Pauls Hains�

Vīnes valsis. Skūpsti mani vēlreiz.

Romāni

ROMANS

Firma �OLNA�

UDK-p 830-3

На 214

I Tulkots no vācu valodas Mākslinieks G. KRUTOJS.

ISBN 5-87926-023�2 �

� Viens, divi, trīs, � viens, divi, trīs, � viens, � bērni, jūs jau spēlējat tā, ka cilvēkam sirds krūtīs smej aiz prieka un svētlaimes. Jā, taisni tā, � fleitām jāgavilē kā eņģelī�iem debesīs, lai krūtīs smeldz aiz salda prieka un mīļais Dieviņ� mūsu Vīnes debesīs nopū�as: Kungs Jēzus, kas mani Vīnes muzikanti gan ir par vareniem zēniem! Ohā, � viens, divi, trīs, � viens, divi, trīs, � viens, � un tagad vēl tādu mazu stiepienu klāt, lai meitenēm sirds zem krū�u lakatiņa palecas uz aug�u no prieka! Viens, divi, trīs � viens, divi, trīs, � viens divi, trīs ...

Divdesmit vīru lielā kapela, kas spēlēja uz estrādes Harmonijas� lielajā zālē, kura piederēja Aloizlam Gūgl-hupferam, darīja to ar tādu patiesu, iek�ķīgu sajūsmu, ka katram, kas to dzirdēja, tie�ām sirds draudēja izlekt no krūtīm aiz svētlaimes, un pats elegantais, slaidais koncertmeistars smalkajos, nevainojami gludinātajos vakara svārkos smaidīja pār visu tum�o seju un viņa tum�ās, mazliet �igāniskās acis kvēloja.

Pie tam viņ� spēlēja savu vijoli ar tādu karstu, gandrīz kaislīgu iejūtu, pie�ķirdams stīgām pārsteidzo�u tīr-skanību, kas kāpa asinīs. Viņa skaistā, vīri�ķīgi cēlā seja bija apgarota, kad viņ� lūkojās pāri raibajam, viļņojo�ajam pūlim, kas �ūpojās val�a ritmā pa spo�o parketu: Vīnes meitenes, Vīnes zēni, Vīnes laimes bērni, veci un jauni, visi kopā. Ohā, � �ī trīsceturtdaļtakts sakarsēja asinis, darīja mirdzo�as acis un pildīja sirdis ar bezgalīgu svētlaimi. Tāds Vīnes valsis, � tas gāja vēl pāri mūsu laikam, pāri mīļajai, zilajai Donavai, pāri Vīnes me�am, tas bija viss kopā, Donava, tagadne un Vīnes me�s, tā bija austrie�u dvēsele un turklāt vēl arī gabaliņ� no zilās Adrijas.

Vīnes valsis, � Dievs debesīs, vai tad varēja būt vēl kas skaistāks, kā turēt savās rokās meiteni un riņķot ar to cauri zilajai val�a ritma svētlaimei? Nē, � Vīnē �ajā 1848. gadā tie�ām nebija nekā labāka, Dieva vārds! Tad vēl ziema pa�laik gatavojās padoties pavasarim un gaiss bija pilns ilgu un saldu nojautu.

Harmonijā�, �ai greznajā izpriecu lokālā, alla� gāja jautri, kad vīnie�i svinēja savas svētdienas. Bez karstajām desiņām un zeltbrūnajiem kliņģeriem, � kurus katra meitene prasīja un saņēma no sava mīļā, � �eit vēl varēja arī dzirdēt jaunāko, skaisto Johana �trausa valsi, un tādēļ vien bija vērts �urp atnākt.

Vīne bez Harmonijas�? Bez Johana �trausa? Tas nebūtu iedomājams!

Johans �trauss, � Vīnes nekronētais karalis! īsts tautas karalis! Viņam māja dejojot garām paaugstinājumam, meitenes svieda tam gaisa skūpstus, � viņam, vijolniekam ar tum�ajiem, nepaklausīgi viļņojo�ajiem matiem, kas krita uz pieres, un ar �auro, kaislības caurstaroto mākslinieka seju, un arī omulīgie vīna dzērāji pie galdiem rei�u reizēm pacēla pret viņu savas glāzes un uzdzēra tam augstas laimes. Nekas nebija pārāks par tādām svētdienām, kad Johans �trauss pats personīgi spēlēja Harmonijā� savas Vīnes dziesmas. Jaunie�i tad dejoja kā pa mākoņiem un vecajiem vīns vēl labāk tecēja mutē.

� Un tagad, bērni, � iek�ā Vīnes me�a stāstos, lai visi to jūt un lai meitenēm sirdis pagrie�as uz otru pusi, � o, lala � o, lala ...

Johans �trauss uz mirkli nolaida vijoli un pacēla lociņu, dodams mājienu savai kapelai, kuras pirmajā rindā viņa jaunākais brālis Jozefs arī spēlēja vijoli, � un mūzika aizskanēja klusinātā, solo�ā pārejā. Tad �trauss atkal strauji piespieda vijoli pie zoda, pagriezās pret mirdzo�o zāli, kurā kūsāja prieks, un atkal plūda melodija pilnā, kuplā trīsceturtdaļritmā, � melodija, kuru pazina visa Vīne un kuru �īs nemirstīgās mūzikas radītājs bija nosaucis par Vīnes me�a stāstiem. Pats ķeizars bija sūtījis viņam atzinības pilnu vēstuli, to zināja katrs bērns: Joha-nam �trausam, skaņu meistaram�, � tā tur bija rakstīts, � izsaku savu dziļāko cienību viņa mākslai. Viņa Vīnes me�a stāsti ir tik austriski, ka man atliek tikai vēlēties, kaut tos neaizmirstu vēl pēc simts gadiem.�

Tur nu tagad stāvēja Johans �trauss, kuram nauda vēl nebūt neripoja straumēm kabatās, un spēlēja saviem vīnie�iem viņu dzimtenes dziesmu, kurā savienojās jautrā, aplaimojo�ā saskaņā neaprakstāmais Vīnes me�a sal-dūms, noslēpumaini �alojo�ā Donavas romantika un austrie�u dvēse]u priecīgā bērni�ķība un mīla. Un.tad arī vecie vairs neizturēja pie galdiem, lai cik labi arī gar�oja vīns. Sim valsim nevarēja pretoties neviens, kaut arī tā būtu pati resnā, divarpus centneru smagā Aloizija Hu-bcrmaiere, kas pārdeva savas slavenās Vīnes desiņas, vai arī vienmēr dzīvespriecīgais naktssargs Vencels Mīsniks, kas tikai uz brītiņu� bija ienācis Harmonijā� un savu spieķi un lampu atstājis ārā aiz durvīm. Vai arī trīs olektis garais galdnieks Veits Gstetenbauers, lielākais kauslis Vīnē, vai arī mazais, pārāk apaļais Stazijs Lemmleins, godājams manufaktūras tirgotājs Kertneringā. Un pats Aloizls Gūglhupiers, pats saimnieks, aiz letes noraisīja balto priek�autu, paņēma zem rokas savu otro pusi, kas pa�laik cepa uz uguns pavisam svaigu, brūnu porciju notāram Gustlam Vīzelhena kungam, un pūzdams iesteidzās zālē. Lai sadeg cepetis, lai Gūstīs Vīzelhens dusmīgi bā� degunā �ņaucamās tabakas prīzi, � �o deju nevarēja no-ka\ēt, pie visiem svētajiem! Tad neviens cilvēks vairs nedomāja par ē�anu un dzer�anu � tad bija jādejo, jādejo, kaut arī tas maksāja vai pēdējo elpas vilcienu!

Johans �trauss spēlēja tā, it kā viņa dzīvība, viņa dvēsele atrastos stīgās. Viss viņa stāvs �ūpojās mazliet uz priek�u un atpakaļ smeldzo�ās melodijas ritmā, Jozefs un visa kapela viņam aiz muguras svētlaimīgi smaidīja un bija it kā līdz pirkstu galiem pilni ar �īs mūzikas skaņām, kas bija apbūrusi visu pilsētu.

Ak, � iemīlējusies, svētītā, bērni�ķā Vīne!

Johans �trauss nokāpa da�us pakāpienus lejup no paaugstinājuma. Smejo�s burvis, kas meta savas vijoles skaņas ausīs un noreibu�ajās dvēselēs katram, katram garām slīdo�ajam dejas pārim.

� Ak, jūs, saldās meitenes, jūs, karstgalvīgie zēni, visi jūs, mīļie, priecīgie Vīnes ļaudis, � kā es jūs visus mīlu, � tā dziedāja līdzi viņa sirds. � Muzicēt jums, lai jūs aizmirstu savas bēdas un rūpes, arvien jaunus val�us liet jūsu sirdīs, � kas gan var būt skaistāks? Es tev pateicos, Dievs, ka tu man esi devis �o varu, �īs spējas, �o iek�ējo prieku un ilgas! Es pateicos tev no visas sirds!

Jozefs viņam aiz muguras nevarēja vairs ilgāk izturēt. Viņ� piecēlās, nolika vijoli uz krēsla � ja tāda mūzika, tad lai spēlē vijoli tāds, kas to var izturēt.

Johans tam smaidīdams noskatījās pakaļ, kā tas, nedaudz mazāks par viņu pa�u, slaids un veikls un tikai mazliet jaunāks no izskata, ātri satvēra kādu mei�u un sāka griezties valsa taktī. Ak jā, tik traka jau tā lieta nebija! Ja kādam no kapelas iegribējās dejot, tas pats ņēma sev piecas vai desmit minūtes ilgu atpūtu, un tad atkal atgriezās atpakaj.

� A, � tad tas ir tas �trauss?!...

Pie zāles atvērtajām durvīm stāvēja divas meitenes divu smalku kavalieru pavadībā. Mazā sabiedrība laikam bija tikko atnākusi. Ateitenes bija ģērbu�ās vienkār�i, bet ar gaumi. Gai�mate, kura nupat bija runājusi, jautājo�i uzlūkoja savu pavadoni. Tam bija skaista, mazliet vieglprātīga seja. Viņa draugs iespieda monokli cie�āk acī, abi smaidīja.

� Jā, � tas ir �trauss ...

� Es viņu nekad neesmu redzējusi, Franci.

� Nu, tad tu viņu tagad redzi, �o Vīnes val�u karali. Pē, � �eit ir sasodīti smags gaiss ...

Jaunais, elegantais Francis, kas dro�i vien bija ķeizariskās armijas virsnieks, tikai ģērbies civilā, savilka degunu.

Likās, ka smaids izdzisa meitenes maigajā un pareizi veidotajā, skaistajā sejā. Zilās acis, kā nespēdamas novērsties, raudzījās pāri pūlim uz �trausu.

Bet, Jetij...

Klusi iesmiedamās viņas draudzene tai iegrūda dunku sānos.

� Skaista mākslinieka galva, � viņa piebilda, � vai ne? Viņ� spēlē brīni�ķīgi.

Abi kungi smaidīdami saskatījās, klusībā gan laikam ar mazu skaudību novērodami iespaidu, kādu �trauss atstāja uz viņu meitenēm. Jā, pie velna, � �is �trauss vēl arvien bija ļoti skaists vīrietis.

� Bet, Jetij...

� Laidiet mani...

Jā� tas nu bija pavisam savādi. �trauss bija pamanījis sabiedrību pie durvīm. Jaunas sejas, kuras �eit vēl nebija redzētas. Tagad viņ� stāvēja uz paaugstinājuma pakāpieniem un skatījās uz meiteni, un likās, ka viņu acis kavējas vienas pie otrām ar maģisku spēku.

Meitene pēk�ņi rāvās uz priek�u.

� Kurp tu gribi iet, Jetij?

īss galvas pagrieziens uz slaidā kakla.

� Laidiet mani...

� Bet tas ta�u nav iespējams... �eit, �ai zālē... lūdzu, tas ta�u ir... es tevi pavadī�u..., bet pagaidi ta�u ...

Bet tur vairs nebija ko pavadīt.

� Ko nu tu teiksi, Katij?

Abi kungi pārmeto�i raudzījās uz otru meiteni, kas jautri smaidīja ar melnajām acīm.

� Viņa būs gribējusi apskatīt �trausu tuvumā, � viņa jautri teica, � man liekas, ka tur nav nekā nosodāma.

� Jēzus, � tādas lietas, � kungs ar monokli izpūta caur degunu, � ir gan jums idejas, tādas īstas, mazu �ievie�u idejiņas, he, he.

Johans �trauss stāvēja pavisam klusu. Viņa vijole lēni noslīdēja gar sāniem, kamēr kapela turpināja spēlēt. Lociņ� kā noguris karājās rokā.

Tā viņ� stāvēja un skatījās pretim meitenei, kas veikli un graciozi tuvojās cauri dejojo�iem pāriem, ar piemīlīgu grāciju turēdama sev klāt platā tērpa krokas.

�trauss smaidīja. Tas bija bērna smaids, kas apstaroja tā seju tādos brī�os, kad tam sāka skanēt galvā jauna mūzika.

Ar pēk�ņu kustību viņ� nolika vijoli un lociņu pie malas. Tad pamāja vienam no vijolniekiem, kur� tūliņ piecēlās un nostājās pie diriģenta pults.

Viss bija it kā pats par sevi saprotams.

� Ā, � kāda meitene, kurai nav dejotāja, kad �trauss spēlē? Tāds �urpu atlidojis mākonītis no Vīnes me�a? Jā, � kā tad tas nākas? To es nevaru saprast, meitēn ...

Viņ� izstiepa viegli rokas, kā jautādams. Nolieca galvu padevīgā, bet tomēr lepnā kustībā.

Meitene tikko manāmi pamāja. Un ar maigu smaidu viņa tad teica:

� Laikam jau gan nedrīkst teikt nē, kad pats meistars �trauss lūdz dejot.

Viegli un piemīlīgi viņa iekļāvās viņa rokās un viņ� vadīja to cauri dejotāju pūlim ar liela mūziķa ritma izjūtu.

Viņi uzskatīja^ viens otru un smaidīja. Johans �trauss, kas parasti nebija uz mutes kritis, nerunāja ne vārda. Viņu bija pārņēmis savāds un brīni�ķīgs apmulsums, kas ļāva tam baudīt sve�inieces tuvumu, ar kuru to vienoja deja. Viņa bija aizvērusi acis un it kā sapņos ļāvās viņa vadībai.

<Kā tas iespējams�, viņ� domāja, es turu rokās meiteni, kuru vēl nekad neesmu redzējis, un es esmu kā apburts. Es jūtos kā zēns ar saviem 30 gadiem. Kā tas iespējams? �is valsis nekad nedrīkst beigties.�

� Kas jūs esat? � viņ� pēk�ņi jautāja.

Viņa rokas apskāva to cie�āk.

Viņa atvēra acis. Tās uzskatīja viņu neticami mirdzo�ā zilumā. Sārta un karsta aicināja viņas mute. Visa viņas būtne izstaroja noslēpumainu burvību.

� Kas es esmu? Ak...

Viņa apburo�i �ķelmīgi savilka muti un mazliet pielieca galvu.

� Mans Dievs ... meitēn ...

Viņas vaibstos bija kaut kas juteklīgi sapņains, kad viņa to tā uzlūkoja.

� Un, ja jūs to zinātu, meistar �traus? Kas tad?

� Ak, tad es zinātu, kā jūs atkal redzēt, meitēn.

� Vai jūs to vēlētos?

Viņa viegli atliecās atpakaļ viņa rokās, slaida un vijīga, pilna elastīga spēka.

� No visas sirds! � viņ� iesaucās.

� Cik daudzām jūs to jau esat teicis, �traus?

� Visas Vīnes meitenes ir saldas, � viņ� atzinās.

� Bet viena .. ..vienīgā ...

� Es jau zinu: viena, vienīgā, kuru jūs gribētu visai dzīvei, tā starp viņām vēl nekad nav bijusi, vai ne? Un cik daudzām jūs arī to jau esat teicis, mīļais mūziķa kungs?

Viņ� noraido�i un nopietni, gandrīz vai dusmīgi viņu uzlūkoja.

� Nevienai, � viņ� izgrūda. � Vai jūs domājat, ka Johans �trauss ir tāds vienmēr iemīlējies nerrs un āksts? Es jūs lūdzu...

Viņa roka gandrīz sāpīgi to sa�ņaudza. Viņa ātri teica ar vieglu maigumu:

� Nē, tā gan es nedomāju. Piedodiet. Jūs laikam varat kļūt ļoti dusmīgs, vai ne?

Viņ� iesmējās.

� Tikai tad, ja jūs negribat ticēt, ka man tagad kāda tā patīk, ka es vēlētos to vai apēst.

Viņa atkal aizvēra acis kā sapņos.

� Mani sauc Jetija ... � viņa murmināja.

� Jetija? Jetija? Un kā tālāk? Meitēn, kā tālāk?

Apkārt valdīja smiekli, jautrība, jaunības bezrūpība. Sakarsu�as, noreibu�as, ilgu pilnas, maigas sejas, sārtas, dejā pietvīku�as lūpas. Mazais, resnais Stazijs Lemmleins dejoja garām ar kādu ņipru apkalpotāju un pūta aiz svētlaimes. Jetijai bija jāsmejas un viņas smiekli skanēja kā sudrabs

� Nu tad � Jetija Hallupeki. Vai meistars �trauss tagad ir apmierināts?

� Vēl nē. Kur dzīvo zeltsprogainā jaunkundze?

� Jūs jau izjautājat mani visos sīkumos ...

� Atzīstieties vien, meitēni Es lūdzu no sirds...

� No pa�iem sirds dziļumiem, vai ne. kur slēpjas mazumiņ� cilvēcīgās godprātības?

� Taisni no turienes, Jetij.

� Jā � nu, labi: mazajā Riņķa ielā 12. Bet vairāk es neteik�u.

Viņa skatījās viņā lielām acīm, it kā gribētu ieskatīties viņa dvēseles dziļumos un viņas sārtās mutes kaktiņā uz mirkli iezagās sāpīgs un reizē salds vaibsts.

� Un es � pateicos, meitēn! No visas sirds pateicos. Un ja es kādreiz ie�u pa Riņķa ielu, tad jaunkundze nedusmosies, ja es viņu uz brītiņu apciemo�u?

� Viņa nedusmosies, � klusi teica Jetija un sve�ādi pasmaidīja.

� Ak, � jau beigas? � �trauss neapmierināts iesaucās, kad mūziķi jau lika atskanēt pēdējām taures skaņām. Pirms �trauss paspēja atjēgties, Jetija Hallupeki jau bija izslīdējusi no viņa rokām.

� Tātad neaizmirstiet, � viņa tam klusi uzsauca. �Un tagad es vairs ilgāk negribu jūs aizkavēt no jūsu pienākuma.

Viņ� gribēja steigties tai pakaļ. Bet ļaudis jau spiedās viņu starpā. Pūlī viņ� vēlreiz ieraudzīja viņas gai�o galvu, notvēra vēl pēdējo skatu un paspēja tai uzsaukt: Servus, meitēn! Tad viņu pūlis aiznesa atpakaļ pie viņa kapelas.

Arī Jozefs parādījās ar apmierinātu seju. Johans �trauss viņu jautri satvēra aiz biezā cekula.

� Vai bija jauki, brāļuk?

� Smalkil Un tev? Tu ta�u arī nupat dejoji, vai ne?

� Smalki, � atteica �trauss un smējās. � Ak, brālīt, mūsu Vīne tomēr ir tā skaistākā pilsēta visā pasaulē, vai ne? Un tagad ir starpbrīdis un mēs varam iet un apēst

parrs desiņas no Gūglhupferienes, kādas arī var dabūt tikai Vīnē.

� Taisni tāpat, kā tavus val�us, Johan, � Jozefs teica komplimentu un satvēra brāli zem rokas, vilkdams sev līdzi. � Vai zini, � kādēļ tu vēl neesi nekad apdziedājis mūsu Vīnes meitenes? Vīnes me�u, Donavu un Prāteri, visu, ko vien zinu, tu jau esi ielicis savos val�os. Bet tādu īstu, jauku dziesmiņu par mūsu Vīnes eņģelī�iem, � to es labprāt vēlētos!

Viņa zēna seja spīdēja priekā.

Johans �trauss jautri iesmējās:

� Tev taisnība, Jozef. Gan jau vēl būs, visam vajadzīgs savs laiks. Bet būs noteikti, vari uz to paļauties.

Kamēr viņ� gāja pa zāli, viņa skats slīdēja pāri galdu rindām, bet Jetija vairs nekur nebija redzama, lai cik cie�i viņ� arī neskatījās Arī blakus telpās viņ� to neredzēja.

� Kādēļ tava sirds ir tik nemierīga? � beidzot jautāja Jozefs � Vai tu kādu meklē?

� Nē, kā tu nāci uz tādām domām? � meloja Johans. � Mēs ta�u tik tāpat pastaigājamies, vai ne?

� Jā, protams, un Vīnes desiņas tu pa to laiku esi pavisam aizmirsis.

� Mans Dievs, tie�ām, � un man ta�u bija tāda kāre uz tām.

Un tad viņi jau stāvēja bufetes istabā, kur bija novietoju�ies smalkākie viesi un notārs Gūstīs Vīzelhens notiesāja savu sesto porciju. Jozefs jau sauca pāri viesu galvām:

� Gūglhupfera māt, � divus pārus no garajām � mūziķiem, un glāzīti sarkanā, ja drīkstu lūgt.

Pēk�ņi viņ� izbrīnījās, � tas atradās viens pats pie bufetes galda, jo viņa lielais brālis bija strauji palicis stāvot un nobijies skatījās uz izejas durvīm. Viņ� būtu varējis zvērēt, ka tie�i tad, kad viņ� ienāca �eit no zāles pa sāņu durvīm, tur pāri pretim Jetija un viņas draudzene gāja ārā ar saviem kavalieriem. Tas bija Jetijas tērps. Nebija nekādu �aubu. Un viņas balsi arī tas vēl bija dzirdējis, bet Dievs viņu zina, kas tas īstenībā bija bijis.

Aloizls Gūglhupfers uzsita viņam viegli uz pleca.

� Divas skaistas meitenes, vai ne? Un turklāt vēl divi smalki kavalieri. Ko jūs domājat, kas tie īsti bija par cilvēkiem, meistar �traus?

� Nu?

Gūglhupfers turēja sevi par cilvēku pazinēju.

� Dro�i vien divi virsnieki no ķeizariskās armijas 4. pulka. Un meitenes � divas saldas, uzposu�ās veļas mazgātājas, ko? Mūsu veļas meitenes ta�u var izskatīties kā grāfienes, ja tas vajadzīgs, vai ne? Jā, jā, jaunība, meistar �traus. Vai jūs zināt, kas īstam vīnietim ir tas skaistākais, kas nevienam citam nav visā pasaulē?

� Nu, to nu es gribētu zināt.

� Trīs lietas: mūsu veļas meitenes, �trausa val�i un Vīnes me�s. Trīsreiz V.

� Ha, ha, hā, � bravo, � atskanēja no galdiem un apaļais Stazijs Lemmleins apkampa izkaltu�o notāru, kuram bija jau nolikta priek�ā septītā porcija.

Johans �trauss pamāja Gūglhupferam piekrīto�i ar galvu, bet viņa smaids liecināja, ka tā domas ir tālu no �ejienes.

� Ļoti skaisti. Jā.

Tad viņ� nosēdās pie sava galdiņa kopā ar Jozefu, kur Gūglhupferiene bija katram servējusi sevi�ķi gar�īgu desiņu pāri. Viņ� ēda klusēdams, tikko pieskārās vīna glāzei, bet tad pēk�ņi atstūma to nost.

� Man vairs negribas, brālīt. Tavs izsalku�ais vēders to panesīs labāk, nekā mans.

� Kas tad tev kait, Johan?

� Veļas meitene � jā. Var jau būt. Vai varbūt tomēr ne? Varbūt pat pārģērbta princese ...

� Kas tev noticis? Tu sapņo? Esi slims?

Jozefs iepleta acis.

� Kas tās par blēņām, ko tu tur runā? Klausies!

� Es?

Johans �trauss sarāvās. Sirds viņam savādi iesmeldzās, bet viņ� piespiedās pasmaidīt.

� Vai es ko teicu? Kā? Nē, kas tev nāk prātā. Vai zini, es ie�u atkal pie savas vijoles. Papriecājies vien pa to laiku, brāļuk, un saēdies krietni.

Viņ� piecēlās un atkal izgāja ārā. Jozefs nometa viņam pakaļ knipi. Tas bija īstais Johans, no kura ne viņ�, ne māte nevarēja tikt gudri. Val�u karalis, � jā, un tomēr varbūt arī vientuļ� cilvēks, kā visi lielie gari mākslas pasaulē. Un mazliet domīgi Jozefs ķērās pie savas divkār�ās desiņu porcijas.

Johans �trauss pa to laiku bija nosēdies paaugstinājuma beigās ar vijoli klēpī un kā domās �ad un tad vilka roku pār stīgām. Viņa acupriek�ā stāvēja Jetijas tēls, vēl arvien viņu sveicināja tās maigais un sve�ņis smaids, un likās, ka �is tēls un �is smaids grib viņa dvēselē pārvērsties melodijā, kura vēl neļāvās notverties.

Vientuļ� mūziķis, kas sve�s sēdēja meiteņu smieklu, �alojo�u vīrie�u balsu un noreibu�as jautrības troksnī. Viens no tiem, kuriem liktenis bija lēmis slavināt dziesmās vīnu, mīlu un laimīgu cihēku priekus, bet kurā pa�ā verda nepiepildītas ilgas pēc cilvēka, pār kuru vienīgo tas varētu liet visu savu mīlas bagātību.

Varbūt, ka �is cilvēks, kuru sauca Jetija Hallupeki � pie �īm domām Johans �trauss, rezignēti smaidīdams, palūkojās uz savu vijoli, � tagad kopā ar diviem augstprātīgiem virsniekiem sēdēja un amizējās kādā no elegantajām kafejnīcām? Ķeizariskās armijas virsniekiem ir vairāk naudas, kā nabaga mūziķim, vairāk laika, vairāk patīkamu vārdu, ar kuriem sagrozīt meitenei galvu.

Viņ� sēdēja glu�i kluss un sadudzis, �is Johans �trauss, kur� varēja būt tik jautrs, kad spēlēja vijoli.

� Jetija...

Pēdējā stāvēja piecu minū�u gājienā no Harmonijas� un viņai bija vēsa un laipna seja, kad tā noteikti paziņoja saviem pavadoņiem:

� Nē, tie�ām, es vairs �odien nekā negribu redzēt Man pietiek. Piedodiet, � es gribu doties mājās. Viena. Augstība būs tik laipns un pavadīs Katiju mājās.

Tas jau skanēja mazliet no aug�as uz leju.

� Bet, lūdzu, � teica viens no kungiem un nervozi paraustīja mazo bārdiņu mazliet vieglprātīgajā sejā, � tas ir mazliet pārsteidzo�i, vai ne, grāf?

Uzrunātais grozīja pirkstos savu monokli un norūca kaut ko muļķīgu.

� Kā pavēlat, augstība, � protams, � bet tur nekā nevar darīt.

Tuvojās kādi rati. Jetija pacēla roku un abi kungi pasteidzās piesaukt tos tuvāk.

� Jā, � nu tad jau ...

� Nedusmojieties, augstība. Man ir migrēna � tie�ām. Un es pateicos par skaisto vakaru. Servus, Katij, servus, grāf.

� Skūpstu roku, Jetij...

� Skūpstu roku, cienītā... � noliecās monoklis.

Divi skūpsti no�maukstēja uz baltā cimda. Jetija iekāpa ratos. Ku�ieris, labā omā būdams, noklak�ķināja ar mēli un zirgs sāka rik�ot.

� Jā, tur tu nekā nevari darīt, grāfiņ, ja Mijai Ir pa�ai sava galva.

Katija smējās.

� Un mani jūs arī varat uz nāko�ā stūra ielādēt fiakrā, augstība.

� Oho, � tas tik vēl trūka! Mēs visi trīs vēl dosimies uz kādu patīkamu stūrīti, � �anis, jūs un mana augstā niecība un izdzersim pa pudelei �ampanie�a uz Jetijas migrēnu. Bet, velns lai � piedodiet, Katij, � mani parauj, ja kaut kas cits nav ienācis viņas skaistajā galviņā. Kas gan var saprast jūs, sievietes!

Katija savilka apaļu mutīti.

� Es redzu, ka pudele �ampanie�a būs labs līdzeklis, lai atvēsinātu sakarsu�os prātus. Tātad � Dieva vārdā. Bet tikai vienu pudeli, augstība, � vienu vienīgu, mazu pudelīti, � pēc tam iebāziet mani fiakrā un atlaidiet uz mājām.

� Nogaidīsim, Katij, kā gar�os �ampanietis. Tur ta�u nekā nevar norunāt, vai ne, augstība?

� Tik tie�ām, � to pie �ampanie�a nekad nevar!

Roku rokā, ar Katiju vidū, tie aizsoļoja tālāk.

Augstība? Grāfs �anis?

Mēness pār vecajām Vīnes �ķorēm savilka seju grimasē. Ai, ai, � kas �ai vecajā Vīnē gan viss nevarēja notikt. Tātad īsta augstība, � jā gan. Mēness tagad bija skaidrībā. Ko gan tādā svētdienas naktī visu nevarēja piedzīvot, kad Johans �trauss Harmonijā� .spēlēja savus val�us. Dieva_ vārds, viss bija apburts, � taisni apburts. Kas tik nu vel nenotiks, kad Vīnes me�ā sāks plaukt pirmie pumpuri?

Jā, kas gan mīļajā Vīnē viss nevarēja notikt!

Rati ar viņas augstību veļas mazgātājas jaunkundzi Jetiju Hallupeki ripoja pa svaigo, atspirdzino�o nakti un Jetijai bija tāda seja, it kā viņas dvēselē vēl arvien skanētu Johana �trausa saldo val�u �ūpas. Tik pilni klusas, maigas padevības bija �ie vaibsti. Un tas vien jau bija joks, ka rati nemaz nebrauca uz mazo Riņķa ielu, lai apstātos pie 12. numura, bet devās pavisam citā virzienā un beidzot apturēja pie kādas skaistas mājas, netālu no teātra laukuma, un �ī māja izskatījās kā īsta maza pils.

Mēness smaidīja pār visu seju, kad redzēja Jetiju

izkāpjam. Viņa sameklēja zīda rokas somiņā da�us naudas gabalus, kurus iemeta ku�iera platajā plaukstā un tad ar jautru <servus> aizsteidzās veikliem soļiem līdz mājas durvīm.

Divi kandelabri izplatīja gaismu pār durvīm un apgaismoja kāpnes.

Nama durvis tika atvērtas. Jauns, ņiprs, strupdcgu-nains radījums, apsējies baltu priek�autu un aubiti uz sprogainās galvas, pakniksēja un jautri smējās.

� Es jau dzirdēju ratus rībot, cienītā jaunkundze. Tad es biju zemē kā zibens. Vēl nemaz nav tik vēls

� Tu laikam domāji, ka es ilgāk klejo�u apkārt. An-nele? Jā, sienāzi?

Jetija iegāja zālē ar lielas dāmas iznesību. Istabas meita Anniņa pakalpīgi skrēja pa priek�u ar lukturi

Aug�up pa marmora kāpnēm. Annele atvēra durvis.

� Lūdzu, cienītā jaunkundze...

Uzliesmoja sveces.

Jetijas jaunkundze smaidīdama māja istabas meitai.

� Man tevis vairāk nevajag, Anniņ. Ej vien gulēt. Man nevajag palīdzēt...

� Novēlu saldu miegu, � �ivināja Annele, � un skaistus sapņus, jaunkundze.

� To es arī pati no sirds ceru, � smējās Jetija. � Bet tagad skrej.

Annele steidzīgi nozuda.

Jā, tu mīļais Dievs, kas gan viss nebija iespējams vecajā Vīnē? Tur acīmredzot bija pilis un apkalpotājas veļas meitenēm? Grezns buduārs ar daudziem dārgiem spilveniem uz dīvāna, raibiem paklājiem un dārgu porcelānu vitrīnās? Tur bija liela, skaista guļamistaba, kurā varēja ieskatīties aiz savilktajiem samta aizkariem, ar baltu, koķeti gaisīgu gultu uz zelta kājām un raibu, mākslinieciski gleznotu avju ganiņu ainu uz segas, kas nemaksāja nieka naudu.

Dieva vārds, veļas mazgātājas jaunkundzei Jetijai Hallupeki bija ļoti grezni iekārtots dzīvoklis, tas bija jāsaka. Pat grāfiene nevarēja labāk dzīvot

Tagad viņa stāvēja viena buduārā Viņa redzēja savu tēlu augstajā sienas spogulī un pienāca tuvāk. Lēnām pacēlās viņas rokas un apvijās ap galvu Tā viņa tur stāvēja � meitenīgas, apburo�as piemīlības iemiesojums. Brīva, dro�a, karaliska. Ar smaidu sejā.

Lūpas pavērās � tās uzrunāja savu attēlu spogulī.

� Jetija? Vai tu tie�ām esi tik skaista, ka �trauss ir kā apburts? Tu?

Viņa lēni ļāva noslīdēt rokām. Smaids pamazām izdzisa. Vaibstos iegulās nopietnība.

Un pēk�ņi maigs sārtums sakāpa �ai saldajā, madonnai līdzīgajā sejā, kas izplūda no kakla līdz matu saknēm un deniņiem.

Viņa steidzīgi novērsās.

� Johans �trauss... � viņa murmināja un uzreiz iespieda karsto seju abās rokās. Tā viņa stāvēja kādu brīdi nekustēdamās. Tad viņa izdzēsa gaismu buduārā un iegāja guļamistabā. �aurās rokas nervozi raisīja vajā daudzos āķus un pogas, it kā nevarētu sagaidīt, kad atbrīvosies no tērpa smaguma. Tad viņa ar klusu nopūtu palīda zem segas.

Gulēt! Gulēt!

Bet �īvakara piedzīvojums vēl pārāk karsti viļņoja asinis.

Sī deja Harmonijā�. �trausa rokās. Val�a skaņas viļņoja un vilināja ...

Ak, kā tas vēl tagad sanēja asinīs! Un Johana �trausa maigi �uksto�ā balss vēl turklāt.

Jetijas jaunkundze iespieda kaisto�o seju spilvenos, savu gai�o matu smar�ojo�ajā, klaidā iziru�ajā vilnī, kas vēlās pār kaklu un pleciem. Viņas elpa bija smaga, bet ap lūpām vijās smaids, kas it kā staroja no dvēseles visslēptākā stūrī�a, no pa�iem būtnes slēptākiem dziļumiem. �is smaids klusi liecināja: � Es gribu tevi redzēt, �traus, es tevi no sirds gribētu redzēt, tu mīļais, muļķa iemīlējies Vīnes vijolniek! Bet kā lai es to izdaru? Kā lai es to?...

Jetijas jaunkundze pamazām iemiga, kamēr vēl arvien maigas, ilgu pilnas val�a skaņas viļņoja viņas dvēselē. Mēness bija iczadzies pa logu un meta pār gulo�o meiteni sidrabaini virmojo�as gaismas starus. Viņ� vēl arvien smaidīja pa visu ģīmi, kā labsirdīgs komediants, it kā gribēdams teikt: � Jā, mazā Jetij, tik ātri sirds var aizdegties, kaut arī tā vēl nesen pukstējusi tik saprātīgi. Un tagad, Jetija Hallupeki, skaties, kā tiec ārā no �īs ķezas, ha, ha, ha ... Var vai plīst aiz smiekliem, noskatoties, kā �iem cilvēkiem katru nieku mīlestības un prieka gribas padarīt tik grūtu.

Tomēr viņ� nepārplīsa, �is labais Vīnes mēness. Viņ� turpināja savu nolikto ceļu pa nakti kā pieklājas, klusi un mierīgi, un kā uzticams naktssargs, kas izpildījis savu pienākumu, nozuda austrumos uzleco�ās saules gaismā.

Kad Jetijas jaunkundze rītā uzmodās, viņa jau zināja, kā tiks ārā no ķezas�. Annele iepleta platas acis kā �ķīvjus, kad uzzināja, kas viņai agrā priek�pusdienā būs jānopērk pie konfekcionāra Hellrīgela. Proti: �etrus metrus smalki balināta katūna ar da�ādām lentī�u piedevām. Un kad viņa atgriezīsies, tai būs tūliņ jānoņem mērs Jetijas jaunkundzei un �akli, kā viņa to bija radusi, jāuz�uj Jetijas jaunkundzei kleitiņa, kādu parasti valkā veļas gludinātājas.�

Annele pazuda kā bulta.

Jā, tas jau bija kaut kas viņai piemērots. Sūt viņai patika par visu vairāk pasaulē. Un tik vienkār�u tērpu? Mans Dievs, tam jau bija jāiet kā pa diedziņu.

Tad vēlāk tika noņemts mērs un Annele taisījās pie �ū�anas. Adata veikli ņirbēja. Tas bija īsts prieks.

Bet ko gan jaunkundze darīs ar �o vienkār�o tērpu? � viņai �ad un tad ie�āvās sprogainajā galvā. Anniņa bija ziņkārīga,

Vēlāk notika pielaiko�ana.

� Nu, es jau tūliņ zināju, ka būs kā uzlieta, � Annele aiz lepnuma pūzdama teica, noskatīdamās uz savu mākslas darbu, kad Jetijas jaunkundze to uzvilka.

� Taisni kā kāda mīlīga mei�a no veļas mazgātavas, � viņa jūsmoja tālāk, � vēl trūkst rokā tikai gludināmā dzelzs.

� To tu esi labi izdarījusi, � Jetija atzinīgi apstiprināja un klusi pie sevis pasmējās. Bet tad viņa kļuva domīga. Viņa ar pirkstu galiem saņēma kleitiņu mazliet uz aug�u un pakniksēja pati sev spogulī.

� Jā, � tā tas varēs iet, � viņa klusi teica. � Gandrīz būtu prieks arvien staigāt �ādā kleitiņā. Vai nav tiesa, Annele?

Uzrunātā skaļi iesmējās.

� Mans Dievs, � bet ta�u ne jūs, cienītā jaunkundze. Tā tik būtu lieta! Jēzus!

� �ādā tērpā arvien ir mazāk galvassāpju un rūpju, vai tu to saproti?

Annele aprāva smieklus.

� Protams. Tas jau gan var būt. Tādam mazam radījumam, kā veļas gludinātājai jau nav ritu rūpju, kā vienīgi tās, kur svētdienā aiziet ar savu mīļo, vai nu uz Harmoniju�, vai Prāteri vai Vīnes me�u.

Jetija Jāva noslīdēt rokām gar sāniem.

� Un vai tas nebūtu skaisti, Anniņ? � viņa nopietni jautāja. Bet Annelei bija glu�i citas domas.

� Jūsu vietā, cienītā jaunkundze, es labāk būtu mierā ar to, kas es esmu.

Jetija smaidīja.

� Nu jā, varbūt tev taisnība. Bet lai paliek prāto�ana. Tu tādām lietām esi pārāk pavir�a. Bet �ūt tu proti labi un es tev sirsnīgi pateicos.

Annele saduga. � Mīļo Dieviņ, � viņa pie sevis domāja, kad bija jau atkal citur un darīja ko citu, � ir gan fantāzija tādai smalkai jaunkundzei, tur var vai slims palikt aiz smiekliem. Labāk būt par veļas gludinātāju? Nu, es pateicos. Bet tagad es tie�ām esmu ziņkārīgā, kādēļ viņai tik ātri bija vajadzīgs �is tērps.

Viņa enerģiski vēdināja putekļu slotiņu pār kādu marmora krū�utēlu, kas stāvēja lielā, grezni ierīkotā salona stūrī zem palmām, � tas bija Bēthovens. Pie tam krū�utēls sāka līgoties un gandrīz būtu nogāzies no postamenta, ja Annele to steidzīgi nebūtu satvērusi ar abām rokām.

� Riebīgais, � viņa rājās, jo no �ī ģēnija nejaukā skaistuma viņa saprata ļoti maz, un nolika krū�utēlu atkal atpakaļ. � Tas tik būtu bijis tracis ar cienīto, ja es tev būtu ļāvusi nokrist!

Viņa nicīgi novērsās un turpināja savu putekļu slotiņu vēdināt pār citiem priek�metiem, kas ietilpa viņas tīrī�anas procedūrā, bet viņas domas jau atkal bija pie viņas �īrīta darba.

� Tagad jāuzmana. Gan jau es izzinā�u, protams, ka man tas jāzina. Annele, turi acis vaļā. Lai tad es vairs neesmu jaunava, ja es neizzinā�u, kas par jautru komēdiju atkal slēpjas aiz mūsu Jeddes�.

Brīk�-brāk�!

�oreiz vairs nebija satura. Kāda raiba stikla vāze bija kritusi Annelei par upuri un beidza savu vērtīgo dzīvi raibās drumstalās.

Annelei galva kļuva karsta un aiz lielā apmulsuma tā iegrūda pirkstu mutē. Viņa klausījās. Vai cienītā jaunkundze bija ko dzirdējusi? Tas tik būtu negals. Viņa steidzīgi savāca vāzes mirstīgās atliekas.

� Nu jā, uzmanī�ana iesākas varen labi, � viņa nomurmināja un savākusi nabaga vāzi priek�autā, izsteidzās no istabas.

Dārznieks Vīdehopfs bija, kā Vīne mēdza to dēvēt, jocīgs, bet veikls vīrs>. Pasaule viņam sastāvēja tikai no puķēm, kokiem, mākslinieciskiem dēstījumiem, skaistiem zāļu laukumiem, koptiem oļu celiņiem un siltumnīcām. Tādēļ arī viņa dārzniecība arvien izskatījās kā nolaizīta�. Pār ieeju lepojās smalki izkalta, skārda izkārtne, uz ku ras puķotā rakstā bija lasāms: Jozefs Aloizijs Vīdehopfs galma dārzniecība�. Bet pats viņ� izskatījās tā, it kā būtu nokāpis no kādas gleznotāja Spicvega gleznas, kuru Vīnē katrs pazina un cienīja. Sajaukums no sapņainības un labsirdīgas, mazpilsētnieciskas iedomības. Neticami gar� deguns bija iesprausts ādas dzeltenā sejā, un pa�ā degun-galiņā, kas bija viegli iesārts, arvien karājās maza pilīte. Un lai cik bie�i viņ� to arī nenoslaucītu ar savu sarkanraibo kabatas lakatiņu, kas mazliet vieglprātīgi lūkojās ārā no viņa zilo astes svārku pakaļējās kabatas, tā savādā kārtā atkal arvien parādījās degungalā un vienkār�i piederēja pie tā sastāvdaļām. Bet toties divas gai�as acis labsirdīgi un gudri lūkojās pasaulē.

Viņ� pa�laik bija iznācis no savas mājas, lai dotos uz siltumnīcām pāri pretim, lai apskatītos kaktusus, savus sevi�ķos mīluļus, kad to pagalmā apstādināja Johans �trauss.

Videhopfs palika pārsteigts stāvot un pilīte viņa deguna galā uztraukti �ūpojās no vienas puses uz otru.

� Jēzus, pats meistars �trauss! Un svētdienas uzvalkā! Jūtos pagodināts, jūsu cienība, jūtos pagodināts!

Viņ� pāris reizes paklanījās.

�trauss sniedza viņam roku.

� Servus, galma dārzniekmeistara kungs. Labi, ka jūs satieku.

Viņ� mazliet izklaidīgi knibinājās ap me�ģīņu �abo un grozīja pirkstos pelēko cilindru.

� Jā, � lieta ir tāda, � man vajadzīgs pu�ķis, mazs puķu pu�ķis. Kaut ko smalku, ja drīkstu lūgt. Varbūt rozes, vai ne? Sarkanas rozes. Tās ta�u jau dabūjamas?

Vīdehopfs paklak�ķināja ar mēli, it kā nogar�otu ko sevi�ķi gardu.

� Rozes? Bet protams! Siltumnīcā, meistar �traus, ja drīkstu jūs lūgt. Vai nejūtat jau pavasari? � viņ� ievilka gaisu nāsīs, � protams, siltumnīcas gaisam ir vēl mazliet jāpiepalīdz. Pēc pāris nedēļām tās uzziedēs arī jau ārā.

Tāds gaiss, kāds tagad jau nāk no Vīnes me�a, Ja tik neuznāktu vēsums! Bet es tam neticu. Lūdzu, meistar �traus, iesim iek�ā un izmeklēsim kādu skaistu pu�ķi.

Viņ� soļoja pa priek�u uz siltumnīcu pusi.

� Bet jūs gan izskatāties smalks, �traus. Arvien jauns un stalts. Galu galā varbūt jūs ejat � viņ� jautri lūkojās sāņus � līgavu raudzīties?

�trauss sirsnīgi smējās.

� Ko gan jūs tūliņ neizdomājat, galma dārzniekmeis-tara kungs.

� Kādēļ gan ne? Ja jau atnāk tik svinīgi apģērbies un prasa pēc sarkanām rozēm? Un beidzot ta�u mūziķa kungs tomēr paliks pie vienas saitītē, lai gan viņam tik daudzas meitenes pa�as karas kaklā � ha, ha, ha.

� Var jau būt, � �trauss smaidīdams atteica. � Bet tad tas būs pārsteigums vīnie�iem.

� Nu jā, lūdzu, nāciet iek�ā.

Meistars Vīdehopfs lepni un ar gandarījumu nolūkojās raibajā puķu bagātībā, kas pildīja siltumnīcu. Galma dārzniekmeistaram jau arī ziemā vajadzēja rūpēties, lai tas varētu apmierināt savu daudzo klientu vēlē�anās. Gar visu vienu siltumnīcas pusi mirdzēja un laistījās rozes visās krāsās. Tas bija debe�ķīgs skats. Baltas un dzeltenas, blāvas, sārtas un sarkanas, visās niansēs.

� Vai tas nav krā�ņums? � gandrīz svinīgi teica Vīdehopfs. � Te var stāvēt stundām ilgi un skatīties un brīnīties, vai ne? Jau par to vien jābūt Dievam pateicīgam, ka viņ� ļauj augt un ziedēt tādam skaistumam, kā jums liekas? Es nevaru iedomāties, ka varētu būt cilvēki, kas var uzskatīt rozes un pie tam slēpt sirdī ļaunas domas.

� Taisnība, taisnība, � �trauss domīgi teica. � Tātad. meistar Vīdehopf, izmeklējiet man da�as no �īm sarkanajām, jā?

Vīdehopfs priecīgi nokāsējās.

� Labprāt Reine du printemps, pavasara karaliene. To sauc arī par fleur d�amour, � mīļāko puķi.

� Ā, taisni tā tam jābūt, meistar Vīdehopf. Tik sārtas ir sievietes lūpas, kad tās sniedz pirmo skūpstu.

�trauss smaidīja pie sevis. Viņ� juta savādas, vieglas �alkas asinīs.

Vīdehopfs, strādādams ar dārznieka �ķērēm, viņu no attāluma novēroja.

� Nu jā, jums jau tas jāzina, jūsu godība, meistar �traus.

Ar Helu apdomību viņ� nogrieza rozes. Gandrīz maigi viņ� salika tās vienu pie otras.

� Protams, protams, � pirmais skūpsts, � tādas saldas Vīnes meitenes sārtās lūpiņas un ro�u lapiņas, � tas ir gandrīz viens un tas pats, vai nav tiesa? Tas saderas kopā tāpat, kā meistara �trausa Vīnes valsis un Vīnes me�s � ha, ha. Tā, nu laikam pietiks? Par daudz nedrīkst būt, citādi pu�ķis zaudēs savu smar�u Vai tā tas labi?

� Ļoti skaisti, galma dārzniekmeistara kungs.

� Un tad vēl klāt skaistu apliekamo, lai gardeguņi uz ielām tūliņ nekliedz �trausa kungam pakaļ, ka viņ� staigā pa ro�ainām takām.

Viņ� smaidīdams mirk�ķināja ar acīm.

� Cik es esmu jums parādā, meistar Vīdehopf?

� Gan jau nu salīgsim.

Viņ� nosauca nelielu summu. Tad viņ� pavadīja �trausu līdz pagalma vārtiem.

� Vēlu no sirds daudz prieka, kapelmeistar �trausa kungs, � viņ� atvadījās, � un uzmaniet puķu pu�ķil

�trauss gāja. Meistars Vīdehopfs noskatījās viņam smaidīdams pakaļ, kā tas aizgāja slaiks un stalts, mazliet steidzīgā gaitā. Tad viņ� ātri noslaucīja pili no degungala un no�ukstēja:

� Jā, jā, � jaunībai Jā, jā, � tāds pirmais skūpsts no mei�as lūpām ir arvien kaut kas jauns un skaists. Ak jā, � jaunība ...

Tad viņ� mazliet domīgi atkal �āpoja atpakaļ uz savām siltumnīcām.

=� Jēzus, Marija un Jāzep, � ko tu gan īsti esi izdomājusi, zibeņmeitene? Lai Stefana tornis apgrie�as uz galvas, ja es to saprotu! Mīļais Dieviņ, kas tā par dzeguzes olu, ko tu man pirms divdesmit �etriem gadiem esi ielicis ligzdā? Nu, es tik saku ...

Antonija Luize Hallupeki kundze iesprauda dūres platajos gurnos pār sniegbalto priek�autu, lika krūtīm cilāties neīstās dusmās un tad sāka skaļi smieties ar visu savu balsi un plato, labi uzturēto seju, tā kā meitenes blakus veļas gludināmā istabā sāka spiegt un smiet un nespēja vairs novaldīt gludekļus, kuri sāka streipuļot pār dēļiem.

Hallupeki kundze parādījās kundziskā izskatā uz sliek�ņa un pārlaida iznīcino�u skatu pār jauno gvardi�, kā viņa mēdza saukt savas piecas vai se�as veļas gludinātājas.

� Es lūdzu jūs neapieties kā ormaņiem ar maniem gludekļiem! Citādi es kļū�u nejauka!

Jaunās meitenes spiedza vēl skaļāk. Viņas labi pazina savu pavēlnieci. Viņa un � nejauka? Jā, sienā�i! Hallu-peki izskatījās dusmīga, kā lācis, bet krūtīs tai bija zelta sirds. Un vismīļākā tā bija, kad tā dusmojās, un nekur, nevienā pasaules veļas mazgātavā netika tik daudz smiets un tik �akli strādāts, kā taisni pie Hallupeki kundzes. Tādēļ arī viņas veikals tik ātri plauka un kundze varēja katru gadu palielināt savu noguldījumu bankā.

� Gardegunainās palaidnes! Sliņķu banda! Zosis! � viņa �ņāca. � Laikam gan vakar visas atkal bijāt pie �trausa Harmonijā�, ko?

Viņa briesmīgi savilka seju un �ai vaibstā savienojās mākslotas dusmas un neatdarināma sirds jautrība, kas atspīdēja viņas �armantajā mātes sejā.

� Nu, � tad plīstiet aiz smiekliem, � viņa izgrūda un atkal ātri aizsita durvis.

� Tām nu gan es sadevu, vai ne?

� Ak, māmiņ, � smējās Jetija, � visjaukākā no visām mātēm, tā kā tu valdi savas meitenes, tā to nevar neviena.

Jetija savilka seju puiciskā grimasē.

� Hē? Tātad, meitēn, � vispirms piecas minūtes ...

� Lūdzu, jūsu mātes augstība ...

Jetija graciozi pakniksēja ar abām rokām saņēmusi savu balto veļas gludinātājas kleitiņu un noliekusi mazliet galvu ar mazo, koķeto, balto aubīti.

� Lūdzu neņemiet ļaunā, es vēl esmu tik jauna, � viņa izdvesa komiski paceldama plakstiņus.

Hallupeki kundze apspieda smieklus.

� Bērns, � ko tad īsti nozīmē �is uzvedums? Vai tu te tēlo komēdiju? Jēzus, � un tur jau vēl guļ tavs ka�oks pavisam mitrs pār krēsla atzveltni. Pagaidi, � es to �igli pakār�u ...

Viņa izsteidzās ar ka�oku priek�namā un drīz bija atkal atpakaļ.

� Tātad? Ko nu tālāk?

� Jā, māmiņ, es tev jau teicu. Varbūt, ka �odien kāds �eit pie tevis pēc manis jautās. Un tad � tad es ta�u gribu būt �eit, vai saproti?

� Dro�i vien kāds vīrietis, ko?

� Hm � vīrietis, � protams, māmiņ. Vai tad es to jau neteicu?

� Man galva dūc no visa tā, ko tu man te esi sastāstījusi, Jetij. Tātad kāds vīrietis, kuram tu esi iestāstījusi, ka esot mana meita ...

� Nu, vai tad tas nevar būt?

� Paldies Dievam, � jā! Tu esi izspļauta mana kopija! � teica Hallupeki kundze ar cienību un labprāt pievienojās Jetijas smiekliem.

� Nu jā, � kopija, � tas būtu par daudz teikts,� es gribēju teikt: mana miesa un asinis! Jā!

� Ahā ...

� Un tu dzīvojot �eit, � un tevi saucot Hallupeki � un tu viņu ārkārtīgi gribot atkal redzēt un � īsi un skaidri, � viņ� tātad nedrīkst zināt, kas tu patiesībā esi?

� Pareizi, zelta māmiņ. Beidzot tu nāc pie sapra�anas ...

� Un viņam galu galā būtu jānotic, ka tu esi �eit kāda veļas gludinātāja?

� Taisni tā. Tātad Stefana tornim vairs nav jāapgrie�as otrādi?

� Nekauņa! Bet tad nu gan tu esi traki iemīlējusies.

Smaids nozuda no Jetijas sejas, it kā ēna pārvilkās viņas mirdzo�ajām acīm.

� Ak, māmiņ! Iemīlējusies? Nē � ne tā. Nemaz ne tā. Un mīla? Vai tad var kādu mīlēt no pirmā acu uzmetiena ... Tā no sirds dziļumiem... tā pavisam dziļi � no pa�as dvēseles? Māt? � Es domāju, ka tas varbūt būtu iespējams. Es tik labprāt gribētu tam ticēt. Es esmu kļuvusi pavisam maza meitene pa �o nakti, māmiņ ...

Viņa samulsusi apklusa. Hallupeki kundze klusi un labsirdīgi noraudzījās, kā viņa tur sēdēja pītajā krēslā. Viņas meitene. Viņas vienīgā. Ja jaunkundzes tur veikalā zinātu, kas �eit sēdēja. Bet viņas pazina Jetiju Hallupeki tikpat maz, kā to otro Jetiju, kuru kop� diviem, trim gadiem Austrijā tik labi pazina.

Ak! Jetija! Vai tad tie�ām arī viņu tas tagad bija sagrābis, neskatoties uz visu greznumu un laimi, kurā viņa dzīvoja?

� Mana mazā, muļķa meitene. Kādēļ �ī maskarāde?

Jetija salika �aurās, maigās rokas vienu otrā un aplika tās ap ceļgaliem.

� Vai viņ� mani paliesi mīl? Vai varētu mīlēt? Bez visa tā � pārējā? Māmiņ, es �aubītos par to, ja viņ� zinātu, kas es patiesībā esmu.

� Tātad tādēļ ...

Iestājās klusums.

� Tad tādēļ tu esi kļuvusi par veļas gludinātāju, un man jāsaka, Jetij, � ja es būtu vīrietis... Tu izskaties taisni apēdama!

� Bet, māmiņ ...

� Tevī gandrīz gribas iekosties ar zobiem, pie visiem turkiem, � apgalvoja lepni Hallupeki kundze un salika rokas.

Un tad � viegli, taustīdamās un ļoti maigi, ko tikko varēja domāt no �is robustās sievietes, viņa teica:

� Kā viņu sauc?

Jetija smaidīja pie sevis. Sai smaida bija vesela bagātība.

� Tas ir Johans �trauss ...

Hallupeki kundzei aizrāvās elpa.

� Kungs Jēzusl Lai Dievs man ir �ēlīgs! �trauss! AAana nabaga dvēselei Kļaus, Jetij, tas bija kā plintes, �āviens. �trauss? Johans?

� Jā, viņa augstība erchercogs Francis Jozefs un grāfs �anis Skolnajs man viņu vakar Harmonijā* parādīja. Es dejoju ar viņu. Es ta�u jau tik daudz biju par viņu dzirdējusi. Ari Kafija no pils Teātra bija līdzi.

� Mīļo Dieviņ, kad nu tik nepaliktu augstprātīga. Tu � Jetija Trefka! Lielā Austrijas skatuves māksliniece, kura nu jau kop� divām nedēļām atkal esi mūsu Vīnē. Dievs, es bie�i vien domāju, ja ļaudis zinātu, ka meita, kuras māte ir atraitne ...

Jetija tai smiedamās uzlika roku uz mutes.

� Antonija Luize Hallupeki, jā, māmiņ. Kas tad būtu? Vai tu domā, ka erchercogs Francis tad mani vairs neapmeklētu manā glītajā, mazajā pilī aiz teātra un arī mani vairs neielūgtu? A, � tas ir manī ieķēries kā āķis, un viņa draugi arī. Jetija Trefka! Kop� vakardienas man liekas, it kā nekad, nekad nebūtu vajadzējis kļūt par aktrisi. Un pēc divām nedēļām man �eit jāspēlē. Ak, māmiņ, � vai tas man vairs darīs prieku?

� Bet bērns, � ko tu runā? Tu � Jetija Trefkal Prāgā un Berlīnē viņi visi tevi vai apēda aiz mīlas. Un

vīnfe�i ir kā traki pēc tevis. Kā tad tu varēji panākt to, lai tevi nepazīst?

� Ak, Francis bija tik traks. Un viņa adjutants, grāfs �anis, ir kā uzburts uz Katiju Millekeri. Bet viņa to slepenībā izsmej � ha, ha. �anis Skolnajs ar monokli, mā-miņ, � īsts opere�u grāfs � tad jau erchercogs vēl ir īsts zelts. Nu, � mēs ar Katiju apģērbāmies kā tādas īstas priek�pilsētas meitenes, � tas bija īsts tracis. Un viņa augstība ar grāfu arī abi bija civilā. Tādā veidā var glu�i netraucēti klejot pa manu mī]o, veco Vīni.

� Jetij, � da�reiz man kjūst tīri baigi tavu smalko paziņu dēļ.

� Ak, Dievs, māmiņ, � man tie visi jau saitītē. Jetija Trefka, kaut viņa arī ir tikai aktrise, tomēr arvien ir Jetija Trefka, kas prot ieturēt atstatumu un nevienam neļauj pienākt par tuvu, kaut tas arī kā vilinātu ar pērlēm un dārgakmeņiem. 0, la, la, � es esmu Jetija Trefka un tava meita. Visu cienību manam mākslinieces vārdaml Bet vēl vairāk es esmu Jetija Hallupeki. Vai nav labi tā. māmiņ?

� Mana meitene, mazā, saldā meitenei Es jau vienmēr zināju, ka tu neesi lepna. Nu, � lai tik nāk �is �trauss. Bet tā kā tu viņam nesakurini pirti par karstu, ja viņ� tie�ām atnāk. �trauss, � tā nav rotaļlietiņa, vai dzirdi?

� Un es arī nē, māmiņ.

Kundze nokāsējās.

� Dieva vārds, es nezinu otru divu cilvēku, kuri man būtu mīļāki, kā tu un Johans �trauss.

Jetija laimīgi smējās.

� Jā, tu nu reiz esi ļoti veikla sieviete.

Viņa bija piecēlusies. Dieva vārds, � �ī Jetija Trefka, kas prata sajūsmināt un aizraut publiku savās traģiskajās lomās, kā Ofēlijā, Johannā, lēdijā Vindermīrā un kā viņas visas tur sauc, � viņa tagad neizskatījās citāda, kā maza, apburo�a, pasakaini skaista veļas gludinātāja, un varbūt tā bija labākā loma, ko viņai dzīvē nācās tēlot. Kas to lai zina?

Viņa stāvēja pie loga un skatījās uz ielu.

Pēk�ņi viņa sarāvās.

� Mīļais Dievs, � viņ� tie�ām nāk ...

� Hē? Kas? � izgrūda kundze.

� �traussl Kas gan cits? Ak, � es to jau nojautu ... Jetija likās apmulsusi un tomēr priecīgi uztraukta.

^r � Māmiņ ...

� Jā, bērns. Es izie�u tur, ja viņ� ienāks! Un tad es pasnieg�u viņam kafiju, о ...

Viņa lietpratīgi noklak�ķināja ar mēli.

� Māmiņ, � vai tas bija labi, ka atnācu �urp, tāda, kāda �eit esmu?

Viņa bailīgi skatījās apkārt. Tad viņas māte maigi teica:

� Jā, bērniņ, tas tev tagad jāatstāj liktenim. Tu pati esi sajaukusi kauliņus. Tagad tev jānogaida, ko metiens rādīs.

6. daļa

Jā, � tur viņ� nāca, Johans �trauss. Slaiks un stalts, viegliem, elastīgiem soļiem, kā dejodams. Mūzika viņam arvien skanēja asinīs, kur nu vēl �odien, kad viņa dzīslās ritēja satrauktas asinis, � viņu gaidīja prieks par ilgotu satik�anos ar mīļu meiteni.

Jā, � .tur viņ� nāca �urp pa ielu un rokā vicināja mazu puķu pu�ķi, kas gan bija ietīts papīrā, bet viena sarkana roze tomēr bija izlīdusi laukā, tas laikam bija no temperamenta pilnās rokas vicinā�anas. Sī roze tad nu smaidīja savām sārtajām lapiņām gai�ajā dienā.

� Kungs Jēzus, � teica Jetija, � viņ� jau ir arī gāzies izdevumos pie dārzniekmeistara. Vīdehopfa un nopostījis siltumnīcas. Mīļais zēnsl

� Viņ� izskatās ļoti skaists ...

Viņas abas ātri noslēpās aiz aizkara un Hallupeki kundze teica:

� Es ieie�u blakus istabā vai arī virtuvē. Viņ� ta�u būs nopelnījis kafiju, �is �trauss, kaut vai �ī pu�ķa dēļ, ko?...

� Protams, protams, � Jetija nosarkdama teica un spieda roku pie sirds, kas uzreiz bija sākusi nevaldāmi dauzīties. Tas bija kaut kas neparasts, un viņai likās, ka viņa vēl ir pavisam maza un muļķīga meitene, īsta maza veļas meitene.

Patlaban noskanēja zvans blakus telpās, veikalā. Hallupeki kundze steidzīgi nozuda blakus istabā^

Blakus atskanēja kāda balss. Tam vajadzēja būt �traus am. Balss skanēja gai�a un priecīga. _

Tad soļi, � viņ� acīmredzot bija jautājis pec Hallupeki

kundzes un meitenes bija to sūtīju�as dzīvojamā istabā.

īss klauvējiens.

Jetijai sirds bija sakāpusi kaklā, kad viņa sauca:

� Iek�ā ...

Viņa nekad nebūtu ticējusi, ka kādreiz varētu būt tik bailīga un nedro�a.

Durvis ātri atvērās. Un lai gan �trauss tās atkal tikpat ātri aizvēra, Jetija tomēr vēl pamanīja se�u veļas gludinātāju sejas, kas, pārsteigumā izstiepu�ās, visas rindā raidīja iemīlēju�os skatus pakaļ ienācējam. Dro�i vien meitenes bija �trausu tūliņ pazinu�as un viņu galviņās tagad valdīja liels izbrīns un traka ziņkāre.

� Te nu es esmu, � klusi smiedamies teica �trauss un pasniedza sarkano ro�u pu�ķi.

Jetija bija atkal saņēmusies. Viņas baltie zobi spīdēja starp sārtajām lūpām. Viņa uz acumirkli ieraka seju smar�ojo�ajos ziedos, tad starodama uzlūkoja �trausu.

� Meistar �traus, � es jums ļoti pateicos. Es ļoti priecājos par to, ka esat atnācis.

Jā?

Viņa karstais skats ietvēra to sevī. Roka vēl gulēja rokā, jetija vilcinādamās atbrīvoja savus pirkstus.

� Nemaz neskatieties tik daudz apkārt, meistar �traus. Mēs dzīvojam ļoti vienkār�i. Veļas mazgā�ana neienes sevi�ķi daudz ...

� �eit ir ļoti jauki, � teica �trauss, � ļoti patīkami. Pie manis nav labāk. Taisni tā man patīk. Un kā jūs izskatāties �ai gai�ajā kleitiņā ar mazo aubīti galvā ...

Viņ� mazliet atkāpās atpakaļ, lai sajūsmināts viņu aplūkotu. Viņa pirkstu galiem satvēra svārku krokas un, galvu pieliekusi, viņu �ķelmīgi uzlūkoja.

� Nu, kā tad īsti?

� Taisni apēdama, Jetijas jaunkundze. Es varu zvērēt, ka visā Vinē nevienā veļas mazgātavā nebūs otras tik apburo�as gludinātājas, kā jūs.

� Bet tagad stājieties, �trausa kungs, � smējās Jetija un zibensātri apgriezās uz pirkstu galiem, � tāds iemīlējies muzikants! � Lūdzu apsēdieties, mūziķa kungs! Lūdzu �eit, dīvāna stūrītī!

Viņ� apsēdās.

� Un tad iedzersiet tasīti kafijas, vai ne? Man liekas, ka mana māte pa�laik maļ kafiju. Tātad jūs esat atnācis īstā laikā.

Tas man sagādās lielu prieku, Jetijas jaunkundze.

Viņa paņēma kādu vāzi no kumodes, �igli iesteidzās virtuvē, lai piepildītu to ar ūdeni, uzspieda Hallupeki kundzei, kas pa�laik mala kafiju, kafijas dzirnaviņas starp ceļgaliem saņēmusi, skūpstu uz degungala un tad atkal iesteidzās dzīvojamā istabā, lai ieliktu rozes vāzē. �trauss apbrīnodams sekoja viņas rīcībai un kustībām, kamēr tā klāja galdu, iznesa no bufetes skaistākos traukus, sidraba tējkarotīles, cepumu trauku, mazas, trauslas tasītes. Un vidū, uz sniegbaltā damasta kvēloja sarkanās rozes, kā mēma, liesmojo�a mīlas atzī�anās.

� Ak, Jetijas jaunkundze, kas jūs būtu par nama māti... es tik saku ...

Jetija smaidīja. Sai stundā viņa tie�ām nebija nekas cits, kā vienīgi maza, priecīga veļas gludinātāja. Jetija Hallupeki, � nekas cits. Jetija Trefka bija izgaisusi.

� Namamāte? � viņa klusi, kā sapņodama teica. � Var jau būt, meistar �traus, ka man �ī loma piestāvētu.

� Ha, ha, � loma? Tā nav nekāda loma. Jūs ta�u, paldies Dievam, neesat nekāda aktrise, kurai jātēlo lomas. Un tik labi to neizdarītu pat labākā komediante, ticiet mani

Jetija gandrīz izmeta tasi no rokām. Bet viņa vēl laikā saņēmās. Muļķīgā aita�, � viņa sevi norāja, tā nav loma, nē. Es tagad esmu Jetija Hallupeki!�

Tad viņa pret galdu atbalstīdamās stiprā balsī teica:

� Jūs gan neesat sevi�ķi labās domās par � par skatuvi? Un arī par aktrisēm?

� Ne sevi�ķi labās, Jetijas jaunkundze. Tās visas ir vieglprātīgas un augstprātīgas sievietes, �īs aktrises.

� Ko jūs sakāt...

� Man labāk patīk vienkār�as sievietes. Tādas kā jūs, Jetij.

Viņa novērsa skatu. Tas klejoja ārā pa logu, uzmeklēja debesis pār zemajām mājām ielas malā, pār kurām peldēja mazi, balti mākoņi. Ap tiem jau dro�i vien vēs-moja pavasara dvesma un pa�as debesis savā bālumā jau likās pilnas ar nāko�o, smar�aino dienu gaidām.

� Kas jums kai�, Jetij?

Johans �trauss pārsteigts to uzlūkoja. Neilgais klusuma brīdis viņu nospieda.

Viņa ar vieglu, piemīlīgu rokas mājienu aizdzina domas no baltās pieres un maigi pasmaidīja.

Jetija to iespieda dīvāna stūri un tam slepeni ieknieba rokā. Tad viņa ar visnevainīgāko seju apsēdās tam blakus.

� Ak, Jetij, � viņ� svētlaimīgi domāja un vēl arvien juta viņas lūpas uz savējām.

Hallupeki kundze pielēja tases un domāja: Jetij, velna skuķi, � nerotaļājies ar uguni. Johans �trauss, � es jau tev viņu labprāt novēlu, � bet nerotaļājies ar viņu, nerotaļājies ar viņu ...

Viņas ķeizariskā augstība, Anna Marija Karolīna Pia jutās visaugstākā mērā �okēta. Mazliet pilnīgā seja zem augsti safrizētiem matiem lūkojās enerģiska un uztraukta un frizūra bija mazliet nekārtībā.

�is Francis! Viņ� ta�u tomēr bija un palika īsts dienas zaglis un ēzelis. 2ēl viņa! Viņa ķeizariskā augstība, protams, nemaz neinteresējās par to, kas notika aiz viņa muguras Habsburgu namā. Jā. viņam jau bija savi prieki.

Tie�ām � �is Francis Jozefs bija tāds gaisa grābslis, kādu bija maz pasaulē. Un viņa augstība Ferdinands I bija vēl lielāks ēzelis. Kas taisnība, tas taisnība.

� Variet iet.

Karolīna Pia, ķeizariskā augstība ļāva krist �iem vārdiem no aug�as uz leju un ķeizariskā nama sekretārs Vin-centius Vulfius zemi paklanījās un izslīdēja no ķeizarienes audien�u istabas.

� Kā majestāte pavēl.

� Ir jau labi. Es pateicos. Bet tagad ejiet.

� Kā pavēlat, majestāte.

Karolīna Pia palika viena. Viņa dziļi uzelpoja un piezvanīja istabas meitai.

� Sakārto man frizūru un uzliec pūderi un smiņķi, � cik garlaicīgi!

Viņas augstība bija ļoti strauja. Viņas dzīslās ritēja itāļu asinis, viņa bija Viktora Emanuēla meita no Sar-dīnijas, un dienvidi vēl arvien kvēloja viņas asinīs. Viņai nekas negāja diezgan ātri. Vēl tagad viņa brīnījās, kāpēc gan īsti tā apprecēja Austrijas Ferdinandu. Protams, Austrija nebija mazā Sardīnija. Bet tomēr, � tāds vīrs, kā Ferdinands, arī nebija nekāds saldais kumoss. Vai tas interesējās par valdī�anas lietām? Nē, tās nokārtoja valsts kanclers Meternihs, vai arī ministrs Kolovrats. Viņa aug-stiba bija sapņotājs un prātotājs un � nebija pat bijis spējīgs � nu jā � gādāt par troņmantnieku. Laulība nebija svētīta ar bērniem un dro�i vien tāda arī paliks. Un brāļadēls Francis Jozefs reiz mantos troni un valsti.

Un �is Francis ar saviem deviņpadsmit gadiem bija nekur nederīgs palaidnis.

� Paldies, vari iet Tu esi neveikls radījums!

Tas bija domāts istabenei, kas. kniksēdama, steidzīgi nozuda. Mans Dievs, �odien ar viņas augstību atkal nevarēja tikt nekādā galā. Meitene bija priecīga un laimīga, kad tika arā.

Ķeizariene bija no jauna nopūderējusies. Viss bija atkal vislabākā kārtībā.

Vai lai liek ataicināt Meternihu? �is vīrs bija viltīga lapsa, � kop� gadu desmitiem Austrijai nebija bijis labāka valsts ministra.

Jā, � �ī te bija ļoti delikāta un personīga lieta. Nē, lai nāk pats Francis Jozefs, jo kas par daudz, tas par daudz.

Karolīna Pia piesita kāju.

Francis Jozefs jau kop� gada dzīvoja �eit, Sēnbrunnas pilī, lai sagatavotos savam augstajam uzdevumam, bet viņam galvā bija tikai ģeķības. Tik tie�ām, viņa bija ar mieru atļaut jaunībai viņas daļu, novēlēja tai mīlas dēkas un muļķības un flirtu, � bet kas bija par daudz, tas par daudz. Viņai būs jāatbild par erchercogu, par Franci Jozefu. Tikai viņai.

Nē, � te nu reiz bija jāsaka kāds prātīgs vārds, � kaut viņ� arī bija tik mīļ�, jauns cilvēks.

Karolīna Pia kļuva maiga. Tad viņa saslēja savu karalisko, mazliet platumā izplūdu�o augumu.

Viņa tvēra pēc sudraba zvana, kas stāvēja uz galda. Parādījās sulainis.

� Es vēlos runāt ar viņa ķeizarisko augstību Franci Jozefu. Paziņojiet to ordonanses virsniekam.

Dziļa palocī�anās, � sulainis bez trok�ņa pazuda.

Jaunā erchercoga telpās valdīja jautrība un dzīvība. Tu, mīļais Dievs, pavasaris jau viļņoja asinīs un nevarēja ta�u lāga saprast, ko lai iesāk �ais pārejas nedēļās. Lasīt? Sapņot? Jādelēt pa viegli smar�ojo�o un pumpurus raiso�o Vīnes me�u?

Sirdis bija tik nemierīgas, tik atsaucīgas pret trakiem nedarbiem un tik pilnas ilgu.

Tā nu tur sēdēja Francis Jozefs ar savu intīmo draugu, grāfu Zani Skolnaju un vēl da�iem jaunākiem un vecākiem virsniekiem, pļāpāja, dzēra vīnu, Juta sirdīs pavasari un mēģināja nosist pēcpusdienu. Pa�laik runāja mazliet par politiku un pulkvedim Krahtam bija vārds.

Tas bija dzērienu cienītājs, kuram deguns jau bija kļu-vis maigi sārts no iebaudītā vīna daudzuma, un viņ� vēl labprāt turējās kopā ar jaunajiem. Bet pārējie, ercliercogs. Skolnajs, grāfs Vinstarpfs, viņas ķeizariskās augstības adjutants, un ļoti jauniņais grāfs fon īzenburgs drīz atrada �ādu sarunu par garlaicīgu.

� Ak, ko, � skaļi sauca Francis Jozefs, � politika �urp, politika turp, �im nolūkam ir ministru kungi! Kāda mums daļa gar Meterniha kunga lietām. Ārā smar�o pēc pavasara. Uz veselību, mani kungi! Tagad jādomā par skaistām sievietēm un mīlas rotaļām. Lai dzīvo saldās Vīnes mei�as!

Visi pacēla glāzes. Tā bija labi � lai dzīvo saldās mei�as!

Garastāvoklis uzlabojās. Kaut kur parādījās kauliņi, tie gan laikam nāca no grāfa Skolnaja kabatas, kur� bija pazīstams kā liels spēlmanis.

Protams, kaut kā ta�u bija jānosit laiks.

� Vai vēlaties spēlīti? �viņ� sauca.

Pulkvedis fon Krahts tūliņ bija ar mieru, un arī citi neteica nē.

� Vīnā ir patiesība un kauliņos � laime, � Skolnajs jautri paskaidroja. � Katra acs divus guldeņus.

Visi bija ar mieru.

Viņ� apgāza kausu ar kauliņiem.

� Desmit. Divdesmit var vinnēt.

Kauliņi sāka ripot. Pa starpām lidoja anekdotes kā raibi tauriņi. Stāstīja mīlas dēkas. Vīnes galma kavalieri un skaistas ievietes, � tie saderējās kopā kā rozes un lakstīgalas. Lai dzīvo Vīnes ziedonis! Lai dzīvo vīns, kauliņi un sievietes!

Francis Jozefs bija atspiedis galvu rokās. Viņa acīs dega tum�a, kaislīga uguns. Arī viņ� piedalījās spēlē, bet tad griezās pie Skolnaja un klusi teica:

� Kas gan visas �īs sievietes, par kurām jūs runājāt, ir pret Jetiju ...

� Protams ... � tas atbildēja.

Grāfs Vinstarpfs sauca:

� Ķeizariskai augstībai jāsvie�!

Francis Jozefs sarauca pieri un saslējās:

� Par cik?

� Astoņpadsmit vinnē, augstība.

Vai tas bija vīns, kas trakoja viņa galvā? Vai varbūt pavasaris? Vai varbūt vēl kas cits?

� Es prasīju, cik var vinnēt?

� Trīsdesmit �etrus guldeņus, augstība.

Francis Jozefs savādi smaidīja. Pēk�ņi viņu sagrāba traks garastāvoklis. Jaunība, ilgas, kaislība trakoja viņā.

� Par naudu? Par riebīgo naudu, kuru vīnie�i ar slepenām nopūtām maksā ar nodokļiem?

Viņ� turēja rokā kausu ar kauliņiem. Viņa acīs bija sve�āds skats.

� Par skaistāko Vīnes sievieti, � viņ� izgrūda pār lūpām.

Vienu acumirkli klusums. Tad piekri�anas saucieni. Pulkvedis fon Krahts sita sev uz ceļgala:

� Vai traks, � tas atmaksājas, ha, ha, hal Bet kas tad ir �ī pērle?

Balsis sajaucās viena caur otru. Skolnajs smaidīja, Vinstarpfs uztraukts tīrīja savu monokli un mazais, pārāk slaidais Izenburgs bija nosarcis pār visu seju. Acis tam spīdēja kā divi dārgakmeņi.

� Mazliet traks, � kāds nomurmināja un salasīja kauliņus, � bet tomēr ...

� Kas ir skaistākā sieviete Vīnē? � lēni atkārtoja Francis Jozefs, � un to jūs vēl jautājat, Krahta kungs?

Pēk�ņi fon Tzenburgs iesaucās un balss tam skanēja karsti un drebo�i:

� Jetija Trefka, zvēru pie savas dvēseles!

Erchercogs mazliet nobāla. Visas acis skatījās uz viņu, � visiem uzreiz bija skaidrs, ka runa varēja būt tikai par Jetiju Trefku. Vīnē bija tikai viena skaista �ieviete.

Fantastiskas cerības joņoja pa Fran�a Jozefa galvu: ja es uzvaru �ai pārdro�ā spēlē, tad es to tie�ām iegū�u.�

� Jā, � viņ� dedzīgi iesaucās, � Jetija Trefka! Kas vinnēs �ai spēlē, tam vienīgajam būs tiesības mēģināt iekarot viņas labvēlību.

Vīna radīts garastāvoklis. Pavasara noskaņa. Pārdro�a kaislību rotaļa.

Fon Krahta kungs vienā vilcienā iztuk�oja glāzi.

� Kauliņus �urp!

Viņ� apgāza kausu un aizmeta to neapmierināts pie malas. Viņam spēlē vēl nekad nebija sevi�ķi laimējies.

Kārta bija Vinstarpfa kungam. Katram, kas sēdēja pie

galda, bija Jāmet trīs reizes. Kāds jauns leitnants atzīmēja. Sasprindzinājums auga.

Sur un tur atskanēja neapmierināti izsaucieni, ja metiens bija iznācis mazs. Tad atkal atskanēja triumfējo�i saucieni, ja kauliņi bija-izrādīju�ies �ēlīgi.

Erchercogs bija jau metis divas reizes. Otro reizi septiņpadsmit. Kauss gāja tālāk, tre�ajam riņķim.

Traka spēle.

Kliedziens. Jaunais Izenburgs bija uzmetis astoņpadsmit. Jau pirmo reizi tam bija kritu�as septiņpadsmit acis. Viņ� bija par vienu punktu priek�ā Francim Jozefam.

Viņa seja staroja. Viņa jaunā sirds nojauta sava mū�a pirmo lielo dēku.

Skolnajs bija uzmetis divas reizes pa se�padsmit acīm, tātad arī nebija bez izredzēm.

Beidzot �etri kungi bija trīs riņķos izmetu�i vienādu punktu skaitu. Un katrs no viņiem bija nolēmis vinnēt. Tie bija: Francis Jozefs, Skolnajs, jaunais Izenburgs un kāds barons fon Ditvangs.

Kauliņi atkal sāka ripot:

Ditvangs, slaids dragūnu virsnieks, bija pirmais. Viņ� uzmeta se�i. Se�as no�ēlojamas acis.

� Uz redzē�anos, skaistā sieviete, � viņ� dusmīgi smējās un atgāzās pret krēsla atzveltni.

�kolnajs lielā steigā satvēra kauliņus.

� Piecpadsmit!

Visi murmināja līdzi �o skaitli.

Erchercoga roka trīcēja, kad pienāca viņa kārta un viņ� satvēra kausu.

Viens acumirklis sasprindzinātas uzmanības.

� Se�padsmit!

Visi ar ļaunu prieku paskatījās uz Skolnaju.

Jaunais Izenburgs tvēra pēc kauliņiem. Viņam viss saplūda acu priek�ā. Bet viņ� koncentrēja visu savu gribasspēku uz vienu mērķi: uzmest vairāk par se�padsmit.

Kauliņus sakratīja, viņ� lēni pacēla kausu.

� Se�padsmit!

Viņa skats sadūrās ar erchercoga skatu, un pēdējais pavēlēja asā balsī:

� Vēlreķ!

Visu acis kavējās pie kausa.

Izenburgs meta.

� Divpadsmit!

Sakratīt kausu par jaunu! Mest.../

Griba stāvēja pret gribu. Naids pret naidu. Kādēļ? Kādas skaistas sievietes dēļ, kura būtu smējusies par �o spēli.

� Septiņpadsmit!

Vienu acumirkli valdīja dziļ� klusums. Izenburgam bija septiņpadsmit. Un vairāk par astoņpadsmit acīm uz kauliņiem nemaz nebija.

Erchercogs pāris reizes dziji ievilka elpu.

Viņa skats ietvēra jaunā grāfa seju, viņa deviņpadsmit gadus veco, skaisto seju, ko vēl nebija skāru�i nekādi piedzīvojumi. Viņ� rūgti domāja: viņam nav nekādu tiesību mani uzvarēt.�

Tad viņ� satvēra kausu.

� Kauliņus iek�ā!

Neviens nerunāja ne vārda.

Kauliņi ripoja �ķērsām pār galdu.

� Viens se�nieks � vēl viens, � tre�ais kauliņ� ripo pār galdu, � pa grīdu ...

Da�i kungi palēca sāņus.

� Vai tas der, grāf Tzenburg?

Uzrunātajam bija sasprindzināta seja.

� Tas der, augstība!

Kauliņa ripo�ana apklusa. Visi bija pielēku�i kājās. Izenburgs stāvēja nobālis. Visi stīvi lūkojās uz tre�o kauliņu uz grīdas. Tas rādīja � se�as acis, tāpat kā pārējie uz galda.

� Astoņpadsmit, � skaļi teica fon Krahta kungs.

� Apsveicu, augstība.

Vinnēts!

Spēle bija beigusies.

Francis Jozefs dziļi ievilka elpu. Viņ� gandrīz būtu varējis skaļi un līksmi iesmieties. Sasprindzinājums pamazām atslāba.

Sai acumirklī, kad atkal sajaucās balsu troksnis, pa durvīm ienāca kāds sulainis, kura klauvē�anu neviens nebija dzirdējis, un tuvojās erchercogam. Tikko manāmi paklanīdamies, tas diskrēti �ukstēja.

� Viņas ķeizariskā augstība liek steidzami lūgt jūsu ķeizarisko augstību tūliņ ierasties mazajā salonā. Viņas ķeizariskā augstība vēlas ...

� Ar mani runāt?

� Jā gan, un tūliņ ...

Francis Jozefs jauneklīgi savilka muti un sarauca pieri, kā to bija paradis darīt, kad viņam kas nepatika.

Sat brīdī viņ� savai augstdzimu�ajai krustmātei ļoti ņēma jaunā, ka viņa to traucē pavadīt laiku jautrā biedru pulka.

� Es bū�u, � viņ� teica sulainim.

Tad viņ� ie�ukstēja Skolnajam ausī pāris vārdus � lai tas mēģinot dabūt prom viesus, jo no visas kopā palik�anas jau vairs nekas neiznāk�ot. Beigu beigās krustmāte vēl iedomāsies un nāks pati apskatīties, ko viņ� �eit dara, � un iad viņai acis paliks platas redzot, ka �eit gai�ā dienas laikā nodarbojas ar vīna dzer�anu.

^Viņ� ātri atstāja istabu, lai dotos uz ķeizarienes telpām.

Mazliet vēlāk jaunais erchercogs stāvēja ķeizarienes priek�ā.

Svaigs, jautrs, mazliet augstprātīgs � pārāk slaids un mazliet stīvs. Nevienam cilvēkam toreiz nevarēja ienākt prātā, ka viņu kādreiz sauks par mū�īgo ķeizaru�, kas valdīja gandrīz septiņdesmit gadus un kuram vēl bija lemts piedzīvot lielās Austroungārijas monarhijas sabrukumu.

� Ķeizariskā augstība?

Viņ� stāvēja stalti, kā jauns varonis.

� Ak, ko, � mēs ta�u esam vieni...

� Tātad skūpstu roku, krustmātes kundze. Te nu es esmu.

� Jā, te tu esi, vieglprāti.

Ak, tad no turienes pū� vēji?� � Domāja Francis Jozefs un smaidīja. Tādā gadījumā jātur ausis vaļā.�.

� Ja drīkstu lūgt, krustmātes kundze, ko tad atkal esmu izēdis?

� Nu, nu, neskaties kā resgalis tik nevainīgi ar savām pelēkajām acīm. Vulfius man pastāstīja, ko tu ar savu draugu Skolnaju jau nedēļām ilgi dari, kop� aktrise Jetija Trefka ir atkal Vīnē.

� Ak, � tātad tādēļ ...

� Jā, tādēļ, mans mīļais. Man nav nekā ko iebilst, ja apbrīno skaistu sievieti, vai ciena lielu mākslinieci. Glu�i it nekas man nav pret to. Es to saprotu.

� Nu, tātad, � labā garastāvoklī teica erchercogs, � kas ta$l vēl?

� Vēl? Bet tam visam jāpaliek savās robe�ās. Robe�ās, es saku. Labi, ielūdz to reiz vakariņās, kad sarīko viesības savos apartamentos. Trefka ir dāma, kas prot Uzvesties. Habsburgi arvien augstu turēju�i mākslu. Vari to arī kādreiz apmeklēt viņas mazajā pilī, � tur tu vēl nekā nenodari savai kārtai. Esi jau vēl jauns zeņķis un vari arī drusku pajūsmot.

� Jā, pilnīgi pareizi.

� Bet � robe�as, mans mīļais. Naktī klejot ar Trefku un Katiju Millekeri pa Vīni, sūtīt tai ik dienas puķes un citādas uzmanības, � katru dienu to apciemot, � tas ir par daudz, mans dārgais. Par to jau svilpo visi zvirbuļi Vīnē, un kad iela par kaut ko sāk runāt, tad ir laiks to pārtraukt. To es tev gribēju teikt. Un galu galā Trefka jau ir tikai komediante. Vecāka par tevi. Vai 4u gribi piesieties? Nē?

Francim Jozefam bija pazudis no lūpam vieglprātīgais smaids. Viņ� piemiedza mazliet acis un ap degunu tam ievilkās maza grumba.

� Sekretārs ir ēzelis un li�ķis, � gan es viņam pateik�u savas domas, �im līdējam!

� To tu nedarīsi! Viņ� rīkojās vienīgi manā uzdevumā. Man jāatbild par tevi tavu vecāku priek�ā, ka tu �eit nedari muļķības un galu galā pavisam nepa-zūdi.

� Hm? Es esmu pilngadīgs, krustmātes kundze.

Tas skanēja īsi un vēsi.

� Ā, skat� tikai, � un kas tālāk? � skanēja griezīga atbilde.

� Es neļauju sev dot priek�rakstus sirdslietās!

Tā bija Habsburgu spītība, � sliktākā �īs dinastijas īpa�ība.

Ķeizariene uzskatīja to lielam un nopietnām acīm.

� Sirdslietās? Tu esi traks, mans dārgais.

� Majestātei A.

� Tikai bez uztraukumiem, mans dārgais, es ļoti lūdzu ...

� Es mīlu Jetiju Trefku, � izspruka Francim Jozefam. Viņa acis spīdēja. � Es lūdzu nerunāt par viņu tādā tonī! Es viņu mīlu un es ...

�� Nu? Ko tad darīs mans dārgais, kaislīgais radinieks, � skanēja izsmejo�a atbilde.

Francis Jozefs iekoda lūpā. Viņa skaistā, �aurā, vēl gandrīz zēniskā seja izskatījās sarūgtināta.

� Viņa kļūs mana sieva, � viņ� pēk�ņi izgrūda.

� Tā!...

Uzreiz istabā iestājās dziļ� klusums. Tikai vienu sekundi, kas tomēr likās kā mū�ība. Tad atskanēja draudo�a ķeizarienes balss:

� Tu precēsi Jetiju Trefku?!

Erchercogs sabāza rokas kabatās.

� Jā! � viņ� dedzīgi iesaucās un tūliņ pēc tam atkal iekoda lūpās.

� Vai tad tu to galu galā esi viņai pa�ai jautājis? Ko? Ko? Vai viņa būs ar mieru? Vai tad viņa tevi dabūjusi jau tik tālu?

� Es to viņai jautā�u!

� Ak � tā, tā! Tātad vēl nē. Es ceru, ka viņa būs saprātīgāka par tevi, Franci. Tāda, kā es to pazīstu... Un pieņemsim, ka es neesmu dzirdējusi, ko tu savā spītībā izteici. Citādi man būtu jāpielieto da�i mēri...

Ķeizariene stāvēja stalta un saslējusies. Ap muti tai bija savilcies tikko manāms, labsirdīgs smaids.

Francis Jozefs sakustējās.

� Tad es tev to saku vēlreiz, krustmātes kundze: es padarī�u Jetiju par savu sievu! Tas man liekas svarīgāk par kroni un troņa manto�anu un visu austrie�u zemi! Tagad tu to laikam dzirdēji?!

Viņ� smagi elpoja. Ķeizariene māja ar galvu:

� Jā, tagad es to dzirdēju, Franci, � viņa vēsi teica. � Varbūt to dzirdēja arī sardze aiz durvīm. Bet neskatoties uz to, es tavus vārdus uzskatu vienīgi kā vēl ļoti jauna un jūsmīga cilvēka maldus, kur� lāga nezina, ko viņ� runā.

Erchercogs dusmās piesita kāju pie grīdas.

� Kādreiz tev būs ar tiem jārēķinās, � viņ� teica skaļi un dusmīgi.

Tad atkal sekoja īss klusums. Karolīna Pia lēni paraustīja plecus.

� Franci, � es vēlētos, lai tu tikpat dedzīgi nodotos arī politiskām lietām. Visur sprēgā � Prūsijā, Itālijā, � arī pie mums Austrijā. Vai tad tu neesi nekā manījis, izņemot to, kā sprēgā tavas sirds liesmas? Tu?

Francis Jozefs enerģiski purināja galvu.

� Lieciet mani mierā ar savu nolādēto politiku! Jau kop� nedēļām man tas jādzird arī no Meterniha. Lai ta�u viņ� samazina vīnie�iem nodokļus, tad viņi tā negaudī-sies. Man �is cilvēks nepatīk. Kāda man gar viņu daļa? Es mīlu Jetiju. Un pie tā palieku.

Ķeizariene nolieca galvu.

I � Jā, � tad tu vari atkal iet, Franci.

Tas neskanēja bez skumjām.

� Bet ievēro, es tevi uzmanī�u. Sieviete nekad nav kroņa vērta. Un Austrijas kronis sver vairāk, kā jebkur� cits Eiropā. Tagad ej, Franci, ej, � Habsburgu spītniekam vispirms jādabū puns pierē, pirms viņ� nāk pie prāta. Tas nekad nav bijis citādi.

Erchercogam jau bija uz lūpām nesavaldīgi vārdi. Viņ� steidzīgi palocījās un tad ātri izsteidzās no istabas. Durvis aiz viņa asi aizcirtās.

Ķeizariene noraudzījās tam pakaļ ar bālu smaidu.

� Kā zēns, kas prasa pēc savas rotaļlietas, � viņa murmināja.

Lēni viņa soļoja �urp un turp pa paklāju. Ak, cik labi viņa pazina sava radinieka kaislīgās asinis. Arī viņa augstprātību. Tur varēja iznākt trakas lietas, ja Francis �o Jetiju Trefku patie�am tā mīlēja, kā pa�laik likās. Muļķīga un skandaloza afēra! Vai tad tie�ām Jetija, � nē, to viņa nevarēja ticēt, negribēja ticēt. Jetija Trefka bija pārāk liela māksliniece, lai atdotu savu mākslu kaut vai par ķeizarienes kroni. Bet kas gan varēja da�reiz saprast sievietes sirdi?!

Karolīna Pia mīklaini smaidīja.

Nē, � tik viegli tās lietas nedrīkstēja ņemt.

Ziņot par to ķeizaram? Nē � tas ātrās dusmās sasistu kādu dārgu pulksteni vai skaistu vāzi, bet vēlāk pasmietos par savu trako radinieku un viņa untumiem. Grozīt tas nekā negrozītu. Tas bija vīrs bez enerģijas, kas pats nebija spējīgs valdīt.

Tātad Meternihs! Tas zinās padomu, � kā vienmēr. Būs tam jāuzticas, cits nekas neatlika. Tas bija cilvēku, sievie�u pazinējs.

Ķeizariene pamāja ar galvu. � Jā, � tā būs labi.

Pēc pusstundas ziņnesis drāzās uz Vīni, uz valsts kanceleju, lai nodotu valsts kancleram Meterniham aizzīmogotu viņas ķeizariskās augstības vēstuli līdz ar lūgumu, vēl �ovakar ierasties audiencē Sēnbrunnā. .

Meterniha vājā, askētiskā seja pauda gandrīz garlaicību, kad viņ� sēdēja pretim ķeizarienei un klausījās viņas stāstā. Viņa kaulainie pirksti viegli un nervozi bungoja krēsla atzveltni. Tu, mīļais Dievs, vai tad nu nebija citu rūpju, kā vienīgi uzraudzīt kāda jauna erchercoga vieglprātīgās gaitas.

Mīlas dēkas, � pats par sevi saprotams. j

To jau viņ� bija varējis iedomāties.

Bet pēk�ņi viņ� tomēr kļuva uzmanīgs, jo izdzirda vārdu: Trēfka.

Kā � Trefka?'Jaunā, slavenā aktrise?

Viņ� nosēdās taisnāk, jo bija tie�ām ieinteresēts. Kā? Viņa ķeizariskā augstība Francis Jozefs gribēja Trefku precēt? 0, tas jau bija kaut kas! Tur jau bija vai jāsme-jas. Tas nu gan Francītim būtu īsti pa prātam.

� Un viņ� to teica glu�i nopietni? � viņ� jautāja, kad Karolīna Pia bija beigusi savu mazliet uztraukto stāstu.

� Vai tad es citādi būtu likusi jūs tik steidzo�i aicināt, Meternih? � skanēja gandrīz barga atbilde.

� Protams, protams ...

Viņ� uzjautrināts paraustīja lūpu kaktiņus, bet tūliņ arī likās atkal pavisam nopietns. Protams, viņas majestāte ta�u pazina Franci glu�i labi, lai zinātu, ka viņ� ir uz visu spējīgs.

� Un Jetija Trefka?

� Viņa vēl acīmredzot nav devusi savu piekri�anu. Erchercogs vēl tikai grib ar viņu runāt.

Kusums.

Karo�īna Pia salika rokas klēpī.

� Man vajadzīgs jūsu padoms, Meternih. Jūs esat vīrietis, � gudrs vīrietis. Jūs man esat bie�i vien palīdzējis. Ar viņa majestāti es par to nevaru runāt � viņ� dro�i vien būs par to augstākā mērā uzjautrināts un smiesies: Zēnam ir gaume!� Bet ko tas mums līdz? Viņa majestāte bija glu�i tāds pat vieglprātis. Tātad � ko darīt?

Meiernihs rūpīgi nopūta puteklīti no piedurknes.

� Varbūt varētu viņu apcietināt, ko? � turpināja ķeizariene.

� To varētu, � mierīgi teica Meternihs.

� Vai varbūt varētu viņu aizsūtīt kaut kur, � varbūt ceļojumā. Austrija ir liela. Prom no Vīnes. Varbūt uz Prāgu. Vai varbūt uz ārzemēm. Lai viņ� Dieva vārdā amizējas kaut kur citur. Kā, Meternih?

Uzrunātais viegli māja ar galvu.

� Arī to varētu, jūsu ķeizariskā augstība.

Pie tam viņ� smaidīja.

� Bet vai tas līdzēs?

� Kā?

� Viņa ķeizariskā augstība, erchercogs Francis ir biczgalvis. Es ta�u viņu pazīstu. Preto�anās izsauktu preto�anos arī no viņa puses. Patiesībā viņ� nav ļauns vai spītīgs cilvēks. Viņ� ir tikai jauns. Ja� viņu iesprostos, viņ� var izbēgt. Nevar ta�u viņu sasiet. Jaunie virsnieki arvien visi ir uz vienu roku, tas jau tā vienmēr bijis.

� Tātad, aizsūtīt prom? Ceļojumā? � nepacietīgi jautāja ķeizariene.

Meternihs �ūpoja galvu �urp un turp.

� Kas var garantēt, ka viņ� neatgrie�as slepeni no Prāgas Vīnē? Vai arī neliek Jetijai Trefkai ierasties Prāgā? Jaunība ir traka.

Ķeizariene piecirta kāju. Viņas piere sārtojās aiz uztraukuma.

� Jā, � ir jau labi. Bet tas ta�u nav padoms, Meternih. Dodiet man padomu un nemētājieties ar aforismiem, ar tiem es savu radinieku nevaru izārstēt.

Meternihs ar vieglu �estu pacēla roku.

� Tā jau tas arī nebija domāts, ķeizariskā augstība. Tātad padomu. Jā.

Viņa mēle pārslīdēja �aurajām lūpām un seja pieņēma viltīgu izteiksmi, kas viņam piedeva lapsas izskatu.

� Jaunu cilvēku no viņa mīlestības vislabāk var izārstēt, ja nostājas aiz viņa mīlas objekta. Sievietes mīlas lietās ir daudz saprātīgākas par vīrie�iem. Piedodiet, jū>u ķeizariskā augstība, � tie ir mani piedzīvojumi, tāda vīrie�a piedzīvojumi, kas domājas pazīstam sievietes, cik jau vispār vīrietis tās var pazīt.

� Tātad?

� Tātad es ieteiktu vispirms runāt ar Jetiju Trefku. Karolīna Pia mazliet sarāvās, bet tūliņ atkal saņēmās. Viņas seja pamazām noskaidrojās.

� Jūsu ķeizariskā augstība ta�u pazīst Jetiju Trefku no skatuves. �armanta, apburo�a sieviete, cienījama māksliniece, cilvēks ar savu vērtību, � pēc manas vienkār�ās cilvēku pazī�anas.

� Jā, jā ...

� Ar viņu dro�i vien būs iespējams runāt prātīgāk, nekā ar erchercogu. Un � sievietes savā starpā...

Meternihs iztaisīja labi noapaļotu, izteiksmīgu �estu ar roku.

Ķeizariene neviļus piekrīto�i pamāja, bet tad atliecas atpakaļ, uzacis savilkās.

� Meternih, � man jārunā ar Jetiju Trefku?!

� Man liekas, ka majestāte ar to nepazemojas. Jetija Trefka ir firstiene mākslas valstī. Un ...

Viņ� vilcinājās.

� Un?

� Un es domāju, ka �ādā sarunā nav ne mazākā riska attiecībā uz skandālu. Jetija Trefka netaisīs scēnas. Viņa netrakos. Jetija Trefka ir diplomāte. Majestāte varēs ar viņu ļoti labi sarunāties.

Karolīna Pia smaidīja.

Viņa uzskatīja Meternihu aiz savilktiem plakstiņiem.

� Jūs esat gudrs vīrietis ...

� Un tādēļ jūsu majestātes ministrs un padevīgs kalps.

� Ir jau labi.

Ķeizariene knibinājās gar pērļu virkni, kas tai vairākām kārtām gulēja pār krūtīm. Pirksti tai viegli drebēja.

� Ko lai es viņai saku? � viņa pēk�ņi asi teica.

Meternihs uzlūkoja to mierīgi un nopietni.

� Majestāte to dro�i vien labāk zinās. Es jau teicu: sievietes savā starpā ... Viss atkarīgs no situācijas. Starp citu, daudz var sasniegt ar naudu. Nauda valda. Tā valda arī sirdis, majestāte. Arī skaistas sievietes sirdi...

� Fui!

Ķeizariene likās saīgusi. Meternihs, nelikdamies traucēties, turpināja.

� Arī tituls vai ordenis ir da�reiz apbrīnojami mierinā�anas līdzekli. Tas jau sen zināms. Mākslinieces �ai ziņā ir loti jūtīgas.

� Jetija Trefka? Es nezinu ...

� Tās jau ir tikai idejas, majestāte. Tikai mazi aizrādījumi. Varbūt tas viss nemaz nebūs vajadzīgs. Majestāte jau pati redzēs. Majestāte pati ir lieliska diplomāte.

Viņa nosēdās staltāk sēdeklī.

� Labi, Meternih. Es pārdomā�u jūsu priek�likumu. Varbūt tas būs īstais. Katrā gadījumā es jums pateicos.

Viņa piecēlās un sniedza tam savu roku, kuru viņ� ar galma pieklājību pacēla pie snvām lūpām.

� Es novēlu jūsu majestātei labas sekmes.

Tad viņ� atvadījās ar dziļu palocī�anos. Ķeizariene noskatījās tam pakaļ, kā viņ� gandrīz bez skaņas devās prom pa zāli līdz durvīm.

_e: Tur viņ� atgriezās. Vēlreiz palocījās, tad pazuda aiz durvīm.

� Lapsa, � Karolīna Pia klusi murmināja. � Viltīgā lapsa. Gudrā lapsa.

Viņa rūca pie sevis, bet tad skaļi ierunājās Vīnes dialektā, jo zināja, ka ir viena.

� Un tas viss �ī nolādētā Fran�eļa dēļ. Vienmēr saka, ka meitene sagādājot vairāk rūpju, nekā maiss pilns ar blusām, bet, Dieva vārds, ar Franci tā lieta ir vēl grūtāka. Bet pagaidi tik, pui�el, � redzēsim, vai Jetija Trefka tevi tie�ām tik ļoti mīl, ka tev viņa liekas ķeizarienes kroņa vērta.

Viņa īsi iesmējās.

10. daļa

Teātra sulainis Pepijs smagi uzrausās pa Jetijas Tref-kas nama kāpnēm un paraustīja aiz bronzas kloķa pie durvīm.

Annele atvēra.

� Ā, Pepijs ...

Gandrīz neviens cilvēks visā teātrī nezināja, kā sauca viņa tēvu. Viņ� bija tikai Pepijs, � vecs inventārs, kas jau kop� ilgiem gadiem piederēja pie tā.

� Jā, � Pepijs, � viņ� atbildēja bērni�ķīgi gai�ā balsī, � kas gan tur ko brīnīties?

� Mans Dievs, tikai neapēdiet manil

Viņ� pasmaidīja pār savu veco, krunkaino seju un teica jau draudzīgāk:

� Būtu gan laikam salds kumosiņ�, ko?

� Lielmutis, � �ķelmīgi atteica Annele. � Tātad, ko jūs labu atnesāt?

� Lomu! Jaunu lomu cienītai jaunkundzeil Direktora kungam ir ienācis prātā spēlēt jaunu lugu. Jau rīt notiks lasī�anas mēģinājums. Tādēļ man �odien ir daudz darba, kamēr visiem aiznesu viņu lomas. Jaunkundze ta�u ir mājās?

� Protams. Tātad lūdzu � iestaigājiet iek�āl

Pepijs iegāja namā un uzrausās pa trepēm. Annele vieglām kājām aizslīdēja viņam pa priek�u un pieklauvēja pie buduāra durvīm, kurā, kā viņa zināja, atradās viņas kundze.

Aiz durvīm atskanēja kluss, bailīgs kliedziens. Bet An-nele to nedzirdēja un dro�i atvēra durvis. Pepijs jau stāvēja viņai aiz muguras.

� Pepijs nes jaunu lomu, � teica Annele un pārsteigta skatījās uz Jetiju, kura stāvēja jaunajā, vienkār�ajā kleitiņā, kuru bija likusi Annelei pagatavot. Un pār krēsla atzveltni gulēja vienkār�s mētelītis, kuru kalpone .vēl nemaz nebija redzējusi.

� Citreiz gan pagaidiet, kamēr es lūg�u iek�ā, � teica Jetija un viņai bija sarkani vaigi. � Tā, Pepijs?

� Jā, direktora kungs liek mīļi sveicināt, un lai jūs mazliet iebā�ot deguntiņu jaunajā lomā, kas rīt bū�ot jāmēģina.

Jetija dusmīgi uzskatīja Anneli:

� Jā, ko tad tu vēl te stāvi?

Tā pazuda aiz durvīm.

� To gan direktora kungs varēja pateikt jau ātrāk. To tu vari tam pasacīt. It kā tā uzreiz visu varētu mest pie malas un atstāt stāvot, lai lēktu iek�ā jaunā lugā.

Viņa attina lomu un ieskatījās tanī. Tai laikā iemījota autora jaunākais darbs.

� Labi, Pepij. Redzēsim, vai man �odien vēl �im nolūkam atliks laika.

Pepijs groteski pievilka kāju un daudzkārtīgi palocīdamies izstūmās pa durvīm.

Jetija dusmīgi piesita kāju. Taisni tagad vajadzēja ienākt Annelei, kad viņa jau bija pārģērbusies, lai satiktos ar �trausu. Un taisni tagad Pepijam vajadzēja atnest lomu.

� Ak, ko! � viņa uzsita knipi. Ko gan Annele, �ī gardegune, lielu var domāt. Tas viņai ta�u bija glu�i vienaldzīgi. Un loma, � nu, tā varēja arī kādu laiciņu pagulēt. Nebija tik steidzīgi.

Tomēr viņa ātri paķēra to un ieskatījās tajā. Viņa ta�u tomēr bija un palika aktrise. Bet pēk�ņi viņa to aizmeta prom.

Nē, � tikai neturpināt lasīt!

Ārā spīdēja un vilināja saule � un ārā, Vīnes me�ā, dro�i vien jau gaidīja Johans �trauss un skaitīja minūtes līdz viņas atnāk�anai. Ko viņa vēl tik ilgi kavējās?

Viņa pārmeta mēteli pār pleciem.

Pa nama aizmugurējām trepēm viņa nokāpa lejā un devās ārā brīvībā. Pa sānielu, jo nams atradās uz stūra. Uzmanīgi tā skatījās pa kreisi un labi, tad vingri steidzās tālāk.

'Pie nāko�ā stūra viņa iekāpa fiakrā. Un tikai tagad, kad ku�ieris strauji uz�āva zirgam ar pātagu un rati sāka ripot, viņa atkal jutās pavisam jautra un bezrūpīga.

Viņa atgāzās ratu sēdeklī dziļi atpakaļ, maza, svētlaimīga meitene, kas brauca pie sava mīļā. Nekas vairāk. Nebija vairs ne teātra, ne publikas, kas jūsmīgi aplaudēja, ne iemīlēju�ies virsnieki pirmajā rindā, kas sūtīja ģērbtuvē dārgus puķu pu�ķus, ne jaunu lomu, ne arī ziņkārīgās Anneles un slavas.

Nebija nekas cits palicis pāri, kā maza, laimīga Vīnes meitene, kas bija noīrējusi fiakru, lai dotos uz satik�anos.

Vai nebija tā, ka �ai rēnajā, maigajā pavasara gaisā viscaur skanēja it kā klusa mūzika? Visur, � ielās, zāļu laukumos, Donavas krastos, � vai nelikās, ka tur kas klusi un vilino�i skan?

Jetija aizvēra acis un klausījās �ai mūzikā, kas skanēja tikai viņas pa�as asinīs un nāca no kvēlas, gaidu pilnas sirds dziļumiem. Būs pavasaris, dziedāja �ī mūzika, un būs vasara, un nekad vēl pasaulē nebūs bijis skaistākas vasaras par �o ...

Rati steidzīgi ripoja pa �oseju.

*

Vīnes me�ā bija kāda maza māja, kas bija paslēpusies koku biezoknī un vientuļa. Tur jau kop� gadu desmitiem dzīvoja kāda veca māmiņa, �trausa krustmāte, � trijās istabiņās bija tik daudz tamborētu sedziņu un mazu trauslu nieku, ka bija jābrīnās, kā tas viss te atrada savu vietu.

Kop� divām nedēļām krustmāte Katrīna, �trausa, gandrīz par divdesmit gadiem jaunāka mātes māsa, jutās ļoti laimīga. Un tas bija tādēļ, ka tagad �eit divas reizes nedēļā satikās divi laimīgi cilvēki. Johans �trauss un Jetija. Viņa bija apsolījusi �trausam neteikt par �o satik�anos nevienam ne pu�plēsta vārdiņa. Tas bija īsts divu iemīlēju�os palaidņu romāns.

Tad viņi abi sēdēja labajā istabā�, Katrīna ienesa lielisku kafiju, piecas minūtes vai ar acīm apēda saldo veļas mazgātāju�, un tad atstāja tos divatā ar neizsakāmi laimīgu mātes smaidu.

Arā aiz loga kokiem jau bija zaļi pumpuri. Smar�oja

pēc pavasara un laimes un rozēm. Kad atvēra logu, pa to plūda iek�ā vēss un maigs gaiss, pilns zemes smar�as un tvīksmu gaidu. Cik ilgi vēl, kad Vīnes me�s būs kā zaļa, viļņojo�a svētlaimes jūra. Tur varēs stundām ilgi klejot un skaļi, skaļi izkliegt vējā savas jūtas.

� Meitēn, � Jetij, � es nekad nebūtu varējis iedomāties, ka kādreiz varētu kļūt tik laimīgsl Tik bezgalīgi laimīgsl Man vēl viss liekas kā sapnis.

Jetija piekļāva galvu viņa plecam.

� Sapnis, jāl Vai tu domā, ka man tā neliekas? Es, mazs meitēns, kas neprot nekā cita, kā vienīgi mazgāt un gludināt...

� Un kurai tomēr ir vismaigākās rociņas, kādas es jebkad esmu redzējis ,..

� Jā, tie�ām, � Tbkām es arvien esmu piegriezusi lielu vērību, � teica Jetija un nosarka. � Un tu, Johan �traus, val�u karalis, kur� būtu varējis dabūt pavisam, pavisam citādu meiteni, nekā tādu vienkār�u veļas gludinātāju.

� Vai tu klusēsi, Jetij? Tu dāvini, un es ņemu. Tā tas ir, un ne citādi. Tu melo savai mātei, lai uz divām, trim stundiņām varētu atnākt �urp pie manis. Es tikai nesaprotu, kādēļ es nevaru tevi apmeklēt tur, Riņķa ielā, kur mani tava māte pacienāja ar tik gar�īgu kafiju, kuru tu man pasniedzi, � vai tu vēl atceries? Tu?

� Ak, es visu atceros! Pirmā stunda toreiz, kopā ar tevi, kad es tevi tā biju gaidījusi... Es gan laikam nekad neaizmirsī�u, kā tu nāci caur veikalu un meitenes noskatījās tev pakaļ. Un taisni tādēļ jau nav labi, ka tu nāc uz turieni. Sīs pļāpas vēlāk, saproti? Mana māte to negrib, un vai tad tā arī nav skaisti? Varbūt vēl tūksto�kārt skaistāk?

Dievs piedos man �os melus, viņa domaja, bet tas ir tik skaisti, ja tevi mīl tevis pa�as dēļ. Reiz jau man tas viņam būs jāsaka � viss. Bet ne tagad, vēl ilgi nē. Viņ� mīl visu vienkār�o.

� Jā, Jetija, arī tā ir skaisti, ja mūsu mīla mums jāglabā kā noslēpums, kamēr tā vēl ir jauna un karsta ...

Viņ� smiedamies to pievilka sev klāt. Viņa apskāva tam rokas ap kaklu klusā svētlaimē.

� Es tevi ļoti mīlu, Johan, � viņa �ukstēja un sniedza tam savas lūpas. � Tas laikam gan bija mūsu liktenis, ka mums toreiz tā vajadzēja salikties, � mans liktenis ...

Viņ� uzlūkoja to stingri, mirdzo�ām acīm.

� Un abi virsnieki no tās reizes, � vai tu tie�ām tos nekad vairs neesi redzējusi?

Viņa ieķērās tam matos un uz da�iem mirkļiem aizvēra acis.

� Cik bie�i tu to jau neesi jautājis, mīļais! Divi kavalieri, kas paņēmu�i līdzi draudzeni, � es tos nemaz nevarēju ciest. Kāda man daļa gar visiem pasaules vīrie�iem, izņemot Johanu �trausu! Tu! Es tos tie�ām neesmu vairs redzējusi, vai tad man bija laiks tādām lietām? Mazgāt un gludināt un tevi satikt, tas tagad ir viss mans dzīves saturs, mīļais. Vai man būs vēl ilgāk jāgaida uz skūpstu? Mana mute jau ir glu�i auksta.

Viņ� aplaimots iesmējās.

� Pavasara mākonīt, debesu eņģelīt!

Viņ� karsti spieda savu muti uz viņas lūpām.

� Meitēn, meitēn ...

Jolians �trauss ar savu jautro mūziķa dvēseli gan arī līdz �im dro�i vien nebija bijis nekāds svētais un dro�i vien bija jau da�ai labai meitenei skūpstījis lūpas, � bet tagad tas bija citādi, ak, pavisam citādi. Sī mute bija kā svēts dārcums un iek�ēja kvēle, ar kādu viņ� to aizskāra, nāca no viņa dveseles dziļākajiem dziļumiem.

� Jau tādēļ vien ir vērts dzīvot, ka Dievs kādam Jauj piedzīvot kaut ko tik jauku, Jetij...

� Jūsmotājs, mīļais, mīļais jūsmotājs mūziķis, � Jetija nopūtās starp viņa skūpstiem. � Mans Dievs, � vai tad es tev nozīmēju tik daudz, tik daudz? Es, mazā muļķe...

� Tu gudrā, tik gudrā, skaistākā, vērtīgākā Dieva dāvana! Vīnes meitene. Vīnes pavasaris. Vīnes mūzika!

� Vēl vairāk?

� Val�a meitenei � �trauss svētlaimīgi �ukstēja.

Jetija bez elpas izrāvās no viņa trakajiem skāvieniem. Smiedamās viņa teica:

� Tas, protams, vēl trūka, tu mīļais!

� Vai ne? � viņ� līksmoja kā zēns. � Tu, brīnumainā val�a meitene. Kad ārā, me�ā un kalnos kļūs viss zaļ�, kas tas būs par pavasari, kas tā būs par vasaru! Un mēs abi roku rokā klejosim pa �o zaļo krā�ņumu un visi putni dziedās val�a dziesmas!

Jetija satraukta un aizrāvusies lūkojās kaislīgi dzīvajā sava mīļā sejā. Sai stundā viņa tie�ām nebija nekas cits, kā Jetija Hallupeki, mazā, vienkār�ā meitene, kas viņa bija, kad to pirms �etriem, pieciem gadiem atrada� un viņa straujā gājienā kļuva tā, kas viņa tagad bija. Visas cīņu un panākumu gados apspiestās mīlas ilgas, sievietes ilgas tagad atrada savu piepildījumu. Tas bija neaprakstāmi skaisti un uztrauco�i un vērtīgi.

� Varbūt tevī skan atkal kāds jauns valsis? � Jetija ķircinādamās jautāja.

Viņ� uzlēca kājās.

� Vai viņ� skan? Tu � viņ� skan manī jau kop� tā vakara, kad es tevi pirmo reizi redzēju, kad gadījums tevi atveda Harmonijā� un mūsu skati satikās. Jau kop� tā brī�a tas manī skan ...

Viņ� stāvēja tās priek�ā � mirdzo�ām acīm, kurās jau dega mākslinieka dvēseles rado�ā kvēle. Izspūru�ie mati, kuros vēl nupat bija rotaļāju�ies Jetijas pirksti, nokarājās tam me�onīgi, kā zēnam pār augsto pieri. Viņ� karsti elpoja.

� Mīļais, tu jau dedz kā ugunī. Kas tev kai�?

Viņ� skaļi uzgavilēja.

� Mana dziesma � valsis! Jaunais. � tev veltītaisl Nupat man iekrita prātā lielā harmonija, kas der vārdiem, kuri manī jau sen izveidoju�ies Pēdējā muzikālā harmonijai

Viņ� izstiepa rokas tālu uz priek�u, kā ekstāzē Palūkojās uz mazajām, vecmodīgajām klavierēm, kas stāvēja mazā salona stūrī. Tās stāvēja tur vēl kop� krustmātes Katrīnas jaunības gadiem un ļoti labi iederējās istabas bīdermeijera stila mēbelēs.

� Vai zini, Jetij, � dzejo�ana gan nav mana stiprā puse, � mūzika man ir mīļāka un tuvāka, ha, ha, bet man liekas, ka �oreiz arī teksts man ir iznācis diezgan labi ...

� Tātad tu vari arī dzejot, � Jetija starodama smējās un tad jau viņa, aizrauta no viņa putojo�ās dzīvības spēka, stāvēja pie klavierēm, lai tās atvērtu.

� Jā, ko gan visu nedara, ja ir iemīlējies mazā, gai�-matinā val�a meitenē! Vai zini, es vienmēr, no pa�a sākuma esmu domājis, vai man izdotos tevi kādreiz atkal redzēt un ka tu ..., bet tas ta�u ir muļķīgi...

� Runā, mīļais!

� Ka varbūt es kādreiz tavu sirdi varētu aizkustināt līdz asarām ar savu vijoli, tādēļ, ka tev mīļais Dievs devis tik spo�as un brīni�ķīgas acis. Un ka es tevi tomēr varbūt nekad neredzē�u ...

� Ak, mīļais muļķa sapņotājs ...

� Tādēļ, ka tu ta�u toreiz kā pasaciņa stāvēji tur zālē un ar mani dejoji. Un tā dziesmas teksts jznāca mazliet sentimentāls, kādi jau ir visi vīrie�i. Un�Taisni tā radās �is valsis, mīļā. Un tagad � taisni tagad es tev to pirmo reizi spēlē�u un tu man pateiksi, vai viņ� tev patīk, jā? Tev tas ir veltīts un tev es viņu spēlē�u ...

Viņa stāvēja klusu un saliktām rokām, kamēr viņ� apsēdās pie klavierēm.

Tad viņa atkāpās mazliet uz loga pusi, mēmā, svētlaimīgā aizgrābtībā, nenovērsdama acu no �trausa.

Pirmās skaņas �ivināja istabā kā putnu balsis. Saldi un priecīgi, tā kā Vīnes saule likās mirgojam klavieru skaņās.

Tad tās pārgāja mīkstā, ritmiskā melodijā � val�a ritmā, trīsceturtdaļrit_mā, � viegli un plūsto�i, ieraudājās smeldzo�a vijole � ta likās ...

Jetija aizvēra acis. Sve�āds, nebeidzami salds svētlaimes vilnis iz�alca caur dzīslām, kādu tā agrāk nekad nebija izjutusi.

�trauss dziedāja.

Mīkstā, maigā balsī viņ� dziedāja vijoles melodiju un vārdus, kurus reiz viņa vijole �ukstēs un elsos, gavilēs un �ņukstēs, kad viņ� �o dziesmu spēlēs saviem vīnie�iem.

Dziesmu, kas bija radusies no viņa sirds ilgām, kas bija veltīta Jetijai, un tagad, guvusi savu piepildījumu, strāvoja ap viņu.

Tu, zeltmatainais Donavas bērns, Man tevi satikt bij lemts, _t No sve�ām malām man māja tavs tēls, Kā pasaka skaista, kā sapnis cēls, Kad viss man dzīvē bij ņemts. Tavi zeltainie smiekli nu manī skan, Par tevi tik sapņo nu vijole man, Tu, zilās Donavas bērns!

Man liekas, ka Vīnes me�i nu �alc Vissaldākās mīlas dziesmas.

Tavs tēls nu lido kā mākonis balts Pār kalniem un me�iem, kā valsis salds Un sirdī lej mīlas liesmas.

Tu esi kā mirdzo�s ziedoņa prieks, Kā vijoles elpa, kā sapnis liegs, Tu, zilās Donavas bērns!

Kāda vijole dzied. � kāda mei�a raud. Sirds trīso�ā tevi meklē.

Man liekas, ka liktenis vienot mūs grib. Kad mirdzo�i varenā saule zib, � Kaut debesīs, vai arī peklē, Ak, dzīve ir raiba un skaists mīlas malds. Kad nāksi tu atkal, kā sapnis salds, Tu, zilās Donavas bērns?

�trauss ļāva rokām noslīdēt. Vēl kādu laiciņu viņ� klausījās aizskano�ā melodijā. Kad viņ� apgriezās, tas redzēja Jetiju stāvam pie loga un spie�am rokas pie krūtīm. Asaras viņai mirdzēja acīs.

� Jetij...

Viņ� pielēca kājas.

� Mīļais ...

Viņa smaidīja tam pretī caur asarām.

� Tu...

Un pēk�ņi apskāva tam rokas ap kaklu.

� Tu spēlēji tā, ka man sirds vai lūza! Tik loti tu mani mīli, � tik loti? Visa tava dvēsele guļ kā atvērta grāmata manā priek�ā. Tātad pasaulē ir kaut kas tāds...

Viņ� skūpstīja tai asaras no acīm.

� Meitēn, � tik ļoti es tevi mīlu!

Viņa �ukstēia:

� Un tomēr tur bija tik daudz skumju. Kādēļ, mīļais? Kādēļ?

� Katrai lielai mīlai iet varbūt līdzi savas skumjas un sirds smeldze. Es nezinu. Varbūt tās ir bailes pazaudēt lielo, pārāk lielo laimi. Bet tu ta�u esi pie manis, es turu tevi savās rokās, mēs atkal esam satiku�ies, arvien satiksimies un vienmēr paliksim kopā. Es vairs nebaidos par tevi.

Viņ� to cie�i iekļāva savās rokās. Viņa pieglaudās tam tuvu, piespieda seju pie viņa krūtīm. Vēl vienmēr viņā mājoja dziesmas dziļā izjūta, bet tum�a baisma strāvoja asinīs.

� Mans mīļais, � mans vismīļākais, � turi mani vienmēr tik cie�i. Tu... Pie tevis ir dro�ums, miers, siltums un laime...

Viņ� izbrīnījies jautāja:

� Un pie tavas mātes nē?

Viņa neatbildēja. Vai viņa nebija domājusi ko citu? Nemiers, steiga, viņas darba un mākslas mū�īgā trauksme. Bet nē, nerunāt par to! Tagad nēl Viņa neatbildēja un mēmi sniedza tam savas lūpas.

Kāda melodija maldījās telpā.

� Kāda vijole dzied, �kāda mei�a raud.

Sirds trīco�ā tevi meklē ...

Trīsas izskrēja caur Jetijas ķermeni. Viņa cie�i pieķērās �trausam un �ukstēja saldi rūgtā laimes sajūtā:

� Mana dvēsele ta�u pieder tev ... tev vienam ... es gribu visu tev atdot... tev vienam ...

Sarkana uzliesmoja vakara saule pār Vīnes me�u, mērcēdama zeltā un liesmās koku galotnes. Un kāds vientuļ� strazds aiz loga mēģināja savu pirmo pavasara dziesmu.

Jetija bija atgriezusies mājās pa sava nama aizmugures ieeju, kuru parasti izlietoja tikai personāls. Ap viņu vēl dvesmoja karstas, kaislīgas un slepenas stundas elpa, kuru viņa nupat bija pavadījusi kopā ar �trausu. Viņai jau �odien nebija bijis tik daudz laika kā parasti, jaunā loma viņu gaidīja, kuru tā pēcpusdienā bija saņēmusi. Rīt jau vajadzēja notikt pirmajam lasī�anas mēģinājumam un viņa bija tikko vienu skatu iemetusi tekstā.

Viņa stāvēja savā buduārā.

Uz rotaļīgā rakstāmgalda gulēja manuskripts. Viņa vilcinādamās to paņēma. Nebija viegli tik ātri atkal pārcelties no pēdējās, pārāk īsās svētlaimes stundas pienākuma reālajā pasaulē, un kad viņa �ķirstīja lomu, tās sejā vēl arvien bija tas pats maigais smaids, ko izsauca atmiņas par pēdējiem, aplaimojo�iem skāvieniem.

Lapas noslīdēja viņai klēpī.

Viņa mulsu skatu raudzījās apkārt.

Viņa mazliet sarāvās, kad pretī spogulī ieraudzīja savu attēlu.

Viņai vēl arvien bija mugurā vienkār�ā kleitņa, kurā tā mēdza ierasties uz slepeno satik�anos ar �trausu. Nebēdīga komēdija, no kuras tā vairs lāgā neprata tikt ārā un par kuru viņas istabas meita laikam gan jau bija taisījusi savus slēdzienus.

Ja nu tagad atkal kāds atnāk, kāds no teātra kolēģiem, � tas tik būtu skaists pārsteigums!

Viņa ātri nolika lomu pie malas. _ .

Viņa vēlreiz apskatīja mazo meiteni spogulī, tad piegāja pie skapja. Pazvanīja ar sudraba zvanu, kas karājās blakus, saitītē un aizvēra durvis uz priek�istabu.

Drīz pēc tam parādījās Annele, pakniksēja un izbrīnījās:

� Vai cienītā jaunkundze jau mājās? Mans Dievs, es nemaz neredzēju ...

Protams, ka viņa jau sen zināja, ka Jetija atgriezusies pa virtuves ieeju, bet viņa izlikās, it kā nekā nemanītu.

� Man jāpārģērbjas, Anniņ, � teica Jetija un tum�i pietvīka. � Padod man vienkār�o vakara tērpu, to ar volāniem, un kurpes...

Annele centās. Jetija novilka vienkār�o kleitiņu un pati pakāra to skapī, kamēr istabas meita jau bija izņēmusi no tā prasīto tērpu un pārlikusi to pār krēsla atzveltni.

Jetija apgriezās. Vēl vienmēr viņas acīs bija savāds mirdzums un viņa domāja, vai Annele var nojaust, ko viņa pa�laik slepeni piedzīvojusi?

� Ak, ko, � drīz to tā kā tā zinās visa pasaule. Kas tad tur sevi�ķs?

� Tā, Annele, � tagad pasteidziesl

Annele pārmeta Jetijai pār galvu tērpu un tad viņai bija daudz darba, kamēr tā saāķēja visus neskaitāmos āķī�us mugurpusē. Bet viņai bija veiklas un �aklas rokas.

Kamēr viņa tupēja ceļos savas kundzes priek�ā, Jetija spogulī pētīja savu slaido stāvu viegli un gludi krīto�ajā, elegantajā tērpā. Vai viņa neizskatījās mazliet sve�āda un nepazīstama? Vēl nupat viņa bija bijusi mazā meitene, � mazā Hallupeki, bet tagad tur atkal stāvēja pa�apzinīgā, smalkā Jetija Trefka, lielā aktrise, kas tik lieliski prata pārvaldīt savas jūtas, kā to prasīja viņas māksla.

Annele piecēlās.

� Vai tā nav labi?

� Skaisti, Anniņ, � bet tagad es gribu būt netraucēta. Man jāmācās.

Viņas skats atkal pievērsās lomai.

� Ja neatnāk kāds sevi�ķi labs paziņa ...

� Mans Dievs, kāds jau gaida, cienītā jaunkundze,� Annele izbijusies teica, � man tas tikai tagad iekrita prātā...

� Kā? Kāds gaida?

� Jā. Kāda dāma ...

� Bet klausies ...

Istabas meita kļuva runīga.

� Jā, kāda dāma, cie�i ietinusies plīvurā, es nevarēju pazīt viņas seju. Viņa teica, ka varot mazliet pagaidīt. Tagad viņa gaida jau kādu stundas ceturksni. Viņa atnāca īsi pirms tam, kad cienītā jaunkundze pārnāca mājās ... jā ...

Viņa nevainīgi smaidīja.

Jetija neapmierināta purināja galvu.

� Un to tu man saki tikai tagad, kad es esmu lēnā garā pārģērbusies un gribu sākt strādāt? Vai tad tu nevarēji to tūliņ pateikt? Tu gan arī da�reiz esi īsta zoss!

� Bet, cienītā jaunkundze, � vienkār�ajā kleitiņā jūs ta�u tā kā tā nebūtu varējusi viņu pieņemt, tā ir smalka dāma. Tas tik būtu bijis komiski! Un citiem cilvēkiem ta�u arī jāgaida.

� Muļķe, � teica Jetija.

Viņa saslējās.

� Viņa laikam gaida salonā?

� Jā, lūdzu ...

Istabas meita atvēra durvis ar graciozu kniksi. Jetija izgāja cauri vairākām istabam, kas visas bija iekārtotas ar gaumi, bet bez lieka un pārspīlēta greznuma, ar gaumes pilnu eleganci. Lielie ieņēmumi par turnejām atļāva viņai ierīkot sev patīkamu māju, un viņa negribēja atteikties no �īs mājīgās ērtības.

Tagad viņa iegāja salonā.

Daudzās sveces un spuldzes pie griestiem un gar �ienām meta spo�u gaismu katrā salona stūrītī un apgaismoja lielo, ar vērtīgām empīra stila mēbelēm iekārtoto telpu.

Dāma melnā plīvurā piecēlās no kāda sēdekļa. Tai mugurā bija plats mētelis, bagātīgi aplikts ar ādām, kas aizsedza viņas augumu.

� Es esmu Jetija Trefka. Ar ko man ir tas gods? Atvainojiet, ja jūs bijāt spiesta gaidīt, � es tikai nupat atgriezos mājās.

Dāma atsedza plīvuru.

Tajā pa�ā mirklī Jetija apmulsusi noslīdēja pie zemes dziļā galma reveransā.

� Majestāte, � viņa teica pavisam klusi un izbijusies.

Tādu apciemojumu viņa nekādā ziņā nebija gaidījusi. Ko tas varēja nozīmēt?

Ķeizariene pielika pirkstu pie lūpām. Ar mazliet noguru�u smaidu viņa teica: .

� Neesiet tik apmulsusi, Trefkas jaunkundze. Neviens nezin, ka es esmu �eit. Es esmu �eit pavisam inkognito. Mani rati gaida piecu minū�u braucienā aiz stūra. Piecelieties, bērns, tie�ām neviens vairāk, izņemot Mcter-nihu, nezin par �o apciemojumu ...

Jetija bija atkal saņēmusies un saslējās.

� Vai majestāte negribētu apsēsties.

� Jā, � pateicos. Jūs zināt, Trefkas jaunkundze, kādēļ es esmu spērusi �o neparasto soli?

� Es tie�ām nezinu, majestāte ...

� Tie�ām nē?

Jetija nemeloja. Sai stundā viņa tie�ām nedomāja par savu augsto, jauneklīgo pielūdzēju Franci Jozefu.

� Tas ir Fran�a dēļ ...

Ķeizarienes skats pēto�i urbās aktrises sejā, it kā gribētu iespiesties viņas dvēselē.

� Ak, viņa augstība, � teica Jetija un stīvi smaidīja,

� Es ilgi domāju, ko lai daru, Trefkas jaunkundze, pirms iz�ķiros par to, lai apmeklētu jūs. Francis ta�u grib jūs precēt .

� Lai Dievs mani pasargā! � izrāvās Jetijai un viņa ātri aizlika roku mutei priek�ā. Bet vārdus vairs nevarēja paņemt atpakaļ. � Nu es gan esmu ko labu izteikusi, � viņa domāja. � Bet kas tad viņa augstībai gan arī nāk prātā? Mani precēt? Nu, tas tik ir jauki!

� Piedodiet, � majestāte ...

Karolīna Pia atviegloti pasmaidīja.

� Nu, � tur nu gan man jāsaka, ka tas jums izspruka no brīvas sirds un es varu par to tikai priecāties. Man akmens novēlās no krūtīm.

� Jā, bet kas tad ir? Es vēl arvien lāgā nesaprotu, majestāte...

� Apsēdieties, bērns. Man liekas, ka tagad varē�u vieglāk un labāk ar jums runāt, un Meternihs ar savu padomu būs atkal reiz trāpījis naglai uz galvas. Tātad klausieties!

Viņa sāka stāstīt klusinātā un lēnā balsī. Ne kā ķeiza,-riene, tikai kā sieviete. Un laikam gan, izņemot Vīni, nebija nevienas citas pilsētas visā pasaulē, kur tas būtu iespējams, kur valdnieki nostājās ar māksliniekiem uz vienas pakāpes.

Jetija bija sakrustojusi rokas klēpī. Asinis sakāpa viņai sejā, bet viņa sēdēja ļoti mierīga un gatava klausīties.

Tad ķeizariene bija galā ar savu stāstu.

� Trefkas jaunkundze, jums jāsaprot mani pareizi... Es jūs augsti vērtēju kā cilvēku, kā mākslinieci, es pilnīgi saprotu, ka vīrie�i var krist jums pie kājām.

Jetija maigi smaidīja. Noraido�i pacēla �auro roku:

� Majestāte ir ļoti laipna.

Un pie tam domāja: Ak, ja jūs zinātu, augstība, ko es �odien piedzīvoju!

� Manām attiecībām ar viņa augstību erchercogu arvien ir bijis tīri draudzīgs raksturs. Man jāatzīstas, ka man vienmēr ir patikusi viņa svaigā un dabīgā jautrība un viņa jaunība. Un aktrisei vispār nav viegli asi noraidīt kāda jauna erchercoga apbrīno�anu...

� Bet nē, nē ...

� Augstība, varat būt pārliecināta, ka es arvien esmu pratusi paturēt vajadzīgās robe�ās pāri plūsto�u jūsmo-�anu. Jetija Trefka tik viegli nekrīt. Ir sava likumība � arī pie māksliniecēm � un arī attiecībās kādu ķeizarisko augstību, ticiet man ...

īss klusums. Tad:

� Ja majestāte vēlas, tad es esmu gatava noraidīt katru turpmāko erchercoga apmeklējumu, vai arī ielūgumu ...

Viņa atmetās atpakaļ krēslā. Tas tomēr mazliet sāpēja. Ne jau Fran�a dēļ, nē, � bet tur bija vēl kaut kas, kas ievainoja viņas sievi�ķību, viņas stāvokli. Aktrise! Viņai arvien piedzejoja kādu dēku. Vai viņa arī tādēļ neapzinīgi � vai arī apzinīgi � nebija Johanam �trausam noklusējusi, kas viņa patiesībā ir? Ar aktrisi runāja citādi, nekā ar parastu mirstīgo.

Ķeizariene piecēlās. Pilna nopietnas labsirdības, aiz kuras slēpās apbrīno�ana un neapzinīgs maigums, viņa teica:

� Nē, ne tā, Jetija Trefka! Lai nepaliek nekādi asumi! Jūs esat gudrs cilvēkbērns, to es zinu. Jūs arī zināt, ka tādas laulības nebūtu iespējamas aiz tīri valstiskiem iemesliem. Tas ir vienīgais, kas ...

� Protams.

� Un ... un es tie�ām negribētu, ka Fran�elim iedod tūliņ kā ar āmuru pa pieri. Man �ēl �ī palaidņa! Viņ� ir karstgalvis, vai ne? Nē, nē, Trefkas jaunkundze, tagad es esmu glu�i mierīga. Palieciet viņam labak draudzene, kas bijāt līdz �im, citādi viņ� vēl var vai eksplodēt. Dariet viņam pamazām jūtamu, ka viņ� ir prasījis un sagaidījis no jums par daudz, ja vēlas jūs padarīt par savu laulātu sievu. Es jums uzticos. Un sakiet viņam,, ka pasaulē ir vēl daudz citu lietu, ar kurām varētu nodarboties erchercogs, ne tikai mīlestība. Jums viņ� ticēs vairāk, kā man.

Viņa smaidīja mātes smaidu.

� Redziet, nav ta�u vērts no nepaklausīga erchercoga tūliņ iztaisīt valsts lietu, kā to kādreiz kāds prū�u ķeizars bija izdarījis ar savu dēlu, kas vēlāk kļuva par lielo Fridrihu. Mēs, austrie�i, ta�u esam mierīgāki un lēnāki, vai ne?

Jetijai bija jāsmejas. Ķeizarienei bija novēlies akmens no sirds, un tagad tā bija priecīga, ka viss ir tikai uz pusi tik slikti, kā viņa bija domājusi. Tādēļ viņa atkal mazliet atkrita atpakaļ Vīnes dialektā, kas Jetijai sagādāja slēptu prieku un viņu noskaņoja atkal samierino�i.

� Tātad, bez ļaunuma? Nevienu vārdu Fran�elim, vai ne? Un viss paliek, kā bijis! Gan jau jūs ar savām maigajām rokām viņu vedīsiet atkal pie prāta un mazliet pamodināsiet viņa sirdsapziņu. Vēlāk viņ� jums dro�i vien pats par to būs pateicīgs.

� Dodiet man savu roku uz to, Jetija Trefka!

� Jā, labprāt, majestāte!

Jetija sakustējās. Viņai bija labi un jautri ap sirdi.

� Viss notiks tā, kā majestāte to vēlas.

� Es jums pateicos, bērns. Un es jums no sirds novēlu to laimi, ko jūs esat pelnījusi, kā arī daudz panākumu un slavas!

Jetija pati pavadīja ķeizarieni līdz durvīm. Kad viņa atkal bija viena, tā jautri smaidīja pie sevis. Viņa atcerējās, kā pirms diviem gadiem to pēc izrādes teātra lo�ā stādīja priek�ā ķeizariskam laulātam pārim. Toreiz bija bijis klāt arī erchercogs un bija viņu vai aprijis ar acīm. Vēlāk viņa bija tikusi reiz ielūgta galmā un tūliņ pēc tam devusies savā turnejā, kur tai bija sekoju�as Fran�a Jo-zefa ilgu pilnās vēstules. Un Jetijas Trefkas vārds bija aizvien gai�āk atmirdzējis pie teātra debesīm. .

Smaids nodzisa.

Rīt viņa pēc ilgāka pārtraukuma atkal tēlos savu lomu Hofburgā. Viņa priecājās par to, � viņa sajuta jau mazu lampu drudzi. Bija arī mazas bailes, � bailes par to, ka �trauss varētu ko manīt.

Protams, � viņa zināja, ka viņ� daudz neapmeklē teātrus. Viņam bija diezgan ko noņemties pa�am ar savu mūziku. Viņam pa�am vakaros bija daudz jādiriģē. Tātad viņam nebija laika.

Tomēr viņā auga kāds nemiers.

No kā?

Kas gan notiktu, ja viņ� no kāda cita dabūtu zināt, ka Trefka ir atkal uz Vīnes skatuves, un ka tā nav neviena cita, kā mazā veļas mazgātāja, kuru viņ� mīlēja?

Kas varētu notikt? Vai varbūt viņ� viņu pa�u kādreiz pazīs rampas gaismā?

Viņa purināja galvu.

Neprāts, � viņa jau nespēlēja katru vakaru. Un kā gan viņam varētu ienākt prātā, ka lielā Jetija Trefka va-rētu būt arī mazā Jetija Hallupeki?

Nē, kas gan varēja notikt!

Viņa sakrustoja rokas pār krūtīm un aizvēra acis laimīgā smaidā:

� Mīļais, � es redzu tevi, � es dzirdu tevi � tava dziesma skan man sirdī. Es esmu tik laimīga!

Klusi dega sveces pie sienām un meta savu gaismu pār kādas jaunas, skaistas sievietes noliekto galvu.

� Jocīga lieta, � es nesaprotu, � rūca �anis Skolnajs un tīrīja savu monokli.

� Es arī_ nesaprotu, � izgrūda Francis Jozefs. � Pavasaris ir klāt, bet Jetijas nav! Vai zini, tas jau vairākas nedēļas liekas pavisam savādi.

Istabas meita savilka seju greizā smaidā.

� Un es tie�ām nezinu, kur cienītā jaunkundze aizgājusi. Dieva vārds. Viņa apģērbās pavisam vienkār�i, kā arvien, kad vakaros vēl uz pāris stundiņām iziet.

Jā, tur nu nekā nevarēja darīt.

Francis Jozefs un viņa draugs �anis Skolnajs atkal atstāja Jetijas māju un izgāja uz ielas. Tādi pārsteigumi gadījās tagad jau vairākas nedēļas no vietas. Jetija bie�i vien pēc izrādes teātrī pēk�ņi nozuda, un kad viņu apmeklēja tādās dienās, kad viņai nebija izrādes, tad viņas glu�i vienkār�i nebija mājās. Viņa bija prom. Neviens cilvēks nezināja, kurp viņa devusies. Un ja ar viņu runāja par to nāko�ajā dienā, tad viņa bija mirdzo�i laipna un paziņoja, ka esot aizgājusi tikai uz mazu brītiņu.

Jā, sienāzi, � tikai uz mazu brītiņu!�

Francis Jozefs dusmīgi sita savu spieķīti pret zemi.

� Vai zini, Zani, Jetijai ir kāds noslēpums pret mani! Viņa ir �armanta kā vienmtēr, kad es esmu pie tās. Man gandrīz jāsaka, ka viņa ir laipnāka, nekā agrāk. Un tomēr tur ir kaut kas tāds, � vai saproti? Kaut kas, kas nav notverams ... Es nezinu ...

Viņi abi palika stāvot zem kādas laternas. Tas izskatījās mazliet groteski, kā viņi abi tur stāvēja savos augstajos cilindros, spieķī�us padusēs^ �ie abi smalkie kungi no augstākās sabiedrības, vientuļās ielas laternas plīvojo�ā gaismā, ielas klusumā.

� Zani, � un viņa ar mani runā arī mazliet nopietnāk, nekā agrāk. Taisni tad, kad es gribu būt pret viņu īsti mīļ� un labs, tad viņa sāk runāt par � tu smiesies � par politiku un citiem tādiem krāmiem. Viņa palikusi neaizskarama. Agrāk varēja saņemt viņas rokas un tās skūpstīt un tā. Tagad viņa tik iesmejas un atstāj tevi stāvot ar visu tavu kaislību. Un tagad vēl �ī pazu�ana, kad gribētos pie viņas tā omulīgi pavadīt laiku. Pie tam viņa vēl zina, ka �is ir taisni mans vakars. Katru nedēļu �ajā dienā es esmu bijis ielūgts pie viņas!

�anis Skolnajs rūca:

� Sievie�u untumi! Arī Katija nav pret mani daudz labāka. Un pie tam ārā ir pavasaris! Ohā, � tik skaists pavasaris, jā!

Francis Jozefs purināja galvu.

� Bet to es viņai pateik�u! Es piespiedī�u viņu visu izstāstīt. Es ta�u gan laikam varē�u piespiest savu nāko�o sievu runāt?!

Skolnajs smējās.

� Ak, Franci, es to vēl nemaz neparedzu! Ne to ar to runā�anu, ne to ar to nāko�o sievu. Es tam neticu.

� Ohā? Zani?

� Vai zini, tas būtu fantastiski, Franci! Un protams, ka es tev Jetiju no visas sirds novēlu. Goda vārds! Bet...

Francis Jozefs gribēja uztraukties, bet apdomājās.

� Muļķības! Viņa būs mana sieva. Paļaujies uz to.

� Viņas sirds pieder skatuvei, Franci.

� Lai ta�u viņa paliek pie tās Dieva vārdā! Vai tas ko var kaitēt?

� Jā, tad jau gan.

� Klausies, Zani, man kas iekrita prātā: tev man jāpalīdz. Man jāzina, kādēļ Jetijai tik bie�i jāskrien prom no mājas. Var jau būt, ka viņai vajadzīgs miers, tādēļ, ka atkal bie�āk jāspēlē. Viņas ķeizariskā augstība, mana krustmāte arī tā saka. Bet man jāzina skaidrība...

�anis blisināja acis.

� Tu ta�u nebūsi greizsirdīgs, Franci?

Tas kļuva glu�i sarkans.

� Trakaisl Uz ko tad? Es � un greizsirdīgs? Jāsme-jas! Kādas muļķības tu runāl

� Nu, jā.

� Bet es tikai gribētu zināt, kas viņai par noslēpumiem. Varbūt tādi pavisam mazi noslēpumi, vai ne?

� Hm?

� Redzi, tev ir vairāk brīvības, nekā man, tu vieglāk vari tā � kā lai to saku � kādam pasekot. Tu ta�u esi veikls zēns. Tevi jau viņa arī nepazīst tik labi, kā mani. Nu, un tad es domāju ...

�anis saprata, ko Francis Jozefs no viņa gribēja. Un viņ� saprata arī, ka aiz tā visa slēpās karsta un dego�a greizsirdība, kādu viņa ķeizariskā augstība nemaz nedrīkstētu sajust. Nē, �anis nebija muļķis. Un viņam bija mazliet �ēl Fran�a Jozefa, jo viņ� ļoti labi saprata �o greizsirdību. Jetiju nedrīkstēja tik viegli pazaudēt, kaut kas tāds jau gadījās tikai vienreiz dzīvē. Jetija Trefka!

� Saprotu, Franci, � es zinu.

� Nē, � lūdzu, � man nav nekādas neuzticības, � enerģiski apgalvoja erchercogs pilns spītības. � Ne mazākās! Jetija mani mīl, � tas ta�u saprotams! Bet � nu...

Nē, greizsirdību nevarēja tik viegli paslēpt aiz vārdiem. Francis Jozefs pēk�ņi izskatījās kā zēns, kas labprāt būtu ar mieru laist raudas vaļā un pie tam domā: bet man ta�u jāizturas kā vīram! Un uzreiz viņ� teica klusi un sāpīgi:

� Es viņu bezgalīgi mīlu, Zani. To tu man vari ticēt.

Pēc tam uzsita ar spieķīti uzmanīgi un gandrīz domīgi pāris reizes pa trotuāru, satvēra to tad pēk�ņi ar abām rokām un pārlauza uz pusēm. Abas daļas tas aizsvieda tālu prom.

� Tā!

Tad viņ� dziļi uzelpoja. Iek�ējais sasprindzinājums bija rimis. Tā bija labi. Asinis stāja viļņot.

� Nāc, Zani, � brauksim atpakaļ uz Sēnbrunnu. Pa ceļam mēs �o lietu vēl drusku pārrunāsim.

� Jā, Franci.

Ap �o laiku Jetija un Johans �trauss klejoja roku rokā pa vakarīgo Vīnes me�u no pakalna uz pakalnu. Mīksts un silts vēj� viļņoja lapās, kas vēl nesen bija pumpuros. No viņām plūda pirmā, neizsakāmi saldā svaiguma dvesma. Zeme smar�oja. Visa pasaule bija kā pirmā, saldā mīlas dziesma.

Lejā maģiski mirgoja vecās Austrijas ķeizara pilsētas ugunis cauri zilajai, samtaini mīkstajai tumsai. Un aug�ā, kā viņu dievi�ķā atblāzma, zvīļoja zvaig�ņu miriādes.

Kaut kur smar�oja timiāns, un maijpuķī�u un vijolī�u kautrais aromāts ilgu pilni un reizē baigi viļņoja gaisā.

Viņi gāja roku rokā.

Divi cilvēki zem pla�ajām debesīm, kurus Dievs bija nolēmis vienu otram. Viņos abos skanēja kā melodija, kā salds un aizturēts ritms, kas bija kā viļņu bango�ana, kā �alco�i asiņu plūdi un atplūdi, kā sano�a vijoles dziesma.

� Mans Dievs, cik skaista ir pasaule, � teica �trauss klusi, � bez mēra skaista un pilna bezgalīgas labsirdības!

� Ir tikai viens Vīnes me�s, mīļais!

� Un tikai viena mīla, Jetij.

Viņ� apskāva to. Tad viņi gāja tālāk, cauri laimes pasaulei, cauri �ēlastības un svētuma pavasarim, cauri mīlas un svētlaimes pasakai.

Uz kāda sola, kas bija noslēpies koku puduros, tie apsēdās.

Viņu sols! Cik daudzus vakarus jau viņi bija �eit sēdēju�i vakara krēslā, zem �ū�ojo�iem kokiem, aizrāvu�ies savas lielās mīlas mulsā.Tālu zilgmoja Donavas mirdzo�ā svītra. Un sapnis par mū�ību dvesmoja ap tiem, kā dārgs svētums.

� Jetij, � tagad būs vasara, � vasara, kas vaiņagos mūsu laimi! Piepildījums! Vai tu zini, cik ļoti un nevaldāmi es ilgojos pēc �īs vasaras?

Viņa mēmi pieglaudās tam. Ak, � viņa nojauta, ko viņ� gribēja sacīt.

Piepildījums!

Vasarā tai bija jāpieder viņam. Viņam uz visu mū�u. Val�a karaliene! Cik bie�i viņ� jau bija par to runājis un viņa bija dalījusies viņa cerībās ar dziļu, reibino�u svētlaimi. Līdz vasarai tai bija jānomet sava maska. Viņa ta�u gribēja viņam piederēt, viņam vienīgam! Sim liktenim nevarēja izbēgt.

� Vasarā, mīļais, � kad viss stāv pilnbriedā, � viņa �ukstēja. � Bet vēl ta�u ir pavasaris, � satricino�i skaists un smar�īgs pavasaris! Atļauj man to baudīt kā noslēpumu, �o skaisto, brīni�ķo laiku, � �īs svētlaimīgās stundas kopā ar tevi � par kurām nezina neviens, izņemot mūs abus ...

Viņa tam cie�āk pieglaudās.

� Es neizsakāmi mīlu pavasari!

Viņu lūpas satikās. Kāds putns �iepstēja zaros. Mēness gaisma klejoja caur lapām un krita gai�i un maģiski Jetijai sejā.

� Madonna, � teica �trauss un turēja viņas seju mazliet nost no sevis, lai baudītu �o vaibstu tīrumu un skaidrību. Lielas acis viņu uzlūkoja.

� Kādēļ tu mani tā uzlūko?

Viņ� smaidīja.

� Ir tik maz sievie�u seju, Jetij, kas ir tik skaidras un tik patiesas. Es redzu līdz tavas dvēseles dziļumiem. Tur viss ir tik skaidrs. Bez meliem un bez nogulsnēm.

Jetija nodrebēja. Asiņu vilnis joņoja viņai caur sirdi.

Viņa nevarēja vairs ilgāk izturēt viņa skatu un aizvēra acis. Ak, Dievs, viņai būs tam visā jāatzīstas, � visā! Bet, kad, kad?

� Jetij, kā tavi mati smar�o ...

Viņa bija noliekusi galvu, lai paslēptu nodevīgo kvēli savā sejā. Mīļais, mīļais, � elsoja viņas sirds, nekad savā mū�ā es vairs neizaicinā�u likteni ar meliem! Kungs Dievs, � �ai brīdī es tev to zvēru. Bet gan jau viss būs atkal labi, būs atkal labi.

Viņa pacēla galvu, apmeta rokas savam mīļajam ap kaklu un spieda savu seju pie viņa vaiga.

� Es tevi mīlu, es tevi mīlu ...

�alkoņa izskrēja caur Vīnes me�u.

� Pavasara meitenīt, pavasara sapnīt, � �trauss stostījās mulss un bez domu, � kas gan tagad vairs var notikt? Manās rokās dus skaistākā Vīnes meitene, � mana val�u karaliene, -� mans zeltmatainais Donavas bērns ...

� Jā, kas mums tagad vairs var notikt? � Jetija �ukstēja. � Pasaule ir tik skaista . .

Zaros rotaļājās vēj�. Vīnes me�ā klejoja pasakas, gadu simteņiem vecas un jaunas mīlas un nemirstības pasakas, un pie debesīm svinīgi mirdzēja zvaigznes, kā dievi�ķās mū�ības svētās sveces.

Grāfs Skolnajs, protams, nebija ļauns cilvēks. Mazliet vieglprātīgs, kā visa Austrijas augstākā sabiedrība, mazliet augstprātīgs un blazēts, kā visi bezdarbnieki, kuriem par daudz naudas, mazliet uzdzīvotājs, kur� jutās kā mājās visos vecās ķeizarvalsts salonos, kur to labi ieredzēja, un kur� galmā tēloja reprezentatīvu lomu jauno kavalieru vidū.

Bet viņam tomēr sagādāja kutino�u prieku izsekot Jetiju Trefku, lai savam augstajam draugam, erchercogam, varētu izdarīt pakalpojumu. Un arī viņu pa�u velni�ķā kārtā interesēja uzzināt, kāds ir lielās aktrises un skaistās sievietes noslēpums.

Protams, tā bija diskrēta un ne sevi�ķi tīra lieta, to viņ� pats sev klusiņām atzinās. Bet tā bija arī tāda lieta, kurai piemita sava patīkama, uztrauco�a burvība.

Bez tam, cik viņ� drīz vien varēja nomanīt, visa �ī lieta nemaz nebija tik vienkār�a.

Spiego�anai bija vajadzīga pacietība, veiklība, piedzīvojumi, sevi�ķi lai nāktu uz pēdām tik gudrai sievietei, kāda bija Jetija.

Un tomēr, ja nebija nekā cita, ko darīt, kā vienīgi sekot kādai skaistai sievietei visās viņas gaitās, tad divās vai trīs nedēļās varēja kaut ko sasniegt, ja arī nebija sevi�ķi veikls. Un grāfs Skolnajs, protams, nebija nekāda zvaigzne pie kriminālistikas debesīm.

Viņam gan bija vairākas reizes izdevies paturēt Jetiju acīs pēc izrādēm, kad tā vakaros nāca no teātra vai arī priek�pusdienās atstāja savu dzīvokli. Bet tādās reizēs viņa arvien devās vai nu no teātra uz mājām, vai arī uz mēģinājumu teātrī. Bet da�reiz, kad viņas ceļ� acīmredzot neveda uz teātri, tā pēk�ņi nozuda. Vai nu viņa pēk�ņi pasauca kādu fiakru, iekāpa un aizbrauca, pirms Skolnajs paguva apdomāt, kā neuzkrīto�i tai sekot, vai arī tā iegāja kādā namā un nenāca no tā vairs ārā, lai cik ilgi arī Skolnajs negaidīja to iznākam.

Tā bija savāda lieta.

Kad tas divas reizes tā bija nolicis, Skolnajs sāka pie-pūlēt savu smalko galviņu un nāca pie slēdziena, ka �eit lieta grozās ap namu ar divām ieejām, no kurām viena izgāja uz kādu sānieliņu, pa kuru Jetija tad devās prom.

Tātad � teica sev Skolnajs un bija ļoti lepns par savu atjautību, � �ī Jetijas rīcība bija uzmanības akts. Un ja kāda sieviete ir uzmanīga, tad viņai arī ir kas ko slēpt.

Tad Skolnajs kļuva uzmanīgāks un vērīgāks savos novērojumos.

Tre�ajā nedēļā viņam bija panākumi.

Vakara krēslā Jetija atstāja savu māju. Skolnajs zināja, ka viņai �ai dienā nebija jāspēlē, tātad uz teātri viņa nez vai ies. Viņai mugurā bija viegls, vienkār�s mētelis, kuru Skolnajs bija tai tikai divas vai trīs reizes redzējis. Priek� Jetijas Trefkas tas likās pārāk vienkār�s un neuzkrīto�s. Ja viņ� būtu redzējis kleitiņu zem mēteļa, tad dro�i vien būtu bijis vēl vairāk pārsteigts, jo tā bija tā pati vienkār�ā un mīļā kleitiņa, kādu nēsāja Jetija Hallupeki un visas Vīnes veļas meitenes.

Krēsla bija Skolnajam labvēlīga.

Pēc nepilnas pusstundas viņ� zināja Jetijas ceļamērķi.

Mazā māja Vīnes me�ā. Mazliet vientuļa un stipri romantiska izskata. Kastaņi auga augstu pāri jumtam un priek�ā smar�oja puķu dārziņ�.

Jetija skrie�us devās uz �ī dārziņa pusi.

Skolnajs dzirdēja, kā noklaudz dārza vārtiņi. Viņ� pameta mazu līkumu, kur to aizsedza koki. Viņ� spicēja ausis un glūnēja kā lūsis. Kad viņ� pēc tam bija piezadzies tuvāk un aizslēpies aiz kāda resna koka stumbra, viņ� varēja redzēt, kā Jetija mazajā dārziņā vēl vienmēr nepārprotami maigā veidā sasveicinās ar kādu vīrieti un, ka Jetija uzņēma apsveik�anu no vīrie�a puses ar redzamu labpatiku. Apsveicinā�anās pastāvēja no kaislīgiem un stipri ilgsto�iem apkampieniem.

� Jods lai rauj, � Skolnajs gandrīz apmulsis murmināja.

� Tad tāds izskatās Jetijas noslēpumsl Nu, es ļoti pateicos, Franci.

Bet tas, � jā, � �ī vīrie�a balss, � vai tas varēja būt iespējams?

Protams, ka tas bija iespējams.

Skolnajs redzēja un dzirdēja, ka dārziņā stāvēja un runāja Johans �trauss.

� Jetij, mīļā Jetij, � vai tu beidzot esi �eit?

Un Jetija smējās tā, kā tikai viņa prata smieties.

� Protams! �etras dienas neredzēties, tā jau ir vesela mū�ībai Tur jau jānomirst aiz ilgām, vai ne?

� Un kā vēl, meitēn!

Skolnajam acis draudēja izlēkt no pieres kā divas lielas stikla pogas un viņ� gandrīz aizmirsa elpot.

Jēzus, � tas tik bija lielisks atklājums.�

Tagad tie abi beidzot atraisījās viens no otra, Skolnajam tas likās kā vesela mū�ība. Bet viņi vēl arvien viens otru iemīlēju�ies uzskatīja. 2ēl tikai, ka tagad viņi pazemināja balsis un Skolnajs nekā nevarēja sadzirdēt.

Bet tad atkal:

� Krustmāte ir izcepusi veģus, Jetij. Taisni mums abiem un ar sevi�ķu mīlestību. Kaut ko tādu tu vēl savā mū�ā nebūsi ēdusi. Tas ir kas pavisam sevi�ķs, � Jēzus, kaut ko tādu visā Vīnē nevar dabūt! Vai tev tie gar�o?

Tas skanēja sirsnīgi un tā dro�i vien bija �trausa balss.

Un Jetija atbildēja:

� Vai man tie gar�o, Johan?

Viņa noklak�ķināja ar mēli.

Skolnajs dzirdēja to aiz sava koka stumbra un drebēja no dusmām, uztraukuma un sa�utuma.

� Vai man tie gar�o, Johan! Tas ir mans speciālais ēdiens, tici vai netici. Un ar tevi kopā? Es nevēlos nekā cita, � izņemot tavus skūpstus ...

� Jetij...

Tas bija kā kliedziens.

� Jetij, � mīļā!

� Johan, tu palaidni! Krū�u lakatiņ� ir svaigi stērķelēts! Uzmanies ta�u, niekkalbi! Vai tu nevari būt veiklāks ...

Un tad bija atkal klusums.

Grāfam lūpas kļuva sausas aiz me�onīga uztraukuma.

Koki lēni �ū�oja vakara vējā. Kāda vālodze pūta tik klusi un ilgu pilni. Visa pasaule bija kā skaists, gai�matains sapnis.

� Es gribētu būt �ī �trausa vietā, � sarūgtināts un dusmu pilns domāja Skolnajs. � Tam ir labi, rauj viņu jods! Ak, tas tik ir traks joks! Nabaga Francis, � kas no tā visa iznāks?

Viņ� stāvēja klusi, kā pelīte, �is Skolnajs.

Krēsla sabiezēja arvien vairāk. Varēja tikko saredzēt savu roku, to pie acīm pieliekot. Me�a zilās ēnas spiedās arvien tuvāk.

� Nāc, Jetij! Nāc iek�ā, � teica �trauss. Mūsu slepenā ligzdiņā ...

� Mūsu slepenā ligzdiņā, � Jetija atkārtoja klusi un sirsnīgi. � Jā, nāc ...

�trauss bija aplicis tai roku ap pleciem. Tā viņi s(i-ļoja iek�ā namā. Durvis aizkrita aiz tiem ar vieglu troksni,

Skolnajs vēl kādu brīdi stāvēja aiz koka. Skaudība un nenovīdība bija viņa sirdī. Sejā tam bija ļauna apmierinājuma izteiksme.

Dienu vēlāk viņ� lika sevi pieteikt viņa ķeizariskajai augstībai, erchercogam.

Sēnbrunnas pils slīga smar�u un ziedu vilnī. Visa galms tagad bija pārcēlies uz �ejieni, un lielajā parkā, kas bija īsts mākslas darbs, da�reiz gāja traki jautri. Strūklakas noslēpumaini �āvās gaisā aiz zaļiem, augstiem dzīv�ogiem, lapotas ejas, ap kurām vijās ro�u vītnes, �ķērsoja līdzenos zāļu laukumus, un vakaros dro�i vien vienai vai otrai koķetai galma dāmai �eit bija nolikta sava slepena satik�anās. Puķu dobes mirdzēja raibās krāsās un siltajos saules staros izplatīja smagas smar�as. Zem augstām koku grupām spīdēja silfīdu un elfu baltie ķermeņi un rotaļīgi fauni.

Sēnbrunna, parks īstā Vīnes gaumē, sentimentāls, iemīlējies un karalisks. �eit varēja aizmirst, ka tur ārā bija nemiera un uztraukumu pilna pasaule.

Grāfs Skolnajs soļoja pa ēnainajiem, viņam labi pazīstamajiem oļainajiem celiņiem uz pili. Erchercogs viņu apsveica uz marmora terases. Bija priek�pusdiena. Zeltaini saules zaķī�i dejoja pa zāli.

Kā divi tēli stāvēja abi sargkareivji savās raibajās uniformās ar baltajiem ādas apaviem, �auteni pie kājas. Divi glu�i nevajadzīgi, bet tomēr dekoratīvi tēli. Katras divas stundas tos nomainīja un tas bija skaists skats �ai Sēnbrunnas parka mierā.

� Sveiks, Zani! Tu liki sevi pieteikt. Esi sveicināts, draugs! Vai nepastaigāsimies pa parku? Tādā priek�pusdiena ...

Francis Jozefs paņēma Skolnaju zem elkoņa un novilka to atkal lejā pa marmora kāpnēm. Viņi pazuda aiz kāda ceļa līkuma. Abi kareivji smīnēdami noraudzījās tiem pakaļ. Viņi jutās brīvāk. Ātri tie paskatījās viens uz otru, pa labi un pa kreisi, tad katrs no tiem izņēma no svārku kabatas pa tabakas makam un baudīja ilgi kāroto �ņau-cienu.

А, � tas darīja labu!�

Divi skaļi �ķaudieni no sirds dziļumiem, tas tikbija ko vērts! Un tūliņ pēc tam viņi atkal stāvēja stīvi kā lelles, jo uz sānceļa parādījās kāda virsnieka ziņne�a stāvs.

� Bet Zani, tu ta�u taisi tādu ģīmi, it kā mums būtu jārok kāds mironis...

� Franci, � man tev kas jāpaziņo. Kaut kas nopietns par...

� Jetiju?

� Tie�i par viņu. Jā.

� Tad runā ta�u, draudziņ! Mans Dievs, tu nu gan proti izbiedēt, Zani. Tātad � kas noticis? Hē? Kas tad nu var būt tik briesmīgi nopietns un svarīgs ...

Viņ� sāka stostīties. Sirds viņam dauzījās ar tādu spēku, ka gandrīz vai darīja sāpes. Viņ� lūkojās ar mazliet bezpalīdzīgu skatu. Viņ� ta�u jau nedēļām ilgi gaidīja �o stundu, bet tagad, kad tā bija pienākusi, tā viņu bezgalīgi uztrauca.

�anis Skolnajs ilgi nelaipoja.

� Jā, Jetijai Trefkai ir jauns pielūdzējs. Un kā liekas, tad viņa tam ir labvēlīga. Viņa satiekas ar to kādā mazā mājiņā me�malā, un tad viņi abi kopā dodas pastaigāties. Tas ir viss, ko es esmu uzzinājis ...

� Tā! Un � un � kas tas ir?

� Mājiņa pieder kādai vecai sievai, kas tur dzīvo glu�i viena, un pielūdzēja kungs ir � neviens cits, kā Johans �trauss!

Francis Jozefs uzlūkoja to lielām acīm.

� �trauss? Val�u komponists? Tas ar to vijoli? �is muzikants?

� Taisni tas! Mūsu Vīnes �trauss, kas taisa �īs skaistās val�u dziesmas.

� Nē!

Francis Jozefs izkliedza to skaļi uzliesmojo�ās dusmās.

� Tas ir... �is cilvēks ir ... ko gan viņi īsti iedomājas? Vai tad Jetija ir traka? Slepenas satik�anās ar muzikantu? Tur nu man jāsmejas! Zani, viņ� to ir apbūris ar savu vijoli. Ha, ha, ha ...

Tie bija krampjaini un ļauni smiekli.

� Es zinu, � Jetija ir tik jūtīga. Un mūzika tai patīk par visu vairāk pasaulē. Bet vai tu to arī glu�i noteikti zini, Zani? Vai tu neesi maldījies? Vīnes me�ā ir tik daudz mīlas pārī�u un vakaros tie izskatās visi vienādi.

� Jetija un �trauss? Nu, ja es tos abus nepazītu! Tas tomēr tā ir. Bet man liekas, ka tas būs untums no Jetijas puses. Tas jau nu reiz ir komediantu asinīs. Tikaj kaprīze, Franci. Sievietēm da�reiz ir tik briesmīgi jocīgas iedomas.

� Tikai untums?

Francis Jozefs sakoda zobus.

� To es nezinu. Bet es zinu vienu: val�u komponistam jāpazūd. Jetija pieder man, � un �ai spēlei jābei* dzas. Es to nevaru saprast, Zani. Man liekas, ka Jetijai būs pavasaris sakāpis galvā, tā kā viņa nezina, ko dara. Es un Johans �trauss! Tur ta�u nu gan būs kāda starpība, ko?!

� Protams.

Erchercogs vīstīja dūres.

� Es �o �trausu pataisī�u tik mazu � ohā! Lai tad plīst vai lūzt, � tagad es sāk�u rīkoties �ai lietā, Zani. Mana augstdzimusī krustmāte manis dēļ var nostāties uz galvas! Tagad jābūt gudram. Jetija nedrīkst uzzināt, ka es esmu nācis uz pēdām viņas noslēpumam.

� Nē, protams nē. Bet ko tu grib darīt? Vīne nav Pēterburga, kur tādu nevēlamu muzikantu tūliņ var aizsūtīt uz Sibīriju, ha, ha!

Francis Jozefs nedalījās viņa smieklos.

� Jā, mēs esam tikai Vīnē, � viņ� teica. � Tad tas ir jādara daudz smalkāk.

� Un kā?

Erchercogs skatījās zemē.

� Tas jāpārdomā, Zani. To es vēl �odien nevaru pateikt. Bet gan es kaut ko izdomā�u, Dieva vārds, es kaut ko izdomā�u! Man kaut kas jāizdomā! Es gribu visu pilnīgi noskaidrot.

Tātad tas bija nolemts.

Divas dienas vēlāk Jetija Trefka saņēma ielūgumu no galma, ļoti graciozi iespiestu, ko personīgi atnesa kāds pils virsnieks un nodeva Jetijai ar cienības pilnu paklanī�anos.

Viņa pārsteigta uzlūkoja virsnieku, kas bija tērpies uniformā. �armants, veikls un jauns cilvēks, kuram acis mirdzēja aiz lepnuma par �o uzdevumu.

Skaistajai Jetijai Trefkai nodot ielūgumu, � kur� gan no jauqajiem virsniekiem nebūtu to darījis ar vislielāko prieku? Stāvēt skaistās Jetijas Trefkas tuvumā, redzēt viņas smaidu, izmainīt pāris vārdus ar viņu divatā,^� tas varēja ļoti ap� imot tādu jaunu karavīru. Tā ta�u bija dievi�ķā� Jel.jd Trefka, visu jauno virsnieku mīlule, tie katrā izrādē sēdēja visi kā viens pirmajās partera rindās, kad viņa spēlēja, un pēc izrādes sarīkoja tai vētrainas ovācijas.

� No kā? � Jetija smaidīdama jautāja, jo bija uzmetusi ielūgumam tikai pavir�u skatu.

� Viņas ķeizariskā augstība, Karolīna Pia personīgi jūs ielūdz, un priecāsies jūs apsveikt viņas rīkotajā intīmajā vakarā, � murmināja virsnieks un riskēja noskūpstīt Jetijai roku. Viņ� pazuda ar apskaidrotām acīm un trīskārtīgu palocī�anos, it kā tas atvadītos no kādas fir-stienes.

Jetija aplūkoja ielūgumu tuvāk. Viņa bija pieradusi saņemt ielūgumus no augstām personām, kas apbrīnoja viņas mākslu. Bet �is ielūgums viņu tomēr mazliet pārsteidza, jo Francis Jozefs viņai par to nekā nebija minējis. �is ielūgums bija uz kādu muzikālu vakaru dzeltenā zālē Sēnbrunnā, kuram sekos balle un lampionu svētki parkā.

Tātad acīmredzot vieni no tiem mazajiem, sabiedriskajiem svētkiem, kurus tā mīlēja ķeizariene un viņas augstais laulātais draugs, lai gan tas piedalījās �ais svētkos tikai aiz pienākuma sajūtas.

� Jā, � tur nu nekādā ziņā nevarēja atteikties. �āds ielūgums bija ārkārtīgas laipnības pierādījums, kuru nedrīkstēja atstāt neievērotu. Svētkiem bija jānotiek jau pēc nedēļas. Tātad bija jāsāk domāt par garderobi. Dro�i vien tā bija maza pateicība no viņas majestātes puses par to, ka viņa bija kļuvusi par tās sabiedroto cīņā pret jaunā erchercoga pārāk straujo kaislību.

O, � viņa nenojauta, ka lieta bija glu�i citāda.

Daudz, daudz citādākai

Nē, � doma par �o ielūgumu bija radusies Fran�a Jo-zefa galvā. Un Karolīna Pia pēc mazas vilcinā�anās bija tam labprāt piekritusi. Kādēļ gan nē? Arī galma sabiedrība dievināja Jetiju Trefku, un katram dro�i vien būs patīkami redzēt �o Austrijas slaveno mākslinieci savā tuvumā un parunāt ar to da�us vārdus. Tātad � kādēļ ne? Lai notiek puikas griba. Tur jau vairs nedraudēja briesmas.

Tā nonāca līdz �im ielūgumam. Lieta likās glu�i nevainīga.

Bet viņa nebūt nebija nevainīgai Francis Jozefs bija izdomājis rafinētu plānu un viņ� bija īstais vīrs, lai to izvestu līdz galam.

Viņ� to iegūs!

Divas dienas pirms svētkiem arī Johans �trauss piedzīvoja ko pārsteidzo�u.

Viņ� strādāja savā istabā. Kopā ar māti un brāli Jo-zefu tie apdzīvoja ērti iekārtotu, pilsoniski vienkār�u dzīvokli, kas sastāvēja no trim istabām. Muzicē�ana vēl nedeva tik lielus ienākumus, lai varētu atļauties sev kādu greznību, bet ar ienākumiem pietika, lai varētu vest pārtiku�u saimniecību, un �trausa kundze, kas visu vadīja, bija apmierināta un pieticīga sieviete. Viņa bija pārliecināta, ka viņas Johans reiz tiks daudz, daudz tālāk un ka slava, kas tagad sāka jau vīties ap viņa vārdu, tam kādreiz ienesīs arī daudz skano�ā zelta.

Kamēr Johans �trauss sēdēja pie klavierēm un steidzīgi zīmēja notis uz papīra, kurām vēlāk bija lemts iekarot pasauli ar nosaukumu Mākslinieka dzīve�, un kamēr Jozefiņ� uz savas vijoles taisīja trillerus un vingrinājās sare�ģītās gammās, pie āra durvīm atskanēja zvans.

�trausa kundze izsteidzās ārā.

Kāds smalks kungs jautāja pēc meistara �trausa.

Nu, tas jau gadījies diezgan bie�i. Johanu �trausu jau pazina aiz Vīnes robe�ām.

� Klausies, � pa�laik teica Jozefs, nolikdams vijoli, � kas tur iznāca ar tā krievu kņaza ielūgumu, kas tevi aicināja sniegt koncertus Pēterburgā?

�trauss nolika spalvu pie malas un pasmaidīja:

� Nekas, mīļo brāl...

� Tu esi ēzelis, Johan!

� Pateicos, brālīt!

Viņ� skaļi iesmējās. Jā, pirms da�ām nedēļām viņ� tie�ām bija saņēmis nopietnu uzaicinājumu no kāda mākslas mīļotāja kņaza Krievijā, kur� bija jautājis �trausam, vai tas nevēloties kopā ar savu kapelu doties uz Pēterburgu koncertēt. Kādā ceļojumā caur Vīni tam esot gadījies dzirdēt �trausa val�us, tā esot tāda mūzika, kuru viņ� nevarot aizmirst, un kura, dro�i vien, sajūsminā�ot arī pēterburgie�us. Viņam toreiz neesot bijis laika iepazīties ar �trausu personīgi, bet to viņ� labprāt tagad vel gribētu panākt. Viņ� pats personīgi uzņem�oties ceļa

izdeyumus un gādā�ot arī par pienācīgu �trausa un viņa kapelas uzņem�anu. Honorārs, ko �trausam piedāvāja par �o turneju, nebija nekāds mazais. �trauss pats varēja arī noteikt savu koncertu laiku.

Viss �is piedāvājums bija sevi�ķi izdevīgs, ar vienu vārdu sak$ļ: laimes gadījums. Jozefs bija kliedzis urrā�, kad bija paļ деuzzinājis un �trausa kundze bija teikusi: Es ta�ti Jaiļ vienmēr teicu, ka kādreiz viņi tevi raus uz pusēm.�

Bet. Jņhans �trauss bija nolicis �o vēstuli pie malas, it kā tā pfitūkāds nieka papīra gabaliņ�.

Braņķt uz Krieviju, tagad, kad viņ� Vīnē bija tik laimīgs? Viņam nenāca ne prātā. Labais kņazs Gregors Georgevi�s varēja viņam solīt divreiz tik daudz naudas, arī tad viņ� to nedabūtu uz Pēterburgu.

Jozefs, galvu pieliecis, brāli*greizi uzskatīja un teica:

� Tātad, vai nu tu esi iemīlējies, vai arī paliek tā, kā es tev jau teicu: tu esi ēzelis. Lai to ņemas saprast kāds citsl Es tik labprāt reiz brauktu uz Krieviju, lai viņiem tur mazliet pamuzicētu. Vīne jau pa to laiku neies bojā. Bet Dievs vien zina, kas tev kop� kāda laika maisās pa galvu. Tu, mīlā dvēselīt, � tu jau tagad pāris mēne�os esi sakomponējis tik daudz, cik parasti nesakomponē veselā gadā ...

Johans apmierināts smaidīja.

� Bet man tu drīz vairs nekā nenoslēpsi, � turpināja Jozefs, � un es varu derēt, ka aiz visa tā slēpjas kāda sieviete. Vai zini, � varbūt tāds zeltmatains Dona-vas bērns ...

Viņ� viltīgi blisināja acis.

� So dziesmu tu tagad spēlē kapelā mazliet par bie�u.

Johans �trauss a�i noliecās pār savām notīm. Viņ� juta, ka sārtums tam sakāpa sejā. Mazais, jautrais brālis bija mazs sātans.

Jozefs jautri paķēra vijoli un līksmi spēlēja, pie tam klusi līdzi dungodams:

Kāda vijole dzied, � kāda mei�a raud,

Sirds trīso�ā tevi meklē..

Tas Johanam bija par daudz. Viņ� uzlēca n� krēsla.

� Vai tu reiz mitēsies, nelietīgais resgali?

� Ha, ha, ha, � es gan laikam esmu trāpījis kā ar dūri acī, ko, brālīt? � Jozefs gribēja izplūst smieklos. � Klausies, es jau da�reiz dzirdu, ko tava vijole grib stāstīt. Man ir nolādēti smalkas ausis. Un ja tev nav ne-

kādas patikas braukt uz Pēterburgu, nu � tad jau nu gan ...

� Vai tu reiz rimsies? Dzirdi? Es sasitī�u tavu vijoli tev uz galvas!

Dusmīgs un draudo�s Johans �trauss stāvēja sava jaunākā brāļa prļiek�ā. Kāds krēsls ar troksni apkrita. Likās, ka tūliņ jāsākas brālīgai cīņai.

Tad atvērās durvis.

�trausa kundze steidzīgi metās klāt, lai iz�ķirtu abus iekarsu�os cīņas gaiļus.

� Jēzus, � vai tad jūs esat muļķa prātā? Viņ� grib sasist vijoli uz galvas �im mazajaml

Bet mazais� locījās aiz smiekliem.

� Ak, māmiņ, � tas ta�u bija tikai joks ...

Johans �trauss sakārtoja savu �abo un mazliet nokaunējās.

� Grāfa kungs gan iegūs labu iespaidu no maniem abiem dēlu kungiem, sevi�ķi no val�u karaļa, es pateicos, � smīnēja �trausa māte.

Abi pagrieza galvas uz durvīm. Divi mirdzo�i acu pāri smējās pretim kungam uz sliek�ņa, kur� viegli un galanti palocījās. Mazliet stīvi, pilns cienības un atturības. Bet mutes kaktiņi tam tomēr mazliet raustījās, jo viņ� bija liecinieks �im jautrajam starpgadījumam.

� Piedodiet, ka traucēju jūsu sarunu, mani kungi.

� Lūdzu, lūdzu, � neko teikt, � murmināja Johans �trauss.

� Grāfs Skolnajs, � teica viesis un uzlūkoja Johan у �trausu. � Man gan laikam ir tas gods redzēt savā priek�ā Vīnes val�u karali?

� Hm ... tā mani sauc.

� Tādā gadījumā man jāgrie�as pie jums ar kādu lūgumu no mana augstā drauga, erchercoga Fran�a Jo-zefa ... kā arī... no viņas augstības ķeizarienes.

�trausa māte taisīja dziļu kniksi un viņas acis pletās arvien lielākas. Jozefs ar cienību paklanījās. Arī Johans �trauss mazliet nolieca galvu.

Skolnajs iekāsējās. Jozefs saprata. Iegrūdis ātru un slepenu dunku savam brālim sānos, viņ� izgāja no istabas. �trausa kundze tipināja viņam pakaļ, vēl uz sliek�ņa pakniksēdama pret augstē viesa muguru, kas viņai gan �oreiz aiz uztraukuma neizdevās sevi�ķi lal?i. Tad durvis aiz viņiem aizvērās. -----�

� Jā, lūdzu, grāfa kungs, vai nevēlaties apsēsties? Esmu jūsu rīcībā.

�anis Skolnajs smaidīja mazliet no aug�as uz leju un pārlaida skatu istabai.

� Tad tāda izskatās lielā mūziķa darba istaba, � ļoti jauki, ļoti patīkami.

Viņ� brīvi apsēdās uz kāda krēsla un slaucīja savu monokli, kas viņam piedienēja tāpat, kā �abo kaklam.

� Jā, lieta tātad grozās ap to, ka jums būtu rit jāspēlē Sēnbrunnā.

� O...

� Jā, tur notiks tāda maza, muzikāla sanāksme. Maza izklaidē�anās galma sabiedrībai. Un te nu uzreiz saslimst mūsu mīļais galma mūziķis Vīzners. Ko darīt? Nevar ta�u rīkot muzikālu vakaru, ja nav kas spēlē.

� Katrā ziņā.

� Nu, redziet. Un tad mūsu erchercogam Francim Jozefam ienāca prātā lieliska ideja. Johanam �trausam jāizpalīdz! Labāk nu neviens nevarētu to izdarīt, tā viņ� teica. Un es � ar atjauju � domāju glu�i tāpat. Viņas majestāte bija sajūsmināta par priek�likumu. Tagad lieta atkarīga vienīgi no jums, dārgo meistar. Honorārs ir tāds, ka jūs mierīgi varat visus citus pienākumus, kuri jums rīt būtu jāpilda, atlikt uz vēlāku laiku. Un viņas majestāte būtu jums no sirds pateicīgs, ja jūs varētu glābt �o vakaru, tas tad iznāktu tāds brīni�ķīgs val�u vakars, tā sakot no pirmās rokas, ha, ha ... tā sakot, oriģinālvakars.

Tā bija viltus spēle. Sī galma kapelmeistara saslim�ana bija jau iepriek� nolemta. �trausu gribēja sarunāt �im vakaram pēdējā brīdī, lai Jetija par to neko nevarētu uzzināt. Ķeizarienei, protams, nebija ne jausmas par �o intrigu.

Johans �trauss jautri smaidīja.

� Bet, grāf Skolnaj, � tas ta�u ir īsts prieks, ko jūs man sagādājat!

� Jūs esat ar mieru?

�anis klusībā sev vēlēja laimes. Tas jau gāja kā pa diedziņu.

� Kādēļ gan lai es nepieņemtu? Tas ta�u ir gods, spēlēt Sēnbrunnā. Tur jāatliek visi citi pienākumi, tas ta�u ir skaidrs!

� Tas man dara prieku. Tas mums rīt visiem būs liels muzikāls baudījums.

Viņ� paklak�ķināja ar mēli, it kā nogar�odams medu.

� Tātad, � man ir uzdots tūliņ nokārtot ar jums arī materiālo pusi. Tas ta�u jums nebūs nepatīkami, ko? Es domāju... Un viņas augstība, ķeizariene, jums izteiks vēl sevi�ķu pateicību, tas jau ir pats par sevi saprotams. Pagaidiet, es tūliņ noskaitī�u guldeņus. Pārējo mēs vēl pārrunāsim, vai ne? Apģērbu un visu citu un kad vispār �ie svētki sākas.

�anis burbuļojņ kā strauts.

Kad viņ� pēc ceturtdaļstundas atstāja �trausu, istabā bija ļoti kluss.

Jozefs iedrāzās iek�ā un arī �trausa māte ieskrēja piesarkusi aiz uztraukuma. Spo�as guldeņu rindas mirdzēja uz galda. Jozefs, protams, bija aiz durvīm klausījies.

� Tātad rīt mums jāspēlē ķeizaram, � viņ� domīgi murmināja. � Varbūt tev bija taisnība, ka tu tūliņ neskrēji prom uz Krieviju, ko?

Johans �trauss sevī nogrimis sve�ādi smaidīja. Viņa skats klejoja ārā pa logu un_ nogrima debesu bālumā, pa kuru peldēja kāds vientuļ� mākonis.

� Jetij, mīļā Jetij, � drebēja viņa sirds, � ja tu to zinātu.

Sēnbrunnas parks līdzinājās raibai gaismas jūrai. Sarkani, zili, zaļi, dzelteni, balti lampioni, karājās kokos par zāļu laukumiem un noslēpumaini un pasakaini �urp un turp �ūpojās siltajā vējā.

Pils logi bija gai�i apgaismoti. Piebrauca rati pēc ratiem. Zīda krinolīni visās krāsās viļņoja aug�up pa platajām kāpnēm. Viņu nēsātājas, gandrīz pārāk brīvi dekoltētās dāmas, bija skaistas sievietes, kas ar cienību un piemīlību prata nēsāt blāvās pērles, vai arī parādīt dārgakmeņu rotas uz savas balti pūderētās miesas. Kungi gandrīz visi bija uniformās, izņemot da�us ārzemju diplomātus stīvos vakara uzvalkos.

Sulaiņi aizņemti skraidīja �urp un turp, noņemdami virsdrēbes, rīkodamies ar sukām, vienmēr pakalpīgi salieku�i muguras, tā kā tie izskatījās pēc glūno�iem kaķiem.

Lielajā, dzeltenajā zālē stāvēja brīvi izkaisīti galdi. Zāle ātri pildījās. Uz paaugstinājuma atradās orķestris. Johans �trauss jau bija savā vietā. Jautri skati, pētīdami un pārbaudīdami lidoja uz viņu. Mierīgi viņ� Jāva slīdēt skatam pār �o smalko viesu pūli.

Durvis uz blakus telpām vēl stāvēja vaļā. Visi pļāpāja pusbalsī, � vēl trūka ķeizarienes un viņas laulātā drauga. Vēl arvien ieradās da�i viesi. Sur un tur atradās pa patīkamam pārsteigumam,. �trauss spēlēs? A, � reiz varēs dabūt dzirdēt arī ko citu, val�us no pirmās rokas, nekā kad tos arvien spēlē bagātīgi pomādētais kapelmeistars Vīzners.

Ceremoniju meistars piegāja pie augstajām durvīm. Viņ� bija tērpies galā uzvalkā, sarkanos svārkos ar bagātīgām zelta uz�uvēm un baltās biksēs.

Balsu troksnis apklusa. Visi piecēlās.

Garais spieķis ar Austrijas ērgli galā trīs reizes piesita pie zemes.

Parādījās majestātes. Ķeizars Ferdinands, mazliet kautrīgs Un nedro�s, kā arvien lielākā sabiedrībā un blakus viņam Anna Maria Karolīna Pia, ķeizariene. Tā smaidīja, staroja aiz laipnības, mazliet strauja, kā jau dien-vidniece. Tiem sekoja da�i ķeizariskā nama locekli, starp tiem erchercogs Francis Jozefs un viņam blakus Jetija Trefka, tērpta sudrabzilā lamē tērpā ar sudraba volāniem. Viņa smaidīja un dro�i vien mazliet lepna par sevi�ķo pagodinājumu, gāja blakus erchercogam.

Pēdējais staroja.

Augstais pāris apsveica �ur un tur da�us intīmākos viesus. Bīdīja krēslus. Sānu durvis bez trok�ņa aizvērās.

Johans �trauss uz paaugstinājuma dziļi palocījās. Viņ� redzēja tikai viļņojo�u ļau�u jūru, raibus tērpus un uniformas, kas pamazām nomierinājās. Visi apsēdās. Augstais pāris novietojās tuvu paaugstinājumam. Aiz viņiem tūliņ apsēdās erchercogs Francis Jozefs ar Jetiju, grāfu Skolnaju un vēl da�ām dāmām un kungiem no galma.

Ceremonijmeistars padeva zīmi.

�trauss pagriezās pret kapelu. Pacēla lociņu. Koncerts sākās.

Viļņojo�i ritmi pildīja zāli. Maigas skaņu �ūpas, kas bija spējīgas vai izraut sirdi no krūtīm.

Jetija pēk�ņi bija nobālusi. Kas tad īsti bija? �is cilvēks tur aug�ā, � kas yadīja orķestri.., un tagad pats satvēra vijoli. Tas ta�u bija �traussl

Kungs un Dievs!

Viņu pārņēma nāves bailes. Ja nu viņ� to pazīsti Viņi nebija redzēju�ies trīs dienas.

Nē, viņ� to nepazīs � �ai smalko dāmu pūlī!

� Jūs brīnāties, Jetij? � �ukstēja viņai ausī erchercogs. � �trauss spēlē! Skaists pārsteigums, vai ne?

Viņa bija saņēmusies, viņa jau arī nenojauta, ar kādu greizsirdību tās blakussēdētājs novēroja katru viņas vaibstu.

� Tie�ām, skaists pārsteigums, � viņa klusi atbildēja un atzvēlās atpakaļ sēdeklī. Tagad viņa atkal bija glu�i' mierīga. No kā tad viņa baidījās? Nē, nē, tas viss nemaz nebija tik briesmīgi, un kad viņi nāko�reiz satiksies, tad viņa tam visā atzīsies. Reiz jau tam tā kā tā bija jānotiek.

� Spēlēt viņ� prot kā īsts burvis, � atkal �ukstēja Francis Jozefs, � gandrīz neticami! Viņ� ar savu vijoli tie�ām var kļūt bīstams sievie�u sirdīm, vai ne?

� Ak, jā, � Jetija smaidīdama teica, � to viņ� tie�ām var!

Francis Jozefs iekoda lūpā.

Un mūzika viļņoja un �alca kā lēns pavasara vēj�, kas nes sev līdzi puķu un pļavu smar�as un Vīnes me�a noslēpumus.

Jetija bija aizvērusi acis. Viņa bija glu�i nodevusies mūzikai, kurai viņas mīļais lika �alkt caur zāli. Cik ilgi tas turpinājās? Viņa to nezināja. Viņa atmodās kā no salda sapņa no jūsmīgās piekri�anas, kas atviļņoja no labās un kreisās puses. Tad viņa atvēra acis. Pat ķeizariene sita plaukstas, un viņa majestāte stīvi kustināja rokas.

Johans �trauss pateikdamies paklanījās. Arvien atkal un atkal no jauna. Viņa skats klejoja pār krēslu rindām un galdiem. Smaids laistījās tam sejā. Jozefs, kas, protams, sēdēja pirmajā rindā starp vijolniekiem, tam klusu uzsauca:

� Tas bija smalki! Sī publika neaplaudē sliktāk par Harmonijas� publiku. Lūdzu nāko�o gabalu.

Pēk�ņi �trauss pārvilka ar roku pār seju. Cik savādas vīzijas gan da�reiz varēja rādīties cilvēkam.

Sī dāma tur lejā � blakus erchercogam � tā izskatījās līdzīga Jetijai. Jetija kā grande dame! Viņa uzsmaidīja Francim Jozefam un viņ� dzīvi ar to sarunājās, likās, ka viņ� ir ar to viena sirds un dvēsele. Savstarpēja intimitāte bija visā viņu sarunas veidā, bet nē, tā ta�u nebija Jetija! Neprāts! Laikam gan kāda galma dāma, kura tai ЧЦа ļoti līdzīga. Jā, nekas cits. Protams, nē.

Johans �trauss mazliet pablisināja acīm. Viņam mazliet reiba galva. Spilgtā gaisma... smalkā sabiedrība...

Viņ� steidzīgi pagriezās. Jā, nāko�o gabalu, lūdzu!

Kapela atkal sāka spēlēt. Ļaudis zālē atkal sēdēja klusu. Zālē valdīja mūzika.

Tad atkal pauze. Atkal bezgalīgi aplausi. Sulaiņi nāca un gāja, un nesa viesiem atspirdzinājumus, vīnu, liķierus, cepumus, augļus. Da�i piecēlās, lai dotos blakus telpās atsvaidzināties un papļāpāt, da�i devās parkā baudīt svaigo, spēcīgo vakara gaisu un apskatīt raibos lampionus. Pēc koncerta bija gaidāma vēl maza uguņo�ana.

Arī Francis Jozefs piecēlās un lūdza Jetiju pastaigāties ar viņu �ai starpbrīdī.

Jozefs $trauss piegrūda savam brālim.

� Tur lejā iet aktrise Jetija Trefka ar erchercogu, � viņ� teica. � Brīni�ķīga sieviete ...

Viņ� to jau bija redzējis teātrī, nemaz nenojauzdams, kādu lomu tā spēlē viņa brāļa dzīvē.

Johans sekoja viņa skatam. Ā, tātad Trefka! Protams, kā gan viņ� bija varējis iedomāties, ka tā varētu būt Jetija Elegantā parādība, attālums, spilgtā gaisma, � tas viss traucēja skaidri iz�ķirt vaibstus, vai tie ir kāda tuva un pazīstama, vai arī sve�a cilvēka vaibsti.

Neskatoties uz to, viņā cēlās savāds nemiers, kuru viņ� nespēja apslāpēt.

Viņ� sekoja ar skatienu pārim, kas pa�laik �ķērsoja zāli. Protams, erchercogs gan varēja sev atļauties parādīties kopā ar tik ģeniālu un skaistu aktrisi. Lielisks paris. Savādi, cik ļoti �īs dāmas gaita, viņas stāvs un kustības atgādināja Jetiju.

Viņa skats kļuva asāks. Vai viņ� nupat nebija sadzirdējis no lejas vieglus, gaisīgus smieklus? Tā smējās Jetija.

Ak, viņ� bija muļķis! Tas bija ilgas pēc savas meitenes. kas bija tam iesēdusies asinīs un tagad lika visur redzēt Jetiju un atgādināja viņu. Nekas cits!

Francim Jozefam maisījās pa galvu ļauna doma. Viņ� klusībā apbrīnoja Jetiju, kas sevi vēl nebija nodevusi ne ar vārdu. Tātad �ī dēka ar �trausu bija bijis tikai untums. Tomēr, � �ī spēle vēl nebija galā.

Viņ� meklēja klejojo�ajā pūlī. �trausam ta�u vajadzēja būt �eit. Augstā sabiedrība ta�u vēlējās parunāties ar val�u karali pa starpbrī�a laiku, tāpat kā Jetijai bija �ad un tad jāatbild uz jautājumiem ar laipnām atbildēm. Bet

Francis Jozefs arvien palika pie viņas sāniem. Viņ� bija modrs sargs.

Beidzot pienāca gaidītais brīdis.

Johans �trauss stāvēja kāpņu galā, kas veda no paaugstinājuma zālē. �anis Skolnajs da�u dāmu sabiedrībā sarunājās ar viņu.

� Ā, nāciet Jetij, mums jāapsveic �trauss!

Viņa dziļi elpoja. Tagad vairs nevarēja izbēgt. Gadījums bija pret viņu. Lai Dievs dod, ka viss izietu labi.

Ārīgi glu�i mierīga tā kopā ar erchercogu tuvojās grupai, kas tiem pienākot godbijīgi pa�ķīrās.

�trauss paskatījās uz tiem.

Jetija, kā nejau�i, uzlika pirkstu uz lūpām. Ap muti savilkās bāls maids. Abu skati sastapās. Tie iegrima viens otrā, īsi, izmisu�i, jautādami, bezpalīdzīgi.

Mans Dievs�, domaja �trauss. Jetija ...�

� Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar skaistāko sievieti Vīnē, manu mīļo �trauss? � �ai mirklī teica erchercogs. � Dievi�ķā Jetija Trefka, mana mīļā draudzene.

Jetija apbrīnojami labi savaldījās. Tu mīļais cilvēk, tā ta�u esmu es, viņa domāja. Bet tikai nevajag dusmoties! Rit, kad mēs būsim vieni, es tev visā atzī�os. Varbūt, ka �īs labās, mīļās, piedo�anu lūdzo�ās domas mirdzēja arī viņas acīs, bet vai �trauss tās tagad spēja izlasīt? Vai viņ� �ai brīdī spēja visu saprast?

Jetij!� � kliedza viņa sirds.

Viņ� dziļi palocījās pāra priek�ā. Kad viņ� atkal saslējās, viņa seja bija krīta bālumā, viņa laipnais smaids bija krampjaini sastindzis tā sejā, ciets, kā sasalis. Viņ� neredzēja Jetijas izstiepto roku. Sai brīdī viņ� tikai juta kā tum�u belzienu: pievilts! Viņa mani pievīlusi! Viņa rotaļājusies ar mani. Es esmu bijis viņas untumu rotaļlietiņa. Komediantes rotaļlietiņa. Nebaidieties, Jetij, es jūs nenodo�u. Jums nemaz nebija vajadzīgs dot man zīmi! Es esmu godīgāks, nekā jūs. Erchercogs un es � tur jau ir liela starpība. Ar kādu nieka muzikantu var paflirtēt tikai klusībā un slepeni!

Kā no tālienes viņ� dzirdēja Franci Jozefu sakām:

� Ir bauda Jūsos klausīties, meistar �traus. Arī Trefkas jaunkundze saka to pa�u. Es jums sirsnīgi pateicos.

Viegls un ironisks smīns tam gulēja lūpu kaktiņos.

� Servus, manu mīļo �traus ...

Viņ� sniedza tam roku. �trauss nevarēja to neredzēt. Viņ� jau atkal bija saņēmies. Viņ� stāvēja stīvi un juta

vēsu rokas spiedienu. Arī Jetijas �aura roka uz brīdi gulēja viņa plaukstā, � un tad viņ� tai ātri ļāva krist. Viņ� neredzēja viņas acu pēdējo, lūdzo�o skatu. Viņ� juta tikai vienu: viss ir bijis tikai rotaļa. Maza mūzikas epizode. Valsis. Nekas vairāk. Viena īsa deja.

Kad viņ� atkal kāpa uz paaugstinājuma pie savas kapelas, viņa kāias bija kā svina pielietas. Viņ� tās tikko spēja pacelt. Un smaga un nospiedo�a doma klejoja smadzenēs: kā tad tas viss bija iespējams ...

Viņ� kādu laiku klusu sēdēja savā krēslā.

Nē, to nebija iespējams aptvert. Viņ� juta tikai �īs satik�anās baigumu. Viņ� nezināja, nevarēja zināt, ka Jetija nebija vainīga pie �ī ļaunā pārsteiguma, ka kāds cits bija vainīgs, kur� pats nemaz neapjēdza, ko bija izdarījis.

Pēc desmit minūtēm koncerts turpinājās. Johans �trauss stāvēja stīvs kā lelle pie savas diriģenta pults. Un Jozefam bija pamatots iemesls brīnīties, kādēļ Johans pēk�ņi tik savādi un vēsi vada savu kapelu.

Johans jutās ļoti noguris.

Neviens no tiem tur lejā to nemanīja, izņemot Jetiju. Ak, cik labi viņa to juta. Viņu bija pārņēmis mēms izmisums. Ar mīlo�as sievietes nojautu, viņa saprata, kas notika viņas mīļā sirdī. Mans Dievs, ko lai viņa tagad dara? Viņas domas meklēja un meklēja izeju no �īm mokām.

Beidzot viņa to atrada. Tai nāko�ajā starpbrīdī izdevās uzrakstīt zīmīti.

Mīļais, viss ir tikai muļķīgs pārpratums. Nezaudē ticību man. Es esmu un palieku Tava Jetija. Rīt, pēcpusdien, es Tevi gaidī�u savā dzīvoklī, � tagad Tu zini, kur tas atrodas. Es tevi mīlu.�

Kāds sulainis atnesa tai aploksni. Un tad viņai izdevās starp viesiem, kas jau bija izklīdu�i pa parku un blakus telpām, sameklēt Skolnaju un iedot viņam vēstuli. Viņa �obrīd nezināja neviena cita, kas varētu viņai izdarīt �o draudzīgo pakalpojumu un nodot vēstulīti �trausam.

Skolnajs to apsolīja.

Viņ� �armanti smaidīja un izturējās ļoti viszino�i.

Tūlīt pēc tam Francis Jozefs viņu atkal uzmeklēja un uzelpoja, kad redzēja to Skolnaja sabiedrībā, jo jau ilgāku laiku bija to meklējis un bija pilns neuzticības.

Drīz vajadzēja sākties uguņo�anai.

Bija silts vakars. Parks smar�oja pēc rozēm un noslēpumiem. Gaiss bija smags.

� Mīļo Dieviņ, � Jetija lūdzās, � dari tā, lai �ī nakts nekļūtu par nelaimes nakti. Es to nevarētu izturēt. Dari Johanu atkal jautru un labu. Dari, lai vēstulīte to nomierina un palīdz pārvarēt pirmās, briesmīgās �aubas. To es tev lūdzu no visas sirds, mīļais Dievs.

Sai lūg�anai nebija nekādas nozīmes, jo Johans �trauss nekad nedabūja redzēt �o vēstuli. Grāfs Skolnajs to pēc svētku beig�anās pasniedza erchercogam, un greizsirdība vienmēr ir bijusi tā, kas cilvēkus, vai tie augsti vai zemi, padara tos ļaunus.

Francis Jozefs izbrīnījies uzlūkoja savu draugu Zani, kad tas viņam slepeni saujā iespieda zīmīti.

� Kas tad tas?

Skolnajs savilka seju grimasē.

� Tā ir vēstulīte, Franci. Lūdzu, bāz to ātrāk kabatā.

� Vēstulīte? No kā, no Jetijas?

� Taisni no viņas ...

� Un ... man?

Priecīga izteiksme pārlaidās erchercoga sejai. Grāfs Skolnajs klusu iesmējās.

� Jā gan. Taisnību sakot, ta domāta �trausam. Trefka man to iedeva, lai nododu �trausam. Bet es jau varu iedomāties, kas tur rakstīts. Pēc visa �ī pārsteiguma, ko viņa �trausam sagādājusi.

Francis Jozefs bija kļuvis bāls.

Vilcinādamies, nevarēdams iz�ķirties, tas turēja vēstuli rokā. Viņa lūpas bez skaņas kustējās. Skolnajs izklaidīgi turpināja:

� Es turēju par labāku paturēt to sev, lai vēlāk iedotu to tev. Vai es esmu tavs draugs?

Francis Jozefs platām acīm uzskatīja savu draugu. Viņam likās, ka vēstule deg tam rokā. Domas jaucās cita caur citu.

� Nē ... nē ... � viņ� murmināja.

Mīļais Dievs, kurp gan viņu veda �ī kaislība? Vai tad tas drīkstēja iet tik tālu, ka viņ�... nozaga vēstuli? Atplēsa to?

Mīļais Dievs ...

Viņ� redzēja Skolnaja vēso un izsmejo�o seju savā priek�ā. Tas pa�laik teica:

� Nu? Vai tad es neesmu darījis pareizi? Lūdzu? Es domāju, ja jau tu �odien visu �o intrigu esi tik smalki noorganizējis, tad vēlāk nebūs sevi�ķi liela nozīme kādai pazudu�ai vēstulītei. Karā atļauts viss, tāpat arī mīlestībā, Franci, atļautas visādas viltības!

� Tu tS domā?

Francis Jozefs izgrūda caur sakniebtām lūpām.

� Bet, protams! Vai tad viss tas �odien būtu bijis velti? �ēl �o pūļu!

�ie vārdi aizskāra erchercogu. Pēk�ņi viņā pamodās atkal viss kaislīgais, greizsirdīgais naids pret �trausu. Visas pūles veltīgas? Ohā, tad �anis viņu slikti pazīst. Pie velna, ja bija teikts a, tad arī tālu vairs nebija līdz b.

� Labi, � viņ� murmināja, � tev taisnība, Zani! Sim �trausam nav jālasa �ī vēstule. Tā tikai tam vēl vairāk sagrozīs galvu. Un kas zina, varbūt tā Jetijai ir tikai kaprīze.

Un viņ� steidzīgi iebāza vēstuli kabatā.

� Ir jau labi, Zani.

Viņ� tam pavir�i paspieda roku un steidzīgi aizgāja. Francis Jozefs �ajā naktī vēl ilgi sēdēja savā istabā. Uz galda dega sveces.

Priek�kari bija aizvilkti.

Erchercoga skaistajai sejai bija uzgulies ciets un rūgts vaibsts, ko parasti pie viņa neredzēja, un viņ� izskatījās Joli bāls. Ap acīm tam gulēja tum�as ēnas. Mute bija greizi savilkta, it kā tas uz lūpām justu sāju gar�u.

Viņ� lūkojās uz vēstulīti, ko Jetija bija rakstījusi Jo-hanam �trausam.

Viņa skats vēl arvien maldījās pār nedaudzajām rindām, aiz kurām slēpās tik daudz maiguma, mīlas un baiļu. Katrs vārds tam iezvēla kā ar āmuru, katrs vārds kvēlo�i dezināja un urba viņa sirdi. Mīlētāja izmisums, atstumtā mokas plosīja viņa dvēseli un lika augt sirdī naidam un atriebības kārei.

� Nē, � ļauni murmināja viņa lūpas, � rīt pēcpusdienā viņas dzīvoklī? Jūs velti gaidīsiet savu mūziķi, Jetijas jaunkundze!

Saurs un ļauns maids vēl vairāk savilka viņa lūpu kaktiņus.

� Jūs gaidīsiet glu�i veltīgi. Un jūs vēl mācīsieties būt prātīga!

Lēni viņa pirksti liecās ap vēstuli, saspieda to saujā.

Viņ� dziļi elpoja.

Plauksta atvērās. Papīrs atkal �aukstēdams ripoja pa galdu. Da�us vārdus varēja skaidri salasīt uz saburzītā papīra, � likās, ka burti aug un sāk nicino�i smieties istabas klusumā, � vārdi, kas nebija izdzē�ami ar vienu niecīgu dūres sa�ņaug�anu, � vārdi, kurus nevarēja nozagt.

� Mīļais... es esmu un palieku tava Jetija...

Francis Jozefs skatījās uz tiem, it kā viņ� redzētu ļaunu zvēru, kas nupat atvairīts, atkal draudo�i un bīstami gatavojas tam uzbrukt.

� Nē, � viņ� dedzīgi izgrūda, � nē, nē, nē...

Viņa roka atkal no jauna satvēra papīra gabaliņu, � �os izsmejo�os, nicino�os vārdus, kas bija domāti kādam citam, un pēk�ņi viņ� ar gandrīz triumfējo�u kustību pacēla vēstuli pār sveces liesmu, kas sudraba sve�turī plīvoja uz galda.

Liesma augstu uzvijās. Kā izsalkusi tā uzbruka papīra gabaliņam. Vēlreiz uzliesmoja vārdi, � savilkās kā sāpēs, izbālēja, tad izdzisa.

Stīvi un auksti, glu�i bāls, ar mazām sviedru lāsītēm sejā, Francis Jozefs skatījās uz savu posta darbu.

Pēdējais papīra gabaliņ� dega sudraba sve�tura bļodiņā.

Melni pelni...

Francis Jozefs atbalstīja abas dūres pret galdu un smagi piecēlās.

Tā, �ie vārdi nu bija miru�i. Tie nevarēja vairs aplaimot un nevarēja vairs mocīt.

Un kaislība triumfēja.

Erchercogs uzmanīgi paņēma pelnus saujā un piegāja pie loga, lai to atvērtu.

Iek�ā pūta vēss vēj�.

Debesis bija tum�as. A'lākoņi bija apriju�i zvaigznes. Pār me�u cēlās negaiss. Starp stiprajiem vēja grūdieniem dzirdēja pērkona dārdus.

Francis Jozefs saslējās. Viņ� izstiepa roku ar pelniem ārā pa logu. Vēj� tos tūlīt aizrāva sev līdzi. Tie nozuda naktī. Tas bija tikai viens mirklis.

Francis Jozefs pakāpās atpakaļ. Atmeta galvu. Ap muti savilkās ciets smaids. Lēni viņ� aizvēra logu un aizvilka priek�karu. Darbs bija izdarīts, � to vairs nevarēja padarīt par nebiju�u. Vai tas viņam nāks par labu vai par ļaunu?

Ārā trakoja vēj�.

Jetijas lūdzo�ie mīlas vārdi bija izkaisīti, it kā tie nekad nebūtu rakstīti.. <

� Paņem līdzi manu vijoli, es pats arī drīz nāk�u, � bija teicis Johans �trauss pēc koncerta brālim.

Ne, tagad viņ� nevarēja doties uz mājām. Sīs �etras sienas to būtu nosmacēju�as.

Ak, viņam bija jātiek galā ar haosu, kas valdīja viņa dvēselē. Viņam vajadzēja just ap sevi brīvību un tālumu.

Bez jēgas tas maldījās pa naksnīgajām ielām. Viss likās drūms un vientuļ�. Un kaut kur dro�i vien jokoja Jetija kopā ar erchercogu, savu augsto pielūdzēju.

Viņ� savilka dūres.

Nodots. Viss pagājis. Iziris sapnis.

Viņa soļi kļuva ātrāki. Dvēseles mokas graizīja viņu kā ar pātagām.

Stundu vēlāk tas atradās Vīnes me�a pakalnos. Pūta vēss vēj�. No tālienes pār zvaig�ņu pulkiem savilkās melni mākoņi.

Ar nopūtu �trauss apsēdās uz sola, uz kura viņi tik bie�i bija sēdēju�i kopā ar Jetiju, un kurp viņu instinktīvi bija atnesu�as kājas. Viņ� atmeta galvu. Vēj� rotaļājās viņa matos.

� Kā lai es to pārcie�u? � viņ� murmināja. � Dievs debesīs, � kā lai es to pārcie�u?

Drud�a kvēle dega viņa deniņos. Viņa mute bija kā iz�uvusi. Ar me�onīgu izteiksmi viņ� spieda dūres pret pieri.

� Un es būtu viņas dēļ atdevis savas sirds asinis. Ak, es, nelgai Es domāju, ka beidzot esmu satvēris laimi aiz svārku stūra, bet tie bija tādi pat raibi un vilno�i sievie�u brun�i, kā visi pārējiel

Galva tam noslīdēja uz krūtīm. Vēj� stiprāk gaudoja eglēs. Johans �trauss sarāvās. Kas tas bija? Vai tur no krūmiem netuvojās kāds spokains sievietes tēls?

Balts, plīvojo�s tērps kā sudrabs viļņoja ap to. Miglas mākonis?

Viņa nāca arvien tuvāk, � tuvojās, � kā mēnesnīcā ietīta. Kāda sieviete?

Johans �trauss pēk�ņi saslējās, bet visi locekļi tam bija kā sastingu�i. Viņ� nevarēja pakustēties, tas nebija iespējams.

Parādība? Tie�amība? Nakts spoks?

Tagad sievietes tēls stāvēja tam pavisam blakus. Vai viņas sejā nebija Jetijas maigie, meitenīgie vaibsti? Viss bija tik caurspīdīgs, ka likās, katru mirkli tas var pazust.

�trauss gribēja pielēkt kājās, gribēja saukt: Kas tu esi?� Bet viņ� nevarēja dabūt pār lūpām ne vārda. Viņ� sēdēja kā pieaudzis, ieplestām acīm stīvi uzlūkodams tēlu.

� Johan �traus, � visu nevar iegūt, ko vēlas. Jābūt pieticīgākam. Pietiek jau ar to, ja ir lemts nest slavas ērk�ķu vainagu.

Viņ� mazliet sarāvās.

� Tu esi dzimis, lai darītu pasauli jautru un bezrūpīgu ar savu dziesmu varu. Tavas dziesmas, tavi val�i ir tūksto�reiz vērtīgāki par zeltu un dārgakmeņiem, par bagātību un mīlas laimi. Māksla lai ir tava mū�īgā mīlestība, Johan �traus, tā paliks pie tevis uz mū�u, ja tu to reiz būsi iekarojis.

� Nē, nē... � viņ� klusi nopūtās.

� Māksliniekam būt, nozīmē prast ciest. Lai tevi vada tikai viena liela mīla: Vīnes dziesma. Viņa tevi nekad nepievils, nekad neapmelos, nekad neliks vilties kā zemes ļaudis. Viņa vienīgā darīs tevi nemirstīgu un nodro�inās tev visos laikos to cilvēku mīlu, kuru asinīs rit prieks un klusa laime. Domā par to, mans mīļais. Vīnes dziesma stāv tavā priek�ā, � viņa tevi mierina un samierina, � viņa sniedz tev mū�īgās mīlas, slavas un nemirstības skūpstu.

Tēls noliecās. Salda, maiga un vēsa vēsma noglauda viņa pieri, viņam likās, ka viņ� sajūt skūpstu uz savas pieres, � savādu maigu skūpstu no mīkstām sievietes lūpām. Viņ� iztiepa rokas, tad sudrabainais tēls saira kā miglas plīvurs un tikai bālā, caurspīdīgā mēness gaisma gulēja viņa priek�ā kā piena balts laukums uz sūnainās zemes.

� Jā, � kas tas bija?

�trauss atvēra acis.

� Kas tas bija?

Salti drebuļi pārskrēja viņa miesu.

Parādība? Vīnes dziesma? Slava? Nemirstība? Kur bija �is tēls?

� Mans Dievs, � viņ� satraukts murmināja.

Viņ� lūkojās tumsā, kas kļuva arvien biezāka un dziļāka. Vai tur no tumsas neiznira atkal kaut kas cits? Balts, � kā no marmora, � spokains. Kāds akmens, granīta bluķis, masīvs un varens. Un vientuļ�. Balts bluķis starp tum�ām eglēm. Un vārds uz tā zeltītā, izgreznota rakstā, kas mirdzēja tumsā.

Johans �trauss>.

Vairāk nekas.

Ar noliektu galvu viņ� sēdēja uz sola un lūkojās pats uz savu kapa pieminekli, ko viņam kādreiz uzcels nāko�ā paaudze.

Lēni tas nogrima atpakaļ tumsā. Izbālēja. Atkal kļuva par neko. Un spēcīgāk un nevaldāmāk nakts vēj� joņoja cauri kokiem.

Johans �trauss spieda rokas pie acīm.

Slava? Nemirstība?

Klusa skaņa izlauzās pār viņa lūpām.

� Jetij!

Nē, neko citu, kā vienīgi Jetiju viņ� gribēja! Mīlu! Zemes mīlu! Sievietes mīlul Mans Dievs, kādēļ gan viņam to vajadzēja piedzīvot, ja tas vēlāk kļuva par sāpēm un mokām? Par visrūgtākajām cie�anām?

Viņ� asi iesmējās.

Slava? Viņa vārda nemirstība?

Viņ� streipuļodams piecēlās no sola. Pēk�ņi viņ� stāvēja glu�i klusu, kā pie zemes pieaudzis. Visi koki skanēja kā arfas. Gaisā bija mūzika. Vēja un vētras mūzika, kas nāca arvien tuvāk un jau aprija pēdējās zvaigznes.

� Jetij, Jetij, � �trauss kā vajāts un bez prāta kliedza naktī.

Tad mūzika drāzās cauri viņai dvēselei kā me�oniga maldu dziesma. Jetijas dziesma. Dziļākā, svētākā viņa sirds dziesma. Ak, nekad, nekad viņ� to neaizmirsīs, nekad tā neapklusīs viņa asinīs, jo arī �o nakti uz vientuļajiem pakalniem viņ� nekad nespēs aizmirst.

Tu, zeltmatainais Donavas bērns,

Man tevi satikt bij lemts.

No sve�ām malām man māja tavs tēls, Kā pasaka skaista, kā sapnis cēls, Kad viss man dzīvē bij ņemts.

Tavi zeltainie smiekli nu manī skan, Par tevi tik sapņo nu vijole man, Tu, zilās Donavas bērns!

Man liekas, ka Vīnes me�i nu �alc Vissaldākās mīlas dziesmas, Tavs tēls nu lido, kā mākonis balts Pār kalniem un me�iem, kā valsis salds Un sirdī lej mīlas liesmas.

Tu esi kā mirdzo�s ziedoņa prieks, Kā vijoles elpa, kā sapnis liegs, Tu, zilās Donavas bērns!

Kāda vijole dzied, � kāda mei�a raud, Sirds trīso�ā tevi meklē. /

Man liekas, ka liktenis vienot mūs grib, Kad mirdzo�i varenā saule zib, � Kaut debesīs, vai arī peklē,

Ak, dzīve ir raiba un skaists mīlas malds, � Kad nāksi tu atkal, kā sapnis salds, Tu, zilās Donavas bērns?

�trauss iecirta zobus lūpās.

� Nekad, � viņ� izdvesa, � nekad, nekad...

Tad viņ� pagriezās un metās prom pa me�u. Zibens sērs dzelteni noplaiksnījās nakts tumsā, tam sekoja dobj� pērkona dārds. Negaiss bija klāt. Koki locījās līdz pat zemei.

�trauss skrēja pa �auro taku uz priek�u, prom uz pil-sētas pusi.

� Nekad vairs, � elsoja viņa sirds, � nekad, nekad vairs!

Lietus plīk�ķēja. Vētra kauca. Zari krak�ķēja un lūza.

Tas darīja labu, �is vēsums, lietus un vētra! �trauss uzsita apkakli. Tagad viņ� gāja lēnāk, atliecis galvu. Lietus viņu nebiedēja, kaut arī samērcētu viņu līdz ādai.

Uztraukums viņā pierima. Gandrīz lepns, pilns augstprātības tas soļoja naktī. Pagājis. Viss pagājis. Vajadzēja būt stipram. Sakost zobus.

Negaiss plosījās.

Viņ� sasniedza pirmās ielas. Gāja tālāk zem pērkona dārdiem, cauri lietum, kas gāja varenām �altīm un tuvojās savam dzīvoklim. Augsti saslējies, stīvs, kā spoku tēls.

Naktssargs Vencels Mīsniks stāvēja ar spieķi un laternu zem vārtu nojumes. Dzelzs āķī piekārtā spuldze �ūpojās �urp un turp un meta vāju gaismu uz ielas.

� Jēzus, Marija un Jāzep, � murmināja Mīsniks, kad �trauss pēk�ņi pagāja garām. � Lai Dievs man �ēlīgs!

Viņ� bailīgi pārmeta krustu.

Un tikai tad, kad �trauss jau sen bija garām, Mīsniks iedro�inājās pablenzt gar vārtu stūri un nobijies �ukstēja:

� Tas ta�u bija �trauss? Lai Dievs �ēlo viņa dvēseli, � viņ� jau izskatījās kā dzīvs mironis ...

�trauss sasniedza savu māju.

Viņ� atgrūda vārtus, uzstreipuļoja pa �īksto�ām koka kāpnēm. Mehāniski, kā automāts, viņ� atslēdza dzīvokļa durvis.

Mājās. �is vārds palika karājoties viņa smadzenēs. Viņ� purināja galvu. Tad viņ� stāvēja guļamistabā, kurā viņ� dalījās ar Jozefu. Tad atkal izstreipuļoja savā studiju istabā. Tur vēl dega gaisma.

Viņ� skatījās sev apkārt, it kā viņa pa�a nemaz te nebūtu. Ūdens no viņa drēbēm tecēja uz grīdas.

Tad pēk�ņi Jozefs stāvēja aiz viņa.

� Johan ...

Tas paskatījās atpakaļ.

� Mans Dievs, kāds tu izskaties, Johan! Slapj�, kā suns... un kas tev par acīm... jā, Johan, � kas tad ir noticis? Bet runā ta�u!

�trauss skatījās tam garām istabā.

� Jā, � ārā ir stiprs negaiss, brālīt, � viņ� murmināja. � Ļoti stiprs ...

� Ko tu runā, Johan? ...

Jozefa acīs bija bailes.

� Jā, ko es gribēju teikt, brālīt? Rīt vai parit es brauk�u uz Krieviju. Vai esi apmierināts? Uz Pēterburgu, jā. Es to esmu pārlicis. Tā jau gan būs pareizi. Jā, glu�i pareizi. Jātiek reiz � tā drusku � ārā no Vīnes...

Tad viņ� smagi kā maiss nokrita uz blakus stāvo�ā krēsla un būtu nogāzies gar zemi, Ja Jozefs to nesaturētu.

17. daļa

Pasta karietes zirgi mīņājās uz vietas. Jozefs palīdzēja pastniekam iznest no mājas �emodānus, � debesīm vien bija zināms, ko Johans tur visu nebija sabāzis iek�ā, bet smagi tie bija, tā ka Jozefs pūta un slaucīja sviedrus no sejas. Johans laikam gan bija salicis tur visas savas mantas, it kā dotos pasaules ceļojumā, no kura nemaz nedomātu atgriezties.

Nu, beidzot tas tomēr bija padarīts.

Johans �trauss stāvēja pie loga un vienaldzīgi visā nolūkojās. Kas viņam tur galu galā bija par daļu? Kaut tik viņ� jau būtu Krievijā! Mīļais Dievs debesīs. Tika! prom no Vīnes!

Jozefs nokārtos lietu ar kapelu, viņ� tam visu bija sīki paskaidrojis. Ļaudīm vajadzēja sekot tuvākās dienās. Jā, viss bija nokārtots un apdomāts.

Tā, tagad pastnieks uzrausās uz bukas. Dievs un Tēvs, ko tie ļaudis tur ārā varēja blenzt, it kā te notiktu kādas kāzas. Vēlāk tiem būs vēl vairāk ko runāt. Dieva vārdā!

� Johan ...

�trausa māte stāvēja durvīs.

� A4anu zēn, � tā pa kaklu, pa galvu, � es to nemaz lāgā nevaru aptvert. Tie�i tagad, kad tevi ielūdza pie galma, tu gribi doties projām. Un vēl vakar tu biji tik priecīgs un teici, ka krievi tev nekā nenozīmējot...

Viņa ar priek�auta stūri pārvilka saraudātajām acīm.

Johans �trauss skatījās sāņus.

� Jā, māt, � tas nu reiz tā ir. Tur tu vairs nekā nevari grozīt. Man jāpelna nauda. Gan jau tu priecāsies, kad es tev to sūtī�u veselām gubām.

Viņa to uzlūkoja lielām un nopietnām acīm.

� Man tā liekas, ka pa nakti tevī kas noticis, Johan, es nezinu, ko lai daru ..,

Tas skanēja kā jautājums.

�trauss skatījās zemē un krampjaini smaidīja^

� Ko gan tu tūliņ neizdomā! It kā es vēl būtu tāds jauns telēns. Nemaz nerūpējies, � nekas nav noticis, un pēc ģada es atkal bū�u klāt, kā jau norunāts.

Ienāca Jozefs. Viņ� noslaucīja sviedrus no pieres un rājās:

� Taisni brīnums, ka tu arī klavieres neņem līdzi, mīļo brāli!

� Pateicos par tavu palīdzību, Jozef, � �trauss novērsa sarunu, � bet tagad taisīsim īsi un ātri, kā tas piederas atvadoties. Kad atkal reiz redzēsimies, tad varēsim to darīt ilgāk. Tātad � māt, neraudi, un � un ... domā kādreiz par mani. Pēc Vīnes me�a es gan kādreiz ilgo�os, tur, Pēterburgā, � un pēc zilās Donavas � un pēc manas mīļās Vīnes.

Viņ� pievilka to sev klāt un sirsnīgi noskūpstīja. Tad viņ� sniedza Jozefam roku.

� Rūpējies par māti, brāļuk, un nedari man kaunu ar savu vijoli, jo tev nu �eit jāspēlē tikai ar nedaudziem mūziķiem. Bet �trauss, � tas nu reiz ir tāds vārds, pret kuru ļaudīm jājūt cienība. To tu nedrīksti aizmirst.

Viņ� to nopietni uzlūkoja.

� Saprati, brāļuk?

Jozefs sakustējās. Viņ� izstiepās taisns, kā kareivis. Vai viņ� esot sapratis? Viņam gandrīz gribējās kaukt.

� Es jau nu tev nedarī�u kaunu, Johan, � viņ� spītīgi izgrūda. � Bet pats velns lai tiek gudrs, kas ar tevi ir noticis. Neņem ļaunā. Es vēlu tev laimīgu ceļu. Un tā kā tu tiem Pēterburgas krievu lā�iem visiem parādi, ko īsti nozīmē tāds Vīnes valsis.

Viņ� smējās kā zēns, bet acis tam kļuva miklas.

� Laimīgu ceļu, Johan ...

Pēdējais apkampa brāli un tad atrāvās.

� Mana vijole ...

Viņ� paņēma instrumentu no galda, kur tas bija nolikts, iepriek� rūpīgi ielikts ādas portfelī. No �īs dienas tā būs viņa vienīgā mīļākā, kas tam saldinās ceļu pa Krievijas aukstajām sniega stepēm. Viņa vienīgā, viņam vienam piedero�ā mīļākā. Neviens cilvēks visā pasaulē nevarēja viņam atņemt �o viņa dvēseles draudzeni, un kaut tas arī būtu pats erchercogs!

Viņ� piespieda vijoli sev klāt. Vienu mirkli tas ar dziļu sirsnību nolūkojās uz to.

Tad viņ� metās ārā no istabas. Mētelis pla�i neplandījās ap tā augumu.

Uz ielas!

Iek�ā pasta karietē!

Jozefs ar māti steidzās viņam pakaļ.

Pastnieks no�vīkstināja pātagu pār zirgu mugurām. Skatītāji mutes vien iepleta. Viens un otrs no tiem iekliedzās lai dzīvo!� un sveiks!� un pats nezināja, kāpēc.

Jozefs ar māti izrāva kabatas lakatiņus, jo rati steidzīgi attālinājās pa grumbuļaino ielu.

Kāda roka vēdināja sveicienu no vaļējā karietes loga. Kāda nogurusi, gurda roka.

Tad kariete nogriezās ap stūri. Vēlreiz nospīdēja dzelteni lakotā karosērija. Tad tā bija pazudusi.

�trausa māte nolaida roku ar kabatas lakatiņu.

� Tagad viņ� ir prom, Jozef...

Tas skanēja tik sāpīgi, ka Jozefs to saņēma aiz abām rokām un ātri ieveda atpakaļ namā.

Tā Johans �trauss, ko bija pievīlusi mīla, devās prom pasaulē, jo nezināja, kā citādi lai pārvar sāpes.

Viņ� klusi atspiedās karietes stūrĻ .

Vijole gulēja tam klēpī.

Ātrāk prom no Vīnes!

Viņ� aizvēra acis. Caur viņa dvēseli maldījās kāds eapnis. Pavasara sapnis par kādu gai�matainu Vīnes bērnu, kas vēlāk izrādījās par komedianti. Sapnis par kaislīgām stundām Vīnes me�ā, kas bija biju�as tikai meli. Sapnis par laimi, kas vēlāk izrādījās par māņiem un viltu.

Mīļais Dievsl

Un tomēr: vai �o tēlu savā dvēselē viņ� kādreiz varēs izdzēst? �ie vaibsti, kas bija tik tīri un patiesi un viņu meitenīgi uzticīgi bija aplaimoju�i? �ie skūpsti, kas sadedzināja viņa dvēseli un stāstīja par mīlu? �ie vārdi, kas viņam bija biju�i kā evaņģēlijs, kas bija paņēmusi viņa dvēseli savā varā kā brīni�ķīgs, nedzirdēts atklājums?

Johans �trauss nolieca galvu.

Nē, � vajadzēja aizmirst!

Visu nevarēja iegūt: slavu un sievietes mīlu. No vienas no tām arvien būs jāatsakās. Vajadzēja būt pieticīgam.

Kariete ripoja tālāk. Vai viņ� jau bija ārā no Vīnes?

Parādījās pēdējās mājas.

Johans �trauss piespieda seju pie rūts. Tur tālumā māja Vīnes me�s. Tur tagad dziedāja un stabulēja strazdi un jautri cīruļi, un tum�as un noslēpumainas stāvēja egles, kas zināja tik daudz mīlas noslēpumu.

Arī viņa mīlas noslēpumu!

Dzīvo sveiks, Vīnes me�s! Ardievu, muļķīgā, neprātīgā mīla! Mazā māja me�a malā. Tas viss ir pagājis, it kā nekas nebūtu bijis.

Viņ� klusi nopūtās.

Nebūtu bijis?

Ak, � viņ� varētu smieties. Smieties pats par sevi, kur� bija lielākais muļķis visā Vīnē.

Rati ripoja uz priek�u.

Jau sen tie bija aiz pilsētas robe�ām. Jau sen ap tiem izpletās līdzenums un pa labi tālumā zilgmoja Donava. Pēdējais, uzticamais Vīnes biedrs.

Tālāki Tālāk!

Johans �trauss pacēla galvu, kad pēk�ņi izdzirda smeldzo�u melodiju.

Viņ� ieklausījās.

A, pastnieks spēlējal

Zirgi rik�oja pa ceļu uznāko�ā krēslā. Asinssarkana norietēja saule.

�trauss atvēra acis.

Viņ� paskatījās pa logu. Drīz būs jāpietur. Ja pastnieks pūta ragu, tad tuvumā bija pieturvieta. Viņ� ātri rēķināja, cik stundas tie jau bija ceļā? Kur viņi atradās? Starp Vīni un Presburgu? Jā, bija laiks tikt zem jumta.

Parādījās kāda sād�a.

�trauss izbāza galvu pa logu. Vēsums un vakara gaiss saņēma to.

� Vai pieturēsim?

Pastnieks atņēma ragu no mutes.

� Jā gan, meistar �trausi Zirgi vairs nespēj skriet. �eit ir stacija. Rīt no rīta dosimies tālāk ar citiem zirgiem.

Tu mījā dvēsele�, � domāja �trauss, � rīt līdz Presburgai. Un kad beidzot man mana Austrija būs aiz muguras? Kad apklusīs visas atmiņu balsis? Kad es tik�u Krievijā? Lai Dievs man ir �ēlīgs ...�

Jā, tas nebija patīkams ceļojums.

Dienu pēc dienas. Nedēļu pēc nedēļas.

No�ēlojams ceļojums.

Staciju maiņa. Zirgu maiņa. Un tad ragavās tālāk, kad bija sasniegta Krievijas robe�a.

Neapskau�ams ceļojums.

Tūlīt aiz robe�as viņam bija da�as dienas jāpavada uz vietas. Viņ� �eit gribēja sagaidīt savu kapelu, kura devās ceļā divas dienas vēlāk. Tā viņ� bija norunājis ar brāli Jozefu. Vīnē bija palikusi mūziķu mazākā daļa Jozefa vadībā, lai vīnie�iem pārāk nepietrūktu �trausa kapelas.

Pēc trim dienām ieradās visa sabiedrība. Jautra mūziķu banda. Mazajā robe�as sād�ā notika vētraina apsveicinā�anās. Un vakarā viesnīca bija pilna ar ziņkārīgiem viesiem, jo drīz vien bija izplatījusies ziņa, ka �eit apmeties Johans �trauss no Vīnes ar savu kapelu, un, ka viņ� nāko�ajā dienā do�oties ceļā uz Pēterburgu, kur spēlē�ot savas dziesmas augstiem kungiem.

Tas bija līksms vakars. Saimnieks, viesi, � tiem nebija ilgi jālūdzas, kapela drīz vien satvēra savus instrumentus un spēlēja sve�ajiem ļaudīm tā, ka tiem palika mutes vaļā. Bet tā kā viņi lāgā nezināja, ko lai īsti iesāk ar tādu līganu valsi, tad reizi pa reizei piecēlās kāds no mūziķiem, saķēra kādu bra�u krievu Maru�ku ap vidukli un grieza to apkārt straujā val�a ritmā.

Tad nu arī viņi saprata, kam �ī mūzika bija domāta. Nepagāja ilgs laiks, kad pāri, jau virpuļoja pa zāli, it kā tie vienmēr būtu valsi dejoju�i. Zēnu un meiteņu acis mirdzēja kā kādā noslēpumainā burvībā.

Johans �trauss spēlēja vijoli. Viņa skats slīdēja pār dejojo�iem pāriem, kamēr pats tas stāvēja savas kapelas priek�ā. Roka mehāniski, it kā pati no sevis vadīja lociņu. Reiz viņ� sarāvās. Tas notika, kad viņu skāra kādas nupat garām dejojo�as meitenes karstais skats.

Jetijas acisl Viņas sejai � gāja doma caur viņa dvēseli.

Bet tad viņ� atkal izrāvās no sapņa. Jā, � vai tad viņ� tie�ām nupat nebija sapņojis? �eit nebija Harmonija�, � �ī bija kāda viesnīca Krievijā. Un no �ejienes sākot viņ� dosies iekarot Krieviju. Vairāk nekas. Tikai par to viņ� drīkstēja domāt.

Nāko�ajā rītā piecu kamanu gara rinda devās ceļā. Kamanas biia pilnas ar muzikantiem un instrumentiem. Gandrīz visi iedzīvotāji bija sapulcēju�ies tos pavadīt, un māja ardievas. Tā bija jauka atvadī�anās. Da�i no pārāk sajūsminātiem bija uzkāpu�i uz kamanu sliecēm, lai vēl kādu gabaliņu pavadītu val�a mūziķus.

Tā Johans �trauss sāka braucienu pa Krieviju, un jāsaka, ka tas bija val�u karaļa cienīgs.

Nekas cits neatlika. Būs vien pa�ai Jāiet pie Johana. Skaidrībai jābūt, lai vai kā. Jābūt pazemīgai un dro�sirdīgai.

Jetija bija pārlaidusi da�u labu bezmiega nakti, pirms viņā bija nobriedis lēmums pa�ai uzmeklēt �trausu. Viņ� ta�u katrā ziņā būs lasījis viņas sūtītās rindas, � viņ� nevarēja būt tik nepielūdzams. Tik lielu mīlu ta�u nevarēja izdzēst kaut kāds pārpratums, tā ta�u nevarēja izgaist vienā naktī, it kā nemaz nebūtu bijusi.

Nāko�ajā no mēģinājumiem brīvajā priek�pusdienā viņa devās uz veco ieliņu, kur dzīvoja �trauss.

�trausa kundze atvēra durvis un iepleta acis, kad Ieraudzīja savā priek�ā tik skaistu jaunkundzi.

Johans? Jā, mīļo Dieviņ� tas ļau nemaz neesot mājās. Tas esot prom.

Jetijai pēk�ņi sāka drebēt ceļi. Viņas sārtās lūpas nobālēja.

� Bet viņ� ta�u drīz atgriezīsies? � viņa stostījās un skatījās ar bailīgu skatu.

�trausa kundze uztraukta ar plaukstu gludināja priek�autu.

� Protams, � jā, es ceru gan, ka viņ� drīz atgriezīsies mājās.

Tad mājas durvīs parādījās Jozefs. Viņu bija pārņēmusi ziņkārība, kas gan tur varētu būt. Viņa seja pārvērtās bezgalīgā izbrīnā.

� Trefkas jaunkundze! � viņ� izsaucās.

Viņ� jau sen to pazina no skatuves, par kuru tas interesējās vairāk nekā brālis un, protams, ka līdz ar to viņ� bija viņas mākslas karsts pielūdzējs un viņas dievinātājs.

Jetija nupat vilcinādamās bija vaicājusi, vai viņa nevarētu �eit pagaidīt, kamēr Johans atgrie�as, bet pirms māte paspēja ko atbildēt, iejaucās Jozefs. Viņ� dziji paklanījās, piesarka pa visu seju un sauca:

� Bet, protams, nāciet tik iek�ā, Trefkas jaunkundze. Kāds gods ... Lūdzu!

�trausa māte, glu�i apmulsusi, piespiedās pie sienas, lai palaistu garām smalko jaunkundzi, kurai Jozefs atvēra durvis uz dzīvojamo istabu, teikdams:

� Es esmu Jozefs, lielā Johana mazais brālis, vai zināt? Es spēlēju pirmo vijoli viņa kapelā. Tā, laipni lūdzu ...

�trausa māte neiedro�inājās nākt tuvāk. Tik skaista jaunkundze, viņa uztraukta domāja un ostīja gaisu, kurā vijņoja smalkas smar�as. Un tā esot Trefka? Slavenā skatuves māksliniece? Ak, mīļo Dieviņi Tā jau izskatījās kā tīrais brīnums.

Viņa apjukusi nozuda virtuvē.

Jetija pārlaida skatu pār istabu. Jozefs �trauss padevīgi pārvilka roku pār kādu plī�a sēdekli, lai gan uz tā nebija ne mazākā puteklī�a, atkārtoti klanījās un stostījās:

� Laipni lūdzu, � sēdieties, � laipni lūdzu ...

Viņ� bija kā sajucis. Skaistā Trefka �eit, istabā! Un viņa jautāja pēc Johana! Tu mīļā dvēsele, tā tik bija lieta!

Jetija tam uzsmaidīja un apsēdās.

� Jūs mani pazīstat?

� Protams, kas gan jūs nepazīst?.

Viņ� pamazām atguva savu dvēseles līdzsvaru. Viņa zēna seja staroja.

� Varbūt jūsu brālis, � viņa atturīgi teica, � jā, viņ� ta�u drīz būs mājās?

Viņa to jautājo�i uzlūkoja, pavisam bērni�ķīgām un gaidu pilnām acīm.

Jozefs kasīja aiz auss.

� Viņ� teica, ka gribot palikt prom vienu gadu.

Jetija nobāla.

Kā?!

Tas ķēra viņu kā sitiens. Viņa domāja, ka nav pareizi sapratusi un murmināja:

� Tik ilgi tas nu gan nebūs, vai ne? Es labprāt pagaidī�u.

� Nu jā, no Krievijas līdz �ejienei jau nav nekāds kaķa lēciens ...

Jetijai aizrāvās elpa.

� No � Krievijas?

� Protams, � viņ� ta�u pirms �etrām dienām aizceļoja. Vai tad jūs par to neesat nekā dzirdējusi? Uz Pēterburgu. Tie�i otrā dienā pēc tam, kad viņ� spēlēja Sēn-brunnā.

Jetija sēdēja kā bez dzīvības.

Johans �trauss aizceļojis? Uz Krieviju? Vienā acumirklī viņa saprata: viņ� bēga. No viņas. No savas mīlas. Neskatoties uz viņas lūguma pilnajām rindiņām. Viņa nebija spējusi to aizturēt, viņ� ir bijis pārāk sarūgtināts.

Kā tālu troksni tā vēl dzirdēja Jozefa vārdus:

� Jā, viņ� bija saņēmis uzaicinājumu no kņaza Gregora Georgevi�a. Smalks piedāvājums, neko teikt. Pēterburgā maksā citu naudu, nekā �eit, Vīnē. Tie mētājas ar rubļiem kā ar ogām! Tad viņ� devās ceļā ar visu savu kapelu. Jā. Sākumā viņ� lāgā negribēja, tas ta�u ir gar� un Ilgs ceļojums, vai ne? Un tur esot tik auksts, kā uz ziemeļpola! Nu, gan jau viņ� tur tos ļaudis sasildīs ar saviem val�iem. �ēl, ka es nevarēju doties līdzi mātes dēļ. Bet, kas tad Jums kait? Jēzus Marija, � kas jums kait?

Viņ� izbijies pielēca no krēsla.

Jetijas galva bija noslīdējusi uz sāniem. Viņa jutās tuvu ģībonim, visa istaba līgojās, tā bija tīta miglā. Viņas asinis �alca tā, ka tā nejuta vairs savas sirds pukstus_l y viņas sirds bija kā sasalusi. �/

Johans bēdzis, � no viņas!

Sī doma kala viņas smadzenēs ar sāpīgu skaidrību.

Viņa ar lielām pūlēm atkal saslēja galvu un nokratīja draudo�o nesamaņu.

Viņa atvēra acis.

Jozefs �trauss stāvēja tai blakus. Viņ� bija satvēris tās auksto roku.

� Es jums tūlīt atnesī�u malku vīna, � viņ� stostījās. � Tas ir no karstuma.

Viņa purināja galvu un izmocīja uz lūpām smaidu.

� Nē, nē. Lai paliek. Es � es esmu pēdējās dienās mazliet pārpūlējusies. Ir jau labāk, � tie�ām ...

Viņa atkal mēģināja jokot:

� Mēs, sievietes, tomēr esam vājais dzimums.

� Jūs izskatāties tik bāla.

Jozefs �trauss stāvēja bez padoma. Viņa galvā domas jaucās viena caur otru. Ko gan Trefka vēlējās no Johana? Tas bija tik savādi.

Tad Jetija piecēlās.

Viņa sāpīgi smaidīja.

� Es jums pateicos, � viņa teica. � Man ... man nebija ne jausmas, ka Johans, ka jūsu brālis ir aizceļojis.

Viņas rokas kā nedzīvas bija nolaistas viņas tērpa krokās. Viņas acīs bija mikls spīdums.

� Tātad � sveiciniet viņu kādreiz, � ja jūs tam rakstīsiet.

� Jā, labprāt, � bet tas var iet diezgan ilgi, � atteica Jozefs, � līdz Krievijai...

� Jā, protams, � tas ir gar� ceļ�, � �ukstēja Jetija.

Viņa stāvēja pavisam klusa un vēlreiz pārlaida skatu telpai,� kamēr kāda doma klejoja viņas noguru�ajā galvā: �eit viņ� dzīvoja. Tur, pie pults viņ� bija rakstījis savas dziesmas, un tur uz klavierēm viņ� bija tās spēlējis. Arī dziesmiņu, kas veltīta man. �eit viņ� bija sapņojis � par mani.

Un tad viņa vēl domāja:

Dzīvo vesels, Johan, mīļais, dzīvo vesels ...�

Viņa sniedza Jozefam �trausam roku, kas arvien vēl bija vēsa un smaga.

Viņ� noliecās pār to, kautri to noskūpstīja un neiedro�inājās neko jautāt.

� Sveiciniet mātes kundzi, � vēl teica Jetija.

Tad viņa gāja uz durvīm. Viņai likās, ka tā staigā uz sve�ām kājām.

Jozefs �trauss steidzās pa priek�u un atrāva durvis. Vienas, tad otras.

Viņa gāja tam garām ar sasalu�u smaidu.

Jozefs stīvi noraudzījās tai pakaļ. Viņam bija savādi smagi ap sirdi. Vismīļāk tam būtu gribējies skriet tai pakaļ un jautāt: kas tad ir ar Johanu? Runājiet ta�u kādu vārdu, � Dieva dēļ! Kas tad ir noticis?

Bet Jetija tam dro�i vien nebūtu atbildējusi.

Viņa lēniem soļiem gāja aug�up pa ielu un vēl vienmēr viņas deniņos kāds dauzīja kā ar maziem āmuriņiem: Viņ� ir prom. Aizbēdzis. Aizbēdzis no manis. Ko es tur vēl varu darīt?

Saule gai�i lējās pār Vīnes jumtiem. Balti mākonī�i peldēja pār zilzaļiem me�u siluetiem. Pavasara mākoņi.

Jetija gāja ar noliektu galvu.

Nekad vairs Vīnes me�s nedzirdēs viņu abu mīlas vārdus, nekad viņi vairs nestaigās roku rokā zem baltajiem, jautrajiem pavasara mākoņiem, nekad vairs nesēdēs krustmātes dārziņā, nogrimu�i savā brīni�ķīgajā noslēpumā.

Krievija bija tālu. Cita, auksta pasaule.

� Mans Dievs!

Jetija apstājās un spieda rokas pie sirds.

Ielas bija tuk�as un vientuļas. Varbūt kāda veca māmiņa aiz loga ziņkārīgi noskatījās uz �o kluso, slaido, vientuļo meitenes stāvu un brīnījās par to.

Jetija saņēmās.

Nē, viņa nedrīkstēja pagurt. Viņa nedrīkstēja kļūst mazdū�īga. Viņa ta�u bija Jetija Trefka, kas bija iemācījusies stāvēt pati uz savām kājām un kas bija iznesusi sevi cauri visiem skatuves karjeras �ķēr�ļiem. Un viņa bija Hallupekas meita.

Tad viņai ienāca prātā doma, kas to atviegloja. Viņa tagad dosies pie mātes.

Tur bija patvērums, tagad, pēc �īs �ausmīgās izmisuma pilnās stundas. Viņai vajadzēja kādam izkratīt sirdi un meklēt pie kāda padomu un palīdzību. Tikai nepalikt mājās vienai.

Māte ar saviem stingrajiem dzīves uzskatiem gan pratīs atrast tai kādu mierinājumu. Viņai vajadzēja tagad visu uzzināt, � tā būs labāk. Pie viņas varēs raudāt, varēs �ņukstēt kā bēins, un varēs atkal aizmirst �o ļauno stundu un varbūt iegūt drosmi.

�ī doma Jetijai atkal deva spēku. Viņa atmeta galvu.

Jā, tur zilgmoja Vīnes me�s. Saule zīmēja ap to zelta kontūras. Mākoņi jautri peldēja pāri koku galotnēm. Vai tad varēja padoties izmisumam?

Kāds fiakrs nogriezās gar stūri. Ku�ieris uz�āva zirgam ar pātagu. Viņ� jautri pavicināja cilindru pret Jetiju un aiz labsajūtas noklak�ķināja mēli, redzot tik skaistu Vīnes meiteni.

� Dievs palīdz, jaunkundzi Pavasaris liek sveicināti

� Dievs palīdz, va�onil

Jetija tam Jautri uzsauca.

Rati blark�ķēdami aizripoja tālāk. Bet saule, kā likās, smaidīja: jā, tādas ņu reiz ir Vīnes meitenes. Vienā acī asara, otrā smaids. Vīnes meitenes, � es skūpstu jūs visas! Nav labāku meiteņu visā pasaulēl

Vai Jetija Trefka to saprata?

Viņa pārvilka ar roku pār seju, it kā noslaucītu asaras.

Tad viņa ātriem soļiem devās tālāk.

Antonija Luīze Hallupeki lūkojās ļoti dusmīgu skatu. Veikals bija slēgts, viņa bija viena ar Jetiju. Un Jetija tagad nu gan nemaz neizskatījās kā lielā skatuves māksliniece, bet kā maza, noraudājusies meitene, kurai vajadzīga aizsardzība.

� Redzi, � tas nāk no tavas nolādētās aktieru bū�anas, � dārdēja Hallupeki kundze, � no �īs nolādētās paslēpju spēles, no kuras jūs, jaunie sievie�i, nevarat atteikties. Bet vēlāk, kad viss sabrūk drupās, tad jūs zināt tikai kaukt, jā ...

Likās, ka viņa no tiesas ir dusmīga.

� Māt, � nerājies ta�u tu arī vēl, � lūdzās Jetija, � man jau tā ir tik smagi, ka es to nemaz nevaru aprakstīt.

� Jā, jā, protams ...

� Es ta�u domāju, ka viņ� atnāks pie manis. Viņ� ta�u nevar mani tā uzreiz ienīst tikai tādēļ vien, ka man bija bailes atzīties, ka esmu aktrise Trefka. Es viņam gribēju būt tikai viņa meitene, lai viņam nebūtu jābaidās.

� Jā, jā, � es jau saprotu, � jau maigāk atteica Hallupeki kundze.

� Un tā kā viņ� neatnāca, tad es, � māmiņ, � man jau nemaz vairs nav lepnuma un es varētu būt viņa priek�ā tik pazemīga, � un kad es pie viņa aizgāju, � tad..,

/

Viņa atkal klusi ie�ņukstējās un sa�ņaudza mazās dūres.

� Jā, es jau zinu, tu jau nupat stāstīji: tad viņ� Jau bija prom. Tā sakot, aizbēdzis. Uz Krieviju, kur tie arī reiz grib dzirdēt kārtīgu Vīnes mūziku, un lai Dievs dod, ka viņ� atkal sveiks un vesels atgrie�as no �īs me�oņu zemes, kur cilvēki dzer tik briesmīgi daudz �ņabja un pēc tam met glāzes pret sienām un spoguļiem. Tā es vismaz esmu dzirdējusi. Tai nu gan jābūt briesmīgai zemei...

Jetija apturēja savas mātes runas plūdus.

� Māt, � viņ� vairs nepārnāksi

Hallupeki kundze iesprauda dūres varenajos gurnos.

� Tu gan laikam esi traka, � viņa enerģiski teica.

� Pavisam trakai Protams, ka viņ� pārnāks. Vai tu domā, ka viņ� tur sve�umā varēs aizmirst savu skaisto Vīni?

� Ak, māt, es zinu glu�i labi, � viņ� aizbēga no manis. Viņ� negribēja mani vairs redzēt. Viņ� ir par mani ļaunās domās. Citādi viņ� nekad nebūtu aizbraucis no Vīnes.

Viņas balss drebēja no aizturētām asarām.

� Un es ta�u viņam aizsūtīju pāris rindiņas...

� Viņ� nebūs tās ņēmis vērā, � noteikti paziņoja Hallupeki kundze. � Kur� vīrietis gan ļaus sevi tā muļķot? Ak, tu mīļais Kungs un Dievs, ir gan nelaime ar �olaiku mīlu. Manā laikā, tad gan bija pavisam cita lietai Tev vajadzēja pajautāt savam nelaiķa tēvam, kā mēs to izdarījām. Bez kādas paslēpju spēles, taisni tā, kā mēs te bijām: Te es esmu. Es esmu Antonija Luīze un viņ� bija Tonelis, un tur nebija nekādas ilgas ķiķinā�anās un nekādu smalku noslēpumu, un �etras nedēļas pēc pirmās bu�iņas mēs jau bijām vīrs un sieva. Nu, � viņa smaidīja un vēl piebilda, � tu tad arī atnāci taisni īstā laikā, kā tas pienākas ...

Nu Jetijai bija jāsmaida caur asarām un viņa pat klusi iesmējās. Ja jau māte atkal bija atradusi savu robusto humoru, gan tad arī viņa pratīs padomu dot un palīdzēt.

� Nu, meitēn, � vai tu nu beidzot vari atkal atvilkt elpu?

� Māmiņ, bet ko lai es tagad daru?

Hallupeki kundze ierīkojās pamatīgāk dīvāna stūrī un atbalstīja savu divkār�o zodu rokās.

� Jā, � var jau būt, ka tev taisnība un ka viņ� aizskrējis tikai nelaimīgas mīlas dēļ. Vīrie�i jau da�reiz ir tādi karstgalvji. Arī Tonelis bija no �īs sugas, lai Dievs

mielo viņa dvēseli. Tādā gadījumā jau varētu ticēt, ka �trauss tevi vēl arvien mīl.

� Lai Dievs dod, māt.

� Vīrie�i tik ātri neaizmirst, kā mēs, sievietes.

� Bet viņ� ta�u ir prom.

� Lai viņ� paliek.

� Nekad, māt...

� Ļauj man izrunāt līdz galam, muļķa meitene. Lai viņ� mierīgi paliek kādu laiciņu prom. Vai nu viņ� tevi tie�ām aizmirsīs, un tad nebūs ko no�ēlot, ka viss tā noticis, vai arī viņ� nogrims sevī, nevarēs bez tevis iztikt un vienā jaukā dienā būs atkal klāt. Un es tev zvēru, ka tie�i tā būs.

� Tātad gaidīt?

� Gaidīt, protams. Tādam karstgalvim vispirms jāiztrakojas un jāatvēsinās. Un �im nolūkam ta�u Krievija ir īstā vieta, vai ne? Uzmani, � vienā jaukā dienā viņ� būs atkal klāt.

� Un tad?

� Tad tu viņam visu paskaidrosi, ko tad vairāk? Un viņ� nebūtu Johans �trauss, ja tevi savā mākslinieka dvē-seiē nesaprastu un tev nepiedotu. �trauss nav tāds cilvēks, kas neprastu cienīt atklātību ...

� Bet kādēļ tad viņ� tā pa kaklu pa galvu ...

� Vai tad tu arī zini, ka viņ� tavu vēstuli ir saņēmis?

� Ak, māmiņ, � nepadari manu sirdi vēl grūtāku. Tad tā būtu neģēlība, ja �anis Skolnajs ...

� Jā, tā tas būtu gan. Un nedomāsim tā. Bet tagad met prom bēdas un turi galvu aug�ā. Kas ievārīts, tas jā-izstrebj, tas ir: tagad tikai jāgaida.

Jetija izslējās visā augumā.

� Ja man nebūtu jāspēlē teātrī, es pati brauktu uz Krieviju.

� Nu, tad jau ir labi, ka tev jāpaliek �eit un jāspelētl

Jetija vēl kādu laiku palika pie mātes un kad viņa gāja projām, tā jutās daudz mierīgāka un dro�āka. Viņa bija kādam izkratījusi savu sirdi un tas viņu atviegloja.

Sīs karstās Vīnes vasaras nāko�ās nedēļās Jetija Ieguva sev jaunu draugu.

Tas bija Jozefs �trauss.

Kop� tās dienas, kad Jetija bija apjautājusies pēc viņa brā]a, viņam uzreiz daudz kas bija kļuvis skaidrs, lai arī viņ� nevarēja izskaidrot tuvākās attiecības starp viņa brāli un Jetiju. Bet vienu viņ� zināja glu�i skaidri: Jo-hans bija mīlējis Jetiju Trefku. Un arī Jetija laikam bija mīlējusi Johanu. Un tad laikam starp viņiem bija noticis kaut kas ļauns, kaut kas nepanesams, tā kā Johans pa galvu, pa kaklu aizceļoja. Un tas bija glu�i labi, ka viņ�, Jozefs, �oreiz nebija varējis braukt līdzi turnejā. Māte nedrīkstēja palikt pārāk ilgi viena. � Nu, labi!

Vismaz tā viņ� bija varējis iepazīties ar Jetiju.

Varbūt erchercogam bija kāda loma �ajā viņa brāļa mīlas traģēdijā? Jozefs bija stingri nolēmis to uzzināt. Un viņ� bija laimīgs, kad pēc teātra izrādes varēja sastapt jetiju Trefku un pārmainīt ar viņu da�us vārdus.

Tā Jetija dabūja zināt, ka �trauss laimīgi sasniedzis Krieviju un Pēterburgu, ka viņa pirmajam koncertam biju�i milzīgi panākumi un ka pagaidām nav ko domāt par atgrie�anos.

Es vismaz dzirdu par viņu�, � pilna rūgtuma domāja jetija. Sī būs mana vasara, kas solīja man un viņam nest piepildījumu. Barga vasara. Man būs tā jāpanes. Vientuļa vasara.�

Nu, tik vientuja tā nemaz nebija. Sī 1848. gada vasara bija uztrauco�āka un pārsteigumu bagātāka, nekā iepriek�ējās. Prūsijā bija pats velns vaļā. Tur bija jau agrā pavasarī, martā, notiku�as bīstamas politiskas sadursmes. Tauta cieta, bija nemierā, sacēlās pret valdību. Ielās bija saceltas barikādes, bija atskanēju�i �āvieni, � pār Berlīni bija pār�alkusi karsta nojauta par revolūciju. Tā gan tika novērsta, bet sasprindzinājums palika. Bija arī kritu�ie, � to nevarēja aizmirst. Masu neapmierinātība pārgāja arī uz miermīlīgo Austriju. Slepenas sapulces, aģitācija, draudi, � o, �ī vasara Vīnē kļuva diezgan karsta. Lādēja valsts kancleru Meternihu, kas ar dzel�ainu dūri mēģināja apspiest katru brīvāku tautas kustību. Lādēja ķeizaru, kas bija tikai lelle savu ministru rokās. Galms maksāja pārāk daudz naudas un tautai vajadzēja to gādāt. Nodokļi pēc nodokļiem, tā ka beidzot arī vīnie�iem varēja palikt savādi ap dū�u. Un tas jau kaut ko nozīmēja.

Karaspēks stāvēja ar iero�iem kaujas gatavībā. Tā bija liktenīga situācija.

Nē, �ī 1848. gada vasara Vīnē nebūt nebija garlaicīga un vientuļa. Visur sprēgāja slēpta uguns un vajadzēja tikai stiprāka vēja pūtiena, lai liesmas uz�autos bīstamā augstumā. Notika apcietinā�anas, aizliedza laikrakstus, naktīs no jumtiem atskanēja �āvieni.

Tā tas gāja līdz pat septembrim.

� �is bija tās dienas, kad Francis Jozefs uzstādīja Jetijai iz�ķiro�o jautājumu.

Viņa bija pielikusi daudz pūļu, lai izvairītos no viņa kaislības, kas visas �īs nedēļas bija arvien pieņēmusies spēkā, jo viņa negribēja to apvainot, bet tikai paturēt viņu zināmā atstatumā. Ar slepenām bailēm viņa manīja, ka viņ� negribēja saprast viņas noraido�o izturē�anos.

Kādā pēcpusdienā tas ieradās pie viņas mājās. Viņam bija kļuvis par paradumu, kop� �trauss bija prom, neaicinātam ierasties pie viņas dzert tēju.

Un tad tas notika.

� Jetij, es esmu nolēmis jums �odien uzdot jautājumu, kam jāiz�ķir visa mana turpmākā dzīve!

Kāda tase noskanēja. Jetija gribēja piecelties, bet erchercoga roka stingri uzgūlās viņas elkonim. Kvēle viņam sakāpa sejā.

� Jetij, jūs zināt, ka es jūs mīlu. Cik ilgi es jūs jau mīlu? Es to vairs ilgāk nevaru izturēt. Es diezgan ilgi esmu turējis savu sirdi rokās. Tagad man pietiek. Jetij, jums vajag, es jūs lūdzu, � es nevaru par to daudz runāt ...

� Augstība ...

� Jums jākļūst manai sievai, Jetij!

Viņ� uzlēca kājās. Stāvēja viņas priek�ā, rokās kaislīgi saspiedis viņas plecus. Tad viņa piecēlās, atkāpās soli atpakaļ.

� Jetij, es nevaru dzīvot bez jums, � tagad jūs to zināt. Bet jūs bijāt par labu, lai kļūtu kāda erchercoga mīļākā � un taisni tādēļ es jūs vēl vairāk apbrīnoju.

� Augstība, � jūs aizmirstaties ...

� Kļūstiet mana sieva! Uzticieties man! Es zinu, � tas man maksās kroni, � bet kāda tam nozīme? Gan Austrija tiks galā arī bez manis. Jūs esat kroņa vērta, Jetij.

Viņa ar pūlēm savaldījās.

� Augstība nezina, ko runā ...

Viņ� stāvēja tai pavisam tuvu. Satvēra viņas elkoni, acīs tam bija dego�a liesma.

� Es to ļoti labi zinu, Jetij. �odien, �ai stundā jūs kļūsiet mana līgava. Mēs atstāsim Austriju, dosimies uz Sveici, kur salaulāsimies. Pēc mēne�a, ja vēlaties pēc nedēļas jūs būsiet mana sieva. Skandāls paliks aiz mums.

Viņ� sāpīgi spieda Jetijas roku.

� Augstība ir fantasts, � viņa izdvesa.

*� Augstība, augstība! Kādreiz jūs mani saucāt par Franci.

� Un tas viss tagad, augstība, kad Vīnē sprēgā un gatavojas politiski notikumi? Tagad, kad jūs esat �eit vēl daudz nepiecie�amāks, jā, pilnīgi pareizi, kur jūs gaida uzdevumi un pienākums!

� Es svilpoju par to, � viņ� dedzīgi izsaucās. � Man nav nekādas daļas gar revolūciju. Es gribu jūs! Kungs un Dievs, nebaidieties ta�u tik ļoti, Jetij. Ir ta�u biju�i jau daudzi prin�i, kas nav padevu�ies pavēlēm un kļuvu�i laimīgi pēc viņu pa�u ieskatiem. Un Austrijā tas arvien notiks � tas jau ir mūsu gaisā un Vīnes meitenēs...

Viņa atrāva savu roku.

� Nē! Augstība maldās! Es nevaru, � es nedrīkstu, ts negribu! � viņa sauca skaļāk, nevaldāmāk, nekā vēlējās. Varbūt viņu iespaidoja viņa uztraukums.

� Jūs � negribat?

Francis Jozefs samala �os vārdus starp zobiem.

� Kāpēc nē?

� Augstība ir � indis�^zrēts!

Jetija atmeta galvu. Nē, tāda erchercoga prasībām tomēr bija savas robe�as.

� Es gribu zināt...

Francis Jozefs atkal tvēra pēc viņas. Viņa seja izskatījās kā saplosīta. Elpa kļuva smaga. Viņa skats pavisam tuvu ieurbās viņas acīs, tajās bija ļauns, bīstams mirdzums.

Jetija augstprātīgi savilka uz aug�u �aurās uzacis Viss viņā uzreiz bija ledains aukstums, lepnums, neaizskaramība.

� Augstība aizmirst, ka es neesmu jūsu kalpone, � viņa auksti teica.

Viņ� izgrūda me�onīgu skaņu. Kaislība padarīja to neprātīgu un brutālu. Viņ� nikni iesmējās.

� Tātad � vēl arvien �is �trauss?!

Viņa sarāvās, kā no sitiena. Uzlūkoja to lielām acīm, kuru zilums noslēpumaini satumsa.

� Ko tad jūs zināt par... � viņa izgrūda.

Viņa karstā elpa sitās tai sejā.

� 0, � vairāk, nekā jūs domājat! Es zinu, ka jūs �ad un tad sarunājaties ar mazo Jozefu �trausu, lielā Johana brāli.

Viņas sejā atspoguļojās izbrīns.

� Es zinu, ka jums ar �trausu bija slepena satik�anās. ka viņ� jūs mīlēja, ha, ha, � ka jūs viņu vazājāt aiz deguna, � vai varbūt pat...

� Klusējiet!

� Vai varbūt pat mīlējāt viņu. Ko? Ka jūs bijāt pietiekami neprātīga nodoties �ai kaprīzei uz kādu laiku. Jā, to es visu zinu, dārgā Jetij. Vīnes me�s nevar nekā noslēpt. Un jūs varat būt man pateicīga, ka es laikā parūpējos par to, lai jūs �ai rotajā neapdedzinātu pirkstus.

� Jūs?

� Tik vieglprātīgas vēstules neraksta, mana mīļā! �trausa dzīslās rit �igānu asinis. Ha, ha, � un tagad, kad es jums piedāvāju savu sirdi...

�ie vārdi viņam bija raisīju�ies no lūpām neapdomīgi, neatturami un neprātīgi. Jetijas seja bija sastingusi kā maska, � tikai acis �ai sejā mirdzēja baismīgā spo�umā.

� Kādu vēstuli jūs domājat, augstība?

� Toreiz, svētkos Sēnbrunnā, � viņ� triumfēdams sauca, � kad es ielūdzu �trausu muzicēt, lai pārliecinātos, cik tālu... Jā, bet tagad tas viss ir garām, Jetij. Vai ne, � tas ta�u ir pagājis? Vai varbūt nē? ...

Viņ� pierāva to sev klāt trakā iekārē. Vienu mirkli Jetija kā bez spēka gulēja viņa rokās. Erchercoga seja, � vai tā nelīdzinājās dzīvniekam.

� Tātad jums toreiz �anis... manu vēstuli, � viņa stostījās. Viņa bija nāves bālumā. � Jūs ielūdzāt mani un �trausu ...

Pēk�ņi viņa saņēmās. Tikai tagad viņas smadzenes bija apgaismojusi �ī doma visā pilnībā. Zibensātrumā viņa apjēdza visus �īs rafinētās intrigas sīkumus.

-R Augstība!

Tas ieskanēja kā kliedziens no viņas aiz�ņaugtās rīkles.

� Laidiet vaļā .,''

� Jetij...

� Laidiet vaļā, vai.

Izmisumā sasprindzinājusi visus spēkus viņa ar rāvienu atbrīvojās no viņa apkampiena, atgrūda to atpakaļ tā, ka viņ� atsitās pret tējas galdu. Tases krita un sa�ķīda pret grīdu.

Iestājās klusums.

Divi cilvēki izmisumā lūkojās viens otrā pārvērstām sejām.

Francis Jozefs sakoda sev lūpas tā, ka izsprāga asiņu piles. Viņ� izskatījās ļoti bāls. Viņa mutes kaktiņi raustījās. Valdīja nāves klusums.

Jetijas balss lēni izskanēja klusumā. Tā skanēja kā vēsma. Kā gurda, vēsa, tikko jau�ama vēsma.

� Man jūs �ēl, augstība, � �ēl tā laika, kuru bijāt mans draugs.

Francis Jozefs ķēra pie savas apkakles. Viņam pietrūka gaisa. Ar drebo�u roku viņ� noglauda savus svārkus. Zobi tam klabēja. Viņ� nevarēja izdabūt ne vārda.

� Ejiet, augstība. Domāju, ka mums abiem nav vairs par ko runāt.

Kā no tālienes istabā ieskanēja ielas trok�ņi. Uztrauktas cilvēku balsis jaucās cita caur citu. Tur laikam atkal notika kāda sadursme un iejaucās policija. Tas tagad gadījās katru dienu. Balsu jūklis pamazām attālinājās.

Erchercogs smagi elpoja. Pacēla galvu. Viņa skats bija nodzisis.

� Jā, � viņ� murmināja, � tādā gadījumā...

Viņ� paraustīja plecus. Tā bija noguru�a, izmisu�a un bezspēcīga cilvēka kustība.

� Tādā gadījumā, tāds valsis tomēr ir varenāks par hercoga kroni...

Jetija klusēja. Asaras tai �ņaudza kaklu. Viņa vēsi raudzījās Francī Jozefā.

Tas pacēla roku.

� Dzīvojiet sveika ...

Viņa nekustējās. Stāvēja saslējusies un stalta, bāla, brīni�ķīga skaistuma apdvesta.

� Jetij ...

Viņa rādīja uz durvīm.

Vienu mirkli izlikās, it kā viņ� nespētu panest �o pazemojumu un gribētu vēlreiz mesties tai virsū, bet tad viņ� ātri, kā bēgdams, aizsoļoja tai garām. Durvis aiz viņa ar troksni aizcirtās.

* * *

Jetija stīvi lūkojās tam pakaļ. Tikai pēc laba brī�a viņas ķermenis atbrīvojās no lielā sasprindzinājuma. Pār visu stāvu pārskrēja trīsas.

Viņa pagāja da�us soļūs sāņus un atkrita kādā sēdeklī. Viņas domas atkal paftlazām sāka darboties.

Vai gan bija iespējams, ka kaislība tā pārvēr� cilvēkus ka viņi vairs nezina ko dara? �ik smalki izdomāta bija �ī intriga* kuras nolūks bija izpostīt viņas un Johana �trausa mīlestību! Bija vai jānodrebinās tik rafinētas izdomas priek�ā.

Cik skaidri viņa tagad aptvēra visu �o plānu. Un cik lieliski tas bija izdevies!

�anis Skolnajs, protams, � viņ� bija bijis erchercoga ļaunais gars, citādi tas nemaz nebija iespējams. Dekadentiskā galma kavaliera tips! Un viņam tā bija uzticējusies, kad nodeva �trausam domāto vēstuli.

Kā viņ� gan laikam bija smējies par viņu klusībā! Cik pa�apzinīgi un triumfējo�i bija smaidījis, nododams erchercogam vēstuli, kuru tam vajadzēja aiznest �trausam.

Ak, cik labi viņa tagad visu saprata un cik labi saprata arī Johana �trausa pēk�ņo aizbrauk�anu.

Mīļais, mīļais�, viņa satricināta �ukstēja un �ņaudza rokas.

Vai tad viņam nebija viņa jānotur par komedianti ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē? Kā gan tas citādi bija iespējams?

Viņa smagi elpoja. Viņa ilgu laiku sēdēja nekustēdamās. Bet tad pamodās viņas veselīgā, darbīgā jaunība. Nē, viņa negribēja nodoties izmisumam. Dievs nevarēja gribēt, lai �anis Skolnajs un erchercogs priecātos par to, ka izpostīju�i viņas mīlu.

Viņa saslēja slaido un vingro stāvu. Sai kustībā bija tik daudz enerģijas un spēka, ka caur viņu izstrāvoja it kā karsta, dzīva straume. Tagad, kad viņai viss bija skaidrs, kad viņa zināja, kāda intriga bija vīta ap viņu un Johanu, tagad ta�u vajadzēja būt kādam ceļam un līdzeklim, kuram pateicoties, atkal viss nostātos savā vietā. Un viņai, vienīgi viņai bija jāatrod �is ceļ�.

Viņa redzēja �o ceļu.

Viņai vajadzēja Johanam rakstīt. Vajadzēja godīgi visu izstāstīt. Viņai vajadzēja ar mīlo�as un mīlētas �ievietes tiesībām atzīties, kāpēc viņa toreiz gribēja būt Jetija Hallupeki, bet nevis Jetija Trefka. Viņam vajadzēja mācīties saprast, ka tā nebija vieglprātīga komediantes spēle. Un viņam vajadzēja arī uzzināt, ka viņa tam to pateikusi jau daudz, daudz agrāk, un ka grāfs Skolnajs nozadzis �o atzī�anās vēstuli.

Vienu stundu vēlāk viņa sēdēja pie sava buduāra mazā rakstāmgalda un rakstīja. Spalva �irkstēja pār papīru un rakstīja vārdus, kurus diktēja sirds. Laikam arī tādēļ tā tik ātri un viegli slīdēja un vēl arvien nevarēja apstāties.

Beidzot tomēr vēstule bija pabeigta un pa�ā apak�ā pār graciozu svītru, kas izskatījās kā gavilējo�s trilleris, stāvēja: Tava Jetija.�

Viņa atspiedās pret atzveltni. Lēni un maigi, it kā izbaudīdama katru balsienu, viņa atkārtoja:

� Jā, � tava Jetija. Un tagad es no sirds lūdzu, mīļo Johan, lai tu katram vārdam ļauj ieskanēt dziļi savā sirdī un kad tu esi beidzis lasīt, lai tad tu dzirdi atkal visu Vīnes me�u �alcam un lai tevi pārņem trakas ilgas!

Viņa aiztaisīja aploksni.

Jā, � bet ko nu?

Nu vajadzēja doties pie Jozefa �trausa. Tam bija zināma Johana pareizā adrese un tam nu arī bija jālūdz padoms, kā vēstuli visātrāk un visdro�āk nogādāt Johana rokās. Tāds vīrie�a cilvēks jau vienmēr labāk zināja padomu un Jozefs to dro�i vien neatstās nelaimē. Nu, tas tik iepletīs acis, kad viņa tam izteiks savu lūgumu.

Rakstīdama, viņa bija pavisam aizmirsusi starpgadījumu ar erchercogu. Tagad viņa to atkal atcerējās. Bet doma par to vairs nevarēja viņā izdzēst maigo jautribu, kuru bija izsaukusi �ī rakstiskā grēku sūdzē�ana.

Nē, bija labi iznācis, ka Francis Jozefs sevi nodeva.

Viņa ar sapņainu smaidu sakrustoja rokas pār krūtīm. Muļķīgais, piemuļķotais, nevaldāmais zēns, � viņa domāja. Viņa negribēja to viņam pierakstīt par ļaunu bet lai tik Dievs dod, ka Johans atkal atgrie�as mājāsl

Jā, Johans �trauss bija laimīgi sasniedzis Pēterburgu, kur to bija sagaidījusi lieliska uzņem�ana. Viņam bija ierādītas trīs greznas istabas kņaza Gregora Georgevi�a pilī, un viņa kapela bija tikusi izvietota kādā labā viesnīcā.

Protams, viņ� nebija nekā ziņojis mājiniekiem par to, kā bija noritējis pirmais uzņem�anas vakars. Nevienam ta�u nebija jāzina, kā viņam bija ap sirdi.

Viņ� bija ieradies Pēterburgā izmisuma pilnā vienaldzībā. Viņ� negribēja domāt par Jetiju, viņ� gribēja to aizmirst. Tik tālu prom no Vīnes tam ta�u vajadzēja izdoties.

Kņazs, ārēji robusts, īsts slāvs, platiem pleciem, baudītāja tips, � bija ielūdzis viesībās daudzus kungus un dāmas no saviem tuvākajiem paziņām, kņazu Sokolovu, grāfu Potjomkinu, tā Potjomkina pēcnācēju, kurs reiz nonāvēja caru Pēteri un kļuva par Katrīnas Lielās mīļāko, pulkvedi Strogonovu un daudzus citus, pārsvarā jaunus virsniekus. Bez tam bija da�as skaistas aktrises un sabiedrības dāmas, kas neskatījās tik sevi�ķi stingri uz etiķeti. Tās jau nebija domātas kā oficiālas svinības, bet jautri, vaļīgi svētki, kā tas piederējās jautrās un vieglās mūzas māksliniekam, kāds bija Johans �trauss.

Tāpēc arī valdīja nevaldāma jautrība, un tas Johanam �trausam bija īsti pa prātam, jo tas varēja jau pirmajā vakarā tiktāl apreibināties, ka to nenomāca domas par dzimteni un Jetiju. Gregors Georgevi�s ar lepnumu iepazīstināja savus draugus ar austrie�u viesi.

Bija bagātīgi gādāts par ēdieniem un dzērieniem. Sākās mielasts, kur� nebija nekāds retums �ajā bagātajā namā. Nekur visā pasaulē neēda tik labi un bagātīgi, kā Krievijā, sevi�ķi tad, ja mielasts notika par godu kādam ievērojamam viesim. Sardīnes, lasis, visādas zivis tika pasniegtas sākumā, netrūka arī �ķiņķa, desu un salātu. Tad sekoja visāda veida izmeklēti cepumi ar da�ādiem pildījumiem, ar ceptu gaļu, baltu vistu, sieru vai augļiem. Nekādā gadījumā netrūka arī ikri, kurus visur citur sauc par kaviāru.

Tātad caur un cauri krieviski ēdieni. Johanam �traus am tie bija kas jauns, gan kairino�s, bet ne arvien gar�īgs.

Kņazs viņam smiedamies uzsauca nevainojamā vācu valodā:

� Jā, mūsu ēdieni ir piparotāki, meistar �traus, nekā jūsu skaistajā Vīnē. Gan jau pie tiem pieradīsiet.

�trauss pamazām atbrīvojās no noguruma, kas to bija pārņēmis. Tikai nedomāt, nedomāt! Smieties, stāstīt, koķetēt ar skaistām dāmām, kurām bija tik kaislīgas acis un kuras tik jauki �aloja savā krievu valodā! Ļaut sevi sumināt un pa�am līksmoties līdzi!

Bija pats par sevi saprotams, ka arvien pirms kāda jauna ēdiena pasnieg�anas viesi iedzēra pa glāzītei degvīna, kas pie�ķīra ēdieniem īsto gar�u. Tā pa visu mielasta laiku tika izdzerts diezgan liels daudzums alkohola, un sejas dega un acīs parādījās kvēle, par ko nebija ko brīnīties.

Jautrība drīz pieņēmās. Sulaiņi novāca ēdienus, atstādami tikai glāzes un pudeles. Mazā kapela, sastāvo�a no

pleciem vīriem, kādā stūrī spēlēja Volgas dziesmas. Viens un otrs pusbalsī dungoja līdzi. Tas skanēja noslēpumaini un sve�i.

� Dzeriet, meistar �trausi Mēs �eit Krievijā mīlam reālās dzīves baudas vairāk, kā jebkur citur, � uzsauca �trausam Gregors Georgevi�s.

Sulaiņi viesiem piedāvāja vīnu un �ampanieti, korķi pauk�ķēja, jaunais grāfs Potjomkins dejoja ar kādu Jaunu aktrisi. Kaislība kļāva viņu ķermeņus vienu pie otra tuvāk, nekā parasti bija pieņemts dejojot.

Kņazs Gregors Georgevi�s sita uz galda ar dūri melodijas ritmu, ka skanēja vien. Strogonovs vairs neturēja par vajadzīgu pildīt savu glāzi, viņ� dzēra no visas pudeles. Sokolovs skaļā, lūzto�ā balsī stāstīja kādu divdomīgu anekdoti. Johans �trauss juta kādu mīkstu, kailu sievietes roku ap savu kaklu, juta sev blakus maigu un siltu sievietes ķermeni.

� Meistar �traus, � kāds �ukstēja viņam ausī lauzītā vācu valodā, � jums iepatiksies Krievija. Jo aukstāka zeme, � jo karstākas sievietes ...

Pāri sarkanajām lūpām kā pērles nobira viļņojo�i smiekli.

Mazajā zālē valdīja karsts, mulsino�s reibonis. Gaiss bija pilns jutekliska sasprindzinājuma. Cigaretes kūpēja. Bija jūtams aizturēts uztraukums. Viss reiba un vilināja.

Johans �trauss izdzēra atkal glāzi vīna. Mans Dievs, jo vairāk viņ� dzēra, jo sausāka viņam kļuva rīkle.

Sulainis ar padevīgu kustību ātri atkal piepildīja glāzi.

Kāds stāvēja telpas vidū pie trok�ņainā galda un turēja �ļupsto�u runu mīļajam, lielajam viesim no Austrijas�, lai gan Gregors Georgevi�s to jau sen bija izdarījis pirms mielasta sāk�anās. Runātāja vārdus tikko varēja sadzirdēt un pēk�ņi tas runas vidū pavisam apklusa, �tas bija jaunais leitnants Orlovs no vecās kņazu Orlovu ģimenes, � piestreipuļoja klāt Johanam �trausam un skaļi noskūpstīja to uz vaiga.

� Brālīt �traus, � tā tevi skūpsta māmuļa Krievija, lielā māmuļa Krievija ...

Jaunā, pa pusei noreibusī aktrise viņam blakus ātri izmantoja izdevību un noskūpstīja �trausu uz lūpām:

� Un tā tevi skūpsta Krievijas māksla, � viņa �ivināja, � viņa skūpsta labāk, nekā mūsu māmuļai...

Viņas smiekli karsti ie�alca �trausam sejā.

Viņ� to cie�i apskāva.

Tikai nedomāt! Turēt ciet �o stundu! Tagadni! Tā varēja labāk aizmirsties. Visam citam nebija nekādas nozīmes.

L ⁴ � Mazā, skaistā sieviete, � viņ� noreibis �ukstēja un

uzspieda savas lūpas viņas baltajam kaklam.

. � Skaisti ir pie jums...

� Būs vēl skaistāk, � viņa atteica.

Orlovs aizstreipuļoja sāņus.

Viņ� sita plauksts.

� Mūziku! Carda�u!

Kņazs rēca:

� Dejoti Dejot! Kāpēc muzikanti nedzer? Vai jūs spēlēsiet, suņi?!

Tas skanēja Jaunāk, nekā bija domāts. Kāds sulainis jau metās turp ar da�ām pudelēm vīna, lai gan kapela jau pati bija sevi pietiekami apgādājusi. Carda�a straujās skaņas joņoja pa zāli. Kņazs pielēca kājās, satvēra kādu sievieti ap gurniem un aizvirpuļoja ar to, citi pāri tiem sekoja. Troksnis pieņēmās. Sacēlās traka dzīvesprieka orģija. Vijolnieks ar visu savu stāvu dejoja līdzi, visa kapela likās it kā izjukusi, lai gan turējās mūzikas ritmā. Arvien ātrāk, virpuļojo�āk skanēja mūzika, � kas nedejoja līdzi, tas kā apsēsts sita plaukstas, �ūpojās gurnos, cilāja kājas.

Grīda dunēja. Eļļas spuldzes drebēja. Sievietes lēca kājās, pārņemtas no prieka plūsmas, kas valdīja �ai stundā. Pāri galdam no apgāztām pudelēm un glāzēm plūda vīns un veidoja sarkanus plankumus baltajā galdautā.

Johans �trauss sēdēja visā �ai jūklī, rokā turēdams vīna glāzi. Viņam likās, ka tam nav vairs nevienas domas Viņa klēpī sēdēja jauna skaistule un dzēra no tā glāzes.

� Vai Krievija nav brīni�ķīga? � viņa �ļupstēja.

� Brīni�ķīgi atklāta, � viņ� atteica. � Te katrs ir tāds, kāds viņ� ir ...

� Jā, � mēs nemēdzam izlikties, brālīt �traus. Mēs dzeram, mēs mīlam, mēs nīstam, � bez aplinkiem. Dzer, brālīt, dzer! Es tevi mīlu! Es mīlu tavu mākslu.

Viņa tam pieglaudās cie�āk.

Ātrā deja izbeidzās ar graujo�u atbalsi.

�ņāco�i elpas vilcieni. Līksmi smiekli. Glāzes �ķindēja. Cilvēki streipuļoja laimīgi viens otram garām, kā lieli bērni un skūpstījās.

Kņazs Georgevi�s tvēra pēc vienas no tuk�ajām pu dēlēm un svieda to pret sienu, skaļi smiedamies. Potjom-kins sekoja �im piemēram. Drumslas �ķīda uz visām pu sēm.

Sievietes sajūsminātas sita plaukstas.

Drumslas nes laimi! Tās nedrīkstēja trūkt �ai noreibu�ajā, svētlaimīgajā stundā, � tā bija veca krievu para�a.

Jaunas pudeles skanēdamas lidoja pret sienu. Kas par to, ka starp tām bija arī vēl neiztuk�otas, � kņaza pagrabos vēl gulēja neizsīksto�i krājumi.

� Brālīt �traus, � �ļupstēja kņazs un streipuļoja tam klāt, � vai Krievija ir skaista?

� Krievija ir skaista ...

� Skaista, kā me�onīgs zvērs, ko? Visi me�onīgi zvēri ir skaisti...

Viņ� nekā vairs nejēgdams, smējās.

� Bet �is zvēriņ� tur, � ha, ha, � viņ� norādīja uz jauno aktrisi Johana �trausa klēpī, � tas ir vēl skaistāks, ha, ha ...

Viņ� mēģināja paņemt kādu glāzi, izdzēra to un stenēdams noslīga kādā sēdeklī. Viņam klājās tāpat, kā daudziem citiem, tas vairs nevarēja lāga nostāvēt. Viņi varēja vēl tikai dzert un trok�ņot un būt neprātīgi.

Georgevi�s �ļupstēja:

� Brālīt �traus, � uzspēlē mums kaut ko! Brālīt no Austrijas, � uzspēlē!

Meitene, viņa klēpī sēdēdama, lūdza:

� Jā, spēlē, spēlē kaut ko citu! Ne �arda�u...

�trauss pamāja. Kņaza vēlē�anās bija pavēle, kaut arī kņazs pats bija piedzēries, kaut visi citi bija piedzēru�ies. Viņ� piecēlās, nedro�i paspēra pāris soļus, tad saņēmās. Viņ� tikko juta pats savas kājas, kad devās cauri �alojo�ajam un noreibu�ajam viesu pūlim pie savas kapelas.

Vijolnieks pasniedza tam viņa vijoli. Melna matu cirta tam noslīdēja uz pieres. Viņ� pagāja sāņus.

Johans �trauss pielika vijoli pie vaiga.

Spēlēt?

Ko tad lai viņ� spēlē?

Viss vēl lēni līgojās viņa acu priek�ā. Viņam likās, ka viss viesu bars saplūda kopā un viņ� redzēja tikai noreibu�as sejas.

Tad viņ� ar lociņu pamāja pianistam, kur� bija pietiekami veikls, lai varētu pavadīt arī pavisam nepazīstamu melodiju. Un tad notika tas, kas vēlāk ka brīnums un burvība pārņēma visus, kas tur sēdēja noreibu�i un trok�ņaini un bez sajēgas.

Johans �trauss spēlēja. Mīksti un maigi slīdēja lociņ� pār stīgām, skaņas auga un pletās, it kā pēk�ņi cauri putekļiem, dūmiem un glā�u �ķindoņai ataustu mirdzo�as zvaigznes.

Kāda melodija atraisījās, vijīga un kautra, iek�ēji sirsnīga, � lociņ� kustējās it kā pats no sevis, � Johans �trauss stāvēja arvien mierīgāks, � zāle vairs nelīgojās, viņa prāts noskaidrojās, jo bagātāk un maigāk plūda skaņas no stīgām... Melodija vairs nebija atturama, tā plūda no viņa slepenākajiem sirds dziļumiem, neaizmirstama, mū�am neaizmirstama, tā vienīgā melodija, kuras vārdus viņ� pats kādreiz bija sacerējis kā dāvanu savai nnļotajai.

Tu, zeltmatainais Donavas bērns,

Man tevi satikt bij lemts

No sve�ām malām man māja tavs tēls, Kā pasaka skaista, kā sapnis cēls, Kad viss man dzīvē bij ņemts.

Tavi zeltainie smiekli nu manī skan, Par tevi tik sapņo nu vijole man, � Tu, � zilās Donavas bērns!

Iereibu�ie viesi pacēla galvas. Troksnis aprima. Saraustītās sejas it kā izlīdzinājās.

Kas tad bija noticis?

Kas tur spēlēja? Kas tā bija par burvju vijoli?

Jchans �trauss turēja acis aizvērtas.

Jetij! Jetij! � skanēja viņa sirdī. Mīļais Dievs! Kur tu esi, zilās Donavas meitene?

Neaizmirstamā, mū�am neaizmirstamā pasaka. Vienmēr un vienmēr par to sapņos viņa vijole, kaut arī viņ� pats nezin cik daudz vīna un �ampanie�a lietu sev rīklē, lai aizmirstos. Tas nebija iespējams. Zeltainie smiekli nekad nedzisīs viņa atmiņā.

Jetij, mīļā, mazā Jetij!

Pianists it kā pats no sevis atrada piemērotu pavadījumu. Vijole sapņoja tālāk savu dziesmu, kas vientuļa un maiga lidoja pāri cilvēkiem zālē, kuri sēdēja arvien klusāki un nogrimu�i sevī.

Man liekas, ka Vīnes me�i nu �alc, Vissaldākās mīlas dziesmas.

Tavs tēls nu lido kā mākonis balts Pār kalniem un me�iem, kā valsis salds Un sirdī lej mīlas liesmas, Tu esi kā mirdzo�s ziedoņa prieks, Kā vijoles elpa, kā sapnis liegs, Tu, zilās Donavas bērnsl

Zālē bija iestājies pilnīgs klusums. Tikai vijole dziedāja.

Vai visi saprata dziesmas saturu? Laikam gan.

Jetija, � sapnis par Vīni!

Jolians �trauss spēlēja no savas sirds visdziļākajiem dziļumiem, ar vislielāko prieku un visskaudrākajām sāpēm.

Kāda vijole dzied, � kāda mei�a raud, Sirds trīso�ā tevi meklē...

Stīgas trīcēja kā dzīvības pilnas lūpas. Tikai noslēpumainais liktenis zināja, ka tie�ām viss bija tā, kā dziesmā teikts.

Klusāk un klusāk raudāja vijole. Val�a melodija izdzisa smeldzo�i jautājo�ā ritmā.

Ak, dzīve ir raiba un skaists mīlas malds, � Kad nāksi tu atkal kā sapnis salds, � Tu, zilās Donavas bērns?

Johans �trauss lēni [āva vijolei noslīdēt gar sāniem. Viņ� atvēra acis kā pēc skaista sapņa.

Tad viņ� ieraudzīja cilvēkus, kas sēdēja atzveltņos, vīrie�us un sievietes.

* * *

Vai tie bija tie pa�i, kas līdz �im tā bija trakoju�i un bija tik noreibu�i?

Savādi...

Sejas bija mierīgas, atbrīvotas, it kā apskaidrotas.

Viens, otrs viņu uzlūkoja. Mierīgi, pateicīgi, atsvabināti. Mazā, skaistā Ģktrise, kura bija sēdējusi �trausam klēpī, tagad sēdēja atbalstījusi galvu abās rokās un likās aizsapņojusies. Viņa izskatījās kā aizmidzis bērns.

Johans �trauss nolika vijoli.

Mierīgiem, klusiem soļiem �trauss nokāpa no mazās estrādes. Izgāja cauri zālei. Sulaiņi, kā nedzīvas lelles stāvēja pie durvīm. �trauss pamāja vienam no tiem.

� Aizvediet mani uz manu istabu, � viņ� klusi teica.

Viņ� nespēja vairs ilgāk palikt �eit.

Sulainis gāja pa priek�u, �trauss tam sekoja. Zāles durvis aizvērās.

Tikai tagad kņazs Gregors Georgevi�s pārtrauca svinīgo klusumu. Viņ� bija gandrīz at�ilbis.

� �is vīrs prot savaldīt me�onīgus zvērus, � kņazs klusā, mazliet iekarsu�ā balsī teica

Tā beidzās �is vakars.

Tas bija pirmais vakars, ko �trauss pavadīja Pēterburgā.

Tad sekoja darba nedējas, kad tam katru nedēju reiz bija jāspēlē lielajā koncertnamā kopā ar savu kapelu. Bet �is pirmais vakars tam palika atmiņā kā kaut kas noslēpumains un sāpīgs.

� Jozef, � es to vairs ilgāk nespēju panest, � jums man jāpalīdz ...

� Es nevarētu iedomāties nekā patīkamāka, Trefkas jaunkundze! Bet kas man jādara? Jums tikai jāpavēl, un Jozefs nonesīs priek� jums sauli no debesīm, vai arī aizdedzinās Viņi un pats ielēks Donavā. Glu�i pēc jūsu vēlē�anās!

Jetija smaidīja.

� Tik daudz es nemaz nedomāju prasīt, Jozef.

Viņa bija ieradusies �trausa dzīvoklī. �trausa kundze bija taisījusi visskaistāko kniksi lielajai māksliniecei un tad ievedusi to Jozefa istabā, ar kuru tā vēlējās runāt. Un nu viņa sēdēja lielā, mīlas pārņemtā zēna priek�ā, � ar savu lielo lūgumu.

� Jā, � vēstule Johanam, � viņa teica un izvilka vēstuli, � trīs reizes rūpīgi apzīmogotu rakstu. � Tā jānogādā Johanam. Cik vien ātri iespējams.

Viņa uzskatīja to uzticīgi un paļāvīgi, it kā viņ� būtu pats mījais Dievs.

� Varbūt, ka tad viņ� ātrāk atgriezīsies mājās.

� Hm? � teica Jozefs. � Viņa adrese? Jā, protams, to es jums pateik�u. Bet tas vilksies ļoti ilgi, kamēr tāda vēstule aizies no Vīnes uz Pēterburgu. Un vēl �ajos laikos. Mīļais Dievs, vai tad tā ir tik briesmīgi svarīga?

� Ļoti svarīga, Jozef.

� Varbūt, ka tā vēl nozūd, ko? Nu, tā tik būtu nepatīkama lietai

Viņ� pakasīja pakausi un piemiedza vienu aci.

� Jā, ko nu?

Johanam tā jāizlasa, Jozef! No tā atkarīga viņa un mana laime ...

Nu tas bija pateikts. Sārtums sakāpa viņas vaigos un viņa mazliet nokaunējusies pielieca galvu.

� Jā, ja nu tas ir tā, � murmināja Jozefs, kuram nu viss bija skaidrs. � Es jau nu gan sen manīju, ka jūs un Johans ...

Jetija pacēla galvu

� Es viņu mīlu, un es to sāpināju, pati nemaz negribēdama, � tādēļ viņ� tagad ir prom, � viņa teica. � Bet tagad tur ir noticis kas cits, un tas, � tas viņam ir jāzina. Varbūt tad atkal viss būs labi.

Jozefs sa�ņaudza rokas.

� Tas ir tik skaisti, � ka jums ir pret mani... tāda uzticība, � viņ� klusi teica.

Viņ� juta krūtīs mazu, sāpīgu dūrienu.

� Jūs ta�u esat viņa brālis. Jums ir tādas pa�as acis, kā viņam. Kā gan lai es jums neuzticos?

� Protams, � viņ� stostījās.

� Ir tik maz cilvēku, kuriem var uzticēties, Jozef. Tik ļoti maz.

Viņ� nokāsējās.

� Jā, bet vēstule, ko lai mēs ar to iesākam? Kā lai mēs to ātri un dro�i nogādājam viņa rokās?

Jozefs pirmo reizi savā mū�ā pūlējās izdomāt no noderīgu. Viens bija skaidrs: tiem abiem bija jāpalīdz. Tas stāvēja tik stingri, kā Stefana doms. Un, ja viņ� arī nezināja, kas tos abus bija iz�ķīris, � kopā tie atkal bija jādabū.

� Diezgan bieza vēstule, � viņ� it kā starp citu piezīmēja un nevērīgi svēra rokā aploksni. � Tur gan laikam ir �is un tas iek�ā ...

� Jā, ir gan, � Jetija piekrita un viņas acis bija miklas. � Tur ir vesela grēksūdze. Un savu sirdi arī es esmu tur pielikusi klāt...

� Tad nu gan, � teica Jozefs un savilka pieri grumbās kā filozofs. � Bet, ja tik nu viņ� to saņemtu... � viņ� murmināja.

Pēk�ņi viņa acis iemirdzējās.

� Es zinu!

Viņa seja staroja. Viņ� uzlēca no krēsla un pāris rei�u apskrēja apkārt istabai, kā sagūstīts zvērs. Jetija izbrīnījusies sekoja tam ar acīm un juta augam saviļņojumu.

� Jā, � kas tad ir? Ko jūs izdomājāt?

� Izeju! Dro�u izeju! Ohā, � māte gan iepletīs lielas acis, bet tas �oreiz nekā nelīdzēs! Varbūt viņa arī mazliet runās pretī. Bet tas neko nekait, Dievs lai pasargā. Vēlāk viņa tomēr atzīs, ka tā bija pareizi.

Viņ� vēl arvien skraidīja �urp un turp, kā lauva pa krātiņu.

� Jā, � tad runājiet ta�u beidzot, Jozef!

Viņ� apstājās tās priek�ā.

� Vai jūs zināt, ko es darī�u?

Nu?

� Es brauk�u pats!

Viņ� triumfējo�i to uzlūkoja. Viņa bija glu�i pārsteigta. Viņa �o priek�likumu nevarēja vēl glu�i labi aptvert.

� Jūs gribat pats ...

� Jā, tik tie�ām! Es pats brauk�u uz Pēterburgu un aizvedī�u Johanam vēstuli. Hē? Vai tā nav smalka doma? Tas ies visātrāk un būs visdro�āk. Un tad varbūt es pats arī varu viņam vēl ko piebilst, ja tas būtu vajadzīgs. Es ta�u esmu viņa brālis .,.

� Jozef! � Jetija aizkustināta stostījās. � Vai jūs tie�ām gribat to darīt manis dēļ?

� Jā, � ko gan citu? Protams! �eit Vīnē jau arī pa�laik nav nekā prātīga.

� Mīļo Jozef...

� Pasta karieti var pasūtīt viens un divi...

� Naudu jūs saņemsiet no manis, Jozef, � nerunājiet pretī. Ak, cik jūs esat mīļ� zēns, Jozef! Es jau biju iedomājusies, ka pati varētu braukt uz Krieviju, bet man ta�u tagad tas nav iespējams, jo...

� Gan jau es visu nokārto�u, nemaz neraizējieties. Vēstule nonāks īstās rokās. Un gan es viņam atkal atgriezī�u galvu īstā vietā, dodu savu vārdu, � viņ� vēl piebilda un izskatījās ļoti uzņēmīgs.

Jetija smaidīja.

� Sakiet viņam, � ka es esmu daudz raudājusi viņa dēļ, � viņa pēc kāda brītiņa �ukstēja, � taisni tā, kā teikts dziesmiņa. Un, ka es vienmer viņu gaidī�u.

Jozefs pāris reizes kaut ko norija, kas viņam bija sakāpis kaklā.

� Es to visu nokārto�u, � jā.

� Kad jūs domājat braukt?

� Rīt, ja būs iespējams. Es tūliņ pat skrie�u pēc pases un pasūtī�u pasta karieti. Un pēc divām nedēļām es bu�u klāt, ja viss ies gludi.

Jetija spieda rokas pie sirds, kas pēk�ņi bija sākusi tik nevaldāmi un skaļi pukstēt. Pēc divām nedēļām! Un pēc �etrām nedēļām? Kas tad būs? Sirds, muļķīgā sirds, pacieties ta�u!

Viņa piecēlās.

� Jozef, � es jums pateicos! Es jums pateicos no visas sirds!

Viņa piegāja tam glu�i tuvu klāt, maigi uzlika rokas uz pleciem, pacēlās pirkstgalos un maigi noskūpstīja uz lupām. Viņa seja kļuva glu�i sārta. Vieglas trīsas izskrēja cauri visam ķermenim. Tā nu viņ� tur stāvēja, kā liels zēns.

Jetija smaidīja mātes smaidu. <

� Brālītim Jozefam �trausam, � viņa klusi teica.

Tad viņ� iekliedzās bez mēra laimīgs:

� Jetij, � es jūsu dēļ ietu caur ūdeni un uguni! Un, ja Johans nenāks ar labu, es atvedī�u viņu ieslēgtu ķēdēsi

Nāko�ajā vakarā viņ� aizbrauca. �trausa māte un Jetija vēl ilgi māja ar roku paka] aizripojo�ajai karietei.

Pēc tam viņas abas ilgi sēdēja kopā vienkār�ajā, omulīgajā istabā, un �trausa māte beidzot vairs nejuta kautrīgo bijību pret Jetiju. Kopējas sāpes, kopējas ilgas un mīla pret Johanu vienoja tās un darīja tuvas vienu otrai.

Viņas sēdēja istabas krēslā un pamazām vārdi raisījās no Jetijas lūpām, � priecīgi, cerību un laimes pilni, kas sauca atmiņā svētlaimīgu pavasara pasaku. Visu viņas milu uz Johanu tā bērni�ķā priekā atklāja viņa mātei.

Māte klusi klausījās un iek�ēji tā bija dziļi aplaimota par �ī skaistā bērna atzī�anos.

Un tad klusi atskanēja jautājums:

� Vai viņ� mani varēs saprast, �trausa māt? Vai viņ� gribēs atgriezties?

Tad atskanēja klusi smiekli. Tā smejas veci cilvēki, kad tie reiz ir no visas sirds priecīgi.

� Viņam nu gan vajadzētu būt īstam muļķim, ja viņ� beidzot negribētu tvert savu laimi abām rokām. Un cik man liekas, tad es gan tik daudz pazīstu savu vecāko dēlu, ka muļķis viņ� nav. Viņam ir tikai ciets pauris, tas gan. Bet to jau tāda skaista, mīļa meitene, kā jūs, varēsiet vislabāk izārstēt. Viņu tik vajag labi krietni paplucināt aiz ausīm, �o lielo bērnul

Tie bija īsti un sirsnīgi mātes vārdi.

Jetijai bija no sirds jāsmejas.

� Ak, � to nu gan es nevarētu, �trausa māt, � viņa vilcinādamās teica.

� Nevarētu? Jāsmejas! Bet tas jau pieder pie mīlas. Nevar ta�u vienmēr tikai skūpstīt.

Jetija �ķelmīgi uzskatīja �trausa kundzi:

� Bet tas tomēr ir jaukāk, vai ne?

� Nu jā, � tā smiedamās atteica, � tur ir jāpiedalās. Pa reizei skūpstīt, pa reizei atkal samazgāt galvu, citādi vīrie�u cilvēkiem nepatīk. Tikai tad viņi jūtas tā īsti labi. Ievērojiet �o mācību, Jetijas jaunkundze, ja es drīkstu Jums dot padomu.

Viņa pastiprināja savu izteikto gudrību ar �ķelmīgi paceltu rādītāja pirkstu. Jetija mazliet �ēli teica:

� Jā, � tas jau būtu labi, bet tad jau �im vīrie�a cilvēkam būtu vispirms jābūt �eit, vai ne?

� Protams. Bet es domāju, ja Jozefs un jūsu vēstule nevar tām nekā padarīt un viņu atgriezt, tad vēlāk brauciet pati uz Pēterburgu. Kaut kādā veidā jau mēs dabūsim viņu atpakaļ, par to es ne�aubos. Bet man ir tāda sajūta, ka �is palaidnis būs kļuvis prātīgāks.

Viņas vēl ilgi sēdēja kopā un �trausa māte stāstīja �ādus tādus sava vecākā dēla nedarbus no viņa bērnības laikiem. Tagad bija Jetijas kārta klusi klausīties, un viņas dvēselē mirdzo�s stāvēja mīļotā cilvēka tēls.

Mīļais Dievs, � kas tas bija par braucienu! Jozefs �trauss to atcerēsies visu savu mū�u Cik gan daudz joku viņam sagādāja visa �ī lieta. Kādam citam, kur� varbūt būtu mazāk dzīvespriecīgs un ar humoru apveltīts, nekā viņ�, protams būtu grūti �ajā braucienā atrast kaut ko patīkamu, jo tāds ceļojums pasta karietē no Vīnes līdz Pēterburgai, cauri visai Austrijai un Prūsijai bija ļoti nogurdino�s.

Sliktie ceļi, pa kuriem kariete lēkāja uz aug�u uz leju, tā ka iek�ā sēdētāju da�reiz uzmeta tik augstu gaisā, ka tas gandrīz jau dzirdēja mazos eņģelī�us svilpojam debesīs, pasta stacijas, kurās mainīja zirgus un kur ceļotājam pasniedza vissliktākos ēdienus, kādi vispār jebkur atrodami, pases pārbaudes ar visādām nepatik�anām, kur vajadzēja būt pietiekami nekaunīgam, lai ātrāk tiktu uz priek�u, ass salū�ana uz atklātas �osejas zem lietus gāzēm, nikna vārdu pārmaiņa ar pastnieku, � tie bija tāda brauciena prieki.

Jozefs �trauss visas �īs grūtības pārvarēja ar humoru.

Viņ� domāja par Jetiju un brāli Johanu un tas viņam deva drosmi.

Tā viņ� beidzot sasniedza Krievijas robe�u.

Sniegsi

Protams, viņ� jau arī nekā cita nebija gaidījis. Jau Rītprūsijā pa pusei bija bijusi ziema.

Ceļu turpināja kamanās.

Tā bija pārmaiņa, par kuru Jozefs bija ļoti priecīgs. Zirgu zvārguļu skaņas viņu samierināja ar apkārtnes vienmuļību.

Garām slīdēja pelēkas sād�as. Akas �ēli stiepa gaisā savas izkaltu�ās rokas. Cilvēki, kurus viņi satika ceļā, izskatījās kā lā�i, kas staigā uz pakaļkājām. Tie bija līdz pat ausīm ietīstīju�ies biezos un bie�i vien netīros ka�okos.

� Kungs, es negribētu, ka mani �eit apglabā, � reizēm atzinās Jozefs, kad brauca cauri kādai vientuļai un tuk�ai sād�ai. Kā gan cilvēki �eit var izturēt? Te nav ne Vīnes me�a, ne Donavas, ne Stefana torņa, ne Grincinga, ne arī kā cita. Lai Dievs mani pasargā! Te jau cilvēks var glu�i pazust, tu mīļā dvēselīt!

Bet tad tomēr viss mainījās uz labo pusi.

Parādījās pilsētas.

īstas pilsētas, tādas, kā tur mājās, Austrijā. Jozefa antipātija pret Krieviju mazinājās. Viņ� saka steidzināt ku�ieri. Jo vairāk viņ� tuvojās mērķim, jo nepacietīgāks tas kļuva.

Pēterburga!

Jozefs brīnījās. Nu, tas jau bija kaut kasi

Kamanas brauca lēnāk. Bija jau vakars, bet ielās dega laternas, � un tās bija skaistas, platas ielas, kurās bija redzamas sievietes dārgos ka�okos, līdz ar virsniekiem, smalkas karietes un kamanas, lielas, apgaismotas kafejnīcas. Tie�i kā Vīnē.

Jozefs atvieglots uzelpoja.

Bet kurp nu?

Vispirms uz kādu viesnīcu, lai labi paēstu. No uztraukuma viņam bija radusies milzu ēstgriba. Kaut kur �ai pilsētā ta�u vajadzēja atrasties Johanam. Pareizi, � adrese jau viņam bija kabatā, viņ� būtu varējis tūlīt doties turp, bet būs labāk, ja viņ� to darīs ar pilnu vēderu.

Tā viņ� lika pieturēt pie kādas viesnīcas. Gandrīz visi galdi bija aizņemti. Kādā stūrī balalaiku orķestris spēlēja grūtsirdīgas dejas. Protams, ka Jozefam Vīnes val�i likās dau(ļz skaistāki un mīļāki. Bet ēdiens, kuru viņ� bija pasūtījis, tam gar�oja lieliski un degvīns, kuru tam nolika priek�ā bez pasūtī�anas, patīkami izplatīja siltumu pa visiem locekļiem. Viņ� iedzēra vēl otro un tre�o glāzīti, un tad viņam arī mūzika, kas pamazām bija pārgājusi uz ātrākiem ritmiem, sāka patikt jau labāk.

Jozefs bija pavisam aizmirsis pēdējo dienu nepatik�anas. Labi paēdis un krietni sasilis, mazliet satraukts no piparotajiem ēdieniem un baudītā alkohola, viņ� tagad bija īstajā dū�ā, lai sniegtu savam brālim piemērotu lekciju�.

Viņ� jau gribēja samaksāt un celties, kad pēk�ņi pie blakus galdiņa, kur sēdēja divas elegantas dāmas ar saviem pavadoņiem, viņ� izdzirda pieminam Johana �trausa vārdu. Viņ� ieklausījās, bet tā kā blakus sēdētāji sarunājās krievu valodā, tad viņ� neko nesaprata. Viņ� pamāja viesmīlim, kur� prata vācu valodu, kā Jozefs jau pa�ā sākumā bija ievērojis.

Vai viņ� esot kaut ko dzirdējis par Johanu �trausu, kas tagad koncertējot Pēterburgā?

Viesmīlis steidzīgi pamāja un Jozefam par lielu pārsteigumu izrādījās, ka viņ� prot ne tikai vācu valodu, bet pie tam ir arī īsts saksis.

� Protams, � slavenais Johans �traussl To ta�u tagad Pēterburgā pazīst katrs bērns, jā. Val�u karalis no Vīnes!

� Cilvēk, tautieti! Jūs ta�u esat saksis?

� Protams, � viesmīlis starodams atteica, � bet, kad es runāju krieviski, tad to nemaz nevar manīt.

Viņi abi smējās.

� Jā, mēs sak�i ta�u visur jūtamies kā mājās. Kungs gan laikam ir austrietis?

� Un kā vēl? Es nāku tie�i no Vīnes un esmu Johana �trausa brālis! Es tagad gribu doties pie viņa...

Viesmīlis staroja un grieza īk�ķus vienu ap otru.

� Tad nu gan brāļa kungs ļoti priecāsies! Viņ� jau �odien atkal spēlē lielajā koncertzālē. Visas biļetes izpārdotas, jā!

Jozefs ieklausījās. Lielajā koncertzālē? Kur tad tā atradās?

Viesmīlis viņam aprakstīja ceļu. Jozefam nu bija skaidrs, ka tam tūliņ jādodas turp. Tad jau viņ� Johana �trausa dzīvoklī būtu varējis krietni vien pagaidīt.

� Bet jūs vairs nedabūsiet ieejas biļeti, � teica viesmīlis. Jozefs smaidīdams viņu mierināja:

� Gan jau es to dabū�u, � vai arī ielīdī�u pa atslēgas caurumu, ha, ha!

Viņ� atvadījās no tā ar rokas spiedienu un nosprieda, ka Pēterburga nemaz neatrodas tik tālu no pārējās pasaules, kā viņ� to Vīnē arvien bija iedomājies. �eit jau varēja glu�i labi dzīvot. Tikai vispirms �eit bija mazliet jāsasilst. Un degvīns viņam bija gar�ojis glu�i labi.

Viņ� steidzās uz izeju.

Arā kamanas gaidīja brauk�anas gatavībā.

� Uz lielo koncertzāli.

Zvārguļi atkal ieskanējās. Gandrīz nedzirdami slieces slīdēja pa plato, sniega apklāto ielu. Jozefs atgāzās sēdeklī kā liels kungs. Vai viss �is ceļojums nebija kā brīni�ķīgs piedzīvojums? Ak, kādas acis taisīs Johans, kad pēk�ņi viņu ieraudzīs. Un kādas acis viņ� iepletīs tad, kad viņ� tam pasniegs Jetijas vēstuli un nostāsies tā priek�ā: Klausies, Johan, to es tev saku, ja tu vēl vienmēr būsi tik uzpūtīgs un vēl ilgāk mocīsi Jetiju, manu mīļo draudzeni, tad tev būs darī�ana ar mani! Saprati!?�

Viņam vajadzēja klusi pie sevis pasmieties.

Tie tik būs joki, ha, ha!

Nu, vispirms tur nebija nekādu joku. Jo, kad Jozefs lika pieturēt pie koncertzāles un gribēja tikt iek�ā, tad par to protams nebija nemaz ko domāt. Portjē, milzīgs tēvainis, nemaz nelaida viņu ieejai tuvumā. Milzis un īk�ķītis stāvēja viens otram pretī un bija redzams kā uz delnas, kur� varētu būt uzvarētājs varbūtējā cīņā.

Jozefs sarunājās ar zīmēm, jo viņ� neprata ne vārda krieviski un ku�ieris, kas vadīja kamanas, prāta vācu valodā tikai divus vārdus: Nix dai�^. Tātad ar viņu kā tulku nevarēja rēķināties.

Jozefs mēģināja savu mērķi sasniegt ar da�iem rubļiem, kurus tas kārdino�i turēja saujā. Varēja redzēt no mil�a sejas, ka rubļus viņ� labprāt sauktu par saviem, bet Jozefu ielaist viņ� nedrīkstēja, ko viņ� arī darīja Jozefam saprotamu ar plecu raustī�anu. Laikam gan nevienu nebija atļauts ielaist, jo koncerts pa�laik gāja pilnā spēkā.

Tad Jozefam ienāca prātā jauna doma. Viņ� izvilka savu pasi.

Viņ� turēja to milzim pie deguna un bungoja ar pirkstu pa to vietu, kur bija rakstīts vārds �trauss�. So vārdu ta�u milzim vajadzēja pazīt un no visa pārējā, kas tur bija rakstīts, tam vajadzēja nākt pie skaidrības, ka viņa priek�ā stāvēja Johana �trausa brālis.

Milzis lēni burtoja, Jozefs pa to laiku jautri skandināja rubļus saujā. Sī patīkamā skaņa acīmredzot atdzīvināja mil�a trulās smadzenes.

Viņ� saprata.

Saprata, ka sve�ais kungs ir iek�ā spēlējo�ā Johana �trausa radinieks.

Viņ� staroja kā Goliāts, kad tas uzjautrinājās par mazo Dāvidu un izgrūda pāris teikumus, kurus Jozefs saprata tikpat maz, kā iepriek�ējos. Bet viņ� saņēma savu pasi atpakaļ, pie kam milzis smaidīdams turēja izstieptu savu roku.

Rubļi pārceļoja mil�a saujā.

Ko nu?

Milzis draudzīgi uzsmaidīja Jozefam.

Galu galā varbūt tomēr varētu viņu ielaist.

� Gaidīt, � Jozefs uzsauca ku�ierim, tad sekoja tēvainim pa platajām kāpnēm uz aug�u, garām abiem mirdzo�ajiem kandelabriem.

Milzis māja, lai tas viņam seko arī tālāk.

Viņi gāja pa garu, paklājiem segtu eju, uzkāpa vēl pa kādām kāpnēm, kuru marmors vērtīgi mirdzēja sve�u gaismā.

Atkal kāda eja.

Garām daudzām durvīm.

No tālienes atskanēja mūzika. Klusināta, bet tomēr skaidri sadzirdama. Jozefam sāka dauzīties sirds.

Valsisl Val�a melodijai Tik ilgi nedzirdēta.

�alco�i skaņu kūļi, � tie �ūpojās, līgoja, gaisa kā vēj� Vīnes me�āl

Da�i sulaiņi pārsteigti blenza uz sve�o, kuru portjē tik cienības pilns pavadīja.

Tas uzsauca viņiem pāris vārdu. Tie sarāvās un viņu sejas pieņēma tikpat cienīgu izteiksmi.

Tad milzis palika stāvot un atvēra kādas durvis.

Viņ� paklanījās, pateica da�us vārdus krieviski un lika Jozefam iet iek�ā.

Ērta un pla�a istaba. Jozefs palūkojās visapkārt un tūlīt saprata: tā bija viņa brāļa garderobes istaba.

Tā milzis bija atrisinājis �o sare�ģīto problēmu.

� Lielisks zēns, � teica Jozefs un uzsita milzim uz pleca, cik jau nu labi tas viņam izdevās. � Labi darīts, Goliāti Servusl

Tas saproto�i pasmaidīja un cie�i aizvēra aiz sevis durvis.

Jozefs pārlaida skatu pār garderobi.

� Diezgan grezni, � viņ� apmierināts konstatēja, aplūkodams mīkstos paklājus, ērtos atzveltņus un dīvānu ar skaistajiem spilveniem. Visu lielo telpu omulīgi pildīja ar siltumu milzīga krāsns. Pat klavieres netrūka, kā arī rakstāmgalds, uz kura lielā nekārtībā mētājās no�u kaudzes.

� Tie�i tāds izskatījās viņa rakstāmgalds mājās, � Jozefs ar klusu līksmi teica. � Sai ziņā viņ� laikam, paldies Dievam, vēl būs tas pats vecais. Ohā, � un kas tad tas?

Viņ� piegāja tuvāk rakstāmgaldam.

Tur stāvēja rāmītī kāda maza ģīmetne, � kāda miniatūra, laikam gan uz porcelāna gleznota. Jauna, skaista meitenes seja, no kuras laimīgi smaidīja pretī divas spo�as acis.

� Mans Dievs, � Jetijai

Jozefs no pārsteiguma piesarka.

� Un viņai nu jānoskatās uz visu �o nekārtību! Nu, tātad ģīmetni viņ� tomēr nav iemetis Donavā, Jetij, man liekas, ka �im palaidnim vēl tomēr sirdī palikusi kāda drusciņa mīlas!

Acis ģīmetnē smējās un likās, ka sārtās lūpas sāktu kustēties, it kā gribētu teikt:

� Jā, Mīļais Dievs, � �o ģīmetni jau es viņam iedāvāju kādā no mūsu skaistākajām stundām un liku gleznot tie�i viņam.

Jozefs paņēma ģīmetni rokā, maigi noraudzījās tajā un tad ar nopūtu atkal nolika atpakaļ uz galda.

Viņ� piegāja pie durvīm un mazliet pavēra tās. Jal palūkotos ārā. No Goliāta� vairs nekas nebija manāms. It kā no liela tāluma �urp lidoja mūzikas skaņas.

Jozefs pasmīnēja.

Iedomājieties tik, kaut kur koncertzālē Johans vada savu kapelu un viņam nav ne jausmas, ka viņa garderobē gaida Jozefs, viņa brālis, � tas pats Jozefs, kuram būtu �ai laikā jābūt Vīnē! Jā, jocīga lietai

Bet tur nekā nevarēja darīt. Un cerams, ka visa �ī lieta kļūs vēl interesantāka. Jozefs to no visas sirds vēlējās.

Pēk�ņi viņ� aizturēja elpu.

Tālā mūzika bija apklususi. Tās vietā viņ� dzirdēja skaļus aplausus un piekri�anas saucienus.

Mans Dievs, kā �ie ļaudis tur pūlējās! Tas jau skanēja kā �āvienu zalves un nemaz negribēja rimties.

Beidzot!

Likās, ka aplaudējo�ās rokas beidzot bija noguru�as.

� lr jau arī laiks, Johans ta�u nemaz nespēj tik daudzas reizes klanīties! To viņ� nekad labprāt nav darījis.

Nu viss atkal bija klusu.

Klusu, kā peles alā.

Jozefs vēl arvien bija izbāzis degungalu pa durvju spraugu. Viņ� tomēr bija tikai ziņkārīgs gardegunis.

Tad viņ� sarāvās. Vai tik tā nebija pauze? Viņ� izdzirdēja ārā skaļas balsis un soļus, kuri tuvojās. Drīz tiem vajadzēja iegriezties ejā.

Viņ� ātri aizvēra durvis.

Ja nu tagad uzreiz ienāktu Johans? Viņ� ieklausījās. Soļi nāca tuvāk.

Jozefs drāzās pāri istabai. Ar vienu varenu lēcienu viņ� bija pāri kādam atzveltnim, pastāvēja brītiņu glu�i klusu un tad steidzīgi aizslēpās aiz kāda cita atzveltņa, kas stāvēja blakus rakstāmgaldam, saritinājies aiz tā kā ezis.

Asinis viņam dūca ausīs.

Tikko vēl lielā zāle dārdēja no pūļa piekri�anas saucieniem un aplausiem. Bija sapulcējusies visa labākā Pēterburgas sabiedrība. �trausam bija atkārtoti jāklanās, jāsmaida, jāpateicas, jāmāj dāmām, kas viņu dievināja kā

prieka pravieti. Ja viņ� būtu gribējis pieņemt visus ielūgumus, kurus tam piesūtīja pa viņa vieso�anās laiku Pēterburgā, tad, Dieva vārds, viņam nebūtu palicis ne brītiņa laika muzicē�anai.

Ar vēsu smaidu viņ� beidzot atstāja skatuvi. George-vi�s arvien bija brīnījies par �o vēso, it kā sasalu�o smaidu, kas likās nemaz nenāca no sirds, kā viņa val�i.

Savāds cilvēks, �is �trauss, viņ� domāja, � bet spēlēt viņ� prot!

Tagad bija pauze. Smalkie koncerta apmeklētāji bija paradu�i pa �o laiku iestiprināties. �trausam bija kabatā kāds ducis ielūgumu uz �o pauzi, bet viņam nenāca ne prātā pieņemt kādu no tiem. Viņ� bija kļuvis par vientuli un viņa vienīgā pavadone viņa vientulībā bija viņa mūzika.

Tāpēc viņ� devās uz savu garderobi, kur mēdza pavadīt starpbrī�us.

Ar noliektu galvu viņ� iegāja istabā un tuvojās atzveltnim. Viņa skats domīgi kavējās pie ģīmetnes, kas atradās uz galda. Sāpīgs vaibsts iegulās viņa lūpu kaktiņos.

� Jetij, � viņ� �ukstēja, � kādēļ gan tam tā vajadzēja notikt?

Tad notika kas pavisam savāds. Kāda skaļa balss pēk�ņi teica:

� Tādēļ, ka viņa tevi pārāk mīlēja, tu muļķi!

�trauss apmetās apkārt. Aiz otrā atzveltņa piecēlās Jozefs un laimīgi smējās.

� Mans Dievs, � vai tad es sapņoju?!

� Nedomāju vis, mīļais brāli! Es esmu no miesas un asinīm! Servus, Johan!

Un vienā mirklī viņ� bija Johanam ap kaklu un skūpstīja to no visām pusēm, tā kā tas vairs nespēja atvilkt elpu.

� Jā, � vai tad pasaule ir apburta? � tas pēk�ņi aizkustināts iesaucās. � Tu? Jozef? Kā tu �eit nokļuvi?

� Ar kamanām! Tās vēl arvien stāv pie izejas. Es ierados pirms ceturtdaļstundas. Jā, � vai nu tu brīnies? Un vai tu zini, kas mani sūta? Klausies, mēs nedrīkstam velti tērēt laiku!

Viņ� norādīja uz ģīmetni, kuru Johans velti mēģināja noslēpt.

�Mani sūta Jetija, lai tu to zinātu!

� Jetija? � �trauss apmulsis stostījās.

� Un vēstuli viņa man arī iedeva līdzi, lai tu, stūrgalvi, reiz visu dabūtu zināt un par viņu vairs ne�aubītos, saprati? Viņa mīl tevi, � tikai tevi, Johan, un ja tu drīz nenāksi mājās, tad viņa ielēks Donavā un es viņai līdzi, vai tu dzirdi? Un arī māte liek tevi mīļi sveicināt un sacīt, ka viņa jau ilgi neesot dzirdējusi tavu vijoli, un lai tu Jetiju...

� Klusēl � iekliedzās Johans un izrāva tam vēstuli no rokas. � Tātad arī jūs visus �ī meitene ir pataisījusi par muļķiem? Un ko tu tur saki, ka viņa mīlot tikai mani, un ka viņa lēk�ot...

� Bet lasi ta�u, mīļo brāli, � Jozefs ska]i smējās, � es pa to laiku apskatī�u �o ģīmetni tuvāk! Klausies, � viņa iedeva man līdzi ceļā arī skūpstu ...

Johans apgriezās.

� Muti ciet! � viņ� asi uzkliedza.

� Tu mīļā dvēselīt, cik tu esi kļuvis smalks, � sāpīgi teica Jozefs un smīnēja.

Johans �trauss jau bija atplēsis vēstuli. Viņ� lasīja to mirdzo�ām acīm. Mans Dievs, vai tad tas bija iespējams? Vaj tad vēl arvien notika tādi brīnumi? Telpa valdīja dziļ� klusums, jo arī Jozefs centās neizdot ne skaņas.

Jā, � Jetija bija rakstījusi daudz. Tā bija vesela grēksūdze, ko viņa tur bija sarakstījusi. Tā bija arī liela, brīva un skaista atzī�anās mīlestībā. Arī erchercoga intriga tur bija iek�ā, � par nozagto vēstuli, par ļauno un nekrietno lomu, ko bija uzņēmies �anis Skolnajs �ai lietā, � par visu to viņa stāstīja skaidri un gai�i, tā kā lasītājam nu bija skaidrs, kādēļ viņ� pats toreiz bija ticis ielūgts Sēn-brunnā. Bet tas vairs nesāpēja. Jo tur, pa�as vēstules beigās, bija rakstīts Jetijas priecīgajā rokrakstā: Redzi,Johan, � es domāju, ka varētu Tevi pazaudēt, ja Tev tūliņ pateiktu, ka esmu Trefka, vai varbūt Tu vismaz nevarētu man tik brīvi dāvāt savu mīlu, kā Tu to dāvāji Jetijai Hallupeki. Un vai tad es tik briesmīgi meloju? Vai tad es neesmu Jetija, � �ā vai tā? Tava Jetija? Klausies, es ta�u esmu jau pietieko�i samaksājusi par �o muļķīgo paslēpju spēli un diezgan cietusi. Johan, � atgriezies atkal mājas ar visām savām priecīgajām dziesmām un savu silto, saulaino sirdi. Es gaidu Tevi. Es gaidu atskanam Tavas vijoles dziesmu, gaidu Tavu sapņaino smaidu un Tavu pirmo skūpstu pēc visas �īs garās un ļaunās �ķir�anās. Manas lūpas ir tik pilnas ilgu ...

Tava Jetija.�

�trauss ļāva vēstulei noslīdēt zemē. Gaviles viņu smacēja kopā ar asarām un tik dedzino�u svētlaimi, ka viņam likās, ka sirds to neizturēs.

� Jozef, � es brauk�u uz Vīni! � viņ� kliedza tā, ka tas skanēja kā lielgabala �āviens �ais �etrās sienās.

Viņ� uzlēca kājās un pierāva Jozefu sev klāt.

� Brālīt, es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē! Kungs un Dievs, � es gribētu braukt tūlīt, uz vietasl Klausies, ko lai es tagad daru?

� Vari braukt, � teica Jozefs un domāja: Tagad man gribētos zināt, kas �ai vēstulē bija rakstīts. Tagad ta�u es viņu vairs nevaru vest uz mājām ķēdēs ieslēgtu. Zēli�

� Jā, vari braukt, � atkārtoja �trauss, gariem soliem mērodams telpu un kustinādams rokas, kā vēja dzirnavu spārnus. � Vari braukt, vari braukt! Es labāk gribētu lidot, bet tik tālu jau mēs neesam. Un kas gan �eit diriģēs? Ko?

Jozefs nebija muļķis.

Viņ� pielika pirkstu pie deguna, savilka savu �ķelmja seju un teica:

� Es, brālīt!

� Ko?

� Es! Kas gan cits? Es arī esmu �trauss! Un krieviem tas ta�u būs glu�i vienalga. Ir jau arī pēdējais laiks, ka kļūstu patstāvīgs. Vai tu arī tā nedomā?

� Zēn! Jozef! Tagad, � kad mūsos atkal valda īsta vīnie�u vieglprātība ...

� Taisies, ka tieci prom, brāl! Uz to visātrāko! Heida, � celies un pazūdi! Kamanas gaida ārā. Pārtiku tu vēl atradīsi maisā. Par mani tev nav ko raizēties. Jozefs jau stāv pats uz savām kājām. Tavi ļaudis ta�u mani pazīst. Un Jetija gaida! Katra sekunde ir no svara.

� Kas tu gan esi par blēdi, Jozef! Bet, Dieva vārds.� tev taisnība! Tūksto�kārt taisnība!

� Lai tad Dievs tevi sargā, Johan! Ne vārda vairs! Skrej, ko kājas nes, pirms pauze ir beigusies! Un pasveicini māti un Jetiju!

Johans �trauss norāva no pakaramā mēteli un cepuri. Vēlreiz pierāva Jozefu sev klāt dziļā sirsnībā.

� So pakalpojumu es tev nekad neaizmirsī�u!

� Ir jau labi, � bet nu skrēji Vīne tevi gaidal Es drīz tev seko�u!

Johans �trauss devās uz durvīm. Sejā tam bija svētlaimīgs maids. Kā traks viņ� izskrēja ārā.

� Vai redzi, Jozef, � pēdējais teica un ierīkojās ērti atzveltnī, � tā kļūst par kapelmeistaru! Tīri vai jāsme-jas, � sasodīts, � ha, ha!

Oktobra vēji svilpoja V.nes ielās. Koki bija kļuvu�i gandrīz pavisam kaili. Un vēl kas cits svilpoja bīstami un baigi cauri vecajai ķeizarpilsētai: revolūcija!

�āvieni plīsa ielās, ka vai ausis krita ciet. Dienu un nakti. Mierīgā Vīne bija pārvērt īsies gandrīz par elles katlu. Debesīm vien bija zināms, kur uzreiz bija gadījies tik daudz iero�u, � pistoļu, zobenu un citu �aujamrīku. Plīvoja karogi. Un rei�u reizēm, dienā vai naktī, dzirdēja tās dziesmas cieto un dzel�aino ritmu, kas reiz Francijā bija radījusi revolūciju: marseljēza! Tā bija drūma, nepielūdzama dziesma, kas oda pēc uguns, asinīm un ripojo�ām galvām.

Tāda bija Vīne 1848. gada oktobrī. Un, kaut arī tai bija lemts palikt tikai par opere�u revolūciju�, par sacel�anos uz da�ām dienām bez sevi�ķi lielām sekām, � tad tomēr augstdzimu�ajiem �ai laikā smiekli nenāca.

Bija revolucionāri, kas sarīkoja īstas cilvēku medības uz augstdzimu�o kārtu, tos briesmīgi sodīja, konfiscēja viņu īpa�umus un � ja notika preto�anās � tad no�āva. Arī �anis Skolnajs bija �ai sarakstā.

Viņ� to bija uzzinājis un ātri savācis kopā visu, kas tam bija nepiecie�ams bēg�anai � naudu, vērtslietas, drēbes. Pie rietumu vārtiem to gaidīja rati, bet līdz turienei bija grūti tikt cauri mazo ieliņu mud�eklim. Ja tas izdotos, viņ� varētu Vīnei parādīt garu degunu.

Pa�ās beigās viņam ie�āvās prātā pārdro�a doma: kā būtu, ja viņ� paņemtu līdzi Jetiju? Viņ� zināja, ka erchercogs no viņas vairs neko negaidīja. Tātad ceļ� viņam tagad bija brīvs. Varbūt viņ� varēs to iegūt sev. Jā, varbūt viņa pat priecāsies, ja varēs tikt prom no �īs Vīnes, kas bija kļuvusi tik me�onīga. Tad viņ� varētu tēlot glābēja lomu un Jetija Trefka, skaistākā sieviete Vīnē, piederēs viņam! �anim Skolnajam nebūt netrūka iedomības.

Domāts � darīts!

Jetija bija ļoti izbrīnījusies, kad Skolnajs ieradās pie tās jau sagatavojies ceļam. Zem viņa mēteļa tā pamanīja pistoli, kas bija piestiprināta pie jostas.

� Ko jūs vēlaties, grāf?

Viņ�, daudz nedomādams, atstūma to atpakaļ salonā.

� Es vēlos jūs glābt, Jetij. Vīne ir liesmās. Ļaudis ir kā bez prāta. Arī jūsu mājai pieliks uguni. Mani rati gaida, � pasteidzieties, Jetijl Es esmu ar mieru jūsu dēļ ziedot savu dzīvībul

Viņa to auksti uzlūkoja.

� Man tas nenāk ne prātā, grāf! Man nav nekāda iemesla bēgt. Un vismazāk jau kopā ar jums.

� Esiet prātīga, Jetij, � jūs nezināt, kādās briesmās jūs atrodaties. Tauta ir briesmīga, nepateicīga un nepielūdzama. Es ātrāk neie�u prom, kamēr nebū�u jūs vedis pie prātal

Viņ� sarāvās. No ielas atskanēja tum�u balsu troksnis. Tas tuvojās kā �alco�s vilnis.

Jetija piesteidzās pie loga. Aiz viņas Skolnajs. Viņ� iekoda sev lūpā.

� Nolādēts ...

Tur jau plūda kopā cilvēku pūlis. Noskrandu�i stāvi, sievietes un vīrie�i, vicinādami rokās �autenes.

� Nāciet ta�u, � virtuves izeja vēl ir brīvai

Viņa nolaida aizkaru. Tad tā nicino�i viņu uzlūkoja.

� Ejietl Bēdzietl Jūsu tuvums man ir pretīgsl

� Ā, � viņ� nojauta, ka ļaudis varbūt nemeklēja vis Jetiju, bet gan viņu. Viņi laikam bija manīju�i, ka tas �eit ienāca. Tagad jau nodevēji bija uz visiem stūriem. Viņ� savilka seju grimasē.

� Ja mani atradīs pie jums, tad arī jūs esat viņu varā, Jetij, � viņ� izsaucās.

Sai brīdī atskanēja �āviens. Kāds logs sa�ķīda drumslās. Lode atsitās pret sienu. Kāda glezna nogāzās zemē.

Jetija atrāvās atpakaļ.

� Kungs Dievs!

Lejā jau bija vesela ļau�u Jūra. Dūres draudo�i vicinājās gaisā. Rēco�as balsis. Pārvērstas sejas.

� Skolnajs ir aug�ā, � kliedza kāda sievietes balss.

� Viņ� stāvēja pie loga! Novediet to lejā! Nolin�osim to!

Rūk�ana. Nicino�i smiekli. Atkal �āviens. Tas sadrumstaloja cita loga stiklu.

�anis Skolnajs bija bāls kā līķis.

Lejā atskanēja nūju sitieni pret mājas durvīm.

� �urp grāfu, vai ari mēs pielaidīsim mājai uguni! Uguni, uguni, � ahā!

� Trefkai Jānāk līdzi! Tas tik būs velna cepetis! Atvērt! Atvērt!

Noskanēja vēl divi vai trīs �āvieni. �anis bija izvilcis pistoli. Nolādētā tauta! Pūlis! PĪēbeji!

Neilgi pirms �ī notikuma pie Vīnes ziemeļu vārtiem bija piestājusi kāda kariete. Dega lāpas, jo tuvojās vakars.

Pieci vai se�i stāvi, �autenēm plecos, klejoja pa tuk�o laukumu vēl neaizslēgto vārtu priek�ā.

Viens no tiem, mazs un apaļ�, piegāja pie karietes, ieķērās zirgam iemauktos un rūca mazliet nedro�ā balsī:

� Te vairs ņav nekāda iek�ā brauk�ana, te ir revolūcija, vai saprati? Te �auj � lai tev būtu skaidrs!

� Bet paklausieties, � atskanēja kāda nepacietīga balss no karietes iek�ienes, � es ta�u esmu vīnietis, man jātiek iek�ā!

� Nepavisam arī nē, � teica kāds cits, kas bija gar� kā miets. � Te arī vīnietis vairs netiek ielaists! Vai tad jūs neesat dzirdējis? Te notiek revolūcija un mēs revolucionāri!

Pa to laiku bija pienācis kāds tre�ais un apreibis no vīna, ķērca jautrā balsī:

� Jāāā, te tagad ir revolūcija! Te vairs nevienam nav iek�ā tik�ana! Vīne ir slēgta!

� Kaut jūs visus nelabais parautu! � atbildēja balss no karietes. � Jūs gan laikam visi esat sajuku�i? Ko? Es jau pa ceļam dzirdēju, ka jūs �eit taisot revolūciju, bet kas man par daļu, muļķi tādi! Vai jūs domājat, ka es tādēļ kā traks skrēju �urp no Pēterburgas gan dienu, gan nakti ar pasta karieti, lai man, kad beidzot esmu pie Vīnes vārtiem, jūsu revolūcijas dēļ būtu jāpaliek ārpusē? Ko? Tur nu man jāsmejas! Un nu dod ceļu, Aloizi Gūgl-hupfer, Harmonijas� godīgais saimniek! Un tu, Feit Gstetenbauer, kā liekas, arī vairāk interesējies par vīna krūzi, nekā par revolūciju? Bet mazo naktssargu Mīsniku es vienkār�i aizpūtī�u sāņus pāri laukumam, ja viņ� tūlīt nedos man ceļu, ha, ha ...

Pa lodziņu izliecās Johana �trausa smejo�ā seja, ko apspīdēja lāpu zibo�ā gaisma.

Svētais Nepomuk, � tas ta�u ir �trauss, � iesaucās apaļais Gūglhupfers, kura Harmonijā� �trauss visu pagāju�o ziemu katru svētdienu bija spēlējis.

, � Jā, tu mīļā pasaulīt! Es domāju, ka viņ� ir Krievijā!

� �trauss! � atbalsoja garais galdnieks Gstetenbau-ers un līgojās kā niedre vējā �urp un turp.

Bet naktssargs Mīsniks �ļupstēja:

� Vai arī viņa gars! Mūsu tēvs debesīs, svētīts lai...

� Turi muti, � rūca galdnieks. � Tu esi piedzēries! Esiet sveicināts, meistar �traus! Jā, � kādēļ tad jūs tūliņ neteicāt, ha, ha, ha ...

� Nu, tā ir pavisam cita lieta, � teica Gūglhupfers.

� Tad jau protams jāpiemiedz viena acs.

� Es domāju gan, � smējās �trauss.

� Bet ielās neizskatās labi. Ja es drīkstētu dot padomu ...

� Muļķības, � vīnie�i ta�u mani neaizskars? Man jātiek iek�ā. Man ir kaut kas ļoti steidzams jānokārto, vai saprotat?

� Nu jā, tā jau gan izskatās. Bet tad nāciet vispirms sargmājiņā iedzert glāzīti vīna, � mudināja Gsteten-bauers. � Tas nekā nemaksā. To dod par brīvu revolucionāriem un tas gar�o pavisam sevi�ķi!

Turklāt viņ� līgojās uz priek�u un atpakaļ.

� Nāko�reiz, bērni, � sauca �trauss, � man tagad tie�ām ļoti jāsteidzas! Turieties bra�i un atstājiet man kādu pilīti mucas dibenā. Servus, revolucionāri!

Ku�ieris uzsita zirgiem, rati ieripoja pa vārtiem ar lielu troksni un kratī�anos, tā kā �trauss, kas gribēja pamāt saviem vecajiem draugiem ar roku, atkrita atpakaļ sēdeklī.

� Nolādēts! � viņ� pie sevis norūca, � vīnie�i ir glu�i traki!

Viņ� jau pa ceļam bija dzirdējis, ka arī Austrijā kas notiekot�, jo tikai ar lielām pūlēm bija ticis cauri Prūsijai. Bet viņ� tam negribēja ticēt. Vīnie�i un revolūcija?! To viņ� nevarēja iedomāties. Revolucionāri pie vārtiem jau arī nemaz nebija izskatīju�ies tik varen kareiviski.

Tomēr tā bija revolūcija un drīz viņ� to manīja arī ielās, kur valdīja trok�ņains un militāri noskaņots gars. Kareivji skrēja garām, ceļā gadījās kliedzo�u ļau�u grupas. barikādes, �ur un tur atskanēja pa �āvienam, dego�as lāpas, � tas viss atgādināja karu.

� Velns lai parauj!

Rati nevarēja tikt uz priek�u. Jaunas ļau�u grupas aizsprostoja tiem ceļu. Draudīgas sejas. Paceltas dūres.

� Laikam vīnie�i Iedzēru�i par daudz vīna, � dusmīgi nodomāja �trauss, � tie jau ir kā apsēsti. Bet man jātiek pie Jetijas! Nolādēts!

Viņ� kā bez palīga lūkojās uz ku�ieri.

�trauss lika ratiem iegriezties kādā sānieliņā. Viņ� gribēja mēģināt pa apkārtceļu nokļūt līdz Jetijas mājai, lai tas viņam maksātu, ko maksādams.

Viņ� sāka baidīties par Jetiju.

Nebija aprēķināms, uz ko bija spējīgi �ie satracinātie ļaudis. Ja nu Jetijai visā �ai burzmā kaut kas atgadās... Viņ� negribēja izdomāt �o domu līdz galam.

Viņ� mudināja ku�ieri braukt pēc iespējas ātrāk. Kādu laiciņu tas arī izdevās, bet lad atkal nāca barikādes, draudo�as cilvēku masas, � �trauss nokļuva bīstamā situācijā.

Beidzamā mirklī ratiem vēl izdevās iegriezties un pazust aiz kāda stūra, un veikli mests akmeņu lādiņ� nesasniedza savu mērķi.

Tad jau Pēterburga ir tīrā paradīze, noraizējies domāja �trauss. Mīļais Dievs, palīdzi ta�u vīnie�iem atkal sadabūt kopā visus piecus savus prā.us!

Tas bija traks brauciens

Beidzot �trausam tomēr izdevās nokļūt Jetijas nama tuvumā. Bet tad nu arī bija ko redzēt!

Liels cilvēku pūlis saniknots viļņoja un nebija redzama neviena bruņcepure. Jā, � ko tad tas īsti nozīmēja? Sī milzīgā sapulce? Un tie�i Jetijas nama priek�ā?

Akmeņi lidoja pa gaisu. Gaisā skanēja arī �auteņu �āvieni, kliedzieni, lamu vārdi, bļaustī�anās.

Vienu mirkli viņam pagura kājas. Vai tad �ie ļaudis gribēja ielauzties Jetijas namā?

Jetij, Jetij, � kliedza viņa sirds.

Rati vairs netika ne uz priek�u, ne atpakaļ. �trauss pameta ku�ierim naudu.

� Taisieties, kā tieciet laukā no �ejienes, � viņ� tam uzsauca. Tad pats steidzīgi izrāpās no karietes, � savu bagā�u es paņem�u vēlāki

Un viņ� jau bija prom.

Pūlis visapkārt viļņoja kā jūra.

Pāris pui�u metās viņam klāt, laikam noturēdami par pārģērbu�os virsnieku, � viņ� metā$ skriet, ko kājas nes, pārņemts tikai no vienas domas: viņam bija par katru cenu jānokļūst pie Jetijas.

�eit priek�ā, cauri ļau�u pūlim, tas likās pilnīgi neiespējami. Tie visi bija kā bez prāta.

Viņ� iegriezās nāko�ajā ieliņā. Vajātāji palika aiz muguras.

Tad viņ� pārlēca pār kādu zemu mūri.

Aiz viņa vārījās kā raganu katlā.

Pāri kādam pagalmam, � tad atkal kādam �ogam, � bailes Jetijas dēļ pie�ķīra tā rīcībai veiklumu un noteiktību.

Da�as minūtes vēlāk viņ� jau stāvēja Jetijas nama pagalma pusē. Viņ� dziļi uzelpoja.

Visi logi bija tum�i. Durvis aizslēgtas. Bet viņ� nedrīkstēja kavēt laiku. Varbūt jau pēc neilga laika ļaudis apstās namu arī no �īs puses.

Viņ� mēģināja rāpties pa nama sienu. Mūrī bija diezgan vietu, kur pieķerties.

Hoplā, � viņa pirksti pieķērās mūrim.

Tikai nelaisties vaļā! Vilkties arvien uz aug�u! Tā � tas gāja. Uzmanīgi tālāk. Tur jau māja pirmais logs.

�trauss, pieķēries loga palodzei, ar visu spēku vilkās aug�up, pirksti tam sāpēja.

Tas viņam izdevās.

Tad viņ� aptina mēteļa stūri ap roku. Pavisam cie�i. Un tad � no�ķindēja rūts. Viņ� bija to izsitis un tam bija tā brīni�ķīgā sajūta, ka viņ� ir pavisam veikls iebrucējs.

Tad viņ� no iek�puses atbīdīja aiz�aujamo un ierāpās pa logu iek�ā.

Da�us acumirkļus viņ� ieklausījās. No āra klusināti atskanēja balsu troksnis. Viņ� steidzās tālāk. Cauri kāpņu telpai. Pa kāpnēm aug�ā. Atrāva kādas durvis.

Jetij, Jetij, � lūdzās viņa sirds.

Un tad ...

Durvis uz salonu tika atrautas. Kāds stāvēja uz sliek�ņa Gar�, slaids, skrandās saplēstu mēteli, izmisu�u sejas izteiksmi. Bet acis tam staroja. Un no platās mēteļa kabatas lūkojās vijoles kakls.

Kliedziens.

� Johan!

Velns lai parauj, � �trauss vienmēr atcerēsies �ī brauciena pēdējās dienas, kad viņ� izdzirda, ka Vīnē esot īsta revolūcija. Un �o skrējienu pa Vīnes ielām, līdz Jetijas mājai, kad to dzenāja, kā me�a zvēru. Viņam bija izdevies pārrāpties dārza mūrim nama iek�pusē, izsist logu un iekļūt namā. Labi, ka vakars jau meta savas ēnas, jo pūlķ nama priek�ā rēca, kā simtgalvains zvērs.

Bet nu viņ� bija �eit. Viņ� turēja rokās Jetiju, savu meiteni.

� Jetij!

Viņa savas rokas bija apvijusi tam ap kaklu. Neviena jautājuma, kā viss tas bijis iespējams, � tikai svētlaimīga, brīni�ķīga izglāb�anās sajūta. Lai tie tur ārā trako un plē�as.

� Mana meitene!

� Johan, � mīļais, mīļais ...

Tad viņ� ieraudzīja Skolnaju, kas vēl arvien turēja rokā pistoli.

� Hē? Jūs?

Tas noskanēja griezīgi, kā tērauds.

� Viņ� ielauzās pie manis, lai es bēgot kopā ar viņu...

� Un jūs vēl neesat prom, grāf?

Uzrunātais nikni iesmējās:

� Nelgas, � viņ� �ņāca, � bet kas man par daļu!

Viņ� metās ārā.

Un tā kā Vīnes Dievam bija pacietība ar viņu un viņ� bija taisnīgāks, nekā cilvēki, tad Skolnajam izdevās vēl pēdējā brīdī tikt prom pa to pa�u ceļu, pa kuru �trauss bija iekļuvis namā.

� Vai tad vīnie�i ir pavisam prātu zaudēju�i? � sauca �trauss, � viņi jau tev izdemolēs visu namu.

Viņ� pieskrēja pie balkona durvīm. Jetija bailīgi mēģināja viņu atturēt.

� Ļaudis ir kā bez prāta! Mīļais, � es tevi lūdzu...

Bet viņ� jau bija atrāvis durvis vaļā un izgāja ārā. Jetija pēk�ņi atguva drosmi viņa tuvumā un nostājās tam līdzās.

� Ļaudis, kas gan tā par izrādi, ko jūs �eit rīkojat? Vai 1ad tas ir pieklājīgi? Man gan jāsaka, ka es biju sagaidījis pavisam citādu saņem�anu Vīnē un manas mīļās līgavas nama priek�ā. Vai varbūt tās ir biju�as apsveikuma zalves? Tādā gadījumā es ļoti pateicos, bet neizpaudiet savus priekus pie nama durvīm! Tur jau pat Jo-hanam �trausam jākļūst niknam. Un tas ta�u būtu kauns. �trauss, kas jums dāvājis savus skaistākos val�us...

jau pie pirmajiem vārdiem troksnis nama priek�ā bija pierimis. Visi pārsteigti lūkojās aug�up.

Ko? �trauss? Jā, � pie velna, � tas ta�u bija Johana �trauss? Val�u karalis? Bet tam ta�u bija jāatrodas Krievijā? Jā, kas tad tas bija par muļķi, kas pirmīt teica, ka tur aug�ā esot grāfs Skolnajs?

�auteņu stobri nolaidās.

� Nu, ļaudis, vai tad jūs mani vairs nepazīstat? Tie�i �odien es atgriezos no Krievijas. Un tie�i Jetija Trefka kļūst mana līgava. Nu, tātad! Vai nu mēs beidzot nomierināsimies?

Pūlī kāds iesmējās, �ie smiekli pielipa citiem, un drīz vien viss saspīlējums un uztraukums bija zudis un pārvērtās skaļos un sirsnīgos smieklos.

�trauss bija atkal Vīnē! Katrs bērns ta�u viņu pazina. Vai traks, � tad jau viņi gandrīz būtu izdarīju�i briesmīgu muļķību! Nu, velns lai rauj! Ļoti pateicamies!

Pēk�ņi visi �ie izsalku�ie, no�ēlojamie, norūpēju�ies cilvēki, vīrie�i un sievietes tur lejā, bija kā pārvērtu�ies. �trauss, � tas bija kāds no viņu vidus. Tas jau bija gabaliņ� no Vīnes, un savu Vīni ta�u viņi visi mīlēja, lai bagāts vai nabags, lai izsalcis vai paēdis. Tik tie�ām � varēja badoties, bet nevarēja dzīvot bez val�a!

� Lai dzīvo Johans �trauss! � pēk�ņi atskanēja kā vienā balsī. � Lai dzīvo Johans �trauss un Jetija Trefka!

Pūlis lejā priecīgi viļņoja. Brī�iem atkal uzsāka marseljēzu, � un pēk�ņi �trausam rokā bija vijole un viņ� spēlēja līdzi. Nepagāja ilgs laiks, kad marseljēza pārgāja val�a ritmā un vīnie�i viens otru jautri uzlūkoja. Drīz arī � viens, divi, trīs, � viens, divi, trīs, � no marseljēzas izveidojās Vīnes me�s, Donavas valsis un vīnie�i saķērās rokās, aptvēra viens otru ap vidu un sāka griezties, ko spēja panest viņu sadilu�ās pazoles.

Jetija laimīgi smējās.

� Johan, � burvi, � burvju meistar, tu pat no revolūcijas iztaisi valsi...

Viņ� ļāva lociņam noslīdēt.

� Jā, Jetij, � sāpes un prieku, � tos abus jāprot iemiesot valsī, � tad dzīve kļūst skaista ...

Pēc vēlreizēja lai dzīvo�, ļaudis lejā sāka izklīst. �odien tiem ar revolūciju bija diezgan. Un lai gan tas nebija �trausa valsis, kas viņai bija darījis galu, kā to varētu domāt, tomēr tai līdz ar �o vakaru bija beigas. Jo tie�i �ajā stundā ķeizars parakstīja atkārranM dekrētu, parlamentam tika paziņots, ka ministrs Meternihs, visvairāk ienīstais cilvēks visā Austrijā, ir atkāpies, un ka ķeizara brāļadēls, erchercogs Francis Jozefs ar �o dienu uzņemas valsts valdī�anu. Viņu nebija vajadzējis ilgi pierunāt. Likās, ka viņ� �ajās pēdējās nedēļās bija novecojis par vairākiem gadiem. Un ar cietu seju viņ� tai vakarā teica ķeizarienei un ministru padomei:

� Jā. � es esmu ar mieru pieņemt kroni. Tagad es pats ticu, ka tas ir man nolemts.

�trauss un Jetija atvirzījās atpakaļ istabā. Balkona durvis tika aizvērtas. Priek�kars nolaists. �trauss iededzināja sveces.

Vienu mirkli tie mēmi stāvēja viens otram pretī, raudzīdamies viens otrā, tad tie metās viens otra rokās. Viņi to darīja ar tādu mīlo�u cilvēku dedzību, kas viens otrā atradu�i savas dzīves mērķi un nozīmi. Un, kad viņu lūpas sastapās kvēlā skūpstā, tas izdzēsa visas cie�anas un dāvināja tikai prieku, svētlaimīgu un mū�īgu prieku.

ROMĀNS

Tulkots no vācu valodas

Saīsināts izdevums

1

Rībēdami, zvanīdami un taurēdami traucās elektriskie dzelzceļi un automobiļi pāri Potsdamas laukumam. Vecās puķu pārdevējas aizsmaku�ām balsīm piedāvāja savas Skaistās, zaļās vijolītes� un Smar�īgās Bricas rozes�, vecenīte, sērkociņu pārdevēja, pie sētas izmisusi raudzījās pēc pircējiem un tikai kara invalīds pie Reingolda kafejnīcas, kur� katru dienu līdz vēlai naktij stūma garāmgājēju lakkurpju priek�ā savas koka kājas, sēdēja nesatricināmā vienaldzībā un �ad tad iebēra no cepures kabatā naudas gabalus.

Ina Voltere, iznākdama no Leipcigas ielas, iegriezās laukumā. Viņa nāca no tirdzniecības skolas un steidzās uz mājām. Viņas gaita bija elastīga un mundra, viņas skaistajā, sārtajā sejā spo�i mirdzēja zilās acis un neviens vien kārs vīrie�a skatiens pavadīja �o slaido, mīlīgo meitenes stāvu, ap kuru, likās, lidinājās neizprotama salduma un nevainības dva�a.

Viņa dzīvoja kādā mazā pansijā Potsdamas ielā, kur īrēja skaistu istabu. Sākumā �ī trok�ņainā kustība �eit, kad tā pirms trim mēne�iem pārcēlās no mazās dzimtās provinces pilsētiņas, to galīgi apdullināja. Tagad viņa bija jau pieradusi, bet vēl arvien jutās laimīga, kad laukums tai palika aiz muguras un kad tā sasniedza savu kluso dzīvokli.

Ina paskatījās lielajā pulkstenī. Tas rādīja ceturto stundu. Se�os tai bija norunāta satik�anās Joftija kafejnīcā ar D�oniju Tilovu, savu saderināto, kādas vidējas Berlīnes bankas prokuroru. Kā ēna pārlaidās pār viņas mīlīgo seju.

Ak, �odien spo�ā saules gaismā, viņ� dro�i vien būs prātīgāks. Vakar viņā bija runājis izdzertais vīns.

Un viņas lūpas atkal rotāja jautrs smaids.

Viņas saimniece, Lemkes kundze, saņēma to ar savādi apvainotu seju. Tā bija ļoti pa�apzinīga, gan no sevis, gan

gataviem morāles uzskatiem pārņemta dāma. No parastās, aizvien samākslotās sirsnības, kura atspoguļojās viņas sejā, tagad nebija ne vēsts. Vēsi viņa teica Inai:

� Kāds kungs gaida jūsu istabā. Kāds policista kungs...

Ina nobālēja.

� Policists?

� Jā, pat kriminālpolicists. Varu jums pateikt, ka manā dzīvoklī vēl policija nekad neko nav meklējusi. Es par to ļoti brīnos, Voltera jaunkundz.

� Jā, mans Dievs, ko gan viņ� vēlas no manis?

� To jūs dabūsiet dzirdēt, saimniece vēsi atbildēja.

Ina iegāja istabā. Viņa bija saņēmusies. Viņai nebija ne jausmas, ko vēlējās no viņas �is cilvēks, kur�, tai ienākot, piecēlās no krēsla pie mazā, glītā rakstāmgalda. Viņa asais skats sastapās ar Inas acīm.

� Voltera jaunkundze? � viņ� strupi vaicāja.

� Jā.

Viņ� rādīja uz ģīmetni, kura stāvēja uz rakstāmgalda. Tā bija D�onija Tilova fotogrāfija.

� Jūs esat �ī kunga līgava, vai ne?

Ina stāvēja neziņā vaicājo�u skatienu. Viņu pārņēma neskaidras bailes.

� Kas jūs esat?

Vīrietis parādīja savu policista nozīmi. Viņa seja palika nekustīga. Ina juta viņa pēto�o skatu. Tai likās, ka viņa skatā bija apvaldīts izsmiekls, jo viņ� to vēroja nekautrīgi un pēto�i.

� Es atļāvos pārmeklēt jūsu istabu, bet, par no�ēlo�anu, neko neatradu. Jūs dro�i vien zināt, ap ko lieta grozās.

Ina klusu iekliedzās.

� Es nekā nezinu, ko jūs gribat? �ēlīgais Dievs, ko jūs gribat?

� Jūs ta�u vakar vakarā bijāt kopā ar Tilovu, vai ne?

� Jā, � Ina no�ukstēja. � Zināms.

� Meliem jau arī nebūtu nekādas nozīmes, jaunkundz. Tilova saimniece mums to jau paziņoja. Tādēļ, lūdzu, nāciet man līdzi.

Inas acis pla�i iepletās aiz bailēm. D�onijsl Kas bija noticis ar D�oniju? Ko īsti gribēja no viņas?

� Dieva dēļ, sakiet man, kas noticis? Vai ar D�oniju notikusi kāda nelaime? Es jūs lūdzu, neatstājiet mani neziņā! Ko jūs �eit meklējat?

Ierēdnis asi atbildēja:

� Jaunkundz, nespēlējiet komēdiju! Nāciet līdzi! Nevērsiet uz sevi uzmanību! Jums pa�ai būs labāk, ja visu nokārtosim pēc iespējas neuzkrīto�i! Tātad, lūdzu!

Viņ� raudzījās viņā pavēlo�i, gandrīz draudo�i.

Ina saslējās. Viņa saprata: �is cilvēks izpilda tikai savu pienākumu. Viņai vajadzēja tam sekot. Policijā viss noskaidrosies. Vajadzēja visam noskaidrotiesl �eit noteikti bija kāds pārpratums, citādi nemaz nebija iespējamsl

� Esmu jūsu varā, � viņa klusi teica, � un man ir jāpadodas. Tātad, labi...

Ierēdnis atvēra durvis un izlaida Inu pa priek�u. Aiz kādām aizvērtām durvīm bija dzirdami klusi �uksti. Inas sejā sakāpa ko�s sārtums. Tur dro�i vien �ukstējās citas īrnieces, un tagad viņas runās aiz muguras un ļaus savai fantāzijai vaļu.

Spītīgi viņa atmeta galvu.

Tie gāja nevis uz tuvāko iecirkni, bet gan uz centrālo valdi Aleksandra laukumā. Pa ceļam ierēdnis ar viņu nerunāja ne vārda, bet viņa juta, ka tas gāja tai cie�i blakus; vēlāk automa�īnā viņ� apsēdās tai pretī un novēroja katru tās kustību. Inas spitība bija izgaisusi, viņu pārņēma atkal dziļ� izmisums.

Tad viņa stāvēja tuk�ā, aukstā istabā. Aiz ie�ogojuma sēdēja cilvēks, kura seja bija tikpat auksta un neizdibināma kā ierēdnim, kur� viņu bija �eit atvedis un tagad nogaidīdams, stāvēja tai līdzās. Pie otra galda, arī aiz ie�ogojuma, sēdēja rakstvedis, kur� viņu ziņkāri aplūkoja.

� Apsēdieties, � teica ierēdnis un piestūma tai krēslu. Nomākta viņa atkrita krēslā.

� Komisārs Lindova kungs, kur� jūs nopratinās, �odien nav ieradies. Mēs pierakstīsim tikai ziņas par jūsu personu.

Rakstvedis sakārtoja papīru.

Cilvēks aiz galda raudzījās viņā vienaldzīgi un bargi. Viņas ceļi drebēja, to viņ� dro�i vien būs ievērojis.

� Jūsu vārds?

Ina lūdzo�i izstiepa rokas.

� Es jūs lūdzu, Dieva un �ēlastības vārdā, sakiet man, ko jūs īsti no manis vēlaties?

Viņas acīs mirdzēja asaras. Ierēdnis savilka pieri. Viņ� bija pieradis pie �ādiem skatiem un neņēma tos nopietni. Vainīgs vai nevainīgs, to iz�ķirs komisārs. Viņam �eit bija jāpilda tikai savs pienākums.

� Tātad, Jūsu vārds?

� Ina Voltere, to jau jūs zināt, � viņa no�ukstēja.

� Dzimusi?

Viņa pateica.

� Tātad divdesmit vienu gadu veca. Dzim�anas vieta?

Klusi skanēja viņas atbilde.

� Jūsu vecāki?

� Miru�i, � viņa �ukstēja.

Ierēdnis mehāniski salīdzināja sniegtās ziņas ar piezīmēm, kuras gulēja tam priek�ā. Likās drusku izbrīnījies.

� Jūsu tēvs bija medicīnas padomnieks, � viņ� teica, it kā starp citu, un paskatījās Inā. � Hm ...

Ierēdņa nekustīgajā sejā likās uz mirkli kaut kas pamirdzēja.

� Nu jā � mēs jau redzēsim ...

Ina gribēja vaicāt, lūgties, bet atkal viņai bija jādod atbilde. Viņa saņēma visus spēkus. Tam vajadzēja noskaidroties. Kungs aiz ie�ogojuma dro�i vien sāks pats no sevis runāt par to, par ko viņu turēja aizdomās. Bet viņa maldījās.

Pēk�ņi nopratinā�ana beidzās un viņa dzirdēja, ka tas teica ierēdnim, kas tai stāvēja blakus:

� Ievediet viņu atsevi�ķā kamerā.

Inai likās, ka tā dzird nepareizi. Izmisumā viņa raudzījās no viena uz otru.

� Es jau jums teicu, ka komisāra kungs nav ieradies. Viņ� jūs vēl nopratinās.

� Bet tad ... tad ta�u es varē�u iet?

� Mums ir pavēle, jaunkundz, jūs līdz nopratinā�anai apcietināt. Tur es nekā nevaru darīt. Tikko ieradīsies komisārs, jūs atkal atvedīs.

Ina pārbijusies iekliedzās:

� Neiespējami! Es � es neesmu nekāda ...

� Savaldieties! Jums būs vēl pietiekami daudz laika izteikties �ajā lietā.

Viņa pieķērās ie�ogojumam, bet tad viņas rokas noslīga nespēkā.

Blakus stāvo�ais ierēdnis saņēma viņu aiz pleciem.

Tā gribēja atbrīvoties, bet viņai vairs nebija ne gribas, ne spēka. Viņa jutās kā salauzta. Mehāniski viņa sāka kustēties.

Ierēdnis aiz galda stīvi noskatījās, kā viņa, atbalstījusies uz pavadoņa rokas, izgāja pa durvīm.

� Vai nu tā ir laba aktrise, � tas teica rakstvedim, 140

*kura lieliski prot izmantot savu skaistumu un spēj aizkustināt, vai arī tā patiesi nekā nezina no visas �īs lietas. Tie�ām, ir gadījumi, kad jā�aubās par apcietinātā vainu. Un vispār sievietes � nu, tas jau zināmsl Vajag tās tikai palaist vaļā, kad viņas tevi aiz muguras izsmēji Tici vien tādam apak�svārkaml Un �ajā gadījumā runa nav par nieka lietu. Labi, ka man nav jānes atbildībai � Viņ� parakstīja protokolu.

Ina streipuļoja pa kailiem, dobji skano�iem koridoriem. Asaras tai bija izsīku�as. Vai tā bija vēl viņa pati? To viņa nezināja.

Viņu apņēma vēss gaiss. Tad viņa, kā nemaņā, raudzījās visapkārt. Gara eja. Pa labi un kreisi dzelzs durvis ar maziem aizrestotiem lodziņiem.

Pēk�ņi viņas priek�ā nostājās ierēdnis formas tērpā ar atslēgu sai�ķi rokā.

Pavadonis jautāja:

� Kura kamera ir brīva?

Skanēja atslēgas. Atvērās �aura, maza telpa. Vienīgas mēbeles: lāviņa un krēsls. Viss pustumsā.

Ina nodrebēja.

Bezspēcīgi viņa raudzījās uzraugā. Tas piemiedza vienu aci.

� Nu, jaunkundz, staigājiet tik iek�ā. �eit ir sēdēju�i vēl smalkāki cilvēki...

Kā kliedziens no viņas lūpām atskanēja raudas. Tad uzraugs laipnāk piebilda:

� Bet... bet tā jau ir tikai iepriek�ējā izmeklē�ana. Varbūt nemaz nebūs tik ļauni. Saņemietiesl Gan viss noskaidrosies.

Tad aiz viņas aizvērās dzelzs durvis.

Ina Voltere sabruka uz lāviņas.

Kad viņa atjēdzas no nemaņas, vājā gaisma, kura ielauzās no pagalma pa �auro lodziņu, bija izdzisusi Bija pavisam tum�s.

Ina tupēja sarāvusies uz vienkār�ās guļvietas segas. Viņas acis stīvi raudzījās tumsā.

Neviens to nebija izsaucis. Un tagad dro�i vien bija nakts. Viņa aizvēra acis.

Viņa bija nomierinājusies. Visapkārt bija nāves klusums. Viņa dziļi nopūtās. Kāda briesmīga nelaime bija to piemeklējusi! Jā, tā bija Berlīne, no kuras briesmām viņu visi bija brīdināju�i! Viņā pamodās tālas atmiņas. Mazā pilsētiņa, kurā tā bija pavadījusi un izsapņojusi savus meitenes gadus kā lutināts vienīgais bērns. Kastaņu apēnotais skaistais nams tirgus laukumā. Tēva, vecā medicīnas padomnieka, lielā savādnieka seja parādījās viņas acu priek�ā. Viņ� vienmēr bija bijis mazliet sve�s viņai un mātei. Un kad tas nomira, māja palika gai�āka un brīvāka. Bet kad pēdējā ziemā ļaunā slimība paņēma arī viņas jautro, dzīvespriecīgo māti, lielā, skaistā māja, kura tagad piederēja Inai vienai pa�ai, likās auksta un vientulīga. Viņai nebija radinieku, kuri varētu pieņemt pie sevis. Bet tad viņas dzīvē ienāca D�onijs Tilovs, un tās jaunā sirds palika atkal jautra un gai�a. Viņ� bija elegants, izveicīgs jauns cilvēks, jauku raksturu un skaistu ārieni. Viņa vecāki, kuri pastāvīgi dzīvoja Berlīnē, bija miru�i un viņ� atbrauca pie savas krustmātes, atraitnes, kura mazajā pilsētiņā bija pazīstama ar savu iedomību un lielo bagātību. Viņ� bija speciālists banku lietās un dabūja vietu vietējās bankas nodaļā, kur drīz vien visi to iemīlēja. Tomēr viens otrs zināja stāstīt, ka Berlīnē tas esot bijis īsts palaidnis un izdarījis ne vienu vien nedarbu. Bet nekā noteikta neviens nevarēja pateikt.

Ina labprāt ar viņu satikās, lai gan tā laipnība viņai ne vienmēr �ķita patiesa. Viņ� bija labs sarunu biedrs, un viņa uzmanība pret Inu bija nenoliedzama. Bet tikai tad, kad Ina palika bārene, viņi iepazinās tuvāk, jo viņa saskatīja D�onijā sev līdzīgu likteņa biedru; arī tas bija bez vecākiem un viņas maigā meitenes sirds juta tam līdzi. Vai tas bija kāds brīnums, ja viņa karstā pielūg�ana atrada vientuļā jaunavā labvēlīgu atbalsi, kuras jaunība ilgojās pēc mīlestības un siltuma! Un viņa tik maz pazina cilvēkus.

Pavasarī viņi saderinājās. Drīz pēc tam, pateicoties savas krustmātes sakariem, D�onijs dabūja labāku vielu kādā Berlīnes bankā un viņam beidzot izdevās pierunāt Inu, ar viņas vecāku mantas pārziņa, justīcijas padomnieka Rēdera starpniecību, pārdot tēva māju un līdzīgi viņam, pārcelties uz Berlīni. Visi viņu bija no �ī soļa mē-gribēju�i atrunāt, sevi�ķi viņas tēva draugs, vecais Rēders. Bet viņai likās, ka tā nespēs panest ilgāku �ķir�anos no sava līgavaiņa. Un viņ� gribēja noguld t tās naudu savā bankā, lai summa īsā laikā pavairotos un, lai tie pa�i varētu nodibināt savu mājas dzīvi. Ah, viņam bija lieli, lepni nākotnes plāni un Ina sapņoja par laimi un spo�umu. Un lai viss ietu vēl ātrāk, viņa Berlīnē apmeklēja tirdzniecības skolu, lai iegūtu tirgotāja zinības un lai varētu drīz arī pati strādāt.

Tā aizgāja nedēļas un mēne�i. Vakaros viņa parasti da�as stundas pavadīja kopā ar D�oniju un to uzjautrināja, jo likās, tam bija daudz jāstrādā un pēdējā laikā tas �ķita nervozs.

Ina uztrūkās no savām pārdomām.

Vakar! Vēl nekad viņa to nebija tādu redzējusi! Vakar bija bijusi viņa dzim�anas diena. Un �odien � ak, ja viņ� zinātu, ka viņa sē� cietuma kamerā! Kur gan atradās viņ� pats? Kādēļ gan ierēdnis viņas dzīvoklī bija prasījis, vai viņa ir tā līgava?

Ak, labāk nedomāt par to!

Vēlreiz viņa pārdzīvoja savā dvēselē pagāju�o vakaru. �eit naktī, nāves klusā kamera, viņas atmiņā uzausa katrs vakar pārdzīvotais mirklis.

Viņi bija biju�i modernā restorāna, kurus D�onijs tik labprāt apmeklēja. Visapkārt smiekli, valodas, ļau�u �alo�ana; mūzika nepārtraukti spēlēja pēdējos grāvējus�, visur sievie�u sejas, krāsotas lūpas, dārgakmeņu mirdzums. D�onija acis kvēloja. Klusi slīdēja garām viesmīļi.

Telpas, vidū uz apaļas, gludi mirdzo�ās dejas grīdas, zem asi akcentētiem mūzikas ritmiem, �ūpojās dejojo�ie pāri: sievietes savās ekstravagantās tualetēs, kuras vairāk rādīja, nekā slēpa, ar plēsīgiem zvēriem līdz'go, koķeto lokanību, mulsināja ne tikai savus partnerus, bet arī skatītājus.

Vīns kāpināja garastāvokli.

Dzirksto�i skanēja glāzes.

� Ina, � kaislīgi �ukstēja D�onijs.

Tā raudzījās viņā apmiglotām acīm. Arī viņā sāka aptum�oties prāta skaidrība. Reibonis bija pārņēmis viņu, padarījis viņas locekļus kūtrus, nespējīgus pretoties.

� D�onij, � viņa �ukstēja.

Tad viņ� to cie�i piekļāva sev klāt. Viņas ķermeni pārņēma trīsas. Klusi viņa ievaidējās, kad D�onija mute karsti skāra tās lūpas.

Viņa iegrima dziļā svētlaimē. Baigi viļņoja asinis. Bet tad �is acumirklis bija garām.

Pēk�ņi apklusa mūzika � da�as sekundes lielajā telpā iestājās klusums. Un �ajā klusumā Ina atguva sava prāta skaidrību.

Viņa atbrīvojās no apskāviena. Drebēdama, vairīdamās, uztraukta. Pa pusei vēl pārņemta no neparastā reibuma, pa pusei no bailēm.

� Ina ...

� Nē, cilvēki...

Viņa sejā kvēloja kaislība.

� Ina, es tevi bezgalīgi mīlu ...

Viņa vārdi skanēja gandrīz pavēlo�i.

� Tu mani tā nemīli, Ina ...

Viņa ar roku izklāja tā muti.

� Tu zini, D�onij, es tevi ļoti mīlu.

� Cik ļoti, Ina? Vai tu manis dēļ varētu iet caur uguni un ūdeni? Atbildi!

� Tu tik savādi jautā.

� Atbildi, Ina ...

� Es tev ticu, D�onij!

Viņa raudzījās bērni�ķīgi atklāti.

Mūzika atskal sāka skanēt. Aizraujo�i, uztrauco�i, liedama gaisā jaunu reibumu, jaunu satraukumu.

Bet Ina bija atmodusies.

Pēk�ņi viņu pārņēma vēlē�anās izrauties no trok�ņa, smar�ām, cigare�u dūmiem, vīna tvaikiem piesātinātās apkārtnes svaigā gaisā, zem zvaig�ņotām debesim, kurās staroja miers un svētlaime.

� D�onij, iesim!

� Jau?

� Es vairs nevaru izturēt. Esmu nogurusi, laukā ir tik svaigs gaiss ...

� Vēl pudeli �ampanie�a, lai nobeigtu...

Viņa maigi noglauda tā pieri.

� Nē, vairāk nē!

Labi. Kā vēlies.

Viņ� pasauca viesmīli. Tas pazemīgi paklausīja, ar pārsteidzo�u veiklību uzrakstīja rēķinu un nolaidīgi aizmirsa izdot atlikumu.

Tad viņi izgāja laukā, siltā naktī.

Gabalu tie gāja kājām. Tad D�onijs pasauca ma�īnu � ce]�_ līdz mājai esot par tālu, viņ� teica, lai to noietu kājām.

Auto aizdrāzās.

D�onijs apskāva Inu, kura noreibusi un nogurusi atspiedās pret viņa plecu. Acis viņai vērās ciet.

Kad auto apstājās, D�onijs to maigi modināja. Viņa izkāpa, atspiedusies pret tā roku. Bet durvju priek�ā viņa saravas. Bet tā ta�u nebija viņas māja!

�eit dzīvoja D�onijs.

Viņ� jau bija paspējis atslēgt durvis un gribēja to laist iek�ā.

� Bet ko lai es �eit daru?

Nesapra�anā viņa raudzījās tā acīs.

Viņ� to vilka sev klāt.

� Nāc ... Ina ...

Viņa paskatījās tā kaislību izķēmotajā sejā. �ausmas sa�ņaudza viņas sirdi.

� Tu...

D�onijs apskāva viņu.

� Nāc, � viņ� karsti dvesa.

Ina atbalstīja savas rokas pret viņa krūtīm. � Uz ielas bija nāves klusums. Vēla nakts.

� Laid mani, D�onij! Tu ...

Viņ� smējās klusi un izaicino�i:

� Nāc .,.

� Vīns tevi padarījis traku, � viņa aizelsusies �uk* stēja. � Laid mani, es gribu mājās ...

� Tad tā tu mani mīli?

Nicino�i savilkās viņa mute.

Tad viņa pēk�ņi izrāvās no D�onija rokām, izmisumā saņemdama pēdējos_ spēkus. Kā vajāta, bez atvadī�anās, viņa devās prom. Kā satraukts medījums.

Viņa nedzirdēja, kā tas smējās aiz muguras.

Viņa arī neredzēja savilktās dūres, kuras tas bija pa* cēlis.

Un viņa arī nezināja, kā tas bija uzdrāzies pa trepēm lieliem, steidzīgiem soļiem, it kā ari to kāds vajātu.

Ina saspieda deniņus rokās.

Jā, citādi tas arī nemaz nevarēja būt, ka vīns to bija padarījis traku. Viņ� to gan ari citreiz bija mocījis ar savu kaislību, bet vienmēr viņa to bija savaldījusi ar savu maigumu un jaunavīgo lepnumu.

Viņa sarāvās.,

Laukā, koridorā atskanēja soli.

Pie durvīm atskanēja kluss troksnis.

Mazajā, aizrestotajā logā pamirdzēja divi gai�i punkti. Uzrauga acis, kur� apstaigāja kameras.

Soļi aiz�ļūca tālāk.

Ina atlaidās atkal uz lāviņas. Viņai sala. Ietinās plānajā segā.

Gulēt, gulēti

Sai naktij ta�u reiz pienāks gals! Ritam bija jāatnāk un līdz ar to, atbrīvo�anai.

Viņa dziji uzelpoja.

Aizvēra acis.

Kā bērns viņa salika rokas. Lūpas klusi �ukstēja.

� Māte, mīļā māte, debesīs � pasargā mani un palīdzi, lai �īm briesmām reiz būtu gals. Tu zini, ka esmu nevainīga.

Tagad viņa sāka mierīgi elpot. Viņa iemiga. Inu par ņēma aizmirstība.

Kad viņa pamodās, caur sētas logu kamerā ieplūda bāla gaismas svītra. Tad Ina kļuva mundrāka.

Bija pienākusi jauna diena! Garā nakts bija beigusies. Laukā atskanēja balsis. Atvērās durvis. Skanēja at-s'ēgas. Atslēdza arī Inas kameru. Uzrauga vietā parādījās sieviete, nolika ūdens bļodu. kafijas kannu un �ķīvi ar maizi.

� Jūsu brokastis, jaunkundzi

� Man negribas ēst, mīļā kundze, vai komisārs ir atnācis? Lūdzu, pasakiet, kad es tik�u no �ejienes laukā?

Sieviete viņā pēto�i noskatījās.

� Tad jums gan vēl būs jāpagaida. Pulkstenis ir tikai septiņi. �eit jāmācās paciet.ba.

� Ak Dievs ...

Sieviete laipni viņai pamāja, aizkustināta no skaistās meitenes sejas, kura savā izmisumā izskatījās tik aizgrābjo�a.

Uzmanīgi viņa atkal aizvēra kameras durvis. Stunda gāja pēc stundas.

Inas nervi bija satraukti līdz pēdējam. Vai neviens nenāks, lai to izlaistu? Bet visi soļi, kuri tuvojās durvīm, pagāja garām. Un stundas vilkās tik gausi.

Nē � neviens nenāca pie viņas.

Tā pagāja diena. Neaiztikta stāvēja bļoda, kuru tai pasniedza pusdienās. Un uz viņas lūdzo�o jautājumu, vai viņu tie�ām ir aizmirsu�i, kā atbildi no sievietes tā saņēma plecu paraustī�anu.

Pienāca nakts. Jauna, briesmīga, gara nakts. Nakts kapā.

Un tikai nāko�ajā dienā atvērās durvis un ierēdņa baLs, kur� to bija �eit atvedis, teica:

� Uz nopratinā�anu, lūdzu!

Kā salauzta viņa izstreipuļoja laukā.

Tagad viņa sēdēja pretī komisāram Lindovam viņa istabā. Tas bija vecāks kungs, gludu, laipnu seju. Vēlīgi viņa skats slīdēja pār piemīlīgo meiteni. �is skats bija skaidrs un mierīgs.

Pirmie Inas vārdi, kad tā sabruka uz krēsla viņa galda priek�ā, kuru neatdalīja ie�ogojums, bija:

� Komisāra kungs, kādēļ mani tur apcietinājumi? Kādēļ ar mani apietas kā ar noziedznieci?

Viņ� atbildēja:

� �Man liekas, ka jūs, jaunkundz, tiekat turēta nepatiesās aizdomās. �ēl, ka es vakar nebiju �eit. Es sekoju pēdām, kuras, likās, novedis mani pie jūsu līgavaiņa. Viņ� diem�ēl ir aizbēdzis.

Cie�i viņ� raudzījās tās soja. Meitene nobālēja.

� D�onijs? � tā �ukstēja.

� Jā, D�onijs Tilovs! Es gribu jums ticēt, jo redzu jūs personīgi un arī informācija par jums no jūsu dzimtenes ir pienākusi, ka jūs pati esat piekrāpta ...

Viņas acīs dega �ausmas.

Viņa izstiepa rokas.

� Komisāra kungs, � viņa stostījās, � ko tas viss nozīmē?

Viņ� saņēma tās roku un saspieda.

� Tas nozīmē, ka D�onijs Tilovs ir piesavinājies no savas bankas 100 000 markas un aizlaidies!

Ina ievaidējās.

� Tas... nav iespējams...

� Par no�ēlo�anu tas tā ir! Un tā kā jūs zādzības vakarā, tajā pa�ā vakarā, kad tas bija iztuk�ojis savas bankas naudas skapi, bijāt kopā ar to, tad bija aizdomas, ka jūs esat viņa nozieguma līdzzinātāja, ka varbūt pie jums atradīsies kāda daļa nozagtās naudas. Tilova saimniece mums teica, ka lajā vakarā jūs esot tam atnākusi pakaļ. Nu � un sados gadjumos policija nevar rīkoties ar ādas cimdiem. Un tādēļ jūs arestēja � dro�ības labad � kamēr es visu dienu braukāju apkārt. Neuztveriet to visu tik traģiski, mīļā Voltera jaunkundz, es tagad nekavējos jums paziņot, ka esat nevainīga. Pats par sevi saprotams, ka esat arī brīva ...

Ina tikko dzirdēja viņa vārdus. Viņas smadzenēs bija ieperinājies �ausmīgais apvainojums: piesavinājies 100 000 marku un aizbēdzis! Viņ� � blēdis! To viņa nespēja ap-tvert.

Komisārs turpināja klusā, laipnā balsī:

� �orīt es saņēmu paziņojumu no jūsu dzimetnes � galvenais no justīcijas padomnieka Rēdera ...

Ina sarāvās.

� No tā es spriedu, ka jūs esat kritusi veikla blē�a nagos, kur� bija pratis spēlēt īstu komēdiju. Jo viņ� bija metis acis uz jūsu naudu. Ieņēmumu no jūsu pārdotās mājas, kuru jūs viņam uzticējāt, viņ� nekad nav noguldījis bankā � tas man ari jums jāsaka ...

Ina saslējās. ¹

�ēlīgais Dievs! Vai tie�ām tā bija patiesība, kuru viņa tagad dzirdēja? Arī viņu D�onijs bija apzadzis? Vesela pasaule sagruva drupās. Viņas dvēselē pamodās tum�as aizdomas, neskaidra sapra�ana. Viņa neprātīgā, karstā kaislība pēdējā vakarā � viņa vārdi: Vai tu mani tā mīli, ka varētu man iet līdzi caur uguni un ūdeni?� pēc tam viņa izķēmotā seja, kad tā pretojās viņa kaislībai � ak, kādu briesmīgu nozīmi tagad viss tas ieguva! Drebēdama viņa �ukstēja:

� Vai... viss tas ... ir patiesība?

Komisārs palocīja galvu.

� Par no�ēlo�anu. Tilovs ir mūsu laikmeta blēdis.

Tik rafinēts, kā reti kāds. Un vieglprātīgs. Kār�u spēlmanis! Mēs esam konstatēju�i, ka spēļu klubos viņ� ir bijis pastāvīgs viesis un pazaudējis tur lielas summas, kuras tam nevarēja dot viņa alga. �onakt mēs pārmeklējām Bostona klubu. Tur viņ� galvenokārt bija spēlējis. Kāds pazīstams viltus spēlmanis, Rossīnī, esot tam atņēmis naudas summu. Tā būs bijusi jūsu.

Ina apklāja seju rokām. Skaļas raudas satricināja tās ķermeni. Un viņu � viņu tie turēju�i aizdomās, ka tā ir līdzzinātāja �ajā noziegumā.

Ak, kaut viņa nekad nebūtu atstājusi mazo pilsētiņu, kurā tā bija jutusies tik laimīga! Kaut viņa nekad nebūtu <1 sastapusi D�oniju!

Bet pavasaris bija viņu vilinājis � pavasaris! Tas bija padarījis viņu aklu un ilgu pilnu. Arī vientulība lielajā mājā tirgus laukumā.

Cik viņa bija bijusi īsredzīga savā muļķibā!

Tagad viss bija pagalam � dzimtene, mīlestība un nākotnes sapņi!

Viss gulēja drupās!

Viņas izmisums aizkustināja komisāru, tā kā viņ� neuzdro�inājās pat pakustēties. Kā salauzta, viņa sēdēja krēslā. Kā nogurusi un izdzisusi skanēja viņas balss, jo tagad viņa, it kā atbrīvojusies no briesmīgām sāpēm, kuras viņu bija mocīju�as, apraudamās stāstīja par savām attiecībām ar D�oniju, kā tās bija izveidoju�ās no pa�a sākuma līdz pēdējam vakaram.

Komisārs klausījās dzijā līdzjūtībā. Viņ� redzēja, �eit bija cilvēkbērns, kur� bezgalīgi uzticējās savam līgavainim un tagad stāvēja satriekts līdz dvēseles dziļumiem.

Saudzīgi viņ� teica:

� So necienīgo cilvēku jūs esat pārvērtējusi. Jūs viņu esat skatījusi ar mīlestības pilnām acīm. Es saprotu visu. Mēs darīsim visu iespējamo, lai to atrastu un atņemtu tam viņa laupījumu.

Ina viņā paskatījās izdzisu�ām acīm.

Mierinādams viņ� pienāca tai klāt.

� Mīļā jaunkundz, � lielākos blē�us, kuri mīlestību uzskata kā savu noziedzīgo plānu darbarīku, mēs iepazīstam tikai tad, kad ir par vēlu. Tā nu tas vienreiz ir! Jūs nedrīkstat krist izmisumā. Galvu aug�ā, Voltera jaunkundz! Dzīve prasa spēcīgus elkoņus! Jūs ta�u neļausiet, lai �ī vil�anās, cik sāpīga tā arī nebūtu, jūs galīgi iznīcinātu. Jūs esat jauna! Jūs tiksiet tam pāri, jums ir jātiek, to jūs esat parādā sev un dzīvei!

Viņa iekoda lūpā. Tad gandrīz neskanīgi tā teica:

� Justīcijas padomnieks Rēders mani brīdināja! Ak es muļķe!

Komisārs teica mierinādams:

� Tā ir jaun bas priek�rocība darīt muļķības, jaunkundz! Bet �ī muļķība nedrīkst jūs nospiest! Jaunības pienākums ir nekad nenokārt galvu un vienmēr raudzīties uz priek�u! Un tādēļ vēlreiz: galvu aug�ā! Un laukā saulē! Un aizmirst �o nelieti! Tāpat kā mums ir jāaizmirst maldi un viss ļaunais, kas kādreiz dzīvē atgadījies!

Viņ� sirsnīgi spieda tās roku.

Pateicīgi viņa raudzījās cilvēkā, kur� to uzrunāja tik tēvi�ķīgi un sirsnīgi, un no kura visas būtnes izplūda liels spēks.

Viņa klusi �ukstēja:

� Es mēģinā�u!

Un izgāja. Saulē. Gai�ā, mirdzo�ā dienā. Dzīvē. Trok�ņaini jautri ielās rotaļājās bērni. Raibi tērpi mirdzēja ielu pelēkumā.

Viņa gāja � vientuļa un sve�a.

Galvā neskaidras domas.

D�onijs blēdis! Noziedzīgs komediants! Mīlas vārdi bija tam biju�i tikai ierocis, lai sagrābtu savās rokās viņas naudu!

Ak, cik labi viņa tagad to saprata, tagad, kad tas bija jau daudz par vēlu.

Visu � visu viņa saprata! Viss bija bijis meli!

Un tomēr, cik viss tas bija sāpīgi! Viņa jutās netīra un apta�ķīta.

Un viņas mīla bija bijusi tik skaidra!

Ina saniedza Potsdamas laukumu.

Tad viņu sagrāba jaunas bailes. Tagad sēdēt māja, vienai pa�ai? Neiespējami! Viņa juta, tas nebija tai pa spēkam. Viņa tagad nevarēja viena sēdēt �aurajā istabā un nodoties izmisuma domām. Nē, nē, viņai bija jāpaliek brīvībā!

Un tā viņa gāja pa Belevijas ielu uz leju, kura izskatījās tik lepna, kā resna komercijas padomniece, vai arī Rot�ilda �oferis, vai viesm lis Esplanādes viesnīcā; viņa gāja uz Zvērdārza pusi, no kura nāca patīkama vēsa smar�a. Soļoja zem kuplām, slaidām papelēm pie zelta zivtiņu dīķa un apsēdās tur uz kāda sola.

Saule atspoguļojās ūdenī, pa reizei pamirdzēja garām skrejo�ās zelta zivtiņas, kuras ķēra odus.

Jā � �eit bija skaisti.

Kā teica komisārs: � Galvu aug�ā! Jaunības uzdevums ir vienmēr raudzīties uz priek�u!

Jā, jā, viņa gribēja raudzīties uz priek�u! Viņai vajadzēja visu pārciest! Vai lai raksta Rēderam? Baiļu pilna viņa purināja galvu.

Nē, �o kaunu neviens nedrīkstēja zināt! Viņa negribēja nekādas līdzjūtības.

Inas acīs iemirdzējās asaras. Bet vīri�ķīgi viņa tās apspieda. Aizmirst � aizmirst, viņa karsti vēlējās. Un raudzīties uz priek�u!

Labi, ka viņa vismaz bija ko mācījusies. Ka viņa nebija slinkojusi. Kursi tirdzniecības skolā tai bija daudz ko jaunu sniegu�i. Un drusku naudas tai vēl bija, lai varētu pāris mēne�us turēties virs ūdens. Labi, ka tā vēl bija. Pazaudētais � bija mācības nauda, kura varbūt katram cilvēkam reiz dzīvē ir jāsamaksā!

Sājos divos mēne�os viņai ir jāmēģina atrast nodarbo�anos. Lai tas maksā ko maksādams!

Lēni sāka izzust viņas dvēseles izmisums.

� Būt stiprai!

Ina raudzījās pāri dīķim.

Viņā pamodās ilgas pēc dzimtenes.

Bet: būt stiprai! viņa drud�aini domāja. Būt spēcīgail Man pieder mana jaunība!

Tad viņa piecēlās.

Piegāja tuvāk dīķim. Domās nogrimusi viņa raudzījās ūdenī. Tai likās, ka vieglā viļņu rotaļā tai pēk�ņi pamirdz pretī D�onija Tilova ļauni izķēmotā seja. Tāda, kādu tā bija redzējusi naktī pie viņa dzīvokļa, kad viņ� to bija gribējis ievilkt savā dzīvoklī.

Viņa īstā seja.

Negribot tā aizvēra acis. Labā roka meklēja zelta gredzenu uz kreisās rokas, kur� pēk�ņi sāka to dedzināt kā uguns. Drebo�ām rokām viņa novilka to no pirksta.

Un steidzīgi iemeta to ūdenī.

Vēlreiz viņa redzēja to paspīdam � tad izplūda apaļi, riņķveidīgi apļi...

D�onija seja bija pazudusi.

� Garām, � viņa �ukstēja, rokas saņēmusi, � es nekad to negribu vairs redzēt.

Tad Ina lēniem soļiem gāja projām.

�ajā laikā D�onijs Tilovs pārbrauca Itālijas robe�u. Viņ� savu bēg�anas plānu bija rūpīgi izstrādājis, lai Berlīnes policija neņem to ļaunā! Ar 100 000 markām naudas ceļasomā varēja daudz ko panākt.

Viņ� stāvēja pie joņojo�ā ātrvilciena loga un raudzījās raibā, dienvidnieciski skaistā dabas ainavā. Viņa elegantais stāvs saslējās. Viņa sejā atplauka ironisks smaids.

Jā, bija labāk, ka viņ� ceļoja viens. Ka �ī lepnā meitene, kuru viņ� trīs mēne�us sauca par savu līgavu, vēl pēdējā brīdī bija aizbēgusi. Viņ� bija jauki iztēlojies, ka ņems to līdzi un galīgi ieraus savā dēkainajā dzīvē.

� Tas nebija lemts! Arī labi!

Viņa, tik kautrīga, un viņ� � pārdro�ais, nebūtu kopā saderēju�i. _v

Jdt

Lai nu viņa skumst pēc tā. Pēc viņa un savas naudas. Smaids izdzisa viņa sejā. Kaut kas līdzīgs līdzjūtībai pamodās tā sirdī. Bet tad viņ� paraustīja plecus un �ukstēja:

� Ak, nevajag otram tik akli uzticēties. Nauda ir bailīga inde. Gan viņa tiks tam pāri. Cilvēks nemirst no vienas vil�anās, Ina, un tagad tu dro�i vien būsi laimīga, ka esi tikusi no manis vaļā.

Viņ� klusi smējās.

Vilciens samazināja gaitu.

� Milāna!

D�onijs Tilovs paņēma ceļasomu. Viņ� jautri svilpoja un jutās sevī brīni�ķīgi labi. �eit viņ� gribēja atpūsties pirmajā laikā. Labā garastāvokli viņ� atstāja vilcienu.

Bija jau vēls, kad Ina pārnāca mājās. Baiļu sajūta fo atturēja uzmeklēt savu dzīvokli gai�ā dienas laikā. Viņa baidījās no pēto�ajiem skatieniem, no citu īrnie�u nenovīdīgajām sejām un no Lemkes kundzes ūīmja. Viņai taru neko nevarēja pārmest, nē, un dro�i vien arī citiem līdzcilvēkiem dzīvē bija gadījies kas līdzīgs, ka tos turēja nepatiesās aizdomās. Bet tomēr � viņu bija noturēju�i cietumā divas dienas � un tai likās, ka uz viņas guļ traips, lai gan tās nevainība ir pierādīta.

Tāpēc viņa uzdro�inājās atgriezties mājās tikai krēslā. Tad lielākā daļa iedzīvotāju bija izgāju�i, un arī saimniece parasti nebija mājā.

Viņa uzelpoja, kad neviena neievērota iegāja savā istabā.

Paldies Dievam! Viņa nebija satikusi nevienu pansijas cilvēku. Tomēr tai bija bail un tā jutās kā sve�iniece. Draudo�a viņas priek�ā stāvēja tās nākotne. Dienasgaismā viņa bija bijusi daudz dro�sirdīgāka. Tagad komisāra uzmundrino�ie vārdi bija zaudēju�i savu iespaidu. Vakara krēslā, istabas klusumā, viņu atkal pārņēma izmisums.

Vai zinā�anas, kuras tā bija ieguvusi tirdzniecības skolā būs pietieko�as, lai sagādātu tai vietu? Viņa cerēja, bet �aubas atkal uzmācās. Viņu nospieda apziņa, ka tagad patie�ām ir jānostājas pa�ai uz savām kājām un jācīnās cauri dzīvei vienai pa�ai.

Viņa rūpīgi izrēķināja, cik daudz naudas tai vēl ir pa-

Ķ^urs* jānobeidz � tas bija galvenais. Daļa par tiem vēl bija jāmaksā. Bet vai tad viņa tūlīt atradīs kādu darbu? Un ja nē, vai viņa vēl ilgi varēs maksāt īri par istabu? Un tā nebija maza. Lemkes kundze turējās pie stingrām cenām, un kad Ina iebrauca Berlīnē, viņai nevajadzēja raudzīties uz lētumu.

Viņa atspieda galvu rokās.

Ak � nedomāt �odien par tol Rīt būs jauna dienai

Viņa sarāvās.

Istabā jau bija galīgi satumsis.

Tikko kāds bija ienācis pa galvenajām durvīm. Pēc soļiem Ina pazina, ka tā bija Lemkes kundze. Ina aizturēja elpu. Soļi tuvojās pa koridoru, apstājās pie viņas durvīm. Nospieda rokturi.

Ina bija durvis aizslēgusi.

� Voltera jaunkundz?

Inas sirds gribēja izlēkt no krūtīm.

� Jā, es jau guļu ...

� Tā, tā. Nu jā ...

Neskaidra murminā�ana.

� Tad es ar jums runā�u rīt.

Ina neatbildēja. Bet gulēt! Tad vajadzēja arī pazust �ai jaunai, briesmīgai baiļu sajūtai.

Nāko�ā rītā kafiju Inas istabā ienesa nevis kalpone, bet pati saimniece visā savā godībā.

Ar troksni viņa uzlika paplāti uz galda, tad iespiedusi rokas sānos, pagriezās pret Inu.

Ina klusībā bija baidījusies no �īs sastap�anās.

� Tātad laimīgi laukā no izmeklē�anas cietuma, cienītā jaunkundz? � vaicāja Lemkes kundze, un vāji apslēpts izsmiekls skanēja viņas balsī. � Nu, novēlu jums laimes...

� Tas bija pārpratums, � atbildēja Ina trīco�ām lūpām. � Nekas cits.

� Tā, tā. Nu jā, citādi jūs vēl nebūtu �eit. Lai nu kā, bet to vēl nevar zināt, kā būs uz priek�u. Bet tas gan nebūs pārpratums, ka jūsu līgavainis ir zaglis, vai ne?

� Es neesmu vairs viņa līgava! � Ina dusmīgi izgrūda.

Lemkes kundze nesatricināmi turpināja.

� Tātad tas ir patiesība? Zināms! Laikrakstos jau viss bija aprakstīts! Ha, ha � smalkais Tilova kungs! Kur gan bija manas acis, ka es tūlīt neievēroju, ka �eit kaut kas nav kārtībā.

� Ko tas nozīmē, Lemkes kundze? _

Tagad viņa nemēģināja apslēpt savā sejā izsmieklu.

� Smalkā Voltera jaunkundze! Nu jā, tad jau var itin jauki iekārtot dzīvi, ja mīļākais �ādā veidā rūpējas par iztiku! Zināms! Taisnība, ka man patiesi ir bijusi smalka īrniece! Bet tagad es jums ko teik�u, cienītā Voltera jaunkundze...

Ar mokām Ina aizturēja asaras. Saimnieces apvainojo�ie vārdi sagādāja tai lielas sāpes. Dusmīgi viņa sāka sevi aizstāvēt:

� Es jums aizliedzu runāt �ādā tonī, Lemkes kundze! Zvēru, ka es neko nezināju, ko darīja Tilova kungs. Es � es pati esmu apkrāpta. Viss mans mantojums ...

Lemkes kundze smiedamās to pārtrauca:

� Jūsu mantojums? Jā, to es jau pazīstu!

Viņas seja pieņēma aukstu, stingru izteiksmi � un tās priek�ā sabruka Inas dro�sirdība. Viņa nespēja uzstāties pret �o iedomīgo, valdonīgo sievieti. Kluss vaids izlauzās pār viņas lūpām.

� Ak tā, jūs vēl gribat tēlot lielu dāmu! Jūs, kuru no �ejienes aizveda kriminālpolicija? Jūs � liekule! Un jūs vēl gribat man ko aizliegt! Kaut kas nedzirdēts! Tie�i jūs! Mana māja ir tīra māja � un man nav nekādas vēlē�anās to apgānīt! Dievs zina, kas viss jums jau nav aiz muguras � varbūt policija vēl kādreiz maldīsies� un atkal atnāks jums pakaļ! �ādas īrnieces dēļ ir jākaunas! Un tā kā jūs ziniet: pirmajā datumā pazūdiet! Dieva laime, ka līdz tam ir atliku�as tikai da�as dienas. Es gribu cerēt, ka jūs �ajā jautājumā nesagādāsiet nekādas grūtības � citādi man būs jārīkojas nesaudzīgāk. Bet to es esmu parādā sev un citām pansijas dāmām � to, cerams, jus saprotat?

Ina bija sabrukusi krēslā. Vai tie�ām �ai sievietei nebija ne mazākās sapra�anas par viņas nelaimi? Viņa gribēja aizstāvēties pret �o apvainojumu, visu izskaidrot.

� Es jums zvēru, jūs maldāties ...

� Atstājiet savus zvērestus! Par tiem es neko nedodu! Es pazīstu �o laiku pasauli! Galu galā arī mani vēl iepīs visā �ajā lietā un aizvilks uz policiju. Pateicos! Es esmu tikumīga sieviete � un manā dzīvē man nekad nav ar to biju�as darī�anas! Tātad īsi un skaidri: vai jūs gribat lab* prātīgi aiziet ar pirmo datumu vai nē?

Inas pla�i ieplestajās acīs mirdzēja asaras.

� Ja jūs to vēlaties, man jāpadodas.

� Jā, tā es ari domāju. Pretoties nebūtu nekādas nozīmes. Sīs atliku�ās dienas vēl ir kaut kā jāpavada. Pēc tam es varē�u uzelpot. Pēc iespējas izvairieties no citām pansijas dāmām � to es jums iesaku no labas sirds...

Aukstā, pavēlo�ā izteiksme saimnieces sejā kļuva mazliet laipnāka, jo tagad viņa zināja, ka Ina atstās viņas pansiju.

� Un pusdienas jau jūs varat paēst arī citur...

Tad Ina saslējās. Parasti tā bija ēdusi �eit pansijā. Viņa lepni piecēlās no krēsla. Tās skatiens bija stingrs un dro�s, kad viņa cie�i nostājās Lemkes kundzes priek�ā un to uzskatīja. Ar pūlēm viņa apspieda uztraukumu balsī.

� Nerūpējieties par mani, Lemkes kundze. Tas jums nav jādara. Jums nebūs arī līdz pirmajam datumam jāgaida, lai no manis tiktu vajā. Vai tie�ām jūs domājat, ka es varētu �eit � pie jums � nodzīvot kaut vienu dienu? Pēc visa tā, ko jūs man pateicāt? Jau �odien es aizeju...

� Ahā ...

Lemkes kundze bija pārāk pārsteigta, lai rastu kādu atbildi.

� Jā, vēl �odien! Somu sakravā�ana man neprasīs daudz laika. Jūs varat būt pārliecināta, ka es pasteig�os. Bet tagad es jūs lūdzu, atstājiet mani vienu � jo nezinu, kas gan jums man vēl būtu sakāms.

Lemkes kundze bija tum�i nosarkusi.

� Nekas! Nekas! � viņa izkliedza skaļā balsī, � tikai viens: jums aizejot, es pārmetī�u krustu un uz priek�u bū�u daudz uzmanīgāka savu pansionāru izvēlē. Bet tagad kravājieties, kravājieties, cienītā Voltera jaunkundze! Cerams, ka mēs vairs neredzēsimies.

Viņa gāja uz durvīm un aizcirta tās ar lielu troksni.

Ina uzelpoja. Nogurusi viņa atslīdēja krēslā un uz brīdi aizvēra acis. Acu priek�ā tai viss griezās apkārt.

Bet tikai mirkli tā padevās �im vājumam. Ātrāk prom no �ejienes, no �īs istabas, no �īs sievietes tuvuma! Steidzīgi viņa sāka iesaiņot savas mantas. Kafiju viņa tikko nogar�oja.

Pēc stundas Ina jau gāja lejā, lai tuvumā eso�ajā transporta veikalā salīgtu kādu nesēju, kur� paņemtu tās somas un nodotu uzglabā�anā Potsdamas stacijā. No turienes tā katrā laikā varētu tās paņemt. Viņa pati gribēja doties meklēt jaunu dzīvokli.

� Nu, vispirms atpūtieties, jaunkundzīt. Kur ir jūsu lietas? Jums ta�u būs kādas?

� Tās atrodas stacijā. Rīt es viņas izņem�u,

� Nu tad ir labi.

5

Rūpnieks Pauls Eggebrehts pacēla galvu un nervozi nosvieda kopējamo zīmuli uz milzīgā rakstāmgalda, kur gulēja zīmējumi un aprēķini.

Viņa asi veidotais profils pagriezās pret durvīm.

� Pie velna � iek�ā!

Durvju spraugā parādījās biroja sulaiņa Gustava Hen�kes pazemīgā seja.

� Atvainojiet, direktora kungs_...

� Vai es neteicu, ka nākamajā stundā es negribu, lai mani traucē, Hen�ke? Vai es jums to neliku pie sirds?

� Klausos, direktora kungs, tā ir taisnība, bet...

Labais Hen�ke svīda baiļu sviedrus, �is, sava kunga, visu varenā dzelzs ķēniņa, Eggebrehta, uzticamākais kalpotājs. �eit, Tempelhofas fabrikās, kur tas jau kalpoja divdesmit gadus, viņ� bija augstiem un zemiem vismīļākais inventārs�. Daudzas mēles viņu sauca pat par direktora labo roku.

� Bet?

� Cienītā direktora kundze ir ieradusies. Un cienītā direktora kundze, saprotams, neļauj sevi noraidīt, direktora kungs. Cienītā direktora kundze uzstāj, ka grib tūlīt runāt ar savu laulāto draugu.

� Tā!

Tas skanēja īsi un asi.

Eggebrehts piecēlās. Slaids un vīri�ķīgs bija viņa stāvs. Asi veidotā seja ar �etrstūrainu pieri, enerģiskais zods un romie�u deguns no pirmā acumirkļa norādīja uz viņa stipro, nelokāmo gribasspēku. Spēcīga personība � tādu iespaidu atstāja �is cilvēks, kuram pie Reinas piederēja varenas dzelzsraktuves, kur� visā saimnieciskajā dzīvē bija svarīgs faktors, ar kuru rēķinājās arī valdība. Bet jaukā kontrastā ar stingro, cieto seju mirdzēja gai�ās acis. Tikai dusmu brī�os tās palika tum�as un asas.

� Protams, ja mana sieva vēlas ar mani runāt...

Viņ� tikko manāmi paraustīja plecus.

� �eit fabrikā ...

Viņ� pūlējās savai balsij piedot maigāku noskaņu.

Labi, Hen�ke. Lai ienāk mana sieva.

Hen�ke klanīdamies pazuda. Tūlīt pēc tam istabā ienāca eleganta dāma. Viņas slaidums un smalkais izskats padarīja to jaunāku, nekā viņa patiesībā bija. Viņas kustībās bija kaķa vijīgums. Viņa bija tērpusies pēc pēdējās Parīzes modes, seja, kura no dabas nebija neglīta, bija redzami retu�ēta ar da�ādiem kosmētikas līdzekļiem un izskatījās pikanta. Visa Lisijas Eggebrehta kundzes personība līdzinājās pasaules� dāmai.

� Nepanesami, ka tik ilgi jāgaida uzgaidāmajā telpā, � viņa sa�utusi teica, � patiesi, sevi�ķi laipni no tavas puses, ka pa�a sievai, lai tiktu pie vīra, ir jāprasa sulainim atļauja, vai tā drīkst ienākt. Kaut kas nedzirdētsi

Viņai staigājot uz priek�u un atpakaļ, no tās tērpa izplūda salds smar�u aromāts.

� Lūdzu, Lisij, atvaino, ka tev bija jāgaida. Tie�i �odien es biju devis rīkojumu, nevienu neielaist. Es nevarēju zināt, ka tu vēlēsies mani apmeklēt. Beidzot, mums mājās ir pietiekami daudz iespējas izrunāties. Bet, lūdzu, piesēdies.

Viņ� piestūma tai krēslu.

� Ja iespējams, runā tūlīt nepiecie�amo. Man. ir ļoti daudz darba. Jaunās Rūras raktuves man dara galvassāpes ...

Lisijas kundze apsēdas. Viņas rokās tūlīt parādījās pūderdoze un pavir�i tā pārvilka pār seju puķaino pu�ķi.

� Jā, lūdzu atvaino, ka traucēju tevi �eit. Es negribu tevi ilgi aizkavēt. Runa ir par kādu sīkumu, bet es gribēju būt tik pieklājīga un pateikt tev to personīgi un nevis pa tālruni...

� Ļoti laipni.

Viņa mute raustījās.

� Priek�pusdienā pie manis bija Helēna Villsa. Viņa uzaicināja mani piedalīties autobraucienā � uz vairākām dienām uz Ostendi. Tā uz �etrām, piecām dienām � ilgāk jau viņa arī nevar palikt. Es devu savu piekri�anu. Mēs izbrauksim pulksten trijos.

� Tā, tā ...

� Tā kā tu esi tik aizņemts veikala lietās un mēs savu vasaras ceļojumu varēsim iesākt tikai �ī mēne�a beigās, tad �ī pārmaiņa man bija ļoti tīkama ...

� Es jau tev teicu, lai tu ceļo. Viena. Bet tu negribi...

, Viņa smaidīja.

� Ak Dievs, man nebija istas vēlē�anās. Tātad tev nav nekas pret �o izbraukumu?

� It nekas, Lisij...

� Tad es varu tevi atkal atstāt tavam darbam.

Viņa piecēlās. Paskatījās virā. Viņas acīs pamirdzēja tālas dzirkstis.

� Nabaga cilvēks ...

Viņ� mierīgi atbildēja:

� Vai tu, Lisij, nevari lietot drusku mazāk pūdera? Es atrodu, ka tavas lūpas arī ir par daudz sarkanas...

Viņa smējās skaļi, koķeti.

� Nē, mījais. Pie tā es esmu pieradusi. Tas man piederas. Tātad � addio, un neskumsti tik ļoti...

� Kas vēl brauks līdzi?

Viņas uzacis drusku ietrīsējās.

� Ak tā, es tev aizmirsu pateikt. Tātad � Helēna Villsa, mūsu dievinātā opere�u primadonna ...

� Tava speciālā draudzene, � pārtrauca Eggebrehts.

� Kas tev nepatīk, bet tur es nekā nevaru darīt. Protams, līdzi brauc arī barons Eglof�teins. Kur ir Helēna, tur ir arī jāmeklē Eglof�teins. Arī direktors Mumms būs...

� Hm ...

� Un Ludvigs Hellers.

� �is dekadents � literāts, jā.

Eggebrehts viegli palocīja galvu.

� Nu tad kavē labi laiku, Lisij.

� Pateicos.

Gurnus �ūpodama, viegliem soliem viņa devās uz durvīm.

Eggebrehts domīgi noraudzījās viņai pakaļ. Kad tā jau atradās pie durvīm, viņ� teica.

� Tad es jau ntdien brauk�u uz Ķelni. Man tur ir tik un tā jātiek.

� Dari to. Tātad � uz redzē�anos.

Viņa atvēra durvis. Izgāja laukā.

Eggebrehts atkal palika viens. Viņ� savilka pieri. Dziļi nopūtās. Jā, viņ� pazina savu sievu. �is apmeklējums � �is paziņojums, tā bija tikai atbilde uz viņa aizvakar izteikto brīdinājumu, pārtraukt vieglprātīgo dzīvi. Ak. cik labi viņ� to pazina! Un beidzot viņa tam nekā cita nebija gribējusi pateikt, kā tikai to. es tomēr daru to. ko gribu. Tie�i to! Un vai tu manas pazī�anās uzskati par pieklājīgām vai divdomīgām � tas man ir vienalgal Helēna Villa ir mana sena kolēģe, un viņas draugs mani nemaz netraucē. Un, ja arī bankas direktora Mumma veikali nav vienmēr skaidri, man viņ� ir pa prātam. Un Ludvigs Hellers, lai cik brīvas ir viņa grāmatas, man ir tīkams laika kavēklis. Tātad es kopīgi ar viņiem dodos izbraukumā! Tavi vārdi, tavi morālie ieskati man ir vienaldzīgi. Man neviens neko nevar pavēlēt!

Labi, lai viņa dara, kā vēlas. Bija velti dot viņai aizrādījumus. Viņam vajadzēja pierast pie domas, ka katram cilvēkam dzīvē ir jānes sava nasta. Toreiz, pirms desmit gadiem, neviens nebija viņu spiedis precēt varietē dziedātāju Lisiju Daneggeri. Tātad viņ� nevienam neko nevarēja pārmest. Viņ� bija kritis par upuri nepārvaramām ilgām pēc sievietes mīlestības. Tikai vēlāk tas bija nācis pie atziņas, cik patiesībā liela aktrise viņa bija bijusi, jo bija pratusi tam pilnīgi apslēpt savu isto, vieglprātīgo dabu. Vispirms tas bija mēģinājis ar mīlestību saistīt viņu pie sevis, pamodināt viņā interesi pret savu darbu, saviem mērķiem un pastiprināt viņas morālo pienākuma apziņu. Bet tās bija veltīgas pūles. Tāda laulība, kādu tas senāk bija iedomājies un kādu tas bija gribējis, tam palika tāls sapnis. Lisija ienīda bērnus � mātes jūtas viņai bija sve�as. Viņa dzīvoja tikai izpriecām, viesībām, flirtam � un viena otra nerātnība bija aiz viņas muguras.

Pauls Eggebrehts bija padevies liktenim. Lielas scēnas nebija viņa dabā � mājas strīdi tam būtu visgrūtāk panesami. Tā viņi dzīvoja katrs savu dzīvi. Un Eggebrehts bija pieradis daudzas lietas nemaz neuzklausīt, kuras ļaudis tam pienesa. �ad un tad viņa sievu nosauca par trako Lisiju�, vārdā, kur� viņai tīri labi patika.

Eggebrehts atkal pievērsās savam darbam. Pa reizei zvanīja tālrunis. Mehāniski viņ� pacēla klausuli. Reiz viņ� piecēlās un tuvojās durvīm, kuras veda mazā sāntelpā. Rokā tam bija papīru kaudze. Viņ� tās atvēra un sauca, rokturi neizlaizdams:

� Hilmera jaunkundz!

Bet tajā pa�ā acumirklī tas smaidīdams purināja galvu. Viņam jau vairs nebija sekretāres. Pirms da�ām dienām tā bija aizgājusi un iepeldējusi dro�ā laulības ostā, bet vietnieces vēl nebija, �ai vietai bija zināmas prasības, vairāk kā līdzīgās vietās citur, un galvenais � cilvēkam, kas �o vietu ieņēma, par visām lietām vajacLēja būt uzticamam.

Eggebrehts atgriezās pie rakstāmgalda un paņēma te--lefona klausuli. Lika savienot sevi ar personāla biroju.

� Petersena kungs?

Pieteicās personāla �efs.

Direktora kungs ...

� Jā, sakiet, kā sastāv ar brīvo vietu manā birojā? Es domāju � vietnieku aizgāju�ajai Hilmera jaunkundzei...

� Sīs vietas dēļ, direktora kungs, sacen�as daudzas dāmas. Nav viegli izmeklēt īsto. Sī posteņa sevi�ķās īpatnības ...

� Labi, bet lieta vienreiz ir jānokārto. Jau trīs dienas es esmu bez sekretāres. Es ta�u nevaru likt visu nokārtot priek�istabā, jo dāmas tur ir pietiekami apkrautas ar darbu. Tātad raugieties, lai �ī vieta tiktu aizņemta.

� Klausos, direktora kungs ...

� Vēl kas, �ovakar ar ātrvilcienu vienpadsmitos piecdesmit minūtēs es brauk�u uz Ķelni. Projām bū�u trīs dienas. Pa to laiku manā vietā būs doktors Heinrihs, to jau jūs zināt. Kad atgriezī�os, es vēlos, lai man būtu privātsekretāre.

� Klausos, saprotams ...

� Labi.

Eggebrehts nolika klausuli.

� Tā. Labi, ka viņ� to bija iedomājies. Zināms, �ai vietai nebija tik viegli atrast piemērotu cilvēku. Labais personāla �efs atkal vienreiz bija par vēlu iedomājies, ka Hil-mere aizies. Viņ� bija drusku aizmār�īgs. Citādi tūlīt vajadzēja būt vietniekam. Nu, te bija kādreiz viena acs jāaizver ...

Viņ� pazvanīja Hen�ki un iedeva tam papīru kaudzi, kurus vajadzēja pārrakstīt un nosūtīt. Eggebrehta steno-grāfiskās piezīmes un atzīmes uz malām nebija tik viegli izlasāmas. Hilmere to bija lieliski pratusi.

� Lūdzu aiznesiet to Kelera jaunkundzei. Tas �odien vēl ir jānosūta.

Hen�ke sa�ķobīja seju. Viņ� zināja, ka Kelera jaunkundze gāzīs sienu� apkārt, kad viņas rakstāmma�īnas priek�ā noliks �o papīru kaudzi. Bet viņa bija vienīgā, Kura kaut cik pareizi tika ar visu galā.

Eggebrehts smaidīja.

Viņ� pareizi izprata sava kalpotāja grimasi.

� Jā, jā, Hen�ke. Ir pēdējais laiks, lai mēs blakusistabā dabūtu atkal kaut ko īsti pirmklasīgu, vai ne?

� Patiesi, direktora kungs, pēdējais laiks!

Es ceru, ka pēc trim dienām viss būs kārtībā. Tagad aizbrauciet uz staciju Fridriha ielā un iegādājieties man biļeti, guļamvagonā, uz Ķelni. Fricis dro�i vien sē� pārtikās bodītē...

� Ak, direktora kungs vēl �ovakar grib aizeejot.,,

� Man nekas cits neatliek, mī)ais Hen�ke. Līdz vakaram bū�u �eit birojā. Jūs varat arī tūlīt dot rīkojumu, ka es, � viņ� paskatījās pulkstenī, � pēc stundas �eit ēdī�u pusdienas. Lai uznes ēdienu aug�ā. Arī puspudeles Moze-les vīna � 1922. gada, vieglo ...

� Viss būs kārtībā, direktora kungs.

� Tad laidiet vaļā. Vakarā nogādājiet manu mazo ceļojuma somu uz vilcienu. Jūs varat, tagad braucot uz staciju, pie viena aizlaisties uz Dalemu un viņu paņemt.

Dalemā atradās Eggebrehta vasarnīca. Maza, slavena arhitekta celta pils, kuru viņ� kādreiz bija licis uzcelt par prieku savai sievai. Viņ�, lai gan mīlēja zināmas ērtības un kuram jau tīri aiz reprezentācijas nolūkiem bija lepni jādzīvo, sevi�ķi necienīja pārmērīgu greznību un varēja pavisam labi bez tā iztikt.

Hen�ke atkal palocījās, kas vienmēr izskatījās mazliet komiski, un pazuda.

Eggebrehts atkal apsēdās pie rakstāmgalda.

Darbs sauca!

Darbs vienīgais piepildīja viņa dzīvi, kamēr mīlestība to bija pievīlusi.

Ina iznāca no savas bēniņu istabas, kurā tā bija iemitinājusies pēc tam, kad bija atstājusi istabu Potsdamas ielā.

Pāri māju jumtiem mirdzēja vakars ar neskaitāmām zvaigznēm, bet �eit, �aurā sānieliņā ar vecām, pussagruvu�ām mājām, kurās mitinājās nabadzība, �is zvaig�ņu mirdzums nevarēja uzburt nekādu jautru garastāvokli. Arī siltais vasaras gaiss �eit bija smags un smacējo�s.

�ur tur spīdēja kāds lukturis.

Ina klusi gāja gar mājām. Ar nodurtu galvu. Viņa bija bez cepures. Tās soļi bija smagi.

Viņa gāja pretī savam mērķim, �im nezināmajam, briesmīgajam mērķim, kur� katram cilvēkam ir nolemts.

Tik daudzas nedēļas bija pagāju�as kad D�onijs bija

pazudis. Daudzas nedēļas rūgta darba. Daudzas nedēļas izmisīgas darba meklē�anas. Un aizvien vairāk izkusa naudas atlikums, kuru tā bija izglābusi, tāpat arī dzīvesprieks un dro�sirdība, kuri vēl bija paliku�i �ajā izmisuma cīņā pēc eksistences.

Ak, cik bie�i tā bija skrējusi pa kāpnēm aug�ā un lejā, turēdama rokā avīzi ar darba piedāvājumiem. Līdz ar viņu skrēja simti un tūksto�i, kuri gribēja ieņemt to pa�u vietu, ко viņa. No kuriem simtiem bija tā priek�rocība, ka tiem kabatā bija apliecības no iepriek�ējām vietām.

Lidzjūtīga plecu raustī�ana � labākā gadījumā laipns apmierinājums uz vēlāku> laiku � tas bija viss, ko viņa sasniedza.

Pēdējā nedēļa bija bijusi visbriesmīgākā Tai bija paliku�as tikai da�as markas. īri viņa bija samaksājusi tikai Ea pusei � un nekur tā neredzēja �īs moku pilnās dzīves eigas.

Viņas ķermeni mocīja bads � nogurums nokāva viņas drosmi, vientulība plosīja tās dvēseli. Nebija neviena cilvēka, kas tai varētu teikt mierino�us vārdus. Kauns atturēja viņu griezties pie advokāta Rēdera, dzimtenē. Nevainīga cilvēka kauns, kur� ievainots pa�os sirds dziļumos, redz savā priek�ā bojāeju.

Glābiņa vairs nebija.

Viņa tagad bija mācījusies pazīt, ko nozīmēja vienai stāvēt� pasaulē bez aizsarga un palīga. Vīrietis varbūt būtu varējis izsisties, lai arī tas būtu tikpat lielā postā, bet meitene � lielpilsētā � viņa nodrebēja.

Viņa būtu varējusi atrast atbalstu pie sve�iem, lepniem kungiem, kuri tai uz ielas raudzījās pakaļ un mēģināja arī tuvoties.

Ak, arī �ie piedzīvojumi tai nebija garām gāju�i. Viņa zināja, ka �is atbalsts tai tomēr būs jāatmaksā.

Nē � glābiņa nebijal

Atlika viens � gals ...

No �aurās ieliņas viņa nogriezās uz Sifbauera dambi. Tālumā, pāri māju siluetiem, sarkani rotājās debesis Frid-rlhielas naktslokālu spo�ajās ugunīs.

�eit viss bija kluss, vēss un tum�s. Slinki plūda Sprē upes tum�ie ūdeņi.

Lēni Ina gāja gar krasta margām.

Sur tur pie krasta gulēja kā miru�i mazie tvaikoņi. Gaisma spraucās caur mazajiem kajī�u lodziņiem. Kaut kur spēlēja harmonikas.

Kādu brīdi Ina atspiedās pret krasta margām un klau* sījās. Viņas sirdi pildīja saldas sāpes. Sī vienkār�ā tau+ tasdziesma atmodināja viņā bērnības atmiņas. Asaras sa* skrēja viņas acīs.

Cik labprāt es vēlreiz stāvētu pie mātes kapa,� viņa skumji domāja, un stādītu tur puķes. Kas gan to darīs turpmāk?�

Tuvojās soļi. Streipuļojo�i, skaļi soļi. Divi piedzēru�ies piegrīļoja tai blakus. Kuģa pui�i, kuri bija kādā dzertuvē atpūtu�ies� no dienas darbiem. Neskaidrs sauciens:

� Ek ... skaistais bērns ...

Meklējo�as rokas.

Ina aizbēga. Viņu pavadīja smiekli.

Tikpat rupji un ne�ēlīgi bija pret viņu arī dzīve izstiepusi savas rokas. Viņa pavir�i atcerējās vārdus, kurus tai kādreiz bija teicis policijas komisārs: � Skatīties uz priek�u! Jums ir jaunības pienākums, nekad nezaudēt drosmi!

Zobgalīgs smaids rotājās ap viņas lūpām. Jā, tiem bija viegli runāt, kuri sēdējā siltumā un dro�ībā! Tie, uz kuriem tas attiecās, tie visu redzēja citādi.

Viņa atkal pagausināja soļus. Viņa nedrīkstēja iet pārāk tālu, citādi beigsies klusums. Jau līdz �ejienei atskanēja automa�īnu taurē�ana un Fridrihielas stacijas vilcienu dārdē�ana. Garām slīdēja cie�i saķēru�ies mīlas pārī�i.

Ina apstājās.

Viņas rokas drud�aini sa�ņaudza vecās koka margas. �ajā vietā nogāze stāvi nobeidzās ūdenī.

Vēlreiz viņas domas skumji aizlidoja uz dzimteni. Viņas lūpas klusi kustējās kā lūg�anā.

� Mīļā māte � tagad viss ir iznācis citādi, kā tu man novēlēji. Bet dro�i vien liktenis to man tā būs nolēmis. Dievs mani par to nenosodīs, ja es darī�u to, kas man ir jādara; lūdz tu par mani, lai viņ� pieņem mani savā �ēlastībā un piedod man ar savu lielo mīlestību. Māte � ja tur, aug�ā būs atkalredzē�anās, tad izplet savam bērnam pretī rokas, kur� tāpat kā senāk grib meklēt patvērumu pie tavām krūtīm.

Pauls Eggebrehts bija atstājis savu biroju Tempelhofā tikai pulksten desmitos vakarā. Hen�ke bija visus uzdevumus kārtīgi izpildījis.

Fabrikas ēkās atradās vairs tikai sargi. �oferis aizveda Eggebrehtu ar vēja ātrumu līdz pilsētai. Pēc pusstundas tas bija jau pie stacijas. Viņam vēl bija vesela stunda laika līdz vilciena atie�anai un viņ� devās uz kādu restorānu stacijas tuvumā, lai mazliet izklaidētos. Viņ� jutās ļoti noguris.

Bet skaļā, nervozā mūzika, daudzo cilvēku �alo�ana pie galdiem viņu uztrauca vairāk, nekā tas bija domājis.

Viņ� samaksāja un izgāja uz ielas. Viņ� ilgojās pēc miera un svaiga gaisa un nogriezās no trauksmainās Fridriha ielas Sifbauera dambi. �eit bija klusāks. Sprē upes ūdens izgaroja patīkamu vēsumu.

Lēnām viņ� soļoja uz priek�u, attālinādamies no trok�ņa. Viņ� juta, cik t kams viņa nerviem bija �is klusums. Un viņam bija pietiekami daudz laika �ai pastaigai Kā baudīdams tas soļoja gar stāvo krastu un apbrinoja zvaig�ņu mirdzuu, kur� atspoguļojās ūdenī. Jā, viņ� baudīja �īs minūtes � viņ�, kur� pazina tikai skaitļus, veikalus un aprēķinus. Un tomēr viņ� bija cilvēks, kur� mīlēja pasauli un dabu.

Pēk�ņi viņ� satrūkās.

Likās, ka neizprotama vara dzītu uz priek�u viņa ķermeni.

Tur, tur pie margām piespiedusies stāvēja kāda �ieviete! Nē, viņa vairs neatspiedās pret tām, viņa metās tām pāri � ar savādi piemīlīgu kustību. Un tagad ...

Tagad viņa grīļojās � tumsā � kā spoks. Lidojo�s sikspārnis...

Ūdens noplunk�ķēja.

Neviena kliedziena.

Bija dzirdama ūdens �ļakstē�ana un burbuļo�ana.

�ajā acumirklī Eggebrehts, kur� stāvēja ka sastindzis, traucās uz priek�u.

Tur kāds bija ielēcis ūdeni!

Kāda sieviete!

Tālāk viņ� domāja tikai vienu: �ajā acumirklī kāda sieviete aizsvieda savu dzīvību! Ak Dievs! Kāds posts dzina viņu uz to? Un man, man ir miljoni!

Viņ� jau atradās tai vietā, no kuras Ina izdarīja savu liktenīgo lēcienu, kuram vajadzēja visu izbeigt. Visapkārt nevienas dzīvas dvēseles.

Zvaig�ņu gaismā Eggebrehts redzēja dejojo�os riņķus ūdens līmenī. Viņ� izstiepa tālu uz priek�u savu galvu. Un nāko�ajā mirklī novilcis svārkus, iemeta tos stāvās nogāzes zālē un metās uz galvas ūdenī. Tas notika pavisam impulsīvi. Pats par sevi saprotami.

Lai�oties zem ūdens, viņ� ar abām rokām taustīja uz visām pusēm. Viņ� bija labs peldētais.

Te � te viņ� sajuta drānas � saķēra tās.

Ar spēcīgu rāvienu viņ� mēģināja peldēt uz aug�u. Juta savā tuvumā ķepurojamies kājas un rokas � paldies Dievam � atkal viņ� elpoja gaisu. Pārmetās uz muguras � meiteni turēdams priek�ā zem zoda � tagad viņa gulēja bez dzīvības. Neķepurojās vairs. Tas ir labi, viņ� domāja. Tā man ir vieglāk. Cerēsim, ka es ierados vēl laikā.

Viņ� peldēja uz nogāzes pusi.

Tas nebija tik vienkār�i, uzrāpties pa stāvo krauju ar pilo�o nastu uz muguras. Tomēr viņam tas izdevās. Viņa muskuli bija spēka pilni.

Viņ� paskatījās nāves bālajā sejā.

Viņu pārņēma trīsas. Sejas skaistums dziļi aizkustināja viņa sirdi. Gai�ie mati mitri pielipu�i pie pieres un deniņiem.

� Tik jauna, � viņ� aizkustināts iesaucās. � Mans Dievs. � Tas tikko spēja novērst skatu no �īs daiļās sejas. Bet viņ� saņēmās. Vai viņa bija mirusi? Vai dzīvības uguntiņa vēl bija? Mehāniski tas pielietoja pazīstamos masā�as paņēmienus � spieda ausi pie viņas krūtīm � tikko, tikko dzirdami pukstēja tās sirds.

Tad viņu pārņēma neizsakāms prieks.

Inas seja sakustējās. Lūpas klusi �ukstēja:

� Māte ...

Tas skanēja it kā no tālienes

Kas tas bija, kas viņu pēk�ņi pārņēma ar neizsakāmu spēku, tik karsti un noslēpumaini, tā ka viņam vajadzēja noskūpstīt �īs lūpas, kuras tikko kustējās? Bailīgi un tomēr maigi.

Uz mirkli viņa atvēra acis, lai tās atkal aizvērtu.

Viņas elpa palika spēcīgāka.

Tuvumā bija sapulcēju�ies da�i garāmgājēji. Ziņkārīgi, sensāciju kāri.

Tad Eggebrehts paņēma samaņu zaudēju�o savās rokās. Un steidzīgi pagāja garām ziņkārīgajiem Bija vajadzīga ātra palīdzība. Ātrā skrējienā tas sasniedza pirmās mājas. Kāds uzraksts spīdēja ar lieliem burtiem: viesnīca. Viņ� devās iek�ā.

Tās bija vienkār�as istabas ceļotājiem. Durvju sargs izbrīnā stīvi raudzījās ienācējā.

� Steidzīgi istabu, labākol

Pārbijusies piesteidzās saimniece.

� Ak Dievs!

Vīrietī, kur� deva īsas pavēles, viņa uzreiz pazina kungu! Pakalpīgi viņa steidzās uz priek�u. Un iekams ziņkārīgie un viesi spēja visu īsti aptvert, Eggebrehts jau stāvēja saimnieces istabā un novietoja savu nastu uz dīvāna.

� Tā! Saimniece, palīdziet dāmai atģērbties. Nesakiet viņai ne vārda. Un noguldiet gultā. Nekādus jautājumus, ko es stingri noliedzu. �eit � te būs nauda.

Viņ� zināja, tas lidzēja visur

� Es vēlāk ar jums vēl runā�u. Vai blakus istaba ir brīva? Labi. Tā man ir vajadzīga. Tālrunis?

� Kāpņu telpā, kungs.

� Pateicos.

Pēc stundas sulainis no Dalemas atveda tam citas drēbes. Kārtīga masā�a un glāze groka izdzina no viņa ķermeņa pēdējos drebuļus.

Arī Inai saimniece bija ar varu ielējusi kārtīgu groka glāzi un rūpējās par to ar aizkustino�u mātes gādību. Ina bija tikko pavērusi acis un gulēja gultā pavisam apātiska. Saimniece nojauta, ka �eit bija norisinājusies kāda traģēdija, bet neko nejautāja.

Kad Eggebrehts ienāca, viņa nemanot atstāja istabu.

Viņ� apstājās pie Inas gultas � tās seja bija viegli nosārtusi. Gandrīz svētlaimīgi viņ� raudzījās smalkajos vaibstos. Tikai tagad viņ� īsti izjuta �īs jaunās meitenes sejas brīni�ķīgo skaistumu.

Kas gan viņu bija dzinis uz �o izmisuma pilno soli?

Viņ� stāvēja un gaidīja. Gaidīja, kad tā atvērs acis. Bet viņa elpoja vienādi un mierīgi. Tātad briesmas vairs nedraudēja.

Un Eggebrehts pateicās Dievam, ka nekādi sare�ģījumi nebija paredzami. Tu muļķīgā, neapdomīgā meitene! Kas gan tu esi?

Atkal sakustējās viņas lūpas, gandrīz nemanot. Ap muti rotājās tikko jau�ams, mīlīgs smaids. Kur gan tagad bija viņas domas? Kādi sapņi to aplidoja un izsauca �o saldo, sāpīgo smaidu, kur� darīja viņu tik skaistu?

� Māt!

Un tad, kā klusa elpa:

� Skūpsti mani vēlreiz ...

Pauls Eggebrehts klusi piecēlās. Viņ� bija dziļi aizkustināts. Bērna sapņi _A..

Lēnām kustējās Inas rokas � pacēlās no sejas � pretī kādai parādībai...

To viņ� ilgāk nevarēja izturēt. Viņ� pienāca tuvāk � nezināmas varas dzīts � cie�i klāt pie sapņotājas. Un nolieca galvu.

Viņ� noskūpstīja viņas muti.

Dzijā sirsnībā.

Ina apvija savas rokas viņa kaklam. Tikai lēni viņa tās atkal atlaida. Dziļi nopūzdamās Ina atkrita atpakaļ spilvenos. Likās, ka ar to viņas dvēsele atbrīvojas no pēdējām bailēm. Viņas smaids atplauka, tā pagriezās uz sāniem un ar �o bērni�ķīgi maigo smaidu uz lūpām aizmiga kā bērns, dziļi un mierīgi.

Eggebrehts piegāja pie mazā galdiņa. Izņēma no kabatas portfeļa da�as savas vizītkartes un steidzīgi uzrakstīja uz tām da�as rindas.

Nē, tas nebija iespējams, atlikt braucienu uz vienu dienu. Viņ� telegrāfiski bija pieteicis savu iera�anos Ķelnē, tur viņu gaidīja un jau tagad visi būs izbrīnīju�ies, ka tas nebija ieradies ar noteikto vilcienu. Viņ� brauks ar nāko�o naktsvilcienu bez guļamvagoniem.

Ak, tam nebija nozīmēsi Nogurums jau bija pārgājis! Tātad!

Vēlreiz viņ� uzmeta skatu meitenei.

Gulo�ā mierīgi elpoja.

Tad viņ� nodzēsa gaismu un klusi atstāja istabu. Saimniece sagaidīja to ar ziņkārīgu seju.

Viņ� klusi teica:-

� Viņa guļ.

� Paldies Dievam.

� Tomēr, dro�ības dēļ, jūs pa reizei paskatieties...

Viņa centīgi locīja galvu.

� Vai jums ir kāda aploksne?

� Protams.

Viņa pasauca vienu no istabmeitām, kurai bija jāatnes prasītais. Eggebrehts ielika aprakstīto vizītkarti aploksnē, pielika kādu naudaszīmi un aizlipināja aploksni.

� Tā, mīļā kundze � �o vēstuli jūs nododiet jaunajai dāmai, kad viņa rīt pamodīsies. Vai varu uz jums paļauties?

Nopienu skatu viņ� raudzījās sievietē. Gandrīz draudīgi. Viņa mierīgi atbildējas

� To jūs varat.

� Pateicos. Un �ī nauda ir jums. Par jūsu rūpēm. Lūdzu, lieciet iz�āvēt nelaimīgās meitenes drānas un savest tās kārtībā. Lai viņa, kad pamodīsies, domātu, ka viss ir bijis tikai Jauns sapnis. Jūs mani saprotat?

� Pavisam pareizi, kungs.

� Man par no�ēlo�anu vēl �odien ir jāaizbrauc. Bet pēc da�ām dienām es atkal atgriezī�os.

� Viss būs kārtībā, kungs � par to jums nav jāraizējas.

Eggebrehts �aubīdamies vilcinājās.

Tad viņ� saņēmās. Varbūt tas bija īsts muļķis, tik ilgi �eit uzturēdamies un tā rūpēdamies par meiteni. Kā viņ� � pēk�ņi � tik dziji juta līdzi �ai nelaimīgajai!

Muļķības! Viņ� bija izpildījis tikai cilvēka pienākumu. Viss cits bija veltīga galvas lauzī�ana. Darbs saucal Darķsl

Nāko�o vilcienu viņ� nevarēja aizlaist nebraukdams līdzi.

� Jā, tātad mījā kundze � vēlreiz pateicos. Un, � viņ� smaidīja, �is smaids bija brīni�ķīgi jauneklīgs un laipns. � Un neļaujiet rīt meitenei ciest badu. Viņai ir kārtīgi jāpaēd.

Saimniece smējās un sakrustoja rokas pār savu pilnīgo augumu.

� Tie�i to es arī domāju, kungs.

Eggebrehts atstāja viesnīcu. Pulkstenis jau rādija otro nakts stundu. Ielu kustība bija apklususi. Tikai da�i nakts staiguļi grīļojās pa trotuāru. Un ielu stūros vientuļi stāvēja desu pārdevēji ar savām spo�ajām kastēm.

Eggebrehts gāja uz staciju.

Apsēdās tuk�ā, aukstā uzgaidāmajā telpā. Vilciens atgāja pēc pusstundas.

Lēni vilkās laiks.

Beidzot � bija tik tālu, varēja iekāpt. Viņ� ērti iekārtojās pirmās klases vagona kaktā. Vilciens sakustējās � un aizdrāzās tum�ajā naktī. Nenogursto�s.

Eggebrehts nespēja aizmigt.

Viņa dvēselē �ūpojās mīlīga, skaista meitenes seja, un viņ� dzirdēja skaistu, mazu muti �ukstam � kā bērns pa sapņiem:

Skūpsti mani vēlreiz ,,

Kad īna pamodās, viņai likās, ka atrodas burvju pasakā. Pa logu gai�i spīdēja saule. Bet tā ta�u nav viņas istaba?

Kur tad viņa īsti atradās?

Viņa piecēlās sēdus. Uz krēsla gulēja viņas drēbes � rūpīgi izgludinātas.

Jā, mīļais Dievs, ko gan tas viss nozīmēja?

Lēnām viņa sāka visu atcerēties. Bet tikai līdz tam brīdim, kad ielēca ūdenī. Un tad � tad viņa bija bijusi pie mātes � pie mātes � debesīs ...

Pie durvīm kāds pieklauvēja.

Ienāca saimniece ar paplāti rokās. Kafija un sviestmaizes. Viņas laipnā, apajā seja staroja.

� Labdien, jaunkundz. Vai labi izgulējāties?

Viņa visu nolika uz galda. Kafija kūpēja un patīkami smar�oja. Izbrīnījusies, Ina noskatījās viņas rīcībā.

Tad viņa jautāja:

� Kā es �eit nokļuvu?

� Nu tā kā mājā ienāk, pa durvīm, jaunkundzīt. Bet jūs izskatāties labi izgulējusies � tas dara man prieku.

� Sakiet man, lūdzu, ko tas viss nozīmē?

Saimniece vēlīgi smaidīja.

� Nu, tas laikam nozīmē, ka jūs vakar visādā ziņā esat gribējusi izdarīt muļķību. Bet paldies Dievam, jums tas neizdevās. Kāds kungs jūs izglāba ...

Ina stīvi raudzījās sievietes sejā.

� Un tas jūs atnesa �urp. Un viss ir samaksāts. Un tagad esat laimīga, jūs, mīļais cilvēkbērns, ka viss ir tik labi beidzies. To es jums saku, veca sieviete, kura arī ir pārdzīvojusi ne vienu vien izmisuma brīdi. Bet tagad diezgan par to. Padzeriet vispirms kafiju � tā ir lieliska. Un palieciet vēl mierīgi kādu laiciņu gultā. �odien jūs esat mans viesis.

Inai bija tik savādi ap sirdi. Tas � tas jau likās kā brīnums. Saimnieces laipnie vārdi, lielā, gai�ā istaba � jā, vai tas patiesi nebija sapnis?

� Un �eit, jaunkundzīt, jums ir viena vēstule. Kungs viņu �eit atstāja. Viņ� teica, ka tam esot jāaizbrauc, bet viņ� drīz atgriezī�oties. Izlasiet mierīgi vēstuli. Tā, brokastis ēdotl Pagaidiet, es jums visu piebīdī�u ērti pie gultas.

Ina turēja vēstuli rokā.

Brīnums pēc brīnuma.

� Mīļā kundze, lūdzu, pasakiet, vai es esmu aizmigusi vai nomodā?

Tad saimniece skaļi iesmējās.

� Bērniņ, jūs esat pavisam spirgtai Paldies Dievam! Un tagad es jūs vairs ilgāk netraucē�u. Ja esmu jums vajadzīga, piespiediet tik zvana podziņu.

Viņa izgāja klusi aizverot durvis.

Ina, vēl arvien �aubīdamās, turēja rokās vēstuli. Iedzēra malku no smar�īgās kafijas un nokoda krietnu maizes kumosu.

Tikai pēc kāda brī�a viņa uzdro�inājās atvērt vēstuli. Izkrita Eggebrehta vizītkarte. Vispirms viņa izlasīja drukāto firmas uzrakstu: Pauls Eggebrehts, dzelzsraktuves. Berlīnes fabrika � Tempelhofā.

Tad viņa izlasīja otrā pusē rakstīto.

Mīļā, muļķīgā jaunkundze, neviena cilvēka dzīvība nav tik nevērtīga, lai to varētu tik vieglprātīgi aizsviest. Nav pasaulē posta, kuru nevarētu kaut kā aizmirst un atvieglot. Es nezinu, kas jūs dzina uz �o izmisuma soli � bet kad �odien, �o vēstuli lasot, spīdēs saule � tad, es ceru, ka jūs pasauli ieraudzīsiet citādā gaismā. Es jūs lūdzu tūlīt pieteikties klātpieliktajā adresē, prasiet pēc personāla pārziņa Petersena un sakiet, ka es jūs esmu sūtījis. Uzticieties man, tāpat kā es uzticos jums. Klātpievienoto naudu pieņemiet bez apdomā�anās, pat tad, ja esat pietiekami turīga. To es nezinu.�

Uz gultas segas gulēja naudas zīme, tikai tagad Ina to ieraudzīja.

� Mīļais Dievs, � viņa �ukstēja uztraukta un aizkustināta, � vai tie�ām pasaulē ir arī vēl labi cilvēki?

Un pēk�ņi viņas acīs saskrēja asaras. Atvieglojuma, izglāb�anās asaras, kuras noskaloja pēdējās ēnas no viņas dvēseles. Vēlreiz viņa pārlasīja karti. Jā, tam, kas �is rindas bija rakstījis, tam vajadzēja būt labam cilvēkam. Bet kas viņ� bija? Vai tas bija tas pats cilvēks, kura vārds stāvēja uz �īs vizītkartes? Un tas bija viņas glābējs?

Viņa izslaucīja acis.

Gai�u skatu Ina raudzījās visapkārt. Jā, tagad pasaule izskatījās pavisam citāda! Viņam bija taisnība, �im nepazīstamajam glābējam! Viņai palika bezgalīgi viegli ap sirdi.

Ina nevarēja ilgāk nosēdēt gultā. Viņa izlēca un sāka ģērbties. Viņu pārņēma trīsas, kad tā vilka savas drēbes mugurā. Tās arī likās kā jaunas, briesmīgā notikuma pēdas bija galīgi pazudu�as.

Viņa izpleta rokas

Ak, dzīve! Ak, skaistā pasaulei Ak, atkal atdotā dzīvībai Kad viņa nonāca lejā, �ajā laikā tuk�ajā viesistabā, kurā pa�reiz atradās saimniece, pēdējā no prieka skaļi iesaucās.

� Bērns, jūs esat īsts saules stars!

Ina nosarka.

� Tagad es ie�u ...

� Jau? Jā, bet jums kas ir jāieēd.

� Es esmu paēdusi. � Ina jautri iesaucās.

� Tad jau vēstulē laikam bija kas ļoti jauks?

� Jā, kaut kas ļoti jauks, mīļā kundzei Es, es dabū�u darbu.

Viņa to izsauca impulsīvi. Jautri, kā bērns, kur� saņēmis dāvanas. Un saimniece �ukstējai

� Tad tas bija tas iemesls?

Bet tad viņa piebilda:

� Bet uz pusdienām nāciet atpakaļ. �odien do�u jums ko sevi�ķi gar�īgu: teļa fileju ar ro�u kāpostiem. Ja jums tas gar�o.

Pateikdamās Ina sniedza viņai roku.

� Es nāk�u.

Tad viņa aizsteidzās.

Jā, cik savādas �odien izskatījās ielas. Viss gai�s un raibs. Un saules pilns. Vēl vakar viss bija bijis pelēks, drūms un briesmīgs, un cilvēki naida pilni. Nē, bet viņi nemaz nebija tik ļauni kā tā savās bēdās bija iedomājusies. Viņas jaunība saslējās.

Slaida un lepna viņa soļoja uz priek�u.

Vispirms tā devās uz savu dzīvokli. Pat �aurā, vientuļā ieliņa viņai vairs nelikās tik briesmīga un posta pilna. Bet par vienu viņa bija pārliecināta: �eit es vairs negribu dzīvot. �eit vēl arvien spokojas manas nelaimes ēnas.

Viņa samaksāja saimniecei atliku�o īres daļu. Tā izlikās, it kā nebūtu ievērojusi, ka Ina naktī nav bijusi mājās un priecājās, ieraugot naudu.

Tad Ina aizbrauca uz Tempelhofu.

Mazliet nospiests palika viņas garastāvoklis, kad tā feraudzīja milzīgo fabrikas ēku rindu. Pēc meklē�anas viņa atrada vārtu sarga mājiņu un jautāja tam pēc personāla �efa Petersena.

Vārtu sargs rūca:

' � Brīvu vietu nav. Nemaz nepūlieties. Petersena kungs nav nemaz runājams.

Likās, vārtu sarga kungs bija sevi�ķi augstās domās par sava posteņa svarīgumu.

� Bet mani sūta, � Ina dro�i teica.

� Tā?

To viņ� teica gari, it kā no aug�ienes.

� Tad man vispirms jāpiezvana uz biroju.

Ina sa�ņaudza rokas. Vai lai viņa parāda �im cilvēkam, kur� sevi turēja �eit par mazu ķēniņu, vizītkarti? Nē, nē.

Vārtu sargs, kur� pa to laiku bija savienojies ar personāla biroju un pieprasījis, vai tiekot gaidīta kāda jauna dāma, savilka godbijīgu seju, dzirdēdams atbildi. Ar saldskābu smaidu viņ� griezās pie Inas:

� Lūdzu, jūs drīkstat ieiet.

� To jau es zināju, � teica vēsi Ina un lika sev pa-rād t ceļu uz biroju.

Petersena kungs kasīja pliko pakausi. Viņa seja burtiski staroja no nepacietības. Interesanta lieta! �odien, agri no rīta Eggebrehts tam telegrāfiski bija ziņojis, lai sekretāres vietā, ja vien esot iespējams, pieņemot to dāmu, kura pieteik�oties, atsaukdamās uz viņu. Gadījumā, ja viņai trūkst attiecīgās zinā�anas, viņu tomēr vajagot tūlīt pieņemt un līdz viņa atbrauk�anai nodarbināt minētajā vietā.

Hen�ke, kur� visos birojos jutās kā mājās, arī zināja par �o ziņojumu un tādēļ, gaidīdams, kavējās personāla �efa uzgaidāmajā telpā.

Ina ienāca.

Hen�ke uzlēca no krēsla tik eleganti, cik vien tas bija iespējams pie viņa miesas pilnības.

Viņa vājība bija skaistas sievietes. Bet �īs meitenes izskats viņu burtiski elektrizēja. Ina nepaspēja vēl neko jautāt, kad viņ� jau pakalpīgi teica:

� Vai ne, jaunkundz, jūs sūta direktora kungs? Petersena kungs jūs gaida ...

Inai nāca smiekli par resnā pakalpību. Bet reizē viņa domāja: tātad tomēr pats direktors ir viņu izglābis. Pēk* �ņi viņas sirds sāka strauji pukstēt.

Hen�ke atgrūda durvis uz Petersena biroju.

� Laipni lūdzu...

Viņa pārkāpa slieksni.

Hen�ke, rokas berzēdams, atkal at�aidās priek�telpas krēslā. Tāda skaista meitene! Brīni�ķīga! Kur gan Eggebrehts to bija atradis^ Savādi.

Petersens bija piecēlies ro krēsla un apsveicināja ienācēju ar vieglu galvas pa�oci�anu. Arī viņu sajūsmināja skaistās meitenes izskats, viņa parasti aukstā balss skanēja mazliet maigāk Viņa nopietnā, pilnīgā seja, kura vienmēr izskatījās dusm ga, mēģināja būt laipna.

� Lūdzu, jaunkundz, apsēdieties. Kāds ir jūsu godavārds?

� Ina Voltere, � viņa teica piesarkdama.

� Jā, tātad jūs � jūs varat �o vietu dabūt, Voltera jaunkundz. Protams. Direktora kungs būs jūs par to jau informējis � hm � tātad ...

Labais Petersens pavisam apjuka zem �o lielo, zilo, izbrīnīto acu skatiena. Ak Dievs, kādas muļķības viņ� �eit runā!

Ina bailīgi teica:

� Kādu vietu, ja drīkstu jautāt?

� Lūdzu? � brīnījās Petersens.

� Es nezinu, par kādu vietu �eit ir runa.

Pareizi, viņam ta�u vispirms vajadzēja pārliecināties, vai tai ir vajadzīgās zinā�anas. Bet no otras puses � viņai nodarbo�anās bija jādod. Savāda lieta.

� Es būtu ļoti pateicīga, ja dabūtu kādu darbu, � Ina teica, rokas sakrustojusi.

� Jā, to jūs arī dabūsiet! Jūs protat stenografēt? Rakstāmma�īna? Nu ...

� Jā, jā! � Ina priecīgi iesaucās. � Protams, ka es to protu. Un mazliet angliski un franciski � cik vajag veikala lietās.

Petersens smaidīja.

� Nu tātad, tad jau varam vienoties ...

� Vai es esmu pieņemta?

Skaļi atbalsojās viņas vārdi. Un acis tagad mirdzēja tie�i kā saules gaisma. Petersens bija kā apburts.

� Bet jā, protams. Tā, un tagad uzdodiet man sīkas ziņas par savu personību. Direktora kungs gan ir uz laiku aizbraucis, bet jums jau rītdien jāsāk strādāt.

� Ar lielāko prieku!

Petersens steidzīgi pierakstīja. Klusībā viņ� domāja: patiesi noslēpumaina lieta. Nu, man tas ir vienalga. �ai meitenei es novēlu visu to labāko! Pie jodal

� Jūsu alga būs divi simti piecdesmit markas mēnesi, � viņ� mierīgi teica.

Ina piespieda rokas pie krūtīm. Viņa bija pavisam ap-tukusi. 250 markas! Ar to viņa varēja karaliski dzīvot. Tā ija alga, kuru maksāja tikai izcilas vietās.

Bailīgi viņa vaicāja:

� Vai tie�ām tā ir taisnība?

� Nu � vai jūs domājat кя es mānos? � atbildēja Petersens un smējās.

� Jā � nē � lūdzu, atvainojiet...

� Ko tur, � viņ� rūca. � manis pēc jūs varat nodejot kaut indiāņu deju, Voltera jaunkundz.

Viņ� piecēlās.

� Rit jūs varēsiet pie manis saņemt savus papīrus � jā, un tagad Hen�ke var parādīt jūsu hiroiu Darbs sakas pulksten pusdeviņos. Beidzas pulksten �etros. Tatad � akurātība ir dzīves pamats.

Viņ� sniedza tai roku.

� Ceru, ka būsiet ar mani apmierināts, � teica Ina, atviegloti uzelpodama.

Hen�ke veda viņu pa gariem koridoriem, aug�ā pa kāpnēm uz telpām, kuras piederēja pie F.ggebrelita direkcijas biroja. �eit viss bija pla�s, gai�s un tīrs Visa fabrika bija celta pēc modernākām prasībām. Neviens ierēdnis ne strādnieks nedrīkstēja �eit justies kā cietumā

Lepni Hen�ke vadāja pa istabām Inu un stādīja to priek�ā kā jauno sekretāri Viņu pavadīja ziņkārīgi skatieni. Jaunie cilvēki bija drusku samulsu�i. Aiz viņas muguras atskanēja �uksti, klusi un satraukti.

Hen�ke labsirdīgi domāja:

� Tā tas ir arvien Vispirms jums jāpierod. Gan jau jums patiks. Direktora kungs ir smalks cilvēks. To jums saka Hen�ke, un tas to zina.

Tagad viņi iegāja Eggebrehta privātajā biroja. 1 ur mēbeles bija smagas un varenas.

Hen�ke atvēra durvis uz blakus istabu.

� Un �eit, jaunkundz, ir jūsu valstība ...

� Ak, man vienai pa�ai?

� Protams! Jūs ta�u būsiet direktora labā roka Viņa sekretāre. Uzticības postenis!

Tikai tagad Ina saprata, kāda vieta viņai bus jaizpilda.

Pauls Eggebrehts brīnījās pats par sevi. Un kaut viņ� arī, kā parasti, pilnīgi nodevās darbam, kamēr Ķelnē apspriedās ar saviem aģentiem un pārskatīja raktuves, tomēr vakaros, pēc pabeigta darba, viņa domas vienmēr atgriezās Berlīnē un viņa prātu nodarbināja tikai viena doma: kas ir �ī meitene, kuru es izglābu? Vai viņa ir klausījusi manam uzaicinājumam un vai Petersens to ir pieņēmis? Viņ� nevarēja izdzēst no atmiņas �o jauno, skaisto seju, kuras muti tas bija skūpstījis.

Brī�iem viņ� par to dusmojās pats uz sevi. Ko tas lai nozīmē?

Viņ� jau varēja piezvanīt Petersenam un uzzināt, vai viss tā bija noticis, kā viņ� vēlējies Bet tad tas viņam atkal izlikās smieklīgi. Viņ� nedrīkstēja �im notikumam piedot tik lielu nozīmi.

Veikala lietas Ķelnē ievilkās ilgāk, nekā viņ� to bija paredzējis. Tikai ceturtajā dienā tas varēja sākt domāt par atpakaļceļo�anu.

Un atkal, jo vairāk viņ� tuvojās Berlīnei, jo vairāk tas domāja par �o meiteni.

Neizsakāms prieks pārņēma Eggebrehtu, kad viņ� patiesi ieraudzīja, ka viņa luteklis bija �eit.

Kad viņ� ap pulksten deviņiem ienāca savā istabā, Ina jau sēdēja savā mazajā biroja Durvis bija pavērtas. Viņa uzcītīgi rakstīja uz rakstāmma�īnas. Un izbijusies viņa uzlēca kājās, ieraudzīdama ienākam Eggebrehta slaido, vīri�ķīgo stāvu

Tagad � beidzot viņa ieraudzīja savu glābēju, savu labdari.

� Vai jūs patiesi esat �eit, jaunkundz? Un spirgta un vesela?

Viņa skats priecīgi slīdēja pār meitenes stāvu. Ina dzirdēja drud�aini pukstam savu sirdi.

� Direktora kungs ...

� Lūdzu, mani sauc Eggebrehts, � viņ� laipni teica, � un jūs? Es pat nezinu, kas jūs esat...

� Ina Voltere.

� Ina? � viņ� neviļus atkārtoja. Tad viņ� priecīgi iesaucās:

� Un, kā es redzu, vieta jums ir piemērota.

� Eggebrehta kungs, kā lai es jums pateico�i Nejau�i Ina saņēma viņa roku.

-*� Jūs � jūs man uzdāvājāt no jauna dzīvību! Visu! . Drosmi un dzīves prieku! Tikai vēlāk es visu uzzināju Man viss izlikās kā sapnis. Ak, ja Jūs zinātu...

Viņas balss drebēja.

Viņ� to aizveda līdz krēslam.

� Nestāviet kājās, Voltera kunkundz. Jūs esat uztraukta. To es saprotu. Un bezgalgi priecājos, ka liktenis man deva iespēju jums palīdzēt. Ja tas jūs atvieglotu, izstāstiet man visu.

Viņ� laipni turēja Inas rokas un maigi tās glāstīja Tad viņ� atspiedās pret galdu un k�ausj�ās. Ina stāst ja bez kautrē�anās. Viņa izjuta neizsakāmu uzticību pret �o vīru, kas stingri un spītīgi stāvēja viņas priek�ā un kur� riskējis ar savu dzīvību, glābdams viņu. Stāstīja � neaizskarot savu pirmo bēd go mīlas stāstu � par savu ģimeni, par vecāku nāvi, kā viņa tad esot mēģinājusi Berlīnē nostāties pati uz savām kājām. Sava kapitāla zaudējumu viņa pieminēja garāmejot. Un kā tad viņa, bez izredzēm uz nodarbo�anos, kritusi galīgā izmisumā.

Tad Eggebrehts viņu pārtrauca.

� Tālāko aizmirsīsim, Voltera jaunkundz! Jūs, nabaga bāra bērns! Nu, tagad jūsu dzīves kuģītis ir atkal pareizos ūdeņos. Lai viņ� jautri peld uz priek�u. Tātad, uz labu, uzticamu sadarbību, Voltera jaunkundz! Man liekas, ka jūs esat patiess cilvēks.

Viņ� runāja par viņas darba atsevi�ķiem sīkumiem, kuri tai būs jāpilda. Un novēroja, ka viņa visu aptvēra ātri un loģiski un � pat prata atrisināt viņa stenogrāfis-kās piezīmes.

� Vajag tikai vingrināties. Gan jūs tiksiet galā. Ja jūs kaut ko nesaprotat, tad jautājiet. Labāk viens jautājums, nekā desmit pārpratumu. Bet tagad � pie darba! �odien jums būs krietni ko rauties. Pirms manas aizbrauk�anas daudz kas ir palicis nenokārtots.

Viņ� iegāja savā istabā un aizvēra durvis.

Ina drīz vien iestrādājās un Eggebrehts bija loti apmierināts, ka pateicoties traģiskajam gadījumam viņ� bija atradis tik labu un piemērotu sekretāri. Bet vēl citas jūtas neskaidri pildīja viņa dvēseli, un to viņ� sev nevarēja noliegt, ka tās bija pavisam citādas, daudz maigākas jūtas.

Mīla?

Ak, viņ� negribēja nemaz pieļaut �ādas domas. Bet viņu vienmēr pārņēma savādi sirsnīgas, maigi smeldzo�as jūtas, kad tas dzirdēja Inas balsi, redzēja viņas slaido meitenes slāvu soļojam pa Istabu un raudzījās tās skaistajā, sapņainajā sejā. Un viņ� nevarēja atbrīvoties no atmiņām par to bridi, kad tas bija skūpstījis �īs skaistās lūpas, kuras nemaņā sniedzās pretī mātei, kuras rokās, tai �ķita, viņa atrodas. Protams, viņa neko nezināja par savas dvēseles toreizējiem pārdzivojumiem.

Ar sev piemīto�o gribasspēku viņ� apspieda katru jūtu uzplūdumu, kur� būtu varējis Inu samulsināt. Nē, viņam nebija nekādu tiesību traucēt tās mieru. Tas būtu zemiski un necilvēcīgi*

Viņ� nebija brivs cilvēks.

Tomēr reiz notika, ka viņ� mazliet, pa�am negribot, nodeva savas jūtas.

Atkal negaidot fabrikā viņu apmeklēja sieva. Tas notika īsi pirms nodomātā ceļojuma, kuru tie abi gribēja kopīgi uzsākt vispirms uz Interlakenu, tad tālāk uz dienvidiem.

Eggebrehts satrūkās, kad atvērās durvis un ienāca Li-sijas kundze. Nervoza, apzinādamās savu sabiedrisko stāvo�. li, eleganta. Viņam blakus slavēja Ina Voltere, viņi tikko bija pārrunāju�i kāda protokola atsevi�ķus punktus.

Viņ� izbrīnā pacēla galvu.

� Ak Lisij, tu?

Viņa acis mirdzēja.

� Ja atļauj � jā, es!

Eggebrehts mēģināja būt mierīgs.

� Es gribēju tikai personīgi pārliecināties par tavas jaunās sekretāres skaistumu, � viņa ironiski teica.

Ina sarāvās un nobālēja.

Eggebrehts saknieba lūpas. Ko tas nozīmē? Bet vēl viņ� valdīja pār sevi. Piespieda sevi smaidīt.

� Ak tā. Atļauj, ka jūs iepazīstinu. Voltera jaunkundze � mana sieva ...

Ina nolieca galvu. Lisija nosarka aiz dusmām un nekautrīgi raudzījās meitenē. Tad ironiski viņa teica:

� Tad tāda izskatās tava noslēpumainā privātsekretāre? Hm... tev nav slikta gaume, miļais.

� Ko tas nozīmē, Lisij?

Tas skanēja skarbāk, nekā Eggebrehts gribēja.

Neviļus viņa roka meklēja Inas roku, mierino�i, uzmundrino�i.

� Ar gandarījumu es varu konstatēt, ka tev nav nekādu tiesību mani vienmēr izsmiet. Un es necietī�u, ka tu savā privātbirojā ..,

� Klusē!

Viņa balss skanēja griezīgi. Ina nodrebēja. Viņ� pagriezās pret to:

� Lūdzu, Voltera jaunkundz, ejiet savā istabā. Mana sieva nesaprot, ko runā. Neraudiet...

Viņ� pavadīja Inu līdz durvīm un aizvēra tās.

Lisijas kundze piespēra kāju.

� Kaut kas nedzirdēts!

Eggebrehts pagriezās. Viņa seja bija auksta, cieta.

� Vai tu nebūtu tik laipna un man nepateiktu, kādēļ tu iedomājies �o jauno dāmu tik zemiski apvainot?

� Tā, tā � apvainot, � smējās Lisijas kundze un dro�i nostājās viņa priek�ā.

� Apvainot? Tu laikam neesi pie pilna prāta. Kur� �eit apvaino? Tu, godājamais. Visi zvirbuļi jau �ivina uz jumtiem, ka tu esot savu mīļāko pieņēmis par privātsekretāri. Un tu arvien uzstājies kā tikumības sargs, kad es nevainīgi paflirtēju, kad es mazliet pajokojos, jo tu neesi tas cilvēks, kas domā par savu sievu.

Eggebrehta rokas savilkās dūrēs.

Lūk kā viņa to lietu uztvēra.

Nevainīgs flirts!

Bet ko �ivina zvirbuli uz jumtiem?

Viņa pierē iegulās dziļa, draudo�a rieva.

� Ko tu zini? Kas tev �īs muļķības sastāstījis?

Viņ.� tai neko nebija stāstījis par jaunas sekretāres pieņem�anu. Viņa sievu neinteresēja tā veikala lietas. Un par sevi�ķiem apstākļiem, kādos Inu pieņēma, zināja tikai Petersens� un Hen�ke. Kā viņ� ar Inu iepazinies, tas bija viņu abu noslēpums. Tas bija pats par sevi saprotams, ka to viņ� nevienam nebija stāstījis. Tas nevienam nebija jāzin.

� Ak tu, liekuli!

� Lūdzu � runā!

Viņa ļauni iesmējās.

� Ļoti vienkār�i � es saņēmu vēstules.

� Anonīmas!

� Jā, bet tas ir vienalga. Tavi kalpotāji bez �aubām baidīsies atklāti izdarīt savus laipnos paziņojumus. Tad jau tie, pats par sevi saprotams, izlidos no darba!

Eggebrehtam drud�aini jaucās pa galvu domas.

Anonīmas vēstules! Kauna vēstules! Dro�i vien no �ievietēm � kalpotājām. Viena otra būs cerējusi uz �o brīvo vietu. Visur zemiskums! Un Inas skaistums � viņ� zi-180 w

nāja, ka tas varēja izsaukt skandālu, slepenu naidu. Bez tam pļāpas kalpotāju starpa vienmēr bija izplatītas. Varbūt �is tas bija zināms par Inas savādo pieņem�anu. Arī Hen�ke varēja izteikt neapdomātus vārdus.

� Man, mīļā Lisij, nemaz nav jāsaka, ka vēstules, kuras tu esi saņēmusi, ir meli! Nelietīgākās pļāpāsi Tev patiesi vajadzētu kaunēties, tik netaktiski apvainot meiteni, kura nāk no labas ģimenes un kurai aiz muguras jau tā ir daudz bēdu. Es to izskaidroju ar tavu neapval-dibu. Par no�ēlo�anu � tu neesi tik stipra rakstura �ieviete, lai varētu iepriek� apsvērt savus vārdus. Lai tas tevi nesāpina, lūdzu ...

Lisijas kundze savilka mazās rokas dūrēs.

_ Ko? Tu vēl gribēsi man izteikt pārmetumus? Lieliski! Lieliski! Gandrīz jāsmejas!

Viņa pienāca tam tuvāk.

__ Un, ka tu ar viņu biji �aubīgā viesnīcā, varbūt arī to noliegsi?

Viņas skatiens bija triumfējo�s.

� Tad tādēļ tu toreiz tā steidzies, kad brauci uz Ķelni, tik ātri aizceļot. Ak tu, liekulis!

Eggebrehts viegli sarāvās.

Kā Lisija par to zināja? Tad viņai vajadzēja visu zināti Bet kādēļ tad �ī scēna?

� Tas, ko tu, Lisij, domā ... � viņ� iesāka.

� Netaisnojies veltīgi, mīļais Liseke visiem apkalpotājiem ir izstāstījis, ka esot tev uz viesnīcu aizvedis uzvalku. Un tad viņ� �o to bija redzējis. Un visu to man izstāstīja istabene.

� Pie joda � un tu to uzklausīji?

Viņ� pārāk labi pazina savas sievas sīko, ļauno dvēseli. Apkalpotāju pļāpas � viņa tās labprāt uzklausīja.

� Par no�ēlo�anu Liseke vairs labi neatceras, kura no �im no�ē�ojamajām viesnīcām tai apkārtnē ir bijusi tava mīlestības ligzda. Es arī negribēju izvaicāt. Bet es ceru, ka tagad tu pats vari pārliecināties, ka nebūt neesi tik svēts, par kuru tu sevi turi. Starp mums runājot � man tavi milas sakari ir vienaldzīgi. Bet lūdzu, nepārmet man uz priek�u, ka es sev daudz ko atļaujos.

Eggebrehta lūpas rotāja smaids. Rūgtuma, izsmiekla smaids. Bet viņ� to apspieda. Tagad tikai viņ� atcerējās, ka ūdens sabojāto uzvalku viņ� patiesi bija atstājis mazajā viesnīcā un kā pats bija gulējis gultā, kad ieradās mājas sulainis Liseke, atnesdams vajadzīgās lietas, un kā durvis uz blakus istabu, kur gulēja Ina, bija puspievērtas.

Lisekes seja, tā parasti bija bijusi neizdibināmā, līdzīga maskai.

Bet tagad ...

Un viņa sievai nemaz nebija ienācis prātā paziņot viņam �īs svarīgās ziņas un prasit paskaidrojumu. Viņa to uzskatīja par ticamu, ka tas licis atnest savu uzvalku uz mīlas ligzdu�. Tas izgaismoja viņas morāles uzskatus!

� Tad tu tam tici?

� Protams! Dienu vēlāk �o personu pieņēma �eit darbā. Tā ir ērtāk, vai ne? Tava darī�ana!

� Tad tu tam tici? � sarkastiski atkārtoja Egge-brehts. � Nu, es varu tikai no�ēlot, ka tu mūsu laulības dzīves garajos gados esi pielikusi tik maz pūles, lai mani iepazītu, un ka tu apkalpotāju pļāpas un anonīmu vēstuļu autorus uzskati par nopietnu lietu. Nav nozīmes tev �o notikumu pareizi attēlot...

� Jā, �īs pūles, mīļais, tu vari sev aiztaupīt. Par to es tev arī nepārmetu. Mēs tagad esam līdzīgi.

Viņa smaidīja koķeti, vieglprātīgi.

� Un par to man ir sevi�ķs prieks. Lūdzu atvaino, ja esmu tevi mazliet izsitusi no sliedēm. Tagad mēs vienreiz esam mainītās lomās. Man pat ir zināms prieks, ka tu neesi sausais, garlaicīgais veikalnieks, par kādu es tevi vienmēr esmu uzskatījusi...

Eggebrehts viegli palocīja galvu. Lai to varētu noklausīties, vajag būt zināmai humora izjūtai, viņ� domāja.

� Ļoti laipni, � viņ� teica. � Tomēr man ir jāpaskaidro, ka tu ar savām domām esi uz nepareiza ceļa. Viss, ko tu man sarunāji, ir īstas muļķības. Bet tagad diezgan par to!

� Jā, es redzu, tu jau lūkojies uz durvīm, aiz kurām dro�i vien tava skaistule lej rūgtas asaras. Nu � tad addio, mī]ais, un atceries, ka arī tava sieva neļauj D pārtaisīt par U.

Viņa koķeti atsveicinājās. Triumfējo�a, ka vienreiz izdevies norāt vīru un tam pierādīt, ka arī viņai ir acis pierē.

Un viņa izgāja.

Vēl kādu brīdi Eggebrehts raudzījās uz durvīm, kuras tā strauji aizcirta, tad viņ� iegāja blakus istabā, � Inas valstībā.

Viņa sēdēja pie rakstāmgalda, galvu rokās atspiedusi. Ak, kas viņai bJ]a jādzirdl Tādas nu bija �īs epizodes beigas!

Viņai nebija lemts būt laimīgai.

� Voltera jaunkundz!

Viņa sakustējās.

� Inas jaunkundz, saņemieties! Es jūs lūdzu, tas viss ir pārpratums. Mēs ta�u to zinām.

Tad viņa pacēla galvu.

Tās seja bija skumja. Viņas acis bija mitras.

� Eggebrehta kungs � jums ar mani nav laimes...

Vārdi skanēja, kā izmisumā.

� Laimes? Inas jaunkundz... �is laulības desmit gados es neesmu redzējis laimi, tādu, ko ļaudis savās ilgās sauc par laimi. Ko jūs par to zināt?

Asās rievas ap viņa muti kļuva vēl dziļākas.

Ina bie�i pie sevis bija domājusi: No kurienes cēlu�ās �is rievas, kuras runā par slepenām cie�anām? Eggebreh-tam, �etrdesmit gadus vecam virām, tādu nedrīkstēja būti �obrīd likās, viņa saprata, kādēļ viņa sejā gandrīz vienmēr atspoguļojās auksts, spītigs miers.

� Jūs gribējāt man palīdzēt, jūs bijāt tik labs pret mani, Eggebrehta kungs ...

� Un tagad?

� Nu man atkal būs jāmeklē ...

� Nē!

Dziļi un nopietni tas raudzījās viņā.

� Vai jūs skaudības, nenovīdības un ļaunuma dēļ gribat bēgt, Inas jaunkundz? Vai jūs gribat būt tik bailīga? Es, � viņa balss skanēja klusi, � esmu desmit gadus dzīvojis zobus sakodis un darī�u to arī turpmāk. Vai jūs negribat būt mans līdzbiedrs?

Viņa bija dziļi aizkustināta.

� Bet es ta�u nevaru ...

� �eit es esmu vienīgais pavēlnieks.

Viņa acīs pamirdzēja savāds spīdums. Viņa to redzēja un sve�as, bet patīkamas bailes pārņēma viņas sirdi. Viņa gandrīz vairs neatcerējās, ko pirmīt sieviete blakusistabā bija runājusi. Likās, ka �ī cilvēka tuvums izdzē� katru atmiņu par visu nepatīkamo.

� Vai jūs, Inas jaunkundz, gribat man laupīt to mazumiņu saules, kuru jūs man dodat manā pelēkajā darbā? Jūsu draudzību? Vai jūs to gribat?

Karsti drebuļi pārskrēja pār viņas augumu. Tās sirds gandrīz apstājās, i

�is vīrs, lielais Eggebrehts, dzelzs ķēniņ� � personība � viņ� lūdzasl Viņ� lūdza to palikti

Mans Dievs, cik tas bija savādil

Un vai gan viņa tam nebija parādā pateicību � mū�īgu pateicību? Vai viņa rokas, viņa spēks nebija tai atdevis dzīvību? Vai viņa drīkstēja to atstāt?

Nē! Skaļa, dedzino�a balss sauca viņā. Un tomēr viņa baidījās.

� Inas jaunkundzi

Cik maigi skanēja viņa balss. Nekad tā nebija dzirdējusi viņu tā runājam.

Inas lielās acis raudzījās viņā. Saules stari spīdēja tajās.

Tad Eggebrehts novērsa skatu un saslējās. Vai viņ� bija sevi nodevis? Vaibsts ap viņa muti atkal palika ciets un auksts. Sausi viņ� teica:

� Protams, es jūs nevaru aizturēt...

Steidzīgi viņa purināja galvu, kā bailēs. Izstiepa rokas.

� Nē, nē! Esmu jums tik pateicīga. Es gribu palikt...

Inas roka gulēja viņa rokā.

Viņa gribēja piebilst � jūsu dēļ, bet aprāvās.

Silti gulēja tās roka starp viņa pirkstiem. Un atkal viņ� to jautri uzlūkoja. Viņa seja bija gai�a.

� Jūs ... Inas jaunkundz ...

Viņ� sirsnīgi uzsmaidīja.

� Es jums pateicos. Tā ir labi. Par spīti visām tenkām! Gan jau tās apklusīs! Tās vienkār�i nav jādzird. Visur tenko, un ja to neievēro, tad pļāpas apklust pa�as no sevis.

Ina bija piecēlusies. Lepna un slaida viņa stāvēja tā priek�ā savā tīrajā jaunības skaistumā, īsts paļāvīgas, bērni�ķīgi jautras nevainības iemiesojums. Viņa skatiens slīdēja pār tās būtni.

�ajā brīdī Eggebrehts bija spējīgs to spiest pie krūtīm, jo viņ�, kā izslāpis, izjuta savas dvēseles dziļo vientulību un ilgojās pēc skaidras, saproto�as sievietes mīlestības. Bet saņēmis visus spēkus, viņ� savaldījās.

Tas nedrīkstēja notikt. Viņ� nedrīkstēja viņu aizbaidīt. No viņa lūpām atskanēja īsa, aprauta skaņa.

Tad viņ� smaidīja.

Vēlreiz pamāja Inai ar galvu un steidzīgi atstāja istabu. Lieliem soļiem viņ� piegāja pie rakstāmgalda un fesliga sēdeklī. Atbalstīja savilktās dūres pret galdu. Strauji elpoja.

Tad viņ� paķēra kopējamo zīmuli un sāka steidzīgi strādāt.

Ina, stāvēdama, noraudzījās tā aizie�anā.

Vai tas neizskatījās pēc bēg�anas?

Viņa spieda rokas uz krūtīm.

Savāds gai�ums atmirdzēja tās sejā.

� Man ir jāpaliek viņa dēj, � klusa, maiga balss �ukstēja viņas dvēselē.

9

Kādu dienu pirms aizbrauk�anas ar sievu sen nopelnītajā vasaras atvaļinājumā, Eggebrehts teica Inai, atvadīdamies:

� Tagad nu jums �eit vienai pa�ai būs jāiztur, Voltera jaunkundz. Es paļaujos uz jums. Visus sīkumus jūs pati mierīgi nokārtosiet, jo labi izprotat visas �īs lietas un par to es varu būt mierīgs. Mūsu nodaļas vadītājs, doktors Heinrihs, vienu otru reizi pārskatīs visu, bet man liekas, ka jūs tiksiet ar visu labāk galā, nekā viņ�.

Ina bija labi iestrādājusies. Viņa nestrādāja automātiski kā ierēdne, kura par algu izpilda savu pienākumu, viņu visa �ī lieta interesēja, un arī �ajā ziņā viņa jutās kā direktora biedrs. Ar viņai piemīto�o apķērību un darba mīlestību tā iedziļinājās veikala lietu sare�ģītajā būtībā un Eggebrehts varēja ar viņu runāt tāpat kā ar līdzīgu. Da�reiz, kad viņ� bija sevi�ķi labā garastāvoklī, tas Inu tā arī nosauca.

� Es centī�os visu izpildīt pēc jūsu vēlē�anās, Egge-brehta kungs.

� Ja jūs kaut ko nesaprotat, tad zināms, tūlīt man telegrafējiet. Daudz kas var palikt arī neizpildīts. Un ja jums ir kādreiz vēlē�anās baudīt skaistu dienu, tad atstājiet darbu un brauciet mierīgi kaut kur laukā. Vai jūs man to apsolāt?

Viņa jautri smējās.

� Arī to es jums apsolu.

� Labi, kad es atgriezī�os, jūs varēsiet doties atvaļinājumā. Tas būs mazliet pavēlu, bet �oreiz citādi nebija iespējams. Un, kā jau teicu, jūs varat sev ņemt brīvas dienas, kad vien vēlaties.

Tad viņ� sniedza tai roku, viņu abu skatieni sastapās un neizprotamā kārtā Inai sakāpa sejā sārtums.

� Dzīvojiet vesels, mans mīļais līdzbiedri, � Eggebrehts sirsnīgi teica.

Viņa balss tikko manāmi ietrīsējās.

� Labu atpūtu, � atbildēja Ina, � un laimīgu, jautru atgrie�anos.

� Cerēsim. Man būs ļoti savādi tik ilgu laiku iztikt bez jums, Voltera jaunkundz. Esmu ļoti pieradis katru rītu dzirdēt jūsu jautro rīta sveicienu.

� Jums, Eggebrehta kungs, dro�i vien būs daudz jautrības un da�ādu piedzīvojumu. Interlakena jau nav nekāda provinces pilsēta, � teica Ina it kā jokojot.

Viņ� smējās.

� Jā, protams. Bet mani maz interesē �ī raibā, interesantā sabiedrība, kura tur uzturas. Skaļā viesnīcas dzīve � nu jā, manai sievai gan tā patīk...

Viņ� aprāvās.

Pirmo reizi pēc nepatīkamā notikuma, kur� bija noticis jau labi sen atpakaļ, viņ� pieminēja sievas vārdu.

� Tātad uz priecīgu atkalredzē�anos!

Sirsnīgs rokasspiediens.

Tad viņ� aizgāja.

Nāko�ajā rītā viņ� ar Lisiju aizceļoja. Tā bija brīni�ķīga sagadī�anās, ka arī baņķieris Mumms brauca ar to pa�u vilcienu un kā viens no pirmiem pazīstamiem tiem Interlakenā pretī nāca rakstnieks Ludvigs Hellers, kur� bija ārkārtīgi priecīgs �eit sastapt savus draugus. Arī no teātriem, sevi�ķi no Berlīnes teātriem, �eit bija daudz pazīstamu. Eggebrehts ironiski domāja: protams, ka Lisijas kolēģi nedrīkst �eit iztrūkt. To jau varēja sagaidīt. Es, pēc iespējas, mēģinā�u �os kungus mazāk traucēt un baudī�u kalnus un dabu. Lai Lisija kavē laiku, ka viņai patīk. Viņu tik un tā nevar savaldīt.

Jā, Lisijai Eggebrehtai nebija sevi�ķas intereses par dabas varenību, kāda �eit bija sastopama. Visu to viņa vienaldzīgi vēroja no viesnīcas terases, kur vienmer valdīja jautrība. Tur pastāvīgi sēdēja kungi ar iespiestu monokli acī, uzdzīvotāji, kuru nodarbo�anās bija flirts. Dāmas neredzēti dārgos tērpos ērti ierīkojās pītos krēslos, un visi tie nepameta ne skatiena uz apkārtējo klin�aino kalnu me�onīgo skaistumu, bet sarunājās par jaunākajiem dienas notikumiem, kurus tiem pienesa laikraksti un kūrorta tenkas. Tā bija tā pati nodarbo�anās, kurai tie nodevās mājās, Berlīnē.

Lisijas kundzei, protams, bija neaizvietojamie pavadoņi. Direktors Mumms un pārmodernais Hellers. Mummu viņa pazina vēl no tiem laikiem, kad tā kā varietē dziedātāja, bija spēlējusi zināmu lomu uz skatuves. Par viņu toreizējām attiecībām �ur tur vēl sa�ukstējās. Eggebrehts neko negribēja zināt.

Hellers bija viņas pēdējā uzvara�. Pirms kāda laika tas bija skaidrs, ka viņ� bija tās pastāvīgais pavadonis. Vai viņu starpā bija arī tuvākas attiecības, par to neviens neko nezināja teikt.

Tagad viņi �eit bija jau nodzīvoju�i trīs nedēļas. Eggebrehts katru dienu izdarīja da�ādus izbraukumus, no kuriem viņ� �ad tad nosūtīja Inai sveicienus. Lisijas kundze kavēja laiku pēc saviem ieskatiem.

Beidzot viņa uzstāja, lai turpinātu ceļojumu un klusībā Eggebrehts baidījās, ka viņa varētu pieprasīt braukt uz Monte Karlo. Tur viņa nebija pāris gadus bijusi. M ļā miera dēļ viņam nekas cits neatlika, kā padoties. Un galu galā arī tur viņ� varēs atrast vientulību un klusumu.

Kā jau tas bija sagaidāms, Mumms un Hillers ceļoja līdzi. Arī tas piepildījās, ko Eggebrehts bija paredzējis Ar sevi�ķu prieku Lisijas kundze uzturējās spēļu zālēs. Tā bija īstā vieta viņas nervozajai, neprātīgajai dzīveskārei. Pla�ās, gaismas plūdos grimsto�ās telpas, kurās orķestris atskaņoja skaļu mūziku, bija elegantas publikas pārpildītas. �ur tur atskanēja sajūsmas pilnas sievie�u balsis, kuras bija vinnēju�as; �ur tur bija redzamas izmisu�as sejas, kuru nauda bez �ēlastības pazuda zem krupjē ne�ēlīgās lāpstiņas. Visur visda�ādāko tautību sejas, no kurām nevarēja saprast, vai tās piederēja pie labākajām aprindām, vai pie krāpniekiem � viss tas kopā bija tuvs Lisijai kundzes dēkainajai dabai.

Viņa gan paspēlēja, gan vinnēja lielākas summas. Viņa nespēlēja tikai aiz gara laika, tā spēlēja aiz īstas, neprātīgas kaislības, kura ir katras apreibinājuma un sensācijas kāras dvēseles pazīme. Parasti viņas kasi pārvaldīja Ludvigs Hellers. Viņ� sēdēja tai blakus. Bet kamēr viņa stīvi raudzījās naudā un lēkājo�ajās bumbiņās, viņa acis glāsto�i slīdēja pār tās piemīlīgo būtni.

Nebija �aubu, �is vīrietis viņu mīlēja ar neprātīgu, iekārojo�u kaislību.

Bija silts vasaras vakars.

Lisijas kundze un Hellers sēdēja viesnīcas terasē. Viņ� rādīja tālumā.

� Varena un skaista ir daba, � viņ� citēja un aizdedzināja jaunu cigareti. Terase �ovakar bija pustuk�a. Lielajā zālē kāda slavena dziedātāja �ovakar sniedza koncertu un daudzie viesi bija aizgāju�i turp. Lisijai nebija bijusi nekāda interese to noklausīties.

Viņa klusi smējās.

� Nepalieciet sapņains. Kas attiecas uz dabas mīlestību, tad tai abonements ir mans mīļais vīrs. Nesabojājiet viņam programmu.

� Nekas nav skaistāks par to, � teica Hellers. � Es esmu pēdējais, kas par to dusmojas, mīļā draudzene.

� To es ticu.

Viņa to koķeti aplūkoja. Tās acis bīstami mirdzēja.

Hellers saņēma viņas rokas. Steidzīgi un kaislīgi.

� Lisijas kundze...

� Runājiet klusāk.

Viņ� pieklusināja balsi.

� Jūs padarīsiet mani traku ...

� Ak, tas man būtu ļoti zēl.

� Jūs zināt, kādēļ es �urp atbraucu. Kādēļ jūs mani tā mokāt, Lisij?

Viņa pakratīja pirkstu.

� Vai tad es jūs, dārgais, moku?

� To jūs darāt ar nolūku.

� Un jūs zināt, kādēļ? � viņa ķircino�i smējās.

� Tādēļ, ka es par daudz devu vaļu fantāzijai savos dzejoļos.

� Redziet! Jūs par daudz strauji jājat uz sava poēzijas kumeļa. Par daudz pārdro�i � savās domās.

� Piedodiet, Lisij...

Viņa skatiens to dedzināja.

Ak, cik tas bija patīkami! Viņa uzvaro�i saslējās. Kāda vara tai bija pār viņu! Kā viņ� ilgojās pēc tās! Viņas varietē teātra aktrises asinis bija no tā noreibu�as.

� Vai es visu jau neesmu darījusi, mīļais? Es jums esmu atļāvusi būt visur par manu uzticamo pavadoni. Vai tas nav pietiekami?

� Nē, Lisij! Man nē!

Viņa likās izbrīnījusies.

� Jā, ko tad jūs vēl gribat?

� Es gribu Jūs, Lisij! Jūs � skaistāko, iekārojamāko sievieti, kuru esmu dzīvē sastapis. Jūs, par kuru es sapņoju, kura visās manās novelēs ir mans ilgu pilnais sapņu tēls. Jūs, Lisij...

Viņa atmeta galvu.

Saule bija nogrimusi aiz kalniem. Zilā vakara krēsla slīdēja lejup. Virs kalnu galotnēm aizdegās zvaigznes.

� Tātad jūs gribat mani? � viņa stiepti iejautājās. Un piebilda: � mani � trako Lisiju?

Viņ� palocīja galvu.

Pievilka pie savām lūpām viņas roku un karsti to noskūpstīja.

� Jūs laikam esat aizmirsis, ka man ir vīrs? � Viņa vieglprātīgi jautāja.

Kaislīgi tas �ukstēja:

� Vīrs, kuru jūs nemīlat! Kur� jūs nesaprot. Kur� jūs atstāj novārtā. Kur� ir īsts darba zirgs. Ak, es zinu! Es zinu, ka �ī laulība jūs nekad neapmierinās. Nekad!

� Tā, tā. Vēl ko?

� Ak, Lisij...

� Jā, es klausos ...

� �ķirieties no viņa! Tas jums nebūs grūti. Viņ� dos jums brīvību.

Viņa jautri smējās.

� Un tad jūs laikam mani precēsiet?

� Kādēļ ne?

Jūs tie�ām esat dro�sirdīgs, mīļais Ludvigi

� Nezobojieties!

� Dievs lai sargā! Bet es tie�ām neredzu iemesla, kādēļ lai es �ķirtos no sava vīra. Viņ� mani netraucē. Jūs redzat, es esmu pilnīgi brīva.

� Ko jūs ar to gribat teikt?

� Ka man labāk patīk tā kā ir. Starp mums runājot, es neticu, vai jūs būtu spējīgs apmierināt manas prasības. To var izdarīt tikai dzelzs karalis Eggebrehts.

� Ak tā ...

� Vai nav taisnība?

� Jā, � teica Hellers mierīgi.

Viņ� redzēja dego�as dzirkstis tās acīs. Tās vilināja. Padarīja viņu neprātīgu. Viņ� pēk�ņi to pievilka tuvāk. Ar me�onīgu apņem�anos.

� Jūs esat traks, Ludvig! Ja mūs ierauga ...

� Tumsa ir �ēlīga.

� Laidiet mani...

� Es slāpstu pēc jums!

Viņu sejas bija pavisam tuvu. Viņas sārtā mute vilināja.

Bet tad viņa atrāvās un �ukstēja:

� Pacietību, mīļais, pacietību!

� Lisij!

Viņa sniedza tam roku.

� Ar to �odien pietiek. Vai es neesmu mīļa?

Viņ� apbēra tās roku ar neprātīgiem skūpstiem.

� Skaistākā! Neprātīgākā! Es sadedzinā�u tavu roku!

Viņ� to teica drebo�ām lūpām. Triumfējo�u skatu.

Viņa raudzījās tam pāri tumsā. Brīdino�u balsi viņa teica:

� Savaldieties! Nāciet, man ir uznāku�as ilgas pēc zaļā galda. Kā saldais ēdiens, man vēl ir nepiecie�amas da�as Rouge et noir partijas. Pavadiet mani.

Hellers piecēlās nopūzdamies.

� Jūsu padevīgais kalps.

Jau no pa�a agra rīta Eggebrehts bija sagatavojies garākam dienas ceļojumam. Viņ� bija vaicājis Lisijai, vai tā nevēlas viņu pavadīt.

� Tā tev būs patīkama pārmaiņa. Nevar ta�u vienmēr dzīvot tikai viesībās. Nāc, Lisij, pasaule ir tik skaistai Zobgalīgi viņa to bija uzlūkojusi.

� Ej viens pats. Es nemīlu lauku ceļu putekļus un siena smar�u pļavās. Katram ir sava gaume.

� Man tevis ir �ēl, Lisij!

� Ak, ne�ēlo! Vai tie�ām tu pēc manis ilgojies, kad viens pats klejo pa kalniem?

� Man būtu ļoti patīkami, ja tu iemācītos cienīt arī citu skaistumu, ne tikai pavir�os salona priekus.

� Pateicos. Es pēc citiem neilgojos.

Pēc �īs sarunas viņa samierino�ais garastāvoklis pazuda un, īsi atvadījies, viņ� aizgāja.

Nē, viņu starpā vairs nebija izlik�anās. Un kaislīgi Eggebrehtu sagrāba atmiņas par meiteni, kura dro�i vien ar lielāko prieku viņu pavadītu klusos ceļojumos un pēc kuras tas ilgojās karsti, moko�i.

Bet �īs ilgas bija bezprātīgas. Viņam vajadzēja mācīties tās apspiest.

�ajā dienā atgadījās kaut kas neparasts. Kaut kas, kas Lisijas kundzi uztrauca un iekairināja tās dēkainos jutekļus, un viņa deva pilnu vaļu savai vieglprātībai.

Pēcpusdienā viņa gāja pastaigāties ar Ludvigu Hel-leru. Kop� da�ām dienām direktors Mumms bija pazudis, jo viņ� redzēja, ka Hellers bija Lisijas izredzētais bruņinieks, un tas bija sev kur citur atradis apmierinājumu.

Viņi gāja pa romantisku, ērtu taku gar jūras krastu, kur bija vēss un atspirdzino�s gaiss.

Viņi apsēdās uz kāda sola, un Hellers bija laimīgs, ka varēja netraucēti izrunāties ar savu dievināto.

Pēk�ņi Lissija satraucās:

� Mans Dievsl

� Kas noticis?

� Mana pērļu virkne...

Lisija bija ievērojusi, ka tā ir pazaudējusi savu pērļu virkni ar dārgo briljanta medaljonu, ar kuru tā vienmēr mēdza greznoties. Viņa mēdza apkrauties ar dārgakmeņiem, lai varētu visiem parādīt savu bagātību.

Hellers arī uztraucās. Tas sabojāja visu garastāvokli. Lisija uztraukta uzlēca kājās.

� Kad mēs iznācām, man viņa bija ap kaklu, � tā apgalvoja. � Ak, �ī dārgā rota! Heller, esmu ļoti nelaimīga. Nāciet, mums ir jāmeklē! Es dro�i vien to bū�u pazaudējusi ejot pa ceļu, dro�i vien.

Viņa paskrēja da�us soļus atpakaļ, skatīdamās zemē. Hellers viņai sekoja. Lisija vaimanāja.

� Kādēļ jums vajadzēja mani tie�i �urp atvest. Tā ir tikai jūsu vaina, Heller. Ja nu rotu kāds jau ir atradis? Ak, man nevajadzēja iet pastaigāties!

Pretī tiem nāca kāds kungs.

Slaids, elegants � �aurā, vīri�ķīgi skaistā sejā augstāko aprindu cilvēka pa�pārliecinātība. Pēc visjaunākās modes īsi apcirptās ūsas piedeva viņa sejai sevi�ķi lepnu izskatu.

Viņ� redzēja tos abus kaut ko uz ceļa meklējam un tuvojās viņiem steidzīgiem soļiem. Viņa aukstās acis asi paspīdēja.

Pieklājīgi viņ� pacēla cepuri.

� Atvainojiet, vai jūs ko meklējat?

Hellers to jautājo�i uzlūkoja. Vīrietis runāja ar vieglu ārzemnieka akcentu, kur� gan pieradu�ai ausij tūlīt izliktos mazliet samākslots.

Lisija jautri iesaucās:

� Jā, pērļu virkni ar medaljonu...

Viņa raudzījās tā sejā, tad aprāvās. So cilvēku tā Jau vairākas reizes �eit bija redzējusi. Viņ� tai bija palicis atmiņā ar savu eleganto ārieni un dēmonisko seju. Arī spēļu zālē pie galda viņa to bija ievērojusi. Viņ� bija profesionāls spēlmanis, izturējās ļoti mierīgi, kas tai ļoti patika. Bet tas neko nelīdzēja, arī viņ� zaudēja. Tādās reizēs viņ� steidzīgi pārtrauca spēli.

Lisija atcerējās, ka viņa skatiens bie�i bija pie tās kavējies. Un tas viņai nebija nepatīkami. �is skaistais, elegantais tips tai patika.

Tagad smaidīdams viņ� ielika roku kabatā un izņēma pērļu virkni.

� Cienītā kundze, man liels prieks pasniegt jums pazaudēto. Pirms piecām minūtēm es atradu �o virkni �eit smiltīs...

Nevainojami palocīdamies, viņ� tai pasniedza rotu.

Sajūsmināta viņa iesaucās:

� Simts paldies! Kāds laimīgs gadījumsl

� Atļaujiet, cienītā ...

Hellers nepaspēja atjēgties, kad sve�ais pats aplika tās rotu ap kaklu.

Arī Hellers pateica da�us pateicības vārdus.

Kungs vēlreiz palocījās.

� Vai drīkstu iepazīties? Lords Stanlijs ...

� Ļoti priecājos, � murmināja Hellers un nosauca Lisijas un savu vārdu.

Lisija bija laimīga. Vēlreiz viņa spieda lordam roku, kuru tas galanti noskūpstīja.

� Mēs jau esam kādreiz redzēju�ies, ja nemaldos...

� Protams, man bija izdevība jūs, cienītā, novērot tikai no tālienes. Jūsu vīra kungs, pēc vārda, man nav sve�s. Es ta�u nemaldos, ja es viņu uzskatu par pazīstamo lielrūpnieku Eggebrehtu, kuram pieder lielākais skaits Vācijas dzelzsraktuvju?

� Protams.

� Ari Anglijā �im vārdam ir laba slava.

� Lūdzu, lord Stanlij, ja jums nekas cits nav padomā, tad pavadiet mūs. Mēs lēni iesim atpakaļ...

� Es pratī�u cienīt jūsu pagodino�o sabiedrību, � veikli atbildēja Stanlijs.

Hellers savilka skābu seju.

Tā nu viņi kopīgi soļoja atpakaļ, un Lisijas kundze nevarēja atteikties, par godu atrastajai dārglietai, uzaicināt kungus brokastis, kuras noturēja kādā palmu ni�ā, ui terases.

Lords Stanlijs �o to pastāstīja par savu dzīvi. Viņ� bija veikls runātājs. Lisija jautāja, kur atrodas viņa dzimtene.

� Velsa, � viņ� atbildēja. � Tā jau kop� piecsimt gadiem ir Stanliju dzimtene. Es esmu, tā sakot, pēdējais ...

� Ak, brīvs kā putns? � teica Lisija.

� Jā, es vēl neesmu atradis nevienu, kas mani varētu saistīt ar ro�ainām saitēm. Tādēļ esmu palicis par īstu pasaules klaidoni. Gan �ur, gan tur. Kaut kas ta�u ir jādara, vai ne?

Viņ� pavir�i pārvilka ar labi kopto roku pār matiem. Saulē pamirdzēja gredzens � Stanliju ģerbonis � divi sakrustoti zobeni pār saplosītiem karogiem.

� Pirms divām nedēļām es atgriezos no Ēģiptes. Kairā man palika par trok�ņainu. Vai cienītā kundze ir apmeklējusi Kairu? Nē? Amizanta pilsēta, bet tur nav spēļu zāles. Un man atkal vienreiz iegribējās spēlēt. Un es atlaidos �urp. Par no�ēlo�anu, nāko�ajā mēnesī man ir jābrauc uz mājām, pasaimniekot...

� Tātad īsts piedzīvojumu meklētājs, lords Stanlijs,� Lisija teica smaidīdama. Gandrīz domīga.

� Cik skaisti vajag būt braukāt apkārt pa pasauli. To es arī labprāt vēlētos.

� Cienītā kundze varētu to arī darīt.

� Nu, par to labāk nerunāsim, lord ...

Viņ� to uzlūkoja piemiegtām acīm. Vēsi, pēto�i, dro�i. Hellers novirzīja sarunu uz citām lietām. Viņam nepatika Stanlija personība. Viņā pamodās greizsirdība. Viņam nepalika neievērota interese, kādu �im cilvēkam dāvāja Lisija un viņ� rūgti sev teica: Protams � lords! Viens no izredzētā simta! Es esmu tikai rakstnieks, lai gan iecienīts. Tas ir bagāts un elegants! Viņ� izskatās kā lords vai kā krāpnieks! Iemiesots dēmons! Tādi vēl arvien �ievietēm patīk!

Likās, lords Stanlijs ievēroja, ka Hellers nebija pret viņu sevi�ķi laipni noskaņots. Tādēļ viņ� piecēlās un lūdza atļauju atvadīties. Viņam esot kāda noruna ar draugiem;

Lisija sniedza viņam roku.

� Kur jūs dzīvojat, lord?

Grandhoteli.

� Vai mēs vel sastapsimies?

� Es nevarētu neko skaistāku iedomāties, cienītā Var* būt tas notiks vēl �odien, spēļu zālē...

� Ak jā. Tātad uz redzē�anos.

Viņ� noskūpstīja tās roku. Viegli palocījās Hellera priek�ā. Aizgāja pa terasi un pazuda dārzā.

� Apburo�s cilvēks, � teica Lisija

� Drusku samākslots. � neapmierināti piebilda Hellers.

� Ak, noskaitāties? Heller � jūs esat bērns Viņa gai�ība � lords ir lielisks kavalieris! Tādi cilvēki man patīk...

� Lisij, jūs mani mokāt...

� Jau atkal? Man liekas. Heller, jūs esat greizsirdīgs Un es nesaprotu, ar ko jūs attaisnojat �īs jūtas?

Viņa to loti labi zināja! Vai gan viņa pati visu laiku nekairināja tā kaislību? Vai tas viņai nesagādāja prieku, padarīt tā jūtas arvien dedzīgākas? Un to viņa prata. Bet �ī seja stāstīja par trakiem dēkainiem piedzīvojumiem. Un arī viņ� nebija bez intereses pret viņu. To Lisija juta. To viņa lika saprast savā īpatnā veidā. Dro�i vien viņ� arī citādi būtu meklējis iemeslu ar viņu iepazīties, ja gadījums tam �odien nebūtu palīdzējis.

Viņas dēku meklētājas asinis atkal dabūja jaunu, bīstamu saviļņojumu.

� Jūs paliekat garlaicīgs, Heller. � viņa smaidīdama Uica.

� Lisij, jūs esat neapdomīga.

� Tie�i tas man patīk, Heller ...

Viņ� to uzlūkoja drud�aini mirdzo�ām acīm.

� Es jums jau vakar teicu � jūs padarīsiet mani traku un neprātīgu!

Viņa mazliet sarāvās kā kaķis.

� Tas man tie�ām loti interesētu, � viņa teica.

Un tūlīt turpināja-

� Nevajag pārspīlēt! Uzrakstiet jaunu, neprātīgu grāmatu � tad jūs nomierināsieties!

� Nezobojietiesl

� Beigas, Heller! Mēs ta�u abi neplēsīsimies.

Viņas skatienā atkal pamirdzēja dzirkstis, kuras tikpat labi varēja būt apsolījums vai meli.

Lordam Stanlijam nebija nekādas norunas ar draugiem.

_ Viņ� savu paziņu Izvēlē bija ļoti uzmanīgs � un mek. lēja tos tikai starp sievietēm.

Viņ� taisnā ceļā devās uz savu viesnīcu. Viņ� zināja, tam būs panākumi! Iepazīties ar Lisiju Eggebrehtu tas bija vēlējies un tas viņam izdevās negaidīti un viegli. Jau sen tas bija metis skatu uz viņu � varenā Eggebrehta sievu. Viņ� bija ievācis da�as ziņas par viņas personību un raksturu un bija ļoti apmierināts ar sevi, ka izvēlējies tie�i �o sievieti.

Viņ� nostājās spoguļa priek�ā savā istabā.

Uzmanīgi vēroja savu personu � savu seju.

� Tie�i kā angļu lords, � viņ� �ukstēja savam attēlam spogulī. Apmierināts palocīja galvu.

� Tie�i tāds!

Cinisks smaids rotājās ap viņa muti.

� Labdien, lord Stanlij, � viņ� klusi teica. � Patiesi, tevī vairs nevar pazīt D�oniju Tilovu, Ēģiptes saule tevi pamatīgi ir pārvērtusi. Un arī papīri ir lieliski pagatavoti. Jā, kas gan viss nevar iznākt no D�onija Tilova. Gan jau redzēsiet, cik tālu viņ� vēl ies

Viņ� skali pasmējās savam attēlam un attēls pasmējās viņam. Bezrūpīgi, jautri, ar aukstu ironiju.

Tas notika �ajā naktī.

Lisija bija aizgājusi uz spēju zāli. Hellers, kā parasti, arī �odien to pavadīja līdz galdam, kur tā meklēja vietu kur apsēsties. Bet kad pēk�ņi parādījās lords Stanlijs, viņ� ilgāk neizturēja.

� Vai jūs atjausiet, Lisijas kundze, ka es aizeju?

Viņa paskatījās uz to.

� Jūs izskatāties bāls, mīļais draugs.

Un viņa jau sniedza roku pretī lordam.

� Jūs spēlēsiet līdzi?

� Jā, tādēļ jau es esmu �eit.

� Lūdzu... _

Viņa mazliet pagriezās, lai viņ� varētu ieņemt vietu tai blakus pie cie�i aizņemtā galda. Hellers bija tikko manāmi palocījies un aizgājis. Viņ� devās blakustelpā, kur varēja dabūt atspirdzinājumus un atpūsties no spēles uztraukumiem.

No �ejienes, caur smago aizkaru spraugu viņ� netraucēti

varēja novērot spēju zāli un Lisiju. Sākumā viņ� vispār gribēja aiziet, bet nebija to varējis izdarīt. Viņa greizsirdība to neļāva darīt.

Sarkanā bumbiņa skraidīja uz priek�u un atpakaļ. Lords Stanlijs iesāka ar mazām summām. Viņ� vinnēja. Ar aukstu mieru viņ� pievilka vinnēto naudu. Lisija pazaudēja.

� Kaut man būtu jūsu miers, lordi ifc.

� Jūs esat pārāk nervoza, cienītā. Es arī senāk tāds biju.

Viņ� atcerējās tos laikus, kad apmeklēja Bostona klubu un vienmēr dusmojās par Rossini, �o aroda spēlmani. Nu, tagad viņ� prata pār sevi valdīt. Vismaz ārīgi. Kā lords Stanlijs, kas nedrīkstēja uztraukties. Bet viņ� pats apzinājās, ka vēl ilgi nebūs īsts spēles meistars. Un no tā viņ� vilka savas konsekvences. Vismaz viņ� bija meistars mīlas spēlē un lielās spēļu zālēs atrada labākos upurus saviem nolūkiem �eit grozījās daudz sievie�u, �eit bija redzamas viņu vājības, �eit varēja izpētīt viņu dvēseli un izmest tīklu, kur� solīja labu lomu.

Lisija atkal zaudēja. Viņa izgrūda īsus, histēriskus kliedzienus, kad krupjē lāpstiņa aizvilka viņas naudu.

� Paņemiet no manis naudu, cienītā kundze, � teica Stanlijs māksloti vienaldzīgs. � Lienēta nauda nes laimi.

� Man arī drīz viss būs cauri, � viņa nervozi smējās.

� Lūk, pēdējās naudas zīmes aizceļo uz banku ...

� Nelaime spēlē, laime ...

Tas raudzījās viņā no sāniem. Skatiens dega.

Viņa atgāzās krēslā.

� Jūs gribat teikt � laime mīlest'bā?

� Tāda jums ir, � viņ� nozīmīgi �ukstēja.

Tajā pa�ā laikā viņ� tai piestūma naudas zīmju paciņu.

� Lūdzu, lieciet!

Viņa pirksti skāra tās roku. Drusku ilgāk aizkavējās uz tās.

� Lieciet uz sarkanā!

Viņa uzlika naudu pēc viņa vēlē�anās. Un vinnēja.

� Redziet! Sarkanais ir asinis! Jūsu asinis ir vinnēju�as!

Pie galda dzirkstīja spēles drudzis. Dzirkstīja acīs, rokās. uztrauca cilvēkus � aizrāva viņu prātus. Lisija jutās kā reibonī. Lienētā nauda tai patiesi atnesa laimi. Viņas priek�ā pacēlās naudas zīmju kaudzīte.

� �odien Jūs man jau otrreiz atnesat laimi, lord, � viņa �ukstēja cie�i pie viņa noliekdamās.

� Esmu par to priecīgs � varbūt darī�u to vēl tre�o reizi.

Viņa viegli iesita tam pa roku.

Lords Stanlijs iestiga neveiksmes Joslā. Viņ� zaudēja. Viņu sagrāba slēpta nervozitāte. Tagad arī viņa acis pazaudēja savu vienaldzību un aukstumu, tajās pamirdzēja maza� uguntiņas.

Beidzot tas strauji atgrūda krēslu.

� Es beig�u, � viņ� teica.

� Jau?

� Vienmēr vajag beigt īstajā laikā.

� AAan kļuvis karsti...

� Varbūt, kā būtu, cienītā, ar mazu pastaigā�anos pa alejām? Vēl nav visai vēls un tas nomierinās nervus.

Lisija juta, ka viņa vārdos bija arī kāda cita doma. Lisijā pamodās ilgas pēc dēkām. Viņa tomēr mazliet dusmojās uz Helleru, ka tas bija viņu pametis, �is greizsirdīgais! Krietnais vinnests pie spēļu galda bija vēl vairāk satraucis viņas nervus. Bez tam, lorda karstie skatieni � ak, vai viņa vēl vienmēr nebija jauna? Dzīvi vajadzēja baudīt! Un visjaukāk bija tad, kad draudēja kādas briesmas. Kad pielūdzēju bija daudz.

� Labi, iesim svaigā gaisā.

Viņa piecēlās. Cie�i ietinās mētelī, kur� gulēja uz krēsla. Lords Stanlijs gāja tai blakus; blakus �ai vienmēr vēl skaistajai, kaprīzajai sievietei, kura savās neapzinātajās bailēs no vecuma, baudīja dzīvi neprātīgi un bezrūpīgi.

Viņi sasniedza kūrmājas dārzu. Nejuta, ka tiem kāds seko. Tas bija Ludvigs Hellers. Viņ� bija cie�i sakodis lūpas, redzēdams abus pazūdam tālumā. Lisija bija paņēmusi lordu zem rokas. Pēdējais sevī gavilēja.

Loti labi! Tas gāja ātrāk, nekā viņ� bija domājis. Patiesi, nevilksies ilgi, kad viņa tam sāks rakstīt pirmās mīlestības vēstules. Un tad � tā būs viņa rokās. Tad viņ� varēs Lisiju piespiest tās atkal dārgi atpirkt! To viņ� labi prata. Un Lisija Eggebrehta bija spējīga labi samaksāt! Tas būs ienesīgs veikals!

Tā viņi abi gāja pa dārza alejām, kurās vēl daudz ļau�u baudīja jauko vakaru.

Lords Stanlijs atļāvās saspiest viņas roku.

� Lisijas kundze!

Viņa pavedino�ā seja noliecās pār to.

� Vai neapsēdīsimies? Es redzu vientuļu solu...

� Vai ir vajadzīgs, lai tas būtu vientuļ�? � viņa vaicāja klusi un koķeti.

� Tas ir vajadzīgs.

� Tātad, pārbaudījums?

� Var mēģināt.

Viņi apsēdās. Visur tumsa. Klusi un skaidri mirdzēja zvaigznes. Krūmos viegli �ū�oja vējiņ�.

� Jūs salstat?

Lisija cie�āk ietinās mētelī, izlikās, ka salst. Lords Stanlijs viņai palīdzēja, �ukstēdams.

� Jūs, skaistā sieviete...

� Bet, lord Stanlij...

� Mani sauc D�ems, Lisijas-kundze;..,

� Vai lai es jūs tā saucu?

� Ar to jūs darītu man prieku.

� Jūs... jūs esat loti pieticīgs ... D�ems.-...

Viņas aktrises asinis skurba. Tātad; arr viņ� bija tās varā!

Viņ� saņēma tās roku.

� Lisijas kundze ... jūs esat brīni�ķīga ...

Krūmu brak�ķē�ana tos iztraucēja. Bet tādi atkal viss apklusa.

� Tas nebija nekas � iesnaudies putns. Jūsu muteJr kā granāta auglis, Lisij 1

Un viņ� noplūca �o augli.

Pa laikam garām pagāja kāds gājējs. Bet tie ta�u nevarēja ne redzēt, ne zināt, kas �eit sēdēja. �ajā vakarā visi i labprāt sēdēja svaigā gaisā.

Pauls Eggebrehts atgriezās no sava ceļojuma. Tas bija bijis ilgs gājiens. Tagad viņ� paātrināja soļus, lai ātrāk nokļūta mājās. Viņ� jutās mazliet noguris. Bet �ī pie-pūlē�anās, �is nogurums tam bija nepiecie�ams, lai apslāpētu slepenās ilgas, kuras tas izjuta un kuras nekad nevarēja piepildīties.

Viņam vajadzēja gulēt bez sapņiem. Viņam vajadzēja nest va�as, kuras tas labprātīgi bija sev uzlicis. Tam vajadzēja pa�am ar sevi tikt galā.

Parādījās pirmie nami. No dārzu restorāniem skanēja mūzika. �ļūco�i dejotāju soļi. �eit dejoja katrā dārzā.

Tagad tam vēl vajadzēja iziet cauri parka alejām, tad viņ� tūlīt sasniegs kūrmājas viesnīcu.

Viņ� saīsināja soļus.

Dziji elpodams tas baudīja nakts smar�as. So parku viņ� vienmēr �ķērsoja ar lielu labpatiku.

Pēk�ņi viņ� apstājās.

Krūmu brak�ķē�ana, it kā kāds bēgtu. Elso�ana.

Kas tas bija?

Eggebrehts ieklausījās.

Te � steidzīgi soļi. Tie nāca no krūmiem. Bez elpas tam garām aizsteidzās kāds stāvs.

Eggebrehts apspieda izbrīna saucienu, kur� lauzās pār viņa lūpām. Tas � tas ta�u bija Ludvigs Hellers. Viņa sievas mū�īgais pavadonis.

Viņ� papurināja galvu.

Savāda lietai

Nu jā, �is rakstnieks jau bija mazliet savāda, pārspīlēta rakstura cilvēks. Pats Dievs zināja, kas tam bija atgadījies.

Viņ� gāja tālāk. Bet pēk�ņi tas juta sevi savādu nemieru. Viņ� pēk�ņi sāka domāt par Lisiju.

Viņ� iegriezās �aurā alejā, kas saīsināja viņa ceļu.

Kaut kur �uksti...

Klusi, dūdojo�i smiekli...

Viņ� apstājās. Tie smiekli... Vai hēgo�ā Hellera stāvs būtu padarījis viņu nervozu? Lisija ta�u nevarēja būt �eit, �ajā stundā, parkā!...

Domas aprāvās.

Viņa asās, pie tumsas pieradu�ās acis pazina viņu, kad tas, tum�u nojautu dzīts, pagāja garām solam. Vīrietis vf. ņai blakus. Viņ� tam uzmeta tikai pavir�u skatu � redzēja tikai, ka viņa pacēla galvu no viņa pleca...

Viss bija īstenība.

Eggebrehts to redzēja!

Apstājās � pēk�ņi...

Un sausi teica:

� Ir laiks, Lisij. Paliek jau vēls.

Un turpināja ce]u.

Aiz viņa valdīja nāves klusums.

Tikai sasniedzis savu istabu, viņ� atbrīvojās no �ī sastinguma, kurā pats sevi bija iedzinis.

Viņ� klausījās blakus istabā, krēslā sēdēdams, Jo tam nebija drosmes likties gulēt. Tikai pēc ilgāka laika viņ� dzirdēja Lisiju ienākam. Viņa klusi dungoja kādu melodiju. Vai viņa ienāks?

Nē � viņ� dzirdēja, ka tā nolikās gulēt.

Tad viņ� sa�ņaudza dūres neprātīgās dusmās.

Otrā dienā viņa uzsāka sarunu pati, nebēdnīgi, it kā runa ietu par kādu vienkār�u lietu:

� Atkal vienreiz tu uzvedies lieliski, mans mīļais. Lords Stanlijs dabūja no tevis jauku iespaidu.

� Lords Stanlijs? � viņ� draudo�i vaicāja.

� Noteikti � kungs, ar kuru es vakar vakarā pastaigājos kūrmājas parkā. Man sāpēja galva un lorda gai�ība bija tik laipns, ka mani pavadīja, jo manam mīļam virām priek� manis ir tik maz laika. Tas ir viss!

� Tā, � viņ� mierīgi atbildēja. � Es ļau ari neko citu neesmu apgalvojis. � Liekas �is lords � lords Stanlijs, bija sevi�ķi norūpējies par tevi, vai ne?

Viņa raustīja plecus.

� Viņ� atļausies tevi �odien apmeklēt un paskaidros notikuma nevainību...

Eggebrehts apspieda smaidu. Vai viņ� patiesi visu neredzēja pārāk tum�ās krāsās? Ak, cik bie�i Lisija to bija vīlusi! Viņa ticība tai bija satricināta. Par daudz skaidri viņ� redzēja tās vienaldzīgo, ļauno raksturu.

Tomēr � vai tas nevarēja tā būt, kā viņa teica?

Viņ� palocīja galvu.

� Labi, Lisij...

Viņ� neredzēja tās acu triumfējo�o uzliesmojumu, kad tā aizgriezās.

Bet kāda cita ziņa tam laupīja katras �aubas.

Vēstuli � kura bija domāta Lisija un kuru aiz pārskatī�anās vai ari tas bija kādas augstākas varas lēmums? � saņēma viņ�. Tā bija viegli aiztaisīta, it kā rak-stitājam būtu bijis loti jāsteidzas. To atnesa kāds bojs. Tam nebija samaksāts.

Uztraukumā viņ� to atvēra. Lisija bija nogājusi lejā.

Viņa stāvs saslējās.

Tad viņ� pārlasīja vēlreiz � ar sakniebtām lūpām.

1 isij,

Es jūs tā saucu pēdējo reizi. Turpmāk es Jūs vairs neapgrūtinā�u. Kad Jūs lasīsiet �is rindiņas. Jūs varat man veltīt da�as sirsnīgas domas! Jo manis vairs nebūsi Es {Jūs mīlēju � varbūt tā arī bija tikai neprātīga kaislība. Vienalga � �onakt es redzēju, ka Jūs ar mani esat tikai rotaļājusies. Lorda gai�ība bija Jums patīkamāka, varbūt viņ� arī nebija tik apdomīgs, kā es Es nekad vairs nebūtu spējīgs skūpstīt Jūsu lūpas, jo nevarētu atbrīvoties no �im atmiņām. Es negribēju Jūs padarīt par savu mīļāko, bet gan par savu sievu! Dzīvojiet vesela un aizmirstiet mani!

Ludvigs Hellers.�

Ap to pa�u laiku viņu bija atradu�i viesnīcas istabā. Viņ� bija ie�āvis lodi galvā. Un viņa seja izskatījās vienaldzīga.

Uz galda atradās zīmīte, kurā tas bija devis norādījumus par savu apglabā�anu.

Eggebrehts atkrita krēslā.

Tad tā viss tas bija noticis.

Tās bija beigas ...

Bet viņ� nebija tas vīrs, kas padevās liekai sentimentalitātei. Viņ� saslējās.

Tikai bez trok�ņa!

Bet viņā pamodās noteikta apņem�anās. Ara no �ī netīrumu zaņķa! Tikai vienam cilvēkam izteikt savas mokas, pie viņa atrast apmierinājumu, dzirdēt labu*vārdu!

Ina! Tu skaidrā! Brīni�ķīgā!

Tavās acīs ir skaidrība, nevainība un miers.

Uz mājām! � sauca viņā kāda balss. Lisiju nekad vairs neredzēt!

Viņ� sa�ņaudza dūres.

Tad viņ� ielika vēstuli atpakaļ aploksnē. Uzrakstīja zīmītē da�us vārdus:

Es aizbraucu. Tu sapratīsi, ka tā ir labāk. Berlīne visu norunāsim.>

Tā, vairāk ne vārda.

Tagad viņ� zināja: tās ir beigas. Dos viņam brīvību. Atvērs vārtus jaunai laimei!

Ina! Tu skaidrā!

Miru�ais Ludvigs Hellers varbūt ar savu pēdējo soli bija izdarījis labu darbu.

Eggebrehts paņēma vēstuli un zīmīti, un abas, aizvērtā aploksnē, nolika Lisijas istabā uz galda.

Tad viņ� pazvanīja sulaini.

� Lūdzu, pagādājiet man tūlīt rēķinu un auto. Un atsūtiet kādu, lai iesaiņo manas lietas. Man tūlīt ir jāaizbrauc veikala darī�anās. Mana sieva vēl paliks.

Viņ� dziji uzelpoja. Kā atvieglots.

� Inai Tu saldā, skaidrā, brīni�ķīgā!

12

Inas darba istabā uz rakstāmgalda malas nekautrīgi sēdēja Dr. Heinrihs. Tas bija elegants vīrietis, krietns specialists darbā, bet savā.privātā dzīvē: ne vienmēr skaidrs. TEggebrehis nepiegrieza nekādu vērību Jaunām valodām, jo viņa taisnā, patiesā daba ātrāk nevienu cilvēku neapvainoja, kaiTlēr pats nebija pārliecinājies par patiesību. Un tādēļ tas neņēma nopietni ko Jaunas mēles par He*n-rihu melsa. Viņa acīs tas bija uzticams darbinieks, kur� tam bija nepiecie�ams un kuru tas vēl nekad nebija notvēris aizliegtā rīcībā.

Sajās nedēļās Ina bija spiesta Iepazīt viņu no citas pu. ses.

Nē � viņ� nebija lepnas dabas vīrietis, par kādu tā no sākuma bija viņu turējusi. Viņ� bija savu kaislību vergs.

Kādreiz tas bija lūdzis Inu kopīgi kaut kur izbraukt Viņa labprāt piekrita � jo nepazina to. Vēlāk viņa to rūgti no�ēloja.

Dr. Heinrihs bija pamatīgi izkritis no lomas un Inai bija vajadzējis pielietot visu savu enerģiju, lai aizsargātos. Beidzot viņa bija atgriezusies mājās viena pati.

No �īs dienas Dr. Heinrihs vairs neslēpa, ka viņ� to ir iekārojis Viņ� pastāvīgi teica: � Jūs esat liela muļķe, būdama tik kautrīga! Gan jūs to kādreiz no�ēlosiet!

īna lāva viņam mierīgi pļāpāt. Mierīgi viņa atbildēja uz tā jautājumiem � un visā viņas būtnē bija tik daudz lepnas atturības, ka viņ� tomēr neuzdro�inājās tai tuvoties. Tikai tagad, kad Eggebrehts bija projām, Ina saprata, ka viņu �eit visi uzskata par neapsargātu medījumu, par direktora draudzeni, par vieglprātīgu koķeti un da�reiz viņa karsti vēlējās, kaut drīzāk atgrieztos Eggebrehts.

Ar Hen�ki tā bija nodibinājusi īpatnējas attiecības, kurās netrūka arī humora. Kad Heinrihs ar savām valodām tai bija pārāk apnicis, viņa piespieda divreiz zvana podziņu virs galda � un ieradās Hen�ke. Par lielu nepatiku doktoram. Bet Hen�ke saproto�i uzsmaidīja Inai. Un viņai arvien bija kāds mazs uzdevums priek� tā. Bet viņ� visu saprata � jo pazina pārāk labi Heinrihu, un tuvāki paskaidrojumi tur bija lieki.

� Inas jaunkundz, � jau pēc da�ām dienām Heinrihs uzskatīja to pats par sevi saprotamu, uzrunāt viņu priek�vārdā, � kas gan tik Jaukā laikā tik uzcītīgi strādā. Tīrais neprāts. Nāciet �ovakar man līdzi uz teātri. Uz jauno rēviju. Brīni�ķīga lieta, es jums saku.

� Doktora kungs, es jums jau vienreiz teicu, ka man ir jāatsakās, vēlreiz kopā ar jums iziet.

� Ak, ko � mujķības! Es jau jums apliecināju, ka e:-mu labojies. Goda vārdsl Un jūs jau arī neesat nekāda kaktā tupētāja, Inas jaunkundzi To jau visi ziņai

Viņas acis mirdzēja. Viņa noņēma rokas no rakstām* �ma�inas taustiņiem.

Un dusmīgs sārtums sakāpa viņas sejā.

� Ko nozīmē jūsu piezīme? Redzams, jūs nemaz neesat labojies, kā teicāt?

� Bet meitēn! Jūs izskatāties apburo�a, kad dusmojaties. �is acis � lieliski!

� Es jums aizliedzu ar mani runāt �ādā toni!

� Oho � mazais ezīt! Ievelciet savus skaistos nadziņus! Jūs blēde! Man liekas, jūs sevi uzskatāt par daudz labu priek� manis. Hm � lai nu gan es neesmit pats direktors Eggebrehts..

� Cietiet klusu!

Ina pienāca tam cie�i klāt. Viņa bija pacēlusi savu mazo roku.

� Vai jums nemaz nav kauna?

Viņ� ciniski atbildēja

� Man liekas, jūs esat pat iedomīga, ka varat būt Eg-gebrehta draudzene. Kad tik jūs nepiedzīvojat lielu vil�anos, cienītā. Lieliem vīriem ir savas kaprīzes.

� Cietiet klusu!

Viņ� mēģināja to pievilkt sev-klāt.

� Jūs esat par daudz laba, lai ik. dienas nomocītos birojā! Esiet prātīga, Ina ...

Viņa balss skanēja kaislīgi.

Tadr Ina piespieda elektrisko zvanu virs galda. Hen�kem.atkal vienreiz bija jāglābj situācija.

Gandrīz tai pa�ā mirklī atvērās durvis⁴ blakus istabā, Eggebrehta kabinetā � un atskanēja soli.

Dr. Heinrihs atkāpās. Mazliet apjucis.

Ina klusi iekliedzās.

Tur stāvēja nevis Hen�ke, tas pa�reiz aizvēra priek�nama durvīs un savilka seju jautrā grimasē�

Tur stāvēja � Eggebrehts.

Neapzinīgi, kā palīgu meklēdama, Ina steidzās pīe viņa, bet apstājās puscejā. Dr. Heinrihs laboja savu kaklasaiti. Viņ� pamazām atjēdzās, paklanījās ...

Eggebrehta asais skatiens slīdēja no viena pie otra. Viņ� nojauta, kas �eit bija norisinājies.

� Labdien, � viņ� skaji teica.

� Esiet sveicināts, Eggebrehta kungs, � atskanēja no Inas lūpām. Viņas acis iemirdzējās priekā.

Viņ� izstiepa tai pretī savu roku.

� Sveicināta, Voltera Jaunkundzi

Mazliet vēlāk pret Dr. Heinrihu:

� Labdien, doktor. Jūs esat pārsteigts? Jā, es atgriezos �orīt no rīta. Un tūlīt �urp. Pavisam piemirsu pieteikt savu atgrie�anos.

Ina sakļāva rokas. Viņa bija pavisam apjukusi.

Dr. Heinrihs teica ar atgūto savaldī�anos:

� Es tie�i kaut ko diktēju. Voltera jaunkundz, lūdzu, Iedodiet man norakstus. Atļaujiet Eggebrehta kungs, ka es atgrie�os savā istabā. īr da�as steidzamas lietas...

� Lūdzu, protams ...

Dr. Heinrihs bija laimīgs, ka tika laukā. Tam aiz muguras smējās Hen�ke.

Eggebrehts un Ina palika divi vien. Apraudamies viņ� teica:

� Kas �eit notika? Es ta�u redzēju, ka jūs atgrūdāt viņu...

Viņa lūdzo�i raudzījās tā acīs.

� Viņ� bija drusku nepieklājīgs. Bet tagad viss ir labi. Lūdzu, tas patie�ām bija tikai joks ...

Viņas skatiens to aizkustināja.

� To es no viņa nebiju gaidījis, � viņ� �ukstēja.

� Bet labi � lai tas paliek.

� Nu esmu atkal �eitl Vai jūs priecājaties?

Viņas acis izteica vairāk, nekā to drīkstēja pateikt. Un pēk�ņi viņ�, stiprais, zaudēja pa�savaldī�anos! Cie�i viņ� piegāja tai klāt, cie�i pievilka sev klāt viņas rokas � uu klusā, no uztraukuma drebo�ā balsī, �ukstēja:

� Es tik bezgalīgi ilgojos pēc jums � Inai Es esmu tik vientuj�. Ina � ja jūs zinātu, kas mani tā pa galvu, pa kaklu atdzina �urp, pie jumsi Ak, tas bija briesmīgil

Viņa stāvēja tā priek�ā. Nopietna. Viņā pamodās dziļ�, salds saviļņojums. Viņa neuzdro�inājās runāt. Viņ� �ukstēja:

� Tikai jūsu tuvums, Ina, var mani nomierināt.

Padevīgi viņa slavēja tā priek�ā. Kas bija noticis? Vai tas bija iespējams, ka Eggebrehts to mīlēja? Ak, kas gan no visa tā iznāks? Ar drebo�ām rokām, padodamās jūtu uzplūdam, viņa glāstīja tā noliekto galvu. Viņa vārdi bija saviļņoju�i tās apslēptās jūtas.

Jā, viņa jau pati to mīlēja! No dziļās, bērni�ķīgās pateicības, kuru tā izjuta pret viņu, jau sen bija uzplaukusi mīlestība, pildīdama viņu ar smeldzo�u, sāpīgu laimes sajūtu Un tagad � tagad � viss tas izlauzās uz āru. Karsti, sirsnīgi, apreibino�i...

� Eggebrehta kungs ...

Viņ� paskatījās. Nopietni, pēto�i un tomēr aiz laimes trīcēdams.

� Ina, es pa�reiz izteicu neapdomātus vārdus, bet man liekas, ka jūs neļaunosieties...

� Nē, kā gan es to varētu ...

Viņ� mierīgi teica:

� Es jūs mīlu! No pirmā acumirkļa, kad jūs ieraudzīju __ dro�i vien. Tas bija noslēpums � tum�s un skaists � liktenis ...

Viņa notrīsēja.

� Es jūs mīlu, Ina ...

� Es to iūtu ...

� Bet es to nedrīkstēju jums teikt.

Viņa sāka �ņukstēt. Pēk�ņi, satraukti. Tad viņ� saņēma visus savus spēkus.

� Un jūs, Ina? ...

Viņ� bija piecēlies. Sirsnīgi un skumji tas raudzījās viņas acīs.

� Tas dro�i vien ir grēks, bet man laikam ir lemts mīlēt tikai nelaimīgi...

� Inai

Jūtu uzplūdā viņ� gribēja to spiest sev pie krūtīm, bet pēdējā brīdī savaldījās un nostājās viņas priek�ā lepns un uzvaro�s, saņemdams savās rokās viņas seju.

� Tu būsi laimīgai

Viņa atkal notrīsēja. Jautājo�i tā raudzījās viņā.

� Tagad tu būsi laimīga! Tavās acīs, Ina, �ai svētajā. zilajā dziļumā nav melu. Tava dvēsele ir skaidra un tīra, kā saules gaisma. Tu ...

� Nerunājiet tā, � viņa murmināja.

� Tas nav grēks, mazā Ina. Nāc, apsēdies. Tu jau drebi kā apse vējā, apsēdies, es tev visu izstāstī�u.

Paklausīgi viņa apsēdās. Viss, viss viņai �ķita kā sapnis.

Viņ� sāka stāstit. īsi. Par savas laulības mokām un maldiem, kurā viņ� bija ieskrējis aklā reibonī un no kura nevarēja tik viegli izkļūt.

� Laulība man vienmēr ir bijusi svēta. Es nevarēju sevi piespiest saraut saites, kuras pats biju sasējis. Tas neatbilst maniem morāles un reliģiskajiem ieskatiem. Un es � es jau pats biju vainīgs pie �īs laulības sair�anas, jo es kā vīrs nedrīkstēju būt akls! Tad liktenis manā ceļā atveda tevi. Un ko tad izcietu, ar vārdiem nevaru izteikt. Savā ceļojumā es gribēju gūt spēkus, lai atteiktos. Es tā cerēju. Bet liktenis bija lēmis savādāk. Un �odien man �ķiet, ka ir tomēr augstākas tiesības: tiesības uz laimi. Jā, Ina, tās es vairs neļau�u sev atņemti

Viņ� izstāstīja notikumus Monte Karlo.

� Tas atvēra man acis. Tas atdos man brīvību, lai iegūtu tevi. Tas atbrīvo mani no uzticības zvēresta pie altāra, kuru es kādreiz devu Lisijai. Viņa sevi pielaulāja manai naudai, manai bagātībai. Nekam citam. Uzticības zvērestu viņa jau sen ir lauzusi. Tagad viņai pietiks spēlēt augstas sabiedrības dāmu. Bet viņas vieglprātība, viss viņas sabojātais dzīves veids vairs nekroplos manu dzīvi. Esmu stingri nolēmis �ķirties un pēc visa notiku�ā viņa nevarēs pretoties �im lēmumam.

Viņ� apklusa

Ina klusu cie�ot pacēla acis.

Bija pienācis tas lielais brīnums, pēc kura tā bija ilgojusies savos meitenes sapņos. Bet vai viņa bija pelnījusi �o lielo laimi? Viņa, kura kādreiz ...

Ina aizvēra acis.

Kāds necienīgs cilvēks bija ņēmis tās pirmos skūpstusl Ak, nedomāt par lol Nekad viņ� nedrīkst par to zināti Vai gan viņa ar miesu un dvēseli nebija �īs lielās mīlestības cienīga?

� Tu esi tik klusa, Ina ...

Viņa atvēra acis. Lielas un skaidras.

� Es visu saprotu, � viņa �ukstēja.

� Un, vai tu gribi būt kopā ar mani, Ina?

Viņa piecēlās.

Neizsakāmā sirsnībā viņa raudzījās tam pretī.

� Es nespēju citādi...

Ar sajūsmas pilnu skatienu viņ� glāstīja tās stāvu.

� Ina mēs būsim dro�sirdīgi! Bruņosimies ar pacie-Hbu un gaidīsim. Tu un es � mēs esam stipri savā mīlā.

Viņ� noliecās pār to.

� Reiz es tevi jau skūpstīju � tas bija svēts skūpsts, Ina ...

�ajā brīdī viņ� nevarēja neko tai slēpt.

Viņa dziļi nosarka.

� Tas ta�u nav taisnība?

� Tomēr tā ir taisnība ...

Viņ� stāstīja, kā tā, pusnemaņā, izstiepusi rokas, toreiz, ilgodamās pēc mātes, �ukstējusi ilgu pilnus vārdus

Kā atcerēdamās, viņa pārvilka ar roku pār pieri.

� Jā... man likās, ka esmu debesīs un, ka mana māte izstiepj pēc manis savas rokas..,

� Bet tas biju es, Ina ...

Tad viņa izteica vārdu, kuru līdz �im kautrības dēļ meitene nespēja izteikt.

� Tul...

Un klusi viņa piebilda-

� Tātad es tevi jau sapni esmu mīlējusi...

Viņa skatiens bija ilgu pilns. Kā trīcēja tās balss, cik sārtas viņas lūpas, cik daudz jaunavīga, mīlestības pilna ziedo�a skaistuma izstaroja viņas būtnei

Vai viņa izjuta tā dziļākās ilgas? Tikko manāmi raustījās viņas lūpas.

Viņas mīla piedeva tai drosmi.

Tikko sadzirdami viņa teica:

� Skūpsti mani vēlreiz � tas nebūs grēks ...

� Nē, Ina, tas nebūs grēks.

Viņa sniedza tam savas lūpas.

Viņ� tās maigi noskūpstīja.

� Bet tagad... tev ir jāpacie�as, � viņa �ukstēja.

Viņ� jautri iesmējās.

� Tik ilgus gadus esmu uz tevi gaidījis, Ina. Tagad es varē�u vēl mazliet pagaidīt.

Viņa piespieda galvu pie viņa krūtīm.

� Tagad es atkal esmu dro�ībā.

� Tur tu arvien būsi. Es stāvu tev blakus. Un turu tavu roku.

Gai�i spīdēja pa logu saule.

� Mans uzticamais biedrs, �teica domīgi Eggebrehts. � Bet tagad laukā, brīvībā, Inai �odien iesāksies jauna dzīvei Rīt sēdēsim atkal uzcītīgi pie sava darba. Ar rītdienu mums jāiesāk cīņai Bet �odien baudīsim sauli un silto gaisu. Tik un tā zeltainā vasara jau tuvojas beigām. Vai tu vēlies?

� Jā, � viņa smējās. � �odien es gribu būt jautrai

Hen�ke nesavilka seju grimasē, kad tie abi izgāja laukā.

Bet viņ� nozīmīgi kasīja aiz auss un �ukstēja: j� Lieku galvu ķīlā, ja ģimenē nenotiks pārmaiņas. ₍

Ar Jaunu kliedzienu Lisijas kundze saplēsa Hellera vēstuli un vira atstāto zirnīti.

Uz to viņa nebija sagatavojusies. Bailes bija sastindzināju�as viņas locekļus.

Viņa ieskrēja blakus istabā � atrāva skapi.

Viss tuk�s.

Pauls Eggebrehts bija aizceļojis. �ajā laikā viņ� jau sen sēdēja vilcienā un brauca pāri kalniem.

Neaprakstāmās dusmās viņa spēra ar kāju pret gridu padodamās aklam ienaidam.

�is vājprātīgais, �is HellersI

Kas tagad notiks?

Kaut vismaz �is liktenīgais gadījums nenāktu zināms sabiedrībai!

Bet kas viņai par dalu? Tikai tas. ka �ī vēstule bija nokļuvusi viņas vīra rokās, padarīja to traku. Sirdsapziņas pārmetumi bija viņai sve�i.

Un �ie aukstie, stīvie vārdi: � Es aizbraucu. Tālāko norunāsim Berlīnē. � Ko tas nozīmēja? Ko viņi norunās?

Ak � viņa saprata! Tik naiva viņa nebija, lai tūlīt nesaprastu, ka �eit viņai draudēja briesmas. �ķir�anās! Un ar to viņas lieliskajai dzīvei ir beigas!

Uztraukti viņa staigāja uz priek�u un atpakaļ.

Pazvanīja viesnīcas sulaini.

� Kad mans vīrs aizceļoja?

*Pirms trim stundām, cienītā kundze...

� Pateicos.

Viņa lepni uzgrieza tam muguru. Ļauni iesmējās. Nejēdzīgi.

Paldies Dievam � lords Stanlijs vēl bija �eit! Ar to viņai vajadzēja runāt. Lai viņ� dod tai padomu. Varbūt ne? Vai tas nebija vieglprātīgi, viņam visu izstāstīt?

Lisijai istabā nebija miera un tā devās lejā. Vai tas viņai tikai tā izlikās, vai arī patiesībā viņu �ur un tur pavadīja vēsi skatieni? Un aizgriezās, kad tā gāja garām? Varbūt viņai tikai izlikās?

Hellera pa�nāvība bija visiem zināma, lai gan viesnīcas direkcija bija mēģinājusi pēc iespējas korektāk visu nokārtot. Bet tas maz ko līdzēja. Par �ī izmisuma soļa iemesliem neviens, bez �aubām, nekā noteikta nezināja, jo Hellers bija bijis goda vīrs, neatstādams neko, kas varētu nokļūt sve�u rokās. Bet sabiedrībai bija vērīgs skatiens. Ka Hellers bija pastāvīgs Lisijas pavadonis � zināja visi, tāpat arī trakās Lisijas� kaprīzes, un arī to, ka Eggebrehts aizceļoja viens pats, tikko izplatījās ziņa par Hellera nāvi. Sensācijas kāre un laika bija diezgan, lai no tā visa izdarītu secinājums.

Un bija iespējams, ka da�s labs, kur� rūpējās par savu sabiedrisko stāvokli, labāk pagāja sāņus, kad garām gāja trakā Lisija�.

Jūrmalā viņa satika lordu Stanliju. Viņ� pienāca tai klāt. Noskūpstīja viņas roku.

Vai drīkstu pajautāt, Lisijas kundze, � viņ� jautaja draudzīgi mirk�ķinādams acis, � vai jums bija kādi pārpratumi? Tas man būtu ļoti nepatīkami. Es jums jau teicu, ka labprāt izrunātos ar jūsu vīri kungu ...

� Mans vīrs ir aizceļojis, � viņa sausi teica.

� Ak, kādēļ?

� Hellera kungs ir no�āvies.

Lords Stanlijs nobālēja.

� Briesmīgi! Kādēļ?

� Nerunāsim par to. Es to arī tikai nupat uzzināju. Dro�i vien nervu sabrukums. Bet vai neiesim uz priek�u? Mums nav jāstāv pa�ā liedaga vidū.

� Nē, protams, atvainojiet...

Viņi gāja tālāk.

Lisija bija nervoza, kustīga. Stanlijs atkal pilnīgi pārj valdīja sevi.

� Tātad jums tomēr ir biju�as domstarpības?

Spītīgi viņa atbildēja:

� Tās man noteikti būs ...

� Manas vainas dēļ?

� Jums nevajag sev neko pārmest, lord. Vispār, es esmu muļķe, ja par to bēdājos. Sīs da�as dienas, kuras es vēl �eit pavadī�u ...

� Ko? Arī jūs gribat aizceļot? _d

� Jā, bet da�as dienas vēl palik�u,

Triumfu, ka tā tūlīt seko vīram, it kā apzinātos savu vainu, viņa tam negribēja novēlēt. Viņ� to dro�i vien gaidīs, bet lai gaida vien! Nē, viņa negribēja aizbraukt pa kaklu, pa galvu � tās lepnums to liedza. Viņa gribēja tam pierādīt, ka viņa lielisko aizceļo�anas �estu tā nemaz nepārdzīvo.

� Pēc trim, �etrām dienām, lord ..

� Un tad, Lisijas kundze?

Viņ� nojauta, ka Lisijas un viņas vīra starpā bija norisinājies kaut kas nozīmīgs, iz�ķiro�s, kam noteikti bija sakars ar Hellera nāvi un, iespējams, arī ar viņu. Bet viņ� sargājās uzstādīt tie�us jautājumus, tas nebūtu viņa lorda goda cienīgi.

� Tad? � viņa teica. � Nu, tas jau atkarīgs no jums, pavisam nepārtraukt mūsu saites un turēt mani labā atmiņā.

Viņ� to apsvēra.

, � Es jūs nekad neaizmirsī�u.

� Patiesi nē?

� Un es būtu laimīgs, ja jūs man atsūtītu par sevi kādu dzīvības zīmi. Es �eit palik�u vēl pāris nedēļas.

� Protams, es jums labprāt paziņo�u, kā aizbraucu.

Sī lorda draudzība, kura tai likās no vakardienas bija pārgājusi kaislīgā dievinā�anā, viņai ļoti glaimoja. Visa viņa būtne kairināja tās vieglprātīgo raksturu.

� Pateicos jums par �o solījumu. Un � man nevajadzēs pasvītrot, ja jums būs kādas grūtības, es vienmēr stāvē�u jums blakus gan ar darbiem, gan padomu.

� Tātad es varu uz jums paļauties, lord?

� Pavisam dro�i, � viņ� apliecināja. � Tikai atrakstiet, ja jums vajadzīga mana palīdzība.

� To es darī�u ...

Lisija aizdzina nepatīkamās domas. Viņa gribēja vēl izmantot atliku�ās dienas. Lords Stanlijs bija tagad viņas pastāvīgais pavadonis, kā līdz �im bija bijis Ludvigs Heīlers.

Pēc divām dienām Helleru apglabaja kalnu kapsētā. Daudzie pavadītāji, kuri bija viņu pazinu�i, jo tas sabiedrībā bija izcēlies kā ros gs sabiedrisks cilvēks, parādīja tam pēdējo godu Arī Lisijas kundze pavadīja viņu pēdējā galtā un nolika krā�ņu vainagu uz viņa kapa. Aiz viegli saprotamiem iemesliem, Stanlijs bija palicis mājās.

Viņa interesēs bija palikt pēc iespējas neuzkrīto�am. Un ar Helleru viņi bija biju�i sve�i cilvēki,

Nāko�ajā dienā Lisija aizceļoja.

Līdz pat pēdējam mirkli viņa bija kopā ar lordu Stanliju, kur� stacijā pasniedza tai dārgu ro�u pu�ķi.

� Kā pateicību par skaistajiem brī�iem, kurus jūs man dāvājāt, � viņ� teica draudzīgi smaidot. � Es ceru, ka nākotnē tie būs vēl skaistāki.

� To ceru arī es, � viņa vaļsirdīgi teica, -rgadījumā, ja jūs aizceļojat ātrāk, neaizmirstiet man atsūtīt savu adresi, lord.

� Manas domas arvien būs pie jums.

Vēlreiz Lisija pamāja ar roku. Lords Stanlijs atbildēja smaidīdams. Bet kad tas aizgriezās, ap viņa muti rotājās zobgalīgas apmierinātības smaids. Labā garastāvoklī viņ� soļoja atpakaļ uz viesnīcu.

�is gadījums bija sācies laimīgi. Sai Lisijas kundzei bija pietiekami daudz vieglprātības, lai padarītu visu �o lietu viņam vieglāku.

Tomēr, te bija arī kāda neskaidrība, kuru tas nespēja izprast. Kādi nodomi bija Eggebrehtam? Protams, viņ� pazina savas sievas trakulības. Nu � jānogaida. Tādam vīram kā Eggebrehts, vienmēr vajadzēja vairīties n<^ska-ļiem skandāliem. Viņ� ieņēma sabiedrībā pārāk ievērojamu stāvokli, lai atļautu ap savu vārdu tīties skaļām tenkām.

Jānogaida! Kamēr pienāks Lisijas pirmā vēstule.

D�onijs Tilovs � lords Stanlijs, sasniedza savu viesnīcu. Viņ� tūlīt devās savā istabā. Viņam nepatika daudz uzturēties cilvēkos. Uzmanība vienmēr bija .labāka par pārgalvību � sevi�ķi tādam vīram, kā viņ�. Tas bija radis pēcpusdienās izgulēties. Monte Karlo visumā bfļa diezgan -nedro�a vieta. Jau spēles dēļ, kurai viņ� �eit pārāk daudz nodevās. Ja viņ� nebūtu ieguvis �o, lieliskām izredzēm bagāto iepazī�anos, viņ� dro�i vien būtu mainījis savu darbības lauku. Viņa ilgas to dzina uz Parīzi.

Tagad viņam vajadzēja �eit kādu laiku vēl padzīvot.

Arī citādas domas nodarbināja viņa smadzenes. Spēlē�anas kaislība. Viņ� zināja, ka no tās viņ� nekad neatbrīvosies. Viņ� upurēja tai lielas summas no visa, ko nopelnīja�. Tam vajadzēja mainīties. Viņ� vairs neticēja, ka ar nervu un spēka palīdzību var piespiest bumbiņas ripot sev vēlamajā virzienā. Vajadzēja piepalīdzēt.

Kaut varētu atrast sev palīgu! Kādu krupjē, kur� palīdzētu! Tas bija galvenais. Tad varētu spēļu zālēs vinnēt milzu summas.

Sī doma viņu jau sen nodarbināja. Un tādēļ viņ� bija uzmanīgi novērojis �ejienes krupjē. Vajadzēja ta�u viņu starpā būt kādam, kur� labprāt piedalītos �ajā pasākumā.

Jā, to vajadzēja izmēģināt. Ar vienu no �iem banku turētājiem tas jau bija mazliet iepazinies. Tas bija kāds jauns francūzis, Zans de la Motte, labi ģērbies jaunskungs. Ar maskai līdzīgu seju, kāda parasti mēdz būt viņa amata brāļiem.

Lordam Stanlijam likās, ka tas varbūt būs īstais vīrs viņa nodomiem. Bet vajadzēja būt uzmanīgam savos izteicienos. Nevarēja bez apdomā�anās doties �ajā lietā.

Pienāca vakars.

Viņ� nogāja lejā ēdamzālē. Kad viņ� bija paēdis un kādu laiciņu pasēdējis, viņ� gribēja doties uz spēļu zāli.

�ajā laikā tur bija maz cilvēku � pie da�iem galdiem nebija pat neviena spēlētāja. Stanlijs apstaigāja telpas. Ar �ķietamu vienaldzību noraudzījās viesos, kuri �ur tur sēdēja pie bāra vai arī izmēģināja savu laimi. Viņu interesēja tikai vientuļās sievietes, un viņam bija vērīgs skats. Viņ� centās novērtēt to sabiedrisko stāvokli, kas da�reiz nemaz nebija tik viegli. Un starp pēdējām atrast tās, kuras piederēja pie dēkainās pasaules�.

Kļuva vēls.

Zāles pildījās.

Apaļos galdus arvien vairāk aizņēma.

Arī Stanlijs piesēdās pie galda, kuram par krupjē bija Zans de la Motte. Viņ� apsēdās krēslā, kur� pēdējam stāvēja vistuvāk. Viegli sveicināja savā noslēpumaini lepnajā� veidā, kādu tas kā lords� bija piesavinājies.

Krupjē īsi atbildēja.

Uz galda skanēja nauda. �aukstēja papīra zīmes. Kāri stiepās rokas pēc tām.

Spēle sākās.

Stanlijam, likās, uzsmaidīja laime.

Liekot samērā zemas bankas, viņ� vinnēja.

Ar mākslotu vienaldzību viņ� krāva savā priek�ā vinnēto naudu.

Bumbiņas ripoja nenogurdamas. Zans de la Motte ar stoisku mieru vadīja spēli. Tikai ļoti labs novērotājs viņa acīs redzēja tikko jau�amu spīdumu, kad tas ar lāpstiņu pievilka bankas vinnestu.

Brī�iem viņa skatiens vienaldzīgi slīdēja pāri spēlētāju galvām, telpā.

Uz viņa lūpām parādījās viegls smaids.

Tikai Stanlijs to ievēroja.

Un tikai viņ� dzirdēja klusos �ana de la Mottes vārdus:

� Ah, komisārs Renē no kriminālpolicijas ...

Mirkli tie abi saskatījās.

Stanlijs pēk�ņi juta nervu sasprindzinājumu. Viņ� pacēla acis.

Pie galda bija pienācis kāds kungs. Ar monokli acī. Gludi skūts. Elegants. Neviens nebūtu varējis iedomāties, ka tas ir kriminālpolicists.

Neuzkrīto�i viņa skatiens slīdēja pāri spēlētāju sejām.

Stanlijs sajuta viņa skatienu. Mirkli tas pakavējās pie viņa.

Viņa roka mazliet drebēja.

Viņ� izlaida spēli.

Viņu skāra īss krupjē skatiens. Tikai Stanlijs ievēroja, ka tā acis iedzirkstījās.

Vai viņi abi bija sapratu�ies? Bez vārdiem?

Kungs ar monokli aizgāja tālāk. Bezrūpīgi.

Lords Stanlijs uzelpoja. Briesmīgais saspīlējums izzuda.

Eggebrehts un Lisija stāvēja viens otram pretī. Viņ� bija rokas sakrustojis pāri krūtīm. Viņa skats bija auksts un nepielūdzams.

Lisija raudzījās pāri uzbāzīgajai salona greznībai. �eit viss piederēja viņai. Un no tā visa viņai tagad jāatsakās?

Viņa iekoda lūpā.

Draudīgi spīdēja tās acis.

� Pārdomā, Paul, pārdomā labi, � viņa trīcēdama izgrūda.

� Tur nav ko pārdomāt, Lisij. Mans lēmums ir negrozāms. Pēdējie notikumi dara mūsu kopdzīvi par neiespējamu. To ta�u tu vari saprast...

Bet es tev zvēru, ka ir noticis pārpratums...

Ar nicino�u izsaucienu viņ� pacēla roku.

� Hellera nāve un viņa vēstule � tas vairs nav nekāds pārpratums! Visos salonos par to vien runā. Nepūlies atkal mani pārliecināt. �oreiz tas tev neizdosies. Rītdien es ievadī�u �ķir�anās prāvu ...

� Tu gribi mani kompromitēt...

� �is vārds tavā mutē skan smieklīgi. Nē � es tevi negribu kompromitēt. Tā es darītu sliktu tikai sev. Bet, ja tu mani spied...

Viņas seja bija dusmu sa�ķobīta.

Viņa redzēja, ka bija slazdā.

� Tu!

Viņa kratīja dūres.

� Lai paliek, Lisij. Tam nav nozīmes. Esi prātīga, tad mūsu �ķir�anās nebūs tik uzkrīto�a. Tas tev ir tikpat s\a-rīgi kā man. Ar pārspīlējumiem mēs nekur tālu netiksim. Vai tagad tu vari mani mierīgi uzklausīt?

Viņa Jauni iesmējās.

� Man tas jādara.

� Katrā ziņā tas ir visprātīgākais.

Viņa noslīdēja kādā ar zīdu apvilktā sēdeklī. Sakrustoja kājas.

� Tātad � ko tu vēlies?

� Uzklausi. Nemēģināsim uzkraut vainu viens otram. Tas būtu necienīgi. Es aizmirsī�u to, ko, diem�ēl, esmu uzzinājis.

� Ļoti augstsirdīgi, � viņa zobgalīgi iesaucās. � Tādēļ, lai es nepieeju pārāk tuvu tavai blondajai draudzenei, vai ne?

� Tu vari darīt, ko gribi. Es jau tev reiz sacīju, ka tu maldies. To es varu tiesas priek�ā pierādīt.

Viņa balss skanēja cieti.

� Tātad esmu ar mieru dalīties vainā ar tevi.

� Pateicos, mīļais.

� Gan jau radīsies kāds iemesls, tāpēc ir mūsu advokāts. Tas nesagādās grūtības. Esmu ar mieru tev maksāt piemērotu pabalstu.

Lisija smējās.

� Ko tu sauc par piemērotu?

Viņ� smaidīja.

� Tev nebūs ne par ko jārūpējas. �is pabalsts sagādās tev dro�u un ērtu dzīvi. Tu jau vari pati parēķinat, ka mani ienākumi tev garantēs piemērotu summu.

� Es labprāt dzirdētu kādu konkrētu skaitli.

Viņas skatiens bija glūno�s.

� Es tev pie�ķir�u 15 000 mārku gadā.

Viņa uzlēca kājās.

� To � tu man piedāvā?

Viņ� vienaldzīgi teica:

� Tu gribi tirgoties? Es pielieku vēl 5000. Tas ir mans pēdējais vārds. Tas ir pietiekami. Ja tu ar to esi mierā ...

Viņa to draudo�i uzlūkoja.

� Un ja nē?

� Tad es rīko�os citādi. Par to tu vari būt dro�a.

Viņas rokas drud�aini ieķērās krēslā.

Bet tad viņa atcerējās lordu Stanliju. Jā, vai viņas dzīvei nebija vēl citas izredzes? Lords Stanlijs! Nē, viņai patiesi nevajadzēja tā turēties pie �īs laulības! Tās jau gan arī bija tikai dusmas pa�ai par sevi, par savu neuzņēmību, ka viņa izjuta dusmas par �ķir�anos, pēc kuras tā tiecās viņas vīrs. Ko gan viņai nozīmēja �is cilvēks?

Lords Stanlijs varēja viņai piedāvāt tādas pa�as lieliskas ērtības!

LJn bez tam � brīvība viņu vilināja. Jaunās dzīves dē-kainības.

Ļaunā, naidīgā izteiksme viņas sejā izzuda. Vaibsti nogludinājās. Viņa paņēma pūdera trauciņu � apskatīja savu seju spogulī un uzlika mazliet ro�aino krāsu.

� Tātad divdesmit tūksto�i, � viņa teica.

� Jā.

� To es pārdomā�u. Bez �aubām, pienāks klāt arī vēl �is tas cits ...

Pēto�i viņa pārskatīja grezno istabas iekārtu.

Eggebrehts atviegloti uzelpoja. Likās, viņ� ar pūlēm aizturēja satraukumu.

� Līdz �ķir�anās brīdim tavas telpas paliek tavā rīcībā.

� Tas ta�u ir pats par sevi saprotams, � viņa iesaucās. � Es neļau�u sevi padzīt!

� Nē, par to neviens arī nerunā. Un, ja tu gribi savu istabas iekārtu ņemt līdzi vai pārdot � es nezinu tavus nākotnes plānus � tad man tur nekas nav pretī. Kas tev pieder, tas tev arī lai paliek. Es domāju, tik daudz tu mani pazīsti, lai tam ticētu.

� Jā, es tev ticu. Tomēr es tevi lūdzu, visu to notariāli apstiprināt, iekams mēs iesniedzam sūdzību.

� Kā tu vēlies ...

Viņa atkal atlaidās sēdeklī.

� Tātad veikalnieciskā puse būtu nokārtota, � viņa ironiski teica.

� Un es varu iet, vai ne? Es lūg�u, lai rit atnāk justīcijas padomnieks Bronkers.

� Lūdzu, vienu acumirkli...

^f Viņ� pagriezās.

� Tu gribi atkal precēties?

� Kādēļ tu tā domā?

� Ak Dievs, es tikai jautāju ...

� Tā. Jauks jautājums ...

� Kādē] tu mani tik savādi uzlūko?

Eggebrehts steidzīgi aizgriezās. Kā viņai ienāca prātā �ī doma? Vai sievietes instinkts? Ak, kāda viņai daļa?

� Tātad līdz rītdienai, � viņ� atbildēja.

Tad durvis aiz viņa aizvērās.

Lisija palika viena.

Kā tas bija gadījies, ka viņai bija ienācis prātā to pajautāt? Vai tādēļ, ka tas ar tik nepielūdzamu enerģiju pieprasīja �ķir�anos? Viņa ļauni smaidīja. Viņa to bija nekrietni krāpusi! Ja viņa būtu vīrietis, dro�i vien rīkotos tāpat.

Tomēr �o blondo sekretāri viņa nespēja aizmirst. Protams, domas, kuras tā pirmīt bija izteikusi, bija muļķīgas. Pauls Eggebrehts nebūs tik neprātīgs un neprecēs savu sekretāri, lai tā arī būtu īsta skaistule. Nē, nē!

Viņa juta, ka atkal ļaunums sagrābj tās sirdi. Ja viņas vīram bija nodoms pieprasīt �ķir�anos, lai apprecētu �o personu, tad � viņ� to no�ēlos! To viņa necietīs!

Negribot viņa piecēlās. Pazvanīja savu istabeni.

� Sagatavojiet manu vakara tērpu. To, ar pērļu iz�uvumu. Un visu, kas tur piederas.

Kalpone paklanījās.

� Klausos, cienītā kundze.

Atkal nozuda.

Lisija nesteigdamās sekoja tai ģērbistabā.

Viņa nevarēja vairs nosēdēt mājā. Tai vajadzēja iet cilvēkos. Bija pienācis vakars � un pavadīt vakaru mājās likās neiespējami.

Viņa aizbrauca uz opereti, kur uzstājās tās draudzene Helēna Villsa. Kop� neilga laika bija atkal iestājusies teātra sezona. Viņa ieradās otrā cēlienā.

Helēna Villsa spēlēja ar lielu temperamentu. Viņai bija skaista, pla�a balss, bet vēl iespaidīgākas bija viņas dārgās tualetes, kuras tā bie�i mainīja. Par to Lisija viņu apskauda.

Starpbrīdī viņa satika b-aronu Eglof�teinu, Helēnas draugu. Sirsnīga sasveicinā�anās.

� Ah, cienītā kundze atkal atgriezusies? Vai Helēna nedzied kā īsts mazs velniņ�? � viņ� tūlīt piebilda ar lielu sajūsmu.

� Tie�ām, viņa ir jauka, � atzina Lisija. � Kur jūs pasūtījāt viņas tualetes?

Barons sita pa krūtīm.

� Parīzes darbnīcās! Jums arī tur vajadzētu pasūtīt. Mēs jūlijā bijām Parīzē � Helēna un es...

� Un lieliski pavadījāt laiku?

Eglof�teins noslēpumaini klak�ķināja mēli. � Tas bija brīni�ķīgi! Helēna negribēja nemaz atgriezties.

� Varu iedomāties.

Lisija greizsirdīgi domāja: jā, tai ir labi. Brīva, nesaistīta! Un par draugu �is bagātais barons, kur� to nēsāja uz rokām. Neviens neprasīja, vai tas bija pieklājīgi, vai nē. Neviens! Jo viņa nebija precējusies.

Un viņa?

Ah, lords Stanlijs! Kad viņa būs brīva � kas viņu varēs atturēt kopā ar viņu ceļot! Viņas smadzenēs tēlojās raibas, reibino�as nākotnes ainas!

� Jūs esat tik klusa, cienītā.

� Ak, atvainojiet! Es domāju par to, cik laimīga ir Helēna, ar tādu draugu, kā jūs.

� Ah, jūs gribat glaimot, lieliski!

Viņ� galanti noskūpstīja tās pirkstu galus.

� Starp citu, jums ir arī taisnība, jo Helēna ir brīni�ķīga sieviete. Viņu vajag pielūgt.

Zvans aicināja apmeklētājus savās vietās.

� Vai jūs esat viena �eit, Lisijas kundze?

� Jā...

� Varbūt mēs satiksimies vēlāk? Helēna būs ļoti priecīga ...

� Es tik un tā gribēju ar viņu parunāt. Man nepiecie�ama izklaidē�anās.

� Lieliski! Mēs pēc tam gribējām aizbraukt uz Pika-dillija bāru. Tur iet kā pa elli � līdz rītam. Ja jums patiktu ...

� Bet, baron... man viss tas patīk! Kur jūs ejat ar Helēnu, tur arī man gribas būt.

� Jūs esat apburo�a sieviete! Ja es tā nedievinātu Helēnu, es dievinātu jūs.

Viņa uzdzīvotāja seja savilkās nozīmigā grimasē.

Lisija tam viegli iesita.

� Jūs, liekulis!

Pēc stundas viņi sēdēja trijatā Pikadillija bārā, Kūrfirstendammā, kur tikai pēc teātra beigām sākās īstā dzīve. D�ezbends ritmiski skandināja eksotiskas melodijas.

� Zēl nabaga Hellera, � teica Helēna Villsa, kad runa kādu laiku bija grozījusies ap vasaras piedzīvojumiem. � Runā, ka viņ� esot nonāvējies aiz mīlestības uz tevi, Lisij?

� Tie�ām? Vai tā runā?

� Ak Dievs, runā tik daudz. Es sen jau taisījos tevi apciemot.

Viņa piemiedza aci, kā to bija pieradusi darīt uz skatuves, sevi�ķi pikantā situācijā.

� Drusku taisnības jau tur būs, vai ne? Tu jau viņu arī pamatīgi vazāji aiz deguna.

Lisija izdzēra savu �ampanie�a glāzi. Barons pasteidzās to no jauna piepildīt.

Viņa iesmējās.

� Salona tenkām patiesi ir veiklas kājas. Visu cienību! Da�reiz tas ir taisni riebīgi!

� Jā, kad pats esi �o tenku priek�mets, � ironiski atbildēja Helēna. � Pie manām kaprīzēm visi, paldies Dievam, ir pieradu�i. Un kā aktrise, es tam stāvu pāri. Es tev jau toreiz teicu, vai atceries? � pārdomā labi savas laulības. Katrs vīrietis tām neder.

� Lieliski, Helēna! Tagad tu vari būt apmierināta. Es pasteig�os nākamajām tenkām priek�ā un tev paziņoju: rīt mēs kopā ar vīru iesniegsim �ķir�anos! Nu, vai esi apmierināta?

� Gratulēju, � sajūsmināts iesaucās barons.

Helēna pasauca viesmīli.

� Divas jaunas �ampanie�a pudeles! Tas ir pietiekams iemesls jaunai uzdzīvei!

Skanēdama plūda pa telpu d�eza mūzika.

Pēc diviem mēne�iem tiesa �ķīra laulību. Viss bija noticis ļoti taktiski un tie bija pratu�i izvairīties no jebkuras sensācijas.

Koridorā, tiesas istabas priek�ā, Eggebrehts un Lisija pārmainīja da�us vārdus. Kopīgi tie atstāja tiesas ēku.

� Nu tu esi no manis vaļā, Paul, � teica Lisija ar mākslotu vienaldzību.

� Es tev vēlreiz pateicos, Lisij, ka tu neliki nekādus �ķēr�ļus lietas klusai nokārto�anai. To es nekad neaizmirsī�u. Vai dnkstu jautāt, ko tu tagad iesāksi?

� Es ceļo�u. Tu jau zini, ka man patīk pārmaiņas. Mans tuvākais mērķis ir Parīze. Adresi es tev piesūtī�u ar savu advokātu, lai tu nenokavētu savus maksājumus ...

� Veltīgi tu man neuzticies. Justīcijas padomnieks Bronkers ir par visu informēts. Un ja tev kādreiz ir vajadzīgs padoms un palīdzība, tad vari dro�i griezties pie manis. Tas ir pats par sevi saprotams.

Viņas mute raustījās.

Bet zobgalīgi tā teica:

� Ļoti laipni. Es domāju, ka man nebūs vajadzība pie tevis griezties pēc palīdzības. Man vēl, paldies Dievam, ir draugi, kuri labprāt mani pieņems.

� Lisij, ja drīkstu dot tev pēdējo padomu � esi uzmanīga ar tā saucamajiem labiem draugiem. Neskatoties uz visu, man būtu sāpīgi tevis dēļ.

Viņ� to līdzjūtīgi uzlūkoja.

� Ak, neliec man smieties, mī)ais, � viņa ironiski izsaucās. � Pateicos par tavu padomu, bet, paldies Dievam, man vairs nav jārēķinās ar taviem padomiem un aizrādījumiem. Paldies Dievam! Nevaru nemaz izteikt, cik laimīga esmu, atbrīvojusies no pastāvīgās uzraudzības. Es pazīstu pasauli un cilvēkus ...

� Ak, Lisij, tu nekad to neesi pazinusi! Tu vienmēr esi domājusi tikai par sevi.

� Pietiek! Nestrīdēsimies par to...

� Nē, protams, nē ...

Viņ� �aubīdamies apstājās.

Tā ta�u bija atvadī�anās uz visiem laikiem.

� Tātad, daudz laimes, Paul, tavā darbā un arī personīgajā dzīvē! Man tu vari to nevēlēt, gan es pati sev to sagādā�u. Aizmirsti mani pēc iespējas ātrāk. Tu vari būt pārliecināts, ka es darī�u to pa�u. Parīt es jau bū�u Parīzē. Tur nebūs garlaicības un drūmu pārdomu!

Viņ� sniedza tai roku.

� Tomēr arī es tev vēlu laimil Un � neaizmirsti manus padomus.

Viņa bezrūpīgi smējās.

Vēlreiz tam viegli pamāja ar galvu un iekāpa automa�īnā, kura to ielas malā gaidīja, lai brauktu uz savu viesnīcu, kurā tā dzīvoja jau vairākas dienas, jo visas sev

piedero�ās mēbeles Dalemas vasarnīcā viņa bija pārdevusi.

Eggebrehts steidzīgi aizgāja.

Viņā pēk�ņi pamodās neatvairāmas, karstas ilgas pēc Inas. Tikt pēc iespējas ātrāk pie viņas � kā brīvam cilvēkam, kur� beidzot drīkst izstiept rokas pretī savai īstajai laimei.

Viņa bija birojā un dro�i vien gaidīja to ar lielu nepacietību.

Un tā tas tie�ām arī bija.

Uzmanīgi tas bija iegājis savā istabā, lai viņa, būdama blakus istabā, to nedzirdētu. Viņ� dzirdēja rakstāmma�īnas klabē�anu. Klusi tuvojās durvīm un tad tās pēk�ņi atrāva.

� Ina!

Viņa izbailēs uzlēca kājās.

Lielas mirdzēja pretī viņas acis. Tad viņ� steidzās pie tās.

� Ina, mīļotā meitene! Es esmu brīvs! Brīvs tev un mūsu laimei!

Klusucie�ot tā piespiedās pie viņa krūtīm, jo viņ� to bija maigi apskāvis.

� Ina, nu smejies, smejies un esi jautra!

Ina neizsakāmā prieka uzplūdā apskāva tā kaklu.

� Mans Paul, kā es uztraucos, jo tu tik ilgi nenāci...

� Jā, tas ievilkās ilgāk, nekā es biju domājis. Bet tagad viss ir labi. Tagad tev nekad vairs nevajadzēs manis dēļ baidīties, mīļā! Tagad celsim sev nākotni, kura būs vēl skaistāka, nekā mēs to esam sapņoju�i.

Un apskāvu�ies tie stāvēja pie loga, pa kuru iespīdēja maiga ziemas saule. Atdevu�ies lielai laimes sajūtai. Bet tad Ina viegli satrūkās. Par daudz brīni�ķīgs tai likās viņas liktenis, par daudz brīni�ķīga �ī cilvēka lielā mīla, kuru tas dāvāja viņai, mazai, nabadzīgai Inai Volterei.

� Es vēl arvien to nevaru aptvert, � viņa �ukstēja sajūsmināta, nobijusies.

Viņ� laipni smaidīja.

� Mazā Ina, dzīve ir vislielākais dzejnieks. Vai tu to nezināji?

Viņa palocīja galvu.

� To es esmu piedzīvojusi. Bet...

� Bet? � viņ� jautāja. No kā tu baidies, mazā Ina?

� No tik lielas laimes!

� Muļķite! Tad jau būtu man jābaidās. Jo vai tad

nav brīni�ķīgi un savādi, ka es atradu tevi, savu laimi?

� Es ta�u esmu tāda muļķe, nenozīmīga meitene...

� Nē, tu tikai esi neticami pieticīga, mīļā, un tas nozīmē visu! Gadiem ilgi es cietu nelaimīgās laulības dēļ un tikai tagad es spē�u izprast, cik liela ir mana laime būt kopā ar tevi.

Viņa spieda savu seju pie viņa krūtīm.

Kā viņ� to mīlēja! Cik dro�a viņa jutās pie viņa sāniem, viņa rokās! Ak, kā viņa to mīlēja!

Un tomēr viņas sejā bija sakāpis ko�s sārtums, kad viņ� to bija nosaucis par godīgu un patiesu. Tās sirds drebēja aiz sve�ādajām bailēm, kuras tā centās apslēpt.

Vai viņas dzīvē nebija laiks, kuru tas nepazina, kuru tā aizvien slēpa no viņa? Vai tie�ām viņas sirds bija tik skaidra, kā viņ� domāja?

Ar drausmīgu īstenību viņas dvēselē pamodās pagāju�ais laiks, kad tā bija dāvājusi savas pirmās jūtas citam, kur� to vēlāk piekrāpa. Kuram tā savās vēstulēs bija izteikusi ne vienu vien mīlestības vārdu un kur� tos dro�i vien ar zobgalīgu smaidu bija lasījis.

Bet vai �īs atmiņas nebija aizmirstas? Vai viņa nebija bez vainas? Vai viņa no �īs vil�anās nebija iznākusi skaidra un nevainīga?

Un tomēr! Vai tas nebija viņas pienākums, pastāstīt savam mīļotajam par �o pirmo vil�anos, ja tā gribēja būt pavisam patiesa?

Nē, tagad nē!

Varbūt citreiz.

Tagad, kad to apņēma viņa lielā mīlestība � viņa vairs nevarēja par to runāt. Viņa baidījās par savu laimi.

� Ina ...

Viņ� pacēla tās galvu. Paskatījās viņā.

� Tavas acis ir satumsu�as, Ina ...

� Aiz laimes, Paul, aiz bezgalīgas laimes sajūtas.

Un tad viņa saprata: viņa negribēja izpostīt �īs lielās mīlas burvību. Tas otrais bija viņu gandrīz iedzinis nāvē, ar to pietika! Tagad viņ� tai vairs nestāvēs ceļā � pat ne tā atmiņu ēna. Viņa bija muļķe, par to vēl domādama.

Viņ� bija pazudis no viņas dzīves. Viņa to vairs nepazina. Un atmiņām bija jāpazūd.

Ar atgūtu paļāvību viņa raudzījās Eggebrehtā.

� Es bū�u tava laime! Tu nekad vairs necietīsi...

Maigi, saudzīgi viņ� glāstīja tās matus, kuri mirdzēja saules gaismā. Nopietni viņ� raudzījās tai pāri, zilajās ziemas debesīs, kuras izpletās pār jumtiem un fabrikas ēkām, tālu, tālu bezgalībā.

� Es nekad neizturētu, Ina, ja man tevis dēļ būtu jācie�. Tu esi mana ticiba, tu esi mana mīlestība, mana pēdējā un augstākā paļāvība. Tas tev ir jāzin. Ja es maldītos tevī � tās būtu manas beigas ...

Viņa klusi drebēja. Viņa juta, tas izteica savus dziļākos, svētākos pārdzīvojumus.

Bet tad viņa balss palika vieglāka, apgarota. � Es runāju muļķības, Ina! Paskaties manī!

Viņi raudzījās viens otrā.

Viņas acu burvīgajā zilumā, kur� to tā sajūsmināja, mirdzēja zelta dzirkstis.

� Es tevi mīlu, � viņa �ukstēja, � un mīlē�u vienmēr � �eit un mū�ībā.

� Tas bija svēts zvērests.

Dziļā, klusā svētlaimībā pagāja dienas un nedējas, par kurām neviens nekā nezināja. Salona tenkas par Eggebrehta �ķir�anos drīz apklusa, jo tām trūka materiāla. Eggebrehts pats maz radījas sabiedrībā � visi viņu pazina un cienīja kā strādīgu un nopietnu veikalnieku � un Lisijas kundze bija pazudusi no redzesloka.

Arī fabrikā ziņkārība neko nevarēja atrast. Vienīgais, kur� varbūt juta lietas īsto stāvokli, bija vecais Hen�ke, bet tas pa�apmierināti sevī smaidīja un neteica neko.

Inu visi uzskatīja par ierēdni, kura ieņēma izcilu vietu un vairāk neko. Viņas mierīgā, smalkjūtīgā daba neizsauca nekādas piezīmes. Varbūt viņiem bija arī mazliet bailes no �efa, kur� � tik daudz tie tomēr bija izo�ņāju�i � bija pārcēlis uz citu biroju nodaļas vadītāju doktoru Heinrihu, jo tas reiz drusku nepieklājīgā veidā bija tuvojies sekretārei. Nevienam nebija vēlē�anās neapdomīga vārda dēļ iemantot atlai�anu vai pārcel�anu. Tas būtu bijis par daudz dārgs prieks.

Ina un Eggebrehts redzējās katru dienu birojā. Sakumā tas viņam bija pietieko�i. Un ja darbs atļāva, tie kopīgi papļāpāja kādu stundiņu, bet viņu vārdos izskanēja ilgas pēc pavasara, kur� atnesīs sev līdzi viņu ilgu piepildījumu. Tā viņi bija nolēmu�i.

Un kad tie da�reiz izbrauca ārpus Berlīnes, lai apbrīnotu skaisto ziemu, tie satikās kādā nomales stacijā. Neviens paziņa tos nedrīkstēja redzēt.

Tā pagāja nedēļas. AAēne�i.

Par Lisiju Eggebrehts nekā nezināja. Pēc viņas atvadī�anās vārdiem, tas par to arī nebrīnījās. Lai viņa top laimīga savā brīvībā, kuru tā tagad gribēja izmantot pilnībā.

Bija marta sākums.

Tad Eggebrehts teica Inai:

� Tagad mana māja ir sagatavota saņemt tevi.

Viņa raudzījās viņā vaicājo�i, maigi.

Viņ� jautri turpināja:

� Es visu liku iekārtot no jauna. Māja Dalemā gaida savu jauno saimnieci.

Jā, viņ� bija visu licis no jauna iekārtot. Telpas, kuras kādreiz piederēja Lisijai, redzēs tagad citu sievieti. �ievieti, kura dro�i vien nemīlēs biju�ās saimnieces dekadentisko eleganci. Eggebrehtam bija viegli, ar veikli uzstādītiem jautājumiem, izdibināt Inas vēlmes mājas iekārto�anā � un ta viņ� visu bija ierīkojis pēc viņas vēlē�anās un bija pārliecināts, ka tā būs apmierināta.

� Vai tu negribi pati apskatīt?

Viņa no-arka un atteicās.

� Vēl nē, Paul � lai tas man būtu kā pārsteigums...

Viņ� to saprata.

� Kā vēlie' Ina. Bet tad man tevi jālūdz, lai tu rit,� viņ� to aiz rok. m pievilka sev klāt un sirsnīgi raudzījās tās piesarku�ajā sejā, � atnes man savus dokumentus, dzim�anas zirni, kristāmo zīmi. Pulksten divpadsmitos tiksimies Dalemā, pilsētas valdes nama priek�ā un paziņosim kādam tuklam ierēdnim savu vēlē�anos iestāties laulību kārtā ...

Viņ� tālāk netika.

Ina metās tam ap kaklu. Viņa visa trīcēja.

� Tu ...

Aizkustināts viņ� spieda to sev klāt.

� Un... man būs jāsāk skatīties pēc jaunas sekretāres... � Viņ� smaidīdams teica.

Viņa enerģiski purināja galvu.

� Vēl nē, Paul. Es gribu palikt līdz pēdējai dieni. Kā tas pienākas kārtīgai sekretārei.

Viņ� sirsnīgi smējās.

� Tu esi lieliska meitene, Ina. Esmu ar mieru! Bet to es tev saku: tikai līdz pēdējai dienai pirms laulībām. Dieva vārdā. Pēc tam ...

� Pēc tam es vairs ne ar pirkstu nepieskar�os rakstāmma�īnai, � viņa smējās.

� Paldies Dievam! Un nākamnedēļ direktors Eggebrehts veikala lietās brauks uz Vīni un viņu pavadīs tā sekretāre Voltera Jaunkundze. Un, ja tur būs jāapmeklē �ū�anas saloni, tad tas arī piederēs pie veikala lietām, kuras ir noteikti jānokārto.

� Ak Dievs ...

� Jā, tam ir pēdējais laiks, � jautri paskaidroja Eggebrehts.

� Klausos, direktora kungs. Ierēdnei, protams, ir tikai jāpaklausa, kad �efs pavēl.

� Es arī tā domāju.

Skūpsts apliecināja pavēli.

Tomēr sabiedrība sāka mazliet ausīties. Bankas direktors Mumms, kur� arī Vīnē bija kārtojis veikala lietas, bija redzējis Eggebrehtu ar Inu. Un tas nebija vīrs, kur� kiusēs par saviem novērojumiem.

� Un padomājiet, � viņ� stāstīja, acis mirk�ķinādams, komercijas padomniecei Zilber�teina kundzei, kura bija pazīstama kā visu zinātāja*, � viņi abi iznāca no Zalingera darbnīcas. Elegantākās modes � Vīnes �iks! Jūs ta�u pazīstat Zalingera firmu? Ļoti īpatnēja gaume, bet es jums saku, dārga, bezgala dārga!

Zilber�teina kundze nemīlēja Vīnes modes. Tas derēja tikai slaidām dāmām, bet Zilber�teina kundze svēra divus centnerus � bez briljantiem un zelta aprocēm, ar kurām tā pēc austrumnieku modes, bija bagātīgi apkrāvusies. Viņas vīrs varēja tai atļaut �o prieku, jo Zilber�teina dārglietu firma bija visslavenākā visā kontinentā. Un Zilber�teina kundze nēsāja uz sava kakla un rokām visdārgākos eksemplārus. Stāstīja, ka pat viņas zeķturi esot briljantiem apbērti.

� Un iedomājieties � tie iznāca roku rokā. Kā iemīlēju�ies. Tie�ām � skats bija lielisks!

Zilber�teina kundze pārvilka ar mēli pār lūpām. Tas bija interesants jaunums.

� Un jūs sakāt.. kas bija �ī dāma?

� Viņa sekretāre! Goda vārds! Maza skaistule � patiesi! Apburo�a! Es �o meiteni reiz redzēju, kad man bija kas kārtojams Tempelhofas fabrikā. Tur nav nekādu �aubu. Un nu redzat, � viņ� nobeidza ar humora pilnu smaidu, � ka arī lieliem cilvēkiem ir savas mazas vājības, ha, ha!

Zilber�teina kundze savilka degunu.

� Un nu mēs zinām, ka Eggebrehts, kur� arvien ir tik iedomīgs, tomēr nav labāks par citiem. Ak, �ie vīrie�i! � viņa patētiski iesaucās.

� Es viņu tomēr attaisnoju, jo tam patiesi ir laba gaume!

Un tā nu gadījās, ka �ur tur cilvēki sāka ausīties.

Bet tad nāca sensācija.

Un vēl jo lielāka tā bija tāpēc, ka neviens kaut ko tādu nebija gaidījis.

Laikraksta slejā skaidri stāvēja iespiests:

Ar �o paziņojam savu salaulā�anos Pauls Eggebrehts Ina V о 11 e r e

Berlīnē � Dalemā, 12. aprīlī.

Kāzu svinības nebija lielas. Ina vislabāk būtu gribējusi, lai vispār nekādu svinību nebūtu, bet viņa saprata, ka vīra stāvoklis to prasa. Viņ� bija Inu mierinājis:

� Mazā Ina ... Es gribu lepoties ar tevi. No viesiem tev nav jābaidās. Tagad tu esi mana sieva un redzēsi ar kādu godbijību visi tevi saņems. Ziņkārīgie nav uzaicināti. Pie tiem tev būs pamazām jāpierod. Un manu veikalu biedru skanīgie vārdi � no politiķu un rūpnieku aprindām � tie lai tevi nebaida. Gan tu viņus visus apbursi, mazā Ina.

Viņa nedro�i smaidīja.

� Bet tev ir jāstāv man blakus, Paul...

Kā sapnis pagāja lielā, svētsvinīgā diena. Un Ina līgavas tērpā izskatījās kā brīni�ķīgs sapnis, par kuru visi jūsmoja. Viņa to redzēja un palika dro�āka. Ieraugot greznās telpas � kāzas notika Dalemas vasarnīcā � un lepno viesu baru, Inu pārņēma sāpīga nedro�ība, kura pamazām izzuda.

Sur tur sa�ukstējās:

� Eggebrehts ir īsts laimes putns! �ādas sievas dēļ bija vērsts �ķirties no iepriek�ējās. Viņa izskatās jauka. Jā, tas tik ir notikums!

Bet tas tika runāts bez skaudības un nenovīdības, apbrīnojot viņas skaistumu un tās skaidro, jaunavīgo būtni.

� Tu esi uzvarējusi, � lepni viņai teica Eggebrehts, dejodams ar to pirmo deju, līgavas deju. � Tu, skaistais, mīļais, labais mājas gars!

Klusi viņa spieda tā roku.

� Mans mīļais vīrs!

Tie bija visskaistākie, vispateicīgākie vārdi, kurus tā spēja izteikt. Un viņ� tos uzņēma kā dārgu dāvanu.

Tikai otrā dienā tie uzsāka kāzu ceļojumu. Tā bija velējusies Ina. Bet viesi par to neko nezināja. Svinības beidzās samērā agri � pusnaktī jau viss bija garām � pēdējie viesi pavadīja jauno pāri līdz automa�īnai, kur�, likās, tūlīt dosies uz staciju, bet tad drīz apgriezās un brauca atpakaļ.

Telpas bija tuk�as. Viesību istabās, lejā, viss izskatījās mazliet nekārtīgi � apkalpotājiem tikai otrā dienā bija pavēlēts visu nokopt. Bet aug�ējās istabās, kuras netika izmantotas, bija ļoti jauki.

Roku rokām viņi gāja cauri istabām. Viss bija jauns un tomēr mājīgs, iekārtots ar lielu gaumi.

� Te ir tava valstība, � �ukstēja Eggebrehts Inai ausī. � Vai tā tev patīk?

Viņa cie�i piespiedās pie tā.

Inas acis izstaroja līgavas laimi, mirdzo�u svētlaimi.

� Viss ir brīni�ķīgi, mīļotais. Bet visjaukāk būs. kad mēs abi �eit dzīvosim � savā valstībā. �eit bus dzīves laime, vienmēr un arvien.

Pāri Parīzes ielām plūda silta vēsma. Mazliet no tropiskā karstuma, kur� паса no Āfrikas, pāri Vidusjūrai.

Tileriju dārzā ziedēja rozes, dziedādamas tur staigāja aukles ar bērniem. Zilajās debesis peldēja maigi mākoņi, kuros bija jau�ama agrās vasaras elpa. Notre-Dame baznīcas kontūras neskaidri atdalījās pie debesim un Eitē torņi spīdēja saules zeltā.

Bija pēcpusdiena.

Ielas bija ļau�u pārpildītas un mazās midinetes steidzās ar saviem saiņiem cauri burzmai ar koķetu smaidu uz lūpām, �o mū�īgi iemīlēju�ās Panzes simbolu. Trok�ņodami traucās uz priek�u automobiļi, rati, elektriskie dzelzceļi, autobusi. Zem piram.dveidigās Triumfa arkas loka satiksmes temps, kā parasti, mazliet samazinājās, lai tad ar jaunu steigu dotos tālāk pa Ho�a avēniju, kura troksnis izzuda.

D�onijs Tilovs � lords Stanlijs � nāca pa Operas avēniju un soļoja uz mājām Tivoli ielā, kur tas īrēja mazu dzīvokli.

Viņ� nāca no Lisijas. Viņa muti rotāja viegls, apmierināts maids. Lisijas kundze bija īstā līdzbiedre viņa dēkainajos braucienos �tie�i tādu viņ� bija sev meklējis. Piedzīvojumu kāra un liela trakule. Viņ� cerēja, ka ar laiku tā paliks par īstu kompanjonu�. Pagaidām viņa to vēl uzskatīja par lordu Stanliju un viņ� no savas puses uzskatīja par labāku pagaidām viņai �o ticību nelaupīt.

Toreiz, ziemā, viņ� patiesi bija bijis ļoti sa�utis. Ziņa par Lisijas �ķir�anos bija tam izjaukusi visas izredzes, lai ar viņas mīlestības vēstuļu palīdzību, kuras tas bija saņēmis, �anta�ētu viņu un izspiestu no viņas vai viņas vīra naudu, ko tas jau bie�i bija praktizējis.

Bet kad tas uzzināja, ka viņa nepaliek bez līdzekļiem, ka Eggebrehts tai maksāja krietnu gada summu, viņ� visu redzēja citā gaismā un tūlīt to izmantoja savā labā. Draudzene, kurai pa�ai bija nauda, sevi�ķi bija tam pa prātam. Bez tam � Lisija viņam patika, viņas raksturs bija radniecīgs viņa raksturam.

Kādu laiku tā bija uzturējusies viena pati �veicē, D�onijs bija atradis par pareizu uz da�ām dienām �ķietami aizbraukt uz Velsu pārskatīt savas mui�as�. Tad tie bija sastapu�ies Parīzē un dzīvoja jau da�us mēne�us �eit. Lisija bija tam palikusi mazliet par kaprīzu, tomēr padevīgu draudzeni. Atgūtā brīvība tai laupīja vienu otru morāles jēdzienu, ar kuru tā senāk tik vieglprātīgi nebūtu apgāju�ies. Vieglprātīgā Parīzes dzīve tai bija īsti pa prātam.

Viņa dzīvoja Operas avēnijā un kā parasti, arī �odien Stanlijs bija dzēris pie viņas pēcpusdienas tēju. Ārpusē tie, protams, rēķinājās ar vispārējo pieklājību.

Vakarā viņi bija norunāju�i satikties vienā no lepnākajām starptautiskajām viesnīcām, kurā notika likumīgas azarta spēles. Pēdējā laikā Stanlijs �eit bija vinnējis lielas summas.

Un tam bija savi iemesli. Jo viens no viesnīcas krupjē bija Zans de la Motte. No tā laika, kamēr Monte Karlo viņu skatieni sapratās, tie bija nodibināju�i tuvas attiecības. Zans de la Motte bija ar mieru dalīties ar Stanliju uz pusēm. Viņ� bija pūlējies sev atrast citur krupjē vietu � un tikai pirms mēne�a to bija laimējies^izdarīt Parīzē, �ajā viesnīcā. �eit viņi varēja abi kopā strādāt, jo, ja spēlētājs bija ar krupjē uz vienu roku, tad bija iespējams neuzkrīto�ā veidā banku apkrāpt. Pirmajā nedēļā tie bija biju�i ļoti uzmanīgi � Stanlija laimes sēriju starpā bija arī viena otra neveiksme, bet tagad tie palika arvien dro�āki. Viņi bija saspēlēju�ies�. Un priek�pusdiena, kad Zans de la Motte bija brīvs, tie izrēķinājās�, krupjē

saņēma pusi no vinnesta, kuru tas bija novēlējis savam līdzbiedram.

Lords Stanlijs priecīgi smaidīja, soļodams mājup un pārdomāja, kāds liels ķēriens tiem �ovakar bija norunāts.

Parīzē viņ� jutās pilnīgi dro�s. Zans de la Motte gan bija palicis mazliet nervozs. Dievs zināja, kas tam bija aiz muguras. Parīze tam nelikās patīkamākā pilsēta pasaulē. Stanliju tas maz interesēja. Viņa smiekli palika arvien zobgalīgāki. Ja Lisija zinātu, kas īstenībā bija lords Stanlijs! Ak, vienreiz jau tā uzzinās, kad tai būs slēgti visi ceļi atpakaļ uz pilsoniskām aprindām.

Te varēja galu galā iznākt kāds veikals, lai gan riskants. Varenajam Eggebrehtam, kur� acīmredzot bija sentimentāls kungs, nebūtu sevi�ķi patīkami lasīt laikrakstos, ka viņa pirmā sieva ir bijusi krāpnieka draudzene un... Nu, gan jau redzēsim!...

Lielā spēļu zāle ar augstām marmora sienām un mirdzo�o, kliedzo�o greznību, pamazām pildījās ar publiku.

Jau no pulksten vienpadsmitiem lords Stanlijs sēdēja savā parastajā vietā pie spēļu galda. Līdz �im viss bija norisinājies bez sevi�ķa uztraukuma. Kādu laiku tam blakus bija sēdējusi Lisija, aizraudamās no drud�ainās spēles. Viņa bija daudz zaudējusi. Tad viņ� teica: � Lūdzu, beidz spēlēt. Tu �odien neesi garastāvoklī.

Lai gan viņ� tai zaudēto summu ar savu metodi� bagātīgi bija atguvis, tomēr viņa domas bija, ka �ie zaudējumi pa�reizējos apstākļos ir lieki.

Lisija klausījās.

� Jā, tev taisnība. Es �odien nejūtos sevi�ķi labi. Man sāp galva ...

� Tad brauc mierīgi mājās � un vienreiz izgulies. Tu redzēsi, ka tikai tas tev pietrūkst.

Viņ� smaidīja māksloti maigi.

� Es klausī�u tavam padomam, D�ems. Kad mēs redzēsimies?

� Rīt priek�pusdienā es apjautā�os par tavu veselību, � viņ� atbildēja, noskūpstīja tās roku un uzmanīgi pavadīja to līdz durvīm.

No pulksten divpadsmitiem iestājās viņa vinnē�anas sērija. īss Zaņa de la Mottes skatiens to viņam bija paziņojis. Nevērīgi viņ� iebāza kabatā �auksto�ās naudas zīmes, kā jau pieklājas lordam, kur� nespēlē aiz mantkārības, bet aiz kaislības.

Tad sērija uz laiku izbeidzās. Nāca mazas paspēles.

Pēc pusstundas nāca otra vinnestu sērija.

Zāle tagad bija stipri pārpildīta. Visus bija sagrābis spēles drudzis. Sur tur nervi neizturēja. Atskanēja dusmu saucieni un laimīgi smiekli, ja kāds vinnēja.

Lords Stanlijs sēdēja vienaldzīgu seju un bāza vinnestus kabatā. Ap �o galdu bija sevi�ķi liela drūzmē�anās. Bija salasīju�ies arī daudz ziņkārīgo.

Brī�iem Stanlijs nespēlēja. Noslēpumaini smaidīja. Viens otrs skatītājs izbrīnā raudzījās viņā. Bija izplatīju�ās baumas, ka kāds stīvs anglis visā nopietnībā gribot noraut banku. Vienam otram pat bija licies, ka krupjē nervozē.

Pēk�ņi Stanlijs sarāvās.

Blakus Zanam de la Mottem uzpeldēja kāda seja. Vai tas bija iespējams? Komisārs Renēl No Monte Karlo!

Asais acu skatiens.

y_e � vēl viena! Auksta, noslēpumaina. Viņ� labi pazina �o cilvēku sejas.

Kas tur norisinājās?

Par laimi tie�i �ajā mirklī sauca sevi�ķi lielu vinnestu. Pūlis trakoja aiz uztraukuma � spiedās pret galdu. Kas bija laimīgais?

Atskanēja kāda balss:

� Likuma vārdā ...

Zans de la Motte sajuta uz saviem pleciem spēcīgas rokas. Nobālēja.

� Nepareiza spēle!

Lords Stanlijs sarāvās. Roku, kura ķēra pēc viņa, nobīdīja pie malas pūlis. Viņ� neredzēja vairs lielo vinnestu uz galda.

Viņ� spraucās cauri pūlim. Tas viļņoja it kā �is notikums būtu to traku padarījis. Burzmā viņ� devās "prom steidzīgiem soļiem. Arī pie citiem galdiem bija uzlēku�i kājās � spiedās tuvāk, kliedza, sievietes ķērca.

Stanlijs jau bija sasniedzis durvis, kad dzirdēja saucienu:

� Neviens nedrīkst atstāt zāli...

Kā vajāts viņ� devās prom. Aiz viņa trakoja pūlis. Visi bija redzēju�i bēgo�o. Viņ� skrēja uz dzīvību uņ nāvi. Redzēja kā cilvēki palēca sāņus � pieskrēja pie pirmās automa�īnas, garā rindā tie stāvēja durvju priek�ā.

� Lūdzu uz Moulin Rouge...

Pazīstams naktslokāls.

Auto aizdrāzās. Sekotāji nāca par vēlu.

Viņ� izkāpa pie Moulin Rouge, ļāva automa�īnai aizbraukt, iekāpa citā un neprātīgā ātrumā brauca uz Operas avēniju. Vēl viņa sirdi pildīja bailes. Nabaga 2ans de la Motte! Debesis � vai labāk velns to lai zin, kas tiem uzlaidis uz pēdām �os kungus ...

Ah, de la Motte pēdējās dienās nebija bez iemesla nervozējis! Nu, �ī nauda, � viņ� taustīja kabatas, � nebūs vairs jādala uz pusēm!

Ko tālāk?

Viņam vajadzēja tikt projām! Prom no Parīzes! Vai viņi zināja, kas viņ� bija? Jautājumi tagad lieki, kad katra minūte ir dārga. Labi, ka neviens nezināja, kādas attiecības tam bija ar Lisiju. Un spēļu zālē tas ar viņu bija bijis ļoti reti kopā. Bet vai bija prātīgi braukt pie viņas? Viņ� pārdomāja. Bet spēlētāja vieglprātība uzvarēja.

Jā, viņ� dosies Die viņas! Viņai vajadzēja braukt līdzi! Viņ� juta, ka pieradums bija audis cie�ākas saites, nekā tas bija domājis.

Auto pieturēja.

Viņ� piespieda sevi būt mierīgam.

Labi, ka viņam bija līdzi atslēgas. Ticis trepju telpās, viņ� steidzīgi devās aug�ā.

� Lisija uztrūkās no miega. Apjukusi viņa teica:

� Kas ir? Tu ... D�ems?!

Un tad, kad iededza gaismu:

� Kas noticis? Tu jau esi bāls kā nāve!

� Man ir jābēg, Lisij! Policija ...

Tikai tagad viņa galīgi pamodās. Uzmeta zīda rīta-svārkus. Viņas balss drebēja.

� Kas tev ir ar policiju?

Viņ� saņēmās. Pirmās, briesmīgās bailes bija pārvarētas.

� Viņi mani gandrīz noķēra pie viltotas spēles, � viņ� teica ar brutālu atklātību. � Krupjē ir arestēts!

Viņ� atpogāja svārkus. Rādīja naudas zīmju sainī�us.

Viņa klusi iekliedzās:

� Tu esi...

� Nevis lords Stanlijs, bet D�onijs Tilovs, blēdis, krāpnieks � pasaules klaidonis!

Pārbijusies viņa to uzlūkoja.

Histēriski iesmējās.

Viņ� cie�i satvēra tās roku.

� Bet es tevi mīlu, Lisij! Es tevi nepametī�u. Tev jānāk man līdzi. Vai tu dzirdi. Tu ., ,

Viņa balss skanēja draudo�i.

Viņa atbrīvojās no tā rokas.

� Tātad krāpnieks, � viņa �ukstēja. � To es... nedomāju ...

Viņa ieraudzīja savā priek�ā bezdibeni. Tā notrīsēja.

Viņ� ļauni iesmējās.

� Nebaidies, mani nedabūs rokā. Pasaule ir liela. Un ir daudz cilvēku, kuri tēlo lielus vīrus, bet patiesībā ir tādi pa�i kā es.

� Nē... nē, � viņa no jauna iekliedzās. � Ej... ejl

Un sajuta tomēr asinīs savādu ņirbē�anu, it kā prieku, tam sekot, �o neatvairāmo dēku mīlestību!

� Labi! Ja tu domā, ka varēsi iztikt ar to, ko tev sūta Berlīnes advokāts! Ja vēlies, vari arī tagad izsaukt policiju. Kā tev tīk.

Viņa saspieda deniņus.

� D�ems ...

� Vai tu nāksi līdzi? � viņ� auksti jautāja.

� Es... es nevaru... tūlīt, tagad! Tas ir ārprāts...

� Tad es vēl palik�u! Kaut kur � Parīze ir liela... Un tev atrakstī�u. Es gaidī�u tevi vienu, divas dienas, tad es pazudi�u.

Viņa skatījās uz to lielām acīm.

Un apjukusi murmināja:

� Varbūt, D�ems ... varbūt...

Vai viņam nebija taisnība? Vai pasaulē nebija: daudz cilvēku, kuri spēlēja lielus vīrus, bet patiesībā nebija labāki par viņu? Vai lords, vai nē � viņ� bija cilvēks, kur� prata taisīt naudu! Ak, vai arī tā nebija māksla... labot likteni?

Viņ� bija cilvēks, kur� baudīja dzīvi, neprātīgi, pārgalvīgi!

Un viņa?

Jā, cilvēks dzīvoja tikai vienreiz!

Viņa stāvēja tik tuvu bezdibenim! -и

D�onijs bija aizgājis. Bez atvadī�anās.

Uzmanīgi viņ� vēroja apkārtni iziedams uz ielas. Nekas nebija redzams. Viņu pārņēma vecā aukstasinība. Tā nebija pirmā reize, kad viņam pēk�ņi bija jāmaina darba lauks. ?in

Viņ� pārdomāja. Vai viņam nebūtu jāmēģina aizkļūt līdz savam dzīvoklim Tivoli ielā? Viņ� nebija pārliecināts, ka policija viņu pazina. Pārsteigums spēļu zālē varēja būt arī nejau�ība. Varbūt, ka tikai �onakt tie bija ievēroju�i viņu triku. Iespējams, iespējams, ka tas tā bija. Un pie tā viņ� palika.

Tam tā vajadzēja būt.

Pēc ilgas vilcinā�anās viņ� iegāja mājā, kurā dzīvoja. Sasniedza savu istabu.

Tur neviens nebija bijis.

Tad viņ� steidzīgi sāka kravāties. Viņ� sameklēja nepiecie�amākos un vērtīgākos priek�metus un sagrūda tos somā.

Tā � tas bija izdarītsi

D�onijs klusi smējās. Galvenais � aukstasinība, viņ� domāja.

Tad tas uzlika uz galda mazāku naudas zīmi un uzrakstīja da�as rindas, paskaidrodams savu aizbrauk�anu ar steidzamām veikala darī�anām un lūdza atsūtīt viņam paliku�ās lietas, kad tas paziņo�ot savu adresi. Protams, viņam nenāca ne prātā to darīt.

Steidzīgi viņ� atstāja dzīvokli.

Neskatoties uz nakts uztraukumiem, Lisija bija labi gulējusi. Viņa bija pieradusi palikt gultā līdz pusdienai un tur ieturēt brokastis. Kad viņa ap divpadsmitiem piecēlās, tā bija spirgta un jautra.

Notikums naktī tai �ķita kā uztrauco�s spoks. Lords Stanlijs krāpnieks! D�onijs Tilovs! Tātad īstenībā � dēkains piedzīvojums, nevis romāns.

Tagad, gai�ā dienā, viss �is atklājums tai �ķita mazāk briesmīgs. Ak, kādēļ lai arī viņai nebūtu piedzīvojumi? Tas bija tik romantiski. Tas piederēja pie viņas dzīves.

Lisija noķēra sevi pie domām, ka tā savu D�emsu� labprāt gribētu atkal redzēt. Bet to vēl vajadzēja pārdomāt. Patiesībā no viņa tas bija bijis diezgan muļķīgi, izdarīt �o atklājumu, viņ� to būtu varējis mierīgi noklusēt, atstājot to tādā pa�ā pārliecībā kā līdz �im. Tagad viss bija pavisam savādāk!

Viņa pārģērbās, lai ietu pastaigāties. Svaigais vasaras gaiss nāks tai par labu. Viņa gāja uz Monso parku. Tur bija veci koki, apslēpti soli un nosūnoju�i marmora pieminekļi. Parks atgādināja mazliet Berlīnes zvērdārzu, bet �eit bija klusāk un skumīgāk.

Un �eit, romantiskā, smar�ojo�ā parkā, veco romie�u drupu tuvumā, viņa satika Helēnu Villsu.

Abpusējs priecīgs pārsteigums.

Helēna ... mans Dievs ... �eit mēs satiekamies ...

Lisija bija tikai vienreiz tai nosūtījusi uz Berlīni īsu sveicienu.

Aktrise priecīgi iesmējās.

� Lisij, to es saucu par pārsteigumul Es esmu jau �eit vairākas dienas. Pasūtu tualetes jaunai rēvijai, kuru uzvedīsim nāko�ajā mēnesī. Man ir nedēļa atvaļinājuma.

� Viena pati?

� �oreiz, jā, Eglof�teins nevarēja braukt līdzi. Bet mīļā, ko tu �eit dari? Tu izskaties brīni�ķīgi! Jaunā dzīve tev nāk par labu. Berlīne tevi ir gandrīz jau aizmirsusi...

Viņas sāka stāstīt. Lisija bez �aubām izvairījās pieminēt lorda� vārdu.

� Es līksmojos, Helēn. Ir ļoti interesanti...

� Ticu. Es ta�u pazīstu Parīzi. Bet kāpēc tu man ne vārda nerakstīji? To es neatrodu par jauku.

� Ak Dievs, ko lai es būtu rakstījusi? Atliek tik maz laika. Tu jau zini, kā tas ir. Bet pastāsti man par Berlīni. Kas no jauna?

� Tas nozīmē, kā iet tavam biju�ajam vīram, vai ne?

Lisija lepni salēja galvu.

� Tas mani nemaz neinteresē...

� Nu jā. Pēc tam, kad viņ� ir atkal apprecējies, protams ...

� Ko?!

Lisija sarāvās un lielām acīm raudzījās draudzenē.

� Viņ� ir precējies?

� Vai tu to nezināji?

� Ne jausmas.

� Bet es domāju ...

� Es no tā laika par viņu nekā nezinu.

Viņa visa drebēja. Gandrīz draudo�i skanēja tās balss:

� Lūdzu, kā tas notika?

� Tad .. tu brīnīsies. Tā bija liela sensācija. Tagad prāti ir atkal aprimu�i. Tas notika pirms da�iem mēne�iem.

� Jā, kas tad? Nespīdzini mani. Ko tad apprecēja mans mīļais vīrs?

� Savu sekretāri... kādu Voltera jaunkundzi. Loti skaistu meiteni.

Lisija izgrūda dusmu kliedzienu:-

� Tā ir taisnība?

Helēna Villsa zobgalīgi atbildēja:

� Vai tu doniā, ka es varētu melot? Bet kas tev notika? Vai tu pazīsti �o dāmu?

Lisija bija nobālējusi. Viņas sirdi sa�ņaudza akls, neprātīgs ienaids. Tātad viņas aizdomas toreiz, ziemā nebija bez pamata!

Ina Voltere, viņa sekretārei

Ak, un viņas dēļ tie bija �ķīru�ies! Sīs blondās, nenozīmīgās meitenes dēļ!

� �is nelietis, � viņa izgrūda.

� Bet, Lisij, kas tev notika?

� Viņ� ir apprecējis savu mīļāko! Un mani... tas aizdzina...

Viņai trūka skaidras, daudzmaz sakarīgas domas. Viņu pārņēma neaprakstāmas dusmas, ka viņai bija vajadzējis piekāpties �īs otrās priek�ā! Ka viņa pati bija vainīga pie savas laulības izir�anas, par to viņa �ajā brīdī nemaz nedomāja. Tā bija aizmirsusi, ka, neskatoties uz visu, ko tā bija nodarījusi Eggebrehtam, tas bija izturējies pret viņu augstākā mērā augstsirdīgi. Viņas sīkā, egoistiskā dvēsele izjuta tikai naidu un dusmas.

Helēna Villsa saproto�i smaidīja.

� Redzams, es tev nepateicu nekādu labu ziņu.

� Es tev esmu ļoti pateicīga, Helen. Patiesi. Esmu tev ļoti pateicīga. Tagad es saprotu visu. So soli Eggebrehtam nepiedo�u. Viņ� mani pieminēs. Ja man nebija laimes �ajā laulībā, tad blondajai koķetei tās arī nebūs!

Viņas acis zvēroja.

� Ko tu gribi darīt, Lisij?

� To es vēl nezinu. Bet viņa mani atcerēsies, es tev zvēru.

� Tu esi uztraukta, mīļā, � Helēna mēģināja to nomierināt.

� Nāc, iesim mazliet pastaigāt. Un pēcpusdienā tu mani pavadīsi pie �uvējas uz pielaiko�anu. Tu brīnīsies, cik skaistas ir �īs tualetes! �ovakar man jābrauc atpakaļ.

� Ak, pēdējā diena?

� Jā, �ēl, ka mēs ātrāk nesastapāmies.

Viņas piecēlās un soļoja tālāk. Bet Lisija bija nemiera pilna. Viņai nebija citu domu, kā: atrieb�u! Bet kā? Kā?

Pēc pusdienām, kuras tā kopīgi ar Hēlēnu bija ieturējusi tās viesnīcā, viņa atgriezās mājās un atrada uz elegantā galda savā salonā vēstuli.

Viņa tūlīt zināja, ka rakstītājs ir D�ems�. Steidzīgi tā atvēra vēstuli. Viņ� rakstīja:

Varbūt, ka tagad Tu esi visu pārdomājusi, Lisij? Dienā viss gūst citādu nokrāsu. Briesmas vairs nedraud. Tomēr es gribu aizbraukt. Es dzīvoju Rue des Saint � Pērcs 12. Prasi pēc D�emsa Vilsona.�

Tas bija viss.

Jā, briesmas vairs nedraudēja. D�onijs bija izlasījis rīta laikrakstos par sensāciju spēļu zālē, un no �ī raksta bija redzams, ka krupjē Zans de la Motte � alias Fran-cis Legran�ē � ir kāds, jau kop� gadiem pazīstams viltus spēlētājs, un kuru galvenokārt policija bija meklējusi. �eit, Parīzē, to bija sazīmēju�i. Ilgie novērojumi vakar bija liku�i saprast, ka tas ar kādu personu, kuru nav izdevies noskaidrot, kopā spēlējis�. Pēdējam izdevies aizbēgt.

D�onijam novēlās kā akmens no sirds. Tātad viņu nemeklēja. Cik labi, ka tas nebija aizbraucis pa galvu pa kaklu.

Lisija nolika vēstuli.

Savā tagadējā garastāvoklī viņai nemaz ne�ķita briesmīgi turpināt savus sakarus ar D�emsu.

Viņai bija vajadzīgs kāds cilvēks, kāda tuva dvēsele, kuram tā varētu izkratīt savu sirdi, kur� tai varbūt palīdzētu atriebties.

Viņa saslējās.

� Jā, D�ems bija īstais cilvēks! Tas viņu sapratīsi Un viņa nolēma to uzmeklēt.

Viņa piezvanīja Helēnai, ka par no�ēlo�anu nevar izpildīt savu solījumu pēcpusdienā un novēlēja tai laimīgu ceļu.

Tad viņa devās uz Rue des Saint � Pēres � mazu, �auru ielu. Nams nr. 12 izrādījās par mazu, vienkār�u vies-nīcu-ēdienu veikalu. Resnais saimnieks pazemīgi palocījās, kad ienāca elegantā dāma un jautāja pēc D�emsa Vilsona, ar kuru tā gribot runāt.

� Pirmajā stāvā, jaunkundz, istaba nr. �etri. Atļaujiet, jaunkundz, ka es jūs aizvedu ...

� Pateicos, gan es atradī�u.

Viņa kāpa pa �īksto�ajām trepēm, pārklātām ar nolietoju�os paklāju. Tāda apkārtne tai bija sve�a un tas viņai bija interesanti.

Viņa pieklauvēja pie durvīm. Atskanēja kluss iek�ā�. D�onijs gulēja uz dīvāna, cigareti mutē. Kad viņ� ieraudzīja Lisiju, tas uzlēca kājās. Viņa sejā atmirdzēja ironisks apmierinājums.

� Tātad tu atnāci...

� Jā, D�onij...

Viņ� iesmējās.

� Sauc mani turpmāk par D�emsu � tā ir labāk. Is-tais D�onijs patiesībā jau sen miris.

Viņa sniedza tam roku, apkārt skatīdamās, vērodama vienkār�i mēbelēto istabu. Viņ� saprata tās domas.

� Jā, �eit izskatās mazliet citādi, nekā mēs esam pie-radu�i. Bet steigā es neko labāku nevarēju atrast. Tev vajadzēs pierast pie �ādas apstākļu maiņas ..,

� Ak, D�ems ...

Viņa noslīdēja pie tā krūtīm. �is mirklis iz�ķīra visu. Viņa redzēja, ka �is cilvēks ir tās liktenis.

Viņ� to apkampa.

� Tu piederi man, Lisij.

� Tagad arī es tam ticu. Kāda nozīme gan dzīvē godīgumam?

� Tev taisnība, Lisij, mēs daram savu dzīvi tik patīkamu, cik gribam.

Reibonis .. neprāts ... dusmas par �ķirtā vīra viltību�, � tas viss viņu saviļņoja un iedzina �ī cilvēka apkampienos.

� Tātad rīt mēs aizceļosim, � viņ� teica pec brī�a, nemanāmi atbrīvodamies no viņas apkampieniem.

Viņa palocīja galvu.

� Es brauk�u līdzi. Bet uz kurieni?

� Jā, uz kurieni?

Viņ� pārdomāja.

Tad viņa �ukstēja:

� Uz Berlīni... D�ems ...

Viņ� sarāvās. Berlīnes priek�ā tam bija zināms respekts, pirms da�iem gadiem tas tikko bija izsprucis no policijas nagiem. Arī citādi pie �īs pilsētas saistījās da�adas liktenīgas atmiņas. Lai nu kā � savu ārieni tas bija pamatīgi pārvērtis. Mazās Ūsiņas uz virslūpas, dzeltenā sejas krāsa, monoklis, matu sasukājums, izruna � tagad nemaz nebija tik viegli viņu atpazīt.

� Kādēļ uz Berlīni? � viņ� jautāja.

Tad Lisiju pārņēma dusmas. Viņa steidzīgi izgrūda:

� Man tur kaut kas jānokārto, D�ems. Es gribu parādīt savai pēctecei, ka mani nevar nesodīti piekrāpt.,.

Viņ� brīnījās:-

� Tavai pēctecei?

� Jā, mana vīra sievai...

� Ah...

Viņas acīs pazibēja ļaunas ugunis.

� Iedomājies, viņ� ir apprecējis savu sekretāri. Blondu skaistuli. Viņa mani izstūma, to viņa pieminēs...

D�onijs saknieba lūpas. Berlīne! Sī doma nebija slikta! No Eggebrehta vajadzēja kaut ko izspiest, vai nu �ādi, vai citādi! Tas bija viņa vecs plāns. Laicīgi vajadzēja parūpēties � ar spēļu zālē laimēto vinnestu nepietiks mū�īgi.

� Ak tādēļ tavas dusmas, � viņ� teica zobgalīgi smiedamies. � Hm, vai tad tu pazīsti �o sievieti?

Tagad viņa sāka stāstīt sakarīgāk. Par satik�anos ar Helēnu Villsu un kā no viņas tā visu esot uzzinājusi.

� Viņa izskatījās kā eņģelis, �ī Ina Voltere, kad es viņu toreiz redzēju. Es ienīstu �ādas sievietes!

D�onijs sarāvās.

� Ina Voltere? � viņ� pārjautāja.

� Jā, kas tev notika?

� Viņ� iesmējās, skaļi un ļauni.

� Ina Voltere!

Tagad Lisija sāka brīnīties.

� Tu viņu pazīsti?

Viņ� pielēca kājās. Skrēja uz istabas kaktu, tur stāvēja viņa soma. Steidzīgi atvēra to, parakņājās � starp sasietām paciņām. Atgriezās ar kādu ģīmetni.

Parādīja to Lisijai.

Tā bija Ina. Otrā pusē stāvēja rakstīts: Manam mīļajam D�onijam�.

� Tā ir viņa! � uztraukti iesaucās Lisija.

D�onijs ielika_ ģīmetni kabatā.

� Tad lūk kādu karjeru tā ir taisījusi!

Viņ� nebija to aizmirsis. Ļauni viņ� bija ar to apgā-jies. Viņa bija viens no tā pirmajiem upuriem � un to nevar aizmirst, ka viņu pa�u tas tomēr nebija varējis iegūt. Ka viņa nebija padevusies tā pave�anas mākslai.

� Kur tu ņēmi �o ģīmetni?

Viņ� sabāza rokas kabatās. Garā jau redzēja iespējamo peļņu.

� �eit mēs varēsim lieliski sastrādāt, Lisij!

� No kurienes tu viņu pazīsti?

Viņ� izņēma no somas mazu vēstuļu sainīti.

� Redzi, man ir savāds krājums, tas tev ir jāzina, � viņ� �ķelmīgi teica. � �ajā sainītī ir Inas Vol teres vēstules. Skaistas meitenes vēstules. Mēs kādreiz bijām labi pazīstami, kad viņa vēl meklēja darbu ...

Viņ� smīnēja.

� Pēc tam man vajadzēja pazust...

Lisija sa�ņaudza rokas. �is atklājums pavēra velni�ķīgas iespējas!

� Kā tu domā, Lisij, cik Ina maksātu par �īm vēstulēm?

Viņ� to uzlūkoja glūno�i.

Viņa tūlīt saprata.

� Ah, tas viņai laupīs mieru! Es domāju, ka man būs taisnība. � Viņas lūpās rotājās zobgalīgs smīns. � Ka viņa savam vīram neko nav atklājusi par �o mīlestību.

� Tev varbūt ir taisnība, � viņ� vēsi atbildēja.

Viņa ķēra pēc vēstulēm. Ar zīmīgu smīnu viņ� tās atdeva. Arī ģīmetni.

� Es tās viņai aizvedī�u, � tā iesaucās me�onīgā priekā.

� Ar katru vēstuli, kuru tai būs jāatpērk, es viņu ne�ēlīgi spīdzinā�u. Lai viņa jūt, ka tās laime sāk �ķobīties, viņai nebūs neviena mierīga mirkļa. Pa vienai, pa vienai viņa man atpirks �īs vēstules � kamēr viņas laime būs sabrukusi. Tā būs mana atriebība!

D�onijs sakrustoja rokas. Ar ļaunu prieku viņ� klausījās viņas dedzīgajos, satrauktajos vārdos.

� Bet uzmanīgi, Lisij, � tev jārīkojas uzmanīgi, � viņ� brīdināja.

� Es nebaidos. Es zinu, ko daru.

Sievietes naids! D�onijs domāja un iekoda zobus lūpā. Sievietes naids ir uz visu spējīgs! Viņa man būs labs palīgs! Ja viņa iesāks �o lietu � savās dusmās viņa vēl neizprot, ka tas ir noziegums � tad tā būs spiesta man arī citur palīdzēt. Tad viņa būs manās rokās!

Viņa pienāca tam klāt un apskāva tā kaklu.

� Mana priek�nojauta man lika domāt, ka tu varēsi man palīdzēt!

Viņas balsī skanēja kaislība.

Viņ� redzēja tās acu dēmonisko kvēli.

� Radniecīgas dvēseles aizvien atrod viena otru, � viņ� �ukstēja.

� So pakalpojumu es tev nekad neaizmirstu.

Viņa to karsti noskūpstīja ^kaļi, uzvaro�i iesmiedamies tas ieslēdza Lisiju savos apkampienos.

Draudo�a pamodās pagātne.

Vai tie�ām nekas pasaulē nepalika apslēpts?

Ak, tas bija bijis tik briesmīgi!

Kā atmozdamās, Ina noglaudīja pieri. Viņa gulēja uz dīvāna savā buduārā. Bailīgi tā raudzījās visapkārt. Nē, viņa bij viena. Kā vienmēr, �eit viss izskatījās tikpat mājīgs un tuvs.

�eit bija Eggebrehta mīļākā vieta. �eit viņ� vislabprātāk sēdēja ar mazo Inu� roku rokā un sajūsmināts klausījās viņas jaukajā pļāpā�anā.

Visā kāzu ceļojumā nebija bijis tik skaisti, kā �ajā, ar gaumi iekārtotajā telpā. To Eggebrehts tik bie�i bija sacījis, un viņa pati arī to zināja.

�eit tie pārdzīvoja savus laimīgākos brī�us.

Bet tagad?

Tagad �ī istaba bija apgānīta ar briesmīgu noslēpumu, briesmīgu notikumu, kuru bija redzēju�as �īs sienas.

Ina klusi ievaidējās.

Viņas skats slidēja pār mirdzo�o kristāla trauku, kur� stāvēja uz galda. Tur tagad atradās kaudzīte pelnu. Pelēka. Tik pelēka, cik viņai pēk�ņi likās kļuvusi �ī diena.

Pirms pusstundas bija aizgājusi Lisija.

Ak, cik tas bija bijis briesmīgi! Neaptverami!

Neviens nebija Lisiju pazinis, kad tā pieprasīja runāt ar kundzi un to uzveda aug�ā pie Inas. Vecos apkalpotājus Eggebrehts bija atlaidis. Lisija zināja, ka �ajā laikā viņ� atradās savā birojā Tempelhofā.

Ina bija pārsteigta, kad sve�ā dāma ienāca viņas buduārā. Viņa bija likusi kalponei lūgt dāmu uzgaidīt mazajā salonā.

� Ko jūs vēlaties?

Tikai tad viņa pazina Lisiju.

Viņu sagrāba neprātīgas bailes. Ko �ī sieviete gribēja no viņas?

Un tā atbildēja:

� Man liekas, būs labāk, ja mēs izrunāsimies �eit, nevis salonā, kur mūs varētu dzirdēt.

Ap viņas sārti krāsoto muti rotājās ļauns smīns.

Ina mēģināja būt mierīga.

� Lūdzu, apsēdieties. Jūs � jūs dro�i vien gribat ru-nat ar manu vīru?

� Ak nē, pavisam nēl Mans apciemojums ir domāts tie�i jums. Starp citu atļaujiet jums izteikt savu novēloju�os laimes vēlējumu par izdevīgo laulību. Par no�ēlo�anu es to uzzināju tikai pirms nedēļas.

Ina juta, ka visi viņas locekji drebēja. Viņas zilajās acīs parādījās asaras.

Ko vēlējās �ī sieviete no viņas?

� Es jūs lūdzu, cienītā kundze, � viņa saņēmās, � man skaidri pateikt, ko jūs vēlaties. Jums ir īpatnējs veids uzsākt sarunu . _f.

Lisijas seja bija izsmiekla pilna. Viņas balss skanēja sausi un griezīgi.

� Mīļā Inas kundze � esmu �eit, lai nodotu jums jūsu biju�ā mīļākā sveicienu ...

Tum�s sārtums pārklāja Inas seju.

� Nekavējoties atstājiet...

Lisija skaļi iesmējās.

� To jūs vēl pārdomājiet, mana mīļā, man liekas, ka tie�i jūs �o istabu atstāsiet uz visiem laikiem, ja mani neuzklausīsiet...

Nespēcīgi Ina saļima krēslā. Viņa saprata, ka ar �īs sievietes nekaunību tā nevar mēroties. Ko viņa zināja par to � par tās pagātni?

� Es pazīstu jūsu vīru, mana mīļā. Viņ� neko citu tā neienīst kā melus! Viņ� ir jebkuras viltības ienaidnieks. Vai jūs viņam esat stāstījusi, ka reiz esat piederējusi kādam citam?

� Tā nav taisnība! � iesaucās Ina. � Klusējiet! Ko jūs gribat no manis? Kas jūs sūta? Ak, ejiet, ejiet!

� Jūs mani saprotat, mīļā Inas kundze! Es negribu jums neko Jaunu � tie�i otrādi! Es gribu jums pat palīdzēt izdzēst no atmiņas �o ne visai tīro pagatni. Jūs esat bijusi ļoti vieglprātīga ...

� Tas viss nav taisnība ...

� Bet man ir pierādījumi, ka tas ir taisnība, � dro�i teica Lisija.

Viņa izvilka vēstuli no rokassomiņas. Tā bija pirmā, ko Ina D�onijam kādreiz rakstījusi, un tur bija tās pirmie, nevainīgie mīlas apliecinājumi.

Ina redzēja un tūlīt arī saprata, ka tā bija viena no tām vēstulēm, kuru tā bija D�onijam rakstījusi, kad tie vairākas dienas nebija redzēju�ies. Viņa spieda rokas pret strauji puksto�o sirdi.

� Jūsu godātais laulātais draugs būtu sevi�ķi izbrīnījies, ja viņ� lasītu �o mīlas dziesmu ...

Ina klusi iekliedzās.

� Dieva dēļ � es jūs lūdzu � tas viss bija tikai ļauni maldi. Es jums apgalvoju, man ar �o cilvēku nebija nekā kopīga...

Lisijas kundzi pārņēma ļauns prieks, redzot jaunās sievietes izmisumu.

� �ajā vēstulē nav runas par maldiem, mīļā...

� Kur jūs to ņēmāt?

� Tas nav svarīgi. Pietiek ar to, ka tā man ir! Un man ir vēl vairākas. Ja jūs vēlaties, lai es tās nododu jūsu vīram...

� Nē, nēl

� Nu tad es tās atdo�u jums. Bet tas nemaksās lēti...

� Dodiet �urp, es jūs lūdzu! Kādu summu jūs par tām vēlaties?

� Tik, cik tās ir vērtas. Es domāju, divi tūksto�i mārku nebūs par daudz, ņemot vērā jūsu vīra stāvokli...

Viņa viszino�i smaidīja.

Ina grīļodamās piecēlās no krēsla.

Piegāja pie rakstāmgalda, kur� atradās istabas kaktā.

� Man ... naudas ... nav klāt. Vai jūs ņemsiet �eku?

� Jūsu �eks, protams, man ir dro�s, � atbildēja vaļsirdīgi Lisija. � Dodiet tikai �urp.

Drebo�ām rokām Ina izrakstīja �eku. Viņa tikko spēja noturēties kājās.

� �eit... ņemiet...

Lisija pavir�i ielika �eku rokassomiņā un atdeva tai vēstuli.

� Un ... citas? � izdvesa Ina vājā balsī.

Lisija nekautrīgi smaidīja.

� Man būs liels prieks jūs vēl kādreiz apciemot.

� Ak Dievs!

� Jums nav �o baidīties, mīļā Inas kundze. Gan es zinā�u, kad jūs esat viena pati sastopama. Tad mēs sapratīsimies ātrāk, nekā �odien ...

Viņa piecēlās.

� Jums nevajag mani pavadīt. Gan es zinā�u pati iziet. Es jau neesmu sve�iniece �ajā mājā.

Viņa aizgāja.

Kā no tālienes Ina dzirdēja aizvērto durvju troksni. Viņas acu priek�ā uz galda vēstule izplūda gai�ā, baltā traipā � viņa to paņēma drebo�iem pirkstiem � pati nezināja ko dara un tad ieraudzīja kristāla traukā uz�aujamies plīvojo�u liesmu. Vēstule sadega.

Tad viņa noslīdēja uz dīvāna, iegrimdama dziļā nemaņā.

To visu bija piedzīvojusi �ī istaba.

Ina saspieda sāpo�o pieri. M>ļais Dievs � kas tagad notiks? Kur Lisijas kundze bija ņēmusi vēstules? No D�onija? Bet kāds viņiem abiem bija sakars? Un � kas notiks ar citām vēstulēm?

Ak, Lisija jau solīja tās atnest. Viņa jau gribēia .bie�āk atnākt�. Un par katru vēstuli viņai būs jānuksā.

Viņa saprata: tā bija kritusi par upuri �antā�ai� Bet vai viņai bija iespējams aizsargāties?

Izmisums pārņēma visu viņas būtni.

�eit ta�u runa gāja par viņas dzīves laimi � un to viņa nevarēja un negribēja pazaudēt! Viņai par katru cenu vajadzēja paturēt �o lie�o, dārgo mīlestību � viņa aizietu bojā, ja Pauls sāktu viņu nicināt.

Pār viņas lūpām izlauzās vaids.

Viņa sakoda zobus.

Viņ� nedrīkstēja nekā manīt. Tam atgrie�oties, viņas acīm vajadzēja būt gai�ām un spodrām! Viņa nedrīkstēja sevi nodot ne ar vienu vārdu.

Viņa smagi elpoja.

Ak, kaut viņai būtu jau visas vēstules! Jā, vai tad viņa zināja, cik daudz to bija? Atkal viņu pārņēma izmisums. Tomēr vienas domas to atviegloja: Lisija gribēja naudu! Viņai svarīgāka bija nauda nevis nodevība. Un tādēļ viņa būs uzmanīga.

� Man tas ir jāpārcie�, mīļais Dievs, � tā �ukstēja, � man ir jāiztur! Mana laime ir nārāk liela! Nevienam mirstīgajam nav lemta tāda laime, lai dievi to neapskaustu. Man ir jāiztur sava vīra dēļ, viņa lielās mīlas dēļ!

Kad pārnāca Pauls Eggebrehts, viņa kā parasti, nāca tam pretī mīlīga un cēla. Viņa tuvums to nomierināja.

Cie�i viņa tam piekļāvās.

� Beidzot tu esi mājās ...

Viņ� to mīlīgi apskāva un tie devās aug�ā.

� Vai tu, mīļā, ļoti ilgojies?

� Ļoti, � viņa jautri iesmējās.

Viņ� to karsti noskūpstīja.

� Mans � viss, mana mīla, tu ...

Viņa drebēja no tā glāstiem.

Blakus istabā kalpone klāja kafijas galdu. Un tad tie sēdēja viens otram pretī, dzerdami kafiju un pļāpādami, bet �odien runāja gandrīz vienīgi Eggebrehts.

Ina klusēdama klausījās. Brī�iem tā māksloti sevi uzjautrināja, bet drīz atkal apklusa.

Pēk�ņi Eggebrehts to uzlūkoja, noraizējies.

� Tu �odien esi tik klusa, Ina ...

� Ak nē, tas tev tikai liekas. Es klausos tevī...

� Tomēr, tava balss neskan tik dzidri kā vienmēr, es domāju ...

Viņa sāpīgi pasmaidīja.

� Patiesi? Es to neesmu ievērojusi, mīļais ...

Viņ� apgāja galdam un apkampa tās plecus.

� Paskaties manī, mazā Ina ...

Viņ� pacēla tās galvu.

� Un tavas acis, miļā, nemaz nespīd, kā saules stari.

Tad viņa piespieda savu seju pie viņa krūt m.

� Man... man sāp galva, � viņa murmināja.

� Un to tu saki tagad?

Viņa skumji smaidīja.

� Vai tu gribēji no manis to slēpta Tu ta�u zini, kā es ilgojos pēc brī�a, kad atgriezies no fabrikas varu tevi apskaut! Ak, tu mīļā � tu!

Viņa atspiedās pret tā plecu.

Jā, viņas galva sāpēja, it kā tai būtu uzlikta dzelzs stīpa, kura �ņaudza arvien cie�āk. Nervi, muļķīgie nervi!

Viņ� saspieda tās deniņus rokās.

� Tu esi pavisam sakarsusi � un tava sirds pukst tik ātri. Tu, mīļā, esi slima, tev jāliekas gultā.

Viņa neuzdro�inājās atbildēt.

Bet viņa ilgojās pēc vientulības. Gulēt, gulēt un aizmirst �īs dienas notikumus.

� Tad tu rītdien būsi atkal savā vietā, mīļā. Es piezvanī�u dakterim Lindēm, lai viņ� tūlīt atnāk.

� Nē, nē, � viņa vairījās. � Lūdzu, nevajag! Kad es gulē�u � gan pāries. Nav jau nekas nopietns.

Ar dziļu sirsnību viņ� noglauda Inas zeltainos, vizuļojo�os matus.

Pēk�ņi neprātīgā jūtu uzplūdā viņa apskāva tā kaklu.

� Paul... es tevi tik ļoti mīlu ...

Viņ� bija pārsteigts par �o pēk�ņo mīlas pierādījumu, bet tad viņ� to cie�i piespieda sev klāt.

� Ina, mana mazā Ina. Kā tu trīci!

� Es tūlīt lik�os gultā, mīļais, � viņa �ukstēja.

Viņ� to pacēla un uz rokām aiznesa guļamistabā. Viņa bija aizvērusi acis un ap viņas lūpām rotājās kluss, sāpīgs smaids.

Aizgāja dienas tin nedēļas.

Lisija vairs nebija rādījusies pie Inas. Pēdējā bija pamazām nomierinājusies, saņēmusies. Tomēr viņas parasto, dzirksto�o jautrību klāja klusa nopietnība. Bie�i viņa naktīs pamodās izbailēs, ka istabā esot ienākusi kāda sieviete, nedzirdami, kā zaglis un sagrābusi rokās viņas sirdi.

Viņa zināja: Lisija atkal atnāks!

Un viņa atnāca.

Pavisam negaidot, tāpat kā pirmo reizi.

Bija pusdienas laiks, Ina iznāca no savas istabas, lai dotos pastaigāties. Viņa nokāpa pa kāpnēm, priek�telpā tobrīd kalpone ielaida Lisiju.

Ina apstājās kā sastingusi.

Bet Lisija tuvojās viņai ar pārspīlētu laipnību.

� Ak, mīlā kundze � jūs gribat iziet? Tas ir labi. Es pati gribēju jūs lūgt iznākt laukā. �odien ir tik brīni�ķīga dienai

� Jā, ]oti jauka, � klusi teica Ina.

Lisija glaimīgi sniedza tai savu roku. Bet Ina likās to neredzam.

� Nāciet aug�āT

Lisija tai sekoja.

Ina tai gandrīz skrēja pa priek�u. Tikai savā buduārā tā bez elpas teica:

� Atdodiet vēstules...

� Tikai vienu, cienītā � jūs ta�u zināt, ka gribu jūs bie�āk redzēt...

� Jūs, velna sieviete! Vai jūs man negribat novēlēt nevienu mierīgu stundu?

� Stāsimies pie lietas, mī)ā. �eit ir vēstule! Та maksā trīs tūksto�us!

Ina dziji elpoja.

Cik viņa prasīs par nāko�o?

� Trīs tūksto�us, � viņa �ukstēja.

Ak Dievs, ja Pauls ievēros, ka viņa tik daudz naudas tērē savām vajadzībām, ko lai viņa tad atbild?

� Sī summa nav par augstu tam pakalpojumam, kuru es jums izdaru. Apdomājiet, ja ...

Ina bija izņēmusi �eku grāmatiņu un rakstīja.

Un atkal uz galda gulēja viena vēstule. Viņa to ielika kabatā.

� Tagad ejiet!

� Vai jūs, miļā, negribējāt iziet? Kalpotājiem varētu likties aizdomīgi, jo mēs tik sirsnīgi sasveicinājāmies. Redziet, cik es esmu uzmanīga, lai tikai neviens neko neievēro.

Ina saslējās.

Jā, tas varēja būt uzkrīto�i, ja viņa paliktu mājās. Apkalpotājiem bija redzīgas acis un tie visu ievēroja.

Nerunājot ne vārda, viņa gāja pa priek�u.

Lisija (auni iesmējās.

Nevajag būt tik lepnai, mazā Inas kundze. Tas izskatīsies sevi�ķi jauki, kad abas Eggebrehta sievas kopīgi pastaigājas ...

Viņas izgāja uz ielas.

Gāja abas blakus. Ina labprāt būtu aizbēgusi, viņai likās, ka to visi apkārtējie uzlūko zobgalīgi, viszino�i. Ka neredzamas rokas rāda viņām aiz muguras. Ka aiz logu aizkariem stāv �īs klusās apkārtnes vasarnīcu iemītnieki un viņas novēro.

Viņas iegriezās kādā sānielā. Ina izņēma vēstuli no kabatas un saplēsa sīkos gabaliņos. Darīja to mehāniski. Izkaisīja gaisā.

Vēj� papīra gabaliņus iznēsāja starp automobiļiem, tramvajiem, zirgu pakaviem ...

Tad viņa apstājās.

� Mūsu ceļi �eit �ķiras, � viņa izdvesa.

� Kā vēlaties ...

Nāko�ajā mirklī no garām brauco�as automa�īnas uz viņām nolūkojās kāda seja. Tas bija Eggebrehts.

�odien viņ� bija ātrāk beidzis darbu birojā. Garām skrejo�ās automa�īnas un rati tam aizsedza skatu.

� Ina ... � viņ� �ukstēja.

Papurināja galvu.

� Un otra? Tā varēja būt... Lisijal � Viņa pierē iegulās dziļa rieva.

� Tas ta�u ir neiespējami!

Bet stāvs, gaita, rokas kustība atvadoties ...

� Muļķības, � viņ� skaļi noteica.

Ina tālāk gāja viena. Jā, viņai bija jāsniedz roka �ai briesmīgajai sievietei. Tas bija kā slogs. Viņas prāti j-avicās. Viņa sagnļojās.

Tie�i viņas priek�ā nobremzēja auto. �iksto�i riteņi, _wbremzes aizturēti.

Dusmīga balss:

� Varat gan būt mazliet uzmanīgāka, kundze. Pēc tam vainos �oferi!

Kā apmāta, viņa devās atpakaļ uz trotuāra. Tikko tā būtu pakļuvusi zem automa�īnas riteņiem. Un visām bēdām būtu beigas.

Viņa nodrebēja.

Un Pauls?

Nē, nē, tā viņa nedrkstēja izdzēst savu dzīvi! Tā ne!

Viņa steidzās uz tuvāko parku, tur viņa gribēja mazliet atpūsties, noskatīties rotaļājo�os bērnos un tad atgriezties mājās.

Bērnu jautrā �alo�ana, viņu rotaļas aizdzina uz brīdi tās drūmās domas. Kāda raiba bumba nejau�i iekrita tai klēpī, un viņa to satvēra. Maza meitenīte ar milzīgu lenti matos, pirkstiņu mutē, bailīgi viņā noraudzījās.

Inu pārņēma svētlaimīga sajūta. Meitenīte kļuva dro�āka un pienāca tai klāt.

Ak �ī skaidrā, jaukā bērna nevainība!

� Tante... bumbu, � viņa sauca.

Ina iemeta bumbu bērna rokās, kuras stiepās tai pretī. Tagad sākās īsta bumbo�anās.

Ina jautri smējās � un mazā nezināja no prieka ko darīt.

�is jaukais starpgadījums padarīja Inu dro�āku un paļāvīgāku. Pēc kāda laika viņa piecēlās, sirsnīgi atvadījās no mazās, kura neatlaidīgi prasīja, kad tante� atkal atnāks, un devās uz mājām.

Viņa jutās pārsteigta redzot savu vīru jau mājās.

Viņ� tai jautri uzsmaidīja.

� �odien man birojā palika garlaicīgi, Ina. Un es braucu �urp. Ja tu vēlies, aizbrauksim kaut kur. Uz Van-zeju vai...

Viņa tūlīt piekrita.

Jā, brīvībā! Tas bija pareizi!

� Ar prieku, Paul...

� Jaukais laiks jau taisni vilināt vilina. Pagaidi, pēc mēne�a dosimies vasaras ceļojumā ...

� Es tik bie�i par to sapņoju, mīļais ...

Jā, �is ceļojums būs skaists. Un tur viņa būs dro�ībā, uz �etrām, piecām nedēļām � no �iem jaunajiem apciemojumiem.

� Es tevi redzēju, kad braucu mājās, � viņ� ierunājās.

Viņa sarāvās, bet tūlīt saņēmās.

� Jā? Un nepieturēji?

� Tu nebiji viena. Es tevi redzēju pavir�i, ielas drūzmā ...

Ina nodūra galvu, lai slēptu nāves bālumu, kur� � viņa juta � pārklāja tās seju.

Es mazliet pastaigājos... bērnu rotaļlaukumā ...

� Ak tā. Jā, un iedomājies, es pamatīgi satrūkos. Man likās, ka dāma, no kuras tu atvadījies ir Lisija.

Viņa iesmējās īsi un drud�aini.

No Dieva puses tikai sevi nprodot!

� Ak, kā tas iespējams! Tā ta�u bija Zenta Libiha kundze. tava jaunā nodaļas vadītāja.

Viņa nesaprata, kāpēc prātā ienāca tie�i �is vārds. Vairākas reizes viņa bija bijusi kopā ar �o kundzi, jo arī Libiha bija nesen apprecējusies. Viņai bija simpātijas pret �o sievieti un Eggebrehtam patika �ī viņu draudzība.

� Redzi, cik viegli var pārskatīties. Es jau tūlīt domāju, ka tas nevar būt. Bet tu atkal izskaties tik bāla, Ina. Tie�ām, mums bie�āk būs jābrauc svaigā gaisā. Es nedrīkstu tik ilgi tevi vienu atstāt mājās, istabas gaiss tev nenāk par labu.

� Es tūlīt pārģērb�os, Paul...

� Jā, labi. Jo ātrāk tiekam laukā, jo labāk.

Un viņ� smaidīdams piebilda:

� Pārģērb�anās tomēr vilksies kādu laiku. Es pagaidī�u tevi savā istabā ...

Viņa to viegli noskūpstīja un aizskrēja.

Paldies Dievam, tagad tā bija atkal viena. Viņa stīvi raudzījās lielā spogulī. Cik viņa bija bāla! Berzēja ar roku vaigus, lai tie paliktu sārtāki.

Tā � tagad bija labāk.

Lēnām viņa pārģērbās. Inā pamodās neatvairāma vēlē�anās tikt laukā un tur izbēgt no baigajām domām.

Viņa uzvilka gai�u, vieglu tērpu, rotātu ar nelielu iz�uvumu gar kaklu un lejas malu. Pavisam vienkār�u, bet tie�i tādēļ apburo�u.

� Tāda es viņam patik�u, � viņa piesarkdama �ukstēja.

Viņa izskatījās tik jauna un laimīga.

Eggebrehts sajūsmināts pielēca kājās no krēsla, kad tā nostājās viņa priek�ā visā savā piemīlīgumā.

� īsts eņģelis, kur� nolaidies no debesīm, � viņ� kaislīgi iesaucās. � Gandrīz vai bailes tev pieskarties.

Ar komisku uzmanību viņ� gāja tai apkārt.

Viņa ļāva sevi apbrīnot ar sevi�ķu prieku. Bet tad viņa apķērās tam ap kaklu.

� Pieskaries man, dro�i, tu, tu ...

Viņas skūpsti to apreibināja.

� Nerātne, mazā trakā nerātne!

� �odien es gribu būt loti laimīga. Paul. Es tik ļoti priecājos par mūsu izbraukumu ...

Ar �o prieka sajūtu sirdis viņi aizbrauca. Kamēr Ina pārģērbās, Eggebrehts bija devis attiecīgus rīkojumus �oferim. Tagad tie jau sēdēja automa�īnā. Pēc pusstundas viņi bija laukā no pilsētas un viņu priek�ā pavērās pla�ais, zaļais lauks. Tālumā bija redzami prie�u me�i. Parādījās mirdzo�i ezeri.

� Pasaule ir tik skaista � viņa sajūsmināta iesaucās. Viņ� sapņaini palocīja galvu.

� Jā, pasaule ir skaista, Ina, un ja visi cilvēki būtu labi, tad mēs dzīvotu kā paradīzē.

Ina uz mirkli aizvēra acis. Vai tikko pār ziedo�ajiem laukiem nepārlaidās ēna? Vai sauli neaptum�oja mākonis?

Tad viņa atkal pacēla acis.

Nē, vēl viss bija gai�s un saule laistījās debesīs mirdzo�a un lepna.

Viņi apstājās Vanzejā. �oferis dabūja atvaļinājumu un novietoja automa�īnu Terases restorānā, no kurienes pavērās skaists skats uz ezeru.

Ina ar vīru tur padzēra kafiju, tad tie piecēlās, lai kājām pastaigātos pa me�u, gar ezeru.

Odens mirdzēja un laistījās un neskaitāmas baltas burulaivas slīdēja pa ezeru, viegla vēja vadītas. Ezera krasts, peldētava, kur mirdzēja ko�i peldtērpi, plīvojo�i peldmēteļi, baltās teltis, plīvojo�ie karogi, izskatījās kā kāda gleznotāja krāsu simfonija. Visur �alojo�as, klaigājo�as, dziedo�as balsis. �eit bija salasījusies visādu aprindu publika: no dendija līdz bez darba paliku�iem veikalu pārdevējiem un uzdzīves kāriem sliņķiem, no skaistākās bārdāmas līdz vienkār�ai strādniecei.

Kādu laiku Eggebrehts un Ina ar interesi noskatījās raibajā, jautrajā juceklī un troksnī. Bet tad tie gāja tālāk, meklēdami klusāku vietu. Ar kuģīti tie aizbrauca uz Pāvu salu�, kura ar savu veco medību pili tik sapņaini snau� ūdens vidū, un �eit roku rokā viņi pastaigājās pa romantisko saliņu, atdodamies savām mīlas izjūtām un mazās, noslēgtās pasaules aizmirstam skaistumam.

Jau sāka satumst, kad tie ar kuģīti brauca uz Terases restorāna piestātni.

� Pasēdēsim vēl mazliet tur, aug�ā, � teica Eggebrehts, � man jāatzīstas, ka mani pārņēmusi liela ēstgriba un tur labi baro.

Ina bija ar mieru.

Kuģis lēnām slīdēja pāri tum�ajiem ūdeņiem. Tas bija pārpildīts � braucēji traucās mājup. Bet uz ūdens vēl bija liela kustība.

Ina raudzījās tum�ajos me�a siluetos, kuri stiepās gar visu krastmalu. No tālajām vasarnīcām, kuras atradās krastā, mirdzēja �urp ugunis.

� Cik skaisti būtu tur dzīvot, � viņa klusi teica.

Eggebrehts maigi spieda viņas roku.

� Vasarīgs garas' ivoklis, mīļā ...

Viņi sasniedza mērķi. Un pēc da�ām minūtēm tie abi jau sēdēja restorāna stikla verandā un viesmīlis pasniedza ēdienus.

Bija k]uvis vēsāks un tādēļ tie bija uzmeklēju�i �o aizsegto vietu, kur caur stikla logiem varēja pārredzēt ezeru.

Dārzā bija maz cilvēku.

Vecie, kuplie koki �alca vējā.

Vienā no garās un stūrainās verandas sānu ni�ām sēdēja D�onijs un Lisija.

Arī tie �odien bija izbrauku�i zaļumos. Tie gribēja nosvētīt laimīgo ķērienu, kur� Lisijai atkal bija izdevies. Lai gan sākumā Lisija bija tikai gribējusi atriebties Inai un Eggebrehtam, tad tagad viņa sāka arī apzināties, ka �ī lieta uzlabos viņas finansiālo stāvokli.

D�onijs � viņa to vienmēr vēl sauca par D�emsu � kop� kāda laika atradās naudas grūtībās. Un tādēļ bija apmierināts, ka tā rūpējas par līdzekļiem. Viņai pienāko�ā gada summa pie lepnā dzīvesveida, sen jau vairs nevarēja apmierināt viņu abu prasības.

D�onijs uzskatīja par nepiecie�amu visdrīzākajā laikā taisīt kādu lielāku nummuru. Viņ� jau sen bija uzplijies Lisijai, lai tā viņu tuvāk iepazīstina ar Eggebrehtu vasarnīcas telpu iekārtojumu. Kāds tam bija nolūks? Un atbalstīt �o darbu � tam runāja pretī pāri paliku�ās pilsoniskā gara atliekas. Ar tādām lietām tai nevarēja būt nekas kopīgs.

Bet �ovakar, kad tā ar D�oniju bija izrunājusies un apmierināta par �īsdienas labo iznākumu, viņa tagad vilcinādamās sāka piekrist. Varbūt te līdzēja zimīgi izteiktie D�onija draudi:

� Kādēļ tu negribi man palīdzēt, Lisij? Vai es neesmu tev bijis izpalīdzīgs? Vai manas vēstules nav tev pietiekami labs veikals? To, Lisij, sauc par izspie�anu ...

Viņa sarāvās.

� Lūdzu, runā klusāk ...

� Tātad kā izskatās mājas iek�puse?

� Mans Dievs, tur var justies ļoti ērti.

Viņa stāstīja negribīgi. Aug�ā atradās gu]amtelpas, dzīvojamā istaba, buduārs � apak�ā Eggcbrehta darba istaba, bibliotēka, lielais salons, lielās viesību istabas.

D�onijs uzmanīgi klausījās.

� Rakstāmgaldā atradās kastīte. Tur, izņemot skaidru naudu, atradās arī �eku grāmatiņa. Da�i eksemplāri stāv vienmēr jau parakstīti...

Viņas balss skanēja tikko dzirdami.

� Apkalpotāji dzīvo dārza mājā � tālu prom.

� Lūdzu, tālāk ...

� Sudrablietas glabājas ēdamistabā. Zem vienkār�as atslēgas. Mēs vienmēr visiem uzticējāmies ...

� Ļoti patīkami...

� Vairāk nav ko stāstīt, D�ems. Un mani tas nekad nav interesējis. Ko tu dari � nav mana darī�ana. Par to es nekā nezinu un arī negribu zināt.

� Tas ir labi. Tu vari būt mierīga ...

D�onijs velni�ķīgi smīnēja.

� Katrs dara savu ...

�ajā brīdī viņa seja sastinga.

Ina bija piecēlusies, lai sameklētu �oferi, kur� sēdēja lejā dārzā un liktu piebraukt ma�īnu. Viņi gribēja doties mājup. Eggebrehts gribēja iet pats, bet Ina bija pasteigusies pirmā.

� Tikmēr nokārto rēķinu. Es tūlīt atgriezī�os...

Viņa bija pagājusi garām galvenajai verandas ejai un iegriezusies sānejā, pa kuru arī varēja nokļūt dārzā.

Tad viņa ieraudzīja ni�ā sē�am Lisiju un blakus tai kādu kungu.

Ja D�onijs būtu bijis viens pats, viņa to varbūt пера-

zītu. Bet tagad viņa uzminēja, ka tas ir viņ� � neskatoties uz viņa pārvērsto izskatu. Un acumirklī tā saprata, kā Lisija nonākusi pie viņas vēstulēm.

Ina sastinga.

Arī D�onijs bija to uzreiz pazinis. �eit, Berlīnē, viņ� to vēl ne reizes nebija saticis � un nebija arī vēlējies sastapt, jo tam bija savi iemesli. Lisijai viņ� nebija stāstījis, kādēļ tie bija iz�ķīru�ies; viņ� vispār nebija stāstījis sīkumus par viņu attiecībām.

Tagad viņu sagrāba bailes.

Uz mirkli.

Ja nu Ina ziņo policijai...

Ak, muļķības! Viņ� jau atkal smaidīja. Kādas muļķīgas bailes! No Inas puses nekādas briesmas nedraudēja.

Viņa jau bija izsteigusies pa durvīm.

� Vai tā nebija Inas kundze? � vaicāja Lisija.

� Noteikti jā. Un atjauj man uz da�iem mirkļiem pazust. Sī izdevība ...

� Ko tu gribi darīt?

Tas skanēja asi.

D�onijs ciniski atbildēja:

� Apsveicināties ar savu biju�o mīļāko ..

Viņ� piecēlās un sekoja Inai.

Lisija tikko neizteica ļaunu vārdu.

Nespēkā Ina atspiedās pret kādu koku. Visapkārt bija tumsa. Koku lapās klusi �alca vēj�. Viņas kājas tai vairs neklausīja.

Inu dziji satrieca �ī negaidītā tik�anās ar cilvēku, kuram tai bija jāpateicas par savas dzīves lielāko postu; kur� bija bijis tik bezgodīgs, izmantodams viņas mīlas vārdus, lai to iegrūstu no jauna nelaimē, bet par to saņemtu naudu. Viņa nebija spējīga iet tālāk. Viņai vajadzēja mazliet atgūt spēkus.

Kāda roka pieskārās viņas plecam.

Viņa to tikko sajuta.

Atskanēja klusa balss.

� Ina!...

Viņa pacēla galvu.

Kliedziens sa�ņaudza tai rīkli.

� Mīļā Ina... tad tā mums reiz atkal jāsatiekas?

Viņa saņēma pēdējos spēkus. Trīcēdama tā sauca:

� Prom ... prom! Ejiet...

� Man nenāk ne prātā to darīt, mīļais bērns. Esmu laimīgs, ka liktenis mūs atkal savedis kopā.

� Nelietis.. .ejiet...

� Kādreiz tu mani sauci par mījoto... tas bija skaists laiks. Tagad tu esi lepna dāma, bet es tevis dēļ esmu kritis postā ...

� Postā? Jūs? Kur� apzaga un piekrāpa mani? Jūs...

� Man vienkār�i nelaimējās � vairāk nekas. Bet nerunāsim par to. Ina, tu esi vēl skaistāka kā toreiz. Ak, ja tu zinātu, kā es tevis dēļ cietu, kā pēc tevis ilgojos...

Viņ� to apskāva. Bija pamodusies visa viņa kaislība, kura toreiz bija palikusi neapmierināta. Viņas nevarība kairināja tā prātu.

� Ina ... tu, jaukā ...

Viņa vāji atvairījās. Viņa juta, ka tai nebija vairāk spēka turēties pretī liktenim, kur� tai bija nolemts.

Viņa karstā elpa dedzināja tās seju.

Tad atskanēja steidzīgi soļi.

Ina kā nemaņā atspiedās pret D�oniju.

Parādījās stalts vīrie�a stāvs. Tuvojās lēniem soļiem. Tas bija Eggebrehts.

Viņ� kādu laiku bija gaidījis Inas atgrie�anos un tad izgājis pa galveno eju lai tai sekotu.

� Kas �eit notiek? � viņ� asi vaicāja.

Ina atvēra acis. Tās bija stiklainas. Viņa nespēja pateikt neviena vārda.

D�onijs tūlīt bija ieņēmis pienācīgu pozu. Eggebrehts sauca:

� Ina ...

� Dāmai palika slikti, � ātri apķēries teica D�onijs. � Es tie�i gāju aug�ā pa terases kāpnēm un redzēju viņu streipuļojam un paspēju satvert. Tagad cienītā kundze ir atkal mazliet attapusies ...

Ina saslējās.

Nobijies Eggebrehts viņu apskāva.

� Ina ... mans Dievs, kas tev notika? .. <

� Man ... ir jau labāk, � viņa �ukstēja.

D�onijs atkāpās.

toti veikli un pieklājīgi.

Palocījās.

D�onijs laipni smaidīja.

Eggebrehts noveda Inu pa kāpnēm dārzā.

� Mī]ā Ina, kas notiek ar tevi? Un �odien tu biji tik jautra. Man ir nopietni jāizrunājas ar doktoru Lindi. Tev ir jābrauc prom no pilsētas. Jau kop� vairākām nedējām es vēroju, ka tu vairs neesi jautrā un dzīvespriecīgā Ina, kāda biji senāk.

Viņa dro�i atspiedās uz tā rokas. Pateicīga, ka viņ� bija ieradies īstā laikā, izglābdams viņu no �ī nelie�a uzmācības.

Bet kā viss tas beigsies? Kā?

� Mēs aizceļosim ātrāk, nekā bija nolemts, � Egge-brehts turpināja. � Jau rīt es par to runā�u ar Lindi.

� Tu esi tik labs, � �ukstēja Ina.

Viņas seja atkal atguva krāsu.

Pēc da�ām minūtēm tie sēdēja ma�īnā un brauca.

Eggebrehts bija uzmanīgi ietinis savu mazo sieviņu segās.

� Tagad aizver acis � es netraucē�u tevi ar savu runā�anu. Tev ir jāatpū�as. Svaigais gaiss tev nāks par labu.

Ina bija apmierināta, ka tai nebija jārunā.

Viņa iespiedās ma�īnas kaktā un aizvēra acis.

Domas nāca un gāja.

Kādē) gan viņa bija no Paula slēpusi savas jaunības dienu piedzīvojumu? No �īs klusē�anas, no �ī kauna par savu muļķību, no viņas lētticības, tagad ir radu�ies �ie briesmīgie sare�ģījumi.

Kādēļ viņai toreiz nebija pieticis drosmes atzīties savas dzīves maldos? Viņa baidījās, ka Pauls nesāk �aubīties par viņu. Tā nu tas bija! �ādi atklājumi varēja satricināt viņa paļāvību uz Inu. To viņa nebūtu varējusi izturēt, ja viņ� sāktu �aubīties par viņas nevainīgumu.

Un tādēļ � viss tagad bija iznācis citādi. �ie vieni meli radīja nāko�os.

Bet ja nu viņa tagad tam visu izstāsta?

Vai tas nebūtu pareizāk? Vai �ī klusē�ana sevi attaisnoja? Un pretējā gadījumā, cik bie�i vēl būs jāmelo?

Viņa redzēja sevi bez pa�as vainas sāpītu �ausmīgā melu un blēdību tīklā.

Vai viņa kādreiz varēs no tiem izkļūt?

Trīsas pārskrēja pār viņas miesu. Ar lielu sirsnību viņa pieķērās vienai domai: man viņam viss jāpastāsta. Man nav citas iespējas! Ja es negribu padoties �iem briesmīgajiem cilvēkiem � man ir jāsarauj �is tīkls! Tagad es to jūtu! Es nedrīkstu vairs ilgāk būt gļēva un negodīga! Es gribu atkal bez bailēm raudzīties viņa acīs! Ja viņ� mani nosodīs un nolādēs, tad tas man ir nolemts. Viņ� tomēr man ir dāvājis manas dzīves lielāko un svētāko ļauni to man neviens nevar atņemt!

Rīt es.viņam visu izstāstī�u. Lai nāk, kas nākdams.

Viņa elpoja vienmērīgi un rāmi.

Ma�īna viegli slīdēja pa �oseju.

Eggebrehts noliecās par Inu.

� Viņa guļ, � tas �ukstēja un maigi noglauda no viņas pieres da�as nepaklausīgas cirtas.

� Nabaga mazā, mīļā Ina ...

Viņa gulēja. �īsdienas nervu saspīlējumam vajadzēja sekot pretreakcijai, neatvairāmam nogurumam.

Tikai, kad Eggebrehts to uz rokām uznesa viņas istabā, viņa atvēra acis un �ukstēja, kā nemaņā:

� Turi mani cie�āk, Paul...

Tad viņa atkal aizmiga.

Nāko�ajā rītā Ina palika gultā. Viņai bija neliels drudzis, tomēr doktors Linde neatrada nekā briesmīga. Bet viņ� ieteica Eggebrehtam pēc iespējas ātrāk nogādāt savu sievu uz kādu klusu peldvietu, jo viņas nervi esot stipri pārpūlēti.

Jūsu kundze �ķiet ir ļoti jūtīgs un nervozs cilvēks. Viņai ir ļoti sīka ķermeņa r.zbūve. Bez tam ...

Dr. Linde viegli smaidīja un pēto�i raudzījās no sāniem Eggebrehtā. Pēdējais vaicāja:

� Kas vēl?

� Hm ... atvainojiet, � viņ� slēpa apjukumu ar vieglu klepu un turpināja mazliet nesakarīgi: � Viņai nepiecie�amas kustības svaigā gaisā � tjā ...

Un pie sevis viņ� nodomāja* Liekas, viņ� patiesi neko nezina. Tad es nesteig�os priek�ā. Mazā Inas kundze viņam pati to vislabāk pateiks. Nav brīnums, ja tā ir mazliet nervoza.

�ajā dienā Eggebrehts tikai uz da�ām stundām aizbrauca uz Tempelhofu. Viņam nebija īsta miera darbā un ilgāku laiku tas sarunājās ar nodaļas direktoru Libihu, kur� tam bija patīkams līdzstrādnieks.

Sarunā viņ� teica:

� Ja jūsu kundzi tas neapgrūtina, varbūt �odien priek�pusdienā viņa var mūs apmeklēt. Mana sieva viņu ļoti ciena un Inai nepatīk palikt gultā, ja viņa ir viena...

� Par no�ēlo�anu tas nebūs Iespējams. Kop� pagāju�ās nedēļas mana sieva ir aizceļojusi pie saviem vecākiem � viņa atgriezīsies tikai pēc desmit, �etrpadsmit dienām.

Eggebrehtam likās ka viņa sirdi kas sa�ņaudz.

Libiha kundze nemaz nehija Berlīnē?

Un Ina vakar teica, ka bijusi ar to kopā � jā, kas tad tas bija?

Vai Ina meloja?

Savādi... savādi...

Viņ� nelika rnamt savu satraukumu, viņ� vairs ari nevaicāja tālāk, bet viņam nebija miera, tas nevarēja ilgāk palikt birojā.

Un tā viņ� aizbrauca uz mājām.

Vai lai viņ� Inai jautā? Viņu pārņēma baiga nojauta. Kas gan bija �ī otra sieviete?

Lisija?

Bet tas ta�u nebija iespējams!

Bet kādēļ gan Ina meloja?

Kādēļ?

Viņ� iegāja Inas guļamistabā. Viņa bija nomodā un stiepa tam pretī abas rokas.

Viņ� apsēdās uz gultas malas, paņēma viņas rokas savējās un skatījās acīs.

Nopietni, bet tomēr sirsnīgi.

� Kā tev klājas?

� Tīri labi, Paul. Es jūtu sevī tikai mazliet nespēku. Bet tas jau pāries.

Viņ� palocīja galvu.

Viņa tagad izskatījās mazliet nogurusi, bet temperatūras vairs nebija. Un viņas balss skanēja skaidri.

Vai tas bija iespējams, ka viņai bija no tā kāds noslēpums?

Viņ� klusēja � kaut kas plosīja, raustīja viņa krūtis. Un viņ� netika vaļā no kādas domas: kādēļ viņa tam meloja.

Vai viņam nebūtu jājautā? Vai tam nebija kāds sakars ar viņas stāvokli? Ar nervozitāti pēdējās nedēļās? Ko viņa no tā slēpa?

Bet viņ� nespēja izrunāt vajadzīgo jautājumu. Viņas skatiens bija tik bērni�ķīgi vaļsirdīgs, viņas skaistajā sejā bija tik daudz patiesas sirsnības � nē, viņ� nespēja neko jautāt.

Kādu laiciņu tas palika tā sē�ot, tad piecēlās.

Tagad tev ir Jāguļ, mazā Ina. JāguJ pavisam mte* rTgi. Pēc da�ām dienām mēs aizbrauksim. Vēl padomāsim, kur būtu vis jaukāk.

Diena pagāja.

Vakarā Eggebrehts vēlreiz apmeklēja Inu � viņa bija aizmigusi.

Tad viņ� nogāja lejā savā darba istabā. Nemiera tirdīts. Viņ� nejuta nogurumu. Apsēdās atzveltni pie rakstāmgalda un viņa domas kavējās tikai pie viena: ko Ina slēpj no viņa?

Viņ� mēģināja lasīt.

Bet drīz grāmata izslīdēja no viņa rokām. Viņ� nespēja koncentrēties un grāmata tam likās garlaicīga.

Viņ� izdzēsa gaismu.

Viņ� atcerējās da�us atsevi�ķus sīkumus, kuri tam pēdējā laikā bija liku�ies savādi Inas uzvedībā. �is nervozais, pēk�ņais jūtu uzplūdums, kur� pārsteidzo�i ātri mainījās ar nospiestu garastāvokli. Viņas uzspēlētā jautrība. Ko tas viss nozīmēja?

Tas likās savādi.

Un, vai viņa nebija uz mirkli aprāvusies, kad tas vakar tai bija teicis, ka esot to redzējis kopā uz ielas ar Lisiju.

Viņ� atspieda galvu rokās. Mēness gaisma apgaismoja istabu. Un uz kurieni gan aizklīda viņa domas! Viņ� nedrīkstēja pārāk daudz lauzīt galvu. Galu galā varbūt viss nokārtosies pavisam vienkār�i.

� Ina, mazā, mīļā Ina, � viņ� kaislīgi �ukstēja.

Bija jau pavisam vēls.

Sienas pulkstenis dobji nosita divpadsmito stundu.

Eggebrehts pacēla galvu.

Vai tie�ām tik vēls jau?

Pēk�ņi viņ� saslējās.

Sēdēja nepakustēdamies, galvu uz sāniem pagriezis. Kas tas bija?

Vai tur blakus... bibliotēkā... neatskanēja soļi? Viņ� stingi raudzījās uz biezo, tum�i zilo aizkaru, kur� aizsedza eju uz bibliotēkas istabu.

Soļi, līdzīgi kaķim ... tikko dzirdami.

Kas tur notika?

Mehāniski viņ� sameklēja rakstāmgalda kreiso atvilktni. Pirms tam viņ� tur bija meklējis kādus papīrus, tā bija atvērta.

Tagad viņ� sajuta brauniņa auksto spalu, kur� tur glabājās.

Sajuta to tajā pa�ā brīdī, kad sakustējās aizkars.

Noslēpumaini.

Aizkars pa�ķirās. Un bālajā mēness gaismā, kura plūda pa augstajiem logiem, parādījās kāda seja.

Atkal pazuda.

Kā elektriskās strāvas ķerts, Eggebrehts pazina vakardienas cilvēku, kur� turēja Inu restorānā.

�ēlīgais Dievsl

Cilvēks klusi līda tālāk. Vēl neredzēja krēslā sēdo�o stāvu. Tad Eggebrehts ieslēdza gaismu.

Istabā kļuva gai�s.

Asa balss:

� Labvakar, mans kungsl

D�onijs sarāvās. Ieraudzīja mirdzo�o brauniņu, vērstu uz sevi.

Bet viņ� acumirklī atguva aukstasinibu. Ar vienu lēcienu tas bija pie Eggebrehta. Pasita ieroci sāņus. Apmulsums, kas bija radies pazīstot iebrucēju, uz bridi bija padarījis Eggebrehtu stīvu. Bet briesmas, kādas tam draudēja, no jauna sasprindzināja viņa muskuļus.

Iesākās cīņa. Ar troksni apgāzās krēsls un grīda �īkstēja zem viņu ķermeņu svara. Kā dzelzs spailēs tie bija sagrābu�i viens otru.

D�onijs gribēja izrauties � viņ� juta, ka spēle ir zaudēta ...

Bet Eggebrehts neatlaida � un tādēļ vajadzēja aizstāvēties.

Ina bija uztrūkusies no miega. No lejas nāko�ais troksnis to uzmodināja. Viņa ieklausījās, dzirdēja krīto�o priek�metu troksni, stenē�anu, kāju �vīkoņu. Viņa izlēca no gultas, steigā uzmeta drēbes � steidzās laukā � ar ļaunām bailēm, lejā pa platajām kāpnēm.

� Ak Kungsl

Viņa skrēja uz bibliotēku � atrāva aizkaru.

Ieraudzīja cīkstē�anos.

� D�oni jl

Viņa to bija pazinusi, pārbijusies, �is sauciens bija izsprucis pār viņas lūpām kā briesmīgs kliedziens.

Arī Eggebrehts bija dzirdējis �o saucienu. Uz acumirkli viņ� palaida rokas vaļīgāk, briesmīgā atziņa, ka Inai �is cilvēks nav sve�s ...

Taja pa�ā brīdī iz�āva ierocis, kuru D�onijs neapzinādamies bija nospiedis ...

Eggebrehts klusi iekliedzās � viņa ķermenis sagrīļojās, drud�aini labā roka satvēra kreiso.

Tad D�onijs uzlēca kājās.

Sa�ķobītu seju.

Tagad arī viņa nervi vairs nei'turēja.

Viņ� raudz'jās visapkārt kā ārprātīgais Skaļi iesmējās. Ina bija piesteigusies pie vira un noliekusies pār to.

� Paul...

�ausmas sejā.

D�onijs sāka kāpties, atpakaļ, gribēja sasniegt logu, bet tanī brīdi iesteidzās �pkalpotāji, kurus ari bija uzmudinājis �āviena troksnis. Metās uz viņu.

Izmisis viņ� sāka aizstāvēties.

Eggebrehts ar pūlēm piecēlās. Viņa skatiens bija sve�āds.

� Laidiet viņu, � viņ� asi sauca, � es ... es pats ... viņ� nav vainīgs ...

Viņa skatiens bija pievērsts Inai.

Viņa aizklāja seju.

Sulaiņi bija sasaistīju�i D�oniju un nesa to laukā. Viņi neklausīja Eggebrehta vārdiem.

Pēc stundas D�onijs jau sēdēja tuvākajā policijas iecirknī un gaidīja ma�īnu, kura to nogādās uz centrālo pārvaldi. Viņ� bija pārskaities, ka �is pasākums tam bija beidzies tik negaidīti slikti, lai gan izredzes uz izdo�anos bija biju�as tik spīdo�as.

Bet tas tā arvien bija un to tam vajadzēja zināt, ka sieviete, kā sabiedrotais, tikai retos gadījumos nesa laimi.

Nu jā, tā jau nu gan nebija Lisijas vaina, ka �ī lieta nebija izdevusies. Bet tomēr � ja viņ� nebūtu ar to sapinies, viņ� nemaz nebūtu atbraucis uz Berlīni. Laikam, pats velns viņu dīdīja, kad tas paklausīja viņas priek�likumam.

Tajā pa�ā naktī policija noskaidroja viņa personu. Tiem bija uzglabāju�ies D�onija Tilova pirkstu nospiedumi no tā laika, kad tas bija apzadzis banku par 100 000 markām.

Viņ� nenoliedza, ka ir D�onijs Tilovs. Tam nebūtu nekādas nozīmes. Tie būtu tikai meklēju�ies tālāk un iespējams � to viņ� domāja pavisam aukstasinīgi � būtu atradu�i vēl daudz ko vairāk.

Vajadzēja padoties nenovēr�amajam.

Viņ� bija domājis, vai nevajadzētu nodot arī Lisiju kā

savu līdzzinātāju. Viņam neatlaidīgi jautāja, kā viņ� esot nācis uz domām ielauzties tie�i pie Eggebrehta.

Bet tad veselais saprāts uzvarēja jaunumu.

Nē, Lisija zināja pārāk daudz! Viņam nebija nekādas vēlē�anās saņemt sodu par savu Parīzes nedarbu spēju namā. Un vēl par daudz ko citu, kas nāktu tad gaismā.

Lai Lisijai �oreiz pietiek tikai ar izbailēm � tā bija labāk. Pāris gadu aiz restēm paies nemanot � un, kas zin, varbūt var arī drīzāk tikt laukā. Vajadzēja tikai uzmanīties!

Jau rīta avīzēs ziņoja par iebrukumu Eggebrehta vasarnīcā un par uzbrucēja person bu, kur� izrādījies krāpnieks D�onijs Tilovs, kuru kriminālpolicija bija velti izmeklējusies. Par no�ēlu, cīņas laika starp iebrucēju un mājas saimnieku noticis �āviens, ar kuru pēdējais bija gribējis no iebrucēja aizsargāties un smagi ievainojis Eg-gebrehtu.

Lisija bija zinājusi, ka D�onijs izmantos �o nakti sava ilgi gudrotā plāna izve�anai. Nemiera pilna viņa gaidīja to atgrie�amies. Nē � �o iebrukumu viņa nebija gribējusi � _viņa neko par to negribēja zināt un viņu plosīja bailes, kuras palika arvien moko�ākas, jo vairāk tuvojās diena.

No rīta viņa jutās līdz nāvei pārgurusi.

Kas bija noticis?

Tad viņa izlasīja laikrakstus.

Pirmo reizi dzīvē viņā pamodās sirdsapziņas pārmetumi. Kā zibens viņu pārņēma apziņa, tas ir bezdibenis! Tālāk vairs nav kur iet! Viņa � noziedznieka mīļākā, kur� gandrīz bija kļuvis par slepkavu!

Varbūt tā nebija taisnība?

Un viņa � viņa bija līdzvainīga! Viņa tam bija visu aprakstījusi! Naids tai bija laupījis saprātu!

Ko tagad?

Viņa jau redzēja sevi cietumā � ieslodzītu uz daudziem gadiem, tālu no visas pasaulesl �ausmīgi!

Ja nu D�onijs viņu nodod?

Vēstules!

Tās atradās pie viņas!

Viņu kratīja drudzis.

Sadedzināt! Tūlīt sadedzināt!

Ak, tas neko nelīdzēs! Nē � tā tas negāja. Tai atlika tikai viena iespēja.

Aiziet pa�ai pfe Eggebrehta un visā atzīties! Ja viņ� to nodos policijā � Jail Tad viss bija zaudēts. Bet viņ� bija augstsirdīgs � un Inas kundze � viņa nepazina ienaida!

Jāiet!

Atzīties � būt reiz godprātīgai!

Un tad prom! Atpakaļ pasaulē! Atbrīvoties no �īm briesmām! Tā bija pēdējā iespēja, lai izglābtos!

Reportieris bija atstāstījis Eggebrehta stāvokli ļaunāku, nekā tas patiesībā bija.

Ievainojums nebija bīstams. Savainoti bija tikai muskuli, kurus bez komplikācijām varēja ātri izārstēt. Ārsts tam bija ieteicis da�as dienas pavadīt gultā.

Tagad viņ� apātiski gulēja spilvenos. Tas nebija ievainojums, kas dedzināja, tās bija ļaunās domas kas viņu mocīja.

Tik loti, ka viņ� nevienu negribēja pie sevis redzēt.

Arī Inu ne.

Ja viņam ko vajadzē�ot, viņ� bija teicis, tas pazvanī�ot kalponi.

Nē, tagad viņ� nespēja Inu redzēt. Tagad nē, jo viņam likās, ka tas ir atklājis kādu briesmīgu noslēpumu. Viņam bija bail uzzināt patiesību.

Tik daudz viņ� zināja: Ina pazina iebrucēju! Viņa bija to saukusi vārdā. Kādas gan attiecības viņai varēja ar to būt?

Viņu mocīja drausmīgas domas.

Ina � toreiz �ī vīra apkampienos � ak, vai viņ� ko zināja par viņas pagātni? Nekad viņa nebija runājusi par saviem draugiem.

Tā viņ� gulēja un stīvi raudzījās griestos un viņa domas veidojās kā zirnekļu tīkli � lieli melni zirnekļi auda briesmīgu tīklu ...

Ina sēdēja savā istabā.

Viņa bija izmisusi.

Vēl vienmēr viņai �ķita, ka tā jūt uz sevi vērstu vīra skatienu, �o briesmīgo skatienu, kur�, likās, sakām: Tu mani vīli! Kādu briesmīgu noslēpumu tu slēp no manis? Tu esi melojusi, Ina!...

Viņ� negribēja to redzēt! Viņ� to ienīda! Ak, kaut viņa drīkstētu tam visu pateikt � tagad � tūlīt! Viņa bija gribējusi to darīt, bet briesmīgais notikums to visu izjauca.

Viņa uzlika rokas uz galda un iespieda tajās seju neprātīgas raudas purināja viņas ķermeni.

Tad viņa atkal uzlēca kājās. Viņas nervi bija saspīlēti līdz neiespējamībai.

Viņai blakus stāvēja Lisija.

Roku tai uz pleca uzlikusi. Kalponi, kura to bija gribējusi aizturēt, tā bija noraidījusi, teikdama:

� Gan es atradī�u � cienītā kundze mani gaida.

Ina nokratīja viņas roku.

Bailes bija sastindzināju�as viņas seju.

� Jūs ... jūs!

Lisija saknieba lūpas. Viņu pārņēma siltas, neizprotamas jūtas, kādas tā vēl nekad nebija pazinusi.

� Jūs ... nākat �odien! Vai tad jūs nezināt, kas ir noticis? Jūs esat izpostījusi manu dzīvi!

Tad Lisija teica:

� Es zinu visu, vai pareizāk sakot, saprotu visu. Neesmu nākusi, lai jūs mocītu. Es gribu izlīgt ar jums...

Uz galda izkrita vēstuļu sainis.

Ar stīvu skatu Ina tajā noraudzījās.

� Izligt? � viņa �ukstēja. � Pēc tam, kad esat savu darbu padarījusi!

Lisija mehāniski palocīja galvu.

� Es domāju, to varēs izlabot. Es � izlasīju vēstules un tur ir viena, kas pierāda, ka D�onijs Tilovs melojis. Jūs neesat bijusi viņa mīļākā ...

Ina bija saņēmusies. Ar lielām, izbrīna pilnām acīm viņa raudzījās runātājā. Lisiju aizkustināja �ī izteiksme. Viņas būtni pārņēma līdz �im nepazīta sirsnība.

� Es biju muļķe, Inas kundze � tagad gribu visu izlabot, kamēr uz visiem laikiem pazūdu lielajā dzīves straumē...

Tad Ina iekliedzās:

� Man neviens vairs nevar palīdzēt!

Dziļi aizkustināta no �ī izmisuma, viņā raudzījās Lisija. Kā �ī sieviete cieta! Viņa brīdi pagaidīja, tad mierino�i teica:

� To nekad nevar zināt, Inas kundze. Ar kaut ko palīdzēt var vienmēr. Nekad nevajag krist izmisumā. Vai jūs negribat atvieglot savu sirdi un rņan izstāstīt, kādēļ esat tik satriekta? Kā jūs iepazināties ar D�oniju Tilovu?

Ina pacēla galvu.

� Jūs to nezināt?

� Nē, � skanēja īsi.

Tad Ina stāstīja, apraudamās, �uksto�i.

Stāstīja visu, ko bija ar D�oniju pārdzīvojusi, kādā postā viņ� to bija iegrūdis � arī par savu lēcienu upē, no kuras Eggebrehts bija to izglābis.

Lisija klausījās, elpu aizturējusi.

Tad tā tas viss bija noticisl

� To es nezināju, � viņa teica, kad Ina bija savu stāstu beigusi. � Viņ� jūs izglāba un es domāju...

Viņa ātri elpoja. Viņa skaidri atcerējās Eggebrehta vārdus, kurus tas bija teicis, kad tā bija pārmetusi mīlinā�anos�, triumfēdama, ka viņ� nav labāks par viņu. �Tu maldies, Lisij, tas nav tā, kā tu domāl

Tagad viņa zināja, ka bija maldījusies. Viņ� bija labāks par to, daudz labāksl

� Es viņam visu paskaidro�u, � viņa uztraukti �ukstēja.

� Jūs?

Lisija pasmaidīja.

� Jūs nedrīkstat pie viņa iet. Mani viņ� ielaidīs. Un es tam visu izskaidro�u ...

Inai pēk�ņi likās, ka saule iespīd istabā spo�āk, zeltaināk. Skaļi pukstēja viņas sirds.

� Jūs gribat...

� Jā, es gribu runāt jūsu labā. To esmu jums parādā. Tas būs pirmais labais darbs manā dzīvē. Man viņ� ticēs. Un �īs vēstules viņ� var izlasīt...

� Lai viņ� uzzina visu ...

� Un viņ� sapratīs visu! Lai ar mani notiek kas notikdams!

� Nē � tā jūs nedrīkstat runāt. Jums nekas nedrīkst notikt...

Lisija stīvi raudzījās savā priek�ā.

� Tas atkarīgs no viņa. Bet tagad es do�os pie viņa.

Ina noskatījās viņai pakaļ, kā tā izgāja, saslējusies un lepna � durvis viņa atstāja vaļā. Skaidri varēja dzirdēt atsevi�ķo daudzo durvju aizvēr�anos.

Eggebrehts bija uzslējies spilvenos sēdus, kad kalpone pieteica:

� Kāda dāma vēlas ar jums runāt. Viņa teica, lai es piesakot Lisijas kundzi.

Kas?

Bet viņ� tūlīt piebilda, aizsmaku�ā balsī:

� Lai ienāk ...

Klusi aizvērās aiz viņas durvis.

Abu skatieni sastapās. Tad Eggebrehts klusi teica:

� Es tevi nesen redzēju ... ar Inu ...

Viņa piegāja pie tā gultas. Apsēdās.

� Jā � tas ir taisnība, tā biju es.

Klusums.

Viņ� pētīja tās seju. Ap degunu un muti bija parādīju-�ie> jauni vaibsti. Si seja tam �ķita sve�āda, tādu viņ� to nekad nebija redzējis. Viņ� teica:

� Ko tu gribi?

� Atdot tev, Paul, un tavai sievai mieru, kuru esmu laupījusi.

� Tu?!

� Jā. Sī nakts man pierādīja, ka stāvu bezdibens malā. Tev bija taisnība, kad tu, �ķiroties man teici, lai es esot uzmanīga draugu izvēlē. Nu � un es tāda nebiju. Es arī nezinu, vai vēl neiegāzi�os bezdibenī. Dzīve ir tik gara.

Izbrīnījies viņ� klausījās tās vārdos un viņam palika savādi ap sirdi.

� Tikko es runāju ar tavu sievu, Paul � es trakā Lisija�. Uzklausi mani.

Un stingrā balsī viņa sāka stāstīt. Eggebrehts to ne ar vārdu nepārtrauca. Arī tad, kad viņa stāstīja par izspie�anas nolūkos nodotām vēstulēm, viņa lūpas palika cie�i sakniebtas. Tikai acis draudo�i spīdēja.

Viņa to redzēja, bet neapjuka un turpināja savu stāstu līdz beigām. Nolika vēstuļu sainīti tam priek�ā uz segas.

� Tam tu vari ticēt, Paul � �īs vēstules tev pierādīs tavas sievas nevainību. Izlasi tās. Viņas tevi pārliecinās.

Eggebrehts paņēma sainīti.

Ap viņa lūpām rotājās tikko jau�ams smaids.

� Es tās nelasī�u. Es ticu!

Un tad skaļi iesaucās:

� Nabaga, nabaga mazā Ina!

Viņ� aizklāja acis ar veselo roku. Tagad viņ� visu redzēja pavisam citā gaismā. Viņ� dziļi saprata, kas bija nospiedis Inas dvēseli un padarījis to nebrīvu. Kauns viņu pārņēma atceroties, cik nepatiesi viņ� par Inu bija domājis.

Lisija piecēlās.

� Tagad tu vari likt mani apcietināt...

Viņa roka noslīdēja no acīm.

� Apcietināt? � tas �ukstēja.

Un lēni purināja galvu.

� Tu jau esi saņēmusi savu sodu, Lisij. Jo tu esi atzinusies savā noziegumā. Lūdzu, paņem �īs vēstules, lur ir sērkociņi, sadedzini tās.

Lisija izpildīja viņa vēlē�anos.

� Un izkaisi pelnus vējā. Vēj� tos aizpūtīs. Redzi? Arī dzīves neprātības vajag palaist vējā, kā pelnus. Lai tāpat vēj� aizpū� ari tavas neprātības, Lisij. Kā pelnus, lai viņas ir aiznestas un aizmirstasl

Lisija atgāja no loga.

Viss asais, Jaunais tās sejā �ajā brīdī bija izzudis.

� Paul, tu esi cēls un augstsirdīgs ...

Smaidīdams viņ� teica:

� Esmu cilvēks un spēju saprast visu cilvēcīgo.

Viņa sniedza tam roku.

� Tagad es pasauk�u Inas kundzi.

� Un tu, Lisij?

Domās nogrimusi, sapņaini viņa raudzījās pa vaļējo logu.

� Es? Es ie�u tālāk. Pasaulē. Esmu gājputns, Paul, tu jau to zini. Neviens nevar sevi pārvērst un katram ir jāiet tas ceļ�, kur� tam nolemts no dzim�anas. Ko es �odien zinu par to, kur un kad es sasnieg�u savu mērķi?

Viņ� turēja tās roku.

� Lisij � atceries vienmēr �o brīdi 1

Viņas sejā parādījās sve�a izteiksme.

� Varbūt, Paul! Tu zini, esmu tik aizmār�īga. Bet to es tev apsolu � tavu dzīvi es vairs ne�ķērso�u.

Ar savu īpatnējo, koķeto kustību viņa atmeta galvu. Viņa nebija sentimentāla.

� Dzīvo vesels, Paul.

Viņa atbrīvoja savu roku un gāja uz durvīm. Tur viņa vēlreiz tam uzsmaidīja, tad durvis aizvērās.

Ina sēdēja savā istabā. Sakrustotām rokām. Minūtes tai �ķita kā vesela mū�ība.

Tad uz sliek�ņa parādījās Lisija.

� Inas kundze!...

Aizturēdama elpu tā skatījās viņā, tās laipni smaido�ajā sejā.

� Kas... ir?

� Lai jūs ejot pie viņa, Ina. Viņ� jūs gaida ..,

� Viņ� gaida, � �ukstēja Ina.

� Un laime, � sausi teica Lisija. � Dzīvojiet arī jūs, Ina, sveika � mēs dro�i vien vairs nekad neredzēsimies.

Viņas stāvs pazuda aiz sliek�ņa. Ina nedzirdēja tās soļus. Viņas sirds strauji pukstēja, kā apreibusi, un pukstēja tikai vienu melodiju: viņ� gaida!

Man ir jāiet pie viņa.

Viņa saņēmās.

Viņā pamodās atkal viss tās jaunavīgais vieglums un jaunības straujums. Tērpam plīvojot viņa steidzās cauri istabām � un apstājās durvju priek�ā, aiz kurām gulēja Pauls un klausījās viņas soļos. Kad tie apstājās, viņ� sauca skaļi un skano�i:

� Ina! Ina!

Viņa atrāva durvis.

Steidzās pie viņa, viņ� stiepa tai pretī savu veselo roku. Un nokrita viņa priek�ā ceļos, piespiezdama savu galvu viņa krūtīm.

� Tu ... tu ... tu ...

Nekā cita viņa nezināja teikt.

� Mana laime � tu mana dzīve, � viņ� sajūsmināts teica.

� Ko tu esi izcietusi, nabadzīte ...

Viņas acīs atkal staroja senais mirdzums.

� Es tevi tik bezgalīgi mīlu, Paul � un drebu, lai tikai tevi nepazaudētu!

� Es saprotu visu, mazā Ina, visu. Tu esi izcīnjusi lielu cīņu un.liktenis gribēja, lai tu tomēr uzvarētu.

� Tu ... zini... visu? � viņa �ukstēja.

� Zinu, � viņ� stingri teica, � tu vienmēr esi bijusi skaidra, brīni�ķīga Ina. Ka dzīves cīņās tu esi stingri stāvējusi tā, kā pat vīrietis to nespēj! Un ka tu mani mīli skaidri un patiesi!

� Tik daudz laimes � tik daudz laimes! Kā lai es tev par to pateicos?

� Ar to, ka tu esi �eit, Ina � ka tu esi ienesusi manā mājā sauli, vai tā nav pietieko�a pateicība?

� Vai tie�ām tev ar to pietiek? Tu...

� Es domāju gan, � viņ� smējās.

� Tie�ām pilnīgi? � viņa ietiepīgi vaicāja un tagad tās acis spīdēja vēl vairāk un viņas sārtā ziedo�ā mute tik �ķelmīgi smaidīja, ka viņ� to ieraugot bija tik ļoti sajūsmināts, ka nezināja ko atbildēt.

Tad viņas vaigos sakāpa viegls sārtums un pat viņas baltais kakls piesarka, kad tā klusi teicas

� Vai sieviete nevar būt vel daudz, daudz vairāk pateicīga?

� Jā, bet kā?

Tagad viņa �ukstēja tikko dzirdami tam ausī.

Beidzot viņ� saprata.

Un viņ� aizmirsa ievainoto roku � vai viņ� vispār vairs bija slims? � un pievilka to pie sevis, ka viņa bez elpas iesaucās:

� Tu jau mani nospiedīsi...

� Ina, es esmu pilnīgi vesels! � viņ� sauca, jo cits nekas tam neienāca prātā, kas varētu izteikt viņa laimes sajūtu. Viņ� apbēra tās seju ar karstiem skūpstiem.

� Ja tas būs zēns, tad nosauk�u viņu par Fēliksu, laimīgo!

Ina spieda savu galvu pie viņa krūtīm.

� �is vecais dakteris Linde � tādēļ viņ� tik mīklaini izrunājās. Man jau uzreiz viņ� likās drusku aizdomīgs.

� Jā, to saki tikai tu, � smējās Ina. � Bet ilgs laiks pagāja, kamēr tu mani beidzot saprati...

� Nu jā, � viņ� apjucis rūca.

�Bet, ja tā būs meitene?

� Tad viņu nosauksim Felicita, laimīgā ...

� Pareizi. Glu�i manas domas.

Un atkal viņu pārņēma svētsvinīgs miers, kur� cilvēkam ir pie�ķirts tikai dziļāko pārdzīvojumu brī�os.

Jo �āds miers ir Dieva svētība.

Un �ajā svētītajā bridi Ina �ukstēja.

� Skūpsti mani vēlreiz, mīļais � kā toreiz, kad tu mani skūpstīji sapnī... no kura uzplauka mūsu mīla.

Viņa sniedza tam savas lūpas.

Viņ� skūpstīja to svinīgi, tā vīrs skūpsta sievu, kura kļūs par viņa bērna māti.

D�onijs Tilov� tupēja uz lāvas. Viņa seja bija kļuvusi �aura un bāla �ajā ilgajā cietuma laikā. Viņa skatiens bija ass. Un sirds pilna naida.

Viņam nebija atlaidu�i nevienu dienu no piespriestā soda. Tam tas bija jāizcie� pilnā apmērā. Pret viņa �ķiras cilvēkiem tiesai nebija �ēlastības.

Bet �odien viņ� būs brīvsi

Tas piecēlās Ne skatienu tas neuzmeta kameras logam. Kāda viņam bija daļa gar zilajām debesīm? Zaļajiem krūmiem? Galvā tam bija citas domas. �is ilgais cietumsods būs tam laba mācība � nākotnē viņ� būs uzmanīgāks. Otrreiz to policija vairs nedabūs rokāl Labo�anās?

Viņ� ironiski iesmējās D�onijs Tilovs nebija cilvēks, kas labosies. Viņ� nedomāja pieļaut, lai likums to nospie� uz ceļiem � tas gāja pats savu ceļul Gan viņ� atradis lidzekļus tikt uz aug�u� � kā viņ� saprata uz aug�u tik�anu.

Kameras durvīs noskrapstēja atslēga.

Tās pla�i atdarījās. Ienāca uzraugs.

� Tilova kungs � pie inspektora! Vēlu laimes, � viņ� labsirdīgi teica.

D�onijs to vēsi uzlūkoja. Ne vārda neatbildējis, tas sekoja uzraugam.

Tad D�onijs stāvēja tuk�ā, nemīlīgā istabā. Ierēdnis to uzlūkoja vēsu, pēto�u skatienu. Viņ� zināja, Tilovs bija viens no spītīgajiem, no tiem, kur� neatradās pēdējo reizi �ajos pelēkajos mūros.

� Jūs esat brīvs, Tilova kungs .. .

Viņ� piespiesti pasmaidīja.

� Lūdzu, apsēdieties brīdi. Es sakārto�u jūsu papīrus. Jums pienākas arī neliela naudas summa, kuru esat �eit strādādams, ietaupījis. Uzraugs jums vēlāk izsniegs jūsu mantas, kuras bija jums klāt pie apcietinā�anas.

D�onijs drūmi klusēja.

Ierēdnis stājās pie darba. Pabeidzis, viņ� paskatījās D�onija.

� Tā � �eit ir viss. Lūdzu, parakstietiesl

Un tad, kad D�onijs bija parakstījies, viņ� turpināja:

� Tagad jūs atkal atgrie�aties pilsoniskās tiesībās, Tilov. Vēlu jums laimes. Jūs esat izpircis savu sodu. Ja jums ir vajadzīga palīdzība, griezieties dro�i pie mūsu iestādes mācītāja. Jūs zināt, ka viņam arvien ir darbs tiem, kuri grib strādāt un, ka viņ� katram atbrīvotajam arvien stāv klāt ar savu padomu.

Tilovs zobgalīgi smīnēja.

� Pateicos, man jūsu mācītājs nav vajadzīgs.

� Neesat tik atraido�s, Tilov. Gan jau padoms noderēs.

� Tas man nav vajadzīgs.

� Tad ņemiet līdzi brīdinājumu: sargieties, Tilov, no neapdomīgiem soļiem. Tad jūs nebūsiet vinnētājs.

� Tas varēja man gadīties tikai vienreiz, � zobojās D�onijs. � Bet nākotnē, es apsolu, bū�u daudz uzmanīgāks. Pasaule ir liela. Un tagad nepūlieties tālāk ar saviem sprediķiem � gan es pats sevi pasargā�u.

Inspektors paraustīja plecus.

� Kā vēlaties!

Viņ� savu pienākumu bija izpildījis.

Ina bija saģērbusies izie�anai. Brīni�ķīgi tā izskatījās savā mātes laimē. Vēl arvien pavisam jaunavīga. Viņa bija saņēmusi pie rokas mazo Fēliksu, kur� tagad jau bija diezgan liels zeņķis ar saviem diviem gadiem un stingri turējās pats uz savām kājiņām.

Bija zeltaina priek�pusdiena � smar�oja pavasaris, apstādījumos siltā saulē sildījās jaunās māmiņas ar saviem bērniem un priecājās līdzi bērnu priekiem.

Arī Ina steidzās uz turieni.

Tagad viņa sasniedza parku. Tie bija plati, skaisti apstādījumi, kādi �eit, rietumu pilsētas daļā, arī citādi nedrīkstēja būt. Ceriņi bija pilnos ziedos � un zem tiem bija tik jauka sēdē�ana. Kā no tālienes atskanēja ielu troksnis.

Ina bija paņēmusi līdzi gramatu. Mazais Fēlikss nopietni nodarbojās ar kūku cep�anu� un starp rotaļu biedriem meklēja sev palīgu.

Ina sapņaini raudzījās debesīs.

Grāmata viņai ieslīdēja klēpī. Viņa bija laimīga � bezgalīgi laimīga. Viņai ienāca prātā: �eit, pirms gadiem tā bija sēdējusi arī toreiz, kad atradās savas dzīves vislielākajā postā un nezināja vairs, kā tālāk dzīvot. Un tad tāds pats mazs cilvēks kā Fēlikss bija tai pametis bumbu un uz acumirkli viņa bija aizmirsusi savas bēdas, padodamās viņa bērni�ķīgajai jautrībai.

Redzams, kūku cep�ana� Fēliksam bija apnikusi. Arī viņa biedram. Pēdējais bija izņēmis no tīkla bumbu un abi pūlējās to sviest viens otram. Tas izskatījās tik komiski.

Pāri rotaļu laukuma gāja kāds cilvēks.

Viņa uzvalks likās nonēsāts, vecmodīgs un vienkār�ā sporta cepure nepiestāvēja viņa izskatam.

Pēk�ņi pie viņa kājām nokrita gumijas bumba. Ar dro�u sviedienu to bija aizmetis Fēlikss, kur� tagad, sajūsmināts par savu roku darbu, jautri plauk�ķināja rokas. Ina smējās un viņas skatiens atdūrās sve�iniekā.

Vīrietis bija noliecies pēc bumbas.

Smaidīdams viņ� raudzījās bērnā, kur� tam stiepa pretī rociņas un sauca:

� Metiet... metiet...

Ina bija bailēs iekliegusies. �is vīrs ta�u bija D�onijs Tilovs!

Tagad arī viņ� bija pazinis Inu.

� Feliks, Feliks, � tā sauca.

Mazais nāca atpakaļ, mātes izplestās rokās, kura to neizsakāmā mīlestībā piespieda pie krūtīm. D�onijs Tilovs uz bridi apstājās.

Ar neizsakāmām dusmām un naidu viņ� svieda bumbu pret solu. Izskatījās, it kā viņ� gribētu pats doties tai pakal un Ina vēl cie�āk piespieda sev Fēliksu.

Bet viņai vairs nebija bail.

Tad D�onijs iesmējās ļauni un nicino�i. Viņa vājā seja neizskatījās labi. Viņ� paātrināja soļus un pazuda drīz vien aiz krūmiem.

Vēl tajā pa�ā naktī D�onijs Tilovs ielauzās savas krustmātes mājā tajā mazajā pilsētiņā, kur tas kādreiz bija atradis sev patvērumu un no kurienes bija izvilinājis Inu bīstamajā dzīves virpulī. Neko daudz viņ� nebija nolaupījis, tomēr pietieko�i, lai atkal varētu uzsākt savu dēkaino dzīvi. No tā laika neviens par viņu neko vairs nebija dzirdējis.

Ina ar Fēliksu gāja uz mājām.

Kad Eggebrehts pārnāca pusdienās, viņa tam mierīgi pastāstīja par dīvaino sastap�anos.

� Tas bija pēdējais pagātnes cēliens, � viņa teica smaidīdama. � Vispirms es nobijos, bet kad Fēlikss bija manās rokās, tad es jutos dro�a un jautra. Un man likās, ka es redzēju tikai pagātnes ēnu, kas man aizslīdēja garām.

Viņ� to pievilka sev cie�i klāt.

� Es domāju tāpat, mīļā. No tā, kas guļ aiz mums, nav jābaidāsl

Viņa pieglaudās vīra krūtīm.

� Mēs raudzīsimies tikai uz priek�u, vai ne?

Viņ� laimīgs palocīja galvu.

� Pa�reiz mēs dzīvojam laimīgā tagadnē! Abi blakus! Un kā sauc �o tagadni, Ina?

Viņa paņēma Fēliksu rokās un pacēla to pretī vīram. Pēdējais to �ūpoja augstu gaisā.

Bet Ina laimīgi sauca:

� Viņu sauc � Fēlikss!

Eggebrehts smaidīja. Fēlikss laimīgi smējās.

� Un nākotne, Ina? Kā sauksies mūsu jautrā nākotne?

Viņ� mirk�ķināja savām smaido�ajām acīm. Tagad viņ� to jau zināja, jo bija kļuvis daudz apķērīgāks.

Ina sirsnīgi raudzījās viņā. Viņas acīs laistījās vesela laimes pasaule. Viegls sārtums sakāpa vaigos.

Tad viņa iesaucās skaļā, laimīgā balsī, kura dziļi atbalsojās viņa sirdī:

� Mūsu nākotne? Viņa sauksies � Felicita! Felicita būs viņas vārds!

� Un tagadne, Ina, kura būs vienmēr, kamēr mēs abi būsim kopā, un kura bija, kamēr ...

Viņa pārtrauca to gavilējo�a un paņēma to zem rokas. � Es zinu, mīļais, es zinu: viņa saucās Ina, Ina un tikai Ina, kamēr es un tu būsim kopā!

� Mū�īgi! � viņ� karsti �ukstēja.