Jūlijs Vanags

Mazā Mikiņa lielie darbi

Naktī lija lietus.

Mikiņ� piecēlās ļoti agri. �igli nomazgājies, paēda brokastis, silti saģērbās un izgāja pagalmā.

Spīdēja saule.

Sniegs bija nokusis.

Gatves bērzos klaigāja krauķi un kovārņi.

Kalnā aiz kolhoza klētīm dūca traktors.

Māte teica:

� Nebradā pa ūdeni, dēls!

� Es rak�u grāvi, � Mikiņ� atbildēja.

Paņēmis priek�namā lāpstu, viņ� devās pie lielās peļķes pagalma vidū un sāka rakt mazu grāvīti pāri mauram uz pirtiņas pusi.

Aiz pirtiņas putodams plūda Saltais strauts.

Kad grāvītis bija izrakts, visa peļķe satecēja strautā.

Strauts pārplūdis un draudīgi krāc.

Melnalk�ņi stāv kā stipri vīri, dziļi iebridu�i ūdenī.

Iemērku�i tum�ajā dzelmē savus kailos zaru pirkstus, tie �ūpojas vējā un �ukst cits citam:

� Vēl salts� Vēl salts�

Mikiņ� atbīda cepuri pakausī un paskatās saulē.

� Gan jau drīz būs silts�

Pāri krūmiem aizlido me�apīle.

� Pē, pē, pē! Kur mana pērnā ligzda?

Zaļā varde, pakāpusies uz ciņa, sauc pakaļ:

� Purvā, purvā!

Cīrulis, to padzirdis, uzlido augstu, augstu zilajā debesī un dzied:

� Drīz, drīz, ļoti drīz visi putni ligzdas vīs!

Melnalk�ņa galotnē sē� krauklis. Tas apsauc cīruli:

� Traks, traks! Aiz prieka jau prāts krūmos. Gan perēsi krāpniecei dzeguzei bērnus! Rrrakaris�

Saule spoguļojas strauta ūdeņos un smaida.

.

.

Atgriezies pagalmā, Mikiņ� jautā mātei:

� Uz kurieni tek Saltais strauts?

� Uz upīti, dēls, uz Avoksnes upīti. Tā jau tagad lejā aiz Ciemkalna plata kā ezers. Jaunās spēkstacijas turbīnu grie�. Pieciem kolhoziem elektrību dod� Bet Avoksne ietek Daugavā.

� Vai Daugava tālu?

� Tālu, dēls. Aiz lielā Barviku sila.

Mikiņ� brīdi domā. Tad ieiet malkas �ķūnītī, izmeklē prāvāku skaidu, atvā� aukliņā piesieto nazi un sāk griezt.

Māte brīdina:

� Neie�ņāp atkal pirkstā!

� Ne�ņāp�u vis. Neesmu mazais bērns.

� Ko tad nu tik mudīgi darini?

� Taisī�u laivu. Lai peld uz Daugavu!

Kad laiva gatava, Mikiņ� pasit to padusē un teciņus vien aizjo� uz strautmalu.

Pāri laipai krākdama gā�as duļķaina straume.

Tā satver Mikiņa laivu un virpuļodama nes projām. Mikiņ� skrien līdzi gar krastu, kamēr laiva pazūd aiz līkuma.

Līdz Daugavai tālu�

.

Kad noplaka palu ūdeņi un Saltais strauts vairs neplūda pāri laipai, kādā siltā svētdienas rītā tēvs sacīja:

� Aiztec nu, Miku, uz klētiņu un atnes svārpstu. Iesim bērzu urbt. Sulu laiks ir klāt.

Pēc brī�a abi gāja uz gatvi. Mikiņ� bija uzvēlis plecā lielo svārpstu, bet tēvs nesa koka spaini un silītes veidā izdrāztu tapu.

Kad ieurba bērza stumbrā caurumu un iedzina tapu, spainī sāka pilēt sulu lāses:

� Pak�, pak�, pak��

Un drīz jau sapilēja pāri apak�ējai stīpai.

Tēvs pagāza spaini un teica:

� Pagar�o nu! Tas ir spēka dzēriens. Viss zemes labums tur sasūcies iek�ā.

Mikiņ� pietupās un dzēra pilniem malkiem.

Salds!

Pārnācis mājās, viņ� stāstīja mātei:

� Tagad es bū�u milzīgi stiprs! Es iedzēru spēka dzērienu!

.

otrā dienā tēvs un māte jau agri aizgāja darbā uz kolhoza ciematu. Duksis bija aizskrējis līdzi ganu Krancim. Mincis medīja papuvē peles. Un tā nu Mikiņ� saimniekoja pa māju viens pats. Bet viņam nemaz nebija bail, jo vienmēr ta�u varēja atkal iedzert spēka dzērienu.

Ap pusdienas laiku briesmīgi iebrēcās gailis.

Mikiņ� dro�i izskrēja pagalmā un ieraudzīja vārnas nedarbā pie vistu siles.

Paķēris akmeni, Mikiņ� svieda vārnām un bārās:

� Ti�, zagles, vai jums kauna nav!

Vārnas uzlaidās bērza galotnē, sirdīgi lamājās un draudēja:

� Krāj, krāj kripatas, krrāj! Gan tev krūmos izknābsim aci � krāks!

� Tās nav vis kripatas, bet vistu barība! � Mikiņ� teica.

� Krāj, krāj! � vārnas atbildēja. � Krāj, krāj! � Un aizlaidās.

� Muļķes, � Mikiņ� norūca. � Vārnu valodu vien saprot.

Vakarā tēvs sūrodamies saka mātei:

� Ir gan posts, ka mums tās lopu fermas vēl tā izkaisītas. Puspasaules jāapskrien, kamēr galus sadzen kopā.

To dzird Mikiņ�. Brīdi domājis, viņ� jautā:

� Tēt, vai pasaule liela?

� Liela, dēls, liela. Kad būsi paaudzies, pats redzēsi.

� Ja tu vari apskriet puspasaules, tad nemaz tik liela nav. Es paskrietu vēl ātrāk.

Otrā rītā Mikiņ� nolemj pārbaudīt pasaules lielumu.

Viņam nav vaļas skriet tai apkārt. Jāuzrauga māja. Bet var ta�u uzkāpt kokā un paskatīties pasaulei pāri.

Aiztecējis līdz pirmajam gatves bērzam, Mikiņ� pakāpjas uz sētas, lai varētu aizsniegt apak�ējo zaru. Ticis uz tā, rāpjas arvien augstāk un augstāk.

Vēj� �ņākdams �ūpo bērza zarus. Debesīs skrien balti mākoņi.

Un pēk�ņi Mikiņam liekas, ka viņ� ar visu bērzu peld uz pretējo pusi�

Sabijies kāpējs cie�āk satver zaru un paskatās lejup.

Nē, bērzs nepeld vis. Turas turpat pie sētmales, zemē ieaudzis.

Bet nu jau Mikiņ� ir aizkāpis līdz pa�am strazdu būrim un sāk aplūkot pasauli.

Paskatās uz vienu pusi. Tur redz Salto strautu. Paskatās uz otru pusi. Tur redz jauno kolhoza ciematu tālajā kalnā.

Un vairāk nekā nevar saredzēt. Jo pārējie bērzi aizaugu�i pasaulei priek�ā.

Būs tomēr kādreiz jāapskrien tai apkārt�

.

Kad bērziem saplauka lapas un lielie sējas darbi kolhozā bija apdarīti, Mikiņ� kopā ar māti piemājas dārziņā dēstīja kartupeļus.

� Pavasarī iedēstīsi vienu kartupeli, līdz rudenim izaugs vesels sieks, � māte pamācīja.

Abi cītīgi strādāja.

Pēdējās vagas gala māte pamanīja, ka na�a saite Mikiņam karājas tuk�a.

� Kur tev nazis? Pazaudēji?

� Nepazaudēju vis, � Mikiņ� lepni atbildēja. � Iedēstīju, lai izaug vesels sieks.

Pirmās ziedēja ievas.

Tādas kā kupenas bija sasnigu-�as krūmos gar Salto strautu.

Tad sāka greznoties lielais ķirsis dārziņa stūrī.

Ķirsi panākt gribēdamas, sārti uzziedēja jaunās ābelītes krustu �ķērsu savagotajā lauciņā, kur Mikiņ� ar labām cerībām bija dēstījis savu aizvā�amo nazi.

Un beidzot mēļu un baltu ziedu

pilni pieplauka ceriņu krūmi istabas galā.

Pļavā sen spīdēja dzeltenās purenes un gundegas. Kārklu

pavēnī vizēja zilās vijolītes. Zem alk�ņiem slēpās kreimenes.

Ziedēja visa pasaule.

Nejau�i ieskatījies spogulī, Mikiņ� ieraudzīja, ka arī viņ� sācis plaukt: virs deguna sabiru�as tādas kā zeltainas ziedlapas.

� Mam, � viņ� sauca, � paskaties!� Es ziedu!

� Tie vasaras raibumi, dēls, � māte sacīja.

� Vai vasara jau klāt? Tad drīz varēs peldēties!

� Kad noziedēs ceriņi, sāksies vasara.

� Tad gan ilgi jagaida. � Mikiņ� nopūtās.

� Dēls, dēls! � Māte skumji pasmaidīja. � Tu vēl nezini, cik ātri paiet ziedonis�

� Kur nu ātri, � Mikiņ� teica, � ja deguns tikai tagad sāk ziedet!

Vasara sākās ar pērkona spērienu.

Saule tai dienā dedzināja bez jēgas.

Mikiņam skausts apsvila sarkans kā noplaucēts un bija jāiezie� ar krējumu.

Duksis vazājās apkārt, mēli izkāris, un ēda zāli.

� Tas gan ir aita, � Mikiņ� sacīja. � Neredz, kur pļava!

Pagājis uz strauta pusi, viņ� pieplūca pasmagu klēpi un nolika Dūksim priek�ā.

� Ēd nu! Vistreknākā piena zāle.

Bet suns gulēja kā beigts un neņēma ne mutē.

Pa to laiku virs Barviku sila bija samācies melns mākonis.

Tas ātri kāpa aug�ā un aizsedza sauli.

Drīz satumsa visa debess. Gaiss bija tik sutīgs un smags, ka pat vieglās bezdelīgas nejaudāja pacelties pāri jumtiem, bet lidinājās gar pa�u zemi.

Naksnīgajā pamalē plaiksnījās tāli zibeņi.

Mikiņ� bija pieplacis turpat blakus Dūksim pie būdas un klusēdams raudzījās melnajos debe�os.

Pēk�ņi viņ� pamanīja tur ātri skrienam mazu, baltu mākulīti.

It kā dūmu mutuli kāds no pīpes izpūtis!

Un tad pagalmam pār�alca negaisa brāzma.

Gatves bērzi jau �ņākdami locījās un vaidēja.

Visi putni bija nozudu�i.

Tikai kāda aizkavējusies vārna cīnījās pret vēju, kamēr iemetās melnalksnī, kur bija viņas ligzda.

Tai brīdī pārplīsa zeme.

Pasaule pie�ķīda ar baltu uguni, un Mikiņ� aizvēra acis.

Bargs dardiens pār�ķēla padebe�us, un ūdens saka gāzties no gaisa.

Uztrūcies un baiļu pilns Mikiņ� skrēja uz istabu. Bet tēvs jau bija izsteidzies pagalmā, soļoja pretim un smaidot sauca:

__Pirmais pērkons! Nu vasarai vārti vaļā!

Pļavas galā Saltais strauts met līkumu un iegrie�as Bar-viku silā. So vietu ļaudis dēvē par Me�a līci.

Lī�a vidū ir atvars.

Tas sākas ar smil�u sēri, no kuras laba peldē�anās. Bet me�malas pakraste atvaram tum�a un dziļa �

Melnas siekstas tur rēgojas pacerēs.

Alās dzīvo vēdzeles.

Un tik milzīgi vē�i, ka nokniebs pirkstam gabalu uz rāviena!Bet pa�ā tumsas dibenā glūn līdaka�Tāpēc Mikiņ� iet peldēties tikai kopa ar tēti.Jo atvara dzelmē varot noslīkt.Un kas tad darīs tos lielos darbus?

.

Atvara malā auga egle.

Bet egles dobumā bija vāveres ligzda.

Ziemā Mikiņ� bie�i bija vērojis vāveri lēkājam kuplajos egles zaros.

Bet, tikko gāja tuvāk, vāvere tūdaļ paslēpās dobumā.

Un Duksis rēja kā negudrs, kamēr Mikiņ� to apsauca un aicināja iet majas.

Tai dienā, kad ar bargo negaisu sākās vasara, vēj� egli iegāza atvarā.

Vecā vāvere sprauslodama iznira no dziļuma, izpeldēja krastā un �ēli sūkstījās, saukdama pazudu�os bērnus.

Bet jaunie vāverēni vēl bija ļoti mazi un nejaudāja peldēt.

Tie visi nogrima dzelmē �

Kad negaiss norima, Mikiņ� pasvilpa Dūksi un skrēja skatīties iegāzto egli.

Jau pa gabalu viņ� ieraudzīja to �ķērsu atvarā.

Bet otrā krastā �urpu turpu tekāja vāvere un izmisusi sūdzēja savas bēdas:

� Slīka, slīka!� Mazie vāverēni slīka!�

� Vau, vau! � Duksis nesapratnē ierējās.

� Neaiztiec, � Mikiņ� teica. � Vai neredzi, kāda vāverei nelaime? Visa māja ūdenī!

Briesmīgais egles kritiens saviļņoja atvaru un satrauca tā iemītniekus.

Raudiņas aizzibsnīja zālājā. Sapali pazuda straumē. Vē�i atmuguriski ierāvās dziļāk alās un draudīgi izpleta spīles�

Pa�ā atvara dibenā zem siekstas gulēja līdaka.

Iz�āvusies no dzelmes, tā aprija vāverēnus.

Tad nopriecājās par jauno slēptuvi un nolikās turpat zem zariem nosnausties.

Svētdienas rītā Mikiņ� kopā ar tēti sēres galā peldējās.

Tētis turēja plaukstu Mikiņam zem krūtīm, bet Mikiņ� visā spēkā kuļāja ar kājām un airējās ar rokām. Un gandrīz jau varēja aizpeldēt no tētes līdz krastam.

Nopeldēju�ies abi sildījās uz sēres saulītē.

Mikiņ� būvēja smiltīs kuģi, kad pēk�ņi atvarā no�ļakstēja smags blīk�ķis.

� Duksis ielēca! � Mikiņ� uztrūkdamies sauca.

Bet Duksis gulēja kārklu ēnā un negribot pacēla galvu.

� Līdaka, � tētis teica.

� Sakampa kādu zivi.

Mikiņ� uzrāvās sēdus.

� Ja man būtu zemūdene, es tūlīt to līdaku noķertu!

,

Tai pa�ā dienā tētis uztaisīja Mikiņam mak�ķeri.

Pēc brī�a no strauta puses atskanēja uzvaras kliedzieni un tāda kā suņa kauk�ana.

Tēvs nometa avīzi un steidzās palīgā.

Mikiņ� jau skrēja pretim un starodams sauca:

� Izmak�ķerēju!� Milzīgu grunduli!�

� Kur tad ir?

� Norāvās un iekrita atpakaļ.

Tēvs pārbaudīja mak�ķeri un jautāja:

� Aizgāja ar visu āķi?

� Nē, � Mikiņ� atbildēja. � Ar āķi aizdiedza Duksis!

Vakarā, kad ar pūlēm izdabūja āķi Dūksim no pinkainās auss, tēvs sacīja:

� Jā, tu vēl esi par zaļu tādiem �aubīgiem rīkiem.

Un uzmeta mak�ķeri uz bēniņiem.

� Celies nu, dēls, � māte modina, � saulīte jau uzlēkusi, jābrauc uz pļavu!

� Jā, jā, � Mikiņ� murmina, � es vēl mudīgi pagulē�u un tūlīt cel�os�

Viņ� a�i pagrie�as uz otriem sāniem.

Miegs tik salds!

Tad noklaudz durvis � un tēva stiprās rokas vieglītiņām izceļ zēnu no gultas.

� Celies, celies, citi pļāvēji jau gaida!

Nu Mikiņ� pamostas galīgi un �igli skrien mazgāties.

Pagalmā stāv lielais kravas auto. Tur sasēdusies brigāde, kas brauks uz tālo pļavu.

Vecais Mārtiņ� sauc no aug�as:

� Kas tu par kolhoznieku, ja siena laikā tik ilgi guli! Vai nezini, ka rasā izkapts labāk ko�?

Un viņ� sniedz Mikiņam mazu, baltu grābeklīti.

Me�malas līcī skan izkaptis. Otrā krastā jautri tark�ķina zāles pļaujamā ma�īna.

Skaidrs, ka Mikiņ� aizgulējies.

Tālo pļavu pļauj trīs dienas.

Guļ �ķūnī, smar�īga siena pantā. Ēdienu vāra uz ugunskura.

Dienvidū peldas Avoksnes upītē. Vakaros dzied dziesmas.

� Dzīvojam kā pieguļnieki pa Jāņiem! � priecājas vecais Mārtiņ�.

Arī Mikiņam te pilnas rokas darba.

Jāārda ar grābekļa kātu siena vāli, lai labāk �ūst. Jāvāc sausi �agari ugunskuram. Jālasa zemenes launagam. Jāuzmana ūdas zālainajās pastraumēs, kur daudz līdaku�

Kā lai viens cilvēks ar visu to tiek galā?

Labi, ka �ad un tad Juris nāk palīgā. Un Sārtīte.

Jurim gan mazāk vaļas, viņ� brauc ar zirga grābekli un piepalīdz tikai pie ūdām un �agariem. Toties Mikiņ� Jurim palīdz pie gubiņu ve�anas. (Jo Juris jau ir pionieris un veic atbildīgākus uzdevumus.)

Pie uguns kur�anas nāk talkā arī Mārtiņ�.

Viņ� ieliek grābekļiem jaunus zobus, jo da�iem grābējiem tie alla�iņ ķeras aiz ciņiem un lūst vienā gabalā�

Bet Sārtīte ir �aklākā ogotāja: Mikiņ� vēl nav paguvis zemenes pat lāgā nogar�ot, kad viņai jau turziņa pilna!

Tā kopīgiem spēkiem viņi veic visus lielos darbus.

Juris brauc ar zirga grābekli.

Mikiņ� strādā ar savu.

Grābj, grābj, snaikās uz visām pusēm, rau� sienu sev klāt.

Bet grābeklis negrib klausīt.

Kur vien skaties � paliku�i nepievākti vī�ķi.

Ko nu?

Mikiņ� sauc:

� Juri! Pārbrauc te ar savu, manējam zari par īsiem!

Pa�ā dienvidū, kad citi pļāvēji krūmu pavēnī saldi krāc, vecais Mārtiņ� zālainajā pastraumē mak�ķerē sapalus.

Mikiņ� sē� zem kārklu cera un skatās.

Tuvāk nedrīkst iet. Tad Mārtiņ� tūlīt krata ar pirkstu, jo sapali esot tramīgi�

Mārtiņ� nemitīgi kūpina pīpi, lai glābtos no odiem, un vēro straumē palaisto zaļo sienāzi, kas uzmaukts uz mak�ķeres āķa.

Mikiņ� per odus tāpat ar zaru, sizdams sev gar plikajiem stilbiem, un vēro Mārtiņu.

Pēk�ņi tas pietrūkstas stāvus un tā savādi parauj mak�ķeres �eiksti sānis. �eikste saliecas līka�

� Piecirtu gan! � Mārtiņ� sauc, neizlaizdams pīpi no zobiem, un izmet krastā mirdzo�u zivi.

Tagad Mikiņ� dro�i skrien klāt.

Tad tāds tas sapals! Lielāks par siļķi�

Mārtiņ� nokabina zivi no āķa, pasvie� vēsākā vietā zem krūma un uzkurina apdzisu�o pīpi.

� Jāpaiet uz leju, te vairs neņems, � viņ� saka.

Un aizspraucas cauri alksnājam uz nāko�o pastraumi. Sapals paliek lēkājam zālē. Turpat paliek arī Mikiņ�. Viņ� uzmana sapalu.

Sākumā tas svaidās kā negudrs, tad aprimst un tikai plāta �aunas, kā dzert prasīdams.

Mikiņ� skatās, skatās, tad paskrien uz Mārtiņa pusi un paklusām sauc:

� Sapalam slāpst!� Viņ� prasa dzert�

Bet Mārtiņ� tikai pakrata ar pirkstu, un Mikiņ� skrien atpakaļ.

Sapals sabīstas no Mikiņa kāju dipoņas un atkal sāk lēkāt, bet drīz, piekūst pavisam.

Mikiņam sapala �ēl. Lūpas, nabagam, galīgi izkaltu�as. .. Viņ� satver to ar abām rokām un nes uz upi.

Ielaidis seklumā, saka:

� Padzeries nu, citādi vēl noslāpsi tik karstā laikā!

Sapals dzer, dzer, tad sa-ce] spuras, priecīgi pasit ar asti un izsprūk Mikiņam no nagiem.

Vai tu re, kāds gudrinieks! Aizpeld dziļumā dzert, kur vēsāks�

Bet sapals vairs nav redzams.

Kā tagad dabūs rokā? Vajadzēs saukt palīgā Mārtiņu ar mak�ķeri�

.

Mikiņ� krauj siena klēpjus uz lapu meijām.

Mārtiņ� pamāca:

� Liec vienu klēpi uz vienas meijas, otru � uz otras. Un tā, lai klēpjiem gali sietos kopā. Labu gabanu vieglāk vest.

Bet Mikiņam neveicas.

Nevar un nevar sasiet klēpjiem galus!

Tad Mārtiņ� nāk talkā.

� Visa māksla meijās, � viņ� saka. � Ja tās nav kuplas un vienāda auguma, tad gabana iznāk greiza, slīd nost un pie pirmā �inkura veļas apkārt. Sāksim kraut no jauna�

Beidzot gabana gatava.

Juris jūdz zirgu pie meiju resgaļiem un apmet gabanai gro�u. Bet Mikiņ� jau melnim mugurā! Laikam Mārtiņ� tur zēnu uzcēlis.

Un ved gabanu uz �ķūni.

Aizslīd kā uz sliecēm!

Pēc lielajiem lietiem sākās labības pļauja.

Kombains peldēja kā kuģis kvie�u jūrā, bet Mikiņ� kopā arSārtīti un citiem bērniem pārstaigāja nopļauto lauku un uzlasīja paliku�ās vārpas.

Līdz launagam savāca lielu kaudzi.

Tēvs teica:

� Redzi nu, dēls, būs tev pa�a pelnīta maize!

Bet Mikiņ� atbildēja:

� Es labāk gribu plāceni!

Sārtīte pakrīt, kurvītis apgā�as, visas vārpas sabirst biezajā zālē.

Bet vārpu vācējiem sacensība: �aklākos vizinās uz ciemu izpu�ķotajā automobilī, slinkie lai steberē kājām.

Sārtīte bēdīga, viņa negrib būt pie sliņķiem, gandrīz vai raud�

Nelaimi pamana Mikiņ�.

Pienācis klāt, viņ� mierina:

� Nebēdājies, Sārtīt, es tev palīdzē�u!

Un tūlīt ķeras pie darba.

Sārtītei kļūst vieglāk ap sirdi, jo par abiem lasī�ana daudz ātrāk sokas, drīz jau kurvītis atkal pilns.

Un vakarā abi brauc māiās dziedādami.

Labakais kvie�u lauks bija sakritis veldre.

Kombainieris sūrojās:

� Ir gan tev te veldre, brigadier! Nevar saprast, no kuras vietas sākt!

� Būs jāņem no vienas malas � pret spalvu, � Mikiņa tētis teica.

Tā ari darīja.

Un nopjāva veldrē sakritu�o lauku glu�i gludu.

Sestdienas pievakarē māte aizveda dēlu pie ciema frizieres. Tā nosēdināja Mikiņu milzīga spoguļa priek�ā, sabu�ināja zēna zeltaino matu cekulu un

brīnījās:

� Ir gan tev bieza veldre!

� Veldre?

Mikiņ� paskatījās spogulī.

� Tad būs jāņem no vienas malas, � viņ� sacīja. � Pret spalvu.

Friziere tā arī darīja.

Un nostrādāja Mikiņa galvu glu�i gludu.

Kad nokopta labība, nak citi darbi.

Da�kārt tie prasa visu vīra dū�u, īpa�i tādās reizēs, kad pa�am ar sevi jātiek galā.

Sestdienas vakarā Mikiņ� norunā ar tēti, ka rīt abi dosies uz Barviku silu sēņot.

Māte modina dēlu agri jo agri � vēl agrāk nekā toreiz uz pļavu.

Zēns ar mokām izberzē acis, plaksti liptin līp kopā, aiz miklajām logu rūtīm tikko svīst pelēka, salta gaisma�

Mikiņ� iziet ārā un netīksmē noskurinās:

� Brrr!�

Naktī nolijis lietus.

Vēl tagad smidzina drēgnumu aiz apkakles.

Un pil no visiem krūmiem�

Bet tētis saka:

� Nu tikai naigi uz silu! Pēc lietus baravikas brangi aug.

Un aizbrien pa rasu uz me�a pusi.

Mikiņ� sako� zobus un klusēdams kūņājas līdzi.

Jāturas!

Ja esi devis vārdu, tad jāturas visiem spēkiem, kaut vai asaras sasprāgst acīs!

.

Sils noslēpumaini �alc.

Biezokņos tumst ēnas.

Tur dzīvojot visādi zvēri. Pat lū�i un vilki.

Jā, jā, vilki.

Tāpēc Mikiņ� neizlai� no nagiem atvāzto nazi. Jo tomēr tā kā dro�āk ap sirdi, kad ierocis rokā.

Un ar nazi ta�u jāapdarina baravikām kāti. Un jāpārbauda, vai vērts da�u likt grozā.

Rau, �ī pati: brūna un liela kā tēva platmale, bet pārgriez vidū pu�u � serde tārpaina.

Zēl! Tāda branga baravika� Būtu vai pusgroza no vienas pa�as!

BARIŅĀ

Glītākās baraviciņas paslēpu�ās zem sunam.

Ir gan gudrinieces!

Satupu�as visas bariņā un apsegu�as brūnās galviņas ar zaļu villaini.

Mikiņ� uztausta vienu baraviciņu, paceļ villaines malu � un turpat blakus nolau� otru, tre�o�

Katrai rūpīgi apdarina balto, apaļo pēdu, dungodams pa�a sacerētu dziesmiņu:

� Baravikas bariņā, bariņā�

No pieliju�o koku zariem pil smagas lāses.

Viss me�s liekas savādu �ukstu pilns.

Pēk�ņi biezoknī kaut kas no�ab.

It kā zvērs klusām līstu�

Mikiņ� paraujas aiz paegļa krūma un platām acīm raugās uz to pusi. Tādas ērmīgas ēnas tur zem eglēm�

Tad pakrēslī pazib kaut kas pelēks.

Mikiņ� saraujas �okurā.

Vilks!

Nu jau skaidri dzird lēcienus�

Vajadzētu kliegt, saukt palīgā tēti, bet bailēs pazudusi balss, rīkle kā aiz�ņaugta�

Nākamajā mirklī zvērs jau izlec no egļu ēnas, un tai pa�ā brīdī me�ā tālu atbalso Mikiņa uzvaras sauciens:

� Zaķis! Zaķis!

.

.

Priedes galotnē ar troksni ielai�as putns. Tāds skaists, zilgan-sārts, vārnas lielumā.

Nogroza galvu, pa�ķielē ar spīdīgu aci un piepe�i sāk Mikiņu tik neganti lamāt, ka viss me�s skan:

� Tūja! Tū-ļa! � Ārā no me�a!

Mikiņ� satrūkstas un skrien pāri rozai, saukdams:

� Ū-ū! Tēt, kur tu esi? Ū-ū!

Tētis atsaucas, un Mikiņ� jo� turp, atskatīdamies uz dusmīgo putnu. Bet tas lai�as zēnam pakaļ, iesēstas tuvējās priedes zarā un atkal brēc, it kā mēdīdams:

�Ū-hū!� U-hū!� Ko te nāc, �āds tāds, ko te meklē? Ārā no me�a! Tūū-ļa!�

� Kas tas par jocīgu putnu, � Mikiņ� brīnās, � tik skaists, bet negants!

� Tas ir sīlis. Sila sargs. Katru sve�inieku dzen no me�a laukā. Un brīdina visus me�a iemītniekus.

Bet tad jau abiem sēņotājiem grozi arī bija pilni un patie�ām varēja paklausīt sila sargam un doties mājās.

.

GĀJPUTNI

Ar pēdējām dālijām nozied vasara.

Vasarai līdzi aizlido gājputni.

Pirmās po�as projām garkājes dzērves.

Pametu�as savu iemīļoto dzērvju purvu, tās paceļas gaisā un ilgi riņķo virs me�a, skumji saukdamas:

� Kur laime? Kur laime?

Un pa�as atbild:

� Tur vien, kur saule! Tur vien, kur saule!

Tad sarindojas garā kāsī un lido uz dienvidu pusi.

Mikiņ� raugās dzērvju kāsim pakaļ, kamēr tas pamazām izgaist zilajā debess tālē.

Nabadzītes! Viņas nezina, ka saule vienmēr spīd Mikiņam tie�i logā!

Piemājas dārziņā aug trīs ābeles.

Viena ābolu pilnar bet divas �ogad bez augļiem.

Velti tās slej gaisos savas tuk�ās zaru rokas. Vēju vien tvarsta. Neviena ābola tām nav ko �ūpot.

Bet tre�ā kā bērtin piebērta.

Pietvīkusi glu�i sārta zem augļu nastas, nolīkusi līdz pa�ai zemei, tā sniedz savus pilnos klēpjus un aicina:

� Nāc pagar�o! Viss saules dzidrums manos augļos sakrāts!

Bet Mikiņ� neļaujas kārdinājumam.

� Nevar, nevar, � viņ� saka. � Vēl nav gatavi!

Pēc nedēļas ābele jau lūg�us lūdzas, sārtos ābolus Mikiņa mutei sniegdama:

� Ņem ta�u, vāc nost man no pleciem to smagumu, citādi es lūzī�u!

Mikiņ� noplūc pa�u sārtāko ābolu, pārgrie� vidū pu�u un nogar�o.

� Vēl nevar. � Viņ� nopū�as. � Sēkliņas vēl nav glu�i brūnas�

Un paliek zem pilnajiem zariem balstus, lai ābelei vieglāk augļu smagumu noturēt.

Kādā tum�ākā naktī atskrien tālās jūras vēj�. Tas auro gar

pak�ķiem un purina ābeli. Gatavākie āboli nobirst zemē. Sārti un sulīgi tie guļ rasotajā zālē līdz rītam.

Tad nāk Mikiņ�, salasa ābolus grozā un noliek istabā uz galda. Pa�us skaistākos viņ� pataupa māmiņai un tētim, bet pārējos ēd pats. Un serdes pamet Dūksim.

Bet tas, muļķis, neņem!

Vēl nesajēdz, cik āboli gardi�

Vēl vakar gatves bērziem lapas bija zaļas.

Pēk�ņi uznāca salna.

Un vienā naktī viss pārvērtās.

Dālijas dārziņā noplaku�as un melnas kā apsvilinātas. Kartupeļu laksti brūni un sakritu�i virs vagām kā nobradāti. Pļava pelēcīga un rūsgana�

Viss vasaras sārtums salijis pakalna kļavās.

Pasaule kļuvusi ruda.

Mikiņ� skraida no gatves līdz strautam un dzied:

� Visi lauki rudeni, tāpēc sauc par rudeni�

Tikai bērziem galotnes mirdz zeltainas, kā aizejo�ās vasaras saules pielietas.

Pēc salnām sāku�ies garie rudens lieti.

Tāpēc Mikiņam no rītiem nav nekur jāsteidzas, var izgulēties pēc patikas. Bet �orīt lietus vairs negrabina rūtīs un Mikiņ� pamostas diezgan agri.

Istabas klusums viņu uzmodinājis.

Māmiņa aizgājusi uz cukurbie�u lauku.

Bet tētis?

Nu jā! Tētis būs aizbraucis uz kolhoza klēti pēc labības par izstrādes dienām�

Bet tur ta�u arī Mikiņam jābut klāt! Jasaņem pa�a pelnīta daja par vārpu lasī�anu�

Iekāpis tēva vecajos zābakos, viņ� dodas ceļā. Gribot negribot jāsper plati soļi, jo zābaku stulmi gari un neļauj kājai celī locīties. Tā vien jāturas, lai nenogāztos gar zemi. Bet pasaule ūdens pilna. Visur peļķes. Ieplakas viļņo

veseli ezeri. Ja nu liksies kādā iek�ā� Taurēdams panāk gājēju kolhoza auto. �oferis izliecas pa logu un sauc:

� Zābaki! Uz kurieni nesīsiet vīru?

� Uz klēti, � Mikiņ� nopietni atbild.

� Jāsaņem sava rudens ra�a!

Ziema nāca ar skaudru salu.

Visas peļķes sastinga ledū, bet pārplūdusī pļava pārvērtās par īstu slidotavu.

Pievakarē, kad skolā beidzās mācības, te saradās bērni ar slidām.

Nu katrs rādīja, ko māk.

Da�s slidinājās uz vienas kājas, cits � uz abām, bet viens laida glu�i atmuguriski un zīmēja uz ledus tādus astoņniekus, ka bail.

Tikai Mikiņ� stāvēja malā un skatījās.

Viņ� vēl nebija izgudrojis sev slidas.

Juris apstājās blakus un slaucīja sviedrus.

� �e, pamēģini sākumā kreiliski, � viņ� sacīja un sniedza Mikiņam savu kreisās kājas slidu.

Jo pats �ļūkāja uz labās kā visi, kas neprata slidot uz divām.

Slida bija jauna un spo�a.

Mirdzēja kā spogulis.

Mikiņ� piesprādzēja slidu pie kreisās kājas zābaka, uzmanīgi piecēlās, notēmēja virzienu, atspērās ar labo un � �viuk�! � nolikās gar zemi, krietnu gabalu aiz�ļūkdams pa glumo gāli tāpat uz muguras.

Ta�u tūlīt trūkās aug�ā un piesarcis mēģināja atkal.

Tā viņ� klupdams un krizdams pūlējās līdz vakara krēslai, kamēr iemanījās noturēt līdzsvaru.

Pliksala laiks negrozījās gandrīz divas nedēļas.

Mikiņ� katru dienu dū�īgi slidoja.

Drīz viņ� jau mācēja ar vienu atspērienu aizslidināties no niedru cera līdz kārklu krūmam, labo kāju pievilcis un rokas izplētis kā spārnus.

Svētdienas rītā notika lielās sacīkstes.

Visiem par pārsteigumu kreisās kājas slidotāju pulkā pirmais pie mērķa nonāca mazais Mikiņ�.

� Nav nekāds brīnums, � teica Tenis, kas bija ieguvis tre�o vietu labās kājas slidojumā. � Tādā disciplīnā neviens cits nav trenējies.

Un Mikiņ� kļuva par kreisās kājas �empionu visā Me�lī�u pļavas slidotavā.

Augu dienu sniga.

Lielas, mīkstas sniega pārslas lēni krita no gaisa un pamazām apsedza ar baltu segu visus laukus, me�us, jumtus �

Pienāca vakars, bet sniegs vēl sniga.

Rītā tēvs sacīja:

� īsts kamanu ceļ�! Nu tikai jāpo�as me�ā pēc malkas�

Un aizgāja rīkot brigādi darbā.

Kad uzausa gaisma, piecēlās arī Mikiņ�. Nomazgājies un paēdis brokastis, viņ� apāva velteņus, uzģērba silto ka�ociņu, uzlika galvā ausaino cepuri, uzmauca rokās dūraiņos vilnas cimdus un izgāja pagalmā.

Pasvilpis Dūksi, Mikiņ� sāka to jūgt ragaviņās.

Bet Duksis negribēja ļauties.

� Vau, vau! Man ķepas salst! � viņ� savā suņa valodā sūrojās.

� Nu jā, tev jau basas kājas, � Mikiņ� norūca un apāva Dūksim savas vecās zeķes.

Duksis tomēr nerimās un sāka pat rādīt zobus.

Tad Mikiņ� noskaitās.

� Stāvi rāms, kad tev saka! Pa�am būda nekurināta, bet nevī�os braukt me�ā pēc malkas!

� Vau, vau! Manai būdai dūmeņa nav! � Duksis taisnojās.

Un iegāza braucēju kupenā.

Tā Mikiņ� iemēģināja pirmo kamanu ceļu svaigajā sniegā.

Pirms Jaungada uznāca bargs putenis. Sadzina kupenu kalnus līdz pa�iem jumtiem.

Ta�u sals neatvilga, bet vēl pieņēmās spalgumā.

Naktīs spīdēja mēness. Lausks sprēgādams skaldīja istabām pak�ķus.

Rītos dūmi stāvus kāpa dzidrajās debesīs. Sarkana saule tikko palūkojās pār me�u un tūlīt laidās uz rietu.

Putniem pietrūka barības.

Zvirbuļi sabozu�ies tekāja

pa aizputināto ceļu un sūdzējās:

� �irrks, �irrks! Ka�oks veltīgi sniegā mirkst! Nevienas zirga pēdas nevar saredzēt� Ko te lai ēd?

Bet visgrūtāk klājās zīlītei.

Jau ilgu laiku tā dzīvoja badā.

Sirsniņa vairs tikko pukst�

Beidzot zīlīte saņēmās un klauvēja Mikiņam pie loga:

� Dzi, dzi, dzi! Pa-lī-dzi!

Mikiņ� sadzirdēja zīlītes bēdu saucienu un izlika uz palodas speķa kumosiņu.

Zīlīte paēda, noslaucīja knābīti un aizlaidās.

Bet otrā dienā atkal klauvēja pie rūts.

Kā viņa zināja, ka tie�i tas ir Mikiņa logs?

Jaungada vakarā kolhoza klubā dedzināja eglīti.

Eglītē bija sakārtas dāvanas.

Mikiņam visvairāk patika kuģis.

Un gailis, kas sēdēja zarā un dziedāja glu�i kā mācīts:

� Miku rāja Rīgā! . .. Miku rāja Rīgā! �

Vajadzēja tikai paspiest podziņu pie sekstes.

Bet skolotāja, kas dalīja dāvanas, teica:

� Ko tu niekosies ar gaili, tu jau esi liels puika, dosim tev vērtīgāku dāvanu.

Un pasniedza Mikiņam grāmatu.

Bet uz grāmatas vāka viļņoja jūra. Jūrā peldēja kuģis. Un iek�ā uz vienas lapas bija arī gailis ar visām vistām.

Tie�ām vērtīga dāvana!

.

Birzis jau kop� pirmajām salnām zeltainas. Tās it kā sedz gār�u un silu mū�am nemainīgo zaļumu.

Ap�u audzes vietām gai�i dzeltenas, kā saules zaķī�u piebiru�as, vietām rubīnsārtas, kā ra�enu augļu sulas ap�ļāktas.

Kļavu lapas da�viet rūsganas, citur jau brūnā garozas krāsā, it kā nupat uz tām cepta jaunā maize.

Pīlād�i greznoju�ies ar sarkaniem ogu ķekariem un aicina dāsnā mielastā.

Me�s uzmetis plecos zelta mēteli un ar tālām gulbju taurēm atvadās no aizgāju�ās vasaras.

Gatves galā guļ salmu klēpis.

Dusmīgs melnalk�ņa zars to norāvis no vezuma.

Salmu klēpis ilgi spulgoja ceļmalas maurā kā nejau�i nobiris zelta sieks uz samta paklāja un darīja bagātāku visu rudens ainavu.

Tad uznāca garie lieti.

Salmu klēpis piemirka, pamazām zaudēja zeltaino nokrāsu un kļuva arvien tum�āks.

� Tā atklājas lietu īstā vērtība, � teica zvirbulis, jo nebija atradis salmu klēpī neviena grauda.

Salmu klēpis nosarka vēl vairāk un aiz kauna kļuva glu�i ruds.

� Tas nekas, � pīkstēja pele, � rudenī visa pasaule rudeņa!

Un ievilka sausāko salmu savā alā.

Dzestrie rudens vēji nopurina no kokiem pēdējās lapas.

Nemitīgi smidzina sīks, gandrīz nemanāms lietus. Kailajos zaros lēnām pieriet smagnējas lāses un vienmuļi pil. Pelēka migla gulstas pār melnajiem me�iem kā sēru auts.

Da�as lapas tomēr spītīgi turas un �ukst cita citai:

� Vēl nekritīsim!

Ta�u audos vairs nepulsē zaļā dzīvības sula.

Un pienāk mirklis, kad kātiņam nav vairs spēka noturēt mirsto�ās lapas smagumu. Vēja brāzmas rauta, tā atris un lēnām lidinās lejup, lai nogultos zemē un satrūdētu, pārvēr�oties par augsni, kur dīgs jauni asni.

Vienīgi ozoli dusmīgi �ņāko.

Tie negrib atdot rudens vējiem savu vasaras vainagu. ..

Dārzā deg ugunskurs.

Balti dūmi stāvus kāpj saltajās rudens debesīs.

Ap ugunskuru līdz vakara krēslai rosās jauno dārzkopju pulciņ�.

Meitenes ar dzelzs grābekļiem vāc gubās nobiru�ās lapas, zēni nes tās uz ugunskuru un, jautri �alodami, sadedzina.

Tedim uzticēts svarīgāks uzdevums.

Bruņojies ar milzu grieznēm, viņ� rūpīgi iz�ķirsta ogulāju krūmiem cekulus un saudzīgi izgrie� nokaltu�os un slimos zarus.

Tāpēc pārējie pionieri dēvē Tedi par krūmu dakteri.

Sausie zari deg ar spo�u liesmu.

Baiba atnākusi ar asu suku un pilnu kaļķu spaini.

Viņa apstaigā vecās ābeles un noskrāpē no stumbriem pa vasaru uzrepēju�ās sūnu bārdas.

Tad iezie� notīrītos stumbrus ar balto kaļķu ziedi. Ābelēm labi!

Ezers pārklājies ar spo�u ledus segu. Aizlidoju�as pēdējās pīles.

Dienas saruku�as pavisam īsas, bet naktis izstiepu�ās tik

garas, ka Ilzītei uz skolu jāiet melnā tumsā. Nav īsti atausis rīts, kad zvans jau aicina pusdienā. Kopgalda de�urantes nav paguvu�as nomazgāt pusdienu traukus, kad jau tumst vakara krēsla.

Klasēs augu dienu deg spuldzes.

Pārnākusi mājās, Ilzīte lasa stāstu �Pie skala uguns�. Pēc brī�a viņa vaicā vecmāmuļai:

� Cik vatu bija vienai skala gaismai?

� Kas to zina, meit! Skals paliek skals. Labi, ja vērpjot varēja saredzēt pavedienu�

� Kāpēc neievilkāt elektrību? Vai fermās govis ar rokām slauca? Jā? Tad gan tu esi dzīvojusi atpaliku�ā kolhozā!

� Kolhozi tolaik vēl ne sapnī nerādījās, bērniņ� Ļaudis dzīvoja pēc līdakas likuma un savrupnieku tikuma� Un nebija vēl pasaulē elektrības�

Aiz loga spīd mēness.

Nakts klusumā spalgi skan lauska spērieni.

Salst�

Bet Ilzītei pie vecmāmuļas silti�

Ap dienasvidu sals kļūst laidenāks, bet pievakarē vējam dva�a jau glu�i valgana.

Pelēkā debess nogulstas uz pa�iem jumtiem un uzmauc kailo kļavu galotnēm mīkstas miglas cepures.

Mijkrēslī vēj� uz mirkli aiztur elpu.

No palsajiem gaisiem piepe�i sāk krist pirmās sniega pārslas.

Liekas, tās izraisās tepat ar roku aizsniedzamā augstumā � un drīz jau tūksto� vieglām pūkām lidinās lejup.

Sniegs snieg rāmi un mīksti, aizsedzot me�u, lauku, garenās fermu ēkas un visu pasauli ar ņirbo�u bārk�u aizkaru.

Tad spēja viesuļa brāzma sagrie� to baltā virpulī un nevar at�ķirt, kur zeme, kur debess.

Putenis�

Aizsala upes un ezeri. Sasniga dziļi sniegi.

Ar pirmajām jaungada dienām skolā sācies brīvlaiks. Mikiņ� nolika plauktā grāmatas un kāpa istabas aug�ā pēc ragaviņām. Meklēja, meklēja, ar pūlēm atrada. Pa�obelē zem visādām graba�ām. Kā pērnajā pavasarī nosviestas, tā aizmirstas.

Nonesa lejā, skatās � vienai sliecei apkalums vaļā, visi bal-zieni �īkst un ļogās. Kā ar tādām vedīsi vezumu vai laidīsies no kalna?

Gāja pie tēva, lai salabo.

Tēvs teica: � Tagad nav vaļas. Jābrauc uz me�u jaunajam kolhoza ciematam būvkokus cirst. Sestdienas vakarā atgriezī�os, tad salabo�u.

Mikiņam seja izstiepās pavisam gara.

� Sestdienas vakarā? Tad jau puse brīvlaika būs pagalam!

� Pats esi vainīgs. Par ragaviņu remontu bija jāparūpējas laikus. Mēdz sacīt: kal ratus ziemā, ragavas � vasarā. Tā tev,

brāl, mācība.

� Labi. Atstāj man rīku klētiņas atslēgu. Dabū�u sausus ķīļkokus, piecas se�as skrūvītes un salabo�u pats.

� Tikai neaizmirsti vecajās skrūvju vietās iedzīt tapiņas, citādi neturēs!

� Zinu. Neesmu vairs nekāds pirmziemnieks�

Zaķim Garausim grūti laiki.

Viss barības galds zem sniega!

Apsnigu�as gubu vietas kāpostu laukā, kur līdz pa�iem puteņiem varēja pakrimst pa lapai, ar dziļu sniegu apsedzies arī gar�īgais rudzu zelmenis me�malā. Ko nu darīt? Kā glābties no bada?

Ar vakara krēslu piecēlies, Garausis cilpo augu nakti pa sniega klātajiem laukiem, bet nekā ēdama neatrod. Uz rīta pusi atgrie�as savā mājvietā zem laukmales krūma vēl vairāk izsalcis.

Pagrau� turpat kādu kārkla zariņu un liekas gulēt.

Tā paiet viena nakts, otra.

Izsalkums pieaug.

Tre�ajā naktī zaķis Garausis iemaldās me�ā, cerēdams sastapt kādu laipnāku apsi, kas ļautu pamieloties pie sava zaru kupluma.

Ta�u tik devīgas nevienas nav.

Visas saslēju�as zarus augstu, augstu. Gan kāpjas Garausis uz pakaļkājām, tomēr aizsniegt nevar�

Un lauska spērieni me�ā skan kā �āvieni.

Garausim bail. Viņ� steidzas ārā no biezokņa. Atkal cilpo pār lauku un pļavu � taisni uz jauno kolhoza ābeļdārzu Ciem-kalna dienvidu nogāzē.

Jau pa gabalu viņa nāsis sao� saldo ābeļmizas smar�u. Vēders sa�ņaudzas smeldzē. Pieskrējis tuvākajam stumbram, Garausis saslienas pakaļkājās un kāri ko�� Velti.

Zaķis nezina, ka Mikiņ� kopā ar pārējiem pionieriem jau agrā rudenī gādīgi aptinis ābelītēm biezu kārtu avī�u papīra

ap stumbru, lai pasargātu jaunos kociņus no sala un grauzēju zobiem.

Garausis lec no vienas ābeles pie otras.

Beidzot viņam laimējas atrast ābelīti, kurai nevī�īgi apsieto tinumu atplēsis vaļā vēj��

Rītā dārznieks redz, ka viena ābelīte pagalam.

Lād zaķi Garausi.

Lai� suņus uz pēdām, ceļ aug�ā no guļas un rībina bisi, draudot bargi sodīt nabaga Garausi.

Vai viņ� vainīgs?

� Zaķis nav vainīgs, � teica Mikiņ�. � Vainīgais ir Muzikantu Klāvs. Nevī�o sasiet mezglu!

Ja neticat, paskatieties tam sliņķim uz kājām, kad viņ� ste-berē uz skolu: kurpju saites mū�īgi atrisu�as vaļā un staipās pa dubļiem!

RAKSTI SNIEGA

Arvien dziļāka kļūst ziema.

Ceļus aiz�ķērso kupenas.

Liekņas un gravas pieputinātas līdz malām. Silos un birzīs zem sniega svara nolīkst un da�kārt pat lūst jaunās priedītes un bērziņi.

Kad aprimst putenis un atspīd skopā ziemas saule, svaigajā sniegā redzami raksti.

Tie stāsta par zvēru un putnu gaitām.

Tie stāsta par viņu grūto dzīvi visbargākajā gadalaikā, kad me�ā un laukā nav atrodama vairs gandrīz nekāda barība, bet zivis ezeros slāpst zem biezās ledus un sniega segas.

Mikiņ� ir dabas draugs.

Brīvā brīdī viņ� sien slēpes pie kājām, aiznes līdz laukmales krūmiem klēpīti āboliņa vai laba āriska siena un iestiprina pazema krūma �āklē tā, lai zaķis, pakaļkājās paslējies, varētu aizsniegt.

Krūma �ākli Mikiņ� ar gudru ziņu izraudzījis ļoti cie�u,

lai ēdējs neizrautu visu ku�ķi uzreiz un neizkaisītu barību pa sniegu.

Jo zaķim jau zaķa prāts.

Turpat blakus � vēl cie�ākā �āklītē � Mikiņ� iemiedz līdzi paķerto burkānu vai kāli, ko pelēcim pagrauzt uzēdām.

Re, kur tas naktī gar krūmiem nopēdojis, tagad kaut kur tepat tuvumā guļ!

Un Mikiņ� uzsauc:

� Lūdzu, kaimiņ, brokastīs!

To gan viņ� saka tāpat pa jokam, jo Iabi zina ka Garausis nāks azaida tikai pēc saules rieta.

Atstatu no kolhoza ciemata, ar zaļganu sūnu apsūbējusi, stāv vecā rija.

Glu�i kā jaunie�u baram atpalikusi ve�iņa, sakņupu�i uz viena sāna.

Pavasaros tai gar pa�obelēm saulē gozējas zalk�i un ķirzakas, bet rudeņos uz caurā jumta kores klaigā kovārnēni un krauķi, lielīdamies cits par citu, ka mākot jau lidot augstu, augstu un nemaz vairs nebīstoties no raibā nezvēra ar zalgojo�ām acīm, kas glūn no piedarba tumsas.

Ziemā rijas pak�ķus pārbauda lausks, piesizdams ar savu sala cirvīti simtgadējiem sveķēļu baļķiem, kas vietām gan ietrunēju�i, bet visumā vēl cieti kā kauls.

Mīkstā sniega villaine rūpīgi apsedz iz�ākstēju�o skaidu jumtu un aizklāj visas �ķirbas un plaisas sienās, lai katram dabas bērnam, kas bargā puteņa naktī meklētu �eit patvērumu, būtu aizvēj� un silta guļa.

Un aiziedams ikviens atstāj pateiksmes rakstu � sak, paldies tev, sirmā māmuļa, par naktsmājām!

Jūs neticat?

Tad piecelieties labi agri valganā ziemas rītā, kad no vakara uzsnidzis svaigs sniegs, un aizejiet paskatīties.

Tikai vispirms gan iemācieties tos rakstus lasīt.

Kādudien, kad sniegs pēc atku�ņa bija krietni sabliedis un slēpes labi slīdēja pa virsu, Mikiņ� atceļā no skolas palaida līkumu gar veco riju un uzgāja sniegā un piedarba pelnos veselu vēstuli.

Ta�u tā bija tādā rakstā, kādu Mikiņ� vēl nepazina.

Tāpēc steidzās pie tēva pēc padoma.

� Tēt! Vecajā rijā nak�ņoju�i neredzēti putni! Liels bars!� Nopēdoju�i no vienas vietas�

Tēvs devās Mikiņam līdzi. Brīdi pētīja, tad teica:

� La ukirbes. Iegaumē labi: plati ieplestas trīspirkstu pēdiņas. Pēdējos gados liels retums mūsu novadā. Tās gan vajadzētu piebarot, lai neiznīkst. Skaisti putni! Parasti gan viņas nak�ņo zem sniega, tāpat kā rubeņi, bet �oreiz laikam sniegs bijis par cietu, nav varēju�as ienirt.

Un tēvs palīdzēja Mikiņam izlasīt visu irbī�u vēstuli.

Tā skanēja �ādi:

�Cilvēk!

Tu esi pametis savu milzīgo ligzdu lauka vidū. Neņem ļaunā, ja mēs brīdi tās pavēnī atpū�amies. Mums briesmīgi salst! Bet siltā sniega sega �ovakar tik neganti cieta, ka nekādi nav iespējams apsegties. Un izsalkums ne mirkli neļauj mums rimt, jo augu dienu esam velti meklēju�as paknābt jel sīkāko auzenes sēkliņu. Tās visas dziļi zem sniega. Tāpēc nedusmo, ja pie vakara patekāsim un paka�ņāsimies gar tava piedarba durvīm!

Mēs tekājam, tekājam, tekājam.

Meklējam, knābājam, ka�ņājam.

Nav!

Arī pie tavas vecās ligzdas nekā nav�

Varbūt tu esi paslēpis barību tur iek�ā?

Cilvēk!

Mēs vairs nespējam izturēt!

Mēs ejam tavā miteklī�

Vecā Irbe tek pa priek�u. Viņa te mielojusies savas tālās jaunības saltajās ziemās un zina ceļu. Pirmā viņa ienirst melnajā padurves caurumā, ko tu esi cirtis cāļiem, lai tie paglābtos briesmu brīdī. Arī mums draud briesmas. Mēs sagrū�amies spārniem un bailēs apstājamies. Mēs esam paradu�as nirt mīkstā, spo�i baltā sniegā, bet te priek�ā ir tum�a ala. Varbūt tur sagaida slazds?

Ta�u izsalkums ir stiprāks par bailēm.

Cita aiz citas mēs ienirstam rijā.

Tekājam, tekājam, tekājam.

Ka�ņājam, knābājam, cērtam.

Velti!

Sengadus te nav kults, ne vētīts.

Noguru�as un badā sa�ņaugtiem vēderiem peramies pelnos un turpat aizsnau�amies.

Ta�u, liekas, ka neesi vēl lāgā ne aci aizvēris, kad Vecā Irbe jau modina:

� Cirreb! Cirreb! Te nav dro�i. Jau svīst gaisma. Laiks lidot laukā.

Mēs izlienam no padurves un � spurrrk�! � atkal paceļamies spārnos.

Sveika, lielā cilvēku ligzda! Tu tomēr biji laba. Tu devi mums patvērumu grūtā brīdī.�

Mikiņ� aizgāja uz kalti, kur brigādes vīri vētīja barību.

� Lūdzu, ieberiet man kādu riek�avu nezāļu sēklu.

� Kur liksi tik smalku barību?

� Rīko�u mielastu laukirbēm!

Vecais Andrieviņ� vispār bija mazrunīgs cilvēks. Ta�u ar Mikiņu labprāt parunājās � par zivju zveju, gaidāmo laiku un citām svarīgām lietām.

Padzirdis par irbēm, teica:

� īsa runa! Rijā tavas irbes apēdīs kaķis.

� Ko tad lai dara?

� Ja gribi ķerties pie lietas nopietni, tad būvē barotavu uz lauka. Nostāk no ciema ēkām, lai kaķis nevar piezagties. Un neaizmirsti tuvumā ierakt vecu sili vai toveri ar ūdeni, ko putniem padzerties.

� Jā, strauts galīgi aizsalis�

� īsa runa! Vakarā iesim uz ezeru āliņģus cirst. Lai zivis tiek pie elpas. Citādi izslāps pēdējā asaka. Ko tad vasarā mak�ķerēsim?

Dienvidū, kad saule pakāpjas augstāk, kupenas jau manāmi plok.

No jumtiem sāk pilēt lāstekas.

Vējā jūtama valguma elpa.

Naktī tomēr uznāk sals. Tas sastindzina atkusu�o sniega virskārtu cietā sērsnā.

Mikiņ� savos mīkstajos velteņu zābakos aiziet pār sniegoto lauku kā pa galdu. Tikai krūmos kāja �ur tur izlūst sērsnai cauri.

Arī Duksis priecīgs. Ieriedamies viņ� met lielus līkumus Mikiņam apkārt, aicinādams skrieties.

Bet Mikiņ� nav vairs nekāds mazais bērns, ka dauzīsies ar suni.

Viņ� iet pēc azimuta. Taisnā līnijā uz Rubeņu purvu.

Nav jau tālu: laipo pāri Saltajam strautam, garām bērzu birzij, pāri pļavām, tad vēl cauri me�a strēlei, kas atzarojas no Barviku sila.

Padusē Mikiņam ass cirvītis, pār plecu pārmesta aukla. Vienmērīgiem tālas gaitas gājēja soļiem viņ� dodas uz priek�u.

Saltais strauts jau aiz muguras.

Garām arī birzs.

Pļavmalas krūmos Duksis izceļ zaĶi un iekaukdamies aizjoņo tam pakaļ glu�i kā jaunības dienās.

Ta�u jau pēc brī�a atgrie�as glu�i aizelsies un rāmi tek Mikiņa pēdās. Neko darīt: vecums nāk virsū �

� Nevarēji vis noķert! � Mikiņ� zobojas.

� Vau! Nevarēju vis, � Duksis vainīgi piekrīt. Drīz viņi ieiet me�ā.

Koku ēnā sērsna plānāka. Sniegs zem tās palsens kā sausa sāls. Pie kādas egles Mikiņ� pēk�ņi ielūst kupenā līdz padusēm. Duksis skatās, ausi pie�ķiebis, un it kā smīn.

� Vau, vau! Vai tu lapsu alu meklē?

Pieredzes mācīts, gājējs tālākajā ceļā turas pa klajākām vietām, kur sniegs saulē dziļāk kusis un sērsna naktī uzsalusi biezāka.

Me�a strēle beidzas ar pakavveida ro�u, aiz kuras tūdaļ paveras sīkiem bērziņiem aizaugu�ais Rubeņu purvs. Mikiņ� izklāj auklu, apstaigā kuplākās me�malas egles un nocērt zemāk nolīku�os lēk�ainos zarus. Drīz sakrājas brangs skuj zaru klēpis. Apsējis tam auklu, Mikiņ� ceļ nastu plecā un iet taisni purvā.

Rozas galā, bērziņu smalksnes vidū, ir paprāvs klajums. Kop� seniem laikiem pavasaros te riesto rubeņi. Ap da�iem �inkuriem un ceriem riestā redzami sakritu�i mednieku slēpņi, kurus ļaudis dēvē vienkār�i par rubeņu būdām.

�opavasar arī Mikiņ� būs mednieks.

Viņ� gan ne�aus ar bisi, bet medīs rubeņu kauju ainas ar savu jauno fotoaparātu �Smena�.

Tāpēc viņ� jau laikus gatavo sev dro�u slēpni, apspraudīdams tam svaigus egļu zarus nobiru�o vietā.

Saceldams stipri sakritu�o būdu, Mikiņ� nemana, ka Duksis neatlaidīgi spie�as viņam klāt, kūkuma spalvas savādi saslējis.

� Nemaisies pa kājām! � Mikiņ� pabīda suni nost, lai pārnaglotu soliņu, kas glu�i nogrimis mīkstajā cinī.

� Vau, vau! Vai tu nejūti? �ausmas! � Duksis smilkst un neatkāpjas ne soli.

Bet Mikiņ� nesaprot Duk�a valodu.

Pabeidzis darbu, viņ� nesteidzas vis pa dro�āko ceļu atpakaļ uz ciemu, kā, pēc Duk�a domām, darītu ikviens prātīgs suns, bet pārgalvīgi dodas tie�i uz to pusi, no kurienes nāk draudīgā smaka. Ir gan tie cilvēki kādreiz vieglprātīgi!�

Protams, Duksis nepametīs Mikiņu briesmās. Smilkstēdams viņ� tam uzticīgi seko, kaut gan �au�alīgā smaka sitas nāsīs arvien spēcīgāk. Duksis nezina, ka Mikiņ� nolēmis pie reizes apraudzīt arī stirnu barotavu, kas ierīkota klusajā rozas ielokā.

Mikiņ� iet sava nodaba un par Duk�a satraukumu neliekas ne zinis.

Drīz viņ� ierauga stirnu pēdas, kas ved barotavas virzienā. Tās iemītas ļoti dziļi, jo tievie un asie stirnu stilbi duras sērsnai cauri.

Piepe�i Mikiņ� nobāl un apstājas. Pēdas sniegā liecina, ka stirnas te pamanīju�as uzbrucēju un metu�ās bēgt, bet velti�

Nodevīgā sērsna!

Jau pēc da�iem lēcieniem vajātājs tuvāko stirnu panācis un saplosījis.

Izmeņģētajā un asinīm nota�ķītajā sniegā skaidri saskatāmi j milzīgo ķetnu nospiedumi.

Vilks!�

� Vau, vau! � ierejas Duksis. � Vai es neteicu?

�Jā,� Mikiņ� nodomā, �derētu gan bise! Tad es tam plēso-

' ņam rādītu!��

1

Sen nav pieredzēts tik agrs un brāzmains pavasaris!

Aprīlis sākās ar valganu miglu un siltiem lietiem. Tie aizskaloja saplaku�o sniegu da�ās dienās. Palu ūdeņi pārplūdināja visas lejas un liekņas, visus grāvjus un tērces.

Kur nu vairs laipas, kur tiltiņi!

Saltais strauts krāc, kā no slū�ām gāzdamies, bet Avoksne . viļņo līdz pa�ai me�malai. Avoksne kļuvusi barga un plata kā pati Daugava. Salauzusi ziemas stingumu, tā �alkdama nes projām pēdējos ledus gabalus un nomazgātā zelmeņa miegu.

Avoksne palo!

Gaisos skan gājputnu gaviles.

Putni priecājas, ka laimīgi veiku�i grūto un briesmu pilno atceļu no tālajām dienvidu zemēm.

Ta�u gavilē arī tie, kas pārziemoju�i tepat. Viņi līksmi, ka beigu�ās tum�ās sala naktis, ka saule ar katru dienu kāpj augstāk un silda devīgāk.

Visi gatves bērzi strazdu pilni.

Visi Mikiņa jaunie būrī�i jau aizņemti.

Vakaros virs pļavām blēj mērkaziņas un park�ķina slokas, upē pēk� kriķi un raudavas, purvā spalgi kliedz dzērves.

Rītos vēl pilnīgā tumsā visu pasauli biedē rubeņu kaujas �ņācieni:

� Cūū-fi���!

Un tūdaļ no lauka paceļas tālgājēju zosu bars. Gāginot tas aizlido pāri me�u galiem un nozūd mēļajās rītausmas debesīs.

Tuvo saullēktu iezvana tālēs gaisto�a gulbju dziesma.

Tūksto� balsīs putni sveic sauli, sveic pavasari.

Svilpo, dūdo, �ivina, zvana, ūjina, vid�ina, kliedz un sauc:

� Ligzdu laiks!

� Ligzdu laiks klāt!

� Kur esi, mans draugs? Nāc, kopā vīsim skaistāko sava mū�a ligzdu!

Avoksne aiznesusi kājnieku tiltiņu.

Konu?

Ar jauno sudrablapsu fermu parūpē vairs nav satiksmes.

Priek�sēdētājam raizes, bet Mikiņam vīra darbs: pārnācis no skolas, viņ� a�i iestrebj rovītī nolikto zupu, mauc kājās garos gumijas zābakus un steidzas lejā pie laivas.

Tank�, tank�, tank�! � Mikiņ� skandina ar ecē�as tapu pie melnalk�ņa zarā pakārtā sliedes gabala.

Tā viņiem norunāta zīme.

Gatves galā drīz parādās nācēja baltā aitādu puska�ociņā �

zootehniķe Vilma. Viņai tagad katru dienu jātiek pāri upei uz fermu, jāapskata tikko atskrēju�ie lapsēni.

� Vai brauksim? � Vilma it kā �aubīdamās vaicā.

� Kāp tikai laivā, � Mikiņ� atbild un paskatās uz otru krastu.

Avoksne plūst plata kā pati tālā Daugava�

Neko darīt! Lapsām bērni�

Un Mikiņ� saspļauj saujās.

Ku-kū! Ku-kū! Ku-kū!

Tālu pār siliem un gār�ām rīta krēslā skan dīvainā dziesma.

Dzeguze kūko!�

Aiz�alku�i palu ūdeņi, apsusēju�i lauki un noras, cīruļi sen iezvanīju�i sējas laiku.

Koki un stādi pilniem

malkiem dzer zemes valgmi. Veras jaunie asni, raisās lapu pumpuri.

Lapkoku me�s, nometis melno ziemas mēteli, ietērpies brūnganā dzietu kreklā, jau sedzas ar dūmakaini vieglu, pelēkzaļu

apmetni�

Tikai ievu krūms pēk�ņi piesnidzis balts un atgādina aizgā

ju�o ziemu.

Zīlīte spurdz krūmam garām.

�akstīte ba�īgi �akst un cielavai stāsta, ka ziema tur aizmirsusi savu salto lakatu; laikam jau nāk�ot vēl atpakaļ�

To dzird lakstīgala. Tā netic tenkām. Dro�i ielaidu�ies ko�ajā krūmā, viņa augu nakti pogo un stāsta pasaulei, ka te uz-snigusi pirmā pavasara ziedu kupena.

Dzeguze tālumā atsaucas:

� Ku-kū � kupena gan!

Kā milzu kamene kalnā dūc traktors. Saulē viz arklu leme�i.

Pār svaigi noecēto arumu aizslīd sējma�īna.

Tīrumā un aplokā, dārzā un dravā � visur rosās ļaudis, visiem pūliņu pilnas rokas. Jauni un veci, mudīgi un pakūtri � visi kust kā skudras, strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram, jo ir sācies spraigākais pavasara darbu cēliens.

�aklākais no visiem tomēr ir Mikiņa draugs un padomdevējs vēdzeļu mak�ķerē�anā Vecais Andrieviņ�, pirmais kolhoza pensionārs un brīvprātīgais rīku remonta uzraugs.

Kop� aprīļa vidus Andrieviņ� naktīs nemaz vairs nevar gulēt. Kaulu smeldzes un strazdu svilpo�anas tirdīts, viņ� rītos jau pelēkā gaismiņā virina �īksto�ās rīku �ķūņa durvis.

Da�s dusmās izliecas pa logu un krata dūri.

� Vai tu rimsies savas ērģeles skandināt!

Bet Andrieviņ� tī�ām pavirina vēl.

Rosino�ā mūzika atbalsojas birzī aiz

ciema un rauj aug�a no cisām pēdīgo miegamici.

� Celieties, celieties! � Andrieviņ� vīpsnā. � Pats labākais sējas laiks!

Sējas darbi gāja savu gaitu, visi vajadzīgie rīki sen bija salaboti, un Vecais Andrieviņ� aiz gara laika jau drāza grābekļiem zarus, kad rīku �ķūnī kādā saulainā pēcpusdienā glu�i satraukts ieskrēja Mikiņ�.

� Nāciet paskatieties, ko tas Meimurs izdarījis! Koki jau sen sulo, bet viņ� sāk zarus zāģēt!

Garais Meimurs, īstā vārdā Centis Meimurpuķe, nesen par nesekmību atvaļināts no zirgu pui�a izpalīga amata, jo nespējis pārvarēt bailes no lielā ērzeļa. Norīkots dārzkopības brigādē. Strādājis �akli. Vakar palicis viens, paņēmis lielās dārznieka grieznes un apkopis Mikiņa stādīto ābeli glu�i kā ko�uma krūmu.

Ābelei no griezuma rētām nemitīgi lāso sula.

Ābele raud�

Visas ābeles ziedeja.

Viena abele raudaja.Dārznieks par vēlu tai zāģējis zaru:Dienas kāpj kalnā, Naktis vēl saltas. Sargiet no salnām Ābeles baltas!

Abele gau�as:

� Kā plaukt es varu?

Man asaras līst un līst� �

Pūpoli noziedēju�i.

Noziedēju�as arī zeltainās purenes.

Pilnā krā�ņumā zied ceriņi.

Balti.

Mēļi.

Viegli zilganas un tikko iesarku�as rīta debess nenosakāmajā krāsā, ko dēvē vienkār�i par ceriņu krāsu, jo tai nav līdzīgas.

Sāk ziedēt arī ābeles, ķir�i, bumbieres�

Jau veras medainie liepziedu pumpuri.

Tūksto� veidos zied pļavu puķes, dāvādamas sevi vainagu vij ām.

Visa pasaule �ķiet smar�u pieliju�i un skaņu pieskandināta.

Tūksto� balsīs san sīkie lidspārņi, �irkst kukaiņi.

Dūc bites.

�alo putni.

Dzied ļaudis pēc ra�enas darba dienas.

Visa pamale līgo.

Visa pasaule skan.

Tā ir ziedoņa dziesma.

Ābeles nometu�as ko�os ziedoņa lakatus.

Ziedu vietās jau veidojas augļi.

Naktis siltas un tvanīgas.

Pat guļot pie vaļēja loga, da�kārt trūkst elpas.

Vienīgais glābiņ� � upe!

Mikiņ� skrien peldēties rītā un vakarā, dienvidū un launaga laikā. Ūdens sasilis kā piens.

Sapali paslēpu�ies atvaru dzelmēs un slinki noraugās uz vislabāko ēsmu�

Vakaros me�a ielokā iznāk stirnāzis. Saslējis ragaino galvu, nolūkojas apkārt, tad sāk viļāties valgajā pļavas zālē, lai aizdzītu kni�ļus un dundurus, kas tik ne�ēlīgi ko��

Līst! t

Visa pasaule ietinusies blāvā miglā.

Silts vasaras lietus rāmi sijā jau no pa�a rīta.

Ļaudis priecājas par veldzi. Nebūs jālaista dārzi!

Arī pļāvējiem vieglāk.

Mikiņa tēvs, pirmās brigādes brigadieris, pats pļauj bara priek�galā. Apstājies viņ� strīķē izkapti un smaidot sauc:

� Lietū pļausi, saulē krausi!

Skan izkaptis. Tark�ķ zāles pļāvēji.

Grābējiem gan nav ko darīt. Tie sakar grābekļus �ķūņu paspārnēs un izklīst kur kurais.

Mikiņ� dodas pie sava drauga Vecā Andrieviņa un aicina mak�ķerēt. Iepriek�ējā dienā viņ� pļāvumā saķēris zaļos sienā�us. Milzīgi! Vislabākā ēsma sapaliem un ālantiem�

� Jā, � Andrieviņ� domīgi saka, � tādā laikā neko prātīgāku neizgudrosi. Līst kā sēņu laikā�

Un abi ņem �eikstes plecos.

Otrajā brigādē aizlijis siens. Brigadieris Putrāmgaņģis, pats melns kā negaisa mākonis, rītos un vakaros drā�as ar motociklu uz kolhoza kantori, ka dubļi vien �ķīst. Tur viņ� grie� un spaida radiolas taustiņus, meklēdams labākas laika ziņas. Ta�u tās jau kuro dienu skan apmēram vienādi:

�Apmācies, Brī�iem skaidrojas. Vietām pārejo�s lietus!�

Vāli mirkst baltā ūdenī, gabanas pūst� Siens atkal pagalam!

Pirmās brigādes ļaudis gan nesūdzas. Tie jau laikus sagādāju�i mietus, kārtis, �eperus un krauj sienu zārdos.

Bet Mikiņ� ar Eidi katram zārdam uzklāj baltu un caurspīdīgu jumtiņu.

� Ērmi! � Putrāmgaņģis �ņāc, pieturējis dārdo�o motociklu. � Nesmīdiniet pasauli! Ar meitie�u modes plēvēm grib padebe�u plūdus valdīt!

To dzirdējis, Mikiņ� rāmi atsaka:

� Jūs esat atpalicis, biedri Putrāmgaņģi. Tā nav nekāda plēve, bet īsts polietilēns!

Zeme izsilusi tik dziļi, cik vien augu saknes spēj sniegties.

Ari ūdeņi ezeru dzelmēs un upju atvaros sasilu�i līdz dibenam.

Saule padarījusi savu vasaras darbu.

Dienvidū tā vairs nekāpj tik stāvus zenītā kā līgotņu laikā, rītos lec vēlāk, vakaros riet agrāk.

Naktis kļuvu�as tum�ākas un stiepjas garumā.

Tomēr tās vēl tik siltas, ka mak�ķernieki guļ pie saviem grunteņu zvaniem uz kailas zemes un nemana, ka ugunskurs sen izdzisis�

Ābelēm lūst zari zem augļu smaguma, jāņogu krūmi apsegu�ies ar sarkanām sag�ām, silos zilst melleņu jūra, bet saulainā izcirtuma ciņi kā piebērti iesārtiem brūkleņu ķekariem.

Tur ganās jauno rubeņu bari.

Druvu zeltainums kļūst rudāks. Kvie�u vārpas piebriest un iegūst tum�u vara nokrāsu.

Tad kādā rītā aiz Ciemkalna ierunājas kombains. Dūkdams tas iet savu ra�eno pļāvēja un kūlēja gaitu.

Pēdās paliek salmu vāli.

Mikiņ� ar saviem biedriem no septiņklasnieku brigādes yāc salmus gubās, ar milzīgām dak�ām ceļ pielāgotā autokravas kastē un ved uz liellopu fermu, kur samet milzīgās kaudzēs.

Bet kolhoza klētī apcirkņi pildās ar skanīgiem labības graudiem.

Kad bula tveice izslāpu�o zemi atveldzē siltie atvasaras lieti, tad uzdīgst pirmās sēnes.

Miglainā rasas rītā birzī un gār�ā pēk�ņi it kā uzzied zilās un sarkanās, mēļās un dzeltenās bērzlapes. Aiz paegļu ceriem ugunīgi liesmo indīgās mu�mires. Garos un tievos kātos slejas pret debesīm graciozas saulsargu sēnes. Purvmalas sūnā kautri slēpjas nosārtu�ās viļņu meitas, zaļganie rudmie�i un krējum-baltās krimildes. Turpat bariem vien pabiru�as rūgtenās alk-snenes, brūnas, kā purva rāvā mērcētas, bet mazliet augstāk, pa�ā silmalas Saulainē, zem pelēkās sūnas jau dīgst karalisko baraviku cilts. Tām blakus lepni pakāpu�ās staltās ap�ubekas sārti rudajās cepurēs. Kāti pēc lauzuma tām tūdaļ kļūst melni, it kā tās sērotu par sēņu īso mū�u�

Pārnāk sēņotājs mājās ar pilnu grozu � priecīgs, bet reizē arī it kā noskumis.

Ja pirmā zemeņu kārba liecināja par vasaras briedumu un stāstīja, ka ogu un ābolu prieki nupat tikai sāksies, tad pirmais sēņu grozs jau vēstī rudens tuvumu.

Ardievu, vasara!

Bitēm bēdas.

Apkaimē nekur vairs neatrod ziedu.

Sen pagājis pilnības laiks, kad tepat ap stropiem ziedēja dārzi un katrā zarā sanēja bi�u dziesma.

Pļavas nopļautas.

Liepas noziedēju�as.

Noziedēju�i arī visi ko�ie ganību sējumi � gan baltais āboliņ�, gan sārtā griķu druva, gan mēļais facēliju lauks.

Dravas tuvumā vairs nav nevienas vietiņas, kur varētu uzmesties un iesūkt lāsi nektāra.

Bites lido pāri atala pļavām, pāri laukiem un norām uz tāl-tālo silu.

Tur zied vir�i.

Visas rozas kā nosārtu�as!

Bet atceļ� pārāk tāls un grūts. Tāls un grūts.

Daudzas bites ar smago nesuma nastu iet bojā.

Tāpēc dravnieks Cibiņ� tūlīt pēc kvie�u pļaujas rīko lielo talku.

Visu dravu pārved vir�u ganībās.

Zilās, zaļās un dzeltenās bi�u mājiņas izbirst zem priedēm kā dīvainā gleznā.

Iztālēm liekas, ka Barviku silā pēk�ņi izaudzis vesels vasarnīcu ciemats.

Pirmajā septembrī atkal atskanēja skolas zvans.

Sākumā mācības neveicās.

Saujās vēl kaisa aizsāktais darbs. Da�s tikko bija pļāvis labību, cits apzāģējis bojātos zarus ābeļdārzā, tre�s audzējis karpas uzplūdinātajos zivju dīķos, meitenes kopu�as putnus, slauku�as govis, vēl �orīt baroju�as teļus jaunlopu fermā�

Vārdu sakot, visiem biju�as darba pilnas rokas.

Starpbrī�os nerima jūsmīgi stāsti par to, ko kurais pieredzējis un iemācījies, ko vasaras mēne�os savā kolhozā paveicis.

Mikiņu gaidīja pārsteigums.

Par �aklu darbu laukkopju brigādē viņu apbalvoja ar ceļazīmi uz Arteku.

� Laimīgais! Tu panāksi aizejo�o vasaru, � teica skolotāja.

MAZA MIKIŅA LIELIE DARBI

Rīts ��

Vēl salts�..

Uz kurieni tek strauts

Spēka dzēriens

Vārnu valoda �.

Pasaules lielums

Sējas laikā �.

Ziedoņa ilgums

Pirmais pērkons �.

Atvars �..

Vāveres nelaime .

Līdaka . . . . ' .

Lielais loņis �.

Rasā izkapts labāk ko�

Kopīgiem spēkiem

Grābeklis�..

Sapals aizpeld padzerties

Laba gabana .

Pa�a pelnīta maize

Biedriskums

Veldre�..

Vīrs un vārds

Barviku sils �.

Bariņā�..

Zvērs�..

Sila sargs �.

Gājputni �.

Āboli�..

Salna�..

Tēva zābakos .

Pliksalā �.

Kamanu ceļ�

Zīlīte�..

Dāvana �.

ME�AM ZELTA MĒTELIS

Me�am zelta mētelis

Salmu klēpis .

Ozoli �ņāko . . . .

Krūmu dakteris

Ābelēm bārdas .

Ilzīte un vecmāmuļa

Pirmais sniegs . . . .

Kal ratus ziemā, ragavas � vasarā��

Zaķim apsnidzis galds

Nevī�a

Raksti sniegā .

Vecā rija .

Vēstule

Smalka barība īsa runa .

Sērsnā

Avoksne palo

Ligzdu laiks

Vīri�ķība

Ku-kū! .

Ērģelnieks .

Centis pārcenties .

Kāpēc, ābele raudāja

Ziedoņa dziesma .

�Vasara �.

Līst �.

Atpalicis

Atvasara

Sēņu grozs .

Vir�i zied .

Balva �.

Ваиаг Юлий Петрович

БОЛЬШИЕ ДЕЛА МАЛЕНЬКОГО МИКИНЯ

Художник Индулис Звагузис

Издательств0 �Лиесма�, Рига 1973

На латышском языке

Vanags Jūlijs Pētera d.

MAZA MIKIŅA LIELIE DARBI

Redaktore E. Marjutina. Māksi, redaktors H. Purviņ�. Tehn. redaktores A. Pētersone, L. Engere. Korektore L. Kamene. Nodota salik�anai 1972. g. 30. septembrī. Parakstīta iespie�anai 1973. g. 25. maijā. Ofseta papīrs 120 g., formāts 70X 84/16. 5.5 fiz. iespiedi.; 6 uzsk. iespiedi.; 8,36 izdevn. 1. Metiens 45000 eks. Maksā 1 rb|. 9 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 25557/B-200. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā Vienības gatvē 11. Pasūt. Nr. 1289.