spaiņiem pilinot lejup lāses, tikai �oreiz nezin kāpēc sarkanā krāsā. Spaiņus nesa kāds vīrs, pamatīgi zvārodamies, kā redzams, ne tikai no nē�u smaguma. Viņ� veltīgi pūlējās ar |urk-stinā�anu aizkvēlināt nodzisu�o papirosu.

� Kas tas ir? � Serjo�a izbrīnījies jautāja, pamādams uz

spaiņiem. . .

Vīrs laipnīgi sazvērojās uz viņa pusi, ņēmās zviegt, un tāpēc papiross iekrita spainī.

� Tas ira �ķībģīmenis... Nekas, tabaciņa padarīs stiprāku, � vīrs noteica, ar diviem pirkstiem sviezdams ārā papirosu.

� Kāds �ķībģīmenis?

� �itāds vīns, mēs to esam tā nokrustīju�i. Mums to at�ķū-tēja �urpu mucās, no Moldāvijas. Kā redzams, tas bijis labs, tak ceļā saskābis. Var dzert vienā dzer�anā, bet nekas nava sajūtams. Ja pusspaiņa iztempj, tad gan iesitas �vingulis. Tiesa, rīta pusē d�inkst galva, ģīmi velk �ķībi. Lūk, tālab to esam iedēvēju�i par �ķībģīmeni. Vai gribi noprovēt? Neuztraucies, man pat ir krūziņa.

Vīrs nolika spaiņus zemē, izvilka no kabatas alumīnija krūzīti, noslaucīja to svārku stērbelē, pasmēla no spaiņa, kurā nebija iekritis papiross, un sniedza Serjo�am:

� Nomēģini.

Serjo�a pagar�oja � tas bija visīstākais sausais vīns ar vieglu skāņuma piegar�u.

� Tas ir ļoti labs vīns, � Serjo�a sacīja.

� Kālab tad tas ira saskānējis? � vīrs neticīgi novilka.

� Tas ir tāds īpa�s vīns, bez cukura. To sauc par sauso vīnu.

� Kas tad �is par sauso, ja ira slapj�? Tu gan, pui�kan, dzen jokus. � Vīrs padraudēja ar pirkstu, cēla nē�us plecos un gaja savu ce|u. � Visi ar mums dzen jokus, itin visi.

�Viņ� ta�u man nenoticēja,� Serjo�a nodomāja, bet viņā ne-modās nekāda pārākuma apziņa, ko varētu izraisīt �ī naivā neticība. Serjo�a zināja, ka �ajās ogu vietās sausais vīns gandrīz nekad netika ievests, kā tad te varētu rasties tā smalki pazinēji un cienītāji.�eit d�ēra �ņabi, saucot to par �sīvo�, spirtu godināja par Spirktu ar lielo burtu, bet visi spirtotie vīni neatkarīgi no krāsas tika dēvēti par �sarkano�. Serjo�a laimīga karta maldīgi neuzskatīja � kā da�s labs viņa vecuma pilsētas jaunietis �, ka cilvēka prāts vērtējams pēc sagrābstītajām zinā�anām par vīna, automa�īnu un moderno skaņupla�u markām. �eit, ogu vietās, Serjo�a bija sastapis daudz cilvēku, kas sprieda naivi par tādiem jautājumiem, kuros viņ� nevil�us bija kompetents kop� bērnības. Bet arī viņ� ta�u nereti bija naivs tādos jautājumos, kas viņiem labi zināmi kop� bērnības.

Serjo�a izgāja no Me�stidzītēm, nogriezās uz taigas kājceļa, ar kedu zolēm sajuzdams lapeg|u sakņu izliekumus, un sāka iet līdztekus upei, kura aiz koku stumbriem ar spirgtu urdzē�anu vadīja viņa gaitu. Vieglajā, upes uzvēsmotajā vējā līgoja vaivariņu un kazro�u ziedi, kopā ar liegajām skujzaru �ūpām radot īpa�u taigas sanoņu, kuru pati taiga, ļoti iespējams, uzskatīja par pilnīgu klusumu. Taigai bija pazīstami arī citādi brī�i, kad zibeņi spēra stumbros, �ķeļot tos pu�u, un izcēlās briesmīgi ugunsgrēki vai arī kad sniega vētras iesāka kaukt kā vilki, liecot lejup un lau�ot kokus un tā pieputinot ciemu pagalmus, ka no rītiem nebija iespējams atvērt durvis un tās vajadzēja ar cirvi uzlauzt no iek�puses.

Cilvēki, kas pazina taigu, par tās ne�ēlību bija sacerēju�i daudz leģendu un dziesmu, ta�u viņi pazina arī tās labestību, kuru bie�i vien viņiem atklāja gan zaļgansārtnējās, vēderīgās taigas zemenes, kas laipni lūkojās ārā no ceriem, gan blāvi spīdīgo zileņu krūmi, gan �ilbino�i asinssarkanās kauleņu kopas, gan sārtās brūkleņu �ļakatas, kas sastingu�as tum�i zvīļo lapu vidū, gan skāņie �vūk�ķi, strauji paceļoties gaisā mednim, kur� guzā nesa taigas dāvāto ogu saldo smagumu.

Serjo�a uzgāja ziemas mitekli, kura durvis no ārpuses bija atbalstītas ar nesen zāģētu klucēnu. Pēc visiem taigas likumiem, kurus jau arī viņ� zināja, tur jābūt atstātam kaut mazumiņam, kas lieti noderētu nākamajam ceļiniekam. Serjo�a atvēra durvis. Uz galda viņ� ieraudzīja iesāktu sāls paku, vairākas sērkociņu kārbiņas un divas aiz �aunām pie sienas piekārtas kaltētas alatas. Serjo�a paņēma vienu alatu, bet no mugursomas izlika uz galda patronu paciņu. Pēc tam viņ� atkal ar klucēnu atbalstīja durvis un turpināja ceļu, ejot lauzdams pa gabalam no alatas un sajuzdams kādu ugunskura dūmu apdvestu, nezināmu roku smar�u, ko glabāja zvīņas. Alatai viņ� uzēda virsū sauju zileņu, kuras, slīdot caur pirkstiem, viegli atdalījās no krūma un tūdaļ mutē pārvērtās par atvēsino�u, skābenu sulu, atstādamas pie aukslējām pielipu�u �auru lapiņu.

Serjo�a uzdūrās vientuļam kapam, uz kura gulēja granīta laukakmens. Krusts nebija palicis vesels, bet varbūt tā nemaz nav bijis. Cauri sūnai, ar kuru apaudzis laukakmens, Serjo�a izlasīja primitīvi izcirstu uzrakstu: �Timotejs Sadrins, zeltracis. 1902�. Serjo�a noliecās pie laukakmens, ar pirkstiem plēsa nost sūnu, un zem viņa rokas parādījās vārdi: �Nekā ļauna nevaid nodarījis.� Serjo�a brītiņu pastāvēja pie kapa, sajuzdams saltumu, kas no kapakmens bija iestrāvojis pirkstu galos, un devās tālāk. Sājā apvidū bojā bija aizgājis daudz ļau�u, kuri no da�ādiem novadiem vecām izavām kājās, nesdami skalotnes, tolaik te ieradās meklēt svētīto un nolādēto zeltu, un Serjo�am piepe�i sāka rēgoties, ka kaut kur starp stumbriem vēl līdz �im brīdim nemirdamas trauksmīgi klīst viņu ēnas. Da�kārt viņi nāca �urp arī pa vienamun kas gan tad varēja uz laukakmeņiem ieskrīpāt viņu vārdus? Pavedieni no viņu varbūt nekad neatrastajām zelta smiltīm,pēk�ņi nez no,kurienes aizstiepās līdz Serjo�am, savijās kopa ar pavedieniem, ko savērpa vizo�ās ūdenslāses, kuras no spaiņa nobirdināja ve�iņa, kas viņam bija novēlējusi laimīgu ce|u.

�Nekā ļauna nevaid nodarījis,� Serjo�a klusībā atkārtoja, pūloties uz visiem laikiem paturēt atmiņā �o nemāksloto raksturojumu, kas dots kāda viņam nepazīstama cilvēka dzīvei, kuru nu jau viņ� nevarēja iedomāties nodalītu no viņa pa�a dzīves, kas tikai tagad sākās.

Serjo�a bija uzaudzis pilsētā, di�ajam cilvēkam, kur� �Krievzemi slēja divkājās�, celtā pieminekļa pavēnī. Serjo�a bija redzējis pieminekļus arī citiem karavadoņiem, revolucionāriem, rakstniekiem, zinātniekiem. Tie visi akmens valodā pauda viņu di�enuma apliecinājumu. Ta�u taigas laukakmens bija piemineklis, kas celts tikai tāpēc, ka nez kāds zelta meklētājs nevienam nebija darījis neko ļaunu, tas ir, viņa labās sirds dēļ, nevis kaut kā ārkārtēja dēļ. Vai labsirdību vien var uzskatīt par tik cildenu īpa�ību, ka tā ir pieminekļa cienīga? Kas gan Serjo�as vecumā nav domājis par slavu! Ta�u �odien, kad Serjo�a uzdūrās �im laukakmenim, domas par slavu izbalēja, atvirzījās sāņus, un viņam gribējās -būt kaut vai vienkār�i labam cilvēkam, kur� nevienam neko ļaunu �nevaid nodarījis�.

Taiga it kā juta visu to neaptraipīto, kas pildīja viņa sirdi, un atbildēja viņam ar mierīgu �alkoņu, kura atgādināja skaudīgas atmiņas par vēsturi � atmiņas, kas iesūku�as sevī tik daudz baismīga, tomēr nemitas tāpēc būt neaptraipītas.

Pēk�ņi Serjo�a satrūkās. Tie�i viņam priek�a_ no krūmiem uz takas izskrēja lācēns. Lācēns vēl bija nesaprātīga, ar piesardzību nesajaukta dzīvesprieka pārpilns un neizbijās. Zvērēns pieskrēja klāt pamiru�ajam Serjo�am, ierūcās, spīdinādams valgu, melnu degunu un ziņkāras, bērni�ķīgas a�teles, sāka trīņāties gar viņa d�insiem, saķerdams tos un skrambādams ar saviem draudzīgajiem zobiem, kas tomēr bija lā�a zobi. Serjo�a pēc nostāstiem zināja, ka kaut kur netālu jābūt arī lā�umātei un sastap�anās ar to nesola neko labu. Serjo�a, neizkustēdamies no vietas, izņēma saliekamo tūristu nazi un atvāza to. Kaut kas smagi ie�abējās vilkābeles krūmos. No tiem izvēlās brūns, milzīgs lā�umātes rumpis, kura vilnā bija ieķēru�ies dzelk�ņi. Lā�umāte apstājās un paskatījās Serjo�am acīs. Acis raudzījās jautājo�i, tajās nebija nekāda ļaunuma. Lā�umāte lēnām apgāja Serjo�am apkārt no mugurpuses. Visbriesmīgākais �ķita brīdis, kad viņa atradās aizmugurē. Serjo�a dzirdēja viņas gārdzo�o elpu, sajuta viņas smaku. Bet Serjo�a zināja, ka nedrīkst kustēties. Lā�umāte iznira viņam no mugurpuses, ar zobiem satvēra lācēnu aiz kum-bra, parāva nost no Serjo�as un, pļaukādama nepaklausīgo dēlēnu, ņēmās to dzīt uz krūmiem. Serjo�a nekustējās tikām, kamēr tālumā neapklusa zaru brīk�ķi un rūk�ana. Tūristu nazis tā vien lēkāja viņa rokā. Serjo�a palūkojās uz nazi un piepe�i saprata, ka bija atvāzis vaļā karoti! Un tad viņ� beidzot ļāva smiekliem vaļu, kaut gan tie�i �obrīd viņam nevaldāmi sāka drebēt ceļi. Serjo�a pat zvetēja pa ceļgaliem ar dūrēm, tomēr drebē�ana�nemitējās. Viņ� gāja tālāk un caur stumbru starpām ieraudzīja lā�u-māti, kura peldēja pa upi, ar zobiem pieturēdama lācēnu aiz skausta.

� Uz redzē�anos! � Serjo�a abiem pilnā kaklā uzsauca, juzdamies laimīgs gan tāpēc, ka ir tos saticis, ta�u, protams, vēl vairāk tāpēc, ka palicis sveiks un vesels.

� Uz redzē�anos-os-os-os! � taiga atbildēja.

10

Kad nākamais Serjo�as tēvs � strādnieku fakultātes students jung�turmie�u blūzē, ko greznoja Oso-aviahima un Морга nozīmītes, baltās brezenta kurpēs, kas uz parketa atstāja nodevīgas zobu pulvera pēdas, � pirmo reizi iegāja seno laiku vēstures profesora Zagorjanska mājā, viņ� glu�i apjuka.

Sājā pla�ajā, senatnīgajā dzīvoklī nebija nekādas īpa�as greznības, tomēr viens gan pauda no paaudzes uz paaudzi mantotu greznību � grāmatas. Tās slējās aug�up gar visām sienām, gulēja uz krēsliem, galdiem un palodzēm. Ta�u tējkannas neviens uz grāmatām nelika, kā nereti gadījās strādnieku fakultā�u studentu kopmītnēs.

� Lūdzu, iepazīstieties. Tas ir Volodja. Tas ir mans tēvs, � sacīja profesora meita Irina, un tikai tobrīd La�ugins starp plauk-teņiem, kuri viņam �ķita nomāco�i un kuros cēli vīdēja grāmatu muguriņas, pamanīja neliela auguma sirmgalvi ar mo�u, kā likās, �ķelmīgu seju, pār kuru ērmīgi plīvoja rudi, izspūru�i mati, kas spraucās laukā no melnas benītes.

Sirmgalvis, turēdams rokā milzu foliantu, veikli kā pērtiķis norāpās lejā pa bibliotēku kāpnītēm, un strādnieku fakultātes studenta pastieptā roka mehāniski uzgrūdās grāmatas iesējumam, nevis sastapās ar profesora roku.

� Atvainojos, � La�ugins sacīja.

� Paspiediet, paspiediet Bizantijas vēsturi, � Zagorjanskis iesmējās. � Uz to var dro�āk paļauties nekā uz krietnu tiesu cilvēka roku... Un jūs, jaunekli, kā es noprotu, esat Irinas vīrs? Tagad viss notiek ārkārtīgi strauji � kā jau sociālo kataklizmu laikmetā.

La�ugins apstulba.

� Tēv, � Irina pārmeto�i noteica, � mēs ar Volodju esam draugi.

� Vēl jo vairāk, kāpēc tad nav vīrs, ja esat draugi? � Zagor-janskis jautri novaicāja, vērīgi ielūkodamies La�uginam sejā. � Man iepatikās, kādām acīm jūs skatāties uz grāmatām. Piedodiet, ka esmu tik pedantisks, bet sacīt �atvainojos� ir netaktiski. Tā jūs it kā pats sevi attaisnojat. Vajag teikt �atvainojiet�.

La�ugins patiesi kļuva par Irinas vīru. Vecais Zagorjanskis daudzas stundas pavadīja kopā ar Volodju, stāstīdams viņam par Bizantijas kultūru, par Spartu, seno Romu, un virs jauneklīgajām acīm, ko tikai retumis vecīgas darīja skumjas analoģijas, sarkano matu �ķipsnas no benītes apak�as plandīja kā lāpas liesmu mēles.

� Seno, laiku vēstures kurss tagad nepieļaujamā kārtā tiek saīsināts, � Zagorjanskis runāja, strauji novēcinādams virs galvas mūsaino roku, itin kā ar to dzirdamies gaisā satvert spartie�u zobenu. � Es saprotu jūsu lozungu �Atsacīsimies no vecās pasaules�. Bet vai vajag atsacīties no-visa tā, ko radījusi vecā pasaule? Vecā pasaule � tā nav tikai verdzība un tirānija. Tā vēl ir arī kultūra. Publijs Ovīdijs Nasons rakstīja:

Atmetot rūpestus sīkos, ja stājam pie di�ākiem darbiem,

Ceļu ja turpinām mēs, burām plīvojot pla�i, Tad ir jāpūlas ļoti, lai mums būtu jo laipnākas sejas, � Cilvēkiem lēnīgums piestāv, niknums piedien tik zvēriem.

Es redzu visapkārt pārlieku daudz niknuma un pārlieku maz lēnīguma. Atsakieties no Nerona, no Kaligulas, bet no Nasona gan ne. Turklāt, pat lai atsacītos, jāiepazīst objekts, no kā atsakāmies. Nepietiekami iepazītas vēsturiskās traģēdijas pārslīd no viena laikmeta uz otru. Traģēdija var atkārtoties, pārvēr�oties farsā, par ko arī brīdinājis Markss, kuram bija lieliskas zinā�anas vēsturē. Var uzrasties kāds jauns Kaligula nepavisam ne krā�ņā togā. Tas var valkāt glu�i necilu frenci un gulēt cietā guļvietā. Vēstures izzinā�ana cilvēcei dod iespēju pa�ai sevi brīdināt.

Kad Volodjas La�ugina tēvs, strādnieks no vecas strādnieku ģimenes, atnāca pie Zagorjanska, kas bija inteliģents no senas inteliģentu dzimtas, viņi vienmēr atrada kopīgu valodu, kaut gan par daudz ko strīdējās, dzerdami tēju un, jāatzīstas, iebaudīdami arī kādu malku �ņabī�a.

� Vai septiņpadsmitajā gadā jums negadījās pie manis iegriezties iemalkot tēju? � reiz Zagorjanskis viltīgi novaicāja.

� Bijāt ta�u sarkangvards ...

� Tā kā neatminos... � La�ugins, vecākais, tāpat viltīgi atbildēja. � Vai tad jums bija sarkangvardu tējnīca? Liekas, tolaik tādas netika redzētas.

� Reiz pie manis atnāca sarkangvardi. Paskatījās, pamīņā-jās, neatrada neko nosodāmu. Tad viens no viņiem jautā: �Sakiet � vai jūs visas �īs grāmatas esat lasījis?� � �Gandrīz visas,� atbildu. �Un tās, kuras vēl neesmu izlasījis, ja pagū�u, izlasī�u.� Redzu: sarkangvardi ir pārsalu�i. Arā �vēj� sejā sit, sniegs sejā sit�. �Vai gribat,� es saku, �nobaudīt pirmsrevolūcijas tē-jiņu?� Sie saskatās. �Gribam,� atbild. Apsē�amies, dzeram tēju. �Jums,� �ie saka, �pilsoni profesor, nevajag apvainoties. Patlaban tādi laiki.� � �Kādi tad?� jautāju. � �Ne�ēlīgi,� viens saka. � �Bargi,� saka otrs. � �Revolucionāras varonības pārpilni,� tre�ais paziņo. � �Un kādus vissenākos varoņus jūs pazīstat?� es pajautāju. Sie kļūst domīgi. Viens nosauc: �Iļja Muromietis,� � otrs: �Steņka Razins.� Un tre�ais piebilst: �Jeme|jans Puga-�ovs.� � �Tas ir labi,� es saku, �bet cilvēce pastāvēja jau ilgi pirms Muromie�a, Razina un Puga�ova. Tā ka jūsu bērniem vajadzēs izlasīt daudz grāmatu, lai izprastu sevi un cilvēci.� Sarkangvardi jautā: �Vai jūs, pilsoni profesor, mums nevarētu pastāstīt par senajiem varoņiem?� Es viņiem pastāstīju par Hē-rakla varoņdarbiem. �Kā jūs domājat, kur� no Hērakla varoņdarbiem ir svarīgākais?� es pavaicāju. Un vai zināt? Visi vienprātīgi atzina, ka Augeja staļļu tīrī�ana. Un laikam gan pareizi. Ir pastāvīgi jātīra mūsu dvēseļu staļļi, citādi izveidosies briesmīgi smirdīgi uzslāņojumi, tas nav runājams pie galda ... Tomēr staļļi jātīra uzmanīgi, lai labākajiem zirgiem ar grābekļiem un lāpstām netrāpītu pa kājām.

� Kuri tad būtu tie labākie zirgi? Auļu zirgi? Aristokrātiskie? � La�ugins, vecākais, pūlējās izdibināt. � Un kā tad ar vezuma vilcējiem? Vai tiem drīkst trāpīt pa kājām?

� Nē, krievu inteliģence vēl nekad darba zirgam nav pāri darījusi, � Zagorjanskis sacīja. � Narodņicisma pamatā ir cieņa pret maizes audzētāju zemnieku, un arī jūs, strādnieki, esat cēlu�ies no zemniekiem. Pu�kins savā laikā pasaules literatūras tulkotājus dēvēja par �izglītības pasta zirgiem�, ta�u kā jūs varat nosaukt mūs, krievu inteliģenci? Par arābu auļotājiem, vai?

La�ugins, vecākais, pa�ūpoja galvu un labsirdīgi pasmaidīja.

� Nē, Apolinarij Viktorovi�, kas tad tu par arābu auļotāju. Tu esi visīstākais vezuma zirgs. Mēs Krieviju kopā velkam uz priek�u. Par manu dēlu un par tādiem kā viņ� mēs jums, inteliģencei, esam pateicīgi uz laiku laikiem. Bet ne jau visi pagūst pacelties līdz kultūrai. Piecgades ir gau�ām svarīga padarī�ana, ta�u nepavisam nav viegla. Strādnieks pārnāk mājās nomocījies pie gala, iezve|as gultā un tīko jo ātrāk laisties miegā. Hērakls viņam nav prātā.

� Uz pasaules nepastāv tādas zinā�anas, kas butu liekas. � Zagorjanska pirksts paslējās aug�up. � Cilvēki bie�i nomokās nezinā�anas dēļ. Vēl tiks atklāti jauni enerģijas veidi, kuri atbrīvos ikvienu cilvēku un dos iespēju izmantot garīgo enerģiju. Ja pie tā nenonāksim mēs, tad noteikti nonāks mūsu mazbērni, un, ja viņi ne, tad mazmazbērni...

...Serjo�a nekad nav redzējis savus vectētiņus, jo tad, kad viņ� piedzima, to vairs nebija starp dzīvajiem. Tie aizgāja mū�ībā tāltālā malā, un, kas zina, varbūt sirmvecītis sēņlasītis kopā ar tiem da�dien sēdējis pie viena ugunskura. Tomēr vectētiņi paguva noglaudīt galvu Serjo�as vecākajam brālim, kur� vēlāk nomira blokādes laikā. Māte brīnumainā kārtā palika dzīva, viņa konservatorijā strādāja par pasniedzēju un, kad Serjo�a bija vēl mazs, veda dēlu uz Piskarjovas kapiem, kur apglabāts viņa brālis. Reiz kinoteātri, kad rādīja dokumentālo filmu par Ļeņingra-das traģēdiju un di�eno uzvaru, māte sarāvās, tik daudzum daudzās acīs sariesu�os asaru mirdzuma apstarotā pustumsā saspieda Serjo�as roku: �Skaties... Tas ir tavs brālis... Tā esmu es.� Uz ekrāna pa sniegu brida salīkusi sieviete ar izmocītu, vecīgu seju, un �ajā sievietē Serjo�a tik tikko sazīmēja savu māti, it kā viņa nez kādā brīnumainā kārtā būtu atgriezusies dzīvē no mū�a norieta, kas līdzīgs nāvei. Māte virs vateņa bija apvīstījusi-sev apkārt senlaicīgu, rakstainu loga aizkaru ar bārkstīm un par varēm cilāja kājas ķēmīgās izavās, vilkdama koka kamanas, uz kurām varēja saskatīt guļo�a bērna augumu un seju, kas aizklāta ar �alli. Kop� tā laika Serjo�a vienmēr mātē redzēja to sievieti, kas vilka kamanas.

Serjo�as brālis nepaguva par kaut ko kļūt, jo nomira desmit gadu vecumā. Viņ� uz Serjo�u lūkojās no fotogrāfijas pie sienas, kurā bija redzams Serjo�as paaudzes sen aizmirstā spāņu cepurītē ar pu�ķīti, mirdzo�u pionieru tauri paceltā rokā. No viņa bija paliku�as driskās nolasītas Gaidara grāmatas, un, kaut gan da�i Serjo�as vienaud�i pret �īm grāmatām izturējās nicino�i, teikdami, ka tās �finierējums� vien esot, Serjo�a iemīlēja Gaidaru, jo saklausīja viņā tādu kā dzidru, neviltotu pionieru taures skanējumu. Tēvs un māte, neko neslēpjot no viņa, stāstīja par pagājību, un Serjo�a noprata, ka ir biju�i arī tādi cilvēki, kuri nav saplēsu�i gai�zilo krūzīti. Tā tika saplēsta, bet to nesaplēsa ne Gaidars, ne Timurs, ne abi Serjo�as vectētiņi. Uz vecā Pēterburgas dzīvokļa sienām uzņēmumos balsnīja divas sejas: spēcīga seja lieliem vaigu kauliem, kura piederēja Putilova rūpnīcas strādniekam ādas jakā ar sarkangvarda saiti ap roku, un maiga, ta�u �ķelmīga, dzīvīga prāta apstarota seno laiku vēstures profesora seja. Serjo�as izcelsmes saknes bija at�ķirīgas, toties tik cie�i saviju�ās, ka ne pārcirst.

Ļeņingradie�i blokādes laikā nereti bija spiesti sadedzināt vērtīgas grāmatas, kuras nosalu�ajiem cilvēkiem dāvāja siltumu no savām lappusēm, kas �ervelējās atkal lietā likto taupības krāsniņu ugunī. Ta�u Irina Apolinarjevna pilnībā saglabāja profesora Za-gorjanska bibliotēku, Serjo�a uzauga grāmatu vidū, un viņam �ķita, ka tās ir dzīvokļa labie un gudrie mājas gari. Kā domājo�as, dzīvas būtnes ap viņu alla� bija �Granata�, Brokhausa un Jefrona enciklopēdiju sējumi, senās Babilonijas, Asīrijas, Bizanti-jas, Ēģiptes, Grieķijas, Romas vēstures grāmatas. Un cik gan te nebija grāmatu par Krievijas vēsturi! S�erbatovs,Tati��evs, Karamzins, Kostomarovs, Solovjovs, Kļu�evskis � viņi visi to zemi, kuru Serjo�a dabūja mantojumā, parādīja da�ādi, tomēr viens bija neap�aubāms: Serjo�as zemes vēsture ir di�ena, otras līdzīgas nav, un �ī vēsture jāturpina di�eni, pau�ot savu īpatnību. No visiem Ļeņingradas muzejiem Serjo�am vismīļākais bija Pētera Namiņ�.

Serjo�a mācījās speciālajā angļu skolā. Vienlaikus viņ� nodarbojās ar mūziku un daiļslido�anu un no piecu gadu vecuma spēlēja tenisu.

Vladimirs Vikentjevi�s La�ugins, kas bija kļuvis par ievērojamu zinātnieku, kurā grūti pazīt to pa�u strādnieku fakultātes studentu ar zobu pulveri nobaltinātās brezenta kurpēs, da�kārt ba�ījās par dēlu � vai tikai viņu nesamaitās nevil�us izveidoju�ās priek�rocības, kas viņam ir salīdzinājumā ar daudziem vienaud�iem.

Irina Apolinarjevna mierināja vīru:

� Serjo�a pēc dabas ir labsirdīgs. Kad viņ� vēl bija pavisam maziņ�, vienmēr citiem bērniem atdāvināja savas rotaļlietas, ja tās viņiem patika.

� Jā, bet viņam ir vairāk rotaļlietu nekā citiem. Par labsirdību var runāt tad, ja bērns atdod vienīgo rotaļlietu, � Vladimirs Vikentjevi�s rauca uzacis.

_� Volodja, vai tad, pēc tavām domām, mums mūsu bērniem tī�am jārada tādas grūtības, kādas pa�i esam pārcietu�i? Gan viņiem būs savas ... � Irina Apolinarjevna aizstāvējās.

La�uginiem bija mājkalpotāja, Vologdas novadā dzimusi Klanās tante, kura pieskatīja māju un Serjo�u, tā bija paveca, vientuļa sieviete ar ietramdītām, skubīgām kustībām, viņa alla� baidījās neizdarīt saimniekiem pa prātam, lai gan neviens nekad viņu nebāra par to, ka biezputra piegruzdusi, ar gludekli sadedzinātas bikses vai saplēsts �ķīvis. Viņai bērnu nebija, un viņa Serjo�u ļoti mīlēja, mū�dien pārbaroja un lutināja. Pārbaro�anu gan veicināja arī pati Irina Apolinarjevna, kurā bija dzīvas atmiņas par to, ka viņas pirmais dēls nomira bada nāvē. Klaņas tante Serjo�am izspieda sulu no svaigiem apelsīniem un greipfrūtiem, kā saimniece viņu bija mācījusi. Gatavoja kotletes no vissvaigākās gaļas. Produktus Irina Apolinarjevna reizi nedēļā lielā kartona kastē veda no veikala, kur viņai visu to atstāja �pa blatu� (�o teicienu viņa un Vladimirs Vikentjevi�s vispār nevarēja ciest, ta�u sevi attaisnoja ar to, ka ir ļoti aizņemti). �Atkal brokastīs ikri...� Serjo�a viebās.

� Ēd, Serjo�iņ, ēd, � Klaņas tante pūlējās pierunāt. � Tie tak gau�ām dārgi.

Klaņas tante aizvien stāvēja blakus Serjo�am, kamēr zēns sēdēja pie galda, � nedod dievs, viņ� kaut ko nenoēdīs. Jo sevi�ķi Serjo�a necieta kartupeļus, un vajadzēja tikai Klaņas tantei aizgriezties, kad zēns veikli ar pirkstiem izzvejoja no zupas kartupeļu �ķēlītes un tie�ā ceļā svieda aiz skapja, tā ka tie nobūk�ķēja pret sienu. Reiz Klaņas tante, uzkopdama virtuvi, aiz skapja atklāja veselu noliktavu ar sakaltu�ām kartupeļu �ķēlītēm un sāka raudāt.

� Vai, Serjo�iņ, tas nu gan nava labi... Katrs tupenis, Serjo�iņ, ar rokām ira iestādīts zemē, ar rokām apru�ināts, ar rokām izrakts no vagas. Un, kad līst lietus, no slapjās zemes rokas savelk krampji. Raug, Serjo�iņ, kādas man rokas, līdz pat �ai dienai tās moka reimatisms, tālab ka esu pulka tupeņu no zemes izlasījuse un pēcāk pārlasījuse. Un tu vēl arīdzan no maizes savel bumbiņas � tas jau nu, Serjo�iņ, liels grēks. Nespēlējies ar maizi, citādi var piemeklēt dieva sods � un maizes rieciens tad vairs netiks dots.

Serjo�a paklausīja, viņ� sakaunējās no Klaņas tantes. Tā viņu bāra visai reti, un, ja ir apraudājusies, tad patie�ām nav labi blēņoties ar kartupeļiem un maizi.

Viens no Serjo�as klasesbiedriem bija Kostja Krivcovs, kur� turējās maliņā, maz runāja, mocījās sava lempīguma dēļ un bija gatavs mesties virsū ar dūrēm ikvienam, kur� atļautos par to zoboties. Ta�u Krivcova brūnās acis bija apbrīnojami skaistas � zem viņa garajām, meitenīgajām skropstām tās ik pa brīdim notrīsēja kā divi glezni tauriņi. Stundās Krivcovs vienmēr kaut ko rakstīja biezā burtnīcā ar vaskadrānas vākiem, aizlikdams tai priek�ā plaukstu un nerādīdams to pat solabiedram. Tomēr visiem bija skaidrs, ka Krivcovs raksta dzejoļus. Kad viņam palūdza sienas avīzei sacerēt dzejoli sakarā ar Pirmo Maiju, Krivcovs drūmi bilda:

� Neesmu gadījuma poēzijas speciālists.

� Kādas gadījuma poēzijas, � ar izbrīnu pārjautāja glītā Alia, sienas avīzes redaktore, �Austrumu� restorāna direktora vietnieka meita.

� Gadījuma poēzija � tie ir dzejoļi par godu svinīgiem gadījumiem, � Krivcovs izsmējīgi paskaidroja.

Kādudien Krivcovs piegāja Serjo�am klāt un, kā alla�, paskarbi sacīja:

� Paklau, La�ugin, stāsta, ka tev esot laba bibliotēka. Vai drīkstētu apskatīt? Apsolu, ka nebūs nekādas ekspropriācijas...

La�uginu dzīvoklī, ieraugot �o grāmatu valstību, Krivcovs pirmajā brīdī apjuka, tāpat kā reiz bija apjucis strādnieku fakultātes students ar zobu pulveri nobaltinātās brezenta kurpēs. Ta�u tikai uz mirkli. Tad Krivcovs jau rāpās aug�ā pa profesora Zagorjan-ska sagrabēju�ajām kāpnītēm, dro�i vilkdams laukā grāmatas un kāri tās pārlapodams.

� �urnālu �Vēsi� un �Apollon� pilni komplekti � tas ir liels retums. Es, protams, zināju, ka tādi �urnāli biju�i, bet rokās tos vēl neesmu turējis. Uz �urnāliem �Junostj� un �Novij mir� es parakstos, bet diem�ēl nepastāv parakstī�anās uz pagātni. Redz tik, Mandel�tama �Akmens� un pat ar autogrāfu. Kam tas rakstīts?

� Manam vectēvam.

� Es pēc Mandel�tama viensējuma izdevuma Rakstnieku grāmatnīcā nostāvēju rindā visu nakti un nedabūju. Tomēr Ņevas prospektā no spekulantiem par piecdesmit rubļiem to ieguvu savā . īpa�umā.

� Bet, Krivcov, kur tu ņēmi tādu naudu? � Serjo�a brīnījās.

� Piepelnījos pie mēbeļu veikala � mēs ar kādu puisi divatā stiepām krēslus, galdus un skapjus. Gadījās briesmīgi smaga tahta. Pēc tam veselu nedēļu sāpēja pavēdere. Toties man tagad ir Mandel�tams.

� Un tev patīk viņa dzejoļi?

� Es nezin kāpēc viņā vīlos. Nav mans dzejnieks. Bet rakstīt gan rakstīja spēcīgi. Ir jāzina viss, lai kaut ko neatkārtotu.

� Un, Krivcov, kur� no mūsdienu dzejniekiem tev ir vismīļākais?

� Pu�kins.

� Nē, tu mani neesi sapratis, es jautāju, kur� no mūsdienu dzejniekiem.

� Bet viņ� ta�u ir pats mūsdienīgākais.

� Nē, no mūsdienu, nu, no tiem, kas vēl dzīvi.

� Bet viņ� ta�u ir visdzīvākais no dzīvajiem.

� Un Vozņesenskis?

� Tas gan vareni raksta. Es tā nemāku. Un arī negribu. Viņam ma�īnā sit sievieti, bet viņ� uztaisa smuku ainu: �Pret griestiem triecas kājas garās kā balti pro�ektoru stari.� Ja tavā klātbūtnē kāds sit sievieti, nelietim vajag sadot pa purnu, nevis tīksmināties par kājām.

� Un Jevtu�enko?

� Tas jau ari ir noiets etaps. Paskaties tik, tev te visi pirmie Gumi|ova izdevumi. Es viņu neesmu lasījis, jo �o dzejnieku tagad neizdod no jauna. Ak tu traks, cik vareni skan:

Kad pār jauno pasauli tik spēji Dieva vaigs kā brinā noliecās, Vārds tad saules gaitu apturēja, Vārda spēks tad grāva pilsētas.

Itin kā sasaucas ar Majakovski:

Man zināms vārda spēks, vārds skan kā trauksmes zvans ...

Tur sevi�ķi spo�i pateikts pa�ās beigās: �Zvark�ķ vilcieni un zogas klāt, lai nolaizītu poēzijas tulznām klātās rokas.� Un �ī �z� skaņa � taisni �ķind kā metāls! Gumiļovam tālāk nav tik labi. Pārlieku smuki. Ta�u arī Blokam ir daudz vāju pantu. �Nu tad triec, manu eņģeli, drīzāk sirdī papēdi smailu kā �ķēps,� � tā ir visparastākģ banalitāte. �Skiti� vispār nav krievu dzeja. Mēs neesam skiti un neesam aziāti, bet kaut kas pavisam cits. Toties �Brīvās domas�, �Atmaksa�, �Divpadsmit� � tas ir ko vērts! Bet Ahmatovai gan nav sliktu dzejoļu. Tomēr man labāk patīk Cveta-jeva. Viņai viss vibrē kā augstsprieguma strāvas tornī. Viņas viensējuma izdevumu man iedeva uz trim dienām, negulēju trīs naktis, pārrakstīju to uz ma�īnas. Tēvs par rūpnīcā saņemto prēmiju man nopirka rakstāmma�īnu. �Varbūt no tevis kaut kas iznāks,� viņ� noteica.

� Nu, un vai no tevis kaut kas iznāks ar? � Serjo�a piesardzīgi pajautāja.

� Nezinu, � Krivcovs piepe�i kļuva bāls kā nāve. � Man jau daudz gadu � veseli se�padsmit.

Pēc tam aizelsies, apslāpētā balsī nomurmināja:

� Vai gribi, es tev nolasī�u savus dzejoļus? Tikai tu nevienam nestāsti.

� Labi, nestāstī�u, � Serjo�a nosolījās.

Krivcovs norāpās no kāpnītēm, apstājās ar muguru pret logu, lai gaisma nekristu uz sejas, un izaicino�i paziņoja:

� Tikai es tevi brīdinu: mani dzejoļi vēl ir ļoti slikti un nav brīvi no da�ādām ietekmēm. Bet es rakstī�u labāk. Mūsu paaudzei jāpasaka savs vārds.

Un viņ� sāka skandēt pēk�ņi glu�i citādā, metāliskā balsī, bez �ēlastības taktī ar roku �ķeldams gaisu:

Zem Ļeņingradas tiltiem saliju�iem, kur laternas trīs stingā saltumā, plūst Ņeva atkal viļņiem noguru�iem kā toreiz gadā se�padsmitajā.

Kā pulveris dve� atmiņas no ielām, pēc īstas pulvernoliktavas nu �ķiet Pītera, kas rada visu lielo ar pilnu galvu ska|u sirēnu.

Kad strādnieks iet pa ielu solī bra�ā un tam zem kājām ledus novibrē, nāk prātā septiņpadsmitais tad a�i un dzied tā sirēna, kas slēpta azotē.

Kā salta durkja ziba pavīd acīs, zem cepures uz brīdi atplaiksnās, cik di�a �ķiras apziņa, kas sacīs, kad tā no jauna mūsos parādās.

Kaut skurbuma un anekdo�u skavās līdz kaklam paēdu�i esam mēs, bet ticu, Petrograda, sirēnskaņām tavām, tev, strādniek�ķira, ticu es.

Es somiem piedzēru�iem eju garām un ģīmjiem nobarotiem vienaldzīgs, bet, Jauno atceroties, divas dūres varu no kabatām es izvilkt atriebīgs.

Vēl dzisu�i nav tālie uguns sārti.

Man Smoļnijs pamās, logiem uzblāzmos, un pēk�ņi sarkangvarda saite sārtā uz piedurknes kā asins uzliesmos ...

Krivcovs sastinga. Viņam mazlietiņ drebēja rokas. Acis, kas bija izurbu�ās cauri Serjo�am un aizklīdu�as nez kur ārpus istabas, lēnām atgriezās savā vietā. Atgriezās arī agrākā zēniskā balss:

� Nu, La�ugin, kā ir? Vari neatbildēt, pats visu zinu. Es tev nolasī�u ko citu. Sī dzejoja nosaukums skan mazliet ironiski, tā virsraksts ir �Ģimenes lubu bilde�. Ta�u es mīlu savu ģimeni, La�ugin, iegaumē to.

Tēvs mans daudzus gadus nu rītos iet uz rūpnīcu.

Kaklasaiti skaisti apsējis, lepnus goda svārkus uzvilcis, viņ� uz Goda plāksnes nokjuvis � un uz naglas labi redzams viss. Cauru ziemu, vasaru māte iet uz veikalu.

Kas spēj pasargāt no gurduma, kas gan mātes skumjas remdēt var? Pasaulē nav tada �ēluma, tādas Goda plāksnes ar.

� Manu dieniņ, cik varen jauki izklausās, � Klaņas tante, kura, kā izrādās, bija klausījusies dzejoļus, sasita rokas. � Iesākumā tu mani, vecu sievu, maķenīt- pārbaidīji, bet �is te iznācis smuki. Arī māmiņu esi atminējies, sapratis, ka viņa, nabadzīte ...

� Viņa nav nabadzīte, � Krivcovs savieba seju. � Viņa nekad ne par ko nesūdzas ... Paklau, La�ugin, vai tu varētu man ļ uz kādu laiku iedot da�as grāmatas? Gribu tās sev pārrakstīt uz ma�īnas. Nebaidies, es grāmatas nedīrāju. Pret grāmatām jūtu lielāku cieņu nekā pret cilvēkiem. Kaut gan da�as necie�u tāpat,

kā necie�u bezgo�us.

Klaņas tante paaicināja zēnus pusdienās. Krivcovs tā kā grasījās atsacīties, tomēr apsēdās pie galda.

� Ikrus es neēdī�u, � viņ� strupi noteica. � Negribu pierast. Kartupeļus gan ēdī�u labprāt.

Iedams projām ar avīzē �Ļeņingradskaja pravda� rūpīgi ietītu Gumiļova grāmatu, viņ� palūkojās apkārt un nevar sacīt, ka zobgalīgi nosodo�ā, tomēr dro�ības pēc tādā kā brīdino�ā intonācijā noteica:

� La�ugin, tu gan esi bagāts, varen lepni dzīvo!

Pēc tam Serjo�a ciemojās pie Krivcoviem � viņi �etratā mitinājās pagraba stāva komunālā dzīvokļa vienā istabā.

� Mēs sen jau gaidām dzīvokli, tik nekādi nevaram sagaidīt, � Kostjas māte, midzinādama vienu gadu veco jaunāko dēlēnu, kā taisnodamās nopūtās. � Nekas, drīz vien pienāks mūsu kārta. Tā ka neņemiet ļaunā. Dzīvojam gan �aurībā, bet saticībā ... Tikai Kostjas grāmatas mums mazdrusciņ liek saspiesties. Bet viņam ta�u tās vajadzīgas. Viņ� mums ir rakstnieks.

� Māt, es vēl neesmu rakstnieks, � Kostja nosarka.

� Ja raksti, tātad esi rakstnieks, � Kostjas tēvs samierino�i � iesmējās, sev priek�ā uz galda nolikdams �ņabīti, bet zēniem no � lielas pudeles ieliedams ķir�u liķieri, kurā peldēja tum�as, sabriedu�as ogas.

Kostjas māte atnesa mājās vārītu auksto gaļu un skābus gurķus un lepodamās no skapī�a izņēma mazu kārbiņu ar melnajiem ikriem.

� Redz, kas man te �taupīju svētkiem, bet, ja jau ciemiņ�, tad arī ir svētki ...

Sos ikrus nedrīkstēja neēst!

Krivcovu istaba ar visu to, ka no neizbēgamā mitruma griesti bija vienos plankumos, tomēr izskatījās spodra, mājīga � visur balti me�ģīņu aizkari, spilveni pārsegti ar gludiz�uvumiem rotātiem pārklājiem. Kaktā, nodalīts ar aizslietni, stāvēja Kostjas rakstāmgalds, apkrauts melnrakstiem. Uz galda � rakstāmma�īna �Moskva� un prāvas austiņas, kas sameistarotas no velosipēda lukturiem, piebā�ot tos ar porolonu.

� Es tās strādājot uzlieku uz ausīm, � Kostja paskaidroja.

� Lai nedzirdētu skaņas no ārpuses, kas traucē iek�ējo ritmu.* Kostjam patie�ām bija daudz grāmatu, ta�u lielākoties viņ� tās

nebija pircis, bet gan no retiem izdevumiem pārrakstījis uz ma�īnas un pats rūpīgi iesējis.

� Tu esi pārrakstījis visu romānu �Meistars un Margarita�! � Serjo�a brīnījās. � Cik daudz laika tad tev tas prasīja?

� Krietni mazāk nekā Bulgakovam, lai to uzrakstītu, � Kostja pasmējās. � Ko tad lai iesāk? Es nevarēju dabūt �o grāmatu. Man nav blata. Bet tādai grāmatai vienmēr jābūt pie rokas. Tāpēc es arī to pārrakstīju uz ma�īnas. Vispār tas ir derīgi. Tad izproti autora stilu, viņa domu gaitu, izjūtu katru vārdu. Maja-kovski un Jeseņinu man tomēr izdevās nopirkt. Bet Pasternaka viensējuma izdevumu visu vajadzēja pārrakstīt. Toties es ar saviem pirkstiem sajutu, ka agrīnie dzejoļi viņam padevu�ies sulīgāki, tie gan komplicētāki, bet pēdējie ir dzidrāki, toties vājāki. Kaut ko viņ� ir ieguvis un kaut ko pazaudējis. Bet vai tu zini, no kā es pārrakstī�anai ņēmu gan Bulgakovu, gan Pasternaku, gan Cvetajevu un Ahmatovu? No Aļkas. Viņas tētiņ�, kur� ir izrīkotājs �a�liku ēstuvē, pērk visas vērtīgākās grāmatas, tikai, protams, tās nelasa. Pa�laik eksistē jauns ļau�u tips: �ie ļaudis iegādājas grāmatas kā mēbeles, lai izliktos, ka iet kopsolī ar laiku. Es nesen redzēju, kā no valūtas veikala �Berjozka� iztenterēja kāds sve�zemnieks, un viņam padusē bija ie�miegtas desmit Ahmatovas. Garām gāja studentes, tās vai sastinga. Sve�zemnieks to pamanīja, ņēmās zvaigāt, vienai no viņām iespieda rokā grāmatu un vēl tēvi�ķīgi paplik�ķināja pa vaigu. Redz, Annai Andrejevnai lemts piedzīvot, ka viņas grāmatas sve�zemnieki dāvina krievu meitenēm. Mūsu zemē ir grāmatu bads, tāpēc tas tā.

� Nu, labi vēl, ka tikai grāmatu bads, � tēvs noteica. � Paldies dievam, ka tev nav nācies pieredzēt tādu badu kā mums.

� Kāds tad tur labums? � Kostja aizsvilās. � Kas, pēc tavām domām, augstāk vērtējams � gars vai miesa?

� Protams, ka gars, � nomierino�i sacīja tēvs. � Tomēr neaizmirsti arī miesu, ņem vēl auksto gaļu, tā varen laba, ar ķiplokiem... Man gadījās būt Maskavā uz pirmrindnieku apspriedi. Mani iekārtoja viesnīcā �Ukraina�. Stāvu hallē, svinīgajam gadījumam par godu piespraudis savus ordeņus � gan karā, gan darbā pie�ķirtos. Skatos, glu�i neredzēts kiosks. Dabūjami ij melnie, ij sarkanie ikri, ij krabju konservi, ij �ņabis ar atskrūvējamu korķi. Ja �ai te, � viņ� ar nagu piesita pie pudeles uz galda,

� noplē� nost micīti, cauri ir, nekādi nevarēs atkal uzmaukt virsū, gribi vai negribi, jādzer līdz dibenam. Bet tai var atskrūvēt korķīti, iedzert malciņu, pēc tam aizskrūvēt ciet, viss kulturāli. Turklāt �ajā brīnumkioskā redzamas gan zvērādas cepures, gan puķaini zīda lakatiņi, gan vilnas jaciņas, gan, nu, kā �ās sauc, zeķes līdz jostas vietai.

� Zeķubikses! Vai, galu var dabūt, � sieva sāka smieties.

� Nūja, es tak teicu � zeķubikses, � Kostjas tēvs turpināja savu it kā jautrcr stāstu. � Eju klāt pārdevējai un saku: �Meitenīt, izmeklējiet priek� manas sievas jaku, lakatiņu un kādus desmit pārus zeķubik�u, ja varētu, priek� se�padsmit gadus veca zēna zvērādas cepuri, bet �ņabi es pats sev izraudzī�os.� Piepe�i �ī pa�auj uz mani savas izvalbītās acis ar ziliem, plakstiņiem kā ūdens virspusē uzpeldēju�ai slīkonei un noskalda griezīgā balsī: �Nē, tas par valūtu.� Tā pateica �os vārdus, kā kad pati būtu pasaulē nākusi Riode�aneiro zem palmām. Tak deguns nav aizpū-derējams ne ar kādiem pūderiem � tas ir un paliek strups krievu snīpis. Pieeju klāt citam kioskam, te viss glu�i citādi: galdiņ klājies iz�ibējis, ne vairs ikru, ne krabju, ne zvērādas cepuru, ne zeķbik�u un �ņabja nav nemaz, pat tāda, kam uzmaukta micīte. Kaklasaites ar gataviem mezgliem grie�as uz ripuļa, spīgā matu sukas indīgā gundegu krāsā, kaudzītēs saliktas melnas, kā sēru gadījumam paredzētas satīna sporta bikses. Mēs ar biedru drāzām uz restorānu, tur rēgojās uzraksts: �Tikai ārzemju delegācijām.� Nopirkām veikalā �ņabi, desu un numurā kārtīgi paēdām vakariņas. Numurs varen skaists � sarkankoks, samta aizkari, glezna pie sienas un pat televizors. Tikai �ajā numurā man nezin kāpēc bija nelāgi ap dū�u. Tiesa gan, mums pagrabā griesti tādi pazemāki, toties viss, kas te ir, pieder pa�iem. Arī mana rūpnīca man mīļa � tā tāpat ir pa�a, un pa to es patiesi staigāju kā saimnieks. Mēs būvējam kuģus, un ik reizi, kad jaunu kuģi nolai�am ūdenī, liekas, ka pats izej pla�os ūdeņos. Arī jūsu priek�ā, jaunekļi, tagad paveras pla�i ūdeņi. Jums teko�i vedas vervelēt angliski, rakstīt dzejoļus. Tomēr domājat krieviski, nevis sve�ajā mēlē.

Serjo�a nu visai bie�i ciemojās pie Krivcoviem, un reiz Kostjas tēvs, sagādājis speciālu caurlaidi, zēnus paņēma līdzi uz kuģu būvētavu. Serjo�a agrāk bija sastapis strādniekus tikai pie alus kioskiem, kur tie nesteidzīgi lika sāli uz krūzes malas un, paklāju�i avīzi, lupināja voblu. Viņam bija gadījies redzēt darbā vienīgi ekskavatora vadītāju uz ielas, sievietes ar lau�ņiem pie tram-vaja sliedēm, jaunas krāsotājas tādos kā �ūpuļos pie namu sienām un namu pārvaldes ūdensvadu labotāju tēvoci Ļo�u, kuru visi dēvēja par �Tēvoci Trīnīti�, jo viņ� nekad negāja projām, nepieprasījis trijnieku, pat ja darbu varēja paveikt vienā minūtē. Tēvocis Trīnītis gandrīz katru vakaru neatkarīgi no laika apstākļiem bija paradis atdusēties uz asfalta, un gadījās, ka viņ�, kaut ko neskaidri burk�ķēdams, skata pēc noņēmās ap klozeta podu, kurā iekrita viņa darbarīki, lai tikai dabūtu naudu paģiru lāpī�anai. Kuģu būvētavā Serjo�a pirmo reizi ieraudzīja strādniekus, kuru sejas bija pārvērtusi viedīga, kaismīga saspringtība, kāda rodas, tikai izjūtot, ka dari di�enu darbu. Tāda sejas izteiksme bija Kostjam, kad viņ� stundās rakstīja dzejo|us. Arī Kostjas tēvs pārvērtās. Kad viņ�, mājot ar roku, izrādīja cehus un viņa balss pārskanēja dārdoņu, viņ� Serjo�am �ķita kā milzis, un pat nebija iespējams iztēloties, kā tāds milzis satilpst mazītiņā pagrabstāva istabiņā. �eit, kuģu būvētavā, Serjo�am radās glābēja izjūta, ka pastāv saikne starp Pētera laiviņu un tiem topo�ajiem kuģiem, kurus ar autogēna liesmu sametina �odienas strādnieku �ķira. Cilvēki, kas radīja kaut ko tik varenu, pa�i bija vareni, un to dro�i vien ne jau visi no viņiem apzinājās. Vēlāk, kad Serjo�a atkal sastapa �os pa�us strādniekus liekam sāli uz krūzes malas, viņ� redzēja �o strādnieku uzbūvētos kuģus. Ta�u, kad tie Ļeņingradas pagalmiņos sita domino, viņam kļuva dīvaini un skumji, jo �ī spēle mil�iem nepiedien.

Serjo�am neizgāja no prāta Kostjas vārdi: �La�ugin, tu gan esi bagāts, varen lepni dzīvo!� Reiz Serjo�a pajautāja Vladimiram Vikentjevi�am:

� Tēt, mēs esam bagāti, jā?

Vladimirs Vikentjevi�s pie mutes pieceltajai karotei lika apstāties pusceļā, aizrijās ar frikadeli un vērīgi, itin kā pirmo reizi palūkojās uz dēlu.

� Kas tev to teica?

� Nav svarīgi, kas man to teica, � Serjo�a izvairījās. � Tātad mēs esam bagāti?

� Redzi, nabadzīgi mēs neesam ... � Vladimirs Vikentjevi�s pasacīja, pēc katra vārda ieturot pauzi, jo nevarēja atrast atbildi. � Jā, protams, mēs dzīvojam labāk nekā daudzi citi. Bet gan es, gan tava māte � mēs abi strādājam, un viss, kas mums pieder, nopelnīts ar darbu, godīgu darbu.

� Tēt, cik tu nopelni?

� Kāpēc tu man to jautā? Es nopelnu apmēram septiņsimt rubļu mēnesī un māte trīssimt, � Vladimirs Vikentjevi�s nīgri atbildēja. � Bet mēs ne jau vienmēr tā esam dzīvoju�i. Pirmo reizi es skatlogā ieraudzīju ananasu neilgi pirms kara, nopirku to par pēdējo naudu un uzdāvināju tavai mātei, mēs toreiz nezinājām, kā tas ēdams. Blokādes laikā, kad es atbraucu no frontes, tava māte man izcepa pankūkas no kartupeļu mizām � viņai nekā cita nebija. Bet tu kartupeļu �ķēlītes izzvejo no zupas un svied aiz skapja.

� Tēt, es vairs nesvie�u, � Serjo�a sacīja. � Ja es tā darīju, pie tā arī tu esi vainīgs.

� Tātad esmu vainīgs, ka gribu, lai tu dzīvotu labāk, nekā reiz dzīvojām mēs?

� Nē, ne jau tā ir tava vaina. Bet gan tas, ka tu vai nu esi aizmirsis, vai nekad neesi gribējis runāt par to, kā dzīvo cilvēki, kuri saņem daudz mazāk naudas un �etratā mitinās pagrabstāva istabā.

� Redz, kā! Tu esi bijis tādā pagrabā un tagad vienlīdzības un brālības ideju pārpilns izjūti sirdsapziņas ēdas? Bet es, Serjo�a, esmu uzaudzis tādā pagrabā. Nevar ta�u visu uzreiz. Pie mums ir vislētākie dzīvok|i pasaulē, ta�u to vēl trūkst. Vajag nevis mākslīgi pasliktināt dzīves apstākļus tiem, kas dzīvo labi, bet gan pacelt tiem, kuriem dzīves apstākli slikti. Galu galā mēs starpību nolīdzināsim līdz minimumam, tomēr starpība būs � pilnīga nolīdzinā�ana, Serjo�a, nav iespējama. Kā var nolīdzināt neapdāvināta dulbura un ģēnija dzīves apstākļus?

� Un pārmantojamība? � Serjo�a iejautājās. � Kāds smurguļa puika, pieņemsim, es, var ta�u būt neapdāvināts dulburs, bet, ja viņa tēvs savā nozarē būs ģēnijs, tad �is neapdāvinātais dulburs kop� bērnības sāks izmantot ļoti daudz privilēģiju.

� Tātad vajag nezaudēt pa�cieņu un �īs privilēģijas neizmantot, � tēvs atcirta. � Vajag pa�am veidot savu dzīvi, nevis ar tētiņa un māmiņas palīdzību ...

� Saki, tēt, � Serjo�a vaicāja klusā, ta�u stingrā balsī, � tu teici, ka pirms kara skatlogā ieraudzīji ananasu un to nopirki. Tagad veikalu skatlogos ananasu gandrīz nekad nemēdz būt, bet mūsu mājās tie parādās |oti bie�i. Veikalos ir saldēta ga|a, bet mums svaiga. La�a, stores, ikru veikalos nav, bet uz mūsu galda tas viss vienmēr ir. Kāpēc jūs, nicinādami blatu, tomēr to izmantojat?

Vladimirs Vikentjevi�s piecēlās kājās, iegāja savā kabinetā un ilgi smēķēja, kaut gan ārsts viņam to stingri jo stingri bija aizliedzis.

�Kādā veidā es atkratos no Serjo�as jautājumiem? Lasu viņam banālu morāli? Kā zēnam visu paskaidrot? Un kā paskaidrot sev? Sis zeņķis ta�u galīgi samaitāts. Nē, viņ� jautā tie�i tāpēc, ka, paldies dievam, nav samaitāts. Vai tad es gribu, lai mans dēls būtu citāds � cinisks, pa�apmierināts? Es pats no tā baidījos. Kāpēc tad tagad baidos no tā, ka viņ� nav cinisks? Tātad es esmu kļuvis citāds? Nē, esmu tāds pats, tikai mazliet noguris, lai spētu piedomāt. Ta�u, ja mēs esam tā noguru�i, ka nespējam piedomāt, tad jau esam citādi. Nē, es neesmu citāds � es pats uzdodu jautājumus ar Serjo�as muti. Viņam ir mūsu � putilovie�u � asinis. Viņ� būs īsts cilvēks. Viņ� jau ir cilvēks.�

Tajā vakarā Irina Apolinarjevna pēc savu audzēkņu koncerta konservatorijā vēlu pārnāca mājās. Vladimirs Vikentjevi�s smēķu galu pilno pelnutrauku paguva pabīdīt zem gultas.

� Irina, man pie tevis ir lūgums: neņem vairs produktus tur, kur parasti.

� Volodja, kāpēc? Esmu ļoti aizņemta, un tas ir tik ērti � viss jau sagatavots, iesaiņots. Bez tam daudz ko bie�i vien tāpat nevar dabūt.

� Tāpēc arī nevajag, � Vladimirs Vikentjevi�s sacīja. � Pusi mū�a bez tā esam nodzīvojusi, arī atliku�o kaut kā nodzīvosim.

� Tu atkal esi smēķējis? � Irina Apolinarjevna sacīja, vilkdama ārā no pagultes pelnutrauku un pa jokam viņam draudēdama ar pirkstu. � Man viss skaidrs, Volodja. Kā redzams, Serjo�a tevi nostrostējis. Redzi nu, bet tu baiļojies viņa dēļ. Viņ� abiem vectēviem neliktu vis sarkt.

Pie brokastu galda tēvs Serjo�am paskarbi sacīja:

� Nu, dulburi. No �ī brī�a pāTtikas sagāde tiek uzdota tev. Tu saņemsi saimniecības naudu. Klaņas tantei jau pagrūti spaidīties pa rindām, bet man un mātei nav laika.

Serjo�a centās būt labs sagādnieks un reiz, �ķelmīgi smaidīdams, no tīkliņa aiz zaļās astītes izvilka visīstāko ananasu.

� Redzi, tēt, kas tas ir? Ar mani notika kaut kas neiespējams, tas pats, kas ar tevi pirms kara. Eju pa visparastāko ielu, gar visparastāko veikalu, un pēk�ņi skatlogā ieraugu nevis kaut ko, bet tie�i ananasu. Paskaidro, tēt, kā to ēd, jo esmu jau aizmirsis ...

Angļu skolā, kur Serjo�a mācījās, bija izveidojies tāds kā �klans�, kas demonstratīvi turējās savrup, tie bija ievērojamu zinātnieku bērni, tāpat citu ��īs pasaules vareno� bērni � jau minētā �Austrumu� restorāna direktora vietnieka, komisijas veikala pre�ziņa, automobiļu tehniskās apkopes stacijas galvenā in�eniera, gastronomijas veikala vadītāja atvases. Nereti da�us skolēnus uz stundām atveda ar valsts ma�īnām, un da�kārt gadījās, ka gados pavecs �oferis skrēja paka) kādam piecpadsmitgadīgam zeņķim, saukdams: �Igor Ignatjevi�, jūs aizmirsāt portfeli!� Serjo�a uz skolu brauca tikai ar trolejbusu, bet viņu uzņēma_ �ajā �klanā�, jo viņa tēvam tomēr bija dienesta ma�īna, un �akadēmiķa La�ugina dēls� � tas �labi izklausījās�. Krivcovs � tas neizklausījās, un tāpēc Kostju �klanā� neuzņēma. Turklāt Serjo�a skolā vislabāk zināja angļu valodu, un �klanā� valdīja negrozāms likums: savā starpā runāt angliski ne vien skolā, bet arī ārpus tās. Viņi visi staigāja tikai �tevis� d�insos, nenolai�oties līdz poļu vai dienvidslāvu, nēsāja �Seiko�, �Rolex� vai �Omega� firmas pulksteņus, matus grieza moderno frizūru salonā pie viena un tā pa�a friziera 2or�a, arfhēņu repatrianta no Irānas, visi smēķēja �Ķent� vai �Marlboro� cigaretes, un visiem bija stereo-magnetofoni. �Klanu� vadīja tas pats Igors Ignatjevi�s � Igors Seļezņovs, jauneklis, kuram bija glīta, mazliet cietsirdīga seja un kur� aizvien sarunas laikā tik cie�i skatījās sarunu biedram acīs, ka kļuva neomulīgi. Igors nepavisam nebija līdzīgs savam tēvam �_ kādas lielas Ļeņingradas rūpnīcas direktoram, kur� da�kārt parādījās skolā, � gados pavecam, nomocītam vīram ar parastu krievu cilvēka seju, glu�i apjuku�am no sare�ģītības ra�o�anā un ģimenē. Viņam nepavisam nepiestāvēja ne masīvās zelta apro�u pogas, ne rūtainās tvīda �aketes ar �ķēlumu, kurās sieva viņu ietērpa.

Igors mēdza iecietīgi pasmieties par savu tēvu, protams, angliski: �Well, what can you do with him! He�s such an incorrigible old square! He spent all his youth in a sort of �bosovatii� style. My mother�s trying to teach him another style you call �bosso-vatii�, but she�s not getting very far.�¹

Mājās Seļezņoviem tēva kabinetā uz galda un uz plauktiem stāvēja miniatūras turbīnas, grāmatas par turbīnu būvi, pie sienām karājās fotogrāfijas, kurās redzama turbīnu montā�a, uzstādī�ana un palai�ana. Seļezņova, jaunākā, istabā veselu sienu aizņēma kolā�a, ko veidoja Ringo Stāra, Elvisa Preslija, D�onija Holideja, Mohammeda Alī, Bobija Halla un Fila Espozito portreti.

�I don�t look, upon diplomacy as my goal of life, but merely as the key to open the world with,�²³ Igors Seļezņovs mēdza teikt.

Savu atslēgu, ar kuru atverama pasaule, protams, gribēja atrast arī Serjo�a. Viņ� tāpat sapņoja nokļūt tālās zemēs � pa Haklberija Finna ceļu aizpeldēt pa Misisipi, pieskarties Parīzes Dievmātes katedrāles sienām, kaut kur Āfrikā pa�am uzrāpties kokospalmā, pastaigāt pa Prado galeriju, pastāvēt zem Tauera drūmajām velvēm. Ta�u Serjo�am pasaules atklā�ana neaprobe�ojās ar jēdzienu �ārzemes� vai �viņpus dīķa�, kā izteicās Seļezņovs. Serjo�a prata atklāt pasauli arī savā zemē. Milzu pasaule bija vectēva bibliotēka. Ikviens rīta trolejbuss arī bija milzu pasaule, tajā ietilpa cie�i kopā saspiestu cilvēku da�ādās pasaules. Pasaule bija katra iela, katrs logs. Kā neskaitāmu dūmeņu apjoztas pasaules stāvēja Ļeņingradas rūpnīcas, kas savās caurlai�u telpās iesūca tūksto�iem pasauļu. Pasaule bija Piskarjovas kapsēta, kur guļ tie, kas diez vai paguvu�i pabūt ārzemēs. Ve�iņa, kas veikalā lūdz, lai viņai nosver nevis kilogramu, nevis puskilogramu, bet tikai vienu ābolu. Studente, kuru metro vagonā pasa�ieri saspiedu�i no visām pusēm, bet kura tomēr, mazliet �ūpodamās klaudzoņas taktī, turpina lasīt Gabriela Garsijas Markesa grāmatu �Simts vientulības gadu�. Sirmais vīrs, kur� gai�ā dienas laikā klusi raud, bulvārī sēdot uz sola, un pakaramā melnā cilpiņa, kas dīvaini rēgojas virs viņa lietusmēteļa apkakles. Sniegbalta, ievu krūmam līdzīga līgava automa�īnā, uz kuras pārsegā sārti spīd kaila celuloīda lelle. Lietum gā�ot kā ar spaiņiem, gandrīz pa visu Liteinajas prospektu izstiepusies rinda, kas paslēpusies zem lietussargiem vai izmirku�ām avīzēm, � ir izsludināta parakstī�anās uz Dostojevski. Tīri, spirgti un mo�i jūrnieki, kuri Ermitā�ā mazliet apmulsu�i raugās uz Gogēna kailajām, noslēpumainajām skaistulēm. Sētniece, kas no trotuāra slauka nost sarkanas kļavu lapas, pēc tam paceļ vienu lapu un saudzīgi to izgludina ar roku, it kā pirmo reizi ieraudzījusi. Vīrs un sieva, kas ar uzvarētāju paskatu pa ielām nes spoguli, kurā slīd gulbjiem līdzīgi mākoņi. Smar�u vilnis, ko uzdvesmo kāda parfīms, kas sve�ādi apvēdī seju. Zelta zivtiņa stikla burkā, ko zēns tur rokās. Gaiss, kas veidojas no tūksto�iem elpu, no kurām viena ir tavējā. Tas viss Serjo�am ik dienu Jāva atklāt pasauli.

Viņ� bija pilsētas bērns un laukus nepazina. Viņa lauki bija vienīgi vasarnīca. Kad desmito klasi aizsūtīja uz laukiem rakt kartupeļus, Serjo�a tur atklāja viņam glu�i nepazīstamu pasauli, kur nebija ledusskapju, vannu, gāzes pavardu, tosteru, desas un apelsīnu. Serjo�a pirmo reizi uzzināja, ka eksistē arī tāda Krievija. Pirmo reizi Serjo�a nak�ņoja zemnieku mājā, pirmo reizi ieraudzīja krievu krāsni. Pirmo reizi ar rokām pieskārās dzīvai krievu zemei.

Bet Igors Seļezņovs raka kartupeļus mātes līdzi iedotiem virtuvei domātiem gumijas cimdiem rokā. Lauciniekus viņ� ar vieglu nicinājuma pieskaņu dēvēja par �plebejiem� un to klātbūtnē, lai ieturētu distanci, ar draugiem sarunājās angļu valodā. �Angļi�, kā viņus bija iesauku�i laucinieki, kartupeļus raka slikti � daudz bumbuļu atstāja zemē. Uz laucinieku vakarē�anu �angļi� tomēr ieradās, pat Igors Seļezņovs. Viņ� bija atvedis līdzi japāņu tran-zistormagnetofonu un vis�ēlīgi lauku mei�ām mācīja dejot tvistu un �eiku. Mei�as glu�i negaidīti ļoti ātri uzķēra visas figūras un dejo�anā pārspēja pat �angļus�. Da�kārt tomēr meitenes uzvilka savas puses �astu�kas ermoņiku pavadījumā, dziedot improvizēdamas un piezobodamas pilsētniekus. Sevi�ķi bra�i tas iznāca melnacainajai Toņai, kas bija liela dziedātāja. Pirkstu galos turēdama lakatiņu, draiski kaitēdamās gan ar acīm, gan visu augumu, viņa, slīdēdama sīkā dejas solītī, reiz pasvieda �astu�ku:

Angļi �urp no Ļeņingradas uz kolhozu atbrauca,_ un tie pirmo reizi mū�ā mēslus paost dabūja.

� Tās tik ir vārsmas! � Krivcovs iesmējās. � Bra�i, Toņa! Trāpīts naglai uz galvas. Izpildīts �obrīd aktuāls sociālais pasūtījums.

� You're breaking our clan's rules, Krivtsov} � Seļezņovs dzedri izmeta.

� Es nepiederu pie jūsu aprindām, bet gan pie tām tur, � Krivcovs drūmi spurojās pretī. � Vai saprati, aristokrāt virtuves cimdos?

� You've insulted me! I'll remember you for that!⁴⁵ � Seļezņovs brīdināja.

� Tu, Seļezņov, gribi kļūt par diplomātu, � Krivcovs pavīpsnāja. � Kā tad tu vari pārstāvēt tautu, kuru nicini?

� I don't believe in the grey masses. I believe only in strong individuals,⁶ � Seļezņovs atbildēja.

� Teorija par stipro indivīdu, kas paceļas pāri masai? Tā, Seļezņov, nav jauna. Tiesa gan, �o teoriju tu neizklāsti komjaunie�u sapulcēs, kad labāk par visiem, kā to atzinis mūsu skolas istebli�ments, referē par starptautisko stāvokli. Tas viss tev vajadzīgs raksturojumam, kas palīdzēs izsisties uz aug�u. Tev pat �is brauciens rakt kartupeļus noderēs raksturojumam, tāpēc tu, kaut vai ar cimdiem rokā, esi atļāvies paru�ināties pa zemi. Ta�u raksturojums vēl nav raksturs. Tu, Seļezņov, esi saslimis ar super-menismu. Tā tagad ir modes slimība, un daudzi, kas ar to slimo, iztēlojas, ka viņiem ir dzel�aini stiprs un vesels gars. Iesaku ārstēties.

Ieraudzījusi, ka divi pilsētnieki grasās viens otram klupt matos, Toņa metās starpā:

� Tikai nevajag strīdēties! Kad visi kartupeļi būs norakti, tad, lūdzu. � Un, griezdamās pie Seļezņova, vainīgi pasmaidīja:

� Neturiet ļaunu prātu uz mani par to �astu�ku. Tas tā nebija domāts.

� Ko nu, ko nu, � Seļezņovs tā kā garlaikoti atbildēja.

� Jums ir skaista balss un brīni�ķīgas improvizācijas spējas ... Es jau sen esmu jūs ievērojis. Jūsos ir kaut kas no renuāroviskas sievietes ...

� No kādas? � Toņa samulsa.

� Ivans Renuārovs ir mūsdienu padomju gleznotājs, daudzu prēmiju laureāts un, liekas, pat akadēmiķis. Jo sevi�ķi viņam padodas kolhozu pirmrindnie�u portreti, � Seļezņovs paskaidroja, ne aci nepamirk�ķinot.

�Klana> ierindas biedri iztapīgi smējās locīdamies, spie�ot ciet mutēs. Toņa neizpratnē pārlaida visiem skatienu. Viņa apjēdza, ka smejas par viņu, un briesmīgi piesarka.

� S/ie�s not bad-looking, especially when she blushes. She reeks slightly of onion, but with those natural pink cheeks of hers she probably makes a tasty borsch. Actually, I wouldn't at all mind tasting that borsch,^x � Seļezņovs sacīja.

� Jūs par mani runājat kaut ko sliktu? � Toņa apmulsusi jautāja.

� Glu�i otrādi, � Seļezņovs mierīgi atbildēja. � Es savam draugam Serjo�am stāstu, kā jūs man patīkat. .

� Neticiet viņam, Toņa, � Serjo�am izlauzās. � Viņ� runā banālības.

� Toņa, mans draugs jūsu dēj ir uz �mani greizsirdīgs, � Seļezņovs nosmīnēja. � Kam jūs ticat vairāk � man vai viņam? Nu, paskatieties man acīs. � Viņ� Toņu saņēma aiz pleciem un, pievilcis sev mazliet tuvāk, ar labi ietrenētu, valdonīgu skatienu ieurbās viņas melnajās, valgajās acīs. Seļezņovs nodarbojās ne tikai ar muskuļu kultūrismu, bet arī ar skatiena kultūrismu.

� Nezinu ... � Toņa sacīja, neviļus nodūrusi acis, viņa izrāvās no Seļezņova rokām un aizskrēja no vakarē�anas, pazuzdama tumsā.

� I don't think we should ruin our friendship over this little girl; she's just a short episode in my life, and I'll never see her again. But you and I are from the same �clan�, and we could be of use to each other later or in the future which belongs to us. I don't advise you to quarrel with me!⁷⁸

Reiz Seļezņovs rīta pusē atgriezās laukistaba, kur viņi bija izvietoju�ies, un, guldamies uz grīdas blakus Serjo�am, noteica ar parasto māksloto apnicību balsī:

� It was hard work � she was a virgin.⁹

Serjo�a satvēra Seļezņovu, pacēlis viņu no' grīdas, un atvēzējies viņam iesita, atbildēdams arī angļu valodā:

� You bastard!¹⁰

Zēni lēca ārā no guļvietām, iededza lampu. No lāvas nokāra lejup galvu sieviņa, kas bija viņus uzņēmusi pie sevis.

� Ak Jēziņ! Patiesi kaujas! Un vēl esot pilsētnieki ...

Se|ezņovs, viegli �ūpodamies, stāvēja Serjo�as priek�ā sporta kreklā un sporta biksēs, kustinādams savus spēcīgi veidotos muskuļus.

� Pievērsiet uzmanību tam, ka es viņu neaiztiku, kaut gan varēju samīt kā sīku kukaini. Un par ko viņ� man iesita? Lai pasaka. Viņam nav ko teikt.

Tad Serjo�a atvēzējās un vēlreiz Seļezņovam iecirta pa vaigu. Citi Serjo�u ielenca no visām pusēm, atlieca viņam rokas uz muguras. Viss beidzās ar to, ka Serjo�am pa komjaunatnes līniju iegrieza rājienu par �huligānismu kartupeļu novāk�anas kampaņas laikā�.

Reiz Serjo�as skolu apmeklēja vecāko kla�u amerikāņu skolēnu grupa. Direktrise ļoti uztraucās: �pasākumam� vajadzēja noritēt �augstā līmenī�. Divi amerikāņi, kā jau varēja sagaidīt, bija d�insiem kājās un ar gariem matiem, tā ka ārēji gandrīz neat�ķīrās no mūsu �ang|iem�, bet viņiem uz rokām bija daudz vienkār�āki pulksteņi, un viņi neko�ļāja �uingamu. Viņu pulkā bija arī amerikāņu meitene ar taisniem, linu baltiem matiem un rudzupuķu zilām acīm. Amerikāņi izturējās diezgan vienkār�i, bet viņu pavadonim, garam onkulim no valsts departamenta, seja pauda tādu pa�u neīstu, tramīgu laipnību kā direktrisei, ķura �im neparastajam notikumam par godu bija ietērpusies mazliet koķetā bik�u kostīmā.

�Protams, viņa ne jau gadījuma pēc pielikta pārraudzīt krievu skolniekus...� par direktrisi domāja onkulis no valsts departamenta. �Protams, viņ� ne jau gadījuma pēc pielikts pārraudzīt amerikāņu skolniekus ...� par onkuli no valsts departamenta domāja direktrise, un tas dīvainā kārtā starp viņiem radīja neuzticības pilnu radniecību. Viņi abi patlaban rūpējās par vienu: lai �nekas nenotiktu�. Tāpēc viens otru turēja aizdomās par instrukcijām, kuras īstenībā viņiem neviens nebija devis, kaut gan arī tā varēja būt. Ta�u tas, ka viņi viens otru turēja aizdomās par instrukciju saņem�anu, ir tāda instrukcija, no kuras visgrūtāk tikt vaļā. Fakts, ka tik�anās bija sarīkota klasē, nevis aktu zālē, onkulim no valsts departamenta likās tāds kā politisks simptoms. īstenībā viss bija daudz vienkār�āk: direktrise pēdējā brīdī aktu zālē konstatēja mitruma plankumu uz sienas virs viena no aģitācijas stendiem, ar kuru viņa kā administratore tā lepojās. �Vai tad viņiem Amerikā nekad nav plankumu uz sienām?� Krivcovs jautāja. �Varbūt ir, bet ne jau virs tādiem stendiem!� direktrise atbildēja un tik�anos pārcēla uz klasi. Viņa būtu uz turieni pārcēlusi arī stendus, bet solu dēļ to nevarēja. �Vajadzēja izraudzīties citu klasi ...� direktrise grūtsirdīgi nodomāja, lūkodamās uz bultas

caururbtu sirdi, kura ar kabatas nazi bija izgriezta uz sola virsas. Sī sirds atradās onkulim no valsts departamenta tie�i zem elkoņa, ko viņ� vienā gabalā triņāja pa solu, un, direktrisei par lielām �ausmām, tās ar lillā tinti cītīgi noziestās kontūras jau bija atstāju�as nospiedumu uz viesa smil�krāsas ka�mira uzvalka piedurknes.

Se|ezņovs teica apsveikuma runu. Amerikāņiem acis sprāga vai no pieres laukā aiz brīnumiem, izdzirdot viņa, kā tie vēlāk sacīja, �Oksfordas izrunu�. Seļezņovs bez gramatikas kļūdām apliecināja solidaritāti ar amerikāņu skolniekiem, kuri cīnās par mieru Vjetnamā un nostājas pret rasismu Amerikā. Savu runu viņ� nobeidza, citēdams Linkolnu. Izdzirdis vārdus �Vjetnama� un �rasisms�, onkulis no valsts departamenta tā saspringa, ka viņa ādamābols iegriezās iecietinātajā apkaklītē, bet, izdzirdis citējam Linkolnu, atviegloti uzelpoja, it kā Linkolns un viņ� kopā kalpotu vienā ofisā.

Vārdu lūdza amerikāņu skolnieks � tam bija ruds matu ērkulis, kas izskatījās pēc vara stiepju �emurk�ļa, kājās diezgan netīras basketbola kedas un mugurā sporta krekls ar Ce Gevaras portretu. Viņ� tīri labi prata krievu valodu, kaut arī viņam nebija nekāda veco Maskavas dailenie�u izruna.

� Esmu no Tūsonas ... Mūsu pilsētas tuvumā aug lieli, ļoti skaisti kaktusi. Da�i no tiem stāv, ar atzariem cits citu apskāvu�i kā ar rokām. Tas izskatās pēc mīlestības. Kaktusi ne�alc, bet tie �īkst stiprā vējā. Sī �īkstoņa ir kaktusu dziesma. Vel mums ir arī kalni. Vara sarkanumā kā indiāņu sejas. Vēl mums ir auksta, strauja upe, tajā plunk�ķinās foreles. Bet es nekad neesmu redzējis foreli, kura grasītos apēst kaktusu, vai arī kaktusu, kas grasītos apēst foreli. Ta�u cilvēki iznīcina gan foreles, gan kaktusus, gan kalnus, upes un pa�i sevi. Es pēc skolas beig�anas gribēju nodarboties ar ekoloģiju, tāpēc ka mīlu dabu. Bet tad nodomāju: vēl nevienam nav ienācis prātā Sarkanajā grāmatā ierakstīt cilvēku. Man pa�laik gribas nodarboties ar cilvēka ekoloģiju. Mana tēva roka ir aprakta Vjetnamā. Tagad viņ� stāv aiz moteļa letes netālu no Tūsonas. Nav tik vienkār�i ar vienu roku sagatavot sendvi�us, bet viņ� to ir iemācījies. Nesen viņ� un citi veterāni aizbrauca uz Ņujorku un ierāpās Brīvības statujā. Viņi tur vairākas dienas aizstāvējās pret policistiem, lai pasacītu visai Amerikai: laiks izbeigt karu. Es viņiem uz turieni nesu sendvi�us, kurus vēl sagatavoju ar divām rokām. Un tā nebija politika, tā bija cilvēka ekoloģija. Citādi itin nekā nebūs: ne mūsu Brīvības statujas, ne jūsu Kremļa, ne mūsu kaktusa, ne jūsu bērza. Vai patie�ām mums vajadzīgs jauns Hitlers, lai mēs, amerikāņi un krievi, viens otru saprastu tikpat labi kā pie Elbas? Elba ir neliela upe, bet es uzskatu, ka tā lielāka par Misisipi ... Tas ir viss ...

�Grib ietikt līderos,� onkulis no valsts departamenta ar nepatiku nodomāja. �Pie mums to saviesies pārāk daudz pat skolās. Pūlas sa�ūpot valsts kuģi. Varbūt tāpēc, ka pie mums tik daudz līderu, mēs nekādi nevaram sev ievēlēt labu prezidentu?� Pats onkulis no valsts departamenta arī kādreiz bija bijis skolas līderis. Pēc tam nāca bērni, autiņi, pirkumi uz nomaksu un beidzot darbs forinofisā. Pamēģini vien tur k|ūt par līderi! Aprīs tevi, un nonāksi kaut kur Taizemes konsulātā moskītiem par barību.

Direktrise nodomāja: �Vai patiesi viņ� vēl ir skolnieks? Nepavisam nelīdzinās bērnam ... Starp citu, daudzi no mūsējiem arī jau sen vairs nav bērni ...�

Rudais līderis apsēdās solā, kur bija izgriezts �Vova + Ļusja = ?�, un glu�i bērni�ķīgi ar Sarkanā Krusta kabatas nazīti lēnītiņām sāka skrāpēt kaut ko savu.

Piecēlās amerikāņu meitene un uzlika ce|galu uz sola virsas, tā ka viņas kurpes zole atradās gandrīz pie pa�a deguna aizmugurē sēdo�ajam onkulim no valsts departamenta. �Tagad arī mūsu meitenes mērkaķosies paka), atdarinot �o manieri ...� direktrise ar skumjām nodomāja.

� Esmu no Ņūorleānas ... � amerikāniete sacīja. � Pie mums nav kaktusu, bet netālu no pilsētas atrodas krokodilu rezervāts. Tur bija ļoti vecs krokodils D�o, tik krunkains kā visi vectētiņi kopā. Viņam ļoti patika kopā ar bērniem fotografēties. Reiz es pat uzrāpos tam uz muguras. Vēlāk viņu kāds no�āva ar vin�esteru. Uz D�o bērēm sanāca daudz bērnu, kurus viņ� mīlēja. Nezin kāpēc ir tāds izteiciens: �krokodila asaras�. Bet krokodila asaras daudz vairāk raud cilvēki, nevis krokodili. Mēs visi zinām, ka nogalināt nav labi, tomēr nogalinā�ana turpinās. Ja nogalina vienu cilvēku, par to liek cietumā. Bet kāpēc gan, ja nogalina veselas tautas, cilvēki, kas pie tā vainīgi, ir brīvībā?

Atskanēja dzēlīgi, piesmaku�i smiekli, bērnam glu�i nepieda-bīgi, kaut gan tos smēja gadus se�padsmit vecs amerikāņu zēns melnā ādas jakā ar neskaitāmiem rāvējslēdzējiem. Viņam nenāca ne prātā piecelties, kad viņ� sāka runāt:

� Tās visas ir sentimentālas runas. Cīņa par dzīvību ir cil-- vēka instinkts. Cilvēks cīnās par sevi kop� senseniem laikiem un cīnīsies vienmēr. Tas, kur� nogalināja mamutu, tā ādu un ga|u dalīja ar tiem, kas mamutu nespēja nogalināt. Viņi par savu vājumu samaksāja ar to, ka sāka strādāt stiprākā labā. Izdzīvo tikai stiprie cilvēki un tikai stiprās tautas. Kar� tā pati konkurence vien ir, tikai ar iero�iem rokā. Lai mēs nez cik runātu skaistus vārdus par mieru, kar� tikpat būs, kamēr būs cilvēki. Tikai nedomājiet, ka esmu amerikāņu imperiālists. Karot arī man nav nekādas patikas ... Es vairāk interesējos par motocikliem. Bet es zinu, ka mūsu motocikli ir labāki nekā jūsējie.

Direktrise saspringa: �Vai patie�ām pasākums izgāzīsies?� Onkulis no valsts departamenta sarozījās: �Nē, tad jau labāk liberāļi ...�

No savas vietas uztrūkās kājās Krivcovs, tāds sabozies, saspringti sarāvies kā pirms lēciena.

� Man bail no tādiem cilvēkiem, kuri sentimentalitāti uzskata par kaut ko apkaunojo�u. �ķiet, D�ona Brauna sacel�anās sākās ar to, ka viņa acīs sariesās asaras, redzot netaisnību. Dostojevskis rakstīja, ka� visi cilvēces cēlākie ideāli nav vienas nomocīta, nevainīga bērna asaras vērti. Un vēl viņ� ir sacījis: �Visi ir vainīgi pie visa.� Iedve�ana sev, ka nav iespējams novērst karu, ir gļēvulīga izlocī�anās no savas pa�a vainas. Dieva dēļ, varat interesēties par motocikliem, tikai nevajag ļauni priecāties, ka jūsējie labāki par mūsējiem. Nekas tā nerada savstarpēju neuzticē�anos kā ļauns prieks. Ja krievu dzejnieks ļauni priecāsies par to, ka da�am amerikāņu dzejniekam ir slikti dzejoļi, vai tāpēc viņ� pats uzrakstīs labus dzejoļus?

� Bra�s zēns! � rudais līderis ieaurojās un ar kājām ņēmās dimdināt grīdu, tā ka satrūkās gan direktrise, gan onkulis no valsts departamenta.

Tad piecēlās melnmatains amerikānis ar bībeliskām acīm.

� Jautājumā par sentimentalitāti ... Mēs skolā izņēmām Cehova stāstu �Vaņka Zukovs � lauku zēns�. Kaut arī tas nav par karu, man kļuva baigi. Atcerieties, kā zēns vēstulē lūdz: �Mīļo vectētiņ, atbrauc ...� � un pēc tam uz aploksnes raksta: �Vectētiņam uz laukiem,� � un domā, ka tā ir precīza adrese. Man . �ķiet, ka labu cilvēku visās zemēs ir vairāk nekā sliktu. Bet viņi nezina cits cita adresi, nezina, kā pāri sliktu cilvēku galvām sasaukt citam citu. Daudzi pieaugu�ie arī ir Vaņkas Zukovi. Es ceru, ka mēs apmainīsimies ar adresēm un sarakstīsimies. Ta�u pat tas nav galvenais. Galvenais ir sajust citam citu ...

Direktrise nodomāja: �Nē, liekas, pasākum� norit augstā līmenī ... Tomēr �ēl, ka amerikāņi neredzēja mūsu stendus ...� � un skaļi pasacīja:

� Tas ir patīkami, ka jūs pazīstat mūsu klasiku. Protams, notikums ar Vaņku Zukovu � tā ir mūsu zemes tāla pagātne. Onkulis no Valsts departamenta ierakstīja bloknotā: �Chekhov's short story about �Ivan Jhukov� � read" next weekend.�^x

Puisis ar bībeliskajām acīm no brezenta pārvalka izņēma laukā ģitāru ar se�ām stīgām.

� Un tagad es dziesmā pateik�u līdz galam to, ko viņ� nepateica ... � un nodziedāja Boba Dilana dziesmu pret karu, kuru

¹ Nākamās nedēļas nogalē izlasīt Cehova stāstu �Vaņka Zukovs� (angl.). klausoties onkulim no valsts departamenta uzmācās �ausmīga garlaicība.

Vakarā, aizlavīju�ies no pieaugu�o acīm, krievu un amerikāņu skolnieki sastapās jaunie�u kafejnīcā. Krievi, sametu�i naudu, pasūtīja vairākas �ampanie�a pudeles. Amerikāņi, izņemot motociklistu, sacīja, ka �ampanieti dzerot pirmo reizi, un tas krievu skolniekos modināja neizpratni. Se|ezņovs nicino�i saknieba lūpas � skaidri redzams, ka �ie amerikāņi nu nekādi nav �firmas� �aļi.

� Serjo�a, vai tu ievēroji, cik kolosāla ādas jaciņa ar rāvējslēdzējiem mugurā tam motociklistam? � Peldbaseina direktora dēls La�uginam piegrūda ar elkoni. � Vai tu zini, kā viņi Amerikā iesaukti? Par pekles eņģeļiem!

� Kas tur sevi�ķs! � Serjo�a nesaprata.

� Kā būtu, ja es viņam pa�ukstētu par nelielu apmaiņu? iVlan mājās ir astoņpadsmitā gadsimta saliekama svētbilde.

� Pamēģini tikai, cūkcepure'... � Serjo�a nikni no�ņāca.

Pulciņ� nezin kā pats no sevis sadalījās divās grupās: Seļezņovs un tie, kas turējās pie viņa, ar �pekles eņģeli� runāja par motocikliem, jahtām, skaņuplatēm, bet La�ugins un Krivcovs ar pārējiem amerikāņiem � par literatūru, un rudajam līderim vajadzēja pierakstīt Kurta Vonnegūta, Viljama Stairona, D�ona Ap-daika vārdus, �os rakstniekus viņ�, kā pats godīgi atzinās, nebija lasījis.

� Nebiju domājis, ka man no krieva nāksies uzzināt kaut ko par amerikāņu literatūru! � rudais līderis skaļi smējās.

Pa to laiku, kamēr, raudami pu�u elektroģitāru stīgas, uz estrādes plosījās bītli no Vasilija salas poļu d�insos ar pa�darinātām zīmēm �Wrangler�, kas pie�ūtas pie mugurpuses kabatām, lai pie�ķirtu vienotu �firmu�, kamēr �firmas� meitenes un zēni visapkārt ar Tallinas plastmasas salmiņiem sūca dziru, kuras nosaukums bija �Tilts pār Kva upi� un kura bija silta, jo nemitīgi bojājās ledusskapis, kafejnīcā, tā kā pie durvīm stāvo�ie kārtības sargi ar sarkanām saitēm ap roku acīmredzot bija ap�ēloju�ies, ienāca ar �o vidi pagalam nesaderīgs ve�uks salmenīcā ar platu sēru lenti, un varēja skaidri redzēt, ka viņam neērti bāztin piebāztā tīkliņa dēļ, kuru garderobiste nebija pieņēmusi un kur� novilka roku.

Ieraudzījis brīvu vietu pie galdiņa, kur sēdēja amerikāņu un krievu jaunie�i, ve�uks, lavierēdams starp pāriem, kas locījās un gorījās, aizķerdams to kājas ar tīkliņu, bikli piegāja klāt. No ieplīsu�a saiņa cauri tīkliņam rēgojās ārā makarons. Ar brīvo roku ve�uks neveikli nocēla platmali, zem kuras parādījās salipu�i, sirmi, plāni mati, un, bikli lūkodamies apkārt, palūdza:

� Es uz mazu brīsniņu. Gribētu tikai kaut ko nodzerties ... Tēju vai minerālūdeni.

� Vai tad jūs neredzat, ka te aizņemts, � dzedri bilda Seļez-ņovs, turpinādams sarunu ar �pekles eņģeli�.

� Sēdieties. � La�ugins ve�ukam piestūma klāt krēslu.

� Paldiesiņ, paldiesiņ ... � ve�uks kā atvainodamies murmināja, pūlēdamies tīkliņu pabāzt zem galda. � Es neesu �ejienietis ... Pēc stundas man atiet vilciens. Nomocījos pie gala, mute tik sausa, ka bail, bet visi gāzētā ūdens automāti, kā par nelaimi, samaitāju�ies... Domāju, jāieiet, reku, �e. Pui�i pie durvīm pagadījās gau�ām simpātiski. Un jūs arīdzan ...

� Atnesiet tēju, � Krivcovs sacīja izveicīgam oficiantam ar īstiem Vranglera d�insiem kājā.

� Mums nemēdz būt, � oficiants lūkoja aizmanīties prom.

� Tad minerālūdeni vai limonādi, � Krivcovs viņu cie�i satvēra aiz elkoņa.

� Vairāk nav. Varu piedāvāt firmas kokteiļus, � oficiants sāka nervozēt.

� Ap�ēliņ, es tak tādus nedzeru ... � Ve�uks kļuva nemierīgs, viņ� ar roku taustījās zem galda, vai tīkliņ� negā�as apkārt. � Dēliņ, ja varētu kaut skaidru ūdeni no krāna?

Kamēr oficiants, beidzot izbrīvējis elkoni no Krivcova rokas, līkumodams aizlavījās prom, ve�uks pajautāja:

� Un vai jūs, pui�i, būtu �ejienie�i, ļeņingradie�i?

� Jā, mēs esam ļeņingradie�i, � La�ugins atbildēja.

� Bet mēs � amerikāņi, � rudais līderis atbildēja.

Ve�uks apjuka:

� Un kā tad jūs ... tā ij sē�at?

� Tā ij sē�am, � La�ugins nosmējās.

� Jūs visi tā kā runājat krieviski ... � ve�uks neticīgi novilka.

� Mēs amerikāņu skolā mācamies krievu valodu, � amerikāniete paskaidroja.

� Un mēs angļu valodu, � Krivcovs sacīja.

� Paskat, kā ... Ziķeri ... Bet es nekādu mēli nemāku. Domāju, ka nevajadzēs. Dzīve lai bija savādīgāka. Reiz gan no�ēloju, ka nemācēju sve�ās mēles, � ve�uks kautrīgi pasmaidīja, no karafes ieliedams ūdeni, kas tomēr tika atnests.

� Kad tas bija?

� Pie Elbas. Tad es pirmo un pēdējo reizi redzēju amerikāņus. Ne viņi mācēja krieviski, ne es angliski, bet iedzērām gan krietni ... Toreiz man vēl bija kupls matu cekuls. � Un ve�uks mulsi ar roku pārbrauca pār matu paliekām, likdams galvā salmu platmali un ar otru roku pūlēdamies sataustīt tīkliņu.

� Pie_Elbas? � rudais līderis izbrīnā iesaucās, pat pieslējies kājās tāpēc, ka simbols pēk�ņi bija kļuvis par reālu cilvēku, kur� tik bikli pienāca pie galdiņa un palūdza ūdeni.

� Lai jums dievs dod visu to labāko, � ve�uks sarosījās.

� Tagadiņ jūs varat parunāties. Bet mēs tolaik nevarējām. Tak galvenais, lai tik vairs nebūtu kara.

Un ve�uks strauji devās uz durvju pusi, gar kādu no dejotājiem aplauzdams no tīkliņa izsprauku�os makaronu, un skolnieki skatījās uz durvīm, kurās viņ� pazuda tikpat pēk�ņi, kā bija parādījies.

� Viņ� to visu izdomājis, � Se|ezņovs nosmīnēja. � Tāda sagadī�anās nemēdz būt. Glu�i vienkār�i viņam iegribējās padi�oties, radīt iespaidu. Sie pensi ir lieli fantazētāji.

� Kādi pensi? � rudais līderis nesaprata. � Pensi ir sīkas angļu monētas.

� Pensionāri, � Seļezņovs negribīgi paskaidroja.

� Vai tu neesi padomājis, ka arī tu esi nākamais pensionārs? � Krivcovs neizturēja.

� Tu nemaz neesi līdzīgs savai oficiālajai runai skolā, � rudais līderis sacīja, vērīgi palūkodamies Seļezņovā.

� Ja mēs būtu līdzīgi savām oficiālajām runām, cik gan garlaicīga izskatītos pasaule, � Seļezņovs augstprātīgi atjokoja.

� Kāpēc tad vajag teikt vārdus, ja vārdiem ir pavisam citādas sejas nekā mums? � rudais līderis skarbi vaicāja.

Seļezņovs paraustīja plecus un, demonstratīvi manierīgi atsveicinājies, kopā ar �pekles eņģeli� un savu svītu devās uz izeju. Pa ceļam viņ� izlamājās, jo viņam paslīdēja kāja:

� Cik pretīgi �is makarons �irkst uz parketa.

� Un tas ir jūsu draugs? � rudais līderis pajautāja.

� Mēs tikai esam no vienas skolas, � Krivcovs atbildēja.

� Tomēr viņam ir viena vērtīga īpa�ība: viņ� neprot noslēpt savu būtību.

� Bet varbūt iemācīsies? � rudais līderis vaicāja. � Mēdz notikt, ka tādi pat kļūst par ievērojamiem darbiniekiem un runā par tautas labklājību. Nevajag kautrēties tādiem cilvēkiem neļaut staigāt pa citu makaroniem.

� Man nemaz negribējās pierakstīt viņu adreses, � ģitārists sacīja. � Viņi nepavisam nav no tās zemes, no kuras nāk Vaņka Zukovs. Viņi ir no vienaldzīgo zemes. Tāpat kā mūsu �pekles eņģelis�. Tas gan �ēl, ka es nepaguvu pierakstīt tā ve�uka adresi.

� Vienaldzīgie laikam ir nelaimīgi, jo viņi nevienu nemīl, � amerikāniete sacīja.

� Manuprāt, nevajag vienaldzīgajiem piedēvēt nelaimīgu-mu, � Krivcovs skarbi noteica. � Mums nevajag viņiem palīdzēt ar savu �ēlumu. Viņi ir nelaimīgi no mūsu viedokļa. No sava viedokļa � nepavisam ne. Viņiem ir pa�iem savi prieki: mantas, nauda, vara. Un tas viss sākas bērnībā ar tādu rotaļlietu, kādas citiem bērniem nav.

� Pieaugu�ie bie�i vien mūs samaitā, kaut gan viņiem ir vislabākie nodomi, � La�ugins sacīja.

� Nevajag pakļauties! � Rudais puisis uzsita ar dūri. � Bērni arī ir cilvēki, un vajag, lai viņiem būtu sava galva uz pleciem.

� Visur dzird sakām par noziedzniekiem, ka tie esot audzinā�anas upuri, � ģitārists teica. � Sājos vārdos skan attaisno�ana, �ēlo�ana. Bet, ja tā sauktais audzinā�anas upuris tum�ā �ķērsielā kādam iedur ar nazi, kāpēc gan pie tā noteikti ir vainīgi vecāki? Ja es izdaru kaut ko sliktu, kāpēc par to jāatbild manai māmiņai, kura savā mū�ā nav nevienu nokāvusi, izņemot vistas savā fermā netālu no Sietlas?

Pēc tam viņi gāja skatīties, kā izgrie� tiltus. Tilti slējās aug�up, lēnām atgāzdamies atpakaļ, �ūpodami ar galvu uz leju* sasvēru�ās laternas. Krivcovs nostājās pie margām, sāka lasīt dzejoļus, vēcināja ar roku, it kā grozot stūri, un tajā brīdī viņam �ķita, ka zem paceltajiem tiltiem kopā aizpeld �Mayflower� un Pētera kuģi.

Tad ģitārists izvilka savu se�stīgu instrumentu � un visi sāka dziedāt dziesmu, kuru, izrādās, labi zināja gan krievi, gan amerikāņi:

We shall overcome, We shall overcome, We shall overcome some day .. .¹¹

11

�We shall overcome, we shall overcome ...� Serjo�a La�ugins tagad Sibīrijas taigā, kuru no viņa bērnības �ķīra tik liels atstatums, atcerēdamies toreizējo nakti Ļeņingradā, atkal klusītēm dungoja. Sī viņa nesenā bērnība nu �ķita tālum tāla pagātne. �Krievu valodā nudien nevar pateikt pirmā personā vienskaitlī: �Es uzvarē�u.�� Serjo�a nodomāja. �Gramatika tam pretojas. Varbūt vienam vispār nav iespējams uzvarēt? Tikai visiem kopā.� Viņ� to pa�u brīdi rūgti pasmaidīja. �Bet visi kopā nekad nevar būt... Un arī nevajag... Kā es varu būt kopā ar Igoru Seļezņovu vai to onkuli no valsts departamenta? Tas, ka mēs neesam kopā un nekad nebūsim kopā, ir normāli, tā ir cīņa. Bet Krivcovu un tos amerikāņu pui�us gan nedrīkst pazaudēt ...�

Un zemeslode lēnītēm griezās kopā ar Piskarjovas kapiem, kopā ar sabombardēto Vjetnamu, kopā ar taigu, pa kuru Serjo�a gāja. Viņ� iedomāja, ka zemeslodē guļ tik daudz cilvēku, kas. reiz biju�i dzīvi, ka laikam visa tā gandrīz vai līdz magmas slānim izveidota no neskaitāmām nepiepildītām cerībām, neskaitāmām pukstēt rimu�ām sirdīm, kas kļuvu�as par augsnes kārtu, pa kuru staigā jaunradīti dzīvi cilvēki. Un Serjo�am, kā daudziem jaunradītajiem cilvēkiem, pa zemeslodi gribējās staigāt tā, lai ar saviem jauneklīgajiem soļiem tai palīdzētu griezties visa labā un taisnīgā virzienā.

Serjo�am negribējās būt �akadēmiķa La�ugina dēlam�. Pēc skolas beig�anas viņ� aizbrauca uz Maskavu, iestājās ģeoloģiskās izpētes institūtā un dzīvoja no stipendijas, Klaņas tantes maltī�u vietā iebaudīdams ēdnīcu ��ķīstās� zupas un bulgāru kāpostu vīstokļus, kas �kopu�kā� steigā atsildīti uz pannas. Krivcovs stājās literatūras institūtā, bet neizturēja konkursu un aizgāja strādāt tēva kuģu būvētavā. Seļezņovs bija kaut kur iestājies, un reiz, ejot garām kafejnīcai �Lira�, Serjo�a redzēja, kā viņa biju�ais klasesbiedrs, ar savu dāmu skaļi sarunādamies angliski, naski to ieveda bez rindas, kura apstulbusi viņus noturēja par ārzemniekiem.

Pirmās prakses laikā Kazahijā Serjo�a iemācījās ar cērti kalt zemi, ar āmuru no ie�a izcirst paraugus plaukstas plakanumā, ar bārdas nazi uz trim daļām sa�ķelt vienīgo sērkociņu. Serjo�a te iepratās pārvarēt �ķebīgumu. Ekspedīcijā bija pavārs � labsirdīga būtne simt kilogramu smagumā �, viņ� staroja priekā, ja varēja labi paēst pats un pabarot citus. Pavāra pienākumos ietilpa ar vecu kleperi^ kas velk koka mucu, braukt uz upi, kura no teltīm atradās vairākus kilometrus attālu. No �ī ūdens pavārs vārīja zupas un biezputras, �o ūdeni ģeologi dzēra, ar �o ūdeni mazgājās, �ajā ūdenī mazgāja kreklus. Ģeologi katru dienu saullēktā devās projām un saulrietā atgriezās. Ta�u reiz saule svelmēja tik ne�ēlīgi, ka viņi nolēma atgriezties agrāk. Muguras bija sagumu�as no ie�u paraugu pilno mugursomu smaguma. Bla�ķes tuk�as, un lūpas izkaltu�as. Ģeologi, tik tikko vilkdami kājas, svētlaimē iztēlojās, kā viņi pārnāks un ilgi, ilgi no mucas dzers ūdeni, iesmeļot to ar metāla kausu. Un piepe�i tālumā aiz paugura atskanēja dīvaina, priecīga dziesma bez vārdiem. Ģeologi saskatījās un paātrināja soli. Apmetu�i līkumu ap pauguru, viņi ieraudzīja kraupjaino kleperi, kas vilka ratus ar mucu. Tā vien �ķita, ka kleperis iet pats un neviens netur gro�us. No kurienes tad skanēja dziesma? Un tad visi ieraudzīja, ka pie ratiem karājas apak�bikses un pa mucas caurumu rēgojas ārā pavāra galva. Trīsdesmit grādu karstumā sēdēdams vēsajā ūdenī, pavārs glu�i kails plun�ājās kā bērns un baudīja dzīvi. Izjūtu pilnestībā pavārs ar rīkles skaņām dziedāja uzvaras dziesmu. Ģeologi cits citam neteica ne vārda. Viņi saspringti un drūmi metās skrie�us pie mucas. Pavārs, viņus ieraudzījis, �ausmās aizvēra acis. Ģeologi viņu izvilka no ūdens visā viņa dieva radītā daiļumā. Viņi to nesita. Viņi to vienīgi purināja un bez mitas atkārtoja: � Maita, vai tu tā darīji visu laiku vai tikai �odien?

� Tikai �odien! Tikai �odien! � pavārs atkal un atkal murmināja, pārbīlī zobus klabinādams.

Ģeologi pavāru palaida vaļā, un viņ� �ņukstēdams ņēmās vilkt kājās apak�bikses. Ģeologi lūkojās uz ūdeni, slāpju un riebuma plosīti. Upe atradās tālu, un atkal braukt pēc ūdens vairs nebija spēka. Ekspedīcijas vadītājs Kolomeicevs sacīja:

� Ko darīsi, tas tomēr ir ūdens.

Un iegremdēja bla�ķi mucā. Tad, atgāzis atpakaļ galvu, sāka dzert no bla�ķes. Dzēra arī Serjo�a ...

Serjo�am vienmēr patika dziedāt, kad viņ� bija viens. Viņam nebija smalkas dzirdes, ne ar kādu sevi�ķi labu balsi viņ� arī neizcēlās, tomēr nekā nespēja sevi pārvarēt, dziedāja � un cauri. Uz �urfiem, ko viņ� dokumentēja, taciņa veda cauri augstiem �emuraugiem, un Serjo�a alla� centās iziet mazliet agrāk par citiem, lai varētu palikt vienatnē un padziedāt. Da�reiz viņ� dziedāja ar vārdiem, da�reiz bez vārdiem, ta�u jutās laimīgs, ka, lai nu kāda, tomēr viņa pa�a balss saplūst ar sienā�u sisinā�anu, ar zilo bezgalību virs galvas. Kādu vakaru, kad ģeologi ēda vakariņas, pie ugunskura parādījās no miglas izniris zirgs, kas krāca un sprausloja. Uz zirga platās, neapseglotās muguras sēdēja spēcīgs, ar �o zirgu varen saderīgs jauns sievi�ķis, kas vēcināja kārkla zaru.

� Kas jums te no rītiem dzied? � sieva vaicāja neizprotamā, izaicino�ā intonācijā.

Ģeologi jautri saskatījās.

� Kas tad ir, iepatikās, vai?

� Iepatikās gan ... � viņa nez kāpēc tikpat izaicino�i atbildēja.

� Te mums La�ugins dzied, � ģeologi iesmējās un izbīdīja priek�ā apmulsu�o Serjo�u, kur� nezināja, kur acis likt.

� Tātad tu dziedi? � Viņa vieglītēm ar kārkla vicu piedūra Serjo�am pie pleca.

� Nu es ... � Serjo�a negribīgi atbildēja, gaidīdams kādas lamatas.

� Un vārdus atminies? � Tā viņu uzlūkoja pētījo�u skatienu, nemierīgā zirga sānos spiezdama kailos, iedegu�os ceļgalus.

� Atminos. � Serjo�a notvīka glu�i sarkans.

� Jāsim pie manis. Tepatās netālu man bi�u drava. Pabaro�u, savādāk jūs te kroņa maizē esat galīgi izmērēju�i. Padziedāsi. Pēc dosi norakstīt vārdus.

Ģeologi nu smējās locīdamies. Sevi�ķi skaļi zvaigāja kolektors Site�kins, kur� , pat ekspedīcijā alla� centīgi nopūlējās, lai matu celiņ� būtu taisns kā stīga.

� Vai, man gals klāti Norakstīt vārdus! Gatavā anekdote! Vai, es vairs nevaru! Vai, turiet mani!

Dravniece noliecās un ar kārkla vicu ņēmās plītēt Site�kinu, tā ka viņam vajadzēja ar rokām sargāt savu matu celiņu. Pie viena dabūja arī citi.

� Vairāk nekā nezināt kā zobus rādīt, bezgo�i tādi! Un tie esot -ģeologi ... Kāp mugurā manam zirgam, puis! Jāsim pie manis ciemos. Padziedāsim dziesmas. Man �odien tāda īpa�īga diena.

� Ja īpa�a diena, tad varbūt dziesmas jāatliek uz citu reizi? � Site�kins neizturēja un atkal krustu �ķērsu dabūja ar kārklu zaru.

� Site�kin, uzvedieties pieklājīgi, � Kolomeicevs dzedri sacīja. � Un jūs, Serjo�a, jājiet vien, es jūs atlai�u, � un tik tikko manāmi pasmaidīja, palikdams tikpat dzedrs. � Pienācīgi novērtējiet sirsnīgo ielūgumu ...

Serjo�a uztrausās zirgā dravniecei aiz muguras, un viņa, ar papē�iem uzsitusi pa rudajiem sāniem, zirgu a�i ieraidīja pasaulē, kas palēnām piestrāvoja ar zvaig�ņu mirgu.

� Nekautrējies ta�u, turies cie�āk pie manis, � dravniece Serjo�am uzsauca, nebīdamās arī notumsā dzīt savu kumeļu: varēja redzēt, ka te viss pazīstams gan viņai, gan zirgam. Drava atradās kādus piecus kilometrus attālu no teltīm, kalna nogāzē, tur, kur stepē negaidīti � kā saliņa � �alkoja birzs. Uz �o pusi ģeologi nebija gāju�i un pat nenojauta, ka te varētu būt drava, kurā nezin kāpēc glu�i viena dzīvoja �ī neatkarīgā dravniece, kas tik vareni prata auļot un kaut vai ar to pa�u kārklu vicu atvairīties no vīrie�u rupjajiem jokiem.

Dravniece ieveda Serjo�u istabā, kas laistījās spodrībā, apsēdināja pie galda, mirklī to apklāja ar baltu galdautu. Uz galdauta to pa�u brīdi parādījās �ķīvji, dak�iņas, karotes, kūpo�s �uguna podiņ� ar krāsnī mīksti izsutu�iem kartupeļiem, lāsmojo�s �ūnu medus, divi lieli metāla kausi un beidzot � brezenta spainis, pilns ar zeltainu, mazliet putojo�u �ķidrumu.

� Kas tas ir? � Serjo�a apmulsis jautāja, kad dravniece ar kausu pasmēla no spaiņa.

� Medalus. Nebīsties nekā, no tā galva nesāp, � dravniece sacīja, nosēdās iepretī un, ar savu kausu pieskandinādama Serjo�as kausam, pāri galdam pastiepa brīvo roku ar kopā sakļautiem pirkstiem: � Man vārdā Gruņa ... Un tev?

� Serjo�a. � Un La�ugins, lai nepaliktu kaunā, darīja visu tāpat kā Gruņa: izdzēra līdz dibenam �ķidrumu, kas patie�ām smar�oja pēc medus, un virsū uzkoda karstos kartupeļus, kuri apdedzināja muti, pēc tam �ūnu medu.

� Man �odien tāda īpa�īga diena, � Gruņa mīklaini atkārtoja, no jauna piepildīdama kausu, un viņas acis zeltaini iemirdzējās, it kā medalus tām būtu pie�ķīris savu nokrāsu.

� Kāda tad? � Serjo�a pēc otrā kausa kļuva dro�āks.

� īpa�īga � un cauri. Un vairāk nepra�ņā ... Es tak tevi neizpra�ņāju ...

. Pēc tre�ā kausa Serjo�am galva joprojām palika skaidra, bet, kad viņ� pamēģināja pakustēties, tad nevarēja � viss augums bija itin kā pielijis ar viltīgo medaļu. Sī dīvainā vienlaik neparasta viegluma un smaguma sajūta gau�ām pārsteidza. Un Gru-ņas acis tapa jo brīdi jo zeltainākas. Viņa lūkojās Serjo�a labdabīgi, nelikās bīstama, ta�u visu laiku viņam ielēja un arī pati dzēra. Tad uzlika zodu uz abām spēcīgajām, sarkanajām dūrēm un rimti sacīja:

� Un tagad, Serjo�iņ, padziedi ...

Serjo�a, lai būtu dro�āka dū�a, vēl ieņēma kādu muti medalus, pacēla acis uz griestiem, lai nebūtu kauns no Gruņas, un sāka dziedāt: shall overcome .. .>

Nezin kāpēc viņam iegribējās nodziedāt tie�i �o dziesmu. Dziedā�ana vedās vēl vieglāk nekā uz taciņas, un pa�a balss �ķita neparasti skanīga. Ta�u, kad Serjo�a nolaida acis, viņ� ieraudzīja, ka Gruņas seju izķēmoju�as pat ne bailes, bet �ausmas.

� Tu tak neesi tas īstais ... � Gruņa sacīja. � Tu neesi īstais ...

� Kā tad ne, � Serjo�a atbildēja. � Es vienmēr dziedu, ejot pa taciņu.

� Nē, tu neesi īstais ... � Gruņa pa�ūpoja galvu. � Esu alojusies ... Tas alla�iņ dzied par nez kādu koridoru ...

� Par kādu koridoru?... � Serjo�a glu�i apjucis noteica.

� Es neko tādu nedziedu ...

� Lai dziesma būtu kāda būdama, bet balss tak viņam nav tāda kā tev.

Un tad Serjo�a atcerējās, ka Site�kins no rīta, pie telts mietiņa piestiprinātā kabatas spogulī�a priek�ā darbojoties ap savu matu celiņu, parasti visai samtainā tenorā dzied: �Toreador, cīņā dro�i ej'...�

� Tas nav koridors, bet toreadors ... � sa�ļuku�ā balsī pasacīja sastingu�ais La�ugins.

� Аге, āre, pareizi! �Tu koridorā dro�i iek�ā ej ...� Un balss, balss īstena, nevis tāda kā tev. Tu tak kliedz, nevis dziedi. Bet viņ� dzied ... Kas viņ� tāds ir?

� Site�kins ... � Serjo�a nomurmināja. � Tas, kuru jūs noslānījāt ar vicu.

Un piepe�i aizvainojuma asaras tāpēc, ka viņ� kliedz, nevis dzied, sariesās acīs, un uznāca raudiens. Viņam bija kauns, gribējās piecelties un bēgt projām, ta�u kājas neklausīja. Un pēk�ņi viņ� uz sejas sajuta raupjas, glāstīgas plaukstas, kas slaucīja viņam asaras.

� Vai dieniņ, tu ņēmi man ļaunā ... Kā tāds bērns, taisni kā bērns... Kālab gan dievs tam bezgo�a ķēmeklim devis balsi un tev ne ... � te Gruņa aprāvās pusvārdā. � Tev tak arī ira balss, dro�i vien tīri laba. Varbūtās pat labāka nekā tam... Tikai tava balss vēl nav izdabūta laukā no iek�ienes.

� Kā � nav izdabūta laukā? � Serjo�a vēl �ņukstēja, tomēr jau mitējās raudāt.

� Tā paliek iestrēgusi rīklē ... Tu to nelaid tālāk par rīkli. Bet vajag dziedāt ar krūtīm. Un kālab arī tu dziedi sve�ā mēlē? Vaita mums, krieviem, dziesmu trūkst?

� Es varbūt nodziedāju slikti, bet �ī dziesma ir laba, � Serjo�a sacīja. � To dzied progresīvie amerikāņu studenti ...

� Kādi? � Gruņa pārvaicāja. � Nēģeri, vai?

� Kāpēc nēģeri? Ir arī progresīvi baltie.

� Par ko tad dzied �itajā dziesmā?

� Tai ir �āds piedziedājums:

Mēs uzvarēsim, Mēs uzvarēsim. Mēs uzvarēsim reiz ...

� Redz tik ... Un es neaptvēru. Tagad viss skaidrs. Nodziedi tajā sve�ajā mēlē ... Tikai klusiņām ...

Serjo�a nodziedāja.

Un pēk�ņi notika brīnums: Gruņa uzreiz bez vārdiem atkārtoja �o melodiju neparasti skaistā krū�u balsī, paceldama to aizvien augstāk un augstāk, tā ka dziesma ieguva pla�umu, spēku, izauga pāri �ai laukistabai, tikai tagad vairs nevarēja saprast, kas tā par dziesmu � amerikāņu vai krievu.

� Gribi, es vēl padziedā�u? � Gruņa vaicāja. � To, māmuļas dziesmu, ko viņa dziedāja pļaujā.

� Gribu, � Serjo�a padevīgi atbildēja.

Un Gruņa sāka dziedāt:

Reiz pļaujas laikā norit no acīm trīs asariņas pamirdzot.

Uz izkapts tupot, steidz viena sacīt, lai pilsētā to aizvedot.

Reiz pļaujas laikā tā bija notikt,

teikt otra asariņa sāk:

�Uz zemēm mū�am gribu palikt, kur tēvs tavs kapos apglabāts.>

Bet tre�ā rotā, bet tre�ā rotā, pa nenopļauto zāli skrien, ne skumst, ne raud tā, ne skumst, ne raud tā, tai prātā tikai prieki vien.

� Kāpēc tu saki, ka tā ir māmuļas dziesma? � Serjo�a pavaicāja.

� To māmuļa sacerējusi. Viņai tikās dziesmas sacerēt ...

� Pati rakstīja?

� Nē tak, ko tad viņa rakstīja! Nemācēja ne rakstīt, ne lasīt. Viņa sacerēja. Tā sakot, prātā salika kopā.

� Vai viņa dzīva?

Es jau tev sacīju: nekā man nepra�ņā ... Man �odien tāda īpa�īga diena ... Dzi, es tev pamācī�u dziedāt ...

� Man nekas neiznāks. � Serjo�a nokāra galvu.

� Kālab tad neiznāks? Tam ķēmrausim iznāk, bet tev ne? Tikai iesim pasēdēt lievenītī. Lievenītis dikti palīdz.

Sapratusi, ka Serjo�am grūti piecelties, Gruņa pacēla viņu aug�up kā spalviņu, nostatīja uz kājām, izveda lievenī. Viņi atsēdās uz pakāpiena, un no visām pusēm atskanēja nakts �uksti, uzvēsmoja tās elpa.

� Vai dzirdi? � Gruņa pajautāja.

� Dzirdu ...

� Ļauj, es tev uz pleciem uzmetī�u savu lakatu. Nebaidies jele, es neko�u ... Dzi, kā nakts elpo ... Lūko nodziedāt tāpat, kā elpo nakts. Raugies uz zvaigznēm. Kad uz tām raugās, tās balsi itin kā velk laukā. Tik nekliedz, bet sāc klusītiņām. Velc elpu ar balsi, lai tā nāk no dziļuma ...

� Ko tad mēs dziedāsim?

� Ko vien gribi, kaut vai tavējo sve�zemes dziesmu.

� Bet varbūt tavas māmuļas dziesmu?

� Tev iepatikās? Var arī. Tikai nesāc uzreiz, bet velc man līdzi. Un neskaties uz mani, bet uz zvaigznēm.

Un Gruņa uzsāka.

Reiz pļaujas laikā norit no acīm...

Tad viņas roka tik tikko jūtami pieskārās Serjo�as plecam zem lakata. Un Serjo�a, lūkodamies zvaigznēs, kā Gruņa mācīja, sāka dziedāt, viņai piebalsodams:

... trīs asariņas pamirdzot.

Zvaigznes patie�ām it kā vilka laukā balsi, un tā saplūda kopā ar Gruņas balsi, �alo�anu, �alkoņu, trīsām dabā ap viņiem. Serjo�a pats nemaz nepamanīja, ka dziesma beigusies, un it kā vēl joprojām dziedāja, kaut gan jau bija apklusis.

� Nu redzi, cik labi tev iznāca, � Gruņa sacīja. � Tas tālab, ka tev skaidra sirds.

� Kā jūs to zināt?

� Tas uzreiz redzams, � Gruņa atbildēja. � Padziedāsim vēl kaut ko. Ar tevi kopā jauka dziedā�ana. Labi vien ira, ka es to ķēmekli noslānīju.

Un viņi vēl ilgi sēdēja lievenī, un Serjo�a dziedāja tādas dziesmas, no kurām daudzas nekad un nekur nebija dzirdējis. Pēc tam Gruņa viņu aiz rokas ieveda istabā, kā bērnu noguldīja, atnesa viņam kausā �oreiz ūdeni, un viņa zobi laimes izjūtā neticīgi knak�ķēja, sitoties pret vēsino�o kausa malu, kamēr viņa tepat blakus ģērbās nost, tumsā vēlreiz atkārtojusi frāzi, kura tā arī palika neatminēta: �Man �odien tāda īpa�īga diena ...�

Gruņa viņu pie teltīm aizveda ar sarķi agri no rīta, kad zirga vēzī�i grima miglas lāņos, kas klājās pār nolejām, cie�i noskūpstīja, negaidītā �ēlumā pasacīja: �Kaut nu pasaule tevi nesamaitātu ...� � un, sarķim uz�āvusi ar kārkla vicu, pazuda. Serjo�a paguva ielīst guļammaisā, tā ka neviens nepamanīja, un pēc piecpadsmit minūtēm jau atskanēja Kolomeiceva enerģiskais sauciens: �Celties!� Site�kins mēģināja paķiķināt un ziņkārīgi iebikstīt Serjo�am sānos, ta�u Kolomeiceva nicino�ais skatiens viņam lika aprimties. Kad ģeologi atgriezās no lauka, pavārs, ar īpa�i zīmīgu skatienu lūkodamies uz Serjo�u, paveda viņu sāņus un parādīja tā�u vāceli. Vācelē bija vairākas krūkas, līdz malām pilnas ar gai�u, dzirksto�u medu.

� Labs sievi�ķis, � pavārs sacīja. � Atvadoties noteica, ka tas esot par dziesmām ...

Pēc vakariņām Serjo�a devās uz dravas pusi, cenzdamies pazust nemanīts, ta�u da�us so|us no ugunskura viņa plecam uzgula Kolomeiceva plauksta.

� La�ugin, nevajag ļauties vājumam. Piedzīvojums paliek piedzīvojums, un darbs paliek darbs. Rīt jums priek�ā tāls mar�ruts.

Serjo�a no lauka atgriezās pēc trim dienām. Kad viņ� aizgāja uz dravu, stropu vairs nebija. Logi un durvis bija aizsisti ciet ar dēļiem. Medus drīz vien tika apēsts.

... Laikam katram jaunībā mēdz būt gados vecāks dēmons, kas jaunajai dvēselei pūlas iedvest neticību cilvēkiem un viest �aubas par nesavtības iespējamību. Kolomeicevs nebija tāds Serjo�as dēmons, tas bija viņa elks. Kolomeicevam piemita d�entlmeniska ceļa vīra paskarbā elegance: viņ� nekad necentās ielīst otram sirdī, bet ari savējo neatklāja citiem. Viņ� pilnībā pakļāvās tikai sava darba galvenajam uzdevumam, un, ja arī pieļāva novirzes no tā, tad tikai, apkārtējiem to nemanot, un, ja pieļāva citu novirzes, tad tikai ar viņa � Kolomeiceva � ziņu. Viņ� uzskatīja, ka citādi viss sabruktu. Ekspedīcijā nebija ne miņas no pārlieku familiārām attieksmēm ar priek�nieku, un pats priek�nieks nepieļāva nekādu familiaritāti padoto starpā. Klusībā viens jOtrs no ģeologiem to dēvēja par �apgaismoto absolūtismu�. Ta�u Kolomeicevam nevarēja pārmest, ka, būdams stingrs pret citiem, viņ� sev pie�ķirtu kādas īpa�as privilēģijas. Viņam bija tikai viena privilēģija: visu iz�ķirt pa�am.

Viņ� gāja pa visgrūtākajiem mar�rutiem, smagos brī�os pa_: rādīja vislielāko vīri�ķību, un neviens nezināja, vai Kolomeicēvs kādreiz uztraucas. Tā viņa grupa ieguva zināmas priek�rocības salīdzinājumā ar ekspedīcijām, kuru priek�nieki pieglaimojās padotajiem vai kopējās sapulcēs paceltā balsī jautāja: �Ko darīt?� � vai ari, sākdami kliegt, izraisīja necieņas pilnus smīnus. Serjo�a jau kop� bērnības saprāta, ka eksistē tādu cilvēku kategorija, kuri izjūt patoloģiskas bailes pa�i iz�ķirt kaut jel kādus jautājumus. Tas izpaudās jau skolas sienas avīzes redkolēģijas sēdēs, kad da�i pui�i trenējās izjust bailes no atbildības, sākot no pat skolas sola. Kolomeicevs nekad nebaidījās izlemt, viņ�, kā �ķita, bija radīts pieņemt lēmumus. Starp citu, par apņēmīgu cilvēku varēja uzskatīt arī Igoru Seļezņovu. Ta�u Kolomeicevs at�ķirībā no Seļezņova nekad nejuta riebumu pret vismelnāko darbu, nekad nevajadzīgi* neapvainoja cilvēkus. Seļezņovs nebija gļēvulis, ta�u viņa drosme bija tāda kā iepriek� izlemta, bet Kolomeicevam � iedzimta. Seļezņovs ap sevi pulcināja roklai�as, bet Kolomeicevs tos nevarēja ciest.

Serjo�a, kur� sev pārmeta gribas trūkumu, noslieci uz sentimentāliem spriedelējumiem, dievināja Kolomeicevu, viņam gribējās būt tādam kā Kolomeicevs. Tomēr Serjo�am bija arī dēmons. Dēmona uzvārds bija Nahabkins, un viņ� strādāja par saimniecības pārzini ekspedīcijas bāzē mazā kalnra�u pilsētiņā. Serjo�u da�reiz sūtīja uz bāzi pēc darbarīkiem, pēc produktiem, un viņam nācās izmantot Nahabkina li�ķīgo viesmīlību. Nahabkinam bija ap piecdesmit. Viņa lielā, plikā galva ar mazītiņām, izsmējīgām a�telēm, kuras cilvēkos pūlējās saskatīt kaut ko zemisku, turējās virs īsa, toties varen depīga rumpja, tik tvirta kā baravikas kātiņ�. Nahabkins Serjo�u apstulbināja jau ar pirmo jautājumu, noliktavā viņam izsniegdams produktus:

� Tu zodz?

� Nē, � Serjo�a nomākts atbildēja.

� Melo. Visi zog, � Nahabkins priecīgi iesmējās. � Un ar bērnu dienu grēku nodarbojies?

� Kas tas tāds? � Serjo�a nesaprata.

� Neizliecies, ka nesaproti, � Nahabkins viņā ieurba redzokļus.

Serjo�a tum�i pietvīka, nevarēdams atrast vārdus, un dobjā balsī noteica:

� Nē.

� Melo... Visi tavā vecumā ar to nodarbojas. Tu ta�u nosarki, mīlīt, nosarki. Nav ko kaunēties, tas pāriet... Tiesa, tam� ir savas priek�rocības � neviens nav jāpavada... � Nahabkins ņēmās ķiķināt.

� Izbeidziet runāt neķītrības... � Serjo�a viņam skarbi pasacīja. .

� Kas nu tās par neķītrībām, � Nahabkins izlocījās. � Tas viss pieder pie dzīves, un tāpēc no tā nav jākaunas. Nedusmojies, es gribēju pārbaudīt tavu dzīvotspēju. Tev, mīlīt, vajag vairāk baidīties no maigiem vārdiem nekā no rupjiem. Maigi vārdi maldina, iedragā cilvēka dzīvotspēju, bet rupji vārdi, ja arī cērt pār strīpu, norūda. Pēc maiguma izju�anas taisni bail iet ārā uz ielas � jebkura vissīkākā rupjība iedvesīs �ausmas, bet pēc rup-juma izju�anas arī maigums nav bīstams � tas vairs nemaldinās. Vai tevi bērnībā sita?

� Nē, � Serjo�a negribīgi atbildēja.

� Tas arī redzams, jo tu rupjumu neturi cieņā. Bet Nahab-kinu vajag cienīt, vajag... Vai zini, kā Nahabkinu bērnībā vecāmāte sita? Ietina samitrinātā palagā, lai uz miesas nebūtu ne miņas no pēdām, un � ar slapju pagali. Toties Nahabkinā ar �o slapjo pagali iedzīta dzīvotspēja. � Un saimniecības pārzinis lepni novicināja uz rādītājpirksta uzmaukto sarūsēju�o svaru bumbu.

Uzaicinājis Serjo�u mājās, Nahabkins bez gala spriedelēja, ka visi cilvēki esot nelie�i un mīlestību, draudzību un visu pārējo izdomāju�i rakstnieki, kuri savā personiskajā dzīvē esot taisni tādi pa�i nelie�i kā visi pārējie. Starp citu, noskaidrojās, ka arī pats Nahabkins �ad tad nododas rakstī�anai, viņ� Serjo�am pat nolasīja fragmentus no savas poēmas, kas sacerēta Oņegina strofā un ierakstīta pabiezā kantorgrāmatā. Serjo�am paliku�as prātā tikai rindas:

Tā audzināta nebija ne francūzietes vadībā, ne di�ciltīgā pansionā, bet boļ�eviku bērnunamā.

Un vēl tādas:

Viņ�, �emodānu nesdams, bra�i

Pa Arbatu steidz soļot a�i.

Nahabkinam bija piedzīvotāja, kas strādāja par trauku mazgātāju raktuvju tējnīcā, � neizskatīga sieviete, kuras acis aizvien tiecās slēpties no cilvēkiem. Nahabkins viņu bija izraudzījis par nemitīgu pazemojumu objektu. Kad viņ� pārnāca no darba, tā vienmēr viņam mazgāja kājas. Nahabkinam jo sevi�ķi patika sarīkot kāju mazgā�anas rituālu, kad vēl kāds bija klāt! Acīmredzot, pēc viņa domām, tas cēla viņu pa�u un pazemoja visu pārējo cilvēci �īs sievietes personā. Reiz, tērzēdams ar Serjo�u, viņ� piedzīvotājai lika atnest bļodu un iegremdēja tajā kājas, ar baudu karstajā ūdenī kustinādams spalvainos pirkstus un krekstēdams. Iemalkodams savu iemīļoto dzērienu � ar stipru tēju sajauktu spirtu (�pun�īti�, kā Nahabkins to mīļi dēvēja), viņ� klāstīja:

� Tu, mīlīt, domā, ka sabiedrības pamats ir mīlestība? Minē�u piemēru. Es guļu ar viņu, ta�u nicinu viņu. Viņa ienīst mani, bet guļ ar mani un piedevām vēl katru vakaru mazgā man kājas. Kāpēc tad paliekam kopā? Tāpēc, ka esam viens otram vajadzīgi. Viņa man vajadzīga tādēļ, lai es gulētu ar viņu un viņa man mazgātu kājas, un es viņai tādēļ, lai nodro�inātu viņu ar dzīvojamo platību. Visas sabiedrības pamats ir nevis mīlestība, bet gan savstarpējs naids. Redz, kā, mīlīt...

Serjo�a pameta acis uz sievieti. Stāvēdama uz ceļiem, viņa turpināja Nahabkina kāju mazgā�anu. Serjo�a pamanīja, ka netīrajā ūdenī līdzās svētlaimīgi iztvīcētiem Nahabkina pirkstiem nobira da�as viņas asariņas. �Reiz pļaujas laikā norit no acīm trīs asariņas pamirdzot...� Nahabkins modināja Serjo�ā sare�ģītas izjūtas: ar ziņkārību sajauktu riebumu. Un dīvaini � Nahabkina runas atgādināja da�as Igora Seļezņova intonācijas. Seļezņovu bērnībā neviens nav sitis ar slapju pagali, viņ� bija vairāk izglītots, jaunāks, glītāks un diem�ēl perspektīvāks, ta�u pret cilvēkiem arī alla� izturējās ar nicinā�anu. Nahabkins savā ziņā bija pat labāks par Seļezņovu � kaut vai tāpēc, ka necentās iespraukties nekādu kafejnīcu durvīs, izlikdamies par ārzemnieku. Varbūt Nahabkins bērnībā izcietis tik ne�ēlīgu aizvainojumu, ka viņā savukārt ieperinājusies aizvainojuma pilna attieksme pret visiem cilvēkiem? Bet kas gan, kad un kā ir aizvainojis Seļezņovu? Kāpēc viņā iemitusi �ī nicinā�ana? Un kādēļ tāds kā Seļezņovs ir perspektīvs? Kam un kādā nolūkā �ī nicinā�ana vajadzīga? Seļez-ņovam dro�i vien nepatiktu ne Nahabkins, ne Site�kins � viņi ta�u nebija viņa aprindu cilvēki, viņos nebija nekā no �firmas�, viņus Seļezņovs uzskatītu par �primitīviem subjektiem�. Ta�u īstenībā Seļezņovs pats bija primitīvs, tikai ārēji komplicēts. Un pēk�ņi tik da�ādi cilvēki kā Seļezņovs, Nahabkins un Site�kins Serjo�as apziņā saplūda vienā cilvēkā. Ļaunā cilvēkā. Serjo�a bie�i bija dzirdējis, ka nemēdzot būt absolūti ļauni un absolūti labi cilvēki. Par Nahabkinu ļaudis runāja, ka viņ�, kaut saimniecības pārzinis, tomēr nezogot. Tas tika atzīmēts ar izbrīna pilnu cieņu. Seļezņovam arī bija kāda laba un pat apskau�ama īpa�ība � fiziskā drosme. Reiz ledus ie�anas laikā viņ�, lēkdams no viena ledusgabala uz otru, sasniedza pretējo krastu. Serjo�a toreiz viņu apskauda, tomēr pietrūka drosmes izdarīt tāpat. Un Site�kins? Kādas labas īpa�ības piemīt viņam? Nu kaut vai viena... Pagrūti atrast, pārāk klaji pretīgs... Tomēr viena laba īpa�ība viņam ir: strādīgums. Site�kinam aizvien uzdeva vismelnāko darbu, un viņ� to jo_t cītīgi, jo rūpīgi izdarīja. �Bet ko spēj grozīt godīgums naudas lietās, fiziskā drosme, strādīgums, ja cilvēki ir ciniķi?� Serjo�a domāja. �Vai vajag pieķerties ciniķu atsevi�ķām labām īpa�ībām, lai viņus attaisnotu ar to, ka viņi nav �absolūti ļauni�?�

Jo vairāk Serjo�am atklājās viņa tauta, jo skaidrāk viņ� ar prieku saprata, ka krietnu cilvēku tajā ir vairākums, ta�u tie�i tas viņā izraisīja arvien lielāku riebumu pret cinisko mazākumu, kas izmanto savā labā to, ka tiek paciests. Un Serjo�am radās vienkār�s un skarbs jautājums: bet vai vajag paciest? Tie labie cilvēki, kuri pacie� tā sauktos absolūti ne glu�i ļaunos cilvēkus, pa�i arī nevar būt �absolūti labi�. Lūk, kādas domas nodarbināja Serjo�as jaunestīgo galvu, un tā viņ� pats neapzināti kļuva par -savas tautas, visas cilvēces vairākuma daļu. Reiz Nahabkins Serjo�u paņēma līdzi uz pilsētu, lai saņemtu naudu strādniekiem. Kravas ma�īnu vadīja nerunīgs puisis ar metāla zobu rindu, ar tetovētām rokām.

� Sargies no viņa. Viņ� kādreiz ir sēdējis, � Nahabkins pirms brauciena pa�ukstēja. � Mēs tomēr vedīsim lielu naudu. Man te �is tas noglabāts. � Un viņ� paplik�ķināja sev pa kabatu. � Bet tu tomēr pieskati to subjekteli.

Bankā Nahabkins ilgi pārskaitīja naudu un ar to cie�i piebāza apdilu�u ādas portfeli. Viņi trijatā sēdēja kravas ma�īnas kabīnē. Vajadzēja kādus divsimt kilometrus braukt pa tuksnesīgu, sliktu ceļu. Visapkārt spīgoja tikai nedzīvi sālsezeri, un telegrāfa stabos tupēja stepes ērgļi, uz kravas ma�īnas pusi majestātiski pagriezdami galviņas, kas salīdzinājumā ar spārniem likās mazītiņas. Pusceļā Nahabkins kļuva varen runīgs:

� Redz, cik tā dzīve interesanta, � viņ� vērsās pie �ofera. � Tu ta�u zini, ka man portfelī liela nauda, un, jādomā, gribētu, lai tā būtu tava. Bet tu arī zini, ka man, raug, te ir revolveris un ka tik un tā nekur neizbēgsi, pat ja mani nogalēsi. Tu ta�u savā mū�ā jau esi paguvis atstāt pirkstiņu nospiedumus. Citādi nogalētu ... Nogalētu, vai ne?

�oferis nobremzēja. Serjo�a ar galvu atsitās pret kabīnes stiklu un pēc brī�a ieraudzīja, ka revolveris atrodas �oferim rokā un ir pavērsts pret Nahabkina vēderu.

� Kāp laukā, gnīdai � �oferis pavēlēja. � Citādi tev no mutes lec ārā nevis vārdi, bet krupji. Kabīnē sācis smirdēt pēc purva ... Bet nauda lai stāv.

�oferis trīco�ajam Nahabkinam izrāva no rokām portfeli, pa�u Nahabkinu izgrūda no kabīnes un piedeva gāzi.

� Vai zini, ko viņ� tagad domā par mani? Ka aizbēg�u ar visu

naudu. Viņ� visus ļaudis mēro ar savu olekti. Ja tādiem cilvēkiem ļautu vaļu, viņi pieķēzītu visu pasauli. Visi staigātu mēslos līdz ceļiem... �

Serjo�a paskatījās atpakaļ. Pa ļau�u tuk�o stepi, nez ko kliegdams un bezjēdzīgi vicinādams rokas, skrēja Nahabkins.

� Nekur nepazudīs, � �oferis caur zobiem izgrūda. � Tādi ir dzīvelīgi.

� Kāpēc viņ� domā, ka visi cilvēki ir zagļi? � Serjo�a vaicāja. � Vai tad pats zog?

�oferis sāka smieties:

� Nē, lai īstenībā zagtu, tam viņ� par gļēvu. Viņ� zog domās. Un pēc tam katru reizi pirms gulētie�anas pukst, ka nav nozadzis īstenībā. Tāpēc arī viņam visi �ķiet zagļi.

� Bet mēdz ta�u būt arī īsti zagļi...

� Bija gan, bet vairs nav, � �oferis nelabprāt noburk�ķēja.

� īsteni, kārtīgi zagļi tagad kā tādi dinozauri visi izmiru�i. Sīkie zaglēni tos iznīdēju�i. Zaglēniem nav obligāti jāzog nauda. Ja apzog cilvēkam dvēseli � tas ļaunāk par asinsdarbu.

Kad līdz kalnra�u ciematam bija paliku�i kādi septiņdesmit kilometri, smagā ma�īna apstājās.

� Ūdens izvārījies, � �oferis drūmi noteica, tik tikko pagūdams atlēkt sāņus no radiatora, kas meta gaisā tvaika mutuļus. Viņ� izlēma tā: � Zini ko. Tu paliec �eit sargāt ma�īnu, un es ie�u meklēt palīdzību. Naudu paņem�u līdzi, jo te vēl kāds var uzrasties. Stepē daudz veiklu vīru. Gaidi mani...

�oferis izņēma naudu no portfeļa, sabāza paciņas zem krekla un sāka iet uz priek�u, ar netīru kabatdrānu apsējis galvu, lai to nededzinātu necie�ami svelo�ā saule. Paspēris da�us soļus, viņ� pagriezās atpakaļ:

� Par naudu neraizējies. Es tagad nezogu pat domās.

Serjo�a bez ūdens un pārtikas palika viens stepes vidū. Divreiz uzlēca un norietēja saule. Serjo�a staigāja ap nokaitēto ma�īnu, no cietajiem dievkrēsliņu gurniem izsūkdams skābeno sulu. Serjo�a murgoja. Viņa acu priek�ā pie horizonta vīdēja tūksto�iem ņirdzīgu nahabkinu, kuriem tūksto�iem klusu, .pazemīgu sievie�u mazgāja kājas. Ta�u Serjo�a zināja, ka �oferis atgriezīsies. Un tre�ajā naktī, kad Serjo�a jau glu�i bez spēka gulēja kabīnē, viņam sejā iecirtās divi �ilbino�i balti stari un ma�īnu ielenca nez kādas melnas figūras. Durtiņas pla�i atvērās, un Serjo�am apķērās apkārt tetovētas rokas:

� Dzīvs! Dzīvs! ...

Bet Nahabkins patie�ām bija dzīvelīgs un atkal parādījās pie ekspedīcijas bāzes horizonta. Ta�u tagad viņ� Serjo�ā nemodināja nekādu ziņkāri, palika tikai riebums. Dēmons vairs nebija bīstams.

12

Motorists Ķe�a sēdēja uz zemesraga, ap kuru mutuļoja upes straume. Motorists Ķe�a lūkojās debesīs. Vispār tur nav nekā neparasta, ja cilvēkiem da�kārt gribas palūkoties debesīs. Viņi to dara da�ādu iemeslu pēc. Lielum lielam vairumam |au�u debesīs liek skatīties pavisam vienkār�a doma � doma par laiku. Ta�u motorists Ķe�a lūkojās debesīs un tajās redzēja lidojam savas domas, kas bija tik di�enas un brīnumskaistas, ne ar kādu laiku nesaistītas. Ķe�a domāja par to, cik viņ� laimīgs, ka ir piedzimis. Ja viņ�, Ķe�a, nebūtu piedzimis, tad nekad nebūtu sastapis pavāri Ka|u un nebūtu uzzinājis, cik brīni�ķīgi ir mīlēt, pat ja tevi nemīl. Pavāre Kaļa putu lēk�ķēm no�ļāktiem garajiem gumijas zābakiem kājā, pie ugunskuriem caurumu caurumos izdedzinātu jūrnieku kreklu mugurā stāvēja tepat blakus uz liela akmens un pūlējās noķert alatas. Gan viņai, gan Ķe�ām bija divdesmit gadu. Ķe�a jutās laimīgs, uzņemoties pienākumu piņķēt vaļā skrudzes, kuras Kaļai vienā laidā metās pie spininga spoles. Arī patlaban viņa piegāja klāt un atrāva no debesīm Ķe�as skatienu, klusējot sniegdama spiningu ar jaunu skrudzi. Ke�aifi bija zileņzilas bērna acis, kuras Kaļu apstaroja ar dievinā�anas priekpilno skaidrumu.

�Cik viņam skaistas acis,� Kaļa nodomāja. �Ja nebūtu kupra ...� Viņai pa�ai sametās kauns, un viņa parupji pajokoja:

� Ņem, ņem spiningu... Ko blenz? Vai, �itāds parazīts!

Un vārds �parazīts� izskanēja tik mīļi, ka Ke�am sirds vai sastinga.

� Kaļa, paskaties, kādas debesis! � viņ� jūsmīgi sacīja.

� Debesis kā jau debesis... � Kaļa paraustīja plecus.

� Nē tak, debesis �odien tādas brīnumainas. Un kāda saule! � Un Ķe�a norāva kreklu un ar to pamāja saulei.

Ģeoloģiskās izpētes ekspedīcijā Ķe�u visi mīlēja viņa neparastās, par dzīvi sajūsminātās iedabas dēļ, un �āda iedaba nekādi nesaderējās ar viņa iedzimto nelaimi. Tikai tādās reizēs, kad grupai vajadzēja apstāties kādā apdzīvotā vietā, jo tuvāk tā ласа, jo Ķe�a kļuva drūmāks, centās palikt pie laivas. Kaļa ilgi nesaprata, kāpēc. Ta�u kādudien, kad viņi abi ar laivu aizbrauca uz Me�stidzītēm pēc produktiem un divi puikas, lēkādami ap Ķe�u, ņēmās aurot: �Zirdziņ� kuprainītis!� � viņ� ierāva galvu plecos � un viņa saprata. Bet �eit, taigā, kur nebija sve�u, viņ� pat nekautrējās novilkt kreklu, ja bija karsts.

�Mēdz būt �itādi,� Kaļa domāja. �Varbūtās viņ� glu�i vienkār�i ira plānprātiņ�. Nē, viņ� nava plānprātiņ�, viņ� ira gudrs. Kas nu par gudru, viņ� vienkār�i ira labsirdīgs, bet visi labsirdīgie tak muļķī�i, jo neredz ļaunumu, kas apkārt. Varbūtās Jaunumu arī nevajaga redzēt? To vajaga gan redzēt, tikai nevajaga tajā grūst degunu, kā da�s labs dara. Es arī da�kārt tā daru. Kaucu, kad ap mani gramstās netīrām rokām. Tad uzreiz viss �ķietas netīrs. Man netīk arī neķītri vārdi un visādas rupjības. Vai tad Ķe�a atļautos ko tādu? Bet varbūt viņ� ira labsirdīgs tāpēc, ka daba pāri nodarījusi. Ja viņam nebijis kupra, viņ� būtu tāds pats kā visi grābstekļi... Nē, nebūtu vis. Laba sirds ira un paliek tāda, tā tak nav paslēpta kuprī. Dievs kungs, un vēl ļaudis teic, ka tu esot. Ja būtu bijis, tad visus ļaundarus būtu apveltījis ar kupriem. Bet par ko tad mūsu Ke�iņu? ...�

Ķe�a tie�i tajā brīdī, stiepdams rokas pretī saulei, pagriezās pret viņu ar muguru, un K�ļa uz yiņa balsnējā kupra ieraudzīja divas bezpalīdzīgas dzimumzīmītes. Kaļa novērsa acis, iegrūda Ke�am rokā spiningu.

� Se, �e, neizlokies ...

� Vai redzējies, kāda skrudze! � Ķe�a līksmi iesmējās, noņēma spoli, sapurināja to, padarbojās ap to ar mazajām, meite-nīgajām rokām, un viss bija kārtībā. Pa�ai Kaļai tas nekad neizdevās.

� Vai zini, Kaļa, man �ķiet, ka es esmu bijis vienmēr... � Ķe�a negaidot ierunājās.

� Kā tā � vienmēr? � Kaļa nesaprata. �Nē, viņ� tomēr ira plānprātiņ�.�

� Nu, vienmēr, kā �ī saule, debesis, zeme... � Ķe�a papurināja savu zeltaino, izspūru�o matu cekulu. � Citādi arī nevarēja būt... Man pat, kā redzi, pielipināju�i mazu pauguriņu. � Un viņ� pirmo reizi mazliet skumji pasmaidīja, bet tikai īsu brīdi. Un atkal ielāsmojās spo�ums acīs.

�Vajadzētu ar viņu apprecēties. Labāku par viņu neatrast,� Kaļa ar skumjām nodomāja. �Kāda maita es tomēr esu...� Un atkal iemeta spiningu, �oreiz necerēti bez skrudzes. Ta�u nekas nekodās.

� Iedod man, � Kaļai aiz muguras atskanēja pazīstama, pārliecināta balss � �ī balss piederēja Kolomeicevam, kur� kopā ar ģeologu un strādnieku � �urfu racēju � grupu bija iznācis no taigas. Kolomeicevs divas reizes pēc kārtas iemeta spiningu un izvilka divas vizuļojo�as alatas.

� Neizaiciniet vairs likteni, � sacīja tuklais, parasti labsirdīgais Bur�teins, pacēlis sejsargu pret odiem, zem kura negaidot parādījās drūma un pat nikna seja. Kad visi pacēla sejsargus, izrādījās, ka tādas sejas bija visiem, tikai Kolomeicevam ne.

� Es tomēr izaicinā�u, � Kolomeicevs pasmīnēja, iemeta spiningu, un tūdaļ aukla savilkās kā stīga.

� Taimiņ�! � Ķe�a priecīgi ieaurojās. � Vajaga to pakau-sēt, pakausēt!

letark�ķējās bremze. Kolomeicevs taimiņam te ļāva peldēt, te atkal vilka to klāt. Pūlēdamies izbrīvēties no āķa, taimiņ� pāris rei�u palēcās aug�up virs ūdens, ta�u āķis, kā redzams, bija iecir-ties cie�i jo cie�i. Krastam aizvien tuvāk virzījās balts lāsums.

� �aujiet, � Kolomeicevs aprauti iesaucās, � citādi aizies...

Iz�āva ģeoloģe Vjazemska, mirklī no pleca norauto divstobreni pielikusi pie lielām raga brillēm. Vjazemska nekad ne�ķīrās no divstobrenes, un tas radīja dīvainu nesaderību ar mērķējot piemiegto acu zilā tonī rūpīgi noēnotajiem plakstiņiem. Taimiņ� pēdējo reizi uz�āvās gaisā virs ūdens, kas uzreiz nokrāsojās sārts, un viņa nedzīvais ķermenis jau paklausīgi līdzi auklai izslīdēja krastā.

� Kāds skaistulis! � Site�kins sāka rosīties ap taimiņu. � Es tūliņ aizskrie�u pēc fotoaparāta ...

� Site�kin, jūs ta�u zināt, ka es necie�u fotoaparātu knik�ķi-nā�anu ekspedīcijā, � Kolomeicevs saviebās.

Pēc tam it kā starp citu Ke�am pajautāja:

� Vai La�ugins vēl nav atgriezies?

Tobrīd Kolomeiceva seja sadrūma. Drūmas sejas visiem bija ne jau gadījuma pēc. Pagāju�ajā gadā ģeoloģiskās izpētes grupa �eit bija uzdūrusies kvarca dzīslām ar lielu kasiterīta saturu. Sis brūngani melnais minerāls af dimanta mirdzumu slēpa sevī alvu. Maskavā, balstoties uz sākotnējiem datiem, tika atzīts, ka pasākums ir perspektīvs � te varētu būt bagāta atradne. Tomēr �ogad ar �o nolādēto kasiterītu nez kas noticis: bija izrakts tik daudz �urfu, bet tas pagadījās it kā glu�i nejau�i. Pakaitināja un atkal paslēpās. Kolomeicevs uz �o atradni lika lielas cerības, ta�u tās grasījās sabrukt. Neviens no ekspedīcijas ģeologiem vairs neticēja atradnei, un brī�iem arī pats Kolomeicevs tai neticēja. Ta�u viņ� piespieda sevi ticēt, �o ticību identificēdams ar ticību sev pa�am. Nedrīkst neticēt sev pa�am, pretējā gadījumā vari sevi norakstīt � tāda bija Kolomeiceva pārliecība. Kasiterītu viņ� nu meklēja nevis ar prātu, bet gan ar patmīlību. Lauka paraugi nedeva pozitīvus rezultātus, tomēr Kolomeicevs La�uginu ar pa-

raugiem aizsūtīja uz Irkutskas laboratoriju, lai varētu izdarīt iz- , �ķiro�o slēdzienu. Tāpēc viņ� tik ļoti gaidīja Serjo�u. ₄

Pret Serjo�as paaudzi, kas dzimusi tūlīt pēc kara un nekad nav baidījusies pazaudēt maizes kartītes, Kolomeicevs izturējās \ ar aizbildniecisku neuzticību un smīnēdams to sauca par �atslābuma bērniem�. Viņam �ķita, ka tiem visiem spēciņ� par vāju, lai izturētu karu, ja tas izceltos. Pēc viņa domām, tiem nebija nedz pietiekamas ticības sev, nedz kaut kam lielākam. Ar viņam pieda-bīgu kategoriskumu viņ� Serjo�as paaudzi iedalīja �papagaiļos� (tādos, kuri bija līdz riebumam kāri uz visu ārzemniecisko � sākot ar platēm un beidzot ar lupatām), �pelēkajos zvirbulēnos� (tādos, kas pieticīgi �iepstēja tēvzemes mēslos), �dzeņos� (tādos, kas bija spējīgi tikai kalt un kalt) un �tītaros� (tādos, kas no jaunām dienām ņēmās sabiedriski uzpūsties).

Tomēr Serjo�a La�ugins nebija ietilpināms Kolomeiceva sadalījumā. Nenoautām kājām izstiepies uz guļammaisa tepat pie telts, Kolomeicevs ar skaudību, kuru viņ� izjuta gau�ām reti, par Serjo�u nodomāja: �Skaidrs puisis. Viņam nepielips nekādi netīrumi.� Kolomeicevs to pa�u brīdi apslāpēja sevī �o skaudību: �Bet varbūt viņ� glu�i vienkār�i ir tīrulītis? Kņazs Mi�kins?�

Kolomeicevs ar vieglu ironiju pajautāja Bur�teinam, kas bija ieslēdzis skudrām aplipu�u �Spīdolu�, no kuras plūda vārdi �disidenti�, �cilvēka tiesības�, �senators D�eksons�, taigā, kas pletās ap telti, izklausīdamies ārkārtīgi dīvaini.

� Jums, Boris Abramovi�, protams, patīk kņazs Mi�kins?

� Katrā ziņā labāk par Stirlicu, � Bur�teins negribīgi atbildēja, sarepu�os zābakus ieziezdams ar solidolu.

� Jūsu Mi�kins ir muļļa, � uzķēris priek�nieka intonāciju, Site�kins, kur� pie spoguļa lauskas noņēmās ap savu matu celiņu, steidzās viņam pieskaņoties.

Kolomeicevs saviebās, uztvēris �o vulgāro atbalstu. Viņam patika mazliet paķircināt neveiklo, kautrīgo Bur�teinu, ta�u viņ� uzskatīja, ka senas draudzības vārdā tā ir tikai viņa privilēģija. Nekādiem site�kiniem neklājas iejaukties viņu attiecībās. Kolomeicevs mīlēja Bur�teinu pa savai modei. Bur�teins nekad pats necentās uzbāzties ar savām domām, bet, ja viņam jautāja, vienmēr izrādījās, ka tās, �īs domas, viņam ir. Tāpēc daudzi ieskatīja par labāku viņam tās nejautāt. Bet Kolomeicevs jautāja. Tā bija sena draudzība un sena spēle. Kolomeicevam sevi�ķu baudu sagādāja tas, ka nevis kaut kāds pielīdējs, bet pavisam citādi domājo�s cilvēks nekā Kolomeicevs strādā viņa vadībā un tomēr izpilda to, ko vēlas viņ�, Kolomeicevs. Pakļaut savai gribai pielīdējus ir garlaicīgi. Pakļaut domājo�u cilvēku nav viegli, toties patīkami.

Katrā krievu cilvēkā ir sakopoti uzreiz visi Dostojevska varoņi, � Kolomeicevs aizsmēķēdams sacīja. � Katrā no mums ir gan Nastasja Fijipovna, gan Rogo�ins, gan Rāsko|ņikovs, gan kapteinis Ļebjadkins, gan Smerdjakovs, gan Stavrogins, gan Pet-jeņka Verhovenskis, gan Mi�kins... Jautājums tikai, kura no viņiem mūsos ir vairāk. Es, Boris Abramovi�, sevī nogalināju Mi�-kinu. Viņ� mani traucēja.

� Ko tad jūs atstājāt dzīvu? � Bur�teins vaicāja.

� Ceru, ka nevienu ... Visus esmu nogalējis.

� Un vai nav �ēl?

� Ne drusciņas. Ja kāds manī aizķēries, palicis dzīvs, tad tā ir mana vājā vieta. Dostojevskim nav neviena pilnvērtīga varoņa. Viņi visi ir ar ieplīsumiem, ar skrambām. Gribas sairums. Slims varonis. Laikam pie tā vainojama viņa epilepsija ...

� Bet varbūt tie�i tas, ka viņ� tik dziji ielūkojās cilvēkā, noveda viņu pie slimības? � Bur�teins gausi jautāja. � Kāpēc jūs tomēr baidāties no Dostojevska? Kā redzams, jūs sevī neesat nogalinājis visus viņa varoņus, tāpēc arī baidāties. Ar ko jums kņazs Mi�kins tā sariebis, ka jūs pie viņa atgrie�aties kā Rasko]-ņikovs noziegumā vietā?

� Mi�kins ir pārlieku bezmiesīgs un bezkaulains. Vēsturi veido cilvēki ar kauliem, miesu un gribu. Mi�kins īstenībā ir Oblomova paveids. Visa �ī naivā roku sasi�ana, cilvēkmīlestības sludinā�ana ir bezpalīdzīga, jo aiz tās slēpjas laiskums vai bailes rīkoties ...� Kolomeicevs pagrieza �Spīdolas� kloķi un, izdzirdējis, kā smalka balss aizraudamās penterē �Мао Dzeduna ideju saulē mūsu tauta ...�, nolamājās un izslēdza uztvērēju. � Nometnē Mi�kins būtu mīkstpēdiņ�, vairāk nekas. Un ko viņ� iesāktu pie mums ģeoloģiskās izpētes ekspedīcijā? Vai jūs, Boris Abramovi�, varat iztēloties Mi�kinu kni�|u sakostu, ar mugursomu, pilnu paraugiem, kuri līdz asinīm savainoju�i viņa trauslo muguru?

� Varu gan. Viņ� izturētu. Un viņa sprediķi mums lieti noderētu. Sludinā�ana arī ir darbība, � klusu, ta�u pārliecināti atbildēja Bur�teins, ēterā uzmeklējis Rahmaņinova otro klavierkoncertu un atviegloti nopūzdamies. � Ja tas būtu atkarīgs no manis, es visur, arī mūsu ekspedīcijā, ieceltu īpa�ā amatā cilvēku, no kura ir kauns.

� Bet es ieceltu īpa�ā amatā cilvēku, no kura visi baidās. Tas būtu stipras gribas, aktīva cilvēka amats, � Kolomeicevs nogrieza mazliet klusāk Rahmaņinova mūziku.

� Starp kaunu un bailēm ir milzīgs bezdibenis, � Bur�teins pa�ūpoja galvu. � Kauns māca domāt, bet bailes no tā atradina.

� Tik un tā vajadzīga stipra roka, citādi viss sabruks, � un Kolomeicevs, paredzēdams atbildi, uzreiz paskaidroja: � Stipra, bet, protams, saprātīga. Vai zināt, kāpēc ]au�u miljoni vakaros kā pielipu�i sē� pie televizoriem un ielas ir kā izmiru�as, kad rāda jaunu sēriju par Stirlicu? Tāpēc, ka tie izjūt ilgas pēc rīkoties spējīga cilvēka...

� Manuprāt, izskaidrojums ir daudz sare�ģītāks. Skatītājos rodas patmīlību kutino�s identificē�anas elements. Patīkama abe-rācija. Da�am labam zemgarozā neskaidri atplaiksnās: es arī eju uz darbu, kas man pretīgs, es arī esmu spiests slēpt savas domas, ta�u savā sirdī es palieku cilvēks un, cik vien iespēju, daru labus darbus, kaut gan da�reiz tas ir bīstami.

Rahmaņinovu nomainīja sporta komentētāja ņiprā balss: �Ripa ielido Cehoslovakijas izlases komandas vārtos ... Mūsu pui�i...� � un Bur�teins �oreiz pats izslēdza �Spīdolu�, kuru nekavējoties atkal ieslēdza Site�kins, kas cītīgi bija pūlējies izprast strīda jēgu un zaudējis visas cerības par to tikt skaidrībā.

Bet otrā teltī Jūlija Sergejevna Vjazemska, mineraloģijas zinātņu kandidāte, ģimenes māte, raudāja kā vienkār�a sieva, piespiedusi galvu pie atvāztās divstobrenes, ar kuru viņa, pieredzējusi ģeoloģiene, tik labi �āva, un pavāre Kaļa. viņu mierināja, glaudīdama cietos, taisnos matus ar tajos sabiru�ām skuju adatiņām un ar skaidri redzamiem sirmiem pavedieniem, kurus neslēpa nekāda krāsa. Ka|a nejautāja, kas lēcies �ai alla� nosvērtajai, vīri�ķīgi skarbajai, augsti izglītotajai sievietei, un tikai atkārtoja mū�seno sievie�u sakāmo: �Viss paries... Viss būs labi...� Kad Kaļa izsteidzās no telts, apķērusies, ka virs ugunskura var pārskriet pāri zivju vira, un ieraudzīja Ķe�u, kur� ar priedes skaidu no katla ņēma nost putas, viņa, protams, neko tam nesacīja, kaut gan viņu pārmēru izbrīnīja atklājums, ka arī Jūlija Sergejevna var raudāt tāpat kā viņa, Kaļa.

Vjazemska jau divdesmit gadu' mīlēja Kolomeicevu, ta�u to neviens nezināja un, kā viņa domāja, arī pats Kolomeicevs ne. Reiz Pirmā Maija studentu ballītē viņa, pirmkursniece, un viņ�, jau pēdējā kursa students, kur� viņai likās daudz vecāks nekā īstenībā laikam tāpēc, ka viņam mugurā bija izbalējusi karavīra blūze ar tik tikko saskatāmām uzple�u pēdām, kopmītnē dejoja, skanot �ērksto�am patafonam, kas auroja jau pirms kara populāro �Rio Ritu�. Uz galda stāvēja putniem apgleznota ķīnie�u bļoda ar elli�ķīgu kokteili � vislētākā vaļējā augļu vīna, degvīna, sidra un alus maisījums. Studenti to dzēra, ar tējas tasēm smeldami tie�i no bļodas, un pie sienām pakārtās Ladiņinas, Ber-nesa un Marikas Rekas fotogrāfijas �ūpojās un dubultojās. Par uzkodu noderēja toreiz vislētākie un visvieglāk pieejamie konservi, ar kuriem bija pilni visi veikali, � krabji un mencu aknas. Kāds apgāza konservu kārbu, eļļa nota�ķīja Juļas vienīgo moderno krepde�īna kleitu, un Kolomeicevs to ņēmās rīvēt ar ka-batdrānu, vēl vairāk notraipīdams kleitu. Pēc tam viņ� atkal dejoja ar Juļu un, abām rokām satvēris viņas galvu, lika meitenei ļ?\�^^es viņam taisni acīs, kurās jautās gribasspēks, kas meitenei �ķita nomāco�s. Fokstrota burzmā ar garajiem kirzas zābakiem kāpdams uz Juļas pilnpapē�a kurpēm, viņ� meiteni izveda vispirms gaitenī, kur ap telefonu, kas karājās pie sadriskātām tapetēm, raiboja ar ķīmisko zīmuli pierakstītie telefona numuri un adreses, piespieda viņas pakausi klāt telefonam un ar savām lūpām atvēra viņas lūpas. Viņa baidījās tikai no tā, ka neprot skūpstīties. Atrāvies no viņas meitenīgi sakniebtajām lūpām, Kolomeicevs atkal ar viņu dejoja fokstrotu, tik cie�i piespiedis sev klāt, ka viņa sajuta tā karavīra jostas sprādzi, pēc tam ar viņu pa gaiteni izdejoja kāpņu laukumiņā, no mājas ieejas koridora, kas kaķu smakas piesūcies, uz rokām iznesa pagalma tum�ajā skvēriņā,_ap kuru iezīmējās līksmo logu zeltainie �etrstūri, noguldīja bērnu rotaļu laukuma mitrajās smiltīs un valdonīgi un rupji ieguva viņu, tā ka viņa nepaspēja ne atjēgties. Visvairāk viņai sāpēja mugura, jo izrādījās, ka zem tās atradās bērnu aizmirsta metāla formiņa. Un nākamajā dienā volejbola laukumā, kad viņa kritienā izcēla glu�i bezcerīgu bumbu, līdz asinīm saskrāpēdama ceļgalu, Kolomeicevs, lūkodamies viņā tādām acīm, it kā vakar nekas nebūtu noticis, uzmundrino�i papliķēja viņai pa muguru, teikdams: �Tu gan, Juļka, esi �alis uz goda,� � un viņa plauksta trāpīja tie�i pa to skriemeli, kas vēl sāpēja, metāla formiņas savainots. Juļa saprata: ar to viņ� grib sacīt � nekas n a v bijis.

Viņa pakļāvās, pieņēma �os noteikumus. Uz visiem laikiem viņam kļuva par ��ali uz goda�. Bija viņa kāzās ar kūtru, bezkrāsainu slepenu uzdevumu aviokonstruktora meitu, tās tēvs, liels smējējs, kurā ielikts dzīvesprieka spridzeklis, ar Juļu dancoja ��igānieti�, tā drebinādams sarkankoka mēbeles, ka vienā no skapjiem sāka cits uz cita gāzties stikla plaukti, pārvēr�ot druskās �ehu kristālu un sak�u porcelāna figūriņas. (Tas bija pirmais nekomunālais dzīvoklis, kurā Juļai gadījās būt.) Pēc tam aviokonstruktors, apskaudams Juļu un jūsmīgi ar acīm Kolomei-cevam rādīdams uz viņu, iekliedzās pa visu kāzu namu: �Redz, ko tev vajadzēja apprecēt, nevis manu zosi!� � tas radīja nelielu apjukumu, pēc kura atskanēja piespiesti un tikai brīdi vēlāk dabiski smiekli, un, pastulbi saskatīju�ies, ņēmās smiet pat divi ne ar vienu neiepazīstināti cilvēki vienādiem lietusmēteļiem un uzvalkiem mugurā un vienādām sejām, kuri nezin kāpēc uzkoda un iedzēra, stāvēdami kājās, priek�namā nenoāvu�i galo�as un nenoņēmu�i platmales. Kolomeicevs un tā sieva drīz vien bija Juļas kāzās � viņa precējās ar nerunīgu, skumjacainu stomatologu Do-diku, kur� viņai ar briesmīgām abpusīgām cie�anām pirmo reizi savā mediķa dzīvē izrāva gudrības zobu un pēc trim dienām ar joprojām satūku�u vaigu aizveda viņu uz dzimtsarakstu biroju.

Kāzas notika studentu ēdnīcā, kur uz kopā sabīdītiem, neapklātiem plastmasas galdiņiem sārtojās vinegrets un kūpēja sardeles, bet jaunlaulātiem bija nolikts priek�ā �ilbino�s kulinārijas brīnums � jauno ģeoloģieņu gatavota torte zoba formā.

�Vai es varētu pirmais dabūt gabaliņu no līgavas zoba?� Kolomeicevs nokliedza no galda viņa gala. Juļa pati nogrieza torti un pati pasniedza. Nekas nav bijis. Viņa pamazām pierada pie Dodika, kur� tik negaidīti bija uzradies viņai blakus, un pat iemīlēja Dodiku par maigumu, uzmanību, par to, ka tas nekad necentās ielīst viņai sirdī, lai gan varbūt juta, ka viņas sirdī kaut kas mīt neatkarīgi no pa�as gribas.

Juļa kopā ar Kolomeicevu bija bijusi daudzās .ekspedīcijās, redzējusi viņa �lauka romānus�, kuri saskaņā ar Kolomeiceva dzel�aino likumu bija īsi un citiem nemanāmi, ta�u ne jau viņai. Viņu attiecībās nekad neiezagās pat niecīgs norādījums uz to, kas kādreiz bija noticis. Kolomeicevs prata izslēgt atmiņu, kad tā viņam nebija vajadzīga. Viņi viens otru uzrunāja ar �jūs�, sauca tikai vārdā un tēvavārdā. Jūlija Sergejevna ievēroja, ka ar gadiem Kolomeicevs aizvien vairāk nocietinājās. Viņ� vienmēr bija bijis cietas dabas, ta�u jaunībā tas izpaudās kā priekpilnas dzīves alkas, bet tagad reizumis vērtās biedējo�ā drūmumā.

Viņ� bija radis viegli iekarot sievietes un tāpat viegli pārkāpt tām pāri. Dzīvi viņ� gribēja paņemt uzreiz � kā sievieti. Viņam likās, ka tā arī ir noticis. Ar pierastu �estu iegribēja atkal dzīvi pievilkt sev klāt, ta�u tā izslīdēja. Viņ� nīgri pasauca, tā vairs nedzirdēja. Bet dzīve bija vienīgā sieviete, kuru Kolomeicevs pa īstam mīlēja. Viņ� vēl savā patmīlībā nevēlējās saprast, ka tā no viņa novērsusies, tomēr ar zvēra instinktu �o patiesību nojauta un pūlējās dzīvi par katru cenu noturēt. Visvairāk Kolomeicevs baidījās izrādīties par neveiksminieku un, galvenais, nevis kāda cita, bet gan pats savās acīs. Bailes būt neveiksminiekam dzīrās padarīt viņu par neveiksminieku. Viņ� nemitēdamies �kaldināja cietu gribu�, lai pievārētu visu uz pasaules, un, pa�am nemanot, pievārēja visu, kas viņā bija tas labākais. Un �is labākais bija: vīri�ķība, svētulības nicinā�ana, mīlestība uz savu profesiju, ass prāts. Ne velti viņ� tā patika Serjo�am La�uginam un �obrīd � jau divdesmit gadus vecajam Jūlijas Sergejevnas dēlam, kur� arī mācījās ģeoloģiskās izpētes fakultātē. Vispārsteidzo�ākais bija tas, ka Jūlijas Sergejevnas dēls pat pēc ārienes bija līdzīgs Kolo-meicevam, kaut gan nevarēja būt viņa dēls. Jūlija Sergejevna kaut kur bija izlasījusi, ka tā mēdzot būt, ja sieviete pastāvīgi domā par kādu cilvēku, pat ja tas ir miris.

�odien pirmo reizi divdesmit gadu laikā Jūlija Sergejevna �izlēca no eņģēm�. Kad dienā viņi bija dokumentēju�i �urfu, meklēdami kaut jel kādas pazudu�ā kasiterīta pazīmes, Kolomeicevs,

negaidīti aizsegdams sauli, kas spīdēja tie�i virs �urfa, nolēca lejā, un viņi neviļus* tika piespiesti viens pie otra �aura, zemē izcirsta �etrstūra iek�pusē. Saule, it kā atriebdamās Kolomeicevam, � ka viņ� iedro�inājies to aizsegt, ne�ēlīgi ie�ļāca viņam sejā spilgtu gaismu; kad viņ� izslējās taisni, Jūlija Sergejevna ar �ausmām ieraudzīja, cik viņam izmocīta, izbiedēta seja. Viņ� tai pirmo reizi likās vecs. Agrāk viņa domāja, ka tikai pati noveco, bet Kolomeicevs paliek tikpat neaizkavējami jauns, kāds bija tolaik tum�ajā skvēriņā. Jūlija Sergejevna nenoskūpstīja Kolomeicevu, nepieskārās tam, viņa tikai atļāvās to uzlūkot ar tādu skatienu, kas skaidri liecināja, ka pārkāpts divdesmit gadus saglabājies nosacījums � nekas nav bijis. Kolomeicevs, ar plaukstu aizsedzis seju, no plaukstas apak�as cie�i paraudzījās uz Vjazemsku un ar vienu vienīgu frāzi ne�ēlīgi viņu sodīja par noteikuma pārkāp�anu:

� Jūs par velti ēnojat zilus plakstus. Jums nepiestāv.

Ar plaukstu piesegtā Kolomeiceva seja vairs nelikās neaizsargāta, kā tas bija saules gaismā. Apēnojums notu�ēja grumbas, apjukumu, bija paliku�i tikai asi izcirsti, enerģiski vaibsti. Jūlija Sergejevna atrāvās uz �urfa sienas pusi, uzdurdamās �ķautņai-nam akmenim ar to pa�u skriemeli, kur� mū�am slepus sāpēja, bērnu metāla formiņas savainots.

Teltī Jūlija Sergejevna raudāja ne jau sevis dēļ. Viņa raudāja tāpēc, ka Kolomeicevs, kur� slēpa seju no saules, �ajā �urfā �ķita līdzīgs bezjēdzīgi stipram, vientuļam vilkam, kur� nesaprot, cik viņ� pats ir nelaimīgs.

Tre�ajā teltī vecākais �urfu racējs Ivans Ivanovi�s Zagraņi�-nijs, kur� nekad nekādās ārzemēs nebija bijis un kura uzvārds alla� izraisīja labsirdīgas zobgalības, uzsāka sarunu par kaķiem. Iegansts bija vārds �kaķis�, ko neviļus izmeta kāds no strādniekiem:

� Urkņājamies te bez kādas jēgas ... Arī naudas tik, cik kaķis uz astes var aiznest...

Un pār nogurumu, garlaicību, ilgām pēc iedzer�anas, pār nobrāzumiem, �ulgām un skrambām gaisā sāka lidināt kaķa tēma, spīdinot mīklainās redzokļu spraudziņas, skrāpējot ar asiem nadziņiem, kas paslēpu�ies mīkstās, pieglaimīgās ķepiņās, vēcinot asti, lai izpelnītos uzticību, un ap�aubāmi sirsnīgi murrājot.

Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs, kam bija mazītiņa dūrītes lieluma seja, kurā, pau�ot interesi par dzīvi, tūdaļ iekvēlojās teju, teju snaudā aizvēru�ās nenoteiktās krāsas acis, sacīja:

� Kad es strādāju helikopteru bāzē, mums ēdnīcā bij kaķis.

Tikpat labi kāds būtu varējis pateikt vārdu �pankūka�, un tad raisītos saruna par pankūkām � kādas pankūkas visgar�īgākās: ar sviestu, paniņām, krējumu, sālītām zivīm, ievārījumu �- un kādam dro�i vien nāktu atmiņā pankūkas ar ikriem. Ta�u to varētu atminēties tikai vecs vīrs. Pēc tam ietu vaļā di�o�anās, cik pankūku vienā reizē kur� var noēst. Tad sāktos memuāri par da�ādiem atgadījumiem ar pankūkām. Atcerētos, kā reiz kāds, pankūku pārēdies, nolicis karoti. Atcerētos, kā reiz kāds krietni �vunkā pankūku uzlicis galvā cepures vietā. Līdz ar pankūkām neap�aubāmi iesāktos runa par sievietēm � bez tā jau pirms gulētie�anas nekad neiztiek! Kāds varbūt pastāstītu, kā viņ� caur pankūku bu�ojies. �Kas tur nu liels � bu�ojies!� cits pasacītu ar pārākuma apziņu. �Es jums, brālī�i, minē�u �ķerbāku piemēriņu ...� un daudzsolo�i piemiegtu aci, jau skanot tīksmīgām irgām. Ta�u patlaban valdo�ais bija vārds �kaķis� � un visu domas pievērsās kaķiem.

� Tad nu �is mūsu ēdnīcas kaķis bij briesmonīgs bezgodis,� Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs turpināja. � Helikopterlidotāji �o bij izlutināju�i. Pa�i pie galda ieēdināja, �is izlaidās, ka bail, pēcāk nekur glābties. Da�ureiz mēs sē�am, ēdam vakariņas, bet �is no mugurpuses blauks! uz galda, caps! kotleti ciet un �pukt! prom. Viendien no Irkutskas bij atbraukusi priek�niecība, un mūsu meitie�i nolēma kaunā nepalikt. Sacepināja īpa�as vistas kotletes � vidū sastūķēja aknas, un no katras kotletes spraucās ārā ar papīriņu apvīstīts kauliņ�. Papīriņ� arīdzan nava vis vienkār�s, bet cakains.

Pats galvenais priek�nieks teju, teju ņemsies uzsaukt tostu par gaisa flotes labklājību, kad mūsu kaķis, kur gadījies, kur ne, uzlec uz galda un pakampj kotleti viņam no deguna priek�as. Un nelietis pakampj akurāt aiz kauliņa ar cakiņām, itinkābūtum audzināts mui�nieku ģimenē! Priek�nieks sarauc pieri un saka: �Kas tad jums te ir � ēdnīca vai zooloģiskais dārzs?� Vardu sakot, kaķis bij morāli pagrimis, tapis par parazītu. Helikopterlidotāji Jo aizveda un uzdāvāja ģeologiem, bet tie �o dāvanu ar nākamo reisu aizsūtīja atpakaļ. �Cilvēkiem neļauj ēst, visu rauj no mutes ārā ... Un naktīs elli�ķīgi vēk�ķ. Kā redzams, ilgojas pēc jums...� ģeologi paziņoja. Visi nu ņēmās gudrot, ko ar kaķi lai iesāk. Nogalēt �ēl, tomērt dzīva būtne, kam ir savas domas. Ietupināt būrī? Tak kur tas redzēts, ka inci sēdinātu aiz restēm! Apsmiekls vien iznāks! Mēs likām lietā viltību: uz�uvām kaķim mazu izpletni, siksnas izvērām pa vēdera apak�u un izmetām viņu no helikoptera tie�i taigā kādas simt verstis no bāzes. Visvairāk visi ba�ījās par to, ka tik �is, lecot ārā, neaizķeras aiz helikoptera astes un nepaliek karājamies. Lidotāji pariņķoja, pārliecinājās, ka izpletnis atvēries, viss kārtībā un mūsu kaķis, ķepas tirinādams, tuvojas zemei, un nomierinājās, lidoja projām. Beidzot mēs varējām ēst, atpakaļ neskatīdamies. Jāteic, ka kustonis tomērt bij varen^smuks. Tak mūsējais, Sibīrijas sugas. Roka dziļi iegrima tā spalvā. Cilvēkam aizvienam gribas kādu paglaudīt. Tiesa gan, kaķis bij zaglīgs, totiesu ar vismaigāko vainas apziņu mācēja pamurrāt un patrīties gar bik�u stilbu... Mēs mūsu kaķi_ bijām izraidīju�i pa gaisaceļu, bet pa�i saskumām pēc izraidītā. Nez kā mums piepe�i sāk pietrūkt. Kādudien sē�am, ar dak�iņām knibinām kotletes, �īs kotletes rādās tādas kā negar�īgas, kad tās neapdraud pūkainās briesmas, arī sirdsprāts pasācis mocīt: diez kas noticies ar mūsu kaķi � izpletņlēcēju? Vai piezemējoties nava sadauzījies? Vai iespēja atāķēties, vai ar visu izpletni nesapinās krūmos? Vai nava nosprādzis badā � taigā tak nevar nobaudīt kotletes ar cakiņām. Vai to nava saplēsis pekainis, kaut gan nevienam kaķa gaļa nava vajadzīga. Jau pagājusi nedēļa, kop� mēs mūsu kaķi bijām izmetu�i desanta vienlidojumā. Un piepe�i �is pats personiski pļek�! uz mūsu galda, itin kā izkritis cauri griestiem, briesmīgi pluskatains, izkāmējis, ar izpletņa lencēm zem vēdera, un caps! manu kotleti ... Tad nu gan mēs priecājāmies par kaķa iera�anos! Kop� tā laika, kad visi sē� pie galda, tad arī kaķis netāl no galda tup pie sava �ķīvja ar personiskajām kotletēm. Ij kaķim prieks, ij mums prieks. Mūsu incis bij aizstāvējis savas kaķa tiesības. Cilvēkiem derētum no viņa pamācīties!

Visi ņēmās smieties.

� Bet es jums, brālī�i, pastāstī�u par Ruslanu un Ludmilu, � no telts dziļuma atskanēja kāda cita balss.

Ivans Ivanovi�s neapmierināti nobur�ķēja priek�nieciskā augstprātībā:

� Vaita mēs Ļermontovu neesam lasīju�i, ko? Tu, brāl, mūs nenovirzi sānus no kaķu jautājuma ...

� Ivan Ivanovi�, tavai zinā�anai� �Ruslans un Ludmila� ir torte ...

� Kā, torte? � Zagraņi�nijs apstulba.

� Nūja, ir tāda torte. To cep Ļeņingradā.

� Kāds tam sakars ar kaķiem?

� Vistie�ākais ... Tu, Ivan Ivanovi�, pacieties, paklausies. Nolēma mani prēmēt ar ceļazīmi. Uz kurieni es gribot braukt? Es saku: uz Ņujorku. Sie apstulbst. �Kāpēc tad tā?� Es �iem atbildu: �Ienaidnieku vajag izpētīt.� Sie kasa pakau�us. �Rindas kārtībā.� Piedāvāja Truskavecu, Kislovodsku, bet man nav nekādas kaites. �Nu tad dodiet Ļeņingradu. Izpētī�u kaut biju�os ienaidniekus.� � �Kā to saprast?� �ie satraucās. Es paskaidroju: �Carus.� Nomierinājās. Izsniedza ceļazīmi. Iesākumā staigāju kopā ar grupu, pēcāk no�ķīros � pārlieku ātri skrien. Izjust sa�utumu par patvaldnieku sadzīvi labāk nesteidzoties. Skaisti notikusi tā viņu pagrim�ana. Man iegribējās pasēdēt uz mēbelēm, kaut ar sē�amvietu pieskarties nolādētajai pagātnei, bet visur izvilkti striķi. Aplo�ņāju visas pilis. Vienīgā neapgūtā pils bija palikusi Pavlovskā. Braucu turp ar elektrovilcienu. Paņēmu līdzi viņ�ika pudeli, sē�u un sūcu portvīnu, gatavojos gaidāmajam kulturālajam saviļņojumam. Pretī sē� vecīte, kuras paskats rādās di�ciltīgs, muzejisks. Blakus nolikta ar auklu apsieta torte � �Ruslans un Ludmila�. Vecīte uz manu viņ�iku noraugās nosodo�i, tomēr izliekas neko nemanām. Kādā pieturā ieveļas trok�ņaina kompānija ar saiņiem un pudelēm. Mati gari � nevar saprast, kur� skuķis, kur� puisis. Sie atzveļas blakus. Nerunā ne vārda, ta�u tūdaļ ieslēdz magnetofonu, atskan mūzika, kas ļaunāka par neķītrām lamām. Vecīte pat aizvainojumā piever acis. Drīz vien kompānija pazuda, un ausis nu �ķita pagalam aizsērēju�as. Vecīte atvēra acis, nopūtās un ņēmās mani raustīt aiz piedurknes. Skatos un neticu savām acīm: torte samainīta! ... Kārba gandrīz tāda pati, tikai uz tās rakstīts nevis �Ruslans un Ludmila�, bet �Augļu-ogu torte�. Vecīte sāka raudāt.

�Tantiņ, kam jūs tā,� es saku. �Viņi dro�i vien netī�ām.�

�Kā tad � netī�ām!� kāda sieviete no blakussola ierunājas. �Pamēģini vien dabūt �Ruslanu un Ludmilu� ... �iem hipijiem � mifijiem tak arī ir sapra�ana par deficītu ... Ir nu gan jaunatnei Nav nekādas cieņas pret vecākiem cilvēkiem. Redz, kur noved gari mati ...�

�Tantiņ, nevajag uztraukties,� es saku. �Torte jums tomēr ir. Braucat ciemos ne jau tuk�ām rokām.�

Bet vecīte man teic caur asarām:

�Es nebraucu ciemos. Braucu apglabāt Vasju ...�

Es viņai saku:

�Jūtu līdzi jūsu bēdās, tantiņ ... Tas jūsu vīrs vai dēls?� Vecīte atbild:

�Vasja ir mans kaķis. Viņ� pie manis nodzīvoja astoņpadsmit gadu ...�

Es vai aizrijos.

�Kāds tad �Ruslanam un Ludmilai� sakars ar run�a apglabā�anu, tantiņ?�

�Tāds, ka es tortes kastē vedu beigto Vasju ... Es viņa miesas gribēju guldīt zemē kaut kur ārpus pilsētas, zem bērziem ...�

Te nu, brālī�i, es pat nezinu, kas ar mani notika. No vienas puses, tas bija kaut kas baigs � gandrīz vai mati slējās stāvus. No otras puses, nāca smiekli: es iedomājos, kā �ie magnetofoni-zētie blēdnieki ieveļas kāda mājā ar torti �Ruslans un Ludmila�, liek dāvanu uz galda, raisa vaļā auklu. Līdz pat �im laikam nekādi nevaru aptvert: kāds bija �is notikums � skumj� vai jautrs? Ko?

Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs tā kā saviebās � viņam �ķita, ka par �o atgadījumu viņ� no kāda jau būtu dzirdējis. No �ī atgadījuma spraucās ārā tāda kā bārda. Arī viņa pa�a � Ivana Iva-novi�a Zagraņi�nija � kaķis ar izpletņa siksnām, atklāti sakot, bija kopā sastatīta parādība: �is tas viņa pa�a, bet �is tas nāca no citiem. �ādiem te teltīs dzirdamiem taigas nostāstiem piemīt viena īpatnība: arī pa�i stāstītāji skaidri nezina, kas ir taisnība, kas izdoma. Bet, ja viņiem gribas ticēt, ka tā noticis � un ne jau ar kādu, bet tie�i ar viņu �, lai tic, kaut tikai nāktu smiekli, tātad kļūtu vieglāk taigā, kur cilvēka smiekli ir uzticams biedrs. Tāpēc Ivans Ivanovi�s necentās izteikt �aubas sakarā ar nostāstu par torti, bet taisni otrādi � it kā to turpināja, uz stāstītāja jautājumu atbildot ar savu secinājumu.

� Jā, dzīve ira raiba ... � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs bilda. � Dzīve ira raiba ... Un kaķis daudzkrāsains.

Iejaucās tre�ā balss:

� Kad ieņēmām Vāciju, es redzēju kaķu kapsētu. Tiem uzcelti pieminekļi � gan bronzas, gan marmora. Apkārt kārtīgi sastādītas puķītes. Sāku domāt: kā tas iespējams? Ar vienu roku kaķiem celt pieminekļus, ar otru matra�os bāzt iek�ā cilvēka matus?

Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs nopūtās:

� Cilvēks, tāpatiņ kā kaķis, ir īpa�s dzīvnieks ... Tā nolūki nav izprotami ...

Kāds sāka stāstīt, kā reiz kaķis iekļuvis veļas mazgājamā ma�īnā, ta�u, pārtraukdama kaķu tēmu, pavāre Kaļa pacēla telts aizkaru:

� Darbaļau�i, zivju zupa dziest ...

No trim teltīm iznāca trīs pasaules, savienoju�ās vienā, tās kļuva par mazītiņu cilvēci. Nekas tā nevieno kā ugunskurs.

No naksnīgas lidma�īnas ikviens sārts taigas tum�ajā klaidā �ķiet kā bezpalīdzīga gunsniņa, ta�u lidotājs redz te vienu, te otru, te tre�o, un viņam starp mākoņiem, kas glau�as ap lidma�īnu, dro�i vien vairs nav tik vientulīgi uz zvalstīgajiem spārniem �ūpot savas pa�a gunsniņas. Un tur, kosmosā, arī ir savveidīga taiga un tāpat cita ar citu samirk�ķinās gunsniņas: gan tās, kas nav rokām darinātas, gan cilvēka roku sūtītās, � un ikvienai top vieglāk tāpēc, ka blakus atrodas cita.

Pie gunskura var sēdēt da�ādi ļaudis, un katram no tiem arī ugunskurs �ķiet da�āds. Gunskurs ir mūsu domu atspulgs. Guns-kurs dod brīvību, tomēr ne jau bezjēdzīgo vientulības brīvi, bet brīvību, lūkojoties uz to pa�u ugunskuru, ļaut raisīties da�ādām pārdomām. Kāpēc cilvēkiem tā patīk lūkoties ugunī? Varbūt tāpēc, ka viss dzīvais reiz radies no uguns? Ja tā labi parokas gandrīz ikkatra zvejnieka vai mednieka dvēselē, var ieraudzīt, ka pats galvenais viņiem nav vis teteri vai pīles, bet gan ugunskurs. Kad cilvēks pie ugunskura klusē, viņ� tik un tā ar to sarunājas acu valodā, bet ugunskurs ar cilvēku sarunājas, likdams zariem sprak�ķēt, mezdams dzirkstis, veldams rūgtus dūmus, un iznāk tas, ko nekad nevedas panākt ļaudīm, � abi vienlaikus runā un klausās viens otrā.

Serjo�a La�ugins, no tālienes ieraudzījis �o ugunskuru tajā vietā, kur upe, gar kuru viņ� gāja, met līkumu, pasmaidīja: viss kārtībā, ja liesmo uguns, � un paātrināja soli, kaut gan zem kājām klājās tumsa, un tikai mēness, kas ik pa brīdim ienira mākoņos, vāji apgaismoja taciņu. Pēc tam ugunskurs pazuda skatienam un tad parādījās atkal, jau izaudzis lielāks un caur melnajiem kokiem uzdvesdams smar�u. Līdz ar katru Serjo�as soli ap ugunskuru sēdo�o cilvēku apveidi iezīmējās aizvien skaidrāk, un beidzot uguns no biezās tumsas sāka izdalīt seju pēc sejas. Piegājis cie�i klāt, Serjo�a uz brīdi apstājās, vēl neviena nepamanīts, un pa jokam ar pirkstu kauliņiem piebungāja pie priedes stumbra.

� Vai drīkst?

Viņu neapskāva, neskūpstīja, neizvaicāja, bet vienkār�i pavirzījās, dodot vietu, un Kaļa viņam ielēja zivju zupu. Kamēr Serjo�a a�i steidzās izstrēbt kūpo�o bļodiņu, visi neviļus lūkojas viņā ar mierā paliku�ām karotēm rokā � tik svarīgi bija tas, kādu atbildi Serjo�a ir atvedis. Varēja likties, ka tas sevi�ķi neinteresē tikai Kolomeicevu. Serjo�a vairākas reizes mēģināja sākt runāt, bet Kolomeicevs ar nomierino�u, nevērīgu �estu viņu apstādināja. �Tas nu gan ir gribasspēks,� Serjo�a sajūsmināts nodomāja. �Es viņa vietā nenoturētos, uzreiz pajautātu.�

Beidzot Kolomeicevs sacīja visai laiskā, pat garlaikotā intonācijā, kas viņam bija raksturīga, kad viņ� uztraucās:

� Nu, sūtni, iesim paelpot svaigu gaisu ... � it kā viņi neatrastos pie ugunskura zem klajas debess, bet ar nevēlamiem lieciniekiem piebāztā kabinetā.

Bur�teins pavīpsnājis paraustīja plecus. Vjazemskas skatiens joprojām palika lejup vērsts. Site�kins ar padevīgām suņa acīm arī dzīrās �paelpot gaisu�, ta�u viņu sastindzināja priek�nieka ledainais skatiens. Kolomeicevs, spīdinādams kabatas lukturīti, izveda Serjo�u upes krastā, atsēdās uz baļķa, nesteidzīgi aizkūpināja. smēķi un, tikai vairākkārt lēnām ievilcis dūmu, pajautāja:

� Nu? � Visam, kas viņā bija aizturēts, viņ� ļāva izlauzties sēco�ā, izmocītā jautājumā.

Serjo�a no aeroflotes somas izvilka aploksni. Kolomeicevs to atplēsa, izņēma uz pusēm pārlocītu lapiņu, pielika pie teksta kabatas lukturīti. Vēstule ar pārvaldes zīmogu un labi pazīstamu parakstu bija visai īsa: �Saskaņā ar izdarīto ekspertīzi tālākā izpēte nav perspektīva. Pārtrauciet darbus! Cilvēkus nododiet Aug�-sajānu grupas rīcībā. No turienes atsūtītie paraugi vie� cerības.� Kolomeicevs no jauna lapiņu pārlocīja uz pusēm un iebāza vēstuli plan�etē, kura karājās viņam pie sāniem.

� Vai tu lasīji vēstuli? � viņ� jautāja, nelūkodamies uz Serjo�u.

� Nē, Viktor Petrovi�, � Serjo�a atbildēja. � Bet es zinu, kas tajā rakstīts.

� Tu neko nezini, � Kolomeicevs noteica. � Saprati?

� Sapratu, � Serjo�a atbildēja, kā alla� iek�ēji saspringdams, izdzirdot visnegaidītākos lēmumus, par kuriem iz�ķīrās �is cilvēks, kas zināja kaut ko vairāk nekā viņ�, Serjo�a, nekā visi citi.

� Vēstules no priek�niecības vajag lasīt kā dzeju, � Kolomeicevs pasmīnēja. � Galvenais ir starp rindām. Pārvaldē glu�i vienkār�i baidās no atbildības un to nove| uz maniem pleciem. Ja būs veiksme, viņi tajā dalīsies ar mums. Ja neveiksme � viņiem rokās attaisnojo�s papīrelis � �īs vēstules kopija. Tā ir �tāba darbinieku psiholoģija. Bet mēs, Serjo�a, atrodamies priek�ējā līnijā ...

Pie ugunskura, kas jau sāka izplēnēt, Kolomeicevs piegāja, smaidīdams vienu no saviem jaukākajiem Smaidiem, kur� pauda, ka viņ� ne par ko ne�aubās.

� Varu apsveikt. Citēju: �Paraugi vie� cerības.�

Un Serjo�u pārsteidza priek�nieka vīri�ķība un aukstasinība, ar kādu viņ� tik drosmīgi uzņēmās risku. Bur�teins izbrīnā pacēla uzacis. Vjazemska nepakustējās. Site�kins pat paslējās aug�up, uzmeta visiem triumfējo�u skatienu: ko es teicu! Kolomeicevs, nejaudams nevienam atjēgties, izvilka no plan�etes apdriskātu karti, izklāja to uz ceļiem.

� Jāturpina darbs. Mums kasiterīts jānotver aiz astes ...

� Kur ta �ito siterītu notvers ... � Ivans Ivanovi�s pa�ūpoja galvu. � Sim aste kā ķirzakai. Visās malās esam izraku�i �urfus.

� Neesam vis, � Kolomeicevs atcirta un iebikstīja pirkstu kartē. � Pa upi jātiek, lūk, �eit un jārok �urfi kreisajā krastā. Tur ir granīta pegmatīti, hidrotermālās dzīslas, vārdu sakot, visi pavadītājie�i. Kasiterītam tur jābūt, nekur tas nepaliks. Ķe�a, sagatavo rītdienai laivas. Vai degvielas pietiks?

� Degviela ta būtu, � Ķe�a atbildēja un, kautrēdamies no savas nedro�ības, ar karoti paskribināja pa tuk�o bļodiņu. � Bet ūdens nokrities. Un tur trīs krāces no vietas. Varbūt pagaidīsim lietu, kad būs dziļāks ūdens.

� Nu, Ķe�a, tas nemaz pēc tevis neizklausās ... � Kolomeicevs iemeta ugunskurā sāņus paripoju�u nodeguli un, zinādams, kā Ķe�u aizskart vārīgā vietā, uzmundrino�i pajautāja pavārei: � Un tu, Kaļa? Vai tu arī baidies? Ka nesamirkst putraimi?

� Kas man ko baidīties! Ja samirks, atkal iz�ūs, � Kaļa paraustīja plecus. Ta�u tūdaļ ņēmās aizstāvēt Ķe�u: � Ķe�a mums vakarā ir lēns, bet no rīta mudīgs.

� Bet Ķe�a visu laiku ar karoti skribināja bļodiņu, tās tuk�ajā, ar ugunskura pelnu plēnēm nosētajā dibenā urbdamies ar savām zileņzilajām acīm.

� Ūdens nokrities.

Bur�teins iekāsējās:

� Varbūt izsaukt helikopteru, lai mūs pārved?

� Vai nav labāk izsaukt laineri? �Karavelu� vai boingu? Ar bāru? � Kolomeicevs nenovaldījās. � Mēs esam ģeologi, nevis ārzemju tūristi.

� Nevis ārzemju tūristi, � Site�kins piebalsoja, lepni slieda-mies taisni un uzvaras priekā lūkodamies uz Bur�teinu.

Vjazemska joprojām klusēja.

� Bet ko domā mūsu strādnieku �ķira? � Kolomeicevs jautāja, griezdamies pie Ivana Ivanovi�a.

� Ja vajaga, ko tad tur � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs negribīgi noburk�ķēja, un trīs citi strādnieki, paklausīdami viņa mājienam, kopā ar viņu devās uz telti, lai liktos slīpi. Viņiem kļuva skaidrs, ka rīt agri jāceļas. Kaļa savāca bļodiņas un gāja uz upi tās mazgāt. Viņai līdzi, nodūris galvu, aizvilkās Ķe�a, it kā uz viņu gultos vaina par seklo ūdeni.

� Kaļa, kas tas ir � laineris? � Ķe�a vaicāja.

� Ak tu lauķi, � Kaļa iecietīgi atbildēja. � Okeāna tvaikonis, redz, kas.

� Tas tak nelīdīs iek�ā mūsu Okā. Un boings?

� Nu, tas pats. Kaut kas līdzīgs, � Kaļa mēģināja izlocīties.

� Un bārs?

� Kas daudz grib zināt, drīz top vecs. Labak slauki bļodiņas.

� Piedodiet, Boris Abramovi�, � Kolomeicevs acumirklī sāka runāt pieglaimīgākā balsī, vezdams Bur�teinu projām no ugunskura. Kolomeicevs necieta liecinieku klātbūni, kad viņ� lūdza piedo�anu. � Es negribēju jūs aizvainot. Bet jums jāpiekrīt, ka izsaukt helikopteru, ja mēs varam turp aizkļūt pa upi, ir pazemojo�i. Dzīvē jau tāpat diezgan pazemojumu, lai mēs tos vēl pa�i izgudrotu.

� Es neapvainojos, � Bur�teins nodūra acis. � Ķe�a ir izaudzis pie �īs upes un pazīst to labāk par mums. Viņ� nav zaķapastala. Un es neesmu ārzemju tūrists, kā jums labpatika izsacīties. Ta�u �is risks ir bezjēdzīgs.

� Kāpēc?

� Tāpēc, ka es neticu �ai atradnei, � Bur�teins beidzot pacēla acis un atviegloti nopūtās, atbrīvojies no tā, kas viņu bija nomācis tik daudz dienu.

� Boris Abramovi�, vai drīkstu jums uzdot vienu jautājumu? � Kolomeicevs pavaicāja ar tādu vieglumu, it kā jau sen būtu gaidījis �o viņa atzī�anos.

� Protams, � Bur�teins no viņa nenovērsa acu, pūlēdamies Kolomeicevā samanīt kaut �aubu ēnu.

� Kas tas ir � ticība? � Kolomeicevs it kā centās viņa skatienu iespiest zemē.

� Savas zinā�anas zinā�ana, � Bur�teins joprojām pretojās viņam ar acīm.

� Ticība ir nepietiekama zinā�ana, � Kolomeicevs pavīpsnāja. � Pietiekamas zinā�anas tik un tā nekad nebūs, tāpēc cilvēki arvien tversies pie ticības. Protams, mēdz būt ticība aiz �ēluma, bet ir arī ticība aiz iek�ēja spēka. Nevar vinnēt nevienā spēlē, ja nav ticības. Spēli vajag nospēlēt līdz galam, pat ja kārtis neienāk. Ja pirkstu gali ir pielādēti ar ticību, labas kārtis pa�as lec saujās. Mēs uz �ī kasiterīta esam liku�i pārāk daudz, lai atjautos greznību tam neticēt.

� Jūs ta�u nespēlējat ar kārtīm, bet ar dzīviem cilvēkiem, � Bur�teins nomurmināja. � Es jūs nevainoju, ka liekat uz spēli tikai citus. Jūs liekat uz spēli arī sevi. Nepaspēlējiet vien pats sevi.

� Tātad jūs izstājaties no spēles? � Kolomeicevs dzedri novaicāja.

� To es neesmu teicis, � Bur�teins sabozās. � Es jūs, liekas, nekad neesmu nodevis.

� Zinu, Boris Abramovi�, � Kolomeicevs pamāja ar galvu. � Jūs piederat pie tiem, kas netic, tomēr nenodod. Tas jau ir daudz. Tomēr, piedodiet, jums trūkst vienas īpa�ības, bez kuras neko nevar sasniegt �ajā pasaulē, ko mēs graujam ar savām �aubām, � fanātisma. Es nerunāju par slimīgu, vājulīgu fanātismu, bet par veselīgu, aktīvu. Fanātisms stāv augstāk par ticību. Fanātisms stāv augstāk par zinā�anām. Visas sociālās revolūcijas, visas revolūcijas zinātnē un tehnikā ir izdarīju�i apsēstie, nevis speciālisti �aubu jomā. Es saprotu, ka pilnīgi bez �aubām nevar iztikt. Es pat Valsts plāna komisijā nodibinātu �aubu nodaļu. Ta�u, kad �aubu ir pārāk daudz, tas atbruņo. Da�s labs tiktāl saostās mēslu, ka zaudē spēju samanīt nākamību. Jūs domājat, esmu tik truls, ka vispār ne�aubos? Bet es neļauju sev izlaisties. Es nezaudēju o�u. Pat ne ar prātu, bet ar degunu, kā suns, es sajūtu � kasiterīts ir kaut kur blakus, vajag tikai līdz tam aizrakties. Vai patiesi jūs nesaprotat, ka instinkts ir stiprāks par saprātu?

� Fanātiķi pārējo cilvēci arī ir novedu�i pie mērķu � pat viscēlāko mērķu ap�aubī�anas! � Bur�teins nepadevās. � Es gan nedomāju, ka jūs būtu fanātiķis.

� Kas tad es esmu? Ciniķis? � Kolomeicevs pūlējās izdibināt.

� Nē, jūs neesat ciniķis ... Vienkār�i esat apjucis cilvēks. Ta�u jūs no tā baidāties, un jums gribas pat pa�am savās acīs likties fanātiķim, � Bur�teins sacīja.

Viņam piepe�i kļuva �ēl Kolomeiceva, kad viņ� ieraudzīja, kā teiktais ir aizskāris Kolomeicevu un cik asi, izplēno�ā ugunskura atblāzmas izgaismoti, izzīmēju�ies tā neskūtie vaigu kauli, bet acīs pavīdēju�as mokpilnas trīsas. Lai viņi strīdējās kā strīdēdamies, Kolomeicevs uz visiem laikiem Bur�teinam palika tuvs cilvēks, kur� reiz viņu bija izpestījis uz Vitimas, kad milzīgs airis, aizķēries aiz liela akmens, notrieca Bur�teinu zemē no barkas jumta, un Kolomeicevs ielēca ūdens vērpatā, lai glābtu biedru.

� Mēs abi vēl parunāsim par fanātismu, � Bur�teins sacīja. � Bet, kas attiecas uz kasiterītu, tad es tikai priecā�os, ja jūs to atradīsiet. Jums ta�u arvien veicas ...

Vissāpīgāk Kolomeicevs izjuta to, ja kāds pamanīja viņa apjukumu. Visvairāk viņam patika, ja citi teica, ka viņam arvien veicas. Bur�teins viņu labi pazina. Nīgrums Kolomeiceva sejā pazuda, un to apstaroja gandrīz vai bērni�ķīgs smaids.

Site�kins pamanīja, ka no plan�etes, ko Kolomeicevs bija atstājis pie ugunskura, izkritusi aploksne ar pārvaldes zīmogu. Site�kins, zināms, saprata, ka nav labi lasīt sve�as vēstulēs, bet viņam arī bija skaidrs, ka tas var lieti noderēt. Viņ� paskatījās apkārt. Pārliecinājies, ka neviens viņu neredz, izrāva vēstuli no aploksnes, acumirklī tai pārskrēja ar acīm un zag�us ielika atpakaļ. Site�kinā sākās tas, ko parasts saukt par �iek�ējo cīņu�. Viņ� pat sabu�ināja matus, izjaukdams savu nesatricināmo celiņu.

Kaut gan Site�kins vienmēr verdziski pakļāvās priek�niekam, īstenībā viņ� Kolomeicevu neieredzēja.

Eduards Site�kins bija uzaudzis augstceltne, ta�u pagraba stāvā. Māte �ai namā strādāja par lifta apkalpotāju, tēvs � par sanitārtehniķi. Viņu iemīļota nodarbo�anās vakaros bija visu ievērojamo mājas iedzīvotāju aprunā�ana. �Vakarnakt kosmonauts pārvilkās pēc pulksten vieniem,� māte tēvam tīksmīgi stāstīja. �Es jau biju atlaidusies uz dīvāna, iesnaudusies. Zvans mums sabojājies, tad nu �is zvaig�ņu varonis ņēmās pa durvīm ar dūrēm dauzīt. Viņam viena alga, ka uzmodina darba cilvēku. �Dauzies vien, dauzies ...� es domāju, bet pati nekustos, it kā nedzirdu. Kosmosā tu esi saimnieks, bet pie ieejas durvīm � es. Zini, ko �is bezgodis izgudroja? Aģitpunktā atvēra logu un pa to ielīda iek�ā, norāva visas pogas. �Kas tā par nejēdzību?� �is saka. �Kāpēc jūs neverat vaļā durvis?� � �Vai tad jums kauna nemaz nav?� es saku. �Vajag laikā nākt mājās. Cienīt de�urantus. Bet jūs, vēl būdams kosmonauts, naktīs noņematies ar �ūpo�anu. Es par jums

uzrakstī�u vēstuli kosmonautu arodbiedrībai, viņi' vis jums galviņu neglaudīs. Nepalīdzēs pat skafandrs ...� Tad nu �is apstulba: �Es,� saka, �nenoņemos ar �ūpo�anu, bet tagad nāku no trenē�anās ...� Tā nu es �im noticēju! Mēs zinām �o trenē�anos... Un vēl avīzes viņu fotografē. Viņu vajadzēja noknipsēt, kad viņ� līda iek�ā pa aģitpunkta logu, kā tāds runcis martā ...� � �Jā, strādnieka cilvēks netiek cienīts,� sanitārtehniķis sagrauzts pa�ūpoja galvu. �Mani izsauca pie dziedātājas Svetozarovas. Pie tās, kura agrāk dzīvoja ar akordeonistu un tagad pinas ar savu �oferi. �Palīdziet,� saka, �es izlietnē mazgāju zeķes, un kopā ar ūdeni aizskalojās prom gredzens.� Atlauzu vaļā cauruli, un �is gredzens bija iesprūdis netīrumos. Tautas māksliniece kļuva priecīga, gredzenu atkal uzmauca pirkstā un smejas: �Izrādās, arī netīrumi kanalizācijā var būt noderīgi!� It kā man ko pārmet. Pēc tam parakņājās rokassomiņā, dod man piecnieku. Ko domājies, piecnieku par briljanta gredzenu! Bet tas dro�i vien kādus trīs tūksto�us vērts ... Un vēl laureāte!�

Klausoties vecāku sarunās, Eduards Site�kins kop� bērnības piesavinājās nicinājuma pilnu attieksmi pret cilvēkiem. Ja pat pa�i slavenākie no viņiem, kurus rāda pa televizoru, ir nicināmi, kādi tad var būt pārējie! Tēvs, kas bie�i sakarā ar sanitārtehniķa darbu ieradās slavenību dzīvokļos, mēdza aprakstīt viņu mēbeles, paklājus, stāvlampas, un Ediku tirdīja skaudība: kāpēc tas viss dots tiem, nevis viņam? Kā izsisties turp, uz aug�ējiem stāviem? Laikam jākļūst izglītotam, inteliģentam. Vārds jau viņam bija tāds kā inteliģents � vecāki it kā ar nodomu aizlaikus viņu nosauku�i par Eduardu. Ediks sāka noskatīties manieres no tiem, kas aug�ējos stāvos, pat matu celiņ� viņam bija noskatīts no kāda. Sevi�ķu talantu Edikam nebija, un viņ� visu panāca ar zubrī�anu � tupēdams pie grāmatām, izpelnījās zelta medaļu. Tika noturēta ģimenes padome � kur Edikam iet mācīties. Māte teica, ka fiziķi grābjot baltu naudu. Tēvs apgalvoja, ka dziedātāji. Fizikas un matemātikas fakultātē Edjku izgāza eksāmenos. Viņ� veselu gadu ņēma dziedā�anas stundas, izkopa balsi, gāja uz visiem Magomajeva un Kobzona koncertiem � lai noskatītos manieres. Atkal viņu izgāza. Ģeoloģiju Ediks sāka studēt pavisam nejau�i. Ģeoloģijas fakultātes profesors no aug�ējiem stāviem reiz iestrēga liftā; kad pēc piecu stundu sēdē�anas tajā liftu beidzot atvēra vaļā, izrādījās, ka nebija izturējis � nokārtojis mazās darī�anas. Edika māte jau dzīrās sacelt brēku, bet tad apklusa, noģizdama, ka profesora apmulsumu var izmantot savā labā, un saņēma viņu aiz dziesmas. Sak, tas paliks starp mums, es necel�u traci, bet jūs, profesor, palīdziet man manu mūlāpu iedabūt kaut ģeoloģijas fakultātē. Profesors, viebdamies aiz riebuma, ko radīja �ī bezgala muļķīgā situācija, iedabūja arī.

Site�kins visiem spēkiem pūlējās būt mūsdienīgs students. Tagad viņa tēvs piecnieku vietā no augstceltnes slavenībām dēla vajadzībām mangoja biļetes u2 teātri �Sovremeņņik�, uz Taganku un pat uz konservatoriju. Kad reiz dzejnieks no aug�ējiem stāviem brauca aug�ā liftā kopā ar nez kādiem ārzemniekiem, māte savam dēlam izdiedelēja no viņa grāmatu ar autogrāfu, un tas, kā redzams, ārzemnieku acīs izskatījās kā atzinība no tautas puses liftnieces personā. Site�kins �o grāmatu it kā nevil�us da�reiz, studentiem redzot, at�ķīra tā, lai būtu redzams autogrāfs, un, kad tika uzdoti jautājumi, vai viņ� ir dzejnieka -labs paziņa, noslēpumaini smaidīja. Tomēr Site�kinam nekādi neizdevās ielīst inteliģenta ādā. Viņā jautās kaut kas glums, pretīgs, un tas ģeologu vidē nekādi nebija pieņemams. Reiz tēvs, Ediku pamācot, pastāstīja kādu atgadījumu:

� Es dienēju celtniecības bataljonā, un mums bija mazizglītots ser�ants, kam gau�ām tikās valdīt pār citiem. Necieta nepakļau�anos. Viņ� mūs, jauniesauktos, nostāda ierindā un saka: �Jūsu pirmais uzdevums būs līst me�u. Kad visā �ajā kvadrātā koki būs izrauti ar visām saknēm, tikai tad ņemsiet savas almī-nija karotes un strēbsiet kāpostus.� Viens no jauniesauktajiem viņam atteic ar smaidiņu: �Atvainojiet^� alumīnija karotes ...� Ser�ants paglūnēja uz viņu kā �ņaudzēj�ūska uz trusīti: �Ārā no ierindas ...� Tas izgāja ārā. �Kas tu tāds esi?� � �Esmu filologs, biedri ser�ant.� � �Tad nu, Filonov, vai redzi to tur priedi?� � �Redzu.� � �Izlauzīsi viens pats. Tā ka neviens lai neietu talkā! Un tik pēc tam ķersies pie karotes. Pie almīnija karotes.� Visi jau bija paēdu�i pusdienas, vakariņas, bet inteliģents joprojām ķimerējas ap savu personisko priedi. Beidzot ierodas pie ser�anta, viscaur ar zemi aplipis, tik tikko turas kājās, bet acīs apskaidrība. �Atļaujiet ziņot, biedri ser�ant? Man uzticēta priede izrauta ...� � �Ar visām ..saknēm?� ser�ants neticīgi jauta. � �Ar visām saknēm,� inteliģents atbild. � �Un kas guļ zem saknēm?� ser�ants prasa. Inteliģents padomā un atbild: �Karote, biedri ser�ant!� � �Kāda tad?� ser�ants indīgi novaicā. � �Almīnija, biedri ser�ant,� inteliģents nopū�as ... Tā ka, Eduard, tev nevajag vis lieki izrādīt patstāvību. Citādi tevi noēdīs. Ser�anti � tie ir galvenāki nekā pa�i ģenerāļi, tālab ka alla�iņ blakus ...

Sī līdzība, bet drīzāk gan no kāda patapināta anekdote dziļi iegula Site�kinam sirdī, tāpēc viņ� arī tik cītīgi .piebalsoja Kolo-meicevam. īstenībā viņ� Kolomeicevu briesmīgi apskauda. Kolomeicevs cilvēkos .modināja ja ne mīlestību, tad vismaz cieņu. Ar viņu rēķinājās. Ar Eduardu Site�kinu neviens nerēķinājās. Viņu nicināja pat tie, kuru priek�ā viņ� visiem spēkiem pūlējās izkalpoties, arī pats Kolomeicevs. Kolomeicevam piederēja vara, Site�-kinam ne pār vienu varas nebija, atskaitot varu pār sevi, ar ko viņ� slepus lepojās, piespieda sevi pazemoties, klusībā domādams: �Nekas, gan pienāks arī mana kārta ...� Kolomeicevs patika sievietēm, bet Site�kins kop� agras jaunības juta aizvainojumu, jo māte, glābdama viņu no nepiepildītu vēlmju izraisītām mokām, reiz viņam ieskapēja stulbu, lamzīgu apkopēju, un pē� tam pati ar to norēķinājās, pie desmitnieka vēl pielikdama klāt trīslitru burku ar marinētām sēnēm, uz kurām tā bija varen kāra. Site�kins Bur�teinu apskauda tāpēc, ka viņ� prot ar Kolomeicevu neatkarīgi risināt sarunas. La�uginu, ka viņa tēvs ir akadēmiķis. Vjazemsku par to, ka viņa labi �auj. Ivanu Ivanovi�u Zagraņi�-niju tāpēc, ka tam viss, kā Site�kinam likās, viens pīpis. Kaļu tāpēc, ka viņa liela smējēja. Pat Ķe�u viņ� apskauda pui�a kupra dēļ, jo Site�kinam �ķita, ka �is kupris Ke�am dod kaut kādas privilēģijas. Site�kina skaudība aptvēra visu cilvēci. Site�kins apskauda amerikāņus tāpēc, ka tie dzīvo Amerikā. Valdības locekļus tāpēc, ka tie svētku dienās stāv Mauzoleja tribīnēs. Dzērājus tāpēc, ka viņi dzerot gūst baudu. Atturībniekus tāpēc, ka tie prot atturēties nesadzēru�i pat ar vajadzīgiem cilvēkiem. Lasot feļetonus par sabiedriskā īpa�uma izlaupītājiem, Site�kins tos apskauda, kaut gan nicināja par to, ka tie iekritu�i. Viņ� apskauda universālveikalu, gastronomijas veikalu, komisijas veikalu, autostaciju direktorus. Apskauda vasarnīcu un automa�īnu īpa�niekus, Ļeņina un Valsts prēmiju laureātus. Savā skaudībā nenoniecināja ari Nobela prēmiju. Apskauda visus, kas skaisti, pat sievietes. Apskauda tos, kas vecāki, jo lielākā vecumā saskatīja it kā papildu iespēju virzīties uz aug�ējiem stāviem. Site�kinu vai traku padarīja tas, ka viņ� pārāk lēni kļūst vecāks, � viņam �ķita, ka viņa jaunie gadi viņam neļauj virzīties aug�up. Tomēr pa�am traukties uz priek�u pārāk enerģiski Site�kins uzskatīja par bīstamu: viņ� bija ievērojis, ka enerģiskums modina nemierpilnu neuzticību tajos cilvēkos, kuri stabili sēdēja savās vietās. Tam, kur� traucas uz priek�u, var arī paslīdēt kāja. Daudz vieglāk ir izmantot to, ja paslīd kāja kādam citam.

Izlasījis pārvaldes atsūtīto vēstuli un acumirklī novērtējis situāciju, Site�kins saprata, ka pienākusi viņa zvaig�ņu stunda. Pārvaldē nevar neievērot jauno speciālistu, kas negāja sava priek�nieka pavadā, kur� neizpildīja vadības norādījumus. Ja Kolomeicevs cietīs sakāvi, kāpēc tikt sakautam līdz ar viņu. Bet ja nu Kolomeicevs atrod kasiterītu?

Site�kins sāka svārstīties. Nē, pat veiksmes gadījumā Kolo-meicevam netiks piedota viņa nepaklausība. Par kasiterītu pateiks paldies, ta�u kaut ko citu pieminēs. Bet Site�kinu neaizmirsīs. Tādi kā Site�kins arvien noderēs.

Un Site�kins iz�ķīrās.

Kad Kolomeicevs un Bur�teins atgriezās pie ugunskura un nolieca galvas pār karti, Site�kins nevajadzīgi skaļi meta acīs izaicinājumu:

� Viktor Petrovi�, kas tad īsti rakstīts tajā vēstulē? Kāpēc jūs to slēpjat?

Kolomeicevs nevarēja ne iedomāties, ka vienmēr pieglaimīgā, lokanā Site�kina balss spējīga paust tik nekaunīgu, pavēlo�i jautājo�u intonāciju. Agrākā iztapība bija pazudusi bez vēsts � Kolomeiceva priek�ā stāvēja negaidīti savu līdēja muguru iztaisnojis ienaidnieks. Pat acis Site�kinam k|uvu�as citādas: agrāk tās nemierīgi �audelējās sejā, pieli�ķējās, sajūsminājās, pievienojās, bet tagad bija izbolītas un sastingu�as, pilnas dzēlīga pārākuma. La�ugins sarāvās, saprata: Site�kins zina. Bur�teins izbrīnā pētīja Site�kinu no briļļu apak�as, it kā tas beidzot būtu sevi izlaidis kā d�inu no pudeles. Vjazemska paraudzījās uz Site�kinu bez jebkāda izbrīna, ar mierīgu nicinājumu.

� Sī vēstule, Site�kin, adresēta grupas priek�niekam, nevis jums, � viņa sacīja. � Jūs kā ģeologs vēl neesat tiktāl izaudzis, lai varētu pārbaudīt priek�nieku ...

� Kā jūs zināt, ka es neesmu izaudzis! � Site�kins sāka kliegt. � Jūs man neļaujat augt! Jūs uzskatāt, ka neesmu nekas? Bet es vēl jums visiem pierādī�u! Man ir tiesības zināt, kas rakstīts vēstulē ...

� Jūs jau zināt, kas tajā rakstīts... � Kolomeicevs nesteidzīgi noteica, pēk�ņi sajuzdams briesmīgu nogurumu un riebumu pret dzīvi. � Jūs to paņēmāt no manas plan�etes ...

� Es neesmu ņēmis! Tā pati izkrita! � Site�kins iespiedzās.

� Jūs mani apvainojat!

� Te tā ir ... � Kolomeicevs sniedza vēstuli Bur�teinam.

� Es to negribēju rādīt. Piedodiet ... Es nevarēju pakļauties ... Es jūs kā ģeologus, kā savus biedrus lūdzu man parādīt uzticību.

Bur�teins neņēma vēstuli, atvirzīdams sāņus Kolomeiceva roku:

� Es nojautu, kas rakstīts vēstule... Nekas... Meklēsim.

� Es signalizē�u... Es kā jaunais speciālists protestēju, � Site�kinam balss aizrāvās.

� Jūs, Site�kin, nekad neesat bijis jauns... � Vjazemska sacīja.

� Un jūs nekad nebūsiet īsts ģeologs ... � Bur�teins piebilda.

� Serjo�a, � Site�kins metās pie La�ugina, � jus esat liecinieks tam, kā mani apvaino ...

� Es jums neesmu nekāds liecinieks, � Serjo�a stingri noteica.

� Jūs visi esat pret mani sazvērēju�ies. Te ir kaut kāda ma-fija ... Jūs visus sodīs! Jūs visus ... � Site�kins raustījās. No viņa atkal neviens nebaidījās. Viņu atkal necienīja.

� Ietupinās, vai? � Bur�teins viņu pārtrauca. � Vai to jūs gribējāt teikt? Dīvaini, ka agrāk jums tas neizlauzās uz āru.

Vel nupat glu�i satriektais, �ķiet, no Site�kina sitieniem sabruku�ais Kolomeicevs piepe�i sasparojās, viņu pārņēma priekpilns niknums, viņ� tapa jaunāks. Kolomeicevs pēk�ņi bija sapratis, ka viņ� nemaz nav vientuļ� un tas ir kaut kas lielāks nekā pa�a dzīvotgriba. Kopā pat zaudēt ir vieglāk.

� Site�kin, ejiet projām ... Ejiet projām pavisam! � viņ� pavēlēja.

� Jūs vēl to no�ēlosiet! � Site�kins iemetās teltī, izlīda ārā, vilkdams guļammaisu sāņus. � Es aizie�u no rīta. Brauk�u tie�i uz pārvaldi!

Bur�teins uzlika roku Kolomeicevam uz pleca.

� Man ir priek�likums. Pagaidām nav vērts iet visiem. Vajag strādāt divos virzienos. Mēs �eit visur vēl neesam raku�i �urfus. Piemēram, �ajā vietā. � Un viņ� parādīja uz kartes. � Vja-zeniska, La�ugins un strādnieki paliks te un novedīs darbu līdz galam. Bet mēs abi aizbrauksim ar laivu. Pa�i raksim �urfus. Kad atradīsim kasiterītu � aizvedīsim visus uz turieni ...

� Es ie�u jums līdzi, � Vjazemska stingri sacīja.

� Es arī, � Serjo�a pateica.

� Es arīdzan, � noteica Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs, negaidot iznirdams no tumsas. � Mani pui�i te tiks galā bez manis. Bet mans asmeņkaplis jums lieti noderēs... Ko tas tark�ķis te ceļ traci?

� Es dodu pavēles, � atkal pilns apņēmības, Kolomeicevs piesvieda roku pie kartes. � Ierosinājums sadalīties tiek pieņemts. Visi strādnieki paliks �eit. Atbildīgā būs Vjazemska. La�ugins ... � un, pamanījis Serjo�as lūdzo�o skatienu, saminstinā-jās. � Es domāju, ka Jūlija Sergejevna viena tiks galā ar dokumentē�anu. Brauksim divās laivās. Pirmajā � es, Bur�teins, Ivans Ivani�s. Otrajā būs Ķe�a, Serjo�a, darbarīki, produkti. Kasiterīts jāatrod, iekams mūs ar varu atraus no zemes. Vai ir kādi jautājumi?

Jautājumu nebija.

13

Sudrabaini spīguļojo�s boings, kura reiss bijaSiet-la�Honolulu, virs smaragda salu gūzmas no vēdera precīzi izvirzīja laukā �asiju un tik strauji sāka nolaisties, ka sīciņā, pavecā lēdija mākslīgām puķēm rotātu salmu cepurīti galvā māņticīgi piespieda roku pie krūtīm, pieskaroties mazam medaljonam ar svēto Kristoferu,� tā viņas mū�ā bija pirmā nosē�anās. Lēdijai uz ceļiem tricinājās pīts grozs ar vāku. So grozu lēdija nekādā ziņā nevēlējās nodot bagā�ā vai nolikt priek�telpā, kaut gan �Pan-American� lidma�īnas stjuartes, kuras līdzīgi balerīnām kustējās pa eju, laipni to piedāvāja. Cik gan izbrīnīti stjuartes uzrauktu uzacis, ja dabūtu zināt, ka zem mīklainā groza vāka slēpjas tik vien kā pieci du�i olu un katra no tām rūpīgi ievīstīta salvetē. Tiesa, olas patie�ām bija brīni�ķīgas � tik lielas, kādas pilsētā nemēdz būt, un, galvenais, ne jau aizdomīgi baltas kā inkubatora olas, bet ar tām pielipu�iem salmiņiem un mēslu krikumiem. Netālu no Sietlas lēdijai piederēja neliela putnu ferma, un viņa savam dēlam � jaunam rokdziedātājam, kas viņu bija uzaicinājis uz savu pirmo galā koncertu Honolulu, � veda olas, kuras, kā viņa bija dzirdējusi, vajag dzert, lai balss labi skan.

Lidostā viņu nez kāpēc nesagaidīja vis dēls, bet viņa vietā piesteidzās klāt pinkains lamzaks krekliņā, uz kura redzami portreti � viņas dēls un citi pui�i no rokgrupas ar nosaukumu �Astainie�. Lamzaks stādījās priek�ā kā mened�eris, un viņa spalvainās rokas, uz kurām no iedeguma lobījās nost āda, pasniedzās pēc groza � lai palīdzētu. Lūkodamās uz nospeķotajiem zam�ādas �ortiem, no kuriem nepieklājīgi rēgojās laukā tādas pa�as spalvainas, zvīņainas kājas, un veltīgi pūlēdamās uzminēt, kādas acis slēpjas aiz spoguļstikla brillēm, kuras uztupinātas uz sar-� капа, aplupu�a deguna, lēdija instinktīvi pavilka grozu sev klāt, tas atvērās, un olas cita pēc citas sāka birt uz lidostas marmora mozaīkas grīdas, pārvēr�oties dzelteni baltā putrā. Mened�eris neapjuka, it kā visu mū�u būtu lidostās sagaidījis tie�i tādas lēdijas, kuras ar boingiem pārvadā īstas putnu fermas olas. Viņ� iespieda saujā dolāru kā no zemes izaugu�am havajietim � apkopējam, ar slavējamu godbijību pret dabas veltēm uzlasīja da�as olas, kas brīnumainā kārtā nebija saplīsu�as, salika tās grozā, kuru tagad tomēr nesa pats, izņēma bagā�u � vecmodīgu �emodānu, dro�ības labad aptīņātu ar siksnām, aizvilka lēdiju sev līdzi un laipni viņu iestūķēja ārpusē nokaitu�ā, bet iek�pusē ledaina svaiguma pārpilnā melnas krāsas limuzīnā, kurā sēdēja trīs citas lēdijas, kas apmēram vienā un tajā pa�ā laikā ar da�ādām lidma�īnām bija atlidoju�as pie saviem dēliem uz viņu koncertu. Visas lēdijas ar cieņu un piesardzīgu prieku jau braucot iepazinās cita ar citu. Viena bija daudzbērnu māte, Detroitas automobiļu rūpnīcas kon-veijernieka sieva, otra strādāja par trauku mazgātāju �Holiday inn� netālu no Na�vilas un par dēla tēvu neminēja ne vārda, bet tre�ā � atraitne, kuras vīrs Arizonā strādājis par spridzinātāju �ahtā. Izrādījās, ka viņas visas pirmo reizi lidoju�as, pateicoties dēlu atsūtītajām lidma�īnu biļetēm. Aiz limuzīna logiem trakā ātrumā viņām garām traucās slavenā pilsēta � hotelis, mākslīgā debesskrāpju paradīze, kas uzcelta tajā vietā, kur bija atradusies īstena dabas paradīze, un visās ielās ņirbēja reklāmas ar �o lēdiju dēlu sejām, lēdiju, kuru sarkano, neveiklo roku raupjums nodevīgi liecināja par viņu dzīvi, kas tik tāla to dzīvei, kuri atbrauc uz Honolulu, lai pavizinātos ar vējdē|iem un ar salmiņu no pu�u pārgriezta ananasa sūktu ruma pun�u, ko pa pludmali iznēsā �okolādes krāsas oficianti peldbiksītēs.

Mened�eris piepe�i sev uzsita pa pieri, lika �oferim nobremzēt, atvēra bagā�nieku, katrai mātei aplika ap kaklu no daudzkrāsainiem Havaju salu glieme�vāciņiem darinātu kaklarotu, un visas lēdijas, smiedamās kā meitenītes, sāka tās aplūkot. Mened�eris, kas sēdēja blakus �oferim, spogulītī redzēja, cik labsirdīgi atplauku�as sejas �īm sievietēm, kuras �Pan-American� burvju lidma�īna negaidīti aizvizinājusi uz visbrīni�ķīgākajiem svētkiem � tik�anos ar dēliem, un viņam acu priek�ā pavīdēja viņa mātes seja; māte bija kasiere firmā �Woolworth� Soltleiksitijā, mormoņu pilsētā, kur neviens nedzer ne piliena, toties ir gar�īgākais saldējums pasaulē, un mened�eris nodomāja, kāds viņ� nelietis, jo tik daudzus gadus nav redzējis savu māti, un kāds viņ� draņķis, jo izdomājis uzaicināt savu rokpui�u mātes tikai tāpēc, ka tas vajadzīgs reklāmai. Mened�eris enerģiski apspieda sevī sentimentalitāti, kas kavēja viņu darboties. �Astainie� bija viņa lolojums, viņa cerība. So grupu viņ� bija sakomplektējis pirms diviem gadiem skolu ansambļu festivālā. Vienu gadu zēnus turēja ieslēgtus lēti noīrētā, nolaistā villā Kalifornijā, gatavodams muzikālu programmu, dresēdams rokpui�us kā jaunus suņus, kuri jebkurā brīdī spējīgi uzklupt publikai un krampjaini iekosties tai rīklē. Pa labi un pa kreisi aizņemdamies naudu, viņ� to ieguldīja iepriek�ējā muzikālajā �kla�o�anā�, ar uzpirktu kritiķu starpniecību izplatot baumas, ka tiek gatavots jauns muzikāls superkodolierocis. Pēc tam viņ� pamazām saviem rokpui�iem ļāva uzstāties pa radio, televīzijā, cen�oties �Astainos� rādīt visai reti, lai klausītāji paliktu izsalku�i, lai tie nekādā ziņā netiktu pārbaroti. Beidzot viņ� riskēja un izlaida pirmo mazo skaņuplati.

Sī taktika labi iedarbojās. Mazajai platei bija milzīgi panākumi. Tomēr iztērētā nauda vēl nebija atmaksājusies. Desmitiem firmu griezās pie viņa ar piedāvājumu izlaist ilgspēlējo�o plati. Viņ� nogaidīja. Nolēma, ka jāsarīko super�ovs, kas pārspētu bītlus un platei garantētu milzu tirā�u. Bet kur? � Madison square garden� estrādē � tas būtu pārāk dārgi. Turklāt Ņujorka ir slavenību izlutināta pilsēta, un �Astaino� mazā skaņuplate tika izpirkta galvenokārt provincēs, kuras itin kā juta, ka tie�i tās, provinces, sāku�as dziedāt �o �etru pui�u balsīs. Mened�eris izvēlējās Honolulu sporta pili ar piecpadsmit tūksto�iem vietu. Viņ� neorientējās, uz tūristiem. īstenajiem rokmūzikas mīļotājiem Ha-vaju salas bija pārāk dārgs prieks, bet no �ejienes atpūtnieku �ortiem parasti rēgojās laukā podagras pārmēru nomocītas kājas. Mened�eris visas ceribas lika uz Havaju salu jaunatni, kurai klausīties slavenības ārkārtīgi dārgajos kabarejos un restorānos nebija pa kabatai, � uz bārmeņu, oficiantu, kazino �veicaru, saldējuma iznēsātāju, lifta apkalpotāju, izsūtāmo, laivinieku, motorlaivu vadītāju, taksometru �oferu, glieme�vāku zvejnieku, suvenīru pārdevēju, frizieru, pedikīru, masieru, prostitūtu bērniem. So jaunie�u dzīslās kā apmaldīju�ās plūsmoja salu asinis, sare�ģītā kombinācijā jauktas ar amerikāņu markas anglosak�u asinīm. Sie jaunie�i kaut kur tiecās, kaut ko vēlējās, bet tiem bija viens ceļ� � kļūt par tiem pa�iem bārmeņiem, �veicariem, saldējuma iznēsātājiem utt. Servisa astoņkājis ar saviem taustekļiem tos ievilka sevī un nepielūdzami sagremoja. Ta�u, pat nokļuvu�i astoņkāja iek�ienē, tie vēl bezcerīgi pūlējās izrauties, vēl cerēja. Podagras mocītie tūristi, sēdēdami pie galdiņiem uz plostiem, kas peld pa mākslīgu ezeru, un klausīdamies, kā spēlē arfiste, kura strink�ķina stīgas gigantiskā, �ūpīgā glieme�vākā, neievēroja pie re�ģotām margām piespiedu�os havajie�u zēnu un meiteņu skatienus. Sājos skatienos, protams, dega arī bērni�ķīga ziņkāre, kāda tad ir �ī sve�ā, nepieejamā dzīve, tomēr da�kārt bērnu vai jaunie�u acu zīlītēs iezvērojās jau gēnos ieslēpts salinieku naids pret ienācējiem. Ja arī jaunajos havajie�os vairs vai vēl nemodās protests, tad vismaz modās ilgas pēc protesta. Mened�eris tam pieķērās ar savu anakondai piedabīgo profesionāļa redzi. Tas jau-tās�arī viņa rokpui�os � tie�i nevis protests, bet ilgas pēc protesta. Mened�eris rūpīgi izpētīja, cik �Astaino� skaņuplates eksemplāru bija pārdots Havaju salās, � daudz gan, tomēr ne jau pietiekami. Mened�eris �ejienes avīzēs saorganizēja speciālu reklāmu. Tas līdzēja, tomēr atkal ne jau pietiekami. Tad mened�eris deva pui�iem sociālu uzdevumu: uzrakstīt dziesmu par Havaju salām, kura būtu nevis salkani tūristiska, bet tie�i tāda, kādu viņi uzrakstītu, ja būtu dzimu�i havajie�i, � nostalģisku dziesmu, kas apdzied salu pirmatnību. Dziesma �Nogrimu�ās salas� skāra gandrīz jau iemigu�os gēnus � to pa �ejienes radio sāka drillēt gandrīz vai katru dienu. Visi �Astaino� mazās plates krājumi Havaju salās nekavējoties izsīka. Tika laisti pārdo�anā sporta krekliņi ar �Astaino� portretiem, mened�eris uzvilka mugurā pirmo, un nākamajā dienā viņ� uz ielām sastapa jau simtiem havajie�u zēnu tādos pa�os krekliņos. Ar kreisas studentu avīzes starpniecību mened�eris lika noprast, ka �Astainie� aizstāv Havaju salu neatkarību. Ar uzpirktu personu starpniecību skolās noorganizēja �Astaino� cienītāju klubus. Parādījās nozīmītes �Aste ir mūsu karogs�. Situācija kļuva saspīlēta. Bija laiks jaunos suņus laist virsū publikai. Tika gādāts, lai bi|etes būtu izpārdotas. Jau iepriek� bija paredzēts, ka būs iek�ā neiekļuvu�o pūļi, kas ielenks sporta pili, ka elkiem no apģērba tiks rautas nost pogas, no d�insiem plēsti nost rāvējslēdzēji, gabalu gabalos lauztas elektroģitāras, gāztas apkārt policijas ma�īnas. Mened�eris saprata, ka tas viss nav nekā vērts, ja netiks fotografēts, filmēts ar televīzijas kamerām, aprakstīts visā Amerikā visvairāk lasīto laikrakstu visvairāk lasītajās lappusēs. Vajadzēja rūpīgi sagatavot ne tikai veselīgu skandālu, bet arī veselīgu skandāla atbalsi. No jauna tika laista darbā nauda, un gala iznākumā uz mened�era rēķina Honolulu ar lidma�īnām no visām Amerikas malām ieradās divdesmit korespondentu un dzīvoja vislabākajās viesnīcās ar apmaksātu �ampanieti. Lieli, tomēr ne jau nevajadzīgi izdevumi. Pildspalvas, fotoaparāti un kinokameras jau bija gatavībā. Kad viens no rokpui�iem ieminējās, ka vēlētos uz koncertu uzaicināt savu māti, mened�eris nekavējoties viņa dēla jūtas pārvērta lieti�ķā idejā un uzaicināja uzreiz visas �etras mātes. Publikai patīk elki no tā sauktajām vienkār�ajām ģimenēm. Vārdu sakot, mened�eris darīja, ko spēja, lai pagrābtu visu banku. Mātes viņam iepatikās, tomēr ne tik lielā mērā, lai viņ� aizmirstu tās izmantot.

Kad �etras lēdijas no provinces, grozus un �emodānus atstāju�as Hiltona viesnīcas numuros, kuros viņu iztēli saviļņoja grīdā iebūvētās marmora vannas, a�i nomazgājās zem du�as, sasukājās un nopūderējās, mened�eris viņas ieveda banketu zālē, kur drūzmējās �urnālisti, un mātēm metās klāt dēli, jo sirsnīgi māmiņas apskaudami, tomēr vienlaik ar jau izstrādāju�os instinktīvu kustību apskau�anas brīdī pagriezdamies pret objektīviem. Mātes apjukumā mirk�ķināja acis no zib�ņiem un nevil�us spiedās klāt dēliem. Kadri izdevās gods godam.

� Vai jūs varējāt iedomāties, ka jūsu dēls kļūs par rokdzie-dātāju? � mātei no Sietlas tika jautāts.

� Nē, � viņa atbildēja, tikai �obrīd tā īsti saskatījusi savu melnmataino dēlu ar bībeliskajām acīm un mazliet izbiedēti izbrīnījusies par viņa ielāpainajiem d�insiem: vai patiesi viņam nav naudas, lai pieklājīgāk apģērbtos tādā svinīgā brīdī, kad tik daudz lepnu, daudz labāk ģērbtu d�entlmeņu sapulcējies viņa dēļ. Tāpat viņu gau�ām pārsteidza, kāpēc dēlam tik augsti papē�i, viņ� jau pats augumā labi padevies, un kāpēc viņa tievais kakls, kas grozījās fotokameru virzienā, nokārts ar kreļļu virknēm, kuras vairāk piedien sievietēm, bet uz pieres sarkans punktiņ� kā indietei.

� Kādā arodā jūs gribētu redzēt savu dēlu? � reportieri neatlaidās.

� Nezinu. Man gribētos viņu redzēt laimīgu, � māte no Sietlas atbildēja.

Atbilde visiem patika. Tik vienkār�i arī jāatbild Amerikai Sietlas māmiņas personā.

Mātei no Detroitas pajautāja par Votergeitu. Viņa nesamulsa un ne�aubīgi atbildēja:

� Es neticu, ka mūsu prezidents var būt negodīgs ...

Da|a sapulcēju�os uz to atbildēja ar aplausiem, otra daļa � ar laipniem Smaidiem.

Māte no Na�vilas bija izvairīga:

� Kas viņu zina ...

Māte no Arizonas likās noteiktāka:

� Tagad ir tik daudz blē�u, ka es ne par ko nebrīnos ...

Māte no Sietlas teica, ka viņa neko no tā nesaprotot, un vainīgi palūkojās uz dēlu � vai nav viņu iegāzusi. Dēls mierinādams pamāja ar galvu. Nesapratnei aizvien ir priek�rocības.

Super�ovs sākās agrāk, nekā tas sākās. Mened�eris visu bija precīzi aprēķinājis: havajie�u zeņķi un skuķi krekliņos ar �Astai-no� portretiem triecienā ieņēma sporta pili, noslaucīdami kontrolierus un policistus. Zālē nevarēja tikt gudrs, kam ir biļetes, kam ne, kur� kura vietā apsēdies. Ikvienam zālē iekļuvu�ajam acīs bija lasāms tāds pāragri iededzies uzvaras prieks, itin kā tūlīt vajadzētu norisināties laikmeta svarīgākajam notikumam.

Uzkurinot kaislības, apdullino�i klauk�ķēja klabekļi, dārdēja bungas, skanēja taures. Mened�eris �etras mātes ar mokām nosēdināja papildrindā, un viņas tramīgi lūkojās apkārt, atrazdamās viņu dēlu dievinātāju priek�laicīgi satrakotās magmas vidū. Nodzisa gaisma, pēc pailgās gaidī�anas izrosot gavilējo�u auro�anu. Pāri tūksto�iem galvu mēļi ievizmojās pro�ektori, no tumsas virs skatuves izraujot milzīgu ekrānu. Uz ekrāna sāka ērmīgi lēkāt dīvaini raksti, mijoties te ar dokumentālu kadru, kurā redzams karavīrs, kas slīgst lejup uz Vjetnamas zemes un ar drebo�ām rokām pietur zarnas, kas viņam veļas ārā, te ar tuvplānā parādītu sievietes krūtsgalu, kuram apkārt rēgojas spalviņas, te bizonu bara varenu skrējienu pa prēriju, te basu kāju, kas kustina nepārprotami netīrus pirkstus, izbā�ot tos laukā pa caurumu kedā.

� Kas tas ir? � �ausmu pārņemta, nevarēdama saprast, kur tad viņas dēls, māte no Sietlas pavaicāja sajūsminātam, jaunam havajietim, kur� zī�ļāja ko�ļājamo gumiju un kura acis spīdēja tumsā viņai blakus.

� Psihodelija, � viņ� augstprātīgi noburk�ķēja, joprojām zelēdams gumiju, un to pa�u brīdi, pielēcis no vietas, me�onīgi iebļāvās � uz skatuves, elektroģitāras vicinādami, parādījās elki. Ta�u iebļāvās ne tikai viņ�, bet visa piecpadsmittūksto�nkļu zāle, kļūstot-par milzīgu, spalvainu bizonu, kuru nāvīgi ievainojis prieks par to, ka var skatīt vaigā dievekļus, kas uz skatuves likās tik mazītiņi salīdzinājumā ar viņu daudzkārt palielinātajām sejām, kuras vienlaikus tika projicētas uz ekrāna virs skatuves. Jauneklis ar bībeliskajām acīm piegāja pie mikrofona un pūlējās kaut ko pasacīt � acīmredzot pieteikt pirmo dziesmu. Ta�u histēriskais entuziasms nerimās, bet auga augumā, cen�oties pārmākt viņa vārdus. Jaunekļa seja uz ekrāna iesākumā bija laimīga, bet pēc tam kļuva mulsa. Tad viņ� tomēr sāka dziedāt, ta�u nevarēja dzirdēt ne mūziku, ne balsi � visu apslāpēja pūļa rēkoņa. Mātes neko nesaprata: kāpēc gan pūlis negrib klausīties viņu zēnus, kāpēc visi �ie ļaudis visapkārt tā ālējas un brēc, it kā būtu atnāku�i pa�i uz savu koncertu. Mātēm gribējās dzirdēt, ko dzied viņu dēli, mātes ta�u tāpēc bija atlidoju�as, bet tas nebija iespējams.

Zēni iesākumā pūlējās nomierināt klausītājus, piespiest tos apklust. Viņi kaut ko kliedza mikrofonos, un mātes uz ekrāna redzēja, kā pa viņu dēlu sejām plūst asaras, ko izraisījusi pūļa sajūsmas pilnā vienaldzība. Asaras ne�ēlīgi vispārējai apskatei palielināto dēlu acīs izskatījās tikai kā daļa no �ova. Asaras mitējās. Acis, kas sākumā bija ieplestas bailēs un izmisumā, piepe�i kļuva �auras aiz nicinājuma pret cilvēkiem, kuri negrib viņos klausīties. Bet drīz vien zēni ar mēmajām elektroģitārām rokā sāka skraidīt pa skatuvi, krampjaini plātot mēmi dziedo�ās mutes, spiedza aizgūdamies, matu pinkas plivinādami, it kā viņiem būtu pielipusi bezjēdzīgā jezga un viņi kļuvu�i par tās daļu. Ko viņi vēl būtu varēju�i darīt? Acis uz ekrāna jau bija stulbas, trulas, bezprātīgas aiz citu un pa�u rēco�ās vienaldzības. Mātes raudāja, viņas no visām pusēm grūstīja kādi pleci un rokas. Mātes raudāja tāpēc, ka apkārt notieko�ais bija apvainojums viņu zēniem. Ja uz ekrāna parādītu mened�era seju, visi ieraudzītu, ka arī viņ� gandrīz vai raud. Bet mened�eris stāvēja aiz ekrāna. Mened�eris bija pār�āvis pār strīpu � pats izlaidis no pudeles pūļa d�inu un neko vairs nevarēja tam padarīt. Mened�eris saprata, ka, pār�audams pār strīpu, viņ� bija no�āvis vienu zaķi, bet otram aiz�āvis garām. Viņ� �Astainos� mīlēja mazliet vairāk, nekā mened�erim klātos, un zināja, kā viņi bija uztrauku�ies pirms koncerta, sagatavoju�i vairākas patie�ām brīni�ķīgas dziesmas, kurās ļoti svarīga bija ne vien mūzika, bet arī vārdi. Izrādījās, ka tas viss pūlim nav vajadzīgs, � tam bija nepiecie�ama iespēja pa�am paaurot, atlaist vaļā gro�us, neīsti atbrīvoties no pa�reizējās un nākamībā gaidāmās ikdienības �ņaugiem, izlikties brīvam ar atplestu rīkļu palīdzību. Ja mened�erim �obrīd rokās būtu automāts, kas nupat pavīdēja uz ekrāna rokās karavīram, kur� slīga lejup uz Vjetnamas zemes, mened�eris ar lielu prieku iz�autu automāta kārtu uz �o viņam tik vajadzīgo un varbūt tāpēc sevi�ķi nīstamo pūli, pat ja pēc tam vajadzētu samaksāt ar savām izritinātajām zarnām.

Vēlāk notika saviesīgs vakars villā, kas piederēja �ejienes ananasu karalim, kur� agrāk bijis ielu tirgotājs un izsities uz aug�u, � viltīgam, sīciņam havajietim ar ceptam ābolam līdzīgu sejiņu, kas tik saldi smaidīja, ka �ķita � tās grumbas ir apkaisītas ar neredzamu cukuru. Alkoholisko dzērienu nebija, jo namatēvs �o vakaru bija sarīkojis ne tik daudz �Astaino� dēļ, cik par prieku savām nepilngadīgajām meitām � viņu dievinātājām: namatēvs zināja, ka viņa meitas ir skolas līgas �Nevainību � tikai astainajiem� locekles, un tāpēc baltos viesmī|u smokingos, ar bezalkoholiskiem dzērieniem uz paplātēm pa smar�īgo dārzu slīdēja dro�ības pēc no privāta izmeklē�anas biroja uzaicinātie aģenti. Meitas � trīspadsmit, �etrpadsmit, piecpadsmit un se�padsmit gadus vecas meitenes, pagaidām vēl nevis ceptam ābolam, bet vienkār�i ābolam līdzīgām sejiņām, tāpat viņu daudzās draudzenes uz saviem elkiem krita kā mu�as uz medu. Māmiņa, pa pusei ķīniete, pa pusei japāniete, labsirdīga briesmekle, kas ar mokām ie�ņaugusies korsetē, kura nule, nule plīsīs, � klīda baumas, ka viņa kādreiz turējusi atklāto namu jūrniekiem, � ar jaunizceptai madam piedienīgu smaidu �etrām provinciālajām lēdijām Napoleona laika tējas tasēs lēja jasmīnu tēju. Mened�eris slepus, azotē iebāzis, atstiepa �urp viskija pudeli, nobēdzināja to aiz rezervuāra tualetē, kas apdarināta ar Brazīlijas malahītu, un uz turieni laiku pa laikam ceļoja aiz garlaicības vai mirsto�ie �Astainie�, lai nobaudītu malku un pie viena izsmēķētu cigaretes galiņu ar marihuānu, pie kuras viņi jau bija pieradu�i. Slavai uzlika kroni �ķebīgi apnīksto�a autogrāfu rakstī�ana skuķiem ar slābaniem ceļgaliem. Kad beidzot �party� noslēdzās un limuzīni uzvarētājus aizvizināja līdz Hiltona viesnīcai, māte no Sietlas, kura bija visdro�ākā, �ēli uzlūkoja dēlu.

� Dēliņ, varbūt pastaigāsimies?

Citas mātes viņu atbalstīja, un viņas visas kopā ar dēliem devās uz pludmales pusi, un katra klusītēm ar savu dēlu runājās par to, kas saprotams tikai viņiem abiem. Bija jau dziļa nakts, un, kad viņi atsēdās uz soliņiem zem tagad jau nevajadzīgajām saules nojumēm, okeāna tīrā elpa it kā nopūta no viņiem sviedru smaku, ar ko bija piesūkusies rēco�ā zāle, kurā neviens it nevienu negribēja klausīties. Melnmatis puisis ar bībeliskajām acīm paņēma ģitāru un sāka dziedāt dziesmu, kurai koncertā vajadzēja skanēt pirmajai. Izrādījās, ka dziesma ir par viņa māti, par viņas fermu netālu no Sietlas, par gai|u dziedā�anu aiz loga, par valgajām rezēdām, kurās krīt zvaigznes, gaiļu dziesmas lejup notrauktas. Pēc tam sāka dziedāt otrs puisis, tad tre�ais, ceturtais, vēlāk visi kopā � viņi dziedāja taisni tādā kārtībā, kā bija paredzēts viņu koncertā, kas palika neskanīgs. Tagad neviens netraucēja mātes klausīties savus dēlus. Melnmatis puisis ar bībeliskajām acīm piepe�i atcerējās, ka reiz viņam bija bijis tikpat labi ap sirdi, un viņa acu priek�ā iznira Ļeņingradas baltā nakts, laternas, kas lēnām atgāzās atpakaļ kopā ar tiltiem, kuri slējās aug�up, un krievu puisis, kur� lasīja savus dzejoļus, ar plaukstu �ķeldams gaisu ...

14

Kuģu būvētavas literātu apvienības vadītājs sūkāja zem mēles krietni pakusu�u validola tableti, uz sarkanā stūrī�a galda sarkanā plī�a galdauta uzgāzis savu Jēra Maiguma vēderu, kas, �ķiet, sākās jau no zoda. Uz omulīgā apaļuma sakrampējis īsiņās, tuklās, rūzgām spalviņām apaugu�ās rokas, kuras nepārprotami garlaikojās, un vienu ap otru griezdams īk�ķus, vadītājs klausījās, pareizāk sakot, tikai pa pusei klausījās dzejoļus, kurus deklamēja iesācēji. Ta�u �ī pusuz-manība bija mānīga: viņa dīvainās ausis, kurām it kā nebija ļipiņu un kuras sākās gandrīz tie�i gaļīgajos vaigos, kā lokatori, kas maldīgi liekas iemigu�i, vārdu dūkoņā modrīgi uzķēra jebkuru pazīmi, kas liecina par labu rindu, protams, ja tāda laba rinda gadījās. It kā būk�ķinādams uzsitējveseri, vārsmas lasīja gau�ām baltūk-snējs atslēdznieks, draudīgi raukdams savas albīna uzacis, izrunājot vārdu �viņi�, kas ietvēra sevī visus, �kuri līksmojas dīki un patērzē, kuriem rokas mērkt asinīs tīk�:

Kaut neprātā ālējas baņķieri ļaunie, būs taisnībai tomēr reiz būt!

Jel uzlido gaisā, miera balodi jaunais, � lai spalvas tev veiksmīgi put!

Risinot starptautisku tēmu, degunu bikstīdams ar ātr�uvēju � sastiprinātā rokrakstā, vārsmas lasīja vecīgs, bet spridzīgs kasie- � ris, kur� izskatījās pēc Lapsas Kūmiņa:

Man sapnī debesskrāpis rādījās, kas līdzīgs zārkam izlikās, un nodomāju ma�ināli: kāpēc tas uzsliets vertikāli?

Vēl vārsmas lasīja, pareizāk sakot, dziedāja, ēdnīcas bufetniece, glāsmīgi acis pārgriezusi, sapulcēju�os vai nost slāpēdama ar smar�ām �Sarkanā Maskava�, zem galda starp zilonīgajām kājām ie�miegusi skatieniem apslēptu, tomēr pēc darba aizdomīgi piepūtu�os sporta somu ar rāvējslēdzēju un uzrakstu �СССР�.

Jaunības un gaismas pilna gaidu drīz, Krievzeme, kas manas dziesmas baroji! Kad no manām dzīlēm laukā līs Tas, ko reiz tu manī ielēji ...

�Mēs ta�u visi esam vājprātīgi,� apvienības vadītājs sērīgi nodomāja. �Visos, kuri raksta �ajos sasodītajos stabiņos ar atskaņām, ir kaut kas nenormāls ... Mūs visus vajadzētu iebāzt trakomājā!� Krievija bija pārpilna ar literātu apvienībām. Literātu apvienības darbojās pionieru pilīs, veco boļ�eviku biedrībā, konditorejas pre�u fabrikās, atomcentros, alus darītavās un kriminālmeklē�anas iestādēs, institūtos un mazgadīgo noziedznieku kolonijās. Sai faktā bija kaut kas smieklīgs un reizē aizkustino�s.

Literātu apvienības vadītājs saprata, ka �ajā pantu kal�anas sērgā jau�ama tāda kā nolemtība, ta�u vienlaik uzskatīja, ka cilvēku alkas pēc grēksūdzēm, kaut arī tās būtu ar atskaņām, toniēr vajag atbalstīt. Ja visas cilvēka jūtas, visas domas tiek viņā ieslodzītas, aiz�aujot priek�ā sarūsēju�u bultu, galu galā ierūsē arī cilvēks pats. Izaudzināt lielus dzejniekus vairumā literātu apvienībām nav pa spēkam, ta�u tās var izaudzināt lielus lasītājus, un bez tiem arī nav literatūras. Kaut gan vadītājs nikni lamāja iesācējus par kultūras trūkumu, atdarinā�anu, pilsonisko biklumu un formas nepilnību, viņ� īstenībā ne dienu nevarētu nodzīvot bez �īm mazasinīgajām mei�ām, kuras centīgi pūlējās, lai viņu acīs būtu lasāms ahmatovisks dzelmīgums, bez kluncīgiem sievi�ķiem, kas gaudo kā Jerikas bazūnes, bez nervozi trīsulīgiem � �jaunekļiem bāliem ar dego�ām acīm�, bez neveikliem lamzakiem ar Jese-ņinu paurī un bītlu* pinkām. Viņ� tos mīlēja un, lai gūtu iespēju ieraudzīt kaut vāju cerības stariņu, savu puspliko pakausi bāza zem pa�apslāpējo�ās bezcerības draudīgajām Niagaras �altīm. Pēc bufetnieces �ī bezcerība viņa vaiga priek�ā nostājās direktora sekretāres izskatā, kura bija iespīlējusies d�insu svārkos ar iz�ūtām puķītēm un savu sacerējumu taktī klaudzināja japāņu koka tupeles, kas atsedza saspringtos, sarkanos papē�us.

Tu aizgāji, un sirdi sabradāja kājas tavas, un cauri tālei tevi nevar satvert rokas manas ...

�Smags gadījums,� vadītājs nopūtās, tomēr klusībā atzīmēja kairino�os, svārku apspīlētos apaļumus un iedomāja, ka nebūtu slikti ar autori nākt saskarē citos apstākļos. Vadītājs bija sācis rakstīt dzejoļus kādreiz Ļeņingradas frontē, pusapsaldētos, stīvos pirkstos sa�ņaudzis ar siekalām cītīgi apslapinātu ķīmisko zīmuli. Viņam bija astoņpadsmit gadu, kad viņ� pa Lādogas ezera ledu vadīja smagās automa�īnas ar munīciju un produktiem. Viņu toreiz mocīja bailes, aukstums un bads, un vai gan viņ� varēja iedomāties, ka kādreiz, izlaidies vēderā, slims ar hipertoniju, klī-ņājot pa redakcijām, staipīs tādu pa�u vēderīgu portfeli, kas aiztaisīts ar apzeltītu kurpju sprādzi, un �ajā portfelī starp manuskriptiem � gan saviem, gan citu � būs salikti celofānā rūpīgi ietīti sainī�i ar uzrakstiem: �pīkst. 12�, �pīkst. 2�, �pīkst. 4�, �pīkst. 6�. Tā bija stingri jo stingri noteikta diēta � vai nu vārīta biete vai zaļ� burkāns, vai gabaliņ� vārītas gaļas, vai siera �ķēlīte. Vadītājs bija sabiedrisks cilvēks un ziedot iespēju pasēdēt pie galda rakstnieku klubā vai Austrumu restorānā, vai arī pelmeņu ēdnīcā nekādi nespēja � sirds to nepieļāva. Konjaciņu un �ņabīti nedzēra, iebaudīja vienīgi sauso vīnu, kas veicināja nevis acumirklīgus, bet gan ilgsto�us garīgos kontaktus. Uzkodas viņ� pats vilka laukā no portfeļa dzīlēm, lūkodamies pulkstenī un pieturēdamies pie saraksta. Gadījās, ka viņ� neizturēja: da�ādām stundām paredzēto ēdienu aprija uzreiz, pēc tam nīgri sacīja oficiantam: �Vienu porciju �ķiņķa,� � piebilzdams: �Tādu liesāku...� Oficianti jau bija viņu labi iepazinu�i un nesa tādu treknāku. Pēc tam viņ� pasūtīja vienu porciju �a�lika, tad otru, tre�o, un tas viss pazuda ar neiedomājamu ātrumu kā ķiļķeni Gogoļa Pacjuka mutē. Kad diēta sagāja grīstē, viņ�, triumfējo�i draudēdams neredzamiem ienaidniekiem, dziedo�ā balsī skandēja Pasternaka rindas:

Mēs, mākslas kalpi, atturību nepiekopjam, Un to, kas noderīgs, ar naidu noraidām.

Tāda miesas izdzīve noslēdzās ar pazudu�ā dēla atgrie�anos ārstnieciskā uztura institūtā, kur viņ� mēnesī ftokritās par kādiem �etrpadsmit kilogramiem, lai pēc tam varonīgi sāktu visu no gala. Viņam bija vairāki da�āda lieluma uzvalki da�ādām fiziskajām stadijām. Kad ārsti izteica pārmetumus, viņ� vainīgi noplātīja rokas: �Nevar dzīvot sabiedrībā un būt brīvs no sabiedrības...� Sievu viņ� turēja kā dzelzs maiglēs un, ceļodams pa sabiedriskās ēdinā�anas d�ungļiem, zvanīja viņai,, pārbaudīdams, vai viņa ir mājās. Viņ� necieta, ja kāds sacīja, ka viņam ir skaista sieva, tad viņa uzacs uzraucās aug�up: tā mana darī�ana � skaista vai ne. Ta�u mājās sēdē�anu necieta un uz sevi varētu attiecināt rindas: �Man tikās būt pie māj niekiem ne ilgāk kā līdz septiņiem.�

Literātu apvienības vadītājs pamatoti uzskatīja, ka dzejnieka dzīvei jābūt pilnasinīgai, kaut gan tas da�reiz izraisa hipertoniju. Ta�u tā visa bija viņa miesas dzīve. Viņa gara dzīve ritēja glu�i citādi. Aiz labsirdīga rudūsaina resnī�a �aulas slēpās ne�ēlīgs, nesaudzīgs profesionālis. Diētas ievēro�anas laikā viņam sapņos rādījās �ķiņķi un speķa gabali, toties dzejā viņ� necieta nekā tauka. Lai noteiktu, vai ir darī�ana ar dzejnieku vai ne, dzejoli nemaz nevajadzēja lasīt: viņ� krustiski pārlaida acis lappusītei. Vārdu kārtība viņam pateica visu. Tāpēc viņ� varēja apmierināties ar neklausī�anos vai pusklausī�anos. Pusklausī�anās arī ir profesionālisma pazīme, un nepavisam par to neliecina mākslīgi notēlota tēvi�ķīga uzmanība.

Kad apvienības vecākais � spēkonīgs, kautrs metinātājs ar melnām, nokarenām ūsām, kas viņu vērta līdzīgu grēkus no�ēloju�am meksikāņu bandītam, � stādīja priek�ā jaunatnācēju � virpotāju no montā�as ceha Kostju Krivcovu un tas sāka lasīt savus dzejoļus, run�a �ņabjdeguņa eļļaini spīdīgās acis vadītāja sejā notrīsēja lietpratēja kārē un ausis it kā saslējās stāvus un veica neparastu darbību: sāka klausīties jau vairs ne ar pusausi. Vadītājs-atrāva skatienu no direktora sekretāres figūras, kura bija iekairinājusi viņa zemiskos instinktus, pievērsdams to Krivcovam, un pārslēdzās uz garīgo sfēru, kas da�kārt iesnaudās, bet nekad pilnībā neaizmiga viņa ķermenī, kuru �obrīd apgrūtināja �etrpadsmit lieki kilogrami. Vadītājs uzreiz Krivcova balsī uzķēra visiem īsteniem dzejniekiem raksturīgu īpa�u zvaņu ... �Ir vārda skaņa � kā metāla zvaņa�? �ķita, Krivcova pelēkās acis reizē kļūst platākas un sa�aurinās, saspringti lūkojoties nez kur virs galda. Vārsmas bija blīvas, skarbas.. Vārdi cie�i saķēdēti cits ar citu. No rindām spraucās ārā atkailināti nervu gali. Ne�ēlība pret sevi. �ēlums pret citiem. Laikmets gūla uz vēl kalseniem, stūrainiem pleciem, kas tomēr vairs nebija trausli, kas jau pieņēmās spēkā. Izaicinājums garīgai snaudai, garīgam sātam. Sis izaicinājums vadītāju mazliet darīja uzmanīgu, kaut gan arī it kā patika viņam � patika tai dvēseles daļai, kas vēl bija palikusi jauna, vēl salka un sala. t)tra dvēseles daļa sabozās, sāka aizstāvēties, ņemot talkā sapīkumu, vienu tiesu apvainojumu attiecinot uz sevi, tomēr nevēloties tos atzīt. Vadītājs pret sabiedrisko degsmi izturējās uzmanīgi. Viņ� uzskatīja, ka beigu beigās'tā līdzīgi viļņiem saplīst pret cilvēku psiholoģijas apsūnoju�o klinti, �ļakatas iz�ūst vai iesūcas smiltīs, un viss paliek pa vecam. Sabiedriskā degsme viņam visbie�āk tēlojās kā mēģinājums izsisties uz aug�u, pagrūst kādu sānis tikai tāpēc, lai pats iesēstos vēl siltā vietā un sāktu izdarīt spiedienu uz visiem tiem, kas savukārt tieksies izrādīt sabiedrisko degsmi. Tāpēc viņ� pats degsmi izrādīja vienīgi personiskajā dzīvē un arī tad visai piesardzīgi.

� Atradumi jau ir, � drūmi bilda albīnais atslēdznieks, kad Krivcovs bija beidzis lasīt. � Tomēr kaut kā nav īsti ...

Kasieris � Lapsa Kūmiņ� � ņēmās �ubināt:

� Jūs, jauno cilvēk, vienā gabalā ar kaut ko esat neapmierināts, nekas jums nav pa prātam ... Būtu padzīvojis tā kā mēs, dabūjis pastrēbt zupu ar skaistām actiņām ... Jūs laikam nemaz nezināt, kas tas ir?

� Zinu gan, � Krivcovs atbildēja. � No literatūras. Strebek-lis ar voblu. Divdesmitie gadi ...

� Nav melodiski, � bufetniece sacīja. � Viena vienīga klieg�ana. Klieg�anu jau tāpat visapkārt dzird pietiekami ...

� jums ieteiktu rakstīt par mū�īgām tēmām ... � sekretāre nopūtās pārākuma apziņā, tomēr ne bez līdzjūtības.

Meksikānim līdzīgais bandīts no�ēlnieks negaidot eksplodēja:

� Ejiet ratā ar savām mū�īgajām tēmām! Puisis raksta nopietni ... Vareni raksta. Labāk par mums visiem. Krivcov, neklausies nevienā, pūcē vaļā tādā griezienā ...

Vadītājs atkrampēja pirkstus uz vēdera, piesita pa karafi ar aizbāzni: dro�ības pēc, lai apvaldītu kaislības.

� Plūdums jau ir. Visai spēcīgs. Bet vēl daudz gru�u, � un uzreiz pēc atmiņas norādīja uz sliktām rindām.

�Ir nu gan acs,� Krivcovs sajūsmināts nodomāja. �Tādu nevar vis piemānīt. Bet es biju domājis, ka nepamanīs ...�

Vadītājs turpināja:

� Jums, Krivcov, piemīt bīstama mānija. Katrā dzejolī jūs gribat uzreiz atrisināt visas pasaules problēmas. Vienai domai aizgūtnēm seko otra. Vajag ekonomiskāk. Jums viss iet sprintera tempā. Bet poēzija ir maratons. Vai pietiks spēciņa?

� Pietiks, � meksikāņu bandīts no�ēlnieks pārliecināti pameta ar galvu.

� Visi tagad tiecas peldēt nenoteiktībā, � vadītājs viņam nepievērsa uzmanību. � Tas ir apnicis. Nevar saprast, kas tie par cilvēkiem, kuri raksta dzejoļus, ko īsti viņi grib. Jums viss ir otrādi. Jūs esat sapinies, mēģinot panākt noteiktību, pārlieku visu iztaisnot ... Jums gribas visu uzreiz pārtaisīt ... Tā nemēdz būt. Tas bija klup�anas akmens pat Majakovskim. Tik daudzi filozofi ir lauzīju�i galvu, ko iesākt ar cilvēci, visādi pūlēju�ies, gari un pla�i runāju�i, centu�ies iztaisnot tai ceļu. Ta�u radās jaunas dangas, jauni līkumi. Varbūt arī veci, kas tikai �ķita jauni? Kāpēc jūs uzreiz ķeraties pie pasaules pārtaisī�anas? Vai tad domājat, ka tā tik viegli padodas? Pasaule visbie�āk pati pārtaisa tie�i tos, kuri cen�as pārtaisīt pasauli. It kā atriebjoties. Jūs haosu tūlīt gribat pārvērst harmonijā. Ne velna! Harmonija tiek radīta pāri haosam, nevis no haosa ...

� Bet Bloks ta�u saka: �Tev, māksliniek, ir jātic dro�i kā sākumam, tā galam ar ...� � Krivcovs sadrūma.

Vadītājam iepatikās tā drūmums, tā neomulīgais vilcēna skatiens, un viņ� ar bīlīgu prieku vēlreiz nodomāja: �Jā, liekas, ka tas ir dzejnieks,� � tomēr atkal sakrampēja pirkstus uz vēdera un ņēmās griezt īk�ķus.

� Bloks turpat ir teicis: �Ir skaista pasaule aizvien.� �Aizvien�, iegaumējiet to. Neesiet traks uz pasaules pilnveido�anu. Nodarbojieties ar dzejoļu pilnveido�anu.

� Bet kāpēc tad viens otru izslēdz? � Krivcovs neatlaidās.

� Kas jums teica, ka izslēdz? � Vadītāja kreisā uzacs mo-dīgi uzraucās uz aug�u. � Bet pilnveido�ana jāsāk ar sevi, nevis ar citiem. Poēzijā mēdz būt profesionāli pasaules pilnveidotāji, kuriem samaksā par to, ka viņi cie� apspiesto tautu dēļ� bet nemāk, kā nākas, sabalsot atskaņu ... Es kopā ar �ādu pilnveidotāju nesen biju Āfrikā, tā sauktajā'specializētajā tūrisma braucienā. Briesmīgi riebīgs vīrelis, kaut gan kādreiz viņam biju�as kādas nekādas dzejo�anas spējas. Vienīgais, kas viņā labs, ir tas, ka viņ� ir neredzēts bezkauņa. Ārzemju braucienā būt bezkauņam tomēr labāk nekā gļēvulim. Ta�u arī bezkaunībai ir robe�as. Reiz mēs piegājām pie ezera blakus kau�uka plantācijām, un ezerā peldējās afrikāņu meitenes. Viņas kailas izskrēja no ūdens ar lilijām zobos, ielenca mūs, blisina bērni�ķīgās a�teles, kaut ko buldurē, smaida. Mūsu pilnveidotājs arī smaida, ar acīm tēlo draudzību un mieru, bet pa tam pār viņa lūpām veļas visneķītrākie vārdi, par laimi, �īm meitenēm nesaprotami. Vēlāk es izlasīju viņa ārzemju ciklu, ko caurau� cildens internacionālisms, tomēr viss ir viena vienīga puņķo�anās un izsaukuma zīmes ... Tiesa, viņam tur kāds pērtiķis jau iepriek� atriebās par �o ciklu ... Viņ� turēja rokā pusnolobītu banānu un turienes zooloģiskajā dārzā ar to kaitināja pērtiķi � te izbā� banānu caur būra stieņiem, te atrauj atpakaļ. Pērtiķis, nebūdams muļķis, ņēma un iespļāva viņam * ģīmī ... Sis noslaucījās. Ta�u ciklā �o epizodi vis neatspogu-|oja ...

� Vai patie�ām dzejnieki var būt tādi? � albīnais atslēdznieks satriekts jautāja.

Vadītājs pasmīnēja:

� Dzejnieki ne. Bet profesionālie pilnveidotāji gan.

� Jeseņins tomēr uzvedās huligāniski, � kasieris Lapsa Kūmiņ� pieglaimīgi bilda. � Viņ� arī pats to atzina.

Vadītājs noskaitās:

� Ko tad Jeseņins savā mū�ā ir sliktu izdarījis? Apgāzis kādus desmit galdus, kādam desmitam sadevis pa purnu, bet kas to zina, varbūt tiem purniem tā ar vajadzēja ... Ja arī bija vainīgs, tad no�ēloja un pats sevi sodīja. Sodīja pārāk bargi, nepelnīti. Bet mēdz būt cilvēki, kuri nedz apgā� galdu, nedz kādam sadod pa purnu, visu mū�u staigā pa vienu grīdas dēli un tiek uzskatīti par klusiem, kautrīgiem cilvēkiem, ta�u kuru katru brīdi spējīgi nodot, otru samīt. Tos neviens nesauc par huligāniem. Protams, ir iespējams rakstīt sliktus dzejoļus un būt labam cilvēkam. Ta�u rakstīt labus dzejoļus un būt sliktam cilvēkam nekādi nav iespējams.

� Es arī vienmēr esmu bijusi tādās domās, � direktora sekretāre pa�apzinīgi pārlaida skatienu pār visiem sanāku�ajiem, it kā pēdējā frāze attiektos tie�i uz viņu.

Lau�ot ceļu literatūrā un iepazīstoties ar tiem, kas sevi dēvē par dzejniekiem, Krivcovu da�kārt sagrāba �ausmas.

Kāda �urnāla dzejas noda|as vadītājs, neskaitāmu� dziesmu autors ar tādu seju kā teleradiod�ungļu koijotam, kur� o�ņā, no kuras puses pū� vēj�, Krivcova manuskriptu pie�miedzis ar �Marlboro� paciņu, nevērīgi izmeta:

� Vajadzīga lokomotīve ...

� Lokomotīve? � Krivcovs bija patiesi izbrīnījies.

� Kaut kāda idejiska per�a, kas vilktu sev līdzi visu pārējo... Kur būtu Kamas automobiļu rūpnīca, neskartās zemes... Neizliecieties par naivuli.

� Es neesmu lokomotīvju būves speciālists, � Krivcovs drūmi teica un izrāva rokrakstu no �Marlboro� paciņas apak�as. Viņu satrieca tas, ka �ādus vārdus viņam sacīja cilvēks, kur� dēvējas par dzejnieku.

Reiz Krivcovs iemaldījās kādā tā sauktajā literārajā dzīvoklī. Gaidīja ierodamies �aurās aprindās pla�i pazīstamu salona dzejnieku. Uztrauktās dāmas miniatūras kafijas tasītes lika visapkārt mājās ceptai Napoleona kūkai, kurai blakus gulēja mirdzo�a sudraba lāpstiņa. �Salona dzejnieks� parādījās apmēram ar pusotras stundas ilgu nokavē�anos divu korespondentu � zviedra un amerikāņa � pavadībā. Pavisam necerēti viņ� izskatījās diezgan apaļīgs un rosīgs. Iesākumam iekampa tie�i no aizkustino�i vientuļi uz galda stāvo�ās konjaka pudeles kakla un uzdzēra virsū ūdeni no vāzes ar puķēm. Pēc tam, tortes lāpstiņu vicinādams un dru-pa�as no tās birdinādams savā �ķipera bārdā, viņ� gaidāmās dzejoļu lasī�anas vietā īsumā �atmaskoja� padomju literatūru, Maja-kovski nosauca par �pielīdēju�, Gorkiju par �vecu marasmatiķi� un visus pa�laik dzīvojo�os rakstniekus par �plukatām�.

Zviedru korespondents precizēja vārda �plukata� nozīmi, un to viņam laipni pārtulkoja amerikāņu kolēģis, kuram, kā redzams, �is vārds jau bija zināms. Tas tika ierakstīts piezīmju blokā. Dzīvokļa saimnieks, vecs advokāts, kas bija slavens ar savu reto grāmatu un gravīru kolekciju, delikāti ieteicās:

� Redziet, Majakovskis nepieder pie maniem mīļākajiem dzejniekiem, ta�u Pasternaks viņu cienīja ...

� Un kas tad ir Pasternaks? Viņ� arī luncināja asti ... � �salona� dzejnieks iekampa no pudeles, kuru neizlaida no rokām.

Zviedru korespondents ba�īgi pacēla uz viņu acis. Arī amerikāņu korespondents saviebās.

Bet viesis jau traucās pilnās burās.

� Visa krievu dzeja līdz pat mūsu dienām ta�u ir viena vienīga luncinā�anās un li�ķē�ana ... Ņekrasovs vismaz atzinās: �Es netirgojos it nekad ar liru, tik da�kārt...� Visi ir maķenīt tirgoju�ies ... Bet mēs sāksim jaunu lēsi ...

� Pagaidiet, pagaidiet, � dzīvokļa saimnieks nobālēja. � Protams, Ņekrasovam bija atsevi�ķas k|ūdas. Bet kas tad, jūsuprāt, ir Pu�kins?

�Salona� dzejnieks skaļi iesmējās, atkal iekampa konjaku. No viņa gāzās vārdu plūdi:

� Un kas tad ir uzrakstījis � �Gan iedvesma nav pārdodama, bet manuskriptu pārdot var�? Kas pazemīgi skrēja pie Benken-dorfa � turklāt nav zināms, kāpēc? Kas caram izkaulēja kambar-junkura mundierīti, rakstīja viņam odas � �Nē, ne jau li�ķība tā ir, ja caru brīvi dziesmā sveicu�? Te nu bija � nacionālais ģēnijs. Varu iedomāties, kāds prieks būtu ar Pu�kinu dzīvot vienās trepēs. Sis ģēnijs cauru nakti uz magnetofona plēstu vaļā �igānu gabalus, un atkritumvads mū�īgi būtu piedzīts pilns ar pudelēm ...

Zviedru un amerikāņu korespondenti, kā atvainodamies paraustīju�i plecus, piecēlās no krēsliem, vērdami ciet bloknotus. Skaidri varēja redzēt, ka monologs pārsniedza gaidītā robe�as.

� Laukā no manas mājas! � vecais advokāts drebo�ā, aizlūzu�ā balsī iekliedzās. � Jūs neesat dzejnieks! Jūs nevarat būt dzejnieks, ja tā runājat par Pu�kinu!

Bet no viesa plūstin plūda vārdi:

� Visa jūsu izdaudzinātā krievu kultūra ir tikai apzeltījums uz vergu va�ām. Pārkairināts patriotisms. �ņaukā�anās mazizglītotu sievi�ķu saskretu�ajās stērbelēs... Ceļu locī�ana izdomātas �tautas� priek�ā, � �salona dzejnieks� nerimās. � Demokrātijas baidēklis ... Gara brīvības trūkums ... Pēc kājautiem� smirdo�a inteliģence ... Tikai Rietumi ... Bet tiem ausis piepūstas pilnas ar pasaciņu par noslēpumaino krievu dvēseli ...

�Amerikāņu korespondents iekarsu�ajam viesim no vienas rokas izrāva ārā sudraba lāpstiņu, no otras līdz galam neizdzerto pudeli un ar strauju kustību pagrūda viņu uz durvju pusi:

� Shut up!¹²

Zviedru korespondents pa�ūpoja galvu:

� Plekata ...

Krivcovam savā zemē daudz kas nepatika. Bet, ja viņam kaut kas nepatika, tas viņā izraisīja sāpes, savas vainas apziņu, modināja vēlē�anos palīdzēt, to labot. Viņam riebās atmasko�anas baudkāre. Viņ� bija ievērojis, ka arī patiesība, ja tā ir ļaunuma pilna, pārvēr�as melos. Dzejnieks nevar nicināt savu zemi, tās kultūru ... Vai tad mīlestība uz savu tautu ir �pielī�ana�?

Ta�u gadījās arī citādi cilvēki, kurus Krivcovs sastapa literatūrai pietuvenās aprindās, un pret �iem |audīm viņ� tāpat izjuta nepārvaramu riebumu � tie kā glābiņu izvirzīja vienīgi �krieviskumu�, turklāt, pēc to domām, uz �o �krieviskumu� vienīgi tiem piederēja monopoltiesības. Krivcovs reiz apmeklēja arī citu � tā dēvēto literāro namu, tiesa gan, tur visa dekorācija bija glu�i pretēja. Visur, pat gaitenī, karājās seno meistaru darinātas svētbildes, zvārguli, stāvēja no sād�ām savesti vērpjamie ratiņi, un zem ungāru stāvlampas uz �ehu parketa kā pareizticības simbols bija nolikts baznīcas zvans. Sarunas risinājās, iemalkojot zāļu �ņabīti, kas ieliets Katrīnas laiku kristāla stopā ar dieva mierā aizgāju�ā Grigorija Potjomkina iniciāļiem. Namatēvs, nostalģisks esejists, kur� rakstīja par sabradātām tradīcijām un bija uzaudzējis kuplu vecticībnieka bārdu, stāstīja, ka viņ� kādu laiku ārzemēs atradies darbā, kura noslēpumainajai būtībai miglaini pieskāries kādas savas esejas liriskajā atkāpē, ieminēdamies par �riska aso smar�u�. Vēlāk viņ� laikam cieta neveiksmi, atgriezās un atjēdzās, sapratis, ka viņa svētā misija ir �glābt Krieviju�.

Pārmijus ar svētbildēm pie viņa dzīvokļa sienām it kā nejau�i gadījās arī ne tik tālas vēstures fragmenti fotouzņēmumu veidā, kuros redzami Skobeļevs uz balta zirga, Nikolajs Otrais, kas dodas apstaigā gar Jura krusta kavalieru ierindu, Lavrs Georgi-jevi�s Kornilovs, tāpat Rūzvelts, Cēr�ils un Staļins Jaltā. Ese-jistam ģitāras pavadījumā patika dziedāt �Lidojiet nu, ērgļi, aug�up ...�, �Kā viedīgais Oļegs jau rīkoties sāk, lai negudrie hazāri trūktos� un citas bra�as dziesmas, pie tam piedziedājums �Par ticību, par dzimteni, par caru ... mēs skaļu �urā� uzsauksim� skanēja visai iejūsmīgi, ar skaidri redzamu modernizācijas pieskaņu, pret ko esejists tik dedzīgi cīnījās savos rakstos par negudrajiem teātra hazāriem. Esejistam patikās uzsaukt tostus par �krievu oficieriem�, tad viņ� stāvēja kājās, turēja glāzīti izstieptā rokā plecu augstumā, demonstrējot teicamu kareivisku stāju, kura nekādi nesaderējās ar viņa vecticībnieka bārdu, kas izskatījās pielīmēta, kā, iespējams, bija arī �riska asās smar�as� laikos. Esejists pūlējās būt mīklains, ta�u viņam tas ne vienmēr izdevās: �traucēja pa�pārliecība, kas ļāva ieraudzīt viņa īsto seju. Tā, piemēram, sīkumos stāstot Krivcovam, kā tika iegādāta Nikolaja Brīnumdarītāja svētbilde, viņ�, di�odamies ar savu apķērību, pats sevi parādīja visai neizdevīgā gaismā. Un notikums ar svētbildi bija �āds. Viņ� �o svētbildi atradis Vologdas novadā, pussabru-ku�ā mājelē, kurā dzīvoja vientuļa ve�a. Ve�a atsacījusies pārdot svētbildi � esot grēks. Un bez svētbildes istaba neesot nekāda istaba. Tad esejists nopircis mājeli tikai par trim simtiem, protams, kopā ar svētbildi. Ve�a aizbraukusi nez kur uz Sahalīnu pie savas mazmeitas � virsnieka sievas � mierīgu prātu, ka svētbilde paliek sentēvu mājā. Esejists svētbildi aizvedis projām, bet mājeli par tūksto� rub|iem pārdevis Maskavas peizā�istam. Tā ka Nikolajs Brīnumdarītājs viņam uzdāvinājis septiņus simtus. Vairāki dzejnieki, kuri �upojās ap savu ideologu esejistu, iemalkodami viņa zāļu �ņabīti, lasīja dzejoļus par svēto Krievzemi, un tajos nebija nekā no jeseņiniskā dzidruma, bet gan tikai savirknēti retoriski, itin kā tautiski vārdi, kuros jūtams tāds pats traks niknums uz �negudrajiem hazāriem� � kājām mīdītājiem, apgānītājiem, jūdasiem, modernistiem. Lūkojoties Krivcovā medainām vervētāja acīm, esejists skaidroja, ka divdesmitie gadi krievu mākslā biju�i modernisma bakhanālija, tradīciju mīdī�ana kājām. Izrādās, ka trīsdesmitie gadi biju�i renesanses laikmets. Patlaban itin kā visu mākslā sagrābu�i tie, kurus esejists visai aizplīvuroti dēvēja par �viņiem�. No esejista vārdiem bija izsecināms, ka �laiks glābties un glābt, laiks saliedēties�. Ta�u �saliedēties� ar tādiem kā viņ� Krivcovam nepavisam negribējās. Viņam gribējās saliedēties ar Pu�kinu, ar Majakovski ... Interesanti bija tas, ka, runājot par krievu valodas di�enumu tā, it kā viņ� vienīgais būtu tās glabātājs, esejists bez mitas bārstīja sve�vārdus:

� Nacionālo vērtību metafiziskais spirituālistiskums stādāms augstāk par karojo�o kosmopolītismu, kas maskējies ar internacionālismu. Vēstures varmācīgā akcelerācija ir sagrāvusi tradīcijas. Krievu garam sve�ās ārzemnieciskās idejas novedu�as pie bezjēdzīgām sociālām kataklizmām. Industriālais haoss izraisījis dvēseles haosu... Vajadzīga stipra roka, lai bez �ēlastības izravētu nezāles... Ceļ�, kas ejams Krievijai, ir apgaismotā auto-krātija, apvienota ar pareizticību. Jūs gribat strādāt krievu literatūras druvā. Jums jāiz�ķiras, ar ko iesiet kopā � ar viņiem vai ar mums... Izvēles nav... Krievu garam, kā mācīja Ļeontjevs, nav vajadzīga nīkulīgā demokrātija, kas cilvēku tikai dara vāju.

Pie sienas blakus Nikolajam Brīnumdarītājam skurbās, sātaniskās a�teles zibsnīgi spīdināja Vasilijs Vasiļjevi�s Rozanovs. Oda pēc Pobedonosceva ar naftalīnu piesūku�ās devīzes �patvaldība, pareizticība, tautiskums�, monarhisma un tā �olaiku varianta sajaukuma.

�No kurienes tas viss nāk?� Krivcovs domāja. �Cik tas viss tāls tautas īstenajai dzīvei, kaut arī tiek iztēlots par tautiskumu. Kam krievu cilvēkam vajadzīga nacionāla augstprātība, ierobe�otība? Tā arī savā ziņā ir tradīciju mīdī�ana kājām. īstenā krievu inteliģence nekad nav bijusi tāda ...� Un pēk�ņi viņa apziņā apvienojās gan ciniskais haltūrists, kas viņam pieprasīja �lokomotīvi�, gan �salona dzejnieks�, kur� ņirgājās pat par Pu�kinu, gan �is �krieviskuma aizstāvis�, kas no ve�iņām �iepj svētbildes. Tie visi, nevērojot �ķietamo pretējību, likās no vienas mīklas mīcīti � un tā bija viņu pa�u nepilnvērtība, �is sasek�ķēju�ais nepilnvērtības komplekss viņos kņudēja bez pārstājas. Kad trūkst talanta, tad mēdz ķerties pie viltībām sabiedriskā jomā. Viņus pagalam saēda vēlē�anās gūt slavu, valdīt pār cilvēku prātiem. Viņi nebija spējīgi to panākt ar īstenas literatūras palīdzību un tāpēc uzsāka da�ādas, ta�u vienādi netīras spēles. īstam rakstniekam tādām spēlēm glu�i vienkār�i nav laika: viņ� strādā. Bet visi �ie velni un velniņi nav rakstnieki, tie ir tikai laika sniegputeņa radīti ne�ķīsti rēgi, kas, skaudības plosīti, riņķo virs trijjūga, kur� traucas virpu|u aizplīvurotā, gandrīz neredzamā, tomēr eso�ā tālē.

Par laimi, Krivcovs sastapa arī īstus rakstniekus un viņos ievēroja kādu iezīmīgu īpatnību: viņi nekad citus neapskauda.

Literātu apvienības vadītājs, �is kasīklis, īgņa un �ķelmis, īstenībā bija tukls, labsirdīgs bērns, un aiz viņa liekuļotā skepticisma slēpās tā pati trauksmainība, no kuras viņ� brīdināja Krivcovu. Literātu apvienības sēde tīri nevil�us tika pārcelta uz tuvāko pelmeņu ēdnīcu, un no portvīna sasarku�ais vadītājs, vicinādams zilganu, pajēlu, uz saliektas dak�iņas uzdurtu pelmeni, Krivcovam klāstīja:

� Nevajag nodoties literārajai dzīvei. Vajag nodoties tikai dzīvei. Nevajag spraukties iek�ā nekādā ganāmpulkā, nekādā barā. Impotenti, lai tie cits pie cita spie�as kā spiezdamies, tik un tā neko neradīs. Neuzklausiet nekādus padomus, pat manējos ne. Labi, ka jums nepiemīt tieksme uz grūtsirdību � man �ī jauno vecī�u grūtsirdība jau ir līdz kaklam. Arī ar mu|ķu mo�umu jūs, kā liekas, nesirgstat. Protams, kā teicis Svetlovs, �daudz jaunu dziesmu nu dzīve mums dod�. Bet pēc tam viņam pa�i par sevi tomēr dzima vārdi: �Granada, Granada, Granada lai zied...� Man bija sava Granada � kar�... Jums arī jābūt savai. Nav dzejnieku, kam nezied Granada ...

Krivcovs viņu pavadīja uz mājām, un viņ� visu laiku runāja bez mitas, it kā gribēdams ielikt Krivcovā visu, kas nebija realizējies viņā pa�ā.

�ķērsielas otrā pusē atskanēja sievietes kliedzieni. �ķērsiela bija �aura, un laternas netīri dzeltenajā gaismā varēja saskatīt ne visai jaunu sievieti virs ruļļiem apsietu gāzes lakatiņu ap galvu, nomītām �ībām kājās, viņu truli un nemākulīgi sita�iereibis zema auguma vīrietis, kuram mugurā bija sporta krekls un kājās pid�amas bikses un kur� nez kurp rāvās ārā no viņas rokām, kas bija izmisīgi viņā iekrampēju�ās. Krivcovs dzīrās mesties turp, kur skanēja kliedzieni. Vadītājs satvēra viņu aiz piedurknes:

� Krivcov, nevajag pīties iek�ā ...

Krivcovs izrāvās, steidzās turp un atsvieda vīrieti nost no sievietes, tā ka tas atsprāga līdz apdrupu�ai sienai, kurā zem nolupu�a apmetuma rēgojās ārā sapuvu�i skaliņi. Vīrietis bija tā piedzēries, ka, ar muguru atsities pret sienu, gar to no�ļuka lejā un nogāzās uz trotuāra, atlauzdams notekcaurules posmu, kas tik tikko bija turējies klāt. Sieviete vēl me�onīgāk ņēmās spiegt un steidzās vīrieti celt aug�ā, izpau�ot neparastu maigumu.

� Milicija! Te piekauj manu vīru! Nolādētie huligāni!

Kaut kā atbalstījusi pret sienu to, kas bija viņas vīrs, sieviete metās virsū Ķrivcovam, paķērusi nolūzu�o notekcaurules gabalu un nikni vicinādama to kā vāli. Krivcovs nepaguva izvairīties, un sitiens trāpīja viņam tie�i pa galvu. Viss sāka griezties riņķī: laterna, pret sienu atmeties cilvēks pid�amas biksēs, kur� muļķīgi smīkņāja, reizē niknas un izbīļa pilnas sievietes acis, stāvus saslēju�ies matu ruļļi. Krivcovs izjuta sāpes, kaunu, aptvēra notiku�ā bezjēdzību. Viņ� tik tikko varēja nostāvēt, pieķēries pie laternas staba. Aptaustīja galvu, atņēma nost plaukstu, uz tās bija asinis.

� Vasja, es laikam esmu viņu nositusi, � sieviete ievaimanājās, niknums izzuda no viņas acīm, parādījās sievi�ķīga �ēluma pilna lieti�ķība. Nekustīgajam Vasjam izrāvusi no rokām līdz dibenam neizdzerto degvīnā pudeli, viņa to izlēja Ķrivcovam uz galvas, apsaitēja galvu ar gāzes lakatiņu.

� Draudziņ, piedod .man ... Piedod nu ... Te bija tāda padarī�ana ... ģimenes lieta ... Un tu pagadījies starpā ... Tikai nevajag ziņot milicijai. Vai iedot tev naudu taksim? � Un viņa steig�us ievilka Vasju ieejas tum�ajā dobumā.

Krivcovs pamazām atjēdzās. Nezin kāpēc viņam sāka plūst asaras. Tās nebija iespējams apvaldīt. �

� Viņa tev ir pamatīgi ievilkusi... � vadītājs sacīja, ar kāju pasperdams tālāk notekcaurules atlūzni. � Pamatīgs bleķa gabals ... Vai brauksim uz �Ātro palīdzību�?

Krivcovs noraido�i papurināja galvu, novērsdams acis sāņus.

� Te tev nu bija pasaules pilnveido�ana, � vadītājs norūca. � Mājās galvu apzied ar jodu. Vai jums mājās ir jods? Ja ne, ieiesim pie manis.

Krivcovs grīļodamies gāja uz priek�u jo brīdi jo ātrākā solī. Vadītājs lūkojās uz viņa kals�no muguru, kas pa brīdim iedrebējās. Vientuļi rēgojās aug�up pacēlusies melna cilpiņa � viņa vējjakas pakaramais. Tad Krivcovs pazuda aiz stūra.

�No viņa tomēr iznāks dzejnieks...� vadītājs ar ba�ām un maigumu nodomāja. �Nekas, mani tāpat kādreiz sita.� Viņ� nopūtās un savu vēderīgo portfeli pārlika no vienas rokas otrā. �Bet kur gan rodas tie dzejnieki?�

15

Igoru Seļezņovu nomāca sabiedriskā transporta pasa�ieru sejas. Jo sevi�ķi no rīta, kad ļaudis brauc uz darbu. Jo sevi�ķi vakarā, kad ļaudis atgrie�as mājās no darba.

�Neveiksminieku bars,� viņ� domāja, ar saltu citplanētas iemītnieka ievērīgumu slidinādams skatienu pār savu tautie�u noguru�ajām sejām. �Tiem visas dienas līdzīgas cita citai kā elektrības skaitītāji dzīvokļos. Tie nemitīgi �audās kā vāvere ritenī... Teiksim, tu, metro vagonā man pretī sēdo�ais apdullu�ais kantorist, no kura aug�up uzrautajām biksēm rēgojas ārā apak�bik�u saitītes... Ko tu uz saviem saburnītajiem ceļgaliem esi uzkrāvis ungāru ra�oto �emodāniņu �diplomāts� ar plāksnīti �Dārgajam Iļjam Ivanovi�am piecdesmitajā gadskārtā no pateicīgajiem darbabiedriem�, pie tam izskaties tik varen lepns, it kā'�ajā �diplomātā� atrastos sapresētas �veicie�u franku paciņas? Es jau nu nomanu, ka pa �ķirbu �diplomātā�, kuru nekādi nav iespējams cie�i aiztaisīt, uz vagona grīdas pil rja�enka vai kefīrs no apgāzu�ās pudeles, un ar pieredzēju�u rentgenologa aci redzu tai blakus Poltavas desas luņķi un pāris kausētu sieriņu. Tas arī ir viss tava �diplomāta� noslēpums. Tas arī viss, ko tu esi sasniedzis... Un tu, galantērijas veikala pārdevēja vai zābaku'sai�u bleķa uzgalī�u fabrikas uzskaitvede, kas metro vagona metāla stienī ieķērusies ar tuklajiem pirkstiņiem, uz kuru manikirētajiem nadziņiem ar lētu �iku kādā Orehovas�Borisovas skaistuma salonā uzpiķināti zeltaini spīgulī�i! Vai patiesi tev izdosies noslēpt, ar kādu intrigu, viltību, kādas izmaņas palīdzību tu esi sadabūjusi visu, ar ko tagad greznojies, � gan savu briesmonīgo zilgano, sirmiem pavedieniem caurausto parūku, kuru no Hon-kongas bodītes, kur preces var nopirkt par lētām cenām, atvedis tirdzniecības flotes jūrnieks, gan, ņemot talkā ķīmiju, no Jakuti-jas lapegļu zāģskaidām japāņu uztimerēto baito neilona blūzi, kurai nepielūdzami spīd cauri baismīgas gurķu krāsas krū�turis, gan savas no sarkanas vaskadrānas ar imitēto korķa zoli sameistarotās kurpes, kas, nepakļaujoties jēlādas trūkumam, armēņu viedo roku darinātas Erevānas sārtā �ūnakmens �ķērsielās? Kā gan tevi nodod Suhumos ra�otais mazītiņais bārdas skujamais asmenītis �Gilette�, kas kūļājas pārlieku oran�ā ķēdītē, lai tā varētu būt no zelta, ķēdītē ar krustiņu � nezin kāpēc katoļu; celofāna soma ar firmas uzrakstu �Winston�, kurā, paskatoties no aug�as, redzama vienīgi bulgāru cigare�u �Opal� paciņa un tā pati rja�enkas pudele, tie pa�i kausētie sieriņi. Kā tu alksti izrauties no savas deviņdesmit rubļu algas, no komunālās virtuves, kas piesūkusies ar cepta heka smaku. Ta�u tavs pārlieku labi redzamais lāpījums uz kreisās zeķes liecina, ka ir atdotas vēl neiekarotās pozīcijas. Jums, sabiedriskā transporta pasa�ieri, sestdienas ir bezgalīgas sestdienas talkas nebeidzamās apzaļumo�anas labā. Svētdienas � gājieni bariem sēnēs uz me�u, kas piegāzts ar sairas konservu bund�ām, vai uz to pa�u me�u, kurā sniegs apklājis visu ne�ķīstību, lai kupenās ar slēpju nūjām uz-viktu �Vasja 4-Katja = mīlestība�. Jūs, saldētās gaļas rijēji. Portvīnu tempēji. �ausmīgo, melno satīna sporta bik�u un jau sasietu kaklasai�u pircēji. Tie, kas mū�dien skatās �Zilo uguntiņu� un �Nu, zaķi, pagaidi tikai...�. Jūs esat pārāk vāji, lai izrautos no ikdienības purva ...�

Tā vai apmēram tā domāja Igors Seļezņovs, kur� studiju laikā, savas dzīves pārejas posmā, nonācis saskarē ar sabiedriskā transporta pasa�ieriem. Igors Seļezņovs nevarēja pat iedomāties, ka viņ� neizrausies. Ar vārdu �izrauties� viņ� nebūt nedomāja muk�anu uz Rietumiem kā da�s labs. Viņ� gribēja �izrauties� tepat iek�ienē. Iekļū�ana starptautiskās sfērās viņam bija tikai līdzeklis, lai nostiprinātu savas pozīcijas pa�u zemes sfērās. Baudīt priek�rocības ir patīkamāk tur, kur tās labāk pamanāmas. Ordinkā mersedess izskatās daudz vilino�āk nekā Elizejas laukos � tur mersedesu papilnam. Nevienu nevar pārsteigt, amerikāņu firmas lupatās defilējot pa Brodveju. Zviedru dinamiskie skaļruņi �Tanberg� Kutuzova prospektā itin kā iegūst lielāku skaņas smalkumu. Igoram Seļezņovam patika īpa�ā ārzemnieciskā smar�a, kas vēdīja tādu viesnīcu vestibilos kā �National�, �Metropole�, �Inturist�, � sabiedriskā transporta pasa�ierim nepieejamo parfīmu un cigāru smar�a. Da�reiz Igoram Seļezņo-vam �ķita, ka tie�i �ī smar�a ārzemnieku �estiem pie�ķīra tik lielu pa�pārliecību, it kā viņi būtu �īs zemes saimnieki, nevis tikai tajā apmetu�ies. Uz ārzemēm viņam gribējās braukt vienīgi tāpēc, lai atgrieztos ietīts tādā pa�ā smar�ā, kas starp viņu, Igoru Seļezņovu, un sabiedriskā transporta pasa�ieriem uzceļ neredzamu sienu. Lai to sasniegtu, viņ� bija gatavs uz visu, loģiski izdibinājis tie�o sakarību starp sabiedriskā un ekonomiskā kapitāla uzkrā�anu sociālisma apstākļos. Tas, ka privilēģiju iegū�ana par jebkuru cenu ir amorāla, viņu nebiedēja. Igors Seļezņovs uzskatīja, ka viņam uz to ir tiesības at�ķirībā no pasa�ieriem, kuri uz visu mū�u nosodīti braukt sabiedriskajā transportā un ar kuriem pagaidu nepiecie�amība viņu spieda miesīgi saskarties liktenīgajās sastrēgumstundās, fiziski sajūtot sa�utumu par to, ka viņa pilnvērtīgā, mātes sagādātā angļu ka�mira �akete tiek fatāli piespiesta pie kāda Ivanovas �triko�, vai par to, ka briesmonīgas smil�krāsas septiņjūd�u sandaletes rupji kāpj virsū viņa itālie�u mokasīnu mīkstajai ādai, kas ir gandrīz tāda, no kādas izgatavo cimdus. Sabiedriskā transporta pasa�ieri visi bez izņēmuma Igo-rain Seļezņovam �ķita nelaimīgi cilvēki, un, ja tie smaidīja vai smējās, tad, pēc viņa domām, tikai tāpēc, ka neapzinājās savu nelaimīgumu, un tas viņa acīs tos darīja vēl nelaimīgākus. Igors Se|ezņovs pat nenojauta, ka daudzi no �iem cilvēkiem mīl savu darbu un tos tuviniekus, pie kuriem viņi atgrie�as pēc �ī darba, ka �ajos cilvēkos iemīt ne tikai nogurums, kas pamanāms pirmajā acu uzmetienā, bet arī viņam neredzami prieki, cerības un domas par sevi un visu cilvēci, kuras lielāko daļu arī veidoja tie�i viņi, sabiedriskā transporta pasa�ieri. Viņi bija aizņemti, un viņiem nebija laika izrādīt, ka necie� Igoru Seļezņovu. Ta�u, ja kāds no viņiem vērīgāk ielūkotos tā acīs, tad pamanītu metālisku spīdumu, kāds raksturīgs uzglūno�am ienaidniekam. Igors Seļez-ņovs arī bija aizņemts, tomēr atrada laiku neciest cilvēkus. Viņ� necieta vienkār�i ģērbu�os. Noguru�os. Slimos. Vecos. Neglītos. Neveiklos. Kautrīgos. Skumjos. Tie kavēja viņa enerģisko virzī�anos uz priek�u. Tie traucēja viņu vizuāli uztvert pasauli. Ja viņ� parakņātos sevī, tomēr konstatētu, ka tie viņam vajadzīgi kā fons, uz kura izceltos viņ� � nevainojami ģērbtais, alla� par sevi cīnīties gatavais, veselais, jaunais, glītais, veiklais, dro�ais Igors Seļezņovs, kur� neatļaujas tādu nabadzīgo ļau�u greznību kā skumjas.

Bez sabiedriskā transporta pasa�ieriem viņu nomāca vēl daudz kas �ajā dzīvē, kura viņam, Igoram Seļezņovam, likās pārāk nepilnīga. Ka tā bija nepilnīga arī citiem, tas viņu neinteresēja. Pilnveidot dzīvi uzreiz visu labā, pēc viņa uzskata, bija nevajadzīgi un arī neiespējami. Bet savā labā � gan vajadzīgi, gan iespējami. Tiesa gan, iespējas ir ierobe�otas, ta�u tās jāprot papla�ināt un pat atrast no jauna. Par to, vai viņ� ir labs vai slikts, Igors Seļezņovs nekād nedomāja. Vārdu �stiprs� viņ� vērtēja augstāk nekā vārdu �labs�. Stiprajam, pēc viņa domām, bija tiesības būt jebkādam. Tāpēc viņ� nejutās visai aizskarts, kad laukos Krivcovs viņu nosauca par �plukatu�. Ta�u reiz viņ� to dzirdēja arī no sava tēva.

Tas bija rets gadījums, ka viņi runāja viens ar otru bez mātes klātbūtnes � māte neļāva darīt pāri savam vienīgajam, viņas izlolotajam dēlam. Māte pat nenojauta, cik dziļi viņ� to nicināja par pliekano, uzmācīgo mīlestību. Savā dēlā viņa redzēja iemiesotu to vīrie�a ideālu, no kura tik tālu stāvēja viņas vīrs, pēc sievas domām, pārāk neaptēsts, labsirdīgs cilvēks, kur� nekādi nesaprata, ka ir robe�a starp viņu, rūpnīcas direktoru, un rūpnīcas sargu vienroci Vasjutkinu, ar kuru viņ�, sievai par lielām bēdām, nepārstāja draudzēties kop� frontes gadiem. Sis Vasjut-kins kļuva par kādreizējās direktora sekretāres sociālā naida galveno objektu kaut vai tāpēc, ka bija mū�īgs atgādinājums, ka viņas vīrs ne jau vienmēr bijis rūpnīcas direktors. Lai viņa pūlējās kā pūlēdamās, Seļezņovam, vecākajam, �viss slikti piegulēja�. Vajadzēja bezgalīgi visu pār�ūt, un tas viņai pagalam bendēja nervus, jo vīru gandrīz nebija iespējams aizvilkt uz ateljē. Seļezņovam, jaunākajam, viss piegulēja kā uzliets. Seļez-ņovs, vecākais, līdz pat �im laikam nebija ticis vaļā no, viņasprāt, �ausmīga ieraduma pīpēt belomoru. Seļezņovs, jaunākais, pīpēja tikai amerikāņu cigaretes. Seļezņovs, vecākais, nekādi nespēja no krievu-angļu sarunvārdnīcas iemācīties nevienu frāzi. Seļezņovs, jaunākais, spīdo�i runāja angliski un diezgan labi arī franciski. Seļezņovs, vecākais, nenodarbojās ne ar vienu sporta veidu. Seļezņovs, jaunākais, spēlēja tenisu, brauca ar slaloma slēpēm un ūdensslēpēm, nodarbojās ar daiļslido�anu un karatē. Seļezņovs, vecākais, bezgalīgi lasīja un pārlasīja vienu un to pa�u grāmatu � �Karu un mieru�. Seļezņovs, jaunākais, oriģinālā lasīja Henrija Millera darbu �Vē�a tropiks�. Dēls Seļezņo-vai it kā deva iespēju revan�ēties par vīru, kas nācis no vienkār�ajiem ļaudīm.

�Tu esi galīgi sajucis ar to savti produkciju. Bet mans dēls � �tā ir mana produkcija,� reiz Seļezņova lepni vīram pasacīja. � �Jā, diem�ēl tava,� Seļezņovs, vecākais, ar skumjām atzina. Viņ� jau sen nemīlēja sievu un varbūt nebija mīlējis nekad, ta�u bija tā nomocīts, ka viņam pietrūka spēka �ķirties.

Pirms dēla brauk�anas uz Maskavu, lai liktu iestājeksāmenus, Seļezņovs, vecākais, iegāja viņa istabā, kad viņ� jau gulēja gultā, lasīdams Cēr�ila biogrāfiju. Seļezņovam, vecākajam, mugurā bija ar palmām un pērtiķiem izrotāta zīda pid�ama, kuru viņ� slepenībā ienīda, un kājās vienkār�as melnas mājas tupeles ar voi-loka zolēm, �ības viņ� bija varonīgi nosargājis, kaut gan sieva daudzkārt grasījās tās izmest ārā un to vietā viņam iesmērēt holandie�u sabo, kas rībēja kā tanki.

Seļezņovs, vecākais, patlaban oda pēc �ņabja, ko, darbam beidzoties, viņ� aiz noguruma bija iekampis Vasjutkina sarga bū-delē. Seļezņovs, vecākais, kuram kāja aizķērās aiz hantelēm, ar roku pagrūda nost uz tahtas izsvaidītās skaņuplates un, starp Elvisu Presliju un jaunumu � �Astaino� pirmo ilgspēlējo�o plati � atbrīvojis sev mazu laukumiņu dzīves telpas, apsēdās, nokāris gurdās, mūsainās rokas, tā ka tās gandrīz skāra paklāju ar Peru lamu.

� Tava māte piespieda mani piezvanīt uz Maskavu rektoram, aizrunāt par tevi. Es viņu pazīstu no frontes laikiem. Mēs bijām vienā vadā � Vasjutkins, viņ� un es... Piezvanīju, kaut gan tas man riebās. Esmu kļuvis zaķapastala. Baidos no tavas mātes saceltiem skandāliem ...

� Neesmu atbildīgs par mātes dēliekārto�anas trīsām ... � Seļezņovs, jaunākais, atbildēja, Cēr�ila biogrāfijā kā zīmi ielik-dams Pārķēra pildspalvu. � Mani uzņems arī bez tavas palīdzības. Un bez sardzē stāvo�ā hegemona palīdzības.

� Jā, tevi dro�i vien uzņems, � Se|ezņovs, vecākais, pētījo�i lūkojās dēlā. � Zelta meda|a... Brīni�ķīgs raksturojums. Pa tēva līniju arī viss kārtībā. Aktīvs sabiedriskais darbonis. Stāsta, ka tu gatavojot spo�us referātus par starptautisko stāvokli, kuros atmaskojot kapitālismu... Oksfordas izruna... Tu proti iepatikties, kam vajadzīgs un kad vajadzīgs. Bet man tu neesi mācējis iepatikties. Man, tavam tēvam ...

� Neesmu arī centies... � Seļezņovs, jaunākais, paraustīja plecus. � Tēvi un dēli... Mū�īgā problēma... Tu man arī daudzējādā ziņā nepatīc ... Esi novecojis ...

� Var jau būt ... Neaizmirsti, ka arī tu kādreiz novecosi... Es gan atnācu pie tevis ne jau tāpēc, lai izteiktu pamācības. Baidos, ka ir par vēlu. Man pie tevis lūgums � tas mūsu kopējā dzīvē, tā sakot, ir rets gadījums. Tu uz Maskavu lido rit no rita, vai ne? Vai tu nevarētu kaut ko paķert līdzi?

� Ko tad? � Seļezņovs, jaunākais, saviebās, jau iepriek� sadrūmis.

Seļezņovs, vecākais, piecēlās no tahtas, aiz�ļūca uz savu istabu un atgriezās, nesdams kaut ko tādu, ka, to ieraugot, Seļez-ņovs, jaunākais, nodrebēja un noskurinājās aiz �ķebīguma, bailēm un sa�ufuma. Tas, ko viņ� ieraudzīja, vairs nepieļāva, kā viņ� pats uzskatīja, būt �tolerantam� pret tēvu. Seļezņovs, vecākais, atnesa niķelētu ādas roku, pie kuras karājās atsprādzētas siksniņas, turklāt turēja to kā kaut ko pa�am piedero�u, draudzīgu, it kā �ī roka būtu dzīva un silta.

� Tā ir Vasjutkina protēze... Viņam te kaut kas nav kārtībā ar locīklām. Grau�. Bet vispār protēze ir brīni�ķīga, � nemanīdams �ausmas dēla sejā, murmināja Seļezņovs, vecākais, pētīdams niķelētās ādas rokas mehānismu. � Mēs abi ar Vas-iutkinu būrāmies gan tā, gan �ā, tomēr netikām skaidrībā. Varbūt pavisam niecīga vaina � jāpalai� vaļīgāk vai jāpievelk kāda skrūvīte ... Sare�ģīta padarī�ana ... Ļeņingradas protēzisti atsacījās labot � saka, lai /Maskavā nododot tajā fabrikā, kas to izgatavojusi, tur vai nu izlabo�ot, vai apmainī�ot pret citu. Tad nu paķer līdzi protēzi, aiznes uz fabriku, kvīti un adresi es tev iedo�u.� Tas neprasīs daudz laika. Pēc tam iedosi pavadonim, viņ� nogādās protēzi Ļeņingradā, tu piezvanīsi man, pateiksi vilciena un vagona numuru, es aizie�u pakaļ.

Kamēr Seļezņovs, vecākais, to visu murmināja, Seļezņova, jaunākā, acu priek�ā tēlojās �ausmīgi pazemojo�as ainas: viņ� lidostā nodod savu sārti zilo amerikāņu ceļasomu �Lark� ar rāvējslēdzēju un koda atslēgu un, tum�i piesarkdams, kaut ko piebilst par rokas bagā�u. Turot neērto, ar auklu aptīņāto saini un aizķerot visus, kas ir apkārt, viņ� dodas pie aviodro�ības kontroles punkta, kontroliere bez liekām ceremonijām paplē� va|ā saini, un no tā draudīgi izlien laukā melns cimds. Izbrīnīti un ziņkārīgi skatieni, ķiķinā�ana, jociņi � cik tas viss pazemojo�i, cik tas viss Igora Seļezņova necienīgi, viņa, kur� lido pretī savai spo�ajai nākotnei, nezin kāpēc stiepdams līdzi kāda niķelētu ādas roku. Pēc tam viņ�, nodūris acis, ieiet lidma�īnas salonā un steig�us iestumj saini aug�ējā plauktā, apsegdams to ar savu Kopenhāgenā ra�oto gai�as kafijas krāsas māksi putek|u mēteli. Ta�u nepielūdzamā stjuarte pamana viņa triku un atkal iedod viņam rokā saini, apstulbdama, ieraugot, ka cauri ieplēstajam papīram rēgojas tā pati sasodītā melnā roka. Viņ� pūlas pabāzt vīstokli zem sēdekļa, ta�u � kas to deva. Nav nekādas izejas, un viņam visa lidojuma laikā jātur klēpī sainis, no kura vienā laidā lien laukā locekļi, viras, siksniņas, sajūtot izsmējīgus skatienus, ko raida brūni iedegusi kaimiņiene, kas pie savām �ilbino�u krēmkrāsas svārku apkļautajām kājām augstprātīgi nolikusi somu �Adidas�, kurā redzamas divas Slezingera firmas raketes. Un tas viss viņam jāpacie�, kaut gan viņ� varētu ar �o kaimiņieni nevērīgi patērzēt par Kri�u Evertu, par Borgu, par priek�rocībām, ko dod sitiens ar abām rokām tīkla tuvumā, un pie reizes pierakstīt telefona numuru, vienojoties par to, kā varētu atjaunināt dzelteni fosforiskās �Dunlop� bumbiņas, kuras gaida savu zvaig�ņu stundu sudrabainā skārda cilindrā, kas viņa �Lark� firmas �emodānā lido uz Maskavu. Vasjutkina protēze viņu, Igoru Seļezņovu, kā robe�stabs atdalīja no melodiskās tenisa bumbiņas �vīkstoņas, no smar�ām �Micuko�, kuras vēdī pa kreisi ... Pēc tam Igors Seļezņovs iztēlojās savu gājienu uz fabriku, kas izgatavojusi protēzi, stāvē�anu rindā kopā ar invalidiem, kuri o� pēc alus un �āvētiem brek�iem, no�ēlojamo protēzes vīstī�anu ārā no papīra, kvīts uzrādī�anu nekaunīgai pieņēmējai ar stikliņiem, kas imitē rubīnu, gaļīgajās auss ļipiņās, lūg�anos vilciena �Sarkanā bulta� pavadonim, lai �o saini nodod Ļeņingradā ...

� Es nesaprotu, kāds man sakars ar Vasjutkina protēzi? � Seļezņovs, jaunākais, riebumā sarāvās. � Kāpēc man ar visu to jā nodarbojas?

� Kāds sakars? � Seļezņovs, vecākais, gausi pārjautāja. � Kaut vai tāds, ka bez tādiem kā Vasjutkins tevis nemaz nebūtu. Nebūtu ne tavas zelta medaļas, ne tavas angļu valodas, ne tava tenisa... Es zināju, ka tu atsacīsi. Tomēr slepenība cerēju. Nekas neiznāca ... Tā nav tēvu un dēlu problēma, kā tu saki. Ne jau paaudzēs tā vaina ... Tev ir cita �ķiras apziņa.

� Novecoju�ās kategorijas... Pie kādas �ķiras tad es, pēc tavām domām, piederu? � Seļezņovs, jaunākais, pavīpsnāja.

� Pie pa�as riebīgākās � pie karjeristu �ķiras.

� Bet tu ta�u arī pats esi taisījis karjeru, piemēram, salīdzinājumā ar Vasjutkinu, � Se|ezņovs, jaunākais, pavīpsnāja.

� Es nevis taisīju karjeru, bet veidoju dzīvi. Un ne jau savā labā, bet gan citu labā ... � nikni atcirta Seļezņovs, vecākais.

� Nu bet maķenīt arī savā labā ... � Seļezņovs, jaunākais, dzēlīgi izmeta.

� Savā labā es to slikti izveidoju... Slikti gan... Arī citu labā ne glu�i tā, kā man būtu gribējies... � Seļezņovs, vecākais, pēk�ņi salīka, sajuzdams neiedomājami lielu nogurumu, kas bija sakrājies tik daudzos gados no alla� neizgulētām naktīm, brāzieniem, sapulcēm, telefonu zvaniem. Aiz viņa pleciem bija izaugu�as ēnas, kuras vienmēr dzīvoja viņā un laikiem iznāca laukā, un neizbēgami ielenca viņu, � jauniņas komjaunietes no pirmajām piecgadēm sarkaniem lakatiņiem ap galvu, ar Mopra nozīmītēm un viņ�, jauns komsorgs, kur� pieprasa, lai vienu no viņām izslēdz par proletārie�u rokām nepiedienīgu manikīru; Kirovs, kur� uzrunā Ļeņingradas jaunos strādniekus un negaidot no tribīnes grie�as pie viņa ar jautājumu, nezin kāpēc zālē noskatījis tie�i viņu: �Jūs, biedri, � kādas būtu jūsu domas, kas ir svarīgāks � kultūra vai sociālisms?� Komsorgs Seļezņovs, nosvīdis aiz uztraukuma, ne�aubīgi nokliedza: �Sociālisms, biedri Kirov.� Un Kirovs piepe�i sāka labsirdīgi smieties: �Redz, kur vēl viens piemērs^ kas pierāda tādu attieksmi pret kultūru, par kādu es nupat runāju... Vai tad sociālisms iespējams bez kultūras? Vai jūs, biedri, varētu iedomāties, ka Markss tramvajā sievietei nedotu vietu vai Ļeņins stāstītu pliekanu anekdoti?� Kirovs... Kosarevs.. . Tuha�evskis... Viņ� vēl tos sastapa. Viņi visi kļuvu�i par tālam ēnām, arī viņ� pats, toreizējais... Par ēnām bija kļuvusi vecā Pīteras boļ�eviku gvarde, kuru acīs atspulgojās Smoļnija ugunskuri. Bet Selezņovā, jaunākajā, nebija iemitu�as ne �īs, ne kādas citas ēnas, viņ� tās neielaida sevī, jo tās tikai viņu traucētu kā sabiedriskā transporta pasa�ieru pūlis. Vienīgā ēna, kuru viņ� atļāvās redzēt, bija uz zemeslodes krīto�ā gigantiskā ēna, ko meta viņ� pats, nākamais Igors Seļezņovs, kas bija brīvs no tēva atmiņām un visu iepriek�ējo paaud�u atmiņām.

� Ja tu neesi spējis izveidot pats savu dzīvi, ko tad tu man vari iemācīt? � Seļezņovs, jaunākais, dzedri jautāja.

� Neviens tēvs nespēj savu dēlu iemācīt būt ģeniālam. Tas netiek mācīts. Bet, ja tēvs nav nelietis, viņ� vismaz savu dēlu var iemācīt nebūt nelietim. Es to nevarēju. Esmu tevi izlaidis no rokām. Aizņemtība nav nekāds attaisnojums. Galvenais, ar ko pieaugu�ajiem jābūt aizņemtiem, ir viņu bērni.

� Uz kāda pamata tu mani uzskati par nelieti?

� Tu esi briesmīgāks par nelieti ar pagātni. Tu esi nelietis ar nākotni.

� Un tu baidies, ka gai�ā nākotne, kuru tu cel, piederēs nelie�iem?

� Nē. Paldies dievam, ne jau visi tavā paaudzē ir tādi kā tu. Tavā skolā ir ari lieliski pui�i � La�ugins, Krivcovs. Tādu rokās var atstāt valsti. Bet tādu kā tu � bail atstāt.

� Kas tad manī tik briesmīgs?

� Briesmīgs ir tas, ka tāds kā tu varēja piedzimt sociālismā. Es diez cik labi nepazīstu kapitālismu, tomēr �ur tur esmu bijis. Tur karjerismu neuzskata par kaut ko apkaunojo�u. Taisni otrādi � karjerisms tiek atbalstīts, reklamēts, uzskatīts par tikumu. Esmu lasījis Forda grāmatu �Mana dzīve�. Viņa karjeras galvenā ideja ir pati karjera un nekas cits. Bet mēs ta�u dzīvojam sociālismā. Sociālisms kā ideja morāli vērtē augstāk par karjeru...

� Tikai kā ideja ... Bet kā realitāte?

� Realitātei ir daudz seju. Un viena no tām � tavējā. Mūsu karjeristi ir liekulīgāki par kapitālistiskajiem. Lai taisītu karjeru, tev jāizliekas tikumiskam. Ja tev eksāmenos jautās, kāpēc tu gribi iestāties institūtā, tu, protams, nesacīsi: �Lai taisītu karjeru.� Amerikānis, piemēram, nekautrēsies tā sacīt. Bet tu izmantosi morāles aizsegu. Tu bargi nosodīsi starptautisko reakciju. Tu nosauksi Cēr�ilu par niknāko ienaidnieku.. īstajā vietā noci-tēsi Ļitvinovu vai Maiski. Bet starp viņiem un tevi ta�u ir morāls bezdibenis. Viņiem bija ideāli. Bet tu neesi muļķis. Tu aptver, ka nav izdevīgi, ja cilvēkam ir ideāli. Tad vajadzīga arī cīņa par tiem. Tu saproti, ka izdevīgi izlikties par tādu, kam ir ideāli. Tu zini spēles noteikumus. Vai patiesi tu panāksi to, ka runāsi tautas vārdā, kaut gan to nicini, Vasjutkina vārdā, kaut gan viņa protēze tev liekas nesavienojama ar tavu eleganci? Karjeristi ir tautai visnaidīgākā �ķira. Tev labpatika man pajautāt, kāds tev sakars ar Vasjutkina protēzi? Un kāds tev sakars ar Pu�kinu, ar Ļevu Tolstoju?

� Atkal Ļevs Tolstojs ...

� Jā, atkal Ļevs Tolstojs. Vienmēr Ļevs Tolstojs... Un kāds tev sakars ar tiem karavīriem, kas tevis dēļ gāja bojā Lielajā Tēvijas karā? Kas tu esi? Vai tu apjēdz, kādā zemē esi dzimis? Ko tu par to zini? Kāpēc tev par to nospļauties? Tu ta�u tāds neesi piedzimis... Tevi kaut kas par tādu ir pataisījis... Kas gan? Es nespēju atrast atbildi. Ja to atrastu, darītu visu, lai iznīcinātu �o �kaut ko�... � Seļezņovs, vecākais, cieti, dzedri pasacīja. Ta�u, ieklausoties savos vārdos, viņ� apmulsis domāja: �Mans dievs, tas ta�u mans dēls... Mans dēls � tātad mana vaina ... Viņ� gandrīz manī neklausās. Varbūt tie nav īstie vārdi?

Varbūt mēs esam iemācīju�ies uzvarēt, celt, bet vēl neesam iemācīju�ies atrast tos vienīgos vārdus, kas mums palīdzētu neizlaist no rokām mūsu bērnus?� Bērnībā es cietu badu. Sī bērnība ir mani izkaldinājusi. Man ne no kā nav bail. Ta�u tu dzīvoji labāk, bet no tā esi k|uvis sliktāks.

� Mums pavisam citas prasības... Mūsu paaudze ir pārsniegusi jūsu prasību robe�as. Tā ir dialektika, � Seļezņovs, jaunākais, atbildēja.

� Tomēr nevar pārsniegt sirdsapziņas robe�as... Tu jau esi birokrāts... Tu esi potenciāls birokrāts. Protams, jauna, modernizēta tipa birokrāts. Karjerisms ta�u ir birokrātijas vienīgā ideoloģija. Pareizāk sakot, krēslaloģija. Un krēsla formas var būt pavisam ultramodernas � tas negroza būtību ... Agrāk birokrāti bija citādi, primitīvāki. Es neieredzēju �os stulbeņus gabardīna mēteļos un velūra platmalēm galvā, tie bāza degunu ra�o�anā, no kuras nejēdza ne �bū�, ne �bē�. Kad mani izvirzīja un ar visu galvu iegremdēja papīru purvā, es izbijos: ja nu kļūstu tāds pats kā viņi? Tā kā nebūtu kļuvis, kaut gan līdz pat �im brīdim maķenīt no tā baidos. Bet tagad līdz ar tehnoloģiju arī birokrātija ir modernizējusies. Tā nav tik provinciāla kā senāk. Tapusi gudrāka. Tapusi �vītīgāka. Tapusi globālāka. Tapusi ciniskāka. Ko var zināt, tu vēl iestāsies partijā, kuras dibinātāji darīja visu, lai to iztīrītu no karjeristiem. Ja tevi redzētu Ļeņins! Es tev novēlu nelaimi. Lielu nelaimi. Lai tā notriektu tevi ar ģīmi pie zemes, par kuru tu nekā nezini un negribi zināt. Varbūt tad tevī kaut kas pamodīsies...

�Cik tālu esmu nonācis,� Seļezņovs, vecākais, domāja. �Pa�a dēlam novēlu nelaimi. Tātad viņa audzinā�anu no saviem pleciem noveļu uz nelaimes pleciem? Vai patiesi tā ir vienīgā skolotāja? Kliedzu uz dēlu, apsūdzu viņu. Skolotājs, kas kliedz, galīgi nekur neder... Jāmeklē citi argumenti, nevis jākliedz un jāapsūdz. Kādi tad?�

Aiz Seļezņova, vecākā, tik stipii aizcirtās durvis, ka izkrita spraudīte, ar kuru to iek�pusē bija piestiprināts Ringo Stāra portrets. Seļezņovs, jaunākais, rāpodams pa grīdu, ar Peru lamu rotātā paklāja mīkstajā biezoknī sāka meklēt spraudīti, sadūrās uz tās un pēk�ņi sastinga, aizmirsis, kāpēc �o spraudīti meklējis, jo viņu pārņēma vientulība un bailes � emocijas, ko viņ� reti kad izjuta. Seļezņovs, jaunākais, to pa�u bija izjutis, kad pagāju�ā gada agrā pavasarī viņu klase bija aizbraukusi ekskursijā uz Kalugu, un izrādījās, ka neredzamā di�enā cilvēka ēna viņu, Seļezņovu, ir nobīdījusi otrā plānā pat viņa līdzte�u acīs. Galvas atpakaļ atgāzu�i, skolēni stāvēja upes krastā pie milzīgas, īstas raķetes, kuras baltais korpuss no sarkanajām balsta konstrukcijām it kā rāvās zilgajā, aicino�ajā bezgalībā, kas piekaisīta ar mākoņu pubuļiem. Tad pēk�ņi atskanēja sprak�ķi, kas_ pārgāja vēl vieglā, tomēr jau pieaugo�ā dārdoņā, it kā raķetē sāktu mosties noslēpumaini reaktīvie spēki. Skolnieki sastinga, kā gaidīdami, ka tūdaļ notiks brīnums � un raķete pacelsies gaisā. Ta�u tas bija dzirdes māns. Sprak�ķi un dārdoņa nāca no lejas, no upes. Skolnieki skrēja turp, veldamies iek�ā �aganajā sniegā, un vai pamira, ieraugot brīnumainu skatu: milzīgajā, ar cilvēku pēdu virknītēm, kamanu un slēpju sliedēm klātajā ledus klaidā, kas vēl nupat bija bijis vesels, radās plaisas. Tā vēl nebija īsta, draudīga ledus ie�ana, kad ledus gabali blīvējas cits citam virsū. Ta�u ledus skaldījās acīm redzot, un kāda aizmirsta slēpju nūja ar smailo metāla uzgali un alumīnija riņķīti, ap kuru apvītas jēlādas siksniņas, pēk�ņi atradās uz viena ledus gabala, bet nūjas ' rokturis ar ādas cilpu � uz otra, it kā saāķējot kopā divus ledus gabalus pāri melnajai īzei, kas kļuva aizvien platāka. Nupat Seļezņovs, jaunākais, lūkodamies uz raķeti un pūlēdamies, lai citi atkal viņu ievēro, domāja, vai viņ� kosmosā varētu izturēt gadu vai pusgadu, un nosprieda, ka varētu gan. Ta�u iespēja pierādīt savu vīri�ķību kosmosā bija pārlieku tāla, un Seļezņovs, jaunākais, novilcis vējjaku un uzmetis uz rokas kādam no saviem līdzte�iem, kuri atkal no viņa nenovērsa acu, uzlēca uz ledus, it kā būtu noslēdzis derības, kaut gan nekādu derību ne ar vienu nebija, un devās projām, ar prieku saklausīdams klases audzinātājas izmisu�o klukstē�anu, kas viņu vēl tikai paskubināja: �Come back, Igor! Come back!�^x

Viņa arī paniku cēla angļu valodā. Krasta ledus bija vēl stiprs, un Seļezņovs, jaunākais, pa to gāja piesardzīgi, tomēr bezbailīgi. Viņ� atkal bija uzmanības centrā. Ta�u krasta ledus beidzās. Zem kājām jau vairs nekrikstēja, bet gan �ļurkstēja. Acu priek�ā melnēja vieni vienīgi vaļēji lāsmeņi. Ledus zem kājām vairs nebija dro�s, sāka dzīvot dzīvi, kas atkarīga vienīgi, no pavasara ūdens gribas, un lēnām kustējās. Iesākumā plaisām viegli varēja pārkāpt pāri, bet vēlāk vajadzēja lēkt tām pāri. Lēkt bija bail, jo nevarēja paredzēt, vai nākamais ledus gabals izturēs. Pēc kāda lēciena Seļezņovam paslīdēja kāja � viņa sai�u zābakā, kas no�ļūca gar drūpo�o malu, sasmēlās ūdens, tomēr Seļezņovam izdevās noturēties, un viņ� sāka līst rāpus, gar ledu aplauzdams nagus. Seļezņovs paskatījās atpakaļ un pamestajā krastā ieraudzīja melnas, mazītiņas figūriņas, kas vicināja rokas, un pāri tām arī no attāluma samazināju�os, tomēr vēl milzīgo, �ilbino�o raķeti, uz kuras sāniem rotājās pavasara saule*. Tikai pazemojo�ā apziņa, ka skatītāji krastā redz viņu rāpojam, Seļezņovam lika piecelties kājās. Atgriezties nebija iespējams gan tā-

¹ Nāc atpakaļ, Igor! Nāc atpakaļ! (Angl.) pēc, ka uz viņu skatījās, gan arī tāpēc, ka ledus gabalu, no kura viņ� nupat bija nolēcis, no tā, uz kura viņ� atradās, �ķīra tik plata, melna ūdens sprauga ar baltiem, virpuļojo�iem vi�ņiem, ka tai pāri nevarēja pārlēkt. Seļezņovs bija paguvis satvert garām peldo�o slēpju nūju un, ar to iztaustot ledu, sāka iet uz otra krasta pusi. Ta�u nūja viņu pievīla, un viņ�, uzlēcis tādā vietā, ko nūja, kā �ķita, bija pārbaudījusi, iebruka iek�ā � tagad jau līdz jostasvietai � un tik tikko izķepurojās. Ledus gabali ap viņu sāka peldēt straujāk un sadurties cits ar citu, nu jau salūzdami pavisam sīkos gabaliņos, uz kuriem nevarēja kāpt virsū. Tad, sakopojis visus sportā ietrenētā ķermeņa spēkus, Se|ezņovs, jaunākais, metās skrie�us, lēkdams no viena salūzu�a gabala uz otru. Kad Se|ezņovs izk|uva uz stingrā krasta ledus, viņ� vēl joprojām skrēja, kamēr ieskrējienā nokrita sniegā, zem kura jautās cieta zeme. Viņ� iebāza rokas dzijāk sniegā, sataustīja sasalu�os, tomēr jau mazliet pakusu�os mālus un, trīcēdams aiz aukstuma, aiz baiļu un vientulības sajūtas, kas nekādi nemitējās, notriepa seju ar māliem, itin kā pūlēdamies pārliecināties, ka tā patiesi ir zeme... Viņu nenorimdamies kratīja drebuļi, un smadzenēs urbās doma, ka tam, ko viņ� izdarījis, nav nekādas jēgas, viņ� ta�u nevienu neglāba, bet tikai gribēja būt citāds nekā pārējie, izcelties, lai tas maksā ko maksādams, piesaistīt sev jūsmīgus un �ausmu pilnus skatienus...

Tie�i tāda pa�a rīcības bezjēdzības, vientulības un baiļu izjūta, tikai bez iespējas rast glābiņu, notriepjoties ar zemi, Seļez-ņovam, jaunākajam, radās pēc tam, kad aiz tēva bija aizcirtu�ās durvis. Ta�u nebija skatītāju, kas Seļezņovam, jaunākajam, palīdzētu uzslieties kājās, kad viņ� pazemojo�i, kā pa ledu rāpoja pa paklāju ar Peru lamu, pūlēdamies sameklēt atkal no rokām izmesto spraudīti, lai nostiprinātu Ringo Stāra portretu, kas kūļājās pie durvīm. Seļezņovs, jaunākais, līdera stāvokli līdzte�u acīs saglabāja tāpēc, ka viņ� neviena priek�ā nezemojās, nevienu necienīja, nevienu nemīlēja. Tomēr Seļezņovam, jaunākajam, bija viens noslēpums, kuru viņ� rūpīgi slēpa no saviem līdzte�iem un pat no sevis pa�a. Sī noslēpuma būtība bija tā, ka, nicinot viņu izloloju�o māti, viņ� moko�i mīlēja savu tēvu, ta�u nekad to nelika saprast ne tēvam, ne kādam citam. Tēvu viņ� mīlēja izmisīgi, sirdskaismē, dvēseles dzīlēs glabājot skaudību, ka tēvs tic tam, kam netic viņ�, tā dēls. Un viņ� tēvam nevarēja piedot �o ticību, kas apliecināja tā pārākumu.

Seļezņovs, vecākais, izgājis no dēla istabas, spieda sev klāt Vasjutkina niķelēto ādas roku un lūkojās apkārt, kur to varētu nolikt. Viņ� uzdūrās bronzas durvju rokturiem � slavenajiem somu metālizstrādājumiem, dienvidslāvu velveta dīvāniem, indie�u bambusa bāram, zviedru gaismekļiem, kuros nepārtraukti mainās krāsa. Skapji bija piebāzti pilni ar lupatām, tā bija vesela zemeslodes lupatu ģeogrāfija. Vasjutkina rokai nebija vietas. Seļezņovs, vecākais, negāja deviņpadsmitā gadsimta sākuma stilā iekārtotajā guļamistabā, kur bija dzirdama sievas �ņākā�ana, bet piemetās uz dīvāna savā kabinetā, joprojām spiezdams pie krūtīm Vasjutkina roku, it kā baidoties, ka to atņems un izmetīs ārā no �ī viņam sve�ā dzīvokļā.

16

Tajā naktī motoristam Ke�am nevajadzēja mosties, jo viņ� nemaz negulēja. Ķe�a negulēja no aizvainojuma, ka viņu varēja noturēt par gļēvuli. Tomēr galvenais bija nevis aizvainojums, bet gan upe, ar kuru rīt nāksies mēroties spēkiem. Ķe�a labi pazina upi. Bet ko tad nozīmē � labi pazīt? Da�kārt �ķiet, ka cilvēku labi pazīsti, un pēk�ņi... Iepriek�ējā ekspedīcijā Ķe�a dzīvoja kopā teltī ar vienu no savervētajiem pui�iem, dalīja ar viņu maizes kumosu, zināja, ka viņ� dzimis tālā malā, ka atbraucis uz Sibīriju, lai �sapelnītu naudu� jaunai mājai. Ķe�a desmitiem rei�u turēja rokā krāsainu fotouzņēmumu, kurā redzama viņa līgava � �īs mājas nākamā saimniece, bet �obrīd ciema veikala pārdevēja, kas uz spodrpa-pīra draudīgi izvirzījusi uz priek�u varenās krūtis kā līnijkuģis kaujas lielgabalus. Puisis bija līdz smieklīgumam līdzīgs savai līgavai: tāda pati apaļa porcelānīga seja, ko rotā sārtums, tāds pats varens cīkstoņa kakls, tādas pa�as zilas, izvalbītas acis, tādi pa�i nevainojami, kukurūzas graudiem līdzīgi zobi, tādas pa�as ausis, kas atgādina vareņikus. Viņ� bija strādīgs, nedzērājs, neķītri nelamājās, izrādīja godbijību, runātnīgs nebija, tomēr, citu sarunās klausoties, ķiķināja līdzi. Tikai ēda gan atsevi�ķi, un tas ekspedīcijās nav parasts. Aizbildinājās ar kuņģa jēlumu. Viņ� aizvien atsevi�ķā krūzītē ielēja tīru uzvārītu ūdeni, pats nogāja malā, iebēra pats savu tēju, kaut ko izvilka no savas mugursomas un gremoja. Citi par viņu zobojās, viņ� neizskatījās pēc tāda, kur� slims ar kuņģa jēlumu, bet gadās ta�u cilvēki, kas ķerti uz izdomātām kaitēm. Kad par godu ekspedīcijas noslēgumam, kā piederas, uzrīkoja kopīgas dzīres, nolēma viņu maķenīt pa�amdīt, papurināt viņa mugursomu, jo visi kopējie produkti bija beigu�ies. Ņēmās raisīt vaļā mugursomas saites, un visiem mutes palika vaļā � viņam mugursomā atradās vēl veseli trīs neaiztikti saķiplokoti speķa gabali. Neviens, kā liekas, kuņģa jēlumu neārstē ar ķiplokotu speķi. Kamēr viņ� gāja lasīt ciedrprie�u �iekurus (suvenīriem, kā pats izteicās), viņam humānā kārtā rekvizēja divus no trim speķa gabaliem, sagrieza �ķēlītēs, kas bija tik sārtas, it kā būtu piesūku�ās ar sava īpa�nieka sārtumu. Viņ� atgriezās notumsā, kad dzīres gāja vaļā pilnā sparā, glu�i salīcis no �suvenīru� nastas, jo bija pielasījis veselu maisu. Ieraudzījis, ka viņa speķis ir sagriezts, pēk�ņi sāka trīcēt, kļuva sarkans jo sarkans, it kā no viņa vareņikiem līdzīgajām ausīm būtu izspiedu�ies ārā ķir�i, un ar zvelekli, ar kuru sit zemē ciedrprie�u �iekurus, cik spēka iegāza taisni pa rokām vienam no darbarūķiem, kur� tajā brīdī �ķērēja pēdējo speķa gabalu. Vēlāk izrādījās, ka uz visu mū�u viņam ir sakropļojis pirkstu locītavas. Tiesa gan, ar �o speķa mīļotāju arī netaisīja garas ceremonijas: sasēja viņu un bez pārtraukuma lika rīt speķi, ja nerija, tad viņu sita. Redz, kāds zvērs �is izrādījās. Un visi domāja, ka labi viņu pazīst.

Tāpat ir ar taigas upi. �ķiet, ka to pazīsti, bet tai tum�a dvēsele. Var gan pieglaimoties, gan izlikties par lēnuli, bet pēc tā iebelzīs, ka nezināsi, cik vecs esi.

Grozoties guļammaisā un klausoties, kā krāc Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs, kur� brī�iem ar vienu nāsi melodiski svilpa kā tējkanna, brī�iem atkal ar abām nāsīm kauca līdzīgi sirēnai, vēstot bombardē�anu, motorists Ķe�a domās visu nakti brauca pa upi. Laivas divas reizes apgāzās, un cilvēki divas reizes gāja bojā. Ķe�a savā iztēlē skaidas salika kopā, ar laivām atgriezās izejas punktā, atkal tās vadīja uz priek�u, pūlējās ar viltu izlīkumot, izvairīties no ūdens līmeņa kri�anās dēļ kailiem, glumiem, lieliem akmeņiem. Tas bija kaut kas līdzīgs laivu slalomam. No straujajiem pagriezieniem reiba galva. Ta�u arī tre�o reizi Ķe�a nepaguva izgrozīties, un tre�ajā reizē kā īstenībā viņ� ieraudzīja Jūlijas Sergejevnas galvu, kas triecās pret akmeņiem, tā ka ūdens visapkārt kļuva sārts. Kāpēc Jūlija Sergejevna? Viņa ta�u

* nedosies līdzi � Kolomeicevs viņai pavēlēja palikt. Kas par velna bū�anu! ... Ķe�a mēģināja sevi piespiest iemigt, bet tas neizdevās, un, guļammaisā valstoties no vieniem sāniem uz otriem, viņ� atkal brauca pa upi un atkal neiespēja to uzvarēt, un atkal Jūlija Sergejevna gāja bojā.

Ta�u tie�amībā cilvēks aiziet bojā tikai vienu reizi, un, ja esi aizgājis bojā, nav iespējams atgriezties izejas punktā. Tie�amībā nedz sadauzītās laivas atkal var salīmēt kopā no skaidām, nedz bojā aizgāju�os cilvēkus � no kauliem. Par sevi Ķe�a nebaiļojās. Viņ�, protams, mīlēja dzīvi, bet sev pa�am nepie�ķīra lielu nozīmi. Ķe�a bija maz lasījis � ne jau aiz nevēlē�anās lasīt, bet gan aiz laika trūkuma � un uzskatīja, ka visvērtīgākie cilvēki ir tie, kuri izlasīju�i daudz gudru grāmatu. Ke�am �ķita, ka, tādiem cilvēkiem ejot bojā, līdz ar viņiem iet bojā arī viņu gudrība, kas smelta no grāmatām, un pārējā cilvēce tad top muļķāka, sliktāka. Ta�u Kaļa � viņa nav izlasījusi tik daudz grāmatu, cik Jūlija Sergejevna, bet vai tad �ī zeme viņam, Ke�am, nekļūtu tuk�a, ja kaut kas ar Ka|u notiktu un viņa pazustu. Un Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs � viņ�, protams, izglītības līmeņa ziņā nav ne Bur�teins, ne Kolomeicevs un tikai pēc izskata liekas aprobe�ots, bet nemaz nav zināms, kādas mutuļojo�as dzīles krāk�ana izburzguļo laukā pa viņa spilvainajām nāsīm. Un kaut kas zudīs pārējā cilvēcē, ja tā samazināsies par Ivanu Ivanovi�u Za-graņi�niju, kaut gan cilvēce, kura tik labvēlīgi izturas pret slavenībām, �ādu zaudējumu neapraudās pa radio ne ar kādu sēru mūziku. Varbūt nekam nederīgu cilvēku vispār nav?

�Ek, Viktor Petrovi�, Viktor Petrovi�...� Ķe�a ar rūgtumu nodomāja par Kolomeicevu. �Tu esi gudrs cilvēks... Bezbai-līgs... Tas, ka nebaiļojies par sevi, protams, ir labi... Bet, redz,* tas, ka nebaiļojies par citiem cilvēkiem, � slikti...�

Ķe�a tomēr zināja, ka Kolomeiceva lēmums ir negrozāms, un atkal domās sāka braukt pa upi � varbūt izdosies izsprukt cauri. Telts aizklājs mazliet pavērās vaļā, un atskanēja tik tikko sadzirdami �uksti:

� Ķe�a, dzi, Ķe�a ...

Ķe�a nekad agrāk nebija dzirdējis, ka Kaļa runātu �ukstus, viņ� bija pieradis pie tās vienmēr skaļās, piesmaku�ās balss. Un pēk�ņi � �uksti. Piesmakums gan bija palicis, ta�u kļuvis vieglāks, palicis tikai krūtīs. Ķe�a ar drud�ainu skubu izlīda no guļammaisa, basajās kājās mudīgi audams saldējo�os gumijas zābakus, steigdamies paklausīt �iem �ukstiem, kurus viņ�, iespējams, bija �ķietami saklausījis tāpēc, ka viņam tos tik ļoti gribējās kādreiz sadzirdēt.

Tomēr tā nebija nakts, kas runāja Kaļas balsī, bet gan pati Kaļa. Viņa stāvēja pie telts, uzmetusi plecos vateni, uzāvusi gumijas zābakus � arī basās kājās.

Kad Ķe�a izlīda laukā un no apak�as ieraudzīja Kaļu, tad �ķita, ka tie�i uz viņas vateņa pleca ir uzmeties liels, salts, bāli zilgs mēness. Kad Ķe�a izslējās, mēness uzreiz jau bija tālu, virs melnajām prie�u galotnēm, it kā viņ� to būtu aizbaidījis no Kaļas pleca.

� Kālab tu neguli? � Kaļa vaicāja tādā pa�ā �uksto�ā krū�u balsī, kaut gan viņi jau bija pagāju�i nostāk no telts un nevienu nevarēja uzmodināt.

� Nez kāpēc nenāk miegs... � Ķe�a atbildēja, nodrebēdams aiz viņam nepazīstamas laimes, ka drīkst �ukstus atbildēt uz Kaļas �ukstiem. � Kā tad tu zini, ka es neguļu?

� Zinu � un cauri... Ņem manu vateni, savādāk būs auksti pēc siltā guļammaisa, � Kaļa sacīja.

� Ko nu tu, man nav auksti. � Ķe�a tumsā nosarka.

� Aiziesim uz upi, pasēdēsim, � Kaļa turpināja un, kad viņi apsēdās blakus uz sakaltu�as siekstas, vateņa malu, kas glabāja viņas siltumu* uzmeta virsū Ke�am, joprojām �ukstēdama, un �ie �uksti tagad jau saplūda ar upes �alkoņu: � Mums abiem diviem pietiks ar vienu vatnieku. Netielējies tak kā jauna meita ... Ķe�a, tava kautrība tevi iedzīs postā... Esu nomanījuse, ka tu pat ēst kautrējies, pie ugunskura ēdot no citiem seju griez projām... It kā darītu nez ko apkaunojo�u.

Ķe�u pārņēma dīvains satraukums, kad viņ� tā sēdēja zem viena vateņa ar Kaļu, pirmo reizi mū�ā sajuzdams siltu sievietes augumu, kas viņam pieskārās ar savu glāsmaino dva�u, ribu cie-tumiņiem un gurnu dzīvīgo apaļumu. Ta�u tas nebija tikai sievietes augums vien, bet gan Kaļas augums, un tāpēc Ķe�u pārņēma vēl jo lielāks mulsums un neērtības sajūta. Turklāt viņam bija briesmīgs kauns, ka viņa kupris par daudz ceļ vateni uz aug�u, neviļus noraujot nost no Kaļas pleciem, un Ķe�a pazag�us ar muguru manījās pabīdīt vateni tā, lai tas Kaļu apsegtu vairāk nekā viņu pa�u.

Kaļa saņēma viņa roku savējā, un viņ� tās plaukstā sajuta visas iegriezumu rētas, visas vietiņas, kur āda nolobījusies vai sarepējusi.

� Ķe�a, kālab tu nekad man nestāsti par savu dzīvi?

� Tajā manā dzīvē tak nava nekā interesanta ... � Ķe�a aizstāvējās, lēnām cenzdamies izbrīvēt roku no vaicājo�ās plaukstas.

� Bet man ira interesanti... � Kaļa maigi, tomēr cie�i atkal satvēra viņa roku, kas grasījās aizbēgt. � Kā tu �itāds, kāds esi, varēji nākt pasaulē?

� Ak tu par to ... � Ķe�a nodūra galvu, izraudams roku. � Stāsta, kad māte gaidījusi mani, tēvs dzērumā viņai ar zābaku iespēris pa vēderu. Viņa mani dzemdējusi nelaikā ... Tā ka es kop� bērna kājas esu tāds, ar pauguriņu ...

� Nē tak, ne jau par to es prasu ... Ak tu, muļķīti... Tev par to nemaz nevajaga domāt. Nava tev nekāda kupra, nava � un cauri! � Kaļas roka ieslīdēja zem vateņa, pārskrēja pār Ķe�as muguru, to noglāstīdama. � Es tak sajūtu ar roku � nekā kuprim līdzīga tur nav. Tu pats esi izdomājis savu kupri... Saprati? Bet es tev prasu, kā tu esi radies pasaulē tik labs?

� Kas tad manī ira labs. � Ķe�a pa�ūpoja galvu. � Es tik maz zinu ...

Kaļa piepe�i saķēra viņa roku, kas dzīrās paslēpties, noskūpstīja to skubīgi, bet cie�i, it kā gribēdama tajā iespiest savu lūpu sīkāko krevelīti. .

� Vai ta tu domā, ka tie, kuri daudz zin, visi ira labi? Tu jau tamdēļ vien esi labs, ka pats to nenoproti. Tava dvēsele nava aptraipīta ne ar kādu nelietību, pat domās ne. Tā ira skaidras meitenes dvēsele. Man tādas nekad nava bijis. Es no skuķēna tūdaļ tiku iegrūsta sievi�ķa kārtā. Ķe�a, pasaulē ira tik daudz nelie�u... Pa�i sev viņi rādās labu labie. Mēdz būt tādi vīrie�i, kuri draugiem ira krietni draugi, bet pret sievietēm � īstenākie nelie�i. Viņi sievietes netur par cilvēkiem.

� Kaļa, visi jau tādi nava... � Ķe�a sabozās no viņas visai briesmīgā tie�uma.

� Bet man tik vien tādi ira trāpīju�ies. Varbūtās es labākus neesu pelnījuse, vai... � Kaļa skarbi sacīja. � Vai gribi zināt, cik manā dzīvē bijis vīri�ķu?

� Kam tas vajadzīgs? � Ķe�a apjuka.

Ta�u Kaļa nebija apturama.

� Nē, nē, klausies vien... Man draudzeņu ne savu mū�u nava bijis. Tu, Ķe�a, varbūtās esi mana vienīgā draudzene. Tikai nevajaga apvainoties... tā teikdama, es tevi neieskaitu sievi�ķu kārtā. Es tevi turu lielākā vērtē nekā pārējos vīri�ķus... Un man viņi biju�i veseli astoņi! Manos divdesmit gados... Tas tak, kā sapulcēs mēdz teikt, ira morālais pagrimums ... Bet es tak, lai dievs piedod, neesu nekāda ... Nu, redz, kā uzķēros. Muļķe, esu meklējusi maigas sirdis... Un uzdūrusēs tik vien koka gabaliem ...

� Kaļa, Kaļa, kādēļ tu sevi nomelno... � Ķe�a sāka lūgties.

Ta�u Kaļa it kā pātagoja sevi ar vārdiem, kas viņai lauzās laukā:

� Mans pirmais vīri�ķis bij patēvs. Tie�i pagrabā, uz sadīgu�iem kartupeļiem, kad es tur tos pārlasīju, un man vēl nemaz nebij pilni se�padsmit. Otrs bij leitnants no Kuriļu salām, kur� atradās atvaļinājumā. Skaisti mācēja stāstīt par vulkāniem. Tāds mundrs kā gailēns. Solīja precēt, parādīt vulkānus. Bet aizbrauca un pat atklātnīti neatsūtīja. Bērniņu man ve�a izurķēja laukā ar adāmadatām. Leitnants mēdza iesmar�oties ar tādu zaļu odekolonu, par �Sipru� sauc. No tā laika, kā sao�u �o smar�u, man metas nelabi. Un tre�ais bij lidotājs uz helikoptera. Tas no tiesas gribēja mani precēt. Viņam pie manis patika tas, ka esu strādīga, padevīga. Pat tas, ka neesu skolota, viņam gau�i patikās. Viņam bij vajadzīga mājkalpotāja sievas personā. Viņ� drosmīgi vadīja helikopteru, bet nelie�i jau arī mēdz būt drosmīgi. Bij traks uz naudu, ne tāds kā citi lidotāji... Spekulēja ar ādiņām. No medību saimniecībām pirka par lētu naudu, aizlidodams turpu ar savu helikopteru, pēc Irkutskā plēsa trīsreiz dārgāk. Visa viņa debesu augstumos parādītā dro�prātība nebij nekas cits kā sliek-�anās piepildīt gau�ām sīkmanīgu, pasaulīgu sapni: pie Melnās jūras nopirkt māju un ielaist īrniekus, lai es tad �iem vārītu pusdienas un mazgātu palagus. Bērnus viņ� negribēja � bij �ēl naudas. Bet, ja vīrietis no sievietes negrib bērnus, vai ta viņ� to mīl? Un ceturtais...

� Ka|a... Kaļa, ko tu ar mani dari... � Ķe�a sāka raudāt par Kaļas cietsirdību gan pret viņu, gan pret sevi pa�u.

� Klausies, mana vienīgā draudzene, jel klausies... Un ceturtais ...

� Nevajag, Kaļa, nevajaga ... Pa�ēlo sevi ...

_ � Sevi ne�ēlo�u. Tevi gan pa�ēlo�u... Vārdu sakot, tu redzi, kāda esu, tik vien kā zem lokomotīves neesu gulējuse... Es tev izstāstī�u vēl tikai par diviem. Viens � tā bija mana vaina. Students, vēl nesamaitāts pui�elis, uz mūsu La�ugina modi. Ta ne jau viņ�, neuztraucies... Man tā studenta tapa �ēl viņa piņņu dēļ uz pieres. Bet vai viņam tas bez mīlestības bij vajadzīgs? Re, cik nesmuki iznāca: mani samaitāja, un pēc tam it kā aiz atriebības es sāku maitāt citus. Labāk viņ� būtu pacietis savas pinnes un sagaidījis īstu mīlestību. Es viņam gribēju labu, bet varbūt nodarīju ļaunu. Viņ� saprata, ka es aiz �ēluma, un par to laikam sāka mani nīst. Es ar pati sāku sevi nīst. To nedrīkst darīt aiz �ēluma ... Un otrs... Otrs, nu, saturies, mana vienīgā draudzene... Tas bija Viktors Petrovi�s Kolomeicevs. Teik�u atklāti, iesākumā biju viņā ieķērusies. Viņ� nava līdzīgs citiem � tāds gudrs, stiprs. Tikai gudrība un spēks, tāpat kā heli-kopterie�a dro�prātība, vēl nava visa dvēsele... Tiesa gan, viņam, pretēji tam lidotājam, nauda bijuse nebijuse ... Par to es viņu cienīju... Bet man top baismi, ka viņam da�kārt arī cilvēki biju�i nebiju�i, īpa�i tādi kā mēs, sievi�ķi. Kā viņ� ir izdarījies ar Jūliju Sergejevnu! Viņa viendien nenovaldījās, raudādama visu izstāstīja ... Man ar priek�nieku tas bij tikai vienu reizi... Taisni pie �urfa ... Un zini, apkampa mani tikai ar vienu roku, no otras neizlaida laukā ģeologa āmuru. Un tūlīt pēc tam, kad mana sirsniņa lēkāja kā zaķēns, sacīja: �Ja tu izpļāpāsi, patriek�u no ekspedīcijas...� Spēku viņ� tur lielākā vērtē nekā labu sirdi. Viņam tīk cilvēkus pakļaut sev. Tas pats viņam ira ar sievietēm � tikai pakļau�anas veids...

� Par ko, Kaļa? Par ko tu mani tā �austi? � Ķe�a �ņukstēja, aizsegdams seju ar savām mazajām, meitenīgajām rokām.

� Es ne�austu tevi, Ķe�a. Es �austu sevi. �austu pelnīti, lai tu manī, �itādā maitā, neiegrābtos, neskumdinātos. Es, Ķe�a, neesu tevis cienīga, redz, kā ... Gan tevi iemīlēs... Bet mani tu tagad neiespēsi mīlēt... To es arī gribēju ...

Un Kaļa, sakārtojusi vateni, kas slīdēja nost no Ķe�as kupra, vēl cie�āk piespiedās Ke�am klāt un pati sāka raudāt. Bet Ķe�a vairs neraudāja. Viņ� pirmo reizi ieraudzīja Kaļu neaizsargātu, un tas uzreiz no�āvēja viņa asaras, darīja viņu stiprāku.

� Spē�u gan, � Ķe�a sacīja. � Es, Kaļa, aizvienam spē�u tevi mīlēt Tu man .teici, ka es pats sev esot izdomājis kupri. Arī tu, Kaļa, pati esi izdomājusi savu kupri. Tev tā nava. Vai ta es neesu redzējis ļaunus cilvēkus, vai... Tak, Kaļa, ne jau uz tādiem turas pasaule... - _

Kaļa uzlika seju Ke�am uz ceļiem un caur asarām palūdza:

� Ķe�a, tu tikai rīt neaizej bojā. Nekad, Ķe�a, neaizej bojā.

� Es neaizie�u bojā, � Ķe�a atbildēja. � Es tagad, Kaļa, nekādi nedrīkstu aiziet bojā ...

� Nāc pie manis, ja es tev neesu pretīga ... � Kaļa aicināja.

� Nevajag... � Ķe�a pretojās. � Tu mani tikai �ēlo. Un tu pati sacīji: to nedrīkst darīt aiz �ēluma.

� Tevi nava par ko �ēlot... � Kaļa sacīja. � Es tevi laikam mīlu. Bet es, Ķe�a, nezinu, kas tas īsti ira ... Nebrauc projām ar laivu... Es baidos tevi zaudēt.

� Nebaidies... � Ķe�a izdvesa. � Es atgriezī�os ...

Viņi nemaz nepamanīja, kā sāka svīst gaisma. Pār upi, pa kuru vajadzēs cīnīties uz priek�u, klājās balti, vēl neredzamas saules apstaroti miglas lāņi. Un pēk�ņi Ķe�as kupris asi sajuta kāda skatienu, kas it kā izurbās cauri vatenim, ar kuru viņi ar Kaļu bija apsegu�ies. Ķe�a strauji pagriezās un ieraudzīja Eduardu Site�kinu ar mugursomu uz pleciem. Site�kins indīgi smīnēja ļaunā priekā par to, ka atklājis sve�u noslēpumu, kas viņam likās smieklīgs, bet, starp citu, var kādreiz arī noderēt. Kaļa piecēlās un gāja viņam pretī kā lācene uz pakaļkājām, ar sevi aizsargādama Ķe�u kā tādu lācēnu. Site�kins pavīpsnāja, ar mākslotu vienaldzību paraustīja plecus un izgaisa taigā. �Mūsu �ejienes Kvazimodo un Esmeralda,� Site�kins klusībā noirdzās, un viņa mazajās, mērķtiecīgajās smadzenēs uzreiz dzima doma, kā galvenajam jautājumam pa starpu viņ� priek�niecībai izstāstīs arī �o gleznaino epizodi, ar no�ēlu izdarot bēdīgu secinājumu: �Kā redzat, grupa ir galīgi demoralizējusies.�

Eduards Site�kins, pametis biedrus, enerģiski soļoja pretī savai gai�ajai nākotnei.

Ta�u rītausma nozīmēja to, ka neatkarīgi no Site�kina visa cilvēce un tā mazā cilvēces daļiņa, kāda ir ģeologu grupa, turpina savu dzīvi. Kaļa jau kūra ugunskuru, gādāja brokastis. Ķe�a noņēmās ap motoru, laiku pa laikam palūkodamies uz ugunskura dūmiem, un smaidīja, ta�u tik mulsi, it kā patlaban visa cilvēce vērotu viņa sejas izteiksmi.

Kolomeicevs un Bur�teins skuvās pie viena apaļa priedes zarā iekārta spogulī�a, pārmaiņus tajā ielūkodamies. Reiz sadūru�ies, iesmējās, itin kā vakardienas strīdu nemaz nebūtu bijis. Profesionāļi zina, ka bīstamā pasākumā labāk doties svaigi noskūtam uņ jautram. Serjo�a La�ugins, siedams ciet savu mugursomu, jūsmīgi �ķielēja uz Kolomeicevu. Gaidāmās briesmas no Kolomeiceva sejas it kā bija notrauku�as kādus desmit gadus, un viņa acīs dancoja velniņi. Jūlija Sergejevna Vjazemska ieraudzīja, ka vecais, norīdītais vilks atkal bija vērties graciozā un skaistā jauneklī kā sensenis, kad ar Jūliju Sergejevnu bija izdejojis gaitenī un viņas pakausi piespiedis pie telefona. Kaļas pagatavotie lak�u salāti un vira ar sautētas gaļas konserviem un kaltētiem kartupeļiem tika a�i noēsti gardu muti. Kaļa ar prieku ievēroja, ka Ķe�a ēdot pirmo reizi nenovērsās no citiem � vairs nekautrējās.

Tikai Jūlija Sergejevna gandrīz nepieskārās ēdienam, viņa piesmēķēja cigareti no iepriek� nopīpētās. Uz viņas plakstiņiem �o-. dien nebija uzliktas zilas ēnas. Viņa piecēlās un iegāja teltī. Kad visi devās lejā pie upes, Vjazemska negaidot parādījās krastā un apņēmīgi iesvieda laivā savu mugursomu. Viņai pār plecu karājās divstobrene.

Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs, kas sēdēja pie motora, neiz-' pratnē pameta skatienu uz Kolomeicevu. Kolomeiceva acis bargi samiedzās, kaut gan aiz inerces viņ� turpināja smaidīt.

� Jūlija Sergejevna, vai tad nesapratāt manu norādījumu, ka jums jāpaliek �eit?

� Sapratu. Bet strādnieki te tiks galā arī bez manis. Jums es bū�u vajadzīgāka, � Vjazemska atbildēja, nolikdama laivā divstobreni. Viņa neskatījās Kolomeicevam acīs, un tas saprata, ka ar viņu nav joki.

� Vispārīgi iznāk neliels pārslogojums... � Ivans Ivanovi�s ņēmās kasīt pakausi.

Vjazemskas priek�ā iznira Ķe�a, ieķērās viņai piedurknē:

� Jūlija Sergejevna, mīļā ... Nevajaga ... Nebrauciet mums līdzi... Dieva dēļ, ne ...

Padotā iejauk�anās kāda jautājuma izlem�anā Kolomeicevam nepatika. Viņ� vairs nesmaidīja.

� Ķe�a, kāpēc jūs ceļat paniku? Dariet savu darbu...

Ķe�a metās viņam klāt, izmisumā bolīdams acis, pazemīgi, tomēr uzstājīgi murmināja:

� Viktor Petrovi�, neatļaujiet. Viņa nedrīkst...

� Kāpēc tad nedrīkst? � Kolomeicevs sarauca pieri.

� Es zinu, ka nedrīkst... Es redzēju sapni...

� Ķe�a, nevajag noņemties ar mistiku. Iedarbiniet motoru. Jūlija Sergejevna brauks mums līdzi, � Kolomeicevs atcirta, uzlocīja gumijas zābaku atlokus un sāka stumt laivu, kurā jau sēdēja Vjazemska. Pēc tam-veikli pārvēlās pāri malai un palīdzēja ierāpties lempīgajam Bur�teinam. Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs neapmierināti nospļāvās, nevis ūdenī, bet pats uz savām rokam, un parāva auklu tik nikni, ka motors uzreiz sāka puk�ķēt. Bet Ķe�a nekādi nevarēja iedarbināt savu motoru, aukla viņam sāka svilināt delnas, un viņ� joprojām murmināja, tikai tagad jau griezdamies pie La�ugina:

� Serjo�a, viņa nedrīkst, nudien nedrīkst...

Un pēk�ņi Ka|a līdz viduklim ieskrēja ūdenī, pievilka sev klāt Ķe�u un, ne no viena nekautrēdamās, noskūpstīja viņa samirku�ās matu sprogas.

� Paskat tik... Raug, ko tas mūsu lēnulis Ķe�a dabūjis gatavu ... � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs brīnījās un piedeva gāzi, raudams laivu uz priek�u.

Kolomeicevam nezin kāpēc bija nepatīkami redzēt �o skūpstu, ta�u viņ� sevī apspieda �īs jūtas, tāpat kā antipātiju pret Jūliju Sergejevnu, kura atkal bija pārkāpusi spēles noteikumus. Visām izjūtām, kurām nav sakara ar sprausto mērķi, tagad vajadzēja tikt nomāktām. Tā Kolomeicevs rīkojās vienmēr, kad bija spraudis kādu mērķi.

Ķe�as motors sāka darboties tūlīt pēc negaidītā Kaļas skūpsta, un otra laiva steidzās panākt pirmo. Bet burzgulojo�ās, laivas atstātās vagas pa�ā sākumā stāvēja Kaļa līdz jostasvietai ūdenī un tajā brīdī, kad laiva pamazām nozuda aiz līkuma, a�i un neveikli pārmeta tai krustu. ,

17

Upe iesākumā nebija bīstama, ta�u visi zināja, ka tas tikai pagaidām. Tādus brī�us da�ādi cilvēki pārdzīvo da�ādi: vienam gribas klusēt, bet otram parunāt par kaut ko glu�i citu, nevis to, kas viņus sagaida. Ivanam Ivanovi-�am gribējās parunāties. Kad motors izlīdzinājās, no sākotnējas gaudo�anas un �ķaudī�anas pārgāja uz vienmērīgu sprauslā�anu un deva iespēju saklausīt citam citu, Ivans Ivanovi�s izmeta vārdisku mak�ķeri:

� Bet es, Viktor Petrovi�, tomērt esu pabijis ārzemēs.

� Ak tā? � Kolomeicevs notēloja izbrīnu, koncentrējis skatienu uz upi.

� Jā, esu pabijis... Un bez jebkādām anketām... Tā kā mans uzvārds, kaut ar par to visi smej, tomērt man atbilst, � Ivans Ivanovi�s viltīgi pavīpsnāja.

� Kur tad jums, Ivan Ivanovi�, izdevās pabūt bez anketām? � Bur�teins piemiedza acis.

� Vienā jonī trīs valstīs. Kara laikā. Ar tanku ... Un man ira �ādi tādi novērojumi salīdzinājumam, � Ivans Ivanovi�s pasacīja un teatrāli nogaidīja.

� Kādi tad? � Kolomeicevs jautāja, neatraudams acu no upes.

� Tur tā kā būtum labāka kārtība.

� Lai dievs mūs pasarga no tādas kārtības kā Dahavā vai Osvencimā ... � Bur�teins noteica, rūgti pavīpsnādams.

� Nu, Boris Abramovi�, kālab tu piesienies! Kārtība, kas turas uz kauliem, protama lieta, ira neģēlība. Es nerunāju par to. Es runāju par mūsu raksturu... Mūsu sistēmai itin kā būtum jābalstās uz organizētības, bet mūsu raksturs nu nepavisai nava no organizētajiem. Tālab mēs sacērtam daudz malkas. Nevajadzīgas malkas ... Malkas, kura pēc tam pūst bez uzraudzības ... Bet �ī malka pavisu visam mierīgi varēja būt koki un cilvēkiem dot ēnu un skābekli. Mēs sev par attaisnojumu esam izgudroju�i parunu: �Kur malku cērt, tur skaidas lec.� No skaidām vis me�u nevar izaudzēt � es varētu piebilst pie �īs parunas. Mūsu dabas dāsnums mūs ira pamaitājis. Mūsu pla�umi mūs izlutināju�i, tālab nemākam cienīt katru zariņu � kā Eiropas cilvēks vai kāds japānis. Pie tā pa�a par japāni... Mēs pa Ļenu japāņiem pludinājām kokus. Iesākumā plēsām nost mizu, lai mūsu � padomju � kokmateriāli tur, Japānā, smukāk izskatītos. Atbrauca japāņu pārstāvis un pieklājīgā kārtā, tomērt sadumpojās: �Rūdzu, rūdzu, mīrie biedri, mizu nost neprēsiet...� Modās aizdomas, ka tur slēpjas kāds politisks āķis: �Kādām stratēģiskām vajadzībām tad jums noder miza?� � �Redziet, tādām, ka mēs no jūsu padomju mizas ķīmiskā cerā iztaisīsim neirona jaciņas, un jūsu jaunkundzes, mīrie biedri, pēc tām stāvēs rindā ...� Te, raug, parādās mūsu muļļā�anās. Kālab pie mums līdz pat �im laikam nava izzudu�as �īs rindas? Vai ta aiz mūsu nabadzības? �Brē-ņas,� kā teiktu japānis. Par mūsu zemi bagātākas nevienas nava. Bet paskaties vien, kas notiekās stacijās � ļaudis guļ krustis �ķērsis. It kā visi steidzamā kārtā evakuētos. Tikai �ī evakuācija ira tāda jokaina � vienlaikus uz pilnīgi pretējām pusēm. īsta pārvieto�anās epidēmija. Un kāpēc? Lai nopirktu laivas motoru, es dabūju dzīties uz Maskavu. Pierakstī�anās tak ar ira mūsu neorganizētības lolojums. Ja tagadiņ atceltu pierakstī�anos, Maskava pārvērstos par piecām Ņujorkām. Bet valsts ira kā viens dzīvs ķermenis, visas dzīsliņas tajā kopā savienotas. Kas gan tas par ķermeņi, ja galva piebriedīs kā kāpostgalva, bet kājas paliks vārgas kā sērkociņi? Kad mēs beidzot kā cilvēki saorganizēsimies?

� Nekas, industrializāciju esam pratu�i realizēt. Saorganizējāmies. Karā arī uzvarējām. Tātad saorganizējāmies, � Kolomeiceva balss kļuva skarba. � Kaut gan, protams, Ivan Ivanovi�, da�ā ziņā tev taisnība ... Bet neviena tauta ta�u nav bez trūkumiem, tāpat kā bez tiem nav neviena cilvēka ...

� Neviens jau neko nesaka pretī, � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs it kā samierino�i, bet īstenībā iespītīgi ņurdēja. � Vaita mums jāgaida jauns kar�, lai saorganizētos.

� Tu veikli un krasi pacēli �o jautājumu... � Kolomeicevs nosmējās. � Bet mieriaika dzīvē arī jāprot dzīvot kā karā. Kar� ir atkailināta dzīves būtība. Un dzīves būtība ir dzīves cīņa ...

� Paga, paga... Te nu mēs abi, Viktor Petrovi�, esam nonāku�i ceļkrustos. � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs pa�ūpoja galvu, izlīdzinot laivas gaitu. � Protama lieta, es da�ureiz arī pa�u karu atceros ar savādu ilgo�anos: atceros, kā, izlejot asinis, izcīnījām uzvaru, kā cits citam uz muguras mājiniekiem rakstījām vēstules. Reiz uz manas karavīra blūzes bij paliku�i caur pārplēstu papīrīti ar ķīmisko zīmuli kāda uz�ņāpti vārdi: �Tavs Zoriks.� Kādureiz blindā�ā pacienāju mar�alu Zukovu ar sautētas gaļas konserviem, ko atvēru ar savu karavīra īszo-benu... Bet tā jau nava ilgo�anās- pēc pa�a kara, bet gan pēc karavīru brālības... Kā lai ilgojas pēc kara, ja tas, nolādētais, izkāva divdesmit miljonu dvēseļu ... Kar� ira tāda asiņaina padarī�ana, ka mierīgai dzīvei nekādi nepiedien būt tai līdzīgai. Karā kārtība tiek ievesta pēc pavēles, jeb�u pavēles ne jau vienmēr palīdz. Tādu kārtību es nevēlos ne sev, ne citieip. Vajaga, lai kārtība nāktu no iek�ienes, no mūsu sirdsapziņas, nevis ieviestos ar pavēlēm. Zināma lieta, neklājas būt pārlieku mīkst�aulīgam, bet par pārāk lielu bargumu vajaga arī bargi sodīt.

�Redz, kāds tas Ivans Ivanovi�s...� Vjazemska nodomāja ar b'a�pilnu izbrīnu. �Bet man likās, ka viņ� � jokupēteris,- balamute. Redz, kas da�reiz slēpjas aiz jociņiem.�

Bet Kolomeicevs un Bur�teins nebrīnījās. Viņi abi bija karoju�i un zināja, ka nav ko baidīties no kara, kas pagājis, kā nav ko baidīties no lodes, kura aizsvilpusi garām. Ja aizsvilpusi, tātad nav nogalinājusi. Turklāt pēc kara izrādījās, ka katram bijis savs kar�, kas nav līdzīgs otra karam. Tāds jau ir kara raksturs. .

� Tā ir sare�ģīta problēma, vai taisnīgi par neģēlību atmaksāt ar neģēlību un vai pats drīkst noteikt atmaksas likumus ... � Bur�teins apsvēra, ar krūzi aiz borta smeldams ūdeni. � No tā taisnīgums var kļūt neģēlīgs un vairs nebūt nekāds taisnīgums. Ta�u kar� da�reiz rada tik negaidītas situācijas, ka vajag zibenīgi iz�ķirties un paļauties pat ne uz sirdsapziņu, bet gan uz sirdsapziņas instinktu. Vai tu zini, Ivan Ivanovi�, es ta�u kara laikā biju adjutants. Ģenerāļa adjutants. Viņ� toreiz komandēja kavalērijas korpusu ...

� Vai tad tu, Boris Abramovi�, vari ... jāt uz zirga? � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs neticīgi pavaicāja.

� Varu gan, � Bur�teins pasmaidīja. � Mani tāpēc, ka pratu vācu valodu, ieskaitīja kavalēristos. Nekas, jāt iemācījos...

� Viņ� to var ļoti labi, � Kolomeicevs smiedamies apstiprināja. � Mēs, Ivan Ivanovi�, kopā ar viņu jā�us pārstaigājām visu Rūdu Altaju ... Viņ�, neizņemot kāju no kāp�ļa, kā cirkā paraugus ar zobiem cēla aug�ā ...

� Tad nu mēs... � Bur�teins turpināja, � Baltkrievijā iek|uvām �katlā�. Visapkārt tik purva ciņi un vācie�i. Zirgi mums nebaroti, cilvēki izsalku�i, munīcija iet uz beigām, sakaru arī nav nekādu. Vācie�i no lidma�īnām met zemē lapiņas, ruporā vlaso-vie�u balsis pārliecina, lai mēs padodamies. Viņiem bija gudri izdomāta propaganda: �Kuram no mums gan padomju vara nav pāri nodarījusi? Kuram kāds no ģimenes nav arestēts? Kāpēc jūs to visu aizstāvat? Pazudināt savu dzīvi?� Ģenerālis bija jau pavecs, no budjonovie�iem. Reiz man atzinās � kad mūsu armijā atkal ieviesti uzple�i, viņam tas bijis nepieņemami. Bija ta�u Pilsoņkarā pieradis ar zobenu mērķēt pa uzple�iem. Toreiz viņ� sapulcināja komandējo�o sastāvu un sacīja: �Mums katram, protams, ir pāri darīts. Bet tikai viņi maldās � Dzimtene mums nav un nevar būt pāri nodarījusi. Ja kaut kas ir bijis nepareizi, viņu � fa�istu � nodarītā netaisnība simtkārt ļaunāka par mūsējo, tāpēc ka pat tās saknes ir nelietīgas. Un tā tiks izrauta ar visām saknēm. Vlasovs � Dzimtenes nodevējs � tiks pakārts. Aizsardzības pozīcijas mēs nenoturēsim. Jālau�as ārā no ielenkuma ...� � �Kā tad mēs lauzīsimies ārā no ielenkuma,� jautāja �tāba priek�nieks, �ja visu teritoriju no mūsu korpusa līdz vācie�iem aizņēmu�as izkliedētas demoralizēju�ās da|as?� � �Pamēģināsim ...� ģenerālis teica. � �Un ja nevarēsim?� jautāja �tāba priek�nieks. Naktī divatā ar ģenerāli jā�us devāmies uz ugunskuru pusi, kuri bija glu�i tuvu mūsu korpusam. Mēs pa�i ugunskurus nebijām kūru�i, negribējām palīdzēt vācie�iem mūs nogalēt. Bet tie dedzināja un ar saviem ugunskuriem atklāja ne tikai sevi, bet arī mūs. Pēc ģenerāļa noskaņas sapratu, ka viņā iekvēlojies kavalērista niknums, bet, kad ieraudzījām tos, kas ap ugunskuriem, visas dusmas uz viņiem pārgāja. Bārdas rugājiem apaugu�i, pietūku�i no bada, kurli no bombardē�anas, ar trulām acīm kā nelaimes upuriem viņi sēdēja vai gulēja tie�i dubļos. Ģenerālis jāja no viena ugunskura pie otra, paskaidroja ar labu, ka rīt pulksten piecos nulle, nulle, kad ar raķeti tiks dota zīme, jālau�as ārā no ielenkuma. Bet tie viņu it kā nedzirdēja, neviens pat nepakustējās. Tomēr ģenerālim izlauzās kavalērista lamu vārdi: �Vai jūs mani dzirdat vai nedzirdat, ne�ķīstie izdzimteņi?� Kad tie�i piecos nulle, nulle uzvijās mūsu raķete, neviens no viņiem necēla ne ausu. Ģenerālis pavēlēja nobērt lo�metēja kārtu virs viņu galvām. Atkal nelikās zinis. Ģenerālim pat seja kļuva pelēka, tomēr savus draudus atklāt uz viņiem tie�u lo�metēja uguni viņ� neizpildīja. Nebija citas izejas, jātniekiem un ta-�ankām vajadzēja lauzties tiem cauri. Da�i no viņiem atjēdzas, piecēlās un pievienojās mums, bet tie, kas nepiecēlās kājās, aizgāja bojā. Ko varēja darīt?! Ļaut aiziet bojā diviem trim simtiem cilvēku vai kopā ar viņiem vēl �etriem tūksto�iem ...

� Ģenerālim nebija citas izvēles, � Kolomeicevs sacīja. � Gļēvuļus nav ko �ēlot... Ivan Ivanovi�, man rādās, tev motorā darbojas tikai viens cilindrs ...

� Kā tad viens, � Ivans Ivanovi�s apvainojās, � tev, Viktor Petrovi�, biezas ausis.

� Viņi nebija gļēvuļi� � Bur�teins skarbi izlaboja Kolomeicevu. � Viņi bija kā miegā. Tomēr da�i no viņiem pamodās un izglābās...

� Un cik daudz cilvēku iznāca ārā no ielenkuma? � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs pajautāja.

� Apmēram pusotrs tūkstotis... Bumbām krītot un artilērijas ugunij plosoties, pārcēlās pāri upei, turoties aiz zirgu astēm. Cilvēki gāja bojā klusēdami, bet zirgi zviedza � līdz pat �im laikam, to visu atceroties, dzirdu zirgu pirmsnāves zviedzienus. Pēc tam mēs nokāpām no zirgiem un zag�us sākām virzīties pa malieni. Pēc bombardē�anas pēk�ņi iestājās nomāco�s klusums. Kāds jauns leitnants, laikam mans vienaudzis, neizturēja, un viņam acīs parādījās tāda pati izteiksme kā tiem tur, pie ugunskura. Glu�i sastingusi. Bezcerības pilna. Viņ� sāka ar pirkstiem grābstīt maksti, izvilka ārā revolveri un ar drebo�u roku cēla pie deniņiem. Ļaudis, kas to redzēja, apstājās, sastinga, bet neviens nemēģināja viņu satvert aiz rokas � saprata, ka par vēlu. Kāds blakus arī sāka pogāt vaļā maksti. Ne jau vīri�ķība, bet spēks būt vīri�ķīgam bija zudis. Ta�u jauniņais leitnants nepaguva sev ie�aut. Atskanēja cits �āviens, un leitnants nokrita brīk�ņā. �āva ģenerālis. Iz�āva un �ukstus nokomandēja: �Neapstāties... uz priek�u!� Uzreiz kāda apjuku�ās rokas steidza pogāt ciet maksti, citādi, kas zina, varētu sākties pa�nāvību virkne, izcelties panika... No jauna devāmies tālāk. Izlauzāmies pie savējiem. Ģenerāli pēc Augstākās Virspavēlniecības rīkojuma uzreiz arestēja. Viņam pie�uva visu uzreiz: gan to, ka ar savu korpusu bija iekļuvis �katlā�, gan to, ka mūsu kājniekiem vedis pāri jātniekus, gan to, ka no�āvis leitnantu ... Stāsta, ka mar�als �ukovs izglābis ģenerāli, gājis pie Staļina iestāties par viņu... Tā ka ģenerālis tika līdz Vācijai tāpat kā tu, Ivan Ivanovi�... Jūlija Sergejevna, iedodiet savu cigareti... Es gan esmu atmetis, tomēr ...

� Uzmanīgāk, Boris Abramovi�, tu sēdi blakus benzīna tvertnei, � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs brīdināja un uzmeta tvertnei virsū telteni. � Vai tu viņu, to savu ģenerāli, pēc kara neesi saticis?

� Vienu reizi... Tiesa, es lasīju viņa memuārus, bet tajos nav nekā no tā, ko es atminos. Vieni vienīgi kaujas operāciju apraksti un nekādas kara smar�as. Arī valoda nav viņa,, budjo-novie�a valoda, bet tāda kā �tāba darboņa. Tiesa, tajos bija piezīme: �Tāda un tāda literārā apdare.� Ja tā būtu Hemingveja. literārā apdare, tad skanētu pavisam citādi ... Iznāktu di�ena grāmata ... Un ar savu ģenerāli es satikos tā ... Pirms gadiem trim eju pa Pokrovkas bulvāri gar soliem, kur pensionāri spēlē �ahu, un pēk�ņi redzu pazīstamu pakausi. Karavīra pakausi, kaut gan zem civilās platmales. Sirmu pakausi, kurā matiem spīd cauri ķieģeļbrūna āda. Sim pakausim ir raksturīgi izciļņi � tie it kā dzīvo, elpo katrs par sevi. Stāv sirmgalvis civilā, tāds eņģīgs, kaut arī ar spieķīti, un vēro, kā citi spēlē �ahu. Jaucas iek�ā, kaut ko saka priek�ā, apkārtējos izraisot neapmierinātību vai labākajā gadījumā iecietīgus smieklus. Un neviens nezina, ka tas ir viens no di�enajiem nezināmajiem cilvēkiem, kuri īstenībā arī uzvarēju�i karā. Viņa vārds, protams, ir zināms, arī memuāri pazīstami, bet, kas viņ� ir patiesībā, kā es to zinu, nevienam nav jausmas. Viņ� mani nepazina pēc izskata: kop� kara laika esmu stiprāk pārvērties nekā viņ�, bet es viņam atgādināju: �Jūsu adjutants, biedri ģenerāli... Borja, Birobid�anas kavalērists ...�

� Vai tad tu, Boris Abramovi�, esi no Birobid�anas? � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs brīnījās.

� Nē ta�u, esmu no Sretenkas... Mans ģenerālis tā mēdza ar mani pajokot... �Nu, kā Birobid�anā ar auzām?� viņ� jautri pajautāja, kaut gan acis bija kļuvu�as tādas kā blāvākas. Aizvilka mani uz savām mājām turpat netālu. Izrādījās, ka viņ� dzīvo glu�i viens. Nosēdināja zem aukstā iero�a, kurā iegravēts veltījums no Semjona Mihailovi�a, pacienāja ar savu � vecpui�a gatavotu diļļu un ķiploku uzlējumu, bet viņa pirmais tosts mani galīgi apstulbināja: �Nu, izdzersim par mūsu kavalēriju, kura iz�ķirs nākamā kara likteni, ja tas, lai dievs nedod, tomēr izceltos!� Nu, domāju, mans ģenerālis, kuru es jaunībā pielūdzu kā dievu, tagad ir bērna prātā. Gadi tomēr. �Biedri ģenerāli, kā jūs saprast?� es vaicāju. Bet viņ� man saka ar budjonovisku dzēlī-gumu: �Kāds tad var būt nākamā kara rezultāts? Tikai vienas vienīgas drupas. Nepaliks nekādas tehnikas, nekādas, kā to sauc, � elektronikas. Un kas ies pāri �īm drupām? Kavalērija!� Sāka smieties, tomēr apķērās, ka joks iznācis pabriesmīgs, kļuva nopietns, nogrima domās: �Ai, Borja, Borja, Birobid�anas kavalērist ... Kaut arī esmu cēlies no zemnieku � ienācēju � dzimtas, tomēr tapu par īstu profesionālu karavīru � kop� astoņpadsmit gadu vecuma pasāku ar zobenu vicināt pār galvām. Karoju pret

ģenerāļiem un pats tiku ģenerāļa godā. Tomēr karu neesmu iemīlējis ... Borja, vai atminies, kā lauzāmies ārā no ielenkuma? Atminies, kā es biju spiests pāri savējiem trenkt kavalēriju? Un vai atminies, kā es to pui�eli leitnantu? ... Gandrīz trīsdesmit gadu pagājis, bet es vēl aizvien mokos... Saki, Borja, � vai man toreiz bija taisnība vai ne?� � �Viņus nogalināja kar�, nevis jūs, biedri ģenerāli,� es atbildēju. �Ja jūs rīkotos savādāk, ietu bojā citi cilvēki, daudz vairāk cilvēku un jūs ari mocītos visu mū�u...� � un Bur�teins apklusa, iegrimis atmiņās par kopējo un savu pa�a karu.

� Jūlija Sergejevna, dodiet �urp divstobreni! Priek�ā pīles... uz ūdens... � Kolomeicevs piepe�i iedegās.

� Tā tak māte ar bērniem ... Tie vēl nemāk lidot, � Ivans Ivanovi�s viņu apvaldīja un nopūtās: � Tas kar� gan ir viena nolādēta padarī�ana ... Labus cilvēkus labā vārdā pamudina uz tik briesmīgiem lēmumiem, ka, grozi tos, kā gribi, tik un tā jāmokās. Karā jau nu nava nekāda jaukuma ... Man netīkas, ka bērni spēlē karu. Kaut tas nosprāgtu reizi par visām reizēm. Bet �is, suns tāds, ir dzīvelīgs... Gan vienā, gan otrā vietā bā� ārā galvu ... Tu, vadzi, Jūlija* Sergejevna, esi bijuse Vjetnamā?

� Esmu bijusi, � Vjazemska nelabprāt atbildēja.

� Un kā tad tur? Kā avīzēs raksta vai savādāk? � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs tincināja.

� To jūsu karu es arī iepazinu pēc avīzēm... � Vjazemska atbildēja. � Izrādās, tas ir bijis citāds. Vēl briesmīgāks. Tāpat arī Vjetnamā... Kaut gan �ī kara mazu-mazumiņu es pieredzēju un tajā piedalījos. Bet tas bija aizmugurē, Zlatoustā. Toreiz mācījos arodenē un uz virpas ar savām bērna rokām apslīpēju �āviņus. Rūpnīcā gan pieņēma tikai puikas, bet es pielūdzos. Mums izdomāja koka paliktņus, lai mēs aizsniegtu virpu. Karā esat uzvarēju�i ne tikai jūs, bet arī mēs, bērni. Kad es vēlāk spēlēju institūta volejbola komandā, mani slavēja par �vīrietisku sitienu�. Kas gan tur par labumu, ja sievietei ir �vīrietisks sitiens�? Bet, kad Vjetnamā biju ekspedīcijā, mani sagrāba sievi�ķīgas �ausmas, sāku sevi ienīst. Vienmēr esmu sevi uzskatījusi par vīri�ķi, un pēk�ņi izrādījās, ka esmu sievi�ķis ...

� Nu pastāsti, Jūlija Sergejevna, pastāsti... � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs viņu mīļi palūdza. � Mums �odien iegadījusies tāda memuāru diena � kavējamies karalaika atmiņās. Savādāk iznāks tā: es nepastāstī�u, Boriss Abramovi�s nepastāstīs, tu nepastāstīsi ■� kas tad par mums dabūs zināt taisnību? Sarunas, protama lieta, nava grāmata, uz tām nava parakstī�anās, tomērt sarunas tāpatiņ izplatās lielās tirā�ās. Sarunas no viena cilvēka aiziet pie cita, un taisnība pati par sevi, neatkarīgi no grāmatām turas tautā.

� Lai nu kā, bet par pļāpoloģijas atpalicību tagad nevar sūdzēties, � Kolomeicevs noburk�ķēja. � Laiks nodibināt jaunu zinātni � sarunpetniecību...

-- Tāda zinātne nemaz nebūtu slikta... Nākamais Tolstojs �ai zinātnei teiktu lielu paldies, � Bur�teins nosmējās. � Bez tās viņ� ar atpakaļejo�u datumu vis neuzrakstīs, jaunu romānu �Kar� un miers� ... .

� Vajag rīkoties, nevis pa�a kauliņus pārcilāt un spodrināt, � Kolomeicevs norūca un domīgi pajautāja: � Nu, kā tad ir, brālī�i, atradīsim kasiterītu vai ne? Jāatrod ...

� Bet pie kā gan novedīs rīko�anās, ja pa�a kauliņi nebūs spodri? � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs viņam laipnīgi pārmeta. � No nenospodrinātiem kauliņiem netīrumi var pāriet arī uz rīcību ... Viktor Petrovi�, tev par mūsu rīcību vis nevajaga ba�īties, sarunas to nesamaitās. Bet, eku, ja cilvēks savu atmiņu sastūķē uz iek�u, tā viņu var no iek�puses sasprādzināt, tā ka visi laikā nenospodrinātie kauliņi aizlidos vējā... Tad nu, Jūlija Ser-

l gejevna, ko tu piedzīvoji tamā Vjetnamas zemē?

� Mūsu ekspedīcijas sastāvā bija �oferis, gadus divdesmit vecs vjetnamietis. Viņu sauca par Ngujenu. Skaidra dvēsele, līdzīgs mūsu Ke�am. Pat skumstot smaidīja. Viņa smaids bija patiesi brīni�ķīgs. Sis smaids atgādināja Gagarina smaidu. Vispār pēc ārienes viņ� izskatījās līdzīgs Gagarinam, tikai vjetnamie�u mākslinieka zīmētam Gagarinam. Reiz mēs kopā ar vjetnamie�u ģeologiem iekļuvām rajonā, kas tika diezgan bīstami ap�audīts. Starp citu, Viktor Petrovi�, mēs arī meklējām kasiterītu ... Redzu, ka mūsu Ngujens mīņājas, grib kaut ko sacīt, ta�u kautrējas, neuzdro�inās. Es viņu tik tikko piedabūju, lai paskaidro. Viņ� savā briesmīgi jocīgajā krievu valodā, bet vairāk gan ar �estiem pastāstīja, ka tepat blakusciemā dzīvojot viņa i līgava, kuru viņ� jau gadu neesot redzējis. Es viņam saku: �Ngu-jen, aizbrauc pie viņas...� Viņ� noraido�i pa�ūpoja galvu, bet pa�am tik lūdzo�as acis. Sapratu, ka viņam bail no sava vjetnamie�u priek�nieka, kopā ar viņu iesēdos gazikā un braucu � it kā ģeoloģiskos nolūkos. Ngujens pat sāka dziedāt aiz prieka. Kamēr braucām, mūs sāka ap�audīt. Bet Ngujens neko nemana, tik dzied dziesmu. Viņ� apstādināja gaziku pie akas ar baļķu grodiem. �āviņi un bumbas �ajos daudzajos kara gados visu ciemu bija nolīdzināju�as ar zemi, tikai aka brīnumainā kārtā palikusi vesela. Blakus akai atradās no koka klu�a izcirsta sile, un tajā vairākas vecas vjetnamietes mazgā veļu. Netālu iekaucas �āviņ� vai sprāgst bumba, bet viņas pat nepaceļ galvu. Mazgā tik veļu, it kā tas būtu pats galvenais, bet viss pārējais, arī kar�, kaut kas mazsvarīgs. �Kur gan viņas dzīvo?� es nodomāju un, paskatījusies apkārt, ieraudzīju desmitiem bērnu a�teļu, kas no zemes apak�as vērās manī pa blindā�as ba|ķu �ķirbām. Tie�i kā Ņekrasovam, tikai vēl baismīgākā � vjetnamie�u variantā. Viņiem debesis jau tiktāl bija kļuvu�as naidīgas, ka viņi paslēpu�ies apak�zemē. Ngujens par kaut ko pabuldurēja ar vecajām vjetnamietēm, kā atvainodamies man uzsmaidīja un metās skrie�us turp, kur atradās viņa līgava. Pēk�ņi kaut kas nodārdēja, melna zemes strūkla uz�āvās gaisā, sprādziena vilnis mani nogāza gar zemi, un, spļaudama no mutes laukā mālus un lapas, es ieraudzīju zemē Ngujena rumpi, bet galva ar ie�ķībajām acīm pieripoja man klāt... Ta�u vjetnamietes joprojām mazgāja un izgrieza veļu, it kā nekas nebūtu noticis. Viņas bija noguru�as ievērot nāvi. Un tad mani pirmo reizi mū�ā sagrāba sievi�ķīgas �ausmas. �ausmas ne jau sevis dēļ. �ausmas, iedomājot, ko var izdarīt ar tik jauku cilvēka smaidu, nocērtot to no ķermeņa. Un es sāku kaukt pārvērstā balsī, raustīties uz zemes kā krītamās kaites lēkmē. Kad atģidos, ieraudzīju, ka vecās vjetnamietes vēl no veļas mazgā�anas slapjām rokām uz bambusa nestuvēm saliek Ngujena augumu un smaidu un klusēdamas kaut kur aiznes. Un nestuvēm nopakaļ, tāpat klusēdama, iet jauna meitene, tik līdzīga Ngujenam kā māsa, laikam viņa līgava. Es kā mēnessērdzīga iesēdos gazikā, iedarbināju motoru un braucu � pati nezinu, uz kurieni. Ceļmalas brik�ņos ieraudzīju ar zariem nomaskētu zenītbateriju. Apturēju gaziku, piegāju pie lielgabala, atgrūdu nost vjetnamie�u karavīru un gribēju iz�aut debesīs, kaut gan nemācēju �aut. Mazie vjetnamie�u karavīri cie�i saķērās man apkārt, iekrampējās manās rokās, kaut ko kliegdami un man ar zīmēm rādīdami, ka nedrīkst... Tāpēc, Ivan Ivanovi�, man arī nepatīk, ka bērneļi spēlē karu ...

� Bērnos mostas varonības atdarinā�anas instinkts ... Bez varonības dzīve pārvērtīsies sadzīvē, � Kolomeicevs piebilda.

� Labākā varonība ir piespiedu varonība, nevis izgudrota, � Jūlija Sergejevna sacīja. � Tomēr sadzīvi nevajag nonicināt. Tā jau sen kļuvusi par varonību. Piespiedu varonību.

� Man ir sve�as �īs antiheroiskās tendences. Tās padara vāju, � Kolomeicevs saīga. � Jaunākajai paaudzei drīz arī Matrosovs vairs neliksies varonis.

� Nekā, Viktor Petrovi�. Matrosova varonība tie�i bij piespiedu varonība, � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs, nepiekrizdams viņam, purināja galvu. � Es �o ainu iztēlojos tā. Dots spļauj nāvi. Visapkārt krīt biedri. Viņ� izmet granātu � nelīdz. Otru � arī nelīdz. Tad � ar savu ķermeni. Tā darīja ne viens vien Matrosovs.

� Pēc beigtiem pātariem katrs sprediķi zina, � Kolomeicevs skarbi sacīja. � Tā jau ir viegla � �ī pēcpātaru gudrība.

� Tev taisnība... � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs atzina. � Kar� nava filma par karu, to nevar parādīt no jauna ... Jeb�u pēcpātaru gudrība labāka nekā priek�pātaru mu|ķība... Kar� mums licis piedzīvot visbriesmīgākās dienas, bet dāvājis arī vispriecīgāko dienu � Uzvaras dienu. Tautas svētkus. Tauta ira stipra ne tikai ar saviem slavenajiem varoņiem, bet arī ar neizceltajiem varoņiem. Protama lieta, pienāks tāda diena, kad pie Lielā teātra jau vairs neieradīsies neviens veterāns un mūsu medaļu �ķinda izzudīs, kā pagātnē izzuda trijjūgu zvārgulī�u �ķinda. Tak nāve mūs var iznīdēt, bet �os svētkus vis neiznīdēs. Tie ira cie�anās tapu�i, nevis izdomāti. Arī Krieviju neviens nevarēs iznīdēt. Tā arī ira nevis izdomāta, bet cie�anās tapuse... Mēs, eku, vecākie, raizējamies par jaunajiem, kas nava piedzīvoju�i karu, tas, protama lieta, ira pareizi, bet da�dien pārlieku grem�amies. Mūsu visgalvenās aizbildnieciskās raizes ira tās, vai tik viņi mūs nepievils. � Un izlamājās. � Tagad gan, Viktor Pet-rovi�, patiesi viens cilindrs noslāpis... Aha, zinu gan: svecē tā vaina ... Tas ira labojams ... � Un turpināja: � Bet pamaz vēl raizējamies par ko citu � vai mēs, vecākie, nepievilsim jaunos. Pievilsim, ja viņi mums neticēs! Pievilsim arī tad, ja viņi mums tic, bet mēs esam glu�i savādāki, nekā viņiem liekamies. Mēs domājam: mums, eku, viss zināms, bet mēs tak esam vecākie, mēs drīkstam, bet viņi jauni, vēl nava īsteni stipri, viņiem visu zināt bīstami. Neizturēs. Bet viņi vēlāk no sve�as, ]aunas mutes var izdzirdēt to, ko mēs viņiem neesam stāstīju�i. Visbriesmīgākie fakti, kas nāk no tīras mutes, ira zāles, bet no ne�ķīstas mutes � inde. Tomērt, Viktor Petrovi�, par jauno paaudzi neraizējies. Paraugies kaut vai uz La�uginu. Lielisks puisis. Un arīdzan organizēts. Tevi viņ�, Viktor Petrovi�, dievina. Atvaino mani, pat pārliecīgi.

� Nu, to tu, Ivan Ivani�, pārspīlē... � Kolomeicevs noteica ar tādu kā slepenu apmierinājumu. � Glu�i vienkār�i La�ugins izjūt autoritātes nepiecie�amību, ko, tā sakot, da�i mūsu di�enās strādnieku �ķiras pārstāvji un mūsu inteliģence vairs neizjūt. Esmu jūs mazlietiņ izlaidis, mani dārgie domājo�ie padotie...

� Grū�i tev, Viktor Petrovi�, vadīt mūs, grēcīgos, idejiski svārstīgos, bet vajaga. Tak mums ar tevi tāpatās mēdz būt grū�i, � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs pavīpsnāja.

� Tu ta�u pats vēlies kārtību, organizētību? Bet kāda tad var būt organizētība bez organizatoriem? � Kolomeicevs viņam iedzēla. � Tad nu paciet vien... Dzīvi veido cīnītāji. Un cīnītāji � tie pirmām kārtām ir organizatori.

� Bet, lūk, mūsu Ķe�a nemaz nav līdzīgs cīnītājam un pat neprāto, vai viņ� ir cīnītājs vai nav, � Jūlija Sergejevna negaidot aizsvilās. � Un vai zināt � tie�i viņ� ir īstens cīnītājs. Kaut gan nesaka nekādas runas par cīņu. Cīnītājs ar savu fizisko nelaimi. Arī tāpēc cīnītājs, ka ir tik labs pret cilvēkiem. Un cik aizkustino�i viņ� mīl Kaļu! Vai tie nedaudzie, kuri prot pa īstam mīlēt, nav cīnītāji par mīlestību? Daudzi, kuri sevi dēvē par varoņiem, nemaz nezina, kas ir mīlestība. Kļūst bezjūtīgi no pastāvīgas gatavības aizstāvēties vai uzbrukt. Ada viņiem pārvēr�as par bruņām. Tas, protams, paglābj no citu sitieniem. Bet, kad kāda roka grib maigi noglāstīt tādu cilvēku, tad viņ� caur uzaugu�ajām bruņām neko nejūt. Tās ir pa�nāvnieciskas bruņas. Un kas tie par cīnītājiem, ja viņi necīnās pret savu bezjūtību!

� Benzīnam klāt piemaisījumi, � Ivans Ivanovi�s skaļi secināja, ieklausīdamies motorā. � Ir nu gan maitasgabali... Jūlija Sergejevna, piedod ... Tu saki taisnību ...

Vjazemska turpināja:

� Ar vārdu �cīņa� mēs nezin kāpēc saprotam tādu kā pārspīlētu sabiedriskumu, publicistiku. Piemēram, par cīņu pret bezkaunību tiek uzskatīta tikai citu bezkaunības atmasko�ana. Bet, ja pats esi maigs, vai tad tā nav cīņa pret bezkaunību? Ja pats esi patiess, vai tā nav cīņa pret meliem? Vai brīni�ķīga dzeja par daiļo nav cīņa pret neglīto? Kāpēc cīņas izjūta daudziem ir tikai kareiviska, nevis garīga?

� Karā arī var būt cildens garīgums, � Bur�teins viņu izlaboja. � Ta�u tikai tajā uguns līnijas pusē, kurā ir taisnība. Vācu poēzijā no Otrā pasaules kara patriotiskās dzejas nekas nav saglabājies un arī nevarēja saglabāties. Bet cik daudz saglabājies mūsu poēzijā! Tāpēc ka mūsu pusē bija taisnība. Un tur, kur taisnība, � tur arī ir gars... Kar� daudz ko nosaka. Tomēr ne jau visu. Es pazīstu cilvēkus, kuri kara laikā nebaidījās riskēt ar dzīvību, neliecās lo�u priek�ā. Bet miera laikā iztapīgi klanās tā sauktajiem vajadzīgajiem cilvēkiem, baidās riskēt ar karjeras pakāpienu. Un kas tad ir karjeras pakāpiens vai visas karjeras kāpnes salīdzinājumā ar vienu vienīgu dzīvību! Esmu ilgi domājis, kāpēc tā notiek. Es nonācu pie secinājuma: karā da�kārt ir vieglāk būt drosmīgam. Protams, ir baismi iet pretī lodēm, bet tev blakus pretī �īm lodēm iet arī citi. Turklāt aiz tavas muguras ir pavēle. Bet miera laikā da�kārt iznāk būt vienam, neviens tevi neatbalsta ar savu dro�sirdību, aiz muguras nav nekādas pavēles un par savu dro�sirdību tu vari tikt nevis apbalvots, bet gan sodīts.

� Jums taisnība, Boris Abramovi�, � Kolomeicevs sacīja. � Dro�sirdība apbalvojumu dēļ � tā ir gļēvulība, kas izliekas par dro�sirdību. Ne jau ar tādu dro�sirdību mēs uzvarējām karā. Tāpēc es esmu par frontei raksturīgo dro�sirdību mierlaika dzīvē.

� Frontei raksturīgā dro�sirdība pie mums vēl nava pieskaitāma pie deficīta... Tu man, Viktor Petrovi�, benzīna �ļūteni esi piespiedis ar sānu, � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs teica. � Ja vajadzēs, aizsargāsim Dzimteni. Tak, ja visi tam vien gatavosies kā karā aizsargat Dzimteni, kas gan to aizsargās miera laikā? No pielīdējiem? No maitasgabaliem? No gļēvuļiem? No mūsu pa�u neorganizētības?

� No Eduarda Site�kina, � Bur�teins piebilda, un visi sāka smieties.

Un piepe�i Kolomeicevs sajuta, ka viņam pavisam sve�ādi grau� acīs. �Asaras?� viņ� izbrīnījās. �Sasodīts, tu, Kolomeicev, kļūsti vecs � bet kāpēc gan asaras?�

Sakopojis gribasspēku, viņ� neļāva asarām vaļu un nemanāmi palūkojās uz citiem � �ķiet, neviens neko nav ievērojis. Rūgti pavīpsnāja par sevi: �Esmu izmanījies uzlikt bruņas arī uz acīm. Kam tad tu, Kolomeicev, sev jautā, kāpēc ir �īs asaras? Tāpēc, ka pēk�ņi esi sapratis, cik labi cilvēki ir laivā kopā ar tevi, cik viņi visi vienreizēji, cik neatkārtojama ir �ī saruna ar viņiem. Tu, Kolomeicev, mīli �os cilvēkus. Bet.tu negribēji viņus mīlēt. Biji ieņēmis galvā, ka mīlestība cilvēku dara vāju. Ivans Iva-ni�s ... Bur�teins. Jūlija Sergejevna ... Kāpēc, kādā nolūkā tu esi izgudrojis jaunu risku �iem cilvēkiem, kuri jau tik daudz rei�u ir riskēju�i ar sevi? Un tur, otrā laivā, atrodas Ķe�a, Serjo�a La�ugins ... Viņi vēl tikai sāk dzīvot... Kasiterīts? Kas tad tas ir salīdzinājumā ar cilvēku dzīvībām?�

Ta�u laivu virzī�anās uz priek�u jau vairs nevienam nebija pakļauta.

� Man bija divi... divi smagi ievainojumi, trīs viegli, viena kontūzija, � pēk�ņi arī Kolomeicevs iegrima atmiņās. � Un viens ievainojums bija īpa�s. Kaut gan to nevar nosaukt par ievainojumu. Mani un manu otrinieku Kostju Smeļovu vai, kā mēs viņu saucām, Kameni¹³ nometa Baltkrievijas me�os sakaru uzņem�anai ar partizāniem. Kamene jau pirms kara bija nodarbojies ar para�utismu un nebaidījās lēkt. Ķad tika atvērtas lidma�īnas durtiņas, viņ� mani palaida pirmo'un uzmundrino�i uzsita man pa sē�amvietu. Bet man bija biju�i tikai divi treniņa lēcieni un, atklāti sakot, trīcēja ceļi. Tomēr es saņēmos, bija kauns no Kostjas, un lēcu. Piezemējos normāli, bet Kostja ar visu savu pieredzi uzkrita virsū zaram, un tas viņam izurbās cauri. Tā viņ� arī izdzisa kokā, es viņu noņēmu jau miru�u. Kostja bija mocījies, tomēr nebija vaidējis, bija baidījies ar vaidiem atklāt mūsu atra�anās vietu. Es Kostju ietinu abos mūsu izpletņos, apbedīju un devos tālāk viens pats. Otrā dienā uzdūros ganiņam� kādus divpadsmit gadus vecam pui�elim, un sagadījās tā, ka viņu arī sauca par Kostju. Viņa seju viscaur klāja tetera raibumi, un tā izskatījās pēc dzeguzes olas. Viņ� veda mani pie partizāniem. Gājām pa me�u, pa priek�u Kostja ar divām kraupjainām gotelēm, es aiz muguras. Mums vajadzēja iet pāri ce|am, un Kostja pirmais izgāja uz tā, bet es paslēpos krūmos, nogaidīju. Kostja brīdi pastāvēja uz ce|a un jau dzīrās pacelt roku, lai man pamātu, tomēr atturējās. Otrpus ceļa no krūmiem izlīda vācie�i ar zariem pie kaskām, kādi divdesmit vīri, un viņiem līdzi divi policisti. Kā redzams, te bija slēpnis, lai notvertu partizānus. Viņi sastājās apkārt Kostjam, sāka nopratināt. Un tas viss notiek metrus divdesmit no manis, es visu redzu, visu dzirdu. �Kur atrodas partizāni?� policisti prasa. �Es nezinu, onkulīt...� Kostja krata galvu. �Es ganu govis un nekā nezinu..� � �No kādas sād�as tu esi?� jautā otrs policists. �No Jaremi�iem...� Kostja atbild. �No Jaremi�iem � un nezini?� pirmais policists nosmīnēja. �Tas ta�u vistrakākais partizānu perēklis...� Vācu oberleitnants, izdzirdis vārdu �Jare-mi�i�, pasmaidīja īstu �ūskas smaidiņu. Viņ� policistiem deva zīmi, un tie Kostjam norāva krekliņu. Oberleitnants no savām plānajām, sliekām līdzīgajām lūpām izņēma cigareti un piespieda to pie zēna krūtīm. Kostja sāka kliegt, raudāt, pūlējās izrauties, bet policisti viņu turēja cie�i. Un oberleitnants ar cigareti velk pa Kostjas krūtīm, pieskaras te vienā, te citā vietā. Beidzot ieurba �o cigareti viņam ādā un aizdedzināja citu cigareti, ar kuru sāka zēnu glāstīt, īpa�i, sumpurnis tāds, uguntiņu turēja ilgāk uz krū�u zirnī�iem. Bet Kostja tikai kliedz: �Es nekā nezinu, nekā nezinu ...� Man pirksts uzlikts uz nolai�amās mēlītes, bet ko es varu iesākt pret diviem desmitiem vācie�u? Un tāda sajūta, ka �ī cigarete arī mani izdedzina cauri. Policisti ņemas darīt pakaļ oberleitnantam, tikai nevis ar cigaretēm, bet gan ar pa�tītiem smēķiem baksta no visām pusēm un zviedz. Kostja aiz sāpēm zaudēja samaņu. Policisti viņu izlaida no rokām, un viņ� nokrita uz ceļa. Pienāca viena no gotelēm un ar mēli sāka viņam laizīt vātis. Oberleitnants izvilka valteru, govij maigi to ielika ausī un iz�āva. Govs sabruka blakus Kostjam. Pēc tam oberleitnants vienam no policistiem parādīja uz Kostju � sak, ņem un piebeidz viņu. Ceļa putekļos tikai noraustījās bērna basās kājas, un viss bija galā ... Kad es nonācu pie partizāniem, noģērbos līdz jostasvietai un sāku strautā mazgāties, man kāds pajautāja: �Kas tad tev lēcies? Kā tas gadījās?� Skatos � man visas krūtis vienās deguma brūcēs, kaut gan mani pa�u neviens nav mocījis ne ar cigareti, ne ar pa�tīto smēķi. Ārsts man vēlāk sacīja, ka tā mēdzot būt, kaut gan medicīnā tas esot rets gadījums ...

� Ja mēs aizvienam sajustu, kas tiek nodarīts citiem ļaudīm, mums uz ādas nebūtu nevienas veselas vietiņas, � Ivans Ivano-

vies Zagraņi�nijs noteica. � Tak sarepē mūsu āda, sarepē... Aprod ij ar saviem, ij ar citu apdegumiem... � Piepe�i viņ� sarāvās. � Negantā klāt! � viņ� iebļāvās, notaukoto ausaini uzmaukdams dziļāk uz pieres, nolaida lejup tās ausis un sasēja zem zoda.

Priek�ā, kādus piecsimt metrus atstatu, upes sudrabainā mugura bija uzmetusi kūkumu no baltām putām, kas sitās pret melniem akmeņiem.

Negantā bija pirmā no abām akmeņsērēm, kurām vajadzēja pāri tikt.

18

� Serjo�a, vai tev neliekas, ka tu esi bijis vienu-mēr? � Ķe�a jautāja, izbraucot laivu upes vidū tā, lai iekļūtu pirmās laivas putainajā vagā.

Serjo�a nepārvaicāja � bija sapratis. Nogrima domās.

� Da�reiz liekas, Ķe�a ... Kādreiz acu priek�ā ir nepazīstamas pilsētas, nepazīstamas ielas daļa, un piepe�i rādās, ka es te jau esmu bijis... Kādā citā dzīvē... Tikai, kā mani tad sauca un kas es biju, to nevaru atcerēties.

� Bet vai tu redzi sevi tur, kur nekad neesi bijis? Vai redzi to, ko nekad neesi redzējis? � Ķe�a tincināja, pagūdams uzmanīt gan upi, gan motoru, gan vērot Serjo�as acis.

� Neredzu, � Serjo�a godīgi atzinās. � Nē, pagaidi... Kad. dzirdu mūziku, tad redzu.

� Un ko tu redzi?

� Visu ko. Nezin kāpēc nokaitētu lavu ... Okeānu. Kaut kādus dīvainus, gigantiskus augus... 'Milzīgus putnus. Kaut ko līdzīgu zemes sākotnei... Un es lidoju virs �īs sākotnes... Stāsta, ka da�i lidojot miegā... Bet es � kad klausos mūziku... � Un Serjo�a nopūtās un aizmiedza acis, it kā Sibīrijas pla�umi ap viņu būtu pieliju�i ar konservatorijas zāles svinīgo atbalsi.

� Es arī lidoju, � Ķe�a sacīja, � bet tikai bez mūzikas. Tiesa gan, kaut kas manī skan, dun kā �ī upe. Tak tā nava sve�a mūzika, bet mana... Kaut gan es nespēlēju pat ermoņikas... Bet es, Serjo�a, ne tikai lidoju ... Reizumis rāpoju, it kā man nebūtu ne roku, ne kāju, bet būtu tādas kā zvīņas, un es vienā gabalā rīvējos gar zāli, pūloties �īs zvīņas nomest. Reizumis peldu un elpoju ar �aunām un zem ūdens redzu dārzus un pilsētas. Tad atkaliņ augu kā koks un roku vietā man ira zari, un es �alkojot sa�ukstos ar citiem kokiem, tie mani saprot, un es saprotu tos. Te atkaliņ esu apsūnojis akmens upes vidū, gribu kaut ko sacīt, bet nevaru un nomokos sava mēmuma pēc. Brī�iem esu rasas lāse uz zāles stiebriņa un, kad saule mani iztvaicē, paceļos debesīs un pielipinos pie mākoņa maliņas, bet pēcāk krītu lejā kā lietus lāse un meklēju to zāles stiebriņu, no kura pacēlos aug�up, tak nevaru atrast. Tādu zāles stiebriņu ir miljoniem...

� Ķe�a, vai tu kādreiz esi rakstījis?

� Vēstules. Bet gau�ām reti � kauns, ka ielai�u kļūdas. Es tak, Serjo�a, neesu beidzis septiņas klases. Gribēju strādāt milicijā, bet mani neņēma. Tagad tur neņem tādus, kam mazāk par desmit klasēm... Nu, iespējams, mani neņēma arī mana kupra pēc � tik viņi man to nesacīja ...

� Milicijā? � Serjo�a bija pārsteigts. � Kāpēc milicijā?

� Es mīlu cilvēkus. Reizumis man viņu �ēl, bet es viņus mīlu tik un tā ... Un milicijā jāstrādā tikai tiem, kas mīl cilvēkus. Esu ievērojis, ka tie, kuri saduras ar sliktiem mili�iem, var zaudēt ticību itin visam... Un vēl man patiktos būt par bērnunama direktoru. Es pat biju ar mieru uz turieni iet par sētnieku vai kurinātāju. Arīdzan nepaņēma. Sacīja � tevi bērni briesmīgi ķircinās. Bet tas nava tiesa. Nu, varbūtās iesākumā maķenīt paķircinātu, bet pēcāk mitētos. Saprastu, ka es viņus mīlu, un arī mani iemīlētu ... Man tak, Serjo�a, neesot nekāda kupra. Neesot. Kaļa tā sacīja. Ja viņa tā sacīja, tātad tas tiesa. � Ke�am acīs sariesās asaras, un viņ� novērsās.

� Neraudi, Ķe�a, � Serjo�a palūdza. � Kaļa sacīja taisnību.

� Es neraudu. Tas no vēja... � Ķe�a atbildēja. � Bet vispārīgi es reizumis raudu gan... Es tak esu Kaļas draudzene... Saki � vai Kaļa varētu mani iemīlēt?

� Redzēju, kā viņa tevi noskūpstīja, � Serjo�a pasacīja.

� Tā nemēdz skūpstīt draudzenes.

� Es gribētu, lai mums ar Kaļu būtu bērni,.� Ķe�a sapņaini novilka. � Gribu, lai tie būtu izglītoti. Es, Serjo�a, izjūtu daudz, bet zinu maz... Tu, raug, stāstīji par to zemes sākotni... Bet vai tad zeme vispārīgi ira sākusies? Vai tā nav bijuse vie-numēr?

� Domāju, ka nav bijusi... � Serjo�a nedro�i atbildēja.

� Katrā ziņā tā mums mācīja.

� Bet, ja mēs esam biju�i, kad neesam biju�i, varbūtās arī zemei bijuse cita dzīve? Pirms tam, kad tā palika par zerfii?

� Var jau būt, Ķe�a.

� Serjo�a, vai tu kādreiz esi zīmējis?

� Esmu, tikai slikti...

� Tomēr esi zīmējis... Bet, iekam mākslinieks sāk gleznot, kas viņam, Serjo�a, ira?

� Kā, kas ira? � Serjo�a piepe�i noķēra sevi, ka arī sāk runāt sibīrie�u manierē, un pasmaidīja. � Audekls, krāsas...

� Nē, es ne jau par to... Kas viņam ira galvā, iekam viņ� sāk gleznot?

� Domāju, ka �īs gleznas priek�nojauta. Doma par to.

� Un zeme � tā tak arīdzan ira kaut kas līdzīgs gleznai. Gleznaināka par visām gleznām... Tātad arī tai bijis savs gleznotājs. Tātad zeme, iekam palika par zemi, bij doma par zemi... Bet tikai, Serjo�a, kā doma?

� Laikam, Ķe�a, dabas doma.

� Bet varbūtās dieva? � Un Ķe�as zileņzilās acis jautājo�i vērās Serjo�ā, mulsinot viņu.

� Paskat, izjubrs!...

Aiz viena no ielokiem pie pa�a laivas priek�gala parādījās izjubrs, kas peldēja pāri upei. Uz viņa samtainajiem ragiem bija nolaidies taurenītis. Kad izjubrs ieraudzīja Ķe�u un Serjo�u, tā acīs pavīdēja glu�i cilvēciskas bailes un viņ� izmisīgi sāka kustināt kājas, līdz nonāca krastā. Izjubrs metās krūmos un uz mirkli paskatījās atpaka], izbrīnījies par to, ka uz viņu ne�auj.

� Baidās! � Ķe�a sacīja. � Un pareizi dara. Bet viņ� tak ira daba, un mēs arī esam daba.

� Man liekas, ka cilvēki dabu par dievu dēvē tāpēc, ka nespēj to līdz galam izskaidrot, � Serjo�a teica.

� Un ja nu viņi dievu dēvē par dabu?

� Nu, kāda at�ķirība, ko dēvē kādā vārdā ... Daudz ko vispār sauc �ādā vai tādā vārdā aiz nezinā�anas... Tu, Ķe�a, saki, ka maz zinot. Bet es pārliecinājos, ka pat visdi�ākie zinātnieki maz zina ... Neviens nezina visu.

� Neviens? � Ķe�a noskuma. � Tātad nava neviena, kam paprasīt padomu, aprunāties... Bet da�iem ira tāds paskats, it kā viņi zinātu visu.

�� Viņi, Ķe�a, tie�i zina mazāk par visiem. Glu�i vienkār�i izliekas.

� Vai saproti, Serjo�a, man ir kāds jautājums, kur� mani nomoka jau sen... � Ķe�a saminstījās. � Ja cilvēks cēlies no pērtiķa, kālab tad visi pērtiķi nav paliku�i par cilvēkiem?

� Redzi, Ķe�a, pastāv tāda teorija. Tiesa gan, tā vēl nav apstiprinājusies ... Man to pastāstīja kāds zinātnieks... � Serjo�a piesardzīgi iesāka.

� Nebaidies, runā ... � Ķe�a pievirzījās viņam klāt, tā ka laiva sa�ūpojās. � Reizumis, kas nava pārbaudīts, tas ira vispareizākais ...

� Nezinu, vai �ī teorija pareiza vai ne. Bet tā mani ieinteresēja. Tā nav glu�i ģeoloģijas jomā, bet bez ģeoloģijas to arī nevar izprast. Varbūt es kādreiz ar to nodarbo�os ...

� Vai, kā tu dvēseli velc no krūtīm laukā, � Ķe�a dega nepacietībā.

� Vārdu sakot, kādreiz tika izjaukts Zemes magnētiskais līdzsvars. Un tad da�i vājākie pērtiķi tika pakļauti mutācijai...� Serjo�a sāka skaidrot.

� Kas tas ira? � Ķe�a pat nosvīda.

� Patoloģiskas pārmaiņas.' Nu, nenormāla attīstība... Pērtiķi zaudēja spalvu, kļuva fiziski mazāk spējīgi pielāgoties, kļuva nevarīgi. Ta�u pa�aizsargā�anās instinkts tos spieda būt gudrākiem. Tiem sāka attīstīties smadzenes. Tie sāka staigāt uz pakaļkājām. Iemācījās iegūt uguni, ber�ot vienu gar otru divus kociņus, un pārstāja būt pērtiņi, kļuva par cilvēkiem ... Bet citi pērtiķi tāpat arī palika pērtiķi. Tāda ir �ī teorija, Ķe�a.

� Tātad mēs tomēr esam cēlu�ies no pērtiķa? � Ķe�a vīlies nopūtās. � Atminos sevi kā putnu, zivi, koku, bet kā pērtiķi � nekad ar ne ...

� Pastāv arī citas teorijas, � Serjo�a viņu mierināja. � Pastāv teorija, ka mēs esam no citām planētām atnāku�u būtņu pēcte�i ... Arī tāda teorija, ka Zeme ir Visuma augstākā saprāta radīta. Tā domāja Ciolkovskis ...

� Tas, kur� izgudroja raķeti? � Ķe�a novaicāja, priecīgs, ka zina �o vārdu.

� Pirmais, kur� raķeti saistīja ar kosmosu, � Serjo�a viņu vēlīgi izlaboja. � Ta�u maz ir to, kuri zina, ka viņ� bija di�ens filozofs.

� Kas? � Ķe�a nomākts pārprasīja.

� Filozofs. Cilvēks, kuram ir savas domas, � Serjo�a paskaidroja. � Sava domā�anas sistēma.

� Bet visiem tak ira savas domas... Pat muļķiem... Gan sīkas, tomēr savas ... � Ķe�a noteica.

� Muļķi tikai domā, ka viņiem ir savas domas. Tās viņiem kā fabrikā ra�otas.

� Un kas tas par augstāko saprātu? � Ķe�a vaicāja.

� Ciolkovskis to precīzi nav definējis... Viņ� it kā liek mums to minēt. Viņ� uzskatīja, ka Visumā it visu radījis �is saprāts, ka viss ir savstarpēji saistīts. Es vectēva bibliotēkā atradu Ciol-kovska Kalugā rakstītās bro�ūras un aizrāvos ar to lasī�anu. Vai zini, Ķe�a, Ciolkovskis tevi saprastu, kad tev liekas, it kā tu būtu bijis vienmēr. Pēc Ciolkovska uzskata, nekas nezūd, tikai pārveidojas citās atomu kombinācijās. Tu ta�u, protams, zini, kas ir atoms?

� Nu kas tad to nezina, kad ir atombumba, � Ķe�a apvainojās.

� Bet atomi � tie ir tikai mūsu ķermeņa sīksīkas daļiņas.

� Bet vai mūsu dvēselei ira atomi? � Ķe�a tincināja. � Kur paliek dvēsele, kad miesa mirst?

� Nezinu, Ķe�a. Redzi, cik es ari maz zinu ... Bet laikam, ja miesa pat nomirusi nemirst, tad nemirst arī dvēsele, � Serjo�a mī|i uzsmaidīja Ke�am, viņ� nekādi nebūtu varējis iedomāties, ka kādreiz iznāks par visu to runāt uz nomalējas Sibīrijas upes, laivā, kas piesūkusies ar darvas, slapja brezenta un zivju smaku.

� Es vēl gribu uzprasīt vienu lietu ... � Ķe�a nerimās.

� Kur paliek laiks?

� KJūst par atmiņu, � Serjo�a pēc īsa brī�a atbildēja.

� Nepietiek tak ne ar viena atmiņu, lai tajā satilptu viss laiks, kas pagājis... � Ķe�a pa�ūpoja galvu.

� Atmiņa dro�i vien tiek mantota ar gēniem, � Serjo�a sacīja.

� Ar ko? � Ķe�a atkal skumji pārvaicāja.

� Nu, tā mums ir asinīs. Piemēram, kāpēc tu esi tik lādzīgs?

� Es nemaz neesu tik lādzīgs... Da�u labu reizi, kad redzu tādus riebekļus kā Site�kins, ilgojos pēc Capajeva lo�metēja... � Ķe�a sacīja, un viņa zileņzilajās acīs pazibēja kaut kas tāds, kas nemaz nebija līdzīgs labsirdībai.

� To tu saki tāpēc, ka tev nav rokās lo�metēja ... Tātad � kāpēc tu esi tik labsirdīgs? Varbūt tāpēc, ka kādreiz tavs tāls sencis gāja pa pirmatnīgu me�u neapbruņots un satikās ar mamutu, bet varbūt ar lā�umāti, kura varēja viņu saplosīt kā nieku ... Bet viņa pa�ēloja, neaizskāra, tikai apgāja apkārt un lācēnu, kas ar tavu senci rotaļājās, paņēma zobos aiz skausta un aiznesa projām. Un tavs sencis jutās pārsteigts par dabas labsirdību, ko izrādīja �ī lā�umāte, un pats kļuva labestīgāks pret dabu un cilvēkiem. Un tev tas cauri gadsimtiem palika asinīs... Domāju, ka pastāv tāda atmiņa.

� Bet ja �ī lā�umāte manu senci būtu savainojusi? � Ķe�a �aubīdamies pajautāja. � Vaita es paliktu ļauns?

� Varbūt arī... Kaut gan neesmu par to pārliecināts ... Tomēr domāju, ka tik un tā mūsu sen�u cie�anas, aizvainojums, pazemojums mums nepaliek bez sekām un saglabājas mūsu asinīs... Piemēram, ir ta�u teiciens � verga asinis. Cehovs ir teicis, ka tās pa lāsei vien jāspie� laukā.

� Vaita mēs tik no sen�iem esam atkarīgi un pa�i neko? � Ķe�a sabozās. � Tad jau vergiem dzimtu tikvien vergi, gudriem � tikvien gudri, muļķiem � tikvien muļķi... Da�am labam gudram tēvam dēls tāds muļķis, ka taisni brīnums, un da�am labam tēvam, kas ir muļķis, dēls tik prātīgs, itin kā būtu sadzīvots ar skaidrum skaidru brīvu vēju... Mans tēvs bija pēdīgais �ūpa, bet es neņemu ne mutē � baidos palikt viņam līdzīgs. Bet tu man stāsti par tām, nu vēnām... � Ķe�a ielūkojās benzīna tvertnē.

� Laiks pieliet klāt... Dod �urpu kannu ...

� Par gēniem, � Serjo�a izlaboja, padodams kannu. � Kaut kāda atmiņa tajos tomēr ir... Un vēl pastāv cita cilvēces atmiņa � kopīgā atmiņa. Folklora, vēsture, literatūra, glezniecība ... Surikova gleznu �Bajāriene Morozova� man daudzreiz gadījās redzēt uz atklātnēm, reprodukcijās, un tā mani neaizkustināja. Bet, kad es to pirmo reizi ieraudzīju Tretjakova galerijā, pēk�ņi vai sastingu. Man �ķita, ka pui�elis ar ausaini galvā un ka�oķeli mugurā, kur� skrien aiz kamanām, esmu es. �ķita, ja viņ� pagrieztu galvu, viņam būtu mana seja ...

� Kas ira �ī bajāriene Morozova? � Ķe�a pajautāja, atkal sadrūmis par savu nezinā�anu.

� Vecticībniece. Viņa gleznā met krustu ar diviem pirkstiem, kad viņu ved va�ās iekaltu, � Serjo�a atbildēja.

� Vecticībniece � to es zinu. Par krusta me�anu ar diviem pirkstiem arī zinu. Pie mums Sibīrijā bij daudz vecticībnieku. Bet kālab es nekā nezinu par �o gleznu, par �o bajārieni? � Ķe�a izmisumā nopūtās. � Ja tu teitan valodo par cilvēces atmiņu, tad iznāk, ka piederu pie tiem, kam vāja atmiņa... Bet kur es būtu ņēmis vaļas laiku atmiņai, ja mans tēvs nomira aiz pārdzer�anās un mani ar manu kupri un maniem trīspadsmit gadiem atstāja par vecāko vīra cilvēku ģimenē, kurā astoņi cits par citu mazāki bērneļi... Visa mana atmiņa aizgāja, tos visus-pabarojot, apģērbjot, apaujot... Tamdēļ esu tāds pusmācīts. Raug, arī par Ciolkovski saputroju. Domāju, ka viņ� izgudrojis raķeti un vairāk nekā. Un ko es, piemēra pēc, zinu par Ivanu Bargo? Ka viņ� bijis bargs, tas ar viss... Un par Napoleonu? Ka aizdedzināja Maskavu un aizvācās mājās, vairāk arī nekā... Raug, kur mans īstenais kupris � mana nezinā�ana, un mani pat Kaļa nepārrunās, ka man nava �ī kupra. Un cik gan tādu � aiz nezinā�anas kuprainu � nestaigā pa �o zemi, Serjo�a! Ira tādi, kam tas savas vainas pēc, un ira tādi, kam tas aiz slinkuma, gara nabadzības... Nē, nē, naktis negulē�u, nagus aplauzī�u gar akmeņiem, bet mani bērni nebūs �itādi neatminīgi!

� Tu arī pats vēl vari mācīties, � Serjo�a viņu mierināja. � Tev ta�u tikai divdesmit gadu.

� Patiesi... � Ķe�a pēk�ņi par to izbrīnījās kā par atklājumu un tūdaļ viņa seja ba�īgi satumsa: � Bet veseli �etri gadi... Tad vajadzēs pamest darbu. Un kas tad izvilks manus brāļukus un mā�eles? Es tak viņiem sūtu visu algu. Un ja es ... ja es ... apprecē�os? Kā būs tad?

� Vai tad tu, Ķe�a, esi vārgs? � Serjo�a lūkoja viņu sapurināt.

� Nē, man spēka gana... � Un Ķe�u it kā no iek�ienes apstaroja bērni�ķīgs smaids. � Man pulka spēka, Serjo�a... Kaļa vēl pat nezin, cik man pulka spēka. Esu tevi nomocījis ar saviem muļķīgajiem jautājieniem kā tādu atbrauku�u lektoru. Bet vaita tu esi lektors? Tu esi cilvēks... Nu gan, Serjo�a, paguli. Tu tikko no tāda gara ceļa un atkal ceļā ... Laidies slīpi un guli. Raug, tā... Apseg�u tevi ar brezentu, lai ne�ļakstās virsū. Sēre vēl tālu. Es tevi pamodinā�u. Tā pati tevi pamodinās. Tu to sadzirdēsi pa lielu gabalu ... Mūsu sēres ira gau�ām skaņas ...

Serjo�a atlaidās, viņam patie�ām mācās virsū'snaudiens. Iemiegot viņ� domāja par to, cik daudz talantīgu, savdabīgu, bet vēl nepietiekami izglītotu cilvēku staigā pa krievu zemi, arī par to, ka viens otrs viņa vienaudzis, kur� iegūst izglītību bez lielām pūlēm, kā par velti dabūtu mantojumu, to neciena un nesavieno ar dzīves izglītību, sirds izglītību. Ta�u par izglītību var runāt tikai tad, ja veidojas cilvēks.

Bet Ķe�a sasprindzināja visu uzmanību un pievērsās upei, kura nesa laivu pretī akmeņsērēm. Dziļūdeni vēl varēja atrast brī�iem gultnes vidū, brī�iem tuvāk krastam, ta�u Ķe�a nomanīja, ka sēkļi jau grasās atsegties, ka parādīju�ās zem ūdens saredzamas saliņas, un murmināja:

� Odens nu gan trakoti nokrities. Ak, ja būtu augsts ūdens līmenis ... Bet kur ta �o lai ņem!

19

Ivans Kuzmi�s Belomestnihs, tā vēlīnāk iznācis rītausmas pieliju�ajā pagalmā, uz naglas ieraudzīja zīmīti: �Paldies par viesmīlību. S. La�ugins� � un ģeologjauneklis rosināja viņā labvēlīgas un uzticības pilnas domas: �Godbijīgs. Nav tā kā da�s labs. Atvadīties arī jāprot.� Istabā ieraudājās bērns, pēc tam apklusa, laikam Ksenītes krūts nomierināts, un tas Ivanā Kuzmi�ā stiprināja dzīves dro�ības izjūtu. Kas tad tā par māju, kur bērni nepinas pa kājām!

Bet, lūk, ogu sagādes pilnvarotais pamodās nelādzīgi, bez dro�ības izjūtas. Viņu pamodināja truls, smeldzo�s smagums pavēderē. �Bū�u vakardien pārmēru pietelzies, vai... Nolādētā ek-sence...� Tihons Tihonovi�s nodomāja, grozīdamies no vieniem sāniem uz otriem. Mocīties ar paģirām savā �ai jomā visai daudzkrāsainajā dzīvē viņam gadījās it bie�i, bet nu bija kaut kas biedējo�i jauns. Uznāca dūrēji, tad tie kļuva stiprāki, un sāpe zemāk par jostasvietu sa�ņaudza kā ar nokaitētu stīpu. Tihons Tihonovi�s līdz asinīm sakodīja lūpas, lai neiekauktos un neizbiedētu bērnu, viņ� gribēja piecelties, ta�u nevarēja � sāpes viņu beidza vai nost, salieca ragā. Tihons Tihonovi�s, krampjos raustīdamies, sāka rāpot pa grīdu. Tik tikko spēja pārtrausties pār slieksni, tad,

ar rokām saķēris vēderu un kaut ko īdēdams, no�ļūca lejā pa lieveņa kāpnēm. Cārlijs, ieraudzījis cilvēku vārtāmies pagalma putekļos, pārbīlī sāka smilkstēt un paslēpās suņu būdā. Vecais Belo-mestnihs metās celt aug�ā Tihonu Tihonovi�u, bet tas neļāvās, zobus griezdams, vairījās. Ivans Kuzmi�s pat pārmeta krustu � viņam izlikās, ka ogu sagādes pilnvarotajā iemājojis nelabais, tik necilvēciskas bija acis, kas spiedās ārā no dobumiem. Viņ� skrēja saukt sirmvecīti sēņlasīti un �oferi Gri�u.

� Vai, mana nāves stundiņa klāt... Vai, debesu tēvs, par kādiem grēkiem �itādas mokas? � Tihons Tihonovi�s bez mitas atkārtoja, bet pats nevarēja ne sēdēt, ne stāvēt, ne gulēt: lai pagriezās kā pagriezdamies, tik un tā sāpēja.

� Vai nebūs apendicijs? � �oferis Gri�a pajautāja rai�pil-nās bailēs.

� Sis tak man sen kā izgriezts... � Tihons Tihonovi�s izmisumā ie�ņukstējās.

� Tad jau būs akmens... � sirmvecītis sēņlasītis �ēlodams iekrek�ķējās.

� Kāds akmens! � Tihons Tihonovi�s nosēca, locīdamies aiz nepanesamās dedzinā�anas.

� Nierakmens... Kāds mans draudziņ� � japānis uz mata tāpatās mocījās. Mēs viņam to izdabūjām laukā ar tru�ļu nostā-jumu. Sito akmeni es turēju saujā. Mazītiņ� kā smil�u grauds, tak malas asas... Japānis to pēcāk ie�uva medaljonā, lai aizbiedētu citus akmeņus.

� No kā tad �is ceļas, tas akmens? � rēca Tihons Tihonovi�s, kuru sāpes svaidīja te uz vienu, te uz otru pusi.

� Kas ta �o zina ... Pamazītēm nosē�as visādīga ne�ķīstība � un uzrodas akmens.

� Vēl dzen ārā ar �sēni�, � Ivans Kuzmi�s pateica priek�ā. � Man ir vesela burka. Tiesa, tā maķenīt ieskābusi.

� Nevajag vis noņemties ar pū�ļo�anu, � Gri�a stingri noteica. � Un ja nu nav akmens, bet jēlums, ko? Jābrauc uz slimnīcu ...

Tihonu Tihonovi�u iesēdināja smagās ma�īnas kabīnē, un Gri�a, cik ātri vien varēdams, veda viņu atpakaļ uz Ziemu. Bet kabīnē Tihons Tihonovi�s nekādi nevarēja ne nosēdēt, ne nogulēt � viņ� stenēja vienā stenē�anā, visādi ķepurojās un lūdzās, lai viņu liek kravas kastē. Bet kravas kastē uzreiz balsī sāka kaukt aiz sāpēm � labi, ka motora rūkoņa �os vaidus apslāpēja. Un no kā lai kaunas savas kauk�anas dēļ, ja visapkārt taiga. Sāpēja tik briesmīgi, ka Tihons Tihonovi�s pat atminējās dievu, bet tas ar viņu mēdza notikt vienīgi dzīves vis�au�alīgākajos brī�os. Kādas tik lūg�anas Tihons Tihonovi�s murminādams neraidīja dievam, it kā tas būtu slimību pārvaldnieks, kādus tik solījumus � gan izpildāmus, gan neizpildāmus � nedeva, lai tikai dievs noņem sāpes. Ogu sagādes pilnvaroto sāpes tik gau�ām plosīja, ka viņ� uz brīdi ar zobiem iekodās kravas kastes malā, tā ka tos tik tikko neizsita.

� Par ko ta? Par ko ta? � Tihons Tihonovi�s iegaudodamies � spļaudīja skaidas laukā no mutes. � Ko esu tādu nodarījis?

Gri�a uzņem�anas nodaļā viņu iestiepa jau notumsā. De�urēja ārste, kurai bija tā ap �etrdesmit pieci, melnie, sirmuma caurvītie mati saņemti cie�ā mezglā, zaļas acis. Pat cie�ot drausmīgas mokas, Tihons Tihonovi�s ar veca meitu ģēģera skatienu konstatēja, cik viņai slaidas, spēcīgas kājas un uz vienas no tām redzama liela, brūna dzimumzīme, kas reizē biedēja un pievilka. Vēl ļoti daiļā seja ar prāviem vaigu kauliem bija barga un nepauda nekādas līdzjūtības trīsas � tajā jautās vienīgi lieti�ķa koncentrētība. �Varakalna Saimniece,� Gri�a klusībā par viņu nodomāja, ar acīm iezīdies dzimumzīmītē, kurā bija redzami da�i cieti matiņi.

� Gulstieties! � ārste valdonīgi sacīja, pat nejautādama, par ko Tihons Tihonovi�s sūdzas. Viņa rokas, kas ķērās pie pavēderes, uzreiz pateica viņai priek�ā, kur sāpes meklējamas. � Gulstieties ta�u! Kā mazs bērns! � ārste atkārtoja, ar rokām uzspiezdama Tihonam Tihonovi�am uz pleciem.

Viņa atrāva tā rokas no sāpo�ās vietas, pati atsprādzēja bik�u siksnu un a�i sāka taustīt vēderu, bez �ēlastības iegremdēdama pirkstus miesā.

� Nevajag sasprindzināties ... Elpojiet mierīgi...

Bailēs lūkodamies uz ārsti un gaidīdams visbriesmīgāko diagnozi, Tihons Tihonovi�s piepe�i saprata, ka it kā pazīst �o sievieti. �Kur gan esu viņu redzējis?� ogu sagādes pilnvarotais mocījās ar domām, ta�u sāpes vēderā pārmāca vēlē�anos atcerēties.

� Dakter, kas man par vainu? � Tihons Tihonovi�s mokās raustījās, ārstes pirkstiem taustot viņa vēderu. � Vai kuņģa jēlums?

Ārste pasmīnēja ar pareizi veidoto tum�i sarkano lūpu kakti-tiņiem:

� Nē, kuņģa �ūla ne ...

� Vai nava holera? � Tihons Tihonovi�s paslējās aug�up uz elkoņiem, sastomīdamies no prātā ienāku�ās ļaunās domas.

Zaigās, gandrīz malahītzaļās acis, atkal atgādinot, ka viņ� tās pazīst, pārslīdēja viņam visai saltas.

� Neiestāstiet sev, ka jums holera, citādi patie�ām var piemesties ...

� Un tas, kā to sauc, apendicijs, mēdz būt otru reizi? � Tihons Tihonovi�s nerimās, pa brīdim ievaidēdamies, un pats domāja: �Es pazīstu �īs zaļganās acis ... pazīstu ...�

� Nemēdz būt, � ārste atcirta. � Sakiet � kā jums ar pros-tatu?

� Kas �ī tāda? � Tihons Tihonovi�s apmulsa.

� Labi, ka nezināt. Bet vajadzēs pārbaudīt. Pavadītāj, aizgriezieties. Zoja, cimdu! Bet jūs pagriezieties uz sāniem. Tā. Tagad pievelciet ceļus pie vēdera ... Turieties!

Tihons Tihonovi�s iekaucās � �oreiz gan aiz sāpēm, gan aiz kauna, ka sieviete ar viņu var darīt kaut ko tādu.

Gri�a, tomēr ziņkārē pa�ķielējis pār plecu, pat nodrebinājās.

� Prostata ir ielaista, bet vispār nav nekā briesmīga ... Sāpes nav tās cēlonis, � ārste secināja. � Apsēdieties. � Viņa uzsita Tihonam Tihonovi�am pa muguru zem jostasvietas. � Vai �eit sāp?

� Mm, � ogu sagādes pilnvarotais raustīdamies noīdēja.

Ārste turpināja darbo�anos.

� Tagad uz muguras... Vēlreiz iztaustīsim vēderu... Lūk, �eit sāp visvairāk, vai ne? Acīmredzot nierēs akmens vai smiltis.

� Kādas smiltis? � Tihons TihonoVi�s pagalam izbijās. � No manis vēl smiltis nebirst...

� Tas ir slikti, ka nebirst. Ja izbirtu laukā � būtu vieglāk...� ārste nesmaidīdama pajokoja. � Rīt iztaisīsim rentge-nogrammu. Tās katrā ziņā ir nieru kolikas... Zoja, nekavējoties ievadiet baralgīnu ...

Milzenīga, vīrietim līdzīga māsa ar lielām rokām, kas piemērotas vesera cilā�anai un tāpēc to burkānu krāsā nolakotie nagi izskatījās nedabiski, kaut ko ie�ukstēja ārstei ausī. Ta�u viņa �ukstēja basā, un slimniekiem vienmēr ir paasināta dzirde, it sevi�ķi, ja �ukstē�ana saistīta ar viņu slimību.

� Baralgīns man rezervēts priek� Jurija Serafimi�a ... Pēdējās se�as ampulas.

� Kas tas par Juriju Serafimi�u? � ārste saviebās.

� Kā � kas? Apavu sekcijas vadītājs. Atminat, viņ� jums dabūja itālie�u zābakus ...

Ārste tum�i piesarka, tā sarauca pieri, ka viņas melnās uzacis savienojās virs acīm.

� Zoja, atcerieties, ka mums te nav krāmu tirgus. Tā tik vēl trūka, ka zābakus sāks iemainīt pret zālēm. Vai tad jūs neredzat, ka cilvēks cie� sāpes? Izdariet injekciju. Un adatu izvēlieties tādu tievāku ...

�Sīs uzacis esmu kaut kur* redzējis... Tās taisni tā savienojās ...� Tihons Tihonovi�s domāja, padevīgi ļaudams saņemt savu roku un kā upurjērs aizvērdams acis.

Pēc injekcijas viņam kļuva vieglāk, sāpes vēderā mitējās palika tikai smagums, un viņ� saņēma dū�u un sāka taujāt:

� Dakter, rādās, ka jūsu persona man būtum pazīstama ...

� Man jūsu persona gan nav pazīstama, � ārste noteica.

� Paga, es jūs piereģistrē�u. Jums pagaidām vajadzēs palikt te...

Ta�u, tiklīdz ārste skolnieku rakstāmspalvu iemerca �neizlīsto�ā� tintnīcā, uzņem�anas nodaļas durvis plati atvērās un bal-tūksnējs, vārgulīgs milicis uz muguras iestiepa lielu lamzaku ar asiņojo�u galvu.

� Kur �o likt? � milicis izdvesa, tik tikko spēdams noturēt mugurā uzvelto nedzīvo ķermeni. Nedzīvais ķermenis krāca tā, ka griesti cilājās.

� Reģistrēsieties rīt, � ārste sacīja Tihonam Tihonovi�am.

� Māsa jūs aizvedīs uz palātu ...

Ārste saudzīgi, tomēr apņēmīgi ogu sagādes pilnvaroto piecēla no ku�etītes, kopā ar Gri�u palīdzēja mili�a krāco�o nastu aizstiept līdz tai un noguldīt, novēr�oties sānis no briesmonīgās sīvā dvingas.

� Atrasts uz Komjaunie�u Jundas, ielas, � nosvīdu�ais milicis raportēja. � Gulēja dad�os. Un attiecībā uz galvu � vai nu kāds sadevis pa mici, vai pats apdauzījis. Algas diena ...

Bet Tihons Tihonovi�s joprojām stāvēja, balstīdamies pret durvju aplodu un vērīgi ielūkodamies ārstes malahītzaļajās acīs. �Kur es esu viņu redzējis?� Ārste noteiktām kustībām lamzakam iebāza degunā ar o�amo spirtu samērcētu vati, lamzaks apdullino�i skāņi no�ķaudījās, atvēra miglainās, nesamanīgās acis, bet pēc tam atkal tās aizvēra un ņēmās krākt vēl stiprāk.

� Cieta galva, � ārste noteica, mazgādama brūci. � Vai nu pats nogāzies uz ķieģeļa, vai kāds ar ķieģeli papaijājis galvu. Redziet, biedri milici, uz vates ir ķieģeļa drumslas. Brūce, par laimi, nav dziļa ... Zoja, injekciju pret stinguma krampjiem ... Biedri milici, vai negribat maķenīt spirta? Aizdzen nogurumu.

� Vispārīgi es atrodos postenī... � milicis sakautrējās.

� Nekas, es arī atrodos postenī un kopā ar jums kompānijas pēc iebaudī�u, � ārste sacīja pasmaidīdama, saliedama spirtu divās menzūrās. � Es �odien arī esmu nogurusi kā suns. Tikai viens īsts slimnieks... �odien esmu pieņēmusi veselus trīsdesmit �etrus algas dienas upurus ... Vai jums at�ķaidīt?

� Vispārīgi es nemēdzu at�ķaidīt, � milicis sakautrējās vēl vairāk.

� Es tāpat, � ārste sacīja un zibenīgi, ar vīrie�a kustību iztuk�oja menzūru.

� Uz veselībiņu! � Gri�a iemeta starpā, sajūsminādamies par ārsti.

� Lasieties ārā no �ejienes, � ārste viņam stingri pateica un ieraudzīja ogu sagādes pilnvaroto. � Arī jūs nekavējoties ejiet uz palātu ar visu savu holeru... Ko ta jūs blen�at uz mani kā teļ� pie jauniem vārtiem? Neesat redzējis, kā sievietes dzer spirtu? Tagad viss iet juku jukām: nevar saprast, kur� sievi�ķis, kur� vīri�ķis... Ja es pati de�ūrā mazliet neiedzer�u, no dvingas var prātu zaudēt...

� Vai �itā za|ace pie jums jau sen? � Tihons Tihonovi�s pajautāja medicīnas māsai, ar pūlēm uzdabūdams mugurā pēc tik daudzām mazgā�anas reizēm sarāvu�os slimnīcas pid�amu.

Medicīnas māsa, ar savu vesera cilā�anai piemēroto roku spēcīgajiem plak�ķiem uz�ubinādama saplaku�o spilvenu, basā konfidenciāli noducināja:

� Nupat kā atnākuse. Mums teitan vienu otru veco ārstu nomainīja. Ņēma naudu... Bet kā lai neņem, ja ar to, ko var teit nopelnīt, neko nava iespējams aizlāpīt... Bet �ī vis neņem... Viņai Jurijs Serafimovi�s par urīnvada ārstē�anu kā dāvanu atnesa zābakus, bet �ī viņam samaksā. Saka: �Tik skaisti zābaki, bet bez maksas spiedīs.� Vienu ve�iņu apvainoja, kad tā viņai atstiepa tītaru. �Es,� saka, �pieņemu tikai pāvus.� Viņa tāda kā necilvēcīga ... Vienīgais, kas viņā ir cilvēcīgs, ka viņa iemet. Tiesa gan, savu darbu māk...

� No kurienes viņa ira? � Tihons Tihonovi�s taujāja, cenzdamies kaut ko atminēties.

� Mūsējā, sibīriete, dzīvojusi kaut kur pie Ļenas... Tikai tāda noslēgta, neko no viņas nevar izvilkt...

� Kā viņai uzvārds? � ogu sagādes pilnvarotais nerimās izpra�ņāt.

� Viņu sauc par Darju Sevastjanovnu Zaloginu ... � Un medicīnas māsa kļuva steidzīga: � Es nu ie�u. Te jums būs burciņa. Rīt no rītiņa nododiet urīnu, lai var iztaisīt analīzi... Kas jums lēcies? Atkal .uznāca?

� Nē, nē... � Tihons Tihonovi�s, glu�i pārvērties sejā, nomurmināja. � Tā kā miegs nāk.

� Tad jau labi. Tātad burciņu es jums nolieku zem gultas.

Tihons Tihonovi�s uzvilka līdz zodam raupjo segu, pēc tam apsedza arī galvu, it kā slimnīcas tumsā kāds varētu saskatīt, kas notiek ar viņa seju. Bet viņa seja saverk�ķījās un pati nezināja, vai tai raudāt vai pavisam pazust no �īs pasaules. Beidzot Tihons Tihonovi�s bija atjautis, kam līdzīga �ī bargā dakteriene � tai Teterciema Da�ai Zaloginai, no kuras krūtīm viņ� pirms �etrdesmit trim gadiem Sļaubajā atkalnē bija ar skūpstiem lasījis nost ievogas. Tādas pa�as malahītzaļas acis, tādas pa�as melnas, biezas uzacis, tādi pa�i ar smulgu ādu apvilkti, asi vaigu kauli. Tikai tā Da�a par �o bija gadus divdesmit piecus jaunāka un viņai matos nebija sudraba pavedienu, un viņa arī nedzēra nekādu spirtu. Tihons Tihonovi�s skaitīja gadus, un viņam iznāca, ka �ī ārste varētu būt viņa un Da�as meita, tikai nesakrita tēvavārds. Jo Tihonam Tihonovi�am vairāk likās, ka tas taisnība, jo viņam sametās lielākas bailes un kauns tāpēc, ka, nebijis �ī nierakmens, viņ� nesastaptu savu vienīgo meitu un pat nenojaustu, ka viņa eksistē. �Bet varbūtās tomērt sagadī�anās?� pavīdēja gļēvulīga . cerība. �Tēvvārds tak citādāks ...�

Tihons Tihonovi�s nometa segu, iebāza kājas nomītās �ībās un zaglīgiem soļiem devās lejā pa kāpnēm. Uzņem�anas noda|as durvis stāvēja pusvirus. Uz ku�etītes nesēdēja vis nesenais lamzaks ar pārsisto galvu, bet gan raudo�a, ne visai jauna sieviete ar milzīgu, mēļi sarkanu zilumu zem acs. Zaļacainā daktere �im zilumam lika klāt svina kompresi, dusmīgi bārdamās:

� Kāda joda pēc tev jādzīvo ar tādu vīru, kur� tevi katrā algas dienā sakropļo? Es, redz, dzīvoju viena un da�reiz pa sie-

- vie�u vīzei mokos, toties, kad mokas ir pāri, neviens cits mani vairs nemocīs. Vai tad tu sevi nemaz necieni?

� Viņ� tak sit ne jau aiz ļaunuma, bet sava nelaimīguma pēc. Viņam dzīve nava izdevusies. Viņ� ira invalīds, strādā par vaktnieku. Viņam dusmas, ka es, būdama tikvien kasieriene pirtī, tomērt nopelnu vairāk par viņu.- Kad skaidrā, viņ� gau�ām labs... � sieviete izraudāja savas bēdas.

� Izliecies, ka aizej no viņa. Lai viņu nobaidītu. Varbūt apdomāsies. Gribi, es tev iedo�u savas istabas atslēgu? Divas trīs naktis pārguli pie manis. Lai viņ� tevi pameklē, � Zalogina ierosināja.

� Nē. � Sieviete papurināja galvu. � Kas tad �im, muļķim, dos ēst? Reiz mīkstu olu vārīja veselu stundu. Viņ� ira kā mazs bērns, glu�i bezpalīdzīgs... Es nu ie�u... Tu to zaļo nesmērē virsū � pagāj�reiz viss jau bija nogājis, bet zaļais pleķis vēl turējās... Paldies tev par tavu labo sirdi. Nāc uz pirti mazgāties, es tevi ielaidī�u par velti...

Sieviete aizgāja, un Zalogina palika viena. Ielēja menzūrā mazliet spirta un, tāpat kā viņreiz, acumirklī izmeta.

Un piepe�i Tihons Tihonovi�s, izjūtot līdz �im nepazītas tēvi�ķīgas sāpes, nodrebēja: �Dzer... Viena pati dzer... Mana meitiņa...�

� Kas tur ir? � Zalogina izdzirdēja viņa neviļus aizķerto durvju �īkstoņu.

Tihons Tihonovi�s iegāja, uz mirkli samiedza acis, kuras, ienākot no tum�ā gaiteņa, ap�ilbināja spilgtā gaisma.

� Slimniek, kāpēc jūs neguļat? � Zalogina skarbi jautāja. � Atkal moka sāpes?

� Meitiņ... � Tihonam Tihonovi�am izlauzās. � Meitiņ...

� Man nepatīk, ka slimnieki mani tā sauc, � Zalogina saviebās. � Sauciet mani par Darju Sevastjanovnu... Vai patie�ām baralgīns nav iedarbojies? Es jums vēl iedo�u cistanālu...

Viņa no vaļā atplēstas pakas izņēma cukura graudu, uzpilināja uz tā brūnu �ķidrumu un pastiepa Tihonam Tihonovi�am tie�i pie sejas.

� Atveriet muti, nebaidieties ... Tikai nerijiet nost. Turiet zem mēles.

Tihons Tihonovi�s paklausīgi palika cistanālu zem mēles.

� Ja nu jūs esat �eit, es jūs arī piereģistrē�u, � Zalogina sacīja, atvērdama de�ūru �urnālu.

� Tugihs, � ogu sagādes pilnvarotais neskaidri no�ļupstēja, jo viņam zem mēles vēl nebija izkusis cukura graudiņ�. � Tihons Tihonovi�s Tugihs. � Un ar bailēm un cerību ieurbās dakteres sejā, kas bija noliekta pār �urnālu: pazīst vai nepazīst.

Ta�u �ī seja nenodrebēja.

� Dzim�anas gads? � Zalogina vienaldzīgi jautāja.

� Tūksto� deviņsimt desmitais, � ogu sagādes pilnvarotais nomākts un reizē atpestīts izdabūja. � Dakter, kā sauca jūsu māti?

� Tāpat kā mani � par Darju Sevastjanovnu. Bet kāpēc tas jūs interesē?

� Vai viņa dzīva? � ogu sagādes pilnvarotais, nepaskaidrojot savas ziņkārības iemeslu, nekaunīgi taujāja tālāk.

� Viņa mira dzemdībās. Vai jums neliekas, ka jūs pārkāpjat zināmās robe�as, kas jūs, slimnieku, �ķir no manis, ārstes? � Zalogina dzedri pajautāja.

� Tātad jūsu tēva vārds bija Sevastjans, ja esat Sevastja-novna? � Tihons Tihonovi�s nomurmināja.

� Man nebija tēva... � ārste skarbi pasacīja. � Tēvvārdu man deva vectēvs � Sevastjans Prokofjevi�s. Slimniek, ko jūs man esat pielipis kā dadzis? Koliku laikā nebijāt vis tik ziņkārīgs... Vai sastāvat rajona komitejas izbraukuma komisijā, vai? Esmu uzminējusi, jā? Tajā pa lielākai daļai darbojas pensionāri... Vai par laukā izdabūto akmentiņu jūs man pa blatu nepagādāsiet ceļazīmi uz Ameriku? Vai ļaunākajā gadījumā uz Tri-nidadu vai Tobago? Nebūtu slikti apmainīties ārsta darba pieredzē, no vienas puses, Sibīrijas un, no otras puses, � tropiskajos apstākļos... Es viņiem varētu pastāstīt par lak�u ārstnieciskajām īpa�ībām brī�os, kad trūkst medikamentu... Bet viņi man � par ananasu dziednieciskajām īpa�ībām ... Starp citu, vai jums nav gadījies nogar�ot ananasus?

� Tikai konservētus... � Tihons Tihonovi�s nomurmulēja.

� Bet es neesmu nogar�ojusi pat konservētus, � Zalogina zobgalīgi teica. � Starp citu, vai tik no tiem jums nav piemetu�ās nieru kolikas? Lai nu paliek. A�i gulēt, slimniek. Ja jums ir akmens, mēs to izdzīsim � es to apsolu. Guliet mierīgi. Neaizmirstiet manu slimīgo interesi par Trinidadu un Tobago.

Tihons Tihonovi�s grīļodamies vilkās pa kāpnēm, tumsā apsēdās uz pakāpiena, aizsedza ar rokām seju un sāka raudāt. Akmeni nierēs nejuta, bet pats sev likās kā akmens, kaut arī raudo�s. Atmiņā atausa sirmvecī�a sēņlasī�a vārdi: �Pamazītēm nosē�as visādīga ne�ķīstība � un uzrodas akmens.� Kad no ogu sagādes pilnvarotā visas asaras bija iztecēju�as, viņ� ņēmās domāt par nez kādām blēņām: kur dakterei Zaloginai varētu sadabūt ananasus.

20

Taigā divi vīri vāca �iekurus. Viens bija pamērējis, kankarains ve�uks, kuram zobi gan kā baltu bērzu rinda. �okejcepure viņam gau�ām nospeķota, uzmaukta uz pa�a deguna. Aizsargkrāsas brezenta paltraks ugunskuru izsvilināts caurumu caurumos. Bārdā ieķēru�ies mahorkas birzumi un ciedru riekstu �aumalas. Ve�uks norādīja ciedruprie-des, lasīja aug�ā �iekurus, kas krita lejup no zvēlieniem, un bāza tos salāpītā maisā. Otrs � burjats � nelikās vecs, tikai sliecās uz to pusi, kaut gan bija vēl tīri bra�s, pagreizs, ta�u kniedīgs, tikai salīdzinājumā ar pārinieku tam zobi galīgi beigti. Burjats pa ciedruprie�u stumbriem zvetēja ar garu kārti, kurai vangale galā. Ciedrupriedes notrīsēja, dobji vaidēja, nelabprāt birdinādamas zālē �iekurus. Zvēlienu atbalsis traucās aug�up, un galotņu zaros ieķēru�ies mākoņi viegli līgojās līdz ar katru zvēlienu. Site�kins tad arī iznāca tur,_e kur skanēja �ie zvēlieni.

� Dievs palīdz... � Site�kins sacīja, ņemdams nost no pleca mugursomu un nostatīdams uz priedes kritalas.

Burjats zvelekli aizkavēja gaisā, nolika to zemē, piesliedams pie ciedrupriedes. Acis viņam bija vērīgi tramīgas. Ve�uka �okejcepures ēnā paslēpu�os acu izteiksme palika nezināma, ta�u viņ� veikli un dzēlīgi pasvieda atbildi:

� Dievs palīdz, kad saulīte palīdz ...

� Re, kur vēl �iekuri. � Site�kins noliecās un, pacēlis da�us, iemeta vaļējā, līdz pusei pielasītā maisā. Ve�uks pasmīkņāja no �okejnīcas apak�as, izņēma maisā iesviestos �iekurus un ielingoja krūmos.

� Sitie cierku�i pa�i biru�i, tie nava zemē notraukti, guļ pat vāveru aizmirsti... Kādi ta tie riekstiņi, nu tīrie pekstiņi...

Site�kins aptvēra, ka ve�uks runā atskaņās, un kļuva tāds kā nemierīgs.

� Nu, vai �iekuru ra�a laba? � Site�kins pasmaidīja, pūlēdamies būt pēc iespējas laipnāks, labvēlīgāks.

� Tagadiņ, kad cierku�us lasi, vai tik nepaliksi be�ā, tā vien prasi... Vaita �itie cierku�i stipriem zobiem ko�ami? � ve�uks pa�ūpoja galvu. � Gaiskuģi uz taigu ķīmiju nebeidz sēt, miz-grauzi, sak, gribam izdeldēt. Tak līdza mizgrauzim me�audze top bendēta, raug, kā māte daba tiek mīlēta! Agrākus laikus slimos nogabalus ar prātu izdedzināja un me�u labi jo labi pasargāja. Bet �oslaikos nava patapas apdomāt, visu no vietas vajaga nomaitāt, un dabai pēdīgā stundiņa klāt... Gan slimais, gan veselais � viss vienuviet, un ciedruprie�u me�i tik mazumā iet... Un bērzam ar kar� pieteikts mūsdienās, to tagadiņ nīdēs un svilinās.

� Kāpēc tad tā? � Site�kins vienaldzīgi nobrīnījās.

� No bērza, teic, neesot labuma nekāda ... Bet, man domāt, ka netaisna valoda tāda. Daiļums ne savu mū�u nav pārdo�anā laists, par brīvu ļaudīm tiek dāvāts, kas ir skaists. Kā tad Krievzemē bērzi var būt lieki? Tad jau kolhozā nav vajadzīgi kolhoznieki.

Negaidot bērzus ņēmās aizstāvēt arī burjats, kaut gan bez atskaņām.

� Ciedrupriedei bērzs mīļ�, gau�ām mīļ�. Bez bērziem nebūs arī ciedruprie�u ...

Site�kinam kļuva tā kā garlaicīgi, un viņ� novirzīja sarunu uz citu tematu.

� Vai tu, vecotēv, esi kolhoznieks vai jau pensionārs?.

� Tak jau kolhoznieks, kuram Sibīrijas sals tīrais nieks... Un es esu februālis, muldoņa un saulesbrālis, � ve�uks mīklaini atbildēja, vēl dziļāk uz acīm uzmaukdams �okejnīcu.

� Kā to saprast � februālis? � Site�kins nojautāja.

� Tāds vārdiņ� Sibīrijā izslavēts, tā teitan klaidonis ir iedēvēts. Februāra revolūcijā, kā ļaudis mel�, visiem klaidoņiem bijis brīvs ceļ�. Tie nekur nava radu�i paliekamu vietu, no ciema uz ciemu staigāju�i, tā arī par �februāļiem� paliku�i. Es tad nu bū�u viens no februāļiem pēdīgiem, kas jaunībsdienās pulka smuku meitu novedis uz neceļiem ...

Burjats sāka smieties, padraudēja ve�ukam ar pirkstu:

� Tam nu es neticu, nekādi neticu!

� Gribi tici, gribi � ne, bet man arī tagadiņ da�ureiz nav jāpaliek aizdurvē. Veca vīra reizīte vienīgā tiek vilkta garumā, tamdēļ sievi�ķiem tikama. Tak vispārīgi sievas gulta ir pēļa dūk-snājs īsts � un kārtīgs februālis to nīst. Kāds bābietis mani piespiest �o apprecēt grasījās un tālab gandrīz uz viņpasauli aizlaidās.

� Ko jūs аг to domājat? � Site�kins vaicāja, stīvi smaidīdams.

Ve�uks sadabūja aiz auss aizbāztu avī�papīra strēmeli, satina kazaskāju, iebēris tajā labi nokaltētas, dzeltenas mahorkas �ķipsnu, un kopā ar kodīgiem dūmiem ņēmās pūst laukā jaunas atskaņas:

� Ar gaismu no sievi�ķiem alla� mūku projām aida! Bet �ī mani kā tāda bufete piespieda. Sivēngaļu ar mārrutkiem pirmajā rītā cēla man priek�ā. Saēdos krietni un vēlos migā iek�ā. Bij taimiņ� sālīts ēdams citurīt, vairs netikās ap kājām autus tīt. Un tre�ā rītā jāēd trekna zoss, ak dievs, sev �ukstu: �Februāli, satu-� ries!� Kolīdz saimniece pagrabā pēc brāgas iet, zābakus es tūdaļ ķeru ciet, kreiso baso kāju iemaucu, labo dabūt iek�ā nevaru. To ieraugot, saimniece iebrēcas, ar taukainām rokām man stērbelē ieķeras un grasās neļaut tikt brīvībā, bet velk atkaliņ pēļa dūk-snājā. Te �uguna pletīzeris patrāpījās, tā maķenīt �ai iebliezt pa pauri man gadījās; Dieva vārds, �o nosist es negribēju, tik brīvību zaudēt nevarēju. Pats milicijā pieteicos, un mani veda projām pajūgā, ar kāpostgalvām piekrautā. Desmit gadus toreiz es dabūju, pie Irkutskas ķo�us pinu un apnicībā dienas vadīju. Citi drauģeļi bēgt saskubināja. Un pavedās � varen gludi tas gāja! Man tolaik bija se�desmit, tak, klaidoņa gaitas staigājot, sirds tapa jaunāka negaidot. Sie drauģeļi zvanu torņa sienā ķieģeli bij izkalu�i un aiz tā zelta tīrradni aizliku�i. Aizgrūdu�i tīrradni zobu tehniķim, mēs samangojām dakumentiņus un klozītes, pēc tam trīs nedēļas Jaltā dzērām, kamēr apjēdzām, ka mūsu kabatas tuk�as. Dzērumā ielīdām kādā bodē, izrādījās, ka tur cimdi vien, mūs saņēma ciet krāmu tirgū, un tiesa notika jokainā modē. Veikala direktors, pēc paskata sprie�ot, mahinators, kas sociālismā dzīvot prot, divsimt pusvilnas cimdu vietā divus tūksto�us ādas cimdu uzņēmās mums �dot�. Es tiesā pasacīju stingri: �Kaut dēvējos par februāli, tak piekopju daudz sociālistiskāku morāli.�

� Un kas notika vēlāk? Jūs... tikāt atbrīvots... vai atkal bēgāt? � Site�kins nomākts jautāja, instinktīvi raudamies tālāk no ve�uka, kur� nemitīgi runāja atskaņās un varbūt patie�ām bija slepkava un zaglis.

Ve�uks, manīdams Site�kina izbīli, mēģināja viņu nomierināt, tiesa gan, ne visai veiksmīgi:

� Vecuma dēļ pirms termiņa mani izlaida, par ko man liels prieks, kaut arī tagadiņ maķenīt esu ne�ķīstnieks.

� Es nu ie�u... � Site�kins sarosījās, ar skubu celdams plecos mugursomu, un pa galvu viņam �audījās doma: �Tas ir vājprātīgais ... Vai slepkava ... Varbūt kā viens, tā otrs.�

� Jel pagaidi, kur gan tev jāsteidzas, � ve�uks laipni virzījās viņam tuvāk. � Nu pastāsti, kas tavā nezināmā sirdī glabājas! Kādos svaros tu vari būt svērts, ko �ajā dzīvē esi vērts! Es taiga alla� �ādas runas sāku. Jel nebīsties ... Par zagļiem biju�iem it visā pasaulē nav ļau�u godīgāku ...

Site�kins kāpās atpakaļ no ve�uka un, tik tikko saglabādams cieņu, nozuda krūmos. Burjats, saķēris vēderu, smējās locīdamies:

� Tad nu gan nobijās! Tad nu gan nobijās!

� Gļēvulis ir tas pats, kas sapuvis cierkuzis... � ve�uks secināja. � Kā varu iedzīt izbailes, tāds vecūksnis, kāds esu es?

� Ko tik tu visu nesamurgoji! � burjats rēca. � Es izstāstī�u tavai vecajai, viņa no tevis noslēps visus pletīzerus. Noslēps gan! Citādi tu viņu patiesi nomiegsi...

� Varbūtās samurgoju, kas to zin, lai visi manas mīklas min, � ve�uks sabozās. � Eima, ka varam pie cierku�iem tikt un naudiņa nāktu, ko krājkasē likt!

Eduards Site�kins, ticis krietni tālu no ve�uka, kas runāja atskaņās, sāka iet mierīgā soli: �Velns ar ārā, kādi aizdomīgi ļautiņi klīst pa �o trīskārt nolādēto taigu!�

Site�kins baidījās no taigas. Cilvēkiem viņ� neuzticējās, tāpat neuzticējās kokiem. Bet lācēns, kas aiz kokiem samanīja īpatno cilvēka smaku, bija pārpilns uzticības, jo neviens vēl nebija viņu pievīlis. Kad tas izlēca no krūmiem un metās klāt Site�kinam ar glu�i nevainīgu nolūku � parotaļāties, Site�kins pārbijās, norāva plecā uzkārto divstobreni un iz�āva no abiem stobriem. Divkār�ā skro�u �alts lācēnam izurbās cauri. Aiz sāpēm izmisīgi smilkstēdams, tas sāka vārtīties pa zāli, glu�i kā cilvēks ar ķepām pūlēdamies aizsegt asinis, kas �ļācās no viņa. Site�kins atkal drud�aini pielādēja divstobreni un vēlreiz iz�āva uz taigas vientie-sīti, arī. �oreiz no abiem stobriem. Ta�u divstobrene bija veca, tā neizturēja, un aizslēgs eksplodēja Site�kina rokās. Viņam� ap�ilba acis, divstobrene tika izsista no rokām. Site�kins grīļodamies piespieda plaukstas pie sejas un, kad tās noņēma, kā caur miglu ieraudzīja uz pakaļkājām pacēlu�os pinkainu rumpi; tā bija lācene, kas grasījās atriebt savu glu�i nevainīgo dēlēnu. Site�kins metās pie upes, kura spīdēja cauri kokiem. Zari atvēzeniski plītēja viņam seju, ķērās apģērbā, un aizmugurē bija dzirdama lācenes rūk�ana, kura dzinās viņam pakaļ. Site�kins izdrāzās krastā un ieraudzīja glābiņu � tuk�u laivu ar diviem maisiem, pa kuru caurumiem varēja redzēt ciedruprie�u �iekurus. Uz krasta oļiem bija izvilkts tikai laivas priek�gals, bet pakaļgals �ūpojās ūdenī. Site�kins, saņēmis visus spēkus, iestūma laivu upē un ielēca tajā, bāzdams duļļus caurumos. Ta�u lācene ieskrēja ūdenī, atkal uzslējās divkājās, pievilka sev klāt laivu � un Site�kins tik vien ieraudzīja kā milzīgo ķepu, kas pacelta virs viņa galvas, un atriebē zvērojo�ās lā�u mātes acis ...

Upe laivu izrāva lācenei no ķepām, aiznesa pa straumi, un viņa tikām skatījās nopakaļ laivai, kurā aizpeldēja viņas dēla slepkavas līķis, kamēr laiva pazuda aiz upes līkuma. Tikai tad lācene izbrida malā un devās aprakt lācēnu.

21

Laivām bija jāpārveic divas akmeņsēres: Negantā un Kraukļmelnā. Akmeņsēre ir tāda vieta upē, kur no ūdens slienas laukā akmeņi, aiz�ķērsojot teci. Kad ūdens ceļas, tas apklāj akmeņus, ūdenim noplokot, akmeņi atsedzas. �ādā sērē var būt gan oļi, gan lieli akmeņi. Pār oļainu sēri laivu var vilkt vilk�us, pa akmeņiem tas nav iespējams � jo lielāks akmens, kas ūdenim aiz�ķērso ceļu, jo ūdens gāzmai-nāks. Ir labi, ja, tuvojoties akmeņsērei, var pagūt domās uztaustīt spraugu starp akmeņiem un laimējas izgriezt laivu gan pa labi, gan pa kreisi, vairoties no burzgām, kas dro�i liecina, ka apak�ā atrodas ūdens apsegts akmens. Baltmutuļainajos lo�os vislabāk braukt pa tum�o joslu. Bet ko darīt, ja �ādas tum�as joslas nav, visapkārt ir tikai putas un trakojo�ais ūdens laivu, ko vairs nav iespējams jelkur virzīt, triec virsū akmeņiem, kuri izvietoju�ies velni�ķīgā �aha figūru kārtībā un parādās cits aiz cita, lai kādā virzienā tiek pagriezta laiva. Labi, ja krasts lēzens un laivu var aizvilkt pa sauszemi, zem tās dibena paliekot apak�ā baļķus. Ta�u, ko lai iesāk, ja ne labajā, ne kreisajā pusē krasta vispār nav, bet ūdenī ietiecas stāvas klintis, no kuru plaisām slienas aug�up retas priedes, kas atgādina pa�nāvniekus, kuri grasīju�ies mesties dzelmē, tomēr uz mū�iem sastingu�i �ausmās, ieraugot nevaldāmās ūdens vērpetes?

Tie�i tādas bija abas akmeņsēres � Negantā un Kraukļmelnā. Gan Ķe�a, gan Ivans Ivanovi�s zināja, ka �īs akmeņsēres bīstamas arī tad, kad ir dziļ� ūdens. Bet, kad ūdens sekls, tās no akmeņsērēm gandrīz vai pārvērtās par krācēm. Kad ūdens dziļ�, lielie akmeņi iegrima tajā, un da�iem varēja pārslīdēt pāri, tikai nostrīķējot gar tiem laivas dibenu. Ta�u sekls ūdens laupīja arī �o iespēju. Atlika cerēt tikai uz �laimes gadījumu�.

Negantā bija godīgs pretinieks: visi tās akmeņi seklā ūdenī klaji rēgojās kā stabiņi. Kraukļmelnā, kura tā iedēvēta tāpēc, ka klintis ap to lāsmoja kraukļa melnumā, bija viltīgāka. Vislielākie akmeņi gan slējās ārā no ūdens, bet tiem aiz muguras nodevīgi slēpās mazāki akmeņi, virs kuriem plānā kārtiņā traucās straujūdens. Turklāt Kraukļmelnā atradās upes līkumā, un, sākot braukt tai pāri, aiz līkuma paslēpies posms palika neredzams. Pēc Negantās apstāties, atvilkt elpu, pārlaist acis Kraukļmelna-jai .nekādi nevarēja, jo abas akmeņsēres atradās blakus, spēcīga straume neļāva meklēt glābiņu, atduroties pret krastu, un krasta īstenībā nemaz nebija, slija tikai melnmelna akmens siena. Negantās sadragātās laivas upe nekad neizskaloja pie Kraukļmel-nās, jo nebija, kur tās izskalot, bet gan aizrāva tālāk, dragājot līdz galam uz otras sēres akmeņiem... Upes putainā atmiņa savā dzelmājā glabāja neskaitāmas atceres, un, ja upe spētu par sevi uzrakstīt grāmatu, tad tā būtu grāmata par cilvēku cerībām, kas sadragātas uz akmeņiem. Agrāk pa tādām upēm kā �ī neviens nebraukāja izklaidē�anās dēļ, un tās krastos jau sensenis bija satrupēju�i veclaicīgie burjatu vienko�i, jaunzemju izlūkotāju luģi, tirgoņu barkasi, zeltra�u tā�u laiviņas. Visi �ie atlū�ņi sajauku�ies cits ar citu un ar bojā gāju�o kauliem, kļuvu�i par zemi, no kuras izdīgst raibās lilijas, kas liesmo kā �eit nāvi atradu�o piemiņai iedegtas lāpas.

Tagad pasāku�i pa upi braukāt izklaidē�anās dēļ, aizmirstot vēstures mācību un tāpēc nesaprotot, ka ar taigu nedrīkst jokot, un te �ur* te tur varēja redzēt sēkļos izmestus sadragātus plostus, kurus nemākulīgi sanagloju�as pilsētnieku rokas. Baļķi, no kuriem būvēts viens �āds nule pret akmeņiem sadauzīts plosts, vēl glabāja svaigas iecirtumu pēdas, un Ķe�a izdzirdēja, ka no plosta, uz kura neredzēja neviena cilvēka, plūst mūzikas skaņas. Ķe�a izslēdza motoru, piebrauca pie plosta. Pa baļķu starpām nedaudz �ļācās ūdens, apskalojot uz sāniem nokritu�u radiouztvērēju �Sony�, un baļķstarpā rēgojās tum�u aceņu kājiņa, kā arī plastmasas degunaizsargs � tas bija viss, kas palicis pāri no tūristiem, kuri sadomāju�i Sibīrijā izklaidēties. Uztvērējā Muslims Magomajevs dziedāja: �Sniegputenī sirds, sniegā mesta, mirdz.� Ķe�a izslēdza Magomajevu, lai neuzmostos cie�i aizmigu�ais Serjo�a, iecēla uztvērēju laivā, arī brilles izvilka no baļķstarpas. Tad viņ� atīrās un atkal iedarbināja motoru, braukdams nopakaļ pirmajai laivai.

Kā Ķe�a bija pareģojis, Serjo�a uzmodās pats � Negantā viņu uzcēla ar savu jau pa lielu gabalu sadzirdamo dunoņu. Negantā izskatījās pasakaini skaista� likās, ūdenī �ķērsu pāri upei milzīgā barā satupu�as sniegbaltas kaijas, kuras, bez mitas gaisā plivinot spārnus, saceļ skaļu dārdoņu. Pār Neganto liecās ko�a, plata varavīksne, kas viegli �ūpojās pret akmeņiem plīsto�o �ļakatu radītajā ūdenslā�u miglā. Pirmā laiva atradās kādus simt metrus atstatu no otrās laivas, un Ķe�a un Serjo�a redzēja, ka tā ienirst zem varavīksnes un pazūd miglā itin kā aiz dūmu aizsega. Tagad Ķe�a un Serjo�a nevarēja redzēt, kas notiek ar viņu biedriem, ta�u juta, ka priek�ā noslēpu�ies akmeņi kā magnēts velk sev klāt viņu laivu.

� Pacel motoru! � Serjo�a iesaucās, pūlēdamies pārkliegt dunoņu, kura auga augumā, ūdenim brā�oties virsū akmeņiem.

Ta�u Ķe�a vai nu nesadzirdēja Serjo�u, vai izlikās nedzirdam. Sasprindzis, kūkumā sameties, Ķe�a samazināja ātrumu un �ļakatu mākonī zem varavīksnes pūlējās ar acīm uztaustīt kaut vai vienu plaismu. �Vēl maķenīt.... Vēl maķenīt...� to Ķe�a �ukstēja motoram, it kā tas būtu dzīva, viņa rokā trīso�a būtne. �Pacieties drusciņ ... Pacieties, mans dārgais ...�

Un tikai tad, kad laiva atradās akmeņsērei pie pa�ās atplestās rīkles, kura caur akmeņiem kā caur stipriem dzerokļiem �ļāca putainas siekalas, Ķe�a, uzvēlies ar visu savu mazo augumu un divkār�ojis tā svaru, ar jautrības pilnu niknumu pacēla motoru un abām rokām satvēra airi. �obrīd laiva, zaudējusi pati savu spēku, bija atkarīga tikai no upes. Ta�u motors, kuru Ķe�a tik pārdro�i bija pacēlis pa�ā pēdējā mirklī, kā pateikdamies Ke�am par dāvāto uzticību un laipnību tomēr paguva pie�ķirt laivai virziena inerci, �ī uzticīgā metāla biedra pārpalikusī enerģija neļāva laivai bezpalīdzīgi griezties ūdens virpuļos, un laiva izslīdēja starp diviem pirmajiem akmeņiem.

Ta�u, kad laiva bija tikusi cauri �aurajai spraugai, pie laivas priek�gala tūdaļ izslējās tre�ais akmens. Serjo�a ar visu spēku iedūra kārti upes dibenā, bet kārts iesprūda, izspruka Serjo�am no rokām. Tomēr grūdiens ar kārti nāca par labu, laiva paguva pamesties sānis un, nobrāzdama sānu gar akmeni, aizslīdēja tam garām.

� Bra�i, Ļeņingrada! � Ķe�a ieaurojās, jau tik slapj� no �ļakatām, ka izskatījās līdzīgs mazītiņam, pārgalvīgam ūdensgaram.

Ķe�a, cen�oties apmest līkumu ap nākamo akmeni, ar pūlēm cilāja airi, ko straume rāva ārā no rokām, viņam izdevās vienīgi neļaut laivai strauji triekties virsū akmenim un panākt, lai tā slīd pāri. Ķe�u nogāza laivas dibenā. Laiva sasvērās uz kreisā sāna, tā ka pār malu sasmēlās ūdens, ta�u Serjo�a uzgūla labajai malai un paguva laivu noturēt līdzsvarā. �Aptvēra, kas darāms!� Ķe�a ar prieku nodomāja, pūlēdamies pieslieties kājās, bet jauns trieciens viņu atkal uzsvieda virsū kannai ar benzīnu. Upe ņēmās rotaļāties ar laivu, mētādama to no viena akmens pie otra. Ķe�a atsitās ar galvu pret motoru, tā ka dzirkstis no�ķīda gar acīm. Serjo�u uzmeta virsū enkuram, kur� ar aso galu pārplēsa pu�u vateni, tomēr, par laimi, tikai saskrāpēja ādu. Serjo�a varītēm atrāvās no enkura, uz asā gala atstādams vateņa lēveri, un sāka irties, liekot lietā Berdana �autenes laidi, kura bija bezpalīdzīga sadursmē ar upes di�eno spēku.

Upe rēca sa�utumā, itin kā laiva būtu nepatīkama skabarga, kas iedūrusies tās spēcīgajos, rosmīgajos muskuļos. Ķe�a starp diviem akmeņiem ieraudzīja Bur�teina �okejcepuri, kuru mētāja putains ūdens, ta�u nebija vaļas �ausmināties, jo ar airi vajadzēja cīnīties pretī ūdenim, kas viņus dzina pie nākamā akmens. Kad Ķe�as cīniņ� bija beidzies un, stāvēdams uz ceļiem ar pār�ķeltu airi rokā, viņ� pārsteigts aptvēra, ka akmeņu vairs nav, ka Negantā garām, tad tālumā viņa pa pusei aklo, ūdens pie�ļākto acu priek�ā parādījās pirmā laiva un tajā �etri sīki stāvi.

� Viņi tiku�i pāri! � Ķe�a ieaurojās. � Tiku�i pāri, piķis un zēvele! � Un ar salūzu�o airi sāka māt pirmajai laivai.

No tās arī kāds pavēzēja vēl nepazaudētu cepuri. Ta�u, tāpat kā nebija vaļas �ausmināties, nebija vaļas arī priecāties. Kraujie akmens krasti nu pievirzīju�ies tuvāk viens otram, aizsegdami sauli. Ūdens, kas nupat bija verdo�s sudrabs, kļuvis par verdo�u svinu. Kraujo klin�u krāsa arī mainījās � no tum�brūnām tās vērtās par melnām un spīdēja kā kraukļa spārns. Priek�ā, iespiesta starp �īm klintīm, pa daļai upes ielī�a aizsegta, nogaido�i mutuļoja Kraukļmelnā akmeņsēre, un straume, kas plūda brāzmaināk tāpēc, ka gultne bija sa�aurinājusies, nenovēr�ami nesa abas laivas tai virsū.

�Bet varbūtās iedarbināt motoru?� Ke�am pazibēja prātā. �Riskēt ar motoru? Spiesties tuvāk krastam � tur dziļāks. Arīdzan akmeņi būs tikai vienā pusē... Tiesa gan, var uztriekt virsū klintīm � tas nava nekas labāks... Totiesu pie krasta redzama tum�a josliņa, mazītiņa maliņa. Gāte ... Tak briesmīgi �aura. Vai laiva tajā ieies? Un vai motoru varēs iedarbināt � to būs samērcējis ūdens... Lūko�u... Notiekas tak visādi joki! Varbūtās tu, manu zelta gabaliņ, manu dimanta gabaliņ, mani pārvedīsi pāri.�

Motors noplunk�ķēja ūdenī un uzreiz, kā izrādot slepenu savstarpēju sapra�anos, ņēmās sprauslāt, �ķaudīt un sāka darboties.

� Vai redzējies, kā tas Ķe�a tur darās? � izdzirdējis aizmugurē rūcam motoru, Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs nosodo�i sē-kāja. � Motors kā likts būs pagalam ...

� Varbūt mums arī iedarbināt? � Kolomeicevs pajautāja, izspļaudams uz plaukstas nolūzu�u zobu, kas bija izdauzīts, ar zodu atsitoties pret laivas malu... � Zobs nebija nekā vērts... No pīpē�anas sadrupis. Tāpat ne savu mū�u to nebūtu izrāvis. Man briesmīgi bail no zobārstiem.

� Viktor Petrovi�, tev manā motorā deguns nava jābā�... � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs noskaitās. � Teitan nava veikalu,-kur var nopirkt laivu motorus un to rezerves daļas.

� Labi, labi, nebāzī�u ar, � Kolomeicevs piekāpās. � Turies pie krasta. Tur dziļāks.

� Pats zinu, neesu jau mazais bērns, � Ivans Ivanovi�s tusnīja, cilādams airus.

Ta�u tece bija stiprāka par airiem, rāva iek�ā straujūdenī. Bur�teins un Kolomeicevs ar kārtīm un Jūlija Sergejevna ar div-stobrenes laidi piepalīdzēja airēt, tomēr laivu nekādi nevarēja sagriezt sāniski.

� Maita, neklausa ... � Jau tāpat viscaur slapjais Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs nu jau mirka arī sviedros.

Kolomeicevs izlauza sēdekļa dēli, sāka airēt ar to. Laiva mazliet pagriezās, sāka slīdēt pa diagonāli. Un tai nopakaļ, metrus piecdesmit tālāk, ar ieslēgtu motoru brauca Ķe�a, cenzdamies panākt pirmo laivu. Pie Kraukļmelnās nebija dzirdama tāda dunoņa kā pie Negantās, nemanīja nedz ūdenslā�u miglas, nedz varavīksnes. Ta�u itin nekā nevarēja saprast, jo starp da�iem saredzamiem akmeņiem ūdeni viscaur kūla putās neredzami akmeņi. Tikai gar pa�u krastu stiepās tum�a gātes josliņa, bet tik �aura, ka laiva, �ķiet, nespētu tajā iespiesties. Turklāt priek�ā bija līkums, un tum�ā josliņa varēja laivu uznest virsū akmenim, kas slēpās aiz ielī�a, vai arī klintij, kura krastā viltīgi izvirzījusies uz priek�u. Tomēr vajadzēja braukt pa tum�o josliņu, bet pirmā laiva, kuru nesa straume, nekādi nevarēja aiz-ķepuroties līdz gātei. Apmetis līkumu ap milzīgu akmeni, kas pacēlās augstāk par laivas malu, Ivans Ivanovi�s ieraudzīja citu akmeni, kura melnais, eļļainais spīdums vīdēja cauri putu me�ģīnēm.

� Turās! � viņ� iekliedzās, un tūdaļ laivas priek�galu ķēra briesmīgs trieciens. Laiva nokrak�ķēja, iestenējās, un skaidas no lūsto�ajām malām lidoja sēdētājiem taisni acīs, �ķita, ka laiva kuru katru brīdi izjuks. Ta�u, būdama rūdīta sibīriete, tā izturēja. Laiva pa pusei uzsvempās melnam, spīdīgam akmenim uz muguras, strīķēdama gar to savu ar alumīniju apkalto dibenu. Tum�ā gātes josliņa bija tepat blakus, bet ūdens virpulis pa akmens muguru vilka laivu virsū citiem akmeņiem. Dibens nenovēr�ami plaisāja, un pa �ķirbām �ļācās ūdens strūkliņas.

Ivans Ivanovi�s un Kolomeicevs izrāpās uz akmens, viņiem slīdēja kājas uz tā glaumenās virsmas, un straume viņus vai gāza gar zemi, tomēr viņi pūlējās nostumt laivu, iedabūt to tum�ajā josliņā. Bur�teins atgrūdās ar kārti, bet tā locījās, vibrēja un, neatrazdama atbalsta punktu, nepakļāvās viņam. Laiva neatturami slīdēja sānis no glābējas joslas.

Un piepe�i blakus parādījās otra laiva, kura brīnumainā kārtā bija iespiedusies �ajā tum�ajā strēlē starp stāvajām klintīm.un akmeņiem. Tās priek�galā stāvēja Ķe�a, turēdams rokās virvi ar enkuru. Ivans Ivanovi�s un Kolomeicevs acumirklī saprata Ķe�as nodomu un pār malu ievēlās atpakaļ laivā.

Kad laivas bija viena otrai līdzās, Ķe�a svieda virvi ar enkuru, izgrūzdams nezin kā radu�os tādu kā zvēra kaucienu. Enkurs ieurbās borta pa�ā malā, bet, sastieptās virves vilkta, enkura smaile izurbās bortam cauri. Priek�ējā laiva tika parauta, tā, sāniski sa�ķiebusies, pa akmeni sāka slīdēt uz krasta pusi un nonāca gates tum�ajā strēlē, tauvā traukdamās līdzi Ķe�as laivai, kura tagad kļuva par priek�ējo. �Nu, manu mazo aukliņ, manu neilona skaistulīt, saturies...� Ķe�a murmināja un domāja � pacelt motoru vai ne? Kas zina, ko var sagaidīt tur, aiz ieloka ... Viss būtu labi, ja gātes turpinājums aiz līkuma tāpat stieptos gar krastu ... Bet ja ne?

Pār ūdeni pārķērusies klints aizsedza visu, un priek�ā nekas nebija saredzams. Tobrīd Ķe�a tepat klāt pamanīja putainas, apaļas akmens kontūras. Ķe�a uzgūlās virsū motoram,'pūlēdamies to pacelt, bet bija jau par vēlu. Laiva triecās pret akmeni ar visu korpusu. Motors kā atvadoties iekaucās un, izraudams nostiprinājuma bultskrūves, iegāzās ūdenī. Ķe�as laivu ūdens atgrūda no akmens un trieca tie�i pret krasta klinti. Ivana Ivanovi�a laiva padrāzās garām, un Bur�teins vēl tikai paguva Ķe�as laivu iegrūst spraugā starp diviem akmeņiem, kuri slējās zem klints, laiva �eit iesprūda, �varkstēja un bruka kopā, tomēr palika uz vietas. Tauva sastiepās, pārtrūka, un Serjo�a un Ķe�a ieraudzīja no trieciena pret klinti apgāzu�os Ivana Ivanovi�a laivu un Jūli-jas Sergejevnas galvu, kas sitās pret akmeņiem tie�i tā, kā Ķe�ām bija rādījies naktī pirms laivu do�anās ceļā.

Pēc tam straume tomēr izrāva starp akmeņiem ieķēru�os Ķe�as laivu un trieca pret kraujo krastu, tā ka laiva sabira �ķēpelēs... '

Ķe�a at�irba, izdzirdis nepazīstamu balsi: �Pēc tā saukto mājsaimnie�u provokatoriskās demonstrācijas, ko bija sarīkoju�as labējās aprindas, prezidents Aljende paziņoja, ka Cīles valdība, pau�ot uzticību savai tautai un bruņotajiem spēkiem, arī turpmāk ies brīvības un neatkarības ce|u ...�

Ķe�a atvēra acis un ieraudzīja, ka guļ stāvās krasta klints iedobē, kas ir tik mazītiņa, ka viņa kājas izkāru�ās no tās ārā un skar mutuļojo�o, auksto ūdeni. Tepat līdzās, aptvēris ceļus ar rokām, sēdēja Serjo�a, kur� tik tikko varēja ievietoties �ajā iedobē, bet starp viņiem � jau otrreiz brīnumainā kārtā izglābies � stāvēja japāņu radiouztvērējs. Serjo�am nebija krekla mugurā � tas saplēsts strēmelēs, ar kurām apsaitēta Ķe�as sasistā galva, kas truli sāpēja. Ķe�a ar roku pieskārās galvai, palūkojās uz'plaukstu � tā bija asiņaina.

� Kur pārējie? � Ķe�a jautāja.

Serjo�a neatbildēja. Viņa acis neko neredzēja, neko neizteica, tās bija pakļāvu�ās �ai iedobei, �im visapkārt mutuļojo�am ūdenim, �īm bezcerīgi kraujajām klintīm.

� Kur pārējie? � Ķe�a iekliedzās, Serjo�as klusē�anas pārbiedēts.

Serjo�a beidzot sadzirdēja un, galvu nepagriezdams, joprojām lūkodamies tie�i sev priek�ā, atbildēja:

� Viņi gāju�i bojā... Viņi visi gāju�i bojā... Un mēs ari aiziesim bojā ...

� Tagadiņ nu gan tu, Ļeņingrada, nemaz neesi bra�s, � Ser-jo�as sastingums Ke�am uzreiz lika atdzīvoties. � Un biji tāds bra�ulis... Nekas, mēs vēl tevi uzņemsim sibīrie�u pulkā... Kas tev teica, ka viņi gāju�i bojā? Maskavas radio, vai? Ka laiva apgāzās � to es redzēju... Es rei�u divdesmit esu ar laivu apgāzies, bet, raug, kur esu, sveiks un vesels, un arīdzan netaisos mirt. Es vēl, Serjo�a, priecā�os tavās kāzās un tu manās ... Jātiek prom no �enes.

� Es jau skatījos, � Serjo�a sacīja. � No �ejienes nav iespējams tikt projām ...

� �etras acis aizvienam redz labāk nekā divas, � Ķe�a pa-slējās aug�ā, viebdamies aiz sāpēm galvā, un, izliecies no iedobes, paskatījās uz aug�u.

Spīdīgi melnā klints slējās debesīs gandrīz vertikāli, bez jebkādām radzēm. Ķe�as vērīgā acs pietvērās līkai priedītei, kas auga kādus piecus metrus no iedobes, tad otrai, mazliet augstāk. Bet kā lai tiek līdz pirmajai priedītei? Ķe�as smadzenes sāka precīzi darboties, tāpat kā bija darbojies kaujas postenī bojā aizgāju�ais viņa metāla biedrs � laivas motors. Ķe�a izrāva Ser-jo�am aiz jostas aizbāzto ģeologa āmuru, iespieda viņam rokās.

� Nu, Ļeņingrada, pietiks snaust... Jāsāk strādāt. Rāpies man uz pleciem. Cērt pakāpienus ...

Serjo�a �aubīdamies palūkojās uz āmuru, pēc tam uz klinti.

� Tikai kal lēnītēm, � Ķe�a brīdināja. � Neiemet āmuru ūdenī. Iztaisi mazu bedrīti, pēc tam to papla�ini... Tik nesit slāņojumam �ķērsām, bet gareniski. Akmens pats tad �ķelsies.

Serjo�a uzrāpās Ke�am uz pleciem, �ūpodamies virs nevaldāmajām, baltajām putām apak�ā, un ne sevi�ķi spēcīgi, tomēr mērķtiecīgi sāka kalt klinti, juzdams, ka līdz ar katru apzinātu kustību viņā atgrie�as, kā �ķita, jau zudusī dzīvība. Dzīvība acīmredzot nav nekas cits kā tās apzinā�anās. Un piepe�i Serjo�a sastinga.

� Nu, ko ta tu? � Ķe�a nepacietīgi iesaucās. � Snaudiens uznācis, vai?

Serjo�a neveikli norāpās no Ķe�as pleciem un, atkal atrazdamies iedobē, sniedza viņam plakanu, liktos, speciāli kā paraugu izcirstu akmeni, kurā spīgu|oja kristāls ar melnu dimanta mirgojumu.

� Redzi?

� Ko ta? Akmens kā jau akmens. Teitan visa klints ira �itāda, � Ķe�a neapmierināti noburk�ķēja.

� Nē jau, paskaties uz svaigo lūzumu, � Serjo�a neatlaidās

un pagrieza akmeni pret sauli, tā ka tas sāka vizuļot un dzirk- , stīf. � Sis kristāls, Ķe�a, ir kasiterits! Tas pats kasiterīts. Kolomeicevam bija taisnība ...

Ķe�a paņēma akmeni, pagrozīja to rokās.

� Paskat... Raug, kāds ... � Un pēk�ņi, saskaizdamies un ' iegrūzdams Serjo�am rokā akmeni, pasacīja: � Kaut tas kasiterīts izputētu! Vispirmā vietā tak cilvēki... Visi metāli, pat dārgmetāli, Serjo�a, ira otrā vietā, pēc cilvēkiem. Nu, rāpies at-kaliņ man uz pleciem... Vai divi pakāpieni jau ira? Kal vēl, cik

vari aizsniegt. ♦

� Pakāpieni nu ir, � Serjo�a beidzot sacīja, nolēkdams viņam

no pleciem. ₄

� Ņem nost siksnu... � Ķe�a teica. � Bikses ar velc nostu. � Un pats arī sāka izģērbties.

Kad no divām siksnām un diviem bik�u pāriem tika sasaistīts kaut kas līdzīgs virvei, Ķe�a tās galu apsēja ap kasiterīta gabalu un uzrāpās Serjo�am uz pleciem. Ar savām meitenes rokām ieķē- � ries aug�ējos pakāpienos, Ķe�a pavilkās aug�up, un viņa kājas �jū-dēdamas iespraucās pirmajā pakāpienā, atbrīvojot Serjo�as plecus.

� Kaut nu bijusi tre�ā roka ... � Ķe�a caur zobiem izgrūda un ar kreiso roku dziļāk ieķērās aug�ējā pakāpienā, bet ar labo pasvieda aug�up virvei līdzīgo darinājumu. Metiens bija precīzs. �Virve� aizāķējās aiz priedītes, un, Ķe�as labās rokas uzmanīgi virzīta, bik�u stara ar tajā iesieto kasiterītu sāka slīdēt lejup. Kad �virves� gali savienojās kopā, Ķe�a, ieķēries tajos, ar slapjajām kedām atsperdamies pret klinti, rāpās aug�up. Aizkļuvis līdz prie-dītei, Ķe�a atvilka elpu un iesmējās, lūkodamies lejup:

� Ei, Ļeņingrada ... Paskat, no tava kasiterīta tomēr ira � kāds labums ...

Ķe�a �virvi� nosvieda lejā Serjo�am un līdzsvaram iekārās tajā. Priedīte nokrak�ķēja, tomēr izturēja. Izturēja arī bikses � vienas, Serjo�as bikses, bija no amerikāņu ra�ojuma d�insu auduma, bet otras, Ķe�as bikses, mūsu pa�u zemes ra�ojums, tomēr tās vienas otru priek�ā kaunā nepalika, nesaplīsa.

Drīz vien Serjo�a atradās Ke�am blakus. j

� Paskat, tur ira otra priedīte... Tā ka, Ļeņingrada, rīkojies tādā pa�ā modē... � Ķe�a Serjo�am neļāva atpūsties un piepe�i atģidās: � Vai, aizmirsās paķert japāņu radiouztvērēju ... Ira nu gan caura galva ...

Radio iedobē virs Negantās akmeņsēres turpināja starptautisko notikumu komentē�anu ... �

22

Salvadors Aljende aiz prezidenta pils <La Moneda� logu aizkariem vēroja mājsaimnie�u demonstrāciju. Tā jau bija otra �āda veida demonstrācija. Sievie�u pūlis gāja gar logiem pār laukumu, kā pa bungām sizdams pa tuk�iem kastroļiem un saukdams:

�Algo comer! Algo comer!�^{

Prezidents vērīgi nopētīja sievietes: to vidū nebija strādnieku vai zemnieku sievu. Dārzeņu tirgotāju, pārtikas pre�u tirgotāju un miesnieku lauleņu gludajās sejās nevarēja manīt nekādu nogurumu; visi �ie cilvēki slēpa no tautas produktus, lai pēc tam klaigātu par badu. Aljende pūlī pazina avīzes �El Mercurio� redaktora vietnieka sievu, rūgti smīnēdams, pārslidināja skatienu pār zaimojo�o kombināciju � briljantiem uz viņas koptajām rokām, kas nekad nav turēju�as virtuves nazi, un mājsaimnieces vienkār�o vaskadrānas priek�autu, kuru viņa apsējusies speciāli �im gadījumam. Sī sieviete kādreiz ar prezidenta sievu Ortensiju bija kopā mācījusies skolā. Nesen ar Ortensiju sastapusies puķu veikalā, viņa to bija pavedusi sāņus un it kā senās draudzības vārdā līdzcietīgi tai pajautājusi: �Saki � vai tas taisnība?� � �Kas tad?� Ortensija dzedri pārvaicājusi. � �Nu, tas, ka Sal-vadoram ar galvu nav viss kārtībā. Stāsta, ka viņ� briesmīgi pārpūloties... Manuprāt, viņam vajag atlūgties no amata... Viņ�, protams, ir godīgs cilvēks, bet sarkanie viņam sajauku�i prātus,� bijusī skolasbiedrene �ivināja ar saldenu dzēlīgumu. �Vai tiesa, ka viņ� no Maskavas atvedis galo�as un staigājot tajās?� � �Jā,� Ortensija atbildēja. �Vēl viņ� no turienes atveda Sibīrijas zvērādas cepuri, kurā ie�ūts īsvi|ņu raidītājs, un Kremļa instrukcijas nonāk tie�i galvā... Tāpēc viņam ar galvu nav viss kārtībā ... Iesaki savam vīram �o tematu izmantot avīzes rakstā!�

Ta�u Aljende demonstrantu rindās redzēja ne tikai tādas sievietes kā avīzes �El Mercurio� redaktora vietnieka sieva. Blakus liekulīgajām bada cietējām ar resnām gū�ām tomēr gāja arī nabadzīgākas sievietes: sīku ierēdņu sievas, sekretāres, telefonistes, pārdevējas. Da�ām uz rokām bija bērni, kuri vicināja karotes un laikam domāja, ka viņi atnāku�i uz svētkiem. Viņu mātes bija piekrāptas, iedve�ot tām, ka visu nelaimju cēlonis ir viņ�, prezidents, kur� īstenībā viņu labā darīja visu, ko vien iespēja.

Ta�u viņ� neiespēja visu. No lepnas viesnīcas �Carrera� terases, kur atradās baseins, dāmas bikini kostīmos un d�entlmeņi peldbiksītēs, ar salmiņiem sūkdami dzērienus �Highball� un �Tom

¹ Kaut ko ēst! Kaut ko ēst! (Sp.)

Collins�, noskatījās demonstrācijā, itin kā tas būtu papildu �ovs tūristu programmā. Aljende zināja, ka tur nebija tikai tūristi, bet arī tie, kuri sievietes, kas patlaban soļoja pa laukumu, raustīja aiz neredzamām aukliņām.

� Varbūt vēl-mazliet papozēsim? � prezidentam aiz muguras atskanēja pieglaimīga balss.

Aljende smagi nopūtās. Viņ� bija pavisam aizmirsis, ka viņa kabinetā atrodas gleznotājs � eiropietis. Tie�i eiropietis, jo neviens skaidri nezināja, pie kādas tautības gleznotājs pieder, un klīda baumas, ka viņam esot vairākas pases. Noteikti bija zināms tikai tas, ka viņam ir rēķins firsta valsts Lihten�teinas bankā. Pēc tam kad gleznotājs veselu mēnesi bija vajājis prezidentu ar da�ādu komiteju starpniecību, oficiālo vizī�u laikā vienmēr izmanījies prezidentam trāpīties acīs, bombardējis viņu ar savu izstā�u katalogiem un vēstulēm, kurās bija sacīts, ka mākslinieks tikai portreta dēļ esot ieradies Cīlē, tas tomēr ar audeklu un paleti ielauzās pie prezidenta �tikai uz vienu stundiņu�. �Strādājiet vien,� gleznotājs atļāva. �Neliecieties mani redzam.�

Prezidents tomēr redzēja, saskatīja. Prezidentam ļoti nepatika tas, ka gleznotājs kā tāds nekaunīgs kambarsulainis bez liekām ceremonijām piespieda viņu parastās rūtainās flaneļa jakas vietā uzvilkt mugurā fraku, turklāt maukt virsū prezidenta lenti. Viņam nepatika arī tas, kā bija ģērbies pats gleznotājs: kājās kurpes ar pārāk augstu papēdi kā sievietei � īsta grieķu koturnu parodija, mugurā pavedino�i spīguļojo�s fran�u ra�ojuma komivoja�iera uzvalciņ�. Viņam nepatika ari gleznotāja seja � nenoteikta,, izplūdusi� kastrāta seja ar lietpratīgi �audīgām, melnām a�telēm, ar nepilnīgi attīstītu, smailu degunteli Un nevīri�ķīgu, no�ķeltu zodu, kuru neglāba arī mēģinājums padarīt to garaku ar ķīļbār-diņu. Prezidentam nepatika gleznotāja maniere teatrāli atsprāgt nost pēc kārtējā triepiena un pie reizes diedelējo�i sajūsmināties par patagonie�u darināto tautisko iz�uvumu, kas bija pakārts pie kabineta sienas.

� Ņemiet to sev, � Aljende sacīja, gurdi pievērdams acis.

Izplūzdams pateicības apliecinājumos, gleznotājs kā triku meistars ar ierastām pirkstu kustībām norāva iz�uvumu no sienas un saritināja rullītī.

� Vēl da�i triepieni, tad būs viss... Tā, nu ir gatavs. Es saprotu, ka jūs esat ļoti aizņemts, tāpēc portretu uzgleznoju tikai... � Gleznotājs pabīdīja .aug�up balto man�eti ar bezgaumīgu zelta apro�u pogu nez kāda āustrumu drakona veidā un palūkojās savā �Rolex� firmas pulkstenī. � D�inu Lollobrid�idu es uzgleznoju piecdesmit divās minūtēs, bet jūs tikai �etrdesmit �etrās. Vai gribat paskatīties?

Aljende vispirms norāva prezidenta lenti, kas viņu �ņaudza, tad fraku, uzvilka mugurā flane|a jaku un piegāja klāt portretam, ar kuru gleznotājs kā ar spoguli centās veiksmīgi uzķert vispiemērotāko apgaismojumu. Portretā bija uzzīmēts prezidentam glu�i sve�s cilvēks, kur� pa�apmierināti lūkojās tā dēvētās nezināmās tālēs. Prezidenta lentes zilums varen veikli sasaucās ar dzidro debesu zilgmi virs galvas. Aiz muguras teatrālā varenumā zilgoja kalni, kuriem vajadzēja atveidot Kordiljerus. Gleznotājs portretu grozīja gan �ā, gan tā, kaut ko glaimīgu svepstēdams, un piepe�i vienā mirklī spo�s augusta saules stars, izlauzies cauri aizkariem, iezaigojās uz audekla, ar savu mirdzumu izdzē�ot portretu.

Aljendem uzreiz k|uva vieglāk, kad viņa viltus dubultnieks pazuda, tomēr triku meistars pagrozīja portretu, apmānot sauli, un pompozā, prezidentam nepatīkamā viņa dubultnieka figūra fatāli atdzima uz audekla. Aljende ar skumjām nodomāja: un ja nu �is iluzionists nekad neies projām no kabineta un katru dienu mālēs prezidenta viltus dubultniekus, īstajam prezidentam neļaujot strādāt?

� Fonu es vēl izstrādā�u, � gleznotājs mundri izmeta. � Bet jūs, man liekas, esmu uzķēris ...

Un Aljendem tik tikko neizlauzās ironisks: �Uz āķa...� � tomēr viņ� laikus savaldījās un, pūlēdamies darīt visu, lai gleznotājs pazustu kā nebijis, nomurmināja:

� Esmu ļoti pateicīgs. Jūtos glaimots.

Ta�u uz saviem vārdiem saņēma �ķebīgi lipīgu atbildi:

� Nē, es esmu jums pateicīgs.

Aljende klusā izmisumā piedāvāja:

� Varbūt jums vēl kaut kas patīk manā kabinetā. Teiksim, �is te? � Un viņ� ar skubu paņēma no galda nelielu Sokrātā marmora bisti, kas bija uzlikta virsū informācijai ar spiedogu �Slepeni�, � �ķiet, �is di�ais grieķis bija vienīgais, kas kabinetā palicis no iepriek�ējā prezidenta laikiem, � un sniedza to māksliniekam.

Gleznotājs steig�us, it kā baidīdamies, ka dāvana viņam tiks atņemta, iebāza Sokrātu kabatā, tā ka no turienes rēgojā� laukā tikai filozofa marmorā veidotās matu cirtas, ar vienu roku pagrāba patagonie�u iz�uvumu, ar otru noņēma portretu no molberta.

� Es nevienam neuzticu turēt svaigus audeklus. Reiz man tik tikko neiztriepa zviedru karali, � un, vienā laidā atvadīdamies, atpakaļiski gāja ārā, durvis atvērdams ar savu sievie�u kurpes papēdi. Galva, kas bija iesprūdusi durvju �ķirbā, atvainodamās pasacīja:

� Vai drīkst lūgt, lai kāds palīdz aiznest molbertu un krāsas?

� Protams, protams... � Aljende apsolīja, jau manāmi nervozēdams, un pieklājīgi, tomēr apņēmīgi aiztaisīja durvis, gandrīz vai ievērdams tajās viesa galvu.

Pēc tam viņ� apsēdās pie galda, nospieda pogu. Ienāca palīgs � jauks, vienkār�s cilvēks bez īpa�ām pazīmēm, vienīgi viņa svārku paduses bija piepūtu�ās no diviem revolveriem.

Aljende parādīja viņam uz eiropie�u iluzionista dai|rades paliekām:

� Aizvāciet to... Ja varētu, pēc iespējas drīzāk... � Un, pamanījis nepārprotami uzpampu�ās paduses, saviebās: �Es jau jums teicu, lai jūs pārtraucat spēlēt modrību. Jūs izskatāties pēc Holivudas detektīva.

Palīgs, ne aci nepamirk�ķinādams, pacieta �o aizskaro�o piezīmi, novāca molbertu un krāsas un atkal parādījās, ta�u viņa azotē saturs palika nemainīgs.

� Jūs gaida amerikāņu korespondents.

� Pie velna visus gleznotājus un korespondentus, � prezidents ierēcās, un tas nu ar viņu notika ārkārtīgi reti.

� Bet jūs ta�u pats viņam noteicāt �o laiku, � palīgs laipni atgādināja. � Intervija būs jāparaksta, tāpēc izkropļojumi atkrīt.

� Tomēr neatkrīt komentāri. Pat labu ga|u var pasniegt smirdo�ā mērcē, � Aljende ņurdēja. � Labi, aiciniet viņu.

Amerikāņu korespondents bija dū�īgs jauns puisjs tvīda �aketē ar ādas uzelkoņiem. Pēc gleznotāja sievie�u papē�iem Aljen-dem iepatikās amerikāņa noputēju�ie alpīnistu sai�zābaki.

Korespondents, pamanījis, ka prezidents ir sliktā omā, nezaudēdams laiku, uz galda malas nolika portatīvo magnetofonu un atvēra bloknotu ar sagatavotajiem jautājumiem.

� Kāda ir jūsu attieksme pret pazīstamo aforismu � �Jebkura vara demoralizē. Absolūtā vara demoralizē absolūti�?

� Tajā slēpjas rūgta patiesība, � Aljende sacīja. � Katrā ziņā piemēru, kas atspēkotu �o patiesību, vēsturē nav daudz. Tomēr tādi ir. Nerunāsim par absolūto varu. Absolūtā vara � tā ir pazemojo�a neuzticē�anās citiem.

� Vai, jūsuprāt, politika ir mū�īga profesija? � korespondents jautāja.

� Ja mū�īga, tas būtu �ausmīgi. Nav nekā nedabiskāka par tādu profesiju kā politika. Daba cilvēkus radījusi par zemkopjiem, zvejniekiem, namdariem, zinātniekiem, lai viņi dziļāk ielūkotos dabas noslēpumos. Pat par dzejniekiem, lai viņi ieklausītos dabas mūzikā un to atveidotu. Bet, lūk, Pablo Neruda ... Viņ� ir dieva svaidīts dzejnieks, ta�u spiests nodarboties ar politiku. Kāpēc? Tāpēc, ka no neģēlīgās cilvēku �ķīrējas mākslas politikai beidzot japārtop vienotājā mākslā. Un, tikai nodota tīrās rokās, politika var panākt, lai izzustu pati politikas nepiecie�amība...

Aljende piegāja pie loga, atrāva vaļā aizkarus un, ieraudzījis, ka demonstrācija vēl turpinās un sievietes joprojām dauza pa kastroļiem, runāja tālāk:

� Politika ir cilvēku vājību radīta. Apzinīgam cilvēkam nevajag, lai viņu kāds vadītu. Viņ� nekad neizmantos savu brīvību, vēr�ot to pret citiem. Tādi cilvēki ir, ta�u viņu ļoti maz. Bet pamēģiniet dot brīvību nelietim � viņ� bez kavē�anās to pārvērtīs citu cilvēku nebrīvībā, vardarbībā, tas ir, ekspluatācijā. Kaut gan nelie�u arī nemaz nav tik daudz. Tikai tie labāk organizēti nekā apzinīgie cilvēki. Cilvēces lielākā daļa ir neapzinīgās un pus-apzinīgās masas, kuras ne vienmēr izprot, ko darīt ar brīvību. Tās ir viegli piekrāpt. Un piekrāpta tauta � tā jau vairs nav tauta.

Korespondents skumji palūkojās uz saviem jautājumiem bloknotā � viņ� zināja, ko nozīmē latīņamerikāņu monologi. �Vai patie�ām viņ� tā domā, nevis tēlo?� korespondentam pavīdēja prātā, un, tā kā nebija iespējams prezidentam to pajautāt bez aplinkiem, viņ� pats sev uzdeva jautājumu: �Un ko tad es domāju?� Tomēr no sevis atbildi nesaņēma.

� Valsts ir briesmīgi dārgs prieks, � aizmirsis korespondentu, prezidents drud�aini runāja. � Cik daudz izmaksā prezidenti, ministri, visādi lieli un mazi birokrātijas aparāti, armija un policija!... Policija nevienam nepatīk, bet pamēģiniet iedomāties pasauli bez tās � kas gan tad notiks! Valsts vēl pagaidām, mums par nelaimi, nepiecie�ama... Tikai svarīgi, kāda ir �ī valsts! Ir briesmīgi, ja valsts pārvērsta par ierobe�otāju, nevis veidotāju. Ierobe�o�anas funkcija notrulina pie varas nonāku�os cilvēkus, pat ja tiem sākotnēji biju�i rado�i mērķi. Tie, kuri tikai ierobe�o citus, nevis rada, sāk nenovēr�ami demoralizēties. Sī demoralizē�anās tad arī radījusi aforismu, kuru jūs pieminējāt. Ideālā variantā valstij ir jāatmirst. Ta�u tas notiks tikai tad, kad apzinīgums kļūs vispārējs, kad izzudīs ne vien ekspluatācija, bet arī tās morālā iespēja. Kas tad var to veicināt? Anarhija? Tā tikai pārbiedēs mietpilsoni, un uz tā trīco�ajiem kamie�iem kā uz balta zirga iejās fa�isms. Valsts atmir�anu var veicināt pati valsts, ja tā būs jauna tipa valsts � īstena tautas valsts. Kad tāda valsts redzēs, ka vairs nav vajadzīga kā pārvaldes līdzeklis, tā pati sevi atcels. Ta�u tas nav pat rītdienas, bet gan parītdienas uzdevums. �odien cilvēki, kuri zaudēju�i ticību pa�ai varas idejai, jāpārliecina, ka varai jābūt un tā var būt tautas vara! � Prezidenta -aceņu stiklos aizliesmojās rieta atblāzma, kas bija izlauzusies cauri aizkariem.

Korespondents ar �ēlumu un skaudību lūkojās uz prezidentu: �Viņ�, kā �ķiet, no sirds tic tam, ko saka. Tādā gadījumā viņ� politiķu vidū ir pēdējais mohikānis... Bet varbūt pirmais nākotnes mohikānis? Tas nu gan trāpīgs raksta nosaukums... Vai patie�ām Aljende nesaprot, ka viņ� ir nolemts bojāejai?� Nupat vakar korespondenta tautietis, krietni piemeties boss no ITT � internacionālās telefonu kompānijas �, ar pirkstiem no viskija ķeksēdams ārā ledu un mezdams to savā bezdibenīgajā rīklē, kas jau vairs neņēma pretī alkoholu, bārā viņam pa�ukstēja: �Pasteidzies intervēt prezidentu... Varbūt tev laimēsies � un tā būs pēdējā intervija. To rau�us izraus... Un vai tu zini, kas nostājas pret viņu? Pino�ets. Sī lēnā �ūska. Toties viņ� dzeļ nāvīgi. Protams, Pino�ets ir maita, bet kur lai ņem tos krietnos? Bet par to � cst!�

Un pēk�ņi, raugoties uz prezidentu, korespondents saprata, ka ir nelietis. Korespondents pārkāpa �urnālistu likumu, kuru viņam bija mācījis ārzemju nodaļas �efs: �Nenostājieties nevienā pusē � tikai sensācijas pusē. Iegaumējiet: labākās jaunās ziņas ir sliktas ziņas.�

Korespondentam patika tas, ko sacīja Aljende. Nevajadzēja patikt, bet patika. Korespondents negribēja, ka tāds cilvēks ir nolemts bojāejai. �Kā būtu, ja es pastāstītu viņam par manu sarunu ar ITT bosu? Nosauktu vārdu �Pino�ets�, bet �eit, prezidenta kabinetā, dro�i vien notiek �bagging�¹⁴. Ja pat ģenerāli Sneideru nobungāja, kāpēc nesarīkot autokatastrofu amerikāņu �urnālistam? Būs pat izdevīgi. Varēs klaigāt par �sarkano teroru�... Es, kā rādās, kļūstu gļēvs. Vai patie�am mani arī ir uzpirku�i? Ne jau ar tie�u kukuli, bet ar stāvokli, �urnālista vārdu, ar tā dēvētajām perspektīvām? Vai patiesi es vēl nesen Kentas universitātē pretkara demonstrācijā gāju blakus Elisonai Krauzei? Viņas asinis toreiz uz�ļācās uz manas d�insa jakas piedurknes... Es uzrakstīju savu pirmo reportā�u � �īs asinis mani padarīja slavenu, bet tagad baidos brīdināt labu cilvēku un pasacīt, kas ir viņa nākamais slepkava.�

Kad korespondents bija izgājis ārā, prezidents pamanīja uz galda malas atstātu bloknota lapiņu. Uz lapiņas drukātiem burtiem bija uzrakstīts viens vārds: �Pino�ets�. Prezidents saritināja papīriņu, aizdedzināja un iemeta vara pelnutraukā, ko viņam bija uzdāvināju�i Antofagastas kalnra�i. �Acīmredzot provokācija...� Aljende nodomāja, vērojot, kā sadeg uz zeltīta pamata uzvilktie melnie burti. �Kreisie arī cen�as mani izprovocēt, lai es uzsāku arestus ģenerāļu vidū. Grib mani sanaidot ar armiju,

sacelt to pret tautas valdību... Nedrīkst padoties �ai provokā-. cijai.�

Prezidents atcerējās, kā ģenerālis Pino�ets, pēc vakardienas sēdes draudzīgi saņēmis viņu aiz elkoņa, konfidenciāli bija teicis: �Jums jāatpū�as. Jūs gandrīz nemaz neguļat. Armijai aiz muguras jūs varat mierīgi gulēt.� Aljende Pino�eta pirkstu galiņos sajuta tādu kā tērauda saltumu, un viņam k|uva neomulīgi. �Es k|ūstu aizdomīgs,� prezidents sadrūma. �Tāda viduvējība, kāds ir Pino�ets, un pēk�ņi � sazvērnieks? Priek� tā viņ� ir pārāk aprobe�ots un gļēvs... Nervi, sasodītie nervi... Vakar, ļ. kad iek�lietu ministrijas darbinieks uz mana galda uzlika infor- * māciju par to, ka izplatīju�ās baumas par manu psihisko nepilnvērtību, man rādījās, ka viņ� zobgalīgi vēro, kā�uz to reaģē�u. Es pacēlu acis, bet viņa seja pauda vienīgi burta kalpa pieklājību. I\as zina, kādu seju viņ� rādīja tajā brīdī, kad manas acis bija nolaistas. Atkal aizdomīgums... Vajag turēt sevi rokās. Bet kā lai notur situāciju? Kā tāda gluma zivs tā kulsta asti, cen�as izslīdēt, pagaist. Kāpēc Neruda ir atgriezies no Parīzes, kuru tik ļoti mīl? Kad es viņam pajautāju, kas noticis, viņ� atbildēja: �Esmu anti�urka.� Es tad uzreiz neaptvēru � valdīja parastā banketa kņada... Tagad saprotu. Tas ir tik vienkār�i... �urkas bēg no grimsto�a kuģa, turpretī Pablo ir atgriezies uz kuģa. Bet vai tad kuģis grimst? Tas krak�ķ, tam ir daudz caurumu, tomēr tas brauc. Tas sasniegs ostu. Ja es nesasnieg�u � nav tik svarīgi ... Tomēr ļoti gribētos pastaigāt pa to ostu, uz kuru esmu braucis visu mū�u... Nerudas joks bija brīdinājums. Dzejnieki varbūt nav nācijas prāts, bet gan tās instinkts... tās intuīcija. Rauls Ramons Himeness reiz teica, ka Pablo Neruda esot labākais sliktais dzejnieks. Viņu kaitināja Pablo daudzvārdiba. Ta�u pēc Latīņamerikas apmeklējuma Himeness mainīja savas domas _r par Nerudu un uzrakstīja ko citu: �Neruda it kā grib aizpildīt gigantiskos Latīņamerikas bezvārdu pla�umus un ar savu dzeju tos apvienot.� Tā patie�ām arī ir... Divdesmit zemes, kas runā vienā un tajā pa�ā valodā, kādreiz apvienosies. Bet kā lai atrod kopēju sirds valodu tik daudzām, da�ādām tautām, ja tādā mazā zemē kā Cīle mēs to nevaram atrast vienai tautai? Mani mudina izdarīt arestus. Kad sākas aresti, tie pārvēr�as par sniega piku, bet tā � par lavīnu, kas noslauka vainīgos un nevainīgos. Ne�ēlība, pat nepiecie�ama ne�ēlība, taisnību vēr� netaisnībā. Ja taisnība ir pārāk mīkst�aulīga, ne�ēlība to piespie� pie zemes, samīda. Mīkst�aulīga taisnība neviļus kļūst par iemeslu tikpat daudziem upuriem, ar kuriem tā bez cīņas ļauj izrēķināties, un vai tad tā vairs .ir taisnība? Kā lai atrod to vienīgo robe�u, lai taisnība nebūtu tik ne�ēlīga, ka kļūtu par savu pretstatu, un � lai tā vienlaikus būtu spējīga pati sevi aizstāvēt?�

Tā sev jautāja prezidents Aljende un nespēja rast atbildi, bet sievie�u pūlis, dauzot pa tuk�u kastroļu dibeniem, zem pils <La Moneda� logiem skandēja:

� Algo comer! Algo comer!

Bija 1973. gada augusta vidus.

Vienpadsmitais septembris, kad Pino�ets dos pavēli bombar- r dēt prezidenta pili, vairs nebija tālu ...

23

Vēsturē mēdz būt notikumi, kuri ar avī�u, radio, televīzijas starpniecību nekavējoties pa�i pavēstī par sevi, ka tie ir vēsture. Un viss, kas noris ar katru cilvēku, kaut viņam lemts palikt neievērojamam, arī ir vēsture. Skatītāju miljoni, kas televīzijā redz bumbu sprādzienus, lidma�īnu nolaupī�anu, politiskos kongresus, skaistuma konkursus, futbola ma�us, naivi domā, ka viņu acu priek�ā risinās galvenais notikums cilvēces dzīvē. Ta�u, ja kāds televīzijas skatītājs, negaidot sajutis sāpes sirdī, noslīdēs lejā no krēsla un sapratīs, ka mirst, tad tie�i tas viņam liksies galvenais notikums un nepavisam ne tas, kur� zib garām zilajā ekrānā.

Ke�am un Serjo�am, kuri dīco�o kni�ļu mākoņos rāpās pa taigas klintīm, viņu biedru dzīvības un nāves jautājums patlaban bija cilvēces galvenais notikums, un kas gan varētu viņus par to vainot? Kni�ļi, kuri līda nāsīs un ausīs, bija visīstākā^ realitāte, bet lidma�īna, kura laidās augstu virs taigas un kurā pasa�ieriem rokās �aukstēja avīzes ar itin kā galvenajiem pasaules notikumiem, likās tikai zilga, neaizsniedzama vīzija.

Aplau�ot nagus gar klin�u ierobiem, Ķe�a un Serjo�a uzrāpās kalna virsotnē un bez spēka nokrita uz mutes. Palūkoju�ies lejup, viņi ieraudzīja Neganto akmeņsēri. Tā bija līdzīga kapsētai uz ūdens, un tās drūmie akmeņi slējās aug�up kā kapa pieminekļi. Ap akmeņiem bija redzami balti putu gredzeni, kuri no aug�as likās sastingu�i. Vējā, kas svilpoja kalna virsotne, upes �alkoņu nevarēja dzirdēt un nevarēja pat saprast: ūdens plūst vai ne. Krasts bija tuk�s vai likās tuk�s.

� Skaties, tur ira kau� kas melns. � Ķe�a piegrūda Serjo�am ar elkoni. � Raug, tur, pie pa�a ūdens. �.

� Tā dro�i vien sieksta, � Serjo�a nopūtās.

Ta�u, �īs niecīgās cerības uzmundrināti, viņi sāka kāpt lejup, nobrā�ot rokas gar retajiem krūmiem. Drīz vien baltie gredzeni ap akmeņiem atdzīvojās, upe sakustējās, atskanēja tās aizvien

pieaugo�ā �alkoņa, tomēr melnais plankums palika neatrisināta mīkla.

� Cilvēks... � Serjo�a sacīja, sasprindzinādams redzi.

� Nē, divi... � Ķe�a piebilda.

Beidzot viņu kājas skāra krastmalas smiltis un, grimdamas tajās, pa�as sāka iet uz melnā plankuma pusi.

Smiltīs, izmirku�i glu�i slapji, cie�i piespiedu�ies viens pie otra, gulēja Vjazemska un Kolomeicevs. Nepieļaujot domu, ka viņi gāju�i bojā, pie viņu basajām kājām stāvēja noautie zābaki un uz oļiem bija izklāti auti. Miru�ie autus ne�āvē. Vjazemska un Kolomeicevs bija aizmigu�i. Viņi gulēja tik cietā miegā, ka viņus lēti nevarēja uzmodināt. Pamodusies Vjazemska tūdaļ atrāva nost roku, kas miegā bija apskāvusi Kolomeicevu. Kolomeicevs ar pūlēm paslējās elkoņos, galvu skurinādams un pūlēdamies atjēgties. Beidzot izplūdu�ās kontūras viņa acu priek�ā kļuva par Ķe�u un Serjo�u, un viņa acīs parādījās vāra prieka atblāzma, tomēr atkal to nomija tāda kā neatjēga.

� Kur tad Ivans Ivani�s? Kur Bur�teins? � Ķe�a viņu purināja aiz pleciem.

Kolomeicevs, tik tikko spēdams pacelt smago, nepaklausīgo roku, parādīja uz krastmalas vilkābeļu briksnāju. Ķe�a un Serjo�a metās turp.

Uz zariem bija sakārtas drēbes. Kailais Bur�teins lēkādams plītēja sevi ar �agariem, pūlēdamies atkauties no kni�ļiem. Viņa pirmais jautājums bija:

� Vai sērkociņi ir?

Ķe�a izvilka no azotes gaisa balona plēvē ieliktu un ar diegu apsietu sērkociņu kārbiņu, un pēc brī�a kā glābiņ� sāka vīties dūmi, atgaiņādami kni�ļus. Bet blakus uz satrupēju�a baļķa, viscaur ar kni�ļiem aplipis, ta�u tos nemaz nemanīdams, sēdēja otrs kails cilvēks, turēdams rokās atvērtu melnu burtnīcu vaskadrānas vākos un pūlēdamies dabūt vaļā salipu�ās lappuses, � tas bija Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs. Viņ� uz Ķe�u un Serjo�u pacēla apkārt klīsto�u skatienu un atkal to nolaida lejup un ieurba bezcerīgi saplūdu�ajos burtos.

� Aizgāju�as bojā, � viņ� nomurmināja.

� Kas aizgājis bojā, � Serjo�am izlauzās, jo viņ� nodomāja, ka Ivans Ivanovi�s sajucis prātā. � Mēs ta�u esam �eit, visi dzīvi...

� Manas domas aizgāju�as bojā, � Ivans Ivanovi�s dobji noducināja. � Domas par dzīvi ... Visu bij aprijis ūdens. Un es �itento burtnīcu gribēju nosūtīt...

� Uz kurieni? � Serjo�a pārsteigts noprasīja, jo viņam nenāca ne prātā, ka Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs varētu pierakstīt domas.

Turpu... � Ivans Ivanovi�s nenoteikti pameta ar galvu nez kur aug�up. � Kazi tās noderētum...

� Atļaujiet paskatīties! � Serjo�a lūdza.

Ivans Ivanovi�s nelabprāt pasniedza viņam burtnīcu.

� Tik un tā neko nesapratīsi.

Burtnīca bija smaga, ar ūdeni piesūkusies, pierakstītais patie�ām bija gandrīz izdzisis. Varēja salasīt vienīgi nepilnas frāzes un vārdus. Pirmajā lappusē zem vaskadrānas vākiem bija labi saglabājies lieliem, drukātiem burtiem uzrakstītais nosaukums: I. I. Zagraņi�nijs. �DOMAS PAR KARTĪBU UN NEKĀRTĪBĀM�. Tālāk viss bija nesakarīgs un izdzisis. �Cet ... redzēju loz �Sla pad pionieriem!�. Kamdēļ tad viņam sla viņi vēl nava nekā laba darīju�i. Vajaga nevis loz kārt ārā bet tau sakāmvārdus � iek� tiem vairāk prāta ...�, �Par slik runā� par citu tautu, atjemt tiesīb pieder pie sav tau�, �Ja vis starpresoru sa-rakst divkārt saīsin papīra iznāk vis lab grāmatām�, �No diviem labiem cilv vienu labāko vieglāk izraudzīt. Bet par nekur neder es labāk klu�, �Nevienam nava pa spē vienlaik būt ārst ģeolo namda kosmon kalēj frizie kurpnie veļas mazgātājai, drēbn atomnie sētniek. Kamdēļ tad valstij ir pa spēkam? Valstij vajaga palīdzēt atsvabināt to maķenīt ...�, ��ņabi dzert nevar atradināt, vajaga pieradin to dz ar mēru�, �Kam nelabpatīk atbild uz darbaļau�u vēstulēm, tiem mājās vajaga noņemt pastkastes � lai tie nesaņem vēstu itin ne no viena�, �lai visi apavu un apģērbu fab irektori valkā tik savu produkciju�, �Avīzes vajaga ar elektroniku pārbau ai neatkārtoj vienādi vārdi. Ja atkār lai tipogr ma� stīvējas pretim un ne no viet kamērt neatron jaun vārdus�, �Pret spekul vajaga cīnīt nevis ar tiesu, bet gan ar pārpilnības palīdzīb...�.

� Do �u burtnīcu... � Ivans Ivanovi�s Zagraņi�nijs pēk�ņi sabozās. Viņ� izrāva burtnīcu Serjo�am no rokām un ielidināja ugunskurā, kas jau bija labi iededzies. Ivana Ivanovi�a domas lāgā negribēja degt, �ervelējās, �ņāca, tomēr pamazām tās apņēma liesmas, saraujot �okurā un pārvēr�ot pelnos.

Lūkojoties uz Ivana Ivanovi�a Zagraņi�nija ugunī gruzdo�ajām domām, Bur�teins piepe�i vēlreiz apjauta, cik ļoti viņ� mīl �o zemi un nevar dzīvot bez tās, bez tādiem cilvēkiem kā Ivans Ivanovi�s, Kolomeicevs, Ķe�a, Serjo�a, Vjazemska un daudzi citi, pēc tam atcerējās no frontes avīzes pa�a izgriezto dzejoli, kuru uzrakstījis toreiz pavisam jauniņais Narov�atovs, kas kopā ar viņu, Bur�teinu, izstaigājis kara ceļus: �Ta�u �odien pie Pul-tuskas sienām kopā saplūst mū�os lai man, � krievs un ebrejs � abi vārdi vienā vārdā cilvēks, kas lepni skan ...�

Visi jau bija pārģērbu�ies sausās drēbēs, iekodu�i nejau�i saglabāju�os konservus, vajadzēja iet, bet Kolomeiceys, nedodams nekādu pavēli, klusēja. Viņa seja likās sve�a, it kā viņ� līdz pat �im brīdim būtu grimis miegā, no kura viņu Ķe�a un Serjo�a, �ķiet, bija pamodināju�i. Viņ� nebilda ne vārda, un tikai viņa no kni�|u kodieniem satūku�ās lūpas kustējās bez skaņas un acis bija apstāju�ās pie kāda citiem neredzama punkta. Kolomeicevam likās, ka cilvēki, kas kopā ar viņu sēdēja pie ugunskura, bija tikai spoki, bet īstenībā tie ir gāju�i bojā, un pie tā vainīgs viņ�, Kolo-meicevs. Beidzot viņ� pamazām sāka atskārst, ka tie ir dzīvi, tomēr tas nemazināja viņa vainu to priek�ā. Vēl viņ� nezin kāpēc atcerējās balsi siena kaudzē: �Un vaita jūs mani neaizmirsīsit?�� un pēc tam atkal viņu, meiteni ar dzeltenīgi lāsumainajām acīm, meiteni, kurai pie viņa gazika no pārplēstas papīra turzas naglas izbira putekļos un kura murmināja: �Krekls, jums aizmirsās krekls...� Un Kolomeiceva apziņā uzpeldēja te viena vaina, te otra, tā vai nu bija nogalinājusi ^cilvēkus vai ne, ta�u tāpēc nepārstāja būt viņa vaina. Viņam bija tāda pati sajūta kā kādreiz Baltkrievijas me�os no netie�i dabūtajiem apdegumiem.

Visi pie ugunskura sēdo�ie saskatījās, saprazdami, ka ar Ko-lomeicevu kaut kas notiek, tomēr neviens neuzdro�inājās uzsākt ar viņu sarunu. Serjo�a pirmais saņēma dū�u. Viņ� sniedza Kolomeicevam melnu, dzirkstīgu akmeni.

� Viktor Petrovi�, vai redzat?

Kolomeicevs akmeni paņēma rokā, kura vāri sa�ūpojās no akmens nelielā svara, tad lēnām pagrieza akmeni gan ar vienu �ķautni, gan ar otru, it kā to nepazīdams.

� Tas ir kasiterīts, Viktor Petrovi�, kasiterīts! � Serjo�a aizelsdamies gandrīz vai kliedza. � Jums taisnība!

Kolomeicevs atlaida vaļā pirkstus, un akmens bez skaņas nokrita smiltīs.

� Jā, kasiterīts... � Kolomeicevs beidzot pasacīja gandrīz nedzirdami, ar pūlēm pavērdams lūpas. Un mēģināja pasmaidīt, bet tas viņam neizdevās.

� Kas tad tas? � Vjazemska pēk�ņi pielēca kājās, rādīdama ar roku uz upi. � Skatieties!

Gandrīz pie pa�a krasta zvāļājās akmeņsērēs sadauzīta laiva. Tās priek�galā stāvēja �ķībi sazvēlies salāpīts maiss, no kura līdz ar katru viļņa triecienu ūdenī bira ciedruprie�u rieksti. Ar vienu roku ieķēries maisā, laivā nekustīgi gulēja cilvēks �ar asiņainu galvu. Otra roka, kas bija sa�ņaugusi nolauztu divstobreni, nokarājās ūdenī, kas stingos pirkstus brī�iem vienaldzīgi pasvieda aug�up, brī�iem iegremdēja sevī.

Ivans Ivanovi�s un Ķe�a, kurus straume gāza no kājām, līķi no laivas ar pūlēm pārnesa krastā un nolaida smiltīs.

� Pekainis pielicis savu ķepu. Tie gan pa�i ļaudīm nemēdz uzbrukt. Tak klenderlācis tomērt... � Ivans Ivanovi�s noteica.

Ar airu paliekām viņi klusēdami izraka kapu. Ielaida tajā līķi. Sāka mest virsū zemi, pūlēdamies neskatīties miru�ā izķēmotajā sejā.

Un piepe�i Kolomeicevs aizkavēja viņus � pirmo reizi pēc pamo�anās ar apzinātu �estu. Grīļodamies viņ� nostājās līdzās kapam, tad izslējās taisni un, lūkodamies uz visiem, sacīja:

� Mēdz teikt, ka par miru�iem nedrīkstot runāt sliktu. Bet taisnību sacīt vajag vienmēr. Ar meliem par miru�ajiem sākas meli par dzīvajiem. Viņ� bija slikts cilvēks. Ta�u nevarēja piedzimt slikts. Kaut kas viņu par tādu padarīja. Varbūt �is �kaut kas* slēpjas mūsos. Viņ� saprata, ka viņu necie�. Mūsu naidīgums darīja viņu vēl sliktāku. 2ēl, ka viņ� aizgāja bojā. Tagad viņam nevar palīdzēt. Pie tā mēs pa�i esam vainīgi...

Un Kolomeicevs ar otru noteiktu �estu pavēlēja aizbērt kapu.

Ivans Ivanovi�s un Ķe�a sanesa akmeņus un salika kaudzītē pa virsu.

� Mums jāiet, � Kolomeicevs sacīja. � Serjo�a, nomīdiet ugunskuru... Kur tad jūs atskaldījāt to kasiterīta gabalu?

PROLOGS

Manu biogrāfiju, vai es to gribu vai ne, veido dzīves sīkumi un darbs ...

Ķ. Ciolkovskis

Varvara Jevgrafovna Ciolkovska gāja pa Kalugas gaļas tirgu � gar asiņainās preces rindām. Āķos karājās liemeņi, kuriem uzspiesti violeti zīmogi un kuri letes nopilināja ar smagām, tum�ām lāsēm. Uz letēm strēķiem gulēja porcelānīgi, ar pienu dzirdīti sivēni, pumpa�ainas, tīri jo tīri noplūktas, dzintarainas pīles, mitriem oļiem līdzīgas nieres, slāņu slāņiem bija saliktas brūnas, it kā nolakotas aknas, smalku dzīsliņu rakstu izmargotas bāli ro�ainas smadzenes. Gaļas tirgum bija sava īpa�a mūzika � cirvju zlauk�ķi un pircēju aicinājuma saucieni. Varvarai Jevgra-fovnai nenācās bie�i klausīties �ajā mūzikā, un viņa vairījās no tās, bijās tuvoties letes malai, lai viņai kāds nekluptu virsū, neie-ķertos stērbelē, nepūlētos kaut ko iegrūst. Gaļu Ciolkovsku mājā ēda tikai reizi nedēļā � svētdienās, bet pārējās dienās iztika ar to, kas izaudzis sakņu dārzā, ieskābēts un iesālīts.

Uzcirtusies Kalugas sīkpilsone, kura, turēdama aiz dzeltenajām kājām, nesa jau nosvilinātu zosi, kas padevīgi kūļāja kaklu, iebuksnīja elkoni sānos tādai pa�ai smalkmanīgai biedriniecei ar tādu pa�u zosi rokā:

� Edz, vei�e... Ciolkovskiene atspērusies... Tad ta brīnums!

Biedriniece ieķiķinājās:

� Sie, kā runā, pārtiekot tikvien no nātru un skābeņu zupas. Stāsta, ēdot pat pienenes. Un nātres plūkt Ciolkovskiene ejot ar cimdiem rokā. Tie esot līdz elkonim... Balles cimdi. Nātru mui�niece ....

Pirmā sīkpilsone �aubīdamās nogrima domās.

� Tak tomēr viņas vīriņ� tamā jeparhijas skolā grābj baltu naudu ... Kur gan �ie to liek?

Biedriniece ieķiķinājās vēl skaļāk:,

� Zvaigznēs iztērē... Viņu neviens neizdod, tālab viņ� pats driķē savas grāmatas ...

Abas iespurcās, kuplās miesas tricinādamas, tā ka nosvilinātās zosis sāka lēkāt tām rokās.

Varvara Jevgrafovna bikli piegāja klāt miesniekam.

� Man vajadzētu gabaliņu vēr�a gaļas...

Miesnieks lepnīgi saglauda bārdu, kas bija sasukāta uz divām pusēm.

� Kāda gaļa tad jums vajadzīga, kundzenīt? Zupai vai arī kaut kam citam? Ir arī mīkstums � tas gau�ām labs priek� angļu bif�teka.

Varvara Jevgrafovna ar skubu viņu pārtrauca:

� Zupai...

Miesnieks, maķenīt pazeminājis pakalpīgo toni, tomēr pauzdams cieņu, pavēstīja:

� Uzdro�inos piedāvāt �ito te gabaliņu... Smadzeņu kauls, īsts cukura kauls.

Viņ� gāļu veikli nosvēra ar bezmēnu.

� Tikai trīs mārciņas pilnā svarā.

Varvara Jevgrafovna saminstinājās:

� Vai nevarētu �o gabaliņu � tas tāds mazāks... Man vajadzētu apmēram pusotras mārciņas ...

Miesnieks uz bezmēna āķa miermīlīgi uzsprauda citu gabalu:

� Kālab tad nevar? Tā arī būtu teikusi, kundze... Bet tei-tan ir druscīt vairāk nekā pusotras mārciņas. Sver turpat divas.

Varvara Jevgrafovna, juzdama sev pievērstos abu klāt pienāku�o sīkpilsoņu skatienus un moko�i sarkdama, tomēr neatlaidās:

� Nocērtiet nost...

Miesnieks nopūzdamies uzmeta gaļas gabalu uz bluķa, ta�u nenolaida lejup cirvi.

� Lai iet, ko nu tur ... Gan salīgsim, kundze ...

Divu nosvilināto zosu īpa�nieces, kas bija zobgalīgi vēroju�as �o ainu, acumirklī. pārvērtās, kad Ciolkovska pagriezās ar seju pret viņām.

� Labu dieniņu, Varvara Jevgrafovna! Sēnīt neesam redzēju�ās!

� Labdien... � Varvara Jevgrafovna nelabprāt atņēma, pūlēdamās izspraukties abām zosīm pa vidu.

� Jūs, mīļā, tāda kā sakritusies sejā... � pirmā sīkpilsone līdzjūtīgi viņai pievirzījās klāt.

Otra līdzcietīgi ņēmās tark�ķēt:

� Nomocījis tevi, mīļā, tavs laulātais draugs, nomocījis... Kauli un āda. Nav kur pieķert. 'Bet mūsu, sievie�u, lielākā vērtē ir miesās... � Un viņa pa�apmierināti papliķēja sevi pa brangajiem sāniem.

Pirmā konfidenciāli pieliecās klāt Varvarai Jevgrafovnai.

� Skatos uz tevi, Varvara, un brīnos nenobrīnos. Kā tu paciet savu vīru? Viņ� tak ir briesmonīgs cilvēks ...

Varvara Jevgrafovna piepe�i pasmaidīja:

� Briesmonīgs... Es pati arī esmu briesmonīga ... � Un viņas ar iedzeltenīgu ādu pārvilktajos mazliet aziātiskajos vaigu kaulos un mazajos, tum�ajos redzokļos pavīdēja kaut kas bie-dīgs, tā ka sīkpilsones neviļus pakāpās sānis.

� Sito mūmu ... � atguvusies no pārbīļa, pirmā sīkpilsone noteica. � No tiesas briesmonīga ... Ar acīm hipnotizierē, ļautiņu biedētāja... Stāsta, �ie mājās strādājot tum�us darbus... Sās vīrs uzpērkot alvas karotes un no tām kausējot zeltu... Prātu izkūkojis neradījums ...

� Vai nu tīri prātu izkūkojis, ja jau no alvas māk izdabūt zeltu. � Otra sīkpilsone pa�ūpoja galvu. � Kā tu savu zosi �morēsi � ar āboliem vai ar kāpostiem?

� Neuzminēji vis... � pirmā sīkpilsone apmierināta nosmējās. � Es tai bezgodei lik�u iek�ā rīsus un melnās plūmes, pēc aiz�ū�u ciet...

Un kā jūs domājat, kur tajā laikā bija Konstantins Eduar-dovi�s? Viņ� atradās vīna fabrikā, kur viņu, pieturēdams zem rokas, godbijīgi pavadīja tās īpa�nieks � tirgotājs Semiradovs. Semiradovs nepavisam neizskatījās līdzīgs deviņpadsmitā gadsimta tirgotājiem, kurus savās lugās pamatīgi aprakstījis Ostrovskis. Semiradova tēvs gan bija viens no tādiem tirgotājiem, kur� beidza dzīvi pirms pieciem gadiem, pasarg dievs, kādā nāvē � vastlāvjos aizrijās ar aitas stilba gabalu. At�ķirībā no tēva, kur� dēlam bija atstājis milzum lielu mantojumu, jaunais Semiradovs nevalkāja nedz ar trānu ieziestus zābakus, nedz gar-svārkus, neaudzēja bārdu, matus negrieza apaļiski un neietau-koja ar dad�u eļļu, bet tie�i pretēji � viņam mugurā bija Parīzē �ūdināts rūtains uzvalks ar vesti, kājās lakādas gama�as, virs kurām viņ� nēsāja getras, ap kaklu zīda kaklasaite, kurā iesprausts liels rubīns, rudie mati, kas saskrullēti Maskavā, Ka-lējtilta ielā pie 2or�a, spraucās laukā no mīkstas, prasmīgi ielocītas Londonas platmales. Semiradovs runāja franciski un angliski (tiesa gan, ar Ņi�ņijnovgorodas akcentu), Astrahaņā viņam piederēja storu audzētava, Tverā dzirnavas, �aratovā vairākas pirtis un traktieri, viņ� jau manījās klāt automobiļu rūpniecībai, gatavodamies kopā ar beļģiem iesaistīties paju sabiedrībā, kolekcionēja impresionistu gleznas un blēņojās ar galdiņa danci-nā�anu. Vīna fabrika viņam bija kaut kas līdzīgs ģimenes relikvijai � tie�i ar to bija sācis viņa dieva mierā aizgāju�ais tētiņ�, kur�, būdams apavu veikala komijs, sekojot tradīcijai, bija apprecējis veikala īpa�nieka meitu un ar tās pūra palīdzību atvēris �o jautro apskurbināsanas uzņēmumu. Semiradovs, jaunākais, kura abas meitas mācījās pie Ciolkovska eparhijas skolā, at�ķirībā no citiem Kalugas tirgotājiem nezobojās_ par Konstantīnu Eduardo-vi�u, bie�i iegriezās pie viņa darbnīcā, iztaustīja viņa diri�abļus un paslepen arī viņa nodomus.

Diri�abli Semiradovu |oti interesēja. Pa�laik stores no Astra-haņas uz Parīzi vajadzēja vest pa gau�ām piņķerīgu ce|u � daļēji pa ūdeni, daļēji pa dzelzceļu, nepārtraukti mainot ledu. Bet diri�ablis, piebāzts pilns ar storēm, kuru varenās astes milzīgās vannās plīk�ķina dzimto Volgas ūdentiņu, kas pa gaisu kopā ar tām tiek eksportēts tie�i uz Elizejas laukiem, � tas Semiradovam likās iespaidīgi. Krievu mui�niecība, kuru Semiradovs vēroja ar nicinājumu un pārākuma apziņu, jau labi sen stipri oda kā ilgi stāvējis stores liemenis, un, lai tā ap sevi nezin cik mainīja ledu, � tas nelīdzēja. Pēc Semiradova domām, nākotne bija atkarīga no sasniegumiem, kas gūti, naudai apvienojoties ar zinātni, tāpēc da�neda�ādi izgudrojumi viņu interesēja daudz vairāk nekā pazī�anās ar grāfiem un kņaziem, kaut gan vēl pavisam nesen tas būtu glaimojis tirgotāja pa�mīlībai. Tāpēc viņ� tā labinājās klāt Ciolkovskim.

� Te man, Eduardi�, tā sakot, ir īstas indes � portvīna cehs. Pats to nedzeru un neiesaku arī jums. Visīsākais ceļ�, kā saslimt ar gastrītu vai kuņģa �ūlu. Portvīnā tiek likts burtiski viss, ieskaitot sasmalcinātas vecu zābaku zoles ...

� Kāpēc tad jūs to brūvējat? � Ciolkovskis sarauca uzacis.

Semiradovs pavīpsnāja, noplātīja rokas.

� Ļautiņiem gar�o... Cilvēkam uz mēles galiņa, Eduardi�, ir speciālas gar�as kārpiņas. Bet kāda tad mums ir gar�as audzinā�ana? Jūs pats zināt. Sīs kārpiņas ir noplaucētas ar degvīnu un neuztver smalko sausā vīna gar�u. Tas vienkār�ajiem |audīm liekas skābs. Vai tad gribas dzert skābu vīnu, ja dzīve skāba? Tādu dzīvi ieskata par labāku vai nu apslacīt ar degvīnu, vai saldināt ar portvīnu. Portvin�uks ir kaut kas līdzīgs ilustrācijām �urnālā �Ņiva� vai lubu bildēm tirgū... Gan lēti, gan saldi.

Ciolkovskis izbrīnā apstājās. Pie sienas virs milzīga ozola kubla, kurā strādnieki ar lupatām apvīstītām kārtīm maisīja kaut kādu aizdomīgu, kūpo�u brūvējumu, bija pakārta liela svētbilde.

� Tas ir mans jaunievedums, � Semiradovs pasmaidīja. � Lai būtu kā priek�ā pārmest krustu. Dievs man ir kā tāds vecākais meistars � pats nedzer, bet visus dzērājus patur acīs. Un vai zināt � tas ir palīdzējis. Tagad darbā dzer mazāk.

� Un jūs... ticat dievam? � Ciolkovska acis zem brillēm nozibsnīja.

Semiradovs sāka skaļi smieties un, klusinādams balsi, lai strādnieki nedzirdētu, �ķelmīgi noteica:

� Kā redzat, dievs strādā manā labā. Un tiem, kas strādā manā labā, es nekad pilnīgi neuzticos.

� Es gan negribētu strādāt jūsu labā. � Ciolkovskis pa�ūpoja galvu.

� Jūs jau sen strādājat manā labā, tikai to nenojau�at, � Semiradovs iesmējās. � Kā tad varētu realizēt visus jūsu izgudrojumus, ja nebūtu tādu cilvēku kā es? Progress � tas ir ģēnijs plus pasūtītājs. Un bez pasūtītāja pat visģeniālākās idejas kā nezināmi kareivji ies bojā smadzeņu kroku tran�ejās ...

� Jūs tēlaini izsakāties, � Ciolkovskis atzinīgi novērtēja.

� Bet ne jau vienmēr būs tā, ka idejas piederēs vieniem, bet materiālās iespējas to īsteno�anai � citiem ...

� Tā būs vienmēr... � Semiradovs ne�aubīgi noteica un Ciolkovska priek�ā pla�i atvēra durvis uz nākamo cehu. � Bet �is te, Konstantin Eduardi�, ir mans lepnums. Uzlējumu un liķieru cehs. Te nav nekādas indes. Viss dabisks... Alpīniju, asinszāles, pīlād�u uzlējumi � nav sliktāki par Sustova brūvējumiem! Ir arī bērzu pumpuru, jāņogu lapu, piparu, ro�u ziedlapiņu uzlējumi ... Ķīnie�i gan gatavo pat �ūsku uzlējumu, bet mēs, es ceru, nenonāksim tik tālu ... Un te ir liķieri � zemeņu, aveņu, ērk�ķogu, upeņu, dzērveņu, brūkleņu, ķir�u, ābolu, kizila ogu ... Lūk, feihojas augļu uzlējums. Tie atvesti no Suhumiem. Vai gribat nogar�ot? Taisni mēli var norīt...

� Jūs ta�u zināt, ka es nedzeru, � Ciolkovskis laipni atsacījās.

� Piedodiet, man bija aizmirsies, Eduardi�, kas gan notiktu ar mani, ja visi būtu tādi nedzērāji? Es galīgi izputētu. � Un Semiradovs ar baudu vienu pēc otras iztuk�oja abas kristāla glāzītes ar smaragda nokrāsā dzirksto�o Suhumu augļa uzlējumu, kas pakalpīgi uz sudraba paplātes tika pasniegts viņam un viesim.

� Vai zināt, reiz pienāks diena, kad visi cilvēki atmetīs dzer�anu, � Ciolkovskis ieteicās.

Semiradovs viņam kā bērnam laipnīgi padraudēja ar pirkstu.

� Nu nē... Nebiedējiet mani. Katrā ziņā Krievijai tas nedraud ... Krievu cilvēks nevar iztikt bez divām lietām � bez �ņabja un bez cara. Ja arī caru nogāzīs, pats vēlāk sāks pēc tā ilgoties.

� Cik esmu manījis, tad Krievzemē daudzi dzīvo, caru izmetu�i no galvas, un ļoti labi iztiek. � Ciolkovskis pasmaidīja.

� Un pats mūsu cars, manuprāt, arī darījis to pa�u. Prātiņ� viņam tāds paviegls. Karā ar japāņiem no�āva buku un tagad, pēc visa sprie�ot, taisās karot ar vācie�iem. Kar� ta�u ir vislielākā nejēdzība uz pasaules un, izsakoties jūsu valodā, galīgi neiene-sīgs.. <

� Te nu jūs, Eduardi�, maldāties... � Semiradovs mo�i iebilda. � Ja kar� būtu galīgi neienesīgs, ticiet man, neviens karu ij nesāktu. Iedomājieties, cik daudz cilvēku pasaulē taisa pulveri, patronas, �āviņus, �autenes, lielgabalus. Ja karu atceltu, kur gan liktu visus �os cilvēkus? Cik daudz Krievzemes |au�u uzreiz zaudētu darbu! Un �o rūpnīcu īpa�nieki � vai tad viņi muļķi, ka būs ar mieru pārtraukt ra�o�anu? Pilnveidot, papla�ināt � to nu gan. Uto�kins tagad ar aeroplānu gaisā rīko cirka izrādes, bet viņu jau vēro praktisko cilvēku acis � kā �iem aeroplāniem varētu pierīkot bumbas. Tāpat būs arī ar jūsu raķetēm. No visa vajag izdabūt laukā pe|ņu. Visienesīgākie ir divi peļņas avoti � degvīns un kar�. Godīgi atzīstos, ka es kara resorā jau esmu izmetis �ādas tādas perspektīvas mak�ķeres sakarā ar amunīcijas piegādēm kara gadījumā. Un, kaut gan �ie atbildīgie kungi ir cēlu, patriotisku jūtu pārpilni, tādu pasūtījumu nevar dabūt bez kukuļdo�anas. Iedziļinieties pa�ā būtībā, Eduardi�, � kas slēpjas aiz visas kara karogu vicinā�anas? Peļņa ...

� Bet galu galā pastāv ta�u arī morālais guvums. Vai tad tas gūstams karā? � nomurmināja Ciolkoyskis, kuru bija satriekusi Semiradova loģika.

� Kā tad citādi! � Semiradovs ne�aubīgi iesaucās. � Kad kara nav, tad visās nebū�anās vaino ebrejus. Ja rokas, kuras niezēt niez, grautiņā dabū pavicināt sitamo, tūdaļ it kā top vieglāk ap sirdi. Ta�u pamazām prātiņ� sāk aptvert, ka no grautiņiem dzīve labāka nekļūst. Pret ko tad var tikt pacelta niezo�ā roka ar sitamo? Pret caru. Bet cars, nebūdams muļķis, lai no sevis novērstu neapmierinātību, pagrū� priek�ā citu naidnieku, kas pie visa vainīgs, � japāni vai vācieti... Ta�u Japānā vai Vācijā varas vīri arī izgudro ienaidnieku, lai varētu noturēties, � tikai tie �o ienaidnieku nosauc par krieviem ... Te, Eduardi�, jums ir tie�s morālā guvuma apvienojums ar materiālo... Pavisam vienkār�a padarī�ana.

� Nelietīga padarī�ana, � Ciolkovskis sarauca pieri.

� Bet vai tad cilvēks nav nelietīgs? � Semiradovs pavīpsnāja. � Tādi kā jūs, Eduardi�, ir izņēmums. Ja visi būtu tādi, tad arī valsts vara nebūtu vajadzīga un līdz ar to armija un policija. Visi gan policiju lād, tomēr visiem tā vajadzīga. Tak jau aizsargā no laupī�anām.

� Pati policijas pastāvē�ana jau ir laupī�ana, � Ciolkovskis sacīja, pūlēdamies atāķēt apmetņa aizdares bronzas lauvu, kas bija aizķēries aiz kādas vīna pudeļu kastes, kuras slējās aug�up līdz pat griestiem. � Kaut vai tāpēc, ka policijas uzturē�anai

aiziet tik daudz naudas, bet tās trūkst slimnīcu, skolu, bibliotēku vajadzībām. <

� Piekrītu, � Semiradovs uztvēra, veikli izbrīvēdams bronzas lauvu. � Policija ir laupī�ana, armija � laupī�ana, birokrātija � laupī�ana, kapitālisms � laupī�ana... To nu es ļoti labi zinu, jo pats esmu laupītājs. Bet kas izdomājis visu �o pārvaldes sistēmu? Pa�i cilvēki, baidīdamies, ka nespēs sevi vadīt. Piedodiet man, Eduardi�, bet kāpēc jūs tēlojat Jēzuliņu? Nesmēķējat, nedzerat... Vai gribat būt labāks par visiem? Krievu sakāmvārds skan: �Ko nedzēris domā, to piedzēris runā.� Ja cilvēki nedzers, tad viņi zaudēs savu vienīgo labo īpa�ību � vaļsirdību ...

� Vai tad es neesmu vaļsirdīgs? � Ciolkovskis palūkojās viņā caur pieri.

Semiradovs brīdi padomāja, nopūtās:

� Zināt, Eduardi�, man sākumā likās, ka jūs, es atvainojos, melojat. Pārlieku neparasti, lai ticētu, ka cilvēki tā patie�ām domā. Vēlāk es jūs iepazinu tuvāk, biju jūsu darbnīcā un sapratu, ka nemelojat. Jūs esat vaļsirdīgs. Varbūt pat par daudz. Bet ne jau visi tā var. Spēciņ� par vāju... Jūs man pajautājāt, vai ticu dievam. Es jums atbildēju � pa pusei jokojot, pa pusei nopietni. No sava cinisma es nekautrējos, jo uz to es balstos. Un kas ir jūsu dievs? Kāda jūsu ticība?

� Mans dievs ir cilvēks, kaut gan viņ� vēl ir ļoti nepilnīgs. Ta�u cilvēku pilnveidot vajag sākt nevis ar kādu citu, bet gan ar sevi pa�u... � Ciolkovskis ierunājās, glu�i aizmirsis, kur atrodas, kā pret tribīni atspiedies pret kasti ar alpīniju uzlējumu. � Es ticu pasaulei, kurā nebūs valstu, robe�stabu, armijas, policijas, ekspluatācijas, naudas...

� Nebūs naudas? � Semiradovs nogrozīja galvu.

� Tās vietā būs izziņa par darbu. Varbūt arī tādu izziņu nebūs, jo jebkura izziņa liecina, ka cilvēkiem neuzticas... � Ciolkovskis viņu pārtrauca. � Cilvēki ir tik sve�i cits citam tāpēc, ka viņiem trūkst kopīga mērķa. Un nekas tā neveicina kopīga mērķa izjūtu kā kopīga ' ienaidnieka izjūta. Un �is kopīgais ienaidnieks visai cilvēcei ir.

� Kas tad? � Semiradovs neticīgi nojautāja.

� Nāve, � Ciolkovskis vienkār�i atbildēja. � Ja visus līdzekļus, ko cilvēki patlaban iz�ķie� cīņai citam pret citu, viņi atdos cīņai cits cita labā, tad uzvarēs ne tikai slimības, bet arī pa�u nāvi. Var būt, ka nāve tāpat ir slimība, tikai tās vīrusu mēs nepazīstam. Var būt, ka cilvēki pat iemācīsies celt aug�ā no miroņiem mūsu tālos sen�us. Sakiet � vai jums negribētos paēst brokastis kopā ar Sokrātu, pusdienas kopā ar Maķedonijas Aleksandru un vakariņas kopā ar Pu�kinu?

� Nezinu, vai viņiem to gribētos... � Semiradovs mēģināja atjokot, klusībā nodomādams: �Varbūt viņ� patie�ām nav pie pilna prāta, kā ļaudis runā? Nē, viņa saprāts glu�i skaidrs, un viņajn ir zelta rokas... Kādas ūdensslēpes viņ� uztaisījis! Izlūdzās no manis visstraujāko trijjūgu, piemeistaroja pie tā virves. Zirgi rik�os skrien pa krastu, un viņ� stāvus uz slēpēm traucas trijjūgam līdzi � virs strīpainā triko peldkostīma bārda tā vien plīvo! Sājā brīdī viņ� izskatījās līdzīgs Ivanam Poddubnijam. Un patiesi, domas di�enuma ziņā viņ� ir kā pats Poddubnijs! Visa Kaluga saskrēja skatīties �itādu brīnumu! Tikai neilgi viņ� tā vizinājās � iegāzās ūdenī, ka noplunk�ķēja vien. Izlīda laukā un sacīja: �Vai tad tas kāds ātrums! Nekas, kad laivām būs īsti motori, tad iznāks labāk!��

Semiradovs pajautāja Ciolkovskim:

� Kur tad jūs liksiet visus cilvēkus? Uz zemes jau tāpat trūkst vietas... Tikai nāve glābj no saspiestības...

� Priek� kam tad zvaigznes? � �iolkovskis pie izejas jautāja.

Viņi izgāja pagalmā, kur pui�i, aizsēju�ies ādas priek�autus, pajūgos krāva kastes ar pudelēm. Viens no pui�iem, neredzēdams Semiradovu, no kastes nodalījuma izvilka portvīna pudeli, ar spēcīgo pirkstu iegrūda iek�ā korķi un pielika lūpas pie pudeles kakliņa. Semiradovs zag�us piesteidzās viņam no mugurpuses, sagrāba puisi aiz auss, tā ka tas no sāpēm iekaucās, un pieveda klāt Ciolkovskim.

� Ko jūs, Eduardi�, teiksiet par �o alkohomosapiensu? �itāds arī kosmosā lidos ar pudeli azotē...

Atsveicinājies no Semiradova un laipni atsacījies no viņa dro�kas, �iolkovskis devās mājup pa nomales gravu, ar lietussargu, kas noderēja arī par spieķi, bikstīdams saknes, kuras locījās pa taku. Viņ� bija satraucies, pat nikns, ta�u tas bija nevis sadrumstalots, bet gan koncentrēts niknums. Vienlaik risinājās domu pavediens un vienlaik lūpas murmināja:

� Tomēr pastāv visu jautājumu jautājums: kādēļ tas viss? Kādēļ eksistē pasaule, Visums, Kosmoss? Kādēļ? Mūsu filozofi par to nedomā. Vai nu nevēlas, vai glu�i vienkār�i baidās. Filozofs, kur� nedomā! Dēmokrits, kas bailēs trīc! Neiedomājami! Zinātnisks ir viss, kas mums rokā, nezinātnisks viss, ko mēs neizprotam? Ar �ādu etiķeti tālu vis neaiziesi, par lido�anu nemaz nerunājot...

Gravā valdīja klusums, un Ciolkovska murminā�ana sajaucās ar gaisā līgani virpuļojo�o rudens lapu �aboņu. Un piepe�i Ciolkovska priek�ā blark�ķēdamas līdz galam atvāzās trīsrindu ermoņikas, aiz�ķērsodamas taku. Ermoņikas bija rokās nomales varonim ar nekaunīgām, eļļaini spīdīgām acīm, kuras aizmiglojusi Semiradova produkcija. No salauztā, spo�ā cepures naga apak�as spraucās laukā nepaklausīgs matu cekuls. �vītīgais krievu krekls, uz kura apkakles bija iz�ūtas rudzupuķes, sajozts ar spīduļiem izrotātu siksniņu, zābaku purni bija dubļaini, bet stulmi laistīt laistījās. Tam blakus stāvēja divi drauģeļi � īsti skrandaiņi krietni �vunkā, kuri li�ķīgi vēroja katru barve�a acu kustību. Viens no skrandaiņiem aizbāza roku aiz zābaka stulma, un Ciolkovska bārdā iedūrās kurpnieka nazis. Otrs smīnēdams un mā�odamies ar liekuļoti ņirdzīgu maigumu iztaustīja kabatas.

� Pulkstentiņu, jūsu labdzimtība...

� Lūdzu, � �iolkovskis sacīja un pats no vestes kabatas izvilka pulksteni. � Pauls Burē. Ne reizes nav labots. Vai parādīt, kā tas uzvelkams?

Skrandainis, kur� jau pulksteni turēja rokā, izbrīnā par tādu laipnību atpleta muti, apstulbumā pievērsdams barvedim jautājo�u skatienu. Aizmiglotajās acīs pavīdēja jausma, ka viņ� pazīst.

� Kas tad �is par labdzimtību... Tas tak Spārnainis... �iolkovskis Kalugā bija dabūjis �ādu izsmējīgu iesauku. Barvedis pavēlo�i ar acīm deva zīmi, un skrandainis kā atvainodamies ielika pulksteni Ciolkovska vestes kabatā. Vēl viena zīme � un nazis pazuda aiz stulma. Barvedis, labvēlīgi pasmiedamies, apjautājās:

� Nu, Spārnaini, kad tad lidosim uz zvaigznēm? Vai tev spārniņus vēl nav aplauzu�i?

Skrandaiņi ieķiķinājās.

� Man tie ir stipri, � �iolkovskis atbildēja. � Bet uz zvaigznēm lidosim. Noteikti lidosim.

Skrandaiņi saķēra vēderus, smējās locīdamies.

� Ak jūs, neizdevu�ies Steņkas Razini... Savu dvēseli kā per�u cara meitu degvīnā slīcināt... Pat zagt kārtīgi nemākat, � �iolkovskis nopūtās.

Barvedis sadrūma:

� Nu, nu, Spārnaini, tu tautu vis neapvaino... Tauta tak dzer aiz bēdām ...

�iolkovskis saskaitās:

� Aiz bēdām vajag domāt, nevis dzert. Vai tev �ķiet, ka es nepiederu pie tautas, ka tauta ir tikai tie, kas vārtās pa grāvmalām? Labāk jūs man būtu nozagu�i pulksteni, bet tagad zogat laiku ...

� Lēnām pār tiltu, Spārnaini... � barvedis noburk�ķēja, un, viņa intonācijai mainoties, viena skrandaiņa roka atkal aizslīdēja aiz stulma, kur bija nazis, ta�u barve�a skatiens to apstādināja.

� Mirt es nebaidos, � �iolkovskis pikti noteica. � Man bail, ka jūs nomirsiet, muļķi būdami. Bet jādzīvo mū�īgi.

� Kā? � barvedis nesapratis pārvaicāja.

� Mū�īgi! � Ciolkovskis izsaucās. � Tad tie, kas iesākumā j bija mu|ķi, varbūt taps gudrāki.

Ciolkovskis negaidot ieķērās barve�a ermoņikās, un tās izdvesa kaut kādas dīvainas skaņas, tad ņēmās barvedi purināt aiz krūtīm, pūlēdamies kaut ko ieskaidrot, lai gan tam gandrīz nebija jēgas, bet varbūt tas tomēr nebija bezcerīgi.

� Daudziem cilvēkiem ir tikai riebīga, nevienam nevajadzīga dzīve, pretīga kapa bedre � un beigas. Un kāds gala iznākums? � Ciolkovskis drud�aini runāja, aizmirsis, kas stāv viņa priek�ā. � Savstarpēja nesapra�anās, kari, bezspēcība cīņā ar dabu, katorgas darbs, slimības, īsa, cie�anu pilna dzīve, mū�īgas bailes no mū�īgā miera ...

Barvedis pārbīlī pūlējās atbrīvoties no Ciolkovska eņģīgajām rokām, kas negaidīti izrādījās spēcīgas.

� Ko tad tu, Spārnaini, ko tad tu?

Ta�u Ciolkovskis bija viņu cie�i sagrābis un purināja, pūlēdamies caur kuplo cekulu iedzīt galvā:

� Dulburi, nāve ir tikai cilvēka saprāta radīta ilūzija. Katrai būtnei vajag domāt un dzīvot tā, it kā viņa agrāk vai vēlāk spētu visu sasniegt. Cilvēki varēs sasniegt nemirstību, ja visi kopā domās par to kā par pa�u galveno ...

Skrandaiņi centās savu barvedi atraut no Ciolkovska, bet velti, un viņ� aizvien niknāk turpināja:

� Kad visi cilvēki k|ūs nemirstīgi, Zeme viņiem būs par mazu. Tāpēc jau ir zvaigznes � vai saproti? Un, lai tiktu uz zvaigznēm, � raķetes ...

Barvedis beigās izbrīvējās, tik tikko atguva elpu:

� Saprotu, saprotu ...

Un Ciolkovskis devās tālāk lejup pa gravu, atkal vienlaik risinot domu pavedienu un vienlaik murminot:

� Nē, Semiradova kungs... Cilvēks neapstāsies savā attīstībā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka saprāts jau sen viņam norāda uz viņa garīgo nepilnvērtību. Pagaidām dzīvnieciskās tieksmes ir stiprākas un cilvēks tās nespēj pārvarēt. Saprāts vien bez gribas � tas nav nekas, un griba vien bez saprāta arī nav nekas...

Barvedis sakārtoja krievu kreklu, palūkojās uz draudziņiem, vai nav pamanīju�i viņa vājuma brīdi, ta�u tie bija zaglīgi nolaidu�i acis. Viens no skrandaiņiem pielika pirkstu pie deniņiem, pagrozīja to � sak, Spārnainim nav visi mājās.

Barvedis saīga, un skrandaiņa pirksts acumirklī atrāvās no deniņiem. Barvedis, cenzdamies atgūt pa�cieņu, labvēlīgi nokliedza pakaļ Ciolkovskim:

� Ei, Spārnaini! Varbūt tev tavām raķetēm vajadzīga pēter- | eļļa? Mēs to varam sagādāt...

Ta�u Ciolkovskis viņu nesadzirdēja.

Barvedis, lūkodamies uz gravas lejgalā izzūdo�o stāvu melnā apmetnī, sāka skaļi �ķetināt domu:

� Man māmuļa reiz pastāstīja sapni... It kā būtu nomirusi un arī viņā saulē no jauna mazgājusi grīdas, vārījusi ēdienu, mazgājusi veļu, lāpījusi... Tapis baigi. Kam gan viņai, manai māmuļai, tā nemirstība vajadzīga! Ak, Spārnaini! � Un, pūlēdamies atvairīties no nevajadzīgajām domām, kas kavē priecāties, atkal ar matu cekulu pieplaka pie ermoņikām, plēsdams vai pu�u to krāsainās plē�as.

Tostarp Konstantins Eduardovi�s nevarēja ne iedomāties, ka �odien katru viņa soli vēro divas neredzamas būtnes. Sīs divas neredzamās būtnes bija jauns laulāts pāris. Viņa vārds bija I�I, un viņas vārds bija I�I. Viņus nevarēja redzēt tāpēc, ka viņi bija divi radiāli atomi, kas daudz mazāki pat par puteklī�iem, kuri virmoja saules staros, kas spiedās caur Kalugas rudenīgo koku zariem, zem kuriem patlaban soļoja Ciolkovskis. Nemirstības Galaktikā, kuras iemītnieki viņi bija, zinātnieki jau sen atrisināju�i jautājumu par �īs Galaktikas iedzīvotāju pāreju starojuma stāvoklī, par to, lai katram atomam tiktu dota iespēja domāt un just. Zinātnieki bija aplēsu�i, ka nāve iestājas, vienīgi atomu kombinācijām sabrūkot, ka tie pa�i atomi pēc kāda Galaktikas iemītnieka nāves kļūst par koku, kalnu un pat dzīvu būtņu daļu. Ta�u katram atomam atsevi�ķi ir laupīta atmiņa, jo tas nav spējīgs domāt, pārejot no viena matērijas veida otrā, nevar izjust nemirstības prieku. Garus gadsimtus ilgu�u, uzmanīgu eksperimentu rezultātā Galaktikas iemītnieki pa�i sevi pārveidoja starojumā, katram atomam dāvājot patstāvīgu domā�anu, jūtas, raksturu, iespēju turpināties bērnos. Galaktikas iemītnieki ilgi nocīnījās ap to, kā panākt savu tālo sen�u aug�āmcel�anos, jo to atomi bija izkaisīti apkārtējā dabā. Kļuvu�i par domājo�iem atomiem, viņi iemācījās sarunāties ar koku, puķu, zāles, zemes, mākoņu atomiem, arī tajos atmodināja atmiņu un daudz ko uzzināja par savu pa�u vēsturi. Nemirstības Galaktiku neviens nepārvaldīja � tajā nebija ne valsts, ne birokrātijas, ne armijas, ne policijas � visu koordinēja sīksīko līdzpilsoņu apzinīgums, un viņi uz vienu gadu ievēlēja SIRDSAPZIŅAS PADOMI, kuru nebija tiesību pārvēlēt; Padomē ietilpa pa�i Galaktikas iemītnieki, tāpat arī dzīvnieku pasaules, koku, kalnu un mākoņu pārstāvji. Nemirstības Galaktikā izzuda daudzas profesijas. Vairs nebija vajadzīgi skolotāji, jo bērni dzima, uzreiz apveltīti ar atmiņu par visu uzkrāto kultūru. Vairs nebija vajadzīgi ārsti, jo neviens neslimoja. Vairs nebija vajadzīga barība, jo Galaktikas iemītniekiem pietika ar to, ka viņi sevī uzsūca saules enerģiju. Vairs nebija vajadzīgs transports, jo Galaktikas iemītnieki ar īpa�u gribas koncentrācijas palīdzību varēja brīvi pārvietoties ne tikai savā Galaktikā, bet arī ārpus tās. Vairs nebija vajadzīgas mājas, jo pati atmosfēra kļuva par mājām. Kādas profesijas Nemirstības Ga-laktikā tomēr eksistēja? Pa�a jēdziena �profesija� Galaktikas iemītniekiem nebija. Tomēr viņi visi, tā kā bija atbrīvoti no nepiecie�amības gādāt sev iztiku, attīstījās Joti harmoniski, vienlaikus bija zinātnieki, dzejnieki, mūziķi, mākslinieki. Galaktikas , iemītniekiem nevajadzēja iespiest savus dzejoļus, jo tie pa�ā ra�anās brīdī no to radītājiem uzreiz strāvoja pie visiem citiem. Mūzika skanēja pat bez pieskar�anās mūzikas instrumentiem, ar savu atbalsi piepildīdama visu Galaktiku. Gleznas, kas bija darinātas ar apziņas starojumu, �ūpojās gaisā bez jebkādām nag- _t lām. Galaktikas iedzīvotāji nesarunājās � viņi tikai domāja, un ikviena domas nekavējoties tika pārraidītas sarunu biedram, pareizāk sakot, domā�anas biedram. I�I un I�I, kā jūs jau zināt, bija jauns laulātais pāris � jauns, protams, pēc Galaktikas iemītnieku rēķina. Viņi svinēja savu medus simtgadi.

� Mēs jums piedāvājam ceļojumu uz Zemi, � sacīja koks, kam �obrīd bija pienākusi kārta būt Padomes priek�sēdētājam.

� Ceram, ka tas darīs skaistāku jūsu medus simtgadi. Ta�u vienlaikus tas būs, kā izsakās da�i Zemes iedzīvotāji, �dienesta komandējums�. Mūs nopietni satrauc tas, kas patlaban notiek uz �īs mazās, ta�u trok�ņainās planētas. Zemes iemītnieki atrodas uz ārkārtīgi zemas attīstības pakāpes, un tas attiecas ne tikai uz zinātni, bet arī uz sirdsapziņu. Viņi līdz pat �im laikam ne tikai nav spēju�i uzvarēt badu, slimības, nāvi, bet mākslīgi paātrina sev līdzīgo būtņu nāvi ar pretīgām, anahroniskām masu slepkavībām, kuras sauc par �kariem�. Būdams koks, es nevaru neizteikt savu dziļo sa�utumu par to, kā viņi izturas pret maniem Zemes brāļiem, bez �ēlastības tos izcērtot un nesaprotot, ka koki ir domājo�as būtnes.

� Viņiem ir vēl kāda neģēlīga izklaidē�anās, ko sauc par , �medībām�, � piebilda Sirdsapziņas Padomes priek�sēdētāja biedrs � putns.

� Un tāpat Zemes iemītnieki rīkojas arī ar sevi, izcērtot cits citu un nodarbojoties ar medībām uz cilvēku, � koks turpināja.

� Tomēr būsim taisnīgi pret Zemes iemītniekiem � visi tādi nav. � j Daudzi no viņiem pret karu izjūt dziļu riebumu. Līdz ar ne�ēlību un vardarbību uz Zemes, lai cik tas dīvaini, ir arī sirdsapziņa. Tiesa gan, �ī sirdsapziņa vēl nav apbruņota ar pietiekamām zinā�anām. Tomēr atsevi�ķi Zemes iemītnieki izdara domā�anas lēcienus nākotnē, kuri mūs ārkārtīgi pārsteidz. Da�kārt �ie lēcieni

mēdz būt smieklīgi un aizkustino�i. Tomass Mors. Kampanella. Nemirstības ideja iedīglī pausta kristiānismā, tomēr tā ir vairāk poētiska nekā reāla. Krievu filozofs Fjodorovs jau ir ticis tuvāk nemirstības realitātei, kaut gan viņa priek�noteikumiem ir visai vāj� zinātnisks pamatojums. Viens no viņa skolniekiem, kas patlaban dzīvo Kaluga, matemātikas un fizikas pasniedzējs Ciolkovskis, izsaka pārsteidzo�us minējumus. Viņ� arī bija pirmais, kas pauda ideju par iespēju cilvēcei pāriet radiācijas stāvoklī. Izvirzījis jautājumu: �Ja patie�ām eksistē ārpuszemes civilizācijas, kas ir daudz augstākas nekā mūsējā, kāpēc gan tās nenodibina kontaktus ar mums?� � uz �o jautājumu atbildēja �ādi: �Redzot skudru pūzni, mēs ta�u nemēģinām ar skudrām nodibināt kontaktu.� Atbilde ir parupja, un es nedomāju, ka tā patiks visiem Zemes iemītniekiem. Kur� cars vai premjerministrs, vai pat bodnieks gribēs uzskatīt sevi par skudru? Kaut gan tur nav nekā aizvainojo�a, jo, pēc mūsu datiem, skudras ir daudzkārt saprātīgākas par cilvēkiem. Mēs nedomājam, ka attīstības' mākslīga akcelerācija, iejaucoties no ārienes, būtu auglīga. Ja mēs Zemes iemītniekiem atklāsim, cik �ausmīga ir viņu dzīve, tad viņus var pārņemt tādas �ausmas, ka viņiem zudīs enerģija un viņi visi bez izņēmuma k|ūs par pesimistiem. Mēs esam pārliecināti, ka viņi pa�i nonāks pie pa�pilnveido�anās, kaut arī �is ceļ� būs moko�s un gar�. Tagad mums atliek tikai vērot un gaidīt, kad tas notiks. Jūsu misija, dārgie I�I un I�I, ir kaut vai vienas dienas laikā iepazīt krietno cilvēces pārstāvi no Kalugas un pēc atgrie�anās mums ziņot, vai patiesi viņ� ir tāds, kā esam informēti. Ja tā, tad cilvēces liktenis nepavisam nav bezcerīgs ...

ī�1 un I�I sevī sakoncentrēja pārvieto�anās enerģiju un nonāca vīna fabrikā Kalugā, kur Ciolkovskis ar Semiradovu risināja diskusiju, kas viņiem bija |oti pamāco�a tik dīvainas planētas, kāda ir Zeme, izpra�anā. Pēc tam viņi neredzami pavadīja Ciolkovski pa gravas taku un bija liecinieki tam, kā viņ� sastapās ar trim citiem cilvēces pārstāvjiem.

� Viņam ir tāds domā�anas veids, it kā viņ� jau sen būtu pārgājis radiācijas stāvoklī, � I�ī nodomāja.

� Svarīgs ir personiskais paraugs, � viņam atbildot, nodomāja I�I. � Mūsu Galaktikas iedzīvotāji arī kādreiz bija līdzīgi Zemes iedzīvotājiem, jo viņiem piemita daudzi tādi pa�i trūkumi. Ta�u parādījās atsevi�ķi Galaktikas iemītnieki, kuri domā�anā bija tiku�i daudz tālāk par saviem laikabiedriem. Viņus toreiz nesaprata, par viņiem smējās. Da�us no viņiem pat sodīja ar nāvi un ievietoja tajos ... nu, kā tos sauca ...

� Trako namos, � I�ī domās pateica priek�ā.

� Paldies dievam, ka tagad mums nekā tāda nav un nevar būt. Kādreiz tā būs arī uz Zemes.

Konstantins Eduardovi�s, kāpdams kalnā, apstājās, atvilka elpu.

� Nu redz, sākas aizdusa ... Kāda velna pēc vajadzīga nemirstība, ja mēs būsim nemirstīgi ve�i. Nav līksma vecuma, tāpat kā nav patīkamas nāves. Līksmojo�am vecumam nelāgi ap sirdi... Bet varbūt vecums � tā glu�i vienkār�i ir slimība, ko var izārstēt? Dzīve ir aizvainojo�i īsa... No�ēlojama drupata uz mū�ības plaukstas. Cilvēks nomirst nelaimīgs tikai tāpēc, ka nepagūst kļūt laimīgs. Es pats neko nepagūstu. Mani padara vai traku tas, ka esmu spiests gulēt. Ja cilvēks vidēji nodzīvo septiņdesmit gadu, tad no tiem viņ� gu| veselus divdesmit trīs gadus! Velns zina kas tas ir! Un cik vēl nepavada garīgā snaudā! Un pēc tam nāk nāve � �is nolādētais, mū�īgais miegs?!

Kad �iolkovskis aizk|uva līdz mājām, Varvara Jevgrafovna gatavoja pusdienas. Viņas seju ar palieliem vaigu kauliem apēnoja smagas domas, un viņa uz vīru palūkojās slēptā nelabvēlībā, kas pēdējā laikā viņā radās aizvien bie�āk un bie�āk, kaut gan viņu pa�u dzina izmisumā �īs necienīgās jūtas pret cilvēku, kuru viņa mīlēja.

Varvara Jevgrafovna lepojās ar to, ka viņu ģimenes dzīve at�ķīrās no apkārtējo ļau�u dzīves, ta�u da�kārt �ī at�ķirība viņu mocīja, un viņa aiz noguruma, sadzīves nomākta, vēlējās �būt kā visi�.

� Kostja, kāpēc man visi apgalvo, ka es esot nelaimīga? � viņa pajautāja, griezdama sīpolus un ienīzdama sevi par �īm muļķīgajām sīpolasarām.

� Ko nozīmē � visi? � �iolkovskis skarbi pārvaicāja. Tad atmaiga, paņēma otru nazi un nāca viņai talkā, arī pats sākdams raudāt tādas pa�as sīpolasaras. � Tad nu gan sīpoli gadīju�ies varen sīvi. Un tu esi laimīga?

Varvara Jevgrafovna izvairījās no atbildes:

� Kostja, par to man nav laika domāt... Un vai tu esi laimīgs?

�iolkovskis arī izvairījās no atbildes:

� Tad jau labi, ka nav laika... Man arī nav laika par to domāt.

Varvara Jevgrafovna uzsvieda sīpolus uz pannas, un tie sāka �urkstēt, �ervelēties saulpuķu eļļas burbuļos.

� Būtu vismaz kaut kur aizbrauku�i... Galu galā naudu var aizņemties. Es tā arī nomir�u, Parīzi neredzējusi. Vai patie�ām mēs mū�īgi kvernēsim tajā nolādētajā Kaluga? � Varvarai Jev-grafovnai izspruka, un viņa to pa�u brīdi ienīda sevi par �o muļķīgo �Parīzi�, uz kurieni nekad nemaz nebija sapņojusi braukt.

� Kad visi brauks uz Parīzi, tad arī mēs brauksim, � Ciol-kovskis mierīgi atbildēja. � Bet vai tu zini, visiem, kas dzīvo, jābūt laimīgiem, tikai �o laimi cilvēkam grūti apjaust.

� Kā tad! � Varvara Jevgrafovna pavīpsnāja, uzsviezdama uz pannas gaļu.

�iolkovskis iegremdējās sevī un joprojām grieza viņai jau sen nevajadzīgos sīpolus.

� Dzīve pamatā ir netaisnīga... Ta�u ne tikai laimīga dzīve var būt skaista, Varja, bet arī pa�as domas par laimi...

� No tām top vēl bēdīgāk, � Varvara Jevgrafovna skarbi atbildēja, atņemdama viņam virtuves nazi. � Kāpēc tu esi sa�ķērējis tik daudz sīpolu?

Bet �iolkovskis jau bija bezgala tālu no viņas.

� Protams, visi, kurus nomāc uzbāzīgā �īspasaules nebū�anu aina, tūdaļ iebildīs: kā tad, zemes virsū ta�u ir tik daudz nelaimju. Vēl eksistē kari, bads... Ta�u bada radītās mokas kļūst par cēloni tam, ka paliek neatklātas daudzas idejas, dominē tikai ideja par barību, par tās iegū�anas paņēmieniem. Miru�am nav nekādu prieku, toties nav arī skumju. Bet, ja jūs visas laimīgās dzīves laikā esat mocījies tikai vienu mirkli, tad nevar visu dzīvi uzskatīt par neizdevu�os. Tāpat nevar uzskatīt par neizdevu�os arī Zemes dzīvi, jo Zeme vēl ir tikai bērna vecumā, vēl dzīvo skumju mirklī... Zeme vēl būs laimīga, Varja ...

� Kad? Kad mūsu vairs nebūs? � Varvara Jevgrafovna dzedri jautāja, ar poda dak�ām saņemdama pannu.

� Bet mums jābūt vienmēr... � �iolkovskis skaļi domāja.

� Ko gan dod �is �vienmēr�? � Varvara Jevgrafovna drūmi noprasīja. � Vienas no nedaudzajām cilvēka tiesībām ir tiesības uz pa�nāvību. Un ja viņam atņems arī �īs tiesības? Sēdies ta�u beidzot pie galda � viss atdzisīs. Zini, kāds pui�elis no�iepa tavu raķeti... Tu tos savus krāmus varēji tā neizmētāt pa visu pagalmu ...

� Kāds pui�elis? � �iolkovskis apstulba, nolaizdams lejup dak�iņu.

� Nezinu. Pārrāpās pāri sētai, paķēra raķeti, metās atpakaļ pāri sētai un projām bija... Tāds zilacains, kā eņģelītis...

� Bet raķetē ta�u pulveris, Biķforda aukla. � �iolkovskis pielēca kājās ūn metās ārā ...

ī�I un I�I saskatīju�ies sekoja viņam pa pēdām.

... Puisēns ar eņģeļa acīm drāzās lejup pa gravu ar raķeti padusē. Viņ� bija pārpilns prieka par ieguvumu, un �ķita, ka ikviens vasaras raibumiņ� uz sejas danco aiz laimes. Saule, baltie gubu mākoņi, putni virs galvas saplūda puisēna acu priek�ā, kļūdami par svētku karuseli, un viņ� tajā lidoja kopā ar raķeti, kura bija piespiesta pie kailās miesas un kuras galiņ� līda laukā no krekla apak�as. Krustiņ� pie puisēna krūtīm ik pa brīdim piesitās pie raķetes.

Puisēna eņģeļa acīs gailēja uzvaras prieks, kad pilsētas dārzā, sadrūzmēju�os bērnu ielenkts, viņ� sāka siet raķeti pie astes kaķim, kas �ēli ņaudēja. Kaķi, kur� rāvās ārā, savās tuklajās rociņās cie�i turēja kādus desmit gadus veca meitenīte ar ne�ēlīgu� veci�ķu seju.

� Vai patiesi mūsu bērni arī būs tādi? � I�I ar �ausmām nodomāja. � Zēnam nav ne mazākās jausmas, ka �is kaķis ir tāda pati dabas daļa kā viņ� pats. Mocīdams to, viņ� moka savu tālo sen�u atomus.

� Nē, mūsu bērni nekad nebūs tādi, � viņam atbildot, I�I nodomāja.

Viens no skatītājiem � pavisam mazs knauķis � no�ļupstēja:

� Kāpēc moci kacīti?

Puisēns ar eņģeļa acīm pagodināja viņu tikai ar ātru, nicino�u skatienu.

� Sērkociņus... � puisēns ar eņģeļa acīm valdonīgi pavēlēja.

No visām pusēm viņam pretī pastiepās bērnu rokas, kas turēja sērkociņu kastītes.

, � Mēs nekad saviem bērniem neļausim rotaļāties ar uguni,� I�I nodomāja.

� Viņi pa�i to nedarīs, � viņam atbildot, nodomāja I�I. � Tu esi aizmirsis, ka mūsu bērni dzimst gudrāki par saviem vecākiem.

Puisēns ar eņģeļa acīm uz�virkstināja sērkociņu un pielika pie Bikforda auklas, kas rēgojās laukā no raķetes.

Un piepe�i uguntiņai, kas līda pa auklu, uzmina virsū liels, noputējis zābaks, pa kura stulmu kā pa milzu pasaku zemi rāpoja skudra.

Puisēns ar eņģeļa acīm satrūkās un pacēla galvu. Viņam blakus stāvēja Ciolkovskis. Viņ� ar stingru, jautājo�u skatienu urbās tie�i eņģeliskajās acīs. Meitenīte, kas turēja kaķi, to izlaida no rokām. Meitenes seja no ne�ēlīgas un veci�ķas atkal vērtās bērni�ķīgā, un viņa sāka raudāt, lai gan neviens viņu nerāja.

Ciolkovskis paķēra kaķi, atsēja no tā astes raķeti un gāja projām, visa redzētā nomākts. Domas virknējās cita aiz citas. �Varbūt vēl ir par agru realizēt Ein�teina formulu? Ja par agru, tad viss pagalam, cilvēkiem būs beigas � Zeme var pārvērsties par elli... Gan ļaudis parādītu savu �aurprātību. Akmens u� akmens nepaliktu, ko tur vēl runāt par cilvēkiem. Bet nobremzēt raķeti nozīmē, ka apstāsies kosmosa izpēte, palēnināsies kustība pretī nemirstībai. Acīmredzot progress nav iespējams bez riska. Ta�u �eit cilvēce riskē ar visu ...�

� Cilvēki būs nemirstīgi, � I�I nodomāja. � Varbūt citādā veidā nekā mēs, tomēr būs. Un kāpēc gan vajadzīgs, lai visi būtu līdzīgi cits citam? Tad Visumā kļūtu garlaicīgi...

� Sis cilvēks jau tagad ir nemirstīgs, � viņam atbildot, nodomāja I�I. � Tas tikai tā �ķiet, ka tādi kā viņ� mirst...

Т�I un I�I maigi pieglaudās viens otram, un no viņu saskar�anās zibenīgi dzima tre�ais mazītiņais spīgulītis � viņu bērns, kur� jau zināja vairāk nekā viņi. I�I un I�I a�i satvēra jaunpie-dzimu�o Galaktikas iemītnieku un kopā ar viņu strauji laidās uz savu tālo dzimteni.

Ciolkovskis gāja uz mājām garām govīm, kas atgriezās no pļavas, un klausījās to zvaniņu mierpilnajā �ķindā. Da�ās sētās piena strūklas jau �urkstēja spaiņos.

Viņ� vispār dzirdēja ļoti labi, ta�u tas bija zināms tikai nedaudziem.

�Vienīgais, kas uz visiem laikiem var likvidēt karu, ir cilvēka psihes pārveido�ana. Tiem, kuri, pacēlu�ies aug�up, lidos pāri Zemei un ieraudzīs to visā tās skaistumā un trauslumā, psiholoģija kļūs citāda. Iesākumā tie būs atsevi�ķi cilvēki, pēc tam simti, pēc tam tūksto�i. Tā jau būs glu�i cita civilizācija, cita cilvēce. Viņi pavisam savādāk novērtēs Zemes skaistumu, ikvienas tās ogas gar�u ...�

Pēc tam viņ� pasmaidīja un nodomāja:

�Un dro�i vien kāds no viņiem atcerēsies vārdus: �Pusnakts debesīs eņģelis lidoja ...��

1973. gada augusts � 1980. gada septembris

Koktebele�Maskava�Roviņa�Gulrip�i�Maskava�Gulrip�i

Евгений Евтушенко

ЯГОДНЫЕ МЕСТА Роман

Рига �Лиесма� 1986. На латышском языке

Перевела с русского Татьяна Ярмолннска

Художник Банюта Анцане

И Б № 3977 Jevgeņijs Jevtu�enko OGU VIETAS

Redaktore В. Zubikaite. Mākslinieciskais redaktors

J. Petra�kevi�s. Tehniskā redaktore I. Soide.

Korektore A. Giptere.

Nodota salik�anai 10.06.85. Parakstīta iespie�anai 02.09.85. Formāts 60x 84/16. Tipogrāfijas papīrs № 1. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 15,81 uzsk. iespiedi.; 16,56 uzsk. krāsu nov. 19,47 izdevn. 1. Metiens 20 000 eks. Pasūt. № 102419. Cena 1 rbl. 60 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 207/32147/Dt-107. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.

Jevtu�enko J.

Je 955 Ogu vietas: Romāns / No kr. vai. tulk. T. Jarmolinska; II. B. Ancāne. � R.: �Liesma�, 1986. � 271 Ipp., il.

Ievērojamā krievu padomju dzejnieka J. Jevtu�enko (dz. 1932. g.) romānā apvienots tradicionāls dai|prozas tēlojums ar publicistiku, lirisko prozu, satīru un pat fantastiku. Darbība risinās mūsu dienās ģeoloģiskās izpētes ekspedīcijā, ta�u romānā ir atkāpes, kurās autors aizved lasītāju arī pagātnē � pirmsrevolūcijas Sibīrijas lauku sād�ā, kad tur notiek kolektivizācijas process, revolucionārajā Petrogradā, Ciolkovska laika_ Kalugā. Romānā_ izskan doma p.af da�ādu profesiju, da�ādu zemju un da�ādu laikmetu cilvēku cie�o saistību. Rakstnieks dalās pārdomās par vēstures, politikas, literatūras un morāles jautājumiem.