Vird�īnija Endrjūsa

Kāstīlu dzimta - 5 Sapņu tīmekli

Mēs - Lūks un es - ieejam pa augstajiem kaltas dzelzs vārtiem ar uzrakstu FĀRTINGEILAS SAVRUPMĀJA. Rūsas plankumi izraibināju�i burtus kā izsitumi ādu, ziemas vēji un okeāna brāzieni atlieku�i vārtus atpakaļ. Tagad tie ieslīpi slejas pret pelēkajām, mākoņainajām debesīm, lielā māja izskatās drūma, to nomāc baismā pagātne, vēl dzīva tās gaiteņos un pla�ajās telpās. Mājas un dārza aprūpei tiek algoti da�i kalpotāji, bet tie vairāk laiskojas nekā strādā, tāpēc ka to darbu neviens nepārbauda.

Lūks saspie� manu roku. �ķiet, ka aiztecēju�i gadu desmiti, pat simti, kop� bijām �eit. Debess novilkusies pelēka, pieskaņojusies mūsu brauciena iemeslam, jo �ī nav atgrie�anās ilgotā vietā. Mēs labāk izdzēstu no atmiņas manu uzturē�anos �eit, manu ieslodzījumu, es teiktu, pēc drausmīgā negadījuma, kurā aizgāja bojā mani vecāki.

Mūsu brauciens ir skumīgs. Te valda bēru noskana. Mēs ieradāmies, lai pavadītu pēdējā gaitā manu īsto tēvu, beidzot guldītu viņu līdzās viņa vienīgajai mīlestībai -manai mātei Hevenai. Trojs visus �os gadus bija mitinājies savā mazajā koted�ā, artistiski darinājis brīni�ķīgās Teter-tonu rotaļlietas, atstājis to vienīgi īpa�ās reizēs, tādās kā manu bērnu piedzim�ana. Ta�u viņ� pie mums nekad ilgi nav palicis, vienalga, kāda iegansta dēļ ieradies. Kaut kas vienmēr saucis viņu atpakaļ uz Fārtingeilu.

Tagad viņ� to nekad vairs neatstās.

Paskatījusies uz �o īpa�umu, es saprotu, kāpēc Trojs jutis vajadzību atgriezties, lai arī man lielā māja alla� rādās murgainos sapņos un atmiņas par tām mokpilnajām dienām vēl arvien ir visai spilgtas. Pat mani glu�i neviļus pārņēmusi tieksme ieiet mājā, uzkāpt pa platajām kāpnēm, staigāt pa garajiem gaiteņiem, redzēt istabu, kas bijusi mana celle.

■ Lūks negrib, ka eju iek�ā.

- Enij, tas nav nepiecie�ami. Pagaidīsim, līdz sāksies bēru ceremonija, un sasveicināsimies ar pavadītājiem tepat ārā.

Ta�u es nespēju atturēties, kaut kas mani vilina.

Pakavējos uz savas kādreizējās guļamistabas sliek�ņa. Visur gru�i, putekļi, zirnekļu tīkli. Aizkari izbaloju�i, nokāru�ies. Palagi netīri, traipaini.

Papurinu galvu un dodos tālāk, apstājos pie D�iliānas istabām. Tonijs ar fanātisku neatlaidību tās uzturējis kārtībā, liedzis atzīt, ka D�iliāna ir mirusi, tas viss aizgājis līdz ar viņu. �īs istabas manī vienmēr izraisīju�as ziņkāri. Izraisa ari tagad. Es ieeju iek�ā, uzmetu skatienu bezstiklu spoguļiem, rīta kleitai, - tā vēl arvien pārsviesta pār krēslu, - kosmētikas piederumiem uz tualetes galda. Paeju visam tam garām, kustos kā sapnī, gaiss �ķiet dūmakains, lāgā nevar cauri redzēt.

Un tad es apstājos pie D�iliānas rakstāmgalda. Nezinu, kāpēc, varbūt tādēļ, ka viena atvilktne mazliet vaļā. �ajā dzīvoklī mani interesē viss, iespējams, ka atvilktnē atrodas kaut kas, ko D�iliāna rakstījusi prāta aptumsumā.

Ziņkāre gūst virsroku, es parauju atvilktni. Nopū�u putekļus un ieraugu ballu papīru, spalvas un tinti. �Nekas neparasts,� es nodomāju, bet tad atvilktnes dziļumā pamanu audekla somu un izvelku to ārā.

Tajā ir grāmata. Es to lēnām izņemu. Uz vāka iespied-burtiem rakstīts LĪ GRĀMATA. Man aizraujas elpa. Manas vecmāmiņas dienasgrāmata. Uz�ķiru pirmo lappusi, un acu priek�ā atdzīvojas sen pagāju�i notikumi.

Kā �ķiet, tas viss sācies ar sapni. Nē, nevis ar sapni, bet ar murgiem. Es esmu kopā ar vecākiem - nezinu, kur. Abi sarunājas, kaut ko saka arī man. Ta�u, ja es viņus uzbilstu, viņi neliekas dzirdam. Es cen�os iesaistīties viņu sarunā, paceļu roku, lai atglaustu no pieres matus, bet ar �usmām ieraugu saujā lielu ku�ķi matu. Atkal un atkal atglau�u matus, un ikreiz izrauju pa �ķipsnai. Pārbijusies skatos uz garajām �ķieznām. Kas noticis? Pēk�ņi acu priek�ā parādās spogulis, tajā redzu savu attēlu. Es apspie�u kliedzienu. Skaistais angoras svīteris vienos caurumos, svārki netīri un driskaini. Tad pēk�ņi ievēroju, - mana seja uzbur-busi, es kļūstu arvien tuklāka un tuklāka. Sāku raudāt, asaras pludo pār nosmulētajiem vaigiem. Novēr�os no sava neglītā attēla, saucu palīgā vecākus. Saucieni atbalsojas pret sienām. Tomēr vecāki ne pirkstu nepakustina. Kāpēc nepalīdz?

Es kliedzu un kliedzu. Man aizkrīt balss, es vairs nevaru izdvest ne skaņas, un tad viņi beidzot pievēr� man uzmanību. Abi liekas izbrīnīju�ies. Gribu teikt, lai tētis mani apskauj un noskūpsta... pasargā kā vienmēr... bet viņ� riebumā saviebjas, es nepaspēju pavērt muti! �ausmās saliecos, un tad viņ� aizslīd. Paliek tikai māmiņa. �ī sve�iniece izskatās tie�i pēc viņas... vienīgi acis ne. Tās ir saltas! Saltas un apsvērīgas... Pazudusi sirsnība un mīlestība, ko tajās redzēju diendienā. Kāpēc pazudusi? Un kāpēc viņa tik dīvaini raugās? Mana skaistā māmiņa nekad neraudzītos uz mani tik naidīgi. Jā, naidīgi... un greizsirdīgi! Māmiņa katrā ziņā man izmisuma brīdī palīdzētu. Tomēr neko nedara. Vispirms izzūd riebuma pilnais vaibsts, līdzīgs tētiņa vaikstam. To aizstāj smīns... apmierināts smīns. Tad viņa pagrie� man muguru... dodas prom... atstāj mani vienu tumsā.

Es atgūstu balsi, saucu viņu palīgā. Ta�u viņa iet tālāk un tālāk,- kļūst mazāka un mazāka. Gribu viņai sekot, bet nespēju pakustēties. Pavēr�os pret spoguli, tas acumirklī saplīst, �ķembas iesitas man tie�i sejā.

Aizsedzu ar rokām seju, saņemu pēdējos spēkus un kliedzu vienā klieg�anā.

Uztrūkusies no miega, vēl arvien kliedzu, sirds neganti lēca. Tūlīt nevarēju atģisties, kur atrodos. Tad, sazīmējusi pazīstamos priek�metus visapkārt, atjēdzos, - esmu mājās, Bostonā, savā guļamistabā. �odien ir mana dzimumdiena. Nopriecājos, ka esmu pamodusies no baismā sapņa. Aiz-gainīju bailes un iedomu murgus, kas nupat mani bija �ausmināju�i. Kāpu lejā, domādama vienīgi par dzimumdienu.

Divpadsmitajā dzimumdienā es sāku rakstīt �o atmiņu grāmatu - visvērtīgāko dāvanu. Pēdējā brīdī tētis to iebāzis dārgo un brīni�ķīgo dāvanu kaudzē, kuras viņ� un māmiņa man sapirku�i. Es zināju, viņ� savu dāvanu tur ielicis pats, pēc tam, kad māmiņa jau visu sakārtojusi, jo viņas ziņkāre bija tikpat sakāpināta kā mana. Tētis parasti dāvanu iegādi pilnīgi atstāja māmiņas ziņā, tāpat arī saimniecības piederumu un manu drēbju pirk�anu, aizbildinoties, ka modes lietās esot nezinītis un nepra�a. Māmiņa esot māksliniece, tāpēc labāk pārzinot zīmējumus un krāsas, bet es domāju - viņ� glu�i vienkār�i ir priecīgs, ka nav jāstaigā pa universālveikaliem un apģērbu veikaliem.

Kad biju mazāka, tētis man da�reiz uzdāvināja savu tvaikoņu modeļus, ta�u māmiņa uzskatīja, ka tās nav piemērotas dāvanas mazai meitenei, kura neko nezina par kuģiem. Ta�u mani tie ļoti interesēja, es ar tiem rotaļājos visu laiku, ja māmiņas nebija tuvumā.

Dāvanas pirms brokastīm saliktas kaudzē uz ēdamistabas galda - kā jau katrā dzimumdienā, cik vien atceros. Ļaunais sapnis mani agri uztrūcinājis no miega. Dzimumdienu rīti man atgādināja Ziemassvētku rītus. Kaut gan �orīt sliktā sapņa dēļ vēl jutos mazliet nomākta, centos aizmirst redzētos biedus.

Tētis pārsteiguma balvu ietinis ro�ainā papīrā, uz tā uzkrāsotas tum�zilās svecītes veido vārdus �Daudz laimes dzimumdienā!� Tā man ir visnozīmīgākā dāvana, jo viņ� pats to pircis. Uzmanīgi attinu papīru, lai tas nesaplīst. Es mēdzu glabāt �ādas lietas, ar kurām saistās kādas atmiņas: sveces no manas desmitās dzimumdienas tortes, viena svece tik liela, ka Klerenss, mūsu virssulainis, un Sven-sons, pavārs, to ne�ūs ienesa ēdamistabā; cukura eņģelīti, tas greznoja galotni �etras pēdas garajai eglei, tādu māmiņa nopirka un ievietoja manā rotaļu istabā, kad man bija tikai pieci gadi; cirka biļetes, pērngad Bostonā viesojās cirks, un tētis aizveda mani uz izrādi; leļļu teātra programmu, kopā ar māmiņu tur aizgājām, kad man bija septiņi gadi, un du�iem visādus sīkumus, tādus kā pogas, saspraudes, pat vecas kurpju auklas. Tātad tētis jau zināja, cik dārgas man ir atmiņas.

Vārīgi izņēmu grāmatu, pārlaidu pirkstus pār vāku, pār savu vārdu. Mīksts sārtas ādas vāks ar zeltītām malām, uz tā iespiedburtiem rakstīts mans vārds glu�i kā grāmatas nosaukums: LĪ GRĀMATA.

Sajūsmā pacēlu acis. Tētis, jau uzģērbis tum�pelēko uzvalku ar vesti un apsējis kaklasaiti, smaidīdams stāvēja savā raksturīgajā pozā - rokas uz muguras salicis, �ūpojās uz papē�iem kā vecs tāljūras braucējs. Parasti māmiņa lika viņam mitēties, tas krītot viņai uz nerviem. Tētis bija pieradis pie �ūpo�anās, jo viņam piederēja liela luksusa pasa�iertvaikoņu sabiedrība, viņ� tik bie�i uzturējās uz kāda kuģa un vairāk dzīvoja uz ūdens nekā uz sauszemes.

- Kas tad tas ir? - māmiņa jautāja, kad es �ķirstīju baltās lapas.

- Es to saucu par kuģa dienasgrāmatu, - tētis atbildēja un man pamirk�ķināja. - Kapteiņa dienasgrāmata. Pieraksti visus svarīgākos notikumus. Atmiņas ir daudz vērtīgākas nekā dārglietas, - tētis sacīja.

- Tā glu�i vienkār�i ir dienasgrāmata, - teica māmiņa un papurināja galvu. - Kuģa dienasgrāmata. Lī ta�u ir maza meitene, nevis jūrnieks.

Tētis man atkal pamirk�ķināja. Māmiņa nopirkusi man tik daudz dārgu mantu, vajadzētu tām pievērst vairāk uzmanību, bet es piespiedu �Lī grāmatu� pie sirds un pielēcu kājās, lai pateicībā noskūpstītu lēti. Viņ� noliecās, un es noskūpstīju viņa sārto vaigu tie�i virs sirmās bārdas. Gai�brūnās acis iemirdzējās. Māmiņa mēdza �ēloties, - tētis tik daudz laika pavadot uz saviem kuģiem vai okeānā, tāpēc viņa āda esot sāļgana, bet es, viņu skūpstot, nekad neesmu to sajutusi.

- Paldies, tētiņ - es �ukstēju. - Vienmēr rakstī�u par tevi.

Kaut drīzāk varētu stāties pie rakstī�anas, ir ne mazums gadījumu, ko atzīmēt, ne mazums slepenu, sirdī ieslēgtu domu.

Māmiņa nespēja vien sagaidīt, kad izsaiņo�u pārējās dāvanas. Vairāki angoras svīteri, zilos un zaļos notoņos un katram pieskanīgi taisni svārki, māmiņa teica, tādus tagad valkājot visi, lai gan to �auruma dēļ nevarot ātri paiet. Zīda blūzes, stīpveida zelta auskari un tiem pieskaņota, sīkiem dimantiem izrotāta aproce, Saneles parfīms un smar�īgas ziepes, kā arī perlamutra ķemme un suku komplekts.

Un lūpu zīmulis! Pa�ai savs! Beidzot es varē�u krāsot lūpas, viegli, protams, un tikai īpa�os gadījumos. Māmiņa apsolīja man ierādīt, kā pareizi krā�ļoties, kad pienāks laiks. Māmiņa teica, lai vienu paciņu es netinot vaļā tūlīt, to mēs izsaiņo�ot vēlāk, kad bū�ot vienas.

- Meiteņu lietas, - viņa sacīja tētim.

Māmiņa pārmeta viņam, ka viņ� manā dzimumdienas rītā steidzas uz savu biroju, bet viņ� apsolīja visu pēcpusdienu pavadīt kopā ar mani un pievakarē aizvest mūs abas uz restorānu pusdienās, un es viņam piedevu. Tētim tagad vienmēr bija finansiālas grūtības. Viņ� vainoja gaisa satiksmes līnijas, kas arvien vairāk aizstāja greznos pasa�ieru tvaikoņus. Māmiņa viņu alla� nosodīja, - viņ� tik daudz strādājot, bet ar biznesu ejot arvien sliktāk.

Kaut arī daudz ceļojām, māmiņa �ēlojās, ka mēs esot kā baskāji kurpnieki, jo nedevāmies turp, kurp viņai gribētos.

р

�Mans vīrs mēdz apvienot darījuma braucienus ar atvaļinājumu. Mēs izmēģinājām jaunas līnijas un jaunus kuģus, nevis izklaidējāmies, kā pienāktos,� viņa sūrojās, reizēm ar skaudru rūgtumu.

Es zināju, - lielajā aizsainī ir kaut kas, kam sakars ar visu to; māmiņa teica, - viņa cerot, ka man būs izdevība �o dāvanu izmantot. Tad pazibsnīja dusmīgām acīm uz tēti un piebilda:

- Man vēl nav bijusi izdevība izmantot savējo.

Es a�i norāvu ietinamo papīru un attaisīju kārbu. Slēpo�anas ietērps: biezs angoras svīteris un drēbnieka �ūtas bikses ar pieskanīgu zīda blūzi. Vasarā māmiņa nemitīgi tika skandinājusi, ka vēloties braukt ziemas brīvdienās uz Sv. Morica salu un apmesties viesnīcā Palace, �kur apmetas visa augstākā sabiedrība.� Slēpo�anas ietērps bija ļoti skaists.

Es pārlaidu acis savām brīni�ķīgajām dāvanām, sajūsmā iespiedzos un viņu apskāvu. Viņa nosolījās vienmēr gādāt, lai man būtu labākas dzimumdienas nekā viņai pusaudzes gados Teksasā. Kaut gan ģimene nav bijusi nabadzīga, viņas māte, mana vecmāmiņa D�eina, esot tik stingra kā puritāņu mācītājs. Māmiņa man bie�i stāstīja par savu skumīgo bērnību, viņai nav bijusi pat lelle, vecākās māsas biju�as tādas pa�as kā māte, abas neizskatīgas un nesievi�ķīgas, tām vienaldzīgas smalkas un skaistas lietas. ' Krustmāte Pegija un krustmāte Beatrise tie�ām bija neglītas kā ļaunās pasaku raganas. Mēs reti ar viņām satikāmies, bet ikreiz viņu �ulgās, brūnās acis aiz briļļu stikliem asi dzēlās manī. Viņām bija vienādas brilles melnos, neglītos rāmjos, biezie stikli palielināja redzokļus, vērta viņas līdzīgas vardēm. Man māmiņas māsas �ķita kā dvīnes, jo māmiņa abas vienmēr pieminēja kopā. Viņām bija vienāds veidols. �Gludināmie dēļi� - tā māmiņa viņas dēvēja. Vecmāmiņa bija sameklējusi viņām vīrus - bezmugurkaula neglīteņus: vienam piederēja universālveikals Lūdvilā, otrs bija apbedī�anas biroja turētājs tuvējā Fērfaksā/

Pēc māmiņas domām, �īs abas Teksasas pilsētas, tāpat kā viņas dzimtā pilsēta, �ir tik putekļainas, ka tūlīt jāiet vannā, līdzko esi gājis pa Meinstrītu�. Tētim nevajadzējis ilgi pierunāt māmiņu, lai brauc viņam līdzi. Es lūdzu, lai viņa man visu to stāsta atkal un atkal, kaut arī katrreiz pievienoja kaut ko jaunu, kaut ko sagrozīja vai aizmirsa. Ta�u si�eta risinājums bija nemainīgs, un to es vispirms gribēju aprakstīt savā grāmatā.

Pievakarē māmiņa ienāca pie manis patērzēt, kamēr mēs abas posāmies uz lepnu Bostonas restorānu manas dzimumdienas pusdienās, un es lūdzu, lai viņa visu to man atkal pastāsta.

- Vai tev nav apnicis klausīties? - viņa jautāja un uzmeta man skatienu.

- Nē, māmiņ. Tas ir brīni�ķīgs stāsts, aizraujo�s. Neviens vēl nav tik saisto�u uzrakstījis, - es pieglaimīgi sacīju, un viņa nopriecājās.

- Labi, - viņa piekrita, apsēdās pie mana tualetes galda un sāka ķemmēt savus skaistos matus, līdz tie mirdzēja kā zelts. - Es dzīvoju kā nabaga Pelnru�ķīte pirms prin�a iera�anās, - viņa kā alla� iesāka. - Ta�u vienmēr tā nebija. Es biju tēva lutekle. Viņ� bija darbu vadītājs tuvējā naftas atradnē, ļoti ietekmīgs vīrs. Kaut arī tēvs nebaidījās no melna darba, viņ� bija visai elegants vīrietis. Ceru, ka tu reiz satiksi tādu vīrieti kā mans tēvs.

J ■

f - Vai tētjs nav tāds kā viņ�? Tētis arī strādā uz saviem kuģiem, pat ma�īntelpā apkalpo ma�īnas.

- Jā, viņam ir vienalga, kur strādāt, - viņa dzedri notei-'� ca. - Bet es vēlos, lai tev ir citāds vīrs, cilvēks, kas prot

vadīt un izrīkot, dzīvo lielā savrupmājā un...

- Vai tad mēs nedzīvojam savrupmājā, māmiņ? - es iebildu.

Mūsmāja bija lielākā un lepnākā visā ielā, klasiska D�ord�ijas 18. gadsimta arhitektūras celtne ar lielām, platām durvīm un �etrpadsmit pēdu augstiem griestiem. Visiem maniem draugiem patika mana māja, it īpa�i viņus iespaidoja ēdamistaba ar kupolveida griestiem un jonie�u kolonnām. Pirms diviem gadiem māmiņa to �ādi bija izveidojusi, kad tie�i tādu ēdamistabu bija ieraudzījusi kādā mākslas �urnālā.

-Jā,jā, bet man gribas, lai tu dzīvotu īpa�umā ar lielu platību, kur būtu zirgi, peldbaseini, desmitiem kalpotāju, pa�iem sava pludmale un, - viņas skatiens kļuva liegs un sapņains, kad viņa iedomās uzbūra �o pasakaino māju un dārzu, - un pat angļu labirints.

Viņa papurināja galvu, it kā aizgainīja sapņojumus un gariem, gracioziem vilcieniem atsāka ķemmēt viļņainos matus. Viņa teica, matus vakaros jāķemmē simtiem rei�u, lai tos uzturētu mīkstus un veselīgus, jo sievietei mati ir tās kronis. Māmiņa parasti tos uzsprauda vai atsukāja atpakaļ, lai izceltu daiļo profilu.

- Manas māsas, plakanas kā gludināmie dēļi, bija ļoti greizsirdīgas, jo tēvs mani mīlēja. Viņ� bie�i atnesa man kaut ko skaistu, bet viņām tikai praktiskas lietas, tādas kā �ujampiederumi vai tamboradatas. Viņām nemaz nekārojās skaistas lentes, jauni auskari vai ķemmes. Viņas ienīda mani, tāpēc ka es esmu glīta. Joprojām ienīst.

- Bet tad tavs tēvs nomira un vecākais brālis iestājās armijā, - es teicu, nespēdama sagaidīt stāstījuma romantisko dalu.

>

- Jā, un mana dzīve spēji pārmainījās. Es tie�ām kļuvu par nabaga Pelnru�ķīti. Viņas lika man darīt visus mājas darbus, nobēdzināja manas skaistās mantas. Ja es nepaklausīju, salauza manas ķemmes un paslēpa rotaslietas. Izsvieda mēslainē manu kosmētiku, - māmiņa naidpilnā balsī paziņoja.

- Bet tava māte? Kā izturējās vecmāmiņa D�eina? - Es zināju atbildi, bet gribēju to dzirdēt.

- Visu atzina par labu. Viņai �ķita, ka tēvs mani pārāk izlutinājis. Viņa ir tāda pati kā manas māsas, vienalga, kā rīkojas tagad. Diezin vai viņas raksturs mainījies, tāpēc ka viņa tev dzimumdienā uzdāvināja �o kameju, - māmiņa piebilda un uzmeta skatienu kamejai uz mana tualetes galda.

-Tā ir skaista, tētis saka, esot arīļoti dārga.

- Jā. Pirms vairākiem gadiem es viņai to lūdzu, bet viņa atteicās man dot, - māmiņa aizvainoti sacīja.

- Vai tu gribi to, māmiņ?

- Nē. Tā ir tava, - viņa pavilcinājusies atbildēja. - Mana māte to atdevusi tev. Glabā rūpīgi. Bet kur es paliku?

- Viņas paslēpa tavas rotaslietas.

- Paslēpa manas... Ā, jā, jā. Un saplēsa arī manas drēbes. Reiz Beatrise apskaitusies ielavījās manā istabā un ar virtuves nazi sagraizīja vienu no manām kleitām.

- Cik briesmonīgi! - es iesaucos.

- Viņas visu to joprojām noliedz. Bet tas ir tiesa, tici man. Reiz pat mēģināja nogriezt manus skaistos matus, piezagās, kamēr es gulēju, sagrāba tos ar garajām �ķērēm, bet es pamodos... - Viņa nodrebinājās, it kā turpmākais

būtu pārāk �ausmino�s, lai to pieminētu. Tad sāka atkal sukāt matus un turpināja. - Tavs tēvs bija ieradies Teksasā noslēgt kādu darījumu, un mana māte, kas vēl apgrozījās sabiedrībā, iepazinās ar viņu kādās pusdienās un ielūdza pie mums viesoties, domādama, ka viņam iepatiksies tava krustmāte Pegija. Bet, kad viņ� ieraudzīja mani...

Māmiņa aprāva stāstu, atslīga pret krēsla atzveltni un lūkojās uz sevi spogulī. Māmiņai bija glāsmaina āda bez nevienas krunciņas. Daiļa seja samērīgiem vaibstiem, tādas sejas atveids redzams uz kamejas vai uz modes �urnāla Vogue vāka. Spulgās, zilās acis pauda viņas noskaņojumu, prieka brī�os tās mirdzēja kā Ziemassvētku svecītes, bet dusmās salti zalgoja kā lāstekas un bija valgas un skumjas, kad viņa jutās nelaimīga.

- Viņ� paskatījās uz mani un tūlīt kļuva mana skaistuma vergs, - viņa teica savam attēlam spogulī. - Protams, tavas krustmātes iedegās greizsirdībā, - viņa piebilda, pagriezdamās pret mani. - Viņas lika man uzvilkt brūnu, nopluku�u kleitu, tā sniedzās līdz potītēm un noslēpa manu augumu, es nedrīkstēju nēsāt nevienu rotu. Matus vajadzēja savīt pakausī mezglā kā vecmammai, man aizliedza krā�joties, pat lūpas neļāva viegli nosārtināt.

Ta�u Klīvs visam tam redzēja cauri. Tovakar viņ� raudzījās vienīgi uz mani, kad es ierunājos, kaut vai tikai iestarpināju: �Pasniedziet, lūdzu, sāli,� - viņ� piepe�i aprāva valodu un klausījās manī, it kā maniem vārdiem būtu nenovērtējama nozīme.

Viņa nopūtās, arī es nopūtos. .

�Cik brīni�ķīgi, ja ir tik romantiskas atmiņas!� es nodomāju. �Kaut man reiz būtu tikpat romantiskas atceres!�

- Vai tu arī viņā iemīlējies no pirmā skatiena?

16

Es jau zināju atbildi, bet gribēju to atkal dzirdēt, lai tie�i tādu ierakstītu savā grāmatā.

- Tūlīt ne, lai gan viņ� man arvien vairāk patika. Viņam bija īpatnēja izruna, Bostonas akcents, tāpēc man izraisīja ziņkāri viss, ko viņ� teica.

Viņ� bija neparasts, izskatījās pēc veiksmīga biznesmeņa - pa�apzinīgs, bet ne augstprātīgs; viņam bija mugurā dārgas drēbes, biezajam zelta kabatpulkstenim garum gara zelta ķēde. Pulksteni atverot, atskanēja jauka melodija.

- Vai viņ� izskatījās pēc veca jūras vilka? - es smiedamās jautāju, jo tētis man vienmēr to tika apgalvojis.

- Es neko nezināju nedz par jūru, nedz par viņa nodarbo�anos, visu laiku biju dzīvojusi Teksasas vidienē, bet bārda viņam bija tāda pati kā tagad, tikai daudz glītāk apgriezta. Viņ� vienā laidā stāstīja par savu plauksto�o tvaikoņu satiksmes līniju. Tavai vecmāmiņai tas likās interesanti, - viņa piebilda un novaibstījās. - Kā nu ne, Pegijai uzradies bagāts ņēmējs!

- Kas tad notika?

- Viņ� gribēja apskatīt mūsu dārzu un lūdza, vai es viņam to neparādītu, māte nepaspēja pateikt, lai viņu pavada Pegija. Tev vajadzētu redzēt viņu sejas! Pegijas ģīmis izstiepās vēl garāks - līdz pretīgajam ādamābolam, un Beatrise skaļi ievaimanājās.

Es, protams, piekritu, vispirms tikai tādēļ, lai viņas sakaitinātu, bet, kad mēs izgājām ārā siltajā Teksasas naktī...

- Nu?

- ...un viņ� sāka klusi runāt, es sapratu, - Klīvs van Vorīns nav vienīgi garlaicīgs Jaunanglijas biznesmenis. Viņ� ir bagāts, gudrs un savā ziņā glīts, bet arī visai vien-

17

ruļ�, un es viņam tik ļoti iepatikos, ka viņ� mani jau bildināja �ajā pirmajā vakarā. Mēs stāvējām pie maijrozītēm...

' ' - Vai tas nebija otrajā vakarā, kad jūs �ūpojāties?

-Nē, pie rozēm un pirmajā vakarā. Zvaigznes... nakts bija zvaig�ņaina. Uzzibsnīja un krita kāda zvaigzne. Man aizrāvās elpa. - Viņa pielika pirkstu pie kakla un aizvēra acis, it kā atmiņas būtu pārāk spilgtas.

Es aizturēju elpu. �oreiz māmiņa stāstīja labāk nekā jebkad. Dro�i vien tāpēc, ka ir mana divpadsmitā dzimumdiena. Cik brīni�ķīgi! Varbūt viņa laiku pa laikam papildina stāstījumu, jo es kļūstu vecāka, saprotu vairāk.

- Pēk�ņi Klīvs satvēra manu roku un sacīja: �D�iliān, es esmu izbraukājis malu malas, no Austrumu zemēm līdz Dienvidamerikai, redzējis daudzus cilvēkus un daudzas skaistas sievietes, havajie�u princeses, krievu princeses un angļu princeses, bet vēl nekad manas acis nav priecējusi tāda daiļava kā jūs. Jūs esat brīni�ķīgs dārgakmens, mirdzat tāpat kā �īs zvaigznes debesu augstumos.

Es esmu lieti�ķs cilvēks,� viņ� turpināja, �zinu visam vērtību, nevilcinoties pieņemu stingrus lēmumus, tos negrozu, lai tur plīst vai lūst.� Tad viņ� satvēra manu roku un sacīja: �Es nebrauk�u prom no �īs pilsētas, kamēr nebū�u apņēmis jūs par sievu.�

Es klusībā atkārtoju �os vārdus. Biju tos dzirdējusi daudz rei�u, bet katrreiz tajos klausījos ar puksto�u sirdi. Tētis tik ilgi paliktu �ajā putekļainajā Teksasas pilsētā, pamestu novārtā savu biznesu, līdz iegūtu mīļoto sievieti... Tik romantiska epizode iederas stāstā, un tagad tā būs manā grāmatā.

- Mani, protams, saviļņoja �āda atzī�anās mīlestībā. Viņ� jautāja, vai drīkst parādīt man uzmanību, un es to atļāvu. Tad viņ� iegāja iek�ā un zem �etrām acīm runāja ar tavu vecmāmiņu D�einu, lūdza arī viņas atļauju. Viņa bija kā no plaukta nokritusi, bet dro�i vien nopriecājās, ka dabūjusi �o bagāto precinieku vismaz vienai savai meitai.

Turpmāk viņ� ieradās katru dienu, manas māsas kļuva zaļas aiz skaudības, bet neko nevarēja līdzēt. Mātei bija kauns, ka Klīvs redz mani vienos lanckaros strādājam visus mājas darbus, tādēļ tos vajadzēja darīt tavām krustmātēm.

Pēc kādām piecām dienām Klīvs cienīgi lūdza manu roku. Viņ� nometās ceļos, bet es sēdēju dzīvojamajā istabā uz dīvāna un piekritu. Kopā ar viņu atstāju Teksasu un tiku no visa tā vaļā, - viņa sacīja un aprāva stāstījumu.

- Kad tava vecmāmiņa un tavas krustmātes uzzināja, cik bagāta esmu, tad kļuva saldas kā medus, tomēr sirdī bija aukstas kā ledus. - Viņa paskatījās uz manu atmiņu grāmatu. - Vai tu visu to tur ierakstīsi?

� Jā. Visas savas dārgākās atmiņas. Vai tev arī kādreiz ir bijusi dienasgrāmata, māmiņa?

- Nē, nekad. Bet es savas atmiņas glabāju �eit, - viņa ātri piebilda, pielikdama roku pie sirds. - Da�as esmu stāstījusi vienīgi tev, - viņa runāja tik klusi, ka man sirds strauji iepukstējās. Māmiņa uzticas man vairāk nekā citiem.

- Es nekad no tevis neko neslēp�u, māmiņ.

- Zinu, Lī. Mēs esam pārāk līdzīgas, lai kaut ko svarīgu slēptu viena no otras. - Viņa noglauda man matus. - Vai tu zini, ka drīz būsi ļoti skaista jauna sieviete?

- Man gribētos būt tik skaistai kā tu, bet es diezin vai tāda bū�u. Deguns pārāk gar�, lūpas pārāk plānas, vai ne?

- Protams, nē. Tavi vaibsti vēl nav pilnīgi izveidoju�ies. Uzklausi manas pamācības, dari tā, kā tev lik�u. Vai apsoli?

- Apsolu.

- Labi, - viņa noteica un beidzot paņēma sainīti ar dzimumdienas dāvanām, ko bija nodēvējusi par �meiteņu lietām�. - Mums jāaprunājas.

Viņa attaisīja paciņu un atvēra kastīti.

Es neticēju savām acīm. Krū�turis! Manas krūtis sāka augt, da�as manas draudzenes jau tādus valkāja. Māmiņa turēja to pastieptās rokās.

- Tava figūra attīstās, tev nupat bija pirmā mēne�reize. Ir laiks uzzināt, kā jārīkojas sievietēm, �is tas jāzina arī par vīrie�iem.

Es pamāju ar galvu, man gandrīz aizrāvās elpa. �ādas pieaugu�o sarunas gaidās sirds lēkāt lēkāja.

- Valkā krū�turi nevis ikdienā, bet tikai tādos gadījumos, kad būsi smalkās aprindās, satiksies ar elegantiem cilvēkiem un glītiem, bagātiem pielūdzējiem. Vai kad uzvilksi kādu no saviem jaunajiem svīteriem...

Es vārīgi paņēmu krū�turi. Sirds man vēl aizvien lēca.

- Vīrie�iem, it īpa�i bagātiem un iespaidīgiem, patīk parādīties sabiedrībā kopā ar skaistām sievietēm. Tas glaimo viņu patmīlībai, - vai saproti? - Viņa iesmējās un pārmeta pār pleciem matus.

- Saprotu.

- Pat tavam tēvam patīk lepnos rstorānos ieiet ar mani zem rokas, kaut arī viņu interesē gandrīz vienīgi savi kuģi. Vīrie�i uzskata sievietes par rotājumu.

- Bet vai tas ir labi? - es skaļi brīnījos.

- Protams, labi. Lai tie domā, ko grib, ja vien strādā vaiga sviedros un sagādā mums vieglu dzīvi. Nekad neatklāj vīrie�iem savas patiesās domas. - Viņas seja pēk�ņi kļuva skarba, acu skatiens ledains.

- Vienmer atceries, Lī, - kas atļauts vīrietim, nav atļauts sievietei. Nekad.

Man sirds atsāka neganti lēkt. Māmiņa runās ar mani par intīmām lietām!

- Vīrie�i drīkst visu. Tas ir dabiski. Tie vēlas pierādīt savu vīrietību. Bet, ja sieviete ļausies katram, tad kritīs neslavā, vīrie�u acīs zaudēs cieņu un apbrīnu. Tiklas meitenes tūlīt neatdodas vīrietim. Pirms laulībām ne, - viņa piebilda. - Apsoli, ka liksi �os manus vārdus pie sirds, nekad tos neaizmirsīsi.

- Apsolu, - es tikko dzirdami teicu.

- Labi. - Viņa ielūkojās spogulī, atkusa, atkal kļuva mana mīļā, jaukā māmiņa. - Tev ir tādas iespējas, kāds man nekad nav biju�as, ta�u es nevaru piedabūt tavu tēvu tās izmantot.

Vai tavs tēvs ir aizvedis mūs uz Jamaiku, kaut gan viņam to lūdzu? Vai mēs esam biju�i Dovilā uz zirgu skrie�anās sacīkstēm? Mums pieder luksusa tvaikoņi, - bet vai mums ir pa�iem sava jahta, ar ko burāt uz Rivjeru? Nē, nav. Viņ� trīsreiz ved mūs uz Londonu, jo �ādi var apvienot biznesu ar izpriecām, un domā, ka es izklaidē�u pasa�ierus tāpat kā viesnīcnieka sieva. Es vismaz vienu reizi gribu izbaudīt īstu atvaļinājumu, nevis piedalīties darījumu braucienā. Vēlos tikai izklaidēties. Kā lai tevi iepazīstinu ar bagātiem cilvēkiem, ja mēs nedodamies uz �īm vietām?

Viņa pagriezās pret mani, seja bija dusmās pietvīkusi.

- Neprecies ar vīrieti, kas vairāk pieķēries savam biznesam nekā tev.

Es nezināju, ko sacīt. Māmiņa tik daudz man stāstījusi, tas viss jāapsver, jāpārdomā. Turklāt radu�ies jauni jautājumi. Vai vīrie�i uzreiz cen�as panākt, lai meitene atdodas? Kā lai zina, kuram vīrietim drīkst uzticētis, bet kuram ne? � >

�Man nekas nav skaidrs,� es nodomāju, un mani pēk�ņi sagrāba bailes. Māmiņa piecēlās un devās pie durvīm.

- Priecājos par �o sarunu, mīlulīt, bet tagad mums jāpārģērbjas. Tu ta�u zini, ka tavs tēvs neprot gaidīt. Viņam viss notiek pēc saraksta. Viņ� uzskata mūs par saviem kuģiem. Noteikti lejā, īgni purpinādams, soļo �urp un turp pa savu kabinetu.

- Es pasteig�os.

- Nē, nesteidzies, - viņa sacīja, it kā neatjaustu, ka runā pati sev pretī. - Vīrietis jāpieradina pie gaidī�anas. Sasukā matus, nokrāso lūpas, kā tev mācīju, nespied, bet viegli pārlaid zīmuli pār lūpām kā glāsto�u skūpstu. - Viņa uzskatāmi parādīja. - Vai saprati?

Es palocīju galvu.

- Labi. Apvelc zeķes un uzauj augstpapē�u kurpes -tie�i tādas kā man. Vienmēr valkā augstus papē�us, tie vairāk izceļ kājas.

Viņa apstājās durvīs.

- Gandrīz aizmirsu. Man ir vēl viens pārsteigums, - viņa paziņoja.

- Vēl viens? Tu un tētis ta�u �odien mani apbērāt ar dāvanām.

- Tā nav vēl viena dāvana, Lī. Tas ir izbraukums. Es gribu tev parādīt kādu vietu, - viņa paskaidroja. - Nedēļas beigās paņem�u tevi līdzi.

- Uz kurieni?

-Uz māju, par kuru tev stāstīju, - uz Fārtingeilas savrupmāju.

� Vai tur, kur tu mūzikas istabā glezno freskas? � es jautāju.

Par to viņa man nesen bija stāstījusi. Māmiņa ilustrēja bērnu grāmatas, strādāja pie Patrika un Klerisas Dāro-viem, vīra un sievas, viņiem te, Bostonā, piederēja izdevniecība, un viņi bija mūsu kaimiņi. Viņu dekoratore Elizabete Derova izdaiļoja kādu pasakainu savrupmāju Bosto-na.s apkaimē. Māmiņa un Elizabete bija labas draudzenes; māmiņa reiz bija izbraukusi viņai līdzi uz turieni un izteikusi ierosinājumus, kuri īpa�niekam acīmredzot patiku�i. Klerisa un Elizabete lūgu�as māmiņu, lai viņa pilnveido pasūtījumu - apglezno ar pasaku ainām sienas tāpat kā grāmatu vākus.

- Jā. Es esmu paveikusi vairāk nekā pusi, gribu, lai tu redzi to un iepazīsties arī ar Toniju.

- Toniju?

- Ar misteru Tetertonu, īpa�nieku, vēlos tev parādīt �o īpa�umu. Protams, ja tu gribēsi turp braukt.

- Es gribu! Nevaru vien sagaidīt, kad redzē�u tavus gleznojumus.

- Labi. - Viņa pasmaidīja. - Tagad saposīsimies, citādi tavs tēvs staigās tikmēr, kamēr grīdā būs caurums.

Es iesmējos, iedomādamās tēti, nabadziņam tagad jādzīvo kopā ar divām pieaugu�ām sievietēm, nevis tikai ar vienu. Ta�u es nekad neizturē�os slikti pret tēti, nekad viņu nemaldinā�u, neslēp�u savas patiesās domas. Vai arī vīram nedrīkst uzticēties, neko nedrīkst pateikt vaļsirdīgi?

Es apliku jauno krū�turi, uzvilku vienu no jaunajiem svīteriem un tam pieskaņotus svārkus. Atsukāju atpakaļ matus un nokrāsoju lūpas, kā māmiņa bija mācījusi, tad uzāvu augstpapē�u kurpes, nostājos pie spoguļa un sevi aplūkoju.

Cik sve�āda es izskatos, it kā pa nakti pieaugusi. Tie, kuri mani nepazina, nevarētu uzminēt manu īsto vecumu. Cik brīni�ķīgi, tomēr zināmā mērā arī biedējo�i. Es izskatos vecāka, - bet vai protu pienācīgi uzvesties? Es vienmēr vēroju, kā māmiņa izturas sabiedrībā, kā pārvēr�as, reizēm ķiķina un au�ojas, reizēm �ķiet tik eleganta un aristokrātiska, katrs nodomātu, ka viņa ir karaļa ģimenes locekle.

Māmiņa vienmēr bija skaista, vienmēr atradās uzmanības centrā. Kad viņa ienāca, vīrie�i pārtrauca sarunas, pagrieza galvu uz viņas pusi.

Es jau uztraucos, iedomājoties, ka visu acis būs vērstas uz mums, kad mēs ieiesim restorānā, lai ieturētu manas dzimumdienas maltīti, vīrie�i un sievietes nopētīs arī mani. Vai viņi smiesies? Vai nospriedīs, ka meitene atdarina savu māti?

Mani tirdīja ba�as, kad es devos lejā uz tēva kabinetu. Tētis būs pirmais vīrietis, kas ieraudzīs mani �ādi izgreznoju�os, turklāt viņ� ir ievērojamākais cilvēks manā dzīvē. Māmiņa pa�laik vēl po�as.

Tētis sēdēja pie rakstāmgalda, lasīja kādu ziņojumu. Pirms diviem gadiem māmiņa bija pārveidojusi visu māju, vienīgi tēva kabinetu ne. �o istabu viņ� neļāva viņai uzspodrināt, lai gan grīdu sedza modelēts taisnstūra paklājs, kas māmiņai likās apkaunojo�s. Rakstāmgalds bija piederējis viņa tēvam, bija saskrambāts un sagraizīts, tomēr viņ� aizliedza to atjaunot.

Kabinets izskatījās pieblīvēts - pie visām sienām plaukti ar kuģu modeļiem un grāmatām par jūrniecību.

Nelicis tum�brūnas ādas dīvāns un nobru�āts riekstkoka �ūpuļkrēsls, pie tā ovāls galdiņ�. Tētis mēdza strādāt misiņa galdlampas gaismā.

Telpas vienīgie rotājumi bija kuģu attēli - jenkiju kli-peri un pirmie luksusa tvaikoņi, uz papīriem nokrautā rakstāmgalda un ovālā galdiņa mētājās izkaltēti un nogludināti pludināmo koku gabaliņi. Pie aizmugures sienas karājās vecātēva portrets. Vectēvs van Vorīns bija nomiris divus gadus pirms manas piedzim�anas, bargajā, vēju appūstajā sejā jautās dziļas rievas. Tētis apgalvoja, ka esot atsities mātē, viņa arī nomira pirms manas piedzim�anas. Kā liecina fotogrāfijas, vecmāmiņa bijusi sīka, maiga sieviete, no viņas tētis varbūt mantojis miermīlīgo dabu.

Es bie�i pētīju tētiņa vecāku fotogrāfijas, meklēju līdzību ar sevi. Da�os uzņēmumos viņa mātes acis �ķita tādas kā manējās, bet da�os likās pavisam citādas.

Tētis gausi pacēla skatienu, manījis kādu ienākam. Pirmajā brīdī mani it kā nepazina. Tad pietrūkās kājās, izbrīnā samulsis.

- Kā es izskatos, tētiņ? - es nedro�i jautāju.

- Tu izskaties tik... tik pieaugusi. Ko māte ar tevi izdarījusi?

- Vai viss ir, kā pienākas? - es ba�īgi jautāju.

-Jā. Es nemaz neesmu pamanījis, cik tu esi skaista, Lī. Nu vairs neturē�u tevi par mazu meiteni.

Viņ� mani cie�i uzlūkoja. Es sakautrējos, jutu, ka nosarkstu.

- �ovakar zem rokas vedī�u divas skaistas sievietes. Brīni�ķīgi! - viņ� sacīja, pienāca man klāt, apskāva mani un noskūpstīja uz abiem vaigiem.

- Vai tu esi pārliecināts, tētiņ, ka es izskatos, kā pienākas?

- Protams, esmu. Nāc, iesim, diezin cik stundu vēl jāgaida, līdz tava māte nāks lejā.

Viņ� aplika roku man ap vidu, mēs izgājām kāpņu telpā un ieraudzījām pa akmens kāpnēm nākam lejā māmiņu.

Viņa izskatījās tikpat daiļa kā vienmēr. Acis dzirkstīt dzirkstīja. Seja starojo�a, matiem eņģelisks mirdzums. Pagriezdamās viņa man pamirk�ķināja.

- Ak vai, Klīv, tu varēji vismaz apģērbt citu uzvalku, novilkt �o, kuru valkā diendienā, - viņa nokāpusi teica.

- Es apģērbu citu! - tētis iebilda.

Māmiņa papurināja galvu.

- Tie visi tik vienādi, ka grūti at�ķirt. - Viņa atglauda man no pieres matu cirtu. - Vai Lī nav skaista?

- Brīnum skaista. Jūs esat tik līdzīgas - tie�i kā māte un meita.

Ta�u likās, ka māmiņa jūtas aizskarta. Arī tētis ievēroja un a�i piemetināja:

- Patiesībā tu izskaties pārāk jauna, lai tev būtu �āda vecuma meita. Jūs vairāk izskatāties pēc māsām, - viņ� secināja.

Māmiņa starojo�i smaidīja.

- Redzi, ja vien gribi, vienmēr vari panākt, lai vīrie�i dara un runā tev pa prātam, - viņa �ukstus sacīja, kad mēs devāmies ceļā.

Man sirds ātri pukstēja, elpa aizrāvās. Māmiņa patie�ām uztic man savus sievi�ķīgos noslēpumus! Vēl nekad neesmu jutusies tik satraukta un sajūsmināta kā patlaban, kad, �ādi saģērbusies, braucu uz lepnu restorānu.

Restorānā tētis mums sagādāja vēl vienu pārsteigumu. Viņ� esot iecerējis jaunu izpriecas braucienu pa Kārību jūru, lai veicinātu biznesu. Brauciena mērķis bū�ot Jamaika, tur mēs pavadī�ot atvaļinājumu. Ceļojumu varētu uzsākt nākamajā nedēļā � ar atvadu balli un visu pārējo.

Māmiņa pirmajā mirklī bija mēma aiz pārsteiguma, tomēr neizskatījās laimīga, kaut gan tie�i �odien �ēlojās, ka nekad nav bijusi Jamaikā, kas kļuvusi par bagātu un slavenu cilvēku iecienītu atpūtas vietu.

� Bet kā ar Lī mācībām? - viņa jautāja.

- Ņemsim līdzi privātskolotāju, tāpat kā citreiz, - tētis atbildēja un likās izbrīnījies par māmiņas pēk�ņajām rūpēm.

Man arī tas �ķita dīvaini, jo viņa līdz �im nav par to raizējusies.

- Es cerēju, ka tu priecāsies, - tētis sacīja, visai apbēdināts, ka māmiņa nav sajūsmināta par �o ierosinājumu.

- Es priecājos. Ta�u tas ir tik... tik neparasti, Klīv, ka tu kaut ko dari, divreiz nenomērījis. - Viņas balss �ķita tāda kā aizlūzusi. - Tūlīt nevaru attapties.

Viņa paraudzījās uz mani, iesmējās, un pēc mirkļa mēs turpinājām svinēt manu dzimumdienu.

Cik brīni�ķīga dzimumdiena! Cik jauki, ka tētis man uzdāvinājis dienasgrāmatu, kur ierakstīt �īs dārgās atmiņas. It kā zinātu, ka man turpmāk būs ļoti svarīgi tās saglabāt uz visiem laikiem.

�odien es jūtos kā sieviete, nevis kā maza meitene. Diezin vai tētis vairs nesīs man dāvaniņas un sauks mani par princesīti? Sirds dziļumos es baidos, vai, man pieaugot, viņa mīlestība pret mani nemainīsies, vai nemazināsies.

Es jau biju nodzēsusi gaismu un saritinājusies gultā, kad ienāca māmiņa. Gribēja man atgādināt par braucienu uz Fārtingeilas savrupmāju. Es jutu, cik viņai svarīgi, lai es vēlētos to apskatīt. Kā man varētu nepatikt �āda vieta, kuru viņa tik skaisti attēlojusi? Tā �ķiet kā pasaku valstība. Un Tonijs Tetertons... liekas karalis!

�

2. APBURTĀ KARAĻVALSTS

Es cerēju, ka tētis arī brauks mums līdzi apskatīt māmiņas freskas, bet, lai gan bija nedēļas nogale, viņam vajadzēja doties uz ofisu. Viņ� parasti tur pavadīja sestdienas un bie�i pat svētdienas pievakares. �oreiz tētis bija visai raizīgs un nemierīgs par savu biznesu, jo katrā ziņā bū�ot jāpārdod viens no okeāna tvaikoņiem un jāsamazina �tati. Gaisa satiksmes sabiedrības nemitīgi papla�ināja darbību, sarucināja viņa klientūru. Viņ� stāstīja - lidma�īnās pasa�ieriem piedāvājot gan gardas uzkodas, gan slavenu pavāru gatavotus ēdienus, tāpēc braucēju pieplūdums aizvien palielinoties. Es noklusēju, ka da�as manas draudzenes vēlas kļūt par lidma�īnas pavadonēm.

Māmiņa viņam ieteica ieguldīt kapitālu arī kaut kur citur, nevis tikai tvaikoņos un luksusa laineros, bet viņ� pakratīja galvu un atbildēja, ka vienīgi �ajā nozarē esot lietpratējs.

- Kapteinis grimst kopā ar savu kuģi, vai ne, princesīt? - viņ� man sacīja.

Es jutu viņam līdzi, turpretī māmiņa nelikās nedz bēdīga, nedz noba�ījusies. Pēc viņas domām, palīdzē�ot braucieni pa Kārību jūru. Viņa jau pirms krietna laika mudinājusi tēti, lai tos uzsāk.

- Bet, tāpat kā visi vīrie�i, viņ� necie�, ka. sieviete kaut ko viņam iesaka, - māmiņa man teica. - Vīrie�i vienmēr būs un paliks mazi zēni. Tiem patīk, ka tos lutina un ap�ubina, un tie alla� ir tik stūrgalvīgi.

Es klausījos un nodomāju, ka tētis nemaz nav tik stūrgalvīgs, nepiekāpjas vienīgi, ja runa ir par viņa kabinetu. Arī māmiņa daudzos gadījumos ir nepiekāpīga, kad viņai to aizrādīju, viņa atbildēja, ka tā esot sievietes priek�rocība - reizēm pastāvēt uz savu. Tas liekot vīrie�iem augstāk novērtēt sievietes.

- Nekad pilnīgi nepakļaujies vīrietim, - viņa deva man padomu.

Mēs �ādi sarunājāmies, braucot uz Fārtingeilas savrupmāju. Parasti mūs visur veda �oferis, bet �oreiz māmiņa gribēja vadīt ma�īnu pati. ^x

Diena bija saulaina un reti silta. Tētis sacīja - atvasara ievilkusies garumā, ja tā turpināsies, mēs sniegu neredzēsim līdz janvārim. Es cerēju, ka uz Ziemassvētkiem tomēr sasnigs sniegs. Glu�i citādi �ķind zvārgulī�i un skan korāļi, ja krīt brīni�ķi baltas sniegpārslas. Ierunājos par to māmiņai, viņa iesmējās un teica:

- Tonijs Tetertons iecerējis sarīkot Ziemassvētkos svinības, un, ja Tonijs Tetertons gribēs sniegu, bet sniegs vēl nebūs sasnidzis, viņ� liks tam birt kā no maisa.

-Tad viņ�... ir pasakaini bagāts! - es iesaucos.

- Kad tu apbrīnosi Fārtiju, ieraudzīsi sporta ma�īnas un rolsroisus, arābu zirgus un dārzu ar milzīgo peldbaseinu, tad sapratīsi, - pat tas ir nepietiekams novērtējums.

Mēs izbraucām no pilsētas un. devāmies okeāna virzienā.

- Fārtiju? Kas ir Fārlija?

л

-Ā! - Māmiņa īsi, zvanīgi iesmējās. Tā mēdz smieties cilvēki, iedomājoties kaut ko, kas saprotams vienīgi viņiem vai viņu tuviem draugiem. - Tā Tonijs dēvē savu māju. Es jau tev sacīju - to sauc par Fārtingeilu.

- Izklausās kā romānā. Vienīgi romānos cilvēki nosauc vārdā savas mājas.

-Nē, slavenu dzimtu mājām tie�ām ir doti vārdi. Tu re-' dzēsi vēl citus lielus īpa�umus, un es ceru, ka tagad bie�āk tiksies ar �ādiem cilvēkiem.

- Māmiņ, vai tev vienmēr ir gribējies dzīvot pla�i, pat tad, kad tu manos gados biji Teksasā?

Es nekad neesmu ilgojusies dzīvot lielā īpa�umā vai piedalīties viesībās kopā ar bagātiem, di�ciltīgiem augstmaņiem, kuru mājas ir tik vecas un slavenas kā Tara romānā �Vējiem līdzi�. Vai man to vajadzētu gribēt? Vai arī es pēc tā kāro�u, kad kļū�u vecāka, vairāk pieaugusi?

- Toreiz ne, - māmiņa atbildēja un atkal iesmējās par kādu slepenu domu.

- Es gribēju dzīvot bēniņos, būt nabadzīga Parīzes dzejnieka mīļākā, būt trūkumcietēja māksliniece, kas izstāda savas gleznas Sēnas krastmalā. Vakaros es sēdētu āra kafejnīcās un klausītos, kā mans mīļotais lasa dzejoļus saviem draugiem, bet, kad pastāstīju to mātei, viņa mani izsmēja. Sievietei dzīvē ir tikai viens mērķis - būt sievai un mātei.

- Vai viņa neredzēja, cik tu esi talantīga? Vai nelepojās ar taviem gleznojumiem un zīmējumiem? - es jautāju, lai gan man bija grūti iztēloties māmiņu dzīvojam bēniņos, kur viņai nav nedz skaistu drēbju, nedz dārgakmeņu rotu, nedz krā�ļu.

- Viņa pat neuzmeta tiem skatienu, rāja mani, ka es izniekoju laiku, zīmējot un pindzelējot. Tu nemaz nevari iedomāties, Lī, ko es tavā vecumā izcietu.

�Cik briesmīgi, ja māte tevi neatbalsta, neliekas pār tevi zinis,� es nodomāju. �Nabaga māmiņa dzīvojusi kopā ar ļaunajām māsām un māti, kurai vienaldzīga viņas aizrau�anās un apdāvinātība. Viņa tie�ām bijusi vientuļa, līdz ieradies tētis un aizvedis viņu prom, izglābis, lai viņa kļūtu par mākslinieci, iegūtu visu, pēc kā tiekusies.

- Toties tagad tu esi laimīga, vai ne, māmiņ? Tev ir viss, ko tu vēlējies, un tu esi māksliniece, vai ne? - es neatlaidīgi jautāju.

Viņa tūlīt neatbildēja, bet es klusēju, gaidīju piekri�anu.

- Man ir daudz dārgu lietu, Lī, ta�u es domāju, ka mana dzīve būs citāda.

Viņa vieglītēm pasmaidīja. Man patika �is smaids, jo viņas acis iemirdzināja jaukas atmiņas. Tētim taisnība, atmiņas ir vērtīgākas nekā dārgakmeņi.

- Es iztēlojos, ka piedalī�os visādās svinīgās norisēs, viesībās, kuģu kristībās, mani ielenks fotogrāfi un reportieri, -viņa sacīja.

- Bet tu esi to darījusi. Es redzēju fotogrāfijas, avīzes izgriezumus.

- Jā, jā, �ur un tur gadījās piedalīties, bet man vienmēr vajadzēja pierunāt tavu tēvu. Viņ� nāk no praktiskām, puritāniskām aprindām. Paskaties, kāds viņam mājās ir kabinets. Pēc viņa domām, tas ir labākajā kārtībā. Kas derējis viņa tēvam, der arī viņam. Vecais dro�i vien savā pēdējā stundiņā vēl sa�ņaudza saujā pirmo nopelnīto pieccenlu monētu. Man .vienmēr jāaizslēdz tava tēva kabineta durvis, ja atnāk kāds ciemiņ�, bet viņam vienalga. Viņ� strādā kā jūga vērsis.

- Viņ� tikai cen�as veicināt savu biznesu, lai mēs dzīvotu laimīgi, - es tēti aizstāvēju.

- Jā, jā. Lai mēs dzīvotu laimīgi... - viņa no�vīkstē-ja. - Drīz būsim klāt, Lī. Skaties pa labi - uz spraugu lapotnēs. Pirmo acu uzmetienu Fārtingeilas savrupmājai ir vērts atcerēties, - viņa piebilda, viņas balsī skanēja jūsmība.

Mēs iegriezāmies privātā ceļā, saule pa�reiz grima aiz koku galotnēm, rieta stari apspīdēja kaltas dzelzs vārtus, virs kuriem lokveidā liecās bagātīgi izgreznots uzraksts - FĀRTINGEILAS SAVRUPMĀJA. Man aizrāvās elpa, ieraugot velniņus, laumas un rūķus lūram caur dzelzs lapu vijumu. �ķita, ka ieeju kādā sevi�ķā vietā, noslēpumainā karaļvalstī. Pat vēl neredzējusi pretī slejamies lielo māju, es sapratu māmiņas sajūsmu. Mūsu pilsētas māja arī ir pla�a un grezna, bet �eit sajūta ir citāda, jo apkārt ple�as simtiem akru zemes ar laukiem un pakalniem un visu apņem augsti �ogi. Bostonā mēs dzīvojām bagātā kvartālā, bet �eit... �eit mums būtu sava pilsēta, pa�iem sava pasaule.

- Fārtingeilas savrupmāja... - es no�ukstēju.

�iem vārdiem bija burvju skanējums. Tos izrunājot, man �ķita, ka visa apkārtne pārvērtusies. Zāle �eit izskatījās zaļāka, biezāka un kuplāka. Pilsētā vairums mauriņu jau nodzeltēju�i, kļuvu�i brūngani. Braucot �urp, es redzēju, ka daudziem kokiem nobiru�as rudens zeltainās lapas, bet Fārtijas dārzā kokus vēl krā�ņo lapas un saulē margo kā dārgakmeņi. Fārtiju daļēji ietvēra pakalni, tie pasargāja kokus no okeāna dzeļo�ajiem vējiem. Da�as lapas pat ne-ietrisējās, likās uzgleznotas uz zariem.

Es ieraudzīju vismaz pusduci strādnieku nogrābjam zālājus, apgrie�am un aplaistām stādus un kociņus. Vairāki strādnieki, ceļos notupu�ies, darbojās ap strūklakām ar Veneras, Neplāna un Kupkļona statujām vidū. Strādnieki �urp un turp stūma ķerras ar akmeņiem un mēslojumu jaunu dobju ierīko�anai. Dārzā kūsāja rosība, likās neticami, ka ir oktobra beigas un tuvojas ziema. Braucot pa garo pievedceļu, man �ķita, ka mēs abas atgrie�amies pavasarī, esam atvirzīju�as atpakaļ laiku vai ieejam valstībā, kur nekad nav nevienas drūmas, tum�as, vienmuļas dienas.

Tad es palūkojos uz lielo māju un nospriedu, ka �ī vieta paliesi ir pasaku valsts. Milzīgā, pelēkā mūra ēka līdzinājās pilij. Gar stāvo, sarkano jumtu rindojās tornī�i, tos savienoja sarkani tiltiņi, lai jumts būtu pieejams. Es iedomājos, cik brīni�ķīgs skats paveras no aug�stāvu logiem, noteikti var redzēt okeānu.

Jo tuvāk braucām, jo lielāka un platāka likās māja. Vismaz tik liela kā pilsētas puskvartāls. Māmiņa pameta acis uz mani, lai redzētu manu sejas izteiksmi. Neteikusi ne vārda, piebrauca tie�i pie platajām akmens kāpnēm, kas veda uz milzīgajām, arkveidīgajām parādes durvīm, tik smagām un biezām, ka dro�i vien desmit vīri tikko spēju�i tās atnest.

- Esam klāt, - māmiņa paziņoja un izslēdza motoru.

Tūlīt piesteidzās kāds kalpotājs un atvēra viņai durvis. Gara auguma tum�matis, varbūt tikai nedaudz pāri divdesmitiem, ģērbies �ofera uniformā. Viņ� noņēma cepuri, kad mēs izkāpām no ma�īnas.

- Labdien, Mails! - teica māmiņa. - Tā ir mana meita Lī.

Mailss pa�āva uz mani acis. Es nospriedu, ka viņ� ir glīts, ta�u diezgan kautrīgs. Vai man patiktu �āds draugs? �Diezin vai es viņam liekos skaista?� es satraukti prātoju un neviļus nosarku. �Vai māmiņa to ievēroja?�

- Priecājos iepazīties ar jums, mis Lī, - viņ� teica un palocīja galvu.

Tas izklausījās tik jocīgi un kokaini, es jau gribēju pasmaidīt, bet māmiņa uzmeta man brīdino�u skatienu.

- Paldies, Mails, es arī priecājos ar jums iepazīties, - es sacīju.

Viņ� ātri piesēdās pie stūres, lai novietotu mūsu ma�īnu.

- Mailss ir mistera Tetertona �oferis, - māmiņa paskaidroja, kad mēs gājām aug�ā pa kāpnēm. - Viņ� �eit ir tikai divas nedēļas.

Mēs vēl nebijām pieskāru�ās durvīm, kad tās atvēra virssulainis - kalsnējs ļoti gara auguma vīrietis ar nopietnu, dziļu .rievu izvagotu seju, viņ� man atsauca atmiņā Ābramu Linkolnu. Plānie, tum�brūnie mati atsukāti atpakaļ un pakausī pieplacināti. Viņ� kustējās tik lēni un mierīgi, ka man atgādināja līķratu pavadoni.

- Labdien, Kurtis! - teica māmiņa. - Tā ir mana meita Lī.

- Labdien! - Kurtiss pamāja ar galvu, acis nolaidis, it kā sveicinātu karaliskās ģimenes locekli, tad pakāpās sānis, lai mēs varētu ieiet. - Misters Tetertons jūs gaida mūzikas istabā.

- Paldies, - māmiņa sacīja, un mēs iegājām pla�ajā priek�telpā. - Viņam vēl nav trīsdesmit, bet viņ� izskatās kā vectētiņ�, - viņa no�ukstēja un ieķiķinājās.

Māmiņa uzvedās neparasti draiski, gandrīz kā pusaugu meitene. Tas nezin kāpēc padarīja mani nervozu, bezmaz biedēja. Man gribējās, lai viņa to izbeidz un atkal izturas kā māte.

Lai nomierinātu dīvaini satraukto prātu, es pārslidināju skatienu marmora sienu drapējumiem, milzīgajiem sen�u portretiem un daudzajām gleznām. Tajās attēloti gan zirgi, gan okeāna bangotnes. Pie sienām balta un melna marmora galdi un dekoratīvi akmens soli - acīm redzami pārāk auksti un neērti sēdē�anai. Garās vītņu kāpnes divreiz, nē, trīsreiz garākas un platākas nekā mūsējās. Pie griestiem milzu lustra ar neskaitāmām spuldzēm, ja visas tās iededz, tad gaisma dro�i vien ir tik spo�a kā saule. Grīdu sedz persie�u paklāji, tik jauni un tīri, ka staigāt pa tiem likās apgrēcība.

- Nāc! - māmiņa skubināja, un es sekoju viņai garām pla�ai dzīvojamai istabai. Pametusi tajā acis, ieraudzīju lielu flīģeli. Mēs apstājāmies uz mūzikas istabas sliek�ņa, un es pavēros aug�up - uz kupolveida griestiem. Pie vēl nepabeigtajiem gleznojumiem bija pieslietas garas kāpnes ar paaugstinājumu.

Māmiņa jau uzgleznojusi zilas debesis ar lidojo�ām dūjām un bezdelīgām. Pa�ā vidū kāds vecs vīrs lai�as ar burvju paklāju, aiz mākoņiem saviedējama noslēpumaina pils, tā vēl nav pabeigta.

Es aplūkoju freskas, tās man �ķita pazīstamas, māmiņa �ādas ainas bija zīmējusi uz bil�u grāmatu vākiem. Sienas apgleznotas visnotaļ - tum�i, saulstaru caurausti me�i, līklo�u takas ved uz pilīm, kas caur dūmaku spīgo kalnu galos.

- Nu, kā tev liekas? - māmiņa klusi jautāja.

- Brīni�ķīgi, nudien brīni�ķīgi! Man patīk.

Apjūsmojot freskas un griestu gleznojumus, nebiju pamanījusi kādu vīrieti sē�am uz zema dīvāniņa ar kokgriezumiem rotātu rāmi. Dīvāniņ� bija tie�i pretī durvīm, tātad vīrietis bija vērojis mūs, kamēr es, galvu atgāzusi, ieplestām acīm un aizrautu elpu lēnām staigāju apkārt.

- ДИ - es iesaucos un, apjukumā pietvīkusi, paspēru soli tuvāk māmiņai.

Glītais vīrietis iesmējās un nozibināja tik dzidri zilas acis, kādas savu mū�u nebiju redzējusi. Viņ� bija ģērbies tum�sarkanos samta svārkos ar zīdu ap�ūtiem atlokiem un melnās, platās, vaļīgās biksēs. Mati brūni, kupli un biezi, lūpas pilnīgas, pat es redzēju, ka visai juteklīgas, seja iedegusi kā kinoaktierim. Viņ� likās elegants un aristokrātisks.

Sve�ais piecēlās, es ieraudzīju, ka viņ� ir spēcīgs, platiem pleciem. Liela .auguma, varbūt kādu collu garāks par tēti, rokas slaidas, graciozas. No viņa izstaroja spēks, pa�apziņa un pa�paļāvība, ta�u visam tam viņ� likās pārāk jauns.

- Piedodiet, man vajadzēja mirkli netraucēti paskatīties uz jums abām, - viņ� teica. - Nav �aubu, ka tā ir jūsu-mei-ta, D�iliān. Viņa mantojusi jūsu dzīvesprieku un acu dzirkstīgo mirdzumu.

Es palūkojos uz māmiņu, - kā viņa uztvers tik glaimojo�u komplimentu?

Māmiņa uzziedēja kā puķe, ko valdzinājis silts vasaras lietutiņ�.

- Esi sveicināta Fārtijā! - viņ� man sacīja.

- Tas ir misters Tetertons, Lī - teica māmiņa, nenovēr-susi no viņa acis.

Misters Tetertons? Es jutos pārsteigta. Sprie�ot pēc māmiņas vārdiem, biju iedomājusies, ka viņ� ir sirms, pavecs d�entlmenis. Manuprāt, visi miljonāri izskatās tādi kā mūsu vēstures grāmatās, - Rokfelleri, Kāmegiji, naftas magnāti, - visi veci īgņas kam interesē vienīgi Volstrīts vai karteļi un monopoli.

Es raudzījos uz māmiņu, viņas starojo�ā seja liecināja, ka mans izbrīns viņu uzjautrina un ka viņai ļoti patīk Tonijs Tetertons.

- Labdien, mister Teterton, - es teicu.

- Lūdzu, sauc mani par Toniju. Nu, kādi tev liekas tavas māte gleznojumi? - viņ� jautāja, parādīdams uz griestiem un sienām.

- Brīni�ķīgi.

- Jā, tiesa gan, - sacīja Tonijs Tetertons.

Viņ� acīm urbās manī, es pietvīku, sirds sāka dauzīties. Cerēju, ka man uz kakla nav parādīju�ies sārti plankumi, jau kop� bērnības uztraukuma brī�os tā mēdza gadīties.

- Es mū�īgi bū�u pateicību parādā misis Deverovai, jo viņa atveda uz �ejieni tavu māti. Nu labi - viņ� teica, sasizdams plaukstas. - Jums dro�i vien gribas vispirms apstaigāt Fārtiju, vai ne?

- Man arī!

Es izdzirdēju smalku balstiņu, pagriezos pa kreisi un ieraudzīju mazu zēnu tum�ām, ziņkārām acīm pusdolāra lielumā. Puisēns vērīgi lūkojās uz mani, apsēdies uz tahtas stūra, laikam bijis aiz tās paslēpies. Tādi pa�i kupli, brūni mati kā Tonijam, tie sniedzās līdz pleciem, bet bija glīti, apaļīgi apgriezti, tā kā viņ� izskatījās pēc maza prin�a. Mugurā viņam bija tum�zils matro�a kostīms.

- Nāc �urp, Troj, es tevi iepazīstinā�u, kā pienākas. Nāc! - Tonijs Tetertons mudināja.

Puisēns vilcinājās, nenovērsis no manis acis.

- Sveiks! Mani sauc Lī. Vai dosi man roku?

' Viņ� ātri pamāja ar galvu un piesteidzās man klāt.

- Kā rādās, Trojam jau �etru gadu vecumā ir attīstījusies laba gaume. Trojs ir mans mazais brālītis, -'Tonijs paskaidroja, kad es satvēru Troja rociņu. Trojs bijīgi raudzījās uz mani. - Kop� mūsu vecāki miru�i, es viņam esmu vairāk tēvs nekā brālis - Tonijs piebilda.

-Ai...

Man kļuva �ēl glītā puisēna, viņ� izskatījās tik trausls un sīks, glu�i kā putnēns, kas izkritis no ligzdas un zaudējis mātes gādību un siltumu. Viņa acis bija ilgpilnas, tās kaisa pēc maiguma un mīlestības.

- Troj, iepazīsties ar D�iliānas meitu Lī. Lī, tas ir Trojs Lengtons Tetertons, - Tonijs smaidot sacīja, jo Trojs nelaida vaļā manu roku.

Es noliecos, ielūkojos viņa sejā.

- Vai tev arī gribas pastaigāties? - es jautāju.

Mazais a�i pameta ar galvu un izstiepa rokas. Es viņu apskāvu un pacēlu. Ievēroju, ka Tonija Tetertona ko�i zilās acis asi dzeļas manī. Samulsu, jutos ļoti neveikli, bet tad Tonijs iesmējās.

- Sir�u lauzējs, - viņ� sacīja. - Tomēr tev noteikti piemīt liela pievilcība, Lī, jo parasti Trojs sve�os ļaudīs ir tāds bailīgs.

Es piesarku un sakautrējusies steig�us novērsos. Ta�u mazais Trojs bija tik jauks, man negribējās aizvainot viņa jūtas.

- No manis viņam nv jābaidās. Tu nebaidies, vai ne, Troj?

Viņ� papurināja galvu.

- Lieliski! - teica Tonijs. - Izstaigāsim māju un tad iesim ārā, apskatīsim peldbaseinu un zirgus. Pēc len�a dosimies uz liedagu. Bet, Troj, Lī nevar tevi visu laiku nēsāt apkārt. Tu esi pārāk liels un smags..

- Nekas, - es sacīju. - Trojs katrā ziņā drīz vēlēsies staigāt pats, vai ne?

Viņ� pamāja un mani nopētīja. Viņa acīs bija bailes, viņ� baidījās, ka es nolaidī�u viņu zemē un vairs neievēro�u.

- Varbūt Trojs man kaut ko pastāstīs un arī parādīs. Vai ne, Troj?

Viņ� palocīja galvu.

- Labi, mēs varam iet.

Tonijs atkal iesmējās, un abi ar māmiņu devās tālāk. Dro�i vien ēdamistaba lielajā mājā bija visiespaidīgākā. Pla�a kā banketu zāle, tik garu galdu savu mū�u nebiju redzējusi. No virtuves ienāca pavārs, Tonijs viņu stādīja priek�ā. Kā redzams, ļoti lepojās ar savu pavāru. Nejau�i to saticis Ņūorleānā un atvedis uz tejieni. Viņu sauca - Raiss Viljams - ļoti jautrs un sirsnīgs nēģeris ar tādu runas veidu, ka vārdi skanēja kā mūzika. Apsolīja pagatavot tik gardu len�u, ka mums, to atminoties, vēl pēc nedēļas siekalas saskrie�ot mutē.

Man rokas bija noguru�as, likās pārstieptas, es nolaidu Troju zemē pie marmora kāpnēm. Viņ� ļoti vēlējās parādīt man savu istabu. Visas apak�stāva guļamtelpas patiesībā bija dzīvokļi, katrā atsevi�ķa dzīvojamā istaba. Troja istaba bija pieblīvēta ar da�ādām rotaļlietām, tā izskatījās glu�i kā rotaļlietu tirgotava.

- Vai māte tev nav stāstījusi par manu biznesu? - Tonijs jautāja, redzēdams, ka esmu gau�ām pārsteigta.

Es pakratīju galvu.

- Vai viņa nesacīja, ka tu brauksi pie rotaļlietu karaļa?

>1

11

I

I

ļļl

H

I

I

I ■ ' ■ ■

Viņ� saskatījās ar māmiņu, it kā tas būtu vienīgi viņiem j zināms joks. Es atkal pakratīju galvu, mani mulsināja tei

cieni un draiskie mirkļi, kādus māmiņa pārmija ar �o stalto, glīto jauno vīrieti.

- Kāpēc jūs sauc par rotaļlietu karali? - es jautāju, kamēr Trojs rakājās pa rotaļlietu kaudzi, lai man parādītu kaut ko sevi�ķu.

- Ar rotaļlietām mēs, Tetertoni, esam tiku�i pie bagātības, - Tonijs atbildēja. Ieraudzījis, ka man ziņkārē ieple�as acis, viņ� uzjautrināts pasmaidīja. - Kā redzams, tev bērnībā laupīts daudz prieka, jo nav dāvināta neviena Te-tertonu rotaļlieta. D�iliān, jums vajadzētu kaunēties, -viņ� ķircinājās.

- Es diezgan nopūlējos, mēģinot piedabūt viņas tēvu, lai vismaz pērk viņai meitenēm piemērotas mantas, - māmiņa �ķelmīgi atbildēja.

Tonijs un māmiņa zīmīgi samirk�ķinājās, it kā to jau iepriek� pārspriedu�i, tad viņ� pievērsās man.

- Tetertonu rotaļlietas ir īpa�as, Lī. Tās nav parastas plastmasas spēlītes. Mūsu darinājumi domāti kolekcionāriem, bagātniekiem, kuri nevar aizmirst savu grūto bērnību, kad tiem nekas nebija palikts zem Ziemassvētku eglītes, nekad netika svētītas dzimumdienas.

- Paraugies uz �o ar grāvi apjozto pili, - Tonijs parādīja uz istabas kreiso, attālāko kaktu. - Tā ir kāda mana meistara roku darbs. Ja to aplūkosi tuvāk, tad redzēsi, ka viss ir sīki jo sīki izstrādāts. Katra Tetertonu rotaļlieta ir vienreizēja, īpa�a un vērtīga. Tie, kuri tās var atļauties, rada pa�i savu karaļvalsti.

Es gāju apskatīt pili.

- Tur ir pat mazi cilvēciņi - kalpi, zemnieki, lordi un lēdijas! - es iesaucos. - Vai visas jūsu rotaļlietas ir tik pilnīgi izstrādātas?

- Jā, citādi es tās neatļautu pārdot, - Tonijs atbildēja.

Viņ� nostājās man blakus, viņa samta svārku piedurkne piedūrās manai rokai, mani apvēdīja dārga odekolona smar�a.

- Mēs taisām arī spēles - tik sare�ģītas, ka stundām ilgi jālauza galva, lai tās atrisinātu.

Tonijs atkal paskatījās uz māmiņu, abi sasmaidījās tāpat kā pirmīt - it kā par viņiem vien zināmu joku.

- Bagātnieki drīz vien aiz garlaicības nezina, kur dēties, un tad tie sāk kolekcionēt - vai nu antīkus priek�metus, vai manas rotaļlietas. Da�iem ir naudas kā spaļu, tie savā mū�ā nespēs tik daudz iztērēt. Es piedāvāju vēl kādu iespēju to izdot, rosināt fantāziju.

Ja tu atnāksi man līdzi uz vienu no maniem rotaļlietu veikaliem, tev liksies, ka ieej pasaku valstībā. Manos veikalos cilvēki var ieiet arī ilgotā laikā - pagātnē vai nākotnē. Bagātos vairāk interesē pagātne. Varbūt tie baidās no nākotnes, - viņ� filozofiski nobeidza.

Es skatījos uz viņu. Viņ� ar no�ēlu runā par saviem pasūtītājiem. Acīmredzot tos lāgā neciena, kaut gan tie sagādā viņam līdzekļus lieliskā īpa�uma uzturē�anai.

- Re! - Trojs paraustīja mani aiz svārku stērbeles.

Es pavēros lejup, viņ� turēja rokās ugunsdzēsēju ma�īnu, gandrīz tik lielu kā pats. Visas metāla daļas bija kustīgas, da�as noņemamas. Mazo ugunsdzēsēju sejas smalki izveidotas un nokrāsotas, katrai citāda izteiksme. Trojs piespieda kādu pogu, iegaudojās sirēna.

- Brīni�ķīgi, Troj! - es teicu. - Tev patīk ar to rotaļāties, vai ne?

Ill ;

' - Vai paspēlēsimies? - viņ� jautāja.

- Lī tagad nevar spēlēties ar tavām mantām, Troj, - Tonijs paskaidroja. - Mēs dosimies pastaigā, vai esi aizmirsis?

Mazais izskatījās apbēdināts.

- Paspēlēsimies vēlāk, - es teicu. - Apsolu. Vai esi ar mieru?

Viņ� palocīja galvu, sagruvu�ās cerības atdzima.

Mēs gājām no istabas istabā, tās bija cita par citu greznāka un pla�āka. Visās dzīvojamajās istabās deviņpadsmitā gadsimta mēbeles, da�as �ķiet nelietotas. Visur arī mākslas darbi. Vannasistabas ērtas, ar niķelētām ierīcēm, vannas līdzinās nelieliem peldbaseiniem. Visās malās spoguļi, tāpēc vannasistabas un guļamistabas izskatās vēl pla�ākas.

Kad devāmies izstaigāt apkaimi, māmiņa un Tonijs Tetertons gāja mums pa priek�u. Viņi sarunājās tik klusi, ka vārdus es nevarēju sadzirdēt, turklāt Trojs mīlīgā bal-stiņā nemitīgi �ivināja. Es turēju viņu aiz rokas, un mēs pa kājceliņu gājām cauri dārzam uz peldbaseinu un peld-kabīni. Es biju ieguvusi viņa draudzību, viņ� �aloja vienā �alo�anā, un izrādījās, ka Trojs ir neparasti gudrs mazs puisēns.

- Boriss, mūsu dārznieks, tur licis iestādīt kociņus, - viņ� teica, pamādams pa labi, kur rīkojās divi strādnieki. - Puķes ir nokaltu�as, bet Boriss pavasarī iestādīs daudz vairāk un visādās krāsās. Viņa ziņā ir arī labirints - Trojs svarīgi piebilda.

- Labirints?

Trojs pamāja pa labi, un es to ieraudzīju. - Dzīv�ogi slējās vismaz divdesmit vai trīsdesmit pēdu augstumā.

- Ciktāl tas sniedzas? - es jautāju.

� Uz turieni, - Trojs parādīja ar pirkstu. - Līdz mazajai koted�ai.

- Mazajai koted�ai?

- Jā... - Trojs pamāja ar galvu, palaida vaļā manu roku, pieskrēja pie Tonija un paraustīja viņa svārku pogu-

- Lī grib iet labirintā! Lī grib iet labirintā! - Trojs skandēja.

- Ko? - Tonijs un māmiņa atskatījās.

- Es to nesacīju. Trojs ir mazs jokpēteris. Bet tas varētu būt jauki - es piemetināju, palūkojusies uz labirintu.

- Labirintā jāiet iek�ā ar vislielāko uzmanību, - Tonijs brīdināja. - Tur var viegli apmaldīties.

- Vai tas ir tik milzīgs un sare�ģīts? - es ziņkāri jautāju.

- Jā, es gan nekad neesmu to mērījis, bet Boriss, mans dārznieks, domā, ka tas ir vismaz pusakru liels, ja ne vairāk.

- Iesim labirintā, Tonij! - Trojs sauca. - Iesim labirintā!

- Varbūt vēlāk, Troj. Mums jāparāda Lī peldbaseins un staļļi, jāaizved viņa uz pludmali. Vienā dienā vairāk nemaz nepaspēsim, - viņ� piebilda, pakratīdams galvu. - Man �ķiet, ka tev jābrauc �urp bie�i jo bie�i, citādi Trojs būs ļoti nobēdājies.

Es paraudzījos uz māmiņu. Viņa pavedino�i smaidīja.

- Varbūt tu nākamsestdien atkal ieradīsies? - Tonijs sacīja.

-Jā, lūdzu, lūdzu! - Trojs uzstāja.

- Es... mēs nākamsestdien brauksim projām, bet, kad atgriezīsimies...

- Brauksiet projām? - Tonijs strauji apsviedās pret māmiņu. - Jūs man agrāk neko neminējāt par kādu ceļojumu.

- Es to uzzināju tikai vakar vakarā, - māmiņa teica.

Viņas balsī jautās nepatika. �Bet kāpēc?� es brīnījos. �Māmiņa ta�u tik ļoti bija gribējusi doties �ādā braucienā.�

- Parunāsim par to vēlāk, - viņa pieglaudīgi sacīja Tonijam, un abi devās uz priek�u.

Viņi sarunājās klusi, ta�u, sprie�ot pēc �estiem, arvien vairāk iekarsa.

�Tonijs laikam dusmojas, ka freskas paliks nepabeigtas,� es nodomāju.

Mazais Trojs atsāka �inkstēt par labirintu.

- Vispirms apskatīsim peldbaseinu un tad paiesim gabaliņu pa labirintu. Ar mieru? - es jautāju.

- Ar mieru.

Trojs atkal satvēra manu roku un visai apmierināts mani uzlūkoja.

- Tu esi neatvairāms, Troj Lengton Teterton, un proti panākt savu.

Viņ� paraustīja plecus, it kā saprastu, ko es īsti ar to gribēju teikt. Es nosmējos.

�Cik dīvaina, tomēr brīni�ķīga vieta,� es domāju, kad mēs gājām tālāk. �Pla�a, skaista, tās iemītniekiem ir tik daudz ērtību. Tomēr Fārtingeila ir pārāk milzīga, lai tajā dzīvotu tikai viens neprecējies vīrietis ar savu mazo brālīti. Kaut arī viņiem ir vesela armija kalpotāju, viņi noteikti jūtas ļoti vientulīgi. Nabaga mazais Trojs! Jau �etru gadu vecumā zaudējis vecākus. Vai arī es reiz zaudē�u savus dārgos, mīļotos vecākus?�

Man pārskrēja drebuļi. Par naudu varot nopirkt laimi, tā māmiņa nereti sacīja, bet es biju pārliecināta - ja mazais Trojs varētu izvēlēties, viņ� atdotu visu �o bagātību, lai atgūtu vecākus. Es to skaidri zināju.

Tonijs ļāva Trojam iekāpt apjomīgajā, tagad tuk�ajā peldbaseinā. Puisēns priecājās, ka atrodas tur, kur nesen bijis dziļ� ūdens.

- Tas knauķis prot peldēt, - Tonijs man ie�ukstēja ausī. - Jau kop� pusotra gada vecuma.

- Tie�ām?

- Lī, meties iek�ā! Ūdens ir lielisks!

Trojs smējās par savu joku. Viņ� stāvēja peldbaseina vidū un māja.

- Nē, pārāk auksts, lai peldētu! - es atsaucos.

Trojs glu�i kā pieaudzis cilvēks izbrīnā skatījās uz mani.

- Es pajokoju, te nav ūdens, - viņ� teica un papleta rokas, it kā runātu ar pilnīgu idiotu.

Es sāku smieties, smējās arī māmiņa un Tonijs.

- Labi, es ienir�u.

Nogāju pa kāpieniem, Trojs satvēra mani aiz rokas un aizveda uz baseina pretējo malu.

- Es varu aizpeldēt no �ejienes līdz turienei, - viņ� sacīja, parādīdams ar pirkstu.

Pēc tam mēs devāmies atpakaļ, laukā no baseina. Māmiņa un Tonijs bija kaut kur aizgāju�i. Ieraudzīju viņus pie peldkabīnes, abi atkal ļoti uztraukti sarunājās, stāvēdami viens otram cie�i blakus. Tonijs izskatījās sapīcis. Māmiņa, pamanījusi nākam mani un Troju, uzlika plaukstu uz Tonija rokas, lai viņu pārtrauktu.

- Redzi, Lī, �eit ir pat maza skatuve d�eza kapelai, tā spēlē, kamēr viesi peldas! - viņa iesaucās.

- Jā, mēs visu vasaru pie peldbaseina rīkojam lieliskas viesības ar cienastu un dejām mēnessgaismā, - sacīja To-nijs. - Vai tu esi peldējusies mēnesnīcā? - viņ� man jautāja un parādīja uz debesīm, it kā būtu pusnakts un spīdētu mēness un zvaigznes.

Es papurināju galvu, ta�u tas izklausījās brīni�ķīgi.

Trojs paraustīja mani aiz rokas, es ielūkojos viņa lūdzo�ajās acīs.

- Tonij, vai es nedrīkstētu paieties ar Troju mazu gabaliņu pa labirintu un tad doties uz staļļiem?

- Labi, - viņ� teica Trojam. - Ieved Lī labirintā. Ejiet iek�ā tur, - viņ� parādīja. - Bet neejiet tālāk par pirmo pagriezienu - viņ� man piekodināja.

- Labirints ta�u nevar nevienu aizvilināt! - es iesaucos.

Tonija seja kļuva nopietna, gai�zilās acis samiedzās.

- Tas to var, - viņ� brīdināja.

Es palocīju galvu, jo Tonijs likās tik noba�ījies.

- Labi, Troj. Mēs drīkstam iet, bet tu dzirdēji, ko teica tavs brālis. Turies man pie rokas, neskrien projām.

- Jā, jā! - Viņ� sparīgi kratīja galvu.

- Māmin, vai nenāksi līdzi?

- Ejiet vien, mēs pagaidīsim, - viņa atbildēja.

Es paņēmu Troju aiz rokas, un mēs cauri dārzam devāmies uz labirintu.

Redzēju, cik bijīgi un piesardzīgi mazais Trojs ieiet labirintā, un nospriedu, ka tas viņu ļoti ietekmē. Sīkā sejiņa pēk�ņi pauda cieņas pilnu bijību. Viņ� cie�i turēja manu roku, un mirklī mani pārņēma tāda sajūta, it kā es būtu iegājusi baznīcā. Cik brīnumains klusums! Pat putniņu vīte-ro�ana no dārza tikko sadzirdama, virs labirinta griezās un vērpās kaijas, to kliedzieni likās tāli, apslāpēti. Augstie dzīv�ogi neļāva �eit iespīdēt saulei un meta garas, tum�as ēnas pār taku. Tomēr man labirints �ķita rāmi skaists un

1

X -1 noslēpumains. Mēs nonācām pie pirmā pagrieziena, es paskatījos uz nākamo eju; no tās atzarojās takas pa labi un pa kreisi. Izvēlies, ceļiniek! Vai nu tikai riņķosi apkārt, vai beidzot nokļūsi pie mērķa. Es izjutu vilinājumu, mani pārņēma satraukums un ziņkāre. Laikam to bija domājis To-nijs, kad brīdināja, ka labirints varot mūs aizvilināt. Ar savu noslēpumainību tas spēj pievilkt, ievilināt un izaicināt jebkuru ienācēju.

- Vai tu esi gājis arī tālāk, Troj? - es jautāju.

- Protams. Tonijs reizēm ņem mani līdzi uz koted�u. Viņ� iet tam cauri. - Trojs to uzskatāmi parādīja, zigzagveidīgi izlocīdams plaukstu. Tad paliecās man tuvāk un �ukstēja, acis uzbudumā dega. - Vai nepaiesi-mies?

- Ak tu, mazais velnēn! Vai nedzirdēji, ko tev brālis teica? Tagad iesim atpakaļ, man gribas redzēt zirgus.

Viņ� pakāpās nostāk un pavīpsnāja kā vismaz �etrreiz vecāks jauneklis. Pēk�ņi viņam ie�āvās prātā kāda cita, satrauco�a doma, un viņ� vilka mani uz izeju.

- Nāc, es tev parādī�u savu poniju - Bultu, tu varēsi ar

to jāt! < _t

- Bultu?

Es sekoju viņam, manu smieklu atbalss apdzisa labirin

ta ēnavās. 4- ■

Tonijs un māmiņa bija nogāju�i labu gabalu un atkal dzīvi sarunājās. Māmiņa atlieca skaisto galvu un novizu-ļoja skanīgus smieklus. Mani pārņēma nemiers, pakrūtē sa�ņaudzās kamols. Es centos sev iestāstīt, ka glu�i vienkār�i esmu izsalkusi. Ak vai, liekas, mani savaldzinājusi �ī pasakainā karaļvalsts, tomēr man gribas arī bēgt prom no tās noslēpumainās burvības.

� '* ф *

- Tonij! Tonij! - iesaucās Trojs, palaida vaļā manu roku un naski pieskrēja pie viņiem. - Lī grib jāt ar Bultu! Vai drīkst?

- Es papurināju galvu.

- Lī grib jāt? Vai tikai tev gribas, lai viņa jāj? - Tonijs jautāja.

Trojs neizpratnē paraustīja plecus.

-Troj, tu ta�u zini, ka vispirms jāpasaka Kērlijam, lai poniju apseglo. Turklāt Lī nav pienācīgi saģērbusies, vai neredzi?

Trojs atskatījās. Es biju apvilkusi vienu no jaunajiem svīteriem un kuplus, krokainus svārkus, nevis taisnus un �aurus.

Māmiņa uzsita knipi.

- Es zinu, kas man aizmirsies! Vajadzēja uzdāvināt viņai dzimumdienā jātnieces tērpu. '

- Dzimumdienā? Ā, pareizi, Lī vakar bija dzimumdiena,

- Tonijs sacīja, pamirk�ķināja māmiņai Tin panācās uz priek�u. - Ne jau bez iemesla nēsāju līdzi-�o mantiņu - viņ� man teica un izvilka no svārkkabatas mā�u, zelta papīrā ietītu sainīti, apvītu ar melnu, pu�ķī sasietu lenti.

- Kas tas ir?

- Acīmredzot dzimumdienas dāvana, Lī, - māmiņa tā ērcīgi atbildēja. - Ņem un pasaki paldies!

- Bet... - Es vilcinājos.

- Kas tur ir? Kas tur ir? - Trojs nepacietīgi ļtra�ņāja.

Es atsēju lenti un iztinu nelielu kārbiņu. To atvērusi, ieraudzīju zelta karekli okeāna tvaikoņa veidā ar zelta ķēdīti. Karekli rotāja divi mazi dimanti - abu skursteņu galā.

- Redzi, kāds! - es teicu māmiņai, viņa smaidot pa�ūpoja galvu.

- Skaists.

- Man arī! Parādi man arī! - Trojs iesaucās.

Es noliecos, un viņ� to aplūkoja.

- Tas nepeldēs, - Trojs secināja.

- Tam nav jāpeld, Troj. Tas jānēsā ap kaklu, - es teicu, izņēmu karekli no kārbiņas un turēju paceltā rokā.

- Paskaties otrā pusē - sacīja Tonijs.

Es apgriezu karekli otrādi un izlasīju - �Princese Lī�.

- Cik brīni�ķīgi, Tonij, - māmiņa teica. Viņa vairs nelikās saērcināta. - Kaut tēvs viņai labāk dāvinājis �ādas lietas, nevis īstu kuģu modeļus, ko izjaukt un izpētīt, - viņa piebilda.

- Tēvi vienmēr pēdējie pamana, ka viņu meitas jau ir pieaugu�as, - Tonijs teica.

Uzmetu viņam ātru skatienu. Gai�i zilās acis mani vē-

V . *

roja, pēk�ņi jutos vecāka, pietvīku, man sirds sāka dauzīties, un es tikpat ātri novērsos.

- Es ceru, ka tev tas patīk, Lī, - Tonijs gandrīz �ukstus sacīja.

-Jā, ļoti patīk. Paldies. Liels paldies.

Paskatījos uz māmiņu, viņa pamāja ar galvu. Sapratu -grib, lai es Toniju noskūpstu. Tas likās dīvaini, jo viņ� man ir gandrīz sve�s, kaut arī nupat pasniedzis ļoti dārgu dāvanu. Ta�u, kā rādās, māmiņa to gaida, tāpēc es darī�u, kā pienākas, ja arī ne sevis, tad viņas dēļ.

Arī Tonijs gaidīja pateicības skūpstu. Pieliecās un pagrieza vaigu pret manām lūpām. Aizvēru acis un a�i viņu noskūpstīju, mani apdvesa viņa odekolona smar�a. Viņ� patiesi ir pirmais vīrietis, ko es noskūpstu, - cits, nevis tētis. Man sirds lēktin lēca, viegli apreiba galva. Cerēju, ka viņ� nav to ievērojis.

- Paldies, - es nomurmināju.

- Es tev palīdzē�u to aplikt, - Tonijs sacīja un izņēma karekli man no rokām.

Mani pirksti tie�ām drebēja. Viņ� attaisīja ķēdīti un aplika man ap kaklu. Es jutu viņa silto elpu uz skausta, kad viņ� knibinājās ar aiztaisāmo.

- Tie ir tik sīki. Nu, gatavs!

Viņ� pakāpās atpakaļ - līdzās māmiņai - un abi raudzījās uz karekli. Tas karājās man krū�starpā.

Māmiņa izskatījās tāda kā sadrūvējusies. it kā pēk�ņi kļuvusi mazliet greizsirdīga.

- Labi! - Tonijs sasita plaukstas. - Iesim pie staļļiem, lai tu zinātu, ko darīt, kad tev būs jātnieces tērps.

Kad tur nonācām, Tonijs pasauca Kērliju - plecīgu maza auguma skotu rudiem, sprogainiem matiem. Manuprāt, viņam bija ap gadiem piecdesmit. Tuklo vaigu galos divi spilgtsarkani plankumi, tie �ķita uzkrāsoti glu�i kā klaunam.

- Man domāt, jumsim gribas redzēt Bultu - viņ� teica, iedams pa priek�u.

Kērlijs atvēra staļļa durvis, un es ieraudzīju melnbaltu �etlandes poniju - ķēvīti. Tā bija tik skaista, ka tūlīt man iepatikās. Trojs pasniedza tai ku�ķi siena, tā vārīgi to paņēma un sāka gremot, lūkodamās uz mani.

- Jūs varat to paglaudīt, mis, ja vēlaties.

- Es vēlos. Paldies.

Glāstīdama zirdziņu, es atkal domāju par Fārtingeilas savrupmāju. Cik brīni�ķīga vieta - skaists dārzs, milzīgs peldbaseins, peldkabīne un skatuve, labirints un zirgu staļļi. Es sāku saprast, kāpēc māmiņa ir tik sajūsmināta. Varbūt centīsies pierunāt tēli, lai arī nopērk īpa�umu ārpus pilsētas.

- Vai tu rīt atbrauksi jāt ar Bultu? - Trojs jautāja.

- Rīt gan ne, Troj, bet drīz.

Puisēns izskatījās apbēdināts. Viņam ļoti vajadzīga mā- � te, kāda maiga, mīlo�a sieviete. Tonijs dro�i vien ir labs brālis, bet nespēj dot mazajam mātes mīlestību. Kaut mēs varētu ņemt viņu līdzi uz mūsmājām! Es vienmēr esmu ilgojusies pēc brālī�a.

Māmiņa un Tonijs piebiedrojās mums tikai pēc krietna brī�a. Es jau taisījos iet viņus meklēt. Tonijs paziņoja, ka ir laiks ieturēt len�u. Māmiņa bija nolēmusi pēc tam pastrādāt pie freskām, un Tonijs piesolījās aizvest mani un Troju uz liedagu. Viņ� redzēja, ka esmu vīlusies, man gribējās vērot, kā māmiņa glezno.

- Es tev liedagā parādī�u visas savas iemīļotās vietas, -Tonijs apsolīja. - Es mīlu okeānu. - Viņa seja apmācās. - Tas ir pilns burvības un noslēpumu. Tas ir tik mainīgs, katru dienu citāds.

- Mans tētis arī to mīl, - es teicu.

- Protams. Bet es esmu priecīgs, ka mana dzīve nav atkarīga no okeāna, - viņ� piebilda. - Okeāns ir gau�ām untumains... glu�i kā sieviete.

Es jutos pārsteigta, ka māmiņa iesmejas. Biju pārliecināta -ja to pateiktu tētis, tad viņa novaibstītos vai nesacītu neko. Ta�u, lai Tonijs Tetertons teiktu, ko teikdams, viņai tas viss liktos apbrīnās vērts.

- Skaists, visvarens un neuzticams, - viņ� smaidot turpināja, bet acis bija nopietnas. - Pasaulē nav nekā skaistāka, vienīgi, protams, tava māte, - viņ� piemetināja, paraudzīdamies uz māmiņu. Es ātri pagriezos uz māmiņas pusi. Kā viņa to uztvers? Māmiņa izskatījās lepna, nevis samulsusi.

Vai tas nav mulsino�i, ja precētai sievietei sve�s vīrietis saka tik glaimojo�us vārdus?

Daudz vieglāk ir būt mazai meitenei, es gandrīz vēlējos atgriezties bērnībā, bet zināju - Laiks un Liktenis to man neļaus.

�

Len�s bija lielisks, kā jau Raiss Viljams apsolīja, un Tonijs izvērta to par sevi�ķu gadījumu. Mūs apkalpoja divi viesmīļi un apteksne - jauni cilvēki it kā kokā grieztām sejām.

Uz galda bija ļoti dārgi porcelāna trauki, Tonijs paskaidroja, ka tos mantojis no vecvecākiem. Mēs sēdējām garā galda vienā galā, Trojs un es Tonijam pa kreisi, māmiņa - pa labi. Mums katram bija vīna glāze, pat Trojam. Ielejot brāļa glāzē da�us pilienus, Tonijs man pamirk�ķināja. Trojs izturējās kā pieaudzis, neizrādīja ne mazāko pārsteigumu. Es redzēju, ka viņ� vēro katru Tonija kustību un cen�as darīt tie�i tāpat. Paņēma salveti, atlocīja un gludi ieklāja klēpī. Tad atkal izslējās taisni.

Galdā bija likti augļi, - katrs auglis sagriezts neparastā veidā, - un salāti, kuru sastāvā bija produkti, kādus nekad nebiju nedz redzējusi, nedz ēdusi, da�i izskatījās pēc ziedlapiņām, bet tas viss gar�oja brīni�ķīgi. Galvenais ēdiens bija garneles ar nelobītiem rīsiem. Desertu - persiku kompotu - Raiss Viljams pasniedza pats. Es biju tā pieēdusies, ka gaidīt gaidīju pastaigu pa krastmalu.

- Lī, ej ar Troju laukā, es pēc brī�a jums pievieno�os, -

Tonijs sacīja. - Man ar tavu māti vēl jāapsprie�as par freskām. i

- Iesim, Lī! - iesaucās Trojs un pielēca kājas.

Es paraudzījos uz māmiņu. Viņa sēdēja, atbalstījusi elkoņus pret galdu, pirkstus piespiedusi pie lūpām. Acis apvizmoja apmierināts smaids. �ajā burvības gaisotnē viņa vairāk nekā jebkad izskatījās pēc pasaku princeses.

- Es ie�u uzvilkt virsvalku, - viņa piemīlīgi sacīja.

Mēs ar Troju izgājām ārā pa parādes durvīm.

- Kurp tu ej, Troj? - es jautāju.

Viņ� devās pa labi un aizgāja aiz krūmu pudura.

- Es vakar te strādāju kopā ar Borisu un �itos atstāju, -viņ� atbildēja, parādīdams man spainīti un lāpstiņu. - Pludmalē tos vajadzēs.

-Jā.

- Iesim, Tonijs mūs panāks.

- Labāk pagaidīsim.

- Man vienmēr jāgaida, jāgaida, jāgaida! - Trojs teica un piecirta kāju, tad saīdzis izstiepās gar�ļaukus zālē un sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Tonijs ilgi nekavēsies. - Es mierino�i pasmaidīju.

- Ja tava māmiņa gleznos, viņ� tik ātri nenāks.

�Blēņas,� es nodomāju. �Tonijs ta�u nelūkojas māmiņai pār plecu visu laiku, kamēr viņa strādā. Viņam pa�am savas darī�anas, turklāt māmiņa vēlas būt viena, kad zīmē un glezno.�

Trojs pētīgi raudzījās uz mani.

- Kur ir tavs tētis? - viņ� jautāja. - Vai nomiris un arī ir debesīs pie eņģeļiem?

-Nē, mans tētis strādā. Gribēju, lai �odien brauc mums līdzi, bet viņ� nevarēja, - es piebildu.

Trojs joprojām mani ziņkāri vēroja. Tad paskatījās uz parādes durvīm, viņa acis samiedzās.

- Hallo! - Tonijs sauca no kāpņu aug�gala.

Trojs uz�āvās kājās.

- Iesim, - Tonijs sacīja, steigdamies lejā, un Trojs metās skrie�us.

- Vai tu daudzreiz esi bijusi pie okeāna, Lī? - Tonijs jautāja, kad mēs sekojām Trojam.

- Es bie�i eju uz ostu, tur ir mana tēva ofiss, un mēs vairākkārt esam devu�ies jūras braucienos, - es atbildēju.

Māmiņas prombūtnē jutos ļoti satraukta. Baidījos, ka nepasaku vai neizdaru kaut ko nepareizi, nenostādu neērtā stāvoklī gan viņu, gan sevi. Tonijs likās tik pa�apzinīgs. Viņam jābūt visai sabiedriskam un izdarīgam, jo viņ� ir ļoti bagāts un vada lielu firmu. Mana tēva bizness saistīts ar kuģniecību, tāpēc es esmu ceļojusi krietni vairāk nekā mani draugi un tikusies ar daudziem sve�zemniekiem, tomēr nejūtos paļāvīga.

- Protams, muļķīgs jautājums. Patiesībā es gribēju prasīt, vai tu vasarā mēdz uzturēties pludmalē.

- Nē, daudz ne. Māmiņai lāgā nepatīk pludmale. Viņa necie�, ka novārtās ar smiltīm. Bet manai draudzenei Mi-�elai Almstedai ir peldbaseins.

-Ā!

Mēs devāmies tālāk. Trojs ņipri dipināja, svārstīdamies uz mazajām kājelēm, spainītis �ūpojās uz priek�u un atpakaļ līdzi sparīgajām rokas kustībām.

- Trojs ir tik jauks, - es teicu.

- Jā, - Tonijs bēdīgā balsī piekrita. - Knēvelim nav klājies viegli. Jau no dzim�anas ir gau�ām slimīgs. Mēs pat domājām, ka neizdzīvos.

- Ai... kas noticis ar...

- Ar mūsu vecākiem?

Es palocīju galvu.

- Mūsu māte nomira pusotru gadu pēc Troja piedzim�anas. Viņai bija reta asinsslimība. Nākammēnes būs gads, kop� ar sirdstrieku nomira tēvs. - Tonija gai�i zilo acu skatiens aizblāvojās, it kā viņ� atcerētos kādu traģisku atgadījumu. -Tas notika labirintā.

- Labirintā!

- Jā, un diem�ēl Troja klātienē.

- Ak vai! - es iesaucos.

- Viņi bija devu�ies tam cauri. Aiz labirinta ir maza, glīta koted�a. Tagad neviens �o koted�u neizmanto, bet mēs to uzturam kārtībā, un Trojs domā, ka tā ir burvju mājiņa, tāda kā viņa pasaku grāmatās. Vai tev zināms, ka viņ� jau lasīja divarpusgadu vecumā? Viņa toreizējā aukle misis Hāber�ēma - patīkama paveca dāma no Londonas -uzņēmās viņam iemācīt burtot. Viņ� ir ļoti saprātīgs, tālu apsteidzis savus vienaud�us.

- Es zinu. Ta�u notiku�ais viņam bija briesmīgs pārdzīvojums! - es iesaucos. - Kā viņ� rīkojās?

- Kā par brīnumu, nepjuka. Cits viņa vecuma bērns dro�i vien sēdētu blakus miru�ajam tēvam un raudātu, līdz kāds to beidzot atrastu. Ta�u Trojs bija sapratis, ka ar tēvu noticis kaut kas slikts, un tūlīt drāzās ārā no labirinta. Man vēl ausīs skan viņa kliedzieni, kad viņ� skrēja pie parādes durvīm. Mēs aizsteidzāmies pie tēva, bet bija par vēlu.

- Cik bēdīgi, - es teicu, iedomādamās, kā būtu, ja es zaudētu savu tēti, pat tagad, kad zinu, kas ir nāve.

- Trojam, protams, tas ir vēl smagāks zaudējums. Neviena aukle nespēj aizstāt māti, un es nespēju aizvietot tēvu, lai darītu, ko darīdams. Es nevaru kopā ar viņu pavadīt tik daudz laika, cik vajadzētu.

- Vai misis Hāber�ēma vēl ir �eit?

-Nē, viņa saslima un atgriezās Anglijā. Tagad man ir misis Hārstingsa - reizē aukle un istabene. Redzi, mums tikai jāpāriet pāri �im pauguram. Trojs jau ir pludmalē.

No uzkalniņa mūsu acīm atklājās Atlantijas okeāna pla�umi. Trojs jau lejā rakņājās smiltīs. Liedags abos virzienos stiepās līdz pa�am apvārsnim.

- Vai tā ir jūsu privātā pludmale? - es pārsteigta jautāju-

- Jā. Te ir arī neliels līcis, - Tonijs sacīja, paradīdams pa labi. - Ļoti klusa, nomaļa vieta, tur es mēdzu iet, kad gribu pabūt viens.

- Brīni�ķīgi!

- Vai tev �eit patīk, Lī? - viņ� jautāja un atkal acīm urbās manī.

- Ļoti patīk.

- Priecājos to dzirdēt, - viņ� teica un man uzsmaidīja, cie�ais skatiens asi dzēlās manī.

'�Diezin cik viņam ir gadu?� es prātoju. �Reizēm viņ� liekas tik gudrs, tik pieredzējis, bet reizēm ne�ķiet vecāks par vidusskolnieku.�

Tonijs atkal raudzījās uz okeānu.

- �eit patie�ām ir brīni�ķīgi, - viņ� teica. - Kad man bija septiņi gadi, tēvs aizsūtīja mani uz ītonu, uzskatīdams, ka angļu skolās ir labāka disciplīna nekā mūsu privātajās mācību iestādēs. Viņam bija taisnība, ta�u Anglijā es vienmēr ilgojos pēc Fārtijas. - Tonijs aizvēra acis un liegā balsī piebilda: - Kad > mani pārņēma ilgas pēc mājam - la bija gandrīz vienmēr - es aizvēru acis un iztēlojos, ka samanu, kā smar�o balzamīnes, egles un priedes, bet visspēcīgāk saodu okeāna sāļo smārdu. Pamodos vīlies, vēlējos, kaut seju man skartu miklais, vēsais rīta gaiss, tik ļoti ilgojos pēc mājām, ka sajutu gandrīz fiziskas sāpes.

Es klausījos, elpu aizturējusi. Nekad nebiju dzirdējusi kādu tik romantiski runājam par savu māju. �Tonijam Te-tertonam piemīt �ādas dziļas jūtas,� es nodomāju. Klausoties viņā, man pār muguru skrēja viegli drebuļi. Pēk�ņi viņ� iepleta acis, it kā viņam kāds būtu iecirtis pliķi.

- Ta�u nav nieka lieta pārvaldīt tik lielu īpa�umu un vadīt biznesu, kam ir strauj� kāpums. Turklāt jārūpējas ari par mazu bērnu, - viņ� piebilda.

- Un tik jaunam cilvēkam, - man paspruka.

Viņ� iesmējās.

- Kā tu domā, - cik man ir gadu?

- Es nezinu... divdesmit.

- Divdesmit trīs.

�Divdesmit trīs,� es nodomāju. �Māmiņai ir gandrīz divreiz vairāk, tomēr viņa liekas tikai da�us gadus vecāka.�

- Nāc, pastaigāsimies gar krastmalu, ieklausīsimies okeāna bangu �alkās. Mēs nedrīkstam pārāk agri atgriezties mājās un traucēt mākslinieci. Tu jau zini, kādi ir mākslinieki, -jūtīgi, untumaini, - viņ� smiedamies teica.

Pastaiga bija jauka. Tonijs pastāstīja par savām iecerēm, kā vērst pla�umā biznesu un izpra�ņāja mani par skolu un dzīvi Bostonā. Vēlāk Trojs un es devāmies meklēt glieme�nīcas, bet Tonijs uz muguras atgūlās pludmalē. aizlika rokas aiz galvas un aizvēra acis. Pēc tam mēs devāmies mājup; Māmiņa bija visu nokopusi un pārģērbusies. Pils griestu kupolā bija gandrīz uzgleznota.

- Vēl kādu dienu jāpastrādā, - viņa paziņoja. - Mums tagad jābrauc atpakaļ uz Bostonu. Man gribētos tikt mājās pirms tumsas.

Trojs vīlies nodūra galvu.

- Lī atbrauks citreiz, Troj. Nav pieklājīgi pret viesiem �ādi izturēties, - Tonijs pamācīja.

Trojs asaru pilnām acīm paskatījās uz mani.

- Pateicies par apciemojumu un novēli laimīgu mājupceļu.

�

- Paldies, laimīgu mājupceļu, - Trojs noskaitīja.

- Paldies, Troj, - es atbildēju.

- Pasacī�u Mailsam, lai piebrauc jūsu ma�īnu, - Tonijs teica un izgāja ārā.

-Vai pavadīsi mūs līdz ma�īnai? - es jautāju Trojam.

Viņ� palocīja galvu un satvēra manu roku.

Pirms iesē�anās ma�īnā es pieliecos un noskūpstīju Troju uz vaiga. Viņ� viegli pieskārās vaigam, brīdi vilcinājās, tad noskūpstīja arī mani uz vaiga, strauji apgriezās un metās aug�ā pa kāpnēm. Kurtiss atvēra parādes durvis, bet Trojs kavējās ieiet, ilgpilnu skatienu lūkojās atpakaļ. Tonijs un māmiņa vēl brīdi klusi sarunājās, tad viņa apsēdās pie stūres.

- Uz redzē�anos, Lī, - sacīja Tonijs un cie�i raudzījās uz mani, it kā lasīja manas domas. - Es ceru, ka tev patika �ī diena Fārtijā un tu drīz atkal ieradīsies.

Es novērsos. Kaut māmiņa nedomātu, ka esmu nelaipna!

- Uz redzē�anos, un vēlreiz paldies par brīni�ķīgo dzimumdienas dāvanu, - es teicu, paceldama zelta karekli.

- Tas viss man sagādāja prieku.

Tonijs pakāpās atpakaļ un māmiņa palaida motoru. Es atskatījos, - mazais Trojs vēl aizvien stāvēja pie parādes durvīm un vicināja rociņu. Man acīs sariesās asaras. Mēs ātri laidām pa garo pievedceļu, izbraucām pa arkveida vārtiem, un man patiesi �ķita, ka atstājam burvju karaļvalsti, pilnu gan ar apbrīnojamām lietām, gan arī ar noslēpumiem un skumību. Es nemaldījos. Tā tie�ām līdzinājās pasaku grāmatās aprakstītām vietām.

- Vai Tonijs nav brīni�ķīgs? - māmiņa pa ceļam jautāja. - Un cik mīļi, ka viņ� atcerējās tavu dzimumdienu un bija nopircis tev tik dārgu dāvanu. Es vienīgi ieminējos, ka tev tuvojas dzimumdiena, nedomāju, ka viņ� to atminēsies, un, protams, necerēju, ka tev kaut ko uzdāvinās.

- Tas bija jauki, - es teicu, ta�u noklusēju, ka, manuprāt, tas ir savādi - pilnīgi sve�s cilvēks nopircis man tik dārgu dāvanu.

- Vai tu Fārtijā patīkami pavadīji laiku? Vai tur viss nav tā, kā es tev apsolīju? - Māmiņas seja aiz sajūsmas vēl staroja.

- Jā, mazais Trojs ir tik attīstīts savam vecumam, vai ne?

- Bet Tonijs viņu izlutina. Tas viņam vēlāk tikai nāks par ļaunu.

Es nobrīnījos par māmiņas skarbo runas toni.

- Tonijam viņa �ēl, viņ� tik agri zaudējis vecākus. Dro�i vien tādēļ Tonijs viņu lutina, vai ne?

Māmiņa neatbildēja. Piepe�i viņa iesmējās.

- Tonijs apgalvo, ka mēs vairāk izskatāmies kā māsas, nevis kā māte un meita. Tas ir tāpēc, ka es ļoti rūpējos par savu sejas krāsu. Dzeru daudz ūdens, neēdu treknus, grūti sagremojamus ēdienus un vienmēr pieceļos no pusdienu galda mazliet izsalkusi. Nekad nepieēd pilnu vēderu, Lī. Dāmas tā nedara, bez tam tu sabojāsi figūru.

- Es zinu. Tu vienmēr to man atgādini.

- Tas ir tiesa. Paraugies uz mani! Vai es neesmu tam pierādījums?

Viņa pagrozījās sēdeklī, it kā pirmo reizi parādītu man savu figūru.

-Jā.

- Vai kāda no tavu draudzeņu mātēm izskatās tāda kā es?

- Nē, māmin.

�āda saruna mums bijusi daudzreiz. Es nesaprotu - kāpēc man nemitīgi jāskandina, ka viņa izskatās tik skaista?

- Es nekad neizskatī�os veca, - māmiņa apņēmīgi paziņoja.

- Bet vai tu vari palikt mū�īgi jauna, nenovecot?

- Gadu gaitu es nevaru apturēt, ta�u varu atvairīt noveco�anu, - viņa palielījās. - Cik veca es izskatos? Nu, kā tu domā?

- Man zināms, cik tev ir gadu. Es runāju ar Toniju un...

- Tu ta�u Tonijam nesacīji, cik man'ir gadu? - Viņa pēk�ņās bailēs sa�ķobīja seju, viņas acis iegailējās. - Nesacīji? - Izliektās uzacis parāvās uz aug�u.

- Nē. Viņ� tikai pateica, cik viņam gadu.

- Paldies Dievam, - viņa atviegloti izdvesa. - Tonijs domā, ka man ir tikai divdesmit astoņi.

- Divdesmit astoņi! Bet, māmin, viņ� zina, ka man ir divpadsmit. Tas nozīmē, ka tev bijis tikai se�padsmit gadu, kad es piedzimu!

- Nu, un tad? - Viņa paraustīja plecus. - Dienvidos tas nav nekas neparasts. It īpa�i Teksasā meitenes precas visai jaunas. Es pazinu tādas, kuras bija tikai da�us gadus vecākas par tevi, bet jau precēju�ās un gaidīja pirmo bērnu.

- Tie�ām?

Es mēģināju iztēloties, ka esmu precēta sieva. Laulība uzliek daudzus pienākumus, vēl jo vairāk, ja ir arī bērni. Diezin kāds būs mans vīrs? Es vēl nekad īsti neesmu par to domājusi. Sapņoju un fantazēju par kinoaktieriem un dziedātājiem, bet nekad negremdējos apcerēs par ģimenes ligzdu un kopdzīvi ar kādu vīrieti. Protams, man gribētos, lai mans vīrs ir tik mīlo�s un gādīgs kā tētis. Tomēr es nevēlētos, lai viņ� sūri grūti strādā; ja mēs nebūtu bagāti, es nebūtu nepieticīga kā māmiņa, bet, ja būtu bagāti, es rīkotos tāpat.

Manam vīram vajadzētu būt tikpat laipnam un elegantam kā Tonijs Tetertons un, protams, arī tikpat glītam. Vēl es gribētu, lai viņ� mīlētu mūsu bērnus un labi par tiem rūpētos. Viņam nav jābūt nedz kinoaktierim, nedz lielam biznesmenim, ja vien viņ� mani bezgala mīl.

Bet kā ir ar mani? Vai es spēju rūpēties par kādu, spēju būt pa�aizliedzīga? Vai spēju mīlēt kādu tā, kā sievai jāmīl vīrs? Es pat neesmu pabeigusi vidusskolu, man gribas iet arī koled�ā. Mans' mērķis ir kļūt par skolotāju, un �ī diena, kuru pavadīju kopā ar mazo Troju, to no jauna apstiprināja. Man patīk mazi bērni, tie ir ziņkāri, uzdod tik mulsino�us jautājumus. Bērni ir neaprēķināmi, un tas man arī patīk, �ķiet pat interesanti.

- Es neprecē�os agri, - es paziņoju.

- Ko? Kāpēc ne?

Māmiņa savilka īgnu seju, it kā es būtu pavēstījusi, ka atsakos no kristīgās ticības.

- Esmu nodomājusi iet koled�ā un pēcāk strādāt par skolotāju pamatskolā.

Māmiņas seja nevis atmaiga, kā cerēju, bet vēl vairāk apmācās.

- Tas ir smieklīgi, Lī. Vai tu nezini, kādas kļūst pamatskolas skolotājas - saskābu�as vecmeitas, tādas kā manas māsas, vai resnules ar sliktu sejas krāsu. Mirkli padomā. Vai vari iztēloties, ka tāda sieviete kā es ir pamatskolas skolotāja? Vai vari? Tas būtu tas pats, kas bērt pērles cūkām priek�ā. Tā būs arī ar tevi, jo es ceru, ka tu izaugsi par ļoti skaistu jaunavu. Es esmu tev teikusi - tu būsi debitante. Mācīsies vislabākajās privātskolās un satiksies ar bagātiem, aristokrātiskiem jaunekļiem, lai reiz dzīvotu tādā īpa�umā kā Fārtija. Es zinu, tu tādā dzīvosi, - viņa pareģes tonī piebilda.

- Bet, māmiņ, man patīk bērni. Es priecājos, ka pavadīju �o dienu kopā ar mazo Troju.

- Bērni var patikt. Man arī reizēm patīk mazi bērni. Ta�u tiem ir savs laiks un sava vieta. Bet ziedot bērniem visu dzīvi, aprakties kādā bezmaksas valsts skolā, kur nav nekādu iespēju satikt augstākās sabiedrības cilvēkus... Brrr... - Viņa pakratīja galvu, it kā iztēlodamās darbu ogļraktuvē. - Mazi bērni pastāvīgi slimo. Tie vienā laidā �ķauda un klepo. Tāpēc pamatskolas skolotājas izskatās tik bālas un mazasinīgas.

Es atcerējos savas skolotājas. Tās neizskatījās nedz bālas, nedz sanīku�as. Misis Vilsone ir skaista sieviete gariem, tum�brūniem matiem un zaļām, glāsmainām acīm. Man patīk viņas siltais smaids. Viņa ir gau�ām labsirdīga, pat neiedegas dusmās, kad zēni palaidņojoties noliek piespraudes kādam uz sēdekļa.

- Met tādas domas ārā no galvas! Tev jāstudē filoloģija, jāiegūst zinā�anas par mākslu, mūziku. Vairāk jāceļo, jābraukā pa visu pasauli. Tagad tu sacīsi, ka gribi kļūt par mehāniķi, strādāt uz tēva kuģiem.

- Es reiz tīkoju būt pirmā sieviete - okeāna tvaikoņa kapteine, - es atzinos. - Un pateicu to tētim.

- Un ko atbildēja tavs viedīgais tēvs?

- Sacīja, ka tas esot iespējams. Sievietes ir gan ārstes, gan advokātes, kāpēc nevarētu būt kuģu kapteines?

- Protams, viņ� �ādus nodomus tikai aizstāvēs. Viņaprāt, drīz būs arī sievietes elektriķes, cauruļu licējas un telefona līniju montieres. Tās sauks par telefona pārraudzēm. - Māmiņa iesmējās. - Tik tie�ām, Lī, tev jo ātrāk jātiek prom no dokiem, tevi jāievieto kādā labā meiteņu skolā. Tev tikai nāk par ļaunu, ka tu skraidi uz tēva ofisu un ej lejā ma�īntelpā pie tiem netīrajiem, sviedrainajiem vīrie�iem. Vai es tā daru? Kad pēdējo reizi esmu bijusi tēva ofisā? Nudien vairs neatceros.

Bet tagad mani netraucē, man jādomā par atvadu balli, ko tavs tēvs grib sarīkot pirms brauciena uz Kārību salām. Es jau ielūdzu Toniju Tetertonu.

- Tie�ām?

- Protams, un es ielūg�u arī daudzus viņa bagātos paziņas. Ļauj man visu apsvērt. Ja es �o balli neizplāno�u, tad tavs tēvs to iztaisīs līdzīgu bērēm.

Atliku�o ceļa gabalu viņa klusēja, prātodama par balli. Arī es domāju par viņas teikto, bet nezin kāpēc tas viss mani nesajūsmināja. Vai esmu savādāka nekā citi? To rādīs vienīgi laiks, nebūs ilgi jāgaida, jo es mainos un attīstos ļoti ātri.

Tā kā atvadu balle notiks uz kuģa deju zālē, māmiņa pieprasīja, lai tētis �im braucienam atvēl citu kuģi - lielāku. Viņ� iebilda, tas samazinā�ot peļņu, tāpēc ka vēlamais kuģis esot pārāk liels paredzētajam viesu skaitam un tam vajagot daudz lielāku apkalpi. Ta�u māmiņa nepiekāpās.

- Tev jārīkojas ar pla�u vērienu, Klīv, - viņa tēti pamācīja. - Tagad ir svarīgi, kādu iespaidu tu radīsi uz sabiedrību, neraizējies par peļņu un zaudējumiem. Mums jāataicina reportieri, parādi man pasa�ieru sarakstu, �ajā pirmajā braucienā jāpiedalās arī da�ām Bostonas labākajām ģimenēm. Tas ir papildu izdevumu vērts.

Galu galā tētis padevās un atvēlēja D�iliānu- savu otru lielāko luksusa tvaikoni. Pirms balles māmiņa katru dienu devās uz kuģi, pārlūkoja deju zāles dekorāciju, pārbaudīja priek�nesumus, ēdienu karti, viesu sarakstu. Bija ielūgti daudzi Bostonas sabiedrības pīlāri, kaut arī tie nepiedalījās �ajā jūras ceļojumā. Un tad māmiņai ienāca prātā lieliska ideja.

Pirms uzstā�anās Ņujorkā jaunā �ovgrupa The Pajama Game izrādīja �eit da�as sensacionālas rēvijas. Mēs bijām uz pirmizrādi. Māmiņa pierunāja tēti ne�ēlot naudu un salīgt grupu, lai tā atvadu ballē nodzied kādu grāvēju. Tas pievērsī�ot mums daudzu avī�u un �urnālu uzmanību.

Es gāju māmiņai līdzi uz tipogrāfiju, lai pasūtītu viņas zīmētos ielūgumus. Priek�pusē attēls - vakartērpos ģērbies pāris stāv uz kuģa klāja un raugās uz tum�ziliem ūdeņiem, pār tiem velvējas zvaig�ņotas debesis. Var pat samanīt siltumu un romantisko noskaņu. Ielūguma atvērumā - kāda �urnāla jaunākā numura reklāmas kopija.

RĪT... 1500 JŪDZES OKEĀNA PLA�UMOS

Katra diena van Vorīnu jūras ceļojumā piedāvā tik daudzas iespējas. Baudit brokastis gultā... spēles vai pa-

staigās pa platajiem klājiem... iepirk�anos, dejas un izpriecas... atspirdzinājumus... izklaides pēc mērķa sasnieg�anas.

Vai nu �is ir Jūsu pirmais, vai otrais medusmēnesis, nekas vairāk neuzlabo labsajūtu kā okeāna un debesu rāmums un van Vorīnu kuģa ēdieni un apkalpo�ana.

LAIMĪGU CEĻU!

Vidus lappusē rakstisks ielūgums:

Lūdzam Jūs pagodināt ar savu klātbūtni ATVADU BALLI

van Vorīnu līnijas atklāj jaunu jūras ceļojumu pa Kārību jūru ar kuģi

D�iliāna

pīkst. 20.00

�ķita, ka tas viss būs ļoti aizraujo�i. Māmiņa nopirka pie Kristiāna Diora melnu kleitu ar kuplu apak�daļu un bez jostas, �ķērsām pāri ņieburam bija iedarināta pūkainas, pelēkas ka�okādas strēmele. Tērpu krā�ņoja ovālu dimantu kaklarota ar pieskaņotiem ovālu dimantu auskariem un ovālu dimantu aproci. Māmiņa posās visu pēcpusdienu, divreiz noraidīja un mainīja personiskās frizieres izveidoto matu sakārtojumu. Beidzot viņa sāka pārlapot ilustrētus �urnālus, kuros ievietoti raksti par Anglijas karaliskās ģimenes locekļiem, un izvēlējās kādas jaunas hercogienes stilu. Mati atsu-kāti atpakaļ aiz ausīm, lai izceltu skaistos auskarus.

Kad māmiņa beidzot iznāca no savām istabām, man viņa likās brīnum daiļa. It kā viņa būtu karaliene, bet es -viena viņas galma dāma.

�* >

Ta�u es nejutos brīvi tērpā, ko māmiņa man bija izvēlējusies. Pat formīgais krū�turis neveicināja pa�paļāvību. Pleci man �ķita pārāk kalsni, atslēgas kauli pārāk izcilni. Krūtis manām kritiskajām acīm izskatījās nedabīgas, pat piedauzīgas. Kleita arī bija bez jostas, tum�i zila, kupliem svārkiem ar tievām krinolīna stīpām. Māmiņa gribēja, lai es uzlieku Tonija dāvāto karekli, un aizdeva man mazus zelta pogveida auskarus, kas man ar to labi saderējās. Apliku zelta rokassprādzi, ko tētis un māmiņa man pērngad uzdāvināja. Matus sasukāju un izveidoju garu pā�a frizūru.

Tētis, ģērbies smokingā, kā parasti apak�stāvā staigāja �urp un turp. Ieraudzījis mūs abas nākam lejā pa kāpnēm, apstājās un, jūsmīgi smaidot, pacēla acis uz mums.

- Debe�ķīgi, debe�ķīgi! - viņ� iesaucās. - D�iliān, tu izskaties skaistāka nekā jebkad. Un tu, Lī, �ovakar esi īsta princese.

Viņ� ātri noskūpstīja mani uz vaiga un taisījās noskūpstīt arī māmiņu, bet viņa izvairījās un sacīja, ka sabojā�ot viņai krā�ļojumu.

- Nē, nē. Mēs jau esam nokavēju�ies.

�ovakar pēc māmiņas pieprasījuma mūs pie parādes durvīm gaidīja limuzīns, lai aizvizinātu uz kuģi. Visas mūsu ceļasomas bija aizvestas pa dienu un noliktas kajītēs. Nakts bija kā izredzēta viesībām uz klāja. Debesis zvaig�ņainas, pār tām slīdēja vienīgi mazi, plāni mākonī�i. Pat piekrastes brīze bija neparasti silta.

Līdzko ieradāmies, mēs tūlīt ieņēmām savas vietas pie zāles platajām durvīm, lai sasveicinātos ar viesiem. D�i-liāna bija tētiņa lielākais un arī visgreznākais kuģis. Gaitenim, kas veda uz zāli, bija augstākās kvalitātes koka ap�uvums, spīdīgi nopulēts un inkrustēts ar marmoru. Pie sienām milzīgi spoguļi zeltītos rāmjos, visā gaiteņa garumā novietotas antīkas mēbeles - mīksti krēsli, nelieli dīvāni un melnkoka galdi. Visi ienācēji noteikti jutās tā, it kā ieietu pilī.

Deju zāle bija pla�a telpa apzeltītiem un apsudrabotiem ciļņiem, sienas klāja vīnsarkana samta drapērijas griestu augstumā.

Zāli apgaismoja daudzas lielas lustras ar mākslīgām, it kā liesmojo�ām svecēm. Pa labi bija bufete puszāles garumā. Kāds ducis bufetnieku baltos, cietinātos kreklos ar melnām, pu�ķī sasietām kaklasaitēm un melnās, spīdīgās biksēs sagaidīja viesus pēc karībie�u para�as.

Ēdieni bija salikti uz atsevi�ķiem galdiem - tur bija salātu galdi, zupas galdi, arī galdi ar visādām uzkodām - pīlēm, cāļiem, zivīm. Vesels nodalījums paredzēts desertiem - da�ādiem krēmiem, augļu kūkām, kēksiem un saldējumam. Viesmīļi un viesmīles bija karībie�u tērpos, sievietēm galvā vizēja krāsainas cepures.

Uz skatuves bija d�eza kapela - se�padsmit muzikanti un dziedātāja. Tie sāka spēlēt, līdzko mēs ieņēmām savas vietas. Da�i viesi tūlīt devās uz flī�u deju grīdu skatuves priek�ā un sāka dejot. Uzreiz radās svētku noskaņa. Nekad nebiju redzējusi vienkopus tik daudzus grezni ģērbu�os cilvēkus, pat agrākās mūsu atvadu ballēs ne. Sievietes bija tērpu�ās krā�ņās drēbēs, katra centusies elegancē pārspēt citu. Viesu drūzmā ņirbēja vizuļiem iz�ūtas vakarkleitas, zelta un dimanta rotas, dārgakmeņu diadēmas. Ta�u, manuprāt, neviena vie�ņa nebija tik daiļa kā māmiņa.

Viens no pēdējiem ieradās Tonijs Tetertons. Izskatījās tik slaiks un glīts elegantajā smokingā. Viņ� ātri pienāca pie mums, juteklīgās lūpas bija savilktas smīnīgā vīpsnā, gai�zilās acis dzirkstīja.

- Mis Lī van Vorīna, - viņ� teica un sasveicinoties noskūpstīja man roku.

Es nosarku un �igli pavērsos pret māmiņu. Viņa likās val�ķīga kā maza, satraukta meitene, un mani sagrāba pēk�ņas bailes.

- Klīv, es gribētu tevi iepazīstināt ar Taunsendu Antoniju Tetertonu, par kuru tik bie�i esmu runājusi, - viņa sacīja.

Tētis a�i nomērīja Toniju no galvas līdz kājām, tad uzsmaidīja viņam tikpat laipni kā ikkatram citam.

- Priecājos, mister Teterton. Pateicos, ka devāt manai sievai darbu, kas viņai patīk.

- Man jāpateicas jums, ser, ka ļāvāt viņai likt lietā savu talantu un apgleznot manas mājas sienas.

Tētis palocīja galvu, lūpas sakniebis, acis piemiedzis. Diezin vai sāks smieties vai raudāt? Māmiņa pārtrauca saspringto klusumu, ieteicot Tonijam iemalkot kādu eksotisku dzērienu un nobaudīt uzkodas. Viņ� pagriezās un it kā tikai tagad ievēroja, ka �eit ir viesības.

- Tie�ām lepnas dzīres. Paldies par ielūgumu. Lī, varbūt tu vēlāk pagodināsi mani ar kādu deju? - viņ� piebilda.

Es biju mēma aiz pārsteiguma. Kāpēc? Te ir tik skaistas, elegantas sievietes. Es nevaru iziet uz deju grīdas kopā ar viņu visu �o ļau�u acu priek�ā, jo lāgā neprotu dejot. To iedomājoties, mani jau pārņēma �ausmas. Viņ� dro�i vien redzēja, ka mana seja pau� izbailes, plati pasmaidīja, tad pamāja ar galvu tētim un māmiņai un devās uz bufeti.

- �ķiet, ka vairums viesu jau ieradu�ies, - tētis tūlīt sacīja. - Man jāiet pie kapteiņa, jāapsprie�as par mar�rutu un citām lietām.

- Tagad, Klīv? - māmiņa sa�utusi jautāja.

- Diem�ēl jā. Tu brīdi �eit tiksi galā viena pati. Lī, vai nāksi līdzi? Tev jāiemācās vadīt �o biznesu. Reiz tas viss būs tavs. Ja tik ilgi noturēsies, - viņ� piezīmēja.

- Neved viņu lejā ma�īntelpā kā pagāju�o reizi! - māmiņa pieteica. - Viņai nav nekas jāzina par mehāniskām ierīcēm.

- Ir gan jāzina. Jāzina, kā tās darbojas, turklāt viņai patīk mehānismi. Viņa prastu izjaukt jebkādu motoru un ļoti ātri atkal salikt, vai ne, Lī?

- Diezin vai ar �ādām spējām varētu lepoties jauna dāma, - māmiņa kodīgi izmeta. - Paklau, Klīv, es gribu, lai tu ņem vērā, ka Lī ir labi audzināta meitene, nevis au�īga skuķe!

Māmiņa to pasacīja skarbā balsī, it kā aizmirsusi, ka atrodas greznās viesībās. Es izbijusies aizturēju elpu. Kaut viņi nesāktu �eit ķīvēties!

* >

- Mēs neiesim uz ma�īntelpu, māmiņa. Es neesmu tā apģērbusies.

- Priecājos, ka vismaz tev ir pietiekami saprāta, daudz vairāk nekā tavam tēvam. - Viņa uzmeta tētim dusmīgu skatienu.

- Nu, iesim, lai drīz tiekam atpakaļ, - tētis man teica, un mēs devāmies uz kuģa komandtiltu, atstādami māmiņu sadusmotu.

Es jau pazinu D�iliānas kapteini - Tomasu Vil�ovu, atvaļinātu britu jūras kara flotes virsnieku, un man viņ� ļoti patika, tāpēc ka vienmēr sarunājās ar mani un man visu

, paskaidroja, kad kopā ar tēti biju pie viņa. Kamēr abi pārsprieda braucienu, stūrmanis paņēma navigācijas kartes un parādīja man mūsu paredzēto ceļu.

-Priecājos, ka tevi tas negarlaiko, Lī, - sacīja tētis. - Nav nekāda pamata domāt, ka tu pēc skolas beig�anas nevarētu vadīt lielu biznesu.

Es palocīju galvu. Cik da�ādi cilvēki patiesībā ir tētis un māmiņa, un cik ļoti at�ķirīgi ir viņu viedokļi, it īpa�i attiecībā uz mani!

Kad mēs atkal uzkāpām uz klāja un devāmies atpakaļ uz deju zāli, tētis satvēra manu roku.

- Redzi, Lī, vīrietim ir dibināts pamats strādāt, pūlēties un radīt visu �o. - Viņ� pārlaida skatienu lielajam kuģim. - Ta�u viņa pa�apmierinātībai ar to vien nepietiek. Viņam jābūt dro�am, ka viņ� visu to rada daudz svarīgāka iemesla dēļ. Es visu to radu, lai atstātu tev. Varētu sacīt, ka cīnos par to tevis dēļ, jo visa luksusa tvaikoņu industrija tagad ir apdraudēta. Zinu, ka esmu pārāk noslogots, nepavadu kopā ar tevi tik daudz laika, cik vajadzīgs, - bet vai tu saproti, ko es domāju, Lī?

- Jā, tēt.

- Es nevēlos tevi atturēt no visa tā, kas patīk meitenēm. Tava māte domā, ka nemitīgi cen�os pārtaisīt tevi par dēlu, bet man gribas, lai tu esi spējīga visu �o mantot un pārvaldīt. Es negribētu, lai mans mū�a darbs nonāktu kāda pilnvarnieka rokās tikai tāpēc, ka neesmu tevi atbilsto�i sagatavojis.

- Tētiņ, es esmu tik lepna, ja tu uzskati mani par pietiekami atjautīgu un domā, ka reiz spē�u tev palīdzēt biznesā. Tas man nozīmē daudz vairāk nekā visas viesības un balles kleitas.

Viņa seja atmaiga, tajā atplaiksnījās smaids.

- Labi, - viņ� noteica, divreiz mani noskūpstīja un pie-kļāva sev klāt.

Pēk�ņi jutos dro�ā paspārnē.

- Nu, princesīt, labāk iesim atpakaļ uz deju zāli, citādi tava māte sados man piparus.

Kad mēs atgriezāmies, balle jau gāja pilnā sparā. Deju grīda bija piedrūzmota, daudzi mielojās ar gardajiem ēdieniem.

Tētis tūlīt uzsāka valodas ar viesiem, bet es klīdu apkārt, meklēdama māmiņu, ta�u viņa bija kā ūdenī iekritusi. Ari Tonijs pazudis. Tad nolēmu kaut ko iebaudīt. Pēc brī�a ieraudzīju māmiņu un Toniju ienākam zālē. Tonijs piepulcējās bariņam viesu un iesaistījās sarunā, bet māmiņa pienāca pie manis.

- Es parādīju Tonijam kuģi - viņa paskaidroja un ieķi-ķinājās. - Labi, ka �oreiz tev nav melni elkoņi.

- Tētis tikai grib, lai es esmu par visu skaidrībā, zinu, kā jārīkojas.

- Tavā vietā to zinās algoti darbinieki. Tā ir īpa�nieka priek�rocība.

Viņa nenovērsa skatienu no Tonija, acīm redzami gaidīja, lai viņ� palūkojas �urp.

�Cik dīvaini, ka māmiņa �oreiz nebiedrojas ar viesiem,� es nodomāju. �Lai arī viņa nemitīgi �ēlojas, viņai patīk būt kuģa īpa�nieka sievas lomā un izlemt, kurus pasa�ierus vēlāk uzaicināt pie kapteiņa galda.�

Māmiņa ievēroja, ka es cie�i raugos uz viņu.

- Ko tu rij kā badmira? Nekad nav par agru rūpēties par savu figūru.

- Es neriju, māmiņ. �odien vēl ne kumosa neesmu ēdusi un tikai paņēmu...

Pēk�ņi viņas seja kļuva dzedra, acis samiedzās.

- Kā es īsti �ovakar izskatos, Lī? Vai skaistāka par visām? Vai �eit kāda ir jaunāka un vēl daiļāka? - Viņa likās jūsmīga. Tad viņas balss aizlūza. - Nebaidies, pasaki taisnību, - viņa gandrīz �ukstus teica. Ta�u acis vēl arvien bija saltas kā ledus gabaliņi. Viņa sāpīgi saspieda manu roku.

-Māmiņ... - es iesacījos, bet viņa neklausījās.

- Paraugies uz �īm sievietēm. - Viņa pamāja uz visu burzmu. - Resnas kā baļļas, zaudēju�as visu sievi�ķību. Nav brīnums, ka viņu vīri luncinās man klāt kā iekārīgi suņi.

Viņas seja atkal atmaiga, atguva parasto piemīlību. Viņa atskatījās, un Tonijs pagriezās. �ķita, ka viņi spēj sazināties pat pāri �ai pla�ajai telpai, jo māmiņa tūlīt aizsteidzās pie viņa, pateikusi man, ka tiksimies vēlāk.

Es brīdi viņu vēroju. Pienāca tētis un iepazīstināja mani ar da�iem viesiem, pēc tam mēs ar tēti laiciņu pakavējāmies kopā, tad viņ� devās aprunāties ar �efpavāru. Es paliku stāvam, jutos mazliet vientulīgi, bet piepe�i kāds uzsita man uz pleca, es apsviedos un sastapu Tonija zilās acis.

- Laiks dejot, - viņ� teica un izstiepa rokas.

-Ai, nevajag, es lāgā neprotu... - es lūdzos.

Ta�u viņ� apķēra mani ar savām stiprajām rokām un aizvilka uz deju grīdu.

- Blēņas! Tikai seko manai vadībai.

Es manīju, ka māmiņa uzmet man skatienu, viņa smaidot tērzēja ar da�iem viesiem, bet es jutos pagalam uztraukusies un lempīga, dro�i vien izskatījos kā pīle uz ledus.

- Priecājos ka tu nēsā manu dāvanu, - Tonijs sacīja. - Tā tev skaisti piestāv.

- Paldies.

Man sirds neganti lēca. Biju pārliecināta, ka visi raugās uz mani un smejas, jo es Tonija skaujās esmu tik neveikla. Viņ� ir tik slaiks, tik graciozs, bet es kustos kā gaudene. Nav viegli izturēties brīvi uz deju grīdas, kad apkārt ir visi �ie eleganti ģērbu�ies pieaugu�ie. Tas ir pavisam citādi nekā skolas sarīkojumos.

- Brīni�ķīgas viesības! - sacīja Tonijs. - Tam ir liela nozīme, ka tu esi augusi �ādā vidē.

- Tas ir ļoti grūts bizness, - es atbildēju, iedomādamās tēti. - It īpa�i patlaban.

- Jā, es zinu. - Viņ� smaidīja, it kā man izdabātu. - Tātad tu gribi kļūt par sievieti biznesmeni?

- Nav nekāda iemesla, kāpēc sieviete nevarētu būt biznesmene, - es kā skaldīt noskaldīju. Apzinājos, ka esmu nelaipna, tomēr nespēju savaldīties.

- Nē, vispār nekāda.

Viņa acis aizdzirkstījās, un viņ� iesmējās. Par laimi, mūzikas skaņas apklusa, viņ� paklanījās un pateicās. Tad pazuda pūlī, es paliku stāvam un jutos vēl nedro�āka. Patvēros deju zāles kaktā. Pēc brī�a uzstājās The Pajama Game. Uzvedums bija tikpat lielisks kā uz skatuves. Pēc �ova viesi sāka izklīst. Kad taures pūtiens pavēstīja, ka viesiem jādodas projām, vairums jau bija aizgāju�i. Kalpotāji nokopa galdus. Es apsēdos līdzās tētim, viņ� sarunājās ar kapteini un pirmo virsnieku, un tie�i tad kapela paziņoja pēdējo deju - valsi.

Pēk�ņi ievēroju - tētiņa acis piemiedzas un lūpas sakniebjas baltā, taisnā svītrā kā na�a asmens. Pagriezos un ieraudzīju, kas saistījis viņa uzmanību. Māmiņa un Tonijs bija vienīgais dejotāju pāris, viņi dejoja tik graciozi, tik piekļāvīgi, visi pasa�ieri un paliku�ie viesi apbrīnā skatījās uz viņiem.

Man neviļus kļuva �ēl tētiņa, jo māmiņa un Tonijs bija tik skaists pāris, dejoja tā, it kā būtu dejoju�i kopā gadiem ilgi. Māmiņa �ķita uzplaukstam Tonija skaujās. Es sapratu -viņa nekad nav izskatījusies tik starojo�a, tik jauna kā �ovakar. Līdz �im nebiju ievērojusi, cik jauna viņa izskatās salīdzinājumā ar tēti. Pēk�ņi viņu gadu starpība likās tik liela.

Acīmredzot arī tētis to saprata, jo izskatījās tik noguris, sakrities, zaudējis ticību, it kā nupat būtu novecojis vēl par desmit gadiem. Ai, tētiņa glītā seja tik skumja! Viņ� manīja, ka lūkojos uz viņu, un greizi pasmaidīja. Tad pieliecās un pakratīja galvu.

- �ā vai tā, tava māte vienmēr ir sabiedrības dvēsele, vai ne, Lī?

Es pamāju ar galvu. Viņ� to pateica bēdīgā, nevis īgnā tonī. Es atviegloti uzelpoju, kad mūzikas skaņas pēdīgi aprāvās un māmiņa un Tonijs beidza dejot. Tonijs arī pienāca pie mūsu galda, lai atvadītos.

- Brīni�ķīgas viesības, - viņ� teica. - Laimīgu ceļavēju pirmajā reisā!

- Paldies, - tētis vienaldzīgā balsī atbildēja. - Priecājos, ka jums tās patika.

- Lī, par daudz negozējies saulē. Ar labunakti! - Tonijs pagriezās pret māmiņu un palocīja galvu. - Ar labunakti, D�iliān.

- Es jūs pavadī�u līdz izejai, - māmiņa piedāvājās un viņam sekoja.

Tētis nolūkojās viņiem pakaļ ledainu skatienu. Es neviļus pastiepos pāri galdam un saspiedu viņa roku. Viņ� pasmaidīja, it kā sacīdams: �Par mani neraizējies.� Tomēr nojauta mani brīdināja, ka draud nelaime. Glu�i kā vecs jūrnieks es jutu tuvojamies vētru un aizvēru lūkas uz kuģa klāja.

Apmēram pirms gada māmiņa paziņoja - ja tētis grib, lai mēs braucam līdzi jūras ceļojumos, viņ� nedrīkst liegt viņai pārkrāsot mūsu kajītes. Viņa tās apgleznoja tikai diviem kuģiem, un viens no tiem, protams, bija D�iliāna. Pēc tam māmiņai zuda interese. Savā modes �urnālā viņa bija ieraudzījusi kādas slavenības Ņujorkas apartamentu un nolēmusi to ņemt par paraugu. Kajītes bija ieturētas mierīgās, neitrālās krāsās ar gai��a koka ap�uvumu sienu apak�daļā, un tas viss lieliski izcēla māmiņas sudrabaino blondumu.

Laineris bija peldo�s kūrorts. Vienā stāvā visādi veikali, arī kosmētiskie kabineti un frizētavas, aptiekas, tirgotavas, kur pārdeva visjaunākās modes priek�metus, gan pa�māju, gan ārzemju ra�ojumus. Viesiem bija paredzētas da�ādas izklaides - deju kursi, vingrojumi, mākslas darbu izstādes, lekcijas, pēcpusdienas tējas, azaidi, sacensības, brauk�ana ar skrituļdēli un, tā kā dodamies uz siltām zemēm, peldes kādā no trim kuģa peldbaseiniem. Vakaros bija dejas ar dziedātāju un komiķu priek�nesumiem, pat kinofilmu pirmizrādes.

Māmiņa katru rītu gulēja ilgi, mēs ar tēti brokastojām bez viņas. Vienmēr ēdām kopā ar kapteini, ja viņ� bija aizņemts, tad ar pirmo virsnieku un lūgtajiem viesiem. Da�dien māmiņa līdz pusdienlaikam neatstāja savu kajīti, lika, lai brokastis ienes tur. Parasti viņa izdzēra tikai nelielu glāzi sulas, apēda vienu bez �aumalas vārītu olu un vienu grauzdētas maizes �ķēli.

Māmiņa ļoti ievēroja laiku, cik ilgi drīkst sauļoties, lai seja iegūtu tikai viegli iedegumu. Kaut kur viņa bija lasījusi � saules gaisma veicinot grumbu ra�anos, bet māmiņu visvairāk �ausmināja iespēja, ka parādīsies kāda krunciņa. Viņas tualetes galds bija nokrauts ar da�neda�ādiem sejas krēmiem un losjoniem, it sevi�ķi ar tādiem, kuri solīja mū�īgu jaunību. Gandrīz visu rīta cēlienu viņa pavadīja, ieberzējot ādā krēmus un krā�ļojoties. Viņai katru dienu veica masā�u, reizi nedēļā - sejas masā�u.

Kop� mēs izbraucām no Bostonas ostas, māmiņa pastāvīgi �ēlojās, ka sāļais jūras gaiss bojājot viņas matus. Ik dienas jāejot uz frizētavu, lai izķemmētu �pinkuļus�. Jūras gaiss padarot viņas zīdainos matus cietus, sejas āda sasprēgājot, jo esot pārāk trausla. Vakaros viņa reti iznāca uz klāja, kaut gan mēs jau atradāmies siltākā klimatā un vakari nebija vēsi. Turpretī mani sajūsmināja �is skats -rāms okeāns, un zem skaidrām nakts debesīm mēnesnīcā zvīguļo ņirbu vilnī�i. Es mēģināju māmiņu piedabūt, lai nāk pamielot acis, bet viņa atrunājās - visu to varot redzēt pa kajītes logu.

Tētis �ajā braucienā bija vairāk aizņemts nekā citkārt -�is bija jaunā jūras ceļojuma pirmais reiss - tomēr viņ� centās iespējami bie�āk būt kopā ar mani un māmiņu, solījās mūs gaidīt gan �ur, gan tur. Ta�u māmiņai tas bija vienalga. Kad tētis varēja kādu laiku veltīt mums, viņai alla� bija darāms kaut kas cits. Daudzus vakarus mēs ar tēti pavadījām divatā, skatījāmies kādu filmu vai �ovu. Māmiņa vienmēr apsolīja mums piebiedroties, bet nekad neieradās. Ja viņai jautāju, viņa aizbildinājās ar nogurumu vai galvassāpēm. Gultā lasīja �urnālus vai rakstīja vēstules. Kad es apvaicājos, kam viņa raksta, māmiņa atbildēja: �Draugiem,� un tūlīt visu atbīdīja sānis, it kā tas viņai būtu apnicis.

Pat ja es apsēdos uz viņas gultas un stāstīju par dziedā-tātājiem un komiķiem, viņa likās gau�ām izklaidīga, klausījās tikai pa ausu galam, un es nospriedu, ka māmiņa nav apmierināta.

Un tad kādā vēlā vakarā, gandrīz nedēļu pēc jūras ceļojuma sākuma, mani pamodināja māmiņas un tētiņa skaļās balsis.

- Es visu daru tev pa prātam, ta�u tu izturies kā mocekle. Tu gribēji pārveidot kajīti, es tev ļāvu un iztērēju naudu, muļķīgi izsviedu. Tu esi īpa�nieka sieva, bet vai tu pievērs uzmanību da�iem mūsu ievērojamākiem pasa�ieriem? Nē. Kad tu ēdamzālē ieturi maltītes kopā ar mani, kapteini un pa�as izraudzītajiem viesiem... kā tu uzvedies... �ēlojies par jūru un dzīvi uz kuģa, it kā būtu melnā verdzene, ko ved no Āfrikas un tur apak�ā, tilpnē, pieķēdētu.

Kāds, tavuprāt, �ķiet jūras ceļojums ar luksusa tvaikoni... ja īpa�nieka sievai tas nepatīk!

- Es necie�u ierobe�ojumus! - māmiņa uzkliedza.

- Tā ir tava brīva izvēle. Vai es tev liedzu atstāt kajīti? Kāpēc tu neizklaidējies, nepiedalies izpriecās?

- Es tev sacīju, cik slikti mani ietekmē jūras gaiss, bet tev tas nerūp; tev rūp vienīgi tavs dārgais kuģis un bizness. Visa tā dēļ tu upurētu mani, liktu uz spēles manu skaistumu, izskatu un veselību, izmantotu mani par reklāmas izkārtni!

- Tas nav godīgi! Tu ierosināji �ādu jūras ceļojumu...

- �o es neierosināju.

- Bet... es domāju... tev vienmēr ir gribējies, lai aizvedu tevi uz Jamaiku, - tētis apjucis noburk�ķēja. - Tik tie�ām, D�iliān, tu padarīsi mani traku. Es nesaprotu, ko tu gribi un ko vairs negribi.

-Negribu palikt visu nakti nomodā un strīdēties. Man jāatpū�as, lai es spētu izturēt.

Iestājās pilnīgs klusums. Tētis bija runājis tik bargā, tik bezcerīgā balsī. Kas ar viņiem notiek? Varbūt nesapra�anās iznākusi biznesa grūtību dēļ?

Pēc tam pāris dienu valdīja sapringts miers, un tad kādu rītu es devos tētim līdzi uz ma�īntelpu, jo galvenais mehāniķis bija ziņojis, ka radu�ies sare�ģījumi. Biju uzģērbusi vienu no jaunajiem tērpiem, ko māmiņa man nopirka �im jūras ceļojumam. Baltas īsbikses un pieskanīgu zili baltu matro�a blūzi. Uz bik�u kabatām bija ar ziliem diegiem iz�ūts rotājums.

Man vienmēr bija ļoti paticis nokāpt ma�īntelpā un apskatīt spēcīgās ma�īnas, kas liek tik lielam kuģim �ķērsot okeānu. Da�as ejas un arī sastatnes bija visai �auras, ta�u tas man likās riskanti un aizraujo�i. Mehāniķus uzjautrināja mana interese par viņu darbu, bet viņi izturējās pret mani ļoti draudzīgi, labprāt pastāstīja par saviem pienākumiem, paskaidroja, kam domātas da�ādās ierīces - sviras, zobrati, mērītāji.

Vienu ma�īnu vajadzēja remontēt, ta�u pārējās spēja īslaicīgi izturēt papildu slodzi. Tētis izpra�ņāja galveno mehāniķi, pēc tam es gāju viņam līdzi palūkoties, kāds ir bojājums. Klausīdamās, kā viņi apsprie�as, neviļus noliecos pār eļļainām margām. Nākot atpakaļ no ma�īntelpas, mēs gaitenī sastapam māmiņu. Viņa iznaca no kajītes, lai dotos brokastīs, izskatījās spirgta un starojo�a - pirmo reizi, kop� atstājām Bostonu.

Ta�u, ieraudzījusi mani, viņa palika stāvam kā pārakmeņojusies, iekliedzās tik spalgi un dusmīgi, ka es izbijos.

- Kur tu biji? Kādas tev rokas un drēbes? Netīras un notraipītas!

Viņa parādīja ar pirkstu, es paskatījos un ieraudzīju biezu, eļļainu svītru �ķērsām pāri īsbiksēm. Māmiņa pa-zibsnīja niknām acīm uz tēti.

- Kurp tu, stulbeni, viņu aizvedi?

Man pār muguru pārskrēja sīki drebuļi. Es visiem spēkiem centos savaldīties.

Tētis aizsvila līdz ausu galiem. Nekad nebiju dzirdējusi, ka māmiņa tēti apsaukā nejaukiem vārdiem. Viņ� jutās ārkārtīgi neērti, jo viņa to bija atļāvusies manā klātienē. Viņ� spēji atgāza galvu, it kā māmiņa viņam tie�ām būtu iecirtu�i pļauku, bet viņa nerimās.

- Es nopirku �o apģērbu visdārgākajā Bostonas universālveikalā, lai Lī izskatītos pēc jaunas, modernas dāmas, nevis pēc apsmulu�a mērkaķa. Tu pastāvīgi visu izjauc, kaut gan es pūlos iemācīt viņai smalkumu, saprast, ka viņa ir topo�a sieviete. Bet tu par varēm gribi no viņas iztaisīt palaidņa puiku, - māmiņa pārmeta.

- Liecies mierā, D�iliān...

- Es nelik�os mierā! Lī, ej savā kajītē un nomazgājies! Pateik�u kalponei, lai tūlīt aiznes �o tērpu uz mazgātavu, varbūt var iztīrīt.

- Māmin. tā nav tētiņa vaina. Es nepiesargājos, es...

- Protams, ir viņa vaina, - māmiņa pastāvēja uz savu un nikni pa�āva acis uz tēti. - Ja viņ� nebūtu tevi uz turieni aizvedis, tas nenotiktu.

- Bet man gribējās iet, māmiņ, gribējās apskatīt ma�īnas un...

- Tev gribējās apskatīt ma�īnas? - Viņa izbolīja acis. - Redzi, par ko tu esi viņu pārvērtis, - viņa teica un atvairoties izstiepa rokas, it kā es tie�ām uzreiz būtu pārvērtusies par kādu neradījumu.

- Viņai nenāks par ļaunu uzzināt kaut ko par kuģa uzbūvi un ma�īnām, - tētis savaldīgi sacīja. - Pienāks diena...

- Pienāks diena, kad visam tam būs beigas, - māmiņa iedzēla un vilka mani uz kajīti, atstādama tēti stāvam ar vaļā muti.

Man bija �ēl viņa, bet māmiņa, iekaisa dusmās, runāja vienā runā�anā - kā viņ� mani samaitājot, sagandējot manas izredzes kļūt par debitanti, pievilcīgu jaunu dāmu. Viņ� �noslāpējot manu sievi�ķību�.

Es centos tēti aizstāvēt, bet māmiņa neklausījās. Ātrumā uzrāvu citas drēbes, kamēr viņa izgāja, lai iedotu notraipītos apģērba gabalus kalponei. Kad iznācu no kajītes, tētis jau bija aizgājis. Visu pēcpusdienu jutos briesmīgi, jo domāju, ka vaininiece esmu es. Ai, kāpēc nebiju piesardzīgāka! Kāpēc man izskats un apģērbs nav tikpat svarīgi kā māmiņai? Mana trauslā pasaule sāk plaisāt, bet es izmisīgi tiecos to saturēt kopā.

Neatceros, kad māmiņa būtu tik nikni uzkliegusi tētim un tētis bijis tik apmulsis un sadusmojies. �is jūras ceļojums izvērsīsies mums par sodību, kaut gan bija paredzēts, lai iepriecinātu māmiņu un uzmundrinātu tēti, jo veicinātu biznesu.

Pret vakaru kļuva vēl sliktāk, jo māmiņa sasirga ar jūras slimību. Neieradās pusdienās, nepiedalījās izklaidēs, pat dejās ne, kaut arī tās viņai uz kuģa patika vislabāk. Ikreiz, kad iegāju kajītē viņu apraudzīt, viņa vaidēja un kunkstēja.

- Kāpēc es tam piekritu? Kāpēc kāpu uz> �ī kuģa? Man gribētos vienīgi tikt prom... - viņa gaudās.

Es nekādi nespēju palīdzēt. Kuģa ārsts ieradās divas reizes. Iedeva divkār�as zāļu devas, bet nākamajā dienā nebija labāk, viņa atkal palika gultā. Es lasīju viņai priek�ā un pakavēju laiku. Viņa jutās ļoti nomākta, jo izskatījās bāla un novārgusi, nekādi krā�ļi nelīdzēja.

- Es negribu rādīties pat kalpotājiem! Paies nedēļas, līdz es atspirg�u! Nedēļas! - Viņa pacēla matu �ķipsnas. - Paskaties, kas noticis ar mani! Paskaties!

- Bet, māmiņ, agrāk tā nekad nav gadījies. Kāpēc notiek �ajā braucienā?

Viņa piemiegtām acīm asi dzēlās manī. Tad atslīga pret lielo dūnu spilvenu, un, lūpu uzmetusi, sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Kā lai es zinu? Agrāk man glu�i vienkār�i nekas nekaitēja. Tu laikam vairs neatceries savu pirmo braucienu pāri Atlantijas okeānam, - viņa indīgi piebilda.

�ķita, ka es esmu apvainojusi viņu liekulībā un viņa grib mani sodīt.

- Tu pirmās divas dienas biji smagi slima, es domāju - mums jāgrie� kuģis riņķī un jābrauc atpakaļ uz Bostonu. Tad tu atlabi un, kā sacītu tavs tēvs, spēji staigāt apkārt pa kuģi kā īsts jūrnieks. Viņ� bija tik priecīgs, it kā jūrnieka ļoganā gaita būtu kāds īpa�s sasniegums.

Viņa sabozusies pagriezās pret sienu. Kad atkal paraudzījās uz mani, viņas sejas izteiksme bija nīgra, ta�u apņēmīga.

- Pēc tā es nekad neesmu tīkojusi, - viņa teica un no-vaibstījās. - Kāpēc es Klīvam stingrāk neuzstāju, lai jau pirms vairākiem gadiem izbeidz �o bezjēdzīgo biznesu! Mums varētu būt ienesīgs bizness pilsētā... Piemēram, mūsu firmas universālveikali, kaut kas līdzīgs Tonija Te-tertona darba laukam. Lai nav jābūt atkarīgam no laika apstākļiem un untumainā okeāna, - viņa secināja.

- Bet tētis vienmēr ir nodarbojies ar kuģniecību. Neko citu viņ� neprot, - es klusā, baiļpilnā balsī iebildu.

- Muļķības! Ja vīrietis nav tūļa, tad iemācās visu. Tavam tēvam tikai bijis vieglāk nemainīt nodarbo�anos. Viņ� ir slinks.

- Slinks? Tētis?

Jā, - viņa apstiprināja. - Viņ� daudz strādā, dara sev tīkamu darbu, bet tas nebūt neliecina, ka viņ� nav slinks. Vai viņ� ko jēdz no kapitāla ieguldījumiem? Mēs varētu būt divreiz, nē, trīsreiz bagātāki, nekā esam.

Es biju sa�utusi. Kā viņa runā par tēti? Bie�i bija par �o vai to gaudusies, bet nekad nav tik nikni, tik ļauni sūrojusies. Tagad aizdegusies dusmās, izskatās gau�ām noskaitusies. Man sirds bailēs sa�ņaudzās tētiņa dēl. Cik labi, ka э э Э

viņ� tagad visu to nedzird! Ta�u māmiņa dro�i vien viņam pārmetusi jau agrāk. Varbūt tāpēc tētis ir tik nomākts, tik drūms?

- Vai tev tas viss nepatīk, māmiņ? Lielie kuģi, brīni�ķīgie jūras ceļojumi, bagātie pasa�ieri un...

- NĒ! NEPATĪK! - viņa skaļi iesaucās. - Paldies Dievam, es tikai pa retam esmu uz kuģiem! �ie jūras ceļoju-mi alla� ievelkas garumā, un tev pietrūkst Bostonas sabiedriskās dzīves. Manuprāt, pareizi rīkojas tie cilvēki, kuri dod priek�roku ceļo�anai ar lidma�īnu. Ātri sasniedz atpūtas vietu, pavada tur atvaļinājumu un atgrie�as, nepalaidu�i garām svarīgus notikumus mājās.

Liec �os manus vārdus pie sirds, - nekādā ziņā neprecies ar vīrieti, kas ir sava darba vergs, lai būtu, cik glīts vai bagāts būdams, - viņa mazliet aprimusies, teica. - Tev jābūt pirmajā vietā, pat ja viņam tas diezgan dārgi maksātu.

- Bet... - es ieteicos.

�Viņa tikko �ēlojās, ka nav pietiekami bagāta, bet nu ir ar mieru zaudēt naudu,� es nodomāju. Ta�u viņa nelikās zinis par pretrunu.

- Prasmīgi vadītāji uztic visus darbus saviem padotajiem, - māmiņa turpināja. - Bet ne jau tavs tēvs. �ķiet, ka tavs tēvs ir lauķis bagātnieka drēbēs. - Viņa pagrieza man muguru un pārvilka segu gandrīz pāri galvai. - Aizvēr�u acis un iedomā�os, ka vairs neesmu �eit. Ej aug�ā, Lī, bet neblēņojies ar mehāniskām ierīcēm un atkal nekāp lejā uz ma�īntelpu.

- Ja, māmiņ. Ja tu jutīsies labāk, vai nenāksi pusdienās? Tās ir sevi�ķas pusdienas, jo rīt mēs būsim Jamaikā.

- Paldies Dievam. Redzēs, ja es jutī�os labāk... - viņa vienaldzīgi nomurmināja.

Māmiņa neatstāja kajīti, līdz mēs iebraucām Montego līcī un tētis paziņoja, ka esam sasniegu�i ceļa mērķi. Diena bija burvīga, tie�i tāda, ar kādām slavenas Kārību salas -saules zelta pieliju�as zilgas debesis ar retiem pūku mākonī�iem, siltas, smar�īgas vējpūtas, un visapkārt skan mūzika. Es uz aug�ējā klāja spēlēju pingpongu ar divām sava vecuma meitenēm - māsām Klēru un Melāniju Spenserēm, ar viņām biju iepazinusies ceļojumā. Es nezināju, kas noris starp māmiņu un tēti kajītē, ta�u redzēju - ekspre�i nes māmiņas koferus no kuģa uz taksometru.

Neticēju savām acīm. Ai, māmiņ, ko tu dari? Mēs ta�u �eit nedzīvosim viesnīcā. Kuģis iebrauks dokā, tur paliks trīs dienas un naktis. Pasa�ieri izkāps krastā, dosies uz veikaliem un restorāniem, pēc tam brauksim atpakaļ uz Bostonu. _ Tētis pamāja man ar roku.

- Māte aicina tevi kajītē, - viņ�, acis nodūris, teica, izskatījās nomākts un pārguris.

Man skudriņas sāka tēkāt pa muguru, drebuļi purināja miesu. Vai tik neesmu slima?

Iegājusi kajītē, ieraudzīju, ka māmiņa ģērbusies olīvza-ļā zīda kostīmā, to rotā pērļu piespraude kreimeņu pu�ķa veidā, tērpu papildina zīda �alle un pieskanīgi cimdi. Mati atsukāti atpakaļ un pacelti uz aug�u. Viņa pa�reiz lika galvā balto bereti.

- Lī, es esmu pieņēmusi lēmumu. Do�os atpakaļ uz Bostonu, - viņa paziņoja.

Viņas vārdi nogranda kā pērkons, un man uz sirds uzgūla svina smagums.

- Atpakaļ? Bet kā, māmiņ?

- Es paprasīju kapteinim lidma�īnu sarakstu, atradu reisu uz Maiami, Floridā. No turienes lido�u uz Bostonu.

- Bet, māmiņ, kā tad ar atpūtu Jamaikā?

Tas man likās neticami, bet visgrūtāk bija noticēt, ka māmiņa jau slepeni kalusi �ādus plānus, kamēr es domāju, - viņa ir slima un nedro�a uz kājām.

- Kāpēc tu tā dari? - es iesaucos, nespēdama slēpt vil�anos.

- Man �ī atpūta kļuvusi par mocībām, Lī. Ne mirkli nav devusi prieku.

Viņa iztaisnoja cimdu pirkstus. Kā redzams, nolēmusi, atstājot kuģi, ar savu izskatu radīt iespaidu, zinādama, ka daudzi izbrīnā lūkosies uz viņu, jo viņa ta�u ir īpa�nieka sieva.

- Māmiņ, mēs tagad esam ostā, vairs nebraucam pa okeānu. Tevi nemocīs jūras slimība.

- Bet atceļā, Lī? Vai tu gribi, lai es atkal visu to izturu?

- Nē, man tikai gribas, lai mēs esm kopā, ejam uz veikaliem, uz labiem restorāniem, skatāmies �ovus, peldamies okeānā un...

- Tavam tēvam nekādā ziņā nebūs laika. Viņ� neatstās kuģi, neizkāps krastā. Vai atceries, kā mēs Londonā ņēmāmies, līdz dabūjām viņu nost no kuģa? Citādi nemaz neredzētu pilsētu.

- Viņ� ta�u vadāja mūs pa pilsētu, mēs jauki pavadījām laiku. Nofotografējāmies pie Londonas tilta, pie BigBena un Londonas Tauera. Toreiz mums gāja tik jautri. Tā būs arī tagad. Paliec, māmiņ, lūdzu, - es teicu, klusībā lūdzos, kaut viņa pārdomātu.

� Es nevaru. - Viņa novērsās. - Diem�ēl glu�i vienkār�i nevaru. Vēlāk sapratīsi.

- Kāpēc? Ko tu ar to gribi sacīt?

Mana sirds neganti dauzījās. Kāpēc vēlāk? Kādas jaunas, briesmīgas ziņas gaidāmas?

- Vēl neko, Lī. Izbaudi atliku�ās brīvdienas. Es bū�u tev pretī ostā, kad tu atgriezīsies. - Viņa satvēra plaukstās manu seju un noskūpstīja mani uz vaiga. - Esi rātna meitene un apsoli manā prombūtnē nelabot nekādus mehānismus.

-Ai, māmin!

*

Es sāku gau�i, nerimtīgi raudāt, saucu viņu savas bērnības mīļvārdiņā. Ai, kāpēc nevaru atgriezties dro�ajā, laimīgajā bērnībā!

- Atstā�u tev da�as rotaslietas, varēsi vakaros uzgrez-noties. Apejies ar tām uzmanīgi.

Viņa nevērīgi noglauda man matus, viņas domas kavē-� jās citur - pie nākotnes plāniem.

-Paldies, māmiņ.

Es pieveikta nodūru galvu. Lai ko es teiktu vai darītu, nekas nemainītu viņas lēmumu. Jutos tik viena, tik bezpalīdzīga. Ta�u vairāk nekā sevis man �ēl tētiņa. Viņ� jutīsies tik neveikli, tiekoties ar pasa�ieriem, jo visi zinās, ka viņa sieva aizlidojusi uz Bostonu. Bez tam nevarēs glu�i vienkār�i pateikt, ka slimības dēļ aizbraukusi. Atstājot laineri, viņa izskatīsies kā no modes lapas izkāpusi. Tur dro�i vien būs fotogrāfi no kāda iecienīta �urnāla un uzņems viņu nokāpjam krastā. Es cie�i apņēmos tēti neapgrūtināt, turēt sevi gro�os.

- Tu pa �īm dienām jau esi ar da�iem pasa�ieriem iedraudzējusies, vai ne, Lī? Tu man stāstīji par māsām Spenserēm, un es pie kapteiņa ievācu ziņas par viņu ģimeni. Tā ir diezgan turīga. Kā rādās, es �eit visiem tikai traucēju, - viņa piebilda. - Tā nedrīkst, tas nav godīgi! Vai saproti?

Es negribīgi palocīju galvu. Kāpēc viņa bez kāda īpa�a iemesla taisnojas? To gan es nesaprotu. Kāpēc �ādi rīkojas? Kāpēc dara kaut ko tādu, kas tik stipri sāpinās tēti un mani? Tā vien �ķiet - jo kļūsti vecāks, jo grūtāk būt laimīgam. Vai tāpat būs arī ar mani?

- Palīdzi man, paņem kosmētikas somiņu.

Abas kopā izgājām no kajītes. Es jutos kā pamesta. Ai, māmiņ, kā tas smeldzi Vai mūs tu nemaz nemīli?

Viņa atskatījās uz kajītes durvīm, it kā sacītu: �Labi, ka tieku prom.�

Es nobrīnījos, ka tētis negaida uz klāja. Vai māmiņa izbrauks, nepateikusi viņam ardievas, viņu nenoskūpstījusi? Viņa pat nepalūkojās uz klāju. Vienīgi raudzījās lejup uz kuģa kāpnēm un taksometru, kas pie tām stāvēja.

- Māmiņ, kur ir tētis?

Es izmisīgi pārlaidu acis pār klāju, bet tēti nekur nemanīju.

- Mēs jau atvadījāmies, - viņa a�i atbildēja. Tad paņēma no manis kosmētikas somiņu. - Esi rātna meitene. Uz drīzu redzē�anos! Apsolu tev atlīdzināt ar uzviju - tādā veidā, kādu tu nemaz nevari iedomāties, Lī.

Tas izklausījās vilino�i, bet es nezin kāpēc izbijos vēl vairāk.

Viņa mani atkal noskūpstīja, piesteidzās pie taksometra un ātri iesēdās tajā. Viņa likās tik laimīga, kad pavicināja man ar roku. Es lūkojos nopakaļ taksometram, tad pagriezos pret kuģi. Aug�ā uz komandtilta stāvēja tētis un raudzījās lejup, seja kā akmenī cirsta - salta, stinga, sadugusi, bēdu sagrauzta. Viņ� izskatījās novecojis, arī sniegs drusku vairāk sabiris matos. Asaras, kas pludoja man pār vaigiem, likās sastingu�as lāstekās. Kas notiek ar mūsu laimīgo, brīni�ķīgo dzīvi? Es ticēju, ka vārdi �reiz dzīvoja laimīga meitene� attiecas tie�i uz mani. Ta�u tagad baidījos �os vārdus ierakstīt dienasgrāmatā, baidījos, ka tie varētu nozīmēt ko citu.

Kaut gan dusmojos uz māmiņu, ka viņa mūs ar tēti atstājusi, man viņas tomēr trūka. Iepriek�ējos tētiņa jūras ceļojumos mēs vienmēr tik daudz laika pavadījām kopā. Bija tik jautri ar viņu iepirkties, viņa alla� atrada kādu patīkamu vietu, kur ieturēt len�u, vienalga, kur mēs bijām. Kamēr ēdām, māmiņa vienmēr izteica kritiskas piezīmes par apmeklētājiem, minēja, kas, pēc viņas domām, tie ir, ar ko nodarbojas, cik pelna, kāds tiem sabiedriskais stāvoklis. Kad vien biju kopā ar māmiņu, cilvēki kļuva interesanti.

Atvaļinājuma reizēs māmiņa veikalos un restorānos izturējās ļoti cienīgi, pārdevēji un viesmīļi domāja, ka apkalpo kādu ievērojamu vai di�ciltīgu personu. Viņa mazliet prata franciski un itāliski, pateicoties �Valodas pa�mācības� platēm, kuras mājās spēlēja augām dienām. Pat ja kādu vārdu izrunāja nepareizi vai pateica kaut ko pilnīgi kļūdaini, tad izdarīja to tik �armanti, ka neviens francūzis vai itālis viņu neizlaboja. Iepērkoties vai restorānā pasūtot maltīti, viņa vienmēr noliecās un �ukstus man visu paskaidroja, lai es to iegaumētu.

Tāpēc nav brīnums, ka es jutu sirdī tuk�umu, kad viņa atstāja kuģi. Pēk�ņi visas ieceres man kļuva vienaldzīgas. Turklāt vajadzēja uzmundrināt tēti.

Pirmajā dienā viņ� bija ļoti aizņemts - noorganizēja pasa�ieriem ekskursijas un novietoja dokā kuģi. Spenseru māsas un viņu vecāki uzaicināja mani pusdienot Montego līcī, bet es negribēju atstāt tēti vienu �ajā pirmajā māmiņas prombūtnes vakarā, kaut arī viņ� uzstāja, lai eju. Misis Spensere bija lūgusi viņam atļauju ņemt mani līdzi, tāpēc viņ� par to zināja. Ta�u mums iznāca aprunāties tikai pievakarē. Es dabūju tēti rokā kapteiņa kajītē. Kad abi bija apspriedu�ies, kapteinis aizgāja, bet mēs tur palikām.

- Tev vajadzētu iet pusdienās kopā ar draudzenēm, Lī. Man gribas, lai tu �eit papriecājies.

- Bet tētiņ, es domāju, ka mēs pusdienosim kopā.

- Man jāpaliek uz kuģa, vēl �is tas jānokārto, - viņ� atbildēja. - Es tepat kaut ko iekodī�u.

- Es arī un palīdzē�u tev strādāt.

- Nē, tā tas neiet, - viņ� atrunājās un pakratīja galvu.

Tētis izskatījās tik noguris, tik sadrūvējies, �īs melnās dienas satriekts. Acis iedubu�as, apēnotas. Man ietrīsējās sirds. Es aizturēju asaras, noriju kamolu un centos apvaldīt balsi, lai tā nedrebētu, neskanētu smalki kā mazai meitenei.

- Tēt, kāpēc māmiņa mūs pameta? Vai kuģa ārsts nevarēja viņu pierunāt, lai nebrauc prom?

Tētis pakratīja galvu.

- Tam nav sakars tikai ar jūras slimību, Lī. Viņai jau no pa�a sākuma �is jūras ceļojums nepatika.

- Bet kāpēc, tēt? Viņa vienmēr par to runāja, vēlējās aizbraukt uz Jamaiku. Daudzi viņas draugi tur biju�i. Vai atceries, viņa reiz tavā birojā piesprauda pie sienas �urnāla pielikumu: Jamaika - paradīze zemes virsū! Brauciet turp!

Tētis pamāja ar galvu un nopūtās.

- Ja viņa būtu pasa�iere, nevis īpa�nieka sieva, tad �ajā braucienā justos laimīgāka, - viņ� skumīgi atbildēja.

- Bet kāpēc, tētiņ? Viņai ta�u nekas nav jādara, un mums ir vislabākās kajītes. Tu izpildi visas viņas iegribas.

- Diem�ēl ne, Lī. Tava māte vēl aizvien jūtas vīlusies manī.

- Bet kāpēc? - es iesaucos. - Tu esi tik labs gādnieks. Mums ir skaista māja, mēs varam nopirkt gandrīz visu, ko vēlamies. Visi mani draugi mūs apskau�.

- Reizēm ar to vien nepietiek, - viņ� teica. Mirkli cie�i raudzījās uz mani, tad mīļi man uzsmaidīja. - Da�kārt, īpa�i satraukuma brī�os, tu izskaties tik līdzīga viņai, tomēr esi glu�i citāda.

Es izbrīnījos. Viņ� vienmēr bija sacījis, it sevi�ķi māmiņas klātienē, ka mēs tagad izskatoties kā māsas. Vai tāpēc esmu citāda, ka man vēl nepatīk viss, kas tik ļoti patīk māmiņai?

- Kādā ziņā mēs at�ķiramies, tētiņ? Es zinu, viņa ir tik skaista un...

- Nē, nē, tas neattiecas uz izskatu, � viņ� tūlīt sacīja. - Tu būsi daudz skaistāka nekā tava māte.

Biju kā no plaukta nokritusi. Viņ� to vaļsirdīgi pasaka! Es? Vēl skaistāka nekā māmiņa?

- Turklāt tev nevajadzēs skaistuma dēļ tik daudz nopūlēties, stundām ilgi sēdēt pie spoguļa. Tas nebūt nenozīmē, ka tava māte nav apveltīta ar dabisku skaistumu, viņa tikai pievēr� sev daudz vairāk uzmanības, nekā tu pievērsīsi.

- Kā tu vari būt dro�s, ka...

Es tie�ām vēlējos to uzzināt, jo nebiju dro�a, kaut gan man �ķita, ka viņam ir taisnība.

- Tev ir citas intereses, Lī. Tev piemīt zinātkāre. Tu gribi mācīties, iegūt zinā�anas. Tev nav nekādas līdzības ar vējgrābsli, par kādu, pēc tavas mātes domām, es tevi pārvēr�u. Nē, tu caurcaurēm esi jauna dāma.

Lai arī mūsu saruna nebija priecīga, �ie tētiņa vārdi pie-plāja man sirdi ar prieku un mīlestību.

Viņ� apsēdās ādas zvilnī.

- Tava māte vēl ir itin jauna sieviete, Lī. Pirms daudziem gadiem, kad viņu pirmo reizi ieraudzīju Teksasā, es nemaz neņēmu vērā mūsu vecuma starpību, neiedomājos, ka tās dēļ varētu rasties sare�ģījumi. Varbūt tas bija mīlestības aklums.

Mīlestība mēdz padarīt aklu, tā ir kā saules atspulgs ūdenī. Nevar skatīties tie�i, jāaizēno acis vai pavisam jāaizver, un tad redz vienīgi to, ko gribas redzēt. Vai saproti? Vai esi tik pieaugusi, lai saprastu?

Es palocīju galvu. Mums abiem reti izraisījās �ādas nopietnas pieaugu�u cilvēku sarunas. Ja viņ� kādreiz iesāka man stāstīt kaut ko ļoti nopietnu, tad piepe�i aprāvās un sacīja: �Nu labi, māte tev par to drīz pastāstīs.�

- Dro�i vien saproti, - viņ� smaidot turpināja. - Tu esi daudz saprātīgāka, nekā tava māte vai es domājam.

- Bet, tētiņ, kāds visam tam sakars ar to, kas notiek tagad?

- Nu, kā jau teicu, tava māte vēl ir itin jauna sieviete. Viņa ātri iedzīvojās jaunajos apstākļos, bet man jau bija savs dzīves veids. Ja vīrietis pieradis pie sava dzīves veida, viņm ir grūti, pat neiespējami pārvērsties. Ar laiku tava māte gribēja, lai es pārtopu, daudzējādā ziņā kļūstu citāds. Es mēģināju, bet tas nav manā dabā, un tava māte tāpēc ir ļoti nelaimīga.

- Tie�i kādā ziņā, tētiņ?

* � *

- Kādā ziņā? Nu, piemēram, viņai patiktu, lai es �ādos jūras ceļojumos izturētos tāpat kā pārējie pasa�ieri... vēlu pieceltos, paēstu un tad laiski zvilnētu uz klāja vai spēlētu novusu... Vakaros vestu viņu uz dejām un dejotu visu nakti līdz rītausmai, dzertu �ampanieti, atkal ilgi gulētu, neliktos ne zinis par kuģa komandu un jūras ceļojuma vadību.

Viņ� pasmaidīja.

� Reizēm viņa ir tik bērni�ķīga, tik izslāpusi pēc izklaidēm un jautrības. Nekad neesmu redzējis tik izpriecu kāru sievieti kā tava māte. Ja es apbērtu viņu ar dimantiem un ik vakaru vadātu pa lepniem restorāniem, viņai tomēr nebūtu gana. Viņa ir nesātīga.

Es viņu saprotu. Tava māte ir jauna, skaista, mundra, enerģijas pārpilna. Turpretī es strādāju garas stundas, iesaistījies mūsu dzimtas uzņēmumā, man atliek maz laika izpriecām. Ja tava māte panāktu savu, tad es izklaidētos piecas stundas, bet strādātu vienu stundu, - viņ�, galvu purinādams, piebilda, - ta�u es to nedz varētu, nedz gribē-* tu - ne vien tāpēc, ka esmu pārāk vecs. Tas glu�i vienkār�i nav manā dabā.

Un tā ir atbilde uz tavu jautājumu, kāpēc tava māte ir vīlusies, - viņ� nobeidza un man mīļi uzsmaidīja.

Es vairs ilgāk nespēju aizturēt asaras, tās sāka līt. Tēvs piecēlās un pienāca pie manis.

- Nu, nu, nepink�ķi. Citādi es no�ēlo�u �o pieaugu�o cilvēku sarunu, Lī.

- Es neraudā�u, tēt. - A�i noslaucīju acis un apspiedu raudas. Sirds sāpēja, bet es smaidīju. - Kas tagad notiks, tētiņ?

- Redzēsim. Tava māte grib visu pamatīgi apsvērt. Bet pa to laiku, jaunā kapteine van Vorīna, mums abiem jāvada jūras ceļojums, - vai skaidrs?

- Jā, tēt.

- Mana pirmā pavēle: ej ar svām draudzenēm un viņu vecākiem pusdienās un papriecājies!

- Ja nu viņi sāk izpra�ņāt mani par māmiņu - ko tad?

Viņ� mirkli padomāja.

- Atbildi, ka viņai nekavējoties jānokārto svarīgas ģimenes lietas. Neviens tev vairs neko nejautās, bet, ja vaicās, tad saki, - vecāki tev neko vairāk nav teiku�i.

Nu tā, - viņ� sacīja, sasizdams plaukstas, - rīt tu varēsi iet uz tirgu, nopirkt katram draugam kādu dāvaniņu. Pēcpusdienā izpeldēsies līcī un vakarā abi iesim uz īstu Jamaikas restorānu un ēdīsim �āvētu cāli. Viens no maniem darbiniekiem bijis Jamaikā un man par to stāstīja. Kā tas viss izklausās?

- Brīni�ķīgi, tētiņ.

- Labi. Lai tev veicas. Vēlāk sniedz man vispusīgu ziņojumu. Kā ir ar tavu dienasgrāmatu? Vai pildās?

- Jā, rakstu katru dienu.

- Labi.

Viņ� noskūpstīja mani uz vaiga, es viņu cie�i apskāvu un ieelpoju pazīstamās smar�as - odekolona un pīpes tabakas aromātu un svaigo, tīro jūras elpu.

Kaut mums �ādas sarunas būtu biju�as jau agrāk! Zināmā mērā māmiņai taisnība. Viņai nepatīk, ka viņ� tik daudz laika veltī biznesam. Man arī gribētos, lai tētis būtu vairāk kopā ar mani, pastāstītu, kāds bijis manos gados un jaunāks. Viņ� nekad nav man izklāstījis savu risinājumu stāstam par Pelnru�ķīti. Varbūt izdosies viņu piedabūt. Ta�u tētis ir tik kautrīgs. Vai viņ� tie�ām attēlotu pirmo tik�anos ar māmiņu? Vai atzītos, ka lūdzis viņas roku, nometies ceļos? Viņ� nekad nav ne-ko sliktu sacījis nedz par vecmāmuļu D�einu, nedz par māmiņas abām māsām. Kad māmiņa manā un tētiņa klātienē par viņām �ķendējās, viņ� tikai pameta ar galvu un aizgriezās. Man gribējās uzzināt daudz ko. Cerams, ka tagad viņ� uzskata mani par vairāk pieaugu�u un par visu to pastāstīs.

Neilgā saruna ar tēti man uzlaboja garastāvokli, es varēju doties līdzi Spenseriem pusdienās. Viņi aizveda mani uz jauku itālie�u restorānu Casablanca. Galdiņi bija novietoti zem klajas, zvaig�ņotas debess, neliela kapella un solists klusināti izpildīja liriskas dziesmas. Misters un misis Spen-seri dejoja tik piekļāvīgi, izturējās tik mīlīgi un maigi, ka manas draudzenes bija samulsu�as, ķiķinājās kā pamatskolnie-ces. Es sapratu, kāpēc viņas tā sakautrēju�ās, bet nodomāju -cik brīni�ķīgi, ka vīrs un sieva ir tik sirsnīgi viens pret otru. Neviļus aizvēru acis un iztēlojos, ka tie ir mani vecāki, iztēlojos māmiņu un tēti uz �īs nelielās dejas grīdas, iedomājos, kā mirgo zvaigznes un solists dzied viņiem mīlas dziesmu.

Tētis sacīja, ka mīlestība padarot aklu. Vai mīlētāji to iedomājas? Vai paredz, kas būs pēc gadiem? Dzirdot, kā māmiņa tagad runā par tēti, man �ķiet - ja viņa redzētu �odienu, tad dro�i vien noraidītu bildinājumu, kaut arī vajadzētu palikt Teksasā pie raganīgajām māsām.

- Kad es iemīlē�os, man gribētos, lai būtu tie�i tā, kā ir ar jūsu vecākiem, - es teicu Spenseru māsām.

Abas raudzījās uz mani, nezināja - smieties vai ne. Viņas bija lielas smējējas, par �ādām attiecībām vienmēr smējās. Manas nopietnās izteiksmes dēļ abas �oreiz tikai pasmaidīja, bet es nospriedu, ka viņas runās par mani savā kajītē. Mēs bijām vienaudzes, tomēr es jutos daudz vecāka.

Cik tas viss mulsino�i! Varbūt pieaugu�ajiem vecums vairs nav tik svarīgs? Varbūt tas, ko tētis man stāstīja uz kuģa, nozīmē, ka, viņaprāt, māmiņa vēl nav pieaugusi vai izveidojusies tāda, kā viņ� cerējis?

Tagad mūzika un zvaigznes viesa manī skumjas. Es nopriecājos, kad pienāca laiks atgriezties uz kuģa. Tētis ieraudzīja mūs nākam un brīdi aprunājās ar Spenseriem, pateicās, ka viņi paņēmu�i mani līdzi pusdienās. Tad apjautājās, vai tās man patiku�as.

- Tur bija jauki, - es atbildēju, pa pusei melodama, pa pusei sacīdama patiesību. - Ta�u nevaru sagaidīt rītvaka-ru, kad mēs būsim tikai divi vien - tu un es, tētiņ.

- Man ļoti �ēl, bet tie�i rītvakar uz kuģa pusdienot ieradīsies kāds ļoti ievērojams viesis - �īs salas gubernators. Tu saproti, princesīt, vai ne?

Es ātri noriju sarūgtinājumu un māksloti pasmaidīju -glu�i tāpat, kā prata māmiņa.

- Jā, tēt. Es esmu nogurusi. Tūlīt ie�u gulēt.

Tētis mani noskūpstīja, novēlēja man ar labunakti un devās uz virtuvi, lai dotu rīkojumus. Es aizsteidzos uz savu kajīti un aizcirtu durvis. Tad iekritu gultā un sāku raudāt. Raudāju par visu - par to, ka māmiņa mūs atstājusi, ka citiem vecāki maigi mīl viens otru, raudāju par tētiņa un māmiņas nelaimīgo, iziru�o ģimenes dzīvi, par to, ka viņ� nevar būt kopā vienīgi ar mani.

Pamatīgi izraudājusies, es jutos nogurusi, saritinājos gultā, apķēru savu plī�a rotaļlācīti matro�a uzvalciņā. Dzirdēju, ka aug�ā deju zālē kapela spēlē liegu, smeldzīgu melodiju, dzirdēju - apak�ā ūdens �ļakstās pret kuģa sāniem, un, ieklausoties vērīgāk, sadzirdēju savus sirdspukstus.

Es jutos tik viena. Par laimi, beidzot aizmigu.

Es centos visādi izklaidēties, kamēr mēs palikām Montego līcī, lai nedomātu par māmiņu, jo, kad iedomājos, ka viņa mūs atstājusi, man sirds kļuva smaga kā akmens. Spenseru māsas un es beidzot iedraudzējāmies ar diviem zēniem, sākumā viņi mums neskatījās ne virsū, varbūt tāpēc, ka gāja vidusskolā un biedroties ar jaunākām meitenēm bija zem viņu goda. Abi mācījās kādā privātskolā Bostonas apkaimē un izturējās vīzdegunīgi. Bie�i biju redzējusi viņus uz klāja zvilnam atpūtas krēslos vai spēlējam �ahu, bet viņi nekad nepievērsa ne mazāko uzmanību nedz man, nedz Spenseru māsām.

Garākajam zēnam - Fultonam Vitingtonam - bija plāni, iebrūni mati un gai�brūnas acis. Viņa draugs - Raimonds Hants - bija ne visai glīts pamaza auguma druknis, toties daudz brīvāks un sabiedriskāks. �ķita, ka es viņam patīku, jo tie�i viņ� saveda mūs kopā, ieraudzījis, ka Klēra, Melānija un es spēlējam novusu. Viņ� sāka mani ķircināt.

- Tu grūd ripu kā ar slotu, - viņ� teica.

Lai arī viņam bija liela plānlūpu mute un strups deguns, smaids bija silts un vēlīgs, ja viņ� atļāvās pasmaidīt.

- Es to nemaz nezinātu. Neesmu neko grūdusi ar slotu, -es atsviedu un pagriezu muguru.

Abi sāka smieties.

- Tu labāk viņu neapcel, - sacīja Klēra, iespiedusi rokas gurnos. - Viņas tēvam pieder �is kuģis.

-Ā?

Fultons pēk�ņi izrādīja daudz lielāku interesi, un drīz abi ņēmās vispirms mūs pamācīt, bet vēlāk iesaistījās spēlē. Mēs kopā paēdām len�u un norunājām �opēcpusdien iet uz pludmali. Spenseru māsas visu laiku ķiķinājās un sa�ukstējās, tas, manuprāt, bija ļoti bērni�ķīgi un nepieklājīgi. Pēcpusdienā viņas draiskojās un �ļakstinājās pa ūdeni, pametu�as mani starp abiem zēniem guļam uz plata peldpalaga. Debess nebija aizmākuļota, pūta jūras brīze,

un saule, kā likās, tik stipri nesvelmēja, tomēr es ieziedos ar māmiņas krēmu un iedeguma eļļu: Fultons, Raimonds un es tērzējām par skolu, jaunākajām filmām un visjaunāko modi. Atklāju, ka lielākoties viņiem patīk vai nepatīk tas pats, kas man_r

Fultona vecākiem piederēja vasarnīca Keipkodā, es ieminējos, ka nesen biju pie okeāna Fārtingeilā, un jutos pārsteigta - Fultons nevien zināja par Fārtingeilas savrupmāju, bet viņa tēvs bija nopircis divas Tetertonu rotaļlietas -Bastiliju un Londonas Taueru

- Tās ir lieliskas! - Fultons iesaucās. - Bastīlijā ir pat giljotīna, un to var lielot. Ja tu paliktu zem tās mazo pirkstiņu, tā nocirstu tam galu.

- Labāk nelik�u, - es teicu un novaibstījos.

- Daudzi manu vecāku paziņas kolekcionē Tetertonu rotaļlietas. Tēvs sarunājis ar Tetertonu rotaļlietu veikala vadītāju, lai tas paziņo viņam, ja ir atveidots kāds cits slavens cietums.

- Manai mātei arī patīk Tetertonu rotaļlietas, - sacīja Raimonds. - Tēvs dro�i vien uz Ziemassvētkiem kādu nopirks.

- Mani vecāki ar tām ļoti lepojas, - Fultons piebilda.

Zēni gribēja zināt, kāda izskatās Fārtingeilas savrupmāja, es to aprakstīju un pastāstīju arī par Toniju, Troju un labirintu. Viņi bija sajūsmā, un es jutos pacilāta, ka �ķietu pievilcīga un interesanta diviem vecākiem zēniem, kuri acīmredzot ir visai bagāti un daudz ceļoju�i. Māmiņa arī būtu ļoti lepna uz mani.

Es nemitīgi atgādināju Spenseru māsām, lai iezie�as ar aizsargkrēmu, bet viņas neklausīja un saulē stipri apcepināja plecus un kaklu.

- Ir grūti, pat neiespējami noticēt, ka jūs esat vienaudzes, - teica Fultons, skatīdamies uz Spenseru māsām.

- Tu esi tāda kā vecāko kla�u vidusskolniece, - Rai-monds.sacīja, un Fultons tam piekrita.

Spo�ajā saules gaismā nevarēja manīt, ka man piesarkst vaigi, bet viņi tagad raudzījās uz mani tā, ka es aiz satraukuma notrīsēju.

Tovakar es viņiem pamāju ar roku, sē�ot pie kapteiņa galda kopā ar tēti un salas gubernatoru. Abi sprieda par tūrisma attīstību - Jamaika kļū�ot par vienu no iecienītākajiem kūrortiem Kārību jūrā. Gubernators izsacīja cerību, ka Jamaika bū�ot atpūtnieku paradīze, tās jaukumus varē�ot baudīt ne vien bagātnieki un slavenības, bet arī vidus�ķirai piederīgie. �Cik labi, ka māmiņas nav �eit,� es nodomāju. �To dzirdot, viņa būtu ļoti vīlusies, jo vienmēr gribējusi būt tikai tādās vietās, kur uzturas bagāti un slaveni cilvēki.�

Ievēroju, ka Klēra un Melānija nav ieradu�ās pusdienās. Apjautājos viņu vecākiem - abām esot sāpīgi saules apdegumi. Pēc pusdienām Fultons un Raimonds pavadīja mani uz Kārību �ovu, izrādījās, ka tas ir viskrā�ņākais �ovs, kādus esmu redzējusi tētiņa luksusa jūras ceļojumos. Karībie�u dejotāji spilgtkrāsainos tērpos, salmu cepurēm galvā dejoja lautas dejas, dziedātāji sitamo instrumentu pavadībā dziedāja salinieku mīlas dziesmas.

Pēc tam viesus uzaicināja piedalīties spēlē - limbo. Dejojot vajadzēja atliekties un izlīst zem bambusa kārts, tai nepieskaroties. Kārti nolaida arvien zemāk, līdz neviens spēlē vairs nepiedalījās. Tad kāds salinieku dejotājs atliecās, tik tikko neskarot grīdu, un izlīda zem kārts veikli kā �ūska. Skatītājiem �āds numurs patika.

Visu nākamo dienu es pavadīju kopā ar Fultonu un Raimondu. Viņi mācīja man spēlēt �ahu, un mēs atkal gājām uz pludmali peldēt. Pēcpusdienā, kad kļuva vēsāks, devāmies uz tirgu iepirkties, es iegādājos māmiņai dāvanu -ar roku apgleznotu zīda �alli, kas viņai noteikti patiks. Tētim izvēlējos rakstainu spieķi ar kokā grieztu zivsveida rokturi.

Fultons un Raimonds uzaicināja mani braukāt pa ostu ar laivu, kam stikla dibens, bet es gribēju drīzāk atgriezties uz kuģa un pārģērbties, jo �ovakar tētis vedīs mani uz kādu Jamaikas restorānu. Es jau priecājos, ka mēs kopā pavadīsim brīni�ķīgu vakaru, visu laiku tērzēsim. Izgreznojos ar māmiņas atstātajām rotaslietām, apsēdos pie spoguļa un simtreiz izsukāju matus - tāpat kā viņa. Nokrāsoju lūpas, kā viņa man bija ierādījusi, un iesmar�ojos ar jasmīnu parfīmu. Biju uzvilkusi ko�i zilu zīda blūzi ar me�ģīņu apkakli un pieskaņotus ielo�u svārkus, lai izskatītos vecāka un vairāk piedzīvojusi, atpogāju pirmās divas blūzes pogas.

Man seju klāja viegls iedegums, sudraba auskari un spilgtā blūze to labi izcēla. Manuprāt, es izskatījos daiļa, cerēju, ka arī tētis tā domās. Vecākiem zēniem es patiku, likos jautra, interesanta un pieaugusi. Es nēsāju māmiņas rotas, lietoju viņas smar�as un pirmo reizi atzinu, ka mēs patiesi esam ļoti līdzīgas. Varbūt tie�ām izvērtī�os par skaistuli? Vai tas ir lepnības gars? Es neviļus tīksminājos par savu attēlu spogulī, kaut arī zināju, ka lepo�anās ar ārēju daiļumu ir tuk�a uzpūtība. �Bet �eit neviena nav, neviens to nezinās,� es nodomāju.

Es nostājos da�ādās pozās, centos atdarināt māmiņas sejas izteiksmi. Ierāvu vaigus, atliecu plecus un izriezu krūtis. Iztēlojos, ka glīts jauneklis skatās uz mani pāri deju grīdai. Vai lai viņam uzsmaidu, viņu iedro�inu? Māmiņa laikam tā darītu, kaut gan tētim tas nepatiktu. Smaidīdama lēnām pakāpos atpakaļ. Iesmējos. Dziļi ievilku elpu, vēlreiz pavēros spogulī, lai pārbaudītu, vai frizūra kārtībā, tad devos uz satik�anos ar tēti.

Viņ� gaidīja mani uz klāja. Pēk�ņi man pārskrēja vieglas trīsas. Vai es viņam patik�u? Ta�u, līdzko viņ� pārlaida man skatienu, viņa acis iemirdzējās tāpat kā tad, kad māmiņa parādījās, krā�ņi saposusies, lai ietu uz viesībām vai greznu restorānu.

- Kā es izskatos?

Es it kā dzirdēju māmiņu �ukstam: �Vīrietis jāizaicina teikt komplimentus, Lī. Sievietei jāizliekas mazliet nedro�ai, lai cik dro�a par sevi būtu.�

-Tu izskaties burvīgi, princese. - Tētis pagriezās pa labi. - �ī ir vispatīkamākā satik�anās Jamaikā, - viņ� paskaidroja kapteinim Vil�ovam.

� Par to nav �aubu, - sacīja kapteinis Vil�ovs un panācās uz priek�u.

Es biju tik noba�ījusies, vai tētim pirmajā acu uzmetienā lik�os skaista, ka nemaz neievēroju iesānis stāvam kapteini.

Nevarēju neizrādīt apjukumu un vil�anos, kad tētis piebilda:

- Kapteinis ieteica, viņaprāt, labāko Jamaikas restorānu un bija ar mieru mums piebiedroties. Vai tas nav jauki, Lī?

- Mums pievienoties pusdienot? Ā, jā.

�Bet, tētiņ, kā tad ir ar mūsu tik�anos divatā?� es domāju. �Vai tu nesaproti, ko es jūtu sirds dziļumos? Vai neredzi, ka man vajag tikai tevi vienu? Kas noticis? Mēs ta�u nolēmām, ka �is būs mūsu brīni�ķīgais vakars Jamaikā, mēs mierināsim viens otru, kļūsim vēl tuvāki.�

Man viņam tik daudz kas stāstāms. Gribu pastāstīt par Fultonu un Raimondu, par Tetertonu rotaļlietām, par to, ko nopirku māmiņai. Gribu pavēstīt, ka ļoti centī�os, lai viņa ir apmierināta ar mani, nedarī�u neko tādu, kas izraisītu viņiem strīdu. Es cerēju pierunāt tēti, lai viņ� pastāsta par tām dienām, kad viņi patiesi mīlēju�i viens otru, bet es pastāstī�u, kādu iztēlojos savu mīlestību.

Pēc pusdienām mēs rokrokā klaiņotu pa naksnīgo Jamaiku, justos tik laimīgi zem zvaig�ņotajām debesīm.

Ta�u tētis ar kapteini Vil�ovu runāja par jūras ceļojumu. Pārsprieda visu - katru dienu, katru atgadījumu, izvērtēja, ko vajadzētu mainīt, ieviest vai papildināt. Es pieklājīgi klausījos. Parasti tas viss man interesētu, bet �ovakar es gribēju, lai tēvs izturas pret mani kā pret sievieti. Man bija garlaicīgi, es ēdu gariem zobiem, bet tētis nelikās to redzam.

Mums steig�us vajadzēja atgriezties uz kuģa, jo �is bija pēdējais vakars Jamaikā, tāpēc būs �ovs un balle. Es aizbildinājos tētim, ka man uz brīdi jāieiet savā kajītē.

- Tāpat kā tavai mātei, tev jānopūderē deguns, vai ne princesīt? - viņ� jautāja un pamirk�ķināja kapteinim.

- Jā, tēt, - es atbildēju un nodūru acis, manīdama, ka acu kaktiņos sarie�as da�as asaras, bet nenorit pār vaigiem.

- Vai jūties labi? Ēdiens ta�u nebija pārāk vircots? Vai neesi pārgurusi?

Viņa balsī jautās tēvi�ķīgas rūpes.

- Nē, tēt.

Es iekodu mēlē, lai nebūtu jākliedz vai jāsāk skaļi raudāt. Kāpēc viņ� atkal runā ar mani kā ar mazu meiteni?

Kāpēc neredz, kas īsti noticis? Vai vīrie�i glu�i vienkār�i nav spējīgi just to, ko jūt sievietes? Man galvā spietoja tik daudz jautājumu, bet uz tiem, kā �ķiet, varētu atbildēt vienīgi otra sieviete.

Iegājusi kājītē, jutos tik vīlusies un vientulīga, ka apsēdos uz gultas un izplūdu asarās. Pacēlu acis uz spoguli -mati sasukāti un mirdz, skaists tērps un māmiņas rotas, bet viegli iedegusī seja tagad bēdu un asaru izvaikstīta. Es izskatījos pārāk uzbudinājusies un smieklīga - kā maza meitene, kas cen�as atdarināt savu māti. Biju cerējusi -kad tētis ieraudzīs mani un ieelpos māmiņas smar�as, tad gremdēsies atmiņās par viņu un izturēsies maigi un mīļi pret mani. Ta�u nekas tāds nenotika.

Man patlaban tik ļoti vajadzēja māmiņu. Gribējās, lai viņa pastāsta, kā jutusies, kad viņai nav izdevies īstenot savu ieceri - savaldzināt kādu vīrieti, kaut arī tāpēc grezni uzposusies. Ko lai es daru? Es nevaru aprunāties nedz ar kādu no pasa�ierēm, nedz ar misis Spenseri vai citu meiteņu māti. Cik briesmīgi būt bārabērnam! Nav neviena, kam uzticēties, neviena, kas tevi mīl, kas nesmiesies, ja tu atklāsi savas dziļākās, slēptākās jūtas. �ovakar es jūtos kā īsta bārene, kas iemesta jūrā, viļņi mani bezmērķīgi svaida �urp un turp, neviens nedzird manus palīgā saucienus.

Es nosusināju asarām notecēju�o seju un paraudzījos spogulī. Varbūt mēs ar tēti aprunāsimies atpakaļceļā. Varbūt viņam grūti par visu to runāt, viņ� tī�ām cen�as izvairīties. Tētim tik daudz jāiztur, tik daudz rūpju, tik liela atbildība - kāpēc jāraizējas arī manis dēļ? �Man jābūt vēl atsaucīgākai, vēl pacietīgākai,� es nodomāju un iz-slējos.

��inksloņas nav ne nieka vērts,� māmiņa man reiz teica. ��ēlums pazemo. Pat ja esi sarūgtināta, neliec to manīt kādam par apmierinājumu. Lai tas nejūtas pārāks.�

- Labi, māmiņ, - es �ukstēju, it kā viņa �eit sēdētu man blakus. - Darī�u, kas jādara. Neviens neuzzinās manas slēptās, bēdīgās domas. Darī�u to tētiņa, tevis un arī sevis dēļ.

Apņēmīgi piecēlos, bet sirds dziļumos zināju - kad pēcāk atgriezī�os kajītē, saritinā�os zem segām un nodzēsī�u gaismu, tad tumsā tikām raudā�u kā mazs bērns, līdz ie-mig�u.

Atceļ� likās krietni garāks, jo es nepacietīgi gaidīju tik�anos ar māmiņu, lai redzētu, kā viņa sasveicinās ar tēti. Katru nakti, ceļos nometusies, lūdzu, kaut māmiņa nebūtu tik dzedra pret viņu. Es daudz lasīju, mācījos kopā ar savu privātskolotāju - misteru Ābramu. Spēlēju �ahu ar Raimondu un Fultonu, gāju viņiem līdzi skatīties filmas un �ovus un pavadīju laiku arī ar Spenseru māsām. Tētis �ķita vairāk aizņemts nekā jebkad. Brauciena pēdējā dienā es viņu gandrīz neredzēju. Viņ� neieturēja len�u kopā ar mani, bet, kad mēs beidzot apsēdāmies pie pusdienu galda, viņu traucēja tik daudzi cilvēki: pasa�ieri ieradās pateikt, cik ļoti viņiem paticis ceļojums, komandas locekļi un darbinieki nāca uzdot jautāumus.

Pēdējā vakarā pirms iebrauk�anas Bostonas ostā Fultons un Raimonds ienāca pie manis, lai iedotu man savas adreses un dabūtu manējo. Abi apsolīja rakstīt un pirmajā izdevīgajā gadījumā pat apciemot mani. Viņu uzmanība man visai glaimoja. Raimonds mani ātri noskūpstīja uz vaiga, tad pietvīcis atrāvās. Pirmo reizi ma-

I

ni noskūpstījis vecāks zēns! Sirds man ietrīcējās liegās �alkās. Fultons vienīgi paspieda man roku un tik cie�i skatījās manī, it kā gribētu uz visiem laikiem paturēt atmiņā manu seju.

Līdzko viņi aizgāja, es sāku kravāties. Tētis sacījis, lai atstāju ceļasomas iek�pusē pie kajītes durvīm, nesēji tās aiznesīs, kamēr brokasto�u. Bija paredzēts iebraukt dokā drīz pēc brokastīm. Es jutos tik satraukta, ka nevarēju- iemigt. Rakstīju un rakstīju dienasgrāmatā, līdz plakstiņi krita ciet. Pat izslēgusi gaismu un aizvērusi acis, es vēl arvien domāju par visu, ko pastāstī�u māmiņai. Kaut neaizmirstos neviens sīkums!

Tikko pirmie rītausmas stari iespīdēja pa manu logu, es izlēcu no gultas un nomazgājos du�ā. Gribēju ātri pabrokastot, uzkāpt uz klāja un vērot, kā mēs tuvojamies Bo.sto-nai. Ta�u, kad biju apģērbusies un sasukājusi matus, izdzirdēju klauvējienu pie durvīm. Ienāca tētis.

Viņ� bija tērpies melnajā uzvalkā, bet neizskatījās tik glīts kā parasti. �ķita, ka �ajās drēbēs viņ� pavadījis nomoda nakti. Kaklasaites mezgls vaļīgs, svārki saburzīti. Mati mazliet izspūru�i.

- Labrīt, princese, - viņ� mīlīgi teica.

Man sirds sāka dauzīties. Viņ� izskatījās bēdu sagrauzts. Seja tikpat pelēcīga kā mati.

- Labrīt, tētiņ. Vai noticis kaut kas neparedzēts?

Mani pēk�ņi sagrāba bailes, bet es centos sevi pārliecināt, - kaut kas ir misējies, iebrauk�ana dokā atlikta uz vēlāku laiku.

- Nē, nē. - Viņ� greizi pasmaidīja un aizvēra durvis. - Es gribēju tevi satikt, pirms tu aizej brokastīs un mēs iebraucam dokā.

Es strauji apsviedos. Tētis nervozi pamīņājās un pavērās apkārt, it kā nezinātu, kur apsēsties. Beidzot piemetās manas gultas kājgalī. Viņ� salika rokas un paliecās pret mani. Kaut kas viņu bija galīgi satriecis - sejas muskuļi raustījās, deniņos vēnas piepampu�as un izspiedu�ās, �ķita, ka tūlīt pārplīsīs. Krietnu laiku viņ� klusēja. Es uztraucos, tik tikko apvaldīju kliedzienu.

- Kas noticis, tētiņ?

Es aizturēju elpu.

- Lī, - viņ� iesāka, - es kavējos līdz pēdējam brīdim tev to teikt. Gribēju novilcināt bēdu vēsti, cik ilgi vien iespējams.

- Bēdu vēsti?

Es pieliku rokas pie kakla, vairs nespēju paelpot, klusēdama gaidīju, ko viņ� vēl sacīs. Dzirdēju savas sirds pukstus, samanīju, ka laineris viegli �ūpojas ūdenī. Visapkārt rosījās pasa�ieri un apkalpe sagatavojās nokāp�anai no kuģa. Ejot brokastīs, visi skaļi, uztraukti sarunājās, nesēji gaidīja rīkojumus, durvis virinājās, bērni smējās un skraidelēja. Apkārtējā kņada un troksnis vērta klusumu starp mums vēl saspringtāku, vēl draudīgāku. Es jutu, ka man asinis sastingst dzīslās un pārvēr� mani par stīvu ledus princesi.

- Vai atceries mūsu sarunu īsi pēc tavas mātes aizbrauk�anas no Jamaikas? Es teicu, ka viņai kaut kas jāpārdomā, - viņ� atkal iesāka.

-Jā,-es smalkā, baiļpilnā balsī atbildēju.

- Es tev sacīju, ka viņa ir manī vīlusies, vīlusies mūsu laulības dzīvē.

Viņ� norija kamolu. Es pamāju ar galvu, lai viņ� turpina, jo �ķita, ka viņam aiztrūkst balss.

- Pirms da�ām dienam, Lī, es saņēmu no tavas mātes telegrammu. Viņa paziņo, ka pieņēmusi lēmumu, izvēlējusies labāko iespēju.

- Kādu iespēju? Ko viņa izdarījusi? - es bailēs iekliedzos.

- Aizlidojusi no Maiami uz Mehiko, nevis no Maiami uz Bostonu, un ierosinājusi �ķir�anos, - viņ� bērtin nobēra, tā ārsts mēdz pateikt pacientam sliktas ziņas, it kā spiests izrunāt tik sāpīgus vārdus.

Ta�u �ie vārdi karājās gaisā kā sasalu�i. Man sirds sadrebēja, tad sāka neganti lēkt. Pirksti kļuva nejutīgi, biju tos pārāk cie�i sa�ņaugusi.

- �ķir�anos?

Cik sve�s, cik biedīgs vārds! Es biju lasījusi par film-zvaig�ņu un citu slavenību �ķir�anās prāvām. Tā likās parasta notikumu gaita, gandrīz vai sagaidāma. Ta�u nevienam no maniem paziņām vecāki nav �ķīru�ies, bet tos skolniekus, kuru vecāki ir �ķirteņi, uzskata par citādiem, reizēm no tiem pat vairās kā no spitālīgiem.

- Taisnību sakot, es jūtos tā kā vieglāk, - tētis teica un nopūtās. - Mēne�iem ilgi gaidīju �o pēdējo triecienu. Tava māte nemitīgi sūrojās, cik nelaimīga esot, ka apprecējusies ar mani, neviena diena nepagāja bez ķildām vai asiem vārdiem. Es centos no tevis visu to slēpt, un, kā liekas, tava māte darījusi tāpat.

Es arvien vairāk nodevos darbam, lai nebūtu jāuzturas mājās, zināmā mērā tas bija pat svētīgi, ka izcēlās �ī finansu un biznesa krīze. Tā novērsa manas domas no ģimenes problēmām.

Tētiņa sejā atkal mirkli atplaiksnījās smaids - vārgs un bēdīgs. Viņa dēļ es apspiedu savas izjūtas, saņēmos, lai varētu parunāt.

- Vai māmiņa vēl ir Mehiko?

- Nē, viņa atgriezusies Bostonā - mājās. Telegrammu atsūtīja no Bostonas. Bet, - viņ� smagi nopūtās, - es apsolīju viņai, ka piekrītu visam, vienalga, ko viņa nolēmusi. Ar varu nevienu nepiespiedīsi, ja tas vairs negrib pie tevis palikt.

- Bet kāpēc māmiņa negrib? Kā var tevi pamest pēc visiem �iem gadiem?

Īstenībā es gribēju zināt, kā var izgaist mīlestība, kas sākusies tik brīni�ķīgi, tik romantiski. Kā var divi cilvēki būt tik pārliecināti viens par otru, bet vēlāk tik rūgti vilties? Vai tāda ir tētiņa vārdu īstā jēga, kad viņ� man teica, ka mīlestība padara aklu?

Kā lai zina, vai viņ� vai viņa mīl patiesi, uzticīgi? Ja jūtas maldina un vārdi kā mazi burbulī�i pārsprāgst atmiņā un izzūd, - kā var būt dro�s? Tu apsoli kādam dzīvot ar to kopā, un kāds apsola tev dzīvot ar tevi kopā, līdz nāve jūs �ķirs... bet tad jūs iz�ķir kaut kas cits. Kāda vērtība ir solījumam, pat tādam solījumam, ko apstiprina ar skūpstu?

- Tava māte vēl ir glu�i jauna sieviete. Viņa domā ka viņai vēl ir iespēja nodibināt laimīgu ģimenes dzīvi, un es negribu stāties ceļā. Dzīves ironija, bet es viņu pārāk mīlu, lai stāstos ceļā. Zinu, ka tu tagad to nesaproti, ta�u vēlāk atcerēsies �os manus vārdus un sapratīsi, kāpēc es tā saku.

- Bet, tētiņ, kas notiks ar mums?

Mani pārņēma izmisīgas bailes, biju pārsteigta, ka mana balss neskan raudulīgi. Patiesībā es gribēju jautāt: �Kas notiks ar mani?�

Viņ� saprata. . ,

-Tu paliksi pie mātes. Dzīvosi mūsu mājā, cik ilgi tava māte vēlēsies. - Viņ� apklusa, nopūtās, tad turpināja: - Es turpmāk bū�u ļoti aizņemts. Pēc neilga laika atkal rīko�u jūras ceļojumu - izmēģinājuma braucienu uz Kanāriju salām. Man jāmeklē jaunas, eksotiskas vietas, lai saglabātu klientūru un izturētu konkurenci.

Vienā ziņā tavai mātei ir taisnība, Lī, - es esmu nodevies savam biznesam. Nevaru sēdēt, rokas klēpī salicis, un ļaut tam iznīkt, - viņ� atzinās.

- Es gribu doties tev līdzi, tētiņ, - es caur asarām izdvesu.

- Nu, nu, neraudi, mīļumiņ. Tas būtu nepareizi un arī neiespējami. �eit tev ir skola, draugi, tu dzīvosi kopā ar māti savā mājā, kur ir visas ērtības. Par līdzekļiem neraizējies, kaut gan tavai mātei naudas nekad nav diezgan, ber kā caurā maisā, - viņ� skarbi piebilda.

Tētiņa acis vairs nebija pieasarotas. Varbūt viņ� raudājis par visu to klusībā un ticis tam pāri. Tagad savaldīja jūtas, turpretī es nespēju saņemt sevi gro�os. Sapratu, ka viņu laulība jau ir mirusi, apbedīta kopā ar kādreizējiem laimīgajiem brī�iem un pārdzīvojumiem. Bēres ir galā.

Viņa gurdā seja pauda tik klaju padevību nenovēr�amajam, ka man sirdī nodzisa sīkā cerības liesmiņa, kas tur vēl gailēja. Mani satrieca atklāsme, ka māmiņas un tētiņa mīlestība ir sākusi palēnām un pamazām mirt. Tagad, kad viņ� visu to stāstīja, es atcerējos, ko māmiņa bija teikusi par viņu, kādā tonī runājusi, apjautu �o vārdu īsto nozīmi, dzirdēju tajos neapmierinātību un brīdinājumus, ko liedzos uztvert agrāk. Nu vairs nevarēju tos tī�i neievērot.

-Tētiņ, vai mēs jebkad atkal redzēsimies?

- Protams, redzēsimies. Noteikti. �is brauciems ilgs tikai mēnesi, pēc tam es iegriezī�os.

- Iegriezīsies?

Cik bezjēdzīgi �is vārds izklausījās no mana tēva mutes! Viņ� �iegriezīsies�? Pats savā mājā? Glu�i kā viesis, kā sve�inieks piezvanīs pie durvīm, viņu sagaidīs virssu-lainis un pieteiks.

- Es tev zvanī�u un rakstī�u, kad vien varē�u. - Viņ� satvēra manu roku. - Tu tagad audz ļoti ātri, Lī. Jau esi jauna sieviete, un tev ir jaunas sievietes intereses. Tev vairāk nekā jebkad vajadzīga māte, vajadzīgs viņas padoms un atbalsts. Tev arvien vairāk interesēs zēni, un tie arvien vairāk interesēsies par tevi.

Varbūt tavai mātei savā ziņā ir taisnība - man nevajadzēja radīt tevī interesi par biznesu un mehāniskām ierīcēm.

- Nē, tētiņ, es nekad to neno�ēlo�u, tas man patika, -es dedzīgi iebildu.

- Es zinu.

Viņ� paplik�ķināja man pa roku. Kaut apskautu mani tik cie�i, ka man aiztrūktu elpa, kaut sirsnīgi skūpstītu, lai es justu, ka viss būs labi!

- Ai, tētiņ, es negribu, ka tu ej prom! Negribu, ka tu tikai iegriezies', - es elsoju.

Man asaras pludoja pār vaigiem. Nekādi nespēju aizturēt raudas. Pleci saguma. Beidzot tētis mani cie�i jo cie�i apskāva, paijāja, noskūpstīja man matus.

- Nebēdā, mana mīļā princesīt, redzēsi, gan viss būs labi! Grūtākais jau ir garām. - Viņ� noslaucīja man vaigus. - Tu esi kuģa īpa�nieka meita. Pieņem līksmu izskatu un ej uz klāja, atvadies no maniem komandas biedriem. Vai darīsi to manis dēļ?

- Protams, tētiņ.

Es noriju asaru kamolu, bet mani sāka raut �agas. Tētis iesmējās. '

- Aizturē�u elpu. Parasti tas palīdz, - es teicu.

- Tā ir pareizi. - Viņ� piecēlās. - Nesteidzies, gan pāries, tad nāc aug�ā, kopā pabrokastosim. Pēc tam uz komandtilta noskatīsimies, kā kapteinis Vil�ovs iebrauc kuģi ostā. Norunāts? Un, lai notiktu, kas notikdams, princesīt, vienmēr atceries, ka es tevi mīlu. Vai apsoli?

- Apsolu, tētiņ, es arī tevi vienmēr mīlē�u.

-Tas ir jūras gars, mūs vieno jūras gars. Es gaidī�u tevi aug�ā.

Viņ� aizgāja, es sēdēju un stingi skatījos uz aizvērtajām durvīm.

Man sirdī griezās trula sāpe, bet mani garīgie spēki bija izsīku�i, es vairs nespēju pat raudāt, kaut gan gribētu kliegt, līdz aizkristu balss.

Pēk�ņi manī uzbangoja asas dusmas. Kāpēc māmiņa tā darījusi? Cik viņa patmīlīga! Tagad sapratu, ka viņa vienmēr tāda bijusi. Rūpējusies vienīgi par sevi. Kā viņa varēja tik ļoti saskumdināt tētiņu un mani? Kāda tam nozīme, cik jauna viņa ir vai cik jauna izskatās? Viņa būs mū�īgi jauna un nekad neatradīs tādu, kur� viņu bezgalīgi mīlēs -kā mīlējis tētis un vēl arvien mīl!

Ai, cik viņa nepateicīga, ka pamet tēti pēc tik daudziem kopā pavadītiem gadiem! Viņ� izglāba viņu no briesmīgas dzīves. Viņa pati man visu to stāstīja un tagad �ķiras vienīgi tāpēc, ka grib vairāk nodoties izpriecām. Varbūt vēl nav par vēlu? Varbūt izdodas pierunāt māmiņu, lai maina savu nodomu? Neviens pat neuzzinās, ka viņa braukusi uz Mehiko un pieprasījusi �ķir�anos. Ja sapratīs, ka izpostījusi man dzīvi...

Ta�u man pagura sirds, ta kļuva smaga kā akmens, jo es zināju - māmiņa acīmredzot visu to apsvērusi jau senāk, un nekas viņu neatturēs. Viņa atstāja mani Jamaikā, īstenot savu nodomu viņai likās daudz svarīgāk. Viņa neuzklausīs mani, lai es sacītu, ko sacīdama. Nekas viņu ne-pārliecinātu, ka �āda rīcība ir a�gārna, pat asaru plūdi ne.

�Tētis ar visu to samierinājies, viņā nodzisis pēdējais cerību stariņ�,� es secināju. Gausi piecēlos un paraudzījos spogulī. Izskatījos �ausmīgi, seja asarām notecējusi, acis asinīm pieplūdu�as. Vēl mani rāva �agas - tik ātri un stipri, ka krūtīs iedūra sāpe. Izdzēru gāzi ūdens un aizturēju elpu, bet �agas mitējās tikai tad, kad biju nomazgājusi seju un saposusies, lai ietu uz ēdamzāli pie tētiņa. Man negribējās ēst, ta�u es darī�u visu, ko viņ� liks.

Pēc brokastīm mēs ar tētiņu stāvējām uz komandtilta un vērojām, kā kapteinis Vil�ovs un flotes virsnieki iebrauc D�iliānu dokā.

�Cik grūti tagad tētim skatīties uz �o vārdu!� es nodomāju. Atcerējos to dienu, kad tētis mūs aicināja doties izbraukumā, bet nepateica, kādā nolūkā. Viņ� nogriezās sāņus - uz doku, aizbildinājies, ka piemirsis kaut ko izdarīt, un pēk�ņi acu priek�ā ieraudzījām... jaunu okeāna laineri, sagatavotu kristībām. Māmiņa un es bijām sajūsminātas, ta�u tētis brauca tālāk, tie�i gar kuģi, un tad mēs sapratām, kāpēc viņ� bija uzstājis, lai braucam līdzi. Uz lainera sāniem spilgtā krāsā laistījās vārds - D�iliāna.

Māmiņa aiz prieka gavilēja, apbēra skūpstiem tētiņa seju. Tas likās tik sen, pirms veselas mū�ības.

Mēs lēnām tuvojāmies dokam, es jau saredzēju pūli, ļaudis bija sanāku�i sagaidīt ceļotājus. Rindām stāvēja

I 1 . .

taksometri, limuzīni, automobiļi. Uz apak�ējā klāja pasa�ieri meta ar roku un uzsauca paziņām, tie vēcināja ar cepurēm un kabatlakatiņiem, fotografēja un skaļi atkliedza. Es burzmā meklēju māmiņu, bet nekur neredzēju. Beidzot ieraudzīju vienu no mūsu ma�īnām, ta�u pie tās stāvēja un gaidīja tikai Pols Roberts - �oferis, kuru mēs bie�i izmantojām.

- Tēt, vai māmiņa neieradīsies man pretī?

- Dro�i vien atsūtīs Polu ar ma�īnu. Viņai nav nekādas vēlē�anās sastapt mani.

- Bet mani! Viņai vajadzētu būt �eit tāpat kā visiem tuviniekiem.

- Viņa vienīgi izvairās no nepatīkamas tik�anās, - sacīja tētis.

�Pat tagad viņu aizstāv,� es nodomāju. �Ja viņa zinātu, cik ļoti tētis viņu mīlējis!� Es apņēmos viņai to pastāstīt.

- Vai tu nebrauksi tūlīt mājup, tētiņ? - es klusi jautāju.

Zināju, viņ� paļaujas uz mani, ka es savaldī�os, neraudā�u un nerunā�u par mūsu personīgajām lietām pasa�ieru un kuģu apkalpes locekļu klātienē.

- Nē. Man vēl �is tas darāms. Tu brauc mājās. Es iegriezī�os vēlāk. Atkal �iegriezī�os�!

Es a�i palocīju galvu. Beidzot kuģis iebrauca dokā, pasa�ieriem atļāva izkāpt krastā. Paskatījos uz tēti. Viņ� tikai aizvēra un atvēra acis, tad pamāja uz durvīm.

- Ej, - viņ� maigi sacīja. - Ar mani viss būs labi.

- Tētiņ... - Man aiz�ņaudzās rīkle.

Э Э

Viņ� atkal pamāja uz durvīm. Redzēju, ka arī viņ� visiem spēkiem pūlas turēt sevi gro�os. Ātri noskūpstīja mani uz vaiga. Es tiecos viņu apskaut, bet viņ� atkāpās, tad metās lejā uz apak�ējo klāju.

Riis bija aizmākuļots ar maziem mākonī�iem, bet man likās drūms un pelēks. Jūras brīze kā ziemeļu ledainā elpa dzelstīja man vaigus, tūlīt sasaldēja siltās asaras. Es cie�āk ietīstījos mētelī un devos uz kāpnēm, bet kāds parāva mani aiz piedurknes.

Klēra Spensere un viņas māsa Melānija. Vecāki sekoja viņam pa pēdām, māte uzlikusi roku uz Klēras pleca, tēvs - uz Melānijas pleca. Ģimenes bilde ar parakstu zem tās -�Laimīga ģimene�.

- Ardievu, Lī, mēs tev rakstīsim! - teica Klēra.

- Ardievu! Es atbildē�u!

Es aizsteidzos, gribēju ātrāk tikt projām.

- Lī! - Klēra iesaucās. - Tas bija jauki, bet vai mājās nav vēl jaukāk?

Es tikai pavicināju un skrēju, ko kājas nes, uz ma�īnu. Manas ceļasomas jau bija ieliktas bagā�niekā.

- Vai mana māte jūtas labi? - es jautāju �oferim.

Cerēju, ka viņa slima guļ mājās gultā, satriekta par to, ko izdarījusi.

- Jā, viņa �orīt man piezvanīja, likās sveika un vesela. Tu vari būt laimīga, ka biji prom. Pagāju�ā nedēļā te uznāca tāds aukstums, ka dva�u rāva ciet. Vai jautri pavadīji laiku? - viņ� jautāja, jo es neko neteicu.

- Jā, - es atbildēju un atskatījos, kad mēs sākām braukt.

Tētis stāvēja uz komandtilta un sarunājās ar kapteini Vil�ovu, bet piepe�i pārrāva valodu un paraudzījās �urp. Es pamāju caur logu. Viņ� lēnām pacēla roku un turēja to kā sakāves un pado�anās karogu.

Līdzko piebraucām pie mājas, Klerenss iznāca mani sagaidīt un ienest bagā�u, bet māmiņa nekur nebija redzama.. Iesteidzos iek�ā, saucu viņu - skaļi, uzstājīgi.

MĀMIŅ! MĀMIŅ! KUR TU ESI?

. Klerenss man sekoja ar ceļasomām.

- Misis van Vorīna �orīt aizbrauca uz piekrasti. Vēl nav mājās, - viņ� teica.

- Ko? Uz piekrasti? Bet... vai viņa nezināja, ka es �orīt atgriezī�os? - es klieg�us izkliedzu.

Klerensu, kā �ķita, samulsināja mans dusmu uzplūds.

- Es ienesī�u ceļasomas tavā istabā, mis Lī.

Viņ� devās aug�ā pa kāpnēm. Samulsusi brīdi stāvēju priek�telpā. Neviļus paskatījos uz tētiņa kabineta durvīm. �Viņ� tajā nekad vairs nestrādās,� es nodomāju, un man iesmeldzās sirds. �Ko māmiņa tagad darīs, - vai aizslēgs? Es zinu, cik ļoti viņai nepatīk �ī istaba.�

Ta�u man pēk�ņi tā kļuva.tik dārga kā svētnīca. Iegāju tajā un aplūkoju tētiņa lietas. Ieelpoju smar�as - tabakas aromāts vēl plūsmoja apkārt, tāpat arī pludināmo koku, veco mēbeļu un nodeldētā paklāja smārds. Daudz kas nolietots un izbalējis, tomēr man likās skaists, jo piederēja tētiņam.

Gara acīm redzēju viņu salīku�u sē�am pie galda, no kokā grieztās pīpes stīdza aug�up tievs dūmu stabiņ�, - �o pirmo pīpi viņam bija uzdāvinājis tēvs. Uz rakstāmgalda labā stūra D�iliānas modelis. Viņ� ļoti lepojies ar to, ka nosaucis �o laineri māmiņas vārdā. Rakstāmgalds izskatījās tikpat piekrauts un nekārtīgs kā vienmēr, bet tagad �is skats man plosīja sirdi, jo liecināja, ka tētis drīz ieradīsies pēc saviem svarīgajiem dokumentiem.

Lēnām izgāju no kabineta un lēnām devos aug�ā pa kāpnēm. Klerenss nāca lejā, likās gau�ām nevaļīgs.

- Viss ir tavā istabā, Lī.

-Paldies, Klerens. Klerens! - es saucu viņam nopakaļ.

-Jā?

- Vai mana māte nesacīja, kad atgriezīsies?

-Nē.

- Paldies, Klerens.

Es uzkāpu aug�ā un iegāju savā istabā.

Jā, tagad viss mainījies! Es ļoti vēlējos tikt mājās, atgriezties savā skaistajā istabā, gulēt savā gultā, apķērusi savus plī�a dzīvnieciņus, kas man pa �iem gadiem uzdāvināti. Nevarēju vien sagaidīt, kad piezvanī�u draugiem un draudzenēm, uzzinā�u visu, ko esmu palaidusi garām, kamēr biju jūras ceļojumā. Gribēju pastāstīt par Fultonu un Raimondu, par �oviem un dejām, par to, ka viens no viņiem mani noskūpstīj un es apmainījos adresēm ar abiem. Ta�u nekas tāds tagad nav svarīgs, nekam vairs nav nozīmes.

Es jutos kā hipnotizēta. Izkravāju somas, pārlūkoju drēbes, no�ķīru tās, kas jātīra vai jāmazgā. Tad apmulsumā apsēdos uz gultas. Beidzot piecēlos un aiz ziņkāres un garlaicības iegāju māmiņas telpās.

Viņa vēl nebija atgriezusies. Guļamistabā viss tāpat kā agrāk. Garais tualetes galds joprojām nokrauts ar krēmiem un krā�liem, sukām un ķemmēm.

Viņa nav nolikusi pie malas kāzu bildi! Abi vēl ir tepat, ietverti biezā, zeltītā rāmī, izskatās jauni un laimīgi, māmiņa tik skaista, tētis tik glīts un stalts.

Vārdam ��ķir�anās�, manuprāt, piemīt mistisks spēks. Tagad, kad māmiņa panākusi �ķir�anos, māju pārņēmusi tāda kā nelāga burvība, mēs visi esam kādas ļaunas burves varā. Māja kļūs citāda, kalpotāji kļūs citādi, māmiņa un tētis noteikti būs citādi, bet es... es vēl arvien baidos, diezin par ko pārvērtī�os...

Dzīros iet ārā no māmiņas telpām, ta�u apstājos dzīvojamajā istabā, kaut kas uz rakstāmgalda saistīja manu uzmanību. Vesela kaudze kādas tipogrāfijas paraugeksem-plāru. Mums drīzumā nav paredzētas nekādas svinības -nedz dzimumdienas, nedz jubilejas, tās, protams, tagad vairs neatzīmēsim. Kas māmiņai padomā? Vai viņa nolēmusi pasludināt savas laulības �ķir�anu? Piegāju pie rakstāmgalda un atvēru pirmo paraugeksemplāru.

Sākumā neko neapjēdzu, bet mana sirds atpratās ātrāk nekā mans prāts, tā sāka tik skaļi sisties, ka man aiztrūka elpa. Pukstieni glu�i kā pērkona dārdi atbalsojās galvā. Es aizturēju asaras - tās jau draudēja pludot pirmajā brīdī, kad ienācu savā mājā - un pār�ķirstīju eksemplārus. Visi vienādi.

Kāzu ielūgumu paraugi!

Māmiņa vēl ilgi nepārradās. Es gaidīju savā istabā, līdz izdzirdēju viņu ienākam pa ārdurvīm. Viņa novizuļoja smieklus, ejot aug�ā pa kāpnēm. Diezin kāpēc viņai tik priecīgs noskaņojums? Mūsu pasaule grūst, bet māmiņai balss dzidri zvanīga, it kā būtu Ziemassvētku vai dzimum-dienas rīts. Es iznācu no savas istabas tie�i tad, kad viņa sasniedza kāpņu aug�galu.

Māmiņa izskatījās tikpat skaista kā arvien, tomēr viņas skaistums �ķita uzziedējis, kop� viņa pametusi tētiņu un mani. Likās sprigana, dzīvīguma un enerģijas pārpilna, acis zvīļoja, zeltainie mati mirdzēja ap balto zvērādas cepuri. Mugurā baltais ūdeļādu ka�oks, to tētis bija atvedis no Krievijas. Vaigi novembra dzestrajā gaisā piesārtu�i. Tikai tagad es atskārtu, cik ļoti vēlējos ieraudzīt viņu bālu un savārgu�u, no�ēlas sagrauztu sava lēmuma dēļ.

Viņas līksme un daiļuma uzplaukums mani satrieca. Es stāvēju kā zemē iemieta un brīnījos. Māmiņas seja nav aiz sirdsāpēm pārvērsta, acis nav apsarku�as, tie�i otrādi - viņa izskatās it kā izkļuvusi no tum�a un drēgna pils pazemes cietuma, atraisīta no ķēdes un atbrīvota, lai atkal būtu jauna, mīlama un dzīvotpriecīga. Viņa pārprata manu izbrīna un skumju pilno sejas izteiksmi.

- Piedod, Lī, ka nebiju �eit, kad tu atbrauci, bet uz satiksmi nekad nevar paļauties.

Viņa smaidīja, it kā domātu, ka man mirklī aizmirsies briesmīgais nodarījums.

- Kāpēc tu neieradies dokā? Kur tu biji?

- Kur es biju? Es biju Fārtijā, - viņa noskandēja un devās uz savām telpām. - Vai tu nezini, ka iebrauk�ana dokā mēdz ievilkties? Pusstundu, stundu... Vienmēr kaut kas atgadās. Es jau izēlojos, ka sē�u piesmaku�ā automobilī un gaidu, gaidu... - Viņa atskatījās un man uzsmaidīja. - Nedomāju, ka tu ņemsi ļaunā, turklāt �odien piekrastē ir brīni�ķīgi, - viņa teica un noģērba ka�oku. - Debesis zili zilas, - viņa iebilda, uzmezdama to uz viena no rokoko krēsliem. - Ta�u debesis man tur alla� �ķiet zilas, pat ja ir pelēkas, - viņa no�ukstēja, it kā norunātu rindu no kāda mīlestības dzejoļa.

Tad, cepuri nenoņēmusi, izplestām rokām atmuguriski iekrita gultā. Nekad nebiju redzējusi māmiņu tik jautru. Viņa izskatījās daudz jaunāka, vairāk līdzinājās manām draudzenēm - au�īga un kaitavīga. Acis dzirkstīja, kad viņa smaidot lūkojās griestos. Es stāvēju un mēmi vēroju viņu. Vai tie�ām viņa nesaprot, ka tētis man visu izstāstījis.

- Tētis man pateica par tavu telegrammu, - es sacīju.

Viņa paraudzījās uz mani, smaids lēnām izplēnēja, acīs spo�ums nodzisa, starojo�ā seja aptumsa. Viņa it kā atgriezās zemes virsū, atpakaļ īstenībā. Acis kļuva saltas, lūpas sakniebās taisnā �vīkā. Viņa dziļi nopūtās un gausi uztrausās sēdus. Tad noņēma cepuri, izvilka matadatas un papurināja galvu, lai �ķipsnas atjuktu.

- Viņam vajadzēja pagaidīt, līdz es tev to pasaku. - viņa gau�ām mierīgi teica. - Bet es neesmu pārsteigta. Viņ� noteikti visu to attēlojis �ausmīgi - kā neizdevu�os biznesa darījumu. Vai nesacīja, ka mūsu laulība bankrotējusi?

- Ai nē, māmiņ! Tētis ir satriekts, ļoti nelaimīgs! - es iesaucos.

Viņa pavīpsnāja, piecēlās un devās pie tualetes galda.

- Māmiņ, vai tu patie�ām brauci uz Mehiko, lai pieprasītu �ķir�anos?

Es vēl bērni�ķīgi velti cerēju, ka varbūt tas viss nav tiesa.

-Jā, Lī. Un es to neno�ēloju.

�ie vārdi kā dzelonis dūrās man miesā.

- Bet kāpēc tu tā darīji? Kā tu varēji tā darīt? - es kliedzu, aizdegusies dusmās.

Viņai acīmredzot visai maz rūp, cik skaudri mani sasā-pinājis viņas egoistiskais lēmumus. Apsēdusies viņa pagriezās pret mani.

- Lī, es cerēju, ka tu tagad esi tajā vecumā, lai visu to saprastu, - viņa rāmā, tomēr stingrā basī teica. - Gribēju spert �o soli jau senāk, ta�u atliku, līdz tu pieaudz. Cietu mēne�iem, gadiem ilgi tikai tādēļ, lai tu būtu pietiekami pieaugusi, kad es �ādi rīko�os, - viņa piebilda un paskuri-nāja galvu, it kā atbrīvodamās no liekas nastas.

- Bet es nesaprotu! - es atcirtu. - Nekad nesapratī�u. Nekad!

Cerēju, ka mani vārdi trāpa kā dun�a dūrieni. Viņa atlieca plecus, viņas acis icgailējās.

- Ko īsti tētis tev stāstīja?

- Tu esot mūs atstājusi, lai visu pārdomātu, tad viņ� saņēmis no tevis telegrammu, ka tu esot aizlidojusi uz Mchi-ko pieprasīt �ķir�anos.

- Vai neteica - kāpēc?

- Tu esot viņā vīlusies, tu vēl esot jauna un gribot būt laimīga. Bet kāpēc nevari būt laimīga ar tētiņu? - es gaudos.

- Tagad, Lī, mēģini saprast manu viedokli. Tas tev �obrīd būs vieglāk, jo tu pati jau kļūsti par sievieti.

Tu nezini, nemaz nevari iedomāties ko es pārdzīvoju �ajos pēdējos gados. Tavs tēvs mani ņēma līdzi jūras ceļojumos tikai tādēļ, lai radītu iespaidu... izmantoja mani savā labā. Es jutos kā iesprostots putns, ielikts zeltītā būrī, jā, tomēr ieslodzīts.

Ieslodzīts? Ko viņa ar to grib teikt? Viņa var iet, kurp vēlas, pirkt, ko vēlas, darīt, kā patīk. Mūsu māja ir tik skaista, diezin vai kāds to uzskatītu par cietumu.

- Pārējie pasa�ieri mani no�ēloja, Lī. Es to redzēju no viņu sejām. - Viņa spējās dusmās izlaida pirkstus caur matiem. - Zināja, ka man reti gadās izklaidēties, turpretī viņi var nodoties izpriecām ik brīdi. Es necie�u, ka mani no�ēlo! Necie�u!

Viņa sa�ņaudza dūres un dunkāja sev pa gurniem.

-Tā turpinājās ilgu laiku, es cietos, lai tev būtu laimīga bērnība, bet vairs nespēju izturēt, nespēju uzupurēties. Pietiek! Negribu zaudēt to, kas ir tik dārgs un gaisto�s -savu jaunību un skaistumu. Negribu novīst kā puķe pakrēslī. Mana vieta ir deju zālēs, operā un teātrī, pludmalē, augstāko aprindu viesībās, kur pratīs novērtēt manus gleznojumus.

Tev nav ne jausmas, cik daudzos pasākumos es nevarēju piedalīties tikai tāpēc, ka tavs tēvs bija pārāk aizņemts!

Viņa ievilka elpu. Es izbijos - seja viņai tum�i piesarkusi, acis izbolītas. Mani pārsteidza �āds dusmu izvirdums. Vai tie�ām viņā slēpies tik svelo�s naids?

Es vēlējos māmiņu ienīst par to, ko viņa nodarījusi tētim un man, ta�u, redzot viņu �ādā izskatā - acis pārgrieztas, mati izspūru�i, seja pietvīkusi - vienīgi nodomāju, ka �ī biedīgā būtne nav mana māte.

- Tētis visu to no�ēlo, tik tie�ām no�ēlo.

- Jā, uz brīdi, bet rīt sare�ģījumi biznesā atkal saistīs viņa uzmanību un viņ� aizmirsīs mūsu nesaskaņas.

- Nē, māmiņ, neaizmirsīs. Ļauj viņam pamēģināt vēlreiz, lūdzu.

- Es esmu ļāvusi viņam pamēģināt vēlreiz, Lī. Neskaitāmas reizes. Tas nav sācies tikai nesen. Tas sākās gandrīz tūlīt pēc mūsu precībām. - Viņa nopūtās un turpināja: - Pirmajos gados nebija tik slikti, drīz piedzimi tu, man vajadzēja rūpēties par tevi. Tavs tēvs bija man pieķēries, bija ļoti uzmanīgs pret mani. Protams, tad viņ� bija divpadsmit gadus jaunāks, bet viņ� vienmēr savos gados ir labi izskatījies. Tev dro�i vien nekad nav ienācis prātā, ka viņ� ir pietiekami vecs, lai būtu mans tēvs.

Es tik tikko neiesmējos - cik dīvaina un pilnīgi aplama doma! Tomēr savaldījos. Tētis - viņas tēvs? Mans vectēvs?

- Vecums viņu pieveicis. Atzīstu, daļēji pie visa tā arī es esmu vainīga, jo piekritu apprecēties ar viņu, bet tolaik biju pārāk jauna un pārāk nelaimīga, nedomāju par nākotni. Un tavs tēvs deva visādus brīni�ķīgus solījumus - solījumus, kurus nekad neturēja, pat neatcerējās!

- Bet tu biji viņā iemīlējusies. Pati man stāstīji.

Mana cerību laiviņa ātri grima, katrs viņas vārds izsita tajā sūci.

- Es biju jauna, tad vēl nezināju, kas ir mīlestība. - Viņa pasmaidīja. - Turpretī tagad - tagad es saprotu. Pilnīgi, - viņa piebilda, viņas seja atkal gai�i iestarojās. - Ai, Lī... Lī, nenosodi mani, es esmu iemīlējusies, īsti iemīlējusies.

- Ko? - Atskatījos uz dzīvojamo istabu un atcerējos kāzu ielūgumus. - Tu esi iemīlējusies kādā citā? Tie ielūgumu paraugi... - es murmināju, man atausa par to sapratne, trāpīja kā ledaina ūdens �alts.

- Vai tu redzēji tos?

Es palocīju galvu.

- Nu labi, darī�u tev visu to zināmu, - viņa sacīja un izslējās. - Es esmu iemīlējusies Tonijā Tetertonā, un viņ� ir neprātīgi iemīlējies manī, mums Ziemassvētkos būs kāzas, un mēs dzīvosim Fārtijā.

Māmiņas skaistā seja, kas likās pārvērtusies pretīgā vieplī, pēk�ņi atmaiga, acis laimē spulgoja.

Lai arī es kaut ko tādu nojautu, tomēr, dzirdot �os vārdus, biju satriekta. Jutu, ka nobālu un sagrīļojos. Bēdas un garīgais satricinājums sastindzināja man kājas, pienagloja pēdas pie grīdas. Nepēju pakustēties, nevarēju norīt siekalas. Man �ķita, ka elpa aiztrūkst un sirds pamirst, krūtis sa�ņaudz divas milzīgas aukstas rokas.

- Mēģini mani saprast, nevis nosodi, Lī. Es runāju ar tevi kā sieviete ar sievieti.

- Bet, māmiņ, kā tu varēji iemīlēt kādu citu?

Man domas joņoja kā vāveres ritenī, es centos saprast. Atcerējos, kā māmiņa un Tonijs dejoa atvadu ballē, katrai viņa kustībai, katram skatienam bija nozīme - īstā nozīme. Es kaut ko jautu, braucot kopā ar māmiņu uz Fārti-ju, redzēju, kā viņi pastaigājas un sa�ukstas, bet nesapratu savas izjūtas. Vai sirds visu noskār� daudz ātrāk nekā prāts? Varbūt es negribēju neko just, negribēju sajēgt? Tagad man vairs nav nekādas izvēles.

� Nav grūti saprast, kā un kāpēc tas noticis, Lī. Tonijs mani mīl, dievina. Viņ� saka, es esot teiksmaina dieviete, kas nolaidusies no debesīm, lai darītu viņa dzīvi pilnska-nīgu, jo vīrie�i, pat ja ir bagāti un vareni, nejūtas pilnvērtīgi, ja tiem līdzās nav mīlama un mīlo�a sieviete.

Vienīgi mīlestība - īsta mīlestība - pie�ķir dzīvei piln-vērtīgumu, Lī. Ja to apzināsies, tad sapratīsi visu, ko tev stāstī�u.

Vai drīkstu stāstīt tev vairāk? Vai tu klausīsies kā vislabākā draudzene, kā vistuvākā draudzene? Man nekad nav bijusi uzticama draudzene. Es uzaugu kopā ar divām briesmīgām māsām, tās vienmēr mani apskauda, es nevarēju ar tām dalīties nedz savās vēlmēs, nedz izjūtās.

- Es esmu tava vislabākā draudzene, māmiņ. Es... tikai...

- Nu labi, - viņa teica, viņas skatiens kļuva sapņains. - Kad es pirmo reizi ieraudzīju Toniju un viņ� ieraudzīja mani, tad �ķita, ka apmākusies debess atskaidrojas dzidri zila. Viss man apkārt kļuva daudz spilgtāks, dzīvāks, krāsas ko�ākas. Putni dziedāja, un jūras brīze, lai cik salta, likās liega un glāsto�a. Ik rītu nevarēju vien sagaidīt, kad do�os uz Fārtiju, lai būtu Tonija tuvumā, dzirdētu viņa balsi, justu viņa skatienu. Tā ir mīlestība, Lī, īsta mīlestība.

Viņa izstiepa man pretī rokas. Viņas vārdi bija tik maģiski, domas tik brīnumainas, ka es neviļus panācos tuvāk, līdz viņa satvēra manu roku un ielūkojās man acīs.

- Es zināju, ka Tonijs atvēris man savu sirdi, esmu to iekarojusi. Runājot ar mani, viņa balss skanēja tik maigi, tik mīļi. Viņa acīs bija alkas, un man pār muguru skrēja viegli drebuļi. Viņa atzinās kā skolniece, kas sastapusi savu pirmo mīlestību. Tikai stāstītāja ir māmiņa... un stāsta man!

- Ai, sākumā es mēģināju pretoties, Lī! Nekļuvu uzreiz neuzticīga tavam tēvam. Nemitīgi sev atgādināju, ka esmu precējusies, man ir vīrs un bērns, par kuru jādomā, bet mēs ar Toniju arvien vairāk satuvinājāmies, pretestība vājinājās, līdz es vairs ilgāk nespēju noliegt savu mīlestību.

Tad kādu vakaru viņ� uzaicināja mani divatā pastaigāties gar okeāna krastu. Es biju pabeigusi darbu, visu nokopusi un taisījos braukt mājās. Bija silta pievakare. Es vilcinājos, bet viņ� lūdza, apsolīja mani drīz atvest atpakaļ. Es piekritu, mēs uzkāpām pakalnā un raudzījāmies uz okeānu. Rietēja sarkana saule, jau skāra okeāna ūdeņus. Skats bija aizraujo�s. Pēk�ņi Tonijs satvēra manu roku, mēs apskāvāmies, mana sirds kliedza... nē... pieprasīja, lai to uzklausa.

Es atzinos, ka esmu nelaimīga, ta�u teicu, ka nevaru tūlīt saraut laulības saites. Tonijs saprata, bet bija ļoti apņēmīgs.

Trīs �etras reizes mēģināju tavam tēvam visu to paskaidrot, bet viņ� vai nu nelikās ne zinis, vai lāgā neklausījās. Viņa prātu nodarbina tikai bizness. Beidzot atvadu ballē es devu Tonijam solījumu. Pat pēc tam tiecos to neturēt. Es ļoti cietu tajā braucienā uz Jamaiku, bet mīlestība nav noliedzama, ja tā ir tik īsta un kvēla kā mana un Tonija mīlestība, un galu galā es sapratu, kā man jāizlemj, ka lai rīkojos, citādi nonīk�u kā puķe tumsā.

Vai tu mēģināsi mani saprast, Lī? Arī ar tevi kādreiz var tā gadīties, un tev vajadzēs kādu, kas saprot, kādu, ko tu mīli un kas mīl tevi.

Māmiņa saspieda manu roku, viņas acīs bija lūgums.

- Tas viss tik negaidīts. Varbūt tev �is pavērsiens nav pēk�ņs, bet man ir.

- Es zinu, Lī. Saprotu, ko tu pārdzīvo. Ta�u arī man jāizlūdzas pretimnāk�ana. Man vajadzīgs tavs atbalsts, nepiecie�ama tava mīlestība. Vai būsi man vairāk nekā meita? Būsi arī vislabākā draudzene?

Viņas acis bija valgas no asarām, ta�u sirsnīgas. Es neviļus izstiepu rokas viņai pretī.

- Es centī�os. Bet, māmiņ, kas notiks ar tēti?

- Nekas nenotiks, Lī. Tici man. Viņam ir savs bizness, ar to viņ� noņemas dienu un nakti. Jūs redzēsieties tikpat bie�i kā tagad, tas ir, visai reti, - viņa skarbi piebilda.

Es klusēju. Lai arī viņai zināmā bija mērā taisnība, tomēr, dzirdot viņu tā runājam, man it kā �ķēps ieurbās sirdī.

- Ta�u vissvarīgākais ir - vai tev patiks Tonijs? Vai dosi viņam iespēju iepatikties? Ja dosi, tad redzēsi, cik viņ� jauks, un sapratīsi, kāpēc es viņu tā mīlu.

Es nevarēju apspiest savas jūtas. Ikreiz, kad māmiņa teica, ka mīl Toniju, es iedomājos tēti. Cik tas ir ne�ēlīgi! Iedomājot Toniju, īsu brīdi manī uzbangoja dusmas. Es tikai tad sāku to saprast - vaininieks ir vienīgi Tonijs. Es ienīstu Toniju]

Ai, kāpēc �is glītais, bagātais vīrietis ienācis māmiņas dzīvē un spējis viņu tik stipri ietekmēt, ka viņa tajā iemīlējusies? No visas sirds vēlējos, kaut viņ� rūgti no�ēlotu, ka izārdījis manu laimīgo, mīlestības pilno dzīvi.

- Lī, vai dosi viņam iespēju? - māmiņa atkārtoja, viņas balss tagad skanēja tā kā izmisīgi.

Es pametu ar galvu.

- Paldies! Liels paldies, mīlulīt!

Māmiņa mani apskāva, es tik alkaini ilgojos pēc sirsnības, pēc glāstiem, ka tagad piekristu visam, lai ko viņa lūgtu. Tomēr viņas skatījās jutos kā sastingusi. Cik briesmīgi, ka tam piekritu! Es ta�u nodevu tēti.

- Man vēl kaut kas jālūdz, Lī. Es tev uzticē�u kādu noslēpumu, un tev tas jāglabā, jo mēs tagad esam vislabākās draudzenes. Vai apsoli to neizpaust? Roku uz sirds? - Viņa pielika roku pie krūtīm.

�Diezin kāds tas ir?� es nobrīnījos.

- Apsolu, māmiņ.

- Labi. Viņa pieliecās man tuvāk un sāka runāt �ukstus, it kā istabā būtu vēl citi cilvēki. - Tonijs nedrīkst uzzināt manu patieso vecumu, pat tagad ne, kaut arī ir mani bildinājis un es esmu piekritusi. Negribu, ka viņ� zina. Kā tev teicu tovakar, kad braucām mājās no Fārtijas, viņ� tic, ka man ir divdesmit astoņi gadi.

- Vai tu nekad nesacīsi viņam taisnību?

- Kādreiz pasacī�u, bet ne jau tūlīt.

Es palocīju galvu. Ta�u izbrīnījos - ja viņi tik ļoti mīl viens otru, kāpēc jāmelo? Vai tas nav tiesa, - ja kādu patiesi mīl, tad tam nevis melo, bet pilnīgi uzticas, jo nekas nespēj �ķirt īstus mīlētājus?

- Paldies, Lī. Es zināju, ka tu sapratīsi. Zināju, ka esi pieaugusi. Es to sacīju Tonijam. Starp citu, tu viņam ļoti patīc. Viņ� nemitīgi runā par tevi - cik tu esot jauka, ļoti patīkot arī Trojam, cik brīni�ķīgi jūs trijatā izstaigāju�ies pa krastmalu.

Ai, es nevaru vien sagaidīt, kad mēs būsim Fārtijā! Tas ir sapnis, kas kļuvis par īstenību, Lī. Tu redzēsi. Tu būsi princese, jau īsta debitante. - Viņa piecēlās. - Es ie�u putu vannā, atpūtī�os, jo tagad zinu, ka mana meitiņa mani mīl un saprot. Pēcāk tu man pastāstīsi par Jamaiku un par visu, ko darīji. Labi?

Es pamāju ar galvu, tad atcerējos dāvanu.

-Es tev tirgū kaut ko nopirku, māmiņ.

- Tie�ām? Cik mīļi, ka tu domāji par mani, kaut arī es tevi atstāju. Mana labā, burvīgā meitiņa! Jūtos ļoti laimīga, ka tu man esi.

- Tūlīt atnesī�u! - es iesaucos un aizskrēju uz savu istabu. - Nav nekas dārgs, bet man liekas skaists.

Māmiņa a�i attina aizsaini.

- Man patīk dāvanas, patīk pārsteigumi, vienalga, cik tie maksā. Tonijam arī patīk. Viņ� katrreiz, kad esam kopā, uzdāvina man kaut ko skaistu, - viņa līksmi pavēstīja.

Es centos turēt savus solījumus, visiem spēkiem centos nenocietināt sirdi pret māmiņas jauno laimi. Viņa aplūkoja ar roku apgleznoto �alli.

- Debe�ķīga! Tu darīji gudri, ka tādu izvēlējies. Tā piestāvēs pie daudziem maniem tērpiem. �ēl, ka es tur nebiju kopā ar tevi, bet es tev to simtkārt atlīdzinā�u. Gan redzēsi.

- Tētim nopirku kokā grieztu spieķi, - es klusi teicu.

- Jauki, - viņa no sliek�ņa man pameta un iegāja van-nasistabā.

Es mirkli pastāvēju, klausīdamās kā viņa priecīgi dungo, tad aizgāju.

Tētis ieradās īsi pirms pusdienām. Māmiņa vēl bija savās istabās - runāja pa telefonu ar paziņām, taisīja manikīru un sakārtoja matus. Man vēl nebija radusies izdevība viņai pastāstīt par Spenseru māsām, Fultonu un Raimondu, bet cerēju visu to paspēt pusdienojot.

Pēk�ņi izdzirdēju, ka atveras parādes durvis un Klerenss saka: �Sveicināts, mister van Vorīn!�

Tētis! Es pielēcu kājās. Viņ� jau bija kabinetā, savāca dokumentus.

-Tētiņ!

- Sveika, Lī! Vai ceļasomas izkravātas?

- Jā. Māmiņa ir �eit - aug�stāvā.

* �

- Zinu. - Viņ� atkal ātri vāca kopā dokumentus.

- Vai tu paliksi brītiņu?

Man tētiņa bija smeldzo�i �ēl. Viņ� izskatījās tik noguris, tik sakrities, vecāks nekā jebkad. Tas viņam bija smags trieciens, kad viņ� uzzinājis, ka māmiņa mīl Toniju Tetertonu. Varbūt, tāpat kā es, vēl arvien lolo cerības, kaut arī viņa panākusi laulības �ķir�anu.

- Nē, Lī. Man jādodas atpakaļ uz ofisu, jāgatavojas nākamajam jūras ceļojumam.

- Bet kur tu �onakt gulēsi?

- Man ir numurs Hiltonā. Par mani neraizējies. Labāk rūpējies par sevi un... - Viņ� pacēla aci pret griestiem, it kā varētu redzēt māmiņas istabu, - ...un savu māti.

Viņ� atkal pārlūkoja aktu vākus un kartotēku kastītes, tad sāka visu likt portfelī.

Es sēdēju uz ādas dīvāna un viņu vēroju. Jutos briesmīgi. Man �ķita, ka tēti nododu, nepastāstot viņam, ko zinu par māmiņu un Toniju.

Biju it kā sa�ķelta uz pusēm. Ja uzsmaidīju māmiņai vai jutos labi viņas klātienē, tad mani pārņēma vainas sajūta, ka sāpinu tēti; tāpat notika, ja uzsmaidīju tētim vai jutos labi kopā ar viņu. Māmiņa mani ienīstu. Noteikti ienīstu, ja es izpaustu tētim kādu viņas noslēpumu. Ko lai es daru? Kā lai rīkojos?

Tētis ieraudzīja manu rai�pilno seju.

- Nu, nu! - viņ� teica. - Nebēdā! Vai es tev nesacīju -kad viesuļvētra rimsies, tad jūra atkal būs mierīga? Griez krūti pretī vējam! Esi stipra! Tu ta�u krietnu laiku uzturējies jūrnieku sabiedrībā, norūdījies pretvēju brāzmās.

- Es centī�os, tētiņ.

- Tā ir mana meita. Nu labi. � Viņ� pavērās apkārt. - �ķiet, ka pagaidām man ir viss nepiecie�amais.

Viņ� aiztaisīja portfeli. Man sirds sāka ātri pukstēt. Diezin vai spē�u piecelties kājās. Viņ� apgāja apkārt rakstāmgaldam un apstājās, laipnā piemīlīgā sejas izteiksme uzreiz kļuva barga, pat naidpilna. Es apsviedos. Durvīs stāvēja māmiņa.

- Sveiks, Klīv!

- Es atnācu pēc saviem dokumentiem.

- Mums jāapsprie�as. Gribēju to atliki, bet varam aprunāties arī tagad.

- Jā, - viņ� piekrita.

- Lī, vai tu uz brīdi neatstātu mūs vienus? - māmiņa teica un vēsi pasmaidīja.

Es paskatījos uz tēti. Viņ� pameta ar galvu, manas kājas, kas �ķita ļenganas kā pārvārītas nūdeles, atguva vin-grumu, es izskrēju ārā no kabineta. Atskatījusies redzēju, ka māmiņa aizver durvis. Man gribējās piespiest pie tām ausi, bet es baidījos, ka mani nepieķer.

Likās, ka aizrit vairākas stundas, beidzot iznāca māmiņa. Es skatījos, vai neseko tētis, gaidīju arī viņu. Varbūt viņiem izdevies salabt, izlīdzināt nesaskaņas, viņi nolēmu�i saglabāt ģimeni? Varbūt tētis pateicis kaut ko tādu, kas abiem atsaucis atmiņā sendienas, viņu mīlestības plaukumu?

- Tu, protams, esi izsalkusi. Man arī �ausmīgi gribas ēst.

- Vai tētis paliks pusdienās? - es cerīgi jautāju.

- Nē, viņ� ir prom, aizgāja uz savām kuģu būvētavām -tāpat kā parasti, - viņa dzedri sacīja.

- Prom? Aizgāja? - es iesaucos.

Tētis ta�u neaizgāja, nepateicis ardievas, mani pēdējo reizi nenoskūpstījis!

-Jā, aizgāja. Iesim pusdienot. - Viņa pagriezās, lai ietu.

� Viņ� nevar būt aizgājis'.� mana iek�ējā balss kliedza. �Nepasacījis ardievas'.�

Es devos nevis līdzi māmiņai uz ēdamistabu, bet pieskrēju pie tēva kabineta.

Durvis bija aizvērtas, tās attaisījusi, es ieraudzīju tum�u istabu. Māmiņa gaidīja priek�telpā. Es strauji apsviedos, man asaras lija pār vaigiem.

- Kur viņ� ir?

- Es tev sacīju, Lī. Viņ� aizgāja.

- Bet viņ� ne... viņ� nenoskūpstīja mani! - es vaimanāju.

- Nebija tādā omā, lai skūpstītos. Savaldies, mīlulīt. Nomazgā seju, atsvaidzinies. Neizrādīsim kalpotājiem, ka mums ir nepatik�anas. Tiklīdz kaut ko ieēdīsi, tūlīt jutīsies labāk.

- Es neesmu izsalkusi! - es izkliedzu un skrēju pie kāpnēm.

-Lī!

Es nepagriezos. Nevarēju. Uzdrāzos aug�ā un ieskrēju savā istabā. Piesteidzos pie loga, cerēju vēl ieraudzīt tēli, bet iela bija tuk�a, vienīgi laternas meta garas, melnas ēnas pār ietvēm.

Sa�ņaudzu dūres, ar tām izberzēju acis, tad aplūkoju savu istabu. Aplūkoju visas lietas, kas man atgādināja tēti, apskatīju viņa fotogrāfiju, kuģu modeļus. Visam tam beigas. Mana līdz�inējā dzīve pagājusi, beigusies �ajā tum�ajā naktī.

Tētim ir teiciens, ko viņ� mēdz lietot, kad iepazinies ar kādu patīkamu cilvēku: �Nebūsim kā kuģi, kas satiekas naktī. Piezvaniet. Atnāciet ciemos.�

Ai, tētiņ, vai arī mēs tagad būsim glu�i kā tādi kuģi, kas satiekas naktī?

Dienas aizritēja. Es atgriezos skolā un visām savām draudzenēm stāstīju par braucienu uz Jamaiku. Tām ļoti interesēja mans stāstījums par Fultonu un Raimondu, un nedēļu pēc atgrie�anās mājās saņēmu jauku vēstuli no Raimonda. Paņēmu to līdzi uz skolu un parādīju meitenēm, it īpa�i tām, kuras lāgā neticēja, ka divi vecāki zēni uzskatīju�i mani par vidusskolnieci.

Raimonds galvenokārt rakstīja par mācībām, tomēr arī pieminēja, cik ļoti viņam paticis pavadīt laiku kopā ar mani, vēstuli bija parakstījis: �Mīlestībā - Raimonds.�

Ap pirmās nedēļas beigām piezvanīja tētis, paziņoja par nākamo jūras ceļojumu. Viņa kantorī bija liela kņada, pat mūsu īsā saruna vairākkārt lika pārtraukta. Viņ� centī�oties man atrakstīt vai piezvanīt, līdzko nokļū�ot Kanāriju salās. Man viņa tik ļoti trūkst! Es pūlējos neienīst māmiņu par to, ka viņa izraidījusi tēti no manas dzīves.

Pēc da�ām dienām māmiņa kādu vakaru ienāca manā istabā un pavēstīja, ka Pateicības dienā mēs pusdienosim Fārtingeilas savrupmājā.

- Tās būs vislepnākās pusdienas, kādas mums Pateicības dienā jebkad biju�as. Tajās piedalīsies daudzi Tonija bagātie draugi, viņ� uzaicinājis pat Klerisu un Patriku Dā-rovus, manu ilustrēto grāmatu izdevējus, un, protams, dekoratori Elizabeti Deverovu ar vīru, tātad tur būs arī mums jau pazīstami cilvēki. Vai nav jauki?

- Bet mēs vienmēr Pateicības dienu esam svētīju�i mūsmājās, māmiņ.

Es tikai tagad atģidos, ka tētis Pateicības dienā nebūs kopā ar mums - pirmo reizi, jo, lai būtu kur būdams, viņ� arvien Pateicības dienā ieradās mājās.

- Zinu, bet man gribas viesoties pie Tonija, viņ� katru gadu rīko lielas svinības. Tur būs fazāns, nevis tītars, �ampanietis un daudzi saldēdieni. Atceries, cik lieliski gatavo Tonija pavārs.

- Kas nu tā par Pateicības dienu bez tītara!

- Būs arī visvisādi citi gardumi, netrūks ne putna piena. Es zinu, kas mums jādara, - viņa turpināja, - jānopērk �im gadījumam par godu jauni tērpi.

- Es vēl neesmu paspējusi uzvilkt tos, kurus tu man uzdāvināji dzimumdienā.

- �oreiz ir citādi; - viņa domīgi teica. - Mums jāizceļas... Uzvelc mēteli! - viņa pēk�ņi sacīja, viņas seja iejūs-mā staroja. - Brauksim uz Andre Boutique un izvēlēsimies mums abām kaut ko oriģinālu.

- Bet, māmiņ... - Es zināju, ka apģērbi pie Andrē maksā no astoņsimt līdz desmittūksto� dolāriem. - Vai mēs tagad varam to atļauties, kad tētis... tētis nav �eit?

- Protams, varam. Tavam tēvam vēl arvien jāsedz mūsu izdevumi, - viņa stingri atbildēja. - Kamēr neesmu apprecējusies otrreiz. Pēc tam viņam jādod līdzkļi tikai tev. Ta�u neraizējies, Tonijs ir ļoti dāsns. Nāc! - Viņa pamāja ar roku. - Dosimies izmeklēt sev tērpus.

Māmiņa nopirka melnu samta kleitu ar �aurām lencēm un platu melnzīda jostu. Viņa uzvilka melnus satīna cimdus līdz elkoņiem, izgreznojās ar lielu dimantu kaklarotu un tai pieskaņotiem pērļveida dimantu auskariem. Man viņa nopirka skaistu, gai�zilu viegla auduma kleitu. Es nekad neesmu bijusi tik krā�ņi uzposusies Pateicības dienas mielastam.

Pēcpusdienā Tonijs atsūtīja mums pakaļ savu limuzīnu, bet �oferim Mailsam vajadzēja priek�telpā gaidīt vismaz �etrdesmit piecas minūtes, līdz māmiņa pabeidz tualeti -sasukā matus un nokrā�ļojas. Beidzot viņa sabuļādas ka�okā nonāca lejā pa kāpnēm. Viņas mati vēl nekad nebija tā mirdzēju�i. Mailss uztrausās kājās, es redzēju, ka māmiņas daiļums viņu apstulbinājis. Nodomāju, ka viņa līdzinās kinozvaigznei.

Kaut tētis būtu �eit un viņu redzētu! Ta�u pēk�ņi attapos - tas viņam vēl vairāk sāpētu, jo māmiņa aizgājusi no viņa dzīves. >

- Kā es izskatos? � Māmiņa man jautāja un ātri apgriezās.

- Burvīga, skaistāka nekā citkārt.

- Paldies, mīlulīt. Tu arī izskaties skaista. Mums visi jāap�ilbina, - viņa piebilda. Mēs izgājām ārā un devāmies pie limuzīna.

Pa ceļam uz Fārtiju. Māmiņa man stāstīja par da�iem Tonija draugiem, kurus pazina. �ķita, ka tie ir populāri cilvēki vai ienesīgu profesiju pārstāvji.

- Pagaidi, līdz redzēsi to sievas. Lai arī tām ir bagātība un stāvoklis sabiedrībā, tās neko daudz nesajēdz no modes un krā�ļiem. Tu un es izcelsimies kā... kā rozes starp nezālēm.

Viņa ieķiķinājās un mani apskāva. Kaut gan jutos skumīgi, ka braucu uz Pateicības dienas pusdienām bez tētiņa, tomēr man neviļus glaimoja veids, kā māmiņa runā ar mani. Viņa uzvedās kā mana vecākā māsa, nevis kā mana māte. Pirmo reizi mū�ā es manīju, ka māmiņa apietas ar mani kā ar savu vistuvāko draudzeni.

- Neuztraucies vienīgi tāpēc, ka �ie cilvēki ir lielbagāt-nieki. Līdzko sāksi ar tiem sarunāties, tu sapratīsi, ka tie nemaz nav tik gudri. Ja tie tev kaut ko jautās, laipni atbildi, bet nesāc klāstīt pla�i un gari. Vīrie�iem nepatīk, ka sievietes pie pusdienu galda pļāpā uri tenko. Vīrie�i vēlas risināt sarunas par politiku un biznesu, �ajā ziņā grib būt noteicēji.

- Tētis gan nekad tāds nebija.

�Nabaga tētiņ�,� es domāju. �Okeānā uz kāda no saviem kuģiem ietur Pateicības dienas maltīti kopā ar sve�iem cilvēkiem, blakus nav neviena tuvinieka.�

- Nerādi tik bēdīgu seju, - māmiņa ieteica. - Smaids dara tevi skaistāku.

Misis Deverova ar vīru un Dārovi jau bija tur, kad mēs ieradāmies. Visi apgalvoja, ka māmiņa un es izskatoties kā māsas. Vīrie�u komplimenti un atzinīgie skatieni mani uzmundrināja, es jutos pieaugusi, bet māmiņa iegāja lielajā mājā kā karaliene. Sulaiņi metās izpildīt viņas pavēles - paņēma mūsu virsdrēbes, ieveda mūs mūzikas istabā, kur jau bija sapulcēju�ies pārējie viesi, pasniedza mums �ampanieti.

- D�iliān! Beidzot tu esi �eit! - iesaucās Tonijs, ātri nākdams sasveicināties. Satvēra viņas roku, ielūkojās viņai acīs. Viņa zilās acis kvēloja apbrīnā un mīlestībā. - Tu neap�aubāmi esi skaistākā sieviete, kādu es jebkad esmu redzējis. Man nemū�am neapniks to atkārtot.

Es visu rītu domāju, cik ļoti ienīstu Toniju, bet tagad man pār visu miesu pār�alca tāda kā silta, elektriska strāva. Vēl nekad nebiju saskārusies ar kaut ko tik romantisku. Man �ķita, ka skatos filmu, nevarēju novērst no viņiem acis. Neviens �ajā telpā nevarēja. Uz mirkli iestājās klusums, visi it kā nopūtās, tad sāka skaļi sarunāties. Tonija debeszilās acis pievērsās man.

- Lī, tu arī izskaties ļoti skaista. Jūtos bezgala laimīgs, ka jūs abas esat �eit. Fārtingeilas savrupmāja mirdzēt mirdzēs.

Tonijs paņēma mūs zem rokas, bet es stāvēju stīvi, nepiedūros viņam, �ādi cerēju viņu aizvainot, kad viņ� iepazīstinās mūs ar katru viesi.

Mazais Trojs sēdēja lielā, spilvenu piekrautā zvilnī un �ūpoja kājas, tās brīvi nokarājās pār krēsla malu. Izskatījās vientuļ� un bēdīgs, tomēr tik glīts smokingā ar melnu kaklasaiti. Ieraugot mani, viņ� atplauka, viņa aci iedzirkstījās.

- Sveiks, Troj! Priecīgu Pateicības dienu, - es paspiedu mazo rociņu.

- Sveika! Tonijs teica, tu pārcel�oties uz �ejieni, tagad bū�ot mana lielā māsa. Vai patiesi?

- Jā, tā �ķiet, Troj.

- Labi. Man tik daudz kas tev jāparāda. Daudz kas slepens, - viņ� �ukstus piebilda un pavērās apkārt, vai kāds nedzird.

Drīz visi iegājām ēdamistabā un apsēdāmies pie garā galda. Trojs un es tie�ām sēdējām blakus. Māmiņa sēdēja Tonijam pa labi, es - viņam pa kreisi un Trojs - man pa kreisi. Pusdienotāji bija trīsdesmit trīs. Nekad nebiju redzējusi tik daudz ēdāju pie galda.

Galda vidū - milzīgs, gabalos sagriezts fazāna cepetis. Lielas vīna glāzes, figūriņām un lauku ainavām apgleznoti porcelāna trauki. Smagas, mirdzo�as, ar ziedu ornamentiem izrotātas sudrablietas. Biezajā, zilajā galdautā baltiem diegiem iz�ūta monogramma.

Pēc brī�a māmiņa sāka klāstīt savus kāzu plānus.

- Tās bū�ot tikpat krā�ņas kā kronē�anas svinības, - viņa sacīja un novizuļoja gaviļainus smieklus. Tad pārstāstīja visu sīkāk. - Ielūgumus es zīmē�u pati - izvēlē�os fragmentus no ilustrācijām, kuras darināju Dārovu izdevniecībai. � Viņa pameta ar galvu Dāroviem. - Būs orķestris -divdesmit se�i mūziķi, puķes atsūtīs no Dienvidamerikas ar lidma�īnu, un Tonijs iecerējis vēl kaut ko brīni�ķīgu. Pasaki, Tonij.

- Tad tas vairs neradīs nekādu pārsteigumu, - viņ� smaidot laipni atbildēja. - Bet, tā kā �ovakar te ir vienīgi tuvi draugi... Nu labi. Katrs viesis saņems Tetertonu rotaļlietu - piemiņas dāvanu. Tajā būs iegravēts mūsu kāzu dienas datums.

� Brīni�ķīga ideja, - māmiņa staroja. - Divas mums līdzīgas figūras... - Viņa satvēra sava glītā, jaunā līgavaiņa roku, - ...dejo uz zemeslodes.

Visi sajūsmā izdvesa skaļas nopūtas. Pat es jutos pārsteigta, jo dzirdēju to pirmo reizi. Tonijs centās ielūkoties man acīs, bet es novērsos. Cik viegli māmiņa saistījusi viesu uzmanību! Visi tie vai plīst aiz skaudības - vīrie�i apskau� Toniju viņa izredzētās dēļ, sievietes apskau� māmiņu skaistuma un bagātības dēļ.

Kāzu ieceres izklausījās brīni�ķas un aizraujo�as, tomēr pat tagad, Pateicības dienā, sē�ot Fārtijā pie kuplā galda, es jutos tik viena un pamesta. Cik tas viss tāls un at�ķirīgs no mūsu kādreizējām Pateicības dienas pusdienām ģimenes lokā!

Turpmāk sarunas risinājās galvenokārt par kāzu ceremoniju. Mazajam Trojam iesitās sejā putukrējums, kad viņ� iespieda karoti �okolādes tortē. Es iesmējos un noslaucīju viņam muti.

Pēc pusdienām visi atgriezāmies mūzikas istabā. Trojs aizsauca mani uz savu rotaļistabu, lai palīdzu izkrāsot viņa zīmējumus. Es izbrīnījos - cik daudz attēlu! Lielā māja, tās apkaime, uzskicēti arī da�i dārza strādnieki. Ārkārtīgi talantīgs bērns!

Trojs parādīja ar pirkstu uz zīmējumiem: - �is ir Hendersons, �ī - Margarita Stouna un tas - Edgars.

- Tie ir lieliski, Troj. Ļoti, ļoti labi izdevu�ies, - es paslavēju.

Viņa acis iespulgojās.

- Ņem, - viņ� teica, iedodams man brūnu zīmuli. - Edgaram vienmēr ir brūns priek�auts. Tu izkrāso Edgaru.

Es iesmējos un sāku krāsot. Nemanīju, kā paiet laiks. Trojs klusā, mīlīgā balstiņā nemitīgi �ivināja par kalpotājiem, āra peldbaseinu, labirintu un Toniju. Pēc kādas stundas izdzirdu gaitenī māmiņas balsi. Tad Tonija balsi. Tā likās īdzīga. Trojs, iegrimis darbā, neko nemanīja. �Kā tik mazs zēns spēj aizrauties ar rado�u darbu, pilnīgi noslēgties no apkārtnes?� es nobrīnījos. Viņ� pat neievēroja, ka es pieceļos un pieeju pie durvīm.

Tonijs un māmiņa stāvēja da�us jardus attālu. Tonijs, stalts un vīri�ķīgs, aplicis rokas viņai ap vidu. Viņi nenojauta, ka esmu �eit, klusi vēroju.

- Nāc, D�iliān... - Tonija pilnīgās lūpas bija saviebtas. - Mēs ta�u esam tikpat kā vīrs un sieva.

- Tomēr vēl neesam salaulāti. Tāpēc ne. Turklāt �eit ir Lī.

- Es viņu apguldī�u mājas otrā spārnā. Viņa nemaz nezinās, ka tu esi gulējusi manā istabā.

Viņ� nolieca galvu un pakņudināja viņai kaklu.

- Nē, Tonij! - Māmiņa viņu atgrūda. Es tev teicu, -pirms kāzām ne. Bez tam man rīt Bostonā ir darī�anas. Mēs nekādā ziņā nevaram palikt. Neesi ietiepīgs!

- Labi, - viņ� sacīja un papurināja galvu. - Tu mani spīdzini... Pateicības dienā, - viņ� pajokojās.

�Pa pusei pajokoja,� es nodomāju.

Man pakrūtē bija dīvaina sajūta, jutos nelāgi, bet nevarēju novērsties. Viņi jau dzīrās iet pie pārējiem, bet Tonijs pēk�ņi ieraudzīja pavērtās Troja rotai istabas durvis. Viņa kvēlās acis urbās manās acīs, man �ķita, ka viņ� noglāstījis man matus un manu plāno, gaisīgo kleitas drānu. Es atgriezos pie Troja, un pēc kādas pusstundas ienāca māmiņa.

- Laiks braukt atpakaļ uz Bostonu.

Mazais Trojs sa�ķobīja seju.

- Kad tu paliksi pavisam?

� Ļoti drīz, Troj, - māmiņa atbildēja. - Ir jau vēls, tev jāiet gulēt.

- Man negribas gulēt, - viņ� gaudās.

- Tas nav tavā ziņā. Tu esi bijis savārdzis, un tev jāatpū�as. Nāc, Lī! - Māmiņa ātri izgāja no istabas.

- Es drīz atgriezī�os, un mēs pabeigsim zīmējumus, -es sacīju Trojam.

Viņ� nelikās apmierināts, bet skumjā izteiksme nozuda, kad es atvadoties noskūpstīju viņu uz vaiga.

Priek�telpā piebiedrojos māmiņai un Tonijam. Vairums viesu jau bija aizbrauku�i.

- Paldies, ka paspēlējies ar Troju, Lī, - sacīja Tonijs. - Tu viņam ļoti patīc.

- Viņ� ir neparasti apdāvināts.

- Jā. - Tonijs savilka lūpas jautrā smaidā. - Trojs vienā mirklī uzzīmēs Tetertonu rotaļlietas. - Viņ� panācās tuvāk un noskūpstīja mani uz pieres. - Ar labunakti, Lī!

Viņa rokas kavējās uz maniem pleciem. Man pārskrēja sīki drebuļi. Vai es jebkad uzskatī�u tik glītu, jaunu vīrieti par savu patēvu?

-Ar labunakti, - es nomurmināju un steig�us izgāju pa durvīm. Māmiņa vēl mirkli sa�ukstējās ar Toniju, tad pienāca pie manis. Mēs devāmies lejā pa platajām kāpnēm, un man ie�āvās prātā, ka ļoti drīz �īs būs manas mājas, lai gan �eit viss vēl liekas tik sve�s. Te ir tik daudz neapdzīvotu istabu, tik daudz tum�u ēnu. Diezin vai kādreiz varē�u saukt �ādu vietu par savām mājām.

Acīmredzot māmiņa neko tādu neizjuta. Jūsmīgi runāja vienā runā�anā.

- Vai �ī nebija visbrīni�ķīgākā Pateicības diena? Kādi viesi... kādi ēdieni! Vai redzēji Liliānas Ramfordas rotas?

- Es viņu neatceros, māmiņ.

> A

- Neatceries? Lī, kā tu varēji neievērot tādu dimantu tiāru, aproces un lielo kameju?

- Nezinu. Glu�i vienkār�i nepamanīju, - es atsviedu.

Māmiņa saklausīja skumjas manā balsī, smaids viņas sejā nodzisa. Es pat nopriecājos. Uzreiz mana sirds nocietinājās pret viņu - pret manu skaisto māti un viņas tīkoju-miem pēc izpriecām un glīta, bagāta vīra.

Es vairs nerunā�u ar viņu. Skatījos pa logu melnajā naktī. Arī viņa brīdi klusēja, tad atsāka tērgāt - par vie�ņu tērpiem, par viņai veltītiem cildinājumiem, par to, ka Tonijs viņu dievinot un par viņu kāzām runā�ot visa pilsēta.

Raudzīdamās laukā, es klausījos tikai pa ausu galam. Pēk�ņi tum�ajā ainavā parādījās plata sprauga - mūsu acīm pavērās okeāns. Nakts bija auksta, debess - skaidra. Tālumā samanīju kāda kuģa uguntiņas un iedomājos tēti, arī viņa kuģis ir kaut kur okeāna klaidā - vientuļa uguns mirgo melnā tumsā kā viena vienīga zvaigzne naksnīgajā debesu jumā.

Divas nedēļas pēc Pateicības dienas mēs atkal braucām uz Fārtiju - uz kāzu ceremonijas mēģinājumu. Pirms pāris dienām visā Jaunanglijas piekrastē bija stipri snidzis, apkārtni klāja balti apsegi, tie rīta saules staros izkatījās tik tīri un pūkaini. Me�ainē daudziem kokiem bija mainījies, apveids, sniega smagums tos bija saliecis kā ve�us. Viens otrs stingri slējās pret zilajām debesīm, sniegainie zari atgādināja skeleta kaulus. Da�a zara galā karājās pa lāstekai -glu�i kā sasalu�as asaras.

Māmiņa neveltīja uzmanību dabai. Viņa bija uzņēmusies sarīkot savas kāzas, paredzēja katru momentu, katru vismazāko sīkumu, it kā tas tie�ām būs visievērojamākais sabiedriskais notikums �ajā dekādē. Tonijs bija nodevis viņas rīcībā vienu no savām sekretārēm misis Vokeri - tievu, sa�uvu�u, tum�matainu sievieti, lieti�ķu un nopietnu. Man �ķita, ka viņa nav visai priecīga par �o nozīmējumu. Sēdēja mums iepretī limuzīnā un pierakstīja, ko māmiņa vēl grib mainīt vai pievienot: Ik rītu tika pārlasīts viesu saraksts. Arī tagad, līdzko apsēdāmies limuzīna pakaļējā sēdeklī un sākām braukt uz Fārtiju, māmiņa lika misis Voke-rei sarakstu atkal pārskatīt.

Māmiņa bija nolēmusi - kad būs apprecējusies ar Toniju, tad vairs pati nevadīs ma�īnu, lai brauktu, kurp braukdama. Ja Mailsam vajadzēs kaut kur vest Toniju, māmiņa noīrēs limuzīnu un �oferi.

Pēc Pateicības dienas pusdienām Fārtijas savrupmājā es ievēroju vēl kādu pārmaiņu - māmiņa veltīja daudz vairāk laika matu un sejas kop�anai, jo viņai tagad esot jāizskatās īpa�i labi.

- Augstākajās aprindās zina, ka es bū�u misis Teterto-ne. Visi raudzīsies uz mani vērīgāk, novērtēs. Es tagad tie�ām esmu sabiedrības degpunktā, Lī.

Manuprāt, �īs sevi�ķās pūles neradīja nekādu redzamu iespaidu vai at�ķirību. Viņas mati nevarēja kļūt vēl zīdaināki, sejas krāsa - vēl svaigāka un samtaināka. Ta�u es neko nesacīju, redzēju, cik viņai tas viss svarīgi. Man nepatika veids, kā viņa runā par saviem agrākajiem draugiem, pat tādiem kā Elizabete Deverova. Dro�i vien domā:

�Ar tiem varēju saieties, kad biju precējusies ar Klīvu, turpretī tagad, kad bū�u Tonija Tetertona sieva, man tie vairs nav pietiekami smalki.� Galu galā viņa kādreiz strādājusi pie Elizabetes Dcverovas, bet tagad tā strādās pie viņas:

Māmiņa vienmēr kļuva svārstīga, kad misis Vokere nosauca �o vārdu vai citu veco draugu vārdus.

- Es mazliet no�ēloju, ka ielūdzu viņus. Viņi �ādos apstākļos nejutīsies ērti.

Pa ceļam uz Fārtiju māmiņa izsvītroja kādu laulātu pāri, kam vēl nebija aizsūtīts ielūgums, un ierakstīja sarakstā cilu - Kingslejus, jo Luīze Everija viņai bija pastāstījusi: �Mārtiņ� Kingslejs, avīzes Globe izdevējs, .ir tikko atgriezies no Maskavas, viņ� un viņa sieva ir visvairāk gaidītie viesi pilsētā.

Māmiņa to piebilda, likdama misis Vokerei pievienot sarakstam jaunu uzvārdu, bet �ķita, ka misis Vokeri tas neietekmē. Māmiņa neko nedz manīja, nedz ņēma vērā. Viņa atradās pati savā pasaulē, nekad nebiju redzējusi viņu tik laimīgu.

Mēs iebraucām pa Fārtijas vārtiem, māmiņa atkal pārlūkoja ēdienu karti, skaļi prātodama, vai nevajadzētu izraudzīties vēl citas siltās uzkodas. Kaut gan nebiju lāgā klausījusies viņas tērgā�anā, - viņa mēļoja visu laiku, kamēr braucām uz Fārtiju - es teicu, ka visa kā būs atliku likām. Izdarīju kļūdu, piebilzdama: - Vairāk ēdamā nekā uz tētiņa jūras ceļojuma kuģiem.

Māmiņa iesāņus paskatījās uz mani un saviebās, it kā dabūjusi pliķi.

- Lī, �īs lietas nevar salīdzināt. Mēs netaisāmies pārēdināt cilvēkus, lai tie domātu, ka saņem vairāk nekā maksā. Es nolīgu labākos Bostonas pavārus, katram sava specialitāte. Francūzis ir izdaudzināts ar prasmi vārīĻomā-ru zupu.

- Bet Raiss Viljams ir tik lielisks pavārs, māmiņ! Vai viņ� nevar visu to izdarīt?

- Visu to izdarīt? - Viņa iesmējās un uzsmaidīja misis Vbkerei, it kā man būtu tikai pieci gadi. - Diezin vai varētu. Raisam Viljamam pietiks darba, izrīkojot desmit sev līdzvērtīgus pavārus. Ta�u neuztraucies par visu to, - viņa teica, paplik�ķinot man celi.

- Gādā, lai tu labi izskaties savā tērpā.

Es tie�ām tādēļ nervozēju. Esmu viena no līgavas māsām, man mugurā būs sārta �ifona kleita ar baltām me�ģīnēm rotātu ņieburu un kupliem svārkiem. Visas pārējās līgavas māsas ir pieaugu�as sievietes. Nevienai nav tik �auri pleci, kas, manuprāt, izskatās pārāk kaulaini, nevienai nebūs polsterēts krū�turis, lai pie�ķirtu sievi�ķīgu apveidu. Pārējo līgavas māsu vidū es noteikti izskatī�os smieklīga �ajā tērpā, bet māmiņa to pati izvēlējusies, pieskaņojusi savai kāzu kleitai. Neviena no līgavas māsām nedrīkst nēsāt nedz kaklarotu, nedz auskarus. Māmiņa grib izcelt savas dārglietas, grib būt dro�a, ka neviena nav pārāka, jo da�as no �īm sievietēm ir ļoti bagātas, tām pieder lieliski dimanti.

Kad limuzīns apstājās pie Fārtingeilas savrupmājas parādes durvju kāpnēm, Trojs bija ārā ar misis Hāstingsu -savu aukli, diezgan patīkamu sievieti. Ta�u mūsu retajās tik�anās reizēs man �ķita, ka viņu nomāc atbildības sajūta.' Trojs savā vecumā bija ļoti attapīgs, jau prata ar da�ādiem stiķiem un niķiem pieveikt viņu un panākt visu, ko grib. Es redzēju, ka Trojs taisa sniegavīru, bet misis Hāstingsa stāv blakus un mēģina viņu piedabūt, lai beidz un nāk iek�ā.

Ta�u pēc Troja saspringtās sejas es spriedu, ka viņ� ir pārāk aizrāvies, diezin vai dzird, ko viņa saka. Puisēna prāts likās tikpat saspringts kā toreiz, kad mēs abi izkrāsojām viņa zīmējumus. Viņ� ar sudraba karoti izdoba snie-gavīra vaibstus.

- Lī! - Trojs iesaucās, ieraudzījis mani izkāpjam no limuzīna. - Nāc �urp, apskati manu sniegavīru!

- Lī, tev jāiet aug�stāvā un jāsapo�as! - māmiņa pieteica.

Misis Vokere un Mailss izcēla no bagā�nieka somas ar tērpiem. Kurtiss jau steidzās palīgā, no viņa mutes virmu-ļoja elpa, kad viņ� neparasti ātri naskoja lejā pa kāpnēm. Nebija paspējis uzvilkt mēteli, vienā kreklā, vestē un biksēs likās saģērbies kā putnu biedēklis.

- Neesmu redzējusi skaistāku sniegavīru! - es sacīju Troj am.

Viņ� lepni izslējās un pa�āva acis uz misis Hāstingsu, kas stāvēja, cimdotās rokas tik dziļi iegremdējusi mēteļa kabatās, ka �ķita, tās pārplīsīs vidū pu�u.

- Mums jāiet iek�ā un jāsagatavojas kāzu mēģinājumam. Tev arī, - es teicu. Misis Hāstingsas acis pateicībā iemirdzējās. - Neaizmirsti, ka tu esi līgavaiņa vedējs.

- Es zinu. Tonijs jau sacīja, ka man jānes laulības gredzeni.

- Nu, tad nāc! Vēlāk iziesim ārā papikoties.

- Goda vārds?

- Goda vārds, - es apstiprināju un pastiepu roku. Trojs to ātri saņēma, un mēs devāmies līdzi māmiņai un misis Voke-rei uz lielo māju, misis Hāstingsa smaidot mums sekoja.

Kāzu ceremonija bija paredzēta pla�ajā priek�telpā. Māmiņa nāks lejā, kad pianists spēlēs �Līgava nāk�, visi būs spiesti pacelt acis uņ vērot viņu kāpjam lejā kā eņģeli. Tie�i zem kāpnēm būs ieņēmis savu vietu mācītājs un gaidīs Tonijs un mazais Trojs. Priek�telpā jau nolikti mīkstie saliekamie krēsli. Tonijs māmiņai stāstījis, ka �īs bū�ot ceturtās kāzas, kuras svinēs �eit. Viņa vecvectēvs, vectēvs un tēvs laulāju�ies Fārtijā. Priek�telpā valdīs tradīciju noskaņa, Tonija sen�i no lielajiem portetiem nolūkosies, kā viņ� un māmiņa zvērēs viens otram mīlestību un uzticību.

* А

Līdzko pieteica mūsu iera�anos, Tonijs iznāca no sava kabineta. Kājās smokinga bikses, mugurā balts krekls bez kaklasaites, piedurknes vaļīgas, bez apro�u pogām. Pirmo reizi redzēju viņu tik nepilnīgi apģērbu�os, tomēr viņ� man vēl vairāk atgādināja kinoaktieri - tik stalts un iznesīgs.

Mani ērcināja Tonija glītums. Tētis nav neglīts vīrietis, bet viņ� ir daudz vecāks, jūrā pavadītais laiks ievilcis dziļas rievas viņa sejā. Viņ� nav tik pievilcīgs, nekad nav līdzinājies kinoaktierim, bet es viņu tādēļ nemīlu mazāk. Ta�u, kad Tonijs un māmiņa stāv viens otram blakus, visu skatieni pievērsti viņiem, �ķiet, ka viņi izkāpu�i no kāda iecienīta �urnāla vāka. Diem�ēl jāatzīst, ka abi ir kā radīti viens otram. Es iedomājos tēti � viņ� arvien vairāk atsve�inās, izzūd kā tāla zvaigzne, kas nodzisusi pirms miljoniem gadu. Kaut es apprecētos ar tādu vīrieti kā tētis, vienīgi, lai tas nav tik ļoti nodevies savam biznesam.

- Mīļā... - Tonijs satvēra māmiņas rokas un ātri noskūpstīja viņu uz lūpām. Viņ� smaidīja, viņa acis spridzēja. - Vai esi sagatavojusies mēģinājumam?

- Protams.

- Tava ģērbistaba ir kārtībā. - Viņ� pagriezās pret mani. - Sveika, Lī! Tu dro�i vien tā nenervozē kā es.

- Protams, nervozēju! - es atcirtu, nevarēju savaldīties. Ko viņ� iedomājas? Es nebū�u nervoza... vairāk nekā nervoza... satriekta? Kaut man nebūtu nekāda sakara ar �īm kāzām! Lai to nepateiktu skaidri un gai�i, es novērsos.

- Es gan nenervozēju, - Trojs no�ivināja.

Visi iesmējās, tikai es ne.

- Tāpēc, ka tu neesi tas, kur� precas, - Tonijs sacīja.

Trojs paraustīja plecus, bet cie�i turējās man pie rokas.

- Tagad ir laiks parādīt Lī viņas istabu, - teica Tonijs, sasizdams plaukstas.

- Jā, tas būs brīni�ķīgi, vai ne, Lī?

- Es liku tās izremontēt, lai tevi pārsteigtu - Tonijs sacīja, paraudzījās uz mani un izstiepa man pretī rokas.

Es paskatījos uz māmiņu, viņa palocīja galvu un pameta ar acīm, lai satveru Tonija roku. Es steig�us to izdarīju.

- Vai es arī drīkstu iet līdzi? - Trojs lūdzās.

- Tev jāpārģērbjas, jaunais cilvēk. �is ir ģenerālmēģinājums, - Tonijs teica. - Vienīgi līgavai nedrīkst būt mugurā līgavas tērps. Tas esot uz nelaimi, ja līgavainis pirms laulībām redzot viņu līgavas kleitā.

- Es gribu...

- Pasteidzies, Troj, - Tonijs sacīja un paraudzījās uz misis Hāstingsu.

- Nāc, Troj! Es palīdzē�u tev saposties.

- Man nevajag palīdzēt, - Trojs gra�īgi teica.

Māmiņa saviebās un pakratīja galvu.

- Iesim! - Tonijs pavēlo�i sacīja, un mēs devāmies aug�ā pa kāpnēm.

Turot viņa roku, es nezin kāpēc uztraucos, jutu, ka pietvīkstu.

Tonijs veda mani pa otrā stāva gaiteni un apstājās pie platām divviru durvīm.

- Klāt esam! - viņ� paziņoja un atsvieda vaļā durvis. Tad pacēla roku, man �ķita, ka noglāstīs man matus, bet roka ātri nolaidās. - Es centos iekārtot �īs istabas sievi�ķīgi, nevis meitenīgi, - viņ� gandrīz �ukstus piebilda, pagriezis galvu uz otru pusi, lai es nevarētu redzēt viņa acis.

Cauri vieglajiem, bālganajiem aizkariem iespīdēja sudrabaina gaisma un vērta dzīvojamo istabu tādu kā nereālu. Sienas klāja ziloņkaula krāsas zīds ar smalku, zili zaļu un violetu austrumniecisku rakstu, divi dīvāniņi arī bija pārvilkti ar tādu pa�u drēbi, gai�zilie dūnu spilveni pieskaņoti ķīnie�u paklājam.

Kaut arī gribēju izjust nepatiku pret visu, ko man dod �is vīrietis, es klusībā atzinu, ka tik skaistu istabu savu mū�u neesmu redzējusi. Iztēlojos sevi �ajā istabā saritināju�os pie nelielā kamīna.

- Nu, kā tev liekas?

Viņ� atzvila pret sienu, atbalstīja zodu sakrustotās rokās un nopētīja mani no galvas līdz kājām.

- Ļoti skaista istaba. Man nekad nav bijusi pa�ai sava dzīvojamā istaba, - es piebildu, bet tūlīt no�ēloju sacīto. Izklausījās, it kā man kaut kas būtu pietrūcis.

- Tagad tev tā būs, - Tonijs ātri izslējās. Pilnīgās, juteklīgās lūpas savilkās smaidā. - Nāc, apskati savu guļamistabu!

Viņ� devās man pa priek�u un atvēra guļamistabas durvis.

Ko lai daru? Es negribēju, ka jaunā māja man patīk, mani iespaido un sajūsmina, bet acu priek�ā ieraudzīju tik skaistu, tik iekārojamu platu gultu ar zila zīda baldahīnu, ko apmalo ziloņkaula me�ģīnes... Abas istabas bija ieturētas manos mīļākajos toņos � zilā un ziloņkaula krāsā.

Tur bija zils dīvāns bez atzveltnes un trīs krēsli, kas pieskaņoti dzīvojamās istabas dīvānam un krēsliem. Es iegāju ģērbistabā un vannasistabā. Visur spoguļi, lampas un kristāla lustras. Sienas skapji iek�pusē apgaismoti, viens tik liels kā mana Bostonas guļamistaba.

Manīju, ka Tonijs stāv aiz muguras, un apgriezos. Viņ� stāvēja ļoti tuvu, viņa elpa dvesa man pretī, un es sajutu viņa odekolona smar�u.

- Ceru, ka tu �eit būsi laimīga, Lī. Tas man ir gandrīz tikpat svarīgi, kā darīt laimīgu tavu māti... - viņ� teica un aprāvās, kad es pacēlu acis uz viņu.

Es gribēju viņam uzkliegt. Kā lai es būtu laimīga? Viņ� iekarojis manas mātes sirdi, aizvilinājis viņu no mana tēva, izpostījis manu vienīgo dzīvi, manu vienīgo ģimeni. Tētis, satraukts un apjucis, klīst kaut kur apkārt pa pasauli, nespēdams atmulst no baigā pārdzīvojuma, jo notikumi norisēju�i zibens ātrumā. Tonija izskatīgums un izmaņa, pasakainā bagātība un ģimenes vārds aizmānījis manu māti no mana tēva, bet tagad Tonijs apber mani ar da�ādām dāvanām, it kā tas viss viņu padarītu līdzīgu manam tēvam, it kā es varētu visu piedot greznu istabu dēļ. Es �ņaudzīju dūres, lai neiecirstu viņam pliķi, jo tagad ienīdu viņu vēl stiprāk.

Tonijs vēl arvien raudzījās man acīs. Laikam redzēja tajās plaiksnāmies dusmas, jo pakāpās atpakaļ. Viņa seja pauda līdzjūtību.

- Zinu, tev tagad nav viegli, bet es centī�os uzlabot mūsu attiecības. Tik ātri jau tas nebūs, tomēr es ceru, ka ar laiku tu mani uzskatīsi ne vien par patēvu. Es vēlos būt arī tavs draugs.

Pie durvīm kāds pieklauvēja, es nepaguvu atbildēt. Ienāca misis Vokere, atnesa man kleitu, kurpes un apak�veļu - kāzu ģenerālmēģinājumam. Izdzirdēju arī māmiņas balsi, ejot pa gaiteni uz savām istabām, viņa deva rīkojumus kalpotājiem.

- Nesiet visu to iek�ā! - Tonijs sapīcis teica. Viņ� pagriezās pret mani. - Parunāsim vēlāk. Mums būs daudz laika aprunāties un iepazīt vienam otru. Ja vien tu gribēsi. -Viņ� aizgāja.

- Cik smuka istaba! - misis Vokere iesaucās. Nolikusi drēbes uz gultas, viņa ātri apsviedās. - Jums gan uzsmaidījusi laime, ka varat dzīvot �ādos apstākļos.

- Paldies, misis Vokere, bet Bostonā mēs arī nedzīvojām sliktos apstākļos, - es asi atteicu.

Viņa ieraudzīja manu satumsu�o seju un aizsteidzās palīdzēt māmiņai.

Es paliku stāvam viena, aplūkoju telpu. �ī būs mana jaunā pasaule, vieta, kur es gremdē�os pārdomās, sapņo�u, cel�u gaisa pilis, vieta, kur gan raudā�u, gan smie�os, jutī�os gan vientuļa, gan sarūgtināta, bet varbūt kādudien atkal jutī�os laimīga. Istaba man reizē patika un nepalika.

Tētis nekad neienāks pa �īm durvīm, lai novēlētu man ar labunakti vai sasveicinātos ar mani pēc garas darba dienas. Zināmā mērā es biju priecīga, ka viņ� nekad neredzēs �īs telpas. Viņ� justos apbēdināts, jo nospriestu - esmu atstājusi viņu bagātības dēļ.

Es neļau�u bagātībai ap�ilbināt man acis, ne mū�am nepiemirsī�u tēti! Uz garā tualetes galda sarindo�u ierāmētās fotogrāfijas: es sē�u tētiņam uz ceļiem, māmiņa un es sē�am, tētis stāv mums aiz muguras. Kad man bija tikai pieci gadi, uz �ā uzņēmuma uzrakstīju: �Tētis, māmiņa un es.� Aplik�u sev apkārt savas laimīgās atmiņas - mūsu ceļojumu fotogrāfijas, momentuzņēmumus zooloģiskajā dārzā, uz tētiņa tvaikoņu klāja, it īpa�i to fotogrāfiju, kurā redzams, kā tētis māca mani dejot. Nekad, nekad es neaizmirsī�u tēti, par spīti visai �ai bagātībai un greznībai -dārgajiem paklājiem, mīkstajām mēbelēm un pla�ajām istabām. Un galvenais - Tonijs Tetertons tūlīt sapratīs, ka viņam nav ne mazāko izred�u aizstāt manu tēti.

Negribīgi sāku ģērbties. Apliku bezlen�u krū�turi, uzvilku kleitu. Tā cie�i piegula man ap vidukli, ta�u ikreiz, kad pasniedzos atpakaļ, lai aizvilktu rāvslēdzēju, ņieburs at�ļuka uz priek�u. Sapīkusi uzrāvu kleitai pieskaņotās kurpes un nolēmu iet pie māmiņas lai viņa man palīdz, bet durvīs sastapos ar Toniju. Viņ� bija apsējis kaklasaiti un piepogājis aproces, ta�u nebija uzvilcis smokinga svārkus. Pārsteigta pakāpos atpakaļ un piespiedu ņieburu krūtīm.

- Atvaino, ka tevi sabiedēju, bet tava māte lūdza, lai eju paskatīties, kā tev veicas ar ģērb�anos.

Uz mirkli man aizsitās elpa, es nevarēju parunāt. Cik ilgi viņ� bija stāvējis pie manas guļamistabas durvīm? Vai lūrējis iek�ā pa atslēgas caurumu, redzējis, kā es nopētu sevi spogulī? Kāpēc māmiņa viņu sūtījusi �urp? Nekad nav likusi neko tādu darīt tētiņam.

- Es... es eju pie viņas, lai viņa man palīdz aizvilkt kleitai rāvējslēdzēju, - es teicu un devos tālāk.

- Ļauj man palīdzēt. Taisni �ādiem sīkiem darbiņiem skaistas sievietes izmanto mūs, vīrie�us.

Viņ� uzlika rokas man uz pleciem, lai nevaru paiet garām. Es ievilku elpu, jutu, ka man pietvīkst kakls. Tonijs nelikās to redzam un apgrieza mani apkārt.

- Pag, pag... Ā, tas ir viegli!

Viņ� lēnām vilka aug�up rāvējslēdzēju, centās neaizskart man ādu, aizvilcis noskūpstīja mani uz pakau�a.

- Darīts! - viņ� paziņoja. - Vai vēl kas jāpalīdz?

- Nē! - es ātri atbildēju, tik ātri, ka viņ� pasmaidīja, arī acīs laistījās smiekli.

Es a�i pacēlu acis un atkal tās nodūru.

- Man jāsakārto mati, - es teicu un iegāju guļamistabā.

Apsēdos pie tualetes galda, lai atgūtos. Pavērusies spogulī, ieraudzīju, ka vēl arvien esmu piespiedusi ņieburu krūtīm. Palaidu to vaļā un atskatījos uz durvīm. Vai Tonijs joprojām ir te?

Ta�u viņ� bija aizgājis.

Es pūlējos tikt skaidrībā par savām izjūtām. Daudzas nevarēju saprast. Man nepatika veids, kā Tonijs ar mani runā, tēlo tēvu, noskūpsta mani uz pakau�a, kā darītu tētis, tomēr jāatzīst, ka man pār�alca tīkami tirpuļi, kad viņa lūpas pieskārās maniem matiem.

Un acis! Kad Tonijs pievēr� tās man, to zilums kļūst dzidrāks, it kā viņ� samanītu, ka man pārskrien drebuļi. Ak vai! Jāpiesargās no tik izveicīga vīrie�a. Jādomā par savu acu izteiksmi. Galu galā viņ� iekarojis māmiņas sirdi, tik skaistas sievietes sirdi, par kuru daudzi vīrie�i atdotu visu. Es nespēju mēroties ar tik varenu vīrieti.

Tomēr viņa zilās acis, glāsmainās acis un glītā seja rādījās man acu priek�ā, lūdza sapratni un mīlestību, lūdza, lai uzskatu viņu par tēti. Kā tik jauns vīrietis var būt man tētis? Turklāt - kad viņ� uzzinās, cik veca patiesībā ir māmiņa, tad jutīsies izmuļķots.

Dzīve, kas reiz bijusi vienkār�a un patīkama kā pasaku grāmatā, tagad ir tik grūta un sare�ģīta. Dzīve �eit man nepatīk'. Nepatīk �ī kleita, kuru uzģērbu, gatavojoties kāzu mēģinājumam, nepatīk, ka bū�u līgavas māsa savas mātes kāzās, nepatīk nedz lielā māja, nedz kalpotāji, nedz apkārtne un...

- Ej! Vai esi gatava?

Dusmu uzplūds spēji noplaka. Apsviedos un ieraudzīju durvīs stāvam Troju - mugurā smokings ar mazu kaklasaiti, mati gludi sasukāti, kreisās rokas pirkstā zelta gredzentiņ�. Viņ� izskatījās pēc sava glītā, elegantā brāļa miniatūras. Man rūgtums bija pārskrējis.

- Gandrīz, - es atbildēju.

-Tonijs teica, mēs varē�ot atkal uzvilkt �labās� drēbes, līdzko mēģinājums būs cauri, - Trojs dedzīgi stāstīja.

Es iesmējos, redzot, kā viņ� ieple� acis un māj ar galvu.

- Labās drēbes?

- Man ļoti jāpiesargās, kad esmu �itā apģērbies, jāuzmanās, ka nepieduru kaut kur pirkstu vai nepiegrū�u roku.

Trojs no�ņaukājās, lai parādītu, cik ļoti viņam tas nepatīk. Cik viņ� jauks! Man gribējās viņu sev cie�i piekļaut kā vienu no saviem rotaļlācī�iem.

- Es arī nevaru sagaidīt, kad varē�u atkal apģērbt �labās� drēbes.

Piecēlos, vēlreiz paraudzījos spogulī, tad izgāju pa durvīm. Trojs satvēra manu roku, un mēs devāmies lejā uz ģenerālmēģinājumu.

Mēģinājuma laikā es jutos kā sapnī. Sve�inieku drūzmā vērodama, kā Tonijs un māmiņa tēlo savu drīzo kāzu ceremoniju, es brīdi pa brīdim neviļus pametu skatienu uz lielajām parādes durvīm, it kā gaidīdama pa tām iesteidzamies tēti. Es ļāvu vaļu iztēlei.

Asi apraujas mūzikas skaņas, visu acis vērstas uz tēti.

�D�iliān!� viņ� iesaucas. �Nedari to!� Tad strauji pa-svie�as pret Toniju. �Jūs esat ievilinājis savos valgos manu sievu!�

Manā iztēles ainā tētis ir liels un spēcīgs. Viņ� izstiepj roku, apsūdzo�i rāda uz Toniju, tas godbijīgās bailēs pakāpjas atpakaļ. Pēk�ņi māmiņa samirk�ķina acis, paraugās uz Toniju, tad uz tēti.

�Klīv? Ai, Klīv! Paldies Dievam, ka tu ieradies! Nesaprotu, kas man bija uznācis! Ko es �eit daru?�

Māmiņa metas viņa skaujās, es arī pieskrienu pie viņiem. Tētis apkampj arī mani, mēs trijatā izejam no �īs pils un braucam mājās, izglābu�ies no briesmīgās sodības.

Mazais Trojs uzstājīgi paraustīja mani aiz rokas, jaukais sapnis izgaisa kā ziepju burbulis. Es stāvēju blakus pārējām līgavas māsām. Mēs bijām nonāku�as lejā pa kāpnēm māmiņai pa priek�u, ieņēmu�as savas vietas un stāvējām, kamēr mācītājs noturēja laulību ceremoniju. Tagad tas viss acīmredzot beidzies, un Trojs man atgādināja, ka esmu apsolījusi iet ar viņu ārā.

- Bū�u atpakaļ pēc kādas stundas uz len�u, - Tonijs sacīja un kopā ar diviem viesiem devās uz savu ofisu.

Es nepaspēju pārģērbties, kad pienācīgi satuntuļots iedrāzās Trojs.

- Vai man arī jāiet jums līdzi? - jautāja misis Hāsting-sa, vēlamo atbildi varēja lasīt viņas sejā.

- Nē, misis Hāstingsa. Mēs tepat paspēlēsimies pa sniegu.

Viņa izskatījās tik atvieglota, it kā es būtu ļāvusi viņai atelpu pēc desmit gadu ilga smaga darba.

�Ar mazu nerātni nav viegli tikt galā,� es nodomāju un klusībā nosmējos. Uzvilku mēteli un dūraiņus, satvēru

Troju aiz rokas, mēs nokāpām lejā un izgājām ārā pie viņa sniegavīra.

Lai gan bija gai�s, debess novilkusies atkal pelēka, sniga sniegs. Es vēroju, kā Trojs rūpīgi veido sniegavīra pirkstus, klausījos viņa �ivinā�anā par Ziemassvētku dāvanām, kādas Tonijs viņam apsolījis. Viņ� pārlēca no viena temata uz otru, Raiss Viljams esot stāstījis, ka Ņūorleānā dzīvojot zēns, kam ir burvju flauta. Trojs teica �Rajs�, kad jautāju, kāpēc, viņ� atbildēja, ka visi kalpotāji pavāru tā saucot.

- Viņa vārds esot Rajs Viskijs, nevis Raiss Viljams.

- Rajs Viskijs? Tu ta�u viņu �ādi nesauc, vai ne?

- Saucu gan, - Trojs atbildēja un, atskatījies uz parādes durvīm, piebilda: - Kad Tonijs nedzird. Viņam tas nepatiktu.

- Varbūt tev nevajadzētu tā darīt?

Trojs paraustīja plecus. Tad puisēnam kaut kas ie�āvās prātā, viņa acis iemirdzējās. Viņ� nosvieda sudraba karoti un pakāpās sāņus.

- Mums jādabū dzīv�oga zariņi, jāiesprau� sniegavīrā, tas būs apģērbs.

- Dzīv�oga zariņi?

- Jā. Boriss visu laiku apgrie� labirinta dzīv�ogu, tur mētājas zariņi. Salasīsim tos, - Labi? Lūdzu.

Es nopūtos. Man stāvot jau kļuva auksti, sniegs sāka snigt lielām pārslām. �Mums abiem tie�ām nekaitētu pastaigāt,� es nospriedu.

- Labi.

Trojs satvēra manu cimdoto roku, un mēs devāmies prom no mājas.

- Es tev parādī�u. Nebaidies! Nāc!

-Nesteidzies, Troj! Tavs sniegavīrs noteikti neizkusīs.

Es atskatījos, sadzirdēju balsis. Iedamas pie ma�īnas, sarunājās divas sievietes no Tonija ofisa, tās bija aizstāju�as līgavas māsas.

- Viņa ir bijusi precējusies ar vīrieti, kas varētu būt viņas vectēvs, - viena sacīja. - Tas esot no vecuma bērna prātā, pat nesaprotot, ka viņa to atstājusi.

- �āda sieviete ar tik vecu vīrieti var apprecēties vienīgi naudas dēļ, - teica otra.

- Tagad viņai par naudu vairs nebūs jābēdā, - teica pirmā. - Un piedevām dabūjusi arī jaunu vīru. �itai kaķenei nav jāmāca peles ķert.

Abas nosmējās un iekāpa ma�īnā.

Es jutu, ka dusmās pietvīkstu līdz ausu galiem. Man gribējās pieskriet pie viņu ma�īnas un piedauzīt pie logiem. Kā viņas drīkst ņirgāties par manu tēvu! Kas viņām �ādas blēņas sastāstījis? Tādas nav cienīgas būt kāzās! Ļaunas, skaudīgas, greizsirdīgas tenku vāceles...

- Iesim, Lī! - Trojs vilka mani uz priek�u.

- Ko? Ā, jā. - Es sekoju viņam, ta�u vēlreiz atskatījos, ieraudzīju, ka ma�īna aizbrauc.

Mēs apstājāmies pie ieejas labirintā.

- Es neredzu nevienu nogrieztu dzīv�oga zariņu, Troj. Iesim atpakaļ.

- Nē, �ite vienmēr kāds ir. Paiesimies iek�ā un paskatīsimies, - viņ� lūdza.

- Tavam brālim nepatiks, ka mēs tā darām, Troj.

- Ko niekus! Es zinu, kur jāiet iek�ā un ārā.

- Vai tie�ām?

Reizēm Trojs likās tik pieaudzis, tik pa�pārliecināts.

- Tonijs nedusmosies. Tonijs tagad būs tavs tētis.

- Nē! - es kā skaldīt noskaldīju.

Mazais Trojs apjucis pacēla acis uz mani.

- Tonijs apprecēs manu māti, bet tāpēc nekļūs mans tēvs. Man jau ir tētis.

- Kur viņ� ir? - Trojs jautāja, uzraucis �auros pleciņus.

- Strādā uz lieliem kuģiem. Viņ� ir okeānā.

- Vai viņ� arī te ieradīsies?

- Nē. Mana māte vairs negrib dzīvot ar viņu kopā. Viņa grib dzīvot ar tavu brāli, tāpēc mēs dzīvosim �eit, bet mans tēvs dzīvos kaut kur citur. To sauc par �ķir�anos. Cilvēki, kas ir precēju�ies, izbeidz būt precēju�ies. Vai saprati?

Viņ� papurināja galvu.

- Taisnību sakot, arī es nesaprotu, - es bēdīgi atzinu.

Atkal atskatījos uz māju. Smiedamies iznāca bariņ� Tonija draugu, uzsita cits citam uz pleca.

- Labi, - es sacīju. - Iesim labirintā un sameklēsim nogrieztos zariņus. Mēs neapmaldīsimies, jo atpakaļ nāksim pa savām sniegā iemītajām pēdām, - es piebildu.

Patiesībā man gribējās nokļūt labirinta klusumā, gribējās tikt prom no visas �īs trok�ņainās rosības. Atceroties melodiju �Līgava nāk�, man sirds sāka dauzīties, aiz dusmām visas iek�as griezās apkārt.

Jo dziļāk iegājām labirintā, jo vairāk attālinājās lielā māja. Augstie dzīv�ogi kā vaļņi no�ķīra mūs no ārpasaules. Ejās lidoja platas sniegpārslas un ieķērās dzīv�ogos. Trojs brida pa sniegu uz priek�u, ik pa brīdim atskatīdamies, vai es sekoju. Vairs nevarēju saskaitīt, cik daudz asu leņķa pagriezienu mēs izdarām. Visas aizsnigu�ās ejas izskatījās vienādas. Nopriecājos, ka sniegā paliek mūsu pēdas, jo tagad sapratu, cik viegli �eit var apmaldī-ties. Labirints tie�ām likās stiepjamies līdz pa�am apvārsnim.

- Troj! - es beidzot iesaucos. - Labāk iesim atpakaļ! Te nav nogrieztu dzīv�oga zariņu, un man �ķiet, ka mēs tikai riņķojam apkārt.

- Nē, mēs ejam uz koted�u.

- Uz kādu koted�u? Kas tajā dzīvo?

- Tagad neviens. Tā ir viena no manām slēptuvēm, -viņ� �ukstus sacīja.

- Labāk necentīsimies to atrast, - es atskatīdamās teicu.

-Vēl tikai mazu gabaliņu, Lī! Lūdzu!

- Nu labi. Tikai gabaliņu, bet, ja koted�u neuziesim, tad griezīsimies atpakaļ. Norunāts?

Viņ� ātri pamāja ar galvu un metās uz priek�u, pazuda aiz pagrieziena. �igli naskoja pa ejām, es spēju tikt līdzi vienīgi pa sniegā iemītajām pēdiņām.

- Troj, neskrien kā trenkts! Troj, pagaidi! - es saucu.

Pieliku soļus, bet Trojs neklausīja.

Beidzot arī es izkļuvu laukā - viņpus labirinta. Priek�ā ieraudzīju mājiņu - tie�i kā Trojs bija teicis. Tā izskatījās pēc bil�u grāmatas ilustrācijas, kādas zīmēja māmiņa. Laikam burvis pieskāries ar zizli grāmatas lapām un pārvērtis zīmējumu īstenībā. Priedulāja vidū - ķieģeļu koted�a ar sarkanu dakstiņu jumtu. Līdz ārdurvīm veda blāvu akmens plāk�ņu taciņa.

- Nāc, Lī! - aicināja Trojs un pa taciņu skrēja pie durvīm.

- Pagaidi! - es saucu, bet viņ� jau nospieda durvju ve-rekli un iegāja iek�ā.

Es sekoju un ieraudzīju viņu apsēdu�os koka �ūpuļkrēslā pie kamīna. Viņ� pa�apzinīgi smaidīja. Es aplūkoju nelielo telpu un nospriedu, ka �eit būtu ļoti omulīgi, ja kurētos kamīns. Te bija tikai da�as vienkār�as mēbeles, vecs dīvāns, atzveltnes krēsls, brūns, kvadrātisks paklājs, pāris galdiņu un tuk�i dēļu plaukti. Plānie, baltie kokvilnas aizkari skumji karājās pie aizsalu�ajiem logiem. Koted�ā bija tik auksts, ka varēja redzēt mūsu elpu. Es apķēru sevi, lai sasildītu.

- Vai tagad te neviens nedzīvo? - es jautāju, ielūkojusies gan mazajā guļamistabā, gan virtuvē. Guļamistabā tikai viena gulta un tualetes galdiņ�, nebija nedz spoguļu, nedz paklāja. Virtuvē vecs ogļu pavards, neliela izlietne un tuk�s ledusskapis vaļā atstātām durvīm. Trojs pielēca kājās.

- Vasarā te dzīvo Boriss, bet patiesībā tā ir mana slēptuve.

- Vai tu uz �ejieni nāc viens pats? Kā atrodi ceļu caur labirintu?

Trojs paraustīja plecus. Es sapratu, ka �oreiz viņam vienīgi palaimējies.

- Par laimi, mēs pa savām pēdām tiksim atpakaļ. - Es pavēros apkārt. - Ta�u pavasarī un vasarā te katrā ziņā ir jauki.

- Mēs �ite atkal atnāksim, vai ne, Lī?

- Dro�i vien.

Varbūt �ī vieta kļūs arī par manu slēptuvi, it īpa�i, ja lielajā mājā es vairs nevarē�u izturēt.

- Es ienesī�u malku, iekurināsim kamīnu, - Trojs teica.

- Nē, nē, labāk iesim atpakaļ. Jau ilgi esam prom. Visi brīnīsies, kurp mēs aizgāju�i, bez tam sāk snigt stiprāk.

- Iekurināsim kamīnu un sasildīsimies. Te ir arī sērkociņi.

Trojs ieskrēja virtuvē, pievilka pie pavarda krēslu, uzkāpa uz tā un sagrābāja plauktā sērkociņus.

-Re!

-Jā.

- Iekursim uguni un sasildīsimies, Lī! Es dabū�u aizkurus.

Viņ� uzsvieda sērkociņu kastīti uz galda un izmetās pa durvīm.

-Troj!

Ta�u viņ� jau bija ārā. Es papurināju galvu un nosmē-jos par viņa dedzību. Nedomāju, ka mēs tik ilgi paliksim. Sasidīties pie uguns nudien nenāktu par sliktu. Turklāt tas būtu arī patīkami. Trojs ienesa klēpi aizkuru, notrauca no tiem sniegu.

- Vai tu māki iekurināt? - viņ� jautāja.

- Bet tu - vai māki?

- Protams. Boriss man ierādīja.

Trojs iebāza aizkurus kamīnā, rūpīgi salika skalus. Tad ar pūlēm attaisīja dūmvada aizbīdni, uzrāva sērkociņu un pielaida uguni. Drīz sāka plīvot liesmas. Trojs atkal izskrēja ārā, ienesa divas prāvas pagales un nolika pie kamīna.

- Lieliski, Troj! Es esmu pārsteigta. Tu esi īsts meistars.

- Es �ite rīkojos kā tētis, - viņ� lepni sacīja. - Tu būsi māmiņa, pagatavosi mums vakariņas un visu uzkopsi.

Es iesmējos. Kā man gribētos �ajā mazajā koted�ā radīt laimīgu ģimeni! Es atteiktos no visām pla�ajām istabām un greznajām lietām.

- Ko tu vēl darīsi? Ne jau tikai kurināsi kamīnu.

Viņ� paraustīja plecus.

- Ēdī�u vakariņas.

- Vai tas ir viss?

- Nezinu. Ko lai es darītu? Kas vēl jādara tētim?

Nabaga Trojs! Viņam patiesībā nav bijis tēva, viņ� nezina, cik liela nozīme ir tēvam. Es pievilku �ūpuļkrēslu pie kamīna. Trojs pienāca man klāt, un es iecēlu viņu klēpī.

- Ja tev ir tētis, tad tu jūties dro�s un paļāvīgs, viņ� tevi mīl tāpat kā māmiņa, un, ja tu esi mazs zēns, tad spēlē ar tevi bumbu, māca tevi, ņem visur līdzi.

- Bet ja tu esi meitene?

- Tad viņ� pārvēr� tevi par mazu princesi, pērk tev visādas mantas, liek justies pacilātai, jo tevi ļoti mīl.

- Vai tētis mīl māmiņu un māmiņa mīl tēti?

- Jā, ļoti. Viņi viens otram ir svarīgāki par visu pasaulē. Viņus vieno mīlestība, un mīlestība ir... mīlestība ir...

Es nespēju turpināt, sāku elsot, man trīcēja pleci.

- Ko? - Trojs pacēla acis uz mani. - Lī, kāpēc tu raudi?

- Man reizēm nāk raudiens, kad iedomājos savu tēti.

- Vai tāpēc, ka viņ� nav �ite?

Es ie�ņukstējos, centos aizturēt asaras.

- Kamēr viņ� nav �ite, es bū�u tavs tētis, - labi?

- Ai, Troj! - Es viņu piekļāvu sev klāt. - Tu esi ļoti mīļ� un jauks, bet diezin vai varēsi, jo...

- Kāpēc?

- Redzi, cik stipri snieg! - es teicu, pamādama uz logu.

Pārslas bira kā no maisa, vairs nevarēja lāgā saviedēt priedes.

- Labāk iesim uz mājām, - es teicu un nolaidu viņu uz grīdas.

-Nāc ātri!

Paņēmu Troju aiz rokas, un mēs izgājām no koted�as. �ķita, ka taciņu jau klāj collu biezs sniegs. Es mudināju viņu pasteigties, iemetos labirintā, sniega virpatas vērpās man sejā, aklināja acis. Ātri sasniedzām pagriezienu, atkal pagriezāmies, un tad... Es apstājos.

-Ak vai!

Eja sazarojās, viena veda pa kreisi, otra - pa labi.

- Kas noticis? - Trojs jautāja.

■ - Mūsu pēdas! Aizsnigu�as! Neatceros, vai �eit nonācām no labās vai kreisās puses.

- Nebēdā, mēs atradīsim ceļu, - viņ� lepni teica un pamāja man ar roku. - Nāc!

Es vilcinājos. - Nezinu, baidos.

Trojs lūkojās uz eju. Sniegs sijāja tik stipri, ka nākamo pagriezienu nevarēja redzēt.

�Ko lai darām?� es sev jautāju. �Vai lai ejam atpakaļ uz koted�u? Bet snigt var ilgi, neviens nezinās, ka esam viņpus labirinta.�

Mīcījos pa sniegu uz priek�u, vilkdama Troju aiz rokas, tad uz labu laimi veicu pagriezienu. Pēc tam vēl vienu, vēl vienu un vēl vienu. Sniegs gāzās bez mitas, un es ieraudzīju mūsu tikko iemītās pēdas. Sapratu, k/i ejam pa riņķi.

- Esam apmaldīju�ies! - es iesaucos. Trojs sāka raudāt. - Neraudi, Troj. Gan mums kāds palīdzēs. Drīz tiksim ārā no labirinta.

Es pacēlu viņu un devos tālāk pa citu eju, ledainās sniegpārslas durstīja man pieri un vaigus. Kājas bija sasalu�as ragā. Nebiju sagatavojusies bri�anai pa dziļu sniegu. Mazais Trojs cie�i turējās pie manis, un es turējos pie viņa.

Kā bezpajumtes bāreņi mēs klīdām kupenās, meklēdami paglābtni.

Es izdzirdēju saucienus, atkliedzu, cik skaļi spēju, sasprindzināju balss saites, līdz sāka sūrstēt rīkle. Saucieni atkārtojās. Pazinu Tonija balsi, viņ� deva rīkojumus. Pēk�ņi no puteņa, kas vēlās mums pāri, iznira pavecs gara auguma vīrietis.

- Boris! - Trojs iekliedzās.

- Vai jums nekas nekai�, mis?

. - Nē, tikai... salst, ļoti... salst, - es drebinādamās sacīju.

- Kā nu nesals! Es paņems jauno misteru Tetertonu, -viņ� piesolījās, un Trojs metās viņa apskāvienos. - Nāk man pakaļ, mis, turas cie�i aiz muguras, - Boriss pieteica.

Viņam to nevajadzēja teikt divreiz. Es ieķēros viņa mētelī, un viņ� veda mūs ārā no labirinta. Tonijs un Mailss gaidīja pie ieejas.

- Kas noticis? Kāpēc tu gāji labirintā? - Tonijs tūlīt vaicāja.

Es neatbildēju, sāku raudāt.

Viņa seja uzreiz atmaiga. �

� Vai nejūties labi?

- Man ir auksti.

Pēdas aukstumā bija sastingu�as, kāju pirksti sāpēja. Vaigi gan dega, gan sala, un tas mani biedēja.

- Iesim ātrāk iek�ā! - Tonijs pavēlēja.

Viņ� apķēra mani ap pleciem, un mēs visi - es, Tonijs, Mailss un Boriss, kur� vēl arvien nesa Troju, steidzāmies caur sniegputeni uz lielo māju. Līdzko Kertiss atvēra parādes durvis, no mūzikas istabas iznāca māmiņa, viņa izskatījās uztraukusies un samulsusi.

- Viņi apmaldīju�ies labirintā, - Tonijs tūlīt paskaidroja.

-Labirintā!? - Māmiņa savieba seju cietējas vaiksta.

- Misis Hāstingsa, lūdzu, uzvediet Troju aug�ā un ielieciet siltā vannā! Viņ� ļoti ātri saaukstējas, - Tonijs norīkoja.

Māmiņa cie�i raudzījās uz mani - seja joprojām saviebta, acis ieplestas, mute izbrīnā pavērta. Viņa pakratīja galvu, it kā neticētu tam, kas noticis.

- D�iliān, - Tonijs teica, satvēris viņas roku, - Tev jāliek siltā vannā arī Lī. Viņa bija pārāk viegli apģērbusies, lai pavadītu sniegputenī vairākas stundas.

- Es nespēju tam noticēt. Kāpēc tu gāji labirintā, Lī? -viņa tincināja.

Man klabēja zobi. Cimdi bija slapji, kurpes un zeķes sa�ulgu�as, kūsto�ais sniegs pilēja no matiem, tecēja pār pieri un vaigiem, lāsoja aiz kakla. �ķita, ka Troja sniega-vīrs atdzīvojies un ar ledainiem pirkstiem aptausta manu ķermeni.

- Es... mēs... gājām meklēt nogrieztos dzīv�oga zariņus un...

- D�iliān, liec meiteni siltā vannā! - Tonijs atkārtoja.

- Tonijs ta�u tev piekodināja, lai neej labirintā, turklāt �is nav īstais laiks �ādām izdarībām. Mēs visi �eit kritām izmisumā, tevi meklēdami, - viņa teica, it kā mūs būtu apstāju�i kāzu viesi. - Cik neērts stāvoklis! - Viņa iespieda seju rokās, it kā gribētu paslēpties.

- Meitenei kurpes izmirku�as, salst kājas, - Tonijs atgādināja.

-Ko?

- D�iliān, liec meiteni siltā vannā, viņai jāuzģērbj citas drēbes.

Māmiņa purināja galvu.

- Es nevaru ticēt, ka tu man spēj to nodarīt, Lī. Nevaru ticēt! - viņa spiedzīgā balsī atkārtoja.

Tonijs saķēra mani aiz kreisā elkoņa un veda pie kāpnēm. Es atskatījos, māmiņa vēl arvien bija kā no plaukta nokritusi. Viņai aiz muguras stāvēja viena no līgavas māsām - Cecīlija Bensone. Māmiņa pagriezās pret viņu.

- Vai tu tam tici?

Cecīlija neatbildēja, tikai nolūkojās, kā Tonijs rauj mani aug�ā pa kāpnēm.

Mēs iesteidzāmies manā dzīvojamajā istabā, viņ� palīdzēja man noģērbt slapjo, auksto mēteli. Uzsviedis to uz dīvāna, viņ� devās uz vannasistabu.

- Sienas skapī ir rītakleita ar Fārtingeilas savrupmājas emblēmu. - Viņ� parādīja ar roku. - �igli velc nost mitrās drēbes!

Pēc mirkļa viņ� jau laida vannā siltu ūdeni. Trīsulīgiem pirkstiem nomaucu saslapu�os dūraiņus. Tikai siltumā atskārtu, cik nosalusi biju un joprojām esmu. Drebuļojos vēl stiprāk, zobi skaļi klabēja.

Dzīros novilkt svīteri, bet rokas trīcēja, man lāgā neveicās. Pārvilkusi to pār seju, manīju, ka Tonijs nācis palīgā.

- Kā jūties, vai labi? Tev lūpas ir zilganas.

Es pametu ar galvu. Viss bija noticis tik ātri, ka jutos apstulbota. Māmiņa tagad mani ienīst. Noteikti domā, ka visu to izdarīju tī�ām. Turklāt esmu pārsalusi, nevaru skaidri domāt, mēle man kā savalgota.

- Apsēdies gultā! - Tonijs pavēlēja.

Tad pietupās, noāva man kurpes un zeķes.

- Pēdas valgas, kāju pirksti sarkani, - viņ� teica un sāka sparīgi berzēt manu labo pēdu, pēc tam kreiso. - Tev jāiet siltā vannā, citādi dabūsi plau�u karsoni.

Viņ� piecēlās un aizgāja palūkot, vai ūdens pietiekami karsts.

Es novilku miklos svārkus, arī kombinē bija mikls un auksts. Man sāpēja rokas, pirksti vēl arvien likās kā sapīti, tomēr noģērbu kombinē, tad atkal apsēdos uz gultas. Kur ir māmiņa? Kāpēc nenāk man palīdzēt? Kāpēc ļauj to darīt Tonijam? Vai �ādā veidā mani soda?

- Vanna gatava! - Tonijs paziņoja, stāvēdams vannasis-tabas durvīs.

Gribēju attaisīt blūzi, bet pogas �ķita tik lielas un stingras, man pirkstgali tirpa, es neveikli grābājos.

- Es palīdzē�u, - Tonijs piedāvājās.

- Nē, man...

- Zinu, tev ir neērti. Bet es tikai palīdzē�u.

Ielūkojos Tonija zilajās, glāsmainajās acīs. Viņ� bija man tik tuvu, mani apdvesa viņa siltā elpa. Viņ� attaisīja blūzes aug�ējo pogu, tad nākamo un aiznākamo, viņa kustības bija rotaļīgi ātras. Atpogājis blūzi, viņ� ieskatījās man acīs. Es vēl arvien trīcēju, ta�u ne tikai no aukstuma. Tonijs mīlīgi smaidīja, satvēra manu labo plaukstu un paberzēja.

- Viss būs labi, ja tu izmērcēsies siltā ūdenī.

- Mana māte...

- Viņa ir tikai saīgusi. Es viņu nomierinā�u, teik�u, lai nāk aug�ā. Neuztraucies.

Viņ� likās tik laipns, tik uzmanīgs. Manīju, ka naida valnis, ko biju uzcēlusi starp mums, sāk grūt, bet es turējos pretī. Man vajag savu tēti! Vairāk nekā jebkad man va-jag savu tēti, bet viņa te nav! Viņ� ir tālu, tāltālu, es pat nevaru viņam piezvanīt.

- Nāc! - Tonijs skubināja.

Viņ� piecēlās, bet nelaida vaļā manu roku. Arī es piecēlos, tad viņ� saņēma blūzi aiz apkakles un ātri pārslīdi-nāja pleciem un rokām. Es paliku stāvam tikai krū�turī un biksītēs.

- Nāc! - viņ� �ukstēja, viņa karstā elpa svelmēja man kaklu.

Neatskatījusies iegāju vannasistabā.

Lielā vanna bija pilna ar siltu, putainu ūdeni. Cik vilino�i! Pagriezos, lai aizvērtu durvis. Tonijs stāvēja turpat, vēl arvien turēja rokās manu blūzi, lūpas savilcis greizā smaidā.

Aiztaisīju durvis, noģērbu krū�turi un biksītes un iekāpu siltajā, iezilajā ūdenī. Man iesāpējās potītes, bet, pilnīgi iegremdējusies ūdenī, jutu - pa visu miesu pārslīd brīni�ķīgs karsts vilnis, un drebuļi mitējās. Atviegloti nopūtos un aizvēru acis. Mani pārņēma tīksme, es pat vieglītēm pasmaidīju. Izdzirdējusi klauvējienu, atvēru acis.

�Beidzot māmiņa uznākusi aug�ā,� es nodomāju.

-Jā?

Durvis atdarīja nevis māmiņa, bet Tonijs. Viņ� pabāza galvu.

- Tu aizmirsi rītakleitu, - viņ� teica un pavēra durvis platāk.

Es iegremdējos ūdenī, cik dziļi varēju. Putas apklāja manu kailumu, tomēr es briesmīgi satraucos, kad Tonijs ienāca, lai uzkarinātu rītakleitu vadzī.

- Nu, kā jūties?

- Labi.

- Es zināju, ka tā būs, - viņ� sacīja, raudzīdamies uz mani.

Vai viņ� nemaz neredz manu apjukumu? Ta�u izturas, it kā patiesi būtu mans tēvs.

- Neraizējies, Trojs nesaslims, - viņ� teica, it kā es Troja dēļ izskatītos noba�ījusies.

- Es domāju, ka mēs neapmaldīsimies, jo nāksim atpakaļ pa mūsu pēdām sniegā, bet tās tik ātri aizputināja un...

- Viss kārtībā. - Viņ� notupās blakus vannai. - Vai ūdens vēl ir diezgan silts?

Viņ� iemērca pirkstus ūdenī, gandrīz pieskārās pie mana gurna.

- Vai tagad jūties labi?

- Jā, - es steig�us atbildēju un sakrustoju rokas uz krūtīm.

- Es varu nomazgāt tev muguru. Uz muguras mazgā�anu man ir ķēriens, - viņ� piebilda un plati pasmaidīja.

- Nē, es drīz kāp�u ārā.

- Nesteidzies. Tu ta�u neesi sakautrējusies, vai ne? Mēs tagad esam viena ģimene, - viņ� piemetināja. - Mēs kļūsim tik tuvi cits citam, it kā visu mū�u būtu dzīvoju�i kopā. Gan redzēsi.

Tonijs noliecās, satvēra manu seju plaukstās, maigi noskūpstīja mani uz pieres un ielūkojās man acīs. Viņa acis zvīļi spulgoja. Tad izslējās un noslaucīja dvielī rokas.

- Labi, ka vairums no tavām mantām jau ir �eit. Vai vēlies, lai kaut ko atnesu? Es protu tēlot arī sulaini, - viņ� piebilda un draiski pasmaidīja.

- Nē, man neko nevajag.

Viņ� pameta ar galvu, bet vēl arvien skatījās uz mani.

- Labi, - viņ� beidzot sacīja. - Jāiet apraudzīties, ko dara tava māte un Trojs.

Es dziļi nopūtos, kad viņ� aizgāja. Man sirds neganti lēca, �ķita, ka ūdens plunk�ķ uz krūtīm. Pat tētis nav redzējis mani kailu kop� manas desmitās dzimumdienas, bet tagad, kad mani sedz vienīgi siltais, putainais ūdens, Tonijs bija stāvējis tie�i sprīdi attālu. Cik pazemojo�i! Tomēr es jutos arī satraukta, un tas mani pārsteidza. Cik muļķīgi ir iedomāties, ka Tonijs varētu būt mans tētis! Atkal aizvēru plakstiņus, ta�u uz mirkli parādījās viņa zilās acis, tās pētīja manu seju, to cie�ais skatiens it kā aptaustīja mani.

Ieziepēju sūkli, sāku mazgāt krūtis. Nobrīnījos, cik cieti kļuvu�i krū�u galiņi. Vai no aukstuma un karstuma? Vai tam kāds sakars ar tirpuļiem, kas manī uzsprikstīja, kad Tonija pirksti ūdenī gandrīz skāra manu kailo augumu?

Pēk�ņi vannasistabā iedrāzās māmiņa un pārtrauca manu domu gaitu. Bija atguvusi savaldību, bet vēl likās sapīkusi.

- Kā tu varēji tik muļķīgi rīkoties, Lī? Tik saprātīga meitene, kas skolā dabū vienīgi augstas atzīmes? - viņa jautāja, staigādama �urpu turpu.

- Es domāju, ka nekas nenoliks, mēs nāksim atpakaļ pa pēdām un.;.

- Misis Hāstingsa izgāja meklēt Troju, tad atgriezās un prasīja, vai kāds nav redzējis jūs abus ienākam iek�ā. Tonijs sūtīja kalpotājus, lai jūs meklē, ta�u tie atgriezās un apliecināja, ka visur izmeklēju�ies, bet jūs abi kā zemē ielīdu�i. Tu zini, Tonijs pārspīlēti baiļojas sava mazā brāļa dēļ. Kad izdzirdēja, ka jūs abi pazudu�i, viņ� kļuva glu�i traks aiz uztraukuma. Sūtīja vīrus jūs putenī meklēt. Bet �eit tik daudz sve�u cilvēku.

Blanks! Vina uzsita pa marmora plauktu.

- Kad Boriss ieveda jūs abus iek�ā un Tonijs teica, jūs esot apmaldīju�ies labirintā...

- Māmiņ, paklausies...

- Sniegputenī devu�ies labirintā! Vai tev galvas nemaz nav? Vai tu darīji to tī�ām, mēģināji mani sarūgtināt, tāpēc ka tev �ēl sava tēva? Varbūt tev �odien nav veltīta pietiekama uzmanība? Varbūt ar �īm skaistajām istabām tev vēl nav gana, princesītei visiem jārada neērtības, lai katrs viņu ievērotu!

- NĒ! - es iesaucos. - Tas gadījās nejau�i. Sāka snigt sniegs, bet mēs neiedomājāmies, ka pēdas tik ātri apsnigs.

- Kāpēc tu gāji labirintā? - viņa jautāja, aizdomīgi piemiegusi acis.

- Trojs gribēja man parādīt koted�u, un man �ķita...

- Izlaistais puika!

- Nē, māmiņ, viņ� ir vientuļ� un...

- Tam puikam vajadzīga disciplīna. Tev jābūt pret viņu stingrākai, Lī. Es to pieprasu. Uzskati sevi par viņa vecāko māsu, kurai viss zināms labāk, vai saprati? Ja tev rodas �aubas par viņa vēlmēm, jautā man vai Tonijam, bet neizdabā pui�eļa untumiem. Ak vai! - viņa iesaucās, pametusi acis spogulī. - Kāda es izskatos! Un tas viss atgadās tie�i manu kāzu priek�vakarā.

- Piedod, māmin.

Es atkal iegremdējos ūdenī.

- Labi. �īs kāzas ir vissvarīgākais notikums manā dzīvē... un arī tavā, jaunā dāma. Tās būs lieliskas. Tu ta�u negribi saslimt tie�i pirms manām kāzām? Iedomājies, kā tas izskatīsies, kad tu kāzu ceremonijas laikā �ķaudīsi, kleposi un �ņaukāsies.

Viņa novaikstījās, it kā tas notiktu �obrīd.

- Nebaidies, māmiņ, pēc vannas tūlīt lik�os gultā.

- Labi. Ai, Lī! - viņa sacīja, piespiedusi rokas pie krūtīm. - Es esmu tik uztraukusies! - Viņa nopūtās un tad pasmaidīja, it kā uz�ķīrusi citu grāmatas lappusi. - Vēlāk uznāk�u pie tevis un mēs parunāsim par manu medusmēnesi. Es tev visu sīki izklāstī�u, mēs pārspriedīsim manu garderobi, ko man vajadzētu ņemt līdzi, kādas rotas, krā�-ļus...

Nabadzīte, tu biji briesmīgi pārbijusies. Bet tagad tas ir garām, - viņa a�i piebilda un pavicināja roku, it kā aizgai-nīdama mu�as. - Aizmirsīsim to. Mums ir tik daudz brīni�ķīgu lietu, ko domāt, vai ne?

- Jā, māmiņ.

- Labi. Man vairs nebūs nevienas nebaltas dienas. Kāpēc lai būtu? Man ir viss, ko vien sirds var vēlēties, - jaunība, nauda un glīts, mīlo�s vīrs. - Viņa paraudzījās uz mani. - Es ceru, ka arī tev tas viss reiz būs. Nu, kāp ārā un noslaukies, citādi izmiek�ķēsies kā �āvēta plūme, - viņa piebilda un nosmējās. - Es lik�u, lai tev uznes karstu tēju.

Māmiņa aizgāja, es izkāpu no vannas, noslaucījos un uzģērbu rītakleitu. Tad iegāju guļamistabā un izvēlējos vissiltāko naktskreklu. Ātri uzvilku un saritinājos zem segām.

Biju ļoti nogurusi. Līdzko aizvēru acis, uzreiz aizmigu, pat nedzirdēju kalponi ienesam tēju.

Māmiņa turēja vārdu - vairs negribēja neko dzirdēt par incidentu labirintā, kā viņa to dēvēja. Tikko viņi abi ienāca mani apraudzīt un Tonijs atsāka par to runāt, māmiņa pārsteidzo�ā dedzībā viņu pārtrauca.

- Lūdzu, Tonij, nerunāsim vairs par to. Kas bijis, tas pagājis. Paldies Dievam, neviens nav saslimis.

�ī atgadījuma dēļ māmiņa un es pārgulējām Fārtijā. Viņa to man pateica, kad Tonijs bija aizgājis.

- Tonijam ir taisnība, - viņa sacīja. - Labāk �onakt paliksim Fārtijā. Vēl arvien stipri snieg, man negribētos tādā laikā vest tevi mājās. Rīt pēc brokastīm atgriezīsimies Bostonā un pabeigsim kravāties, lai pārceltos, uz Fārtiju. Tonijs apsolīja izpildīt manu vēlē�anos un �onakt gulēt savā istabā, - viņa, koķeti smaidot, piebilda un nogrozīja plecus. Cik satrauco�a situācija!

- Vai tev arī pēc apprecē�anās būs sava guļamistaba?

- Protams.

- Bet tev tās nebija Bostonā. Tu vienmēr gulēji vienā istabā ar tēti.

�Ja viņa tik ļoti mīl Toniju, kāpēc grib no�ķirties?� es domāju. �Kad es iemīlē�os, tad nekad negribē�u sev atsevi�ķu guļamistabu, gribē�u būt kopā ar vīru katru nakti, katru brīdi.�

- Es vienmēr vēlējos atsevi�ķu istabu, bet tavs tēvs to nekad nesaprata. Sievietei nepiecie�ams pabūt vienatnē. Man negribas, ka vīrs vēro, kā es kopju savu skaistumu. Ir lietas, kuras viņam nav jāzina, - viņa piebilda, skatīdamās mana tualetes galda spogulī. - Man ir savi slepeni veidi, kā pasargāt ādu no krunkām, kad pienāks laiks, es visu tev, protams, uzticē�u, bet vīram to nevajag zināt.

Sievietei jābūt mazliet noslēpumainai, ja vīrietis tevi pazīs sīki un smalki, tad zaudēs par tevi interesi. Ta�u, ja tu viņu paretam pārsteigsi, tad viņam liksies, ka esi mū�am iekārojama. Tāpēc ir lietas, par ko nekad nedrīkst stāstīt vīrie�iem, pat tam vīrietim ne, kuru mīlam. Vai saprati? - viņa smaidot jautāja.

- Jā.

Es zināju, - vislielākajā noslēpumā viņa grib turēt savu vecumu. Ja Tonijs katru vakaru redzētu viņu pie tualetes galda, tad varbūt iedomātos, ka viņa ir daudz vecāka, nekā pati apgalvo.

- Bez tam, - viņa turpināja un lēnām staigāja gar manu gultu, lasīdama lekciju kā koled�as profesors, - ir reizes, kad tu neesi spējīga nodoties intīmai tuvībai ar vīru. Vīrie�i ir tik prasīgi, tik uzmācīgi ar savām dziņām un vajadzībām. Tie tevi nomocīs līdz beidzamam, lai apmierinātu savu miesaskāri.

Bet, ja tev ir atsevi�ķa guļamistaba, tu vari glu�i vienkār�i aizslēgt durvis un nepieļaut visas �īs kaitino�ās un nepatīkamās izdarības. Ja gribi saglabāt jaunību un skaistumu, tad jābūt mazliet egoistiskai, Lī. Tu domāsi, ka vīrietis būs pret tevi uzmanīgs un saproto�s, it īpa�i, ja zvērējis tev mīlestību, bet vīrie�i reizēm nespēj turēt sevi gro�os. Seksuālā dziņa tiem ir pārvarīga.

Bet, - viņa atmeta ar roku, - es esmu pārliecināta, ka tu jau visu to zini.

- Nē, māmiņ, es nezinu.

� Vai tie�ām? Cik tu esi jauka un nevainīga! - viņa teica, skatīdamās uz mani tā, it kā pirmo reizi redzētu. - Kad es biju tavos gados... - Viņa aprāvās un iekoda apak�lūpā. - Bet tie bija citi laiki. Man nebija ne ceturtā daļa no tā, kas ir tev, un es dzīvoju citādos ļaudīs. Mēs ātrāk pieaugām.

Viņa dziļi nopūtās, tad piebilda: - Patiesībā es esmu zaudējusi pusi bērnības, zaudējusi to burvīgo, nevainīgo laiku, kad dzīve tēlojas ro�ainā gaismā un lielākā traģēdija ir tā, ka neesi ielūgta uz kādām viesibām vai tev uz sejas uzmetusies pūtīte.

Es iesmējos, bet tad nospriedu, - ja māmiņa tagad sev uz sejas ieraudzītu pūtīti, tad domātu, ka pasaules gals klāt. �ajā ziņā viņa daudz neat�ķiras no manām draudzenēm.

- Paliec gultā, sasildies, - māmiņa teica, atgriezusies �odienā. - Tonijs lika uznest pusdienas aug�ā.

- Saģērb�os un ie�u ēst ēdamistabā, - es iebildu. - Jūtos labi.

- Nē, nē. Tev bija �oks. Es ienāk�u pēc pusdienām, parunāsim par manu medusmēnesi.

Viņa aizgāja.

Pēc brī�a man atnesa pusdienas. Biju pārliecināta, - Tonijs pārvērtis tās par svinīgu norisi, lai mani uzjautrinātu.

Katru ēdienu ienesa cita kalpone. Kertiss ienesa vieglās uzkodas. Tad ieradās Tonijs ar saldēdienu, pār roku pārlicis īsu dvieli kā viesmīlis. Es nespēju aizturēt smieklus.

- Lūk, �ādu seju man patīk redzēt! - viņ� iesaucās, nolika uz naktsgaldiņa olu krēma kūku un pakāpās atpakaļ.

Es pietvīku.

- Priecājos, ka tu jūties labāk. Vai ēdamā pietiks?

- Jā, paldies. Bet es varēju noiet lejā.

- Viss ir, kā vajag. Tev jāpierod pie lutinā�anas. Tagad tu dzīvosi kā princese! - Viņa balss bija maiga, pavedino�a. - Fārtijā ir pils. Tetertoni ir impērija. - Viņ� izskatījās ļoti nopietns, es neuzdrīkstējos pasmaidīt. - Man gribējās tev nopirkt jaunas drēbes, es teicu D�ilānai, lai neved �urp no Bostonas nevienu tavu mantu, bet viņa nepiekrita, da�as tomēr esot jāpaņem līdzi.

- Man ir vesels lērums drēbju, kuras vēl ne reizi neesmu uzvilkusi. Man nevajag neko jaunu.

-г Redzēsim. Vai vēlies vēl kaut ko?

- Nē, paldies. Kā jūtas Trojs?

- Cie�i aizmidzis, bet rīt būs pirmais pamodies un iebrāzīsies pie tevis, ja manīs, ka tu guli aug�stāvā. Es viņam neteik�u, bet viņ� ir Tetertons, tāpat kā es, un sajūt, kas Fārtijā jauns vai pārvērties. Fārtijā ir daļa no mums, un mēs esam daļa no tās. Pastāv dīvaina, gandrīz pārdabiska saikne starp mums, Tetertoniem, un mūsu māju. -Viņ� aplūkoja manu istabu, it kā māja tie�ām justu, dzirdētu un saprastu visu, kas tajā notiek. - Tā mūs uzsūc -mūsu pagātni, mūsu kaislības, mūsu cerības un sapņus, -viņ� pus�ukstus piebilda.

Viņa skatiens bija sapņains, es nodomāju, - viņ� aizmirsis manu klātbūtni. Tonija mīlestība pret savu māju bija pārāk dedzīga, tāda kā biedējo�a.

-Tāpēc es ceru, ka tu aizmirsīsi �odienas nepatīkamo atgadījumu labirintā, - viņ� teica un skatījās uz mani piemiegtām, dzidri zilām acīm. - Nevaino Fārtiju! Man gribas, lai tu iemīli �o vietu tikpat karsti kā es.

- Es nevienu nevainoju, neko nevainoju. Tā bija tikai muļķīga apmaldī�anās.

Tonijs klusēja, es kļuvu nervoza, jutu, ka jāsaka vēl kaut kas.

- Es jau pirmajā brīdī nodomāju, ka Fārtijā ir skaista, glu�i kā pasaku valstība.

- Jā, pasaku valstība, - viņ� no�ukstēja, viņa acis bija stiklainas, skatiens - aizmiglots.

Krietnu brīdi abi klusējām, tad viņ� sasita plaukstas.

- Nu labi, atstā�u tevi, lai tu notiesā gardo kūku. Drīz kāds ieradīsies novākt traukus. Saldu dusu, Lī! - Viņ� pieliecās. - Vai drīkstu tevi noskūpstīt?

Es vilcinājos. Vai tā atkal nebūs nodevība? Kad vien,tētis bija mājās, viņ� ienāca novēlēt man ar labunakti un mani noskūpstīja. Ta�u Tonijs izskatījās tik sirsnīgs un līdzjūtīgs. �Kā lai viņam atsaku? Viņ� ļoti baiļojies*manis dēļ. Tas nebūtu arī godīgi pret viņu,� es domāju.

Palocīju galvu, viņ� noliecās zemāk un maigi noskūpstīja mani uz pieres, viņa lūpas kavējās mazliet ilgāk, nekā gaidīju.

Un tad viņ� aizgāja.

Ienāca kalpotāji un aiznesa traukus. Es raudzījos uz durvīm, ieklausījos apslāpētajos trok�ņos apak�stāvā. Snauduļoju, laiku pa laikam piemigu, tad uztrūkos un atskārtu, kur esmu un kas noticis.

Pirms do�anās uz savām telpām māmiņa ienāca manā guļamistabā, kā bija apsolījusi. Ta�u stāstīja nevis par medusmēne�a iecerēm, bet sīki aprakstīja pusdienu norisi -viesus, apkalpo�anu, traukus, sarunu tematus. Viņa bērtin bēra, valodas tecējums mani arvien vairāk ie.snaudināja. Kad man acis aizvērās, viņa aprāva stāstījumu un paziņoja, ka arī viņai laiks iet gulēt.

- Rīt agri paēdīsim brokastis un brauksim uz Bostonu. Ar labunakti!

Viņa noskūpstīja mani un devās prom. Ta�u pie durvīm atskatījās un skanīgi iesmējās.

- Cik dīvaina, tomēr brīni�ķīga diena! Turpmāk visas mūsu dienas būs tikpat satrauco�as. Tu man �ajā ziņā palīdzēsi, vai ne, Lī?

Atvēru acis un nesapratnē raudzījos uz māmiņu. Ko viņa ar to gribēja teikt? Vai, apprecoties ar Toniju, visi sapņi nebūs piepildīti? Kāds man sakars ar viņas laimi?

- Palīdzēsi, Lī! - Tas vairs nebija jautājums, tā bija barga pavēle.

- Protams māmiņ, - es vārgā balsī piekritu, nespēju neko iebilst un tūlīt aizmigu.

Pabrokastoju�as braucām uz Bostonu, kā māmiņa bija nolēmusi. Putenis bija mitējies drīz pēc pusnakts, vēl sa-puteņojis sniegu pēdu biezā kārtā. Rīta saules spo�ajā gaismā Fārtija līdzinājās ziemas brinumvalstībai. �ķita, ka priedēm uzsegti lielum lieli palagi, tikai retumis rēgojās skuju zaļums.

Pa ceļam uz Bostonu māmiņa beidzot izklāstīja medusmēne�a ieceres. Viņi lido�ot uz Sanmoricu, apmetī�oties viesnīcā Palace. Es zināju, māmiņa to vienmēr vēlējusies. Tonijs esot labs slēpotājs un jau tur bijis, tāpēc tam mīļuprāt piekritis.

- Tā ir brīni�ķīga vieta medusmēnesim. Tur būs Eiropas aristokrāti, un tu zini, cik ļoti man gribējās dzīvot viesnīcā Palace.

Es nekad neesmu izbaudījusi medusmēnesi, - viņa turpināja. - Kad apprecējos ar tavu tēvu, mēs tūlīt aizbraucām uz Bostonu. Viņ� bija apsolījis aizvest mani uz Havanu, bet uzreiz sāka �ēloties par smagu biznesa krīzi, ko daļēji izraisījusi viņa ilgā prombūtne Teksasā. Vai vari iedomāties? Viņ� netie�i vainoja mani, jo viņam vajadzējis uzturēties Teksasā ilgāk, nekā paredzēts, lai lūgtu manu roku.

Beidzot man būs tāds medusmēnesis, kādu esmu pelnījusi. Diem�ēl mēs nebūsim �eit Ziemassvētkos un Jaungadā, bet Fārtijā tev netrūks nenieka, turklāt dāvanu būs kalnu kalniem. Mailss tevi aizvedīs, kurp vien tu vēlēsies. Vai būsi ar mieru? - viņa vienā elpas vilcienā jautāja, gandrīz lūdza piedo�anu.

- Jā, māmin.

* . *

Tomēr svētki Fārtijā bez viņas un tētiņa mani biedēja, �ī vieta ta�u man vēl bija glu�i sve�a.

- Mēs tev visu atlīdzināsim, kad atgriezīsimies. Tu, protams, zini, ka Tonijs izmantojis savu ietekmi, lai dabūtu tevi apkaimes labākajā privātajā meiteņu skolā, - viņa a�i piebilda.

Es to līdz �im brīdim nezināju. Domāju ka ie�u bezmaksas valsts skolā netālu no Fārtijas.

- Nē, nezinu. Kādā skolā, māmin?

-To sauc par Vinterheivenu. Vai nav brīni�ķīgs vārds privātskolai? Tik skanīgs, liecina par �ķini un bagātību, vai ne? Tā ir īpa�a skola, Vinterheivenā ir garu garais gaidītāju saraksts, bet Tonija vārdiem ir tik liels svars, ka tevi uzņems, sevi�ķi tāpēc, ka tu esi laba skolniece. Tā ir internātskola.

- Internātskola? Tas nozīmē, ka es tur dzīvo�u... kā koled�ā?

- Mailss katru svētdienas vakaru aizvedīs tevi uz turieni, un katru piektdienu tu varēsi atgriezties mājās, ja gribēsi. Vai neizklausās brīni�ķīgi? Tu sadraudzēsies ar daudzām meitenēm no pla�i pazīstamām bagātām ģimenēm. Satiksies arī ar jaunekļiem. Tur tiek rīkoti saviesīgi vakari kopā ar zēniem no tuvējās zēnu vidusskolas. Beidzot tu saiesies ar savu aprindu ļaudīm, Lī, beidzot! - viņa piemetināja un atņēma elpu.

Tad, it kā pateikusi par �o tematu visu, viņa atsāka pārspriest kāzu norises. Es apstulbusi atslīgu pret sēdekļa

atzveltni. Cik negaidīts pavērsiens - es viena pati pavadī�u Fārtijā Ziemassvētkus un sagaidī�u Jaungadu, ie�u meiteņu internātskolā un iegū�u daudz draudzeņu. Mana dzīve bija spēji pārvērtusies. Man vajadzēja to paredzēt, vajadzēja saprast, ka tas viss notiks, bet es vēl arvien vairījos no īstenības, cerēju, ka dzīve atkal ieies vecajās sliedēs. Tagad, kad dzirdēju, ka jau par visu ir domāts, manas cerības izira, pārsprāga kā gaisa baloni. Ta�u es neko nespēju grozīt.

Man ap sirdi kļuva vēl bēdīgāk, kad ieradāmies mūsu Bostonus mājā. Tētis turpmāk �eit uzturēsies reti, bet mēs �o māju atstāsim pavisam, tāpēc mūsu kalpotāji tiks atlaisti. Es biju iemīlējusi Klerensu un Svensonu, un viņi mīlēja arī mani. Cik vien atceros, abi vienmēr bija biju�i pie mums. �ī reize laikam būs pēdējā, kad redzamies.

Tomēr nopriecājos, uzzinājusi, ka tētis pieņēmis viņus darbā uz viena no saviem kuģiem. Uz okeāna lainera vienmēr vajadzīgs labs �efpavārs, bet Klerenss ir tik teicams virssulainis, ka viņam uzdos apkalpot kuģa kapteini.

Vēl vairāk nopriecājos, dabūjusi tētiņa vēstuli. Tā bija tikko pienākusi no Kanāriju salām. Klerenss to ienesa manā guļamistabā, līdzko mēs ieradāmies. Pēc viņa sejas izteiksmes spriedu, ka viņ� neko nav sacījis māmiņai. Varbūt tētis viņam tā licis. Man negribējās neko slēpt no māmiņas, bet es nodomāju, ka dro�i vien tā ir labāk. Ātri atplēsu vēstuli un sāku lasīt.

Mīļā Lī,

ceru, ka �o vēstuli Tu saņemsi sveika un vesela. Es zinu, ka nevari justies laimīga, jo Tava dzīve ir apgriezta otrādi, bet gan viss kaut kā nokārtosies un Tu atkal kļūsi

laimīga. Es, protams, darī�u visu, kas manos spēkos, lai tas notiktu.

Brauciens uz Kanāriju salām noritēja gludi. Tā ir skaista vieta, un es neno�ēloju, ka mani pierunāja �ādu braucienu uzsākt. Es to katrā ziņā iekļau�u mūsu reisu sastāvā.

Mēs te ilgi nepaliksim, drīz dosimies uz Florida un Maiami, tur es kopā ar ekspertiem paredzē�u noteiktus mar�rutus uz Kārību jūru. �ķiet, ka bū�u Maiami visu Tavu brīvlaiku, bet Jaungada vakarā Tev piezvanī�u. Es zinu, kur Tu būsi.

Jā, Lī, es zinu, ka Tava māte nodomājusi apprecēties otrreiz. Par to mēs daļēji runājām manā kabinetā, kad viņa lika Tev mūs atstāt vienus. Negribu Tevi atkal sāpināt, tāpēc visu to vēl lieku reizi neiztirzā�u. Tava māte atradīs savu ilgoto laimes zemi. Viņa man pastāstīja arī, ka sūtī�ot Tevi vienā no Austrumpiekrastes labākajām vidusskolām. Es varu gulēt mierīgāk, zinot, ka Tev vismaz būs visi �īspasaules materiālie labumi.

Apciemo�u Tevi, līdzko radīsies izdevība. Kādu laiku pilnīgi nodevos darbam, tas palīdzēja man pārvarēt emocionālo krīzi un traģēdiju.

Tagad vienīgi Tu manā dzīvē vies maigumu un skaistumu. Es nevēlos sacīt neko tādu, kas tevi saraudinātu. Aiztaisi klāja lūkas un gaidi atgrie�amies manu kuģi! Tas noteikti atgriezīsies.

Mīlestībā -Tētis

Sirds man trīcēja. Aizturēju raudas, apvaldīju vaimanas, kas lauzās no drebo�ajām krūtīm. Tētis negrib, ka es raudu, negrib, ka viņa vēstules mani satrauc un apskumdi-na, ta�u ir tik grūti lasīt tētiņa rakstītos vārdus, bet nedzirdēt viņa balsi, neredzēt iesirmo bārdu, sārtos vaigus, lepnumā un mīlestībā mirdzo�ās acis. Cik tas ir smagi, - man ausīs skan tētiņa vārdi, ta�u es apzinos, ka viņ� nesē� apak�stāvā savā kabinetā, kaut ko neskripstina pie vecā rakstāmgalda. Man gribējās kliegt: �NĒ, NĒ, NEKAS TAMLĪDZĪGS NAV NOTICIS!� Gribējās, lai kliedzieni aizlrauc nelaimi, atsauc atpakaļ laimīgos laikus. Es negribu ar notiku�o samierināties! Negribu, negribu! Dusmās un izmisumā mana sirds stipri dauzījās, bet manas mazās dūres bezjēdzīgi dauzīja galdu. Kas to dzirdēs? Kam tas viss nav vienalga? Ko es spēju mainīt? Iespiedu galvu rokās, noliecos pār tētiņa vēstuli un dziļi ievilku elpu, lai apslāpētu kliedzienus. Tad pacēlu galvu, uzmanīgi salocīju pirmo tētiņa vēstuli un ieliku dienasgrāmatā. Zināju, vēstules malas apdriskāsies, jo es to neskaitāmas reizes atlocī�u un salocī�u, pastāvīgi pārlasot.

Kad ienāca māmiņa, es jau biju atguvusi savaldību un �akli kravāju ceļasomā vēl da�as mantas, ko vēlējos ņemt līdzi uz Fārtiju. Cik daudz mantu jāatstāj �eit - Bostonā! Māmiņa bija nolēmusi, ka tās neiederas Fārtijā, labāk �im nolūkam jāpērk jaunas.

- Neticami! - viņa sacīja un noskandināja smieklus. Tad pavicināja vēstuli. - Mana māte galu galā nolēmusi ierasties manās kāzās, kaut arī manas briesmonīgās māsas neieradīsies. Sprie�ot pēc rakstītā, - māmiņa turpināja, cie�i skatīdamās uz vēstuli, - viņa ielidos Bostonā �odien.

- Kad? Cikos?

Vecmāmuļas D�einas iera�anās vienmēr bija sevi�ķs gadījums. Viņa pie mums ciemojās reti, tāpēc ka viņai nepatika ceļot, nepatika Ziemeļi, it īpa�i Ziemeļaustrumi, bet ieradusies viņa alla� sacēla nemiera kņadu. �ie apciemojumi māmiņu neiepriecēja, viņa vienmēr atviegloti nopūtās, kad vecmāmuļa aizbrauca.

Māmiņa palūkojās rokas pulkstenī.

� Būs klāt kuru katru brīdi. Es brīdinā�u kalpotājus, it sevi�ķi Svensonu, lai pagatavo kaut ko gardu, tu zini, cik viņa izvēlīga. Sasodīta bū�ana! Es cerēju, ka viņa un manas raganīgās māsas ieradīsies kopā tie�i kāzu dienā un pēc ceremonijas tūlīt brauks prom. Man nemaz nav laika tagad ar viņu noņemties. Tev man jāpalīdz, Lī. Tu viņai patīc labāk nekā es.

- Tā nav, māmin, - es iebildu.

� Ir gan, bet tam nav nozīmes. Man vienalga. Tas ir brīnums, ka viņai kāds patīk. Nu, lūdzu. Tikai nerādi skābu seju. Es zinu, viņa būs sa�utusi par manu �ķir�anos un drīzajām otrreizējām laulībām. Ja redzēs, ka tu tāpēc esi nomākta...

- Es neesmu nomākta, - es teicu un ātri novērsos, lai māmiņa neredzētu manas acis.

- Nu re, tā ir mana meita, mana mīlā meitiņa, - viņa sacīja. - Ko es taisījos darīt? Ā, jābrīdina kalpotāji.

Māmiņa aizsteidzās. Э

Vecmāmuļa D�eina atbrauca gandrīz pēc divām stundām, nākdama iek�ā, �ēlojās par vilcienu, lidma�īnām un taksometriem. Dzirdēju, ka viņa uzbļauj taksometra �oferim, tas viņai pa priek�u stiepa somu un nobrāza to gar durvju stenderi. Klerenss metās nabadziņam palīgā.

Bija grūti noticēt, ka sīka, Sausnēja, tikko piecas pēdas gara paveca sieviete var likt spēcīgiem vīrie�iem trūkties un neveikli sastomīties, ta�u dusmu uzplūdos viņas skad-rās, mazās actiņas zvēroja un balss skanēja kā pātagas pliuk�ķi. Sudrabaini zeltainie mati atsukāti atpakaļ un tik cie�i savīti mezglā, ka āda uz pieres un ap acu kaktiņiem izskatījās saspriegta, pieskanīga viņas ātrajai dabai. Pat māmiņa likās nobijusies, saliktām rokām stāvēja iesānis, kad vecmāmuļa D�eina draudēja ar spieķi �oferim, kas steig�us uzgrūda atbildību Klerensam. Es, nostājusies uz kāpnēm, visu vēroju.

- �īs somas jau dabūja trūkties, kad tie paviāni ar tām apgājās lidostā. Es negribu, ka tās apskrambā, nesot iek�ā manas meitas mājā! - viņa noķērca, kad �oferis metās laukā.

- Sveika, māt! - sacīja māmiņa un viņu neveikli apkampa.

Vecmāmuļa turēja acīs Klerensu, kas nesa aug�ā pa kāpnēm somas, cik vien uzmanīgi varēdams. Tad viņa ieraudzīja mani.

- Ko tu stāvi tur, meitiņ? Sasveicinies ar vecmāmuļu, -viņa aicināja.

Es noskrēju lejā pa kāpieniem. Vecmāmuļa mani cie�i apskāva un sirsnīgi noskūpstīja, tad pastūma atpakaļ.

- Paskat! Tu esi izstiepusies garumā gandrīz pēdu un arī citādā ziņā attīstījusies.

- Tik daudz gan neesmu augusi, - es smaidot iebildu.

Viņa kaut ko nopurpināja, tad ātri apcirtās uz māmiņas pusi.

- Vispirms gribu uzzināt, kas �eit notiek... sīki un smalki! - vecmāmuļa uzstāja.

Māmiņai trīcēja lūpas, kad viņa māksloti pasmaidīja.

Vecmāmuļa pavērsās apkārt.

- Tā vien �ķietas, ka Klīvs vairs nav savā mājā, - viņa piemetināja.

- Nē, viņ� ir kādā jūras ceļojumā.

- Hm... - vecmāmuļa noņurdēja.

Viņa devās tie�i uz tētiņa kabinetu, atgrūda durvis un ar spieķi parādīja uz iek�pusi. Māmiņa pa�āva acis uz mani, cerēdama, ka es kaut ko bildī�u, lai viņai palīdzētu. Ta�u arī es jutos gau�ām pārsteigta par vecmāmuļas sīvo bargumu.

- Vai tu vispirms neiedzertu tēju vai nenomazgātos, māt?

- Nē. Izmantosim Klīva kabinetu, - viņa pieprasīja un iegāja iek�ā. - D�ILIĀN!

- Labi, māt.

Māmiņa bezpalīdzīgi pakratīja galvu un sekoja vecmāmuļai. �Diezin ko māmiņa viņai rakstījusi par �ķir�anos un otrajām laulībām, ka viņa ir tik sadusmota?� es prātoju.

- Aiztaisi durvis! - vecmāmuļa pavēlēja, kad māmiņa bija iegājusi kabinetā.

Māmiņa pievēra durvis, bet cie�i neaiztaisīja, es varēju sadzirdēt viņu balsis. Pametu skatienu uz kāpnēm, Klerenss nāca lejā, ar kabatlakatu slaucīdams seju. Viņ� man uzsmaidīja un aizgāja. Priek�telpā vairs neviena nebija. Mani urdīja ziņkāre, es apsēdos uz sola pa kreisi no tētiņa kabineta durvīm un izlikos, ka gaidu viņas iznākam.

- Ak tad Klīvs tevi nemīlot? - vecmāmuļa D�eina iesāka. - Tu par to neuztraucies, kad es Teksasā viņu noķēru, lai tevi steig�us izprecinātu. Tev laimējās kā aklai vistai grauds -dabūji turīgu ņēmēju.

-Tu zini, ka man �ī laulība nav bijusi laimīga. Zini, ka es nekad neesmu mīlējusi Klīvu, neesmu varējusi iemīlēt.

Es neticēju savām ausīm. Māmiņa nekad nav mīlējusi tēti? Nav pat varējusi iemīlēt? Bet mīlas stāsts... mirdzo�ās zvaigznes... Pelnru�ķīte...

- Ak neesi varējusi? - vecmāmuļa nievīgi jautāja. - Tu dro�i vien tagad justos laimīgāka, ja es būtu ļāvusi tev apprecēties ar to plikadīdu �esteru Godvinu, kur� tevi padarīja grūtu, vai ne? To tu varētu mīlēt, vai ne? Jūs abi mitinātos būdelē pilsētas graustu rajonā, un Lī skraidītu apkārt lanckaraina.

Bet ko dari tu? Nevis esi man pateicīga, ka sameklēju tev labu, bagātu vīru, kas nodro�ina tev pārticīgu dzīvi... bet mani ienīsti un galu galā pamet visu to gandrīz divdesmit gadu jaunāka vīrie�a dēļ!

kur� tevi padarīja grūtu,� �ie vārdi graizīja man ausis.

Ko vecmāmuļa D�eina sacījusi? Vai māmiņa jau pirms manas piedzim�anas reiz bijusi stāvoklī? Vai viņai bijis aborts? Vai bijis vēl kāds bērns?

- Es nemaz necerēju, ka tu mani sapratīsi, - māmiņa stomīgi teica. - Tev ta�u vienalga, ko es jūtu, gribu, kas man vajadzīgs. Klīvs tagad jau ir vecs, viņam rūp vienīgi savs bizness. Es vēl esmu pārāk jauna, lai apraktos vientulībā. Esmu laimīga, ka sastapu tādu vīrieti kā Tonijs Teter-tons. Pagaidi, līdz ieraudzīsi Fārtingeilas savrupmāju, pagaidi, līdz iepazīsies ar...

- Kas �im jaunajam vīrietim zināms par tavu pagātni? Vai viņ� zina patiesību? Vai tu esi pateikusi Klīvam taisnību? Vai viņ� vēl arvien domā, ka Lī ir viņa bērns? - vecmāmuļa D�eina uzstājīgi jautāja.

�ķita, ka mani ap vidukli saķer un kā spīlēs sa�ņaudz neredzamas milzu rokas. Es sagumu. Ko vecmāmuļa teica? Tētis nav mans īstais tēvs? Kāds cits vīrietis padarījis māmiņu grūtu un tētis viņu apprecējis, to nezinādams? Kas es esmu? Kāda briesmīga patiesība turēta slepenībā no tētiņa un manis!

>

- Kāpēc viņiem jāzina �ādas lietas? - māmiņa vārgā balsī iebilda.

- Ak tā tev �ķietas?

Es iztēlojos, kā vecmāmuļas acis dzeļas māmiņas sejā.

- Vai tas Tonijs Tetertons zina, cik tev patiesībā ir gadu?

- Nē... - māmiņa izdvesa. - Lūdzu, nesaki viņam. Nesabojā man visu.

- Cik riebīgi! Atkal dzīve tiek celta uz meliem. Man gribētos taisnā ceļā doties atpakaļ uz mājām, bet es atbraucu un palik�u Lī dēļ. Nabaga meiteni vazā no vienas vietas uz otru patmīlīgā māte, godkārā stulbene!

- Nav tiesa! - māmiņa iesaucās. - Es darīju visu iespējamo, lai viņas dzīve būtu laimīga, daudz laimīgāka, nekā bija mana no�ēlojamā dzīve. Tagad viņa dzīvos kā princese, mācīsies labākajās skolās, satiksies ar augstākās sabiedrības cilvēkiem. Un tas viss vienīgi manis dēļ, mana skaistuma dēļ, jo tam ir vara pār vīrie�iem!

- Pie laba gala tas nevedīs! - vecmāmuļa D�eina pravietiskā balsī pareģoja. - Piemini manus vārdus! Tu esi grēciniece, D�iliān! - viņa no�ņāca. - Vislielākā, visaplamākā grēciniece pasaulē!

- Viss ir jau izlemts un nospriests, tev tur nav nedz ko pielikt, nedz atņemt. Tu vairs neesi noteicēja pār manu dzīvi kā tolaik Teksasā, un man nepatīk, ka tu visu noniecini. Tās būs visbrīni�ķīgākās kāzas, varbūt �ī gada ievērojamākais sabiedriskais notikums Jaunanglijā.

- Hm... - vecmāmuļa D�eina atkal noņurdēja.

Māmiņa sāka izklāstīt kāzu ieceres. Es gausi piecēlos, kā mēnessērdzīga devos aug�ā pa kāpnēm, joprojām sakņupu�i.

�Es nekad neko neteik�u tētim,� es domāju, �nemū�am viņu nesāpinā�u. Man vienalga, kas ir vai nav tiesa, manā sirdī un dvēselē viņ� vienmēr būs mans tētis. Bet māmiņas meli, visi �ie tuk�ie izdomājumi!� Man likās, ka apkārt met burbuļus dzelme, tie plīst, lampas sa�ķīst druskās, tvaikoņi grimst, mana pasaule - dzīve, kas celta uz meliem, kā teica vecmāmuļa D�eina - grūst kā kār�u namiņ�.

Ta�u māmiņa dzīvojusi vienos melos. Atminoties viņas padomu, man kaklā sakāpa sūras atraugas. Iedomājos smaidīgo seju, kad viņa liekuļotā sirsnībā teica: �Atceries, Lī, tiklas meitenes tūlīt neatdodas vīrietim, pirms laulībām ne. Apsoli, ka nekad to neaizmirsīsi.�

Es to neaizmirsī�u, māmiņ.

Kāpņu aug�galā pagriezos. Man gribējās visu to izkliegt, lai viņa zina, ko esmu slepus noklausījusies.

ES TO NEAIZMIRSĪ�U, MĀMIŅ!

Tomēr es neliku māmiņai manīt, ko esmu dzirdējusi, sē�ot pie tētiņa kabineta durvīm. Ta�u, tagad vērodama māmiņu, es redzēju citādu sievieti nekā tā, kurai tik ļoti vēlējos līdzināties. Gandrīz �ķita, ka mana īstā māte aizgājusi un atstājusi manekenu - sievietes tēlu, kam ir māmiņas mati, acis un skaistā āda, bet iek�iene tuk�a.

Lielākā daļa laika mums pagāja, diezin kuro reizi pārsprie�ot kāzu norisi. Patiesībā tas bija mūsu vienīgais sarunu temats. Runās tika iesaistīta arī vecmāmuļa D�eina, jo māmiņa i�gudrēm jautāja arī, kādas ir viņas domas par vienu vai otru lietu. Un tad Fārtijas maģiskais spēks, tās noslēpumainais di�enums pārņēma savā varā arī viņu. Vecmāmuļa D�eina bija iespaidota, lai arī juta nepatiku, ka māmiņa pamet tēti un precas ar daudz jaunāku vīrieti. Fārtingeilas savrupmājas lielums un bagātība viņu gau�ām pārsteidza. Iebraucot pa milzīgajiem vārtiem, viņa skaļi brīnījās, glu�i tāpat par �o pasakaino bagātību biju brīnījusies es.

Arī Tonijs vecmāmuļu D�einu apbūra, izturējās pret viņu kā pret karaļa ģimenes locekli. Ja viņam būtu sarkans paklājs, viņ� to atritinātu pār sniegu un kāpnēm. Paņēmis vecmāmuļu D�einu zem labās rokas, Tonijs vadāja viņu pa pla�ajām istabām, stāstīja par sen�iem, kas redzami portretos, par dzimtas vēsturi, par vecākiem un vecvecākiem.

Pie galda ap viņu kā kolibri riņķoja kalpotāji. Līdzko viņa pacēla karoti vai pasniedzās pēc kāda ēdiena, viens no kalpotājiem tūlīt pasteidzās izpildīt viņas vēlē�anos. Ta�u māmiņa visu mierīgi vēroja ar Monas Līzas smaidu. Vecmāmuļas sākotnējā nepatika un pretestība atslāba. Redzot, ka Tonijs Tetertons viņai glaimo, savaldzina viņu ar savām manierēm, savu glīto izskatu un milzu bagātību, es sapratu, kāpēc �āds vīrietis spēj iegūt jebkuras sievietes sirdi, it īpa�i tādas kā māmiņa.

- Es zināju, ka Tonijs viņu apburs, - māmiņa ie�ukstēja man ausī, kad mēs pēdējo reizi braucām no Fārtijas uz mūsmājām, jo rīt būs kāzas un es atgriezī�os Fārtijā uz visiem laikiem. Vakarā pirms gulētie�anas savācu visas savas fotogrāfijas un mīļās piemiņas lietiņas. Biju kravā�anos atlikusi līdz pēdējam brīdim, cerēdama, ka tas tomēr nenotiks. Ta�u tagad mans liktenis bija izlemts.

No rīta mājā valdīja ārkārtīga rosība. Māmiņa skraidelēja no istabas istabā, lidinājās kā bite puķotā pļavā. Bija pārlieku satraukta, ja es kaut ko pajautāju, tūlīt krita panikā, lai tieku galā pati. Brokastis atteicās ēst. Arī man nebija apetītes, tomēr es ēdu, cik varēju. �ī ir pēdējā maltīte, kuru Svensons man pagatavojis, pēdējā maltīte, kuru Kle-renss pasniedzis. Tikai tad, kad gājām pie limuzīna, es attapos - māmiņa nav ielūgusi savās kāzās nedz Klerensu, nedz Svensonu. Viņi abi līdzās stāvēja durvīs, kamēr Mailss krāva mūsu mantas bagā�niekā.

- Lai jums labi klājas, mis, - Klerenss man sacīja, viņa acu kaktiņos mirdzēja asaras.

- Un neaizmirstiet iegriezties, lai sasveicinātos, kad dosieties uz tēva kuģi, - teica Svensons.

Es nomurmināju �ardievu!� un steidzos pakaļ māmiņai. Jutu, ka man acīs sasprāgst asaras. Māmiņa palūkojās uz mani un nogaudās:

- Ai, Lī, lūdzu neizskaties tik bēdīga manā kāzu dienā! Ko domās viesi?

- Liec viņai mieru! - teica vecmāmuļa D�eina. - �ī nav viņas kāzu diena. Viņa var izskatīties, kā grib.

- Man �odien nav laika jautrināt viņas prātu. Pārāk daudz darāmā, - gra�īgi teica māmiņa, uzmeta lūpu un novērsās.

Tikai tagad ievēroju, ka māmiņa ļoti atgādina izlutinātu bērnu, ja nedabū tie�i to, ko vēlas.

Es atskatījos uz mūsu māju. Klerenss un Svensons vēl arvien stāvēja uz fasādes kāpnēm un noraudzījās, kā mēs aizbraucam. Atcerējos tās dienas, kad mazotnē kuru katru brīdi gaidīju pārrodamies tēti no jūras ceļojuma. Es rotaļājos dzīvojamajā istabā un modri ausījos. Līdzko izdzirdēju, ka Klerenss atver parādes durvis, drāzos tētim pretī, bet viņ�, kaut arī noguris, vienmēr līksmi, starojo�i pasmaidīja un izpleta rokas, lai metos viņa skaujas. Es apveltīju viņu ar skaļu skūpstu uz vaiga.

�Lūk, tā jāsagaida jūrnieks!� viņ� iesaucās. �Vai ne, Klerens?�

Es pat tagad dzirdēju viņu to sakām. Tad mēs pagriezāmies ap stūri un māja pazuda no redzes loka, �ķita, ka mana bērnība acumirklī beigusies.

�oreiz, iebraucot pa Fārtijas velvētajiem vārtiem, es jutu tās nozīmību. �is milzīgais īpa�ums tagad ir manas mājas - vai nu es to gribu, vai ne. Dārza strādnieki tīrīja sniegu no piebraucamā ceļa un fasādes kāpnēm. Divas kalpones pulēja vara un dzelzs apkalumus, un pusducis vīru uzvilka �alūzijas un mazgāja logus. Kāzu rosme vienkop ar Ziemassvētku rotājumiem radīja visapkārt sirsnīgu gaisotni. Pār dzīv�ogiem mirdzinājās krāsainas lampiņas kā kreļļu virknes, mū�zaļo koku zaros karājās laternas, visur spīgoja vizuļi un zeltījumi. Mazā Troja sniegavīrs, lai gan saulē krietni sarucis, vēl arvien stāvēja lielās mājas priek�ā. Trojs bija uzmaucis tam galvā cilindru un apsējis melnu kaklasaiti. Ieraudzījusi sniegavīru, es līksmi pasmaidīju, lai gan māmiņa teica, ka lik�ot to tūlīt aizvākt.

- Ai, Trojs būs ļoti apbēdināts.

- Tādām lietām ir savs laiks un sava vieta Lī. Tonijam jāizbeidz izdabāt mazā brāļa untumiem. - Viņa uzsmaidīja vecmāmuļai. - Tagad, kad es esmu �eit, viss būs citādi.

Iek�ā orķestris mēģināja deju zālē, virtuves kalpotāji klāja garos galdus. Gaidot pēdējos rīkojumus, vietu ierādītāji bija sapulcēju�ies ap savu vecāko kā futbolisti ap treneri. Māmiņa tūlīt devās aug�ā uz savām istabām, lai kopā ar frizieri sakārtotu matus. Gaiteņos mud�ēja cilvēki - līgavas māsas, pavadoņi, puķu meitenes, fotogrāfi. �urnālists no Globe - augstākās sabiedrības hronikas redaktors - stāvēja pie māmiņas istabas durvīm, centās veikt interviju.

Trojs bija bezgala uztraucies. Nemitīgi aicināja viesus, lai apskata viņa rotaļlietu kolekciju. Radi pakavējās - brālēni, māsīcas, krustmātes un tēvo�i. Es nekad neticētu, ka �āda liela māja var būt tik piedrūzmota, te sanācis ļau�u bez skaita. Kādu kārtību �eit var ieviest? Ta�u, kad pienāca īstais laiks, viss nokārtojās.

Aug�stāva gaitenī pievienojos pārējām līgavas māsām. Mums katrai bija iedota ro�u buķete. Trojs, tikpat glīts kā vienmēr, smokingā ar melnu kaklasaiti steidzās lejā, lai nostātos Tonijam blakus pie altāra. Beidzot ļau�u �aloņa apklusa. Mēs izdzirdējām pirmos klavieru akordus. Kāzu viesu sejas pauda satraukumu.

No savām telpām iznāca māmiņa. Viktorijas stila līgavas tērpā ar pērlēm izrakstītu me�ģīņu apkakli viņa līdzinājās eņģelim. Viņa smaidīja caur plīvuru un, ejot pa gaiteni, apstājās man blakus. Man sirds sāka sisties, satvīka vaigi, �ķila, ka noģīb�u. Es apzinājos, ka jāsaka maigi, mīli vārdi, bet man rīkli aiz�ņaudza asaru kamols.

- Vēli man laimi, - viņa lūdza.

Laimi? Kāds laimei sakars ar mīlestību un laulību? Vai tā bijusi nelaime, ka māmiņa kļuvusi grūta ar mani, vai vienīgi nesaprātība? Vai tētim tā bijusi nelaime, ka viņ� Teksasā tajā liktenīgajā vakarā iepazinis viņu, vai tikai vecmāmuļas D�einas veikla izrīcība? Vai tā bijusi nelaime, ka Elizabete Deverova atvedusi māmiņu �urp un viņa satikusi Toniju? Vai tā bijusi laime vai nelaime, ka Tonijs iemīlējies viņā ar pirmo acu uzmetienu? Vai tētis uzskata, ka viņam dzīvē nav veicies? Vai tagad tā domā?

Kur �obrīd ir tētis? Vai pusceļā uz Floridu? Varbūt stāv uz kuģa komandtilta, raugās okeāna pla�umos un iedomājas mūs �eit - Fārtijā? Vai domā par mani?

- Esi laimīga, māmiņ, - es ātri nomurmināju, un viņa nostājās rindas galā.

Atskanēja melodija �Līgava nāk�, un gājiens sākās. Ejot lejā pa platajām kāpnēm, es lūkojos uz ļau�u jūru, visu �o eleganto vīrie�u un sievie�u acis vērsās uz mums, un man �ķita, ka es piedalos lielā �ovā. Māmiņa, protams, ir zvaigzne, visi dro�i vien skatās tikai uz viņu. Es jau stāvēju savā vietā, kad viņa kāpņu lejgalā pagriezās, un tad es ieraudzīju viņas seju. Māmiņa izskatījās daiļa un ārkārtīgi kāpinātas jūsmas pārņemta. �Viņa atrodas tur, kur vienmēr vēlējusies būt - uzmanības degpunktā,� es nodomāju.

Pēk�ņi man gribējās iesaukties: �Stāt!� Gribējās visu to pārtraukt, izkliegt savu nepatiku, savas cie�anas. �Kā jūs visi varat būt tik priecīgi, tik sajūsmināti?� es domās kliedzu, vēlējos pateikt �iem smalkajiem un bagātajiem cilvēkiem taisnību. �Māte noklusējusi manam tēvam patiesību par mani. Mēs visu laiku dzīvojām melos, un tagad viņa atņēmusi man tēvu, atvedusi mani �urp, lai es dzīvoju kopā ar vīrieti, kas ir divdesmit gadus jaunāks par viņu. Vēl vairāk melu. Viss ir meli, meli, meli!�

Ta�u es gļēvulīgi nepateicu �os vārdus. Mani atturēja mūzikas skaņas, uguņu mirdza, vispārējais satraukums, turklāt Tonijs stāvēja pie altāra tik stalts un glīts, un mazais Trojs viņam blakus izskatījās tik nopietns un pieaudzis. Es jutos ierauta �ajā neprātā, mani mētāja tā viļņu �ūpas. Ieraudzīju vecmāmuļu D�einu sē�am pirmajā rindā, viņa pamāja man ar galvu un uzsmaidīja. Pat vecmāmuļu tagad pakļāvusi ceremonija. Notikumi valdīja pār mums. Mēs nespējām apturēt to norisi.

Mazais Trojs slepus pa�audīja acīm pār visu pūli, meklēdams mani. Saskatījis pasmaidīja un pavicināja man ar roku. Tonijs palūkojās lejup uz viņu, un viņ� ātri aprāvās. Tad māmiņa ieņēma savu vietu pie altāra, un mūzika apklusa. Puksto�u sirdi klausījos vārdos: �...cienīt un mīlēt bagātībā un nabadzībā, slimībā un veselībā, līdz nāve jūs �ķirs.�

Māmiņa to pa�u ir zvērējusi kopā ar tēti, bet tam nav bijusi nekāda nozīme. Tie ir tikai tuk�i vārdi, kaut arī tos saka pie altāra. Es vēroju Tonija seju. Diezin ko viņ� domā? Vai to pa�u, ko es - viņa jau ir kopā ar citu vīrieti to zvērējusi un zvērestu lauzusi? Vai �oreiz nelauzīs?

Tonijs lūkojās māmiņai acīs, kad viņa runāja. Izskatījās noburts. Kādā veiklā, mīklainā veidā māmiņa viņu pakļāvusi, pilnīgi dabūjusi savā varā! Tonijs tagad gatavs piekrist visam, sacīt visu, lai viņu iegūtu. Manī uzliesmoja naids pret viņu, tāpēc ka viņ� māmiņā tik ļoti iemīlējies.

Pienācis brīdis mazajam Trojam padot Tonijam laulības gredzenu. Uztraukumā puisēns steidzās to izņemt no kabatas, bet tas iz�ļuka viņam no pirkstiem un nokrita zemē. Tink�ķis likās atbalsojamies pla�ajā priek�telpā, visi reizē noelsās, izklausījās, it kā milzis ievilktu elpu. Redzēju, ka Trojs savilcis lūpas uz raudām, ta�u Tonijs ātri pacēla gredzenu un atkal iedeva Trojain. Māmiņas acis dusmās zibsnīja, tomēr viņa tūdaļ atsāka smaidīt.

Gredzeni tika pārmīti, gala vārdi pateikti, un mācītājs pasludināja viņus par vīru un sievu. Viņi saskūpstījās, un visi sauca �urā!�. Māmiņa svieda milzīgo ziedpu�ķi līgavas māsām, un tas iekrita tie�i rokās Nensijai Kinnejai -visneizskatīgākajai no visām līgavas māsām. Tad māmiņa un Tonijs devās cauri gavilējo�ajam viesu pūlim un sākās pieņem�ana.

Es atnesu pun�u un uzkodas vecmāmuļai D�einai, viņa sēdēja mūzikās istabā un sasveicinājās ar viesiem. Trojs neatkāpās no manis ne soli, mazliet izbijies no ļau�u drūzmas un rosības. Divi fotogrāfi staigāja apkārt, iegūdami fotouzņēmumus kāzu albumam. Daudzreiz fotografēja mani un Troju, mēs ieplestām acīm stāvējām blakus, izskatījāmies samulsu�i, es vēl arvien turēju rokā ro�u pu�ķi.

Drīz atvērās lielās banketu zāles durvis, sāka spēlēt orķestris, un viesi saplūda iek�ā. Pēc tam diriģents pārtrauca vadīt orķestri, piegāja pie mikrofona un paziņoja, ka sāksies kāzu svinības. Vispirms ienāca līgavas māsas, tām sekoja Trojs. Norībināja bungas, un zem rokas ienāca māmiņa un Tonijs, māmiņas seja starot staroja. Sacēlās aplausu vētra, māmiņa un Tonijs nostājās dejas grīdas vidū, un orķestris sāka spēlēt valsi. Abi dejoja tā, it kā kopā būtu dejoju�i visu mū�u.

Kamēr viņi graciozi valsēja, es neviļus iedomājos savas kāzas. Diezin, kādas tās būs? Vai tik vērienīgas kā �īs - orķestris, simtiem viesu, milzums ēdienu, vesels bars kalpotāju? Ja māmiņa gribēs, tad tā būs. Varbūt es pat laulā�os �eit saskaņā ar Tetertonu tradīcijām, kuras tagad kļūs arī par manējām. Vai mans vīrs būs tikpat glīts un pievilcīgs kā Tonijs? Vai es bū�u ļoti iemīlējusies? Varbūt māmiņa atradīs kādu bagātu aristokrātu un pierunās mani ar to apprecēties?

Vai es kāzu kleitā izskatī�os tāda pati kā māmiņa? Es redzēju apbrīnu un skaudību pārējo sievie�u acīs, kad viņa ar Toniju dejoja. Zeltainie mati gludi sasukāti, ne �ķipsniņa nav atjukusi, sejas krāsa brīni�ķīga. Viņa izskatījās kā dieviete, kā atdzīvojusies Afrodītes statuja.

Pēc brī�a māmiņai un-Tonijam pievienojās arī citi pāri, zāli drīz piepildīja dejotāju gūzma. Visapkārt kūsāja �ampanietis, es izdzēru divas glāzes un jutos viegli noreibusi.

Nopriecājos, kad Trojs paraustīja mani aiz rokas un aicināja līdzi, viņ� kaut ko parādī�ot. Mēs izlavījāmies no deju zāles un pa gaiteni devāmies uz dzīvojamo istabu, aiz mums palika mūzikas skaņas, �ampanie�a glā�u tink�ķi un smieklu �altis. Trojs atgrūda divviru durvis. Uz grīdas lielās kaudzēs bija sakrautas kāzu dāvanas , viena otra pat �etras piecas pēdas augsta.

- Re, vesels lērums! - Trojs iesaucās. - Tonijs teica, lai mēs vēlāk palīdzam tās izpakot.

Es, izbrīnā samulsusi pamāju. Neredzēts milzums! Trojs staigāja gar dāvanu kraujām, da�us saiņus apspaidīja, da�ām kārbām uzsita, tad pielika pie tām ausi, lai noteiktu, kas tajās iek�ā. Es smējos un purināju galvu.

- Vai tu esi priecīgs, Troj? Tagad ta�u tavam brālim būs sieva un mana māte �eit dzīvos kopā ar viņu.

Puisēns pārstāja aplūkot dāvanas un paraudzījās uz mani, viņa acis satumsa, seja nomācās.

- Tu neesi priecīgs?

Viņ� joprojām klusēja.

- Bet kāpēc ne?

- Tavai māmiņai es nepatīku, - viņ� sacīja, �ķita, ka tūlīt laidīs raudas vaļā.

- Ko? Kāpēc tev tā liekas, Troj?

Viņ� paraustīja plecus.

- Pasaki, lūdzu.

- Viņa skatās uz mani kā nikns suns, - viņ� ātri atbildēja.

- Kā nikns suns?

- Vau, vau!

- Ai! - Es sāku smieties, bet redzēju, ka viņ� ir pagalam nopietns. - Viņa noteikti tā nedomā, Troj. Tas ir tikai tāpēc... tikai tāpēc, ka viņai vēl nekad nav bijis mazs zēns. Biju vienīgi es, viņa nav pieradusi pie maziem zēniem. Ar laiku viņa pieradīs pie tevis, un tu pieradīsi pie viņas.

Trojs atkal paraustīja plecus, bet viņa sejas izteiksme liecināja, ka viņ� nelolo lielas cerības.

- Man �ēl, ka tu nepriecājies par sava brāļa precībām, Troj.

-Es priecājos! Tagad tu esi te!

- Jā, tagad es esmu �eit.

-Tāpēc es priecājos! - viņ� atkārtoja, sasizdams plauk-stiņas.

- Es arī priecājos. Patiesībā tu mani visvairāk iepriecē.

Noliecos un viņu apskāvu.

- Nāc! - viņ� teica un devās pie durvīm. - Iesim atpakaļ, citādi nedabūsim torti.

Es atskatījos uz dāvanu kalniem, tad mēs abi atgriezāmies deju zālē.

Zāles vidū bija iestumts īpa�s galds. Uz tā - augsta kāzu torte, tās galā marcipāna līgava un līgavainis dejo zem vārda �Apsveicam!�.

Māmiņu un Toniju pieveda pie tortes, lai viņi, pēc senas para�as, nogrieztu pirmo gabalu. Māmiņa uzmanīgi atgrieza lielu �ķēli un visu iegumzīja mutē Tonijam, kas izmisīgi centās saglabāt cieņu, bet ar cukura glazūru pārklātais krēms notriepa viņam zodu un smokinga svārku atlokus. Visi smējās un aplaudēja. Es devos apēst savu tortes gabalu pie vecmāmuļas D�einas, bet pēk�ņi māmiņa saķēra mani aiz rokas.

- Viss izdevās labi, vai ne? - Viņa lepni pavērās apkārt.

- �ie ļaudis to nekad neaizmirsīs, mū�īgi daudzinās. Kā jūtas tava vecmāmuļa? - viņa jautāja, skatīdamās uz veco-māti, kas dzīvi tērzēja ar kādu sava vecuma sievieti.

- �ķiet, ka labi pavada laiku.

- Es uzelpo�u, kad viņa aizbrauks atpakaļ uz Teksasu. Kas zina, ko sastāsta �iem cilvēkiem.

Diezin vai māmiņa baidās, ka vecmāmuļa D�eina man neizpau� patiesību par viņas pagātni? Viņa pagriezās pret mani.

- Kas noticis?

- Nekas, māmiņ.

- Tu izskaties bēdīga. Kā var kāds izskatīties bēdīgs �ādā gadījumā? - viņa nopūtās. - Vēl arvien par visu raizējies, vai ne? Tu esi tik līdzīga savam tēvam.

Es neviļus saviebos. Cik neliekuļoti viņa melo! Varbūt tāpēc, ka tas bijis sen. Bet cik ilgi es spē�u noklusēt to, ko zinu?

- Nāc man līdzi! - viņa piepe�i teica.

- Ko?

- Nāc līdzi! Ātri. Es tev kaut ko parādī�u.

Viņa satvēra mani aiz rokas un izveda no deju zāles. Abas steig�us uzkāpām pa kāpnēm.

- Kurp mēs ejam?

- Uz manām telpām.

Dzīvojamajā istabā viņa piegāja pie sienas seifa.

-Es liku Tonijam to ierīkot manu dārglietu un... dokumentu glabā�anai, - viņa, draiski pasmaidījusi, piebilda.

� - Dokumentu glabā�anai?

Atverot seifu, viņa vēl arvien draiski smaidīja. Tad izņēma no tā pabiezus aktu vākus. Tajos bija trīs garas, kopā saspraustas papīra lapas. Viņa izlasīja virsrakstu:

- �Pirmslaulības līgums�.

- Kas tas ir? - es jautāju.

- Es un Tonijs noslēdzām savstarpēju līgumu, - viņa lepni paziņoja. - Mans advokāts to sastādīja.

- Jūs noslēdzāt līgumu?

- Jā. Ja mēs kaut kāda iemesla dēļ �ķirtos, - viņa teica, pielikusi pirkstu pie vārdiem pirmās lapas otrajā paragrāfā, - es dabū�u pusi no Tonija mantas. Pusi! - viņa atkārtoja un izpleta rokas. - Tur tas rakstīts melns uz balta, -viņa piemetināja un parādīja uz dokumentiem.

Es raudzījos uz tiem, ta�u vārdi lēkāja man acu priek�ā, es ne vien tos nesapratu, bet jutos arī satriekta, ka māmiņas un Tonija mīlestība ietverta juridiskos terminos kā mājas pirkuma akts.

- Es nesaprotu māmiņ. Kāpēc tev tas vajadzīgs?

- Nodro�inājums, - viņa teica, paņēma dokumentus un ielika atpakaļ seifā, acīm redzami neapmierināta par manu nesapratni. - Nevienam vīrietim nedrīkst uzticēties. Nevienam visā pasaulē. Vai es neesmu tev to mācījusi?

- Bet vai tad tu nemīli Toniju?

-Protams, mīlu. Bet kāds tam sakars ar mīlestību?

- Ja tu viņu mīli, - kāpēc tev vajadzīgs �āds līgums?

Es vēl arvien biju sastulbusi.

- Paklau, Lī, kaut arī tu esi teicama skolniece, tomēr reizēm izturies kā galīga nejēga. Es tev mācīju... nekad neuzti-cie� vīrietim, vienalga, kādā ziņā. E� mīlu Toniju, un viņ� mīl mani, bet tas nenozīmē, ka vēlāk viņ� nevarētu man kaut ko padarīt vai izmantot manas kļūdas, lai panāktu savu. Tur ir nodro�inājums, - viņa teica, parādīdama uz seifu. - Tonijs zina, ka nevar mani glu�i vienkār�i izsviest uz ielas, nezaudējot pusi savas mantas. Tas palīdz turēt vīru zem tupeles.

Es gribēju tev �o līgumu parādīt, lai tu jūties dro�a par nākotni. Tev tagad nekā netrūks, Lī. Vairs nevajadzēs ne par ko raizēties.

- Vai Tonijs nebija sa�utis, kad tu viņam liki to parakstīt?

- Bija, bet viņ� mani bezgalīgi mīl, tāpēc apspieda nepatiku, - māmiņa lepni sacīja. - Tāpēc es mīlu viņu, jo esmu viņam svarīgāka par visu citu. Vai saproti?

Es nezināju, ko atbildēt. Manuprāt, mīlestība nozīmē uzticē�anos. Vai tā ir īsta mīlestība, ja apstiprinājumam vajadzīgi advokāti un tiesne�i? <

- Nu, tagad tu zini visu un arī vari būt laimīga, - māmiņa teica. - Iesim atpakaļ uz deju zāli. Es sacīju, lai kalpotāji izsniedz Tetertonu piemiņas lietiņas, un gribu redzēt, kādas sejas viesi rādīs, tās saņemot.

Priecājies, Lī, kaut vai uz vienu dienu aizgaini drūmās domas un esi priecīga manis dēļ.

- Es bū�u priecīga tevis dēļ, māmiņ.

Viņa ātri noskūpstīja mani uz vaiga, un mēs nosteidzāmies lejā pa kāpnēm. Māmiņas rīcība mani pārsteidza. Vai tie�ām labais, patiesais un godīgais sastopams vienīgi pasaku grāmatās? Izrādās, ka viss ir tikai �ķitums. Dzīve ir tik sare�ģīta kā... kā tas āra labirints. Nav brīnums, ka tik viegli var apmaldīties.

Vecmāmuļa D�eina aizbrauca, kad kāzu svinības vēl nebija beigu�ās. Viņai gribējās jo drīzāk atgriezties atpakaļ mājās, Teksasā, kaut gan �eit ikviens pret viņu izturējās kā pret karalieni. Tonijs bija licis Mailsam aizvest vecmāmuļu uz lidostu. Es pavadīju viņu līdz limuzīnam, jo māmiņa bija pārāk aizņemta, lai pienācīgi atsveicinātos.

-Ardievu, vecmāmuļ, laimīgu mājupceļu!

Viņa bridi domīgi mani nopētīja, tad apskāva tik cie�i, ka man aizsitās elpa. Kad atkal paskatījās uz mani, viņas acis samiedzās, kļuva skadras. Mirkli man likās, ka viņa visu izstāstīs, atklās briesmīgos melus, pateiks, kāpēc sadusmojusies, kad uzzinājusi par māmiņas �ķir�anos un otrreizējām laulībām. Ta�u vecmāmuļas acis atmaiga, tvēriens atslāba.

- Es ceru, ka tu �ite būsi laimīga, Lī, bet, ja kaut kāda iemesla dēļ neesi, tad atmini - tu vienmēr vari pārcelties pie manis. Es nedzīvoju tik glaimos apstākļos, kādi ir �ite, bet pietiekami labi, - viņa teica un nemaz nelīdzinājās briesmonei, kā māmiņa viņu bie�i bija notēlojusi.

Diezin cik daudz patiesības ir visā pārējā, ko māmiņa man stāstījusi par savu Teksasā pavadīto jaunību?

- Paldies, vecmāmuļ.

Viņa mani atkal noskūpstīja un iesēdās limuzīnā. Es nolūkojos tam pakaļ, tad devos iek�ā. Drīz viesi sāka braukt prom.

Es izdzirdēju māmiņu saucam manu vārdu un ieraudzīju - Tonijs un viņa nāk lejā pa kāpnēm. Māmiņas papē�i klikstēja uz marmora kāpieniem. Cik māmiņa starojo�a un pa�apzinīga! Viņai mugurā melns vilnas krepa kostīms ar ūdeļādu apkakli un aprocēm, zem �aketes vizuļo balta �ifona blūze. Spilgtā kontrastā �im melnumam māmiņas seja �ilbināja, mirdzēja kā dimants melnā samtā.

Tonijs bija uzģērbis melnu ādas �aketi, ap kaklu spo�i balta �alle. Viņ�, tāpat kā māmiņa, izskatījās mo�s un dzīvespriecīgs. Viņus dro�i vien vēl satrauca �īsdienas notikums un arī nākamības gaidas. Abi �ķita tik jauni, mundri un ļoti laimīgi.

- Vai vari iedomāties, ka tas ir garām? - māmiņa jautāja. _ Tu tagad redzi misteru un misis Tetertonus. Kā mēs kopā izskatāmies, Lī?

Viņa piekļāvās Tonijam.

- Brīni�ķīgi, - es atbildēju iespējami jūsmīgā balsī, bet māmiņa nebija apmierināta, viņas smaids nodzisa.

- Mūsu prombūtnē tev nekā netrūks. Man gribētos Ziemassvētku rītā kopā ar tevi izsaiņot dāvanas, bet es zinu, ka tu saproti...

- Neļauj Trojam dāvanas izsaiņot līdz Ziemassvētku rītam, - sacīja māmiņas glītais, jaunais vīrs, kura acis man visur sekoja un smaids likās tik smīnīgs un zino�s.

- Jūs apsolījāt, ka atļausiet Trojam izpakot kāzu dāvanas, - es atgādināju Tonijam un no viņa novērsos.

- Mēs to darīsim, kad atgriezīsimies no medusmēne�a, - māmiņa noteica. - Trojam jāpagaida.

- Kas no tā slikts, ja viņ� da�as izsaiņos, - Tonijs iebilda. -Tikai neļauj viņam visu savandīt.

- Tas knauķis katrā ziņā te visu sajauks, - māmiņa �ēlojās. - Bet es tagad negribu domāt par kaut ko nepatīkamu. Ardievu, Lī, mīlulīt!

Māmiņa mani apskāva, un, par spīti savām aizturētajām dusmām, es viņu tik cie�i apkampu, ka viņa dro�i vien bija pārsteigta. Pēk�ņi man negribējās, ka viņa brauc prom, no visas sirds es ilgojos pēc viņas. Kaut viņa mani apskautu, skūpstītu un glāstītu kā māte!

- Lai tev priecīgi Ziemassvētki un labs Jaungads savā jaunajā mājā! Nebaidies to izpētīt! - sacīja Tonijs. - Izpēte prasīs tev gandrīz tikpat daudz laika, cik ilgs mūsu medusmēnesis.

- Tikai, lūdzu, neej labirintā, - māmiņa brīdināja.

- Neie�u māmiņ. Novēlu tev lieliski pavadīt laiku, - es izstomīju.

- Vai es atsveicinoties drīkstu noskūpstīt savu pameitu?

- Tonijs jautāja. - Uz redzē�anos, Lī!

Viņ� turēja mani skaujās, pat caur ādas �aketi es jutu, cik viņa rokas stipras un muskuļainas. Viņ� noskūpstīja mani uz vaiga, bet ļoti tuvu mutes kaktiņam. Māmiņa likās izbrīnījusies, cik ilgi Tonijs tur mani apskautu un cik maigi un mīļi noskūpsta. Tad viņa paņēma Toniju zem rokas un abi devās laukā. Kertiss atvēra lielās durvis un atkal aizvēra. Pamājis man ar galvu, viņ� aizgāja.

No zāles atskanēja kalpotāju balsis, viņi novāca galdus, nesa ēdienu atliekas atpakaļ uz virtuvi. Durvis aizcirtās, un milzīgajā priek�telpā pēk�ņi iestājās dziļ� klusums. Es pavēros apkārt. �ķita, ka visi Tetertonu sen�u gari atkal ieslīdēju�i atpakaļ savās mū�īgajās vietās - ģīmetnēs. Klusums kļuva necie�ams. Es paskatījos pa fasādes logu un ieraudzīju, ka iedegtas Ziemassvētku ugunis. Dārzs, koki un dzīv�ogi zaigoja burvīgā gaismā - zilā, zaļā un sarkanā. It kā varavīksne būtu sa�ķīdusi un tās druskas nobiru�as pār Fārtingeilu.

Lejā nonāca misis Hāstingsa un pateica, ka Trojs cie�i aizmidzis. Viņa aizgāja, piebiedrojās citiem kalpotājiem, kas virtuvē svinēja svētkus, mielodamies ar pārpaliekām.

Es iegāju mūzikas istabā, tur Tonijs bija licis novietot un izpu�ķot snaidru, desmit pēdas garu egli. Elektriskās svecītes bija iedegtas, egles galotnē laistījās stikla eņģelis. Apkārt eglei sakrautas dāvanas. Marmora kamīns aizkurts. Istaba iekārtota ģimenei.

Bet kur ir �ī ģimene? Kur� visu to sagatavojis? �ķita, ka mājai ir pa�ai sava dzīve, katra istaba atdzīvojas, kad pienāk tās laiks. Diezin vai viss automātiski ieslēdzas? Ziemassvētkos eglīte pati sadedz svecītes, kamīns pats aizdegas. Piepe�i no sienā iebūvētiem skaļruņiem atskanēja mūzika, it kā māja tie�ām jokotos ar mani.

Es iesmējos. Pēk�ņi mani pārņēma savāda sajūta. Diezin vai �eit katru Ziemassvētku vakaru neierodas arī kāds robotveida Ziemassvētku vecītis? Kertiss dro�i vien bijis tepat tuvumā un dzirdējis mani smejamies, jo parādījās durvīs un likās apmulsis, ieraugot mani vienu.

- Vai jūs kaut ko vēlaties, mis Lī?

�Jā,� es gribēju atbildēt. �Vēlos savu tēti un māmiņu. Vēlos mūsu agrāko laimi. Vēlos, lai mēs visi kopā siltā istabā smejamies, maigumā un mīlestībā skūpstāmies un apskaujamies. Vēlos, lai �ie ir īsti Ziemassvētki.�

- Nē, Kertis, pa�laik ne. Paldies.

- Labi, mis. Piezvaniet, ja kaut ko vēlaties.

- Paldies.

Viņ� pameta ar galvu un aizgāja. Es paskatījos uz Ziemassvētku eglīti un dāvanu saiņiem, tad pacēlu acis uz māmiņas freskām. Sirdij uzgūlās svina smagums, ar pūlēm valdīju asaras. Izskrēju no istabas un uzsteidzos aug�ā uz savām telpām. Jutos ļoti nogurusi. Nodzēsu naktslampu un caur vieglajiem aizkariem ieraudzīju, ka aiz plāna mākoņa spīd mēness. Piegāju pie loga.

Manām acīm atklājās Fārtingeilas savrupmājas pla�ums. Lūkojos uz garo līklo�u pievedceļu. Sals bija pielaidies, pievedceļ� spīdēja kā sudraba lente. �Tik lielā īpa�umā kā Fārtijā neviļus jūties vientuļ�,� es nodomāju. �Mani draugi Bostonā gan �ādi nedomātu, bet es vēl nekad neesmu jutusies tik viena kā �obrīd.�

Pavēros uz debesīm un ieraudzīju Polārzvaigzni, atcerējos, ka tētis sacīja - tā esot jūrnieku ceļrāde. Varbūt kaut kur tētis arī skatās aug�up uz to. Varbūt sūta man gaisa skūpstu, tas uzlido līdz Polārzvaigznei un tad nokrīt pie manis Fārtijā.

- Ar labunakti, tētiņ, - es no�ukstēju.

�Ar labunakti, princesīt,� man �ķita, ka dzirdu viņu to sakām. ⁴

Es atkal saritinājos gultā un pirmo reizi mū�ā neilgojos, lai ātrāk pienāktu Ziemassvētku rīts.

Es uztrūkos no miega, atvēru acis un ieraudzīju, ka Trojs rausta mani aiz rokas.

- Celies aug�ā, Lī! Celies aug�ā!

-Ko?

Ar dūrēm izberzēju acis un palūkojos apkārt. Paies savs laiciņ�, līdz pieradī�u pie tik lielas guļamistabas.

- Ir Ziemassvētki! Nāc, iesim lejā un izsaiņosim dāvanas. Nāc! Ātrāk!

- Ai, Troj! Cik pulkstenis?

Paskatījos pulkstenī. Septiņi.

- Ātrāk! - viņ� skubināja.

- Labi, Troj. Pēc brī�a bū�u gatava. Meitenēm vajadzīgs ilgāks laiks, lai sapostos, nekā zēniem, - es atrunājos.

- Kāpēc? - Viņa tum�brūnās acis mani skeptiski nopētīja.

- Tāpēc, ka tām jāsakārto mati, jāsakopj seja, jāizskatās pieklājīgi. Arī jaunekļi dara tāpat.

Trojs mirkli padomāja, tad palūkojās uz sevi. Viņam vēl mugurā bija pid�ama, kājās rītakurpes.

- Labi, es saķemmē�u matus un tūlīt bū�u klāt! - viņ� iesaucās un aizskrēja.

Es iesmējos un izkāpu no gultas. Nomazgāju seju un saglaudu matus, apzinājos, ka māmiņa nemū�am �ādā izskatā neiznāktu no savas istabas. Ta�u māmiņa vienmēr nerīkojās pareizi.Tagad tas man bie�i ienāca prātā. Uzvilku kleitu un iegāju savā dzīvojamajā istabā, kur Trojs jau nepacietīgi gaidīja. Saķēris mani aiz rokas, noveda lejā pa kāpnēm. Tad metās pie dāvanām. Ienāca arī misis Hās-tingsa un sāka smieties.

- Priecīgus Ziemassvētkus! - viņa sacīja.

- Priecīgus Ziemassvētkus!

- Ja vēlaties, es parūpē�os par brokastīm, - viņa piesolījās.

- Paldies, misis Hāstingsa. Cerams, ka mēs dabūsim viņu uz brīdi prom no dāvanām, lai viņ� paēstu, - es piebildu.

Notupos blakus Trojam un palīdzēju vispirms iztīt viņa dāvanas.

Lielākā dāvana bija televizors. Apak�stāvā bija viens, bet tagad Trojam būs atsevi�ķs.

- Es to uznesī�u savā istabā! - viņ� satraukti iesaucās.

- Pagaidi, Troj, apskati citas dāvanas.

- Labi, bet tu apskati savējās. Es arī tev kaut ko paliku zem eglītes.

- Vai tie�ām?

Mēs ar māmiņu bijām nopirku�as Ziemassvētku dāvanas, ilgi meklēju�as vēl kaut ko �noderīgu� Tonijam, jo viņam ta�u visa kā papilnam. Beigu beigās māmiņa nolēma nopirkt masīvu zelta kaklasaites spraudi ar dimantiem abos galos. Tās otrā pusē lika iegravēt vārdus �Mīlestībā - D�iliāna.� Es nevarēju atrast neko pietiekami labu tētiņam. Dūraiņi, zīda kaklasaites, dārgi pēcskū�anās losjoni, zam�a cimdi, pīpes iemutis... nekam nebija īstā nozīmība, jo viņ� neizsaiņos dāvanas manā klātienē.

Beidzot kādā universālveikalā ieraudzīju kaut ko, kas pacilāja man sirdi, kad iedomājos, kā tētis �o dāvanu iztīs .un aplūkos. Tā bija īpa�a fotogrāfija, uzņemta pie Ziemassvētku eglītes. Apak�ā fotogrāfs iespieda �Priecīgus Ziemassvētkus!� Varēja iespiest vēl vārdu un datumu. Nopirku arī glītu gai�a koka rāmi.

Pozējot es smaidīju tik mīļi un sirsnīgi, cik spēju, tāpēc ka zināju - �o smaidu tētis redzēs vienmēr, kad jutīsies vientuļ� un iedomāsies mani. Es liku dāvanu iesaiņot un atstāju uz tētiņa rakstāmgalda mūsu Bostonas mājā, lai viņ� to atrastu, līdzko atgriezīsies no jūras brauciena.

Trojam nopirku montā�as komplektu, jo viņ� labi prata salikt kopā atsevi�ķas daļas. Tā bija rotaļlieta, bet ar to varēja izdarīt arī kaut ko rado�u. Tai bija pat mazs elektriskais motors. Trojs bija ļoti sajūsmināts, kad dāvanu izsaiņoja. Es izbrīnījos, ka viņ� skaidri zināja, kas tas ir, ātri piecēlās, mani cie�i apskāva un noskūpstīja.

- Paldies, Lī. Tagad paskaties, ko es tev uzdāvināju, pats to uztaisīju un iesaiņoju.

Attaisīju aizsainīti un neticēju savām acīm. Keramikas zirdziņ� ar mazu jātnieci. Vai tie�ām viņ� pats tos izveidojis? Meitenīti varēja nocelt.

- Tas ir mans ponijs - Bulta. Jātniece esi tu, - viņ� paskaidroja.

- Vai tu pats veidoji to?

- Meitenīti ne, - viņ� atzinās. - Tonijs to izgatavoja

fabrikā, bet es - Bultu. Nofotografēju, uzzīmēju, izveidoju un apdedzināju. Pēc tam nokrāsoju, - viņ� lepni piebilda. -^;

- Cik skaists, Troj! Tā ir viena no labākajām Ziemassvētku dāvanām, kādas es esmu saņēmusi. Paldies tev!

Es noskūpstīju viņu uz vaiga. Viņa acis iemirdzējās, tad viņ� atsāka izsaiņot savas dāvanas.

�Apbrīnojami talantīgs puisēns,� es nodomāju. �Kā māmiņa var nejūsmot par viņu?�

- Tev ir arī citas dāvanas, - Trojs teica un parādīja ar pirkstu.

Tur bija vismaz ducis raibi spo�os papīros ietītas kārbas ar manu vārdu - da�as no māmiņas, da�as no Tonija, bet vispirms manu uzmanību saistīja maza kastīte, jo uz aploksnes es ieraudzīju tētiņa tvaikoņu sabiedrības emblēmu.

Piesardzīgi paņēmu kastīti un mīļi noglāstīju. Trojs izbrīnījās, cik godbijīgi es turu to rokās. Viņ� nolika savu nākamo dāvanu un panācās tuvāk.

- Kas tas ir? - viņ� �ukstus jautāja.

- Mana tētiņa Ziemassvētku dāvana. Kaut kā viņ� to at-

� �

gādājis �urp.

- Kāpēc tu netin vaļā? - Trojs pa�audīja ar acīm uz mani, tad atkal uz kastīti.

-Tūlīt attī�u.

Ļoti uzmanīgi, lai nesaplēstu papīru, es iztinu dāvanu -zila samta kārbiņu. To atvērusi, ieraudzīju biezu zelta sirdsveidīgu medaljonu ar spo�u zelta ķēdi. Piespiedu podziņu, medaljons atvērās, tajā bija neliels momentuzņēmums - tētis un es stāvam uz D�iliānas klāja. Abi izskatāmies iedegu�i un priecīgi. Atcerējos, kāpēc izskatos tik priecīga. Mēs braucām mājās, un es domāju, ka dokā mani sagaidīs māmiņa.

-Parādi! - Trojs lūdza.

Viņ� vārīgi paņēma medaljonu un aplūkoja fotogrāfiju.

- Man ir liela tētiņa bilde, bet viņ� nesmaida. Tonijs teica, ka mūsu tētis smaidot debesīs, smaidī�ot, kamēr es bū�ot paklausīgs.

- Tad es esmu pārliecināta, ka viņ� vienmēr smaidīs.

Trojs piepalīdzēja man aplikt medaljonu, un mēs atkal sākām izsaiņot dāvanas.

Pirmajos Ziemassvētkos es palīdzēju Trojam sakārtot rotaļlietas un iekārt skapī uzdāvinātos apģērba gabalus. Pēcpusdienā skatījāmies Troja istabā televīzijas pārraides. Pusdienās bija gards Ziemassvētku tītars ar saknēm. Raiss Viskijs bija pagatavojis tādas mērces, kādas vēl nekad nebiju baudījusi.

Trojs nelika man mieru, atviegloti uzelpoju, kad viņ� aizgāja gulēt, arī es tovakar likos agri gultā. Biju viņam apsolījusi, ka rīt no rīta izjāsim ar poniju. Fārtijā tie�ām ir daudz, ko darīt - var peldēt iek�ējā peldbaseinā, slēpot pa apkaimi, aizstaigāt līdz okeānam, jāt, vizināties ar kamanām - pirmā nedēļa pagāja ātri.

Tonijam bija liela bibliotēka, plaukti bāztin piebāzti ar grāmatām. Man ļoti patika Lolita - romāns par paveca vīrie�a mīlas dēku ar divpadsmit gadu vecu meiteni. Mana vecuma meiteni! Mani pārsteidza tas, ko viņa teica un darīja. Da�as nodaļas pārlasīju vairākreiz, man piesārta vaigi, sirds pukstēja ātrāk. Es paslēpu �o romānu zem citām grāmatām, lai kalpotāji to nepamanītu, ja gadījumā zinātu, par ko tajā ir runa.

Apsolīju Trojam, ka Jaungada vakaru pavadīsim viņa istabā, skatīsimies televīziju. Viņ� bija apņēmies palikt nomodā līdz divpadsmitiem, lai redzētu, kā ļaudis sagaida Jaungadu Ņujorkā, Taimskvērā. Viņ� izturēja gandrīz līdz vienpadsmitiem, bet tad viņa acis aizvērās un krūtis sāka cilāt rāma, ritmiska elpa.

Pēc pusdivpadsmitiem no Floridas piezvanīja tētis. Viņa balss izklausījās vāja un tāla. Telefona līnija sprak�ķēja.

- Man patīk tava Ziemassvētku dāvana, tētiņ. Tavējā gaida tevi mājās uz rakstāmgalda.

- Es tur bū�u jaunnedēļ, piezvanī�u tev, tiklīdz to izsaiņo�u. Kā tev klājas?

- Labi, tētiņ, bet man trūkst tevis, - es atbildēju, man balss gandrīz aizlūza.

- Man arī tevis trūkst. Pēc da�ām nedēļām es atgriezī�os uz ilgāku laiku, un tad mēs Bostonā pavadīsim kopā veselu dienu.

- Bet es tad bū�u skolā, tētiņ. Tev jābrauc uz Vinterhei-venu. Tas nav tālu no Bostonas.

Pastāstīju viņam, ko esmu �eit darījusi.

- �ķiet, ka vieta nav slikta.

- Man labāk gribētos būt mājās kopā ar tevi, tētiņ.

- Zinu, mīlulīt. Mēs drīz būsim kopā, es to apsolu. Tagad novēlu tev laimīgu Jauno gadu. �is gads tev nebija laimīgs, bet ceru, ka nākamais būs.

- Laimīgu Jauno gadu, tētiņ! Es mīlu tevi.

- Es arī tevi mīlu, princesīt. Ar labunakti!

- Ar labunakti, tētiņ!

Es piespiedu klausuli pie krūtīm tik stipri, ka tās iesāpējās. Noliku tikai tad, kad televīzijas diktors sāka skaitīt: �Desmit, deviņi, astoņi...� Trojs miegā iekunkstējās, tad pagriezās uz sāniem. �Septiņi, se�i, pieci...�

Ieraudzīju, ka atkal snieg. Lēni krita lielas, brīni�ķīgi baltas sniega pārslas, mirkli pietvērās loga stiklam, tad izkusa un kā asaras ritēja lejup pa rūti.

��etri, trīs, divi...�

Es pieliku medaljonu pie lūpām un noskūpstīju, iedomājos, ka skūpstu tēti.

�Viens... Laimīgu Jauno gadu - visiem!�

Televīzijas kamera uztvēra tik daudz da�ādu seju - ļaudis gavilēja, smējās, kliedza, raudāja. Man gribējās būt kopā ar tiem, pazust sve�inieku pūlī.

Jau pierakstīta gandrīz puse dienasgrāmatas. Tagad jāuzraksta sev vēlējums: �Laimīgu Jauno gadu!� Protams, tas man ir vairāk nekā jauns gads, tā ir jauna dzīve.

Laimīgu Jauno gadu, Lī van Vorīna!

Jaungada rītā - �ajā dienā māmiņai un Tonijam jāatgrie�as mājās - Trojs pamodās stipri saaukstējies. Astoņos viņam bija augsta temperatūra, misis Hāstingsa izsauca ārstu. Trojs dro�i vien bija ļoti slims, jo nemaz netaisījās piecelties no gultas, lai rotaļātos. Kamēr ārsts viņu izmeklēja, es gaidīju priek�namā. Vēlāk dzirdēju, ka misis Hāstingsa un ārsts apsprie�as blakus Troja guļamistabai. Pirmais no Troja telpām iznāca ārsts - noba�ījies, acis satumsu�as, sejā dziļas rievas. Viņam sekoja misis Hāstingsa asaru pilnām acīm. Kabatdrāniņu pie mutes piespiedusi, viņa paskatījās uz mani un pakratīja galvu.

- Kas Trojam kait? - es izmisīgi jautāju.

- Esot plau�u karsonis. Vai manu dieniņ! Dakteris piezvanīs uz ātro palīdzību. Trojs jāved uz slimnīcu, tur viņam iztaisīs rentgenuzņēmumu un tūlīt viņu ārstēs. Misters Tetertons jau mani brīdināja, ka Trojam ātri piemetoties slimības, bet viņ� jutās tik labi, bija tik jautrs un enerģisks. Vai būtu sasvīdis? Es ta�u neļāvu viņam satrakoties! - viņa gaudās.

- Nē, misis Hāstingsa, tā nav jūsu vaina. Ja Trojam ārā kļuva sarkans deguns, mēs tūlīt vedām viņu iek�ā, viņ� vienmēr gāja agri gulēt, tikai vakar ne, jo tas bija Jaungada vakars. Turklāt viņam bija laba ēstgriba, - es piebildu. - Viņ� nesaslima pēc tam, kad mēs abi apmaldījāmies labirintā. Vai atceraties, - jūs toreiz darījāt visu iespējamo, lai tas nenotiktu.

- Jā, jā, tomēr es jūtos vainīga. Tūliņ atgriezī�os. Man viss jāsagatavo. Misters un misis Tetertoni būs mājās tikai pēcpusdienā, bet dakteris saka, mēs nedrīkstot gaidīt, līdz viņi atgrie�as. - Viņa raizīgi pa�ūpoja galvu.

- Vai drīkstu Troju apraudzīt?

- Jā, bet neejiet viņam pārāk tuvu. Vai dieniņ, vai dieniņ! - viņa nomurmināja un aizsteidzās uz apak�stāvu.

Trojs likās tik sīciņ� platajā gultā. Vatētā sega uzvilka līdz zodam. Viņa galva uz baltā dūnu spilvena izskatījās mazāka nekā manām lellēm. Viņ� atgādināja trauslu rotaļlietu - mazas austiņas, mazs deguntiņ�, aizvērtās acis nav lielākas par podziņām, mutīte pusviru, lai vieglāk elpot. Vaigi karsonī piesārtu�i, lūpas mazliet uztūku�as, rokas sa�ņaugtas dūrītēs.

Es stāvēju pie gultas un viņu vēroju, negribēju modināt. Pēk�ņi viņ� drud�a murgos ierunājās:

- Tētiņ, celies aug�ā! Celies aug�ā! - Tad, vēl arvien neatvēris acis, kā mokās sa�ķobīja sejiņu. - Tonij... Tonij...

Saņēmu viņa karsto rociņu.

- Viss ir labi, Troj, viss ir labi. Es esmu pie tevis.

- Tonij... Es gribu Toniju...

. - Es esmu Lī, Troj. Vai nevēlies dzert?

-Tonij... - viņ� nomurmināja, pakratīja galvu un vēl cie�āk aizvēra plakstiņus, it kā censtos aizgainīt kādu iztēles ainu.

Es noglaudu viņa pietvīku�o vaigu un pārsteiga izbijos. Cik tas karsts! Puksto�u sirdi paskatījos uz durvīm. Kur ir ārsts? Troju ta�u �ādā stāvoklī nedrīkst atstāt vienu ne mirkli!

Puisēns svaidīja galvu un klusi vaidēja.

- Troj! - Man asaras saskrēja acīs. - Ak Dievs... - es no�ukstēju un izmetos no istabas, lai pasauktu misis Hās-tingsu.

Viņa un ārsts apak�stāvā sarunājās ar Mailsu un Kerti-su.

- Dakter, viņ� deg karsonī! Un vaid kā sāpēs! - es iesaucos.

Ārsts paskatījās uz mani, tad uz misis Hāstingsu, brīnījās, kas es esmu. Misis Hāstingsa ie�ukstēja viņam kaut ko ausī.

- Ā! - Viņ� pamāja ar galvu. - Jā, mēs zinām, - viņ� man sacīja. - Nupat nolēmām negaidīt ātrās palīdzības automa�īnu. Tūlīt ar limuzīnu vedīsim Troju uz slimnīcu. Misis Hāstingsa viņu sagatavos braucienam.

- Vai varu palīdzēt?

- Nē, labāk turieties tālāk, man negribētos reizē ārstēt divus pacientus, - viņ� smaidot atbildēja.

�Kā var �ādā gadījumā jokot?� es nodomāju. Misis Hāstingsa uzsteidzās aug�ā pa kāpnēm. Jutos tik uztraukta un nervoza, ka nezināju, kur dēties. Pēc brī�a no Troja telpām iznāca Mailss, nesdams vairākās segās ievīstīto Troju, piesārtusī sejiņa tik tikko bija saviedējama. Misis Hāstingsa nāca nopakaļ, gauzdamās: - Vai manu dieniņ, vai manu dieniņ...

Pagāja vairākas stundas, līdz atgriezās Mailss un misis Hāstingsa. Izdzirdējusi viņus ienākam, es skrēju viņiem pretī.

- Plau�u karsonis, - misis Hāstingsa paziņoja, viņai raustījās lūpas, sāka birt asaras. - Viņam dod elpot skā-bekli. �ēl noskatīties, ka mazajam Trojam pie mutes piespiests gumijas caurules uzgalis. Vai manu dieniņ!

Es centos viņu mierināt.

- Misis Hāstingsa, jums kaut kas jāieēd, jāiedzer kaut kas silts. Izbeidziet sev pārmest. Neviens nav vainīgs.

- Jā, jāiedzer kaut kas silts, - viņa nomurmināja. - Jums taisnība, paldies. Viņa aizgāja uz virtuvi.

- Kāds īsti ir Troja stāvoklis, Mails? - es jautāju. Zināju, ka viņ� pateiks man skaidru patiesību.

- Viņam ir ļoti augsta temeperatūra. Trojs ir vārgulīgs, jau agrāk daudz slimojis, nespēj pretoties. Viņa stāvoklis esot smags.

Man pagura sirds, asinis iesitās sejā, jutu, ka stingst visas iek�as.

- Jūs ta�u nedomājat, ka viņ� nomirs, Mails?

Aizturētu elpu gaidīju atbildi.

- Tas ir ļoti nopietni, mis, - viņ� teica un paskatījās rokas pulkstenī. - Man jābrauc uz lidostu. Drīz atgriezīsies misters un misis Tetertoni. Viņus dro�i vien vajadzēs vest tie�i uz slimnīcu, - viņ� piebilda.

- Nabaga Tonijs un māmiņa! Viņi būs tik satriekti, - es sacīju.

Mailss palocīja galvu un aizsteidzās.

Pēcpusdienu pavadīju bailēs un uztraukumā. Ikreiz, kad iezvanījās telefons, man sirds pamira. Ta�u �iem zvaniem nebija nekāda sakara ar Troju. Nespēju vairs gaidīt, liku, lai misis Hāstingsa piezvana uz slimnīcu un apjautājas de�ūrmāsai par Troja stāvokli. Nekādu uzlabojumu. Patiesībā viņam kļuvis vēl sliktāk, to es spriedu no tā, kā misis Hāstingsa māja ar galvu un vaibstījās.

Beidzot es izdzirdēju troksni pie parādes durvīm, iznācu no mūzikas istabas un ieraudzīju vērienīgi ienākam māmiņu - kalpotāji nesa viņas bagā�u, viņa skaļā balsī deva pavēles un Kertisam �ēlojās par auksto laiku un garo braucienu. Tonijs nebija kopā ar viņu.

- Māmiņ! - es iesaucos. - Paldies Dievam, tu esi mājās!

- Tas ir cauri, āmen! - māmiņa teica un palaida garu smiekliņu.

Viņa novilka melnos zam�a cimdus. Kaut gan �ēlojusies par aukstumu un braucienu, viņa izskatījās mundra un skaista. Vaigi sārti, galvā melna sabuļādas cepure, mugurā sabuļādas puska�oks, kājās slēpo�anas bikses. Ausīs viegli �ūpojās zelta auskari. Viņa pagāja sānis, lai Mailss varētu ienest slēpes.

Māmiņa mani cie�i apskāva un �ukstus sacīja: - Diezin vai tu ticētu, Lī, ka medusmēnesis var būt nogurdino�s, bet �is tie�ām tāds bija. Mani spēki ir pilnīgi izsūkti, nav vairs ne pilītes enerģijas. Es gribu ātrāk likties savā mīkstajā gultā un aizvērt acis.

- Bet, māmiņ, kur ir Tonijs? Tu ta�u zini par Troju?

- Protams. Tonijs aizbrauca tie�i uz slimnīcu un tur palika. Pagaidi, līdz redzēsi mantas, ko es nopirku Eiropā, -viņa vienā elpas vilcienā sacīja. - Kad bū�u krietni atpūtusies, parādī�u tev visu un pastāstī�u visu. - Viņa pieliecās un atkal no�ukstēja: - Pilnīgi visu. - Tad devās pie kāpnēm. - Bet tagad... silta vanna... atpūta...

- Bet, māmiņ, kā ar mazo Troju?

Kāpņu lejgalā viņa pagriezās, izskatījās apmulsusi.

- Kas atkal ir ar viņu?

- Viņ� ir tik slims un...

- Viņ� ir slimnīcā, Lī. Ko vēl mēs varam darīt?

- Vai tu biji pie viņa?

- Protams, ne, - viņa atteica, pakratīdama galvu. - Jāturas tālāk, ja negribi, lai tevi aplai� ar mikrobiem.

- Bet...

-Tu ta�u viņu neapmeklēji? Tas tik mums vēl trūka, lai arī tu saslimtu. Man slimnieka kop�anai nav ne spēka, ne enerģijas. Katrā ziņā tagad nav. - Viņa kāpa aug�ā. - Es tevi pasauk�u, līdzko bū�u atpūtusies, - viņa piebilda.

Kā viņa �ādā reizē var būt tik vienaldzīga un raizēties vienīgi par sevi? Vai alla� bijusi tāda patmīle? Kāpēc medusmēnesis bijis nogurdino�s? Vai tas nav visbrīni�ķīgākais laiks, it īpa�i, ja dzīvo tik greznā viesnīcā, kur var nodoties izpriecām, diendienā būt kopā un romantiskas mūzikas pavadījumā ieturēt maltītes? Medusmēnesī ta�u visa pla�ā pasaule dzīvo vienīgi abos mīlētājos, tie izbauda mīlestības brīnumu.

Kā viņa varēja pamest Toniju slimnīcā, lai cik nogurusi bija? Pat es esmu iemīlējusi Tonija mazo brālīti, kaut arī man nepatīk tas, ka Tonijs ienācis manā dzīvē. Turklāt Trojs tagad ir tikpat kā māmiņas padēls. Tonijs noteikti jūtas visai noba�ījies un sarūgtināts. Vai �ādās reizēs sievai nav jābūt blakus vīram, tas jāmierina un jāatbalsta? Turpretī māmiņa atbraukusi mājās, nomazgāsies vannā un ies gulēt. Viņa raizējas par sava �skaistuma nomiedzi�. Varbūt �ī jaunā laulība nav labāka par viņas laulību ar tēti, jo arī dibināta uz meliem.

Māmiņa ir tik savāda. Varbūt alla� tāda bijusi, tikai es to neievēroju, redzēju viņu vienīgi ar bērna acīm. Tā diena, kad noklausījos viņas sarunu ar vecmāmuļu D�einu, padarīja mani vecāku, nekā man gribētos būt. Es vairs neredzu savu pasauli ro�ainā gaismā. Tagad daudz kas ir pelēks, kaut arī kādreiz vizmojis visās varavīksnes krāsās.

Iegāju savā istabā, apsēdos uz gultas un skatījos uz zirdziņu - Troja Ziemassvētku dāvanu. �Mēs visi patiesībā esam tikpat trausli un vārīgi kā �ī keramikas rotaļlieta, lai cik skaisti, bagāti un vareni nebūtu,� es nodomāju. Piespiedu zirdziņu pie krūtīm un klusi noskaitīju lūg�anu.

Es biju aizsnaudusies, pamodos tikai pēc se�iem. Istaba likās drūma un ēnu pilna. Apkārt vēsmoja dzestrums, it kā ledains vēj� pa durvjapak�u būtu ielavījies lielajā mājā, izdze-sējis telpas, uzzadzies pa kāpnēm un ielicis tie�i manā istabā. Tas mani apņēma kā sega, kas austa no ledainiem velkiem. Es tādā kā ļaunā paredzē nodrebinājos, sarāvos �okurā.

�Trojs!� pēk�ņi iedomājos un izlēcu no gultas. Gaitenis bija tum�s un kluss. Mana sirds sāka dauzīties. Māja likās tuk�a, pamesta, tajā paliku�i vienīgi spoki.

Es glu�i kā mēnessērdzīga aiztaustījos līdz māmiņas telpām un klausījos pie durvīm. Klusums. Atvēru ārējās durvis, uz pirkstgaliem izgāju cauri dzīvojamajai istabai un ielūkojos guļamistabā.

Māmiņa vēl gulēja cie�ā miegā zem vatētas segas, zeltainie mati bija izrisu�i pār lielo dūnu spilvenu. Uz grīdas mētājās kārbas un saiņi. Jaunais sabuļādas puska�oks un cepure, slēpo�anas bikses un zābaki bija uzmesti uz krēsliem un soliņiem. Kā viņa var gulēt tik saldā miegā? Vai viņai nemaz nerūp jaukais, mazais Trojs?

Apak�stāvā ari nevienu nemanīju. Beidzot atklāju, ka visi kalpotāji sapulcēju�ies virtuvē un klusi sarunājas. Līdzko iegāju, viņi strauji apsviedās pret mani. Visiem sejas sadugu�as, raizīgas, acis aptumsu�as.

- Vai ir kas jauns? - es vaicāju, baidīdamās no atbildes.

- Ak vai! - sacīja misis Hāstingsa. - Misters Tetertons piezvanīja pirms stundas, teica, ka Trojam temperatūra vēl paaugstinājusies. Viņ� ir kritiskā stāvoklī.

Visi raudzījās uz mani, gaidīja, kā rīko�os.

- Es gribu braukt uz slimnīcu, Mails. Vai mani aizvedīsiet?

Mailss paskatījās uz Raisu, tad uz misis Hāstingsu un pārējiem, nezinādams, ko darīt.

- Diezin vai jūsu māte vēlētos, ka jūs braucat, mis, -viņ� beidzot sacīja.

- Mana māte, - es atbildēju, uzsvērdama �o vārdu, - ir aizmigusi. Bū�u gatava pēc piecām minūtēm. Lūdzu, piebrauciet ma�īnu pie ārdurvīm! - es pieprasīju un aizgāju, pirms viņ� paspēja celt ierunas.

Es sastapu Toniju Bostonus Galvenās slimnīcas uzgaidāmajā istabā sarunājamies ar medmāsu. Pār roku viņam bija pārmests gar� ka�mira mētelis. �oreiz vairs nejutu pret viņu nedz dusmas, nedz naidu, nedz aizvainojumu, spēju domāt vienīgi par Troju. Tomēr ievēroju, ka Tonijs ir tum�i iededzis un izskatās vēl glītāks nekā parasti.

- Lī! - viņ� iesaucās, mani ieraudzījis, un piesteidzās sasveicināties. - Vai D�iliāna arī ir �eit? - Viņ� pameta apkārt skatienu.

-Nē, viņa guļ, - es atbildēju, nespēdama slēpt nosodījumu.

Tonija seja nomācās, acīs izdzisa spo�ums.

- Vai ir kādas pārmaiņas?

- Stāvoklis maliet uzlabojies, temperatūra par pusgrādu kritusies. Cik jauki, ka tu atnāci, paldies!

- Ai, Tonij, es Troja dēļ tik ļoti baiļojos! Kamēr jūs un māmiņa bijāt prom, mēs kopā tik labi pavadījām laiku, bet, goda vārds, nedarījām neko tādu, kas nāktu par ļaunu viņa veselībai. Daudz dzīvojāmies pa āru,*Trojs vienmēr bija pienācīgi saģērbts, bet, ja manīju, ka viņam varbūt metas auksti, mēs tūlīt gājām iek�ā. Viņam bija laba ēstgriba un...

- Diezgan, diezgan... - Tonijs satvēra mani aiz elkoņiem. - Trojs arī agrāk ir �ādi slimojis, jau kop� dzim�anas viņ� ir vārgulīgs. Neviens to nevar paredzēt. Es nevainoju nevienu, vismazāk jau tevi. Met �ādas domas no galvas laukā. - Viņ� paskatījās rokas pulkstenī. - Vēl paies kāda stunda, līdz ārsts varēs pateikt kaut ko jaunu par Troja stāvokli, un tagad ir tie�i pusdienlaiks. Netālu ir kāds itālie�u restorāns. Vai neesi izsalkusi?

-Es...

- Protams, esi. Es neesmu ēdis kop� agra rīta. Mums nav nekādas nozīmes te sēdēt. Iesim! - viņ� teica un uzvilka mēteli, un satvēra mani aiz rokas.

Es svārstījos. Neesmu ta�u ieradusies, lai pusdienotu Bostonā, gribu būt tuvāk Trojam. Tomēr Tonijs uzskata, ka nekas nenotiks, ja uz brīdi aiziesim. Tad dro�i vien tā drīkst.

- Trojam ir vislabākā ārstē�ana, - Tonijs teica, kad bijām apsēdu�ies pie galdiņa blakus logam. - Tas mazais rakaris spēj izķepuroties, ja viņam uznāk slimums, un tagad, kad tu esi Fārtijā, es zinu, viņ� jo vairāk gribēs dzīvot un justies labi.

Tonijs pasniedzās pāri galdiņam un paplik�ķināja man roku.

- Es tā ceru, - es sacīju, tik tikko valdīdama raudas.

- Nu, ēdīsim! Te ir lieliski sīkmakaronu salāti. Es pasūtī�u mums abiem.

Cik Tonijs elegants, cik prasmīgi izrunā itālie�u vārdus! Viesmīlis tūlīt saprata, ar ko ir darī�ana, un attiecīgi izturējās. Es to spriedu pēc tā, kā tas viņu uzklausīja un pamāja ar galvu. Pēc tam Tonijs mani pētīgi uzlūkoja. Zilās, urbīgās acis dzēlās manī.

- Tu esi dīvaina meitene. Vienu mirkli taisni staro, bet nākamajā mirklī prieks izgaisis, acīs asaras. Tu esi tikpat mulsino�a, taisnību sakot, neizprotama kā tava māte. Jums abām nebūs piemērots neviens vīrietis, - viņ� piebilda -nevis ar rūgtumu, bet it kā samierinājies ar savu likteni.

- Vai medusmēnesī patīkami pavadījāt laiku? - es jautāju, samanījusi dzedro pieskaņu. - Māmiņa tūlīt aizgāja gulēt, nepaguvu viņai neko paprasīt.

Zilās acis aizdomīgi samiedzās.

- Jā, patīkami. - Viņ� greizi pasmaidīja.

Es saspringti gaidīju turpinājumu.

- Tava māte man sacīja, ka viņai patīkot slēpot un slidot, patīkot ziemas sports. Ta�u, kad mēs ieradāmies San-moricā, viņa paziņoja, ka slēpo�anai laiks esot pārāk auksts. Vai vari iedomāties? - Viņ� iesmējās. - Pārāk auksts slēpo�anai! Tā vai citādi, bet es pavadīju laiku slēpojot, bet viņa - iepērkoties vai sē�ot viesnīcā pie kamīna.

Galu galā es viņu piedabūju slēpot, bet viņa �inkstēja un sūrojās, un tik bie�i krita, ka ļāvu viņai atgriezties viesnīcā. Un slido�ana mēnesgaismā pa ezera ledu... - Viņ� pameta ar roku un pakratīja galvu. - Nepagāja ne desmit minūtes, kad ar to bija cauri.

Viņa �ēlojās, ka saltais gaiss bojājot viņas sejas ādu, bet es atklāju, ka viņai nepatīk sasvīst. Nu, tik daudz par ziemas sporta medusmēnesi. Vai jebkuru sporta veidu attiecībā uz to, - viņ� piebilda.

Jūs ta�u gājāt arī uz lieliskajiem Eiropas restorāniem, -es teicu, jo zināju, ka māmiņa jau iepriek� par tiem bija jūsmojusi.

- Jā, gājām, bet tava māte tikai iz�ņakā ēdienu, tā ir tīrā iz�ķērdība, ja pasūta viņai veselu porciju, pat pusporciju. Katru vakaru es notiesāju gan viņas, gan savu porciju. Man vajadzēja krietni vingrot, lai izkristos svarā. - Viņ� atlaidās pret krēsla atzveltni.

- Nē. jūs izskatāties... jūs izskatāties labi, - es sacīju, tik tikko nepateicu "brīni�ķīgi�.

- Paldies. Nu, tāds bija mūsu ziemas brīvlaiks un medusmēnesis, - viņ� vilies piebilda.

Viesmīlis atnesa maizi un salātus. Es sāku ēst un tikai tad attapos, cik izsalkusi esmu. Mājīgais restorāns, Tonija saraustītais stāstījums par māmiņu un medusmēnesi un gardais ēdiens nāca man par labu, es vairs nejutos saspriegta kā uzvilkta stīga - pirmo reizi, kop� Trojs tik smagi saslimis.

Mēs vēl parunājām par Eiropu, es pastāstīju par mūsu braucieniem uz Londonu. Pēc tam sīki jo sīki aprakstīju, ko darīju viņa un māmiņas prombūtnē. Es neapjautu, cik gari un pla�i klāstu, jo Tonijs klausījās visai uzmanīgi, nenolaida no manis acis.

- Piedodiet, ka runāju vienā runā�anā, nezinu, kas man uznācis.

- Tas ir jauki, man patīk klausīties. Tik daudz tu vēl nekad neesi stāstījusi, kop�... kop� mūsu iepazī�anās.

Mazliet apmulsusi, es novērsos, palūkojos uz cilvēkiem, kas ienāca restorānā.

- Tu izskaties ļoti labi, it kā būtu daudz uzturējusies ārā.

� Paldies.

Es neviļus nosarku, nepratu noklausīties komplimentus tikpat nevērīgi kā māmiņa. Tomēr viņa tos vienmēr gaidīja. Man komplimenti vēl bija kaut kas negaidīts un ļoti neparasts, it īpa�i, ja tos saka tik glīts vīrietis kā Tonijs Te-tertons. Viņ� mācēja tos pateikt tā, ka tie izklausījās gau�ām patiesi. Man pār�alca liegas trīsas. Pēk�ņi mani pārņēma vainas sajūta, tāpēc ka jūtos tik labi, kaut mazais Trojs guļ slimnīcā.

- Vai neiesim atpakaļ? - es jautāju.

Tonijs joprojām cie�i skatījās uz mani, viņa acis vērās asi un urbīgi.

- Ko? Ā, jā. Tūlīt. - Viņ� pamāja viesmīlim.

Slimnīcā Tonijs devās tie�i uz Troja istabu, es paliku gaidīt gaitenī. Drīz viņ� iznāca kopā ar ārstu un pameta man ar roku.

- Drudzis pārgājis, - viņ� priecīgi paziņoja. - Viņ� elpo daudz vieglāk, ātri vien atlabs.

Man glu�i kā akmens novēlās no sirds, es sāku raudāt. Tonijs un ārsts pārmija skatienus un iesmējās. Tad Tonijs mani apskāva.

- Paldies, Lī, ka tik ļoti baiļojies Troja dēļ, - viņ� no�ukstēja.

Tonijs noskūpstīja mani uz pieres, es pacēlu skatienu un ielūkojos viņa siltajās, zilajās acīs, un man domas griezās kā vāveres ritenī. Es pārāk ātri esmu iemantojusi jaunu ģimeni, man grūti tikt skaidrībā par savām jūtām. Ja jūtos labi, it sevi�ķi Tonija klātienē, tad �ķiet, ka kļūstu neuzticīga tētim, Tomēr Tonijs liekas mīlo�s, rūpīgs un uzmanīgs. Mūs abus savedusi kopā māmiņas iegriba, varbūt viņ�, tāpat kā es, cen�as izprast savas jūtas. Mans dvēseles sastingums atslāba viņa apskāvienā, un es nolaidu galvu viņam uz pleca. �Es nevaru Toniju ienīst. Piedod man, tētiņ, bet es nevaru viņu ienīst,� es nodomāju.

- Vai negribi apraudzīt Troju? - Tonijs jautāja. - Viņ� nav nomodā, bet pastāvi durvīs, paraugies uz viņu.

-Jā, paldies.

Tonijs atvēra durvis, es lūkojos uz mazo Troju, viņ� izskatījās vēl sīkāks nekā �orīt. Slimnīcas gulta, skābekļa spilvens un intravenozais aparāts vērta viņu tik trauslu, tik sīciņu. Es nespēju apvaldīt raudas, man acīs saskrēja asaras. Tonijs izņēma kabatdrānu un tās noslaucīja.

- Trojs atveseļosies, - viņ� mani mierināja un atkal apskāva. - Brauksim mājās.

Es palocīju galvu.

�oreiz, iebraucot pa Fārtijas lielajiem vārtiem, es jutu, ka Tonija vārdi skanēju�i patiesi.

Es esmu �eit mājās, jo mājas nav vienīgi kāds nams, kāda vieta vai iela; mājas ir tur, kur tevi gaida sirsnība un mīlestība, kur dzīvo cilvēki, kas tevi mīl. Es mīlu tēti, bet viņ� ir uz kuģa tālu okeānā, mūsu Bostonas mājā tagad neviens vairs nedzīvo. Kaut arī māmiņa ir mele un pa�labuma meklētāja, es viņu tomēr mīlu, esmu iemīlējusi arī mazo Troju, un viņ� dzīvo te - Fārtijā. Diezin vai kādreiz iemīlē�u Toniju Tetertonu? Kad mēs kāpām aug�ā pie parādes durvīm, viņ� stingri turēja mani aiz rokas, no tā es spriedu, ka viņ� par to ir pilnīgi pārliecināts.

Māmiņa beidzot bija pamodusies. Mēs ar Toniju ieraudzījām viņu sē�am pie tualetes galda un sukājam matus. Viņa nupat bija piecēlusies no gultas, ģērbusies tikai garā, zaļganā zīda rītakleitā, ko bija nopirkusi Eiropā.

- Lī, es liku tevi pasaukt vismaz pirms stundas. Kur tu biji?

Tonijs nostājās man blakām durvīs, mēs vīlu�ies paskatījāmies viens uz otru.

- Es biju slimnīcā kopā ar Toniju, māmiņ, apmeklēju Troju.

- Vai es tev neteicu, lai tu piesargies, ka nesaķer slimību? Nu tu redzi, Tonij, cik grūti audzināt padsmitniekus, tie ir kā strauji kumeļi, stūrgalvīgi un neaprēķināmi.

- Lī negāja klāt, D�iliān, turējās patālu, - sacīja Tonijs.

- Bet, manuprāt, tas bija brīni�ķīgi, ka viņa atnāca.

- Kāpēc tu nepiezvanīji? Kā jūs abi varējāt atstāt mani �eit neziņā... es ta�u nezināju, kur esat paliku�i...

- Es zvanīju, bet kalpotāji teica, tu esot sacījusi, lai tevi netraucē, - Tonijs iebilda.

- Tev gan vajadzēja zināt, cik es esmu pārgurusi. Nu, tagad pastāstiet, - kā viņ� jūtas? - viņa jautāja, atkal pagriezās pret spoguli un pieglauda atiru�u matu �ķipsnu.

- Drudzis pārgājis, viņa stāvoklis uzlabojas.

- Nu redzi! - māmiņa sacīja, parādīdama uz mani. - Vai es neteicu - ja viņ� ir slimnīcā, tad mums nav jāuztraucas. Tur ir labi ārsti, kopējas un jaunākie sasniegumi medicīnā, - viņa no�vīkstēja, it kā tas viss bijis tīrais nieks.

- Trojs vēl arvien ir ļoti slims, bet krīze jau pāri, - Tonijs sacīja.

-Paldies Dievam! Vai neēdīsim pusdienas? Es pamodos izsalkusi^

Mēs ar Troju atkal saskatījāmies. Māmiņa to ievēroja.

- Kas ir?

- Es aizvedu Lī uz itālie�u restorānu, kamēr mēs gaidījām jaunas ziņas par Troju, - Tonijs atzinās.

- Jūs abi paēdāt? Bez manis? - viņa iesaucās.

-Tu biji mājās un...

- Nu labi, - viņa pēk�ņi teica, vairs nelikās vīlusies. - Lai man uznes kaut ko vieglu, - viņa no�ivināja, viņas noskaņojums mainījās galvu reibino�ā ātrumā. - Es vēl neesmu īsti atpūtusies, lai ietu lejā un sēdētu pie galda. Paies vismaz viena diena, līdz atgū�os, - viņa teica. Izklausījās, ka �ī sieviete bijusi slimnīcā, nevis atgriezusies no Eiropas, kur pavadījusi brīni�ķīgu medusmēnesi.

- Labi, - sacīja Tonijs, pagājās uz priek�u un pieliecās, lai viņu noskūpstītu.

Ta�u viņa aizgriezās, it kā viņ� taisītos sajaukt viņai matus. Tā viņa bie�i bija darījusi, kad tētis gribēja viņu noskūpstīt. Tonijs �ķita apjucis.

- Es vēl esmu ļoti nogurusi, - viņa attaisnojās.

Viņ� pameta ar galvu un aizgāja. Līdzko durvis aizvērās, māmiņa pamāja, lai pienāku tuvāk, viņas acis satraukumā plati iepletās.

- Ai, Lī, tu nemaz nevari iedomāties, cik tas bija grūti! -Kas?

- Pavadīt visu �o laiku kopā ar tik jaunu un spēcīgu vīrieti kā Tonijs. Viņam nekad nevajag nosnausties, viņ� apģērbjas vienā mirklī, - māmiņa skaudīgā sa�utumā teica. - Ar viņu jau var galu dabūt.

Viņas smalkās uzacis parāvās uz aug�u.

- Vai tad tu savu medusmēnesi nepavadīji patīkami? -es jautāju, lai gūtu apstiprinājumu tam, ko Tonijs man stāstījis.

- Gan jā, gan nē. Tonijs ir tik vīrietisks, ceļas rīta agrumā, domā, ka arī es esmu jau saģērbusies un gatava iet brokastīs. Kad es �ēlojos, viņ� uzmet degunu. Kāds sapratnes trūkums! Vai viņ� iedomājas, ka es ie�u uz ēdamistabu, ja nebū�u pienācīgi saģērbusies un nokrā�ļoju-sies? Teicu, lai viņ� iet viens pats, nopriecājos, ka tieku no viņa vaļā un varu sakārtoties vienatnē. Es nekad nepaspēju saposties, kad viņ� jau bija gatavs izie�anai. Tas viņu saērcināja, bet es teicu, lai viņ� mani negaida, lai slēpo pa tiem augstajiem kalniem līdz tumsai.

Tu domāsi, ka fiziski tik noslogota diena viņu nogurdinās. Bet nē... Katru pievakari viņ� atgriezās vēl spriganāks, un vari iedomāties, kāds tad ir tik jauns un vitāls vīrietis kā Tonijs.

Viņa ieraudzīja, ka esmu samulsusi, un novaibstījās.

- Viņ� mīlējās tā, it kā to darītu pēdējo reizi mū�ā, taisnību sakot, mani izvaro, - viņa paskaidroja.

Man sārtums iesitās sejā, dzirdot kaut ko tik intīmu.

- Kad tas ir galā un es ceru atvilkt elpu, viņ� sāk atkal.

Es jūtos kā prostitūta. /

Pat nakts vidū viņ� ceļ mani aug�ā no miega, grib mīlē-

ties, viņam vienalga, ka neesmu lāgā pamodusies. Dusmojas, ka neatdodos tā, kā viņam patiktu.

Es nevaru un negribu. Nevaru ziedot savu skaistumu un veselību jauna vīrie�a dzīvnieciskai iekārei, - viņa apņēmīgi piebilda.

Es nezināju, ko sacīt. Izklausījās, it kā mīlē�anās būtu mocība, smags pārbaudījums, ta�u grāmatās, kuras esmu lasījusi, tā attēlota pavisam citādi.

- Ai, Lī! - viņa iesaucās, satvērusi manas rokas. - Tev tagad vairāk nekā jebkad jābūt manai labākajai draudzenei, manai sabiedrotajai. Vai būsi?

- Protams, bū�u, - es atbildēju, lai gan atkal nesapratu, ko viņa ar to domā.

- Labi. Tonijam tu patīc, viņam nav nekas pretī pavadīt laiku kopā ar tevi. Es to redzu. Tas ir labi, ka tu aizgāji ar viņu pusdienot. Man vajadzēs tavu palīdzību, lai viņ� būtu jautrs un laimīgs. Viņam jāveltī tik daudz uzmanības, viņ� pieprasa tik daudz mīlestības apliecinājumu. Tas izsūc visus spēkus! - viņa iesaucās.

- Protams, es viņu mīlu, pat ļoti mīlu. Vienīgi nekad nedomāju, ka viņ� būs tik... tik juteklisks... tik kārs uz seksu. Ja neatradī�u veidu, kā viņu atturēt, viņ� mani nolietos, nojās kā zirgu.

Jā, - viņa turpināja, es nepaspēju iebilst, - es zinu kā notiek ar citām sievietēm. To vīri ir tik iekārīgi, ka tās noveco pirms laika, un tad vīri meklē sev apmierinājumu citur. Sievietei jāsargā un jāglabā savs skaistums kā rets dārgakmens, jāļauj vīrie�iem to ilgpilniem skatieniem vienīgi apbrīnot, bet reti tam pieskarties, jo katrs pieskāriens kaut ko atņem, noplicina.

Tonijs vēlas, lai pastāvīgi esmu viņam blakus, - kad vi-

ņam iegribas saņemt manu roku, mani apskaut, noskūpstīt un tad iegūt.

�Manuprāt tas ir brīni�ķīgi, ja vīrietis pēc tevis tik ļoti tvīkst,� es nodomāju. �Galu galā, vai tētim nenācās nemitīgi uzklausīt viņas �ēlo�anos, ka viņam svarīgāks par visu esot bizness? Tagad viņa atradusi vīrieti, kas viņai pakļaujas, viņu dievina, bet jūtas apdraudēta. Cik neizprotami!�

Viņa mirkli klusēja, aplūkoja grumbiņu zem acīm. Tad nopūtās un iebāza pirkstu ādas krēmā.

- Lī, man �ķiet, ka tev nedēļas nogalēs būs bie�āk jābrauc mājās no Vinterheivēnas, nekā es paredzēju. Tonijs sestdienās un svētdienās grib slēpot, bie�i atkārtot tādus kā īsus medusmēne�us. Viņ� cer, ka es kopā ar viņu kaut kur aizlido�u uz trim dienām. Ta�u tāds nemiers mani tikai novecinās.

Viņa atkal satvēra manas rokas.

- Tu man palīdzēsi, vai ne? Pavadīsi laiku ar Toniju, izklaidēsi viņu. Pusaugu meitenei ir daudz vairāk enerģijas. Varbūt tu spēsi viņu pārgurdināt, viņ� nenāks naktī pie manis kā tāds Kazanova. Lūdzu, Lī, palīdzi!

Es nezināju, ko sacīt. Kas man īsti jādara? Ta�u redzēju, cik ļoti viņa vēlas, lai saku �jā�.

- Es tev palīdzē�u, māmiņ, bie�i brauk�u mājās.

- Paldies, Lī, paldies! Es zināju, ka tu esi pietiekami pieaugusi, lai saprastu. - Viņa ātri mani apskāva. - Cik brīni�ķīgi, ja ir meita, kas var būt tikpat kā māsa. Tagad es tev parādī�u visu, ko iegādājos Eiropā. Nopirku tev vēl da�us skaistus svīterus. Vai tev patika Ziemassvētku dāvanas? - viņa vienā elpas vilcienā nobēra. - Redzēju, ka tēvs tev kaut ko atsūtījis. Kas tas ir? - viņa, acis piemiegusi, aizdomīgi jautāja.

- �is medaljons, - es atbildēju un to parādīju.

Viņa tam uzmeta skatienu, bet neprasīja, lai to atveru.

- Ļoti glīts, - viņa noteica un pievērsās mantām, kuras atvedusi no Eiropas.

Troja stāvoklis uzlabojās, nākamajā dienā viņ� jau jutās krietni mo�āks. Pirms do�anās uz Vinterheivenu es kopā ar Toniju viņu vēlreiz apmeklēju. Māmiņa palika pie sava, atsacījās iet uz slimnīcu pie Troja. Skaistums bija kļuvis par viņas reliģiju. Viņa tīksminājās ar savu daiļumu, pielūdza savu attēlu spogulī, ar jaunu degsmi pūlējās atgūt medusmēnesī it kā zaudēto pievilcību, par ko nemitīgi �ēlojās. Ik rītu viņa piecēlās arvien vēlāk un vēlāk, pēc tam vairākas stundas pavadīja pie tualetes galda, tikai tad nokāpa lejā brokastot un tikties ar cilvēkiem.

Es ievēroju, ka māmiņas uzvedība Toniju aizvien vairāk sadusmo, rītos viņ� steidzās aug�ā pa kāpnēm, aicināja viņu lejā brokastot kopā ar mums, ta�u atgriezās nodurtām acīm, bija manāms, ka atraidījums viņu sarūgtinājis. Ma-. nas aizbrauk�anas priek�vakarā es neviļus izdzirdēju viņu pirmo ķildu. Es netaisījos slepus noklausīties, bet biju ceļā pie māmiņas, gribēju aprunāties, kādas drēbes lai ņemu līdzi uz skolu. Pulkstenis rādīja mazliet pāri astoņiem, bet māmiņa jau bija likusies gultā un lasīja kādu piedzīvojumu romānu - kā parasti pēdējā laikā. Iegājusi dzīvojamajā istabā, dzirdēju Toniju sakām: - Kāpēc mums vispār vajadzēja precēties?

Es apstājos kā zemē iemieta. Ta�u viņa balsī vairāk jautās lūgums nekā dusmas.

- Tava iekāre nāk par ļaunu manai veselībai, - māmiņa atbildēja.

- Bet, D�iliān, mīlē�anās nebūt nekaitē tavai veselībai. Tie�i pretēji, tu jutīsies īsti pilnvērtīga sieviete.

- Fui! Kaut ko tādu var sagudrot vienīgi vīrietis. Nudien, Tonij, tu izturies kā skolnieks, kas tikko iepazinis seksu. Es esmu vīlusies tevī, izrādās, ka tev trūkst pa�savaldī�anās.

- Man trūkst pa�savaldī�anās! - Tonijs aizsvilās. - Pus-medusmēnesi tu biji pārāk nogurusi, pēc tam katru dienu atradi visādas atrunas, tagad esam mājās jau trīs naktis, bet tev vēl arvien nav spēka mīlēties! Un man pārmet pa�savaldī�anās trūkumu!

- Nepacel balsi! Vai gribi, lai dzird kalpotāji? - māmiņa caur zobiem novilka. - Es tev teicu, - man vēl vajag mazliet laika, - viņa piekāpīgākā tonī sacīja. - Lūdzu, Tonij, saproti mani. Pārguli arī �onakt savā istabā, varbūt rīt...

- Dro�i vien rīt tev atkal būs kāds iegansts, - viņ� teica, bija manāms, ka neveiksme viņu aizkaitinājusi. - Es nesaprotu, - kam tu visu to taupi? Vai ceri noķert citu - vēl jaunāku vīru? - viņ� pēk�ņi iedzēla.

Tonijs izdrāzās no māmiņas guļamistabas, es nepaspēju aiziet. Ieraudzījis mani ieplestām acīm stāvot, viņ� mirkli apstājās. Viņa seja atmaiga, bet viņ� nebilda ne vārda un aizsteidzās. Brīdi pagaidījusi, es iegāju pie māmiņas apspriesties par drēbēm, izlikos, ka neesmu neko dzirdējusi.

- Neaizmirsti savu solījumu, Lī, - viņa teica, kad es jau taisījos iet projām. - Tev jābrauc mājās, cik bie�i vien vari, un jāpavada iespējami vairāk laika ar Toniju. Man vajadzīga palīdzība, vismaz �īs jaunās laulības sākumā.

- Bet māmiņ, Tonijs negribēs pavadīt laiku ar mani. Viņ� ir apprecējis tevi, gribēs būt kopā ar tevi.

- Viņam vajadzīga vienīgi sabiedrība. Gan redzēsi. Ak vai! - viņa iesaucās, aplūkodama sevi spogulī. - No saspringuma radu�ies maisiņi zem acīm!

Es neredzēju nekādus maisiņus.

- Man jādodas pie miera. Saldu dusu, Lī, lai tev pirmajā dienā labi veicas jaunajā skolā.

- Vai tad tu nebrauksi līdzi?

Sirds bailēs sāka neganti lēkt.'

-Es tev neesmu vajadzīga. Tonijs parūpēsies par visu, kā apsolījis. Viņ� tevi turp aizvedīs, aprunāsies ar direktori un pārliecināsies, vai tu esi ērti iekārtojusies. Tad brauks atpakaļ uz ofisu. Viss ritēs kā pa diedziņu.

- Bet...

- Man tagad jāguļ. - Viņa nodzēsa naktslampiņu. - Ar labunakti, Lī.

Es ar īgnumu no viņas novērsos, varbūt jutos vēl vairāk sadusmota, nekā Tonijs. Sapratu, kāpēc viņa atsakās braukt līdzi. Negrib, lai ļaudis uzzina, ka viņai ir tik liela meita kā es. Vēlas turpināt jaunības �arādi, lai neviens neatmin, cik viņai gadu. Cie�i nolēmusi, ka es bū�u viņai kā māsa, viņa jau uzskata mani par savu māsu, nevis meitu. Viņa nedarīs to, ko darītu citas mātes, neparko nedarīs. �ajā brīdī es viņu nicināju, nicināju par visu - gan par to, ka es un tētis tik ļoti cietām �ķir�anās dēļ, gan par viņas patmīlību, gan arī par to, ka viņa visus �os gadus man melojusi. Aiz dusmām es ilgi nevarēju aizmigt.

Atvērusi acis, es ieraudzīju Toniju smaidot stāvam pie manas gultas. �ķita, ka viņ� te stāvējis krietnu brīdi. Naktī biju mētājusies pa gultu, palags aptinies apkārt viduklim. Naktskrekls atkāries, gandrīz atsedzis krūtis.

- Labrīt! - viņ� teica. - Negribēju tevi sabiedēt, bet tev jāceļas aug�ā, mēs �orīt nedrīkstam nokavēties. Gribu izbraukt apmēram pēc stundas. Ar mieru?

Es ātri pametu ar galvu, uzvilku palagu līdz zodam.

- Drīz atsūtī�u Mailsu pēc tavām somām. Gaidu tevi brokastīs, - viņ� piebilda un aizsteidzās.

Es uzcēlos, ātri nomazgājos du�ā un apģērbos. Ejot brokastot, ieraudzīju, ka māmiņas istabu durvis vēl cie�i aizvērtas. Es negāju iek�ā, neatsve�inājos.

Bija ļoti skaidrs rīts, kad mēs devāmies ceļā uz manu jauno skolu, debesis tik dzidri zilas kā pavasarī, ta�u, līdzko es iznācu no mājas, mani apņēma aukstais gaiss un man �ķita, ka esmu iegājusi ledusskapī. Apsalu�ais sniegs mirdzēja saules spo�ajos atstaros, es piemiedzu acis un sa�ķobīju seju. Tonijs iesmējās un sniedza man savas saulesbrilles.

- Uzliec �īs. Man limuzīnā ir otras, - viņ� teica.

- Bet tās ir vīrie�u saulesbrilles.

- Nē, es tās nopirku Eiropā, ļoti dārgas un der gan sievietēm, gan vīrie�iem. Tava māte nopirka divas. Diezin kad viņa tās lietos? Kop� esam atgriezu�ies, ne reizi nav bijusi ārā, - viņ� piebilda un pamāja man ar roku, lai sē�os ma�īnā.

Uz aizmugures sēdekļa bija Wall Street Journal un kaudze aktu vāku.

- Braucot uz pilsētu, es parasti lasu vai strādāju, - viņ� paskaidroja. - Bet �odien to nedarī�u, man ta�u ir tik patīkama sarunu biedrene.

Es a�i novērsos. Zināju, ka viņ� cen�as būt laipns, jo redzēja, cik sarūgtināta esmu, tāpēc ka māmiņa nebrauc līdzi. Nebiju labā noskaņojumā, jutos iedzīta strupceļā, spiesta doties turp, kurp man negribas, darīt to, ko man negribas, tikai māmiņai par prieku. �ķiet, ka viņa bez pūlēm un grūtībām vienmēr piepildījusi savas vēlmes un nodomus. Tagad apmierināta snauduļo gultā.

- Tev patiks Vinterheivena, - Tonijs teica, kad Mailss palaida motoru. - Galvenā ēka atgādina baznīcu, tai ir arī zvanu tornis. Zvani skan katru stundu un pievakarē skandina melodijas. Katrai ēkai ir savs nosaukums, un tās veido pusapli. Visas piecas ēkas savieno apak�zemes eja. Audzēknes to izmanto ziemā, kad pagalms pieputināts ar sniegu. Tu dzīvosi galvenajā ēkā - Bī�emholā, tur ir guļamistabas un ēdamzāle, notiek arī sapulces.

- Vinterheivena ir meiteņu skola - kā jūs par to tik daudz zināt, Tonij? - es dzēlīgi jautāju. Negribēju izgāzt dusmas uz viņu, bet nespēju savaldīties.

Viņ� pasmaidīja, tad ilgi skatījās laukā pa logu. Es jau nodomāju, ka neko nepaskaidros, bet viņ� pagriezās pret mani, viņa acis bija sapņainas.

- Es pazinu kādu meiteni, kas tur mācījās, - viņ� klusi atbildēja.

- Ā! Vai tā bija jūsu draudzene? - es skarbi jautāju.

Viņ� vai nu neievēroja, vai nesaklausīja manu īgno, izsmējīgo toni. Smaids atplauka, un viņ� palocīja galvu.

- Jā. Viņa bija ļoti skaista, ļoti piemīlīga... gandrīz kā eņģelis. Vienmēr līksmes pilna, bet tik mīlo�a un līdzjūtīga, ka sāka raudāt, ja uzzināja, ka pele noķerta slazdā. - Atceroties �o meiteni, Tonija skatiens kļuva arvien sapņaināks. - Viņai bija liega balss un �aura sejiņa smalkiem vaibstiem. Viņa bija bērni�ķīga, nevainīga un ļoti maiga. Lai cik bēdīgs un nomākts biju, līdzko satiku viņu, tūlīt jutos laimīgs un dzīvespriecīgs.

- Kas ar viņu notika?

Diezin kāpēc viņ� nav apprecējis tik brīni�ķīgu būtni?

- Skolas brīvdienās viņa kopā ar vecākiem aizbrauca uz Eiropu un aizgāja bojā autokatastrofā... uz kāda līkumaina kalnu ceļa. Mēs draudzējāmies tikai neilgi, bet... viņa mācījās Vinterheivenā, mēs tur satikāmies, tāpēc labi pazīstu �o skolu.

D�iliāna man viņu ļoti atgādina. D�iliānai ir tāda pati seja smalkiem vaibstiem, tāds pats aizplīvurots skatiens, kādu meklē gleznotāji. Arī tev tāds ir, - viņ� piebilda, ātri pagriezies pret mani.

- Man? Es neizskatos pēc mātes. Acis pārāk tuvu kopā, deguns daudz lielāks.

- Muļķības! Tu esi pārāk pieticīga. Kaut tava māte būtu tik pieticīga! - viņ� ar pārsteidzo�u rūgtumu sacīja. - Viņa padara mani traku. Bet tā ir mana problēma, - viņ� ātri piebilda. - �odien mums jārūpējas par tavu laimi un labklājību.

Viņ� atslīga pret sēdekļa atzveltni un priecēja acis ar garāmslīdo�ajām ainavām.

Vai es esmu pārāk pieticīga? Vai paliesi kļū�u skaista, vai Tonijs to sacījis tikai tādēļ, lai mani uzmundrinātu? Līdz �im vienīgi tētis bija izteicis man tik daudz komplimentu. Vai pieticīga jūtos tāpēc, ka esmu vēl pārāk jauna un vienīgi tētis un patēvs teiku�i man glaimojo�us vārdus?

Tomēr mani mati kļūst tikpat biezi un zīdaini kā māmiņai, mums ir ari vienāda acu krāsa. Vai tas ir nosodāmi, ka tīkoju reiz būt tikpat skaista kā māmiņa, pat vēl skaistāka?

- Nu, ko es teicu? - sacīja Tonijs, kad mēs tuvojāmies skolai.

Vinterheivena izskatījās iespaidīga. Tās teritoriju ietvēra kaili, apsnigu�i koki un mū�am zaļojo�ie krūmi. Rīta saulē mirdzinājās galvenā celtne - balta koka ēka. Es biju cerējusi ieraudzīt mūra vai ķieģeļu māju.

Līdzko atbraucām, no skolas izsteidzās kāds vīrietis un ar divri�iem aizveda manu bagā�u. Tonijs parādīja ar roku uz galveno ēku. Redzēja, ka izskatos nobijusies. �ī ir jauna skola, būs jauni skolotāji, vajadzēs sadraudzēties ar citām meitenēm. Aiz satraukuma trīcēju. �ādās reizēs meitenei vajadzīga māte, kas viņu mierinātu. �Bet mana māte laikam vēl guļ gultā, seja noziesta ar naktskrēmu,� es nicīgi nodomāju.

- Kāpēc tu baidies? Tev �eit klāsies labi. Es redzēju tavas atzīmes, turklāt visas meitenes līdīs vai no ādas ārā, lai ar tevi iedraudzētos. Varbūt vienīgi tās ne, kuras ir gau�ām skaudīgas un greizsirdīgas, ka jaunatnācēja ir tik skaista, - viņ� piebilda.

Viņa smaids mani sadū�oja, deva man drosmi, un es devos aug�ā pa kāpieniem.

Iegājusi iek�ā, pavēros apkārt un izbrīnījos. Cerēju ieraudzīt kaut ko līdzīgu greznai viesnīcas priek�telpai, bet viss bija ārkārtīgi vienkār�s. Arī ārkārtīgi tīrs, dēļu grīdas spo�i novaskotas. Sienas baltiņ baltas, dzegas kruzuļainas un tum�i nokrāsotas. Uz galdiem un līdzās krēsliem ar cietām, taisnām atslējām nolikti podi ar papardēm un da�ādiem istabaugiem, lai atdzīvinātu balto sienu kailumu.

Priek�telpai blakus ieraudzīju viesu istabu - mazliet mājīgāku, ar kamīnu un akurāti izvietotiem, kokvilnas mēbeļ-drānu pārvilktiem krēsliem un dīvāniem.

Tonijs ieveda mani skolas direktores mis Melorijas kabinetā. Direktore, laipna, patukla sieviete, apveltīja mūs ar platu, sirsnīgu smaidu.

- Esiet sveicināta Vinterheivenā, mis van Vorīna! Mūsu skolai tas ir liels pagodinājums, ka �eit mācīsies slaveno luksusa tvaikoņu īpa�nieka meita. - Viņa uzsmaidīja Tonijam.

Manuprāt viņai vēl nebija trīsdesmit gadu, viņa likās pārāk jauna �ādam atbildīgam postenim, kaut gan spalgā balss un raga brilles vērta viņu daudz vecāku. Tum�brūnie mati savīti cie�ā mezglā, seja nekrā�ļota, pat lūpas nekrāsotas. Viņa �ķita mazliet nedro�a, varbūt baidījās par savu nākotni, māmiņa man bija teikusi, ka Tonijam esot liela ietekme uz �o skolu. Vinterheivenā ir dārga mācību maksa, bet patiesībā skolas materiālais pamats ir nauda, ko ziedo tādi bagātnieki kā Tonijs.

- Es zinu, ka misters Tetertons ir ļoti aizņemts, tāpēc nekavēsimies. Viņ� dro�i vien grib redzēt jūsu dzīvojamās telpas, - viņa teica un atkal uzsmaidīja Tonijam. - Es pati parādī�u jūsu guļamistabu, pēc tam iepazīsimies tuvāk un es iedo�u jums stundu sarakstu. Es pati to sastādīju, - viņa piebilda un sarauca uzacis, lai ietekmētu Toniju. Ta�u viņ� nelikās neko manām.

- Iesim taisni uz priek�u, - teica mis Melorija un māja ar roku. - Es liku, lai jūsu istabas biedrene D�enifera Longstoune �orīt neiet uz klasi, vēlos jūs iepazīstināt. -Viņa pagriezās pret Toniju. - Protams, ar katru es tā nedaru. - Viņa atkal vērsās pie manis. - Ja jums abām rodas kādas nesaskaņas, tūlīt paziņojiet man, es jūs pārvieto�u uz citu istabu.

Viņa atkal uzsmaidīja Tonijam un veda mūs pa garu gaiteni, kas savienoja skolotāju istabas ar meiteņu guļam-telpām.

Pie sienām karājās ziņojumu dēļi, lielāko tiesu paziņojumi par sanāksmēm un atgādinājumi par kontroldarbiem; ari skolas internāta likumi - istabās nedrīkstot slepeni glabāt produktus, aizliegts lietot alkoholiskus dzērienus vai alu. Mācību stundas ir no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā. No astoņiem līdz deviņiem atļauts atpūtas telpā skatīties televīziju, spēlēt brid�u vai ri�ura�u, azartspēles ir aizliegtas. Guļamistabās nedrīkst būt televizors. Nedrīkst skaļi spēlēt magnetofonu. Protams, smēķēt aizliegts visur.

Visiem pārkāpumiem bija piemērots attiecīgs sods. Mis Melorija ievēroja, ka es, garām ejot, lasu ziņojumus.

- Jā, jūs redzat, ka Vinterheivenā ir ļoti stingri noteikumi, -viņa sacīja. - Mēs lepojamies ar savām audzēknēm, lepojamies ai� viņu priek�zīmīgo uzvedību. Laiku pa laikam mums gadās kāda problēma, bet mēs to ātri nokārtojam. Ja kāda audzēkne izrādās nelabojama, tā liek izslēgta no skolas.

Mēs pamatoti ceram, - viņa turpināja, - ka jūs savlaicīgi izpildīsiet uzdevumus un laikus ieradīsieties uz ēdienreizēm. Jums ierādīs galdiņu, jūs nedrīkstat mainīt savu vietu, ja vien jūs neaicina piesēst pie cita galdiņa. Arī jūs, protams, drīkstat lūgt kādu pie savējā. Katrai audzēknei pēc kārtas ik semestri vienu nedēļu pusdienlaikā jāapkalpo galdiņi. Lielākajai daļai meiteņu tas �ķiet nepatīkami.

- Bet, - viņa piebilda, apstājusies pie durvīm, - es esmu pārliecināta, ka piedienīgi audzinātai jūsu aprindu meitenei tas viss neradīs nekādas grūtības.

Viņa uzsmaidīja Tonijam un atvēra durvis.

Mani pārsteidza istabas vienkār�ā iekārta, biju gaidījusi, ka meitenēm no tik bagātām un pazīstamām ģimenēm būs greznākas telpas. Istaba bija daudz mazāka, nekā es iedomājos. Dēļu grīda novaskota, pie vienkār�ajām gai�a koka gultām paklāji. Starp gultām viens otram līdzās divi vienādi naktsgaldiņi. Istabas stūros divi rakstāmgaldi ar lampām, virs tiem un sānos tum�a koka grāmatplaukti. Pie griestiem piekārta kausveida lampa. Sienas baltiņ baltas, kruzuļainām, tum�i nokrāsotām dzegām kā priek�telpā. Aiz katras gultas galvgaļa panelēts logs.

D�enifera Longstoune sēdēja pie rakstāmgalda labējā stūrī. Tūlīt uzlēca kājās un pasmaidīja. Viņa bija vismaz trīs collas īsāka par mani, apaļu seju, lielām, tum�ām acīm un kupliem matiem piķa melnumā. Man patika viņas smaids, arī tas, kā paraustījās strupais deguntiņ�. Viņai mugurā bija balta blūze un zili svārki, kājās krosa kurpes un īszckes.

3

- D�enifer, tā ir Lī van Vorīna un viņas patēvs Antonijs Tetertons, - mis Melorija teica.

- Priecājos ar jums iepazīties, - sacīja D�enifera un sniedza roku vispirms Tonijam, tad man, mis Melorija mūs pēlīgi vēroja.

- Jūs un D�enifera mācīsieties vienā klasē, - mis Melorija turpināja. - Ceru, ka jums abām tas patiks. Vispirms iekārtojieties jaunajā vietā, tad D�enifera jums visu izrādīs, pēc tam ienāciet manā kabinetā, pārspriedīsim jūsu stundu sarakstu. D�enifer, turpiniet mācīties pēc sava stundu saraksta!

- Jā, mis Melorija, - D�enifera atbildēja un pazibsnīja acīm uz mani.

Man viņa uzreiz iepatikās.

- Mister Teterton, es ceru, ka esat apmierināts?

- Apmierinātai ta�u ir jābūt Lī, - Tonijs atbildēja un smīnīgām acīm raudzījās uz mani.

- Es esmu apmierināta.

- Tad ir labi. Atstāsim jūs abas iepazīties. Tikko pabeigsiet apstaigu, Lī, lūdzu ienāciet pie manis.

⁴-Jā, mis.

- Redzēsimies nedēļas nogalē, - Tonijs man sacīja. - Ja tev kaut ko ievajagas, piezvani man, es esmu pilsētā katru dienu.

- Paldies, Tonij, pasveiciniet Troju.

- Pasveicinā�u.

Tonijs ātri noskūpstīja mani uz pieres un sekoja mis Melorijai.

- �au! Cik for�i, ka man ir istabas biedrene! Vai tevi sauc Lī? Es esmu no Hiannisportas. Vai esi tur bijusi? Protams, vismaz braukusi tai cauri. Vai gribi, lai palīdzu izpakot mantas? Tas ir tavs naktsgaldiņ� un sienas skapis, ja mantas tajā nesaiet, ieliec daļu manā skapī. Tur vietas pietiek. Vai tas bija tavs patēvs? Baigi smukais! Cik vecs viņ� ir?

D�enifera apklusa, lai ievilktu elpu, un es iesmējos.

- Ai, es par daudz runāju! Piedod. Tev dro�i vien ir simtiem jautājumu. Sāc!

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un pakāpās atpakaļ.

- Cik ilgi tu esi Vinterheivenā?

- Visu mū�u. Nē, es jokoju. Trīs gadus. Te ir gan pamatskola, gan vidusskola. Es esmu notiesāta mācību laiku pavadīt �eit. Kur tu gāji skolā?

- Bostonā, valsts vidusskolā.

- Valsts vidusskolā! Laimīgā! Meitenes kopā ar zēniem - klasē, gaiteņos, kafetērijā! Te mēs tiekamies ar zēniem tikai tad, kad augstā priesteriene atļauj deju vakarus.

- Augstā priesteriene?

- Mis Melorija. Viņai ir tikai divdesmit se�i gadi, bet Elena Slīvena man stāstīja, ka mis Melorija devusi zvērestu tāpat kā mūķene, nosolījusies ziedoties audzinā�anas darbam. Viņa nekad neprecēsies, dzīvo �eit un ne reizi nav gājusi uz satik�anos.

- Elcna Stīvena?

- Jā. Tu redzēsies ar visām meitenēm len�a laikā. Mums ir labākais galdiņ� jaunāko vidusskolnie�u spārnā. Pie tā sē� Elena un Marija D�onsone, viņas tēvam pieder autodetaļu rūpnīca, un Betija Edvarda, viņas tēvs ir Bosto-nas operas direktors, un Karla Rīve', kuras...

- Vai par visām ir zināms, ko dara katras tēvs? - es viņu pārtraucu.

Viņas runas plūsma noplaka.

- Ai, piedod! Es vienīgi domāju, ka tev gribēsies to zināt. Vismaz lielākā dala meiteņu grib tādas lietas uzzināt.

- Man negribas, - es strupi atbildēju. D�eniferas seja nomācās. - Nu labi, - ko dara tavs tētis?

- Viņ� bija advokāts, viens no labākajiem Jaunanglijā, -viņa lepni atbildēja. Tad viņas smaids nodzisa. - Viņ� pērngad nomira.

- Vai, man ļoti �ēl.

- Varbūt tāpēc es plātos ar citu tēviem. - Viņa nolaida acis, tad ātri tās pacēla, it kā viņai prātā būtu ie�āvusies kāda doma. - Tev ir tik jauns patēvs, - kā tas nākas?

D�enifera noteikti domā, ka mans tēvs arī ir miris un mums ir kopīgs daudz kas vairāk, nevis vienīgi vecums un skola.

- Mana māte ir �ķīrusies no mana tēva, - es atzinos.

Kāpēc tas jāslēpj? Tik un tā viss nāks gaismā. D�enife-ras acis iepletās.

- Cik bēdīgi! - viņa teica. - Vai tu reti satiecies ar savu īsto tēvu?

- Jā, viņ� daudz strādā. Viņam pieder okeāna tvaikoņi, viņ� rīko jūras ceļojumus. Bet �onedēļ viņ� atbrauks �urp, aizvedīs mani pusdienās! - Manā balsī skanēja gaviles.

- Cik jauki! Mans tētis arī mēdza tā darīt. - viņa klusi noteica, viņas skatiens bija ilgpilns.

- Mēs ar tēti tik sen neesam redzēju�ies, bet nākamreiz es paņem�u tevi līdzi, ja tu gribēsi.

- Vai tie�ām? Kolosāli! Es nerunā�u niekus vai divdomības. Tu man pateiksi, par ko drīkst vai nedrīkst runāt. Un es nevienai meitenei par to nestāstī�u. Apsolu - roka uz sirds, vīrs un vārds! - viņa sacīja un pielika roku pie krūtīm.

Es iesmējos.

- Labi, es tev pastāstī�u par �onedēļas tik�anos, bet tagad �igli jānoliek vietā mantas, citādi augstā priesteriene nāks mani meklēt.

D�enifera sajūsmā iespiedzās un mani apskāva, acumirklī aizgainot manas drūmās, mud�eklīgās domas. Es zināju, - tas ir lielas draudzības sākums.

D�enifera mani izvadāja pa skolu, parādīja kafetēriju, aktu zāli, vingrotavu un apk�zemes eju. Parādīja arī īsāko ceļu līdz katrai klasei.

- Skolotājām tas liksies liels pārkāpums, ja tu nokavēsi stundas, tāpēc piesargies, citādi... - D�enifera pārvilka atlabo rādītājpirkstu pār kaklu, - jāstājas augstās priesterienes priek�ā, jānoklausās, kā viņa lasa morāli par pieklājības, kārtības un disciplīnas ievēro�anu. Oi!

-Tev ir bijis tas viss jānoklausās, vai ne?

- Da�as reizes. Bet viņa ir pret mani vēlīga, kop�...

Es sapratu.

- Tagad labāk ej pie viņas, Lī. Es ie�u uz dabaszinātņu kabinetu. Pēc tam būs len�s, un tu iepazīsies ar visām meitenēm.

- Paldies, D�enifer.

Viņa paraustīja plecus.

- Es priecājos par tevi. Tu esi mana pirmā istabas biedrene.

- Vai tie�ām? Bet tu sacīji, ka esot �eit jau trīs gadus.

- Garlaicībā kvernēju, - viņa atbildēja un aizgāja uz klasi.

�Svaigs ūdens malks,� tā viņu nodēvētu vecmāmuļa D�eina.

Es aizsteidzos uz mis Melorijas kabinetu pēc stundu saraksta un pirmās pamācības.

Tagad Tonijs vairs nebija klāt un mis Melorijas izturē�anās bija krasi mainījusies, saldā laipnība zudusi. Viņa nopētīja mani, novērtēja, centās uzminēt manu raksturu, manas sliktās un labās īpa�ības.

- Katru rītu septiņos atskan zvans, jums jāpieceļas, jāpaiet zem du�as un ātri jāsaģērbjas. Brokastis ir pusastoņos, tātad nav laika noņemties ar frizūru un krā�-ļiem.

Mums �eit nav mīluļu. Jums pa�ai jāiemanto savu skolotāju un skolas biedreņu cieņa.

Galvenais, - Vinterheivenā mēs nedi�ojamies ar savu bagātību. Ceru, ka ņemsiet to vērā. Kā jau teicu, es lepojos ar savām audzēknēm, lepojos ar �o skolu, lepojos ar tās nozīmību.

Esmu pārliecināta, ka jūs darīsiet godu mūsu skolai, -viņa beidzot piebilda. - Tagad jau ir len�a laiks, jūs varat iet tie�i uz kafetēriju. Ja jums ir kādas problēmas vai neskaidrības, nāciet pie manis. Manas durvis vienmēr atvērtas.

- Paldies, mis Melorija, - es teicu un ātri aizgāju.

Līdzko ienācu kafetērijā, D�enifera piecēlās un pamāja ar roku. Mūsu galdiņ� bija pēdējais pa labi, pie lielajiem logiem, mēs varējām pārredzēt skolas pagalmu. D�enifera bija pataupījusi man vietu sev blakus.

-�au! - es sacīju.

Visas meitenes nomērīja mani no galvas līdz kājām, noskatīja manas drēbes, manu ārieni, matu sakārtojumu, glu�i tāpat es savā vecajā skolā noskatīju jaunatnācēju. Ta�u D�enifera noteikti viņām jau �o to bija pastāstījusi.

- Es jūs iepazīstinā�u, - D�enifera paziņoja. - Lī, tā ir Elena Stīvena, Tobija Kran�a, Vendija Kūpere, Karla Rīve, Betsija Edvarda un Marija D�onsone.

Visas meitenes palocīja galvu un teica ��au!�, Marija D�onsone bija glītākā, un es nopratu, ka viņa grupā ir noteicēja.

- Kā tev gāja pie augstās priesterienes? - apjautājās D�enifera.

- Labi, - es atbildēju. - Man iedeva stundu sarakstu.

Es to parādīju D�eniferai, viņa pārliecinājās, ka mēs abas būsim bie�i kopā arī ar da�ām pārējām meitenēm.

- Vai �ī nedziedāja slavas dziesmas Vinterheivenai un mūs necildināja, nedēvēja par paraugmeitenēm? - jautāja Marija un pablisināja garskropstu acis.

Pārējās meitenes smiekuļoja, es pamāju ar galvu un arī iesmējos.

- Mēs tādas esam, ja gribam, - Marija �ķelmīgi piebilda. - Ja mums tas ir izdevīgi. Bet tu labāk ej pēc ēdamā. Nav nekādas jēgas visu len�a laiku izmantot ē�anai.

Es nostājos rindā pēc len�a. Ēdiens bija daudz labāks nekā manā vecajā skolā. �Vismaz �ajā ziņā parādās bagātība,� es nodomāju.

- D�enifera mums teica, kā sauc tavu patēvu, - sacīja Elene Stīvena, kad biju atkal apsēdusies pie galdiņa. - Vai viņam ir kāds sakars ar Tetertonu rotaļlietām?

- Viņ� pats ir rotaļlietu Tetertons, - es atbildēju un nobrīnījos, cik lepni tas izklausījās.

- Es to zināju, - no�ubināja Karla Rīve. - Mana māte viņu pazīst. Mums ir trīs Tetertonu rotaļlietu kolekcijas.

- Tie�ām?

- Vai viņ� ir tik smuks, kā D�enifera stāsta? - jautāja Marija, piemiegusi acis. Viņa izskatījās daudz vairāk nobriedusi nekā pārējās.

- Viņ� ir ļoti glīts, citādi mana māte nebūtu ar viņu apprecējusies, - es neviļus augstprātīgi atbildēju.

- �Mana māte�? - Betsija novīpsnāja.

Marija pazibsnīja uz viņu, tad pagriezās pret mani.

- Tev palaimējies, - viņa sacīja. - Tu sēdi kopā ar jaunāko audzēkņu labāko grupu. Mums ir īpa�s klubs. Mēs turamies kopā. �ovakar pēc zvana es rīkoju saietu savā istabā. Atnāc arī tu.

- Bet kā tad ar stingrajiem noteikumiem?

- Tie ir priek� kaķiem. Tu ta�u neņem par pilnu augstās priesterienes sprediķus? Viņa jau deviņos lien migā, un, līdzko internāta pārzine mis Sērndeika aizgājusi, pie viņas durvīm var kaut vai sprāgt bumba, viņa tik un tā krāks un �ņāks kā tvaika ma�īna.

Visas noskandināja smieklus.

-Neuztraucies, es ņem�u tevi līdzi, - D�enifera teica.

Tikko beidzu ēst, atskanēja zvans un es devos uz savu pirmo nodarbību. Drīz atklāju, ka skolas visur ir vairāk vai mazāk līdzīgas. Jāizlasa teksts, no tāfeles jānoraksla jautājumi. Es nebiju tik daudz atpalikusi mācībās, kā sākumā baidījos. Skolotājas bija ļoti iecietīgas, lika, lai es aprakstu savu veco skolu, tad parādīja, kas man vēl jāapgūst papildus. �eit klases bija mazas, varēja daudz vairāk vērības veltīt katrai audzēknei, nekā manā vecajā skolā.

Kad mēs ar D�eniferu ieradāmies kafetērijā, pretī manam krēslam uz galdiņa bija sarkana roze. Meitenes par to ķiķināja.

- Ko tas nozīmē? - D�enifera satraukti vaicāja.

- Pārsteigums Lī, - Vendija skaudīgi pavēstīja.

- Man?

Paņēmu kartīti, biju pārliecināta, ka viņas to jau izlasīju�as.

Tajā bija rakstīts: �Vēlu sekmes - Tonijs.�

- Tā ir no mana patēva, - es paskaidroju.

-Cik uzmanīgi! - D�enifera iesaucās.

- Cik romantiski! - teica Marija, viņas acis savādi ie-zalgojās. - Kāpēc arī tava māte nav to parakstījusi?

Visas meitenes skatījās uz mani, gaidīja atbildi.

- Man �ķiet, viņam tas pēk�ņi ie�āvies prātā, viņ� pasūtījis rozi Bostonā, no sava ofisa.

Marijas lūpas izlocīja vīpsna, visas ķiķināja, vienīgi D�enifera nē.

- Kas tur jocīgs?

Neviena neatbildēja, bet es ievēroju, ka viņas paskatās uz Mariju. 4

- Viņ� to varētu parakstīt - �tētis�, - Marija teica.

Bet viņ� nav mans tētis. Mans tēvs nav miris. Mani vecāki ir �ķīru�ies, - es paziņoju.

Nopriecājos, ka D�enifera nav izpļāpājusies, jo meitenes raudzījās uz mani, muti atpletu�as, it kā es būtu no citas planētas un neko nezinātu par �ejienes labo toni. Viņas visas nāca no senām bagātām augstākās sabiedrības ģimenēm, kurām ļoti rūpēja savi raduraksti. Da�ām bija pierādījumi, ka to sen�i biju�i pirmie ieceļotāji �ajā zemē. Laulības �ķir�ana netika pieļauta.

Kad D�enifera un es atgriezāmies ar ēdienu paplātēm, valodas pie galdiņa pieklusa. No meiteņu sejām redzēju, ka viņas aprunāju�as mani. Siltā uzņem�ana bija atvēsusi. Meitenes sāka pārspriest, kādi krā�ļi viņām vislabāk patīkot. Ja es izteicu kādu atzinumu, klausījās vienīgi D�enifera.

Pēc pusdienām atkal bija mācību stundas. Meitenes piecēlās un taisījās iet prom, bet Marija noliecās pie manis un teica: - Es atcēlu �īvakara saietu, biju aizmirsusi, ka rīt man kontroldarbs dabaszinātnēs.

Es tikai palocīju galvu un nolūkojos, kā viņa pievienojās pārējām.

- Marija nav atcēlusi saietu, - es teicu D�eniferai. - Viņas negrib biedroties ar mani, jo mani vecāki ir �ķīru�ies.

- Neņem pierē! - D�enifera no�ukstēja, kad mēs viņām sekojām. - Gan viņas to krupi norīs.

- Man vienalga, tas man bijis nebijis, - es teicu, bet man iesmeldzās sirds.

Kāpēc māmiņa vēlējusies, lai es mācos �aja skolā kopa ar aristokrātēm, kas lepojas ar savām �zilajām asinīm un staigā degunu gaisā? Neviena no tām neaicinās mani viesos. Kāpēc es tiku sodīta māmiņas vainas dēļ? Vai vienmēr tāpēc cietī�u? Man pārskrēja drebuļi, iedomājoties, ko �īs meitenes darītu, ja uzzinātu patiesību par manu dzim�anu.

Es vairāk nekā jebkad gribēju tikt atpakaļ uz Bostonu, iet savā vecajā skolā, kur mani īstie draugi justu man līdzi, nevis vairītos no manis kā no spitālīgas. Tagad, kad man ļoti vajadzīgi draugi, es esmu spiesta dzīvot kopā ar �īm bagātajām, izlutinātajām meitenēm. Es aizbēg�u, jau apsvēru kā to izdarī�u. Dzīvo�u pie tētiņa, kaut arī viņ� vienmēr braukā apkārt. Visur būs labāk nekā �eit.

Ta�u D�enifera bija ļoti mīļa un pūlējās mani uzmundrināt. Mēs �akli mācījāmies, tomēr krietnu laiku runājām par modi, mūziku un zēniem.

D�eniferai, tāpat kā man, nekad nav bijis draugs, bet �eit esot kāds zēns, kas viņai patīkot, viņ� mācoties Elan-deilā, zēnu vidusskolā, laiku pa laikam �ī skola rīkojot deju vakarus kopā ar Vinterheivenu.

Izmācīju�ās mēs devāmies skatīties televīziju, bet atpūtas istabā nebija nevienas meitenes no mūsu galdiņa vai �īpa�ā kluba�, kā Marija to dēvēja.

- Viņas visas ir Marijas istabā uz saietu. Ej, D�enifer, es negribu, ka manis dēļ tev no kaut kā jāatsakās.

- Man negribas iet, ja arī tu neesi uzaicināta, - D�enifera atbildēja. - Bez tam viņas izturējās kā preteklenes. Es esmu pārsteigta, jo viņas vienmēr biju�as tik labas pret mani.

- Es necie�u meles! - es paziņoju un lepni izslējos. D�enilera ieraudzīja dusmu kvēli manās acīs.

- Ko? - viņa jautāja un aizturēja elpu. '

- Iesim! - es pavēlēju un devos ārā no atpūtas istabas.

- Kurp? - D�enifera iesaucās, man sekodama.

- Uz Marijas istabu! - Es attraucu, negausinājusi soli.

- Bet... tas ir tik nepatīkami. Vai mēs labāk nevarētu par viņām nelikties ne zinis?

- D�enifera Longstoune, man ir apnicis nelikties ne zinis par to, kas mani sarūgtina. Ja es eju �ajā skolā, tad gribu, lai mani pieņem lādu, kāda es esmu, un es neļau�u, ka tās vīzdegunes dara man pāri.

- Jāiel līdz gaiteņa galam. Tā ir pēdējā istaba pa labi.

Mēs soļojām pa gaiteni. Jutos kareivīgi noskaņota, turēju galvu augsti paceltu, nevēlējos likties pazemīga un bezspēcīga, padarīt sevi par upuri. Piegāju�as pie Marijas istabas durvīm, izdzirdējām rokmūziku. Es pieklauvēju. Magnetofons apklusa, no�vīkstēja sa�ukstē�anās. Tad Marija atvēra durvis.

- Es tikko iedomājos, vai nepalīdzēt tev uzrakstīt kontroldarbu, - es teicu un pagāju viņai garām.

Iestājās kapa klusums. Gailēja vienīgi cigaretes. Istabā griezās dūmi. Elena un Vendija sēdēja uz grīdas un dzēra kokakolu, Karla, Tobija un Betsija, gultās gar�ļauku izlaidu�ās, �ķirstīja modes �urnālus un ilustrētus erotiskus izdevumus. Es apsviedos pret Mariju.

- Man �ēl, ka jūs �ādi uzņemat manu vecāku �ķir�anos, bet ir stulbi tādēļ vainot mani un likt arī D�eniferai ciest tikai tāpēc, ka es esmu viņas istabas biedrene. Es cerēju, ka mēs visas iedraudzēsimies. Esmu pārliecināta, ka neviena te nav glu�i tīriņa un nevienai nav kristāltīras pagātnes! - es dusmu uzplūdā izgrūdu. - Tā vai citādi, bet es tikai gribēju, lai jūs visas zināt, ka nevienu neapmuļķosiet. Iesim, D�enifer!

- Pagaidi! - Marija pa�āva skatienu uz pārējām meitenēm. -Tev taisnība. Tas nebija smuki.

Es uzmetu viņām skatienu. Visas nodūra acis.

- Ja jau tu esi te, tad varētu arī palikt, - Marija teica un pasmaidīja.

- Bet es...

- Lūdzu, - Marija piebilda. - Vai nevēlies cigareti?

- Es nesmēķēju.

- Tad pēdējais laiks sākt. D�en, aiztaisi durvis, pirms nav atnākusi vecā Sērndaika! Elen, ieslēdz magnetofonu! - Marija izrīkoja. - Sveicināta, Lī, mūsu īpa�ajā klubā! Ar tavu ātro dabu man labāk gribētos, lai tu esi mūsu pusē. Vai ne, meitenes?

Visas sāka smieties. Es palūkojos uz D�eniferu. Arī viņa plati smaidīja.

Mēs palikām gandrīz līdz vienpadsmitiem, runājām par skolu, filmām un mūziku. Neviena vairs neko nejautāja par maniem vecākiem, lai gan Betsija Edvarda tagad atcerējās, ka kopā ar saviem vecākiem reiz braukusi jūras ceļojumā ar van Vorīnu kuģi. Es pastāstīju par braucienu uz Jamaiku, tad mēs visas aizlavījāmies uz savām istabām.

D�enifera un es apgūlāmies, bet vēl tērzējām līdz pusnaktij. D�enifera pastāstīja, kā nomiris viņas tēvs un cik vientuļa un pamesta viņa pēc tam jutusies. Tāpat jutos arī es, kad uzzināju, ka mani vecāki �ķiras. Beidzot man acis krita ciet.

- D�enifer, man nāk miegs, liksimies uz auss.

- Labi, es arī esmu nogurusi.

- Ar labunakti, D�enifer.

- Ar labunakti, Lī! - Viņa iespurdzās.

- Kas ir?

- Tu biji kolosāla, kad pieklauvēji pie Marijas durvīm un visu to pateici. Kaut man bijusi tāda dū�a! Cik tu esi drosmīga!

- Nemaz neesmu, - es iebildu.

- Esi gan. Es nepazīstu nevienu drosmīgāku meiteni un priecājos, ka tu esi mana istabas biedrene. Sveika Vinter-heivenā, Lī!

- Paldies, D�en! Ar labunakti! - es atkal sacīju un aizvēru acis, pārgurusi no kņadoņas un pūlēm justies dro�a un laimīga �ajā reizēm tik ļaunajā un ne�ēlīgajā pasaulē.

Nākamajā dienā mis Melorija len�a laikā ienāca kafetērijā, meklējot mani.

- Ieradies misters Tetertons, - viņa ar smīnu pavēstīja. -Viņ� ir manā kabinetā, grib parunāt ar jums.

- Vai kaut kas noticis? - Man sirds salēcās mazā Troja dēļ.

- Dro�i vien ne, - viņa atbildēja.

Paskatījos uz pārējām meitenēm, visas apspieda Smaidus un aizturēja smieklus.

� Paldies, - es teicu un devos viņai līdzi.

- Izmantojiet manu kabinetu, cik ilgi vēlaties, - viņa sacīja un atstāja mūs vienus.

Tonijs sēdēja ādas krēslā pie galda, tērpies tum�zilajā uzvalkā ar divrindu pogām. Izskatījās ļoti iespaidīgs.

- Kā tev iet? - viņ� jautāja, mani nopētīdams.

- Labi. Kā jūtas Trojs?

- Daudz labāk. Varbūt pēc nedēļas varēsim vest viņu mājās.

- Cik jauki, Tonij! - Es uz mirkli novērsos, jo viņ� vēl arvien mani cie�i uzlūkoja. - Kā klājas māmiņai?

� Tāpat. � Viņ� nopūtās. � Tagad viņai ir jauns uztura re�īms... len�ā tikai glāze �ampanie�a un gurķu sendvi�i. Ā, viņa sākusi spēlēt brid�u.

- Brid�u?

- Jā, �ķiet, ka visas viņai patīkamās dāmas spēlē brid�u. Es algoju kādu profesionāli, kur� viņu apmāca un ierāda viņai visus smalkos gājienus, - viņ� teica, sakrustoja kājas un rūpīgi pārlaida pirkstus pār zilo bik�u asi iegludināto vīli. Viņam bija gari, slaidi pirksti spīdīgiem nagiem.

- Vai tev neko nevajag? Drēbes, rakstāmpiederumus, kabatas naudu... Vai tu neko nevēlies?

- Nē, - es atbildēju, bet man gribējās teikt: �Jā, es vēlos, lai māmiņa izrādītu interesi arī par mani.�

- Nu labi, - viņ� pieceldamies teica. - Varbūt es kādu vakaru iegriezī�os un pirms brauk�anas uz Fārtiju aizvedī�u tevi pusdienot. Vai tev gribētos?

-�onedēļ ne, - es a�i atbildēju. - Tētis apsolīja piezvanīt, atbraukt un paņemt mani līdzi pusdienās.

- Ak tā!

Tonijs pavīpsnāja. Lai gan zilo acu skatiens bija aizplīvurots un neizdibināms, es tomēr ievēroju, ka viņ� nav radis saņemt atraidījumu. Tik bagātam un varenam vīram reti gadās to pieredzēt.

- Varbūt jaunnedēļ, - es piebildu, un viņa acis atkal iemirdzējās.

- Labi. Katrā gadījumā es piektdien piecos bū�u klāt ar limuzīnu. Lai tev patīkamas pusdienas kopā ar tēvu!

Viņ� noskūpstīja mani uz pieres un aizgāja.

Atgriezusies kafetērijā, es ieraudzīju, ka viss �īpa�ais klubs� sadrūzmējies pie loga un skatās uz Toniju, kas stāv pie limuzīna un sarunājas ar mis Meloriju. Izsaucieni, nopūtas, sa�ukstē�anās. Pamanīju�as mani, viņas atgriezās pie galdiņa.

- Viņ� patie�ām ir smuks, - Elena teica. - �oreiz D�enifera nav pārspīlējusi.

- Kad mūs uzaicināsi uz Fārtingeilas savrupmāju? -jautāja Marija, un visas satraukti piebalsoja.

Es atbildēju, ka drīz viņas uzaicinā�u tur pavadīt nedēļas nogali. Pēk�ņi biju vispopulārākā meitene Vinterheive-nā.

Tre�dien piezvanīja tētis un ceturtdien atbrauca, lai vestu mani pusdienās. Līdzko uzzināju, ka viņ� ieradies, skrie�us metos viņa skaujās. Viņ� iesmējās un mani sirsnīgi noskūpstīja, tad atvirzīja nostāk un aplūkoja.

- Cik ātri tu audz! Es tevi gandrīz vairs nepazinu, -viņ� teica. - Labi, ka tu mācies meiteņu skolā, citādi man vajadzētu ar spieķi aizdzīt zēnus, kas tevi apstāju�i.

- Ai, tētiņ!

- Nāc! - Viņ� apķēra mani ap pleciem. - Es gribu zināt visu par tavu jauno skolu un jaunajām draudzenēm, visu, kas noticis, kop� mēs pēdējo reizi runājām.

Tētis iesēdināja mani taksometrā, un mēs aizbraucām pusdienot uz greznu restorānu. Viņ� uzmanīgi klausījās manā stāstījumā, tik cie�i raudzījās manī, it kā tiektos iespiest atmiņā manu seju. Es runāju vienā runā�anā, satraukta, ka viņ� tie�ām ir �eit un es tie�ām esmu kopā ar viņu. Tiklīdz pieminēju māmiņas medusmēnesi, viņa sejas izteiksme pārvērtās. Acis piemiedzās, lūpas sakniebās. Viņ� novērsa skatienu un brīdi iegrima domās.

Man sadrebēja sirds, es nojautu, ka viņ� sacīs kaut ko, kas mani apbēdinās. Iekodu apak�lūpā, gaidot viņa vārdus. �ajos pēdējos mēne�os man tik bie�i bija uzkritusi nelaimē, es jau spēju paredzēt, kad tā atkal uzkritīs. Beidzot viņ� pagriezās pret mani, smaids bija mīļāks, bet nedro�āks.

- Es zinu, ka tu neesi laimīga, Lī, tava māte tev atņēmusi daudz ko, kas tev patika, ievedusi tevi sve�ā, jaunā pasaulē, kurā dzīvo salti, vienaldzīgi ļaudis, kam rūp pa�labums un bagātība. Man ik dienas ir darījumi ar bagātniekiem un ietekmīgiem cilvēkiem, tāpēc es zinu, cik tie ir bezjūtīgi un egoistiski. Bagātība aklina tiem acis, aizsargā tos un attālina no dzīves īstenības, ļauj dzīvot ilūzijās.^

�ēl, ka tas viss tevi piemeklējis, kad tu vēl esi tik jauna un jūtīga un kad man jācen�as glābt savs bizness no bankrota. Man arī sāp sirds, ja nevaru būt kopā ar tevi, kad esmu tev vajadzīgs.

Mans vienīgais mierinājums ir tas, ka tev ir gai�s prāts, tu esi miesā un garā stipra, tevī ir labas dzimtas asinis, jo van Vorīni ir sīksti cilvēki, pārvarēju�i visādus �ķēr�ļus, lai tiktu pie turīguma. Mums nav sve�as grūtības, un panākumi nav mūs padarīju�i mīkst�aulīgus.

Ai, kā es cīnījos ar sevi! Prāts uzstāja, lai pasaku viņam taisnību - to, ko vecmāmuļa D�eina teikusi māmiņai un māmiņa nav apstrīdējusi, - bet sirds liedza tēti vēl vairāk sāpināt. Mani sagrāba arī bailes. Kā �ī patiesība ietekmētu viņa mīlestību? Ja nu viņ� vairs neuzskatītu mani par savu meitu? Ja vairs nemīlētu? To es nemū�am nepārdzīvotu. Tas būtu beidzamais un vissmagākais trieciens �ajos pēdējos mēne�os.

Es vienīgi māju ar galvu, smaidīju, pastiepos pāri galdiņam, saņēmu viņa roku un viņu mierināju, it kā būtu viņa meita, īsta van Vorīna.

Tad viņ� pavēstīja sliktās ziņas: - Diem�ēl mēs kādu laiku neredzēsimies. Es atvēr�u ofisu Eiropā, lai piesaistītu eiropie�u tūristus, kuri vēlētos braukt ne vien uz Ameriku, bet arī uz manu ekspertu ieteiktajām atpūtas vietām.

Ir maldīgi domāt, ka tikai amerikāņiem ir nauda un iespēja pavadīt atvaļinājumus lepnos kūrortos.

- Cik ilgi mēs neredzēsimies, tētiņ?

- Es nebū�u atpakaļ vismaz līdz vasarai, - viņ� atzinās. Bet, līdzko atgriezī�os, mēs kopā pavadīsim tik daudz laika, cik tu gribēsi. Apsolu.

Man kaklā iesprūda kamols. Acu kaktiņos iesprostotās asaras draudēja izlauzties un pludot pār vaigiem. Tētis ta�u ir mans balsts - kā es spē�u izturēt tik ilgi viņa prombūtni? Māmiņa tagad kļuvusi visai patmīlīga, domā vienīgi par sevi. Pie kā lai es eju pēc padoma, pēc mīlestības, pēc skūpstiem un apskāvieniem? Es piespiedos būt stipra meita - kā jau van Vorīnu pēctece, par ko viņ� mani turēja.

- Es tev rakstī�u, - viņ� ātri piebilda, - un ceru, ka arī tu man sūtīsi vēstules.

-Jā, tētiņ.

- Tiklīdz skaidri zinā�u, kad atgriezī�os, mēs norunāsim, kur satikties.

Braucot atpakaļ uz Vinterheivenu, mēs, viens otram piekļāvu�ies, - tētis aplika man roku ap vidukli - sēdējām taksometra aizmugures sēdeklī. Viņ� stāstīja par saviem braucieniem, par to, ko redzējis, kādus cilvēkus iepazinis, bet es nedzirdēju viņa vārdus, klausījos vienīgi balss tonī.

Iedomājos savu bērnības tēti, kur� mani, mazu meiteni, nesis kukuragās gar Temzas krastu, kad mēs bijām Londonā, to tēti, kur� dejojis ar mani kuģa deju zālē, aiz rokas vadājis mani pā luksusa tvaikoņiem, iepazīstinājis ar kuģu komandām, parādījis man ma�īntelpu, skūpstījis un apskāvis mani, virpinājis pirkstos manas matu cirtas, kad es sēdēju viņam klēpī.

Tas tētis nogrimis aizmirstībā, aizgājis gandrīz tāpat kā D�eniferas tēvs. Mēs - viņa un es - zināmā mērā esam līdzīgas, kad naktī guļam nomodā un stāstām par savām \ bērnu dienām, abas atceramies laiku, kas nekad vairs neatgriezīsies, brī�us, kādi mums nekad vairs nebūs, vār-. dus, kādus nekad vairs nedzirdēsim. Skūpsti un smaidi izkūpēs no atmiņas kā dūmi un pazudīs negaisa mākoņu kraujās, kas aizklāju�i mūsu kādreizējās, laimē zilgmojo-�ās debesis.

Pie skolas tētis mani noskūpstīja, apskāva un vēlreiz apsolīja, ka rakstīs man un nemitīgi domās par mani, bet es zināju, - līdzko iesēdīsies ma�īnā, viņa domas atkal pievērsīsies biznesam. Es viņam to nepārmetu, zināju, ka viņ� aprok sevi darbā, lai remdētu bēdas.

D�enifera jau mani gaidīja mūsu istabā, gribēja dzirdēt visus sīkumus par manām pusdienām kopā ar tēti. Es sapratu, - viņa grib izjust prieku un varbūt atkal pārdzīvot laimīgos laikus, ko pavadījusi kopā ar savu lēti. Tāpēc es nepieminēju neko bēdīgu. Stāstīju par restorānu, ēdienu, tētiņa solījumiem. Aprakstīju jocīgo viesmīli, kur� runāja ar tik stipru vācu akcentu, ka es lāgā nesapratu, pasūtīju nepareizus ēdienus, bet arī tie likās ļoti gardi.

- Man vienalga, ko ēdu, ja vien esmu kopā ar tēti, - es teicu, un D�enifera iesmējās.

- Paldies, ka pastāstīji man visu, Lī. Ar labunakti!

- Ar labunakti!

D�enifera saritinājās, viņu miegā ieaijāja manas jaukās atmiņas, bet es pagriezu viņai muguru un klusītēm raudāju, līdz miegs arī par mani ap�ēlojās.

Visas �īpa�ā kluba� meitenes zināja, ka Tonijs piektdien atbrauks man pretī, tāpēc kā vistas drūzmējās ap mani uz Vinlerheivenas lieveņa. Tas mani samulsināja, un Tonijs nepaspēja izkāpt no ma�īnas, kad es jau nodrāzos pa kāpieniem un aizbēgu no ziņkārīgajām meitenēm.

- Uz redzē�anos svētdienas vakarā, Lī! - viņas korī no-skandēja. Tad ķiķinādamas uzskrēja pa kāpnēm un iegāja Bī�emholā.

- Nu re, vai man nebija taisnība? Tu jau esi iedraudzējusies ar daudzām meitenēm, - viņ� smaidot sacīja, kad mēs braucām prom. - Vai labi pavadīji �o nedēļu?

- Jā, Tonij. Man ļoti patīk mana istabas biedrene D�enifera. Es gribētu viņu uzaicināt uz Fārtingeilu, arī pārējās savas grupas meitenes.

- Kad vien vēlies. Ja tava māte atļaus, - viņ� brīdino�i piebilda.

Es apjautājos par Troju.

- Viņam kļūst dienu no dienas labāk. Ārsts teica, ka mēs varē�ot vest viņu mājās vai nu tre�dien, vai ceturtdien. Kad tu jaunnedēļ pārradīsies, viņ� jau būs Fārtijā.

Es ļoti vēlējos redzēt Troju, bet tikpat ļoti vēlējos pavadīt nedēļas nogali skolā. �īpa�ais klubs� gāja uz kino un

veikaliem, reizēm sestdienas vakaros Vinterheivena tika rīkotas dejas kopā ar Elandeilas zēniem.

Kad mēs sasniedzām Fārtiju un es iegāju lielajā mājā, mani pēk�ņi apņēma nomāco�s klusums, jo mazais Trojs vairs neskraidelēja aug�up un lejup pa kāpnēm, nesauca mani vai Toniju. Ne solis neatbalsojās pla�ajās istabās. Tas viss bija asā pretstatā tam, no kurienes es nācu - no meiteņu smieklu un dziesmu pilnas skolas, mundras, rosīgas un trok�ņainas jaunas dzīves. Fārtijā atgādināja muzeju, �ukstu māju.

- Tava māte dro�i vien ir savā istabā, - sacīja Tonijs, paskatīdamies rokas pulkstenī. - Laikam nupat atgriezusies no brid�a partijas.

Es uzskrēju pa kāpnēm. Mani tirdīja da�ādas izjūtas -ļoti vēlējos redzēt māmiņu pēc veselas nedēļas at�ķirtības, pastāstīt par meitenēm, par visu, ko mēs darījām un runājām; ta�u es biju arī dusmīga un aizvainota. Kāpēc viņa nav piezvanījusi, apvaicājusies, kā man iet? Vēl arvien dusmojos, ka pirmajā skolas dienā viņa nebrauca mums līdzi. Tonijam taisnība - māmiņa tikko bija atgriezusies no brid�a partijas, taisījās nomazgāties du�ā un pārģērbties pusdienām.

Ā, Lī! - viņa teica, līdzko iegāju viņas guļamistabā, izskatījās pārsteigta. - Man aizmirsās, ka tu �odien pārradīsies mājās, ka �odien ir piektdiena. Vai vari iedomāties? Tas liecina, cik �onedēļ esmu bijusi aizņemta.

Viņa stāvēja vienā apak�veļā, mati bija atrisu�i. Tad māmiņa pasmaidīja un izstiepa rokas, lai es metos viņas skaujas. Es minstinājos, un viņa ātri vien nolaida rokas.

- Ļauj man aplūkot tevi. Tu izskaties tik nopietna. Vai tas ir pārmetums? Vai tu kāda iemesla dēļ uz mani dusmojies?

- Māmiņ, kāpēc tu man pat nepiezvanīji? Es vienreiz tev piezvanīju, bet Kertiss teica, tu kopā ar paziņām esot aizbraukusi iepirkties uz Bostonu. Vai pa ceļam nevarēji iegriezties skolā? - es �ēlojos.

- Ai, Lī, kā tas izskatītos, ja es visas �īs smalkās dāmas vestu apciemot manu meitu, kas tikai da�as dienas ir prom no mājām? Viņas nodomātu, ka tu esi luteklīte. Turklāt tev nav ne jausmas, ko nozīmē sadarbība ar �īm dāmām. Viņas pļāpā un tenko bez mitas, mums gandrīz neatliek laika darīt ko citu. Vienīgi es alla� aizrādu: �Dāmas, jāsāk rīkoties, citādi neko nepaspēsim.� Tomēr viņas par mani ir stāvā sajūsmā. Savu mū�u neesot sastapu�as tik mundru un rosīgu sievieti.

Nē, tev nav nekāda iemesla uz mani dusmoties. Es ta�u domāju par tevi, lūdzu, lai Tonijs tevi apciemo, viņ� to darīja, vai ne?

- Jā, bet tas nav tas pats, - es iebildu.

- Tu kļūsti tikpat ietiepīga kā tavs tēvs. Esi mantojusi van Vorīnu puritāniskos gēnus, - viņa paziņoja.

Es dusmu uzplūdā tik tikko savaldījos, nepateikusi, lai viņa izbeidz man melot.

- Bez tam Tonijs to labprāt darīja. Viņ� tev ir ļoti pieķēries, Lī, tas ir lieliski. Tu nemaz nevari iedomāties, kā �is apstāklis atvieglojis manu dzīvi. Lūdzu, nedusmojies, - viņa pieglaimīgi teica un atkal izstiepa man pretī rokas.

Es gribēju pretoties, gribēju runāt un runāt, līdz māmiņa saprastu, cik cietsirdīga pret mani bijusi, ta�u viņa mīlīgi smaidīja tāpat kā manā bērnībā, kad sukāja man matus, stāstīdama par brīni�ķīgajiem piedzīvojumiem, kas mani gaida, par vietām, kurp do�os, par prin�iem, kādus sastap�u, par burvības un mīlestības pilno pasauli, kura man pavērsies. Viņa saauda manus bērnības sapņus un fantāzijas burvju tīmeklī un lika ārpasaulei zaigot visās varavīksnes krāsās.

Es apskāvu viņu un ļāvu viņai piekļaut mani sev klāt. Viņa sīkiem skūpstiem apbēra man vaigus un noglauda matus, es niknojos uz sevi, ka tas man patīk. Tad viņa nosēdināja mani sev blakus uz gultas un pastāstīja par jaunajām paziņām, tās bija cita par citu bagātākas, visas no slavenām �zilasiņu� dzimtām.

- Kāpēc tu vēl arvienu izskaties tik bēdīga? - viņa pēk�ņi jautāja. - Vai tevi saskumdināju�as pusdienas kopā ar tavu tēvu? - Viņa aizdomīgi piemiedza acis. - Tonijs man sacīja, ka tēvs vedī�ot tevi pusdienās.

- Nē, māmiņ. Tomēr jā, daļēji tā ir, - es atzinos.

Pastāsīju par tētiņa plāniem atvērt Eiropā ofisu, tātad ar viņu reti redzē�os.

- Tas mani nepārsteidz, Lī. Viņ� dro�i vien tāpat rīkotos arī tad, ja mēs nebūtu �ķīru�ies. Ak, ja iedomājos, cik daudz dārgā laika esmu zaudējusi! Zaudējusi jaunību!

Viņa savilka dusmīgu seju, bet tad paskatījās spogulī.

- Ai, es nedrīkstu saraukt pieri! - viņa tik izmisīgi iesaucās, ka es satrūkos. - Viens no labākajiem kosmēti-ķiem teicis, ka pieres rauk�ana veicina grumbu ra�anos. -Viņas balss skanēja izmisīgi. - Es lasīju kādu viņa rakstu. Cilvēki, kam ir rāms, priecīgs noskaņojums, nenovecojot tik ātri kā tie, kuri vienmēr ir saīgu�i un raizīgi. Dusmas jāapslāpē, tūlīt jāiedomājas kaut kas patīkams. Glu�i kā ūdens jāiegā� ugunī. Dusmu liesmās sadegs tavs skaistums un tava jaunība, ja tu pieļausi to, tāpēc tev tas jānodzē�, jāapslāpē, cik ātri vien iespējams. - Viņa plati, izaicino�i pasmaidīja.

- Tagad es nomazgā�os siltā du�ā un pirms pusdienām veik�u sejas masā�u. Pēc tam tu man pastāstīsi visu par Vinlerheivenu � norunāts?

Viņa tik ātri bija mainījusi sarunas tematus, ka man apreiba galva.

- Man tev kaut kas jāpajautā, māmiņ. Es jau prasīju Tonijam, viņ� teica, ka tam piekritī�ot, ja piekritīsi tu.

- Kas tad tas ir? - Viņa jau saviebās, it kā sagatavotos dzirdēt briesmīgu jautājumu vai prasību.

- Es Vinterheivenā esmu ierdraudzējusies ar da�ām jaukām meitenēm, it sevi�ķi ar savu istabas biedreni -D�eniferu Longstouni. Man gribētos nedēļas nogalēs uzaicināt viņas �eit.

- Nedēļas nogalēs! Nē, Lī, vēl ne. Es nevaru pieļaut, ka tu vadāsi te apkārt meitenes, man nav laika noņemties ar tavām jaunajām draudzenēm. Es gribu, lai tu man palīdzi, nodarbini Toniju. Viņ� vēlas tev iemācīt jāt un slēpot. Viņ� pats man teica, ka turpmāk �ādi izmanto�ot nedēļas nogales.

Tu apsolīji man �ajā ziņā palīdzēt, Lī, - viņa atgādināja. Viņas seja nocietinājās. - Tonijs tev �ādi atbildējis tikai aiz pieklājības. Viņam daudz labāk gribētos būt kopā vienīgi ar tevi, vismaz kādu laiku. Un pēc tam mēs atļausim tev ielūgt savas draudzenītes - ikreiz pa vienai.

- Bet, māmiņ, te ir tik daudz istabu! Mēs varam uzaicināt reizē vairākas! - es iesaucos.

- Redzēsim. Esmu pārliecināta, ka tās visas ir jaukas, godīgas meitenes, ja mācās Vinterheivenā, - viņa piebilda un devās uz vannasistabu. - Lūdzu, Lī, mani vairs neapgrūtini. Es jūtos pārgurusi, - viņa teica un noskandināja smieklus.

Dro�i vien arī visas pārējās nedēļas nogales mājās man būs tādas pa�as kā �ī pirmā. Piektdienas vakara pusdienas alla� bija garlaicīgas. Ja Tonijs un māmiņa nebija kaut kur ielūgti, viņi parasti ielūdza savus draugus. Neviens no laulātajiem pāriem nekad neņēma līdzi bērnus, es un Trojs, ja viņ� neslimoja, pie galda vienmēr sēdējām kopā ar pieaugu�ajiem, kuri runāja par lietām, kas mani nemaz neinteresēja.

�ad un tad Tonijs mazajā teātrī parādīja kādu populāru filmu, to viņam mēdza pagādāt kāda drauga draugs. Pāris rei�u mūzikas istabā koncertēja kāds pianists. Tādos gadījumos Tonijs un māmiņa ielūdza pusduci vai vairāk paziņu. Māmiņa teica, tas neesot tikai �iks, �ādā veidā viņa atbalstot arī mākslu un māksliniekus, kuriem vajadzīgi papildu ienākumi, lai turpinātu rado�o darbu.

Visus ziemas mēne�us Tonijs un es svētdienās devāmies slēpot tuvējos pakalnos. Viņ� algoja slēpo�anas instruktoru, kas iemācīja man �ī sporta veida pamatus, un drīz es jau sekoju viņam pa nolaideniem kalniem. Tonijs bija lielisks slēpotājs un parasti izvēlējās visstāvākās nogāzes. Mēs ieturējām len�u slēpotāju apmetnē, sēdēdami pie ugunskura.

Māmiņa nekad nenāca mums līdzi. Mūsu prombūtnē viņa brauca kaut kur spēlēt brid�u vai uzaicināja savas draudzenes to spēlēt Fārlijā. Ja viņa nespēlēja brid�u, tad brauca uz Bostonu iepirkties vai brokastot.

Trojs vēl bija vārgs pēc smagā plau�u karsoņa, nedrīkstēja iet ārā. Māmiņa pieprasīja, lai Tonijs nolīgst diennakts aukli, kas Troju aprūpē, kaut arī viņ� vairs neslimoja. Ta�u marta beigās Trojs sasirga ar vējbakām, pēc tam iegula ar masalām, un māmiņa nemitīgi atgādināja man un Tonijam, cik gudri rīkojusies, pieprasīdama Trojam īpa�u medicīnisko aprūpi.

Nabaga mazais Trojs bija vāj� un sanīcis, jo pārāk bie�i slimoja. Svētdienās, kad man vajadzēja atgriezties Vinter-heivenā, viņ� skatījās uz mani lielām, bēdīgām, iedubu-�ām acīm sīkajā, bālajā sejiņā, jo zināja, ka piecas dienas viņam nebūs nedz sabiedrības, nedz iepriecinājuma. Māmiņa turēja viņu par staigājo�u mikrobu, izvairījās no viņa, kad vien varēja; pārradusies mājās no Vinterheivenas, es reiz atklāju, ka Trojam pasniedz ēdienu citā laikā, lai māmiņai nav jāsē� ar viņu pie viena galda.

Pavasarī viņam piemetās alerģijas, gandrīz katru nedēļu viņu nācās vest pie ādas slimību ārsta un alergologa. Vispirms viņi domāja, ka alerģiju izraisīju�i putek�ņi un vārpzāle, pēc tam nosprieda, ka tai ir sakars ar audumiem viņa istabās, un Tonijs lika visu pārmainīt: paklājus, aizkarus, gultas veļu un vatētās segas, ta�u probēmu tas neatrisināja. Trojam joprojām tecēja deguns, viņ� klepoja pat visskaidrākajās un vissiltākajās vasaras dienās. Atlika cerēt, ka pusaud�a gados alerģijas, iespējams, pāries, bet līdz tam laikam viņam jālieto visādas zāles lielās devās, da�as atņēma ēstgribu, citas padarīja viņu miegainu. Viņ� daudz gulēja, palika tāds pats vāj� un sīciņ�, vienmēr izskatījās gurdens un nomākts.

Trojs, glu�i dabiski, nogremdējās sevī, lielākoties spēlējās ar rotaļlietām, ko Tonijs viņam sapirka un taisīja arī pats rotaļlietas. Daudzas bija ļoti labas, vienu Tonijs pat sāka ra�ot Tetertonu rotaļlietu fabrikā Troja vecuma bērniem.

Pavasara mēne�os Tonijs un es devāmies izjādēs. Viņ� bija nolēmis pats iemācīt man jāt ar zirgu. Mēs jājām gar krastmalu un pāri kāpām. Trojs ļoti vēlējās jāt mums līdzi ar Bultu � savu poniju, bet alergologs stingri aizliedza viņam nākt saskarē ar dzīvniekiem. Trojam nedrīkstēja būt nedz kucēns, nedz kaķēns, pat kāmis ne.

Man sāpēja sirds, redzot viņu auklei pie rokas stāvam pakalnā un noraugāmies, kā Tonijs un es aizjājam uz piekrasti, bet es neko nevarēju līdzēt.

�ajā ziemā un pavasarī māmiņa jutās visai laimīga. Es darīju, ko viņa gribēja, - nedēļas nogales lielākoties pavadīju kopā ar Toniju, viņa varēja nodoties pati saviem pasākumiem. Darbdienās Tonijs bija ļoti aizņemts, un, cik nopratu, viņi dienām ilgi nemaz neredzējās. Diezin vai kvēlā kaisle bija izplēnējusi, aizmirsu�ies burvīgie brī�i, kad �ķita, ka pasaule aizies bojā, ja viņi neizārdīs manu mīļo ģimeni, lai visu mū�u paliktu kopā?

No tētiņa kārtīgi saņēmu kartītes un vēstules visu ziemu un pirmajos pavasara mēne�os. Maija sākumā pēk�ņi ievēroju, ka nākamā vēstule ilgi kavējas. Vai tētim kaut kas atgadījies? Es jau sāku baiļoties un tad to saņēmu. Tajā viņ� minēja kādu personu, it kā es to pazītu.

��odien es un Mildreda Pīrsa ēdām len�u Elizejas laukos,� viņ� rakstīja vēstules vidū. �Brīni�ķīga diena, ielas ļau�u, ma�īnu un tūristu pilnas, īsta modes parāde. Es pirmo reizi pieredzēju �ādu brīvdienu. Mēs gājām pa muzejiem, viņa pat pierunāja mani, lai uzkāpju Eifeļa tornī. Mildreda ir lieliska sarunu biedrene.�

Mildreda Pīrsa? Kas ir tā Mildreda Pīrsa? Es pārlūkoju visas tētiņa vēstules, nevienā viņa nav agrāk pieminēta. Vai būtu sekretāre, radiniece, kāda atbildīga ierēdne tētiņa biznesā? Bet tad es viņu pazītu. Cik mulsino�i! Piepe�i atminējos tētiņa uzrakstīto teikumu: �Mildreda ir lieliska sarunu biedrene.� Mana sirds sāka pukstēt ātrāk.

Cik veca ir �ī Mildreda Pīrsa? Vai viņa ir kādas paziņas meita, varbūt manos gados, ja novērsusi tētiņa uzmanību no manis? Arī es tik labprāt ieturētu len�u kopā ar tēti Eli-zejas laukos un uzkāptu Eifeļa tornī. Tā nav godīga rīcība.

Ta�u tūlīt es nospriedu, ka ir tik egoistiski nenovēlēt tētiņam �o dienu, kuru viņ� dēvējis par pirmo reizi pieredzētu brīvdienu. Nepacietīgi gaidīju nākamo vēstuli. Diezin vai atkal �o personu pieminēs? Nepieminēja, ta�u pavēstīja, ka atgrie�anās Savienotajās Valstīs mazliet aizkavē�oties, bet noklusēja iemeslu, tomēr es kaut ko nojautu starp rindiņām. Māmiņa to sauktu par sievie�u intuīciju. Sirds dziļumos es baidījos, vai neesmu nodota, zaudējusi sava tālā tēva mīlestību. Atplē�ot viņa vēstules vai lasot pastkartes, es katrreiz aizturēju elpu.

Un tad jūnija sākumā saņēmu liktenīgo vēstuli. Tētis rakstīja, ka atgriezī�oties jūlija vidū. Ļoti vēloties mani redzēt un iepazīstināt ar Mildredu Pīrsu.

Es varēju saprast, kāpēc tētis priecājas, ja viņam kāds pakavē laiku. Ta�u viņ� par �o personu rakstīja tik jūsmīgi, ka tas mani satrauca un gremzās sirdī. �Mildreda un es ļoti labi saprotamies. Mums ir vienādas intereses. Viņa ir jauka un piemīlīga, viņas klātienē izklīst tum�ie mākoņi un manā dzīvē atkal atspīd saule.�

�Bet tētiņ, vai tie�i es nedaru tavu dzīvi saulainu?� es domās kliedzu. �Vai tāpēc tu esi tik ilgi prom no manis, tāpēc kavējies Eiropā? Vai kāds nozadzis to tavas sirds daļu, kuru es uzskatīju par savējo?�

Ja nu es tai Mildredai Pīrsai nepatik�u? Varbūt viņa gribēs, lai dzīvojam kopā? Varbūt būs greizsirdīga uz mani? Vai tu vēl mazāk atlicināsi man laiku nekā līdz �im?

Es ilgi aplūkoju tētiņa fotogrāfiju uz tualetes galda un tikai tad uzdevu sev sāpīgo jautājumu. Ja tētis nodibinās jaunu ģimeni, pie kuras tad piederē�u es?

Kādā pievakarē jūnija vidū Tonijs pie pusdienu galda paziņoja, ka braucot uz Eiropu biznesa darī�anās. Ja tētis kaut ko tādu pavēstīja, māmiņa tūlīt sāka �ēloties un uzmeta lūpu, turpretī tagad bija ļoti atsaucīga un izrādīja par to lielu interesi.

- Es nesen uzzināju, ka Eiropā ir kāda kompānija, līdzīga manai, kas ra�o da�ādas rotaļlietas ļoti bagātiem cilvēkiem, - Tonijs paskaidroja. - Baidos no tās iespie�anās Savienotajās Valstis. Tā varētu atņemt mums klientūru. Es gribu ievākt tie�as ziņas, pats redzēt, kā ar to spētu konkurēt.

Vai nebrauksi līdzi, D�iliān? Mēs pavadītu otru medusmēnesi. Visu laiku jau es neveltītu biznesam. Eiropā ir daudz kas, ko redzēt.

- Uz Eiropu? Tagad? - Māmiņa novaidējās. - Tur ir pārāk karsts un tūristu kā biezs. Bez tam es tev teicu, ka Fārtijā vajadzētu par jaunu izremontēt da�as istabas, un tu sacīji, lai sarunāju dekoratorus. Es tūlīt ķer�os pie tā.

Tonijs nebija iepriecināts, bet pēc pāris dienām viens pats aizbrauca uz Eiropu. �ķita, ka māmiņa atviegloti uzelpo, it kā viņai no pleciem būtu novelta smaga pienākumu nasta. Viņa tūlīt stājās pie darba, ilgi apspriedās ar dekoratoriem, mūzikas istaba bija piekrauta ar grāmatām, tape�u, paklāju, audumu paraugiem un mēbeļu attēliem. Māmiņa kā karaliene pulcēja ap sevi lietpratējus, spriede-lēdamacstaigāja no istabas istabā, uzklausīja priek�likumus, ari pati �o to ierosināja. Pat uzlūdza viņus pusdienās, pie galda turpināja apspriet stilus, krāsas un fasonus.

Mācību gads beidzās, un mūsu �īpa�ā kluba� meitenes . ardievojās, apsolīja cita citai rakstīt iespējami bie�āk. Es jutos neveikli, ka neesmu nevienu uzaicinājusi uz Fārti-ju, pat D�eniferu ne, ikreiz bijusi spiesta atrast kādu ievērojamu iemeslu, galvenokārt aizbildinājos ar Troja slimībām. Sapratu, ka lieku viņām visām ļoti vilties, it sevi�ķi D�eniferai, bet nespēju neko grozīt. Kad vien par to ierunājos, māmiņa krita panikā, reizēm pat iesvēlās dusmās. Drīz... Pagaidi, pagaidi, pagaidi! Man bija apnicis jautāt.

Ta�u gandrīz nedēļu pēc Tonija aizbrauk�anas uz Eiropu māmiņa mani pārsteidza, paziņodama, ka drīkstu ielūgt D�eniferu da�as dienas paviesoties Fārtijā. Es piezvanīju D�eniferai uz mājām un pateicu priecīgo vēsti. Viņa sajūsmā iespiedzās. Tikai nedēļa pagājusi kop� skolas beigām, bet mēs jau bijām noilgoju�ās viena pēc otras.

Fārtijā uz D�eniferu atstāja lielu iespaidu. Mēs devāmies izjādēs gar krastmalu un katru dienu peldējāmies, D�eniferai patika Trojs, viņ� izvadāja viņu apkārt, parādīja savas rotaļlietas. Diem�ēl alerģijas dēļ Trojs nedrīkstēja peldēt.

Māmiņa D�eniferu pilnīgi apbūra. Arī D�enifera tūlīt dabūja māmiņu savā pusē, kad paziņoja - esot neticami, ka tik jaunai sievietei ir tik liela meita kā es. Māmiņa katrreiz pie pusdienām iztaujāja viņu par viņas ģimeni un māju, turklāt deva viņai visvisādus padomus par matu sakārtojumu, pieskanīgu apģērbu, lūpu zīmuļa krāsu. D�enifera, acis iepletusi, uzmanīgi klausījās un māja ar galvu, it kā sēdētu kopā ar kinozvaigzni. Pēcāk cēla māmiņu vai debesīs, cildināja viņas skaistumu un pievilcību.

Mēs abas manā istabā tērzējām līdz vēlai naktij.

- Tava māte izskatās tik jauna un skaista. Vai tavs tētis bija dziļi satriekts, kad viņi �ķīrās? - D�enifera kādu vakaru jautāja.

Es atcerējos tēti, kad viņ� torit uz D�iliānas ienāca manā kajītē un pateica, ko māmiņa nolēmusi.

- Jā, bet viņ� vainoja tikai sevi un nodevās darbam, lai nebūtu par to jādomā. Māmiņa vienmēr sacīja, ka tētis esot salaulāts arī ar savu biznesu, nevis vienīgi ar viņu, -es skumīgi piebildu, jo sāku ticēt, ka daļēji tas ir tiesa.

- Tavs tētis dro�i vien taisījās mesties pār bortu, kad uzzināja, ka viņu zaudēs, - D�enifera smaidot sacīja. Tad smaids nodzisa un viņa aizgriezās, viņai acīs sasprāga �iglas asaras.

- Kas noticis, D�en?

- Mana māte... - viņa �ņukstēja, - satikās ar citu vīrieti, tas reiz bija tētiņa labākais draugs. - Viņa apsviedās, acis vēl bija valgas, bet sejā dusmu kvēle. - Es teicu mātei, ka ienīstu �o vīrieti, tas nekad nebūs mans tētis, ienīstu arī viņu, tāpēc ka viņa ar to satiekas.

- Ko viņa atbildēja? - es jautāju un aizturēju elpu.

- Raudāja, teica, ka jūtoties vientuļa. Viņai nepietiek ar mani un manu māsu. Viņai vajadzīgs vīrs. Bet es negribu, ka cits vīrietis dzīvo mūsmājās un lieto mana tētiņa mantas. Negribu, negribu! - D�enifera kliedza, tad sāka skaļi elsot.

Es apskāvu viņu un pastāstīju par savu tēti un Mildredu Pīrsu. Viņa mitējās raudāt un sāka �ēlot mani.

- Ai, Lī, pieaugu�ie ir tik patmīlīgi! Es gan viņu vecumā tāda nebū�u. Un tu?

- Es nezinu, D�en. Ceru, ka ne, bet nezinu.

Kāda jēga ir dot zvērestus un solījumus? Mēs varam zvērēt, turot roku uz tūksto� Bībelēm, ka nekad nepievilsim nedz viens otru, nedz cilvēkus, ko mīlam, bet reizēm liktenis mūs piemeklē un piespie� aizmirst mūsu sapņus. Es jutu kārdinājumu pastāstīt D�eniferai patiesību par sevi, patiesību par māmiņu un to, ko viņa izdarījusi, bet man bija kauns. �is noslēpums visu mū�u smeldzēs vienīgi manu sirdi.

Mēs abas ļoti noskumām, kad D�eniferai vajadzēja braukt mājās. Viņa jautāja māmiņai, vai es nevarētu paciemoties pie viņas.

- Redzēsim, - māmiņa atbildēja. - Mums �ovasar tepat ir daudz darāmā, turklāt Lī jāpieskata Trojs.

Jāpieskata Trojs? Kop� kura laika māmiņai interesē, kā tiek aprūpēts Trojs? Īstenībā viņa vēlas, lai izklaidēju Toniju. Atkal mana patmīlīgā māte piepildījusi savu nodomu. Tas ta�u ir nedabiski - likt, lai es kavēju laiku viņas jaunajam vīram.

Kādā karstā dienā jūnija beigās es visu pēcpusdienu zvilnēju atpūtas krēslā pie peldbaseina un lasīju. Trojs ar savu aukli pavadīja pie manis da�as stundas, jo tagad, vasaras vidū, ārsts atļāva viņam zināmu laiku sauļoties. Es paliku pie peldbaseina, līdz saule jau sāka laisties rietā aiz kokiem, kļuva vēsāks un pār iek�ējo pagalmu, atpūtas krēsliem un mani krita garas ēnas. Uzģērbu peldmēteli, apliku ap kaklu dvieli un devos mājās.

Iegājusi iek�ā, izdzirdēju dzīvojamajā istabā māmiņas un Tonija balsis.

- Lī! - Tonijs iesaucās, līdzko mani ieraudzīja. - Man tevis pietrūka! Tu esi nobrūnējusi tik īsā laikā!

- Sveiks, Tonij! Kāds bija ceļojums?

- Ļoti sekmīgs, - viņ� atbildēja un uzsmaidīja māmiņai.

Viņa atzvila jaunajā, ar kokgriezumiem bagātīgi izrotātajā dziļsēdeklī. Izskatījās kā karaliene - ausīs �ūpojās bumbierveida dimantu auskari, pirkstos vizuļoja smaragda, briljanta, rubīna un safīra gredzeni, mati atsukāti atpakaļ, neviena �ķipsniņa nebija atjukusi. Mugurā - balta me�ģīņu kleita ar sirdsveida izgriezumu, tā ka viņas visdārgākā dimantu kaklarota liegi piegula ro�ainajām krūtīm.

- Tonijam ir brīni�ķīga jauna ideja, - viņa paziņoja. -Viņ� grib, lai tu palīdzi to īstenot.

- Es? - Es pagājos tālāk istabā.

- Vai atceries, - es tev stāstīju par kādu Eiropas kompāniju, kas ra�o tāda pa�a stila rotaļlietas kā mēs un tādam pa�am nolūkam?

Es palocīju galvu.

- Viņiem ir vislabākie amatnieki Eiropā. Tam vajadzīgi labākie. Bet mums arī tagad ir da�i no tiem, - viņ� piebilda un pamirk�ķināja vispirms man, tad māmiņai.

- Es 'aizbraucu uz nelielu ciematiņu netālu no Cīrihes, kur atrodas viena no viņu fabrikām, un atklāju, ka tur taisa tā sauktās portretlelles.

- Portretlelles? - Es apsēdos uz dīvāna.

- Jā. Kolosāla ideja! - Viņ� sa�ņaudza rokas dūrēs un tās pacēla, lai uzsvērtu savu pārmēra sajūsmu. - Bagātnieki ir sevī iemīlēju�ies, aizrāvu�ies pa�i ar sevi. Tie domā, ka nauda un stāvoklis spēj nodro�ināt tiem nemirstību, tāpēc visiem ir labāko mākslinieku gleznotas ģīmetnes un labāko fotogrāfu darināti uzņēmumi. Savas godkāres apmierinā�anai tie ir gatavi izdot milzumu naudas.

- Kāds tam sakars ar lellēm? - es jautāju.

- Vistie�ākais. Iedomājies, ka tev ir lelle ar tavu seju! Katrs tādu sev vēlēsies - Mātes, meitas, māsas krustmātes, pat vīrie�i gribēs lelles, kas izskatītos pēc viņiem.

Mēs pirmie �eit, Amerikā, to iztaisīsim, un Tetertonu lelle kļūs iegū�anas vērta, kaut kas īpa�s, dārgs, personificēts. - Kolosāli! � viņ� atkal iesaucās, �oreiz sizdams ar dūrēm pa ceļiem.

Tonija straujā degsme mani iejūsmināja, �ī ideja likās lieliska.

- Bet kāds visam tam sakars ar mani? - es jautāju, atminējusies, kāpēc ienācu istabā un iesaistījos sarunā.

Tonijs paraudzījās uz māmiņu, viņa smaids kļuva platāks, arī māmiņa viņam uzsmaidīja, tad pievērsās man.

- Tonijs vēlas tevi par modeli pa�ai pirmajai lellei, viņ� grib to taisīt pats, - viņa teica.

- Mani?

Es lūkojos no viena uz otru. Māmiņas seja bija savilkta maigā, laimīgā smaidā. Tonijs jau raudzījās manī ar mākslinieka vērību.

- Kāpēc mani?

- Leļļu pirmo komplektu gribu taisīt meitenēm. Nevis mazām meitenēm, bet pusaudzēm, - viņ� ātri piebilda. - Manuprāt, tas būs lielākais portretleļju noiets. Mazas meitenes nepratīs novērtēt �os mākslas darbus, viņām savs izskats ne�ķiet tik svarīgs kā pusaudzēm.

- Bet es vēl arvien nesaprotu. Kāpēc no visiem cilvēkiem tie�i mani? - es jautāju.

Tonijs pa�ūpoja galvu.

- Cik brīni�ķīgi, D�iliān, ka Lī nemaz nav iedomīga.

Māmiņa �ķelmīgi skatījās uz mani, it kā tikai pieņemtu, ka es esmu kautrīga. Viņa bie�i man tika stāstījusi, ka vīrie�iem patīk, ja skaistas sievietes izliekas biklas. Tad tiem rodas izdevība, nebaidoties no pārspīlējumiem, teikt tām medainus vārdus, apbērt tās ar komplimentiem, un sieviete, kaunīgi nosarkusi, var tos liekulīgi apstrīdēt.

Ta�u es neizlikos. Es tie�ām nesapratu, kāpēc Tonijs grib mani par modeli portretlellei. Ir simtiem mana vecuma meiteņu, daudz skaistākas nekā es, turklāt viņas māk pozēt. Viņ� ir lielbagātnieks, var nolīgt labāko no labākajām meitenēm visā valstī. Kāpēc mani?

- Tonijs domā, ka tu esi tam kā radīta, un arī es tā uzskatu, - teica māmiņa.

- Tev jau ir lelles seja, - Tonijs paskaidroja.

Es papurināju galvu.

- Jā, Lī, tev tāda ir. Kautrējies, ja tev tīk, - bet kāpēc man pa malu malām jāmeklē īstā meitene ar īsto izskatu, ja tie�i tāda dzīvo manā pajumtē?

Es lik�u Bostonas labākajam fotogrāfam uzņemt tavu seju, iegūt daudzus attēlus, mēs izraudzīsimies vislabāko, pēc tam es �o fotouzņēmumu nolik�u blakus pirmajai lellei, kurai arī būs tava seja. Tad visi mani bagātie klienti sapratīs, kas ir portretlelle, un gribēs tādu sev. Tava fotogrāfija tiks ievietota visos manu veikalu skatlogos... visur, - viņ� teica.

�ī ideja mani aizrāva. Ko sacīs manas draudzenes -�īpa�ais klubs�? Kļūs zaļas aiz skaudības, jo Tonijam dro�i vien ir taisnība - katram gribētos sev līdzīgu lelli. Es atslīgu pret dīvāna atzveltni un pirmo reizi uztvēru to nopietni - lelli ar manu seju.

- Es esmu lepna, ka Tonijs grib, lai pirmā lelle esi tu, -teica māmiņa.

Es mirkli vēroju viņu. Kāpēc Tonijs nevēlas atveidot māmiņas seju? Viņa vēl arvien izskatās ļoti jauna, viņai ir

samērīgi vaibsti, katrs �ādu seju atzīs par skaistu. Mani mulsināja tas, ka māmiņa nav greizsirdīga.

Tad es attapos, - māmiņa nekad tam nepiekristu, nesēdētu stundām ilgi, kamēr Tonijs viņu glezno. Varbūt jādara vēl kaut kas cits.

- Kas man būs jādara? - es jautāju.

Tonijs iesmējās.

- Jābūt tie�i tādai, kāda esi, nekas vairāk, - viņ� atbildēja. - No visiem viedokļiem. Tā nebūs tikai tev līdzīga lelle, kas samontēta uz konveijera. Tā būs mākslas darbs. Tas ir galvenais. Iedomājies mazu statuju, tikai lelles veidā.

- Ko tas viss nozīmē? - es pusbalsī vaicāju.

Tonijs paraudzījās uz māmiņu, viņa smaids nodzisa. Māmiņas acis dusmās iegailējās.

- Tas nozīmē, ka tu bū�u modele, Lī. Kāpēc tu pēk�ņi izliecies par muļķi? Modele, mākslinieka modele. Tu pozēsi.

- Bet vai modeles māksliniekiem parasti nepozē... kailas? - es izbijusies jautāju.

Tonijs nodārdināja smieklus, it kā būtu dzirdējis vislielāko aplamību.

- Protams, tās pozē kailas, - viņ� nevērīgi atbildēja. - Kas tur slikts? Tā ir māksla, un, kā jau teicu, �ī lelle būs miniatūra statuja.

Man aiz�ņaudzās kakls. Es stāvē�u kaila, kamēr Tonijs mani gleznos, un �o gleznu jebkur� varēs apskatīt?

- Tonijs ta�u nav sve�inieks. - Māmiņa pakratīja galvu un pasmaidīja. - Mēs tagad esam viena ģimene. Es nevienam citam to neatļautu darīt, - viņa piemetināja.

-Tas viss tiks veikts ļoti lietpratīgi, - Tonijs piebilda. - Vai tāpēc, ka es esmu kompānijas prezidents, es nevaru būt mākslinieks? Visi Tetertoni biju�i mākslinieki. Es strādāju Tetertonu fakrikā, bet, kad nomira tēvs, man vajadzēja uzņemties biznesa pārvaldī�anu.

Ta�u �is darbs ir pārāk svarīgs, lai to uzdotu citam mana uzņēmuma māksliniekam, jāstrādā smalki un precīzi, un, kā teica D�iliāna, mēs negribam, ka tevi atveido kāds sve�inieks.

Es nebildu ne vārda, iestājās ilgs klusums.

- Paskaidro�u tev visas norises, lai tu saprastu, kas jādara. - Tonijs turpināja. - Vispirms es tevi uzzīmē�u, tad zīmējumu izkrāso�u, centī�os uzķert ādas nokrāsu. Pēc tam no māla izveido�u attiecīgu izmēru modeli un to nokopē�u.

Nu labi, tas viss jāpārrunā ar D�iliānu, - viņ�, mirkli paklusējis, teica. - Man vienam otram jāpiezvana, jāpaskatās, kā veicies manā prombūtnē, un tad jāaprauga Trojs. Neuztraucies, tev tas iznāks labi, galu galā tu kļūsi uzslavas cienīga.

Tonijs piecēlās, noskūpstīja māmiņu un aizgāja.

Tikko viņ� bija projām, māmiņa atslīga pret krēsla atzveltni, izskatījās valdonīgāka nekā jebkad.

- Lī, es esmu pārsteigta un vīlusies. Tu redzēji, ka Tonijs ir kā spārnos par savu jauno ideju, tā būs ārkārtīgi svarīga Tetertonu rotaļlietu impērijai, bet tu rādīji vienaldzīgu un nepateicīgu seju, �inkstēji kā mazs bērns: �Kas man būs jādara?�

- Bet, māmiņ, jāpozē kailai!

- Liela mui�a! Tu dzirdēji, ko Tonijs teica - tā ir māksla. Pastaigā pa muzejiem, paskaties. Vai mugurā ir drēbes vīrietim, kas pozējis Mikeland�elo Dāvidam, vai sievietei, kura pozējusi Venerai? Manuprāt, tu esi pietiekami pieau-gūsi, lai muļķīgi neķiķinātos par slaveniem mākslas darbiem. Es gan ne brīdi nevilcinātos, ja būtu tavos gados un tāds vīrietis kā Tonijs piedāvātu man �ādu iespēju. Ne acumirkli.

- Bet kāpēc tu nevari pozēt, māmiņ? Tu esi skaista, izskaties tik jauna.

Māmiņas seja spēji kļuva salta un barga.

- Tonijs ta�u paskaidroja, ka taisīs �o lelli tava vecuma meitenēm, - viņa kā skaldīt noskaldīja. - Vai tu vari iztēloties skatlogā manu fotogrāfiju blakus Tetertonu portret-lellei, kas domāta pusaud�iem? Kaut arī es izkatos jauna, Lī, tomēr neizskatos pēc pusaudzes.

Es viegli papurināju galvu, lāgā nezinādama, vai piekrist vai nepiekrist.

- Varbūt tu vari mani uzgleznot un izveidot skulptūru? -es ātri iebildos. - Tu arī esi māksliniece.

- Man nav tam laika, Lī. Man ir ļoti svarīgi sabiedriski pienākumi. Bez tam es gleznoju pēc iztēles. Tev pat nevajadzēs doties ārpus mājas, - viņa turpināja. - Tas viss tiks veikts tepat Fārtijā, tā tev �ovasar būs maza izklaide. Tonijs nolēmis iekārtot koted�ā nelielu studiju, jūs abi būsiet pilnīgi netraucēti.

- Koted�ā?

- Vai nav laba doma?

Es palocīju galvu.

- Nu labi, es pasacī�u viņam, ka tu esi ar mieru, - māmiņa teica un piecēlās. - Vai tas nav satrauco�i? Nevaru vien sagaidīt iznākumu, - viņa piebilda un aizgāja.

Es aizsteidzos uz savām istabām, novilku peldmēteli un peldkostīmu, nomazgājos du�ā, lai pārģērbtos pusdienām. Mani tirdīja da�ādas izjūtas, biju pagalam apmulsusi �o pretstrāvaino jūtu viļņos. Man �ķita glaimojo�a doma, ka mana fotogrāfija skatlogā būs blakām lellei - manai līdziniecei un es jutī�os kā dieviete. Dro�i vien manas draudzenes, it sevi�ķi no �īpa�ā kluba�, ar prieku pieņemtu �ādu piedāvājumu.

Ta�u Tonijs ir māmiņas vīrs, jauns un glīts, bet man jāstāv viņa priek�ā pilnīgi kailai!

Noģērbusi rītakleitu, es pie augstā spoguļa pētīgi aplūkoju savu augumu. Manas briesto�ās krūtis tīkloja zilas dzīsliņas. Vai Tonijs ievēros �ādu sīkumu? Zem labās krūts bija dzimumzīmīte - vai tāda būs arī lellei? Skatlogā izliktā lelle, bez �aubām, būs apģērbta, bet katrs varēs novilkt tai drēbes un to apskatīt. Vai tas nav tas pats, kas izģērb�anās skatlogā vai uz skatuves?

Kā izturas profesionālas mākslinieku modeles? Vai tikai sē� vai stāv un domā par kaut ko citu, izliekas, it kā nekas tāds nenotiek?

Es atkal uzvilku rītakleitu, atgriezos pie spoguļa un iedomājos, ka pozēju Tonijam. Iztēlojos viņu ar otu rokā stāvam man pretī, uz kreisās rokas īk�ķa uzmauktā palete, uz molberta novietots rāmis ar audeklu. Viņ� pievēr� ko�i zilās acis man un pasmaida. Pamāj ar otu, un es atraisu rītakleitas jostu. Man sirds dauzījās, pat to iedomājoties. Es dzīros novilkt rītakleitu un tad...

-Lī!

Izdzirdēju Troju saucam no manas dzīvojamās istabas un aizsēju jostu. Viņ� iedrāzās iek�ā. Sen nebiju redzējusi viņu tik dzīvīgu.

-Tonijs man pastāstīja! Viņ� taisīs no tevis lelli, Teter-tonu lelli, un pēcāk arī es tādu dabū�ot!

- Bet, Troj, vai tev gribēsies mazas meitenes lelli?

- Tā nav mazas meitenes lelle, - viņ� nopietni teica. - Tā ir Tetertonu lelle, un tas ir kaut kas lielisks, vai ne?

Viņ� pamāja ar galvu, gaidīdams manu piekri�anu.

- Protams, - es atbildēju, un viņ� pasmaidīja.

- Tonijs sacīja, ka es nedrīkstē�ot skatīties, kā viņ� taisa �ito lelli kopā ar tevi. Tas viņam traucē�ot... - Trojs bēdīgi novilka. - Bet man pirmajam viņ� to parādī�ot, kad tā bū�ot gatava.

Tā būs skaistākā lelle pasaulē! - viņ� jūsmīgi iesaucās. Tad, mirkli padomājis, piebilda: - Es pastāstī�u Rajam Viskijam.

Viņ� izskrēja no manas guļamistabas.

Es pagriezos pret spoguli un atkal nopētīju savu attē-, lu.

Vai es to drīkstu darīt? Vai spē�u? Māmiņa domā, ka vajag, bet māmiņai vienalga, ko es daru, ja vien izklaidēju Toniju, pasargāju viņu no Tonija uzplijības un alla�īgajām prasībām.

Diezin ko sacītu tētis?

Tētim tas nepatiktu, noteikti ne. Kaut viņ� jau būtu mājās un es varētu viņam pajautāt! Ta�u viņ� nav mājās, vēl ir Eiropā, aizņemts ar biznesu un ar... Mildredu Pīr-su.

�Mildreda Pīrsa,� es īgni nodomāju. �Tētis ļāvis kādam novērst savu uzmanību no manis, ļāvis sevi atturēt no manis ilgāk, varbūt uz visiem laikiem.�

Es atsēju jostu, rītakleita noslīdēja uz grīdas. Es bū�u Tetertonu lelle! Es pat uzdāvinā�u tētim �ādu lelli viņa otro kāzu dienā.

13. ES... MODELE?

Nākamajā nedēļā Tonijs apspriedās ar tirgotājiem, ieplānoja portretleļļu produkciju un pārdo�anu. Katru pievakari pie pusdienu galda viņ� pavēstīja kaut ko jaunu un interesantu. Māmiņa veltīja �im plānam daudz lielāku uzmanību nekā citiem Tonija darījumiem. Arī mani pārņēma sajūsma. Beidzot kādu vakaru Tonijs paziņoja, ka koted�a sagatavota un viņ� nolēmis sākt rīt no rīta pēc brokastīm. Man pietvīka vaigi, sirds strauji iepukstējās. Māmiņa plati smaidīja, un Tonijs ierosināja uzsaukt tostu par �o nodomu.

- Un par Lī! - viņ� teica, zili zilās acis dzirkstīja. - Par pirmo Tetertonu lelles modeli!

- Par Lī! - māmiņa izsprūdīja sīku smiekliņu.

Abi ātri izdzēra vīnu - glu�i kā divi sazvērnieki, kas iesaistīju�ies riskantā pasākumā un nozvērēju�ies no tā neatteikties - lai tas maksātu, ko maksādams.

- Kas man jāvelk mugurā? Kā jāsakārto mati? - es pabailīgi jautāju.

- Esi tāda, kāda esi, - Tonijs atbildēja. - Nedari neko neparstu. Tu jau tāpat esi pietiekami neparasta, - viņ� piebilda.

Paskatījos uz māmiņu, viņa raudzījās uz Toniju un liegi, bet apmierināti smaidīja. Es zināju, kāpēc viņa priecājas, ka Tonijs nodosies savas ieceres īsteno�anai - tikmēr viņ� neuzmāksies viņai ar savām prasībām.

Tonakt es nevarēju aizmigt, domāju, kā pozē�u Tonijam. Gribēju vēl aprunāties ar māmiņu, bet viņa aizbrauca spēlēt brid�u. Atgriezusies lika skaidri saprast, ka ir pārgurusi un tūlīt ies gulēt. Tonijs �ķita tikpat vīlies kā es.

Nākamajā rītā mēs abi devāmies uz koted�u. Tonijs nolēma iet caur labirintu. Bija skaists, silts rīts, pāri tirkīzzi-lajām debesīm slīdēja balti pūku mākonī�i.

- Brīni�ķīga diena, kā radīta lai sāktu kaut ko jaunu un nozīmīgu, - viņ� teica un likās tik pārpilns degsmes un enerģijas, turpretī mani kratīja viegli drebuļi. Viņ� ievēroja, ka esmu saspringta un nervoza. - Neuztraucies, tas būs viegli, kad tu ar to apradīsi, tev tas patiks. Es zinu, esmu jau strādājis ar daudzām modelēm.

- Tie�ām?

- Protams. Koled�ā ņēmu glezno�anas stundas un attīstīju savas spējas �eit, Fārtijā. - Viņ� pieliecās un �ukstus sacīja, it kā uzticēdams noslēpumu. - Es sāku, kad man bija vienpdsmit gadi.

- Tikai vienpadsmit?

Vienpadsmit gadu vecumā viņ� jau zīmējis un gleznojis kailus cilvēkus?

- Jā. Nu redzi, tev ir darī�ana ar vīru, kam �ādās lietās ir liela pieredze.

Viņ� pasmaidīja, un mēs iegājām labirintā.

Tonijs soļoja caur to dro�i, nevilcinājās-pie pagriezieniem, ne reizi nesadurstījās.

- Citiem �ie dzīv�ogi liekas visi vienādi, bet es esmu izaudzis kopā ar tiem, samanu vissmalkākās at�ķirības. Ejas man �ķiet tikpat da�ādas kā nakts un diena. Pēc neilga laika arī tev tā liksies, - viņ� mani mierināja.

Koted�a no ārpuses izskatījās tāda pati, vienīgi aizkari visiem logiem aizvilkti. Iek�pusē Tonijs bija novietojis molbertu, krāsas, zīmuļus un spalvas. Ienesis arī garu metāla darbgaldu. Uz tā - materiāls skulptūras veido�anai un visvisādi tēlnieka darbrīki. Mēbeles sastumtas tā, lai atbrīvotos iespējami vairāk telpas. Katrā pusē molbertam slējās divas stāvlampas, spuldzes pavērstas pret nelielu dīvānu bez atzveltnes.

- Apsēdies, - Tonijs teica, parādīdams uz dīvānu. - Atslābinies un domā par kaut ko patīkamu. Tikmēr es visu sagatavo�u, - viņ� piebilda un sāka parocīgi izvietot savus piederumus.

Man mugurā bija plāna, balta blūze īsām piedurknēm un gai�zili svārki. Mati priek�ā nogriezti īsi, bet sānos krita pār pleciem. Lūpas nebiju nokrāsojusi.

- Labi, - Tonijs teica. - Es sāk�u ar tavu seju. Skaties uz mani un viegli smaidi. Negribu, lai �ai lellei ir plats klauna smaids, kāds parasti mēdz būt lellēm. Vēlos, lai �ajā lellē būtu atspoguļots tavs dabiskais skaistums, tava maigā, burvīgā izteiksme.

Es nezināju, ko sacīt. Vai tas viss ir tiesa? Vai es esmu maiga un burvīga? Dro�i vien, ja Tonijs izraudzījies mani tik svarīgai iecerei, tad saskata manī �īs īpa�ības, nevis man vienīgi glaimo, lai es justos labi.

Tonijs mani ilgi, cie�i uzlūkoja, it kā uzņēma sevī. Es arī skatījos uz viņu, - tā viņ� man bija licis, - redzēju, ka viņ� uzmet manus vaibstus. Es sāku justies kā daļa no mākslas darba, un trīsas drīz mitējās, sirds pārstāja strauji pukstēt. Tonijs pacēla acis uz mani, zīmēja, atkal pacēla acis, pamāja ar galvu un zīmēja. Es centos sēdēt mierīgi, bet bija grūti nepakustēties.

- Pagrozies - viņ� smaidot sacīja. - Es netaisos pārvērst tevi akmenī. Iesēdies ērti.

Es patriņājos.

- Nu? Vai jūties labāk?

-Jā.

- Vēl laiciņu pastrādāsim, tad metīsim mieru. Virtuve pilna ar ēdamo, ieturēsim len�u, - viņ� kārdino�i sacīja.

- Cik ilgi mēs katru dienu strādāsim?

- Kādu brīdi no rīta, tad mierīgi paēdīsim, pēc tam da�as stundas pēcpusdienā. Ja jūties nogurusi, pasaki, mēs tūlīt pārtrauksim.

Es nobrīnījos, cik ātri pagājusi pirmā stunda. Tonijs paraudzījās rokas pulkstenī, tad aicināja mani paskatīties, ko paveicis. Es piegāju pie molberta. Viņ� bija uzskicējis manu seju, iezīmējis vaibstus, lūpas, acis un degunu. Jau bija sācis zīmēt matus un kaklu. Bija par agru vērtēt, bet es uzreiz nospriedu, ka viņam ir talants.

- Tas vēl nekas nav, tomēr man �ķiet, ka sākums ir labs, - viņ� teica.

- Jā, ļoti labs.

- Tas ir brīni�ķīgs pārdzīvojums - radīt daiļdarbu, -viņ� sacīja, cie�i raudzīdamies uz molbertu. - Rodas sajūta, ka tu kaut ko iedzīvini uz baltā audekla. �is zīmējums ir it kā pirmais posms bērna radī�anā... manas iztēles sēkla saplūst ar īstenību un iegūst formu, tie�i tāpat vīrie�a sēkla apaugļo sievietes ol�ūnu, dīglis attīstās un piedzimst bērns. Tu un es �eit radīsim kaut ko brīni�ķīgu. Abi kopā, - viņ� �ukstus piebilda.

Es atkal nezināju, ko sacīt. Viņ� raudzījās uz mani, plakstiņus pievēris, bet acis dega kā ogles, un man pārskrēja sīki drebuļi. Viņ� pasmaidīja, tad iesmējās.

- Tu izskaties pārbijusies. Es tikai runāju metaforās, minēju salīdzinājumus. - Viņ� mazliet pie�ķieba galvu. - Paklau, Lī, vai tu Vinterheivenā esi iedraudzējusies ar kādu zēnu?

- Ar zēnu? Kā es to varēju? Māmiņa grib, lai es katru nedēļas nogali braucu mājās. Jūs ta�u zināt, ka mēs daudz laika pavadījām slēpojot, izjājot...

- Jā, jā, bet es domāju... Vai zēni nenāk uz turieni? -viņ�, galvu pieliecis, smaidot jautāja.

- Nē. Mis Melorija aizliegusi zēniem ierasties Vintcr-heivenā, ja vien nav sarīkojums. Bija da�i deju vakari, bet es uz tiem netiku, - es bēdīgi teicu.

- Nākamgad tu bie�āk varēsi tur palikt un satikties ar zēniem. Tev tagad interesē zēni, vai ne? Vai tavā vecajā skolā tev bija kāds īsts draugs?

- Nebija.

- Bija īslaicīgs, nevis pastāvīgs, - viņ� teica un pameta ar galvu, it kā es tam būtu piekritusi. - Vai neiedzersim kaut ko atspirdzino�u? Zelteri?

- Labprāt.

Tonijs iegāja virtuvē un iznesa divas glāzes zeltera. Dzerot viņ� nenolaida acis no manis, laikam apsvēra, kā zīmēt �o vai to, bet izrādījās, ka domājis par ko cilu.

- Tu ar �o zēnu skūpstījies, vai ne? - viņ� atkal iesāka.

- Nē, - es a�i atbildēju un nosarku.

Viņa pasmaidīja.

- Neuztraucies, es neteik�u tavai mātei.

- Tur nav nekā ko teikt.

- Vai tad meitenes vairs neskūpstās ar zēniem? - viņ� smīnēdams jautāja. - Vai tas vairs nav pieņemts? Vai jūs tagad tikai dejojat pa pārim rokenrolu?

- Zēni vēl arvien skūpsta meitenes, - es atbildēju, lai gan nerunāju no pieredzes.

- Vai tu esi skūpstījusies pa fran�u modei?

Viņ� sēdēja uz dīvāna un gaidīja manu atbildi. Es nezināju, ko tas nozīmē, līdz nebiju Vinterheivenā piebiedrojusies �īpa�ajam klubam� un dzirdējusi, kā Marija D�on-sone to apraksta.

- Nē, - es atcirtu.

- Vai zini, kas ir �fran�u skūpsts�?

-Jā.

- Tomēr nekad neesi �ādi skūpstījusies? Cik brīni�ķīgi! Tu tie�ām esi tikpat nevainīga, kā izskaties. Tu nekad neesi skūpstījusies ar to zēnu, neesi kutinājusi viņam mēli ar savu mēles galiņu? Vai viņ� tā nav darījis tev?

- Es teicu - nē!

Kāpēc Tonijs mani tik daudz tincina?

Viņ� iesmējās.

- Tas nemaz nav tik ļauni, kā izklausās, Lī, lai gan tava māte sākusi tā domāt. Pēc viņas domām, tikpat slikts ir arī tas, kas tam seko, - viņ� pēk�ņi sadusmojies, piebilda.

Tad krietnu brīdi Tonijs turēja acis nodurtas, kad pacēla, tās vērās manī plati un tuk�i, it kā viņ� neskatītos uz mani vai mani neredzētu. �īs bezizteiksmes acis mani izbrīnīja. Vai viņ� spēj izslēgt un ieslēgt izjūtas? Ātri pabli-sinājis, viņ� atkal pievērās man.

- Tu esi ļoti agri attīstījusies meitene, Lī. Tāpēc es nospriedu, ka būsi lieliska modele. Reizēm tev ir tik zino�s, tik saproto�s skatiens. Tu noteikti esi galvas tiesu pārāka par citām tava vecuma meitenēm.

Es paraustīju plecus. Lāgiem man �ķita, ka esmu, bet, kad visas meitenes sapulcējās un sāka klāstīt savus pieredzējumus, es jutos it kā dzīvojusi citā pasaulē.

- Zinu, vecāku �ķir�anās tevi ļoti apbēdināja, tu mani ienīdi, vai ne? Vainoji par to? Neatbildi, es saprotu. Tavā vietā es justos tāpat. Varbūt laiks, ko pavadījām, kopā slēpojot un izjājot, nācis tev par labu un tu mani vairs tik ļoti neienīsti, - viņ� skumīgi sacīja.

- Es jūs neienīstu, Tonij.

Es tie�ām viņu tagad vairs neienīdu.

-Neienīsti? Es priecājos. Gribu, lai mēs esam draugi.

Es klusēju. Viņ� raudzījās manī, tagad viņa skatiens bija citāds - urbīgāks nekā tad, kad viņ� mani zīmēja. Es sakautrējos. Mūsu acis mirkli satikās, es atkal nosarku un ātri novērsos.

- N.u labi, - viņ� teica, uzsizdams sev pa ceļiem, -laiks atkal stāties pie darba.

Viņ� piecēlās un devās pie molberta. Es apsēdos uz dīvāna.

- Tagad lēnām uzzīmē�u tevi visā augumā, atveido�u katru sīkumu, - viņ� paskaidroja. - Labi, ka tu esi uzģērbusi blūzi. Gribu uztvert tevi pakāpeniski. Man būs tāda sajūta, ka tu iznirsti no baltā audekla glu�i kā Venera iznirst no jūras putām.

Es uzskicē�u tavu stāvu. Piecelies, nolaid, lūdzu, rokas gar sāniem!

Es paklausīju.

- Jā, ļoti labi, - viņ� jūsmīgi teica, it kā es būtu izdarījusi kaut ko grūtu vai svarīgu. - Jā, jā...

Viņ� ātri uz�vīkāja manu apveidu.

- Atpogā blūzi, nolaid pār pleciem.

Es nepakustējos.

- Nu, tikai pār pleciem, - viņ� mīlīgā balsī atkārtoja.

Atpogāju pirmo pogu.

- Labi. Turpini! - viņ� mudināja.

Atpogāju otru.

- Vēl vienu un vēl vienu. Lēnām nolaid blūzi pār pleciem. Tā, tā.

Viņ� ieplestām acīm katrreiz mirkli mani cie�i uzlūkoja, tikai tad pievērsās audeklam.

- Attaisi vēl vienu pogu, - viņ� teica, aplūkodams skici.

Es attaisīju.

Viņ� paskatījās uz mani, pēc tam uz zīmējumu un palocīja galvu.

- Izvelc rokas no piedurknēm un turi blūzi pie... pie krūtīm.

Kaut arī sapratu un atzinu, ko Tonijs sacījis par Veneru, kas iznirst no jūras putām, tomēr jutos visai neveikli, pamazām izģērbdamās, it kā dejotu striptīzu.

Izvilku rokas no piedurknēm un saturēju blūzi, lai tā nenoslīdētu. Tonijs atkal mani ilgi, pētīgi uzlūkoja, tad papurināja galvu.

� Kas noticis? � es jautāju.

- Neesmu pareizi uzzīmējis tavus plecus... kaut kas... -Viņ� pienāca klāt, ar labās rokas pirkstiem saknieba zodu un cie�i skatījās uz mani. Tad nobīdīja man no pleciem krū�tura �aurās lences. Atkāpās da�us soļus, atkal mirkli skatījās, pēc tam piegāja pie audekla, paraudzījās uz to un palocīja galvu.

- Griezies riņķī!

- Rinkī? Pavisam?

Э >

Jā, lūdzu.

Apgriezos apkārt un gaidīju.

-Tagad nolaid blūzi!

Palaidu to vaļā, tā nokrita man pie kājām.

- Jā, - viņ� pus�ukstus teica. - Plecu un kakla līnijas...

- Kas ir ar tām?

- Nekas slikts, - viņ� atbildēja un iesmējās. - Es mazliet kļūdījos.

Manīju, ka viņ� nostājas aiz manis, tad jutu, ka viņa pirksti slīd pār skaustu un pleciem. Es satrūkos.

- Atslābinies, - Tonijs �ukstēja man'ausī. - Da�kārt māksliniekam jāpieskaras modelim, lai patiesi uztvertu līnijas un izliekumus. Vismaz es tā mēdzu darīt.

- Man kut, - es teicu.

Nevarēju viņu redzēt, bet viņa siltā elpa apdvesa man kaklu, lūpas dro�i vien bija tikai kādu sprīdi atstatu.

- Vai neiebildīsi, ja to atsprādzē�u? - viņ� vaicāja, jau satvēris krū�tura sprādzīti.

Mirkli es nevarēju parunāt. Sirds daudzījās.

- Man jāredz tava mugura pilnīgi kaila, vai piekrīti? -viņ� atkal jautāja.

Es vienīgi palocīju galvu, jutu, ka sprādzīte atsprāgst un krū�turis kļūst vaļīgs. Lences jau bija nolaistas, krū�turis nokrita man pār krūtīm. Gribēju to paraut augstāk, bet Tonijs ātri, dzel�aini saķēra manas delnas un tūlīt tvērienu atlaida.

- Nē, turi rokas gar sāniem! - viņ� teica un aizgāja pie molberta.

Stāvēju, cik vien mierīgi spēju, sirds tik neganti lēca, ka man aizrāvās elpa. �ķila, ka �ādi stāvu stundām ilgi, līdz viņ� atkal ierunājās.

- Izdosies labi, - viņ� teica. - Lieliski.

Es nepakustējos. Ko Tonijs liks man darīt turpmāk? Pēk�ņi jutu, ka viņ� apliek man ap pleciem baltu palagu, aptin kā apmetni.

- Zinu, tu esi satraukta, ta�u tas mani nekavē, - viņ� gandrīz �ukstus sacīja. - Es to izmanto�u savā labā un, kā jau teicu, gribu tevi sagūstīt, piepildīt ar tevi baltā audekla �ķiedras, lai tu iznirsti no tā glu�i kā Venera no jūras putām. Tagad novelc visas drēbes un ietinies palagā. Pama-zām to atsegsi, kad mēs turpināsim. Es paraudzī�u len�u. Esam krietni pastrādāju�i, laiks ieturēt maltīti.

Kāpēc viņ� liek man novilkt drēbes, ja mēs ēdīsim? Varbūt domā, ka es apradī�u ar kailumu un vēlāk nejutī�os neveikli? Kaut gan vēl biju nervoza un apmulsusi, man pār�alca kairas trīsas, kad ļāvu noslīdēt svārkiem un tiem pārkāpu. Novilku biksītes, vēsais palags piekļāvās augumam, no potītēm aug�up sāka vilnīt siltums, it kā es būtu iekāpusi siltā vannā. Ieraudzīju, ka krū�u iedobīte nosārtosi. Pārlaidu palagu pār krūtīm un gaidīju atgrie�amies Toniju.

- Viss gatavs, Lī! - viņ� sauca no virtuves.

Es iegāju virtuvē. Viņ� salicis uz paplātes sendvi�us un atkorķējis pudeli vīna. Pielēja vispirms manu, tad savu glāzi un pavilka man krēslu kā viesmīlis lepnā restorānā.

- Madame.

- Paldies.

Es apsēdos pie nelielā galda un sāku ēst. Ietinusies vienīgi palagā, jutos gau�ām neveikli. Ta�u Tonijs izturējās tā, it kā tas nebūtu nekas neparasts. �Kā jau mākslinieks, dro�i vien pie �ādām lietām pieradis,� es nodomāju. Līdzko pakustējos, palags pavērās, tāpēc turēju to ciet ar vienu roku, kamēr ar otru ēdu un dzēru.

- Vai tev �ķiet, ka meitenes ir kautrīgākas nekā zēni ? -Tonijs jautāja, acīmredzot ievērojis manu neērto stāvokli.

- Nē.

- Vai esi kādreiz redzējusi kailu zēnu?

- Protams, ne, - es atcirtu.

Tonijs iesmējās. Sapratu, ka viņ� mani tikai ķircina, bet man nervi saspringa kā uzvilktas stīgas.

- Tāpat kā ir ziņkāri Tomi, ir arī ziņkāras D�einas. Es zinu, ka meitenes mēļo par zēniem, kurus redzēju�as kailus, un zēni mēļo par meitenēm. Varu saderēt, ka Vinter-heivenā meitenes, sanāku�as skopā, par to spriedelē. Vai tā nav?

Es neatbildēju, bet viņam bijataisnība. Vienā no mūsu pēdējiem saietiem Marijas istabā Elena Stīvensa stāstīja, ka novērojusi brāli mazgājamies du�ā. Tagad, to atceroties, es nosarku.

- Tas nav nekas nosodāms, - Tonijs, plati smaidot, sacīja un pakratīja galvu. - Ziņkāre par pretējo dzimumu ir glu�i dabiska. - Viņ� iedzēra vīnu.

Arī es iemalkoju, jutu, ka pietvīkstu. Tonijs iztuk�oja glāzi un ātri to atkal pielēja.

- Kautrība nav peļama, ja vien to nenoved līdz smieklīgai galējībai, - viņ� turpināja, viņa seja pēk�ņi nocietinājās, skatiens kļuva ledains. - Ja tu esi precējies, bet tava sieva izģērbjoties vēl aizvien ieslēdzas...

Viņ� uzmeta man acis, it kā es tam nepiekristu, ta�u es sēdēju klusi un mierīgi, gandrīz kā statuja, ko viņ� veidos.

- Kāpēc sieva negrib kaila rādīties savam vīram? - Tonijs jautāja, it kā es būtu vecākā un gudrākā. - Vai arī tu vienmēr nodzēsīsi gaismu, kad mīlēsies ar savu vīru?

Es nezināju, ko atbildēt.

- Protams, ne. Kāpēc gan? - Viņ� nodūra acis un nomurmināja: - Viņa padara mani traku.

Es sapratu, ka viņ� runā par manu māti, bet neko neteicu. Diezin vai māmiņa domā - ja Tonijs ieraudzīs viņu kailu spo�i apgaismotā istabā, tad nopratīs viņas patieso vecumu? Viņai tik slaids, nevainojams augums. Kā viņ� varētu uzminēt viņas gadus?

Apēdu sendvi�u un vēl iemalkoju vīnu. Tonijs likās iegrimis sevī. Pēk�ņi viņ� izrāvās no aizmirsās un pasmaidīja.

- Laiks atsākt darbu, - viņ� paziņoja un piecēlās.

Es sekoju viņam uz dzīvojamo istabu, kas tagad bija pārvērsta par mākslinieka darbnīcu, un nostājos agrākajā vietā.

- No vīna tev piesārtu�i vaigi. �is vieglais sārtums man patīk. Es gribu to ietonēt. Vai satvīcis arī kakls? - Viņ� pienāca klāt un pārvilka ar labo rādītājpirkstu man pār kaklu līdz plecam. - Tu tie�ām esi daiļa kā plauksto�a puķe. - Spulganās acis dzēlās manī. Viņ� nopūtās un pakratīja galvu.

- Jūtos ļoti laimīgs, ka man esi tu, Lī. �is pasākums izdosies vienīgi tāpēc, ka man ir tik skaista modele.

Tonijs atgriezās pie molberta un sāka zīmēt. Pēc brī�a pārstāja.

- Tagad attaisi sasprau�amo adatu, nolaid palagu un turi to ap vidukli, - viņ�, cik vien iespējams, nevērīgi teica. - Pagriez galvu pa kreisi.

Man trīcēja pirksti, nevarēju attaisīt saspraudi. Viņ� iesmējās.

- Ļauj, es palīdzē�u.

Viņ� panācās uz priek�u, saudzīgi noņēma manus pirkstus no saspraudes un to attaisīja. Uz mirkli cie�āk ietinos palagā. Viņ� pārvilka palagu man pār pleciem, rokām, krūtīm. Smaidot pakāpās atpakaļ, nenovērsis no manis skatienu. Man sirds lēktin lēca.

- Man patīk dzimumzīmīte zem tavas krūts. Tas ir kaut kas savdabīgs, raksturīgs vienīgi tev, es to iezīmē�u arī portretlellei. Katrs gribēs atrast kaut ko, kas attiektos tikai uz viņu un padarītu lelli viņam jo vairāk līdzīgu.

Tonijs likās tik iejūsmināts, ka es izbrīnījos. Piesteidzās pie molberta un atsāka skicēt.

Viņ� strādāja vairāk nekā stundu, bie�i pārtrauca darbu, nopētīja mani, nopūtās, nogrozīja galvu un pasmaidīja. Pēk�ņi iekoda apak�lūpā, sparīgi purinādams galvu.

- Kas noticis?

- Man misējies, neesmu ievērojis simetriju, savstarpēju atbilstību novietojuma ziņā, - viņ� paskaidroja.

- Vai visam jābūt tik pilnīgam, jāatbilst mats malā?

- Protams. - Viņ� īgni sa�ķobīja seju. - Tas ir pats galvenais.

Viņ� paskatījās uz skici, tad uz mani, atkal uz skici, pameta ar galvu un panācās tuvāk.

- Reizēm mēs, mākslinieki, ar aizvērtām acīm visu redzam skaidrāk.

- Bet kā jūs varat redzēt ar aizvērtām acīm?

- Mēs redzam ar mūsu sajūtām. Ja mākslinieks glezno skaistus putnus, viņam jādzird to treļļi, jāiekļauj tie gleznā tāpat kā krāsas un apveidi. Ja mākslinieks glezno skaistu, zaļu pļavu, viņ� iekļauj gleznā arī zāles un puķu smar�u.

Es palocīju galvu. Tas izklausījās patiesi.

- Ar tausti mākslinieks aptver vajadzīgo dziļumu, auduma kvalitāti, pilnīgo savu darbu. Tas man būs liels rado�s pacēlums, kad no zīmējuma izveido�u skulptūru. Tagad mirkli atslābinies, - viņ� �ukstus mudināja, apņēma mani ap vidukli un aizvēra acis. Tad viņa pirksti slīdēja aug�up, aptaustīja man ribas.

- Jā, jā, - viņ� noteica.

Pirksti slīdēja augstāk, skāra krūtis. Es parāvos atpakaļ.

- Neuztraucies, tagad es redzu visu pilnīgi skaidri.

Paraudzījos uz viņa seju. Acis vēl arvien aizvērtas, bet es samanīju, ka aiz plakstiņiem kustas zīlītes.

Tonija pirksti lēnām slīdēja man pār krūtīm, līdz sasniedza krū�u galiņus un apstājās. Viņ� aizturēja elpu. Arī es aizturēju. Vieglie drebuļi mitējās, man pār visu miesu pār�alca kairas trīsas. �ķita, ka mani aptausta simtiem pirkstu, no to kvēlā pieskāriena manī trīcēja katrs nervs. Juceklīgās jūtas bija mulsino�as, biedējo�as un reizē kvēlmainas. Es nezināju, ko darīt. Vai viņ� jāatgrū�, jāatbrīvojas no viņa rokām? Vai visas mākslinieku ļauj māksliniekam �ādi izpētīt ķermeni? Reizēm man bija licies, ka Tonija cie�ais skatiens mani aptausta, bet �obrīd bija citādi. Viņa pirksti slīdēja pār manām krūtīm, it kā viņ� tās veidotu savā iztēlē. Man notirpa kājas un sāka drebēt.

Beidzot Tonijs atkāpās, bet joprojām turēja rokas manu krū�u augstumā. Brīdi pastāvējis, pamāja ar galvu, lēni atgriezās pie molberta, atvēra acis un sāka zīmēt.

Tagad viņ� strādāja aizgūtnēm, lūpas sakniebis taisnā �vīkā. Man sirds tik stipri sitās, ka draudēja izlēkt no krūtīm. Ko viņ� nupat bija darījis? Ko es atļāvu viņam darīt? Vai māmiņa zināja, ka tā notiks? Kāpēc mani nebrīdināja?

- Jā, tagad izdodas, �oreiz tā lieta iet, - Tonijs teica, uzsmaidīja man un turpināja darbu.

Ta�u drīz vien pārtrauca strādāt, pagājās atpakaļ, lai paskatītos uz savu veikumu, tad palocīja galvu.

- Labi, �odien pietiks. Es visu nokop�u, tikmēr saģērbies.

Es novērsos un sāku vilkt mugurā drēbes. Pēc tam viņ� paaicināja mani pie molberta.

- Nu, kā tev liekas?

Es saskatīju līdzību ar manu sejui. Viņ� atbilsto�i bija uzskicējis manas galvas un zoda apveidu, bet manu stāvu atveidojis kā pieaugu�ai sievietei. Tas drīzāk atgādināja māmiņas augumu.

- Ļoti labi, Tonij, bet zīmējumā es izskatos vecāka.

- Tādu es tevi redzu. Tas ir mākslas darbs, nevis fotogrāfija. Puse no tā radusies mākslinieka iztēlē. Tāpēc es tevi aptaustīju, tas man bija tik svarīgi. Ceru, ka tu saproti, Lī. - Viņa seja pauda ba�as.

- Jā, saprotu, - es atbildēju, lai gan īsti nesapratu.

Nesapratu arī savas izjūtas. Vienlaikus biju jutusies gan apmulsusi, gan izbijusies, gan tīkami satraukta. Apņēmos par to apspriesties ar māmiņu, vienalga, kādas atrunas viņa atrastu.

Ta�u māmiņa jau bija aizbraukusi izklaidēties, kad mēs atgriezāmies. Atstājusi zīmīti, ka dodas uz Bostonu pusdienās un pēc tam ar da�ām draudzenēm uz teātri. Tonijam tas radīja tādu pa�u pārsteigumu kā man.

- �ķiet, ka mēs pusdienosim tikai divatā, - viņ� nomurmināja un uzsteidzās pa kāpnēm.

Līdzko iegāju savā istabā, pie manis ienāca Trojs. Vējbakas, masalas, saaukstē�anās un alerģijas viņu bija novārdzināju�as, viņ� izskatījās tik bāls un sīciņ�. Pat vasaras saulē nebija iededzis. Izskatījās tievs, jo mazliet bija izkrities svarā, acis iedubu�as un zilganu loku apņemtas. Tomēr �ķita priecīgi satraukts, kad iesteidzās manā guļamistabā apjautāties, kā veicies darbs ar portretlelli.

- Kad tā būs gatava? Vai �onedēļ?

- Nezinu, Troj. �odien tikai gatavojām skici. Tonijam tā jāizkrāso un tad jāsāk veidot skulptūra. Vai tu jau paēdi pusdienas?

Ārsti noteiku�i viņam citādu uztura kārtību, viņ� ēda agrāk nekā mēs. Tas patika māmiņai, bet Trojs jutās ļoti nelaimīgs, ka jāēd vienam vai tikai kopā ar aukli.

- Jā. Man atkal vajadzēja dzert to riebīgo dziru, - viņ� �ēlojās.

- Tā tev nāk par labu, Troj, tā tevi spēcinās, tu atkal varēsi peldēt, jāt ar poniju un...

- Nē, nevarē�u, - viņ� biedējo�ā pārliecībā sacīja kā pieaudzis cilvēks. Viņa skatiens bija dzēļ� un ledains, tāds reizēm mēdza būt Tonijam. - Man nekad nekļūs labāk, es nedzīvo�u tik ilgi, kā domā dzīvot citi cilvēki, - viņ� noteikti piebilda.

- Troj, tā nedrīkst runāt! Tas ir briesmīgi! - es viņu norāju.

- Bet tas ir tiesa. Dzirdēju, ka ārsts to sacīja auklei.

- Ko viņ� īsti sacīja? - es jautāju, sa�utusi, ka ārsts �ādi runājis Troja klātienē.

- Es esot tikpat trausls kā zieds, un, tāpat kā ziedu noko� salna, arī mani nobeigs slimība, ja es smagi saslim�u.

Brīdi Troju nopētīju. Dīvainā kārtā slimības viņu bija padarīju�as vecāku, nobriedu�āku. Pa�reiz viņ� atgādināja vecu vīru bērna augumā, viņa acis pauda gudrību un dzīves pieredzi. �ķita, ka viņam mēne�i pagāju�i tikpat ātri kā dienas un dienas aiztecēju�as kā stundas. Varbūt prāts pavēris skatu uz nākotni un viņ� ieraudzījis savu agro nāvi? To iedomājoties, es no�erminājos. '

- Troj, ārsts ar to gribējis teikt, - ja tev veselība neuzlabosies, tu paliksi slimīgs. Bet tu atkopsies. Tu vēl esi tikai mazs zēns. Ar laiku kļūsi arvien spēcīgāks. Bez tam - ja tu nomirsi, kur es ņem�u sev pusbrālīti?

Troja acis iemirdzējās.

- Vai tev vienmēr gribēsies, lai es esmu tavs pusbrālis?

- Protams.

- Un tu nekad neatstāsi mani �ite vienu pa�u? - viņ� skeptiski jautāja - glu�i kā Tonijs.

- Kur lai es ietu? Tagad �īs ir manas mājas - tāpat kā tavas.

Viņa skumīgajā sejiņā atplauka smaids. Es pievilku viņu sev klāt un apskāvu. Man acīs sariesās asaras un lēni ritēja pār vaigiem. Atraisījies no manām rokām, Trojs to ieraudzīja.

- Kāpēc tu raudi, Lī? - viņ� pārsteigts jautāja.

- Tās ir prieka asaras... jo tu gribi būt mans pusbrālis uz visiem laikiem, Troj.

Viņ� aiz prieka taisni staroja, man �ķita, ka kļūst stiprāks un veselīgāks tie�i manu acu priek�ā.

�Puisēnam vajadzīgs kāds, kas viņu mīl un lolo, kāds, kam viņ� ir nepiecie�ams,� es nodomāju. �Tonijs viņu ļoti mīl, par to esmu pārliecināta, ta�u Tonijs ir pārāk noslogots savā biznesā, nevar būt Trojam īsts tēvs, bet mana māte... ir tik aizņemta pati ar sevi un tik bailīga no Troja slimībām, ka neliekas viņu redzam.

Manuprāt, kad māmiņa skatās uz Troju, viņa to nemaz neredz, tas viņai ir tikpat kā tuk�s gaiss, bet Trojs, būdams jūtīgs mazs zēns, tāpēc arī jūtas neredzams un vientuļ�.�

Pēk�ņi man atausa gaisma - Trojam tagad patiesi esmu tikai es.

Da�ā ziņā es jutos tāpat kā viņ�. Tagad bie�i es mātei esmu tuk�s gaiss, viņas domas pirmām kārtām .nodarbina viņas pa�as pasākumi un intereses. Bet mans tēvs nodevies savai jaunajai mīlestībai. Mēs abi ar Troju esam bāreņi, mūs liktenis savedis kopā �ajā lielajā mājā, te mums ir lietas, par kurām citi bērni un jaunie�i var vienīgi sapņot. Ta�u lietas ir un paliek tikai lietas, ja nav kāda, ko mīlēt un lolot, kāda, kas arī tevi mīl un lolo.

- Vai tu vēlāk ienāksi pie manis, palasīsi man priek�ā, Lī?

- Pēc pusdienām, apsolu.

- Labi. Tagad ie�u pie Tonija. Neaizmirsti! - viņ� piekodināja un ļodzīgām kājelēm aizskrēja.

Es iesmējos, bet ap sirdi man kļuva bēdīgi.

Pārģērbos pusdienām. Tonijs jau bija ēdamistabā, kad tur iegāju.

- Vai neesi mazliet nogurusi? - viņ� jautāja.

- Esmu, kaut gan nesaprotu, kāpēc pozē�ana mani nogurdinājusi. Es ta�u tikai stāvēju.

- Nenovērtē to pārāk zemu. Tas ir darbs. Tu arī koncentrējies, neaizmirsti, ka �odien nervozēji. Rīt tu vairs tik daudz nenervozēsi, dienu no dienas tas būs vieglāk un vieglāk.

- Cik ilgi tas vilksies, Tonij? - es jautāju, jo viņ� teica �dienu no dienas�.

- Vēl kādu laiku. Krietns laiks paies krāsojot. Es gribu, lai tavas ādas, tavu acu un matu toņi pilnīgi atbilstu īstenībai. Pēc tam veido�u skulptūru. Mēs nedrīkstam steigties, darīt visu pa roku galam, - viņ� smaidīdams sacīja.

Es nezināju, ko teikt. Izklausījās, it kā man jāpavada visa vasara, koted�ā kailai stāvot Tonija acu priek�ā. Vai viņ� atkal mani aptaustīs, nemitīgi apspaidīs? Vai es ar to jebkad apradī�u? Bet kā ar viņa darījumiem, biznesu?

- Vai jums nav arī cits darbs?

- Man ir ļoti lietpratīgi palīgi, turklāt, kā jau tev teicu, �ī ir viena no vissvarīgākajām Tetertonu rotaļlietu iecerēm. - Viņ� paplik�ķināja man roku. - Neuztraucies, tev pietiks laika visam.

Es palocīju galvu. Nevarēju ta�u viņam pateikt, kādēļ patiesībā ba�ījos. Bet kam varēju? Kur ir mana māte, kad viņa man vajadzīga? Kur ir mans tēvs?

Pēc maltītes devos uz Troja guļamistabu, lai palasītu viņam priek�ā, bet aukle man pie durvīm pasacīja, ka viņ� jau aizmidzis.

- Zāles viņu padara miegainu, - viņa paskaidroja. - Viņ� gribēja palikt nomodā, bet acis pa�as aizkrita ciet.

- Es tikai palūko�os uz viņu, - es teicu un iegāju Troja guļamistabā.

Platajā gultā Trojs vienmēr izskatījās trausls un maziņ�, bet �ovakar viņam bija veselīgāka sejas krāsa. Apņēmos pavadīt vairāk laika ar viņu, palīdzēt viņam atkopties. Tas novērsīs manas domas no pa�as problēmām.

Es savā istabā palasīju grāmatu un paklausījos radio, tad likos gultā. Ta�u, līdzko aizvēru acis, tūlīt iztēlojos, kā Tonijs aptausta manu kailo augumu, viņa pirksti slīd pār manām krūtīm, bet aiz plakstiņiem satraukti kustas redzokļi, �ķiet, ka divi sīki, apaļi dzīvnieciņi meklē izeju.

Vai rīt būs tāpat?

Nākamajā rīta �igli saģērbos un aizsteidzos uz māmiņas telpām, bet viņas guļamistabas durvis bija cie�i aizvērtas. Es viegli pieklauvēju.

- Māmiņ? Man jāaprunājas ar tevi, - es caur durvīm �ukstēju. Pagaidīju, bet neviens neatsaucās. - Māmiņ? -es skaļākā balsī atkārtoju. Joprojām nekādas atbildes. Jutos vīlusies, tomēr biju stingri apņēmusies parunāt ar viņu par pieredzējumu koted�ā. Atvēru durvis un ieraudzīju neatsegtu gultu. Pārsteigta un sa�utusi noskrēju lejā pa kāpnēm un iedrāzos ēdamistabā, kur ieraudzīju Toniju lasām Wall Street Journal un malkojam kafiju.

- Kur ir mana māte? Neizskatās, ka viņa �onakt būtu gulējusi savā gultā!

- Nav gan gulējusi, - viņ� nevērīgi atbildēja un pār�ķīra lappusi.

- Kur viņa palikusi?

Tonijs nolaida avīzi, izskatījās aizkaitināts. Ta�u viņ� dusmojās uz māmiņu, nevis uz mani.

- Ap vienpadsmitiem piezvanīja un pateica, ka nolēmusi kopā ar draudzenēm pavadīt nakti Bostonā. Aizsūtīju Mailsu uz viesnīcu ar viņas drēbēm �odienai.

- Bet... kad viņa pārradīsies?

Tonijs paraustīja plecus.

- Dievs vien zina.

Viņ� uzmeta man a�u skatienu. Tad pamāja Kertisam -tas stāvēja istabas kaktā kā statuja -, lai atnes brokastis.

Es nezināju, ko darīt. Man negribējās atgriezties koted�ā, vispirms vēlējos aprunāties ar māti, bet viņas nebija mājās un Tonijs nevarēja nociesties, nesācis darbu.

- Vai tu �orīt neuzvilktu vienīgi kādu vaļīgu kokvilnas kleitu? - viņ� ieteica. - Tas visu atvieglos, ja tev nebūs mugurā nekā cita. �odien ir ļoti karsts, - viņ� piebilda.

Nekā cita? Nedz biksī�u, nedz krū�tura, vienīgi vaļīga kokvilnas kleita? Tonijs ievēroja manu sejas izteiksmi.

- Lai būtu ērtāk, - viņ� paskaidroja.

Es pamāju. Pēc brokastīm uzkāpu savā istabā un darīju, kā viņ� bija licis. Pretēji viņa apgalvojumam �orīt nejutos mazāk nervoza, lai gan �is būs mans otrais seanss. Kad gājām caur labirintu, Tonijs bija tikpat jūsmīgs kā vakar, pat vēl vairāk pacilāts. Koted�ā ātri visu sakārtoja.

- �odien krāsosim, - viņ� paziņoja. - Vai esi gatava?

Es paraudzījos uz logiem. Aizkari visiem aizvilkti, bet Tonijs bija pavēris tos spraugā, lai ieplūstu vēja pūsma. Viņa seja pauda nepacietību. Gribēju bēgt prom no koted�as. Man sāka raustīties lūpas.

- Kas noticis? - Tonijs jautāja, redzēdams, ka esmu satraukta.

- Es tikai jūtos...

- Nabadzīte, es steidzos. Nemaz neņemu vērā tavas izjūtas. Piedod, Lī. - Viņ� mani apskāva. - Es zinu, tev nav viegli, tas ir jauns pārdzīvojums, bet mums abiem vakar veicās tik labi, es domāju, ka tu esi pārvarējusi savu sākotnējo kautrību. Tagad ievelc elpu un domā par brīni�ķīgo lelli, ko mēs abi taisām.

Es aizvēru acis un dziļi ievilku elpu, bet man sirds tik stipri dauzījās, ka uznāca vājums. Viņ� manīja, ka drebu kā ap�u lapa.

- Nestāvi, atgulies uz dīvāna.

- Uz dīvāna?

- Jā. Es tev palīdzē�u. Aizver acis, atslābinies, - viņ� mudināja.

Jutu, ka Tonijs lēnām pavek uz aug�u manu kokvilnas kleitu.

- Pacel rokas, lūdzu! - viņ� �ukstēja.

Es pacēlu, viņ� pārmauca man pār galvu kleitu tik viegli, it kā to papūstu viegla vēsma. Neatvēru acis pat tad, kad Tonijs pārvilka apģērbu pār manām izstieptajām rokām. Viņ� to nolika un uzmanīgi pieveda mani pie dīvāna.

- Atgulies, iegrozies ērti.

Es nolaidu galvu uz spilvena, ko viņ� bija nolicis dīvāna pagalvī, un atvēru acis. Viņ� stāvēja blakus, skatījās uz mani un smaidīja.

- Nu redzi, cik tas sbūs viegli.

Tonijs atgriezās pie molberta un sāka strādāt. Man �ķita, ka laiks rit lēnāk nekā vakar. Mēs nepārtraucām līdz len�am. Viņ� iedeva man vakardienas palagu, es to pie kakla sapraudu un ietinos tajā. Atkal iebaudījām sendvi�us un vīnu. Tonijs stāstīja, kā nodomājis laist pārdo�anā portretlelles. Jo vairāk viņ� runāja, jo vieglāk es jutos. Tomēr viņ� mani pārsteidza, kad atgriezāmies pie darba.

- Tagad vajadzīga mugurpuse, - viņ� teica.

- Kas man jādara?

- Liecies gar�ļauku!

Es vilcinājos.

- Atgulies uz vēdera! Es noņem�u palagu, kad bū�u sagatavojies.

Izstiepos visā garumā. Tonijs novietoja uz molberta citu audeklu, pienāca pie dīvāna un noglauda man matus.

- Vai jūties labi?

-Jā.

- Tad ķersimies atkal pie darba, - viņ� sacīja, pasniedzās man zem zoda un attaisīja sasprau�amo adatu. Noņēmis palagu, stāvēja un skatījās lejup.

- Brīni�ķīgi... - viņ� tikko dzirdami nomurmināja.

Atgriezies pie molberta, sāka strādāt. Pēc pāris stundām nogaudās tāpat kā vakar.

- Nav pareizi. Nupat vairs neiet.

Es paskatījos uz viņu. Viņ� cie�i vēroja mani, sakniebis zodu pirkstos. Tad pienāca pie dīvāna.

-Atslābinies!

Viņ� uzlika plaukstu man uz krustiem, nobraucīja muguru līdz kaklam un atpakaļ, nobraucīja arī manu sē�amvietu. To paspaidījis, izslējās, nopūtās un atgriezās pie molberta.

Tonijs strādāja ar jaunu degsmi. Pieskar�anās man viņu patiesi bija iedvesmojusi. �oreiz, beidzis darbu, viņ� likās pārguris, tikko spēja parunāt.

- Metīsim mieru, - viņ� paziņoja.

Es atkal uzvilku vaļīgo kokvilnas kleitu un piegāju pie molberta. Izkrāsotā seja līdzinājās manai sejai, bet stāvs vairāk atgādināja manas mātes augumu. Tonijs ievēroja, ka esmu pārsteigta.

- Tādu es tevi redzu, - viņ� paskaidroja. - Tādu jūtu aptaustot.

Viņa acis savādi iegailējās, un man sirds sāka straujāk pukstēt. Viņ� noskūpstīja mani uz pieres un sacīja:

-Tu esi apburo�a. Tu ikvienu spēj pārvērst par mākslinieku.

Es nezināju, ko teikt. Tonija glaimīgie vārdi mani gan mulsināja, gan iepriecināja, bet no viņa kvēlā skatiena man pārskrēja liegas �alkas. Beidzot viņ� savāca rīkus, un mēs atstājām koted�u. Es sekoju viņam pa labirinta ēnainajām ejām. Manī kūsāja nevaldāmas jūtas. Kad iznācām no labirinta, man �ķita, ka es no sapņu valstības atgrie�os īstenībā.

Iesteidzos mājā, skrie�us metos uz savu istabu, pat ne-paraudzīju, vai māte pārradusies no Bostonas. Aizcirtusi durvis, atvilku elpu. Mans ķermenis vēl sprikstīja tirpuļos no Tonija pirkstu pieskārieniem, tie bija pārvērtu�i mani par sievieti, kā viņ� to bija vēlējies.

Satraukumā es mijkrēslī veicu da�us nepareizus pagriezienus un labirinta vidū riņķoju pa apli. Pārbijusies, sviedriem noplūdusi, apstājos, lai atelstos. Man sirds tik neganti lēca, ka likās, - tā tūlīt pārplīsīs no piepūles. Dziļi ievilku elpu un izmisīgi centos savaldīties, lai varētu mierīgi padomāt un atgūt virziena izjūtu. Atliecu galvu, man mati aizķērās aiz dzīv�oga zariem, es iekliedzos, nodomāju, ka mani kāds sagrābis. Attapusies atbrīvojos un turpināju ceļu.

Uzmanīgi izvēlējos pagriezienus, piespiedu sevi iet lēnām un prātīgi, līdz ieraudzīju pazīstamo labirinta ieeju Fārtijas pusē un izmetos laukā. Atkal apstājos, lai atņemtu elpu, un ieklausījos. Vai Tonijs mani redzējis? Vai dzenas man pakaļ? Nedzirdēju soļus, visapkārt valdīja klusums.

Es iesteidzos mājā, uzskrēju pa kāpnēm. Iegājusi savā guļamistabā, cie�i aiztaisīju durvis un atslīgu pret tām. Aizvēru acis. Atkal parādījās jaunais gleznojums. Tonija labā plauksta aptvērusi manu labo krūti, viņ� smaidot raugās uz mani, acis iekrāsotas spilgti zilas, tās it kā mirdz. Tad es atkal iedomājos viņu kailu iznākam no virtuves. Laikam izģērbies tāpēc, ka izmantojis pats sevi par modeli. Dro�i vien pie pretējās sienas nostatīts spogulis. Kāda cita iemesla dēļ viņ� gleznotu kails?

Viņ� netika uzsaucis vai ātri saģērbies, lai man sekotu. Varbūt nemaz nav redzējis, ka es slepus skatos pa logu? Nolēmu par to nebilst ne vārda. Pateik�u tikai mātei, kad viņa atgriezīsies. Viņai tādās lietās vajadzētu būt pieredzei. Tas viss ir tik savādi.

Es tagad atviegloti uzelpoju, ka esmu dro�ībā - savā istabā. Biju viscaur nosvīdusi, zīda blūze pielipusi pie rokām un krūtīm. Jutos netīra, apķepējusi ne vien no bēg�anas pa dzīv�ogu ejām, bet arī no redzētā. Pakratīju galvu, no�erminājos un sarāvos �okurā, it kā man pāri veltos vējputenis. Tad iesteidzos vannasistabā un ielaidu vannā siltu ūdeni. Iebēru putu pulveri, ūdens kļuva gai�i zils, man apkārt kā dūmi strāvoja salda smar�a.

Izņēmu no sienas skapja naktskreklu un uzkāru pie van-nasistabas durvīm, tad apsēdos pie spoguļa un sāku sukāt matus. Uz tualetes galda uzkrita sīki zariņi un lapiņas. Mana seja bija pietvīkusi, vaigi sārti, it kā sapliķēti. Mirkli sēdēju kā apstulbusi, tad atcerējos vannu un ātri piecēlos. Steig�us noģērbos un iegremdējos remdino�ajā, smar�īgajā ūdenī. Aizvēru acis un tīkami nopūtusies, atslīgu atpakaļ.

Laikam biju aizsnaudusies, krietnu brīdi piemigu�i. Pēk�ņi atvēru acis un jutu, ka ūdens atdzisis. Ātri izkāpu no vannas un noslaucījos. Tad uzvilku naktskreklu un palīdu zem mīkstās segas, paglābos savas gultas siltumā. Gribēju gulēt un aizmirst �o dienu.

Palūkojos ārā pa kreiso logu. Caur plānajām mākoņu strēlēm spīdēja sudrabains mēness. Virs tā mirgoja viena vienīga spo�a zvaigzne glu�i kā kuģa uguns, kur� noenkurojies kaut kur tālu melnum melnajā okeānā. Mēnessgaisma plūsmoja manā istabā, tā pārvērta mēbeles spokainos siluetos, bet Eņģeļa mirdzo�ās acis apremdināja manu sirdi. Tad es aizvēru plakstus un laidos miegā, ilgodamās pēc miera un aizmir�anās.

Spēji pamodos, jutu, ka istabā neesmu viena. Nepakustējos, ausījos un gaidīju. Skaidri sadzirdēju - kāds smagi elpo. Lēnām, piesardzīgi apgriezos uz muguras un pacēlu skatienu. Sudrabainajā mēnesnīcā, kas mani bija mierinājusi un ieaijājusi miegā, stāvēja Tonijs, viņa kailās krūtis blāvi spīdēja. Es trīcēju kā ap�u lapa, domāju, ka runā�u stostīdamās, bet mani vārdi skanēja skaidri.

- Tonij, ko jūs vēlaties?

- Ai, Lī, mana Lī... - viņ� �ukstēja. - Ir laiks gleznojumu iedzīvināt. Man jāpilda savs solījums: tev jāierāda, tevi jāpamāca...

- Ko jūs ar to domājat? Ko gribat? Es jau guļu. Lūdzu, ejiet prom.

Ta�u viņ� apsēdās uz manas gultas. Vairījos uz viņu paraudzīties, bet nojautu, - viņ� ir pilnīgi kails.

- Tu esi tikpat skaista kā tava māte. - Viņ� noglauda man matus. - Vēl skaistāka. Vīrie�i skries tev pakaļ, bet tu esi kā dārgs mākslas darbs. Kur� katrs nedrīkst tev pieskarties, tevi izmantot, tu esi pārāk vērtīga; ta�u tev jāzina, ko tas nozīmē un kas var notikt. Tevi jāsagatavo, jāpamāca. Vienīgi es to varu darīt, jo savā ziņā esmu tevi radījis.

Viņ� pielika roku man pie sejas. Es gribēju ar īgnumu novērsties, bet traucēja spilvens.

- Es esmu izņēmis tevi no gleznas kā tēlu, devis tev dzīvību un skaistumu. Katru, ko priecina portretlelles skaistums, reizē priecina arī tavs skaistums - skaistums, kuru esmu izveidojis ar �iem pirkstiem, - viņ� sacīja, pārvilkdams pirkstus man pār zodu un kaklu.

- Tonij, ejiet prom! Lūdzu, tūlīt ejiet prom! - es drebo�ā balsī sacīju, nespēdama savaldīties.

Man sirds dauzījās, es da�as reizes uzelsoju, lai varētu parunāt.

Viņ� nelikās dzirdam manus vārdus, novilka man segu. Es pastiepos, gribēju to paraut atpakaļ, bet viņ� saķēra manu roku un noskūpstīja..

- Lī... Mana portretlelle... - viņ� izdvesa.

-Tonij, ejiet prom! Ko jūs darāt?

Pacēlu galvu un ieraudzīju, ka viņ� tie�ām ir pilnīgi kails. Viņ� nogūlās man blakus, stīvēja uz aug�u manu naktskreklu. Es gribēju teikt, ka esmu gandrīz viņa meita, viņ� to nedrīkst darīt, bet man aiztrūka elpa. Viņ� jau bija uzrāvis man naktskreklu pāri viduklim. Es centos viņu atgrūst, atspiedos pret viņa pieri, ta�u viņ� bija tik stiprs un apņēmīgs. ,

- Tonij, vai jūs saprotat, ko darāt? Ejiet prom! Lūdzu, izbeidziet!

Viņ� nolieca galvu, slidināja lūpas man pār kaklu, izbaudīja manas miesas smar�u. Es netīksmē trīcēju, bet manas vārgās rokas nespēja atgrūst viņa plecus. Uzrāvis naktskreklu man līdz padusēm, viņ� piespieda krūtis pie manām kailajām krūtīm. Es samanīju viņa stingros, ritmiskos sirdpukstus, jutos it kā daļa no viņa.

- Tev jāgūst pieredze, izpratne par to, - Tonijs �ukstēja man ausī. - Tu zināsi, būsi sagatavota. Tas ir mans pienākums, tā ir mana atbildība, daļa no rado�ā procesa, - viņ� sacīja, pārliecinādams sevi, ka rīkojas pareizi.

-NĒ, IZBEIDZIET!

Es mēģināju viņu atstumt, ar savām mazajām dūrēm sitot viņam pa kaklu un pleciem, bet tas bija tikai sīks traucēklis - glu�i kā mu�u kodieni zirgam. Es jutu, ka viņ� paver manu klēpi. Mani sagrāba paniskas bailes. Viņ� turēja mani tik cie�i apskautu, ka es nespēju pakustināt rokas. Viņa lūpas pārslīdēja man pār kaklu un apstājās krū�u iedobē, kutināja to ar mēles galiņu.

-Tev ierādīt... tevi pamācīt...

-TONIJ!

Mani kratīja trīsas, bet es nevarēju pagrozīties, viņa stiprās rokas aptvēra mani kā spīlēs.

- Tev jāsaprot... Es esmu atbildīgs... lūdzu, neturies pretī... Ļauj man tev to ierādīt... tevi pamācīt...

- IZBEIDZIET! - es vēlreiz iekliedzos.

Tonijs varmācīgi piespieda mani atdoties, ko es darītu vienīgi aiz mīlestības. Spēcīgiem grūdieniem viņ� ienāca manī. Pār visu miesu man pārlija sāpes, apreiba galva, nāca virsū ģībonis. Varbūt uz brīdi zaudēju samaņu. Mans augums bija Tonija varā, �ūpojās zem viņa ķermeņa. Jutos it kā sadalīta - galva atgāzta pret spilvenu, pārējais atro-das zem viņa. Viņ� darīja, ko gribēja, pēc viņa domām, veidoja mani, tikai citādā ziņā.

Es kliedzu veltīgi. Sakodu zobus un centos izturēt. Man pār visu miesu ritmiskiem viļņiem pār�alca karstumi, �ķita, ka gultā grimstu līdz ar viņu.

Beidzot viņ� atlaidās, noskūpstīja mani uz lūpām un vaigiem.

- Nu, vai saprati? Vai izjuti savu varu? Tagad es esmu pārvērtis tevi par sievieti, - viņ� pavēstīja. - Esmu pilnveidojis savu lielāko mākslas darbu, pataisījis tevi par dzīvu portretlelli.

Es ievaidējos, noriju asaru kamolu. Man vaigi bija valgi no asarām. Es turēju acis cie�i aizvērtas. Jutu, ka viņ� viegli noskūpsta man plakstiņus, tad - lūpas. Pēc krietna klusuma brī�a viņ� atliecās. Es neuzdrīkstējos nedz ierunāties, nedz paslieties, baidījos, ka viņ� nesāk pa otram lāgam. Viņ� dziļi nopūtās, paslidināja roku man pār krū�u iedobi, paslidināja vēl, līdz nonāca pie mana klēpja. Mirkli tur apstājies, nomurmināja:

-Mana portretlelle... Saldu miegu.

Dzirdēju viņa soļus, atdarīju acis un ieraudzīju viņu izejam pa durvīm. Līdzko durvis aizvērās, man sāka līt asaras. Es aptvēru ar rokām savu kailo augumu un raudāju, manus plecus raustīja elsas. Beidzot piecēlos sēdus. �Kas noticis?� es sev jautāju un izbrīnījusies raudzījos tumsā. Varbūt tas bijis tikai ļauns murgs. Ta�u mans ķermenis vēl arvien trīcēja no Tonija skūpstiem un varmācības, neļāva man tam noticēt vai izlikties, ka nekas nav atgadījies.

Ko lai es daru? Pie kā lai grie�os? �eit ir vienīgi kalpotāji un mazais Trojs. Māmiņa joprojām ārzemēs. Mans tēvs ar savu jauno sievu ir tālu, aizņemti ar biznesu. Izkāpu no gultas un, turēdamās pie sienām, devos uz vannasis-tabu. Uzdedzu gaismu un paskatījos uz sevi augstajā spogulī. Mana seja asarām nostrāvojusi un piesārtusi bietes sarkanumā. Kakls un pleci plankumaini no Tonija skūpstiem un glāstiem, �is skats apstiprināja notiku�o. Man atkal apreiba galva, vajadzēja apsēsties.

Vai nepiezvanīt D�eniferai vai D�o�ua? Bet man kauns. Ko es viņiem teiktu? Ko viņi varētu man palīdzēt? Es esmu viena, man jāpaļaujas tikai uz sevi. Vairākkārt ievilkusi elpu, beidzot spēju piecelties. Nodzēsu gaismu un likos gultā. Kas cits man atliek? Nevaru ta�u vaimanādama skraidīt pa Fārtijas gaiteņiem.

Pasniedzos pēc Eņģeļa. Lelle izskatījās satriekta, apbēdināta. Piekļāvu to sev klāt, izmisīgi tiekdamās pēc mierinājuma. Kāda ironija! Tonija radītā lelle sniedz man mierinājumu pēc viņa vardarbības. Ta�u tajā ir daudz vairāk no manis nekā no viņa. Un tagad tā arī ienīst viņu tāpat kā es.

- Ai, Eņģei, mums nav vairs neviena cita! Tonijam savā ziņā taisnība... mēs abas esam portetlelles.

Aizvēru acis, ļāvu, lai miegs aiznes mani prom no �īs ļaunās un ne�ēlīgās pasaules.

Silts saules stars noglāstīja man seju, es atvēru acis un neizpratnē samirk�ķināju. Kur es atrodos? Kas vakarnakt noticis �ajā istabā? Piecēlos sēdus, man �ķita, ka visam jā-būt sagāztam juku jukām, tikpat saārdītam, kā jūtos es. Ta�u man apkārt nekas nav mainījies. Istabā viss kā bijis, tā palicis glīti sakārtots. Saule līksmi iespīdēja pa logiem. Pat Eņģelis izskatījās mundrs un priecīgs.

Vai tas viss bijis ļauns sapnis? Aplūkoju sevi, it kā lai gūtu tam pierādījumu. Man delmi sūrstēja no Tonija del-�ainā tvēriena, sāpēja gumi, bet nebija nekādu brū�u, kas pierādītu viņa varmācīgo kaisli. Es jutu, ka visas brūces ir manā dvēselē. Tas nav bijis ļauns sapnis.

Gausi uzslējos un brīdi sēdēju gultā. Ko lai daru? Es steigtos pie tēva, ja zinātu, kur viņ� atrodas, bet dro�i vien ir aiz trejdeviņām valstīm. Nolēmu nomazgāties du�ā un saģērbties. Negribēju iet lejā un satikt Toniju, tomēr nevarēju visu dienu palikt savā istabā. Vai izlikties slimai un pieprasīt, lai ēdienu man uznes aug�ā? Bet tad ierastos arī Tonijs un tik un tā vajadzētu ar viņu saredzēties.

Bez tam es nepaguvu piecelties, kad izdzirdēju klauvējienu pie durvīm. Trojs bija atnācis atgādināt man vakardienas solījumus. Es nelūkojos uz viņu, kamēr viņ� runāja, baidījos, ka ieraudzīs �ausmas manās acīs. Ta�u Trojs bija pārāk satraukts par gaidāmajiem pasākumiem un neko neievēroja.

- Tu teici, ka �odien ie�ot ar mani uz krastmalu, Lī. Vai neiesim tūlīt pēc brokastīm? Lūdzu! Mēs salasītu gieme�-vākus.

- Labi. Ļauj man nomazgāties un apģērbties. Ej lejā un sāc ēst brokastis.

- Tonijs jau ir lejā, - viņ� teica.

Varbūt Tonijs paēdīs un aizies pirms manas iera�anās, tāpēc es mazgājos un ģērbos lēnām. �ķita, ka diena būs karsta, tāpēc pastaigai gar krastmalu nolēmu vilkt īsbikses un blūzi ar īsām piedurknēm.

Kad ierados ēdamistabā, Tonijs diem�ēl vēl tur sēdēja, lasīja Wall Street Journal un malkoja kafiju. Man sirds salēcās, jo viņ� nolaida avīzi un paraudzījās uz mani. Es dzēlos viņā, cik vien asi spēju, bet viņ� likās to neredzam un plati pasmaidīja.

- Labrīt, Lī! Kā rādās, būs skaista diena. Trojs man sacīja, ka jūs ie�ot pastaigāties gar krastmalu. Es arī varētu nākt līdzi.

Paraudzījos uz Troju. Viņ� bakstīja ar dak�iņu uz pusēm pārgrieztu greipfrūtu. Aukle viņam aizrādīja, lai nespēlējas ar dak�iņu. Ne vārda nebildusi, es apsēdos savā vielā pie galda. Kalpone tūlīt man ielēja apelsīnu sulu. Pametu acis uz Toniju - viņ� vēl arvien smaidīja un vēroja mani. Mati gludi sasukāti, mugurā zilbalti svītrains krekls īsām piedurknēm un gai�zilas bikses. Viņ� izskatījās tik sprauns un labi izgulējies.

Kā Tonijs spēj tāds būt? Vai domā, ka es aizmirsī�u, ko viņ� izdarījis? Vai, izlikdamies, ka nekas slikts nav noticis, nekas nav citādi, cer no visa tā atkratīties? Viņam ta�u jāsaprot, ka es visu pastāstī�u mātei, viņa �ķirsies un mēs atstāsim Fārtingeilu.

Ta�u Tonijs nemaz nelikās noba�ījies. Salocījis avīzi, malkoja kafiju.

. - Trojs �orīt labi ieturējās, jo zina, ka vajadzīga enerģija, lai izdarītu visu, ko abi esat ieplānoju�i, Lī, - Tonijs sacīja un man pamirk�ķināja. - Vai ne, Troj?

- Mmm... - Trojs nomurdēja un sparīgi ko�ļāja greipfrūta �ķēli.

- Varbūt tev gribētos �odien doties izjādē, Lī? Es jau liku Karlijam apseglot Vētru un Pērkonu, lai pēc len�a mēs varētu izjāt. Kā tev tas patiktu?

Es palūkojos uz Troju un aukli. Abi bija aizņemti un neklausījās. Tad pazibsnīju dusmīgām acīm uz Toniju.

- Kā jūs varat pat iedomāties kaut ko tādu? - es caur zobiem jautāju.

Viņ� paraustīja plecus.

- Man �ķita, tev tas �odien patiktu. Izjādei diena kā radīta - brīni�ķīga. Es domāju, tev patīk jāt ar zirgu.

- Jā, man patīk. Bet tas nav svarīgi, - es atcirtu.

- Kas tad ir?

- Jūs cerējāt, ka es izjā�u ar jums kopā pēc... pēc tā, kas noticis vakarnakt?

Aukle �igli pacēla acis. Tonija smaids nodzisa, bet viņ� tūlīt izlikās apmulsis.

- Ko tu ar to gribi sacīt? Kas tad noticis?

Pametu acis uz aukli. Tā sakāpinātā ziņkārē skatījās uz mums.

� Negribu par to runāt tagad, - es teicu un izdzēru sulu.

Tonijs atlaidās pret krēsla atzveltni.

- Nu labi. Varbūt pēc len�a tu jutīsies labāk. Viss būs sagatavots. Es do�os tikai īsā izjādē, man �orīt vēl jāstrādā savā kabinetā, jānokārto �is tas steidzams un vakarā jābrauc uz Bostonu.

- Man vienalga, brauciet kaut vai tūlīt! - es asi attraucu.

Tonijs neatbildēja. Pakratīja galvu, novaibstījās un atsāka lasīt avīzi.

Nekauņa! Vai viņ� tie�ām iedomājas, ka tas ir tīrais nieks? Troja un arī sevis pa�as dēļ nospriedu �obrīd par to nerunāt. Trojs jau �alināja vienā laidā - kā mēs pastaigāsimies gar krastu, lasīsim glieme�vākus, ko ar tiem darīsim, man vajadzēja smaidīt un izlikties priecīgai.

Tonijs izdzēra kafiju un piecēlās.

- Varbūt tiksimies liedagā, - viņ� noteica, atvainojās un aizgāja.

Es ātri pabrokastoju un tūlīt devos kopā ar Troju uz pludmali, lai Tonijs nepaspētu mums pievienoties.

Troja nemitīgā �ivinā�ana neļāva man gremdēties drūmās pārdomās par pagāju�ās nakts briesmīgo notikumu. �orīt viņ� bija ziņkāres pārpilns, iztaujāja mani bez apstājas, liedza man iegrimt sevī.

- Kāpēc mākoņi kustas, Lī? Re! - Viņ� parādīja ar pirkstu. - Tas lielais bija tur, bet tagad ir te. Vai tiem ir spārni?

- Nē, - es smaidot sacīju. - Tos pū� vēj�.

- Vai vēji nevar pūst tiem cauri?

- Reizēm pū�. Sa�ķeļ lielos mākoņus gabalos. Tā rodas mazi mākonī�i, - es atbildēju un izlaidu pirkstus caur viņa biezajiem matiem.

Viņ� �ūpoja spainīti, sparīgi brizdams pa mīkstajām smiltīm.

- Ja es būtu tur aug�ā, vai vēj� pūstu arī mani?

-Ja tu būtu tik viegls kā spalviņa, tad pūstu.

- Un sa�ķeltu mani gabalos kā mākoni?

- Vienīgi tad, ja tu būtu no gaisa. Kāpēc tev tas ienācis prātā? - es izbrīnījusies vaicāju.

Trojs paraustīja plecus.

- Tonijs stāsta, - esot tādas vietas, kur pū�ot tik stipri vēji, ka paceļot cilvēkus gaisā un aizdzenot kā mākoni.

- Ne jau �eit, Troj, - es teicu, pietupos un viņu apskāvu. - �eit tu esi dro�ībā.

- Vai vēj� neaizpūtīs arī tevi? - viņ� aizdomīgi jautāja.

- Nē, apsolu, - es teicu, kaut gan jutos tā, it kā mani būtu pluinījis briesmīgs vēj� un iznīcinājis pat to drusciņu laimes, kuru esmu �eit atradusi.

Trojs pasmaidīja, atraisījās no manām rokām un aizskrēja tuvāk pie ūdens.

- Re! Zilie gieme�vāki! - viņ� iesaucās, sāka tos lasīt un mest spainītī.

Es dziļi ieelpoju svaigo jūras gaisu. �ķita, ka tas iztīra man plau�as, atbrīvo manu ķermeni no nomāktības sloga. Atskatījos - vai mums neseko Tonijs? Nekur viņu nemanīju, nospriedu - viņ� dro�i vien sapratis, ka es viņa klātbūtni neciestu. Pārliecinājusies, ka esam vieni, es palīdzēju Trojam izlasīt skaistākos glieme�vākus un piepildīt spainīti.

Kad pārradāmies, Tonija nebija mājās. Kertiss paskaidroja - Tonijam vajadzējis braukt uz Bostonu agrāk nekā paredzēts. Viņ� licis man pateikt - mans zirgs bū�ot apseglots, ja es gribē�ot pēcpusdienā izjāt.

Es negribēju. Pavadīju dienu, lasīdama vai rotaļādamās ar Troju viņa istabā. Pirms pusdienām abi devāmies pastaigāties pa parku, paņēmām līdzi vakardienas maizi, ar ko pabarot putnus pie strūklakām.

Uz pusdienām Tonijs neieradās, un es nopriecājos. Tad Kertiss ienesa manas mātes telegrammu, viņa paziņoja, ka atgriezī�oties no Eiropas rīt pievakarē.

Paldies Dievam! Es pastāstī�u viņai visu sīki un smalki, lai viņa saprastu, ko esmu pārcietusi un ar kādu briesmoni viņa apprecējusies. Biju pāriecināta, ka māte nevilcinoties atstās �o vietu. Tonijam jāsamaksā par to, ko viņ� man nodarījis. Ja mana māte aizdegas dusmās uz kādu vīrieti, viņa var būt nepielūdzama. Es cie�i apņēmos Tonijam nepiedot, nelīdzēs nedz taisno�anās, nedz solījumi, nedz dārgas dāvanas. Bezmaz gaidīju, ka viņ� lūgs man piedo�anu, uzzinājis, ka mana māte tik drīz atgriezīsies.

Jau krēsloja vakars, es uztraucos aizvien vairāk, ausījos, vai nepārrodas Tonijs. Aizritēja stunda pēc stundas, es saspringu kā uzvilkts loks, manī it kā tik�ķēja pulkstenis, tā rādītāji virzījās arvien tuvāk brīdim, kad pārradīsies Tonijs un katrā ziņā meklēs mani. Lai darīju, ko darīdama -klausījos radio, skatījos televīziju, lasīju, sarunājos ar Troju - nekas nespēja novērst manas domas no pagāju�ās nakts notikuma.

Beidzot atgriezos savās istabās - vairāk gan aiz bailēm nekā aiz noguruma. Ta�u, līdzko aizvēru durvis, jutos iekritusi slazdā, apdraudēta. Galu galā tas bija noticis �eit, te viņ� ienāca un varētu atkal ienākt. Vienīgi manas mātes durvīm ir atslēga, viņa bija uzstājusi lai to ieliek. Māmiņa prot novērtēt vienatni, iespēju paglābties no uzmācīgā jaunā vīra.

Pēk�ņi man ie�āvās prātā kāda doma. Es uzvilku rītakleitu, apāvu tupelītes, paņēmu Eņģeli, aizgāju uz mātes guļamistabu un aizslēdzu durvis. Jutos daudz dro�āk ne vien tāpēc, ka esmu mātes istabā, dro�ības sajūtu manī viesa arī viņas smar�as, krā�ļi, drēbes un kurpes. Uzģērbu kādu no viņas naktskrekliem un iesmar�ojos ar jasmīnu parfīmu. Tad saritinājos viņas gultā kā tolaik Bostonā, kad biju pavisam maziņa. Māmiņas palagi, spilvendrānas un sega smar�oja tik svaigi un tīri, kā viņa alla� bija vēlējusies.

- Ai, māmiņ, kaut tu tagad būtu �eit!

Nosēdināju Eņģeli uz spilvena sev blakām un nodzēsu lampu uz naktsgaldiņa.

Mēness �onakt bija uzausis lielāks un spo�āks, to ne-aizklāja zemie mākoņi, apkārt plūsmoja sudraba gaisma. Mēness pakājē mirguļoja zvaig�ņu sietiņ�. Es iedomājos debesīs mazu karaļvalsti, tajā valda skaista princese, tai ir simtiem pielūdzēju un galma dāmu - zvaig�ņu. Tur aug�ā vienmēr skan klusa, liega mūzika, nav nedz zemiskuma, nedz ne�ēlības, nav bērnu, kuru vecāki viens otru nicina, nav nodevīgu, krāpniecisku vīru, nav greizsirdīgu sievu un meiteņu, kuras to vien meklē, kā cita citai nodarīt ļaunu.

- Tādā pasaulē mums vajadzētu dzīvot, Eņģei, - es �ukstēju. - Tādā pasaulē mēs iederētos.

Aizvēru acis un nodevos sapņiem par �ādu pasauli -krāsainas ielas, līksmi, laimīgi bērni, tādi kā mazais Trojs, mierīgi rotaļājas, gai�as, omulīgas mājas, tajās dzīvo mīlo�as ģimenes, pēc darba tēvi steidzas mājup pie sievām un bērniem. Tajā pasaulē nepū� skarbi vēji, nav viesuļvētru, no kurām tik ļoti baidās Trojs, debesis nekad nenovelkas pelēkas, visām mana vecuma meitenēm ir sejas kā portretlellēm un katrai uzticīgs draugs.

Ja vien varētu aizslīdēt prom, lēnām pacelties aug�up -pretī mēnesim - un iekļauties tajā pasaulē...

Es aizmigu, bet pēc da�ām stundām spēji pamodos. Dzīvojamā istabā kāds uzdedzis gaismu! Pietrūkos gultā sēdus. Durvīs stāvēja Tonijs, pār viņu krita ēna. Pēk�ņi viņ� iesmējās. Man aiztrūka balss, sirds lēktin lēca.

- Atkal ieslēdzies, - viņ� teica un iesmējās vēlreiz.

Vai viņ� notur mani par manu māti? Nepareizi izlasījis telegrammu un domā, ka viņa atgriezusies �ovakar? Viņ� parādīja atsēgu.

- Es nekad neesmu tev teicis, ka man ir otra atslēga -tam gadījumam, ja man galīgi apniks tava... tava smieklīgā ķēmo�anās. Tu nelaid mani, savu vīru, guļamistabā, liedz man laulāta vīra tiesības! Man apnicis, ka mani apceļ kā stulbu aunu. Kad mēs iepazināmies, tad es tev derēju, biju glīts un iekārojams. Tu liki man parakstīt to sasodīto pirmslaulību līgumu un tagad, kad esam apprecēju�ies, domā, ka vari mani padzīt. Es to nepieļau�u! Vairs nepieļau�u! Es gribu to, uz ko man ir likumīgas tiesības, un tev tas likumīgi man jādod.

Viņ� panācās tuvāk.

- Tonij, es neesmu māmiņa, - es pus�ukstus teicu. - Es esmu Lī.

Iestājās ilgs klusums. Nevarēju saskatīt viņa acu un sejas izteiksmi, bet manīju, ka viņ� ir apjucis.

- Es �onakt guļu savas mātes guļamistabā. Viņa vēl nav atgriezusies. Tagad ejiet prom! Jūs esat man nodarījis lielu pārestību, es jūs ienīstu!

Pēk�ņi viņ� atkal iesmējās, �oreiz dzedri, griezīgi.

- Tātad tu gribi būt tāda kā tava māte - tie�i tāda. Tu uzģērbi viņas naktskreklu, iesmar�ojies ar jasmīnu parfīmu un apgūlies viņas gultā. Tu tēlo D�iliānu, izliecies par manu sievu.

- NĒ! Ne jau tāpēc es �eit ienācu! Gribēju paslēpties nojums! Ejiet prom!

- Tāpat kā tava māte, tu neatzīsti, ko patiesībā vēlos, ko tev patiesībā vajag. Tā ir ģimenes vaina, - viņ� piebilda un nosmējās.

- Ejiet prom! - es izmisīgi lūdzu.

- Tu ieslēdzies tāpat kā D�iliāna! - viņ� nikni atcirta. - Tas nav pareizi. Es to nepieļau�u.

Viņ� nāca tuvāk, es jau sajutu, ka viņa elpa o� pēc viskija. Izbijos vēl vairāk. Savilkos �okurā, ietinos segā.

- Tonij, lūdzu, ejiet prom! Man bail no jums, man metas slikta dū�a, atceroties, ko jūs man nodarījāt. Lūdzu, ejiet prom!

- Tu nedrīksti tā justies. Tev �īs bailes jāpārvar. Vai tāpēc tu ieslēdzies un atrodi visādus aizbildinājumus, lai tiktu no manis vaļā? - viņ� jautāja, atkal jaukdams mani ar manu māti.

- Nē, Tonij. Es neesmu D�iliāna. Es esmu Lī. Vai jūs nesaprotat? Vai neklausāties?

- Vēl aizvien dusmīga, bet dusmas ir kaislība. Vai tad tu nejūti? Tu esi iekāres un jutekliskuma pārpilna. Tu nedrīksti apspiest savas tieksmes, - viņ� teica un ātri apsēdās uz gultas.

Es atrāvos, domāju, ka izlēk�u no gultas otrā malā un aizbēg�u no viņa. Ta�u viņ� noprata manu nodomu, saķēra mani aiz rokām un tās pagrieza, līdz es vairs nespēju turēties pie segas. Sāpēs iekliedzos, viņ� palaida mani vaļā, bet pārliecās man pāri.

- Cik skaista, romantiska nakts, kā radīta mīlētājiem.

- Mēs neesam mīlētāji, Tonij, - es caur asarām izsto-mīju.

- Protams, esam. Uz mū�īgiem laikiem. Mūs saistījis mans darbs.

- EJIET PROM! - es iekliedzos, kad viņa roka aptvēra manus gurnus. - Mana māte dabūs to zināt - visu! Viņa uzzinās, ko jūs man vakarnakt izdarījāt, viņa jūs atstās un mū�īgi ienīdīs! - es teicu, mana balss dusmās drebēja.

Labāk izrādī�u dusmas nekā bailes.

Ta�u viņ� atkal iesmējās.

- Tu stāstīsi savai mātei? Ko stāstīsi? Vai to, ko viņa jau zina, vai uz ko cer? Kas, pēc tavām domām, pievērsa manu uzmanību tev, kas mani skubināja, iedro�ināja? Kas ieteica, lai tu pozē man kaila? Es neesmu muļķis, sapratu, kāpēc viņa tā darīja, tomēr tam piekritu, arī pats to vēlējos. Tu esi skaista, būsi daudz skaistāka nekā D�iliāna. Vai tu domā, ka viņa to nezina un tas viņai nesagādā sirdsēstus?

- Nē! Tas nav tiesa! - es iesaucos.

- Nav tiesa? - Viņ� iesmējās. - Viņa domāja, ka mēs koted�ā mīlējāmies, un to pieļāva.

- Melis!

Es atvēzējos pret viņu, bet viņ� saķēra gaisā manu mazo dūrīti.

- Mēs ar D�iliānu neko neslēpjam viens no otra. Es centos padarīt viņu greizsirdīgu, panākt, lai viņa alkst pēc manis, tāpēc stāstīju viņai, kā tevi uzbudināju�i mani pieskārieni un kā tu gribēji ar mani mīlēties. Vai zini, ko viņa teica? Tev vismaz to ierādī�ot meistars, prasmīgs mīlnieks. Es zinu, viņa man tikai glaimoja, bet tie�ām nebija apbēdināta.

- Viņa tā neteiktu, - es iebildu, galvu purinādama. - Neteiktu! - Es atslābināju dūri. - Ta�u jūs viņu pat nepazīstat. Jūs sacījāt, ka neko neslēpjot viens no otra. Bet viņa glabā kādu lielu noslēpumu, - es teicu, cik izaicino�i varēdama. - Jūs pat nezināt viņas īsto vecumu, domājat, ka viņa ir daudz jaunāka. Viņa nekad jums īstenībā neuzticēsies.

- Es zinu viņas īsto vecumu, mazulīt, - Tonijs teica, viņa balsī ie�ķindējās ledus, un man pamira sirds. - Man viņas pagātne ir kā uz delnas. Diem�ēl mīlestība padarīja mani aklu, un es sāku par to interesēties tikai pēc kāzām. D�iliāna nekad neuzzinās, cik vīlies es jutos, ka viņa to man slēpusi, - es ta�u dievināju pat zemi, pa ko viņa staigāja. Tagad ļauju viņai dzīvot savu ilūziju pasaulē. No tā neceļas nekāds ļaunums.

- Jūs atkal melojat. Ejiet prom.

Es atgrūdu viņu, bet viņ� saķēra mani aiz rokām, pievilka sev klāt un spēcīgi noskūpstīja uz lūpām. Es turējos pretī, pūlējos atbrīvoties, bet viņ� bija pārāk stiprs. Sajutu mutē viskija gar�u, tā ap�ķebināja man dū�u.

Viņ� nostājās uz ceļiem, pārliecās man pāri un piespieda man dilbus pie spilvena.

- Tu esi daudz skaistāka nekā D�iliāna, jo esi svaiga un patiesāka. Tevī nav viltus. Tu esi īsta portretlelle, - viņ� piebilda un pār�ūdināja lūpas man pār kaklu.

Viņ� atkal pavēra man klēpi, mans augums atkal �ūpojās zem viņa ķermeņa. �ķita, ka murgs atkārtojas. Es kliedzu, lūdzos, raudāju, bet viņa ausis bija aizkurlu�as, viņ� atradās savas neremdināmās iekāres varā.

Visu laiku viņ� jauca mani ar māmiņu, sauca par D�i-liānu, pēc tam ievaidējās un izdvesa: �Lī...� Aizvēru acis, aizgriezu galvu, lai neliktos zinis par notieko�o. Mans augums zem viņa viļņojās, bet nekādi nespēju to apturēt. Viņ� vēl nebija beidzis, kad es atvēru acis un ieraudzīju sev blakus uz spilvena Eņģeli. Ar pūlēm atbrīvoju labo roku, satvēru savu skaisto portretlelli un apgriezu apkārt, lai lelles acīs neatspoguļotos manas �ausmas un izmisība.

Cie�i aizvēru acis un gaidīju, līdz tas beidzas.

Apmierinājis iekāri, Tonijs brīdi atpūtās, man piespiedies, tad piecēlās un kā mēnessērdzīgais aizgāja. Es nepakustējos. Man sāpēja dilbi un roku locītavas, seja sūrstēja kā ar smil�papīru noberzta. Sāku raudāt - raudāju tik gau�i, ka man sirds vai lūza.

Beidzot, izraudājusi veselu jūru asaru, es aizvēru acis un pārvilku segu sev un Eņģelim. Tad pagriezos, iespiedu seju mīkstajā spilvenā un gaidīju miegu.

Rītausmā pamodos, aizskrēju atpakaļ uz savu guļamistabu un saritinājos gultā. Ienāca Trojs, bet es atrunājos, ka nejūtos labi. Viņ� tūlīt aizsteidzās.to paziņot Tonijam un kalpotājiem. Pēc brī�a ieradās misis Kārtere, viena no vecākajām kalponēm, un apvaicājās, kas man kait. Pateicu vienīgi, ka jūtos slikti. Viņa piesolījās atnest brokastis.

- Es pasacī�u misteram Tetertonam, lai viņ� ienāk.

- Nē! - es iesaucos. - Negribu redzēt nevienu, kamēr nav atgriezusies mana māte.

- Ārstu arī ne?

- Nevienu.

- Nu labi. Lik�u lai tev uznes kaut ko siltu iedzert un ieēst. Varbūt pēc tam tu jutīsies labāk.

Jutī�os labāk? �Man nelīdz nedz ēdiens, nedz ārsts, nedz draugi,� es gribēju viņai atbildēt, bet novērsos un uzvilku segu līdz zodam. Atkal ienāca Trojs, apbēdināts, ka neeju ar viņu rotaļāties vai staigāt gar krastmalu. Ieēdu da�as karotes auzu pārslu biezputru un iedzēru saldu tēju.

Tonijs nerādījās. Es biju sagatavojusies viņu izdzīt, kliegt, krist histērijā un, ja būtu nepiecie�ams, pievērst visu kalpotāju uzmanību. Varbūt viņ� to paredzēja, tāpēc mani neapraudzīja.

Misis Kārtere atnesa len�u. Es kā pelīte paskribināju sendvi�u, iemalkoju sulu. Pēcpusdienā viņa atkal jautāja, vai neizsaukt ārstu.

- Nē, ārsts man nepalīdzēs, - es atbildēju. - Līdzko ierodas mana māte, sūtiet viņu pie manis.

- Labi, - misis Kārtere teica, pakratīdama galvu.

Viņa aiznesa paplāti ar traukiem un ēdienu. Es snauduļoju līdz vēlai pēcpusdienai. Beidzot izdzirdēju gaitenī kņadu un sapratu - māmiņa atgriezusies no Eiropas. Es viņu gaidīt gaidīju, biju pārliecināta - kalpotāji viņai jau pastāstīju�i, ka visu dienu pavadīju savās istabās un gandrīz neko neēdu.

Durvis atsprāga vaļā, manā guļamistabā kā spirgta vēja pūsma iebrāzās māmiņa. Atbīdīju segu un raudzījos uz viņu. Moderna matu sasuka, tum�zila zīda kostīms, �akete cie�i apkļauj vidukli. Viņa izskatījās slaida, sejas āda tīra un gluda, acis spulgas un laimīgas. Ausīs viegli �ūpojās lāstekveida kristāla auskari un varavīk�ņaini margoja.

- Lī van Vorīna, kā tu uzdrīksties saslimt mana atgrie�anās dienā! - viņa, rokas gurnos iespiedusi, teica. - Kas tev kait? Vasarā ta�u cilvēki nesaķer gripu.

- Ai, māmiņ! - es iesaucos un piecēlos sēdus. - Ir noticis kaut kas briesmīgs! Un divas reizes!

- Kas tās par muļķībām, Lī? Es domāju, tu esi sasirgusi. Līdzko ienācu pa ārdurvīm, misis Kārtere skrēja man pretī, raudādama un rokas lauzīdama, sacīja, tu esot slima, bet neļaujot izsaukt ārstu, negribot nevienu redzēt. Vai tev maz ir sajēga, ko nozīmē braukt to gaisa gabalu no Eiropas? Cik nogurusi es esmu?

Tās bija īstas mocības - kļūt tievākai un novērst visus auguma defektus, - viņa teica un pagriezās tā, lai redzētu sevi manā tualetes galda spogulī.

- Bet tagad tas ir garām, man paveicies. Visi tā domā. Un kā tev liekas?

Viņa pavērsās pret mani, gaidīja komplimentus. Ta�u �odien nebūs komplimentu... būs tikai rūgta patiesība. Es vairs neļau�u mātei izvairīties no patiesības!

- Māmiņ, man bija jāiztur daudz lielākas mocības �eit - Fārtijā. Tonijs divas reizes ienāca pie manis un... man uzmācās! - es izkliedzu. - Viņ�... viņ�...

* >

Kāpēc māte ļauj, lai es turpinu? Vai man jāizstāsta katrs pretīgais sīkums? Pieasarotām acīm skatījos uz viņu, gaidīju, ka viņa apskaus mani, mierinās ar glāstiem un skūpstiem... apsolīs visu vērst par labu... iedro�inās kā senāk.

Māmiņa �igli pienāca man klāt. Beidzot es esmu saistījusi viņas uzmanību! Beidzot viņa mani uzklausīs! Ta�u tad es ievēroju viņas acis. Tās jau draudīgi piemiegtas -dzedras, ledainas spraudziņas. Es izbijos. Raudas pēk�ņi mitējās, pakrūtē sastinga kamols. Viņa man netic! Māmiņas acis vienmēr atklāj viņas patiesās jūtas.

- Ko? Smieklīgas izdomas. Tonijs tev uzmācies? Nudien, Lī, es esmu dzirdējusi, ka pusaud�i mēdz fantazēt, -bet vai tu ne�auj pār strīpu?

Es sparīgi pakratīju galvu.

- Nē, māmiņ, tās nav tuk�as izdomas. Tā tas bija, tik tie�ām bija. - Tagad nedrīkstēju pieļaut, ka viņas uzmanība atslābst. Man jāpanāk, lai viņa klausās. - Lūdzu, uzklausi mani, es tev visu izstāstī�u.

- Es klausos, - viņa teica un savilka īgnu seju.

- Aizpagāju�ajā naktī es sekoju Tonijam caur labirintu līdz koted�ai.

-Sekoji? Kādēļ?

- Gribēju uzzināt, kāpēc viņ� vēl tur strādā, kāpēc koted�a joprojām iekārtota kā mākslinieka darbnīca.

- Tev nevajadzēja viņam slepus sekot, Lī, - viņa sacīja, man priek�laikus pārmezdama nepieklājīgu uzvedību. Ta�u es nelikos dzirdam un turpināju.

- Sasniegusi koted�u, es ielūkojos iek�ā pa logu un ieraudzīju, ka Tonijs uzgleznojis mani citādā pozā... mūs abus kopā... kailus!

- Tie�ām?

- Pēc brī�a Tonijs iznāca no virtuves - pilnīgi kails.

- Vai viņ� bija viens? - māmiņa steig�us iejautājās.

- Jā, bet... es tomēr izbijos un skrēju atpakaļ. Kad biju apgūlusies, viņ� te ienāca... kails un man uzmācās, piespieda mani atdoties.

Māmiņa vēl arvien neticīgi skatījās uz mani.

- Viņ� to izdarīja! Un tad vakarnakt... Es iegāju tavā guļamistabā, ieslēdzos, tomēr viņ� atkal atnāca. Viņam ir atslēga. Sākumā viņ� noturēja mani par tevi, bet vienalga, man atkal uzmācās. Ai, māmiņ, tas bija briesmīgi. Es nespēju turēties viņam pretī. - Viņas sejas izteiksme nemainījās. - Māmiņ, vai tu nedzirdi, ko es saku?

Viņa paraustīja plecus un pakratīja galvu.

- Es parunā�u ar tevi par visu to, kad bū�u atpūtusies. Cerēju, ka tas var pagaidīt, līdz es mazliet atgūstu spēkus.

- Parunāsi par visu to? Bet kā tu zini?

- Tonijs sagaidīja mani lidostā. Pateica, kā tu esi izturējusies. Neko nebilda, ka tu viņam slepus sekoji uz koted�u, bet pastāstīja, - tu esot aicinājusi viņu uz savu guļamistabu, kad viņ� atnācis, tu pilnīgi kaila esot gulējusi gultā.

- Ko? Tie ir salti meli!

- Tu esot saķērusi viņu aiz rokām un uzvilkusi sev virsū, pieprasījusi, lai viņ� mīlējās ar tevi, bet viņ� atbrīvojies, tevi sabāris un aizgājis.

-Māmiņ, paklausies...

- Viņ� pastāstīja arī, ka tu esot iegājusi manā guļamistabā, izlikusies par mani, lai viņ� tevi otrreiz neatraidītu. Tu esot pat uzvilkusi vienu no maniem naktskrekliem un iesmar�ojusies ar manu parfīmu. - Viņa uzvaro�i raudzījās uz mani, ostīdama gaisu. - �is ir mans naktskrekls, vai ne? Un tu smar�o pēc jasmīnu parfīma - mana parfīma.

- Ai, māmiņ, es visu to darīju tikai tādēļ, lai justos tuvāk tev. Biju �ausmīgi nobijusies.

Māmiņa atkal paskatījās uz mani, un es redzēju, ka viņa man netic. Pat nemēģina to slēpt. Acumirklī manī uzmutuļoja naids. Savu mū�u neesmu jutusi naidu pret māti. Nekad! Kāpēc lai tagad nejustu? Viņa man netic! Netic savas meitas vārdiem, bet tic tam, ko stāstījis vīrietis, ar kuru viņa nav nodzīvojusi laulībā pat gadu! Viņai no svara vienīgi Tonijs... ne�ķīstais bagātnieks Tonijs... viņas jaunais, pretīgais vīrs.

Es raudzījos uz māmiņu ar izaicino�u nicinājumu. Jā, es to redzu. Māmiņa neliks uz spēles savu sabiedrisko stāvokli - Fārtingeilas savrupmājas kundze. Kāpēc tad viņa piespiedusi Toniju parakstīt pirmslaulības līgumu, kas nodro�ina viņai tiesības uz pusi no Tetertonu bagātības? Bez viņa vārda mana māte ir niecība... NIECĪBA! Ja viņa ticēs man un �ķirsies no Tonija, tad zaudēs cieņu un privilēģijas, kādas viņai ir kā misis Tetertonei. Vairs nebūs ielūgumu, Bostonas augstākā sabiedrība aizcirtis durvis viņai deguna priek�ā, viņa atkal būs nabadzīga meitene no Teksasas, kurai atļauts skatīties vienīgi caur. sētu. Kaut arī vēlēju māmiņai laimi, jo sirds dziļumos joprojām viņu mīlēju, zināju, ka viņai vajadzīgs vīrietis, kas dotu iespēju izvērsties... es nevarēju pieļaut, ka Tonijs noliedz to, ko man nodarījis. Mēģināju vēlreiz.

- Māmiņ, es saku tev taisnību.

- Tu stāsti briesmu lietas. Vai domā, ka es tev ticē�u?

- Es domāju, ka tu ticēsi man, nevis viņam. Viņ� ir nenormāls.

- Viņ� teica, tu visādi mēģinājusi viņu piedabūt mīlēties, bet, kad nekas nav līdzējis, tu... tu mani nodevusi. Pateikusi viņam manu patieso vecumu, - viņa pabeidza, izskatījās vairāk aizvainota nekā dusmīga.

- Māmiņ, es... Es to pateicu tāpēc...

- Kā tu varēji? Es nevienam tik ļoti neuzticējos kā tev -savai meitai!

- Māmiņ, viņ� jau zināja. Viņam bija vienalga.

Viņa papurināja galvu.

- Tev jāsaņem sevi gro�os, Lī. Es zinu, kas tevī noris. Arī es esmu bijusi pusaudze. Tavs ķermenis ļoti ātri attīstījies. Vienā naktī tu kļuvi par sievieti ar visām sievietes tieksmēm, un te ir glītais Tonijs Tetertons - vīrietis, kuram tu pozēji kaila. Tas ir saprotami, mani daļēji var vainot, ka neesmu pamanījusi, cik tu jau esi pieaugusi, bet tev jāiemācās apvaldīt savas fantāzijas un dziņas.

Tu redzi, cik labi es to protu. Atceries, ko tev teicu par tiklām meitenēm un par vīrie�iem, - tie tevi novārdzinās, ja tu tiem ļausies.

Esmu pārliecināta, - pēc da�ām dienām mēs visi atkal labi sadzīvosim tāpat kā līdz �im. Tonijs netur uz tevi ļaunu prātu. �ādās lietās viņ� ir ļoti saproto�s. Tāpēc arī mūsu laulība ir tik veiksmīga.

Viņa smaidīja.

- Nevaru vien sagaidīt, kad mērcē�os siltā putu vannā.

-Māmiņ, tici man... lūdzu...

- Nē, Lī, - viņa a�i atmeta. - Izbeidz par to runāt! Tam var būt sliktas sekas. Kalpotāji sāks tenkot, izplatīsies netīras baumas.

-Tās nav baumas! Es nefantazēju, nemeloju!

- Lī, - viņa sacīja, piemiegusi acis, - vai tu domā, es ticē�u, ka mans vīrs pievērstos manai meitai - pusaudzei, kas tikko kļūst par sievieti, ja viņam esmu es? Smieklīgi! Tagad saņem sevi rokās! Nomazgājies, saģērbies un nāc lejā pusdienās!

- Bet, māmiņ...

- Es to pieprasu. Bez tam, - viņa smaidot piebilda, - gribu parādīt tev visu, ko nopirku Eiropā, pastāstīt par kūrēm un cilvēkiem, ar kuriem iepazinos kūrvietā.

Viņas smaids nodzisa.

- Es jutos ļoti apbēdināta, kad Tonijs pasacīja, tu esot pateikusi viņam manu īsto vecumu, bet es tev piedodu, jo Tonijam tas nelikās tik svarīgi, kā es baidījos. Viņ� tie�ām ir lielisks! Ta�u es nevarē�u tev piedot, ja tu vēl turpināsi... spēlēt �o teātri. Tātad, lūdzu, saņemies un nāc lejā pusdienot!

Viņa dziļi nopūtās.

- Cik brīni�ķīgi pēc ilga ceļojuma atgriezties mājās! -viņa noskandēja un aizgāja.

Mājās? Māmiņa nodēvējusi Fārtingeilu par mājām? Elle būtu piemērotāks vārds! Es skatījos uz vietu, kur viņa nupat bija sēdējusi. Kas noticis? Vai es sapņoju, atkal redzu murgus? Māmiņa man NETIC! Viņa man nevis palīdz, bet paliek pie savas tuk�ās, banālās pasaules stikla sienām, aizņemta VIENĪGI PATI AR SEVI. Viņa savu personīgo labumu stāda augstāk par visu! Aizgājusi tā māmiņa, kuru es vienmēr mīlēju un dievināju, to aizstājusi sve�iniece no maniem �ausmainajiem murgiem.

- Ai, Eņģei... - es caur asarām teicu. - Ja tu varētu runāt... Tu, mana portretlelle, esi vienīgā lieciniece.

�Ta�u, pat ja Eņģelis varētu runāt, māmiņa atrastu iemeslu tam neticēt,� es nodomāju. �Viņa vai nu to nevēlētos, vai neturētu par vajadzīgu. Tas man nozīmē vienu un to pa�u.�

18. ACI PRET ACI

Es piecēlos un saģērbos, lai ietu pusdienās. Kaut gan visu dienu nebiju neko daudz baudījusi, man negribējās ēst. Tomēr es muļķīgi cerēju, ka vēl spē�u panākt, lai māmiņa sadzird patiesības drūmo balsi. Vienaldzīgi sasukāju matus. Tie atspoguļoja manas izjūtas, izskatījās stīvi, nespodri, dzeltenpelēki. Acis bija gurdas, tās liecināja par spēku izsīkumu. Galvu nokārusi, devos lejā pa kāpnēm.

Tavu brīnumu - māmiņa un Tonijs jau sē� pie galda! Dzirdēju viņus smejamies. Smiekli apdzisa, kad iegāju ēdamistabā, un viņi pagriezās pret mani. Tonijs palūkojās uz manu māti, tad man uzsmaidīja.

- Vai jūties labāk, Lī? - viņ� jautāja, savilcis tēvi�ķi raizīgu seju.

Es neatbildēju. Apsēdos savā vietā un uzklāju uz ceļiem salveti. Jutu, ka viņi mani vēro.

- Es nupat stāstīju Tonijam par Volstouna dvīnēm, -mana māte gaviļpilnā balsī iesāka. - Tu ta�u tās atceries, esmu par tām jau runājusi. Tās ir no Bostonas, viņu tēvam pieder arī savrupmāja Havanā. Abām kājas ir manā garumā. Mēs viņas saucām par vaļiem. Tas tik bija skats, kad tās blakus sēdēja svīdinātavā! - Māmiņa atmeta galvu un no�ķindināja smieklu zvārgulī�us. - Paraugoties uz viņām, ikviena sieviete jutās divdesmit mārciņas vieglāka.

Vislielākie joki bija tad, kad beigu beigās izrādījās, ka viņas pieņēmu�ās svarā par piecām mārciņām, nevis novājēju�as. Dro�i vien slepus na�ķēju�ās ar kūkām un krējuma konfektēm, ko nopirku�as tuvējā ciematā. Vai varat iedomāties, - iztērēt tik daudz naudas, lai pieņemtos svarā par piecām mārciņām!

Tonijs pakratīja galvu un nosmējās. Neticami! Viņi abi liekas tik priecīgi. Mani vārdi māmiņu nav ietekmēju�i. Viss vakars pagāja tādā pa�ā noskaņā. Māmiņa gari un pla�i stāstīja par kūrvietu un bagātajām sievietēm. Tonijs bija teicams klausītājs, viņ� smējās īstajā reizē un kļuva nopietns, kad viņa kļuva nopietna.

Līdzko mana māte beidza nopelt savas paziņas, Tonijs sāka klāstīt, cik labus panākumus guvu�as portretlelles. Laiku pa laikam māmiņa pa�audīja uz mani izbrīna pilnas acis, gaidīja atzinību. Ta�u es tī�ām neievēroju viņas vēlē�anos. �oreiz man savas vēlmes un prasības bija svarīgākas par visu citu. Es sapratu - ar mani noticis kaut kas būtisks, satrieco�s. Man dziļi sirdī gremzās atskārta, ka viņa tik viegli aizmirsusi manas cie�anas.

- Lī, es gribētu tev parādīt mantas, ko iegādājos �veicē, - māmiņa teica pēc tam, kad tika pasniegta kafija. - Tās ir zilajā istabā. Arī tev nopirku dārgu dāvanu.

Viņa piecēlās un atstāja ēdamistabu, lai kaut ko pateiktu Kertisam, piecēlāmies arī es un Tonijs. Ejot ārā no ēdamistabas, Tonijs satvēra mani aiz labās rokas elkoņa un aizturēja, lai māmiņa nedzirdētu viņa vārdus.

- Es nedusmojos uz tevi, Lī, par to, ko tu stāstīji D�i-liānai. Gan es, gan viņa saprotam, kā jūtas meitene, kas ar joni kļuvusi par sievieti.

Tonijs smaidīja, zilās acis �ķita glāsmainas un piedodo�as. Balss nevērīgais tonis spēja satracināt pat lēnāko garu. Man kaklā iesprūda kamols. Es to noriju un, lai savaldītos, iekodu mēlē.

- Vai nāksi, Lī? - māmiņa sauca.

- Jā, - es atbildēju un apsviedos pret Toniju. Man acis dusmās aizdegās, sirdī uzliesmoja naids.

- Jūs varat tikai pagaidām piemānīt manu māti, bet ar laiku viņa ticēs man, - es ledaini teicu. - Savu īsto dabu mū�īgi nenoslēpsiet.

Viņ� pakratīja galvu un līdzjūtīgi skatījās uz mani. Tas mani vēl vairāk aizkaitināja.

- Es cerēju, ka tagad, kad atgriezusies D�iliāna, tu izturēsies citādi, bet redzu - viņai ir taisnība, mūsdienās audzināt pusaudzes nav viegli. Tomēr liec vērā - es vienmēr bū�u saproto�s un līdzjūtīgs, nekad par tevi nesmie�os.

- Jūs esat preteklis! - es caur zobiem novilku.

Tonijs vēl arvien smaidīja, dzīrās satvert mani aiz rokas, bet es atrāvos.

- Nepieskarieties man! Neuzdrīkstieties nekad vairs pieskarties!

Viņ� pameta ar galvu un parādīja uz durvīm. Es aizsteidzos pie mātes. Tonijs sekoja mums uz zilo istabu, ko māmiņa bija piekrāvusi ar saviem pirkumiem. Es sēdēju uz dīvāna un vēroju, kā viņa izsaiņo svārkus, blūzes, svīterus un ādas jostas. Māmiņa bija iegādājusies arī mākslas darbus, nelielas skulptūras, dārglietu lādītes un ziloņkaula rokasspoguļus. Viņa iedeva man skaistu, dimantiem izrotātu zelta pulksteni. Par katru priek�metu gari un pla�i stāstīja - kādā veikalā to uzgājusi, ko teiku�as citas sievietes. Viņa lielījās, ka pārējās kopēju�as viņas manieres, pirku�as visu, ko pirkusi viņa.

- Pēk�ņi man vajadzēja tēlot gidi, - viņa di�ojās. - Vai vari iedomāties? Visas �īs pasakaini bagātās un daudz ceļoju�ās dāmas paļāvās uz mani, lai pasaku tām, kas ir �iks, īsta māksla un labs pirkums. Nudien, man vajadzētu ņemt komisijas naudu.

Viņa apklusa un pārsteigta paraudzījās uz mani.

- Tu izskaties tāda kā nogurusi, Lī. Rīt izej svaigā gaisā, pagozējies saulē, nesēdi augu dienu piedvingu�ās istabās. Sasmacis gaiss ļoti slikti ietekmē sejas ādu. Es par to daudz runāju ar kūrvietas ekspertiem, - viņa sacīja, es nepaguvu viņu pārtraukt. - Vai neesi ievērojusi, ka �veicietēm ir lieliska sejas krāsa? Daļēji tas ir uztura re�īma dēļ, -viņa turpināja, it kā es būtu studente klausītavā. - Bet daļēji to panāk ar vingrojumiem, uzturē�anos svaigā gaisā, ar svīdinā�anos un dūņu vannām. Es jau pieprasīju Tonijam, lai manā vannasistabā iebūvē svīdinātavu, - viņa pabeidza.

- Māmiņ, es tāda izskatos tāpēc, ka man bija smagi, briesmīgi pārdzīvojumi.

- Vai tu atkal sāc, Lī? - Viņa uzmeta lūpu. - Es to vairs nespēju izturēt. Kop� aizbraucu no �veices, es neesmu nedz nosnaudusies, nedz atpūtusies. Izlikos enerģijas pilna tevis un Tonija dēļ, bet tagad esmu pārgurusi un ie�u aug�ā.

- Māmiņ...

- Ar labunakti, Lī. Ceru, ka tev patīk rokas pulkstenis.

Viņa atstāja mani sē�am starp attaisītām kārbām un atsietiem saiņiem. Es ieliku pulksteni atpakaļ kastītē. Kāda tagad nozīme dārgām un vērtīgām lietām? Vai māmiņa domā, ka zelts, sudrabs un dimanti vēr� visu par labu, lai tas būtu, kas būdams?

Es jutos bezgala nelaimīga, atgādināju nabaga mēmuli, kas nespēj izteikt savas domas un izjūtas, kliedzieni skan vienīgi pa�as ausīs, jebkāda jūtu izpausme liegta. Es varētu būt arī neredzama. Māmiņa pat nepaskatās uz mani, neklausās manī, negrib zināt patiesību. Viņai acis aklinājis viņas dzīves spo�ums un burvīgums.

Vēlāk nekas nemainījās, kad vien ieminējos par briesmīgo atgadījumu, māmiņa vai nu nelikās dzirdam, vai tūlīt pārlēca uz citu tematu. Beidzot es tam atmetu ar roku. Lielāko daļu laika pavadīju vienatnē - staigāju gar krastu vai devos izjādēs. Okeāna elpa un �alkoņa, viļņu rāmās, ritmiskās �ūpas mani nomierināja, apremdināja man sirdi. Es lasīju, rakstīju dienagrāmatu un rotaļājos ar Troju.

D�enifera daudzas reizes man piezvanīja, bet es nezvanīju nedz viņai, nedz D�o�ua. Viņ� piezvanīja jūnija beigās, sacīja, ka brauk�ot kopā ar ģimeni pavadīt atvaļinājumu, bū�ot prom gandrīz mēnesi. Viņ� cerēja mani sastapt pirms aizbrauk�anas, bet es glu�i vienkār�i nevarēju ar viņu tikties. Es zināju, - ielūkojies man sejā, viņ� sapratīs, kas noticis, un mani ienīdīs. Es radu mierinājumu vientulībā. Daba aizstāja man māti un tēvu, dziedēja manas brūces, glāstīja mani ar siltām vējpūtām un viesa manī dro�ības sajūtu, ko biju zaudējusi lielajā mājā ar tum�ajām pakaklēm un pla�ajām istabām.

Pastaigājoties ar Troju, es klausījos viņa nemitīgajā �ivinā�anā, vārdus lāgā neuztvēru, bet dzirdēju līksmo, mīlīgo balstiņu. Tā skanēja zvanīgi un melodiski. Man patika sēdēt viņam blakus, skatīties uz okeānu, glaudīt viņa mīkstos matus un atbildēt uz neskaitāmajiem jautājumiem. Es vēlējos atgriezties pasaulē - bērnības pasaulē, kur ir lelles, spēļlietas un konfektes, bet nav rūgtas patiesības un skarbas realitātes. Visus bubuļus aizgaina cie�s apskāviens, maigs, mierino�s skūpsts un solījums rītdienai.

Dzīve iegriezās vecajās sliedēs, māmiņa atkal nodevās sabiedriskajai rosībai, apmeklēja brid�a partijas, �ovus, brauca uz,Bostonu iepirkties, rīkoja pusdienas bagātajiem paziņām un viesojās pie tiem. Viņa vairākkārt mēģināja mani pierunāt, lai eju līdzi viņai un Tonijam uz pusdienām kādā lepnā savrupnamā. Viņa gribot mani iepazīstināt ar augstākās sabiedrības pārstāvju dēliem un meitām, bet es katrreiz atteicos.

Tonijs izturējās atturīgi, gandrīz nerunāja ar mani, it īpa�i manas mātes klātienē. Arī es no viņa izvairījos. Par laimi, māja bija tik liela, ka tajā varēja nobēgt. Es klejoju pa dārzu, uzkavējos pie āra peldbaseina, devos izjādēs, pastaigājos gar krastu, man nebija nekādas saskares ar viņu. Э

Jūlija tre�ajā nedēļā Tonijs paziņoja, ka brauk�ot uz Eiropu neilgās biznesa darī�anās. Māmiņa iedeva viņam līdzi pirkumu sarakstu ar norādījumiem, kuros veikalos jā-iepērkas. Viņ� piemetināja, ka sameklē�ot arī man kaut ko unikālu, bet es neatbildēju.

Pēc. da�ām dienām no Hjūstonas piezvanīja tētis. Viņ� do�oties no Teksasas atpakaļ uz Austrumpiekrasti un gribot norunāt ar mani tik�anos. Es viņam nemitīgi rakstīju, bet viņ� līdz �im nebija atbildējis.

- Es visu laiku braukāju apkārt, princesīt, - viņ� paskaidroja. - Tavas vēstules, kā liekas, alla� vienu dienu nokavēju�ās. Vai viss kārtībā?

- Nē, tētiņ. Man katrā ziņā tevi jāsatiek, - es izmisīgi teicu.

Viņ� mirkli klusēja.

- Kas noticis?

- Es nevaru to stāstīt pa telefonu, bet man ar tevi jārunā. Tik tie�ām jārunā, - es uzsvēru.

- Vai māte nevar tev palīdzēt?

- Viņa... nē, nevar, - es kokaini atbildēju.

- Nu labi. Es tev piezvanī�u, līdzko iebrauk�u Bostonā, un mēs visi aiziesim pusdienās.

- Tētiņ, man jāsatiek tevi vienu, lūdzu, mēģini izbrīvēties.

-Lī, es tagad esmu precējies, Mildreda ņem dalību visā, ko es daru. Viņai tas patīk. Viņa būs ļoti apbēdināta, ja es no viņas kaut ko slēp�u, turklāt viņa ļoti vēlas tevi tuvāk iepazīt. Neliedz viņai �ādu izdevību. Vai tu vēl arvien nevari aizmirst, ka mēs tik ātri apprecējāmies?

- �oreiz, tētiņ, man... mums jāapsprie� visai personiskas lietas.

- Mildreda ir daļa no manas personiskās dzīves, Lī, -viņ� nepiekāpās.

�Tētis atkal ir māls kādas sievietes rokās,� es nodomāju.

- Labi, tēt. Piezvani man, tikko atbrauc.

- Norunāts. Uz redzē�anos, princesīt! - viņ� teica un nolika klausuli.

Mani uzmundrināja apziņa, ka parīt ieradīsies tētis. Pēc tam, kad izstāstī�u viņam, kas noticis ar mani, viņ�, protams, pieprasīs, lai palieku pie viņa. Pat neļaus man vairs atgriezties Fārtijā, pateiks manai mātei, ka darīs visu iespējamo, lai likumīgi dabūtu mani atpakaļ. Nezinu, vai mana dzīve kļūs labāka, bet vismaz tik�u prom no Fārtijas un Tonija.

Pirmo reizi, kop� Tonijs bija man uzmācies, es jutos līksma un enerģiska. Peldēju baseinā, devos izjādēs, ilgi pastaigājos ar Troju gar krastmalu, lasīdama glieme�vākus. Man atkal bija laba apetīte, notiesāju divas porcijas, apēdu arī saldēdienu. Māmiņa ievēroja pārmaiņu, bet es viņai neteicu par tēva drīzo iera�anos.

Torīt pamodos agri. Nolēmu, ka lik�u Mailsam aizvest mani uz Bostonu, tiklīdz tētis piezvanīs. Jau biju saģērbusies, paēdusi brokastis un brīdi pastaigājusies ar Troju, kad māte nonāca lejā. Pēcpusdienā pie viņas ieradīsies da�i paziņas uz brid�a partiju, un es zināju - viņa posīsies stundām ilgi.

Tie�i pirms len�a Kertiss sauca mani pie telefona. Es kopā ar Troju stāvēju ārā, vēroju, kā strādā dārznieki.

- Vai zvana mans tēvs? - es satraukti jautāju.

- Viņ� vienīgi teica, ka zvanot mistera van Vorīna uzdevumā, - Kertiss savā parastajā, neizteiksmīgajā balsī atbildēja. Es iesteidzos dzīvojamajā istabā pie tuvākā telefona.

- Hallo! Lī klausās!

- Mis van Vorīna? Mans vārds ir �esters Gudmens. Es strādāju pie jūsu tēva, un viņ� lūdaz, lai jums piezvanu.

- Jā? - es nepacietīgi sacīju. Man ta�u vienalga, kā viņu sauc, gribu dzirdēt turpmāko.

- Jūsu tēvs diem�ēl nevarēs jūs �odien satikt.

-Ko?

Es jutu, ka nobālu. Krūtis kļuva aukstas un tuk�as, biju pārliecināta - sirds stājusies pukstēt.

- Kāpēc? Man viņ� jāsatiek! Noteikti jāsatiek! Lūdzu, pasakiet to viņam pa telefonu. Man ar viņu jārunā!

- Man ļoti �ēl, mis van Vorīna, bet viņa vairs nav �eit. Viens no van Vorīnu laineriem Klusajā okeānā cietis avāriju. Notiek glāb�anas darbi, viņam steig�us vajadzēja lidot uz piekrasti.

-Ak vai!

- Viņ� sacīja, ka jums piezvanī�ot pirmajā izdevīgajā gadījumā. Mis van Vorīna?

Es neatbildēju. Noliku klausuli un apjukusi apsēdos uz krēsla līdzās telefonam. Vai tētis nav saklausījis izmisumu manā balsī? Kāpēc nav centies vispirms satikt mani? Kāpēc nav paņēmis mani līdzi? Mēs varētu aprunāties lidma�īnā. Kāpēc bizness viņam ir daudz svarīgāks nekā meita?

Pēk�ņi man ie�āvās prātā biedīga doma. Varbūt viņ� zina, varbūt vienmēr zinājis, ka es neesmu viņa īstā meita, un varbūt tāpēc mani nevērtē augstāk par visu citu?

Ieslēpu seju rokās.

- Lī! - sauca Trojs, stāvēdams durvīs. - Vai neiesim atkal ārā?

Es palūkojos uz viņu.

- Nē, nejūtos labi, ie�u aug�ā un brītiņu atgul�os.

Viņa seja nomācās.

- Vai vēlāk nāksi ārā?

- Nezinu, Troj, atvaino, - es teicu un devos pie kāpnēm.

Neatskatījos, vairs nespēju redzēt bēdīgu ainu.

Man �ķita, ka veselu mū�ību kāpju aug�ā pa kāpnēm. Apjukumā neatskārtu, kā nokļuvu līdz savām telpām. Pēk�ņi stāvēju guļamistabā. Piegāju pie gultas un aizviļu uz spilvena. Man apsāpējās galva, pakrūtē sacēlās �ķebas.

Ko tas nozīmē? Vēl nekad neesmu jutusies tik nelāgi.

Nākamajā rītā nespēju atvērt acis, kad man jau metās slikta dū�a. Nelabums nāca virsū joņiem, es ilgāk vairs nevarēju izturēt, ātri piecēlos, izskrēju vannasistabā un izvēmos. Jutos tik slikti, ka �ķita, dabū�u galu. Beidzot tas pārgāja, es atlikos gultā, lai atpūstos un atgūtu spēkus.

Ko tas nozīmē? Vai esmu kaut ko sliktu ieēdusi? Kāpēc nelabums ne no �ā, ne no tā uznāk un atkal pāriet?

Un tad pēk�ņi man atausa par to sapra�ana, trāpīja mani kā zibens spēriens. Tas man bija aizmirsies, pēdējo pusotru mēnesi manu prātu nodarbināju�as citas lietas.

Kārtējā mēne�reize izpalikusi! Un tagad no rītiem slikta dū�a. �ēlīgā debess! Es esmu stāvoklī!

Neko neteicu mātei, nogaidīju vēl trīs dienas, cerēdama un lūgdama, lai tas, no kā baidos, nav tiesa, bet nelabums uznāca katru rītu, atkārtojās pat pēcpusdienā. Arī datumos nebija kļūda. Lai cik uzmanīgi skaitīju dienas, alla� apstiprinājās viena un tā pati atziņa: mēne�reize ilgi aizkavējusies, bet man mēne�reizes nekad nav biju�as nekārtīgas.

Beidzot sapratu, ka ilgāk vairs nevarē�u izvairīties, �is fakts man jādara zināms mātei, un tas pierādīs to, kam viņa liedzās ticēt - Tonijs mani izvarojis. Es ta�u nevarēju kļūt grūta pati no sevis. Man būtu labāk, ja viņa joprojām manus vārdus ap�aubītu, bet �āds pierādījums jāizmanto, lai reizi par visām reizēm noskaidrotos patiesība.

Māmiņa gatavojās labdarības kokteiļviesībām, tās viņa �opēcpusdien rīkoja Fārtijā. Ieraudzīju viņu sē�am pie tualetes galda un izmēģinām jaunu sasuku. Viņa nemanīja mani ienākam, nedzirdēja, ka viņu uzbildu.

- Māmiņ, lūdzu! - es iesaucos.

Viņa samirk�ķināja acis un strauji apsviedās.

- Kas ir, Lī? Vai neredzi, ka taisos uzņemt viesus? Man nav laika visādām muķībām! - viņa uzkliedza.

-Tās nav muļķības, māmiņ, - es dzedrā, nopietnā balsī teicu.

- Kas nu atkal? - Viņa sa�utumā pacēla acis pret griestiem. - Tiklīdz man darāms kaut kas svarīgs, tu uzplijies ar savām emocijām. Kas tagad lēcies pusaud�iem? Varbūt tu ēd pārāk daudz saldumu, - viņa nosprieda.

-Māmiņ, PAKLAUSIES!

Man gribējās pieskriet viņai klāt, saķert viņu aiz skaistajiem matiem un piespiest paskatīties uz mani.

-Nekliedz! Es klausos. Tikai, lūdzu, nerunā gari!

Es noriju kamolu un dziļi ievilku elpu.

- Kad tev pirmoreiz stāstīju, ko Tonijs izdarījis, tu man neticēji. Negribēji ticēt!

Mana balss neviļus kļuva skaļāka, acis iepletās, es iekarsu arvien vairāk. Māmiņas īgnā, nepacietīgā sejas izteiksme mani uzkurināja, es aizdegos dusmās.

- Es centos paskaidrot, panākt, lai tu saproti, ka tās nav pusaudzes izdomas, bet tu negribēji klausīties.

-Un joprojām negribu. Es tev sacīju, es esmu...

- MĀMIŅ! - es iesaucos. - ES ESMU STĀVOKLĪ!

�ie vārdi mani pārsteidza. Mēs abas klusējām, patiesības apstulbinātas. Piedzims bērniņ�. Tonija varmācībai būs sekas, Dievs mums visiem liks samaksāt par kāda izvirtuļa miesaskārību.

Māmiņa mirkli raudzījās uz mani, tad viņas sejā at-plaiksnījās viegls, saspringts smaids. Kā es vēlējos to nodzēst! Viņa atzvila pret krēsla atzveltni un sakrustoja rokas klēpī.

- Ko tu teici?

Man asaras pludoja pār vaigiem, nespēju tās valdīt.

- Mēne�reize ilgi aizkavējusies, un pēdējās dienās man no rītiem ir slikta du�a. Tonijs padarījis mani grūtu.

Māmiņa neko nesacīja. Skatījās uz mani tā, it kā es būtu runājusi sve�ā valodā un viņa gaidītu, lai pārtulkoju.

- Vai tu nesaproti, ko es saku? Viss, ko tev stāstīju, ir tiesa, un tagad man būs bērns, Tonija bērns! - es kliedzu, lai viņa beidzot nāktu pie prāta.

- Vai tu esi pārliecināta? Pilnīgi pārliecināta par datumiem?

- Jā. Tu ta�u zini, es vienmēr tos pierakstu, - es noteikti atbildēju.

Nav nekādas jēgas izlikties, ka notiku�ais ir tīrais nieks. Es nedarī�u tā, kā dara mana māte, - nedzīvo�u ilūziju pasaulē, neiedomā�os, ka laimes ilūzija jau ir laime.

Viņa papurināja galvu, piemiegtajās acīs gailēja naids.

- Tā ir vienīgi tava vaina, neķītrā, mazā mauķele! - viņa nikni caur zobiem novilka.

-Ko?

Es neticēju savām ausīm.

Viņa atlaidās pret krēsla atzveltni un palocīja galvu, apstiprinādama pati savas domas.

- Tu plātījies, kārdināji viņu, pavedināji ar savu jauno, plauksto�o ķermeni. Un tagad ir redzamas tās sekas -briesmīgās, nepatīkamās sekas.

- Es neplātījos, nekārdināju viņu, māmiņ. Tu zini...

- Jā, es zinu. Tonijs pastāvīgi man �ēlojās, ka tu koķetējot, cen�oties viņam patikt, viņu pavedināt. Un tad manā prombūtnē tu aicināji viņu uz savu guļamistabu. Kas cits viņam atliek, ja tu guli pavedino�i kaila, pieprasi, lai viņ� mīlējās ar tevi, citādi... tu palaidī�ot par viņu nevalodas.

- Ko? Viņ� stāstīja tādas pasakas? Kā tu vari tām ticēt?

- Un tu dabūji, ko gribēji, - viņa sacīja, manī neklausīdamās.

Māmiņa atgādināja aktrisi, kas nemitīgi atkārto vienu un to pa�u tekstu.

- Kas notiks, ja tas kļūs zināms? Iedomājies, ko tas nozīmēs man, ko domās mani draugi? Mūs nekad vairs neaicinās nevienās pusdienās. Mūs izstums no sabiedrības... un tikai tāpēc, ka mana meita ir uz seksu kāra vieglprāte, egoistiska... greizsirdīga. Jā, tāda tu vienmēr esi bijusi, - viņa teica, acīmredzot ļoti apmierināta ar savu izklāstu. - Tu esi greizsirdīga uz mani, uz manu skaistumu un to, ka es esmu apprecējusies ar tik jaunu un glītu vīrieti, nevis palikusi pie tava tēva - veca vīra, kas nav manis cienīgs.

- Nav tiesa!

- Ir gan tiesa! Tonijs stāstīja man, kā tu esot izturējusies koted�ā, kā pozējot centusies viņu pavedināt.

- Meli, salti meli! - es iesaucos.

Kāpēc viņa tā runā? Vai mātes un meitas draudzība sabrukusi?

- Es negribēju būt par modeli, negribēju pozēt. Vai neatceries? Tu man to liki. Un vēlāk, kad es griezos pie tevis...

- Jā, tu mēģināji sanīdināt mani ar Toniju. Centies padarīt mani greizsirdīgu, tāds bija tavs nolūks, - viņa secināja, viņas acis iedzalkstījās. - Tu melsi, ka viņ� tevi aptaustot, gribēji...

- Viņ� mani aptaustīja, tās nav izdomas!

- Aptaustīja, bet ne jau tā, kā tu vēlējies, lai es domātu. Kad tas viss nelīdzēja, tu ievilināji viņu savā guļamistabā, ta�u, kad viņ� pretojās, pateici viņam manu īsto vecumu, gribēji sacelt mūsu starpā naidu!

Es sapratu, - viņa to man nekad nepiedos, nekad neticēs, ka Tonijs jau zinājis.

- Beidzot viņ� padevās, - Tonijs ta�u ir tikai vīrietis. Un tagad ir skaidri tie augļi. Ceru, ka tu esi lepna uz sevi, princesīt! - viņa no�vīkstēja.

Māmiņa nekad man nav likusies tik nepievilcīga.

- Tā nav taisnība! Tu nevari tam patiesi ticēt!

- Vai es neesmu tevi labi audzinājusi, mācījusi, kā sievietei jāizturas pret vīrieti, lai gūtu cieņu un apbrīnu? Es tev teicu - tiklas meitenes tūlīt neatdodas vīrietim, pirms laulībām nē! � viņa izkliedza.

Kliedziens satricināja mani, sadragāja cieņas un mīlestības pēdējās paliekas. Tās sa�ķīda drusku druskās kā porcelāna �ķīvis. Atmiņā pavīdēja ainas no laimīgajiem laikiem - mīlas sarunas, zvaninu �ķinda, mūzikas skanas, smiekli, smaidi, skūpsti uz vaigiem un pieres.

Es to vairs ilgāk nespēju izturēt. Neesmu nedz greizsirdīga, nedz vieglprāte; tāda ir viņa. Neesmu egoistiska, neizliekos neredzam to, kas man nepatīk; tāda ir viņa. Un tagad viņa pataisa mani par ļaundari, lai saglabātu sev tīkamo pasaulīti. Man jābūt vaininiecei, kaut gan tie�i es esmu cietusi no vardarbības.

- MELE! - es viņai uzkliedzu. - Tu, liekule, pārmet man vieglprātību un netiklību! Es zinu visu par tevi. Noklausījos vecmāmuļas D�einas sarunu ar tevi īsi pirms tavām kāzām ar Toniju, es zinu - tētis nav mans īstais tēvs, tu gulēji ar kādu citu vīrieti, kļuvi grūta un apprecējies ar tēti, nepateikusi viņam taisnību, lai viņ� domātu, ka es esmu viņa bērns. Es zināju, bet turēju to slepenībā, kaut arī tas man dziļi kremta un sāpēja.

- Nu, tas ir...

Viņa atslīga atpakaļ, izskatījās apmulsusi.

- Tas ir tiesa, - es teicu. - Skaidra patiesība. Bet māte tev sameklēja vīru, kas tevi mīlēja un cienīja.

- Smieklīgi! - viņa teica, no mulsas atģidusies, un pavērās apkārt, it kā mums būtu jāpiesauc liecinieces. - Atkal jauns safantazējums? Vai tu citādā veidā mēģini man atņemt Toniju?

IZBEIDZ MELOT!

- Kā tu uzdrīksties man uzbrēkt! Es esmu tava māte.

- Nē, neesi, - es teicu, papurināju galvu un pakāpos atpakaļ. - Tu neesi mana māte. Man nav nedz mātes, nedz tēva. - Es atļāvos lietot tikpat asus vārdus kā viņa. - Tu iedomājies, ka tev vajadzīgs viss? Tikai vislabākais! - es skarbi izgrūdu. - Glīts, jauns vīrs, lepna savrupmāja, pa-sūtināti apģērbi un ĪPA�I IZMEKLĒTA MĪĻĀKĀ TAVAM VĪRAM! - Es pazemināju balsi un nospurdzos, kā māmiņa daudzreiz darījusi. - Pasaki, kad tev �ī doma ienāca prātā? Vai medusmēnesī? Vai tad, kad atgriezies Fārtijā? - es uzstājīgi jautāju, bet neļāvu viņai atbildēt, kā viņa bie�i mēdza darīt. - Kad tu saprati, ka tavs skaistums nebūs mū�īgs un sāks VĪST? � Es smējos viņai sejā. � Tas novītīs! Dienu no dienas tu kļūsi vecāka un vecāka. Sirds dziļumos vienmēr to esi apzinājusies. ES TEVI VAIRS NEVARU CIEST! Tu rūpējies tikai par sevi un savu dārgo seju. Tagad es tev kaut ko pateik�u, D�iliāna Tetertone, -spēle BEIGUSIES! Tu kļūsi vecmāmiņa. Vai tu vēl jutīsies jauna? Lai cik jauna izskatītos, tu nekad neizvairīsies no fakta, ka esi VECMĀMIŅA! Un vaino vienīgi PATI SEVI!

Es apsviedos un izskrēju no mātes istabas, aizbēgu no viņas meliem un liekulīgajām acīm, aizbēgu no sievietes, kuru vairs nepazinu un nemīlēju. Aizcirtu savas guļamistabas durvis, bet nesāku raudāt. Vairs neraudā�u �ajā ļaunuma pilnajā vietā. Es ienīdu �o vietu, jo tajā bija noticis kaut kas briesmīgs, un mans liktenis spēji pārvērties. Man jātiek prom no �ejienes, projām no apgrēcības, meliem un viltotiem Smaidiem.

Atrāvu vaļā skapja durvis un paķēru ceļasomu. Neapsvērusi, ko ņemt vai neņemt līdzi, es pagrābu gan �o, gan to un sastūķēju apģērba gabalus ceļasomā. Skaistās drēbes un rotaslietas, fotogrāfijas un momentuzņēmumi - tas viss man bijis nebijis. Steig�us jātiek projām.

Aiztaisīju ceļasomu un devos laukā no istabas, bet pie durvīm ātri pagriezos. Vai mani kāds sauca? Eņģelis cie�i lūkojās uz mani. Lelle izskatījās tikpat bēdīga un vientuļa kā es. Vai es varu Eņģeli �eit pamest? Paņēmu to un ar somu otrā rokā atstāju savu istabu. Māte nav nākusi mani meklēt, arī gaitenī nav manāma. Steidzos pie kāpnēm. Nokāpusi lejā, pēk�ņi apstājos. Ko es daru? Kurp eju? Nevaru ta�u tikai iziet ārā no Fārtijas. Esmu jūdzēm tālu no jebkurienes.

�Vecmāmuļa D�eina,� man piepe�i ienāca prātā. �Brauk�u pie viņas. Viņa sapratīs. Viņa zina, kāda patiesībā ir māmiņa. Izstāstī�u viņai visu, kas noticis. Viņa jutīs man līdzi. Jābrauc uz dienvidiem, bet vajadzīga ceļanauda.�

Man makā bija kādi divdesmit dolāri, ar tiem nepietika braucienam uz Teksasu. Tad atcerējos, kur Tonijs mēdza glabāt naudu, un iegāju viņa kabinetā, lai to paņemtu. �Kāpēc gan ne?� es nodomāju. �Jāmaksā ta�u ir vienīgi Tonijam.�

Viņa rakstāmgalda atvilktnē bija gandrīz divsimt dolāru. Nekāda lielā bagātība, bet man ceļam pietiks. Iebāzu naudu makā, izslējos un paraudzījos spogulī. Atsukāju atpakaļ matus, apslaucīju ar kabatlakatiņu vaigus un dziļi ievilku elpu. Negribēju izlikties tik izmisusi, kā jutos. Nolēmu nepiespiesti lūgt Mailsu, lai aizved mani uz Bostonu.

Ja viņam rastos aizdomas, viņ� varētu vispirms pajautāt manai mātei.

Izgāju no kabineta un piesardzīgi aizvēru durvis. Māja bija klusa. Palūkojos uz otro stāvu, nevienu nemanīju. Māte laikam atsākusi posties viesībām. Galu galā viņai nekas nav svarīgāks par savu skaistumu, turklāt pie viņas viesosies bagātie draugi, uz tiem jāatstāj iespaids. No mūzikas istabas iznāca Kertiss, brīdi apstājās un ziņkāri paskatījās uz mani, jo es stāvēju ar ceļasomu rokā. Es pasmaidīju, centos izlikties vienaldzīga, viņ� palocīja galvu un aizgāja uz virtuvi.

Tad es izgāju laukā pa parādes durvīm. Spo�ajā saules gaismā man ap�ilba acis, es aizēnoju tās ar roku. Bija svelmaini karsts. Zilās debesis izraiboja augsti gubu mākoņi. Man seju glāstīja liega vējpūsma. Ārpasaule mani sveicināja, mudināja atstāt drūmo, apburto karaļvalsti, ko sauc par Fārtiju. Kad es tajā ierados, tā man �ķita kā pasaku valstība. Tagad zinu patiesību - tā ir ļauns murgs, kas izvērties par īstenību.

Mailss mājas priek�ā spodrināja limuzīnu. Man nevajadzēja viņu meklēt un pievērst dārza strādnieku uzmanību. Viņ� pacēla skatienu, kad es tuvojos.

- Esmu atnākusi laikā, - es teicu un pasmaidīju. Palūkojos rokas pulkstenī un pavērsu to pret viņu, lai viņ� redzētu, cik tas rāda.

- Ko? - Viņ� nolika lupatu un apjucis raudzījās uz mani. - Vai man �opēcpusdien jūs kaut kur jāved?

- Uz dzelzceļa staciju. Mails. Vai mana māte �orīt jums to nepateica?

-Nē, es...

- Kad viņa rīko labdarības pasākumu, tad tik ļoti uztraucas, ka aizmirst visu pārējo, � es teicu, zinādama, ka viņ� tam ticēs. - Es brauk�u apciemot vecmāmuļu. Viss jau ir sarunāts. Mums jābrauc tūlīt, citādi nokavē�u vilcienu.

- Bet... - Viņ� paskatījās uz māju.

- Mails?

Es pacēlu ceļasomu, norādīdama, lai viņ� to paņemtu.

Viņ� steig�us ielika to limuzīna bagā�niekā.

- Nesaprotu, kāpēc Kertiss man nav atgādinājis. Viņ� vienmēr piesaka braucienus.

- Varbūt māmiņa nav iedomājusies pateikt arī viņam. Vai brauksim?

- Ko? Ā, jā.

Mailss atvēra ma�īnas durvis, un es ātri iekāpu. Tad viņ� iesēdās un iedarbināja motoru. Es lūkojos uz parādes durvīm. Vai pēk�ņi neiznāks māmiņa, neiesauksies, negribēs zināt, kas notiek? Ta�u viņa neparādījās, un Mailss sāka braukt pa garo, lo�aino pievedceļu. Es skatījos pa logu un piepe�i ieraudzīju mazo Troju ar aukli atgrie�amies no pastaigas gar krastmalu. Dusmās un satraukumā biju viņu aizmirsusi, neiedomājos, ko mana aizie�ana nozīmētu viņam.

- Ai, Troj... - es no�ukstēju. - Mails, pieturiet uz mirkli, man piemirsās atvadīties no Troja.

Līdzko ma�īna apstājās, es izkāpu un māju viņam ar roku. Viņ� teciņiem steidzās pie manis, spainīti �ūpinā-dams.

- Lī, es atradu tik lielu glieme�nīcu, kādu tu nekad neesi redzējusi! - viņ� sauca. - Paskaties!

Viņ� aizelsies apstājās un nolika zemē spainīti. Uz sīkajiem glieme�vākiem di�ojās sārti balta glieme�nīca.

- Tā gan ir milzīga.

- Tajā var dzirdēt, kā �ņāc okeāns. - Viņ� iedeva to man. - Paklausies!

Es pieliku glieme�nīcu pie auss un pasmaidīju.

- Ka tik mani tūlīt neap�ļāc viļņi, - es it kā izbijusies sacīju.

- Tur iek�ā jau nav okeāns. - Viņ� ielika glieme�nīcu atpakaļ spainītī, tad paraudzījās uz limuzīnu. - Kur tu brauksi Lī?

- Man uz kādu laiku jāaizbrauc, Troj. - Es satvēru viņa rociņu un pietupos, lai varētu ielūkoties viņam acīs. - Kamēr esmu prom, tev jāuzvedas labi, jāguļ diendusa un daudz jāēd.

- Kad tu atgriezīsies?

- Ne tik drīz, Troj.

- Vai ilgi ne?

Es palocīju galvu.

-Tad es brauk�u tev līdzi.

, - Tu nevari, Troj. Tev jāpaliek �eit, kur par tevi rūpējas.

- Bet kurp tu brauksi? - viņ� vaicāja. Viņa acīs bija asaras.

-Apciemot savu vecmāmuļu.

- Kāpēc tu nebrauci agrāk? - Viņam jau radās aizdomas.

- Vienmēr biju pārāk aizņemta, - es meloju.

Trojs pie�ķieba galvu.

�Viņ� saprot, ka meloju, bet nevaru nemelot,� es nodomāju.

- Vai tu tie�ām atgriezīsies, Lī? - viņ� klusi jautāja.

- Protams, - es atbildēju un apvaldīju asaras.

- Nē, tu neatgriezīsies, - viņ� teica un pakāpās atpakaļ. -Tu pametīsi mani un Fārtiju, vairs neatgriezīsies.

- Atgriezī�os, Troj, apsolu. Kaut kad atgriezī�os pie tevis.

- Vai stingri apsoli?

- Vīrs un vārds. Nāc, atvadoties noskūpsti mani, lai man nav grūts ceļojums.

Es saviebos, it kā jau izjustu grūtumu.

Viņ� atmaiga, apvija rociņas man ap kaklu. Es noskūpstīju viņu uz vaiga un cie�i apskāvu. Tad viņ� viegli noskūpstīja mani uz vaiga - pieknāba kā mazs putniņ� un atrāvās. Es piecēlos, uzsmaidīju viņam un devos pie ma�īnas.

- Lī, pagaidi!

Es apstājos pie ma�īnas durvīm. Trojs paņēma gieme�-nīcu un sniedza man.

- Ņem to līdzi.

- Nē, Troj, paturi pats.

- Nē! - Viņ� sparīgi papurināja galvu. - Ņem to līdzi, un tu neaizmirsīsi mani.

- Es nemaz nevaru tevi aizmirst. Par to tu neuztraucies.

Ta�u viņ� neatlaidīgi turēja pastieptās rokās glieme�nīcu. Es to paņēmu.

- Nu labi, paldies.

- Pieliec to pie auss, un tu dzirdēsi okeānu un mani!

Trojs apsviedās un skrēja atpakaļ pie aukles. Es mirkli noskatījos viņam pakaļ, tad iekāpu ma�īnā.

- Brauksim, Mails, cik ātri vien varam!

Viņ� pavīpsnāja, vēl arvien mazliet aizdomīgs, un palaida motoru. Mēs izbraucām pa lielajiem, velvētajiem vārtiem, bet es neatskatījos. Pieliku pie auss Troja glieme�nīcu, dzirdēju okeāna �alkas un viņa tālo saucienu: �Lī, Lī...�

Tad noliku glieme�nīcu un aizvēru acis. Fārtijā palika man aiz muguras, lēni izdzisdama kā sveces liesma.

19. CIRKA IZRĀDE

Es nekad nebiju ceļojusi viena, bet negribēju, lai Mailss redz, ka baidos un esmu neapņēmīga. Tikko piebraucām pie stacijas, viņ� izcēla no bagā�nieka manu ceļasomu un gaidīja rīkojumus.

- Es to nesī�u pati, Mails.

- Nē, mis Lī, es nodo�u to nesējam.

- Es gribu tikt ar visu galā pati, Mails. Man iepaticies ceļot vienai, - es paskaidroju un plati pasmaidīju, lai viņ� nemanītu manu uzbudinājumu.

Viņ� pavilcinājās, tad nolika zemē ceļasomu. �

- Nu labi, laimīgu ceļu, mis Lī.

- Paldies, Mails.

Es ātri paņēmu ceļasomu un iesteidzos stacijā, pamājusi viņam ardievas. Vai viņu vēl kādreiz redzē�u? Viņ� stāvēja un nolūkojās man pakaļ, bet nesekoja, lai pārliecinātos, vai nenokavēju vilcienu.

Es pavēros apkārt. Stacijā mud�ēja cilvēki, skaļruņi vēstīja par vilcienu pienāk�anu un atie�anu no da�ādām vietām. Kņada bija satrauco�a, bet mani arī biedēja. Ieraudzīju jaunu, rudmatainu gara auguma policistu stāvam pie laikrakstu kioska un sarunājamies ar pārdevēju. Viņ� izskatījās laipns, un es devos tie�i pie viņa.

- Atvainojiet, vai jūs man nepateiktu, kur varu nopirkt biļeti uzTeksasu?

- Uz Teksasu? - viņ� smaidot jautāja. - Teksasa ir liels �tats.

Laikrakstu pārsdevējs iesmējās.

- Vai tu zini, tie�i uz kurieni Teksasā gribi braukt?

-Jā, ser, zinu.

- Ej pa �o pirmo gaiteni līdz galam, tur būs biļe�u kases.

- Paldies, - es teicu.

- Cik tev skaista lelle, tikpat skaista kā tu, - viņ� sacīja.

Biju aizmirsusi, ka cie�i apskautu es turu Eņģeli. Pasmaidīju un devos prom.

- Vai tik tu neesi aizbēgusi no mājām? - viņ� sauca man nopakaļ.

- Nē, nē, ser.

Abi atkal sāka smieties. Piegājusi pie biļe�u kases, es prasīju biļeti uz Fulertonu Teksasā. Patiesībā neko vairāk nezināju par vecmāmuļas D�einas dzīvesvietu. Biju nodomājusi piezvanīt viņai, līdzko tur ieradī�os.

Kasieris pasmīkņāja.

- Uz Fulertonu? - Viņ� paskatījās sarakstā. - Uz turieni neviens vilciens neiet, mis. Kas ir tuvākā pilsēta?

-Lāgā nezinu... domāju...

- Hjūstona? Dalasa? Elpaso?

Mani sagrāba bailes. Ja es tūlīt nevienu nesnosauk�u, kasieris noteikti domās, ka esmu aizbēgusi no mājām. Viņ� pat varētu paziņot policistam, nekas nebūtu briesmīgāks un pazemojo�āks, ja mani policijas ma�īnā atvestu atpakaļ uz Fārtiju tie�i māmiņas labdarības pasākuma laikā.

- Dalasa, - es steig�us atbildēju.

Man jātiek uz Teksasu, lai tas maksā, ko maksādams, no turienes piezvanī�u vecmāmuļai D�einai. Biju pārliecināta, ka viņa gādās, lai nokļūstu pie viņas, vienalga, cik tālu es atrastos.

� Labi, Dalasa, � kasieris teica. - Vispirms jums jābrauc līdz gala stacijai - Atlantai un tur jāpārsē�as. Jūs varat arī rezervēt sev vietu un braukt rīt no rīta agri.

- Nē... es... es brauk�u �odien, - es izstomīju.

- Vai retūrbiļeti?

- Nē, vienā virzienā.

- Kādu vietu - kopējā vagonā, kupejā, guļamvagonā?

- Kupejā, - es atbildēju.

Viņ� pameta ar galvu un sāka kompostrēt biļeti.

-Tas būs simt se�desmit divi dolāri.

Simt se�desmit divi dolāri! Man nepaliks necik pāri kaut kam citam. Varbūt vajadzēja izvēlēties kopējo vagonu? Ta�u es nevilcinājos, nedrīkstēju ierādīt kasierim, ka man ir maz ceļanaudas. Ātri noskaitīju naudu, un viņ� iedeva man biļeti.

- Vilciens aties no perona C pēc kādām piecpadsmit minūtēm. Ejiet pa labi, jūs to nevarat nokavēt.

- Paldies.

Es paņēmu biļeti un devos uz peronu - tagad mana rīcība bija kļuvusi par īstenību. Man sirds tik neganti sitās, ka �ķita, es tūlīt zaudē�u samaņu un sacel�u traci. Iztēlojos - ap mani sadrūzmējies pūlis, jaunais policists atvirza to atpakaļ. Iedomu aina mani pagalam izbiedēja, nokļuvusi uz perona, es apsēdos uz sola. Līdz vilciena atie�anai vēl krietns brīdis, tāpēc �eit nebija daudz ļau�u. Da�us solus tālāk ieraudzīju sē�am sievieti ar divām meitenītēm. Lai mazās negarlaikotos, viņa lasīja tām priek�ā pasakas. Pēk�ņi atcerējos, kā māmiņa lasījusi tās priek�ā man.

�Pasaule bija glu�i citāda, kad es biju maza un mēs visi dzīvojām mūsu Bostonas mājā,� es nospriedu. Vērojot �o māti ar bērniem, neviļus sāku domāt par bērnu, ko nesu zem sirds. Vai tas būs zēns vai meitene? Vai es spē�u bērnu uzturēt? Vai man vajadzēs to atdot audzinā�anā sve�ā ģimenē? Vai es neesmu pārāk jauna, lai būtu māte? Ja kļū�u māte, kāda tad bū�u?

Skaidri zinu, - nekad nebū�u tāda kā mana māte. Es labāk atdotu bērnu, nekā būtu tāda. Nosēdināju Eņģeli līdzās un aizvēru acis. Sols viegli trīcēja, jo pie citiem peroniem rībot pienāca un aizgāja vilcieni. Drīz ļau�u saradās arvien vairāk. Man blakām apsēdās kāds uzvalkā ģērbies kungs ar kaklasaiti, es piekļāvu Eņģeli sev klāt. Vīrietis pasmaidīja, bet tūlīt atvēra avīzi un sāka lasīt.

Man sirds atkal neganti sitās. Tuvāk un tuvāk nāca aizbrauk�anas mirklis. Es atskatījos. Vai esmu pieņēmusi pareizo lēmumu? Vēl varu pārdomāt - glu�i vienkār�i piezvanīt, lai atbrauc Mailss. Viņ� drīz būs atgriezies Fārtijā. Vai nu pats pateiks, ka aizvedis mani uz staciju, vai viņa prasīs, kurp braucis. Māmiņa visu uzziriās un sūtīs viņu tūlīt atpakaļ, bet viņ� nepaspēs atbraukt laikus.

�Atceļa vairs nav,� es nodomāju. Dārdēdams pienāca vilciens, es a�i iekāpu vagonā, tiklīdz atvērās durvis. Ātri sameklēju kupeju un ieņēmu vietu pie loga. Uzliku ceļasomu aug�ā, piespiedu Eņģeli sev klāt un gaidīju. Kupeja bija paredzēta vismaz trim pasa�ieriem, bet ienāca vienīgi pavecs d�entlmenis. Viņ� pamāja ar galvu, pasmaidīja, apsēdās un tūlīt sāka lasīt avīzi.

Beidzot vilciens sakustējās. Mana sirds pukstēja līdzi vilciena riteņu rībieniem. Stacija palika aiz muguras, vilciens mijkrēslī rāva mani uz dienvidiem - projām no man pazīstamās pasaules.

- Biļeti, mis? - sacīja konduktors.

Turēju biļeti saujā samiegtu un steig�us pasniedzu. Viņ� to smaidot kompostrēja. Atslīgu pret atzveltni un skatījos ārā pa logu. Cauri tuneļiem un pāri pakalniem vilciens veda mani pretī glu�i citam apvārsnim. Mēs it kā ietraucāmies naktī, tumsa slīdēja mums pretim. Pa mākoņu plaisām lejup raudzījās zvaigznes, tās tagad likās bezgala tālas.

Vilciens tikai joņoja uz priek�u. Laiku pa laikam ieraudzīju citu pilsētu ugunis, māju logi silti, zeltaini mirdzēja. Tajās mājās ģimenes kopā ietur pusdienas. Bērni jūtas dro�i un laimīgi, vecāki tos mīl. Tie nav tik bagāti, kāda biju es, to mājas var ievietot Fārtingeilas vienā spārnā, bet �onakt tie gulēs savās gultās, vecāki tos noskūpstīs, novēlēs saldus sapņus. Mātes apsegs bērnus, tēvi tos noskūpstīs uz vaigiem un pieres, apsolīs vēl gai�āku un laimīgāku rītdienu.

Man ir tikai Eņģelis, nav neviena cita, kas vēlētu gai�āku un laimīgāku rītdienu. Mēs abas esam kā divi noklīdu�i bērni, kurus ved uz sve�atni. Jūtamies noguru�as, izsalku�as un gau�ām vientuļas. Es paņēmu Eņģeli klēpī un, kaut arī pretimsēdo�ais d�entlmenis mani ziņkāri vēroja, cie�i apskāvu lelli un piekļāvu sev klāt. Es biju izlēmusi. Atpakaļceļa nav - nedz tagad, nedz jebkad. Drīz riteņu vienmuļā klaudzoņa ieaijāja mani miegā.

Pusnaktī spēji pamodos. Kupejā bija tum�s, bet ārā un gaitenī dega ugunis, es tūlīt apjēdzu kur atrodos un ko esmu izdarījusi. Pretimsēdo�ais d�entlmenis bija aizmidzis, avīze palikusi atvērta uz ceļiem. Viņ� �ūpojās līdzi vilciena gaitai. Es saritinājos, aizvēru acis un tūlīt atkal aizmigu.

Pamodos rītausmā, paskatījos pa logu - fermas un līdzeni lauki. Pavecais d�entlmenis jau bija nomodā.

- Ciktāl jūs braucat, mis?

- Līdz Atlantai.

- Es kāp�u ārā nākamajā piestātnē. Jums vēl jābrauc veselas piecas stundas. Restorānvagonā varat paēst brokastis. Cik skaista lelle! - Viņ� pameta ar galvu uz Eņģeli. - Savu mū�u neesmu tik skaistu redzējis, - viņ� piebilda ar apbrīnas pilnu smaidu.

- Paldies.

- Vai braucat mājās?

- Jā, - es atbildēju, nospriedu, ka tā sacīt būs labāk, savā ziņā ta�u braucu mājās.

Viņ� izstaipījās.

- Es arī. Ceļoju vairāk nekā mēnesi. Es esmu vairumtirdzniecības komivoja�ieris, pārdodu apavus.

- Jums dro�i vien ir grūti būt prom no ģimenes tik ilgi.

- Tā ir. Nekas nav salīdzināms ar atgrie�anos mājās. Tur gan esam tikai abi ar sievu, jo bērni man visi jau lieli. Mums ir pieci mazbērni, - viņ�, lepni smaidot, piebilda.

Es uzsmaidīju viņam un iedomājos, ka māmiņai arī drīz būs mazbērns, tikai viņa par to nekad nepriecāsies tā, kā �is vīrietis priecājas par saviem mazbērniem, jo māmiņas mazbērna tēvs ir viņas jaunais vīrs. Mana bērna dzīvi alla� aptum�os Fārtijas drūmā atēna. Vai maz vajadzētu laist viņu pasaulē?

Bet varbūt es atradī�u citu pasauli - pilnīgi at�ķirīgu no Fārtijas - un audzinā�u savu bērnu tajā pasaulē. �Ja vien es varētu, ja vien varētu, ja vien varētu...� es it kā lūg�anu skaitīju vilciena klaudzoņas ritmā. Un tad man vēderā sāka dancot vāveres.

- Ie�u pabrokastot, - es pieceldamās teicu.

- Es uzmanī�u lelli, - d�entlmenis piedāvājās.

- Ai, nē, ser, es viņu visur ņemu līdzi. Bez tam viņa arī ir izsalkusi.

Viņ� iesmējās, un es aizgāju uz restorānvagonu.

Kamēr es ēdu, vilciens sasniedza piestātni. Kad atgriezos, vīrietis bija izkāpis. Nākamās trīsarpus stundas pavadīju vienatnē, skatīdamās laukā pa logu. Skaļrunis pavēstīja, ka tuvojamies Atlantai, un sirds man atkal sāka dauzīties. Mana garā un bēdīgā ceļojuma pirmais posms paveikts. Tagad esmu tālu no Fārtijas, māmiņa katrā ziņā ir pārskaitusies. Diezin kā viņa rīkosies? Zvanīs policijai vai baidīsies no skandāla? Varbūt mēģinās sazināties ar Toniju Eiropā?

�Viens ir skaidrs,� es nodomāju. �Notiku�ais netraucēs labdarības sarīkojumu Fārtijā. Māmiņas sejā ne vaibsts neliecinās, ka ir kaut kas atgadījies, viesi neko pat nenojautīs. Viņa piekodinās kalpotājiem, it īpa�i Mailsam un Kertisam, lai nebilst par to ne pu�plēsta vārda.�

Es it kā dzirdēju viņu sakām:

�Lī būs atpakaļ tūlīt, tikko pāries dusmas.�

- Nē, māmiņ, nebū�u, - es nosolījos. - Nebū�u.

Brīdi stāvēju uz perona, lasīju norādes, kas informēja pasa�ierus, kurp tiem doties. Atļautas stacija bija lielāka nekā Bostonas, arī ļaudis drūzmām traucās �urpu turpu.

Milzīgajā priek�telpā sameklēju ziņu biroju un parādīju savu biļeti meitenei pie lodziņa.

- Ejiet pa kreiso gaiteni un pagriezieties pa labi. Tur būs norādes, bet �is vilciens aties tikai astoņos vakarā. Vai jums ir vieta, kur apmesties, pavadīt laiku?

- Nē, bet es tāpat iztik�u.

- Nu, kā zināt, - viņa noteica un pievērsās kādam citam.

Es nopirku �urnālu, sekoju viņas norādījumiem un nonācu uz sava perona, krietni platāka un garāka nekā Bostonā. Pa labi bija neliela uzgaidāmā telpa, devos turp un apsēdos uz sola. Tad saskaitīju naudu. Atlicis nav daudz, bet es cerēju, ka pietiks len�am un pusdienām.

- Varu pārvērst vienu dolāru par pieciem dolāriem, -kāds teica.

Es pacēlu skatienu un ieraudzīju tik spulgas, tum�a sācis, kādas vēl nekad nebiju redzējusi. Man pretī stāvēja jauneklis kupliem, bieziem, melniem matiem un bronzas krāsas ādu. Viņ� bija slaids un glīts, platos, atlētiskos plecus apspīlēja plāns īspiedurkņu krekls.

- Kā, lūdzu?

- Uztici man vienu dolāru, un es tev parādī�u, - viņ� sacīja un apsēdās man blakus.

Es glu�i neapzināti iedevu sve�ajam vienu no saviem dārgajiem dolāriem, kaut gan zināju, ka lētticīgus ceļotājus, it īpa�i tādas meitenes kā es, mēdz piemānīt veikli blē�i. Ta�u viņ� solīja pārvērst vienu dolāru par pieciem dolāriem, nevis otrādi.

Redzēju, ka viņam rokas ir tuk�as, nav arī piedurkņu, kur kaut ko paslēpt. Viņ� ļoti rūpīgi vairākkārt salocīja naudaszīmi mazā kunkulītī, sa�ņaudza sauju dūrē un p^-1-1*

grieza dūri tā, ka man bija redzams tikai tās gals. Viņ� turēja to man pretī un smaidīja.

- Tagad pieskaries manai rokai! - viņ� teica, viņa acis mirdzēja.

- Jāpieskaras tavai rokai?

Viņ� pamāja ar galvu. Es piedūru pirkstu pie dūres un ātri atrāvu. Viņ� iesmējās.

- Tu ta�u neapdedzināsies. Labi, ar to pietiks, - viņ� noteica un atvēra dūri. Tad atlocīja naudaszīmi. Pieci dolāri!

- Kā tu to izdarīji? - es, acis iepletusi, jautāju.

Viņ� paraustīja plecus.

- Burvestība, kas gan cits? �ā vai tā, bet te tie ir - pieci dolāri, - viņ� teica, sniegdams tos man. - Tu skaitīji naudu tik cītīgi, līdz pēdējam penijam, man �ķita, ka tev nekaitētu vēl lieki pieci dolāri.

- Vai tie�ām? - Es aizsvilu līdz ausu galiem. - Es neesmu radusi ņemt naudu no sve�iniekiem, pat burvju naudu ne, - es teicu un devu viņam atpakaļ piecdolāru naudaszīmi.

- Labi, tad es vairs nebū�u sve�inieks, - viņ� teica un atspiedās pret sola atsleju. - Mans vārds ir Tomass Lūks Kāstīls, bet visi mani sauc tikai par Lūku. Un kā sauc tevi?

Viņ� izstiepa roku.

Es raudzījos uz viņu un nezināju - smieties vai piecelties un iet prom. �Viņ� ir pārāk patīkams, lai būtu krāpnieks,� es nodomāju.

- Lī van Vorīna.

Es paspiedu viņa roku.

- Tagad mēs vairs neesam sve�i un tu vari paturēt burvju naudu.

- Man patie�ām to nevajag. Man pietiks naudas, lai nokļūtu turp, kurp es braucu. Pārvērt piecdolāru naudaszīmi atkal par vienu dolāru.

Viņ� sāka smieties.

- Diem�ēl es to neprotu atburt.

-Tu rīkojies ļoti muļķīgi, par neko izsviezdams naudu.

- Viegli nāk, viegli iet. Bez tam tava sejas izteiksme, kamēr es rādīju to triku, bija daudz vairāk vērta nekā pieci dolāri, - viņ� teica un cie�i skatījās uz mani.

Es jutu, ka atkal nosarkstu.

- Vai tu esi burvju mākslinieks?

- Ne glu�i. Es strādāju cirkā - tepat netālu - un �ādus trikus iemācījos no kumēdiņu rādītājiem.

- No kumēdiņu rādītājiem?

-Tie ir lieliski cilvēki, turas kopā visās likstās, palīdz cits citam, da�i no tiem ir izbraukāju�i visu pasauli un pulka redzēju�i. Es daudz ko uzzinu, tikai klausoties viņu sarunās. Tu brīnīsies, cik daudz es jau zinu, bet pieredze un zinā�anas dara vecāku, - viņ� lepni piebilda.

- Tu neizskaties vecs.

- Man ir septiņpadsmit. Tu arī neizskaties pārāk veca.

- Man ir gandrīz �etrpadsmit.

- Mēs neesam daudz vecāki par Romeo un D�uljetu. Hercogiene man par viņiem stāstīja. Viņa bijusi teātra aktrise Eiropā. Tagad kopā ar vīru rāda na�u me�anas numuru.

- Viņa stāv, kamēr viņ� met viņai apkārt na�us? - es jautāju.

-Jā.

- Es to nekad nevarētu. Ja nu vīram misējas? Vai viņ� ir sadusmojies?

- Tāpēc jau viņus pavelk uz zoba. Bet tas nav tik bīstami, kā liekas. Triks balstīts uz parastu roku veiklību - kā lielākā tiesa cirka numuru. Bet tie�i tas man cirkā patīk -ilūziju pasaule, �ķietamība, satraukums.

-Izklausās aizraujo�i. Ko tu cirkā dari?

- Es strādāju nevis cauru dienu, bet tikai da�as stundas, glu�i vienkār�i, lai būtu tajā vidē. Es gribu kļūt par cirka saucēju. Tas ir vīrs, kur� sasauc publiku. - Viņ� pielēca kājās un sāka kliegt: - Sanāk, sanāk, kas samaksāju�i, uz lielāko �ovu pasaulē! Vienacaini mil�i, sieviete-�ūska, punduris, bārdaina dāma, Boriss - lauvu dīdītājs, gaisa akrobāti! -viņ� skaitīja, it kā stāvēdams uz paaugstinājuma.

Ļaudis pagriezās uz mūsu pusi, bet viņ� nelikās zinis, ka pievēr� uzmanību.

- Nu, kā man iznāca?

-Ļoti labi.

- Paldies. Es vingrinos visu laiku, bet tas ir grūti, jo manā pusē cilvēki neko nezina par cirku. Viņi vispār ir tum�i ļautiņi.

- No kuras puses tu esi?

- No Rietumvird�īnijas, no tādas vietas, kuru sauc par Vilijiem jeb �ermuļu kalniem. Tie atrodas pie mazpilsētas Vinerovas.

Es redzēju, ka viņam tomēr ir siltas jūtas pret savu dzimto pusi.

- Kāpēc tos sauc par �ermuļu kalniem, - es jautāju, tas likās tik dīvains vārds.

- Tāpēc, ka �o kalnu iemītniekiem daudz kas uzdzen �ermuļus, it īpa�i, ja kauc vilki, griezīgi kliedz lū�i un apkārt siro citi plēsīgi zvēri. Bie�i pazūd mājkustoņu mazuļi, laiku pa laikam kāds zīdainis vai bērns pēk�ņi iekrīt kā akā. Jātur acīs gan bērni, gan kucēni, - viņ� piebilda un iesmējās.

- Neizklausās visai jauki. Nav brīnums, ka tu aizgāji strādāt cirkā.

- Nē, es tikai, pajokojos. Tur nav tik slikti. Patiesībā man trūkst me�a miera un klusuma. Tajā dzirdama vienīgi putnu vid�inā�ana vai netāla dzidra strauta �alas. Un man vasarā trūkst zaļo lapu, prie�u skuju un me�a puķu smar�as. Cik aizraujo�i ir vērot caunas un vāveres, un, kad rītos virs kalniem paceļas saule un spīd caur koku lapotni, tu jūties... es nemāku pateikt... dzīvības pārpilns.

- Tagad izklausās brīni�ķīgi. Kā tad īsti ir?

- Abējādi. Bet kurp tu brauc?

- Uz Teksasu, Fulertonu, pie vecmāmuļas.

- Ā? No kurienes tu esi?

- No Bostonas un Keipkodas.

- Kā tu vari būt no divām vietām?

Es iesmējos, bet viņ� izskatījās aizvainots. Redzēju, ka viņ� ir jūtīgs jauneklis, negrib, ka viņu tur par muļķi vai aprobe�otu.

- Manai ģimenei ir divas mājas. Es uzaugu Bostonā, bet dzīvoju ārpus Bostonas.

Viņ� pameta ar galvu.

- Kā rādās, tev bija taisnība.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Tev nevajadzēja, lai es pārvēr�u vienu dolāru par pieciem, - viņ� sadrūmis teica.

Es mirkli viņu vēroju, tad papurināju galvu.

- Nē, vajadzēja, - es atzinos.

Viņ� izbrīnā iepleta acis.

- Kā tā?

- Es nepaņēmu līdzi pietiekami daudz naudas, turklāt man nebija ne jausmas, cik �is ceļojums izmaksā, - es piebildu.

Viņ� domīgi palocīja-galvu.

- Izklausās, ka tu esi neganti steigusies. Kāpēc? - viņ� jautāja, bet es novērsos. - Paklau, ko tu tik cie�i turi? -Viņ� noliecās, lai labāk apskatītu Eņģeli. - Lelle! - viņ� pārsteigts iesaucās.

Man acis sa�utumā aizdegās.

- Tā nav tikai vienkār�a lelle, tā ir īpa�a - portretleile, -es pikti sacīju.

- Atvaino. Vai drīkstu to tuvāk aplūkot? Es bū�u piesardzīgs.

Es pacēlu uz viņu acis. �ķita, ka �im jauneklim var uzticēties, un es iedevu viņam Eņģeli. Viņ� to vārīgi turēja abām rokām, nopētīja tā seju un vaibstus. Tad caur zobiem iesvilpās.

-Tev taisnība. Tas tie�ām ir mākslas darbs. Nekad neesmu redzējis tik smalki izveidotu lelli. - Viņ� paskatījās uz lelli, tad atkal uz mani. - Pag, pag, lelle ir ļoti līdzīga tev.

- Tā tam jābūt, - es teicu un uzmanīgi paņēmu lelli atpakaļ. - Es tev sacīju, - tā ir portretleile. Es... es biju tai par modeli.

- Ā! Tas ir ko vērts, arī drēbes liekas īpa�as.

-Jā, tās ir īpa�as.

-Tāpēc tu sargā to kā acuraugu, baiļojies tās dēļ.

- Tās dēļ es nebaiļojos, - es atcirtu.

Viņ� atkal .pasmaidīja, viņa acis silti iemirdzējās. Smaids nebija nedz neīsts, nedz iecietīgs, neatgādināja Tonija vīpsnīgo smīnu. Lūka smaids viesa manī dro�ības sajūtu.

- Es tevi paķircināju. Tātad - uz kurieni tu brauc?

- Uz Dalasu.

- Tas ir tālu. Kad atiet tavs vilciens?

- Diem�ēl tikai astoņos vakarā.

- Astoņos vakarā! Tu ta�u nevari visu �o laiku sēdēt �ite - �ajā netīrajā, putekļainajā, trok�ņainajā vietā. Vai tev ir paziņas Atlantā?

Es papurināju galvu. Viņ� mirkli kaut ko apsvēra.

- Vai tev patīk cirks? Es varu tevi ievest par brīvu, mēs tur pavadīsim laiku, un tad es tevi aizvedī�u uz staciju.

- Nezinu, es...

Reiz Eiropā redzēju cirka izrādi, bet to lāgā neatcerējos, jo biju pavisam maziņa.

- Es neesmu bijusi cirkā.

- Tad visādā ziņā jāiet.

Lūks sasita plaukstas un pacēla manu ceļasomu. Es paliku sē�am.

- Iesim, es ta�u neko�u, un tu for�i izklaidēsies.

Es pārliku viņa piedāvājumu. Man vēl ilgi jāgaida, bet viņ� ir tik laipns un patīkams. �Kāpēc gan ne?� es nospriedu un piecēlos.

- Lieliski. Es atvedu kādu draugu uz staciju un taisījos braukt atpakaļ, - viņ� paskaidroja. - Cirks nav tālu no �ejienes. Tas �ite būs vēl tikai divas dienas, pēc tam dosies uz D�eksonvilu.

- Tad tas ir ceļojo�s cirks, - es secināju.

Lūks ar lepni paceltu galvu gāja caur piedrūzmoto staciju. Cik viņ� savos gados pa�apzinīgs! Neviens no man pazīstamajiem zēniem nav tik nobriedis, pat D�o�ua ne. �Dro�i vien ātrāk pieaudzis tāpēc, ka viņam jārūpējas pa�am par sevi,� es nodomāju.

Viņ� aizveda mani uz automa�īnu stāvvietu un parādīja nobrāztu, gai�brūnu pikapu.

- Tas ir mans rolsroiss. Nav nekāds �ikais vāģis, bet aizrullē mani turp, kurp man jātiek. Tu noteikti esi pieradusi pie lepnākiem autiņiem - vai ne? - viņ� piebilda un pamirk�ķināja.

Es neatbildēju. Viņ� atvēra durvis, un es iekāpu. Uz grīdas vāļājās trīs tuk�as alus pudeles. Viņ� ātri tās savāca un iesvieda pikapa aizmugurē. Sēdeklis bija saplīsis, no sadales dēļa nokarājās vadi. Viņ� veikli iesēdās un palaida motoru. Tas sāka sprauslot.

- Parādi klasi, Lulu Belle, lai mūsu pasa�iere brīnās! Neniķojies nu. Tiepīga - kā jau vairums sievie�u.

- Vīrie�i ir tikpat tiepīgi, - es atcirtu.

Viņ� iesmējās. Pikaps urkstēdams drāzās prom.

- Vai tavi ģimenes locekļi arī strādā cirkā?

- Mani ģimenes locekļi? - Viņ� atkal iesmējās. - Velns un elle, nē! Mans tēvs apru�ina gan zemi, gan tecina kand�u. Māte raujas pa māju. Viņa uzaudzinājusi mūs visus se�us, un tas viņu novārdzinājis. - Lūka seja atmaiga, kļuva bēdīga. - Kā mēdz teikt - grūtas dienas par akmeni smagākas.

- Se�us uzaudzināt nav nekāds nieks. Cik zēnu un cik meiteņu?

- Visi puikas, un tas ir vēl grūtāk. Viņai nekad nav bijusi meita, kas palīdz mājas darbos.

- Kur ir tavi brāļi?

- Izklīdu�i pa malu malām. Divi norāvu�ies. Pirms manas aizbrauk�anas no Vilijiem mēs uzzinājām, ka D�efs un Landons iespundēti apgabala cietumā par veikalu apzag�anu.

- Cik �ēl.

Nevienam no maniem paziņām brāļi vai radi nav noziedznieki. Diezin vai neesmu pieļāvusi kļūdu, iesēzdamās viņa pikapā?

- Jā, mātei tā ir liela bēda, - viņ� teica, pa�ūpodams galvu.

- Kas ir kan... kan...

- Kand�inicki? Tu nudien esi uzaugusi kā mucā un pa spundi barota. Kand�inieki taisa pa�tecinātu degvīnu. Tiem mājās ir īpa�i aparāti, lai to iegūtu. Tas ir lētāks dzeramais, un tie pārdod to visā apkaimē. Parasti mūsu pusē neviens tos netramda, tomēr gadās, ka uzkuļas policisti. Mātei nepatīk, ka tēvs tecina kand�u, bet viņ� daudz ar to nenoņemas.

Pēdējā laikā tēvs nododas kokgriezumiem. Viņ� ir labs galdnieks. Tev vajadzētu redzēt kādas figūras viņ� izgrie� kokā, ja viņam uznāk iedvesma. Tad viņ� stundām ilgi sē� uz lieveņa un drā� koka gabalu, pārvēr� to par trusi vai vāveri, tie izskatās tik īsti, ka �ķiet - tūlīt nolēks no tavas plaukstas.

Es iesmējos. Lūks tik tēlaini stāstīja, tomēr izklausījās ticami. Man viņ� patika, zināmā mērā es viņu pat apskau-du - viņ� dzīvoja tik vienkār�i, uzaudzis vienkār�os apstākļos.

Lūks veica da�us pagriezienus, un drīz es ieraudzīju oran�ās cirkā teltis. Pagalmā ņudzinājās cilvēki. Lūks pamāja satiksmes regulētājam un pagrieza ma�īnu, lai varētu pa atveri iebraukt cirka teritorijā, kas bija no�ogota ar virvi un stabiem. Mēs pārbraucām pāri izdangātajam laukumam, garām ziloņiem - tie nepievērsa mums nekādu uzmanību - un apstājāmies pie nelielas telts.

-Es strādāju �ite, - Lūks paskaidroja. - Aprūpēju dzīvniekus, baroju tos, apskaloju ar ūdeni. Nāc, noliksim tavu ceļasomu un lelli teltī. Man tur vienā stūrī ir matracis. �itā ir mana mītne, neviens mani te netraucē. - Es saminstinā-jos, un viņ� piebilda: - Ņem vērā - cirka ļaudis nekad cits citu neapzog. Tie�i tas man patīk vislabāk - viņu augstais goda likums.

Es izkāpu un devos Lūkam līdzi uz telti. Tajā glabājās spaiņi, sukas un slotas, barības maisi, virves un vēl citi darbarīki. Aizmugurē uz siena kaudzes bija uzmests vecs matracis, tas aiztāja gultu.

- �ite es guļu, - viņ� paskaidroja. - Tur sabāztas manas mantas. - Viņ� parādīja uz mugursomu. - Ieliec lelli savā somā un atstāj �ite - blakus manai mugursomai.

Es palocīju galvu un attaisīju ceļasomu. Lūks noskatījās, kā es rūpīgi ietinu Eņģeli drāniņā un ievietoju somā. Tad to aiztaisīju un noliku līdzās viņa mugursomai.

- Darīts. Tagad iesim drusku izklaidēties. Man kāds laiciņ� ir brīvs, - viņ� teica.

Es sekoju viņam uz atrakciju parku, tur bija karuseļi, spēļu un uzkodu kioski.

Diena bija kā radīta cirka un atrakciju parka apmeklējumam. Pāri debesīm slīdēja krūzaini mākoņi, tāpēc saule tik stipri nekarsēja, vējoja arī viegls vējiņ�. Lūku visi pazina, sveicināja, pameta viņam ar roku, acīmredzot viņ� visiem ļoti patika.

Lūks pierunāja mani vizināties ar gaisa ratu. Tas nebija visai augsts, tomēr no tā pavērās brīni�ķīgs skats uz Atlantu. Sēdeklis �ūpojās uz priek�u un atpakaļ, man aizrāvās elpa. Es sajūsmā spiedzu, Lūks smējās un apskāva mani, viņa stiprajās rokās es jutos dro�a.

- Vai negribi alu? - Lūks jautāja, kad bijām izkāpu�i. - Es to varu dabūt par velti.

Viņ� pamāja jauneklim pie alus letes.

- Nē, paldies, - es atbildēju.

Viņ� nopirka man zelteri.

Pēc tam Lūks izmēģināja roku �autriņu me�anā un bija ļoti sarūgtināts, ka neko nevinnēja. Es sacīju, lai viņ� vairs neiznieko naudu.

- Izmēģini laimi kādā citā spēlē, - es ieteicu. - Tēvs man mācīja, - ja kaut kas neiet, atmet to un dari ko citu.

Lūks domīgi palocīja galvu.

- Tev taisnība, Lī. Es reizēm muļķīgi iespītējos un dusmās pagrū�u visu. Cik jauki, ka man baķus ir saprātīgs cilvēks.

Viņa acis bija glāsmainas, skatiens - kvēls. Skaņas ap mani izdzisa, man �ķita, ka mēs abi esam citā pasaulē, pacēlu�ies pāri pūlim glu�i tāpat kā ar gaisa ratu.

- Iesim, - viņ� teica, satvēra mani aiz rokas un vilka tālāk.

Mēs apstājāmies pie bumbotavas. Spēles mērķis - jāizsit laukā no groza trīs piena pudeles. Mēģināt drīkst divas reizes. Lūks paņēma bumbu un taisījās mest, tad kaut ko iedomājās.

- Pieskaries tai uz laimi, - viņ� teica un sniedza man bumbu.

- Es parasti nenesu laimi.

- Man nesīsi.

Es jutos pagodināta. Mirkli paturēju bumbu, un tad Lūks to svieda. Tā trāpīja pudelēm pa vidu, visas trīs saplīsa un izlidoja no groza.

- Vinnēts! - vīrs aiz letes paziņoja, paņēma no plaukta melnu, pūkainu rotaļlācīti un iedeva Lūkam.

- Tas tev, - Lūks teica, sniegdams man lācīti. - Nav tik smuks kā tava lelle, toties ir laimes lācis.

- Ļoti skaists un ļoti mīlīgs. - Es pieglaudu to pie vaiga. - Tas man patīk. Paldies, Lūk.

Viņ� pasmaidīja, tad nopirka pēdu garu karstu desiņu ar visām piedevām. Mēs uzjautrinājāmies, to ēzdami no abiem galiem. Vidū mūsu deguni sadūrās, un mēs gardi smējāmies.

- Man jāpabaro ziloņi, - Lūks teica. - Pēc tam noskatīsimies cirka izrādi - klaunus, akrobātus un visu pārējo.

- Labi.

Es devos viņam līdzi uz pagalmu. Viņ� sadabūja koka kasti, es apsēdos uz tās un vēroju, kā viņ� rīkojas. Viņ� novilka kreklu un paņēma siena dak�as. Saulē spīdēja viņa lunkanā, muskuļotā mugura. Viņam bija plati, spēcīgi pleci, tie saspringa, kad viņ� pacēla lielas siena ķīpas un nosvieda priek�ā izsalku�ajiem ziloņiem. Viņ� rosījās tie�i pie ziloņu milzīgajām kājām - pat viena no tām varētu cilvēku samīdīt - un stāvēja līdzās to resnajiem, muskuļainajiem snuķiem. Ta�u �ķita, ka viņ� nebaidās un ziloņi cen�as viņam nepiedurties. Pabarojis tos ar sienu, viņ� pielēja lielus spaiņus ar ūdeni un nolika priek�ā katram zilonim. Tie tūlīt iegremdēja tajos snuķus. Tas izskatījās komiski, un es sāku smieties.

- Vai nav skaisti dzīvnieki? - Lūks jautāja, beidzis darbu. - Tik lieli un stipri, tomēr tik lēnprātīgi. - Ja cilvēki būtu tik spēcīgi, tie vienā laidā cits citu kaustītu, - viņ� skarbi piebilda. - Es nomazgā�os, tad iesim uz �ovu. Kā jūties?

- Labi, - es atbildēju, vēl arvien apskāvusi rotaļlācīti.

- Noliec to līdzās savai ceļasomai.

Es iegāju teltī un novietoju lācīti blakām ceļasomai. Iznākusi ārā, ieraudzīju, ka Lūks stāv pie �ļūtenes, aplaista ar ūdens �alti galvu un rumpi. Viņ� ātri noslaucījās un atgriezās pie manis.

- Jāsaķemmē matu ērkulis. Jāizskatās pa pirmo, ja ej kopā ar tik skaistu dāmu.

Kaut gan Lūks to sacīja smaidot, man sirds strauji ie-pukstējās, jo es jutu, ka viņ� tā arī domā. Viņ� iegāja teltī, kad no tās iznāca, mati bija glīti sasukāti. Cik mīksti, kupli, melni mati! Man gribējās tos noglaudīt.

- Vai mana dāma gatava? - viņ� jautāja un piedāvāja man elkoni.

-Jā.

Es ieķēros viņam elkonī, un mēs devāmies uz �ova telti. Dzirdējām saucēju aicinām publiku uz nākamo izrādi, un Lūka acis iedzirkstījās. Mēs piepulcējāmies rindai pie galvenās ieejas. Visi jutās tik satraukti, it kā gatavotos noskatīties vislielāko �ovu pasaulē. Bērni līksmi smēja, pat viņu vecāki bija priecīgi, gaidās sasārtu�i.

Biļe�u kontrolieris tikai pamāja Lūkam ar galvu, un mēs iegājām par brīvu. Lūks steig�us aizveda mani uz labākajām vietām. Līdzko apsēdāmies, viņ� nopirka maisiņus ar zemesriekstiem, man zelteri un sev - alu.

- Kā tu vari dzert tik daudz alu, Lūk! Vai tas tev neiesit galvā?

- Neiesit galvā? - Viņ� iesmējās. - Nē. Sitas padzē-riens ir bērnu ninna, salīdzinot ar kand�u, pie kuras es esmu pieradinājies.

Ta�u es redzēju, ka viņam satvīkst vaigi, un viņ� ievēroja manas ba�īgās acis.

- Tev dro�i vien ir taisnība, - viņ� teica, nolikdams alus kausu. - �odien vairs nedzer�u.

Es nomierinājos un pievērsos �ovam.

Atskanēja mūzika, kūleņu kūleņiem ieskrēja klauni, iepļaukāja viens otru, ap�ļakstīja ar ūdens �autenēm, meta ūdens balonus viens otram uz galvas. Vienlaicīgi ar klaunu priek�nesumu sīciņa meitene apmēram manos gados, ģērbusies daudzkrāsainiem vizuļiem nobārstītā zelta kostīmā, uz auļojo�a zirga rādīja elpu aizraujo�u akrobātikas numuru - meta kūleņus, stāvēja uz rokām, balansēja uz galvas. Programmas vadītājs citu pēc cita pieteica �onglierus, akrobātus, iluzionistus.

Bungām rībot, arēnā ieskrēja vingrotāji uz trapeces. Divi glīti vīrie�i un skaista sieviete paklanījās un sāka rāpties aug�ā pa virvēm. Man sirds satraukti pukstēja. Kur vien vērsu skatienu, visur bija kaut kas, ko redzēt. Pagriezos pret Lūku, ieraudzīju, ka viņ� visu laiku, silti smaidot, vēroja mani, viņa acis atzinīgi mirdzēja.

- Aizraujo�i, vai ne? Vai saproti, kāpēc man patīk cirks?

- Jā, es nekad nedomāju... tas ir brīni�ķīgs �ovs.

-Tikai sākums, mēs noskatīsimies visu.

Pat savā aizrautībā jutu, ka Lūks maigi satvēris manu roku, bet man nebija nekas pretī, es to pat vēlējos. Mūzika un smiekli, iespaidīgie priek�nesumi ar klaunu pastāvīgu piedalī�anos, aplausi, satrauco�ā noskaņa pārvērta stundas minūtēs, bet minūtes - sekundēs. Kamēr biju cirkā, pilnīgi piemirsu savu stāvokli, aizbēg�anu no mājām. �ķita, ka Zeme apstājusies griezties.

Mums bija daudz ēdamā - hamburgeri un maisiņi ar �ipsiem. Lūks gribēja pasūtīt vēl vienu kausu alus, bet, ieraudzījis manu sejas izteiksmi, nopirka arī sev zelteri. Pēc tam mēs na�ķējāmies ar saldējumu un konfektēm. Par visu maksāja Lūks, kaut gan es piedāvāju arī savu naudu.

- Visa tava nauda ir burvju nauda. To izmantot nav godīgi. Tiklīdz iedosi pārdevējam, tā izkūpēs viņa rokās.

- Bet es nevaru ļaut tev maksāt par visu, Lūk. Tu tik smagi strādā, lai nopelnītu naudu.

- Kāda tam nozīme? Man nav daudz iespēju to iztērēt un nekad nav bijusi izdevība to izdot tik skaistas meitenes dēļ, kāda esi tu, Lī.

Mēs atkal bijām saķēru�ies rokās. Mirkli es it kā zaudēju valodu. Kaut gan mums apkārt sēdēja simtiem cilvēku, man �ķita, ka esam vieni. Lūks pieliecās un ātri noskūpstīja mani uz lūpām, es nepaguvu attapties.

- Piedod, es aizrāvos, es... es... nespēju atturēties, -viņ� stomīgi teica.

- Nekas.

Es pievērsos �ovam, bet mana sirds neganti dauzījās, dro�i vien to varēja dzirdēt pat apkārtējā smieklu skaļumā. Lūks neko neatbildēja, bet brīdi pa brīdim mēs saskatījāmies un uzsmaidījām viens otram.

Pēc beigu numura es pēk�ņi iedomājos laiku un paraudzījos rokas pulkstenī.

- Lūk, jau ir tik vēls! Es nokavē�u vilcienu!

- Neuztraucies, - viņ� mani mierināja, tomēr likās visai noba�ījies.

Mēs gribējām ātri tikt laukā, bet pie visām izejām drūzmējās ļaudis, mums vajadzēja izmisīgi gaidīt. Pēc tam skrējām pāri pagalmam uz telti. Lūks iemetās tajā un acumirklī iz�āvās ārā, paķēris manu ceļasomu un rotaļlācīti. Tad iesēdāmies pikapā.

Ta�u to nevarēja iedarbināt. Lūks veltīgi grozīja aizdedzes atslēgu. Viņ� nikni uzsita pa sadales dēli, izkāpa, pacēla motora pārsegu, paknibinājās ap motoru. Beidzot pikaps izkustējās no vietas un mēs drāzāmies uz staciju. Pa ceļam daudz nerunājām, bijām pārāk uztrauku�ies. Ta�u pēc cirka izrādes ielu pieblīvēja automa�īnas, galvenajā ielā izveidojās �korķis�. Lūks nemitīgi zaudēja savaldī�anos, lādējās un tad atvainojās. Es centos viņu mierināt. Viņ� darīja, ko varēja, traucās pa sānielām, tomēr mēs braucām gandrīz divreiz ilgāk uz staciju, nekā bijām brauku�i no tās.

Kad sasniedzām stāvvietu, man bija nepilnas piecas minūtes laika.

Ta�u Lūks nevarēja novietot ma�īnu, visas vietas jau aizņemtas. Beidzot viņ� atmeta ar roku atstāja pikapu uz ielas.

� Man vienalga, lai iedod talonu. Iesim!

Viņ� izcēla manu ceļasomu un palīdzēja man izkāpt. Mēs skrējām uz staciju. Priek�telpā tagad mud�ēt mud�ēja cilvēki, bija sastrēgumstunda. Steidzāmies pa gaiteni uz peronu, bet, kad tur nonācām, mans vilciens gāja projām.

- Ak vai! - es iesaucos.

Stāvējām un noraudzījāmies, kā vilciens palielina ātrumu.

- Piedod, man vajadzēja uzmanīt laiku, - Lūks teica.

-Tā ir mana vaina.

Es paņēmu ceļasomu un paskatījos uz uzgaidāmo telpu ar cietajiem soliem.

- Pag! - Viņ� satvēra mani aiz rokas. - Es neatstā�u tevi �ite sē�am visu nakti. Man nav nekas di�ens, ko piedāvāt, tikai matracis uz siena kaudzes, bet...

-Ko?

Es pirmajā brīdī neapģidu, ko viņ� saka, vēl arvien biju gu�i kā apdullusi.

- Protams, es gulē�u uz otras siena kaudzes. Tu nevari palikt �ite.

�Kas man vēl atgadīsies?� es domāju. Man �ķita, ka es esmu vientuļa lapa vējā, mētāta un dzenāta gan �urp, gan turp, jau aiznesta tik tālu no vietas, kur bija plaukusi un zēlusi.

Lūks man atņēma ceļasomu un satvēra mani aiz rokas. Es klusēju, ļāvu, lai viņ� ved mani projām pa nakts melnumu.

Vēl arvien apmulsusi, es sekoju Lūkam. Viņ� atvēra pikapa durvis, palīdzēja man iekāpt, tad brauca atpakaļ uz cirku. Es sēdēju, ar kreiso roku piespiedusi sev klāt ceļasomu, ar labo - Eņģeli.

- Nenokar degunu, Lī! Rīt es tevi noteikti laikā aizvedī�u uz staciju. Te netālu ir benzīntanks, tam blakus atrodas telefona automāts. Tu varēsi piezvanīt vecmāmiņai,, pateikt, ka būsi dienu vēlāk.

Es neatbildēju, lāgā nedzirdēju viņa vārdus. Jutos kā karuselī � tikai grie�os, bet nekur nenokļūstu.

- Lī? Vai tev nevajadzētu piezvanīt viņai, lai viņa neuztraucas, ka tu neatbrauc ar �ito vilcienu?

- Ai, Lūk! Es vairs nespēju aizturēt asaras, tās sāka pludot man pār vaigiem. - Vecmāmiņa nezina, ka es ieradī�os. Es aizbēgu no mājām.

- Ko? - Viņ� samazināja ātrumu. - Aizbēgi? - Viņ� nogriezās klusā sānielā - tālāk no dzīvās satiksmes -un apstājās. - Tāpēc tev nav daudz ceļanaudas. Kāpēc tu aizbēgi, Lī? Man likās, ka tu Jaunanglijā dzīvoji lepni.

Man asaras lija aumaļām. Lūks pavirzījās tuvāk un mani mīļi apskāva.

- Neņem galvā!

Viņ� maigi noskūpstīja mani uz pieres un vaigiem, nosusināja asaras. Es aizturēju elpu un noriju kamolu.

- Es esmu simtreiz aizbēdzis no mājām, pat tagad esmu, bet vienmēr atgrie�os. Arī tu atgriezīsies. Gan redzēsi, - viņ� uzmundrino�i piebilda.

Es negribu atgriezties!

Viņ� palocīja galvu.

-Tad tev klājies slikti.

- Ļoti slikti.

Es dziļi ievilku elpu, atslīgu pret atzveltni un iztāstīju Lūkam visu - par manu vecāku �ķir�anos, par to, ko es uzzināju par savu māti, noklausījusies viņas sarunu ar vecmāmiņu, kāds ir Tonijs, kāda izskatās Fārtijā un kā es pozēju Tonijam, kad viņ� veidoja portretlelli. Tad atkal sāku gau�i raudāt un pastāstīju, ka Tonijs mani izvarojis, bet mana māte nav man ticējusi.

- Atklājusi, ka es esmu stāvoklī, steidzos pie mātes, lai viņai to pateiktu, domāju, tagad viņa ticēs, ta�u viņa man nevis palīdzēja, bet visā vainoja mani. Mani! - es caur asarām novaidējos.

Lūks bija izslēdzis motoru un, atzvēlies pret pikapa durvīm, klausījās - kluss kā pelīte. Naksnīgā debess atkal bija apmākusies, pikapā bija melna tumsa. Mēs atradāmies tālu no citu ma�īnu lukturiem un ielu laternām. Es saviedēju vienīgi viņa siluetu, bet, beigusi stāstījumu, manīju, cik viņ� nopietns un sadrūmis.

- Es domāju, ka �itādas lietas notiek tikai pie mums -Vilijos. Tātad bagātie arī nav tādi, par kādiem izliekas. -Viņa balss kļuva barga. - Kaut tas Tonijs Tetertons būtu �ite! Es viņam sprandu apgrieztu, lai viņa kakls noņirkst kā sarauta ģitāras stīga.

Es neviļus iesmējos. Lūkam ir tik spilgta iztēle.

- Pag! Es varu tev palīdzēt, lai tu justos labāk. Piedod, ka cirkā cienāju tevi ar tiem draņķiem. Tie tagad nav priek� tevis. Pa ceļam uz cirku aizvedī�u tevi uz ēdnīcu, kur pusdienas ir kā mājās gatavotas - tādas, kā taisa mana māte. Tāpēc tā ēdnīca saucas - �Mātes pusdienas�.

- Es neesmu izsalkusi, Lūk. Esmu tikai ļoti nogurusi.

- Tas ir saprotami. Es zinu, kas darāms, - viņ� teica un sasita plaukstas. - Noīrē�u tev istabu motelī, lai tu justos ērti. Siena kaudze cirka teltī nav piemērota guļvieta meitenei, kas gaida bērnu, - viņ� stingri sacīja un paņēma aizdedzes atslēgu.

- Ai, Lūk, neiztērē �ādi naudu! Es redzēju, cik tev grūti jāstrādā, lai nopelnītu katru peniju.

- Tā nav tava darī�ana, � viņ� atbildēja un iedarbināja motoru.

Es sapratu, ka nav nekādas jēgas ar viņu strīdēties. Ja Tomass Lūks Kāstīls kaut ko nolēmis, tad ir spītīgs, neparko nepakļausies.

- Tev vajadzīga kārtīga gulta un iespēja nomazgāties. Da�ās istabās ir arī televizors, - viņ� piebilda un brauca atpakaļ uz galveno ielu.

Viņ� lūdza, lai pastāstu vairāk par Fārtiju, es aprakstīju pla�ās istabas, labirintu, milzīgo peldbaseinu un tenisa laukumus, zirgu staļļus un privāto pludmali. Viņ� iesvilpās caur zobiem un pakratīja galvu.

- Es zinu, ka ir bagātnieki, bet �is ir pasakaini bagāts. Izklausās, ka tam Tonijam Tetertonam pieder pa�am sava valsts.

- Gandrīz tā ir.

- Un kur viņ� to naudu grābis? Vai, taisīdams bagātnieku rotaļlietas? - Lūks neticīgi jautāja.

- Jā, ta�u tās ir ļoti dārga srotaļlietas.

- Kā tava lelle. Kāpēc tu vadā lelli līdzi, ja to taisījis viņ�?

- Es nevarēju pamest Eņģeli Fārtijā! Lelle bija kopā ar mani gan tad, kad raudāju, gan tad, kad smējos. Tai zināms viss - manas slēptākās domas, mani slēptākie sapņi un mans briesmīgais piemeklējums. Tonijs Tetertons to izveidojis, bet tajā ir vairāk no manis nekā no viņa, - es paskaidroju.

- Eņģelis?

- Tāpēc to �ādi nosaucu. Mans sargeņģelis, - es maigi sacīju.

Domāju, ka Lūks smiesies par meitenes fantāziju. Vairums mana vecuma zēnu tā darītu, bet viņ� nesmējās, tikai smaidīja.

- Tas ir jauki. Lelle ir tikpat skaista kā tu. Tāpēc es turpmāk sauk�u tevi par... Eņģeli. �is vārds tev piedien labāk nekā Lī.

Mana apgurusī sirds atdzīvojās. Es jutu, ka nosarkstu, tad norausu asaras.

- Kāpēc tu tagad raudi?

- Aiz laimes, ka sastapu tevi - tik jauku un labu. Mana vecuma meitenes baidās ceļot vienas, jo ir tik daudz sliktu cilvēku, kuri tās izmanto, nevis palīdz. Esmu pārliecināta -tā notiktu arī ar mani, ja es nesastaptu tevi.

� Bet tad tu nenokavētu vilcienu, � viņ� atgādināja. � Ja es skalos cirka numurus...

- Man gribējās redzēt �ovu kopā ar tevi, es brīni�ķīgi pavadīju laiku, Lūk. Tas ir tiesa, jo es uz brīdi aizmirsu visas savas likstas.

-Tie�ām? Man prieks to dzirdēt. Es arī brīni�ķīgi pavadīju laiku. Skatoties kopā ar tevi, man �ķita, ka visu to redzu pirmo reizi. Tavā kātbūtnē, Eņģei, es jutos... nu, svarīgāks, ievērojamāks, - viņ� teica un palocīja galvu.

Es novērsos. Negribēju, ka viņ� redz manu sejas izteiksmi, kautrējos izrādīt, cik ļoti viņ� man patīk un cik ļoti viņa vienkār�ie, bet siltie vārdi mani ielīksmo. Viņ� nav daudz izglītojies, nav bagāts, neģērbjas stilīgi kā Elandei-las zēni, ta�u viņam ir sava pārliecība, un to es apbrīnoju. Kopā ar viņu es jūtos dro�a, jo viņ� spēj dalīties grūtībās un pārbaudījumos.

Lūkam Kāstīlam ir tikai septiņpadsmit, bet viņ� ir vīrietis.

Viņ� piebrauca pie moteļa. Zila neona izkārtne vēstīja - �Brīvs�.

- Tev nevajag to darīt, Lūk, - es teicu un uzliku delnu uz viņa rokas.

*

- Es nedaru to tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka gribu. Paliec �ite sē�am ar Eņģeli un pacietīgi gaidi. Es drīz atgriezī�os ar istabas atslēgu, - viņ� teica un iegāja moteļa ofisā.

Es atslīgu pret sēdekļa atzveltni un aizvēru acis. Lūkam taisnība. Es esmu gau�ām nogurusi, man nepiecie�ams ērti izgulēties. Ceļo�anas uztraukumi, diena cirkā un pārdzīvojums, ka nokavēju vilcienu - tas viss mani galīgi nokausējis. Es aizsnaudos. Spēji uztrūkos, kad Lūks atrāva pikapa durvis un ielēca iek�ā.

- Numur 4 C! - viņ� paziņoja, �ūpodams istabas atslēgu. - Smuka istaba ar divām gultām un televizoru.

- Diezin vai varē�u noturēt acis vaļā, lai skatītos televīziju. Tev vajadzēja ņemt lētāku istabu.

- �ite visas maksā vienādi, - viņ� paskaidroja un apstājās pie istabas. Paņēmis manu ceļasomu, atvēra durvis. Piekļāvusi sev Eņģeli, es viņam sekoju.

Neliela istaba dzeltenpelēkām sienām un gai�zaļiem, putekļainiem loga aizkariem. Divas gultas, starp tām sa-skrīpāts galds, gultām katrā pusē pa naktsgaldiņam. Uz katra maza lampa, dzeltenie aba�ūri traipaini un noputēju�i. Fārtijā skapji divreiz lielāki par �o istabu, bet tas man vienalga. Mīkstais matracis �ķita ļoti vilino�s. Lūks nolika manu ceļasomu un iegāja vannasistabā, uzgrieza gaismu un visu pārbaudīja.

- Viss kārtībā. Vai negribi kaut ko iekost? Varbūt ie-dzesim karstu tēju? Pusjūdzi tālāk ir restorāns. Pēc da�ām minūtēm bū�u atpakaļ ar siltu dzērienu. Vai nevēlies arī smalkmaizīti? Tev ta�u jāēd, - viņ� raizīgi teica.

- Labi, es sacīju. - Nomazgā�os un lik�os gultā.

- Lieliski. Acumirklī bū�u atpakaļ.

Es pasmaidīju par viņa dedzību. Viņ� vēlas man palīdzēt un ir patiess. Biju nokļuvusi briesmīgā vietā, bet esmu satikusi īstu sargeņģeli. Galu galā varbūt visam tam ir sakars ar burvestību. Aizbēgdama no ļaunās Fārtijas, es varbūt izglāb�os no ļaunas burvības, kas gulstas pār mani.

Nomazgājos du�ā, uzģērbu plānu zīda naktskreklu un izņēmu matu sprādzītes. Mati bija sapickāju�ies un netīri, bet jutos pārāk nogurusi, lai tos izmazgātu un izsukātu. Atliku to uz rītu. Tad līdz ar Eņģeli palīdu zem segas vienā no gultām. Tā oda pēc cietes, palagi bija stīvi, bet pārgurumā es to neapjautu. Lūks viegli pieklauvēja, tad ienāca, nesdams man karstu tēju, smalkmaizīti ar ievārījumu un sev - pudeli alus. Nolika visu to uz naktsgaldiņa, pievilka krēslu pie gultas un, dzerot alu, vēroja, kā es ēdu. Viņ� izskatījās tik noraizējies, it kā patiesi būtu gaidāmā bērna tēvs.

- Vai tev arī negribas ēst, Lūk? Ar alu vien nevar apmierināt izsalkumu.

- Nē, negribas, es vēl esmu pagalam satraukts. Reizēm alus mani nomierina. - Viņ� pasmaidīja un parādīja uz Eņģeli. - Lelle ir līdzīga tev. Jums abām tik skaisti mati.

Viņ� liegi noglāstīja Eņģeļa matus.

- Eņģeļa mati patie�ām ir mani mati.

- Vai tu nejoko?

Es papurināju galvu, un viņ� iepleta acis.

- Savu mū�u neesmu redzējis kaut ko tik skaistu kā jūs abas guļam blakus, - viņ� maigi sacīja.

- Paldies, Lūk. Tu esi ļoti jauks.

- Vai tev �ite būs labi? - viņ� jautāja.

- Ko? Kur tad tu iesi?

- Atpakaļ uz savu telti

- Kāpēc nepaliksi �eit? Te ir otra gulta, un tu maksā par istabu, Lūk. Tev nevajag iet atpakaļ un gulēt uz siena kaudzes.

Zināju, tas izklausās mazliet izmisīgi, bet es nekad neesmu Uzturējusies moteļa istabā, turklāt viena.

- Vai tev nav nekas spretī?

- Protams, nav.

- Nu labi. Ceru, ka piecel�os laikā, lai pagūtu noskalot un pabarot dzīvniekus.

- Ja neesi noguris, skaties televizoru, - es teicu un nolaidu galvu uz spilvena. Tagad varēju mierīgi atpūsties, jo Lūks paliks pie manis. - Tas mani netraucē.

Es ātri iegrimu pirmajā dziļajā miegā, bet pusnaktī spēji atmodos. Kur es esmu? Aiz bailēm sāku raudāt. Tad tumsā samanīju Lūku sev blakām.

- Eņģei, Eņģei, - viņ� sacīja, glāsīdams man matus. - Nebaidies, tu esi dro�ībā. Es esmu tev līdzās. Neuztraucies. Es neļau�u tev par kaut ko uztraukties, - viņ� �ukstus piebilda.

Man �ķita, ka �os vārdus dzirdu sapnī, tos �ukst mans sargeņģelis.

- Es turpmāk par tevi rūpē�os, tevi aizsargā�u, mīlē�u. Neviens tev vairs nedarīs pāri, pat neviens bagātnieks un �īs pasaules varenais ne. Es aizvedī�u tevi uz tādu pasauli, kur ļaundari tevi neaizsniegs, tev apkārt būs tikai dabiskas lietas, muzicēs vienīgi dziedātājputni un dimanti būs zvaigznes, bet zelts - saules spo�ums un rudens lapas. Vai nāksi man līdzi, Eņģei? Vai nāksi?

- Jā, jā... - es nomurmināju un atkal aizmigu.

No rīta pamodusies, ieraudzīju sev blakus guļam Lūku. Es biju aizmigusi viņa apskāvienos un nekad nebiju jutusies tik laimīga un pasargāta. Viņ� samirk�ķināja acis, tās atvēra un mirkli skatījās uz mani. Tad liegi noskūpstīja mani uz lūpām.

- Labrīt! - viņ� teica. - Kā tu jūties?

- Daudz labāk. Bet kāpēc...

- Kāpēc esmu tavā gultā? Tu laikam redzēji sliktu sapni, iekliegdamās uztrūkies. Es tevi mierināju un aizmigu tev līdzās. Vai tu visu to aizmirsi? - viņ� tāds kā vīlies jautāja. - Visu, ko teicu es un ko teici tu?

- Man �ie vārdi �ķita kā sapnī sacīti.

- Nē, tie bija mani vārdi, un es tā domāju, - viņ� teica, atkal izskatījās pilns stingras apņēmības. - Es teicu, ka gribu par tevi rūpēties, tevi sargāt un aizstāvēt, � vienmēr un visu mū�u.

- Ko tu saki, Lūk?

Es piecēlos sēdus, uzvilku segu līdz zodam, jo man mugurā bija tikai plāns zīda naktskrekls. Arī Lūks uzrausās sēdus.

- Es zinu, ka patēvs padarījis tevi grūtu, bet neviens cits to nezina. Lai visi domā, ka bērns ir mans. Es gribu, lai tas ir mans, lai tu esi mana.

- Ko tu ar to domā?

Es sapratu, bet vēlējos, lai viņ� pasaka skaidri un gai�i.

- Es gribu tevi apprecēt, tad tu mū�īgi paliksi pie manis kā mans eņģelis. Zinu, cirka dzīve nav nekāda labā jaunlaulātajiem, it īpa�i, ja tie gaida bērnu. Ta�u es esmu visu izdomājis, - viņ� dedzīgi turpināja. - Mēs dosimies atpakaļ uz Vilijiem, sāksim visu no gala. Man ir plāni un idejas. Gribu sapelnīt pietiekami lielu naudu, lai tiktu pats pie savas fermas, un es spēju to izdarīt, Eņģei.

Sākumā būs grūti, jāstrādā ar sviedriem vaigā, kādu laiciņu mums vajadzēs dzīvot pie maniem vecākiem, bet es rau�os dienu un nakti, kamēr nopelnī�u tik daudz, lai mēs varam uzcelt savu māju.

Tev tur patiks, Eņģei, noteikti patiks. Protams, apstākļi nebūs tādi, pie kādiem tu esi pieradusi. Ta�u tā būs brīva, tīra dzīve, dzīve dabā, dzīve, kur nav kukuļo�anas, nav pa�labuma meklētāju, - viņ� veikli nobēra.

- Lūk, vai tu gribi būt tēvs manam bērnam? - es jautāju, vēl arvien tam neticēdama.

- Jā, jo tad man būsi arī tu, Eņģei. Nebrauc pie vecmāmiņas, - viņ� lūdza. - Diezin vai tu būsi tur laimīga. Tu viņu tik maz pazīsti, viņa ir veca, viņai ir savi iesīkstēju�i paradumi. Ja nu viņa tev neticēs? Ja domās tāpat kā viņas meita? Ka tik viņa neparāda tev durvis.

Lūks trāpīja naglai uz galvas, tie�i no tā es klusībā baidījos.

- Es nekad tevi nepadzī�u, Eņģei, - viņ� stingri noteica.

- Bet tu nevari atgriezties Vilijos, lai rautos vai pu�u! Tev patīk cirks.

Es redzēju, kā cirkā dzirkstī viņa acis.

- Ne tik ļoti kā tu, Eņģei. Manā dzīvē nekad nav bijis nekas skaists un mīļ�. Kopā ar tevi es jūtos tik lepns, tik cerību pilns. Kamēr man līdzās būsi tu, es piepildī�u visus savus nodomus. Tev līdzās man nav mazvērtības sajūtas, es jūtos tikpat svarīgs kā jebkur� cits. Tevis dēj es spētu kalnus gāzt. Vai sacīsi �jā�? Lūdzu!

Mirkli biju mēma aiz pārsteiguma. Pirms gandrīz �etrpadsmit gadiem mana māte bija kļuvusi grūta un tad apvedusi ap stūri kādu vīrieti - es to uzskatīju par savu tēvu -un piedabūjusi, lai tas viņu apprec, bet nekad neatklāja viņam patiesību. Vai viņ� precētu māti, tāpat kā Lūks tagad grib precēt mani, ja zinātu taisnību? Kāda tad būtu mana dzīve? Kāda tā būs manam bērnam, kura tēvs zinās patiesību un ar to samierināsies? Es ticēju - Lūka mīlestība ir tik stipra un nesavtīga, ka viņ� to izlies gan pār mani, gan arī pār manu bērnu.

Cerības aizgainīja bailes un satraukumu. Par spīti visam, �is glītais jauneklis grib mani, kaut gan dzirdējis manu stāstījumu un zina, ka esmu stāvoklī. Viņ� tik ļoti mīl mani, ka vēlas atzīt manu bērnu par savu un ir ar mieru atteikties no sev tīkamas ieceres vienīgi tālab, lai darītu man prieku.

Apbrīnojama pa�aizliedzība! Kāpēc tētis nav mani mīlējis ne uz pusi tik stipri kā Lūks, kāpēc nav ziedojis biznesa intereses, lai man palīdzētu, mani aizstāvētu? Kāpēc mana māte vairāk rūpējusies par sevi nekā par mani? Vecāki apgalvoja, ka mani mīl, tomēr nemīlēja tik stipri kā Lūks. Viņa mīlestība ir daudz stiprāka un patiesāka, jo viņ� vēlas manis dēļ uzupurēties.

�Mīlestība nav viena vienīga uzupurē�anās, tā ir vēlme uzupurēties, gūt prieku no pa�aizliedzības,� es domāju. �Cik laimīga esmu, jo satiku kādu, kas mani nesavtīgi mīl.�

Es paskatījos uz Eņģeli. Lelle it kā viegliņām smaidīja. Varbūt tā beigu beigās ir mans sargeņģelis, varbūt atvedusi Lūku pie manis vai mani pie viņa. LJn tagad Lūks grib būt mans sargeņģelis.

Lūks ievēroja, ka es raugos uz Eņģeli.

- Ko Eņģelis tev ieteic? - viņ� cerīgi jautāja.

- Ieteic, lai saku �jā�, - es �ukstus atbildēju - vairāk sev nekā viņam.

>

Lūka melnās acis iemirdzējās. Cik viņam jauks smaids! Gadu no gada Lūks kļūs arvien glītāks, un viņ� būs mans vīrs!

- Ieteic, lai saku �jā�, - es atkārtoju, raudzīdamās �ajās spulgajās acīs.

Lūks mani apskāva, un mēs skūpstījāmies. Ceļojums, lai arī sācies dusmās, bailēs un izmisumā, pēk�ņi noveda mīlestībā un gai�ās cerībās. Pat manas asaras nu ritēja citādas - siltas prieka asaras. Es cie�i piekļāvos Tomasam Lūkam Kāstīlam. Sirds man līksmi pukstēja. Apkārt plūs-moja burvība.

Cirka vadība pieņēma Lūka pēk�ņo darba uzteikumu, jo viņ� paskaidroja, ka precē�oties ar mani un sāk�ot jaunu dzīvi dzimtajā pusē. Viņam tagad esot pienākumi un atbildība. Jaunā ziņa ātri izplatījās cirka ļau�u vidū. Kamēr savācām Lūka mantas, pie viņa telts jau bija salasījies neparasts laimes vēlētāju pūlis. Māni iepazīstināja ar bārdaino sievieti, Siāmas dvīņiem, liliputiem, resnāko pasaules vīrieti, garāko pasaules vīrieti un stiprāko pasaules spēkavīru, tāpat arī ar �onglieriem, uguns rijējiem, akrobātiem un ar na�u sviedēju un viņa sievu. Pēc tam nāca burvju mākslinieks - Brīnumdaris Mandello ar savu daiļo palīdzi un lūdza, lai sniedzu viņam roku. Es paskatījos uz Lūku, viņ� pamāja ar galvu, es pastiepu roku un pēk�ņi jutu, ka man plaukstā ir gredzens. Atliecu plaukstu un ieraudzīju skaistu mākslīgā zelta gredzenu.

- Brīnumdara Mandello dāvana, - viņ� pavēstīja. - Tavs laulības gredzens.

Apkārtējie skaļi jūsmoja, it kā viņ� būtu iedevis man kaut ko patiesi vērtīgu. Viņi visi tie�ām dzīvo ilūziju pasaulē, bet vai man nav vienalga? Es jutos, it kā būtu iegājusi viņu pasaulē - ro�ainu ziepju burbuļu pasaulē.

- Ai, paldies! Cik skaists!

Fārtijā man bija īsti dimanta gredzeni, īsta zelta aproces un kaklarotas, bet tagad starp �iem līksmajiem, draudzīgajiem cilvēkiem es nodomāju, ka �is gredzens ir dārgākais un brīni�ķīgākais, kāds man jebkad uzdāvināts. Visiem Lūks ļoti patika, tie vēlēja viņam vislabāko.

- Jāiet taisnā ceļā pie miertiesne�a! - Lūks paziņoja.

Atskanēja priecīga murdoņa. Kāds iesaucās: �Iesim!�, un visi cirka ļaudis mūs pavadīja. �īs laulības miertiesnesis un viņa sieva noteikti nekad neaizmirsīs.

Miertiesnesis nevarēja izpildīt laulību ceremoniju savā kabinetā. Mūsu viesi sadrūzmējās ne vien viņa lielajā dzīvojamajā istabā, bet arī lievenī. Siāmas dvīņi - divi divdesmit gadu veci jaunekļi, kas kopā saaugu�i viduklī, prata spēlēt klavieres. Saspiedu�ies uz klaviersoliņa, viņi sāka spēlēt �Līgava nāk�. Es pavēros apkārt, ieraudzīju bārdainās sievietes laipnās acis, �onglieru, liliputu un akrobātu smaidīgās sejas un iedomājos māmiņas kāzas.

Likās pagāju�i simt gadi, tomēr es atcerējos, cik nelabprāt sekoju smalkajām līgavas māsām lejā pa lielajām kāpnēm. Atcerējos neskaitāmās sejas... visus �os bagātniekus - vīrie�us dārgos smokingos, sievietes krā�ņos vakartērpos, izrotāju�ās ar dārgakmeņiem, kuras cen�as cita citu pārspēt greznībā.

Māte bija apsolījusi man sarīkot tādas pa�as lepnas kāzas kā viņai. Ta�u es esmu �eit - parasta miertiesne�a mājā, precos ar jaunekli, ar kuru tikko iepazinos, mani viesi ir cirka ļaudis. �Kaut kas tads māmiņai pat sapņos nav rādījies,� es nodomāju.

Ta�u tas mani neapbēdināja. Man vienalga, ka mani viesi nav augstākās sabiedrības cilvēki, nav svarīgi, ka man mugurā vienkār�a vasaras kleita, nevis pēc pasūtījuma �ūts kāzu tērps. Līdzko ceremonija beigsies, mēs brauksim projām - bez viesu uzņem�anas, bez mūzikas, dejām un izmeklētiem ēdieniem.

Es zināju - nedz nauda, nedz simtiem bagātu viesu, nedz ēdienu kalni nav darīju�i māmiņas kāzas labākas vai viņas dzīvi laimīgāku. Viņas kāzu viesi neskatījās uz viņu un Toniju tik sirsnīgi, kā Lūka cirka draugi skatās uz mums. Māmiņas laimes vēlētāji nebija tik patiesi. �eit es jūutu īstu sirds siltumu. Kad �ie cilvēki mani skūpsta un apskauj, tad tā nav liekulība. Tie ir īpa�i, laimīgi ļaudis, kas samierināju�ies ar savu likteni un to izmanto savā labā. �ie cilvēki dzīvo, lai citus iepriecinātu, pārsteigtu un smīdinātu. Zināmā mērā tie mīt burvju pasaulē - smaidu un smieklu, uguņu un mūzikas pasaulē. �Nav brīnums, ka Lūks viņu vidū juties tik patīkami,� es nodomāju.

- Nu, varam sākt, - teica miertiesnesis, nostājās mums pretī un paskatījās apkārt.

Miertiesnesis bija kalsns gara auguma vīrietis rudām ūsām un gai�brūnām acīm. Es nekad neaizmirsī�u viņa seju, jo viņ� izteiks vārdus, kas mani uz mū�u saistīs ar Tomasu Lūku Kāstīlu. Lūka nākotne būs mana nākotne, viņa bēdas - manas bēdas, viņa laime - mana laime. Mū-su dzīve līdzinās diviem vilcieniem, tie tuvoju�ies viens otram no da�ādām vietām un savienoju�ies, lai turpinātu ceļojumu. �Cik zīmīgi, ka mēs satikāmies stacijā,� es nodomāju.

Miertiesne�a sieva - drukna resnule laipnu seju - stāvēja viņam blakus, arī acis izbrīnā iepletusi.

Miertiesnesis sāka ceremoniju. Kad man jautāja, vai gribu ņemt par vīru Tomasu Lūku Kāstīlu, mīlēt un cienīt viņu, līdz nāve mūs �ķirs, es aizvēru acis un atcerējos, ka tētis reiz paņēma mani klēpī - tolaik man bija satoņi vai deviņi gadi - un apsolīja man uzcelt māju, kad es apprecē�os, �pili kalna galā tev un tavam princim�. Dzirdēju māti vienā laidā vāvuļojam par manu kāzu dienu, par to, kas man jāģērbj mugurā, kā jāizturas, kādi viesi jāielūdz. Visa mana dzīve vienā mirklī nozibēja gar acīm - ainas, smaidi un asaras aiztraucās tālē, līdz es sadzirdēju vienīgi savas satrauktās sirds pukstus.

- Jā, - es teicu, pagriezos pret Lūku, ieskatījos viņa zvīļajās acīs un ieraudzīju tajās mīlestības solījumu.

- Un jūs, Tomas Lūk Kāstīl, vai gribat ņemt par sievu Lī Dianu van Vorīnu, vai apsolāt viņu mīlēt un cienīt slimībā un veselībā, līdz nāve jūs �ķirs?

- Jā! - Lūks tik vīri�ķīgi stingrā balsī atbildēja, ka man gandrīz aizrāvās elpa.

Viņ� likās apņēmies darīt visu, kas viņa spēkos, lai es kļūtu laimīga.

- Tad es pasludinu jūs par vīru un sievu. Jūs varat noskūpstīt līgavu.

Mēs saskūpstījāmies kā divi mīlētāji, kas skrēju�i milzīgu gabalu, lai mestos viens otram ap kaklu un mū�īgi paliktu kopā. Cirkus ļaudis mūs apstāja un gaviļaini apsveica. Es noliecos, lai liliputi varētu mani noskūpstīt. Akrobāti bija atvedu�i rīsus, izdalīju�i pārējiem pa riek�avai, kad atstājām miertiesne�a māju, visi mūs apbirdināja ar rīsiem.

Mēs iesēdāmies Lūka pikapā un pamājām ardievas. Visi stāvēja uz mauriņa nama priek�ā, mādami sveikas, smaidīja un meta gaisa skūpstus, tikai viena sieviete ne. Tā bija ģērbusies tum�sarkanā kleitā, ap pieri viņai bija apsieta pieskaņota lente, ausīs �ūpojās gari sudraba auskari. Seja tumsnēja, acis vēl tum�ākas nekā Lūkam. Sieviete izskatījās nopietna, sadrūmusi un stāvēja nomaļus.

- Kas ir tā sieviete, Lūk? - es jautāju un parādīju ar pirkstu.

- Ā, tā ir Gitte, ungāru zīlniece.

- Viņa izskatās tik nbpietna, tik noba�ījusies.

- Viņa vienmēr tāda izskatās, tad cilvēki viņai notic. Neuztraucies. Tas neko nenozīmē, Eņģei.

- Es ceru, ka ne, Lūk, - es no�ukstēju, kad mēs sākām braukt. - Ļoti ceru.

No pievedceļa nogriezāmies uz galveno ielu, es atskatījos, pavēcināju ar kabatlakatiņu. Acumirklī tas viss jau bija garām. Es un Eņģelis traucāmies uz jaunu dzīvi, uz citu pasauli, kas, cerams, ir daudz laimīgāka nekā tā, ko pazinām Fārtijā un atstājām uz visiem laikiem.

Es atskatījos vēlreiz. Pie apvār�ņa bija saguboju�i negaisa mākoņi, bet mēs steidzāmies prom no tiem, it kā bēgām no lietus, vēja un aukstuma. Ta�u mums priek�ā tālumā zilgmoja dzidras debesis, siltas un aicino�as. Tas no-teiki nozīmē - viss sliktais un nelāgais palicis aiz muguras. Pat atceri par zīlnieces drūmo seju izgaisināja saules spo�ums, kas lējās mums pretī kā straume.

Es piekļāvu Eņģeli sev klāt.

- Vai esi laimīga? - Lūks jautāja.

- Jā, Lūk, es esmu laimīga.

- Es arī. Esmu tik laimīgs kā cūka...

-Ко?

- Nekas. Turpmāk nepalaidī�u muti. Gribu kļūt labāks, jo man esi tu.

- Ai, Lūk, es ta�u neesmu nekāda augstdzimusī. Es glu�i vienkār�i cen�os rast laimi pasaulē, kas reizēm ir tik ne�ēlīga.

- Nē, tu esi. Tu esi mans eņģelis, un eņģeļi nāk no debesīm. Paklau, - viņ� smaidot piebilda, - ja mums būs meita, Hevena tai būtu itin piemērots vārds. Kā tu domā?

Es nopriecājos, kad viņ� teica: �Ja MUMS būs meita...� -Jā, Lūk. Vārds �Hevena� viņai tie�ām labi piederētos.

- Mēs dosim viņai arī tavu vārdu, sauksim viņu - Hevena Lī Kāstīla.

Viņ� iesmējās, un mēs braucām pretī saulei un solījumiem.

Lūka vecajā pikapā brauciens uz Vilijiem bija gar� un grūts. Pikapam drīz pārkarsa motors, Lūkam vajadzēja noiet jūdzi līdz benzīntankam, lai tur dabūtu ūdeni. Viņ� lūdza man piedo�anu, ka licis gaidīt tik karstā dienā pikapā. Es viņu nomierināju, teicu - tagad mani nekas nevar sarūgtināt. Viņ� pieturēja pie neliela restorāna Atlantas tuvumā un pasūtīja man zelteri, bet sev - alu. Viņ� to izdzēra vienā rāvienā un pasūtīja vēl.

- Kāpēc tu dzer tik daudz alu, Lūk?

Viņ� samulsa, it kā tas viņam gadītos pirmo reizi.

- Es nezinu. Manā pusē dzert kand�u un alu liekas dabiski. Mēs nekad par to nedomājam.

- Varbūt tāpēc tu nevari par to domāt, ka dzer pārāk daudz, - es laipni aizrādīju.

- Dro�i vien tev ir taisnība. - Viņ� plati pasmaidīja. - Tu jau tagad mani pieskati. Tas man patīk, Eņģei. Tevis dēļ es labo�os.

- Tev jākļūst labākam arī sevis dēļ, Lūk.

- Zinu. To es tev apsolu, Eņģei. Darī�u visu, kas manos spēkos, lai tu būtu laimīga. Bet, ja es daru kaut ko, kas tev nepatīk, tūlīt mani nostrostē. Turklāt man patīk, ja tu mani strostē, es jūtos pacilāts, - viņ� piebilda un noskūpstīja mani uz vaiga.

Man pārskrēja tīkamas �alkas, dzirdot, ka tāds jauneklis kā Lūks grib, lai es viņu pamācu. Mēs abi it kā pieaugām pa minūtei, nevis pa gadiem.

Restorānā es ieraudzīju uz letes atklātnes, nolēmu vienu nopirkt un aizsūtīt mātei. Varbūt rakstī�u viņai pēdējo reizi, tāpēc apsvēru katru vārdu.

Mīļā māmiņ,

piedod, ka aizbēgu, bet tu negribēji mani uzklausīt. Ceļojumā iepazinos ar brīni�ķīgu jaunu vīrieti, vārdā Lūks. Viņ� ir glīts, pieklājīgs un ļoti mīlo�s. Viņ� nolēma mani apprecēt un būt tēvs manam bērnam.

Lūks un es braucam uz viņa dzimto vietu, kur sāksim pa�i savu dzīvi. Lai ko tu arī būtu man nodarījusi, es tomēr vēlu Tev laimi un ceru, ka savā sirdī Tu vēli to arī man.

Ar sveicienu -

Lī.

Uzlīmēju mārku un iemetu atklātni pastkastītē pie restorāna. Tad mēs atkal devāmies ceļā.

Lūks brauca visu diennakti. Es nemitīgi jautāju, vai viņ� nav noguris, bet viņ� atbildēja, ka esot enerģijas pārpilns, ļoti vēloties ātrāk nokļūt Vinerovā, apstā�oties vienīgi, lai nopirktu benzīnu, paēstu un nomazgātos. Garām aizslīdēja jūdze pēc jūdzes, es brī�iem piemigu. Rīta agrumā jau braucām pa kalnaini, pikaps sprauslādams līkumoja arvien augstāk. Iemīta taka stiepās līdz vecu, nekrāsotu koka ēku pudurim. Ievēroju, ka benzīna uzpildes stacijas kļūst arvien retākas, lielos, modernos moteļus aizstāj mājiņas koku aizēnotās vietās.

Mēs tagad braucām lejup - uz ieleju. Sākās Vinerovas apkaimes pla�ie, zaļie lauki, glītās fermas, nobriedu�u vasarāju druvas.

- Aiz �īm fermām ir ielejas nabadzīgo iedzīvotāju mājas, tie nav daudz labāki par kalnie�iem, - Lūks teica. - Tur augstāk, - viņ� parādīja uz kalniem, - ir ogļra�u mājas un kand�as tecinātāju būdas.

Es ar interesi paskatījos uz kalniem. Tie bija sētiņ nosēti ar mājiņām, tās likās tik mierīgas, it kā kalnos izaugu�as un iederētos apkārtnē.

- Bet tur dzīvo bagāti un pārtiku�i ļaudis, - Lūks paskaidroja, parādīdams uz ieleju. - Pavasara lietusgāzes iepludina ielejā auglīgas sanesas, apmēslo zemi bagāto vine-rovie�u dārzos, uzziedina tajos tulpes, rozes, īrisus, dzeltenās narcises un citas puķes, tās izgreno viņu mājas, - Lūks skarbi piebilda.

- Vai pilsētnieki tev lāgā nepatīk? - es jautāju.

- Mēs brauksim pa Meinstrītu, un tu redzēsi, kur dzīvo vinnētāji. Varbūt tāpēc pilsētiņa nosaukta par Vinerovu.

- Vinnētāji?

- Ogļraktuvju īpa�nieki uzcēlu�i savas lepnās mājas Meinstritā, turpretī paspēlētāji mitinās kalnos. Ogļra�i joprojām mirst no plau�u slimībām. Meinstritā dzīvo arī kokvilnas vērptuvju īpa�nieki. Vinerovā ra�o linaudeklus gultas veļai un galdautiem. Kokvilnas vērptuvju strādnieki arī sagandē plau�as un vēlāk tās atkrēpo. Bet neviens nekad par sabojāto veselību nesūdz tiesā nedz kokvilnas vērptuvju, nedz ogļraktuvju īpa�niekus, - Lūks sadusmojies piemetināja.

� Vai tu vai kāds no taviem ģimenes locekļiem esat strādāju�i ogļraktuvēs vai kokvilnas vērptuvēs?

- Mani brāļi, kad bija jaunāki, kādu laiciņu strādāja, bet viņi nevar ilgi izturēt nevienu darbu un drīz aizlai�as. Mans tēvs tādu darbu neparko nestrādātu, labāk ru�inātu zemi, darītu gadījuma darbus vai pārdotu kand�u. Un es viņam nepārmetu.

Vienu es tev tūlīt pateik�u, Eņģei: pilsētnieki mūs, kalnie�us, neieredz ne acu galā. Tie liek mums baznīcā sēdēt pēdējos solos, saviem bērniem neļauj saieties ar mūsu bērniem.

- Cik briesmīgi, Lūk! Kāpēc viņi aizliedz bērniem draudzēties? - es iesaucos, iedomādamās, cik pazemoti jūtas kalnie�u bērni. Tagad es sapratu, kāpēc Lūks tik asi runā par pilsētniekiem. - Neviens nedrīkst citus cilvēkus uzskatīt par zemākiem radījumiem.

- Pasaki to bagātajiem vinerovie�iem, - Lūks smaidot sacīja. - Tu noteikti spētu. Es nevaru vien sagaidīt, kad uzcirtī�os un aizvedī�u tevi uz baznīcu. Visi būs mēmi aiz pārsteiguma, - viņ�, galvu kratīdams, teica.

Priek�ā pavīdēja krustceles, Lūks nogriezās pa labi -prom no �osejas, tālāk braucām pa grantētu ceļu. Tas lielu gabalu veda caur me�u, beidzot pārtapa par bedrainu, izdangātu zemesceļu. Pa grambām braucot, pikaps stipri tricinājās, man vajadzēja turēties pie durvju aizvēra. Nāsis kņudināja sausser�u, me�a zemeņu un aveņu smar�a. �eit, Rietumvird�īnijas kalnos, gaiss bija svaigs un spirdzino�s, es jutos daudz mundrāka. Tas it kā aizvējoja piesārņoto gaisu, ko biju elpojusi Fārtijas aukstajās, drūmajās istabās; tādas es tās tagad atcerējos.

- Esam gandrīz klāt. Paliec sē�ot. Pagaidi, kamēr māte aizdzīs zostēviņu.

Es aizturēju elpu. Kur dzīvo Lūka ģimene? Kā var dzīvot tik dziļi me�ā? Kā var dzīvot mājā bez notekcaurulēm? Kur ir elektrības vadi un telefona vadi? Redzēju vienīgi kokus un krūmus.

Pēk�ņi man likās, ka dzirdu - kāds spēlē band�o. Lūks plati pasmaidīja.

- Paps uz lieveņa strink�ķina.

Mēs apbraucām ap resnu koku puduri un apstājāmies. Te nu tā ir - Lūka māja. Man pārsteigumā aiztrūka elpa. Saulē gozēja vēderus nelieli medību suņi, tie uzreiz pielēca kājās un sāka nikni riet.

- Mani medību suņi - Kasijs un Bruts. Un tā ir mana māja, jaukā māja.

�Māja, jaukā māja,� es nodomāju. No veciem, �ķirbainiem dēļiem celta būda un laikam nekad nav krāsota. Skārda jumts sarūsējis un iz�ākstējis vienos caurumos, sienas rievu rievās nostrāvojis lietus. Pie būdas bija renes un mucas, kur satecināt lietus ūdeni.

Būdai bija arī lievenis - �ķībs un pussagruvis, uz tā -divi �ūpuļkrēsli. Kāds pavecs vīrietis, acīmredzot Lūka tēvs, sēdēja ar band�o klēpī. Viņam bija tādi pa�i ogļu-melni mati un tumsnēja seja, viņ� �ķita dzīves likstu sagrauzts, ta�u viņa vaibsti vēl arvien bija samērīgi - taisns romie�u deguns un stingrs zods. Viņ� likās sadrūvējies, bet, ieraudzījis Lūku, sirsnīgi pasmaidīja.

Sieviete, kas sēdēja viņam blakus un tamborēja, izskatījās daudz bargāka. Garie mati sasieti �zirgastē� un sniedzās bezmaz līdz viduklim. Viņa piecēlās un man �ķita, ka viņa ir apmēram manas mātes gados. Sieviete nokāpa no lieveņa un pienāca tuvāk pikapam, es ieraudzīju, ka viņa ir krietni vecāka. Zobi izlūzu�i, ap acīm grumbas, pierē dziļas rievas.

Lūka māte dro�i vien reiz bijusi ļoti skaista sieviete. Tum�ās acis tādas pa�as kā Lūkam, mati, lai arī sāku�i sirmot, vēl arvien kupli un veselīgi - laikam tāpēc, ka mazgāti lietu sūdenī. Viņai bija lepns indiānietes izskats - izcilni vaigu kauli un asi vaibsti, un viņa bija gandrīz Lūka garumā. Es redzēju, ka viņas rokas ir raupjas, īsiem nagiem un vīri�ķīgas, roku āda sarepējusi, ta�u tās varētu būt tikpat mīkstas un gleznas kā manai mātei.

- Māt! - Lūks iesaucās un izlēca no ma�īnas.

Viņa dēlu cie�i apskāva, viņas sejā pavīdēja mātes prieks un lepnums. Aizdzirkstīja acis, atmodināja aizdomīgu skatienu. Lūka tēvs nolika band�o un nosteberēja pa lieveņa pakāpieniem, lai apkamptu dēlu.

- Sveiks, Lūk! Es negaidīju tevi tik ātri mājā. Kas lika tevīm pārdomāt? - viņ� jautāja, vēl cie�i apķēris Lūku ap pleciem.

- Eņģelis, - Lūks atbildēja.

- Eņģelis?

Lūka māte un tēvs pagriezās pret mani.

- Eņģei, kāp ārā un iepazīsties ar manu mammu un papu! Es jūs abus iepazīstinā�u ar savu sievu - Eņģeli, -Lūks turpināja, kad biju izkāpusi.

-Tavu sievu?! - māte pārsteigta iesaucās un nomērīja mani no galvas līdz kājām. Viņas sejas izteiksme pauda vil�anos. - Vai priek� Viliju sievas �ī nav drusku par jaunu un sīku? - viņa sev skaļi jautāja.

Es stāvēju pretī Lūka vecākiem, gaidīju, ka mani pienācīgi stādīs priek�ā.

- Eņģei, tā ir mana māte - Enija, un tas ir mans tēvs -Tobijs Kāstīls. Māt, viņa ir mans Eņģelis. Viņas īstais vārds ir Lī, bet viņa ir vairāk Eņģelis nekā Lī.

- Vai tā ir? - Lūka māte joprojām mani neticīgi nopētīja.

- Laipni lūdzam pie mumsīm, - tēvs teica un mani apskāva.

- Kad tu apsievojies? - māte jautāja, vēl arvien cie�i raudzīdamās uz mani.

- Vakar - Atlantā. Mēs iepazināmies pirms trim dienām, iemīlējāmies no pirmā skatiena un salaulājāmies pie miertiesne�a. Viss, kā pienākas, mums bija milzum daudz kāzu viesu - visi mani cirka draugi. Vai ne, Eņģei?

- Jā, - es atbildēju.

Biju pilnīgi sastulbusi, jo Lūka māte mani tik cie�i aplūkoja.

�Katra māte ba�īgi un kritiski nopētītu sievieti, ko dēls atvedis mājās, bet Lūka māte izskatās satriekta un vīlusies,� es nodomāju.

- Cik tevīm gadu? - viņa man jautāja.

- Gandrīz �etrpadsmit.

Es jutu, ka man acīs sakāpj asaras. Pat �eit, tik nabadzīgā pusē, mani noniecina.

- Par gadiem nav liela bēda, bet, lai izdzīvotu Vilijos, vajadzīga sīksta izturība, meit.

Viņa satvēra manas rokas un apvērsa apkārt. Tad pārvilka ar saviem raupuļainajiem pirkstiem pār manu mīksto plaukstu un pakratīja galvu.

- Tu savu mū�u nekādu trūkumu nav izbaudījusi, nav īsti strādājusi, vai ne, meit?

Es ātri atrāvu roku.

- Es varu strādāt tikpat daudz kā jebkur�. Vai arī jūsu rokas reiz nav biju�as tādas pa�as mīkstas kā man?

Brīdi iestājās klusums, tad viņa pasmaidīja.

- Kā rādās, tevīm ir lepnums - tāpat kā Kāstīliem. Es zināju, ir jābūt kādam iemeslam, kāpēc mans dēls tevi izvēlējies. - Viņa pagriezās pret Lūku, kas aiz prieka taisni staroja. - Sveicināts mājās, dēliņ! Kādi tevīm tagad nodomi?

- Mēs kādu laiku paliksim pie jums. Es ie�u strādāt uz Vinerovu pie mistera Morisona, iemācī�os namdara amatu. Viņ� vienmēr mani aicinājis pie sevis darbā. Pēc tam es uzbūvē�u skaistu māju ielejā, apstrādā�u zemi, turē�u govis, cūkas, zirgus, mums būs godīga, pieklājīga dzīve. Uzcel�u tik lielu māju, lai arī tu un paps varat pamest kalnus un dzīvot tā, kā cilvēkiem jādzīvo.

Māte atlieca plecus, viņas smaids izplēnēja.

- Mēs nav nedz zemāki, nedz sliktāki par tiem, kas mitinās ielejā, Lūk. Tu vēl nekad nav nonievājis dzīvi Vilijos. Tu �ite ir piedzimis un uzaudzis. Vai �eitan tevīm tagad ir par sliktu?

- To es nesaku, māt. Es tikai gribu tagad darīt lielas lietas, - viņ� teica un satvēra manu roku. - Man ir pienākumi.

Māte atkal mani aizdomīgi nopētīja.

- Nu labi, - sacīja Kāstīlu tēvs, - tas jānosvin, vai ne, māt? Liksim katlā tos tru�us.

- Tie tru�i ir priek� svētdienas, - viņa atbildēja.

- Es noskrotē�u vēl.

- Tu jau ir ar kāsi velkams, ar kruķi stumjams, - viņa iedzēla. Ta�u tēvs nepiekāpās.

- Es tagad esmu mājās, māt. Mums būs gaļas papilnam, - sacīja Lūks.

- Hm... - viņa neticīgi noņurdēja. - Labāk ienes iek�ā savas mantas, Eņģei.

- Viņai ir tikai viena ceļasoma, - Lūks teica.

- Viena ceļasoma! - Enija Kāstīla izbrīnā iepleta acis. - Kā rādās, �ādai vajadzētu būt veselai smagai ma�īnai ar mantām. Nu, nāc iek�ā, Eņģei, skaties, kā es taisu tru�a sautējumu, un pastāsti visu par sevīm.

- Es atnesīs ābolus un brandvīnu, Lūk, - tēvs iebildās.

- Tikai nepiedzerieties, �itā dzira ir stipra, - māte brīdināja.

Lūka tēvs nosmējās. Abi sekoja Enijai un man pa ļodzīgajiem kāpieniem.

Kad uzmetu skatienu būdai, manas cerības krietni noplaka, ta�u es nebiju gaidījusi tās iek�ienē ieraudzīt kaut ko tādu.

Būdā bija divas telpas, izbalējis, lēverains aizkars atdalīja �guļamistabu�. Lielākās telpas vidū bija �uguna krāsns. Līdzās krāsnij - plaukts ar .skārda kārbām miltiem, tējai, kafijai un cukuram.

- Kā tu redzi, - Enija iesāka, - mēs nedzīvojam pilī, bet mumsīm ir sava pajumte. Ir govs, kas dod pienu, un netrūkst svaigu olu, ja vistām ir dējamais laiks. Cūkas un vepri brīvi klejo apkārt, bet naktīs guļ zem grīdas kopā ar suņiem, kaķiem un vēl visādiem radījumiem, - viņa sacīja, parādīdama uz grīdu.

Man �ķita, ka viņa nepārspīlē. Nelīdzenajā dēļu grīdā bija puscollu platas spraugas. Pavērusies apkārt, es sapratu, ka �eit nav vannasistabas. Diezin, kur viņi iet uz tualeti? Kā nomazgājas du�ā vai vannā? Lūka māte nolasīja manas domas un pasmaidīja par manu ziņkāri.

- Vai gribi zināt, kur ir ateja? Tā ir ārā.

-Ārā?

- Vai tu neko nav dzirdējusi par pūni, meit?

- Pūni?

Es atskatījos uz Lūku.

- Neuztraucies, Eņģei. Līdzko rīt atgriezī�os no pilsētas, sāk�u taisīt tev mazmājiņu.

- Kas ir pūne? - es �ukstus jautāju.

Lūka māte iesmējās.

- Tu ir apņēmis pilsētas meiteni, Lūk. Pūne ir ateja, Eņģei. Ja tevīm ir dabiska vajadzība, tu aizej uz pūni un apsēdies uz dēļa ar diviem caurumiem.

Es neviļus nobālu, Lūka māte kļuva nopietna un pārmeto�i paraudzījās uz dēlu. Viņ� nolika zemē manu ceļasomu un mani apskāva.

- Es uzcel�u tev īsti piemērotu mazmājiņu, Eņģei. Bet to nevajadzēs lietot ilgi. Es ļoti ātri sapelnī�u pietiekami daudz naudas un sāk�u būvēt māju ielejā.

- Vai tu, Eņģei, proti gatavot tru�a sautējumu? - Enija jautāja.

Es redzēju, ka viņa no nelielas saldējamās kastes aiz ausīm izņem divus beigtus tru�us. Ievilku elpu un noriju kamolu.

- Es tos nodīrās un pec tam parādīs tevīm manas mates recepti.

- Tik gar�īgu trusi tu Vēl nebūsi ēdusi, - Lūks teica.

- Es nekad neesmu ēdusi trusi, Lūk, - es sacīju un atkal noriju kamolu.

-Tad varēsi ar baudu mieloties, - Lūks atbildēja.

Es cerīgi pamāja ar galvu, dziļi ievilku elpu un pavēros apkārt. Lūka tēvs un māte ir nabadzīgākie cilvēki, kādus jebkad esmu sastapusi, tomēr, paskatoties uz Tobiju Kāstīlu, ieraudzīju priecīgu smaidu viņa sejā, bet', paskatoties uz Lūka māti, ieraudzīju lepnumu un izturību. Es jutos apmulsusi, nogurusi un nobijusies. Liktenis man atkal metis izaicinājumu - tie�i tad, kad domāju, ka sāk�u jaunu, laimīgu dzīvi. Ta�u �eit nav nedz laika, nedz vietas asarām. Vienīgi darbs, cīņa par izdzīvo�anu. Varbūt tam ir savs labums. Varbūt es kļū�u stiprāka, sīkstāka, varē�u stāties pretī tai ļaunajai pasaulei, kuru tikko atstāju.

- Vajadzētu nomizot �itos kartupeļus, - Enija teica un parādīja uz bu�eli kartupeļu, kas bija nobērti uz grīdas.

- Es nomizo�u, - es piedāvājos, lai gan nekad to nebiju darījusi.

Viņa uzmeta man skeptisku skatienu, bet tas tikai veicināja manu apņēmību.

- Kur ir kartupeļu mizojamā ma�īna?

Lūka māte pasmaidīja.

- Mums nav tik smalkas pariktes, Eņģei. Ņem �ito kabatas nazi; bet negriez pārāk dziļi. Lūk, aiznes Eņģeļa mantas aiz aizkara!

- Aiz aizkara? Bet kur tad gulēsiet jūs abi - tu un paps? -Lūks ba�īgi jautāja.

- Uz grīdas - uz salmu maisiem. Mēs jau ir tur agrāk gulēju�i, vai ne, pap?

-Tiesa kas tiesa, - tēvs atbildēja.

- Bet...

- Nerunā pretī, Lūk. Jūs tak tūlīt sāks taisīt bērnu. Varbūt jau ir sāku�i. - Viņa paskatījās uz mani, it kā spriestu no manas sejas, ka esmu stāvoklī.

- Visi Kāstīli ir uztaisīti gultā, un es ceru, ka tā būs vie-nādin.

>

- Labi, mamm.

Lūks atvilka aizkaru, es ieraudzīju platu dzelzs gultu ar vecu, netīru, izgulētu matraci vaļīgām atsperēm. Kāda at�ķirība, pat salīdzinot ar gultu lētajā motelī, kur mēs gulējām vakarnakt! �Bet tā būs mūsu laulības gulta,� es nodomāju.

Cik at�ķirīgas pasaules - Fārtingeilas savrupmājas un Viliju pasaule. Es aizbēgu no Fārtijas un nokļuvu tik tālu, ka �ķiet - mana māte, Tonijs un viss, ko tur atstāju, ir uz citas planētas citā Saules sistēmā. Jutos satriekta un nobijusies, ta�u apņēmīga - atpakaļ neatgriezī�os.

Ar Eniju Kāstīlu sarunas raisījās viegli, kaut arī viņa bija paskarba un aizdomīga. Viņa uzmanīgi klausījās, kad es stāstīju par sevi, viņas seja pauda izbrīnu un interesi. Protams, es viņai nestāstīju, ka Tonijs mani izvarojis. Lūks gribēja, lai es turu noslēpumā savu grūtniecību pat no viņa vecākiem. Enija vēlējās zināt, kāpēc es aizbēgu no mājām, es paskaidroju, ka mātes jaunais vīrs man uzmācās ar mīlē�anos, bet māte visā vainojusi mani. Lūka māte palocīja galvu un iedeva man burkānus, lai notīru un nomazgāju. Pastāstīju viņai arī par portretlellēm un Eņģeli, viņa tūlīt lika, lai izņemu Eņģeli no ceļasomas, griboties

redzēt kaut ko tik skaistu un dārgu. Viņas acis labpatikā iemirdzējās. �

- Bērnībā tēvs manīm izdrāza lēli no koka zara. Manīm nekad nav bijis nekas smalks un smuks, es savu mū�u nav neko tādu redzējusi, pat Vinerovas veikalu logos ne. Kad apprecējos, manīm lelli nevajadzēja pirkt, manīm bija se�i puikas, bet neviena meitene. Es ceru, ka jums būs meita.

Redzēju, ka �ī sīkstā, skarbā Viliju sieva spēj būt tikpat jauka un maiga kā kura katra sieviete, ko es pazinu. Mani pārņēma līdzjūtība, viņas dzīve bijusi tik grūta, viņai nav bijis iespējams būt sievietei, skaisti saģērbties, sevi kopt, uzturēt ādu maigu, manikirēt nagus.

- Es arī ceru, Enij.

Viņa mirkli skatījās uz mani, tad pasmaidīja un teica:

- Sauc mani par mammu. Nu, tagad taisīsim sautējumu. Abi vīra cilvēki būs badaini kā vilki.

- Jā, mamm.

Pirmo reizi mū�ā lietoju pūni, sēdēju pie neliela dēļu galda un ēdu vēl nekad nebaudītu ēdienu. Ta�u tas bija gar�īgs. Pēc pusdienām tēvs spēlēja band�o, abi ar Lūku dziedāja senas kalnie�u dziesmas un dzēra kand�u. Ievēroju, ka viņi pamazām apreibst. Tēvs uzrāva Lūku kājās, abi dejoja d�igu, pēc tam tēvs dejoja viens pats. Tad māte uzkliedza viņiem, lai neākstās. Lūks pa�āva acis uz mani, es papurināju galvu. Ar to pietika, viņ� uzreiz atskurba.

Pirms gulētie�anas mēs abi ar Lūku apsēdāmies uz lieveņa un ieklausījāmies me�a skaņās - brēca pūces, kauca koijoti, muklājos kurkstēja vardes.

Es turēju Lūka roku un raudzījos uz zvaigznēm, jutos dro�a un mierīga, kaut arī atrados jūdzēm tālu no ierastajiem labajiem apstākļiem un dzīvoju būdā.

Kad saritinājāmies zem vatētās segas, es apskāvu Lūku un mīļi neskūpstīju. Viņ� bija satraukts, tomēr nemīlējās ar mani kā vīrs ar sievu.

- Nē, Eņģei, - pagaidīsim, kamēr tev piedzimst bērns un es uzceļu īstu māju, tad mēs varēsim mīlēties un neviens to nedzirdēs.

Es sapratu, ko viņ� domā. Vecās atsperes skaļi d�inkstēja un krakstēja, līdzko mēs pagrozījāmies. Otrpus aizkara krāca tēvs, un zem grīdas, kā māte bija sacījusi, ruk�ķināja cūkas un ķiukstēja suņi. Kāds paskrāpējās gar stenderi, no�ņācās kaķis, tad iestājās klusums, tikai vēj� �vīgoja koku lapotnēs un brī�iem iekrak�ķējās būdas grīda un sienas. Kand�u sadzēries, Lūks ātri vien aizmiga. Man tik drīz miegs nenāca, ta�u beidzot acis aizkrita un es gulēju savu pirmo nakti Vilijos.

No rīta Lūks piecēlās skaidrs un agri aizbrauca uz Vi-nerovu, lai dabūtu namdara darbu. Tēvs strādāja pie kāda fermera, vārdā Bēris, būvēja �ķūni un nopelnīja mazliet naudas. Pēc brokastīm māte apsēdās �ūpuļkrēslā un atsāka tamborēt. Es nolēmu - paņem�u lupatu, spaini, kādu mazgājamo līdzekli un uzkop�u būdu. Māti manas pūles it kā uzjautrināja, bet, ieraudzījusi, kā spīd un laistās logu rūtis un virtuves piederumi, viņa atzinīgi palocīja galvu.

Vēlāk es palīdzēju viņai ravēt dārzu, viņa stāstīja man par savu jaunību, par dzīvi Vilijos, kur uzaugusi. Stāstīja par saviem dēliem - Lūka brāļiem, un es redzēju, cik viņa apbēdināta, tāpēc ka divi no tiem sē� cietumā.

- Mēs ir nabagi, nekad neceļ degunu gaisā, bet mēs vienmēr ir biju�i godīgi. Policisti mūs lāgiem ķersta par kand�as pārdo�anu, bet tas jau viņu bizness. Viņi aizstāv lielos biznesmeņus, kas taisa �ņabi un pārdod par briesmīgi augstu cenu, �ejienie�i to nevar atļauties, mumsīm nebūtu nekas, ko dzert, ja nebūtu kand�inieku.

Tu nedomā, ka es atzīstu dzer�anu. Tā jau noveda manus dēlus tuptūzī. Manīm tikai nepatīk, ka nabaga kalnie�us tvarsta par to, ka viņi taisa pa�i savu �ņabi. Vai saprati, Eņģei?

- Jā, mamm.

- Hm... - viņa novilka, aplūkodama manu padarīto darbu. - No tevīm tomēr varētu iznākt Viliju sieva. Tu vismaz nebaidies nosmērēt rokas.

Cik dīvaini - es jutos lepna. Iedomājos, kādu seju rādītu mana māte, ja tagad mani redzētu. Viņa noģībtu, ja Fār-tijā pieskartos kaut kam putekļainam, turpretī es �eit ar rokām ru�inos pa mīksto, vēso zemi, un tas man nemaz neliekas tik slikti. Ta�u man gribas izskatīties skaistai, kad Lūks atgriezīsies mājās no savas pirmās darba dienas Vi-nerovā.

- Bet vai es drīkstē�u vēlāk nomazgāt rokas un ierīvēt tās ar līdzpaņemto losjonu, mamm?

Viņa smējās locīdamās.

- Protams, meit. Vai tad manīm negribas, lai tu izskatās pēc tām lepnajām, bagātajām vinerovietēm?

- Varbūt es drīkstu sapost arī jūs, mamm? Ļaujiet man vēlāk sasukāt jums matus, ieziest rokas ar manu krēmu.

Viņa tā savādi paskatījās uz mani.

- Hm... Varbūt.

Viņa likās tāda kā nobijusies, tomēr ļāva sev izsukāt matus un tos apgriezt. Tad mēs uzģērbām savas labākās drēbes un gaidījām atgrie�amies mājās Lūku un tēvu. Pirmais pārnāca tēvs.

- Kas tie par pigoriem? - viņ� jautāja, ieraudzījis mūs stāvam uz lieveņa. - Ko jūs tā uzpucēju�ās? �odien tak nav svētdiena.

- Tagad, Tobij Kāstīl, es arī darbdienās izskatīsies pieklājīgi! - māte dzedri atmeta.

Viņ� �ķita aizskarts un apjucis, nesaprata, kāpēc sieva tik asi atbildējusi.

- Tevīm arī derētu nomazgāties un uzvilkt pieklājīgas drēbes priek� pusdienām. Tu vēl ir glīts vīrietis.

- Glīts? Ceru, ka tas ir tiesa, - viņ� teica un man pamirk�ķināja.

- Jā, tēv, - es apstiprināju, un viņa sejā atplauka smaids.

Viņ� aizgāja aiz būdas, nomazgājās lietus ūdenī un uzģērba savu labāko uzvalku - �svētdienas kārtu�. Tad visi trīs apsēdāmies uz lieveņa un gaidījām pārrodamies Lūku.

Drīz izdzirdējām pikapu braucam pa stāvo, grambaino ceļu. Lūks brīdi pa brīdim tūlināja autotauri.

- Ai, ai... - noteica māte.

Vjņa uzmeta man brīdino�u skatienu. Man sirds sāka dauzīties. Ko tas nozīmē?

Lūks iedrāzās pagalmā, vienā laidā tūtinādams. Izlēca no pikapa, atstāja durvis vaļā. Piespiedis pie vidukļa, viņ� nesa se�as pudeles alus, trīs jau izdzertas.

-Jānosvin! - viņ� smiedamies iesaucās.

- Kāda velna pēc tu... - tēvs iesāka.

- Piestrēbies kā teļ�! - Māte nospļāvās.

Lūks tenterēja tuvāk, muļķīgi smaidīdams.

- Ko tie... - Viņ� parādīja uz mums, it kā viņam kāds stāvētu blakus. - Paskaties uz tiem... ko tie... ā, tie visi arī to nosvin.

- Lūk Kāstīl! - es teicu un iespiedu rokas sānos. - Kā tu uzdro�inies �ādi atgriezties mājās? Tu varēji sadragāt pikapu pret klinti, un tagad tu izskaties tik dumj�, ka man nāk raudiens.

-Ko?

- Pastāsti viņam, - māte skubināja.

- Te mēs saposu�ies tevi gaidām, lai sāktu dzīvot pa jaunam, bet tu ierodies piedzēries!

Asaras pludoja man pār vaigiem, es apsviedos un ieskrēju būdā.

- Ko? - Lūks atkārtoja.

Es iekritu gultā un gau�i raudāju. Pēc brī�a ienāca Lūks, jau krietni atreibis. Nometās ceļos man blakām un glāstīja man matus.

- Ai, Eņģei, es tikai nosvinēju par mums. Dabūju darbu un uzzināju, ka varu nopirkt kokmateriālus uz parāda -pret vekseli, kad sāk�u celt mūsu jauno māju.

- Man vienalga, Lūk. Ja tev kaut kas jānosvin, tad vajadzēja pagaidīt un to nosvinēt visiem kopā. Es teicu -man nepatīk, ka tu dzer, un tu apsolīji vairs nedzert. Bet tagad atkal esi piedzēries.

- Es zinu, zinu, piedod. Atliku�ās alus pudeles metī�u pret kinti! - viņ� nosolījās. - Ja tu man nepiedosi, es pats metī�os zemē no klints.

- Lūk Kāstīl, nekad vairs tā nerunā! Nekad! - es iesaucos, ātri pacirtusies pret viņu.

Man acis dega, es redzēju, - viņ� izskatās ārkārtīgi pārsteigts.

- Cik tu esi-skaista, kad pa īstam sadusmojies! Nekad neesmu redzējis tevi tik dusmīgu. Bet es negribu, ka tu dusmojies. Apsolu, - nekad vairs nedzer�u, iereibis nevadī�u ma�īnu, - viņ� teica un pacēla rokas. - Vai dosi man vēl vienu iespēju laboties?

- Ai, Lūk, tu zini, ka do�u, - es atbildēju, un mēs apskāvāmies un skūpstījāmies.

- Man pikapā ir dēļi. Tūlīt sāk�u taisīt tev mazmājiņu.

Es izgāju viņam līdzi ārā un noraudzījos, kā viņ� izkrauj dēļus. Māte apveltīja mani ar atzinīgu skatienu, ka tik ātri esmu Lūku atskurbinājusi.

- Priek� kam �itie dēļi? - viņa jautāja Lūkam.

- Eņģeļa mazmājiņai.

Māte un tēvs sāka smieties.

- Smejieties vien, kas smiesies pēdējais, tas smiesies gardāk.

Lūks strādāja ar mīlestību un uzcēla tik glītu mazmājiņu, cik vien iespējams. Vēlāk nokrāsoja baltu un uzstāja, lai mēs to saucam par tualeti. Māte viņu bie�i pavilka uz zoba.

- Manīm jāiet uz mazmājiņu, tas ir, uz tualeti, - viņa mēdza sacīt, bet Lūks tikai pakratīja galvu.

Vasara pagāja, iestājās rudens. Lūks �o to uzlaboja būdā, izmēģināja savu namdara prasmi. Uztaisīja mātei da�us virtuves skapī�us un plauktus, nostiprināja lieveni un pakāpienus, aizdrīvēja �ķirbas un caurumus sienās un grīdā, ta�u darbs pilsētā viņam aizņēma arvien vairāk laika. Drīz viņ� sāka pārrasties mājās tikai vēlā vakarā un bija tik noguris, ka negribēja pat ēst. Reizēm viņa elpa oda pēc kand�as. Kad es viņam pārmetu, viņ� aizbildinājās, ka esot jāiestiprinās, lai izturētu visu dienu.

- Sasodītais Morisons velk man ādu pār acīm, liek strādāt par diviem, Eņģei, - Lūks stāstīja.

Mēs pastaigājāmies pa me�a taku, tā veda uz klaju kalna kori, no turienes pavērās brīni�ķīgs skats uz ieleju, kur mirguļoja pilsētas ugunis.

- Visi Vinerovas biznesmeņi izmanto kalnie�us. Es saņemu sevi gro�os, jo gribu drīzāk sākt celt mums māju, bet noturēties kļūst arvien grūtāk.

- Es negribu, ka tu slīcini grūtības un nepatik�anas alkoholā, Lūk. Vai nevari atrast citu darbu?

- Mums kalnie�iem, �ite nav daudz darbu, tāpēc es tik bie�i pametu Vilijus.

- Arī es par to domāju, Lūk. Mēģinā�u sazināties ar savu tēvu. Viņam pieder tvaikoņu sabiedrība, viņ� noteikti sagādās tev labu darbu.

- Kādu darbu? Es strādā�u ma�īntelpā un lielākoties bū�u tālu no tevis?

- Esmu pārliecināta, ka viņ� dos tev kantora darbu, Lūk.

- Man? Kantora darbu? Es jutī�os kā vāvere būrī. Nē, paldies, tas nav priek� manis. Man vajadzīgs darbs brīvā dabā vai cirkā. Cirka dzīve ir pat brīvāka.

- Vai pēc bērna piedzim�anas gribi atgriezties cirkā, Lūk? Es do�os tev līdzi, ja tu vēlēsies.

- Nē. Cirka dzīve ir grūta, visu laiku jābraukā apkārt. Es �ito elles darbu izturē�u, kamēr mums būs sava māja.

- Es aizrakstī�u tēvam, palūg�u, lai viņ� atsūta kādu summu no manas naudas. Man ir ari Fārtingeilas noguldījums.

- Mums �ito naudu nevajag! - Lūks kā skaldīt noskaldīja.

�ī bija pirmā reize, kad viņ� uz mani sadusmojas. Pat blāvajā zvaig�ņu gaismā saviedēju, ka viņa acīs gaile dusmas. - Es pats tik�u galā!

-Es nedomāju, ka tu tiksi, Lūk.

Viņ� pameta ar galvu un tūlīt no�ēloja, ka pacēlis balsi.

- Piedod, ka tev uzkliedzu, Eņģei. Es esmu tikai noguris.

- Mammai taisnība, Lūk. Tev jāņem brīvdiena. Tu strādā pat ārpus darba laika. �osvētdien visi uzposīsimies un iesim uz baznīcu. Lūdzu, Lūk.

- Nu labi, - viņ� pielaidīgi noteica.

Māte nopriecājās, ka mēs svētdien iesim uz baznīcu, bet, kad tur ieradāmies, es redzēju, ko Lūks domājis, sacīdams, ka pilsētnieki uzskata kalnie�us par zemākiem radījumiem.

Līdzko ienācām baznīcā, tūlīt bija jūtams naidīgs noskaņojums. �vītīgi ģērbu�ies pilsētnieki pagriezās un cieti raudzījās uz mums. Niknie skatieni mūs brīdināja - palieciet savās vietās. Kāstīlu tēvs un māte �igli apsēdās blakus citiem kalnie�iem, bet es nepakustējos.

Lūks pavērās manī. Cik viņ� glīts! Mugurā uzvalks ar kaklasaiti, mati gludi pieglausti. Nospriedu, ka arī es izskatos tikpat skaista kā �īs pilsētnieces, kaut arī esmu sestajā grūtniecības mēnesī. Mana kleita ir pat dārgāka, un nevienai nav tik kupli mati. Lietus ūdenī mazgāti, tie kļuvu�i vēl kuplāki nekā tad, kad ierados Vilijos.

Ieraudzīju priek�ējās rindās divas brīvas vietas un pavilku Lūku uz to pusi. Viņ� mirkli minstinājās, tad paskatījās uz mani.

- Tu ta�u gribēji, lai es pirmajā izdevīgajā gadījumā iespītēju vīzdegunīgajiem vinerovie�iem.

Viņ� plati pasmaidīja un man sekoja. Pirmajos solos sēdo�ie baznīcēni atgāzās pret atzveltni, it kā vēja brāzmas grūsti. Ieplestajās acīs zvēroja dusmas un ziņkāre. Es cie�i raudzījos uz tiem, līdz tie nolaida acis un samierinājās.

Mācītājs uzkāpa kancelē un teica skaistu sprediķi par brālīgu mīlestību, manuprāt, īsti piemērotu �ai dienai.

Vēlāk māte pienāca man klāt un sacīja: - Mans pirmais vērtējums bija pareizs, Eņģei. Tevīm ir Kāstīlu lepnums. Es ir lepna uz tevīm, meit.

- Paldies, mamm.

Pēc svētdienas dievkalpojuma kalnie�i sapulcējās, lai izklaidētos. Spēlēja, dejoja un mielojās ar cienastiem, kurus katra ģimene bija atnesusi. Es palīdzēju pasniegt ēdienus, pēc tam apsēdos un vēroju, kā Lūks un tēvs spēlē band�o un dzied. Vīrie�i dejoja, sievietes sita plaukstas.

Pirms simt gadiem es Fārtijā svinēju dzim�anas dienu. Māte bija nolīgusi slavenu d�eza orķestri un sarīkojusi mielastu. Mani skolas draugi bija grezni saposu�ies, visi no labākajām un bagātākajām ģimenēm. Mēs skatījāmies filmu privātajā kinoteātrī. Toreiz es domāju, ka tās ir lielākās viesības, kādas esmu pieredzējusi. Ta�u te, Vinerovā, kopā ar �iem vienkār�ajiem kalnie�iem, kuri dzied par saviem sapņiem vai senas tautasdziesmas, es jutos pat laimīgāka. �eit neviens neizturas augstprātīgi, es jūtos brīvi, omulīgi - kā mājās.

Protams, es redzēju, ka daudzas kalnie�u meitenes raida uz Lūku ilgpilnus skatienus, jo uzposies viņ� izskatās tik glīts kā kinoaktieris. Kāda meitene, Sāra Viljamsa, pazib-snīja uz mani zaļām acīm, nākdama aicināt Lūku uz deju. Vilk�us aizvilka viņu uz dejas grīdu, visu laiku smaidot raudzījās uz mani. Sārai bija ugunssarkani mati, pati gandrīz Lūka garumā. Sāra cie�i piekļāvās Lūkam, es neviļus kļuvu greizsirdīga, jo viņa bija skaista, slaida meitene, viņas augumu nebojāja izspiedies vēders. Līdzko deja beidzās, Lūks izrāvās no viņas rokām un atgriezās pie manis.

- Sara ir skaista meitene, Lūk, � es novērsusies teicu.

- Varbūt, Eņģei, bet es redzu vienīgi tevi, - viņ� sacīja un pagrieza mani, lai varu ieskatīties viņa tum�ajās acīs. Tajās mirdzēja lepnums, cerības un mīlestība. - Man nevajadzēja ļaut, lai viņa aizvelk mani dejot, - viņ� pārmeto�i piebilda. - Tas ir kand�as iespaids, kā jau tu brīdināji.

- Es negribēju izturēties kā ka�ķīga vecmeita, Lūk.

- Tu nebūt tā neizturējies.

Viņ� papurināja galvu, kad viena no meitenēm viņam uzsauca.

- Ai, Lūk, man �ķiet, ka esmu tev daudz ko atņēmusi, padarīdama tevi par mana bērna tēvu.

- Ku�, ku�! - Viņ� uzlika pirkstu man uz lūpām. - Tas ir mūsu bērns, tu neatņem man neko tādu, no kā es pats negribu tikt vaļā. Tu izskaties nogurusi, Eņģei, - viņ� piebilda. - Iesim mājas. Esmu diezgan ēdis un dzēris.

- Bet tev �eit ir tik jautri, Lūk.

- Man labāk patīk būt mājās kopā ar savu Eņģeli.

Man sirds atkal bija prieka pilna. Tovakar pirms gulēt ie�anas mēs būdā visi smējāmies un līksmi tērzējām. Tad mēs ar Lūku palīdām zem vatētās segas un apskāvāmies. Nekad nebiju jutusies tik laimīga un pasargāta. Mazulis lāgiem sakustējās, arī Lūks to manīja.

- Diezin vai tas ir zēns vai meitene, bet, lai būtu kas būdams, tas dod tev drosmi un lepnumu, - Lūks teica. - Es nekad neaizmirsī�u, kā tu �odien skatījies uz tiem bagātniekiem.

- Un es nekad neaizmirsī�u, cik tu izskatījies glīts un kā daudzas meitenes ar tevi koķetēja, Lūk Kāstīl.

- Nu, nu, nepārspīlē...

Lūks piespieda vaigu manam vaigam, es jutu, ka viņ� pietvīkst.

- Mums būs tik daudz kas stāstāms mūsu bērnam, kad tas paaugsies, vai ne, Lūk?

- Noteikti, - viņ� atbildēja un mani noskūpstīja. Apskāvu�ies mēs aizvērām acis un aizmigām.

Novembra beigās Vilijos sasniga sniegs. Pa nakti uznāca tāds sals, ka elpu rāva ciet, uzvāza kalniem ledainu pārklāju. Pa �ķirbām būdā pūta vēj�, es, ietinusies vatētajā segā, sēdēju pie vecās �uguna krāsns. Vakaros Lūks mani masēja, lādēdams stindzino�o aukstumu. Mēs ar māti notamborējām jaunas segas, un Lūks nopirka man garus d�insus. Mēs abi smējāmies, kad es tos stīvēju kājās.

Ziemassvētku vakarā mums bija labākā maltīte, kādu varējām atļauties. Tēvs bija nopircis no Saimona Bērla tītaru. Tas maksāja viņam veselu dienas darbu, bet viņ� lepojās ar savu pirkumu. Mēs ar māti bijām noadīju�as cimdus un svīterus tēvam un Lūkam, arī Lūks atveda visiem dāvanas - mātei jaunas ķemmes, tēvam pīpi, bet man kaut ko īpa�u. Viņ� gribēja, lai to attinu viņa klātienē aiz skrandainā aizkara, kas mums aizstāja guļamistabas sienu.

Apsēdos uz gultas un uzmanīgi atsēju lentīti. Tad pacēlu kārbas vāku, noņēmu zīdpapīru un ieraudzīju lelles drēbes - visskaistākās drēbes Eņģelim.

Lūks bija nopircis lellei kāzu tērpu - gaisīgs līgavas plīvurs krīt no dārgakmeņiem rotātas cepurītes, garā me�ģīņu kleita bagātīgi izrakstīta pērlītēm un dzirkstījo�iem vizuļiem, kurpītes no balta satīna un me�ģīņotas, caurspīdīgās zeķes apsietas ar tievu prievīti.

- Ai, Lūk, cik viss brīni�ķīgs! Es tūlīt viņu ietērp�u.

- Tev nav biju�as nedz pienācīgas kāzas, nedz pienācīgās kāzu drēbes. Lai vismaz Eņģelim būtu, - Lūks teica.

- Cik mīli, Lūk.

> ⁹

Es ģērbu lellei mugurā jauno, grezno kleitu un pamanīju tai ap kaklu medaljonu ar uzrakstu �Mīlestībā - Tonijs�. Neatstā�u ienīsto rotu Eņģelim ap kaklu! Norāvu medaljonu un izsviedu pa logu ārā, cik tālu vien varēju. Tad aiznesu lelli parādīt Lūka mātei un tēvam.

Vēlāk, kad mazgājām traukus, viņa noliecās un �ukstus sacīja: - Manīm ne prātā nenāca, ka mans Lūks spēj �itā pārvērsties, Eņģei. Es vienmēr baidījās, ka tik viņ� nav tāds pats kā viņa brāļi, jo viņam patīk iemest. Bet tu viņu atturi, ja viņ� aizvaino tevi, tad pats briesmīgi cie�. Kamēr viņam būsi tu, viņ� nekad neiekulsies ķezā. Tā viņam bija laimīga diena, kad viņ� salikās ar tevīm.

- Paldies, mamm, - es teicu, man acīs saskrēja asaras.

Viņa pasmaidīja un mani apskāva, pirmo reizi cie�i apskāva.

Es tomēr jutos laimīga, kaut gan mēs bijām ļoti nabadzīgi un dzīvojām būdā, kas nav lielāka par Fārtijas van-nasistabu. Es pat domāju, ka �ie biju�i skaistākie Ziemassvētki manā mū�ā. Eņģeļa acis spulgoja petrolejas lampas gaismā. Arī lelle bija laimīga.

Nākamais mēnesis mums bija visai grūts. Gandrīz katru dienu sniga, bija svelo�i auksts. Vecā krāsns kvēpoja, bet to vajadzēja nemitīgi kurināt. Katru vakaru Lūks mani mierināja un stundām ilgi berzēja man kāju un roku pirkstus. Ta�u mēs kaut kā izturējām un sagaidījām pirmo februāra atkusni. Dienas bija skaidras, debess - gai�a, saule izkausēja apledojumu uz koku zariem. Pakusu�ais sniegs un ledus naktīs spīdinājās kā dimanti, pārvērta me�u dārgakmeņu brīnumzemē.

Līdz dzemdībām bija paliku�as da�as nedēļas. Lūka māte bija pieredzējusi vecmāte, saņēmusi daudzus kalnie�u bērnus un arī pati savus. Lūks gribēja vest mani pie pilsētas ārsta, bet es paļāvos uz māti - viņa palīdzēs man dzemdībās, nevēlējos, lai Lūks nevajadzīgi samaksā gandrīz visu savu mēne�algu ārstam.

Mazulis bija kustīgs, man bie�i aptrūkās elpa, sāpēja krusti. Es gribēju palīdzēt mājas darbos, bet māte neļāva, lika man vairāk atpūsties. Tomēr mudināja mani staigāt, cik vien spēju.

Kad sals pielaidās un ziema vairs nestindzināja me�u, mēs ar Lūku atsākām naksnīgās pastaigas līdz kalna korei, no kuras pavērās skats uz ieleju. Raugoties no kalna, mūsu acīm atklājās brīni�ķīgas, zvaig�ņotas tāles.

�o agrā februāra nakti es mū�am atcerē�os. Biju satuntuļota no galvas līdz kājām. Kaut gan sals vairs nekoda kaulā, Lūks uzstāja, lai uzģērbju svīterus un mēteli, uzmaucu galvā mici, ko māte man bija noadījusi, un uzvelku pa�adītos cimdus, - viņa man iemācīja tos adīt. Ta�u, kad sasniedzām kalna kori, es novilku vilnainos cimdus un satvēru Lūka silto roku.

Brīdi stāvējām klusēdami, mūs ap�ilbināja neskaitāmās zvaigznes, nosētas pār tum�zilajām nakts debesīm. Ielejas namu logi arī atgādināja zvaigznes. Es iztēlojos ģimenes sē�am pie kamīniem, gandrīz sadzirdēju smieklus, mūzikas skaņas un mierīgas sarunas.

- Drīz kāda no �īm mājām ielejā būs mūsu. Es to apzvēru, Eņģei.

- Es zinu, Lūk. Es tev ticu.

- Mēs sēdēsim dzīvojamajā istabā. Izstiepis kājas, es smēķē�u pīpi, tu adīsi vai tamborēsi, un mūsu bērns rotaļāsies uz grīdas - visapkārt būs siltums un dro�ība. Tas ir viss, ko es vēlos, Eņģei. Vai tīkoju pārāk daudz?

- Man tā neliekas, Lūk.

- Mamma un paps domā, ka tas nav iespējams, - viņ� bēdīgi noteica.

- Tikai tāpēc, ka tas nebija iespējams viņiem. Turpretī mums būs iespējams, Lūk.

Viņ� palocīja galvu un mani apskāva, piekļāva sev klāt. Mēs, divi vientuļi cilvēkbērni, ziemas naktī stāvējām uz kalna kores un �ukstējām viens otram mīļus vārdus. Virs mums un zem mums mirdzēja zvaigznes. Mazulis sakustējās.

- Vai jūti, Lūk?

Es uzliku viņa roku sev uz vēdera. Viņ� pasmaidīja.

- Es domāju, ka mazais ir meitene, Lūk.

- Varbūt. Es mīlu tevi, Eņģei. - Viņ� pagriezās pret mani. - Mīlu tevi stiprāk, nekā jebkad vīrietis mīlējis sievieti.

Mazulis atkal sakustējās, man pār visu miesu pārlija sāpes. �onakt sāpes uznāca bie�āk nekā citreiz. Pēdējās naktīs es aiz sāpēm pamodos, sāpes atkārtojās pat no rītiem, bet es ne�ēlojos, negribēju, ka Lūks raizējas un neiet uz darbu. Sāpes dro�i vien nozīmēja vienīgi to, ka tuvojas dzemdības, ta�u māte izskatījās noba�ījusies.

- Mazā grib tikt laukā un pievienoties mums, Lūk.

- Nu, tad ir īstais laiks. Pie debesīm zvīļo zvaigznes, nakts kā radīta, lai pasaulē nāktu bērns, it īpa�i, ja bērns ir meitene un mēs sauksim viņu par Hevenu.

Man atkal pār�alca skaudras sāpes, es gandrīz saļimu, tomēr noturējos, negribēju, ka Lūks uztraucas. Viņ� ir tik laimīgs, cerību pilns, nevēlējos sagandēt viņa noskaņojumu. Es mazliet baidījos, lai gan nospriedu, ka �ādi jūtas katra sieviete, gaidot pirmo bērnu, it īpa�i tik jauna kā es.

- Ai, Lūk, ved mani mājās, apskauj tik cie�i kā vēl nekad.

Viņ� mani noskūpstīja, un mēs devāmies atpakaļ uz būdu.

- Pagaidi, - es teicu un viņu apturēju.

Es vēlreiz paskatījos uz zvaigznēm.

- Kas ir, Eņģei?

- Es gribu, lai �onakt man aizvērto acu priek�ā parādās visas �īs zvaigznes, gribu justies tā, it kā aizmiegu debesīs.

Lūks iesmējās, tad mēs iegriezāmies me�ā, un zvaigznes pazuda.

Es pār�ķīru lapu, bet tālāk vairs nekas nebija rakstīts, visas lapas baltas. Beidzot uzgāju salocītu papīru - tas bija ielikts starp dienasgrāmatas pēdējo lapu un vāku. Uzmanīgi to atlocīju, tas bija tik savecējis, ka likās - tūlīt sabirzīs man pirkstos. Vēstule no detektīvu aģentūras.

Godājamais mister Teterton,

kā Jums zināms, es atradu Jūsu pameitu Rietumvird�ī-nijas kalnos. Pēdējā ziņojumā aprakstīju viņas dzīves apstākļus un ziņoju, ka viņa ir stāvoklī.

Diem�ēl man ir bēdīga vēsts. Vakar piezvanīja mans palīgs, kam es uzdevu �o lietu, un pateica, ka uzzinājis par Jūsu pameitas nāvi. Acīmredzot viņa nomirusi dzemdībās. Viņai trūkusi medicīniskā palīdzība, un viņa dzemdējusi kalnu būdā. Izsaku Jums līdzjūtību.

Mans palīgs ziņoja, ka bērns ir dzīvs, tā ir meitene.

Gaidu tālākus rīkojumus.

Ar patiesu cieņu -

L. Stenfords Benings

Brīdi es aizturēju elpu. Putekļainajā istabā gaiss bija smags un tvanīgs.

Izdzirdēju Lūku saucam:

-ENIJ!

- Es esmu te, Lūk!

Pēc mirkļa viņ� stāvēja durvīs.

- Visi pavadītāji jau ieradu�ies, Enij, pra�ņā pēc tevis.

Ir laiks.

Es pamāju ar galvu.

- Ko tu �eit darīji? - Lūks jautāja.

- Sēdēju un lasīju.

- Ko tu lasīji?

Viņ� panācās tuvāk.

- Kādu stāstu. Dīvainu, skumīgu, bet skaistu stāstu -manas vecmāmiņas pa�as sarakstītu dzīves stāstu.

Es centos apvaldīt asaras, bet Lūks tās ieraudzīja.

- Enij, iesim! �ī ir bēdu un nelaimju vieta. Tu �eit neiederies.

- Jā, - es atbildēju un pasmaidīju.

Cik Lūks ir glīts! Tikpat glīts dro�i vien bijis viņa vectēvs. Viņ� sniedza man roku, un es piecēlos. Mēs devāmies prom, bet pēk�ņi es saminstinājos.

� Kas noticis?

- Nekas. Es tikai nolik�u to atpakaļ. Man �ķiet, ka tai jāpaliek �eit - pie visām citām atmiņām.

Ieliku dienasgrāmatu audekla somā un novietoju atvilktnē. Tad vēlreiz pavēros apkārt un steig�us pievienojos Lūkam.

Mēs gājām lejā pa lielajām kāpnēm. Es apstājos. Man likās, ka dzirdu maza puisēna smieklus, pat viņa saucienu: �Lī! Lī!�

Es pasmaidīju.

- Es iztēlojos savu tēvu bērnībā - mazs zēns sauc manu vecmāmiņu rotaļāties.

> *

Lūks pakratīja galvu.

Mēs nokāpām lejā un gājām cauri lielajai priek�telpai. Vai es dzirdu mūzikas skaņas? Vai notiek Eņģeļa dzim�anas dienas svinības? Klavierkoncerts bagātajiem viesiem? Vai mans tēvs spēlē �opēnu? Vai tās ir tikai vēja svelpās lielajā mājā? Varbūt tas viss vienkop.

Kopā ar Lūku izgāju ārā un aizvēru parādes durvis, atstāju jautājumus un atbildes līdz ar visu pārējo lielajā Fārtingeilas savrupmājā.

Romānu virknē par Kāstīlu dzimtas likteņiem lasiet �ādas grāmatas:

BALTAIS EŅĢELIS MELNAIS EŅĢELIS GRĒCĪGĀS SIRDIS PARADĪZES VĀRTI

SAPŅU TĪMEKLĪ

Drīzumā jauns Vird�īnijas Endrjūsas romānu cikls -

DOLEND�END�ERI

Pirmās divas gramatas:

� ĒNU DĀRZS

� ZIEDI BĒNINOS

Vird�īnija Endrjūsa SAPŅU TĪMEKLĪ Romāns

Apgāds �Artava�, LV-1007, Rīgā, Bezdelīgu ielā 12. Tālr. 7222472.

Licence nr. 2-0356.

Iespiests SIA �Tipogrāfija Rota�.