Vera Ustinova

Vienkār�s stāsts

Romāns

.

.

Mūsu armija atkāpās.

Rietumos granda un dunēja. Tur pret vakara debesīm cēlās melni dūmu un smil�u mutuļi, �audījās ugunsgrēku liesmu mēles. Vācu karaspēka virspavēlniecība, nolēmusi pārraut tie�i �o frontes joslu, raidīja kaujā arvien jaunas un jaunas tanku un motorizēto kājnieku vienības.

No lielās tveices debess izbalēja. Stinga zilpelēkās rudzu druvas. Uz pakalniem abpus ceļa zāle bija izkaltusi. Reizēm debess malā iznira �ilbino�i balti mākoņi kā apvāztas sniega kupenas un tūlīt izgaisa apvār�ņa zilganajā tveices dūmakā.

Putni bariem laidās pār ceļu, no rietumiem uz aus-trumiem, pametot izkropļotos me�us, it kā atkāpdamies reizē ar armiju.

Medmāsa Gaļina Golubkova un ārsts Ostrovskis pavadīja transportu ar smagi ievainotajiem. Uz slēgto ma�īnu noputēju�ā brezenta balsnēja saulē izbalējis sarkans krusts. Bet ma�īnās tveicē un putekļos smaka sāpju mocīti, asinis zaudēju�i cilvēki. Brauca jau daudzas stundas, ar mokām lauzdamies caur lielgabalu un ļau�u drūzmu uz �osejas. Pār ceļu visu laiku riņķoja vācu lidma�īnas.

Kāds no ievainotajiem, satvēris Gaļinas notirpu�o roku, vaidēdams murmināja:

� Kā tas var būt? Kas te notiek? Kādēļ?

Kā glābiņu meklēdams, viņ� raudzījās Gaļinā, it kā viņa varētu pārtraukt atkāp�anos, moko�ās sāpes, vācu lidma�īnu uzbāzīgo rūkoņu virs galvām...

Ap pusdienlaiku pēk�ņi satika ārstu Fomi�ņvu, lai gan viņ� bija izbraucis jau vairākas stundas agrāk, � tikko bija saņemta pavēle pārvietot hospitāli uz me�u,

kas atradās tūliņ aiz mazas, senatnīgas krievu pilsētiņas N.

Hospitālī, kur strādāja Gaļina, bija divi Fomi�evi. Abi ārsti un īstie brāļi. Vecākais � glīts trīsdesmit piecus gadus vecs vīrs ar koptu bārdiņu un lielām ķirurga rokām, otrs � pavisam zaļ� jauneklis, kas tikko pirms kara bija pabeidzis institūtu.

Fomi�evs, vecākais, izturējās pret iesācēju ārstu ar rūpību un mazliet aizbildnieciski. Visu brīvo laiku brāļi pavadīja kopā, vienmēr dzīvoja vienā teltenē. Gaļina vairākkārt bija dzirdējusi par Fomi�eviem, ka viņi esot talantīgi cilvēki ar daudzsolo�u nākotni.

Uz �osejas bija radies sastrēgums, kas ma�īnu kustību pārtrauca uz ilgāku laiku. Arvien tuvāk dārdēja lielgabali, arvien bie�āk drebēja zeme no smago lādiņu sprādzieniem, arvien ne�ēlīgāk svilināja saule.

Fomi�evi un ārsts Jakovs Mihailovi�s Ostrovskis uzturējās pie ma�īnas, kurā bija novietoti pa ceļam uzņemtie kareivji ar ievainojumiem vēdera dobumā. Bija nepiecie�ama steidzīga ķirurģiska palīdzība, no tās atkarīga cilvēku dzīvība. Ta�u �eit nebija pat ko domāt par operācijām, lai gan viss vajadzīgais glabājās Fomi�eva ma�īnā. Vecākā medmāsa Belonogova, padzīvojusi sieviete, kas savā ilgajā ārstnieciskās darbības laikā bija redzējusi daudz cie�anu, teica ārstiem-

� Kaut kas ir jādara, tā nevar.

Viņa uzmanīja ievainotajiem pulsu, kārtoja apsējus, kaut gan pati labi saprata, ka tam visam tagad ta�u nav nekādas nozīmes.

� �im vēl kamparu, � ārsts Ostrovskis teica, ar galvu pamādams uz kareivi, kam bija bālgani zaļa, stinga seja un aizvērtas acis.

Belonogova attaisīja somu, sameklēja spirtu un sāka berzēt rokas. Blakus atskanēja spēcīgs sprādziens. Gaisa vilnis aizmeta ārstus uz ceļa malu. Belonogova uzkrita mirsto�ajam.

Ārsts Ostrovskis pirmais atguva samaņu. Viņ� uzsauca māsām:

� Skrieniet tālāk rudzos!

Gaļina metās pie ma�īnas. Ostrovskis saprata viņas nodomu.

� Ar savu nāvi jūs viņus neizglābsiet! � viņ� skaļi sauca, cenzdamies pārkliegt dunoņu un dārdoņu. � Vācie�i tēmē uz ma�īnām! _

Gaļina �ausmās skrēja pie Ostrovska; galva d�inkstēja, nervi bija saspringti līdz pēdējai pakāpei. Ga-ļinai �ķita, ka �eit viņa ir viena pati un visas lodes un �ķembas meklē tie�i viņu. Acīs satumsa, ķermenis kļuva ļengans un smags, rokas trīcēja. Tai �ķita, ka sabrūk visa pasaule, ka no �ejienes neviens neizkļūs dzīvs. Un nezin kāpēc atmiņā uz mirkli pazibēja pavasaris, ledus ie�ana, Gaļina ar citiem studentiem � Sa�u Grigorjevu un Igoru Ņemilovu stāv krastā. Saule, pavasarīgs vēj�. Ziedonis raisa neapjaustas ilgas, satrauc un kaut kur vilina. Gribas visu pagūt, uzzināt, paveikt. Gribas dzīvot, dzīvot! . . .

Pagājis gandrīz mēnesis kop� kara sākuma, bet Golubkova pirmo reizi piedzīvoja �ādu uzlidojumu. Un tūlīt sākās artilērijas ap�aude, pavisam tuvu sprāga �āviņi, apkārt viss dunēja un dārdēja. Gaļina jutās maziņa, apmulsusi �ajā spalgajā dārdoņā, bet galvenais � glu�i vientuļa.

�Kādēļ es gāju uz fronti?� viņa izmisusi domāja. �Es neizturē�u, zaudē�u prātu! Nepārdzīvo�u �īs bailes, tas ir pāri maniem spēkiem. Lai karo kareivji vīrie�i, man nav spēka!�

Ap�aude beidzās, un virs �osejas atkal parādījās lidma�īnas � tās piķēja, nolaizdamās tik zemu, ka varēja saskatīt lidotāju sejas.

Gaļina pakrita un pieplaka zemei. Viņas vienīgā vēlē�anās bija kļūt neredzamai, pazust, saplūst ar zemi. Viņa dzirdēja, kā blakus d�inkstēja lodes. Nobālu�ām lūpām viņa lūdza:

� Tikai nāvi! Nogalini tūlīt, tikai lai nebūtu jāmokās! � viņa �ukstēja, pati nezinādama, pie kā vēr�as, � pie vācu lidotāja vai dieva, kuram nekad nebija ticējusi.

� Golubkova, gulsties ar sirdi pret zemi! � viņa sadzirda.

To kliedza Ostrovskis, atkal pagadījies tuvumā.

�Kā viņ� sacīja?� Gaļinai pazibēja smadzenēs. �Ar sirdi pret zemi?� Bet sirds dauzījās visā ķermenī, pat deniņos, dauzījās tā, ka radīja pretīgu reiboni.

Lodes urbās zemē tepat līdzās, saceldamas putekļus un at�ķeldamas cietas plēksnes.

�Sī meklē taisni mani, noteikti mani. Nupat beigas, viss pagalam, viss... Tikai palikt dzīvai... Vajag paglābt sirdi...�

Viņa taustīja ar roku te kreisos, te labos sānus.

Jakovs Mihailovi�s Ostrovskis pierāpās pie viņas un viegli piebikstīja.

� Biedri ārst, ko jūs darāt? � Gaļina neizpratnē iekliedzās.

� Gulsties uz kreisajiem sāniem! Tikai ne sirdi. Visu citu var glābt vai...

Bet viņ� nepabeidza. Tuvumā, nomācot pārējo troksni, skaļi ietark�ķējās lo�metējs.

Golubkova uzlēca kājās. �Vācie�i! Mēs esam ielenkti!� Bet Ostrovskis ar varu piespieda viņu pie zemes.

� Gulsties! Jegorovs �auj!

Sanitārs Jegorovs ar rokas lo�metēju �āva uz vācu lidma�īnu. Tas bija signāls, sāka �aut arī pārējie kareivji. Lidma�īnas izkārtojās cita aiz citas un devās pļaujo�ā lidojumā pāri grāvjiem. Vācu lidotāji labi zināja, ka visa dzīvā radība bija nolīdusi un paslēpusies ceļmalas grāvjos vai rudzos. Celmā ieurbās lode, un uz visām pusēm pa�ķīda sīkas skaidas. �Tūlīt trāpīs man!� elpu aizturējusi, domāja Galina.

� Nebaidies, es tevi aizseg�u! � piepe�i pie pa�as auss viņa izdzirda Ostrovska balsi un juta, ka ārsts viņu aizsedz ar savu ķermeni.

Cik ilgi tas viss norisēja, Gaļina nezināja, viņai kļuva nelabi. Viņa at�ilba no pēk�ņā klusuma.

Nometu�as visu bumbu kravu, lidma�īnas pagrie�as uz rietumiem. �oseja sāka atdzīvoties.

Ga)ina piecēlās. Blakus neviena nebija. Viņa nemanīja, kā Ostrovskis pa grāvi bija aizlīdis pie smagi ievainota komandiera, kura tanks �ķērsoja ceļu. Gaļina devās pie ma�īnas, kur bija palikusi Belonogova, bet tajā vietā mētājās tikai nestuvju brezenta lēveri, kāds asiņains zābaks un �autenes laide. Galina vēl arvien bija kā sastingusi un tikai pamazām sāka uztvert, kas ap viņu notiek. �Vai tie�ām es esmu dzīva?� Vēl joprojām tā pati diena, dzidrās debesis, rāmās rudzu vārpas, tā pati tveice. Viņa vēl neapjēdza, ka dziļā bedre ir viss, kas palicis pāri no ma�īnas ar ievainotajiem...

Tikai tagad Gaļina atcerējās Ostrovski, kas ar savu augumu bija viņu aizsedzis ap�audes laikā. Lai atrastu kādu no savējiem, viņa devās uz druvas pusi.

� Dzert! � kāds ievaidējās.

Gaļina nodrebēja un �igli devās balss virzienā, kura skanēja no kupla bērziņa puses, kas vientuļi auga ceļmalā. Aiz bērziņa, pla�i izplētis rokas, ar aug�up pavērstu seju asins peļķē gulēja ārsts Fomi�evs, vecākais. Tiklīdz Gaļina ieraudzīja ārsta nekustīgo augumu, viņai satumsa acis, sāka raustīties lūpas un nevaldāmi trīcēt rokas. Viņa saprata, ka atkal zaudē samaņu, bet, sasprindzinājusi gribasspēku, nomierinājās.

Ārsts Fomi�evs atplēta acis, pavērās debesīs uz lidma�īnām, kas atkal tuvojās, ar grūtībām pavēra sazilēju�ās lūpas un skaidri pateica:

� Apturiet asinis, aizspiediet artēriju!

�Pie samaņas,� Gaļina nodomāja.

Noliekusies pār Fomi�evu, aizspieda artēriju. Fomi�evs izstiepās, seja krampjaini noraustījās, bet Galina juta, ka viņas nespēks pāriet. Viņa sameklēja saites.

Atkal, jau kuro reizi �ajā garajā vasaras dienā, uz �osejas sāka mest bumbas, bet Gaļina tagad jau dro�i pārsēja ievainoto Fomi�evu, un tikai pirksti iedrebējās pie katra jauna sprādziena. Atskanot sprādzieniem, viņa neatskatījās, pati brīnīdamās par savu mieru. Viņai pēk�ņi nezin kāpēc �ķita, ka tas viss kādreiz jau bijis � ir izrakņātā �oseja un uz tās guļo�ie līķi un ievainotie, ir sagrautās ma�īnas, ir necie�ami tveicīgā diena, ir spilgti zilās debesis, ir motoru rūkoņa, ir sprādzienu dārdoņa, ir kuplais bērziņ�, ir ārsts Fomi�evs, kā arī tepat līdzās �ķembu nopļautās, novītu�ās, viņa asinīm notraipītās rudzupuķes. Gaļina satvēra Fomi�eva roku � pulss tikko samanāms.

�Laikam �oks,� Gaļina nodomāja. �Kas tādos gadījumos darāms?�

Sai mirklī Gaļina nekādi nevarēja atcerēties, ko bija mācījusies kursos.

Lidma�īnas laidās lejup. Gaļina ātri salauza zarus, apsedza ar tiem ārstu un pati ierāpās rudzos. Baiļu vairs nebija, vienkār�i negribējās nekā ne redzēt, ne dzirdēt... Viņa saritinājās kamoliņā un nogūlās uz kreisajiem sāniem. Ap�aude turpinājās kādas desmit minūtes. Acīm redzot lidotāji nolēma, ka dzīvo te vairs nav. Vācu bumbvedēji pagriezās uz rietumiem.

Kāds rāpās pie Gajinas, smagi sēkdams un ar piepūli klepodams. Laiku pa laikam bija dzirdami apvaldīti vaidi. Meitene piecēlās un, pa�ķīrusi rudzus, ieraudzīja ievainoto � tas bija sanitārs Tomskihs. Gaļina pazina viņu jau Maskavā, kad hospitāli vēl tikai iekārtoja. Viņ� devās uz fronti brīvprātīgi. Pirmā pasaules kara dalībnieks Tomskihs bija nosvērts, prātīgs cilvēks Ceļā uz fronti viņ� �oferiem un sanitāriem stāstīja par dzīvi kolhozā, par saviem pieciem dēliem. Vecākajam no tiem bija se�padsmit gadu ...

� Tomskih, kas ar jums noticis? � Golubkova uztraukti jautāja.

� Ievainoja, māsiņ. Krustus, nelie�i, ievainoja.

� Ar lodi? �ķembu? Parādiet.

Tomskihs ievilka dziļāk gaisu un pacēla formas blūzes malu. Krusti bija aptīti ar noplēstu asiņainu krekla strēmeli. Ievainojums bija smags.

� Malacis! Neapmulsāt! � Golubkova teica, uzmundrinādama Tomskihu. Pārsējusi ievainojumu, Galina apsēdās blakus sanitāram, piemīdama sausos, pārbriedu�os rudzus. Viņa domāja, ko lai tagad dara. Tikko viņa grasījās to pajautāt Tomskiham, kad viņ� jau pasteidzās:

� Zināt ko, māsiņ. Iesim līdz �osejai un lūkosim kādu nebojātu ma�īnu. Savāksim ievainotos un brauksim.

� Vai tad jūs varēsiet paiet? � Golubkova brīnījās.

� Varu vai nevaru, jāiet vien būs. Vācie�i acīm redzot ir tuvu. Drīz arī vakars būs klāt.

Tikai tagad Gaļina pamanīja, ka saule jau riet. Visapkārt iestājās dīvains klusums � me�s ne�alca, kokiem netrīcēja ne lapiņa, pat rudzi neviļņojās. Smagās vārpas bija kā sastingu�as. Debesis kļuva bālganas, tajās peldēja mazi, zili mākonī�i, caur kuriem spīdēja saule; tie, kurus skāra stari, �ķita violeti; augstu gaisā karājās mēness � glu�i bāls, zili plankumains.

Gaļina no uzkalniņa labi varēja redzēt, kas notiek uz ceļa. Ma�īnas kustējās cita aiz citas, apbraucot bedres; no rudziem un grāvjiem rāpās laukā kareivji saplosītās, notraipītās formas blūzēs; daudziem bija asiņaini apsēji; kareivji apturēja ma�īnas, apstāja tās, kāpa kravas kastēs.

� Mēģināsim, māsiņ, arī mēs doties uz priek�u, � teica Tomskihs. � Varbūt atradīsim savējos.

Viņ� ar vienu roku atbalstījās pret Gaļinas plecu, ar otru mēģināja pacelt no zemes �auteni.

� Kam jums tā? Atveseļosieties, iedos citu.

� Ko tu runā! � Tomskihs satraukts atbildēja � Vai tad kareivis, dzīvs būdams, var pamest �auteni? Kur tu to esi redzējusi?

� Kam jums tā vajadzīga? Pa�i nezinām, vai izkulsimies dzīvi. Fronte dro�i vien pārrauta, vai tu to saproti vai ne? � Golubkova īgni teica. � Ejam!

Tomskihs, pārvarot sāpes, noliecās.

� Tu vēl esi jauna, � viņ� teica, smagi elpodams, � pie tam vēl sievi�ķis. Var pazaudēt zābakus, kājautus, bet �auteni � nedrīkst, kaut vai visas frontes būtu pārrautas.

Tomskihs ar vienu roku satvēra �auteni, ar otru apķērās Galinai ap kaklu.

Ne māsa, ne sanitārs nedomāja par to, ka varētu no �ejienes aizbraukt, kad visapkārt gulēja nevarīgi cilvēki. Gaļinas sanitārajā somā vairs nebija marles sai�u, nācās saplēst visu, kas vien gadījās pie rokas, � kareivju dvieļus, individuālās paketes. Vajadzēja aizvākt ievainotos, bet kā?

Satumsa, gaiss kļuva vēsāks, uzplūda spēcīga deguma smaka. Beigusi pārsiet ievainotos, Gaļina izgāja ceļa vidū un pacēla roku. Viņas stāvs noplīsu�ajās karavīra drēbēs bija jau iztālēm saredzams. Mati izjuku�i � laiviņu viņa bija nozaudējusi, bikses ceļgalos saplēstas, no vienas bik�u staras izlīdusi zeķe... Pirmā ma�īna pabrauca garām. Nāko�ā arī nepieturēja

� Ko tas nozīmē? � Gaļina jautāja Tomskiham.

Sanitārs sēdēja ceļmalā, turēdams �auteni un atbalstīdamies pret nelielu celmu. Lūpas viņam bija sasprēgāju�as, augums pauda cie�anas, bet acīs zvīļoja cie�a apņēmība un nemanīja ne ēnas no bailēm.

� Nekas, māsiņ, karā visādi gadās! Kar� � tas nav tikai tā, ka vienmēr uz priek�u, tikai uz priek�u ... Varbūt fricis fronti pārrāvis, varbūt vienkār�i panika. Bet varbūt nodevība. Visādi gadās!

� Ko tu runā! � Gaļina sa�uta.

Tomskihs, ar mokām kustinādams lūpas, teica:

� Gadās, pienāk tāds brīdis, � pēc tam varbūt pa�am kauns atcerēties. Ne jau nu cilvēks būtu tā nobijies, es pat nezinu, kā tev lai pasaka ... Kar�, māsiņ, ir pārbaude, un lai dievs dod katram to izturēt. Tu neuztraucies, gan izkulsimies... Eh, ja būtu smēķis!

Tomskihs ar mokām nostājās medmāsai blakus un atbalstījās pret �auteni. Varēja manīt, ka viņam nelabi.

� Māsiņ, vai tev revolveris ir? Ja neapturēs ma�īnu, �auj, neviens nesodīs, ka vienu zaķapastalu nogalināsi un izglābsi desmit ievainotos!

Tomskihs sagrīļojās, seja kļuva glu�i pelēka.

� Slikta dū�a, tūlīt vem�u, � viņ� gārdza, atraudams vaļā formas blūzes apkakli.

�Tātad viņam bojāti iek�ējie orgāni,� Gaļina nodomāja.

�ai brīdī uz �osejas parādījās ma�īna. Meitene ieraudzīja pavisam jauna �ofera seju. Viņ� kaut ko kliedza. Viņam blakus sēdēja leitnants. Leitnants atvēra kabīnes durvis un atmeta ar roku. Gaļina izvilka revolveri un tēmēja tie�i uz kabīni. �oferis saprata, ka jokot nedrīkst, ma�īna nobremzēja un apstājās.

� Vai tu, ser�ant, esi sadomājis uz savējiem �aut? � bļāva leitnants, nolēcis no kāpnēm, un tai pa�ā brīdī viņ� saprata, ka viņa priek�ā ir meitene. � Kāpēc apturējāt ma�īnu? � viņ� jautāja.

� Vai jūs neredzat, cik daudz ievainoto? Pats savu ādu glābjat?

� Vai ^esi P^rātu zaudējusi? � leitnants

brīnījās. � Kauja ta�u turpinās. Braucam pēc munīcijas.

� Vai viņus aizturējāt? � Tomskihs gārdza.

Visi pagriezās pret viņu, Tomskihs sēdēja, uzlicis uz ceļiem �auteni, un smagi elpoja. Acīm redzot viņam zuda pēdējie spēki.

� Pagaidām aizturējām, � leitnants atbildēja. � Komandpunktā ieradies armijas komandieris ģenerālis S�adilovs. Mēs atkāpjamies, nevis bēgam...

No ma�īnas izlēca divi kareivji. Leitnants viņiem pavēlēja iecelt ievainotos.

� Lai gan mēs nedrīkstam kavēties, � viņ� teica, � sazini nu, kur ir sanitārā daļa.

Leitnants rupji izlamājās, bet Gaļina nedzirdēja � viņa novietoja ma�īnā samaņu zaudēju�o Tomskihu.

� Gaļina kopā ar �oferi aizgāja pie kuplā, nolīku�ā bērziņa, kur bija atstājusi ārstu Fomi�evu. Viņ� gulēja, pārsegts ar zaļiem zariem. Gaļina viņu apskatīja. Pulsu tikko varēja samanīt. Kad ārstu cēla uz nestuvēm, viņ� nodrebēja un atvēra acis, lūpas sakustējās. Viņ� pūlējās kaut ko pateikt, bet nespēja. Golubkova noliecās pār viņa seju un drīzāk uzminēja nekā sadzirdēja:

� Brāli...

Bet atrast Fomi�evu, jaunāko, nebija ko domāt. Ārsta acis kļuva vēl platākas. Dziļajā krēslā varēja samanīt, kā izpletās acu zīlītes. Viņ� palūkojās uz māsu, uz �oferi, uz �ķembu sakropļoto bērziņu un skaidri noteica:

� Kādēļ? Kādēļ kar�?

Seja krampjaini savilkās, viņ� vēlreiz nodrebēja, izstiepās un sastinga. Vaibsti saglabāja neatminētā jautājuma izpausmi, tad seja kļuva pelēka un it kā pārakmeņojās.

Rietumos arvien spēcīgāk dunēja lielgabali.

Gaļina izvilka roku, ko bija palikusi zem ārsta muguras.

� Vissl � viņa teica.

�oferis un leitnants paņēma ārsta līķi un iecēla ma�īnā. Ne Ostrovski, ne citus hospitāļa darbiniekus Gaļina uz �osejas neatrada.

Jau tumsa, kad viņi tuvojās pilsētai. Uz taciņas līdztekus ceļam Gaļina ieraudzīja savu draudzeni medmāsu Sa�u Grigorjevu, � viņa bija ļoti nogurusi, formas blūze un bikses saplēstas, pa caurumiem rēgojās veļa, novārgusī seja māliem notraipīta, uz zoda sarecēju�as asinis. Sa�a gāja frontes virzienā.

Gaļina pieklauvēja pie kabīnes lodziņa. Kad ma�īna apstājās, viņa izkāpa un skrie�us devās Sa�ai pakaļ. Gaļina sauca viņu, bet Sa�a neatskatījās un nepalēnināja gaitu. Beidzot Gaļina viņu panāca un satvēra Sa�as roku.

� Kurp tu ej? � viņa jautāja.

Sa�as sejā uz mirkli ieplaiksnījās prieks, tad tā atkal kļuva vienaldzīga.

� Kā � uz kurieni? � viņa mierīgi teica. � Gāju jūs meklēt.

� Kādus mūs? � Gaļina satraukti vaicāja. � Vai tad daudzu trūkst?

� Nē, visus savācām, ievainotos un kritu�os, trūka tikai tevis un ārsta Fomi�eva. Bet viņu redzēju�i miru�u.

� Tur viņ� guļ, � Gaļina parādīja uz ma�īnu. � Viņ� nomira manās rokās.

Sa�a apsēdās ceļmalā, novilka zābakus un izkratīja no tiem smiltis.

� Tur jau dro�i vien ir vācie�i, � Gaļina parādīja uz to pusi, no kurienes viņi bija atbrauku�i. � Nevar saprast, kur ir frontes līnija!

Tagad bija dzirdama ne tikai lielgabalu dunoņa, bet arī �āviņu �vīkoņa virs galvas un lo�metēju tark�ķē�ana � kaujas troksnis tuvojās. Zeme trīcēja, it kā to kāds dauzītu ar milzu veseri.

� Tu varēji nokļūt gūstā, � Gaļina teica Sa�ai.

� Tu pārspīlē. Naktī, tādā juceklī nokļūt gūstā nav tik viegli.

�oferis sauca Gaļinu. Sa�a mēģināja piecelties, varēja redzēt, cik grūti tas viņai nācās.

� Tu esi ļoti nogurusi? � Gaļina jautāja.

� Nē, � tumsā atskanēja Sa�as balss.

� Nē, � Gaļina pārmēdīja. Viņai gribējās raudāt.

Pilsētā viņi iebrauca jau dziļā tumsā. Pilsēta dega. Tālu pletās blāzma. Bija baigi un smagi vērot liesmojo�os namus un tuk�ās ielas � neviens nedzēsa ugunsgrēkus, neviens nevaimanāja uz drupām. Gaudoja pamestie suņi.

Ievainotos nodeva kara komandanta rīcībā. Viņ� leitnantam pavēlēja, lai tos nogādā uz sanitāro punktu, bet medmāsas lai uzmeklē savu daļu. Gaļina un Sa�a, iznāku�as no komandanta mītnes, tikko paguva pāriet ielai, kad parādījās vācu lidma�īnas. Tās sāka bombardēt pilsētu, ko apgaismoja ugunsgrēku liesmas. Gaiss �ņāca, dārdēja sprādzieni. Apkārt viss dunēja. Gaļina un Sa�a klusēdamas pagriezās un skrēja uz komandanta pelēko divstāvu ēku, it kā vecā koka māja varētu glābt no bumbu postīgā spēka. Gaļina skrēja aiz Sa�as un kliedza:

� Es vairs nespēju, es nespēju! Es zaudē�u prātu!

Sa�a pirmā ieskrēja parādes durvīs un pasniedza roku Gaļinai.

� Nespēju, es vairs nespēju! � Gaļina kliedza. Viņas ugunsgrēka blāzmas apgaismotā, baiļu pārvērstā seja bija briesmīga. Sa�a satvēra Gaļinas_ galvu, piespieda pie savām krūtīm un ar plaukstām aizsedza viņai ausis.

� Spēsi, spēsi! � Sa�a teica. � Gan izturēsi. Tas ta�u kar� ... Jāiztur!

Bet Gaļina raudāja, piespiedusies pie Sa�as sviedrainās formas blūzes.

Pie mājas sienas bija pieplaku�i kareivji un klusēdami vēroja lidma�īnas. Pie lieveņa stāvēja kapteinis pelēkiem, noļuku�iem vaigiem, bez cepures, atpogātu formas blūzes apkakli. Smagi elsodams, nevērodams apkārtējos, viņ� �ausmās dvesa:

� Viss pagalam, viss brūk! Armija sakauta. Neviens no �ejienes dzīvs neizkļūs, visi aiziesim bojā.

Nometu�as bumbas, lidma�īnas vēl ilgi riņķoja virs pilsētas.

Pie mājas piebrauca divas automa�īnas. No pirmās, kas nepaguva pat apstāties, izkāpa ģenerālis, un tūlīt vairāki cilvēki steidzīgi izlēca no abām ma�īnām. Ģenerālis ātriem soļiem tuvojās mājai. Ieraudzījis kareivjus, viņ� apstājās un, pagriezies pret kapteini, valdonīgi jautāja:

� Kas jūs esat? No kuras daļas?

sējēju, � frontē viņ� ir bīstamāks par ienaidnieku! Pret �ādiem ļaudīm jārīkojas nesaudzīgi.

� Bet nervi, nervi neiztur, Inokentij Kirilovi�! � Ņemilovs skaļi runāja.

� Zinu, � komisārs gurdeni atbildēja, � pats esmu visu pārdzīvojis. Nervus karā nenostiprina ar bromu, tos norūda kaujā. Alums jāiemāca ļaudīm valdīt pār saviem nerviem; kad viņi iet pretī briesmām, pa�-aizsargā�anās instinktam jābūt pakļautam pienākuma apziņai, bet mūsu pienākums � glābt ievainotos, tādēļ mēs esam �urp sūtīti. Mums abiem �eit, karā, jāaudzina cilvēki...

Pēdējos vārdus viņas nesadzirdēja � balsis attālinājās. Pēk�ņi meitenes iznāca klajumā. Varēja at�ķirt �eit sapulcēju�os ļau�u siluetus. Līdzās atskanēja izbrīnījusies balss:

� Sa�a Grigorjeva atgriezusies!

Kāds cits jautāja:

� Kas tev līdz?

Bet.Sa�a nekā neatbildēja un jautāja:

� Kādēļ jūs �eit esat sanāku�i?

� Tūlīt sāksies sapulce. Komisārs runās. Kas tev atnācis līdz?

� Gaļinu atradu, � Sa�a atbildēja.

� Nav taisnība! � tumsā atskanēja nikna sievietes balss: � Gaļina aizgāja bojā uz �osejas, pati savām acīm redzēju.

Pie meitenēm pienāca Kurlajevs. Viņ� satvēra Gaļi-nas roku.

� Golubkova, pasaki kaut ko skaļi, pilnā balsī.

� Kādēļ? � Gaļina brīnījās.

Tie, kas sēdēja viņai tuvāk, iesmējās.

� Nu, tagad vari klusēt, � Kurlajevs smējās.

� Kāpēc? � arvien lielākā izbrīnā jautaja Gaļina.

Un atkal dzirdēja smejamies. Sa�a satvēra Golubkovas roku.

� Iesim. Pameklē vietu, kur var apgulties, bet es ziņo�u priek�niekam par Fomi�eva nāvi.

� Atkal bija dzirdami steidzīgi soļi.

� Gaļina, Gaļina! Tā esi tu? Atradusies gan? �

Gaļina izdzirda hospitāļa priek�nieka dēla Igora Ņemī-lova balsi. ' ^z -

� Draugi atkal satiekas! � kāds noteica.

� Dievs mīl trijotni, un tādēj Gaļina, Igors un Sa�a sveiki un veseli, � piebilda cits.

Visi atkal skumji iesmējās.

Kad Sa�a atgriezās, Gaļina, palikusi roku zem galvas, jau bija aizmigusi. Igors Ņemilovs, apsedzis viņu ar savu �ineli, sēdēja līdzās, iegrimis dziļās pārdomās. Sa�a noslīga zālē, pūlēdamās ērtāk apgulties. Sai brīdī Golubkova miegaini ierunājās:

� Kāda �odien bija baiga diena!

� Nē, kādēļ? � iemigdama atbildēja Sa�a. � Laikam gan tā bija parasta diena kara apstākļos.

�Parasta diena kara apstākļos!� teica Sa�a. Parasta! Visa Gaļinas būtne protestēja pret �o kara ikdienību, kas tik rupji un pēk�ņi bija ielauzusies viņas dzīvē un kļuvusi par vienīgo viņas jūtu, uzskatu un dzīves veida likumu, un visu laiku Galina domās atgriezās pie tām mierīgajām dienām, kad viss likās skaidrs un noteikts .. �.

...Togad pavasaris Maskavā iestājās agri. Dienu spēcīgi sildīja saule, kusa sniegs, pilēja palāses. Bet rītos vēl bija ļoti auksts, un Pedagoģiskā institūta studenti, kā parasts, mīņādamies aiz nepacietības un aukstuma, gaidīja tramvaju.

Tiklīdz tramvajs piestāja ielas stūrī, studenti trok�ņaini nolēca no vagona priek�ējās un pakaļējās platformas. Nejau�i aizskāru�i gājējus un steigā atvainoju�ies, viņi steidzās uz institūtu. Līdz lekciju sākumam, kā parasts, bija atliku�as ne vairāk par trim minūtēm, bet vēl vajadzēja nodot mēteli, ar elkoņiem izlau�ot ceļu uz garderobi, kur �ajā laikā aizvien bija drūzma, � lekcijas ta�u nedrīkstēja nokavēt, bet gulēt ļoti gribējās visiem.

� Kāda lekcija tagad būs? � Sa�a Grigorjeva jautāja jaunietim, kas soļoja viņai blakus pa kāpnēm.

� Austrumu vēsture. Ko tad tu � pat sarakstu nezini?⁴

�ā kursa studentu iemīļotākais lektors bija profesors Beļajevs. Viņ� lasīja Austrumu vēsturi tā, it kā stāstītu saisto�as grāmatas saturu. Arī profesora raksturs studentiem patika. Vienkār�s attieksmēs pret ļaudīm un reizē ar stingrām prasībām, viņ� pazina visus studentus ne tikai pēc uzvārda, bet arī pēc sejas un katram atrada labu vārdu.

Profesoram Beļajevam piemita īpatnības, kas studentiem sagādāja daudz jautru brī�u.

Ienācis vēsajā auditorijā, viņ� teica:

� Mani jaunie kolēģi, tā es nevaru lasīt, būs jāatver vēdlodziņ�.

� Kādēļ, profesor? � satraukti jautāja kursa vecākais Nikolajs Ņikitins.

� Jums te o� pēc kāpostu zupas.

� Profesor, tagad ta�u rīts, ēdnīca vēl negatavol Studenti ar mokām valdīja smieklus, bet Koļa Ņikitins paklausīgi gāja atvērt vēdlodziņu.

�odien, tāpat kā vienmēr, Beļajeva lekciju klausījās ar interesi. Studentu acu priek�ā atdzīvojās senās Ēģiptes ainas. Lūk, tūksto�i noguru�u vergu ceļ milzīgo Heopsa piramīdu, mirdami no bada, tveices un smagā darba ...

Katedrai līdzās sē� studente Gaļina Golubkova. Viņa tik uzmanīgi klausās, ka aizmirst pierakstīt; sasprindzināti un vērīgi viņa raugās profesorā.

Gaļina ir skaista. Lai vai kā tērpusies, viņa vienmēr saistīja ne tikai vīrie�u, bet arī sievie�u skatienus un bie�i dzirdēja jūsmīgus �ukstus: �Cik jauka!� Gaļinas smalkie vaibsti samērīgi, seja ļoti izteiksmīga un mainīga, vieglais sārtums pasvītro acu zilgmi un spo�umu, tās ir dziļas, ne visai garu, bet biezu skropstu apēnotas. Tum�ās uzacis harmonē ar melnajiem, gludajiem matiem, kas pakausī sakārtoti divās cie�i sapītās bizēs. Gaļina ir daiļa un gracioza. Ta�u visjaukākais ir viņas sievi�ķīgums, kāds saisto�s maigums balsī, kustībās, raksturā, kas sievieti padara apburo�u. Viņa pati nezināja, pareizāk sakot, nekad nedomāja par to, vai viņa ir vai nav skaista.

Profesors laiku pa laikam uzlūkoja Golubkovu � viņas izteiksmīgā seja tam rāda, kā klausītāji uzņem lekciju.

Gaļina Golubkova toruden apprecējās ar leitnantu Borisu Sapovalovu. Tas viss norisa tik strauji, ka jaunā sieviete vēl tagad jo bie�i brīnās, kādēļ viņa toreiz tik ātri izlēma �o nopietno jautājumu.

Vēl vasarā Gaļinai pat jausmas nebija, ka tāds Boriss Sapovalovs dzīvo pasaulē.

Kādā vakarā, atgrie�oties no draudzenes, kas dzīvoja Kratovā, viņa, domās nogrimusi, sēdēja elektriskā vilciena vagonā. Gar logu zibēja krā�ņas vasarnīcas un priedes, klusumā skanēja reto pretī brauco�o elektrovilcienu sirēnas. Kādā piestātnē vagonā iekāpa karavīrs. Tas bija jauns un, kā Gaļina tūlīt manīja, ļoti interesants leitnants. Viņam bija ne vairāk kā divdesmit trīs, divdesmit pieci gadi. Melnie, cirtainie mati krita pār pieri, uzacis virs deguna gandrīz saplūda kopā. Vērīgāk ielūkojoties, varēja manīt, ka viņa taisnais deguns mazliet paīss un zodā bedrīte, kas to dala divās daļās. Apskau�ami veselīgā sejas krāsa, piemiegto acu jautrais skatiens, kas it kā pauda: �Nudien, dzīve nemaz nav tik slikta,� � darīja viņu pievilcīgu. Jaunais cilvēks bija gara auguma, slaiks, ģērbies labi pa�ūtā un kārtīgj izgludinātā formas tērpā; rokā viņ� turēja da�as grāmatas. Leitnants vērīgi aplūkoja tuk�o vagonu, mirkli viņa skatiens pakavējās pie Gaļinas sejas. Viņ� pienāca un nosēdās tai iepretī. Abi klusēja, izlikdamies, ka neievēro viens otru. Leitnants skatījās pāri Gaļinas galvai, viņa �ķirstīja vācu valodas mācību grāmatu. Puisim apnika tēlot vienaldzību, kad ziņkāre viņu tik loti mocīja, � gribējās zināt, kas ir �ī meitene.

Atļaujiet apskatīt mācību grāmatu? Es arī mācos vācu valodu.

� Lūdzu, � Gaļina pasniedza gramatu. _

Atkal klusēja. No neērtās situācijās paglaba vagonā ienākusī saldējuma pārdevēja.

� Saldējums! Eskimo! � vēl durvīs viņa sauca.

Bet, ieraudzījusi, ka bez jaunajiem cilvēkiem vagonā neviena nav, viņa piegāja tie�i pie leitnanta.

Puisis apmulsa. Vēlāk viņ� stāstīja Gaļinai, ka toreiz viņam biju�i tikai trīs rubļi un viņ� baidījies, vai nav tos atstājis mājās. Un tomēr viņ� palūdza pārdevējai divus eskimo.

� Vai atļausiet jums piedāvāt?

Gaļina atļāva, un viņi draudzīgi sāka attīt tūbiņas, pievēr�ot tam visu uzmanību, it kā tas būtu pats galvenais. Bet, lūk, eskimo apēsts, skatīties pa logu nav nekādas jēgas, kļuvis pavisam tum�s. Atlika tikai sākt sarunu, un viņ� to darīja. Tuvojoties Maskavai, viņi jau zināja viens par otru tik daudz, cik jāzina jauniem ļaudīm, lai varētu turpināt pazī�anos.

Smidzināja rudens lietus. Spīdēja mitrais asfalts,' zvanīja tramvaji, gājēji galvas ierāva dziļāk apkaklēs.

� Vai atļausiet pavadīt jūs mājup? � Boriss jautāja.

� Vai tas tik nepiecie�ami?

Ta�u nepiecie�amība bija un pat ļoti liela. Meitene viņam patika.

Jau pirmajā svētdienā Gaļinu aicināja institūta vestibilā.

� Jūs meklē divi jauni cilvēki, � durvju sardze teica.

Pustum�ajā vestibilā stāvēja Boriss ar biedru.

Pēc divām dienām Boriss ieradās atkal, �oreiz jau viens, un notikumi sāka risināties kinematogrāfiskā ātrumā. Dienā lekcijas, naktī gatavo�anās semināru nodarbībām un zinātniskajam pulciņam, pārbaudījumu sesija vēl nebūs tik ātri, un par to tagad negribējās domāt, bet visus vakarus Gaļina pavadīja kopā ar Borisu. Teātris, kino, pēc tam koncerts lielajā konservatorijas zālē, studentu vakars institūtā, slidotava, slēpo�ana pilsētas apkārtnē.

Dienas skrēja nemanot. Borisu jau pazina daudzas kursa studentes, viņ� tām patika. Cita par citu tās Gaļinai apgalvoja, ka viņa esot laimīga, Boriss esot lielisks puisis. Boriss bija ļoti uzmanīgs. Gaļinai radās labi cimdi, smar�as � Borisa dāvanas. Viņ� tai dāvināja gan cepurīti, kas viņai labi piestāvēja, gan blūzīti. Viņ� vēlējās, lai Galina būtu labi un ar gaumi ģērbusies. Boriss lepojās, kad viņa draugi, tādi pa�i jauni virsnieki, uzlūkoja Gaļinu ar sajūsmu.

Pienāca diena, kad Boriss lūdza viņas roku, Gaļina apmulsa. Viņa nopietni nebija domājusi par precē�anos, lai gan vairākas reizes pieķēra sevi pie domām, ka ilgojas pēc saskanīgas, pārticīgas dzīves blakus labam cilvēkam, bet vienmēr centās savas ilgas nomākt un dusmojās uz sevi. Bet draudzenes cita pār citu centās viņu pierunāt, lai precas.

Boriss stāstīja par savu mīlestību; pierādīja, ka Gaļi'na mierīgi, bez materiālām rūpēm varēs nobeigt institūtu, uzbūra vilino�as nākotnes perspektīvas.

Un Gaļina iz�ķīrās.

Viss norisa kā miglā. Liela prieka nebija. Nāca klāt rūpes par vīru, par kārtību dzīvoklī, par pusdienām un vakariņām. Viņa bie�i nogrima pārdomās, pārbaudot savu dvēseles stāvokli. Kaut kas nepatīkams nomāca sirdi, kaut kā trūka � �ķita, ka Borisam nepiemita īpa�ības, ko viņa tā vēlējās un gaidīja.

Gaļinu kaitināja, ka Boriss vienmēr viņai par paraugu minēja kaimiņieni � kapteiņa sievu Veru Pime-novu. Viņa arī nesen bija apprecējusies, pametusi institūtu, lai gan jau mācījās angļu valodas un literatūras nodaļas tre�ajā kursā. Ta�u Vera bija nokļuvusi savā stihijā. Tas, par ko viņa sapņoja jau se�padsmit gadu vecumā � atrast vīru, kas viņu varētu materiāli nodro�ināt, piepildījās. Sasniegusi mērķi, viņa pārveidojās līdz nepazī�anai. Veras dzīves veids krasi izmainījās. Rītos gultā līdz pulksten divpadsmitiem, pēc tam brokastis, tualete, vīra gaidī�ana, vakarā teātris vai kino. Dzīve, par kuru sen sapņots, bija sasniegta. Tagad, lai par katru cenu saglabātu visus labumus, pēc Veras domām, vienmēr jābūt interesantai, jautrai, veselai, grezni ģērbtai, aizvien cie�āk jāsaista pie sevis vīrs.

Nevarētu teikt, ka Gaļina nīstu savu kaimiņieni. Kā sieviete viņa to saprata un nenosodīja, bet nezināja, par ko ar to lai runā. Kad Vera stāstīja, ka majora sieva nopirkusi ārzemju drānu, Gaļina neaptvēra, ko atbildēt. Viņa ne vien tādu drānu nekad nebija redzējusi, bet pat nebija par to dzirdējusi un, protams, nevarēja spriest par tās kvalitāti. Gadījās, ka Vera ar sajūsmu stāstīja par kādas Sverdlova laukumā redzētas sievietes tērpu. Viņa aizrautīgi jūsmoja par nezin kādām pār-modernām kabatām un atlokiem. Gaļina klausījās un nekā nesaprata, tas viņu nepavisam neinteresēja...

Pārdomas par dzīvi Gaļinu noveda pie noteiktas atziņas: sievietes laime pirmkārt ir viņas dvēseles miers, � bet taisni �ā dvēseles miera viņai trūka. Viens gai�umiņ� gān bija Gaļinas dzīvē � Borisa tēvs. Viņi satikās ļoti reti. Aizņemti darbā un mācībās, Boriss un Gaļina nevarēja bie�i apciemot vecākus, un grūti slimais tēvs nekad neapmeklēja viņus. Tomēr, kad tie tikās, Gaļina juta, kādu tēvi�ķīgu, maigu, gandrīz vai dievino�u skatienu veltī viņai slimais, vecais vīratēvs. Kādreiz bez jebkāda iemesla viņ� Gaļinai uzdāvināja jaukas bērnu rotaļlietas.

� Kādēļ? � Gaļina jautāja. � Es ta�u .. _M

Un nosarka.

� Nu, ne jau tagad, bet kādreiz, � viņ� teica. �Es jau to nepiedzīvo�u, bet gribētos gan redzēt mazdēlu.

Gaļina kautrīgi klusēja. Tēvs piebilda:

� Pa�laik nevajadzētu, būs grūti mācīties. Vēlāk, kad beigsi institūtu. Un taupi veselību, nedomā neko darīt, ja kas notiktu. Mēs palīdzēsim, uzaudzināsim, bet izglītība tev jāiegūst katrā ziņā.

Jau otro mēnesi Boriss Sapovalovs bija ārzemju komandējumā, bet Gaļina ar izbrīnu manīja, ka vīra ilgā prombūtne viņu nemaz nesarūgtina. Bie�i vien Gaļina domāja: kādēļ, kad viņi ir mājās, kopā ar Borisu savā mājīgajā istabā, viņa nejūt dvēseles siltuma, �ās visu aptvero�ās laimes sajūtas, ko sniedz mīļotā cilvēka klātbūtne? Viņi pievakarē pārnāk mājās � Boriss no darba, Gaļina no institūta � pusdieno, atpū�as, sarunājas, pēc tam viņa sē�as pie mācībām, bet vīrs aiziet pie kaimiņiem spēlēt domino. Gaļina no institūta bibliotēkas bie�i nesa mājās grāmatas, bet vīrs pret tām bija vienaldzīgs. Pret teātri viņ� arī bija vienaldzīgs, it īpa�i necieta operu, � �ā iemesla dēļ viņu starpā bie�i vien izcēlās sadursmes. Vēl pirms precībām Gaļina Lielā teātra galeriju vērtēja vairāk nekā labas vakariņas. Bet tagad, kad naudas bija pietieko�i, viņi reti apmeklēja teātri. Tie visi �ķita sīkumi, bet tie kaitināja, neļāva dzīvot pilnskanīgu dzīvi.

...Atskanēja zvans. Profesors nobeidza lekciju teikuma vidū � viņ� negribēja atņemt klausītājiem nevienu atpūtas mirkli � un izgāja ārā. Iedams viņ� izņēma no kabatas papirosu kastīti �Kazbeks� un piedāvāja studentiem, kas reizē ar viņu nāca no auditorijas.

Gaļina Golubkova, Sa�a Grigorjeva, Kola Ņikitins un kursa komjaunatnes organizācijas sekretārs �eņka Bavers tūlīt pēc zvana devās uz attālāko gaiteņa stūri. Sākās dzīva saruna.

Jaunākajā sienas avīzes numurā pēc viņu kopējās iniciatīvas bija ievietots profesora Beļajeva draudzīgs �ar�s. Profesoru rādīja kā jaunu, spēcīgu sportistu slēpo�anas tērpā, ar vienu roku viņ� pietur pie katedras pieslietās slēpes, otra izliekta iemīļotā �estā, kas izceļ lekcijas patētiskāko vietu. Iepretī katedrai atvērti divi vēdlodziņi, studenti, aukstumā sarāvu�ies, piespiedu�ies cits citam, rokas kabatās sabāzu�i, klausījās lekciju. Bet, par lielu no�ēlu visa kursa studentiem, nezin kāpēc tie�i �is sienas avīzes numurs profesoru neinteresēja. Visas pūles parādīt viņam avīzi bija veltīgas. �ķelmīgais sirmgalvis sen bija sapratis, kas par lietu. Beidzot redaktors paziņoja, ka �odien iznāk�ot nāko�ais sienas avīzes numurs.

� Ko lai dara? � Koļa Ņikitins satraukti teica. � Avīzi noņems un visas pūles vējā, iznāk, ka mēs veltīgi esam centu�ies.

� Vajadzētu viņam pateikt, � Golubkova ierosināja.

� Tu tā arī izdari, � Bavers dzēlīgi ieteica.

� Kur nu viņa ar savu raksturu, pareizāk, bez jebkāda rakstura, to izdarīs! � Ņikitins pasmaidīja.

� Aizie�u pats.

� Tu nedrīksti, tu esi vecākais.

� Bet man viņa �ēl, � Gaļina sacīja. � Nu kādēļ mēs vecītim nodarījām pāri?

� Nu, tad salsti nost! � Bavers kļuva nikns.

� Tu jau vistuvāk sēdi vēdlodziņam. Labāk klusē, Galka! Pati nezini, ko gribi, tūļa tāda.

� Jā, salt man ir apnicis, bet viņam pāri darīt arī negribas, � Gaļina prātoja.

� Pui�i, vai zināt, es ie�u, � Sa�a Grigorjeva ierosināja un devās uz loga pusi, kur profesors mierīgi smēķēja.

Kādu brīdi Sa�a ar nevainīgu seju sarunājās ar Beļajevu par visādiem niekiem, tad it kā starp citu jautāja:

� Profesor, jūs nelasāt mūsu avīzi? Bet tur arī par jums ir rakstīts.

� Bet kur tad tā ir? � Beļajevs jautāja ar uzsvērtu interesi, lai gan labi zināja, kur avīze atrodas.

� Lūk, tur pie sienas. Nāciet, es jums parādī�u,� Sa�a iepriecināta teica.

� Bet, mans draugs, es to nevaru darīt, jau kop� bērnības māte man aizliegusi lasīt uzrakstus uz sienām, � Beļajevs atbildēja, studentiem skaļi smejoties.

Pēdējā starpbrīdī pie Gaļinas pienāca bērnības draugs Igors Ņemilovs, aviācijas institūta tre�ā kursa students. Gaļina stāvēja pie loga sava kursa meiteņu vidū. Sa�a Grigorjeva vaicāja Gaļinai:

� Saki, � vai tu neapvainosies? Man būtu kāds lūgums.

� Kādēļ tu kautrējies? � Golubkova pasmaidīja.

� Saki, � kas uz sirds, īsi, saviem vārdiem, � viņa pajokoja.

Sa�a strauji, vienā elpas vilcienā nobēra: '

� Dod man uz teātri uzvilkt savu krepde�īna blūzīti, to svītraino, tā man labi piestāv, atdo�u veselu, pilnīgā kārtībā. Saproti, mēs tai vakarā varam tur satikt...

� Viss skaidrs bez paskaidrojumiem, � Gaļina viņu pārtrauca. � Kāds iepaticies?

Sai brīdī �aurajā, studentiem piepildītajā gaitenī viņas meklēja Igors.

� Sveicināti, vēsturnieki! � jau no tālienes viņ� pamāja viņām ar roku.

� Sveicināti, in�enieri! � Sa�a uzsauca.

� Kā tad tu tik agri esi atbraucis, � Golubkova brīnījās. � Vai jums lekcijas jau beigu�ās?

� Lekcijas beidzās ātrāk, � Igors steidzās paskaidrot, � jo saslimis pasniedzējs. Un vēl kāds pasākums.

� Kas par pasākumu? � jautāja vairākas balsis reizē, un Igoru ielenca pulciņ� studentu.

Golubkovas kursa biedri labi pazina Igoru Ņemi-lovu, kas jau kop� bērnības pazina Sa�u un Gaļinu un bija abām meitenēm liels draugs. Viņi uzskatīja to par savu cilvēku.

� Saprotiet, rīt pulksten se�os vakarā saskaņā ar komjaunatnes rajona komitejas lēmumu mums būs militārs pārgājiens.

� Tik vien? � vīlusies novilka kāda studente.

� Es biju iedomājusies kaut ko interesantāku.

Bet Igors �o piezīmi neievēroja un tikpat dzīvi turpināja:

� Iesim piecpadsmit kilometrus. Es jūs arī uzaicinu, � viņ� griezās pie Sa�as un Gaļinas.

� Mums arī vajadzētu tādu organizēt! � Koļa Ņi-kitins izteica priek�likumu.

� Kādēļ? Tā ir veltīga laika tērē�ana, � Sa�a Gri-gorjeva iebilda.

� Kāpēc veltīga? � komjaunatnes organizācijas sekretārs Zeņķa Bavers sa�utis jautāja.

� Nu ko mums tāds pārgājiens dos? Pirmkārt kara nav, bet, ja arī būs, vai mums uz fronti jāiet, vai? Tikai veltīga laika nosi�ana �ādā pārgājienā. Vispār tuk�a formalitāte, � Sa�a nobeidza.

� Tātad tu uzskati, ka komjaunatnes rajona komiteja nodarbojas ar tuk�ām formalitātēm? � Bavers iedegās.

� Es neko neuzskatu, � Sa�a atbildēja, � es ar tevi runāju kā ar cilvēku. Kādē) mums vajadzīgi tādi pārgājieni? Nobeigsim institūtu, brauksim strādāt uz perifēriju. Cita lieta, ja organizētu vēl kādu gājienu uz Tretjakova galeriju vai Lielo teātri; mēs tev būtu ļoti pateicīgi. Pats zini, Maskavā retais no mums paliks, bet mācīties atlicis īss laiks, tāpēc jācen�as ņemt no Maskavas visu iespējamo. Bet kara pārgājienos lai dodas kareivji, mēs uz fronti netaisāmies.

� Tātad manam priek�likumam pilnīgs noraidījums? � Igors jautāja.

� Pilnīgs, � piebalsoja Gaļina un Sa�a.

� Bet tev, Sa�a, tomēr nav taisnība, � sarūgtināts par meitneņu atteik�anos piedalīties pārgājienā, Igors ierunājās. � Es esmu vienis prātis par teātriem, muzejiem, bet ar citu arī vajag nodarboties. Mes ta�u neiesim vienkār�ā mar�a gājienā, bet iesim ar pretgāzu maskām! Pie tam �ādi pārgājieni pieradina pie izturības. Kā tu vari zināt, varbūt arī mums vajadzēs karot. Palūk, kas notiek rietumos.

� Kāds tam sakars ar mums? Mums ir līgums ar Hitleru.

� Dzīvosim � redzēsim, � Igors teica samierino�i. Viņam acīm redzot negribējās strīdēties, un, pievērsies Sa�ai un Gaļinai, viņ� turpināja: � Man ar jums jārunā vēl mātes uzdevumā.

� Ar to arī vajadzēja sākt, � Sa�a pārmeta, � un nevis par pārgājieniem stāstīt...

� Bet par pārgājienu tu nedusmojies, ne tik daudz es pats centos paziņot, cik da�i mūsu kursa biedri neatlaidīgi lūdza to darīt. � Igors ieskatījās Sa�ai acīs. Visi iesmējās. � Taisnība, taisnība! � Igors turpināja, vispārēju smieklu uzmundrināts.

� Lai paliek, � Sa�a viņu pārtrauca, � tu labāk saki, ko tev lika pateikt Antoņina Sergejevna.

� Viņa uzaicināja jūs abas pusdienot pie mums, taisni no institūta.

� Arī Nikolajs Savi�s būs mājās? � Gaļina jautāja.

� Nē, tēvs ir komandējumā, atgriezīsies pēc nedēļas, bet māte atkal sasirgusi.

� Kas viņai kai�? � Gaļinu Igora mātes slimība ļoti apbēdināja.

� Sirds, atkal tā pati sirds, � Igors skumji atbildēja.

� Tad gaidi mūs, mēs pēc stundas būsim brīvas. Pasēdi pagaidām lasītavā, � Sa�a ieteica.

Pēc lekcijas trīs draugi devās pie Ņemiloviem.

Vagonā (pie Igora bija jābrauc ar elektrisko vilcienu) Ga)inu kaitināja resns liela auguma vīrietis. Viņ� visu laiku Gaļinu no muguras bikstīja, un viņai bija jāpārvar sevi, lai nesarunātu tam rupjības. Tomēr Galina centās �īs jūtas pārvarēt, � viņa manīja, ka pēc laulībām sākusi uztraukties par sīkumiem, un visiem spēkiem centās savaldīties.

Bet, tiklīdz viņi izkāpa no vilciena, Gaļina aizmirsa resno pasa�ieri un savu satraukumu; pagrābusi pilnu sauju sniega, viņa svieda to Igoram.

Kad Antoņina Sergejevna, zvanam atskanot, atvēra durvis, viņas priek�ā stāvēja tās sasarku�ais dēls ar valgu seju un cepuri uz auss un viņa izpūru�ās, sniegā novārtīju�ās, sasarku�ās un aizelsu�ās draudzenes.

Ņemilovu dzīvoklis bija labi iekārtots. Ēdamistabā uz grīdas paklājs. Viss apkārtējais mieloja skatienu, pauda mājīgumu; mēbeles, smagie aizkari, lustra, da�ādi nieciņi, ziedi skaistās vāzēs.

Pusdienas pasniedza paveca, mazrunīga mājkalpotāja ar drūmu seju, aizsējusies spilgti rūtainu priek�autu.

Antoņina Sergejevna, Igora māte, bija vēl pajauna, nesenā pagātnē ļoti interesanta sieviete. Arī tagad bija manāms, ka viņa rūpīgi kopj seju, bet uztūku�ie plaksti un piere liecināja par viņas smago kaiti. Pamazām arī viņa padevās vispārējam jautrajam noskaņojumam � jokojās un smējās kopā ar citiem.

Sa�a, kas prata saisto�i stāstīt, attēloja savu sarunu ar profesoru Beļajevu. Visi jautri smējās. Antoņina Sergejevna jautāja:

� Sa�a, kādēļ tu mūs tik reti apciemo? Sen tevi neesmu redzējusi. Kā redzams, tev klājas labi, esi pilnīgāka kjuvusi un, kā agrāk, jautra un enerģiska. Vai tikai neesi iemīlējusies?

Pirms Gaļinas precībām draudzenes bie�i apmeklēja Ņemilovus, sevi�ķi pirms stipendijas saņem�anas, un Antoņina Sergejevna, kurai studentu gadi arī nebija viegli biju�i, centās neuzkrīto�i meitenes paēdināt.

� Vai tie�ām esmu kļuvusi pilnīgāka? � neliekuļotās bailēs vaicāja Sa�a un pat piecēlās no krēsla.

� Tikai mazlietiņ, � Antoņina Sergejevna pasteidzās viņu nomierināt.

� Nē, nē, Antoņina Sergejevna, zinu, ka esmu pilnīgāka, nemieriniet mani, bet jautra es esmu � pati nezinu, kāpēc, jo dzīvot ir ļoti interesanti. Un gribētos neparasti laimīgu dzīvi. Kas attiecas uz mīlestību � esmu bijusi jau divas reizes iemīlējusies. Vienu reizi astotajā klasē.

Sa�u lūdza pastāstīt par viņas mīlestību. Viņa jautri turpināja:

� Viņu sauca Toļa, mācījās mūsu klasē, tāds eņģelītis, puikas viņu bija iesauku�i par Jēzuliņu. Viņ� man �ķita neparasts cilvēks, ne tāds kā citi, lai gan nē, nav taisnība, viņam bija arī savas ēnas puses, es tās zināju un tomēr mīlēju viņu.

� Nu, un kā tas beidzās? � Antoņina Sergejevna smaidot jautāja.

� Tas izbeidzās pats no sevis. Nezin kādēļ, bet desmitajā klasē iemīlējos citā. Pie mums Tor�okā bija atbraucis atvaļinājumā mātes darba biedres dēls, togad tikko beidzis lidotāju skolu. Viņ� man �ķita vīri�ķīgs un skaists. Es tūlīt Toļu aizmirsu. Mēs ar lidotāju bie�i gājām dejot, tik bie�i, ka es tikko neizgāzos pārbaudījumos. Ņemu rokās burtnīcas, bet pati domāju par viņu. Bet, kā par brīnumu, noliku visus. Atceros, it sevi�ķi baidījos no matemātikas, tā man vienmēr maitājusi garastāvokli. Pārbaudījumā biju aizmirsusi teorēmu, bet paguvu no�pikot, un viss beidzās laimīgi. Pēc tam jauna nelaime: tie, kas bija nolēmu�i iestāties institūtā, gatavojas sesijai, bet es katru vakaru eju dejot. Pārējais mani neinteresē. Taisni nesaprotu, kādēļ es toreiz tā aizrāvos ar dejām.

� Var nodomāt, � Gaļina teica, � ka tagad tev tās nepatīk!

� Tagad �ī kaislība man normālos rāmjos, � Sa�a atbildēja, � bet toreiz nesapratu, kas ar mani notiek. Ta�u vairāk par visu mani pārsteidza māte. Viņa nedusmojās, nerājās, bet mierīgi katru dienu man atgādināja par eksāmeniem. Kādreiz nenocietos un izstāstīju mātei, ka esmu iemīlējusies. Domāju, ka tas uz viņu atstās satricino�u iespaidu, bet viņa, atceros, nezin kādēļ skumji pasmaidīja un teica: �Nē, tā nav mīlestība, tā ir jaunība un mīlestības gaidas.�

Antoņina Sergejevna iesmējās sevi�ķi mīļi un skumji.

� Jā, tā, protams, nebija mīlestība. _

� Ja tā nav mīlestība, kas tad tā ir? � Igors jautāja.

� Paklausīsimies tālāk.

Sa�a ielēja pilnu glāzi morsa, vienā paņēmienā izdzēra un tikpat jautri turpināja:

� Pēc kāda laika uzzināju, ka manam lidotājam �or�am ir mīļotā meitene, Lauksaimniecības akadēmijas studente, kas tai vasarā nepārbrauca mājās, bet bija praksē; es, izrādās, 2or�u interesēju tikai kā laba deju partnere. Un, cik savādi, mani �is atklājums ne sevi�ķi sarūgtināja. Nezin kādēļ toreiz nodomāju, kam lidotājam vajadzīga sieva agronome, un ierakstīju dienas-

grāmatā: �Dzīvē vajag prast atteikties.� Man �ķita, ka tas skan ļoti gudri.

Visi sāka smieties, bet Sa�a turpināja:

� Vispār es biju kā negudra. Bie�i skatījos spogulī, jutos sarūgtināta, ka mana seja ir ļoti parasta, apaļa kā mēness, ne ar ko neizceļas. Man tā gribējās būt skaistai. Vis�ausmīgāk es apvainojos, ja mani nosauca par resnīti vai draiskuli.

� Antoņina Sergejevna, vai jūs, nervu ārste, � Sa�a jautāja, vispārējiem smiekliem skanot, � �ai parādībā nesaskatāt nekādu patoloģiju?

� Nē, nē, es redzu pilnīgi veselu, ar humora izjūtu apveltītu meiteni!

Igors pirmais paēda un pārsēdās uz dīvāna. Tūdaļ viņam klēpī ielēca pūkains, pelēks kaķēns ar maigi sārtu purniņu. Sākumā viņ� uzmanīgi pieglaudās Igora rokai, pēc tam sāka rotaļāties ar pirkstu. Kaķēnam acīm redzot pret saimnieku bija vismaigākās jūtas. Parotaļājies ar pirkstu, viņ� sāka laizīt roku, uzlēcis uz pleca, piespiedās pie sejas.

� Pūkainīt, Pūkainīt, � sadusmojās Antoņina Sergejevna, � neaiztiec Igoriņu! � Viņa pat piecēlās, gribēdama nogrūst no dēla pleca kaķēnu.

� Māmiņ, liec viņu mierā!

� Neļauj viņam pieskarties sejai! � māte dusmojās. � Tu ta�u zini, no kaķa var dabūt nepatīkamas kaites.

� Māmiņ, tu man to kal jau kop� triju gadu vecuma, � Igors piespieda vaigu kaķēnam.

� Broņa, aiznesiet �o riebekli uz virtuvi, � Antoņina Sergejevna teica ienāku�ajai mājkalpotājai.

� Dodiet, lūdzu, kaķēnu, kundzēn, � Broņa drūmi vērsās pie Igora un aiznesa Pūkainīti.

Broņu nesen atveda Nikolajs Savi�s no Rietum-baltkrievijas, uz kurieni bija braucis komandējumā. Sve�ie ļaudis, jaunā vide un kņada nomāca Broņu, un tādēļ viņa pastāvīgi bija sliktā omā.

Igors gaidīja, kamēr Sa�a apēd krēmu.

� Iesim uz manu istabu, �- viņ� teica, � es tev parādī�u tēva dāvanu.

� Kādā sakarā dāvana? � Sa�a jautāja.

� Ziemas sesijas teicamās atzīmes, � māte sacīja ar lepnumu.

� Gaļina, nāc, � Sa�a aicināja.

� Es jau redzēju, � Gaļina atbildēja. � Man jāparunājas ar Antoņinu Sergejevnu.

� Iesim, Sa�a, � Igors vilka Sa�u aiz piedurknes.

� �eit tūlīt sāksies sievie�u saruna bez lieciniekiem. Galina sūdzēsies par vīramāti, bet māte dos viņai praktiskus padomus, kā parādīt raksturu un savaldīt �o despoti.

� Igor, tu kļūsti nepieklājīgs, � Antoņina Sergejevna piebilda.

� Labi, labi, māmiņ, � Igors teica. Viņ� apskāva māti. � Bū�u ļoti pieklājīgs, tikai tu nestāsti Gajinai, ko nozīmē raksturs, � starp mums runājot, tev pa�ai tā par maz, � viņ� smiedamies nobeidza un, paņēmis Sa�u pie elkoņa, iegāja ar viņu savā istabā.

Igora istabā, tikpat greznā un labi mēbelētā kā ēdamistaba, virs gultas pelēkā, biezā, ar ādu ap�ūtā pārvalkā karājās medību bise. Igors to uzmanīgi noņēma un iedeva Sa�ai.

� Cik glīta! Un laikam dārga! � Sa�a iesaucās.

� Tu priecājies?

� Ne visai. Par ko te sevi�ķi priecāties? � Igors vienaldzīgi sacīja.

� Tu izliecies! Atzīsties labāk, ka priecājies, � Sa�a draudzīgi teica. � Zini, kad man palika pilni astoņpadsmit gadi, māte uzdāvināja velosipēdu, īstu sievie�u velosipēdu. Viņa to nopirka komisijas veikalā lietotu, jaunam pietrūka naudas. Mēs dzīvojām trūcīgi, tēvs nomira, kad es vēl biju pavisam maziņa, ietaupījumi bija izsīku�i, un kādi gan varēja būt ietaupījumi vienkār�am ma�īnistam!

� Bet jums ta�u vienmēr palīdzēja vectēvs?

� Vectēva sen vairs nebija starp dzīvajiem, un viss, kas viņam piederēja, tika konfiscēts. � Uz mirkli Sa�a novērsās.

Igors no�ēloja, ka pieskāries tam, ko nevajadzēja atgādināt, un, mulsi klusēdams, knibināja galdautu.. Sa�a saprata, ka Igors jūtas neveikli savas kļūmes dēļ, un jautri turpināja:

3 � Vera Uslinova

33

� Saproti, un pēk�ņi � velosipēds! Priecājos kā negudra. Tas bija ļoti liels prieks... Bet tu saki � neesmu priecīgs! Tu ta�u esi labs �āvējs.

� Tā, esmu teicams �āvējs, � Igors izklaidīgi piekrita. ⁴

� Vai tu brauksi ar to medībās?

� Tēvs sapņo, � Igors stāstīja, � pēc tam, kad es bū�u beidzis institūtu, aizbraukt kaut kur tālu uz ziemeļiem, varbūt aiz Polārā loka, ja ne turp, tad uz dzimto Sibīriju, uz taigu.

Sa�a saudzīgi pakāra �auteni un piegāja pie grāmatu skapja, kas aizņēma visu sienu starp logiem.

� Vai arī te parādījies kas jauns?

� Tēvs man iegādājies pie bukinistiem Daņiļevska Kopotos rakstus.

� Tu, Igor, esi laimīgs, � Sa�a skaudīgi teica, � tev laba dzīve!

Igors stāvēja pie radiolas un cilāja skaņu plates.

� Klausies, Igor, � Sa�a pēk�ņi jautāja, ne uz mirkli neatejot no grāmatām, � vai tev ir jaunā dziesma?

� Ir, � Igors atbildēja, � man ir viss jaunākais.

� Lūdzu, uzliec.

� Nu nē, piedod, � Igors iesmējās. � Ja gribi klausīties, sameklē pati, te viņu ir ap trīs simti, � un lai es rakņātos?

Sai laikā ēdamistabā Galina klusi sarunājās ar Igora māti. Ga)ina, uzmetusi uz pleciem lielu Orenbur-gas lakatu, omulīgi iekārtojās dīvāna stūrī. Antoņina Sergejevna adīja vilnas �alli. Viņa pagaidīja, kamēr Broņa nokopj galdu, un, tiklīdz tā izgāja ārā, jautāja:

� Kādēļ tu, Galo�ka, esi tik skumja, pat vājāka kļuvusi? Par ko tu gribēji ar mani parunāt?

� Man ir skumji, Toņas krustmāt.

Reizēm reto intīmo sarunu brī�os Gaļina tā mēdza saukt Antoņinu Sergejevnu.

� Tavas skumjas ir pilnīgi saprotamas; tikko paguvi iziet pie vīra, jau viņu aizsūtīja komandējumā.

� Nē, ne jau tas, ka Boriss ir projām ...

� Tie�i tas, � Antoņina Sergejevna tiepās, � lai gan tu negribi atzīties, tomēr ilgojies pēc viņa.

� Nē, es neilgojos, bet esmu sākusi vairāk domāt.

� Interesanti, � Antoņina Sergejevna ziņkāri jautāja, � par ko tad tu domā?

� Vai zināt, Toņas krustmāt, mēs tomēr lāgā nesaderam kopā, esam da�ādi cilvēki. Agrāk es to nemanīju, bet mūsu dzīve nav vēl iegājusi pareizās sliedēs. Un kādēļ tad tie�i ar viņu man tā jānodzīvo?

� Gaļina, vai tu nopietni tā domā? � Antoņina Sergejevna jautāja, noliekot adīkli sāņus. � Varbūt jūs esat sastrīdēju�ies?

� Nē, mēs vēl ne reizes neesam strīdēju�ies. Bet kaut kas nav tā, kā vajadzētu. Liekas sīkumi, un tomēr viss a�gārni. Varbūt man tikai tā �ķiet, vai arī es cilvēkus nemaz nepazīstu... Tagad pat, viņ� ta�u varēja arī nebraukt, bet �ās militārās misijas priek�galā ir kāds ievērojams virsnieks, un Boriss iekārtoja, ka tie�i viņu paņēma par adjutantu vai arī sakaru virsnieku, īsti nezinu. Man liekas, galvenais viņam ir pastāvīgi būt uzmanības centrā.

� Nu gan tu pārspīlē!

� Es priecātos, ja būtu kļūdījusies. Ja tas viss būtu kļūda ... Ziniet, Toņas krustmāt, pāris nedēļu pirms viņa prombrauk�anas mūsu Feņa tīrīja dzīvokli un netī�ām izsita rūti, bet loga otru pusi, baidīdamās mazgāt, tikai mazliet noslaucīja. Boriss atbrauca, ieraudzīja un tā kliedza uz Feņu, ka man viņa dēļ bija kauns un neērti. Pēc tam tāda pati aina norisinājās, kad Feņa bija pārsālījusi zupu. Sai bārienā bija katri, kas nelabs, apkaunojo�s, kundzisks. Feņa raudāja.

� Un tu tādu nieku dēļ uztraucies? Kas gan ģimenē nenotiek! Boriss atbrauca no darba, bija noguris, viņam varbūt bija gadīju�ās nepatik�anas, � un viņ� atrada iemeslu izgāzt dusmas.

� Izgāzt dusmas? � Gaļina brīnījās. � Uz sve�u cilvēku?

� To gan es negaidīju, ka tādu nieku dēļ vari uztraukties!

Bet Gaļina turpināja:

� Viņa māte bie�i vien ierodas pie manis. Kādēļ? Ko viņa kontrolē? Nu, aizbrauca dēls komandējumā, nu.

� Kādēļ tevi kaitina Borisa māte? � Antoņina Sergejevna jautāja. � Ne jau pirmo reizi tu man to stāsti. Ar ko viņa tevī izraisījusi tādu antipātiju?

� Es viņu vienkār�i nemīlu � un viss. Sīs mū�īgās sarunas ar kaimiņieni par mani, kaut vai ar to pa�u Veru Pimenovu... Vera beidzas vai nost aiz garlaicības, viņai gribas pļāpāt, un māte priecājas par to! Bez tam viņa ir sīkumaina un sienas man klāt gan par �o, gan par to.

� Ne sīkumaina, bet saimnieciska, un tev, Gaļina, ar to jāsamierinās. Viņa nav vairs jauna, mīl dēlu, viņai gribas, lai jūs labi dzīvotu.

� Un ko tad mēs? Dzīvojam kā visi ļaudis. Viņ� strādā, es mācos. Ja viņam atļaus, viņ� �ogad arī iestāsies akadēmijā. Vai jūs zināt, Toņas krustmāt, � Gaļina piecēlās un staigāja pa istabu, � kas mani uztrauc un pazemo: māte man pastāvīgi liek noprast, ka man Borisam un viņai jāpateicas par lielo godu, ka viņa man devusi par vīru savu dārgo dēlu.

� Tu pārspīlē, tas nevar būt. Bet vispār ne jau ar viņu tev dzīve jādzīvo. Vīru tu mīli, sadzīvojat draudzīgi, bet ar māti Boriss nokārtos. Katram ģimenē sava vieta, mātei � sava, sievai � sava.

� Nezinu, nezinu, varbūt mātes dēļ es arī pret Borisu esmu netaisna, bet labi nav. � Gaļina atkal apsēdās dīvāna stūrī, ieskatījās Antoņinai Sergejevnai sejā un, it kā skaļi domājot, klusi teica: � Bet ja nu esmu pārsteigusies?

� Nē, nē, nerunā tā, Gaļina! Pat domāt tā nevajag! Ar jaunlaulātiem tā bie�i notiek � nodzīvo kopā divus trīs mēne�us, pēc tam sākas savstarpēja vēsuma, es labāk teiktu noguruma periods... Bet tā ir īslaicīga parādība, tas pāries. Iepazīsiet raksturus, pielāgosieties, iejutīsieties. Es pieļauju, ka Borisam varbūt ir slikts raksturs, bet katrs raksturs ir smags, kamēr tas nav izpētīts. Jums būs bērni, � ar maigumu teica Antoņina Sergejevna, � un jūs labi nodzīvosiet mū�u.

� Labi? � skaidri un skaļi, kā neizpratnē jautāja Gaļina. � Vai atceraties, Toņas krustmāt, rudenī es atbraucu pie jums, arī bija vakars, lūk, �eit kaktā, �ajā krēslā, ar atvērtu grāmatu sēdēja Nikolajs Savi�s...

Igors bija institūtā, jūs strādājāt rokdarbus. Es atbraucu jums pavēstīt, ka Boriss lūdz manu roku, prasīju jums padomu. Mani tuvinieki ir tālu, un, kā jau zināt, mūsu ģimene neturas cie�i kopā. Nikolajs Savies teica, ka laulības esot loterija un viņ� negribot man dot nekādus padomus, lai vēlāk nedzirdētu pārmetumus, ja man ģimenes dzīve nebūs izdevusies, vai arī otrādi, ja es atteik�u Borisam un pēc desmit gadiem * to no�ēlo�u. Jūs teicāt kaut ko par sirdi, par jūtām... Bet patiesībā viss bija ļoti vienkār�i. Man vajadzēja kaut pusgadu pagaidīt, iepazīties ar Borisu tuvāk, iepazīties ar viņa ģimeni.

� Vai tas ir pārmetums, Gaļina?

� Nē, nē, Toņas krustmāt, vienkār�i tāpat...

� Labāk metīsim pie malas visas atmiņas. � Anto-ī ņina Sergejevna pievirzījās tuvāk Gaļinai un apskāva viņas plecus. � Padomāsim par turpmāko. Savu grūtsirdību tu, lūdzu, atmet. Es ceru, Boriss atbrauks un ar māti visu nokārtos, bet tev vispār vajag vairāk parādīt savu raksturu, sajust sevi par saimnieci mājās, ietek-b mēt vīru sev vēlamā virzienā. Redzi, � mēs dzīvojam ar Nikolaju Savi�u, bet, starp mums runājot, viņ� ir smaga rakstura cilvēks, mēs da�reiz strīdamies: viņ� Igoru ļoti lutina, visur tur savā aizbildniecībā, bet Igors ta�u jau pieaudzis.

�Gaļinai gribējās teikt, ka Antoņina Sergejevna piekāpjas vīra priek�ā tādēļ, ka to mīl, bet atturējās, un Antoņina Sergejevna turpināja:

� Sī neapmierinātība ar dzīvi tev ir īslaicīga, tā pāries.

Gaļina atkal piecēlās, piegāja pie klavierēm, kas stāvēja istabas stūrī, un uzsita da�us akordus. Antoņina Sergejevna nopūtās.

� Tev vajadzētu mācīties dziedāt, Gaļina. Tu tagad esi materiāli nodro�ināta, bet balss tev ir laba, skaista, vērts pie tās piestrādāt.

� Nav laika. Es vēl mācos medmāsu kursos, tas i arī prasa laiku.

� Jā, par tiem kursiem. Es tev sen vēlējos pajautāt, kādēļ tie tev vajadzīgi? Laiki ir ļoti nemierīgi, daudz runā par karu, un, ja pēk�ņi vasarā kas sākas, jūs ta�u iesauks.

� Pat ja neiesauks, es pati ie�u.

� Kādēļ? � Antoņina Sergejevna brīnījās.

� Ak, labāk jau fronte nekā visa �ī jezga, nepatik�anas, ģimenes dzīve.

� Nerunā tā, Galina, jūs, jaunie, nezināt, kas ir kar�. Kā...

Sai brīdī istabā ienāca Sa�a un Igors.

� Māt, par ko tu runā? � Igors brīnījās.

� Par karu. Kas būs, ja sāksies kar�, kādus pārbaudījumus tas jums atnesīs? Kā tad veidosies jūsu liktenis?

� Nu, kādi tur pārbaudījumi, māt? Ja kar� arī sāksies, tad mēne�a laikā tas beigsies. Vai tu vari iedomāties, ar kādu spēku mēs viņiem gāzīsimies virsū! Nepaies ne nedēļa, kad ieņemsim Var�avu, un tālāk ceļ� uz Berlīni.

� Tu esi jauns, Igoriņ, un optimisma pilns, bet tu nevari iedomāties, ko nozīmē kar�.

� Protams, kā es to varu zināt! Visa pasaule ta�u zina, kā mēs tikām galā ar japāņiem pie Halhingolas un kā uzveicām somus. Vienkār�i tev nervi nav kārtībā, tādēļ visādas �ausmas spokojas.

� Ne jau �ausmas, Igor. Es mazliet pazīstu dzīvi.

� Ak māt, nerunā, lūdzu! Tu slikti pārzini starptautiskās attiecības. Tevi vajadzētu atvest uz mūsu institūtu noklausīties lekciju par starptautisko stāvokli. Kar� tagad nevar būt, ar Vāciju mums ir līgums, un, ja arī sāksies, tad tālāk par mūsu robe�u mēs viņus nelaidīsim un visilgākais pēc diviem trim mēne�iem sakausim. Smieklīgi! Viņa runā par diezin kādiem pārbaudījumiem, kad mums ir tāda armija ...

� Antoņina Sergejevna, kādēļ mums par to jādomā? � Sa�a teica, mīļi pieglauzdamās viņas plecam. � Sāksies kar�, tad arī domāsim, bet pagaidām līksmosim. Laiciņ� ārā �odien kā uz pasūtījumu. Lieliski tagad būtu me�ā uz slēpēm. Igor, vai nevar �o pasākumu organizēt?

� Kādēļ ne? Gaļinai es varu dot tēva slēpes, tev, draiskulīt, manas vecās. Māt, tu nāksi līdz?

� Ie�u, bet, protams, bez slēpēm, tikai pajūsmot par

me�u. Cik lielisks tas ir ziemā, sevi�ķi, kad sniegi Man tas tik ļoti atgādina dzimto Sibīriju. Patiesi, Igoriņ, tev laikam taisnība, slimība padara mazliet jūtīgu. Sāku dzīvot atmiņās. Lūk, pēdējās dienās visu laiku prātā, kā Igors, vēl mazs būdams, pēk�ņi bija pazudis un mēs ar tēvu, viņu meklēdami, izskraidījām visu pilsētu, bet torciz tu, Galka, viņu biji aizvilinājusi uz pa�u Angāras krastu ar ragaviņām vizināties.

� Es? � Gaļina iesaucās. � Kur nu es!-Lūk, kur galvenais barvedis bija!

Antoņina Sergejevna izbrīnā pavērās Sa�ā.

� Jā, jā, � Sa�a apstiprināja. � Es toziem dzīvoju pie vectēva. Vai jūs neatceraties? Jūs atskrējāt, arī vectēvs tobrīd pienāca klāt, bet mēs ar ragaviņām izbraucām uz ledus, un tur netālu bija āliņģis, sievietes skaloja veļu. Nikolajs Savies pārmet vectēvam: �Kaut gan jūs esat profesors, bet jums nav tiesību turēt bērnus pie sevis, ja no pedagoģijas nekā nejēdzat!� Bet vectēvs atcērt: �Es visu Pestalociju esmu izlasījis, pirms atvedu �urp mazmeitu.� Bet sals bija briesmīgs, gaiss sauss, tālu var dzirdēt, kā viņi strīdas. Sievietes pārstāja skalot veļu un smējās. Tad viena paņēma mūsu ragaviņas, pagrieza atpakaļ un saka: �Bērni, tūlīt ejiet uz krastu, citādi viņi tur sāks plēsties.� Vectēvs mani toreiz sodīja.

� Sodīja? � Gaļina un Antoņina reizē jautāja.

� Kā tad, ka sodīja! Divas reizes uz�āva pa attiecīgu vietu, bet pats visu nakti negulēja, staigāja pa istabu. Man viņa kļuva �ēl. Otrā rītā ieskrēju pie viņa, ierāpos klēpī un apsolījos vienmēr būt rātna, lai tikai viņ� pa naktīm gulētu. Vectēvs bija galīgi nomākts...

To stāstot, Sa�a ļoti uztraucās, pat nobālēja. Visi klusēdami klausījās ...

� Paskatieties, � Gaļina pēk�ņi iesaucās, � mēness parādījies pie apvār�ņa, un snieg. Kā tas mirdz, cik krā�ņi, cik gai�i! Ai, cik jauki būs vizināties! Posieties ātrāk! Broņe�ka! � viņa sauca atvērtajās virtuves durvīs. � Pameklējiet mums ar Sa�u kādus vecus d�emperus un bikses! Posieties! � Gaļina rosījās, ar savu jautrību aizraudama arī pārējos. Ātrāk! Ātrāki

.Cik sen tas viss bija. Cik sen!. <.

Kilometru no nelielas ukraiņu sād�as jaunu ozolu birzī saceltas hospitāļa teltis. Tās, rūpīgi nomaskētas ar zariem, spiedās cita citai klāt.

Visu pēdējo nedēļu frontē norisa asiņainas kaujas, armijas aizmugures strādāja ar vislielāko jaudu, un hospitālī nepārtrauktā straumē ieveda ievainotos.

Sa�ai Grigorjevai �odien bija smaga de�ūra. Nakti viņa pavadīja starp tepat ārstējamiem ievainotajiem � tā sauca tos, kurus smagā ievainojuma dēļ nevarēja pārvest uz aizmuguri.

Kādā no teltīm gulēja jauns tanku bataljona komisārs ar apdegu�u seju un rokām, ar sa�ķaidītu �okli. Viņ� nevaidēja un nekustējās. Varēja domāt, ka viņ� mierīgi guļ, bet viņa pla�i ieplestās, lielās, tum�ās acis lūkojās nemirk�ķinādamas, un tikai pēc nekustīgā skatiena varēja noskārst, kādas mokas cie� �is cilvēks. Sa�a pienāca pie viņa bie�āk nekā pie pārējiem, tad viņ� ar acīm norādīja uz dzeramo trauku, un viņa, mazliet atbīdījusi marles saiti, iepilināja viņam mutē da�us pilienus tējas ar rumu. Bet tagad komisārs neievēroja Sa�as klātbūtni, viņa skatiens bija pavisam stings.

Pret rītu ienāca de�ūrārsts Ostrovskis, sniedza papildu ārstē�anu smagi ievainotajiem, paskatījās uz komisāru un teica:

� Būtu labi, ja viņam sagādātu pienu vai izspiestu no svaigiem tomātiem sulu.

Sa�a nebija gulējusi jau divas naktis, viņa nepacietīgi gaidīja maiņu, bet izrādījās, ka no rīta atkal nav neviena, kas viņu nomainītu. Vecākā māsa Anna Hod-�enko, kas aiz bezmiega un noguruma ar mokām kustējās, atļāva Sa�ai nosnausties ne vairāk par divām stun-

dāni, pati pa �o laiku viņu aizstādama. Sa�a nometa virssvārci un steidzās uz izeju, bet nejau�i uztvēra ievainotā komisāra skatienu. Viņa uz mirkli iegrima domās, paņēma katliņu un lēnām izgāja no teltenes.

Gaiss bija ļoti tīrs un sauss, nodzeltēju�o zāli stindzināja salna, spo�i spīdēja aukstā rudens saule. Miegs, ar ko Sa�a bija cīnījusies visu nakti, izgaisa, dodot vietu modrībai, tikai aiz pārpūles mazliet kratīja drebuli. Sa�a visu laiku centās turēties saules pusē un vērsa seju pret sauli. Me�ā valdīja klusums, zem soļiem tikko dzirdami lūza sausie zari, kaut kur �ivināja zvirbulis, un ļoti tālu dārdēja lielgabali. Parādījās pirmās ciemata mājas. Ēkas bija pamatīgas, ar vairākām istabām un tēstu dēļu �ogiem.

Sa�a nolēma ieiet pirmajā sētā, bet vārti bija aizslēgti; uz klauvējieniem neviens neatbildēja. Kaimiņu sētā meitene dziedāja:

Nāc, mīļais mans, un guni dedz, Ar svārka stūri mani sedz...

Zem liela, rudens krāsu apzeltīta bērza uz zemē iedzīta sola sēdēja gadu piecpadsmit veca meitene. Viņa turēja balalaiku ar izbalēju�u, zilu lentu un dziedāja. Tālāk bija redzams dārzs; zem ābelēm, kuru zaros karājās lieli antonovkas āboli, stāvēja govs. Meitene vienaldzīgi pavērās Sa�ā un turpināja dziedāt tālāk.

Uz lieveņa sēdēja ap piecdesmit gadu vecs vīrietis izbalēju�ā krievu kreklā, melnās labas drānas biksēs, bet basām kājām. Zobos pīpe, kas acīm redzot jau sen bija apdzisu�i, cilvēks to turēja vienkār�i aiz ieraduma. Viņ� ņēma no brezenta, kas bija izklāts uz lieveņa, gatavus, ko�i sarkanus tomātus un lika grozā ar sienu, kas stāvēja viņam pie kājām. Piesiets ķēdē, ar kādu parasti mēdz spaiņus vilkt no akas, zvilnēja liels, balts suns, līdz pusei izlīdis no suņu būdas, un sildījās saulē. Zemnieks klusēdams noklausījās Sa�as lūgumu, izņēma no mutes pīpi un piepe�i teica:

� Glāzi piena, tu saki, ievainotam komisāram? Nava. Lai jūsu komisārus velns parauj. � Viņ� pagrieza muguru no �ādas atbildes apstulbu�ajai Sa�ai.

� Bet viņ� ta�u ir cilvēks! � Grigorjeva dusmās iekliedzās. ⁴

Zemnieks strauji apsviedās, un Sa�a redzēja, ka viņa seja naidā izķēmota.

� Vai to tu dzirdi? � viņ� rādīja ar roku uz rietumiem, kur pēc vienādiem starplaikiem dunēja lielgabali. � Es varbūt divdesmit gadus �o muziķu esmu gaidījis, gaidīju, kad pienāks gals �iem komisāriem. Bet tu man saki � cilvēks!

Sa�a ar naida pilnām acīm paskatījās uz zemnieku un �igli aizgāja, aizcirtusi aiz sevis dārza vārtiņus.

Bet no sētas atskanēja:

� Maņka, maita tāda! Cik rei�u tev ir sacīts � aizslēdz vārtus! Jau rītausmā balalaika rokā! Vēl par agru spēlēt...

Sa�a tomēr dabūja pienu un, uzmanīgi nesdama pilno katliņu, atgriezās hospitālī un padzirdīja komisāru.

Gulēt vairs negribējās. Viņa aizgāja uz telteni, kur pa�ā stūrī uz salmiem, apsegusies ar �ineli, gulēja Galina. Sa�a sameklēja biezu, iesietu burtnīcu, un sāka rakstīt. Visu, ko Sa�a bija redzējusi pa �īm kara dienām, visus vērojumus par cilvēkiem un notikumiem viņa pierakstīja burtnīcā. Viņa pati nezināja, kādēļ to dara, pagaidām nebija nekāda noteikta mērķa, bet vienmēr, tiklīdz gadījās brīvs brītiņ�, Sa�a rakstīja.

Pamodās Gaļina. īsu brīdi viņa uzlūkoja Sa�u, kas sēdēja ar muguru pret viņu, tad vilka kājās zābakus.

� Un tu joprojām raksti, Sa�a? Labāk pagulies, kamēr vēl laiks.

� Nē, es tagad neaizmig�u, bet gulēt un mocīties ar bezmiegu negribu.

Bet Gaļina zināja, ka Sa�a nav gulējusi jau divas naktis, un neticēja viņai. Gaļinai �ķita, ka Sa�a atsakās no miega tikai tādēļ, lai rakstītu piezīmes. Viņa līdzjūtīgi teica:

� Par rakstnieci tu varbūt arī nekļūsi, bet veselību pazaudēsi.

Sa�a strauji apgriezās.

� Tu par to esi pārliecināta?

� Par ко? � Gaļina jautāja. � Par pirmo vai par otro?

Ta�u Gaļina zināja, ka Sa�u uztrauc jautājums, vai viņa būs rakstniece.

� Redzi, � pēc īsas svārstī�anās teica Gaļina,� es neticu sievietēm rakstniecēm.

� Bet �or�a Sanda? � Sa�a strauji vaicāja.

� �or�a Sanda... Nu, kas par to, ir bijusi �or�a Sanda, daudz kas viņai ir labs, bet tas nav izcils, tas nav ...

Sa�a pēk�ņi sadusmojās un neļāva Gaļinai nobeigt:

� Tu, lūdzu, reizi par visām reizām pasaki man: kādēļ tu netici sievietei rakstniecei?

� Labi, labi, es pateik�u. Vispirms, lai kļūtu par rakstnieku, bez talanta vajadzīga arī drosme, pie tam ļoti liela, un ne tik daudz drosme kā stipri nervi, � kā karā. Atceries, kad mēs atbraucām uz fronti, man bija bail no ievainotajiem, ne tik daudz baidījos, ka pa�u varētu nogalināt, bet tie�i bail no ievainotajiem. Reiz pie Minskas mums atveda ievainotos tie�i no kaujas lauka. Starp tiem bija jauns kareivis � smags ievainojums abās kājās un vēderā. Brūcēs bija iekļuvu�i netīrumi. Viņam bija �oks. Viņ� nekā nejuta, un ārsts Sal-tikovs labi zināja, ka kareivi nevar glābt. Bet Saltikovs man pavēlēja apkopt ievainoto. Kad es ar cimdiem rokā, bruņojusies ar divām pincetēm, uzmanīgi sāku tīrīt ievainojumu, ārsts paskatījās uz mani un piepe�i uzkliedza: �Ar rokām strādā, ar rokām! Met prom pincetes, nomauc cimdus!� Riebumu un dusmas viņā radīja nevis ievainotais, bet mana trīco�ā persona. Iz�ķiras jautājums par cilvēka dzīvību, un es nevis strādāju, bet aiz bailēm drebu. Tā tas gadās arī ar da�iem rakstniekiem. Jādomā par cilvēku dvēselēm, par to, kā iemācīt viņus dzīvot, palīdzēt iepazīt dzīvi, bet viņi visu līdz pēdējam nolaiza, laķē � vārdu sakot, strādā ar cimdiem rokās. Un es viņiem teiktu: rakņājieties dzīvē ar kailām rokām, parādiet visu, lai cilvēki pazītu dzīvi, iemācītos saskatīt labo un ļauno. Ta�u, lai strādātu bez cimdiem, vajadzīga drosme, bet tādi laķētāji vairāk par visu baidās no kritikas. Sarakstīsi grāmatu, visi varoņi tur būs ļoti apzinīgi, pat pārāk apzinīgi, bet ta�u ne mazums ir vēl arī ļaunu cilvēku. Arī viņi var kļūt labi, ja tiem izskaidrotu, kādam īsti jābūt cilvēkam, bet tur vajadzīga drosme, godīgums pret sevi un citiem, principialitāte .. �

Sa�a piecēlās un pagriezās pret Galinu.

� Turpini. Tu da�reiz interesanti runā.

� Da�reiz? � Ga]ina iesmējās. � Nu labi, es turpinā�u. Otrkārt...

Bet �ai brīdī teltī ienāca Igors Ņemilovs. Viņ� bija loti novājējis. Kareivja blūze un krekls viņam bija par maziem, bet kirzādas zābaki par lieliem un lielus cie�i neapskāva. Igors �o nedaudzo mēne�u laikā bija ļoti pārvērties. Viņa sejā iegūlies kaut kas nepatīkams. Mazās mutes sievi�ķīgajās lūpu līnijās slēpās greizs, nicino�s smīns, it kā Igors gribētu teikt: �Visas jūsu domas un centieni ir nieko�anās, un pati dzīve � blēņas!� Kad viņ� ar kādu sarunājās, sarunu biedrs juta, ka Igors klausās tikai aiz laipnības, neuzņemdams nopietni viņa domas. Igora acu izteiksmi tūtīt nevarēja uztvert, � tās slēpa lielas raga acenes, kas viņam pie�ķīra pa�pārliecināta cilvēka izskatu. Politiskās daļas priek�nieka palīgs par Igoru Ņemilovu hospitāļa komisāram teica: �Sim ser�antam ir tāds izskats, it kā �Ili-ādu� būtu uzrakstījis viņ�, nevis Homērs.� Igors strādāja par rakstvedi hospitāļa �tābā.

Igors pārtrauca Gaļinu:

� Kas ir �otrkārt�, turpini... Da�reiz tu runā diezgan gudri.

� Atkal da�reiz? � viņa iesaucās. � Kādēļ da�reiz? Kas par muļķīgu vārdu?

Sa�a sa�uta:

� Ja Gaļina pareģo, ka es nekļū�u rakstniece, tad, tavuprāt, tās ir gudras domas?

Igors nekā neatbildēja un nosēdās uz grīdas, uz izkaisītajiem salmiem.

� Pastāsti, par ko tu domā rakstīt? � Gaļina jautāja.

� Es nezinu, � Sa�a apmulsusi atbildēja. � Dro�i vien par cilvēku likteņiem, par viņu attiecībām, uzrakstī�u par jūtām un laikam par mīlestību...

� Par mīlestību? � Gaļina brīnījās. � Bet vispirms pa�ai mīlestība jāpārdzīvo.

� Pārdzīvo�u, � Sa�a pārliecināti teica un, uzskatīdama sarunu par izbeigtu, nozuda teltenes kaktā.

Gaļina savilka plato kareivja siksnu un piegāja pie Igora.

� Tu tur grozies augstās aprindās, nezini, vai ilgi mēs �eit stāvēsim?

Viņ� nicino�i paraustīja plecus.

� AAanuprāt, augstās aprindas pa�as nekā par to nezina.

Sai brīdī kāds pa�ķīra brezentu, kas aizstāja durvis, un uzsauca:

� Māsas, kas brīvas, uz pārsienamo!

Sa�a rūpīgi ielika burtnīcu mugursomā un sekoja Gaļinai un Igoram.

Ierūcās lidma�īnas, un jaunie ļaudis vēl nebija paguvu�i iz�ķirt, vai tās savējās vai ienaidnieka, kad atskanēja de�ūrvirsnieka sauciens:

� Gaisa trauksme! Vairs nestaigāt!

Lidma�īnu rūkoņa tālu aizskanēja tīrajā rudens gaisā. Tās lidoja miestiņa virzienā.

� Iesim uz ierakumiem, � Sa�a teica.

Un viņi nogriezās uz kuplu ozolu. Lidma�īnas izkārtojās un sāka bombardēt ciemu. Pirmā bumba iekrita pasta baltajā mūra ēkā. Atskanēja spēcīgs sprādziens � gaisā lidoja akmeņi, viss sajaucās ar zemi un dūmiem. Varēja redzēt, ka sākas kņada, skraidelēja cilvēki, gaudoja suņi, māva govis.

Ierakumā stāvēja �etri kareivji jaunos virsvalkos un tādās pa�ās jaunās, vēl krāsu nezaudēju�ās, zaļās kaskās. Ga)inai blakus gadījās kareivis vidējos gados, parasts, kādus viņa kara laikā bija daudz redzējusi, �dziļi pāri pierei uzmauktā kaskā, zem kuras raudzījās gudras, pelēkas acis. Viņ� uzmanīgi klausījās sprādzienos. Gaļina pagriezās un mazliet viņam pieskārās. Kareivis pievērsa skatienu Gaļinai. Viņa seja pauda izbrīnu, it kā būtu ieraudzījis sen pazīstamu cilvēku.

� Piedodiet! � viņ� teica un salika rokas aiz muguras.

Tad, mazliet pagriezis galvu, vēlreiz paskatījās uz meiteni, it kā to paturēdams prātā. Arī Gaļina savukārt vēroja kaimiņu, pūlēdamās atcerēties, kur viņa to

agrāk redzējusi. Kareivja sejas panti bija diezgan parasti � asi izteikts zods, nepareizi veidots, paprāvs deguns, raupja, vēl iedegumu saglabājusi āda, � bet �ā cilvēka acis pauda reizē labsirdību, nelokāmu gribu un skumjas. Gaļina redzēja, ka viņ� jūt tās pēto�o skatienu, lai gan sejas izteiksme ne uz mirkli neizmainījās, it kā viņ� nekā nemanītu. Izbrīna, kas jaudās pirmajā Gaļinai pievērstajā skatienā, bija izgaisusi.

Vācu bumbvedēji otrreiz uzlidoja ciemam. Tagad bumbas krita blakus ozolu birzij, kur atradās hospitālis. Krīto�ās bumbas, spalgi svilpodamas, �ķēla gaisu.

Gaļinas rokas trīcēja, viņa nobāla. Gaļinas kaimiņa seja saglabāja tādu izteiksmi, it kā bombardē�anu viņ� uzskatītu par pa�u parastāko lietu, un tikai uzmanīgi sekoja, kā lidotāji sagrāva ciemu, kvartālu pēc kvartāla, iznīcinot visu dzīvo; kā redzams, to darīja pēc iepriek� pārdomāta plāna. Viņa sejā nebija ne ēnas no tās smagās cīņas ar sevi, kad iek�ā viss pamirst un cilvēks cen�as izlikties mierīgs.

Gaļina teica:

� Jūs laikam pirmo reizi esat iekļuvis tādā jūklī? Dro�i vien braucat ar papildinājumu uz fronti? Pirmoreiz tas ir briesmīgi, pēc tam pieradīsiet.

Viņ� mirkli nekā neatbildēja, vēroja Gaļinu, kas bija notraipījusies ar zemi, � ierakums bija mitrs, to nesen izraka, un vēsajā rudens saulē tas nekādi nevarēja iz�ūt, bet no uzbēruma aiz satricinājuma uz galvām bira māla pikas.

� Galvenais � vai viņi pamanīs hospitāli vai ne, � kareivis mierīgi teica. � Ja pamanīs, nodarīs lielu postu. � Un �ai mirklī Gaļina saprata, ka kareivis labi redz viņas bailes, viņas �ausmas nāves priek�ā.

Lūk, lidma�īnas dodas pāri ozolu birzij. Varbūt tās bija tikai viņas iedomas, bet Gaļinai �ķita, ka redz bumbas, apaļas, melnas bumbas, kas krīt no lidma�ī-^ nām; viņa var tās pat saskaitīt � viena, divas, trīs... Un viņai kļuva nepanesami baigi, Gaļina nevil�us pievirzījās pie kareivja, it kā viņ� tagad varētu sniegt glābiņu un patvērumu no nāves. Viņa sejā �ai brīdī neietrīcējās ne vaibsts, kareivis neizdarīja nevienu kustību, bet acu stingrais skatiens nomierināja.

Gaļina saņēmās, lai sakārtotu domas, un noteica:

� Tie�s trāpījums reti gadās, bet no �ķembām te pasarga ozoli. Nebaidieties!

To sacīdama, viņa ievēroja otra, jaunākā kareivja skatienu. Tas raudzījās viņā un zobgalīgi smīnēja.

Vācu lidotāji nepamanīja hospitāli un visu bumbu kravu uzmeta ciemam.

Ozolu zaru aizsegā uz ierakumu skrēja de�ūrvirs-nieks.

� Kaut kas noticis, � Igors satraukti sacīja.

Virsnieks izstiepās pamatstājā, pielika roku pie cepures un, vērsdamies pie Gaļinas sarunu biedra, teica:

� Biedri armijas komandieri Atļaujiet ziņot! Jūs steidzīgi aicina pie tālruņa no armijas �tāba.

� Labi. Tūlīt ie�u.

Nejau�ais Gaļinas sarunu biedrs, atbalstīdamies uz pavadītāja rokas, vingri izlēca no ierakuma, atraisīja siksniņu un noņēma kasku. Strauji pieglaudis izpūru-�os matus, viņ� aizgāja kopā ar de�ūrvirsnieku. Pēc pāris soļiem viņ� apgriezās un vēlreiz paskatījās uz Golubkovu.

Jaunais �kareivis�, kas izrādījās par armijas komandiera sakarnieku, ironiski pablenza uz klāteso�ajiem un sekoja viņam. Igors iesmējās.

� Lūk, Gaļina, ko tu drosmināji! � Viņ� pirmais izkāpa no ierakuma un pastiepa Sa�ai roku.

� Es jums zvēru, � Gaļina sacīja, � es nezināju, kas viņ� ir.

Sa�a un Igors smējās. Viņi pa�i saprata, ka Golubkova nav pazinusi armijas komandieri tāpat kā viņi. Kad smiekli aprima, Gaļina jautāja:

� Kādēļ viņi visi tērpu�ies kombinezonos kā vienkār�i kareivji?

� Vai tu domā, � Igors atbildēja, � ja viņ� ir ģenerālis, tad vienmēr jāstaigā parādes tērpā ar visiem ordeņiem? Brauku�i uz priek�ējām pozicijām un, lai nepievērstu uzmanību, pārģērbu�ies.

Bet Gaļina domāja: �Cik viņ� dīvains un reizē parasts cilvēks! Ielīda ierakumā it kā slēpdamies, bet pats mierīgi novēroja. Un izturas tik vienkār�i.� Un nezin kāpēc viņa armijas komandieri nevil�us salīdzināja ar Borisu. Mans vīrs ir leitnants, bet uzpūtības viņam vairāk nekā ģenerālim, viņ� nekad nepalaidīs garām gadījumu, lai palepotos, lai parādītu, ka ir virsnieks. Un atkal �laikam vai simto reizi, kop� sācies kar�, � viņa sev veltīgi jautāja un nespēja atbildēt: kur ir vīrs, vai atgriezies no ārzemēm, vai uzturas Maskavā, vai arī, tāpat kā viņa, vada dienas kaut kur frontē? Viņa vēlējās, lai Boriss būtu aktīvajā armijā, vēlējās zināt, kā viņ� jūtas frontes apstākļos, vai viņam pietiks spēka un vīri�ķības kļūt par īstu karavīru un briesmu brīdī, kad liekas, ka pasaule iet bojā, izpildīt to, kas uzticēts. �Laikam armijas komandierim ir stipra griba, ja bumbu sprādzienu laikā viņ� spējīgs par kaut ko domāt.� Un tūlīt nosprieda: �Nē, viņ� ir pats parastākais cilvēks kombinezonā un kaskā un ne ar ko neat�ķiras no citiem kareivjiem.� Un pēk�ņi nodomāja: �Ja Borisu tā apģērbtu, vai arī tad viņ� at�ķirtos no pārējiem?�

� Tas ir viņ�! � Sa�a pēk�ņi iesaucās un apstājās.

� Kāds viņ�? � Igors brīnījās.

Gaļina tūlīt saprata, par ko Sa�a runā.

� Nē, nēl Nevar būt! � Viņai likās neiespējami, ka tas varētu būt tas pats ģenerālis, ko viņas satika pie komandanta mājas.

� Par ko jūs runājat? � Igors vaicāja.

Ta�u ne Gaļinai, ne Sa�ai negribējās stāstīt, kas bija noticis pie komandanta mājas.

Bombardē�ana beidzās. No ciema uz hospitāli veda cietu�os. Kas spēja, gāja kājām. Smagi ievainotos veda stumjamos ratiņos un ratos.

Sa�a un Gaļina iegāja pārsie�anas telpā. Nelielā teltcnē stāvēja pieci galdi � �etri ievainotajiem un piektais ar sterilo materiālu un instrumentiem. So galdu medmāsas jokojot dēvēja par �svēto no svētajiem�. Pie tā aizvien jebkurā laikā, kad bija darbs pārsie�anas telpā, stāvēja vecākā māsa Katja Gaļenkova � sieviete vairs ne pirmajā jaunības svaigumā, miesās mazliet izplūdusi, ar atklātu krievisku seju, spēcīgām, līdz elkoņiem kailām rokām, marles maskā, kas līdz pusei aizsedza seju; starp balto lakatu un masku mirdzēja tikai Katjas acis. Bet viņai aiz muguras ik brīdi atskanēja: �Tamponu�, �Pinceti�, �Novokainu�, Un Katja viegli pavērsa uz visām pusēm savu smagnējo augumu, nekļūdīgi pasniedzot to, ko prasīja ārsts.

Teltenē valdīja klusums. Paretam kāds ievainotais ievaidējās, lūdza ūdeni, vai arī kāds kareivis, vēl nesen bijis vīri�ķības paraugs ienaidnieka uzbrukumu atvairī�anā, bet juzdams neizsakāmas bailes no pārsie�anas, vainīgi teica: �Dakter, vai nevarētu mazliet spirta?� Tikai trauciņā krīto�o instrumentu �ķindoņa un ārsta strupie lūgumi Kaijai pārtrauca pārsie�anas istabas klusumu. Bez trok�ņa kustējās sanitāri, atnesot jaunus ievainotos un aizvācot pārsietos.

Uz galda, kur kopā ar Ostrovski strādāja Sa�a, sanitāri piesardzīgi nolika vīrieti. Viņam bija sa�ķaidītas abas kājas, ievainotais cieta briesmīgas sāpes, un taisni brīnums, ka viņ� bija pie samaņas. Vīrietis skali vaidēja, un vaidi mijās ar elsām; viņ� raudāja, kaut ko murminādams. Kad noņēma segu, Sa�a pazina zemnieku, kuram no rīta bija lūgusi pienu. Sa�a vērīgi paskatījās uz ievainoto, un viņas seja pārvērtās. Nebija grūti saprast �ā naidīgā skatiena nozīmi. Zemnieks to bija iegaumējis vēl no rīta miestiņā un tūlīt pārstāja raudāt un vaidēt. Tā pagāja kāds brītiņ�. Tad pienāca ķirurgs Ostrovskis. Viņ� loti izbrīnījās, ka Sa�a ievainoto nav sagatavojusi apskatei. Tā Sa�a nekad nebija darījusi, viņa vienmēr strādāja ātri. Ostrovskis neizpratnē viņu uzlūkoja un klusi jautāja:

� Vai mēs strādāsim?

Sa�a novērsa acis no zemnieka sejas, vērīgi palūkojās Ostrovskī, it kā redzētu viņu pirmo reizi, un skaļi pāri visai pārsie�anas istabai pateica:

� Es viņu nepārsie�u!

Ostrovskis izbrīnījies pavērās Sa�ā, noņēma pensneju, it kā tas traucētu viņam redzēt.

Katja Gaļenkova pagriezās pret Sa�u. Tā necieta ne mazāko māsu nevērību. Kad kāda neizpildīja pavēles vai darīja kaut ko ne tā, kā vajadzēja, Katja nepacēla balsi, nekliedza un nesirdījās, viņa vienkār�i sauca medicīnas māsu uzvārdā un tam pievienoja trīs vārdus: �Mēs esam frontē.� Sai īsajā teikumā slēpās

4 � Vera Ustinova

49

tik liels saturs un jēga, ka nogrēkojusies māsa steidzās izlabot savu kļūdur Arī tagad Gajenkova dzīrās norāt:

� Grigorjeva!...

Bet, ieraudzījusi naida pilno seju, viņa nenobeidza un sastinga ar paceltu roku, kas �ņaudza ķirurģiskās grieznes un servjeti. Visi pievērsās Sa�ai. Viņa, sapratusi visu klāteso�o mēmo jautājumu, steidzās paskaidrot:

� Viņ� ... Viņ� ...

Bet ārste Salfejeva, sapratusi, ko Sa�a gribēja teikt, viņu pārtrauca:

� Nav svarīgi, kas viņ� ir, ienaidnieks vai draugs! Viņ� ir ievainots, un jūs esat medmāsa, un te ir hospitālis, to nedrīkst aizmirst!

Sa�a iesaucās:

� Viņ� nav cilvēks un nav ienaidnieks. Viņ�... ir mēsls, lūk, kas viņ� ir! � Un izgāja ārā.

Ārsts Ostrovskis uzlika pensneju un pats uzmanīgi atvēra brūci.

Tikai pret vakaru paspēja pārsiet visus uzlidojumā cietu�os iedzīvotājus. Vakarā paredzēto komjaunie�u sapulci pārcēla uz nāko�o dienu, jo saņēma pavēli ļaudis nekavējoties evakuēt ar sanitāro transportu, un �ādos apstākļos viss hospitāļa personāls bija aizņemts, sākot ar priek�nieku un beidzot ar pēdīgo braucēju.

Gaļina bija aizsūtījusi no savas palātas vairumu ievainoto, palika tikai visgrūtāk ievainotie, kad tur ienāca ārsts Ostrovskis. Viņ� ar �estu pasauca medmāsu un, cenzdamies runāt pēc iespējas klusāk, teica:

� Posieties ātrāk! Mēs steidzīgi evakuējamies.

� Kādēļ? � Gaļina nevil�us jautāja.

Viņ� mirkli domāja un, nolēmis, ka Gaļinai var uzticēties, teica:

� Frontē liels tanku pārrāvums. Jūs saprotat, ko tas nozīmē, ja to ātri nelikvidēs? No mums līdz frontes līnijai desmit kilometru.

�- Bet ko iesākt ar smagi ievainotajiem, kurus nevar evakuēt?

� Sūtiet visus prom. Drīz dosies cefā sanitārā ma�īna. Rīt no rīta viņiem vairs nedraudēs briesmas. � Aiziedams Ostrovskis klusu pieteica: � Tikai, lūdzu, bez panikas, neuztrauciet slimos.

� Labi, � Gaļina atbildēja.

Ostrovskis aizgāja, pa ceļam kārtodams pensneju, sakumpis vēl vairāk nekā parasti.

Aiz logiem visu laiku skanēja ma�īnu signāli. Pār ozoliem pletās nakts, bet hospitālī valdīja spriega rosme. Gaļina strādāja ātri, cenzdamās visu darīt mierīgi, bet pēc tā, kā viņa vairākas reizes nervozi atgrūda te vienu, te otru lietu, pusbalsī murminot: �Pie velna, atkal nav tas,� � varēja manīt viņas satraukumu. Galina nedomāja par sevi, bet par smagi ievainotajiem, � viņiem noteikti vajadzētu �eit pagulēt vēl da�as dienas, viņi evakuāciju var arī nepārciest, un vēl nav zināms, vai nokļūs līdz aizmugures hospitāļiem.

Kāds ar elektrisko spuldzīti apgaismoja ieeju tel-tenē. Galina uzsauca:

� Kas tur ir? Nodzēsiet uguni!

Uguni nodzēsa, teltenē ienāca Igors.

� Kādēļ tu ārā spīdini gaismu? Tas ta�u stingri aizliegts.

� Kas tad man varētu aizliegt?

� Tas pats, kas mums. Tu neesi nekāds izņēmums.

Igors juta, ka pateicis ko lieku. Aizdegt uguni naktī vai pat uzraut sērkociņu bija aizliedzis viņa tēvs ar pavēli, un viņ� nolēma izlabot teikto.

� Pa�laik gaisā klusums.

Pēdējie pieci ievainotie jau gulēja uz nestuvēm. Sanitāri gaidīja, kad pienāks ma�īna, lai varētu tos ievietot.

� Atkal cilpojam? � Igors jautāja, nevērsdamies ne pie viena, un viņa balsī skanēja nievas.

� Es nezinu, kas tur notiek, bet domāju, par to runāt �eit ir lieki, � Gaļina pamāja uz nestuvju pusi.

� Viņi labāk par mums izprot stāvokli!

Golubkova asi atbildēja:

� Es nezinu, ko viņi izprot un ko ne. Es tevi lūdzu . neaizmirst, kur tu atrodies.

� Jaunai sievietei nepiestāv būt asai, � Igors laiski noteica.

Gaļinas satraukumu izraisīja nevis Igora vārdi, bet viņa rīcība. Viņa pazina Igoru jau daudzus gadus, kādreiz sirds dziļumos pat apskauda. Dzīve deva viņam visu, ko tikai spēja dot, un tas, Galina zināja, nenotiek bie�i. Ņemilova vienīgais dēls Igors piedzima, kad viņa tēvam un mātei pirmā jaunība bija pagājusi, sevi�ķi tēvam. Kā visi padzīvoju�i cilvēki, tēvs dēla piedzim�anu uzskatīja par neparastu, ārkārtēju notikumu, bet puisēnu kop� bērna autiņiem padarīja par elku, kura priek�ā visiem vajadzēja locīt ceļus. Māte, lai gan juta, ka tā nedrīkst pret bērnu izturēties, bet vai nu aiz sava vājā rakstura, vai arī tādēļ, ka vienmēr ļoti mīlēja vīru, nopietni pret to neuzstājās.

Ņemilovi bija turīgi ļaudis, pietieko�i labi pelnīja, lai izpildītu jebkuru Igora vēlē�anos. Kop� bērnu dienām Igors zināja, ka centrs, ap ko grozās dzīve ģimenē, ir viņ�, un pamazām pierada pie apziņas, ka viņam viss atļauts. Tā ritēja dienas, mainījās gadi, neprasot no Igora nekādas piepūles. Nemanot jauneklis nobeidza skolu, labi prata vācu un angļu valodu. Daba viņu bija apveltījusi ar lielām spējām, mācības padevās viegli, un, ja kaut kur gadījās kļūme, palīgā nāca tēva pieņemtie mājskolotāji.

Uz institūtu Igors atnāca labi sagtavojies. Tiklīdz viņ� kļuva par studentu, vecāki nekavējoties pārcēlās uz Maskavu, lai Igoram nevajadzētu dzīvot kopmītnē.

Sākās kar�. Tēvu iecēla par kara hospitāļa priek�nieku. Ņemilovs izmantoja savus sakarus un pazī�anos ar ārstiem, un Igoru atzina par nederīgu aktīvam kara dienestam slimo acu dēļ. Dodamies uz fronti, tēvs ņēma dēlu līdz. Vēlāk komisijās hospitāļa ārsti vai nu aiz cienības pret sirmgalvi tēvu, vai arī vēlēdamies viņam iztapt, vai arī kā citādi, aizvien atzina, ka Igors frontei neesot derīgs. Iespējams, ka būt par strēlnieku ar viņa vājo redzi bija grūti, bet arī bez tā viņ� varēja noderēt aktīvajā armijā, sevi�ķi tāpēc, ka prata ienaidnieka valodu, nevis nīkt par rakstvedi hospitālī. Un atkal Igors dzīvoja, neizjuzdams nekādas grūtības. Kar� viņu neskāra. Cilvēki cīnījās, mira, cieta, bet tas nenotika �eit, te bija ievainotie, ar kuriem viņam nebija tie�a sakara un par kuru likteņiem viņ� neinteresējās. Vienīgās kara sekas bija tās, ka viņam vajadzēja pamest institūtu. Bet par to uzstājās tēvs: viņ� baidījās, ka viņa prombūtnes laikā dēls, draugu ietekmēts, no kuriem vairums nedeva miera kara komisariātiem ar lūgumu nosūtīt viņus aktīvajā armijā, varētu brīvprātīgi aiziet uz fronti. Starp citu, pēdējais maz ticams, bet tēvs no visa baidījās ...

� Necie�u vienaldzīgus cilvēkus, � Gajina dusmīgi teica. � Visi strādā, rosās, uztraucas, bet tu paliec pats sev uzticīgs: uz tevi tas viss neattiecas. Tu mīņājies dzīvē kā vērotājs no malas!

Igors klusēja. Viņ� te ieslēdza, te izslēdza spuldzīti un pēc ilga klusuma brī�a teica:

� Nezinu, varbūt tev taisnība, ka es mīņājos. Bet nav taisnība, ka mani nekas neuztrauc. Glu�i otrādi, es esmu sācis (oli daudz domāt. Laikam vairāk nekā visā savā dzīvē. Interesanti būtu zināt, kādē] viss tā notiek? Kas noticis? Kādēļ mēs atkāpjamies?

Neviens viņam neatbildēja.

Tiklīdz aiz viņa no�aukstēja durvju brezents, kāds no ievainotajiem sanitāriem, kas jau bija izveseļojies, drūmi noteica:

� Ja viņu turp nosūtītu, laikam pirmais diegtu, ko kājas nes. Inteliģence ...

Visi klusēja. Atskanēja automa�īnas signāls � vajadzēja ievainotos novietot ma�īnā.

Medicīnas māsas sēdēja dārzā zem ūbelēm.

Katja Gaļenkova, salīgi tīdamas �inelī, skali lasīja pamestā mājā �atrastu grāmatu �Trīs musketieri�.

Galina gulēja uz muguras un skatījās krēslainajās, vēsajās debesīs. Viņas domas bija tālu no musketieriem. Viņa domāja, kur tagad ir Boriss un kas ar viņu notiek. Pa visu �o laiku viņa nebija saņēmusi nevienas vēstules. No viņa radiem arī nebija nekādu ziņu. Vīramāte, kas pret Galinu bija nelabvēlīgi noskaņota, nez vai rakstīs, bet tēvs, ja vien vesels un spēj rakstīt, noteikti atrakstītu kaut da�us vārdus. Bet varbūt vēstuļu nav tādēj, ka hospitālis gandrīz visu laiku pārvietojas vai arī pasts aizgājis bojā uzlidojuma laikā... Ir tūksto�iem iemeslu, kuru dēļ vēstule var nenokļūt līdz adresātam frontē.

�Kamēr es gaidu vēstuli, Boriss varbūt jau ir frontē, karo un, kas zina, pat kritis � �ajos mēne�os viss varēja gadīties!� Galina pārtrauca savu domu gājienu: �Nē, laikam viņ� vēl ārzemēs, un, ja arī atbrauks, tad diez vai viņu �tāba vīri laidīs projām.�

Viņa pagriezās uz sāniem � zeme bija auksta, sala mugura.

Kad Gaļina piekusa domāt par Borisu, viņa teica:

� Kā to izskaidrot, ka frontē cilvēki neslimo? Kādēļ mājās, normālos apstākļos, tiklīdz mazliet apauk-stējas, sākas gripa? �eit staigā slapjām kājām, guli caurvējos vai vienkār�i uz aukstas zemes � un ne reizes pat iesnu nav bijis.

� Kāds tam sakars ar grāmatu? � dusmīgi jautāja pusvārdā pārtrauktā Katja. Viņa nogūlās ērtāk un sāka lasīt klusām, sapratusi, ka neGaļina,ne Sa�a neklausās.

Viņas nemanīja, kā pienāca klāt komisārs Jevgeņijs Kurlajevs un tam līdzi meitene karavīra tērpā.

� Iepazīstieties, jauna medicīnas māsa � Toņa Krotkiha. Norīkota pie mums darbā, � Jevgeņijs teica un iegāja mājā.

Katja aizvēra grāmatu, paskatījās uz meiteni un saimnieces tonī, kura pie sevis uzņem ciemiņu, uzaicināja:

� Sēdieties, būsim pazīstamas.

� No kurienes pie mums nokļuvāt? � Gaļina jautāja.

Tikai tagad viņa aplūkoja jauno paziņu, un viņu pārsteidza meitenes dīvainās, it kā izdzisu�ās acis. �Daudz pārdzīvojusi vai arī slima,� Gaļina līdzjūtīgi nodomāja.

� Es agrāk strādāju sanitārajā bataljonā, � Toņa vienaldzīgi atbildēja.

Viņa bija kā pagurusi, ne uz vienu nelūkojās. Meitenes patīkamā seja pārsteidza Gaļinu ar savu zaļpe-lēko nokrāsu.

Sa�a Grigorjeva vēlreiz vērīgi paskatījās uz meiteni un jautāja, uzrunādama ar �tu�.

� Varbūt gribi ēst? Nekautrējies, mēs aizvedīsim, paēdināsim.

� Nē, � meitene vienaldzīgi papurināja galvu. Pēk�ņi viņa teica: � Mani piemeklējusi nelaime, liela nelaime! � Viņas balss iedrebējās, likās,Toņa tūlīt sāks raudāt, bet viņa pārvarēja satraukumu un atkal apklusa.

� Nu pastāsti, Toņa, varbūt varam palīdzēt.

� Nikolajs noslīka, � Toņa dobji teica.

Meitenes jautājo�i saskatījās un pavērās Toņā. Viņa atkārtoja:

� Noslīka .7.

Toņa pēk�ņi apjēdza, ka viņu te neviens nepazīst, un steidzīgi sāka stāstīt:

� Esmu no Kameņecpodoļskas. � Toņa atkal apklusa, atmeta matus no kakla un teica, it kā viņai kāds neticētu vai strīdētos pretī. � Jā, jā, no Kameņecpodoļskas. Man bija tēvs un divi brāļi. Māte nomira sen, kad vēl biju pavisam maziņa. Nu, lūk, � un atkal �ī rokas kustība pie matiem un lejup, it kā tie traucētu, � tur nobeidzām tehnikumu. Es � medicīnas, bet viņ� lauksaimniecības.

� Kāds �viņ��? � Katja Gaļenkova jautāja.

� Nikolajs, � meitene teica, it kā būtu pārliecināta, ka puisis no Kameņecpodoļskas visiem jāpazīst. Jā, nobeidzām abi un strādājām: viņ� kolhozā par zootehniķi, es par medmāsu slimnīcā. Kā mēs mīlējām viens otru!

Meitene uz brīdi pievēra acis. Māsas klusējot skatījās viņā.

� Sākās kar�, � Toņa turpināja, � brāļus iesauca armijā, pēc tam aizgāja tēvs. Man vajadzēja evakuēties ar slimnīcu, Nikolajam � ar graudaugu padomju saimniecību. Bet mēs nolēmām abi doties uz fronti. Aizgājām. Nokļuvām vienā daļā; es � sanitārajā bataljonā, bet Nikolajs par �oferi, vadāja munīciju.

Toņa atkal apklusa, nodrebēja no aukstuma vai atmiņām un klusu sacīja:

� Bet pēc tam viss beidzās. Pārceļoties pāri Desnai. Jūs jau zināt, kas tur norisinājās.

� Nē, � kāds atbildēja. � Mēs agrāk pārcēlāmies.

� *Es pārvadāju ievainotos. Braucām atpakaļ. Skatos, kas tad tas? Visi steidz uz krastu. Izrādās, vācie�i pārrāvu�i fronti. Tagad viņus, kā stāsta, atkal no �ās vietas padzinu�i. Tilts pāri Desnai bija uzspridzināts, bet uz pārceltuves milzums ļau�u. Tuvojās nakts. Uzlidoja vācie�i, sāka bombardēt. Baigi! �eit es satiku Nikolaju. Jautāju: �Ko darīsim?� Viņ� nolēma, ka vajagot pārcelties uz otru krastu, savu divīziju �ai putrā tāpat neatradī�ot. Mēs devāmies uz krastu. Nakts tum�a, vācie�u lielgabali �auj, debesis tausta pro�ektori, ļaudis drūzmējas, lidma�īnas rūc. Varbūt, kas pieradis pie kara, tam nekas, bet tādiem kā es vienkār�i baigi ap sirdi.

Meitene pārvilka ar roku pāri sejai un nopūtās. Uz-virpuļoja vēj� un izjauca tai matus. Toņa tos sakārtoja, sacēla �ineļa apkakli un turpināja:

� Es viņam vaicāju: �Ko darīsim?� Bet viņ�, redzu, stipri satraukts, tomēr cen�as runāt mierīgi � mani laikam negribēja uztraukt: �Dosimies peldus uz otru krastu, no rīta redzēsim, ko darīt tālāk.� Viņ� novilka drēbes un lika man darīt to pa�u. Pienāca man klāt, noskūpstīja: �Nu, Toņa, neuztraucies, gan izkulsimies!�

Piegājām pie ūdens. Es gribēju ar kāju paraudzīt, kāds ūdens. Nikolajs teica: �Nevajag. Kādēļ oktobrī ūdeni raudzīt! Lēksim reizē, kad do�u komandu.� Bet krastā īsfs juceklis. No gaisa ap�auda lidma�īnas, lejā � artilērija, viss juku jukām. Pontontiltu trāpīja liela bumba � vaidi, dārdoņa, kliedzieni. Un pēk�ņi iedegās pro�ektors ... Es paskatījos uz Nikolaju, bet viņ� stāv tāds sve�āds, tādu es viņu nekad nebiju redzējusi. �Paskaties�, viņ� saka, �Toņa, atpakaļ � mūsu Ukraina deg!� Viņ� padraudēja uz to pusi ar dūri un iekliedzās: �Nu pagaidi, Hitler! Tu par visu mums samaksāsi.� Man �ķita, ka viņ� �ņukst. Pa Desnu peld ļaudis, sievietes. Domāju: �Vai mēs esam sliktāki par viņiem?� Nikolajs deva komandu. Ielēcām! Pareizi viņ� darīja, ka neļāva man paraudzīt ūdeni, � es nebūtu tūlīt sadū�ojusies ielēkt. Vācie�i no gaisa ņēmās ap�audīt upi ar lo�metēju, ap�audīt peldo�os cilvēkus. Es vairs neatceros, kā peldēju. Tagad man liekas, tas viss nav ar mani noticis, bet ar kādu citu. Labāk būtu nogalināju�i viņā krastā. � Meitene skaļi ieklepojās. � Nikolajs sauca: �Toņa, vai aizpeldēsi? Drīz būs krasts.� Kur nu drīz! Man nezin kādēļ ļoti sāpēja kakls, es visu laiku aizrijos. Man līdzās peldēja sieviete, viņas garie mati bija atrisu�i un traucēja peldēt. Es redzēju, kā viņa centās tos savīt mezglā. Tad sieviete iegārdzās un pazuda zem ūdens. Laikam tai brīdī arī Nikolajs ... Saucu, kliedzu, bet viņa nav. Kā nokļuvu krastā, pati nezinu. Pēc tam visu laiku skraidīju, meklēju, bet Nikolaja nckur nebija. Miesa atsila skraidot, vai arī es nemanīju aukstuma. Aizsmaku, Nikolaju saukdama. Ļaudis gāja uz me�u. Krastā vairs nevarēja palikt.

Toņa apklusa, aplaizīja skaistās, vējā sasprēgāju�ās lūpas. Visi klusēja. Tikai kovārņi ķērca savu trauksmaino �karr�, �karr� un vējā līgodamās �īkstēja ābele. Toņa atkal noskurināja galvu � acīm redzot �ai brīdī viņas acu priek�ā paslīdēja viss pārdzīvotais.

� Nu, un pēc tam? � Gaļina jautāja.

� Pēc tam? � Toņa pārvaicāja un pārkoda ar zobiem salmiņu. � Skrēju pa me�u. Ausa rīts. Cik brīni�ķīgs bija rīts! Tiesa � mazliet vēss. Sarma zālē. Bērzu zaros putnu ligzdas. Visapkārt tik burvīgi, bet es domāju par nāvi. Kādēļ es aizgāju no Desnas? Vajadzēja mesties ūdenī, un visam būtu beigas. Cik ilgi biju skrējusi, nezinu. Redzu � aug ozols, bet zem tā kareivis krauj �agarus. Dodos pie viņa. �Klausieties,� saku, �biedri, vai �eit tuvumā nav kāds ciemats vai karaspēka daļa?� Viņ� pagriezās pret mani, pavēra muti, tāds jau krietni gados kareivis, � vēlāk uzzināju, ka tas bijis braucējs, izgājis virtuvei malku sacirst, � skatās uz mani, bet pats met krustus. �Jēzus, Jēzus ... Marija . Svētais Jāzep ... Iznīksti, velna radījums, iznīksti!� Es viņam saku: �Biedri!� � bet viņ�: �Kā gāzī�u tev, kājas atstiepsi! Nekārdini!� Tad es apjēdzu, ka viņu nobiedējis mans izskats, � es gandrīz kaila stāvu viņa priek�ā... Es viņam saku: �Biedri karavīr, es neesmu sātans, esmu medmāsa no viņējā Desnas krasta. Vācie�i mūs atspieda pie upes, vajadzēja kailai peldēt pāri.� � �Pārmet krustu, velns lai parauj!� Es pārmetu kurstu. �Labi, seko man. Tur noskaidros, kas par māsu tu esi.� Mēs ejam. Viņ� pa priek�u, �agarus pametis, cirvi aiz siksnas aizbāzis, visu laiku skatās atpakaļ un �ukst: es nopratu, lūgsnu skaita. Vēlāk man kareivji pastāstīja, ka tas bijis polis no Viļņas apkaimes, labs, disciplinēts kareivis, katolis. A\ēs abi pienākam pie ieplakas. Redzu, stāv ļaudis. Vienam tālskatis rokā, cits tur plan�etes, kaut ko pieraksta. A\ēs ejam klāt. Mans pavadonis dodas pie viena no tiem un saka: �Biedri pulkvedi, atļaujiet ziņot?� Tas atbild: �Ziņojiet, Sezonovski.� Kareivis viņam raportē: �Sātanu me�ā aizturēju!� Pulkvedis pat nepasmaidīja. Atraisīja savam brezenta apmetnim saites, noņēma un aplika man ap pleciem. Sākumā man nenoticēja, domāja � vācie�i atsūtīju�i veiklu izlūku. Taujāja, pra�ņāja, tad atveda uz sanitāro. Apģērba, apāva un nosūtīja uz sanitāro pārvaldi, bet no turienes pie jums.

Sīs dienas uz ilgiem laikiem paliku�as ļau�u atmiņā. Bija intensīvākais vācu uzbrukuma periods ar aprēķinu līdz novembrim ieņemt Maskavu. Vācu armijas virspavēlniecība ne�ēloja ne munīcijas, ne kareivju. Uzbrukumi sekoja uzbrukumiem, uzlidojumi � uzlidojumiem. Hospitālis nebija paguvis izveidoties, kad jatr pienāca pavēle savākt mantas un doties tālāk. Hospitāļa ma�īnu kolona kratījās pa lauku cejiem gar sād�ām ar aiznaglotiem logiem, gar aplokiem bez lopiem; tikai �ur tur pa ielām bailīgi klaiņāja no cilvēkiem atjūku�i suņi... Cilvēku nav, it kā �ajās vietās būtu plosījies mēris. Visur rēgojās druvas ar birsto�ām vārpām, sakņu dārzi ar nenovāktu ra�u un dārzi ar pārbriedu�iem, krīto�iem augļiem. Gads bija sevi�ķi ra�ens un bagāts. Me�os neparasti daudz sēņu, brūkleņu un dzērveņu. Un, skatot �īs bagātīgās dabas dāvanas, kas domātas cilvēkiem, bet aiziet bojā, kļuva skumji un sirdī modās naids pret ienaidnieku. Grūti bija sēdēt ma�īnās, kas pārlādētas ar kastēm un saiņiem, braukt garām cilvēku pamestiem ciemiem... Visu laiku smidzināja lietus. Kad tas pārstāja, pūta vēj�. Tas rāva vaļā samirku�o �ineļu malas, uzdvesdams aukstumu.

�oreiz brauca sevi�ķi ilgi. Jau bija aizritējusi diena, pienāca tum�a rudens nakts. Signālugunis nededzināja, �oferi vadīja ma�īnas uz labu laimi, riskējot iegāzties grāvī vai uzbraukt virsū priek�ējai ma�īnai. Un atkal ausa auksta, lietaina diena. Kolonu apturēja tikai tādēļ, lai ma�īnās iepildītu benzīnu. Pagāja otra diena. Nomocītie �oferi tikko spēja vadīt stūri. Necie�ami gribējās iebaudīt ko siltu, bet ēda tikai samirku�u maizi un aukstus, negar�īgus konservus.

Ceļā izmocīju�ās un saliju�as, Sa�a un Gaļina gulēja ma�īnā, cie�i piespiedu�ās viena otrai, kad kāds uzkliedza:

� Celieties aug�ā labi ātri!

Atkal cirtās sejā slapj� vēj�, no melnajiem mākoņiem raudzījās mēness mala. Apkārt melnoja me�s. Uz ceļa vīdēja tikai trīs ma�īnas. Uz pirmās ma�īnas kāpnītēm stāvēja Kurlajevs slapjā, smagā �inelī, dubļainos zābakos.

Kad visi sapulcējās, Kurlajevs teica:

� Ziniet, biedri, ma�īnas nekavējoties jāieved me�ā. Tumsā sievietes balss jautāja:

� Bet kur ir pārējās ma�īnas? �eit ir tikai trīs. � To es nezinu, � Kurlajevs atbildēja.

Ta�u no tā, kā viņ� to pateica, varēja noprast, ka viņ� zina, bet pagaidām negrib teikt.

Visi klusēja. Bija dzirdams, kā �alca pieliju�ais me�s, kā lielceļa grāvī �ļakstēja ūdens un kāds apauk-stējies klepoja.

Pār me�u ausa nespodrs rīts, kad izmocītie, novārgu�ie ļaudis gandrīz uz rokām ienesa me�ā pēdējo ma�īnu. Pēc tam uzcēla telteni, aizklāja to ar zariem un visi, kas bija brīvi, likās gulēt uz brezenta, ko izklāja uz zemes, kopā vīrie�i un sievietes. Cits krāca, cits gulēja klusi, bet aizmigu�i bija visi, bezmiega, lietus, lielas fiziskas piepūles izmocīti. Teltenes brezentu vienmuļi grabināja lietus- lāses, un, tiklīdz nelīdzeni nostieptās teltenes krokās sakrājās ūdens, tas trok�ņaini ritēja lejup.

Kurlajevs iegāja teltenē, paskatījās uz guļo�ajiem ļaudīm un apsēdās pie ieejas. Viņ� nometa �ineli, gribējās atpūsties no samirku�ās vadmalas smaguma. Jevgeņijam bija skaidrs, ka viņi atpaliku�i no autokolonas un �ķirti no savējiem. Viņ� ilgi pūlējās tikt pie skaidrības, kā tas noticis, un nevarēja atcerēties, kur viņi varēja atpalikt � vai pie dzelzceļa būdas, kas pie pārbrauktuves stāvēja kā melna guba, vai kad �ķērsoja �oseju: tumsā neko nevarēja redzēt. Un, lai kā Kurlajevs prātoja, viņ� nonāca tikai�pie viena secinājuma: noticis tas, kas nereti gadās karā, � negaidīts sajukums laika vai attāluma ziņā, kura dēļ ļaudis iet bojā tie�i tad, kad jūtas pilnīgā dro�ībā. �ais vairāk nekā piecdesmit stundās, maldoties pa lietū izskalotajiem ceļiem, viņi bija nobrauku�i daudzus kilometrus, mēģinādami izkļūt no loka, ko bija izveidojis tanku pārrāvums �ajā frontes joslā. Neuztraucot ļaudis un nesaceļot paniku, �oferi steidzās no viena ceļa uz otru cerībā izsprukt, kamēr nav nogriezti visi celi, un tas izdevās, bet tumsā atpalika trīs pēdējās ma�īnas, un loks jau bija noslēdzies. Me�s no visām pusēm vācie�u ielenkts, vairs nav neviena ceļa, pa ko varētu aizbraukt. Vajadzēja noskaidrot, vai ir vēl iespēja tikt projām kājām. Ma�īnas varētu ierakt zemē un nomaskēt. Jāmēģina cilvēkus izvest no ielenkuma.

Kurlajevs bija vienīgais komunists starp atpaliku�ajiem, un jau naktī, kad tie pazaudēja savējos, viņ� saprata, ka atbildība par ļaudīm būs jāuzņemas viņam. Tas bija viņa pienākums.

Vakarā, kad ļaudis sāka mosties, Kurlajevs sapulcināja visus teltenē.

� Biedri! � viņ� klusi teica. � Jāparunā par mūsu stāvokli. � Kurlajevs brīdi klusēja, tad noteikti piebilda: � Mēs esam nokļuvu�i ielenkumā, biedri!

Visi klusēja. Sejās nebija satraukuma, ne izbrīna. Jau tad, kad deva komandu ma�īnas ievest me�ā, daudzi saprata, ko tas nozīmē, un tagad Kurlajeva paziņojumu uzņēma kā zināmu faktu.

� Esam divdesmit septiņi cilvēki, � viņ� stingri turpināja. � No tiem �etras sievietes, viens komunists, pieci komjaunie�i. �auteņu mums ir deviņpadsmit, revolveru trīs, patronu maz, benzīna nav, pārtikas, ievērojot stingru re�īmu, pietiks astoņām vai desmit dienām. Par sardzes priek�nieku ieceļu �oferi Gorbunovu, atbildīgā par pārtiku � māsa Gaļenkova. � Kurlajevs piecēlās un piebilda: � Nodaļā pasludināts ārkārtējs stāvoklis.

Pēc īsas pauzes viņ� teica:

� Komandē�u es! � un izgāja ārā, uzmetis uz formas blūzes �ineli.

Neviens nebrīnījās, ka tie�i Kurlajevs uzņēmies atbildību par ļaudīm.

Laiks bija tikpat pretīgi mitrs un auksts. Caur netīru mākoņu skrandām blenza mēness. Tas apgaismoja me�u, kas pacēlās kā tum�a siena.

Kurlajevs gāja, skardams koku zarus, un ļāvās atmiņām.

Lūk, viņ� ar māti, slimnīcas apkopēju, dzīvo rajona centrā Altajā. Tēvu Jevgeņijs neatceras. Tēvs pametis māti, kad dēls vēl bijis pavisam mazs. Māte palikusi atmiņā kā nelaimīga sieviete, aizvien �vingulī, trok�ņaina, ķildīga. Retajos brī�os, kad bija skaidrā, māte ņēma dēlu klēpī, glāstīja un taujāja: �Nu kā tu, 2eņa, dzīvo?� Bet viņ� pret māti juta moko�u kaunu un �ēlumu. Viņ� centās neskatīties viņai acīs � tas bija grūtāk nekā redzēt māti piedzēru�u. Māte glāstīja viņu drebo�ām rokām un sacīja: �Es dzeru un nevaru rimties. Un pie visa vainīgs viņ�, tikai viņ�.� AAātes blāvās acis pildījās ar asarām. �Viņ�� bija tēvs, kas pazudis nezin kur. Mātes vienīgā vēlē�anās bija dot dēlam izglītību. Viņa dzērumā un skaidrā prātā centās �eņam iedvest, ka jāmācās. Da�reiz jautāja, par ko viņ� gribot kļūt, un mazais Zeņķa noteikti atbildēja: �Par aktieri.� Māte vaimanāja un gaudās: �Visiem bērni kā bērni, bet manējais � aktieris...� Viņa tik bie�i un tik daudz par to runāja, ka bērni un pieaugu�ie puiku iedēvēja ��eņka-aktieris�. Bet vēlē�anās kļūt par aktieri radās jau toreiz, kad 2eņa ar puikām skraidīja uz tautas namu, kur vietējie teātra mākslas amatieri � skolotāji, ārsti, dzelzceļa stacijas priek�nieks, labības iepirk�anas punkta priek�nieks rīkoja teātra izrādes. Mazajam �eņkam tās �ķita burvīgs sapnis. Viņ� priecājās un raudāja, uzņemdams visu par patiesību, ko redzēja uzvedumā. Nervozs un jūtīgs būdams, viņ� pēc katras izrādes vēl tre�ajā dienā nevarēja atjēgties. Da�reiz rādīja mēmās filmas, un puisēns pārcēlās citā, arī fantastiskā pasaulē. Ja, skatoties teātra izrādi, Zeņķa zināja, ka �Meitene bez pūra� ir Klaudija Aleksejevna Rjabova, skolotāja vecākajās klasēs, un lugas �Mēness no kreisās, puses� varonis � tās slimnīcas feld�eris, kur strādā māte, tad kino izrādē viņ� zaudēja reālo priek�statu par dzīvi un ilgu laiku jutās par kinofilmas �Nāves līcis� vai �Ceļ� uz dzīvi� darbojo�os personu. Kad Jevgeņijs mazliet paaugās viņam radās kaislība uz grāmatu lasī�anu, it īpa�i mātes dzer�anas lēkmju laikā. Viņ� lasīja, kamēr sāka sāpēt galva, lai klusinātu bada sajūtu, aizmirstu aukstumu, kas stindzināja pirkstus. Kaimiņienes �ēloja puisēnu, nesa viņam ēst, nopūtās, brīnījās, redzot, kā izsalku�ais Zeņķa no rīta līdz vakaram lasa. Naktīs viņu mocīja halucinācijas: viņ� sevi redzēja gan kā Dunduru, gan kā Guinplenu ar briesmīga smaida grimasi sejā.

Sai laikā radās moko�as jūtas, kurās viņ� nekad nevienam nebūtu atzinies: viņ� vēlējās mātes nāvi.

Tā visgrūtākais laiks �eņkas-aktiera dzīvē bija viņa �zelta bērnība�.

Vēlāk nomira māte. Viņam mātes nebija �ēl, tikai moko�a kauna sajūta par viņu vēl ilgi saglabājās sirdī. Vēlāk bērnu nams, strādnieku fakultāte. Pēc strādnieku fakultātes viņ� neiestājās teātra skolā, lai gan ļoti turp tiecās, � liedza kautrība. Viņ� nekādi nevarēja iedomāties, ka spēs kļūt par īstu aktieri. Jevgeņijs iestājās finansu un ekonomiskajā institūtā, bet liktenis gribēja citādi. Institūta pirmajā kursā viņ� piedalījās studentu teātra izrādē, ko sagatavoja pilsētas augstāko mācību iestā�u pa�darbības skatei. Nejau�i �ai vakarā izrādi noskatījās viesi � pilsētā iebrauku�ie Maskavas teātra aktieri. Puisis guva ievērību. Viņa spēlē jaudās tas nenotveramais, ko dēvē par �dieva dzirksti� cilvēkā. Tā iz�ķīrās Jevgeņija liktenis. Pēc tam teātra mākslas institūta aktieru fakultāte, beidzot teātris. Un, tāpat kā bērnībā, Jevgeņijs, vēlu naktī atgriezies no izrādes, likās gultā un ņēma rokā grāmatu. Vissbie�āk tas bija Gor-kijs. Dzīves grūtajos brī�os, kad sirdi māca skumjas, Jevgeņijs lasīja �Bērnību�, �Ļaudīs�; da�as vietas viņ� zināja no galvas, reizēm domās jautāja: �Aleksej Maksi-movi�! Vai tie�ām jūs to visu esat pārdzīvojis?�

Vēlāk Jevgeņija dzīvē bija trīs lieli, līksmi notikumi.

Pirmais � ieradās �viņa�, un, protams, tā bija pati labākā, vienīgā sieviete pasaulē. Un viss norisinājās bez traģiskiem pārdzīvojumiem � viņa kļuva Jevgeņija sieva. Teātrī darbs veicās. Laipni smaidot, sveicienus atņēma vecākās paaudzes slavenās aktrises. Mākslinieciskais vadītājs teica saviem palīgiem, pamādams ar galvu uz Kurlajeva pusi: �Ar �o puisi ir vērts noņemties, viņā kaut kas ir.�

Nāca otrs lielais līksmais notikums � viņu uzņēma partijā. Un arī tas nenotika tā, kā raksta grāmatās vai rāda kino. Krēslos sēdēja aktieru ceha komunisti. Kad sapulces vadītājs vaicāja, vai klāteso�iem ir jautājumi, kāds no kakta klusi izmeta: �Tavs mērķis dzīvē?� Jevgeņijs, nez kādēļ apvainojies, atbildēja: �Teātris, skatuve, meistarība.� Partijas organizācijas sekretārs, kas stāvēja netālu no galda, jautāja: �Ko tev devusi padomju vara?� Jevgeņija acu priek�ā nostājās māte, viņas labsirdīgās, dzērumā miglainās acis- raudzījās dēlā ar pārmetumu, bet uztūku�ās lūpas �ukstēja: �Aktieris, aktieris ...� Jevgeņijam sa�ņaudzās kakls, un viņ� klusi atbildēja: �Dzīvi.� Sapulces vadītājs, pavecs aktieris ar pietūku�ām acīm, uzmanīgi ieskatījās Jevgeņijam sejā un steidzīgi teica: �Es domāju, jautājumu vairs nebūs.�

Tre�ais prieks nāca gandrīz kara priek�vakarā� piedzima dēls. īsts� maziņ�, neglīts dēls. Kamēr Jevgeņijs nebija pārvedis sievu no slimnīcas, jēdziens �dēls� bija vēl tāls. Viņ� neticēja, ka kjuvis tēvs, un, kad slimnīcā saņēmu baltu, ar me�ģīnēm un lentēm rotātu vīstok-līti, sirds nepukstēja straujāk, bet, kad palika divatā ar sievu un Jevgeņijs ieraudzīja viņas seju, novājēju�u, izmocītu, ar dzelteniem plankumiem, bet acīs jaunu, līdz �im neredzētu mirdzumu un siltumu, ieraudzīja dēla sīko ķermenīti, tikai tad saprata: viņam tie�ām ir dēlsl īsts dēlsl Viņ� paņēma silto, mazo dzīvībiņu rokās un no�ukstēja: �Mazulītis, mans mazulītis!� Apskāva sievu un sagrieza viņu virpulī pa istabu; gribējās saukt: �Kāds brīnums ir dzīve!�

Pēc tam kar�. Kurlajevs brīvprātīgi aizgāja uz fronti. Pārāk moco�as bija ba�as par dzimtenes likteni un tādā laikā tēlot tirgoņu dēliņus Ostrovska lugās likās nevajadzīgi. Uz priek�ējām pozicijām nezināmu iemeslu dēļ nenosūtīja, norīkoja strādāt ceļojo�ā hospitālī.

Kaut kur tālumā atskanēja smaga �āviņa sprādziens. Tas Jevgeņijam atgādināja tie�amību. Viņ� paskatījās tumsā mirdzo�ajos pulksteņa rādītājos � bija desmit. Varbūt pirmo reizi mū�ā nodomāja: �Cik lēni velkas laiks!� Bet domas, cita par citu trauksmainākas, neļāva koncentrēties. Tagad viņ� bija atbildīgs par cilvēku likteņiem, par to, lai tie godam izturētu smago pārbaudi. Pienākot pie teltenes, Jevgeņijs nodomāja: �Tagad varbūt man būs jānospēlē sava galvenā loma dzīvē.� Un skumji piebilda: �Varbūt pēdējā.�

Teltenē vēl negulēja. Pustumsā skanēja Katjas Ga-ļenkovas stingrā balss:

� Kas vēl nav nodevis savus neaizskaramos krājumus vai citus produktus, lūdzu, nekavējoties nododiet man!

Bet otrā galā dūca Jegorova balss:

� Vai iero�i pārbaudei sagatavoti? Es sāku ...

Gaļina izņēma revolveri un nolika savā priek�a uz papīra lapas � uz vīram sāktās vēstules. To nosūtīt viņa nevarēja, kādēļ sāka rakstīt? Varbūt tikai tādēļ, lai atbrīvotos no domām par ielenkumu ...

Tā bija viņas pirmā vēstule Borisam.

Gaismai austot, vēsā septembra rītā vilciens lēni tuvojās Maskavas stacijas peronam. Boriss Sapovalovs jau sen bija nomodā. Vienā rokā viņ� turēja zilpelēku mēteli, otrā � ar daudzkrāsainām markam nolīmētu �emodānu.

Septiņus garus mēne�us Boriss bija pavadījis ārzemju komandējumā. Mājās atstāja sievu, no kuras kop� pa�a kara sākuma nebija saņēmis nekādu ziņu. Pēdējo nakti pirms iebrauk�anas Maskavā viņ� nevarēja iemigt, daudz smēķēja, bie�i izgāja tamburā. Viss kaitināja, pat mū�īgās pavadoņa un pasa�ieru sarunas par Maskavu.

Beidzot vilciens apstājās. Vagonā iestājās klusums, un pēk�ņi visi mitējās steigties. īsu mirkli klusēdami raudzījās pa logu uz tuk�o peronu un lēnām devās uz izeju. Vagonā bija maz pasa�ieru, vairums vīrie�u, kas atgriezās no ārzemju komandējumiem.

Boriss reizē ar pārējiem iznāca uz perona un nekādu krasu pārmaiņu nemanīja, izņemot to, ka stacijā maz sagaidītāju, nekādas kņadas un steigas. Kaut kur aiz dzelzceļa līnijām lēni laidās lejup nakts aizsardzības aerostats.

Stacijas laukumā viņu pārsteidza Maskavai neparasts klusums. Nekādu postījumu pēdu. Tikai namu logi krustoti �aurām papīra strēmelēm. Un kop� brī�a, kad Boriss ieradās Maskavā, viņ� par to vairs nedomāja � Maskava kļuva parasta. Tagad viņ� pat nedomāja par Gaļinu. Viņu pārņēma nogurums. Boriss pārgāja uz piepilsētas staciju un atkal iesēdās vagonā. Galvā nebija nevienas domas, nevienas vēlē�anās; viņ� jutās piekusis uztraukdamies, piekusis minēt varbūtības, tagad gribējās, lai vilciens iet lēnām, gribējās novilcināt

5 � Vera Ustinova

65

brīdi, kad uzzinās, kas noticis ar sievu, kur viņa atrodas ...

Boriss nemanīja, ka viņu aizdomīgā ziņkārē pētī nedaudzie pasa�ieri. Savādi likās kara elpas piedva�o-tajā Maskavā agrā rīta stundā redzēt jaunu cilvēku dārgā, modernā un glītā apģērbā.

Beidzot piestātne. Boriss gāja cauri me�am uz māju. Rūsganā zāle sarmas klāta, priedulājā starp tievo kociņu taisnajām rindām mirguļoja leco�ā saule, tālumā tās staros sudrabojās sarma, bet apkārt dziļ� klusums.

Un nezin kādē] �is klusums, rīta saule, sudrabainā sarma un priedes Borisa atmiņā iespiedās uz ilgiem laikiem. Jo tuvāk bija mājas, jo lēnāk viņ� gāja, un tikai tad, kad starp augstajiem kokiem parādījās mājas jumts, kur viņi abi ar sievu dzīvoja, Borisu pārņēma satraukums.

Lielie vārti bija noslēgti. Boriss piespieda pogu, kaut kur sētas dziļumā vāji nod�inkstēja zvans, un atkal iestājās klusums. Vēsa rudens rīta dzidrais klusums. Pēc brītiņa atskanēja so]i. vārtiņus atvēra, un Boriss ieraudzīja vecīti � viņu mājas komandantu. Viņ� vienaldzīgi paskatījās uz Sapovalovu, it kā tas nekur nebūtu izbraucis, bet atgriezies no darba, un teica:

� Atbraucāt gan?

Borisam gribējās pajautāt par sievu, bet viņ� klusēdams sekoja vecītim. Kad tas noņēma no dēļa pazīstamo istabas atslēgu un pasniedza Borisam, kļuva skaidrs, ka Gaļinas nav mājās.

Boriss devās uz savu dzīvokli otrajā stāvā.

Māja �ķita neapdzīvota, tajā valdīja savāds, nedzīvs klusums.

Ar mēbelēm piekrautajā istabā visur gulēja bieza putekļu kārta. Vēdlodziņa rūts bija izdauzīta, un vēj� sanesis istabā nodzeltēju�as bērza lapas. Tās mētājās pa grīdu, pa gultas dārgo pārklāju. Ja nebūtu putekļu un lapu, varētu domāt, ka saimnieki tikai uz brīdi kaut kur izgāju�i, � tāda kārtība tur valdīja. Nebija tuk�u �emodānu un atvērtu skapju, nemētājās saplēstas avīzes un kārbas, kā tas mēdz būt pēc aizbrauk�anas; katrs nieciņ�, katra kārbiņa stāvēja savā parastajā vietā. Tas liecināja, ka istabas iemītnieks aizbraucis, gandrīz nekā nepaņemot līdz.

Boriss, pats neapzinādamies, ko meklē, izskatīja� galdus, dīvānu, gultu, atvēra drēbju skapi, kur glabājās sievas kleitas, mēteļi un kostīmi. Pēc drēbju'skapja Boriss apskatīja tualetes galdiņu, uz kura stāvēja ārzemju smar�u flakoni � Borisa dāvana. Līdzās spogulim zem flakona gaidīja sievas vēstule... Pēlēkā aploksnē neliela papīra lapa. Boriss lasīja: �Mans labais, aizeju uz fronti. Citādi nevaru. Saproti mani un piedod. Gaļina.�

Boriss vairākas reizes pārlasīja vēstuli.

Viņu nebaidīja tas, ka sievu varētu evakuēt uz tālu aizmuguri; doma, ka viņa varētu iet bojā uzlidojuma laikā, pat prātā neienāca. Tikai tagad viņ� apzinājās, ka visu laiku baidījies, ka tikai Gaļina neaiziet uz fronti; tas viņu satrauca un biedēja kop� tās dienas, kad sākās kar�; visu laiku mocīja neizprotama nojauta, ka sieva rīkosies tie�i tā.

Gaļinas raksturu viņ� vēl maz pazina. Par kara iespēju viņi nekad nebija runāju�i. Pēc viņas institūta draugu izteicieniem Boriss zināja, ka viņa nav visai aktīva komjauniete, reti uzstājas sapulcēs, izrāda maz iniciatīvas, un tomēr bija pārliecināts, ka sieva var aiziet uz fronti, Un, lūk, �ī nojauta piepildījusies... Un tikai tagad viņ� saprata, no kā baidījās visu laiku: aiz viņas parastā maiguma vienmēr slēpu�ās kādas slepenas, Borisam nepakļautas rakstura iezīmes.

Boriss apsēdās uz dīvāna, brīdi raudzījās grīdā, tad pacēla acis un pēc paraduma �ieskatījās skapja durvju spogulī. Tas rādīja jaunu, divdesmit piecus gadus veca cilvēka seju � melnās, platās uzacis sarauktas. Boriss ilgi pētīja savu attēlu, pat �ai brīdī neatsacīdamies mazliet patīksmināties ar sevi, tad skaļi noteica:

� Aizgājusi...

�Kādēļ aizgāja, nesagaidījusi manu atgrie�anos, neprasījusi padomu, neprasījusi piekri�anu un paskaidrojumu vietā uzrakstījusi vienu īsu vārdu �piedod�?� Borisu sagrāba dusmas. Viņ� pats nezināja, uz ko dusmojas, � uz Gaļinu, vācie�iem, kas sāku�i karu, vai pats uz sevi. Un tikai tagad, tādēļ ka �viņa� sieva aizgājusi uz fronti, Borisam kļuva skaidra notikumu jēga, ko viņ� līdz �im bija aplūkojis it kā no tālienes.

Saule bija uzlēkusi, nokusa sarma. Gar� stars stiepās pāri istabai, zeltīdams sen krāju�os putekļus uz galdiem un krēsliem. Pie durvīm pieklauvēja: ienāca dzīvokļa kaimiņiene, kapteiņa Pimenova sieva, kur� kopā ar Borisu strādāja ģenerāl�tābā.

� Boris Aleksandrovi�! Beidzot atbraucāt? � viņa �ivināja, koķeti pieturot garās rīta kleitas malu.

Vera arī tagad bija labi ģērbusies, gaumīgi safrizēta un nosmiņķēta.

� Kā redzat, � Boriss atteica.

Vera koķetēja.

� Zināt, � viņa teica, noslīgdama krēslā un ērti ierīkodamās, � jūsu dzīves biedre aizbrauca uz fronti... dienas piecas pēc kara sākuma.

Boriss klusēja, Vera, to nevērodama, turpināja:

� Tas notika ļoti ātri. Viņa nevienam neprasīja padoma. Pirms aizbrauk�anas ienāca un teica: �Dodos uz fronti.� Es viņai vaicāju: �Kāpēc? Kādēļ? Padomājiet pati, tik glīta sieviete!� Viņa iesmējās un atteica: �Tā vajag.� Es jautāju: �Bet kā ar mantām? Kā māja paliks?� Viņa: �Man nav laika! Atbrauks Boriss, aizvedīs mantas pie mātes. Ja viņ� ilgi nepārbrauks, māte pati paņems.�

Boriss joprojām klusēja.

� Tiesa, es viņu tolaik ļoti maz redzēju, � Vera atkal sacīja. � Pirmajā laikā, kamēr veikalos viss bija, gudri ļaudis iegādājās produktu krājumus. Bija rindas, lai arī nelielas. Mēs abas ar māti visu laiku braukājām, daudz kas bija jāsapērk ...

Vera beidzot jutās neērti. Viņa piecēlās.

� Es ie�u.

� Nē, nē! � Boriss steidzīgi sacīja. � Stāstiet, lūdzu! Ar ko kopā viņa aizbrauca?

� Viņi visi trīs nokļuva vienā daļā: Igors Ņemi-lovs, viņa un tā � atceraties? � bie�i Gaļinu apmeklēja, tāda... nu patīkama, neuzkrīto�a, jautra, no institūta.

� Sa�a, � Boriss uzminēja.

� Jā!

Boriss vairāk aiz laipnības nekā aiz ziņkāres jautāja:

� Kā jums klājas? Kur vīrs?

� Pa�reiz esmu pa pusei atraitne, � Vera iesmējās. � Manu vīru kā izsauca uz ģenerāl�tābu, tā līdz �im nav atgriezies, bet viņ� esot sveiks un vesels, tā man stāsta! Naudu pēc atestāta saņemu kārtīgi.

� Vai jūs nedomājat evakuēties?

� Noteikti! Pirmkārt, Maskavā viss ir briesmīgi dārgs un arī nedro�i, visā mājā tikai mēs ar māti esam paliku�as un komandants, visi jau aizbrauku�i. Bet braukt tur, kur aizveda visas mūsu virsnieku ģimenes, nezinot, kas tur gaida, kāds stāvoklis ar dzīvokļiem, ir muļķīgi.

� Ko esat nolēmusi?

� Māte sarakstās ar saviem radiniekiem Bar-naulā. Iespējams, ka �ajās dienās mēs aizbrauksim..

Pēk�ņi viņa, mīlīgi smaidot, ielūdza Borisu pie sevis dzert tēju.

Nogurdino�i gara �ķita �ī diena. Jau sen Boriss bija padzēris tēju pie Veras Pimenovas, noklausījies viņas mātes sūdzības, ka Maskavā viss kļuvis dārgs un cik labi, ka Verai neesot bērnu. Esot apstākļi, ka labāk, ja viņu nav. Bērni kara laikā esot briesmīga nasta. Un, kad Boriss, pārģērbies militārā tērpā, aizbrauca ziņot priek�niecībai par savu atgrie�anos no komandējuma, bija tikai pulksten divi dienā.

Lai ko viņ� darīja �ai dienā, lai kur gāja, visu laiku tirdīja viena doma � par sievu, un gan maigums, gan dusmas pildīja sirdi. �Aizbraukusi karot! Kam tas vajadzīgs?� viņ� nikni domāja, bet pēc brītiņa, atcerējies Gaļinas seju, viņas silto smaidu, maigumu, pats sev skaļi sacīja:

� Nu Sa�a � to varētu saprast, lai nu kā, tomēr viena, neprecējusies. Vai Igors Ņemilovs � viņu dro�i vien tāpat būtu iesauku�i... Bet Gaļina, mana Gaļina, varēja gan sagaidīt mani, zināja, ka drīz atgriezī�os.

Boriss labi pazina Igoru Ņemilovu. Igora tēvs un māte bija ārsti, dzīvoja dēla interesēm līdz, ļoti mīlēja Gaļinu, kas Ņemilovus pastāvīgi apmeklēja, � viņi bija Gaļinas mātei visai attāli radi.

Ģenerāl�tāba pārvaldē jau sen zināja, ka mūsu kara misija, ar ko Boriss devās uz ārzemēm, laimīgi pārbraukusi valsts robe�u un drīz ieradīsies Maskavā.

Pēc Borisa parastā ziņojuma par atgrie�anos priek�nieks teica:

� Jūsu sieva aizbrauca uz fronti. Ir gan malacis! īsta sieviete!

Boriss atcerējās pulkve�a sievu. Sī dāma nekur nestrādāja. Viņas vienīgā nodarbo�anās bija staigāt pa veikaliem un tērēt vīra sapelnīto naudu.

� Vai zināt, � priek�nieks teica, � es palīdzēju viņai visu nokārtot. Brīvprātīgos neņēma, medicīnas personāla mums pagaidām pietiek. Palīdzēju dabūt norīkojumu kara hospitālī, kur priek�nieks bija viņai pazīstams, liekas ārsts...

� Ārsts Ņemilovs, � Boriss teica.

� Jā, tas pats. Ar viņu kopā aizbrauca vel viena studente. Mala�i!

Bet Boriss nodomāja: �Manai sievai palīdzēji aizbraukt uz fronti, bet savējo dro�i vien nosūtīji uz aizmuguri ar visām ērtībām!�

Pulkvedis pateica vēl da�us labus vārdus par Galinu. Parasti klusais, skarbais un lieti�ķais pulkvedis pārsteidza Borisu un lika padomāt. Un, ja līdz sarunai ar priek�nieku sievas lēmums aiziet uz fronti radīja Borisā tikai sa�utumu, tad pulkve�a sajūsma lika viņam to novērtēt citādi, dusmas nomainīja zināms lepnums, ja jau viņas rīcība bija sajūsminājusi pat Borisa nosvērto priek�nieku.

Pārvaldē Boriss satika vēl da�us darba biedrus, tādus pa�us jaunus leitnantus kā viņ�. Par sarunu tematu tūlīt kļuva viņa Gaļina. Viņi zobojās par Borisu un slavēja Gaļinu. Kāds stāstīja:

� Viņu neņēma armijā, � tad Gaļina nolēma griezties pēc palīdzības pie mūsu pulkve�a, reizes trīs bija pie viņa. Pirmajos divos apmeklējumos viņ� to atrunāja, biedēja ar kara �ausmām. Gaļina lūdza viņu nosūtīt darbam izlūku dienestā, pamatojoties uz to, ka labi protot vācu valodu. Bet viņ� solījās palīdzēt tikai tādā gadījumā, ja viņa būs ar mieru kādu laiku strādāt par medmāsu, lai pierastu pie kara uguns, saprastu, kas ir kar�. Kad viņa bija atnākusi beidzamo reizi, es de�urēju pieņemamā istabā... Pēc minūtēm desmit viņa kopā ar pulkvedi iznāca pieņem�anas telpās. Viņam bija pavisam neparasta sejas izteiksme, � tādu es viņu nekad nebiju redzējis, lai gan trīs gadus esmu kopā nostrādājis. Atvadoties satvēra viņas roku un ilgi turēja savējā, un pats tā viņu uzlūkoja, it kā savu meitu izvadītu. Starp citu, tai dienā es pirmo reizi uzzināju, ka arī viņam mēdz būt slikts garastāvoklis...

Pēc tam Boriss brauca apmeklēt tēvu un māti.

Arī Borisa vecāki dzīvoja vasarnīcu rajonā. Viņa tēvs, vecs komunists, bija revolūcijas dalībnieks. Viņ� izbaudījis grūtu dzīvi, divas reizes bijis trimdā, sēdējis cietumā, sturmējis Ziemas pili. Pēdējos gados viņ� daudz slimoja. Tēvs saņēma personālo pensiju, un viņi ar Borisa māti dzīvoja bez rūpēm savā nelielajā mājrnā, kādu Maskavas apkaimē ir ļoti daudz. Borisa vienīgais un vecākais brālis, arī virsnieks, dienēja Tālajos Austrumos.

Jau iztālēm caur priedēm Boriss ieraudzīja māti. Viņa sēdēja uz terases ar rokdarbu rokā, sildoties skopajā septembra saulē. Boriss mīlēja savu māti un uzskatīja viņu par vislabāko, vistaisnīgāko un gudrāko sievieti, bet tagad viņa �ķita sevi�ķi skaista tai sievietes daiļumā, ko gadi neizdzē�, bet vēr� vēl pievilcīgāku. Gara auguma, vēl saglabājusi slaidumu, ar cie�i sapītām bizēm, tērpusies puķainā katūna kleitā, viņa atgādināja krievu zemnieci, kādas mēdza gleznot vecie mākslinieki.

Boriss laiciņu pastāvēja, vērodams māti, tad klusi no�ukstēja:

� Mammele-pammele, māmuks-āmuks! � tā viņ� bērnībā mēdza saukt māti, kad dusmojās uz to.

Māte nodrebēja, piecēlās, nolika rokdarbu un uzmanīgi paskatījās visapkārt, bet Borisu neredzēja. Sejā at-plaiksnījās ir prieks, ir satraukums: vai viņa nav pārklausījusies? Tad māte atvēra durvis un sauca:

� Tēt, nāc �urp! Liekas, mūsu Kutiks atbraucis! Terasē iznāca tēvs. Lai gan diena jau iesilusi, tēvs bija ļoti silti saģērbies. Aiz prieka viņ� sāka klepot. Ilgāk slēpties nevarēja. Boriss �igli uzskrēja pa kāpnītēm un palīdzēja mātei apsēdināt tēvu pītā krēslā. Viņa nevarēja vien beigt tīksmināties par dēlu, taustīja viņa svārkus, nezin kāpēc pieskārās cepurei; Borisam pievērstais skatiens pauda tikai vienu � sajūsmu.

Tēvs viņam �o to pajautāja par ceļu, kā atbraucis, vai nav noguris, un tūdaļ ievirzīja valodu par karu, par stāvokli frontē, par to, ka vācie�i tuvojas Maskavai. Sirmgalvis bija loti uztraukts un it kā gaidīja no Borisa paskaidrojumus un atbalstu.

Boriss klusēja. Ko viņ� tagad varēja teikt?

Kad pirmais satraukums aprima, un māte bija Borisu labi aplūkojusi, klusībā ievērojusi visas pārmaiņas dēla izskatā, viņa neapmierināta teica:

� Bet tava mīļotā sieviņa parādīja raksturu � nevienam neprasot padomu, aizgāja no institūta, visu pameta, aizbrauca uz fronti. Kaut vai mantas būtu �urp atvedusi...

Boriss nodomāja: �Tiesa, lupatas varēja gan nogādāt pie tuviniekiem. Tās ta�u maksā naudu!�

Tēvs atkal stipri klepoja. Mazliet nomierinājies, viņ� dusmīgi teica:

� Par ko jūs runājat? Tagad cilvēki dzīvību netaupa, bet jums graba�as prātā! L^Tn bez tam es daudzreiz tev esmu lūdzis, � viņ� uzrunāja mati, � mana klātbūtnē nerunāt ļaunu par vedeklu. Kas attiecas uz viņas aizie�anu armijā, tā nepavisam nav mūsu darī�ana, viņa ir pietieko�i pieaudzis cilvēks, lai patstāvīgi lemtu. Un malacis! Visu cienību!

Boriss vērīgi paskatījās tēvā. Tēvs vienmēr un visur mēdza piekāpties mātei, �ai valdonīgajai, patmīlīgajai un sīkumainajai sievietei, un tagad viņa atklātais sa�utums par māti bija kas neparasts. Māte it kā nedzirdēja viņa vārdus, pieradusi tiem nepievērst uzmanību.

� Borenka, vai tu mantas apskatīji? � viņa turpināja. � Vai nekas netrūkst? Tagadējos laikos tās ta�u maksā milzu naudu! Viņas violetās kurpītes vien un pelēkais mētelis ne vienu vien tūkstoti vērts.

� Liekas, viss kārtībā, � Boriss atbildēja.

Tēvs jautāja:

� Nu, ko tev pārvaldē pateica, kas būs ar tevi, � uz fronti sūtīs vai �eit atstās?

� Pagaidām nekas nav zināms. Bet tu jau zini, kāds stāvoklis frontē, var arī aizsūtīt!

Māte izgāja no istabas. Klādama galdu, viņa bie�i gāja uz virtuvi.

� Bet ko tu pats? � tēvs pētīja.

Boriss sēdēja, domās nogrimis. Pēc laba laiciņa viņ� it kā pie sevis noteica:

� Izvirzīties var tikai frontē, aizmugurē tagad ne-paglābsies.

Neizpratis viņa domu gājienu, tēvs piekrīto�i teica:

� Pareizi. Tagad nav tas laiks, kad var sēdēt aizmugurē.

Bet Boriss izgrūda caur zobiem:

� Modernajā karā var nosist arī aizmugurē.

� Bet vai tu pats jau esi pieteicies uz fronti? Vai tu �tābā jau esi runājis par savu vēlē�anos?

Sai brīdī terasē iznāca māte.

� Borja, vai tevi ari var nosūtīt uz fronti? � viņa satraukti prasīja. � Tēt, � viņa griezās pie vīra, � tev �odien pat, vai dzirdi, jāaizbrauc pie... � māte nosauca veca boļ�evika vārdu, kuru pazina visā zemē; viņ� kopā ar Borisa tēvu bija trimdā, vēlāk viņi kopā strādāja pagrīdē un kļuva draugi uz mū�u, � tev viņ� jālūdz. Viņ� zina tavu veselību, viņ� tevis labad to izdarīs. Viņam arī ir divi dēli, viņ� sapratīs... � Māte steidzās izteikt visus argumentus, kuriem, redzams, pati ne visai ticēja.

� Viņa dēli jau ar pirmo kara dienu ir frontē, � tēvs drūmi noteica. � Bet, ja arī viņi tur nebūtu, es tāpat nekur nebrauktu un nekā nelūgtu. Tu to labi zini. Tie�ām kauns tevī klausīties!

Māte sāka raudāt.

� Lūk, vienmēr tā ir bijis: svētulība pār tevi valda, principi nomocīju�i. Bet, ka bērns var aiziet bojā, tas uz tevi neattiecas. Ar taviem nopelniem valsts labad tu varētu dzīvot nezin kā, bet tu ...

� Atkal jau sprūds ticis vaļā! � tēvs noteica, atmeta ar roku un iegāja istabā.

Visu mū�u viņ� nevarēja samierināties un nespēja cīnīties ar viņas egoismu. Viņ� apprecējās dzīves briedumā, da�us gadus pirms revolūcijas, ar Sormovas rūpnīcas strādnieci, kur viņu partija bija nosūtījusi. Masa bija glīta, jautra meitene. Likās, viņa būs labs biedrs. Bet, tiklīdz kļuva sieva, viņa pārvērtās par mājās tupētāju un mantrausi. Mariju Nikolajevnu interesēja tikai ģimene un materiālā labklājība. Viņa bija gādīga sieva un māte, bet ne biedrs. Izraisījās strīdi. Visu mū�u viņa bija neapmierināta, viņai pastāvīgi kaut kā trūka, viņa apskauda tos, kam lielāka pārticība, mū�īgi pārmeta vīram, ka viņ� neprotot un negribot izmantot savus nopelnus revolūcijas labad. Bet viņ�, aizņemts darbā, nemanīja, kāds cilvēks dzīvoja blakus. Vēlāk smaga slimība, kūrorti, sanatorijas. Marija Niko-lajevna audzināja dēlus pēc sava prāta. Kad viņ� pamanīja, ka viņam ar sievu vairs nav nekā kopīga, jau bija par vēlu. Varbūt arī viņ� pats bija vainīgs, ka ģimene kļuva sve�a. Tā �ī dzīve tuvojās rietam.

Un pēk�ņi ģimenē ieradās Gaļina. Sai jaunajai sievietei piemita tie�i tas, kā trūka viņa sievai, � dvēseles siltums, pārmērīga egoisma trūkums, attīstīta sabiedriskā pienākuma apziņa. Viņ� mīlēja vedeklu ar veca cilvēka mīlestību, kur� jaunajā sievietē redz jaunības ideālu, sievieti, ar kādu reiz sapņoja nodzīvot mū�u...

Boriss bija pieradis pie �ādiem skatiem. Pēc brī�a viņ� pierunāja tēvu sēsties pie pusdienu galda, miers bija atjaunots. Māte jau mierīgi plānoja, ko vajadzētu pārvest no dēla dzīvokļa uz �ejieni un kad. Evakuēties viņi nedomāja. Tēvs bija pārliecināts, ka Maskavu nekad neatdos. Uzlidojuma viņi nebaidījās: vasarnīcu ciemats, kur viņi dzīvoja, vācie�us neinteresēja. Marija Nikolajevna bailēs pazaudēt iedzīvi pārvarēja bailes no uzlidojumiem.

Māte mēģināja pierunāt Borisu pārnak�ņot pie viņiem, bet dēls tomēr brauca uz mājām. Viņ� pats nebija skaidrībā, kas viņu velk mājup, bet klusībā nolēma, ka vakarā noteikti rakstīs Gaļinai. Uz kurieni? Nav svarīgi... Borisu atkal pārņēma dziļ� īgnums. Tik viegli atteikties varbūt no pēdējās tik�anās ar viņu! Vai tie�ām nevarēja pagaidīt? Un, gulēdams mājās gultā, viņ� visu laiku domāja, kas viņu tā uztrauc. Krēsloja, bet sievas ģīmetne, kas karājās iepretim logam, vēl bija skaidri saredzama. Uz ģīmetnes Gaļina �ķita vēl bērns, kas tī�i bizes sakārtojusi smagā mezglā. Viņa smaidīja.

Boriss piecēlās, pagrieza ģīmetni pret sienu un tāpat pid�amā tērpies izgāja koridorā. Pēc brītiņa iznāca arī Vera Pimenova. Viņi ilgi tērzēja par visādiem niekiem, vēlāk iegāja Borisa istabā, un Vera tur palika līdz rītam.

Pēc pāris dienām Boriss aizbrauca uz fronti. ^z

Ritēja dienas, un visas bija vienādi drūmas. Viss bija pelēks � debesis ar bezgalīgām sīka lietus plūsmām, koki bez vienas lapiņas, zeme ar rūsganu, sakaltu�u zāli. Lāgiem lietus mitējās un sacēlās mitrs, auksts vēj�. Un tā dienu un nakti. Ļaudīm nebija kur iz�āvēt drēbes. Ugunskuru kūra tikai reizi diennaktī, lai uzvārītu tēju vai zupu � ūdenī iejauktus miltus. Saimnieciskā Katja Gaļenkova, kurai, kā to nojauta Kurlajevs, bija ciets raksturs, prata iedalīt pārtikas krājumu piecpadsmit dienām, nevis desmit, kā paredzēja. Un tomēr pienāca diena, kad produkti izbeidzās. Kļuva arvien vēsāks, juta ziemas tuvo�anos. Sevi�ķi grūti bija naktīs, kad miesa stinga aiz aukstuma un mitruma. Ne vienmēr varēja uzcelt kaut vienkār�u zaru telti.

Jau sen apak�zemes patvertnē bija noslēptas un atstātas ma�īnas. Atstāja arī telteni � vienīgo glābiņu no lietus un aukstuma. Eda pussapuvu�as sēnes, dzērvenes, izraka saknes, bet to visu sameklēt kļuva ar katru dienu grūtāk. Neērti bija staigāt mitrajos �ineļos, kas pudu smagi karājās plecos, izmirka zābaki, mitrie kājauti noberza ādu jēlu.

Visbriesmīgākais bija neziņa. Neviens nezināja, ko nesīs nāko�ā diena, stunda, minūte. Jau sen bija apklusu�as dziesmas un smiekli. Ļaudis runāja maz, vairāk sēdēja un domāja. Bada un aukstuma nomocīti, viņi pamazām kļuva vienaldzīgi pret visu. Sākās slimības. Kurlajevs stingri uzmanīja, lai ievērotu dienas kārtību, un, ja apstākļi atļāva, pavēlēja visiem mazgāties, piekopt rīta vingro�anu. Ļaudis brīnījās, kur �is aktieris ņem tik daudz enerģijas, zinā�anu un gribasspēka.

Vācu lidma�īnas kaisīja lapeles. Vācie�i solīja atstāt

dzīvus tos, kas labprātīgi pāries viņu pusē. Meta, lejup caurlaides. Tajās bija teikts, ka ikviens, kas ar �o papīru ieradīsies, var cerēt uz vācie�u �ēlastību un viesmīlību. Bet arī tas bija par maz. Pēc da�ām dienām lapeles ziņoja, ka ieņemta Maskava. Vēl pēc da�ām dienām, ka ieņemta Ļeņingrada. Tas bija psihisks uzbrukums noguru�o, izsalku�o, bet nelokāmo padomju cilvēku apziņai.

...Pļaviņā, ko klāja bieza sarma, satupās kovārņi. Arī tiem salst rudens vējā, un tie grie� melnās muguras pret skopo sauli. Sa�a pavērās apkārt � me�s tumsa melns, da�viet apsēs vēl turējās reta, sarukusi lapiņa, gatava ik mirkli atraisīties un nolidot zemē. Uzkalnā viņa ieraudzīja eglāju. Tas stāvēja vasarīgi zaļ�, to it kā neskāra sala tuvo�anās, eglājs joprojām saglabāja savu pavasarīgo nokrāsu. Sa�a atcerējās institūtu, savus sapņus, biedrus, Antoņinu Sergejevnu Ņemilovu un domāja: �Lūk, Toņas krustmāt, kādus pārbaudījumus mums dzīve sūtījusi. Bet pret jūsu Igoru liktenis ir �ēlīgs arī �oreiz.� Viņa aizklāja seju rokām un ie�ukstēja vēsajās plaukstās: �Jāiztur. Lai notiek kas notikdams, jāiztur.�

Arēji Sa�a, nokļuvusi ielenkumā, izturējās pilnīgi mierīgi. Neviens nevarēja iedomāties, ka pirmajās dienās Sa�a nekā cita neizjuta kā vien apjukumu un �ausmas neizbēgamās bojā ejas priek�ā. Viņa visu laiku centās izprast, ko nozīmē palikt ienaidnieka aizmugurē bez produktiem, bez patronām... Vēl nesen viņai bija tikai miglains priek�stats par karu, ar mokām tā pierada pie frontes dzīves grūtībām. Un Sa�a sacīja pati sev: �Nē, nē, man nepietiks ne izturības, ne vīri�ķības saņemt lēnu, nejēdzīgu, nevajadzīgu nāvi.� Tās bija moko�as cīņas pilnas dienas, cīņas pa�ai ar sevi. Kurlajevs, vērīgi pētīdams cilvēkus, saprata Sa�as noskaņojumu.

Reiz viņ� sacīja tai:

� Vajadzētu aiziet uz ciemu. Jegorova mēģinājumi bija nesekmīgi. Pa �īm dienām vācie�i pavirzīju�ies uz priek�u, mēs esam dziļi aizmugurē, bet mums visapkārt arvien vairāk un vairāk karaspēka. Vācie�i koncentrē savu aizmugures karaspēku.

Klusinātā balsī, gandrīz �ukstot, lai gan blakus ne-

viena nebija, Kurlajevs, it kā uzticot savas domas vienīgi Sa�ai, turpināja:

� Ilgi mēs tā nenoturēsimies. Tagad vācie�iem nav laika par mums domāt, viņi drā�as uz priek�u, bet pēc tam sāks kāst me�us. Viņi labi saprot, ka pēc tik spēja frontes pārrāvuma �eit palicis daudz mūsējo. Kas mūs tad gaida? � viņ� jautāja Sa�ai, it kā viņa varētu atbildēt uz �o jautājumu.

� Tad? � Sa�a apjukusi atkārtoja. � Tad... jācīnās, nevar ta�u mierīgi likt galvu zem pacelta cirvja.

� Tur jau ir tā lieta, � Kurlajevs lēnām teica,

� ka nedrīkst nolaist rokas. � Viņ� nenovērsa skatienu no savu slapjo zābaku purngaliem. � Es pats arī nakti ie�u meklēt.

� Nē, tas nav iespējams, � Sa�a viņu pārtrauca.

� Jūs nedrīkstat, jūs nedrīkstat atstāt nodaļu. � Sa�a nevarēja iedomāties, kas ar viņiem notiktu, ja Kurlajevs ietu bojā. Viņa saprata, ka Kurlajeva griba un pārliecība tagad ļaudīm vajadzīga kā gaiss.

Kurlajevs izlikās, it kā nebūtu dzirdējis Sa�as vārdus.

� Jāatrod citi ielenktie � mēs jau �eit neesam vieni � un jāmēģina nodibināt sakari ar pārējiem. Pats galvenais, lai ļaudis nezaudētu ticību panākumiem. Un �ie lieti, lieti... Kā tie novārdzina!

Sa�ai uz brīdi kļuva �ēl Kurlajeva, viņa juta, ka tas briesmīgo noslēpumu uzticējis viņai vienai.

Pēc �is sarunas Sa�a mazliet nomierinājās, it kā pēk�ņi sapratusi, ka tagad nav īstais laiks domāt par sevi, par savu glāb�anos. Un Sa�a naktīs devās meklē�anas gaitās. Reizēm pazibēja doma, ka viņa varbūt iet nāvē, bet Sa�a tūlīt sevi nomierināja, ka ne ar ko ta�u sevi�ķi neriskē. Vai nav vienalga � krist no lodes vai me�ā�aiziet bojā bada nāvē... Bet visbie�āk viņa nekā nedomāja, novājējusi aiz bada un noguruma. Gāja tādēļ, ka zināja �. jāiet.

Tiklīdz satumsa, Sa�a ielīda būdā, kur gulēja Galina, pieglaudās tai un pārvilka pār galvu mitro brezentu. Sa�a bija ļoti nogurusi �o divdesmit deviņu ielenkuma dienu laikā. Bie�i vajadzēja stāvēt sardzē. Tikko Sa�a bija sasilusi un laidās miegā, kad pēk�ņi izdzirda Gaļinas balsi:

� Kā tu domā, vai mēs izkļūsim no �ejienes?

Sa�ai �ķita, ka Gaļina murgo.

� Ko tu klusē? Tu guli? � Golubkova neapmierināta jautāja.

Sa�a ar mokām atvēra acis, neatbildēt nevarēja, un klusi teica:

� Guli! Nedomā par to. Izkļūsim! � Un atkal iesnaudās.

Bet trauksmainā doma aizdzina miegu: �Kāpēc Galina jautā? Kas ar viņu notiek?� Sa�a nometa brezentu un jau skaļi vaicāja:

� Kā tu jūties?

Pēdējās dienās Gaļina gandrīz necēlās aug�ā. Kājas viņai bija sapampu�as. Viņa nesūrojās, bet reizēm miegā skaļi vaidēja. Ja kāds to modināja un jautāja: �Kas ar tevi notiek?� � viņa, it kā vainīga juzdamās, atbildēja: �Nekas, locītavas ļoti sāp.� Bie�i viņa ar pla�i ieplestām acīm gulēja steigā uzceltās būdas kaktā, reizēm pusnemaņā.

Aiz telts atskanēja Toņas Krotkihas balss. Viņa dziedāja:

Ai, neskumsti, pūpolīt, būs vēl ziedonis kairs, Bet jaunība neatnāks, neatnāks vairs...

Visi klausījās. �Bet jaunība neatnāks, neatnāks vairs...�

Pirmajās ielenkuma dienās Toņa bija vienaldzīga. Bēdas viņu bija pilnīgi nomāku�as. Viņa neko neredzēja, dzīve gāja garām. Bet, kad nodaļā kļuva ļoti grūti un ļaudis pārstāja pat sarunāties, kad daudzi sāka slimot, Toņa it kā atmodās. Viņa pēk�ņi kļuva apbrīnojami darbīga, ķērās pie visgrūtākajiem darbiem, jokojās un pat dziedāja. Gaļinai bija sāpīgi, ka Toņa, kas �ķita pārakmeņojusies savās bēdās, dzied, bet viņa guļ pat nepieceldamās. Viņa vēlreiz sarūgtināta teica:

� Dzirdi? Dzied!

Sa�a neatbildēja.

� Jā, jaunība neatgriezīsies, � teica Gaļina, klausīdamās Toņas balsī, kas kļuva arvien tālāka. � Tas ir tikai kara sākums, bet, cik ilgi tā turpināsies, neviens nezina.

Sa�a klusēja, it kā būtu aizmigusi. Bet pēc tam teica:

� Atceries, Gaļina, Maskavā sacīji, ka tevi kaitinot tavas kaimiņienes ��īs kapteiņa sievas labklājība ... kā gan viņu sauca?... kura ēd, guļ, kopj savu ārieni, seko modēm, vispār bauda dzīvi. � Sa�a apgūlās uz muguras.� Mēs visi sapņojam par labu dzīvi, par skaistu mīlu, par laimi. Jā, par laimi! �viņa atkārtoja un, baidīdamās, ka kāds nenoklausās, pusbalsī piemetināja: � Bet mēs laikam no �ejienes neizkļūsim. Vai tu atceries pie Cerņigovas, � viņa pēk�ņi jautāja, � kad mums garām gāja kāda karaspēka dala ... Kareivji vai no kājām krita aiz noguruma. Tad komandieris pavēlēja savām meitenēm � sanitārajām instruktorēm iet bataljona priek�galā. Un viņas gāja vēja appūstām rokām, aiz noguruma pelēkām sejām, sasprēgāju�ām lūpām. Lielos zābakos, ar mokām izvilkdamas kājas no dubļiem, slapjos, smagos �ineļos viņas gāja taisni izslēju�ās, un simtiem kareivju aizmirsa, ka cilvēka spēkiem ir robe�a. Mans dievs! Cik skaistas viņas man �ķita, �īs meitenes, īstas, brīni�ķīgas... Viņas gāja ar savu tautu, gatavas uz visu. Nāve viņu grūtajā karavīru dzīvē nebija pats ļaunākais.

Sa�a apskāva ceļgalus ar rokām un sēdēja �ūpodamās.

� Es biju gatava aiz sajūsmas kliegt vai raudāt. Paies gadi, un viņu varonību mēs atcerēsimies ar godbijību un neaizmirsīsim nekad.

Viņa apgūlās un spēji apklusa.

Gaļina atcerējās spodrajā rudens saulē neiz�uvu�o uzbērumu, krīto�ās māla pikas, trīco�os ozola zarus. �Kāpēc es to visu atceros? Ak jā, kareivja acis � saproto�as, uzmudino�as izmisīgu baiļu brīdī...�

� Kā viņ� toreiz skatījās... Viņ� dro�i vien ir ļoti spēcīgs un labs cilvēks.

� Kas? � Sa�a nomurmināja, laizdamās snaudā.

� Armijas komandieris, � Gaļina atbildēja.

Sa�a klusēja. Viņa bija aizmigusi.

Bet Gaļina vēl ilgi gulēja vaļējām acīm. Domas jaucās cita caur citu, nekur nekavēdamās ilgi. Negaidot

viņa sevi pieķēra, ka bie�i domā par armijas komandieri ģenerāli S�adilovu. �Kādēļ? Es viņu tikai reizi esmu redzējusi, un viņ� ir tāds pats kā visi, pavisam parasts,� viņa sev īgni teica. Un tūlīt pat iebilda: �Nē! Sis vērīgi pētījo�ais skatiens bija neparasts. Interesanti būtu viņam jautāt: vai arī ielenkumu, tāpat kā uzlidojumu, viņ� uzskata par parastu lietu?�

...Nodaļas stāvoklis aizvien pasliktinājās. Kaut kur cīnījās armijas, ieņēma un atdeva pilsētas un apdzīvotas vietas, bet, kur tas viss norisinājās, neviens noteikti nezināja. Ja ticēt vācu lapelēm, kaujas norisēja jau viņpus Maskavas. Viena iespēja vēl bija saglabāt dzīvību � padoties gūstā. Kauna pilna, smaga, tomēr dzīve. Tagad reti gadījās mierīga diena. Vācie�i bombardēja un ap�audīja me�u. Nācās izvairīties no ap�audes, bēguļot, maldoties lī�lo�u takās. Ļaudis glāba tikai ticība, ka Padomju Krieviju nevar uzvarēt. �o ticību visiem spēkiem uzturēja Kurlajevs. Viņ� nolēma izlauzties pie savējiem par katru cenu vai arī pārvērst grupu par partizāņu nodaļu. Ta�u vajadzēja paēdināt ļaudis, nomainīt satrūdēju�o, visās vīlēs irsto�o apģērbu, apārstēt slimos, � tikai tad viņi varētu cīnīties.

Kurlajevs ar cietsirdīgu disciplīnu centās atturēt ielenktos no neizbēgamās nāvei nolemto sajūtas, no savas bojā ejas vienaldzīgas gaidī�anas.

Dziļā naktī visi, izņemot sargus, gulēja no slapjām koku kritalām celtā būdā, kur dvesa mitrums un vēsums kā kapā, bet me�ā drūmi gaudoja vēj�. Būdas stūri izcēlās kņada. Kāds elsojot un gārdzot cīnījās. Visi klusēdami klausījās. Cīņa kaktā turpinājās, tad atskanēja Sa�as Grigorjevas niknā balss:

� Ak tu �itā, nelietis tāds?!

Viņai atbildēja �ofera Fe�ina, nodajas visveselīgākā vīrie�a nekaunīgie �uksti. Fe�ins bija augumā par visiem garāks un plecos par visiem platāks, bet ar vareno augumu dīvaini nesaskanēja kā līdakai garenā, izstieptā galva. Fe�inam nevarēja būt vairāk par trīsdesmit gadiem, bet viņ� vienmēr jutās ar kaut ko neapmierināts, kurnēja un dusmojās kā vecis; pa visu viņa uzturē�anās laiku hospitālī neviens nebija redzējis Fe�inu jautru un smaido�u.

6 � Vera Ustinova

81

� Jel neklīrējies. Vienalga jāmirst, vismaz pasildīsimies.

� Pasildīsimies? � aizelsusies kliedza Sa�a un, saņēmusi spēkus, iespēra Fe�inam ar kāju.

�oferis iegaudojās aiz sāpēm, sagrāba ar rokām vēderu un pakrita, izstiepdamies visā savā varenajā augumā.

Kurlajevs gulēja, aizmirsies moko�ā pusmiegā. Viņu uzmodināja Fe�ina griezīgais vaids, un viņ� tūlīt saprata, ka noticis tas, no kā viņ� visvairāk baidījās. Viņ� uzlēca kājās, apgaismoja ar kabatas spuldzīti Sa�u, kas kārtoja saplēstos svārkus, paskatījās uz Fe-�inu, izņēma revolveri un tēmēja, bet tai mirklī, kad atlika tikai iz�aut, viņ� ieraudzīja Sa�as izstiepto roku un acis. Tajās stinga lūgums un bailes, ka viņa tūlīt kļūs par cilvēka nāves cēloni. Kurlajevs nolaida revolveri un, saviebies kā sāpēs, nikni, bet klusi teica:

� Sievietēm gulēt atsevi�ķi. Nekavējoties celiet sev būdu.

Un izgāja.

Aizritēja vēl da�as dienas. Nodaļa gāja bojā. Nu vairs nebija nekā ēdama. Tikai Katja Gaļenkova vēl izsniedza slimajiem pa saujiņai dzērveņu vai no me�a saknēm izvārītu �ķidrumu. Bet dzērvenes sameklēt bija grūti, tās aizskalojis lietus un cie�i apsegu�as slapjās, rūsganās lapas.

Straujāk un ātrāk par visiem spēkus zaudēja spēcīgais Fe�ins. Viņ� gulēja ar aizvērtām acīm un tikai pāris rei�u kā nemaņā teica: �Ja smēķis būtu...�

Kurlajevs pavēlēja viņu uzmanīt.

Uz rīta pusi Jegorovs un Toņa Krotkiha atgriezās no nakts izlūko�anas; viņi tikko vilka kājas, slapji, netīri, nomocīti, un tūdaļ pakrita guļvietā. Toņa tūlīt aizmiga, bet Jegorovs, uzminējis Kurlajeva mēmo jautājumu, no�ukstēja, nevienam neskatīdamies acīs:

� Izejas nav. Visapkārt fa�isti.

Un katrs klusībā piebilda:

� Tātad atliek izvēlēties � vai nu gūsts, vai nāve!

Pienāca Fe�ins, viņ� kaut ko drud�aini runāja un mētāja rokas. Katja Gaļenkova pūlējās viņu nomierināt un noguldīt, bet viņ� runāja vienā laidā, tad smējās, uzlēca kājās, lai kaut kur bēgtu, un kliedza:

� Nodevēji! Jūs nodevāt dzimteni, jūs esat pie vācie�iem!

Viņa seja bija briesmīga. Ārprātīgām acīm viņ� blenza samulsu�ajos cilvēkos, kas viņā skatījās ar �ausmām. Tikai Sa�u Grigorjevu Fe�ins laida sev klāt, tūlīt apklusdams, viņu ieraugot.

Gaļina gulēja teltī. Viņai nekas nesāpēja, pat bads vairs nemocīja, tikai briesmīgs nespēks neļāva celties. Gaļina pacēla galvu un paskatījās visapkārt � teltī neviena neredzēja. Lietus bija mitējies, caur klūgu sienām lauzās bāls saules stars. Pagalvī pretgāzu maskas audekla somā atradās revolveris. Gaļina izņēma revolveri, vērīgi apskatīja stobru, paturēja plaukstā, it kā sverot divas pēdējās patronas. Tās uztūku�ajā rokā �ķita ļoti smagas un rotaļīgi mazas: �Nē, to es vienmēr pagū�u. Interesanti, kas būs tālāk? Ar ko tas viss beigsies?�

Viņa nedomāja ne par māti, ne par vīru � pirmo reizi dzīvē prātā nāca domas par zemes skaistumu, par darbu. Lūk, auksti viļņi nes platu laivu, ūdens tik dzidrs, ja iemestu dzelmē naudas gabalu, tas būtu saredzams, un tik vēss, ja iemērktu tajā roku, tā sāktu sāpēt. Kur tas bija? Spīd spo�a saule, tveice, ledains ūdens; pamazām upe kļūst platāka; beidzot laiva ieslīd tādā pla�umā, ka vairs nav saredzami krasti, tie mazliet jau�ami pie apvār�ņa; dzestrs vēj� pū� sejā, reizē ar krastu slīd garām un satraukti �alc lapegles. Tā ir dzimtene! Straujā, tīrā Angāra un bezgalīgi pla�ais Baikāls. Dzimtene! Katram cilvēkam ar �o vārdu saistās kas savs: da�s atceras zemnieka māju ziedo�ā dārzā Ukrainā, cits � pilsētas namu pie vecā parka.., katram savs. Līdz �im Gaļinai tas bijis �avīzes vārds�, bie�i lietots, par ko viņa nekad nebija padomājusi, un tikai tagad, jūtot nāves tuvumu, viņa sāka domāt par dzimteni. �Vai tie�ām sakaus, samīdīs dzimteni?� Dziļas debesis, zils, dzestrs ūdens ...

Skumji �alca vēj�, būdā ielūkojās vēsa, nespodra gaisma.

Pēk�ņi Gaļina izdzirda muziķu. Tajā skanēja kaut kas svinīgs, grūtsirdīgs. Galina apsēdās.

� Halucinācija, � viņa skaļi noteica.

Mūzika bija pazīstama, viņa daudzreiz to dzirdējusi. Bet kur? Kad? Gaļina apskatīja būdu, kas joprojām bija tuk�a, un nodomāja: �Es zaudēju prātu.� Viņa atpogāja �ineli, tad blūzes apkakli... un kaut kur pavisam tuvu pazīstams baritons domīgi iedziedājās:

Un atpūtu vairs nezin dvēsle vārgā ...

Gaļina drebēja. �Tā ta�u ir Baturina balss! Viņ� dzied kņaza Igora āriju. Es kļūstu vājprātīga!� Viņa metās savā cietajā guļvietā, satvēra galvu rokās un sarāvās. Bet balss dziedāja un dziedāja. Tik pazīstami vārdi:

Nakts nenes cerības man aizmirsties uz brīdi.

Es visu pagājību atkal pārdzīvoju ...

Kāds ienāca teltī. Gaļina baidījās atvērt acis. Vijoles dziedāja, un pāri visam me�am dziedāja kņazs Igors, ilgodamies pēc Krievzemes brīvības, zvērēdams to glābt no ienaidniekiem ...

Viņ� dziedāja, bet kāds tai brīdī klusi raudāja sūras vīrie�a asaras. Tad teltī skaļi un skaidri kāds teica:

� Viņi tev tic, Jevgeņij. Tu viņiem �eit esi partijas pārstāvis, komunists!

Gaļina nodrebēja un uzmanīgi piecēlās, baidoties ticēt savām acīm. Netālu no ieejas sēdēja Kurlajevs. Galvu viņ� bija noliecis uz rokām, gai�brūnie mati krita pār seju, un Gaļina ieraudzīja, ka tie kļuvu�i pa pusei sirmi. Viņa piecēlās, nometa �ineli. Kurlajevs izbrīnījies lūkojās apkārt. Seja bija sarkana, acis valgas. Gaļina, ar mokām cilājot sapampu�ās kājas, piegāja viņam klāt un, it kā vainīga juzdamās, ieskatījās viņam acīs.

� Vai zināt, Jevgeņij Aleksandrovi�, es redzu halucinācijas!

Kurlajevs izbijies paskatījās uz viņu.

� Jā, � Gaļina apstiprināja. � Es dzirdu muziķu, dziedā�anu, un �eit kāds raudāja.

Kurlajevs atviegloti nopūtās.

� Ja tik vien, tad jūs esat vesela. Mūzika patie�ām skanēja. Izlūki atradu�i patafonu ar vienu vienīgu skaņu plati.

Gaļina apsēdās. Kurlajevs skatījās viņai acīs. To rudzupuķu zilgme bija izbalējusi. Kurlajevam vienmēr patika skatīties Gaļinas sejā. Viņ� tīksminājās ar to. Tagad �ī seja bija uztūkusi, nodzeltējusi, nobālējusi, un viņ� saprata, cik ļoti ļaudis ielenkumā ir nomocīju�ies un noguru�i. Kurlajevs lūkojās uz viņas vainīgo smaidu, un viņu pārņēma �ēlums pret jauno sievieti, pret sevi, pret visiem, ar kuriem kopā vajadzēja bēguļot pa me�u. Ja Gaļina �ai brīdī raudātu vai �ēlotu viņu, Kurlajevs laikam neizturētu un bailēs, ka viņa nepasaka kaut ko tādu, ko nervi neizturēs, sausi jautāja:

� Kā jūs jūtaties?

Gaļina kaut ko nomurmināja.

Vajadzēja modināt Gaļinas gribasspēku, likt cīnīties par dzīvi.

� �odien es vēlreiz sūtu izlūkus uz ciematu. Mēģināsim sadabūt produktus. Jūs arī iesiet.

� Tie�i tā! � Gaļina atbildēja.

Kurlajevs steidzīgi izgāja. �Ar �ēlumu nekā nevar panākt,� viņ� teica pats sev. �Karā vajag vienkār�i, uzmanīgi un prasmīgi vadīt.� Un nodomāja: �Bet vai tu saprātīgi rīkojies? Vai tu nesūti cilvēku dro�ā nāvē?� Viņ� pat apstājās pie �ās domas. Un nolēma, ka Gaļi-nai līdzi sūtīs visizturīgākos un pieredzes bagātākos cilvēkus. �Un, ja viņai lemts tur aiziet bojā,� viņ� domāja, �tas tomēr būtu labāk. Viņa mirs ar apziņu, ka izpildījusi savu pienākumu.�

Gaļina gatavojās izlūku gājienam. Viņa ar lielu piepūli iztīrīja revolveri, novilka zābakus, �āvēja kājautus zem blūzes un nemanīja ziņkārīgos skatienus.

Sa�a klusējot vēroja draudzeni. Viņas sejā viesās apmierināts smaids, bet acīs iemirdzējās asaras. Toņa Krotkiha steidzīgi ienāca teltī, no viņas sakarsu�ās sejas pilēja lietus lāses.

� Vai dzirdējāt? Ies izlūki! Kurlajevs nezin kāpēc pavēlējis iet Gaļiriai, kad ir veseli ļaudis, piemēram...

� Ciet klusu, � īsi, galvu nepagriezis, teica Je-gorovs. Viņ� sēdēja ar muguru pret Toņu un rūpīgi tīrīja automātu.

� Kāpēc? � Toņa bija sa�utusi.

� Tāpēc, ka tu runā muļķības.

� Rimsties, Toņa! Komandiera pavēli nekritizē. Tas tev labi zināms, � Sa�a teica, lai pārtrauktu nepatīkamo sarunu.

Toņa apklusa un sirdīgi rīkojās uz gulē�anu.

Sa�a piegāja pie Gaļinas un vaicāja:

� Tu varēsi aiziet?

� Aizie�u, � Gaļina atbildēja.

Sa�as jautājumā viņa sajuta �ēlumu un sabijās, ka Sa�a var pierunāt Kurlajevu sūtīt kādu citu viņas vietā. G�aļina neskanīgi �ukstēja:

� Nē, nē, es pati ie�u. Neesmu lops, lai mierīgi padotos, noliektu savu galvu. Cīnīties, cīnīties ...

Sa�a izņēma no kabatas lupatiņu ar dzērvenēm un kādām saknītēm.

� Se, apēd, tas tevi stiprinās!

Ciemats bija iegrimis tumsā. Nespīdēja ne uguntiņa, nedzirdēja suņu rejas; gravā aiz �oga, drūmi svilpodams, klaiņoja vēj�.

Izlūki pienāca pie sakņu dārziem. Jegorovs deva zīmi apstāties.

Lēnās gaidās vilkās laiks. Ciemats likās izmiris. Izlūkiem stinga rokas un kājas, pār muguru skrēja �ermuļi.

Un, rau, kādas mājas durvis atdarījās. Parādījās �allē ievīstījies sievietes augums. Rokās viņa nesa spaini. Jegorovs �igli iegāja sētā. Viņ� īsu brīdi parunājās ar sievieti, tad atgriezās.

� Ejam. Viss kārtībā. Vācie�u pa�reiz nav, aizbrauku�i uz ciemata ārsētām. Tikai sargi paliku�i, bet viņi tur, otrā ciemata galā.

Izlūki pagāja garām sakņu dārziem, �ķērsoja sētu un bez trok�ņa cits aiz cita ieslīdēja istabā.

Istabas vidū stāvēja sieviete. Viņa turēja rokās dego�u skalu. Tiklīdz aiz Gaļinas, kas gāja pēdējā, aizcirtās durvis, sieviete tās aizbultēja.

� Sēdieties, � viņa aicināja, � te ir sols. � Un sieviete ar skalu apgaismoja istabas kaktu.

Ciemiņi apsēdās. Viņa uzmanīgi ieskatījās katram sejā, augstu turot skalu pār galvu.

� Meitietis, vai? � sieviete brīnījās. � Kā tad tu kareivjos nokļuvi?

� Vai jūs, saimniec, neesat redzējusi meitenes karavīrus? � Jegorovs smaidīja.

� Neesmu gan redzējusi. Caur mūsu ciematu nav gāju�as.

Saimniece iesprauda skalu skārda bund�ā un apsēdās. Istabā bija sauss, no lielās krievu krāsns plūda siltums, � tā nesen bija izkurināta. Smar�oja pēc svaigi ceptas rudzu maizes. No �īs smar�as reiba galva un krapjaini raustījās mute.

� Vai māt, cik te pie tevis labi, � �oferis Ignatenko nopūtās, � nav iespējams pat izteikt. Laikam nupat maize cepta?

� Kolīdz vācie�i vakarā aizbrauca projām, tā mēs a�i maizi cept. Kad viņi �eit, tad nevar � atņems. Pārdro�i gan jūs esat � dro�ā nāvē gājāt! Nu, ja �eit tagad būtu vācie�i?

� Nevis pārdro�i esam, krustmāt, � acis nodūris, sacīja Ignatenko, � bet izsalku�i, spēka nav.

� Dievs �ēlīgais, � sieviete atjēdzās, � un es pati to neredzul Es tūlīt.

Viņa iededza jaunu skalu un ņēmās atplēst dēļus no krāsns apak�as. Izvilka no turienes dvieli ar tajā ietītu lielu maizes klaipu, nogrieza trīs prāvas �ķēles un pasniedza izlūkiem.

Gaļina, pūlēdamās slēpt steigu, lika maizi pie mutes.

� Neēd daudz uzreiz, saslimsi, � Jegorovs brīdināja, � lauz pa drusciņai.

Saimniece pavērās Gaļinā un sarosījās. Viņa sadabūja piena pudeli.

� Se, dzer, � viņa pasniedza Gaļinai. � Pārak izmocīta esi. Maize no tīriem rudziem, trekna, zarnas uzpūtīs. Ka tik nenomirsti. Pienu kaimiņiene viņdien meitenei atnesa, viņa tai krustmāte. Mums pa visu sād�u divas govis paliku�as, visas vācie�i apēdu�i.

Uz krāsnsaug�as krāca bērni. Miegaina balss tikko dzirdami no�ukstēja:

� Māmuk, kas tur atnācis?

Sieviete dusmīgi atteica:

� Neviens. Guli vien!

� Bet kur tavs vīrs? � Jegorovs jautāja, ko�ļādams maizi.

� Frontē. Pirmajās dienās iesauca. Bet, kur ir, nezinu.

Viņa atnesa ūdens krūzi. Vīrie�i kāri ēda maizi, uzdzerot virsū remdenu, istabā sasilu�u ūdeni.

Paēdu�i izlūki kļuva gurdeni, mācās virsū miegs. Gaļinai �ķita baismīgi pat iedomāties, ka drīz vajadzēs atstāt māju un atkal doties lietū, aukstumā un slapjdraņķī. Viņa uzlika rokas uz galda, atbalstīja tajās galvu un iesnaudās.

Saimniece atnesa tabaku. Vīrie�i ar baudu ievilka dūmu. Jegorovs apvaicājās sievietei, kas palicis sād�ā, kur kolhoza priek�sēdētājs.

Gaļina atjēdzās, kad Jegorovs viņu papurināja aiz pleca. Uz grīdas bija izklāti salmi. Tie kā gai�s plankums vīdēja tumsā. Ignatenko lādēdamies vilka nost zābakus.

Jegorovs sacīja Gaļinai:

� Tu arī novelc � mazliet pa�ūs kājauti. Es norunāju ar saimnieci, kamēr mēs atpūtīsimies, viņa paziņos citām sievietēm, katra atnesīs, ko varēs.

Gaļina jautājo�i pavērās Jegorovā.

� Jāriskē! � viņ� teica. � Es apgul�os, bet ne-aizmig�u. Miegā viņi mūs nepaņems. Gan aiziesim.

Pa loga spraugu, kas bija aizklāts ar rupju audeklu, plūda mēness gaisma. Gaļina redzēja uz sola sēdo�o saimnieci. Pa viņas grumbaino seju ritēja asaras.

Gaļina jautāja:

� Saimniec, vai tev nav silta ūdens? Es gribu mazliet nomazgāties.

� Ūdens ir, bet maz. Visa nenomazgāsies.

Sieviete sāka rīkoties gar krāsni. Iebāza tajā poda dak�as un sacīja:

� Vīrie�a cilvēks bez tabakas beidzas nost, mums bez silta ūdens un tīras veļas posts. Es pameklē�u, varbūt atradī�u tev kaut ko tīru.

� Nevajag, � Galina teica. � Pati neesi nekāda bagātā. Iztik�u. Varbūt labāk mazliet pamazgāt un pa�āvēt uz krāsns?

� Ir nedomā! � sieviete noteikti atbildēja. � Vācie�i kuru katru brīdi var pārbraukt. Bet es, lai kā dzīvoju, tomēr dievam acīs spļaut nevaru. Mani bērni pagaidām ir siltumā un paēdu�i.

� Vai jums daudz bērnu?

� Cetri.

� Lieli?

� Vecākajam desmit, � sieviete atbildēja, � mazākajam divi.

Viņa aizveda Gaļinu aiz �ķērssienas, nolika viņas priek�ā podu ar ūdeni un iedeva mazu gabaliņu ziepju.

� Mazgājies vien, es izie�u.

Bet viņa sāka stāstīt par sevi.

� Nedzīvojām turīgi. Vīrs uz darbu nebija nekāds naskais, bet pati � kā divi gadi, tā bērns. Uz to viņ� bija meistars. Mūsu kolhozs bija nabadzīgs. Priek�sēdētājs tikai �ūpoja. Zeme auglīga, tik apstrādā! Bet, ko tu darīsi, izstrādes diena tuk�a. Kolhoznieki sūdzas rajonā, bet priek�sēdētājs krauj sivēnus bri�kā, medus muciņu klāt � un aiziet. Un atkal viss pa vecam. Nezinu, kā tas beigtos. Bet nav ļauna bez laba. Pirms kara sākuma zirgs viņu piedzēru�u izsvieda no ratiem un kārtīgi samīcīja. Nomira. Par priek�sēdētāju kļuva mana radiniece. Stāvoklis tūlīt uzlabojās. Atvēra bērnu novietni, pati gāju strādāt. Sākām celt jaunu māju. Tepat pretī guļbūve, � dro�i vien manījāt?

� Kā tagad ar bērniem? � Gaļina jautāja.

� Tāpat vien dzīvoju, � sieviete atteica. � Esmu ta�u starp cilvēkiem. Viņi dzīvo, un es dzīvoju, nav ko sūroties, citādi aiz liekuļu asarām dievs bāreņu asaru neredz.

Pagāja stundas pusotras. Saimniece pa to laiku kaut kur bija aizgājusi, pēc tam apsēdās un sakņupu�i stingi skatījās pa logu. Uz krāsns mierīgi elpoja bērni, gulēja izlūki. Uz ielas atskanēja ratu rīboņa un dzirdēja balsis. Norībēja divi revolvera �āvieni.

Saimniece satrūkās.

� Celieties, pui�i, � viņa teica, � vācie�i atgriezu�ies! Posieties! Jāmūk projām, ātrāk, ātrāk! Ka tik kas ļauns nenotiek!

Jegorovs piecēlās. Viņ� jau sen bija nomodā un pirmais dzirdēja atbrauku�o vācie�u balsis, bet klusēja, lai redzētu, kā uzvedīsies saimniece.

� Ejiet ātrāk projām, � saimniece teica, � jūs nogalinās. Produktus citā reizē. Sievas nekā nav paguvu�as atnest. Vācie�i tagad visus dzīs no mājām ārā. Tā viņi mēdz darīt, kad pārdzeras.

Vīrie�i ātri saģērbās. Saimniece nekādi nevarēja uzmodināt Gaļinu. Viņa kaut ko murmināja, bet acis nevēra vajā. Beidzot Jegorovs un Ignatenko viņu satvēra pie elkoņiem un nostādīja uz kājām. Tikai tad viņa uzmodās. Saimniece �ēli raudzījās viņas sakarsu�ajā sejā.

� Ai meitenīt! � viņa teica. � Tev gan nevajadzētu iet. Paliec. Es tevi pārģērb�u, teik�u, atnākusi māsa no cita ciemata. Atlabsi, tad redzēsim.

� Es nedrīkstu palikt, � Gaļina atbildēja, � nepierunā.

� Aiziesi bojā, � sieviete centās pārliecināt. � Slima esi, vienos karstumos dedzi, un kājas kā bluķi.

Viņa turpināja ba�īties, kamēr izlūki posās, tad iedeva katram pa siltam maizes klaipam un iebāza vēl maisiņu tabakas. Ciemata otrā galā skanēja piedzēru�o klaigas un sievie�u balsis � acīm redzot vācie�i jau dzina iedzīvotājus ārā no mājām. Saimniece atvēra durvis un ieklausījās naktī. Klaigas un lamas vēl bija tālu. Viņa gāja, slēpdamās māju ēnās.

Izlūki sekoja. Kad viņi bija tiku�i pāri mēness gaismas pieliju�ajam sakņu dārzam, sieviete apstājās.

� Nu, palieciet veseli, � viņa sacīja, � varbūt citunakt atnāksiet. Tikai risks ir liels!

Un sieviete pārmeta krustu izlūkiem.

� Izlauzieties pie savējiem un ātrāk atgriezieties �urp. Mūsu zemi vajag glābt. Saudzējiet sevi. Nomirt nav liela gudrība. Galvenais � nokļūstiet pie savējiem. Lai dievs jūs sarga! � Viņa vēlreiz visiem pārmeta krustu un steidzās atpakaļ.

� Nomirt nav liela gudrība, � klusībā atkārtoja Gaļina. � Nē, nē, mirt bez cīņas, bez preto�anās nedrīkst, tā mirst tikai lopi, cilvēki cīnās... Sievietei �etri bērni, viņa cīnās ...

Pagāja vēl da�as garas, bezcerīgas dienas. Ielenkto stāvoklis nemainījās.Katrs jau klusībā bija nolēmis, ka pie savējiem nenokļūs un nekādu palīdzību nesagaidīs, bet, kad visas cerības uz glāb�anos bija zudu�as, � uz nodaļu atveda vecu me�sargu.

Sa�a Grigorjeva viņu nejau�i bija satikusi. Viņ� dzīvoja dziji me�ā, viens, bez ģimenes. Veco trīsdesmitajā gadā kā kulaku izsūtīju�i uz ziemeļiem. Tikai pēc astoņiem gadiem viņ� atgriezās uz dzimto ciematu, kur palika viņa divi dēli. Dēli jau agrāk bija aizgāju�i no tēva un pirmie iestāju�ies kolhozā. Pēc atgrie�anās tēvs negribēja dzīvot kopā ar viņiem un apmetās me�ā, izpildīja me�sarga pienākumus un sargāja ziemai sagatavoto kolhoza malku. Izlūka gaitās iedama, Sa�a kādā ciematā uzzināja par �o veco � viņ� bija izvedis no ielenkuma ne vienu vien padomju karavīru. Sa�a pierunāja veco nākt viņai līdzi. Vecais bija mazrunīgs. Viņ� visu ceļu klusēja un, �ķita, neklausījās Sa�ā.

Sa�a atstāja sirmgalvi netālu no nometnes, pati aizgāja un pastāstīja par viņu Kurlajevam. Pēc komisāra mierīgās sejas Sa�a nevarēja izprast, vai viņ� ir apmierināts vai ne.

Ne aukstuma un bada izmocītie ļaudis, ne ielenkto nometne veco vīru neinteresēja. Viņ� sēdēja uz slapja celma un mierīgi piebāza pīpi.

� Sveiks, vectētiņ! � Kurlajevs sveicināja, ziņkārīgi aplūkodams veco.

� Sveiks, � tas vienaldzīgi atbildēja.

Sirmgalvis �ķita ļoti ņiprs savā vecajā, piedurknēs vietumis iziru�ajā un ar vienkār�u valgu sajoztajā aitādas ka�okā un no gumijas zābakiem darinātajās galo�ās. Bārda viņam sniedzās gandrīz līdz jostas vietai.

Slēpjot uztraukumu, Kurlajevs jautāja:

� Vai tu, vectēv, mūs izvedīsi pie savējiem?

Vecais vienaldzīgi, it kā runātu par visparastāko lietu, atbildēja:

� Izvedī�u. To var.

� Vai ilgi vajadzēs iet? Kur ir frontes līnija?

� Kā es �o līniju lai zinu? Es jūs izvedī�u uz lauku ceļa, bet pa to jūs pa�i nokļūsiet līdz pilsētai.

� Vai tālu būs jāiet? � Kurlajevs atkal jautāja.

� Tālu gan, lielu līkumu metīsim. � Viņ� kaut ko pie sevis skaitīja un piebilda: � Iesim trīs naktis un divas dienas, tad jūs nokļūsiet pie savējiem.

Kurlajevs iegrima domās, bet vecais smēķēja pīpi. Jevgeņijs nolēma parunāt ar veco atklāti.

� Vai nepiekrāpsi, vectēv? � viņ� �aubīdamies jautāja.

Vecais pirmo reizi ieskatījās Kurlajevam taisni acīs un gausi atbildēja:

� Kādē) krāpt? Jūs esat krievi.

� Krievi gan, tas tiesa, bet uzvaras gūst vācie�i, mēs sē�am kā peļu slazdā.

Vecais pārstāja sūkāt pīpi.

� Vai tad viņi uzvaras gūst? � viņ� apspriedās pats ar sevi. � Uzvara pagaidām nevienam nav redzama. Vēl daudz asiņu līs. Karā viss var notikt! Karot nav māju celt. Uzvarēt Krieviju nav joks.

� Zini... � Kurlajevs dzīrās ko teikt.

Bet vecais strauji piecēlās un dusmīgi viņu pārtrauca.

� Tu mani neaģitē, pilsoni priek�niek, es pats visu zinu! Man jau septītais desmits pāri. Ja mani �urp atveda, lai es jums palīdzētu, tad lemsim, kad doties ceļā. Laiks negaida. Vācie�i var nogriezt arī manas takas, tad jūs mani apvainosiet nodevībā. � Viņ� paskatījās uz ļaudīm, kas cie�ā pulkā viņu ielenca. � Cik viņi izmocīti! � viņ� jau mierīgi nobeidza.

Kurlajevs nespēja apslāpēt savas ba�as un nolēma sarunu turpināt.

� Zini, vectēv, pamēģini mani saprast, kādēļ cs tā taujāju. Mums ciematā teica, ka tu agrāk...

� Muļķis! � bez ļaunuma un aizvainojuma teica vecais. � Maz kas bijis agrāk! Tu vēl esi zaļ�, � viņ� samierino�i piebilda. � Kas bijis, tas ar zāli apaudzis, bet grēku uzņemties negribu. Nāve man blakus staigā, par dvēseli jāpadomā!

� Tu, vectēv, man piedod, bet, redzi, mūsu valsts, vara ...

Vectēvs atkal dusmīgi pārtrauca:

� Ko tu zini par valsti? Valsts ir kā liela ģimene, visādi gadās � ir labais, ir ļaunais, bet sve�i lai nemaisās, lai netraucē dzīvot! Ja līdīs � gāzīs pa purnu! Tā ka tie viens uz otru neattiecas.

Vecais piecēlās.

� Iesim vai ne? � viņ� jautāja. � Dieva dēļ, netirdi mani veltīgi! Man nav laika tavu sapulci klausīties. Un no�aut mani, ja kas gadās, jūs katrā laikā pagūsiet, pat pie vācie�iem.

Nolēma uzticēties sirmgalvim un iet. No klūgām pagatavoja nestuves, uz tām novietoja grūti slimos. Kurlajevs pavēstīja gājiena kārtību, un naktī devās ceļā. Priek�galā gāja Jevgeņijs, vecais un divi automātisti. Kurlajevs uzticējās vecim, bet sirds dziļumos vēl slēpās �aubas.

Laiku pa laikam Kurlajevs sacīja vienam no auto-mātistiem:

� Aizej pie Grigorjevas un uzzini, vai visi ir �eit, vai neviens nav atpalicis?

Sa�a gāja beidzamā. Viņa veda zem rokas Gaļinu, kuras kājas �ajās divās dienās bija vēl vairāk uztūku�as un nelīda zābakos, tādēļ bija aptītas ar lupatām.

Sa�a jutās tik slikti, ka laikam vairs nespētu piecelties, ja apstātos vai apsēstos. Viņai bija �ēl ir sevis, ir Ga)inas, ir visu, kas bija kopā ar viņiem. Viņa neticēja, ka varēs izlauzties bez kaujas un bez upuriem. Sa�a, saņēmusi visu gribasspēku, gāja uz priek�u un nevienam nejāva atpalikt, tī�i sarunājās rupjā tonī, nevienam neizrādot līdzjūtību.

Pret rītu kļuva ļoti auksts. Melni mākoņi peldēja pa debesīm, kas �ķita zemu pārkāru�ās pār me�u. Ledains vēj� dedzināja seju, gaisā riņķoja retas sniega pārslas. Pret dienas vidu me�s kļuva retāks, iztālēm varēja redzēt pļavu ar tum�u zāli uz apsalu�iem ciņiem.

� Dienas laikā tālāk iet nedrīkst. Te vajadzēs sagaidīt nakti, � me.�sargs teica. � Naktī pāriesim lauku, bet tad būs atkal me�s.

Un tā viņi gāja divas dienas un trīs naktis, līdz nāvei noguru�i, atbalstot cits citu, pamī�us nesot nestuves. Ar katru stundu kļuva arvien grūtāk.

Sevi�ķi moko�a bija beidzamā diena.

Sniga mitrs sniegs, lipinādams ciet acis. Sākās putenis. Sniegs riņķoja aizvien straujāk, un beidzot tas gāzās kā bieza siena, un drīz vien pat soļa attālumā nekā nevarēja saredzēt. Vēj� baigi gaudoja, �ūpodams kailos koku stumbrus. Bet ļaudis gāja un gāja ... Ceļam neredzēja gala. Smagas �aubas tagad māca ne vien Kurlajevu, bet arī citus, kam aiz aukstuma un noguruma sāpēja kājas, soļojot pa �o auksto, piesnigu�o zemi. Un pēk�ņi me�sargs apstājās un teica, it kā runātu par ko pavisam parastu:

� Esam galā. Tagad jūs esat pie savējiem!

Viņi atradās dziļā gravā. Priek�ā vīdēja me�s.

Kurlajevs neuzticīgi paskatījās uz sirmgalvi. Tas mierīgi piebilda:

� Aiz �ā kalna ir pilsēta. Ejiet turp.

� Un tu, vectēv, nāksi mums līdz? � Jevgeņijs jautāja.

� Nē, griezī�os atpakaļ, � vēl varu būt noderīgs.

� Aiziesim līdz pilsētai, vismaz produktus iegādāsies.

� Nē, � vecais strupi atteica, � laiks ir dargs, var arī manas takas noslēgt, bet badu es necietī�u � me�s un zeme pabaros.

Un aizgāja.

Tikai pēc kāda laika Jevgeņijs attapās, ka me�sargam nebija pajautājis pat uzvārdu.

Sniga un sniga. Arvien stiprāk gaudoja vētra. Neviens neticēja, ka blakus ir pilsēta. Cilvēkus pārņēma bailes un bezcerība. Un, lūk, parādījās priek�pilsēta � melnas mājas, mēmas ielas. Ielenkumā biju�ie nezināja, ka pilsēta apklususi, gaidot ienākam ienaidnieku. No otras puses pilsētā jau nāca iek�ā vācu izlūki. Iedzīvotāji bija aizgāju�i. Daudzi aizgāja pēdējā brīdī, nepaguvu�i pat slēģus aiztaisīt. Tikai da�as mājas stāvēja ar cie�i aizsistiem logiem un durvīm.

Izmocītie, izsalku�ie, noplīsu�ie cilvēki lēni vilkās pa kluso pilsētu, streipuļodami un bie�i klupdami. Un tie, kas vēlāk, izgāju�i visu karu, palika dzīvi, uz visiem laikiem saglabāja atmiņā ielenktās, gaidas sastingu�ās pilsētas klusumu.

Kurlajevs nezināja, kur atrodas kara komandantūra, , lai gan bija �ajā pilsētā pirms kara ar teātra viesizrādēm. Viņ� labi atcerējās tikai ceļu uz staciju un nolēma vest ļaudis uz turieni. Tie sekoja viņam, nekā vairs nejautājot. Viņu gājiens atgādināja miroņu gājienu; vesels cilvēks, tos uzlūkojot, domātu, ka redz halucināciju. bet apkārt neviena nebija.

Pie pa�as stacijas Kurlajeva priek�ā parādījās leitnants. Viņ� izauga kā no zemes. Noskaidrojis, kas viņi ir un no kurienes nāk, leitnants teica, ka me�ā da�us kilometrus no pilsētas, tur, kur agrāk bijusi kādas divīzijas vasaras nometne, vācot kopā visus, kas izkļuvu�i no ielenkuma. Viņ� sīki izstāstīja Kurlajevam, kā atrast �o punktu, un skubināja:

� Nekavējieties, tūlīt ejiet projām! So pilsētu nolemts atdot bez cīņas. Vācie�i jau ienāku�i viņējā priek�pilsētā.

Un atkal viņi gāja ...

Ļaudīm �ķita, ka pati Krievija ir �is melnais me�s ar gaudojo�u puteni un slapjdraņķi.

Beidzot viņi atrada nometni, kur pulcējās no ielenkuma izkļuvu�ie. Katja Gaļenkova, tiklīdz ieraudzīja pirmo karavīru, noteica:

� Mani spēki ir galā. Tālāk es nevaru. � Viņa atspiedās pret koka stumbru un aizvēra acis; viņas izbalēju�ās skropstās stinga asaras.

Kareivji paņēma Katju zem rokām un ieveda mājā.

Gaļina, Toņa un Sa�a stāvēja vienaldzīgas pret visu, pat neizjūtot prieku, ar mokām aptverot, kas notiek. Vīrie�i kāri smēķēja mahorku, kurā ar viņiem dalījās kareivji. Ar produktiem un tabaku �ai savāk�anas punktā arī nebija spo�i.

Treknā melnzeme � zeme barotāja tagad kļuva par cilvēku ienaidnieci. Bezgalīgie rudens lieti un kareivju kāju tūksto�i, armijai atkāpjoties, samīcīja uz ceļiem neizbrienamus dubļus. Nebija iespējams ne pabraukt, ne kājām paiet. Kā parasts, nevienai ma�īnai nebija ķē�u: ma�īnas iestrēdza, nomokot �oferus, iztērējot degvielu un tikko virzoties uz priek�u.

Bet visā �ai atkāp�anās juceklī bija pavēle, kuras izpildei obligāti sekoja. Nevienu no ielenkuma izkļuvu�u cilvēku nelaida uz aizmuguri, iekams viņ� nebija izgājis sanitāro pārbaudi. No epidēmijām baidījās tāpat kā no ienaidnieka � tās varēja nodarīt armijai ne mazākus zaudējumus.

Me�ā stāvēja gara koka pirts, līdzīga barakai; pirms kara, kad te atradās divīzijas nometnes, pirtī veda mazgāties pa veselai kareivju rotai uzreiz. Tagad viena pirts ēkas puse bija sabombardēta, bet otrajā galā viss palicis pa vecam, un tur mazgāja tos, kas bija izkļuvu�i no ielenkuma.

Pie meitenēm pienāca karavīrs un teica, ka star�ina pavēlējis vest tās uz pirti. Viņas padevīgi sekoja kareivim, nekā nejautājot.

Piegāja pie pirts. Kareivis ar kāju atgrūda durvis. Uz āru izlauzās balti, karsti garaiņu mutuļi. Tum�ais pirts priek�nams bija pilns ar cilvēkiem; tie sēdēja vai stāvēja; cits ģērbās nost, cits atkal, noguris no mazgā�anās un tvanīgā gaisa, steidzās ātrāk apģērbties un izkļūt svaigā gaisā. Sarunas nedzirdēja, visu darīja klusējot.

Kareivis, kas viņas pavadīja, kadam skaļi teica:

� Trīs sievietes atvedu. Ko tagad darīt?

ViņanT atbildēja star�ina, kas pie loga skaitīja veļu.

� Vai viņas pa�as var paiet, varēs nomazgāties?

� Ne visai, ļoti vājiņas.

� Nu tad ģērb nost un ved iek�ā, sāc pats mazgāt, � joprojām galvu nepagriezis, teica star�ina. � Tūlīt Ivans būs brīvs, varēs tev palīdzēt.

� Ģērbieties nost, � kareivis teica sievietēm. � Pui�i, pavirzieties nostāk, � viņ� vērsās pie kareivjiem. � Man viņas jānosēdina, citādi siltumā pavisam sagurs.

Gaļina, Sa�a un Toņa bez kurnē�anas izpildīja visu, ko kareivis pavēlēja, bet tik lēnām, it kā kustētos ēnas

vai miroņi. Zaudējis pacietību, kareivis saņēma Gaļinas kāju un tina vaļā kājautu, visu laiku runādams:

� Ātrāk, ātrāk! Man ta�u nav laika jūs te ilgi mazgāt � tur jau vēl cilvēki gaida. Bet pilsētu jau atdevu�i, nakti no �ejienes aiziesim. Kaut kur tālāk, kā stāsta, esot aizsardzības līnija, lūk, kur mūs iedzinis �is parazīts. Kas te notiek! Pasaule apgriezusies ar kājām uz aug�u, pamēģini pa tādu ceļu pievest �āviņus un produktus! Cēla, cēla, bet ceļus kara gadījumam aizmirsa izbūvēt.

Kareivis rūca, ne uz mirkli neapklusdams. Tā lamādamies un runādams pats ar sevi, viņ� ieveda sievietes pirtī, turēdams pie rokām kā bērnus.

Pavēsajā pirtī bija �auri. Mazgājās stāvus.

� Nu, atbrīvojiet solu! � kareivis skaļi teica.

� Manas sievietes nevar nostāvēt, rau, ģībst nost.

Pēc tam kādam uzsauca pāri visai pirtij:

� Ivan! Star�ina tev pavēlēja nākt man palīgā. Man trīs sievietes, pavisam vārgas.

� Nevaru ta�u pu�u plēsties. Man arī viens pavisam beidzas nost. Tu savējām tūlīt saslapini galvu aukstā ūdenī, citādi zaudēs samaņu, � tad tik tev būs mokas.

Kareivis atnesa ūdeni. Viņ� jau pacēla ķipīti pār Gaļinas galvu, nolēmis vispirms viņu viscaur ap�ļākt, bet pēk�ņi nolika ķipi.

� Ko es ar jums lai iesāku? Jāapgrie� mati, citādi mazgā�anās nelīdzēs.

Un atkal uzsauca pār visu pirti:

� Ivan! Vai tev dzirkles ir? Viņām mati jāapgrie�!

� Vai priek�namā tev dieviņ� nedeva prātu to izdarīt, � Ivans atbildēja.

� Netiku ievērojis.

� Ko tur ievērot! It kā nezinātu, no kāda kūrorta ļaudis atgriezu�ies! Labi, tūlīt nāk�u.

Necie�ama nieze plosīja miesu, locītavas tik ļoti sāpēja, ka gribējās kliegt. Gaļina nekā neredzēja savā priek�ā, brī�iem zaudējot samaņu. Bet īgnā balss dūca:

� Nu, nu, turies, nomazgā seju! Re, laikam spēka nav. � Slapja, raupja, plata delna pieskārās Gaļinas sejai un atveldzēja to ar aukstu ūdeni.

7 � Vera Ustinova

97

� Nu, nu, � balss dūca, � tagad jau nu vairs ne-kritīsi! Izturēsiet! ⁴

Tad Gaļinai atraisīja bizes.

� Skaties, Ivan, lentas sapuvu�as, driskās vien paliku�as.

� Ko nu par lentām. Blūzes sairu�as, uz cilvēka mugurām satrunēju�as.

Vienā mirklī Ivans nogrieza Gaļinai bizes, tad, nolēmis, ka tas nav pietieko�i, ātri un nemākulīgi sāka griezt nost pārējos matus.

Atbrīvojies no netīrumiem, ķermenis kļuva nespēcīgs, Gaļina vairs nevarēja pakustināt ne rokas, ne kājas.

� Bet kur ir mūsējie? � Sa�a no�ukstēja.

Viņa balstījās ar muguru pret sienu, brī�iem snauda, tad atkal atjēdzās.

� Laikam vēl stāv uz ielas, rindu gaida, vai arī varbūt ir jau �eit, tikai nenāk klāt � neērti, � kareivis atbildēja.

Bet Sa�a vairs nekā nedzirdēja. Viņa atkal snauda.

Ir Gaļinai, ir Sa�ai, ir Toņai tik vien pietika spēka kā nepakrist pirtī. Meitenes ienesa mājā, un viņas atmodās tikai pēc diennakts jau citā pilsētā, kur tās novietoja viņu hospitālī, kas aiz laimīgas apstākļu sagadī�anās tur atradās.

Hospitāli pārorganizēja, papildināja ar cilvēkiem un iekārtu. Tiem, kas bija izkļuvu�i no ielenkuma, ļāva mazliet atpūsties, izsniedza ziemas apģērbu un atkal nosūtīja uz priek�ējām pozīcijām.

Ārstu Ostrovski, Gaļinu un sanitāri Ņuru izsauca pie sevis Ņemilovs. Vatētās biksēs, vatētā jakā, augstos velteņos un puska�okā Gaļina bija līdzīga kamoliņam, kas veļas pa sniega klajumu Ostrovskim pa pēdām. Ceļā līdz priek�nieka ma�īnai viņa vairākas reizes jautāja:

� Jakov Mihailovi�, kādēļ Ņemilovs mūs aicina?

Ostrovskis smējās.

� Tu, Gaļina, esi atdzīvojusies un kļuvusi uzmācīga kā mu�a, bet esmu priecīgs, ka tu tik strauji atlabi. Patiesībā tu esi labs cilvēks un laba medmāsa, � viņ� kļuva vaļsirdīgs, � no tevis iznāktu krietns ārsts. Tev ir pats galvenais, kas ārstam vajadzīgs, � dvēsele.

� Bet kādēļ tad mūs priek�nieks aicina? � Gaļina viņu nepacietīgi pārtrauca. Viņu mulsināja Ostrovska uzslava.

� Pēc piecām minūtēm uzzināsi.

Ņemilovs staigāja �urpu turpu pie savas ma�īnas. Kad viņi pienāca un ziņoja par savu iera�anos, priek�nieks aizkaitināts sacīja:

� Es jūs gaidu piecpadsmit minūtes, un man nav laika. Lieta tāda: man ir pavēlēts jūs atstāt �tābā, armijas izlūku dienesta rīcībā.

Visi viņā skatījās ar izbrīnu un klusēja. Gaļina, nevienu neuzrunādama, noteica:

� Interesanti, kādēļ mēs tur esam vajadzīgi.

Ņemilovs iesmējās.

� Ja ir pavēlēts, tad laikam esat vajadzīgi. Sprie�ot pēc tā, ka man pieprasīja irstu un medmāsu, kas prot vācu valodu, tad jums būs darī�ana ar gūstekņiem. Bet tās ir tikai manas domas, � Ņemilovs steidzīgi piebilda.

Viņ� tiem izstāstīja, kā nokļūt pie izlūku dienesta priek�nieka, un ļāva iet.

Izlūku dienesta priek�nieku viņi atrada lielā mājā, kuru no visām pusēm ielenca kaili koki. Tas bija jauns, enerģisks pulkvedis. Viņ� ienācējus apskatīja ar tāda cilvēka kritisko skatienu, kas pazīst ļaudis. Aicināja apsēsties un teica:

� Jūs izsauca uz �ejieni, lūk, kādēļ. Pie mums atrodas trīs vācu gūstekņi. Tie ir smagi ievainoti. Tālāk transportēt viņus nav iespējams. Es saņēmu pavēli atstāt tos �eit. Viņiem jāsniedz medicīniska palīdzība.

�ai brīdī durvis atvērās un uz sliek�ņa parādījās armijas komandieris ģenerālis S�adilovs. Gajina tūlīt viņu pazina, lai gan viņ� bija tērpies frontes ģenerāļa formā. Tagad viņ� �ķita krietni vecāks, seja bija nogurusi un rūpju pilna. Visi piecēlās. Komandieris sasveicinājās un uzdeva pulkvedim da�us jautājumus. Viņi sarunādamies iegāja blakus istabā. Gaļina ievēroja, ka ģenerāļa adjutants viņu uzlūko. Tas bija �kareivis�, kas ģenerāli pavadīja tā neaizmirstamā uzlidojuma laikā. Tagad viņ� bija kapteiņa formā.

� Kādēļ jūs atrodaties �eit? � viņ� jautāja. � Jūs pārcēlu�i uz izlūku dienestu?

Golubkova nepaguva atbildēt, kad atgriezās ģenerālis. Viņ�, garām ejot, atvadījās no visiem. Uz brīdi viņa skatiens pakavējās pie Gaļinas, lūpas viegli notrīcēja smaidā. Viņ� izgāja. Pulkvedis turpināja pārtraukto sarunu.

� Jums tūlīt vajadzēs ķerties pie darba. � Viņ� sīki izskaidroja, kas ietilpst viņu pienākumos un kā izturēties pret gūstekņiem.

Gūstekņi gulēja kādā biju�ās dzelzceļa slimnīcas istabā pirmajā stāvā. Aug�ā un citās istabās atradās da�ādas �tāba nodaļas. Pa gaiteņiem staigāja virsnieki un karavīri, visapkārt stāvēja sargi. Ārsts Ostrovskis un Gaļina pārģērbās, sakārtojās un, uzvilkusi virssvār-�us, gāja pie gūstekņiem.

Gaļinu pārsteidza izbrīnās un izbaiļu izteiksme vācie�u sejās, kad viņi ieraudzīja Ostrovski. Pietika pavir�a skatiena, lai saprastu, ka viņ� ir ebrejs. Tie�i tas vācie�os radīja satraukumu. Gados un pēc dienesta pakāpes vecākais bija majors Ernests Vēbers; viņ� gulēja ar caur�autām krūtīm un sa�ķaidītu apak�delmu. Tas bija veselīgs, tukls un labi kopts vācietis. Viņ� nevēlējās skatīties krieviem acīs un tāpēc neatlaidīgi blenza griestos. Malā pie durvīm gulēja virsleitnants Alberts Lines. Tam bija sa�autas abas kājas un bojāti stilba kauli. Viņ� skaļi vaidēja un rokās burzīja segas pārvalka stūri.

Jakovs Mihailovi�s devās pie leitnanta Fri�a Gintera, kas gulēja pie loga. Leitnants viņā skatījās ar ziņkāri. Ostrovskis gribēja sākt apskati tie�i ar viņu, bet virsleitnants Lines vaidēja tik skaļi un sāpīgi, ka ārsts atgriezās pie tā. Virsleitnanta kājām bija savāda violeta nokrāsa. Gūstekņus piegādāja tikai �onakt, un viņiem bija sniegta pirmā palīdzība. Pārējo vajadzēja darīt Ostrovskim. Jakovs Mihailovi�s aplūkoja brūci, izmērīja temperatūru. To viņ� darīja uzmanīgi un vērīgi, kā parasts, bet Gaļina redzēja, ka viņ� ir satraukts.

Vācietis ar bailēs ieplestām acīm sekoja ārsta rīcībai. Beidzis apskati, ārsts teica medmāsai:

� Uz pārsienamo viņ� būs jāņem kā pēdējais. Otra galda mums nav, bet ir aizdomas uz anaerobo infekciju.

Gūsteknis satraukts paskatījās uz visām pusēm un tad jautāja majoram:

� Ko tas viņai teica? Man amputēs kājas? Ko viņ� _f man atrada?

Tas atbildēja:

� Es nekā nesaprotu. Pajautā ārstam, viņ� dro�i vien prot vācu valodu.

Virsleitnants uztraucās vēl vairāk.

� Herr Doktor, man amputēs kājas? Lūdzu, pasakiet man!

Ostrovskis atbildēja:

� To varēs pateikt pēc pamatīgas apskates pārsie�anas telpās, ta�u iespējama arī amputācija.

Viņ� pievērsās pārējiem ievainotajiem. Palātas klusumā � atskanēja virsleitnanta murminā�ana. Izlauzās elsas.

� О, mein Gott, mein Gott! � viņ� caur asarām �ukstēja.

Pārsie�anas telpas vajadzībām bija atvēlēta maza blakus istabiņa. Gaļina un Ņura aiznesa uz turieni majoru. Viņa acīs stinga naids. Pēc tam pārsēja leitnantu. Viņ� ziņkārīgi raudzījās uz medmāsu un ārstu. No viņa sejas nenozuda vainīga izteiksme. Pēdējo atnesa virsleitnantu Albertu Lin�u. Viņ� visu laiku vaimanāja un atradās dziļā nervu uzbudinājumā. Tiklīdz aizvērās durvis un viņ� jutās dro�s, ka palātā nekā nevar sadzirdēt, virsleitnants sāka lūgties:

� Glābiet manas kājas! Es zinu, mani neno�aus, esmu jums pārāk vērtīgs cilvēks, un, ja jau mūs gribētu iznīcināt, tad netērētu medikamentus un pārsienamo materiālu, no�autu pēc nopratinā�anas.

Jakovs Mihailovi�s vērīgi apskatīja vaļējās brūces, uzmanīgi ar pinceti noņemdams bojāto audu gabalus.

� Glābiet manas kājas, dakter! � virsleitnants lūdzās.

Gaļina ielūkojās viņa sejā. Tā bija glīta, bet pazemo�anās izteiksme to bojāja. Virsleitnants satvēra Ostrovska roku. Ārsts to tūlīt atrāva.

� Es zinu, jūs nīstat mūs. Jūs esat ebrejs. Mēs esam no�āvu�i daudz ebreju... Bet tur vainojams fīrers. Manas rokas nav notraipītas ar asinīm.

Ostrovskis noliecās pār slimajām kājām, un, kad ievainotais mēģināja satvert viņa roku, Gaļina redzēja, ka ārsta seja saviebās.

Viņ� asi noteica vācu valodā:

� Neaizskariet manas rokas, tās ir sterilas! Un iegaumējiet, es esmu padomju ārsts, manai tautībai nav nekādas nozīmes.

Krieviski Jakovs Mihailovi�s sacīja medmāsai:

� Sagatavojiet visu, operēsim!

Slimais atkal uztraucās. Viņ� prata krievu valodu, bet ne tik labi, lai tūlīt saprastu ātri izteiktu frāzi, un jauca daudzu vārdu nozīmi. Viņam �ķita, ka ārsts gatavojas amputācijai. Viņ� sāka raudāt. Tā glītā seja kļuva dīvaini nepatīkama. Varēja redzēt, ka �is cilvēks tagad ir gatavs uz visu. Caur elsām viņ� sacīja:

� Esmu kadru virsnieks. Padomājiet, kas mani

gaida, kad nebūs kāju! Neesmu paguvis pat nodro�ināties materiāli. Kas ar mani notiks? Invalīdi fīreram nav vajadzīgi. Dakter, krievi karu zaudēju�i, mūsu karaspēks ir pie Maskavas. Drīz pienāks laiks, kad bū�u jums noderīgs. Es jums izglāb�u dzīvību. Man bija labs stāvoklis. Esmu izlūks. Mani pazīst pats fīrers. Man 1r radinieki, sakari. Glābiet manas kājas! Kā es dzīvo�u boz kājām? Glābiet, glābiet! Man ir divdesmit pieci gadi, visa dzīve priek�ā, � virsleitnants skaļi raudāja. � Es zinu daudz vērtīga. Ja mani arī no�autu, es nekā neteiktu, bet dzīve bez kājām... Nodevība... Ko es runāju? Esmu zaudējis prātu! Nepanesamas sāpes!... Kā esmu nomocījies ... Bet es negribu mirt un negribu dzīvot bez kājām...

� Sakari un jūsu radinieki man nekad nebūs vajadzīgi, � Jakovs Mihailovi�s teica, � bet mēs darīsim visu, lai glābtu jūsu dārgās kājas un dzīvību, � tas ir mūsu pienākums. Bet, ja jūs vēlaties kaut ko ziņot mūsu vadībai, � lūdzu.

� Es visu pastāstī�u, dakter, bet apsoliet, ka glābsiet manas kājas.

� Centīsimies, � Ostrovskis teica.

� Glābiet tikai kājas, � Alberts Lines vaidēja. Jakovs Mihailovi�s klusi sacīja Gaļinai:

� Aizejiet un pastāstiet.

Pēc brītiņa Gaļina atgriezās palātā ar izlūku dienesta priek�nieku.

Pulkvedis vāciski jautāja virsleitnantam:

� Jūs kaut ko gribējāt mums ziņot?

� Jā, pulkve�a kungs, tikai glābiet man kājas.

� Māsa, pierakstiet, � pulkvedis pavēlēja Gaļinai un pasniedza viņai bloknotu un spalvaskātu.

Pēc piecpadsmit minūtēm, kad virsleitnants jau bija izstāstījis visu, ko zināja un kas interesēja mūsu vadību, viņ� palūdza dzert. Tad sāka lūgties, lai viņu ātrāk nogādājot uz aizmuguri.

� Es lūdzu pārbaudīt visu, ko esmu darījis zināmu. Pēc divām dienām pulksten se�os no rīta sāksies uzbrukums pilsētai. Kas notiks, ja es atkal nokļū�u pie savējiem? Mani no�aus. Man vajadzēja no�auties. Tāda

ir fīrera pavēle. Izlūkam nav tiesību nokļūt gūstā, bet es tā gribu dzīvot!

Galina pārlasīja pierakstīto un steigā izlaboja kļūdas. Viņa baidījās, ka pierakstot būs kļūdījusies vācu valodā, un nodeva bloknotu izlūku dienesta priek�niekam. Pulkvedis ātri ieskatījās pierakstītajās lapās, tad pateicīgi palūkojās uz viņu.

Pārsie�ana beidzās, ūn ārsts Ostrovskis aizgāja atpūsties. Gaļina palika palātā, lai izpildītu viņa norādījumus. Gūstekņi klusēdami sekoja katrai viņas kustībai, bet Gaļina nevarēja atbrīvoties no uzbāzīgās domas:

�Lūk, viņi, neuzvaramie, guļ �eit, un visapkārt stāv sardze...�

Resnais majors nopūzdamies teica:

� Mani saņēma gūstā vienkār�s kareivis. �is kauna traips gulsies uz maniem pēcnācējiem.

� Mums visiem jāprot mirt par fīreru, � pārliecināti noskanēja leitnanta balss.

� Klusējiet! � virsleitnants brīdināja. � �ī māsa prot vācu valodu.

� Vai viņa bijusi Vācijā? �

� Nezinu. Dro�i vien ne, � atbildēja virsleitnants.

� Tad nerunājiet muļķības! Neviena krievu sieviete neprot sve�valodas,izņemot sievietes izlūkus, bet tādu ir maz, pārējās ir vienkār�i skiti, divdesmitā gadsimta skiti.

Gaļina izgāja no palātas.

Dzīvojamā istabā sēdēja Ostrovskis un Gaļinai nepazīstams kara ārsts, kas stāstīja, ka armijas sanitārā dienesta priek�nieks sirgstot ar akūtu gastrītu. Gulēdams gultā, viņ� piekopjot parasto vesela cilvēka dzīves veidu, kuram nav neviena brīva mirkļa, lai gan veselības labad vajadzīgs stingrs re�īms un diēta. Pats slimnieks darbā bie�i aizmirstot, ka jāēd, vai arī kautrējoties lieku reizi traucēt pavāru. Galina nekad viņu nebija redzējusi, bet dzirdējusi par viņu daudz laba. Sanitāre Ņura, atstāta kopā ar kara ārstu, patlaban atradās pie gūstekņiem, un Gaļina ar prieku uzņēmās rūpes par Kuzminu.

Viņa tūlīt ķērās pie saviem pienākumiem. Aizgāja uz virtuvi, iepazinās ar ļaudīm. Viņi labprāt atbrīvoja

vietiņu pie plīts. Gaļina saņēma produktus un sāka gatavot ēdienu. Tad viņa aiznesa slimajam brokastis un zāles, apmainīja termoforu, uzkopa istabu.

Kuzmins bija ļoti pieticīgs cilvēks. Viņ� pateicīgi lūkojās Gaļinā, domādams, ka viņa dara nenovērtējamu pakalpojumu.

Vakarā Gaļina aizkavējās gūstekņu palātā un atnesa Kuzminam vakariņas tikai pulksten vienpadsmitos. Tur viņa ieraudzīja ģenerāli S�adilovu, � viņ� sēdēja uz krēsla iepretim Kuzminam. Svārku apkakle bija atpogāta, rokās viņ� turēja papirosu. Gajina izbrīnījās, ieraudzījusi armijas komandieri, bet vēl vairāk viņa brīnījās par to, ka ģenerālis var runāt tik mierīgi, kad jau pēc vienas dienas sāksies vācie�u uzbrukums pilsētai.

�Vai tie�ām vācie�a liecība nebūtu apstiprinājusies? Varbūt ģenerālis par to neko nezina?�

Gaļina vērīgi paskatījās uz ģenerāli. Sejas izteiksme saspringta, it kā viņ� risinātu sare�ģītu uzdevumu. Varētu domāt, ka viņ� nav ievērojis sievietes ienāk�anu istabā, ja steidzīgi neaizpogātu svārku apkakli. Gaļina samulsusi nosarka.

Kuzmins pacēla roku ar saujā sa�ņaugtu papirosu, paskatījās uz māsu un teica:

� Āre, atnācis mans mājas ārsts. Gajina Andre-jevna, nekautrējieties, lieciet visu galdā. Vai tagad atkal dosiet zāles? � viņ� jautāja.

� Jā, tas ir vajadzīgs, biedri pulkvedi, � viņa atbildēja.

� Bet kādēļ tik oficiāli? Jūs ta�u mani uzrunājāt par Anatoliju Mihailovi�u. Kas ar jums noticis?

Gaļina klusēja. Ģenerālis ziņkārīgi vēroja viņu.

� Es domāju, ka jūs strādājat izlūku dienestā. Es jūs tur manīju. Vai tā bijāt jūs, kas mani dro�ināja, lai nebaidos no bumbām? � viņ� teica.

� Ei nu? � Kuzmins ieinteresēts jautāja. � Viņa tevi dro�ināja, lai nebaidies no bumbām? Jauki! Mani darbinieki uzrāda sekmes. � Viņ� sāka smieties. � Medmāsa dro�ina armijas komandieri, lai viņ� nebaidās no uzlidojuma!

S�adilovs pastāstīja Kuzminam, kā tas noticis. Abi smējās, bet Gaļina nekādi nevarēja saprast, kā izturēties.

� Bet kā jūs no hospitāļa nokļuvāt �eit? � jautāja ģenerālis.-

Viņam atbildēja Kuzmins:

� Gaļina Andrejevna pie manis gadījās nejau�i. Viņu un vēl kādu ārstu, kas prot vācu valodu, sūtīja �urp ārstēt tos, � viņ� pamāja ar galvu uz sienas pusi, aiz kuras tālu, gaiteņa viņā galā, atradās gūstekņu palāta.

� Jūs protat vācu valodu?

� Jā.

� Kur jūs to mācījāties?

� Skolā. Institūtā.

� Viņa ir tikai kara laika medmāsa, � Kuzmins paskaidroja.

� Jūs mobilizēja? � S�adilovs ar interesi jautāja.

� Nē, biedri ģenerāl, es nācu brīvprātīgi.

Gaļina padarīja visu, ko vajadzēja, un, pavērsusies pret Kuzminu, lūdza atļauju iet projām. Viņ� paskatījās uz viņu.

� Es pa�laik jums neesmu priek�nieks, bet vienkār�s slimnieks. Komandieris ir mans bērnības draugs, mēs kopā skolā mācījāmies. Mūsu tēvi un mātes bija draugi. Uzzinājis, ka esmu saslimis, viņ� atnāca uz brītiņu mani apraudzīt.

Pēk�ņi atskanēja stipri sprādzieni. Galina aiz pārsteiguma sarāvās.

S�adilovs to ievēroja.

� Tagad, liekas, man vajadzēs jūs mierināt, � viņ� sāka smieties.

Nodzisa gaisma. Kuzmins palūdza aizdegt sveci, kas atradās glāzē uz palodzes. Galina taustījās ar roku pa palodzi un nogrūda glāzi zemē. Ģenerālis uzrāva sērkociņu un piegāja pie loga. Sai brīdī atskanēja krīto�as bumbas svelpjo�ā skaņa. Iespaids bija tāds, it kā bumba kristu tie�i uz mājas. Gaļina drebēja, seju klāja bālums. Sērkociņ� izdega, un tai brīdī atskanēja spēcīgs sprādziens un plīsto�a stikla �ķindas. Gaļina juta, ka divas spēcīgas rokas viņu satvēra aiz pleciem un pievilka sev klāt. Pa izsistajiem logiem ielauzās auksts vēj�, motoru troksnis, pēc tam cits pēc cita nodunēja

�etri sprādzieni. Gaļina sarāvās, bet izdzirda S�adilova mierīgo balsi:

� Nevajag baidīties, viņi tūlīt beigs.

Viņ� arvien vēl turēja tās plecus. Tagad Gaļina saprata, ka līdzās dzird viņa mierīgo elpu, juta, cik vienmērīgi pukst viņa sirds un stiprās rokas to tur, neļaujot izrauties.

Kuzmins klusēja. Gaļina un ģenerālis stāvēja starp logiem. Viņ� to pievirzīja pie sienas, lai aizsargātu no �ķembām un stikla drumslām. Norībēja vēl da�i sprādzieni, pēc tam liela bumba nokrita sētā. Blakus viss dārdēja, māja nodrebēja. Gaļina nevil�us piespiedās S�adilovam un satvēra viņu pie rokas; otru roku viņ� uzlika tai uz galvas.

Durvis atvērās. Tumsā atskanēja adjutanta satrauktā balss:

� Biedri komandier, jūs esat �eit?

Un, pēc S�adilova mierīgās balss pārliecinājies, ka tas ir sveiks un vesels, kapteinis, ieklausījies aizlidojo�o lidma�īnu troksnī, aizvēra durvis. Uzlidojums bija beidzies. S�adilovs ieteica Kuzminam pārvākties uz citām telpām, atvadījās un aizgāja. Gaļina palīdzēja armijas sanitārā dienesta priek�niekam pārvākties uz citu istabu.

Bumba bija nokritusi slimnīcas sētā. Mētājās izsisti logu rāmji, vēj� svilpoja pa telpām, cilvēki pārvācās apdzīvo�anai derīgās istabās. Gaismu atkal ieslēdza, pa gaiteņiem skraidīja karavīri. Golubkovu sagaidīja sakaitinātais Ostrovskis.

� Kur tu biji? Es tevi izmeklējos pa visu ēku. Iedomājies tikai, viņa kaut kur klaiņo! Es domāju, ka tevi nogalināju�i.

� Bet, dārgo Jakov Mihailovi�, es biju pie armijas sanitārā dienesta priek�nieka.

Ostrovskis izbrīnījies paskatījās viņā.

� Kā es varu zināt, ka tu pie viņa atrodies pulksten divpadsmitos naktī? Es tūlīt devos pie gūstekņiem, � viņ� turpināja. � Iedomājies, viņi bija tā pārbiju�ies, ka� pieprasīja, lai viņus nogādājot patvertnē. Viņi ir dro�sirdīgi tikai tad, kad slepkavo.

To sacīdams, viņ� devās savā ar palagu norobe�otajā stūri. Varēja dzirdēt, ka viņ� tur izģērbjas.

Gaļina no blūzes kabatas izņēma spogulīti un rūpīgi sevi aplūkoja. Pēc tam parakņājās mantu maisā un izvilka apaļu krēma bund�iņu. Pirmo reizi kop� kara sākuma viņa tik vērīgi aplūkoja savu seju. Tā viņai nepatika. Gaļina smagi nopūtās un nodomāja: �Jā, esmu kļuvusi neglītāka un daudz...� Seja bija raupja, vēja appūsta, uzacis un skropstas izbalēju�as. Vasaras iedegums zuda nevienmērīgi, atstājot dzeltenus plankumus. Starp uzacīm bija nezin no kurienes radusies vertikāla grumba. Gaļina vairākas reizes pārvilka tai pāri pirkstu � rieva nezuda.

� Pie visa vainīgs ielenkums, � Gaļina skaļi teica.

� Ko? � Ostrovskis jautāja aiz aizkara.

Viņa neatbildēja. Kaut kā saspraudusi īsos matus, viņa rūpīgi iezieda seju ar krēmu, āda sūrstēja, bet viņa joprojām triepa un triepa krēmu, ar varu izgludinādama grumbu. Pēc tam sameklēja jauno blūzi, ko ne reizes nebija vilkusi mugurā, un pie�uva baltu apkaklīti. Gaļinai pēk�ņi �ķita, ka viņas dzīvē noticis kas ļoti labs. Viņu pārņēma neizprotama prieka sajūta. Bet, ja viņai jautātu pēc �ā prieka iemesliem, Gaļina nezinātu, ko atbildēt.

Gaļina nedomāja ne par ko un ne par vienu, bet prieks strāvoja viņā pa�ā; viņai gribējās dziedāt, un tikai Jakova Mihailovi�a klātbūtne lika pārvarēt sevi. So patīkamo sajūtu nomainīja rūgtums, tiklīdz Galina centās analizēt, kas ar viņu notiek. Gaļina pati nezināja, kas viņu saista pie S�adilova, prāts cīnījās ar jūtām: �Tu viņu nepavisam nepazīsti. Kas viņ� tev var kļūt?� Sirds viņai sa�ņaudzās. Viņas godīguma izjūta nepieļautu nekādu zemisku rīcību. Viņa pati sevi notiesāja mēmām gaidām. �Bet varbūt mēs nekad vairs nesatiksimies?� Galina domāja un nolēma, ka gaidīs, gaidīs ar cerībām un bailēm, vai pie viņas atnāks laime, vai, tikko pamirdzējusi iztālēm, uz mū�u atstās tikai atmiņas.

Klusumā atskanēja Ostrovska balss:

� Gaļina, vai tu guli?

� Nē, Jakov Mihailovi�, � viņa atbildēja.

� Ko tu dari?

� Tāpat vien, sē�u.

Arsts atvilka aizkaru un pabāza galvu. Viņ� ar izbrīnu vēroja Gaļinu, viņas domīgās acis, kurās mirdzēja prieks, kluso smaidu, un teica:

� Sieviete vienmēr paliek sieviete, arī tad, ja viņu bombardētu divdesmit reizes dienā.

Tad no�īkstēja gulta, no�vīkstēja sega � Ostrovskis centās ērtāk apgulties. Bet Gaļina vēl ilgi �uva, pielaikoja un smaidīja.

Diena atausa apmākusies. Blāva, zemu nolaidusies migla aizklāja debesis. Bija grūti noteikt, kur atrodas saule. Uz ielas valdīja klusums, it kā viss būtu izmiris. Vientuļa vārna klaiņāja pa jumtu un ar knābi rakņājās pa sniegu. Rau, tā notupās uz dūmeņa malas un iegrima pārdomās. Melnie koku stumbri aizputināti. Pie �osejas, kas redzama tepat aiz loga, auga panīku�as akācijas. Tādās dienās viss liekas drūms, bet Gaļinai bija līksmi. Darbs viņai veicās, un jaunā, patīkamā izjūta, kas vakar bija radusies, neizgaisa.

Brokastoja kopā ar Jakovu Mihailovi�u. Viņ� ilgi un pētījo�i vērās Gaļinā, bet, kad, tā piecēlās no galda un parasto zābaku vietā viņ� ieraudzīja tai kājās melnas kurpes un zīda zeķes, Jakovs Mihailovi�s atstūma tējas glāzi. Gaļina pamanīja, ka �odien viņ� izskatās noguris un pavisam neizgulējies. Viņai vecā ārsta kļuva �ēl.

� Jakov Mihailovi�, � viņa jautāja, � kas ar jums noticis? Jūs slikti gulējāt?

� Jā, � viņ� atbildēja, atkal pievirzīdams tējas glāzi, � es �onakt gandrīz nemaz neesmu gulējis.

� Varbūt jums sala vai arī sāpēja kuņģis? � Ostrovskim bija kuņģa �ūla, kā viņ� mēdza jokot � ��ūliņa�.

� Nē, tādā nozīmē, kā tu domā, man nesala, bet, runājot krievu dziesmas vārdiem, dvēsele gan sala. � Viņ� pasmaidīja, bet acis joprojām bija skumjas.

� Kas jums noticis? � Gaļina maigi jautāja.

� Es visu nakti domāju, kas man vēl jādara, lai glābtu �o vācieti. Es atcerējos visus līdzīgus gadījumus manā praksē. Domāju par to, kā rīkotos mans skolotājs akadēmiķis... � un viņ� nosauca slavena ķirurga uzvārdu.

� Vai viņam patiesi ir anaerobija?

� Nē, bet stāvoklis viņam smags. Sevi�ķi labajā kājā...

Gaļina paskatījās uz ārstu ar izbrīnās pilnām acīm.

� Jūs nakti neguļat, lauzīdams galvu par to, kas būtu vēl jādara, lai glābtu �ā stulbeņa kājas, bet ko viņi darītu ar jums, ja jūs nokļūtu viņu rokās? Padomājiet, Jakov Mihailovi�l

Ostrovskis noņēma pensneju un slaucīja stiklus ar kabatas drānas stūri. Pirksti drebēja, un viņ� ļoti klusu teica:

� Viņi laikam jau ir izdarīju�i. Nedēļu pirms kara sākuma mana Sofo�ka kopā ar dēliem aizbrauca pie māsas uz Kijevu. Pui�i pacentās pirms termiņa nolikt eksāmenus. Viņi ir medicīnas institūta studenti. Un nav atgriezu�ies. Vai ir dzīvi vai nav, es nezinu.

Viņa roka drebēja.

� Un jūs neguļat, gudrodams, kā glābt kājas vienam no �iem nelie�iem, kas varbūt... � Gaļina sa�utusi iesaucās.

Bet Ostrovskis ar �estu viņu pārtrauca:

� Tu esi apbrīnojami jauna, muļķīgi jauna un nekā nesaproti, un turklāt � medicīnā tu esi gadījuma cilvēks. Es esmu ārsts, ārsts, � viņ� pacēla roku ar saliektiem pirkstiem, no tiem tikai viens � rādāmais bija izstiepts aug�up, � ārsts! Vai tu saproti, kas tas ir par vārdu? Tu gribi teikt, ko viņi būtu izdarīju�i ar mani, ebreju? Es arī bez tā zinu, kas mani sagaida, ja nonāktu viņu rokās. Bet es esmu padomju ārsts un pasaulē vishumānākās armijas virsnieks. Maniem personīgajiem pārdzīvojumiem un izjūtām �eit nav nozīmes. Nē, tu nekā nevari saprast, tu esi nepieklājīgi jauna un, izņemot labu, nekā neesi redzējusi. Bet es esmu kurpnieka dēls, vai es domāju, ka varē�u kļūt par docentu valsts vislabākajā institūtā, ka mani bērni varēs tur mācīties? Vai tu saproti, ka reizē ar cilvēka pa�cieņu man ieaudzināja arī humanitāti? Kad manā priek�ā uz operācijas galda guļ �is hitlerie�u zeņķis, man viņā jāredz nevis ienaidnieks, bet cilvēks!

Ienāca sanitāre Ņura, viņa bija satraukta. Ņura sāka strādāt pavisam nesen, viņai bija tikai se�padsmit gadu, un, kad nācās ilgi būt starp smagi ievainotajiem, viņu mocīja bailes: Ņurai �ķita, ka tie katrā ziņā nomirs, bet viņa vairāk par visu baidījās no miroņiem.

� Dakter, � viņa vērsās pie Ostrovska, � tur, liekas, viens beidzas nost, vaid vienā vaidē�anā.

� Kur�? � medmāsa un ārsts jautāja reizē.

� Tas, virsleitnants.

Ostrovskis un Gaļina gāja uz palātu.

Alberts Lines gulēja murgos. Viņ� te lamājās, te �ēli smilkstēja. Abi pārējie gūstekņi gulēja klusēdami, vērojot Albertu. Viņu sejas bija bālas un saspringtas, acīm redzot viņi pārdzīvoja grūtas stundas.

Ārsts apskatīja apsējus, ielūkojās temperatūras lapā, vaicāja ievainotajam par viņa labsajūtu, tad iegāja pārsie�anas istabā un pavēlēja tur ienest Albertu Lin�u.

Kad iznesa virsleitnantu, resnais majors jautāja māsai:

� Vai mūs no�aus? � Viņa balsī jautās cerība.

Gaļina atbildēja:

� Pie mums gūstekņus ne�auj.

Pret dienas vidu sākās putenis. Pa gaiteni klaiņāja auksti caurvēji. Vienmuļi gaudoja krā�ņu dūmeņi. Kaut kur pilsētas tuvumā dunēja lielgabali, zeme drebēja, �ēli d�inkstēja logu rūtis. Pie mājas piebrauca smagās un vieglās ma�īnas. Tajās kaut ko iekrāva, sasēdās virsnieki un kareivji, un ma�īnas, strauji pagriezdamās pie vārtiem, devās uz austrumiem.

No tā, kā pēc vienādiem laika sprī�iem piebrauca ma�īnas, kā tās piekrāva un kā bez liekas steigas tajās sasēdās ļaudis, nevarēja saprast, vai tā ir atkāp�anās vai vienkār�i pārvieto�anās.

Gaļina izgāja no palātas un ieraudzīja ģenerāli ��adilovu. Viņ� virsnieku pavadībā ātri soļoja pa gaiteni.

Ģenerālis viņu pazina, bet pat nepasmaidīja un ne-, atņēma sveicienu.

�Putenis trakoja arvien stiprāk. Krēslā piebrauca līdz malām piekrautās hospitāļa ma�īnas. Pārsalu�ās māsas ieradās telpās sasildīties. Atnāca Sa�a. Gaļina atnesa tējkannu ar verdo�u ūdeni un aicināja māsas iedzert tēju. Sa�a tūlīt pamanīja viņas matu sasukā-jumu un rūpīgi izgludināto formas blūzi.

Viņa pajokoja:

� Redz, ko nozīmē uzturēties augstās sfērās!

Atbrauca Kurlajevs. Viņ� pavēstīja, ka hospitālis �eit izvieto�oties pa nakti. Sniega vētras dēļ tālāk braukt neesot iespējams. Viņiem atļāva pārnak�ņot slimnīcas atbrīvotajās istabās. Ātri pienāca agrs ziemas vakars. Ceļā un aukstumā noguru�i, visi likās gulēt, bet Gaļina sēdēja un domāja, cik viņa laimīga. Viņai bija sirsnīga draudzene, viņa atradās labā kolektīvā, draudzīgā un patiesā, bez sīkiem strīdiem un tenkām, un vēl kas cits piepildīja visu viņas būtni. �Nepavisam nav svarīgi ka viņ� nesveicināja un neievēroja,� Gaļina domāja. Viņa tomēr bija laimīga, sēdēja pie atdzisu�as tējkannas un smaidīja. Un, kad sajuta, ka pārāk ilgi domā par S�adilovu, dusmojās pati uz sevi: �Es laikam zaudēju prātu! Viņam dro�i vien ir sieva, bērni, man ir vīrs. Un, ja arī nav, par ko gan es domāju? Kādēļ esmu �urp atbraukusi � palīdzēt kareivjiem vai sapņot par ģenerāliem?�

Kuzmins aizbrauca ar armijas sanitāro da]u. Pirms aizbrauk�anas Gafina aiznesa viņam ēst un ar nolūku aizkavējās istabā, cerēdama kaut ko dzirdēt par S�adilovu, bet veltīgi.

Ostrovskis teica, ka esot pavēle sagatavot gūstekņus nosūtī�anai, aizsūtīja māsu un sanitāri sakravāt pārsie�anas istabas inventāru, bet pats apgūlās atpūsties, viņu kratīja drudzis.

Gaļina ar Ņuru saiņoja instrumentus un zāles.

Ievainoto palātas durvis bija vaļā, viņi gulēja klusēdami, uzvilku�i segas līdz zodam. Reizem ievaidējās Alberts Lines, un atkal iestājās klusums. Varēja dzirdēt, kā aug�ā staigāja, zābakiem klaudzot, tad ieska

nejās bajāns. Putenis norima, naksnīgajā gaismā lidoja laiskas sniega pārslas. Aug�ā dziedāja:

Visapkārt kluss. Kalnos" miglāji dus. Aiz mākoņiem mēness blāv.

Kapsētā miers guļ kluss.

Soļu dipoņu nomainīja kāju �ļūk�ana pa parketu, tur dejoja valsi. Gūstekņi uztraucās. Viņi ieklausījās mūzikā. Majors, kura taukainā seja pa �īm dienām bija vēl vairāk uzblīdusi un pārklājusies ar pelēkiem bārdas rugājiem, piecēlās sēdus. Viņ� ilgi sēdēja neizpratnē, tad jautāja leitnantam:

� Viņi dejo?

� Jūs ta�u dzirdat, majora kungs, � tas atbildēja.

� Viņi nezina, ko tiem sagatavojis mūsu ģenerālis. Pilsēta tiks ieņemta.

Valsi nomainīja jautrais �Ābolītis�, bajāns vaidēja visos toņos, un bija dzirdams, ka kāds pārgalvīgi dejo. Majora uzacis pacēlās aug�up un sastinga. Viņ� uzmanīgi klausījās, kas notiek aug�ā. Bet tur �Abolīli� nomainīja dziesma. Vairākas vīrie�u un sievie�u balsis skaisti un saskanīgi uzsāka dziesmu:

Aiz Baikāla tālajām stepēm, Kur kalnos var zeltu vēl rast...

� Skiti! � majors nomurmināja. � Viņi līksmojas, kad rīt vai parīt būs jāatdod pilsēta.

� Varbūt neatdos, majora kungs, � jaunais gūsteknis iebilda.

� Vienalga. Viņi atkāpjas. Mūsu uzvara ir tuvu.

� Reizēm man �ķiet, ka mēs viņus neuzvarēsim, � jaunais klusi teica, bet Gaļina labi sadzirdēja viņa vārdus.

Viņa taisījās ielikt kastē da�as pincetes, bet tī�ām paturēja tās rokā, lai dzirdētu majora atbildi.

� Jūs gūstā aiz bailēm esat prātu zaudējis, � viņa sadzirdēja tā �īksto�o balsi, kurā jautās niknums. � Mums ir vislabākā tehnika pasaulē, vislabākie kareivji un ģenerāļi, bet jūs neticat uzvarai.

Bet jaunais mierīgi un domīgi jautāja:

� Vai jūs pazīstat Ļevu Tolstoju? Nē? �ēl, bet es viņu esmu lasījis. Esmu biju�ais students. Viņ� sarakstījis grāmatu par Napoleona karu ar krieviem. Tur ir viņu virspavēlnieka kņaza Kutuzova ievērojamie vārdi par armijas noskaņojumu. Un es domāju, mēs viņus neuzvarēsim, jo viņi.atkāpjas un dzied. Lūk, tas ir armijas noskaņojums. Viņi tic, ka atgriezīsies �urp. Ja mums vajadzētu atkāpties un Vācijas pilsētas atstāt ienaidniekam...

� Mein Gott! � majors viņu pārtrauca. � Tas nekad nenotiks. Vācu armija nav uzvarama.

� Bet pieņemsim, tikai pieņemsim, ka tā būtu. Vai jūs varat iedomāties, kas tad* notiktu? Bet viņi atkāpjas �un atstāj mums tuk�as pilsētas, visu sadedzina, iedzīvotāji aiziet. Lūk, paskatieties, � viņ� pēk�ņi teica, � ugunsgrēka blāzma, � jūs redzat ugunsgrēka blāzmu pilsētā? Viņi to aizdedzināju�i, lai nepaliktu mums.

Viņi abi pagriezās pret logu, aiz kura nakts tumsā pletās tāla, sarkana blāzma. Istabu piepildīja trīso�a gaisma. Gaļina piegāja pie loga. Tālu pilsētas nomalē dega liela vairākstāvu ēka. Putenis bija pavisam norimis, sniegs vairs nesniga. Apsnigu�ie koki sarkanajā gaismā stāvēja kā sastingu�i.

� Nē, mēs viņus neuzvarēsim, � Gaļina dzirdēja balsi no palātas. � Un ar Maskavu laikam arī nekas neiznāks. Tie ir apbrīnojami ļaudis.

Pārsie�anas istabas inventārs bija sakravāts, gūstekņus sagatavoja nosūtī�anai. Gaļina aizgāja ziņot ārstam Ostrovskim. Spuldzīte, kas karājās pie pa�iem griestiem, vāji spīdēja caur nespodro, ar bieziem putekļiem klāto aba�ūru. Pie pa�a loga, ar galvu sniedzot izdauzīto vēdlodziņu, stāvēja apak�pulkvedis Dubkovs. Viņ� bija piespiedis seju loga stiklam un skatījās liesmu blāzmā, kas vēlās augstu debesīs. Viņu apstaroja sarkana gaisma. Matos bira sniegs, viņ� to nemanīja. Gaļina piegāja pie viņa.

� Biedri apak�pulkvedi!

Dubkovs neatbildēja. Golubkova sadzirdēja, ka viņ� runā pats ar sevi.

� Tu liesmo, māt, tu dedz... Nekas, mēs no jauna visu uzcelsim, vēl labāk.

Viņ� raudzījās uz pilsētu, kas gandrīz visa liesmoja.

Viņa neglītā seja un sirmā bārda arī atblāzmoja iesarkanu krāsu, pa vaigiem ritēja asaras. Varbūt viņai tikai tā �ķita, bet Gaļina zināja � tādos brī�os cilvēks negrib, ka viņu redz, un izgāja ārā.

Ne visi, kas brīvprātīgi aizgāja uz fronti, varēja iedomāties, cik smags fizisks darbs tos gaida. Fronte saistījās ar priek�statu par varoņdarbiem, par hero-ismu, par slavu. Bet faktiski bija daudz bezmiega nak�u, nogurdino�a, novārdzino�a darba. Lietū un slapjdraņķī, kad apģērbs izmirka līdz pēdējai vīlei un miesu kratīja drudzis, kad galva reiba no pārdegu�ā benzīna smakas, cilvēki brauca, brauca pat bez cerībām, ka kaut kur ceja galā viņus gaida silta māja ar karstu tēju, brauca uz tuk�u, izpostītu sād�u vai uz sniega aizputinātu me�u, un precīzi noteiktā laikā viņiem bija jāierīko hospitālis, lai sāktu uzņemt ievainotos. Institūtu studentēm, kas agrāk maz bija strādāju�as fizisku darbu, tagad vajadzēja aukstās pussagruvu�ās mājās ar izsistām rūtīm mazgāt grīdas, piebāzt matra�us ar salmiem, iepriek� tos sameklējot sād�as apkaimē sniegā, mazgāt netīras saites, palīdzēt pavāriem virtuvē, negulēt vairākas naktis no vietas, de�urējot palātās.

Te visi un vienmēr strādāja, strādāja dienu un nakti, bet varoņdarbu nebija...

Hospitālī daudz mācījās. Ārstus apmācīja galvenais ķirurgs Saltikovs, da�reiz atbrauca armijas ķirurgs, māsas mācījās ārstu vadībā. Regulāri norisēja sanitāru apmācības.

Pēc divām nedējām bija jānotiek armijas medmāsu konferencei. Saltikovs uzdeva Golubkovai sagatavot referātu �Ar gāzes gangrēnu sirgsto�o kop�ana cejojo�a hospitāļa apstākļos�. Viņ� Gajinai apsolīja palīdzēt referātu sagatavot.

Viņa daudz domāja par jautājumiem, kuri divdesmit minū�u ilgā referātā bija jāapskata katrā ziņā, un nekādi nevarēja iz�ķirt, kas būtu galvenais. Gaļina nolēma parunāt ar Saltikovu.

Galvenais ķirurgs zvilnēja un apgaismoja mazu fotokartīti, ko cie�i turēja rokā. Ieraudzījis Golubkovu, viņ� negribīgi un smagi piecēlās.

� Vai sakarā ar referātu? Konsultēties? � viņ� neizpratnē jautāja, stiepdams vārdus un mazliet stostīdamies.

Viņa seja kļuva nepatīkami asa; iesarkanās dzīsliņas ap acīm uztūka. Gaļina saprata, ka Saltikovs ir piedzēries, un jutās neērti, ka ieradusies nelaikā.

Bet naktī Saltikovs pats atnāca pie Golubkovas smagi ievainoto palātā, kur viņa de�urēja. Viņ� nosēdās pie galda spuldzes gaismā, ilgi un vērīgi skatījās trīso�ajā liesmā un klusēja. Gaļina stāvēja, nezinādama, ko darīt, rokas iebāzusi virssvār�a kabatās.

� Petroleja slikta, � Saltikovs beidzot norūca, � liesma trīc.

�Kas ar viņu notiek?� Gaļina domāja. �Vai atkal iedzēris?� Bet darbā viņa vēl nekad ķirurgu nebija redzējusi piedzēru�u.

� Tātad sakarā ar referātu? Konsultēt! Bet ko konsultēt? Zinātniskā problēma tā pati. Starp citu, es rīt pateik�u Salfejevai, lai viņa ar jums nodarbojas, viņa to prot.

Ludmila Vasiļjevna Salfejeva bija hospitāļa mīlule. Viņai piemita lielas prasības pret sevi un citiem. Viņai bija pāri �etrdesmit gadiem, bet seja un sevi�ķi acis �ķita jaunākas. Slaida kā meitene, gara auguma, ar bieziem, pavisam sirmiem matiem, viņa nevil�us saistīja katra skatienu. Gaļina klusēja. Saltikovs rūca:

� Tā referātu iztaisīs kā konfekti. Marija Magdalena arī �eit liks lietā savu svētumu.

Gaļina uzdrīkstējās piebilst:

� Ludmila Vasiļjevna ir laba ārste.

� Par to atļaujiet man spriest, � Saltikovs dusmīgi iebilda, ar piesarku�ām acīm skatīdamies Golub-kovā. � Teiksim vaļsirdīgi: viņa ir ierindas ārste, slimajiem veltī vairāk sirdi nekā zinā�anas. Ārstam jābūt bruņotam ar zinā�anām, ar sirdi vien tālu nevar tikt. Un liet asaras �eit nav laika.

Ķirurgs uzlika roku uz galda, atbalstīja galvu un ilgi skatījās liesmā, tad ņēmās labot degli. Gaļina skumji domāja: �Ak dievs, kaut jel viņ� ātrāk aizietu!� Saltikovs pēk�ņi pagrieza galvu pret viņu un jautāja:

� Vai tagad vairs nebaidāties pieskarties pie �iem asiņainajiem ķermeņiem?

� Nē, vairs nebaidos.

� Bet vai naktīs jums nav bailes būt kopā ar viņiem?

� Kādēļ man jābaidās?

� Tas nav viegli, meitēn, fronte, mirsto�ie...

� Esmu jau pieradusi.

� Jā, diem�ēl, pie visa var pierast. Un nekautrējieties man pateikt, ka baidāties vai neprotat. To visu es varu saprast. Nesaprotu un nevaru piedot tikai dīkdieņiem, tādiem kā priek�nieka dēliņ�. � Viņ� enerģiski papurināja galvu. � Tādiem es nekā nepiedodu! Tādi nekā dzīvē neprot un no visa baidās. Mīkstpēdiņi! Bet varēja būt cilvēks. Varēja? Protams, varēja, � Saltikovs apgalvoja ar piedzēru�a cilvēka neatlaidību.

Skaļi ievaimanājās kareivis ar sa�ķaidīto gū�as kaulu. Viņ� murgos tvarstīja slapjo pārsēju, brūce asiņoja.

� Kas tur ir? � galvu nepagriezis, Saltikovs jautāja.

Gaļina nepaguva atbildēt, kad Saltikovs piecēlās, manāmi streipuļodams, piegāja pie kareivja un ar nepaklausīgi trīco�iem pirkstiem ātri aptaustīja pārsēju.

� Uz galda! Nekavējoties uz galda! � viņ� pavēlēja.

� Mihail Mihailovi�! Es uzmodinā�u Ostrovski.

� Kālab?

� Jūs neesat vesels, � Gaļina sarkdama teica. Saltikovs viņu cie�i uzlūkoja.

� Nevajag sarkt, meitenīt; es tūlīt varu izdarīt tre-panāciju, kur nu vēl tādu nieku, ar ko var tikt galā katrs students. Smieklīgi!

Gaļina ar �ausmām skatījās, kā viņ� mazgā savas neveiklās rokas, bet Saltikovs nepacietīgi komandēja:

� Ātrāk, ātrāk! Katra sekunde dārga! Neķēpājie* ties kā mu�a!

Un, tiklīdz ievainoto nolika uz galda, Saltikovs jau bija sagatavojies. Dusmīgi, kā parasti operācijas laikā, it kā viss viņu kaitinātu, Saltikovs pieprasīja instrumentus. Galina tomēr slepus pa�ukstēja sanitāriem:

� Uzmodiniet Ostrovski.

Saltikovs strādāja ātri, dro�i, ar iedvesmu, pat acis viņam mirdzēja. Varēja redzēt, ka viņ� dara galveno, kas dzīvē jādara, un Gaļina nepaguva ne atjēgties, kad viņ� jau pieprasīja:

� Pārsēju!... Tā nav pareizi! Dodiet �urp, es pats pārsie�u.

Ķirurga rokas strādāja veikli un līksmi. Istabā uz-kumpis un norūpējies ienāca Ostrovskis. Saltikovs jau ģērba nost virssvārci. Ieraudzījis Ostrovski, viņ� pārmeto�i palūkojās uz Golubkovu. Durvīs viņ� apgriezās un noteica:

� Tas ir viss, briesmu vairs nav. Tikai, māsiņ, uzmaniet viņu.

Un aizgāja.

Ostrovskis jautājo�i vērās Gaļinā.

� Jā, jā, � viņa apstiprināja, � viņ� ir piedzēries. Bet kā viņ� strādā! � Gaļina nobeidza gandrīz ar sajūsmas asarām.

� Viņ� ir ķirurgs! � īsi, jūsmīgi, bet reizē skumji noteica Jakovs Mihailovi�s.

Bet darbs un dzīve ritēja savu gailu. Mainījās dislokācijas vietas, mainījās ļaudis. �eit, karā, ļaudīm atklājās citas, negaidītas rakstura īpa�ības, par daudziem kar� mainīja priek�statu, daudzi pārvērtās tepat acu priek�ā.

Pārmainījās arī Toņa Krotkiha. Viņa it kā nobrieda un uzplauka. Toņa strādāja dienu un nakti, pagūdama būt visur, � vienmēr ātri, veikli, bez trok�ņa. Viņai neatgādināja par darbu, viņa to vienmēr atrada pati, nekad nesūrojās par nogurumu. Tomēr, lai cik un kā cilvēki strādātu, Ostrovskis reiz bija pateicis �ādus vārdus, kas kļuva hospitālī par ierastu teicienu: �Karā runāt par nogurumu ir slikta toņa pazīme.� Toņa vairs nerunāja par Nikolaju. Pēc ielenkuma viņa kjuva ļoti asa. Runāja maz un nekad ne par vienu nerunāja aizmuguriski, bet acīs varēja pateikt labu un ļaunu, nerēķinādamās ne ar patmīlību, ne amata stāvokli. Tādēļ daudzi neieredzēja Toņu, bet da�i baidījās. Toņa strādāja pāri spēkiem. Reizēm viņa pārsie�anas brīdī vai palātā pēk�ņi iegrima domās, it kā raudzīdamās sevī, viņas skatiens kļuva izklaidīgs, un tad padziļinājās grumbiņa pierē.

Teltī, kas bija uzcelta starp augstām priedēm un līdz aug�ai aizputināta ar sniegu, ienāca komisārs un Kurlajevs. No darba brīvās māsas darīja ko nu kura. Da�as pēc de�ūras gulēja. Gaļina gatavojās referātam. Salfejeva noteica termiņu, kad Gaļinai jāparāda referāts, un viņa, ar plaukstām aizspiedusi ausis, lai nedzirdētu sarunas un neizkliedētu uzmanību, sēdēja un domāja, ko rakstīt.

Otrā kaktā, uzlikusi burtnīcu uz pretgāzu maskas, ātri rakstīja Sa�a. Viņa nevēroja, kas notiek teltī, un bija iegrimusi darbā. Ienāku�os vīrie�us neviens nepamanīja. Toņa Krotkiha dziedāja:

Kā mēs uzveicām naidnieku ļauno, Cik daudz asiņu zemē ir liets. Lai jums pastāsta bērziņi jaunie, Dzimtās pļavās lai stāsta ik zieds.

Neviens, arī pati Toņa nezināja �ai dziesmai ne sākuma, ne gala, nezināja, no kurienes tā radusies, bet visi to iemīļoja.

Komisārs piegāja pie Golubkovas.

� Nu, kā klājas akadēmiķei? Gatavojies? Vai nepievilsi?

� Pacentī�os, biedri komisār, � Gaļina pasmaidīja.

� Un ko dara Grigorjeva? � komisārs vērsas pie Sa�as.

� Tāpat vien, �o to piezīmēju, � Sa�a atbildēja, aizvērdama un noglabādama burtnīcu.

Komisārs nojauta, ka tie ir frontes iespaidi, varbūt vēl neapzināts, neizdomāts nāko�ā romāna vai stāsta uzmetums, bet, zinot Sa�as kautrību, kas nemīlēja par to runāt, nekad nebija lūdzis parādīt, ko viņa raksta.

� Bet tu, Krotkiha, � komisārs turpināja, � dziedi klusāk: Grigorjeva ta�u strādā rado�u darbu.

� Ko tu neteiksi, Mihails Solohovs atradies... Rado�u darbu, � Toņa nievīgi teica, � ja ir talants, tad arī �eit uzrakstīs, bet, ja nav, nekādi apstākli nepalīdzēs. � Toņa dusmīgi piecēlās. � Un bez tam par ko te lai raksta, � viņa skaļi teica, � garlaicīga, vienmuļa dzīve. Lūk, ja Sa�a būtu priek�ējās pozicijās...

� Tātad mēs tev �ķietam garlaicīgi? � Dubkovs aizsmēķēdams jautāja.

� Nē, � Toņa domīgi teica, � nevarētu teikt, ka garlaicīgi, bet katrā ziņā ne tādi, par kādiem raksta grāmatās. Mēs visi esam parasti, ko par mums lai uzraksta?

� Bet vai tev neliekas, � komisārs turpināja, � ka mēs darām ļoti vērtīgu darbu un tas nemaz nav tik garlaicīgs? Vai tu zini, ka mūsu lauku hospitāļos mirstība ir divreiz mazāka nekā ienaidnieka armijā?

� Vienalga, biedri komisār!

� Pagaidi! Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Katram kareivim un virsniekam, kas nokļūst pie mums, ir ta�u māte, tēvs, sieva, radinieki, bērni. Iedomājies uz brīdi viņu bēdas, vientulību, bāriņus bērnus ...

� To es saprotu, � Toņa atbildēja.

� Un tagad skatīsimies no valsts viedokļa. Tu, protams, zini, kas ir cilvēku rezerves? Bet te, frontē, sanitārajos bataljonos, hospitāļos iz�ķiras dzīvības un nāves jautājums. Kad ievainoto aizved dziļi aizmugurē, stacionārā hospitālī, par viņa likteni var neraizēties!

� Un tomēr, biedri komisār, � Toņa stūrgalvīgi pretojās, � būt priek�ējās pozicijās par izlūku, snaiperi, slēpotāju, lūk, tas ir kaut kas, to es saprotu.

� Bet es bū�u izlūks, � Sa�a pēk�ņi ieteicās.

� Kas tev to teica? � Toņa jautāja.

� Neviens nav teicis, es pati to saku. Un bū�u rakstniece.

� Nē, goda vārds, viņa nemirs aiz pieticības! � Katja Gaļenkova iesmējās.

Bet Sa�a neievēroja �o piezīmi un turpināja:

� Vajag izvirzīt sev dzīves mērķi un censties to sasniegt. Un noteikti sasniegsiet!

� Bet talants? � Gaļina jautāja.

� Talants? Protams, talants vajadzīgs, bet galvenais ir darbs un pacietība. Ļoti daudz jāstrādā. Bet mēs visi sapņojam, domājam par nākotni, ta�u maz darām, lai sasniegtu ilgoto! Bet laiks aizsteidzas, diena seko dienai, stunda stundai, nemanot paies arī dzīve un pēc tam būs jādomā: ko gan dzīvē esmu laba darījis? Par ko mani atcerēsies? Mainījās pilsētas, dzīvokli, apģērbs, garastāvoklis, radās un gaisa prieks un bēdas, ēdi, dzēri, gulēji, un tikai ar to piepildīta tava dzīve? Nē. Katram cilvēkam jāatstāj savas pēdas zemes virsū.

Visi klusēja un ziņkāri vērās Sa�ā, it kā redzētu viņu pirmo reizi.

Beidzot komisārs teica:

� Ak tāda jūs, Grigorjeva, esat!

Sa�a samulsa, nosarka un sāka kaut ko meklēt mantu maisā.

� Vai jūs zināt, kādēļ mēs atnācām pie jums? � komisārs turpināja un paskatījās uz Toņu Krotkihu.

� Laikam ieradāties pieklājības vizītē, � Toņa smējās. � Jūs vēl neesat biju�i pie mums.

� Lieliska vizīte tādā salā, � Kurlajevs pasmējās.

� Mēs pret vakaru ejam tālāk, � Dubkovs paziņoja.

� Atkal tālāk, � atskanēja kāda neapmierināta balss. � Tikai divas dienas �eit nodzīvojām.

� Paskat, kāds jaunums! � Toņa klusi novilka.

Bet Dubkovs sadzirda.

� Lai nu uz ko, bet uz jums gan, Krotkiha, �is jaunums neattiecas, jūs pagaidām paliksiet tepat. Redziet, liels putenis un arī sals ... Mēs nolēmām: kamēr iekārtosimies jaunajā vietā, neņemt līdzi tos, kurus no rīta vēl nevarēja evakuēt. Pēc da�ām stundām ma�īnas atgriezīsies pēc jums.

� Ja tā, tad jāiet paziņot Saltikovam.

� Viņ� pats jūs izsauks, viņ� patlaban nav vesels, � Dubkovs pārtrauca.

� Saslimis? � Toņa ironiski jautāja.

� Krotkiha! � stingri noteica komisārs, papurinādams galvu.

� Klusēju!

Toņa Krotkiha palika ar divdesmit ievainotajiem. Nolēma pēc viņiem atsūtīt ma�īnas, tiklīdz hospitālis iekārtosies jaunajā vietā. Bet naktī, kad ma�īnas iestrē-dza un hospitālis vēl nebija nokļuvis jaunajā vietā, vācie�i sāka uzbrukumu.

Putenis mitējās. Liels, spo�s mēness apgaismoja visu, cik tālu vien sniedzās skatiens. Saltajā gaisā stinga dziļ� klusums. Tālu aiz saltā ciema atradās liels uzkalns, kas saputinātā sniega dēļ �ķita augsts. Un, lūk, pa �o uzkalnu mēness spilgtajā gaismā vācie�i devās uzbrukumā. Viņi gāja taisnās rindās, ne�aujot; pe-lēkzaļie �ineļi saplūda vienā plankumā; likās, mūsu ierakumiem nāk virsū pelēks milzenis. Neizprotamais vienmēr �ķiet baigs. Mūsu kareivji �ajā īrontes joslā pirmo reizi redzēja psihisko uzbrukumu. Kad pārgāja pirmās izbailes, viņi sāka �aut. Vācie�i kāpa pāri no�autajiem, klupa un gāja atkal tālāk.

Toņa dzirdēja, kā dun vācu artilērija, kā �auj mūsējie. Automātu kārtu un �auteņu �āvienu troksnis tuvojās. Ievainotie apklusa. Toņa izgāja uz lieveņa. Saltajā klusumā Toņa sadzirdēja sve�u valodu. Viņa strauji atgriezās telpās. Ievainotie saprata savu stāvokli. Vecākais leitnants, kas gulēja Toņai vistuvāk uz grīdas, uz izklātiem salmiem, mierīgi sacīja:

� Ja kas gadās, māsiņ, no�auj mūs visus, dzīvus neatdod.

Toņa izņēma revolveri, pievilka sev klāt divas �autenes, nolika savā priek�ā granātu. Ievainotie vēroja katru viņas kustību. Toņa bija tērpusies formas blūzē un biksēs, ap galvu balts lakatiņ� ar mazu, sarkanu krustiņu. Viņa ātri apskatīja ievainotos un trīs slimos, kam bija veselas rokas, uz brezenta audekla aizvilka pie logiem. Vairs nebija �aubu, kauja noritēja ciemata viņējā galā. Toņai nebija neviena, ko sūtīt, lai uzzinātu, kas tur notiek, brīdinātu, ka te atstāti smagi ievainotie. Pati iet Toņa baidījās � vācie�i varēja nejau�i iemal-

dīties mājā un visus nogalināt, un viņa nolēma aizstāvēties. Un pēk�ņi atcerējās, ka pa�ā malā pie loga guļ zaldāts ar ievainojumu apak�delmā un lāpstiņā. Visu laiku viņu mocīja stipras sāpes, bet kājas viņam bija veselas. Toņa piegāja pie kareivja, noliecās pie viņa un �ukstēja:

� Vai jūs varat piecelties?

Kareivis atvēra acis. Viņ� k)uva modrs, bet klusēja.

Toņa turpināja:

� Celieties. Es jums uzlik�u galvā cepuri, uzvilk�u puska�oku, atrodiet mūsējos. Jāpaziņo, ka te ir ievainotie.

Kareivis sakustējās, gribēdams piecelties, bet vaidēdams atkrita atpakaļ.

� Nē, es nevaru, māsiņ, � viņ� teica.

� Es zinu, ka jūs nevarat, bet jāvar, � citādi mēs visi te aiziesim bojā.

� Nē, nē, � kareivis tāpat �ukstēja, � es nevaru! Ej projām, mās, ļauj mierīgi nomirt!

� Draudziņ, mans dārgais, zinu, ka nevari, bet jāvar, noteikti jāvar...

Kareivis neatbildēja. Tad Toņa nostājās pamatstājā un skali teica:

� Es prasu no tevis varoņdarbu, varoņdarbu!

� Nē, uz varoņdarbu neesmu spējīgs, kaut es ātrāk nomirtu, lai tikai izbeigtos �īs mokas.

Tad Toņa noslīga kareivja priek�ā uz ceļiem, uzlika viņa veselo roku sev uz pleca, aptvēra ap vidukli un palīdzēja piecelties.

� Nekas, nekas! Tikai pirmajā mirklī liekas grūti, pacietīsi � kļūs vieglāk.

Viņa steidzīgi uzlika tam galvā cepuri, uzvilka �ineli, aizpogāja tikai pirmās aug�ējās pogas, apjoza siksnu, visu laiku domādama: �Neaizies, nokritīs sniegā un nosals. Vai arī viņu nogalinās. Nāvē sūtu. Bet �eit? �eit arī dro�i vien gaida nāve.�

Viņa apņēmīgi atrāva mājas durvis un izlaida kareivi ārā. Tad uzcēla pie durvīm barikādi no soliem, taburetēm, tuk�as gurķu muciņas, dzelzs gultas.

Jauns kareivis pa�ā tālākajā mājas kaktā skaidri noteica:

� Pagalam esam.

� Klusēt! � Toņa asi uzkliedza.

Kāds sāka raustīt mājas durvis, un, kropļojot krievu vārdus, aizsmakusi balss kliedza:

� Ei, vecen, atver durvis, dod siltumu!

Toņa paskatījās ar apmiglotām acīm uz ievainotajiem un �ukstēja:

� Urā!

Ievainotie saprata un vienprātīgi sauca �urā�.

Toņa un tikko dzīvie automātisti sāka �aut.

Aiz sienas kliedza, lamājās, tad sāka �aut. Toņa pati meta granātas, kad vācie�i pienāca cie�i klāt.

...Kad ieradās papildspēki, Toņa bija vienās asinīs.

Katrā rokā viņa turēja pa granātai. Kareivji izbrīnās pilnām acīm aplūkoja viņu no visām pusēm.

� Biedri ser�ant! Vai esat ievainota?

Toņa norādīja uz ievainotajiem.

� Tās ir viņu asinis. Es viņus pārvietoju no vienas vietas uz otru. Pārsēji izmirka. Divi miru�i...

Kāds kareivis vaicāja Toņai:

� Ko tu, vojevoda, darītu, ja mēs neatnāktu?

Toņa brīdi klusēja, tad parādīja divas granātas, kas atradās pie pa�ām durvīm zem sola.

� Tās bija domātas mums pa�iem.

� Varena mei�a! � teica viens no pienāku�ajiem, jauns, glīts kareivis, ap divdesmit pieci gadi vecs, ar gai�brūnu matu cekulu, kas spraucās ārā no cepures. � Dod adresi, pēc kara atbrauk�u precībās!

� Esmu izprecināta, � Toņa gurdi atbildēja.

Pēc da�ām dienām Toņu izsauca uz hospitāļa �tābu. Istabā sēdēja komisārs un priek�nieks.

� Esam nolēmu�i jūs, biedre Krotkiha, ieteikt apbalvo�anai, � Ņemilovs teica. � To lūdz ievainotie, kurus jūs izglābāt.

Viņ� parādīja papīra lapu, kas atradās komisāra priek�ā.

� Tagad jāaizpilda apbalvojuma lapa.

� Kādēļ?

� Kas par kādēļ? � Ņemilovs neizpratnē jautāja.

� Kādēļ man ordenis?

� Jūs to esat pelnījusi par dro�sirdību un pienākuma izpildī�anu.

� Ka� man pēc kara ticēs, ka esmu to par dro�sirdību saņēmusi! Domās � par skaistumu, � Toņa asi teica.

Iedama prom Toņa pustum�ajā priek�namā sadūrās ar Igoru Ņemilovu.

� Ko tu klaiņo, grāf Potocki? � Toņa jautāja.

Igors neatbildēja un vēra durvis, vēlēdamies aiziet.

� Nu labi, nedusmojies! � Toņa aizstājās durvīm priek�ā. � Negribēju tevi apvainot.

� Es nedusmojos, bet nevajag mani tā saukt, tas nav taisnīgi.

� Var jau būt. ka esmu netaisna, tas var būt, � Toņas seja apmācās pārdomās, � bet es neticu, ka tik sīvā un atbildīgā laikā cilvēks var palikt tikai novērotājs.

Un, lūk, izrādās, ka arī �eit bija viens cilvēks, kas likās tikai novērotājs. Viņ� staigāja ar grāmatu roka, � tērpies sausā un siltā apģērbā, paēdis, kad citi par ēdienu pat domāt nevarēja. Igors braukāja kopā ar tēvu vieglajā ma�īnā. Intendants aiz rakstura vājības nevarēja priek�nieka dēlam nekā atteikt. Igora dzīve ritēja mierīgi, vērojot, kā citi strādā.

Kad hospitālis bija izvietojies, Igors �tābā pārlasīja kādus papīrus, pārskatus, bet tas aizņēma maz laika. Viņ� bija komjaunietis, bet komjaunatnes darbs viņu vairs neinteresēja, lai gan Igoram bija vairāk laika un iespēju ar to nodarboties. Kolektīva dzīve, komjaunatnes organizācija viņam �ķita neinteresanta, ikdieni�ķa un nevajadzīga. Viņam bija dzīvē izraudzīti citi mērķi, kā viņ� domāja, kurus sasniegt neļāva kar�. Cīnījās armijas, mira kareivji, bet Igors Ņemilovs gaidīja, kad viss beigsies un'varēs atkal turpināt mācības institūtā, bet grūtais darbs, kas kaldināja uzvaru frontēs, nebija viņam domāts.

Gaiteņa puskrēslā varēja saskatīt, kā Igora seja apmācās. Toņai kļuva viņa �ēl.

� Tu neesi slikts puisis, bet, saproti, tev dzīve pārāk viegla. Tu no visa esi pasargāts... Bet ja tu ar mums būtu padzīvojis ielenkumā ...

Toņa atcerējās pieliju�o me�u, vājprātīgo Fe�inu, Golubkovas no bada un mitruma uztūku�ās kājās � un viss �ēlums pret Igoru izgaisa. Viņa klusi teica, nodrebēdama atmiņās:

� Tu maz bēdu dzīvē esi redzējis, tās tevi izmācītu.

Igors juta, ka nosarkst. Kuram katram viņ� tagad atrastu ko atcirst, bet Toņa atbruņoja ar savu skarbo atklātību; viņam gribējās pateikt kaut ko tādu, par ko Toņa arī nosarktu.

�� ļjn tu ne tik daudz bēdu esi redzējusi, cik pielūdzēju.

Igoram par brīnumu Toņa nemaz neapvainojās, viņa mierīgi atbildēja:

� Nu, vai zini, visi �ie pielūdzēji ir blēņas. Es neieteiktu nevienam �eit ar to nodarboties! Tas pie laba nenovedīs!

Un aizgāja.

Pēdējās dienās Igors sāka ar to �nodarboties�. Nesen hospitālī ieradās ārste Ņina Fjodorovna Kasatkina. Tā bija jauna sieviete, pa�ā kara priek�vakarā beigusi institūtu. Viņas vīrs, kadru virsnieks, karoja citā frontē.

Kasatkina atbrauca agri no rīta vieglajā ma�īnā sirma pulkve�a, ievērojama armijas �tāba darbinieka pavadībā. Tajā brīdī hospitālī notika kārtējā apspriede, darbinieku īsa ikdienas sapulce. Pulkvedim un jaunajai ārstei ierodoties, Ņemilovs apjuka, un visi viņa padotie redzēja �o apjukumu. Viņ� nezināja, kā izturēties pret Ķasatkinu pulkve�a klātbūtnē.

Tomēr visi ātri aptvēra, kas par lietu.

Lai kā Ņina Fjodorovna vēlāk centās iegūt kolektīva simpātijās, lai cik maigi izturējās pret ļaudīm, tas viņai neizdevās. Viņa ne ar vienu nevarēja sadraudzēties un vienmēr bija viena.

Laiku pa laikam pēc Ņinas Fjodorovnas ieradās vieglā ma�īna un viņa brauca uz armijas �tābu, da�reiz uz da�ām stundām, da�reiz uz diennakti. Viņa ģērbās labāk par visiem. Bie�i vien atveda da�ādus gardumus un pacienāja citus, bet cienastu visi ņēnia nelabprāt. Ap viņu radās savāds tuk�ums. Kasatkinai neviens nekā neteica, neviens atklāti viņu nenosodīja, bet neviens ar viņu ari nedraudzējās.

Un, lūk, visi ieraudzīja, ka Igors Ņemilovs kļuva ar Kasatkinu ne�ķirams, ka viņ� kā ēna tai seko. Par to neviens nerunāja � cilvēki bija aizņemti darbā un mācībās, tikai tēvs uzmanīgi vēroja, kā veidojas attiecības starp viņa dēlu un jauno ārsti. Viņ� zināja: Ņina Fjo-dorovna ir pirmā sieviete, kas ieies Igora dzīvē. �Ko viņa var dēlam sniegt?� viņ� sev jautāja, vērodams Kasatkinu.

Nikolajs Savies Ņemilovs dēlu redzēja tikai naktīs. Parunāt ar Igoru nebija laika: lai gan viņ� strādāja tepat �tābā, bet tēvs mēdza atgriezties mājās, kad Igors jau gulēja. Pārgājienā parunāt arī neizdevās. Visvairāk viņ� mīlēja retās nakts sarunas ar dēlu. Tad viņ� aizmirsa visu: armijas sanitārā dienesta priek�nieku, kas izsauks pie sevis un mierīgā balsī loti korektā veidā norādīs uz trūkumiem hospitāļa darbā, aizmirsa iek�ējās nekārtības un nesaskaņas un pa�u karu. Dēls stāstīja par lasītām grāmatām, par saviem sapņiem, par to, cik interesanta un daudzpusīga būs viņu dzīve pēc kara. �Tikai nodzīvot līdz kara beigām,� Ņe-milovs-tēvs domāja, �kaut ātrāk nāktu uzvara.�

Reizēm naktīs, kad aiz pārpūles nenāca miegs, Nikolaju Savi�u pārņēma skumjas un tām vienmēr sekoja bailes: �Ja nu piepe�i Igoru aizsūta uz priek�ējām po-zicijām un ar viņu kaut kas notiek?� Tādos brī�os viņ� izjuta gandrīz fiziskas sāpes. �Nē, ja kar� ieilgtu pat piecus gadus, es nepieļau�u, ka Igors nokļūst priek�ējās pozīcijās. Tā ir dro�a nāve, bet ko tad es lai iesāku?�

Viņ� piegāja pie dēla gultas, tāpat kā pirms daudziem gadiem, kad Igors vēl bija Igoriņ�, ilgi lūkojās viņa sejā, siltāk sasedza ar segu. Gadījās brī�i ap�audes vai uzlidojuma laikā, kad viņam kļuva smagi, zinot, ka dēls tepat blakus. Pirmā doma vienmēr bija: �Kur Igors? Kas ar viņu notiek?� Un nevarēja nekā cita domāt, iekāms neuzzināja, ka ar dēlu viss kārtībā. Viņ�

bie�i cieta no tā, ka dēls �ķita hospitālī lieks, nevajadzīgs cilvēks, un tad gribot negribot skatījās uz Jevgeņiju Kurlajevu un domāja: �Bet �is, lūk, ir savā vietā. Aktieris! �ķistu, kas gan viņam kopīgs ar ārstiem, sanitāriem, ievainotajiem?� Bet pats labi zināja: kopīgais ir kar� un darbs, ko viņi visi dara.

Vērīgais komisārs Dubkovs labi izprata ārsta Ņemi-lova noskaņojumu un bie�i runāja par savu vienīgo meitu, kas bija ārste tālu Ziemeļu flotē. Viņ� lasīja Ņemilovam viņas vēstules. Tonis mainījās, kad viņa izteica savu uztraukumu par slimo tēvu. Ņemilovs klausījās un klusēja. Viņ� nespēja ticēt, ka komisārs tik mierīgi gaida nāko�o tik�anos un lasa savas mīļotās meitas vēstules. Tādos brī�os viņam �ķita, ka Inoken-tijs Kirilovi�s liekuļo.

Komisārs un jaunais partijas organizācijas sekretārs Jevgeņijs Kurlajevs uzmanīgi novēroja Igoru un neatlaidīgi centās viņu iekļaut hospitāļa dzīvē un darbā.

Institūtā Igoru uzskatīja par vienu no aktīvākajiem komjaunie�iem, viņu bie�i ievēlēja gan par grupas vecāko, gan par kursa komjaunatnes organizācijas sekretāru vai komjaunatnes komitejas locekli, viņ� kārtīgi izpildīja visus uzdevumus, runāja sapulcēs, un neviens ne mirkli ne�aubījās: ja rīt sāktos kar�, �is enerģiskais jaunietis ar iero�iem rokās dosies visniknākajās kaujās aizstāvēt dzimteni. Jo vairāk tāpēc, ka viņ� labi pārzināja iero�us, piedalījās �au�anas pulciņa nodarbībās, kā arī sacīkstēs un bija viens no sekmīgākajiem militārās apmācībās.

Sākās kar�, bet Igors ne tikai neaizgāja uz kaujas daļu, kā gaidīja tie, kas viņu agrāk pazina, bet arī �eit, hospitālī, norobe�ojās no kolektīva dzīves un noslēdzās sevī. Komjaunatnes darbs viņu vairs neinteresēja. Viņ� tikai maksāja biedru naudu.

Gaļina, pazīdama Igoru kop� bērnu dienām, nojauta sava drauga �ādas uzvedības cēloni. Viņai �ķita, ka Igors, būdams gudrs, vērīgs jauneklis, kas visu lieliski saprot un izjūt, kaunas no cilvēkiem, ka uzturas �eit un nevis kaujas daļā ar iero�iem rokās, bet pretoties tēvam viņ� arī neuzdrīkstējās, jo tēvs viņu mīlēja un

9 � Vera Uslinova

129

Igors vienmēr bija pieradis dzīvot tēva pavēnī, neko neizlemjot patstāvīgi.

Golubkova mēģināja parunāt ar Igoru, izraisīt viņa vaļsirdību, bet viņ� stūrgalvīgi izvairījās. Reiz viņa mēģināja izrunāties ar Nikolaju Savi�u, bet gudrais sirmgalvis no pirmajiem vārdiem saprata, par ko viņa runās, un, vēlēdamies pārtraukt sarunu, teica:

� Tu no dzīves nekā nesaproti. Igors to visu jau pāraudzis, darbs kamjaunatnes organizācijā viņu vairs nevar interesēt.

Galina neuzdro�inājās turpināt sarunu.

Kop� tās dienas, kad Jevgeņiju Kurlajevu ievēlēja par partijas biroja sekretāru, viņu pastāvīgi pavadīja nemiera sajūta. To nevarētu saukt par nemieru, bet par nemitīgi modru uzmanību pret visu, kas notiek hospitālī, un savas atbildības apziņu par visu notieko�o.

Katram cilvēkam ir savs raksturs, sava pagātne, savi dzīves uzskati, attieksmes pret apkārtni. Un visus vajadzēja saliedēt cie�ā, darba spējīgā kolektīvā. Jevgeņijs zināja, ka labs kolektīvs tiks galā ar visām grūtībām, visu pārvarēs, � par to liecināja ielenkums.

�Kāpēc viņi izvēlēju�i mani?� pirmajā laikā Kurlajevs sev jautāja, aizmirsis, ka ielenkumā viņa griba un enerģija saglabāja cilvēkos cerību un ticību glābiņam, ka tie�i viņ�, Kurlajevs, neļāva tiem zaudēt ticību, bez kuras būtu aizgāju�i bojā. Tā bija vislabākā pārbaude, jo frontē, kaujas apstākļos, par cilvēku sprie� pēc viņa rīcības, nevis pēc vārdiem.

Tagad, kad pēc izkļū�anas no ielenkuma pagāju�i da�i mēne�i, Jevgeņijam �ķita, ka nekas grūts un briesmīgs tur nebija. Viņi izkļuva bez kaujām, bez ap�audes, un viņam personīgi pat nekur nebija jāizrāda vīri�ķība, ko sirds dziļumos Jevgeņijs no�ēloja. Kā ikviens jauns cilvēks, viņ� ilgojās varoņdarbu, briesmu, kauju. Kar� ilga tikai da�us mēne�us, un Jevgeņijs vēl nebija paguvis izprast, ka trīsdesmit divu dienu ilgā klaiņā�ana pa me�iem pilnīgā neziņā, badā un aukstumā, ielenkuma lokā, kas arvien sa�aurinājās, prasīja visu spēku piepūli tāpat kā kauja.

Kurlajevs labi saprata, ka par izglāb�anos no ielenkuma cilvēkiem jāpateicas ne tik daudz viņam, Jevgeņijam, bet daudz vairāk nejau�i sastaptajam sirmgalvim, ja tas nebūtu gadījies, kas zina, kā tad viss beigtos...

9*

131

Hospitāļa priek�niekam Ņemilovam un darbiniekiem nebija labas attiecības. No malas raugoties, viss likās kārtībā. Padotie pildīja rīkojumus, godbijīgi izturējās pret priek�nieku, bet Jevgeņijs juta � priek�nieku necienī tādēļ, ka viņ� visiem spēkiem cen�as glābt savu dēlu no priek�ējām pozicijām, un arī tādēļ, ka Ņemilovs pats necienīja kolektīvu, ko vadīja. Viņ� darbiniekos nesaskatīja cilvēku un izturējās pret ļaudīm atkarībā no viņu ieņemamā amata. Nikolajam Savi�am �ķita, ka vienīgi viņ� atdod darbam visu sirdi, ka viss turas tikai uz viņa pleciem un, ja viņa nebūtu, viss izjuktu un sabruktu.

Ir tādi cilvēki, kas dzīvi un darbu prot pārvērst par svētkiem. Ņemilovs turpretī visam pie�ķīra nevajadzīgu smagumu, lai gan bija gudrs cilvēks un pieredzējis speciālists. Viņ� dienu un nakti staigāja pa hospitāli, pārbaudīja visus un visu, iedziļinājās katrā sīkumā, pats sev sagādādams lieku darbu, nevienam neuzticējās; viņam likās, ka darbinieki noteikti �pievils�, neizdarīs tā, kā vajadzīgs. Viņ� reti runāja mierīgi. Kliedza, neuzklausīja ļaudis, visnekautrīgākā veidā tos pārtraukdams. Galvenais viņam bija tas, lai pats pie priek�niecības būtu �labi ieredzēts�, lai priek�niecība būtu labās domās par viņu un viņa darbu, bet kādā veidā tas tika panākts, � tas nebija svarīgi.

Kurlajevs labi izturējās pret ļaudīm, labvēlība bija viņa rakstura galvenā īpa�ība, bet ievēlē�ana par partijas pirmorganizācijas sekretāru lika Jevgeņijam raudzīties uz sevi no malas: kā Kurlajevs, viņ� varēja daudz kam piekāpties, daudz ko nemanīt, bet, kā partijas organizācijas sekretāram, viņam nebija tiesību to darīt. Viņ� domāja par Ņemilovu, prātodams, kas viņam, komunistam, partijas biroja sekretāram, pie Nikolaja Savi�a nebūtu pa prātam.

Kādu rītu Ņemilovs, ienācis mājā, kur atradās hospitāļa �tābs, savā istabā virs galda ieraudzīja pie sienas piesistu sarkana audekla gabalu. Uz tā trekniem burtiem bija rakstīts: �Iespējami vairāk prasīt no cilvēka, iespējami vairāk cienīt to. Makarenko.� Ņemilovs izlasīja plakātu, sākumā klusi, tad pilnā balsī, un skaļi jautāja:

� Interesanti, kas to uzrakstījis un piekāris?

Tai brīdī darbinieki pulcējās uz kārtējo īso apspriedi. Pirmais ienāca Kurlajevs. Viņ� izdzirda priek�nieka jautājumu un teica:

� To izdarīju es.

� Jūs?

Ņemilovs ilgi lūkojās Kurlajeva mierīgajās acīs, un viņa seju pārklāja sārtums.

... Patlaban slimoja Dubkovs. Slimība viņu pārsteidza negaidot, kā tas bie�i gadījās. Viņu aizveda uz citu hospitāli, kur bija labāki apstākli un kas atradās tālāk no frontes līnijas. Slimoja ārsts Ostrovskis. Viņ� gulēja ar akūtu kuņģa �ūlas lēkmi. Grūtsirdīgs staigāja galvenais ārsts Saltikovs. Jau kop� senām dienām, kad hospitāli saformēja Maskavā un sūtīja uz fronti, ārsts Saltikovs izraisīja izbrīnu un īpa�u modrību. Viņ� bija ļoti labs ķirurgs, strādāja Maskavas klīnikā, viņu mobilizēja jau pirmajā kara dienā un iecēla par galveno ķirurgu ceļojo�ā lauka hospitālī. Tāds norīkojums Sal-tikovu saniknoja. _

�Kādēļ parastā ierindas hospitālī?� viņ� pats sev jautāja. �Neesmu ta�u vienkār�s ārsts, bet pazīstams cilvēks medicīnas pasaulē un Maskavā.�

Frontes viņ� nebijās, bet patmīlība bija aizskarta: viņ� domāja, ka pret viņu izturas kā pret ārstu iesācēju, lai gan vēlāk pats pārliecinājās, ka uz fronti sūtīja tie�i labākos speciālistus.

Kurlajevs vēl atcerējās, kā Maskavā skolā, kur formēja hospitāli, atnāca Grigorjeva un Golubkova. Sa�a izņēma no somiņas kara komisariāta norīkojumu un pasniedza Saltikovam. Viņ� pameta acis uz eleganto, labi un gaumīgi ģērbto Gaļinu un iekliedzās: �Man baletdejotājas nav vajadzīgas! Man vajadzīgas kvalificētas medmāsas, kas būtu spējīgas strādāt frontes apstākļos!�

Saltikovs spo�i izdarīja vissare�ģītākās operācijas. Hospitālī viņu cienīja un baidījās, pat Ņemilovs ar viņu sarunājās piesardzīgi. Visu no darba brīvo laiku Saltikovs pavadīja, gulēdams savā teltenē, kaut ko neatlaidīgi domādams un bie�i iedzerdams pa malkam degvīna. Tas Kurlajevu visvairāk uztrauca. Viņ� domāja: �Sai lietā kaut kas būtu jādara.� Un brīnījās par Dub-kova miermīlību attieksmē pret galveno ķirurgu.

� Bet ja galīgi palaidīsies dzer�anā? � viņ� jautāja komisāram.

� Tas ir izslēgts, �komisārs pārliecino�i atbildēja. � Mēs nepieļausim. Malu parādīsim, bet krist neļausim.

Saltikovs kārtīgi izpildīja savus pienākumus, bet neparādīja ne iniciatīvu, ne dvēseli. Viņ� nedzīvoja hospitāļa un kolektīva interesēm līdz. Komisārs stūrgalvīgi nelikās ne zinis par viņa garastāvokli un uz Kurlajeva jautājumiem atbildēja:

� Nekas, gan jau viss pāries. Pagaidiet! � un piemetināja, ironiskās skumjās kratot galvu: � Kāda pārestība! Lielisku Maskavas ķirurgu sūta gandrīz vai uz priek�ējām pozicijām glābt cilvēku dzīvības! Mēs ta�u esam pieradu�i strādāt klīnikās blakus ievērojamiem profesoriem...

Tas viss ļoti uztrauca Jevgeņiju. Viņ� mēģināja saprast, kādēļ Saltikovs ir tik vienaldzīgs pret notikumiem un cilvēkiem. Savas jaunības un pieredzes trūkuma dēļ Jevgeņijs nevarēja iedomāties, ka ārstam Saltikovam kar� nav tāds notikums, kas strauji izmainīja daudzu cilvēku dzīvi. Viņ�, kā agrāk, strādāja darbu, kam bija veltījis mū�u. Tiesa, tagad operāciju laikā bie�i vien grīda līgojās zem kājām, visapkārt dārdēja un bira logu stikli, bet no �ās puses viņ� karu jau pazina, divus mēne�us piedalīdamies Somijas notikumos. Saltikovs labi zināja, ka viņu var nogalināt tāpat kā jebkuru citu frontē, bet, pieradis gadiem ilgi redzēt nāvi, viņ� no tās nebijās, pareizāk sakot, pat ne reizi nepapūlējās padomāt par to.

�Interesants cilvēks,� Kurlajevs domāja par ķirurgu, apzinādamies, ka �is interesantais cilvēks viņam, Jevgeņijam, ir liela mīkla. Un, jo grūtāk bija to uzminēt, jo vairāk tā viņu nodarbināja. Katrs jauns cilvēks Kur-lajevā modināja profesionāla aktiera interesi. Te, frontē, viņ� ļaudīs atklāja tādas īpa�ības, par kurām agrāk ne-bija pat jausmas. Varbūt tas bija viens no iemesliem, kāpēc Jevgeņijs tā tiecās uz priek�ējām pozicijām. Ielenkumā viņ� saprata, kas ir īsta vīri�ķība. Tie�i ielen-kūms radīja patiesu interesi pret cilvēkiem, attīstīja asas novēro�anas spējas.

Tādas pa�as novēro�anas tieksmes Kurlajevs pamanīja arī Sa�ai Grigorjevai. Tas piesaistīja viņa uzmanību Sa�ai. Viņi satikās un sarunājās reti, bet katra tik�anās, pat visnenozīmīgākā saruna, atstāja viņa apziņā pēdas, lai arī tikko manāmas. Pēc ielenkuma Jevgeņijs reizēm pieķēra sevi, ka ilgojas pēc sievietes, un �ādos brī�os acu priek�ā nezin kāpēc iznira Sa�as tēls. Un, kad tas jau bie�i atkārtojās, Jevgeņijs sāka Sa�as vairīties.

Varbūt viņ� nebija par sevi dro�s? Varbūt.. ₄

Jevgeņijs zināja � līdz kara beigām viņ� nekad nepieļaus pat visvieglāko aizrau�anos. Viņ� pats sev bija iedvesis domu: ja kļūtu neuzticīgs sievai, tad reizē kļūtu neuzticīgs arī dēlam un tad viņu, Jevgeņiju, katrā ziņā ¹ nonāvētu. Tās nebija māņticīgas bailes, kas briesmās bie�i vien pārņem cilvēkus, kad viņi steidz dot visādus solījumus, lai tikai glābtos. Neuzticību sievai, kas dzīvo ar bērnu kaut kur aizmugurē, atsakoties no visādiem dzīves labumiem, Jevgeņijs uzskatīja par nodevību.

Hospitālī ieveda jaunu kareivi, kas bija ievainots kājā. Ārste Salfejeva, kas Ostrovska slimības laikā bija pārsie�anas istabas vadītāja, pati apskatīja brūci. Kāja bija ievainota ar sprāgsto�u lodi apak�stilbā, audi sa�ķaidīti, kauls sadragāts. Salfejeva pārsedza brūci ar salveti un pavēlēja atsaukt Saltikovu. Kareivis bija pie pilnas samaņas un jutās tik labi, cik �ādā stāvoklī iespējams. Viņ� ziņkāri vēroja strādājo�ās māsas un ārstus. Kad Ludmila Vasiļjevna viņu apskatīja, tas mēģināja pacelties un aplūkot kāju, bet Salfejeva pavēlo�i teica: �Guliet!� Ieradās Saltikovs. Vienaldzīgi pamājis klāteso�ajiem, viņ� pienāca pie ievainotā, ilgi, uzmanīgi apskatīja sadragāto kāju, taustot ar roku pulsu lielajos asinsvados.

Pajautāja kareivim:

� ,Vai sāp?

� Nē, ne visai...

� Tā-ā, � ķirurgs novilka.

Vēlreiz vērīgi aplūkojis brūci, viņ� griezās pie Sal-fejevas un teica:

� Tikai amputēt, cita nekā nevar darīt!

Kareivja seja tūlīt kļuva pelēka. Viņ� stostīdamies lūdzās:

� Dakter, man tikai divdesmit viens gads. Divdesmit viens, � viņ� atkārtoja.

�.Ticu, � Saltikovs drūmi izmeta.

� Bet, Mihail Mihailovi�, � Salfejeva ieteicās,

� varbūt...

� Kas �varbūt�? Aina ir skaidra. Kājai pārtraukta asins piegāde, kāja nedzīva, un, jo ātrāk mēs to amputēsim, jo labāk.

� Dakter, � aizlauztā balsī �ukstēja kareiv-is,

� es nevaru palikt bez kājas, ticiet man! � Un pēk�ņi iekliedzās: � Es nekā neļau�u darīt!

Saltikovs daudzreiz bija dzirdējis �ādus izmisīgus vārdus. Viņ� zināja, ka amputācija nepiecie�ama, un saprata, lai arī kā cilvēks pretotos, nepiecie�amība to spiedīs beidzot piekāpties.

� Nomierinieties, � ķirurgs teica tādā pa�ā drūmā balsī, � es netaisos bez jūsu piekri�anas izdarīt operāciju. Paguliet palātā un padomājiet, vēlāk pateiksiet savu lēmumu.

Kāju pārsēja, kareivi aiznesa. Salfejeva jautāja Saltikovam:

� Kad jūs domājat amputēt?

� Pret vakaru. Alan jāizdara vēl divas operācijas, sāk�u visu pie reizes.

� Mihail Mihailovi�, vai jūs nevarētu pagaidīt trīs dienas? Es mēģinā�u kaut ko darīt.

� Jūs esat apbrīnojama sieviete! � ārsts sacīja.

� Aina ir pilnīgi skaidra; viņ� nevarēs izķepuroties.

� Bet es lūdzu tikai trīs dienas. Mēs neko nezaudējam. Slimnieka stāvoklis labs, viņam ir griba izveseļoties.

� Labi, � Saltikovs vienaldzīgi atbildēja, mēģiniet, bet es jums palīgs neesmu. Man nepatīk ilūzijas tur, kur viss skaidrs, � un aizgāja.

Kop� �ās stundas sākās ārstes cīņa par ievainotās kājas glāb�anu. Selfejeva bie�i ieradās palātā pie kareivja, berzēja kāju, aplika to ar termoforiem, deva ievainotajam zāles, izdarīja injekcijas, pēc tam � jau kuro reizi � gāja pie Jakova Mihailovi�a Ostrovska un apspriedās ar viņu, rakņājās ķirurģijas grāmatās.

Par �o cīņu zināja visi. Da�i skatījās skeptiski: �Ja jau Saltikovs teicis, tad nav nozīmes pūlēties.�

Kurlajevs, tāpat kā Salfejeva, kaisli vēlējās, lai Saltikovs kļūdītos. Tad ne vien jaunajam kareivim būtu saglabāta kāja, bet �is gadījums izkustinātu no sastinguma arī pa�u Saltikovu, dotu triecienu slavenā ķirurga patmīlībai.

Pienāca tre�ā un beidzamā diena. Ludmila Vasiļ-jevna jau zināja, ka viņa �ajā strīdā ar Saltikovu ir uzvarējusi, bet baidījās ticēt pati sev un nevienam nekā neteica, tikai klusi un ilgi apspriedās ar Ostrovski.

Kad beidzās pārsie�ana un visas māsas aizgāja, Salfejeva apsēdās pie galda, no kura tikko bija aiznests pēdējais ievainotais, un kaut ko ātri rakstīja burtnīcā. Kop� brī�a, kad viņa uzņēmās ��efību� par savu slimnieku, Salfejeva piezīmēja visniecīgākās izmaiņas ievainotā kājā un slimnieka stāvoklī.

Gaļina Golubkova novārīja instrumentus. Viņa atradās mazajā blakus istabiņā, kur bija iekārtota pārsie�anas istabas priek�telpa, mazgāja no galdiem noņemtās vaska drānas un klusi dungoja.

Kādu brīdi �irkstēja spalva, pēc tam Salfejeva iznāca ārā. Viņas seja bija līksma un satraukta. Pēk�ņi viņa noknak�ķināja pirkstus kā kastaņetes. Gaļina izbrīnījusies palūkojās uz ārsti. Bet Salfejeva lielā jūtu uzplūdumā pievilka Gaļinu sev klāt un pasmaidīja.

� Ai Gaļina, velni�ķīgi labi dzīvot �ai pasaulē!

� Kas ar jums noticis? � Golubkova nevil�us jautāja.

Salfejeva sāka ģērbties. Tomēr jūtas, kas viņā bangoja, arvien vēl meklēja izpausmi, un viņa teica:

� Bet kāju kareivim es tomēr glāb�u, par spīti visiem ievērojamā Maskavas ķirurga apgalvojumiem!

�- Ludmila Vasiļevna, vai tie�ām taisnība?

� Tagad esmu pārliecināta.

Tai brīdī kāds vēra durvis. Salfejeva saskrējās ar Kurlajevu.

� Kas jums jauns? � viņ� vaicāja.

� Viss kārtībā, � Salfejeva pārliecināti teica.

� Mans kareivis �īs dienas un naktis ne ēda, ne gulēja, viņ� dzīvoja no cerībām. Es baidījos viņam tās iedvest Vienmēr vajag cilvēku sagatavot uz ļaunāko. Ko viņ� pa �īm trijām dienām pārcietis un pārdomājis! Dro�i vien vairāk nekā visā savas dzīves laikā.

� Bet tagad? � '

� Tagad viss ir labi. Pateicu viņam, ka mēs kāju nost neņemsim!-Vajadzēja redzēt viņa seju... Viņ� pat baidās ticēt. Ie�u paskatī�os vēlreiz un ataicinā�u Saltikovu.

Kad viņa aizgāja, Kurlajevs teica:

� Salfejeva ir malacis!

Gaļina nevil�us jautāja:

� Kā jūs domājat, ko tagad teiks ārsts Saltikovs?

� Kādēļ zīlēt? Mēs to dzirdēsim.

Pie vakariņu galda Saltikovs sastapās ar Salfejevu. Viņa seja bija ļauna, ik skatienā un kustībās vīdēja aizkaitinājums. Salfejeva grasījās doties projām, bet ķirurgs tai nostājās ceļā.

� Izrādās, jums bijusi taisnība, � viņ� teica, uzmanīgi aplūkodams sienu ...

Salfejeva neattapās, ko atbildēt. Saltikovs paslavēja vēl brītiņu un, it kā nemanījis ārstus, kas ēda vakariņas, izgāja laukā.

Pēc brī�a durvis atvērās un Gaļina pamirk�ķināja Kurlajevam. Kad viņ� pienāca, Golubkova aizvēra durvis un �ukstēja:

� Saltikovs piedzērās. Viņ� pieprasīja puslitru spirta, sē� istabā viens pats un dzer.

Labsirdīgā un jautrā Kurlajeva seja tūlīt izstiepās un kļuva skarba.

� Ak tā... � viņ� novilka. � Bet ar piedzēru�u runāt nav nozīmes.

Agrā rīta stundā, kad pavāri tikko sāka gatavot ēdienu, virtuvē iegāja Saltikovs, pārbaudīja ēdienu karti, izmainīja dienai noteikto uzturu smagi ievainotajiem, pēc tam gāja uz palātām, arvien vēl tikpat drūms un nikns. Negaidot viņ� sadūrās ar Kurlajevu.

� Nu kā? � Jevgeņijs jautāja sveiciena vietā.

� Nesaprotu, ko jūs vēlaties teikt? � Saltikovs drūmi norūca.

� Vai visu puslitru izdzērāt? � Kurlajevs vienaldzīgi jautāja.

Ķirurgs pirmajā mirklī nemanīja ne �o pasvītroto vienaldzību, ne āķīgo jautājumu. Viņ� atbildēja:

� Nē. � Bet, tūlīt atģidies, dzēlīgi jautāja: � Nu un tad?

� Nekas, tāpat vien. Es netaisos jums nolasīt lekciju, ka galvenais ķirurgs nedrīkst izlietot spirtu, kas domāts citiem mērķiem. Es tikai gribēju pateikt, ka man patika, ka jūs vakar, visiem dzirdot, atzināt Salfejevas taisnību. Tiesa, atzinība tika pateikta pārāk sausi.

� Nu, vai zināt, jaunais cilvēk, � Saltikovs kaitināts iesaucās, � tagad nav īstais laiks noskaidrot, kā cits pret citu izturas, un �eit nav arī īstā vieta...

� Saprotu, Mihail Mihailovi�, � Kurlajevs pārtrauca, � jums dro�i vien ir smagi, bet jūs negribat atzīties; ka Ludmilas Vasiljevnas panākums nav jums patīkams. Saprotiet mani labā nozīmē, �onakt esmu daudz par jums domājis.

Saltikovs iekliedzās:

� LJn kas jūs lūdzis domāt par mani?

Kurlajevs atstāja Saltikovu, labsirdīgi smaidīdams.

Ķirurgs iegāja savā istabā un, virsdrēbes nenovilcis, apsēdās pie loga. �Puika, aktieris, viņ� man vēl uzdro�inās ko tādu teikt. Man ...� Saltikovs pievilka neiztuk�oto spirta pudeli un ielēja glāzē. �Bet kā viņ� nebaidījās man visu tā pateikt? Kas viņam deva tiesības tā runāt ar mani?� Kā ikviens sakaitināts cilvēks, viņ� pierakstīja Kurlajevam arī tos vārdus, kurus tas nebija teicis, bet, kā Saltikovs domāja, varēja teikt. �Jā, ar �o kareivi kaut kas bija citādi. Lai gan aina bija pilnīgi skaidra. Parasts notikums, kādu karā gadās tūksto�iem.� Saltikovam bija pretīgi sev atzīties, bet sirds dziļumos viņ� būtu pieļāvis pat kareivja nāvi, lai tikai pierādītu savu taisnību... �Te nu bija Salfejeva! Sajās dienās viņa pārdzīvoja ne mazāk kā �viņas� kareivis. Riebīgi, riebīgi, Mihail Mihailovi�! Esmu kļuvis vienkār�i vienaldzīgs, vienaldzīgs �eit, tagad, �ādā laikā? Bet �Marija Magdalēna� �ai kājā saskatīja cilvēka likteni un

kaut ko tādu... Un spirts, degvīns �eit, tādā laikā! Kad tas sākās? Kādēļ? Visam dzīvē ir loģiska attīstība. Jā, jā. Tās, protams, ir skumjas, skumjas... Un par iemeslu visam esmu es pats.� -

Da�us mēne�us pirms kara viņa dzīvē notika ģimenes drama vai, kā pats Saltikovs to dēvēja, melodrama. Sieva aizgāja, paņēmusi līdz �etrus gadus veco meitiņu, būtni, bez kuras viņ� nespēja dzīvot.

Mīlestībai pret meitu arī bija sava vēsture.

Saltikovs nevēlējās bērna dzim�anu. �Bet kādēļ īsti es toreiz nevēlējos bērnu? Vienkār�i patmīlības uzliesmojums.� Viņ� atcerējās, kā sieva ar starojo�u seju viņam klusiņām pa�ukstēja pie auss, lai gan viņi bija divatā, par savu grūtniecību, bet Saltikovs atteica:

� Nu, to var vienkār�i nokārtot, tu esi ārsta sieva.

Sieva nodrebēja un atkāpās, viņ� vēl tagad labi atceras �o ainu, un sve�ādā balsī teica:

� Bet kādēļ tu nejautāji, vai es to vēlos nokārtot? Tās ir manas tiesības!

� Jā, tās ir tavas tiesības, � Saltikovs atcirta.

Viņi sastrīdējās.

Un sievas grūtniecības laikā viņu starpā sākās nesaskaņas. Grūtniecība noritēja smagi. Sieva nervozēja, uztraucās, viņu mocīja galvas sāpes. Viņai bija visādas ar viņas stāvokli saistītas kaprīzes un iegribas. Ārsts Saltikovs negribēja saprast, kādēļ tas tā, viņ� dusmojās, apmeklēja futbola sacīkstes, kino, draugus, lai neredzētu kaprīzo sievu, kas kļuvusi neglīta; viņa turpretī nekā nepārmeta, cerēdama, ka vīram labāk nekā jebkuram citam jāsaprot, kas ar viņu notiek. Kad piedzima meitenīte, Saltikovs bērna esamību neievēroja.

Reiz naktī bērns sāka raudāt. Sieva bija slima un palūdza viņu: � Mi�a, ej apsedz meitenīti, viņa nosalusi un raud.

� Ej pati! � Saltikovs atbildēja, pagriezās uz otriem sāniem un aizmiga.

Viņ� nedzirdēja, kā sieva raudāja, kā kaut ko �ukstēja pati pie sevis. Kop� tā brī�a viņa kļuva galīgi vēsa pret vīru un tie dzīvoja katrs savu dzīvi. Vasarā Saltikovs divus mēne�us pavadīja dienvidos. Sieva ar bērnu dzīvoja vasarnīcā Maskavas apkaimē. Atgriezies Salti-kovs ieraudzīja apaļu, neveiklu meitenīti, tērptu biksītēs, basajās kājelēs sandales. Iedegusi tum�i brūna, viņa skraidīja pa dārzu. Viņ� nodomāja: �Kur es kādreiz pirms daudziem gadiem esmu redzējis tādu jocīgu ķiparu?� Un pēk�ņi atcerējās: �Es pats ta�u bērnībā biju tāds neveikls un smieklīgs.�

Saltikovs pirmo reizi kop� meitas piedzim�anas vērīgi ieskatījās tai sejā, strupajā dcguntiņā, paplatajā mutē, linu matos. �Viņa ta�u ir mana, mana!� viņ� pēk�ņi atklāja, un sirdi pildīja neparasts prieks. Viņ� pārklāja skūpstiem resno, īso kakliņu, meitenītes tuklās rociņas.

� Es negribu, negribu! Ej projām! � meitenīte raisījās vaļā.

� Kādēļ negribi? � tēvs jautāja.

� Es tevi nemīlu, tu esi ļauns.

� Kāpēc tad es esmu ļauns?

Ķipars neatbildēja.

� Bet kāpēc tad es esmu Jauns? � Saltikovs nepacietīgi jautāja.

Meitenīte uzmeta lūpiņas, sataisīja nopietnas acis un, acīm redzot, kādu atdarinot, teica:

� Tu nevienu nemīli � ne māmiņu, ne mani, ne pats sevi. Tu esi liels, nikns lācis.

Saltikova prieks gaisa, to nomainīja aizvainotības jūtas.

� Kas tev to sacīja? � viņ� meitenītei jautāja, cik vien maigi spēdams.

Bērns sāka raudāt, un, lai kā viņ� to pierunāja, meitenīte nevēlējās ar viņu runāt. Saltikovam gribējās viņu paņemt uz rokām un apmīļot, bet meitenīte novērsās, un pirmo reizi �o triju gadu laikā tēvs nodomāja: �Kā tad es braucu mājās un nenopirku bērnam rotaļlietu?�

Kop� tās dienas viņ� centās būt uzmanīgs pret sievu. Vislielākais prieks viņam bija, pārnākot no darba, noņemties ar �ķiparu�, kā viņ� iedēvēja meitenīti. Bet sieva nekā neaizmirsa, nekā vīram nepiedeva, un Sveto�ka spēlējās ar viņu bez prieka, nebija mīlīga, instinktīvi neuzticējās, jo viņas mazā sirsniņa piederēja mātei, bet tai, sarunājoties ar tēvu, sejā gūlās drūma ēna.

Pēc gada sieva aizgāja, nodeva meitenīti bērnudārzā, pati mācījās stenografijas kursos. Tagad viņas dzīvoja Kazaņā. Saltikovs sūtīja sievai atestātu, bet no viņas saņēma �atbildes vienmēr ar to pa�u saturu: �Atestātu saņēmu. Sveto�ka vesela.� Reizi mēnesī pienāca īsas vēstules, kas līdzinājās oficiālai izziņai: �Meitene vesela.�

Un vairāk ne rindiņas.

Kā viņas dzīvo, vai domā par viņu, kā būs pēc tam, kad beigsies kar�, � �īs domas neatvairāmi mocīja Saltikovu. Viņa patmīlība cieta, bija �ēl bērna, ko viņ� iemīlēja ar tādu novēlo�anos, viņ� ilgojās. Tagad sieva atkal �ķita mīļa, skaista sieviete. Kazaņā viņai dro�i vien daudz pielūdzēju, un ar kādu no tiem viņa noteikti apprecēsies, nesagaidījusi kara beigas. �Ja tikai sagaidītu!� Saltikovs domāja. �Es aizbrauktu, visu paskaidrotu, un viņa saprastu.�

Pēc da�ām dienām saticies ar Kurlajevu, Saltikovs bez jebkādā ievada teica:

� Mani sieva atstāja.

� Jā? � Kurlajevs tik vien atģidās pateikt.

� Ne tagad, jau pirms kara, � Saltikovs steidzīgi piebilda.

Viņ� ilgi un sīki stāstīja klusējo�ajam Jevgeņijam par sievu un meitu. Pēc tam starp Kurlajevu un Saltikovu izveidojās labas attiecības.

Jevgeņijs Kurlajevs ilgi un daudz domāja par Igoru. Kā tas noticis, ka �is institūtā aktīvais komjaunietis varēja �eit, karā, samierināties ar rakstve�a lomu? Kurlajevs bija pārliecināts, ka viņam vajadzēs saskarties ne tikai ar Igoru, bet arī ar Nikolaju Savi�u.

Vistuvāk Igoru pazina Gaļina Golubkova, un partijas organizācijas sekretārs nolēma aprunāties ar viņu. Viņ� satika Gaļinu pārsie�anas istabā. Viņa mazgāja grīdu. Istabā bija auksts, sala izrakstītajos logos pūta vēj�.

� Grīdu mazgā? Kādēļ te tik auksts? � Jevgeņijs jautāja, vērodams Gaļinu.

Pēc ielenkuma Gaļina ātri atspirga un kā senāk dzirkstīja veselībā un jaunībā. Tomēr viņ� bie�i vien vēroja, ka tās zilajās acīs uzliesmo skumjas. Gaļina smējās, jokoja, strādāja, bet viņas spo�ās acis mirdzēja gaidās. Savādas maigas, līksmas un moko�as jūtas pacēla viņu pāri ikdienai.

�Kas ar viņu notiek? Vai arī te savrup noris kāda dzīve?� Kurlajevs domāja.

Skaļi viņ� teica:

� Es atnācu pie tevis parunāt par Igoru. Tu ilgus gadus ar viņu draudzējies, pazīsti viņa raksturu. Mums kaut kas jādara. Sirsnīgs, gudrs puisis un staigā �eit lieks.

� Lieks, � Gaļina skumji atkārtoja. Viņai bija rūgtums pret Igoru un reizē cilvēciski �ēl.

Pirms da�ām dienām viņa bija mēģinājusi ar Igoru vaļsirdīgi izrunāties, bet viņ� tūlīt uzminēja Gaļinas nodomu un pārtrauca: �Nekā tu nesaproti. Un par Kasatkinu jums nepareizi ieskati. Es zinu, viņu te neviens nemīl. Un kādēļ? Tā ir brīni�ķīga sieviete!� viņ� sapņaini nobeidza. Gaļina saprata � tagad runāt ar Igoru nav nozīmes, izņemot Kasatkinu, tas neviena ne redz, ne dzird, neko negrib zināt, viņ� ir pilnīgi savu jūtu varā.

Kurlajevs turpināja:

� Nav labi, ja kara laikā cilvēks nav īstajā vietā! Turklāt vēl viņa aizrau�anās ar Kasatkinu ... Ļoti nepatīkama apstākļu sagadī�anās! Es pats arī varu aizrauties un labi to saprotu, bet tik vienpusēju aizrau�anos vēl savā mū�ā neesmu redzējis. Tagad ta�u viņ� pat savu, diem�ēl, niecīgo darbu dara pavir�i, gandrīz vai ar riebumu... Un tas dzīvei kolektīvā ir slikts pamats ...

Gaļina teica:

� Darbs... tur jau ir tā lieta, ka darba viņam nav. Vai tad tas, ko viņ� dara, ir jauna, veselīga cilvēka cienīgs darbs? Tēvs negrib saprast, ka nevar cilvēku mākslīgi norobe�ot no kara. Igors jau tāpat audzis kā siltumnīcā ... Bet ko saka komisārs?

� Komisārs saka, esot jānogaida. Formāli viss ir pareizi: cilvēkam slimas acis, uz priek�ējām.�pozicijām viņ� nevar iet.

� Slimas� bet ne tādā mērā, lai neatrastu piemērotāku vietu kara laikā, lai samierinātos ar �tāba rakstve�a lomu un ne par ko citu neinteresētos. Es bie�i domāju par Igoru. Viņ� bija teicams komjaunietis un labs biedrs. Es vainoju vecākus: viņi iedvesu�i Igoram ~ pārliecību, ka viņ� ir izcils cilvēks, kam dzīvē lemts saņemt vairāk nekā visiem citiem. Un tagad, ja tēvs viņu neturētu aizbildnībā, Igorā varētu modināt gribu cīnīties! Tēvam visu laiku �ķiet, ka ar dēlu var kas ļauns notikt un ka viņ� to nepārdzīvos, bet notikt var vienmēr un visur, pat mājās, kamēr visbriesmīgākajā kaujā var arī nekas nenotikt. Es vainoju ...

�- Pagaidi, � Kurlajevs pārtrauca Gaļinu. � Pagaidām prokurors nav vajadzīgs un apsūdzība arī ne. Un kas var apsūdzēt tēvu par pārmērīgu mīlestību pret bērnu? � viņ� teica jau pavisam skumji. � Vakarā sapulcēsimies � tu, es, Fokina, � parunāsim, ataicināsim Igoru, bet tagad es ie�u.

Un Kurlajevs aizgāja.

Gaļina izmazgāja istabās grīdu, uzvilka siltu jaku un bez cepures ar netīrā ūdens spaini rokās devās ārā.

Pa �oseju veda grupu gūstekņu. Drūmas sejas, aukstumā sarāvu�ies augumi, tērpu�ies vieglos, pelēkos �ineļos, galvā laiviņas vai arī krievu, bie�i vien zemnieku cepures, kakli ievīstīti lupatās; apsalu�ās rokas viņi centās iebāzt piedurknēs � glu�i kā no gleznām atdzīvoju�ies fran�i, kas atkāpjas uz Berezinu. Priek�galā gāja divi virsnieki. Viņu elegantie, bet plānie tērpi nesildīja. Ceļmalā stāvēja krievu kareivju grupa. Virsnieki naidīgi blenza uz krieviem. Viņu sejas neapmierināti izstiepās, kad kāds gūsteknis glaimīgi lūdzās krieviem: �Kamrad, vienu papirosu... Salti...� Vistuvāk stāvo�ais �oferis melnā, eļļainā kombinezonā jautri uzprasīja sargam, kas tos pavadīja:

� Vai drīkst?

� Dod, � tas drūmi atbildēja. � Lai arī kraupaini, bet cilvēki vien ir. Baidos, ka neaizvedī�u līdz galam � nosals. Viņu mundieri pārāk veci.

� Jā, � kāds no krievu grupas noteica, � iekarot sūtīju�i, bet apģērbt aizmirsu�i.

� Izklaidība, � cits piemetināja.

- �oferis izņēma pa�taisītu etviju un pasniedza gūsteknim. Vairāki vācie�i nedro�i sniedzās pēc etvijas.

� Ņemiet arī, velns lai jūs parauj. Mums pietiks, � �oferis teica.

Virsnieki kāri skatījās, bet ņemt neuzdro�inājās. Viņi tikai visu laiku atskatījās, vērojot, cik ātri kareivji ķer papirosus un piesmēķē cits no cita.

� Karotāji, kaut jūs nelabais, � (auni un nicino�i noteica pavecs kareivis, kas stāvēja blakus Gaļinai.

� Kāda velna pēc tu viņiem valsts mantu izdāvā? � viņ� dusmīgi jautāja �oferim. � Vai tev tādēļ dod pietieko�i smēķa, lai tu �iem parazītiem izdalītu?

�oferis samulsa.

� Ļautiņi vien ir, tā vien skaties, drīz notirinās kājas.

� Ļautiņi! � vecais viņu mēdīja. � Bet, paskat, cepures mūsējās, zemnieku, varbūt manam tēvam atņēmu�i, bet tu vēl �ēlo.

� Vai tie�ām mēs viņiem visu piedosim? � kāds teica nopū�oties.

� Piedosim, � vecais atbildēja.

� Kā tu to zini? � �oferis neuzticīgi jautāja.

� Noteikti piedosim, � atkal teica pavecais kareivis. � Mēs, krievi, visiem piedodam, gau�i nevietā esam labsirdīgi.

� Varbūt arī piedosim, � piekrita tas, kas bija nopūties, � bet nekad neaizmirsīsim, � viņ� bargi piemetināja.

Aiz mājas rūca ma�īnas. Gaļina apstājās. Parādījās slēgts gaziks, aiz tā divas vieglās ma�īnas. Gaziks apstājās. �oferis, atvēris durtiņas, uzsauca Gaļinai:

� Meiten, vai ūdens te ir?

� Ir, � Galina atbildēja.

�oferis, uzrunājot kādu ma�īnā sēdo�u, jautāja:

� Atļausiet iepildīt ūdeni?

Un, saņēmis piekrīto�u atbildi, strauji izlēca no ma�īnas.

� Klau, iedod mums spaini, � �oferis lūdza.

� Tūlīt atnesī�u.

Gaļina nolika malā nesamo un iegāja pārsie�anas istabā. Kad viņa atgriezās, �oferim blakus stāvēja vēl divi jauni kareivji. Gaļina iedeva spaini, parādīja, kur smelt ūdeni. �oferi aizgāja. Aiz muguras pēk�ņi atskanēja:

� Sveicināti!

Gaļina apgriezās. Viņas priek�ā stāvēja ģenerālis S�adilovs. Tas bija tik negaidīti, ka Gaļina apmulsa un nezināja, ko darīt� ko teikt. Viņ� vēlreiz teica �sveicināti� un sniedza roku.. Gaļinas roka no aukstā vēja bija mitra un sarkana. Viņa ātri sakārtoja atrotīto siltās jakas piedurkni, aizpogāja jaku un sasveicinājās. Viņ� vērīgi paskatījās uz viņas rokām, uz blakus stāvo�o spaini un jautāja?

� Jums grūti jāstrādā?

� Karā nevienam nav viegli, � Gaļina teica, lai gan �ai brīdī slikti izprata, ko viņai jautā un ko viņa atbild.

Viņas acu priek�ā �ūpojās migla, caur kuru vīdēja tikai labsirdīgā, mīļā seja. S�adilovs pamāja ar galvu frontes virzienā un teica:

� Jā, tur ir vēl grūtāk.

� Bet jums? � Galina jautāja.

� Man? � viņ� bridi domāja un pasmaidīja, bet smaidā nebija prieka. � Esmu kadru karavīrs. Karot ir mana profesija, bet grūtības, briesmas un pat pati nāve � �ās profesijas elementi. Kā gan izklausītos, ja es teiktu, ka man ir grūti karot. � S�adilovs klusi pie sevis iesmējās, acīm redzot iedomājās, kā viņ� varētu sūdzēties par kara grūtībām. � Mani mācīja, � viņ� turpināja, � ilgus gadus gatavoja tam, ko es tagad daru, valsts tērēja un tērē milzīgas naudas summas, lai mani uzturētu; tā radīja man maksimālas ērtības miera laikā, reizēm tās atteicot citiem. Un tagad, kad pienācis laiks izpildīt savu pienākumu, lai es teiktu: �Man grūti.� Nē, karā kadru virsniekam nedrīkst būt grūti. Un, ja viņam tie�ām grūti, vienalga, nav tiesību ne tikai par to runāt, bet pat klusībā tā domāt!

S�adilovs apklusa. Saltajā gaisā skaļi nodārdēja lielgabali. Vēl un vēlreiz... Aiz sagrautās pārbrauktuves sprāga smagie �āviņi. S�adilovs paskatījās uz sprādzienu uzvandītajiem sniega stabiem un drūmi izmeta:

� Tauta karavadoņiem nepiedod, ja tie atkāpjas.

Viņ� brīdi klusēja un tad pateica tikai vienu vārdu: �Jā!� � bet no toņa, kā pateica, Gaļina saprata: ar �o �jā� viņ� pats sev izsaka rājienu tās klātbūtnē. Armija atkāpjas, un viņ�, S�adilovs, pagaidām nekā nevar darīt. Sis di�ais cilvēks, veikdams tik lielu darbu, jūtas vainīgs, un laikam neviens to nenojau�; Gaļinai viņ� atklāja sevi no citas puses, parādīja savu vājumu, un ar to viņ� kļuva tai vēl dārgāks un tuvāks. Gaļinai gribējās S�adilovu iepriecināt, un viņa sacīja:

� Gūstekņus aizdzina. Viņi izskatās briesmīgi.

S�adilovs saprata viņas naivo, bet sirsnīgo līdzjūtību un bija pateicīgs par to, bet skaļi noteica:

� Nieki! Gadījuma gūstekņi, stāvoklis vēl arvien ir smags.

Gaļina saspringti un uzmanīgi skatījās viņam sejā, aizmirsusi ir spaini, kas stāvēja pie kājām, ir savas slapjās rokas, nejūtot stindzino�o vēju. Un viņ�, S�adilovs, nekā cita tagad neredzēja kā tikai �īs zilās, apbrīnojami dzirksto�ās, patiesās acis, viņ� neievēroja ne melno jaku, kas kropļoja viņas augumu, ne platās bikses, kas darīja resnu, ne neveiklos zābakus, viņ� redzēja tikai �īs rudzupuķu acis, un mulss smaids maldījās viņa lūpās, bet seja bija apjukusi un vainīga.

Pienāca adjutants.

� Ma�īna kārtībā, varam braukt.

� Braucam, � S�adilovs sacīja ne visai noteikti.

Nekautrējoties no kapteiņa, viņ� satvēra Gaļinas roku, paspieda to un jau aizejot teica:

� Lūdzu jūs, pēc iespējas sargājiet sevi!

Viņa ilgi noskatījās uz aizbrauco�ām ma�īnām. Tik�anās, ko viņa gaidīja ar nepacietību, atnesa nevis prieku, bet skumjas. �Kādēļ viņ� pienāca klāt? Kādēļ sasveicinājās?� Gaļina rūgti nodomāja.

Pēc tik�anās ar S�adilovu tai laikā, kad viņa strādāja pie gūstekņiem armijas �tābā, viņa tēls pamazām sāka izdzist atmiņā, Gaļina noņēmās nedomāt par S�adilovu, centās vairāk domāt par vīru, raizējās par to, rakstīja tā radiem un draugiem, bie�i vien atcerējās savu dzīvi ar Borisu, atsaucot atmiņā visu labāko, kas bijis viņu kopdzīvē.

Un, lūk, īsā tik�anās izmainīja visu, un acu priek�ā atkal nostājās Nikolaja Vasiļjevi�a S�adilova seja � ļoti parasta, skarba, ar pietūku�ām acīm, � ma�īnā laikam viņ� bija gulējis, � ikdieni�ķa seja, kas nepavisam nav �ģenerāliska�, un viņ� pats, tērpies pus-ka�okā, cepurē un velteņos, �ķita zemāks un druknāks un nebija līdzīgs karavadonim, bet Gaļina juta: �ā cilvēka tēls ilgi dzīvos viņas apziņā un daudz būs jāpatērē dvēseles spēka, lai to izdeldētu no savas atmiņas.

Bet S�adilovs �ajā brīdī vairs nedomāja par Gaļinu, viņu nodarbināja citas domas.

Divīzijā, no kuras viņ� nupat brauca, atgadījās ārkārtējs notikums; ierindnieks Ivans Mitrofanovs bija aizbēdzis no kaujas lauka, dezertējis. Politiskās daļas priek�nieks par notiku�o ziņoja skopiem, noteiktiem vārdiem un centās izvairīties no armijas komandiera skatiena. Divīzijas komandieris, �tāba priek�nieks, divīzijas komandiera vietnieks klusēja. Klusēja arī S�adilovs, tad pēk�ņi, klāteso�iem negaidot, pavēlēja atvest noziedznieku.

Atveda arestēto. Viņ� stāvēja bez uzple�iem, bez siksnas, vaļējā kareivja kreklā, saknupis zem smaga nozieguma nastas, nepaceldams skatienu, kas bija kā piekalts kareivja zābaku purngaliem; viņa rokas mazliet drebēja.

Armijas komandieris cie�i ieskatījās kareivja vienkār�ajā sejā, kuram nebija vairāk par divdesmit gadiem, pēc tam ar galvas mājienu lika to aizvest. Un tagad visu laiku, gan līdz ūdens iepildī�anai, kā arī pēc tam, kad aizbrauca no hospitāļa, viņ� domāja par kareivi. Kara likums ir bargs. Par bēg�anu no kaujas lauka � no�au�ana.

Ģenerālis smēķēja papirosu pēc papirosa un domāja. Viņam patika �īs straujā brauciena stundas, kad varēja pacelt puska�oka apkakli un sēdēt, zinot, ka nesauks pie tālruņa un nebūs steidzīgu ziņojumu. Visnopietnākos jautājumus viņ� pārdomāja strauji trauco�ā ma�īnā vai stundās, kad �ķita, ka viņ� guļ. Tagad acu priek�ā neatvairāmi iznira dezertiera seja.

Visu savu apzinīgo dzīvi S�adilovs bija pavadījis armijā. Viņ� ar patiesu mīlestību mīlēja kareivjus, labi izprata viņu raksturus, pētīja viņu psiholoģiju. Domās ģenerālis jautāja: �Kādēļ tu bēgi? Kas ar tevi notika? Kāpēc tu neizturēji? Kāds spēks tevi pamudināja uz noziegumu?� S�adilovs labi zināja tās kaujas dienu un apstākļus, kad kareivis dezertēja. Viņ� iedomājās, kā �is kareivis pirmo reizi nokļuva kaujas laukā, izjuta katru viņa dvēseles kustību, cenzdamies izanalizēt kareivja dzīvi soli pa solim līdz pat noziegumam.

Un pavisam negaidot, bez jebkāda sakara ar iepriek� domāto S�adilova acu priek�ā iznira melnā, vatētā jakā tērptais augumiņ� blakus netīrā ūdens spainim, vēja appūstās, sasārtu�ās rokas, melni, gludi sasukāti mati un acis, kas vērīgi ieskatījās it kā pa�os dvēseles dziļumos. Un pēk�ņi domās noteica: �Ir vēl māte, kas dzemdēja un baroja ar krūti, izaudzināja kareivi, viņa nevēlēja tam sliktu ceļu staigāt, un nu viņa saņems īsu paziņojumu: �No�auts kā dezertieris, kas bēdzis no karalauka.� Viņ� iedomājās asaras, mātes izmisumu, neremdējamās bēdas, kas to novedīs kapā. Un, ja vēl ir meitene, kas viņu mīlējusi, vai jaunākā māsa, brāļa un līgavaiņa kauna traipu tās neaizmirsīs visu mū�u. �Viņam ir tikai divdesmit gadu. Vai iznāks no viņa īsts kareivis, jeb vai tas ir gļēvulis, kas jebkurā brīdī spējīgs uz nodevību?� armijas komandieris pats sev jautāja.

Beidzot viņ� nolēma: �Tiesāt, bet ne no�aut. Dot viņam iespēju ar asinīm nomazgāt kauna traipu vai mirt kā varonim!�

Viņ� griezās pie adjutanta:

� Izsaukt �odien pie manis tribunāla priek�sēdētāju ar kareivja Ivana Mitrofanova lietu.

Pirms trim dienām hospitālis ieradās jaunajā izvieto�anas punktā. Stundas laikā vajadzēja izvietoties un sagatavoties ievainoto uzņem�anai. Sājā frontes iecirknī visu nedēļu norisēja smagas kaujas. Beidzot pretinieku izdevās atsist.

Hospitālis �eit nonāca naktī. Izlaupīts, pa pusei nodedzināts ciemats, kas vēl vakar redzēja hitlerie�u nekārtības, tagad gulēja. Nekur nevienas uguntiņas, nevienas skaņas, bezmēness nakts dziļais klusums. Igors ar tēvu piebrauca pie nelielas mājas, kas atradās gravas malā*. Tēvs pavēlēja �oferim piestāt.

� Igor! � viņ� griezās pie dēla. � Ej �ajā mājā un iekārtojies tur līdz rītam. Izņem produktus, kas nolikti zem sēdekļa, paēd vakariņas, man �onakt neiznāks gulēt.

Igors piegāja mājai, pieklauvēja pie loga. Durvis tūlīt atvērās, uz sliek�ņa parādījās vecīte. Ieraudzījusi, ka viņas priek�ā savējais kareivis, viņa pat nejautāja, kādēļ tas atnācis.

Istabu apgaismoja nespodra skalu liesmiņa. Stūrī karājās ar tum�u audeklu pārklāts �ūpulis, lielā galda vidū tumsa kāds priek�mets � it kā kaste, it kā �emodāns bez vāka. Otrā stūrī uz ķeblī�a sēdēja sieviete. Viņas nedabiski ieplestās, skala gaismā baismīgās acis neatlaidīgi blenza uz melno, izplūdu�o traipu pie sienas. Viņa nevaimanāja un neraudāja, bet gaudoja. Viņa nepiegrieza vērību durvju �īkstoņai un ienāku�ajam Igoram. Nekad vēl Ņemilovs nebija dzirdējis, ka cilvēks var tā gaudot.

� Nāc iek�ā, zaldāt, � vecīte teica. � Nebaidies, tā viņa aiz bēdām.

� Kas ar viņu noticis? � Igors jautāja, jūtot, ka

pār miesu pārskrien drebuļi; viņ� baidījās skaļi runāt, lai nepievērstu sev sievietes uzmanību. Vecīte apsēdās uz sola un nolaida klēpī lielās rokas ar vēnu mezgliem, viņas seja bija ēnā, bet rokas, vecas zemnieces rokas, � no tām Igors nevarēja novērst acis.

Brīdi klusējusi, vecā paskaidroja:

� Viņas bērniņu vakar virsnieks nosita.

� Par ko? � �ukstēdams jautāja Igors.

� Tie viņas vīru gribēja aizvest līdzi. Atkāpās, vajadzēja izrakt sniegā ceļu lielgabaliem, bet viņ� aizbēga uz me�u. Un, lūk, neatgrie�as. Varbūt pie savējiem nokļuvis vai kur citur ...

� Ko viņi bērnam darīja? � ziņkārē un bailēs jautāja Igors.

� Vai daudz viņam vajadzēja. Divas nedēļas vecs, pavisam mazītiņ�, �ūpulī gulēja. Virsnieks kliedza, kliedza, tad sagrāba bērnu un pret sienu. Bet mātei laikam piens galvā iesities, otro dienu gaudo. Varbūt vēl izkliegsies un pāries. Viņa vairs nav jauna, bērniņ� pirmais, ilgi gaidīts... Dievs deva, dievs arī ņēma!

Igors tikai tagad saprata � uz galda stāvēja nevis kaste, bet zārciņ�, neliels, ne garāks par metru, nekrāsots un neēvelēts! Neizprotamu jūtu dzīts, baiļodamies Igors piegāja pie galda. Ne bērna galviņas, ne sejas nevarēja redzēt, tas viss bija aptīts ar pelēku audekla lupatu. Viņ� ieraudzīja tikai tum�i sarkanu puķainu krekliņu, uz krūtīm saliktas tievas, zilganas rociņas, kas bija pārsietas ar izbalēju�u lentīti.

� Ak dievs, ak dievs! � vecīte sūrojās. � Kur tava �ēlastība? Zeme aiz bēdām vaid. Ak dievs! � pēk�ņi skaļi, pāri visai istabai, acīm redzot aizmirsusi sve�a cilvēka klātbūtni, viņa lūdzo�i sauca: � Kādēļ tu mūs tā piemeklē? Par ko? Ak dievs!

Bet sieviete joprojām gaudoja ar niknumu un dusmām kā aizkaitināts zvērs. Igors klusi atgāja no galda un teica vecītei:

� Es ie�u, vecmāmiņ.

� Kā vēlies, zaldāt. Viņa tevi neaiztiks, bet gulēt gan, protams, neļaus.

Igors aizgāja no �ā bēdu mājokļa. Sī tum�ā māja, �ī nikni gaudojo�ā sieviete ar melno seju, �īs uztūku�ās. smagā darbā izkropļotās vecītes rokas uzvandīja viņa dvēseli.

Igors pavadīja nakti gandrīz nomodā, pirmo reizi mū�ā izbaudot moko�u bezmiegu. Ja �ajā laikā varētu lasīt un nedomāt par to, kas uztrauca... Bet grāmatu nebija, un viņu satrauca tikai attiecības ar Ņinu Fjodo-rovnu, kā arī pārdomas par savu vietu tajā dzīvē, kādu dzīvoja visi apkārtējie �eit, hospitālī, frontē.

Līdz pat pēdējam laikam Igoram �ķita, ka viss ir kārtībā. Viņ� neiedziļinājās savas dzīves apstākļos un pat noticēja acu slimībai.

Sājos kara mēne�os viņ� daudz bija redzējis cilvēcisku bēdu, redzējis arī cilvēku di�enumu. Divdesmit gadus vecu lidotāju ar �etrpadsmit ievainojumiem, kur� tomēr lidma�īnu bija novadījis līdz savējiem un tādā pa�ā dzijā naktī miris uz Gaļinas Golubkovas rokām. Igors atcerējās, kā drūmā novembra dienā, putenim kaucot, uz fronti gāja tautas zemessardzes bataljoni. Zinātnes darbinieki ar tuvredzīgām acīm, neveselīgu tūsku, pirmo reizi mū�ā uzvilku�i �ineļus, tikpat jauni studenti kā viņ�, ar saspringtu uzmanību raudzīdamies apkārt uz pieputināto zemi un ilgodamies varoņdarba. Redzēja pianistu ar nosaldētiem pirkstiem, kur� ne ar vienu vārdu nesūrojās par savu nelaimi. Bet agrāk tas viss Igora apziņai paslīdēja garām. �ķita parasts, pat nepiecie�ams frontē. Tēvs vienmēr atvairījās: �Karā, kā jau karā!� � kad Igors mēģināja viņam pastāstīt par savām jūtām un iespaidiem.

Un, lūk, izmisumā gaudojo�ā sieviete, zemnieku māja, kādas viņ� daudz redzējis, un zemnieces rokas savandīja viņa dvēseli. Tās noraidīja gan tēva vienaldzību, gan indiferenci pret apkārtni.

Igors sāka domāt, moko�i domāt, mēģinādams saprast notieko�o. Kādu dienu viņu palūdza pārtulkot lapeli, ko atrada pie kritu�a vācie�a. Igors izlasīja fīrera uzrunu saviem kareivjiem. Sevi�ķi iegūlās atmiņā viena �ās uzrunas rindkopa:

�Tev nav sirds un nervu, karā tie nav vajadzīgi. Iznīcini sevī �ēlumu un līdzjūtību. Nonāvē katru krievu, katru padomju cilvēku, ne�ķirojot, vai tavā priek�ā sirmgalvis vai sieviete, meitene vai zēns, ar to tu paglābsies pats no bojā ejas, nodro�ināsi savas ģimenes nākotni un kļūsi slavens uz mū�iem.�

Bet ausīs skanēja sāpēs un cie�anās aizsmakusi vecītes balss: �Zeme aiz bēdām vaid!� �Vai gan vainīgi bērni, sirmgalvji, sievietes? Kāpēc mēs pieļāvām, lai viņi ciestu mokas? Kā pieļāva, ka vācie�i tuvojas pa�ai Maskavai? Mēs atdodam pilsētu pēc pilsētas. Varbūt katrs domā tikai par sevi? Glābj sevi? Tāpat kā mans tēvs glābj mani no priek�ējām pozicijām... Par rakstvedi �tābā var būt sieviete, galu galā kāds no ievainotajiem, kas atveseļojas.�

Igors domāja, domāja ...

Vajadzēja parunāt_ ar tēvu un aizbraukt, ja arī ne uz priek�ējam pozicijām, ne kā ierindas kareivim ierakumos, tad vismaz par tulku vai kaut ko citu. Bet kādēļ ne uz priek�ējām pozicijām? Ar ko viņ� ir labāks vai sliktāks par citiem? Kā izturēja divdesmit astoņi panfi-lovie�i? Drausmīgi? Viņiem arī bija drausmīgi, bet kur viņi guva spēkus? Kas viņus atbalstīja? Igors dzīvi iedomājas, kā viss notika, � sniegs, putenis, sals, ceļ� uz Maskavu, nāves bailes, vācu tanki, pienākuma apziņa. Un tas bija varoņdarbs. �Bet vai es esmu spējīgs uz varoņdarbu?� Igors pēk�ņi sev jautāja, un atkal lēmuma vietā, kas viņam bija jāpieņem, sākās pārdomas un �aubas... Jā, varoņdarbus veic sevi�ķi, izcili ļaudis, kas nepazīst baiļu. Bet ausīs skanēja: �Zeme aiz bēdām vaid!�

Attiecības ar Ņinu nesniedza nekā cita kā vien rūgtumu. Viņ� nevarēja ne dienu nodzīvot neredzējis viņu, nedzirdējis pazīstamo balsi, kaut iztālēm nepaskatījies uz Ņinu. Igors nepūlējās saprast, kas ar viņu notiek, vai tā ir pirmā kaislība pret sievieti vai mīlestība, viņ� saprata tikai vienu � dzīvot bez Ņinas nav iespējams!

Bet reizē ar �īm radās arī citas jūtas, ko, tāpat kā pirmās, Igors līdz �im vēl nebija pazinis, � greizsirdība. Greizsirdība viņu dedzināja, sevi�ķi tajās stundās, kad viņ� zināja � Ņina aizbraukusi uz �tābu pie �sava pulkve�a� vai arī tas pats ieradies pie Kasatkinas. Tādos brī�os Igors bāls un izmocīts gulēja gultā, sūdzoties par galvas sāpēm un neveselību, un viņam nebija ne vēlē�anās, ne spēka runāt ar cilvēkiem un ar tēvu. Viņ� ne uz brīdi neaizmiga. Iedomas tēloja ainas, no kurām pamira sirds. Un savādi � uz Ņinas vīru viņ� nebija greizsirdīgs, atnesa vēstules, kas bija pienāku�as �tābā, izjautāja par viņa veselību, par to, kā viņ� karo.

Iepriek�ējā vakarā pēc Ņinas atbrauca Igora ienīstā tum�i zilā �tāba emka.

�Kādas viņai attiecības ar pulkvedi?� simto reizi Igors jautāja pats sev. �Kādēļ viņa neatraida tā lak-sto�anos, kādēļ brauc?�

Viņ� visu laiku vēlējās parunāt ar Ņinu, bet baidījās. Baidījās viņas atbildēs, tonī, skatienā uztvert patiesību, kuru negribēja zināt, � to viņ� saprata.

Vienmēr ap Igoru biju�as godīgas sievietes � māte, radinieces, paziņas, Gaļina, Sa�a. Kop� bērnības viņam ieaudzināta cienība pret sievieti. Daudzreiz Igors mēģināja sev iestāstīt un pārliecināt sevi: �Ņina ir laba, viņa nevar būt ļauna, tā ir vienkār�i akla greizsirdība. Ārste, vēl nesen komjauniete, studente, � kā to var apvienot ar nejaukajām valodām, kas saistās ar viņu?� Un pats ar rūgtumu atbildēja: �Var. Es ta�u apvienoju aktīvu komjaunieti, kursa komjaunatnes organizācijas sekretāru un �ma�īnrakstītāju� �tābā. Nē, �odien pat jāiz�ķiras, jārunā ar Ņinu, jārunā ar tēvu!�

Tēvs gulēja tepat blakus. Pēdējā laikā Igoram �ķita, ka tēvs noraugās viņā ar pēto�u skatienu, it kā gribētu kaut ko jautāt un neuzdrīkstētos. �Kas viņu attur?� Igors domāja. �Kādēļ viņ� klusē?� Tēvu viņ� mīlēja, labprāt stāstīja tam savas bēdas un priekus, uzticēja savus bērni�ķīgos sapņus un bija pieradis tam visnotaļ paklausīt.

Igors piecēlās, piegāja pie galda, padzērās ūdeni, uzmanīgi ieklausījās tēva elpā. �Varbūt uzmodināt,� viņ� domāja, �un visu pateikt? Bet ja nu tēvs sadusmojas un sāk kliegt... Nekad nevar zināt, kāds viņam garastāvoklis! Viņ� ta�u redz, kā es mokos, un nekā nejautā, � laikam gaida, ka es pats sāk�u. Redz, visu redz � kā ļaudis mani nicina un melo viņam un man, sauc mani vārdā par Igoru, bet sirds dziļumos smejas, un nav man cita apzīmējuma kā �tētiņa dēliņ�, kas glābjas no frontes�. Slimas acis � lieliski izdomāts! Bet institūtā es biju labākais �āvējs ...�

Tēvs miegā iekrācās, un Igors tūlīt sarāvās, sastinga, lai viņu neuzmodinātu un pēk�ņi visa viņa apņem�anās izgaisa. Izskaidroties ar tēvu tagad, naktī? Tas nav iespējams! ��odien visu pateik�u Ņinai, tēvam un aizbrauk�u!� viņ� nodomāja un atkal apgūlās gultā.

Kad Igors pamodās, Nikolaja Savi�a vairs nebija. Uz galda, kas bija apklāts ar avīzi, atradās siltas brokastis, uz tējkannas mazs, iz�ūts mātes spilventiņ�. So spilventiņu viņa bija ielikusi Igoram rokās pēdējā mirklī, kad viņi devās uz fronti.

Igors paņēma spilventiņu, noglauda iz�uvumu un atcerējās: lūk, viņ� desmit gadus vecs puisēns, skrien, klupdams garajā nakstkreklā, pie mātes gultā. Viņa jau sen nomodā. Igors apskauj siltos plecus, noslēpj seju un �ukst: �Māmiņ, cik briesmīgu sapni �onakt redzēju!� � lai gan neatceras, ko sapņojis. Māte glāsta viņa galvu un klusi smejas. �Atmosties,� viņa saka, �un visu aizmirsīsi!�

Māt, māt... Ak, ja tagad varētu atmosties, lai nakts murgu vietā, kuros pārvērtusies viņa sare�ģītā dzīve, sajustu īsto!

Līdz kara sākumam viņ� dzīvoja mīlestības atmosfērā, tuvinieki un paziņas pastāvīgi apjūsmoja viņa panākumus mācībās, viņa valodu zinā�anas, bet tagad ļaudis viņu pat necienīja. Ar �ausmām viņ� juta, ka trūkst spēka ne tikai noteiktai rīcībai, bet pat sarunai ar tēvu!

Nekā nedomājot, Igors sameklēja konjaka pudeli, pielēja pusi glāzes un vienā paņēmienā izdzēra. Viņu sagrāba nepatīkamas trīsas, uz mirkli kļuva nelabi, bet viņ�, pakratījis galvu, pievilka klāt �ķīvi ar ceptu gaļu un sāka ēst. Pēc laiciņa viņ� iedzēra vēl. Kļuva karsti, pārstāja sāpēt galva, domas guva spilgtu skaidrību, skumjas izgaisa.

�Kādēļ man viss �ķita tik drūms?� Igors domāja noreibdams. �Viss ta�u noris ļoti labi; pie Maskavas fa�isti sakauti, avīzes raksta, ka tur aizgājis bojā vācu armijas zieds, kar� drīz beigsies, es atgriezī�os Maskavā. Institūts, māte, mājīgums, siltums, teātri, kino, biedri un ... Ņina! Pie domām par Kasatkinu Igors piecēlās, staigāja pa istabu, meklējot cepuri un pus-ka�oku. Nepārvarama, kvēla vēlē�anās redzēt Ņinu, pieskarties viņas rokām, ieskatīties acīs. �Mīl, protams, mīl! Citādi, kādēļ tas viss? Pulkvedis!� Igors smīnēja. �Viņam nav mazāk par piecdesmit gadiem. Ko viņ� var tai sniegt � sirms, ar ģimeni apgrūtināts vīrs? Un es � greizsirdīgs! Kas viņ� ir, salīdzinot ar mani? Veca sieksta! Man dzīve vēl priek�ā, es tikai sāku dzīvot, nākotne pieder man.�

� Pieder man, pieder man! � viņ� murmināja, pats to nemanīdams, un apģērbies izgāja laukā.

Diena bija pelēka, putināja. Igors savilka puska�oku cie�āk, nolieca galvu, vairīdamies sniega, kas cirtās sejā. Viņ� gāja taisni uz bunkuru, kur vajadzēja būt Kasatkinai. Viņ� mazliet grīļojās, bet galva bija apbrīnojami skaidra, viņ� juta neparastu vieglumu ķermenī. Igors pienāca pie bunkura un pēk�ņi saskrējās ar Toņu Krotkihu, kas stāvēja bez ka�oka, formas blūzē ar uzrotītāni piedurknēm. Toņa enerģiski purināja palagu. Viņas seja aukstumā bija sasārtusi. Toņa likās nikna, sakaitināta. Igors neuzdro�inājās jautāt par Ņinu Fjo-dorovnu vai ieiet bunkurā un, pa�am negaidot, teica:

� Toņa, vai neesat redzējusi tēvu? Viņ� man steidzīgi �vajadzīgs.

� Nē, neesmu redzējusi, grāf Potocki! � Toņa atbildēja.

Igors pagriezās, cie�āk ietinās puska�okā un, zemu noliecis galvu, soļoja atpakaļ. Toņa cie�i noskatījās viņam pakaļ, pēc tam iegāja bunkurā.

Ārste Kasatkina sēdēja pie galda un rakstīja slimības vēsturi. Krotkiha piegāja un teica:

� Nupat Igors bija atnācis.

Kasatkina pacēla galvu, paskatījās Toņā.

� Nu un tad? � viņa aizkaitināta jautāja. � Ko jūs ar to gribat teikt?

� Nekā! � asi, viņas tonī, atbildēja Krotkiha.

� Vai jums neliekas, māsa Antoņina, � jau ļauni turpināja Kasatkina, � ka jūs da�reiz pārāk daudz atļaujaties?

Bet Toņa �o piezīmi palaida gar ausīm un atbildēja ar pavisam neizprotamu frāzi:

� Nav ko �ēlot ievainotu puisi, nonāvētu puisi, bet �ēl iereibu�a.

Un aizgāja savās darī�anās.

No bunkura Igors devās klaiņot pa ciematu, bez mērķa, nekā nedomājot. Viņu vajāja Toņas bargais skatiens.

� Un ko viņa grib no manis? Grāfs Potockis, � viņ� (auni murmināja, � grāfs... Neveiksmīgi, kaut gan ]auni! Kāds gan es, pie velna, grāfs? Bija grāfs Suvorovs, kņazs Kutuzovs, Bagrations, Deniss Davidovs. Viņi uz tēvijas altāra nolika savus spēkus, zinā�anas, dzīvības, � reibumā viņ� runāja augstā stilā.

� Bet kas es esmu? Kas? Lieks bezrakstura cilvēks. Nē, tūlīt jāatrod tēvs.

Nemanot Igors aizgāja līdz ciemata viņam galam. Tālāk stiepās līdzens lauks. Te vēj� auroja ar lielu spēku, uzvirpuļodams sniega blāķus. Visapkārt bija migla, viss griezās baltā sniega virpulī.

Pēk�ņi viņ� izdzirda pazīstamu balsi:

� Igor, sveicināts! Kā tu �eit gadījies?

Aiz Igora muguras parādījās Sa�a. Apsnigu�i Sa�a izskatījās pēc sniegavīra.

� Kādēļ tu atnāci �urp?

� Papriecāties par puteni! � Sa�a kliedza, atlocīdama puska�oka apkakli. � 0, cik auksti! Mīlu puteni! Skaties, kā tas trako un gaudo, bet debess piekļāvusies zemei, saplūdusi ar to, visa apkārtne pelēka. Tagad te saimnieko putenis. Tomēr vislielākais brīnums virs zemes ir daba. Ir vērts dzīvot kaut vai tādēļ, lai to vērotu, � Sa�a negaidot secināja.

� Pati esi brīnums, � Igors kļuva dusmīgs,

� kļaiņo viena pati velns zina kur, nesaprotu, par ko tu priecājies!

� Kas te nesaprotams? � Sa�a satvēra Igora elkoni. � Pu�kins apjūsmoja jūru, bet es jūras trūkuma dēļ jūsmoju par vētru. Ū, kā gaudo! Ieklausies! Visus aizputinās � ir krievus, ir vācie�us. Sak: �Man uzspļaut, ka jūs te karojat. Bet es � ko gribu, to arī

.daru.* Kāds skaistums! � viņa sajūsmināta iesaucās.

� Lieliski!

� Nekā lieliska es te neredzu, � Igors norūca.

Kā norunāju�i, viņi pagriezās un so]oja atpakaļ uz ciemata pusi. Tagad vēj� pūta no mugurpuses. Igors klusēja, bet Sa�a turpināja:

� Vai mēģini noskaidrot savas attiecības pret Ņinu? Nieki! Aizkūp viss kā ābeļziedu tvans ...

� Mitējies, Sa�a! � Igors iekaisa. � Kas tev devis tiesības iejaukties manā dzīvē?

� Tiesības? � Sa�a apstājās un runāja tie�i Igoram sejā: � Tiesības iejaukties man deva mūsu bijusī draudzība.

� Bijusī? Kādēļ bijusī? � Igors brīnījās.

Sa�a nelikās dzirdam un turpināja:

� Ne jau tas ir draugs, kas redz, kā tu krīti, un aizver acis, bet tas, kas atklāti tev to pasaka. Es tikai tā izprotu draudzību.

� Nerunā, Sa�a, � Igors noteica. � Tu nekā nesaproti. Tas nav Zor�s, kuru, kā tev likās, mīli...

� Kādēļ tu salīdzini? � Sa�as balsī skanēja rūgtums. � Zor�s! Tā bija bērnība. Viss, kas bijis līdz divdesmit pirmajam jūnijam, � ir bērnība. Vai tie�ām mūsu tagadējā dzīve rit tev garām? Kādēļ tu esi tads? Vai tie�ām tu nesaproti, ka mums nav tiesību stāvēt malā, kad iz�ķiras valsts liktenis? Mūsu liktenis! Bet tu ... mokies ar savu mīlestību un ...

Igors noslēpa seju apkaklē.

� Bet ja man ir maz spēka?

Sa�a tikko sadzirdēja viņa vārdus.

. � Nav tiesai Tu to esi izdomājis, lai sevi attaisnotu, un nekā nedari, lai...

� Nu, ko es varu? Ko? � jau izmisumā jautāja Igors.

� Novērst armijas atkāp�anos? Apturēt ienaidnieku? Kad ne jau tādi vien kā mēs abi iet bojā kā mu�as... Kas apturēs ienaidnieku, kas liks tam apstāties?

� Mēs apturēsim, tie�i tādi kā tu un es. Mēs visi. Saproti, vajag ticēt un ļoti gribēt to. Kas apturēs? Vai tas Krievijai ir pirmais kar�? Bet kas agrāk apturēja? Kas uzvarēja? Vajag tikai ļoti ticēt un cīnīties.

� Tas ir grūti, Sa�a. Grūti, kad viss brūk.

� Nekur nekas nebrūk, vienkār�i noris kar� ne uz dzīvību, bet uz nāvi. Tu laikam iedomājies, ka kar� ir uzvaras gājiens pa Eiropu? Bet mans vectēvs sacīja: �Lai kas arī notiktu, jātic Krievijai.�

1937. gadā Sa�as vectēvs, nepatiesi apmelots, no�āvās.

� Kāpēc tad viņ� toreiz izdarīja pa�nāvību? Vai aiz lielas ticības Krievijai?

Sa�a cie�i raudzījās Igoram acīs un teica:

� Vectēvs gribēja glābt savu vārdu, bet cīnīties pret netaisnību viņam vairs nebija spēka. Un, ja viņ� tagad būtu dzīvs, ar zobiem iekostos katrā centimetrā krievu zemes, bet neatdotu ienaidniekam.

� Nu, bet ko es varu?

� Brauc uz priek�ējām pozicijām, tur tu redzēsi ļaudis, kas par labāku uzskata nāvi nekā atkāp�anos. Tu redzēsi īstus cilvēkus.,

� Es nevaru ...

� Vari, jo tā vajadzīgs. Parunā ar tēvu. Brauc projām. Un tuvāk priek�ējām pozicijām. Bet te Ņina vien tev prātā.

Igors klusēja.

� Bet tā velns zina kur var nonākt! � Sa�a skumji nopūtās. � Lūk, redzu tevi piedzēru�u... Slikta zīme! � viņa drūmi pajokoja, pa pusei apskaudama Igoru. � Piedod, Igoriņ, �o sarunu, bet man sirds pu�u plīst, tevī raugoties... Parunā ar tēvu un, galvenais, Igoriņ, brauc projām, � Sa�a gandrīz kliedza, pārspējot vēja gaudas. � Tagad man jāiet, � Sa�a uzlūkoja Igoru ar ilgu skatienu, paspēra da�us soļus uz ciemata pusi, un tūlīt viņas stāvs izgaisa puteņa baltajā miglā, it kā izkusdams tajā. Igors stāvēja kā sasalis.

Ārste Kasatkina beidza de�ūru un jau grasījās iet savā istabā, kad viņai atnesa zīmīti. �Ņina, es lūdzu, ienāc kaut uz pusstundu. Man steidzīgi ar tevi jārunā,� Igors rakstīja.

�Kas par tieksmi uz izskaidro�anos?� Kasatkina īgni nodomāja.

Tie�i �odien viņa vismazāk bija uz to noskaņota. Tikai pret rītu viņa atgriezās hospitālī. Sākās putenis, Kasatkina baidījās, ka neaizputina ceļu. Nelaipnais �oferis nerunāja ne vārda. Ņina saprata � ar klusē�anu viņ� izrāda tai savu necieņu. Hospitālī, izņemot Igoru, viņa arī nav pratusi ar kādu sadraudzēties. Tagad viņa atcerējās vakardienas sarunu, kas uz viņu atstāja smagu iespaidu.

Viņa pārmeta Vasilijam Pavlovi�am � tā sauca �viņas� pulkvedi, � ka ļaudis viņu, Kasatkinu, dīvaini uzlūkojot.

� Dīvaini? Tu pārspīlē. Nezin vai kāds vispār tam pievēr� uzmanību, � pulkvedis atbildēja. � Noris tik ievērojami notikumi, ka ...

� Bet, ja mūsu personas nevienu neinteresē, � dusmojās Ņina Fjodorovna, � kādēļ tad jūs mani pārcēlāt no �tāba uz Ņemilova hospitāli?

� Tas varēja kaitēt manam sabiedriskajam stāvoklim ...

� Jūs domājat tikai par sevi?

� Kādēļ? Arī par tevi. Cik atceros, tev negribējās braukt uz priek�ējām pozicijām, uz pulku, � es tevi iekārtoju hospitālī; tur ir dro�āk, un mēs varam bie�āk tikties.

� Un atkal tu vispirms domā par sevi!

� Tu �odien vienkār�i esi pūcīga, � smaidot secināja pulkvedis un apskāva viņas vidukli, cerēdams ar jokiem izbeigt nepatīkamo sarunu.

Ņinu Fjodorovnu kaitināja pulkve�a vaļsirdība, viņ� nepūlējās kaut vai aiz pieklājības slēpt, ka viņu sakaru uzskata par pārejo�u parādību. �Ja ne es, tad kāda cita!� pēk�ņi nikni nodomāja Kasatkina, lūkodamās tuklajā, apmierinātajā pulkve�a sejā. �Cits savas asinis lej, bet cits tik prāto par baudām!� viņa tikko nepateica skaļi. Un �ī doma viņu sarūgtināja un satrauca līdz asarām. Viņa atbrīvojās no Vasilija Pavlo-vi�a skavām un sāka ātri ģērbties.

� Kur tu skriesi tādā putenī? � Vasilijs- Pavlo-vi�s jautāja, aizturēdams viņu.

� Vai^ nav vienalga, kurp? � Kasatkina iekliedzās, izraudamās no viņa rokām, un aizcirta aiz sevis smagās durvis.

�oferis, kas ar de�ūrma�īnu gaidīja pie �tāba, mazliet izbrīnījās par viņas agro atgrie�anos, ieslēdza motoru un nejautādams vadīja ma�īnu pa ierasto ceļu...

Ņina Fjodorovna vēlreiz izlasīja Igora zīmīti.

� Gan jau, � viņa gurdi nolēma, � pagaidīs! Lai mazliet atdziest, pret vakaru aizmirsīs trakos jūtu uzplūdus.

Kasatkina apgūlās gultā, apsedzās ar ka�oku, bet aizmigt nevarēja. Nogurums un nervu sasprindzinājums nedeva miera. Kādu stundu viņa valstījās gultā, tad piecēlās un nolēma atbildēt uz draudzenes vēstuli, ko saņēma pirms da�ām dienām.

�Sveicināta, Ļiļa!� viņa sāka. �Rakstu tev tre�o vēstuli. Brīnos, kādēļ tu tās nesaņem? Kādu laiku slikti strādāja lauka pasts, mēs bie�i mainījām uzturē�anās vietu. Tagad fronte nostabilizējusies, vēstules pienāk kārtīgi, vismaz no Genadija saņemu visas vēstules. Pagaidām viņ� ir sveiks un vesels, kas būs tālāk, grūti pateikt. Par darbu, domāju, nav vērts stāstīt. Tu jautā par manu intīmo dzīvi? Iepazinos ar kādu pulkvedi. Viņ� man palīdzēja iekārtoties. Frontē vajag spēcīga atbalsta, tad vieglāk dzīvot un vieglāk strādāt. Alēs pārāk labi viena otru pazīstam, lai es varētu domāt, ka tu mani nosodi. Sājā nāves straumē, kas drā�as garām, vēlos palikt dzīva, nesakropļota, nevis kļūt neremdināma atraitne, kādas būs tūksto�iem, vēlos vīru ...�

� Idiote! � Ņina Fjodorovna pēk�ņi skaļi iesaucās. � Idiote! � viņa atkārtoja. � Ir ta�u kara cenzūra, vēstuli izlasīs. Vaļsirdīga esmu kļuvusi, iegribējies sirdi izkratīt. Bāba! � viņa sevi izlamāja un saplēsa vēstuli.

Un atkal apgūlās. Uzsmēķēja, palika roku zem galvas un iegrima pārdomās.

Pie durvīm pieklauvēja. Sniega apputināts, ienāca Igors. Kamēr Igors slaucīja sniegu no velteņiem, Ņina Fjodorovna viņu vērīgi aplūkoja. Igora stāvā jautās kaut kas no�ēlojams. Aukstumā un vējā piesārtu�ie vaigi izcēla zilās ēnas ap acīm, kas spo�i mirdzēja.

Viņai ie�āvās prātā doma, ka Igors laikam raudājis. �Fui, cik riebīgi!� viņa pasmīnēja. �Tas nav cilvēks, pie kura var rast atbalstu.�

� Sveika! � Igors teica, neuzlūkodams Kasatkinu. � Kādēļ neatnāci? Vai zīmīti saņēmi?

� Zīmīti saņēmu, bet domāju, ka esi �tābā, � diezgan sausi atbildēja Kasatkina. � Redzi, Igor, � viņa, brīdi klusējusi, turpināja, �- es labprāt ar tevi pasēdētu, bet mūs te var iztraucēt, es nedzīvoju viena, un jāsteidzas, es de�urēju.

� Bet vakarā tu atnāksi? � Igors jautāja ar cerībām.

� Ja nekas nenotiks, atnāk�u, gaidi mani no septiņiem līdz astoņiem.

Igors aizgāja.

�Kāds viņ� tomēr no�ēlojams un nedro�s,� Kasatkina nodomāja. Bet viņa nelaimīgais izskats nemodināja līdzjūtību, tikai dusmas: �Labāk jau kliegtu, apvainotu, ja moka greizsirdība, bet skatās kā uzticīgs suns. .v Tūļa!�

Igors devās uz �tābu, un atkal uzbangoja moko�as skumjas un uzplūda pa�pārmetumi, kas nedeva miera ne nakti, ne no rīta.

�Varbūt uzrakstīt mātei, pastāstīt viņai visu? Vai viņa sapratīs? Māte ir laimīga, ka neesmu priek�ējās pozicijās un manai dzīvībai ik brīdi nedraud briesmas. Māte mani mīl. Viņa vienmēr rūpējusies, lai es būtu sātīgi paēdis, lai labi mācītos. Bet kā dzīvot, ko darīt ar dzīvi, kad tā sametusies tādā mezglā? Un viņi abi ar tēvu mani mīlēju�i vairāk tikai sevis labad. Vai tie�ām viņi domāja, ka visu mū�u būs tā, kā viņi vēlas? Nekam mani nav sagatavoju�i... Nē, māte ir laba. Bet varbūt ne? Arī kaķe mīl kaķēnu un zvēriņ� mīl zvērēnu ... Varbūt aiziet pie Gaļinas, aprunāties? Nē, kādu padomu viņa man var dot? Vājas gribas cilvēks, kas sapinies savās personiskajās attiecībās... Jutīs līdz. Bet vai galvenais ir līdzjūtība? Galvenais � visam jā-būt skaidram. Uzmeklēt Sa�u? Bet ar viņu kauns runāt par savām svārstībām, nedro�ību, �aubām; tas viss viņai liksies blēņas. Viņai ta�u vienmēr viss skaidrs!� Igors ar skaudību domāja par Sa�u. �Viņa skaidri saprot, ko vēlas, un sasniegs! Bet es? Ak, cik man smagi, cik smagi...�

Hospitāļa �tābs atradās lielā, ar �ķērssienu uz pusēm sadalītā bunkurā. Pirmajā istabā�neviena nebija, bet otrajā pa puspievērtajām durvīm skanēja balsis. Igors tūlīt tās pazina � tēvs strīdējās ar Saltikovu.

Igors apstājās un klausījās.

� Kas jums devis tiesības rīkoties patvaļīgi! � tēvs kliedza. � Vajadzēja aicināt mani, uzmodināt!

� Neesmu sanitārs, bet galvenais ķirurgs, � Saltikovs atbildēja. � Tādos gadījumos varu lemt arī patstāvīgi.

� Ja �ai dzemdētājai būtu kāds sakars ar armiju...

� Kā tad, pēc jūsu domām, vajadzēja rīkoties?

� Jūs esat pieredzējis ārsts. � Ņemilovs kliedza, � sapratāt, ka pirms rīta dzemdības nenotiks! Bet pa to laiku viņu varēja aizvest trīsdesmit �etrdesmit kilometru tālu, tur dro�i vien ir medicīnas punkti vai slimnīcas.

� Sieviete bija ļoti vārga, garā ce]a un viesuļa nomocīta, ar paaugstinātu temperatūru. Vajadzēja ie�ļircināt glukozi, dot streptocīdu.

� Pie reizes varējāt viņai arī asins pārlie�anu izdarīt, � Ņemilovs dzēlīgi sacīja.

� Pārlie�ana nebija nepiecie�ama. Bet, ja būs vajadzīga, izdarīsim, lai gan es taupu katru asins pilīti. Saprotu pavisam skaidri, ka tādā putenī neviena lidma�īna mums asinis nevar piegādāt.

� Kas ir �ī sieviete? Uz kurieni viņu tagad nogādāt?

� Nezinu. Liekas, viņa ir zemniece, � Saltikovs teica mierīgi. � Starp citu, var uzzināt pie Grigorje-vas, viņa de�urēja.

� Ak tā, to sievieti Grigorjeva pieņēmusi? Nu, es viņai parādī�u! � Ņemilovs atkal sāka kliegt.

� Nikolaj Savi�, � nevarēdams savaldīties, skaļi sacīja Saltikovs, � palūg�u jūs nekliegt, neesmu nekāds puika! Grigorjeva tikai atļāva ievest izmocīto sievieti telpās un tūlīt pavēlēja pasaukt mani. Galu galā tas bija viņas pienākums!

� Nē, jūs man atbildiet, ko darīsiet, ja tūlīt pienāks pavēle pārvietoties?

� Pārvieto�u kopā ar visiem ievainotajiem. -

� Interesanti, kāds idiots pieņems sievieti ar jaun-piedzimu�o! � Ņemilovs dusmojās.

� Idiots nepieņems, bet medicīnas darbinieks pieņems!

Varēja dzirdēt, kā noklik�ķēja etvijas vāciņ�. Saltikovs uzsmēķēja. Pēc brī�a Ņemilovs jautāja:

� Kādā stāvoklī viņa ir? Kad dzemdēja?

� Desmitos no rīta viņa dzemdēja puisēnu, � Saltikovs teica. � Dzemdības smagas, bērns nāca ar kājām pa priek�u, nācās izdarīt �uvi, es pats pieņēmu. Māte ļoti novājējusi, apaukstējusies. Es liku viņu labi paēdināt, un tagad viņa guļ jau vairākas stundas. Bet puika lielisks, � Saltikovs runāja jau siltākā balsī. � Mēs viņu pēc visiem likumiem apkopām, nomazgājām, no diviem palagiem pagatavojām autiņus. Tol-ka�ņikovs atnesa kādus piecus metrus kājautu flaneļa, māsas steidzīgi �uj krekliņus.

� Tolka�ņikovam izteik�u rājienu par īpa�uma iz�ķērdē�anu, jūs es tomēr uzskatīju par nopietnu cilvēku, kas nespēj jūsmot par kaut kāda puikas piedzim�anu, bet �o dzemdētāju aizvāciet, kur vēlaties. Mums vajadzīgas telpas, nav kur likt ievainotos! Vai jūs saprotat to vai ne?

� Sievieti es aizvāk�u, kad viņa atspirgs, bet pagaidām lik�u no�ogot ar palagiem ... Bērns var gulēt ar viņu kopā. Bet, ja jūs izteiksiet rājienu Tolka�ņikovam, tad �o notikumu izskatīs augstākās instancēs. Es pats piezvanī�u sanitārās armijas priek�niekam, � klusi, bet noteikti nobeidza Saltikovs.

Iestājās ilgs klusums. Igors nolēma, ka saruna izbeigta, un gribēja ieiet istabā, bet Saltikovs atkal ierunājās.

� Savādi, ka jus, lai gan neesat nekāds jaunais cilvēks, neinteresē ne nāve, ne dzim�ana ... Skatāties, kāda filozofiska jēga �ajā notikumā! Visapkārt trako nāve, bet te piedzimis puika, nāko�ais krievu kareivis.

� Nu pietiek, izbeigsim �o sarunu! � Ņemilovs vairījās. � Rīkojieties, kā zināt. Parunāsim par ko citu. Ir daudz neatliekamu darī�anu.

�Sanitārās armijas priek�nieka izbijās,� Igors domāja, �negribējās nepatik�anu, zina, kā cienī Saltikovu un cik augstu vērtē viņa domas... Patiesībā mans tēvs ir cietsirdīgs^ un, galvenais, egoistisks cilvēks,� Igoram ie�āvās prātā. �Viņu nekas neinteresē, vienīgi personīgā labklājība. Jā, cietsirdīgs,� viņ� domās noteica, un viņu sagrāba �ausmas par �o atklājumu. �Protams, cietsirdīgs! Viņ� nepieņemtu �o sievieti. Sa�^ lika pasaukt Saltikovu, paļaujoties uz viņa cilvēcību... Kā es agrāk nemanīju, ka tēvs ir tāds egoists? Un mani viņ� mīl ar egoistisku mīlestību, pats melo, citiem liek melot. Kāda viņam daļa gar to, ka �zeme aiz sāpēm vaid�! Lai tikai dēliņ� būtu blakus, lai tikai pa�am būtu labi. Tādi kā viņ� ne pirkstu nepakustinās, ja tas nenāks par labu pa�a labklājībai.�

No istabas iznāca Saltikovs, nevērīgi pamājot Igoram�.

�Arī mani nicina. Vai ar citiem viņ� tā sasveicinās?� Igors domāja. �Nē, man tūlīt viss jānoskaidro.�

Igors piecēlās un apņēmīgi devās uz durvīm. Viņam pretī iznāca tēvs.

� Ak tā, tu osi �e? Ja nav ko darīt, ej mājās.

� Un ko darīt mājās?

� Vai tad orķestri man vajadzēs pasūtīt, lai tevi uzjautrinātu, � sarunā ar Saltikovu sakaitināts, teica Nikolajs Savi�s. � Pietiek, ja izdodas tevi �eit noturēt!

Trīco�ā balsī Igors jautāja:

� Kādēļ mani �eit jānotur?

� Tev ir slimas acis.

� Slimas acis? Bet es labāk zinu, vai tās ir slimas vai nav!

�Vai tie�ām uz dēlu iedarbojusies vispārējā tautas pacilātība,� Ņemilovs nodomāja. �Jānovilcina laiks, kaut vai tik ilgi, kamēr noris visasiņainākās kaujas un frontēs vēl ir juceklis. Tagad ir skaidrs � kar� būs ilgs. Jāpatur dēls �eit, lai notiktu kas notikdams.�

Skaļi viņ� pateica:

� Esmu ļoti aizņemts. Izskaidrosimies vakarā.

Un iegāja otrā istabā, cie�i aizvērdams durvis.

Ja tēvs bija sacījis �nē�, tad drīzāk pērkona negaiss varētu uznākt ziemas laikā, nekā viņ� grozītu savu lēmumu. Igors atstāja �tābu. �Aizie�u uz fronti, aizie�u!� viņ� dusmojās. �Lai mani nonāvē!� Iespēju tikt ievainotam vai palikt dzīvam viņ� nepieļāva. �Lūk, tad tev būs Igoriņ�l Nedomā, ka visu mū�u pēc tavas stabules danco�u!�

Mājās, nometis puska�oku, viņ� iegūlās gultā, apsedza galvu ar spilvenu un, nomocījies līdz vakaram, ^beidzot iemiga.

Igoru uzmodināja uzmanīgs klauvējiens. Bija tum�s Viņ� steidzīgi atvēra durvis.

Ienāca sasārtusī Kasatkina.

� Atģērbies, Ņino�ka, atģērbies, � Igors sacīja, aizdedzinot lampu. Viņ� palīdzēja novilkt ka�ociņu, paņēma cepuri, rosījās, juzdams, kā kvēlo seja un ausis. �Viņa atnāca, atnāca! Un viss, kas viņu mocīja, � kaislība, greizsirdība un naids � viss �ajā mirklī bija aizmirsts. Ņina Fjodorovna nosēdās uz pabīdīta ķeblī�a. Igors apsēdās iepretim, pieskaroties viņai ar asajiem, vēl zēniskajiem ceļgaliem.

Kasatkina sameklēja papirosu. Igors steidzīgi iededzināja sērkociņu.

� Par ko tu gribēji runāt ar mani? � viņa jautāja mierīgi, pat maigi.

� Jā, Ņino�ka, mums jāparunājas! � Igors teica un apklusa, sakārtodams domas.

Tagad, kad tā bija blakus, tik maiga un mierīga, visa Igora apņēmība izgaisa, viņu pārņēma kādas cēlas, labas jūtas, vienkār�i gribējās tajā skatīties, baudīt mīļotās tuvumu. �Jārunā, jāpasaka viss, lai notiek kas notikdams!�

� Vai tū gribi redzēt manu pazemojumu? � Igors iesāka. � Es uz visu esmu spējīgs tevis dēļ. Es tevi mīlu, nē, vēl vairāk nekā mīlu, mīlu un ienīstu. Tu pat nezini, ka es naktīs neguļu, zaudēju prātu, domāju, meklēju tevi, sekoju tev. Kauns sievietes priek�ā tā pazemoties! �Jo mazāk sievieti mēs mīlam, jo vairāk patīkam mēs tai!� sacījis Pu�kins. Mīlā laikam jābūt uzmanīgam, jārīkojas ar aprēķinu, jāprot tēlot, laipot, ja negribi to zaudēt. Bet es nevaru ... Saku tev visu, ko domāju. Kādē) gan iepazinu tevi?

� Es nesaprotu, ko tu vēlies? � Kasatkina viņu pārtrauca. � Nu, vai mēs nedzīvojam ar tevi? Dzīvojam*

� Nerunā tik rupji, � Igors lūdza, un viņa seja saviebās. \

� Nu labi, lai kā mēs nosauktu mūsu tuvību, stāvoklis no tā nemainīsies.

� Nevajag tā, � Igors lūdzās. � Tu esi jauka, maiga ...

� Tas viss ir tikai belctristika! � Kasatkina pārtrauca. � Saki, lūdzu, īsi, ko tu no manis vēlies? Esmu loti nogurusi.

� Zinu, dārga, � Igors ļoti maigi un uzmanīgi satvēra Ņinas Fjodorovnas rokas savējās. � Tu esi nogurusi, es saprotu, bet es tā ilgojos, tā gribu zināt, ka tu piederi man . . .

� Tas viss ir ļoti aizkustino�i, � Ņina Fjodorovna sakaitināta sacīja. � Bet dzīvē uz visu jāskatās vienkār�āk!

Ņinas Fjodorovnas dusmas Igoram bija sāpīgs trieciens. Viņ� tūlīt it kā atskārta to, ko agrāk nebija sapratis, un viņu pārņēma �ausmas, � viņas vēsajā sejā nemanīja ne mazākās jūtu atblāzmas. �Jā, protams, viņa ar pulkvedi ir tuvās attiecībās! Bet kas viņu par to var nosodīt? Tikai ne es! Viņa arī glābjas. Glābj savu dzīvību par katru cenu.� Un �is negaidītais atklājums slāpēja Igora dusmas pret Ņinu Fjodorovnu. Bija tikai neizsakāmas skumjas.

�Sa�a teica, ka tur, priek�ējās pozīcijās, esot īsti cilvēki, viņi cīnās uz nāvi, bet arī viņi tiks salauzti. Un kur viņi ir? Kādēļ tad mēs atkāpjamies? Kādēļ?� Igors pievirzījās tuvāk Ņinai Fjodorovnai. �Noskaidrot, visu noskaidrot, kas viņa ir par cilvēku.�

� Es vēlos tev jautāt, � viņ� teica, brīdi klusējis, � kad tu atgriezies, kurp un kādēļ brauci?

� Vai tā ir pratina�ana?

� Nē, nē, es tikai gribu visu noskaidrot, saprast līdz galam. Ilgāk nevaru mocīties ...

� Ak, beidz, lūdzu! � arvien vairāk dusmās iekaisdama, iesaucas Ņina Fjodorovna. � Es labāk par tevi zinu, ko drīkst un ko nedrīkst!

Tagad Igora trīco�ās lūpas, kvēlojo�ās acis un dzeltenā seja radīja viņā riebumu. Igors arī vairs nevarēja savaldīties.

Tagad viņam bija vienaldzīgi, ar kādiem vārdiem tā izteica savas domas.

� Vai godīga sieviete varētu tā rīkoties kā tu! Braukāt turp un...

� Tātad, tavuprāt, esmu negodīga?

Viņa uzlēca kājās, satvēra ka�ociņu, steidzīgi uzvilka, sameklēja cepuri un cimdus.

Igors stāvēja un lūkojās uz viņu.

� Ja esi man tuva, � klusi, neizpratnē, un sāpēs viņ� teica, � tātad tev ir kaut mazliet jūtu pret mani. Bet kādēļ tu brauc pie viņa? Vai tie�ām esi izvirtusi sieviete?

� Bet no priek�ējām pozicijām kas mani glābs? � uztraukumā nespēdama savaldīties, Kasatkina kliedza. � Varbūt tu, rakstvedi?!

Ņina Fjodorovna steidzīgi izgāja laukā, skaļi aiz-cērtot durvis.

No aizsargā�anās kaujām armija pārgāja uzbrukumā. Karaspēka daļas, virzoties uz priek�u, koncentrēja savus aizmugures spēkus; bija steidzīgi jāatbrīvojas no ievainotajiem.

Hospitālī ceturto diennakti ritēja spraigs darbs. Ievainotajiem trūka vietas. Tika atbrīvotas istabas, kur dzīvoja personāls, ierīkoja papildu pārsie�anas un operāciju telpas.

Un tikai Igors Ņemilovs klaiņāja bez darba. Sēdēt mājā, kur dzīvoja ar tēvu, viņ� nespēja. Piepe�i Igors sāka uzmanīgi ieskatīties cilvēkos. Tie bija pazīstami kop� pirmās kara dienas, bet agrāk nemodināja Igora interesi, bet tagad viņ� centās izprast, kas viņi ir, � tie, ar kuriem katru dienu jāsaskaras? Igors dzīvoja savādu dzīvi. Tā bija realitāte un reizē baigs, mīklains sapnis. Igors nebeidza brīnīties par to, ka �ajā notikumu haosā ikviens dzīvoja noteiktu dzīvi, zināja savu vietu un katrs varēja atbildēt uz jautājumu �kādēļ?�, �kāpēc?�, �priek� kā?�.

Lūk, skrien saimniecības pārzinis Tolka�ņikovs. Viņ� nevis iet, bet tie�i skrien, netīrā, ar benzīnu nota�ķītā ka�okā, sen neskuvies. Tolka�ņikovs ir maziņ�, ļoti kalsens. Viņ� vienmēr kaut kur steidzās, gulēja ma�īnu kabīnēs vai arī līdz malām ar produktu kastēm piekrautajā kravas kastē. Viņ� nekad nesēdēja uz vietas. Sīkiem solī�iem ar savām īsajām kājelēm Tolka�ņikovs tekalēja uz noliktavu, kanceleju, uz saimniecības vadu.. Viņu varēja ieraudzīt �ķirotavā, kur tikko bija atvesti ievainotie. Tur viņ� jautāja nosalu�ajiem un aiz asiņu zaudējuma nespēcīgajiem cilvēkiem:

� Esat nosalu�i? Izsalku�i? � Un kliedza: � �urp pavārul

Bet pavārs jau pats zināja, ja saimniecības pārzinis atrodas �ķiro�anas punktā, tad nekavējoties jādodas turp. Viņ� izauga kā no zemes blakus saimniecības pārzinim.

� Paēdiniet!

� Vēl nav gatavs... � pavārs murmināja.

� Nav gatavs!

� Nav gatavs! �saimniecības pārzinis viņu mēdīja.

� Bet tēja "tev ir? Es zinu, tavas pusdienas stundu jāgaida. Pa �o laiku viņi nomazgāsies un iemigs, tad viņiem pusdienas vairs nebūs vajadzīgas! Cik rei�u tev ir pavēlēts, lai dienu un nakti būtu karsta tēja un sviestmaizītes.

� Tēja un sviestmaizītes ir sagatavotas, acumirklī būs �eit.

� Nu dod, dod! � Tolka�ņikovs skubināja un piemetināja: � Tevi uz dienām desmit jānosūta uz priek�ējām pozicijām, tad tu ātrāk sāktu kustēties.

Tolka�ņikovs bija skops saimnieks ar stingru aprēķinu, kad bija runa par hospitāļa personālu. Te viņ� cie�i pieturējās pie normas. Bet ievainoto dēļ viņ� varēja doties, kur vien vajag, negulēt vairākas dienas no vietas, bet dabūt to, kas nepiecie�ams. Viņ� bie�i staigāja pa palātām, izjautājot kareivjus, kā viņi paēdu�i. Reizēm viņ� sarunājās ar smagi ievainoto palātas de�ūrmāsu:

� Vai atspirgst? � klusi, pusbalsī mēdza jautāt Tolka�ņikovs.

� Slikti.

� Kas par iemeslu? Slikti ārstē?

� Ārstē labi, � māsa klusi atbildēja. � Bet nekā neēd, tādēļ organisms nevar atspirgt.

� Tu viņiem vīna mazliet, vīna dod � apetīte radīsies.

� Dodam. Nepalīdz. Ja būtu trekns vistas buljons ar rīsiem, tad varbūt cita lieta, � māsa izteica savas domas.

� Kādēļ jūs ar ārstu klusējat? Sen būtu izrakstījis! � Tolka�ņikovs sa�utis �ukstēja.

� Kur jūs, biedri intendant, tuk�ā ciematā, no kura pat suņi aizbēgu�i, ņemsiet vistu?

� Tā jau ir mana personiskā lieta. Tu manās darī�anās nejaucies, � viņ� �ņāca tai pie pa�as auss, lai neuzmodinātu ievainotos. � Es tev neprasu, kā tu viņus ārstēt taisies. Tu saproti, ko nozīmē cilvēks? Bet tu prāto par kaut kādu nelaimīgu vistas buljonu; Ja �eit putna piens būs vajadzīgs, es arī to dabū�u.

Viņ� mētāja garā uzsvār�a piedurknes un, pīdamies tajā, gāja projām, intendants nelielījās velti � pēc da�ām stundām jau nesa vistas buljonu.

Trīs Tolka�ņikova dēli cīnījās da�ādās frontēs, un viens no tiem, visjaunākais un vismīļākais, pazuda bez vēsts jau kara sākumā. Tolka�ņikovs satraukts katru dienu gaidīja vēstules, izjautāja tos, kas ieradās no ienaidnieka aizmugures. Bet ziņu nebija, un tēvs dzīvoja tikai no cerībām.

Sajās dienās, kad cilvēki aiz noguruma pat nespēja ēst, ārstu un māsu sejas izstiepās, ap acīm iegula ēnas, komisārs izsauca Tolka�ņikovu uz �tābu, un Igors dzirdēja �ādu sarunu:

� Biedri intendant, būs jāatmet skopulība.

� Personālam nevaru; normas, normas! � Tolka�ņikovs raustīja plecus.

Komisārs mierīgi atbildēja:

� Ļaudis trīs naktis nav gulēju�i, ēdienu nes projām neskartu. Aiz pārpūles viņi nevar ēst. Mēs nezinām, cik dienu būs jāstrādā ar tādu jaudu. Vajadzēs ietaupīt tad, kad būs mazāk darba. Bet tagad dod viņiem labas pusdienas ar trim ēdieniem, degvīnu un sievietēm vīnu.

� Tie�i tā, biedri komisār! Būs darīts!

Tolka�ņikovs ieskatījās noguru�ajā, novājēju�ajā Dubkova sejā, kur� jau pats trīs naktis nebija gulējis. Visgrūtākajās darba dienās komisārs, balstīdamies uz nūjas un uzmanīgi likdams slimo, sapampu�o kāju, staigāja no nodaļas nodaļā, no palātas palātā. Viņ� ne uz vienu nekliedza, neprasīja skaļus raportus, bet visu redzēja un ievēroja, pat to, ka aizmār�ības dēļ ievainoto evakuēja ar vienu cimdu vai netīrās, asiņainās drēbēs. Komisārs nepacēla balsi. Viņ� mierīgi izteica piezīmes, bet desmit reizes vieglāk bija noklausīties Ņemilova klieg�anu. Pavāram Aleksejevam bija vieglāk pārdzīvot

uzlidojumu, no kā viņ� bailēs vai valodu zaudēja, nekā komisāra piezīmes.

Pie �ķirotavas nemitīgi piestāja ma�īnas. �tāba de�urants sauca:

� Izvietojieties pa visu teritoriju, lai ma�īnas piebrauc pa vienail Vai gribat, lai bumbas nosit? Tik un tā ma�īnas izkrauj pa vienai!

Igors iegāja �ķirotavā un nostājās pie loga, lūkodamies, kas notiek apkārt. Neviens viņam nepiegrieza vērības. Sanitāri strādāja ar pēdējiem spēkiem, aiz noguruma un bezmiega no kājām krizdami, bet aiz loga dunēja nepārtraukts pienāko�u un aizejo�u ma�īnu troksnis.

Mājā ienāca meitene ka�ociņā, cepurē un velteņos. Viņas ļoti jaunā seja bija pelēka aiz pārpūles. Viņa piegāja pie Sa�as Grigorjevas, pasniedza paciņu ar kārtīgi saliktām kartītēm un nepacietīgi teica:

� Lūk saņemiet manējos, nekavējoties, tūlīt, mēs esam no tālienes. Viņi ir nosalu�i.

To pateikusi, meitene nostājās pie sienas un stāvot laidās snaudā. Pēdējo triju dienu laikā Sa�a redzēja meiteni tre�o reizi. Viņa bija kādas kaimiņu divīzijas sanitārā bataljona kara feld�ere. Sa�a lika sanitāriem nekavējoties sākt izkrau�anu un raisīja vaļā brezentu, kur gulēja kareivis ar ievainotām kājām.

� Nosalāt?

� Laikam gan. Nezinu, � viņ� atbildēja, � lai gan ir negants sals.

Meitene pie sienas sagrīļojās. Sa�a viņai piebīdīja vienīgo brīvo krēslu, bet meitene nesēdās. Ar pirkstiem ieķērusies krēsla atzeltnē, viņa kratīja galvu, cenzdamās aizdzīt miegu.

Ārsts Ostrovskis, palūkojies meitenē, teica Sa�ai:

� Iedodiet viņai vīnu. Viņai tūlīt jābrauc atpakaļ.

� Vīna nav! � Sa�a atbildēja.

� Dodiet degvīnu. Ja viņa aizmigs, nekādi debesu spēki viņu nepiecels ātrāk kā pēc diennakts!

Sa�a ielēja pusi glāzes degvīna un pasniedza māsai. Meitene atvēra nekā neredzo�ās acis un tikko dzirdami izdvesa:

� Es nevaru dzert... Tomēr pamēģinā�u, dodiet �urp ...

Un izdzēra vienā paņēmienā. Atkal atspiedās pret sienu, atbīdījusi krēslu ar kāju, un �ukstēja:

� Es nesēdī�os, � citādi aizmig�u.bet tūlīt jābrauc!

Viņa vēl kādu brītiņu pastāvēja pie sienas, tad, nevienu neuzrunādama, noteica:

� Āre, esmu jau izgulējusies. Pat karsti kļuva.

Viņa atpogāja ka�ociņu.

� Ie�u palīgā.

� Kādēļ jūs tur nenomaina? � Sa�a jautāja.

� Kas tad nomainīs? � meitene aiziedama atvai-cāja. Uz visu sanitāro bataljonu tikai trīs māsas paliku�as, pārējās tie�ā tēmējumā... � jau durvīs viņa noteica.

� Tie�ā tēmējumā! � Igors atkartoja.

Cik mierīgi un starp citu viņa to pateica! Bet varbūt pēc stundas arī viņu tāpat nonāvēs tie�ā tēmējumā? Un viņa brauc, brauc turp, kur katru mirkli var nonāvēt... Kur viņa ņem spēkus? No kurienes? Varbūt jau tāda piedzimusi? Nē, viņa laikam labi zina, ka tagad citādi nevar. Un Sa�a, lūk, arī laikam ne par ko citu tagad nedomā kā vien par savu darbu.

Sa�a centās neievērot to, ka sāpēja mugura, galvā dunēja. Parasti aizvien paklausīgās rokas kustējās lēnām. Viņa saliekusies sēdēja pie nestuvēm, aplūkodama guļo�o liela auguma vīrieti ar atvērtajām acīm, kurās nevarēja salasīt nevienas domas.

No otras istabas vīrie�a balss lūdzās:

� Man podu, mās!

� Pagaidiet! � Sa�a atteica. Ar tuk�ām nestuvēm garām ejo�ais sanitārs viņai �ukstēja:

� Māsa, ejiet uz pēdējo istabu � tur vienam klājas slikti.

Blakus istabā kareivis ar caur�autām krūtīm, rokām tvarstīdams gaisu, aizrijās ar asinīm. Sa�a viņu pacēla aiz pleciem, ar ceļgaliem balstot muguru.

� Aizejiet, draudziņ, un pasauciet ārstu, � viņa teica blakus sēdo�ajam kareivim.

Istabā, slaukot pensneju, ienāca ārsts Ostrovskis.

� Kas par lietu? � vēl uz sliek�ņa viņ� jautāja.

Sa�a norādīja uz mirsto�o. Ostrovskis uzmanīgi ielika ievainotā galvu sev klēpī.

� Kamparu, tūlīt! Skābeklil �

Sa�a aizgāja pēc �ļirces. No blakus istabas atskanēja kurnē�ana.

� Jāsūdzas ārstam! Māsa neievēro manu lūgumu. Ko lai es daru?

Tiklīdz Sa�a izdarīja visu, ko Ostrovskis prasīja, un ievainotajam kļuva labāk, ārsts pavēlēja viņu aiznest uz izolatoru. Sa�a domāja, ka Ostrovskis neievēros, ka aiz sienas kurnēja nepacietīgais slimnieks, bet, beidzis darbu, Ostrovskis devās pie ievainotā.

� Ko jūs man gribējāt pateikt? � viņ� jautāja, vērīgi ieskatīdamies kareivim sejā.

* Pēc tam pagriezās pret Sa�u.

� Kartīti...

Māsa atrada kartīti. Ostrovskis izlasīja diagnozi.

� Noņemiet kājai pārsēju.

� Kā? �eit? �ķiro�anas punktā? � Sa�a brīnījās.

� Jā, �eit! � Ostrovskis nikni sacīja.

Tiklīdz Sa�a noņēma sauso pārsēju no ievainotā kājas, Ostrovskis uzkliedza:

� Piecelties! Bez kavē�anās!

Ievainotais strauji piecēlās, izbiedēti raugoties gan uz māsu, gan uz ārstu.

� Klausieties, jūs, Puzirevi�, � Ostrovskis kliedza, noņēmis pensneju un rādot ar to uz kareivi, � tūlīt brauciet atpakaļ uz savu daļu, uz fronti, vai arī es jūs nogādā�u tribunālā! Jums nav ievainojums, bet tikai skramba. Un jūs jau priecājāties? Braucāt uz aizmuguri! Kaunieties! No kādas daļas jūs esat? � Ostrovskis piebāza kartīti pie acīm. � Aha! Jūsu ma�īnas vēl ir �eit. Brauciet projām nekavējoties!

Kareivis aizpogāja �ineli, neklibojot devās uz izeju, tad atgriezās, paņēma no nestuvēm savu mantu maisu un neatskatīdamies devās uz durvīm.

Ostrovskis brēca:

� Viņ� vēl gultā pieprasa podu! Viņ� vēl sūdzēsies! Bet vai jūs zināt, ka pat jūsu sieva jūs nav tā kopusi, kā to darīja māsa, kura jau daudzas naktis neguļ, glābjot ļaudis no nāves!

Sa�a nekad nebija redzējusi parasti nosvērto un laipno Jakovu Mihailovi�u tik uzbudinātu. Pēc mirkļa Ostrovskis jau sēdēja uz krēsla, pagriezies pret sienu, un berzēja ar plaukstām pieri un deniņus. Sa�a redzēja, cik nervozi raustījās viņa seja, cik sīki trīcēja pēk�ņi nozilēju�ie pirksti.

� Jakov Mihailovi�, � viņa sacīja, � nomierinieties.

� Ak, ja tu zinātu, Sa�a, kāds man kauns, � Ostrovskis teica. � Kāds man kauns par viņu! � Viņ� brīdi klusēja, arvien vēl trīcēja viņa pirksti. � Kāds kauns! Sis cilvēks izmantoja sīku skrambu, lai kaut uz laiku aizbēgtu no priek�ējām pozīcijām, kamēr mums, ārstiem, katru dienu jāpierunā kāds no ievainotajiem izārstēties līdz galam, pagaidīt, kamēr brūces pavisam sadzīs, un tikai tad braukt atpakaļ uz savu daļu. Ak Sa�a, cik daudz dzīvē nelietību, un kā kar� atklāj cilvēku raksturus! Blakus cilvēkam, kas klusi veic savu varoņdarbu, lūk, gadās tāds nelietis, un, lai gan zini, ka viņ� ir viens starp daudziem tūksto�iem īstu cilvēku, vienalga � saskar�anās ar tādu draņķi atstāj sliktu iespaidu, � viņ� teica klusi stāvo�ajai meitenei un devās pie ievainotajiem.

Bet Igors nekā nedzirdēja, ko teica Ostrovskis. Tiklīdz kareivis piecēlās un gāja uz izeju, Igora seju pārklāja sārtums. Radās sajūta, ka viņam, Igoram Ņemi-lovam, liek piecelties un doties uz priek�ējām pozicijām. Sis kareivis laikam baidās nāves tāpat kā Igors, baidās sāpju, bet viņam pavēlēja, viņ� piecēlās un gāja. �Bet var būt, ja man pavēlētu, es arī ietu. Bet nav neviena, kas to darītu. Nav neviena, kas mani, guļo�o, paceltu.� Un Igors ar izmisuma skaidrību ieraudzīja, kas ar viņu notiek. Nē, tā nevar turpināties! Igors gāja uz savu istabu savādā noskaņojumā, vērīgi aplūkodams visu apkārtni. Vedējs veda ragavās ūdens mucu virtuvei, kaut ko dziedādams savā nodabā. �Bet viņ� ta�u nav jauns, mājās laikam sieva, bērni... Nē, tā nevar turpināties, jāatrod kāda izeja. Kas vainīgs, ka esmu tāds?� Ienīstā tum�i zilā �tāba emka piebrauca pie Kasatkinas mājas, bet Igors vairs nejuta smeldzo�ās sāpes. �Pats, tikai pats vainīgs,� viņ� atkārtoja, skatienam vienaldzīgi slīdot pār ma�īnu. �Bet Sa�a Grigorjeva plē�as uz fronti par izlūku, �odien komjaunie�u sapulce, izskatīs viņas iesniegumu. Kādēļ par izlūku? Kā viņa runāja par katra cilvēka pienākumu!� Un pēk�ņi Igors it kā pirmo reizi skaidri saprata, ko nozīmē kar�. �Jā, jā, Sa�ai taisnība, tagad visi cīnās. Bet Sa�a ir bailīga, kā viņa strādās par izlūku, kas viņu tur gaida? Jānoskaidro. Jāizprot pats galvenais. Beigas? Kā tas būs: nominatīvs � beigas, ģenitīvs � beigu? Vai arī tas nav tā, es visu jaucu? Armija atkāpjas. Sa�a teica: tagad visiem viens jautājums � būt vai nebūt. Bet armija vairs neatkāpjas, jau nedēļa, kop� mēs virzāmies uz priek�u. Armija cīnās! Cīnās! Cīnās! Kā �o vārdu locīt? Cīņa, cīņas? Un kā tas ir angļu valodā? Cīņa? Esmu aizmirsis. Kā tas būs? Kas es esmu? Nekas. Cilvēks, kas nekam nav derīgs.�

Igors nemanīja, kā nokļuva mājā. Kādu laiku viņ� stāvēja kā sastindzis, aizmirsis, uz kurieni un kālab atnācis. Labajā istabas kaktā karājās vecas, nomelnēju�as un noputēju�as svētbildes. Vecene, istabas saimniece, jautāja Nikolajam Savi�am, kad viņi pirmo reizi ar Igoru atnāca pie viņas:

� Vai svētbildes noņemt?

� Tās mūs netraucē, � Nikolajs Savies atbildēja.

� Mēs tikai uz da�ām dienām.

Bet tagad svētbildes saistīja Igora uzmanību.

� Svētbildes? � viņ� runāja. � Nē, tas viss ir blēņas, neviens, pat dievs, ja ari viņ� būtu, nepalīdzēs cilvēkam, ja tas pats sev nespēj palīdzēt. Visbriesmīgākais � cīnīties pa�am ar sevi. Cīnīties! Cīnīties!

... Pamazām ievainoto pieplūdums izbeidzās.

Līdz vakaram cilvēki atpūtās, un vakariņās visi ieradās labā, pacilātā garastāvoklī, kāds parasti mēdz būt pēc smaga, vienprātīgi veikta darba. Fokina visiem paziņoja, ka pēc stundas notiks komjaunie�u sapulce.

Hospitālī bija kļuvis par paradumu, ka uz komjaunie�u sapulci ieradās gandrīz visi vecākie biedri, kas jau sen pārsniegu�i komjaunie�u vecumu, � vecais ārsts Saveļjcvs, Ludmila Vasiļjevna Salfejeva, ķirurgs Saltikovs, intendants Tolka�ņikovs, aptiekas priek�nieks

Ginsbrugs, un pat pavārs Aleksejevs atnāca un apse* dās kaut kur malā. .

Kas viņiem lika �urp nākt? Par ko viņi domāja, klausoties komjaunie�u runas? Varbūt atcerējās aizgāju�o jaunību vai klausījās un iegaumēja, kā komjaunie�i ar divdesmit gadus vecu jaunie�u drosmi un nepiekāpību kritizē savu un viņu darbu.

Sapulces beigās ieradās Ņemilovs. Viņ� nosēdās blakus komisāram un pusbalsī jautāja:

� Kāpēc Igora nav?

� Atsūtīja zīmīti, ka saslimis.

Nikolajs Savi�s sadrūma.

� Nu, pieņemsim, ne jau tik smagi, lai nevarētu atnākt uz sapulci.

Pat viņam, tēvam, kas tā sargāja savu dēlu, bija neērti par Igoru. Viņ� ik rītu pamodās ar domām, ka �odien noteikti atklāti parunās ar dēlu, un katru reizi pietrūka drosmes, tiklīdz sastapās ar sērīgo un skumjo Igora skatienu.

Ņemilovu uztrauca un viņam bija kauns, ka dēls nododas tikai saviem pārdzīvojumiem un ir pilnīgi vienaldzīgs pret apkārtējo dzīvi. Sajās dienās, kad cilvēki aiz noguruma tikko turējās kājās, bet tēvs nāca mājās, lai tikai mazliet atpūstos, Igors stundām gulēja, raudzīdamies griestos un domādams savas domas. Viņa jau tā garais un vājais augums pa �o laiku �ķita vēl vairāk izstīdzis.

Ņemilovs domāja, ka Ņina Fjodorovna ir vēsa aprēķina sieviete. Pavecā, visu cienītā �tāba pulkve�a aizgādība viņai bija ļoti izdevīga, glaimoja patmīlībai un ne ar ko nesaistīja. Nobriedusi sieviete, vīrie�u uzmanības izlutināta, dzīves pazinēja, viņa prata iekārtoties tā, kā vēlējās, ko gan citu viņa Igoram varēja sniegt kā vien slepenas, zagtas tik�anās? Kā Ņina Fjodorovna varēja izturēties pret Igoru, kur� viņai nespēja sniegt nekā cita kā tikai savu jaunību, naivo un neveiklo jaunekļa dedzību? Protams, tēvs varētu materiāli nodro�ināt Igoru un viņa sievu, kam gan viņ� vēl dzīvoja, ja ne vienīgajam dēlam? Bet Igors Ņinai Fjodorovnai bija tikai pagaidu laika kavēklis, jutekliska izklaidē�anās un nekas cits, tas ir skaidrs. Viņa netaisījās ne saraut

saites ar vīru, godīgu un drosmīgu cilvēku, kur� guva panākumus dienestā, ne ari atteikties no pulkve�a aizgādības... Bet Igors! Igors arvien vairāk un vairāk .'stiga �ajā viņam bīstamajā, bet Kasatkinai nenozīmīgajā tuvībā un, izņemot Ņinu Fjodorovnu, neko un nekā cita neredzēja.

Nikolajs Savi�s skumji raudzījās meiteņu mo�ajās sejās. �Kādēļ viņa nav viena no tām?� viņ� sev jautāja. �Kādēļ tā nav �ādas līksmas, enerģiskas, darbīgas meitenes tīrā, gai�ā mīlestība?�

Viņ� redzēja, kā pie mājas, kur dzīvoja Ņina Fjodo-rovna, piebrauca vieglā ma�īna. Igors, protams, to zina un tagad nerod miera, mokās viens, smeldzes plosīts. Bet te dzīve kūsā pāri malām, �iem jaunajiem ļaudīm ir skaidrs ceļ�, viņi iet kopsolī ar dzīvi un nemokās neauglīgos un izdomātos pārdzīvojumos.

Toņa Krotkiha pieklauvēja ar zīmuli pret galdu.

� Nāko�ais jautājums � medmāsas Grigorjevas iesniegums.

Toņa paņēma papīra lapiņu, kas atradās zem zīmuļa, un, ignorējot pieturas zīmes, skaļi lasīja:

� �Komjaunatnes organizācijai medicīnas māsas Grigorjevas iesniegums.

Lūdzu komjaunatnes organizāciju iepazīties ar manu iesniegumu un atļaut man griezties ar raportu pie instances pārcelt mani tālāko dienesta pienākumu pildī�anai tie�i uz priek�ējo frontes līniju, kur es bū�u noderīgāka, nekā strādājot hospitālī.�

Toņa uz brīdi apklusa, saknieba lūpas, it kā visiem sacītu: �Nu, vai redzat?� Pēc tam nobeidza:

� �Medmāsa Grigorjeva.�

Sa�a mierīgi sēdēja pie loga.

Klusums nebija ilgs. Sāka runāt visi reizē.

Kāds skaļi teica:

� Mums nevienam nav bail no nāves. Ja vajadzēs, visi iesim uz priek�ējām pozicijām!

� Protams, te ta�u ir otrais e�elons, ordeņus neizsniedz. Te vienkār�i jāmazgā grīdas ...

Sa�a pie pēdējiem vārdiem nobāla, bet savaldījās un kaut ko ātri rakstīja uz papīra lapiņas.

� Vai ari trīs dienas no vietas jāstāv pie pārsie�a-

nas galda vai palātā! � teica vecākā māsa Kaija Ga-ļenkova. Kaut gan Katjai bija trīsdesmit gadu, viņa vienmēr piedalījās visās atklātajās komjaunie�u sapulcēs.

Jauns jautras dabas �oferis un dziesmu sācējs Ignatenko � �cekuls�, kā viņu jokojot sauca, par ko viņ� nemēdza apvainoties, � visiem par izbrīnu pēk�ņi drūmi noteica:

� Man, piemēram, kauns, ka es, jauns veselīgs puisis, vadāju ievainotos, kad varētu sist fa�istus. Sliktākā gadījumā nogādāt iero�us uz priek�ējām pozicijām. Man pat mātei kauns par to rakstīt.

� Un vēl kādai, � piemetināja viņa biedrs, �oferis Gorbunovs.

Toņa spēcīgi sita ar zīmuli pret galdu.

� Lūdzu, bez anarhijas. Runājiet pa vienam.

Pēk�ņi Sa�a strauji piegāja pie galda.

� Tie ir meli! � viņa teica. � Jums nav tiesību par mani tā runāt! � Viņas balss ieskanējās, sejā iesitās sārtums. � Es neeju turp ordeņu dēļ! Ordeņus arī te var dabūt � Toņai ta�u pie�ķīra ordeni! � tikai vajag ļoti labi strādāt! Cik rei�u mēs neesam bombardēti, ap�audīti...

Istabā iestājās klusums. Sājā klusumā varēja dzirdēt, kā aiz loga nogurkst sniegs; kāds ātri skrēja �urp. Bija dzirdami soļi uz lieveņa, durvis atvērās, un istabā iedrāzās māsa Semenova.

� Biedri priek�niek! � Viņa iesaucās, smagi elpojot.

� Vai nevarētu klusāk? Jūs ta�u redzat, te ir sapulce! � Ņemilovs neapmierināti piezīmēja.

Bet Semenova, nenovērsdama no viņa acis, iekliedzās:

� Igors no�āvās!

Ņemilovs piecēlās un atbalstījās ar rokām pret galdu, viņa seju pārklāja nāves bālums. Viņ� uz visiem paskatījās ar neredzo�ām acīm, apak��oklis nokārās. Pāris mirkļu Nikolajs Savi�s smagi elpoja, lieliem guldzieniem rīdams gaisu, tad, kā stāvējis bez cepures un bez �ineļa izskrēja ārā. Aiz viņa, balstīdamies uz nūjas un stipri klibodams, izgāja Dubkovs.

Semenova teica Saltikovam, kas arī uzlēca kājās:

� Viņ� sē� gultā ... ar caur�autu galvu.

Ķirurgs aizgāja.

Tikai tad Semenova apsēdās. Viņai apkārt sastājās cilvēki.

� Ka tad tā � no�āvās?... Tagad? �eit? � teica līdz dvēseles dziļumiem satriektā Gaļina, vilkdama �ineli.

Viņā skatoties, arī citi sāka ģērbties.

� Būtu uz fronti gājis, kaut desmit fa�istu nositis, vismaz labums būtu, � kāds kaktā noteica.

� Pat par vecajiem nav padomājis, � Katja Ga-ļenkova atsaucās.

� Saglabāja gan papiņ� dēliņu, � drūmi teica �cekuls�. � Kauns!

� Sis kauns gulstas arī uz mums. Biedra nāvē arī mēs esam vainīgi, � caur zobiem izmeta Kurlajevs, iedams uz durvīm.

� Saprotiet ta�u, Jevgeņij Aleksandrovi�, � Fokina iesaucās, � viņ� pats savu dvēseli noslēdza! Un vai bija laiks par viņu domāt. Kādi notikumi norisēja visu laiku! Vai par viņa dvēseles pārdzīvojumiem bija laiks domāt? Pa�i sevi reti iedomājām.

� Es palīdzēju Taņai Gavrilovai ierīkot papildu operāciju istabu, � stāstīja Semenova. � Jūs zināt, operāciju istaba atrodas tajā mājā, kur dzīvo priek�nieks. Mums palīdzēja sanitārs. Viņ� kaut kur izgāja. Kad atnāca, Taņa jautāja, kur viņ� bijis. Viņ� atbild � Igors lūdzis aiznest Kasatkinai zīmīti. Pēc pusstundas Ņina Fjodorovna pati atnāca pie Igora, mēs redzējām. Par ko viņi tur runāja, nezinu. Pēc tam viņa aizgāja. Pēk�ņi dzirdam �āvienu. Mēs ieskrējām Igora istabā ... viņ� sē� uz gultas jau miris.

Vecais ārsts Saveļjevs skaļi iesaucās:

� Tādas kā Ņina Fjodorovna vajadzētu tiesāt.

Bet Ņemilovs, pārskrējis mājās, nokrita ceļos pie gultas un, apskāvis miru�o dēlu, �ukstēja:

� Par ko, par ko tu mani tā sodīji, Igoriņ?

Tad, atbalstīdamies pret gultu un blakus stāvo�o galdu, ar mokām aizsniedza krēslu un apsēdās. Ar tuk�ām acīm viņ� vēroja skumjo un neglīto jezgu, kas neizbēgami noris ap mironi, � kā nomazgāja dēla ķermeni, kā noņēma mēru zārkam, lai nosūtītu viņa dēlu tajā tālajā ceļā no kura vairs neatgrie�as. Viņ� neļāvās aizvesties un īgni atgaiņājās no Dubkova un Kur-lajeva draudzīgās neatlaidības, kuri gribēja tēvu pasargāt no nevajadzīgā un smagā skata. Tikai vienu viņ� pateica gandrīz �ukstot, nevienu neuzrunājot, acīm redzot neapzinādamies, ka runā skaļi:

� Kāds negods! Negods!

Pret rītu, kad sāka ierasties hospitāļa darbinieki, Ņemilovu bija grūti pazīt. Viņu priek�ā sēdēja sirms, bēdu sagrauzts vecis.

Komisārs kaut ko jautāja, bet Ņemilovs, domās kavēdamies tālu no tā, ko viņam saka, nomurmināja:

� Kāds negods! Man būtu vieglāk, ja tu būtu frontē kritis.

Dubkovs klusējot pagāja sāņus. Tikai tad, kad Igoru sāka iezārkot, Ņemilovs piecēlās. Viņ� piegāja pie galda, ilgi un cie�i raudzījās dēla sejā un pēk�ņi skaļi sacīja:

� Divdesmit trīs gadus esmu dzīvojis tikai tev. � Un pēc tam klusāk: � Divdesmit trīs manas dzīves gadi atdoti tikai tev. � Viņa balsī izskanēja tik daudz izmisuma, ka �ermuļi skrēja pa kauliem.

Nikolajs Savi�s vēl arvien kustināja lūpas, bet neviens nedzirdēja tēva vārdus, kurus viņ� veltīja tikai dēlam:

� Cik loti vainīgs esmu tavā priek�ā! Mana mīlestība tevi pazudināja. Citādi vajadzēja, pavisam citādi ...

XII NODAĻA

Naktī Galinu aicināja pie Saltikova. Ceļā viņu panāca divi �oferi. Viens no tiem � viņas draugs Ivans Ignatenko. Viņus tuvināja kopīgais evakuācijas darbs.

Ignatenko bija labs �oferis un drosmīgs cilvēks.

� Ivan, vai nezini, kādēļ aicina? � Galina jautāja, tikko viņ� bija pateicis, ka arī viņi ejot pie Saltikova.

� Kā tu pati domā, kādēļ tevi var aicināt reizē ar mums? Vai slimnieku operēt? � Ignatenko iesmējās. � Brauksim kaut kur.

Saltikovs jau viņus gaidīja, nepacietīgi staigādams pa istabu un kūpinādams papirosu.

� Jums tūlīt vajadzēs braukt, � viņ� iesāka, � un saņemt no kādas daļas divpadsmit smagi ievainotos. Ļoti tuvu priek�ējām pozicijām. Ceļ� visai bīstams ... Uzdevums jāveic klusi, ātri un bez trok�ņa.

Galvenais ķirurgs viņiem parādīja uz galda izklāto karti un sīki izskaidroja mar�rutu.

Pēc pusstundas viņi izbrauca.

Nakts bija klusa un ļoti auksta. Spīdēja bāls mēness, iemidzino�i dūca ma�īnu motori. Visapkārt līdzens lauks un sniegs. Brauca bez signālugunīm, un vienmuļā pelēkā apkārtne saplūda nepārredzamā dūmakā, kurā bija grūti saskatīt ceļu.

Rītausmā nokļuva daļā. Kamēr uzņēma ievainotos un iedarbināja motorus, samiegojies feld�eris pasauca Gaļinu sāņus.

� Mūsu komandieris vēlējās ar jums runāt, bet nesagaidījis aizbrauca. Jūs ilgi kavējāties.

� Ceļ� nepazīstams, frontes līnija tuvu, braucām lēnām.

� Viņ� jums, lūk, ko gribēja personīgi lūgt, lai jūs pateiktu ārstiem, ka starp ievainotajiem ir trīs izlūki Es jums tos parādī�u. Teik�u atklāti � lieliski cilvēki, veiku�i brīnumdarbus, romānu varētu uzrakstīt. Tad nu esiet uzmanīgāki pret viņiem un uz aizmuguri nosūtiet ar lidma�īnu.

� Jūs velti man to visu sakāt, � Gaļina viņu pārtrauca, � ārsti pret visiem ievainotajiem ir uzmanīgi. Bet ar lidma�īnu nosūtīs, ja būs vajadzīgs.

� Kā tad nebūs vajadzīgs? � kara feld�eris iesaucās, acīm redzot nesapratis Gaļinu. � Vienam no viņiem Padomju Savienības Varoņa nosaukums pie�ķirts. Vai. �Zvaigznītē� lasījāt? Pirms nedēļas bija pavēle.

Gaļina apsolīja, ka viss tiks izpildīts. Viņ� vēlreiz pārbaudīja, vai ļaudis labi ievīstīti, parādīja Golubko-vai izlūkus un atvadījās, novēlējis ievainotajiem ātru atgrie�anos savā daļā.

Atpakaļ brauca vēl lēnāk. No aukstuma un kratī�anās ievainotie jutās slikti, sūdzējās, vaidēja. Golubkova nemitīgi pārvietojās no vienas ma�īnas otrā.

Laiks kļuva sliktāks. Spēcīgs putenis ceļa vidū sanesa kupenas. Ma�īnas iestrēdza, bie�i nācās apstāties un ar lāpstām atrakt sniegu. Vēj� kļuva arvien stiprāks, sniegs griezās virpuļos. Tas vienlaikus krita no debesīm un uzvirpuļoja no zemes. Jo tuvāk nāca vakars, jo stiprāks kļuva sals. Sākās sniega vētra. Tā gaudoja, svilpoja, raudāja. Sniegs aizklāja sauli, vai arī jau iestājās krēsla, bet kļuva tum�s, un vairs nebija iespējams saskatīt ceļu.

�oferi riskēja braukt ar signalugunīm. Tas nelīdzēja. Sniegs aizlipināja stiklus.

Arvien dziļāka milza tumsa, arvien spēcīgāk gaudoja vētra.

Jau sen bija izzudis iebrauktais ceļ�. Brauca taisni pa sniega lauku.

Gaļina satraukta jautāja Ignatenko:

� Ivan, vai aizbrauksim?

� Aizbrauksim, � viņ� atbildēja. � Ne jau pirmo reizi tādā ķezā. Gan izkulsimies.

Un, lūk, ma�īnas apstājās pavisam. Ignatenko devās meklēt ceļu un līdz jostas vietai iegrima sniega. Viņ� atbalstījās pret lāpstu un izlīda, mēģināja vēl paspert

da�us soļus. Visapkārt bija kupenas. Miesu kveldēja necie�ams karstums. Jau sen viņ� bija novilcis puska-�oku un palicis kombinezonā virs siltās jakas un biksēm. Tagad viņ� atpogāja visu līdz formas blūzei, un tomēr bija karsti trīsdesmit grādu salā. Aiz noguruma smeldza miesa, īpa�i karstās, piepūlētās rokas. Nāca miegs. Ja nebūtu milzīgais gribasspēks, viņ� laikam apgultos sniegā un aizmigtu.

Gaļina ievainotajiem izdalīja visu tēju, atstāja termosā tikai da�us malkus katram gadījumam. Tum�ajā stūrī pie pa�a borta ievaidējās kareivis.

� Māsiņ, panāc �urp.

Gaļina piekļuva pie kareivja. Viņ� tai pa�ukstēja pie pa�as auss:

� Man grūti, māsiņ. Neaizbrauk�u, nomir�u. Vācie�i nenonāvēja, bet vētra gan nobeigs.

� Aizbrauksim, neuztraucies, noteikti aizbrauksim, � viņa pārliecino�i sacīja.

Pārbaudīja pulsu. Tad ilgi berzēja savas sastingu�ās rokas un izdarīja ievainotajam injekciju. Viņ� skatījās Gaļinā ar pateicīgām acīm, bet viņa trauksmaini domāja: �Vai mēs viņus aizvedīsim? Vētra nerimstas, ceļu esam pazaudēju�i.�

� Tev grūts darbs, � kareivis sacīja vājā balsī.

� Nekas, tāpat strādājam.

� Var arī nonāvēt.

� Kā tad! Var gan... Kar� ta�u! Kaujas laukā vēl grūtāk.

� Protams, � kareivis piekrita, � tādā vētrā un salā karot nav viegli.

Kareivji klusi sarunājās savā starpā.

Gaļina aizpogāja sanitāro somu un mēģināja izrāpties no ma�īnas. Vēj� trieca gar zemi, �ēlabaini auroja vētra, no tumsas plūda dīvainas skaņas, te zvēra gaudas, te bērna raudas, te pēk�ņi krāca bangas, it kā līdzās būtu jūra. Bet sniegs virpuļoja un virpuļoja.

Gaļina nokļuva līdz kabīnei un parāva durvis � tās nevērās.

� Ivan! � Golubkova uzsauca.

Vēj� noslāpēja skaņu. Tad viņa ar pirkstiem ņēmās bungot pa rūti.

No tumsas iznira divi cilvēku silueti. Atbalstīdamies uz lāpstām, viņi tuvojās Golubkovai.

� Nav spēka, � Ignatenko teica, � visur esam izmeklēju�ies, ceļ� pazudis. Visapkārt kupenas.

� Ko darīsim? � Gaļina jautāja.

� Jāgaida � teica otrs �oferis, � varbūt vētra rimsies uzspīdēs mēness.

Tā viņi nogaidīja vēl da�as stundas. Te viņiem �ķita, ka kāds brauc, te saklausīja �āvienu. Bet aiziet tālu no ma�īnas viņi neuzdro�inājās, varēja nomaldīties un iet bojā zem sniega vai nokļūt tie�i pie vācie�iem. Fronte bija kaut kur tepat, pavisam blakus, bet nelika sevi manīt ne ar skaņu, visu noslēpa putenis. Cik stundu tā pagāja, neviens nezināja � ziemas nakts ir bezgalīga.

Ievainotie gulēja. Bet ilgi tā nevarēja turpināties. Visiem bija vajadzīga neatliekama palīdzība. Un Galinu pārņēma niknums par savu nevarību. Bija vēl kāds briesmīgs apstāklis � tuk�ās benzīna tvertnes, jo visu benzīnu izlietoja, ma�īnām buksējot.

Negribīgi pār zemi svīda ausma. Milzīgajā sniega klajumā nevienas ēkas, neviena krūmiņa. Vientuli sniegainajā līdzenumā stāvēja līdz aug�ai ieputinātās ma�īnas. No tālienes tās izskatījās kā lielas kupenas.

г*

Kad kļuva pavisam gai�s, bija skaidrs, ka ma�īnas pa�as nevarēs kustēties, un Gaļina nolēma � vienam no trijiem jādodas meklēt dzīvojamās mājas vai cilvēki. Bet vētra gaudoja visās balsīs, un sniegs dejoja savu neizprotamo deju.

Meklēt devās jaunais �oferis.

Bet beidzās arī �ī īsā, vētrainā diena, un neviens nenāca palīgā. Atkal pār sniegaino klajumu nolaidās nakts. Putenis nerimās. Pēk�ņi tumsu pār�ķēla divas raķetes. Tās pacēlās augstu debesīs, izplatot vāju sarkanu un zaļganu gaismu. Uz mirkli vēj� pierima, pēc tam tas drāzās ar jaunu sparu un atnesa lo�metēja tark�ķo�o troksni. Nosvilpa mīna.

Gaļina piegāja pie Ignatenko.

� Tu dzirdēji? � viņa jautāja.

Bet �cekuls� neatbildēja. Viņ� sēdēja uz kabīnes pakāpiena un bija aizmidzis. Gaļina viņu sapurināja.

� Kādēļ tu te sēdi? � viņa kliedza un no visa spēka kratīja viņu aiz pleciem. � Kāp ma�īnā, citādi nosalsi.

Ivans tūlīt pamodās. Viņ� piecēlās un sāka staigāt gar ma�īnu, iestāstīdams sev: �Nedrīkst apstāties, jāstaigā.� Bet tomēr viņi abi iesēdās kabīnē. Vēj� tur nelīda zem ka�oka, nestindzināja miesu ar ledainu aukstumu un varēja parunāt.

� Ko mēs darīsim? Jāmeklē kāds ciemats, � uztraucās Gaļina.

� Nē, iet nevar, � Ignatenko gurdi atbildēja.

Bija manāms, ka viņ� līdz nāv.ei noguris un nespēj pat parunāt.

� Jāgaida ausma. Naktī var nosalt ceļā vai nokļūt pie vācie�iem.

Brīdi klusēja.

Domāja vienu un to pa�u. Ignatenko cie�i piekļāvās sēdekļa atzveltnei. Galva viņam rei�u reizēm liecās uz sāniem. Viņ� visiem spēkiem centās sēdēt taisni.

� Man palicis pāris malku spirta pudelē... Izdzer, Gaļina, un ej pie ievainotajiem. Kā viņiem tur klājas? � viņ� murmināja.

� Vaņa, kaut kas ir jādara, � Gaļina skuma.

� Kādam jāriskē ar dzīvību �o divpadsmit cilvēku dēļ.

� Kur� gan? � viņ� jautāja. � To varam darīt tikai tu vai es.

� Vai nu tu vai es, bet iet vajag!

Ivans pēk�ņi atjēdzās. Viņ� izslējās un stingri teica:

� Klausies, Golubkova, es tevi ļoti cienu, tādēļ nebaidos pateikt, tu sapratīsi. Es nevaru iet, � Ignatenko turpināja. � Divi malki spirta, kas man paliku�i, var man palīdzēt noturēties vēl da�as stundas, ja es sēdē�u. Mēs jau esam vairāk nekā divas diennaktis salā. Un cik rei�u es jau pa �o laiku esmu iedarbinājis motoru un buksējis! Ja es tagad ie�u, tad pēc da�ām minūtēm pakritī�u sniegā � un beigas.

� Tad ie�u es.

� Nē, neej. Tam nav nozīmes. Jāsagaida ausma.

� Cilvēki neizturēs līdz rītam. Tikai nesen satumsa, līdz rītam vēl ilgi.

� Es tevi ļoti mīlu, � it kā pie sevis teica Ignatenko.

Gaļina .izbrīnījusies paskatījās uz viņu un nolēma, ka viņ� murgo.

Bet Ignatenko turpināja:

� Mīlu kā cilvēku, kā biedru, � viņa balsī skanēja maigums. � Cik mums ir jauki cilvēki. Karā mēdz būt brīni�ķīgi ļaudis.

Gaļina klusēja, kaut ko domādama, tad teica:

� Jā, Vaņa, bet �o divpadsmit mātēm un sievām ir vēl grūtāk viņus zaudēt. Un padomā, cik fa�istu viņi vēl var iznīcināt, ja mēs viņus glābsim. Es ie�u.

� Nē, nēl Es tev neļau�u iet tī�uprāt nāvē. Bet arī pats nevaru iet, darāt ar mani, ko gribat, � viņ� runāja, acīm redzot vairs neapjēgdams vārdu nozīmi.

Verot kabīnes durvis, Gaļina dzirdēja, kā Ignatenko �ukstēja:

� Paņem manu spirtu.

Pēc brī�a no turienes atskanēja krāk�ana. Vētra trakoja.

Gaļina neko neredzēja. Zeme tinās miglā. Vēj� cirta sejā un kveldināja, kājas stiga sniegā. Viņa krita, klupa un tomēr gāja. Da�reiz zem kājām gadījās zeme. Kļuva vieglāk iet, pēc brī�a Gaļina atdūrās ar seju sniegā. Tās bija kupenas. Un tomēr Gaļina gāja. Vēl nekad viņa nebija redzējusi tik nikni trakojo�u stihiju. Brī�iem pārņēma bailes: �Ja pēk�ņi aizie�u tie�i pie vācie�iem?� Pat mazākā sniega vētrā viņi bija nokļuvu�i ielenkumā. Gaļina zināja � karā pusstunda, puskilometrs var izmainīt visu un cilvēks iet bojā tie�i tad, kad uzskata sevi dro�ībā.

Un tūlīt viņa uzmundrināja sevi:

�Bet ievainotie trīsdesmit grādu salā, pēc liela asiņu zaudējuma izvārgu�i, vēl vienu nakti neizturēs.

Tālās debess labajā pusē pārādījās mēness �ķemba, uz īsu brītiņu kļuva gai�s, bet visapkārt balsnēja tikai sniegs. Mēness atkal pazuda, vēj� mainīja virzienu un drāzās ar jaunu spēku. Bezgalīgajās vēja gaudās jautās kaut kas draudīgs, it kā virs zemes vairs nebūtu nekādas dzīvības. Ne vairs bailes, bet skumjas, neizsakāmas skumjas pārņēma Gaļinu.

�Igoru laikam vakar apbedīja: pa�nāvnieks karā ir līdzīgs nodevējam.�

Gaļina gāja, tikko cilādama kājas. Viņa pavisam sagura, ļoti gribējās gulēt. Gaļina zināja, ja viņa apstāsies, paklups vai pakritīs, tad tūlīt aizmigs. Pēk�ņi viņa līdz jostas vietai iegrima irdenā sniega � vēj� bija pieputinājis bedri. Vajadzēja pret kaut ko atbalstīties, lai izkārpītos laukā. Visapkārt tikai sniegs. Jo vārgāka viņa kļuva, jo vairāk dusmojās, rokas svilināja sals, vaigi mirka sviedros un asarās.

�Apsēsties tepat sniegā... Lai notiek kas notikdams. Galvenais � aizmigt, aizmigt...�

Tik ļoti mācās virsū miegs, ka pat nāve vairs nebiedēja. Tikai aizmigt un nedzirdēt vēja gaudas. Viņa paslēpa rokas ka�okā, mēģinādama tās sasildīt ar miesas siltumu un sāka mīņāties uz vietas. Sniegs viņu iepūti-nāja līdz pat pleciem. Gaļinai kļuva silti, pat karsti, viņa juta nespēku visā augumā. Viņa pagriezās ar muguru pret vēju, nolika galvu sniegā un uz mirkli iesnaudās. Un tūlīt skaidri ieraudzīja sev līdzās sniegā iepu-tinātās ma�īnas, salsto�os cilvēkus un pēk�ņi juta uz vaiga S�adilova elpu kā toreiz pie loga, uzlidojuma laikā. Gaļina tūlīt atjēdzās un metās uz priek�u.

� Jānonāk pie mērķa, katrā ziņā jānonāk pie mērķa! � Gaļina sauca.

�Ja es pado�os un aizmig�u, viņ� tikpat nesaudzīgi no�aus mani kā to kapteini-, kur� pameta bataljonu. Cietsirdīgs, ne�ēlīgs, ja vajadzēs, viņ� ne�ēlos neviena un cīnīsies līdz pēdējam, tik vienkār�i neatdos savu zemi. Viņ� ir stiprs garā, lūk, kas ir galvenais. Laikam tikai tādi kā S�adilovs pilsoņu karā, kad bija necilvēciski grūti, ticēja uzvarai. Viņ� tic uzvarai, nevar neticēt, un neviens un nekas �o ticību nesatricinās.

Bet Igors no�āvās, neizturēja, Izrādās, galvenais tagad ir palikt garā stipram.�

Atkal izpeldēja mēness mala, bet visapkārt tikai sniegs un sniegs.

Gaļina apgūlās un, piemīdot sniegu zem sevis, lēnām rāpās uz kupenas malu. Sniegs lipināja ciet acis, ausis, līda aiz apkakles; viņu ieputināja; viņa ķepurojās, vārtījās sniegā un beidzot novēlās uz cietas zemes. Viņa gāja, piespiedusi rokas pie krūtīm un galvu ierāvusi ka�ociņa apkaklē. Vēj� pūta mugurā, viņa nekā nedomāja un vairs nemanīja aukstumu un nogurumu.

Cik ilgi tā turpinājās, viņa nevarēja pateikt. Kļuva karsti. Gaļina juta zem formas blūzes mitru veļu. Sviedri aumaļām plūda pār seju, cepures odere bija slapja un nepatīkami rīvēja pieri.

Debesīs atkal uzvijās divas da�ādas krāsas raķetes. Tātad kaut kur tuvumā bija cilvēki. Viņa neticēja, ka var nonākt pie vācie�iem. Caur vētras gaudām dzirdēja �āvienus, bet izprast, no kurienes tie nāk, nebija iespējams.

Ka�oks smagi vilka lejup. Gaļina to novilka un iemeta sniegā. Kļuva vieglāk iet. Beidzot viņa sajuta zemi zem kājām un sāka soļot ļoti ātri. Arvien skaļāk skanēja bie�ie �āvieni. Gaļina sajuta vēderā asu sitienu. Viņa satvēra �o vietu � sāpju nebija. Tad pataustīja pieri � uz tās aukstu sviedru rasa. Vēlreiz kaut kas karsts iesitās kreisajā kājā un veltenī tecēja lipīga siltu asiņu strūkla. Gaļina paspēra vēl da�us soļus, sagrīļojās un pakrita ar seju sniegā ...

Golubkova atjēdzas hospitāļa palātā.

Caur sala izrakstītām rūtīm mirdzēja saulains ziemas rīts. Krāsnī līksmi sprakstēja malka, metot iesarkanu atblāzmu uz gultu, un tādēļ, ka istabā viss bija balts, tā likās mājīga. Mājīgums un siltums bija Gaļinas pirmais iespaids, bet tūlīt viņa ieraudzīja savā tuvumā Saltikovu un Ostrovski. Viņiem blakus stāvēja Sa�a baltā uzsvārcī, un viņas seja bija bāla un nogurusi. Ķirurgs pamanīja Golubkovas atvērtās acis.

� Golubkova, kā jūs jūtaties?

� Labi.

Tiklīdz Gaļina ierunājās, viņa sajuta briesmīgas sāpes vēderā. Saltikovs saņēma viņas roku savējā un, raudzīdamies tie�i acīs, teica:

� Tev nepiecie�ama steidzīga vēdera dobuma operācija. Tev ir ievainojums vēderā. Varbūt mazliet skarti iek�ējie orgāni. Vai tu vari man uzticēt savu dzīvību?

Viņ� skatījās tai acīs. Gaļina piekrizdama pamāja ar galvu. Rīkle bija izkaltusi, moko�i slāpa, bet viņa zināja, ka lūgt ūdeni nav nozīmes � vēdera dobumā ievainotajiem nedod dzert, un viņa pārvarēja �o vēlē�anos.

� Vai jums viss sagatavots? � Saltikovs vērsās pie Taņas Gavrilovas.

Tikai tagad Gaļina pamanīja ka pie krāsns stāv Gaļenkova un Gavrilova.

� Es eju mazgāties. Asistēs Jakovs Mihailovi�s.

Visi devās uz operāciju istabu. Gaļina nogurusi aizvēra acis � spēki viņu atstāja.

Kad Gaļinu uzlika uz operāciju galda, pie viņas pienāca Katja Gaļenkova.

Pienāca ārsti. Viņi savā starpā par kaut ko klusi sarunājās. Saltikovs pamāja Katjai, un tā pielika Gaļinai pie sejas asi smar�ojo�u marles tamponu. Sejai uzklāja masku. Kļuva smacīgi. Gaļinai trūka elpas, viņai �ķita, ka kaut kur krīt.

Bailēs Gaļina sāka kliegt:

� Laidiet! Katja! Glāb mani, Katja ...

Viņa pūlējās piecelties, bet neļāva siksnas. Uz mirkli pazibēja Saltikova seja. Viņ� it kā ieklausījās un likās ļoti sasprindzis. Tad viss iegrima tumsā . ..

Operēja agri no rīta. Operācija ilga �etrdesmit minūtes, un visu laiku mazajā gaitenī blakus operāciju priek�telpai stāvēja visi �ai laikā brīvie darbinieki. Lai gan Saltikovs pirms operācijas bija teicis, ka pārliecināts par labu iznākumu, bet cilvēki uztraucās un centās to slēpt cits no cita.

Saltikovs pirmo reizi izdarīja sare�ģītu operāciju tuvu pazīstamam cilvēkam. Viņ� uztraucās vairāk par visiem, lai gan ārēji savu satraukumu ne ar ko neizrādīja.

� Jakovs Mihailovi�s nekādi neizpauda savas jūtas. Kopā pavadītās dienas frontē, pirmo kara mēne�u pārdzīvojumi viņu bija tuvināju�i Gaļinai, kura gandrīz visu laiku strādāja kopā ar viņu. Un no tā, ka vēl vairāk salīka viņa jau tā sakumpu�ais augums, ka viņ� bie�i slaucīja pensneju, katrs saprata, ka viņam nav viegli.

Gaļina pamodās divas stundas pēc operācijas. Palātā rosījās uz pusdienām. Bija dzirdama klusa trauku �ķindoņa. Stipri oda pēc joda, kampara un sarecēju�ām asinīm. Gaļinai nāca vēmiens. Viņa atvēra acis. Lāviņa, uz kuras viņa gulēja, no divām pusēm aizklāta ar palagiem. Abas pārējās malas bija siena un krāsns. Viņa gulēja it kā atsevi�ķā istabā. Galva sāpēja, un domas juka. Reizēm palagi pārvērtās par sniega klajumu un gaudoja vētra. Pēc tam sniegs pazuda, parādījās ģenerāļa S�adilova seja. Viņ� cie�i spieda Gaļinas roku un teica: �Pēc iespējas taupiet sevi.� Un seja izgaisa, atkal klusi līgojās palagi un uzbāzīgi vajāja doma: viņai bija jāatrisina kāds jautājums, bet nezināja, kāds. Kāda pazīstama balss jautāja: �Pamodās?� � un pazīstama balss atbildēja: �Nē.� Bet, kas runā, viņa nespēja atcerēties.

Ļoti �gribējās dzert, mutē riesās skābi sāļas siekalas.

Gaļina skaļi iesaucās: �Dzert!� � bet tas, kas viņai �ķita kliedziens, patiesībā bija �ēlabains vaids. Tomēr to sadzirdēja. Palagi pa�ķīrās, un viņa ieraudzīja Sa�u un Jakovu Mihailovi�u. Sa�a kādam mierīgi teica: �Saslapiniet marli mazliet ar ūdeni.� Viņai atbildēja: �Labi, tūlīt.� Sa�a uzlika mitro marli uz Gaļinas kaisto�ajām lūpām. Viņa gribēja piecelties sēdus, bet Jakovs Mihailovi�s �ukstēja: �Guli, nekusties. Nevienas kustības! Vari tikai pagriezt galvu.� Viņa ilgi un vērīgi raudzījās uz Ostrovski un domāja: �Ko es viņam gribēju jautāt? Kas man būtu jāuzzina?� � un nevarēja atcerēties.

Sai brīdī atskanēja sāpīgs vīrie�a vaids, � acīm redzot cilvēku mocīja necie�amas sāpes, un viņa tūlīt atcerējās: �Bet ļaudis, pamesti ma�īnās, sniegā ieputi-nāti, salā un putenī?�

� Jakov Mihailovi�, � Gaļina bailēs �ukstēja, � bet ievainotie? Vai tos izglāba? Viņi dzīvi?

Ostrovskis skumji pasmaidīja.

� Izglāba. Visi dzīvi. Lūk, viņi, guļ kopā ar tevi vienā istabā.

Bet Gaļina nodomāja: �Viņ� nesaka taisnību. Ja tā ir taisnība, kāpēc viņ� tik noskumis?� Gaļina zināja � taisnību viņai neteiks, kamēr viņa atlabs, un vairāk nejautāja. Pēc tam kā miglā garām paslīdēja Saltikova seja. Viņ� neatlaidīgi prasīja:

� Parādi mēli! Tu ta�u neguli. Parādi!

Viņai izdarīja ie�ļircinājumus, bet tas nebija sāpīgi. Tikai trulas, smeldzo�as sāpes vēderā.

...Visbie�āk Gaļina redzēja pār sevi nolieku�os Sa�as skumjo seju, un reiz pat likās, ka tā raud. Tas bija neticami. Sa�a un asaras � tie �ķita nesavienojami jēdzieni. Virs galvas viņa bie�i dzirdēja balsi: �Es noteikti zinu � viņa dzīvos.� Balss bija pazīstama, bet, kas runāja, Gaļina nezināja.

Tā pagāja da�as dienas. Pēc tam stāvoklis strauji izmainījās, sāpes pārstāja, un Gaļina jutās labi. Viņa ar pēk�ņi radu�os interesi ieklausījās skaņās aiz palagiem, tur reizēm kāds vaidēja, kāds sauca māsu. Bija dzirdama ārsta balss apgaitas laikā, un viņa priecīgi domāja: �Cik labi gulēt �ajā siltajā, mājīgajā istabā, kur viss tik tīrs un kluss!�

Atnāca Jakovs Mihailovi�s. Gaļina viņam uzsmaidīja.

� Kā klājas, veseļojies? � viņ� priecīgi jautāja.

Viņa satvēra ārsta roku un cie�i paspieda. Acīs rie-sās asaras, lūpas drebēja.

� Ko tad tu! � Ostrovskis nokaunējies murmināja. � Paldies jāsaka Saltikovam. Operācija izdarīta lieliski. Drīz izveseļosies.

� Vai tad es atkal varē�u strādāt?

� Kā tad citādi! Noteikti, � Ostrovskis smējās.

Pēc tam atnāca Sa�a, kas nemīlēja izrādīt savas jūtas, un tādēļ �ķita mierīga.

� Vai atgriezies atkal uz mūsu grēcīgās zemes? Nudien, pie mums nemaz nav tik slikti, � viņa teica.

Bet Gaļina zināja, ka nesatricināmais miers viņai dārgi maksā.

� Sa�a, � Golubkova lūdzās, � varbūt tu tagad man pateiksi, vai ma�īnas atrastas, vai cilvēki glābti?

� Te viņi guļ, tikai ne visi � divi miru�i.

� Izlūki? � Gaļina strauji jautāja.

� Nē. Ar Ignatenko arī viss nav kārtībā. Viņ� kabīnē tomēr bija aizmidzis. Vēj� bija atrāvis durvis; viņu ieputināja sniegā. Tagad guļ ar nosaldētām rokām. Laikam vajadzēs noņemt da�us pirkstus.

� Bet otrs �oferis?

' � Viņ� līdz �im vēl nav atrasts... Vai nu viņu pievākusi kāda armijas daļa, vai arī nosalis sniegā,

� Kas tad mūs atrada?

� Kad tevi ievainoja, tu skaļi kliedzi. Kliedzienu izdzirda sargs. Tu biji aizkūlusies gandrīz līdz slēpotāju bataljona zemnīcām. Viņi tevi pacēla un atnesa. Sāka meklēt ma�īnas, tās izdevās atrast tikai, kad uzausa gaisma.

Galina alkaini izjautāja Sa�ai jaunumus, bet nekas svarīgs �ajās dienās nebija noticis, tikai atkal vairāk darba. Klusi un nemanāmi, nevienu nesatraucot, notiku�as Igora bēres.

� Ņemilovs bērēs turējās labi, bet tagad strauji sabrūk, � mierīgā balsī stāstīja Sa�a. � Viņ� aizmieg darbā, nedzird, ko viņam saka, aizmirst pats savus rīkojumus. Viņ� pat mitējies kliegt uz padotajiem. Sejas izteiksme vienmēr tāda, it kā viņ� kaut ko klausītos un censtos izlemt nesaprotamu jautājumu. Ņina Fjodorovna izliekas, it kā būtu par visu notiku�o ļoti satriekta. Viņas pulkvedis, uzzinājis patiesību, nosaucis viņu īsā, bet izteiksmīgā krievu vārdā un vairs nesūta pēc viņas ma�īnu. Ņinu Fjodorovnu pārceļ uz citu daļu ... Tie arī visi jaunumi!

Gaļina moko�i pārdzīvoja Igora nāvi.

Hospitālī Gaļinai pakāpeniski zuda pret viņu cienība, jo agrāk bija pieradusi Igoru redzēt kā mācību teicamnieku, aktīvu komjaunieti, labu biedru. Sīs attiecības mainījās, kad viņas biedrs no kara paslēpās aiz tēva muguras.

Pēc Igora nāves Gaļina jutās vainīga. �ķita, ka nav paguvusi ar viņu kaut ko parunāt, viņu atbalstīt, varbūt saprast! Patiesībā Igors bija gudrs cilvēks. Un, atceroties visu, kam bija sakars ar Igoru, arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, kas pēk�ņi radās toreiz kupenā. To viņa pastāstīja Sa�ai, bet Sa�a domāja citādi.

� Par to tagad nav ko runāt! Par vēlu. Arī tad nezin vai ko varēja grozīt. Tas bija siltumnīcas augs, kas aizgāja bojā no pirmās salnas ...

� Kas jauns frontē? � Gaļina jautāja.

Sa�a pastāstīja visas Padomju informbiroja ziņas.

� Un vēl kas jauns?

� Bet es jau tev visu esmu pateikusi.

� Nē, pie mums armijā?

� Pie mums? � Sa�a izbrīnījusies jautāja. � Kā lai es zinu, kas pie mums notiek? Neesmu ta�u �tāba priek�nieks. Pēc ievainoto nostāstiem sprie�ot, esam nostiprināju�ies, ir pat gūstekņi � vairums ar tik apsaldētiem locekļiem, ka pat skatīties baigi. Atved � nevar saprast, cilvēks vai lelle. Aptinu�i sev visu, kas gadījies pie rokas, pat sievie�u triko veļu.

� Nu un vairāk tu nekā nezini?

� Bet kas tev īsti interesē? Pareizāk, kur�?

� Nē, es tāpat vien ...

Gaļina pasmaidīja par kaut ko tikai viņai zināmu un uz mirkli paslēpa seju spilvenā.

Vakarā Sa�a atnesa divas vēstules. Viena vēstule bija no Borisa, otra � no Veras Pimenovas. Gaļina pagrozīja vēstules rokā � lasīt bija grūti. Viņa pasniedza tās Sa�ai.

� Izlasi.

Boriss rakstīja, ka viņ� jau esot frontē, piedaloties kaujās pie Maskavas, ilgojoties pēc sievas, aprakstīja kaujas, kurās viņam nācies piedalīties ar savu bateriju. Vēstulē bija viena Traze, kas radīja Gaļinā izbrīnu: �Tu jautāsi, kāpēc es aizgāju uz fronti, lai gan varēju sēdēt ministrijā? Man pēc kara būtu kauns tev skatīties acīs; tu būtu karojusi, bet es sēdējis kaut kur aizmugurē. Es neatlaidīgi lūdzu, lai mani nosūta uz priek�ējām pozicijām un, kā redzi, panācu savu.�

Gaļina pasmaidīja. �Viņ� ir labs cilvēks,� viņa domāja, �pats aizgājis uz fronti, un vēl tādā laikā, kad norisēja tik niknas kaujas pie Maskavas.� Agrākās ķildas ar vīru tagad viņai likās sīkas un neievērojamas.

� Vai tu viņam rakstīsi par savu ievainojumu? � Sa�a jautāja, izlasījusi vēstuli.

� Nē, kādēļ viņu uztraukt. Viņ� karo, viņam vajadzīga skaidra galva. Komandēt bateriju nav joks! � Galina teica, lai gan vēl no rīta, kad pirmo reizi jutās labi, nodomāja: jāuzraksta vīram par ievainojumu. Bet vai viņ� būs spējīgs saprast, kā Gaļina cieta, cik slikti viņa jutās? Viņ� uztrauksies tikai par vienu: vai sieva pēc ievainojuma būs tikpat vesela kā agrāk, tikpat skaista?

Tagad bija citādi: viņ� pats katru dienu riskēja ar dzīvību. Tagad viņu nevajag uztraukt, bet saudzēt Ta�u negaidot prātā ie�āvās doma: �Ja nu tā ir tikai poza? Viņ� nemaz netiecās uz fronti, bet viņu nosūtīja, jo fa�isti apdraudēja Maskavu un tās aizsardzībai tika koncentrēti visi spēki. Ka viņ� ir frontē, tas ir labi, bet kā dēļ rakstīt nepatiesību, kādēļ izlikties par tādu, kāds tu patiesībā neesi?�

Un pamazām labās jūtas pret vīru gaisa, dodot vietu atturīgai modrībai. Viņa bez intereses noklausījās Veras Pimenovas vēstuli, ko Sa�a izlasīja. Bet vēstule visumā bija laba. Pat Vera, kas augstāk par visu dzīvē vērtēja �jauki padzīvot�, �labi iekārtoties�, nespēja palikt vienaldzīga pret to milzu darbu, kas noritēja aizmugurē, pret vienīgo mērķi, ar ko dzīvoja aizmugure, � pārciest visas grūtības, bet uzvarēt. Viņa tā arī rakstīja:

�Man kauns dzīvot bez darba, kad visi strādā, un ne vienkār�i strādā kā pirms kara, bet tik daudz, cik cilvēks spēj izturēt. Protams, materiālie apstākļi mani nespie� to darīt. Vīrs man atsūtīja atestātu, māte prot izdevīgi pirkt un pārdot. Tā ka mēs esam iekārtoju�ies diezgan labi. Bet vai var sēdēt bez darba, ja pat septiņdesmit gadus vecas sirmgalves nesē� dīkā. Esmu iekārtojusies bibliotēkā, no kurienes kādreizējā darbiniece aizgājusi uz rūpnīcu.�

Bet vēstule beidzās ļoti negaidītā veidā:

�Es mazlietiņ tevi apskau�u. Stāsta, jums tur neklājoties slikti, pielūdzēju vai cik � �simt vīrie�u un viena sieviete.� Es, piemēram, ap sevi atļautu lakstoties tikai ģenerālim. Izvēle jums ta�u ir liela. Te ir citādi apstākļi � garlaicīgi. Vīrie�i ir frontē, bet tie, kas te ir, darbā iestigu�i līdz ausīm un nevienu neievēro. Tu jau zini, ka vīrs man ir pirmām kārtām ienākumu avots, un tādēļ sevi�ķus sirdsapziņas pārmetumus nejūtu, mazliet izklaidējoties; te ir kāds docents, bet īsts �kraķis� un turklāt ne �is, ne tas. Bez tam vēl māte ar saviem morāles sprediķiem. Viņa saka, ka tagad, kad visapkārt bēdas, ģērbties moderni un grezni esot augstākā mērā netaktiski. Vecā kļūst jocīga. Viņa manā dzīvē sevi uzskata par �sargeņģeli�, pavisam aizmirsdama

par manu jaunību. Kar� varbūt vēl ilgs desmit gadu, par �o laiku es pagū�u novecot, un kas zina, kā būs pēc tam, � labākie mūsu tautas dēli, tās_ zieds, paliks guļot tur, zemē. Vispār skumji, garastāvoklis draņķīgs.�

� Nu, sākums bija iepriecino�s, bet beigas! � Sa�a ironizēja. � Lai neuztraucas, viņas mū�am �ienākumu avotu� pietiks. _ч

� Jā, tāda viegli soļo pa dzīvi, � Gaļina skumji teica.

� Vai tu viņai atbildēsi? � Sa�a jautāja.

� Ko lai viņai atbildu? Par ko es varu viņai rakstīt? Dod man labāk spoguli, paskatī�os, kāda esmu kļuvusi.

Aiz aizkara atskanēja komisāra Dubkova balss:

� Vai drīkst pie tevis ieiet?

Ienāca Dubkovs un Saltikovs.

Sa�a pasniedza komisāram soliņu. Viņ� apsēdās, uzmanīgi izstiepis slimo kāju, un nolika uz naktsska-pī�a nelielu sainīti.

� Lūk, atnesu tev cidoniju kompotu. Pie slimiem nemēdz nākt ar tuk�ām rokām, � viņ� pasmaidīja.

� Kādēļ jūs tā rūpējaties? � Gaļina samulsa.

� Kas par rūpēm? Atnesu divas kompota bund�as, kas pa�am piegādātas mājās, � komisārs smējās. � Man kādu dienu bija slikti ar sirdi, ārsts noguldīja gultā, izrakstīja vieglu ēdienu, un Tolka�ņikovs pacentās. Pie tam ceļā tev var noderēt. Kas zina, kā tur ēdinās. Diem�ēl, ne jau visur ir tādi intendanti kā mūsu Tolka�ņikovs.

� Kādā ceļā? � Gaļina uztraucās.

� Mēs nolēmām rīt tevi evakuēt. Būs lidma�īnas.

Gaļina juta, ka krūtīs trūkst elpas. Viņa ar muti tvarstīja gaisu, bet nevarēja atvilkt elpu un pēk�ņi nobāla.

Saltikovs viņu satvēra pie rokas.

� Kas ar tevi notiek? Nupat vēl viss bija kārtībā.

� Es negribu, es negribu braukt projām. Jums nav tiesību mani aizsūtīt.

Saltikovs un komisārs saskatījās. Viņi to nebija gaidīju�i.

� Bet saproti ta�u, tev vēl ilgi būs jāguļ. Tev pienākas atvaļinājums. Atpūtīsies, ārstu komisija tevi pārbaudīs, � ja viņi atradīs par vajadzīgu, tevi atkal nosūtīs uz fronti.

� Es nekur nebrauk�u, es ārstē�os tepat. Nekāds atvaļinājums man nav vajadzīgs. Es atspirg�u un strādā�u.

� Bet te nav piemēroti apstākļi, un tu vēl esi slima.

� Nekādu sevi�ķu apstākļu man nevajag. Man �eit labi.

� Tomēr tev vajadzētu sevi saudzēt, � komisārs teica.

Bet Gaļina viņu pārtrauca:

� Kādēļ jūs tādā gadījumā nesaudzējat pats sevi?

� Esmu vesels.

Gaļina ironiski noteica:

� Protams, ja neņem vērā slimās acis, locītavu reimatismu un slimo sirdi!

Sa�a un Saltikovs ziņkāri raudzījās uz komisāru: ko viņ� var iebilst pret tādu argumentu? Dubkovs brītiņu domāja un teica:

� � Parunāsim par visu, kā nākas. Mihail Mihailovi�! Sa�a! Jūs laikam gaida darbs. Es jūs neaizkavēju.

Saltikovs dzīrās iebilst, bet pēk�ņi atskārta, ka komisārs vēlas palikt ar Gaļinu vienatnē, tādēļ atvadījās un aizgāja. Aizgāja arī Sa�a.

� Vai tu galu galā brauksi vai ne? � brīdi klusējis, Dubkovs vaicāja. � Tev �ēl atstāt kolektīvu? Bet Saltikovu pārceļ uz citurieni, arī Kurlajevs ilgi nepaliks � visus nomocījis ar raportiem, lūdzas uz fronti. Ko nu par viņiem runāt! Mani, vecu kraķi, arī no �ejienes pārceļ. Tiesa, manis diezin vai tev maz būs �ēl.

Komisārs iesmējās. Gaļina stingri pateica:

� Nekur es no �ejienes nebrauk�u. Ko gribat, to darāt. Es zinu, aizmugurē mani demobilizēs, bet es gribu cīnīties frontē.

� Tātad mani vārdi panāca glu�i pretēju rīcību. Tev jābrauc! To prasa tava veselība!

� Nē, � Gaļina stūrgalvīgi atbildēja, � operācija izdevusies labi. Es drīz atspirg�u un strādā�u tāpat kā agrāk.

Komisārs teica, ka parunā�ot ar ārstiem un Ņemi-lovu, � varbūt viņi bū�ot ar mieru Gaļinu atstāt �eit.

Tagad Gaļina dzīvoja pastāvīgā trauksmē. �Evakuēs vai ne?� viņa prātoja. Kārdinājums nokļūt aizmugurē bija liels. �Atspirg�u,� Gaļina domāja, �atgriezī�os institūtā, tas evakuēts uz Kirovu. Varēs palikt aspirantūrā. Kirovā noīrē�u istabu, daudz lasī�u, apmeklē�u kino, gaidī�u vīru.� Bet nē, viņa pat uz brīdi nevarēja iedomāties tādu dzīvi, tālu no frontes, bez smagā un, galvenais, ļoti vajadzīgā darba. Bija labu, sirsnīgu cilvēku kolektīvs, kuri gatavi ar tevi dalīties priekos un bēdās, mīlēt tevi pat ar visiem trūkumiem un kļūdām. �īs kolektīva jūtas viņa izjuta ne tikai �eit, hospitālī, bet arī ceļā, karaspēka daļas, kur nācās braukt pēc ievainotajiem. Visas frontes tik�anās, katrs pasākums pauda vienu: cilvēki veic lielu kopīgu darbu un tik ļoti aizņemti ar to, ka aizmirsu�i personīgo dzīvi, izgaisu�as visas sīkās rūpes un domas, valda galvenais, kā vārdā viņi tagad �eit strādāja, pacieta visas nedienas un, ja bija vajadzīgs, arī mira ...

Savādi... Tas bija loti savādi. Līdz �im Gaļinas dzīvē bija piepildījies pats galvenais, par ko viņa sapņoja.

Bērnībā tālajā Sibīrijas stacijā, kur viņa dzīvoja kopā ar māti un jaunāko brāli, Gaļina sapņoja_ par iespēju mācīties apgabala pilsētā. Dzīvoja ļoti trūcīgi. Tēvs nevarēja pārvarēt savu slinkumu. Visu mū�u viņ� ne sevi�ķi bija centies strādāt un apgādāt sievu un bērnus, bet uz vecuma dienām pret ģimeni kļuva pavisam vienaldzīgs. Pēdējos gadus ģimeni uzturēja māte �uvēja. Tēvs bie�i mainīja darba vietas, nekur ilgi nenoturējās un tā līdz mū�a beigām neieguva ne kvalifikāciju, ne profesiju, apzinādamies, ka viņ� un bērni, vai nu labi, vai slikti, tomēr būs paēdu�i � sieva nopelnīs.

Galina atcerējās savu bērnību. Māti, kas dienu un nakti sēdēja pie �ujma�īnas. Tēvu, kas ne ar ko nenodarbojās, izņemot pļāpā�anu, kas visu laiku grozījās ap vēlē�anos kļūt bagātam un nodoties bezrūpīgai dzīvei. Māte iecietīgi klausījās �ai pļāpā�anā, netraucējot vīra fantāziju; viņa mīlēja vīru tādu, kāds viņ� bija, ar visām kļūdām, un �ī mīlestība viņu izlutināja.

Bērnībā nebija nekā priecīga un spilgta, ko varētu atcerēties. Ar bērnu audzinā�anu neviens nenodarbojās. Neviens nepūlējās paskaidrot dzīves jēgu, norādīt, uz ko censties. Bērni auga savā vaļā. Divi vecākie brāļi bez naudas, bez radiem aizbrauca uz pilsētu izlauzt ceļu dzīvē. Vecāki viņus labprāt palaida, bet nekādu palīdzību nesolīja. Tēvs vispār ne par ko neuztraucās. Māte mēdza teikt, sevi mierinot: �Pasaule nav bez labiem ļaudīm � bojā neaizies.�

Bērni neaizgāja bojā � viņiem palīdzēja valsts. Viņi sāka mācīties, saņēma stipendiju, piepelnīja. Vecākais brālis, ieguvis izglītību, palika strādāt pilsētā. Viņ� labi pelnīja un iestājās institūtā vakara nodaļā. Zinot mazās māsiņas spējas un vēlē�anos, viņ� to paņēma pie sevis.

Tā piepildījās Gaļinas pirmais sapnis.

Pēc tam viņa sapņoja par Maskavu, bet tas likās pavisam neiespējami � aizbraukt no tālās Sibīrijas uz Maskavu, tūksto�iem kilometru tālu, arī radinieku Maskavā nebija. Tad Gaļina pirmo reizi sāka domāt par savu likteni. �Kas mani gaida nākotnē?� viņa jautāja. �Pabeig�u tehnikumu, aizbrauk�u strādāt uz rajonu. Apprecē�os ar veselīgu, saimniecisku sibīrieti, laidī�u pasaulē lielu bērnu pulku,� viņa zināja, īsta sibīrie�u ģimene nav iedomājama bez liela bērnu pulka. �Bet kas tālāk?� Gribējās kaut ko neparastu. Jeb vai kūsāja jaunība? Visneiespējamākie sapņi �ķita piepildāmi. Viņa mācījās labi. Un, lūk, divām studentēm pēc izlaiduma atļāva iestāties institūtā.

Maskava, Maskava � tas bija viņas sapņu galamērķis.

Brālis sākumā atrunāja, apgalvoja, ka tas nav iespējams, pēc tam piekāpās un solīja naudu ceļam. Bet Maskava vilināja un sauca. Gaļina dienu un nakti domāja par to. Viņa aizsūtīja dokumentus uz Maskavas institūtu. No turienes pienāca atbilde: �Pie pārbaudījumiem pielaista. Atbrauciet līdz tādam un tādam datumam.� Viegli pateikt �atbrauciet�, ja naudas tikko pietiek ceļam kopējā vagonā, � bet jābrauc septiņas diennaktis, kuru laikā vēl jāēd, � ja pieder vienīgi nonēsātas kurpes, vecs mētelītis un divas kleitas ar izvalkā-

tiem elkoņiem! Bet viņai bija astoņpadsmit gadu, ķad daudz nedomā, kad visneticamākās lietas �ķiet parastās.

Tā piepildījās otrais sapnis.

Dzīve strauji ritēja uz priek�u. Lekcijas, profesori, labi biedri studenti, trok�ņainas komjaunie�u sapulces. Lielā teātra galerija, pēc tam vakariņas � rupjas maizes doniņa, smiekli kopmītnē, vasarā ceļazīme uz studentu atpūtas namu, sporta sacensības, pui�u uzmanība, kopīga kino apmeklē�ana, bibliotēkas klusums, eksāmeni, zinātniskais pulciņ�, vasarā darbs lauksaimniecības izstādē � visi �ie notikumi nomainīja cits citu, dienas skrēja nemanot, � dzīve bija interesanta un nākotnē solīja kaut ko vēl interesantāku... Tad precības.. ē

Un, lūk, svētdien, divdesmit otrajā jūnijā, sākās kar�. Kar�!...

Mājā, kur atradās Gaļinas dzīvoklis, dzīvoja tikai karavīru ģimenes. Visus virsniekus jau agri no rīta izsauca uz ģenerāl�tābu. Un mājās tūlīt aizmirsās visas nesaskaņas, pārpratumi, kurnē�anas, virtuves strīdi, visi dzīvē neizbēgamie sīkumi... Ļaudis bija nostādīti lielu tautas cie�anu priek�ā, un tas kļuva galvenais, par to domāja, raudāja, ar to dzīvoja. Sievietes pūlējās noslēpt asaras, cita citu mierināt, atbalstīt, uzmundrināt. Bērni apklusa, jo tik lielas vispārējas bēdas, tādu klusumu un turklāt svētdien, kad mājās ir visi tēvi, viņi nebija redzēju�i. Un tajā pa�ā dienā jau sāka rakt sētā patvertnes, gatavoja maisus ar smiltīm, aplīmēja rūtis ar papīra strēmelēm un nezin kādēļ sarunājās �ukstus.

Gaļina aizbrauca uz institūtu. Tur jau bija sapulcēju�ies visi studenti. Aktu zālē notika mītiņ�. Tribīnē stāvēja institūta direktors. Viņ� gribēja runāt un nekādi nevarēja iesākt. �Vācija...� viņ� ar grūtībām izteica un ilgi klusēja. �Vācija ...� viņ� atkārtoja vēlreiz ar pārmetumu un nicinā�anu; balsī skanēja dusmas, ienaids un sāpes.

Tai brīdī studente, kas atradās vistuvāk tribīnei, � viņas vīrs bija tirdzniecības flotes kapteinis un pirms divām dienām aizbrauca uz Vāciju ar kuģi, kas veda kravu � krievu izlases kvie�us, � izstiepa roku uz

priek�u un klusu, neizpratnē un sāpēs teica: �Bet mūsu labība?! Kā tad tā?!�

Bija tāds klusums, ka pat vistālāk sēdo�ie dzirdēja �o balsi. Visi klusēja. Klusumā vēlreiz izskanēja �is neizpratnes un sāpju pilnais jautājums: �Labība?� � un, zaudējusi samaņu, studente pakrita kā nopļauta.

Direktors tā ir neko nepateica. Ieslēdza radio...

Tai pa�ā dienā Golubkova un Grigorjeva ieradās komjaunatnes komitejā, partijas komitejā, kara komisariātā, bet visur viņām atbildēja: �Turpiniet mācīties. Karos armija, sūtīt jūs, brīvprātīgos, nav nepiecie�amības!�

Tad Gaļina nolēma griezties pie vīra priek�nieka...

Tā Gaļina pārcilāja atmiņā savas dzīves notikumus, pirmo rejzi kop� kara sākuma ilgajās vientulības stundās hospitālī gūdama iespēju padomāt par sevi...

Viņas domas pārtrauca Ņemilova iera�anās. Viņ� nesasveicinājās, lai gan pēc dēla nāves nebija Gaļinu redzējis, pat nejautāja, kā viņa jūtas. Ņemilovs nosēdās uz gultas malas un pogāja vaļā formas blūzes kabatu. Piepampu�ie pirksti trīcēja un poga izslīdēja, bet Nikolajs Savi�s, neskatīdamies uz kabatu, visu laiku taustīja un taustīja pa savām krūtīm. Ga]ina moko�ās bailēs raudzījās uz Ņemilova roku. Beidzot viņ� sameklēja skolnieku burtnīcas lapiņu, atlocīja un piebāza pie acīm. Gaļina ieraudzīja nevienādus, ar gai�zilu, ūdeņainu tinti rakstītus burtus � tas bija Igora rokraksts. Sākumā klusi, pie katra vārda apstādamies, it kā trūktu elpas, Ņemilovs sāka lasīt: kaklā viņam kas guldzēja, nejaujot runāt.

� �Ksenija Ivanovna! Es baidījos jums pateikt un nolēmu uzrakstīt. Man trūkst viens Majakovska sējums. Ai! Bet jūs nekādā ziņā neticēsiet man, kā tas ir noticis. Mēs mācījāmies poēmu �Ļeņins�, es atnesu grāmatu uz skolu. Gribēju iemācīties poēmu no galvas. Tā man ir vismīļākā padomju dzejā. Tāpēc arī tik ilgi turēju grāmatu. Bet, kā tā man pazudusi, pats nezinu. Es klasē visiem izpra�ņāju, neviens nav redzējis. Visu dienu skraidīju pa veikaliem, meklēdams grāmatu, bet neatradu. Mājās neviens nezina, ka esmu pazaudējis grāmatu. Lūdzu, nesakiet nevienam no mūsējiem.

Tēvs un māte uztrauksies, es negribu viņus sāpināt. Citādi...

Ņemilovs smagi nolaida roku ar vēstuli un jautāja:

� Vai tu nezini, kas ir �ī Ksenija Ivanovna?

Gaļina nespēja atbildēt. Viņa visu zināja � pazina Kseniju Ivanovnu un zināja notikumu ar nozaudēto Majakovska sējumiņu, � bet Gaļinai vajadzēja apvaldīt savu uztraukumu, viņai bija jāsaņemas, lai nesāktu skaļi raudāt.

Ņemilovs steidzīgi noslēpa vēstuli kabatā un, nevienu un neko neievērodams, sacīja:

� Nupat es to atradu Roberta Bērnsa dzeju krājumā. Viņ� to bija paņēmis līdz, lai neaizmirstu angļu valodu. Viņ� mīlēja dzejas. � Ņemilovs pēk�ņi noliecās pār Gaļinas seju. � Un tu, Gaļina, arī mīlēji dzejas un tās labi lasīji. Es atceros, kādreiz pie mums viesojies tu, Sa�a, studenti, svinējām Igora dzim�anas dienu un tu lasīji:

Jūs atceraties, protams, visi atceraties, Kā stāvēju, pie sienas piekļāvies ...

� Kas tas ir? No kurienes?

� Tas ir Sergejs Jeseņins, Nikola j Savi�!

� Sergejs Jeseņins! � Ņemilovs izklaidīgi atkārtoja un ilgi klusēja. Pēc tam, it kā skali domājot, jautāja: �Kam adresēta vēstule? Kas ir �ī Ksenija Ivanovna?

� Та ir skolas bibliotēkas pārzine, � Gaļina atbildēja.

� Bet kurā klasē jūs mācījāties Majakovski?

� Liekas, astotajā, neatceros, � Gaļinai bija smagi redzēt Ņemilova nokāru�os, ļenganos vaigus, tuk�ās acis un sirmo galvu. � Sējumiņu pazaudēt viņ� varēja jebkurā klasē, mēs Majakovski vienmēr lasījām.

Ņemilovs piecēlās, sakārtoja segu un noteica pie sevis:

� Viņ� baidījās mūs sāpināt, lūdza mums neteikt. � Un ar smagu nopūtu piebilda: � Par vēlu! Ir tik briesmīgi vārdi � par vēlu!

Gaļina aizklāja seju ar rokām, lai slēptu asaras. Pagāja da�as dienas. Kādreiz, kad Gaļina jau va-

rēja gultā sēdēt, gultas aizkari pa�ķīrās. Istabā ienāca Aņa Hod�enko. Viņa nesa lielu izgludinātas veļas saini. Ņura steidzīgi mainīja gultas veļu, slaucīja logu stiklus, uzposa palātu. Sī rosība varēja nozīmēt tikai augstas priek�niecības iera�anos hospitālī. Ņura piegāja pie Gaļinas gultas un apmainīja palagus, kas jau bija saputēju�i.

� Ko jūs gaidāt? � Galina klusi jautāja.

� Nezinu. Kaut kāda priek�niecība brauk�ot. Aņa mūs pavisam notrenkājusi. Tāpat jau viss spodrs, bet viņai vēl liekas netīrs, taisni posts, � Ņura kurnēja. � It kā mēs būtu Maskavā, spo�ums vajadzīgs. Skaties, kā rūtis trīc, tūlīt vēl izbirs. Kāds bruņu vilciens visu dienu blie�. Ka gāzīs mums virsū � tad tikai būs spodrībai

Ņura aizvien kurnēja, bet pati gandrīz vai augas diennaktis no vietas strādāja. Bija grūti saprast, kad Nura guļ un kad ēd. Viņa bija smagi ievainoto palātas neatņemama sastāvdaļa. Ņura nekad nedusmojās. Bet Gaļinai viņa varēja izteikt savu neapmierinātību: Galina bija pa�u cilvēks, pati labi zināja, ar kādām pūlēm jāpanāk tīrība kara apstākļos, cik daudz enerģijas un spēka vajadzīgs, lai to uzturētu. Ņura dusmojās uz vecāko māsu, ka viņa pieprasa neiespējamu tīrību, bet centās, cik vien spēja. Ņura aizvien kaut ko mazgāja, slaucīja, kasīja... Bet nakts de�ūras laikā, kad visi gulēja, viņa sēdēja un gatavoja stundas un mācījās tik ilgi, kamēr galva aiz noguruma krita pār atvērto grāmatu vai burtnīcu.

� Ko tad īsti gaida, vai nezini? � Gaļina jautāja.

� Kas to lai zina! Blandās bez jēgas, laikam nav nekā cita ko darīt. Bet mūsējais (mūsējais bija Ņemilovs) vai no ā^as lien laukā, grib viņiem pūst miglu acīs.

No Sa�as, kas nomainīja de�ūrmāsu, Gaļina uzzināja, ka gaida armijas komandieri. Viņ� brauca pasniegt ordeņus �ajā palātā guļo�ajiem izlūkiem; un vienam no tiem � Varoņa Zelta Zvaigznes ordeni.

Tie bija tie�i tie izlūki, kurus Gaļina atveda.

Ņemilovs, kas vienmēr baidījās no priek�niecības iera�anās, arī �oreiz, pirmo reizi pēc dēla nāves, kļuva

enerģisks, kas to vērta līdzīgu agrākajam Ņemilovanr, . viņ� pēk�ņi it kā sasparojās, saņēma sevi rokās un, kā agrāk, par visu interesējās, iedziļinoties pat tādos jautājumos, kas uz viņu neattiecas. Viņ� nomocījās pats un notrenkāja savus padotos.

Gaļina pūlējās sev iestāstīt, ka ♦ viņa nevienu negaida un ne par vienu nedomā, un tomēr palūdza, lai Ņura atnes mazgājamo bļodu, rūpīgi nomazgājās, iztīrīja zobus, sāka sukāt matus. Rokas bija tik bezspēcīgas, ka nevarēja saturēt ķemmi. Viņa bie�i atpūtās un tad atkal ķērās pie darba. Beidzot sakārtoja matus, uzvilka Ņuras pasniegto tīro, balto kreklu un vairākas reizes vērīgi palūkojās spogulī. Seja bija noliesējusi, vaigi iekritu�i. Vaigu bālumu izcēla viņas ogļu melnie mati un maigi sārtās, sasprēgāju�ās lūpas.

Armijas komandieris ieradās pēcpusdienā. Ievainotie gulēja, palātā bija kluss. �aukstēja slimības vēstures lapas Sa�as rokās. Gaļina snauda. Piepe�i aiz krāsns atskanēja Ņuras satrauktā balss:

� Atbrauca! Atbrauca! �etras ma�īnas pieripoja pie �tāba!

� Ņura! � Sa�a viņai uzsauca nesatricināmā mierā. � Klusāk, cilvēki guļ! Ja atbrauca, tad atnāks.

Bet Ņura neklausījās, viņa skraidīja pa palātu, aiz-sprauzdama nokāru�ās segas, kārtodama spilvenus.

Galina nevarēja tikt skaidrībā, kas ar viņu notiek, ko viņa gaida, ko viņai nozīmēja �is notikums, bet viņa ļoti uztraucās. Viņai kļuva karsti, Gaļina juta, kā asinis saplūst vaigos, nervozas trīsas pārskrēja visam augumam no galvas līdz papē�iem, bet mugura sala. Viņa pārvilka segu pāri galvai. Satraukums neļāva sekot notieko�ajam.

Sa�a piegāja pie izlūka un klusiņām teica:

� Atmostieties! �eit laikam tūlīt ieradīsies armijas komandieris.

� Bet es jau neguļu, māsiņ!

Izrādījās, ka arī pārējie ir nomodā. Gaitenī atskanēja soļi. Tie lēnām tuvojās. Gaļina dzirdēja, kā �īkstēdamas atvērās durvis. Sa�a ne visai skali, tomēr skaidri ziņoja. Vīrie�a balss teica: �Sveicināti!� Gaļina pagrieza galvu un �ai mirklī juta, ka pār muguru pār-

skrien saltas tirpas. Ar muguru pret viņu stāvēja S�adilovs. Ņura steigā bija aizmirsusi nolaist palagus virs viņas gultas.

� Sveicināti! � S�adilovs atkārtoja. Viņam blakus stāvēja drukns neliela auguma ģenerālis, frontes Kara padomes loceklis. Viņ� mazliet pagājās uz priek�u. S�adilovs pagriezās, un Gaļina ieraudzīja viņa seju. Tagad tā bija sve�a un skarba. Pelēkās, pētījo�ās acis pauda skarbu sasprindzinājumu. Un varēja redzēt, ka viņu nodarbina kāda dziļa doma. Gaļina paskatījās uz kareivjiem � viņi visi tūlīt saspringa, it kā stāvētu ierindā, kļuva tikpat skarbi kā S�adilovs, viņu acis uzmanīgi raudzījās armijas komandierī. Gaļina zināja � tā raugās uz to, kam tic. �Un tomēr viņ� ir cietsirdīgs cilvēks,� Gaļina domāja, �man pa�ai no viņa bailes.�

Strādādama hospitālī, Gaļina bija pieradusi pie tā, ka veseli cilvēki, nonāku�i istabā, kur guļ ievainotie, nevil�us, neatkarīgi no pa�u gribas, cen�as slēpt savu veselību, it kā kautrējoties no tās, un viņu sejās ieguls-tas grūtsirdīgi ziņkāra izteiksme; arī tagad virsniekiem, kas pavadīja frontes Kara padomes locekli, sejās plaiksnās �ī skumjā izteiksme. Bet S�adilova seja bija mierīga, viņ� izturējās vienkār�i un dabiski. Visu to � ir hospitāļa vidi, ir cilvēkus, kuriem nav spēka piecelties no gultas, � viņ� uzskatīja par parādību, kas neizraisa ne skumjas, ne ziņkāri. Viņ� labi zināja, ka arī pats jebkurā brīdī var atrasties tādā pa�ā stāvoklī.

Frontes Kara padomes loceklis pasniedza Sa�ai roku un klusi jautāja:

� Kā sokas darbs?

� Labi, biedri ģenerāl.

Gaļina nevil�us nodomāja: �Kā viņa var tik mierīgi runāt,� � un atkal visu uzmanību pievērsa S�a-dilovam. �Vai viņ� mani pazīs vai ne? Bet ja viņ� uz mani pat nepaskatīsies?�

S�adilovs pēk�ņi ieraudzīja Sa�ai aiz muguras stāvo�o, pie krāsns piekļāvu�os Ņuru, sasarku�u no uztraukuma un siltuma. Bizītes Ņurai bija iziru�as, mati izrisu�i pār uzsvārci, viņa nervozi �ņaukāja degunu un nenovērsa satraukto skatienu no poda, kas pilns ar urīnu stāvēja redzamā vietā blakus kareivja gultai,

kur� jau tre�o diennakti gulēja nesamaņā. S�adilovs paskatījās uz satraukto Ņuru, tad uz podu, un pēk�ņi viņa seja apmācās. Gaļina domāja: �Bet viņ� ta�u ir jauns un ļoti labsirdīgs!� S�adilovs sniedza Ņurai roku. Ņura apjuka, vaigi ko�i sasarka, viņa jautājo�i pavērās Dubkovā. Komisārs pasmaidīja. Ņura mulsi sniedza roku, pat asaras parādījās viņai acīs. S�adilova sejā iegulās silta izteiksme. Paturēdams plaukstā mazo, trīco�o roku, viņ� jautāja:

� Kas jūs esat?

� Esmu Ņura.

� Ar ko jūs nodarbojaties, Ņura? � viņ� jautāja, ar acīm nomērojis meitenes trauslo augumu.

� Es viņus kopju! � Ņura norādīja uz ievainotajiem. � Nu, un ... daru, ko man liek.

� Bet kādēļ jūs tā kautrējaties?

� Jūs ta�u esat ģenerālis, � Ņura atbildēja, � un es pirmo reizi redzu dzīvu ģenerāli. � Baidīdamās, ka tik kāds neiedomātos, ka viņa redzējusi miru�us ģenerāļus, Ņura steidzīgi piebilda: � Esmu viņus redzējusi tikai uzņēmumos un bildītēs.

� Jā, esmu ģenerālis, � S�adilovs atbildēja, � bet jums nekad nav jākautrējas ne kareivju, ne mar�alu priek�ā. Jūs veicat grūtu darbu. Es jums kā noslēpumu pateik�u, � viņ� jokojot sacīja mazliet klusākā balsī.

� Viņus, � S�adilovs pamāja uz ievainotajiem, � sievas tā nav kopu�as, kā to darāt jūs �eit, frontē. Tie�i jums, sievietēm, pēc kara visa armija paklanīsies un pateiks paldies.

Kareivji iesmējās.

� Nu, kā būs, kareivji, � S�adilovs viņus līksmi uzrunāja, � vai paklanīsimies?

� Labs ir, paklanīsimies arī! � skanēja balsis, � Ka tikai Hitleru ātrāk sakautu!

Un tūlīt palāta atdzīvojās. Izgaisa skumji ziņkarā izteiksme pavadoņu sejās, sirsnīgākas kļuva kareivju sejas.

Ģenerāļa uzmanību saistīja par Gaļinas gultu paceltie aizkari. Viņ� jautāja Ņemilovam:

� Kas jums tur ir?

� Mūsu medmāsa. Ievainota.

_r � Vai smagi? � viņ� jautāja.

� Nē, tagad jau briesmas garām, � Ņemilovs atbildēja, pieņemdams pamatstāju.

S�adilovs paskatījās uz Gaļinas pusi. Viņa pamanīja, ka tas izbrīnījies un ilgi viņā raugās, paredzot ko ļaunu. Gaļina nodomāja, ka būtu jāpaceļ galva, bet viņu pārvarēja kautrība. �Varbūt ir labāk, ka viņ� mani tādu neredz? Esmu neglītāka kļuvusi, pavisam bāla un vāja. Tāda varu viņam nepatikt!� Bet tūlīt modās rūgtums un Gaļina sev jautāja: �Bet vai tu viņam esi patikusi? Kas tu tāda esi? Un kādu viņ� tevi redzējis? Biksēs, formas blūzē, ar vēja appūstu seju, sarkanām rokām ...�

Kara padomes loceklis lasīja pavēli par apbalvojumu. Kad viņ� beidza un piegāja pie ievainotā izlūka, lai piespraustu zelta zvaigzni, S�adilovs tuvojās Gaļinas gultai.

Istabā atskanēja aiz satraukuma un sāpēm aizsmakusi izlūka balss:

� Paldies, biedri ģenerāli Liels paldies!

Gaļina dzirdēja izlūka balsi, bet nenovērsa acis no S�adilova. Un pēk�ņi S�adilova sejā pazibēja neizpratne. Viņ� cie�i sakoda lūpas. Galina saprata � viņ� to ieraudzījis un pazinis. Beidzot viņu skatieni sastapās. Viņ� skatījās Gaļinas viegli piesārtu�ajā sejā, kļūdams arvien drūmāks.

Gaļinu pār�alca prieks: �Varbūt viņ� pats vēl to neapjau�, bet es viņam neesmu sve�a. Lai arī mēs maz esam tiku�ies, bet viņ� nav pret mani vienaldzīgs, � citādi, kādēļ gan viņa skatiens kļūtu tik drūms!�

Kara padomes loceklis klusi vērsās pie S�adilova ar kādu jautājumu. Tas tikpat klusi atbildēja, acīm redzot slikti izprazdams, ko viņam saka.

Tālāk Gaļinai viss saplūda kā miglā. Pie krāsns piekļāvusies, Sa�a skumji raudzījās Gaļinā; un viņas acis pauda: �Es visu zinu, bet kā tas var beigties? Kar�, visapkārt nāve. Kāda nozīme �ai mīlai?�

Izlūks teica:

� Mēs lūdzam tikai vienu, biedri armijas koman-dier. Nesūtiet mūs projām no �ejienes, mēs gribam palikt savā armijā, savā divīzijā, mūs tepat izārstēs, citādi būs jābrauc uz aizmuguri, cik laika tas prasīs, un uz kurieni pēc tam nosūtīs...

� Nē, tas nav iespējams. Izveseļosieties, atpūtīsieties un atkal atbrauksiet pie mums, � S�adilovs atbildēja.

� Bet Hitlers lien un lien mūsu zemē; viņ� ta�u jāapstādina.

� Jā, jāapstādinal � S�adilovs teica; viņa skatiens kavējās kaut kur aiz loga, seja kļuva skarba un noslēgta. � Jāapstādina katrā ziņā! � viņ� atkārtoja. � Tālāk atkāpties nav iespējamsl

� Tādēļ mēs arī jūs lūdzam, � izlūki sacīja.

Gaļina vairs nekā nedzirdēja. Viņa pārvilka segu pāri galvai un, zaudējusi spēkus no pārdzīvotā, iegrima nemaņā.

.

Kādā no sagrautās mājas istabām noritēja eksāmens. Ārste Salfejeva, komisārs Dubkovs un Sa�a Gri-gorjeva bija pārbaudījumu komisija. Eksaminēja sanitāri Ņuru.

Kādreiz kara sākumā uz hospitāli atveda divus ievainotus bērnus. Puisēnam bija gadi astoņi, bet meitenei varēja būt ap vienpadsmit, lai gan viņai patiesībā bija jau piecpadsmitais. Viņi bija neliela, me�u ieskauta ciematiņa vienīgie dzīvi paliku�ie iedzīvotāji. Ņura labi atcerējās savas mātes nāvi, viņu ar dzelzs lāpstu nosita hitlerie�u virsnieks, kad tā gribēja glābt savu govi, atcerējās, kā liesmoja no visām pusēm aizdedzinātais ciemats, kā no�āva nevainīgos iedzīvotājus, bet nekad par to nestāstīja, un neviens viņu ne-iztaujāja � visapkārt bija pārāk daudz bēdu. Ņura strauji atlaba. Viņa lūdza, lai atstāj darbā tepat un nesūta uz aizmuguri, kur viņu tūlīt ievietotu bērnu namā. Bet Ņemilovs par to negribēja ne dzirdēt. Nelīdzēja ne meitenes lūgumi, ne Salfejevas aizstāvība. Komisārs pats nolēma aizvest bērnus.

Ap dienas vidu viņi nokļuva mazā piefrontes pilsētiņā un uzmeklēja tautas izglītības nodaļu. Komisārs paņēma bērnus pie rokas un ieveda viņus mājā. Viņ� ilgi sarunājās ar noguru�u, pavecu sievieti izbalēju�ā katūna kleitā, atvadījās no bērniem un smagu sirdi brauca mājās.

Visu ceļu komisārs savā priek�ā redzēja astoņus gadus vecā Mi�as skumjās, melnās acis. �ķiroties no komisāra, puika paslēpa seju starp viņa ceļiem un raudāja, varbūt tikai tagad īsteni apjautis, ka kļuvis bārenis uz visiem laikiem.

Atgriezies atpakļ, Dubkovs saslima. Sirds darbojās ar pārtraukumiem, sāpēja galva, cēlās asinsspiediens. Un nedeva miera puikas skumjās acis.

Vakarā slimajam komisāram atnesa vakariņas, un viņ� pat piecēlās gultā sēdus aiz brīnumiem, kad ar paplāti rokā ieraudzīja ienākam Ņuru.

� Tā esi tu? � komisārs jautāja.

� Protams, es, vai jūs neredzat?

� Kā tu nokļuvi �urp?

� Kā? Jūs ta�u mani pats atvedāt. Kamēr tā krustmāmiņa veda Mi�u uz slimnīcu, es izbēgu no mājas. Jūs pie ma�īnas nebijāt, bet �oferis teica: �Lien kravas kastē, apsedzies ar brezentu un esi klusa kā pelīte.� Un es arī biju klusa kā pelīte. Tātad, cikreiz jūs mani vedīsiet projām, tikreiz es atkal atgriezī�os,� Ņura apsolīja.

� Bet tagad dabūsiet pa ādu ir tu, ir �oferis.

Ņura iedzīvojās un ātri kļuva par savu cilvēku, bez kura grūti iztikt. Sākumā viņu �ur un tur sūtīja, pēc tam Jakovs Mihailovi�s, uzmanīgi noskatījies, kā Ņura ievainotajiem noņem netīros, sakaltu�os apsējus, teica:

� No �ās dienas Ņura būs mana asistente!

Medmāsas gurdi pasmaidīja, bet Ņura to uztvēra ļoti nopietni un kop� tā laika centās būt tuvāk Ostrov-skim un pamazām pieķērās tam. Jakovs Mihailovi�s rūpējās par viņu, un Ņura atlīdzināja ar to pa�u.

Viņi vienmēr bija kopā, un bez smaida nevarēja noskatīties, kā viņi abi � vāji, gari, pelēkos, augumam pārāk lielos �ineļos mīņājās lietū un sniegā pie iestrēgu�ām ma�īnām vai slēpās no uzlidojuma. Jakovs Mihailovi�s ar pensneju uz deguna, dziļi pār pieri uzmauktā cepurē un saspringtu sejas izteiksmi, Ņura cepuri uzlikusi pa�ā pakausī, ar gai�brūniem matiem, kas krita pār apkakli, un vienmēr ar izbrīnu sejā, it kā nupat uzzinājusi ko neparastu. Ņura bija pārliecināta, ka bez viņas rūpēm Jakovs Mihailovi�s pavisam nonīks, bet Ostrovskis rūpējās par meiteni kā par mazu bērnu, lai gan viņai jau bija piecpadsmit gadu, un uzskatīja par pienākumu ņemt viņu savā aizbildnībā.

Reiz komisārs Dubkovs jautāja meitenei:

� Ņura, kad beigsies kar�, tu, protams, turpināsi izglītību, bet par ko tu vēlies kļūt?

� Tikai par ārsti, � steidzīgi viņas vietā atbildēja Jakovs Mihailovi�s.

� Nē, es bū�u agronome. Aizbrauk�u uz mūsu ciematu ... � Un, tiklīdz pateica �uz mūsu ciematu�, nobāla un apklusa, atcerējusies, ka nekāda �mūsu ciemata� vairs nav.

Visi pūlējās neskatīties uz viņu, it kā būtu vainīgi, ka viņas ciemats iznīcināts.

Pēc tam Ņura nopūtusies turpināja:

� Nu, vispār uz laukiem. Es tur iestādī�u dārzu, lielu lielu, lai tur būtu daudz ābolu un sevi�ķi bumbieru. Man tā gar�o bumbieri, Jakov Mihailovi�, � viņa vērsās pie Ostrovska, � vai jums gar�o bumbieri?

� Protams, � Jakovs Mihailovi�s atbildēja.

� Kam gan bumbieri negar�o?

� Es tik daudz augļu koku iestādī�u, lai visiem ciemata bērniem pietiktu, lai ēd, man nav �ēl. Dārza ārmalās augs ogulāji: upenāji, avenāji, bet pie mājām � puķes, vēl varētu izaudzēt arī vīnogas vai ābolus, tādus, kādu nekur nav, tas tik interesanti.

� Ņura, � Jakovs Mihailovi�s teica, � tu būsi mi�uriniete.

Bet Ņura nezināja, ko nozīmē vārds mi�uriniete.

� Kas? Kāda es bū�u?

� Labi, � teica Jakovs Mihailovi�s. � Tad es tev pastāstī�u, kas ir Mi�urins.

Viņ� tai sīki izstāstīja par Mi�urina izmēģinājumiem, un Ņura pavisam noteikti nolēma kļūt par agronomi dārzkopi. Kop� tā laika viņus jokojot sauca: �mūsu ārsts un agronome�.

Komisārs kādreiz teica Ostrovskim: �Bet Ņurai ta�u jāmācās. Laiks negaida, līdz kara beigām meitene būs jau pieaugusi!�

Aizbraucis uz armijas sanitāro daļu, viņ� pārveda Ņurai grāmatas un burtnīcas. Tās bija vidusskolas sestās klases mācību grāmatas. Viņa sāka mācīties ar patiku. Dubkovs viņai sastādīja stundu sarakstu un dienas re�īmu. Tur bija paredzēts viss: darbs, laiks atpūtai un mācībām. Ņuras re�īmu zināja visi. Ja viņa strādāja vai sēdēja un klausījās kādu saisto�u sarunu, bet tuvojās mācību laiks, Ņurai to atgādināja, un viņa sēdās pie grāmatām. Naktī de�ūras laikā, pie pusdienām, ma�īnas kabīnē viņa bija ar grāmatām rokā. Jakovs Mihailovi�s redzēja, ka Ņura pārpūlas, un kā mācēdams centās atvieglot viņas stāvokli. Viņ� rūpīgi un tomēr neuzkrīto�i, it kā kautrēdamies, sekoja Ņuras dzīvei un mācībām.

Eksāmena laikā Ņura neuztraucās, kā viņas vietā būtu uztraucies katrs skolēns, bet �eit bija kar�, un viņa zināja: cilvēki, kuri viņai palīdzēja, neliekuļoti interesējas par viņas likteni. Medmāsas un ārsti atnāca paklausīties, kā noritēs eksāmeni, bet Salfejeva piecēlās un, visus samulsinādama, balsī, kas necie� iebildumus, pavēstīja: к

� Nepiedero�os lūdzu telpas atstāt. Eksāmenu atmosfērai jābūt mierīgai.

Neviens neuzdrīkstējās nepaklausīt Salfejevai. Vairāk par visiem sarūgtināts jutās Jakovs Mihailovi�s un Golubkova � viņi ta�u ļoti bie�i palīdzēja Ņurai mācībās un tagad gribējās dzirdēt, kā viņa atbildēs eksāmenos, bet arī viņiem vajadzēja paklausīt Sal-fejevu.

Gaļina mēģināja uzsākt sarunu ar Jakovu Mihailo-vi�u, bet viņ� stūrgalvīgi klusēja. Pagāja vairāk nekā stunda, ta�u Ņura vēl arvien nenāca. Jakovs Mihailovi�s ar īgnumu teica:

� Ek, nomocīs dzīvu cilvēku. Atradu�ies eksaminētāji!

Gaļina mēģināja viņu mierināt:

� Vēl jau maz laika pagājis.

� Maz? � brīnījās Ostrovskis. � Salfejeva pa �o laiku cilvēku var nomocīt līdz nāvei.

Eksaminētāji, tik nopietni kā vēl nekad, uzdeva vienu jautājumu pēc otra un satraukti gaidīja Ņuras atbildi. Bet Ņura vairs neuztraucās, pareizāk, viņai nebija laika uztraukties. Viņa vērīgi klausījās un atbildēja. Komisārs apmierināti māja ar galvu. Beidzot Salfejeva paziņoja, ka eksāmens beidzies un Ņura var iet.

Tiklīdz Ņura izgāja ārā, Dubkovs jautāja:

� Nu kā?

� Nevarētu teikt, ka ļoti labi, � nenoteikti atbildēja Salfejeva, � bet vielu viņa pārzina.

� Bet, pēc manām domām, diezgan labi, � komisārs iebilda.

Komisāra seja kļuva Joti labsirdīga un it kā vainīga. Viņ� lūkojās Salfejevā, un izteiksme, ko Sa�a līdz �im nebija ievērojusi, lika viņai vērīgi ieskatīties pazīstamajā Dubkova sejā.

Salfejeva dusmojās:

� Nav iemesla jūsmot par- viņas panākumiem. Meitene ļoti maz zina. Es domāju, normālā skolā viņa saņemtu �apmierino�i�. Un vispār mums nopietnāk jāpieiet Ņuras dzīvei un mācībām, citādi beigsies kar�, viņa skolā nevarēs iestāties, būs pāraugusi, bet tehnikumā neņems pretī.

Dubkovs pasmaidīja.

� Pagaidiet, Ludmila Vasiļjevna, � viņ� teica, vērsdamies pie Salfejevas, � ļaujiet mums nobeigt karu, un mēs darīsim visu, ko var darīt mūsu bērnu labā.

Viņ� padomāja un turpināja:

� Mēs esam dzīvoju�i bez ērtībām, nepratām iekārtot mūsu dzīvi, tikai saprotiet mani pareizi. Mēs visus spēkus atdevām valstij, un maz, ļoti maz esam veltīju�i vērības personiskajai dzīvei. Ar to nodarboties nebija laika ... Ak, ja tikai piedzīvotu uzvaru! Te, frontē, mēs esam izpratu�i, cik dārgs mums viss skaistais, ērtais, labais.

Ar jaunības pārgalvību Dubkovs skatījās Salfejeva. Sa�a vēroja viņa lielo, plato augumu, kas atgādināja ozolu. Ne vairs jauns, varens ozols, kas stāv plati izplētis zarus, bet kādreiz spēcīgs ozols, kas tagad liecas pret zemi. Komisāram bija slimas acis, un, ja viņam vajadzēja ko izlasīt, viņ� izvilka no kabatas nelielu lēcu. Viņa roku un kāju locītavas bija uztūku�as. Komisārs sirga ar reimatismu, un, kad viņ� apaukstē-jās, labā kāja sapampa un viņ� staigāja balstīdamies uz nūjas. Sa�a nekad nebija redzējusi, ka komisārs runātu ar kādu saniknots, viņ� nekādos apstākjos nemēdza pacelt balsi, vienmēr uzmanīgi uzklausīja sarunu

biedru. Jau tas vien, ka viņ� bijis komisārs pilsoņu kara laikā, atbrīvojis Tālos Austrumus no baltgvardiem, daudz dzīvē redzējis un pārdzīvojis, nevil�us modināja visos, sevi�ķi jaunatnē, cienību pret viņu. Tas bija senās tēvu varonības un slavas pārstāvis.

Salfejeva pēc kāda brī�a teica:

� Bez tam, es domāju, Ņurai laiks iestāties komjaunatnē, un to labāk izdarīt �eit, frontē.

� Komjaunatnē, manuprāt, viņai vēl par agru, � lai pagaidām mācās.

Sa�a skatījās viņu sirmajos matos, jauneklīgajās acīs un domāja: �Kar�, iz�ķiras valstu likteņi, uz svaru kausiem tautu pastāvē�ana, bet viņi tik satraukti strīdas par lauku meitenes nākotni, un abiem tas �ķiet tik dabiski, it kā noritētu miera apstākļos.� Jo vairāk strīdējās un uztraucās Salfejeva, jo labsirdīgāka kļuva komisāra seja, bet Sa�a arvien vairāk brīnījās, viņā raugoties. Beidzot viņ� piecēlās.

� Tagad jāiet paziņot biedriem, kā viņa atbildēja.

Kad Dubkovs izgāja ārā, Sa�a teica:

� Nē, Ņura ir brīni�ķīga meitene. Skatieties � tik grūtos apstākļos un tik labi mācās! Es dzīvoju labi, kad mācījos skolā, bet gadījās visādi, pat sliktas atzīmes.

� Nevar būt, � Salfejeva brīnījās.

� Visādi gadījās, � Sa�a nopūtās, ir labas, ir sliktas. Reiz kontroldarbā nezināju teorēmu un no�pikoju. Kāds man vēlāk bija kauns, lai gan neviens neredzēja, bet es divas dienas nevarēju nomierināties.

Salfejeva iesmējās:

� Nu, tā darīju�i daudzi.

� Un es biju visai sentimentāla, dienasgrāmatu rakstīju un diezgan bie�i iemīlējos. Tiesa, māte teica, ka tas vēl neesot pa īstam. īstā mīla vēl esot nākotnē, tā nāk�ot, bet tagad vēl tāpat, tādēļ ka se�padsmit gadu ... � Un negaidot Sa�a atcerējās ...

Reiz pēc neatlaidīgiem lūgumiem māte nopirka Sa�ai sniedzi. Trūkst vārdu, lai izstāstītu, kā Sa�a priecājās par �o dāvanu. Sniedze dzīvoja no smalkām stieplēm pagatavotā zaļā būrītī. Trīs laipiņas tai aizstāja koka zaru, tā visu laiku lēkāja un svilpoja.

Saulainā, gai�ā dienā Sa�a nolika būrīti uz palodzēs, ar sajūsmu vēroja, kā putns līksmojas, un pēk�ņi ar neuzmanīgu kustību būrīti nogrūda. Meitene neatcerējās, kā izskrēja gaitenī, kā pa margām no�ļūca lejup. Viņa paķēra sa�ķiebto būri, bet putns bija beigts � tas bija nosities pret dzelzs stieplēm. Meitene aiz bēdām nezināja, kur likties. Asins pilīte no putna knābī�a nopilēja uz viņas rociņas. Sa�a atgriezās istabā un tā raudāja, ka viņas vājais augumiņ� raustījās kā krampjos. Viņa raudāja stundu, divas... Izbiedētie kaimiņi pasauca māti. Māte paņēma uz rokām izmocīto meiteni un �ūpoja kā mazulīti, bet Sa�a tikai gaudās: �Viņai asinis tecēja, tās pilēja man uz rokām... Es viņu nositu, es esmu vainīga...� Sa�a raudāja nevaldāmi. Tās bija vislielākās bēdas viņas dzīvē. Viņa ilgi nevarēja aizmirst sniedzi un asins pilīti uz savas rokas.

Varbūt tāpēc, ka mazā Sa�a bija ļoti jūtīga, māte ilgi slēpa viņai vectēva traģisko nāvi. Sa�a ļoti mīlēja vectēvu, un pēc tēva nāves viņ� bie�i Sa�u ņēma pie sevis. No tālās Sibīrijas atbrauca �Dunas krustmāte ar izstrādes dienām� � tā Sa�a iedēvēja vectēva mājkalpotāju viņas neparastā tukluma dēļ � un uz pusgadu vai uz veselu gadu aizveda Sa�u pie vectēva. Vienmēr, līdz pat nāvei, vectēvs Sa�ai bija karsti mīļots, neparasts un neizprasts ...

� Nu, un tās īstās jūtas, vai tās radās? � Salfejeva jautāja.

Sa�a nodūra galvu un iegrima domās.

� Nezinu, � viņa teica.

Ludmila Vasiļjevna vairs nekā nejautāja. Pēc brī�a Sa�a atkal ieteicās:

� Un dzīve man �ķita it kā neīsta. Mēs tad dzīvojām Tor�okā. Maza pilsētiņa vienos zaļumos, viss tur kluss, mierīgs, vienmuļ�. Es mācījos, māte strādāja, tēvs sen jau bija miris, es viņu maz atceros. Un �ķita, es nedzīvoju, bet tāpat vien vadu dienas, īstā dzīve � tā rit kaut kur līdzās. Un tad es aizrāvos, biju greizsirdīga, cietu, un tās man likās bēdas. Nē, bēdas nāca tikai svētdien, divdesmit otrajā jūnijā, kad pa radio paziņoja, ka sācies kar�. Tas bija jau Maskavā. Es domāju, ka sirds neizturēs, ka ar to kas notiks...

� Pietiek par to, � Salfejeva pārtrauca, � nevajag atcerēties.

� Jā, labāk neatcerēties, � Sa�a pievienojās. � Jūs, Ludmila Vasiļjevna. sakāt, ka es esmu nopietna, drosmīga. Nē, esmu pavisam parasta. Es tikai cen�os izlikties drosmīga un nopietna. Citādi nevar: cilvēki sāks �ēlot, bet no �ēluma līdz nicinājumam viens solis. Karā nedrīkst pieļaut, lai �ēlo, te cienī stipros...

Pēk�ņi atskanēja lidma�īnu rūkoņa. Sa�a un Salfejeva pēc skaņas noprata, ka tās ir vācu lidma�īnas. Pēc tam varēja dzirdēt, kā bombardēja netālo me�u. Māja, kurā viņas atradās, līgojās. Sa�a un Salfejeva piespiedās pie sienas. Beidzot Sa�a neizturēja.

� Ludmila Vasiļjevna, � viņa skaļi teica, � baigi. Jāiet projām no �ejienes.

� Kurp lai iet? � Salfejeva atbildēja. � Visapkārt sniegi, kupenas. Nē, labāk tepat, un varbūt ciematu viņi neaiztiks.

� Kāpēc viņi tur bombardē, � Sa�a jautāja. Tagad viņai gribējās runāt un runāt.

� Laikam kļūdīju�ies. Te kaut kur tuvumā ir armijas �tābs.

Bet lidma�īnas taisīja loku pēc loka un bombardēja nevis' ciematu, bet me�u, te atviļņoja tikai dārdoņa un rūkoņa.

� Cik tas ir pazemojo�i � lūk, tā, nevarīgi gaidīt nāvi! Ja viņi pēk�ņi atlidos �urp un mus nogalinās? Bet tā gribas dzīvot! Es ļoti vēlos dzīvot. Ja jūs zinātu, kā es vēlos dzīvot, un tie�i tagad! � Sa�a teica.

Salfejeva stāvēja kā pārakmeņojusies. Viņas sejā neietrīcējās ne vaibsts. Un tad viss apklusa. Sa�a vairs nerunāja, aizgāja no Salfejevas un ieklausījās.

� Dakter, vai beidzies?

� Domāju, ka jā, � Salfejeva atsaucās. � Bet pasēdēsim vien, viņi var atgriezties! � Salfejeva zināja vācu lidotāju iera�as.

� Iesim projām no �ejienes, � Sa�a lūdzās.

� Nē, vēl par agru, pagaidīsim, gan pagūsim.

� Ludmila Vasiļjevna, tad pastāstiet kaut ko.

� Par ko tev lai stāstu?

� Ko vēlaties. Vai tie�ām jūs nebīstaties nāves?

I. �

Tiesa, jūs jau daudz esat nodzīvojusi, veselu mū�u, jums nav tik briesmīgi.

� �etrdesmit pieci gadi � vai tas ir daudz? � Salfejeva klusi teica. � Tikai divdesmit gadu vecumā �etrdesmit pieci �ķiet daudz, bet dzīvot ļoti gribas, � viņa skumji piebilda. � Es vēl neesmu dzīvojusi, es tikai esmu cīnījusies par dzīvi, cīnījusies neatlaidīgi un stūrgalvīgi. Starp citu, tas laikam ir labi, tādēļ man dzīve �ķiet tik saisto�a.

Sa�a sameklēja piezīmju grāmatiņu, pildspalvu un sāka rakstīt.

Salfejeva pasmaidīja.

� Raksti? � viņa vaicāja. Un, pamanījusi, ka Sa�a apmulst un grib paslēpt bloknotu, lūdza: � Nē, raksti vien, ja tev tāda dziņa. Varbūt tas ir tavs aicinājums dzīvē.

Sa�a juta, ka patlaban ir tie�i tāds brīdis, kad var cerēt uz atklātu sirsnību. Kar� viņu iemācīja izprast, ka cilvēks, kas skatījies nāvei acīs, cen�as būt atklāts.

Viņa nebija kļūdījusies, Salfejeva sāka runāt:

� Cik ļau�u uz zemes, tik arī cilvēku likteņu, un par katru var uzrakstīt grāmatu, kurā ir labs un ļauns, tāds, no kā vērts mācīties, un tāds, ko labāk nezināt. Esmu nodzīvojusi laikam grūtu dzīvi, bet interesantu, ļoti interesantu. Kāds ir teicis: �Dzīve tiek dota cilvēkam ar obligātu noteikumu � līdz pēdējam mirklim to aizstāvēt.� Es vēl piemetinātu: un līdz pēdējam mirklim cīnīties par to. Lūk, tāda cīņa bija mana dzīve: smaga un interesanta, bet ne tikai mana dzīve bija un ir tāda. Man �ķiet, mūsu laikmeta sievietēm kādreiz tiks veltītas odas, poēmas, himnas. Es domāju, mūsu pēcte�i neticēs, ka �ā laikmeta sievietes spēja apvienot sevī dzīves prieku, mīlestību pret cilvēkiem, prasmi izturīgi un pacietīgi panest visas grūtības, būt laipnām pret ļaudīm, nopelnīt iztiku, audzināt bērnus, mīlēt, ciest un vienlaikus veikt pa�u apnicīgāko, notrulino�o mājas darbu.

� Un pat karot, � Sa�a piebilda.

Atkal atskanēja motoru rūkoņa, tā pieauga un tuvojās.

� Lido, � Sa�a iesaucās nobālēdama.

� Jā, lido, � Ludmila Vasiļjevna noteica. � Tagad viņi lai� otru lidma�īnu vilni. Lido, � izmisumā un skumjās viņa atkārtoja, � bet aizbēgt mēs abas nevaram.

Sievietes da�us mirkļus klusēja, gaidot neizbēgamo. Pēk�ņi Sa�a ierunājās:

� Dzirdat, dzirdat? �ķiet, viņi nelido �urp. Rūkoņa aiziet garām. Viņi kaut ko meklē.

Salfejeva atviegloti nopūtās un no�ukstēja:

� Jā, tu pareizi pateici... un karot...

� Ja es palik�u dzīva, � Sa�a kļuva priecīga, ka lidma�īnas pagaidām aizlidoju�as garām, � es noteikti uzrakstī�u grāmatu par vienkār�ām, neievērojamām sievietēm. Tās nebūs ne slavenas pirmrindnieces, ne ievērojamas aktrises. Es tā arī nosauk�u grāmatu �Vienkār�ā sieviete�.

Salfejeva neatbildēja Sa�ai un turpināja:

� Jā, strādāt mājas darbus un, ja vajadzīgs, karot. Es divdesmit piecu gadu vecumā kļuvu atraitne; vīrs krita pilsoņu karā. Paliku ar diviem bērniem, vienam bija trīs gadi, otrajam gads, abi puikas. Cik smagi bija � materiāli, morāli, fiziski! Bet es izraudzījos mērķi: audzināt bērnus, iestāties institūtā, nobeigt to un kļūt par ārsti.

� Kā? Ar diviem bērniem, viena pati? � Sa�a brīnījās, � tas nav iespējams.

� Kā redzi, ir iespējams. Esmu ārste. Bērni izauga un ieguva izglītību. Gāja ļoti grūti, � Salfejeva turpināja, � bet bija divi lieli mērķi, tie man palīdzēja cīnīties, tomēr savu pagāju�o dzīvi es pat atcerēties negribu.

Bet viņa tomēr atcerējās:

� Kādreiz, pēc izrādes nākot no teātra, man pa priek�u pa kāpnēm gāja pazīstams ārsts ar sievu. Tai bija izjucis matu sakārtojums, viņ� ievēroja, pastiepa roku, iesprauda krīto�o matadatu. Tai naktī es ne mirkli neaizvēru acu. Saka, esot sievietes, kas līdz ausīm iegrimu�as zinātnē, mākslā, mātes pienākumu izpildī�anā un pret visu pārējo vienaldzīgas. Nav tiesa, sieviete vienmēr līdz pēdējam mirklim paliek sieviete, nav svarīgi vai viņa ir akadēmiķe vai apkopēja, viņa alkst glāstu un uzmanības.

Salfejeva apklusa.

Atkal sāņus pagāja lidma�īnu vilnis, tās kaut ko neatlaidīgi meklēja, acīm redzot, pazaudēju�as virzienu.

� Ludmila Vasiļjevna, bet kādēļ jūs neapprecējāties? � Sa�a jautāja. � Vai jums nebija izdevības?

Salfejeva iegrima domās, ļoti nopietni palūkojās uz Sa�u un iz�ķīrusies turpināja.

� Man toreiz bija ap trīsdesmit gadu. Strādāju apgabala pilsētā. Mani puikas jau bija mazliet paaugu�ies. Pie mums uz klīniku no Maskavas atlidoja uz konsultāciju slavens profesors. Par spīti saviem piecdesmit diviem gadiem, viņ� izskatījās lieliski. Viņa pieaugusī meita jau bija apprecējusies, sieva mirusi pirms daudziem gadiem. Mēs iepazināmies, es viņam iepati-kos, viņ� bija ļoti uzmanīgs un prata bez pliekanības un uzbāzības parādīt uzmanību sievietei. Es jutu � cilvēks cen�as no visas sirds man sagādāt tikai prieku, un es sāku pievērst uzmanību savai ārienei, �ūt modernas kleitas. Prieks radās manā dvēselē. Mani nomāca tikai tas, kāpēc es viņam tūlīt nepateicu, ka man ir divi bērni, bet pēc tam nevarēju iz�ķirties, no dienas uz dienu atliku sarunu. Es sapratu, ja ne �odien, tad rīt viņ� mani bildinās. Viņ� ļoti vēlējās paciemoties pie manis, pasēdēt mājas apstākļos, es atradu iemeslus vilcināties, bet viņ� bija neatlaidīgs, un pienāca brīdis, kad man vajadzēja iz�ķirties. Mēs braucām taksometrā, viņ� �oferim pateica manu adresi. Es kļuvu pat priecīga, ka beidzot noņem�u no dvēseles smagumu un viņ� pats visu uzzinās. Atbraucām, ienākam istabā, bet mani puikas, notriepu�ies ar baltu krāsu, viens otram matos ieķēru�ies, kliedz, plē�as un vazā viens otru pa istabu. Dēli, mūs ieraudzīju�i, tūlīt metas pie manis un abi sauc: �Māt, es to neesmu darījis, bet viņ�... Sadod viņam! Viņ� dabūja zobu pastu un ar suku nokrāsoja gultu ...� Un atkal plē�as.

Ta�u es tai brīdī nedomāju ne par viņiem, ne par gultu. Es paskatījos uz profesoru un sapratu: visam beigas, atkal vientulība, rūpes, darbs, tu esi tikai māte un barotāja. Profesors cienāja bērnus ar saldumiem, kas bija domāti man, pieklājīgi smaidot, mēģināja jokot, tad aizbrauca. Es piekļāvu pie krūtīm aprimu�os, skumjos puikas un ilgi tā sēdēju. Par ko es domāju, vai raudāju � neatceros. Pēc da�ām dienām saņēmu vēstuli, garu, ļoti sirsnīgu, viņ� visu saprata, un tā nebija, ka profesors nemīlētu bērnus, bet viņi varētu traucēt mieru. Tad es sapratu � nekas nopietns nav bijis, tikai laimes mirā�a � un ilgi neskumu par izjuku�ajām laulībām. Jā, vienkār�i aizrau�anās, bet ne reizes nebija nopietnu jūtu, kas mani pilnīgi piepildītu. Varbūt tāpēc, ka es ļoti mīlēju savu vīru, bet kop� viņa nāves ta�u bija pagājis daudz daudz gadu ...

Salfejeva apklusa un uzmanīgi paskatījās uz Sa�u. Viņa acīm redzot gribēja turpināt, bet neuzdrīkstējās un sāka lūkoties pa logu. Sa�ai likās, ka Ludmila Va-siļjevna sakārto domas, pārcilā atmiņas, un nekā nejautāja, bet Salfejeva atkal pagriezās pret viņu; � un Sa�u pārsteidza jauna, �ķelmīgi laimīga sejas izteiksme, it kā viņa vienīgā zinātu patīkamu, jauku noslēpumu.

Sa�a viņu uzlūkoja un nevarēja izprast, kāpēc pēdējā laikā, par spīti ļoti smagajam darbam, bombardē�anai un ap�audēm, nogurumam un bailēm par savu un tuvo cilvēku dzīvību, Ludmilai Vasiļjevnai ir laimīga sejas izteiksme. Viņa izskatījās jaunāka un vienmēr bija labā garastāvoklī. Bet Salfejeva daudz domāja par Dubkovu un zināja, ka arī viņam nav vienaldzīga, lai gan nekad ne ar vienu vārdu viņ� nelika to noprast. Bet Salfejeva nojauta, ka tas ir tie�i tā, jo komisārs pret viņu bija sevi�ķi prasīgs. Daudziem pat �ķita, ka viņ� Salfejevu neieredz.

Pagāja pietiekami ilgs laiks, lai atgrieztos vācu lidma�īnas, bet tās nerādījās. Ludmila Vasiļjevna piecēlās.

� Iesim, Sa�a, � viņa teica. Pēc tam paskatījās pa logu un izbrīnījusies piebilda: � Bet �urp atkal soļo mūsu ārsts un agronome.

Istabā ienāca Ostrovskis un Ņura. Jakovs Mihailovi�s pavicināja rokā sa�ņaugtu aploksni.

� Dakter, jums vēstule, un, cik nopratu, raksta viens no jūsu dēliem.

Salfejeva paņēma aploksni un tūlīt atplauka.

� Nu, protams, vēstule no Mi�kas, no vecākā; viņa rokraksts, un viņa lauka pasts.

Jakovs Mihailovi�s apsēdās uz sola.

� Man arī vēstule no sievasbrāļa, � viņ� teica, nesteigdamies atplēsa aploksni, izņēma vēstuli un sāka lasīt. Viņ� tūlīt, ne pie viena nevēr�oties, neapmierināts noteica pusbalsī:

� Kas tad tas? Kādēļ �is garais ievads?

Bet vēl pēc brī�a viņa seja pārvērtās un viņ� tvēra ar roku pie sirds.

� Jakov Mihailovi�, kas jums? � Ņura iekliedzās.

Ostrovskis paskatījās uz viņu, gribēja ko atbildēt, bet tikai dobji ievaidējās un pakrita uz muguras. Salfejeva metās pie viņa un noguldīja uz sola.

� Asins izplūdums sirdī. Kāpēc jūs stāvat? �.viņa vērsās pie Sa�as un Ņuras. � Pasauciet iek�ķīgo slimību ārstus, sirds zāles, skrie�us!...

Ņura izdrāzās laukā. Vēstule izkrita no Ostrovska rokām. Sa�a to pacēla. Nevil�us viņa ieraudzīja stūrainā rokrakstā rakstītus vārdus: �No absolūti dro�iem avotiem, par kuriem nav nekādu �aubu, vēl pirms diviem mēne�iem man kļuva zināms, ka mana dārgā māsa un tava sieva un abi pui�i nav paspēju�i aizbraukt no Kijevas un atrodas tur geto. Kas tālāk noticis, vai viņi dzīvi, man neizdevās uzzināt, bet cerēsim. Tas pagaidām ir viss, ko varu tev pavēstīt. Esmu slēpis no tevis, cik ilgi bija iespējams...� Tālāk Sa�a nelasīja. Viņa pasniedza vēstuli Salfejevai un parādīja �o vietu.

Ludmila Vasiļjevna izlasīja un nomurmināja:

� Ak dievs! Kāda nelaime! Ja tikai sirds izturētu.

Istabā iesteidzās Saltikovs, komisārs, ar sanitāro somu rokās ienāca Katja Gaļenkova.

Ostrovskis drīz atmodās, bet nevarēja piecelties un visu acu priek�ā pusstundas laikā novecoja. Viņu ienesa palātā un atstāja kopā ar Ņuru. Meitene sēdēja klusēdama, �ķirstot kādu mācību grāmatu un pūlējās pat neskatīties uz Jakovu Mihailovi�u, lai dotu viņam iespēju palikt vienatnē ar savām domām. Viņai �ķita, ka labāk būtu aiziet no istabas, bet atturēja doma, ka Ostrovskim kaut kā ievajadzēsies.

Jakovs Mihailovi�s paklausīgi izpildīja ārstu norādījumus. Stipri dūrēji sirdī ļāva noprast, kādēļ viņ� guļ, un tad viņ� tūlīt atcerējās vēstules saturu. �Vai tie�ām viņi vairs nav dzīvi?� viņ� domāja un pārtrauca pats sevi: �Nē, nevar būt, jācer. Cerība ir beidzamais, kas mirst reizē ar cilvēku.� Viņ� cie�i nolēma nepadoties izmisumam un ticēt, ka sieva un bērni izglābsies, noteikti izglābsies ...

Kad no politiskās daļas paziņoja, ka �odien atsūtīs jaunu kinofilmu, visi no darba brīvie darbinieki vēl ilgi pirms sākuma centās ieņemt vietas.

Ņemilovs zināja, ka skatīties jauno filmu atbrauks armijas politiskās daļas priek�nieks un da�i �tāba virsnieki no kaimiņu vienības, kas tikko bija ieradusies. Visu zinātāji kareivji runāja, ka tā esot jauna sibīrie�u divīzija, ko pārceļot uz priek�ējām pozicijām kā maiņu. Ņemilovs novilcināja seansa sāk�anos. Viņ� gaidīja, kad atbrauks priek�niecība.

Kop� Igora nāves ārsts dzīvoja un strādāja ieraduma pēc, inerces dzīts, dzīvoja tikai tādēļ, ka bija dzīvs. Viss viņam bija kļuvis vienaldzīgs. Daudzas reizes Ņemilovs nesaudzīgi pārdomāja savu dzīvi. Viņ� atcerējās katru sīkumu, visu, kam bija kāds sakars ar dēla audzinā�anu. Tagad viņ� sāka saprast, kur un kad bija kļūdījies. �Ja dzīvi varētu sākt no jauna!� viņ� domāja ar neizsakāmām skumjām un saprata � nekas nav atsaucams. Bet vēl gaidīja tik�anās ar sievu, vajadzēs visu paskaidrot, atrast kādu attaisnojumu Igora nejēdzīgajai un briesmīgajai nāvei. Un viņ� zināja � attaisnojuma nav. Viņ�, viņ� pats ir vainīgs pie dēla nāves. Viņ� apspieda jau tā vājo dēla gribu, viņ� centās piekrāpt likteni baigā stundā ...

Kādu laiku pēc dēla nāves viņ� pieklājības dēļ sasveicinājās un pat runāja ar Ņinu Fjodorovnu. Bet jau pie pirmās tik�anās ar politiskās daļas priek�nieku lūdza pārcelt to uz citu daļu. Pulkvedis atbildēja, ka jautājums iz�ķirts, viņu atskaitīs ne tikai no �ās daļas, bet arī no frontes, un pēc da�ām dienām Ņina Fjodorovna aizbrauca. Ņemilovs turpināja strādāt, deva vajadzīgos rīkojumus, bet pēk�ņi, runājot par darbu,

15 � Vera Ustinova

225

apklusa. Tādās reizēs acis raudzījās sarunu biedram garām un viņ� kaut ko klusi �ukstēja, nekā neredzot un nedzirdot. Arī tagad viņ�, visu aizmirsis, kustināja lūpas, galvu nodūris, ar sakumpu�u muguru.

Mazajā gaitenītī, ko apgaismoja no �āviņa �aulas pagatavots frontes kvēpeklis, smēķēja ievainotie. Viņu vidū bija jauns kareivis, ukrainis. Viņu atveda �urp no priek�ējām pozīcijām kopā ar vijoli, un visi ļoti brīnījās par savādnieku, kas ne�ķīrās no tās pat karā. Viņ� pūta gaisā kuplus frontes mahorkas dūmus, ilgi par kaut ko domāja, tad teica:

� Uzdziedāsim pui�i!

� Uzdziedāsim, � visi piekrita.

� Ek, māsiņu ja pasauktu... to... � vijolnieks nopūtās, � viņa mums uzdziedātu.

� Kuru �to�? � kareivji smējās.

� Kuru? � jautāja cits. � Smuko?

� Bet man, pui�i, � ierunājās uz palodzes sēdo�s pavecs star�ina, � tiklīdz nokļuvu �urp no priek�ējām pozicijām, visas sievietes liekas skaistas, cita par citu pārāka. Kāpēc tas tā?

� Esi atradinājies no viņām, � kareivis atbildēja. � Aizmugurē varbūt tu tās neievērotu, bet �eit cita lieta.

Tumsā atskanēja Gaļinas balss, viņa iznāca no palātas.

� Kur� te saka, ka mūs var neievērot? � viņa jokoja. � Nu nāc gaismā!

� Lūk, tie�i tu man, māsiņ, esi vajadzīga, � vijolnieks iesaucās. � Padziedi kaut ko. Atceries, kā vakar vakarā dziedāji?

� Ko lai jums dziedu?

Gaļina kļuva domīga. No viņas gaidīja dziesmu, tādu, kādas mūsu kareivji tajās dienās bie�i dziedāja, domājot par tuviniekiem: �Z-emnīca�, �Katju�a� . . . Bet nezin kādēļ tie�i tagad viņai negribējās tās dziedāt. Pēk�ņi viņa atcerējās Maskavas koncertzāles � Kolonu, Konservatorijas zāli, gaismas pilnas, līksmas, svinīgas. Kādēļ? .Varbūt tādēļ, ka te tumsā tvanēja kvēpeklis un gribējās �o tumsu atvairīt... Gaļina ielūkojās viņai pievērstajās, noguru�ajās karavīru sejās

ar sāpēs un bezmiegā iekritu�ām acīm, sen neskūtiem zodiem � viņi vēlējās muziķu... Pie Gaļinas pienāca kāds leitnants ar ģitāru.

� Spēlējiet... �Kam atkal tiecies atgriezt dzīvē...� � viņa pa�ukstēja virsniekam, kas ar pirkstiem strink�ķināja stīgas.

_ Leitnants mazliet izbrīnījās, bet tūlīt paklausīgi pamāja ar galvu un pēk�ņi pasmaidīja, � laikam atcerējās ko labu un izprata Gaļinas garastāvokli. Viņ� uzņēma akordu un paskatījās uz vijolnieku. Ar muzikanta jūtīgo dzirdi kareivis uztvēra melodiju, pielieca galvu vijolei un ar lociņu skāra stīgas. Gaļina dziedāja. Un valdzino�ā Gaļinas melodija piepildīja �aurā gaiteņa tumsu. Visos kaktos apklusa tie, kas vēl nupat risināja savas vienkār�ās sarunas. Kļuva kluss, pavisam kluss.

Kam atkal liecies atgriezt dzīvē To maigumu, kas gaisis jau...

Un maigie, skumjie, rotaļīgie vārdi, kas tik sve�i �im smagajam kara darbam ar tā notrulino�o ikdienu, pēk�ņi lika kareivjiem sastingt aiz pārsteiguma. Gaļina dziedāja, neredzot nekā apkārt, iegrimusi atmiņās, un nemanīja, ka strauji, visus pastumjot malā, Toņa Krot-kiha npstājās tai blakus. Viņa ievēroja Toņu tikai tad, kad Toņas zemā balss uztvēra vārdus:

Kas vīlies reiz, tam dārga brīve, Vairs seno dienu prieka nav...

Kareivji klausījās. Viņu sejas kļuva skarbas, un katrs domāja savas domas. Bet divas balsis, vijole un ģitāra ilgojās pēc citas dzīves, kur nedun lielgabali un negrīļojas zeme no sprādzieniem.

Noklaudzēja ieejas durvis. Neviens tam nepiegrieza vērības. Pie pa�a sliek�ņa de�urējo�ais sargs ieraudzīja ģenerāļa aizsargkrāsas frontes uzple�us un jau pavēra muti ziņojumam: �Biedri ģenerāl...� � bet ienācējs kareivim deva zīmi apklust. Tas bija S�adilovs ar politiskās daļas priek�nieku un virsniekiem. Viņi tā arī palika stāvot pie durvīm.

Gaļina un Toņa nobeidza dziesmu. īsu brīdi ilga pilnīgs klusums, tad aplaudēja, visi sarosījās. Beidzot kāds ieraudzīja priek�niecību, atskanēja komanda, visi piecēlās.

� Lūdzu, sēdieties, � S�adilovs klusi teica.

Pie viesiem steidzās Ņemilovs. Golubkova un Krotkiha izgāja no gaiteņa. Sa�a, ieraudzījusi Gaļinu, pamāja viņai ar roku. Viņa sen tai bija ieņēmusi vietu.

Gaļinai ļoti gribējās sastapt S�adilova skatienu, bet viņ� uz to neskatījās. Viņa tikai manīja, ka tā sejā izdzisusi vēsā koncentrētība. Viņa neatcerējās, kā nokļuva Sa�ai blakus un apsēdās.

Kinomehāniķis ieslēdza aparātu. Kad pirmā daļa beidzās un vājā spuldzīte pie kinoaparata mazliet apgaismoja zāli, Gaļina pagriezās uz S�adilova pusi, lai gan zināja, ka tā nevajag darīt. Viņ� uz Gaļinu neskatījās, sarunājās ar politiskās daļas priek�nieku. Sa�a iesāņus pētījo�i raudzījās Gaļinas sejā. Bet Gaļina nekā nesaprata, kas notiek uz ekrāna. Viņu pārņēma laimes, kautrības un gaidu izjūta. �Vai viņ� nāks man klāt vai ne? Vai viņ� mani redzēja? Protams, redzēja,� Gaļina sevi mierināja, �bet laikam nepienāks. Kas es viņam esmu?� Viņai gribējās, lai S�adilovs pienāktu un kaut tikai sasveicinātos. Kādēļ tas vajadzīgs, viņa nevarētu pateikt. Un tūlīt meklēja attaisnojumu, ja viņ� nepienāktu: �Ļaudīs, padoto klātbūtnē...� Viņa vēlējās, lai filmu rādītu bezgala ilgi, viņai gribējās sēdēt tum�ajā zālē ar �o laimes izjūtu, kas �alkoja visā būtnē. Vienīgi Sa�a noprata, kas notiek draudzenes sirdī. Gaļinai �ķita, ka filma ilgusi tikai acumirkli. Lūk, jau gaisma... Viņa ar no�ēlu piecēlās. �Kad es viņu atkal redzē�u un vai vispār vairs redzē�u?�

Un viņa nevil�us metās uz durvīm.

Pie durvīm visi atkāpās, dodot ceļu armijas komandierim. Viņ� paskatījās uz Gaļinu. Bet varbūt tas tikai tā �ķita? Viņa aizskrēja Sa�ai pa priek�u un nokļuva S�adilova tuvumā.

Laukā dziļa tumsa. Dienā bija atkusnis, bet tagad piesala. Kājas slīdēja pa ledu. Pūta vēj�, bet jau pavasarīgs un maigs... Uzspīdēja mēness. Gaļinai piepe�i �ķita, ka tas viss jau sen bijis: melnie, saplosītie mākoņi, mierīgais mēness, maigais pavasara vēj�. Viņa paslīdēja un gandrīz pakrita. S�adilovs viņu pieturēja.

� Uzmanīgi, � viņ� klusi teica.

Gaļina saprata, ka tas teikts tikai tādēļ, lai neklusētu. Viņ� vairs neatlaida tās roku un gāja blakus. Pēc ilga klusuma viņ� jautāja:

� Kā jūs jūtaties pēc ievainojuma?

� Paldies, labi.

� Varbūt jums labāk aizbraukt kādu laiku uz aizmuguri, paārstēties.

� Nē, nekādā gadījumā, � viņa nobijās. � Esmu pilnīgi vesela.

Gaļina tā uztraucās, ka nesaprata, kurp viņi iet. S�adilovs domīgs klusēja, bet viņa baidījās runāt, lai neparādītu savu satraukumu. Un tikai domāja: �Pienāca, pienāca, tātad viss ir labi! Kādēļ es jūtos tik līksma? Nekas ta�u nav bijis un nebūs, izņemot īslaicīgās tik�anās? Kādēļ es tā uztraucos? Lai�viņ� klusē, man nekas nav vajadzīgs, tikai atrasties blakus stundu, pusstundu, da�as minūtes, ta�u blakus viņam!�

Bet S�adilovs negaidot jautāja:

� Ko jūs tagad visvairāk vēlētos?

� Tagad... Nekā, � Gaļina pēk�ņi iesaucās, iekāms paguva apdomāties.

Un tā bija taisnība. Sobrīd Gaļina vēlējās iet viņam līdzās, just tikko jau�amo viņa stiprās, laipnās rokas spiedienu un nekā nedomāt. Un lai sejā pūstu �is pavasarīgais, siltais vēj�, lai nekad gala nebūtu �im miegainajam, sniega pieputinātajam piefrontes ciematam.

� Lūk, kā? � S�adilovs domīgi teica, un viņa balss pēk�ņi iedrebējās. Bet Gaļina juta, ka mulsums viņu ap�ļāca kā karsts vilnis, vaigi piesarka un pat plaukstas kļuva miklas. Viņa lēnām izņēma savu plaukstu no viņa rokas. �Ak dievs, kādēļ es tā teicu, vai tie�ām viņ� saprata?� Gaļina vēlējās pateikt, ka visvairāk tagad gribētu mazliet pabūt kopā ar viņu, bet baidījās atzīties un sacīja:

�. Es vēlētos mazliet laimes.

� Mazliet laimes? � S�adilovs brīnījās. � Tas nav tik maz. Kāda laime jums vajadzīga? Un kādā veidā?

Viņa steidzīgi atbildēja:

� Nedomājiet neko Jaunu. Kar�, cilvēki mirst, bet es sapņoju par kaut kādu muļķīgu laimi. Vienkār�i tāpat. Kar�, bet dzīve turpinās. Un, lūk, atkal pavasaris. Pavasaris pienāk brīnum ātri, ne apskatīties neesi paguvis.

� Tātad tikai pavasaris? Tas ir ļoti labi, kad dzīvē ir tikai pavasaris.

.� Jūs nedomājiet, ka esmu tik muļķīga... Kar�, visapkārt tādi notikumi, bet es redzu tikai pavasari. Vienkār�i pavasarī mana dzim�anas diena. Tie�i pēc divām nedēļām. Un tātad vēl viens gads pagājis. Bet es pa �o gadu nekā laba neesmu padarījusi, vienkār�i dzīvoju...

S�adilovs klusi iesmējās, bet tik sirsnīgi un līksmi, ka nevarēja saprast, vai vajadzētu dusmoties vai arī smieties.

�Kādēļ es viņam to pateicu?� Gaļina sev pārmeta. Muļķīgi iznāca. Viņ� ir gudrs, ar viņu vajadzētu runāt par ko nopietnu. Jautāt par stāvokli frontē, vai drīz iesim uzbrukumā?�

� Zināt, man arvien �ķiet, ka es pie kaut kā esmu vainīga... Visu laiku domāju par pavasari, tā vēl nekad nav bijis, to grūti izskaidrot. Naktī, palātā... Mums ir smagi ievainotie, viņi vaid, bet es sē�u sveika, vesela un domāju par zāli... Tāda svaiga, zaļa... Tas laikam nav labi?

� Nēl � S�adilovs stingri noteica. � Tas ir labi. � Un pasmaidījis piebilda: � Tas ir ļoti labi. Cilvēkam jādomā par pavasari. Un kādēļ tie�i laime ir muļķīga? Var būt arī laba, cilvēciska laime. Ka gadi paiet, tas ir blēņas. Jūs nebaidieties, jūsu dzīve tikai sākas. Jūs pagūsiet vēl daudz laba redzēt un pateikt.

S�adilovs apklusa. Viņ� bija pateicības un maiguma pilns pret �o jauno un patiesībā tik maz pazīstamo sievieti karavīra �inelī. Pret viņas meitenīgo sirsnību un skaidrību. Vai tie�ām viņ� spēj mīlēt? �ķita, pēc sievas nāves tas nekad vairs neatkārtosies. Visādi gadījies. Viņ� jau nav askēts... Bet pēc tam ikreiz palika tuk�ums un dusmas pa�am uz sevi. Bet tagad? Vai viņ� mīl? Tie�i te, frontē, kad katra stunda, katra minūte aizņemta, kad, liekas, vienīgi naidam pret ienaidnieku vieta viņa sirdī?

Gaļina apklusa. Par ko �obrīd domā �is sve�ais un reizē tuvais cilvēks? Kādēļ viņa seja atkal kļuvusi tik skarba? Vai tie�ām S�adilovs domā par viņu ko ļaunu? Gaļinai gribējās raudāt, piekļaujot galvu pie viņa krūtīm un aizmirst visu: mirsto�o acis, ievainoto asinis, bombardē�anu, sagrautos ciematus, nedzirdēt, kā dun zeme, kas nepazīst miera ...

Bet S�adilovs atcerējās, kā ieraudzīja viņu ievainotu. Atcerējās bālo seju, bez asins pilītes... Kā toreiz viņu pārņēma maigums pret Gaļinu un naids, nāvīgs naids pret ienaidnieku.

Armija ar pūlēm un lieliem zaudējumiem izkļuva no smagā atkāp�anās loka. Viņ� strādāja dienu un nakti, iztika bez miega; likās, viņ� nedomāja par Gaļinu, tam neatlika laika, viņ� sev neļāva domāt par viņu. Un tomēr apziņas dziļumos Gaļina dzīvoja, un S�adilovam bija nepiecie�ami zināt, ka viņa eksistē. Vai tādēļ viņ� kļuvis vājāks? Nē! Viņ� karoja labāk! Tagad viņ� karoja drosmīgi un pārgalvīgi. Frontes �tābā analizēja kādu viņa operāciju, un frontes komandieris atzinīgi un uzmanīgi vēroja S�adilovu, it kā brīnoties par viņa jaunajām negaidītajām īpa�ībām. Kā smietos komandieris, ja kāds pateiktu, ka �īs kaujas operācijas iemesls ir kāda maza sieviete... Viņam gribējās Gaļinu pie-kļaut pie krūtīm, sa�ņaugt līdz sāpēm un skūpstīt seju, acis, lūpas. Viņ� apstājās, satvēra viņas rokas un saspieda tās. Gaļinas nobālu�ajā sejā sevi�ķi krasi iezīmējās tum�ās uzacis, bet acīs staroja prieks un bailes. Pēk�ņi viņ� atlaida tās rokas un jautāja neparasti piesmaku�ā balsī:

� Bet kā jūs ēdina?

Gaļina sākumā apjuka. �Ko ēdina?� Bet S�adilovs, jau nomierinājies, turpināja:

� Ievainotos, es zinu, ēdina labi. Bet Jūs, medicīnisko personālu? Man �ķiet, jūs esat vājāka kļuvusi, neēdat, kā nākas ...

Gaļina, pārvarējusi satraukumu, atbildēja tādā pa�ā noskaņā:

� Paldies, mūs labi ēdina. Turklāt mēs, sievietes, esam izturīgas.

� Es nezinu, kad mēs tiksimies, � S�adilovs klusi teica, � bet man ir lūgums: pēc iespējas saudzējiet sevi, apsoliet man to. Man tas ir ļoti svarīgi. Ejiet! � viņ� stingri piebilda un, negaidīdams atbildi un neatvadījies, devās atpakaļ pie �tāba virsniekiem, kas viņu gaidīja.

Gaļina ilgi noskatījās viņam pakaļ, un ausīs vēl arvien skanēja vārdi: �Pēc iespējas saudzējiet sevi.� Bet acis, to sakot, viņam bija maigas un mazliet skumjas. �Ejiet!� pēc tam viņ� teica. Un seja kļuva parasta. �Cik viņ� ir dīvains cilvēks!� Gaļina domāja. �Kādi pretstati raksturā. Ne�ēlīgs, ja to prasa apstākļi. Viņ� pats ta�u toreiz no�āva kapteini un pārkāpa pār līķi pat neatskatīdamies... Neglīts, bet apburo�s. Viņ� prot iegūt cilvēku simpātijās. Viņi tam ļoti ticēja. Cietsirdīgs un reizē labsirdīgs: to varēja nojaust balsī, kustībās... Un kādēļ liekuļot! � no viņa izstrāvoja vīri�ķīgs, pievilcīgs spēks. Bet varbūt es to visu izdomāju? ...�

Gaļina brīdi apstājās un tumsā no�ukstēja S�adi-lovam, kuru vairs neredzēja:

� Uz redzē�anos, uz redzē�anos ...

Tad viņa devās mājup. Pūta vēj�, sīkdams telegrāfā stabu vados. Viņa iepriek� nemanīja �os stabus, kad gāja S�adilovam blakus. No kurienes tie radu�ies?... Pienākusi pie mājas, kur viņas abas ar Sa�u dzīvoja, Gaļina ilgi stāvēja uz lievenēm. Vai tie�am viņa mīl S�adilovu? Nez kādēļ tagad neviena negribējās redzēt. Pat Sa�u. Vai tie�ām mīlestība tā attālina no visiem, pat no vistuvākajiem cilvēkiem? ... Bet kas būs tālāk? Un vai būs kas?

Sāka snigt. Sniegs krita lielām, pūkainām pārslām. Arvien lielākām, arvien stiprāk. Gaļina atmeta galvu, un sniega pārslas krita viņai sejā un tūlīt izkusa. Viņai nezin kādēļ gribējās ir smieties, ir raudāt.

Un �ai acumirklī atmiņā atausa Borisa seja. Pelēkas, cietas acis, masīvs zods ar bedrīti... Nē, viņa nevēlējās to redzēt. Tas nav labi... Lai arī! Noņēmusi

cepuri, Ga]ina nopurināja no tās sniegu un iegāja mājā.

Sa�a, formas blūzes piedurknes uzrotījusi, saimnieciski un kārtīgi lika savas mantas mazā �emodānā. Un negaidot Sa�as rokās pagadījās vectēva fotokartīte. Viņa nolika to uz delnas, piebāza pie acīm un ilgi ilgi skatījās mīļotajos vaibstos. Sājā sejā viņa pazina katru grumbiņu. Un bija dīvaini, ka ar gadiem mīlestība un ilgas pēc vectēva neizgaisa, bet pieauga.

Bagātu vecāku vienīgais dēls, mui�nieks, viņ�, vēl būdams Pēterburgas universitātes students, bija apcietināts par piedalī�anos revolucionārā kustībā. Apcietināto studentu grupu tiesāja, bet vectēva tēvs, izmantojot sakarus, dēlu izglāba. Viņu izlaida, bet biedrus notiesāja un aizsūtīja uz Sibīriju katorgā. Vectēvs publiski paziņoja par savu piedalī�anos revolucionāru pulciņā, bet viņu tomēr nez kādēļ netiesāja. Vectēvs pats labprātīgi aizbrauca biedriem līdz uz Sibīriju. Tēvs atņēma dēlam manto�anas tiesības un atteicās no viņa.

Vectēvs se�padsmit gadus faktiski pavadīja trimdā, cen�oties kā varēdams atvieglot savu biedru, politisko katordznieku likteni. Viņ� pēc dabas bija spo�s matemātiķis, universitāte ar viņu savā laikā lepojās, �eit, Sibīrijā, vectēvs turpināja mācības. Vectēvs nelabprāt stāstīja par �iem savas dzīves gadiem, un, ja viņu izjautāja, viņa seja kļuva drūma un noslēgta. Viņ� vienmēr grasījās par to uzrakstīt grāmatu, bet nekad neatlika laika.

Vectēvs aizrāvās ar medībām. Kādreiz, atgriezdamies no taigas, viņ� gāja garām bagāta zemnieka tī- * rumam. Tur pilnā sparā ritēja pļauja. Pie kārtīgi saliktiem kvie�u kūļiem stāvēja jauna meitene ar zilām acīm un garu, gai�brūnu bizi.

Vectēvs ilgi aizkavējās �ajā tīrumā. Meitene kļuva viņa sieva. Viņa bija nobeigusi tikai divas vidusskolas klases, bet meitenei bija jūtīga un smalka dvēsele, un vectēvs nekad nejuta starpību garīgā ziņā.

Bet jaunā sieva drīz nomira, atstājusi vectēvam mazu meitiņu, Sa�as māti. Vectēvs vairs neapprecējās, lai gan ļoti smagi pārcieta vientulību savā lielajā profesora dzīvoklī. Varbūt tāpēc pie viņa vienmēr uzturējās studenti, vieni pusdienoja, citi gatavojās lekcijām. Viņu bija iemīļoju�i ne tikai viņa fakultātes studenti, bet nāca arī filologi, dabaszinātnieki, un vietējiem varas orgāniem ne bez pamata radās aizdomas, ka profesora dzīvoklī pa naktīm strīdas ne tikai par zinātnes jautājumiem. Vectēvu no policijas pārmērīgās intereses glāba mui�nieciskā izcel�anās un personiskā pazī�anās ar gubernatoru, viņa tēva draugu, tēva, kas bija atteicies no dēla.

Ritēja gadi. Vectēva dzīve pagāja, bet, lūk, notika tas, kam viņ� bija veltījis savu dzīvi, � revolūcija. Cik jauns un darbīgs viņ� tagad kļuva! Par ko viņ� tikai neinteresējās, ar ko viņ� tikai nenodarbojās pirmajos padomju varas gados! Vairākas reizes vectēvam piedāvāja katedru galvaspilsētas universitātēs, bet viņ� vairs nespēja atstāt Sibīriju, ko bija iemīļojis ar visu dvēseli, nespēja atstāt biedru politisko katordznieku kapus, kuri nesagaidīja revolūciju, atstāt kādreiz kvēli mījotās sievas kapu.

Meita izauga, izgāja pie vīra. Bet ne pie kāda no daudzajiem studentiem, kas apmeklēja viņa māju, bet pie lokomotīves vadītāja, partizāņu nodaļas komandiera. Daudzi jauno sievieti nosodīja, bet vectēvs prata cienīt citu jūtas un deva svētību �īm laulībām.

Drīz jaunajiem nācās aizbraukt no Sibīrijas. Pārcietis smagu ievainojumu, znots nespēja atspirgt. Viņam kaitēja Sibīrijas sals. Uz kādu laiku viņi aizbrauca uz Tor�oku pie vīra radiem. Tur Sa�as tēvs nomira. Bet māte arvien atlika un atlika atgrie�anos uz Sibīriju pie vectēva. Viņ� neskubināja, labi saprazdams, kas meitu saista Tor�okā. Tikai ļoti ilgojās pēc savas mazmeitas Sa�as, kuru par stūrgalvīgo raksturu bija iedēvējis par �piparu�. Pasta darbinieki ļoti brīnījās, saņemdami Tor�okā �ādu telegramu:

�Ilgojos pēc pipara, sagatavo izbrauk�anai, sūtu" sūtni, atdo�u pēc gada.�

Krustmāte Dūņa atbrauca un paņēma mazo Sa�u. Vectēvu nebaidīja ne attālums, ne izdevumi. Vairākas reizes viņ� brauca uz Maskavu kārtot savas katedras darī�anas un bez brīdinājuma pēk�ņi ieradās Tor�okā. Tās bija vislaimīgākās dienas Sa�as mātes skumjajā dzīvē. Viņa atplauka, kļuva jaunāka, vectēvs viņu aizrāva ar savu enerģiju. Kad Sa�a mācījās skolā, viņa brauca pie Vectēva vasaras brīvlaikā.

Trīsdesmit septītā gada pavasarī no vectēva vairs nepienāca vēstules. Māte nervozēja un katru dienu sūtīja telegramas. Bet atbildes nebija. Viņa telegrafēja universitātes rektoram, vectēva senam draugam, bet atbildes atkal nebija. Tad māte paņēma atvaļinājumu un nolēma braukt uz Sibīriju. Viņas aizbrauk�anas dienā pēk�ņi pienāca vēstule no vectēva iemīļota studenta. Sī vēstule māti da�ās dienās padarīja vecu. Vectēvs no�āvās siltā pavasara naktī, tai brīdī, kad pamanīja, ka pa parādes durvīm nāk cilvēki, lai viņu arestētu. Lai arestētu kā tautas ienaidnieku, revolūcijas ienaidnieku ...

Noklaudzēja ārdurvis. Sa�a ātri nolika fotoattēlu un sāka locīt formas blūzi.

�Uz kurieni viņa gatavojas naktī?� Gaļina nodomāja, bet nekā nejautāja.

Sa�a jau sen ar nepacietību gaidīja draudzeni pārnākam. Viņu bija izsaukusi armijas izlūku daļa, un tā gribējās dalīties ar Gaļinu savā priekā, viņa gaidīja izbrīnu, izjautā�anu. Bet Gaļina novilka ka�ociņu, nometa to uz apkaltās saimnieku lādes, kas stāvēja pie krāsns, un pagāja draudzenei garām kā sve�iniece, nekā nejautājot. Viņa iegūlās gultā, palika rokas zem galvas un smaidot skatījās griestos, resnajā, nomelnēju�ajā sijā. Sa�ai iesmeldzās sirds.

� Tā gan, � Sa�a smīnēdama teica. � Tu, kā redzu, esi pavisam pagalam.

� Nevajag, � Gaļina klusi palūdza.

�Vai tie�ām pat viņa, Sa�a, nesaprot?� Bet Sa�a visu saprata, un tāpēc viņai bija vēl sāpīgāk. Tā ta�u ir viņu beidzamā nakts, beidzamā nakts, kad viņas kopā. Tiesa, Gaļina vēl to nezina, bet viņa ta�u ari nekā nejautā. Acīm redzot viņai viss vienalga! Tas bija ļoti sāpīgi.

Un Sa�a sausi pateica:

� Tātad ģenerālis! Bet ja viņ� būtu vienkār�s leitnants vai kareivis?

Jautājums bija tik negaidīts, ka Gaļina pat piecēlās sēdus. Viņa apsēdās uz gultas un samulsusi domāja: �Vai tie�ām viss slēpjas �ai apstāklī? Varbūt Sa�ai taisnība? Nē, protams, ne! Kādēļ viņa tik nejauki pateica?� Pirmo reizi pa visu �o-laiku Gaļina modās nepatika pret Sa�u. Nē, protams, ne, ja viņ� būtu grāmatvedis, lauku skolotājs, vienalga, viņ� būtu tai tikpat dārgs. Un tomēr, lai kā centās, Galina nespēja iedomāties S�adilovu ne kā grāmatvedi, ne kā lauku skolotāju.

� Nezinu, � Gajina apjukusi atbildēja.

Viņas seja sadrūma. Bet Sa�a ar savādu prieku vēroja Galinu.

� Bet kā tad Boriss? � viņa jautāja.

� Borisu es nekad neesmu mīlējusi, tu ta�u zini! � Galina klusi sacīja. � Visi institūtā uzskatīja, ka bū�u muļķe, ja neapprecē�u viņu. Bet vēlāk paklīda valodas, ka visiem atņems stipendijas un būs jāmaksā par mācībām. Es nolēmu, ka pametī�u institūtu un brauk�u mājās, � tu ta�u saproti, nebija neviena, kas maksātu par mani. Boriss uzzināja, speciāli atlidoja no komandējuma, pierunāja mani. Viņ� arī jums patika. Es domāju, ka vajag iekārtoties ... Bet vēlāk es saņēmu valsts stipendiju un atdevu to Nata�ai � Boriss pats ieteica. Es domāju, ka mīlu viņu, bet viņ� izrādījās tāds sve�āds, kas dzīvo tikai sev. Tikai tagad to saprotu. Bet toreiz dzīvoju ar aizvērtām acīm. Un tāpat izgāju pie vīra.

� Ko nozīmē ar aizvērtām acīm! � Sa�a sa�utusi sacīja. � Tu ta�u pazini Borisu divus mēne�us!

� Ne jau termiņi svarīgi. Es vienkār�i nepratu saredzēt. Bet dzīve nav ne slēpo�ana ārpus pilsētas, ne studentu vakars un ne pirmizrāde teātrī. Tā ir, tu zini,� Gaļina sa�ņaudza rokas, � pārbaude, grūta pārbaude ...

� Boriss arī ir frontē! � Sa�a skarbi teica.

� Nezinu, nekā nezinu! � Gaļina �ēli iesaucās. � Nekā ta�u nav. Es laikam visu esmu izdomājusi. Nu kādēļ tu mani moki? � Viņa sāka raudāt.

�Patiesi, kādēļ es viņu moku,� Sa�a domāja. �Vai apskau�u viņu, vai?� Sa�a domāja par to, ka viņa vēl nekad nav tā izturējusies un ka tam kāds sakars ar viņas aicinājumu uz izlūku daļu. Viņa pati bija iesniegusi ziņojumu, sapņoja kļūt par izlūku. Bet tagad, kad vēlē�anās piepildījās, pēk�ņi �ermuļi pārskrēja pār muguru, kā bērnībā, kad viņa, acis piemiegusi, augstu uzlidoja �ūpolēs, līdz pa�am �ķērskokam. Kļuva �ēl ir sevis, ir Gaļinas.

Gaļina piecēlās un piespiedās karsti izkurinātajai krāsnij, salikusi rokas aiz muguras. Sa�a turpināja kravāties. Tikai tagad Gaļina pamanīja, ko Sa�a dara.

� Uz kurieni tu naktī? � viņa brīnījās.

Sa�a iesmējās.

� Bet es neteik�u! Tad tu līdz rītam neaizmigsi aiz ziņkāres.

� Es jau tāpat neaizmig�u, man divpadsmitos jā iet uz de�ūru!

� Nu labi, pastāstī�u... Tā ir pēdējā nakts, ko mēs pavadām kopā, Gaļina.

� Kāpēc pēdējā?

� Jā, pēdējā.

Sa�a apsēdās pie galda un sāka lāpīt zeķi.

� Redzi, kamēr tu staigāji un jūsmoji par mēnesi, mani izsauca uz �tābu un paziņoja, ka saņemta pavēle nosūtīt mani armijas izlūku daļas rīcībā.

� Tātad piepildījies tavs sapnis � tu būsi izlūks.

� Grūti pateikt, � Sa�a atbildēja.

Bet viņa zināja, ka būs izlūks, lai notiktu kas notikdams. Galvenais � nokļūt izlūku daļas rīcībā, bet tur viņa pierādīs, ka spēj būt ne tikai pavadītāja.

Draudzenes apklusa, katra sajuta, ka viņas �ķiras uz ilgu laiku un varbūt uz mū�u. Daudz bija pārdzīvots gan laba, gan ļauna, viņas kopā mācījās, kopā bija ielenkumā, un tikai tagad katra īsti sajuta, ko �ajos gados viena otrai nozīmēja. Atvadoties viena otrai gribēja daudz ko pateikt, bet npviena neuzsāka �o �ķir�anās sarunu.

Arā skanēja trakojo�ā puteņa vaidi, dūmenī pretīgi un trauksmaini gaudoja, mājas otrajā galā klaudzēja izdauzītās durvis, tālu un dobji dunēja lielgabali. Galina vēlējās pateikt Sa�ai daudz, laba, kādus neparastus vārdus. dalīties savos pārdzīvojumos, bet viņai pietrūka drosmes. Gaļinai �ķita, ka Sa�ai tas viss vairs nav interesanti, ka viņa jau pārpilna domām par gaidāmo jauno dzīvi, bet Sa�ai bija sāpīgi, ka Gaļina, aizņemta ar savām jūtām pret S�adilovu, tik vienaldzīgi izturas pret viņas aizbrauk�anu. Klusums ieilga. Sa�a saprata, ka viņas var iz�ķirties, neizkratīju�as viena otrai savas sirdis, un ierunājās pirmā. Tūlīt arī izgaisa īslaicīgais vēsums. Gaļina pastāstīja par savām īsajām un retajām satik�anās reizēm ar ģenerāli S�adilovu. Sa�a redzēja, ka Gaļina ir pilnīgi savu jūtu varā, un viņu uztrauca jautājums: varbūt draudzene aizrāvusies ar to, kas saistīts ar S�adilova vārdu � jauns ģenerālis, jau tagad armijas komandieris, ordeņi, slava, stāvoklis, arī tas varēja Gaļinai sagrozīt galvu. Un Sa�a jautāja:

� Kādēļ tu viņu mīli?

Gapna ilgi klusēja. Tā pagāja kāds brīdis. Sa�a rūpīgi salika savas mantas. Arvien vēl drūmi gaudoja vēj�, ārā trakoja negaiss, un �is putenis marta sākumā bija sevi�ķi ne�ēlīgs un bargs. Beidzot Gaļina klusi pateica:

� Zinu, viņ� ir īsts cilvēks. � Viņa strauji piebilda: � Es nekā no viņa nevēlos. Zinu tikai � man ir labi. �eit, karā, es iepazinu laimi, mazliet laimes, � viņa sevi pārlaboja. � Kāda nozīme viņa stāvoklim?

� Tu mīli, un tas jau ir daudz, � Sa�a teica.

� Jā, tas ir daudz ... Bet ja zinātu, ja zinātu ... � Gaļina skumji iesaucās.

� Ko?

� Ja es zinātu, ka Nikolajs Vasiļjevi�s arī kaut mazliet...

Atkal Iestājas klusums. Viņas ilgi klusēja, un pirmā, it ka skaļi domājot, ka neizpratne, ierunājās Gaļina:

� Man liekas, Nikolajs Vasiļjevi�s ir labs cilvēks. Viņam jidml labam .,,

Sa�a negribēja draudzeni sanigliiuīt, bet nolēma darīt visu, lai Gaļina paliikolo; uz �uvām jūtām no malas nu, Ja Iedejama, mh H'/i novērlcln,

� lu donin, ka рн I ļamiumu vīnu nodro�ina augstais stāvoklis? Neaizmirsti, kur mēs atrodamies, te ir fronte.

Gaļina izbiedēti nodrebēja.

� Kāpēc tu tik ļauni par viņu domā? Vai tev ir pamats? � Viņa piegāja pie Sa�as un ieskatījās tai acīs.

� Kādēļ un kāds man var būt pamats? Es par viņu nekā nezinu.

Sa�a pagāja garām galdam, gaiss saviļņojās. Nodzisa kvēpeklis. Sa�a ilgi tumsā taustīja sērkociņus un atkal aizdedzināja degli.

� Sa�a, Sa�a! � Gaļina nopūtās. � Kāda tu pēk�ņi kļuvusi prātīga un runā tik gudrus vārdus, bet es laikam esmu slikta un muļķe un iemīlējusies kara laikā. Katram ta�u ir tiesības uz laimi, bet ar Borisu man tās nebūs.

� Kā tu to zini? � Sa�a neatlaidās. � Jūs ta�u tik maz vēl esat kopā dzīvoju�i.

� To grūti izskaidrot. Kaut kas pie viņa nav tā, kā vajag ... Saproti, neīsts ...

� Bez jūtām vēl pastāv pienākums. Tu apsolīji Borisam būt par viņa sievu. Lūk, pirmā aizrau�anās, un tu jau esi gatava viņu pamest... Tas pāries, tā ir vienkār�i aizrau�anās...

Sa�as vārdi sāka Gaļinu kaitināt. �Tev viegli tā runāt,� Gaļina neviļus nodomāja, �tu nekad nevienu neesi īsti mīlējusi!� Viņa stāvēja un domāja, cenzdamās izanalizēt, novērtēt visus �par� un �pret�, pierādīt sev, ka viņai nav tiesību uz �o mīlestību, un tai pa�ā laikā redzēja S�adilova seju, dzirdēja viņa balsi: �Man tas ir ļoti svarīgi!� � viņ� teica �ķiroties.

� Vai tad es no viņa ko gaidu? Lai nav vairāk nekā! Un labāk kaut ko pārdzīvot nekā nepārdzīvot nekā!... Tu to nevari saprast, Sa�a!

Sa�as seja pārvērtās. Viņa pēk�ņi atkāpās tumsā, kur nesniedzās kvēpekļa gaisma, un ilgi klusēja. Tad viņa teica:

� Jā, bezbēdīgā Sa�a nav spējīga uz nopietnām jūtām! Tā jūs domājat... Bet es mīlu! Ja jūs visi zinātu, ko viņ� man nozīmē! Nē, jūs nevarat pat iedomāties, kā es viņu mīlu... Es pat nezinu, kad sākusies �ī mīlestība un kādēļ tā sākusies. Ir dienas, kurās nav

neviena brī�a, kad es par viņu nedomātu. Strādāju, bet pati domāju un domāju. Da�reiz man gribas kliegt aiz sāpēm un skumjām, bet reizēm raudāt aiz prieka. Raudāt tāpēc, ka es spēju izjust tādas jūtas.

� Nu, bet viņ�? � Gaļina jautāja, Sa�as jūtu uzplūdumu pārsteigta.

� Viņ�? � Sa�a parastā balsī'atvaicāja. � Viņ� dro�i vien to pat nezina. Un ja arī mīlētu ... Viņ� ir precējies... Vai var savu laimi celt uz otra nelaimes? Bez mīlestības, Gaļino�ka, vēl ir pienākums! � Sa�a skumji piebilda.

� Bet kādēļ tad tu no �ejienes aizbrauc?

� Bet vai tagad mums ir tiesības domāt par ko citu, izņemot uzvaru?

� Būsim godīgas līdz galam, � Galina viņu asi pārtrauca. � Te nav bez briesmām, bet izlūkos gandrīz dro�a nāve. Tev ir slima māte, tu esi viņas vienīgā meita, padomā!

Sa�a sameklēja vectēva attēlu un pasniedza Gaļinai.

� Tu ta�u zini, � Sa�a klusi teica, � arī viņ� bija vienīgais dēls.

Ārā trakoja putenis. Istabā bija klusi un drūmi, auroja vēj� un putenis, sniegs aizputināja sagrauto, ienaidnieka izlaupīto krievu piefrontes ciematiņu, it kā gribēdams apsegt sakropļotās zemes brūces.

Agri no rīta Sa�a aizbrauca.

Pēc divām nedēļām, Gaļinas dzim�anas dienā, agri no rīta atskanēja neatlaidīga klauvē�ana pie mājas durvīm. Sa�as vietā tagad gulēja Toņa Krotkiha. Viņas ar Gaļinu nemanot sadraudzējās.

Durvīs stāvēja drūms, bakurētains kareivis.

� Jūs esat biedre Golubkova? � dusmīgi, kā viņai �ķita, kareivis jautāja.

Gaļina klusēdama pamāja ar galvu.

� Jums sūtījums! � Viņ� Gaļinai pasniedza mazu, ar rupju diegu apsietu vīstoklīti.

� No kurienes? � Gaļina izbrīnījusies jautāja.

� Tur laikam ir zīmīte! � kareivis saīdzis paskaidroja, ziņkāri vērodams viņu. � Vai atļausiet iet? � viņ� jautāja pa pusei ironiski, pa pusei labsirdīgi.

� Lūdzu! � Gaļina apjukusi atbildēja, tikai tagad ievērodama, ka stāv bez zābakiem, vienās kapzeķēs, vecā, salāpītā d�emperī, ko kādreiz bija nopirkusi par pirmo studentes stipendiju.

Dzīvojot ar Borisu, viņa to nevalkāja, Borisam patika dārgas un glītas mantas. Bet d�emperis bija saglabājies kaut kur skapja kaktā, un, braucot uz fronti, viņa to iebāza �emodānā. Tas viņu glāba smagajās ielenkuma dienās un bija dārgs kā piemiņa, kā viņai tagad likās, no ļoti tālajiem studiju laikiem. Kādreiz mēdz būt tāds savāds maigums pret jau sen nolietotām, bet atmiņu dēļ mīļām lietām.

Aiz uztraukuma Gaļina nekādi nevarēja atraisīt vīstokli.

Tajā bija cepumu kārba, uz kuras senatnīgā rakstā izvijās uzraksts �Maskava�. Kārbā atradās mazliet apvītu�as sniegpulkstenītes, to saknes bija aptītas ar slapju saiti. Tāpēc arī aploksne, kas gulēja uz ziediem, kļuvusi mīksta un valgana. Viņa atplēsa aploksni.

�Dārgā Gaļina Andrejevna!� S�adilovs rakstīja skaidrā, stingrā rokrakstā.

Gaļina nespēja tālāk lasīt �Dārgā!� viņa atkārtoja. �Cik tas ir di�ens un labs vārds!� Viņa saudzīgi izņēma sniegpulkstenītes; izbrīnā aplūkojot katru ziediņu, vēlreiz no�ukstēja: �Dārgā.�

�Apsveicu Jūs, novēlu labu veselību, panākumus darbā un laimi dzīvē. Es ļoti vēlējos apsveikt Jūs personiski, bet, diem�ēl, nav iespējams. Esmu aizņemts un nevaru atbraukt pat uz pusstundu. Jūs teiksiet, ka nekā neiespējama nav, sevi�ķi cilvēkiem ar labām jūtām. Vēl vairāk � runā, ka mīlestība esot stiprāka par nāvi! Blēņas! Ticiet man. Papīra lapa ar īsu vārdu �pavēle� ir dzīvē stiprāka par visu, vismaz militāram cilvēkam! Ar �ā īsā vārda izpildī�anu arī esmu aizņemts. Un, lai cik ļoti vēlētos, tomēr nevaru aizbraukt!

Mēs abi kādreiz runājām par pavasari. Atcerējos mūsu sarunu, kad ieraudzīju �īs sniegpulkstenītes, kas

16 � Vera Ustinova

241

izaugu�as mana komandpunkta saulainajā pusē. Tās izauga, nenojau�ot, ka noris kar�. Iegribējās nosūtīt tās Jums. Jāatzīstas, ka, liekot tās kārbiņā, jutos kā puika. Paldies Jums par to! Ģenerālis, kas frontē plūc sniegpulkstenītes! Literatūrā tas laikam izliktos sentimentāli, bet dzīvē tomēr notiek. Nezin kādēļ �ķiet, ka Jūs to sapratīsiet. Vēlētos, lai �ī vienkār�ā dāvana Jums sagādātu mazu prieku, kura kop� kara sākuma mums ir bijis tik maz. Lai �ie agrīnie ziedi cīņu dūmos un dunoņā stāsta Jums par citu dzīvi, kuras dēļ mēs cīnāmies.

Esmu pārliecināts, ka Jūs esat drosmīgs cilvēks un protiet izpildīt savu pienākumu. Un tagad, kad mums visapkārt tik daudz briesmu un grūtību, vēlos, lai Jūs izturētu. Atcerieties, mēs esam krievu ļaudis, un mēs izturēsim, par spīti visam... Esmu pārliecināts, ka, rodoties pirmajai izdevībai, mēs tiksimies. Varbūt es varē�u Jums pateikt ko svarīgu.

Jūsu Nikolajs S�adilovs.�

Zem paraksta bija vēl piezīme:

�Bet uzglabāt ziedus man iemācīja nelaiķe sieva, viņa nomira pirms desmit gadiem.�

Gaļina vairākas reizes pārlasīja vēstuli. �Nomira pirms desmit gadiem... Kādēļ viņ� to piezīmējis?� Viņa centās izprast, ko viņ� ar to domājis, un baidījās sev ticēt.

Toņa izlikās aizmigusi, bet pati ar puspievērtām acīm uzmanīgi vēroja Gaļinu. Gaļinas sejā tagad rotājās tāda laime, tik liela laime, viņa pilnīgi staroja ...

� Apaukstēsies, grīda vēsa, � Toņa teica un aizgriezās pret sienu.

Viņa labi saprata, kas notiek ar Gaļinu, un pēk�ņi līdz asarām izjuta nepārvaramu skumju lēkmi, pēk�ņi izjuta visu kara smagumu un nepanesamo nogurumu. Atcerējās ciematu. Bērnībā viņi abi ar jaunāko brālīti gulēja uz siltas krāsns. Rītos, kad māte izgrāba no krāsns vakardienas ogles, Toņa apsedzās ar vectēva ka�oku, kas oda pēc aitādas, un baidīja brālīti. �Mām,� tas �ēli vilka, �kāpēc viņa mani ba-a-ida? ...�

Toņas ciematu nodedzināja esesie�u nodaļa. Tagad nebija ne mājas, kur viņa bērnībā dzīvoja, ne krāsns, uz kuras ar brālīti gulēja, itin nekā. Dro�i vien palika tikai dūmeņi. Bet dūmeņi krāsmatās visi līdzīgi cits citam ...

Toņa gulēja, galvu apsegusi, un skuma �ajā mājīgajā, siltajā tumsā. Tie�i tagad pēk�ņi iegribējās uzvilkt greznu kleitu, pastaigāties pa mierīgu un laimīgu ielu, lai visi noskatītos un lai kāds tuvs un mīļ� cilvēks turētu pie elkoņa. Viņa zināja � tā ir liela laime, tā negadās bie�i, to atceras tad, kad zaudē tādus cilvēkus.

Atplūda pretīgā vācu koriģētājas lidma�īnas skaņa, bet tai vienmēr sekoja artilērijas ap�aude vai bombardē�ana. Toņa pagriezās uz otriem sāniem, pārvilka �ineli pār galvu, bet neraudāja. Zināja � būs putenis, aukstums, celi, moko�a kratī�anās ma�īnās, bezmiega naktis, sagrautas mājas, trauksmes un ap�audes, vēlē�anās panest visas grūtības, bet pēc tam � dzīve ar veiktu pienākumu apziņu.

Bet Gajina, aizmirsusi visu, noliecās pār sniegpulk-stenītēm, viņai �ķita, ka pie tās ieradies siltums un pavasaris. Lēca saule. Tā lēni cēlās pār laukiem, krāsodama drūmās debesis sārtā krāsā, solīdama aukstu, vējainu dienu. Kaut kur tālumā sprāga pirmais �āviņ�, rūtis atbildēja ar �ēlabainu �ķindu. Sākās jauna kara diena. Vēl viena ...

Sa�a, domās nogrimusi, sēdēja izlūku zemnīcā.

� Aktieri atbrauku�i! � ieskrējis zemnīcā un nejau�i pagrūdis karavīru katliņus, kas sāka rībēt un skanēt, sauca izlūku rotas visdrosmīgākais kareivis Novikovs, mazliet sakumpis, ar lielām, lāpstām līdzīgām rokām.

Novikovs bija viens no trijiem izlūkiem, kurus Galina izglāba putenī. Viņ� atspirga ātrāk par citiem un atkal atgriezās savā divīzijā. Kā vecs paziņa, Novikovs ātri vien sadraudzējās ar Sa�u un palīdzēja viņai apgūt izlūka sare�ģīto darbību.

� Kādi aktieri? No kurienes? � Sa�a neticīgi jautāja.

Novikovs, zābakiem klaudzot un nekā neatbildot, vāca kopā izmētātos maskē�anās tērpus, salika vienā kaktā automātus. No lāvām kāds svieda Novikovam ar velteni.

Miegaina balss rūca:

� Klu-sē, vai neredzi, ka cilvēki atpū�as ...

Novikovs pablenza uz Sa�u:

� Goda vārds, aktieri sabrauku�i, tūlīt bus klāt!

Izlūki sarosījās; kāds ieklepojās, kāds aizsmēķēdams rāva sērkociņu; atskanēja balsis. Viņi negribīgi cēlās...

� Ir gan juceklīgs puisis! Nevar nekā skaidri pateikt, � kāds noteica, � bet visus uzmodināja ...

� Sa�ko, kāpēc tu sadomāji par aktieriem? � Sa�a jautāja.

� Gan redzēsiet pa�i, atnāks, � jau bez pārliecības teica Novikovs. � Man Ivans stāstīja, viņ� vakarā bijis sanitārajā bataljonā, viņu vēdergraizes moka. Aizgājis, bet tur aktieri uzstājas, īstie, no Maskavas. Aktrise dziesmu dziedājusi. Zini, ir tāda: ja izlūku ievainos, tad draudzene spēs 'ienaidniekiem par viņu atriebties ...

� Nu, nu, � kāds ieinteresēts teica, � stāsti, kas tālāk bija!

� Tālāk nezinu, � Novikovs sarūgtināts nopūtās. � Ivanu pie ārsta aizsauku�i.

Izlūki atvēra durvis, izvēdināja zemnīcu, noslaucīja atkusnī saplaku�o sniegu. Zemnīcas durvis veda uz nelielu ieplaku starp diviem pauguriem. Apkārt bija parets prie�u me�s. Uz nekustīgajām, tievajām apsēm krita sīks sniegs. Svīda gaisma. Bija ļoti kluss, it kā visapkārt viss būtu izmiris un vairs nebūtu kara, nebūtu frontes un aiz katra paugura un uzkalna blinda-�ās, dzotos, tran�ejās vairs nesēdētu krievu un vācu kareivji.

Pēk�ņi parādījās saule, pavasarīgi spo�a un karsta. Sniegs sāka snigt lēnāk, it kā nobijies karstās saules, un pārstāja pavisam. Kaut kur tālāk dziedāja putns. Citā vietā rotaļīgi un līksmi svilpoja sniedze.

Sa�a iznāca no zemnīcas, piemiegtām acīm ilgi skatījās uz saules lēktu, pagrieza seju saulei pretī, izstiepa roku, plaukstā iekrita pēdējās sīkās sniega pārslas.

Bija līksmi kā bērnībā, gribējās smieties, dziedāt, skraidīt.

� Pavasaris, pavasaris nāk! � Sa�a uzsmaidīja saulei.

No zemnīcas iznāca Novikovs, uzposies, sajozies, un aizskrēja sanitārā bataljona virzienā. Saule kāpa arvien augstāk un augstāk, sasildot gaisu, sniegs sāka kust, me�ā skanēja lāstekas un putnu balsis, izlūku ieplakā, kuru uzkalni pasargāja no vēja, kļuva silts. Sa�a atnesa trofeju kasku, tā bija neparasti liela un Sa�ai noderēja par veļas mazgājamo bļodu. Viņa nolika kasku ieplakas vidū, kur zem izkusu�ā sniega urdzēja avots, atnesa katliņā karstu ūdeni un sāka mazgāt veļu. No me�a atgriezās Novikovs, viņ� klusēdams, nikns aiz nepacietības mīņājās Sa�ai līdzās.

� Nu, kāpēc tu klaiņā? Ej atpūties, naktī var sūtīt uzdevumā.

� Bet ja nu pēk�ņi atbrauks, kur tad viņi uzstāsies? Ja pie mums nevarēs, aizies pie artilēristiem vai arī tūlīt pie kājniekiem...

� Pēk�ņi, pēk�ņi! � Sa�a viņu draudzīgi mēdīja. � Vēl jau agrs. Vai tad aktieri tik agri mēdz celties? Kas tad no rītiem koncertus rīko?

� Un kas par to, vai no rīta nevar koncertu paklausīties?

� Bet tu ta�u pats stāstīji � tur esot sieviete, viņa, protams, vēlas pagulēt... � Sa�a mēģināja pārliecināt nemierīgo puisi.

� Sieviete! � Sa�ko brīnījās. � Vai tad te viņai ilgi jāguļ? Tu arī esi sieviete, bet neguli augas naktis, nāc mums līdz izlūkos, zem ap�audes, pāri minu laukiem. Sieviete! Ko vēl neteiksi! � Sa�as arguments, acīm redzot Novikovam likās smieklīgs, un, kaut ko pie sevis murminot, viņ� atkal iegāja me�ā.

Sa�a nolika izmazgātās zeķes, ielēja tīru ūdeni un tikko atkal paguva nosēsties pie kaskas, kad sākās artilērijas ap�aude. �āviņi sprāga tepat me�ā, aiz ieplakas, kurp tikko bija aizgājis Novikovs. Sa�as pirmā vēlē�anās bija piecelties un skriet uz zemnīcu, bet �āviņi svilpa virs pa�as galvas. Sa�a nolēma, ja tagad piecelsies, tad viņai tūlīt noraus galvu, un apsēdās zemē, �auganajā sniegā. Uz mirkli it kā viss pārtrūka, �ausmas stindzināja ķermeni, asinis stājās dzīslās. Riebīgs, sirdi �ņaudzo�s baiļu vilnis aizsedza gaismu. Uz mirkli viņa vairs neredzēja priek�metus ap sevi. �āviņi sprāga tepat me�a malā. Sargs, kas stāvēja pie zemnīcas durvīm, iegāja iek�ā. Sa�a nogūlās zemē.

�Vajadzētu līst uz zemnīcu,� Sa�a domāja, �vai arī skriet, tur ir glābiņ�, piecu baļķu kārtām cauri neizsitīs.� Bet stūrgalvīga vēlē�anās pārvarēt bailes, saņemt sevi rokās turēja viņu uz vietas. �Nē, nē, nepado�os, nogaidī�u tepat. Nāve karā ir gadījums,� viņa centās sevi pārliecināt. �Bet ja izlūku gaitās? Vai tad arī bēgsi?�

Un, it kā apstiprinot viņas vārdus, izlūku zemnīcā iekrita �āviņ�. Aug�up lidoja baļķi.

Sa�a cie�i aizvēra acis un pieplaka zemei.

Un tūlīt iestājās klusums. Pēc sprādzienu trok�ņa tas bija nomāco�s, gandrīz taustāms. Tuvējā me�ā nogāzās ar �ķembu nogriezts zars, skaļi ieskanējās lāsteka. Krīto�o ledus gabaliņu troksnis lika Sa�ai atvērt acis. Viņa metās uz zemnīcu, bet no turienes smaidīdami nāca laukā izlūki.

� Nu tad sadeva gan, � viņi tērgāja. Visu jumtu pār galvu izjauca.

Tie�ām divas baļķu kārtas bija pilnīgi noplēstas, bet tre�ā tikai mazliet skarta. Sa�a smējās un jokojās, it kā nevis viņu, bet kādu citu pirms da�iem mirkļiem būtu �ņaugu�as nāves bailes. Viņa uzmeklēja apgāzto kasku un kopā ar izlaistīto ūdeni izmestās zeķes un atkal mazgāja. Un pēk�ņi atcerējās Sa�ko. Viņ� ta�u aizgāja turp, uz me�u... Nelaimes nojautā viņa notrīsēja. Sa�a pameta mazgā�anu un aizskrēja.

�maugās priedes sildījās saulē, nopurinot izkusu�ā sniega pilītes. Sa�a skrēja pa kareivja pēdām no vienas priedes pie otras un pēk�ņi tīrajā, dzirksto�ajā sniegā ieraudzīja asinis. Asins pilītes sniegā veda uz otru pusi. Tur ar �ķembu ievainotais Sa�ko bija mēģinājis taisnā ceļā atgriezties zemnīcā, bet spēki viņu atstāju�i, un kareivis pakritis.

Sa�a acumirklī atradās blakus Novikovam.

� Sa�ko, Sa�ko! Kurā vietā?

Viņa pogāja vaļā asiņaino, lēveros saplosīto silto jaku.

� Krūtīs, rokā, � Novikovs gārdza ar zilām lūpām.

� Nekas, Sa�ko, tas nav bīstami.

Kareivis klusi vaidēja. Pārsējusi ievainojumu, Sa�a pievilka Novikovu pie divām priedēm un nosēdināja, apak�ā palikusi savu silto jaku.

� Mazliet uzgaidi, � viņa centās pierunāt, lai gan Novikovs nekā nelūdza, � es pasauk�u pui�us, tevi ātrāk jānogādā uz sanitāro bataljonu.

� Vai aktieri atbrauca? � Novikovs pēk�ņi jautāja.

� Aktieri? � Sa�a brīnījās, un Novikova jautājums, pa�am svārstoties uz dzīvības un nāves sliek�ņa, izraisīja Sa�ai asaras. Viņa nekā neatbildēja un skrie�us devās uz zemnīcu.

Saulē zilgmēja un dzirkstīja sniegs, pavasarīgi smar�oja priedes. Sa�a piespiedās kādai no tām un, rūgti elsojot, sāka raudāt. Viņa raudāja varbūt mirkli, bet tik rūgti un nevaldāmi, it kā būtu notikusi visdrausmīgākā nelaime, un bez kāda sakara nezin kāpēc atcerējās...

Tor�oka, pavasaris, daudz saules, tīrs, acis �ilbino�s sniegs, zilas, tālas debesis. Raudo�as lāstekas, putnu klak�ķinā�ana un �alas. Sa�a, pirmās klases skolniece, smieklīgā zaķādas cepurē ar aug�up izslietiem radziņiem kā kaķa ausīm, zem zoda cepure sasieta ar baltām, platām lentām. Meitene ar vienu roku turas pie mātes groza, otru līksmi vicina pa gaisu un mēģina to pagrūst zem palāsēm. Pa �ķērsielu ar no�ķiebtiem �ogiem viņas iznāk tirgus laukumā. Sa�a vairākkārt jau �eit bijusi, un tomēr viņai sirds vai pamirst aiz prieka un sajūsmas. Cik daudz dzīvnieku, putnu! Zirgi, govis, kumeļi, telītes... Tepat stāv būris ar gāgājo�ām zosīm, blakus nikns, uzpūties tītars krata savas krelles. Neganti rej suns, sargādams vezumu ar muciņām un krūkām. Zem saulainās nojumes zviln labi nomazgāti, cieti, ko�i burkāni, tie atgādina vasaru, dārzu. Sa�ai kārojas burkānu. �Māmiņ,� viņa dīc, �nu nopērc!� � �Ko vēl negribēsi,� atbild māte. Visu viņas uzmanību saista iepirkumi. �Nopērc, nopērc!� lūdz Sa�a. Mātei apnīk Sa�ā klausīties, viņa nopērk burkānu. Meitene paslēpj to zem mēteļa un rūpīgi noslauka kleitiņā. Pēc tam noko� gabaliņu vēsā, zobos skraksto�ā burkāna.

Pēk�ņi blakus parādās Sa�as draugs �Stjopka, pusgatavais tomāts� � palama, kuru puisēns dabūjis ugunīgi sarkano matu dēļ. Stjopka dunkā Sa�u un saka: �Dod burkānu!� � �Liecies mierā! Nedo�u.� � �Dod,� Stjopka uzstājas. � �Nedo�u!� Sa�a stingri atbild. Bet Stjopka tai aizliek kāju priek�ā, izrauj burkānu no rokām un aizmūk. Meitene krīt, pieceļas, nokrata sniegu. Viņai ļoti �ēl burkāna, bet viņa negau-�as un neraud. Māte tur dzelteniem taukiem noplūdu�u treknu vistu un saka sieviņai, kas ietinusies trijos lakatos: �Piecpadsmit rubļu. Vairāk nedo�u ne kapeikas.� Un neveltī vērību meitai.

�Te nu bija Stjopka, pusgatavais tomāts,� Sa�a domā. �Kur viņ� tagad ir? Vai sē� ierakumos, peld uz kara kuģa jūrā vai kā Sa�ko ar savām asinīm slacina sniegu? Bet varbūt neliela kapa kopiņa ir viss, kas zemes virsū palicis pāri no Stjopkas.�

Sa�a skrie�us dodas uz zemnīcu.

...Aktieri atbrauca tiķai vakarā. Viņi bija �etri: trīs vīrie�i un skumja, klusa jauna sieviete. Frontē viņa uzstājās pirmo reizi un pilnīgi bija iespaidu varā. Viss, ko viņa zināja par fronti, izrādījās pavisam citāds. Izrādījās � lasīt par pilnīgi nodedzinātiem ciematiem ir viens, redzēt � pavisam kas cits, lasīt par varoņdarbiem ir viens, bet redzēt līdzās tos, kas �os varoņdarbus veiku�i, � ir pavisam kas cits. Viņa vērīgi ielūkojās kareivju sejās, brīnīdamās, kur tad ir varoņi, kas Maskavas pievārtē sakāvu�i neuzvaramos Hitlera kareivjus, un � neatrada tos. Bija ļaudis ar ļoti noguru�ām un satumsu�ām sejām un labsirdīgām acīm. Tie uzsmaidīja aktrisei sevi�ķi sirsnīgi, uzskatīdami viņu gandrīz vai par varoni, ka viņa atbraukusi �urp.

Izlūku zemnīca bija vispla�ākā, tādēļ nolēma koncertu sarīkot tajā. Vēl ilgi pirms sākuma pie zemnīcas pulcējās visi, kam atļāva ierasties koncertā, bet zemnīcā pagaidām negāja iek�ā, tur aktieri gatavojās priek�nesumiem. Sieviete ģērbās ilgi un rūpīgi. Viņa izņēma no �emodāna estrādes tērpu, tā aug�daļa bija no sidrabota brokāta, svārki no samta. Tērps bija ar īsām piedurknēm un dziļu izgriezumu. Un viņa zināja: dziedāt vajadzēs pie vaļējām durvīm, klausītāji stāvēs arī laukā, � bet tomēr viņa uzģērba �o tērpu, kurā bija dziedājusi Maskavā. Viņai �ķita, ka �eit jābūt sevi�ķi labi apģērbtai. Sa�a palīdzēja aktrisei, un viņai bija līksmi un rūgti. Dziedātāja sakārtoja matu sasu-kājumu, pūderēja seju, darīja to, ko agrāk daudzreiz darījusi pirms uzstā�anās. Abas klusēja un uztraucās. Sa�a jaunajai sievietei jautāja:

� Vai jūs Maskavā kādreiz pazināt aktieri Jevgeņiju Kurlajevu?

Aktrise izbrīnījusies palūkojās Sa�ā.

� Es visu laiku strādāju kopā ar viņa sievu. Vai viņ� ir kaut kur �eit?

� Nē, es ar viņu tikos kara sākumā, viņ� ir citā daļā, tālu no �ejienes, � Sa�a atbildēja mākslotā vienaldzībā. Un,tikai pēc ilga klusuma brī�a vēsi jautāja: � Vai viņa sieva ir skaista?

Kurlajeva sieva patie�ām bija skaista, bet aktrise, pametusi acis uz Sa�u, teica:

� Nē, ne visai, � manuprāt, parasta sieviete.

Koncerts sākās ar dziedātājas uzstā�anos. Viņa iznāca zemnīcas vidū, krā�ņa, sudraba brokātam dzirkstot. Patīkamā balsī, ar izjūtu, bet kautrīgi aktrise nodziedāja seno krievu dziesmu: �Liepa simtgadīgā...� Balss piepildīja zemnīcu, plūstot ārā, kur, cie�i cits pie cita piespiedu�ies, stāvēja kareivji. Kad apklusa vētrainie aplausi, vissirsnīgākie, ar kādiem viņu apveltīju�i klausītāji, dziedātāja pacilāti un pārliecināti iesāka:

Tevi vadīju varoņa gailas.

Negaiss plosījās Dzimtenē spēj� ...

Zemnīcas durvīs iespraucās sakarnieks un, baidīdamies traucēt un nenovērsdams izbrīnās pilnās līksmās acis no dziedātājas, klusi pasauca:

� Grigorjeva steidzīgi pie komandiera.

Sa�a izgāja no zemnīcas un skriedama dziedāja:

� Tevi vadīju varoņa gaitās ...

Pie rotas komandiera Sa�a ieraudzīja divīzijas izlūku daļas priek�nieku majoru Garku�u � kalsnēju un garu vīru ar iesarkanām ūsām un nekustīgu zilo acu skatienu. Majors nekad nekliedza un nelamājās, bet visi zināja � jo vairāk viņ� aizkaitināts, jo klusāk runā, un varēja iedomāties, cik viņ� nikns, kad runāja �ukstus.

Rotas komandieris teica:

� Grigorjeva! Jums �odien jāiet uzdevumā.

� Tie�i tā! � Sa�a atbildēja.

Viņa vēlējās zināt, kas nāks līdzi un kad, bet jautāt nebija brīv. Sa�a manīja, cik vērīgi Garku�a viņu aplūko, lai gan neredz pirmo reizi. It kā pārdomādams, nenovērsis acis no Sa�as, majors klusi teica:

� Iesiet viena!

Sa�a nodrebēja.

�Viena!� viņa izmisusi pie sevis atkārtoja. �Kā tad es ie�u? Nakts,� me�s, frontes līnija, viena vaigu vaiga ar ienaidnieku... Es baidos!� viņa gribēja iesaukties, bet neteica nekā.

Viena! Agrāk viņi gāja trijatā, �etratā. Vienmēr viņai blakus bija trīs �etri draugi izlūki, gatavi ar savām asinīm aizstāvēt viņas dzīvību.

Majors uzlika roku Sa�ai uz pleca. Vienkār�i, biedriski teica:

� Sēdieties, Sa�a, jāapsprie� uzdevums.

� �Apspriest?� Sa�a nodomāja. �Ko te apspriest? Vai tie�ām es viena kaut ko varē�u izdarīt?� Un tūlīt sev pavēlēja: �Jāsaņem sevi rokās.�

Majors atlocīja karti.

� Pēc pusotrām stundām uz �ejieni, � viņ� parādīja kartē, � jūs aizvedīs sapieri. Artilēristiem pavē: lēts �ai laikā novērst ienaidnieka uzmanību. Domāju, nokļūsiet laimīgi. Viss ceļ� ies pa me�u. Papūlieties ne vēlāk kā pulksten divos naktī nokļūt, lūk, �eit, � viņ� atkal parādīja uz kartes. � �onakt hitlerie�i sakoncentrēju�i daudz artilērijas. Lūk, te ir visa munīcija. Ziņas precīzas, kļūdas nevar būt. Ceļi izmiek�ķēti. Visu dienu vācu sapieri pūlējās iztaisīt ceļu, bet munīciju nav izdevies nogādāt baterijām. Viņi ierīkoju�i noliktavu zemē. �āviņi salikti vienkār�i grēdās. �aubos, vai vienas nakts laikā vācie�i noorganizēs spēcīgu apsardzi. Atkārtoju, uzdevums nav viegls. Jūs vēl maz pie mums strādājat, bet jums ir tādas dotības, kas man lika uzticēt �o uzdevumu tie�i jums.

Majors mirkli padomāja, tad, it kā atbildēdams pats sev, teica:

� Jā, ir jāiet vienai. Munīcija jāuzspridzina. Vācie�u uzbrukums tiks izjaukts.

Sa�a jautāja:

� Bet kā to izdarīt?

� Mēs jums dosim palēninātas darbības mīnu ar pulksteņa mehānismu. Lai panākumi būtu dro�i, jāņem līdz ap pieci kilogrami spridzināmās vielas. Tas viss ir jānomet pie noliktavas vai � vēl labāk � jā noliek spraugās starp kastēm. Ieliksiet elektrodetonatoru spridzināmās vielas lādiņā un līdīsiet projām. Ar mīnu rīkoties jūs protat. Esat ilgi trenējusies. Sprādziena laiku noteiksiet pati, lai varētu aiziet pēc iespējas tālāk. Ja neizdosies to nolikt �odien, jūs dienu paslēpsieties me�ā un mēģināsiet nokļūt vēlreiz...

Pēc neilga klusuma viņ� piebilda:

� Lai arī kas notiktu, atcerieties: lūk, �eit, � viņ� norādīja kartē, � trīs dienas un trīs naktis uz �ās stigas jūs gaidīs sapieri. Tātad dzīva vai pusdzīva centieties pieturēties pie �ā mar�ruta. Skaidrs? � majors nobeidza.

� Skaidrs, � Sa�a atbildēja. � Atļausiet iet sagatavoties?

� Nē, neatļauju. Nekur nav jāiet. Vajadzētu tagad ar jums iziet apskatīt apkārtni, bet laika maz, un jūs to tāpat labi pazīstat. Jānoskaidro tikai gājiena sīkumi. Veids, kā nodro�ināt pāreju frontes līnijai, ir pārdo-'māts un sagatavots. Nododiet dokumentus un ģērbieties! � Majors norādīja uz zemnīcas kaktu, kur atradās kārtīgi salikts sievietes tērps. � Pavēliet atnest �urp vakariņas, � viņ� griezās pie rotas komandiera, � un paēdiniet �epat.

Uztvēris Sa�as satraukto skatienu, kura nesteidzās ģērbties, Garku�a teica:

� Viss būs labi. Es ticu panākumam. Mēs jūs apģērbsim silti, lai gan no ārpuses visu vecu un noplīsu�u. Tādā apģērbā jūs varēsiet laukā ilgi uzturēties. Un, ja arī jūs ieraudzīs, aizdomu radīsiet mazāk nekā vīrietis. Varat pateikt, ka ejat uz kaimiņu ciematu. Visos gadījumos rīkosieties saskaņā ar apstākļiem.

Gatavo�anās nebija ilga. Un, lūk, Sa�a jau iet ar trim sapieriem uz vietu, kur sagatavota eja caur mīnu lauku. Viņa ieklausījās me�a nakts troksnī. Bija tum�s. Augstu pār neredzamajām koku galotnēm mirdzēja spo�as zvaigznes. Vēsi zari skrāpēja seju. Kājas grima �auganajā, pa dienu iz�urgu�ajā sniegā. Sapieri nesarunājās, nekā Sa�ai nejautāja. Pirms ie�anas uzdevumā klusēja � tas bija nerakstīts likums ...

�Briesmīgākais,� Sa�a domāja, �būs tad, kad aizies sapieri un es palik�u viena. Kā viss beigsies?� No pieredzes viņa zināja, ka, lai cik rūpīgi būtu iepriek� izdomāts uzdevuma plāns, var būt pavisam neparedzēti pārsteigumi. Jābūt gatavai uz visļaunāko, bet labais � nāks pats ...

...Solis. Vēl solis. Un vēl. Valgā zeme iebrūk zem soļotāju kājām. Sa�u un sapierus joprojām ielenc tumsa. Solis, vēl solis ...

Me�s �alca vienmuļi un nomierino�i. Sa�a klusēja. Klusēja arī sapieri. Reizēm ser�ants, kas gāja pa priek�u, pagriezās un �ukstēja: �Uzmanīgi, ūdens,� � vai atbīdīja no viņas galvas lielu zaru. Pēc da�ām minūtēm viņi apstājās.

� Esam atnāku�i, � ser�ants �ukstēja un klusi teica Sa�ai: � Lūk, te celmiņ�, pasēdi, mēs tūlītl

Sa�a neredzēja celmiņu. Ser�ants paņēma viņu aiz rokas un pieveda pie celmiņa. Sa�a apsēdās. Deniņos pulsēja asinis, rokas un kājas stinga, kratīja drebuļi.

�Kādēļ man tik auksti? Esmu ta�u silti ģērbusies?� Zem vecā vasaras mētelī�a un katūna kleitas bija silta vilnas veļa. Sa�a nespēja nomākt sevī baiļu sajūtu. �Kurp es eju? Kādēļ? Varbūt atgriezties un pateikt, ka nevaru? Pavēle paliek pavēle. Esmu zaķapastala, pink�ķe un zaķapastala! Tā mani bērnībā saukāja puikas, tādēļ ka baidījos no �ūpolēm, baidījos no augstiem �ogiem. Vai esmu spējīga viena ko izdarīt?�

Atgriezās sapieri.

� Gatavs! � ser�ants atkal no�ukstēja. � Lieliski esam nostrādāju�i. Precīzi atnāku�i. Atliku�as trīs minūtes, � viņ� paskatījās pulksteņa spīdo�ajos rādītājos. � Tūlīt sāks darboties artilērija, un tu iesi ...

�Trīs minūtes � un es pārie�u fronti viena?� �ī doma Sa�u aplēja kā ar uguns �alti. Tikai piecelties, piecelties, ja nomierinātos sirds... Trīs minūtes... Cik maz! Un bez jebkāda sakara ar to, par ko tagad domāja, atcerējās ...

Pavasara diena. Purpursarkans riets krāso sniegu sarkanā krāsā. Hospitālis ir ceļā. Brauc gar vācie�u nodedzinātu zemnieku sētu. Baigi un draudīgi ķērkdamas, zemu lai�as vārnas. Ma�īnas motors, kurā brauca Sa�a un Jakovs Mihailovi�s Ostrovskis, pēk�ņi noslāpa, ma�īna apstājās. Sa�a izkāpa izstaipīt kājas un tūlīt asi sajuta stipru līķa smaku.

� Iesim paskatīsimies, kas te notiek, � viņa lūdza Ostrovski, norādīdama ar roku uz tuvējām drupām.

�aura taciņa veda uz gravu. Var dzirdēt, kā urdz strautiņi, � tie izlau�as no divu augstu prie�u saknēm. Sa�a pirmā pienāk pie gravas un spēji atkāpjas. Sārtajā sniegā gul no�autas sievietes, divi sirmgalvji un bērns, saknupis asiņainajā masā. Un pēk�ņi kāds iespiedzas un sāk smilkstēt. Sa�a pagrie�as uz skaņas pusi un jūt, ka asinis sastingst dzīslās. Ar seju pret purpursarkano rietu sē� puisēns, gadi astoņi vai desmit vecs. Puisēna pla�i ieplestajās acīs sastingu�as �ausmas, ar mazu, zilganu roku viņ� spie� pie krūtīm netīru, smieklīgu kucēnu, kucēns viņam laiza rokas, seju un �ēli smilkst. Sa�a redz, ka puisēns ir dzīvs. Viņa grib ko teikt, bet tikai pagūst pieslieties pie priedes un zaudē samaņu. Tad viņa jūt, ka kāds stipri purina viņu pie pleca un dzird visstiprākos lamu vārdus. Sa�a atver acis. Jakovs Mihailovi�s sniedz viņai pudeles vāciņā ielietu spirtu.

� Dzer! � viņ� rupji pavēl. � Kara medmāsa, velns lai parauj!

� Puisēns? � �ukst Sa�a.

� Dzīvs. Ivans aiznesa viņu uz ma�īnu.

� Vai ievainots?

� Nē, ļaunāk. Prātā jucis, � nodrebēdams klusi saka Ostrovskis ...

...Pēk�ņi nodunēja lielgabals, tad otrs, tre�s. Sa�a nespēja piecelties no celma, skaļi pukstēja sirds. Viņa palūkojās debesīs un neviļus nodomāja: �Cik savādi � tik tum�a nakts, bet kā mirgo zvaigznes!� Vienā mirklī acu priek�ā pazibēja puisēns, kas ar zilganu rociņu spie� pie krūtīm kucēnu. Sa�a piecēlās. Ser�ants tūlīt no�ukstēja.

� Laiks. Ejam!

Viņ� pasniedza tai roku, pagāja da�us soļus pa me�u un teica:

� Gulsties, tagad tikai lī�us ...

Kad mazliet palīda uz priek�u, ser�ants paziņoja:

� Viss. Tālāk viena. _

�Ardievu!� Sa�a gribēja teikt un nespēja. Viņa dziļi ieelpoja un strauji rāvās uz priek�u.

� Nāvē devās, � savā starpā runāja kareivji, atgriezdamies atpakaļ.

� Varbūt izkļūs dzīva, � ser�ants noteica.

� �aubos, � pavecs sapieris teica. � Karaspēka tur vai biezs, tā vien mud� kā utis, izlūki viņdien stāstīja.

� Lūk, kas par sievieti, � skumji noteica ser�ants. � Baiļu nepazīst.

� Drosmīga, tūlīt var redzēt, ir gan malacisl � pavecais jūsmoja.

� Kāda nu ir, tāda ir, to neviens īsti nezina, � tre�ais piebilda, � bet aizgāja! Piecēlās no celma un tik smagi nopūtās, laikam jau nebija viegli.

� Nelie�i! � pēk�ņi skaļi noteica pavecais kareivis. � Kaut viņus tur visus kopā ar Hitleru uzlaistu gaisā!

Dziļa, trauksmaina klusuma un briesmīgu pārsteigumu pilna nakts ietina zemi, kad Sa�a tuvojās me�am, kur atradās munīcijas noliktava. Tumsa un klusums izlūku bija nomocīju�i, viņa visu laiku baidījās nomaldīties no pareizā ceļa un neatrast norādīto vietu. Pat glu�i blakus nekā nevarēja saredzēt, tikai zem kājām mazliet plaiksnījās sniegs. Zābaki samirka, vilnas zeķes berza kājas. Pamazām zvaigznes cita pēc citas nobālēja, izgaisa pēdējais orientieris. Tumsā Sa�a daudzreiz uzdūrās celmiem un ciņiem. Sānis lielā augstumā aizlidoja vācu lidma�īnas. Un atkal klusums ...

Sa�a pēk�ņi saprata, ka nokļuvusi klajumā. Me�s �alca jau aiz muguras. Blakus kaut kas klusi urdzēja. Sa�a noliecās � tas bija grāvis ar dubļainām, izskalotām malām. Zem kājām skaļi nosprakstēja sasalu�ais, slapjais sniegs. Sa�a saspringti raudzījās tumsā. Pēc visiem aprēķiniem viņa zināja, ka atrodas kaut kur loti tuvu mērķim, bet nevarēja saprast, kur pa�laik iznākusi; visapkārt, izņemot pelēcīgo sniegu, nekā nebija.

Pēk�ņi kaut kur blakus vācu valodā teica:

� Ei, Hansi! Vai tu esi dzīvs?

� Nebļauj tik ska ļi!

� Kāpēc?

� Kad es nācu �urp, man no pa�as kāju apak�as izlēca zaķis. Tā ir slikta pazīme ...

� Neesi vecene, Hansi! Labāk uzsmēķē ...

� Es baidos iedegt sērkociņu blakus �ai nāves noliktavai, ja pēk�ņi lidma�īnas, pēk�ņi... vai maz kas var notikt!

Bija divi sargi, viņi visu laiku staigāja. Visapkārt ne uguntiņas, ne gaismas strēles. Kaut kur pāri grāvim jābūt ar baļķiem izliktam koka tiltiņam, bet, tiklīdz Sa�a mēģināja spert kāju, skrapstēja sniegs. Sa�a atraisīja apavu auklas un noāva kājas. Vienās zeķēs soļi bija klusi, bez trok�ņa. Mirkli viņa domāja: �Bet ja tūlīt mani noķer!� � tomēr baiļu nejuta. Viņa jau bija izmocījusies, pārdzīvojusi bailes, tagad tikai viena doma, kā piekļūt noliktavai. Un, lūk,, viņa uzrāpās uz resnu baļķu tiltiņa. Sa�a saprata, ka nokļuvusi tie�i norādītajā vietā.

Atkal dzirdēja sargu balsis. Viņi sastapās saskares vietā un apstājās papļāpāt. Me�s ie�alcās, tam pārskrēja strauj� vēj�.

� Jāiet! � Sa�a no�ukstēja.

Viņa lēnām un uzmanīgi paspēra da�us soļus un drīz vien pamanīja neskaidru noliktavas apveidu.

Sargi atkal iz�ķīrās, tie sasaucās.

�Baidās no nakts!� Sa�a nodomāja par sargiem. Viņa sagatavoja mīnu, vajadzēja tikai ielikt elektrode-tonatoru un spridzināmās vielas lādiņu, tad nogūlās un līda uz vēdera. Visbriesmīgākais brīdis bija, kad sargs pagāja garām gandrīz blakus. Viņ� pusbalsī dungoja dziesmiņu. Sa�a dzirdēja savas sirds pukstus. Soļi attālinājās. Un, lūk, Sa�a jau pie mērķa. Cik tum�a nakts! Atkal vēja brāziens ... Tālāk Sa�a neatcerejas, kā novietoja, kā savienoja detonatoru, kā aizlīda atpakaļ. Nevaldāmi pukstēja sirds. Un tikai tad, kad zem kājām sajuta koka tiltiņa baļķus, bet priek�ā izdzirda me�a �alkoņu, saprata:

�Izpildīju!�

Aizmirsusi jebkādu uzmanību, viņa skrie�us devās uz me�u.

�Neticami, tiku sveikā cauri, nu tikai bēgt! ...� Un viņa skrēja klupdama krizdama.' �Dzīva, dzīva ... Neviens no tiem, kam �is uzdevums uzticēts, laikam gan necerēja uz panākumiem. Varbūt tikai pats majors, kas ir fantastiski pārgalvīgs. Kaut gan uz manu izglāb�anos viņ� arī necerēja, tādēļ sūtīja sievieti, � zināja, ja mani noķers, man vairāk iespēju novilcināt laiku līdz sprādzienam,� Sa�a domāja.

Sa�a ne�aubījās � tumsā neviens mīnu nevarēs atrast. Un viņa drāzās pa me�u, nejūtot nogurumu, nejūtot baiju, cenzdamās aiziet pēc iespējas tālāk. Cik ilgi tā bija skrējusi, viņa nezināja. Un pēk�ņi drud�ainais satraukums izgaisa. Sa�a apsēdās uz kāda celmiņa, novilka virsējās, slapjās zeķes, apāva zābakus. Apskatījās apkārt. Me�s bija pavisam nepazīstams, un Sa�a saprata, ka noklīdusi no ceļa. Viņa ilgi gāja, pūlēdamās izprast, kur nokļuvusi. Me�s pamazām kļuva retāks, viņa izgāja klajumā.

�Kas tas ir? Kur es esmu?�

Viņa �ķērsoja klajumu un tagad gāja caur sīkiem krūmājiem. Bija tālu pāri pusnaktij, Sa�a gāja pa ciņiem, ar rokām pa�ķirot zariņus, un pēk�ņi tumsu pār�ķēla sauciens:

� Stāt! Kas nāk?

Sa�a nodrebēja un apstājās.

� Kas nāk?

Sa�a ātri apdomājās: �Kas man ir? �okolādes tāfele? Izmest!� Viņa izņēma no kabatas �okolādi un aizsvieda krūmos. �Bet varbūt bēgt? Uz kurieni bēgt? Kratī�ana nekā nepierādīs. Esmu meitene no ciemata. No kāda? Kur esmu nokļuvusi?� Mēteļa vīlē ie�ūts mazs saliecamais nazītis, ass kā bārdas na�a asmens, sērkociņu kārbas strēmelīte un sērkociņi... Jānoglabā nazis.�

� Kas nāk? � balss atkārtoja. � �au�u!

� Es! � Sa�a atbildēja. � Tā esmu es! � vēlreiz skali atsaucās Sa�a.

Viņas priek�ā nostājās kareivis ar automātu, pagrieztu pret viņas krūtīm. Viņa pacēla rokas. Nenolaizdams automātu, viņ� ātri aptaustīja Sa�u, tad, ar roku pagrūdis pie pleca, lika iet taisni uz priek�u un, laiku pa laikam piebikstīdams ar automātu, norādīja virzienu. Pēc da�ām minūtēm viņ� pavēlēja apstāties un norādīja kaut kur lejup. Sa�a ar kāju sataustīja kāpnītes. No apak�as sauca:

� Kas nāk? Parole!

� Hamburga! � kareivis atbildēja.

� Kas nāk jums līdzi? -

� Aizturēju krievieti.

� Ienāciet!

Sa�as seju apgaismoja ar spuldzīti. Viņa ieraudzīja zemnīcas durvis, sargu, kas bija piespiedies pie sienas, lai palaistu garām ienāko�os. Sargs atvēra durvis, atlieca telts malu un ielaida Sa�u un kareivi.

Pie zemnīcas sienai piesista galda sēdēja virsnieks. Lampas gaismā bija redzama glīta, labi paēdu�a cilvēka seja, skūta, spīdīga galva. Formas svārki bija atpogāti, zem tā vīdēja balts, apbrīnojami tīrs zīda krekls. Virsnieks vienā rokā turēja gabalu ceptas gaļas, otrā � maizes riku. Zemnīcā kaut kas gar�īgi smar�oja.

� Kas noticis, Sunder?

Sa�a stāvēja tum�ajā kaktā, un virsnieks nevarēja viņu saredzēt. Karavīrs nostājās pamatstājā.

� Virsleitnanta kungs! Aizturēta krieviete.

� Sieviete?

� Sieviete! � kareivis noskandēja.

Sa�a saprata katru vārdu, viņa labi prata vācu sarunu valodu un visu laiku domāja: �Ka tikai varētu novilcināt laiku!� Viņa nejuta bailes, lai gan labi saprata � glābiņa nav, brīnumi pasaulē nenotiek. �Cik laika pagājis?� viņa sev jautāja. �Vai no �ejienes tālu līdz noliktavai? Kādēļ viņ� naktī ēd? Vai mīna darbosies, cik tagad pulkstenis?�

� Panāciet �urp! � virsleitnants pavēlēja.

Karavīrs pagrūda Sa�u, viņa pagāja uz priek�u, gaismā. Virsnieks paskatījās uz Sa�u un sāka skaļi smieties, vēcinot roku, kurā turēja gaļas gabalu.

� Sieviete? Sunder, palūkojieties, ko jūs esat atvedis! � virsnieks ar riebumu pagrieza Sa�as seju pret gaismu. � Tā ta�u ir dubļu pika. Ragana! Cūka! � Virsnieks paņēma lampu un apgaismoja Sa�u. � Starp citu, ja nomazgātu dubļus ...

Virsnieka acīs iegailējās uguntiņa. Viņ� ar karstu

roku pieskārās Sa�as vēsajam vaigam, bet tūlīt nolika lampu uz galda un novērsās.

� Ak dievs, kāda cūka! Dubļu pika! Kas tu tāda esi? Uz kurieni gāji? � viņ� vaicāja bez dusmām. � Kādēļ tik netīra? Vai kriti?

Sa�a purināja galvu par zīmi ka nekā nesaprot.

� Pārmeklējiet! � virsnieks pavēlēja.

Kamēr Sunders nodarbojās ar kratī�anu, virsnieks ielēja glāzi vīna un izdzēra.

� Nu, Sunder, kādēļ tik ilgi ķēpājaties?

� Nekas nav atrasts, � ziņoja kareivis.

� Bet kas tu tāda esi, velns lai parauj? � virsnieks atkal jautāja Sa�ai.

Sa�a klusēja. Augumu kratīja nervozas trīsas, kuras Sa�a nespēja apvaldīt.

� Sunder! Aizejiet, uzmodiniet tulku, � virsleitnants pavēlēja, bet, kad kareivis jau vēra durvis, iesaucās: � Nevajag. Pie velna viņu, no rīta noskaidrosim. Gulēt gribas.

Viņ� pavēlēja aizvest Sa�u, ieslēgt tuk�ā blindā�ā un apsargāt.

Blindā�ā bija veca, pamesta. Uz grīdas sakrājies ūdens. �ķērsām gulēja resns baļķis. Sa�a apsēdās uz tā, parāvusi kājas zem sevis.

�Varbūt izbeigt visu uzreiz?� viņai pazibēja doma. �Nē, nē!� viņa sevi pārtrauca. �To es pagū�u izdarīt katrā laikā.�

Ķermeni stindzināja nogurums un aukstums. Sa�a nespēja pakustēties. Nervozās trīsas pamazām pārgāja. Sa�ai pat �ķita, ka viņa snau�. Acu priek�ā tēlojās me�s, kaut kur blakus burbuļoja ūdens � tas plūda blindā�ā. Bet. Sa�a nespēja pakustēties.

Un, lūk, nakts klusumā atskanēja apdullino�s sprādziens. Blindā�ā sa�ūpojās, baļķim pāri �ļakstēja ūdens, priek�ējā siena iebruka. Pēc pirmā sprādziena sekoja otrs, daudz spēcīgāks, baļķis slīdēja lejup, sāka birt zeme, �īkstēt griestu pārsegums. Sa�a kā neprātīga aiz bailēm, ielēca ūdenī, metās uz durvīm un sāka tās dauzīt ar rokām un kājām. No virām izrautās durvis tūlīt atvērās. Sa�a izskrēja ārā. Apkārtne bija spilgti apgaismota, it kā pēk�ņi būtu uzaususi diena. Un sprādzieni, cits par citu spēcīgāki, tricināja gaisu.

� Noliktava, noliktava. Sprāgst �āviņi!

�ai brīdī atskanēja apdullino�s grāviens, kādu viņa vēl savā mū�ā nebija dzirdējusi. Blindā�a saplaka un it kā iegrima zemē. Uz mirkli viņa zaudēja samaņu un gulēja nekustīgi kā mirusi.

Kad atjēdzās, ieraudzīja milzīgu uguns stabu, kas pacēlās aiz me�a. Kaut kur netālu sprāga aviobumbas, rūca lidma�īnas.

Sa�a aptaustīja kājas � tās bija veselas.

�Kur sargs?� viņai ie�āvās prātā. Pār augumu pārskrēja trīsas. Netālu no bedres, kur agrāk bija blindā�a, gulēja sargs. Viņ� skatījās uz Sa�u. Da�as minūtes, baidoties atvilkt elpu, viņa novēroja kareivi. Sargs nekustējās. �Smagi kontuzēts!� Sa�a saprata. Hospitālī viņa daudzreiz bija redzējusi cilvēkus tādā stāvoklī. Un, tūlīt izlēmusi, viņa spēji pietrūkās no zemes un, sarga neatlaidīgā skatiena pavadīta, ieskrēja me�ā, uz pretējo pusi no uguns staba.

Mētelis saplīsa skrandās. Zaru saskrambātā seja asiņoja. Bet bai]u un pa�aizsargā�anās izjūtas dzīta, viņa nekā neievēroja. Reiz, aiz kaut kā aizķērusies, viņa pakrita. Kājā iesmeldzās asas sāpes, it kā būtu izme�ģīta. Bet viņa piespieda sevi tūlīt piecelties un, stipri klibodama, atkal skrēja.

No �ā baiļu dzītā, nemitīgā skrējiena Sa�a atjēdzās pēk�ņi, pamanījusi, ka me�ā ir gai�s. Dobjie sprādzieni bija dzirdami tālumā. Me�s stāvēja sarmas klāts. Sarma to klāja ar maigu, smalku me�ģiņu rakstu. Tā bija pasakaina apak�zemes valstība no tālajiem bērnu dienu sapņiem.

Sa�a ilgi skatījās uz balto me�u, cenzdamās saprast, kur viņa atrodas. Un klusi vilkās no koka pie koka. Viņai bija ļoti karsti, gribējās dzert. Lāgiem me�a vietā acu priek�ā �ūpojās zaļi apļi, tad smieklīgs, mazs kucēns. Tas smilkstēdams laizīja bērna rociņas ar gariem nagiem, ar melnām netīrumu svītrām aiz tiem. Reizēm acis pieplūda asinīm, galva reiba, lai gan asiņu bija tikai viena pilīte, kas nopilēja no sniedzes knābja. Putniņ� vēl silts, meitene to slēpj azotē, sirdij kļūst karsti.

� �Dzīva vai pusdzīva,� skan balss, �centieties pieturēties pie �ā mar�ruta! Trīs dienas un trīs naktis jūs gaidīs!�

� Baigi, cik baigi! � saka Sa�a, klupdama uz liela koka saknes.

Viņa krīt. Galva smaga, nav iespējams to pacelt no zemes. Sa�a pagrie� galvu un ar sasprēgāju�ām, kaisto�ām lūpām tver �augano sniegu. Kļūst vieglāk. Viņa atkal laiza sniegu. Uz mirkli apziņa noskaidrojas. �Kur es atrodos? Kas ar mani notiek?� Sa�a sev jautā. �Man ta�u nekas nesāp. Vai tie�ām es tik vienkār�i uzspridzināju noliktavu? Neticams panākums! Bet varbūt viss tikai sapnī rādījies un noliktava ir savā vietā? Bet es ta�u pati nesu gumijotā maisā spridzekli, kasti ar mīnu, līdu, notriepos, samirku. Es ta�u mīnu novietoju spraugā starp kastēm. Nē, nē, tāds grāviens var būt, tikai noliktavai uzsprāgstot! Kas ar mani notiek?� Sa�a aptaustīja rokas un kājas. �Kādēļ viņi mani nav no�āvu�i? Ak tā, bezrūpīgais virsnieks vēlējās gulēt... Vai tie�ām es aizie�u bojā �ajā kā līķauts baltajā me�ā?^

Sa�a atkal iekrita nesamaņā.

� Celies, ej, lien, � viņa atkārtoja trīs vārdus, bet ausīs skan dziesma:

Tevi vadīju varoņa gailas.

Negaiss plosījās Dzimtenē spēj�...

� Ha-ha-ha! � Sa�a histēriski smējās. � Varoņdarbu nav, katram jāizpilda tas, ko viņam pavēl. � Pavēlēs � un nāvē iesi. Celies, ej, lien! Lūk, kur tagad ir varoņdarbs.

Miesa deg, karsti. Viņai �ķiet, ka būtu viss jānomet un jāiet basām kājām pa �augano sniegu. Viņa novelk mēteli, sameklē saliecamo nazīti, ar zobiem to atvā�, pārgrie� slapjās auklas un nomet zābakus. Grīļodamās kā līdz nāvei piedzēries cilvēks, izstiepusi rokas uz priek�u, turēdamās pie zariem un stumbriem, viņa streipuļo tālāk. Elpot grūti, sāp kreisajos sānos; zars aizķēra kleitu pie pa�a kakla un pārplēsa līdz apak�ai kā virssvārci. Me�s skan, gaiss skan., Sa�a apstājas un saka:

� Izlūko�anā vairs neie�u. Baigi, baigi... Cilvēkos pat mirt ir patīkami? Nav tiesa, vienmēr baigi! Acu priek�ā stāv uguns stabs. Dedziet, nelie�i! � Sa�a kliedz un krīt ar seju sniegā ...

Kad karaspēks pārgāja uzbrukumā, Sa�u atrada nesamaņā starp diviem lieliem bērziem viņas divīzijas kareivji. Viņi novilka Sa�ai slapjo, saplēsto apģērbu, norīvēja viņu ar spirtu, ietina ka�okā un aiznesa uz sanitāro bataljonu.

Sa�a atguva samaņu pēc divām dienām.

Kopā ar viņu istabā gulēja vēl kāda sieviete � jauna, vājiņa, ar lielām, pelēkām acīm un bālu seju. Uz kreisā vaiga viņai bija aizkustino�a, maiga dzimumzīmīte. Sievieti sauca par Tamāru, viņa bija frontes laikraksta korespondente. Sa�a, atguvusi samaņu, visu redzēja, visu dzirdēja, bet nez kādēļ nekas viņu neinteresēja. Viņa nejuta nekādu vēlē�anos. Gulēja ar vaļējām acīm, bet neatbildēja uz jautājumiem, neaizskāra ēdienu un nevarēja aizmigt. Divas reizes pa �o laiku ieradās ārsts, izmeklēja, izklauvēja, jautāja, kas sāp, bet Sa�a skatījās griestos un klusēja.

Tā pagāja da�as dienas. Sa�a vēl aizvien atradās sastinguma stāvoklī.

Reiz istabā ieskrēja aizelsusies māsa, steigā kārtojot galvas lakatiņu.

Viņa satraukta teica Tamārai:

� Armijas galvenais terapeits atbraucis. Nāk �urp... Jauns, interesants, zinātņu kandidāts.

Māsa rosījās un steidzīgi uzkopa istabu.

Ienāca trīs vīrie�i. Pirmais bija augumā garāks par citiem, ar augstu pieri, mazliet uz āru izspiestām, starojo�ām acīm. Pāri visam kreisajam vaigam, no auss līdz zodam, bija rēta � nesenā ievainojuma pēdas. Tas bija galvenais terapeits Popovs. Viņ� rokās turēja stetoskopu un sacīja;

� Nu, parādiet, kas te īsti ir.

Piegāja pie Sa�as, kas skatījās vienā punktā. Popovs noliecās, vērīgi ieskatoties Sa�ai sejā.

� Noģērbieties, � Popovs vērsās pie Sa�as.

.Sa�a klusēja.

� Oļa, novelciet slimajai kreklul � sanitārā bataljona ārsts deva rīkojumu.

� Nevajag, � Popovs atbildēja, � es visu pats izdarī�u.

Popovs apsēdās uz gultas, uzmanīgi ar pirkstiem paplēta Sa�as acu plakstus, tad novilka kreklu, pielika stetoskopu.

� Paceliet krūti, � viņ� lūdza.

Sa�a nedzirdēja. Popovs ar savu vēso plato plaukstu pacēla Sa�as krūti. Sa�a nodrebēja, miesa iesmeldzās griezīgās sāpēs. Viņa paskatījās uz Popovu. Tas ilgi klauvēja un klausPjās.

� Plau�as kārtībā, iekaisumu esat likvidēju�i pa�ā sākumā, � viņ� teica pārējiem ārstiem. � Viss pāries, nekā briesmīga nav. Te ir spilgts Pavlova kompleksa gadījums. � Viņ� turpināja latīņu valodā, tad atkal krieviski: � Kavē�anas process, atbrīvo�anās, miegs.

Ārsti godbijīgi klausījās. Popovs pavēlēja medmāsai atnest miegazāles, pats iebēra tās Sa�ai mutē, deva uzdzert ūdeni, pagrieza viņu kā smagi slimu uz sāniem, apsedza līdz zodam ar segu un, noglāstījis vaigu, teica:

� Gulēt, gulēt! Tagad tikai gulēsim!

Cik ilgi Sa�a gulēja, viņa nezināja, kā caur miglu atceroties, ka reizēm viņu modināja, ēdināja, dzirdīja.

Un, lūk, reiz viņa atvēra acis un atkal ieraudzīja blakus sē�ot ārstu ar rētu pār vaigu.

� Labrīt! � viņ� teica.

� Sveicināti, � Sa�a atbildēja un pasmaidīja.

� Es atkal atbraucu pie jums, vēlējos paskatīties, vai esam izgulēju�ies. Lūk, kāda mēs esam sārtiņa un pavisam jauniņa! � viņ� aplūkoja Sa�u. � Vai jums kaut kas sāp?

� Nē, nē, esmu pilnīgi vesela, � Sa�a apliecināja.

� Nu, bet ko mēs vēlētos? Dzert? Ēst? Staigāt?

� Nē, es gribu raudāt, � Sa�a teica.

� Interesanti!�teica Popovs, pie kāda vērsdamies.

� Ļoti interesanti! � tūlīt pievienojās ārsti, kas viņu pavadīja.

Sa�a pagrieza pret viņiem galvu un dusmīgi noteica:

� Te nav nekā interesanta!

Visi klusēja. Popovs paņēma Sa�as roku, noglāstīja. Lika piecelties, apģērbties, nomazgāties, iedzert tēju. Viņa izpildīja visu, ko Popovs teica. Bet viņ� stāstīja kādu visai bēdīgu gadījumu ar pazīstamu puiku. Sa�ai kļuva skumji, kad Popovs aizgāja.

Kop� tā brī�a Sa�a cēlās aug�ā, staigāja, skatījās spogulī, apēda visu, ko atnesa. Viņu neviens netraucēja, neviens neiztaujāja un neviens neapmeklēja.

Popovs, jautrs un smaido�s, atnāca tikai otrajā dienā pret vakaru.

� Nu, kā dzīvojam? � viņ� jautāja.

Sa�a tūlīt atplauka un pienāca tam klāt.

� Vai pastaigājāties?

� Nē.

� Kādēļ?

� Man negribas, � Sa�a vainīgi sacīja, baidīdamās viņu sāpināt.

� Jāstaigā. Māsiņ, apģērbiet un vediet viņu staigāt!

� Bet es neie�u! � Sa�a tiepās.

� Ziniet, kā mēs darīsim. Jūs ejiet un pasēdiet tur uz soliņa, � Popovs parādīja pa logu pāri ielai, � bet es pie jums aizie�u.

Diena bija pavasarīga un saulaina. Strauji, acīm redzot, kusa sniegs. Urdzēja pavasara strautiņi, aizskalojot visu, kas cie�i neturējās pie zemes. Strauji aizpeldēja skaidas, koku mizas gabaliņi. Zaļajās, svaigajās priedēs rotaļādamās lēkāja divas vāverītes ar dzeltenām, kuplām astēm kā vēdekļiem. Pavasaris, pavasaris sākās ...

Sa�a sēdēja uz sola, gaidīdama Popovu. Viņai vajadzēja sēdēt vienai vairāk nekā stundu. Beidzot Popovs atnāca tādā pa�ā jautrā noskaņā, minūtes desmit parunājās ar Sa�u, papriecājās par vāverītēm un ieveda Sa�u istabā.

_ Agri no rīta Sa�a pamodās no neparasta trok�ņa. Kāds skaļi vaidēja un reizēm me�onīgi kliedza.

� Kas noticis? � Sa�a jautāja.

� Sievieti atvedu�i. Laikam kāda saindē�anās, � �ukstēja Tamāra, ar kuru Sa�a jau bija paguvusi iepazīties.

Istabas vidū stāvēja nestuves, uz tām gulēja jauna sieviete ar izjuku�iem melniem, ļoti gariem matiem un sāpēs saviebtu seju. Ap viņu darbojās ārsts, medmāsa, sanitārs, bet sieviete mētājās histērijā un nevienu nelaida sev klāt.

� Sāp! Sāp! � viņa kliedza.

Māsa mēģināja viņai iedot zāles. Viņa ar kāju iespēra pa krūzi, ūdens izlija uz grīdas. Sievietes mati mirka peļķē. De�urējo�ais ārsts saniknots kliedza:

� Mirstiet nost, mums vienalga!

Neviena neievērots, istabā ienāca Popovs.

� Kas te notiek? � viņ� asi jautāja. � Kas atļāvis slimniekus traucēt?

Uzklausījis paskaidrojumus, viņ� deva rīkojumu noguldīt slimo gultā. Viņ� pats paņēma sievietes matus, sagrieza mezglā un izspieda ūdeni.

� Skaista sieviete, � viņ� pie tam runāja, it kā neievērodams ne viņas kliedzienus, ne cie�anas. � Jums laikam nav vairāk par divdesmi pieciem?

Slimā uz mirkli apklusa un neizpratnē uzlūkoja Popovu.

� Es tūlīt mir�u! � pēk�ņi iesaucās Sa�a. � Man sirds nav kārtībā, tā stājas.

Viņai piesteidzās māsa un sāka taustīt pulsu.

� Nu, kas tur ir? � Popovs jautāja.

� Nekā nesaprotu ... Manuprāt, viss kārtībā.

� Nē, es mirstu! � Sa�a pastāvēja uz savu.

Popovs, tikko valdīdams smaidu, piegāja pie Sa�as. Viņ� nepaguva noliekties, kad Sa�a satvēra viņa roku un kaprīzi teica:

� Es jūtos slikti, stipri dauzās sirds.

� Jums jāiet pastaigāties. Tūlīt celieties un ģērbieties!

Sa�a pat nedomāja iebilst Popovam un paklausīgi piecēlās.

Naktī Sa�a klusītiņām, lai nedzirdētu jaunā slimniece, �ukstēja Tamārai:

� Cik es esmu nelaimīga, cik nelaimīga! Viņ� man patīk, bet es viņam ne. Man �ķiet, viņ� iemīlējies tajā,� viņa ar pirkstu parādīja tumsā jaunās slimnieces virzienā. � Kā jūs domājat, vai viņ� ir labs cilvēks?

Tamāra iesmējās.

� Kāds viņ� cilvēks, es nezinu, bet ārsts viņ� ir labs.

- � Popovs man ļoti patīk. Viņ� ir tik patīkams, jautrs, es tik labi jūtos, kad viņ� ir blakus. Man pat galva sāk reibt, kad viņ� satver manu roku.

� Sakiet, � vai jums, veicot uzdevumu, bija ļoti baigi? � Tamāra pēk�ņi jautāja.

� Veicot uzdevumu? Protams, bija baigi. Bet kā jūs to zināt?

� No jums, �- Tamāra atbildēja. � Murgos jūs pati man visu izstāstījāt.

� Tas nevar būt! � Sa�a brīnījās.

� Jūs apbalvos ar ordeni, � Tamāra pavēstīja.

� To arī es murgos sacīju?

� Man to teica divīzijas komandieris, viņ� �eit ieradās, kamēr jūs bijāt bez samaņas. Arī jūsu biedri atnāca vairākas reizes.

� Bet tagad nenāk.

� Popovs aizliedza. Vai drīkst vēl vienu jautājumu? � Tamāra jautāja.

_x� Lūdzu, kaut simt un vienu.

� Ja jūs atkal vienu sūtītu uzdevumā, jūs ietu?

Sa�a ilgi neatbildēja, tad sve�ādā balsī teica:

� Protams, briesmīgi... Esmu brīni�ķīgā kārtā izglābusies, bet, ja būs vajadzīgs, laikam ie�u.

Viņas ilgi gulēja tumsā, nesarunājās, bet arī neaizmiga. Tamāra negaidot teica:

� Es domāju, ka varoņdarbus veic kādi sevi�ķi cilvēki, bet jūs ... Lūk, jums �is ārsts iepaticies ... Bet es gribēju par jums aprakstu uzrakstīt, � viņa no-beid?a vīlusies.

Ar katru dienu kļuva siltāks. Saulē sasilu�ais sniegs ātri nomelnēja, zem tā radās peļķes. Pēc da�ām saulainām dienām sniegs pavisam nokusa. Tagad varēja redzēt sagrauto ciematu drupas. Frontes ceļos bija �ķīdonis. Atdzīvojās ievainotie koki, tiem brieda pumpuri. Naktīs �alca mitrs pavasara vēj�.

Vasara,- lūk, par ko tagad sapņoja katrs kareivis. To gaidīja ar nepacietību, kaut gan no atmiņas vēl nebija izgaisusi pirmā kara vasara, kad ne�ēlīgā bombardē�ana ilga no ausmas līdz tumsai. Pirmās aukstās, .smagās kara ziemas nomocītie kareivji gaidīja vasaru.

Sākot ar marta otro pusi, visā milzīgajā frontes līnijā iestājās klusums. Padomju informbirojs īsi ziņoja: �Frontē nav sevi�ķu pārmaiņu.�

Un tā tas ilga jau vairāk nekā mēnesi.

Fa�istu armija nespēja atjēgties pēc sagrāves ziemā pie Maskavas, kur sniegos palika guļot tās izlases daļas, kas sastāvēja no kadru virsniekiem un kareivjiem.

Maija vidū sāka raisīties pumpuri, melnajos zaros parādījās sīkas, bālas lapiņas, no tum�ajām, pērnajām lapām spraucās zaļa zāle. Koku sīko lapu dēļ me�s likās rets. Nekur nedzirdēja putnus. Kara izbiedētie putni �ogad neatlidoja. Pļavās klaiņoja kovārņi un vārnas � melnas, smagnējas, ar taukaini spīdīgām spalvām...

Neparasti siltā, saulainā diena tuvojās beigām, kad ģenerālis S�adilovs atgriezās no tanku korpusa, kas bija pievienots viņa armijai. Armijas komandieri pavadīja �tāba virsnieki un pulkvedis � izlūku daļas priek�nieks. Nesen nomaldījusies lode bija viņu ievainojusi rokā. Lode izskrēja cauri delnai, neskarot pirkstus. Ceļa pagriezienā ma�īna, kurā brauca izlūku daļas priek�nieks, uzskrēja cinim, ma�īnu stipri sakratīja, braucējus pasvieda gaisā. Pulkvedis, gribēdams aizsargāt galvu, lai tā neatsistos pret ma�īnas jumtu, mehāniski, aizmirsis ievainojumu, pacēla slimo roku. No caur�autās rokas sāka tecēt asinis. Par notiku�o ziņoja armijas komandierim. Viņ� pavēlēja braukt uz hospitāli, kas atradās kilometru no ceļa.

Galvenais ķirurgs pats apskatīja slimo roku un pārsēja to. Sājā� brīdī ienāca armijas sanitārās daļas priek�nieks Kuzmins. Viņ� jau agri no rīta bija atbraucis uz hospitāli amata darī�anās. Kuzminu pārsteidza nejau�ā tik�anās. Un viņ� nepārstāja brīnīties, kamēr S�adilovs viņu iesēdināja savā ma�īnā.

Adjutants, zinādams, ka draugiem reti gadās iespēja pabūt divatā, pārsēdās citā ma�īnā, un �oferis visu uzmanību veltīja ceļam, kas krēslā kā melna, tikko jau�ama svītra vijās cauri tum�pelēkajam laukam.

� Vai tu brauc no tanku korpusa? � Kuzmins jautāja.

� Jā.

� Nu, kāds iespaids? Kāda tehnika, tanki? Patika? Vai visu apskatīji?

� Visu redzēju, � ģenerālis atbildēja.

� Bet tankisti? Vai viņi kaujās vēl nav biju�i? Ugunskristības vēl nav saņēmu�i � to es jau zinu. Pie manis bija sanitārā dienesta priek�nieks. Enerģisks, jauns, atstāja labu iespaidu.

� Nē, kaujās vēl nav biju�i, � S�adilovs atbildēja īsi un izklaidīgi, domādams par ko citu.

Parasti, saņēmis papildspēkus, viņ� mēdza sīki izstāstīt, kā jūtas ļaudis, kādā stāvoklī iero�i, ma�īnas, uzkabe. Stāstīdams viņ� it kā vēlreiz sevī novērtēja pulku un divīziju kaujas gatavību. Bet tagad ģenerālis runāja bez intereses, un Kuzminu tas uztrauca.

� Kas noticis, Nikolaj? � klusi, bet stingri viņ� jautāja.

� Pagaidām nekas.

� Kaut vairāk mums būtu tanku un lidma�īnu! � Kuzmins nopūtās. � Ja mēs tagad ienaidniekam gāztos virsū ar savu tehniku, kā viņi to darīja kara sākumā! Galvenais � izsist pamatu zem kājām, sarīkot otru

Maskavu. Neesmu profesionāls karavīrs, bet man liekas, Nikolaj, kar� ieilgs ...

Sai jautājumā neņemos neko pareģot, bet katrā ziņā vācu zibeņkara plāns ir murgojums. Viņi to labi saprata pie Maskavas.

� Jā, viņi tur daudz cilvēku pazaudēja, bet, galvenais, tehniku. To tik ātri nevar aizpildīt.

� Nē, ne jau tas ir galvenais, ka viņi pazaudēju�i daudz lielgabalu un lidma�īnu. Daudz briesmīgāks viņiem kas cits. �ēl, ka tagad tum�s: man �eit, � S�adi-l�ovs ar plaukstu paplik�ķināja pa plan�eti, � atrodas interesants dokuments, kāda jefreitora, kas brīvprātīgi padevies gūstā, liecinājums. Ļoti interesants liecinājums! Viņ�, piemēram, saka, ka viņu divīzija cietusi smagus zaudējums, labākie karavīri kritu�i vai sakropļoti. Nu, tas nav nekāds jaunums. Bet, lūk, trīs viņa bataljona kareivji sa�āvu�i sev rokas, lai tādā veidā tiktu vaļā no frontes, un tas jau ir zīmīgil

Kuzmins izbrīnījies paskatījās viņā.

� Saki, Nikolaj, � kad mēs reiz pa īstam sakoposim spēkus? Kad sāksim uzbrukt? Kad sakausim un trieksim projām?

� Tu vēlies, lai nosaku termiņus? To es pagaidām nezinu ... Pagaidām nezinu.

� Nē, Nikolaj, mani neinteresē noteikti termiņi, bet lai tas būtu pēc iespējas ātrāk. Mūsu pilsētas ir okupētas, tauta cie�. Es nevienam to nemēdzu teikt, bet tev uzticos: reizēm mani kaut kas nomāc. Ne jau tas, ka es �aubītos par mūsu uzvaru, bet kauns ļaudīm acīs skatīties ... Lūk, nupat hospitālī izdarīja ļoti sare�ģītu operāciju. Veikta spīdo�i. Galvenais ķirurgs ļoti talantīgs, lai gan jauns, mūsu gados ...

� Esmu viņu redzējis, atceros.

� Nu, lūk, labāk arī Maskavā nebūtu izdarīju�i. Bet slimais nomira. Nomira. Tas bija gadus astoņus vecs puisītis. Ievainots bombardē�anas laikā. Tādas lietas es nespēju izturēt.

� Es saprotu, � S�adilovs mierīgi teica. � Mēs apjukām no pirmā trieciena tādēļ, ka viņu pusē bija pēk�ņums un tehnikas pārākums. Modernā karā tam ir liela nozīme. Mēs atkāpāmies. Tad da�ādi stratēģi

un politiķi piekliedza visu pasauli: �Krievi sakauti, krievi pazudu�i!� S�adilovs mirkli domāja un turpināja: � Bet vai zini, kas par to lieliski pateicis? � Viņ� sarauca uzacis, pūlēdamies atcerēties. � Kur es esmu to lasījis? Vai Cerni�evska vai Beļinska rakstos?... Nē, to teicis Beļinskis. �Mums, krieviem, nav jā�aubās par mūsu politisko un valstisko nozīmi. Mēs... esam ar godu izturēju�i ne vienu vien likteņa pārbaudi, ne reizi vien esam biju�i bezdibeņa malā un vienmēr esam paguvu�i izglābties un pēc tam atplaukt jaunā vēl lielākā spēkā un varenumā.� Bet mēs ta�u esam ne tikai krievi, bet arī padomju cilvēki. Mēs abi, Anatolij, vēl līdz Berlīnei aiziesim!

� Līdz Berlīnei... No savas zemes ja varētu padzīt...

� Padzīsim! Mūsu karavīrs �ai karā būs vēl Eiropas glābējs, bet atbrīvotās tautas viņu sagaidīs ar ziediem.

� Eiropa un ziedi, Nikolaj, pagaidām vēl ir dziļā miglā ...

� Bet tu iemācies redzēt miglai cauri, � nikni runāja S�adilovs. � Hitleram ir labi izdresēta, pagaidām labāk apbruņota vācu armija, ir labi apmācīti, disciplinēti virsnieku kadri. Teiksim atklāti � ļoti spēcīga armija, kurai ir viss. Trūkst tikai viena � ideāla, kura vārdā �ī armija cīnītos. Bet mūsu kareivis nepieļauj domu, ka viņ� varētu kļūt par Hitlera vergu. Mūsu kareivis nav cietsirdīgs, bet viņ� iemācījies nīst...

� Nu, Nikolaj, tu esi uzsēdies uz sava iemīļotā zirdziņa, tagad tik ātri nenokāpsi, � Kuzmins smējās. � Es no tevis simt reizes esmu dzirdējis lekcijas par tematu �Krievu kareivju di�enie varoņdarbi un slava�.

� Un vēl daudzreiz dzirdēsi, � S�adilovs nopietni atbildēja, � lai gan esmu ne visai liels jūsmotājs, glu�i otrādi, ticot mana tuvākā drauga pulkve�a Kuzmina vārdiem, esmu vēss un nosvērts ...

Me�s abās ceļa malās lepojās ar svaigu, za]u lapotni. Ma�īnā plūda tikko plauksto�o ievu reibino�ā smar�a. Krēslā ievas neredzeja � varbūt tās neauga me�ā, bet kaut kur tuvumā bija kāds pamests dārzs.

S�adilovs un Kuzmins ilgi klusēja, baudīdami rēno vakaru, ievu smar�u, domājot katrs savu domu. Tad S�adilovs jautāja:

� Saki, lūdzu, � vai sieviete, kas tevi kopa tavā slimības laikā, strādā hospitālī, kur mēs nupat bijām iegriezu�ies?

� Kāda sieviete? � Kuzmins brīnījās.

� Nu medmāsa! � S�adilovs īgni atbildēja. � Tu vēl viņu dēvēji par savu mājas ārstu. Liekas, Gaļina Andrejevna?

� Jā, strādā. *Kādēļ tu jauta?

S�adilovslēnām sameklēja etviju, nesteigdamies izņēma papirosu un uzsmēķēja. Kuzmins piemiedza acis, gribēdams ko teikt, bet neizturēja un skaļi iesmējās. Tad klusi jautāja:

� Vai apnicis dzīvot kā mūkam? Pavasaris asinis kvēlina?

S�adilovs sadrūma.

� Klusēju, klusēju! � Kuzmins iesaucās.

� Vai tu vari būt nopietns?

� Tas atkarīgs no tā, par ko tu runāsi. Ja par skaistām sievietēm, tad ne. Bet �ī medmāsa, liekas, ir skaista ... bet, tā kā man bija gastrīts, es pat neievēroju.

� Nelabojami banals cilvēks, � S�adilovs norūca.

� Starp citu, amats atstāj ietekmi uz cilvēka raksturu.

� Kas to teicis?

� Es saku.

� Ja tu, tad beigas! � Kuzmins smējās.

� Liekas, man vajadzētu tevi noslānīt, � S�adilovs arī iesmējās. � Atceries, kā es tev ceturtajā klasē sadevu piparus?

� Kā lai to neatceros! Smalki audzinātais Koļeņka, cienījama ārsta dēls, sarīkoja asiņainu kautiņu. Tādēļ mans deguns vēl līdz �im nevienam nepatīk... Starp citu, tagad esmu kļuvis tuklāks un varu dot atpakaļ!

Viņi abi smējās. Tad Kuzmins jautāja:

� Kas tev �odien par garastāvokli?

� Tāpat vien, draudziņ. Vienkār�i pavasaris! Lieliski, kad ir pavasaris, vai ne?

� Pavasaris ir laba lieta, bet vācie�i kazi atkal ies uzbrukumā. Atkal Hitlers pa radio kliedzis par gran-dio�u uzbrukumu, noteicis Maskavas ieņem�anas termiņu.

� Lai nāk, lai uzbrūk � tādēļ ir kar�. Spēku viņiem vēl daudz, bet pakarosim � redzēsim. Sī pieredze mums vēl noderēs.

� Tu varbūt tomēr pateiksi, kādēļ tevi interesē �ī sieviete? � Kuzmins jautāja, brīdi klusējis.

� Kādēļ? � S�adilovs apklusa. � Es arī pats nezinu, kādēļ.

� Bet kādēļ tu viņu atcerējies?

� Ko lai tev pasaku, dārgais draugs? ... � S�adilovs pagriezās pret Kuzminu, paskatījās viņam acīs un ļoti silti nobeidza: �... mans pārbaudītais draugs.

Kuzmins gribēja atjokot, bet, ieraudzījis pēk�ņu skumju pieliju�ās S�adilova acis, satraukts jautāja:

� Saki, lūdzu, � kas ar tevi �odien notiek?

S�adilovs ilgi neatbildēja, dziļi ievilkdams spēcīgu dūmu. Tad teica:

� Pēc* nedēļas paliks desmit gadi, kop� nomira Zina ...

S�adilovs bija apprecējis Kuzmina māsu. Viņi draudzējās kop� bērnības, un, kad Zina beidza institūtu, bet Nikolajs Vasiļjevi�s mācījās kara akadēmijā, viņi apprecējās. Pēc gada Zina nomira dzemdību laikā.

� Desmit gadi... Viņas nāves dienā mēs vienmēr ieradāmies kapsētā un apkopām viņas kapu. Bet nu pirmais gads, kad pie viņas neviens neaizies. Kar� ...

S�adilovs ilgi raudzījās uz me�u un saules rietu. Tālu pie apvār�ņa parādījās gai�a, margojo�a zvaigzne. �Zina!... Gai�ā, tīrā mīlestība, mana pirmā sieviete!� viņ� domāja.

�^: Man toreiz bija divdesmit pieci, es mācījos pēdējā akadēmijas kursā. Pēc tam nobeidzu ģenerāl�tāba akadēmiju, biju Halhingolā, karoju somu frontē, pārcietu grūtu ievainojumu ... Cik daudz notikumu norisēju�i �ajos gados, un visus desmit gadus esmu bijis viens ...

Kuzmins zināja, cik saudzīgi Nikolajs Vasiļjevi�s izturas pret visu, kas saistīts ar viņa māsu, un negaidot uztvēra ko jaunu �ajos vārdos, kurus dzirdēja ne jau pirmo reizi. Un juta, ka no �īs jaunās noskaņas, kas skan S�adilova balsī, varbūt neatkarīgi no viņa pa�a gribas, Kuzminam kļūst skumji un sāpīgi. �Bet kādēļ?� Kuzmins domāja. �Ta�u desmit gadu pagājis.�

� Un, lūk, viena nejau�a tik�anās, un viss ir mainījies, lai gan es vismazāk to tiku vēlējies. Turklāt es nedomāju, ka vēlreiz esmu spējīgs uz patiesām jūtām ... Lūk, tā, Anatolij...

Kuzminam kļuva nepatīkama S�adilova atklātība. Viņ� saprata, ka viņa draugs nevar visu mū�u palikt uzticīgs Zinas piemiņai un dzīvot vientuļ� � tas bie�āk bija sastopams pagāju�ā gadsimta romānos nekā dzīvē. Un tomēr viņ� nespēja apslāpēt rūgtumu, S�adilova jūtas un domas viņam �ķita neuzticība miru�ajai' Ziņai. Viņam gribējās pateikt ko asu. Viņ� sausi jautāja:

� Nevēlos būt nesmalkjūtīgs, bet, cik es noprotu, tev pa �o laiku ir biju�as tik�anās un tuvība...

� Jā, bija. Bet tas nedaudzais, kas ir bijis, nav sagādājis prieka. Sirds un dvēsele nepiedalījās. Mans draugs un ārsts, � uzsvēra S�adilovs, � nevar man to pārmest!

S�adilovs atkal izņēma papirosu, uzsmēķēja un, noliecies pie Kuzmina auss, klusi piemetināja:

� Bet tagad atnācis tas, ko ilgi esmu gaidījis un uz ko man vairs nebija cerību.

Kuzmins klusēja. S�adilovs pēc brī�a teica:

� Kādēļ tu man nekā nejautā?

� Kādēļ jautāt? To, kas man būtu jāzina, tu pats pateiksi.

� Bet vai tu saproti manu stāvokli?

� Ne visai. Kā tas varēja gadīties? Tu ta�u dienu un nakti esi aizņemts! Kad tu esi paguvis?

� Pats nezinu, kad, bet jūtu, ka tās ir īstas jūtas. Un, vai zini, es pat nekaunos, ka tas ir noticis tie�i �eit, � viņ� nobeidza.

� Nesaprotu. Kādēļ tev jākaunas?

� Es nezinu, vai man tagad ir tiesības uz �īm jūtām, � S�adilovs strauji un ļoti klusu teica.

Kuzmina rūgtums bija jau izgaisis, viņam gribējās būt labsirdīgam, un viņ� pārtrauca S�adilovu:

� Nē, tu veltīgi sevi moki. Ja �īs jūtas tev palīdz karot, tās nevar nosodīt.

� Nezinu, palīdz vai ne, bet es vēl nekad neesmu juties tik dzīves prieka pilns, enerģisks, spējīgs strādāt un strādāt! � Atvieglots, bez iepriek�ējās kautrības, kas bija radusies sarunas sākumā, viņ� turpināja: � Redzi, līdz �im mēs esam izpildīju�i galveno uzdevumu � apturējām vācie�us, izturējām viņu pirmos stiprākos triecienus. Tagad mēs novājinām viņu spēkus un gatavojamies jaunām smagām cīņām. Bet armija tagad ir tik cīņas spējīga kā vēl nekad. Tagad mūs nekas nebaida ... Atceries, kara sākumā vācie�i varēja dzīties ar lidma�īnu pakaļ vienam cilvēkam � tāds tehnikas pārākums viņiem bija!

Viņ� brīdi klusēja, tad teica:

� Vai zini, es laikam drīz �eit vairs nebū�u.

� Kā to saprast? � Kuzmins jautāja.

� Vakar es atgriezos no saimnieka. � Par saimnieku sauca frontes komandieri. � No sarunas ar viņu nopratu, ka mani no �ejienes drīz pārcels. Tu jau zini, saimnieks nemīl daudz runāt, bet jautāt bija neērti un nevajadzīgi.

� Interesanti, uz kurieni tevi nosūtīs?

� Nezinu, un kāda tam nozīme? Kur pavēlēs, tur brauk�u. Vienu es sapratu labi: ne jau �eit tiks vērsts Hitlera galvenais trieciens, un ne te viņam sarīkos otro Maskavu, un jaunā sakāve būs graujo�āka par pirmo!

Kuzmins juta, ka ģenerālis viņam to visu nestāsta veltīgi, tālāk sekos vēl kas cits, kā dēļ viņ� �o sarunu sācis, � un pacietīgi gaidīja turpinājumu, bet S�adilovs smēķēja, atlaidies pret sēdekļa atzveltni. Kuzmins vēroja draugu un domāja: �Neliekuļo, tu par �o sievieti zini visu. Un arī to, ka viņa strādā tie�i �ajā hospitālī, � tādēļ arī brauci izlūku daļas priek�niekam līdz, it kā bez tevis viņam tur nevarētu pārsiet roku.�

S�adilovs izmeta papirosu un noteikti sacīja:

� Vistuvākajā laikā man ar viņu jātiekas.

� Tu varētu to izdarīt tūlīt...

� Nē, tas neder, � S�adilovs papurināja galvu.

� Mūsu pēk�ņā iepazī�anās notika septembrī.'

�Ahā! Lūk, kā!� Kuzmins domāja. �Tas izrādās, jau sen sācies!� Un, viņ� vērīgi paskatījās uz S�adilovu. �Prot gan viņ� savaldīties!�

� Tagad ir maija vidus. Pa �o laiku es vairākas reizes esmu visu pārdomājis un varēju pārbaudīt savas jūtas. Laikam te nav nozīmes. Var divdesmit gadu nodzīvot kopā un �ķirties bez sāpēm, un pēc gada aizmirst. Galvenais ir jūtu spēks!

� Bet, cik es atceros, viņai ir vīrs!

� Zinu, � S�adilovs teica. �Esmu par to domājis. Galvenais � ko viņa pārdzīvo, ko izjūt? Tu zini, cik nopietni es izturos pret �ādiem jautājumiem. Lūk, kādēļ es gribu visu noskaidrot līdz savai aizbrauk�anai.

Viņi ilgi brauca klusēdami, tad armijas komandieris, �oferim un Kuzminam par izbrīnu, atvēra ma�īnas durtiņas, paskatījās uz me�u, uz ceļu un skaļi un līksmi noteica:

� Cik gara un auksta bija ziema, bet pavasaris, par spīti visam, tomēr atnācis.

Viņ� aizcirta durtiņas, cie�i aptvēra Kuzmina plecus un klusi jautāja:

� Kā tu domā, vai viņa ir skaista? Tikai godīgi!

� Nu, ja tu prasi godīgi, manuprāt, nekā sevi�ķa nav.. - Esmu viņu redzējis tikai formas tērpā, �inelī..;

� Viņa arī formas tērpā ir skaista! � S�adilovs pārtrauca. � Un sevi�ķi jaukas ir acis. Zini, tajās mirdz iek�ējs dvēseles spēks. Tiesa, viņa ir nedro�a, kautrīga, bet ar stingru gribu. Es zinu par viņu visu, pareizāk sakot izjūtu... Cik savāds ir cilvēks! Desmit gadus viss bija labi: dzīvoju, strādāju � un pēk�ņi visa dvēsele apgriezās otrādi, it kā būtu pamodies un ieraudzījis pasauli citām acīm, un pirmo reizi atklājis, ka tajā tik daudz prieka!

Kuzmins dziesto�ās dienas krēslā raudzījās S�adi-lovā, un �ī kop� bērnības pazīstamā seja tagad �ķita nepazīstama � tajā staroja pavisam jauna, maiga izteiksme un kādas gai�as skumjas! Kuzmins it kā apstiprino�i, it kā jautājo�i teica:

� Nikolaj, tev skumji?

� Skumji? � pārjautāja S�adilovs it kā atjēdzies.

� Jā, � viņ� atzinās, � esmu tikai cilvēks.

Bet Gaļina �ai laikā gulēja. Viņa sapņoja, ka atrodas kaut kur pie Maskavas vasarnīcā, apkārt daudz līksmu, svētdienīgi tērptu ļau�u. Viņu uzmodināja Toņa.

� Cik ilgi tu vari gulēt! Celies, drīz divpadsmit, tev uz de�ūru jāiet.

Gaļina atvēra acis un sāka posties. Kad viņa jau bija uzvilkusi �ineli, Toņa atcerējās:

� Tev vēstule! � viņa pasniedza aploksni.

� No Saratovas? � Gaļina brīnījās. � Man tur neviena nav.

� Laikam no kāda mūsu ievainotā.

� Varbūt.

� Izlasīsim vēstuli. Varbūt labi pazīstams, � Toņa lūdzās.

Golubkova atplēsa vēstuli un sāka lasīt:

� �Cienījamā Gaļina Andrejevna! Vakar ar lidma�īnu mūsu evakuācijas hospitālī atvests Jūsu vīrs vecākais leitnants Boriss Sapovalovs.�

� Kas? � Toņa izbrīnā jautāja.

� �Viņam ir smags ievainojums kreisajā rokā,� � lasīja Gaļina, pēk�ņi juzdama, kā viņai dauzās sirds. � �No da�u metru attāluma vācu izlūks iz�āvis uz viņu sprāgsto�u lodi. Jūsu vīrs zaudējis daudz asiņu un tika atrasts tikai dienu pēc ievaino�anas. Viņa stāvoklis smags, viņ� visu laiku ir nesamaņā. Viņam divas reizes pārlietas asinis, bet nav izslēgts, ka bus jānoņem roka. Rīt no Maskavas atlidos profesors ķirurgs, viņ� pie mums konsultē smagi ievainotos, un izlems, ko darīt ar biedru �apovalovu. Reizē ar Jūsu vīru �urp nogādāts viņa biedrs, tas deva padomu paziņot Jums un iedeva Jūsu adresi. Nodaļas vecākā māsa Nataļja Potapova.�

Gaļina nolika vēstuli un klusēja. Toņa negribēja viņu traucēt, bet Gaļinai nez kādēļ kļuva �ēl sevis. Nevis �ēl vīra, kas gulēja hospitālī un varbūt jau ir zaudējis roku, bet sevis.

Līdz �ai vēstulei viss, ko ļaudīm nesa kar�, bija kas abstrakts, kar� neskāra tie�i viņas ģimeni. Viņas piederīgie pagaidām visi bija sveiki un veseli. Gaļina ļoti juta līdz sve�ām bēdām, viņa pārdzīvoja un cieta ar tiem, kas saņēma paziņojumus par brāļa, vīra vai tēva nāvi. Viņa raudāja kopā ar Katju Gaļenkovu, kad tai paziņoja, ka kritis tās vienīgais brālis. Bet tas viss bija citādi... Tagad nelaime skāra tie�i viņu. Gaļinai �ķita, ka vīra ievainojums kaut ko mainījis viņas dzīvē, un sāpēja sirds Borisa dēļ � cik strauji un cik neveiksmīgi viņ� beidza savu frontes dzīvi! Uz_ mirkli pazibēja doma, ka Boriss pats vainīgs. Kautrēdamās no Toņas, it kā tā varētu lasīt viņas domas, Gaļina steidzīgi teica:

� Tagad es ie�u, man laiks.

� Paliec, es tavā vietā pastrādā�u, � Toņa piedāvājās.

� Nav vajadzīgs, Toņa, es pati ie�u. Tā būs labāk. � Galina ātri izgāja. �odien viņai bija jāstrādā pie ievainoto uzņem�anas.

Nakts bija mierīga. De�urēja ārsts Fomi�evs jaunākais. Viņ� blakus istabā gulēja pats un arī sanitāriem Jāva gulēt. Bet Gaļina visu nakti rakstīja vēstuli. Istabā bija dziļ� klusums, kāds mēdz būt naktī tuk�ā mājā. Lukturis blāvi apgaismoja tikai galda malu, un reizēm bija dzirdams, kā ārsts apgrie�as uz otriem sāniem un kā ar baudu krāc pa dienu nomocīju�ies sanitāri.

Gaļina rakstīja. Neapmierinātība, kas viņu sākumā bija pārņēmusi, pārgāja. Viņa domāja par vīru. Te viņai �ķita, ka tas nupat pārcie� briesmīgas sāpes, � zināja, kā mokās cilvēki, kuriem sa�ķaidīts kauls, � te domāja, ka �ai mirklī, kad viņa raksta vīram vēstuli, tas mirst no asins zaudējuma un sve�ā sieviete, kas viņai atsūtījusi vēstuli, vienkār�i gribējusi Gaļinu sagatavot briesmīgajai ziņai.

Līdz rītam viņa uzrakstīja septiņas vēstules, un visgarākā bija Borisam. Viņa pierunāja piekrist rokas � amputācijai, ja tas būs vajadzīgs, rakstīja, ka mīlēs viņu kā agrāk un varbūt vēl vairāk un, galvenais, cienīs. Vēstule bija ļoti maiga. Beigās rakstīja par to, ka pēc kara beigām viņi atkal dzīvos kopā, viņiem būs bērni un bērni leposies ar savu tēvu ...

Kad rakstīja �īs rindas, no tumsas iznira S�adilova tēls, bet tagad viņa atvairīja domas par to..

Gaļina uzrakstīja vēstuli Borisa mātei, lūdza viņu atbalstīt dēlu, lai gan zināja, ka mātei par to atgādināt lieki. Uzrakstīja atbildi Nataļjai Potapovai� no kuras bija saņēmusi vēstuli, Saratovas hospitāļa galvenajam ķirurgam un visiem, kam tagad bija kāds sakars ar viņas vīru.

Pret rītu, kad tikko svīda gaisma, viņa sē�ot iesnaudās; viņa tagad bija pieradusi gulēt jebkuros apstākļos � sē�ot, atbalstoties pret galda malu, uz kailiem dēļiem vai ejo�ā kravas ma�īnā uz kastēm.

Viņu uzmodināja uzmanīgs klauvējiens pie durvīm. Klauvēja neatlaidīgi un tomēr klusi. Viņa atvēra acis un ieklausījās. Smeldza plecs, galva bija smaga un sāpēja, notirpu�ās kājas negribēja kustēties. Viņai �ķita, ka klauvējienu dzirdējusi sapnī, � tā nemēdza klauvēt �oferi, kad atveda ievainotos. Viņa atvēra durvis, no āra dvesa auksts, mitrs gaiss: visu klāja pelēka, bieza un valgana migla, kas ietinusi namus un visus apkārtējos priek�metus.

Lievenēs, mazliet atkāpusies no atvērtajām durvīm, stāvēja sieviete; kājās bija ar auklām piesietas galo�as, mugurā pelēks, augumam nepiemērots, ar auklu sajozts mētelis, galvā melns, izbalējis lakats. Sievietei aiz muguras stāvēja gadus desmit veca meitene. Viņa bija maza auguma, bet nopietnās, platās acis to darīja vecāku. Meitene ar izbrīnu skatījās uz medmāsu, vairākas reizes ātri pameta acis gan uz balto lakatiņu ar sarkano krustu, gan uz zābakiem, pēc tam uzmanīgi vēroja tumsā spīdo�o pulksteņa ciparnīcu, kas līda laukā no virssvār�a piedurknes.

� Vai �is ir hospitālis vai nav? � sieviete uzrunāja Gaļinu.

� Ir gan, � Gaļina atbildēja.

� Nu, paldies dievam, esam atradu�as! � sieviete pievērsās meitenei. � Acīm redzot sieva būs pirmīt pareizi teikusi, ka �ajā mājā esot.

� Ko jūs vēlaties? � Gaļina jautāja.

Sieviete atbildēja laipnā balsī, tajā ieskanējās lūdzo�a pieskaņa:

� Dēls man te guļ, dēls, mīļā!

� Ienāciet!

Gaļina ielaida iek�ā sievieti un meiteni. Viņas abas apstājās pie sliek�ņa, ziņkārē aplūkojot istabu un sanitārus, ko bija uzmodinājusi klauvē�ana. Gaļina jautāja dēla uzvārdu.

� Pagaidiet, � viņa teica, � es tūlīt... Sēdiet...

Reģistrācijas grāmatas atradās tajā istabā, kur gulēja ārsts, bet viņ� jau sēdēja uz lāvas un iededzināja papirosu.

� Sieviete atnākusi, � Gaļina sacīja. � Viņas dēls esot mūsu hospitālī. Nevienu gadījumu neatceros, ka pie mums radinieki būtu atnāku�i!

� Laikam vietējie, no tuvējā ciemata, � Fomi�evs teica.

Gaļina sāka �ķirstīt grāmatu, meklējot vajadzīgo uzvārdu.

No blakus istabas skanēja sievietes balss, kas sanitāriem stāstīja:

� Se�desmit verstis nostaigājām, esam no tālienes. Uzzināju, ka viņ� te guļ, un nācām abas ar Nastju.

� Kā tad uzzinājāt? � vīrie�a balss jautāja.

� Te ir viens puisis no mūsu ciemata, �oferis... Lūk, viņ� uzzinājis, ka Vaņatka ir �eit, un uz savu daļu viņ� braukā gar mūsu ciematu. Tiesa, neliels līkums, verstis piecas. Viņ� iebrauca pateikt. Paldies viņam, labs puisis.

� Kur� ir tas labais, � atkal jautāja vīrie�a balss, � tavējais vai �oferis?

� I mans, i �is ir labs, � sieviete runāja. Man bija �etri bērni. Vīrs somu karā krita. Lūk, �ī beidzamā ir meitene, pārējie trīs � pui�i. Vaņatka man jaunākais. Man vīrie�i jau kara sākumā visi uz fronti aizgāja. Vecāko vairs nav starp dzīvajiem, kritu�i, paziņojumus jau esmu dabūjusi, � viņa klusi stāstīja. � Bet �is ir pie jums, galvā ievainots.

Beidzot Gaļina atrada. Grāmatā bija ierakstīts uzvārds, vārds, tēva vārds, dzim�anas gads, diagnoze, stāvoklis, kādā ievainotais nogādāts hospitālī, bet pēdējā iedalījumā ar sīkāku dalījumu �evakuēts�, �izrakstīts uz daļu� � �miris�, citā rokrakstā un ar citu tinti bija ierakstīts:

�Miris plkst. 17.00 1942. gada 20. maijā.�

� Miris? � Gaļina skaļi iesaucās. � Kā tas var būt? Bet māte?

� Vai tie�ām miris? Jūs neesat kļūdījusies?

Fomi�evs piegāja pie Gaļinas, ieskatījās ierakstos � tā nebija kļūda.

� Dakter, � Gaļina lūdzās, � ejiet pasakiet viņai, es nevaru. � Viņa norādīja uz istabu, kur sēdēja sieviete. Gaļina lūdzo�i skatījās ārstā. � Saprotiet, es nevaru, es baidos ... Tas ir briesmīgi.

Fomi�evs izņēma no zobiem nodzisu�o papirosu un saspieda pirkstos.

� Nē, ejiet jūs. Jūs esat sieviete, jūs labāk varēsiet viņu sagatavot.

� Vai tad �ādai vēstij var sagtavot?

Ārsts aizgriezās uz loga pusi.

Bet sieviete aiz sienas stāstīja:

� Se�desmit verstis esam nogāju�as. Sataisījos ceļā, bet nav ne ko mugurā vilkt, ne kājās aut, ne viņam ko aiznest. Vācie�i atkāpjoties visu nopostīja, palikusi tuk�a māja un viena vista. Es to sargāju vairāk nekā acuraugu � pavasaris, drīz sāks oliņas dēt, � �urp nākdama, nokāvu un izvārīju. Bet Vaņatka būs priecīgs, viņam gar�o gaļas ēdiens!

� Ejiet, biedre Golubkova! � Fomi�evs teica Gaļinai.

Sieviete uzmanīgi pavērās Gaļinai sejā.

Gaļina skatījās vai nu aiz iedeguma, vai noguruma tum�ajā sievietes sejā un meklēja kādus sevi�ķus vārdus, ar kuriem varētu kaut mazliet mīkstināt bēdas, kas tūlīt uzvelsies �ai zemniecei; Gaļinai �ķita, ka tādi vārdi ir, ka tiem jābūt, tikai viņa tos nezina, un no tā viņai kļuva vēl smagāk. Viņa nobāla un, cenzdamās nesastapties ar mātes skatienu, klusi teica:

� Jūsu dēls nomiris vakar vakarā pulksten piecos no ievainojuma galvaskausā.

Sieviete pameta uz medmāsu skatienu, kurā stinga neuzticība un jautājums. �Nomiris?� �is skatiens runāja. �Varbūt māsa ko sajaukusi, varbūt kļūdās?�

Gaļina atkārtoja:

� Ivans Vasiļjevi�s Mitrofanovs, dzim�anas gads tūksto� deviņi simti divdesmit pirmais.

Sieviete paskatījās uz Golubkovu neredzo�ām acīm un lēnām sāniski novēlās uz izklātajiem salmiem, kur parasti guldīja tikko atvestos ievainotos.. Gaļina skrēja pēc baldriāna pilieniem, bet, kad viņa kopi ar Fomi-�evu atgriezās, sieviete sēdēja un meitene mātei raisīja vaļā lakatu un purināja viņu:

� Māmuk, ai māmuk! Kā tu tā uzreiz saslimi? Bet varbūt viņa melo? � Un naidīgi palūkojās Gaļinā.

Māte klusēja. Ieraudzījusi, ka medmāsa sniedz glāzi ar zālēm, teica:

� Nevajag, mēs nelietojam.

Acis viņai bija sausas, bet balss likās mierīga. Da�us mirkļus viņa nekustējās, nerunāja, �ķita, pat neelpoja. Viņa bija kā pamirusi aiz bēdām.

� Man jāredz viņa kapiņ�, un tad mēs abas iesim, Nastja! � pēk�ņi māte teica vēl aizvien tādā balsī, no kuras gribējās noslēpties, kuru labāk nekad nedzirdēt.

Gaļinai kļuva kauns par saviem pārdzīvojumiem, par savām nakts domām, par to, ka viņa sevi uzskatīja par nelaimīgu. Tas viss � vīra ievainojums, mīlestība pret S�adilovu � bija sīkums, salīdzinot ar mātes sāpēm. Tām nekas nevar līdzināties, un neviens tās nevar atvieglot. Viņai bija kauns, viņa nodūra acis. Bet sieviete, domājot savu domu, skatījās vienā punktā un it kā pie sevis noteica:

� Nonāvēts. Tre�ais kritis par savu zemīti. Lūk, kāda mūsu zeme ... Cik daudz asiņu uzsūkusil � Bet pēc tam caur elsām, sievietiski vienkār�i piemetināja: � Ak kungs, kādēļ? Mans dievs!

Sieviete grasījās celties � kājas neklausīja. Viņai gribēja palīdzēt, bet viņa visus atstūma un balstīdamās pret lāviņu, piecēlās pati. Pret kaut ko neredzamu izstiepusi rokas, viņa �ukstēja:

� Dēliņ! Dēls!

Tad neizsakāmās mokās iekliedzās:

� Dēliņ! � un atkal novēlās uz grīdas.

Istabā, durvīm skaļi noklaudzot, ienāca Ņemilovs un divi sve�i kara ārsti. Viņi dzīvi sarunājās, bet, ieraudzīju�i de�urējo�o māsu un ārstu, kuri, aizmirsu�i ziņot, nekustīgi stāvēja sievietes priek�ā, neizpratnē apklusa.

� Kas te notiek? � Ņemilovs dusmīgi jautāja.

Fomiqevs klusām paskaidroja� kas noticis. Ņemilovs, neskatīdamies uz māti, jautāja Golubkovai:

� Vai viņa no tālienes?

Viņam atbildēja.

... Neviens nedzirdēja, kā piebrauca ma�īnas. Sākās ievainoto uzņem�ana. Istabā nesa iek�ā nestuves, vienas, otras, tre�ās. Tās lika tepat uz grīdas. Ārsti sāka apskatīt ievainotos.

Sieviete lūkojās uz viņiem, acīs riesās asaras, redzot, cik sāpīgi viebjas kareivji, kad tiem noņem apsējus. Tomēr viņa lakata stūrī noslaucīja acis un teica meitai:

� Iesim, Nastja.

Viņas aizgāja.

Ņemilovs sacīja Fomi�evam:

� Parādiet kapu un izsauciet manu ma�īnu, lai aizved viņas mājās. Kā tad viņa pēc visa tā aizies? ... Un paēdiniet, � viņ� piebilda. � Un vispār...

Ņemilovs ar roku izdarīja kādu nenoteiktu �estu, bet Fomi�evs saprata, ko Ņemilovs gribēja ar to teikt, un steidzīgi sekoja sievietei.

I

Divas nedēļas pēc tam, kad Gaļina uzzināja par Borisa ievainojumu, viņu sūtīja uz politisko daļu � uz kaujas lapiņu un sienas avī�u redaktoru apspriedi. Po-tiskajai daļai piezvanīja no armijas sanitārās daļas priek�nieka un pavēlēja viņu hospitāļa pārstāvim ieiet un saņemt paketi nodo�anai Ņemilovam.

Pēdējās dienās viņa vairākas reizes bija dzirdējusi sarunas par ģenerāli S�adilovu, par viņa ne�ēlīgajām prasībām pret padotajiem. Frontē S�adilovu uzskatīja par talantīgu, bet cietsirdīgu ģenerāli. S�adilova armiju sūtīja tur, kur bija sevi�ķi smagi.

Apspriedes pārtraukumā Gaļina uzzināja, ka armijas komandieri pārceļot uz citu fronti un viņa vietā atbrauk�ot cits. Par to runāja ar no�ēlu, mēģināja minēt � ko atsūtīs viņa vietā un kad jaunais komandieris ieradīsies.

Gaļinu, to dzirdot, pārņēma tāds uztraukums, ka viņa ilgi nespēja nomierināties. �Varbūt tas nav tiesa?� Vai maz ko runā, un bie�i vien tās ir tuk�as baumas. Viņa saprata � taisnību var uzzināt tikai no pa�a S�adilova. Un Gaļina nolēma ar viņu tikties � lai gan tas bija gandrīz neiespējami � vai arī parunāt vismaz pa tālruni.

Viņa nedomāja par to, ko jautās, ko teiks. Ja ziņa par S�adilova aizbrauk�anu nebūtu bijusi tik pēk�ņa, viņa varbūt neaptvertu, cik dārgs viņai S�adilovs. Bet tagad visas viņas jūtas saasinājās. Un �ai mirklī viņa ieguva pilnīgu skaidrību par savām jūtām un saprata, ka mīl Nikolaju Vasiļjevi�u.

Ceļā uz sanitāro daļu viņa nolēma: ja neizdosies satikt S�adilovu, jābūt drosmīgai un jāpajautā Kuzminam, vai taisnība, ka S�adilovs aizbrauc. Viņa jau iedomājas, kā Kuzmins piemiegs acis, cik sausi skanēs viņa balss, k$d viņ� jautās: �Bet kāda jums daļa?� Un nolēma, ka tad visu pateiks Kuzminam. �Viņ� ta�u ir cilvēks, sapratīs.� Bet ko viņa teiks un kas Kuzminam jāsaprot, to nezināja.

Viņa apņēmīgi pieklauvēja pie armijas sanitārās daļas priek�nieka istabas durvīm.

Balss, kas atbildēja: �Ienāciet,� � lika viņai apstāties. Tā bija ļoti pazīstama balss. Gaļina baidījās sev ticēt. Domāja: �Vai tie�ām viņ� ir �eit?� Un sabijās no gaidāmās tik�anās, lai gan vēl pirms brī�a par to bija sapņojusi. Bet balss atkārtoja:

� Ienāciet ta�u!

Gaļina apņēmīgi atvēra durvis.

Istabas vjdū stāvēja ģenerālis S�adilovs. Viņ� bija viens. Uz galda atvērts portsigārs, blakus neizsmēķēts papiross. �tābs atradās me�ā, un pa atvērto logu ieplūda prie�u, zāles un vasaras dienas smar�a.

Nikolajs Vasiļjevi�s skatījās uz Gaļinu un klusēja. Viņa tūlīt ievēroja tā apjukumu, un viņai uz ilgu laiku palika atmiņā saules pielijusī istaba, portsigārs uz galda un prie�u smar�a. Viņa domāja: �Nav priecīgs, mani redzot, vai arī aizmirsis, ka es dzīvoju pasaulē. Bet vēstule un viss pārējais bija vienkār�i joks. Viņ� necerēja mani �e satikt, tādēļ tā apjuka.�

S�adilovs teica:

� Beidzot atbraucāt gan.

Gaļina vairāk par visu baidījās, lai viņ� nedomātu, ka tā iemīlējusies viņā, meklē tik�anos. Viņa gribēja tūlīt jautāt, kur ir Kuzmins, un aiz uztraukuma nevarēja. Visa apņēmība, ar ko viņa bija �urp nākusi, izgaisa, un viņa zināja, ka pati nekā nejautās. �Pat neatbrauca!� viņa pārmeto�i domāja. �Bet solījās, rakstīja par svarīgu sarunu... Bet tagad satiekoties apjucis un neapmierināts.�

S�adilovs jutās neērti. Bet, ticis galā ar savu uztraukumu un apmulsumu, pienāca un jautāja:

� Kādēļ jūs ar mani neapsveicināties, Gaļina Andrejevna?

Gaļina neatbildēja. Tad Nikolajs Vasiļjevi�s atgriezās pie galda, paņēma portsigāru, pagrozīja rokās, aizvēra un strauji aizmeta projām. Pavēlo�ā tonī, kādā pieradis sarunāties ar padotajiem, teica:

�- Lūdzu, sēdieties, es jūs mazu brīdi aizkavē�u.

Viņ� nezināja, kā uzsākt sarunu, dusmojās uz sevi, un tāpēc balss skanēja skarbi.

Gaļina neatbildēja un neapsēdās, tikai salika rokas aiz muguras. Un tie�i tagad, kad viņa redzēja tā skarbo seju, dzirdēja valdonīgo balsi, nolēma jautāt. �Bet pēc tam aizie�u, tūlīt aizie�u!� viņa sarūgtināta domāja. �Ja tevi nomāc �ī tik�anās.� Viņa paskatījās S�adilovam taisni acīs un, nenovērsdama skatiena, satraukti vaicāja:

� Vai tā ir taisnība?

Gaļina redzēja, kā pārvērtās viņa seja, kā tajā atkal atplaiksnījās mulsums un prieks. Viņa juta, ka tagad uzzinās ko tādu, kas neattiecas ne uz karu, ne darbu, un no �īs nojautas nodrebēja. Nikolajs Vasiļ-jevi�s paņēma viņu aiz rokas un pavisam citādā balsī nekā pirms brī�a teica:

� Jā, taisnība, es aizbraucu. Mani pārceļ.

� Tātad jūs braucat projām? � Gaļina jautāja, pati neapjauzdama, kādēļ.

� Brauk�u un drīz � tuvākajās dienās. Pavēle jau saņemta. Es tikai gaidu savu pēcnieku.

��adilovu no atklātas sarunas atturēja Gaļinas mierīgā seja. Viņ� Gaļinu gaidīja, gatavojās �im tik�anās brīdim, bet tagad, redzēdams �o mieru, nezināja, ko darīt, noskārta, ka �ī vienaldzība ir tikai ārēja, bet nevarēja izprast tās cēloni.

� Varbūt jūs apsēdīsieties? � viņ� aicināja un pasniedza krēslu.

� Pateicos! � Gaļina mehāniski atbildēja.

Me�u, kur atradās armijas �tābs, sargāja mūsu iznīcinātāji, kas trok�ņaini brāzās pāri koku galotnēm. Nikolajs Vasiļjevi�s piegāja pie loga, un viņai �ķita, ka S�adilovs ar skatienu seko lidma�īnām, bet viņ� nespēja sakārtot domas. �Vai tad mēs joprojām klusēsim? Tātad viņam nav nekā ko man teikt...� Gaļina domāja.

Piecēlās un skaidri pateica:

� Es ie�u, man laiks braukt!

Nikolajs Vasiļjevi�s strauji novērsās no loga.

� Kā � brauksiet prom? � viņ� brīnījās. � Nē, man vajag...

Tagad viņa redzēja tā satraukumu. �Nu runā jel, runā!�

� Gaļina, � S�adilovs teica, � Gaļina, � viņ� vēlreiz atkārtoja.

Viņa seju spilgti apgaismoja saule, tajā varēja saskatīt visas krunciņas un rieviņas. Tagad tā �ķita nevarīga, tajā nebija ne ēnas no vēsā skarbuma, kas tai pastāvīgi piemita. Viņa nevil�us domāja: �Bet kādēļ es viņu tā mīlu? Visparastākais cilvēks, tāds kā visi! Kādēļ tad tie�i viņ� un nevis kāds cits? Viņa seja, acis, augums, � viss �ķita parasts, bet to visu viņa mīlēja un tagad sevi�ķi asi izjuta, cik dārgs viņai S�adilovs.

� Gaļina! Pēc da�ām dienām, pēc nedēļas es aizbrauk�u un atkal bū�u viens. Man nav ģimenes � ne sievas, ne bērnu. Ir labi, patiesi draugi, � viņi tagad atrodas da�ādās frontēs. Bet te es atstā�u visdārgāko, visgai�āko, kas man ir. Ai Gaļina, jābūt tie�i tādai kā jūs, lai es �eit tādā laikā un tādos apstākļos jūs ieraudzītu.

Viņ� atkal satvēra tās roku un ar skumjām un apmulsumu ļoti klusi teica:

� Es aizbraucu, un es jūs ļoti mīlu.

Iznīcinātāji riņķoja pāri me�am, motora rūkoņa spalgi lauzās vaļējos logos. Viņa nesadzirdēja pēdējos vārdus, bet sajuta tos ar visu savu iztvīku�o sirdi. Gaļinas rokas noslīga S�adilovam uz pleciem, viņ� noskūpstīja tās acis, vaigus, lūpas.

Gaļinas sirdi pildīja tā vārdiem neizsakāmā pilnīgā laime, kad cilvēkam nekas vairs nav vajadzīgs. Nez kādēļ viņa iedomājās: �Lūk, ar tādām jūtām laikam ļaudis iet nāvē mīļotā cilvēka dēļ!� Ja viņai teiktu, ka tagad jāmirst kopā ar S�adilovu, viņa mirtu. Tagad viņa bija tik neizsakāmi laimīga, ka �ķita � viss labākais, kā dēļ vērts dzīvot, ir atnācis.

� Gaļina, mana Gaļina! Vai tu mīli mani? Man jāzina ...

Sai mirklī viņa bija lepna, ka viņ� viņu mīl, �is cilvēks, kas spēj sūtīt kaujā vairākus tūksto�us cilvēku, ar savu gribu var apturēt armijas atkāp�anos, cilvēks, ar ko lepojas kareivji. Gaļina bija lepna, ka viņ� tagad stāv tās priek�ā apmulsis un satraukts. Bet pēc tam palika tikai vienas jūtas: viņas priek�ā cilvēks, kas Gaļinai ir visdārgākais zemes virsū.

� Kāpēc tu neatbildi? � S�adilovs jautāja.

Gaļina gribēja viņam ko teikt, bet nevarēja � elpa aizrāvās, sejā parādījās no�ēlojama grimase, un, vēlēdamās to slēpt, viņa novērsās. S�adilovs pacietīgi gaidīja atbildi. Juzdams, ka Gaļina raud, viņ� pievilka sev klāt viņas seju un kā bērnam noslaucīja ar lakatiņu asaras. Tad sadzirda �ukstus:

� Jūs nezināt, jūs nezināt...

Viņ� gaidīja, ko viņa vēl teiks, bet Gaļina nespēja* nobeigt, viņa raudāja. Nikolajs Vasiļjevi�s viņu nemie-rināja un netraucēja. Tikai, maigi skardams viņas matus, glāstīja tos un slaucīja asaras.

� Tas laikam nav labi! � Gaļina murmināja. � Kar�, cilvēki mirst, bet es tā jūs mīlu, jūs nevarat pat iedomāties, cik ļoti, un, galvenais, nezinu, kāpēc. Muļķīgi un smieklīgi. Maz jūs pazīstu un mīlu. Es par savu mīlestību tik�u sodīta, nedrīkst tā mīlēt. Un es negribu par jums domāt, bet aizvien domāju...

S�adilovs jautājo�i pavērās viņā.

� Es arvien domāju, frontē ir juceklis: te mēs uz-. brūkam, te atkāpjamies, te ko ieņemam, te atdodam. Reizēm tik ļoti baiļojos par jums: bet ja nu pēk�ņi kas notiek...

Nemanot pāriedams uz �tu�, viņ� teica:

� Kas ar mani var notikt? Kādēļ tu par to domā? Ir ļaudis, ir tehniku man uzticēja ne jau tūlīt. Mani iepriek� mācīja, gatavoja tam, ko es tagad izpildu, un armiju komandēt es nesāku uzreiz. Es tevi lūdzu � nedomā par to un neuztraucies.

Viņa pārmeta:

� Kareivji stāsta par jūsu drosmi. Es arī jūsmoju līdz ar viņiem. Bet reizēm man kļūst baigi. Kādēļ jūs tā darāt? Kam tas ir vajadzīgs?

� Tā nav taisnība. Neesmu huzārs, bet ir .brī�i, kad mana personīgā drosme ir vairāk vajadzīga nekā skaista runa pirms kaujas.

� Ja ar jums kas notiks... Padomājiet par to, mans dārgais... Lode karā neiz�ķir, kas stāv tās priek�ā, � sieviete vai bērns, kareivis vai ģenerālis. Vai maz esmu pieredzējusi, strādājot hospitālī?

� Lūk, tas ir slikti! Pārāk daudz tu redzi asinis un nāvi. Tavi nervi neiztur, un ievainojums arī liek manīt.Tu neesi atspirgusi,kā nākas,neesi atpūtusies...

Viņ�' skūpstīja tās asarām slacīto seju, bet Gaļina nespēja nomierināties. Tad Nikolajs Vasiļjevi�s, lai izkliedētu viņas drūmās domas, jokojās:

� Man drīz sāksies apspriede, atbrauks divīziju komandieri, bet formas svārki vienās asarās. Skaidrs, �ka pie manām krūtīm nav raudājis vīrietis. Viņi diezin ko par mani domās... Bet man arī nav patīkami apzināties, ka sieviete, kas man dārga, staigā nāvei blakus.

� Nu, kas var ar mani notikt?

� Kas? Vai tā nebiji tu, ko es nesen redzēju hospitālī smagi ievainotu? Tu man esi drosmīgs zaķēns � ne briesmu, ne grūtību neatzīsti.

Viņ� iesmējās, ļoti apmierināts, ka viņa nomierinājusies.

� Dzīve mums te nevienam nav viegla! � viņa teica, piekļaujot seju pie viņa krūtīm.

Nikolajs Vasiļjevi�s stāvēja satriekts. Viņ� juta, ka maigo jūtu vietā viņā uzliesmo kaislība, smaga vīrie�a kaislība. Gaļinas sārtās, mazliet pilnīgās lūpas bija līdzās. Viņ� centās uz tām neskatīties. Viņa noskūpstīja tam deniņus un ļoti klusi teica:

� Kā jūs esat nosirmojis par �o pusgadu! Kad mēs tikāmies pirmo reizi, jūsu mati bija melni kā piķis ... Tātad jums arī nav viegli? Bet kāpēc jūs esat tik skarbs pret ļaudīm? Par jums runā: cilvēks, no kura nesagaidīsi ne negaisa, ne �ēlastības. Jūs ta�u esat labs, jūs nevarat būt ļauns! Es tam ticu...

Ar milzīgu gribasspēku viņ� atbrīvojās no Gaļinas, satvēra viņas rokas un teica, pa pusei jokodams:

� Esmu labs, pareizāk � centī�os būt labs!

Bet Gaļina �ukstēja:

� Jā, jā, jūs esat labs, bet nevajag liekas cietsirdības: cilvēks paliek tikai cilvēks... Bet jūs esat jauns un tik skarbs. Klīst baumas, � Gaļina neuzdrīkstējās pateikt, ka redzējusi pati, � it kā jūs esot no�āvis bataljona komandieri atkāp�anās laikā.

Galina neredzēja S�adilova seju, bet juta, ka viņ� nodreb. Gaļina saņēma viņa labo roku, piekļāva tai vaigu, nodomāja: �Laikam viņam nebija viegli to izdarīt. Kādēļ es atgādināju!�

S�adilovs ilgi klusēja, tad teica:

� Tu nekā nesaproti. Tu vēl esi meitenīte. Armija bez disciplīnas nevar pastāvēt, bet armijā, kas atkāpjas, jābūt dzelzs disciplīnai. Bet nerunāsim par to. Par cilvēkiem, sevi�ķi par tādiem, kas priek�galā, aizvien daudz lieka runā ... Tu maz pazīsti mani, un, protams, tev nav ne jausmas par tiem uzdevumiem un pienākumiem, kas man jāizpilda. Kādreiz tu daudz ko sapratīsi, bet pagaidām iegaumē: karā nedrīkst �ēlot ļaudis, ar �ēlumu tiem nepalīdzēsi, bet arī bikstīt nedrīkst. Jākomandē ar saprātu, kalpojot tiem. Bet ārējais demokrātisms � da�i cen�as ar to iegūt autoritāti � arī �e nav vietā! Ļaudis tāpat iz�ķirs, kas labs, kas ļauns. Aizmugurē vēl var ar to kādu maldināt, bet mēs esam kara apstākļos. �Ne negaisa, ne �ēluma,� � viņ� atkārtoja. � Kādēļ vajadzīgs negaiss, ja ar to nekā nevar līdzēt? Ļaudis arī bez tā dara visu, kas cilvēka spēkos. Bet �ēlot arī nevar: ienaidnieks atrodas mūsu zemē, slikti karojam.

Viņi stāvēja, baudot viens otra tuvumu, cen�oties aplūkot viens otru, lai atcerētos un aiznestu sev līdz acu, sejas izteiksmi, balss un roku siltumu.

� Kā es vēlējos tevi redzēt, parunāt! Es ļoti vēlējos un gaidīju tik�anos, bet �ā pusgada laikā bija reti brī�i, kad varēju par tevi domāt. Sis kara gads, ai, cik smags! � S�adilovs atzinās.

� Bet man joprojām ir kauns. Kauns, ka es �eit, frontē, esmu tā iemīlējusies. Es visu laiku domāju par tevi, bet apkārt vaid ievainotie, un es jūtos vainīga viņu priek�ā ...

� Nu kādēļ tu tā? � S�adilovs apskāva Gaļinas plecus. � Mīlestība ir cilvēka dvēseles vajadzība, nekā apkaunojo�a te nav.

Bet pats domāja: cik tas savādi, neizprotami, it kā arī viņ� kautrētos no �īm jūtām.

� Es da�reiz domāju, � Gaļina teica, � kādēļ tu esi ģenerālis? Sai apstāklī ir kas ...

S�adilovs klusēja un domāja: �Lai ļaudis runā, ko grib. Kāda mums tur daļa!� Tad teFca:

� Kāda mums tur daļa? Mēs ta�u mīlam viens otru.

� Zini, � Gaļina �ukstēja, � reizēm man gribas iesist tam nepazīstamajam, kas par mums ļauni domā ... Vai te neviens neienāks? � viņa pēk�ņi atjūdzās.

� Nē. Bet man ir jāiet. Es ļoti ilgi tevi gaidīju, � S�adilovs teica kā atvainodamies. � Pēc maniem aprēķiniem tev vajadzēja atnākt veselu stundu agrāk.

Gaļina novērsās no Nikolaja Vasiļjevi�a, saprazdama, ka nedrīkst viņu kavēt, bet viņ� Gaļinu aizturēja:

� Mēs neesam pārrunāju�i pa�u galveno.

� Pa�u galveno? � Gaļina brīnījās. Viņai �ķita, ka pats svarīgākais ir tas, ka viņi mīl viens otru, bet, kas būs tālāk, par to viņa nedomāja.

� Parunāsim citreiz. Jums ļāsteidzas, jūs gaida.

� Nē, citreiz nav iespējams, vajag tūlīt. Varbūt mēs vairs neredzēsimies. Pēc da�ām dienām es aizbrauk�u, � S�adilovs atgādināja.

� Pēc da�ām dienām... � Gaļina atkārtoja. � Pēc da�ām dienām � un es palik�u viena. Vairs nebūs tā, ka tu esi �eit, pavisam tuvu, un katru mirkli varu negaidot, nejau�i tevi ieraudzīt. Kā es tad dzīvo�u?

� Bet ir iespēja nebūt vienai, � Nikolajs Vasiļje-vi�s teica.

� Kāda iespēja? Kas jādara?

� Braukt man līdzi uz citu fronti. � Viņ� skatījās tai cie�i acīs. � Man liekas, mums vajadzētu apprecēties.

Gaļina palūkojās viņā izbrīnījusies. Nikolajs Vasiļ-jevi�s turpināja:

� Es gribētu tevi paņemt uz �tābu, bet zinu � tu pati tam nepiekritīsi. Pat tad, ja tu būtu teikusi, ka esi

ar mieru, kaut kas mūsu attiecībās tūlīt izzustu. Es daudz par to esmu domājis un nolēmu: mums jābūt kopā, tev jābrauc tūlīt, reizē ar mani. Tur es tevi iekārto�u darbā tādā pa�ā lauka hospitālī, bet es zinā�u, ka tu esi tuvu, un, lai gan reti, mēs varēsim tikties.

Viņas klusē�anu tas uzskatīja par piekri�anu un tikai gaidīja, lai viņa to pateiktu.

� Iz�ķiries, Gaļina, un tūlīt, � viņ� skubināja. Kas zin, kad mēs atkal varēsim redzēties.

Viņ� atkal skūpstīja Gaļinu, jūtot pret viņu neparastu maigumu. S�adilovam �ķita, ka viņa mīlestība tagad pacēlusies līdz tādai pakāpei, kad kaislība ir otrajā vietā. Viņam bija dārgs tikai �īs sievietes tuvums ... �Ja uz visu raugās no veselīgā saprāta viedokļa,� viņ� pēk�ņi nodomāja, �uz kurieni es viņu aicinu? Tur būs asiņainas kaujas, galvenais trieciens. Te ir klusāk, armija vēl ilgi var stāvēt aizsardzībā...� Un pārtrauca sevi: �Nieki! Karā nāve ir gadījums, simt rei�u par to esmu pārliecinājies. Bet varbūt aizsūtīt viņu uz aizmuguri, dot atestātu? Lai nobeidz institūtu. Iestāsies aspirantūrā, gaidīs mani, es bū�u mierīgs, zinā�u � viņa dzīva un vesela, mācās. Vai arī ņemt sev līdz? Es par viņu pārāk baiļojos, tā ir mana pēdējā mīlestība.�

Bet skaļā balsī teica pavisam ko citu:

� Mēs tūlīt likumīgi nokārtosim savas attiecības, lai nebūtu iemesla ļaunām tenkām.

Viņ� tī�ām nerunāja par vīru. Visu, kas attiecas uz vīru, jāiz�ķir viņai pa�ai.

� Vai tu esi ar mieru, Gaļina? � viņ� turpināja. � Mēs maz pazīstam viens otru, bet mēs mīlam, un tas ir pats galvenais.

S�adilova vaigos, melnīgsnējos no agrā iedeguma, iesitās sārtums. Gaļina pacēla galvu, vērās viņā, gribēja ko teikt un nespēja.

Pēk�ņi pazibēja briesmīga doma: �Bet kas notiks ar Borisu?� Viņa iedomājās, kā Borisam palātā atnes vēstuli, kur pakalpīgi ļaudis paziņo, ka sieva viņu atstājusi, saistīdama savu likteni ar citu. �Ja Boriss būtu vesels! Bet tagad, tādās dienās ...�

� Kādēļ jūs klusējat? � Nikolajs Vasiļjevi�s teica,

cenzdamies noslēpt satraukumu un neievērodams, ka atkal uzrunā viņu ar �jūs�.

Viņa arvien vēl stāvēja ar nodurtu galvu.

� Gaļina! � viņ� atkārtoja.

Un pēk�ņi viņ� juta, ka Gaļina pamazām raisās vaļā no viņa glāsto�ām rokām.

� Ja es tagad negaidot nebrauktu projām, es tevi nesteidzinātu ar atbildi, ar lēmumu, lai gan tuvākajā laikā tomēr tev pateiktu visu, � S�adilovs klusi teica.

Viņa neatbildēja un novērsās ...

S�adilovs nevarīgi atskatījās, piegāja pie galda, apsēdās, nolieca galvu pār galdu, viegli bungoja pa to ar diviem pirkstiem. Viņa skatījās uz S�adilovu un nespēja saprast, vai tie�ām tas ir viņ�, nespēja novērst skatienu no viņa laipnajām, laimīgajām acīm un domāja: �Viņ� mani ļoti mīl. Seja, acis, kurās staro laime, nespēj liekuļot. Kādēļ tad es klusēju?

Viņam jābūt mierīgam. Katru mirkli viņu gaida darī�anas. Uztraukt viņu tagad, pēc tā, kas bijis, būtu cietsirdīgi,� un juta, ka arī pa�ai jātiek skaidrībā �ajā domu vētrā, ko izraisījusi negaidītā tik�anās. Viņa apvija savas rokas S�adilovam ap kaklu, piekļāvās viņam, aizvēra acis un skūpstīja viņu.

� Nikolaj! � viņa �ukstēja un nepazina savu balsi. � Nikolaj Vasiļjevi�, es par savu lēmumu jums �odien pat uzrakstī�u.

S�adilovs skatījās viņā ar maigumu un gaidām un bija pārsteigts, cik pēk�ņi viņa pārvērtās un nokāra galvu. Viņ� redzēja � Gaļinā cīnās kādas citas jūtas ar mīlestību pret viņu, tomēr pirms brī�a vēl viss bija skaidrs. Viņ� negribēja iztaujāt, cerēdams, ka Gaļina pati visu paskaidros.

Juzdams, ka viņa vairāk nekā neteiks, Nikolajs Va-siļjevi�s satvēra Gaļinas roku, un pievilka pie lūpām. Viņa spēcīgajā plaukstā Gaļinas roka likās ļoti maziņa, tās āda bija raupja. S�adilovs noskūpstīja roku un maigi teica:

� Labi, es gaidu tavu lēmumu. Bet atceries, ka es tevi mīlu.

Pateica tā, ka viņa saprata: �os vārdus, kuros nebija lieka maiguma, viņ� var saglabāt visu mū�u.

Aiziedama Gaļina neizturēja. Jau durvīs "p'a^riezd galvu pret S�adilovu un pateica: ^> � �� ;;^л *�

� Mans vīrs ir smagi ievainots. Laikam paliks bez rokas ...

S�adilova sejai pārskrēja ēna, viņ� tikai novilka:

� Ak tā! � un �is nenoteiktais izsauciens nozīmēja: �Tagad es visu saprotu un zinu, ko tu man atbildēsi.�

Gaļina aizvēra durvis aiz sevis.

Ārā viņu panāca adjutants. Viņa sejā bija rotaļīgs, saproto�s smaids.

� Vienu mirklīti, meitēn! � viņ� vērsās pie tās.

� Man ir dienesta pakāpe, biedri kapteini! � Gaļina sacīja.

Kapteinis klusi nomurmināja:

� Armijas komandieris pavēlēja aizvest jūs viņa ma�īnā.

Viņa vēsi paskatījās adjutanta smaido�ajā, gludajā sejā.

� Jūs esat kļūdījies. Pavēle neattiecas uz mani. Es nokļū�u mājās ar gadījuma ma�īnu.

Kapteiņa seja pauda izbrīnu. Tas gribēja kaut ko teikt, bet Golubkova neklausījās viņā un ātri aizgāja.

Naktī Gaļina ieradās uz de�ūru smagi ievainoto palātā. Mazajā, �aurajā gaitenī satika Dubkovu � viņ� gāja, klusi klaudzinādams spieķi, un uzmanīgi skatījās, kur kāju sper.

�Lūk, kas spēj visu saprast un var palīdzēt ar padomu,� Gaļina nodomāja. Un no domas vien, ka var ar kādu dalīties, kļuva vieglāk. Viņa ātri devās pretī komisāram. Bet no tumsas atskanēja Toņas gurdā balss:

� Beidzot tevi sagaidīju! Kā es �odien esmu piekususi! Grūta de�ūra ...

Gaļinai vajadzēja iet Toņai līdzi.

Palātā bija klusums, bet gaiss biezs, smacīgs, apsēju izgarojumu un zāļu smaku piesātināts, un cilvēku, kas nāca no pavasarīgā āra, tūliņ ieveda citā pasaulē, cilvēcisku cie�anu pasaulē. Te bija ne�ēlīgā kara īstenība.

Tiklīdz Toņa aizgāja, Gaļina tūlīt piegāja pie vissmagāk ievainotajiem. Nepieredzējis cilvēks domātu, ka viņi mierīgi guļ, bet Gaļina zināja: tie, kas ir pie samaņas, vienkār�i guļ ar aizvērtām acīm, domājot savu domu.

Beigusi apgaitu, viņa nosēdās pie galda, pievilka sev klāt papīru un tinti. Visa palāta tinās tumsā. Mazā lampiņa apgaismoja tikai galdu un skumjo, domīgo Gaļinas seju. Reizēm kāds smagi nopūtās, sāka vaidēt un mētāties pa guļvietu. galvaskausā ievainotais kareivis. Tad viņ� apklusa, un iestājās klusums.

Gaļina rakstīja:

�Nikolaj Vasiļjevi�!�

Viņas roka apstājās, spalva nekustīgi sastinga uz papīra. �Nikolaj Vasiļjevi�!� viņa domās atkārtoja. �Es mīlu viņu! Kādēļ tad uzrunāju vārdā un tēva vārdā?� Saburzīja papīru un saplēsa to sīkās driskās.

Tagad viņa uzrakstīja: �Nikolaj...� Bet pēc brī�a pārdomām pārsvītroja un uz jaunas lapiņas rakstīja:

�Mans labais, es mīlu jūs, es jūs ļoti mīlu!� Sirdi sa�ņaudza tādas ilgas, kādas Gaļina nekad dzīvē nebija izjutusi. Viņa bija tālu no palātas, kur sēdēja, un no kara. Viņa pat nedzirdēja kara nakts trok�ņus aiz loga, ar pārtraukumiem nemitīgi pieaugo�o vācu lidma�īnu rūkoņu un tālus, vienmērīgus smago �āviņu sprādzienus. No �iem sprādzieniem stikli palātā drebēja un klusi �ķindēja.

Viņa atcerējās S�adilova seju, te maigu, te gaido�u, te priecīgi starojo�u, kad viņa to apskāva; atcerējās viņu tik�anos un vārdus, kurus tas runāja, katru mazāko sīkumu, katru S�adilova balss niansi.

�Tagad man jāsakopo spēki un jāsprie� mierīgi,� viņa domāja, �it kā tas viss notiktu nevis ar mani, bet ar kādu citu, jāpaskatās no malas un jālemj: vai es palik�u ar viņu vai arī atteik�os no savas laimes? Vai man pietiks spēka no tās atteikties? Itin viss mierīgi jāapsver. Nevar lemt tikai ar sirdi! Sa�a vienmēr sacīja: �Ja gribi kādam cilvēkam darīt ko ļaunu vai labu, tad vispirms iedomājies sevi viņa vietā.� Vispirms es sevi iedomā�os Nikolaja Vasiļjevi�a vietā. Viņ� mani mīl. Tā nav aizrau�anās, bet īstas jūtas. Ar viņu es būtu laimīga. Ai, cik labi man būtu ar viņu!� Uz brīdi Gaļina pievēra acis un pat ievaidējās. �Mums būs interesanta dzīve,� Gaļina turpināja, �viņam blakus es bū�u sieva un biedrs. Mani ne tikai mīlēs, bet arī cienīs, un pa dzīvi ar mani kopā soļos labs, visu saproto�s draugs. Tagad Boriss... viņ� arī laikam mani mīl, kādēļ tad viņ� būtu ar mani apprecējies? Viņam bija daudz pazīstamu meiteņu. Bet kādas manas jūtas pret viņu? Kādēļ es kļuvu viņa sieva?� Un varēja sev tikai atbildēt: �Nezinu, kādēļ.� Vai viņa kaut mirkli jutusi pret vīru kaut ko tādu, kā tagad pret S�adilovu? �Nē, man vienkār�i bija interesanti un patīkami, ka tik glīts puisis man piegrie� vērību. Tas glaimoja patmīlībai, bet mīlestības nebija. Briesmīga, nelabojama kļūda.�

� Briesmīga? � viņa skaļi jautāja.

�Nē, to var labot, kamēr nav bērnu, kamēr mēs ne ar ko neesam saistīti. Kas mani gaida ar Borisu? Viņ� būs invalīds... Tas nav ļaunākais! Tas, ka cilvēkam nav rokas, nav nelaime, bet, ja viņam nav dvēseles, kā tad dzīvot? Varbūt nelaime Borisu pārveidos?... Bet ja nu tā padarīs viņa raksturu nepanesamu? Patmīlīgais raksturs kļūs smags, egoisms pārvērtīsies cietsirdībā, viņ� redzēs tikai sevi.� Viņa zināja, kā Boriss mīl armiju, un pat ne armiju, bet to ārējo, kas saistīts ar kalpo�anu tajā.

Gaļina skaidri saprata, ka dzīve ar Borisu būs jāsāk no jauna, bet vai viņai pietiks tam spēka? Bet, ja viņu tagad atstātu vienu, viņ� var pagrimt. Drebuļi pārņēma, domājot, ka Boriss, piedzēries, bez rokas, tādu pa�u pagrimu�u cilvēku sabiedrībā, kāds viņ� pats, sūdzas par sievu, kas viņu, kropli, pametusi.

�Nē! Nē! Es arī atbildu par to, kā izveidosies Borisa dzīve!� Gaļina labi zināja, ka viņa ir stiprāka par vīru, lai gan visi, izņemot viņu pa�u, domāja otrādi.

Tagad Borisam būs jāatrod cits ceļ� dzīvē. Viņ� ir nobeidzis vidusskolu un artilērijas skolu, pēc izveseļo�anās var iestāties jebkurā institūtā. Bet vai gribēs? Viņam jāgrib, viņ� jāpiespie�, viņam jāpalīdz to vēlēties. Atcerējās Sa�as vārdus �ķiroties: �Nodzīvot mū�u ar labu cilvēku nav grūti, bet nodzīvot ar sliktu un izveidot no viņa labu � tas ir ko vērts!� �Bet tam vaja-dzīg�'pavisam nedaudz,� rūgti nodomāja Gaļina, �atteikties no laimes u� visu mū�u!� Pēc brī�a viņa atkal jautāja sev: �Kādēļ es iemīlēju S�adilovu? Varbūt tādēļ, ka Boriss ir slikts, bet es satiku ļoti vērtīgu, par viņu pārāku cilvēku? Nē un nē! Ja Boriss būtu trīskārt labs, bet es satiktu S�adilovu, vienalga, es viņu iemīlētu, lai gan pati nezinu, kādēļ, tas laikam nav izskaidrojams.�

No tumsas atskanēja balss ar gruzīnu akcentu:

� Māsa, panāc �urp, es tevi lūdzu.

Gaļina izbiedēta atskatījās, viņa bija pavisam aizmirsusi, kur atrodas, � un piecēlās no krēsla.

Viņu sauca kareivis gruzīns, kam pirms divām dienām amputēja abas kājas. Visu �o laiku viņ� stūrgalvīgi klusēja, atstūma atnesto ēdienu, un tagad pirmo reizi pasauca māsu. Gaļina piegāja pie ievainotā.

� Kas jums kai�? � viņa jautāja ļoti maigi.

Kareivis skatījās viņā melnām, platām acīm un �ukstot palūdza:

� Pasēdi, māsiņ, pie manis!

Gaļina pacēla segas stūri un apsēdās. Viņa nekā nejautāja: zināja � cilvēkiem, kas pārcietu�i amputā-ciju, pirmajās dienās gadās brī�i, kad viņi iegrimst sevī un atsakās no apkārtnes.

Kareivis klusēja. Tā pagāja kāds brīdis, tad, it kā turpinādams sākto sarunu, viņ� jautāja:

� Nu, kas tagad notiks?

Gaļina zināja, par ko viņ� runā, � viņai �āds jautājums daudzreiz uzdots, � un pārliecino�i atbildēja:

� Dzīvosiet un strādāsiet.

� Bet sieva? Man ir skaista, jauna sieva, viņa ir krieviete. Kā rīkosies tagad �ī krievu sieviete? Jums jāzina, māsiņ!

Viņ� lūdzo�i skatījās Gaļina, it kā no tās atbildes būtu atkarīgs viņa sievas lēmums.

Gaļina ievēroja, ka viņā raugās vairāki ievainotie. Viņa uzlika roku uz kareivja pleca un pārliecino�i atbildēja:

� Viņa paliks ar jums, �ī krievu sieviete. Bet ja ne..

Kareivis skatījās viņā, acis nemirk�ķinādams, _;elpu , aizturējis. .

Gaļina noliecās pār kareivja sejnesakārtoja palagu,� kas aizstāja pārvelkamo, un klusi, viņam vienam piebilda:

� Bet, ja ne, tad neskumstiet: tas nozīmēs, ka viņai ļoti sīka dvēselīte ...

Vērsdamās pie ievainotā, viņa reizē atbildēja sev un S�adilovam. Tagad vēstuli uzrakstīt likās vienkār�i un baigi.

Gajina apņēmīgi saplēsa aizsākto vēstuli, paņēma jaunu papīra lapu un uzrakstīja:

�Nikolaj Vasiļjevi�! Es mīlu jūs!�

Gaļina apstājās, atvadoties gribējās viņam daudz pateikt, neslēpjot atzīties, cik smagi būs dzīvot bez viņa mīlestības, uzrakstīt tā, lai saprastu, cik grūti bija pieņemt �o lēmumu, bet atrada sevī spēku uzrakstīt tikai:

�Es Jūs mīlu, bet kopā būt mums nav lemts, nav iespējams. Dzīvē un mīlā jābūt godīgai. Esmu savu dzīvi saistījusi ar vīra likteni, un man nav tiesību atstāt viņu nelaimē. Bez jūtām vēl ir pienākums. Mans pienākums � palikt ar viņu priekos un bēdās, un es to izpildī�u līdz galam. �Katram savs liktenis, savs ceļ�.� (Kāda patiesība!) Ardievu uz mū�u, mans draugs, mans vienīgais, mīļotais draugs! Vienu es gribu izlūgties no likteņa: lai tas Jūs saudzē un lai Jūs no kara atgrieztos sveiks un vesels. Mana mīlestība pret Jums bija vislielākais prieks un laime manā dzīvē!�

Nepārlasījusi viņa ielika vēstuli aploksnē un aizlīmēja.

Palātā ienāca sanitārs. Pieņemot de�ūru, Golubkova viņam atļāva mazliet pagulēt. Tagad viņ� baidījās, ka nogulējis vairāk, nekā bija atļauts, un steidzās jautāt, vai nav te vajadzīgs.

Gajina viņam pasniedza vēstuli:

� Lūdzu, nosūtiet nekavējoties � pastu sūtīs pēc stundas.

Kad sanitārs izgāja, Gaļina nolieca galvu uz galda, it kā gribēdama iemigt, un rūgti raudāja...

Pagāja da�as dienas.

Visu laiku Gaļina domāja par S�adilovu. Viņa strādāja, ēda, gulēja gultā, klausījās, ko viņai saka, un atbildēja, bet tas viļf notika kā sapnī. Dvēseles dziļumos cerēja, ka Nikolajs Vasiļjevi�s neaizbrauks nesaticies ar viņu vēlreiz. Viņa zināja, ka grozīt savu lēmumu nespēj, bet sirdi pildīja cerības un ilgas. Tiklīdz viņa pievēra acis, tūlīt redzēja S�adilova seju.

Hospitālī visi ievēroja Gaļinas garastāvokli, bet neviens neapgrūtināja ar izpra�ņā�anu. Visi zināja � Gaļina sāks runāt pati, kad nebūs spēka klusēt.

Bet Gaļina kaut ko gaidīja ...

Saulainas pavasara dienas rietā Gaļina sēdēja teltī, kas atradās sagrauta, nodedzināta ciemata malā. Brezenta logi bija pacelti, un telts bija smar�u pilna, � tās strāvoja no zāles, no puķēm, no augstajām priedēm, no papelēm, kuru lapas sudrabaini laistījās saulē. Smar�oja zemenes, kas kā sārti punktiņi rēgojās starp zāļu stiebriem, smar�oja stingri nokāru�ies egles zari ar �iekuriem, kas tikko vīdēja starp zaļumiem. Aīe�s pārstāja �alkt, koki stāvēja nekustīgi, un apses lapas laistījās saules pēdējos staros, pat rudzi neviļņojās.

Atbrauca armijas komandiera adjutants. Viņ� pasniedza Gaļinai vēstuli. Soreiz viņa sejā nebija intīmā smaida, kā toreiz armijas sanitārajā daļā, tā bija nopietna, pat mazliet skumja. Viņ� �ķiroties sniedza roku un draudzīgi teica:

� Uz redzē�anos! Tagad mēs tik drīz neredzēsimies.

� Jūs arī aizbraucat? � Gaļina jautāja.

� Jā. Ģenerālis jau aizbrauca, man �eit bija jānokārto �ādas tādas darī�anas.

Viņ� neteica, ka pats galvenais pienākums bija nogādāt� �o vēstuli. Viņ� uzmanīgi ieskatījās sievietes sejā, kas stāvēja viņa priek�ā, nenojauzdama, ka nobāl pie �iem vārdiem.

� Uz redzē�anos! � viņ� vēlreiz atkārtoja un gāja pie ma�īnas.

Gaļina apsēdās uz nomelnēju�a celma pie ieejas teltī.

� Aizbrauca... � viņa �ukstēja. � Bet kā tad es? �Aizbrauca,� viņa domās atkārtoja. �Kādēļ aizbrauca un pat neatvadījās? Negribēja satikties, lai nesagādātu man jaunas cie�anas!..

Gaļina atvēra aploksni.

� �Gaļina! Mana vienīgā, mana mīļotā!� � viņa skaļi izlasīja, un tad visi burti saplūda kopā lielā tintes traipā. ' . _

No me�a iznāca Jakovs Mihailovi�s, kas bija nobeidzis vakara apgaitu. Galina viņu nemanīja, nogrimusi savās domās.

Ostrovski pārsteidza viņas sejas bālums. Viņ� jautāja:

� Vai kas noticis?

Gaļina sarāvās.

� Aizbrauca! Aizbrauca! � viņa izmisumā iesaucās un tūlīt apklusa.

� Vai tev varētu kaut kā palīdzēt?

� Nē. � Viņa pakratīja galvu; acis bija asaru pilnas, viņai gribējās skaļi raudāt, bet nevarēja.

Ostrovskis saprata, kas aizbraucis, un nokāra galvu, apzinādamies, ka Golubkovai palīdzēt nav viņa spēkos.

Bet tai pa�ā brīdī, ieraudzījusi viņa novārgu�o seju, Gaļina atcerējās, ka Ostrovskim pa�am ir neizteicamas bēdas, un pēk�ņi jautāja:

� Jakov Mihailovi�, kā jūs dzīvojat? Jums ir tādas bēdas ...

� Bēdas? � Ostrovskis atkārtoja. Daudziem kar� ir atnesis bēdas, bet jādzīvo, jācīnās, lai tas būtu pēdējais kar� ...

� Kur jūs smeļat spēkus?

� Jādzīvo, Gaļina, � Ostrovskis vienkār�i teica. � Beigsies kar� � paņem�u Ņuru līdz uz Maskavu, palīdzē�u pabeigt skolu, sagatavo�u Timirjazeva akadēmijai, lai mācās. Par agronomu laikam arī ir labi būt, un tie ir ļoti vajadzīgi. Un, otrkārt, � viņ� klusi piebilda, � aizbrauk�u uz Kijevu, paskatī�os, pārliecinā�os pats, uzzinā�u visu sīki, lai gan, protams, tur nekā nav! Bet ļoti velk uz turieni. Cerības, Gaļina, � tas ir pēdējais, kas mirst reizē ar cilvēku. Varbūt arī es savējos atradī�u, un arī tev dzīve nokārtosies...

� Nē, Jakov Mihailovi�. AAana dzīve tagad... � Golubkova drūmi sacīja.

� Nerunā niekus! � Ostrovskis viņu dusmīgi pārtrauca. � Tu vēl esi jauna. Starp citu, tagad es varu teikt, ka tu vairs neesi tik ļoti jauna, lai gan laika nav daudz pagājis. Nav dzīves bez laimes, tikai jāprot to ieraudzīt, izjust... Bet pagaidām nāc man līdz, es atsūtī�u �urp Ņuru. Atveda jaunu tankistu, viņam ir divpadsmit ievainojumu, tu palīdzēsi man pie operācijas. Iesim glābt cilvēku, Gaļina!

Kad piegāja pie operāciju telpām, Gaļina palūdza:

� Jakov Mihailovi�, es biju ar jums atklāta un domāju, jūs manu vaļsirdību neizlietosiet ļauni.

Ostrovskis saviebās kā no zobu sāpēm.

� О sieviete, � viņ� skumji sacīja, � nesaki man tik cēlus un skaistus vārdus!

S�adilovs aizbrauca, bet pēc mēne�a no Saratovas hospitāļa tā pati labsirdīgā Nataļja Potapova paziņoja Gaļinai, ka viņas vīrs atveseļojas, ka roku izglābu�i un, vēl vairāk, tā normāli darbo�oties. Vēlāk pienāca vēstules no Borisa. Sākumā mīļas, maigas, pilnas ilgām pēc sievas. Bet, kad Boriss atspirga un aizbrauca uz Maskavu atvaļinājumā, vēstules kļuva īsākas un atturīgākas. Toties gandrīz katrā vēstulē bija Borisa fotoattēli. Gaļina bez prieka, vienaldzīgi lasīja vīra vēstules un tūlīt tās noslēpa dziļāk mantu maisā.

Un atkal Gaļinai vajadzēja izcīnīt cīņu ar sevi.

Sākumā viņa tūlīt nolēma paziņot S�adilovam, ka ar vīru viss kārtībā, bet nezināja, uz kurieni viņ� pārcelts. Tai laikā �ajā frontes joslā, kur atradās hospitālis, risinājās niknas kaujas, bija liels ievainoto pieplūdums, strādāja bez atpūtas. Tikai rudenī no laikrakstiem viņa uzzināja, ka S�adilovs ir pie Staļingra-das, piedalās pilsētas varonīgajā aizstāvē�ana.

Gaļina neatcerējās, kā pagāja vasara. Un ne tikai viņa vien, visi, kas bija frontē, aizmirsa par gadalaikiem. Frontē un aizmugurē visa tauta dzīvoja vienam mērķim � izturēt, lai notiktu kas notikdams, nepielaist ienaidnieku pie Staļingradas, izjaukt hitlerie�u armijas jauno uzbrukumu. Jebkurā frontes iecirknī padomju kareivjiem �ajā briesmīgajā 1942. gada vasarā bija viena doma � izturēt. Tas nozīmēja � ne tikai �eit neļaut ienaidniekam pavirzīties kaut pa vienu metru, bet palīdzēt izturēt arī tur, pie Staļingradas.

Gaļina nepalaida garām nevienu rindiņu, dusmojās, kad aizkavējās laikraksti, pirmā ieradās klausīties politisko informāciju un vēl nebija paguvu�i pierakstīt jauno Padomju informbiroja ziņojumu, kad viņa jau lūdza to nolasīt. Viņas sirds un domas bija tur, pie Staļingradas.

Reiz naktī visus izsauca uz hospitāļa �tābu. Komisārs nolasīja ziņojumu par vācie�u sakāvi pie Staļingradas. Viņa klausījās, un lielas asaras lēnām ritēja pār vaigiem. Viņai neviens nepiegrieza vērības. Tad daudzi raudāja._

Otrajā dienā Maskava salutēja uzvarētājiem, tos apbalvoja, paaugstināja pakāpēs; veselas laikrakstu slejas bija aizpildītas ar aprakstiem par staļingradie-�iem.

Gaļina zināja � S�adilovs ir dzīvs, izturējis, izpildījis to, ko viņam pavēlēja dzimtene. Gribēja uzrakstīt, apsveikt, bet savaldījās: gaidīja kaut vismazāko vēsti, ka nav aizmirsis, atceras. Bet vēstuļu nebija.

Bet �eit armija kaujās novājināja pretinieku.

Gaļinu norīkoja de�urēt pie vissmagāk ievainotajiem, pie tiem, kurus vairs nekas nevarēja glābt. Viņai bija jāatvieglina to dzīves pēdējie brī�i. Un neviens nespēja līdz pēdējam mirklim tā uzturēt ticību cilvēkā kā viņa. Pamazām Gaļina kļuva mierīgāka un tikai domāja: �Tātad tāds ir liktenis!...�

Ārste Salfejeva viņu kopīgo de�ūru laikā redzēja Gaļinas sēro, tuk�o skatienu un nenoteikti novilka:

� Njā ...

Bet, kad sevi�ķi ilgi nācās strādāt bez atpūtas, teica:

� Ej, Gaļina, atpūties! � lai gan labi zināja, ka Golubkova neizmantos �o izdevību.

Gaļina bija pateicīga Salfejevai par �o silto un kluso līdzjūtību.

Paretam pienāca vēstules no Sa�as. Sa�ai nepatika rakstīt, bet pēc S�adilova aizbrauk�anas no viņas bie�i pienāca garas vēstules. Sa�a sīki rakstīja par saviem biedriem izlūkiem, par viņu briesmu pilno dzīvi, bet par sevi nekā. Par Sa�u rakstīja frontes laikrakstā. No ievainotajiem Gaļina uzzināja, ka Sa�a apbalvota ar Sarkanā Karoga ordeni.

Bet Boriss Sapovalovs piecus mēne�us nogulēja hospitālī, pēc tam īsu laiku pavadīja Maskavā atvaļinājumu pie vecākiem, un atkal aizbrauca uz fronti.

.

Pienāca kara otrā ziema.

Aiz loga viss balts. Kokus, ceļus, mājas, �ogus, drupas un bedres � visu pārklājis sniegs ...

... No pārsie�anas istabas iznesa pēdējo ievainoto. Salfejeva pavēlēja visiem iet atpūsties. Palika Golubkova un Toņa Krotkiha. Viņām vajadzēja sakārtot instrumentus un uzkopt istabu.

Toņa apsēdās uz palodzes un ilgi skatījās uz klusu, sniegā ieputinātu ciematiņu � no ārienes neieplūda ne skaņa � un nezin kam smaidīja. Bija redzams, ka Toņa ļoti apmierināta ar sniegu, ar līksmo ziemas dienu un ar to, ka viņa ir vesela un skaista. Viņa izņēma no kabatas mazu spogulīti, ieskatījās tajā un ar pirkstu galiem veidoja uzacis �aurā svītriņā. Viņa vēlreiz vērīgi aplūkoja sevi, atkal apmierināti pasmaidīja, noslēpa spoguli un kāri uzsmēķēja, dziļi ievelkot dūmus.

Gajina ziņkāri sekoja katrai Toņas kustībai, tikai tagad ievērojusi, kā Toņa pārvērtusies. Viņa it kā pēk�ņi bija kļuvusi pieaugusi un no pusaudzes, kas ieradās pie viņiem pie Desnas upes, pārvērtusies par nobriedu�u sievieti ar atklātu zilo acu skatienu.

Toņa bija skaista arī agrāk, bet viņas daiļumu nomāca pret visu vienaldzīgās acis un drūmā sejas izteiksme, toties tagad bija grūti viņai neveltīt uzmanību.

Viņa it kā piebrieda, kļuva pilnīgāka; seja tagad bija jautra un dzīva, ar pastāvīgu sārtumu vaigos, skatiens vērīgs un mazliet izbrīnījies, it kā Toņa ieklausītos pati sevī, dzirdētu to, kas viņai tikai vienai zināms.

Kas pie Toņas pārvērties? Acis? Augums? Seja? Un arī attiecībā pret ļaudīm Toņa kļuvusi maigāka. Viņa tos vairs skarbi nenosodīja, piedeva citu kļūdas un vājības, nebija vairs nepielūdzama savās prasībās. Viņa izturējās vienaldzīgi pret atbrauku�o virsnieku uzmanību, nedodot nevienam cerības, bet arī neatcērtot pretī kā agrāk, un smaidīja pati sev, kaut kam savam.

Tikai vienreiz, kad viņai ļoti apnika kāds pārāk enerģisks pielūdzējs, aizmugures politiskās daļas darbinieks, Toņa, ironiski smaidot, tam jautāja: �Jums ta�u ir sieva un bērni? Bet kādu amatu jūs man piedāvājat? Tikai atbildiet godīgi.� Viņ� samulsis paraustīja plecus.

Tagad Toņa bija spējīga daudz gulēt un jebkurā stāvoklī, ko agrāk nevarēja, � agrāk viņa gulēja maz. Kādu vakaru Gaļina redzēja, ka Toņa cie�i guļ de�ūras laikā, sēdēdama pie galda, galvu atspiedusi pret sienu, rokas nolikusi uz galda. Bet ievainotie skatījās uz guļo�o medmāsu un baidījās sarunāties, lai viņu neuzmodinātu. Gaļina piedūrās Toņas plecam, tā atvēra laimīgas acis un vainīgi paskatījās draudzenē. �Acīm redzot,� viņa smaidot teica, �es nekad neizgulē�os.�

Sakārtojusi uzacis, viņa nodarbojās gar nagiem.

� Toņa, � Gaļina teica, � kas ar tevi notiek? Tu esi kļuvusi pavisam citāda ...

� Kāda tad? � Toņa iesmējās.

� Kaut kas tevī ir parādījies jauns. Es nevaru izprast, kas ...

� Es nezinu, ko tu manī esi jaunu atradusi! � Pēk�ņi Toņa saskaitās. � Un kādēļ visa �ī saruna?

� Zini, kas tevī jauns, � Gaļina atkal ierunājās, � tu esi mainījusi savu izturē�anos pret ļaudīm un kļuvusi laipnāka pret saviem pielūdzējiem...

� Ko, ko tu teici? � Toņa nolēca no palodzes un piegāja pie Gaļinas. � Bet kas tev par daļu? Padomā tikai, labdarīgā mūķene! Paskaties uz sevi: tu esi novecojusi, acis kā �etrdesmit gadu vecmeitai un krunkas ap muti ...

� Ko tu kliedz? Es ar tevi runāju kā cilvēks.

� Cilvēks? � Toņa izmēdīja. � Jūs man visi esat apniku�i! Morāli sāksi sprediķot? Zinu, runāsi ne tādēļ, ka nosodi, bet labu vēlot... � Viņa paņēma no galda mazu sterilizatoru, kur Gaļina nupat ielika netīros instrumentus. � Jūs visi man labu vēlat, � Kurlajevs, Dubkovs, tu, � bet nesaprotat, ka man vajag aizmirsties, aizmirst visu. � Viņa noliecās pār galdu, slēpjot seju. � Aizmirst Nikolaju? Ja viņ� būtu dzīvs... Bet �ie vienkār�i tāpat � paglāsta, pa�ēlo, līdz ļaunam nenonāk.

Gaļina redzēja, ka Toņas vaigi sārtojas un uz rokas, kas atradās uz spoguļspodrā sterilizatora, rit asaras.

� Nevajag, Toņa! Galvenais � nevajag, lai karā tevi �ēlo. Tu esi vesela, spēcīga � kādēļ tev �is �ēlums vajadzīgs? Reizi, divas �ēlos, Bet pēc tam sāks nicināt!

Toņa pārtrauca:

� Nerunā! To visu esmu daudzreiz dzirdējusi. Mums visiem nav viegli karā. � Tad viņa paskatījās uz Gaļinu un jautāja: � Bet vai tev pa�ai daudz vieglāk? Tu ta�u viņu mīli...

Gaļina juta, ka viņā viss iedrebas. Pārņēma neizprotams nespēks; viņai gribējās apsēsties, bet blakus nebija krēsla. Viņa tā ilgojās pēc ��adilova, tik daudz par viņu domāja, ka katra saruna par viņu Gaļinai sagādāja mokas un prieku.

� Kuru? � viņa jautāja.

� S�adilovu! � Toņa asi atbildēja. � Vai tu domā, ka neviens nezina? Visi zina, no komisāra līdz pat vedējam. Un neviens nenosodīs. Mīlat viens otru � un būtu dzīvoju�i! Bet pēc kara gan jau redzēs. Vēl jāiztur... Katrs cīnās par savu laimi. Varbūt tāda mīlestība tev vairs nekad negadīsies. Bet bez mīlestības kādēļ dzīvot?

� Kā tu zini, kāda viņam bija mīlestība? � Gaļina jautāja. Viņai gribējās gan pārtraukt �o sarunu, gan arī bija patīkami klausīties Toņu.

� Zinu. Es tikai vienu reizi esmu viņu redzējusi, bet zinu. Kādas viņam bija acis, kad viņ� raudzījās tevī! Jūs abi esat kā sapīti, bet tavs ģenerālis vienkār�i... Toņa meklēja piemērotus vārdus, bet neatradusi teica: � Es pat nezinu, kā viņu saprast. Pie Staļin-gradas izturēja � tik daudz par viņu tika rakstīts! � vācie�us sakāva, bet te izbijās no valodām. Un tu arī esi laba! Vajadzēja braukt viņam līdz, vienalga, kādā stāvoklī. Lai arī ne sieva, lai vai kas, bet kopā � mēnesi, gadu! � cik liktenis tev būtu novēlējis. Bet pēc tam noskaidrotos. Ja jau krist, tad no zirga, bet ne no klepera ... Bet tu te ar vīru jezgu uzsāksi... Vēl nav zināms, vai tu viņam pēc kara būsi vajadzīga! Protams, guļo�u nemēdz sist, pamest ievainotu būtu slikti, necilvēcīgi. Tu domā, S�adilovs ilgi tevi atcerēsies? Neuztraucies, tādam ērglim atradīsies ērgliene... Vai lasīji avīzē dekrētu? Viņam Padomju Savienības Varonis pie�ķirts. Bet laime bija tik iespējama, tik tuva tuva ... Un kareivji viņu līdz �im atceras. Ek tu, nevarēji atrast izeju, izbijies no valodām! Kas mūs drīkst tiesāt? Kāds divdesmit stundu darbs aizmugurē var līdzināties frontes �ausmām, �īm asinīm, līķiem, kad vienā mirklī bumba pārvēr� asiņainā masā desmitiem, simtiem cilvēku! Kas uzdro�ināsies mūs nosodīt, ja mēs pirms nāves gūstam, ja ne laimes mirkli, tad vismaz aizmir�anos? Kur�?

Gaļina paskatījās uz Toņu. Viņas sārtā seja raustījās, lūpas nozilēju�as, acīs nebija asaru, bet tās dega.

� Toņa, kas tā tev par filozofiju? Kā tu līdz tai esi nonākusi? � Golubkova jautāja ar bailēm.

� Tā nav filozofija, tas ir naids, niknums. Ja man ir lemts tikt nogalinātai, es pirms nāves gribu zināt: vai viņiem ir bērni, visiem �iem ļaudīm, kuri tā gribēja karu, kuri uzsāka �o slaktiņu? Vai viņi kādreiz ir tā cietu�i? Vai viņus kāds mocījis, nogalinājis? Vai viņi ir redzēju�i raudo�as sirmgalves un vājprātīgus bērnus? Vai kāds ir izlaupījis viņu bērnu dvēseles, kā viņi dara ar mūsu bērniem? Es gribu, lai tie tiktu sodīti par visiem kritu�ajiem, sakropļotajiem, par visām atraitnēm un bāreņiem, un par mums, dzīvajiem, kuru dzīve salauzta viņu dēļ!

Viņa piegāja pie lāviņas, kas bija apsegta ar palagu, un iekrita tajā, seju paslēpjot spilvenā. Pleci tai raustījās. Gaļina nosēdās blakus un noglāstīja Toņas matus. Toņa raudāja ilgi un rūgti; te elsoja, te apklusa, tad atkal sāka raudāt. Gaļina visu laiku klusēdama sēdēja blakus, nezinot iemesla Toņas. jūtu uzplūdumam. Beidzot Toņa apklusa, it kā iemiga, nogurusi no asarām. Bet viņa negulēja. Nezin kādēļ varbūt tūksto�o reizi atmiņā uzpeldēja nakts pie Desnas, Nikolaja bojā eja. Kā dzīvu viņa tagad to redzēja melnā, eļļainā kombinezonā, ar bezmiegā un satraukumā satumsu�u seju, uz kuras izdalījās spilgti un bie�i vasaras raibumi. �Skaties, Toņa,� skanēja balss, �deg mūsu Ukraina.�

Gaļina piecēlās un, cenzdamās netrok�ņot, turpināja uzkopt telpas.

Tā pagāja pusstunda. Toņa gulēja. Gaļina nobeidza visas darī�anas un, nolēmusi, ka Toņa guļ, atnesa �ineli, gribēja viņu apsegt, bet Toņa pēk�ņi apsēdās uz lāvas un mierīgi teica:

� Es gaidu bērnu.

� Ko tu runā? Toņa! � domādama, ka pārklausījusies, iesaucās Gaļina.

� Man būs bērns, � Toņa atkārtoja ar savādu lepnumu.

Viņa raudzījās draudzenei tie�i sejā, vērojot, kādu iespaidu atstājusi viņas atzī�anās. Gaļina baidījās, ka Toņai var atkārtoties lēkme, bet Toņa pat nedomāja raudāt, nenovēr�ot izaicino�o skatienu no Gaļinas.

� Bet tēvs? � Golubkova jautāja.

� Kāds tēvs? � Toņa nesaprata.

� Bērna tēvs? � Gaļinas balss bija nikna.

� Tēvs ir kareivis, � Toņa mierīgi atbildēja, un pēc balss varēja noprast, ka viņa jau sen visu pārdomājusi un pārdzīvojusi. Viņa bija cie�i nolēmusi izturēties mierīgi pret to, kas notiks, un neviens nebija spējīgs grozīt viņas lēmumu.

� Kāds kareivis? Kur viņ� ir? � Gaļina tie�i jautāja. Toņa nometa �ineli un ērti apsēdās.

� Kareivis visparastākais, es viņu gandrīz nepazīstu, un redzi, kā iznāca ...

� Bet kā tas varēja notikt?

Gaļina pēc Toņas sejas saprata, ka viņa pārāk labi visu apzinās un pati sev ir gan tiesnesis, gan aizstāvis.

� Tu brīnies, ka es viņu gandrīz nepazīstu? Te nav nekā sevi�ķa. Viss norisinājās ļoti vienkār�i, bez kādas romantikas, bez sniegpulkstenītēm. � Balss mazliet ietrīcējās, bet viņa savaldījās. � Atceries, rudenī mūs nosūtīja uz kādu dalu � mani, divus sanitārus un ārstu? Tur es arī viņu satiku. Visparastākais kareivis, tāds kā visi. Varbūt viņ� vairāk par citiem gadījās manā acu priek�ā ... starp citu, visi viņi tur centās bie�āk ar mums satikties: ļoti noilgoju�ies pēc sievietēm, daļa kaujās kop� pirmās kara dienas. Sis kareivis no citiem at�ķīrās ar to, ka viņ� nebija izskatīgs, ne ar ko neizcēlās, tāds nelaimīgs... Un visu laiku raudzījās manī vērīgi un ar ilgām... Es ar viņu vairākas reizes runāju, � gudrs, daudz lasījis un daudz zināja, liekas, bija labsirdīgs, bet bez drosmes. Pārāk jauns!

Kādreiz viņ� atnāca pie mums. Es biju viena. Teica, ka naktī ie�ot izlūkos, bet pats nemierīgs, uztraukts, nervozē. Redzu � baidās, bet cen�as to slēpt. Es jautāju: �Tev bailes?� Atbildēja: �Nē.� Vēl kaut ko runāja, te smaidīja, te mulsa, it kā būtu vainīgs. Man kļuva viņa �ēl, redzu � viņ� baiļojas, grib pārvarēt savas bailes un nespēj... Visapkārt tum�s, vācie�i �auj vienā laidā, vēj�, slapj�, auksts, pretīgs... Par ko mēs vēl runājām, neatceros. Bet es visu laiku domāju: �Cik karā viss ir vienkār�i un parasti! Sūta cilvēku tie�i ienaidnieka rīklē, un nav zināms, vai viņ� no turienes izkļūs vai ne, un visi to uzskata par ļoti parastu lietu, neviens nerunā skaļus vārdus par vīri�ķību, pienākumu, un, galvenais, cilvēks nervozē, baidās, bet ies un izdarīs visu, kas pienākas!�

Jā, �is vakars bija sevi�ķi mitrs, nemīlīgs un pelēks. Es skatījos uz kareivi, un man gribējās viņam palīdzēt, iedvest mazliet drosmes vai... Nezinu, kāpēc, es piegāju un viņu noskūpstīju. Viņ� sarāvās un ar asaram teica: �Kādēļ? Pēc mātes jūs esat pirmā sieviete, kas mani noskūpstījusi!� � un tik skumji. Es domāju, ka sagādā�u viņam prieku, bet iznāca otrādi.

Pēc tam kļuva pavisam tum�s. No priek�ējām pozicijām atskanēja �āvieni, sprāga mīnas, laiku pa laikam uzliesmoja raķetes... Un to visu slāpēja vēj�. Sākumā tas �alca klusi, viegli pieliecot mazos kociņus; velak liecās pie zemes lielie koki; �ūpojoties tie �īkstēja, klusi krita miklās, nodzeltēju�ās lapas. Bija trauksmaini. Kareivis tur manas rokas, un es jūtu, ka viņ� trīc kā drudzī, un skumji saka: �Es nebaidos mirt. Ja tas ir vajadzīgs mūsu uzvarai, tad nekā nevar darīt! Bet vienu es lūdzu liktenim: lai man �ajā mirklī dod vīri�ķību, palīdz pārvarēt bailes un mierīgi raudzīties nāvei acīs. Un tikai �ēl, ka es vēl neesmu redzējis nekā laba, neesmu izjutis laimi, par kuru varētu domāt pēdējā mirklī... Es pat neesmu pazinis sievieti.. .>

� Nezinu, kādēļ, kāpēc, � Toņa turpināja, � kādas jūtas un domas mani pārņēma, vārdu sakot, tas notika... Es neizjutu nekāda prieka. Agrāk, kad Nikolajs bija dzīvs, viss �ķita ļoti labi, kā svētki. Bet te nekā laba nebija, glu�i otrādi. Riebīga sajūta. Bet viņ�l ... Viņ� tā man pateicās, tā mani skūpstīja, viss staroja, tik maigs, mīļ�, it kā viņu saule būtu sasildījusi, pilnīgi pārvērtās.

� Vai viņu nogalināja? � Gaļina satraukti jautāja.

� Nē, toreiz nenogalināja. Viņ� atgriezās dzīvs. Divas reizes mēs vēl tāpat satikāmies, un kā pirmoreiz: es � vienaldzīga pret visu, bet viņ� � visu aizmirsis aiz prieka. Visu laiku pateicās man, glāstīja un lūdzās, lai es, kad beigsies kar�, kļūtu viņa sieva. Es viņam nekā par sevi nestāstīju, un viņ� arī nekā nejautāja. Lūdza, ja būs bērns, tūlīt braukt pie viņa mātes. Citu tuvinieku viņam nav, tikai vecenīte māte, Sibīrijā dzīvo. Un adresi iedeva, � Toņa izņēma no kabatas saburzītu, nobru�ātu papīra lapu.

� Nu, un pēc tam? � Ga]ina jautāja.

� Bet pēc tam, pēc mūsu tre�ās tik�anās, mums bija jāatgrie�as �urp, uz mājām, bet �ajā dienā vācie�i devās uzbrukumā. Mums bija pavēle � ne soli neatkāpties, kamēr nepienāks papildspēki. Aiz mums bija pēdējais ceļ� uz pilsētu, tādēļ baidījās, lai vācie�i �o ceļu nenogrieztu. Tajā dienā mūsu kareivji atsita astoņus pretuzbrukumus. � Toņa piegāja pie galda, ielēja glāzi ūdens, bet neizdzēra, un turpināja: � Vai tu zini, ko nozīmē � kareivis iet kaujā? Viņ� grie� krūtis pretī lodēm un nezina, kura no tām paredzēta viņam, un �is mirklis pirms uzbrukuma ir visiz�ķiro�ākais vīrie�u dzīvē, visu mū�u tam vajag gatavoties. Bet augstas militāras pakāpes pie�ķir tikai tiem, kas pārdzīvoju�i �o mirkli...

Tikai tur es sapratu, ko nozīmē � kareivis iet neaizsargāts zem ienaidnieka uguns, iet aizstāvēt dzimteni. Tie nav skaisti vārdi, tas ir di�ens darbs. Lai dievs dod vīri�ķību tam, kas ir gājis, un tam, kam vel lemts! Lūk, tagad, kad es cen�os saprast, kāpēc tas viss ir noticis, domāju: tur visu laiku bija smagas kaujas, man viņa kļuva �ēl. Domāju � nedaudzi no turienes atgriezīsies dzīvi, lūk, tādēļ iz�ķīros. Jā, laikam gan, ka tā ...

Bet tajā dienā bija tik daudz ievainoto, ka es ne par ko nedomāju, strādāju un strādāju. Cilvēki mira uz manām rokām. Krita divi sanitārinstruktori, un komandieris pavēlēja man ņemt sanitāro somu un iznest ievainotos. Pirmais, pie kura es pielīdu, bija vada komandieris, leitnants, pēc ievainojuma viņ� bija ievēlies bedrē. Kā es zem lodēm un uguns nokļuvu līdz tai vietai, neatceros, bet leitnants jau bija miris. Vācie�i mani pamanīja, sāka �aut. Kā viņi mani toreiz nav no�āvu�i � nezinu, ko es tajā brīdī domāju, ko pārdzīvoju � neatceros. Pret vakaru biju iznesusi septiņpadsmit ievainotos, un tie�i tad es sapratu, kas ir dzīve, iemācījos to vērtēt un nebīties no tās.

Naktī mani uzmeklēja viņa biedrs un paziņoja, ka viņ� ir kritis. Viņ� aizgāja bojā kā īsts kareivis, pārvarēja savas bailes un cīnījās drosmīgi, bet, kad mira, viņa pēdējās domas bija par mani. Viņ� teicis biedram: �Toņai es dzīvi sagandēju ...� Un nomiris ...

Gaļina juta, ka viņai kaklā iestrēdz kāds kamols un acis kļūst valgas. Bet Toņa raudzījās ar sausām acīm, un Gaļina savaldījās.

� Ko tu tagad domā darīt? � viņa jautāja. � Vēl var no tā atbrīvoties. Jāparunā ar ārstiem, viņi palīdzēs. Vai vēlies, es parunā�u ar Salfejevu? Viņa ir labs cilvēks. Vai ar Jakovu Mihailovi�u?

' Gaļinai �ķita, ka nedrīkst atstāt Toņu tādā stāvoklī, noteikti kas jādara.

Toņa atkal apgūlās uz lāvas un ar patiku izstiepās. Viņas seja bija mierīga kā cilvēkam, kas nonācis pie noteikta lēmuma.

� Nevajag ne ar vienu runāt, � viņa teica, apsegusies ar �ineli. � Nolemts: es dzemdē�u un audzinā�u!

Golubkova teica Toņai, ka vienai ļoti grūti kopt un audzināt bērnu. Bet Toņa cieti pārtrauca:

� Tu neapraudi manu dzīvi. Tajā nekas traģisks nav noticis. Es audzinā�u bērnu, strādā�u. Iestā�os institūtā, kjūsu ārste un noteikti ķirurgs, izaudzinā�u dēlu. Vispār, bū�u kā ārste Salfejeva, � vai viņas dzīve tev �ķiet traģiska? Bet galvenais � man būs mērķis, es zinā�u, kādēļ un kam es dzīvoju, un vēl daudz laba ļaudīm darī�u.

Toņa brīdi domīgi klusēja, tad turpināja:

� Un kādēļ gan jābūt nelaimīgai? Nē, es bū�u laimīga, noteikti, jūs redzēsietl Kas tur traģisks, kad sieviete lai� pasaulē bērnu? Protams, nav sevi�ķi labi, ja tas notiek bez vīra, bet, ja �ī dzīvība radusies te, kur trako nāve, � Toņa to pateica gandrīz ar māņticīgu godbijību, � kā tad var iesacīt to iznīcināt? Tu saki, ka viņam nebūs tēva. Bet cik bērnu pēc kara augs bez tēviem! Mana bērna tēvs arī kritis karā. �iem bērniem ir dzimtene � tā aizstās viņiem tēvu, tā nepametīs, gādās par viņiem, audzinās un dos izglītību. Nē, nestrīdies un nerunā ar mani! � viņa pārtrauca Gaļinu, kura gribēja ko teikt.

Toņa smaidīja un runāja par to, cik jauks būs viņas puisēns, kā viņa to baros un kops. Likās, viņa aizmirsusi, ka tagad kar�, ka teritoriju, kur atrodas viņas māja, okupēju�i vācie�i, ka brāļi, tēvs ir frontē un viņai pat nebūs kur braukt, kad pienāks laiks. Visi viņas sapņi bija pievērsti gaidāmajam bērnam. Gaļina to redzēja no viņas starojo�ām acīm, no smaida, kas visu laiku rotājās viņas sejā, un saprata, ka pārliecināt Toņu nav nekādas nozīmes. Tā vairs nav kādreizējā Toņa � meitene, tā ir sieviete un māte. Toņa nogūlās ērtāk, pārvilka sev pāri �ineli un, svētlaimīgi smaidot, teica:

� Tu, lūdzu, pabeidz uzkopt istabu, es pagulē�u. Nāvīgi gribu gulēt, � viņa piebilda. � Es tagad nespēju pat aiziet līdz mājām, ceļā aizmig�u.

Tie�ām, pēc da�ām minūtēm viņa jau gulēja.

Pārsie�anas telpās valdīja klusums, no ārienes neieplūda neviena skaņa. Gaļinu pārņēma atmiņas, no tām viņa nespēja tikt vaļā. Tās viņu �ņaudza istabas klusumā, un smeldzo�ās ilgas, kuras atkāpās, kad vajadzēja daudz strādāt, uzliesmoja ar jaunu spēku. Un atkal, tāpat kā toreiz, kad viņa saņēma S�adilova vēstuli tā aizbrauk�anas dienā, sirds sa�ņaudzās aiz sāpēm. Viņa stāvēja pie loga, skatījās piesnigu�ajos kokos un nespēja atbrīvoties no atmiņām.

Bija pagājis pusgads, kop� aizbrauca S�adilovs. Pa �o laiku Gaļinai nācies daudz pārdzīvot. Armija gan uzbruka, gan atkāpās, mainījās apdzīvotās un dislokāciju vietas, �pienāca� un �izrakstījās� ievainotie. Mainījās hospitāļa sastāvs, daudzi tika pārcelti uz citām karaspēka daļām, bija gan ievainotie, gan kritu�ie. Galina centās pēc iespējas vairāk strādāt, strādāt pat tad, kad varēja atpūsties, tikai lai nepaliktu vienatnē ar sevi.

�Atmiņas!� viņa domāja un rūgti iesmējās. �Es jau dzīvoju no atmiņām. Bet kur mana laime?� Un atbildēja sev: �Laime? Lūk, te viņa ir. Tā ir apstāklī, ka man ir iespēja strādāt, palīdzēt ievainotiem, sakropļotiem cilvēkiem, laime ir tā, ka esmu vesela un jauna, varu ilgi strādāt, atvieglojot citu cie�anas.�

Bet cita balss �ukstēja: �Tas viss ir ļoti labi, bet tā tev ir par maz.�

Gandrīz nekad viņa neļāvās domām par to, kas varētu būt un kas nav noticis. Tikai �odien saruna ar Toņu un lielais nogurums lika sevi�ķi asi visu atcerēties ...

Un to vasaras vakaru, kad atbrauca adjutants un pasniedza viņai S�adilova vēstuli. Viss, viss līdz pēdējam sīkumam dzīvoja viņas atmiņā ...

Toreiz me�s bija sevi�ķi kluss. Tādu klusumu viņa nekad nebija jutusi, � pat putni, kas visu dienu �ivināja, arī apklusa. Krēsloja. Debesis kļuva baltas, tajās peldēja balti mākoņi, caur kuriem spīdēja saule, un, kur nokļuva tās stari, mākoņi �ķita violeti, bet apvār�ņa otrajā pusē karājās balta lenta ar gai�i ziliem plankumiem ...

Atcerējās, kā toreiz viņu pārsteidza S�adilova vēstules pirmā rindiņa:

� �Gaļina! Mana vienīgā, mana mīļotā!�

� Vienīgā! � viņa �ukstēja. � Bet kādēļ tu aizbrauci neatvadījies? � viņa jautāja, aizmirsusi visu.

Pirmo reizi mū�ā viņai toreiz bija nepanesami sāpīgi. Un tagad, pēc pusgada, viņa ar jaunu spēku izjuta �īs sāpes. Gaļina izņēma no formas blūzes kabatas vēstuli, ko rūpīgi glabāja, un jau kuro reizi pa �o pusgadu lasīja:

� �Gaļina! Mana vienīgā, mana mīļotāl

Tūlīt es aizbraucu, mēs vairs nesatiksimies. Es ilgi par to domāju, � laikam tā vajag. Mana dārgā! Es negribu rakstīt, ka Tevi nekad neaizmirsī�u. Kam vajadzīgi vārdi? Laiks darīs savu, mēs abi atgūsim mieru. Bet atceries: es Tevi ne tikai mīlu, bet arī bezgalīgi cienu. Tu man rakstīji par pienākumu, par to, ka ikvienam ir savs ceļ� un Tavs pienākums ir palikt kopā ar vīru. Tas viss ir ļoti pareizi, bet dzīve katram dota tikai viena, un ikvienam cilvēkam ir tiesības tajā būt laimīgam � citādi nav vērts dzīvot. Neviens un nekas man nevarētu pavēlēt atteikties no Tevis, un ne jau tādēļ es tā esmu iz�ķīries. Ir viens svētums, ko es nespēju pārkāpt. Esmu kareivis un nevaru nozagt laimi citam karā sakropļotam kareivim. Ja Tu pati iz�ķirtos... Bet uzstāties, ietekmēt Tevi būtu necilvēcīgi, apkaunojo�i.

Gaļina! Gaļina! Man ir ļoti smagi, Tu mani sapratīsi. Mani baida tas, kā Tu visu pārdzīvosi? Kur smelsi spēkus? Zinu, sievietei nav viegli karā, bet ticu � Tu visu izturēsi un pārdzīvosi. Tu esi drosmīga un laba, pati nezini, cik Tu laba. Ko man tev vēl pateikt? Ka mīlēju un mīlu. Mūsu mīlestība, Gaļina, ir īsta, tā dzima ļoti grūtā laikā, kad dzīves apstākļi bija tādi, ka mēs nevarējām par to domāt, bet tā lika mums ieraudzīt vienam otru, un mēs iemīlējām.

Es pateicos liktenim, ka esmu Tevi saticis, pateicos, ka Tu dzīvo pasaulē. Mana drosmīgā Gaļina! Vienu es vēlos, lai tajā mirklī, kad Tevi piemeklēs �ī nelaime, Tev blakus būtu labi, patiesi draugi � frontē viņi ir katram cilvēkam, frontes draudzība ir vispatiesākā, tā iet blakus nāvei. Arī darbs vieglos Tavas sāpes, bet to Tu zini bez manis.

Ardievu. Pēdējo reizi Tevi apskauju un skūpstu. Ardievu, mana mīļotā. Nevajag skumt, un neno�ēlo nekā. Kas zina, vai mums butu labi kopā, ja es nozagtu laimi citam kareivim, kas zaudējis veselību kaujās...

Tavs Nikolajs S�adilovs.�

'Vēstule bija nodzeltējusi un locījumos sadilusi. Tajā bija asaru pēdas. Gaļina nevarēja atcerēties, kad viņa bija raudājusi � varbūt tajā dienā, kad to saņēma, bet dro�i zināja: tas, ko viņa pārdzīvojusi, nekad vairs neatkārtosies.

Viņa ilgi skatījās uz vēstuli, vērīgi aplūkoja katru burtu un atcerējās viņu nedaudzās tik�anās, nedaudzos vārdus un to rūgto vakaru.

Pēc tam salocīja vēstuli, rūpīgi ietina pergamenta papīrā un atkal noglabāja.

Toņa cie�i gulēja, viegli krākdama. Gaļina nevarēja piespiesties aiziet no loga un ķerties pie darba. Atmiņas bija smagas, un reizē ar to viņa izjuta prieku, ka viņas jūtas nenokļūst. Simto reizi viņa sev jautāja: �Kādēļ viss tā ir noticis? Ir viens svētums...� Gaļina domās atkārtoja S�adilova vēstulē teiktos vārdus.

Visu �o pusgadu Gaļina bija sāpju pilna, �ķiroties no mīļotā cilvēka. Reizēm nelūgtas radās vēlīnas, rūgtas no�ēlas. �Aizbrauca � un viss,� viņa sarunājās ar S�adilovu, it kā tas būtu �e, viņai blakus. �Bet varbūt vajadzēja tā, kā Toņa saka, � neskatīties nākotnē, nekā nedomāt. Ir attaisnojums � kar�. Neviens nezina, cik mums atlicis dzīvot. Nu, un ko tas mums dotu? Laimi? Nē! To būtu ieminu�i dubļos. Kā ezītis rudenī aplipis ar lapām un dubļiem, tā mūsu attiecības būtu aplipu�as ar ļaunām valodām, ironiskiem smīniem.�

�Ir viens svētums ...�

Gaļina labi saprata, S�adilovam tas bija ne tikai ievainotais Boriss: aiz viņa likteņa viņ� saskatīja daudz vairāk. Viņ� aiz tā saskatīja savu attieksmi pret cilvēku � kareivi, kas, tāpat kā viņ�, savu dzīvi un laimi gatavs atdot dzimtenei...

Gaļina bija pateicīga liktenim, ka savā ceļā satikusi S�adilovu. �Tā laikam arī Sa�a,� viņa domāja par draudzeni, �citos apstākļos laikam pateiktu Kurlaje-vam par savu mīlestību, bet �eit, frontē, viņa nekad neteiks. Te mums jābūt sevi�ķi tīriem.�

Durvis griezīgi ie�īkstējās, istabā ienāca Salfejeva. Seja bija sasarkusi, skropstas un uzacis balti apsarmoju�as, vienā krāsā ar viņas sirmajiem matiem. Ieraudzījusi guļo�o Toņu, viņa satraukta jautāja:

� Kas noticis? Kādēļ Krotkiha �e guļ? Vai nav saslimusi?

� Tāpat vien, � Gaļina drūmi atbildēja.

� Ko nozīmē tāpat vien? Te nav vieta gulē�anai. Un tu arī neesi tāda kā arvien. Vai sastrīdējāties, vai?

� Ko jūs, Ludmila Vasiļjevna! Mēs nekad nestrīdamies.

� Nu, ar Krotkihu nav grūti sastrīdēties! � Sal-fejeva noteica. Pēc tam dusmīgi un stingri pieprasīja:

� Nu, pastāsti, kas te īsti noticis!

Lai kā Gaļina pierādīja, ka viņa nevar pateikt, kas ar Toņu noticis, jo tas nav viņas noslēpums, ārste tomēr piespieda izstāstīt visu.

Uzklausījusi Golubkovu, Salfejeva ilgi klusēja, raugoties uz Toņu. Meitene gulēja cie�ā miegā, kamoliņā saritinājusies; vaigi sārtojās, stūrgalvīgajai, nosvīdu�ajai pierei pielipu�i tum�ie mati, pilnīgās lūpas pavēru�ās, mazliet atsedzot stipros, baltos zobus...

� Jauka. Ai, cik jauka! � Salfejeva teica. Ko viņa iedomās, to izdarīs.

Viņa nespēja novērst acis no Toņas. Un vēl nekad Gaļina nebija redzējusi tādu izteiksmi Salfejevas sejā, lai gan ārste nemēdza būt sentimentāla.

Sala visu decembri. Puteņi, puteņi � likās, tiem nebūs gala. Un negaidot Jaungada ч naktī iestājās klusums. Tīrs, liels mēness lēja gaismu baltajā klusumā. Visapkārt bija ass, sauss sniegs, un tikko jau�ami salā �īkstēja koki. Tādā naktī gribētos iziet ārā jautrā barā, pikoties, skraidīt pa zilgano sniegu un tad ar visu jaunības spirgtumu un sārtumu atgriezties istabā un dejot līdz rītam ap uzpostu, mirdzo�u egli... Bet Gaļina sēdēja lielā istabā, kur stūrī stāvēja tikai viena gulta un tajā murgoja kareivis. Viņ� te grūda nost no sevis segu, te sarunājās, ar kādu neredzamu, te dziedāja vājā balsī:

Lakatiņ� vienkār�ais, zilais...

Kad viņ� mēģināja piecelties, Gaļina piegāja klāt, aptvēra viņu ar rokām un uzmanīgi atkal noguldīja gultā.

� Kādēļ te ir tik tum�s? � pēk�ņi atskanēja Ņēmi-lova balss.

Gaļina nodrebēja. Viņa nedzirdēja, kā atvērās durvis un ienāca Ņemilovs.

� Nikolaj Savi�! Cik jūs negaidīti! � Gaļina tik vien pateica.

� Ienācu uz brīdi pie tevis. Tur, �tābā, uzklāju�i galdu. Bez piecpadsmit minūtēm divpadsmitos tie, kas ir brīvi, ienāks apsveikt cits citu ar Jauno gadu un izdzers kādu vīna glāzi. Atnāc arī tu ...

� Nē, es nevaru viņu atstāt, � Gaļina pamāja ar galvu uz kareivi.

Ņemilova ka�oks smar�oja pēc sala, svaiga sniega, un Gaļina tagad sevi�ķi asi sajuta kareivja gangrenozā ievainojuma aso smaku. Viņa paņēma pudelīti ar terpentīnu un izlaistīja visapkārt. Ņemilovs ieskatījies ievēroja Gaļinas tum�o seju un lielās, iekritu�ās acis.

� Cik ilgi tu neesi gulējusi? � viņ� jautāja.

� �odien tre�ā nakts. Pirms trijām dienām Ostrovskis mani atveda �uTp un teica: �Neaiziet, kamēr...� Pa�i zināt, te bie�i māsas mainīt nevar un visi ir aizņemti. Tādēļ esmu �eit jau tre�o diennakti, bet viņ� visu laiku mētājas, vaid, murgo. Donas kazaks, spēka viņā daudz, un sirds izturīga. Varbūt Jakovs Mihailovi�s viņu vēl glābs ...

� Varbūt, � Ņemilovs apstiprināja, � tomēr es brīnumiem neticu.

Ņemilovs atpogāja ka�oku, nosēdās un klusējot vēroja, kā Gaļina uzmanīgi pacēla ievainotā galvu, pielika pie viņa lūpām dzeramo trauciņu. Tad jautāja:

� Saki, Gaļina, � vai tu varēji iedomāties ka tev Jaungada, naktī nāksies tā sēdēt vienai, tuk�ā mājā, pie mirsto�ā?

� Nē! Ziniet, Nikolaj Savi�, pat mūsu visbriesmīgākie, visļaunākie priek�stati par kara �ausmām izrādījās no�ēlojami īstenības priek�ā. Lai gan mēs reti runājām par karu: neviens tam īsti neticēja.

� Man liekas, � Ņemilovs klusi noteica, � mūsu kļūda ir tā, ka mēs neesam jūs, bērnus, gatavoju�i �im pārbaudījumam. Mēs rakstījām un runājām par uzvaras gājieniem, bet ne par to, cik tas ir grūti. Varbūt arī dēls tad nebūtu salūzis... Ko tagad dara mana Antoņina Sergejevna? Un zini, � Ņemilovs pēk�ņi uz brīdi atdzīvojās � es varbūt varu tev pateikt, ko viņa dara: laikam guļ gultā un cilā Igora fotokartītes...

Nosaucis dēla vārdu, Ņemilovs pēk�ņi sadrūma un, smagi, �ņāco�i �ukstēdams, teica:

� Jā, jā, mēs ar Antoņinu esam vainīgi, bet ne tāpēc, ka viņu lutinājām, bet mēs vienkār�i nespējām viņam iedvest īstu ticību dzīvei, mūsu lietai...

Ņemilova sejā iegūla smagas pārdomas, �aubas, kas acīm redzot viņu neatstāja ne- dienu, ne nakti, izmocītā dvēsele nezināja miera. Gaļinai bija bezgala �ēl sirmgalvja, un viņa ierunājās par ko citu:

� Bet es atceros, kā Sa�as vectēvs mūs veda uz upi peldēties. Saka: �Lieniet ūdenī, es jūs pamācī�u peldēt.� Mēs peldam, bet viņ� ieved mūs dziļā vietā, sākumā pietur, bet tad atlai� vaļā. Mēs sākam slīkt, ķepurojamies, aizrijamies ar ūdeni, bet viņ� stāv un smejas: �Nekas, jūs ar nojautu aptversiet, ko darīt. Dzīve jūs arī kādā jaukā dienā var ieraut mutulī, bet jūs ar nojautu, ar nojautu meklējiet īsto ceļu!� Citreiz atkal aizveda mūs uz Aleksandra centrāli � tad tur bija bērnu kolonija � un sāka vadāt un stāstīt...

� Ar ko tu sarunājies? � kareivis pēk�ņi jautāja.

Gaļina piegāja pie viņa gultas.

Ņemilovs piecēlās.

� Es ie�u, Gaļina. � Viņ� devās uz durvīm, bet atgriezās un teica: � Aizmirsu tevi apsveikt ar Jauno gadu! � Ņemilovs sniedza Gaļinai roku. � Ko mums �is gads nesīs? � ar nopūtu izlauzās vārdi, un viņ� klusi izgāja.

� Vai tad �ī ir Jaungada nakts? � kareivis izbrīnījies jautāja.

Tad viņ� palūdza, lai Gaļina viņu pagrie� pret sienu, brīdi klusēja un teica:

� Māsiņ, par godu Jaunajam gadam uzdziedi man dziesmu.

Aiz noguruma un bezmiega Gaļina grīļojas, un, lai gan viņai zem virssvār�a bija vilnas .formas blūze un ka�okādas bezrocis, viņu kratīja drebuļi. Viņa saberzēja sastingu�ās rokas, iegāja istabas tum�ajā kaktā, atspiedās pret sienu un dziedāja:

Lakatiņ�-vienkār�ais zilais. No pleciem tev slīdēja nost. Teici man toreiz, ka nespēsi aizmirst...

Kareivis pārvilka segu pār galvu, un viņa augumu kratīja aizturētas raudas.

� Neraudi, � Gaļina teica. � Kādēļ tu raudi? Divas diennaktis gulēji salā ar sa�autām kājām un dro�i vien neraudāji. Drīz atlabsi, nomierinies ...

Gaļina runāja un pati juta, cik neīsti tas skan.

� Nevajag, klusē! Es vairs neraudā�u. Dziedi, � kareivis lūdzās.

Gaļina atkal dziedāja un nemanīja savas asaras.

Teici man toreiz, ka nespēsi aizmirst . ..

Viņa dziedāja un domāja par S�adilovu: �Kur tu esi, mans prieks? Kā sagaidi �o Jauno gadu? Vai atceries mani?� Viņai vienmēr �ķita, ka aizmirsusi pateikt S�adilovam kaut ko ļoti svarīgu, un nekādi nespēja atcerēties �o svarīgo, un vienmēr �is svarīgais aizslīdēja garām. �Ja nebūtu kara,� Gaļina domāja, �Boriss nebūtu ievainots, un nebūtu smagās pienākuma sajūtas pret viņu.� Bet varbūt ne jau to, bet ko citu viņa aizmirsusi pateikt S�adilovam...

Pie durvīm stipri klauvēja. Nesaprazdama, kas tas varētu būt, Gaļina atvēra durvis. Viņas priek�ā stāvēja braucējs.

� Nu beidzot! Paldies dievam! � braucējs noguris teica. � Tikko atskrēju, pat elpa aizrāvās. Taisies ātrāk.

Galina paskatījās pulkstenī. Bija tie�i divpadsmit.

� Kādēļ jūs atskrējāt? Kas noticis? � viņa jautāja.

� Ātrāk skrej uz pārsienamo! Pavēlēts ātrāk!

� Jūs jokojat? � Gaļina iesmējās. � Uz �tābu aicina Jauno gadu sagaidīt?

� Nē, uz �tābu ne. Taisies ātrāk, tā pavēlēts!

� Bet kādēļ? Man no �ejienes pie citiem ievainotajiem iet aizliegts.

� Nezinu, kādēļ, � kareivis atbildēja. � Tikai redzēju, visa priek�niecība sanākusi un ārsti. Meitene atvesta, izlūks. Agrāk, stāsta, �eit esot strādājusi.

� Sa�a! ...

Bet braucējs nezināja, kā meiteni sauc.

Gaļina steidzīgi apāva zābakus un jautāja:

� Kāda viņa ir? Kur ievainota?

� Nekā, mās, nezinu. Dzirdēju tikai, ka ļoti smagi ievainota, mirstot.

Gaļina vairs nekā nejautāja. Sirds sa�ņaudzās ļaunās nojautās. �Tā ir Sa�a, cita nevar būt.�

Visu ceļu viņa skrēja, atstājusi aiz muguras izbrb nīju�os braucēju. Atpogātā ka�oka stūri sitās pie kājām, kļuva ļoti karsti. Viņa juta, kā deniņos pulsē asinis un stipri dauzās sirds.

Pie ievainoto �ķiro�anas punkta stāvēja da�as ma�īnas, bet visapkārt nebija neviena cilvēka � ciemats, kas atradās prie�u sila malā, likās apklusis un izmiris. Sājā klusumā satraukto Gaļinu pārsteidza doma: �Vai tie�ām es pazaudē�u Sa�u?� Viņa pat apstājās un paskatījās visapkārt, it kā gaidot, ka pienāks kāds un viņu nomierinās. Bet apkārt dziļ� klusums, nekustīgi stāvēja piesnigu�ās priedes un augstu debesīs, starp mākoņiem, ripoja nespodrs mēness.

Pārsie�anas telpām Gaļina tuvojās ļoti lēni, it kā novilcinot mirkli, kad apstiprināsies visļaunākās nojautas. Kājas neklausīja, ļodzījās, neļāva ātri paiet.

Mājā bija ļoti gai�s. Gaļina tūlīt pamanīja priek�nieku un komisāru. Tie sarunājās ar sievieti vecā, brūnā puska�okā; galva viņai bija satīta vilnas lakatā. Sieviete turēja rokās karstas tējas krūzi, lūpas plaucējot, dzēra un kaut ko stāstīja. Sieviete raudāja. Gaļina pūlējās sadzirdēt, ko runā sieviete, bet aiz uztraukuma nekā nesaprata. Viņa uztvēra atsevi�ķus vārdus: �... Sita viņu, ievainotu sita... Kā tā var?� Gaļina neizpratnē pavērās visapkārt un devās uz to istabu, kur izdarīja pārsie�anu.

Visi galdi bija tuk�i. Kaktā viņa ieraudzīja ārstus un medmāsas, starp tiem bija Tolka�ņikovs un Jevgeņijs Kurlajevs. Klusumā atskanēja vecākas māsas Katjas Gaļenkovas balss:

� Biedri, lūdzu, nenākt �urp ka�okos un atiet no mana galda.

Gaļina nesaprata, ka tas attiecas uz viņu. Pēc brī�a juta, ka kāds viņai velk nost ka�oku, � tas bija Kurlajevs. Viņ� novilka tai virsdrēbes un, paņēmis pie rokas kā maziņu, aizveda tur, kur stavēja cilvēki. Visi atkāpās, un Gaļina ieraudzīja uz lāviņas līdz zodam apsegto, pusguļus novietoto Sa�u.

Sa�as seja bija uztūkusi, viena acs aizpampusi, stipra tūska aizvilkusi plakstus, īsi apgrieztajos matos sarecēju�as asinis. Viņa bija bez samaņas. Ārsts Ostrovskis kaut ko klusi pateica Katjai Gaļenkovai. Viņa piegāja un izdarīja Sa�ai injekciju. Izstiepusies Sa�a �ķita ļoti gara un vāja. Gaļina piegāja pie Ostrovska.

� Dakter, jūs viņai palīdzēsiet, � viņa �ukstēja, � jūs glābsiet?

Viņ� noraido�i purināja galvu:

� Viņai vairs neviens nespēs palīdzēt.

Vairāk Gaļina nespēja runāt. Viņa juta, ka grīda �ūpojas zem kājām,_ acis satumsa... Tad no tumsas iznira Sa�as izmocītā seja...

Pēc pusstundas Sa�a atguva samaņu. Viņa visus aplūkoja, ilgi kavēdamās pie ikvienas sejas � viņas asiņainās, sasprēgāju�ās lūpas bija nekustīgas. Beidzot Sa�a ieraudzīja Gaļinu. Viņas seja nodrebēja, acis pieplūda asarām, acīm redzot viņa gribēja ko teikt un nespēja. Bet skatiens runāja: �Lūk, viss pagalam, es mirstu.� Gajina piegāja pie Sa�as. Viņa nemierīgi paskatījās sānis.

� Vai tu meklē burtnīcas, dienasgrāmatas? � Galina jautāja un pēk�ņi saprata, ko meklē mirsto�ās meitenes skatiens.

Viņa palūkojās visapkārt � Kurlajevs stāvēja pie attālā loga un drūmi raudzījās aizsalu�ajās rūtīs. Gaļina pienāca tam klāt, un ar galvas mājienu norādīja uz Sa�u. Kurlajevs, �ķita, bija to gaidījis. Viņ� piegāja pie Sa�as, noliecās pie tās, un Sa�a ar ilgu, maigu skatienu raudzījās viņā. Kurlajevs nometās uz ceļiem pie Sa�as, vēl tuvāk pielieca galvu, cenzdamies saprast, ko viņa vēlas.

Sa�a izvilka roku no palaga un nolika uz Kurlajeva pleca. Viņas seja bija mierīga, visi cilvēciskie satraukumi bija to atstāju�i, un viņa nogrima savās, viņai vien zināmās domās. Pēk�ņi Sa�as ķermenis iedrebējās, viņu sāka kratīt drudzis, lūpas pavērās, viņa kāri ievilka gaisu un saliecās uz priek�u. Roka stiprāk sa-. �ņaudza Kurlajeva plecu. Sa�a klusi izdvesa: �Es mī...� � bet nobeigt nespēja, pa muti plūda asinis. Ostrovskis kaut ko ātri pateica Gaļenkovai, viņa noraido�i papurināja galvu un atmeta ar roku, tad pielika pie Sa�as lūpām marles saiti, tā tūlīt kļuva sarkana. Pa Katjas vaigiem ritēja lielas asaras un krita uz mirēju. Kurlajevs saudzīgi satvēra Sa�as roku un pievilka pie savām lūpām.

� Es to zināju, � viņ� teica, � es jutu... Piedod man, Sa�a.

Bet viņa vairs nekā nedzirdēja. Viņas augums stipri

ietrīcējās un izstiepās. Gaļina sastinga, viņa gribēja pieiet Sa�ai tuvāk, bet nespēja. Aiz viņas muguras komisārs teica:

� Ir jūtas, kuru priek�ā var tikai noliekt galvu.

Istabā iestājās gandrīz taustāms klusums, �ķita, neviens neelpoja, un �ajā klusumā negaidīti skaļi un baigi izskanēja Sa�as balss:

� Lūk, tas ir viss, es mirstu. Bet jūs esiet godīgi un tīri. Lai arī kar�, lai blakus ir nāve... Un ticiet, ticiet...

Viņa nespēja nobeigt, pa muti atkal plūda asinis. Sa�as acis pla�i atvērās, divas asaras stinga acu kaktiņos. Kurlajevs mēģināja pacelt Sa�as galvu, lai apturētu asinis. Ta�u dzīvība jau atstāja nomocīto Sa�u.

Pēc brī�a Ostrovskis noteica:

� Viņa ir mirusi. � Un pārklāja Sa�u ar palagu.

Gaļina piespieda roku pie sirds, cenzdamās sakopot spēkus. �ajā brīdī viņai uzgrūdās Kurlajevs. Viņ� gāja, nekā neredzēdams savā priek�ā. Golubkovas bālā seja lika viņam atjēgties. Kurlajevs pievilka krēslu un nosēdināja viņu?

Katja Gaļenkova pielika tai pie deguna o�amā spirtā samērcētu vati. Gaļinai kļuva vieglāk. Istabā, spalgi durvīm klaudzinot, ienāca Krotkiha. Nepievēr�ot nevienam uzmanību, viņa gāja tie�i pie Sa�as, bet Toņu aizkavēja Salfejeva.

�� Kādēļ tu atnāci? � viņa klusi jautāja. � Tu nedrīksti neko tamlīdzīgu redzēt.

Toņa klusēdama gāja projām. Atkal spalgi noklaudzēja durvis.

Pēc kāda laika atveda ievainotos, bija jāsāk pārsie�ana. Sa�as līķi uzlika uz nestuvēm un iznesa. Ostrovskis deva rīkojumu nomainīt Golubkovu.

Kurlajevs pavadīja Gaļinu uz mājām.

Visu ceļu viņi klusēja. Pie pa�ām mājām, kur dzīvoja Gaļina un Toņa Krotkiha, Kurlajevs atcerējās:

� Bet kur ir tā sieviete?

� Kāda sieviete? � Gaļina atsaucās.

� Kas atveda Sa�u. Tu ej savā istabā, � viņ� teica, � bet es ie�u uzzināt, kur viņa ir, un, ja iespējams, atvedī�u �urp.

Pēc pusstundas Kurlajevs atgriezās un atveda sievieti, kuru Gaļina redzēja, kad ienāca pārsie�anas istabā.

Sieviete novilka ka�oku, noņēma lakatu un apsēdās. Mazliet klusējusi, sieviete teica:

� Drīz sāks aust gaisma, tad brauk�u projām, tagad ir baigi. � Un atkal apklusa.

Viņa knibināja lakata stūri, un bija redzams, ka viņai neērti par savu klusē�anu. Sieviete saprata � tās priek�ā sē� cilvēki, kas labi pazina Sa�u, ka viņi gaida, lai tā stāsta, � bet nekādi nevarēja iesākt. Beidzot Kurlajevs palūdza:

� Pastāstiet mums visu, ko jūs zināt.

Sieviete atviegloti nopūtās un iesāka:

� Tas notika pirms divām dienām. Mūsu ciematā uzturējās vācu izlūki. Manā mājā dzīvoja virsnieks un �etri kareivji. Fronte vēl bija kādas desmit verstis. Viņi te nekā nebijās. Tajā naktī visi vācie�i gulēja: virsnieks � gultā vienā istabā, kareivji � uz grīdas otrā. Man ar bērniņiem pavēlēja gulēt uz krāsns, bet vecajam neatļāva � tam visu nakti bija viņi jāapsargā, tiesa, mājā. Naktī mans vecais dzird � klusi klauvē pie loga. Viņ� piegājis � nekā neredz. Tad viņ� atvēra durvis, izgāja ārā. Pie viņa pienāca sieviete � tā bija viņa, � jautāja, vai daudz kareivju istabā, kur iero�i. Bet vācie�i tajā naktī gulēja ieģērbu�ies apak�veļā � bija karsti, krāsni krietni sakurinājām, es ar bērniem vai izsutu. Ierocis virsniekam bija zem spilvena, bet kareivji savējos noliku�i sev blakus. Sieviete pateica, ka viņa esot krievu izlūks un vēl �etri esot viņai līdz, star�ina un kareivji. Klusi kā ēna viņa pirmā ienāca istabā, paņēma iero�us, pēc tam ienāca pārējie. Star�ina, kā ieraudzīja, ka iero�i ir viņas rokās, tūlīt uzkliedza: �Celieties! Rokas aug�ā!� Kas tad notika! Vācie�i uzlēca vienās apak�biksēs, kliegdami: �Rus! Rus!� � virsnieks ķēra pēc revolvera, bet nekā, piecās minūtēs viņi saņēma tos ciet, pat apģērbties neļāva. Zābakus uz basām kājām atļāva uzvilkt, �inejus uz veļas un aizveda. Jā, es aizmirsu jums pateikt: viena vācie�a nebija � viņ� stāvēja pie �tāba postenī. Sājā brīdī viņ� atgriezās. Skatās � viņu nav. Viņ� pat nekā nejautāja, tūlīt kaut kur aizskrēja. Pēc tam dzirdam � sākas ap�aude. Jā, vēl aizmirsu jums pateikt: mans vīrs aizgāja kopā ar mūsu izlūkiem, nāvi saņemt viņam te negribējās...

Pēc kādām divdesmit minūtēm dzirdu � ap�aude. �Nu,� domāju, �mani mīļie pazudu�i, neļaus jums tagad aiziet.� Es uzmetu ka�ociņu plecos un aizskrēju. Nakts tum�a, auksta. Pēc dzirdes nopratu, kur viņi tos panāk. Skrēju pār laukiem, pār kupenām. Kaut jel, domāju, savu veco ieraudzītu!... Bija grūti skriet, stigu sniegā. Kā par spīti, sāka spīdēt mēness � bija jau pret rītu � drīz tas visu apgaismoja. Es � pie me�a malas. Apstājos, man labi redzams: vācie�i �auj uz viņiem, viņi �auj pretī un iet projām. Gūstekņi negribēja iet, viņi tos ar automātiem no muguras stūma. Pēc tam meiteni ievainoja. Tad es neizpratu, kas tur notika, bet viņa pakrita, palika guļot sniegā. Viņa ilgi nelaida sev vācie�us klāt � at�audījās. Viņa gulēja aiz diviem resniem, apgāztiem baļķiem, vācie�i nekādi nespēja viņai trāpīt. Pēc tam apklusa. Es domāju � beigta, pagalam, izcietusi. Nē, redzu, viņi to nes � tātad dzīva. Ienesa mājā. Viņa bija bez samaņas, abas kājas sa�autas un krūtīs ievainota. No sākuma viņi ar labu, savu ārstu atveda, pārsēja, taisīja injekcijas. Visu nakti viņa bija bez samaņas, bet no rīta, kā atguva samaņu, sāka pratināt. Klusēja. Visu laiku klusēja.

Pratināja vāciski ar tulka palīdzību, pēc tam krieviski. Piedāvāja, lai viņa pāriet vācie�u pusē, teica, ka tie par viņu jau esot dzirdēju�i. Sauca par �krievu Sa�u�, loti slavēja, teica, ka tādu izlūku esot maz, ka viņa neapjau�ot savu vērtību.

Mani ar bērniņiem iedzina mājas otrajā galā, ieslēdza, teica � pēc tam noskaidro�ot, kur� krieviem palīdzējis. Bet es visu dzirdēju un pa spraugu visu redzēju. Aizgāja pusdienot, bet pie viņas atstāja tulku. Viņ� to pierunāja, lai izstāstot visu un pārejot strādāt vācie�u labā. Zvērēja pie saviem bērniem, nelietis, ka neno�au�ot, � pārāk vērtīgs ieguvums viņa tiem esot.

Pēcpusdienā atgriezās virsnieks, tam līdz bija vēl viens vācietis, gestapovietis. Mēs viņu pazinām, viņ� labi runāja krieviski. Abi iereibu�i. Atkal taujāja par mūsu karaspēku, aicināja strādāt pie viņiem, solīja uz kādu tur pilsētu sūtīt mācīties. Viņa klusēja. Mierināja, ka viņas ievainojumi neesot bīstami, vācu ārsts ātri izārstē�ot. �Vācu pavēlniecība nekā ne�ēlos, lai atdotu jums veselību.� Viņa klusēja.

Ilgi viņi nopūlējās, tad kareivis atnesa vīnu un pusdienas un piedāvāja. Viņa tikai papurināja galvu un atteicās. Tad viņi pa�i to izdzēra un atkal sāka pratināt. Ar labu nekā nepanāca, � dzirdu, viņa vaid... Tagad draudēja no�aut, sāka ņirgāties. Krūtis viņai bija vienos apsējos, viņa gulēja zem manas segas un klusēja. Izgrūda viņu no gultas, virsnieks spēra ar zābakiem, gestapovietis sita ar revolvera kātu. Viņa vaidēja, kliedza, bet klusēja. Es savus bērnus uz attālo kaktu aizvedu, apsedzu galvas ar ka�oku, lai nedzirdētu. Viņas apsēji bija asiņaini, asinis plūda no,brūcēm. Un tikai vienreiz neizturēja � kad virsnieks viņai iesita pa pavēderi. Viņa aizripoja, apvēlās uz grīdas, piecēlās uz rokām � pa muti tecēja asinis, iekliedzās tādā balsī, ka es to līdz nāvei neaizmirsī�u: �Māmiņ! 2eņa! Palīdziet!� Redzams, viņa sauca brāli, vārdā 2eņa. Bet tas laikam armijā.

Gaļina un Toņa paskatījās uz Kurlajevu. Viņ� sēdēja, noliecis galvu uz rokām, seju nevarēja redzēt.

� Es atgāju no sienas un aizspiedu ausis � vairāk nespēju klausīties. Cik laika pagāja, nezinu, � istabā kļuva kluss un tum�s. Tad kareivis iededza gaismu. Viņa kaila gulēja asins peļķē istabas vidū un nekustējās. Es domāju � mirusi. Vācie�i sēdēja, smēķēja un sarunājās. Vēl viens atnāca, pats galvenais. Viņi parunāja savā starpā un kaut kur aizsūtīja kareivi. Skatos, mūsu mājā pulcējas sievas. Izrādās, vācie�i tās sadzinu�i skatīties, kā viņi no�aus krievu izlūku. Salā un naktī viņiem negribējās noņemties, nolēma visu izdarīt mājā. Gestapovietis izveda mani: �Palūk, saka, kuce, arī tev tā būs, ja klusēsi.� Tad pienāca viņai klāt, izņēma revolveri un tēmēja. Viņa atvēra acis, paskatījās uz visiem un vairs nenovērsa skatienu no revolvera. Skaista viņa bija. Seja zilumos, bet tomēr vēl skaista. Bet sevi�ķi skaistas acis. Gestapovietis ilgi tēmēja, tomēr ne�āva, vilcinājās, domāja, ka lūgs �ēlastību. Virsnieks stāvēja pie viņas ar durkli. Atbalstījusies uz kreisās rokas, viņa iesmējās, piecēlās un teica: �Nelieti, dod man revolveri.� Visapkārt bija asins peļķe. Virsnieks iedeva revolveri, � zināja, nespēs uz viņiem �aut, ļoti vārga bija. Laikam viņa gribēja revolveri pielikt pie deniņiem, bet nevarēja � nebija spēka � un ie�āva sev sānos. Vācie�i klusēja. Mēs visi raudājām.

Pēk�ņi sākās ap�aude. Viņi pat nepaskatījās, vai tā mirusi, un aizsteidzās. Mums blakus sāka degt māja � vācu �tābs. Krievi gāja uzbrukumā. Vācie�i atkāpās, drīz ieradās mūsu tanki.

Mēs viņu pacēlām. Viņa vēl tikko elpoja, bet pie samaņas vairs nenāca. Man vecais arī atgriezās dzīvs. Mūsu ārstu atveda, māsu, visu nakti sēdējām klāt. Tas star�ina � izlūks, kā viņu ieraudzīja, gandrīz vai skaļā balsī sāka raudāt. Viņ� saka majoram, tādam dusmīgam: �Esmu pie visa vainīgs. Mani vajag no�aut! Es pavēlēju viņai un vēl vienam kareivim segt mūsu nodaļu. Baidījos, ka gūstekņus neatņem! To izlūku uzreiz no�āva, bet viņu dzīvu saņēma.�

Majors viņu mierināja. Viņam laikam nav balss, �im majoram, tikai �ukst: �Nē, Novikov,� � es pat uzvārdu iegaumēju, � �ja tu viņu ievainotu būtu pametis, uzdevumu veicot, es pats tevi no�autu, bez tribunāla. Bet te tu neesi vainīgs!�

Ieradās augsta priek�niecība. Teica, ka viņa piesardzīgi, ar zirgu, jāvedot �urp, pie jums, jo pēc puteņiem ma�īnas buksējot. Lūk, atvedu, bet, redzams, velti viņu mocījām, tāpat neizturēja.

Sa�u apbedīja nāko�ās dienas vakarā. Bet pēc trim dienām pie Gaļinas atbrauca jauns star�ina � izlūks, neveikls, stūrains, ar lielām rokām kā lāpstām. Viņ� jau zinaja par Sa�as nāvi un nekā nejautāja. Viņ� nodeva Sa�as mantu maisu, lūdza parādīt kapu. Viņi kopā aizgāja uz kapsētu. Star�ina ilgi stāvēja pie apsnigu�ā uzkalna. Izņēma plan�eti, atzīmēja sād�u un kapu uz kartes un, kad gāja atpakaļ, pirmo reizi pārtraucis klusumu, teica: �Es nekad nebūtu domājis, ka sieviete var būt tik drosmīga.�

Tagad Gaļina brīvajā laikā lasīja Sa�as dienasgrāmatas. Bija trīs biezas klades. Vienā bija piezīmes kop� tiem laikiem, kad viņa mācījās skolā, otrā institūta laiku dienasgrāmata, bet pēdējā, tikai līdz pusei pierakstītajā � frontes piezīmes. Visas klades saudzīgi ietītas pergamentā un pārsietas ar gumiju. Starp vāku un pirmo lappusi ieliktas divas neaizlīmētas baltas papīrā ietītas aploksnes. Uz papīra īss uzraksts: �Manā nāves gadījumā nododiet �īs vēstules adresātam. Mātei neziņot līdz kara beigām.�

Pirmā aploksne bija adresēta Jevgeņijam Kurla-jevam. Uz mazās papīra lapiņas da�i vārdi: �Es jūs mīlēju, Jevgeņij Aleksandrovi�. Sa�a.� Uz otrās bija gar� uzraksts: �Nodot vēstuli medicīnas māsai Gaļinai Golubkovai. Viņas adreses, pirmā � lauku hospitālī... � sekoja Gaļinas frontes adrese, otrā � Maskavā, � un bija norādīta Maskavas adrese. � Ja viņas tur nebūs, vēstuli un klades nodot ģenerālim S�adilovam, mūsu armijas biju�ajam komandierim, tas zinās par viņas likteni.�

Aploksnē bija zīmīte:

�Gaļina, nodod vēstuli Kurlajevam. Klades paņem sev. Parūpējies par to, lai mātei līdz kara beigām neziņo par manu nāvi. Piedod, man vajadzēja uzrakstīt S�adilova uzvārdu, tas uzrakstīts ne tikai �eit, bet arī zīmītē, kas ielikta manos dokumentos. Tu zini, ka, dodoties izlūko�anā, mums tie ir jānodod. Es domāju, ka viņam tu karā nepazudīsi. Atceries � viņ� ir labs. Sa�a.�

Dienasgrāmatu Sa�a rakstījusi vienā lappusē, labajā, bet kreisajā � sīkiem burtiem literārās piezīmes. Te bija uzrakstīts iecerētā stāsta plāns, frontes epizodes, tik�anās un vērojumi. Pēc dienasgrāmatas bija redzams, kā ar katru lappusi mainījās ne tikai piezīmju raksturs, b.et arī rokraksts un stils.

Pirmā klade bija sākta tajā dienā, kad Sa�a pārgāja uz desmito klasi un no tā laika atzīmēja visus vairāk vai mazāk spilgtus notikumus un savas pārdomas par dzīvi. Lūk, viņai �ķiet, ka iemīlējusies, un Sa�a pieraksta:

�Toļa ir neparasts. Patiesībā tas nav tiesa, viņam ir trūkumi, un es tos labi zinu. Es zinu visas viņa sliktās puses un tomēr viņu mīlu. Gribētos ko neparastu, kaut ko pārsteidzo�u.�

Pēc kāda laika pierakstīts:

�Bie�i skatos spogulī: mana seja ir ļoti parasta, tajā nav nekā, ar ko tā at�ķirtos no citām, ļoti apaļa un pilnīga. Māte gan saka, ka pilnīgums nozudī�ot, es vienkār�i vēl neesot izveidojusies. Kad tas viss beigsies un es bū�u īsta meitene? Man ļoti gribas būt skaistai.�

Pēc vairākām lappusēm:

��odien man palika astoņpadsmit gadu un es nobeidzu desmito klasi.

Manā dzim�anas dienā bija �or�s B. Viņ� tikko nobeidzis lidotāju skolu un brauc uz darba vietu.�

�Drīz būs jābrauc likt eksāmenus institūtā. Ja es nemācī�os, tad mierīgi izkritī�u cauri vēsturē. Skolā reti, bet tomēr saņēmu �slikti� vēsturē, ģeogrāfijā arī, lai gan māte saka, ka mans aicinājums neesot eksaktās zinātnes, bet humanitārās.�

�Vienkār�i apbrīnojami, kas ar mani notiek: jāmācās, bet es gandrīz katru vakaru eju dejot. Bet vislielākais brīnums par māti. Viņa nedusmojas, bet mierīgi atgādina par pārbaudījumiem. Man tā patīk dejot!�

�Māte ļoti ilgi no manis slēpa vectēva nāvi. Viņa vēl arvien cerēja izdibināt sīkumus, īstos iemeslus. Bet �odien sāka raudāt un visu izstāstīja. Vectev, mans mīļais, ko tu esi izdarījis? Kā es dzīvo�u bez tevis? Kas man tagad pateiks: �Pipar! Dzīvo un vienmēr atceries � ir dzimtene. Ir di�a, humāna lieta, kuras vārdā mēs ne�ēlojām savas dzīvības. Var kļūt neuzticīgs mīļotajam cilvēkam, var aizmirst tēvu un māti, bet nekad nedrīkst aizmirst un nodot mūsu lielo, skumjo, vareno Krieviju.� Manu dārgo vectēv, nekad vairs neglāstī�u rieviņas ap tavām viltīgajām, par mani visu zino�ajām acīm! Māte staigā apkārt melna kā zeme. Tiesa, kad saka; ka zeme baumu pilna! �eit, tūksto�iem, tūksto�iem kilometru no Sibīrijas, kur miris vectēvs, mūs daudzi nesveicina.

Es jautāju mātei: �Kādēļ vectēvs to izdarīja?� Viņa atbildēja: �Gribēja mūs glābt, savu godīgo vārdu, tevi.� Noticis kāds ļauns pārpratums, mans vectēvs līdz pēdējam dzīves mirklim bija uzticīgs revolūcijai, uzticīgs savai tautai. Vairāk par visu dzīvē viņ� mīlēja dzimteni.

Māti negaidot izsauca uz Sibīriju. �odien saņēmu no viņas telegramu. Visas pret vectēvu vērstās apsūdzības izrādījās nepamatotas. Viņa vārds reabilitēts. Kādēļ viņ� pārsteidzās?�

�Urā! Esmu Maskavas institūta studente! Cik daudz laimes! Es varē�u �etrus gadus nodzīvot Maskavā. Cik labi! Maskavā �etru gadu laikā es varē�u redzēt un dzirdēt to, ko citā vietā nevarētu iegūt piecpadsmit gados.�

�Esmu pateicīga mātei, ka viņa mani labi izvadīja uz institūtu. Pa�uva lētas, bet glītas kleitiņas, pa�uva jaunu mēteli, nopirka kurpītes, bet viņa vēl pati jauna, viņai gribas labi ģērbties. Manu mīļo māmiņ! Es zinu, ka cilvēkus, sevi�ķi sievietes, nomāc nabadzība, slikts apģērbs. Pareizi kāds teicis (tas ir Ostrovskis): �Slikti ģērbtai sievietei nav tiesību koķetēt.�

��odien es biju Tretjakova galerijā. Aprakstīt iespaidus nav iespējams piecpadsmit, divdesmit minūtēs. Tam jāveltī vairākas stundas. Izdarī�u to rīt, kad nolik�u ieskaiti. Kopiespaids: es uzzināju, kas ir skaistums, tas mani satrieca. Māksla! Kas var būt cēlāks? Tai ir vērts veltīt dzīvi!� ,

�Biju Lielajā teātrī, klausījos �Oņeginu�. Pu�kins un �aikovskis, ko viņi veiku�i! Mūzika mani saviļņoja, es raudāju. Sevi�ķi Olgas un Tatjanas duets: �Vai dzirdējāt...� Ļenski dziedāja Ļeme�evs, viņ� trīs reizes atkārtoja: �Kādēļ, kādēļ...�

Publika negribēja no viņa �ķirties. Es nesaprotu meitenes, kas dievina aktierus, bet viņu esmu gatava dievināt. Es nezinu, ko vairāk mīlu: Pu�kinu, kas vienā teikumā pratis dot veselu dzīves filozofiju (�Mums tādēļ dots ir paradums, lai atvietotu laimi mums.�) vai �aikovski, kas uzrakstījis Tatjanas un Onegina nobeiguma ainu, sevi�ķi pēdējo:

Kāds kauns! Лк ļaunais likten�s mans!

Kāda mūzika! Es domāju, ka mana sirds stāsies aiz laimes. Slēdziens: kas nepazīst un nemīl Krieviju, tās kultūru, lai kaut vienu reizi noklausās �Oņeginu�.�

�Rīt konservatorijas Lielajā zālē Ļeme�eva koncerts. Programā �aikovskis. Man līdz stipendijai pieci rubļi skaidrā naudā, trīsdesmit rubļu parāds, pusklaipa maizes (rupjas), ap simt gramu sviesta. Jautājums: Kur dabūt vēl desmit rubļu?� /

�Urā! Nauda ir!�

�Kas notika koncertā! Pēc pirmās daļas Ļeme�evu izsauca astoņas reizes, pēc otrās viņ� vairs nespēja dziedāt, tikai klanījās. Visa skatuve ziedos. Kāda meitene tikko nenovēlās no balkona � viņu saturēja � tā viņa aplaudēja un sauca: �Ļenski!��

�Mazajā teātrī redzēju �Spīd, bet nesilda�.�

�Vāciete man ielika �slikti�. Briesmīgi! Steidzīgi jāizlabo. Ko teiks mūsu stingrais komjaunatnes organizācijas sekretārs �eņka Bavers?�

�Klausījos akadēmiķa Grekova lekciju. Aktu zāle bija pilna. Viņ� runāja interesanti, bet klusi, turklāt �irkstēja spalvas, pusi nesadzirdēju.�

�Es vēlos kļūt rakstniece. Jau uzrakstīju pirmo aprakstu, baidos pui�iem rādīt, izsmies. Pagaidām es viņiem vienkār�i tikai pateik�u.�

�Izlasīju Gorkiju. Stāstu par pirmo mīlestību un stāstu par bezcerīgo mīlestību. Cik vienkār�i un_ labi! Man likās, ka es labi zinu Gorkiju. Izrādās, ne. Ka viņ� aprakstījis savas tik�anās ar Ļeņinu, Tolstoju un Ce-hovu! Man jākļūst par rakstnieci, un es kļū�u. Vai nu laba rakstniece, vai nemaz. Sliktu arī bez manis ir diezgan.

Pateicu pui�iem � viņi neizsmej, bet arī netic. Savādnieki! Es ta�u negatavojos kļūt par aktrisi, komponisti vai mākslinieci. Zinu, lai cik arī strādātu, es nekad par tādu nekļū�u, bet rakstniece tomēr bū�u. Zeņķa Bavers teica: �Kā tu kļūsi par rakstnieci? Bez talanta vēl vajadzīgi arī pārdzīvojumi. Tu nekā neesi pārdzīvojusi!� Savādnieks! Es vēl daudz ko uzzinā�u un pārdzīvo�u. Priek�ā vesela dzīve. Cjk tas ir daudz!�

�Vakar man izrāva zobu. Kliedzu tā, ka visa poliklīnika skanēja. Atnāca ārsti no citiem kabinetiem, dusmojās, teica, es esot pārbaidījusi visus pacientus. Ārsts jautāja, kā es domājot dzīvot pasaulē, ja kliedzot tāda sīkuma dēļ, bet dzīvē ta�u gadās vēl kas ļaunāks. �Neaizmirstiet, ka esat sieviete.� Bet_ man �ķita, ka zaudē�u prātu. Es laikam esmu ļoti vāj� radījums un nekā nespē�u pārdzīvot. Kādēļ zeme pacie� tādus kā es?�

...Gaļina atcerējās to dienu, kad Sa�ai izrāva zobu. Viņa atgriezās ar mazliet piepampu�u vaigu, divas stundas gulēja, ierakusies spilvenos, un vaidēja! Vēlāk viņa stāstīja par pārdzīvoto kā par varoņdarbu., ?

�Man gadījās Sergeja Jeseņina sējumiņ�, es viņu ļoti mīlu, viņ� spēj saviļņot dvēseli, sevi�ķi �is: �Jūs atceraties, protams, visi atceraties...� Te ir hronoloģiski sakārtoti visi dzejoļi no pirmajiem līdz pēdējiem, īsi pirms nāves rakstītajiem. Es pārlasīju viņa dzejoļus no viena gala līdz otram un daudz kas nepatika. Dzīvē ir daudz interesantākas lietas. Dzīvi jāprot nodzīvot, lai tā būtu vērtīga un skaista.�

�Pārlasīju �Dunduru� un atkal gandrīz apraudājos kā se�padsmit gadu vecumā. Katra cilvēka dzīvē ir kāds briesmīgs notikums, kura priek�ā viss pārējais ir sīkums, � tā ir nāve. Vakar mani ielūdza pie sevis Faina Fil�teine. Viņa man parādīja savu grezni iekārtoto dzīvokli. Viņas vectēva istabā es ievēroju virs galda uzrakstu senebreju valodā. Faina teica, ka tas esot Zālamana izteiciens: �Arī tas paies�. Jā, viss dzīvē paiet, tikai nāve gaida visus! Kad es lasu, ka cilvēki spēj mierīgi sagaidīt nāvi, es tam neticu. Tas nevar būt. Cik tas ir baigi � just tie�o nāves tuvumu. Es neizturētu. Ko es darītu � es nezinu; varbūt lūgtu �ēlastību, raudātu, trakotu. Man �ķiet, ka nav tāda svētuma, kura dēļ varētu mierīgi saņemt nāvi. Nē, tikai dzīvot, katrā ziņā dzīvot!�

��odien agri no rīta braupu elektrovilcienā no Gaļinas, es pie viņas gulēju vasarnīcā. Smidzināja sīks lietus, cilvēki bija drūmi. Kur viņi steidzās svētdienā?

Bet vēlāk pateica � kar�. Domāju � sirds pu�u plīsīs, tādu nelaimi nepanesīs. Kar� � tas ir briesmīgi.�

�Mūs ar Gaļinu nosūtīja uz lauka hospitāli, kas pa�laik formējas. Galvenais ķirurgs negribēja mūs

- ņemt, teica, ka viņam balerīnas neesot vajadzīgas. Tas viss Gaļinas dēļ, viņa ir ļoti skaista, atgādina spānieti vai itālieti ar savām zilajām acīm un melnajiem matiem un vēl sagudrojusi ierasties dārgā, greznā tērpā ar platīna pulkstenīti uz rokas � to viņai Boriss uzdāvinājis. Mēs sastrīdējāmies.�

�Dzīve man jau deva pirmo mācību. Metro, kad mēs braucām uz savām karaspēka dalām, lai pēc pāris stundām dotos uz fronti, satikām Zeņķu Baveru. Viņ� ar māti steidzās uz staciju � viņi brauc uz Kazaņu, bet mēs, pasīvās komjaunietes (institūtā mūs mēdza saukt par �pasīvu� tādēļ, ka mums nepatika runāt sapulcēs, rakstīt rezolūcijas, vispār bijām inertas), braucam uz fronti. Izrādās, par ļaudīm vajag spriest ne pēc vārdiem, bet pēc viņu darbiem. Bēdīgi! Kar� ir īstā pārbaude.�

�Mēs braucam uz fronti. Braucam caur Smoļensku, tā deg, visapkārt daudz daudz aprij ugunsgrēks. Cik baigi, kad deg dzimtene! Sirds naida pilna. Netālu no Minskas mūsu autokolona satikās ar kravas ma�īnu. To vadīja ievainots �oferis � robe�sargs. Kravas kastē uz zāles guļ komandieris viss vienos apsējos un jau mirusi jauna sieviete. �oferis palūdza Ņemilovam benzīnu un uz viņa jautājumu atbildēja: �Mēs � tas ir viss, kas palicis pāri no robe�sargu posteņa. Tas turējās līdz pēdējam cilvēkam. Tagad tur ir vācie�i.�

�Mēs stāvējām un vērojām, kā viņ� klusēdams iedarbina motoru.

Jau nosēdies pie stūres, viņ� pēk�ņi atvēra kabīnes durvis un, ne pie viena nevērsdamies, teica: �Mums arī bija sievietes, tās aizgāja bojā, tomēr nepadevās.��

�Mēs esam frontē. Es atklāju ko jaunu: izrādās, es baidos no ievainotajiem, sevi�ķi no mirsto�iem, baidos ar tiem palikt viena naktī., Galvenais, lai to neviens nemanītu. Vispār te jābūt pēc iespējas nopietnākai, � piemēram, kā vecākā medmāsa Gaļenkova. Viņu visi cienī un baidās. Jāiegaumē: nekādas sentimentalitātes!�

�Mēs esam ielenkumā. Gaļina loti novājējusi un uztūkusi, ka tikai nenomirst. Ja nomirs, es to neizturē�u. J. K. dara visu, lai mūs glābtu. Lūk, īsts cilvēks un komunists. Reizēm man �ķiet, ka tas viss notiek uz skatuves vai kino un viņ� meistarīgi spēlē savu lomu. Kailais me�s, �āviņu sprādzieni un bads atgādina īstenību.�

�Mēs izkļuvām no ielenkuma, un tas viss, tikai pateicoties viņam.�

�Es noteikti nolēmu un to panāk�u � man jākļūst par izlūku.�

�No�āvās Igors Ņemilovs. Siltumnīcas augs... Viņam bija tādā veidā jāizbeidz dzīve. Kā tēvs pārdzīvos tādu kaunu!�

�Gaļina ievainota. Bija ģenerālis S�adilovs. Viņa domā, ka tajā iemīlējusies. Jādara viss, lai viņa atjēgtos no �īs aizrau�anās. Kā viņa sagandēs savu un Borisa dzīvi!* S�adilovam viņa nav nekāds retums.�

�S�adilovs bija pie mums uz kino izrādi. Pēc manām domām, viņ� mīl Gaļinu. Viņ� man atgādina dc-kabristu laikmeta ģenerāli � gudrs, ar stipru gribu, augstu kultūru, lai gan ne vārda neesmu ar viņu runājusi, un vispār es bie�i maldos. Es ta�u pirmo reizi mū�ā redzu ģenerāli.�

�Vai ir iespējams mīlēt cilvēku, no-kura nevar gaidīt pretmīlestību? Un tomēr tā tas ir. Es mīlu, patiesi milu. Viņam ir sieva, viņ� to dievina. Laimīgā sieviete! Un mazs dēls. Ko tagad teiktu mana māte? Kā es viņu mīlu! Reizēm man gribas kliegt: �Cilvēki, vai tie�ām jūs neredzat, kā es mīlu un mokos?��

�Gaļinai taisnība, mīlestība tāpat kā nāve neizbēgama katra cilvēka dzīvē.�

�Mana vēlē�anās piepildījusies � manās rokās ir iesaukums uz izlūko�anas dienesta daļu.�

�Visu nakti runājam ar Gaļinu. Es centos viņu brīdināt, bet, liekas, jau par vēlu. Iz�ķīrāmies vēsi. Ko viņai dos �ī mīlestība?�

�Tagad varēs pierakstīt maz, te tas nav aizliegts, bet netiek arī veicināts.�

�Mana dzīve ir drosmīga un interesanta. Cik jauki cilvēki izlūki. Agrāk domāju, ka tikai grāmatās tādi mēdz būt.�

�Karā cilvēks parāda visas savas labās un ļaunās puses. Tie�ām, nekur tā nevar iepazīt cilvēku kā naves priek�ā.�

�Biju nokļuvusi vācie�u rokās. Pēc kara aprakstī�u, kā viss notika. Vācu virsnieks bija mazliet iereibis un ļoti paēdis. Viņam bija slinkums mani pratināt, atlika uz rītdienu, bet naktī, bombardē�anas laikā, es aizbēgu. Par to tiks no�auts sargs. Trīs diennaktis centos nokļūt pie savējiem, dabūju plau�u karsoni.�

�Aizbrauca S�adilovs. Bie�āk jāraksta Gaļinai. Kā viņa to visu pārdzīvos?�

�Kaut kas ar nerviem nav kārtībā � ilgi nevaru iemigt. Domāju par viņu, ka tikai mans komandieris neievēro, ka mani nervi nav kārtībā, � viņ� ir ļoti vērīgs. Nervi izlūkam galvenais. Bie�i domāju: �Viņam ir sieva un bērns.� Vai tie�ām, ja viņ� mani mīlētu, es izjauktu viņu ģimeni? Ar prātu es to nespēju aptvert. Tā ir liela nelietība, bet sirds � tā to izdarītu. Bet tai sievietei nāktos vienkār�i samierināties � samierinās ta�u ļaudis ar stihiskām nelaimēm! Es laikam esmu netikumīga � mīlu sve�u vīru un tēvu. Un nespēju cīnīties pret �īm jūtām.�

��odien braucu ar diviem izlūkiem uz frontes �tābu saņemt ordeni. Mani apbalvoja ar Sarkanās Zvaigznes ordeni. Mans pirmais apbalvojums � un cik augsts! Priecājos līdz neprātam. Manu prieku aptum�oja kāds notikums. Mēs īsu laiku braucām vilcienā, vagonā sēdēja medicīnas dienesta pulkvedis ar sievu: paveca, interesanta, vecas inteliģentes tips. Mazliet nopūderēta, nokrāsota, glīts matu sukājums, dārgas smar�as. Tā man atgādināja ko citu � labu, pagāju�u. Viņu nekas neinteresēja. Viņa ir sieviete, bet kar� un viss pārējais uz viņu neattiecas. Nezin kādēļ viņa manī skatījās nicino�i; varbūt vainīga mana platā formas blūze, bikses vai lielie zābaki, vai arī tas, ka kareivji ar mani sarunājās pārāk familiāri un vienkār�i. Jaukā jaukā sieviete! Varbūt, lūk, tāda meitene platā formas blūzē un biksēs pārsies smagas brūces tavam vīram vai aiz-

vers viņam, mirsto�am, acis, bet varbūt tādas meitenes asinis un nāve dos viņam iespēju nākotnē mierīgi strādāt un dzīvot nodro�inātu, jauku dzīvi.�

�Rīt mani uzņems partijā. Ir ļaudis, kuriem partija ir siena un kāpnes. Siena, kas pasargā no dzīves neveiksmēm, kāpnes � lai sasniegtu augstu amatu un stāvokli sabiedrībā. Partijā vajadzētu uzņemt tikai tādus cilvēkus, kas tai patiesi uzticīgi, kas gatavi realizēt dzīvē to cilvēcīgi augsto mērķi, kura dēļ to nodibinājis Ļeņins. Cilvēkus, kuri �ā augstā mērķa dēļ varētu ziedot visdārgāko � dzīvību. Dzīvība! Kas var būt dārgāks! To it sevi�ķi izjūt, kad katru dienu skatās nāvei acīs.�

Pēdējās piezīmes dienasgrāmatā bija bojā ejas priek�vakarā:

�Atkal stāv priek�ā nopietns uzdevums. Mazliet baigi. Nav tiesa! Bez visādiem �mazliet�, vienkār�i ļoti baigi! Galvenais, saņemt sevi rokās, lai neviens neredzētu manas bailes un lai nepieviltu nervi.

Bet es neno�ēloju, ka aizgāju no hospitāļa izlūku dienestā. Nedrīkst slēpties tādā laikā, kad iz�ķiras valsts liktenis... Un man bija jāaizbrauc no J. K. Tas ir vislabākais līdzeklis viņu aizmirst.�

Gaļina lasīja... Un Gaļinai �ķita, ka vajag tikai pacelt acis, un viņa ieraudzīs Sa�u. Sa�a, tāda kā vienmēr: dzīva, ar �ilbino�u smaidu atbild uz joku, asam vārdam pasaka pretī asu ... Bet nē! '� un Gaļinas acīs atkal parādās asaras � nekad vairs Sa�a nesmiesies, nekad nerās viņu, uzskatot par savu pienākumu audzināt Gaļinu. Nav Sa�as! Kapa kopiņa, līdzīga tūksto�iem tādu pa�u kopiņu, pacēlusies pār viņas izmocīto miesu. Un tikai dienasgrāmatā un to cilvēku atmiņā, ar kuriem viņa dalīja savas smagās dzīves grūtumu, Sa�a dzīvo tālāk.

Drīz arī viņas kaps būs tālu tālu.

Vakarā Galina aizgāja uz kapsētu. Kapsēta maza, sniegā ieputināta. Divi lieli bērzi �ūpo kailos zarus, sarga Sa�as pēdējo mieru. Uz kapa sniegā padziļinājums, tajā skārda bund�a ar �iekurainiem egles zariņiem. �Kā tā te gadījusies? Kas nolicis?� Gaļina domāja. Tūlīt aiz kapsētas neliela bērzu birzs, bet pie apvār�ņa � tur, kur, nolai�as ziemas blāvā saule, � zilgnē prie�u sils. Vasarā te būs labi, uzplauks berzi, uzziedēs lauku puķes, atlidos putni. Nezin kādēļ Gaļina atcerējās kara sākumu, dego�o pilsētu, uzlidojumu. Gaļina skrien aiz Sa�as uz pelēkās komandanta ēkas pusi un kliedz: �Es vairs nespēju, es nespēju! Es zaudē�u prātu!� Sa�a pirmā ieskrien vārtos, pasniedz Gaļinai roku. �Nespēju, es vairs nespēju!� Gaļina kliedz. Sa�a satver Gaļinas galvu, piespie� viņas seju pie savām krūtīm, ar plaukstām aizspie� ausis. �Spēsi, spēsi,� viņa saka, �gan izturēsi. Tas ta�u kar� . .. Jāiztur!�

Sāka snigt. Tas aizputināja kapu un Gaļinu, bet viņa stāvēja un redzēja dego�o N. pilsētiņu, bombardē�anu ...

Pa sniegoto lauku, iestrēdzot un reizēm apstājoties, brauca smagā ma�rtia. No ma�īnas izkāpa Ņemilovs un divīzijas izlūki, kur bija dienējusi Sa�a. �oferis nolaida kravas kastei sānus. Izlūki saudzīgi izņēma ar brezentu apklātu, kareivju pa�darinātu pieminekli. Daudz tādu pieminekļu bija nolikti uz krievu zemes kara laikā � �etrstūrains pjedestāls ar aug�ā piestiprinātu skārda zvaigznīti. Sa�ko Novikovs ātri notīrīja sniegu kapa galvgalī, izlūki uzmanīgi nolika pieminekli, noņēma brezentu. Uz tīri noēvelētiem dēļiem ar melnu krāsu bija rakstīts:

�Kauju biedram, draugam, Cilvēkam�.

Bet zemāk � Sa�as bojā ejas diena un stunda.

Ņemilovs stāvēja blakus Gaļinai, vērojot, kā jzlūki novieto pieminekli. Viņ� centās slēpt savas trīco�as rokas; viņ� tās slēpa ka�oka kabatās, gan atkal izvilka un domāja par citu kapu, kuru tikai viņ� vienīgais nebija aizmirsis. Sa�ko Novikovs vēlreiz piegaja pie ma�īnas, atnesa vainagu un uzlika uz kapa. Izlūki it kā pēc komandas noņēma cepures, mirkli stāvēja klusēdami, pēc tam atvadīju�ies aizgāja atpakaļ pie ma�īnas.

� Iesim arī mēs, � Ņemilovs teica. Ausmā brauksim projām, daudz būs ko kravāties.

� Nē, es vēl mazliet palik�u, � Gaļina atbildēja.

� Nu, kā zini, � Ņemilovs smagā gaitā aizvilkās pa ceļu.

Gaļina vēl ilgi stāvēja pie baltās kopiņas un, savās domās nogrimusi, nepamanīja, kā pienāca Kurlajevs. Viņ� turēja rokās lāpstu un da�us egles zariņus. Kurlajevu nepārsteidza Golubkovas klātbūtne. Viņ� sasveicinājās un klusējot sāka nolīdzināt sniegu uz kapa. Pēc tam nolika zariņus.

Gaļina negaidot jautāja Kurlajevam:

� Vai jūs viņu mīlējāt, Jevgeņij Aleksandrovi�?

� Nē, � viņ� vienkār�i atbildēja. � Un kas tad ir �mīlestība�? Tā atnāk un izgaist. Nē. Tas ir kas augstāks par mīlestību. Nezinu, vai tu mani sapratīsi, bet ar savu nāvi viņa... � Kurlajevs nenobeidza. Galina vairs nejautāja.

Tumsa gūlās pār zemi. Viņi nāca no kapsētas. Tuvojoties ciematam, Kurlajevs teica:

� Es rīt no jums aizbraucu.

� Uz kurieni?

� Uz priek�ējām pozicijām par bataljona komandiera politiskās daļas vietnieku.

Ga]ina gribēja teikt: �Jūs esat aktieris, bet karot var katrs,� � tomēr noklusēja.

� Pēc Sa�as nāves manī viss sagriezies otrādi, � Kurlajevs klusi sacīja. � Bija vienkār�a, neievērojama meitene, liekas, ļoti talantīga. Es lasīju viņas dienasgrāmatu un piezīmes. Lai gan ne viss ir labi uzrakstīts, bet daudz sirsnības un vērīguma... Un �ī nelokāmība? Ja man to visu būtu stāstīju�i, nezinu, vai ticētu. Vai tie�ām mēs kādreiz aizmirsīsim �īs asinis? Aizmirsīsim �os vientuļos kapus? Aizmirsīsim tos, kuri atrada sevī spēku mirt, bet nenodot? Vai tie�ām mēs pieļausim, lai tas viss vēlreiz atkārtotos, lai jaunības un veselības plaukumā mirtu mūsu tuvinieki? Un, lūk, es domāju: kur viņa smēla spēkus klusēt, kad viņu ievainotu, mirsto�u spīdzināja?... Kop� tā laika mani dedzina kā ugunsl Ja palik�u dzīvs, tad uz skatuves atgriezī�os pavisam citāds. Vai es agrāk pratu tēlot?

Gaļina nezin kāpēc nespēja pateikt Kurlajevam, ka viņa stingri nolēmusi braukt pie vīra uz viņa daļu.

Sākās parasta diena, kādu kara laikā bija daudz. Nikolajs Hmara, kuru Toņa Krotkiha priek�laikus bija apbedījusi rudens naktī Desnas viļņos, vadīja ma�īnu, līdz sāpēm acīs vērodams nedro�o ceļu: vietumis gadījās akmeņi, nogāzti-koki, viss, kas parasti paliek uz ceļiem pēc nesenām kaujām. Tre�o dienu noritēja kaujas. Tās nesa īslaicīgas uzvaras te mūsu karaspēkam, te ienaidniekam, bet iz�ķiro�u triecienu, kas krasi grozītu stāvokli frontē, pagaidām nespēja dot neviens. Un visu �o laiku Nikolajs nepameta ma�īnu, gulēja, kamēr to izkrāva, brokastoja un pusdienoja kabīnē.

Pēc mū�am neaizmirstamās nakts pie Desnas viņu, ievainotu rokā, nogādāja uz sanitāro rotu sve�ā karaspēka daļā. Nikolaju izglāba kareivis, kuram viņ� nezināja ne vārdu, nedz uzvārdu. Pēc atveseļo�anās Nikolaju Hmaru nosūtīja darbā uz armijas autobatal-jonu. Dzīve pagāja uz frontes ceļiem. To, kas notika pie Desnas, viņ� centās aizmirst.

No pirmā acu skatiena likās, ka Nikolajs nav pārvērties. Tas pats nelielais, kustīgais augums, gai�ie mati, no daudziem vasaras raibumiem tum�ā seja. Bet Nikolaja raksturs bija kļuvis citāds. Jautrais, kustīgais jokotājs un balamute, kuram dzīvē viss bija nieks, kļuva mazrunīgs un sevī noslēgts ...

Me�s pēk�ņi beidzās. Ma�īna brauca pa lauku, priek�ā ceļ� sazarojās trijos virzienos. Meitene kareivja tērpā ar sarkanu karodziņu labajā rokā rādīja ma�īnām ceļu. Nikolaja ma�īnai 'pretī pilnā ātrumā brauca smagā ma�īna. Pie ceļa regulētājas �oferis negaidot nobremzēja un, galvu izbāzis, nodeklamēja skaļa balsī:

Vai lu dzīva, vecenīte dārgā?

Dzīvs es arī. Sveiciens tevim, māt!

� Brauc garām, brauc! � dusmīgi uzsauca �vecenīte�. � Nesadrūzmējieties, � meser�miti tikko aizlaidās!

Un tie�ām gaisā dunēja motoru rūkoņa. �oferis aizcirta durvis, un ma�īna aizbrauca.

� Kā viņ� var tā ākstīties... � drūmi norūca Hmara, novērojis �o ainu.

Nikolajam �ķita, ka neviena meitene nespēj viņā modināt dzīvu jautrību, un viņ� pat nepapūlējās vērīgi ieskatīties viņu sejās. Nikolajs tagad bija vienmēr drūms un viegli sakaitināms un, lai nerādītu to ļaudīm, centās klusēt.

Atskanēja vācu lidma�īnu motoru riebīgā, urbjo�ā rūkoņa. Nikolajs ieslēdza tre�o ātrumu, ma�īnu svaidīja pa sasalu�ajiem ciņiem, un Nikolajs, grambām uzbraucis, viebās un drebēja, it kā viņ� pats būtu ievainots, bet ne tie, kurus viņ� veda. Bet no diviem ļaunumiem bija jāizvēlas mazākais, un viņ� nolēma iebraukt ma�īnu me�ā, kas zilgmēja priek�ā. Viņ� pie-stūrēja ma�īnu cie�i klāt divām kuplām eglēm. Ma�īnas kravas kastē strīdējās ievainotie � tas bija parastais, laikam tūksto�o reizi kara laikā dzirdētais strīds, kas mēdza izraisīties, lidma�īnu rūkoņai atskanot, vai tās ir savējās vai pretinieka.

� Nu, kā iet? � Nikolajs jautāja brezenta stūri atlocījis.

� Kā dzen, tā iet, � atbildēja kareivis uz nestuvēm. � Cik lidma�īnu � vai var saredzēt?

� Neredzu, gar malu lido, � Nikolajs sacīja.

� Gar malu, bet ma�īnu apturēji, � kareivis neuzticīgi noteica.

� To es tāpat, pui�i. Neuztraucieties, dro�s paliek dro�s. � Nikolajs atgāja gabaliņu no ma�īnas.

Me�s bija kails un mitrs, �ur tur sniegs jau nokusīs un redzama tum�pelēka zāle, pērnās lapas. Naktī peļķes uz ceļa sasalu�as, Nikolajs ar smagiem zābakiem soļoja pa trauslo ledu, � un tas �irkstēdams lūza kā stikls. Nikolajs pagrūda ar kāju lielu ledus gabalu kā bumbu, un tas, klusi nod�inkstot, aizvēlās projām.

Atcerējās bērnību: saule, rīts, viņ� skrien uz skolu, steigā lauzdams sasalu�o peļķu trauslo ledu, viņam patīk �ī �irkstoņa zem kājām. Toņa. Nekā nav. Bet vai sen tas viss vēl bija? Reizēm, uz brīdi aizmiegot, viņ� redzēja Toņu. Sapnī viņ� to bie�i redz grezni tērptu, smaido�u, baltā, ķir�u ziediem pilnā dārzā. Toņa glau�as klāt un saka: �Koļa, manu Koļ�ik, kad mēs apprecēsimies?� Nikolajs atvēra acis un skumji domāja � nav ne dārza, ne Toņas. Dārzs pie vācie�iem, bet Toņa aizgājusi bojā. Sākumā viņ� pūlējās atcerēties tās nakts sīkumus, reizēm domāja: ja viņ� nebūtu atbraucis un nebūtu 'saticis Toņu, viņai vienai nebūtu drosmes peldēt pār plato upi, un varbūt viņa paliktu dzīva. Bet tūlīt atvairīja �īs domas. Viņ� juta � vieglāk redzēt Toņu miru�u nekā fa�istu rokās. Atceroties viņas jautrās acis, mīkstos, gai�brūnos matus, zobgalīgo balsi, saprata, ka reizē ar Toņas bojā eju beigusies viņa jaunība. �Dro�i vien arī man būs kādreiz sieva, māja, bērni,� Nikolajs domāja, �priek�ā vēl visa dzīve, bet tāda prieka nebūs nekad.�

Lidma�īnas laidās pāri me�am.

� Lidojiet vien, � Nikolajs nikni teica un pakratīja dūres. � Nekas, nolādētie, gan lauzīsiet kaklu!

Ma�īnā apklusa strīdīgo ievainoto kareivju balsis.

�Baidās,� Nikolajs domāja. �Nekas, aizdrāzīs garām.�

Katram gadījumam iesēdās kabīnē, ieslēdza motoru. Nolēma, ja sāks bombardēt, brauks � kustoties vieglāk iziet sveikā, un ar visnejaukākajiem lamu vārdiem apveltīja vācu lidotājus.. Lidma�īnas aizlaidas sāņus. Nikolajs, cie�i sa�ņaudzis stūri, uzmanīgi izvadīja ma�īnu uz līdzena ceļa.

... Vakar autorotas komandieris izsauca Nikolaju pie sevis un, pasniedzot ceļazīmi, teica: �Aizbrauksi uz norādīto karaspēka daļu, paņemsi divdesmit gūstekņu, apsardzi, aizvedīsi uz armijas �tābu. Vai ceļu zini? Luk, skaties!� Viņ� atlocīja karti, bet Nikolajs jautāja:

� Bet kādēļ ar smago ma�īnu? Jūs varētu viņiem pagādāt ģenerāļa �Zisu�, pārvadātu ar visām ērtībām, paklāji, radio,,. � Nikolaja acis dega naidā, seja pēk�ņi nobāla.

Hmara neapjēdza, kas ir viņa priek�ā, ar ko viņ� runā, viņu pārņēma ārprātīgas dusmas. Rotas komandieris klusēja, acīm redzot nezinādams, ko nolemt. Klusumu pārtrauca bataljona komandieris:

� Kādēļ sūta? � viņ� klusi noteica. � Cilvēks deg naidā. Ja nu pēk�ņi nespēj savaldīties? Nevajag pārbaudīt cilvēku pacietību ...

�Nē, biedri major,� domās tagad Nikolajs atbildēja bataljona komandierim. �Nosist gūstekņus es nespētu: atriebties vajag kaujā. Kādēļ viņu, riebekli, gūstā aiztikt?� Nikolajs jau divas reizes iesniedzis ziņojumu ar lūgumu pārcelt viņu uz priek�ējām pozicijām par ierindnieku, bet viņam atbildēja � �oferis frontes ceļos ir tāds pats cīnītājs kā kareivis tran�ejā.

Ma�īna uzbrauca uz tilta, kas taisnā līnijā stiepās pāri pla�ai upei. Upes otrajā krastā bija redzama pilsēta, kuras nomales ieliņa tie�i atdūrās pret stāvo krastu.

Sajās divās dienās Nikolajs Hmara jau otro reizi veda ievainotos uz �o pilsētu, un katru reizi, redzot klusās ielas, viņ� juta smeldzo�as sāpes. Pilsēta bija senlaicīga, ar daudzām baznīcām, nelieliem koka namiņiem, nebruģētām ielām � tādās pirms revolūcijas mēdza dzīvot sīktirgoņi. Tikai centrā, pa�ā ieplakā, slējās divas lielas vairākstāvu ēkas, uzceltas pirms kara, un pa�ā pilsētas galā, kur sākās prie�u me�s, baltoja jaunais pilsētas slimnīcas nams. Klusajām, tuk�ajām ielām un salā caurspīdīgajiem dūmiem, kas laiski cēlās no dūmeņiem, tila aizkariem pie logiem ar ģerānijām un kaktusiem, ko�i zaļajām gumijkoka lapām � visam bija tik rāms miera laika izskats, it kā kara nebūtu, un arī pati pilsēta ar savu miegainību kaitināja un viesa skumjas. �Kā citā valstībā,� Nikolajs domāja. �Un kādēļ viņi neevakuējas? Vai viņi cer, ka platā upe aizturēs vācie�us?�

Ma�īnas troksni sadzirdēju�i, no vārtu apak�as līda laukā suņi un skaļi rēja. Nikolajam vajadzēja izbraukt cauri visai pilsētai, lai nokļūtu klosterī, kur izvietojies hospitālis. Klostera baznīcas kupols pacēlās pāri pilsētai; saulē, sala gai�i zilajā dūmakā sidrabaini laistījās krusts. Blakus baznīcai atradās da�as mājas, kur agrāk dzīvoju�as mūķenes. Vienā no tām tagad ievainoto �ķiro�anas punkts. Nikolajs gribēja piebraukt tie�i pie lievenēm, bet tur jau stāvēja divas ma�īnas. Zinot stingro aizliegumu ma�īnas turēt vienkopus,. viņ� apstādināja savējo pie baznīcas sienas.

No �ķiro�anas punkta iznāca māsa un devās pie Nikolaja. Viņ� jau bija to redzējis, pirmo reizi atbraucot. Māsas acis bija zilas, viņa runāja, jokoja, smējās, bet no tām ne uz mirkli neizzuda dziļu skumju izteiksme.

Māsa bija ļoti laipna ar ievainotajiem, un viņ� saprata, ka tā nav liekuļota laipnība, kura bie�i lasāma frontes ārstu un māsu sejās un aiz kuras reizēm slēpās nogurums un vienaldzība, nē, tā bija līdzjūtība, kas nāca no sirds dziļumiem.

� Atkal atbraucāt uz mūsu klosteri? � māsa jautāja Hmaram. Viņa atcerējās �o �oferi ar vājo, iegareno seju un kvēles pilnajām acīm.

� Es ta�u esmu �oferis, � Hmara atbildēja. Māsa viņam patika, viņ� labprāt ar to runājās. � Vai drīkst ievainotos likt ārā no ma�īnas?

� Tūlīt, tūlīt! � Gaļina atbildēja. � Jāpagaida tikai, lai tās divas ma�īnas aizbrauc, �oferi kaut kur aizgāju�i.

� Laikam virtuvē dzer tēju, � Nikolajs teica.

� Varbūt pie viegli ievainotajiem baznīca.

Golubkova gribēja iet uz baznīcu, bet viņas uzmanību saistīja vienmērīgs, pieaugo�s troksnis. Tas joprojām tuvojās, un drīz vien pie apvār�ņa parādījās melns mākonis. �ķita, it kā tālumā grautu pērkons. Jā, ziemā skaidrajā sala gaisā dzirdēja tālus pērkona grāvienus. Pēc tam kļuva skaidri redzamas lidma�īnas.

Virs mūsu aizsardzības līnijas, pie stacijas, kas at-radās_ upes pretējā krastā da�us kilometrus no pilsētas, taisnas rindās kā parādē slīdēja vācu lidma�īnas.

Ie�īkstējās vārtiņi. Arā iznāca sievietes un pusaud�i, uz pleciem uzmetu�i ka�okus un mēteļus; tīstoties la-kātos, piespiedu�i plaukstu pie acīm, tie uzmanīgi skatījās debesīs.

� Mūsējie! � dzirdēja balsis.

� Vai neredzi, vācu meser�mitil � kliedza ap trīspadsmit gadu vecs puika, sarāvies no aukstuma.

� Deviņas, desmit... � kāds skaļi skaitīja.

Ielās saradās arvien vairāk un vairāk ļau�u. Pat cilvēkam, kas nekā nesajēdz kara lietās, kļuva skaidrs: vācie�i nolēmu�i bombardēt staciju, tiltu, pilsētu, iznīcinot aizmugures, atsviest mūsējos līdz upei un noslīcināt zem trauslā ledus.

Pie domām, ka tūlīt sāks bombardēt, Gaļinai kļuva salti, un tomēr vēl gailēja cerības stariņ�, ka pilsētu varbūt neaiztiks, tā bija ļoti maza, bet lidma�īnu pārāk daudz.

Pie klostera ar pilnu ātrumu piebrauca vēl trīs ma�īnas. Gaļina pavēlēja visiem ievainotajiem, kas spēj staigāt, paslēpties baznīcā. Ma�īnas aizvadīja sāņus un steidzīgi nomaskēja. Tos, kas nespēja staigāt, atstāja ma�īnās, pārnest viņus uz nestuvēm nozīmēja atmaskot hospitāli.

� Māsiņ, neaizej, � lūdza kāds no ievainotajiem.

� Guliet, � Gaļina mierināja, � es tūlīt atnāk�u, tikai paskatī�os, kas notiek baznīcā.

� Māsiņ, paliec �eit, � viņ� atkārtoja.

� Jā, tev blakus sēdēs, tu viņai esi viens pats, � otrs dusmojās.

� Es tāpat vien, ar viņu kopā nav tik baigi, tomēr pateiks, kur bombardē ...

Stacijas rajonu pārklāja melni dūmi, tie cēlās pret debesīm kā stabs; bet aviobumbu sprādzieni nebija dzirdami, visu nomāca motoru troksnis. Da�as lidma�īnas riņķoja pār tiltu. Ledus lūza, bet tilts stāvēja.

� AAāsiņ, neaizej, � lūdza balss no ma�īnas.

Blakus Gaļinai kā zemē ieaudzis stāvēja Nikolajs Hmara. Viņ� visu laiku ar acīm sekoja lidma�īnām. Gaļinu pārsteidza savādi bargā, dzelteni bālā �ofera seja un naidā kvēlojo�ās iekritu�ās acis.

� Esmu tepat, � Gaļina skaļi teica, � bombardē staciju un tiltu, pilsētu neaiztiks, � uz mirkli viņa satikās ar Hmaras acīm un saprata, ka puisis baznīcā palicis viņas dēļ.

Uz garīdznieka mājiņas lieveņa klostera sētas attālajā stūrī izskrēja jaunais hospitāļa komisārs Novo-�ilovs, kas nomainīja smagi slimo Dubkovu. Tas bija majors vidējos gados, labi noaudzis, kopts un nobarojies. Acīm redzot viņ� tikko izlēcis no gultas, uzmodinājis lidma�īnu troksnis. Turpat uz lievenēm viņ� vilka mugurā formas blūzi, samainot piedurknes, � viņu kavēja rokās sa�ņaugtā cepure un siksna. Viņ� bailīgi blenza uz stacijas pusi, kas tinās dūmu mākonī.

�Papriecājies!� ar ļaunu prieku domāja Gaļina. �Tā tev nav sapulce.� Viss majora Novo�ilova darbs hospitālī bija vienīgi tas, ka viņ� rīkoja politiskās informācijas un piedalījās sapulcēs.

Beidzot majors uzvilka formas blūzi, vēlreiz pameta acis lidma�īnu virzienā un tāds, kāds bija � ar cepuri un siksnu rokā, aizjoza pāri sētai uz izraktajām patvertnēm. Skriedams garām Golubkovai, Novo�ilovs uzkliedza:

� Kādēļ visas ma�īnas stāv vienkopus? Kur jums acis? � Un pazuda patvertnē.

Gaļina un Nikolajs atkal vienlaikus saskatījās.

Bet, lūk, lidma�īnas devās uz pilsētu. Apkārt viss sāka grandēt, pacēlās uguns, zemju un dūmu stabi. Pilsēta dega, pa ielām skraidelēja cilvēki, daudzi steidzās uz klostera baznīcu, uz baznīcas lievenēm bija drūzma. Gaļina ielūkojās Nikolaja sejā, kuru pārklāja nāves bālums, tajā nenodrebēja ne muskulis. Ar roku viņa pamāja uz citām ma�īnām, it kā izsakot lūgumu tās pieskatīt, runāt nebija nozīmes � sprādzienu rīboņā neko nedzirdēja, � un aizskrēja uz baznīcu.

Tur joprojām atradās tikai ievainotie.

� Bet kur ir pilsētas ļaudis? Viņi ta�u skrēja �urp, � Gaļina jautāja.

� Viņus aizveda uz pagrabu tāds kā garīdznieks vai arī kāds cits melnā talārā, � atbildēja vistuvāk sēdo�ais leitnants.

� Kāpēc jūs negājāt tiem līdz?

� Та ir labāk; tur, gadījumā, ja baznīca sabrūk, būs visiem beigas.

� Nekas, tas pāries, gan pārdzīvosim, � Gaļina ska]i sacīja.

Nostājusies aiz kolonas pie pa�ām baznīcas lievenēm, viņa pa vaļējām durvīm vēroja lidma�īnas.

Bumbas krita cita blakus citai, baznīca trīcēja, bira stikli un sienas apmetums. Trīs lidma�īnas riņķoja virs baznīcas, pēc vienādiem pārtraukumiem nometot savu kravu, � lidotāji centās trāpīt zvana torni, bet bumbas krita blakus, sētā. �ķindēja no logu rāmjiem izsprāgu�ie pēdējie stikli, ar brīk�ķi nokrita da�as svētbildes. Galina paskatījās svētā tum�ajā sejā � viņa priek�ā �ūpodamās trīcēja lampiņa. Kaktā uz-ceļiem nometusies sirmgalve vecā, sen novalkātā vā-vcrādu ka�ociņā nepārtraukti krustījās. �Tiem laikam ir labi, kas tic,� Gaļina domāja.

Ievainotie uztraucās. �Jābēg projām!� dzirdēja balsis. �Iesim bojā...� Un, grūstot cits citu, klūpot pār kruķiem, viņi sāka kustēties uz izeju. Gaļina saprata � tūlīt notiks nelabojamais. Ievainojumu iedragātā cilvēku psihe neizturēja. Gaļina daudzreiz redzējusi, kā vesels cilvēks dro�i iet kaujā nāvei pretī, bet ievainotais no visa baidās. Redzēja un juta � vēl mirklis, un visi metīsies uz durvīm, cits citu grūstot, izlīdīs uz baznīcas lieveņa un parādīs hospitāli. Tad vācie�i visus iznīcinās. Gaļina aizstājās durvīm priek�ā, izņēma revolveri un uzkliedza:

� Atpakaļ, visi atpakaļ! Pirmo, kas mēģinās iet ārā, es no�au�u!

Uz mirkli kļuva kluss, pēc māsas apņēmīgās sejas ievainotie redzēja, ka viņa spēj izpildīt savus draudus, un sāka atkāpties un līst projām no durvīm.

� Mierīgi, mierīgi, � Gaļina teica, tagad jau laipni, � lidma�īnas tūlīt aizlidos, dzirdiet, jau attālinās.

Tie�ām, nometu�as vēl divas bumbas un iz�āvu�as da�as lo�metēju kārtas, lidma�īnas aizlaidās.

Arā, blakus baznīcai, liesmoja �ilbino�a ugunsgrēka blāzma � dega māja, kur atradās smagi ievainoto palātas. Aņa Hod�enko vēl ar kādu citu vilka pa logu laukā nestuves. Pie mājas pieskrēja Ņemilovs, vēj� plivināja viņa sirmos matus. Durvīs parādījās Jakovs Mihailovi�s Ostrovskis. VTņ� vilka pa zemi cilvēku ar ģipsī ieliktām kājām.

�Jāskrien viņiem palīgā,� Gaļina vēl paguva nodomāt.

Sai brīdī piecas lidma�īnas atkal sāka riņķot virs klostera. Ar pirmo lo�metēja kārtu tika aizdedzināta ma�īna ar smagi ievainotajiem, lodes ieurbās benzīna tvertnē, ma�īna dega. Golubkova devās palīgā, bet tur jau nolaida ma�īnas bortu Nikolajs Hmara. Viņi abi no dego�ās ma�īnas vilka ārā ļaudis.

Beidzot visas lidma�īnas aizlaidās. Pilsētas vairs nebija.

Brīni�ķīgā kārtā neskarts palika klosteris un tilts. Tas stāvēja, izstiepis savas taisnās margas, izraisot vācu lidotājos nevarīgas dusmas. Zem tā mutuļoja ar ledu sajauktais ūdens.

Pēc da�ām minūtēm sākās artilērijas ap�aude. Smagie �āviņi, tricinot zemi, krita upes otrajā krastā.

Klostera pagalms pildījās ar ļaudīm � gāja un rāpās ievainotie pilsētas iedzīvotāji. Piebrauca arvien jaunas un jaunas ma�īnas no sanitārajiem bataljoniem un sanitārām rotām, veda ievainotos no stacijas, kas bija pārvērsta par akmeņu kaudzi.

Māsas un hospitāļa ārsti staigāja ar atrotītām piedurknēm, viņu rokas bija asinīm notrieptas, mati izpūru�i, sejas nokvēpu�as ugunsgrēku dūmos. No klostera baznīcas pagraba nāca arā izglābu�ies iedzīvotāji. Daļa no tiem aizskrēja uz pilsētu uzmeklēt savējos, daudzi palika pagalmā palīdzēt pārnest ievainotos.

Pie ma�īnām gulēja divi nonāvēti �oferi � pat visbriesmīgākajos brī�os viņi nepameta savu kravu. Gaļina taisīja vaļā ma�īnu bortus, pārbaudot, vai tajās nav palicis kāds dzīvs. Pie viņas pienāca saplēstā, melnā garīdznieku ģērbā tērpies izdilis vecītis garīdznieks. Galva viņam trīcēja nepārvaramos nervu krampjos, viņ� pūlējās ko pateikt, bet nevarēja, viņa acis klīda kā vājprātīgam.

� Palīdziet noņemt nestuves, � Gaļina lūdza.

� Jā, jā, � garīdznieks izdvesa un izstiepa kalsnas, mazas it ka bērna rokas.

Divatā viņi pārnesa ievainotos no ma�īnām uz �ķiro�anas punktu. Tai pa�ā namā lielajā blakus istabā bija iekārtotas pārsienamās telpas. Jakovs Mihailovi�s Ostrovskis, it kā nekas briesmīgs nebūtu noticis, klusā balsī rīkoja māsas. Katja Gaļenkova, stingra un di�ena, ar skarbu un nobālu�u seju, pasniedza Ostrovskim instrumentus. Turpat asinīm apta�ķītā virsvalkā stāvēja Toņa Krotkiha, nenovērsdama skatienu no cilvēka, kas gulēja uz galda.

� Mierīgi, mierīgi draudziņ! Tūlīt pabeigsim pārsie�anu, sāpes norimsies, � viņa runāja pusbalsī, lai gan ievainotais klusēja, notiku�ā satriekts.

Pa izdauzītajiem logiem ieplūda vēsums. Jauns kareivis, tankists, pūlējās aizsist logu ar finieri.

Dunēja �āviņi. Zeme trīcēja. No āra atskanēja vaidi, kliedzieni. Ārprātīgā vecene nonēsātajā vāver-ādu ka�ociņā jau kuro reizi gāja ap baznīcu un raidīja lāstus aukstajās, maigi zilajās debesīs.

� Tu visu redzi, visu, tu pieļāvi... � viņa, pārmeto�i �ukstēja.

Aiz vecenes skrēja gadus septiņus veca meitene jaunos, bet tik lielos velteņos, ka tie bija jāpietur ar rokām, tērpusies vecā jaciņā ar cauriem elkoņiem. Meitene raustījās raudās un lūdza:

� Vecmāmiņ, iesim! Māmiņu nosita, vecmāmiņ... Skumji māva govis, baigi kā vilki gaudoja suņi�.

Golubkova turēja garīdznieka kalsno roķeli savējā un, uzmanīgi ejot starp ievainotajiem, spraucās uz ielas pusi.

� Iesim, jūs man vēl palīdzēsiet, � viņa teica, neskatīdamās atpakaļ. � Visi aizņemti, redziet, visi aizņemti.

Garīdznieks nepārtraukti tricināja galvu.

Ap savu ma�īnu darbojās Nikolajs Hmara. Viņ� bija iemanījies nestuves ar ievainotajiem pats nolaist no ma�īnas zemē. Gaļina, neatlaidusi garīdznieka roku, piegāja pie Nikolaja.

� Lūk, biedrs jums palīdzēs, � viņa teica, ar galvas mājienu norādot uz garīdznieku. � Es ie�u pieņemt citus.

Hmara pagriezās pret Golubkovu, viņa skatiens slīdēja pār viņas matiem, un Gaļinu pārsteidza �ausmu izteiksme, kas pazibēja �ofera sejā.

�- Kas? Kas? � Gaļina �ukstēja un skāra matus ar roku.

� Māsiņ, jūs... jūs... esat nosirmojusi... � Nikolajs �ukstēja.

� Tas vēl nav pats briesmīgākais, � Gaļina gurdeni atteica un devās uz ievainoto �ķiro�anas punktu.

Sākumā Gaļina aplūkoja tos, kas gulēja; visi ārsti bija aizņemti un pa�ai vajadzēja izlemt, kuru pirmām kārtām nosūtīt uz operāciju vai pārsie�anas telpām, vai arī tie�i uz palātu. Pie loga gulēja Jauns kareivis ar pievērtām acīm. Viņa vēders bija pārsiets, formas blūzes stūris un bikses saplēstas, asinīm notrieptā bik�u stara pārgriezta.

� Biedri, � Gaļina jautāja, � kas zina viņa uzvārdu?

Ievainotie drūmi klusēja.

� Vai ir vēl kāds no viņa karaspēka daļas? � viņa atkārtoja.

Tuvākais kareivis atbildēja:

� Liekas, māsiņ, ka nav neviena. Varbūt �oferim pajautājat?

� Kuram �oferim? Divi nonāvēti.

� Mūsējais dzīvs, abi ar popu nupat ievainoto ienesa.

Gaļina aizsūtīja pēc Nikolaja. Istabā ienāca Toņa Krotkiha. Viņas seja no ilgā darba un sasprindzinājuma bija uztūkusi, un pati, smagnēja virssvārcī, kas asi izcēla vēderu, likās nogurusi un izmocījusies. Toņa uzmanīgi turēja savā priek�a cimdos tērptas rokas, viņa nespraucās Gaļinai klāt, bet sauca no durvīm:

�� Sūti �urp tikai vēderā ievainotos, Jakovs Mihailovi�s lika. Vai tādi ir?

� Protams, ir, � Gaļina steidzīgi atbildēja.

� Lūk, �is kareivis nekavējoties jāizmeklē. Es tūlīt sameklē�u kartīti. Te, liekas ...

Bet viņa nepaguva nobeigt, kad aiz muguras atskanēja svelpjo�s �uksts:

� Toņa?! � Un skaļi pāri palātai: � Toņa?!

Gaļina izbailēs pavērās Toņā. Toņa sagrīļojās, viņas bālā seja k]uva nedzīvi balta, tad pēk�ņi to pārklāja ko�s sārtums. Viņa satvēra ar roku durvju stenderi, gribēja ko teikt, bet tikai ar lūpām tvarstīja gaisu. Tad ātri izslējās un pazuda aiz durvīm. No-d�inkstēja katliņ�, tas nokrita blakus nestuvēm, un �oferis, grīļodamies kā miegā, sekoja Toņai. Gaļina piecēlās un nostājās viņam ceļā.

� Uz kurieni jūs? Tur ieeja aizliegta.

Hmara satvēra Gaļinas rokas un ātri runāja:

� Māsiņ, tā ir viņa, viņa, es tūlīt pazinu. Māsiņ, palīdziet! � viņ� lūdza, mēģinādams piekļūt pie durvīm.

Galina saprata, ka viņas priek�ā Nikolajs Hmara.

� Nomierinieties, tur operē, � Gaļina lūdza.

Bet �oferis, redzams, nekā nedzirdēja.

� Māsa, � puisis skatījās viņai taisni acīs, � māsiņ!

� Tad jūs esat Nikolajs?

� Es, � �oferis brīdi domāja, it kā skaidri nezinātu, kas viņ� ir, � es esmu Nikolajs Hmara.

Gaļina apjuka un nekādi nespēja aptvert, ko Nikolajam lai saka. Brīdi klusēja, tad jautāja:

� �o kareivi jūs atvedāt? Kāds viņam uzvārds?

� Jā, jā, es atvedu, tas ir mans kareivis. � Nikolajs steidzās. � Uzvārds � Seļezņevs. � Viņ� atpogāja kombinezona kabatu, izņēma saburzītās priek�ējās līnijas kartītes.

� Lūk, aug�ējā, Seleznevs, � viņ� vēlreiz atkārtoja un pasniedza Gaļinai.

Kad kareivi aiznesa, Nikolajs paskatījās Golubko-vai tie�i acīs.

� Nu? � viņ� izdvesa.

Gaļina saprata � ilgāk vilcināties nav iespējams;

viņa teica ļoti klusi:

� Jā, pie mums strādā medicīnas māsa Toņa Krotkiha.

Nikolaja acu priek�ā viss sagriezās, viņ� būtu uzkāpis tie�i ievainotajiem virsū, bet Gaļina viņu saturēja pie rokas. Nikolajs gribēja atpogāt kombinezonu, bet roka nesasniedza apkaklīti, seja nobālēja, tajā iegūlās neatrisināms jautājums. Gaļina centās neskatīties uz �oferi un izdarīja kādam kareivim ie�ļircinājumu. Bet Nikolajs mīņājās blakus. �Kas tas ir,� viņa domāja, �bēdas vai prieks? Var būt, ka labāk viņiem nesatikties?� Viņai nezin kādēļ tapa baigi, Gaļina juta saltumu visā augumā, pirksti ar sa�ņaugto �ļirci drebēja.

� Ko jūs teicāt? � Nikolajs stostīdamies jautāja.

Bet Gaļina joprojām klusēja. Tad nolika �ļirci, paņēma Nikolaju pie rokas.

� Redziet...

Viņ� mēmi lūdza to apklust. Viņa bālā seja kļuva bāli zilgana, sevi�ķi izcēlās zilie riņķi ap acīm, puisis sarāvās. Pēk�ņi atcerējās: durvju stendere, Toņas uztūkusī seja ar dzelteniem plankumiem, baiļu izteiksme, neparastais pilnīgums.

� Ak... � Nikolajs ievaidējās un izrāva savu roku no Gaļinas rokas.

Viņ� streipuļodams devās uz izeju, bet ievainotie izbrīnā deva viņam ceļu. Gaļina mēģināja viņu apturēt, bet viņ� atmeta ar roku.

Kad Gaļina izskrēja klostera pagalmā, Nikolaja vairs nebija.

Tiklīdz pārstāja sprāgt �āviņi, pār pusstundā iznīcināto pilsētu atkal parādījās lidma�īnas.

Tagad tās bija triecienlidma�īnas. Tās nolaidās pavisam zemu un aplēja ar lo�metēju uguni tos, kas vēl bija paliku�i dzīvi. Pēc triecienlidma�īnu uzlidojuma artilērija sāka ap�audīt tiltu. �āviņi plosīja upes krastus, lauza ledu, bet tilts kā apburts stāvēja vesels un neskarts. Un visu laiku zem piķējo�o lidma�īnu aurojo�ām skaņām un �āviņu sprādzieniem pāri tiltam atkāpās vezumi, ma�īnas brauca uz aizmuguri un veda un veda ievainotos.

Gaļina izrīkoja sanitārus, apskatīja apsējus, izdarīja ie�ļircinājumus, pārsēja ievainotos, cenzdamās nepiegriezt vērību uzlidojumiem, ap�audēm, dārdoņai un rīboņai. Reizēm domāja: �Jāaiziet pie Toņas. Kas notiek ar Toņu?� bet aiziet nevarēja ne uz mirkli � pie lieveņa nepārtraukti piebrauca ma�īnas.

Istabas vidū gulēja jauns kapteinis tankists ar drud�aini mirdzo�ām acīm dubļiem notrieptajā sejā. Viņ� vēl bija nesenās kaujas jūtu varā un nemanīja necie�amās sāpes sa�ķaidītajās kājās. Kapteinis sekoja katrai māsas kustībai un visu laiku skaļi, satraukti runāja:

� Pretuzbrukumā devu�ies, nelie�i! Grib mūs izsist no pozicijām. Runā, ka pats fīrers vadot �o operāciju. Nav nekāds brīnums, var mūs izsist arī. Kur rezerves? Kādēļ nepienāk rezerves? Fri�i mums tādu uguni gā� virsū... Māsa, kad mūs no �ejienes aizvedīs? � nerimtīgi, laikam jau divdesmito reizi viņ� jautāja Gaļinai.

� Naktī, naktī visus aizvedīsim, � arī nez kuro reizi atbildēja Gaļina.

� Naktī? � kapteinis atkārtoja. � Kāpēc naktī? Lai ved tūlīt. Bet, ja fronti pārraus, kas tad būs? Cik jums ir ievainoto? � viņ� jautāja. � Ja nokļūsim ielenkumā � kas tad būs?

� Klusējiet, biedri, � Gaļina lūdza, � nevajag runāt, � lai gan zināja, lūgums nelīdzēs, kapteinis ļoti uztraukts.

� Klusējiet! Jūs mani nemieriniet! � kliedza kapteinis. � Pasauciet jūsu priek�nieku, lai tūlīt mūs sūta projām!

� Labi, labi, mīļais, es jau liku pasaukt priek�nieku.

� Nemāniet, māsa. Jūs neesat viņu saukusi, � nikni kaunināja kapteinis. � Jūs esat mierīga tādēļ, ka nezināt, kas ir ielenkums, neesat bijusi ievainota.

� Jā, jā, � Gaļina padevīgi piekrita. � Es neesmu bijusi ielenkumā, neesmu ievainota. Tikai klusējiet, � viņa mēģina pierunāt.

Kapteini, kas nepārstāja lamāties, pārnesa uz pārsie�anas istabu. Salfejeva nepaguva noliekties pār viņu, kad viņ� sāka kliegt:

� Vediet mūs ātrāk projām no �ejienes. Fronti var pārraut! Kāds muļķis te jūs komandē?

� Klusēt! � Salfejeva skarbi pavēlēja, un tankists tūlīt apklusa.

Gaļina piegāja pie Toņas, kas uz galda guļo�am kareivim pārsēja krūtis. Gaļina juta, ka Toņa viņu redz, saprot, ka viņa grib ko teikt, un vairās no �ās sarunas. Toņa zemu noliecās pār kareivi.

� Antoņina! � piepe�i Salfejeva vērsās pie viņas. � Ej kādu stundiņu atpūsties, mēs pa�as tiksim galā.

� Nē, � Toņa atbildēja.

� Kāpēc ne? �Salfejeva kļuva dusmīga. � Tu padomā par viņu, � Salfejeva ar acīm norādīja uz Toņas vēderu.

Toņa caur zobiem izgrūda:

� Tā ir labāk. � Un, smagi pagriezusies pret Gaļinu, teica: � Ej projām no �ejienes.

Gaļina aizgāja uz palātām palīdzēt māsām.

Krēslā, kas piepildīja istabu, viņa, gatavojot evakuācijai, ģērba kareivi ar bērni�ķīgi tīru seju, bet pie pa�a loga strīdējās divi pulkve�i, un pēk�ņi viens no tiem minēja S�adilova uzvārdu. Gaļina nodrebēja un uzmanīgi ieklausījās.

� Cik laimīgs kara liktenis S�adilovam! � runāja viens. � Trīsdesmit se�u gadu vecumā ģenerālleitnants, varonis!

� Ne liktenis ir laimīgs, bet galva gai�a � divas akadēmijas, Staļingrada. Zinā�anas sakrājis � tālu aizies.

� Viņam ir talants,� īsts talants kara mākslā.

� Par talantu nezinu, bet raksturs � tas ir!

� Jā, viņ� ir karavadonis! Reizēm pārņem apbrīnas pilna skaudība, kā viņ� soļo uz priek�u! Drosmīgs, nekādos apstākļos neapjuks. Patstāvīgi un ātri izlemj. Savu lēmumu piepilda dzīvē un nebaidās atbildības par visām sekām. Vienkār�i malacis, bet cietsirdīgs. Kāpēc �ī cietsirdība? Vienkār�i nesaudzīgs! Nekā pie viņa nepanāksi, nekādas vājības nepiedod.

� Nu, nesakiet vis! Es viņu pazīstu vēl kop� akadēmijas laikiem. Pēc tam somu karā. Viņ� komandēja divīziju. Viņam, tāpat kā visiem, piemīt arī vājība pret sievietēm, bet...

Gaļina izgāja ārā, lai neklausītos tālāk. Viņa nosēdās tumsā uz mājas lievenī�a un dziļi ieelpoja pavasara gaisu; lai arī tas bija ugunsgrēka smakas pilns, bet tajā tomēr jaudās pavasaris. Nezin kādēļ atmiņā uzpeldēja kaut kur dzirdētas nezināmas dziesmas vārdi:

Kādēļ jūs mīlējāt? Ko meklējāt jūs...

Un atcerējās: ziemas diena, riets, viņa nes spaini ar netīru ūdeni, S�adilova balss: �Sveicināta!�; viņas mitrā delna, kurā spaiņa stīpa atstājusi pēdas, S�adilova siltajā rokā. �Bet vai jums ir viegli?� �Esmu kadru virsnieks...� viņ� tās priek�ā tiesāja sevi par to, ka armija atkāpjas, un viņ�, cilvēks, ko audzināju�i un mācīju�i uzvarēt, nekā pagaidām nespēj darīt. Laikam bija pietieko�i zinā�anu, bet kaut kā trūka, nebija spēka, lai to novērstu.

�Bet pie Staļingradas noturējās. Kas tev palīdzēja?. Vai dvēseles skaidrība tev deva spēku noturēties? Tā iedvesa virsniekiem un kareivjiem pārliecību. Bet varbūt arī mūsu mīlestība tev palīdzēja? Tev taisnība, mans dārgais, taisnība, mans mīļotais,� Gaļina �ukstēja. �Nevajag ne vēstuļu, ne tik�anās. Uzvara � lūk, labākais mūsu mīlestības turpinājums, un lai neviens nekad neredz tavā sejā to, ko es redzēju tai ziemas vakarā. Mēs zinājām, ko mēs gribējām, kādēļ mēs mīlējām ... Izturēt un uzvarēt!�

Gaļina iegāja istabā. Viņai gribējās nekavējoties redzēt Toņu, tūlīt pateikt viņai ko labu, neparastu. Toņa sēdus pārsēja kareivi, jo aiz noguruma un smagās grūtniecības pietūku�ajās kājās viņa vairs nespēja nostāvēt. Jo ilgāka bija grūtniecība un enerģiskāks kļuva bērns, jo lielāks izrādījās Toņas pa�aiz-sargā�anās instinkts. Un �odien, kad gaisā parādījās deviņdesmit lidma�īnu, Toņa pārdzīvoja visbaismīgākos brī�us savā mū�ā. Bailes un tik�anās ar Nikolaju viņu bija nomocīju�as, un tagad viņa tikko kustējās. Gaļina piegāja pie Toņas, noliecās.

� Tu zini ...

� Zinu, � bez balss, tikai ar lūpām, Toņa pateica un novērsās.

Gaļina saprata, ka tagad runāt ar Toņu nav iespējams, ka trūkst vārdu mierinājumam, un gāja projām.

Vēlu pēc pusnakts aizgāja pēdējais ievainoto trans-

ports. Ņemilovs visus nosūtīja gulēt, atstāja tikai de�urantus. Gaļina nolēma atkal aiziet pie Toņas.

Pārsienamā telpā bez Toņas neviena nebija. Toņa stāvēja bļodā ar siltu ūdeni, no kura cēlās garaiņi, un, ar vienu roku smagi atbalstījusies pret galdu, ar otru mazgāja kājas.

� Kādēļ tu neguli? � Gaļina jautāja.

� Kājas sāp, � nepagriezdama galvu, Toņa atbildēja, � divas diennaktis neesmu zābakus noāvusi.

� Vai tev grūti? � Gaļina atkal jautāja.

Toņa klusēja. Gaļinai gribējās redzēt Toņas seju, bet viņa nepacēla galvu.

� Kur tu gulēsi?

� Palik�u te; te ir klusi un neviena nav.

� Nezinu, kad mani nomainīs.

� Guli, kamēr neviens nav atvests, � Toņa ieteica.

� Iekārtosimies abas kopā. Es tūlīt uzklā�u gultu, un, ja kāds atbrauks, sanitārs uzmodinās.

Toņa nomazgāja kājas un ilgi tās masēja. Gaļina atnesa no otras istabas spilvenus, uzklāja sev un Toņai guļvietas, noāva zābakus un apgūlās.

Bet Toņa saliecoties un izslienoties ar abām rokām berzēja kājas un, galvu nepacēlusi, it kā bez intereses jautāja:

� Vēstuļu tev nav?

� No kā? � Gaļina nesaprata.

� No S�adilova.

� Nē, nav.

� Tā ir neraksta?

� Nē, neraksta, � Gaļina apstiprināja un brīnījās: kāpēc, pieminot S�adilovu, viņa tagad neizjuta parastās sāpes.

� Lūk, te nu bija īstā mīlestība! Kur tā ir, vai maz var būt?

Gaļina piecēlās un vērīgi ieskatījās Toņai sejā.

� Es domāju, var būt.

� Blēņas! Kur ir tāda mīlestība? Pie vīra tev, Gaļina, jābrauc. Vai viņ� tevi aicina?

� Aicina katrā vēstulē, � Gaļina vienaldzīgi teica. � Bet kāpēc jābrauc?

� Bet kāpēc tev �eit jāpaliek? Nav zināms, kad kar� beigsies, jūs dienēsiet kopā. Ta�u visa dzīve jādzīvo.

� Jā, dzīve vēl jādzīvo, � Gaļina pievienojās.

� Brauc projām, � Toņa deva padomu, � kopā būs labāk ... pieradīsi, bet �eit nav zināms, kas var notikt.

� Arī tur var nonāvēt.

� Ja nonāvēs � tā nav vēl tik liela nelaime, var būt vēl ļaunāk: ilgosies, ilgosies un kaut kādas muļķības izdarīsi. Skaties, kā tevi jaunais komisārs lenc!

Gaļina klusēja, bet Toņa turpināja:

� Priek�ējās pozicijās nav bijis, nāvi nav redzējis � tāpēc trako, kā runcis glūn uz tevi.

� Zinu, redzu, � Gaļina gurdi teica.

� Viņ� ir no tiem, kas domā: karā viss atļauts. Neieredzu, vienkār�i neieredzu tādus! Ja Inokentijs Kirilovi�s redzētu, ko mums viņa vietā atsūtīju�i.

� Jā, tādu kā Dubkovs vairs mums neatsūtīs, tādi ir vajadzīgi kaujas vienībās.

� Salfejeva saņēmusi vēstuli no Dubkova, � viņ� tagad esot pie izlūkiem.

� Vai viņ� atveseļojies?

� Pagaidām vesels, atspirdzis, Ludmila Vasiļjevna bie�i saņem vēstules no viņa.

� Tas ir labi.

� Bet Saltikovs atsūtījis vēstuli visiem, adresējis Ņemilovam, bet viņ� nozaudējis, arī pats nav izlasījis un adresi neatceras, lempis tāds.

� Kādēļ uz viņu dusmoties? Igora nāve viņu slimu padarījusi.

� Vai Igora māte ir dzīva? � Toņa jautāja.

Gaļina saprata, ka Toņa novilcina sarunu par Nikolaju, un, brīdi klusējusi, atbildēja:

� Māte ir dzīva, bet loti slima, ilgi nedzīvos, ar sirdi slikti.

� Tu viņai raksti?

� Rakstu, bet viņa nespēj atbildēt, pavisam vārga, neceļas aug�ā, � Gaļina teica un domāja:

�Kur ir Nikolajs? Kas ar viņu notiek? Vai viņ� pamanīja, kādā stāvoklī Toņa? Vai viņ� saprata? Vai tie satiksies? Kādēļ viņ� aizbrauca? Vai tie�ām pat negribēs uzzināt, kas ar Toņu noticis pēc Desnas?�

Gaļina lūkojās Toņā, gaidot, kad viņa sāks runāt par to, kas notika �odien. Bet Toņa bija neizdibināma � mierīga balss, parastas kustības, vienmērīga elpa. �Kā pārakmeņojusies!� Gaļina nosodo�i domāja. �Bet puisis laikam tur mokās, ka tikai sev ko nepadara: kā viņam acis kvēloja! Vēl var piedzerties aiz bēdām un nokļūt tribunālā... Ak Toņa, Toņa!�

Tomēr skaļi pateikt Gaļina nekā neuzdro�inājās, bet Toņa ne vārda nesacīja par to, cik smaga viņai tagad bija sirds, tik smaga kā toreiz pie Desnas, pat vēl smagāka.

Nikolajs Hmara neatcerējās, kā atgriezās savā daļā, viņ� neredzēja ceļu, nejuta, kā vada ma�īnu. �Toņa dzīva! Jā, tā ir Toņa. Pat ja divdesmit gadi būtu pagāju�i, viņ� Toņu pazītu. Un gaida bērnu! Kas ir viņas vīrs? Kur tas ir? Kāpēc viņa aizgāja? Kādu ļaunumu esmu viņai nodarījis? Kad ieraudzīja mani � kā nobālēja seja un nevis prieks, bet �ausmas bija lasāmas tajā. Kādēļ, ja arī precējusies, nepienāk klāt? Kā viņa toreiz nokļuva krastā?... Toņa! Toņa, mana labā! Toņa, kādēļ tevi satiku! Labāk būtu domāt, ka esi noslīkusi.�

Pēk�ņi viņ� atcerējās viņu pirmo iepazī�anās dienu.

�aurās upes krastā pletās brīni�ķīgs parks. Klusi skalojās ūdens, vecās kļavas, kas bija ne viena vien mīlas plaukuma liecinieces, klusi �alca; stipri smar�oja kumelītes. Nikolajam bija septiņpadsmit gadu, viņ� jau smēķēja, neatzina nekādas autoritātes. Cie�i nolēmis patstāvīgi pelnīt naudu, nevis dzīvot brāļa maizē, kas uzturēja māti, sievu un bērnu, Nikolajs pēc septiņgadīgās skolas beig�anas iestājās �oferu kursos. Viņ� vīri�ķīgi pacieta mātes asaras un pārmetumus, brāļa rā�anos � viņi noteikti gribēja Nikolajam sniegt izglītību. Ne brāli, ne māti neiepriecināja pirmā pa�a nopelnītā un mājās atnestā nauda, pārmetumi turpinājās.

�ai vakarā dārzā Nikolaju iepazīstināja ar meiteni vienkār�ā zilā kleitā ar baltu zīda apkaklīti. Meitene jocīgi stāstīja par piedzīvojumiem pie parka kases, bet viņ� jūsmoja par tās resno bizi ar rūpīgi iepītu baltu lentu. Vēlāk strīdējās par jauno filmu. Nikolajs uzaicināja Toņu pavizināties ar laivu, bet viņa atteicās. Nikolajs saprata � baidās, maz pazīstami. Aizgāja uz deju laukumu. Pēc atvadu val�a Nikolajs pavadīja Toņu līdz mājām.

Nakts bija silta un klusa. Melnajās debesīs spo�i mirdzēja lielas zvaigznes. Atvadoties meitene pasniedza roku, cie�i saspieda. Nikolajā uz mirkli iedegās kādas jaunas līdz �im nepazītas jūtas. Tas bija kaut kas, ko viņ� nekad mū�ā nav izbaudījis, bet visu laiku gaidījis.

Toņa jautāja:

� Kad mūs iepazīstināja, es nesadzirdēju, kur jūs mācāties.

� Es strādāju un mācos par �oferi.

� Ko?! � vai nu brīnījās, vai neizprata meitene. Un rokas spiedienu un īso vārdiņu �ko� Nikolajs vienmēr atcerējās.

Bet meitene nekautrīgi izjautāja:

� Jums patīk ma�īnas un tāpēc gribat kļūt �oferis. Kādēļ? Būtu labāk gāji� uz lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu. Vai septiņas klases ir izglītība? Brauciet uz pilsētu, mācīsimies kopā.

Nikolajam meitene �ķita apbrīnojami gudra. Otrā dienā Hmara staigāja pa veikaliem un pirka mācību grāmatas, burtnīcas, izziņas tiem, kas grib iestāties vidējās mācību iestādēs. Ne brālis, ne māte nespēja izprast �īs pārmaiņas iemeslu, bet neizjautāja.

Pēc neilga laika Nikolajs dzirdēja, ka māte, klādama galdu brālim, kas pārnācis no darba, teica:

� Uzzināju, ka ar Ivana Krotkiha meitu sadraudzējies, tā viņu apstrādājusi. Kas tagad notiks?

� Veltīgi, � brālis atbildēja, � nav viņam piemērota. Skuķis glīts, dziedātāja, svētdien redzēju, serbieti dejoja, ka elpa aizraujas. Ne viens vien puisis uz viņu met acis. Bet mūsējais? Raibs, mazs augumā, vāj�. Kāda velna pēc viņai tāds vajadzīgs?

Māte smagi nopūtās.

Bet Nikolajs sēdēja pie at�ķirtās mācību grāmatas un domāja: �Lai arī raibs, lai mazs, � panāk�u, iemīlēs ...�

Un Toņa iemīlēja. Laiks skrēja nemanot. Tehnikumu nobeidza bez pūlēm un abi atgriezās strādāt dzimtajā ciemā. Pēc tam sākās kar�; brālis gāja bojā; nelaikā aiz bēdām novecoja brāļa sieva, palikusi ar diviem bērniem; pavisam savārga slimā vecenīte mate.

Nikolajs cie�āk sa�ņaudza stūri, ma�īna lēkāja, to svaidīja uz abām pusēm.

Autobataljonā biedrs �oferis atstājis Nikolajam vakariņas, katliņu ar griķu biezputru un pudeli tējas. Tas viss bija ietīts puska�okā. Nikolajs pielika karoti ar biezputru pie lūpām un tā arī palika domās nogrimis.

Biedrs jautāja:

� Kādēļ tu, Hmara, esi tāds melns, vai bombardēja?

� Bombardēja.

� Redzu: seja melna kļuvusi...

Bet Nikolaja acu priek�ā stāvēja durvju stendere, tajā cie�i ieķērusies roka, balta, plankumaina seja, vēders...

Un pēk�ņi Nikolajs nodrebēja. lekāms viņ� apzinājās miglaino atminējumu, viņ� sajuta nepanesamu smagumu visā ķermenī, nobālu�ās lūpas klusi �ukstēja: �Paklīdene! Sameklējusi!�

�Kaut kāds virsnieķelis pievilinājis, tāpēc aizgāja. Kauns acīs skatīties. Nē, nē, nevar būt! Viņa ir jautra, bet nav izlaidīga, tam viņa par lepnu. Bet kas tad varētu būt � izmisums, bezcerība?� Nikolaja rokas trīcēja. �Ko darīt? Kam lūgt padomu? Kam tagad uzticēt savas domas?�

Blakus neviena nebija, biedrs jau aizbraucis uzdevumā. Un, ja arī viņ� �eit būtu, nav tik vienkār�i to izstāstīt. Atcerējās vecās mātes mācību: �Koļeņka, dzīvo ar savu prātu, lai arī neliels prātiņ�, tomēr savs. Cilvēki reti mēdz būt patiesi, savai sirdij un prātam jāklausa.� Un vēl māte nez kādēļ vienmēr baidījās par viņa un brāļa jauņību, teica: �Gribētos nodzīvot, kamēr jums abiem būs vismaz pāri trīsdesmit gadiem, jo jaunība neskopojas ar muļķībām. Kā cilvēki jaunībā savu dzīvi Vropļo, pat atcerēties baigi. Viens neapdomīgs solis vai gadījums var izjaukt visu dzīvi. Un cilvēks sabrūk. Dzīve reizēm gā� ozolus.�

Nikolajs sāka ātri ģērbties. Uz kurieni viņ� posās, kurp steidzās, viņ� pats nevarēja izprast.

� Tātad, � bez skaņas �ukstēja lūpas, � bērns, viņa ir stāvoklī, bet vīra nav. Nīstu tevi, Antoņina! Nē, nē, nevar būt! Kaut kas nav tā. Tu neesi tāda. Tu esi vislabākā, vistīrākā... Jāuzzina viss, lai izstāsta pati, viņa neprot melot.

Nikolajs devās pie ma�īnas. Viņ� neatcerējās, kā ielēja benzīnu, kā iedarbināja motoru, un visu laiku redzēja durvju stenderi, roku, izplesto, it kā sastingu�o acu izbiedēto skatienu. Sīs acis, viņ� zināja, vajās to aizvien.

Nikolajs izveda ma�īnu, ieslēdza tre�o ātrumu un aizdrāzās gar sarga posteni.

� Stāt! Uz kurieni dzen ma�īnu?! � viņam iepakaļ kliedza kareivis. � Stāt, tev saku, citādi �au�u!

Bet ma�īna jau bija tālu. Kareivis nospļāvās.

� Ir gan traks! Jāiet ziņot komandierim.

Gajina un Toņa negulēja, bet abas izlikās aizmigu�as. Gaļina skaitīja: viens, divi, trīs... Tas viņai gandrīz vienmēr palīdzēja iemigt, bet tagad skaitī�ana juka: �Vai tie�ām Toņa klusēs, negribēs redzēt Nikolaju? Vai tie�ām neatradīs sevī spēka ar viņu parunāt? Jā, bet kur lai ņem �o spēku? Var visu pārdzīvot � ap�audes, nāves bailes, � bet te... Te tev nu bija Toņa!� Ba�as par Toņas likteni neizprotami vērsa viņas domas par sevi pa�u. �Varbūt tie�ām aizbraukt pie Borisa? To būtu viegli nokārtot. Esmu tagad virsnieka pakāpē, noliku kara feld�era eksāmenus. Būsim vienā karaspēka daļā, kopā. Kar�, protams, pārvērtīs Borisu labāku.� Pēdējā laikā Boriss rakstīja sievai ļoti bie�i, sūdzējās par ilgām ... Jau divus gādus viņi nav redzēju�ies. Gaļina kādreiz prasīja padomu Ostrovskim. Viņ�, brīdi klusējis, teica: �Tev jābrauc, Gaļina. Aizbrauc, paskaties. Ja nekas neiznāks � atceries, �eit tev ir patiesi draugi!�

Toņa gulēja uz muguras ar vaļējām acīm. Viņai sāpēja krustos, sāpēja uztūku�ās kājas. Viņa nekādi nevarēja atrast sev ērtu stāvokli. Gribējās raudāt, bet asaru nebija, un kādēļ raudāt... Toņa pa �o dienu it kā notrulinājās.

Tas viss, par ko viņa jau sen vairs nedomāja, samierinājusies ar Nikolaja zaudē�anu, �odien atkal atdzīvojās. Mīlestība pret Nikolaju, izmisums, domājot par viņa bojā eju, cerība, ka viņam tomēr izdevies izglābties, ilgas pēc viņa, beidzot, atteik�anās no �ās cerības un samierinā�anās ar savu likteni palika aiz muguras. Bet tagad kā pērkona spēriens negaidīts prieks, redzot kā no miroņiem aug�āmcēlu�os Nikolaju, un atkal rūgts izmisums, ka neprātīgi atdevusi sevi citam. Viņa ne�aubījās, ka, lai arī cik liels bija Nikolaja atkalredzē�anās prieks, viņ� ieraudzīja pierādījumu, pārāk pārliecino�u pierādījumu tam, ka Toņa �aizmirsusi� savu mīlestību ... Cik slikti, ka viņ� tūlīt aizbrauca. Labāk tūlīt visu noskaidrot... un vairs nekad nesatikties.

Tūlīt radās doma: �Bet ja nu viņ� atnāk? Kā es viņam skatī�os acīs? Nē, viņ� nenāks, nerunās!� Bērns sakustējās, un Toņai pārskrēja karstuma �alts. Viņa nolika rokas uz vēdera un �ukstēja, rijot asaras: �Tu būsi ar mani, es tev aizstā�u visu pasaulē. Tu ne pie kā neesi vainīgs!�

Lai kā Gaļina grozījās, nogurums ņēma virsroku, viņa iemiga.

Bet Toņa gulēja pussnaudā.

Gaļinu uzmodināja skaļa saruna uz lieveņa.

� Nedrīkst, es teicu � nedrīkst! � dusmīgi runāja durvju sargs.

� Man jāsatiek Toņa Krotkiha. Vai pie jums ir tāda? � kāds uzstājās.

� Liec mieru! Cilvēki divas diennaktis nav gulēju�i. Redz, kā iededzies! Ej projām, ej projām! Ja butu ievainots, bet vesels kā vērsis . ..

Gaļina �ukstēja:

� Toņa, tu dzirdi?

Toņa klusēja. Gaļina satvēra Toņas rokas, tās bija aukstas kā ledus gabali.

� Tu iesi? � Golubkova jautāja.

Toņa piecēlās un, joprojām klusējot, izgaja uz lieveņa.

� Toņa, tu? � viņa izdzirda Nikolaja drebo�o balsi.

Toņa izslējās, pacēla galvu, skatīdamās uz apvār�ņa gai�o svītru.

� Jā, es.

� Toņa!

� Nu, kas? � Toņa asi teica. � Nu, man būs bērns, kas tev vēl vajadzīgs?

� Zinu, zinu, � Nikolajs aizsmacis �ukstēja.

� Kas viņ� ir? Kur viņ� ir?

� Kareivis.

� Kur viņ� ir?

� Kritis. � Toņa nepagrieza galvu, debess gai�ā svītra pletās platāka.

� Vai tu biji precējusies, Toņa?

� Nē.

Ja nebūtu sienas, Toņa laikam pakristu � tā viņai trīcēja kājas.

� Kā tad tā, Toņa?

� Tā gadījās.

� Kādēļ? Kāpēc?

� Tāpat! � Toņa gandrīz nepakustināja lūpas.

Ja Toņa raudātu, zvērētu, lūgtu piedo�anu, Nikolajs laikam viņu sistu, lai kaut kādi atvieglotu savas sāpes un izteiktu savu nicinā�anu. Bet Toņa viņu atbruņoja ar savām skopajām atbildēm.

Debess gai�ā svītra arvien papla�inājās, agrā ausma apgaismoja Toņas bālo seju. Un tikai tagad Nikolajs izlasīja �ajā sejā visas bezcerīgās mokas, par kurām laikam viņa nevienam ne vārda nebija ieminējusies, visu smagumu panesot viena ...

Nikolajs pēk�ņi sajuta smeldzo�u �ēlumu. Un �is �ēlums pārvarēja visu pārējo. Tikai tagad viņ� nodomāja: �Esmu vīrietis un tomēr �ajos divos gados ne vienu reizi vien tikko negaudoju kā vilks... Bet viņa! Sieviete! Toņa! Zivtiņa mana, kas tavā dvēselē sakrājies?�

Toņa it kā neredzēja viņu. Nikolajs piegāja pie Toņas, pārvilka ar roku tai pār seju, Toņa nepakustējās.

� Es tas esmu, Toņa! Es! Toņe�ka! � pēk�ņi kā bērns iesaucās Nikolajs, pieglau�ot viņu sev klāt.

Toņa drebēdama kaut ko �ukstēja.

� Kas tagad notiks? Ko mums tagad darīt? _

� Dzīvosim, Toņa! Abi esam veseli un abi dzīvi,� Nikolajs dobji sacīja.

� Cik bēdīga ir mūsu mīlestība, Koja!

� Bet ko tagad lai dara, Toņa? Nemoki, netiesā sevi. Kas bijis, vairs neatgriezīsies!

Tikai tagad, jūtot viņa glāsto�ās rokas, Toņa, paslēpusi seju, sāka skali raudāt. Nikolajs nemierināja, tikai ar raupjo delnu glāstīja tās galvu un domāja:

�Atradusies, dzīva, kopā ar mani. Bet kareivis � kritis. Kāds viņ� bijis � labs, slikts.� Viņ� sev jautāja � vai pietiks spēka visu aizmirst? Bērns ir sve�s?... Bērns nav sve�s. Tas ir viņas bērns! Nikolajs sev deva zvērestu, ja Toņa būs ar mieru kļūt viņa sieva un viņ� paliks dzīvs, nekad ne ar vienu vārdu neatgādināt par to, kas ir bijis. Nikolajs noslaucīja asaras no viņas slapjās sejas.

� Pietiek, izraudājies un pietiek! Nomierinies. Tagad jādomā, kur brauksi dzemdēt? Tavs ciemats vācie�u rokās, es tevi aizsūtī�u pie savas mātes.

� Bet kā tad... � Toņa dzīrās ko iebilst.

� Pavisam vienkār�i, � Nikolajs pārtrauca. � Tu esi mana sieva, un bērns ir mans � visu zinā�anai, pārējais nevienam nav jāzina.

� Es tev gribu izstāstīt, kā tas notika. � Toņas seja kvēli nosarka.

� Nevajag ... Pēc tam, citreiz.

Viņa redzēja Nikolaja starojo�ās acis.

� Ko tu skaties manī kā vainīga? � viņ� kļuva dusmīgs. � Pietiek � un punkts. Vairs nerunāsim! � Uzskatot, ka viss izlemts, viņ� lieti�ķi sacīja: � Atprasī�os komandierim, pats tevi aizvedī�u līdz pirmajai nesagrautajai pilsētai, iesēdinā�u vilcienā. Pirms tam sareģistrēsimies. Lai tu būtu mierīga ir par sevi, ir par bērnu. Muļķīte! Tu nezini, kā es bez tevis dzīvoju! Tā � tikai vadīju dienas, gaidīju, kad pienāks mana kārta mirt.

Pilsētas drupas kūpēja. Vecā klostera dārza koki bija �ķembu sakropļoti; vientuļi un baigi kā tum�a ala melnēja baznīcas lievenis. Visapkārt bija bedres, ķieģeli, mētājās izsisti logu rāmji.

Maiga ausma cēlās pār kūpo�ām drupām un sakropļoto dārzu. Kaut kur netālu iedziedājās gailis, tad otrs, tre�s ... .

Nikolajs un Toņa stāvēja, cie�i piekļāvusies viens otram.

Gajina paklausīja Ostrovska padomam. Daudz dienu pagāja, kamēr viņa nokļuva līdz frontei, kur karoja Boriss Sapovalovs. Un, lūk, ce)a gals.

� Kāp ārā, meitēn, esam klāt! � Gaļinai teica tanku e�elona komandieris, ar ko viņa brauca kopā pēdējās divas dienas.

Netālu stāvēja Borisa divīzija.

Gaļina atviegloti nopūtās. Aiz muguras palika visas pūles ar caurlaides noformē�anu, atļaujas dabū�anu brauk�anai kara e�elonos un nogurdino�ais ce)�. Viņa neizpratnē paskatījās visapkārt; nebija ne stacijas, ne stacijas ēku, ne pa�as pilsētas. Ķieģeļu un akmeņu grēdas, gaisā paslēju�ies dūmeņi... Spilgtā saule apmirdzēja miru�u pilsētu, ko �ķēla sudrabaina^ upe.

Gaļina uzmeta plecos mantu maisu, atvadījās no e�elona priek�nieka un izkāpa no vagona. Viņa nepagāja ne desmit soļu, kad uzdūrās hitlerie�a līķim ,�ar melnu seju, pelēkā virsnieka formā, kas bija pārvērtusies lupatās. Pāri miru�ajai pilsētai tvanēja liepu, noziedēju�u ievu smar�a, kas jaucās ar līķu un deguma smaku.

Kara komandants � Gaļina viņu atrada sagrautas mājas pagrabā � palīdzēja tai iekļūt gadījuma ma�īnā, kas brauca uz to pusi. Bet izbrauca tikai pret vakaru. Dienā braukt bija aizliegts � vācie�i bombardēja pilsētu un visus ceļus, kas veda uz to.

Siltais vēj� patīkami kutināja seju. Kabīnes logs bija vaļā. Strauji satumsa.

Gaļina nolika roku uz durtiņām un iegrima domās.

Viņu gaidīja tik�anās ar Borisu, kuru nebija redzējusi vairāk nekā divus gadus. Viņa brauca pie vīra! Bet līdz �im nespēja iegūt skaidrību par savām jūtām. Te viņu pārņēma ziņkāre, te bailes. Ja agrāk viņa to nemīlēja, tad tagad viņa bija vienkār�i atradusi no tā.

�oferis rei�u reizēm �ķielēja uz viņu, tas jau zināja, kas viņa tāda ir un kādēļ brauc. Viņ� labprāt daudz jautātu �ai skaistajai pasa�ierei, bet, diem�ēl, viņa bija mazrunīga. Sevi�ķi viņu interesēja � vai tie�ām tā ir kapteiņa Sapovalova likumīgā sieva vai vienkār�i �frontes draudzene�? Viņ� pat uzdeva ievado�u jautājumu:

� Sakiet, vai dokumenti jums, starp citu, visi kārtībā, biedri kara feld�er, citādi jūs divīzijā var arī neielaist.

� Kārtībā, biedri star�ina! � Gaļina tik vien atbildēja.

Bieza krūmāja priek�ā, kas auga uz lieliem ciņiem, �oferis pieturēja ma�īnu.

� Te stāv mūsu autorota. Es jūs aizvedī�u pie komandiera, viņ� paziņos par jums artilērijas pulkā.

Gaļina, izņemot krūmu tum�os siluetus, nekā cita neredzēja, bet tomēr neko nejautāja un sekoja viņam. Viņi nogāja ne vairāk par divdesmit soļiem. �oferis atkal teica:

� Pagaidiet �eit, es tūlīt! � Un pats nogāja pa neredzamām kāpnītēm kaut kur lejup, it kā iegrimdams zemē.

Gaļinu pārņēma trauksmainas gaidas. Ja tūlīt pretī iznāks Boriss? Gaļina iedomājās viņu tādu, kāds viņ� bija stacijā, kad brauca uz ārzemēm, � dārgā, glītā uzvalkā, tum�ā mētelī un platmalē, ar �emodānu vienā un bālu ziemas ro�u pu�ķi otrā rokā.

Viņa nedzirdēja, kā pienāk klāt divi cilvēki. Nepazīstama balss aicināja:

� Iesim zemnīcā, biedri kara feld�er!

Pēc tam atskanēja �ofera balss:

� Palieciet sveiki! Uz redzē�anos!...

Gaļina nokāpa zemnīcā, piesardzīgi ar kāju taustot kāpnītes. Rotas komandieris palūdza viņas dokumentus, uzmanīgi izlasījis katru papīrīti, visu kārtīgi salika un, pasniedzot tai, pateica ar mulsu un priecīgu smaidu: � Pirmais gadījums divu kara gadu laikā, ka atbraukusi sieva. Jūs sēdieties, es piezvanī�u artilērijas pulka komandierim, Sapovalova divīziju man laikam nebūs iespējams sazvanīt.

� Vai jūs viņu pazīstat?

� Ļoti labi. Tas ir, personiski neesmu pazīstams, bet pazīstu pēc divīzijas laikraksta, tur par viņu reizēm raksta, bez tam es kopā ar viņu saņēmu apbalvojumu.

� Kādu?

� Es � Sarkanās Zvaigznes ordeni. Starp citu, jums tas nav interesanti, � viņ� piebilda. � Bet jūsu vīrs � Tēvijas kara ordeni. Starp citu, tas ir pirmais divīzijā.

Rotas komandieris paņēma telefona klausuli, pagrieza kloķi un skaļi sacīja:

� Ceriņzars, Ceriņzars, tas esi tu? Ceriņzars, dod man se�padsmito!

Gaļina nervozi soļoja pa mazo zemnīcu no viena stūra līdz otram. Viņa domās sev jautāja: �Kāpēc es tā uztraucos? Varbūt tas ir tikai aiz nervu uzbudinājuma, tāpēc ka tik ilgi neesam redzēju�ies?�

Bet blakus skaļi atskanēja:

� Biedri se�padsmitais, vai dzirdat, jā? Ziņo trīsdesmit ceturtais... Ko, nedzirdat? Nezināt, kas tas ir? Labi, es pagaidī�u! Ko? Turpināt? Zināt, kas? Klausieties, man �eit ir neparasts notikums. Jā, tam ir tie�s sakars ar jums. Ko? Jā, atbraukusi jūsu Sapovalova sieva.

Viņ� ilgi klusēja, centīgi piespiedis telefona klausuli ausij, un vēl skaļāk kliedza:

� Visu pārbaudīju, visi dokumenti kārtībā. Pareizi ... virsnieks ... Pareizi, viņa ... Adjutantu? Labi, tūlīt pajautā�u.

Viņ� ar plaukstu aizsedza klausuli un jautāja:

� Jūs protat jāt uz segliem?

Gaļina noraido�i papurināja galvu. Un tūlīt kapteinis kliedza:

� Nē, biedri se�padsmitais, neprot. Labi, ardievu! � Kapteinis apsēdās un uzsmēķējot teica:

� Tie�ām, izņēmuma gadījums, pat apak�pulkvedis Sergejevs tūlīt nenoticēja. Starp citu, tagad nav brīnums: vīrs vienā frontē, sieva � otrā. Mana sieva ir Ļcņingradas frontē.

Viņ� dziļi nopūtās un turpināja:

� Vai neesat dzirdējusi, stāsta, ka esot pavēle, ja vīrs un sieva ir virsnieki un da�ādās frontēs, tiem at-[ ļauts pārcelties uz vienu daļu?

Varēja redzēt, ka viņ� daudzreiz par to domājis.

� Var būt, ka ir, � Ga]ina sacīja un domīgi piebilda. � Tikai es domāju, kopā, vienā daļā ir grūtāk. Sakiet, � kāds var būt darbs, ja tu zini, ka vīrs iet uzbrukumā vai izlūkos? Bet tā � tavas ausis nedzird, acis neredz!

� Jā, � kapteinis pievienojās, � tā labāk! Un piebilda: � Nav nekā briesmīgāka par karu, to pārdzīvot ir ļoti grūti.

Viņi iegrima sarunā un nemanīja, kā pagāja laiks un atbrauca pulka komandiera adjutants. Adjutants bija jauns un jautrs.

� Lieliski! � viņ� jūsmoja, ieraugot Gaļinu. � Lūk, cilvēkam laime! Sapovalovs neticēs, lai mani zeme aprij uz vietas! Starp citu, jūs viņu laikam �odien neredzēsiet � mēs uzbrūkam un sekmīgi. Tagad mēs ieņemam jaunas pozicijās. Sapovalovs ar savu saimniecību arī iekārtojas jaunā vietā, tā ka līdz rītam nāksies pagaidīt.

Viņ� loti labi atsaucās par Borisu: tas esot disciplinēts, drosmīgs un kārtīgs � viens no labākajiem artilērijas pulka virsniekiem. Leitnants visu ceļu tā ir neļāva Gaļinai ne par ko padomāt. Beidzot tas aizveda viņu uz pulka komandiera zemnīcu. Te vēl vairāk juta frontes priek�ējās līnijas tuvumu: bie�i uzliesmoja raķetes, dzirdēja mīnu gaudas, atskanēja īsas lo�metēju kārtas, bet pāri tam reibino�u smar�u pilna, silta vasaras nakts.

Gaļina visu laiku centās iedomāties, kāds kļuvis Boriss, kā viņu pārvērtis kar�, ko viņ� no tā mācījies. Viņa vēlējās to redzēt tādu, kādu �ajos divos gados bija pati iedomājusies. Sājos mirkļos Gaļina juta, ka viņa dēļ upurējusi savu laimi. Gaļinai likās � ar savām cie�anām viņa guvusi tiesības redzēt vīru kā īstu cilvēku.

Pulka komandieris apstiprināja, ka Sapovalovu līdz rītam nevar izsaukt. Divīzija cietusi zaudējumus � kritis Sapovalova vietnieks un baterijas komandieris, vairāki cilvēki ievainoti, un Borisam daudz darba.

� Jums tūlīt atnesīs vakariņas, ēdiet un liecieties gulēt, � Sergejevs ieteica. � Sī zemnīca būs jūsu rīcībā līdz rītam � man jābrauc pie artilērijas komandiera.

Gaļina apak�pulkvedim piesardzīgi jautāja:

� Vai mans vīrs ir tālu no priek�ējām pozicijām?

Sergejevs neizprata, kas slēpjas �ai jautājumā, un atbildēja:

� Nē, loti tuvu, bet novēro�anas punkts ir kājnieku kaujas kārtībā.

� Vai viņu �odien nevar nonāvēt? � Gaļina pēk�ņi teica.

� Nonāvēt? � apak�pulkvedis brīnījās, viņ� nebija gaidījis tādu jautājumu. � Kāpēc tie�i �odien viņu lai nonāvē? � apak�pulkvedis noteica apmulsis, it kā Sapovalova dzīvība vai nāve būtu atkarīga no viņa gribas. Viņ� pavērās Gaļinas sejā, ieraudzīja satraukumu un gaidu pilnās acis un maigi sacīja: � Zināt ko? Pamēģināsim viņu tomēr izsaukt �urp, bet pagaidām viņu nomainīs Borodins.

Leitnants izsauca pie tālruņa Sapovalovu.

Boriss neticēja, ka sieva atbraukusi. Viņ� palūdza nekavēt viņu darbā ar nevajadzīgiem jokiem un dusmīgi nometa klausuli. Pulka komandieris saka smieties:

� Nu, nekas, mēs tūlīt viņu piespiedīsim ticēt, parunājiet ar viņu jūs, � viņ� teica Gaļinai.

Kad atkal izsauca Borisu, Gaļina pati sacīja:

� Borja, vai tu tas esi?

Bet atbildēja rupja, saniknota balss:

- � Meiten, nolieciet klausuli, jūs neatrodaties pa�laik Kultūras parkā, bet frontē! Laiks būtu to saprast ...

� Borja! � viņa vēlreiz iesaucās, bet neviens vairs neatbildēja.

Tad Sergejevs paņēma klausuli.

� Vai tas ir devītais? �viņ� pavēlo�i teica. � Runā se�padsmitais. Pavēlu jums tie�i pulksten trijos nulle nulle ierasties pie manis. Jā, tas ir viss.

Raitnieks atnesa vakariņas, nolika trīs bund�iņas konservētas desas, �ķīvi ar sausiem cepumiem un katliņu ar zupu. Tālāk stāvēja mazs, brūns, �etrstūrains maizes klaips, uz tā virsējās garozas bija iespiests skaitlis �trīs � trīs�.

� Piedodiet, � Sergejevs atvainojās, � pagaidām vairāk nekā nav. Mēs uzbrūkam, nepaguvām piegādāt.

Raitnieks jautājo�i paskatījās uz apak�pulkvedi un nolika alumīnija pudeli.

� Varbūt iedzersiet pirms vakariņām? � Sergejevs piebilda.

� Nē, es nedzeru.

� Tas ir konjaks, � komandieris piebilda.

� Pateicos, � Gaļina atbildēja, � es vispār, nemaz nedzeru.

� Nu tad ēdiet.

� Vēlreiz pateicos. Est negribas.

� Ko tad es lai iesāku ar jums? Nedzerat, ēst negribat. Varbūt smēķēsiet? � apak�pulkvedis neizpratnē piedāvāja, ziņkāri aplūkodams Gaļinu.

� Es nesmēķēju, � Gaļina smējās.

� Nu, tad es nezinu, � Sergejevs paplēta rokas.

Adjutants piepe�i steidzīgi teica:

� Protams, jūs nesmēķējat un nedzerat, es to zināju!

� Ķā zināji? � apak�pulkvedis brīnījās.

� Kā jūs to zinājāt? � Gaļina jautāja.

� Es nezināju, bet biju par to pārliecināts. Jūs esat tāda ... Visumā, grūti paskaidrot. � Viņ� apmulsis ar roku pavicināja gaisā. � Vārdu sakot, es zināju.

Apak�pulkvedis skumji paskatījās adjutantā.

� Mēs abi esam aizmirsu�i �ajos divos gados, kā izturēties pret sievietēm, tādēļ es piedāvāju gan uzsmēķēt, gan iedzert. Maskavā man tas nebūtu ne prātā ienācis! � Un tūlīt pēc �iem vārdiem izraisījās mierīga, draudzīga saruna.

Sāka stipri līt. Pat zemnīcā dzirdēja vienmērīgo lietus troksni. Pa mazā lodziņa rūti nepārtrauktā straumē tecēja ūdens. Pulka komandieris un leitnants negāja projām. Viņi ar interesi izjautāja Gaļinu par ceļu, par Maskavu. Jautās, ka viņi noilgoju�ies pēc mājām, pēc mierīgas dzīves. Beidzot atskanēja zirga zvieg�ana un pakavu dipoņa. Sarunu biedri apklusa.

Zemnīcas durvis atvērās, uz sliek�ņa parādījās liela auguma cilvēks kaskā un brezenta apmetnī, pa to tecēja ūdens, līdams uz grīdas. Pavisam sve�ā balsī ienācējs teica:

� Biedri gvardes apak�pulkvedi, gvardes kapteinis Sapovalovs pēc jūsu pavēles ieradies.

Sergejevs smīnēja.

� Man jūs neesat vajadzīgs! Lūk, kāpēc es jūs aicināju.

Viņ� ar galvas kustību norādīja uz Gaļinu. Viņa sēdēja pie sienas, Sapovalovs paskatījās uz viņas pusi.

� Boris! � Gaļina piecēlās, paspēra soli vīram pretī un brīnījās. � Boriss bija kļuvis vīri�ķīgāks, platie pleci vēl platāki. Viņa neviļus nodomāja: �Kāds viņ� skaistulis!�

Tikai tagad Boriss to pazina.

� Gaļina, tu �eit?

Borisa balsī jautās vairāk izbailes nekā prieks.

� Tas tik ir lieliski! � skaļi izsaucās adjutants, gatavs palaist kādu joku ...

� Iesim, � Sergejevs viņam teica. � Mums laiks braukt!

Kad viņi izgāja, Boriss apskāva sievu.

� Vai'tie�ām tu esi atbraukusi? Nespēju tam ticēt! Nedomāju, ka varēsi atbraukt!

Bet Gaļina, kā tas bie�i notiek ar cilvēkiem satraukuma brī�os, jautāja pavisam par ko citu:

� Vai tu parūpējies par raitnieku? Lietus līst.

� Neuztraucies, frontē kareivim pa�am jāprot parūpēties par sevi, � Boriss atbildēja.

...Rīts bija priecīgs, saulains. Visapkārt starp ķieģeļu lauskām un bumbu izrakto bedru malās zaļoja zāle. Uz tās kā_t dzelteni plankumiņi izdalījās puķes. Pēc lietus zaļums likās sevi�ķi spilgts. Viss plauka, ziedēja, dzīvoja. No zemes cēlās zāļu smar�as pilni garaiņi, bet tālumā, kur visu laiku dunēja, uz �ās za-lās zāles mira cilvēki, mira par �o smaragdzaļās zāles klāto zemi.

Boriss un Galina lēnām gāja pa taciņu. No rīta viņi sāka meklēt māju vai zemnīcu, kur Gajina varētu apmesties. Boriss veda pie pavadas skaistu, bēru zirgu. Zirgs gāja, lepni izslējis galvu, cilājot slaidās kājas ar baltiem vēzī�iem. Viņi runāja par visādiem niekiem, neuzdro�inādamies runāt par galveno.

Pulka komandiera zemnīcā pavadītās stundas tos nepiekrāpa. Par daudz viņi bija atradināju�ies viens no otra, un tagad, cen�oties to slēpt, viņi ieskatījās viens otrā, kā to parasti dara ļaudis, kurus gadījums savedis kopā un kuri vēl nezina, vai ir vērts būt atklātiem vienam pret otru. Gajina tie�ām no visas sirds vēlējās to -■ darīt, ja jau viņa ir �eit, ja jau viņas un S�adilova gaitas ir �ķirtas... Bet viņa nejuta to pa�u cen�anos no Borisa puses � tas bija vairāk modrs un norūpējies nekā priecīgs par viņas atbrauk�anu � un tāpēc valdījās.

Boriss jautāja sievai, vai nav piekususi, un aicināja viņu kāpt seglos. Viņa smiedamās atbildēja:

� Vai tie�ām pēc diviem frontē pavadītiem gadiem var piekust, nostaigājot da�us kilometrus kājām?

� Hospitālis nav frontes līnija, ar pārākuma pieskaņu balsī Boriss teica.

� Tev ir vāj� priek�stats par to, ko tu runā! Protams, uzbrukumā mēs neejam, � Gajina sacīja mazliet apvainojusies, atceroties necilvēcisko spēka piepūli, bezmiega naktis un sevi�ķi atbildību par citu dzīvībām, ko, sākot ar pirmo kara dienu, nesa uz saviem pleciem Ostrovskis, Kurlajevs, Katja, Toņa, Salfejeva...

�Ak, ja tevi kaut uz īsu brīdi noliktu Jakova Mihai-lovi�a vietā!� viņa nevil�us nodomāja, tikko neizsakot skaji. Bet savaldījās. Kādēļ? Vai viņ� to sapratīs...

� Starp citu, vai tu uz ilgu laiku esi atbraukusi? � jautāja Boriss.

� Atvaļinājums man ir viens mēnesis, bet �eit es varu palikt nedējas divas, trīs, ne vairāk ...

� Maz.

� Vai tu vēlētos, lai es palieku jūsu divīzijā? � Gajina aizturēja elpu, gaidot atbildi.

Vēlētos gan, � Boriss sacīja bez sevi�ķa prieka, � bet te ir ļoti bīstami.

� Nomirt var arī mājās! � Gaļina iebilda. � Neviens nezina, kur to nāve pārsteigs. Vai atceries Igoru Ņemilovu?

Viņa pastāstīja par Igora pa�nāvību. Boriss to noklausījās bez sevi�ķas intereses, lai gan bija labi pazinis Igoru. Jaunekļa nāve un ārsta Ņemilova vientuļās vecumdienas neizraisīja viņā līdzjūtību. Viņ� vēsi teica:

� Viņu gaidīja tāda nākotne! Puiciski! ... No�auties mīlestības dēļ? Vai sievie�u mazums? Gan jau atrastos vēl labāka par to ...

Galina nīgri domāja: �Tu jau nu neesi uz to spējīgs!� Viņai kļuva �ēl Igora. �No�āvās,� viņa domāja, �bet nekas pasaulē tādēļ nav mainījies. Tāpat trauksmaini zaļo un zied daba, dzīve rit savu gaitu, un visi, izņemot tēvu, sen aizmirsu�i �o briesmīgo notikumu. Nomira � un it kā nevajadzīgs akmentiņ� novēlās no milzu kalna.� Gaļinas pacilātais garastāvoklis, ko bija radījis dzidrais rīts, uzreiz izgaisa, dodot vietu īgnumam.

Uzkalnā parādījās viensētas paliekas. Sētas piebūves bija nopostītas. Pusi dzīvojamās ēkas arī bija sagrāvis sprādziens; pāri paliku�i tikai griesti, kas izveidoja nojumi pār grīdu. Bet mājas otrajā galā izrādījās neskartas pat logu rūtis. Uz lieveņa vienīgās kāpnītes sēdēja vecene. Viņa bija noāvusi lielos novalkātos zābakus un sildīja saulē bāli zilganas kājas ar dzelteniem nagiem.

Aiz mājas stūra iznāca gadus piecus se�us vecs puisēns netīrā baltā kreklā. Gari noaugu�i mati bija izpūru�i uz visām pusēm, viena acs stipri �ķielēja. Vecene labprāt atbildēja uz visiem Borisa jautājumiem. Vecene un puika bija vienīgie, kas nodedzinātajā ciematā paliku�i dzīvi...

Boriss un Gaļina nolēma �eit apmesties, vecene un puika nopriecājās par �o lēmumu.

Gaļina �ai naktī ilgi nevarēja aizmigt. Viņa gulēja blakus cie�i aizmigu�ajam vīram, raudzījās gai�ajā logā un domāja. Ar hospitāli viņai bija saistīts viss labākais, kas dzīvē bijis, bet gribējās aizbēgt no atmiņām, aizmirst S�adilovu. Tādēļ vajadzēja aiziet, mainīt apkārtni... Ja jau nolēmusi turpināt dzīvi ar Borisu, tātad jādomā tikai par viņu. Viņa klusiņām glāstīja vīra ievainoto roku, raudzījās sejā. �Mēs sadzīvosim labi,� viņa domāja. �Liktenis mūs savienojis, tātad jādzīvo. Ja vien tu būtu labs!� Viņa ari pati nezināja, cik labam ir jābūt vīram, bet gribēja, lai viņ� būtu labs, īsts, kāds līdz �im ir bijis tas otrs... Uz mirkli tumsā iznira pelēkās, tik skaidrās S�adilova acis. Galina slēpdamās no �īm acīm, piekļāvās Borisam ar visu augumu.

Pret ausmu nolēma � no rīta aizies uz divīzijas �tābu, lūgs, lai palīdz iekārtoties �eit. No hospitāļa viņu bija atlaidu�i ar noteikumu, ja radīsies iespēja palikt divīzijā, kur dienē Boriss, hospitālis iebildumus necels. Sanitārajā daļā viņa bija dabūjusi attiecīgos dokumentus.

No rīta Boriss viņu nelaida uz divīzijas �tābu. Viņi sēdēja, sildīdamies saulē, un runāja. Pa �iem diviem gadiem daudz bija sakrājies ko atcerēties, par ko runāt. Vēlāk Boriss viņu mācīja jāt uz zirga, palīdzēja Gaļinai uzkāpt seglos. Viņa skaisto zirgu Sviru pazina visa divīzija. Zirgs bija slavens ar savu augumu un izturību. Boriss pieveda zirgu pie augsta celma, Gaļina ielika kāju kāpslī un ar pūlēm iesēdās seglos. Kaitnieks padeva pavadu un palaida zirgu. Tiklīdz Svira paspēra da�us soļus, Gaļinu sagrāba bailes. Viņa laiku pa laikam apturēja zirgu, baidoties izkrist no segliem. Boriss nebija gaidījis, ka Gaļina baidīsies jāt, un kļuva īgns. Viņa īgnumu pastiprināja raitnieka klātbūtne, kas aiz pavadas vadāja savu zirgu un lūrēja, kā kapteinis apmāca sievu.

Pagāja vairāk nekā pusstunda. Boriss paņēma rokā pātagu. Svira, nejūtot jātnieka roku, atkal apstājās, Boriss uz�āva tai ar pletni. Svira tūlīt aizdrāzās.

Bija grūti iedomāties, ka viens sitiens var tā satracināt dzīvnieku � Svira necieta pletni. Tā tūlīt aizaulek�oja. Gaļina bailēs atlaida pavadu un ieķērās seglu lokā, kājas tūlīt izlēca no kāp�ļiem. Acu priek�ā pazibēja Borisa apjukusī un raitnieka izbiedētā seja. Tad viņas skatiens krita uz zemē iedzītu stabiņu ar uzrakstu: �Mīnas�. Vēl mirklis � un viņa kopā ar zirgu uzlidos gaisā. Gaļina spēcīgi sarāva pavadu. Zirgs izslējās pakaļkājās. Aiz muguras atskanēja dipoņa � tur aulek�oja raitnieks. Viņ� ieķērās Sviras pavadā un savaldīja zirgu.

Gaļinu sagrāba dusmas un aizvainotība. Viņa nolēca no zirga, kas tagad stāvēja rāms un ko kareivis cie�i turēja pie pavadas, un piegāja pie vīra.

� Kādēļ tu tā darīji?

� Ko? � Boris jautāja, mulsi smaidīdams.

� Ko! Tu siti zirgam, zinādams, ka tas necie� pletni! Tu ta�u zināji, ka visapkārt ir mīnu lauki.

Boriss klusēja.

� Kādēļ tu nekā neatbildi? � Gaļina asi jautāja, viņu kaitināja �ī klusē�ana.

�� Nedusmo! Man vienkār�i apnika skatīties, cik tu mazdū�īga, kā baidies zirga, un es nolēmu uzreiz tevi iemācīt. Tāds jau nu es esmu nesavaldīgs! � Boriss nolēma visu pārvērst par joku.

Gaļina izbrīnījusies paskatījās uz vīru.

� Kā tad tu vari komandēt divīziju?

� Ko tas nozīmē �kā�? � Boriss jautāja.

� Vai tad virsniekam ir tiesības būt nesavaldīgam?

� Nu, tu man morāli nelasi! � Boriss sadusmojās. Viņa apjukums izgaisa. � Pietiek, ka politiskie darbinieki to lasa.

� Tātad tu kaut ko nepareizi dari, ja politiskie darbinieki, kā tu saki, tev to lasot.

� Tā nav tava darī�ana! � Boriss atcirta.

Saruna atstāja smagas nogulsnes abos. Gaļina domāja par vīru: �Kas viņā mainījies? Viņ� kļuvis citāds!� Bet varbūt nav mainījies Boriss, bet viņa �ajos divos gados aizmirsusi tā raksturu, aizmirsusi, kas viņā bija labs un ļauns, un atcerējās tikai ārējo veidolu, iztēlojās ne to Borisu, kāds bija īstenībā, bet tādu, kādu viņa to gribēja pazīt un redzēt...

Visu dienu, lai kā abi centās, viņi nespēja pārvarēt atsve�inā�anās sajūtu ...

Agri no rīta Boriss aizbrauca uz divīziju, aizbildinoties ar to, ka gribot pārbaudīt, kā bez viņa tiek galā �tāba priek�nieks.

Vecene izņēma no grīdas apak�as gludekli, sakar* sēja to un atnesa Gaļinai.

� Kā jums tas ienāca prātā? � Gaļina brīnījās.

� Pati pie vīra dzīvoju, zinu, ka vīra priek�ā jārādās labākā izskatā. Bet viņ� tev ir ātrsl Pirkstu mutē nebāz... � viņa noteica ar nepatīkamu vaļsirdību.

Viņa sāka stāstīt par savu jaunību, par vīru, kas miris pirms piecpadsmit gadiem.

Gaļina iztīrīja, izgludināja blūzi un svārkus un, apsolījusi drīz vien atgriezties, aizgāja uzmeklēt divīzijas �tābu.

Uz pakalniem, kas bija apaugu�i ar zemiem krūmājiem, bija izvietojies �tābs. Sanitārā dienesta priek�nieks bija izsaukts uz armiju, un Gajinai ieteica griezties tie�i pie divīzijas komandiera. Ģenerāļa zemnīca atradās apak�zemes ciemata malā. Sargs ielaida Galinu, viņa iegāja nelielā istabā. Vidū stāvēja galds ar tālruni, blakus uz soliņa sēdēja pavecs kareivis uz pleciem uzmestā siltā, vatētā aizsargkrāsas jakā un nepacietīgi runāja klausulē:

� Es tev jau to esmu teicis.

Viņ� ar interesi paskatījās uz Gaļinu. Galva viņam bija pilnīgi noskūta, augums spēcīgs, baltā, gludā seja bija svaiga un mierīga. Viss liecināja, ka �is cilvēks ir labi izgulējies un labā garastāvoklī. Gaļina vērsās pie viņa:

� Kur es varētu satikt ģenerāļa adjutantu?

� Viņ� ir kaut kur tepat, zemnīcas tuvumā.

� Kāda viņam pakāpe? � viņa atkal jautāja.

� Kādēļ viņ� jums vajadzīgs?

� Man jātiek pie ģenerāļa.

� Bet jūs aizejat pie viņa pati.

� Jūs laikam nesen esat armijā, tādēļ tā runājat. Kur tas redzēts, ka jaunākais virsnieks ierastos pie ģenerāļa bez jebkādas atļaujas!

� Jā, tie�ām, tā nemēdz notikt.

Viņ� pasmaidīja, ap smejo�ajām acīm savilkās sīkas grumbiņas. Aiz durvīm atskanēja soļi.

� Lūk, nāk adjutants!

� Biedri vecākais leitnant, � Gaļina vērsās pie adjutanta, � kā man nokļūt pie ģenerāļa?

� Pie kāda ģenerāla? � adjutants brīnījās.

� Nu, protams, pie divīzijas komandiera!

Jaunā leitnanta seja pauda apjukumu un neizpratni. Pie tālruņa sēdo�ais skaļi iesmējās.

� Būsim pazīstami: esmu ģenerālis.Mihailovs, bet jūs kapteiņa Sapovalova sieva? Vai ne?

� Piedodiet, � Gaļina apjukusi sacīja.

� Pa�laik neizskatos pēc ģenerāla. Nevienu negaidīju, vismazāk sievieti.

� Kā tad jūs pazināt, ka esmu Sapovalova sieva? � Gaļina jautāja, jau kļuvusi dro�āka.

� Mans pienākums to zināt. Ja manā divīzijā parādās jauns cilvēks � man jāzina, kas viņ� ir un kādēļ ieradies, lai arī viņam visi dokumenti būtu kārtībā. Karā jābūt modram.

Viņ� ieveda Gaļinu otrā istabā, aicināja apsēsties, uzmanīgi uzklausīja lūgumu, padomāja un apsolīja darīt visu, lai viņa paliktu divīzijā.

� Bet neceriet, ka es atstā�u jūs pie vīra, � viņ� piebilda, � vai pulkā. Tas ir izslēgts, un to nelūdziet! Jūs tikai traucēsiet vīru un pati nervozēsiet.

� Bet kā es varu traucēt vīru?

� To var vienkār�i izskaidrot. Es varu daudz ko atjaut vai aizliegt, bet aizliegt saviem virsniekiem un kareivjiem ap jums lakstoties � es nevaru. Tas laupīs mieru jūsu vīram, viņ� visu laiku domās par sievu, kaut vai tāpēc, ka jūs esat vienīgā sieviete pulkā, un jūs būsiet par cēloni daudzām nevajadzīgām valodām.

Gaļina protestēdama gribēja ko teikt, bet ģenerālis viņai neļāva runāt:

� Es zinu, ko jūs teiksiet, un ne�aubos par to, ka esat kārtīgs cilvēks, citādi es jūs pie sevis neņemtu, bet kar� ir ļoti skarba pārbaude, katrs mēs esam tikai cilvēks un �nekas cilvēcisks mums nav sve�s�. Ja, nav sve�s, � viņ� domīgi pie sevis atkārtoja.

� Atļaujiet, biedri ģenerāli! Vēl viens lūgums jums.

� Es klausos.

� Vai atļausiet �īs divas atvaļinājuma nedēļas palikt pie vīra divīzijā?

� Kādēļ? � ģenerālis brīnījās. � Tas ir saistīts ar lielāku risku nekā dzīve biju�ajā Nikoļskas viensētā.

� Visur ir risks, � Galina atbildēja, � pat NikoJ-skas viensētā. Divas dienas, kuras man deva pulka komandieris, tuvojas beigām, bet braukāt pie manis, pametot divīziju, vīrs nevarēs.

� Labi, atļauju, � ģenerālis sacīja. � Pēc nedēļas jūs uzzināsiet, kur esat norīkota.

Viņa atgriezās no �tāba pa me�u, nesteigdamās soļojot pa me�a taciņu. Nikoļskas viensētā neviens viņu negaidīja. Me�ā valdīja klusums, me�s iedvesa neizprotamas skumjas. Gaļinu pārņēma parastā asā smeldze. �Par ko es skumstu? Kāpēc?� Un atbildēja sev: �Ne par ko, bet par kuru. Kādēļ es atcerējos, kādēļ?� Sī ģenerāla Mihailova uz pleciem uzmestā siltā kareivja jaka, vienkār�ā izturē�anās atgādināja viņai citu dienu, citu cilvēku. Kā tad turpmāk dzīvot, ja katrs sīkums atgādinās to, kas zaudēts? Nē, viņai pietiks gribasspēka atraisīties no atminām! �Tagad ar miesu un dvēseli un ar visām domām es piederu Borisam. Ne mirkli neatcerē�os to, kas ir bijis. Mums ar Borisu būs saticīga, laba ģimene, lai tiklab priekos, kā bēdās mēs varētu atbalstīt viens otru un, galvenais, būt ne tikai sieva un vīrs, bet arī biedri. Bet kas agrāk bijis, lai to izdzē� laiks!�

Kad Galina ar vīru atbrauca uz divīzijas komandpunktu, viņai dūrās acīs kareivju un virsnieku atklātā ziņkāre un neveiklība, vēr�oties pie viņas. Likās, ka viņi visi ir neapmierināti ar viņas atbrauk�anu, bet, kad pagāja kāds laiks un Gaļina vērīgi ieskatījās ļaudīs, viņa saprata � tam par iemeslu ir kautrība. Artilērijas pulkā nebija nevienas sievietes. Varēja viegli saprast, cik rupji �o divu gadu laikā bija kļuvu�i cilvēki, kas radu�i redzēt nāvi, kā viņi ilgojās un domāja par tuvajām sievietēm � sievām, māsām, mātēm, vienkār�i mīļotām. Neviens tā nesapņo par sievieti kā kareivji frontē. Sieviete viņiem bija visa cēlā iemiesojums, un Gaļinā viņi saskatīja nevis kara feld�eri un ne divīzijas komandiera sievu, bet sievieti.

Jaunais �tāba priek�nieks Borodins teica par Sapo-valovu:

� Nu, kādē] cilvēkam tāda laime uzsmaidījusi?

Un deva steidzīgu rīkojumu aplīmēt zemnīcu ar veciem laikrakstiem, ielikt bund�ā ziedus. Pa tālruni deva rīkojumu:

� Jūs tur klusāk, blakus klausulei nav iespējams sēdēt, lamas vien skan. Vai arī, ja gadās iet garām zemnīcai, var dzirdēt, ka jūs tur nekautrējaties, runājat krievu valodā visā �krā�ņumā�. Jābūt uzmanīgākiem � tagad pie mums ir sievietei

Kareivji tūlīt viņu uzrunāja �Gaļina Andrejevna�, un neviens nevarēja tos piespiest vērsties pie viņas oficiāli.

Pirmo nakti atrodoties divīzijā, ar Gaļinu notika starpgadījums, par kuru smējās viss pulks. Boriss aizgāja uz novēro�anas punktu, solīdamies drīz atgriezties. Gaļina gulēja uz lāviņas, kvēpekļa gaismā pārskatīja avīzes un iemiga. Kvēpekļa blāvā gaisma vāji apgaismoja zemnīcu. Blakus atradās kleita � viņa to bija novilkusi, palikdama gai�i zilā zīda kreklā. Sapnī viņa redzēja ko patīkamu, kam nebija nekāda sakara ar karu. Piepe�i kāda roka strauji novilka no viņas segu. Gaļina atvēra acis. Viņas priek�ā stāvēja cilvēks vācu �inelī, zaļā kaskā, ar automātu uz krūtīm. Kareivja sejā bija pārsteigums. �Vācietis,� Gaļina nolēma. Viņa tūlīt izrāva no spilvena apak�as revolveri. Klusi jautāja:

� Vācietis?

Kareivis klusēja, nemainot sejas izteiksmi, tad atbildēja ar pretjautājumu:

� Sieviete?

Kareivis nometa segu, vēlreiz apjucis nomurmināja.

� Sieviete?! Nevar būt...

Zābakiem klaudzot un ar kasku atsizdamies pret durvju stenderi, viņ� izskrēja no zemnīcas. Gaļina ātri apģērbās un arī izgāja ārā,

� Kas nupat bija ienācis zemnīcā? � viņa jautāja sargam.

� Kapteiņa jaunais raitnieks, Barinovs vakar krita, � kareivis atbildēja.

� Kritis? � jautāja Gaļina. � Bet �is kādēļ bija atnācis?

� Kapteinis viņu atsūtījis pēc automātu diskiem, bet viņ� izskrēja no zemnīcas tuk�ā.

� No manis nobijās! � Gaļina smējās.

� No jums? � kareivis brīnījās. � Lai gan daudziem jūs esat skumjas iedvesusi, � kareivis bēdīgi piebilda, � da�s labs dro�i vien iemigt nevari

Pēc da�ām dienām uz divīziju atbrauca ģenerālis Mihailovs. Viņ� izbrīnījies noraudzījās uz kārtīgi apģērbtajiem, noskūtajiem, jautrajiem kareivjiem, uz tīrību un kārtību un sacīja ne mazāk pārsteigtajam pulka komandierim:

� Skaties, kas noticis ar pirmo divīziju, tiklīdz tur parādījusies sieviete! Mēs nespējām ne ar kādām draudu pavēlēm panākt to, ko viņa sasniegusi ar savu klātbūtni.

Un tikai ar Borisu Gaļinai neveicās. īgnums, kas radās abos pēc notikuma ar zirgu, nezuda. Viņi nestrīdējās, ārēji viss bija labi, viņi mierīgi runājās vienatnē un ļaudīs, bet katrs juta � dvēseles tuvības nav. Satikās reti. Borisa bie�i vien nebija mājās. Gaļina nojauta, ka viņ� pats izdomā visādus iemeslus aizie�anai.

Boriss uzskatīja, ka frontē nedrīkst veltīt uzmanību sievai, � tas mazinot autoritāti. Viņ� vispār necentās būt kopā ar sievu. Viņa pūlējās izskaidrot tādas vīra izturē�anās iemeslus. �Greizsirdīgs?� Gaļina domāja. �Bet uz ko? Es pret visiem izturos vienādi. Vai baidās, ka mani var nosist viņa acu priek�ā?!�

Boriss izlikās, ka nemana sievas garastāvokli...

Pēc nedējas divīzijas �tābā Gaļinai paziņoja, ka viņas lūgums ievērots, � viņa strādās vietējā sanitārajā bataljonā.

Viņa tagad jau jāja ar Sviru,' ar kuru pa �o laiku nodibinājās labas attiecības. Reizēm, nokļūstot ap�audes joslā, Gaļina mēdza palaist vaļā pavadu, un Svira pati viņu izveda dro�ā vietā.

... Kādreiz meser�mitu uzlidojuma laikā Gaļina ieraudzīja, ka pie staba piesietā Svira, purnu pacēlusi, nemierīgi skatās debesīs un dreb sīkās trīsās. Tā bija viena no dīvainām un briesmīgām kara sekām. Viņa par to pastāstīja Davidovam, klusam un slimīgam kara feld�erim, ar kuru divīzijā visvairāk iedraudzējās. Tas skumji pamāja ar galvu.

� Jā, jā! Bet agrāk zirgi nekad debesīs neskatījās. Frontes skola! ��viņ� noteica, drūmi smīnēdams.

Diena bija apbrīnojami tveicīga, kādas pavasarī nemēdz būt. Kā no vaska veidoti, stinga koki, viss it kā pamira no �ā negaidītā karstuma. Pat putnus vairs nedzirdēja. Un, kā vienmēr frontē, �is neizprotamais klusums bija draudīgs.

Aiz muguras uz nikna, pinkaina zirģeļa sīkiem soļiem rik�oja Borisa raitnieks.

Pagriezienā, kur beidzās me�s un mierīgi zaļoja lauks, parādījās meitene. Ar sevi�ķu gaumi �ūdinātā formas blūze un svārki izcēla tās savādi pazīstamo augumu. Viņa gāja pa taciņu, kas veda uz me�u. Galina ar interesi sekoja �ai elegantajai sievietei, tērptai skarbajā, bet glītajā formas tērpā. Gajina neredzēja tās seju, bet saprata pēc uz�uvēm, ka �ī sieviete ir kara ārste.

Pie pa�a me�a viņa, sadzirdējusi pakavu dipoņu, apgriezās un paskatījās uz Golubkovu un raitnieku. Galina ievēroja, ka viņai uz deguna ir pensnejs. Kļuva domīga: �Es viņu kaut kur esmu satikusi.� Bet meitene noņēma laiviņu, izvilka no matiem adatu, un, mati klaidā palaisti, pārklāja tās plecus. Galvas kustībā arī bija kas pazīstams.

Jeļisejevs panāca Gaļinu un uzticīgi �ukstēja:

� Tā pati...

� Kas viņa ir? � Gaļina brīnījās un gribēja vērīgi apskatīt meiteni, bet tā jau nozuda me�ā.

� Nu tā, � Jeļisejevs apmulsis teica.

� Kas tā? � Gaļina vēl vairāk brīnījās.

� Tāpat vien, � raitnieks stostījās, un pēk�ņi tum�s sārtums pārklāja viņa vaigu.

Gaļina vērīgi viņā paskatījās. Raitnieks pavisam apmulsa.

� Nu, tu neguli! � viņ� negaidot uzkliedza savam zirgam, ar kāju deva tam grūdienu un aizjāja uz priek�u.

Gaļinas modrās jūtas tūlīt saistīja �o eleganto augumiņu ar Borisu. �Kas par muļķībām!� Gaļina tūlīt sevi norāja. �Bet kāpēc tad Jeļisejevs apjuka, kādēļ nosarka, ja �im augumiņam, kas nupat nozuda me�ā, nebūtu nekāda sakara ar Borisu? Laikam esmu greizsirdīga?� Gaļina domāja un pēk�ņi sāpīgi apzinājās, ka Boriss intīmās attiecībās līdz �im bijis diezgan vēss.

Jāja klusēdami.

Gaļina atcerējās Borisa maigās, mīļās vēstules un neizpratnē domāja: �Kādēļ tad viņ� man rakstīja, ja... Rakstīja, ka ilgojoties, ka nespējot vairs būt viens, lūdza katrā ziņā atbraukt. Nē, nē,� viņa sevi mierināja, �tas nevar būt, tas nav tiesa.� Un reizē sajuta � tā ir taisnība. Tagad viņa atcerējās nejau�i dzirdētus vārdus, mājienus par ap�aubāmo vīra uzticību, kam agrāk nebija piegriezusi vērības. Jo uzticības temats ir iemīļots sarunu temats frontē, par to runā, par to domā. Viņa centās atgūt mieru. �Varbūt tāpat vien, vienkār�a pazī�anās!� Viņa stingri nolēma Borisam nekā nejautāt. Un tomēr, uz�āvusi zirgam, panāca Jeļisejevu un jāja blakus. Pēc iespējas mierīgi viņa jautāja:

� Bet kur strādā �ī meitene?

� Mīnmetēju divīzijā. Viņa ir ārste.

� Vai viņi tālu no �ejienes?

� Nē, ap kilometru pa labi, � jau drūmi atbildēja kareivis.

Jeļisejevs sevi rāja par to, ka izrunājies lieki, un juta, ka tagad būs spiests atbildēt! Un, redzot savā priek�ā Gaļinas satraukto seju, baidījās, ka �o jautājumu būs daudz. Apmulsis viņ� turpināja jāt pa taciņu, bet blakus pa krūmāju jāja Gaļina. Svira visu laiku mēģināja nogriezties uz taciņas. Gaļina, automātiski saturot zirgu, turpināja jāt pa krūmiem, pūlēdamās atcerēties, kam līdzīga �ī meitene. Un pēk�ņi atmiņā iznira tas noteiktais �ests, ar kādu sieviete atraisīja matus. �Ņina Fjodorovna, lūk, kas viņa ir!� pazibēja nojauta. �Vai _ tie�ām tā ir viņa? Kā viņa nokļuvusi �eit? Tie�i �ajā frontē un divīzijā, kur Boriss. Vai, kā saka, kalns ar kalnu nesatiekas... Pēc Igora nāves viņu nosūtīja kadru daļas rīcībā, bet kop� tā laika pagājis pusotra gada, pa to laiku viņa jau varēja būt desmit vietās.�

Pa kara laiku Gaļina bija ne tādu vien nejau�u tik�anos lieciniece.

Gaļina pieturēja zirgu. Apstājās arī Jeļisejevs, sapratis, ka tam neizbēgt no sarunas.

� Kā viņu sauc? � Galina stingri jautāja.

� Tamāra vai Ņina. Nē, liekas viņu sauca par Ņinu. Gvardes Ņina, � Jeļisejevs negribīgi atbildēja.

� Gvardes Ņina... Bet uzvārds kāds? Kāds?

� Uzvārdu neatceros, viņu uzvārdā neviens nesauc. Viņai vienkār�i tāda iesauka �Gvardes Ņina�. Tamāra �tā ir pie lo�metējniekiem.

� Vai viņa �eit jau sen?

� Viņa varbūt ir sen, bēt mani uz �ejieni nesen pārcēla, es jau to jums esmu stāstījis.

� Jā, tā ir viņa!

Jeļisejevs, kaut arī nobrīnījās par �o izsaucienu, bet nekā nejautāja.

� Jājiet ta�u pa taciņu! � viņ� līdzjūtīgi teica, pieturēja savu zirgu un deva Gaļinai iespēju izjāt uz taciņas.

Bet Gaļina domāja:

�Vajadzētu ar viņu satikties un parunāt. Varbūt Boriss slēpis, ka precējies?...� Un tūlīt atvairīja �o domu. Zināja, ka frontē biedriem viss par katru ir zināms. Un ārste Kasatkina, protams, visu zinājusi par tās vīru. �Vai_ tie�ām Igora nāve viņai nekā nav mācījusi, nav atstājusi nekādas pēdas? Kā var tā rotaļāties ar citu dzīvībām sava sīkā, lētā prieka dēļ! Ja mēs satiksimies, ko es viņai teik�u? Viņa noslepkavoja Igoru. Lai gan Igors bija vāj�, ta�u no viņa varēja izveidoties cilvēks! Tagad viņa, lūk, tikpat mierīgi paņems man vīru. Cik ne�ēlīga ir dzīve! Kādēļ viņa mūs saved kopā?�

�ķita, ka tagad viņai vajadzētu ienīst Kasatkinu, un, sev par izbrīnu, viņa saprata, ka jūt nevis naidu, bet kaunu. Kaunu par sevi, par visām sievietēm frontē, it kā viņas visas būtu dubļiem aptraipītas. Pēc tam viņa brīnījās, ka tik mierīgi, kā par sve�inieku, domāja par Borisu. Varbūt nekā nav... Varbūt viņa visu izdomājusi?

Debesis pie apvār�ņa pēk�ņi sāka tumst. No visām pusēm līda �urp melni mākoņi. Tie ātri, kā sarunāju�i savā starpā, saplūda kopā. Debesis kļuva violeti melnas. Sacēlās vēj�. Tas lieca jaunos bērzus pie zemes. Augstā zāle pakļāvīgi nogulās zem vēja spiediena. Zemu laidelējās bezdelīgas. Vārnas, trauksmaini ķērcot, laidās no viena koka uz otru. Debesīs nogranda un izbira sīkas skrotis. Saule paslēpās aiz melna auta. Kā vienlaidus ūdens lavīna gāzās lietus.

No frontes līnijas nenāca nekādas skaņas. Apklusa ap�aude. Daba, pēk�ņi kļuvusi draudīga, it kā pavēlēja frontei apklust. Bet pērkons jau soļoja kaut kur debess malā, klaudzinot apkaltiem kareivja zābakiem.

Gaļina ar raitnieku, izmirku�i līdz pēdējai vīlītei, lēnam jāja pa slideno, pieliju�o ceļu. Uzmanīgi soļoja zirgi, baidīdamies paslīdēt. To pakavi dziļi grima mālainajos dubļos.

Kad atjāja divīzijā, lietus gāze mitējās. Kareivji laboja zemnīcas, �āvēja apģērbu. Pie debesīm spīdēja saule.

Borisa nebija � viņ� bija aizbraucis uz bateriju. Gaļina iegūlās gultā un nemanot iemiga. Pamodās ap saules rietu. Pa zemnīcas vaļējām durvīm ieskanēja Borisa un Borodina balsis. Viņi strīdējās, draudzīgi smiedamies. Gaļina saprata, ka tā nebija oficiāla saruna. Viņa uzvilka blūzi un izgāja laukā.

� Apsveicu jūs, � viņu ieraugot, Borodins teica.

� Ar ko apsveicat? � Gaļina brīnījās.

� Ar to, ka esat norīkota mu�u sanitārajā bataljonā, � viņ� smējās. � Tomēr tur būs savs cilvēks.

� Turp labāk nenokļūt, pat ja ir savs cilvēks! � Galina smaidīja.

Borisa seja bija sabozusies, neizdibināma.

Atnāca politiskās daļas vadītājs, viņ� ziņoja par stāvokli baterijās, no kurienes tikko atgriezies. Galina iegāja zemnīcā. No āra atskanēja Borisa balss, viņ� lūdza, lai Gaļina atnes karti. Viņa noņēma no sienas plan�eti, izņēma karti, un uz ceļiem viņai izkrita zīmīte. Viņai dūrās acīs sievietes rokrakstā lieliem burtiem uzrakstītais vārds �Boris�. Gaļina atlocīja zīmīti, pat nepaguvusi padomāt, vai rīkojas labi, un izlasīja: �Boris! Es zinu, pie tevis atbraukusi sieva, tomēr es vēlos tevi redzēt arī tagad, nenogaidot viņas aizbrauk�anu. Atnāc rīt pulksten septiņos vecajā vietā.�

Tālāk viss norisinājās ātrāk, nekā Gaļina paguva par to padomāt. Viņa iznāca no zemnīcas, pasniedza Borisam karti un reizē arī zīmīti.

� Tādas lietas nemēdz glābāt! � ar_ galvas mājienu norādot uz zīmīti, viņa pateica lēnā, mierīga balsī.

Boriss tūlīt visu saprata. Viņ� apjukuma paskatījās nevis uz Gaļinu, bet uz politiskās daļas vadītāju un Borodinu. Tas viņam bija svarīgāk. Viņi it kā pēc komandas novērsās. Borisa sejā parādījās greizs mulss smaids, bet acis kļuva ļaunas.

Gaļinai �ķita, ka viņa pasniegusi zīmīti un tūlīt aizgājusi, � patiesībā tā arī bija. Kad viņa bija paguvusi to visu redzēt? �Cik gar� un baigs� var būt pat viens acumirklis!� viņa domāja, sē�ot zemnīcā, galvu rokās atspiedusi.

... �Bet varbūt tie mīl viens otru? Kāpēc viņai tie jātraucē? Kādas tiesības uz Borisu ir viņai, Gaļinai? Tikai zīmogs pasē: Reģistrēta laulībā ar...�

Viņa centās spriest objektīvi.

Boriss viņu nav redzējis divus gadus. Ne jau katra vaina ir vainojama. Gadās nelaimes, ar kurām jāsamierinās kā ar stihisku nelaimi. Iemīlējis citu... Bet �ī, Kasatkina ... Varbūt tas palīdzēs viņai pa�ai kļūt labākai? Viņa, Gaļina, ta�u nemīl Borisu, kaut gan ir tam uzticīga, kaut arī atbraukusi �urp...

Gaļina moko�i domāja, un savādas smeldzo�as sāpes iesitās pakausī. Viņai būtu vieglāk, ja tie patiesi mīlētu viens otru. Viņa centās sev to iestāstīt Kādēļ? Viņa it kā baidījās nonākt līdz pēdējai un briesmīgai domai: kā dēļ viņa atteicās no savas laimes? Sā cilvēka dēļ � ar greizo smaidu un ļaunām acīm? Viņa skaidri atcerējās Borisa seju. Ja viņ� mīlētu, viņam nevarētu būt tāda seja. Nē, nevarētu būt... Tātad tāpat vien... Frontes intriga, mazi vīrie�a prieciņi...

Gaļinu piepe�i pārņēma drebuļi, lai gan ārā bija pavasaris un krāsnī vēl sprēgāja pēc lietus iekurtā uguns. Viņa sildīja rokas pie zemnīcas krāsniņas vaļējām durtiņām.

Bet kādēļ tomēr ir tik smagi? Kālab viņ� rakstīja tai uz hospitāli tik bie�i un tik maigi? Kādēļ? Viņa saglabāja Borisa vēstules. Tās palīdzēja viņai toreiz būt nelokāmai pret S�adilovu. Kādēļ? Bet varbūt tomēr satikties ar �o sievieti? Parunāt... Nē, nevajag, tā ir labāk!

Gaļina paņēma papīra lapu un ātri rakstīja.

�Ņina Fjodorovna! Pavisam nesen jūs atņēmāt man draugu. Igors Ņemilovs mīlēja jūs. Un jūs esat vainojama viņa nāvē.

Ja tajās briesmīgajās dienās jūs kā sieviete, kā cilvēks būtu viņu atbalstījusi, viņ� būtu glābts. Vai arī godīgi kristu kaujā, atstājot par sevi labas atmiņas un mierinājumu vecākiem. Bet jūs domājāt tikai par sevi, jūs interesē tikai personiskā labklājība, lai to sasniegtu, jūs, ja vajadzēs, iesiet pāri līķiem. Igora

vairs nav, bet viņa dzīve varēja būt derīga un vaja-dzīga ... Pagājis gads, un dzīve mūs atkal savedusi kopā (es tai bū�u ļoti pateicīga, ja tas notiks pēdējo reizi!). Tagad jums ievajadzējies mans vīrs. Kādēļ? Jūs viņu mīlat?�

�Nē, blēņas, nevajag nekā rakstīt un skaidrot. Viņai skaidrot? Tas ir pazemojo�i. Vai tā ir viņa? Varbūt es maldos. Jautāt kādam? Nē. Nodomās, ka esmu greizsirdīga. Bet varbūt vēl nolems, ka es gribu meklēt aizstāvjus pie pulka komandiera, partijas birojā vai politiskajā daļā... Blēņas! Un vai tam ir nozīme � Ņina vai Tamāra? Te frontē ir tādas Ņinas un tādas Tamāras.�

Gaļina saplēsa uzrakstīto un iemeta krāsnī. Papīrs tūdaļ uzliesmoja. Palika pāri tikai plāns, trīso�s, melns kamoliņ�.

No�abēja pa�ķirtie zari. Ienāca Boriss. Viņ� bija ļaunuma pilns.

� Nu, vai esi panākusi savu, apkaunoji? � un jautājums sāpēja kā cirtiens. � Ļaunāk tu nevarēji izdomāt, lai sagrautu manu autoritāti? Tagad viņi priecāsies.

Gaļina gribēja teikt: �Kādēļ viņiem jāpriecājas. Vai viņi ir tavi ienaidnieki?� bet tikai nodomāja: �Tātad viss ir taisnība! Un viņ� pat necen�as to slēpt.� Un, ja vīrs tagad ar viņu nerunātu tik pazemojo�ā tonī, viņa atzītu, ka rīkojusies nepareizi. Bet viņa seja, viņa sa�ķobītās lūpas un, galvenais, acis, aiz ļaunuma bezkrāsainas, � viss Gaļinā izraisīja atriebības jūtas. �Lai arī tev ir smagi. Dusmojies, kliedz, trako � man vienalga!�

Gaļina neatbildēja, bet, uzlikusi kāju uz galda �ķērskoka, kārtoja matus, kas traucēja skatīties vīra.

� Kādēļ tu klusē? � Boriss kliedza.

Sievas klusē�ana viņu arvien vairāk kaitināja. Viņ� to nespēja paciest. Viņam bija vajadzīgs iegansts, lai uzsāktu strīdu, sevi attaisnotu, izlādētos. Un, kad klusēt vairs nebija iespējams, viņ� pagriezās uz durvīm, atgrūda tās ar kāju un iesaucās:

� Ek, tu svētule! Tu ta�u arī tur pinies ar kādu. Jūs visas ...

� Nav tiesa! Nu tu melo, lai sevi attaisnotu. Nav tiesa! � Gaļinai likās, ka to saka ne viņa, bet kāds sve�s.

Viņa nejau�i ieskatījās uz galda stāvo�ā spoguļa lauskā. Pretī raudzījās sve�a, bāla seja ar cie�i sakniebtām lūpām. Tad sajuta, cik stipri sāp sirds. Pirmo reizi mū�ā viņa izjuta tādas sāpes. �Vai tie�ām tas ir mans vīrs Boriss? Kāds kauns, ja tuvs cilvēks pēk�ņi nostājas tavā priek�ā glu�i citāds un tu redzi, ka esi viņā vīlusies!�

Sākās mīnmetēju ap�aude. Mīnas krita netālu, to sprādzienu troksnis it kā aizpildīja baigo un ļauno tuk�umu, kas atradās starp viņiem.

�Vai tie�ām tu tā domā? Vai tie�ām tu frontē esi sastapis tikai tādas kā Ņina?� Gaļina gribēja vaicāt. �Tad kādēļ neviena no tām neiemīlējās vienkār�ā kareivī? Tādas pat neizraisa nicinā�anu � viņas vienkār�i neievēro. Ta�u blakus bija pavisam kas cits! Tas, kas tev bija jāredz. Saki, kādēļ meitene � viņas vārdu tu pat neesi papūlējies uzzināt � artilērijas ap�audes laikā, kad sirds pamira pat veciem kareivjiem, kuri pazīst karu, zem sprādzieniem līda, pārsēja tavu ievainoto roku un aizvilka tevi uz dro�u vietu? Kas dubļos un slapjdraņķī, aukstumā, lo�u krusā glāba sakropļotus cilvēkus, vilka sakaru līnijas un darīja parasto ikdienas darbu? Tas ta�u veicināja uzvaru kaujā. Vai tu neesi redzējis tās, kas neskaitāmu vīrie�u vidū saglabāja savu domu un jūtu tīrību? Vai tu neesi redzējis, cik daudz ir tādu kā Sa�a Grigorjeva, kas nomira bez vaidiem un �ēlabām, � jaunas, tādas kā tu? Bet neizdzīvota palika visa dzīve. Un viņas to atdeva. Kā gan tu uzdro�inies? ...�

Visu to viņa Borisam neteica. Viņ� ta�u pats to zināja.

Necie�ami sāpēja sirds. Gaļina uzlika roku uz krūtīm un �ukstēja:

� Kā sāp ...

Zemnīcā aizelsies ieskrēja raitnieks. �

� Gaļina Andrejevna! �- viņ� sauca. � Tur Svira beidzas nost, ar mīnu ievainota! � Tad, pieraudzījis Gaļinas satraukto seju, piebilda: � Varbūt aiziesiet paskatīties.

� Jā, jā iesim. Kas viņai noticis? � Gaļina rosījās.

� Sa�ķaidītas priek�kājas, � Jeļisejevs teica.

Gaļina piecēlās un izgāja no zemnīcas.

... Svira gulēja mazā laukumiņā me�ā. Blakus kokā karājās atrautā pavada. Zirgs, it kā paklupis uz sa�ķaidītajām priek�kājām, atbalstījās pret zemi ar pakaļējām. Viņ� acīm redzot pūlējās piecelties un nespēja. Viņa mugura kūpēja. Sviru kratīja sīki drebuļi. Zirga purns gandrīz gulēja uz nesenā lietū samirku�ās zāles.

� Kas noticis, Svir? � Gaļina noliecās pie tās. � Slikti tev klājas. Arī tevi ievainoja ...

Gaļina noglāstīja zirgu, apskāva tā kaklu un aiz �ēluma pret viņu un sevi sāka raudāt. Jeļisejevs novērsās un skaļi noklepojās. Gaļina noslaucīja asaras, izņēma revolveri un pasniedza Jeļisejevam. Svira kustināja ausis un vērīgi un skumji raudzījās Gaļinā, it kā saprotot, kas tūlīt notiks. Jeļisejevs pielika revolveri pie zirga auss un iz�āva. Svira nodrebēja, izstiepās un lēnām novēlās uz sāniem.

Saule rietēja, nolaidās krēsla, nemanāmi izsvītrojot dienu. Gaļinai kļuva vēsi, viņa aizpogāja �ineli.

Satumsa pavisam. Pār klajumu blāķiem slīdēja vakara migla. Tagad Gaļina sevi�ķi stipri sajuta vientulību. �Cik viss vienkār�i!� viņa domāja. �Maza lode � un pārtrūka skaistā dzīvnieka mū�s.� So ne-daudzo dienu laikā, kamēr Gaļina atradās divīzijā, viņa iemīlēja �o gudro zirgu, un tagad bija sāpīgi to atstāt...

Gaļina vēlējās parunāt ar Borisu bez dusmām un sāpēm. Viņi ta�u ne reizes vēl nav parunāju�ies par to, ko izjutusi �o divu gadu laikā. Kaut kas jāizlemj ...

Pa taciņu, kas veda caur augstu krūmāju, Gaļina tuvojās divīzijas zemnīcām un sadzirdēja balsis. Runāja Gaidamaka, baterijas komandieris:

� Kāda sieviete viņu mīl! � aiz krūmiem skanēja viņa skaļā balss.

� Ja mani tāda mīlētu, es viens iznīcinātu veselu bataljonu! Nav labi. Kā viņa cie�, nabadzītei

� Kā tu zini, ka viņa cie�? Vai redzēji, cik mierīgi pasniedza zīmīti? � dzirdēja Borodinu sakām.

� �ādu mieru mēs pazīstam! � Gaidamaka iebilda.

Gaļina apstājās, cenzdamās netrok�ņot. Atkal runāja Borodins:

� Protams, Ņinka ir vazaņķe. Uzzinās ģenerālis � izdzīs no divīzijas. Atbraukusi �urp mīļākos mainīt Un kapteinis iekļuva lamatās.

� Nabaga puisītis! � atskanēja politiskās daļas vadītāja izsmejo�ā balss. � Jūs man, lūk, ko paskaidrojiet: kādēļ viņ� �urp aicinājis sievu? Rakstīja ta�u vai katru dienu! Nekādi nevaru saprast.

� Domāja, ka neatbrauks, gribēja miglu laist acīs. Skaista mīlestība vēstulēs! � Gaidamaka negaidot atbildēja.

It kā pārdomājot, nesteigdamies teica Borodins:

� Bet varbūt tādēļ aicināja, ka sapinies ar Ņinku, zināja, kas tā par draņķi, bet gribējās izlikties labam un tīram, tādēļ rakstīja, lai sevi pārliecinātu.

Gaļinai atkal strauji pukstēja sirds. Gaidamaka pateica to, ko viņa baidījās sev atzīties. Tad, lūk, kā mēdz notikt ... Uzmanīgi sperdama soļus, viņa aizgāja pa citu ceļu, apejot virsniekus. Viņa ilgi sēdēja viena zemnīcas tumsā.

�Vai tie�ām tā ir taisnība? Rakstījis aiz bailēm, lai jauktu pēdas. Kā var tā melot? Kas viņ� par cilvēku?�

Atnāca Boriss un kopā ar viņu divīzijas virsnieki. Viņ� iededza gaismu. Sapovalovs vairījās lūkoties uz sievu, nervozēja, aizverot un atverot plan�eti, cilāja kaut kādus papīrus uz galda.

Kad visi nosēdās, viņ� piecēlās un teica:

� Esmu jūs aicinājis uz īsu apspriedi. Pēc izlūku ziņām, �odien pret ausmu vācie�i uzsāks lielu uzbrukumu.

� Gaļina gribēja aiziet, bet tādēļ būtu jātraucē virsnieki, un viņa palika.

� �tāba priek�niek! � Sapovalovs vērsās pie Borodina. � Kā jums ar dokumentiem? Nevajadzīgo nodot vai iznīcināt, atstāt tikai nepiecie�amo.

� Tie�i tā! � Borodins atbildēja.

� Bataljona komandieris pirmais! � Sapovalovs turpināja.

Piecēlās vecākais leitnants Gaidamaka.

� Kāds stāvoklis pie jums baterijā? Cik daudz munīcijas un kāda?

Gaļina vēroja, kā vīrs dod rīkojumus, un domāja: �Viņ� nav slikts komandieris!� Bet kaut kas viņu �ķir no �iem vienkār�ajiem, sirsnīgajiem ļaudīm, kas �eit sēdēja un kas, viņa zināja, nedrebēs rītdienas kaujā, lai arī cik ne�ēlīga tā būtu.

Gaidamaka pateica:

� Es domāju, munīciju no otrās baterijas vajadzētu ...

� Es nevaicāju, ko jūs domājat! � Sapovalovs viņu pārtrauca. � Divīziju pagaidām komandēju es. Izpildiet to, ko teicu.

Gaidamaka samulsis nolaida acis. Gaļina brīnījās, kāpēc Boriss izturas tik nicino�i pret sava biedra domām. Un atcerējās � vēl pirms kara Boriss tāpat kliedza uz mājkalpotāju Feņu, kad tā pārsālīja zupu.

��

Gadās brī�i, pavisam negaidīti, kad viens teikums, viena kustība, �ests pēk�ņi atklāj cilvēkā vairāk nekā gadiem ilga kopdzīve. Viņa pēk�ņi skaidri saskatīja, ka Boriss rotaļājas ar savu varu, bauda savu stāvokli, kas dod tiesības ļaudīm pavēlēt, un viņi bez ierunām izpilda pavēles. Bet Boriss nesaprot, kā vārdā, kādam nolūkam, kādēļ viņam dota �ī vara.

�Varbūt esmu pret viņu netaisna?� Gaļina domāja. �Vienkār�i manī runā apvainota sieviete. Tā ta�u ir īronte. Komandierim jābūt cietam, da�reiz cietsirdīgam. S�adilovu ta�u uzskata par cietsirdīgu ģenerāli.� Viņa atcerējās S�adilova seju, iesirmos deniņus, cieto skatienu, asās rievas ap lūpām. No viņa baidās, bet mīl. Kādēļ? Bet Borisu nemīl. Kādēļ? Viņa to tagad saprata. Viņa pavēles ir pazemojo�as, kaut arī tās ir pareizas. Tās it kā izdzē�, izsvītro cilvēku. Viņ� nerīko ļaudis, viņ� tos tirdī. Jā, tas ir tie�i tā... Lūk, īstais vārds. Kā viņ� var tā runāt ar virsnieku, kas rīt varbūt aizies bojā pie saviem lielgabaliem?

Visi aizgāja. Boriss sameklēja papirosu un mēģināja aizdegt mitros sērkociņus. �ī sērkociņu �virkstoņa tagad kaitināja Gaļinu. Viņai blakus atradās kvēpeklis. Gaļina saprata, ka vīrs nevēlas uzsmēķēt pie kvēpekļa uguns, lai nebūtu jāpieiet tuvāk viņai. Atcerējās, ka viņas �ineļa kabatā ir sērkociņu kastīte, piecēlās un pasniedza to Borisam. Abi klusēja. Abiem daudz bija sakāms, bet neviens negribēja sākt. Varbūt tā būs pēdējā saruna � rītu kauja.

Beidzot Boriss iesāka:

� Tu posies. Tumst. Tūlīt Jeļisejevs atvedīs zirgus, pavadīs tevi uz viensētu pie vecenes.

� KādēJ? � Galina brīnījās.

� Tu ta�u dzirdēji � vācie�i rīt sāks uzbrukumu.

� Es nekur nebrauk�u. Mana vieta ir �eit! � Galina noteikti atbildēja. � Paaicini �urp kara feld�eri, pavēli mani apgādāt ar pārsienamo materiālu un dod zirgu. Vajadzēs apbraukāt baterijas.

Boriss pēc klusuma brī�a teica:

� Brauc projām! Kādēļ veltīgi riskēt ar savu dzīvību, ja ir iespēja to saglabāt?

Sīs rūpes aizkustināja Gaļinu. �Viņ� nemaz nav tik ļauns!� tā domāja. �Un kas tad tik briesmīgs ir noticis? Ņina?... Gandrīz katram vīrietim dzīvē gadās sava Ņina.� Un viņa atcerējās Toņas Krotkihas vārdus: �Kur� uzdro�ināsies mūs nosodīt, ja mēs pirms nāves sev gūstam kādu mirkli, ja ne laimes, tad vienkār�i aizmir�anos?� Ņina ir kas cits. Nē, Borisā bija kaut kas pavisam cits, nesaprotams un sve�s. Viņa uzlūkoja kvēpekļa vājās gaismas apspīdēto Borisa skaisto galvu... Vienkār�i apstākļi ir tādi neparasti. Kar� daudzus pārvērtis. Vajadzētu pastāstīt par Ņinu Fjo-dorovnu, � viņ� nezina, ka tās dēļ nāvē gāja Igors Ņemilovs. Un apvaldīja sevi. Kādēļ? Tas negrozīs stāvokli. Visi arī tāpat saprot, kas viņa ir. Un, lūk, pienāks diena, kad beigsies kar�... Ņina Fjodorovna būs cienījams cilvēks, un neviens pat neiedomāsies, cik daudz ļauna viņa nodarījusi. Nē! Nē! Bet ļaunāki par cilvēku nosodī�anu ir sirdsapziņas pārmetumi. Paies gadi, un pa�ai būs moko�s kauns, atceroties �o zaņķi...

Boriss pirmais pārtrauca klusumu.

� Neviens no kara neiznāk svēts. Kādēļ tu gāji uz fronti? � pa da]ai jautājot, pa dajai no�ēlojot, viņ� teica pēc ilgām pārdomām. � Nu kādēļ? � viņ� atkārtoja vēlreiz. � Kas tevi pamudināja?

� Bet tu? Tev ta�u nebija jāiet uz fronti, varēji sēdēt aizmugurē. � Gaļina piecēlās un piegāja pavisam tuvu Borisam. Beidzot pienācis brīdis, kad viņi varēs līdz galam izskaidroties. Un negribējās ticēt, ka rītu viņi abi var aiziet bojā.

� Es netaisos no tevis to slēpt, � Boriss ierunājās un arī piecēlās. � Ja es brīvprātīgi nebūtu gājis, mani tik un tā būtu iesauku�i. Tēvs manā labā nekā nebūtu darījis, viņam ir citi uzskati. Tā ir labāk! Pēc kara par virsniekiem spriedīs pirmām kārtām pēc tā, vai viņi karoju�i vai ne? Un ce(� pavērsies tam, kas karojis. Bet es gribu iziet uz plata ceļa.

� Un tev vajadzīga kara pieredze? � Gaļina jautāja.

� Ne jau tas ir galvenais! � Boriss sakaitināts atbildēja. � Ja tu nevēlies, lai tevi kāds komandētu, tad komandē pats! Un tas ir jāpanāk. Un arī tev laikam pēc tam būs patīkamāk būt ne par kapteiņa vai majora, bet gan par ģenerāļa sievu.

� Es pirmām kārtām gribu būt laba, īsta cilvēka sieva. Bet cilvēka laikam te nav... Un dro�i vien nav arī bijis.

� Tie ir vārdi! � Boriss viņu pārtrauca. � Dzīvē jācen�as būt virspusē. Neesmu gļēvulis, un kar� mani nebaida. Un es labi karoju, vari pārliecināties! � viņ� pārvilka roku pār ordeņiem.

� Tātad tu karo ordeņu dēļ?

� Tas nav svarīgi, to personiskajā lietā neieraksta. Tāds esmu. Un ākstīties nedomāju. Mīliet mūs tādus, kādi esam.

Gaļina cie�i skatījās vīrā, kur� bija reizē pazīstams un sve�s. Bet vai viņa kādreiz bijusi ar viņu pazīstama? Laikam gan... Bet vai viņa pazina �o cilvēku, ar kuru sarunājās, staigāja, skūpstījās, strīdējās, ēda un gulēja... Tikai tagad viņa sāka to pazīt, � un viņai pārskrēja drebuļi, domājot, ka ar �o cilvēku viņa dzīvojusi līdz karam, padodoties viņa ārējai pievilcībai. Un varēja nodzīvot veselu mū�u, pat nenojau�ot, kāds viņ� patiesībā ir ...

� Cik tas ir briesmīgi, Boris! Vai tu sajēdz, ko runā? Varbūt tu aiz dusmām? � viņa murmināja.

� Tātad tu gāji uz fronti, sekojot lozungiem par dzimtenes aizstāvē�anu? � lēni, uzsverot katru vārdu, Boriss jautāja. �ķita, Borisam gribējās samīdīt visu svētāko un dārgāko, ko viņa iznesusi cauri karam. � Vai patriotiskas jūtas tevi bija pārņēmu�as?

Ja viņa jau kop� bērnības nebūtu ieradināta savaldīt pirmās dusmas, Gaļina iesistu vīram. Viņ� tagad smējās par svētāko, kas tai bija. Un tagad viss Gaļinai iedvesa naidu � ļaunais smaids, pustumsā pazibēju�o, vēso, pelēko acu skatiens, viņa glītā, koptā seja. Gaļina raudzījās viņā un it kā piesūcās ar naidu. Lai savaldītos un neiesistu Borisam, viņa paķēra uz galda eso�o sērkociņu kārbiņu un sa�ņaudza dūrē. Kārbiņa nobrīk�ķēja.

Un atkal bezgalīgi gar� likās mirklis, kad viņi stāvēja klusēdami. Vesels domu viesulis aiz�alca pa �o mirkli...

Un, ja nāksies vienkār�i, bez jebkādas atzītas varonības mirt par dzimteni, vai viņam pietiks vīri�ķības? Tādi kā viņ� savas dzīvības dēļ spējīgi uz visu, pat uz nodevību... Atcerējās Sa�u un viņas dzīves pēdējās dienas... Varbūt viņ� arī sasniegs augstāku stāvokli, pat kļūs par ģenerāli. Un tikai Gaļina vienīgā zinās patiesību par viņu. Bet agri vai vēlu viņ� sevi atmaskos. Kālab viņ� tāds? Kāpēc viņ� karo dienesta pakāpju un ordeņu dēļ? Kā viņ� tāds izaudzis? Kas iztuk�ojis viņa dvēseli? Kādēļ viss ļaunākais, kas viņā, uzpeldējis virspusē tie�i karā? Bet daudzi ta�u � viņa tādus pazina � frontē kļuva tīrāki un labāki...

Bet Borisam viņa pateica tikai vienu vārdu:

� Nelietis!

Viņa to pateica ar tādu nicinājumu, ka Boriss sagrīļojās kā no sitiena.

Gaļina izgāja ārā, tikai no�īkstēja durvis. Boriss grasījās doties viņai pakaļ, tad apstājās ar apmulsu�u, no�ēlojamu smīnu sejā.

Varbūt viņ� spēs pārdomāt visu savu dzīvi? Varbūt ...

Nakts pagāja mierīgi. Ausa gaisma. Sapovalova divīzijā visi bija savās vietās. Minūtes ritēja moko�i. Gaidīja, ka jebkuru acumirkli sāks runāt vācu lielgabali. Kādus gan slazdus vācie�i izdomāju�i? Bet viss bija kluss. Kad uzlēca saule� kļuva skaidrs: vācie�i kāda iemesla dēļ uzbrukumu atliku�i.

Gaļina lēnām gāja pa taciņu, kas veda lejup uz ezeru. Svaigas rīta debesis bez neviena mākonī�a plētās pāri galvai. Vēss vēj� �ūpoja kokus. Tālumā kūkoja dzeguze. No priek�ējām pozicijām atskanēja lo�metēju tark�ķē�ana, paretam gaudoja mīnas. Piekrastē bija kāds kaps. Dēlīti ar uzrakstu aizskalojis lietus. Tā vietā rēgojās sekls iedobums, skaidra ūdens pilns. Gaļina nosēdās uz ciņa un iegrima domās.

�Ko tagad darīt, kā turpmāk dzīvot?� viņa sev jautāja vienu un to pa�u. Viņas dzīvē ir bijis viss � bēdas un prieks, cerības un īsta mīlestība. Bet tagad viņa bija viena � bez tuviniekiem, bez draugiem, izkaisītiem pa visām frontēm, bez mīļotā cilvēka, no kura atteicās vīra dēļ. Un tagad viņa bija zaudējusi arī vīru.

Pavisam negaidot spilgtās saules gaismā pār ezeru sāka celties migla. Tā kāpa arvien augstāk un augstāk, ietinot krastus, noslēpjot kokus. Gaļina juta smeldzo�u tuk�umu. Vakar pēc izskaidro�anās ar vīru viņu pārņēma vienaldzība pret visu, pat pret domājamo vācu uzbrukumu. Pret rītu, kad kareivju acis kļuva sevi�ķi trauksmainas un viņi klusējot ieklausījās ik skaņā, arī Gaļina sāka gaidīt ar nepacietību.

�Nemokiet ta�u mūs, sāciet!� gribējās uzsaukt.

Drīz kļuva skaidrs, ka uzbrukuma nebūs. Bet neizskaidrojamā tuk�uma sajūta, ko Gaļina izbaudīja pirmo reizi mū�ā, nepārgāja. Tagad, sē�ot ezera krastā, viņa saprata, ka viņas griba paralizēta, viņa zaudējusi spējas cīnīties. Tas bija vājuma, briesmīga izmisuma un smeldzo�u sāpju brīdis. Gaļina sēdēja viena baltajā miglā, kas viņu ietina no visām pusēm, neredzot sauli, ļaudis, izjūtot tikai nepārvaramu smeldzi, kam par iemeslu varbūt bija divu kara gadu pārpūle.

� Cik ļoti esmu nogurusi! � Gaļina �ukstēja. � Kam es nesu tādu upuri? Bet tas nepavisam nav vajadzīgs. Kā dzīvot, ja nevar ticēt pat vistuvākajam cilvēkam?...

Nez kādēļ viņa atcerējās Sviras nāvi. Viņa piegāja pie ūdens, nostājās tā, lai pēc �āviena viņas ķermenis iekristu ezerā, sarāvās, cie�āk savilka �ineli, � bija vēss. Izņēma revolveri. �Pateicos tev, dzīve,� viņa domās teica, �par visu labo un ļauno, ko tu man esi devusi, bet galvenais � par to, ka esmu pazinusi īstus, labus cilvēkus.� Un te viņas acu priek�ā paslīdēja ārsts Ostrovskis ar kluso, kautrīgo smaidu, sirmais pulkvedis, vīra biju�ais priek�nieks Maskavā, komisārs Dubkovs, lepnā, nelokāmā Toņa Krotkiha un beidzot viens visdārgākais � ģenerālis S�adilovs. Viņai likās, ka tīrās, stingrās S�adilova acis skatās viņā skumji. Un Sa�a! Ko Sa�a būtu teikusi? Gaļina atcerējās vārdus no viņas dienasgrāmatas: �Dzīve! Cik tas ir daudz un labi. Dzīvot, katrā ziņā dzīvot!� Un tālāk par Igoru Ņemilovu: �No�ēlojams, vāj� cilvēks, kas neizturēja pirmo īsto vētru.�

Sāpēja sirds. Viņas priek�ā iznira bēdās nomelnējusi zemnieces seja, kurai viņa kādreiz paziņoja par dēla nāvi. Par dzīvi viņi domāja� ir zemniece, ir sieviete ar �etriem bērniem, kas tos bija sasildījusi ielenkumā, ir vecītis, kur� izveda no me�a.

�Nē! Pa�nāvība ir tas pats, kas nodevība. No�auties tad, kad cilvēki mirst, aizstāvot savu zemi? Bet, ja vajadzīgs, jāmirst lietas labā, pēc iespējas dārgāk pārdodot savu dzīvību. Cerības � lūk, pēdējais, kas mirst reizē ar cilvēku!�

Viņa apņēmīgi iebāza revolveri atpakaļ makstī.

Dzīvot � lūk, galvenais. Gaļina saprata, ka te, mazā ezeriņa malā, pie nezināma kareivja kapa beidzās nevis viņas dzīve, bet jaunība, te viņa ir sasniegusi savu briedumu.

Migla izklīda, atkal līksmi mirdzēja saule. Ezerā plun�ājās zivis. Atkal kūkoja dzeguze. Gaļina palūkojās uz ezera skaidro virsmu un ātri devās uz zemnīcām.

Uz Sapovalova galda viņa atstāja tikpat lielu zīmīti kā Ņinas Fjodorovnas zīmīte:

�Boris! Es aizbraucu no divīzijas. Pie tevis es vairs neatgriezī�os. Bet tas nav galvenais. Galvenais tagad ir prasmīgi un godīgi karot ne jau ordeņu un dienesta pakāpju dēļ, bet dzimtenes vārdā, tā vārdā, ko viņa devusi mums, jaunajiem, tādiem kā mēs abi. Padomā par to.

Gaļina.�

Viņa savāca savu mazo iedzīvīti un, ne no viena neatvadījusies, gāja uz �tābu.

Ģenerālis viņu tūlīt nepieņēma. Adjutants lūdza atlikt sarunu ar Mihailovu uz otru dienu.

� Ģenerālis ļoti aizņemts!

Galina ilgi mēģināja pierunāt adjutantu, lai pieteic viņu. Te viņa vairs nevarēja palikt. Gaļina saprata, cik grūti tagad panākt pārcel�anu uz citu daļu. Pavēle par viņas norīko�anu darbā bija parakstīta. �tābos nemīlēja grozīt pieņemtos lēmumus. Viņa domās jau bija sagatavojusi veselu runu, kad no zemnīcas iznāca adjutants.. Viņa galva parādījās virs krūmiem, kur sēdēja Gaļina.

� Nu, ejiet, biedri kara feld�eri Tikai ne ilgāk par piecām minūtēm, citādi liksiet citiem gaidīt, � viņ� noteica.

Ģenerālis sēdēja pie galda un rakstīja. Seja viņam bija nogurusi, zem acīm pietūku�i maisiņi. Ar galvas kustību viņ� norādīja uz krēslu un, turpinot rakstīt, jautāja:

� Ko labu pateiksiet?

� Biedri ģenerāli Es atnācu lūgt jūsu palīdzību pārcelties no jūsu divīzijas uz citu � un tūlīt �odien, nekavējoties! � viņa pateica iepriek� sadomātu teikumu. Mihailovs pārstāja rakstīt, izbrīnījies paskatījās viņā.

� Bet kāds ir iemesls? Kas noticis? Sanitārā dienesta pārvalde savus lēmumus negrozīs desmitiem rei�u pēc jūsu vēlē�anās.

� Nedusmojieties, biedri ģenerāl, es visu saprotu � ne jau pirmo gadu esmu armijā, bet nevaru citādi. Saprotiet mani, � Gaļina teica.

Divīzijas komandieris ar vēl lielāku izbrīnu pavērās viņā. Pamanījis viņas satraukumu, tas ielēja glāzē ūdeni un pasniedzot teica draudzīgi:

� Dzeriet. Pastāstiet.

Kamēr viņa dzēra ūdeni, tas piecēlās un staigāja no viena zemnīcas kakta uz otru. Gaļina runāja:

� Jūs zināt, biedri ģenerāl...

Balss iedrebējās, viņa pūlējās savaldīties un nespēja. Ja Mihailovs būtu pieņēmis sausi, oficiāli, viņa tikpat vienaldzīgi visu izskaidrotu. Bet tagad viņa labsirdība pēk�ņi Galinu izsita no sliedēm, viņai vien-, kārsi gribējās raudāt, un viņa cie�i sakoda zobus, lai apturētu elsas, kas lauzās no krūtīm. Mihailovs to pamanīja un teica:

� Labi. Varat nekā neskaidrot. Jūsu lūgumu es apmierinā�u �odien, tūlīt, nekavējoties! � Viņ� uzsmaidīja Gaļinai. � Es jums do�u zīmīti armijas politiskās daļas prie�niekam, viņ� ir gudrs, labs cilvēks. Bet jums es tikai vienu teik�u: sakopojiet visu gribasspēku, mobilizējiet to. Karojam. Kar�! Alūsu zeme ir briesmās, par to vajag padomāt. Ļoti drīz � jūs pat nezināt, cik drīz � sāksies lieli notikumi. Centieties tajos atrast savu vietu.

Ģenerālis atkal apklusa, par kaut ko domājot, un pēk�ņi jautāja:

� Vai jūs �odien esat ēdusi?

� Man negribas, � Gaļina steidzīgi atbildēja.

Tie�ām, viņa �odien vēl nekā nebija ēdusi un ļoti gribējās ēst, bet nekādā ziņā nevēlējās atzīties.

Mihailovs uzmanīgi paskatījās Golubkova un pēk�ņi jautāja:

� Bet kā jūs īsti esat nokļuvusi frontē?

� Vienkār�s stāsts, biedri ģenerāl. Tikpat vienkār�s kā tūksto�iem citu. Trīs biedri studenti pirmajās kara dienās devās uz fronti...

Golubkovas skarbā balss Mihailovu darīja modru, viņ� ziņkāri jautāja:

� Bet kur ir abi pārējie? Kā viņu dzīve iekārtojusies?

� Viens no tiem neizturēja pārbaudi, otra atdeva savu dzīvību par dzimteni. Tas ir viss.

� Jums laimējies. Tātad jūs esat redzējusi labus un sliktus cilvēkus? Un jūs neno�ēlojat, ka aizgājāt uz fronti?

� Nē, biedri ģenerāl. So divu kara gadu laikā es ta�u arī palīdzēju, cik spēju, bet arī man kar� ir daudz devis. Es redzēju cilvēkus nāves priek�ā, bet nāves priek�ā nemelo... Un ieraudzīju daudz tāda...

� Jā, jā, viena kara gada laikā var redzēt un pārdomāt tik daudz, cik neiepazīsi visā turpmākajā dzīvē... īsi sakot, kar� jūs pārvērtis par nobriedu�u cilvēku.

� Jā, � klusi, bet noteikti atbildēja Gaļina.

� Ļitvinov! � ģenerālis pasauca.

Kad ienāca adjutants, ģenerālis pavēlēja:

� Apgādājiet kara feld�eri ar pārtiku, viņa brauc uz armijas �tābu. Dodiet tai zirgu.

Ļitvinovs, pieradis ne par ko nebrīnīties, pildot sava amata pienākumus, atbildēja:

� Tie�i tā!

Pēc pusstundas Gaļina izjāja. Me�s drīz beidzās, priek�ā pletās atklāts lauks ar saulē mazliet izbalēju�u zāli. Pāri galvai no�alca �āviņ�. Priek�ā pacēlās smil�u un dūmu stabs. Vēlāk ceļa labajā pusē sprāga otrs �āviņ�. �Pie�auda,� Gaļina secināja. �Tūlīt sāksies artilērijas uzbrukums.�

Viņa iesita zirgam ar pātagu un ātri aizdrāzās pa atklātu lauku. Sākās artilērijas uzbrukums, �āviņi sprāga arvien bie�āk un bie�āk. Priek�ā parādījās sabrukusi celtne, pie tās stāvēja kādi astoņi kareivji. Viņi stāvēja puslokā un, nolieku�ies pār zāli, kaut ko aplūkoja. Piejājusi klāt, Gaļina nolēca no zirga. Sai brīdī tuvumā atskanēja sprādziens. Bet kareivji pat nepakustējās, it kā to nedzirdētu. Viņa skaļi uzkliedza:

� Kāpēc pulcējaties? Gribat, lai visus ar vienu �āvienu iznīcina?!

Lēnām, kā negribot kareivji pagriezās uz saucienu.

Viņu ļoti jaunajās, saspringtajās, bālajās sejās bija skumja neizpratne. It kā viņi tikai nupat būtu ieraudzīju�i ko neiespējamu, neticamu un tas viņus sāpīgi satriecis. Gaļina pienāca tuvāk � pie pa�as celtnes ēnā zaļajā zālē gulēja tāds pats jauns kareivis. �āviņa

�ķemba viņam uz�ķērdusi kreisos sānus un varēja redzēt, kā pulsē sirds.

Gaļina no savas pieredzes zināja � jauniesauktos frontē nebaida ne lodes, ne sprādzieni, bet gan cilvēka negaidīta nāve, kas nupat viņiem bija blakus stāvējis.

Galina saprata � viņas priek�ā ir cilvēki, kas vēl nepazīst karu, vēl neprot pārvarēt savas bailes un tās pakļaut gribai. Viņi vēl neprot zem lo�u svilp�anas un �āviņu gaudām, kad liekas � sabrūk visa pasaule, savaldīties. Un Gaļina skaļi iesaucās:

� Ko jūs stāvat? Kādēļ oepārsienat? � Bija �ēl mirsto�ā un to, kuri stāvēja līdzās, sāpīgi satriekti. Bet viņa zināja � nedrīkst izrādīt �ēlumu.

� Dodiet man individuālo paketi! � viņa pavēlēja.

Pirmais karavīrs, kas stāvēja vistuvāk, ar drebo�u roku pasniedza paketi.

� No papildinājuma? � jau maigāk viņa vaicāja.

� Vakar ieradāmies frontē, � kāds atbildēja. Viņi joprojām stāvēja pulciņā.

� Izklīst! Gulties! � Gaļina nokomandēja.

Kareivji paklausīgi izklīda un iegūlās zālē.

Vēl minūtes piecpadsmit ilga artilērijas ap�aude, strauja un spēcīga kā vētra. Bija grūti iz�ķirt, kur sprāgst �āviņi, kurp tie lido. Bet viņa pārsēja mirsto�o, ar mātes maigumu domājot par kareivjiem:

�Tas viss jums pāries, un bailes jūs pārspēsiet. Visu pārspēs mīlestība pret dzimto zemi.�

... Pēc tam ar ma�īnu, kas brauca uz pārtikas noliktavām, Gaļina aizbrauca uz pilsētu. Dedzināja saule, namu un celtņu drupās stinga svelme un klusums. Bija karsts un kluss. Viņa ātri soļoja saules svelmē. Piepe�i ieraudzīja puisēnu pusaudzi, kas sēdēja uz augsta akmens stabiņa. Viņa mati bija izbalēju�i gai�i, vasaras raibumiem klātā seja iedegusi melna. Deguns ar nolobīju�os ādu bija sarkans. Mugurā viņam bija izbalējis krekls un kājās vecas, salāpītas bikses. Rokās viņ� turēja grozu, līdz malām pilnu ar pusgatavām avenēm, vienaldzīgi skatījās uz grāvī guļo�u nomelnēju�u hitlerie�a līķi un dziedāja:

26 � Vera Ustinova

401

Kādēļ pie tevis, Krievija, es nācu, Kad visa Eiropa man rokās bij...

Ieraudzījis sievieti virsnieka formā, puika nolēca no stabiņa un pieskrēja tai klāt.

� Kara krustmāmiņ! Nopērc avenes!

Nekādu aveņu negribējās, bet puika tik neatlaidīgi lūdza, ka bija jānopērk. Viņa sniedza naudu.

� Nē! � puika steidzīgi sacīja. � Dodiet maizīti! Ko es iesāk�u ar naudu? ...

� Maizi! Nu, jādod vien būs, � Galina izņēma no mantu maisa visas savas rezerves, kas viņai bija iedotas ceļā. � Bet kādēļ tu'te esi viens?

� Māmiņu nonāvēja, � puika atbildēja bez skumjām.

Varbūt viņ� jau bija paguvis aizmirst māti, vai arī viņa bērni�ķīgais prāts slikti izprata notiku�o � viņ� smaidīja un jocīgi, kā trusītis, rauca apsvilu�o degunu.

� Bet es nemaz neesmu viens, mani ēdina kareivji, viņi ir labi, tikai tagad aizbrauku�i tālāk.

� Uz kurieni tālāk?

� Uz turieni, � puika parādīja ar roku uz rietumiem.

� Tevi vajadzētu nogādāt bērnu namā, � Gaļina sacīja.

� Bet, krustmāmiņ, kādēļ? � viņ� nobijās. � Tad mani tētis neatradīs! Viņ� ir karā. Drīz fa�istus sakaus un tētis atgriezīsies, kur viņ� mani sameklēs?

Gaļina vēlreiz paskatījās uz bērnu. �Cerības � lūk, pēdējais, kas mirst reizē ar cilvēku,� viņa nodomāja. �Izturēsim! Un būs laime arī �im puisēnam... Un man. Būs!�

Viņa noglāstīja puisēna izbalēju�os matus un devās tālāk.

Kad Gaļina iznāca uz �oseju, viņa ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika apstāties aiz pārsteiguma.

Uz rietumiem, frontes līnijas virzienā, virzījās nepārtraukta ma�īnu, vilcēju, pa�gājēju lielgabalu straume. Aizdrāzās �Katju�u� divīzija, aizveda mīnmetējus. Gar ceļa malām gāja kājnieki. Taisnās rindās soļoja vesels bataljons ar automātiem, mirdzinot jaunos iero�us. Un kareivju sejas neparasti līksmas, bez bailēm un noguruma. Viņi gāja plecu pie pleca kā līksms un draudo�s spēks. Gāja veikt savu varoņdarbu. Gaļina saprata � sācies lielais uzbrukums, un viņai priecīgi nodrebēja sirds.

Bet pāri ceļam pletās bāli zilas bezgalīgās debesis. Ccļmalas zaļajā zālē ziedēja nespo�as, �ķembām ievainotas, bālas, lietū izskalotas neaizmirstulītes . ..

Piepe�i rietumos sāka rībēt, sākumā dobji, tad arvien spēcīgāk. Un pēk�ņi zemi satricināja briesmīga rīboņa. Apvārsni aizklāja biezi, melni dūmi. Sākās mūsu artilērijas uzbrukums ienaidnieka priek�ējai līnijai. Gaisā, sidrabainiem spārniem rotādams, aizpeldēja vesels bumbvedēju mākonis.

Mūsu armija gāja uzbrukumā ...