Simts brīnumstāstu - Latvie�u tautas pasaku izlase

Jūlija Vanaga literārā apdare

.

Noras malā, dūmu būdā, dzīvoja sirms vecītis. Reiz saltā ziemas rītā viņ� brauca uz me�u pēc malkas. Ceļā vecītim iegribējās pīpēt. Viņ� sameklēja azotē pīpīti, izvilka no aizoderes tabakas maku un �ķiltavas, piebāza pīpīti, sāka uguni �ķilt.

�ķīla, �ķīla, kamēr pazaudēja cimdu.

Mu�a, no sala glābdamās, ierauga cimdiņu, ielai�as iek�ā un sāk no prieka dancot.

Pelīte, no sala glābdamās, pieskrien pie cimdiņā un jautā: �Kas te cimdiņā danco?�

�Es � mu�u ķēniņiene. Bet kas tu esi?�

�Es esmu pelīte-pīkstīte. Laid mani pasildīties!�

�Lien iek�ā, sildies!�

Pelīte ielien cimdā, un nu danco abas ar mu�u.

Zaķītis, no sala glābdamies, ierauga cimdiņu, skrien klāt un jautā:

�Kas cimdiņā danco?�

�Dej mu�u ķēniņiene, dej pelīte-pīkstīte. Bet kas tu tāds esi?�

�Es esmu zaķītis-baltļipītis. Ielaidiet mani pasildīties!� �Labi, lien iek�ā un sildies!�

Zaķītis ielien cimdiņā, un nu danco visi trīs.

Vilks, no sala glābdamies, ierauga cimdiņu, pieskrien klāt un jautā:

�Kas cimdiņā danco?�

�Dej mu�u ķēniņiene, dej pelīte-pīkstīte, dej zaķītis-baltļipītis. Bet kas tu tāds esi?�

�Es esmu vilks-strupausis. Ielaidiet arī mani pasildīties!� �Labi, lien iek�ā un sildies!�

Vilks ielien cimdiņā, un nu danco visi �etratā.

Lācis, no sala glābdamies, atrod cimdiņu un jautā:

�Kas tur cimdiņā danco?�

�Dej mu�u ķēniņiene, dej pelīte-pīkstīte, dej zaķītis-balt-ļipīti�, lec vilks-strupausis. Bet kas tu tāds esi?�

�Es � pats lielais pinka. Ielaidiet ari mani pasildīties!�

�Labi, lien iek�ā un sildies!�

Lācis ielien, un nu danco pa cimdiņu visi piecatā.

Te, kur bijis, kur ne, soļo garām gailis un iedziedas:

�Kikerigū! Skriesim, skriesim nu!�

Dancotāji nobīstas, sāk visi ar spēku lauzties no cimdiņa laukā un aizsteidzas kur kurais: mu�a uz pērno pili, pelīte uz kartupeļu pagrabu, zaķītis auzās, vilks krūmos, lācis me�ā.

Steigdamies saplē� vecī�a cimdu.

Tā vecītis līdz �ai dienai iztiek ar vienu pa�u.

To gan ļoti uzmana pīpēdams, lai nenozūd, jo tas piekūpināts pilns brīnumainu stāstu.

Ja to nozaudēs, kur tad ņems ziemas vakaros ko teikt un stāstīt?

Tas noticis sensenos laikos.

Zvēri un putni, bez darba būdami un savā vaļā dzīvodami, sāku�i pārlieku ķildoties un plēsties.

Lai ķildas reiz beigtos, sanāku�i visi kopā un nolēmu�i rakt Daugavu. Tikai lietus saucēja vālodze vien nenākusi pulkā, sacīdama, ka �ī gan varot iztikt bez tāda ūdens, kas pa zemes virsu tekot. No gaisa vien ūdens esot diezgan.

Un aizlaidusies krūmos.

Pārējie ilgi nepūlēju�ies spriest, bet tūdaļ ķēru�ies pie darba un strādāju�i vaiga sviedros. Zaķis cilpojis visiem pa priek�u, norādīdams Daugavai ceļu. Lapsa, pa zaķa pēdām steigdamās, ar kuplo asti iezīmējusi upei krastus. Ta�u visiem zināms, ka zaķim para�a skriet līkumu līkumiem, tāpēc arī Daugava gadījusies tāda palīkumaina.

Kurmis, zemes urķis būdams, abiem pēdās tūdaļ vilcis pirmo vagu, un āpsis to nadzīgi papla�inājis. Lācis, kā jau liels stiprinieks, nesis zemes klēpjiem vien un bēris gubās. Tādēļ vēl �odien gar Daugavas krastiem redzami brangi kalni. Tāpat citi zvēri, putni un zivis strādāju�i, ko nagi nes, un visas ķildas biju�as aizmirstas. Naigi strādājot, darbs ātri �ķīries un upes gultne drīz izrakta.

Nu sanāku�i atkal kopā apskatīt padarīto darbu un arī pārlūkot, vai visi krietni strādāju�i. Kurmis un lācis vēl nepaguvu�i pat no darba dubļiem notīrīties. Tāpēc tos slavēju�i par �aklākajiem strādniekiem un nolēmu�i, ka tie par godu uz mū�iem drīkstot nēsāt tādas drēbes, kādas strādādami novārtīju�i. Arī vilkam, kur� daudz pūlējies ar purnu un kājām, atstāju�i gan purnu, gan ķetnas uz mū�u

melnas. Zosi un pīli slavēju�i par īpa�i �aklām strādniecēm un atvēlēju�i tām upē peldēties un mazgāties. Citiem putniem, kas ari strādāju�i, ta�u ne tik �akli, atļauts no upes tikai padzerties.

Vienīgi lietus saucēja vālodze arvien vēl lēkājusi un svilpojusi pa koku zariem, atrunādamās, ka �ai esot mugurā dzelteni goda svārki, kā lai ar tik glītām drēbēm tādu rupju darbu strādājot?

Tad citi racēji sapiktoju�ies un nolēmu�i vālodzei bargu sodu: tā pavisam nedrīkstot dzert skaidru zemes ūdeni ne no upes, ne avotiņa, ne dīķa. �ī varot slāpes dzesēt tikai ar rasu, kas rītos sakrīt uz koku lapām, un ar lietus lāsi, kas sakrājas uz guļo�a akmens pieres.

Tāpēc vēl �o baltu dienu lietus putnam jācie� slāpes. Kad citi putni, negaisam tuvojoties, apklust, tad vālodze vēl �ēli �ēli raud par savu toreizējo lepnību un saukdama sauc lietu, jo ap�u lapas, drebētājas, visu rasu nodrebināju�as: nav �ai kur padzerties!

Arī krauklis bijis gau�ām slinks un negājis citiem putniem līdzi upi rakt. Krauklis toreiz bijis glu�i balts putns, bet, gribēdams, lai arī viņu notur par �aklu racēju, atnācis barā, notriepies glu�i melns ar dubļiem. Darba svētkos viņ� nu gribējis iet līdzi racējiem upē mazgāties, bet citi putni, zinādami kraukļa viltību, nav �o laidu�i pie ūdens.

No tā laika krauklim melnas spalvas un nejauka balss.

Reiz tālos aizlaikos rāmajam Piebalgas milzim Alaukstam piedzima meita Gauja.

�Teci nu, meit, uz jūru!� tēvs sacīja.

Gauja izskrēja pļavā, palīkumoja, paskatījās uz

jauno puisi Inesi, kas vēl gulēja rīta miglā, ar salām apsedzies, un spītīgi atcirta:

�Man vēl agri doties māmuļas jūras klēpī, esmu vēl jauna, gribu brīdi palīksmot pa norām un birztalām!� � un sāka tecēt nevis uz jūru kā visas rātnas upes, bet pa

grieza vaigu pret sauli un tecēja tai pretī.

Ceļā satiktos strautus un upītes viņa aicināja sev līdzi, saukdama:

�Tas nav ne prieks, ne drosme, ja rātni tekam līdzi visiem ūdeņiem. Tecēsim pret sauli! Diesim pāri visiem �ķēr�ļiem un aizsprostiem, kamēr vēl esam jauni!�

Tecēdama pret sauli, Gauja auga arvien lielāka un dziļāka, pieņēmās spēkā un krā�ņumā.

Ap Lejas ciemiem kļuva jau rāmāka, atvaros tumsa dziļumu nemiers, pamazām rima meitenes draiskums, tuvojās līgavas brieduma laiks.

Un pienāca vieta, kur Gauja izmeta pēdējo līkumu dejā, pateica ardievas meitenes draiskajām rotaļām un pagrieza savu pilnbriedu�ās upes tecējumu uz jūru.

�o vietu kop� tiem laikiem sāka dēvēt par Gaujienu.

Gailītis un vistiņa aizgāja riekstot.

Gailītis uzkāpa lazdā, pa�ā galotnē. Vistiņa palika zem lazdas gaidot.

Gailītis norauj vienu riekstu, nosvie� zemē.

Vistiņa paknābj un noliek kaudzītē.

Gailītis norauj otru riekstu, nosvie� zemē. Vistiņa paknābj, noliek kaudzītē.

Gailītis norauj tre�o riekstu un, kā svie�, � vistiņai taisni acī!

�Kur ellē lāpāmais!� gailītis sabīstas. �Tik aplam man sen nav izgājis!�

Bet vistiņa to nemaz nedzird: kliegdama uz mājām prom. Satiek kungu. Kungs jautā:

�Ko tu bjauj?�

Tā un tā.

�Kā svieda riekstu � iedrāza acī!�

�Kas svieda?�

�Gailītis svieda, gailītis!�

�Nu tu brīnumi! Kur viņ� palika? Lai nāk uz mui�u!�

Gailītis atnāk mui�ā, kungs jautā:

�Ko tu tur svaidies? Kādēļ izgāzi vistiņai aci?�

�Es jau negāzu! Uzkāpu lazdā riekstot, lazda sakustējās � un rieksts vistiņai acī iek�ā!�

�Vai tā bija? Nu labi! Lai tad nāk lazda uz mui�u!�

Lazda atnāk, kungs jautā:

�Kāpēc kustējies un ietrieci vistiņai riekstu acī?�

�Es jau nebūtu kustējusies, bet, a�e, kaimiņu kaza grauza man mizu. Ko tad es darī�u?�

�Nu labi! Lai tad nāk kaza uz mui�u!�

Kaza atnāk, kungs pretim:

�Saki man � kālab grauzi lazdai mizu?�

�Vai es būtu grauzusi? Bet gans jau mani nemaz neganīja, ko tad es darī�u?�

�Tad sauc ganu uz mui�u!�

Atsauc ganu, kungs jautā:

�Vadzi, saki tu man � kālab nenoganīji kazu? Lūk, kāda tā lazda izskatās � apgrauzta līdz kaulam!�

�Are, es jau būtu noganījis, bet saimniece mani piekrāpa: apsolīja dot man līdzi ganos rau�us, bet neiedeva nekā, paliku neēdis!�

�Labi! Kur saimniece? Lai nāk uz mui�u!�

Saimniece atnāk, kungs jautā:

�Teic man, kālab nedevi ganam rau�us līdzi, lai viņam būtu ganos ko ēst?�

�Nedevu?! Vai tad es nebūtu �im devusi, kungs mīļais, bet man jau no�āvās greizi: cūka, maita, izēda raugu � rau�i palika necepti!�

�Nu, lai tad cūka gādā par to aci!� kungs izlēma, un ar to tiesa bija galā.

LĀcis Sila Miķelis gulējis savā midzenī ziemas miegu, pa laikam pazīzdams ķepu un sapņodams par siltu vasaru un pilnām medus kārēm. Turpat blakus dzīvojusi pele Nebēdne.

Kādreiz tā nejau�i ietecēju�i Sila Miķeļa migā, tekājusi,

tekājusi, visu sīki izpētīdama, līdz iemaldījusies lā�a ausī.

Lācis uztrūcies no miega, aizsitis ķepu priek�ā un noķēris Nebēdni.

�Rrrakare! Mana auss tev nav nekāda ala! Nospiedī�u kā aveņu ogu!�

Pele nu sākusi �ēli lūgties:

� Nespied vis, Miķelīt, laid labāk vaļā, gan nelaimes brīdī bū�u tev palīdzīga!�

Lācis pasmējies par tādu peles solījumu, tomēr palaidis Nebēdni vaļā.

Pagājis laiks.

Kādā tum�ā naktī lācis, neuzmanīgi iedams, iekritis ķērāju cilpās.

Rāvies ar visu spēku � vaļā netiek. Gals klāt.

Sila Miķeļa rēkoņa uzmodinājusi peli Nebēdni.

Nebēdne izskrien lūkoties un redz � stiprais kaimiņ� sprostā! Tūlīt tecējusi palīgā, pārgrauzusi cilpu un izpestījusi lāci no nelaimes.

Kop� tā laika Sila Miķelis alla� aicinājis Nebēdni paciemoties viņa midzenī un pasildīties pinkainajā ausī.

Reiz tālajos tīrumos satikās divi sala vēji � ziemelis un austrenis. Savus darbus viņi bija veiku�i: visus ceļus un gravas aizputināju�i, visos pagalmos piedzinu�i sniega kupenas, upes un ezerus aizsaldēju�i ar biezu ledus kārtu. Tagad abi virmoja un de

joja, nezinādami, ko tālāk darīt.

�Iesim uz me�u, varbūt tur atradīsim darbu,� aicināja ziemelis.

Austrenis bija ar mieru, un abi, palēkdamies vien, aizpūta uz me�u. Skrien pār silu, pū� pār gār�u, kokiem zari līgojas. Trīc apses, skan bērzi, �alc egles un priedes, vējiem prieks un vaļa.

Pēk�ņi austrenis sāka ausīties:

�Klausies, brāl, �vai kāds nebrauc pa ceļu?�

Ziemelis ieklausījās un sacīja:

�Jā! Zvani skan, zvārguļi �ķind!�

Tad austrenis teica:

�Ar zvanu brauc kungs, ar zvārguļiem � zemnieks.�

�Skriesim viņiem pakaļ,� ziemelis iesaucās, �un abus krietni sasaldēsim! Kuru tu gribi saldēt?�

�Es �aubos, vai kungam varē�u ko padarīt,� austrenis bilda. �Viņam lā�ādu ka�oks, caunu cepure un silti zābaki.�

�Lai tad kungs paliek man, dzenies tu zemniekam līdzi!� ziemelis izlēma.

�Labi, brāl,� teica austrenis, �sāksim darbu!�

Abi iesvilpās, savirpuļoja sniegu baltos virpuļos un aizpūta katrs uz savu pusi.

Kad saule bija norietējusi, abi sala vēji atkal satikās.

�Kā tev, brāl, gāja?� vaicāja austrenis. �Laikam gan smagi nopūlējies gar lā�ādas ka�oku!�

�Ak austriņ, brāl, cik tev, jaunam, vēl pamaz tā prātiņal Es ielīdu kungam aiz lā�ādas apkakles, palīdu zem caunu cepures un sāku tuklo vīru saldēt. Jo kungs vairāk savā ka�okā tinās un vīstījās, jo tuvāk es viņam pieglaudos. Beigās tik tikko dzīvu palaidu vaļā,� ziemelis stāstīja.

�Bet man, brāl, ar zemnieku izgāja pavisam nelāgi: pats tik tikko dzīvs spruku vaļā! Redzu, brauc tāds sarāvies vīrelis, cauru ka�oķeli mugurā, noskretu�u jēreni galvā. Nu, domāju, to gan es viegli sasaldē�u. Ielienu pa caurumu �im ka�okā un nu sāku kniebt. Bet zemnieks tikai iesaucas: �Ehe!� � un sāk sist ar rokām gar sāniem un spārdīt ar kāj ām man pretī. Tu jau zini, ka tas man no laika gala nav paticis. Es noskaitos un sāku �o saldēt vēl stiprāk. Bet viņ� aptur zirgu, paņem no ragavām cirvi un sāk cirst koku pēc koka, tā ka viss me�s skan un skaidas lido kā putni pa gaisu. Drīz zemniekam kļuva karsti, viņ� nosvieda cauro ka�oķeli uz celma un cērt vienos svārkos. �Aha!� es nodomāju. �Nu tu man esi rokā!� Un likos ar visu spēku ka�okā iek�ā. Nu stindzinu, nu saldēju, ka�oķelis jau galīgi ragā, bet zemnieks nekā! Sakrāvis vezumu, paķēra ka�oķeli, bet nevelk vis mugurā: redzēdams, ka tas sasalis tā, ka grab vien, sāka ar visu spēku dauzīt pret celmu. Ak vai! Likās, ka man visus kaulus sadauzīs! Nezinu, kā vēl dzīvs izvēlos no tās plikās vilnas un aizmuku me�ā.�

Tā austrenis beidza savu bēdīgo stāstu un nekad vairs nemēģināja darba vīru saldēt.

Ciemā dzīvoja sirms abru grebējs. Viņam pietrūka maizes, kā jau da�dien veciem cilvēkiem, kas vairs nespēj pelnīt un ir paliku�i bez apgādnieka. Bet turīgais kaimiņ� sacīja: �Uztaisi man jaunu abru, tad maizi iedo�u.� _t

Labi. Vecais vīrs, pēdējo garozu krimzdams, izgreba prāvu abru un nesa uz kaimiņa mājām. Gājiens bija patāls, diena sutīga, nesamais smags. Vecajam sviedri aumaļām plūda pār pieri un drīz pietrūka spēka.

Par laimi ceļā gadījās kupls ozolājs, kur varēja atzvilt dzestrā ēnā un atvilkt elpu.

Tā nu vecais vīrs apsē�as, noslauka sviedrus un sāk domāt:

�Kaimiņ� pa�laik būs nolicies diendusā. Vai nebūtu gudrāk arī man tepat vēsumā brītiņu nosnausties?�

Un tūliņ arī nolikās gar�ļauku, bet abru dro�ības dēļ uzvilka virsū par apsegu.

Pēc īsa laiciņa atcilpoja zaķis, nosēdās uz abras un brīnījās:

�Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!�

Pēc maza brītiņa attecēja lapsa, nosēdās zaķim blakus un brīnījās:

�Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!�

Pēc da�iem mirkļiem atskrēja vilks, nosēdās lapsai blakus un brīnījās:

�Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!�

Vēl pēc brī�a at�āpoja arī lācis, notupās vilkam blakus un brīnījās:

�Tavu jauku galdiņu, bet nekā nav virsū!�

Tā visi sēdēja, sēdēja, beidzot zaķis ierunājās:

�Ko tā kvemēsim pie tuk�a galda? Paraudzīsim maltīti!�

Lācis domīgi sacīja:

�Zinu me�ā brangu bi�koku, to es atnesī�u!�

Vilks a�i piebilda:

�Zinu kaimiņu kūtī treknu aunu, to es atstiep�u!�

Lapsa nolaizījās:

�Zinu kaimiņu sētā brangu zostēviņu, to es pagādā�u!�

Zaķis iesaucās:

�Zinu kaimiņu dārzā brangu kāpostu galvu, to es no�ķī�u!�

Un aizsteidzās katrs pēc sava medījuma.

Ozola ēna nepavirzījās ne par sprīdi, kad lācis jau atstiepa stropu un nosvieda pie abras, ka nobrak�ķēja vien.

Drīz atskrēja vilks ar aunu plecos, attecēja lapsa ar zostēviņu padusē, atcilpoja arī zaķis ar kāpostlapu klēpi.

Nu sākās mielasts! _v

Bet, tikko bija iekodu�i pirmo kumosu, tā vecais abru grebējs pagriezās uz otriem sāniem un abra sakustējās. Lācis ierūcās:

�E! Kas to galdu kustina?�

Neviens neatsaucās, un visi ēda vien tālāk.

Pēc maza brītiņa vecais atkal pakustināja abru.

Vilks ie�ņācās:

�E! Kas to galdu kustina?�

Neviens neatsaucās, un visi ēda vien tālāk.

Pēc īsa laiciņa vecais atkal pakustināja abru.

Lapsa iesaucās:

�E! Kas to galdu kustina?�

Neviens neatsaucās, un visi ēda vien tālāk.

Vēl pēc brī�a vecais jau labi krietni sakustināja abru.

Zaķis iebrēcās:

�Ē! Kas to galdu kustina? Te vairs nav labi! Muksim nu!� Un aizbēga kur kurais.

Abru grebējam palika medus, gaļa, kāposti. Par abru vēl dabūja no kaimiņa maizi � nu bija pārtikas diezgan.

Tāss lielīdamās izsmēja sveķeli:

�Es esmu �akla un jautra, bet tu tikai kūpi vien!�

�Labi, kaimiņ, labi! Ko ar tevi tiep�os? Noliksimies abi ceļa malā, tad dzirdēsim, kuru no mums ļaudis vairāk cildinās.�

�Pareizi!� tāss atteica, un nu abi vēsā dienā nolikās ceļa malā. Pēc brī�a tēvs un dēls � abi nosalu�i � gāja garām.

Dēls iesaucās:

�Tēt! Re, kur tāss! Tā deg ātri, �irgti! Ie�ķilsim uguni un sasildīsimies!�

�Nē, dēls, tepat jau sveķelis dabūjams. Tas daudz pārāks. Tāss tāda paviegla, ātri dziest, bet sveķelis, liesmu ieņēmis, ilgi kvēlo.�

�Nekā, tēt, jo ātrāk, jo labāk!�

�Nu tad ņem tu tāsi, es ņem�u sveķeli, redzēsim, kuram no mums taisnība.�

Labi. Dēls pirmais ie�ķīla uguni.

Tāss tūliņ prieka pilna lēca gaisā un smējās par sveķeli, ka to pārspējusi.

Bet smiedamās laikam bija pārāk augstu palēkusies, piepe�i sa�okurējās vien � un uguns izdzisa bez kāda siltuma.

Nu vecais �ķīla uguni sveķelī.

Tas ņēmās lēni, kūpēdams.

Bet, kad bija ieņēmies, tad arī dega tik karsti un ilgi, ka vecajam pilnīgi pietika, lai sasildītos.

Tagad dēls vairs netiepās: atsēdās arī viņ� pie sveķeļa uguns, sacīdams:

�Jā! Tāss tomēr ir paviegla �virkste!�

Kādu vakaru me�sargs krietnā dū�ā nācis mājās no pīļu medībām.

Ceļā saticis garu tēviņu kunga apģērbā. Tomēr jau pa gabalu manījis, ka tam viena zirga kāja, otra gaiļa kāja un gara govs aste pakaļā. Me�sargs tūliņ nopratis, kas tas par kungu, un sveicinājis:

�Labvakar, velna kungs!�

�Labvakar, labvakar, me�sarg! Kur tu biji?�

�Uz pīlēm, velna kungs!�

�Cik tad no�āvi?�

�Trīs, velna kungs!�

�Kam tās nesīsi?�

�Rīgas kungiem, cienīts velna kungs!�

�Tā, tā! Bet kas tev aiz muguras karājas?� velns jautājis, uz me�sarga plinti rādīdams.

�Tā jau mana pīpe, velna kungs!�

�Es arī gribētu papīpēt tavu pīpi, me�sarg. Vai atļausi?� �Labprāt, velna kungs, labprāt! Ņemiet tikai to tievgali zobos, es tūlīt pielaidī�u uguni!�

Velns nu iespraudis plintes stobru zobos, un me�sargs tūlīt nospiedis gaili. Norībējis �āviens. Velns saviebies, izspļāvis skrotis zemē un iesaucies:

�Vai velns, me�sarg, cik stipru tabaku tu pīpē!�

Reiz dzīvoju�i divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātais nezinājis, kā dienu pavadīt, jo viņam nebijis nekas jāstrādā. Viņ� dzīvojis lielā pārticībā un greznībā. Nabaga brālis turpretim pelnījis sev un savai ģimenei iztiku, grūti strādādams, me�ā malku cirzdams. Viņa vienīgā manta bijis cirvis.

Kādā dienā nabaga brālim, cērtot kokus upes krastā, cirvis nejau�i izkritis no rokām un ievēlies dzelmē. Nu nabaga vīrs nezinājis, ko darīt. Iet vakarā mājās bez maizes un skatīties, kā izsalku�ie bērniņi raud, � to viņ� nevarējis. Atsēdies krastā un sācis raudāt. Ilgi ilgi raudājis, līdz pienācis kāds mazs, sirms vecītis un teicis:

�Neraudi, es palīdzē�u tavās bēdās. Saki � kas tev noticis?�

Nabaga brālis nu izstāstījis savu nelaimi. Vecītis apsolījis cirvi no dzelmes izvilkt, un nabaga brālis nomierinājies.

Vecītis nokāpis ūdens malā, iebāzis roku atvarā, izvilcis sudraba cirvi un jautājis:

�Vai �is ir tavs?�

�Nav,� nabags atbildējis.

Pēc tam vecītis izvilcis zelta cirvi un vaicājis, vai �is nebū�ot. Nē, arī tas neesot. Beidzot vecītis izvilcis nabaga brāļa cirvi, kuru tas saņēmis ar pateik�anos. Nabags gribējis jau doties pie darba, kad vecītis teicis:

�Klausies, ja jau tev tāds cirvis var tik daudz maizes nopelnīt, tad tie varēs vēl vairāk!� � un atdevis nabagam arī zelta un sudraba cirvi.

No tā laika nabaga brālim sācis iet aizvien labāk un labāk. Pēc gada viņ� bijis jau tikpat turīgs kā bagātais brālis un uzcēlis sev jaunu, skaistu māju.

Līdzko viss bijis gatavs, ieradies bagātais brālis un brīnīdamies jautājis, kur �is ticis pie tik lielas turības. Nabaga brālis visu izstāstījis. Nu bagātais skrējis kā vēj� mājās, lai arī ietu un iegūtu jaunas bagātības. Aizgājis upmalā koku cirst, pāris rei�u iecirtis un tūdaļ metis cirvi dzelmē. Tad atsēdies krastā un raudājis tik stipri, ka viss me�s skanējis.

Atnācis arī vecītis un vaicājis, kādēļ �is tā raudot. Izstāstījis. Kad nu vecītis izcēlis no dzelmes sudraba cirvi, bagātais kliedzis:

�Dod man, vecais, tas ir mans!�

Vecītis paklausījis arī un atdevis. Tāpat noticis arī ar zelta cirvi un viņa pa�a dzelzs cirvi. Bagātais, ne paldies nepateicis, laidis tikai uz māju.

Gājis, gājis, bet me�am kā nav, tā nav gala. Redzējis, ka ir apmaldījies, un, daudz nedomādams, licies uz auss, un gulējis nost. Sak', gan jau rītā māju atradīs. Naktī redzējis sapni: pie viņa pienāk tas pats vecītis un saka: �Daudz tu gribēji, bet maz tika. Tagad mācīsies, kā jādzīvo trūkumā.� Pēc tam vecītis aizgājis.

Rītā atmozdamies, bagātais brālis brīnījies, kur gan �is atrodoties. Gājis atkal augu dienu, bet priek�ā tikai me�s un me�s. Krēslai metoties, izsalcis licies uz cinī�a un aizmidzis.

Daudz dienu bagātajam bijis jāpavada me�ā trūkumā un postā, kamēr beidzot ticis mājās.

Reiz dzīvojis vecs zemnieks. Māja viņam bijusi galīgi satrunējusi, domājis celt jaunu, bet nav koku. Gudro, kur ņemt. Jo redzi, tajos laikos, ja zemniekam vajadzēja ko jaunu būvēt, koki bija jālūdz no kunga. Zemnieks nu prāto, kā būtu labāk.

Iedams uz mui�u, paņem arī savu zostiņu līdzi, ko lielkungu un lielmāti pacienāt. Kungs arī pieņem zemnieku. �is izstāsta, ka vajagot koku, ko jaunu istabu celt, vecā galīgi sapuvusi. Tad pēk�ņi atminas, ka atnesis zosi, un dod to lielkungam. Kungs paskatās uz zemnieku un saka: �Bet mēs ta�u esam pieci! Kā vienu zostiņu lai izdalām?� �Nekas, lielkungs, ņemiet mani par dalītāju: es zinu, kā to izdarīt.�

�Tad nāc un rādi, kā to darīt!�

Kad zoss bijusi noplūkta, vecais ķēries pie dalī�anas: nogrie� galvu ar visu kaklu un dod to pa�am kungam, sacīdams:

�Jums kā visu cienīgo kungu galvam � tā gudrība un visas varas bū�ana pār to mazo lopiņu.�

Tad nogrie� vienu un otru spārnu, sniedz tos cienmātei un viņas meitai, teikdams:

�Tas jums ar daiļo meitiņu, lai jūsu dvēselītes spēj laisties pa debe�u debe�iem.�

Tad nogrie� abas kājas un izdala tās abiem kunga dēliem:

�Tas jaunajiem kungiem, lai jūs varat būt tikpat �akli un veikli, cik veikli tekāja �is putniņ�. Un viss atlikums lai paliek man pa�am par dalī�anu!�

Kungs ar savu cienīgo pabrīnās vien par tādu dalījumu un no priekiem dod zemniekam tik daudz koku, cik vien �im vajadzīgs.

Zemnieks arī vairs nav bijis muļķis un uzcēlis sev māju kā kunga pili � ar diviem dūmeņiem, gai�iem logiem un platām durvīm.

Citi kaimiņi to redz un brīnās, kā �is tādu varējis uzcelt, ja pa�am nav bijis ne plika gra�a pie dvēseles. Nu dzird, ka tas viss dabūts par vienu zosi. Tad kādam ve�ukam ienāk prātā:

�Pag, man ir se�as zosis: ja aiznesī�u tās uz mui�u, tad kungs arī man dos kokus.�

Ve�uks aiznes visas se�as zosis kungam un lūdz, lai dodot �im kokus, ko celt jaunu kūti.

�Labi, labi, bet, mīļo saimniek, kā lai nu varam? Tev se�as zosis, bet mēs esam pieci!�

Zemnieks, nabags, nu nezina, ko darīt. Kungs atminas, ka nesen pie viņa bijis kāds cits zemnieks, tas gan labi pratis sadalīt zosi � visiem iznācis pa prātam. Lai pasaucot to �urp.

�is arī atnāk. Nu viņam uzdod izdalīt se�as zosis visiem pieciem līdzīgās daļās.

Zemnieks padomā un, ilgi neprātodams, saka:

�Nu, kad tā, tā. Lai iznāktu līdzīgi, ņemsim pa trim. Jūs, kungs, ar cienīgmāti un viena zostiņa klāt � kopā esat trīs. Abi dēli un arīdzan viena zostiņa � atkal kopā trīs. Bet �īs abas zostiņas un jaunkundzīte � atkal trīs. Tikai nu vēl paliek divas pēdējās zosis. Darīsim tā: es pats un viņas abas kopā � atkal sanāk trīs. Tā. Nu sadalīts viss līdzīgi: visās daļās pa trīs.�

Tie�ām gan! �ie acis vien iepleta.

Kungs par tādu joku nedevis vis kokus lūdzējam, bet gan attapīgajam zemniekam par gudro dalī�anu. Tā �is uzcēlis sev arī jaunu kūti, bet otrs palicis tuk�ā.

Senajos laikos dzīvojis bagāts kungs. Uzzinājis, ka gaidāma nera�a, viņ� sācis uzpirkt rudzus un nevienam tālāk nepārdevis, gaidīdams nera�as gadus. Drīz nera�as gadi pienāku�i. Cilvēki nekur citur vairs nav varēju�i dabūt nopirkt maizi kā vien pie bagātā kunga. Bet �is jau prasa pusotra rubļa pūrā!

Netālu no bagātā kunga dzīvojis nabadzīgs zemnieks. Salasījis pusotra rubļa naudas, viņ� iet pie kunga rudzus pirkt. Bet kungs saka:

�Par pusotra rubļa vairs nepārdodu. Tagad pūrs rudzu maksā trīs rubļi.�

Nabagais pārnāk mājā un nezina, ko iesākt. Raud sieva, raud neēdu�ie bērni. Vīrs salasa visu, kas pārdodams, pārdod pēdējo. Sagrabina trīs rubļus un aiziet atkal pie kunga rudzus pirkt. Bet kungs saka:

�Par trim rubļiem vairs nepārdodu. Tagad pūrs rudzu maksā pieci rubļi.�

Zemnieks domā � nupat jā�ķiras no dzīves! Ies kunga ābolu dārzā un kārsies nost.

Domāts � darīts. Nojozis jostu, apmetis ap zaru cilpu. Lai aizsniegtu cilpu, vajag uz kaut kā pakāpties. Netālu no ābeles zemnieks ierauga akmeni un nodomā, ka tas bū�ot labu labais pakāpiens. Bet, tiklīdz noveļ akmeni no vietas, redz: apak�ā katliņ�, pilns zelta naudas!

Zemnieks paņēmis naudu, gājis atpakaļ pie kunga un nopircis visus rudzus, cik �im klētī. Aizvedis tos mājās un sadalījis nabadzīgajiem kaimiņiem, kas miru�i badā. 23

Pa tam kungs taisījies noglabāt ieņemto naudu. Saskaitījis un nesis ābeļu dārzā, kur zem akmens bijusi viņa naudas glabātava. Kā ieraudzījis novelto akmeni un zemē tuk�o katliņu, iebrēcies un pakritis beigts ar visu zelta ne�javu.

.

Rijnieks aizgāja birzī slotas siet un sastapa glītu kungu ar garu degunu. Tas bija pats velns. Rijnieks neko, � vai viņam ar sve�nie-kiem jātērzē vai jākavējas? Bet velns nevar nociesties, uzrunā pirmais. Lai rijnieks pasakot viņam savu vārdu.

�Manu vārdu? Mans vārds ir Pats.�

�Ak Pats! Pats! Tā, tā. Bet ko tu te birzī darīsi?�

�Ko darī�u? Vaicā kā bērns! Jāsien slotas. Apdomā, tik liela mui�a! Cik tur slotu nevajag, kamēr apkuļ!�

�Jā, jā, vajag, vajag! Bet kā būtu, ja tu man divi mārciņas �ņaucamās tabakas dotu? Es tev sasietu slotu vai cik!� �Divi mārciņas! Tas nav daudz, uz to varam līgt gan. Pagaidi tepat, tūliņ aizie�u pakaļ.�

Rijnieks pārgāja mājās � slotas jau priek�ā, pilns piedarbs! Nu aiznesa velnam tabaku, velns iebāza garo degunu tabakas maisā, ie�ņauca abas mārciņas vienā �ņau-cienā un pat neno�ķaudījās.

Otrajā dienā rijniekam bija jāiet birzī grābekļus taisīt. Satika atkal velnu.

�Vai dzirdi, Pats, ko tu te birzī darīsi?�

�Ko darī�u? Jātaisa grābekļi. Tik liela mui�a, cik tur grābekļu nevajag, kamēr apkuļ!�

�Jā, jā, vajag, vajag! Bet vai tu nevari dot man vēl divi mārciņas �ņaucamās tabakas? Es tev sataisī�u grābekļu vai cik!�

�Divi mārciņas! Tas nav daudz. Pagaidi tepat, tūliņ aizie�u pakaļ.�

Rijnieks pārgāja mājās � grābekļi jau priek�ā, pilns piedarbs! Nu aiznesa velnam tabaku, velns iebāza garo degunu tabakas maisā, ie�ņauca abas mārciņas vienā �ņaucienā un pat neno�ķaudījās.

Tre�ajā dienā rijniekam bija jāiet birzī spriguļus taisīt. Satika atkal velnu.

�Vai dzirdi, Pats, ko tu te birzī darīsi?�

�Ko darī�u? Jātaisa spriguļi. Tik liela mui�a! Cik tur spriguļu nevajag, kamēr apkuļ!�

�Jā, jā, vajag, vajag! Bet vai nevari man iedot vēl divi mārciņas �ņaucamās tabakas? Es tev spriguļus sataisītu.�

�Divi mārciņas! Tas nav daudz. Pagaidi tepat, tūliņ aizie�u pakaļ.�

Rijnieks pārgāja mājās � spriguļi jau priek�ā, pilns piedarbs! Nu aiznesa velnam tabaku, velns iebāza garo degunu tabakas maisā, ie�ņauca abas mārciņas vienā �ņaucienā un pat neno�ķaudījās.

Tā rijniekam visi steidzamie darbi no kakla nost, varēja pirms kul�anas vismaz krietni izgulēties. Bet kas tev deva! Velns, tabaku iebaudījis un rijnieku birzī velti izgaidījies, pēc da�ām dienām atnāca pie viņa rijā, lai dodot vēl divi mārciņas.

Rijnieks nodomāja:

�Nu gan esmu aplaidies ar labu sērgu! Kā lai tiek vaļā no tā sātana?�

Bet tai pa�ā brīdī viņam ie�āvās prātā labs padoms.

�Klausies, velns, ko tā pa �ķipsnai �ņauksi! Labāk atdo�u tev visu tabakdozi, tad varēsi �ņaukt pilnām nāsīm. Tikai man pa�laik tabaka vēl nav samalta, apsēdies tepat rijā, pagaidi, kamēr piedarbā samal�u!�

�Vai! Es ie�u palīgā malt!�

�Nē, nē, nē, nenāc, nenāc! Tabaku maļot, ir neganti jā�ķauda. Kas nav pieradis, var pār�ķaudīties. Ko tad?�

Velns vairāk neuzplijās, un rijnieks izgāja piedarbā. Tur viņ� ie�ķēla resnu ozola bluķi. Sāka dzīt plaisā ķīli, plē�ot spraugu platāku.

Velns, cirvja klaudzienus izdzirdējis, nodomāja:

�Re, cik traki cilvēkam jā�ķauda! Laime, ka es negāju 26 līdzi.�

Bet rijnieks ieplēstajā bluķa spraugā iebēra krietnu �ķipsnu �ņaucamās tabakas un tikai tad sauca velnu:

�Nāc nu, nāc paod, vai būs diezgan smalki samalta!�

Velns iegāja piedarbā, ieraudzīja ie�ķelto ozola bluķi un vaicāja:

�Vai tā ir tava tabakdoze?�

�Jā, jā! Paod, paod!�

Velns iebāza garo degunu �ķēlumā un ar milzu �ņākoņu ievilka nāsīs gaisu. Tai pa�ā mirklī rijnieks uzsita ar cirvja pietu pa ķīli, ķīlis izsprāga no spraugas, un bluķis sagrāba velnam degunu kā knaiblēs.

Velns vienā lēcienā izskrēja no piedarba ar visu bluķi un bļaudams aizdrāzās uz elli.

Velna kalpi, tādu bļāvienu dzirdēdami, vaicāja:

�Kas ie�ņaudza, kas ie�ņaudza tavu degunu?�

�Pats, Pats!�

�Are, pats tī�ām �ņaudz un tad vēl tik nelabi bļauj, bojā citiem omu!� kalpi pukojās, plēsdami bluķi pu�u, lai atbrīvotu elles kungam snīpi.

Kādā mui�ā kungs dzīvojis uz vienu roku ar ļaundarēm raganām.

Netālu no kunga mui�as salmjumtu būdelē mitinājies nebēdnis puisis.

Kādurīt �is, uz pļavu steigdamies, nepacēlis cepuri kunga spīzmanei. Citreiz, melnā naktī uz mui�as riju klau�ās iedams, iespēris kunga kucei pa sānu, kad �ī kodusi

stilbos.

Kungs bargi noskaities un pielaidis puisim slinkuma sērgu. Nu uznācis nebēdnim tāds riebums pret darbu, ka bijis jāguļ uz krāsns no rīta līdz vakaram un nemaz neticies celties aug�ā, ne kustēt.

Tā gulējis, nabags, diendienā, gandrīz vai badā mirdams. Vienīgi runcis ap�ēlojies par sērdzīgo. Pienesis ēdienu un pakavējis laiku patērzēdams.

Reiz no gulētāja pīpes salmu jumtā iesprukusi dzirkstele, izcēlies ugunsgrēks. Varētu nodzēst, bet sērdzīgajam netīk ne pirkstu kustināt. Skatījies vien, kamēr būda nosvilusi līdz pamatiem. Palikusi tikai krāsns. Puisis tad savācis cisas, ielīdis krāsnī un apmeties tur uz dzīvi kopā ar savu runci.

Kādudien abi nejauki izsalku�i. Runcis izlīdis no krāsns un steidzies uz ciemu kaut ko samedīt. Ceļā saticis lapsu. Lapsa teikusi:

�Kaķīt, es tevi apēdī�u!�

Runcis lūdzies:

�Neēd vis mani, kūmiņ, es tevi aizvedī�u uz vistu kūti!� Lapsai, zināms, vistas cepetis gar�o labāk nekā izkāmējis kaķis. �ī ar mieru. Runcis aizvedis lapsu uz mui�u pie kunga vistām, atvēris kūts durvis un teicis:

�Lec iek�ā, laktā ir vistas! Un tiesā dro�i, kamēr es nāk�u no ciema atpakaļ!�

Ta�u runcis negājis vis uz ciemu, bet ie�āpojis pie kunga, sacīdams:

�Cepļa pilskungs atsūtīja tev dzīvu lapsu. Kūtī ir, ķer tikai rokā!�

Kungs sasaucis ļaudis, un visi barā skrēju�i uz kūti lapsu ķert. Bet, līdzko vēru�i durvis vaļā, lapsa � �mukt! � ārā un projām.

Kamēr �ie tur visi darboju�ies ap lapsu, runcis pielavījies pie kunga gaļas podiem. Gan pats labi pieēdies, gan arī pui�a tiesu pakampis līdzi.

Puisis negaidījis runci tik drīz atgrie�amies un ļoti brīnījies, ka �im gadīju�ās tik sekmīgas medības. Bet runcis pasviedis �im gaļas gabalu krāsns dibenā un sacījis:

�Ko brīnies, sliņķi! �e, ēd!�

Paēdu�i un liku�ies ceplī uz auss.

Pēc kādām dienām sāk atkal vēders kurkstēt. Tad griezu�ies uz otriem sāniem. Bet cik ilgi tā grozīsies? Runcis beidzot līdis gan laukā no krāsns un gājis uz ciemu kaut ko samedīt. Ceļā saticis vilku. Vilks teicis:

�Kaķīt, es tevi apēdī�u!�

Runcis lūdzies:

�Neēd vis mani, krusttēv, es tevi aizvedī�u uz aitu kūti!�

Vilkam, zināms, jēra cepetis gar�o labāk nekā izkāmējis kaķis. �is ar mieru. Runcis aizvedis vilku uz mui�u pie kunga aitām, atvēris kūts durvis un teicis:

�Lec iek�ā, aizgaldā ir aitas! Tiesā dro�i, kamēr es nāk�u no ciema atpakaļ!�

Ta�u runcis negājis vis uz ciemu, bet ie�āpojis pie kunga, sacīdams:

�Cepļa pilskungs atsūtīja tev dzīvu vilku. Kūtī ir, ķer tikai rokā!�

Kungs sasaucis ļaudis, un visi barā skrēju�i uz kūti vilku ķert. Bet, līdzko vēru�i durvis vaļā, vilks � �pukt! � ārā un projām.

Kamēr �ie tur visi darboju�ies ar vilku, runcis pielavījies 29

pie kunga gaļas podiem. Gan pats labi pieēdies, gan arī pui�a tiesu pakampis līdzi.

Puisis negaidījis runci tik drīz atgrie�amies un ļoti brīnījies, bet runcis pasviedis �im gaļas gabalu krāsns dibenā un sacījis:

�Ko brīnies, sliņķi? �e, ēd!�

Pēc kādām dienām abi atkal izsalku�i. Runcis izlīdis no krāsns'un gājis uz ciemu kaut ko samedīt. Ceļā saticis lāci. Lācis teicis:

�Kaķīt, es tevi apēdī�u!�

Runcis lūdzies:

�Neēd vis, lācīt, es tevi aizvedī�u uz bi�u dravu!�

Lācim, zināms, medus gar�o vairāk par visu. �is ar mieru. Runcis aizvedis lāci uz mui�u pie kunga bitēm, attaisījis dravas vārtus un teicis:

�Ej iek�ā, stropos ir medus! Tiesā dro�i, kamēr es nāk�u no ciema atpakaļ!�

Ta�u runcis negājis vis uz ciemu, bet ie�āpojis pie kunga, sacīdams:

�Cepļa pilskungs atsūtīja tev dzīvu lāci. Bi�u dravā ir, ķer tikai rokā!�

�Tas neiet!� kungs atteicis. �Ja nenoķēru lapsu un vilku mūra kūtī, kur tad noķer�u lāci klajā bi�u dravā! Ej, laid lāci no dravas ārā, tad griezies atpakaļ un pastāsti, kas tas par Cepļa pilskungu! Kur viņ� dzīvo? Ja ne, tad sargies, āda putēs!�

Runcis izlaidis lāci, atnācis atpakaļ pie kunga un nezina, ko teikt, ko neteikt. Beidzot kungs uzbļāvis:

�Nu, kas ir? Saki drīz, � kur tāds Cepļa pilskungs dzīvo?�

�Kur dzīvo? Cepļa pilī dzīvo!� runcis atcirtis.

�Kur tad Cepļa pils atrodas?�

�Kungs, kā to lai izsaku?� runcis vairījies. �Nāc līdzi, pats redzēsi!�

�Nu, ja nevari izteikt, tad atved Cepļa pilskungu pie manis!�

Nekā darīt � runcim jāiet mājās un jāved Cepļa pils-30 kungs pie kunga.

Otrajā dienā abi gāju�i uz mui�u. Pie kāda tilta runcis iegrūdis puisi upē un pats vilcis ārā. Ārā vilkdams, noplēsis puisim drānas un arī pa�u krietni saskrāpējis. Tad skrējis uz mui�u pie kunga, sacīdams:

�Kungs! Klausies, kāda nelaime! Patlaban braucām abi ar Cepļa pilskungu uz �ejieni, un uz tilta zirgi sabijās, sāka trakot un iegāza mūs upē. Cepļa pilskungs gan cerēja zirgus novaldīt, bet tie iz�āvās no upes, rāva Cepļa pilskungu līdzi, noplēsa tam visas drānas un arī pa�u apskrambāja. Tā viņ� tur palika guļam.�

To dzirdot, kungs licis aizjūgt karieti, paņemt drānas un braucis nelaimīgo glābt. Nobrauc tur, redz: Cepļa pilskungs guļ un kasās. Nu apģērbj tam dārgas drānas, nu cels �o karietē, bet nekā: Cepļa pilskungs, slinkuma sērgas pārņemts, nekust ne no vietas, tikai skatās drīz pār vienu plecu, drīz pār otru.

�Kādēļ viņ� tā skatās?� kungs runcim jautājis.

�Viņam laikam tās drēbes par vienkār�ām, vajadzēs greznākas!� runcis atbildējis.

Aizsūtīju�i uz mui�u pēc greznākām drānām, apģērbu�i tās. Cepļa pilskungs vēl skatās pār vienu, pār otru plecu. Tad runcis uzminis �im uz kājas, lai ta�u mitējoties reiz. �is neskatījies arī, iekāpis karietē, un nu brauku�i abi kungi lēnām uz mui�u.

Runcis izslējis asti gaisā un skrējis pa priek�u. Ceļā saticis cūkganus un aitu ganus. Runcis nolaidis asti un uzsaucis ganiem:

�Vai akls! Tur nāk pakaļ piķis un zēvele! Ja tie jums prasa, kā gani esat, tad atbildiet: Cepļa pilskunga! Citādi klāsies plāni.�

Kad brauku�i ganiem garām, kungs pieturējis karieti un jautājis:

�Kā gani jūs esat?�

�Cepļa pilskunga!�

�Vai tu re!� kungs nobrīnījies. �Es jau esmu vienreiz bagāts, bet tik daudz cūku un aitu man nav!�

Tālāk runcis saticis govju un zirgu ganus. Tūdaļ nolaidis asti un uzsaucis:

�Vai akls! Tur pakaļ nāk piķis un zēvele! Ja tie jums prasa, kā gani esat, tad atbildiet:

�Cepļa pilskunga!� Citādi klāsies plāni!�

Kad brauku�i garām, kungs pieturējis karieti un jautājis:

�Kā gani jūs esat?�

�Cepļa pilskunga!�

�Vai tu re!� kungs nobrīnījies. �Es jau esmu vienreiz bagāts, bet tik daudz govju un zirgu man nav!�

Beidzot runcis sasniedzis mui�u. Tā jau no tālienes mirdzējusi vienās ugunīs. Runcis iegājis mui�as pilī un atradis tm veselu drūzmu raganu priek�ā. Tās gaidīju�as Cepļa pilskungu. Runcis uzsaucis raganām:

�Vai akls! Tur pakaļ nāk piķis un zēvele! Bēdziet! Bēdziet un paslēpieties devītajā kvie�u kaudzē, citur nav dro�i!�

Raganas, to dzirdēdamas, visas sabēgu�as devītajā kvie�u kaudzē.

Abi kungi beidzot atbrauku�i mui�ā un sāku�i krietni ēst, labi dzert, brangi mieloties. Runcis pa to laiku aizlīdis pie devītās kvie�u kaudzes un pielaidis uguni. Raganas degu�as zilās liesmās. Runcis iegājis pie kunga, rādījis uz dego�o kaudzi un smējies:

�Cepļa pilskungam tas ir nieks � viena kvie�u kaudze vairāk vai mazāk!�

Bet kungs, liesmām cauri redzēdams, skrējis raganas glābt, bet uguns aizķērusi arī pa�u, un ļaundarim bijis jāsadeg kopā ar savām raganām. Līdzko tie sadegu�i, slinkuma sērga puisi atstājusi.

Nu nebēdnis prieka pilns sacījis runcim:

�Tu man ļoti daudz esi palīdzējis, kā tev lai atmaksāju?� �Negribu nekādas maksas!�

Un nebēdņa puisis ar gudro runci dzīvoju�i abi laimīgi.

Tos laikus, kad kungi ar zemnieka cilvēku varēja darīt, ko vien gribēja, kādā pagastā dzīvojis attapīgs puisis, vārdā Andrītis. Lielskungs ar varu spiedis, lai �is precot mui�as istabas meitu, bet Andrītis atteicis:

�Nu, ja jau lielskungs pats viņu vairs negrib, kā tad lai es ņemu?�

Bet lielskungs Andrītim nemaz vairs nav prasījis un jau nākamajā svētdienā nolicis �iem kāzas.

�Pag,� Andrītis nodomājis, �ja tev tik ļoti jāsteidz, tad arī man ir savs padoms: Kurzemes me�os lī�ot līdumus un taisot jaunu pagastu, tur pieņemot visādus ļaudis. Sestdien aizbēg�u uz turieni, tad tu varēsi ar savu istabas meitu pasvilpot.�

Labi. Bet kas ir? Jau otrajā dienā kāds mēlnesis kungam ie�ukstējis, ka Andrītis sestdien taisoties bēgt. Kungs tūliņ zirgam mugurā � Andrī�os klāt:

�Vadzi, tu man bēg�ot? Nu kā tad! Ko tu te drāz? Vai tā nav ceļa nūja?�

�Ap�ēlojieties, kungs! Tas jau miets.�

�Ja tas miets, kādēļ tēs abus galus smailus?�

�Ā, redziet! Tā jau ir cita runa, ja jūs tā vaicājat. Es alla� daru vairākus darbus reizē. Arī �oreiz man ir savs nodoms: ja nopūs mietam viens gals, apgriezī�u mietu otrādi un iemie�u zemē otru galu bez cirvja, bez kā.�

�Tad jau tu te Andrī�os vēl ilgi domā dzīvot, ja gaidi mietus nopūstam?�

�To nezinu pateikt.�

Kungs nodomājis:

�Ko visu mēlne�i nesamuld? Ne tāds bēgs nekā. Bet dro�ības labad varu gan likt viņus itin piepe�i jau sestdien salaulāt.�

Labi, Pienāk sestdiena. Andrītis jau ceļā uz Kurzemi. Satiek mācītāju. Kurp ie�ot?

�Baznīcā!� Andrītis atbild.

�Āre, vai tad tu nenāksi uz mui�u? Lielskungs man ziņoja, ka tu esot jau �o sestdienu mui�ā laulājams, nevis baznīcā.�

�Kas jums �odien par sestdienu? �odien svētdiena, tādēļ jāiet baznīcā.�

�Nav, Andrīti, svētdiena, nav! Sestdiena, sestdiena!�

�Ko nu tiepjaties, cienīgtēvi Es visas dienas lieku vērā: pirmdien kāvu kazu, otrdien dīrāju, tre�dien vārīju, ceturtdien ēdu, piektdien kūru pirti, sestdien pēros. Skaidra lieta, ka �odien svētdiena, tāpēc eju baznīcā. Ardievu!�

To teicis, Andrītis aizsteidzās uz Kurzemi, apmetās tur un dzīvoja laimīgs. Bet kungs, dabūjis zināt, ka Andrītis tomēr aizbēdzis, sirdījies:

�Ak tu Andrītis, Andrītis! Kur nu lik�u savu istabas meitu?�

Kādreiz zemnieks baznīcā klausās mācītāja sprediķi un dzird �ādus vārdus:

�Baznīcai jāatdod pēdējais. Par to dievs atmaksās desmitkārtīgi.�

Atnācis mājās, zemnieks stāsta sievai, kādu sprediķi baznīcā dzirdējis, un piebilst:

�Es domāju, ka rīt mums jāved un jāatdod mācītājam mūsu pēdējā gotiņa.�

Sieva saka:

�Vai nu tu �odien esi vērties par daudz gudrs, vai pavisam muļķis, bet prāta tev vairs nav.�

Vīrs atbild:

�Ne gudrs, ne muļķis. Mācītājs teica, ka dievs doto atmaksā�ot desmitkārtīgi. Tātad, ja es atdo�u savu vienīgo govi, drīz man vietā būs desmit. Tā tiksim laukā no nabadzības.�

Sieva saka:

�Kā gribi, tā dari, tikai raugi, lai bērniem nevajadzētu badā mirt!�

Vīrs domā, domā, bet rītā tomēr aizved un atdod pēdējo govi mācītājam. Mājās pārnācis, sāk gaidīt, kad dievs atmaksās desmitkārtīgi. Gaida, gaida, ta�u nevar sagaidīt.

Beidzot kādā siltā dienā vīrs ierauga, ka viņa aplokā iebizo vienpadsmit govis. Zemnieks izskrien ārā, aiztaisa aploka vārtus un iet tuvāk skatīties. Starp govīm viņ� ierauga arī savu raibaliņu, kuru aizvedis mācītājam. Nu zemnieks priecīgs stāsta sievai par laimi, kāda viņus piemeklējusi.

�Redzi, sieviņ, ka mācītāja vārdi piepildījās!�

Pēc laiciņa atskrien mācītāja kalpi un prasa zemniekam, lai atdodot cienīgtēva govis.

Zemnieks nedod.

�Mācītājs ta�u viņsvētdien baznīcā pats teica, ka dievs atmaksā�ot desmitkārtīgi. Es toreiz mācītājam aizvedu vienu govi, un tagad man ir desmit jaunu vietā un vienpadsmitā pa�a. Nevienas liekas govs man nav.�

Kalpi redz, ka no zemnieka ar godu nekā nedabūs. Aiziet un pasaka mācītājam, ka zemnieks govis neatdod. Nu atnāk mācītājs pie zemnieka pats un prasa:

�Vai tu atdosi manas govis vai ne?�

Zemnieks mācītājam atbild:

�Man jūsu govju nav. Ir tikai tās, ko dievs atsūtījis. Jūs pa�i viņsvētdien baznīcā teicāt, ka dievs atmaksā�ot desmitkārtīgi. Es toreiz aizvedu jums vienu govi, un tagad man ir desmit vietā, bet vienpadsmitā pa�a raibaļa.�

Mācītājs uzbrēc zemniekam:

�Slīmest, nemuldi! Saki � vai tu man atdosi govis ar labu vai ne?�

Zemnieks rāmi atbild:

�Ko? Lai es tev savas govis atdodu? Kur tad tāda taisnība redzēta!�

Mācītājs iet projām un saka:

�Labi. Tad es tevi sūdzē�u tiesā.�

Bet senāk tiesā bijusi tāda kārtība: kas pirmais pie tiesne�a aizbrauca, tas uzvarēja.

Nu mācītājs iesūdz zemnieku tiesā. Zemnieks gudro, kā iai pirmais tiek pie tiesne�a. Viņ� zina: no laba prāta tiesnesis viņu pirmo nepieņems. Gaidīs, līdz atbrauc mācītājs.

Zemnieks gudro un prāto, līdz sagudro gan. Apģērbj novalkātas drēbes, apkaras ar kulēm un iet kā ubags. Neko daudz nedomādams, tiesnesis �o ielai� kaktā pārgulēt. Zemnieks priecīgs sevī nodomā:

�Tagad gan es tevi pievārē�u!�

Zemnieks apgulstas, bet neaizmieg. Noklausās visu, ko tiesas namā runā. Ap pusnakti dzird kādu pie durvīm dau-36 zāmies. Tiesnesis iziet ārā un ielai� klauvētāju. Zemnieks

ieklausās un pēc balss pazīst, ka atbraucis mācītājs. Nu zemnieks noklausās visu, ko �ie runā.

No rīta zemnieks pieceļas un iziet ārā. Nāk tiesas laiks.

Mācītājs saka zemniekam:

�Tagad tev govis man jāatdod. Es pirmais ierados pie tiesne�a.�

Zemnieks atbild:

�Nē,� es ierados pirmais. �Es te biju jau no pa�a vakara. Dzirdēju, ko tiesnesis runāja ar savu sievu, un dzirdēju arī, kad tu atbrauci un ko jūs ar tiesnesi runājāt.�

Nu arī tiesnesis bija piespiests pie sienas un nevarēja lemt tiesu par labu mācītājam.

Tā mācītājs pazaudēja desmit govis, bet zemnieks priecīgs gāja uz mājām.

Aukstā ziemā brauku�i kungs un �igāns. �igāns bijis kungam par ku�ieri. Kungs ietinies lielā ka�okā, bet �igāns � zivju tiklā.

Kungs sē�, sē�, viņam metas auksti. Viņ� redz, ka �igāns jautri lēkā uz bukas un svilpo. Kungs saka:

�Ei, ku�ier, vai tev nesalst?�

�Nē,� �igāns atsacījis.

�Kā tas nāk, ka tev ir silti, bet man biezajā ka�okā salst?� kungs jautājis.

�Tas ir tā,� �igāns atteicis, �jums tai ka�okā aukstums ieiet iek�ā, bet ārā netiek. Man turpretim aukstums tīklā ieskrien gan, bet tūlīt ir atkal ārā.�

Kungs padomājis un teicis:

�Ei, �igān, mainīsimies! Es tev do�u savu ka�oku, dod tu man savu tīklu!�

�igāns bijis ar mieru. Pārmainīju�ies. Kungs nu sēdējis, sēdējis, kamēr sācis tā salt, ka nevarējis vairs izturēt.

�Ei, �igān, mainīsimies atpakaļ!� kungs saucis.

Bet �igāns nelicies ne zinot un, kad kungs par daudz uzstājies, atbildējis:

�Kas mīts, mīts, ko tur vairs atpakaļ dot!�

Reiz me�malas būdā dzīvojis attapīgs vīrelis, vārdā Ma�atiņ�. Ar savu kungu attapīgais vīrs da�kārt izdarījies tik veikli, ka ļaudis vēlāk plecus vien raustīju�i.

Tā kādu dienu kungs, no medībām nākdams, iegrie�as

Ma�atiņa būdā atpūsties. Ma�atiņ�, zinādams, ka kungs daudzās lietās ir liels vientiesis, nolemj kārtējo reizi to izjokot. Viņ� izvāra dzelzs grāpī putru, noceļ grāpi no kā�a, ienes istabā, noliek plāna vidū un rāda kungam:

�Paskaties, paskaties, kungs, vai esi redzējis tādu grāpi, kur putra istabas vidū bez uguns mutuļus met? Tagadiņ, kop� man tāds grāpis, es tā vienā gabalā daru: ieleju ūdeni, pieberu putraimus, nolieku plāna vidū, un grāpītis vārās puk�ēdams.�

Kungs paskatās: jā, met gan mutuļus! Bet to neapjēdz, ka putra katlā, no uguns nocelta, vienmēr kādu laiciņu mutuļo.

�Ma�atiņ, vai zini ko? Do�u tev vēl trīs pūrvietas zemes pie būdas klāt � atdod man grāpi!�

Ma�atiņ� paskatās pa logu, bā� tabaku pīpē un saka:

�Krūmi vien ir, bet lai jau iet...�

Labi. Kungs kā tāds plānprātis pārnes grāpi mājās, ieliek zaķi, lai nu vārās. Bet kas tev bez uguns vārīsies?

Beidzot, �ķizdamies neganti piekrāpts, kungs liek atsaukt Ma�atiņu uz mui�u un met �im ar rungu pa muguru.

Bet Ma�atiņ� jau mājā paredzējis, ka �oreiz bez sukām neizies, tāpēc nodomājis kungu vēl vairāk piejokot: pielējis tikko kauta teļa zarnas ar asinīm un uzsējis uz muguras. Kā nu kungs met ar rungu, tā asinis �ķīst pa malu malām. Ma�atiņ� nokrīt gar zemi un kunkst:

�Nosita, nosita, pats savu Me�malas Ma�atiņu nosita!� Kungs, ieraudzīdams Ma�atiņu vienās asinīs, ieskrien ļau�u istabā pie pui�iem un paklusām piekodina, lai �ie bā�ot līķi maisā, aiznesot uz ezeru un iemetot āliņģī. Pui�i aiznes Ma�atiņu uz ezeru. Bet āliņģis aizsalis, jāiet pēc cirvja. Kamēr pui�i meklē cirvi, Ma�atiņ� no maisa ārā un sabā� tur akmeņus. Pui�i noslīcina āliņģī akmeņu maisu, ka noburbuļo vien.

Otrajā vai tre�ajā dienā kungs atkal iet medībās. Vēl nav ne zaķi no�āvis, kad Ma�atiņ� no būdas ārā un svie� kunga kvek�ķiem ar prie�u �iekuriem. Kungs ierauga Ma�atiņu un brīnumos ieple� acis.

�Kur tad tu te cēlies? Un ko tu tur uz maniem suņiem svaidi?�

�Tagad es visiem suņiem svie�u ar naudu! Ja pietrūkst, ielecu atkal āliņģī un grābju �upām. Tikai nesaki, kungs, to mui�as pui�iem, citādi arī tie manīsies ezera dibenā pēc manas naudas!�

Kungs, to izdzirdis, kna�i steidzas uz mājām un lec āliņģī iek�ā, bet noiet muru murumis dibenā un vēl �odien meklē Ma�atiņa naudu.

Kādām zvejniekam apmira visi dēli, palika tikai jaunākais. Tēvs jaunāko dēlu iesauca par Pastari.

Reiz zvejnieks, kopā ar savu Pastari jūrmalā zvejodams, ieraudzīja selgā lielu, savādu kuģi. Kuģis pienāca malā un apstājās. Uz klāja nebija redzams neviens cilvēks. Te uzreiz no kuģa kajītes iznāca milzīga auguma vīrs un uzsauca zvejniekam:

�Ved �urp un atdod man savu dēlu Pastari!�

Zvejnieks atbildēja:

�Ne es dēlu vedī�u, ne do�u!�

To dzirdot, milzīgais vīrs ielēca jūrā, izbrida malā, paķēra Pastari, aiznesa uz kuģa un aizbrauca kā viesulis.

Pret vakaru kuģis apstājās jūras vidū pie skaistas pils. Milzīgais vīrs ieveda Pastari pilī un ierādīja viņam īpa�u istabu, pieteikdams:

�Ja naktī kaut ko dzirdi, tad neiededz uguni un neskaties!�

Pastaris palika istabā viens un noskumis domāja:

�Kas nu ar mani notiks, kas notiks � redzēs gan!�

Vakarā viņ� nolikās gulēt, bet nevarēja aizmigt. Līdzko kļuva labi tum�s, tā kāds sāka �abināties. Pastaris nodomāja:

��abinies, cik tu gribi! Ne man brīv uguni degt, ne arī ir, ar ko aizdegt!�

Tā paliek. Otrajā naktī � tāpat. Tre�ajā naktī Pastaris nodomā:

�Tavu brīnumu! Kas te varētu vienā gabalā �abināties? Pag, pag, rīt teik�u milzim, lai aizved mani pasērst vienu dienu pie tēva. Ja viņ� to darīs, tad izprasī�u no tēva �ķiltavas un degli. Tā būs pareizi, gan tad tevi, putniņ, ieraudzī�u!�

No rīta-Pastaris lūdza milzim, vai nevarot viņu aizvest uz vienu dienu pasērst pie tēva.

�Kālab ne?� milzis atbildēja. �Tikai pielūko: atpakaļ braucot, tev nav brīv it nekā no tēva mājas ņemt līdzi. Tad vēl: es palik�u uz kuģa tevi gaidīt. Kad pret vakaru pirmo reizi klieg�u, tad atstāj tēva māju un nāc. Kad otru reizi klieg�u, tad esi jau pusceļā. Kad tre�o reizi klieg�u, tad tev jābūt uz kuģa.�

Labi. Pastaris otrā rītā pārbrauca pie tēva un izstāstīja visu, ko piedzīvojis, pēc kā nācis. Tēvs nevarēja izdomāt, kā �ķiltavas un degli nemanot varētu aizvest. Bet Pastaris sacīja:

�Ie�ūsim uguns lietas aiz svārku oderes, tad aizvedī�u kā nieku!�

Tā arī izdarīja. Pret vakaru tēva māja nodrebēja un notrīcēja: milzis kliedza pirmo reizi. Pastaris steidzās projām uz jūrmalu. Līdzko bija labi pusceļā, nodimdēja zeme: milzis kliedza otru reizi. Kad jau bija liedagā, no�vākstēja jūra: milzis kliedza tre�o reizi. Kad Pastaris uzgāja uz kuģa, milzis jautāja:

�Vai paņēmi ko līdzi?�

�Pats labi redzi, ka nekā nav!� Pastaris atbildēja.

�Nu tad brauksim!�

Kuģis aizjoņoja kā viesulis un � viens divi! � pie pils klāt.

Vakarā Pastaris nolikās gulēt, bet neaizmiga. Līdzko kļuva labi tum�s, tā sāka kāds �abināties. Pastaris tūliņ uz�ķīla uguni un ieraudzīja daiļu mei�u. Bet �ī sabijās no uguns un aizbēga.

No rīta milzis pie Pastara iek�ā:

�Ak tā, palaidni, tu man uguni �ķilsi! Nāc līdzi!�

Pastarim gribot negribot bija jāiet.

Laukā milzis sagrāba Pastari riek�ā un aiznesa pār jūru augstā kalnā, pa�ā virsotnē. Tur puisi atstāja un pats pa-42 zuda.

Pastaris izstāvējās kalna virsotnē vienu dienu, otru. Cik ilgi tā stāvēsi? Raudzīja kāpt lejā.

Nu kāpa, nu rāpās, nu pūlējās un cīnījās, kamēr tre�ajā dienā ar lielām mokām norāpās gan! Rokas bija saskrambātas, ceļi asiņaini, drēbes sadriskātas, tomēr no kalna zemē gan!

�Labi, ka tik tālu!� Pastaris iesaucās un gāja taisni vien projām.

Gar me�malu iedams, ieraudzīja nogāztu zirgu, iedurtu zobenu un �etrus ēdējus ar izsalku�ām mutēm.

Pastaris jau gribēja paiet garām, bet tie viņu nelaida, sacīdami:

�Puisi, neej secen! Mēs, �etri virsnieki, nogāzām �o zirgu. Tev zirgs starp mums jāsadala! Viens no mums ir zvēru virsnieks, otrs � putnu virsnieks, tre�ais � zivju virsnieks, ceturtais � skudru virsnieks. Ja mācēsi taisnīgi sadalīt, mēs tev labi atlīdzināsim.�

Labi. Pastaris sāka dalīt. Zvēru virsniekam iedeva abus cink�ļus, putnu virsniekam � abus plecus, zivju virsniekam � viduci, skudru virsniekam � galvu. Pastaris nu iedūra zobenu, kur atradis, un gribēja tūliņ aiziet, bet virsnieki nelaida, sacīdami:

�Tu mācēji labi sadalīt, par to tev labi atlīdzināsim. �e tev no zvēru virsnieka viens sariņ�. Ja tev uzbrūk nelaime, tad pavirpini sariņu un piemini zvēru virsnieku: tūliņ tavs spēks kļūs deviņreiz lielāks par pa�a zvēru virsnieka spēku. Tad �e tev no putnu virsnieka viena spalviņa. Ja tev kādreiz uzbrūk nelaime, tad pavirpini spalviņu un piemini putnu virsnieku: tūdaļ varēsi skriet un laisties deviņreiz ātrāk nekā pats putnu virsnieks. Tad �e tev no zivju virsnieka viena zvīniņa. Ja tev kādreiz uzbrūk nelaime, tad pavirpini zvīniņu un piemini zivju virsnieku: tūdaļ varēsi peldēt deviņreiz vieglāk un ātrāk nekā pats zivju virsnieks. Tad �e tev no skudru virsnieka viena skudras kājiņa. Ja tev kādreiz uzbrūk nelaime, tad pavirpini kājiņu un piemini skudru virsnieku: tūdaļ varēsi ielīst zemē deviņreiz dziļāk nekā pats skudru virsnieks.�

Pastaris pateicās par dāvanām un devās tālāk.

Pret vakaru zeme saka dimdēt, jūra sāka putot � un rel � milzis Pastarim klāt un prasa:

�Kas tev atvēlēja, kāpt lejā no kalna?�

�Pastaris atvēlēja.�

�Ak tā!� milzis iesaucās. �Ja Pastaris atvēlēja, tad Pastarim jāiet bojā!�

Un gāzās Pastarim virsū. Bet Pastaris a�i pavirpināja zvēru virsnieka doto sariņu, pieminēja devēju, tad sakampa milzi tik sparīgi, ka nodimdēja kalni un lejas.

Acumirklī milzis gulēja gar zemi kā bluķis. Gan cīnījās, gan raustījās, bet nekur dēties.

Beidzot Pastaris sacīja:

�Ja neteiksi, kur atrodas tava dzīvība, tad piesie�u tevi pie �īs klints ar tik stiprām saitēm, ka ne mū�am vaļā netiksi!�

Tev būs jānomirst badā kā sunim. Un kraukļi tevi apēdīs!� Milzis lūdzās, lai tā nedarot, tas viņam par lielu kaunu, labāk jau viņ� teik�ot.

�Nu labi, tad saki arī � un tiksi vaļā!� Pastaris sacīja.

�Klausies, Pastar! Viņpus jūras ir pils, uz kuru tevi pirmo reizi aizvedu. Pils pagalmā ir stabs. Ja pie staba piesistu ar mazo pirkstiņu, tad nokristu zobens. Ja ar zobenu noietu uz tuvējo me�u, tad gadītos priek�ā liela �ūska. Ja kāds ar zobenu nocirstu �ūskai galvu, tad no galvas izskrietu zaķis. Ja zaķi noķertu, nokautu, tad izskrietu balodis. Ja balodi noķertu, nokautu, tad izkristu ola. Olā glabājas mana dzīvība. Bet to tu, Pastarīt, ar visu savu mil�a spēku nespēj nomaitāt, jo ola krizdama iekritīs deviņas asis dziļi zemē un aiznesīs manu dzīvību līdzi!�

�Labi. Tagad lai�u tevi vaļā!� Pastaris iesaucās.

To teicis, viņ� palaida milzi vaļā, aizgāja jūrmalā, pavirpināja zivju virsnieka zvīniņu, pieminēja zvīniņas devēju un � viens divi! � aizpeldēja pār jūru uz pili.

Iegāja pils pagalmā � jā, ir gan stabs! Piesita ar mazo pirkstiņu � zobens � zvaukt! � zemē. Nu paķēra zobenu un steidzās uz me�u pēc �ūskas.

�ūska �ņākdama izlīda pretim, bet Pastaris kā cirta ar 44 zobenu, tā galva �ūskai ripus prom.

Tai pa�ā acumirklī no galvas izskrēja zaķis un aizloba ko mācēdams no me�a laukā.

Pastaris kna�i pa virpināja putnu virsnieka doto spalviņu, pieminēja pa�u putnu virsnieku un noķēra zaķi. Zaķis gan turējās pretim, bet zobens � �ņākt! � noņēma tam galvu.

Līdzko galva nokrita, te balodis ārā un uzlido mākoņos. Pastaris atkal virpināja putnu virsnieka spalviņu, pieminēja spalviņas devēju un noķēra balodi. Līdzko balodis bija pagalam, izkrita ola un � blaukt! � deviņas asis dziļi zemē iek�ā!

Pastaris pavirpināja skudru virsnieka doto skudras kājiņu, pieminēja devēju un kā skudra ielīda olai pakaļ. Maz mirkļos ola bija izvilkta no pazemes aug�ā.

Tagad Pastaris steidzās ar olu uz pili. Milzis tur jau priek�ā.

�Tu kāroji pēc manas dzīvības, milzi, bet nu manās rokās ir tava dzīvība!� Pastaris iesaucās.

To teicis, drāza olu milzim ar tādu sparu pierē, ka ola sa�ķīda, un ļaunais milzis gāzdamies izpūta dzīvību.

Pastaris nu bija brīvs, no sava kakla kunga atpestījies. Ta�u tagad viņam ie�āvās prātā daiļā meita, ko toreiz, uguni �ķiļot, bija ieraudzījis. Viņ� nodomāja:

�Kur citur tā būs kā turpat pilī? Jāiet raudzīt.�

Iegāja pilī. Kā tad � meita sē� itin bēdīga.

�Ko tu gaudi?� Pastaris tai uzsauca. �Labāk priecājies, jo ļaunais milzis ir pagalam, es viņu uzvarēju.�

�Ko? Vai patiesi?� meita brīnījās. �Kā tev, puisīt, par manu izglāb�anu lai atlīdzinu?�

�Kļūsti mana līgaviņa, tad būs atlīdzināts,� Pastaris atbildēja.

�Labi, lai notiek tā!�

Pastaris pārveda līgaviņu tēva mājās un svinēja līksmas kāzas.

Kādām tēvam bijis dēls � ne lielāks, ne mazāks par trim sprī�iem. Tāpēc tēvs iesaucis dēlu par Sprīdīti. Sprīdītis gan bijis gatavais pundurītis, tomēr dū�a tam bijusi kā milzim. Pats viņ� mēdzis sacīt: �Ja man, tādam mērenam vīrelim, neturēsies dū�a,

kur tad es tik�u?�

Reiz Sprīdītis nolēmis apskatīt pasauli. Ņēmis kājas pār pleciem un gājis vienā laidā, kamēr nonācis lielā me�ā. Apskatījies Sprīdītis nodomājis:

�Tad ta te brangi! Nolik�os uz brīdi plakaniski atdusēties un atpūsties!�

Kā nodomājis, tā darījis. Bet kas tev, cilvēkam, dos mieru? Tā apgabala kungs pa�laik me�ā medījis un � kā jau tāds miglā �āvējs � skriedams gandrīz vai nominis Sprīdītim papē�us. Kungs nu pamanījis gulētāju un uzsaucis:

�Vadzi, vardulēn, celies aug�ā! Ko tā uz ceļa guli? Zaķis tevi nobadīs!�

Bet Sprīdītis nemaz nemostas � krāc, kā krācis. Tad kungs sasaucis medniekus un licis visiem reizē iz�aut, lai gulētāju sabaidītu. Bet Sprīdītis tikai pakustina mazo pirkstiņu un guļ, kā gulējis. Kungs liek iz�aut otrreiz. Sprīdītis pakustina kāju un guļ, kā gulējis. Kungs liek iz�aut tre�o reizi. Nu Sprīdītis dusmīgs uzlec stāvus un sauc:

�Kādēļ mani traucējat? Ka lik�u pa ļepu, tad aiziesiet visi griezdamies!�

Kungs, pundurim redzot tādu dū�u, smejas, līks palikdams. '

�Ei, ei, knēveli! Saki man � kuram sisenim tev būs 46 drosme dūri rādīt?�

�Nerunā par siseņiem, runā labāk par lā�iem! Neprasi arī � kuram, bet prasi drīzāk � cikiem, Un, ja netici, tad gādā �urp kādu lāci, gan tad redzēsi un ar prieku vēl ņemsi mani par znotu.�

Kungs smejas aizrīdamies, tad pa jokam saka:

�Klausies, lielībiņa, savu meitu es tev apsolu, bet, ja lāci nepievārēsi, tad dabūsi sukas!�

Labi. No rīta kungs parāda, kur lācis, lai nu ejot spēkoties. Sprīdītis iebā� kabatā akmentiņus un iet arī. Netālu no kāda �ķūņa lācis midzenī.

Sprīdītis izņem vienu akmentiņu, svie� un trāpa lācim pa skaustu � lācis atmostas; Sprīdītis izņem otru akmentiņu, svie� un trāpa lācim pa ausi � lācis noņurd; Sprīdītis izņem tre�o akmentiņu, jau paprāvu oli, svie� un trāpa lācim pa degunu. Lācis aug�ā un sviedējam pakaļ.

Nu Sprīdītis lai� ļekas vaļā � taisni uz �ķūni un �ķūnī iek�ā. Lācis rēkdams �im pakaļ. Bet Sprīdītis pārklūp pār �ķūņa slieksni un � �vīks! � gar�ļaukus aiz sliek�ņa. Lācis stiepienā �im pāri. Kā lācis pāri, tā Sprīdītis aug�ā un aizcērt durvis.

Se tev nu! Lācis cietumā, un Sprīdītim kunga meita rokā!

Kungs rausta plecus un jautā:

�Saki man � kā tu varēji lāci pieveikt?�

�Kā varēju? Kas tur ko jautāt! Ne es situ, ne kāvu � paņēmu lāci aiz ausīm un iesviedu �ķūnī. Ejiet nu pulkā un mēģiniet laist viņu ārā, ja jums par visiem kaut cik dū�as!�

Kungs izbrīnās gan, tomēr meitu nedod. Kā tādam knēvelim lai atdod vienīgo meitu? Bet Sprīdītis neatlai�as: kur tas esot redzēts, ka īsti vīri neturot vārdu?

Labi. Kungs savu vārdu turē�ot, bet, ja jau Sprīdītis esot tāds varonis, tad vispirms lai iztīrot �ā me�u no divpadsmit laupītājiem. Tad meitu dabū�ot.

Sprīdītis atkal piebā� pilnas ķe�as ar akmentiņiem, uzkāpj kokā un gaida. Pusnaktī pārnāk divpadsmit laupītāji, ēd, dzer, tērzē.

Kad laupītāju virsnieks pa�laik atgāzies ceļ pie lūpām kausu, Sprīdītis svie� �im akmentiņu un trāpa taisni pa pieri. �is kliedz, lai nedzenot jokus, un uz visiem dusmīgi noskatās. Tikko atgā�as un dzer, Sprīdītis svie� atkal. Un trāpa tie�i acī.

Nu laupītāju virsnieks jau glu�i nikns noskatās uz vienu, otru, kurus tur aizdomās, un bļauj:

�Ja kāds domā, ka es esmu cikls, lai piesargās!�

Nu laupītāji jau visi satraukti un raugās cits citā kā vilki.

Bet, tiklīdz sāk atkal dzert, Sprīdītis svie� ar vissmagāko oli.

Nu virsnieks negantās dusmās ķer zobenu un metas vienam virsū. Tas, juzdamies bez vainas, sauc citus palīgā. Ceļas citi palīgā, rauj zobenus ārā, un nu iet vaļā: visi savā starpā kaujas, ka ņudz vien, kamēr sāk ķerties pie pistolēm, un galā visi krīt beigti.

Sprīdītis, to redzēdams, nokāpj no koka, iet mājās, ved kungu uz me�u un rāda, ka darbs padarīts: visi divpadsmit laupītāji guļ gar zemi.

Kungs rausta plecus un jautā:

�Kā tu varēji divpadsmit tik briesmīgus vīrus pieveikt?�

�Kā varēju? Kas tur ko jautāt! Liku vienam pa ļepu � tas gar zemi; liku otram � tas gar�ļaukus; liku tre�ajam � tas apmeta kūleni. Ar visiem pārējiem jau itin viegli tiku galā.�

Kungs izbrīnās gan, tomēr meitu nedod: kā tādam knēvelim atdosi vienīgo mantinieci?

Be.t Sprīdītim nu vēl lielāka dū�a. Kur tad paliekot vīra vārds?

Kungs redz, ka lēti vaļā netiks, tomēr vēl atrod ieganstu novilcināt: lai Sprīdītis palīdzot izdzīt no viņa zemes ienaidnieku, tad meitu dabū�ot.

Sprīdītis ar mieru. Lai dodot viņam labi krēpainu baltu zirgu un pa�am baltas drēbes, gan tad viņ� viens pats tik�ot ar ienaidnieku galā. Prasīts, darīts. Sprīdītis liek apseglot balto un krēpaino kumeļu, apģērbjas baltās drānās, ta�u nekāpj vis seglos, bet ieslēpjas zirgam krēpēs un jāj ienaidnieka karaspēkam pretim, dobjā balsī runādams:

��Kas ar zobenu nāk, tas no zobena krīt!�

Ienaidnieki, ieraudzīju�i nākam virsū apseglotu zirgu un sadzirdēju�i to runājam cilvēka balsī, nodomā, ka tam burvja spēks. Viss karaspēks sāk bēgt un aizbēg.

Tagad kungam vairs nav nekāda iegansta lauzt doto vārdu. Viņ� atdod savu meitu Sprīdītim par sievu. Tā paņem vīriņu klēpī un augām dienām staigā pa dārzu dziedādama. Bet gan pienāks laiks, kad Sprīdītis būs diezgan izva-ļojies un ies atkal pasaulē di�enus darbus darīt.

Reiz kalpoja kādam saimniekam cūku meita ar zvaigzni pierē. Saimniece viņai nedeva ne ēst, ne drēbju ko valkāt. Tad meita aizgāja no negantajiem saimniekiem � me�ā ogas lasīt. Tur satika vecu vīriņu. Tas vaicāja, uz kurieni �ī ejot. Viņa izstāstīja,

ka esot nabaga meitene, ka negantā saimniece nedodot �ai ne ēdiena, ne drēbju. Tādēļ nākusi me�ā ogas lasīt un raugot tā pelnīties.

Vecais vīriņ� sacīja, ka arī viņ� esot nabags, tomēr varot meiteni apdāvināt, un iedeva tai baltu nūjiņu, vienu riekstu un plikādu ka�ociņu. Kad balto nūjiņu kur piesitī�ot, tūlīt gadī�oties viss, ko sirds vēlas; kad atvēr�ot riekstu, tajā bū�ot trejādi svārki: vieni zvaig�ņu, otri mēness, tre�ie saules. Bet plikādu ka�ociņu lai valkājot vesela.

Meitene pateicās, tad gāja katrs savu ceļu.

Kad pienāca vakars, meitene apvilka plikādu ka�ociņu, uzkāpa lielā kokā un nolikās gulēt. Tur viņu pamanīja divi ķēniņi, kas me�ā medīja. Viens gribēja �aut, bet otrs teica: �Ne�ausim to zvērēnu, bet dabūsim dzīvu rokā!�

Tad arī meitene, sarunu dzirdēdama, sāka lūgties, lai ne�aujot, jo viņa esot cilvēks. Nu ķēniņ�, kur� nevēlējās �aut, vaicāja, ko viņa te, biezoknī, meklējot.

Meitene atbildēja, ka meklējot darbu. Tad ķēniņ� teica: �Nāc pie manis par nama meitu!�

Tā cūku meita aizgāja pie ķēniņa par nama meitu.

Pēc kāda laika ķēniņ� rīkoja lielus svētkus. Vakarā, kad pilī jau bija daudz viesu, meitene izlavījās ārā, patecēja nostāk no pils, novilka savu ka�ociņu, uzģērba zvaig�ņu 50 svārkus, noraisīja lakatiņu no galvas, ar ko bija zvaigzni

pierē aizsegusi, piesita ar nūjiņu pie akmens, un tūlīt radās kariete ar se�iem zirgiem.

Meitene piebrauca pie pils un gāja iek�ā. Jaunais ķēniņ� atbraucēju laipni saņēma, ar viņu vien runājās un dancoja.

Kad svētki gāja uz beigām, meitene jau agri posās projām, lai gan ķēniņ� vēl mēģināja aizkavēt.

Līdz me�malai pabraukusi, meitene piesita ar balto nūjiņu pie akmens: tūlīt pazuda zirgi un kariete. Tad viņa noģērba zvaig�ņu svārkus, noglabāja tos riekstā, apvilka atkal savu plikādu ka�ociņu un atgriezās namā.

Pēc kāda laika ķēniņ� atkal rīkoja svētkus.

Meitene izgāja me�malā, uzģērba �oreiz mēness svārkus, piesita ar balto nūjiņu pie akmens un aizbrauca atkal spo�ā

� karietē uz pili.

Visi apbrīnoja viņas skaistumu. Jaunais ķēniņ� uzņēma vie�ņu ļoti laipni, ar viņu vien runājās un dancoja.

Lai arī �oreiz ķēniņ� raudzīja daiļo vie�ņu aizkavēt, viņa tomēr jau agri aizbrauca projām.

Me�malā piesita atkal ar nūjiņu pie akmens � zirgi un rati nozuda. Meita noģērba savus mēness svārkus, pārsēja lakatiņu pār zvaigzni pierē, vilka plikādu ka�ociņu mugurā un atgriezās namā.

Pēc kāda laika ķēniņ� rīkoja tre�os svētkus. Kad lielums viesu bija jau sanāku�i, meitene aiztecēja no'nama me�malā, apģērba tur saules svārkus, atsedza savu zvaigzni un brauca atkal uz balli pilī.

Jaunais ķēniņ� daiļo vie�ņu uzņēma varen mīļi un laipni, ar viņu vien runājās un dancoja; beigās nemaz negribēja vairs laist projām un vaicāja, no kurienes �ī nākot.

Meita atbildēja, ka nākot no bļodu plī�anas valsts un ka �ī valsts atrodoties simt jūd�u tālumā.

Jau metās gai�s rīts, bet ķēniņ� arvien vēl negribēja laist vie�ņu projām. Tad meita sacīja, ka nu esot pēdējais laiks: ja viņa tūdaļ netik�ot projām, tad tēvs �o nemaz vairs nelaidī�ot �urp ciemos braukt. Beidzot viņa tomēr atrunājās un aizbrauca, bet jau it lielā dienā.

�oreiz meitenei bija tāda steiga, ka nepaguva savus 51 saules svārkus ne noģērbt, kur nu vēl riekstā noglabāt, un uzvilka tiem plikādu ka�ociņu virsū.

Kad meita nonāca atpakaļ namā, viņai tūdaļ vajadzēja iet ķēniņa guļamajā istabā, ienest tur ūdeni. Viņas plikādu ka�ociņ� jau bija diezgan noplīsis, un ķēniņ� neviļus pamanīja zem tā ko aizdomīgu paspīdam.

Lai pilnīgi pārliecinātos, viņ� lika meitenei pakāpties uz soliņa pēc sukas. Līdz meitene pēc tās pakāpās, ķēniņ� tūdaļ ieraudzīja zem ka�ociņa saules svārkus un mirklī pazina savu daiļo vie�ņu.

Nu meitenei bija ķēniņam viss jāizstāsta.

Tad ķēniņ� jautāja:

�Kādēļ tu tik ilgi mani krāpi un vilcinājies? Kādēļ tev bija tik smagi jāstrādā?�

�Lai pārbaudītu savu laimi,� meitene atbildēja.

Un ķēniņ� apņēma meiteni ar zvaigzni pierē sev par līgaviņu, un abi dzīvoja laimīgi.

sis iemieg un nenosargā nekā. Otrajā naktī ies vidējais dēls, bet arī tam uzbrūk miegs, un stirpiņa kā pagalam, tā

Vienam tēvam � trīs dēli: divi gudri, tre�ais muļķis. Ir arī laba pļava, bet no tās pļavas katru nakti nozūd pa stirpiņai siena. Nekā darīt � liek dēliem pļavu sargāt. Pirmo nakti jāiet vecākajam dēlam, bet tam pusnaktī uznāk gards miegs: puipagalam.

Tre�o vakaru muļķītis lūdzas laist viņu par sargu. Tēvs gan negrib ļaut: ko viņ�, muļķis būdams, tur darī�ot. Ja jau gudrie nevarēju�i nosargāt, kur tad tāds! Bet pamāte saka:

�Lai jau iet, kas būs, būs!�

Muļķītis aiziet un nu kaujas ar miegu. Pret pusnakti nemaz vairs paciest, cik saldi acis lipina ciet. Viņ� domā:

�Tā nekas nebūs. Palīdī�u zem stirpiņas, izstiep�u kājas un rokas labi plati, lai sniedzas ārpus stirpiņas, un gulē�u bez bēdām. Ja kāds sienu zags, gan jau tad negribēdams uzmīs man uz rokām vai kājām, un es uzmodī�os.�

Tā arī notiek. Līdzko muļķītis labi aizmidzis, siena zagļi klāt. Atrik�o balta ķēve ar diviem kumeļiem. Visi sāka no stirpiņas ēst un nemaz nepamana, ka uzminu�i muļķītim uz kājas īk�ķa.

Muļķītis atmostas, noķer ķēvi pie pavadas un uzlec mugurā. Ķēve aiziet kā viesulis piecsimt jūd�u tālumā, bet muļķītim vienalga: skrej tu kaut vai se�simt jūd�u!

Beidzot ķēve apstājas, izel�as labu laiku, tad saka:

�Tu mani uzvarēji. Tagad mēs piederam tev. Atdod mani pa�u vecākajam brālim, manu vecāko kumeļu vidējam brālim, bet �os iemauktus un jaunāko kumeļu paturi pats! Ja tev kādreiz kaut kā ievajagas, tad tikai paskandini iemauktus un vēlies: tas, ko gribi, tūliņ notiks. Ja kādreiz iedomāsies lepnāk pajāt, tad tikai paskandini iemauktus un iesaucies: �Kumeliņ!� Tūliņ mans jaunākais kumeļ� būs klāt, ka laistīsies vien.�

Muļķītis tencinādams tūliņ jāj mājās un atdod ķēvi vecākajam brālim, vecāko kumeļu vidējam brālim un pats patur jaunāko kumeļu ar ķēves iemauktiem.

Tomēr � ko līdzēja gudrajiem brāļiem dot? Tūliņ otrajā dienā aizveda savus lopiņus uz tirgu un pārdeva.

Muļķītis tā nedarīja: viņ� ielika savu kumeliņu stallī un kopa neapnicis.

Necik tālu no tēva mājām dzīvoja ragana. Pēc kāda laika tā atvē�o pie pamātes un saka tā:

�Klausies, ko es zinu! Ja tu līdz rītam muļķīti nenolietāsi, viņ� tevi nomaitās. Tādēļ ņem �īs zāles, pieliec tās muļķītim pie ēdiena � un būs labi!�

Pamāte domā:

�Ragana ta�u labāk zinās, jāpaklausa!�

Līdz nu nāves ēdiens gatavs, sauks muļķīti iek�ā. Bet muļķītis papriek�u ieiet stallī apkopt kumeļu. Kumeļ� stāv, galvu nodūris, un neskatās barībai ne virsū.

�Kas tev kai�, kumeliņ? Kādēļ esi tāds bēdīgs?�

�Par sevi nebēdājos,� kumeļ� atbild, �bet par tevi. Pamāte grib tev iedot nāves ēdienu. Neēd neparko! Iedod labāk ēdienu melnajam kaķim, kas istabā tup!�

Muļķītis tā arī dara. Iedod kaķim � kaķis pagalam. Kaķi pats izsvie� pa logu un iet pamātei teikt, ka esot paēdis. Pamāte vēl apprasās, vai gar�ojis arī, un gaida �o mirstam, bet muļķītis atteic:

�Brīnum labi!� � un nemirst vis.

Otrajā dienā ragana itin agri klāt: kur muļķīti glabā�ot?

�Uja, ūja! Vēl nav ne miris, tūliņ jau glabās!� pamāte atcērt. Bet ragana nokodina: ja ar labu negribot muļķīti nonāvēt, tad rīt �is nomaitā�ot pamāti. Lai tūdaļ izvārot gardu gaļu un pieliekot no �īm zālēm, tad bū�ot labi.

Pamāte notic, liek katlu uz plīts un vāra padēlam nāves ēdienu. Tikko katls nocelts, sauc muļķīti ēst. Bet muļķītis 54 atkal ieiet papriek� pie kumeļa un atrod to tikpat bēdīgu.

�Kas nu atkal, kumeliņ?�

�Jā, pamāte izvārījusi tev nāves gaļu. To tu neēd! Labāk iemērc gaļas bļodā galda drānas stūri, gan tad redzēsi.�

Muļķītis tā arī dara. Iemērc bļodā galda drānas stūri � galda drāna tūliņ sadeg zilās liesmās ar visu gaļu. Vēlāk pamāte apprasās, vai gar�ojis arī, un gaida �o mirstam, bet muļķītim mirt ne prātā!

No rīta ragana vēl agrāk klāt un īsi noprasa: vai nu esot muļķīti nomaitājusi?

�Nekā,� pamāte atbild. �Dod iek�ā, ko gribi, � nevar un nevar nomaitāt!�

�Pag, tad es zinu. Cits neviens tur nebūs vainīgs kā tas kumeļ�. To vajag nomaitāt pirmo. Pavēli muļķītim kumeļu nokaut!�

Labi. Sauc muļķīti uz karstām pēdām iek�ā un pavēl kaut kumeļu nost.

Muļķītis neatsaka ne jā, ne nē � tūliņ uz stalli aprunāties.

Kumeļ� atbild:

�Ej pie tēva un lūdzies, kaut vai uz ceļiem krizdams, lai tev atvēl beidzamo reizi mani pa sētas vidu pajādīt! Teic viņam, ka esi mani kopis, bet ne reizi vēl neesi ar mani jājis! Gan tēvs atvēlēs. Bet tad tu uzliec man mātes dotos iemauktus un laid tikai trīsreiz pa sētas vidu apkārt!�

Muļķītis ieiet pie tēva un izlūdz gan. Nu uzliek kumeļam mātes iemauktus un lai� pa sētas vidu apkārt. Visi skatās. Bet tre�o reizi jādams, nedabūja ne ardievas pateikt: kumeļ� pacēlās gaisā un aizgāja kā tauriņ� ar visu muļķīti uz sve�u pusi.

Tikai otrajā dienā kumeļ� nolaidās zemē, sacīdams:

�Tagad noņem man iemauktus, paskandini un vēlies apģērbu no ka�oka ādām, spalvaino pusi uz āru un visu vienā gabalā! Tad paslēp iemauktus zem ka�oka, ieej ķēniņa pilsētā un nesaki nekā! Ja kāds ko prasa vai taujā, atbildi: �Nezinu, nezinu!��

Muļķītis ērma apģērbā ieiet pilsētā. Pilsētnieki tūliņ apkārt: kas tāds esot, no kurienes nākot?

�Nezinu, nezinu!�

�Nezini? Kāds ērms! Ko ar tādu vēl runāt? Jāved pie ķēniņa. Ko ar tādu darīt?�

Aizved pie ķēniņa � tur tāpat: nezinu, nezinu!

Ķēniņ� atmet ar roku un sūta pavieglo pie dārznieka, lai liekot kaut ko strādāt, mazākais vēdera tiesu nopelnī�ot.

Dārznieks liek muļķītim iztīrīt dārzu. Muļķītis nosēstas dārza galā, paskandina iemauktus un vēlas:

�Kaut dārzs kļūtu tīrs!�

Tūliņ koki un krūmi izraujas ar visām saknēm un aiziet pa gaisu gaisiem. Necik ilgi � viss dārzs tik tīrs, ka neviena kociņa, ne ko�uma krūma.

Atskrien dārznieks:

�Vai esi traks? Tūliņ pie ķēniņa!�

Ķēniņ� pavēl uzskaitīt muļķītim pieci un nodod viņu darbā pie ūdens nesēja.

Ūdens nesējs liek sanest namā ūdeni. Muļķītis noiet uz ezeru, paskandina iemauktus un vēlas:

�Kaut gadītos tik lieli spaiņi, ka katrā saietu �etrdesmit nē�u, un kaut spētu tādus pārnest!�

Tūliņ gadās milzu spaiņi ar visiem nē�iem muļķītim uz kamie�iem. Un �is nu tikai nes ūdeni un lej pa sķursteni namā. Necik ilgi � nams pilns līdz skursteņa galam.

Atskrien ūdens nesējs:

�Vai tu traks? Tūliņ pie ķēniņa!�

Ķēniņ� pavēl uzskaitīt muļķītim desmit un nodod viņu darbā pie malkas cirtēja.

Malkas cirtējs liek sacirst un sanest malku visai pilsētai.

Muļķītis aiziet me�ā, paskandina iemauktus un vēlas:

�Kaut gadītos tāda tauva, ka var simt asu lielu me�a gabalu apņemt un ar pa�a spēku pārvilkt pilsētā!�

Tūliņ gadās tauva. Muļķītis apmet tauvu me�am un velk mājās.

Ķēniņa jaunākā meita sē� pie loga un brīnās:

�Redz, kādi ērmi ērmojas: vīrs iet pa priek�u, me�s nāk pakaļ!�

Ķēniņ�, to padzirdējis, izskrien muļķītim pretim:

�Vai tu traks? Apgāzīsi manu pili! Tūliņ liec tauvu nost 56 un nāc■� lik�u tev uzskaitīt piecpadsmit!�

Tai pa�ā dienā visas trīs ķēniņa meitas izvēlējās līgavaiņus. Abas vecākās apņēma sev ķēniņa dēlus, tikai jaunākā nezina pati, ko vēlēties, ko gribēt. Ķēniņ� tā nav ar mieru. Lai sakot arī viņa a�i vien, kuru nodomājusi precēt.

�ī nevar pateikt.

�Kad tevi nelaime!� ķēniņ� dusmīgi iesaucas. �Tad ņem kaut vai to pa�u muļķīti, bet vīra tev vajag, es tā gribu!�

�Labi, ņem�u to pa�u muļķīti!� meita spītīgi atteic.

�Nekā darīt, kas izteikts � izteikts,� ķēniņ� nodomā un liek jaunāko meitu ar muļķīti salaulāt.

Paiet labs laiks. Un tu brīnums! Muļķītis ar savu sievu dzīvo saderīgāk nekā abas vecākās māsas ar saviem ķēniņa dēliem! To gan neviens negribēja ticēt, bet tā tas bija.

Te vienā nebaltā dienā � kur gadījies, kur ne � tai kalnā, kas netālu no pilsētas, iekūlies velns un prasa katru gadu atdot ellei par nodevu vienu cilvēku. Turklāt pirmajos gados jāatdodot pa�a ķēniņa meita, citādi velns dusmās izpostī�ot visu zemi.

Nekā darīt � bija vien jāved ķēniņa vecākā meita pie velna.

Visi tai dienā noskumu�i. Arī muļķītis tāds izliekas, tomēr prātā tam kas cits. Tajā brīdī, kad pilsētnieki pavada vecāko ķēniņa meitu uz velna kalnu, muļķītis paskandina iemauktus, sacīdams:

�Kumeliņ!�

Tūliņ atskrien sudraba zirgs ar sudraba bruņām, ar sudraba zobenu un saka:

�Lien man pa kreiso ausi iek�ā, pa labo ārā!�

Muļķītis nu izlien viss vienā sudrabā, paķer zobenu, uzlec zirgam mugurā un jāj, lielu līkumu mezdams, ķēniņa meitai pretī. Saticis sveicina. �ī atsaka:

�Ko tu mani vēl kārdini?� � un nodomā, ka tas jau laikam ir tas velns.

Tai pa�ā acumirklī no kalna iznāk īstenais velns ar se�ām galvām un stiepj ķetnu pēc ķēniņa meitas. Muļķītis tagad vairs negaida, zveļ velnam ar sudraba zobenu un atcērt visas galvas.

Ķēniņa meita muļķīti nepazīst. Viņa vaicā:

�Vai! Kā lai nu atmaksāju tev par glābiņu?�

�Pasaki ķēniņam paldies par piecām plenīcām!� muļķītis atbild un nozūd ar sudraba zirgu me�ā.

Tur sudraba zirgs apstājas un saka:

�Lien pa labo ausi iek�ā, pa kreiso ārā!�

Muļķītis tā arī dara, un re: sudraba drēbes jau nozudu�as no muguras!

Otrajā gadā tajā kalnā iekūlies cits velns � jau ar deviņām galvām! �im jāatdod ķēniņa otra meita. Tai dienā, kad ķēniņa meitai jāiet pie velna, muļķītis atkal paskandina iemauktus, sacīdams:

�Kumeliņ!�

Tūliņ atskrien zelta zirgs ar zelta bruņām, ar zelta zobenu un saka:

�Lien man pa kreiso ausi iek�ā, pa labo ārā!�

Muļķītis izlien vienā zeltā, paķer zelta zobenu, uzlec zirgam mugurā un jāj, lielu līkumu apmetis, ķēniņa meitai pretī.

Saticis sveicina. �ī domā, ka tas jau tas velns ir, tādēļ saka:

�Ko tu mani vēl kārdini?�

Tai pa�ā acumirklī no kalna iznāk īstenais velns ar deviņām galvām un izstiepj ķetnu pēc ķēniņa meitas. Muļķītis zveļ velnam ar zelta zobenu un atcērt visas galvas.

�Vai! Kā nu lai atmaksāju tev par glābiņu?�

�Pasaki ķēniņam paldies par desmit plenīcām!� muļķītis atbild un nozūd me�ā.

Tre�ajā gadā tajā pa�ā kalnā iekūlies cits velns � ar divpadsmit galvām! �im jāatdod muļķī�a sieva. Tai dienā, kad muļķī�a sievai jāiet pie velna, muļķītis paskandina iemauktus, sacīdams:

�Kumeliņ!�

Tūliņ atskrien dimanta zirgs ar dimanta bruņām, ar dimanta zobenu un saka:

��odien tev jāuzmanās! No kalna iznāks liels milzis ar 58 divpadsmit galvām un līdzi vēl divpadsmit kalēji. Ja tie kalēji dabūs uzsist pa sitienam uz laktas, tad būs atkal divpadsmit kalēju klāt. Tādēļ nosit vispirms tos kalējus un tikai tad cērt milzim. Vai saproti?�

�Saprotu, saprotu!�

�Labi. Tad lien pa kreiso ausi iek�ā, pa labo ārā!�

Muļķītis lien un izlien vienā dimantā. Nu paķer dimanta zobenu un jāj sievai pretī sveicinādams. Sī domā, ka tas jau tas velns ir, tādēļ atsaka:

�Ko tu mani vēl kārdini?�

Pa�laik nāk arī milzis ar saviem kalējiem no kalna ārā. Kalēji taisās sist uz laktas, bet muļķītis pasteidzas a�āk un apcērt visus, ka neviens nepagūst uzsist uz laktas ne sitiena. Nu klūp virsū milzim, bet milzis viņu iesit līdz ceļiem zemē. Tomēr kumeļ� ātri klāt un izrauj puisi atkal no zemes ārā. Puisis cērt atkal milzim ar zobenu, bet milzis ietriec �o zemē līdz gū�ām. Kumeļ� atkal to ātri izrauj no zemes, un nu muļķītis atvēzē zobenu, cik tikai jaudas.

Tas līdzēja. Dimanta zobens at�ķēla milzim vienu kāju no rumpja. Svauks! Lielais rumpis nogāzās gar zemi ar visām divpadsmit galvām. Muļķītis uzlec rumpim ar kājām virsū un nu tikai skalda. Dimanta zobens glu�i vai karsts! Necik ilgi � visas divpadsmit galvas nost un velns pagalam.

Bet vienā vietā arī muļķī�a kājai asinis tek. Viņa sieva ātri izvelk lakatiņu, apsien brūci, tad ievaicājas:

�Diezin ko lai tev nu maksāju par glābiņu?�

�Pasaki ķēniņam paldies par tām piecpadsmit plenīcām � vairāk nekā!�

To sacījis, muļķītis uzlec savam zirgam mugurā un nozūd me�ā. Tur zirgs saka:

�Lien nu pa labo ausi iek�ā, pa kreiso ārā!�

Muļķītis tā arī dara, un tūliņ viss dimants nozūd.

Pāriet mājās, sieva pretī:

�Kaut tu zinātu, kas mani izglāba! Dimanta jātnieks ar dimanta kumeļu! Es vēl apsēju viņam ievainoto kāju ar savu lakatiņu!�

�Tad jau brīnum labi!� muļķītis atteic. Un vairāk nekā. Bet vakarā, gulēt ejot, sieva ierauga savu lakatu pa�as vīram ap kāju un tīri vai apjūk: nemaz negrib vai ticēt. Apskatās vēlreiz: ir un ir!

Nu stāj virsū, lai ta�u stāstot patiesību.

Ko nu tik daudz krāpt? Izstāsta arī.

Tad muļķī�a sieva pie ķēniņa iek�ā. Ceļ aug�ā un izstāsta visus muļķī�a darbus.

No tās dienas muļķītis ķēniņam tas mīļākais znots. Ķēniņ� nosaka:

�Kad es mir�u, tad muļķītim jānāk manās pēdās!�

�Nē,� muļķītis atteicis, �ie�u pats savējās!�

Senajos laikos dzīvojusi divi brāļi: viens bagāts, otrs glu�i nabags. Bagātais nabago ne acu galā neieredzējis un alla� braucis ar līkumu tā būdai garām. Reiz nabadzīgajam aptrūcis maizes. Gribējis pirkt, bet par ko pirksi, ja nav ne gra�a pie dvēseles? Gājis pie bagātā lūgties. Bagātais, tikko �o ieraudzījis, izsviedis sapelēju�u cūkas �ķiņķi pa logu un bargi uzsaucis:

�Ko nāc! Se cūkas plecs, skrej uz elli pārdot, dabūsi daudz naudas!�

Nabagais tencinājis par to pa�u un gājis uz elli raudādams. Ceļā piestājies balts vīriņ�:

�Ko raudi?�

�Jā, brālis sūtīja mani uz elli pārdot cūkas plecu, bet kā es to pārdo�u? Nezinu pat ceļu uz turieni!�

�Vai par tādiem niekiem jāraud? Blēņas! Labāk paklausies, ko tev teik�u: tur, ellē, viņi uz cūkas pleciem tik kāri kā sadzelti. Un atrast ceļu! Nekas nav vieglāk rodams kā ceļ� uz elli. Redzi, kāp tikai pa �o taku uz priek�u, tad ieiesi taisni pa�ā peklē. Bet to tu gan ievēro: neprasi par to plecu naudu, prasi tās dzirnaviņas, kas tur kaktā mētājas.�

�Ko ar tām darī�u? Man bērniem maize jāgādā!�

�Gan ar tām tiksi arī pie maizes.�

Nabadzīgais brālis patencina un aiziet. Iet, iet � elle nav nemaz tik tuvu, ir līdz turienei ko kāpt. Beidzot, jā � pekle klāt gan, bet iek�ā nevar tikt: lieli vārti priek�ā. Sāk klaudzināt. Iznāk velna kalps ar trim galvām: ko gribot?

�Āre, te man tāds cūkas pleciņ� pārdodams.�

�Kas? Cūkas pleciņ�? Laba lieta! Cik tad gribi?� 61

�Nu, ko tur daudz prasī�u! Atdod man tās dzirnaviņas, kas tur kaktā mētājas, tad jau pietiks.�

�Nē, nē, nē! To nē! Prasi ko citu!�

�Man cita nekā nevajag. Ja dosi dzirnaviņas, tad līkop!� �Nē, nē, draugs! To nē!� trejgalvis vēl pretojas, bet nabagais jau redz, ka velna kalps o� �ķiņķa smaku un laizās vien pēc pleciņa, tāpēc nepiekāpjas un paliek pie sava. Beidzot velna kalps pasper dzirnaviņas ar kāju, lai ņemot arī.

Labi. Abi iz�ķiras: velna kalps ar cūkas plecu ieskrien ellē, aizbultē no iek�puses lielos vārtus; nabagais ar dzirnaviņām steidzas atpakaļ uz savu būdu. Ceļā satiek balto vīriņu.

�Nu, kas ir? Dabūji gan?�

�Dabūju, dabūju, bet ko ar tām iesāk�u? Man jau nav ne sēnalas ko malt! Labāk būtu prasījis kādu artavu naudas, lai var jel maizes donu iegādāt...�

�Klausies, brāl, tā tu nerunā, kamēr nezini! Tās dzirnaviņas ir pārlieku teicamas. Tās sagādās tev ne tikai maizes donu, bet itin visu, kā pietrūktos. Ieteicies tikai, lai maļ, � tūliņ griezīsies rūkdamas bez stājas un birs no tām visāda svētība ārā. Bet apturamos vārdus, ko tev tūlīt iemācī�u, nesaki nevienam cilvēkam, kau�u vai nāvē iedams, citādi visu zaudēsi.

Un baltais vīriņ� ierādīja, kas ar dzirnaviņām darāms, tad pēk�ņi pazuda.

Bet nabaga brālim nu sākās laimīgas dienas. Dzirnaviņas ik rītu sagādāja labākos ēdienus, nesa visādu svētību un beidzot vēl iemala tik daudz zelta, ka varēja uzcelt lepnu lepnu pili.

Bagātais brālis, ieraudzījis spo�o pili, atskrēja kā ārprātā un dve�:

�Ap�ēlojies! Kur tu tādu bagātību ņēmi? Kāpēc man nav tādas pils? Tu nu gan esi man labs brālis. Kā es tevi mīlu, nemaz izteikt! Bet saki � kur tu visu to dabūji?�

Tā un tā � �is stāsta.

�Ak tad �īs dzirnaviņas to spēj! Nē, vai patiesi? Tu ne-62 joko? Vadzi, brālīt, aizdod man dzirnaviņas kaut uz pāris dienām! Piemaisu ari es sev kādu mazumiņu, bet jaunnedēļ atstiep�u tev atpakaļ ar krietnu ciema kukuli!�

�Jā, jā, brāl, labprāt! Man jau tagad maizes un mantas diezgan, pamal arī tu kādu strēķīti!�

To dzirdot, bagātais brālis pakampj dzirnaviņas un elsdams pūzdams uz mājām. Pārskrien, nevar ne elpu atvilkt � trīc no priekiem. Sieva brīnās: kas vīram par nelaimi lēkusies, ka �is tā aizkusis skriedams?

Bet vīrs tikai el� un rāda uz tādām kā dzirnaviņām, kas �im padusē, grib kaut ko teikt un nevar izsacīt. Bet ir jau vēls un jāiet gulēt, gan rīt visu pateik�ot.

No rīta bagātais brālis taisās ar vīriem pļavā. Saimniece grib palikt mājās: vārī�ot brokastā biezputru, bet vīrs neļauj � lai tikai nākot līdzi uz pļavu, gan brokasta laikā viņ� pats pārskrie�ot sētā un ar dzirnaviņām uz ātru roku biezputru samal�ot.

Labi. Aiziet visi pļavā.

Nāk brokasta laiks, saimnieks nosvie� izkapti un jo� mājā pēc biezputras. Sāk malt. Maļ, maļ � visi podi jau pilni. Nu būtu diezgan, bet dzirnaviņas maļ kā maldamas. Gan sauc:

�Diezgan, diezgan!� � bet nelīdz.

Dzirnaviņas maļ kā maldamas. Jau visa istaba biezputras pilna, bet dzirnaviņas maļ un maļ. Jau biezputra spie�as pa durvīm sētsvidū, bet dzirnaviņas maļ un maļ.

Nu vīrs, pagalam pārbijies, rauj dzirnaviņas laukā aiz vārtiem, bet nekas nelīdz. Biezputra krājas un krājas � drīz visos tīrumos kūp biezputras kalni.

Ko nu, vai tas nav pēdējais posts?

Beidzot kampj trakās dzirnavas un nes brālim atpakaļ, lai liekot, kur gribot tādu putras maltuvi.

Bet brālis tikai pasmejas par biezputras postu. Viņ� klusām pasaka apturamos vārdus � un biezputras vairs ne redzēt!

Tā nu paliek. Bet gadās, ka brālis liek uzjumt savai pilij zelta jumtu, lai nerūs un lietus nepil cauri kā da�dien skaidām vai dakstiņiem.

Jūrnieki gai�ā saules dienā, garām kuģodami, ieraudzī- 63

ju�i kaut ko tālumā savādi spīdam. Brīnumi � kas tad tas? Izkāpj no kuģiem un iet raudzīt. Pāriet norai, pāriet laukam, kalnā pils, bet pilij jumts no skaidra zelta. Klauvē pie vārtiem.

�Kam tā pils pieder?�

�Man pieder! Kam tad citam?� brālis atbild.

Kur to esot ņēmis?

Tā un tā � no dzirnaviņām, �is izstāsta.

�Ak tā! Tad no �īm nieka dzirnaviņām?� tā jūrnieki tur brīnās un skatās.

Brālis ciemiņus vēl labi pacienā, bet izrādās, ka tie ir pirmie blē�i: naktī ņem un nozog brālim dzirnaviņas.

No rīta brālis meklē, miegu no acīm berzēdams, lai samaltu maltīti, bet dzirnaviņu nav un nav! Neko darīt: jābeidz reiz slinkumu lāpīt, jāķeras atkal pēc ilgiem laikiem pa�am pie darba.

Tikmēr zagļi jau sen projām uz jūras un nu lielā līksmībā pa�i nezina, ko likt dzirnavām pirmām kārtām malt. Kamēr visi tā strīdas un izsprie�as, viens, tāds joku gailis, iesaucas starpā:

�Pirmā lieta � sāls jāmaļ, sāls! Esam aizmirsu�i sāli mājās, kā tad vārīsim pusdienu bez sāls!�

Nu labi, lai tad maļot sākumam kaut vai to pa�u sāli, redzē�ot, kā tā mal�ana iet.

Maļ, maļ, jau tāda mu�ele pilna, nu būtu diezgan, gribētu apturēt, bet nekā! Dzirnaviņas neapstājas ne trakas.

�Kas tad tas?� �ie salec apkārt un raudzīs par visiem noturēt ar varu, bet velti.

Nelīdzēja nekas: īsā laikā kuģis bija pilns ar sāli un nogrima ar visiem nelietīgajiem jūrniekiem un visām dzirnaviņām.

Bet dzirnaviņas arī jūras dibenā turpināja malt un maļ 7ēl �odien.

Tāpēc jūras ūdens tik aplam sāļ�, ka ne mutē ņemams.

Vecos laikos dzīvoja me�sargs un me�sardziene. Abi jau bija stipri veci un nespēcīgi, tādēļ arvien sūrojās:

�Vecums klāt, bērnu nav � kas pelnīs maizi?�

Bet notika brīnumi! Kādā naktī me�sardzienei pa�ā vecuma galā vēl piedzima dēls.

Abi vecie bija bezgala priecīgi un nemaz neizprata vairs, kādu krusttēvu dēlam ņemt. Beidzot sarunāja tā: me�sargs ies pa ceļu un, kuru tad pirmo sastaps, to arī aicinās par krusttēvu.

Labi. Nākamajā rītā, līdzko pa vārtiem izgājis, me�sargs satika smalku kungu � saskrējās taisni krūtīs.

Kungs vaicāja:

�Uz kurieni tad nu?�

�Tā un tā � eimu jaunajam dēlam krusttēvu meklēt.�

�Vai! Tad jau pārlieku brangi, ka satikāmies. Es atkal sen dienas staigāju apkārt, krustdēlu meklēdams. Ņem mani, gan tad pieredzēsi, ka tavs dēls dienās iztaisīsies par lielu vīru! Zināms, to gan nolīg�u: devītajā gadā dēlam jānāk pie manis mācībā. Redzi, kamēr iemācī�u visu, kas lielam vīram jāzina, � aizies arī tie gadi. Tad nu tā paliek � jā?�

�Lai jau notiek! Ko tad es, vecs muļķis, zinu par lieliem vai maziem vīriem? Gādā, manis dēļ, tu par viņu, būdams krusttēvs!�

Tā arī paliek. Paiet deviņi gadi � krusttēvs klāt: lai nu krustdēls nākot skolā pie viņa!

Krustdēls sataisās � viens divi! � un gavilēdams iet līdzi.

Bet kur tu dieniņ! Ceļā, nabadziņam, pārgāja visi prieki, 65

jo krusttēvs, āre, dzīvoja pa zvēru ieradumam. Iebāza zēnu lādelē, aizcirta vāku un palaida upē, lai slīkst, ja nenāk laime palīgā.

Saki, � kas jel maz būs cilvēks, vai tas tā darīs?

Nu zēns dabūja īsti redzēt, kas par vīru viņa tā saucamais krusttēvs. Bet par laimi zēns nenoslīka vis: lādele iepeldēja kādās dzirnavu slū�ās un aizstājās maļama jam ūdenim priek�ā. Melderis maļ, maļ � nevar saprast, kāpēc necik netek. Ies raudzīt � atrod zēnu lādelē nāves bailēs. Bet zēns nekā laba nezina pateikt. Tēvs atdevis viņu krusttēvam, krusttēvs iebāzis lādelē, un vairāk viņ� nekā nezinot. Ej nu izproti, kas par krusttēvu!

�Neko darīt,� melderis nodomāja, �pieklīdis bērns � jāaudzina. Ja vēlāk gadīsies piederīgie � atdo�u. Negadīsies � lai mācās par melderi.�

Un me�sarga dēls palika pie meldera vairākus gadus, kamēr izauga par staltu puisi. Melderis mīlēja viņu kā savu dēlu.

Reiz krusttēvam gadījās braukt dzirnavām garām un sastapt me�sarga dēlu.

Puisis ļauno krusttēvu vairs nepazina, bet krusttēvs gan tūliņ atcerējās zēnu un visu, ko tam kādreiz nodarījis, ta�u nelikās pazīstam. Izkāpa no karietes, iegāja pie meldera: vai nevarot labi uzticamu cilvēku � varbūt to pa�u jauno puisi � aizsūtīt ar ļoti steidzamu ziņu pie viņa sievas? Esot izbraucis no mājām lielā steigā un tikai nupat atcerējies, ka aizmirsis kādu svarīgu lietu.

Melderis nodomāja:

�Smalks kungs � jāizpalīdz!�

Lai ņemot viņa pa�a aud�udēlu, tas aiznesī�ot.

Smalkais kungs nu uzrakstīja pāris vārdu grāmatā, aizzēģelēja un iedeva puisim, lai nes.

Me�sarga dēls aizsteidzās mudīgi vien.

Ceļā viņ� satika vecu nabagu. Tas vaicāja:

�Uz kurieni tik steidzīgi, dēls?�

Tā un tā.

�Vai akls! Diezin kas tai grāmatā varētu būt? Iedod man 66 paskatīties!�

Vecais apskatījās, nomurmināja da�us vārdus, kaut ko tur vēl padarīja, tad atdeva, sacīdams:

�Tā tava laime, ka satiki mani, citādi būtu nogalēts; bet tagad ej dro�i � nekas ļauns tev nenotiksi�

Dēls aiznesa grāmatu galā, cienīgā uzplēsa. Te esot rakstīts, lai atnesēju paturot par sulaini!

Nu, nekas! Dēls paliek mīļu prātu.

Bet otrā dienā dumpis pa visu mui�u! Pārbraucis, a�e, labais krusttēvs un dauza pats savu galvu: kā varējis tik aplam pārrakstīties! Viņam sulaiņa nemaz nevajagot, un viņ� ta�u gribējis, lai me�sarga dēlu uz pēdām nobendē! Tomēr nekas � varē�ot arī par sulaini viņu lietāt.

Un tūlīt sauc puisi iek�ā un pavēl, lai ņemot divus zirgus un braucot viņpus Melnās jūras pārvest astoņas pāva spalvas!

Labi. Jaunais sulainis sajūdza zirgus un devās ceļā.

Otrajā dienā viņam gadījās braukt cauri ķēniņa pilsētai.

Ķēniņ� stāvēja logā un aiz gara laika ievaicājās:

�Kurp braukdams?�

�Aiz Melnās jūras pēc pāva spalvām!�

�Ai, kur labi, ka ierunājos! Vai nevari apjautāties, turp nobraucis, kāpēc manas ābeles nenes augļus?�

�Jā, jā, labprāt!�

Tre�ajā dienā gadījās braukt cauri cita ķēniņa pilsētai.

Ķēniņ� ievaicājās:

�Kurp braukdams?�

�Aiz Melnās jūras pēc pāva spalvām!�

�Ai, kur labi, ka ierunājos! Vai nevari, dēls, apjautāties, kādēļ mans vīna dārzs nenes augļus?�

�Jā, jā, labprāt!�

Ceturtajā dienā gadījās braukt cauri cita ķēniņa pilsētai.

Ķēniņ� ievaicājās:

�Kurp braukdams?�

�Aiz Melnās jūras pēc pāva spalvām!�

�Ai, kur labi, ka ierunājos! Vai nevari apjautāties, kur mīt manas trīs zudu�ās meitas?�

�Jā, jā, labprāt!�

Piektajā dienā sulainis nokļuva pie Melnās jūras. Tur 67 atjūdza zirgus, sapina zālē un pats cēlās ar plostu pāri Melnajai jūrai.

Plostnieks ievaicājās:

�Dēls, ko viņā pusē darīsi?�

�Man jādabū pāva spalvas!�

�Ai, tad labi! Pēc pāva spalvām iedams, aprunājies, kad es beidzot tik�u vaļā no tā plostnieka amata.�

�Jā, jā, labprāt!�

Otrpus jūras dēls nokāpa no plosta un gāja tālāk. Bet, ak vai, tavus nelāgus ceļus viņā pusē! Tādi purvi, ka ne izbrist. Brien pa slīk�ņu vienu dienu, brien otru � ne gala, ne malas! Te uzreiz pa�ā purva vidū ieraudzīja lielu pili.

Iegāja iek�ā � nav nevienas dvēselītes!

Gāja dziļāk � atrada mērenas durvis. Atvēra durvis � ieraudzīja trīs jaunas meitas.

Tās iekliedzās un nezina, kur glābties.

Me�sarga dēls viņas mierināja:

�Nebīstieties! Esmu tāds pats cilvēks kā jūs � nācu pēc astoņām pāva spalvām.�

�Ai brālīt, tās nav pāva spalvas � tie ir mūsu kunga mati! Kā tu tos dabūsi?�

�Nu � jūs ta�u man palīdzēsiet?�

�Jā, jā, labprāt palīdzēsim, bet tad tev mūs jāpārved mājās pie tēva. Negribam �ai peklē ilgāk krupt, esam ķēniņa meitas � kas mums mājās nekaitētu!�

�Zinu, ka esat ķēniņa meitas. �urp braukdams, satikos ar jūsu tēvu, tas jau arī kaulējās, lai jūs pārvedu. Kārtojamas man vēl arī citas lietas. Tur otram ķēniņam ābeles nenes augļus, tre�ajam vīna dārzs tuk�s, un tepat Melnās jūras plostnieks gribētu atkāpties no amata. Tikai nu nezinu, kas man pateiks, kā tas viss izdarāms!�

�Neraizējies! Pārnāks mūsu kungs, tas pateiks. Tagad, kamēr viņ� vēl nav pārnācis, mēs mazgāsim tevi visādās zālēs, lai kungs nesaostu cilvēka smaku. Tad nomazgāts paslēpies zem viņa gultas.�

Labi. Tā arī izdarīja.

Vakarā pārradās kungs, ielikās gultā: lai vecākā nākot 68 blakus!

�ī piegāja blakus, un kungs drīz aizmidzis krāca. Bet meita a�i izrāva kungam no galvas divus matus un pasvieda zem gultas me�sarga dēlam.

Kungs uztrūkās no miega: kādēļ viņam matus plūkājot?

�Kas nu tī�ām plūkās? Varbūt pa miegam ar rokām svaidījos, jo sapņoju ērmīgu sapni. Vienam ķēniņam ābeles ne-maznenesot augļus!�

�A! Tur zem dārza vārtu sliek�ņa aprakts liels naudas tīnis. Lai izrok to � būs augļu vai cik! Bet tagad tu ej projām, lai nāk otra man blakus! Tā gulēs mierīgāk.�

Nu piegāja kungam blakus otra, un kungs drīz krāc atkal. Bet otra tūdaļ izrāva kungam no galvas trīs matus un pasvieda zem gultas me�sarga dēlam.

Kungs uztrūkās. Kādēļ viņam matus plūcot?

�Ne plūcu, ne! Laikam pa miegam ar rokām pasvaidī-jos, jo sapņoju ērmīgu sapni. Vienam ķēniņam vīna dārzs nenesot augļus.�

�A! Lai viņ� izmētā to mēslu kaudzi, kas dārza kaktā, tad būs augļi. Bet tu tagad ej projām, lai nāk tre�ā man blakus! Tā gulēs mierīgāk.�

Piegāja kungam blakus tre�ā, un kungs drīz krāca atkal. Bet tre�ā tūdaļ izrāva kungam no galvas trīs matus un pasvieda zem gultas me�sarga dēlam.

Kungs uztrūkās. Kādēļ viņam matus plūkājot?

�Ne plūkāju, ne! Laikam pa miegam ar rokām pamētājos, jo sapņoju ērmīgu sapni. Melnās jūras plostnieks gribot tikt vaļā no sava amata, bet nevarot.�

�Ā! Kā nu nevar! Ja viņ�, celdams kādu pāri jūrai, pamanīsies pirmais izkāpt malā un ātri aizraus aiz�aujamo priek�ā, tad tam, kas paliks uz plosta, būs arī jāpaliek viņa vietā par plostnieku. Bet nu ejiet visas trīs savā istabā! Nevar ar jums galēties � nemaz neļaujat gulēt.�

To sacījis, kungs apgriezās uz otriem sāniem un krāca tālāk. Bet me�sarga dēls izlīda no pagultes, ņēma līdzi meitas un bēga projām.

Kungs drīz pamanīja, ka nav vairs labi, un dzinās bēgļiem pakaļ, ka zeme dimdēja vien. Me�sarga dēls jau baiļojās, bet vecākā meita mierināja:

�Nebīsties nemaz! Es nosviedī�u zemē smil�u sauju, tā kungu aizkavēs.�

Meita nosvieda smil�u sauju � gadījās liels kalns.

Kamēr kungs izēdās kalnam cauri, �ie jau gabalā.

Ta�u drīz dzird: zeme dimd atkal! Dēls jau baiļojās, bet otra meita mierināja:

�Nebīsties nemaz! Es nometī�u zemē zaru, un būs labi!� Meita nometa nieka zariņu � gadījās biezs me�s.

Kamēr kungs izēdās me�am cauri, �ie jau uz plosta.

Kungs atskrēja pie jūras. Nekā darīt: bēgļi jau otrā malā!

Nu spļāva baltu un lamājās, ka vai puspasaules skan, bet plostnieks otrajā krastā smējās:

�Lai palamājas, lai, kaut tikai es tiktu vaļā no amata!�

�Itin viegli!� me�sarga dēls sacīja un pamācīja, kas darāms. Plostnieks patencināja, un bēgļi devās tālāk.

Otrā dienā viņi nonāca pie ķēniņa, kam bija zudu�as meitas. Me�sarga dēls ieveda meitas pie tēva un sacīja:

�Te nu pārvedu! Vai dosi man par to veikumu jaunāko meitu par sievu?�

�Ak tu �ēlīgais!� tēvs prieka pilns atsaucās. �Ņem, dēls, kuru vien tu gribi! Es jau ar visu to nespēju tev atmaksāt!�

�Paldies, tēt, par labo sirdi! Man vēl jānokļūst citās vietās, bet, tiklīdz bū�u ar darbiem galā, steig�os atpakaļ un apņem�u savu līgavu, tavu jaunāko meitu!�

No rīta dēls aizgāja pie tā ķēniņa, kam vīna dārzs nenesa augļus. Pamācīja, kas darāms, un, re, līdzko mēslu gubu izrakņāja, dārzs tūdaļ sāka ziedēt, bet gubas vietā gadījās skaista pils. To redzēdams, ķēniņ� gribēja me�sarga dēlu vai ar zeltu apbērt, bet me�sarga dēls atsacīja:

�Neņem�u ne nieka! Tikai to vēlos, lai jaunais ķēniņ�, tavs dēls, kļūtu man par svaini.�

�Jā! Tā jau maza lieta!� ķēniņ� atbildēja.

Labi. No rīta dēls aizgāja pie tā ķēniņa, kam ābeles nenesa ābolus. Pamācīja, kas darāms, un, re, līdzko no dārza sliek�ņa apak�as izraka naudas tīni, ābeles tūdaļ sāka ziedēt, bet pie vārtiem gadījās skaista pils. Ķēniņ�, to redzēdams, gribēja me�sarga dēlu vai ar zeltu apbērt, bet dēls 70 atsacīja:

�Neņem�u ne nieka! Tikai to vēlos, lai tavs dēls, jaunais ķēniņ�, precētu manu sievas māsu!�

�Jā! Tā jau maza lieta!�

Labi. No rīta me�sarga dēls aizgāja pie krusttēva ar astoņām pāva spalvām un sacīja:

�Vai pazīsti tās? Tu mani sūtīji nelaimē, es ieguvu laimi. Vai pazīsti tās?�

Bet, tiklīdz krusttēvs ieraudzīja pārnestās pāva spalvas, nepaguva ne iesaukties: acumirklī viņa miesas izkūpēja kā dūmi, un neviens nezināja, kur neģēlis palika, kur nogrima.

No rīta dēls devās atpakaļ pie savas līgavas � ķēniņa jaunākās meitas. Ceļā tas paņēma līdzi arī abus ķēniņdēlus � nākamos svaiņus.

Tad visi trīs svinēja kāzas: me�sarga dēls apprecēja jaunāko meitu un mantoja sievastēva valsti.

Bet abi ķēniņdēli pēc kāzām atgriezās ar sievām savās valstīs.

Tā beidzās me�sarga dēla ceļojums pāri Melnajai jūrai pēc pāvu spalvām.

Meitiņai nomira māte, viņa palika sērdienīte. Tēvs pēc kāda laika apprecēja citu sievu, pārveda sērdienītei pamāti. Tai jau pa�ai trīs meitas: vienai viena acs, otrai divas, tre�ajai trīs.

Pamātes meitas visas ļoti slinkas, nevī�o ne salmiņu pa

celt. Sērdienītei tās jāaptekā, un �ī to arī darīja nekurnēdama, kaut gan ne pamāte, ne viņas meitas sērdienīti neieredzēja ne acu galā. Turklāt sērdienītei bez visiem mājas darbiem vēl bija jāgana govis.

Reiz pamātei ienāca prātā dot sērdienītei līdzi ganos vilnu vērpt. Sērdienīte paņēma vilnu, izdzina govis ganos un raud: kā �ī, govis ganīdama, lai savērpj trīs mārciņas vilnas? Sērdienei raudot, pienāk Raibaļa un prasa:

�Kālab tā raudi?�

Sērdienīte izstāsta � tā un tā:

�Pamāte man iedeva trīs mārciņas vilnas, tās man ganos jāsavērpj. Kā lai to izdaru?�

�Tur es varu tev palīdzēt,� raibā govs saka. �Bāz man vilnu pa muti iek�ā, tad nāks pavediens pa nāsīm laukā un tīsies ap ragiem. Nebūs ko redzēt, kad vilna savērpta.�

Sērdienīte tā arī darīja. Pēc maza brītiņa visa vilna jau dzijā.

Pamāte mājās ar savām meitām nevarēja vien diezgan nobrīnīties, kā sērdienīte varējusi vilnu tik ātri savērpt.

Otrajā dienā pamāte sūtīja savu meitu � vienaci sērdienītei līdzi ganos � noskatīties, kas tai palīdzot vērpt.

Pret brokasta laiku govis iznāca klajumā un sāka atgremot saplūkto zāli. Sērdienīte un mātes meita apsēdās brokastot. Pēc maltītes sērdienīte sāka dziedāt �ūpļa 72 dziesmiņu:

Miga, miga vien' actiņa,

Driz aizmiga otr' actiņai

Tikko pantiņu bija izdziedājusi, mātes meita jau krāca dziļā miegā. Sērdienīte �igli paķēra vilnu un projām pie Raibaļas. Viens, divi, trīs � vilna bija apēsta, savērpta un dzija notīta.

Kad slinkā mātes meita pamodās, tad jau vajadzēja dzīt lopus laidarā: pusdienas laiks klāt.

Mājās māte jautāja savai meitai, kas pameitai palīdzējis vilnu vērpt, bet �ī nezināja nekā pateikt.

Otrajā dienā gāja otra mātes meita � divace sērdienītei līdzi ganos. Bet ar to notika tāpat. Tikko sērdienīte uzdziedāja savu �ūpļa dziesmu:

Miga, miga vien' actiņa,

Drīz aizmiga otr' actiņa! �

kad jau mātes meita, miega pūzne, krāca, ka rībēja vien.

Ari �ī neredzēja, kā sērdienīte savērpa vilnu.

Tre�ajā dienā bija tre�ajai mātes meitai � trejacei jāpavada sērdienīte ganos. Kad govis atkal apstājās brokasta laikā un ganītājas bija ieturēju�as maltīti, sērdienīte sāka dziedāt:

Miga, miga vien' actiņa,

Drīz aizmiga otr' actiņa!

Mātes meitai aizvērās abas acis pierē, bet tre�ā pakausī palika vaļā. Sērdienīte, par nelaimi, nezināja, ka mātes meitai ir vēl tre�ā acs. Sērdienīte tūlīt steidzās atkal pie Raibaļas, un vilna driz jo drīz bija savērpta.

Tagad trejace mātes meita zināja mājās pateikt, kā sērdienīte tik ātri varējusi vilnu savērpt.

Pamāte tūlīt lika Raibaļu nokaut. Sērdienīte gan raudāja, gan raudāja un atrunāja, Raibaļu tomēr nokāva.

Sērdienīte paņēma Raibaļas sirdi un paglabāja pie vārtiem zemē. Tur nu izauga ļoti skaista ābele � lieliem, spo�iem zelta āboliem. Bet zelta ābolus cits neviens nevarēja dabūt kā vienīgi sērdienīte. Kad ābolus gāja raut kāds cits, 73

zelta ābele cēlās gaisos un neļāvās; bet sērdienītei vēl pretim paliecās.

Reiz gar sērdienītes tēva mājām jāja di�ens princis. Tas ieraudzīja zelta ābeli un gribēja noplūkt vienu ābolu. Bet, tikko viņ� pēc ābola sniedzās, ābele cēlās gaisos. Princis izsauca ārā visus mājniekus un solījās precēt to meitu, kas viņam pasnieg�ot zelta ābolu.

Visas trīs mātes meitas gribēja iegūt skaisto princi, tādēļ visas trīs pēc kārtas vien devās pēc āboliem, bet ābele cēlās gaisos. Mātes meitām ar kaunu vajadzēja atkāpties.

Nu gāja sērdienīte. Zelta ābele pati noliecās pretim, lai sērdienīte plūc ābolus, cik patīk. Princis aizveda sērdienīti sev līdzi, apņēma par sievu, un abi dzīvoja laimīgas dienas.

Uz lauka ganījies liels zosu bars. Lapsa, savās gaitās iedama, to ieraudzījusi, un viņai tūlīt iekārojies zosu cepe�a. Klusiņām tā pielīdusi zosu tēviņam klāt un patlaban jau taisījusies uz grābienu, te � kad tu iz�ibētu! � sāk kāds svilpot, un zosis projām.

Lapsa apskatījusies, kas tas par muzikantu, kas izjaucis viņai medības, un ieraudzījusi krūzi, kurā vēj�, iek�ā skriedams, svilpojis.

�Tātad tu esi tā lielā spēlmane!� lapsa iesaukusies. �Nu pagaidi tikai, vecā lauska, savu mū�u tu vairs nesvilposi!�

Lapsa pieskrējusi krūzei, uzmaukusi osu sev kaklā un nu tikai projām uz upi slīcināt.

Nonākusi pie upes, lapsa uzkāpusi uz laipas un laidusi krūzi dzelmē. Krūze piesmeldamās sākusi vilkt lapsu līdzi. Nu lapsa, nomanījusi, ka nebūs vairs labi, sākusi krūzi lūgties:

�Krūzīt, krūzīt, es pa jokam, tu no tiesas! Krūzīt, krūzīt, es pa jokam, tu no tiesas!�

Bet nelīdzējusi vairs nekāda lūg�anās: krūze piesmēlusies pilna un grimdama ierāvusi lapsu atvarā.

Veca beka auga ozola celma tuvumā. Turpat celmam izdīga jauna ozoliņa atvase. Beka lepnumā atvasi bargi nopaļāja:

�Tāds tievs zeņķis nekaunas man, vecai sievai, gandrīz uz galvas sēsties! Nevarēji citur pūt?�

�Audz, audz!� ozoliņ� lēnā garā atbildēja. �Ja tev pietrūks vietas, tad jau pavirzī�os tālāk.�

Tre�ajā dienā vecā beka jau vaidēja:

�Vai, kā man galva gurst, ozoliņ mīļais!�

Bet ozoliņ� mierināja:

�Nekunksti, nekunksti, vēl jau tev vietas diezgan!�

Ta�u beka tai pa�ā dienā nolieca galvu un apvēlās.

�Te nu bija tava lepnība!� ozoliņ� nodomāja.

Reiz pupa, salms un ogle nolēma ceļot pa pasauli. Ceļodami tie nonāca pie upītes. Kā nu tikt pāri? Salms tūdaļ atrada padomu, pārgūlās upei pāri un teica, lai nu ogle ejot kā pa laipu. Ogle arī gāja, bet, tikko tā tika līdz vidum, salms sāka degt, pārlūza pu�u, un ogle iekrita ūdenī, ka no�aukstēja vien.

Pupa stāvēja krastmalā un, to redzēdama, tā smējās, ka aiz lieliem smiekliem tai pārplīsa vēders. Par laimi pretim nāca skroderis. Pupa lūdza, lai sa�ujot viņai vēderu, bet skroderim līdzi bija tikai melns diegs. Ar to pa�u tad arī sa�uva.

No tā laika pupai vienā galā melna svītriņa.

Divi brāļi e�i reiz norunāja piejokot zaķi garausi.

Me�malā bija dziļ� grāvis. E�i nostājās katrs savā grāvja galā, tad viens no viņiem uzsauca zaķim: �Klausies, garausi! Tu alla� lielies esam ātrs skrējējs,

liels cilpotājs, bet man gandrīz prāts tevi noskriet!�

�Ej, ej, ej! Tad lai man ūsas norauj, bet tam nu gan es neticu!�

�Ko tur ticēt, ko neticēt! Derēsim. Ja tu mani noskriesi, tad izrauj manam ka�okam desmit dzeloņus; ja es noskrie�u tevi, tad izrau�u no tavām ūsām desmit spalvas. Vai tā paliek?�

�Zināms! Man tikai �ēl tava ka�oka.�

�Un man tavu ūsu! Bet tad nu tu, zaķi, kā liekas, skriesi pa grāvja malu, es pa grāvja dibenu.�

Labi. Zaķis aizskrēja kā viesulis un karstumā nemaz neapskatījās, vai ezis arī skrien vai ne. Aizskrēja otrajā grāvja galā un brīnās: ezis jau priek�ā!

Un uzrunā zaķi:

�Vai dzirdi, kur tu tik ilgi? Es gandrīz nosalu, tevi gaidīdams. Dod ūsas!�

�Nē, nē, ezīt, �oreiz man nokļūdījās, skriesim vēl atpakaļ.�

�Labi, skriesim!�

Un zaķis aizskrēja kā viesulis. Bet grāvja otrajā galā atkal ezis priek�ā!

Un uzrunā zaķi:

78 �Vai dzirdi! Ko tu mani te saldē, dod ūsas!�

�Nē, nē, nē, ezīt, skriesim vēl vienu reizīti, kas tad būs, tas būs.�

�Labi, skriesim.�

Un zaķis aizskrēja kā viesulis. Bet grāvja otrajā galā atkal ezis priek�ā:

�Vai dzirdi, dod tās ūsas! Vairāk ar tevi nejoko�u.�

Neko darīt, bija vien jādod. Ezis izrāva zaķim no ūsām desmit spalvas, iebakstīja piecas brālim pie snuķa, piecas pa�am.

No tā laika visiem e�iem tādas zaķa Ūsiņas pie lūpām.

Kādam me�sargam bijis ļoti gudrs dēls.

Kungs, uzzinājis par sava me�sarga dēla gudrību, sūta mui�kungu uz me�sargmāju un liek atvest gudrinieku uz mui�u. Mui�kungs aizjāj, piesien savu zirgu pie durvju stenderes un lepni kā briedis

kāpj me�sarga istabā.

Gudrais jauneklis, virtuves kaktā ietupies, nosaka �im aiz muguras:

�Tas jau, pat sietā ūdeni nesdams, spēj mēnesī lūkoties!� Mui�kungs dzird jaunekļa vārdus un jautā:

�Ko tu te dari?�

�Vāru pats savā virtuvē tos, kas viens otra dzenājas.� �Kur tavs tēvs?� mui�kungs atkal lepni jautā.

�Mans tēvs aizgāja uz me�u stirnas �aut. Kuru no�aus, to pametīs me�ā; kura paliks dzīva, to pārnesīs mājās.�

�Tev jānāk uz mui�u!� mui�kungs iesaucies.

�Nu, kam pavēlēts kājām iet, tas brauk�us nebrauks!� �Nevis kājām,� mui�kungs sāk izskaidrot, �bet kungs tev, gudriniekam, pavēlēja atnākt ne plikam, ne apģērbtam, ne jā�us, ne kājām. Un pils priek�ā tev jānostājas starp ziemu un vasaru.�

No rīta jauneklis izģērbies pliks, ietinies tīklā, paņēmis klēpī kaķi, uzsēdies kazai mugurā un, vilkdams līdzi bērna rateļus un ragutiņas, devies uz mui�u.

Mui�kungs jau palaidis vaļā ķē�u suņus un rīdījis pusplikajam virsū.

Sis tad laidis vaļā kaķi.

Suņi metu�ies kaķim pakaļ un aizjoņoju�i pār �ogu �ogiem. Jauneklis tad dzinies ar savu kazu klupdams krizdams līdz lielajām pils durvīm. Tur apstājies, balstīdamies ar vienu roku uz rateļiem, ar otru uz ragutiņām, un sacījis:

�Te nu, kungs, esmu atnācis � ne pliks, ne ģērbies, ne īsti jā�us, ne kājām un stāvu starp ziemu un vasaru.�

�Labi, labi, mans dēls. Redzu, ka tie�ām esi liels gudrinieks. Bet nu saki man, ko īsti nozīmē tie tavi vārdi, ko vakar mui�kungam teici?�

�Tie, kungs, saprotami itin vienkār�i. Nest ūdeni ar sietu � nozīmē skriet bez jēgas. Un, ja kāds skatās mēnesī, tad nereti nes galvu tik augstu, ka pats savu degunu nesaredz. Vārīt tos, kas viens otra dzenājas, � nozīmē vārīt zirņus. Bet no�auto pamest me�ā un neno�auto pārnest mājās � tās ir blusu medības.�

Kungs nopriecājies par jaunekļa gudrību un nosūtījis viņu uz kaimiņu mui�u mācīties par vagaru.

Pēc �etrām dienām jauneklis atgriezies un teicis, ka vagara amatu jau protot,

�Tik ātri! Nu tad stāsti, ko labu esi iemācījies!�

�Visu, kungs! Jau pirmajā dienā iemācījos, ka rungu ļautiņu kul�anai nevajag ar olekti mērīt. Jo brangāka stiba, jo krietnāks kūliens. Otru dienu iemācījos, ka zemnieku lopi jāķīlā jau trīs soļus aiz mui�as robe�ām. Tre�o dienu mācījos ierādīt rie�u drīzāk platāku nekā �aurāku. Ceturtajā dienā uzzināju, ka par labu �aklumu jūs citu gadu do�ot savu istabas meitu man par sievu.�

Kungs tad arī pieņēmis gudro jaunekli par vagaru. Bet zēns, ticis vagara godā, sācis pārāk draudzīgi dzīvot ar ļaudīm. Kunga sievai tas kā skabarga acī. Viņa teikusi kungam:

�Tavs jaunais vagars ar ļaudīm uz vienu roku. Ja netici, lik�u aiznest uz riju savu lielo skapi, vakara krēslā klusiņām tajā ielīdī�u un pa nakti noklausī�os, kas rijā notiek.�

Runāts � darīts. Sulaiņiem liek aiznest skapi uz riju un vagaram saka, ka skapis tur nonests �ū�anai.

Bet vai nu gudrs suns nesaodīs, kur seskam ala!

Vagars liek celt skapi uz ārdiem un kurināt rijas krāsni tik stipri, kamēr negantā lielmāte skapī noslāpst.

Kungs no rīta iet raudzīt un atrod, ka pats tī�ā prātā un neapdomībā noslāpējis sievu. Satraukumā viņ� izrauj no kūts jājamo zirgu un �ēlabās auļo pār lauku projām bez ceļa, bez mērķa.

Bet kunga jājamā ķēve ir kumeļa māte. To zinādams, vagars uzsien noslāpu�o sievu kumeļam mugurā un palai� ķēvei pakaļ.

Kungs, redzēdams, ka beigtā jā�us dzenas �im pēdās, nodomā, ka viņa sieva apburta un nupat grābs vīru nagos. Bēgdams viņ� jāj upei taisni pāri un noslīkst.

Tā attapīgais me�sarga dēls uz labu laiku paglābis novada ļaudis no kakla kunga bardzības.

Diviem zemniekiem lauki atradu�ies glu�i blakus, ta�u vienam labība augusi vareni, otram � nemaz, lai gan viņ� tikpat cītīgi lūdzis dievu. Beidzot zemnieks noskaities un ņēmies lūgt velnu, lai tas �im audzējot labību.

Un, ko domā, � labība patiesi sākusi padoties.

Kādu svētdienu nabaga zemnieks, kam labība senāk neaugusi, izgājis aplūkot savus laukus un pēk�ņi saskrējies krūtīs ar pa�u velnu. Tas teicis:

�Es tev audzē�u labību uz dzimumu dzimumiem � tikai ar vienu norunu: puse ra�as tev, puse man.�

Zemnieks sacījis:

�Līkop! Lai iet uz pusēm! Un ciktāl tev tā dzīvo�ana vairāk apak� zemes, tad ņem tu apak�u, es ņem�u virsu, būs parocīgāk katram savu daļu novākt.�

�Labi, labi!� velns piekritis. �Ņem�u sev apak�u. Bet tu klausies, saimniek! Ja gribi kādreiz atnākt pie manis ciemos, tad noej laukmalā pie lielā akmens un pieklauvē trīs reizes! Es labprāt tevi ielaidī�u pazemē!�

Tā nu �oreiz velns �ķīries no zemnieka lielā draudzībā.

Pļaujas laikā zemnieks novācis savu labību un sametis septiņas stirpas � tik vareni togad audzis.

Bet, līdzko savedis labību �ķūnī, negaiss klāt. Naktī sacēlies tik liels vēj�, ka vai pasauli gā� apkārt.

Rītā saimnieks izgājis laukā un brīnījies bāls:

�Kur tie rugāji paliku�i? Lauks izravēts melns!�

Beidzot apjēdzis:

�To izdarījis vakarējais vēj�: velns to palaidis, lai ievāktu savu ra�as tiesu. Tāpēc visa rugaite izravēta melna.�

Nāko�ajā pavasarī velns sacījis: 83

��ogad es ņem�u virsu, ņem tu apak�u.�

�Labi. Ņem�u apak�u!� zemnieks piekritis un iedēstījis kartupeļus.

Atnācis rudens. Uzkritu�as jau pirmās salnas. Laiks rakt kartupeļus, bet kā tu ķersies klāt, ja velns vēl nav savu virsējo daļu paņēmis? Beidzot kādu nakti zemnieks dzird: vēj� atkal gaudo. Rītā iet skatīties � nav vairs neviena kartupeļu laksta, vēj� visus nopļāvis un aizrāvis ratā, bet kartupeļi apak�ā veseli, var rakt nost.

Tā gājis gads gadā.

Reiz pēc apkūlībām zemnieks piedarījis stipru alu un aizgājis pieklauvēt pie akmens, lai arī velnu ieaicinātu mielastā.

Velns atnācis labprāt un piesūcies kā dublis, zemniekam bijis īsts nagu darbs, kamēr aizvācis piedzēru�o līdz mājvietai. Pie akmens velns teicis:

�Nu jau es ieklup�u ellē pats, ej vien mājās, bet rītu atnāc iebaudīt manu alu!�

Rītā zemnieks aizgājis pie akmens un piesitis trīs reizes. Velns izlīdis no akmens apak�as un aicinājis:

�Nāc iek�ā, alus jau norūdzis!�

Iegājis. Kas ir? Liela sile � pilna ar savārītiem kartupeļu lakstiem! Tas tas alus. Siles galā plaudeniski nolikta liela karote, ar ko smelt. Un velns tikai skubina:

�Nekautrējies! Ņem karoti un iebaudi!�

Zemnieks sakampis karoti � tik smaga, ka abām rokām ko celt! Nosmalstījis pa virsu �ķidrumu un raudzījis dzert, sak, iekamps arī uz paģirām to velna dziru!

Pagar�ojis... Vai manu dieniņu! Ne pēc ap�u sulas, ne pēc samazgām, jāsaka: lai velns tādu dzer! Bet ko darīsi, velns tikai skubina:

�Dzer, dzer � neapsmādē!�

Nu zemnieks kļuvis dusmīgs un zvēlis vienreiz ar lielo karoti velnam pa pieri. Velns saucis:

�Ko? Vai gribi mani nosist?�

�Ej, muļķi, ej, es nu tevi sitī�u! To jau tas stiprais alus darīja.�

84 �Nestāsti vis! Tu gribēji mani nosist, tādēļ par to spīti lik�u tev minēt savus zvērus. Ja uzminēsi, tiksi mājās, ja ne � elles katlā iek�ā I�

Velns iegājis tādā kā sānu istabā un izvedis divus zvērus;

�Vai pazīsti, kas tie ir?�

�Kas tad tos nepazīst! Viens ir lācis, otrs vilks!�

�Neuzminēji vis! Tas pirmais ir jūsu kungs, kas aizpēm nomira, bet otrais � viņa vagars, kuru viņnakt atrada mui�as piedarbā beigtu.�

�Ej tu ellē! Tādas norunas mums nebija � paslēpt nezvēru godīga zvēra ādā!�

�Labi. Tad norunāsim tā: atved man kādu no saviem zvēriem, ko es nepazīstu, tad tiksi vaļā!�

Kas tur ko neatvest! Zemnieks pārgājis mājās, paņēmis cūku, iesējis virvē un rāvis uz elli. Cūka, zināms, kviekusi kā kaujama, bet saimnieks tikai rāvis � tī�ām, lai labi kviec. Aizrāvis pie akmens � cūka kviec tā, ka skan visa elle, mazajiem velniem ausis krīt ciet! Velns izskrējis skatīties, no kurienes tāds troksnis? Ierauga � zemnieka zvērs! Nu saucis:

�Nenāc tuvāk! Nenāc tuvāk! Ved savu vepri atpakaļ!

�Are, neuzminēji vis! Tas nav nekāds vepris, bet daglā cūcene no pērnā metuma!�

Tā zemnieks ticis no velna vaļā un nekad vairs nav klauvējis pie akmens laukmalā.

Vīram ar sievu bija tikai viens dēls. Mātei mirstot, tas palika bārenis.Tēvs apprecēja jaunu sievu un piedzīvoja vairāk bērnu. Pamāte nevarēja padēlu ieredzēt un apmeloja vīram, sacīdama, ka padēls mazos bērnus sitot. Pēdīgi viņa piespieda aizvest

bāreni uz me�u. Vecais saka dēlam:

�Nu, dēls, iesim uz me�u ogas lasīt!�

Tēvs paņem cirvi, dēls � groziņu, un abi aiziet uz me�u. Kad ieiet dziļā me�ā, tēvs saka:

�Tu nu lasi ogas, es cirtī�u �agarus. Kad būsi pielasījis pilnu groziņu, tad paklausies, kur es cērtu, nāc pie manis un iesim abi mājās!�

Dēls arī paklausa un sāk lasīt ogas. Pielasa pilnu grozu, tad sāk klausīties, kur tēvs cērt �agarus. Aiziet uz to vietu, kur dzird troksni, bet izrādās, ka tur tikai vēj� dauza pie koka piesietu zaru. Ir jau vakars, un puika nezina ceļu uz mājām. Labu laiku viņ� maldās, tad noliekas mīkstās sūnās un aizmieg. Kad rītā pamostas, ļoti gribas ēst. Viņ� atrod putniņus perēklī un grib tos ēst, bet vecais putniņ� ļoti lūdzas:

�Neaiztiec vis manus bērnus, es tev bū�u palīdzīgs.�

Puisēns arī neaiztika putniņus un gāja tālāk. Iedams viņ� atrada skaistu beku un teica:

�Es tevi apēdī�u.�

Beka lūdzās un sacīja:

�Neēd vis mani, es tev bū�u palīdzīga.�

Tālāk ejot, viņ� saķēra upē vēzi un gribēja to apēst. Bet vēzis atkal lūdzās:

86 �Neēd vis mani, es tev bū�u palīdzīgs.�

Tā, puisēnam ejot no vienas vietas uz otru, bija jau atkal pienācis vakars. Pēdīgi viņ� ierauga uguni, iet uz uguns pusi un atrod mazu mājiņu. Mājiņā dzīvo veca vecenīte, kas to labi paēdina un noliek gulēt. Rītā vecene prasa puisēnam:

�Vai tu negribi palikt pie manis un paganīt manas ķēvītes?�

�Kāpēc ne? Labprāt I� puisēns atbild.

Tad vecene izved puisēnam se�as ķēves un saka:

�Se nu aizdzen �īs ķēves uz lauku, bet sargi labi, jo tās var viegli aizbēgt un pazust.�

Puisēns nu paliek laukā, ķēves ganīdams, bet vecene aiziet uz māju. Sis gana, gana, līdz uznāk miegs. Kamēr puisēns guļ, ķēves sabēg me�ā un pazūd. Puisēns izmeklējas pa biezokni, nevar atrast un sāk raudāt. Raudā�anu sadzird putniņ�. Tas tūliņ atlai�as un jautā:

�Ko tu raudi, kas tev noticis?�

Puisēns atbild:

�Man bija jāgana ķēves, bet, kamēr es gulēju, ķēves ir pazudu�as.�

�Neraudi vis, ganes ķēves dabū�u,� putniņ� viņu mierina un sāk ķēves meklēt. Drīz vien viņ� tās atrod un izdzen no me�a, bet puisēns ķēves pārdzen mājās un ielai� stallī. Vecene nāk pretī un prasa:

�Vai noganīji ķēvītes?�

�Noganīju!�

�Lūk, kur man labs gans!�

Pēc vakariņām vecene dzen puisēnu otrā istabā gulēt, bet pati iziet ārā. Tur nu viņa bar un kaimiņa ķēves, ka tās nevarēju�as noslēpties. Tās atkal stāsta, ka puisēnam esot putniņ� palīdzējis. Puisēns to visu noklausās un saprot, ka vecene ir ragana un ķēves � viņas meitas.

Otrā rītā notiek tāpat. Puisēns aizdzen ķēves uz ganību, drīz vien aizmieg, un ķēves saskrien me�ā. Puisēns pamostas, nevar ķēves atrast un sāk raudāt. Raudā�anu sadzird beka me�ā, sāk lieliski augt un izspie� ķēves laukā. Puisēns atkal pārdzen visas ķēves mājās, bet tagad ragana tās lamā bez gala. Ķēves nu apsolās izskriet me�am cauri un paslēpties ūdenī.

Tre�ajā rītā puisēns atkal aizdzen ķēves uz ganību, pēc kāda brī�a aizmieg, un ķēves pa to laiku pazūd. Nu puika atkal meklē raudādams pa visām malām, bet nekur nevar atrast. �oreiz vēzis ūdenī sadzird puikas raudā�anu, sāk kniebt ķēvēm sānos, kamēr tās visas izskrien no upes ārā. Puisēns atkal pārdzen ķēves mājās.

Ragana nu nostāda visas savas meitas rindā un liek, lai puisēns izvēlas to meitu, kura viņam labāk patīk. Puisēns izvēlējās pa�u pēdīgo, kas bija bārenīte. Tā nu viņ� apprecēja bārenīti un dzīvoja ar to laimīgi.

Reiz vienam kungam ceļā salūza kariete. Laime vēl, ka turpat tuvumā gadījās kalējs! Kungs lika karieti izlabot, un kalējs par darbu noprasīja veselu rubli. Neko darīt � kas jāmaksā, jāmaksā!

Bet, braucot mājā, kungs aplam pukojas:

�Par tādu nieku paņem veselu rubli! Cik tad viņ� te strādāja. Tad jau kalējs pelna vairāk nekā kungs, karietē sēdēdams! Ja labi apdomā, tad jau arī es varu strādāt kalēja darbu un tikai bāzt rubļus kabatā. Pag, pag, paklusām labi jānoskatās kalēja amats un Jurģos jādzen mui�as kalējs no smēdes laukā � kal�u pats!�

Pārbraucis mui�ā, kungs ik dienas sāk iet uz kalvi pie sava kalēja un vaicā, un stāsta tam �o un to, bet paslepus glūnēt glūn, kā kalējs kaļ. Tā kādu laiku kalēja amatu ar acīm mācījies, kungs dzen kalēju no kalves ārā, lai ejot, kur gribot, jo tagad viņ� pats ar savu ku�ieri palik�ot kalēja vietā: kungs, a�e, kal�ot, un ku�ieris pūtī�ot plē�as.

Neko darīt! Kalējs saliek paunā savu iedzīvi, ņem pie rokas sievu un bērnus un aiziet pasaulē, bet kungs sāk rīkoties kalvē.

Otrajā dienā atbrauc no kaimiņu pagasta kāds kroņa zemnieks ar lielu dzelzs gabalu leme�us kalt.

Kungs tūliņ itin lepni paņem dzelzs gabalu, iebā� ēzē, saber lielu kaudzi ogļu virsū un saka:

�Ku�ier, pūt nu!�

Ku�ieris pū� arī, min plē�as atspēries, kamēr dzelzs balta.

Nu kungs izrauj dzelzi uz laktas un uzsauc zemniekam:

�Sit nu, saimniek!� 89

Zemnieks paķer lielo veseri un zveļ ari, lai dzirksteles �ķīst.

Kaļ, kaļ � dzelzs jau saplok itin plāna, bet kalējs neko: lai tikai sitot, kamēr neesot atdzisusi.

Beidzot dzelzs melna.

Neko darīt � liek atkal ugunī, uzber lielu kaudzi ogļu un ieteicas:

�Ku�ier, pūt nu!�

Ku�ieris pū� arī, nabadziņ�, kamēr dzelzs atkal balta, un kungs kaļ atkal. Zemnieks gan negrib vairs veseri cilāt un slauka sviedrus, sacīdams:

�Mēs jau to dzelzi izdedzināsim vien � te jau leme�i vairs neiznāks!�

�Kā neiznāks? Leme�i iznāks, bet visa vaina ir tā, ka tu nemāki labi uzsist. Ku�ier, nāc �urp, tu proti labāk, sit tu!�

Nāk ku�ieris, ņem veseri, kaļ, kaļ, bet leme�i neiznāk vis.

�Tava dzelzs ne niekam neder: te jau leme�i neiznāk � kal�u labāk cirvi.�

�Nu kaliet cirvi, mājās arī cirvis noder.�

Dedzina atkal un kaļ, un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz: dzelzs nav vairs daudz.

�Vadzi, saimniek, arī cirvis te neiznāk! Kal�u nazi.�

�Kaliet nazi, mājās arī nazis noder.�

Dedzina atkal un kaļ, un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz � dzelzs pavisam maz.

�Vadzi, saimniek, ari nazis te neiznāk! Kal�u īlenu.�

�Kaliet īlenu, mājās arī īlens noder.�

Dedzina atkal un kaļ, un kaļ, ko spēj. Pēc kāda laika kungs redz: dzelzs gandrīz nemaz vairs nav � mazs mazs nieciņ�!

�Vadzi, saimniek, arī īlens te neiznāk! Kal�u �iku.�

To sacījis, kungs a�i paķēra lu�kās pēdējo drupa�u, kas vēl bija palikusi, nokarsēja baltu un iemeta ūdenī. Ciks! � mazais nieciņ� nospurk�ķēja. Un �iks nu bija gatavs.

Ciku pataisījis, kungs par padarīto darbu prasīja labu maksu � veselu rubli. Zemnieks atteica:

�Naudas man nav, bet mājās man ir kvie�i. Atbrauciet 90 vien, kalēja kungs, es jums godīgi samaksā�u!�

Zemnieks aizbrauc mājās, bet arī kungs ilgi negaida un drīz vien liek ku�ierim jūgt zirgus, un brauc pie zemnieka, lai jo ātrāk saņemtu nopelnīto maksu. Ceļā kungs pamāca ku�ieri:

�Klausies, es pats ie�u ar maisu klētī, jo pats ta�u labāk zinu, cik man par savu darbu jāsaņem, bet tu paliec ārpusē klausīties. Ja saimnieks sacīs, ka nu jau diezgan, tad tu sauc, lai ber arī tavu tiesu, sak, tev tik grūti bija veseri cilāti�

Labi. Aizbrauc tur. Zemnieks tūliņ ved jauno kalēju klētī. Bet aizdurvē jau paslēpu�ies pāris stipru pui�u. Tie sagrābj pārgudro kalēju, nostiepj gar zemi, un zemnieks nu �auj un �auj �im ar sprukstīs izgozētu vicu pa dibenu.

Kungs, negribēdams, lai ku�ieris dzird, ka �is dabūjis pērienu, cie�, zobus sakodis.

Labi nopēris, zemnieks uzsauc pui�iem:

�Nu jau būs diezgan!�

Bet ku�ieris ārā atsaucas:

�Ber, ber arī manu tiesu � man tik grūti bija veseri cilāt!�

Zemnieks tad sacījis pui�iem:

�Nu, manis dēļ � uz�ausim vēl!�

Pui�i sagrābu�i kungu pa otram lāgam, un zemnieks uzdevis �ika meistaram arī ku�iera tiesu.

Mājup braucot, kungs sūrojies:

�Lai velns tevi parauj, ku�ier! Kādēļ tu sauci, lai ber vēl?�

�Vai, kungs, jūs jau pats tā pavēlējāt! Es arvien daru tā, kā jūs pavēlat.�

�Nu jā, jā! Bet, tiklīdz būsim pārbrauku�i, tūliņ dedzini nost to sasodīto smēdi: es nemū�am vairs nekal�u!�

Reiz dzīvojis ļoti skops mācītājs. Saviem kalpiem viņ� nekad neesot devis labu ēdienu. Pat maize kalpu galdam bijusi cepta no pelavām un sēnalām un dūrusies rīklē.

Mācītājam bijis attapīgs ku�ieris. Tas nolēmis skopo

cienīgtēvu pārmācīt.

Reiz, kad mācītājs sataisījies braukt uz attālāku nostūri bērnus pārklau�ināt, ku�ieris nodomājis: nu ir īstā reize, nu es tevi mācī�u!

Brauku�i, brauku�i pa purviem un me�iem, bet mājas nevienas. Tā pienācis pusdienas laiks. Mācītājs jau krietni izsalcis, bet ēdamā līdzi nav. Brauc vien tālāk. Celmi, me�i, klajumi, bet māju kā nav, tā nav! Saule jau taisījusies uz rietē�anu, bet ku�ieris tik braucis un braucis riņķu riņķiem turpat ap mācītāja mui�u pa me�u. Bet mācītājs jau nekā nezina, domā � nomaldīju�ies.

Uznākusi tumsa. Ku�ieris nu teicis mācītājam, ka uzkāp�ot priedē un apskatī�oties, vai nevarot kādā pusē ieraudzīt uguni.

Labi, ku�ieris rāpjas priedē aug�ā un domā: nu laiks tevi, skopuli, mācīt! Tad izņēmis no kabatas līdzi paņemto maizes donu un sācis priedes galā ēst.

Mācītājs jautājis, ko �is ēdot. Ku�ieris atbildējis, ka grau�ot �iekurus. Mācītājs iztrausies no karietes un saucis, lai svie�ot arī viņam lejā, arī viņ� gribot grauzt. Ku�ieris nosviedis da�us �iekurus. Mācītājs sācis �iekuru lobīt, bet neko nav varējis no tā izēst. Tad sūrojies, ka nekā nevarot norīt, �im duroties rīklē, un brīnījies, kā tad ku�ierim 92 neķeroties rīklē, kā tas varot norīt. Ku�ieris atbildējis, ka viņ� mācītāja uzturā jau ieradis tādu atskabargainu maizi ēst, no tās �im rīkle jau esot izkasīta varen liela. Un mācītājam nenāca ne prātā, ka ku�ieris tur aug�ā ēd maizi. Apēdis ku�ieris teicis, ka uguni nekur nevarot ieraudzīt, un līdis no koka zemē. Sēdies uz bukas un sācis atkal braukt.

Braucis un braucis, līdz pēdīgi izbraucis uz kādām mājām. Izrādījies, ka tās ir tās pa�as, uz kurām gribēju�i braukt. Mācītājs teicis:

�Ja mums dod ēst, tad tu, kad pēc tavām domām būtu diezgan ēsts, piemin man ar kāju, jo man kauns, ka es par daudz neēdu aiz liela izsalkuma!�

Iebrauc mājās. Saimniece tūlīt liek galdā piena zupu. Tā mācītājam labi pa prātam. Abi sē�as pie galda un ēd. Zupa ļoti karsta. Tālab mācītājs uzsmēlis tikai pāris karotes uz �ķīvja, lai ātrāk atdzistu. Un gadījies, ka zem galda guļo�ais suns viņam piesitis pie kājas. Mācītājs satrūcies, paskatījies uz ku�ieri, bet tas neliekas zinot, ēd tikai tālāk. Arī mācītājs pāris karotes iestrēbis, tad atkal kaut kas �im piedūries pie kājas. Nu mācītājs cik ātri varēdams izstrēbis zupas �ķīvi un laipni pateicies par vakariņām, esot labi paēdis. Un nelicies ne dzirdot, kad saimniece mudinājusi, lai ēdot vien, ka �is neesot necik ēdis. Bet ku�ieris tik ēdis vien joprojām.

Paēdu�i vakariņas, taisīju�ies iet gulēt. Bet mācītājam ēstgriba sanākusi vēl briesmīgāka. Gulēt ejot, viņ� noskatījies, ka zupa vēl atlikusi un ka saimniece to iznesusi pieliekamajā kambarī. Nogaidījis, kad visi apgūlu�i, klusām piecēlies un gājis pieliekamajā raudzīt, vai nevarētu pastrēbt zupu. Pa tumsu meklēdams, kur� būtu zupas pods, nejau�i uzdūries kādam traukam, aptaustījis to un bāzis roku iek�ā. Bet ko nu! Roku vairs nevarējis dabūt laukā no krūzes, jo tai bijis �aurs kakls. Tad sācis krūzi dauzīt pa pieliekamo kambari, no kā izcēlies liels troksnis un sāku�i suņi riet. Uzcēlu�ies mājas ļaudis un gāju�i skatīt, kas tur par troksni. Ieraudzīju�i mācītāju viscaur ar asinīm nota�ķītu un nolēju�os.

Nu vairs nekas cits nav atlicis kā teikt taisnību. Krūzē biju�as ielietas asinis, jo iepriek�ējā dienā tais mājās kāvu�i cūkas.

Mācītājs nokaunējies un gājis istabā. Saimniece tam ienesusi atliku�o piena zupu, lai ēd pilnu vēderu. Ari suņi izlaisti ārā, un nebijis vairs, kas min uz kājām.

No rīta, noklau�inājis bērnus, mācītājs braucis mājās. No tā laika vairs neesot bijis tik skops.

Vienam vīram bijusi pamuļķīga un pļāpīga sieva. Dari ko darīdams, runā ko runādams, sieva visu izpļāpā draudzenēm, un īsā laikā to jau zina vai puse pasaules.

Reiz vīrs, lauku ardams, uzaris naudas podu.

Kas nu par laimi!

Vīrs, zinādams sievas vājību, nobrīdinājis turēt muti, un sieva nozvērējusies neteikt nevienam ne pu�plēsta vārdiņa.

Ta�u viendien nenocietusies un pa�ukstējusi kaimiņienei.

Ar to arī pieticis.

Jau otrajā dienā vagars klāt un aizdomīgi jautā:

�Vadzi, Miķel, iet valodas, ka tu esot uzaris naudas podu!�

�Meli vien!�

�Pielūko! Ja kungs dabūs dzirdēt, sauks uz mui�u!�

�Meli, kad es tev saku!�

�Labāk pie laika dod man pusi, tad es kungam aizdarī�u ausis. Citādi zaudēsi visu!�

Vīrs tomēr turpinājis noliegt, kamēr vagars beidzot noticējis un aizgājis.

�Kad tevi deviņi vilki!� vīrs nopukojies un nu gudrojis, kā izlieto vēl sasmelt. Beidzot patie�ām labs padoms ie�āvies prātā.

Diendusas brīdī it kā nevil�us, pīpi kūpinādams, ieteicies sievai, ka �opavasar no dienas uz dienu esot gaidāmi briesmīgi gāgānu kari.

Sieva, to dzirdot, uztrūkusies gultā sēdus un glu�i vai nāves bailēs iesaukusies:

�Kas, gāgānu kari?� 95

�Jā, nav brīnums, ka jau �odien ies vaļā. Karus jau pa laikam ap dienas vidu sāk.�

Sieva iesaukusies:

�Vai dieniņ!� � un no gultas ārā.

�Ko tur vaidieniņot!� vīrs atteicis. �Slēpies labāk laikus tupeņu bedrē, apseg�u ar ādu, tad paliksi dzīvotāja.�

�Vai vīriņ! Un kur tad tu paliksi?�

�Par mani nebēdā, es kau�os līdzi!�

Pēc brītiņa vīrs aizvadījis sievu uz kartupeļu bedri, pārklājis bedrei sakaltu�u govs ādu, uzbēris zirņus un atdzinis uz bedri vistas, zosis, tītarus. Nu visi mājputni kaudamies ņēmu�ies pa ādas virsu un sacēlu�i tik �au�alīgu troksni kā vislielākajā karā.

Vīrs piedevām vēl pagrābis rungu un dauzījis pa pak-�ķiem, lai pa starpām būtu arī lielāki blīk�ķi, kas sievai izklausīju�ies kā lielgabalu �āvieni.

Beidzot izlaidis sievu atkal pasaulē, teikdams:

�Kāp nu ārā! Gāgānu kari beigu�ies.�

Sieva pusdzīva izrāpusies no bedres.

Rītā vīrs iejūdzis zirgu un teicis:

�Brauksim, sieviņ, uz �agari! Tur �odien tirgus diena!� �Brauksim gan!�

�agarē vīrs nopircis kliņģerus. Mājās braucot, iesēdinājis sievu ratu priek�ā, pats uzmeties uz sēdekļa sievai aiz muguras, un nu laidu�i rik�iem mājās.

Ceļā vīrs paslepen izvilcis no kabatas kliņģeri un iesviedis sievai pār galvu klēpī.

�ī brīnījusies:

�Kas tas?�

�Are, vai tad tu vēl nezināji? Nu jau esam piedzīvoju�i tos laikus, kad tirgus dienās baltmaize no debesīm krīt klēpī.�

Brauku�i tālāk. Kādā ceļmalas �ķūnī āzis vēk�ķējis. Sieva jautājusi:

�Kas tur brēc?�

�Are, cik tev īss tas prātiņ�! Atkal jau nezini, kas pasaulē notiek! Tur ta�u velns dīda mūsu pa�u kungu pa 96 �ķūnī.�

Sievai nu lielum lielie brīnumi.

Beidzot pārbrauku�i mājās.

Un bijis ari pa�ā laikā, jo sētā jau gaidījusi barga ziņa, lai braucot uz mui�u ar visu uzarto naudas podu.

Vīrs nobraucis mui�ā, kungs pretim:

�Kur tā nauda?�

�Kāda nauda?�

�Tu vēl liegsies! Tava pa�a sieva esot teikusi, ka tu atradis naudas podu!�

�Tad prasiet sievai, ko es!�

Kungs licis atvest sievu un sācis tincināt:

�Saki tu man � kad tavs vīrs atrada to naudu?�

�A�e, tas bija tā par kādu nedēļu pirms gāgānu kariem.�

�Kad tādi gāgānu kari te biju�i?�

�A�e, tad, kad baltmaize no debesīm krita.�

�Kad krita? Kas krita?�

�A�e, kungs, tas bija tolaik, kad tevi velns tai �ķūnī dīdīja! Man gan bija �ēl, kad tu tur brēci! Un izklausījās vairāk pēc kazlēna nekā pēc cilvēka!�

�Ej tu, trakā, pati pie velna!� kungs uzbrēcis un izdzinis abus ar vīru pa vārtiem.

Tā vīram palikusi visa uzartā nauda.

Tēvam un mātei bija dēlēns, jau labi paaudzies, " bet par daudz liels nebēdnieks: kur bijis nebijis � pie dīķa vien, pie dīķa vien! Gan māte noteica, lai nespēlējoties ūdens tuvumā, varot noslīkt, gan tēvs nopēra, bet nekas nelīdzēja. Tikko puika kaut ko dabūja rokā � vai tā bija karote, sāls piestiņa, cepure, pastala, � visu pa roku galam ūdenī iek�ā, lai peld.

Beigu beigās tēvs ar mātī nolēma, ka laikam jau bū�ot veltas pūles � nevarē�ot vis puiku no ūdens atradināt. Lai tad mācoties par jūrnieku.

Tēvs izlaida pa pasauli ziņu, ka meklējot savam dēlam skolotāju. Atnāca vecs vīriņ� un sāka mācīt dēlu visādās jūrnieku gudrībās. Par cik puikam prāts uz to vien tiecās, tad viņ� itin viegli paturēja galvā visu, ko vecais mācīja.

Pēc neilga laika vecais vīriņ� saka tēvam, ka dēls jau esot pilnīgi izmācīts par jūrnieku. Vecais vīriņ� tad saposās iet projām, bet vispirms vēl iedeva māceklim auklu ar trim mezgliem un teica:

�Lai gan tu tagad zini visus vējus, pasaules malas un juras, ta�u krietnam jūrniekam ar to vien vēl nepietiek. Kad nepū� vēj� vai plosās vētra, tad viņam tik un tā mierīgu prātu jānogaida, kamēr celsies vēj� vai saniknotā jūra stāsies trakot. Tāpēc te tev būs aukla ar trim mezgliem. Kamēr tā tev rokās, tu būsi jūras un vēju pavēlnieks. Kad jūra rāma, tu atraisīsi pirmo mezglu. Tad pūtīs krietns ceļa vēj�. Ja atraisīsi otru, trakos vētra. Un, tikai tre�o mezglu atraisot, tu liksi tai rimt.�

Vecais vīriņ� aizgāja savu ceļu, bet jaunais jūrnieks sāka 98 kuģot pa visām pasaules jūrām. Citi jūrnieki par viņu varen brīnījās: visur, kur vien viņ� burāja, tam pūta labs ceļa vēj�. Ne viņam kādreiz uzbruka vētra, nedz arī kāda cita liksta gadījās ceļā.

Reiz jūrnieks iegriezās ķēniņa galvaspilsētā. Daudz kuģu stāvēja ostā gatavi aiziet. Bet, tiklīdz mūsu kapteinis iebrauca un atraisīja visus mezglus, gaiss kļuva rāms, jūrā ne ūdens lāsīte nepakustējās un uz sausuma ne apses lapiņa nedrebēja. Kuģiem gribot negribot bija jāpaliek ostā.

Nogulēja vienu dienu, otru, bet vēj� kā neceļas, tā neceļas. Daudzi kuģotāji par negadījumu bija ļoti sapīku�i, bet par visiem vairāk � pa�a ķēniņa dēls. Viņam vēl tai pa�ā dienā vajadzēja nokļūt pāri jūrai pie savas līgavas � kaimiņu zemes princeses. Ja viņ� tur laikā nenobrauk�ot, tad princese izie�ot pie cita.

Ķēniņa dēls solīja nezin ko maksāt tam, kas viņu pārvestu pāri, solīja vai pusi savas tēva valsts, ja tikai nokļūtu pie līgavas. To padzirdējis, mūsu kapteinis apsolījās �o aizvest.

Princis priecīgs iekāpa kuģī, kapteinis atraisīja pirmo mezglu, sacēlās varens ceļa vēj�, un kuģis kā kaiva aiz�āvās pār jūru projām. Jau otrajā rītā princis ieraudzīja savas līgavas tēva pili un nonāca tur pēdējā brīdī: viņa izredzēto patlaban jau gribēja salaulāt ar citu. Tagad nu viss beidzās labi, un princis pēc kāzām tur palika par ķēniņu.

Kapteinis kuģoja atpakaļ uz savu nopelnīto pusi valsts. Bet braukdams sāka domāt:

�Kam man to valsti vajag? Kas man kai� savā kuģī? Lai viņ� patur pats savu valsti. Bet apskatīties gan apskatī�os,, kā ļaudis tur dzīvo.�

Jaunais jūrnieks nobrauca pie vecā ķēniņa un izstāstīja-arī tam savu nodomu, ka negribot ņemt pusi viņa valsts par prin�a aizve�anu, jo tik jauka dzīve nevarot būt nevienam, ķēniņam kā �im savā kuģī. Tad vecais ķēniņ� uzaicināja� nesavtīgo jūrnieku vismaz kādu laiciņu paciemoties viņa< pilī. Kapteinis bija ar mieru � sākumā gan tikai uz da�ām: dienām, bet jau pēc pirmās maltītes nemaz vairs negribēja braukt projām. Vecajam ķēniņam bija skaista meita, un tā jūrniekam ļoti patika.

Kādā dienā princesei atbrauca precinieki. Tuvējās salas valdnieks tos bija sūtījis. Bet princese bija ieskatījusi varonīgo kapteini un preciniekiem atteica. Tie nelikās visai aizvainoti, tikai lūdza veco ķēniņu, lai ļaujot viņiem pilī pārnak�ņot, jo naktī esot bīstami iziet jūrā. Vecais ķēniņ� labprāt atļāva un vakariņās preciniekus vēl krietni pacienāja.

Bet otrajā rītā tos pilī vairs neatrada. Viņi bija aizbēgu�i un nozagu�i arī princesi.

Vecais ķēniņ� bēdās galīgi nosirmoja. Viņ� skaidri zināja, ka no salas valdnieka nagiem nekad vairs savu meitu atpakaļ nedabūs.

Salai visapkārt bija augsti kalni un ūdenī � daudz slepenu klin�u, tāpēc nezinātājs pie salas nemaz nevarēja ar kuģi piebraukt. Bet kapteinis nezaudēja dū�u. Viņ� pierunāja savus ļaudis braukt līdzi un grieza stūri uz salas pusi.

Tikko viņa kuģis tuvojās salai, tūdaļ salinieku kuģi uzvilka buras un nāca visi pretī. Bet kapteinis vēl selgā pavēlēja saviem kuģa ļaudīm izmest enkurus, un, līdzko ienaidnieku kuģi bija piebrauku�i tuvu slepenajām klintīm un zemūdens aizām, viņ� atraisīja abus pirmos mezglus.

Acumirklī sacēlās briesmīga vētra: brāzās viļņi un �ķēlās bangas, ienaidnieku kuģiem krak�ķēja masti, ļaudis vaimanāja. Arī kapteiņa pa�a kuģi jūra pie enkuriem svaidīja �urpu un turpu kā rieksta �aumalu.

Pēc brī�a kapteinis atraisīja tre�o mezglu, un nu viss apklusa, viļņi norima, bija redzami tikai sadauzīto kuģu vraki un jūras klaidā izmētātās buru atliekas. Dzīvi bija paliku�i tikai negantais salas valdnieks un nozagtā princese.

Kapteinis tūliņ devās ar saviem ļaudīm malā, atņēma salas valdniekam princesi un brauca laimīgi mājās.

Drīz vien pilī rīkoja kāzas: jūrnieks un princese precējās. Pēc kāzām kapteinis palika pilī, ta�u reizēm vēl uzvilka buras un pabrauca arī pa jūru. Savu vēja auklu ar trim mezgliem viņ� tādās reizēs alla� ņēma līdzi un teica, ka vecumā dāvinā�ot to tādam zēnam, kuram sirds jau no mazotnes kaist pēc jūras pla�uma un tālēm.

Kādam ķēniņam bija viena vienīga meita, ko viņ� ļoti mīlēja. Meita jau nāca precību gados, bet bija par daudz stūrgalvīga un izsmēja visus preciniekus.

Reiz ķēniņ� rīkoja lielas dzīres, kuras salūdza ļoti daudz viesu, lai meita no tiem izvēlētos sev vīru. Kad viesi bija sasēdu�ies ap mielasta galdu, ķēniņa meita ienāca zālē un sāka atkal visus izsmiet: lielākos sauca par sētas mietiem, mazākos par mucas spundēm.

Starp viesiem bija arī viens ļoti di�ens ķēniņdēls, to ķēniņa meita nosauca par Stradabārdu. Vecais ķēniņ� par to ļoti apskaitās un sacīja meitai:

�Kur� rītā pirmais pienāks pie manām durvīm, tam tevi atdo�u par sievu.�

Rītā agri pirmais pie ķēniņa durvīm atnāca kāds nabags, un ķēniņ�, solījumu turēdams, atdeva tam savu meitu par sievu.

Ķēniņa meitai nu bija jāiet ar rūgtu prātu līdzi nabagam, kad bija noraidījusi tādu pulku spo�u precinieku.

Labu gabalu gāju�i, nonāca pie lielas, skaistas pļavas. Ķēniņmeita vaicāja vīram:

�Kam �ī pļava pieder?�

Nabags atbildēja:

�Stradabārdas ķēniņam!�

Ķēniņmeita skumji nodomāja:

�Kaut es pie viņa būtu gājusi!�

Tālāk ejot, viņi nonāca pie skaistas pils ar lielu dārzu, un ķēniņmeita vaicāja vīram:

�Kam �ī pils pieder?�

Nabags atbildēja:

�Stradabārdas ķēniņam!�

Nu ķēniņmeita vairs nezināja, ko darīt aiz sirdēstiem, ka nebija gājusi pie Stradabārdas ķēniņa.

Tālāk ejot, viņi nonāca pie mazas, pussagruvu�as būdiņas. Ķēniņmeita vaicāja vīram:

�Kam �ī būdiņa pieder?�

Nabags atbildēja:

�Tev un man.�

Nu līda abi būdiņā iek�ā, un nabags pasniedza sievai azaidā sakaltu�u maizes garozu. Pēc maltītes viņ� atnesa tai ratiņu ar lielu pakulu kodaļu, lai vērpjot.

Kad ķēniņmeita brīdi bija vērpusi, viņai jau sāka asinis tecēt gar pirkstiem, jo pie tēva tādu darbu nebija strādājusi. Nabags likās saskaities un sacīja.

�Ja tu nevī�o vērpt, tad nes traukus uz tirgu pārdot!� Tā nu viņa gāja ar trauku nastu plecos uz tirgu. Divas pirmās dienas trauku pārdo�ana veicās labi; bet tre�ajā dienā kāds kungs ar nevaldāmu zirgu uzjāja viņas trauku kaudzei un saplēsa visus izliktos podus un krūzes. Ķēniņmeita nepaguva ne iekliegties, tikvien pamanīja, ka jātnieks bija ļoti līdzīgs Stradabārdas ķēniņam.

Ķēniņmeita nu raudādama gāja no tirgus mājās un stāstīja vīram, kas noticis. Nabags atkal likās dusmīgs un teica:

�Ja tu nevī�o ne traukus tirgū pārdot, tad ej pie tā pa�a Stradabārdas ķēniņa par virtuves meitu. Tur vismaz iemācīsies traukus mazgāt.�

Ķēniņmeita nu aizgāja par kalponi Stradabārdas pilī. Tur viņai klājās mazliet labāk. Pati bija paēdusi un �o to atnesa arī uz māju savam nabaga vīram.

Reiz ķēniņ� Stradabārda rīkoja pilī lielas dzīres, kur saaicināja daudz viesu. Ari jaunā kalpone bija palīgā pie ēdienu vārī�anas un savu daļu atkal bija ielējusi krūzē, lai aiznestu vīram.

Mājup iedama, viņa vēl piegāja pie zāles durvīm, lai vismaz pa �ķirbu paskatītos, kā viesi danco. Te uzreiz kāds spo�s kungs atrāva durvis līdz galam vaļā, ierāva ķēniņmeitu iek�ā un sāka griezt dancī. Un grieza tik ņirbi, ka visu 102 viesu priek�ā viņai izkrita no rokām krūze � un aiz kauna viņa bija gatava vai zemē ielīst. Bet veiklais dancotājs apskāva viņu vēl cie�āk un grieza dancī vēl �ilbāk...

Un pēk�ņi ķēniņmeitai nokrita kā zvīņas no acīm: viņa pazina dancotājā savu vīru, kas bija tas pats Stradabārdas ķēniņ�, savā reizē gudri pārģērbies par nabagu, lai ķēniņmeitu pārmācītu.

Tā nu izgadījās, ka Stradabārdas ķēniņ� tajās pa�ās dzīrēs nosvinēja arī savas īstās kāzas ar skaisto ķēniņmeitu, tagadējo virtuves kalponīti.

Pēc tādas mācības ķēniņmeita bija bezgala priecīga un laimīga.

Reiz sve�a māte pieņēma audzinā�anā bārenīti. Sve�ajai mātei arī pa�ai bija meita. Ta�u visus saimniecības darbus vajadzēja apdarīt bārenei vienai pa�ai. Slinkā lutekle mātes meita nedarīja

nekā. Un brīnums: augumi abām meitenēm bija vienādi, bet bārenes vaigs dienu no dienas vērtās daiļāks. Māte par to aplam pukojās.

Reiz bārene gāja uz aku pēc ūdens, bet pamāte zagās nopakaļ. Kad nu meitene noliecās smelt, aud�u māte pēk�ņi iegrūda bāreni akā. Bārene krita arvien dziļāk un dziļāk � iekrita citā pasaulē. Iekritusi citā pasaulē, gāja skumja uz priek�u un sastapa lielu baru zirgu. Zirgi bija aplam izslāpu�i, skrie�us skrēja meitenei pretim, lūgdamies:

�Padzirdini mūs!�

Bārene pie sve�ās mātes darbos ieradusi, tūdaļ aiztecēja uz aku, paķēra spaini un iesmēla ūdeni. Padzirdinājusi zirgus, devās tālāk, cerēdama satikt kādu cilvēku. Gāja un uzgāja govju baru. Govis ilgi nebija slauktas � skrie�us skrēja meitenei pretim, lūgdamās:

�Izslauc mūs!�

Bārene izslauca govis un devās tālāk. Gāja, gāja � uzgāja aitu baru. Aitas sen nebija cirptas � skrie�us skrēja meitenei pretim, lūgdamās:

�Apcērp mūs!�

Bārene apcirpa aitas un devās tālāk. Gāja, gāja pa sve�o pasauli � uzgāja abru ar mīklu un nekurinātu krāsni. Abra lūdzās:

�Izcep maizi!�

104 Bārene kna�i kna�i samīcīja mīklu, izkurināja krāsni un izcepa maizi, paņēma vienu kukulīti līdzi un steidzās tālāk.

Gāja, gāja, nonāca pie ābeles. Tai zari ābolu pilni, ka vai lūzt. Ābele lūdzās:

�Atvieglo mani!�

Bārene nopurināja ābelei ābolus, vienu iekoda un gāja tālāk.

Gāja, gāja � nonāca pie mazas mājiņas. Iegāja mājiņā � redz uz krāsns mūrī�a sē�am vecu vecīti ar garu, sirmu bārdu. Piegāja vecītim klāt un lūdza parādīt ceļu uz zemi. Vecītis sacīja:

�Meitiņ, vai nevari man pirti izkurināt?�

�Kālab ne?� bārene atbildēja un tūlīt tecēja uz pirti, izkurināja to, sasildīja ūdeni, tad steidzās atpakaļ pie vecī�a ar ziņu, ka pirts gatava. Pietecējusi vecītim klāt, meitene laipni aicināja:

�Vectēv, nāciet nu uz pirti, slotiņa izsutināta, ūdentiņ� sasildīts!�

Bet vecītis vaidēja:

�Nespēju paiet, meitiņ! Aiznes mani uz pirti!�

Bārene nonesa vecīti pirtī, nomazgāja un aiznesa atpakaļ uz istabiņu. Vecītis tencināja, sacīdams:

�Pateicos tev, manu meitiņ, bet es jau neesmu viens vien. Nomazgā arī citus, kas tur pirtī!�

Pēc vecī�a lūguma meitene vēlreiz gāja uz pirti un ieraudzīja to pilnu �ūsku. Jau gribēja mukt projām, bet �ūskas teica:

�Nebīsties, meitiņ, mēs tev ļauna nedarīsim.�

Un bārene palika pie �ūskām. Aplaistīja tās ar remdenu ūdeni un nomazgāja citu pēc citas, tad tecēja atpakaļ uz mājiņu pie vecī�a.

Dzirdēdams, ka �ī visu padarījusi, vecītis sacīja:

�Par to, ka visiem pakalpoji, es tev parādī�u gan ceļu uz zemi. �e tev �ķirstiņ� un zizlītis. Bet pielūko: �ķirstiņu vaļā never, ar zizlīti nekur nepiesit, kamēr neesi nogājusi virszemē!�

Bārene paņēma �ķirstiņu un zizlīti un gāja atpakaļ uz savu pasauli. Kad bija pārnākusi �ai pasaulē, vairs ne novaldīties, cik ļoti gribējās atvērt �ķirstiņu un pieklauvēt ar zizlīti, Skaista me�a malā bārene beidzot nenocietās un atvēra �ķirstiņu. Un ko jūs domājat?! No �ķirstiņa kā saules vilnis izcēlās skaista pils un mirgot iemirgojās kalna galā.

Bārene atvēra vārtus un iegāja pilī. Istabā viņa paklau-vēja ar zizlīti: gadījās skaistas drēbes un viss pārējais, ko vien sirds vēlējās.

Nu sve�ā māte un mātes meita bāreni ļoti apskauda. Abas zemīgi atnāca uz pili un izvaicāja bārenei, kā �ī tādu bagātību iemantojusi.

Bārene izstāstīja. Esot bijusi viņā saulē, kur tai vecītis �ķirstiņu un zizlīti iedevis.

Izklau�inājusi visu sīki jo sīki, pamāte aizveda arī savu īsto meitu pie akas un iegrūda dziļumā tāpat kā bārenīti. Iekrita arī mātes meita viņā saulē un nonāca pie zirgu bara. Zirgi lūdzās, lai padzirdinot, bet �ī atteica:

�Man nav vaļas � jāsteidzas laimi meklēt!�

Nonāca pie govju bara. Govis lūdzās, lai izslaucot, bet �ī atbild:

�Man nav vaļas � jāsteidzas laimi meklēt!�

Nonāca pie aitu bara. Aitas lūdzas, lai apcērpot. �ī atbild:

�Nav vaļas � jasteidzas laimi meklēt!�

Nonāca pie maizes abras un krāsns. Abra lūdzas, lai izkurinot un izcepot maizi, bet �ī atbild:

�Nav man vaļas abrā mīcīties � laime jāmeklē!�

Nonāca pie ābeles. Ābele lūdzas, lai atslogojot tai augļu pilnos zarus, bet �ī atcērt:

�Nav vaļas! Nepanāk�u savu latmi!�

Beidzot nonāca pie mazās mājiņas. Mājiņā uz krāsns mūrī�a sē� vecītis. Vecītis vaicā:

�Kurp iedama, meitiņa mana?�

�ī atbild: �Eimu sev laimi meklēt.�

Vecītis saka:

�Izkurini, meitiņ, man pirti un nomazgā mani!�

�Meita aizgāja, izkurināja, atgriezās istabiņā, pakampa vecīti aiz bārdas, aizrāva uz pirti. Pirtī iegrūda �o kaktā, aplaistīja ar ūdeni, satvēra atkal aiz bārdas, pārvilka atpakaļ mājiņā. Bet vecītis teica:

�Neesmu viens pats, nomazgā, meitiņ, arī tos, kas tur pirtī!�

Aiziet �ī uz pirti, redz: pirts pilna �ūsku. Kampj verdo�u ūdeni, gā� �ūskām virsū, pēdīgi vēl paķer milnu un apsit visas. Nu iet pie vecī�a, vecītis pateikdamies iedod �ķirstiņu un piekodina, lai steidzoties ar to mājās, tur lai ienesot �ķirstiņu vislabākajā klētī, lai sasaucot apkārt visus savus labākos draugus un radus un tikai tad lai verot vaļā.

Mātes meita tā arī darīja, kā vecītis mācījis. Pārgāja mājās, saaicināja ciemos radus un draugus, sapulcināja vislabākajā klētī, kur uz augstas pūra lādes bija novietots �ķirstiņ�, lai svinīgi vērtu vaļā. Bet, līdzko �ķirstiņu atvēra, no tā ar milzu mēlēm iz�āvās uguns un visus aprija.

Kādam ķēniņam bija trīs meitas � viena īstā un divas aud�u meitas. Ķēniņ� pats jau vecs, tādēļ sāk meklēt znotu, kas viņa vietā valdītu valsti. Bet kam gan savu meitu lai uztic? �ādam tādam jau nevar. Ķēniņ� izsludina, ka uz precībām varot pieteik

ties visi, kas vien vēloties dabūt viņa meitu par sievu, bet dot viņ� gan do�ot ķēniņmeitu tikai tam, kas padarī�ot viņa uzdotos trīs darbus, bet preciniekus, kuri nevarē�ot uzdotos darbus veikt, lik�ot notiesāt.

Lai gan neveiksminiekiem draudēja bargs sods, tomēr netrūka drosminieku, kas gribēja kļūt par ķēniņiem. Tā arī kāda tēva dēli devās ceļā uz ķēniņa pili pie princeses precībās. Tre�ajam dēlam, muļķītim, bija jāpaliek mājās.

Ceļā abi gudrie satika vecu vīriņu. Tas vaicāja:

�Nu, dēliņi, uz kurieni tad iedami?�

Abi dēli itin lepni � kā jau ķēniņa meitas precinieki � atkliedza vecajam vīriņam:

�Kas tavam degunam par to daļas?� � un devās tālāk. Me�ā abi uzgāja skudru pūzni un izspārdīja uz visām pusēm. Tālāk tie nonāca pie ezera un sāka apmētāt pīles ar akmeņiem. Turpat ezera malā bija liepas ar bi�u kokiem. Brāļi saskaldīja bi�u kokus, izēda medu, tad visu posta�u tāpat pameta. Beidzot abi nonāca ķēniņa pilī un pieteicās par preciniekiem. Ķēniņ� uzdeva katram trīs darbus, bet �ie tos nevarēja izdarīt, un abus brāļus notiesāja.

Muļķa brālis gaidīja, gaidīja gudros pārnākam, bet tie neatgriezās. Nu muļķis savukārt sataisījās ceļā uz pili par ķēniņa meitas precinieku.

Ceļā viņ� tāpat satika veco vīriņu. Tas viņam vaicāja: �Dēliņ, uz kurieni nu kāpsi?�

�Es jau, tētiņ, arī gribu tikt par ķēniņu,� muļķītis vecītim atbildēja, �eju patlaban pie princeses precībās.�

�Ej, ej, manu dēliņ,� vecais vīriņ� teica, �bet iedams noslauki veco brāļu pēdas!�

Muļķītis nonāca pie izspārdītā skudru pū�ņa un ņēmās to izlabot: sarausa kopā visus grun�us, saslaucīja izsvaidītās skudru oliņas un sakrāva pūzni tādu pa�u, kāds tas bija agrāk. Pēc tam gāja tālāk, kamēr nonāca pie ezera. Tur bija sasviests iek�ā tik daudz visvisādu sprunguļu, ka nabaga pīlītēm nekur vairs papeldēt. Muļķītis izlasīja visus sprunguļus no ezera un paēdināja pīles ar savu ceļa maizi. Arī par aplaupītajām bitītēm viņ� ap�ēlojās, sastīpoja saskaldītos auļus, salika tajos atliku�ās �ūnas, pakāra bi�kokus liepās un tikai tad gāja uz pili pie ķēniņa pieteikties par precinieku.

Ķēniņ� viņam tūliņ uzdeva pirmo darbu: izsēja pagalma maurā sieku linsēklu, lika pa nakts melnumu visas sēklas atkal salasīt atpakaļ siekā. Ja viņ� to neizdarī�ot, tad galva nost.

Muļķītis nosēdās mauriņā pie tuk�ā sieta un sāka raudāt. Raudāja, raudāja, kamēr iemiga. No rīta pamostas un redz: sieks jau linsēklu pilns, pa�laik vēl beidzamās skudriņas atnes pa sēkliņai, tad tek projām uz me�u. Muļķītis nu priecīgs: pirmais darbs padarīts un galva �ai dienai vēl dro�a.

Ķēniņ� atnāk un sev par lielu brīnumu atrod linsēklas salasītas. Tagad viņ� paņem lielu atslēgu bunti, atraisa to vaļā un pa roku galam iesvie� atslēgas ezerā. Muļķītim nu atslēgas jāizzvejo no dzelmes. Kā to lai izdara? Nabadziņ� lai� atkal asaras vaļā. Bet ķēniņ� neliekas ne zinis, iet tikai projām un atstāj muļķīti raudam.

Kamēr �is vēl ezera krastā raud, atpeld pīles, panirst zem ūdens un pēc brītiņa uznāk aug�ā ar atslēgām knābjos. Muļķītis nezina no priekiem, ko darīt, ko ne, � arī otrs darbs tam izdevies.

Atnāk ķēniņ�, saņem atslēgas un brīnās atkal, kā �is to varējis izdarīt.

Tre�ais darbs nu bū�ot tāds: preciniekam jāuzmin, kura 109 no trim priek�ā atvestajām princesēm esot ķēniņa īstā meita. Visas trīs vienādā augumā, vienādos tērpos, visām vienādiem lakatiem aizsegtas acis. Muļķītis nu galīgi sprostos. Viņ� domā: pirmā būs tā īstā... Nē � otrā!... Tre�ā!... Nezina nabadziņ�, ko sacīt, kuru minēt. Visas trīs nostājas rindā. Sis skatās, skatās � visas uz mata vienādas, tāda kreisajā malā, tāda vidū, tāda labajā malā. Te muļķītis dzird, ka kāda liela bite rūc viņam gar ausīm:

�Tā vidējā, tā vidējā!�

Muļķītis uz laimi sper arī vaļā:

�Tā vidējā!� Un patiesi, vidējā nolai� lakatu, nāk un ķeras viņam ap kaklu. Arī vecais ķēniņ� tūliņ klāt, sauc par znotiņu un rīmā par kāzām.

Tā, re, muļķītis kļuva par ķēniņu.

Sensenos laikos kādā tālme�u zemē bijis ieradums nogalināt vecus cilvēkus, kas vairs nespēju�i strādāt. Tādus nespēcīgus ve�us aizvedu�i dziļi me�ā un atstāju�i vilkiem un lā�iem par barību. Ļaudis domāju�i, ka ve�i esot tikai par nastu, kavējot jaunos darbā. Un neviens neiedro�inājies paturēt mājās savus vecākus, tiklīdz tie vairs nebiju�i darba spējīgi, jo kaimiņi aizvien uzmanīju�i, lai tēvu likums tiktu svēti turēts. Tajos laikos tur dzīvojis kāds sirms un gudrs vīrs. Vīram jau bijis dēls un dēlam � atkal dēls. Ve�a dēls jau sācis vērot, ka tēvs vairs nav pilns darba strādnieks, ka tam jau laiks atstāt �o pasauli.

Tā nolēmis, dēls ņēmis mazdēla ragaviņas, uzsējis uz tām veco tēvu un vilcis uz me�u. Mazdēls tecējis pakaļ.

Dēls aizvedis tēvu me�ā, apgāzis ragaviņas sniegā un sacījis:

�Lai nu guļ vecais ar visām ragaviņām!�

Bet mazdēls, mundrs zēns būdams, iesaucies:

�Nē, tēt, savas ragaviņas es te neatstā�u!� �Kam tad tev vajag tādu nieka ragaviņu?� �Ja man nebūs ragaviņu, kā tad es tevi aizvilk�u uz me�u, kad tu būsi vecs?�

Izdzirdīs �ādus vārdus no sava dēla mutes, ve�a dēls kļuvis domīgs:

�Vai re, dēls man sola tādu pa�u galu, kādu �e padaru savam tēvam! Nē, tā nav labi!� � un vilcis vectēvu atpakaļ uz mājām. Krēslā iebraucis pagalmā un tūdaļ paslēpis nespēcīgo vectēvu pagrabā, lai kaimiņi neierauga, un ik dienas nesis tur vārgajam vīram ēst un dzert, kamēr tas pamazām atspirdzis.

Tai vasarā lopiem uznākusi nikna sērga: sāku�i krist zirgi, govis, aitas, cūkas. Vecais tēvs devis dēlam padomu:

�Turiet tīras kūtis un aizgaldas, no�ķiriet slimos lopus no veselajiem!�

Un lai dodot slimajiem tādas un tādas zāles.

Tā �im zemniekam gandrīz visi lopi paliku�i dzīvi, kamēr kaimiņiem daudzi nobeigu�ies. Nu visiem brīnums: no kurienes �im tāda laime?

Tajā zemē bijis arī paradums, ka uz rudens svētkiem * ļaudis kāvu�i daudz lopu, ēdu�i un līksmoju�i vairākas dienas no vietas.

Vecais tēvs atkal pamācījis dēlu, lai �oruden pacie�oties bez mielastiem, jo pēc sērgas lopi bū�ot dārgi un ļoti vajadzīgi, tāpēc �oruden vajagot tos taupīt.

Pavasarī dēls varējis apart visus savus laukus, bet citiem trūcis zirgu, biju�i apēsti arī vēr�i, un daudzi lauki paliku�i neaparti un neapsēti.

Tāpēc drīz vien tajā zemē izcēlies bads. Rudzu daudziem vairs nebijis ne grauda, retam kāda sauja mie�u.

Vectēvs pagrabā jau labu laiku manījis, ka nav labi, jo dēls mie�u maizi vien vairs devis un arī to pa�u pa druskai vien.

Reiz vectēvs jautājis dēlam:

�Kāpēc tu man vairs nedod ne gabaliņa rudzu maizes?�

Dēls atteicis:

�Visā zemē liels bads. Rudzu vairs nav nevienam ne grauda. Un posts jo lielāks ir ne vien tāpēc, ka nav ko ēst, bet gan tāpēc, ka nav ne riek�as, ko iesēt zemē!�

�Grūti laiki,� vecais nopūties. �Bet nebēdājies pārlieku, dēls. Sēklas tiesai rudzus tu dabūsi.�

�Kur tad?�

�Nojum pusi rijas un izkul no jauna vecos jumta salmus: tie jēlkūlām kulti, tajos vēl daudz graudu iek�ā.�

Dēls tā arī darījis: nojumis pusi rijas, pārkūlis vecos jumta salmus un dabūjis veselu stopu rudzu graudu.

To izdarījis, dēls atkal nogājis pagrabā pie tēva un priecīgs teicis, ka izkūlis no vecajiem rijas jumta salmiem 112 veselu stopu graudu.

Tēvs sacījis:

�Tagad nojum otru rijas pusi un izkul arī tol�

Dēls nojumis arī otru rijas pusi, pārkūlis vecos jumta salmus un dabūjis atkal veselu stopu rudzu graudu. Tad tēvs sacījis:

�Iesēj nu rudzus!�

Dēls iesējis rudzus, tie itin brangi augu�i, un nāko�ajam gadam jau bijis sēklas diezgan.

Kaimiņi nevarēju�i saprast, kā zemnieks tādos bada laikos ticis pie sēklas. Nospriedu�i, ka �im esot pūķis, kas velkot visādu labumu sētā. Sāku�i kaimiņa mājas uzmanīt un nolūkoju�i, ka viņ� slēpj pagrabā savu veco tēvu. Tūdaļ gāju�i pie ķēniņa sūdzēties.

Ķēniņ� saucis vainīgo uz pili un vaicājis:

�Vai tiesa, ka esi pārkāpis senseno likumu un atstājis savu nespēcīgo tēvu dzīvu?�

Zemnieks atbildējis:

�Atzīstos, esmu vainīgs!�

�Kā tu drīkstēji bada laikā ēdināt cilvēku, kas nestrādā?� �Zemniekam vajadzīgs ne vien darbs, bet arī padoms. Bez tēva padoma mēs ar sievu un bērniem būtu nomiru�i badā.�

�Kā tā? Tad ta�u tev nebūtu jābaro lieka mute!�

�Ak ķēniņ! Gudrs padoms alla� spēj mutes tēriņu atsvērt.�

Un apsūdzētais paskaidrojis, kā viņ� pēc sava vecā tēva padoma rīkojies un kas no tā iznācis.

Nu arī ķēniņ� sapratis, ka bez laba padoma ļaudis nevar iztikt un ka tikai tie ir īstie padomdevēji, kas pasaulē vairāk redzēju�i un piedzīvoju�i.

Un ķēniņ� izdevis jaunu likumu, ka nevienu sirmgalvi vairs nedrīkstot vest me�ā zvēriem par laupījumu un ka bērniem par saviem nespēcīgajiem vecākiem esot jārūpējas līdz pēdējai viņu dzīvības stundai.

Kādam ķēniņam bijusi meita, kas varējusi atminēt visgrūtāko mīklu. Tādēļ princese izdaudzināta pa visu pasauli. Ļaudis nāku�i gudro ķēniņmeitu apbrīnot, daudzi vēlēju�ies princesi precēt.

Beidzot ķēniņ� saka:

�Ilgāk to vairs nevaru izturēt: katru dienu mana pils ar preciniekiem kā piebāzta. Tagad izlaidī�u �ādu ziņu: kur� manai meitai uzdos tādu mīklu, ko viņa nespēs uzminēt, tas lai tad arī paliek viņai par vīru. Bet pārējos, kas manai meitai uzdos tādas mīklas, kuras viņa spēj uzminēt, lik�u pakārt.�

Tas līdzēja, jo no tās dienas lielo precinieku drūzmu vairs ne redzēt neredzēja.

Tā palika labu laiku.

Te uzreiz trīs tēva dēli tikmēr lielās, kamēr salielās ar princesi spēkoties. Vecākais brālis iet pirmais ar savu gudrību uz pili. Viņa mīklas ir gan gudras, bet princeses atbildes vēl gudrākas. Nekā darīt � jāiet pie karātavām. Otram brālim neveicas labāk. Nu taisās jaunākais brālis uz pili, bet tēvs un māte pēdējo dēlu vairs nelai�: kas tad pēc viņu nāves palik�ot mājelē, kas abiem vecumā do�ot maizi? Jaunākais brālis tomēr neatlai�as. Viņ� krīt lūgties, kamēr tēvs vēlē arī. Bet māte ne uz to pusi: divi dēli jau esot aizvesti pie karātavām, tre�o neparko nelaidī�ot.

�Kad tu iz�ibētu, nu jārauga aizkļūt klusām!� dēls sevī nodomā.

Kādu dienu viņ� mātei saka:

�Klausies, māmuliņ, man jājāj uz me�u stirnas �aut. Ieliec 114 cibiņā pavalga tiesu un kuļķenītē maizes klincīti!�

Bet māte tūliņ nomana, uz kurieni dēls nodomājis jāt. Viņa sadusmojas, ieber klincītī nāves zāles un raudādama �ukst:

�Ja jau tev jāmirst pie karātavām, tad mirsti labāk ceļā! Vismaz nebūs man jācie� kauns, ka trīs dēli tādā negodā miru�i!�

Jaunākais dēls paņem savu �aujamo rīku un aizjāj. Bet ceļā mana, ka zirgs piekusis. Dēls nodomā:

�Pag, pag, iedo�u tev maizes klincīti, gan tu at�irgsi!�

Zirgs apēd klincīti un nosprāgst.

Atlai�as divas vārnas, izknābj zirgam acis, arī tās nosprāgst.

Dēls iebā� vārnas kulītē un iet tālāk. Ap vakaru ieiet kādā mājiņā, kur dzīvo veca māte ar divpadsmit dēliem. Dēli � visi divpadsmit � briesmīgi slepkavas, bet tai brīdī māte viena pati mājās.

�Vai nav ko iekost?� jaunākais dēls vaicā.

�Ir gan. Bet ēd kna�i, jo drīz pārnāks mani dēli, tie tevi nomāks.�

�Cik dēlu tev ir?�

�Man pavisam divpadsmit.�

�Skat nu, vecenīt, tad jau dikti labi! Se, manā tarbiņā, divi balodī�i: izcep tiem vieniem se�iem vienu balodīti, tiem otriem se�iem otru. Es paēdī�u un steig�os projām.�

Jaunākais dēls, labi paēdis, neaizgāja vis projām, bet klusiņām uzlīda istabas aug�ā. Vecene, ar balo�u cep�anu nodarbodamās, to nemaz nepamanīja.

Pusnaktī pārnāk dēli un tūliņ prasa:

�Kas te par sve�u smaku?�

�Kas nu par smaku? Dabūju divus balodī�us un izcepu vieniem se�iem vienu, otriem se�iem otru.�

Dēli nu paēd, bet tūlīt arī atstiepjas. Vecene noskrubina cepe�a kauliņus � arī pati gatava. No rīta jaunākais dēls dodas tālāk. Iet, iet � cik ilgi tā neēdis iesi? Gribas ēst. Te, par laimi, dzird, ka turpat blakus brēc stirna. Viņ� pārliek savu �aujamo rīku pār plecu un saka tā:

�Ja redzē�u stirnu no�autu, tad bū�u ķēniņ�; ja neno�au�u, tad man jāmirst tepat me�ā neēdu�am.� 115

Aizmuguris gan �āvis, tomēr no�āvis. Tagad, labi paēdis, atpūties, sukājis iet, kamēr nonācis pilī, kur tūlīt uzdevis princesei �ādu mīklu:

�Citreiz biju liels mednieks. Es no�āvu vienu, tas no�autais no�āva divi, tie divi no�āva papriek� divpadsmit un beigās vēl vienu. Otrajā dienā �āvu to, ko neredzēju, un ēdu to, ko biju redzējis.�

Mīkla jāuzmin desmit dienu laikā, bet padoma prasīt princese nedrīkst nevienam pa�am. Princese izminas, izminas � nevar atminēt. Vakarā jaunākais dēls pierunā princeses durvju sargu un saka tā:

�Klausies, ja es tik�u par ķēniņu, tad iecel�u tevi par padoma devēju, bet tev tagad jāizdara man neliels pakalpojums: noklausies aiz durvīm, ko princese par mani runā!� Durvju sargs noklausās. Un pastāsta jaunākajam dēlam, ka princese tādus vārdus mētājusi:

�Ak tu nejēga, tavu grūtu mīklu! Bet nekas � man desmit dienu laika. Deviņas dienas sūtī�u savas kalpones, lai rauga no viņa mīklu izvilkt, ja tām neizdosies, desmitajā dienā ie�u pati. Tikai labi jāuzmanās, lai neviens nedabū zināt, ka esmu gājusi padomu prasīt!�

�Labi. Tu esi varens durvju sargs! Paņem savas �ķiltavas un paslēpies manā istabā! Kad kalpones ienāks pie manis mīklu izvilināt, tad es �ķaudī�u, bet, tiklīdz ie�ķaudos, tu �ķil, ko māki!�

Labi. Necik ilgi, viena kalpone jau klāt. Tiklīdz �ī uzsāk valodas par mīklu, jaunākais dēls ie�ķaudās un durvju sargs �ķiļ, ko māk. To dzirdēdama, kalpone aiziet klupdama krizdama un nemaz neatjēdzas, ka aizmirsusi paķert savu lakatiņu.

Tām astoņām neveicies labāk.

Desmitajā dienā raudzīs pati princese uz savu laimi mīklu izkrāpt. Viņa atver durvis un bailīgi jautā:

�Puisīt, vai esi viens pats te � istabā?�

�Kāpēc tā vaicā?�

�Jā, puisīt, man bail, ka kāds nenoklausās, ko tev jautā�u.�

��Tad jau laikam gribēsi mīklu uzzināt?�

�Nu kā tadļ Puisīt mīļais, pateic man tikai to pirmo vārdiņu, vairāk negribu!�

Tādu runu dzirdot, jaunākajam dēlam pret princesi atmaigst tik mīksta sirds, ka nevar atturēties, nepateicis mīklas pirmo vārdiņu. Pat �ķaudīt aizmirsis. Un trakākais vēl tas; nemaņā �im izsprūk arī otrais mīklas vārdiņ�! Sis gan tūlīt attopas, ko padarījis, sāk pie reizes arī �ķaudīt, �ķiltavas tūdaļ no�virkst, princesei pat lakatiņ� aizmirstas turpat, bet pati jau projām � divu mīklas vārdiņu viņai pietiek!

No rīta princese mīklu pateic. Jaunākajam dēlam jāiet pie karātavām. Bet iekāms viņu kar, tas izlūdzas no ķēniņa atļauju vēl beidzamo reizi pie karātavām uzdot princesei pa�u vieglāko mīklu pasaulē.

Ķēniņ� domā:

�Nu, kas par nelaimi! Ja viņa tik grūtu uzminēja, tad jau vieglāko pasmiedamās uzminēs.�

Noiet pie karātavām. Jaunākais dēls uzdod mīklu:

�Redziet, citreiz biju liels mednieks. Desmit stirnas �āvu: tās gaļas man izmuka, tās ādas man vēl tagadiņ azotē.�

So mīklu princese nebija gaidījusi. Mini nu, mini, ko pati ar savām kalponēm izvīlusi! Tas neiet. Teiksi tēvam, ka mīklas pirmos vārdiņus izvīlusi? Tas neiet. Minēsi �o mīklu? Arī tas neiet, jo tad tēvs vēl skaidrāk dabūs zināt, ko izdarījusi. Nebūtu tie lakatiņi tur paliku�i! Un, ja nebūtu noteikts, ka nevienam nedrīkst prasīt padoma, tad jau vēl kaut kā izķepurotos, bet tagad � cits nekas neatliek � jāsaka, ka ir ar mieru jaunāko dēlu precēt.

Un tā arī notika.

Pēc kāzām jaunais ķēniņ� ņem karaspēku un iet raudzīt, ko labu viņa vecais tēvs un māte dara. Pa ceļam tam iekrīt prātā nopostīt to slepkavu būdu, kur abas vārnas par balo�iem devis cept.

Karavīri noplē� būdai jumtu, uzplē� grīdu. Ak tu manu dieniņu! Zem grīdas liels pagrabs, un pagraba dibenā viņa pa�a abi vecākie brāļi piesieti. Nabadziņi pie beigām novārgu�i, lai gan ēdiena tur papilnam, jo slepkavas pagrabā sanesu�i milzīgu kāpu visādu ēdienu, dzērienu. Brālis, to redzēdams, tūlīt prasa:

�Brāļi mīļie, kā te iekļuvāt? Vai tad mīklas nedevāt minēt? Vai tad jūs nepakāra?�

�Mēs jau līdz ķēniņa pilij nemaz netikām. Slepkavas mūs sagūstīja un tūlīt aizsūtīja tēvam viltus ziņu, ka mēs esot pakārti, ka princese mūsu mīklas uzminējusi. To viņi darīja tādēļ, lai tēvs mūs nemeklētu un tā viņu mitekli neuzietu un neizpostītu.�

Kas nu varēja būt priecīgāks par veco tēvu un veco māmuļu, kad jaunākais dēls, par ķēniņa znotu kļuvis, vēl pārved abus vecākos dēlus dzīvus?

Abi raudāja trīs dieniņas, trīs naksniņas, prieka asaras liedami, tad gāja līdzi jaunākajam dēlam uz pili.

Pamātei biju�as divas īstās meitas un tre�ā pameita, īstās meitas biju�as slinkas un neglītas, bet māte tās ļoti mīlējusi un lutinājusi. Pameita bijusi skaista un strādīga, kas pamātei un īstajām meitām nemaz nebijis pa prātam. Tāpēc tās nabaga bārenītei

liku�as darīt darbu dienu un nakti.

Tās zemes ķēniņa dēls taisījies precēties un rīkojis lielas dzīres, kurās saaicinājis visas valsts meitas. Kad īstās meitas taisīju�ās uz dzīrēm, arī pameita iebildusi, vai viņa nevarētu iet līdzi. Pamāte iebērusi stopu zirņu pelnos un uzsaukusi:

�Kad izlasi tos zirņus, tad vari iet.�

Bārenīte nosēdusies raudādama pie pelnu �upas un saukusi:

�Balodī�i, nāciet man palīgā! Lasiet veselos stopiņā, bojātos guzniņā!�

Tūlīt salaidies daudz balo�u, un īsā brīdī tie salasīju�i visus zirņus. Darbu padarīju�i, balo�i vēl pamācīju�i bārenīti, lai ejot uz mātes kapu. Bārenīte arī aizgājusi uz kapsētu, piespiedusies pie egles, kas turpat kapa malā augusi, un tūlīt no egles nokritu�as skaistas sudraba drēbes. Apģērbusies skaistajās drēbēs, viņa steigusies uz ķēniņa dzīrēm. Ķēniņa dēls tikai ar viņu vien gribējis dancot, bet drīz viņa nozudusi un steigusies mājās.

Nāko�ajā dzīru dienā bārenītei bijis jāizlasa no pelniem stops kaņepju. Arī tas tāpat izdarīts, un �oreiz viņa pie egles dabūjusi zelta drēbes. No dzīrēm tā atkal drīz aizbēgusi un iekritusi kā ūdenī.

Tre�ajā dzīru dienā pamāte iebērusi pelnos stopu sinepju sēkliņu, lai izlasot tās. Balodī�i atkal bārenītei palīdzēju�i,

un �oreiz viņa pie egles dabūjusi dimanta drēbes. Kad nu bārenīte nonākusi pilī, tad ķēniņa dēls licis aptraipīt pils slieksni ar piķi, lai skaistā jaunava bēgot tiktu aizkavēta. Bārenītei izdevies gan atkal aizbēgt, ta�u piķis tai norāvis no kājas vienu dimanta kurpīti.

Ķēniņa dēls paņēmis kurpīti un braucis apkārt pa visu valsti mērīdams, bet izrādījies, ka nav nevienas tādas jaunavas, kam kurpīte labi derētu. Tā viņ� iebraucis arī pie mātes ar trim meitām. Māte, redzēdama, ka viņas meitām kurpe par mazu, apdrāzusi vecākajai meitai kāju. Tagad nu meita itin viegli varējusi uzvilkt kurpi kājā, un ķēniņa dēls vedis meitu uz savu pili.

Gar kapsētu braucot, dzird balodī�us rūcam:

�Asinis kājā, brauc mājā!�

Ķēniņa dēls paskatās un redz, ka līgavai tie�ām no kurpītes tek asinis. Viņ� nu ved vecāko meitu atpakaļ, bet māte tagad apdrā� kāju jaunākajai meitai. Nu ved jaunāko meitu projām, bet pie kapsētas balo�i sāk rūkt, un ķēniņa dēls redz, ka atkal ir pievilts.

Tre�o reizi, atgriezies mātes mājā, viņ� beidzot dabū rokā bārenīti, un tai kurpe ir kā uzlieta.

Gar kapsētu braucot, dzird balo�us rūcam:

�Līgavu ved! Līgavu ved!�

Tā nu bārenīti apprecēja ķēniņa dēls, bet īstās meitas nomocījās ilgu laiku, savas kājas dziedēdamas.

.

II ādām puisēnam vienā nedēļā nomiris tēvs un I < ^otrajā � māte. Bārenis katru dienu gājis uz kap-Г sētu un raudājis gau�as asaras. Reiz māte iznākusi W _no ķ_ap_{a un} iedevusi puisēnam trīs stabulites, sacīdama:

�Ku�, ku�, bērniņ, �e tev stabulites. Ja pirmo pūtīsi, nebūs vairs jāraud; ja otru papūtīsi, būs jāsmej as; ja tre�o papūtīsi, tad diesi un lēkāsi.�

Puisēns tūlīt papūtis pirmo stabulīti. Tā skanējusi tik jauki, tik sirsnīgi, ka asaras tūdaļ no�uvu�as. Nu papūtis otru stabulīti. Tā skanējusi tik jautri, tik tīkami, ka gribot negribot bijis jāsmej as. Beidzot papūtis ir tre�o stabulīti. Tā skanējusi tik jocīgi, tik burvīgi, ka gribot negribot bijis jāsāk diet un lēkāt. Pat putniņi un lopiņi lēkāju�i līdzi.

Tā nu puisēns no tās dienas varējis remdēt bēdas ar sta-bulī�u skaņām.

Reiz puisēns izgājis ganos. Lopiņi nevī�oju�i lāgā ēst, liku�ies gulēt. Bet puisēns nodomājis:

�Vai neēdu�us gan mājās dzī�u? Pag, pag, papūtī�u tre�o stabulīti, gan tad visi celsies!�

Un tā arī bijis. Līdzko uzpūtis, tūlīt visi kājās un nu lēkāju�i, lēkāju�i. Pūtējam lopiņu lēkā�ana patikusi, Viņ� nerimis vis pūst, bet ļāvis, lai lopiņi labi izlecas.

Tajā brīdī ķēniņam, no medībām atgrie�oties, gadījies jāt tur garām. Ķēniņ� brīnījies: kas tās par jocīgām skaņām, kas tie par trakiem lopiem!

Piejājis klāt � un tu brīnumi! � arī zirgs sāk lēkāt, un arī pa�am tāda pati nelaime: nemaz nosēdēt vairs seglos � kājas vien cilājas! Bet puisēns ķēniņu nemocījis ilgi, drīz mitējies stabulēt.

Nu ķēniņ�, zināms, tūlīt vaicājis, kur puisis tādu stabu-līti dabūjis. Puisēns neliedzies, izstāstījis visu no gala: cik stabulī�u no mātes dabūjis un kāds katrai stabulītei spēks. Ķēniņ� licis pūst pirmo stabulīti un ilgi ilgi klausījies jaukajās skaņās; tad licis uzpūst otru stabulīti un labu laiku smējies par jautrajām skaņām. Kad puisēns taisījies atkal tre�o stabulīti pūst, ķēniņ� smiedams saucis:

�Nepūt to, citādi man, vecam vīram, atkal būs jālec! Labāk paklau, ko teik�u: nāc man līdzi uz pili! Tev ar savu tre�o stabulīti jāpaveic tāds darbs, ko es viņnedēļ ar visu savu karaspēku nespēju paveikt. Jā, jā! Klausies: aizviņnedēļ kaimiņu valsts ķēniņ� nolaupīja manu vienīgo meitu. Es gāju ar karaspēku atņemt, bet nevarēju: viņam lielāks karaspēks. Aizej tu pie kaimiņu valsts ķēniņa ar savām sta-bulītēm un liec viņam tik ilgi lēkāt, kamēr apsolās atdot manu bērnu.�

Labi. Puisēns ar mieru

Tre�ajā dienā stabulnieks jau pie kaimiņu valsts ķēniņa klāt. Ķēniņ� drūmi sēdējis pilī pie viena loga, bet nolaupītā ķēniņmeita raudājusi gau�as asaras pie otra.

Puisēns uzpūtis pirmo stabulīti. Ķēniņ� klausījies, nodurtu galvu, ta�u jau gai�āku vaigu, bet ķēniņmeita tūdaļ mitējusies raudāt.

Puisēns uzpūtis otru stabulīti. Ķēniņ� sācis smieties pilnā rīklē, bet ķēniņmeita savās bēdās kaunējusies palaist smieklus, tāpēc aizsegusi seju un izsteigusies dārzā.

Puisēns uzpūtis tre�o stabulīti. Ķēniņ� sācis lēkāt. Un nu lēkājis un nu elsis, vairs ne atelpt nejēgdams, līdz beidzot sācis gan lūgties, lai �is mitējoties stabulēt. Bet puisēns atteicis:

�Ja atdosi nolaupīto ķēniņmeitu, tad mitē�os.�

�To nevaru, to nevaru!� ķēniņ� elsdams atbildējis.

�Ja nevari, tad stabulē�u!� puisēns atcirtis un pūtis no jauna.

Ķēniņ� atkal sācis lūgties, bet puisēns tikai stabulē. Beidzot, kad nemaz vairs nejaudājis lēkt, ķēniņ� iesaucies:

�Ņem meitu un vācies projām!�

122 Labi. Puisēns paņēmis ķēniņmeitu pie rokas un aizgājis.

Necik lielu gabalu pagāju�i, atskatās: ķēniņ� ar karaspēku dzenas pakaļ. Meita ļoti izbijusies, bet puisēns teicis:

�Ko tu bēdā? Lai tikai nāk, gan viņi man dancos!�

Un tā arī bijis. Panāku�i gan, bet, tikko atskanējusi puisēna tre�ā stabulīte, viss karaspēks lēkājis vienā laidā. To redzēdams, kaimiņu ķēniņ� atmetis ar roku un apsolījies, ka tālāk bēgļus nevajā�ot.

Tre�ajā dienā puisis ar ķēniņmeitu pie rokas atgriezies mājās. Vecais ķēniņ� apkampis puisi un sacījis:

�Vai neteicu, ka tu ar stabulīti iespēsi vairāk nekā es ar saviem karavīriem? Par pateicību pieņemu tevi dēla kārtā. Vēlāk, kad mir�u, vari ņemt valdī�anā manu valsti un precēt manu vienīgo meitu.�

Divi brāļi iet medīt. Me�ā satiek suni. Vecākais brālis prasa jaunākajam:

�Vai �au�u?�

�Ne�auj vis mani!� suns iesaucas. �Es jums do�u katram trīs kucēnus: abiem pirmajiem vārds Kampējs, tiem

otrajiem � Lauzējs, tiem tre�ajiem � Dzelzārdis. Kad pirmie kamps, tad putēs pī�ļos; kad otrie tvers, tad lūzīs lauskās; kad tre�ie ārdīs, tad �ķīdīs gabalu gabalos.�

Labi. Pēc brītiņa satiek vilku. Vecākais brālis prasa jaunākajam:

�Vai �au�u?�

�Ne�auj vis mani!� vilks iesaucas. �Es jums do�u katram vienu vilcēnu. Tie būs stipri plēsēji.�

Labi. Pēc brītiņa satiek lāci. Vecākais brālis prasa jaunākajam:

�Vai �au�u?�

�Ne�auj vis mani!� lācis iesaucas. �Es jums do�u katram vienu lācēnu. Tie būs krietni kāpēji.�

Labi. Pēc brītiņa satiek lūsi. Vecākais brālis prasa jaunākajam:

�Vai �au�u?�

�Ne�auj vis mani!� lūsis iesaucas.� Es jums do�u katram vienu lūsēnu. Tie būs nadzīgi skrāpētāji.�

Labi. Pēc brītiņa satiek lapsu. Vecākais brālis prasa jaunākajam:

�Vai �au�u?�

�Ne�auj vis mani!� lapsa iesaucas. �Es jums do�u katram vienu lapsēnu. Tie būs vareni dziednieki.�

Labi. Pēc brītiņa satiek briedi. Vecākais brālis prasa jau-124 nākajam:

�Vai �au�u?�

�Ne�auj vis mani!� briedis iesaucas. �Es jums do�u katram vienu briedēnu. Tie būs labi nesēji.�

Labi. Pēc brītiņa satiek stirnu. Vecākais brālis prasa jaunākajam:

�Vai �au�u?�

�Ne�auj vis mani!� stirna iesaucas. �Es jums do�u katram vienu stirnēnu. Tie būs labi skrējēji.�

Labi. Pēc brītiņa satiek zaķi. Vecākais prasa jaunākajam:

�Vai �au�u?�

�Ne�auj vis mani!� garausis iesaucas. �Es jums do�u katram vienu zaķēnu. Tie būs labi ziņne�i.�

Nu brāļi paņem katrs savus zvērus, savus palīgus, un tad nodomā �ķirties. Bet, iekāms �ķiras, norunā iedurt katrs savu nazi lielajā ozolā: ja kāds no abiem atgrieztos un atrastu brāļa nazi norūsēju�u, tad tā būtu zīme, ka brālim neklājas labi; ja spo�u, tad, zināms, cita lieta, tad brālim klājas labi. Tā norunāju�i, dodas katrs savu ceļu: vecākais brālis iet aplīk, jaunākais taisni.

Otrajā dienā vecākais brālis nonāk kādā pilī. Pils glu�i izmirusi: vairāk ne dvēselītes iek�ā kā viena vienīga mei�a.

�Meitiņ, māsiņ, kur tad citi ļaudis?�

�Citi ļaudis skrēja pakaļ baltajam briedim un pārvērtās par akmeņiem; arī tētiņ� tā aizgāja.�

�Nekas, meitiņ, tie skrēja bez palīgiem, bet man palīgu �um un ņudz: gan briedi noķer�u.�

Iziet ārā. Jā, balts briedis velk gar pili garām; �is ar saviem palīgiem pakaļ. Uzreiz baltais briedis nozūd. Vecākais brālis nu paceļ acis uz aug�u un ierauga vecā apsē nejauku raganu.

�Nāc zemē, vecā ragana! Ja ne, es sūtī�u pakaļ savu lāci, lai nones tevi ar godu!�

�Ie�u, ie�u! Atļauj tikai man ar �o stibiņu taviem biedriem piesist, lai viņi man neieko�.�

�is atļauj. Bet, tikko ragana ar stibiņu piesit, uzreiz visi zvēri, visi palīgi, ar visu vecāko brāli pārvēr�as par akmeņiem.

Pēc laba laika jaunākais brālis atnāk pie ozola un ierauga 125 brāļa nazi pavisam norūsēju�u. Viņ� tūdaļ grie�as atpakaļ brāli meklēt.

Nonāk tai pa�ā pilī, kur viena vienīga mei�a.

�Meitiņ, māsiņ, kur tad citi ļaudis?�

�Citi ļaudis skrēja pakaļ baltajam briedim un pārvērtās par akmeņiem. Reiz atnāca pat kāds jauneklis ar visādiem zvēriem � saviem palīgiem � un domāja briedi noķert. Bet kas to deva � tāpat pārvērtās par akmeņiem.�

�Tas mans brālis, tas mans brālis! Kā lai viņu atpestīju?� �Brāli tu neatpestīsi. Pesties labāk pats no �ejienes vaļā un ņem arī mani līdzi! Tu, puisīt, nezini, kas tur viņā apsē par raganu: ar vienu vārdiņu, ar mazu irbulīti viņa pārvēr� tevi vai mani, vai tavus zvērus par mū�īgiem akmeņiem. Un viņa raudzīs atriebties, ja vien uzzinās, ka tevi te pieturu. Bēgsim, puisīt, pie laika!�

Jaunākais brālis nu uzkāpj vilkam mugurā, paņem mei�u klēpī un bēg. Te zeme sāk dimdēt: ragana jo� pakaļ.

Jaunākais brālis redz, ka ar vilku neizbēgs; viņ� pamet vilku un lec ar mei�u lācim mugurā. Bet ragana ir tagad nāk vēl tuvāk un tuvāk.

Jaunākais brālis nu lec ar mei�u briedim mugurā. Bet ragana ir tagad nāk vēl tuvāk un tuvāk.

Zaķis bēg, ko māk. Stirniņa lobj pār laukiem un gravām pārtie�u vien, pārtie�u vien. Vilciņ�, lācītis, lapsiņa pa ciņu ciņiem veldamies veļas. Lūsītis, līkkājītis, skrien klupdams krizdams. Tikai Kampējs, Lauzējs, Dzelzārdis zobus vien grie�. Tomēr � ko �ie vieni!

Arī briedis, nesējs, beigās nomana, ka raganai naigāks solis. Viņ� saka jaunākajam brālim:

�Paberzē manu labo ragu, tad tur iznāks suseklītis. To suseklīti svied pār kreiso plecu, tikai neskaties atpakaļ!�

Jaunākais brālis svie� suseklīti pār kreiso plecu, un re: aiz muguras rodas biezum biezi, zilum zili me�i! Ragana tomēr izēdas ir tiem cauri.

Briedis nu saka jaunākajam brālim:

�Paberzē manu labo ragu, tad tur iznāks galodiņa. To galodiņu svied pār kreiso plecu, tikai neskaties atpakaļ!�

126 Jaunākais brālis svie� galodiņu pār kreiso plecu, un re: aiz muguras rodas lielum lieli, augstum augsti klin�u kalni! Ragana tomēr pārrāpjas ir tiem pāri.

Briedis nu saka jaunākajam brālim:

�Paberzē manu labo ragu, tad tur iznāks lakatiņ�. To lakatiņu svied pār kreiso plecu, tikai neskaties atpakaļ!�

Jaunākais brālis svie� lakatiņu pār kreiso plecu, un re: nu gadās aiz muguras uguns upe. Pār �o upi ragana netiek pāri. Jaunākais brālis nu nokāpj no brie�a un atpū�as. Tomēr ilgi nevar vis pūsties, jo jātaisa ta�u būdiņa, kur pārgulēt. Tagad visi pie darba. Ak tu �ēlīgais, kur tas ātri gāja! Viens nesa, otrs svieda, tre�ais cēla, ceturtais vilka, piektais krāva, sestais juma.

Kad visi apgūlu�ies, briedis izved jaunāko brāli laukā un saka:

�Tagad nokauj mani un aproc manu galvu zem sliek�ņa, manu rumpi zem grīdas! Un �e tev �ī prievīte, to glabā cie�i! Ja tu kādreiz no �īs būdiņas aizej, tad apvicini trīs reizes prievīti no labās puses uz kreiso, piesien ar to pa�u manu galvu pie rumpja, un es bū�u atkal dzīvs.�

�Bet saki, mīļo briedīt, kā lai tevi, savu glābēju, kauju?�

�Nenelgojies! Vai es tevi uz nelabu mācī�u? Tas būs tavs pa�a labums.�

Jaunākais brālis tā izdara un noliek prievīti uz loga.

No rīta tam ie�aujas prātā kaut ko ar saviem zvēriem, palīgiem, pamedīt, lai ne�alktu. Mei�a paliek mājā un ierauga prievīti. Viņa nodomā:

�Tādu labu sienamo nevar vis tā mētāt: apsie�u zeķīti.�

Tomēr, zeķi siedama, tā apvicina prievīti no kreisās puses uz labo. Tai pa�ā mirklī gadās pār uguns upi dzelzs tilts � un ragana upei pāri.

Nu skrien zvēri, nu steidz palīgi raganai virsū. �ī arī nevar nekā darīt, jo stibiņu steigdamās aizmirsusi pie apses. Bet tādai tev trūks padoma! Viens divi � liela bedre gatava, un zvēri, palīgi, � kur� nāk, tas iek�ā, kur� nāk, tas iek�ā.

Kad visi sabiru�i bedrē, tad � klauks! � biezas trejdeviņu dzelzs durvis virsū � un kur tad nu! Tagad jaunākais brālis ar mei�u spīlēs. Ragana tikai smej vien un saka, lai 127 nu kurinot pirti, nomazgājoties balti un tad lai sataisoties ■viņai par brokastu.

Sie nu kurina pirti, bet ragana apguļas saulgozī. Spriesti vēl nav ne remdeni, te brie�a galva klāt un saka:

�Muļķī�i, kur jūs ar kurinā�anu tā steidzaties? Kampējs, Lauzējs, Dzelzārdis vēl tikai trejas dzelzs durvis uzlauzu�i. �ubinieties labi ilgi, kamēr būs uzlauztas visas trejdeviņas durvis!�

Līdzko brie�a galva aizgājusi, ari ragana klāt:

�Guļu, guļu, nevaru sagaidīt. Kas ir, vai drīz būs izkurināta?�

�Vienam pērējam būtu puskurināta, diviem � vēl jāuzmet.�

�Nu, ja tik ilgi velkas, tad divus brokastā nemaz negribu.�

To teikdama, ragana pakampj mei�u un izrauj viņai to priek�zobu, kas tīra zelta. Sis zobs meitiņai pa�as Laimas mātes dāvināts: kad tā nav mutē, tad viņai jāmirst.

Un tā arī bija: meitai zobs no mutes ārā, meita nomirst. Ragana ieliek meitu dzelzs �ķirstā un aprok krustceļos.

Kamēr ragana tā darbojas, te brie�a galva atkal klāt.

�Kampējs, Lauzējs, Dzelzārdis atkal trīs durvis uzlauzu�i!�

Ragana, pārskrējusi no mei�as bērēm, �ķiet vēl vairāk izsalkusi. Nu uzbļauj:

�Kurini ātri! Ja nebūs drīz, ēdī�u tevi melnu!�

�Būs, būs drīz, vēl tikai ūdenim jāpasilst.�

Ragana apgulstas saulgozī, brie�a galva atkal klāt:

�Kampējs, Lauzējs, Dzelzārdis lau� beidzamās durvis. Nu tikai gaidi palīgus!�

Nebija ilgi, kad visi zvēri, visi palīgi, klāt. Katrs noslēpjas savā vietā: zaķītis zem sola, stirna zem lāvas, lapsa pa-durvē, vilks toverī, lācis krāsns kaktā, lūsis dāra caurumā; Kampējs, Lauzējs, Dzelzārdis un jaunākais brālis pats � krāsns bedrē.

Pēc brī�a nāks ragana un uzbļaus: �Vai nu reiz būs?� �Ir gan, nāc tikai iek�ā!�

128 Ciks! Durvis vaļā, un ragana ielien iek�ā.

Nu bija ko redzēt: Kampējs kampa, Lauzējs lauza, Dzelzārdis ārdīja, lācis zvēla, vilks plēsa, lapsa koda, lūsis skrāpēja, stirna spēra, zaķis ar priek�ķepām vālēja, jaunākais brālis pats ar garmeti krāva. Tomēr raganu pavisam piebeigt tie neattapa, jo pirts durvis bija paliku�as vaļā � un �ī projām.

Nu bija visi priecīgi. Tomēr, kad jaunākais brālis iesāka stāstīt par mei�u, tad visi noskuma un vienā mutē apņēmās mei�u meklēt. Zaķis lēca pa priek�u, vilks un suņi o�ņāja, kamēr uzo�ņāja.

Lūsītis un stirna tūliņ uzraka dzelzs �ķirstu, lācis izcēla ārā, Kampējs, Lauzējs, Dzelzārdis atlauza dzelzs vāku, un lapsa, dakteris, atrada pagalvī zelta zobu.

Jaunākais brālis ielika zobu, kur izrauts, un paskatāmies � mei�a dzīva, vesela! Tagad vēl visi ar prievīti uzmodināja briedi un tad jāja uz pili atpakaļ, kā atjāju�i.

Ceļā lapsa, gudriniece, saka:

�Visu varam izost, bet to vienu nemācējām izdibināt, ka ragana stibiņu aizmirsusi apsē. Vai tad mums būtu vajadzējis tik tālu bēgt?�

�Nekas, nekas,� briedis atbild. �Tagad pavēlēsim raganai bez stibiņas no apses nokāpt un, ja viņa neklausīs, gāzīsim apsi gar zemi.�

Labi. Visi nonāk pie apses. Ragana sē� kā tupezis un kunkst:

�Man salst, man salst! Laid mani zemē sasildīties, bet, lai tavi zvēri man nekostu, tad atļauj mazliet ar stibiņu tiem uzsist!�

Jaunākais brālis nemaz neklausās, ko �ī tur savaid. Viņ� uzsauc:

�Nenāc ar stibiņu zemē, bet saki mums tūliņ, kas tie te par akmeņiem!�

�Tie ir cilvēki, tie ir zvēri.�

�Nu labi, ja viņi ir cilvēki, ja viņi ir zvēri, kā tad tos atdzīvināt?�

Ragana negrib un negrib teikt, bet, ja neteic, �ie tūdaļ gā� apsi gar zemi. ₁₂э

�Negāziet, negāziet, teik�u, teik�u: paņem no apses praula trupe�us un uzbildini uz akmeņiem, tad viņi atdzīvosies.�

Tā izdara. Nu atgadās cilvēki, nu atgadās arī vecākais brālis, viņa zvēri, palīgi, mei�as tēvs, mei�as mātē un visi pavalstnieki. Nu ņudz kā tirgū.

Liels pulks tagad apstāj apsi un gā� zemē ar visu raganu. Krītot �ī neattop ne ar stibiņu sist, ne roku pacelt: visi zvēri virsū un saplosa gabalos.

Jaunākais brālis apprec meitu un vēl �obaltdien saderīgi dzīvo kopā ar vecāko brāli iemantotajā pilī.

Tas noticis sensenos laikos. Saule, sals un vēj� gāju�i reiz pa ceļu un iedami visi trīs savā starpā sarunāju�ies.

Saule teikusi:

�Es esmu stiprāka par jums abiem!�

Sals sacījis:

�Nē, es esmu stiprāks.�

Vēj� teicis:

�Nē, nebūs tiesa. Es esmu stiprākais!�

Visi atzīst, ka stipram labi dzīvot pasaulē: lai tas iet kur iedams, visi no viņa bīstas. Bet kā lai nu iz�ķir, kur� stiprākais?

Ejot satiek cilvēku. Tas, būdams goda vīrs un satikdams gājējus, noņem cepuri, paklanās un iet tālāk savu ceļu.

Cilvēks vēl nav necik tālu pagājis, kad trīs ceļa gājēji sauc viņu atpakaļ. Tie grib zināt, kuram no viņiem cilvēks paklanījies, jo laikam ta�u ne visiem trim.

Tā nu viņi jautā:

�Saki, tu, cilvēk, mums taisnību: kuram no mums trijiem tu cēli cepuri un paklanījies? Ta�u ne jau visiem trim kopā!�

Cilvēks domāja, domāja, bet nezināja, ko atbildēt. Saule var stipri karsēt, sals var stipri saldēt, un vēj� var izkaltēt zemi. Kam nu dot lielāko godu?

Beidzot cilvēks nodomāja:

�Vai nebūs labāk, ja sacī�u � vējam? Lai saule ir cik karsta būdama, kad sāk pūst vēj�, tūliņ laiks top vēsāks. Lai arī sals var cik stipri saldēt, kad vēj� sāk pūst no dienvidu puses, tūliņ tiek siltāks.�

Tā apdomājies, viņ� saka:

�Es paklanījos vējam.�

Saulei tas nepatīk, un tā piedraud cilvēkam: '

�Tu pieminēsi visu savu mū�u, ka vēju atzini par labākul �� Bet vēj� mierina cilvēku, sacīdams:

�Nebaidies tu ne saules, ne sala! Ja viņi gribēs tev ko ļaunu darīt, tad piemini tikai mani!�

Vasarā saule nodomāja cilvēku pārmācīt un staroja tam virsū savus starus, cik vien tiem bija karstuma.

Cilvēkam kļuva tik karsti, ka nezināja vairs, kur dēties: ne ārā, ne istabā nav spirgtuma! Jāiet ūdenī glābties, bet cik ilgi ūdenī sēdēsi?

Tad cilvēkam ienāca prātā vēj�, un viņ� iesaucās: .

�Kaut jel vējiņ� sāktu pūst, nebūtu vairs tik karsti!�

Un vējiņ� tūdaļ sāka pūst no ziemeļu puses, laiks pamazām kļuva vēsāks. Cilvēks atkal varēja strādāt savu darbu, un saulei bija jāatzīst, ka vēj� tomēr stiprāks.

Ziemā arī sals gribēja cilvēku pārmācīt un uzsūtīja tādu aukstumu, ka cilvēkam, pat istabā sē�ot, jāvelk ka�oks mugurā.

Cilvēks atkal atcerējās vēju un sacīja:

�Kaut jel vēj� sāktu pūst, tad arī mākoņi sāktu staigāt un aukstums pierimtu!�

Un vēj� tūdaļ sāka pūst no dienvidu puses, sacēlās sniegputenis, un aukstums pamazām pielaidās. Cilvēks izgāja no istabas un posās uz me�u pēc malkas.

Nu arī sals redzēja, ka vēj� par viņu stiprāks un ka nav vērts vairāk spēkoties. Cilvēks varēja mierīgi braukt me�ā un strādāt savu darbu.

Satiekoties ar sauli, vēj� sacīja:

�Stiprāks ir tas, kur� nelielās ar savu spēku. Tikai darbā var redzēt, kam vairāk spēka.�

Lapsa jau mācējusi visas viltības un gudrības, tikai pa gaisu laisties vēl nemācējusi. Nogājusi pie stārķa iemācīties arī to gudrību. Stārķis paņēmis lapsu aiz pakau�a un nesis gaisā. Labi augstu padebe�os lapsai ie�āvies prātā:

�Diezgan būs, nu jau mācē�u!�

Un tūlīt teikusi stārķim, lai nu lai�ot vaļā, lido�ot pati. Stārķis palaidis arī, un �ī nu nākusi rūkdama zemē, taisni virsū celmam. Gan uzsaukusi:

�Vai bēgsi, pagāns, nost no ceļa!� � bet celms nemaz neklausās.

Un tad nu uzkritusi tik nelāgi, ka palikusi guļam ar at�autu asti.

No tā laika nevienai lapsai vairs nav ienācis prātā laisties pa gaisu un visas vēl �odien staigā ar at�autām astēm.

Reiz vilks saticis me�malā avenu un sacījis:

�Es tevi apēdī�u!�

Avens atbildējis:

�Kam tev pūlēties ēst! Nostājies labāk leja.

atplet muti, bet es uzkāp�u kalnā un dzīvs ieskrie�u tev

rīkle!�

Vilks mierā ar tādu avena padomu. Nostājies lejā un gaida. Avens uzkāpis kalnā, ieskrējies un pilnā sparā belzis ar ragiem vilkam pa atplesto rīkli, tā, ka vilks uzreiz bijis gar zemi un palicis apdullis guļam. Avens tad licies projām, cik a�i vien jaudājis.

Vilks pēc brī�a at�irbis, uzcēlies un teicis:

�Diezin vai palika iek�ā, vai izskrēja cauri?�

Zvejniekam no ragavām nobiru�as zivis. Pēdās skrējusi lapsa, atradusi zivis, sanesusi zem siena kaudzes, sē� aizvējā un ēd.

Garām slājis izkāmējis vilks. Ieraudzījis lapsu ēdam un gājis klāt:

�Labdien, kūmiņ!�

�Vesels, kūm, vesels!� lapsa atbildējusi.

Vilks badā saklabinājis zobus un lūdzies:

�Klau, kūmiņ, dod arī man vienu zivtiņu!�

�Nekā nebūs, kūm, ej pats pazvejo!� lapsa atteikusi.

�Domā, man bija viegli tādā putenī pa āliņģi ņemties?�

�Bet, mīļo kūmiņ, es ta�u neprotu, pamāci mani!� vilks gaudies.

�Kas tur ko prast! Pie ciema ezerā ir izcirsts āliņģis. Ej iekar āliņģī asti, un pa nakti tev pieķersies vesels vezums.� Vilks paklausījis, vakarā aizgājis pie āliņģa, iekāris asti un sē�. Naktī uznācis liels aukstums, aste iesalusi ledū. Vilks

pakustinājis asti � smaga. Laikam daudz zivju pieķēries!

�Nu, lai pieķeras vairāk,� vilks nodomājis un sēdējis vien tālāk.

Uz rīta pusi atskrējusi lapsa un mīlīgi jautājusi:

�Nu, kūm, vai ķeras?�

�Ķeras, kūmiņ, ķeras!� vilks atbildējis. �Aste jau smaga.�

�Tad tikai sēdi vien, līdz gaismai vēl laiks!� lapsa pamācījusi, bet pati skrējusi projām. Un ne jau uz me�u. Viltniece aizlavījusies uz ciemu un stāstījusi sievām, ka vilks āliņģī ūdeni jaucot.

Sievas vēl netic, skrien skatīties � patiesi āliņģī vilks sē�! Trūkstas viss ciems, ķer vēzdas un milnas, skrien vilku sist. Vilks, nabags, rauga bēgt, bet nevar: aste iesalusi! 135

Saskrēju�i ļaudis, sāku�i sist � cits ar vēzdu, cits ar milnu, cits ar krāsns kruķi. Sit un kliedz, vilks sāpēs gaudo un ņirdz zobus.

Beidzot izrāvis asti bez ādas un bēdzis, cik kājas nes.

Lapsa pa to laiku ielīdusi tuk�ā istabā, �ņukurēdama pēc pavalga, izgāzusi sievai maizes abru, noziedusies ar mīklu un iztraucēta mukusi uz me�u.

Me�malā viņu panāk vilks un raudādams pārmet:

�Vai kūmiņ, kā tu mani piemānīji! Nevienas zivtiņas es nenoķēru un gandrīz bez astes paliku!�

�Bēdīgi, kūm, bēdīgi!� lapsa vaid līdzi. �Bet man, redzi, izgāja vēl bēdīgāk: es skrēju tev palīgā, bet ceļā man uzbruka sievas. Viena kā zvēla ar kruķi pa galvu, tā smadzeņu pods pu�u. Redzi, jau salst uz pakau�a!�

�Tad tev ir klājies vēl ļaunāk nekā man,� vilks viebies. �Sēsties mugurā, panesī�u tevi kādu gabaliņu, te palikt nevar. Dzirdi, kā ciema suņi rej! Uzodīs pēdas, atvedīs medniekus, būs vēl sliktāk. Bēgsim, kūmiņ!�

�Ak vai kūm, cik tu labs!� lapsa �ēli novaidas. �Aiznes mani pie alas, tad bū�u glābta. Citādi gals klāt, ne solīti nevaru paspert!�

Un vilks licis lapsu pār pleciem un stiepis projām pa kupenu kupenām.

Vilks nes, bet lapsa murmina:

�Sistais nesisto nes, sistais nesisto nes!�

Vilks padzirdis un ievaicājies:

�Ko tu, kūmiņ, sacīji?�

�Es pātarus skaitu,� lapsa atteikusi. �Laikam jau pēdējā stundiņa klāt!�

Vilks klupdams stiepis tālāk, bet lapsa smējusi vien:

�Sistais nesisto nes, sistais nesisto nes!�

Tā naivais vilks aiznesis viltīgo lapsu uz viņas alu, bet zvejnieka amatu vairs nemū�am nav gribējis mācīties.

.

Reiz zaķim apnika dzīve. Un kā gan neapniks, ja visi viņu vajā? Dienu viņu dzenā mednieks ar suņiem, naktī viņam jāslēpjas no vilka, lapsas un citiem plēsoņām. Ērglis un vanags uzbrūk garausim no gaisa. Pat sētas kaķis klūp zaķim virsū.

�Grūta, pārāk grūta mana dzīve,� zaķis prātoja. �Nav dzīvnieka, kas tiktu vairāk vajāts un nicināts. Ko tad man tādam dzīvot pasaulē? Ie�u labāk uz ezeru slīcināties.�

Un zaķis, dzīvi apnicis, cilpoja uz ezeru, lai darītu sev galu. Bet ezermalā bija daudz var�u. Tāpat kā zaķis tās bailīgi vērās apkārt, vai nenāk kāds vajātājs. Zaķi pamanīju�as, tās ļoti nobijās, jo noturēja viņu par ļaunu zvēru, un viena pēc otras � plunk�! � ūdenī.

Zaķis ieraudzīja, ka vardes no viņa bēg, un nelēca ūdenī. �Oho, puis!� viņ� priekā iesaucās. �Viņas ta�u bēga no manis! Ko tad es bēdājos? Iznāk, ka vardēm vēl sliktāka dzīve nekā man: vesels bars nobaidījās no viena pa�a zaķa!�

Un zaķis no liela prieka sāka tā smieties, ka pārplīsa lūpa.

No tā laika zaķim �ķelta lūpa, bet nekad viņ� vairs nedomā par dzīves apnikumu un nemeklē sev galu.

Skopais saimnieks veco Poģi aizdzinis me�ā, jo tas vairs nespējis pienācīgi sargāt mājas. Poģis pakampis �ogmalā sagrabēju�u auna ādu, aizvilcies bēdīgs silmalā, apmeties zem vēja izgāztas egles un ar to pa�u aunādu sedzies, to pa�u aiz gara laika

grauzis.

Garām gājis vilks, ieraudzījis veco Poģi darbojamies ar aunādu un vaicājis:

�Ko tu te dari?�

�Ko daru? �uju vecuma galā kurpes.�

�Ai Poģīt, pa�uj arī man kurpes! Tagad pliksalā ar mātes dotajiem apaviem nemaz vairs nevar paiet!�

�Labi, labi! Bet atnes man aunu! Kurpēm vajadzīga laba āda, bet �ī jau galīgi sagrabējusi, nebūs izturības. Vai saproti?�

�Saprotu, saprotu!� vilks atteicis un aizsteidzies pēc auna.

No rīta atnesis aunu. Poģis skatījies, skatījies: var būt, ka iznāk�ot gan! Pēc trim nedēļām kurpes bū�ot gatavas, lai tad nākot pakaļ.

Poģis nu veselas trīs nedēļas mielojies ar auna gaļu un ne�uvis nemaz.

Atnāk vilks.

�Vai kurpes gatavas?�

�Sen jau!� Poģis atteicis un sniedzis �im auna nagus. �Velc tikai kājā un pielaiko, vai derēs!�

Vilks izmokās visādi, neder un neder: par mazām.

Poģis nu kasījis aiz auss:

�Ai vilciņ, tā jau es domāju, ka no nieka auna ādas neiz-138 nāks nekādas teicamas kurpes! Tev jau brangi liela ķepa.

Vajadzēs ņemt vismaz kādu gada vērsēnu, tad varbūt iznāks.�

�Kas vajadzīgs, tas vajadzīgsl� vilks atteicis un aizgājis pēc vēr�a.

No rīta atstiepis vērsi.

�Nu ta�u pietiks?�

�Jādomā gan! Pēc se�ām nedēļām nāc kurpēm pakaļ!�

Poģis nu se�as nedēļas mielojies ar vēr�a gaļu un ne�uvis nemaz.

Atnāk vilks.

�Vai kurpes gatavas?�

�Sen jau! Kur tas laiks! Se nu �e, raugi uzvilkt!�

Vilks izvelkas vienā kājā, otrā � nekā! Vērsim �ķelti nagi, kur tev derēs!

�Ai vilciņ, tā jau domāju! Stiepdams uz me�u, tu vērsēnu laikam biji vilcis gar zemi un tik neģēlīgi biji saplosījis vēr�a ādu, ka lielāku gabalu nemaz izgriezt: griez, kur gribi, tādas skrandu slejas vien nāk! Un tev jau brangi liela ķepa: tur, pēc manām domām, vajadzēs labu kumeļu, tad gan.�

�Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs!� vilks atsacījis un aizskrējis pēc kumeļa.

No rīta atstiepis gadu vecu kumeļu.

Nu ta�u pietik�ot?

�Dro�i! Pēc deviņām nedēļām nāc tik pakaļ!�

Poģis nu deviņas nedēļas mielojies ar kumeļa gaļu un ne�uvis nemaz.

Atnāk vilks.

�Vai kurpes gatavas?�

�Tikko no liestes!� Poģis atteicis un iedevis kumeļa nagus. Vilks uzmaucis kājās � nu kurpes derēju�as gan! Bet kas vilkam par nelaimi prātā? Tūliņ jaunās kurpes jāieval-kājot uz slidena ledus! Uzgājis uz slidena ledus � ak tu manu dieniņ! � ne noturēties, ne pagrozīties! Kā griezies atpakaļ, tā klupis un kritis, vai kaklu lauzdams.

Poģis aiz smiekliem nekur glābties, bet, a�e, vilks nesmiesies vis: dusmīgs! Kā drīkstējis viņu ar tādām kurpēm piejokot un tad vēl izsmiet? Lai nākot tūliņ kauties!

�Ko es ar tevi kau�os?� Poģis atteicis. �Tad jau labāk 139 celsim īstu karu: sapulcini tu savus palīgus, es sapulcinā�u savus, un rīt pie me�a �ķūņa, kur tās slaikā^ priedes, satiksimies karaspēks pret karaspēku.�

�Labi. Esmu mierā! Bet tad nu tu sargies!� vilks nolielījies, kurpes nomaukdams.

Poģis pa vakara krēslu aizgājis ciemos pie saviem biju�ajiem darba biedriem, lai aicinātu tos talkā. Vispirms viņ� aprunājies ar zirgu, bet tas aizbildinājies, ka saimnieks viņu pārāk nostrādinājis un viņ� nemaz nejaudājot paiet. Tad suns gājis pie vēr�a, bet arī tas atsacījies, teikdams, ka vakar, cinīti ārdot, aizlauzis vienu ragu un �odien �im sāpot galva.

Beidzot Poģim izdevies pierunāt gaili, zostēviņu un rīmei. Pa nakti kopīgi izspriedu�i, kā karu sākt, un rīta agrumā devu�ies uz norunāto kaujas vietu pie �ķūņa.

Bet arī vilks nesnaudis. Tas pierunājis uz kara darbiem me�acūku, zaķi, lāci, un visi jau mazā gaismiņā gaidīju�i pretinieku.

Zaķis �iem izlūku priek�nieks. Tas uzkāpis �ķūņa jumtā un vērojis ar abām acīm. Uz vienu reizi iesaucies:

�Viņi nāk! Viņi nāk!�

Vilks vaicāja:

�Vai vēl tālu?�

�Drīz būs klāt! Jau noras galā!�

�Vai ienaidnieki stipri bruņoti?�

�Stipri, stipri! Nu gan mums ies, kā ies, jo vienam redzu pīķi, otrs lasa akmeņus lingai, bet tre�ais, pacēlis gaisā divus zobenus, tikai sauc:

�Kur ir, kur ir? Padod man arī!��

�Vai traks!� vilks nobijies. �Slēpsimies, me�acūka, mēs abi �agaru �upā, lai zaķis dro�ības labad paliek jumtā, bet tu, lācīt, sāc kauju!�

�Nē, ko tad es viens?� lācis atteicies. �Es kāp�u priedē, kas tad ir, ir!�

Atnācis Poģis ar savu karaspēku, lūkojas visapkārt � pretinieka nav! Jau gribēju�i iet projām, te runcis pama-140 nījis �agaru �upā me�acūkas astes galiņu, noturējis to par peli un klupis virsū. Me�acūka, sajuzdama sāpes, metusies no �upas ārā, taisni vilkam pār muguru.

Vilks nodomājis:

�Ja jau me�acūka bēg, ko tad es gaidī�u?�

Un lēcis pakaļ � taisni zostēviņam virsū!

Zostēviņ� pasities sāņus un uzgrūdies gailim.

Gailis domājis:

�Nu vairs nav labi!�

Un uzlaidies priedē. Bet priedē lācis! Tas paguvis tikai iesaukties, lai glābjot no tā, kam sitamie pie abiem sāniem, un, kaklu lauzdams, gāzies no priedes lejā.

Vienīgi zaķis dro�sirdīgi sēdējis �ķūņa jumtā un noskatījies kaujā, sacīdams:

�Kas jau nu būs � būs!� un nelaidies vis tūliņ lapās kā tie pārējie zaķapastalas.

Vēlāk visi me�ā sapulcēju�ies vienkop un nu brīnīju�ies: �Ak tavus baigos karavīrus, kādi tam Poģim!� Me�acūka teikusi:

�Man sadūra asti ar pīķi!�

Vilks iesaucies:

�Man jau arī gribēja iegrūst pīķi ribās, bet es izbēgu!�

Lācis norūcis:

�Vistrakāk klājās man: tas, kam tie sitamie pie katra sāna, uzskrēja priedē un kliedz:

�Kur ir, kur ir? Padod man arī!� Es tad laidos pie laika no priedes zemē un par laimi uzkritu celmam, citādi būtu vai nosities!�

Bet zaķis smiedamies teicis:

�Kamēr jūs mukāt, es nogaidīju karam beigas, un man āda vesela!�

Sensenos laikos dzīvoja bagāts kungs. Kungam bija liela, raiba cūka. Tā ganījās tīrumā.

Kādu dienu kungs ieraudzīja ubagu, nometu�os ceļos, klanāmies cūkai.

Kungs jautā:

�Kāpēc tu klanies manai cūkai?�

Ubags atbildēja:

�Klanos, lai viņa �odien atnāk pie manis ciemos, jo man ir lieli godi.�

�Nu tad ņem to līdzi!� kungs vēlīgi atļāva.

Ubags paņēma cūku un aizveda uz savu būdu.

Kungs gaidīja, gaidīja, cerēdams, ka ubags cūku drīz pārvedīs. Nekā! Nesagaidījis brauca pats pakaļ.

Nobraucis pie ubaga, kungs prasīja, lai atdodot cūku, bet ubags attieca, ka cūka pa�laik esot pie kaimiņa, jo arī tam biju�i lieli godi.

Kungs jutās pacildināts, ta�u prasīja, lai tūlīt gādājot cūku �urp.

Ubags jau sataisījās iet pēc cūkas, bet atgriezās atpakaļ un lūdza kungu, lai iedodot �im zirgu, sacīdams, ka kaimiņ� esot bagāts vīrs un �im esot kauns iet kājām pie viņa pēc kunga raibās cūkas.

Kungs, juzdamies vēl vairāk pagodināts, atļāva paņemt zirgu.

Gabalu pabraucis, ubags iedomājās, ka vajadzējis ta�u no kunga prasīt arī labākas drēbes.

Sacīts � darīts. Atgriezies atpakaļ, ubags ilgi skaidroja, ka tādam skrandainim kā viņ� gan neklājoties braukt ļaudīs pēc kungu raibās cūkas, kas tik ko�i kuplinājusi ar savu 142 klātbūtni divus lielus godus. Lai braucot kungs pats, vai

vismaz lai aizdodot uz to bridi �im savas labās drēbes, tad �is nenodarītu kungam kaunu.

Kungs gan tielējies, ta�u beidzot iedevis arī drēbes.

Tagad ubags kā pats lielkungs aizbrauca pie kaimiņa pēc raibās cūkas, bet kungs palika tīstīdamies ubaga skrandās un gaidīdams, kad tas atgriezīsies.

Ta�u ubagam braukt atpakaļ nenāca ne prātā.

Izgaidījies līdz vakaram un nosalis zils, kungs gāja uz savu pili. Kundze pamanīja pie vārtiem noplīsu�o vīrieti, noturēja par ubagu un lika, lai to labi samilno. Ko �is lien pilī?

Sulaiņi sizdami gan pazina, ka tas ir kungs, bet gribēja atmaksāt tam savus parādus, tāpēc izlikās nepazīstam un mizoja vien.

Tikai pēc lielām vaimanām kundze beidzot pazina savu vīru, sāka kliegt sulaiņiem, lai nāk pie prāta, bet neko vairs nevarēja darīt: pati tā bija pavēlējusi.

Tikai tagad kungs saprata, ka ubags viņu iznerrojis, bet bija jau par vēlu.

Ubags nu dzīvoja bez bēdu, turēja aizgaldā kunga raibo cūku, brauca ar kunga zirgu un valkāja kunga drēbes.

Reiz kāds velna jaunskungs pastaigājies naktī gar mui�as riju un izdzirdējis piedarbā briesmīgu troksni. Velns klusiņām ielīdis rijā un ieraudzījis, ka rijnieks guļ uz plāna, aizmidzis un krāc.

Velnam krāk�ana ļoti patikusi, un tas bie�i naktīs nācis

uz riju klausīties. Kādreiz velns pielīdis rijniekam tuvāk, gribēdams redzēt, kā �is to krāk�anu izdara, bet tajā brīdī gulētājam nejau�i pieskārusies velna aste � un krācējs pamodies. Velns nu gribējis mukt projām, bet rijnieks pie astes noturējis.

Tā sākusies viņu draudzība. Velns vēlējies, lai rijnieks iemāca viņu krākt. Rijnieks ar mieru, bet par velti gan ne, prasījis par mācību pilnu cepuri naudas un vēl rokas naudu � sauju tīra zelta uz vietas.

Velns bijis ar mieru, tikai naudu gan nesī�ot pa daļām � katru dienu pa saujai, jo uzreiz pilnu cepuri nevarot atnest: vecie velni jaunajiem nedodot tik daudz tēriņa naudas.

Tā nu viņi vienoju�ies.

Velns tūliņ pagrābis no kabatas sauju zelta naudas, uzsviedis rijas krāsns priek�ā un aizgājis. Bet rijnieks a�i izdūris cepurei dibenā caurumu un novietojis cepuri rijas kaktā uz tuk�as cibas.

Vakarā, kad gaiļi nodziedāju�i beidzamās dziesmas, velns bijis klāt, iebēris cepurē naudu un sākusies mācī�ana.

Rijnieks sēdējis krāsns priek�ā uz bluķa, snaudis un krācis. Velns tupējis pie krāsns uz plika plāna un klausījies. Kad redzējis, ka rijnieks jau pavisam aizmidzis, tad klusām vilcis līdzi. Bet viņam krāk�ana neizdevusies: viņ� tikai

144 �ņācis. Pagājis ilgs laiks, kamēr ievingrinājies.

Kad nu velnam licies, ka māksla jau rokā, tad arī laidis vaļā tā, ka rijas ārdi cilājusies un rijnieks pārbīlī novēlies no bluķa. Tomēr velnam �ķitis, ka viņam tā krāk�ana neejot tik labi kā rijniekam. Lai rijnieks dodot naudu atpakaļ � neesot iemācījis, kā nākas.

Rijnieks tad teicis, ka sēdus nevarot īsti labi krākt, vajagot likties guļus, ar muguru uz plāna, aizvērt acis un aizmigt, tad krāk�ana izdo�oties labāk.

Velns tam nepiekritis. Uz muguras nogulties viņ� nevarot, jo aste nelai�ot. Acis aizvērt viņ� vispār nevarot, un aizmigt ārpus elles viņam neesot brīv.

Bet rijnieks nav ar mieru atlaist velnu no skolo�anas, kamēr tas nemāk krākt, kā vajag. Tad jau labāk do�ot naudu atpakaļ. Uz vietas. Tikai velns vispirms lai atkrācot atpakaļ visu, ko iemācījies.

Velns nobijies un nesapratis, kā to lai izdara. To viņ� vēl neesot mācījies.

Uz to rijnieks atbildējis, ka tā neesot viņa darī�ana.

Velns aizgājis domīgs un pie rijnieka vairs nenācis. Bet rijnieks nu bijis bagāts un dzīvojis zaļi, cepuri kuldams.

Kāds tēvs mirdams deva savam dēlam trīs padomus:

�Neej bie�i ciemā, citādi tevi sāks nicināt; nemij tirgū zirgus, citādi paliksi kājām; nepreci sievu no sve�atnes, citādi apņemsi nelabu!�

Dēls nosmudzināja galvu un lika �os vārdus cieņā. Pēc tēva nāves viņ� nodomāja:

�Jārauga tēva padomus pārbaudīt.�

Aizgāja ciemā. Pirmajā reizē viņu uzņēma ar plāceņiem, arī otrreiz nekas nekaitēja, tre�oreiz jau cienāja vēsāk, ceturto reizi tā bij, kā bij, piekto reizi pārnāca ne ēdis, ne dzēris, bet sestajā reizē viņam pasniedza pelavainu maizi ar skābu putru. Vienu riecienu viņ� ar mokām apēda, turpretim otru pārnesa mājās un paglabāja klētī savā tīnītē. Gulēt iedams, dēls klusībā nodomāja:

�Pirmais tēva padoms pareizs, bet nu raudzī�u pārbaudīt otru.�

Tā nolēmis, sāka braukāt pa tirgiem un mainīt zirgus. Un kāds labums tur atlēca? Beidzot iemainīja tādu krabiņu, kas palika uz ceļa un atstāja pa�u kājām. Dēls novilka krabiņam ādu un paglabāja savā tīnītē. Gulēt iedams, klusībā nodomāja:

�Divi tēva padomi pareizi, bet nu raudzī�u pārbaudīt tre�o.�

Jau nākamajā svētdienā dēlam bija tāls ceļ� zem kājām: viņ� devās vai uz otru pasaules malu precēt sievu.

Meklēja, meklēja, kamēr atrada meitu kā diegā pakurinātu: iet, ka ne papē�i pie zemes nepieduras!

Ko tur vairāk, lai tikai braucot nāko�o svētdienu uz viņa mājām vietraugos.

Tomēr vakarā, uz mājām iedams, dēls klusībā nodomāja: �Divi tēva padomi man jau kabatā; kamēr bā�u kabatā tre�o, aplūko�u labi. Svētdiena paliek svētdiena, ko tur var nolūkot, bet darba dienā � tā pavisam cita lieta! Ie�u atpakaļ, ielīdī�u piedarbā pārgulēt un rītu noskatī�os, kāda mana nākamā mū�a biedre ir darbā!�

No rīta vecie jau ar saules lēktu uz lauka pie rudziem, bet meita nekur nav redzama. Nu tu brīnums! Pusdiena klāt, vēl nekur nemana � jāiet istabā raudzīt!

Ieiet istabā � vakarējais priek�auts guļ plāna vidū kā iesālīts un pati aizkrāsnē krāc, ka sienas brīk�ķ.

Tēva dēls paķēra priek�autu un steidzās uz mājām. Noglabāja priek�autu tīnītē un mierīgi gaidīja svētdienu.

Pienāca svētdiena � vietraugi klāt. Izskatījās vienu kaktu, otru kaktu � brīnum labi! Iegāja klētī, ieraudzīja tēva padomu tīnīti. � Kas tur esot iek�ā?

�To nevarē�u rādīt � tur dārgas lietas!�

Lai jau rādot, lai neliedzot.

�Nu, ja jau jārāda, tad jārāda.�

Atvēra tīnīti � kas tas?

�Kur, puisīt, mans priek�auts te gadījies?�

�Jā, meitiņ, �ī tīnītē ir mana tēva padomu krājēja: kamēr citi ļaudis guļ, tīnītē savāc man derīgus padomus. Un trīs padomi manā tīnītē jau glabājas: �is riecientiņ�, �ī āda un tavs priek�auts. Pirmais māca: neej bie�i ciemā, citādi tevi sāks nicināt! Otrs māca: nemij tirgū zirgus, citādi paliksi kājām! Tre�ais � tavs priek�auts � māca: nepreci sievu no sve�atnes, citādi apņemsi nelabu!�

To dzirdot, meita sakaunējās un aizbrauca.

Kāds ķēniņ� ik dienas, ik naktis sūtījis savu sulaini, lai tas noklausītos, ko ļaudis par viņu runā. Reiz sulainim izdevies noklausīties divu zintnieku sarunu.

Viens teicis:

�Ja ķēniņ� man ļautu vējā sadedzināt pieci simti asu malkas, es izlietu tādu zivi � tīra sudraba!�

Otrs teicis:

�Ja ķēniņ� man ļautu vējā sadedzināt tūksto� asu malkas, es viņam izlietu zelta spārnus!�

Dzirdot par zelta spārniem, sulainis zintniekiem klāt, lai nākot līdzi. Aiziet pie ķēniņa. Ķēniņ� dod tūksto� asu malkas.

Nu zintnieks kurina, nu dedzina, kamēr sadeg milzīga kaudze. Kad sārts izdeg, pelni atdziest, sāk ru�ināt, jā � ir spārni! Laistās vien.

Nes tos uz pili, noliek skrīnē.

Drīz ķēniņ� brauc pie kaimiņiem sērst un vedina arī dēlu līdzi, bet dēls nevar iztūļāties, paliek mājās. Nu, ko no gara laika darīt? Atver skrīni, sāk niekoties ar zelta spārniem: gan groza tos, gan pēta, gan visādi skrūvē, kamēr zelta spārni pēk�ņi pie pleciem klāt!

Bet, līdzko spārni klāt, tā ķēniņa dēls aiziet pa gaisu gaisiem. Tā viņ� lido trīs dienas, trīs naktis. Tre�ajā dienā atrod īsto spārnu vēzienu un laimīgi nolai�as zemē.

Kad labi apskatās un apjautājas, redz, ka nolaidies pie sve�a ķēniņa pils durvīm. Noglabā spārnus krūmos un iet iek�ā. Ko nu teikt?

Beidzot attopas un saka:

148 �Nācu pie ķēniņa darbu meklēt.�

�Pa�ā reizē, man vajadzīgs avju gans.�

Salīgst. Tomēr dienu no dienas avis ganīt, lietū mirkt un rasā brist tādam cilvēkam, kas no mazotnes pie darba nav radis, drīz apnīk. Uzmācas gar� laiks. Gan izdzied vienu dziesmiņu, gan otru, nekas nelīdz: skumība aug augumā.

Te kādu dienu no pils izslīd pa�a ķēniņa meita un nāk pie avju gana pakavēt laiku. Abi sāk tērzēt. Valodas �ķil-tin �ķiļas, sirdis derēt sader. Bet nu atkal cita nelaime: ķēniņ� uzzina, ka meitai saderība ar avju ganu, un kļūst dusmīgs. Bargumā pavēl avju ganam apģērbties līķa drānās un gaidīt savu pēdējo stundu.

Bet avju gans pa�ukst ķēniņa meitai, lai �ī pusnaktī iznākot ar pils vārtu atslēgu.

Labi. Ķēniņa meita pusnaktī ar atslēgu klāt, un pēc brītiņa �is jau darbojas gar zelta spārniem. Nav ilgi,kad spārni jau pleciem pielikti, meita klēpī, un avju gans aiziet pa gaisu gaisiem uz mājām pie tēva. Tre�ajā dienā taisa zināmo vēzienu un nolai�as zemē taisni pie tēva pils durvīm. Ieiet iek�ā, tēvs priecīgs bez gala.

Tad nu bija kāzas, kādas nekad vairs nebū�ot. Avju gans un ķēniņ� aicināja arī mani un dāvināja stikla kurpes, papīra svārkus, sviesta cepuri. Bet man gadījās iet pa akmeņiem � kurpes saplīsa; uznāca lieli lieti � svārki iz�ķīda; vēlāk atspīdēja karsta saule � izkusa cepure. Tā uz kāzām netiku � paliku turpat, kur esmu vēl tagad.

Reiz dzīvoja neredzīgs ķēniņ�. Viņam bija trīs dēli: divi gudri, tre�ais vientiesis.

Kādudien ķēniņ� sasauca dēlus un teica:

�Visa man ir papilnam: gan naudas un mantas, gan uzticamu pavalstnieku un mīļu dēlu, bet viena man,

kā zināt, trūkst: nav man acu gaismas. Un ne par kādu naudu to nevar atgūt, jo neviens ārsts neapņemas mani dziedēt.�

�Jā!� Vientiesis nopūtās.

Gudrie dēli klusēja.

Bet tēvs turpināja:

�Tomēr nekad mani nav atstājusi cerība, un nupat es uzzināju, ka aiz trim valstīm esot princese, kas septiņas nedēļas guļot cie�ā miegā un otras septiņas pavadot nomodā. �ai princesei piederot putns, kura dziesmās klausīdamies tizlie sākot diet un neredzīgie topot redzīgi. Bet princese savu brīnumputnu ne rādot, ne dodot, ne arī ļaujot klausīties tā dziesmās. Tādēļ putnu vajagot paņemt slepeni.�

�Nozagt?� Vientiesis iesaucās.

�Turi muti tu, muļķi!� gudrie pamācīja.

Bet ķēniņ� turpināja:

�Jā, viegli tas nenāksies, jo princesi līdz ar putnu cie�i apsargā un katru, kas putnam tuvojas, nonāvē. Tomēr es ceru uz jums, mani dēli, un ticu, ka jūs veiksiet �o varoņdarbu un atdosiet savam tēvam acu gaismu. Jūs, mani abi vecākie dēli, seglojiet zirgus, ņemiet pilnus zutņus naudas un dodieties ceļā! Jūsu jaunākais brālis Vientiesis paliks mājās pie manis. Pēc trim gadiem gaidī�u jūs atpakaļ.�

Abi vecākie dēli apsegloja krietnus kumeļus, piebēra 150 pilnas jostas ar naudu un devās ceļā.

Abi jāja itin jautri un jau pie pirmā kroga sēja zirgus pie slitas un gāja iek�ā dzesēt slāpes.

Tā turpināja ari tālāk: kur tikai krogs, tur iek�ā dzert, kur krogs, tur sien zirgus pie slitas.

Kādreiz ceļā viņi satika vecu vīriņu ar garu, baltu bārdu.

Tas vaicāja:

�Dēli, uz kurieni jādami?�

Abi ķēniņdēli sadusmojās: tāds nieka vīrelis, ceļa gājējs, drīkstēs dēvēt �os par dēliem un sāks pra�ņāt, uz kurieni viņiem ceļ�!

�Kas tavam degunam daļas?� �ie atcirta.

Un jāja abi tālāk, pa krogiem dzerdami.

Pagāja trīs gadi, pagāja �etri, pieci, se�i, bet no abiem dēliem ne vēsts. Ķēniņ� bēdājās:

�Mani mīļie dēli, ļauns gals jums manis dēļ ir bijis jāņem, princeses sargi jūs ir nokāvu�i. Nu man ir palicis tikai viens dēls � �is Vientiesis. Ko ar tādu lai iesāku? Būtu jel gadījies kāds drosminieks, kas aizjātu un atnestu man skaidras ziņas par dēlu nāvi!�

Vientiesim tēva bēdas gāja ļoti pie sirds. Viņ� izlūdzās vienreiz, otrreiz, lai tēvs lai�ot viņu raudzīt, kur brāļi paliku�i. Bet tēvs ikreiz atteica:

�Tādas domas tu liec pie malas! Kur tu jāsi, tāds muļķītis? Ja jau taviem gudrajiem brāļiem nelaimējās, tad tu jau ne pieci soļi no mājām neaizjāsi, kad jau būsi bētē!�

Bet Vientiesis lūdza un lūdza.

Beidzot tēvs sacīja:

�Manis dēļ jau vari jāt. Tikai nedomā ņemt labu zirgu un daudz naudas. Tālu vis netiksi.�

Vientiesis priecīgs, ka reiz ta�u dabūjis atļauju, paņem vecu zirģeli, iemet ķe�ā pāris dukātu un jāj projām. Ceļā viņ� sastop vecu vīriņu ar garu, baltu bārdu. Vecītis vaicā:

�Uz kurieni, dēliņ, jādams?�

Vientiesītis izstāstīja visu sīki: tā un tā � tēvs esot neredzīgs, neviens zintnieks nespējot viņu dziedināt, bet aiz trim valstīm princesei esot putns, kura dziesma darot redzīgu. Tāpēc abi gudrie brāļi jau pirms se�iem gadiem 151

aizjāju�i pēc putna, bet vēl neesot atgriezu�ies. Tēvs nu gribot zināt, kur viņa dēli paliku�i, Vientiesis tagad jājot tos meklēt.

Vecītis Vientiesim iedeva diega kamoliņu un sacīja:

�Tai krogā, kur tu gulēsi pa nakti, neielaidies ne ar vienu nekādās izdarībās un jau agri jāj tālāk! Sis kamoliņ� tev rādīs, kad varēsi iet pie princeses. Ja kamoliņ� tek pa priek�u, tad nebaidies, tad vari iet dro�i, neviens sargs tevi neredzēs, un princese pati gulēs cie�ā miegā.�

Vientiesis tencināja, saņēma kamoliņu un gāja tālāk. Vēlā vakarā viņ� pieturēja pie kroga un palika tur pa nakti. Krodzinieks gribēja piedabūt, lai viņ� dzer un spēlē kārtis, bet Vientiesis neielaidās nekādās izdarībās.

Rīt viņ� agri jāja tālāk un pēc laba laika laimīgi nonāca pie princeses pils. Ap pili visapkārt bija nostādīti sargi. Vientiesis apstājās me�malā, nolika kamoliņu zemē un sāka gaidīt, kamēr tas kustēsies. Gaidīja līdz vēlam vakaram, gaidīja visu nakti, bet kamoliņ� guļ, kā nolikts.

Otrajā rītā kamoliņ� mazliet pavalstījās no vienas puses uz otru, tad sāka ritēt uz priek�u. Vientiesis uz pēdām pakaļ. Kamoliņ� veļas sargiem cauri taisni uz pili, Vientiesis uz pēdām pakaļ. Neviens sargs viņu.ne redz, ne mana. Kamoliņ� rit viņam pa priek�u pilī � viņ� pakaļ.

Vientiesis redz: princese guļ. Viņa ir tik daiļa, tik jauka kā pavasara saulīte. Piere ievziedu baltumā, vaigi rītausmas sārtumā, lūpas asins ko�umā. Vientiesim pagurst sirds, viņ� liekas princesei blakus un aizmirst putnu, aizmirst tēvu un brāļus, aizmirst visu pasauli...

Ta�u kamoliņ� nelika Vientiesi mierā: jau pēc neilga laika tas sāka velties turp un atpakaļ gar gultu, kamēr lēca gultā iek�ā.

Nu Vientiesis atjautās, cēlās no gultas aug�ā, paķēra putnu, par atmiņu vēl novilka princesei no pirksta gredzenu un steidzās kamoliņam līdzi.

Tikko Vientiesis izskrēja ārā, kad pilī sacēlās trauksme. Princese atmodās un tincināja sargus, prasīdama: kas pie viņas bijis? Kas paņēmis putnu un gredzenu? Kas pie viņas 152 gulējis?

Vientiesis me�malā paķēra kamoliņu, uzlēca zirgam mugurā un auļiem vien jāja uz mājām.

Vakarā viņ� nonāca tai pa�ā krogā un palika pa nakti. Krodzinieks atkal vedināja viņu kārtis spēlēt. Vientiesis tagad jutās tik laimīgs, ka nespēja atteikties, sāka spēlēt. Bet �odien viņam visur gāja līdzi laime, arī kārtīs. Drīz viņ� krodziniekam atņēma brangu riek�avu zelta. Ja tā ietu arī uz priek�u, tad pēc stundas viņ� jau būtu bagāts vīrs, bet pēk�ņi kamoliņ� sāka spārdīties pa kabatu, neļāva Vientiesim vairāk spēlēt.

Vientiesis uzmeta kārtis uz galda un teica, ka nu esot diezgan. Krodzinieks gan satumsa zils no dusmām, bet neko darīt.

Vientiesis izgulējās un rītā jau agri saposās, lai jātu uz mājām. Nejau�i viņ� ieraudzīja aiz dārza �oga divus pie ķerrām pieķēdētus vīrus zemi dzenam. Apjautājies, kas tie par vīriem, uzzināja, ka tie krodzinieka parādnieki. Vientiesis ie�ēlojās par nelaimīgajiem un izpirka tos no parādu verdzības. Kādi nu viņam bija prieki un brīnumi, kad izpirktajos pazina savus vecākos brāļus!

Visi trijatā jāja uz tēva mājām.

Ceļā viņi apmetās me�malā uz diendusu. Tikko Vientiesis aizmiga, abi brāļi viņu nosita, paņēma brīnumputnu un steidzās mājās.

Tēvs aiz priekiem nezināja, ko darīt, kā abus gudros brāļus cildināt, un izteica no�ēlu, ka ļāvis Vientiesim vienam doties pasaulē.

�Būs iemaldījies kādā purvā un nepārnāks vairs! Vai tāds zina, kur kāju liek, kur soli sper?� brāļi vēl piebilda.

Ķēniņam nu putns gan bija, bet acu gai�ums tomēr neatgriezās, jo putns nedziedāja.

Brāļi gan visādi izdarījās un izmēģinājās � viss velti! Putns nedziedāja, un ķēniņ� kā bijis, tā palika neredzīgs.

Nosistais muļķa brālis gulēja me�malā. No �ak�ņiem izlīda ķirzaka un tik ilgi lo�ņāja gar gulētāju, pīkstēdama: �Dzīvs! Dzīvs!� � kamēr Vientiesis no tiesas sāka kustēties, staipīties, �āvāties, līdz beidzot cēlās aug�ā un lēnām sāka iet uz māju pusi.

Pēc ilga ilga gājiena viņ� beidzot nonāca tēva pilī.

Neviens viņu te vairs nepazina.

Vientiesis salīga pie sava tēva par zirgu kopēju un algā dabūja mazu plu�ķīti kumeliņu.

Tā viņ�, neviena nepazīts, sadzīvoja apaļus septiņus gadus. Viņa kumeliņ� izauga par lielu, staltu zirgu: visā stallī viņam nebija līdzinieka ne izskatā, ne riksī.

Kad bija pagāju�i septiņi gadi, pienāca ziņa, ka brāļiem jāejot aiz trim valstīm pie princeses, kurai nozagts brīnumputns. Abi vecākie brāļi paņēma putnu un devās pie princeses. Tā viņiem jautāja:

�Ko jūs bez putna vēl paņēmāt?�

Gudrie brāļi nezināja, ko teikt. Arī putns stāv sabozies, nedzied.

To redzot, princese lika abus brāļus bargi sodīt.

Tad atjāja savā kumeļā Vientiesis. Līdzko viņu ielaida pie princeses, putns tūlīt steidza puisim pretim un dziedāja. Princese vaicāja:

�Ko tu vēl bez putna paņēmi?�

�Vēl es paņēmu gredzenu,� Vientiesis kautrīgi atbildēja.

Princese kļuva priecīga, drīz rīkoja kāzas un apprecēja Vientiesi.

Pēc kāzām abi devās apciemot neredzīgo ķēniņu.

Ceļā dodamās, princese ņēma līdzi maizes kukuli, ko nekad nevar apēst, ūdens krūzi, ko nekad nevar izdzert, un zobenu, ar ko var katru naidnieku uzvarēt.

Viņa sacīja:

�Kas var zināt, kādas briesmas mums ceļā var uzbrukt? Tagad esam dro�i pret badu, slāpēm un naidniekiem.�

Pirmajai valstij cauri iedami, viņi atrada to galējā postā: zemi bija piemeklējis neizsakāms bads. Nevienam te nebija ne drupaēas maizes, ļaudis tikko vairs dzīvi.

Princese ar Vientiesi nu sāka griezt riku pēc rikas no sava kukuļa, ko nevar apēst, un dalīja salcējiem. Ļaudis atkal atspirga un aiz pateicības ievēlēja abus par savas zemes valdniekiem.

Otrajā valstī maizes bija gana, bet trūka ūdens. Lietus 154 nebija lijis ilgu laiku, visi strauti izsīku�i, visas akas izsmel-

tas. Princese ar Vientiesi sāk liet no savas neizsmeļamās krūzes ūdeni un dzirdināja izslāpu�os. Aiz pateicības tie ievēlēja viņus par savas zemes valdniekiem.

Tre�ajā valstī viņi atrada visus ļaudis ļoti izbiju�os: stiprs un ļauns ienaidnieks sakāvis viņu karaspēku un patlaban nākot apkaut visus ļaudis.

Princese nu sniedza Vientiesim zobenu, ar ko spējams sakaut katru pretinieku. Vientiesis stājās ienaidniekam pretim un sīvā kaujā to pieveica. Ļaudis aiz pateicības ievēlēja abus par savas zemes valdniekiem.

Slava par labsirdīgo ķēniņpāri skrēja viņiem pa priek�u. Slimais un neredzīgais ķēniņ�, saņēmis vēsti par savu gudro dēlu bēdīgo likteni un Vientiesī�a laimi, raudādams nāca pretim jaunajam pārim. Putns sāka dziedāt, un neredzīgais ķēniņ� piepe�i atguva acu gaismu.

Gribēdams vecuma dienas aizvadīt mierā, viņ� atdeva dēlam valdī�anā valsti.

Vientiesis apvienoja visas piecas valstis vienā un tālu tika daudzināts kā gudrs un varens valdnieks.

Senajos laikos dzīvoja atraitne � nikna ragana. Viņai bija īstā meita un pameita � sērdienīte. īstā meita bija nejauka kā pati ragana � garu, līku degunu, nolutu�ām ausīm, lielām lūpām, krumpainiem vaigiem, bet sērdienīte bija skaista, daiļa

vaigā un smuidri, stalti noaugusi kā niedre ezerā. Zināms, ka uz nejauko mātes meitu neviens nemeta ne acu virsū, bet pēc skaistās sērdienītes jau tīkot tīkoja daudz precinieku. Tas raganai grauztin grauza sirdi, un savās domās viņa apņēmās pameitu nogalināt.

Kādu dienu pamāte izdzēsa mājā visas ugunis, tad sūtīja pameitu pēc uguns uz sumpurņa pili, kas nebija tālu no raganas mājas. Ragana zināja, ka negantais sumpurnis savā pilī saplosīs pameitu gabalu gabalos.

Sērdienīte, godīga, klausīga meitiņa, tūliņ darīja, ko tai lika, un teciņus tecēja taisnā ceļā pa lielu, biezu me�u uz sumpurņa pili.

Me�am cauri izgājusi, sērdienīte satika brangu govi ar ļoti pierietēju�u tesmeni. Govs mīļi lūdzās:

�Meitiņ, izslauc mani! Ar pierietēju�u tesmeni man grūti paiet.�

Sērdienīte tūdaļ ņēmās un izslauca govi, ka labāk nevarēja.

�Paldies, paldies tev, meitiņ,� govs sacīja, un nu gāja katra savu ceļu.

Tālāk iedama, sērdienīte satika baltu aitiņu ar ļoti garu, pinkainu vilnu, kas karājās līdz pa�ai zemei. Aitiņa mīļi lūdzas: �Meitiņ, apcērp mani! Ar biezu vilnu karstā laikā 156 grūti paiet.�

Sērdienīte tūdaļ ņēmās un apcirpa aitiņu, ka labāk nevarēja.

�Paldies, paldies tev, meitiņ,� aitiņa sacīja, un katra aizgāja savu ceļu.

Atkal kādu gabalu pagājusi, sērdienīte ieraudzīja zirgu, kas ar virvi pie mieta bija pavisam notinies. Zirgs mīļi lūdzās:

�Meitiņ, attin mani vaļā!�

Sērdienīte tūdaļ ņēmās un attina virvi no mieta, tad gāja savu ceļu tālāk uz sumpurņa pili pēc uguns.

Sumpurņa pils bija gau�ām grezna māja, kas stāvēja uz vistas kājām. Turp nonākusi, sērdienīte padeva labvakaru un lūdza uguni. Sumpurnis, labvakaru saņemdams, atteica:

�Dabūsi gan uguni, bet �e tev �īs podziņas � skandini un dej, kamēr es izgulē�os!�

To teicis, sumpurnis iegāja citā istabā pārdomāt, kā vislabāk meiteni nogalēt, lai pats pie tam labi izpriecātos. Bet, tikko �is izgāja, no pagrīdes izlīda pelīte un sacīja:

�Mīļā meitiņ, dod man podziņas, es par tevi padie�u, bet pati bēdz projām, cik ātri vien vari, � taisni pa laukiem, me�iem, tie�i uz mājām! Sīs pils kungs, no savas istabas ārā iznācis, tevi bez �ēlastības saplosīs gabalu gabalos. Izej virtuvē, tur dabūsi uguni; turpat uz �ķirsta ir divi naudas maki: viens liels, otrs mazāks, abi zelta naudas un dārgu akmeņu pilni. Paņem to mazo līdzi, lielais būs par smagu.�

Sērdienīte atdeva pelītei podziņas, izgāja virtuvē, paņēma uguni un mazo naudas maku un steidzās mudīgi vien projām � pa laukiem, pa me�iem, tie�i uz mājām.

Pēc kāda laika sumpurnis iznāca no savas istabas un redz, ka ne meitene, bet pele �inkstina podziņas. Sapīka sumpurnis un grāba saviem lielajiem dzelzs nagiem pēc pelītes. Bet �ī mudīgi mudīgi paskrēja pagrīdē, un sumpurnis ar nagiem velti vien noskrāpējās gar sienu kā kaķis gar aizkritu�ām lamatām. Nu sumpurnis meklēja meiteni visās istabās un kambaros. Nekur to pilī neatradis, skrēja laukā, lai dzītos bēglei pakaļ.

Viņ� gan laida savas ķepas vaļā, bet nevarēja vis meiteni 157 panākt, jo neskrēja tie�ām pār laukiem un me�iem, bet apkārt � pa ceļu.

Skriedams sumpurnis satika zirgu un jautāja, vai tas neesot redzējis kādu sievi�ķi. Zirgs, labu bridi apdomājies, atbildēja, ka vienu redzējis gan. Tā nupat aizskrējusi uz to pili, kas stāvot uz vistas kājām, bet atpakaļ vēl neviens neesot nācis.

Sumpurnis nu metās kā traks atpakaļ uz mājām, izmeklēja vēlreiz visas istabas, kambarus, visus kaktus, bet neatrada ne nieka, tad lielās dusmās iekaucās un skrēja atkal pa ceļu meitenei pakaļ.

Pusceļu noskrējis, sumpurnis satika aitu un jautāja, vai tā nav redzējusi kādu sievi�ķi. Aita, labu bridi apdomājusies, atbildēja, ka vienu redzējusi gan. Tā nupat aizskrējusi uz to pili, kas stāvot uz vistas kājām.

Sumpurnis nu rāva atkal elsdams pūzdams atpakaļ uz savu pili, pārmeklēja vēl reizi visas istabas no aug�as līdz apak�ai, visus kaktus un kaktiņus; tad, meiteni nekur neatrazdams, varenās dusmās no�ķaudījies un norūcies, aizskrēja atkal pa ceļu, ka smiltis vien noputēja.

Vairāk nekā pusceļu noskrējis, sumpurnis satika govi un jautāja, vai tā nav redzējusi kādu sievi�ķi. Govs, labu brīdi apdomājusies, atbildēja, ka vienu redzējusi gan. Tā nupat nesen aizskrējusi uz pili, kas stāvot uz vistas kājām.

Sumpurnis kā pats velns laida atpakaļ uz savu pili, vēl reizi pārmeklēja visas istabas, kambarus, iztaustīja vispē-dīgos kaktiņus un stūrī�us, pagaldes, pasoles un visas citas malu maliņas, ta�u nekur meiteni neatrada.

Tad viņ� likās mierā, jo no lielas skrie�anas un meklē�anas bija pavisam piekusis. Bet, gulēt iedams, sumpurnis atminējās savus naudas makus, ko vakar aizmirsis virtuvē uz �ķirsta. Sumpurnis atkal iegāja virtuvē, lai paņemtu savu naudu, bet mazo maku tur vairs neatrada un noprata, ka meitene aizbēgusi ar lielu daļu viņa mantas. Nu dusmās zils un melns, galvu nokāris un zobus griezdams, gāja migā, neganti domādams, kā meitenei atspītēt.

Ap to pa�u laiku sērdienīte pārnāca sveika un vesela mā-158 jās, iedeva pamātei uguni un izstāstīja, kā sumpurņa pilī tikusi pie lielas mantas. Pamāte, kā jau ragana, bija ļoti mantkārīga, un nu tai par vari iegribējās, lai viņas īstā meita nāktu pie vēl lielākas bagātības nekā pameita. Tālab viņa atkal izdzēsa mājās visus pavardus un sūtīja savu īsto meitu uz sumpurņa pili pēc uguns.

Raganas meita lēkdama vien skrēja pa lielo me�u uz pili, lai drīz sagrābtu jo daudz zelta un dārgu akmeņu. Me�am cauri izskrējusi, satika govi ar pierietēju�u tesmeni. Govs mīļi lūdzās:

�Meitiņ, izslauc mani!�

Bet meita pagāja govij garām, degunu gaisā izcēlusi. Gabaliņu tālāk tai nāca pretim pinkaina aitiņa un mīļi lūdzās:

�Meitiņ, apcērp mani!�

Bet raganas meita dusmīgi iesaucās:

�Ej pie malas, man nav vaļas kulties ar niekiem!�

Vēl tālāk ejot, tā tikko neuzskrēja virsū zirgam, kas cie�i bija satinies ar virvi ap mietiņu. Zirgs mīļi lūdzās:

�Metiņ, atraisi mani vaļā!�

Bet meita, garām skriedama, tikai pikti noņurdēja:

�Griez ceļu, sasodītais badakāsi! Man nav vaļas kulties ar tevi.�

Sumpurņa pilī nonākusi, meita nedeva ne pa�am sumpurnim labvakaru, bet tūliņ prasīja uguni. Sumpurnis pasmiedamies atbildēja: �Dabūsi gan uguni, bet �e tev podziņas � skandini un dej, kamēr uguni sameklē�u!�

Sumpurnis iegāja citā istabā gudrot, kā jo briesmīgi nomocīt savu vislielāko ienaidnieci. Izlīda atkal no pamata pelīte un sacīja:

�Mīļā meitiņ, dod man podziņas, es par tevi padie�u, bet tu pati bēdz projām, cik ātri vien vari! �īs pils kungs, no istabas ārā iznācis, tevi saplosīs gabalu gabalos. Izej virtuvē, tur tu dabūsi uguni; turpat uz �ķirsta ir divi naudas maki: viens liels, otrs mazāks. Paņem to mazāko maku līdzi, tas lielais būs par smagu.�

Meita nosvieda pelītei podziņas, ie�āvās virtuvē, pakampa lielo naudas maku un skrēja kā viesulis uz mājām. Patlaban arī sumpurnis, mocības sagudrojis, izlēca no savas istabas un ieraudzīja atkal peli dejam un podziņas skan- 159 dinām. Bet �oreiz sumpurnis bija manīgāks. Kā vanags viņ� nokampa pelīti saviem dzelzs nagiem un saknaibīja smalkās driskās. Tad �āvās pa durvīm ārā bēglei pakaļ.

Labu gabalu noskrējis, viņ� satiek zirgu un jautā; vai nav redzējis kādu sievi�ķi. Zirgs tūdaļ atbild, ka nesen viens aizskrējis uz me�a pusi.

Sumpurnis nu rāva dū�īgāk pakaļ; noskrēja līdz aitai un jautāja, vai tā neesot redzējusi kādu sievi�ķi. Aita tūdaļ atbildēja, lai tik skrienot �iglāk uz me�a pusi, gan panāk�ot.

Sumpurnis skrēja nu kā pats nelabais, drīz bija pie govs klāt un jautāja, vai tā nav redzējusi kādu sievi�ķi. Govs atteica, ka tepat aiz krūma jau esot, un pagrieza galvu uz to pusi, kur meita, lielo naudas kuli stiepdama, pēdīgi nokususi, elsdama pūzdama gulēja zemē.

Sumpurnis pieskrēja it priecīgs raganas meitai klāt un izrāva tai no rokām savu naudas maku, ko tā turēja, nagos cie�i satvērusi. Sī gan turējās pretī cik spēdama, bļāva, koda, kārpījās kājām, rokām un spļāva sumpurnim zilas zēveles acīs, bet nelīdzēja ne nieka. Sumpurnis nogrāba raganas meitu aiz matiem, aizrāva atpakaļ uz savu pili un tur saplosīja gabalu gabalos.

Novakarē izgāja vecā ragana sagaidīt savu meitiņu ar zelta ne�ļavu. Gaidīt gaidīja līdz pusnaktij, bet nesagaidīja. Nu tikai vecene noprata, kas noticis. Raganu pārņēma tik lielas dusmas un �ēlabas, ka viņa turpat uz vietas nomira.

Bet tiklo, skaisto, bagāto sērdienīti slavēja un daudzināja visi ļaudis. Viņas slavu izdzirda arī tās zemes jaunais ķēniņ� un apņēma sērdienīti par sievu. Kāzas dzēra di�eni lielas.

Arī mani tajās ielūdza. Sataisījos godam: nopirku divus cukura zirgus un medus rau�u ratus, liku skroderim pa�ūt raibus papīra svārkus un bikses, uzliku galvā sviesta cepuri, apāvu smalkus plāceņa zābakus un laidu tad uz kāzām kā pats di�ais vedējs.

Ceļā uznāca karsta saule � izkusa mana cepure. Gribēdams dabūt citu, apstājos pie kroga. Kamēr es krogā, te � kur biju�i, kur ne � pulks zēnu apēdu�i manus zirgus un 160 ratus. Gāju tālāk kājām, kailu galvu. Ejot noplīsa mani

smalkie zābaki. Uznāca stiprs lietus: sa�ķīda svārki un bikses. Ko nu darīt? Kur dēties plikam, basam? Auksts lietus līst. Par laimi, ieraugu ceļmalā uz ratiem lielu auli. Lienu iek�ā un nokusis, izsālies labā patvērumā drīz iemiegu. Bet ielīdis biju lielgabalā. Zaldāti pēc lietus turēja te savas mācības un �āva ar lielgabaliem, ka rībēja vien. Iz�āva arī to lielgabalu, kurā es gulēju, un at�āva mani �inī zemē, mūsu pa�u pagastā.

Reiz ciemā dzīvojis vecs kalējs. Viņa kalve, kurā tas kalis no agra rīta līdz vēlam vakaram, bijusi tikpat veca kā viņ� pats.

Kop� neatminamiem laikiem bijis tāds paradums, ka vecgada vakarā visi ciema iedzīvotāji sanāku�i pie ka

lēja ar svinu, lai lietu laimes. Jo bez laimes jau cilvēks nevar dzīvot, lai tā cik maza! Tā arī tagad � sanākusi pilna kalve, katram svina gabals rokā. Visi gaidīju�i pusnakti.

Pusnaktī kalējs iebēris ēzē ogles un sācis mīt plē�as. Kad ogles ēzē jau gailēju�as glu�i sarkanas, kalējs ņēmis dzelzs kausiņu un devis pa kārtai rokā, lai ikviens kausē svinu un lej pats savu laimi.

Beidzot pienākusi kalēja pa�a kārta. Viņ� iemetis svinu kausā, izkausējis, ielējis ūdenī un gaidījis, līdz atdziest. Kad izņēmis no ūdens, redz, ka nav ne �is, ne tas.

�E!� kalējs iesaucies. �Ja nav, nav laimes, es pats izkal�u savu laimi!�

Tad licis dzelzi ugunī, pūtis plē�as, karsējis un kalis, ka dimdējis vien. Drīz izveidojusies galva, tad pleci, rumpis un kājas.

Cilvēks!

Kad bijis nokalts, kalējs iegrūdis dzelzs tēlu ūdenī. Drīz no ūdens pacēlusies zēna galva, un beidzot viņ� pats izkāpis no siles.

Pēc īsa laika dzelzs puika jau stāvējis līdzās tēvam, cilājis lielo āmuru un kalis, ka dzirkstis vien lēku�as uz visām pusēm. Triju gadu vecs nokalis trīsdesmit birkavu smagu milnu un aizgājis pasaulē pastaigāties.

162 Gājis dienu un nakti, kamēr nonācis kādās mājās. Tur nosviedis savu milnu zemē, lai uz pavalnī�a atpūstos, bet zem istabas bijis pagrabs. Milna iekritusi pagrabā.

Dzelzs puika pieliecies, iebāzis roku caurumā, palauzis caurumu lielāku, izvilcis savu milnu un gājis iek�ā.

Iegājis istabā, lūdzis naktsmājas. Ļautiņi labprāt. Bet, līdzko puika atgūlies gultā, gulta salūzusi, ka nobrak�ķējis vien. Dzelzs puika nelicies ne zinis un gulējis tik tālāk. No rīta piecēlies, paēdis un aizgājis.

Ceļā saticis vecu vīru, kas gājis uz mui�u rijas kult. Vecītis lūdzis:

�Dēls, vai tu nevari aiziet manā vietā kunga rijas kult?� Dēls pamājis ar galvu un gājis uz mui�u.

Nonācis mui�ā, izkūlis vienu riju. Piesēris otru. Iekurinājis krāsni, nolicies gar�ļaukus atpūsties un nejau�i aizmidzis. Piepe�i dzird, ka viņu kāds modina. Skatās: kunga istabas meita!

Sī nometusies blakus, pirksts uz lūpām, un sākusi stāstīt, ka mui�as kungs draudzējoties ar velniem. Viņa vēl nupat pavērusi durvis uz kunga istabām un redzējusi, ka melni kaķi danco �pickājim apkārt. Puisis atteicis:

�Pag, es viņus pabaidī�u!�

Tad ņēmis savu milnu un triecis pret pils pamatiem. Sākumā sagrīļoju�ies tornī�i, pēc brī�a sagāzusies visa pils. Puisis vēl tikai redzējis melnus run�us aizskrienam.

Tai pa�ā naktī velni aizrāvu�i kungu uz elli.

No rīta klau�inieki taujājusi, kur esot kungs. Tad puisis pastāstījis, kas te naktī noticis. Nu ļaudis vaicāju�i, kas tagad bū�ot kungs.

�Jūs pa�i � kungi.�

�Bet kas pār mums valdīs?�

Puisis pametis ar acīm uz dzelzs nūju un sacījis:

�Katrs pats ir savas laimes kalējs,� � un aizgājis.

Kop� tā laika tanī zemē nav kungu.

Dzīvojis nabags vīrs tik sakritu�ās mājās, ka bail kāpt pār slieksni. Jumti sazvēlu�ies un tik traki noplīsu�i, ka lietus plīk�ķēdams tecējis caur griestiem istabā. Zirgs vīram gan bijis, ta�u labi ja tuk�us ratus jaudājis pavilkt. Tāpat govs un tele � tīrie

kauli un āda, abas stumjamas, ceļamas. Toties bērnu � dieva svētība! Tekāju�i puspliki līdz vēlam rudenim, paretam krimzdami kādu kāli vai ceptu kartupeli.

Pienākusi ziema, malkas mājās ne pagales, vīrs gājis uz me�u ar sausu maizes riecientiņu kulītē. Aizgājis, pakurinājis kulīti nokaltu�ā zarā un sācis cirst.

Kad jau cēlienu cirtis, nolēmis ieturēt azaidu un skatījies pēc ēdamā. Bet kulītes vairs nav! Ko nu? Est gribējies aplam, tāpēc vīrs ļoti noskumis un iesaucies:

�Kāds velns to kulīti parāvis?�

Un piepe�i ieraudzījis smalku kungu, kas tur gadījies, it kā no gaisa būtu nokritis. Kungs vaicājis, kādēļ �is skumstot. Tā un tā � maizīte nozagta! Aijaijai! Kungs nosodījies par tik bezkaunīgu zagli un ba�ījies, vai tikai viņa pa�a pui�i nebū�ot tie paņēmēji. Skaļi nosvilpies, kungs tūliņ saucis:

�Juri, Je�ki, Breņ�i, Miķeļi! Kur jūs esat?�

Nu saskrēju�i gan lieli, gan mazi. Kungs jautājis:

�Vai visi �e esat?�

Melnā Miķeļa vēl neesot! Kungs apskatījies � un patlaban arī Melnais Miķelis kaunīgs un bailīgs līdis no krūmiem.

�Vai tu nepaņēmi �ī nabaga vīra maizes kulīti?�

164 �Paņēmu gan!�

�Nu, tad par sodu tev tūliņ jāstājas �ā vīra kalpībā un veselu gadu par velti viņam jānokalpo!�

To teicis, velna kungs ar citiem pui�iem aizgājis, bet Melnais Miķelis paķēris saimnieka cirvi un sācis cirst malku, ka viss me�s līgojas. Saimnieks lai ejot vien uz māju! ,

Līdz vakaram nogāzis milzu klājienu. Rītā prasījis zemniekam zirgu, ar ko pārvest malku mājās. Kāds �im tas nātna zirģelis bijis, tādu iedevis. Bet Melnais Miķelis me�ā piekrāvis tādu vezumu, ka ragavām balzieni vai lūst, un uzsaucis zirgam, lai velk. Zirdziņ� stiepies gan, bet kur nu pavilksi! Ne no vietas nav varējis pakustināt. Nu, ja lieta tāda, tad �is uzsējis zirgu uz vezuma, licies pats ilksīs un itin viegli pārvilcis visu kravu mājās. Otrā dienā zirgu vairs neņēmis līdzi, pats vien atstiepis vai pusme�a un malu malas pieblīvējis ar malku.

Pēc tam Melnais Miķelis savedis vēl veselu kalnu baļķu, uzcēlis no jauna visas ēkas, tad ievaicājies zemniekam:

�Vai tad naudas tev nemaz nevajadzētu?�

Zemnieks teicis:

�Kā nu nevajadzētu, bet kas to dos?�

�Labi!� Velna Miķelis pavīpsnājis. �Brauksim uz me�u!� Aizbrauku�i un sāku�i plēst sūnas. Pieplēsu�i pusi vezuma ķērpju no celmiem un koku stumbriem, otru pusi � mīkstas purva sūnas. Kad vezums bijis pilns, brauku�i uz pilsētu.

Līdz nobrauku�i pilsētā, sūna pēk�ņi izskatījusies pēc tik mīkstas vilnas, ka ļaudis drūzmēdamies apstāju�i vezumu.

�Uja, kas par teicamu vilnu! Cik maksā mārciņā?�

Tik un tik.

Pircēji maksāju�i prasīto bez vārda runas un īsā laikā izpirku�i pusi vezuma purva sūnas par nobaru vilnu, ķērpjus � par pakājām. Zemnieks ieņēmis milzu naudu un uz rāviena pacēlies turībā.

Beidzot velna puisim zemnieka mājās aptrūcis darba, un viņ� teicis vīram, ka ie�ot pie lielkunga, prasī�ot me�a gabalu un līdī�ot līdumu.

Labi. Lai ejot. Arī lielkungs neko nepretojies, jo nodomājis:

�Ko tāds vīrelis daudz nolīdīs!� � un atvēlējis.

Bet nu puisis ņēmies, melnas zemes kampdams, un lielkungs nepaguvis ne atskatīties, kad viss me�s jau bijis nolīsts, līdums uzplēsts un apsēts. Izaugu�i mie�i kā me�s un kvie�i pāri galvai! Nu lielkungam tik �ēl, tik �ēl! Viņ� nevarot atdot tādu labību, lai vai kas.

Velna puisis atteicis:

�Kad ne, ne! Bet vienu nastu par iekopumu un apsējumu ta�u lielkungs neliegs?�

�Jā, jā � to labprāt!�

Bet ko puisis? Tas tikai plē� vezumiem lūkus un nu novij tādu virvi, ka vīrs galu vien nespēj pacelt!

Ar virvi Melnais Miķelis aizgājis uz mui�u, iesējis itin visu pļāvumu vienā nastā, pacēlis pār muguru un pārstiepis savam saimniekam, noteikdams:

�Lielkungs gan vēlēja ņemt veselu nastu, bet pusnastas vien tika!�

Izkūlis labību, sabēris apcirkņos, tad teicis zemniekam:

�Ēd nu kūlumu ar sātu � es tagad eju projām, jo mans kalpojuma laiks beidzies.�

Reiz balodis nogāja pie strazda mācīties ligzdu būvēt. Strazds �inī ziņā bija liels meistars. Patlaban viņ� sāka būvēt skaistu ligzdu.

Sākumā balodis strazda darbam sekoja ar lielu

uzmanību. Kad ligzdas pamats bija gatavs un arī malas jau sāka pamazām celties uz aug�u, balodim vērojot kļuva garlaicīgi. Viņ� tad nolēma, ka nu jau visa māksla rokā, tāpēc sāka pilnā kaklā kliegt:

�Protu, protu, protu!�

Pacēlās spārnos un aizlidoja, ne paldies nepasacījis.

Otrā dienā balodis mēģināja pats būvēt ligzdu. Tik tālu, cik strazds tam bija ierādījis, gāja glu�i labi, bet tālāk arī vairs netika, lai pūlējās vaiga sviedros.

Nu balodis skrēja pie strazda un lūdza, lai vēlreiz rādot to būves mākslu, bet strazds atteica:

�Tu jau reiz izlielījies protam un apsmādēji manu pamācību, tad lūko nu, kā tiec galā!�

Tā balo�a ligzda līdz �ai dienai vēl stāv pusgatava, bet balodis tomēr nereti lielās:

�Protu, protu!�

Ta�u neprot vis.

Krietnam tēvam bija tāds dēls, kas sestajā, septītajā gadā vēl nestaigā: tik slinks, ka lūg�us lūdzams.

Tīri smiekli ar tādu, bet ko darīsi? Tēvs uztaisa

ratiņus, iesēdina �o kā paunu un sāk vazāt apkārt nabagos.

Te vienās mājās kāds labdaris noliek maizes klaipu uz galda un saka:

�Tev, tēv, nav brīv maizi ņemt. Ja tu, dēliņ, vari, tad ņem, bet, ja nevari un negribi, tad salksti badā!�

Dēliņ� tai dienā ļoti izsalcis. Ilgi gorās pa rateļiem, kamēr vienu kāju jau izcēlis un drīz ceļ arī otru.

�Nu, paldies dievam, jau no rateļiem ārā,� tēvs klusu no�ukst.

�Nu atpūties, atpūties, dēliņ, pie pirmā soļa, ka nepārrauj vēderu!� citi smejas.

Un redzi, pēc laiciņa dēliņ� jau pie galda.

Bet maizes klaips, neredzama spēka vilkts, iet arvien uz priek�u, un dēliņ� pakaļ, kamēr abi pa durvīm laukā.

Pagalmā dēliņ� jau skrien teciņus, lūkodams klaipu sagrābt, bet pārgalvnieks klaips tiktāl nomoka ķērēju, kamēr tam slapja mugura, un beigās nozūd kā ūdenī.

Tēvs priecīgs iesaucies:

�Tā bija maizīte, kas tavu slinkumu izārstēja!�

Dēls no tās dienas tecēja �akli, mācījās veikli strādāt un pēcgalā izauga par krietnu cilvēku.

.

Viengad strazds savu ligzdu bija uzbūvējis mazā eglītē. Strazdam bērni jau bija izperēti, kad lapsa, pie egles piegājusi, sauca:

�Citi jau sēj, bet man vēl nav arkls taisīts! Gribu �o eglīti nocirst arkla ilksīm.�

Strazds sāka lūgties, lai jel necērtot un neizpostot viņam ligzdu ar maziem bērniņiem.

Tad lapsa sacīja:

�Dod man vienu bērnu, tad necirtī�u.�

Strazds jau gribēja arī pildīt lapsas iegribu, bet aiz �ēluma nezināja, kuru bērnu dot: ko� vienā pirkstā, ko� otrā � visi sāp!...

Pa to laiku, kamēr, abi kaulējās, pienāca vecmāte vārna un teica strazdam:

�Nebēdā nenieka, strazdiņ, lai cērt! Kur tad viņai cirvis?�

Lapsa tad rādīja savu asti un sāka ar to pa�u kapāt pa egli, bet strazds tūliņ redzēja, ka nieki vien ir, un nedeva lapsai neviena bērna.

Par to lapsa nikni noskaitās un nolēma gudrinieci vārnu ar viltu nokost. Viņa aizlēca pakalnē un izlikās nosprāgusi.

Vārna atskrēja, nometās lapsai uz galvas un sāka prātot: knābt acī vai neknābt?

Bet viltniece lapsa tūdaļ saķēra vārnu ciet.

Nu vārna lūg�us lūdzās, lai darot ar �o, ko vien gribot, tikai to vien lai nedarot, ko viņas tēva tēvam: to iebāzu�i ratu rumbā un laidu�i no kalna lejā.

Bet lapsa, domādama nodarīt vārnai lielāko ļaunumu, tūdaļ ņēma ratu rumbu, bāza vārnu iek�ā un laida no kalna lejā. Vārna, pa vienu galu iebāzta, pa otru izskrēja laukā un tā no lapsas izglābās.

Uzlaidusies bērzā, viņa sacīja:

�Pārliekas dusmas alla� aptum�o prātu.�

Kādam vīram ezermalā bija iesēti zirņi. Vienrīt vīrs atrada, ka zirņu lauks izbradāts. Sāka uzmanīt un ievēroja, ka ap saulps lēktu uz zirņiem vienmēr atlido me�a zosis.

Ko vīram darīt?

Domāja, gudroja � nav labi ne vienādi, ne otrādi: ja �ausi, tad labi ja no�ausi vienu � citas aizlidos; ja sitīsi, var kādu nosist, bet var arī nenosist.

Nekā nevar sagudrot!

�Pag,� beidzot vīrs izprātoja, �nopirk�u medu, nopirk�u degvīnu, sajauk�u un nolik�u silē pie zirņieml�

Nodomāts � izdarīts.

Uz rīta pusi atlidoja liels zosu bars. Saēdās zirņus, tad piegāja pie siles, padzērās, ēda vēl un dzēra atkal, kamēr vairs nekustēja no vietas.

Vīrs to vien gaidīja: paņēma virvi, sasēja visas aiz kājām virtenē, apjoza virteni sev apkārt un gribēja jau sākt pa vienai kaut.

Bet, tikko pielika pirmajai nazi pie kakla, zoss iekliedzās tik spalgi, ka uzreiz visas bija spārnos un, lielās bailēs kliegdamas, pacēlās gaisā, nesdamas sev līdzi arī vīru.

Lai�as pār ezeru: vīram bail, ka nenoslīkst. Lai�as pār me�u: atkal bail, ka nepakaras kādā kokā.

Tā laidās labu laiku. Te uzreiz vīrs skatās: apak�ā sūneklis! No prieka vīram pat smaids lūpās:

�Te vairs nav bail nokrist,� viņ� nodomāja, a�i izrāva no maksts nazi un pārgrieza virvi.

Blāks!

Zosis, izdzirdu�as kritiena troksni un domādamas, ka kāds uz viņām �auj, sakliedzās vēl skaļāk un jo straujāk 171

lidoja uz priek�u, bet vīrs iekrita sūneklī kā akmens un iegrima pāri �āklim.

Sāka kārpīties, bet, jo vairāk kārpās, jo dziļāk slīk�ņā. Beigās iegrima tik dziļi, ka ne pagrozīties, ne pakustēt: līdz padusēm purvā iek�ā.

Sē� vienu dienu, sē� otru, glābiņa nav. Vīru dedzina slāpes, moka izsalkums, bet darīt nekā nevar: sē�, kā sēdējis, palīga nekāda.

Beidzot atlido �agata, grie�as vīram ap galvu, �ivina, �adzina, pavelk aiz matiem, bet vairāk arī palīdzēt nespēj. Te par laimi skrien garām vilks, redz savādo purva cini, pieskrien paost. Vīrs, daudz nedomādams, � caps! � vilkam aiz astes un kā nebijis no slīk�ņas laukā!

Tre�ajā dienā vīrs pusdzīvs ievilkās mājās. Kas nu apraktīs sievas un bērnu prieku!

Bet me�a zosis kop� tā laika sāka lidot rindā un tā lido vēl līdz �ai baltai dienai.

Di�s pasaules gājējs reiz nodomāja apstaigāt visu pasauli! Iegājis me�ā, viņ� ieraudzīja vīru, kas kokus ar visu sakni no zemes rāva un �upā krāva. Pasaules gājējs prasīja:

�Draugs, ko tu te dari?�

Lauzējs atbildēja, ka lau�ot mātei �agarus. Nu pasaules gājējs aicināja Lauzēju nākt līdzi. Labi. Gabalu gāju�i, ieraudzīja vīru uz vienas kājas lecam. �ie apvaicājās, vai klibs esot. Kas par nelaimi, ka klibojot? Lēcējs atbildēja:

�Ja es uz abām kājām staigātu, kur tad neaizietu? Vēl jau uz vienas par daudz ātri sokas.�

Pasaules gājējs aicināja Vienkājas lēcēju nākt līdzi. Labi. Gabalu gāju�i, ieraudzīja vīru, kam cepure gulēja galvai uz vienas puses. Apvaicājās, kādēļ �is tā cepuri turot.

�Jā, citādi nedrīkstu. Es esmu pats Ziemelis. Ja cepuri uzlieku taisni, tad salst tā, ka zaķim acis sprāgst no pieres laukā.�

Nu pasaules gājējs aicināja arī Ziemeli nākt līdzi. Labi. Gabalu pagāju�i, ieraudzīja resnu resnu vīru, kam abas nāsis bija aizbāztas. �ie brīnījās:

�Kas tu tāds esi? Kāpēc nāsis aizbāzi?�

�Jā, esmu pats Vēj�! Kad attaisu vaļā kaut vai vienu nāsi, tad pū� ļoti stiprs vēj�; bet, ja attaisu abas, tad brā� vētras, aukas, viesuļi.�

Pasaules gājējs aicināja arī Vēju nākt līdzi.

Nu visi pieci gāja, gāja � aizgāja pie liela ezera. Ezera malā uz liela akmens tupēja vīrs ar bisi rokā un tēmēja visā garumā pāri septiņas verstis garajam ezeram.

�Ko te dari?� �ie vaicāja.

Tēmētājs atbildēja, ka ezera otrajā galā esot liels ozols.

Pa ozolu staigājot mu�a, un viņ� gribot iz�aut mu�ai kreiso aci.

Pasaules gājējs aicināja arī �āvēju nākt līdzi.

Gāja visi se�i un nonāca pie ķēniņa. Ķēniņ�, izdzirdis, ka viens no �iem � liels skrējējs, sacīja:

�Ja tu vari manu meitu apskriet, es tev dodu viņu par sievu vai arī tik daudz naudas, cik viens no jums spēj panest.�

Labi. Otrā rītā ķēniņ� iedeva savai meitai vienu krūzi, Vienkājas lēcējam otru krūzi un noteica, lai skrienot līdz septiņas jūdzes attālajam avotam un atnesot ūdeni, cik ātri katrs varot. Kamēr Vienkājas lēcējs atsprādzēja savu otru kāju, pagāja labs laiks, bet meita aizgāja, ka nozibēja vien. Nu skrēja arī Lēcējs, bet, gabalu paskrēju�am, �im uznāca miegs. Viņ� likās uz auss un aizmiga ar pīpi zobos. Pasaules gājējs ar biedriem, par laimi, bija pakāpies jumtā skatīties, vai ūdens nesēji drīz nenāks. Te Tēmētājs ierauga: Lēcējs guļ. Ko nu? A�i paķēra bisi un iz�āva gulētājam pīpi no zobiem. Gulētājs atmodās, paskatījās: vai akls! � kamēr gulējis, meita ar ūdeni jau pagājusi garām! �is vēl ne avota redzējis, ne smēlis. Bet tad nu arī Lēcējs saspērās un zibens ātrumā, jāsaka, bija projām un pirmais atkal atpakaļ mājās, meitai garām noskriedams.

Nu Lēcējs, būdams uzvarētājs, varēja dabūt ķēniņa meitu, ja vien gribēja. Bet �is labāk prasīja naudu, cik Lauzējs iespē�ot panest. Labi, ķēniņam īsa runa: kas jādod, tas jādod.

Un tad nu �ie sapirka audekla, cik vien visā pilsētā bija, un triju dienu laikā pa�uva lielu lielu, platu platu maisu. Tai maisā sabēra visu ķēniņa mantu, bet vēl nebija pilns. Neko darīt, pilnam vajag būt! Lauzējs tad iesvieda vēl maisā septiņas karietes ar zirgiem, ar ku�ieriem, paņēma viegli jo viegli maisu pār muguru un gāja projām. Bet ķēniņ� viltībā vēl aicināja nesēju atpakaļ, lai nākot viņa dzelzs istabā tējas sadzerties.

Jā, jā � �iem nekas pretim. Bet, līdz sāka tējot, ķēniņ� 174 pavēlēja istabu nokarsēt sarkanu. Nu bija Ziemelim laiks rādīt savu spēku. Ziemelis sagrieza cepuri taisni � un nu tā sala, tā sala, ka krak�ķēja vien. Ķēniņ� velti izgaidījās �os nosvilstam, visi pēc tējas aizgāja sveiki uz mājām.

Bet ķēniņam lielā maisa ar mantu gau�ām �ēl. Viņ� sūtīja visu savu karaspēku pakaļ, lai maisu atņemtu, naudu glābtu. Nu bija Vējam laiks: tas attaisīja abas nāsis, pagriezās pret karaspēku un sāka pūst, kamēr viss karaspēks � gan kājnieki, gan jātnieki no pūtiena aizgāja kā spaļi pa kaklu pa galvu atpakaļ. Bet �ie pārnāca laimīgi mājās un dzīvo, jādomā, vēl tagad.

Bija reiz slinks puisis � it nekā viņam netikās darīt. Būdams gau�i nabadzīgs, viņ� sāka staigāt apkārt pa pasauli, nonāca kādā pilsētā un ieskatījās te pilskunga meitā. Sī puisim tā patika, ka nebēdnieks drīz apņēmās runāt ar izredzēto par precībām.

Meita bija ar mieru, tikai vecāki neparko negribēja tādas precības pieļaut. Bet meita kā gāja, tā aizgāja pie nabaga pui�a. Jaunais vīrs nu bēdājās: apprecējies gan ir, bet kur nu sievu liksi? Pa�am ne kumosa maizes, ko bāzt mutē; ar ko nu vēl uzturēs sievu?

Bet sieva neko daudz nenoskumst � vēl dro�ina vīru: �Neviens tagadējos laikos nav dzirdēts nomirstam badā, vai tad nu ar mums tā notiks?�

Viņi aiziet labi tālu no pilsētas un apmetas kādās mājās par vaļiniekiem. Sieva pa�uj glītu glītu tabakas maku, iedod to vīram, lai nesot uz pilsētu pārdot, un piesaka: �Bet tā kā tu maku nepārdod lētāk par piecdesmit rubļiem!�

Vīrs paņem maku, aiziet uz pilsētu. Pie pilsētas vārtiem nāk pretim vecs vīriņ� un prasa, lai atdodot maku viņam. �Maku nevaru par velti atdot: sieva mājās pieteica, ka lētāk par piecdesmit rubļiem nedrīkstot pārdot.�

�Ko nu niekus � sievu klausīt! Nauda bijusi � izbijusi, bet es tev do�u labu padomu, tā tev pietiks visam mū�am.� Vīrs atdod vecītim maku.

Tas pateic:

�Esi dro�s un lec visur iek�ā!�

Vīrs iet mājās un stāsta sievai, ka nauda bijusi nebijusi, 176 tādēļ viņ� atdevis tabakas maku kādam vecam vīriņam pret labu padomu. Sieva dusmojas gan, bet ko nu vairs var darīt.

Viņa pa�uj otru maku, dod atkal vīram un piesaka, ka to neesot brīv pārdot lētāk par simt rubļiem.

Vīrs nes atkal maku uz pilsētu. Pie vārtiem viņam atkal vecais vīriņ� pretim un prasa maku.

�Sieva jau tolaik bija uz mani dusmīga,� vīrs atteic, �bet �oreiz piesacīja lētāk par simt rubļiem nepārdot.�

�Ko tev nauda var līdzēt?� vecais vīriņ� saka. �Dod man maku, un es tev pateik�u gudru padomu, kas tev daudz labāk noderēs.�

Vīrs atdod maku, un vecais vīriņ� viņam teic:

�Kur aug vītoli, tur visur ir ūdens!�

Vīrs iet mājās un stāsta sievai, ka neesot vis par maku dabūjis nieka simt rubļu, bet krietnu padomu. Sieva sarāj vīru: kur ar saviem padomiem brauk�ot, vai galīgi esot prātu zaudējis? Maizes vairs ne kumosa, bet viņ� izdāļājot makus nabagiem par velti!

Labi vīru izrājusi, sieva pa�uj tre�o maku un sūta vēlreiz uz pilsētu pārdot, bet arī ne lētāk kā par simt rubļiem. Vīrs nes atkal, un atkal vecais vīriņ� priek�ā: lai dodot �im maku. Vīrs gan negrib, negrib dot, bet vecītis pierunā atkal, un vīrs atdod viņam maku.

Vecītis teic vīram padomu:

�Kad izvelc, tad pieturi!�

Vīrs iet mājās: trīs padomi viņam nu ir, bet maizes ne druskas. Sieva tik dusmīga, ka tūliņ �ķiras no vīra un iet atpakaļ pie tēva.

Vīrs nu ir vaļīgs. Viņ� tāpat kā senāk sāk staigāt pa pasauli. Tā nu viņ� nonāk jūrmalā un redz, ka kuģis patlaban peld garām. Vīrs sauc, ka gribot braukt līdzi. Kapteinis piebrauc malā, uzņem arī vīru. Nu viņ� brauc pa jūru projām.

Te saceļas vētra, un visi kuģa ļaudis sāk brēkt, ka kuģa dibenā esot sūce un nu gā�oties ūdens iek�ā. Visiem bail nokāpt tilpnē un aizbāzt caurumu.

Vīrs atceras, ka vecais vīriņ� viņam teicis, lai tikai esot dro�s un visur lecot iek�ā. Vīrs saņem dū�u, ielec tilpnē un 177 aizbā� caurumu. Kuģis nu ir glābts. Kapteinis iedod vīram veselu mucu zelta naudas.

Kuģis brauc tālāk un nobrauc līdz kādai pilsētai. Pilsētā ir visādas mantas un lietas, ir tur visādas bagātības papilnam, tikai ūdens trūkst. Ļaudis vairs tikko pusdzīvi, tik ļoti izslāpusi.

Ķēniņ� izsolījis tam, kas sagādā�ot ūdeni, pusvalsts par algu vai arī visu naudu, cik viņa valstī varē�ot savākt. Velti. Gan izmeklēju�ies visvisādi aku racēji, bet ūdens neesot atrodams.

Mūsu vīrs, visu to noklausījies un atminējies vecā vīriņa otro padomu, ka visur ir ūdens, kur aug vītoli, iet un piesakās ķēniņam par akas racēju.

Ķēniņ� un visi pavalstnieki priecīgi, ka nu varbūt tik�ot pie ūdens.

Vīrs aiziet pakalnā pie vītoliem un sāk rakt. Jau pie tre�ā, ceturtā lāpstas dūriena sāk sūkties ūdens, un, jo dziļāk rok, jo vairāk ūdens.

Ķēniņ� un visi viņa pavalstnieki aiz priekiem nezina, ko dajīt. Visi steig�us vien nes akas racējam apsolīto naudu. Tas liek kraut naudu kuģos un brauc ar pilniem naudas kuģiem atpakaļ uz to pilsētu, kur savā tēva namā dzīvo viņa sieva.

Lai gan vīrs tagad jau kādus se�padsmit gadus nav sievu redzējis un pa �o laiku no viņas tikpat kā atjūcis, tomēr, jo tuvāk viņ� nāk pilsētai, jo vairāk ilgojas savu sievu sastapt un pats brīnās, kā tik ilgi varējis bez viņas iztikt. Bet nu viņam uznāk bailes � vai tikai viņa pa to laiku nav apprecējusi citu?

Briesmīgas domas viņam ie�aujas prātā. Viņ� nosprie�: ja sieva būs apņēmusi citu vīru, tad tam un arī sievai jāmirst. Vīrs jau izrauga zobenu, ar ko abus nodurt.

Ticis pilsētā, viņ� vispirms steidzas pie sievas. Un ko viņ� redz! Sieva sē� uz galda, ieņēmusi jauna puisie�a galvu klēpī, un ieskā tam matos. Vīrs izrauj zobenu abus nodurt. Grib jau durt, bet, par laimi, viņam iekrīt prātā 178 vecā vīriņa tre�ais padoms: kad izvelc, tad pieturi.

Vīrs izvelk zobenu, bet vēl pietur � nelai� tik ātri darbā. Sieva ierauga savu vīru un tūliņ nomana, ko tas nodomājis. Viņa sauc:

�Vīrs, vīrs, nenokauj savu sievu un savu dēlu!�

Vīram nokrīt kā zvīņas no acīm. Viņ� apkampj sievu, apkampj dēlu un izstāsta, kā sirojis pa pasauli, kas �im bijusi par laimi un kādus augļus nesu�i trīs vecī�a padomi.

Kalējam neesot bijis neviena bērna. Tad viņ� uzkalis dzelzs puiku, bet tam trūcis dzīvības. Gudrojis, gudrojis: kur tādu likt? Sagudrojis: liks uz sētas, lai kalst. Puika kaltis, kaltis, kamēr atdzīvojies gan.

Nokāpis no sētas un prasījis tēvam darbu. Mazliet padarbojies, prasījis mātei ēst. Māte atnes pienu, atnes siļķi, atnes kartupeļus, lai nu dēls ēstu kā da�dien cilvēks, bet Kalēj puika atsacījis:

�Vai es esmu cilājams slimnieks vai kāds vārgulis? Man pusdienā vajadzīgs vismaz kubls piena, muca siļķu, pūrs kartupeļu!�

Neko darīt � brīnies vai pukojies � jāliek prasītais galdā, puiku neēdu�u nevar turēt. Māte izvāra pūru kartupeļu un aicina:

�Dēliņ, ēd nu! Es palīdzē�u kartupeļus nomizot.�

Bet vai Kalēj puika ies blēņoties ar mizo�anu! Apēda to pūru kartupeļu ar visām mizām un piekoda klāt pa siļķei ar visām asakām, kamēr muca bija tuk�a.

Labi paēdis, Kalēj puika atstājis tēva mājas un aizgājis pie kāda kunga, kur salīdzis par puisi.

Pirmo dienu kungs Kalēj puiku ar diviem citiem pui�iem sūtījis uz me�u malkā. Aizbrauku�i. Abi pui�i strādāju�i nosvīdu�i, malku cirzdami, vezumus kraudami, bet Kalēj-puika atsēdies uz akmens un tikai svilpojis. �ie gan skubināju�i:

�Vai tu strādāsi! Mēs tūliņ būsim gatavi, brauksim mājās,. 180 tu paliksi me�ā viens pats.�

Bet Kalēj puika nelicies ne dzirdot un tikai svilpojis. Pēc brī�a abi pui�i jau aizbrauku�i ar vezumiem gabalā, nu ari Kalēj puika raudzīs savu vezumu piedarināt.

Tad bijis gan ko paskatīties, kā viņ� tur ņēmies pa me�u! Pieskrien vienai priedei klāt, izrauj ar visām saknēm � plaukt! � uz ragavām virsū; pieskrien otrai � plaukt! � uz ragavām virsū; un tā vien, tā vien, kamēr vezums pilns.

Nu uz�auj zirgam, lai skrien mājā, bet zirgs lielo vezumu nejaudā ne pakustināt, kur nu vēl pavilkt.

Labi. Ja jau zirgs nespēj vezumu vilkt,tad Kalējpuika rauj tādu kraķi no ilksīm laukā, uzsvie� turpat uz vezuma, liekas pats ilksīs iek�ā un � cik vien ātri var skriet � ar vezumu uz mājas pusi. Pusceļu noskrējis, redz: abi pui�i iegāju�i krogā. Kalējpuika nodomā:

�Me�ā jums bija tik aplam jāsteidz, bet krogā vaļas vai cik! Gan es jums do�u darbiņu!�

To teicis, Kalējpuika izcēlis no vezuma kuplu priedi, saslaucījis no apkārtējiem laukiem kroga priek�ā lielu sniega kalnu, un tad svilpodams vilcis savu vezumu tālāk. Pārbrauca mājās, kungs brīnās:

�Vezums kā sienakaudze, zirgs uz vezuma, un ilksīs pats malkas cirtējs, bet abu biedru nav!�

Kur tie esot paliku�i?

�Palika krogā!� Kalējpuika atsacījis.

Un vairāk nekā. Kungs izgaidās abus pui�us vienu dienu, otru, tre�ajā dienā �ie pārbrauc gan. Nu, kur esot biju�i tik ilgi?

�Krogā bijām!� pui�i atbild. �Mums uznāca tāds putenis, ka saputināja kroga priek�ā lielu kalnu. Trīs dienas pagāja, kamēr tam izrakāmies cauri.�

Otrajā dienā kungs sūtījis Kalēj puiku uz velna dzirnavām. No tām vēl neviens malējs nebija pārbraucis sveikā: vai nu pats beigts, vai zirgs pagalam.

Kalējpuika braucis ar diviem zirgiem. Pirmajos ratos sēdējis pats, otrajos iekrāvis labības maisus un palaidis zirgu, lai tas nāk nopakaļus pats, bez braucēja.

Tā braucis, braucis � ieraudzījis ceļmalā ābeli. Uzrāpies ābelē sārtos ābolus ēst. Ēdis, ēdis, bāzis arī kabatās, bet pirmais zirgs pacēlis galvu uz aug�u un �ēli skatījies, kā �is tur ēd. Kalējpuika vaicājis:

�Vai arī tu gribi ēst, ka tik �ēli skaties?�

Un tā vairāk neko � izjūdzis pirmo zirgu no ilksīm, piesējis labi gari pie ābeles, lai ēd, un ratus vilcis pats. Vilcis, vilcis, ieraudzījis ceļa malā ķirsi ar gatavām ogām. Uzrāpies ķirsī un sācis gan ēst, gan kabatā bāzt. Te arī otrs zirgs pacēlis galvu un skatījies �ēli ēdējam acīs. Kalējpuika vaicājis:

�Vai arī tu gribi ēst?�

Un tā izjūdzis arī otru zirgu no ilksīm, piesējis labi gari pie ķir�a, lai ēd, sakabinājis abus ratus kopā un aizvilcis pats uz dzirnavām.

Izkrāvis dzirnavās maisus, aizbultējis no iek�puses durvis un sācis ēst ābolus. Tad kāds aiz durvīm lūdzies, lai lai�ot iek�ā, bet Kalējpuika atteicis:

�Ātrāk nelaidī�u, kamēr nebū�u ābolus apēdis.�

Kad apēdis, tad izstaigājis dzirnavas un atradis kādā kaktā velna stipruma zāles. Tās izdzēris un zāļu vietā traukā ielējis ūdeni. Nu vēris durvis vaļā. Līdz atvēris, velns krūtīs.

Kalējpuika uzspēris velnu uz dzirnakmeņa, ar vienu roku griezis dzirnas, ar otru turējis velnu, nodeldējis tam ādu no miesām, tad palaidis vaļā.

Velns kaukdams izklupis pa durvīm laukā un nekad vairs nenācis atpakaļ. Dzirnavās bijis miers.

Samalis maļamo, Kalējpuika vilcis miltus uz mājām. Aizvilcis sakabinātos ratus līdz ķir�u kokam � zirgs pieēdis kā bungā. Jūdzis iek�ā un braucis tālāk. Aizbraucis līdz ābe-lei � arī tas zirgs pieēdis kā bungā. Jūdzis arī to ratos un braucis mājā, kā nākas.

Pārbrauc, kungs brīnās:

�Velna dzirnavās neviens nemū�am nav varējis godīgi samalt, bet �is pārbrauc vesels un ar abiem zirgiem!�

182 Pēc tam kungs sūtījis Kalējpuiku uz elli pēc naudas.

Reiz ķēniņ� braucis kamanās. Bijis sala laiks. Ķēniņ� braukdams redzējis, ka kāds cilvēks ledus ūdenī mazgā ādas. Ķēniņ� licis ku�ierim pieturēt un jautājis ādu mazgātājam:

�Vai tie pieci tiem septiņiem nevar palīdzēt?�

Ādminis ļoti izbrīnījies, bet ātri attapies un teicis:

�Tie trīsdesmit divi neļauj!�

Nu brīnījies ķēniņ�. Domājis, domājis, bet nekā nav varējis iedomāt. Tad pavēlējis, lai ādminis atnākot rīt no rīta uz pili.

Ādminis ļoti izbijies. Otrā rītā tomēr nogājis pilī un prasījis pēc ķēniņa. Drīz arī saukts priek�ā. Ķēniņ� jautājis, vai ādminis esot sapratis, ko ķēniņ� viņam vakar teicis.

Ādminis atbildējis, ka sapratis gan, un ņēmies ķēniņam skaidrot:

�Tie pieci ir siltie mēne�i, septiņi � aukstie. Un trīsdesmit divi ir katram cilvēkam zobi. Tie pieci nespēj nopelnīt, ko trīsdesmit diviem ēst. Tāpēc jāstrādā arī aukstajos mēne�os.�

Ķēniņ� par tik atjautīgu atbildi bijis priecīgs. Vēlēdamies bie�āk ar tik asprātīgu vīru parunāties, iedevis ādminim trīsdesmit dālderu un noteicis, ka ātrāk gan �im to naudu neesot brīv tērēt, kamēr nebū�ot vismaz desmit reizes redzējis ķēniņu vaigā.

Ādminis bijis liels dzērājs, bet naudas ne gra�a. Un ķēniņa dotos dālderus nav brīv tērēt. Reiz iegājis krogā un gudrojis, ko darīt. Krodzinieks novērojis, ka ādminis bēdīgs, un jautājis, kas �im kai�ot. Ādminis izstāstījis savu likstu, atmetis visam ar roku un sācis dzert. Bet krodzinieks,� dālderus labprāt gan paņēmis, ta�u vēlāk nosūdzējis ādmini ķēniņam.

Ķēniņ� sadusmojies un saucis atkal ādmini uz pili.

Ādminis nonācis pilī glu�i bāls. Ķēniņ� vaicājis:

�Kāpēc tu pārkāpi noteikumu un iztērēji naudu bez laika?�

Ādminis izskaidrojis:

�Godātais ķēniņ! Es katru dālderi pirms tērē�anas desmit reizes apgriezu apkārt un ikreiz otrajā pusē redzēju tavu vaigu! Kā tad var sacīt, ka neesmu pildījis tavu solījumu?�

Neko darīt, ādminim sava taisnība!

Ķēniņam sanāku�i smiekli, un viņ� atlaidis vīru bez soda, piebilzdams, ka attapīgi cilvēki esot dzīves rota.

ZAķis un lapsa dzīvoja kaimiņos. Zaķim bija neglīta tā�u būda, lapsai � spo�a ledus pils. Atnāca pavasaris ar siltu sauli un izkausēja lapsas pili.

Lapsa aizgāja pie zaķa un lūdza atļauju ieiet uz brīdi viņa

būdā un sasildīties. Zaķis, lāga zēns, neko ļaunu nedomādams, atļāva. Bet lapsa, tikko būdiņā iek�ā, tūlīt parādīja ilkņus un aiztrieca zaķi. Lai ejot, taisot sev citu būdu.

Zaķis gāja pa ceļu un raudāja. Vilks satika zēnu raudam un jautāja:

�Kāpēc tu raudi?�

�Kā lai neraudu? Augu ziemu dzīvojām ar lapsu kaimiņos. Man tā�u būda, lapsai ledus pils. Atnāca pavasaris ar siltu sauli, izkausēja lapsas pili, bet viņa atņēma man tā�u būdiņu!�

�Labi!� vilks iesaucās. �Iesim! Es padzī�u nelieti no tavas būdas.�

Vilks ieiet būdā, zaķis bailīgi lien pakaļ, bet lapsa jau no aizkrāsnes baigā balsī kliedz:

�Arā, ārā! Kā lēk�u virsū, visus saplosī�u!�

Vilks nobijās un aizbēga.

Zaķis atkal gāja pa ceļu un raudāja. Lācis satika zēnu raudam un jautāja:

�Kāpēc tu raudi?�

�Kā lai neraudu? Augu ziemu dzīvojām ar lapsu kaimiņos. Man tā�u būda, lapsai ledus pils. Atnāca pavasaris ar siltu sauli, izkausēja lapsas pili, bet viņa atņēma man tā�u būdiņu!�

�Labi!� lācis iesaucās. �Iesim! Es padzī�u nelieti no tavas būdas.�

Lācis ieiet būdā, zaķis bailīgi lien pakaļ, bet lapsa jau no ajzkrāsnes baigā balsī kliedz:

�Arā, ārā! Kā lēk�u virsū, visus saplosī�u!�

Lācis nobijās un aizbēga.

Zaķis atkal gāja pa ceļu un raudāja. Gailis satika zēnu raudam un jautāja:

�Kāpēc tu raudi?�

�Kā lai neraudu? Augu ziemu dzīvojām ar lapsu kaimiņos. Man tā�u būda, lapsai ledus pils. Atnāca pavasaris ar siltu sauli, izkausēja lapsas pili, bet viņa atņēma man tā�u būdiņu!�

�Labi!� gailis iesaucās. �Iesim! Es padzī�u nelieti no tavas būdas.�

Gailis atrāva vaļā būdas durvis un uzsauca zaķim:

�Re, re, kur karavīrs! Ej dro�i iek�ā, te tu esi saimnieks!�

Lapsa atkal kliedz:

�Arā, ārā!�

Bet gailis tai uzsauc:

�Valdies, māsiņ! Te ir ienācis karavīrs ar �ķēpiem un zobeniem. Ja neatstāsi būdiņu ar labu, iesāksies kar�!�

Un sasita spārnus, saukdams savu kaujas sauksmi:

�Re, re, kur karavīrs!�

Lapsa nobijās, spruka no aizkrāsnes un aizbēga.

Zaķis tad lūdza gaili palikt pie viņa uz dzīvi, un abi dzīvoja draudzīgi līdz mū�a galam.

Sileniekos dzīvoju�i divi brāļi: viens ļoti bagāts, otrs glu�i nabags.

Reiz nabagais aizgājis pie bagātā, lai jel ar kaut ko palīdzot, neesot vairs ne maizes garozas klētī, ne pelavu riek�avas pūnītē.

Bagātajam ap to laiku likusies krītam viena govs.

�Vai brāl, mīļu prātu!� viņ� teicis.

Un atdevis nabagam pussprāgu�o govi, piekodinādams:

�Bet turpmāk gan tu liec mani mierā! Un atnes ādu, kad būsi govi nokāvis! To tu nepaturi!�

Nabagais nodomājis:

�Te nu bij! Gaļa man, ja lops kritīs, bet ādu atpakaļ. Tā nu gan ir dāvana!�

Tomēr neko nesacījis, patencinājis par to pa�u un vēlis pussprāgu�o govi ragutiņās.

Pārvilcis savā būdā � �ēl kaut! Sāku�i abi ar sievu zāļot un kopt, zāļot un kopt � uzcēlu�i gan lopiņu! Un kas nu par slaucamo govi izkūņojusies! Prieks redzēt! Nu iznāk lāse piena gan bērniem, gan pa�u pavalgam.

Kad bagātais brālis to padzirdējis, viņam skaudībā aptērējusies sirds, ka tik skaidru ienākuma avotu aizgrūdis citam. Sācis ņaudēt un katru dienu mācies nabaga brālim virsū:

�Atdod manu govs ādu! Atdod govs ādu!�

Nabagais teicis:

�Govs ta�u nevar dzīvot bez ādas! Pagaidi, kad viņa nodzīvos savu mū�u, tad ādu dabūsi.�

Bet �is ne un ne. Nu, ja jau pagalam ne, tad jāiet pie tiesne�a. Aiziet abi pie tiesne�a. Viens saka tā, otrs pavisam pretēji � nekā saprast!

Tad tiesnesis teicis:

�Es trīsreiz vaicā�u. Kur� pareizi atbildēs, tam spriedī�u taisnību.�

Labi.

Pirmo reizi vaicājis:

�Kas ir vissaldākais?�

�Medus manos bi�u stropos!� bagātais atbildējis.

�Nekā!� nabagais sacījis. �Miegs!�

�Pareizi! Bet kur� ir vis�aklākais?�

�Tas, kur� visātrāk naudu sakrājis!� bagātais iesaucies.

�Nekā!� nabagais atteicis. �Skauģa prāts ir vis�aklākais. Tas neguļ ne dienu, ne nakti, bet ik mirkli prāto, kur vēl ko citiem noskaust.�

�Pareizi! Bet kur� ir visnelaimīgākais?�

�Tas, kur� pārskatīdamies, kā es pats, atdod vislabāko slaucamo govi plukatam brālim!� bagātais iesaucies.

�Nekā!� nabagais pasmējies. �Nelaimīgākais ir tas, kur� tiesne�a priek�ā negribot atzīstas, ka viņ� brālim atdevis nevis ādu, bet slaucamu govi.�

Tiesnesis sacījis:

�Tu, nabagais brāli, atbildēji pareizi, tev pieder slaucamā govs.�

Reiz dzīvojis kāds pavisam nabadzīgs vīrs, un viņam bijis daudz bērnu. Kad nu atkal bērniņ� piedzimis un vīram nebijis naudas, ko samaksāt mācītājam par kristī�anu, cienīgtēvs izdarījis to uz parāda.

Pēc gada nabaga vīram atkal piedzimis bērns, un atkal nebijis naudas, ko samaksāt mācītājam. Vīrs lūdzies, lūdzies, un galu galā mācītājs bērnu atkal nokristījis uz parāda.

Vīrs aizgājis dzīvot uz pilsētu, izmācījies par kurpnieku un, kad atgriezies, sācis glu�i labi pelnīt. Tad viņ� aizgājis pie mācītāja, samaksājis parādu un iedevis maksu vēl par �etriem bērniem uz priek�u.

Nu mācītājs brīnījies, kā tas varot būt, ka vīram tagad tik daudz naudas. Nospriedis, ka kurpnieka amatam vajagot būt ienesīgākam nekā mācītāja amatam, ja ar to tik labi varot pelnīt. Nu mācītājs licis uztaisīt kurpniekmeistara izkārtni un izlicis pie durvīm.

Cilvēki jau nu gan zināju�i, ka mācītājs nekad kurpnieka amatu nav mācījies, un pie viņa negāju�i. Bet reiz gājis garām kāds ceļavīrs, kam vajadzējis pazolēt zābakus.

Mācītājs bijis par darbu priecīgs un jautājis, kad zābakus vajagot gatavus. Ceļavīrs teicis, ka ļoti ātri. Mācītājs arī bijis ar mieru un, gribēdams darba devējam iztapt, iedevis �im savus zābakus, kamēr viņa zābaki tiek laboti.

Mācītājs noplēsis zābakiem zoli un sācis �ūt klāt jaunu, bet nepratis to izdarīt un sācis griezt zābaka galvu. Griezis un laikojis, griezis un laikojis, kamēr beidzot no zābaka stulms un zole vien paliku�i pāri.

Ko nu? Mācītājs ietinis stulmu un zoli papīra, licies gulta un pavēlējis ceļavīram teikt, ka �ā neesot mājās.

Ceļavīrs vakarā atnācis, atdevis mācītāja zābakus un prasījis savus. Mācītāja sieva iedevusi papīrā satītos zābaku atlikumus, un ceļavīrs vaicājis, cik jāmaksā. Kā mācītājs to izdzirdis, lēcis no gultas ārā un gājis klāt. Ceļavīrs iztinis zābakus, redzējis, ka tie sagraizīti, paķēris stulmu un licis mācītājam pa ausi. Tad paņēmis mācītāja zābakus, savus iesviedis kaktā un gājis projām.

Pēc tās reizes mācītājs noņēmis no durvīm kurpnieka izkārtni un errīgi sacījis:

�Zābakus tomēr grūtāk lāpīt nekā bērnus kristīt!�

.

Viņos laikos kādam tēvam bija �etri bērni: viens dēls un trijas meitas. Meitas �akli aptecēja savu veco tēvu � atraitni, dēls nerima gādāt sirmgalvim gardāku kumosu.

Ar tik labiem bērniem tēvam bija īsti laimīgas vecuma

dienas. Viņ� mēdza teikt:

�Bērni, ja arvien tā saticīgi un mīļi dzīvosiet, tad Laimiņa jums alla� uzsmaidīs. Un tu, dēls, ja es mirstu, neprecies vis tūlīt, bet nogaidi, kamēr tavas māsas iziet tautās! Ja maniem vārdiem paklausīsi, tad savā mū�ā daudz sasniegsi.�

Dēls apņēmās klausīt tēva padomam un vēl ilgi pēc tēva nāves dzīvoja kopā ar māsām, kā dzīvojis. Tomēr kādā nebaltā dienā liktenis brālim atņēma mīļotās māsas. Tas notika glu�i negaidot. Diendienā māsas gāja dārzā pastaigāties. Piepe�i � kur gadījies, kur ne � pār�alca baigs viesulis un aizrāva māsas projām.

Brālis trīs dienas meklēja raudādams � nekur atrast. Beidzot atstāja mājas un devās meklēt pasaulē. Iet un taujā, prasa un lūko � nekur nav.

Beidzot aptrūka maizes. Nu nabaga brālis tie�ām vairs nezināja, ko iesākt.

�Nē! Lai vai kas,� viņ� pēdīgi apņēmās, �mājās tomēr neatgriezī�os! Ja ne citādi, tad ēdī�u, kas ceļā gadīsies!�

Drīz brālis satika zaķi.

Zaķis gribēja skriet garām, bet brālis uzsauca:

�Zaķi � garausi, neskrien garām, esmu izsalcis, es tevi apēdī�u!�

�Puisi � brāl, neēd vis mani, ie�u tev līdzi un nedienās palīdzē�u!�

Labi. Gāja abi tālāk � satika vilku.

Vilks gribēja skriet garām, bet brālis uzsauca:

�Vilciņ � jēruzagli, neskrien garām, esmu izsalcis, es tevi apēdī�u!�

�Puisi � brāl, neēd vis mani, ie�u tev līdzi un nedienās palīdzē�u!�

Labi. Gāja tālāk trijatā � satika dundurus un lapsenes.

Dunduri un lapsenes gribēja lidot pāri, bet brālis uzsauca:

�Dunduri � sūcēji, lapsenes � dūcējas, nelaidieties man pāri, esmu izsalcis, es jūs apēdī�u!�

�Puisi � brāl, neēd vis mūs, mēs laidīsimies tev līdzi un nedienās palīdzēsim!�

Labi. Ceļoja visi reizē tālāk � satika vanagu sausa koka galotnē. Vanags gribēja aizlaisties projām, bet brālis uzsauca:

�Vanadziņ � līknadzi, nelaidies vis projām, esmu izsalcis, es tevi apēdī�u!�

�Puisi � brāl, neēd vis mani, es lido�u tev līdzi un nedienās palīdzē�u!�

Labi. Steidzās visi tālāk � satika upmalā vēzi. Vēzis gribēja ierāpties pakrastē, bet brālis uzsauca:

�Vēzi � krabiķi, nerāpies pakrastē, esmu izsalcis, es tevi apēdī�u!�

�Puisi � brāl, neēd vis mani, rāp�os tev nopakaļus, nedienās bū�u palīdzīgs!�

Labi. Ceļoja visi barā: puisis � brālis, zaķis � garausis, vilks � jēruzaglis, lapsenes � dūcējas, dunduri � sūcēji, vanags � līknadzis, vēzis � krabiķis. Un gāja taisni me�ā iek�ā.

Otrajā dienā dziļi me�ā atrada tādu māju,_ kas stāv uz vistas kājas un grie�as vienā laidā. To redzēdams, brālis sauca:

�Istabiņa, istabiņa, apstājies! Ceļa vīri grib atdusēties!�

Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļa vīri sagāja iek�ā un atrada tur vecu veceni. Vecene vēlējās zināt, uz kurieni �ie ejot, 194 bet brālis sacīja:

�Dod mums paēst, ļauj atdusēties, no rīta visu tev izstāstī�u!�

Vecene ar mieru. No rīta brālis izstāstīja visu no gala un lūdza, vai vecene nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodamas.

Vecene atbildēja:

�Es tev, brālīt, nevaru pateikt, kur tavas māsas atrodamas. Kad tu noiesi pie manas otras māsas, tā varbūt gan zinās.�

Ceļa vīri devās tālāk.

Nākamajā dienā dziļdziļā me�ā tie atkal ieraudzīja māju, kas stāv uz vistas kājas un grie�as. To redzēdams, brālis uzsauca:

�Istabiņa, istabiņa, apstājies! Ceļa vīri grib atdusēties!�

Istabiņa tūlīt apstājās. Ceļa vīri sagāja iek�ā un atrada tur iepriek�ējai līdzīgu vecenīti. Tā vēlējās zināt, uz kurieni �ie iedami, bet brālis sacīja:

�Dod mums paēst, ļauj atdusēties, no rīta visu tev izstāstī�u!�

Vecene bija ar mieru. No rīta brālis izstāstīja visu no gala un lūdza, vai vecene nevarot pateikt, kur viņa māsas atrodamas. Vecene atbildēja:

�Pateik�u gan, kur atrodamas tavas māsas: viena pie līdakas, otra pie ērgļa, tre�ā pie lā�a. Bet iekāms tu pie viņām nokļūsi, tev jāiet pie raganas un jāizkalpo jājamais zirgs. Raganas mitekli tu sasniegsi pēc triju dienu gājuma.�

Ceļa vīri devās meklēt raganas mitekli.

Pēc trim dienām viņi to atrada, un brālis ar raganu nolīga tā: ja viņ� trīs dienas no vietas noganī�ot raganai divpadsmit ķēves, dabū�ot vienu kumeļu.

No rīta brālis izdzina ganos divpadsmit raganas ķēves. Ķēvju kumeļi � visi divpadsmit � palika stallī. Ari ceļa biedri izgāja brālim līdzi ganos un apgūlās blakus. Tikai zaķis � garausis negulēja. Tas �oreiz izrādījās no visiem gudrākais. Viņ� sacīja tā:

�Guli, puisīti � brālīti, guliet arī jūs citi, bet es ie�u noklausīties, ko ķēves labu runā.�

Zaķis � garausis aiztecēja diku dēku pie ķēvēm, paslēpās lazdu krūmā un noklausījās zilus brīnumus: ķēves rīmēju�as, ka viņas nebū�ot muļķes, neie�ot vis vakarā mājās, jo ragana cie�i piesacījusi, lai �īs, kamēr vienu dzenot, citas klīstot.

To dzirdot, brālim bailēs noskrēja karsts pār kauliem. Bet dunduri � sūcēji un lapsenes � dūcējas mierināja:

�Ko bēdāties? Jo ķēves klīdīs, jo mēs tās dzenāsim kopā. Redzēs gan, vai nepārtrieksim mājās!�

Un tā arī bija: vakarā ķēves klīst kā pinekli. Bet, līdzko dunduri � sūcēji un lapsenes � dūcējas sāk ādu ecēt, ķēves pāriet mājās kā tauriņi. Ragana lādējās gan, bet ķēves taisnojās:

�Ej vien, ej pati, tad redzēsim, ko tu iesāksi!�

Otrajā dienā tāpat.

Tre�ajā dienā zaķis � garausis noklausījās atkal un atnāca ar tādām ziņām: ragana ķēvēm piekodinājusi, lai �ovakar, no kodējiem glābdamās, neskrienot vis uz mājām stallī, bet me�ā � biezumos, kur kodēji nevarē�ot tām nekā padarīt.

To dzirdot, brālim noskrēja karsts pār kauliem, bet vilks � jēruzaglis teica:

�Eku brīnumi! Vai tad tik vien kodēju pasaulē kā dunduri un lapsenes? Arī es vēl tādu amatu protu! Un biezoknim mani zobi kā radīti!�

Tā arī notika: vakarā dunduri � sūcēji, lapsenes � dūcējas klupa gan virsū, bet ķēves tūlīt sabēga biezoknī. Niķis tomēr nelīdzēja: vilka zobi viņas izdzina no biezokņa, dunduru un lapseņu dūrieni pārdzina mājās.

Ķēves bargi izbārusi, ragana brālim sacīja:

�Labi. Rīt tu saņemsi nopelnīto kumeļu un taisies, kā tiec reiz projām no manas mājas!�

Brālis priecīgs aiziet ar saviem biedriem gulēt, bet zaķis � garausis paliek nomodā un noklausās, ko ragana ar kumeļiem rīmā. Viņa tiem saka:

�Jūs vienpadsmit palieciet, kādi esat, bet tu, divpadsmi-196 tais, mans visuvarenākais, citurīt palien zem siles un izlie-cie� slims vai pussprādzis. Ganam ir ļauts no jums divpadsmitiem izvēlēties to, kur� viņam patīk, tā pie līguma apsolījos. Ja būsi slims, tad jau viņ� tevi neņems.�

Zaķis � garausis, to noklausījies, tūlīt pastāstīja brālim.

No rīta vienpadsmit kumeļi lēkāja pa stalli, ka nekur dēties, bet divpadsmitais gulēja gar�ļaukus zem siles un pūta slimāk par kalēja plē�ām. Tos vienpadsmit ragana uzteica, vai debesīs celdama, bet par divpadsmito tikai tādi vārdi vien sprēgāja:

�Nejēga bijis, nejēga paliks, kamēr nobeigsies!�

Ta�u brālis nelikās nievas ne dzirdot. Viņ� tomēr ņem�ot to slimo. Citi esot pārāk tramīgi.

Ragana gan negribēja dot, bet ko vairs varēja darīt? Līgums jāpilda!

Brālis paņēma nopelnīto kumeļu un atstāja raganas mitekli.

Ceļā kumeļ� sacīja:

�Ja tu paganīsi mani trīs dienas baltā ābolā, tad bū�u tāds kā mana māte, kas kalpo raganai. Ja tu ganīsi mani baltā ābolā se�as dienas, man izaugs treji spārni un es bū�u ātrs kā vēj�. Ja tu ganīsi mani baltā ābolā deviņas dienas, man izaugs se�i spārni un es bū�u ātrs kā viesulis.�

Tā arī notika. Devītajā dienā se�spārnu kumeļ� pamācīja brāli, lai zaķi, vilku, dundurus, lapsenes atlai�ot, tie esot savu nokalpoju�i, bet pats lai kāpjot viņam mugurā, vanagu lai ņemot klēpī, vēzis lai ieķeroties �im astē, tad viņ� visus trīs aiznesī�ot pie pirmās māsas.

Zaķis � garausis un vilks � jēruzaglis ielēca krūmos, dunduri � sūcēji un lapsenes � dūcējas ielaidās dobumos, bet vēzis � krabiķis ieķērās se�spārnim astē, vanags � līk-nadzis nolaidās se�spārnim uz muguras, iesēzdamies brālim klēpī.

Zeme nodimdēja, vēj� no�vīkstēja gar ausīm, un se�spār-nis pie pirmās māsas, pie līdakas mājas klāt. Te se�spārnu kumeļ� sacīja:

�Kāp, puisi � brāl, zemē un ieej pie līdakas, savas māsas 197 vīra, izrunāties, lemt, kas tālāk darāms! Mēs trīs aiziesim aiz jūras kāpām atpūsties.�

Brālis iegāja pie māsas � māsai no prieka asaras birst!

Bet līdakas pa�laik nebija mājās. Māsa brāli paēdināja, apguldināja un gaidīja atgrie�amies vīru. Pret vakaru līdaka pārnāca, ieraudzīja se�spārņa pēdas un pārbijās:

�Sieviņ, ap�ēlojies! Saki, vai tās nav pūķa pēdas?�

�Nav jau, nav! Mans brālis atjāja pie mums ciemos.�

�Nu, tad varu pārvērsties par cilvēku.�

Līdaka pārvērtās par cilvēku un gāja istabā. Sievas brālis nāca pretim, un abi sastapās tik mīļi, it kā gadiem būtu redzēju�ies. Tomēr ilgi māsas vīram prieks acīs nespīgu-ļoja: drīs viņ� iedomājās savu bargo likteni un itin bēdīgs nopūtās, sacīdams:

�Kaut, brālīt, tu spētu atpestīt mani no pūķa nagiem, tad gan es būtu laimīgs. Pūķis nobūra vienu manu brāli par ērgli, otru � par lāci un mani pa�u par līdaku. Man par sievu ir tava jaunākā māsa, ērglim � tava vidējā māsa un lācim � vecākā. Tomēr viens pats tu pūķi neuzvarēsi, ej citurīt pie mana brāļa ērgļa, varbūt viņ� tev palīdzēs, es esmu par vāju. Jau rīta agrumā, saulītei lecot, man atkal jātop par līdaku.�

No rīta brālis kāpa savam se�spārnim mugurā un auļoja pie otras māsas vīra � ērgļa. Se�spārnis ar vanagu un vēzi nolikās me�malas ēnā atdusēties, bet brālis gāja pie māsas ērgļa mājā. Māsa apkampa brāli raudādama, paēdināja, apguldīja un gaidīja vīru mājās. Ap vakaru ērglis pārnāca, ieraudzīja se�spārņa pēdas un pārbijās:

�Sieviņ, ap�ēlojies! Saki, vai tās nav pūķa pēdas?�

�Nav jau, nav! Mans brālis atjāja pie mums ciemos.�

�Nu, tad varu pārvērsties par cilvēku.�

Ērglis pārvērtās par cilvēku un gāja istabā. Sievas brālis nāca pretim, un abi sastapās tik mīļi, it kā gadiem redzēju�ies. Tomēr arī �is brālis tūdaļ atcerējās savu bargo likteni un nopūzdamies sacīja:

�Kaut, brālīt, tu atpestītu mani no pūķa nagiem, tad gan 198 es būtu laimīgs! Tomēr viens pats tu pūķi nepievārēsi. Ej citurīt pie mana brāļa lā�a, tas tev palīdzēs, es esmu par vāju. Jau rīta agrumā, saulītei lecot, man atkal jātop par ērgli.�

No rīta brālis kāpa savam se�spārnim mugurā un auļoja pie tre�ās māsas vīra � lā�a. Se�spārnis ar vanagu un vēzi nolikās me�malas ēnā atdusēties, bet brālis iegāja pie māsas lā�a mājā. Māsa apkampa brāli raudādama, paēdināja, apguldīja un gaidīja vīru mājās. Ap vakaru lācis pārnāca, ieraudzīja se�spārņa pēdas un jautāja:

�Sieviņ, te jau laikam pūķis atkal sirojis! Kas tās par pēdām?�

�Nav jau pūķa pēdas, nav! Mans brālis atjāja pie mums ciemos.�

Lācis pārvērtās par cilvēku un gāja istabā. Sievas brālis nāca pretim, un abi sastapās tik mīļi, it kā gadiem redzēju�ies. Tomēr drīz arī lācis atcerējās savu bargo likteni un nopūzdamies sacīja:

�Kaut, brālīt, tu palīdzētu man izrauties no pūķa nagiem! Viens nespēju viņu pārvarēt, bet par abiem � tad gan pūķa ādai vajadzētu putēt! Rīt man atkal jāpārvēr�as par lāci, tad ķersimies pie darba.�

No rīta brālis sauca savu se�spārni. Zeme nodimdēja, vēj� no�vīkstēja, un se�spārnis ar vanagu un vēzi acumirklī bija klāt. Lācis, to redzēdams, domāja, ka atskrējis pūķis, bet brālis viņu nomierināja:

�Nav pūķa, nav, tas mans jājamais zirgs, tie mani biedri.

Vienu godīgi nopelnīju, citus godīgi iemantoju.�

�Tas labi, brāl! Ja tev tāds zirgs un tādi palīgi, tad gan pūķi pārspēsim! Viņ� mitinās stiprā klints pilī, steigsimies visi uz turieni.�

Viens divi � visi pie pūķa klints klāt. Brālis gribēja ar savu se�spārni doties tūlīt iek�ā, bet lācis sacīja:

�Tik karsti ne! Tu, brālīt, �odien ar vanagu un vēzi paliec ārpusē, iek�ā iesim tikai mēs ar se�spārni. Se�spārnim spēks, man izmaņa. Rīt � tad būs tava reize, un parīt pietiks darba visiem. Ja �odien mums par abiem izdotos viņu saistīt, tad pilnīgi pietiktu. Sakaut � tas pirmajā dienā 199 vispār nav iespējams, jo pūķis ir nenonāvējams. Tomēr cīniņ� ir jāsāk bez kavē�anās, lai līdz vakaram, iekāms saulīte nav nogājusi, kaut ko padarām.�

Klints durvis nokrak�ķēja un sagāzās. Pati klints nodrebēja � se�spārnis ar lāci iedrāzās iek�ā un nu tur ņēmās smaļi: drīz zeme dārdēja, drīz klints gabali brak�ķēja; drīz bija dzirdami rūcieni, drīz tum�i dūcieni. Tā tas gāja līdz pievakarei. Tad kaujas troksnis apklusa, se�spārnis un lācis � abi asiņaini � atstāja pūķa mitekli.

Darbs bija padarīts � pūķis saistīts. Visi devās mājās � atdusēties un atpūsties, lai sākto darbu no rīta agri turpinātu. Rītā lācis pirmais bija aug�ā. Viņ� modināja brāli, sacīdams:

�Celies, brālīt, laiks doties pie darba! �odien tava reize vilkt lomu. Mēs paliksim ārpusē, bet tu ej pa sagāztajām durvīm taisni klintī iek�ā. Dziļāk ieraudzīsi divējas durvis: vienas pa labo roku, otras pa kreiso. Durvis pa kreiso roku būs aizsietas ar lūku, tur tu neej, jo tajā istabā guļ saistītais pūķis. Viņ� tevi ar dva�u vien pieraus klāt un aprīs. Turpretim pa labo roku ej dro�i iek�ā, jo tajā istabā dzīvo mūsu lielākā palīdze � daiļa jaunava. Tā ir ķēniņa meita. Pūķis viņu nolaupīja un ieslodzīja savā pilī. Tu lūdz meitu, lai viņa rauga pūķim izvilināt, kur viņ� glabā savu beznāves spēku!�

Tā arī notika. Brālis klusi iegāja pie daiļās meitas, izteica savu nolūku, un meita bez runas devās pie pūķa. Pūķis gan taujāja, taujāja, kur �ī tādas ziņas lik�ot, beidzot tomēr sacīja:

�Varu jau tev pateikt, jo tu manu beznāves spēku tikpat nespēsi dabūt rokā. Redzi, simt jūd�u tālumā paceļas tikpat varena klints kā �ī. Tajā klintī ir pils, pilī � briesmīgs vērsis. �is vērsis ir mans beznāves spēks. Tomēr, ja vērsi arī nonāvētu, ir tad tu manu spēku nedabūtu rokā: nonāvētais vērsis pārvērstos par pīli gaisā. Ja tu arī pīli spētu noķert un nonāvēt, ir tad tu manu spēku nedabūtu rokā: nonāvētā pīle pārvērstos par olu un iekristu jūras 200 dziļumos.�

Tā. Meitai nu ziņas rokā. Viņa pastāstīja visu puisim, puisis � se�spārnim, se�spārnis � lācim. Tad visi devās mājās, lai atpūstos un uzkrātu spēkus rītdienas darbam.

Rītā lācis pirmais bija aug�ā. Viņ� modināja brāli, se�-spārni, vanagu, vēzi un sacīja:

�Celieties, laiks doties pie darba. �odien mums visiem būs ko darīt.�

Neviens arī nekavējās, visi devās uz tālo klints kalnu. Bija gan ko ņemties, tomēr pievakarē klints bija sa�ķelta un briesmīgais vērsis nonāvēts. Un, tikko vērsis bija pagalam, te � �vīks! � pīle no vēr�a ārā un gaisā aug�ā. Kā �ī gaisā, tā vanags pakaļ un saplosīja vienā grābienā. Bet, tikko pīle pagalam, te � plunk�! � ola no pīles ārā un dziļākajā jūras dzelmē iek�ā. Nu bija vēzim laiks: tas olai pakaļ � un velk atspēries no dziļumiem laukā! Līdzko ola uz sausuma, tā se�spārnis � �ļakst! � sasper olu lupu lupās. Un tai pa�ā mirklī saistītais pūķis simt jūd�u tālumā izpū� dzīvību.

Te � kur gadījies, kur ne � pa gaisu atlaidās ērglis, no ūdens izlēca līdaka.

Visi trīs � lācis, ērglis, līdaka � krita brālim pie kājām, pārvērtās par cilvēkiem un sacīja:

�Paldies, ka nāci ar savu se�spārni, ar saviem biedriem atpestīt mūs no pūķa nagiem! Tagad arvien būsim cilvēki. Nu esam laimīgi un līdz ar mums ir laimīgas arī tavas māsas � mūsu sievas. Viņas tagad ir ķēniņienes un mēs � tie pa�i ķēniņi, kas bijām senāk. Pūķis mira, mēs dzīvosim. Jāsteidzas tikai uz mājām, jo pavalstnieki diezgan pēc mums bēdāju�ies un ilgi uz mums gaidīju�i.�

�Steigties vajag ar apdomu,� brālis atbildēja. �Gan jau visu to panāksiet, bet vispirms iesim pie manām māsām, ņemsim tās līdzi, tad dosimies uz beigtā pūķa pili, kur palika daiļā meita. Mums ta�u jāzina, kas ar viņu notiek. Nedrīkstam aizmirst, ka viņa bija vislielākā mūsu izpalīdze.�

Tā arī darīja. Visi aizsteidzās uz pūķa pili apraudzīt meitu. Ak tu manu dieniņu, cik tā bija priecīga! Asaras 201

raudādama, krita puisim � brālim ap kaklu un �ņukstēdama, elsodama sacīja:

�Paldies, puisīt, ka izglābi mani no pūķa nagiem! Man pieder liela valsts, ko mantoju no sava tēva, bet ķēniņa �ai valstī vēl nav. Lūdzams esi tu mans ķēniņ�, es bū�u tava ķēniņiene. Bet se�spārnim, vislielākajam varonim, vajadzētu palikt uz dzīvi tepat. � uzvarētā pūķa pilī!�

Tā arī izlēma. Un nu visi �ķīrās: se�spārnis palika pūķa pilī, vanags aizlaidās gaisos, vēzis ielēca ūdenī, brālis apņēma daiļo ķēniņieni par sievu, un visi pārējie priecīgi un laimīgi devās uz savām valstīm.

Reiz dzīvoja nabadzīgs zvejnieks. Viņam bija ļoti neganta sieva un maza maza būdiņa.

Kādudien zvejnieks izgājis jūrā zvejot un izzvejojis zelta zivi, bet zivs lūgusies, lai palai�ot �o vaļā, tad �ī darī�ot visu, ko vien zvejnieks vēlē�oties. Lai

tikai uzsaucot: �Zelta zivtiņ, palīdzi man!�

Vīrs pārgājis mājās bez mazākā loma, un sieva nu dzinusi �o galīgi ratā, bet vīrs sācis stāstīt, ko pieredzējis. Sieva atcirtusi:

�Tad tikai ej uz jūrmalu un saki, ka es gribu būt par turīgu saimnieci!�

Zvejnieks arī nogājis jūrmalā un saucis:

�Zelta zivtiņ, palīdzi man!�

Tūliņ izpeldējusi malā tā pati zivtiņa un jautājusi:

�Ko vēlies?�

�Mana negantā sieva grib būt par turīgu saimnieci.�

�To tu dabūsi, ej tik mājās!�

Vīriņ� jau gabalā ieraudzījis būdas vietā lielas zemnieku mājas, kur kalpones kopu�as lopus un saimniece tās rīkojusi darbā. Vīrs vēl nepaguvis ieiet istabā, kad saimniece jau nākusi pretī un saukusi:

�Taisies, kā tiec uz jūrmalu, un gādā, lai es kļūstu par pils valdnieci!�

Zvejnieks kļuvis domīgs, tomēr aizgājis uz jūrmalu un saucis:

�Zelta zivtiņ, palīdzi man!�

Izpeldējusi atkal tā pati zivtiņa un vaicājusi:

�Ko vēlies, vīriņ?�

�Mana negantā sieva grib kļūt par pils valdnieci.�

�Ej tikai mājās,� zivtiņa sacījusi, �to tu dabūsi.�

Vīrs jau no tālienes ieraudzījis zemnieku sētas vietā greznu pili, kur sulaiņi skraidīju�i no vienas vietas uz otru un viņa sieva mirdzējusi vienā zeltā. Vīrs nepaguvis vēl ne pa vārtiem ieiet, kad pils valdniece jau skrien pretī un saka:

�Gādā, ka es valdu pār pilsētu!�

Vīrs gan negribējis vairs iet, jo glu�i nokusis, bet sieva likusi sulaiņiem vīru pērt. Vīrs tad aizvilcies gan uz jūrmalu, kur pa to laiku sacēlusies vētra, un saucis:

�Zelta zivtiņ, palīdzi man!�

Bet zivtiņa nenākusi. Tad vīrs saucis vēlreiz. Zivtiņa beidzot iznākusi un jautājusi, ko vīrs vēloties.

�Mana negantā sieva grib valdīt pār pilsētu.�

Zivtiņa teikusi:

�Ej mājās, to tu dabūsi.�

Vīrs pārgājis mājās un redzējis, ka sieva jau sē� uz troņa un valda pār pilsētu. Ta�u sievai vēl nebijis gana. Tā sacījusi:

�Gādā, ka es valdu pār debesi un zemi!�

Vīrs gan negribējis iet, tomēr sieva viņu atkal piespiedusi. Nogājis pie jūras, zvejnieks saucis zināmos vārdus, bet zivtiņa nenākusi, jo uz jūras bijusi stipra vētra. Vīrs saucis vēlreiz. Ta�u velti. Tad saucis tre�o reizi. Nu zivtiņa iznākusi un vaicājusi:

�Ko vēlies, vīrs?�

�Mana negantā sieva grib valdīt pār debesi un zemi.�

Zivtiņa atbildējusi:

�Jūs, ļaudis, esat par daudz mantkārīgi. Tāpēc lai paliek viss tāpat, kā agrāk bijis!� To teikusi, zivtiņa nozudusi jūras dzelmē.

Vīrs pārgājis mājās un ieraudzījis sievu atkal sē�am vecās, mazās būdiņas priek�ā un lāpām cauros tīklus.

Tajos laikos pār pasauli valdīja tikai viens pats ķēniņ�. Ķēniņam bija tāda vara, ka viņa pavēles klausīja ne vien cilvēki, bet arī visi zvēri, kustoņi, kukaiņi un dzīvnieki, kas vien atradās virs zemes un gaisā.

Vecum vecajos laikos zemes virsū bija ļoti grūta dzīve, jo nebija uguns. Tiklīdz norietēja saule, vairs nevarēja ne redzēt, ne arī bija kur sasildīties. Ļaudis zināt gan zināja, ka uguns paslēpta visdziļākajos pekles dziļumos, bet neviens nespēja tur nokāpt un uguni iznest.

Reiz ķēniņ� izsolīja lielu balvu tam, kas nokāp�ot peklē un iznesī�ot uguni virs zemes.

Daudzi izpūlējās un izmēģinājās, bet neviens cilvēks nespēja uguni uznest.

Ķēniņ� tomēr bija cie�i nolēmis savas valdī�anas laikā izgādāt ļaudīm uguni. Viņ� sasauca visus savus padomniekus un lika spriest, kāda vēl lielāka balva jāizsludina tam varonim, kas uguni uznestu. Padomnieki ilgi strīdējās, beidzot visi vienā prātā nolēma, ka tam, kas atnesī�ot ķēniņam uguni, bū�ot brīv uz bērnu bērniem un mū�īgiem laikiem pie visiem galdiem par velti ēst un neviens to nedrīkstē�ot liegt vai dzīt ēdēju prom.

�o vēsti nu visur daudzināja, un tā tika pausta visā pasaulē ne tikai starp cilvēkiem, bet arī starp zvēriem, lopiem, putniem, tārpiem un kukaiņiem. Daudzi varoņi devās baigajā ceļā, ta�u neviens nespēja iznest uguni no briesmīgā dziļuma, un daudzi ņēma tur savu galu.

Kad ķēniņa vēsti dabūja zināt zirneklis, tas tūdaļ apņēmās uguni iegūt un sāka naski vien vīt virves, ar ko nolaisties� pazemē. Kad bija pievijis pilnu nastu, zirneklis, nevienam nekā nesacījis, devās ceļā uz elli.

Nonācis elles malā, drosminieks piesēja virves galu pie stipras ozola saknes un nolaidās pa�ā elles dibenā. Nokļuvis ellē, zirneklis paslēpās vistum�ākajā kaktā, lai kāds vieplis viņu neieraudzītu. Izdevīgā mirklī zirneklis pieskrēja pie uguns sārta, paķēra liesmojo�u pagali, kā vēj� drāzās atpakaļ pie savas virves un laimīgi uzkāpa virszemē.

Lai gan bija labs kāpējs, tomēr, tik lielu gabalu uz aug�u ar nastu kāpjot, varonis bija stipri vien piekusis. Nokļuvis dro�ā vietā, viņ� atlaidās mazliet atpūsties. Uguni nolika galvgalī. Zirneklis gribēja tika druscītiņ pazvilnēt, bet pagurumā uzmācās miegs, un vīrs cie�i aizmiga.

Saule jau nāca ap ganos dzī�anas laiku, bet zirneklis vēl gulēja. Te mu�ai, �urpu turpu skraidelējot, iesitās nāsīs savāda smaka. Apskatījusies ierauga zilus brīnumus: zirneklim galvgalī kvēlo uguns pagale!

Mu�a gan labi redz, ka zirneklis uguni nupat ar dzīvības briesmām ir uznesis. Bet ko mu�a dara? Viņa nodomā:

�Vai tāds miega pūznis zina rīkoties ar uguni? Nogulēs tik ilgi, kamēr uguns izdzisīs! Un alga jau man der labāk nekā viņam!�

Un, a�i paķērusi uguns pagali, mu�a aizskrien, ka spindz vien...

Mu�a aiznesa pagali ķēniņam un sacīja:

�Saņem, valdniek, uguni! Ar dzīvības briesmām es iznesu to no pekles dzīlēm. Dod man apsolīto algu!�

Ķēniņ� bija ļoti iepriecināts. Izrīkoja mu�ai goda dzīres un iedeva viņai tādu grāmatu, ka mu�a uz laiku laikiem un paaud�u paaudzēm drīkst baroties pie visiem galdiem.

Zirneklis atmodās tikai pret palaunadzi.

Sauli tik tālu ieraudzīdams, viņ� satrūkās, ka par ilgu gulējis. Bet vēl vairāk vīrs iztrūkās, kad uguni vairs neatrada savā vietā.

Nu izmisis sāka skriet un meklēt. Kuru satiek, tam prasa, vai neesot redzējis kādu biedēkli aizraujam uguni atpakaļ uz elli, jo �is vienu pagali nupat uzstiepis aug�ā.

�Visi viņu izsmēja, saukdami par jliku�u, jo nupat mu�a ar dzīvības briesmām uznesusi uguni no pa�ām pekles dzīlēm un nodevusi ķēniņam.

Tādu vēsti dzirdot, zirneklis patie�ām vai prātu zaudēja aiz pārestības. Viņ� sāka pilnā balsī brēkt:

�Mu�a ir zagle, mu�a ir zagle! Es to saku: viņa mani ir apzagusi! Nevis viņa, bet es iznesu uguni no elles, un tikai man nākas izsolītā alga!�

Daudzi noticēja, kad zirneklis tā runāja, tomēr kratīja galvas, sacīdami, ka viss bū�ot velti, jo mu�ai jau grāmata esot rokā.

Tas zirnekli saniknoja vēl vairāk, un viņ� apņēmās zaglei bargi atdarīt.

Ta�u vispirms klup�u klupdams un elsu elsdams vēl devās pie ķēniņa, lūkodams pierādīt, cik briesmīgā kārtā mu�a viņu apzagusi.

Mu�a sēdēja goda krēslā � ķēniņam pie labās rokas � un ar nicinājumu novērsa vaigu, sacīdama, ka zirneklis melojot. Vai esot kāds, kas redzējis zirneklim uguni rokā? Neviens!

Ķēniņ� vēlējās iz�ķirt strīdu taisnīgi un prasīja, lai zirneklis sniedzot pierādījumus. Ja nepierādī�ot, tad lai tāds varones goda laupītājs vairs nerādoties �im acīs. Zirneklis tad sacīja, ka virve, pa kuru viņ� nolaidies un uguni iznesis, dro�i vien vēl tagad karājoties elles malā pie ozola saknes. Ķēniņa sūtņi aizsteidzās pārbaudīt, bet virves nebija. Zirneklim lecot pār elles malu, tā bija no pagales aizsvilusies un sadegusī.

Nu vairs nekā nevarēja pierādīt.

Un zirneklis aizgāja, mu�u lādēdams un vēlreiz nozvērēdamies tai atriebt mū�u mū�os. Viņ� sapulcināja visu zirnekļu cilti un izstāstīja tiem, kā mu�a ar viņa sviedriem guvusi tādu godu. Aplaupīdama viņu, mu�a esot aplaupījusi visus zirnekļus uz laiku laikiem, tāpēc arī atriebībai esot jāsniedzas laiku laikos.

Visi bija ar mieru un nolēma aud�u audzēs aust tīklus un ķert mu�as, sodot visas ar nāvi. Kop� tā laika zirnekļi au� tīklus un ķer mu�as, bet mu�ām tomēr ir brīv ēst pie visiem galdiem.

Reiz dzīvoja �vītīgs kungs, kas gribēja, lai visi uz viņu skatītos. Viņ� pasacīja savam sulainim, lai tas nopērkot �im pa�as labākās drēbes. Sulainis nopirka ļoti labu drānu, lika pa�ūt kungam uzvalku, kungs to uzģērba un gāja uz tirgu, bet neviens neskatās.

Otru reizi kungs stingri jo stingri sulainim piesaka nopirkt tik smalku drānu, lai visi uz kungu skatītos.

Sulainis nopērk arī vislabāko drānu. Uzvalks tiek pa�ūts, kungs to uzvelk, iet uz tirgu, bet nekā: atkal neviens neskatās. Kungs staigā gan pa tirgu no viena gala uz otru, bet velti � viņu neviens pat neievēro.

Nu kungs atkal iedod sulainim naudu un stingri jo stingri piesaka katrā ziņā gādāt �im tādu uzvalku, lai katrs pretimnācējs uz kungu skatītos.

Sulainis domā, domā, ko lai dara. Izdomāja arī: nopirka govs ādu un lika skroderim pa�ūt no tās kungam uzvalku. Kungs uzvilka, devās uz tirgu, ļaudis strīpām vien gāja pakaļ skatīdamies. Nu kungs priecīgs. Vakarā, mājās pārnācis, iedeva vēl sulainim dzeramnaudu.

Kādam turīgam zemniekam biju�i trīs dēli un divas meitas.

Pamazām tēvs izprecinājis meitas, aizlaidis iegātņos abus jaunākos dēlus un, kad nācis labi vecs

un vāj�, atdevis mājas vecākajam dēlam,

Dzīvojis, dzīvojis turpat kādu laiku, līdz vecākajam dēlam sācis apnikt, ka �is tur mujas pa kājām. Lai aizejot arī pie citiem brāļiem padzīvoties. Tie jau �o gaidīt gaidot.

Tēvs, neko ļaunu nedomādams, paklausa arī un aiziet

padzīvot pie vidējā dēla.

Vidējais dēls baro, baro tēvu kādu laiku, bet sieva �im jau sen ērcīga par liekēdi. Pēc pāris mēne�iem raida, lai ejot pie jaunākā dēla.

Aiziet tur, nodzīvo kādu mēnesi, bet te vedekla vēl pūcīgāka, tai mute kā laidars � virājas vienā gabalā. Kāpēc �is nedzīvojot pie sava mīļā vecākā dēla, kuram atdevis visu mantu un māju?

Nevarēdams to ilgāk paciest, tēvs iet pie meitām. Nodzīvo pie vienas da�as nedēļas, paciemojas pie otras kādu laiciņu � neko darīt! Jau atkal par slogu�un jāiet projām.

Tā staigādams, galīgi izdilis un palicis bez krietna apģērba. Vecā kārta galīgi noplīsusi, bet jaunu neviens negādā. Kauns ļaudīs rādīties!

Reiz tomēr saņēmis dū�u un aizgājis uz ciemakalnu ar tām pa�ām vecajām drēbēm. Ciemakalnā sastop vecu draugu, arī turīgu zemnieku. Tas vaicā:

�Kāpēc tu, kaimiņ, tāds noplucis? Tu ta�u dienās biji viens iznesīgs cilvēks un turīgs vīrs!�

Sis nu izstāsta draugam visu līdz galam. Par agru atdevis dēlam mājas, izdalījis mantu. Tagad pa�am jāstaigājot ar ubaga spieķi apkārt. Mīļie bērni esot kļuvusi sve�i_P bargi un cieti. Tie labāk barojot suņus nekā atmetot pavalga kumosu savam vecajam tēvam...

Draugs noklausās tēva stāstu un saka:

�Nebēdājies, gan būs labi! Esi tikai gudrs, tad uz priek�dienām tu dzīvosi kā niere taukos!�

�Kur nu vairs!�

�Negaudies! Klausies, ko tev teik�u! Nāc līdzi uz mūsmājām! Man klētī mētājas veca pūra lāde, to es te\r atdo�u.�

�Kam man pūra lāde! Apsmieklam?�

�Klausies tālāk! Tu liec nokalt lādei tik daudz atslēdziņu, cik tev bērnu! Kad aiziesi pie kāda no tiem, sāc ar vienu no atslēdziņām darboties! Kad dēls tev jautās, kas tā par atslēgu, nesaki taisnību! Teic, ka tā ir tavas mantas atslēga, bet manta, sak, glabājas dro�ā vietā! Sak, kad jau. es mir�u, tad to mantosi...�

Tēvs paklausa drauga padomam un nolemj tā rīkoties. Paņem pūra lādi, liek nokalt piecas atslēdziņas.

Tad aiziet pie vecākā dēla un it kā neviļus sāk spēlēties ar spo�o atslēdziņu, kas vestes pogcaurumā iekārta.

To ierauga dēls. Tas jautā, kas �im tā par atslēgu.

�Nu, tā ir manas mantas atslēga. Kad jau es mir�u, tad varēsiet visu mantot. Bet atslēdziņu � nu, to jau tagad varu tev nodot, glabā vesels! Kad bū�u uz mir�anas gultas, tad jau pateik�u, kur mana mantas lāde glabājas.�

To dzirdot, dēls un arīdzan vedekla vēr�as tik laipni pret veco tēvu, ka prieks! Nu dēls ir tāds, kādam jābūt katram dēlam pret savu tēvu. Kad svētdienā tēvs grib aizstaigāt uz ciemakalnu, vecākais dēls tam iedod savas jaunās drēbes un saka:

�Ko nu iesi kājām, es iejūg�u zirgu, aizbrauksim abi.�

Un ved tēvu uz ciemakalnu kā pa�u kungu. To ierauga abi jaunākie dēli un arī meitas. Tie nodomā:

�E, tēvs laikam nav vis tik nabags, ja vecākais brālis viņu tā godā! Par velti jau nu viņ� nedos tēvam savas jau-210 nās drēbes mugurā un nevedīs kā kungu baznīcā!�

Nu visi iet tēvam klāt, apsveicinās un katrs uzlūdz pie sevis, lai ta�u nākot arī pie viņa padzīvot...

Tēvs pēc kāda laika aiziet arī un jaunākajiem dēliem tāpat visu izstāsta kā vecākajam.

Nu vecajam vairs netrūcis ne putna piena. Varējis dabūt no dēliem bez lielas prasī�anas visu, ko vien sirds vēlējusies.

Kad nu tā kādu laiku kā dieva ausī pie saviem dēliem dzīvojis, bijis jāapciemo arī meitas, jo pie katras tik�anās tās teiku�as:

�Tēvs nu gan ir kļuvis lepns, pie mums nemaz vairs neatnāk pasērst!...�

Jaunākais dēls ataicinājis skroderi un licis pa�ūt tēvam jaunu uzvalku no vissiltākās vadmalas. Vidējais, to redzēdams, gājis pie kurpnieka, lai uztaisot tēvam jaunus zābakus, bet vecākais dēls ziemā �ūdinājis ka�oku. Nu tēvs bijis apģērbts no galvas līdz kājām kā kungs un arī labi paēdis. Vārdu sakot, dzīvojis vecumdienas kā pa kalpu kāzām.

Pēc vairākiem gadiem vecais smagi sasirdzis un drīz jau gulējis uz nāves cisām. Mirdams pateicis bērniem, ka viņa mantas lāde glabājoties pagasta tiesā, bet atslēgas jau �iem visiem esot rokās.

Bērni tēvam vēl uzrīkoju�i lepnas bēres, lai pasaules priek�ā nebūtu kauns, bet jau otrajā rītā sauku�i kopā tiesas vīrus, skrīveri un pagastveci, katrā galā lādei nostādīju�i pristavu un uradņiku ar kailiem zobeniem un nu slēgu�i mantas pūru vaļā, lai visu pēc likuma sadalītu.

Un ko jūs domājat? �ie uzslēdz lādi un redz, ka tā pilnīgi tuk�a! Tikai pa�ā dibenā guļ vecs ubaga spieķis un zīmīte, uz kuras rakstīts:

�Vecais jāper ar spieķi, ka nav praties ieaudzināt saviem bērniem īstenu goda prātu.�

REIZ kungs staigādams piegājis klāt cūkganam un jautājis:

�Puika, ko tavs tēvs dara?�

�Mans tēvs taisa divus ceļus par vienu!� cūkgans atbildējis.

Kungs brīnījies:

�Divus ceļus par vienu? Kā tas izdarāms? �

�Ir gan muļķa kungs! Nezina ne to, kā divus ceļus par vienu taisa! Viņ� ta�u ar.�

�A! Ar. Bet ko tava māte dara?�

�Māte nupat atdeva apēsto maizi!�

�Apēsto maizi? Kā tad to var atdot?�

�Ir gan muļķa kungs! Ne to nezina! Ko vakar aizņēmās, to �odien atdeva.�

, �A! Atdeva. Bet ko tad tava precētā māsa dara?�

�Māsai pērn bija prieki, �ogad bēdas!�

��ogad bēdas? Kādēļ? �

�Ir gan muļķa kungs! Ne to nezina! Nu pērn ta�u viņai piedzima dvīņi � vai tie nebija prieki? Un re: �ogad nav maizes, ko ēst, � vai tās nav bēdas?�

�A! Tu gan esi mutīgs puika! Bet klausies, tādēļ ka mani par muļķi lamāji, tev jānāk līdzi uz mui�u � dabūsi pērienu!�

Labi! Puika iet svilpodams. Aiziet mui�ā. Kungs pavisam pārskaities. Kā drīkstot viņam pie deguna svilpot? Lai sulainis aizrīdot bezkauņu ar suņiem.

Sulainis palai� gan suņus, bet puika īsa laika pēc arvien nēsā mazu zaķīti padusē. Kā suņi saklūp virsū, puika lai� zaķīti vaļā.

Ak tu �ēlīgais tētiņ!

Aiziet suņi zaķim kā traki pakaļ, bet puika nosvilpjas vien.

Kungs vēl vairāk saskai�as. Lai iemetot bezkauņu pagrabā, kamēr saraudzī�ot labas rīkstes.

Sulainis iegrū� puiku pagrabā un skrien uz birzi rīkstes griezt. Bet puika svilpodams atrauj lielajai mucai tapu � vīns �ļākdams iztek pa zemi.

Pārskrien sulainis, ierauga nelaimi, uzspie� tapas caurumam plaukstu un sauc:

�Padod tapu! Padod tapu!�

Bet puika met mugurā gaļas gurnu, pārsvie� tam svārķe-ļus pāri, lai nevar redzēt, un projām.

Kungs, pa logu puikam tādu kupri redzēdams, gardi smejas:

�E, kā nu labu pērienu dabūji � mugura glu�i līka!�

Bet puika aiz vārtiem atsaucas:

�Lai mugura līka, ja tikai vēders ar kalnu!�

Citreiz, kad puika jau paaudzies un kalpojis par lielo ganu, viņ� mācējis izrunāties ar pa�u ķeizaru.

Gadījies tā, ka ķeizars sacījis baznīckungam:

�Ja tu ļaudis māci, tad tev arīdzan pa�am viss jāzina. Lai tevi pārbaudītu, es vaicā�u trīs lietas. Un pēc noteikta laika tu man atbildēsi. Pirmā lieta: kur zemes vidus? Otrā lieta: cik zvaig�ņu debesīs? Tre�ā lieta: ko ķeizars domā?�

Ķeizars nosacījis laiku trīs dienas.

Baznīckungs staigā bēdīgs, pat naktī nevar iemigt.

Nosacītajā laikā iet drebēdams uz ķeizara pili.

Ceļā saticis ganu. Tas vaicājis: .

�Kāpēc tu, cienīgtēv, tāds noskumis?�

Baznīckungs atbildējis:

�Man jāiet pie ķeizara un jāsaka: kur zemes vidus, cik debesīs zvaig�ņu, ko ķeizars domā. Bet es nekā nezinu!�

Gans sacījis:

�Dod man savas drēbes, es ie�u tavā vietā un visu pateik�u!�

Baznīckungs priecīgs.

�Jā, jā! Tev jau tāda lokana mēle, gan tu izgrozīsies!�

Gans nogājis pie ķeizara. Ķeizars vaicājis: 213

�Kur zemes vidus?�

�Gans paņēmis vēzdiņu, iegājis ķeizara sētsvidū, spraudis vēzdiņu zemē un sacījis:

�Te zemes vidus, ja netici � pārmēri!�

Ķeizars nestridēj ies un- teicis:

�Labi. Tad pasalti man, cik zvaig�ņu debesīs?�

Gans nogaidījis nakti, skaitījis, skaitījis, rītā sacījis:

�Visas saskaitīju. Debesīs ir tik un tik zvaig�ņu. Ja netici, vari pārskaitīt.�

Ķeizars nestrīdējies un teicis:

�Labi. Bet pasaki tu man, ko es pa�laik domāju?�

Gans sacījis:

�Ķeizars domā, ka es mācīts baznīckungs, bet es esmu tuk�galvis gans.�

To teicis, gans ņēmis savu vēzdu un gājis mājās.

Reiz dzīvoja zēns, kas ļoti gribēja mācīties par pulksteņu taisītāju. Ta�u zēna tēvs, būdams zemnieks, vēlējās, lai dēls darītu to pa�u darbu, ko viņ� visu mū�u darījis.

Kad nu dēls tomēr ne brīdi nerimās, tēvs viņu palaida, lai ejot arī un mācoties iekāroto amatu, tikai naudas gan ne gra�a nedevis līdzi.

Zēns aizgāja uz pilsētu, apstaigāja visus pulksteņmeistarus, bet neviens negribēja uzņemties viņu mācīt. Beidzot zēns vienu atrada, kas apņēmās viņu trijos gados izmācīt amatā ar tādu noteikumu, ka par mācī�anu zēns meistaram atkalpos vēl trīs gadus.

Zēns nodzīvoja pie meistara se�us gadus un uztaisīja tādu pulksteni, kas iet divpadsmit gadu bez uzvilk�anas un katru dienu trīs reizes ap azaida laiku spēlē skaistu meldiņu, ik reizi citādu. �o pulksteni zēns atstāja meistaram par piemiņu un aizgāja.

Kāds kungs tomēr pierunāja meistaru brīni�ķīgo pulksteni pārdot un par lielu naudu to nopirka, bet ilgi vis nepaturēja, jo kāds cits par vēl lielāku naudu pulksteni atpirka sev.

Beidzot ziņa par brīni�ķīgo pulksteni aizgāja līdz pa�am ķēniņam. �is pulksteni par dārgu naudu nopirka sev, un nu ik reizi, kad ķēniņ� sēdās pie ē�anas, pulkstenis skaisti spēlēja.

Ta�u laiks gāja uz priek�u, un divpadsmit gadi bija garām. Pulkstenis bija savu pirmo uzvilkumu nogājis, un nu to vajadzēja uzvilkt no jauna. Ķēniņ� raudzīja uzvilkt pulksteni pats, bet nevarēja. Tad sauca visus pulksteņmeistarus, bet arī tiem neveicās.

Nu ķēniņ� meklēja rokā pirmo pulksteņa īpa�nieku. Vecais meistars pastāstīja, ka brīnumaino pulksteni taisījis viņa māceklis. Tikai tas mācē�ot to uzvilkt. Ķēniņ� uzdeva meistaram mācekli sameklēt, iedodams tādu rakstu, ka �is varot braukt kur gribēdams un ēst cik gribēdams bez kādas maksas, par visu ķēniņ� maksā�ot pats, lai tikai dabūjot mācekli rokā.

Nekā darīt, vecajam meistaram bija jāiet savu mācekli meklēt, kaut arī viņ� nemaz vairs neatminējās, kāds tas izskatās. Tik daudz gan atcerējās, ka zēns vienmēr staigāja, galvu nokāris.

Reiz pa kādu pilsētu iedams, meistars ierauga vienu cilvēku � ne jaunu, ne vecu, ar nokārtu galvu.

Meistars pieiet tam klāt un vaicā, ar ko �is nodarbojoties. Nu, labojot pulksteņus. Meistars vēl �o iztaujā, kur mācījies, ko darījis, līdz pazīst savu mācekli.

Meistars nu izstāsta māceklim, ka viņa taisītais pulkstenis tagad piederot pa�am ķēniņam un esot apstājies, tāpēc ķēniņ� meklējot īsto pulksteņmeistaru, jo neviens cits nemākot to pulksteni uzvilkt.

Jaunais meistars aizgāja pie ķēniņa, apskatīja pulksteni, izlaboja to un uzvilka.

Ķēniņ� vēlējās, lai jaunais meistars paliktu pie viņa, un tā arī notika.

Kādu dienu ķēniņ� ar meistaru izgāja dārzā pastaigāties. Dārza vidū bija kāda māja, mājai visapkārt dzelzs sēta, un uz katra sētas mieta uzdurta cilvēka galva.

Meistars vaicāja:

�Kas tā par sētu un kas tās par galvām, kas tur mietos uzdurtas? Kas tai mājā dzīvo?�

Ķēniņ� atbildēja:

�Tai mājā dzīvo mana meita. Viņa sirgst ar drūmuma kaiti. Tāpēc esmu noteicis, ka tas, kur� princesi jel reizi iesmīdinās, dabūs viņu par sievu. Bet esmu arī tā nosacījis, ka tas, kur� mēģinās to darīt, bet neizdarīs, zaudēs galvu. Tālab te ir nāku�i daudzi zemnieku, kungu un ķēniņu dēli, bet velti. Visu galvas tu redzi uz mietiem.�

Meistars teica:

�Vajadzēs arī man mēģināt.�

Ķēniņ� gan raudzīja meistaru atrunāt, sacīdams, ka �im esot �ēl zaudēt tik laba meistara galvu. Bet meistars neklausījās. Pa nakti viņ� labi apdomāja, kā princesi iesmīdināt, un otrā rītā devās turp.

Te nu jāteic, ka princeses istabās bija nolikti sargi, kas alla� ķēniņam atstāstīja, kā kuram smīdinātājam veicies.

Meistars iegāja pie princeses, izlikās to neredzam un it kā sarunājās ar lietām:

�Vesels, krēsls! Vesels, galds! Vesela, gulta! Vesels, spoguli! Es jums ko pastāstī�u.

Reiz gāja uz pilsētu trīs vīri: galdnieks, krāsotājs un skroderis. Līdz pilsētai bija vēl tālu, un viņi nolikās atpūsties. Skroderis ar krāsotāju apgūlās, bet galdnieks palika par sargu. Viņ� sēdēja, sēdēja, kamēr sametās gar� laiks. Tad ņēma un, laiku īsinādams, iztaisīja no koka cilvēka tēlu. Kad piecēlās krāsotājs, tas tēlu nokrāsoja; kad piecēlās skroderis, tas tēlam pa�uva drānas. Bet nu visi trīs sāka strīdēties, kuram �is koka cilvēks pieder. Tā viņi strīdas vēl �obaltdien un nevar strīdu iz�ķirt. Sakiet nu jūs, kuram tad īsti tēls pieder!�

Princese, visu noklausījusies, sāka stipri smieties:

�Kas gan tie par cilvēkiem, kas neprot iz�ķirt tik vienkār�u strīdu! Saprotams, ka tēls pieder tam, kas viņu pagatavojis. Tēlu nokrāsot un pa�ūt tam drēbes nav liela lieta. Par to galdnieks viņiem var samaksāt. Bet ar ko tad �is atnācējs par visu to runāja? Projām aizgājis, viņ� vēl teiks, ka galds un krēsls viņam atbildēju�i!�

To izteikusi, princese smējās vēl stiprāk. Bet meistars atkal tāpat atsveicinājās no mēbelēm un aizgāja.

Kad ieradās ķēniņ�, tas vaicāja sargiem, vai princese smējusies. Viena daļa sargu apgalvoja, ka princese smējusies gan, bet citi aiz skaudības to noliedza, sacīdami � ne. Ķēniņ� nu nezināja, kam ticēt. Viņ� teica:

�Meistaram nāksies princesi vēlreiz iesmīdināt. Ja viņ� to izdarīs, tad visiem noliedzējiem būs galvas nost un tiks uzdurtas uz sētas mietiem.�

Ķēniņ� aiziet pie meistara un pasaka, ka �im princese vēlreiz jāiesmīdinot.

Meistars pa nakti izdomā, ko darīt, un no rīta iet pie princeses, bet ķēniņ� dodas viņam līdzi. Meistars ieiet pilī un tāpat kā pirmoreiz apsveicinās ar galdiem, krēsliem, gultu, krāsni un saka:

�Vai zināt, ko es jums pastāstī�u? Reiz gāja uz pilsētu trīs cilvēki. Viens nopirka tādu ābolu, kuru ēdot slimais tiek vesels, otrs nopirka tādu spoguli, ar kuru var redzēt �etr-�arpus tūksto� verstu tālumā, tre�ais nopirka tādus ratus, ar kuriem var braukt, kur vien grib.

Tai pa�ā reizē viņi dabūja zināt, ka kādam ķēniņam ir slima meita, ko neviens ārsts nespēj izdziedināt. Spogulis viņiem parādīja, kur atrodas ķēniņa pils, un rati viņus aizveda uz turieni. Viņi pasniedza princesei ābolu, tā ieēda un kļuva vesela. Bet nu visi trīs sāka strīdēties, kuram jāsaņem maksa par princeses izārstē�anu, un strīdas vēl tagad.

Varbūt jūs, mani draugi, teiksiet, kuram no viņiem pienākas maksa?� meistars vaicāja mēbelēm.

Princese, visu to noklausījusies, sāka skaļi smieties un teica:

�Vai tad tie�ām pasaulē ir tādi muļķi, kas neapjēdz, kur� izārstējis princesi? Nu, ta�u tas, kur� iedeva viņai ābolu. No ratiem un spoguļa jau viņa vesela netiktu. Un tad vēl vaicā pēc atbildes galdam un krēsliem!� Princese smējās vēl vairāk.

Ķēniņ� visu to redzēja un dzirdēja, lika nocirst skaudīgajiem sargiem galvas un uzdurt uz sētas mietiem.

Pēc īsa laika pulksteņmeistars princesi apprecēja. Bija lielas kāzas, trūka tikai putna piena. Arī es tur biju, ēdu, dzēru, mutē gan netika, pa bārdu vien notecēja.

Kad vecaistēvs vairs nespējis sev maizi pelnīt, viņ� uzdevies par lielu zīlnieku. Kādam kungam tai apvidū pazudis dārgs zelta gredzens, un kungs nu meklējis zīlnieku, kas varētu uzzīlēt, kur gredzens atrodams. Kad kungs padzirdējis, ka tāds zīlnieks esot tepat kaimiņos, tad sūtījis sulaiņus, lai vedot zīlnieku pie viņa. Sulaiņi arī atvedu�i vecīti pie kunga, un zīlnieks sacījis:

�Zudu�o gredzenu nevar vis tik lēti uzzīlēt. Dodiet man trīs dienas labi paēst un pēdīgi vēl labi daudz naudas, tad uzzīlē�u, kur tas gredzens atrodas!�

Kungs bijis ar mieru un ēdinājis zīlnieku cik labi vien varēdams. Pēc vakariņām zīlnieks sacījis sulaiņiem:

�Viens labs jau ir panākts, bet divi labi vēl gaidāmi.�

Zīlnieks domājis par labi pavadīto dienu, bet sulaiņi, kas biju�i vainīgi, baidīju�ies, ka zīlnieks vienu zagli varbūt jau uzzīlējis.

Otru dienu zīlnieku atkal tāpat ēdināju�i, un tagad viņ� sacījis:

�Nu jau divi labi panākti, un vairs tikai viens labs gaidāms.�

Zīlnieks atkal runājis par divām labām dienām, bet sulaiņi nu vēl vairāk nobaidīju�ies, ka zīlnieks jau laikam uzzīlējis divus zagļus.

Tre�o dienu zīlnieku atkal ēdināju�i tāpat kā pirmo un otru dienu. Nu tas it kā sevī, tomēr sulaiņiem dzirdot, teicis:

�Tagad jau visi trīs labi ir panākti, nu gan es zinu, ko darī�u.�

Viņ� domājis pa nakti bēgt projām. Bet sulaiņi nu pavisam sabiju�ies, sanāku�i visi trīs kopā un sarunāju�ies:

�Zīlnieks laikam zina, ka mēs trīs esam to gredzenu nozagu�i. Iesim labāk pa�i pie viņa, izstāstīsim visu un piedāvāsim tam labu naudu, lai nestāsta kungam!�

Tā nu sulaiņi arī aizgāju�i pie zīlnieka izstāstīju�i visu un lūgu�i, lai tas nestāstot viņu kungam. Zīlnieks sacījis:

�Es jau gan zināju, ka gredzens ir pie jums, bet negribēju tūliņ kungam stāstīt. Ja nu jūs man labi samaksājat, tad lūkosim arī to zādzību noslēpt. Nesiet gredzenu �urp, noglabāsim to, kā vajadzīgs.�

Kad sulaiņi atnesu�i gredzenu, zīlnieks ielicis to maizē un maizes gabalu iedevis norīt tītaram.

Nāko�ajā dienā kungs sauc zīlnieku pie sevis un saka:

�Trīs dienas nu ir pagāju�as, vai tagad zini, kur mans gredzens?

Zīlnieks atbild:

�Jūsu gredzenu ir norijis viens tītars, un tūliņ es parādī�u� kur�.�

Nokauj tītaru un no tā iek�ām patie�ām izņem kunga gredzenu.

Kungs par to ļoti priecājies un maksājis zīlniekam lielu naudu. Un tomēr vēl negribējis ticēt, ka vecītis tik liels zīlnieks. Kungs noķēris circeni, ielicis to krūzītē, apgriezis krūzīti apkārt un prasījis zīlniekam, lai �is uzzīlējot, kas krūzītē paslēpts. Zīlniekam bijis Circenis vārdā, un izbailēs viņ� iesaucies:

�Ak tu nabaga Circenīti, nu gan reiz tu esi pieķerts!�

Tad kungs brīnīdamies izsaucies: �Tu patie�ām esi liels zīlnieks!� Un devis vēl jaunas dāvanas klāt.

Nu vecītis izslavēts malu malās par lielu zīlnieku. Ja viņam izdevies ko uzminēt, tad to visi daudzināju�i; bet, ja kas neizdevies, par to ļaudis nerunāju�i.

Kādam ķēniņam bijusi ābele, kas ik rudeni nesusi vienu zelta ābolu. Ta�u ķēniņ� nekad nedabūjis ābolu nogar�ot, jo tas arvien nozagts. Beidzot ķēniņ� apsolījis savu meitu par sievu tam, kas nosargā�ot zelta ābolu.

Netālu no ķēniņa pils dzīvojis tēvs ar trim dēliem: divi dēli biju�i gudri, tre�ais muļķis.

Vecākais dēls jau pirmajā gadā apņēmies nosargāt zelta ābolu, bet nenosargājis. Otru gadu otrs dēls solījies nosargāt � nenosargājis.

Tre�o gadu arī muļķītis nodomājis izmēģināt laimi, kaut gan gudrie brāļi viņu par tādu iedomu izsmēju�i. Ta�u muļķītis nemaz neklausījies, ko �ie tur vārās, gājis tik prom ar labu nūju rokā un uzrāpies pa�ā ābeles galotnē.

Naktī itin liegi un klusi, ka ne dzirdēts, ne redzēts, at-, laidies liels putns un tūliņ paslēpies ābeles zaros. Pēc tam ilgi grozījis galvu un vērojis, vai tikai kāds apak�ā neglūn. Ka arī galotnē var glūnēt, to neaptvēris. Pēc brī�a, neviena sarga neredzēdams, sācis knābāt zelta ābolu. Tad muļķītis spēris ar nūju zaglim tā pa cekulu, ka tas nostaipījies vien un bijis pagalam.

Rītā ķēniņ� ļoti priecīgs. Tūdaļ atdevis muļķītim meitu par sievu, bet nosisto putnu licis izcept azaidam.

Pavārs izcepis putna cepeti un ienesis ēdamā istabā.

Un gadījies tā, ka pa�laik ķēniņa vecākais dēls pārnācis no lauka ļoti izsalcis. Ieraudzījis gatavu cepeti, viņ� tūliņ atgriezis putnam abus spārnus un noēdis gardu muti. Bet putnam zem labā spārna bijis raksts: �Kas �o spārnu ēdīs, tas savā laikā kļūs slavens ķēniņ�.� Un zem kreisā spārna 221

bijis cits raksts. Tur sacīts: �Kas �o spārnu ēdīs, tas sava laikā kļūs slavens zaglis.�

Vecākais dēls, spārnus ēzdams, rakstus nemaz nav pamanījis. Tos bija redzējis vienīgi pats ķēniņ�, kad putns vēl nebija cepts. Ienācis ēdamā istabā un atradis, ka vecākais dēls, kas dzimis no pirmās sievas, apēdis labo spārnu, ķēniņ� kļuvis dusmīgs, jo gribējis to pataupīt jaunākajam dēlam, kas dzimis no otras sievas, lai dienās tam atdotu valdību.

Un dusmās ķēniņ� izdzinis vecāko dēlu no mājām, lai tas vairs nebūtu jaunākajam par �ķērsli pie mantojuma.

Ko darīsi? Vecākais dēls nopūties un aizgājis arī pasaulē-Un jau ceļā tam prāts tik ļoti sācis nesties uz zag�anu, ka nekur dēties. Kreiso spārnu viņ� bija apēdis papriek�u!

Beidzot aizkūlies vienā pilsētā un piesities kādai zagļu bandai, jo padzirdējis, ka tie nodomāju�i izlaupīt pa�a ķēniņa naudas kambari.

Ar vecākā ķēniņdēla palīdzību izdarīju�i to vairāk rei�u itin smalki. Gan ķēniņ� licis naudas kambarī cilpas, gan manīgus sargus � nekas nelīdzējis.

Ko nu? Beidzot ķēniņ� sadomājis zagļus gūstīt citādā veidā. Izlējis sudraba āzi un licis vadāt apkārt pa pilsētu, lai nenotveramos zagļus labi iekārdinātu. Tad naktī atstājis āzi pagalmā, nolikdams slepenā vietā lielu pulku sargu.

Un patiesi � nākamajā naktī vecākais ķēniņdēls, kas nu jau bijis ievēlēts par zagļu virsnieku, āvis kājas, lai no�ieptu tēvam sudraba āzi. Bet ko viņ� darījis? Negājis vis tik akli, kā ķēniņ� cerējis, bet papriek�u izsūtījis divus zagļus ar pirts slotām rokā un licis � ziemas laikā! � plikiem uzrāpties pils jumtā un sniegā pērties.

Labi. �ie uzkāpu�i jumtā un vicoju�i vaļā pērties, ko tikai jaudā. Sargi, tādus neredzētus ērmus pamanot, aizmirsu�i gan sudraba āzi, gan visu citu un lobu�i skatīties, kas tur īsti notiks ar tādiem vīriem, kam pat plikiem sniegā nesalst.

Un kas nu noticis? Vairāk nekā: kamēr �ie atliektiem kakliem skatās un brīnās, tamēr ķēniņdēlam āzis nagos un 222 projām.

Rītā ķēniņ� nozagtā ā�a dēļ glu�i vai sienā ieskrējis un tūliņ uz karstām pēdām sūtījis uz sve�ām zemēm pēc kāda -vīra, ko jau sendien daudzināju�i par lielu odēju.

Pārved odēju. Vai nevarot tādu un tādu zagļu bandu uzost? Labi.odējam maza lieta, sāk o�ņāt un uzo�, ka nav ko redzēt, ar visu virsnieku � pa�a ķēniņa vecāko dēlu.

Bet odējs nakts laikā nedrīkstējis zagļus aiztikt, tādēļ uzrakstījis uz zagļu nama durvīm: zaglis. Un nodomājis:

�Rītu pie dienas jūs dabū�u!�

Bet kur nu dieniņ! Ķēniņdēls jau tūliņ pamanījis, ko �is tur raksta, pēc laiciņa paķēris krītu un sarakstījis uz visiem lielmaņu namiem: zaglis, zaglis, zaglis!

Rītā atnācis ķēniņ� ar odēju, skatās: te � zaglis, tur � zaglis, visur � zagļi! Ap�ēlojies! Kuru nu ķersi? Jāmet atkal gudrais prāts pie malas!

Nu ķēniņ� izkaisījis vienā pils istabā tīru sudrabu un rīkojis lielas dzīres, saaicinādams visus savus pavalstniekus. Sudraba istabā viņ� nolicis slepenus sargus, lai tie vērotu, kur� pielieksies sudrabu uzlasīt. Tas bū�ot meklētais ā�a zaglis un tūliņ apcietināms.

Labi, atnākusi dzīru diena. Vecākais ķēniņdēls gandrīz pirmais klāt un tikai staigā �urpu turpu pa sudraba istabu, bet neliecas ne lūdzams pie zemes sudrabu ņemt. Sargi tomēr labi redz, ka sudrabs zūd un zūd, bet nevar pamanīt, kur� to ņem, lai arī skatās tā, ka vai aci izrauj.

Drīz sudrabs itin viss ir nozudis, un ķēniņ� dusmu ārprātā lec vai gaisā, bet nekā nevar darīt.

Ķēniņdēls iet projām un pasmejas par tādiem sargiem, kas ne to nevar sajēgt, ka viņam pēdu apak�as nosveķotas ar sveķiem: kur pēdu min, tur sudrabs saujām pielīp klāt, kamēr viss kulē.

Beidzot tai pa�ā dzīru vakarā ķēniņ� vēl sadomājis ķert zagli citādā veidā. Apģērbis savu meitu visdārgākajās rotās un pavēlējis ar visām apgulties, noteikdams: ja naktī zaglis nākot rotas zagt, lai tad ievelkot ar ogli zaglim pierē zīmi.

Labi, pienāk nakts, visi dzīrnieki apguļas, bet ķēniņdēls aun kājas un iet pēc rotām. Ķēniņmeita arī ļaujas apzagties, 223

bet, kamēr zaglis zog, ievilkusi tam melnu zīmi pierē, do-� mādama:

�Nu ta�u ritu viņu noķers!�

Tā jau varētu domāt, ta�u atkal nekā!

Ķēniņdēls jau laikus pamanījis, kas �im pierē. Tūliņ ogle rokā � un apzīmējis visus gulētājus ar tādu pa�u zīmi.

Rītā ķēniņ� skatās: pie jokots atkal!

Nu viņ� pārdomā:

�Kas spēj būt tik gudrs zaglis, tam tie�ām vajadzētu būt arī gudram ķēniņam! Tādēļ darī�u tā: kamēr visi te vēl kopā, izsludinā�u, ka tikai to pieņem�u par savas valsts mantinieku, kas pagāju�ajā naktī palicis nomodā.�

Tā ari izsludinājis.

Un kas notiek? Pienāk klāt viņa pa�a vecākais dēls, sacīdams:

�Esmu padzīts un nicināts, tomēr es viens vienīgs visā valstī paliku nomodā, kamēr jūs te bijāt sanāku�i dzīrot un labi izgulēties.�

To dzirdēdams, ķēniņ� apkampis dēlu un atdevis tam valdību, sacīdams:

�Kas ir tik izmanīgs zaglis, tas būs arī izmanīgs ķēniņ�.�

Vienam tēvam biju�i trīs dēli. Tie nopirku�i ķēvi, brauku�i peļņā un sapelnīju�i daudz naudas. Beidzot ielaidu�i ķēvi pagrabā, noliku�i tai priek�ā sienu, āboliņu, ūdens sili un teiku�i:

�Lai nu ķēve atpū�as!�

Bet � brīnumi, tavi brīnumi! Pēc kāda laika ķēvei atradies dēls, pavisam varens dēls. Divdesmit gadu ķēve saturējusi dēlu pie sevis pagrabā un nemaz nelaidusi laukā.

Ta�u vienreiz �is izkļuvis no pagraba un tūlīt prom pie Kalēja: lai nokaļot �im kūju birkavi se�i smagumā.

Kalējs nokalis.

Dēls nu sviedis kūju gaisā un pats paskrējis apak�ā, kad kūja kritusi zemē. Kūja uzkritusi �im uz galvas un sa�ķīdusi. Neko darīt � licis Kalējam kalt citu kūju, bet �oreiz divdesmit birkavu smagu. Kalējs nokalis, dēls atkal sviedis gaisā, atkal paskrējis apak�ā, bet divdesmitniece nelūzusi vis.

Tad dēls teicis Kalējam: ja �is gribot, lai nākot līdzi. Kalējs labprāt.

Gāju�i, gāju�i � satiku�i Akmeņkali. Dēls teicis: ja �is gribot, lai nākot �iem līdzi. Akmeņkalis labprāt.

Gāju�i, gāju�i � satiku�i Lielūsi. Dēls teicis Lielūsim: ja �is gribot, lai nākot �iem līdzi. Lielūsis labprāt.

Gāju�i, gāju�i � nonāku�i pie skaistas pilsētiņas. Iegāju�i iek�ā � pilsētiņā neviena cilvēka, bet visās mājās galdi klāti dārgiem galdautiem, apkrauti gar�īgiem ēdieniem un dzērieniem.

Paēdu�i, padzēru�i � tie trīs vakarā iegāju�i pils dārzā gulēt, bet Kalēj am vaj adzē j is palikt pilī nomodā. 225

�Kas darāms, tas darāms,� Kalējs nodomājis un stāvējis. Te uzreiz ap pusnakti ieskrēju�i pa logu trīs balti gulbji, pārvērtu�ies par ķēniņa meitām. Tās klāju�as galdus, liku�as galdā ēdienu un rīkoju�ās kā krietnākās saimnieces. Bet, tikko neviļus ieraudzīju�as kaktā Kalēju, tūliņ ņēmu�as �o aiz ausīm, savelēju�as pa muguru un izgrūdu�as laukā.

Rītā citi biedri pieceldamies ieraudzīju�i �o tādu kā slimu un vaicāju�i, kas �im noticis. Kalējs sacījis, ka �im galva sāpot, bet neteicis nekā par nakts notikumu.

Nu �ie atkal visu cauru dienu dzīvoju�i pa pili, un vakarā bijis jāpaliek nomodā Akmeņkalim. Tam izgājis tāpat kā Kalējam.

Tre�o nakti bijis jāpaliek nomodā Lielūsim. Ķēniņa meitas izpēru�as Lielūsi, bet viņa garās ūsas paliku�as zem pils pak�a. Lielūsis nu rāvies kā traks un izraustījis sev gandrīz visu ūsu.

Rītā citi biedri vaicāju�i, no kā �im tik retas ūsas? Sis izmelojies, ka pats īsa laika pēc esot izplūkājis. Tie divi biedri gan zināju�i, ka �is tī�ām melo, bet dēlam neko neteiku�i.

Ceturto nakti bijis jāpaliek nomodā dēlam. Tas paņēmis savu birkavnieci un iegājis pilī. Ap pusnakti atkal gulbji ielaidu�ies pa logu, pārvērtu�ies par ķēniņa meitām, kas ņēmu�as �o ciet. Bet dēls izstiepis kūju un sācis ar to ķēniņa meitas griezt riņķī. �īs griezu�ās, griezu�ās � pēdīgi apskurbu�as un ņēmu�ās lūgties, lai lai�ot vaļā. Dēls palaidis divas, bet tre�o nelaidis.

Bargais ķēniņ�, kur� tās trīs māsas pilī sūtījis, velti izgaidījies tre�o � visskaistāko pārnākam. Pēdīgi, kad nevarējis sagaidīt, sadusmojies un sūtījis lielu karaspēku tai pakaļ. Tomēr dēls neatdevis karaspēkam meitu. Viņ� paķēris kūju un sakāvis visu ķēniņa karaspēku, tikai vienu vienīgu vīru palaidis vaļā, lai tas ķēniņam aiznes ziņu. Nu ķēniņ� bargi sadusmojies un sūtījis vēl stiprāku karaspēku, bet arī tam klājies tāpat. Tad ķēniņ� noskaities vēl 226 bargāk un jājis pats dēlu pārmācīt.

Viņ� bijis ļoti stiprs vīrs, īstenībā burvis. Dēls, stipro ķēniņu atjājam redzēdams, iespraudis nazi �ķīvī un sacījis saviem biedriem:

�Es nu karo�u, bet jūs skatieties nazī uzmanīgi: ja �ķīvī sāk tecēt asinis, tad nāciet palīgā!�

Ilgi abi kāvu�ies; te uzreiz pietek pilns �ķīvis asiņu. Biedri redz: nav labi! Nu skrēju�i palīgā, bet, kamēr aizskrēju�i, � jau par vēlu: dēls beigts.

Tai brīdī ķēve dabūjusi zināt, ka �ās dēls pagalam, aizauļojusi mū�a me�ā, dabūjusi dzīvības zāles un atdzīvinājusi dēlu.

Nu dēls pierunājis meitu, lai tā aizejot pie bargā ķēniņa, izliekoties par slimu un soloties mirt, ja ķēniņ� neteik�ot, kur �im dzīvība paslēpta. Meita tad aizgājusi pie ķēniņa tik slima, tik slima, ka gals klāt, un vienmēr vaicājusi, kur �im dzīvība paslēpta. Ķēniņ� gan negribējis teikt, bet galā pateicis arī: viņa dzīvība esot paslēpta vienā akmenī, un tai akmenī esot vilks, un tai vilkā � lapsa, un tai lapsā � zaķis, un tai zaķī � pīle, un tai pīlē � ola, un tai olā esot �ā dzīvība.

Labi. Līdzko dēls dabūjis to zināt, tūlīt aizsteidzies pie akmens. Bet pie akmens par sargu bijis liels auns. Dēls sacījis aunam: ja auns to akmeni pārsitī�ot, tad viņ� �im ragos uzspraudī�ot goda zīmi. Aims, priecīgs par gaidāmo goda zīmi, atskaitījis desmit soļu un licies ar ragiem pret akmeni. Un tūlīt jau pamanījis iek�ā vilku. Vēl devis otru, tre�u triecienu akmenim, akmens sa�ķīdis, un dēls ar nazi uz�ķērdis vilku, lapsu, zaķi, bet pīle pasprukusi. Nu dzinies pakaļ un redzējis, ka pīle nolai� olu ezerā.

Dēls uzlicis aunam lupatu uz ragiem un teicis:

�Tā tava goda zīme!�

Auns lēkājis priecīgs par goda zīmi.

Kamēr �is tur lēkājis, dēls steidzies uz ezeru un ieraudzījis krastā vērsi. Solījis arī vērsim goda zīmi, ja tas iespē�ot ezeru izdzert.

Vērsis sācis dzert un izdzēris gandrīz vai visu ezera ūdeni.

Bet tad sāku�i nākt no ezera dibena vē�i, lūgdamies, lai 227

jel lai�ot ūdeni atpakaļ ezerā. Dēls teicis: ja �ie iznesī�ot no ezera dibena olu, tad �is ūdeni laidī�ot atpakaļ.

Vē�i ar mieru, tūlīt iznesu�i olu un atdevu�i dēlam. Dēls licis vērsim laist ūdeni ezerā atpakaļ. Un vērsis, tiklīdz piepildījis ezeru, tūdaļ dabūjis apsolīto goda zīmi.

Tad dēls ar olu rokā steidzies atpakaļ uz pilsētiņu un sācis atkal kauju ar ķēniņu. Kāvu�ies, kāvu�ies, dēls atkal jūt, ka �im nelabi klāsies, tāpēc jau pie laika sviedis ķēniņam ar olu krūtīs. Ola saplīsusi, un burvis ķēniņ� nobeidzies.

Tad dēls apprecējis daiļo meitu, kas viņam palīdzējusi, un palicis tai zemē par valdnieku, atpestīdams ļaudis no bargā ķēniņa burvja varas.

Reiz barons jājis caur me�u. Piepe�i zirgam krēpes ieķēru�ās koka zarā. Barons nekādi nevarējis zirgu atbrīvot. Tad ieraudzījis nākam zemnieku un prasījis:

�Vai tev tā nas ir?�

Zemnieks atbildējis:

�Nazis? Nav gan, kungs!�

Barons zemnieku sapēris un teicis:

�Tas par ie�an' uz me�� bez nas. Tu tā var' uzprasīt katram cilvēkam, un, ja viņam tā nas nav, tu viņam var darīt to pa�', ko es tev.�

Kungs aizjājis.

Barona mui�kungs ar vagaru nevarēju�i �o zemnieku ieredzēt un gribēju�i izlikt viņu no mājām. Mui�kungs vairākkārt aicinājis zemnieku uz mui�u, bet tas nenācis. Tad mui�kungs sūtījis pie zemnieka mājās vagaru.

Vagars aizgājis un bargi uzbrēcis zemniekam, lai tūlīt nākot uz mui�u. Bet zemnieks nemaz neklausās un prasa: �Vai tev tā nas ir?�

�Kas par nas? Man nav nekāda nas!� vagars atcirtis.

Nu, ja nav, tad pēriens kā likts!

Zemnieks, būdams spēcīgs vīrs, ķer stibu un mizo vagaram mugurpusi, ko tik māk.

Stīvs un līks vagars aiziet pie mui�kunga un sūdzas:

�Tas jau ir traks cilvēks, ar viņu nav vērts runāt!�

Otru dienu pie zemnieka iet mui�kungs pats. Bet, tikko �is klāt, � zemnieks atkal virsū:

�Vai tev tā nas ir?�

Kur nu būs, ka nav! Arī mui�kungs dabū savu tiesu un saniknots aiziet mājās. 229

Ko tu trakam padarīsi!

Baronam bijis paradums katru dienu pusdienas laikā vienkār�ās drēbēs gar upi pa me�u pastaigāties. Zemnieks, to padzirdējis, kādudien uz upi projām.

Noskatās, ka barons nāk, paiet pretī un saka:

�Labdien!�

�Labdien, labdien!�

Bet zemnieks izliekas baronu nepazīstam un tūliņ prasa:

�Vai tev tā nas ir?�

�Nav!�

Zemniekam jau vica rokā, un viņ� saper arī baronu.

Rītā barons saucis zemnieku uz pili un bargi vaicājis:

�Kāpēc tu kaujies?�

�Es?� zemnieks brīnījies. �Nē, cienīgs kungs, es tikai izpildu jūsu pavēli!�

�Kā tā?�

Un zemnieks atgādinājis baronam par nazi. Barons sa�utis iesaucies:

�Bet mani pa�u! Vai tad tu mani nepazini vakar upmalā?� �Vai dieviņ, vai tad jūs tas bijāt? Tik tie�ām nepazinu!� Tā zemnieks izpēris visus ļau�u pērējus pēc kārtas.

Kādām tēvam bija trīs dēli. Tēvs viņus aizveda mācīties amatā.

Kad dēli jau bija trīs gadus mācīju�ies, amatnieks iedeva pirmajam dēlam skaistu sainīti

un teica:

�Te būs tavs pirmais darbs. Pēc trim dienām esi atpakaļ.�

Ari otrajam dēlam viņ� iedeva sainīti, ta�u ne tik greznu, un piekodināja darīt darbu un arī pēc trīs dienām atgriezties. Tre�ajam dēlam meistars tāpat iedeva sainīti, bet jau pavisam vienkār�ā papīrā, un teica to pa�u.

Pēc trijām dienām pārnāca pirmais dēls.

Viņ� atnesa savu sainīti un nometa meistaram pie kājām. Sainītī bija ielikta māla pika, bet viņ� no tās nekā nebija izgatavojis.

Pārnāca otrais dēls. Tas bija izgatavojis skaistu vāzi.

Kad nu pārnāca tre�ais dēls, tad izrādījās, ka tas no savas māla pikas izveidojis pa�a meistara tēlu. Viņ� sniedza to amata meistaram, sacīdams:

�Paldies par mācību, skolotāj!�

Meistars bija ļoti sajūsmināts un priecājās par mācekļa labo darbu:

�No tevis dienās iznāks labs meistars!�

Vecais amatnieks priecājās arī par otro mācekli, kur� bija pagatavojis vāzi. Arī tam viņ� izteica pateicību par labu darbu. Bet nopēla pirmo, kam bija visskaistākais sainītis ar vislabāko mālu, bet kur� nekā nebija varējis ne izdomāt, ne izveidot, jo nebija �akli mācījies.

Reiz dzīvoju�i divi brāļi � ticīgs mācītājs un jokdaris mui�kungs. Mācītājs bijis pārlieku dievbijīgs un ar savu brāli jokdari nepavisam nevarējis satikt.

Mui�kungam ļoti paticis, ja vakaros tam pasakas stāsta.

Bez tā nemaz nevarējis iemigt. Tāpēc vienmēr turējis tikai tādus sulaiņus, kas mācēju�i pasakas teikt. Kad sulainis vairāk pasaku nezinājis, mui�kungs tūlīt pieņēmis citu sulaini.

Kādreiz viņ� atlaidis veco sulaini un vēlējies pieņemt jaunu, tādu, kas ne vien zinātu daudz pasaku teikt, bet pats kalpotu arī par nakts saucēju un sargātu mui�u.

Nu pieteiku�ies kādi trīs. Mui�kungs pieņēmis to, kur� zinājis sevi�ķi daudz pasaku.

Vakarā viņ� stāstījis, stāstījis vienā laidā, kamēr mui�kungs iemidzis. Tad gājis ārā un apskatījis mui�u. Ienācis atpakaļ, redzējis, ka kungs uzmodies, stāstījis atkal.

Reiz, pasakas teikdams, viņ� ieraudzījis mui�kunga pagultē naudas lādi. Otrā dienā stāstījis mui�kungam teiku par zagļiem un pēk�ņi jautājis:

�Ko jūs darītu, ja kāds nozagtu jūsu naudas lādi?�

�Es tik veiklam zellim dotu vēl otru klāt!�

Sulainis pastāstījis to saviem draugiem.

Nākamajā dienā, teikas teikdams un pasakas stāstīdams, viņ� naudas lādi ar kāju jau izvilcis no pagultes un pabīdījis zem sava krēsla. Tikko mui�kungs iemidzis, sulainis de-*vis zīmi saviem draugiem. Tie tūlīt biju�i klāt un aiznesu�i lādi projām. Aizbēdzis arī pats stāstītājs.

�Pēc kāda laika viņ� lasa avīzē, kur sludināts, lai atnākot pie mui�kunga tas veiklais vīrs, kur� nozadzis viņam naudas lādi. Tas dabū�ot vēl otru tādu klāt.

Nu, �is aiziet arī. Mui�kungs, kā jau solījis, dod vēl otru naudas lādi klāt, bet prasa, lai viņ� arī mācītājam kaut ko nodarot, lai to svētuli labi piemuļķojot.

Sulainis apņemas arī. Jau otrajā dienā viņ� paklusām nopērk sev baltu ķiteli un pielāgo tam spārnus. Vakarā aiziet uz upmalu, sazvejo vē�us, nopērk sveces, uz katru vēzi pa pārim, tad iet pie ērģelnieka un izviļ baznīcas atslēgas. Naktī aiziet baznīcā, ieliek katram vēzim knaiblēs pa svecei, aizdedzina visas un palai� vē�us vaļā. Ap divpadsmitiem naktī aizdedzina baznīcā arī lukturus, bet pats uzvelk balto ķiteli ar eņģeļa spārniem un gaida.

Ērģelnieks, pamanījis pusnaktī baznīcā gaismu, pārbīstas un skrien pie mācītāja, saukdams, ka dievnamā spokojoties.

Mācītājs paņem bībeli un, krustus mezdams, dodas uz dievnamu. Eņģelis nāk �im pretim un saka:

�Miers ar tevi, dvēseļu gans! Ir pienācis laiks, kad tev jāiet uz to debesu mājokli! Esmu tā kunga sūtīts tevi aicināt un uznest paradīzē. Posies labi drīz un ņem līdzi visu savu mantību!�

Mācītājs pāriet mājās, steigā sakrauj vērtīgāko mantu ratos un brauc uz baznīcu. Pa to laiku sulaiņa draugi jau sagādāju�i prāvu ādas maisu un ar garu virvi ievelk to baznīcas torņa lūkā. Kad mācītājs klāt, eņģelis aicina viņu kāpt līdzi baznīcas tornī un ievietot savas mirstīgās miesas ceļa maisā, lai eņģelis varētu celt maisu uz saviem kamie�iem un aiznest debesīs.

Mācītājs nav gribējis līst maisā, bet beigās ielīdis gan. Nu �ie nolaidu�i maisu pa torņa lūku lejā, piesēju�i virvē pie ratiem un rāvu�i rik�os pa zemi projām, bet naudas lāde �iem jau ratos, pa�i sē� iek�ā un brauc smiedamies.

Brauc, brauc, nonāk pie ezera. Ceļ� gar ezeru iet lī�u lo�u. Braukdami norunā pār vienu līci pārstiept virvi un pārvelk maisu pa ūdeni. Nu mācītājs jautā:

�Kur mēs esam?�

�Tai �ķīstī�anas vietā!�

Tā �ie brauc, brauc, līdz iebrauc mui�ā. Nu iznes maisu cauri cūku kūtij. Cūkas aizgaldā kviec un ruk�ķ, ka vai ausis plīst pu�u.

Mācītājs atkal jautā:

�Kas te par vietu?�

�Te tā elle!�

Tad viņu aiznes uz zosu kūti. Zosis gāgina glu�i kā gāgānu karos. Sis jautā atkal:

�Kas tā par vietu?�

�Te līksmo tā kunga eņģeļu saime!�

�Tad laidiet mani ārā!�

�Tūlīt, dvēselīt, vēl pēdējais rāviens un būsi debesīs!�

Mui�as pagalmā bijusi liela velve, velves vidū luktura kāsis. Pui�i pārmetu�i virvi pār kāsi, uzrāvu�i mācītāju velvē pie pa�iem griestiem un pametu�i tur karājoties, bet pa�i aizlaidu�ies lapās ar visu naudas lādi.

No rīta mui�kungs ieraudzījis mācītāju velvē pie griestiem un �ēlīgi jautājis:

�Vai, brāl, kā tad tu man papriek�u esi ticis debesīs?� Un izlaidis mācītāju no maisa.

Mācītājs nu redzējis, ka ir galīgi piemuļķots, arī nauda visa pagalam. Nu bijis jāsāk atkal vākt pa artavai no ticīgajiem � un, ja nav savācis, tad vāc vēl �o baltu dienu.

Kādām ķēniņam bijis godīgs kalps.

Reiz ķēniņ� nopircis nevaldāmu ērzeli. Zirgu pui�i nopūlēju�ies to iejādīt, padarīt rāmu, bet velti! Nevaldāms bijis, nevaldāms paliek.

Tad ķēniņ� teicis kalpam:

�Raugi tu negantnieku padancināt!�

Labi. Varot mēģināt.

Domāts � darīts. Kalps veikli ieklupis seglos, cerēdams prātīgi pajādelēt, lai kumeļu nesatracinātu, bet kas tev deva!? Ērzelis uzreiz kā dzelts sacērtas sāņus un aiziet vēja ātrumā � putekļi vien nokūp.

Tā nu auļo un auļo ilgu laiku pa purviem, pa me�iem. Sen jau sve�s novads, kur jājējs savu mū�u kāju nav spēris, bet zirgs vēl auļo un auļo.

Beidzot priek�ā, par laimi, gadās divi lieli koki tik tuvu viens otram, ka palikusi tikai tāda starpa kā labi vārteļi. Jātnieks pievelk pavadu, un trakais ērzelis ir koku starpā iek�ā, ie�ņaudzas kā spīlēs. Nu tam gribot negribot jāapstājas.

Tas nu būtu labi, no trakā ērzeļa ir nost, bet kur nu iesi, kur tversies? Sve�a puse, kalps te nezina ne rīta, ne vakara.

Neko darīt, iet uz labu laimi � taisni projām. Vai tad itin nekur negadīsies ļaudis? Iet, iet � iznāk klajumā, tur me�a vidū nelielas mājas. Ieiet mājās, satiek vecum vecu

un sirmu vīriņu.

Vīriņ� laipni saņem sveicienu un vaicā:

�Uz kurieni iedams, dēls?�

Tā un tā � esot nomaldījies, nokusis, lai parādot ceļu uz mājām.

�Ko nu steigsies, dēls, ko mājās degamu darīsi? Ja esi nokusis, atpūties, paliec man kādu laiku biedros!�

Labi. Dēls tencina par laipnību un paliek.

Kalps atpū�as, apskatās, pastaigā pa sētu. Aiz mājas uz me�a pusi ir liels, jauks dārzs ar daudziem vārtiem.

Kalps labprāt vēlētos pastaigāties arī pa dārzu, bet vecītis saka:

�Paga, paga, tuk�ām rokām un bez padoma neej vis! Se tev atslēgu virkne, slēdz, kurus vārtus gribēdams, un staigā, kur vien iedomājies! Vienīgi tos vārtus neslēdz vaļā, kas ar lūku aizsieti, un neej tur iek�ā skatīties!�

Pirmo dienu kalps izstaigājās pa dārzu un neaiztika lūku vārtus. Otru dienu izstaigājās un vēl neaiztika. Tre�o dienu iedomājās:

�Kas, nelaime, par brīnumiem tur varētu būt? Visur ļauj iet un skatīties, tur vien ne! Paraudzī�os kaut vai pa sprau-dziņu.�

Un tūliņ arī raisīja lūku vaļā. Vārtus atvēris, ierauga lielu lauku, bet lauka vidū � rāmu, spo�u ezeru. Aiziet pie ezera, lūkojas kādu brīdi un grib jau griezties atpakaļ, te dzird: gaisā kas ie�miukstas! Paskatās � trīs baltas pīles patlaban nolai�as ezera malā. Tad piepe�i tās pārvēr�as par daiļām meitām, nomet apģērbu un iebrien peldēt.

Kalps domā:

�Ē! Kad tu iz�ibējis! Tādus brīnumus savu mū�u neesmu redzējis! Joka pēc jāapskata tās drānas tuvāk.�

Kalps paņem tīkamākās daiļavas drānas, cilā un brīnās ilgāku laiku. Tad tā, kurai drānas pieder, beidzot pamana, ka nav vairs labi.

Viņa peld malā un �ēli lūdzas:

�Puisīti mīļais, nejoko mani! Liec, lūdzams, drānas, kur biju�as!�

Ko darīsi? Kalpa puisim laba sirds. Noliek arī. Bet tai pa�ā mirklī meitas pārvēr�as par pīlēm un �o pārvēr� par balodi. Pīles tūdaļ aizlai�as, bet balodis noskatās vien.

�e tev nu bija!

�Vakarā vecītis pārnāk sētā, ierauga mieta galā balodi. Vecītis, zināms, tūliņ saprot, kas noticis, izrāj kalpa puisi un pārvēr� to atkal par cilvēku.

Otrajā dienā vecītis atkal aiziet me�ā un atstāj �o vienu pa�u mājās. Kalps staigā, staigā pa dārzu, beidzot nevar nocieties, atraisa lūku vārtus un aiziet atkal ezera malā.

Skatās tādu brīdi un patlaban grib nākt atpakaļ, te gaiss ie�vīkstas, baltās pīles atkal ir klāt, ātri pārvēr�as par daiļām meitām un iebrien peldēties.

Kalpa puisis domā:

�E! Kad tu iz�ibējis laukā! Tādi brīnumi tikai reizi mū�ā redzami. Joku dēļ jāapskata viņu drānas tuvāk.�

Un paņem atkal tīkamākās daiļavas drānas, cilā un brīnās ilgāku laiku. Ta�u tā meita, kurai drānas pieder, drīz pamana, ka nav vairs labi. Piepeld malā un �ēli lūdzas:

�Puisīti mīļais, nejoko mani! Liec, lūdzams, drānas, kur biju�as!�

Ko darīsi? Kalpa puisim zelta sirds! Atdod arī. Bet tai pa�ā brīdī meitas pārvēr�as par pīlēm un aizlai�as, bet kalps pārvēr�as par sivēnu un noskatās vien.

Vakarā vecītis pārnākdams ierauga sētsvidū sivēnu un tūliņ noprot, kas noticis. Neko darīt, pārvēr� puisi atkal par cilvēku un pēk�ņi saka:

�Ja jau tev tā viena tik vareni patīk, tad manis dēļ preci viņu nost!�

�Jā, preci nu, preci, kad viņa ne uz brītiņu pie manis nepaliek! Kā atdodu drēbes, tā aizlai�as!�

�Nepaliek! Kā lai paliek, ja tu tik remdens? Kam atdevi drēbes, kam ļāvies pielūgties? Neatdod drēbes, kamēr nav apsolījusies pie tevis palikt!�

Labi. Nāko�ajā dienā vecītis atkal aiziet me�ā, atstādams �o vienu. Bet nu kalpa puisis tūliņ raisa vaļā lūku, apsē�as ezermalā un gaida. Baltās pīles drīz klāt, pārvēr�as par meitām, noģērbjas un iebrien ezerā peldēties. Tikmēr �is piezogas tās drēbēm, kuru nolūkojis, cilā un brīnās:

�Kas par brīnumainu apģērbu!�

Bet meita izpeld malā un atkal lūdzas:

�Puisīti mīļais, nejoko mani! Liec drānas, kur biju�as!�

�Paldies, daiļaviņ! Tagad vari lūgties, cik gribi, nelik�u vis! Solies palikt man par līgavu, nelaisties projām, tad atdo�u tavas drānas, citādi ne.�

Nu �ī stostās, nu grozās, ta�u nespēj neko sadomāt. Beidzot saka gan jāvārdu un nosolās, ka neie�ot projām, kaut abas māsas lūgtin lūgtos.

Tagad puisis atdod daiļavai drānas. �ī ātri apģērbjas, iet puisim līdzi vecī�a pagalmā, un abi apprecas, bet māsas pārvēr�as par pīlēm un aizlai�as projām.

Rit dienas, rit nedēļas, pēc kāda laika kalps saka vecītim:

�Ņem�u sievu līdzi un ie�u atkal pie ķēniņa, citādi viņ� nezina, kur esmu palicis.�

Vecītis atbild:

�Ej, ej, dēls, un dzīvo laimīgi! Tikai piesargies ķēniņa priek�ā plātīties ar savu sievu! Labākais, ja ķēniņ� ne zināt nezina, ka esi apsievojies.�

Lai būtu tā.

Kalps pāriet mājās un nestāsta nevienam, ka sve�umā noprecējis tik daiļu sievu. Arī sieva nerādās ne ķēniņam, ne citam. Savu laiku tā iet labi, bet ķēniņ� vienreiz, otrreiz pamana, ka kalps nav vairs senākais. Lai bijis kur būdams, alla�iņ steidz atpakaļ savā istabā sust.

Reiz sulainis atkal paklusām nozūd ķēniņa acīm. Bet �oreiz ķēniņ� ir viltīgs un paglūn pa atslēgas caurumu, ko kalps tur istabā dara. Un ķēniņ� ierauga, ka kalpam tik daiļa sieva kā saule.

�Tas ta�u neiet!� ķēniņ� domā. �Tik daiļas sievas pieklājas tikai ķēniņiem. Bet kā nu tī�uprāt atņemsi! Pag, jāsauc burvis talkā!�

Atnāk burvis: ko labu teik�ot?

Tā un tā � kalpam tik daiļa sieva kā saule. Kā ķēniņ� varētu to iegūt?

�Kā iegūt? Dod sulainim tādu darbu, ko viņ� nespēj izdarīt. Tad tev būs iemesls viņu nomaitāt un atraitne būs tava. Kādu darbu � to tev pateik�u rīt, jo ātrumā tik grūtas lietas nav apsveramas.�

Labi. Ķēniņ� ar nepacietību gaida rītu.

�Jau agri agri burvis steidz uz pili ar padomu, ko naktī sagudrojis. Bet ceļā gadās tilts. No tilta apak�as iznāk vecs vīriņ� un saka burvim:

�Nelieti, kur steidzies? Ja ķēniņ� neliks kalpu mierā, abi iekļūsiet speltē � ir tu, ir viņ�!�

Bet vai burvis klausīs! Atmet ar roku:

�Sauc, saucēj, tuksnesī!� � un iet savu ceļu. Aiziet pie ķēniņa: lai liekot kalpam pārvest nikno lauvu. Aiz trejdeviņām valstīm tas lankā zem ērk�ķu krūma guļot.

Ķēniņ� sauc kalpu.

�Klausies! Aiz trejdeviņām valstīm lankā zem ērk�ķu krūma guļ lauva. Pārved to man cik ātri varēdams! Ja ne � dzīvs nepaliksi!�

Kalps, to dzirdējis, bēdīgs iet pie sievas, bet sieva mierina:

�Nieka dēļ bēdāties! Liecies tikai gulēt, stiprini spēkus! Es pa nakti izaudī�u rakstainu lakatiņu un ietī�u tajā ceļa maizi. Bet to gan iegaumē: glabā lakatiņu ceļā labi jo labi! Ja tas zūd, tad viss gājiens vējā.�

Kalps rimst bēdāties un saldi iemieg, bet sieva au� un raksta cauru nakti, un noau� tik skaistu lakatu, kāds tai ķēniņa valstī nekad nav redzēts. Gaismiņā lakats gatavs. Nu sieva modina vīru un izvada ceļā uz tālo sve�umu.

Kalpa vīrs, nabadziņ�, iet vienu dienu, iet otru, soļo nedēļu, soļo otru, bet vēl nav galā. Tre�ajā nedēļā tum�ā un lietainā naktī pamana mazu uguntiņu. Iet uz to pusi, pieklauvē pie durvīm � iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita ceļavīru paēdina un izguldina, un rītā agri jo agri ienes arī mutes ūdeni, bet dvieļa vien nenoliek. Kalps nomazgājas, apskatās: dvieļa nav! Slaucīsies tai pa�ā lakatā, ko sieva izrakstījusi.

Meita, skaisto lakatu pamanījusi, mudīgi klāt: lai parādot, jo tādus lakatus tikai viņas māsa zinot rakstīt un aust. Kur tādu ņēmis?

Tā un tā � kalps izstāsta:

�Sieva to auda un rakstīja.�

�Tad tava sieva ir mana māsa. Labi, ka zinu! Tad manas māsas dēļ tev jāpārved ķēniņam tas niknais lauva. Labi, ka zinu.�

To sacīdama, meita parauj lakatiņu līdzi un izskrien pa durvīm. Bet kalps bēdājas:

�Diezin, diezin kas nu būs? Sieva tik ļoti piekodināja lakatu glabāt. Kaut nu aizskriedama nenozaudē vien!�

Viņa bēdas tomēr liekas. Meita drīz atskrien atpakaļ, līksmodama:

�Se nu tavs lakats! Es tavu darbu zinu. Tepat tuvumā ir liela lanka, tur tu atradīsi meklēto lauvu. Lankas malā redzēsi ērk�ķu krūmu, aiz krūma guļ lauva, un pa�ā krūmā rotaļājas lauvas bērni. Pielien krūmam no saules puses un paspaidi vienu lauvēnu, lai tas iebrēcas, tad lauva gāzīsies tev virsū, bet tu uzmet zvēram uz deguna lakatiņu! Lauva tūdaļ kļūs rāms kā sunītis un ļausies apsiet lakatu ap kaklu, tad varēsi vest, kur gribēsi.�

Kalps tā arī darījis un nikno lauvu itin viegli saķēris. Pārvedis ķēniņam. Ķēniņ� licis ielaist lauvu dārzā un tūliņ atsaucis burvi. Ko nu lik�ot sulainim darīt? Lauvu esot pārvedis, viņu nodomu izjaucis. Bet burvis atteicis:

�Pagaidi rītu, jo ātrumā tik grūtas lietas nav apsveramas!�

Labi. Rīta agrumā burvis steidzas pie ķēniņa ar padomu. Bet ceļā atkal gadās tilts, un no tilta apak�as iznāk tas pats vecītis, sacīdams:

�Nelieti, kurp traucies? Ja ķēniņ� neliks kalpu mierā, iekļūsiet abi speltē � ir tu, ir viņ�!�

Bet vai burvis klausīs? Atmet ar roku:

�Sauc, saucēj, tuksnesī!� � un iet savu ceļu. Aiziet pie ķēniņa: lai liekot kalpam pārnest mū�dien ziedo�o ābeli, kas augot vienā dārzā aiz �etrdesmit ķēniņu zemēm piecdesmitajā.

Ķēniņ� sauc kalpu:

�Klausies! Aiz �etrdesmit ķēniņu zemēm piecdesmitajā aug mū�dien ziedo�ā ābele. Pārnes to man cik ātri vien varēdams! Ja ne � dzīvs nepaliksi!�

Kalps, to dzirdējis, bēdīgs iet pie sievas, bet sieva mierina:

�Nieka dēļ bēdāties! Liecies tikai gulēt, krāj spēkus, es 240 pa to brīdi izaudī�u rakstainu lakatiņu un ietī�u tajā ceļa

maizi. Bet to gan iegaumē: lakatiņu ceļā glabā cie�i jo cie�i! Ja lakatiņ� zūd, tad viss gājiens vējā.�

Kalps tūdaļ rimst bēdāties un liekas gulēt. Bet sieva pa nakti noau� un izraksta tik skaistu lakatu, kāds tai pusē nekad nav redzēts. Gaismiņā lakats gatavs. Nu mudina vīru un izvada sve�umā.

Kalps iet vienu dienu, iet otru, soļo nedēļu, soļo otru, vēl nav galā. Tre�ajā nedēļā tum�ā un lietainā naktī pamana uguntiņu. Iet turp, pieklauvē pie durvīm � iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā. Meita ceļavīru paēdina, izguldina un rītā itin agri modina, ienesdama arī mutes ūdeni, tikai dvieli vien nenoliek.

Kalps nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai pa�ā lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanījusi, mudīgi klāt: lai parādot, jo tādus lakatus tikai viņas māsa zinot rakstīt un aust. Kur tādu ņēmis?

Tā un tā � sulainis izstāsta:

�Sieva to auda un rakstīja.�

�Tad tava sieva ir mana māsa. Labi, ka zinu! Tad jau manas māsas dēļ tev jāpārnes ķēniņam mū�dien ziedo�ā ābele! Labi, ka zinu.�

To sacīdama, meita izrauj lakatiņu un izskrien pa durvīm.

Bet sulainis bēdājas:

�Diezin, diezin kā nu būs? Sieva tik ļoti piekodināja glabāt lakatiņu cie�i jo cie�i. Kaut tikai �ī skriedama nenozaudē!�

Viņa bēdas tomēr biju�as liekas. Meita drīz atskrējusi līksma:

��e nu tavs lakats! Es tavu darbu zinu. Mū�dien ziedo�ā ābele aug tepat necik tālu. Iekāp tajā un uzsedz lakatiņu galotnei, tad ābele kļūs maza kā puķīte un viegli varēsi aiznest to ķēniņam. Kad iestādīsi ābeli ķēniņa dārzā, tad noņem lakatiņu � un mazā puķīte tūdaļ izaugs par ziedo�u ābeli.�

Kalps visu tā arī izdara un pārnes ķēniņam mū�dien ziedo�o ābeli vieglāk, nekā cerējis. Ķēniņ�, ābeli dārzā redzēdams, dusmās rauc pieri un sauc atkal burvi. Ko nu lik�ot kalpam darīt? Ābeli esot pārnesis, viņu nodomu izjaucis.

Bet burvis saka:

�Pagaidi rītu, jo ātrumā tik grūtas lietas nav apsveramas!�

Paiet nakts.

Rīta agrumā burvis steidzas pie ķēniņa ar padomu. Bet ceļā atkal gadās tilts, no tilta apak�as iznāk vecītis, sacīdams:

�Nelieti, kurp joņo? Ja ķēniņ� neliks kalpu mierā, abi iekļūsiet speltē � ir tu, ir viņ�!�

Bet vai burvis klausīs? Atmet ar roku:

�Sauc, saucēj, tuksnesī!� � un iet savu ceļu. Nonāk pie ķēniņa. Nu esot pēdējais cirtiens. Lai sakot kalpam tā:

�Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko!�

Ķēniņ� sauca kalpu un pavēl:

�Klausies! Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko!�

Kalps, tādu pavēli dzirdot, kļūst gau�i bēdīgs un iet pie sievas. Sieva gan mierina vīru, bet arī pati nezina, kā tādu darbu paveikt. Beidzot saka:

�Nebēdājies vis! Ej vien gulēt, krāj spēkus, bet es audī�u otrtik lielu lakatu ar vēl jo smalkākiem rakstiem un ietī�u tev ceļa maizi. Tikai glabā gan lakatu kā acuraugu! Ja �is ceļā zudīs, tad visi iepriek�ējie pūliņi veltīgi.�

Kalps noliekas gulēt, bet sieva cauru nakti au� auzdama un raksta rakstīdama tik skaistu lakatu, kāds visā ķēniņa valstī nekad nav austs, nedz rakstīts. Gaismiņā lakats gatavs. Nu sieva modina vīru un raudādama izvada tālajā un briesmu pilnajā ceļā uz sve�ām zemēm.

Un kalps vēl nav necik tālu aizgājis, kad ķēniņ� jau aicina viņa sievu savā troņa zālē un sāk tincināt:

�Vai zini? �oreiz gan laikam tavs vīrs nepārnāks vairs. Kur tad tu, atraitne būdama, iesi?�

�Nezinu.�

�Tālab sāc jau laikus apdomāt!�

�Nāks laiks, nāks padoms.�

�Tā gan, bet tu jau zini � man sieva vajadzīga. Nāc pie manis par ķēniņieni!�

242 Kalpa sieva nodomā:

�Ķēniņu pārāk kaitināt nebūtu gudri, tādēļ labāk pamānī�u viņu un teik�u tā:

�Paldies par ķēniņienes godu. Es jau arī neticu, ka mans vīrs �oreiz pārnāks, tomēr goda pēc gadu gaidī�u. Ja gada laikā nepārnāks, tad runāsim tālāk.��

Labi. Lai tā paliekot.

Bet kalps iet vienu dienu, iet otru, iet vienu nedēļu, iet otru, bet vēl nav galā. Tre�ajā nedēļā tum�ā un lietainā naktī pamana mazu uguntiņu. Iet uz turieni, klauvē pie durvīm � iznāk jauna meita un mīļi aicina istabā.

Meita ceļavīru paēdina, izguldina un rītā jau agri ienes mutes ūdeni, dvieli vien nenoliek. Kalps nomazgājas, apskatās: dvieļa nav. Slaucīsies tai pa�ā lakatā, ko sieva izrakstījusi. Bet meita, skaisto lakatu pamanījusi, mudīgi klāt: lai parādot, jo tādus lakatus tikai viņas māsa zinot rakstīt un aust. Kur tādu ņēmis?

Tā un tā � sulainis stāsta:

�Sieva to auda un rakstīja.�

Tad tava sieva ir mana māsa. Labi, ka zinu! Tad jau manas māsas dēļ tev jāiet tur � nezin kur un jāatnes tas � nezin kas! Labi, ka zinu.�

To sacīdama, meita parauj lakatu un izskrien pa durvīm.

Bet kalps bēdājas:

�Diezin, diezin kā nu būs? Sieva tik ļoti piekodināja glabāt �o lakatu kā acuraugu. Kaut tikai skriedama nenozaudē vien!�

Kalps izgaidījies vienu dienu, izgaidījies otru � meita nenāk un nenāk atpakaļ. Tre�ās dienas vakarā atskrien noskumusi ar visu lakatu:

�Dzirdi jel, ko teik�u! Tavu darāmo darbu nespēju nekur atrast. Trīs dienas izskraidījos un izmeklējos, vai muļķe tapdama, bet nav un nav. Tagad iesim pie vecās Zemes mātes, kas nupat jau septiņus mēne�us guļ kalnā mirusi, krīti pī�ļos viņai pie kājām, tad viņa atdzīvosies un pateiks tavu darbu.�

Aizgāju�i abi pie Zemes mātes. Kalps nokritis pī�ļos Zemes mātei pie kājām un �ēli lūdzies. Bet Zemes māte dusmīga, ka neļaujot gulēt. Kalps iekaisījis Zemes mātei 243 pī�ļus vaigā. Nu vecā aprimusi, sasaukusi visus putnus un vaicājusi kalpam:

�Ko gribi, cilvēk?�

�Gribu zināt, kas tā par lietu: Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko!�

�Nu, putni mani,� Zemes māte iesaukusies, �vai nezināt, kur tāda lieta atrodama?�

Putni atteiku�i:

�Nezinām, māt!�

Tad Zemes māte sasaukusi visus zvērus un vaicājusi tiem, vai nezinot tādu lietu: Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko!

Zvēri atbildēju�i:

�Nezinām, māt!�

Tad zemes māte sasaukusi visus lo�ņātājus un tekātājus un vaicājusi tiem, vai nezinot tādu lietu: Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko!

Lo�ņātāji un tekātāji atbildēju�i:

�Nezinām, māt!�

�Nu diezin vai visi esat sanāku�i?� Zemes māte ievaicājusies.

�Neesam vis! Are, klibā varde palika iepakaļ.�

Atlec klibā varde, Zemes māte dusmojas:

�Kam tik vēlu?�

�Jā, māmuliņ, neņem nu ļaunā, sagulēju septiņus mēne�us slima, vēl vājums kaulus lau�.�

�Nu, labi, labi! Bet vai nezini �o cilvēku aizvest pie Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko!�

�Kā nu nezinā�u! Zinu gan.�

�Tad aizved!�

Un varde tūdaļ lēkusi pa priek�u, kalps gājis pakaļ. Beidzot abi nokļuvu�i pie mazas mājiņas bez logiem. Varde pārlēkusi slieksnim, kalps iegājis līdzi. Bet istabas kaktā pie pa�ķa bijis slepens caurums. Varde ielēkusi tur iek�ā un nozudusi. Kalps stāv pie cauruma, domādams:

�Vai te nu būs tas, ko meklēju? Varbūt gan, raudzī�u saukt.�

�Kalps saucis:

�Aizej tur � nezin kur, atnes to �nezin ko! Nāc �urp, ja te esil�

Līdz to izteicis, tūdaļ zem zemes sāk spēlēt un dancot, izceļas tāds troksnis, ka jādomā, vai nu pērkons ducina vai kas. Kalps vaicājis tālāk:

�Atbildi man � vai esi tas, ko meklēju?�

Balss zem zemes atbildējusi:

�Esmu tas!�

�Nu, ja esi tas, tad pasaki man � pa kuru ceļu iespē�u vistaisnāk nokļūt mājās? Līdz gada beigām man jāpārnāk.�

Balss atbildējusi:

�Ja taisni iesim, tad pāriesim mājās laikā, bet, apkārt iedami, ātrāk par gadu nepāriesim. Ta�u taisnais ceļ� nebūs viegls. Tur gulēs liela �ūska uz ceļa. Tā cilvēku jau par versti ar dzeloņu pievelk klāt un aprij.�

�Vai tad nekādi nav iespējams �ūsku savaldīt?�

�Ir iespējams, ir! Kas māk, tas var gan.�

�Tad saki � kā!�

�Piesoli �ūskai visgardākos pasaules ēdienus un saki, ka, tos baudot, vēl spēlēs un dancos, tad viņa tevi neris. Par ēdieniem, zināms, nebēdā, tos es apgādā�u, kādus vien vēlēsies. Bet, tiklīdz �ūska ēdienus iebaudīs, turklāt dzirdēs spēlējam un dancojam, tā priekā sāks reibt. Tad esi gudrs un prasi, lai par taviem ēdieniem, kurus baudot dzird tik jaukas skaņas un redz tik daiļu die�anu, viņa tev atdod to �ķirstiņu, kas tai uz krūtīm. Un uzmani mirkli, jo, kas priecīgs, tas devīgs.�

�Labi,� kalps atteicis. �Dosimies ceļā! Kas tur būs, būs.�

Tad abi gāju�i � kalps pa priek�u, brīnumbalss nopakaļ.

Gāju�i, gāju�i � uzreiz balss sakot:

�Nu vairs nav tālu, tūliņ raus tevi klāt!�

Un tie�ām: rauj arī. Pierauj, �ūska jau atplē� rīkli un grib kalpu rīt, bet tas lūdzas:

�Nerij, nerij negatavu kumosu! Labāk do�u tev gardākos pasaules ēdienus, kurus baudot vēl jauki spēlēs un danc�s.�

�ūska tūliņ apstājas, bet sulainis iesaucas:

�Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko!�

Līdzko izteicis, te galdi jau klāju�ies un uz tiem kūpēt 245 kūpēju�i pasaules gardākie ēdieni; un turklāt vēl skanēju�as tik jaukas skaņas un bijusi redzama tik daiļa die�ana, ka ausis maigst un acis �ilbst. �ūska iebaudījusi pirmos gardumus un tūdaļ kļuvusi jautrāka.

Kalps prātojis: nu ir laiks! Un tūliņ sācis runāt, vai negribot �ā gardos ēdienus paturēt pavisam un to vietā atdot �im mazo zelta �ķirstiņu, kas viņai uz krūtīm spīgojot.

�Ņem, cilvēk!� �ūska iesaukusies. �Ko vērts tāds nieka �ķirstiņ� pret tik dievi�ķīgu baudījumu.�

Kalps paņēmis �ķirstiņu un steidzies mājās. Bet ceļā tam iesities prātā �ķirstiņu atvērt un palūkoties, kas tur iek�ā. Atvēris � ak tu �ēlīgais tētiņ! Kā sāku�i birt laukā no �ķirstiņa karavīri � pulkiem vien, pulkiem vien, ka ne saskaitīt, ne pārredzēt. īsā laikā pilns lauks, ka ne apgriezties.

�A!� kalps domājis. �Nu esmu vīrā! Pārnāk�u mājās itin lepns!�

Pārnāk ar lielo karaspēku pie ķēniņa pils, sieva noraudājusies tek pretim:

�Vīriņ, vīriņ! Labi, ka vēl laikā pārradies, citādi ķēniņ� man jau uzmācas kā rūgta nāve, lai ejot pie viņa, jo tu esot miris. Un burvis, tas negantnieks, viņu vēl uzkūda!�

To dzirdot, kalpu pārņem bargas dusmas. Viņ� uzsauc ķēniņam:

�Kāpēc tā darīji, kamēr es ar briesmām cīkstējos? Tagad tev jāmirst!�

Nu ķēniņ� sauc karaspēku, aicina arī burvi palīgā, lai nākot ar kalpu karot.

Bet burvis atsaka:

�Karo vien pats, man jābrauc uz miglas zemi!� � un laidies lapās. Bet ceļā uz miglas zemi tilts priek�ā. Un aiz upes kara lauks. Tam arī burvis netiek garām.

Ilgi karoju�i. Beidzot ķēniņ� kritis, un tūlīt kritis arī burvis un viss ķēniņa karaspēks.

Tā kalps ieguvis ķēniņa varu, iedēstījis mū�dien ziedo�o ābeli pa�ā valsts vidū, lai visiem ļaudīm prieks, un dzīvojis ar gudro sievu laimīgi.

Citu reizi kādam ķēniņam bijis liels jokdaris. Ķēniņ� viņam maksājis lielu algu, un jokdarim bijis tikai jāstāv pilī un jātaisa ķēniņam un viņa ļaudīm joki.

Dzīve jokdarim bijusi labu labā, ta�u drīz vien �is amats

viņam apnicis, un jokdaris sācis darīt ķēniņam pavisam nepatīkamus jokus � sācis pa�u ķēniņu vazāt aiz deguna un visādi izsmiet.

Ķēniņam tas nepaticis, un viņ� jokdari uz vietas atlaidis. Bet jokdaris paliek jokdaris. Viņ� iet pa ceļu un gudro, ko atkal varētu ķēniņam nodarīt. Te uzreiz ierauga, ka nāk kāda sieviņa, raudādama �ēlas asaras.

Jokdaris gājis klāt un vaicājis, ko �ī tā raudot. Sieviņa pastāstījusi, ka nu jau bū�ot kādi pieci gadi, kop� viņas vīrs iesaukts ķēniņa dienestā, bet viņai esot jācie� trūkums, jāiet basām kājām un jāiztiek bez maizes kumosa.

Tas nu jokdarim kā rokā likts! Viņ� nopirka baltu drānu, lika pa�ūt sieviņai apģērbu un uz tā ar lieliem, melniem burtiem uzrakstīja: �Zaldāta sieva jau pieci gadi bez maizes un bez apaviem, bet ķēniņ� un viņa sulaiņi par to ne ausis nekustina.�

Tā nu sieviņa tādā apģērbā staigā pa pilsētu apkārt un nonāk pie ķēniņa pils. Te viņu ierauga pats ķēniņ�, un tam sametas kauns, ka viņa valstī par zaldātu sievām nemaz netiek gādāts.

Viņ� liek iesaukt sieviņu pilī un apjautājas, kas viņu tā ieģērbis un kas tādus vārdus uz drēbēm rakstījis. Sieviņa ķēniņam visu izstāstījusi, un �is nu sapratis, ka to izdarījis viņa jokdaris.

Ķēniņ� pieņēmis jokdari atpakaļ pilī, bet jokdaris, laiciņu

padzīvojis, atkal sācis ķēniņu un viņa galminiekus tik ļoti izzobot, ka nācies jokdari atkal atlaist.

Jokdaris nu lūdzis, lai dodot viņam vismaz valdī�anu pār kukaiņiem. Ķēniņ� nobrīnījies, sākumā negribējis �im pat tādu valdī�anu dot, beidzot tomēr bijis ar mieru, jo domājis, ka tādā kārtā jokdaris tikpat nevienam nevarē�ot kaitēt.

Jokdaris nu ir pavisam liels vīrs un ar priecīgu prātu , dodas pasaulē kukaiņus valdīt. Viņ� iet un iet, bet nekā prātīga nevar izdomāt.

Te viņam gadās ieiet kādā baznīcā. Tur sanāku�i sīki mazi ļautiņi, bet ir arī lieli kungi un pa�ā vidū kāds ķēniņa ģenerālis. Lielais jokdaris vērīgi nolūkojies apkārt un ieraudzījis, ka ķēniņa ģenerālim uz deguna mu�a.

�ādu savas pavalstnieces bezkaunību jokdaris, būdams kukaiņu valdnieks, nevarēja pieļaut. Viņ� skrēja un deva ķēniņa ģenerālim tādu pliķi pa degunu, ka �is uzreiz gar zemi.

Nu ģenerāļa sulaiņi ņem jokdari ciet un ved uz cietumu. Sis ari nepretojas un ir gatavs gājējs, bet tikai lūdz, lai atļaujot uz mazu bridi ieiet savā istabā. Sulaiņi, neko ļaunu nedomādami, atļauj arī.

Jokdaris savā istabā uzraksta, ka ģenerālis svie�ams cietumā, jo to pa�u gribējis darīt ar kukaiņu valdnieku. Papīru jokdaris paraksta tā, ka iznāk glu�i kā ķēniņa paraksts.

So rakstu jokdaris liek nodot ģenerālim, bet pats itin godīgi iet sulaiņiem līdzi uz cietumu. Ta�u nebija viņi vēl nonāku�i pie cietuma, kad ģenerālis rakstu jau bija saņēmis un ļoti nobijās. Viņ� tūdaļ skrēja pie ķēniņa lūgt piedo�anu, ka gribējis lielo kukaiņu valdnieku tā sodīt.

Ķēniņam atkal brīnumi! Izlasījis rakstu, viņ� sapratis, ka vainīgs ir atkal viņa jokdaris, un gribējis ņemt viņu atpakaļ pilī, jo �is joks ķēniņam varen paticis. Bet jokdaris negājis vis, jo zinājis, ka ilga palik�ana pilī viņam tik un tā nav cerama.

Jokdaris gāja un staigāja pa pasauli tik ilgi, kamēr atrada gudru vīru, kas viņam iemācīja tādas izdarības, ka viņ� spēja visām aizslēgtām durvīm iziet cauri.

248 Tagad nu lielais jokdaris gāja pa visām ķēniņa kambarkungu un citu lielo bagātnieku mājām un naktīs tur apskatījās, kuram no tiem vairāk ļautiņiem noblēdītas vai citādi kā nekaunīgi dabūtas naudas. To, kur� bija citiem, sevi�ķi nabagiem, daudz noplēsis, jokdaris briesmīgi iznerroja, arvien visas lietas skatīja cauri un visu nelietīgi sarausto naudu paņēma, un izdalīja trūcīgajiem. Tie ļoti priecājās, nezinādami vien, kā jokdarim par visu pateikties, un godāja viņu par taisnības valdnieku.

Tā lielais jokdaris ilgus gadus apstaigāja visus valsts bagātniekus un katram negodīgā ceļā gūto bez �ēlastības atņēma, un atdeva nabadzīgajiem ļaudīm.

Kad jokdaris sirmā vecumā nomira, visi labie ļaudis gāja uz viņa bērēm, neviens mājās nepalika, un aizvadīja jokdari pēdējā gaitā ar lielu godu.

SEnos laikos dzīvoja kāds kungs. Būdams ļoti bagāts, viņ� neko nestrādāja un bija tā sabarojies, ka no resnuma plīsa vai pu�u. Un nelīdzēja nekādas zāles.

Kaut gan kungs bija ļoti skops, tomēr beidzot viņ�

izsludināja, ka do�ot sieku zelta tam, kas varē�ot viņu izārstēt.

Izsludinājis gaida. Paiet diena pēc dienas, bet ārsti nerodas.

Te kādu rītu pie kunga atnāk nabadzīgs vīrs, vārdā Jānis, un saka:

�Es j au nu kungu izārstētu gan, bet par tik niecīgu maksu nevar. Ja kungs ar mieru dot trīs sieki zelta un savu meitu par sievu � tad jā.�

Kungs sākumā gan ļoti pretojies un gribējis kļūt vesels par mazāku atlīdzību, bet Jānis nepielaidi es.

Nu, ja nevar, nevar. Kungs beidzot piekritis un apsolījis nabaga Jānim trīs sieki zelta naudas un savu meitu par sievu, lai tikai �o izārstējot.

Jānis tad teicis, lai kungs vakarā atbraucot pie viņa mājās, tur viņ� �o ārstē�ot.

Labi. Vēl nav vakars, kad kungs ar resno vēderu ierodas Jāņa sētā. Jānis tūlīt saņem kungu, sēdina pie galda un cienā ar visu, kas jau nu ir. Bet ēdienam viņ� piejaucis miega zāles. Līdzko kungs paēdis, tā tūlīt taisās gulēt. Jānis parāda savu lāviņu, un kungs aizmieg. Jānis nu �im klāt, novelk grezno apģērbu, nomauc zābakus, apauj vīzes un uzstīvē savas novalkātās darba drēbes, kurās diendienā strādājis tēva darvas ceplī, jo Jāņa tēvs bijis ogļu dedzinātājs un darvas tecinātājs.

Jānis tad paņēmis cie�i aizmigu�o kungu plecos, aiznesis uz darvas cepli un nolicis tur, lai guļ.

Rītā, mazā gaismiņā, Jānis pārģērbies par darba uzraugu un cēlis resnvēderi aug�ā, lai ejot strādāt, diezgan jau esot gulējis, tā jau ne maizes kumosu nenopelnī�ot.

Kungs brīnumos iepletis acis un nezinājis, ko teikt, bet Jānis vēl uzvilcis �im ar pātagu. Nu kungs cēlies gan aug�ā un gājis, kur liek.

Bet Jānis cita darba kungam nedod, liek kurināt cepli.

Kungs ilgi nav varējis saprast, ko viss tas nozīmē: vecas, saplēstas drēbes, vīzes kājās un cepļa kurinā�ana!

Beigās kungs nodomājis, ka nokļuvis ellē. Laikam gan vakar bū�ot nomiris un tagad jau atrodoties pa�ā velnu valstībā. Tad arī samierinājies ar savu likteni.

Tā pagājusi diena pēc dienas. Kungs diendienā redzējis tikai stalto uzraugu, kuru noturējis par velnu. Un kunga barība nu bijusi tikai maize un ūdens, bet darbs � malkas skaldī�ana un darvas cepļa kurinā�ana.

Strādājot pagāja gads. Kungam no resnā vēdera vairs nebija ne zīmes, cilvēks kļuva tik lokans un vingrs, ka ne pazīt!

Kādu vakaru Jānis atkal iekaisīja kungam ēdienā miega zāles, un kungs aizmiga tik cie�i, ka nemanīja nekā, kas ar viņu notiek. Jānis nu aiznesa kungu atpakaļ uz savu darv-deģa būdu, novilka viņam saplēstās drēbes, uzģērba greznās un atstāja, lai izguļas. Bet istabu Jānis bija sakārtojis tādu pa�u kā tai vakarā, kad aiznesa kungu uz darvas cepli.

Rītā kungs vēl nebija pamodies, kad Jānis jau sāk �o purināt:

�Celies, celies! Nu jau būsi atpūties! Esi nogulējis labu laiku!�

Kungs izbrīnā iepleta acis un jautāja, cik ilgi tad �is esot gulējis.

Jānis nu sāka stāstīt: gulējis esot labu laiku, �is pa starpām pat uz me�u aizgājis, pielauzis slotām �agarus.

Kungs gan negribēja lāgā ticēt, ta�u redzēja istabā visu 251 stāvam tāpat kā apgul�anās brīdī un beigās nodomāja, ka izbaudīto cepļa elli sapnī nosapņojis.

Jānis nu aicināja kungu celties aug�ā un sēsties pie galda. Piecēlies kungs vairs nepazina pats sevi, brīnījās un nevarēja ne nopriecāties par tik labu ārstē�anu. Pēc brokastīm līksmi devās uz savu mui�u un aicināja Jāni līdzi. Jānis pelnīti saņēma savus trīs siekus zelta un apprecēja arī kunga meitu.

Vēlāk gan Jānis kungam izstāstīja par ārstē�anu visu patiesību, bet kungs vairs neņēma ļaunā.

Pēc tam kungs nodzīvoja vēl ilgu mū�u, bet nu viņ� labi zināja, cik grūti strādāt un pelnīt maizi.

Reiz kāds zemnieks aiziet uz me�u cirst malku.

Brauc kungs un prasa:

�Cik zemnieku pasaulē ir muļķi?�

Zemnieks atbild:

�Puse. Bet kungi visi ir muļķi.�

Kungs sadusmojas un aizbrauc, bet ceļā vairs nespēj dusmas valdīt un liek ku�ierim griezt zirgus apkārt un braukt atpakaļ pie zemnieka, lai par tādu runā�anu bargi sodītu.

Zemnieks redz, ka kungs brauc atpakaļ, un, gudrs būdams, nolai� pāri ceļam lielu bērzu, atspie� tā galotni pret resnu koku, bet pats palien zem bērza un paliek tam plecu apak�ā.

Kungs piebrauc klāt un, zemnieku nepazīdams, jautā:

�Vai neesi te redzējis vienu bezkaunīgu zemnieku?�

�is atbild, ka neesot redzējis. Tad kungs jautā:

�Vai tu nevarētu viņu pameklēt? Varbūt viņ� ieskrējis purvā!�

Zemnieks ar mieru to darīt, bet ar tādu norunu, ka kungam pa to laiku jāpaturot uz pleca viņa bērzs. Arī kungs ir ar mieru, bet zemnieks promiedams atstumj bērza galotni no koka, tā ka kungam bērzs nu jābalsta ar visu spēku.

Pēc neilga laika zemnieks atskrien atpakaļ un saka:

�Dod, kungs, man divus zirgus, citādi es nevaru to vīru panākt! Pārāk tālu viņ� aizskrējis.�

Kungs dod vienu zirgu, otru neparko, bet zemnieks saka:

�Kā tad mēs divi vienā zirgā varēsim atjāt? Dod labak abus divus!�

Kungam cits nekas neatliek, kā dot abus zirgus. Zemnieks paņem zirgus un aizjāj mājās, bet kungs paliek me�ā un tur uz pleciem bērzu.

Viņ� gaida, gaida, nevar zemnieku sagaidīt un sauc ku�ieri, lai tas nākot bērzu turēt.

Ku�ieris atsaka, ka viņ� nevarot, jo ļoti sāpot vēders.

Viņam patie�ām sāpējis vēders no lieliem smiekliem par kunga muļķību.

Kungs sadusmojies galīgi. Zemnieku nesagaidījis, metis zemē bērzu, jūdzies pats ratos un aizvilcis uz mui�u.

Mui�ā ku�ieris kungam atgādinājis:

�Nu, vai atceraties, ko zemnieks teica par kungiem?�

Kadam zemniekam biju�i trīs dēli: divi gudri, tre�ais muļķis. Vecākos, gudros dēlus, tēvs nodevis mācīties podnieka amatā, bet muļķi paturējis mājās � tas nekādā amatā nav ņēmies. Bet arī mājās muļķis neko labu nestrādājis, pa aizkrāsni vien valstījies.

Kad tēvs nomiris, vecākie brāļi, podnieki, tiku�i tēva mājās par saimniekiem, muļķi atstūmu�i no mājas valdī�anas: tas nekā nejēdzot. Muļķītis nodomājis:

�Nu, ja es nejēdzu, tad lai arī nejēdzu!�

Bet gudrie brāļi sāku�i rauties ar visādiem peļņas darbiem, gan kulstīju�i linus, gan taisīju�i podus, lai tikai nāk nauda. Un savā starpā norunāju�i, ka muļķītim nevajagot nekā dot, nekā atmest, viņ� varot kalpot itin brangi par velti, par vēderu.

Kad ar podiem biju�i jau gandrīz visi sētmaļi pilni, tad sūtīju�i muļķīti ar lielu vezumu uz Rīgu, lai pārdodot cik dārgi vien zinādams un naudas lai pārvedot jo vairāk, jo labāk!

Muļķītis gan ieteicies: visu naudu nekādi nevarē�ot pārvest, arī viņam ta�u vajadzē�ot kādu grasi tēriņam. Bet �ie atcirtusi:

�Kas vēderu nevar godam atpelnīt, ko tāds var tērēt?� Nekādā reizē lai neaiztiekot naudu!

�Labi!� muļķītis atteicis. �Neaiztik�u arī! Neskatī�os naudai ne virsū!�

Un aizbraucis.

Rīgas tirgū pie podiem saronas pircēji, prasa:

�Cik gribi gabalā?�

�Ko es varu gribēt? Man noteikts naudu neaiztikt, tad arī

negribu to ne redzēt. Ņemiet podus un nevaicājiet, cik gribu!�

Ak tu �ēlīgais! Pircēji, padzirdēju�i, ka podi par velti, nu ņēma, nu rāva. Nebija ne vakars, kad podu vezums tuk�s, un muļķis svilpodams brauc mājās.

Pārbrauc, vēl nav pa vārtiem iek�ā, brāļi pretim:

�Muļķi, kur nauda?�

�Kur nauda? Nauda Rīgā!�

�Kur tad podus liki, ja nauda Rīgā?�

�Podi lai Rīgā! Tur jau vezumiem ņem pretim, vairāk, nekā jums te sakrauts; bet naudu nedod ātrāk, kamēr būs aizvesti visi podi.�

Brāļi, padzirdēju�i, ka rīdzinieki pēc podiem tā izsalku�i, nu vairāk neko citu: kā viens vezums aizdzīts, tūlīt dzen atkal otru, un muļķītis braukā vienā braukā�anā, skaidri muļķis palikdams! Bet � kas jādara, tas jādara, vai gudriem brāļiem drīkstēsi atteikt?

Un tā nu �ķūtēja, �ķūtēja � pa�ā rudenī aiz�ķūtēja beidzamo vezumu un �oreiz � kad tevi nolāpāmais! � jāpārved par visiem vezumiem nauda. Ja ne � to gudrie jau noteica � tad dzīvu nepametī�ot.

�Vai tevi nelaime!� muļķītis domā. �Dzīvība ta�u dārga, un beigts nu esmu.�

Bet, mājā braukdams, � laime, kur tu rodies! � dzird, pa tādiem krūmeļiem iet ņigu ņegu. Piebrauc tuvāk � redz: slepkavas, blē�i, vai kas viņi � ceļā jau visus nevar pazīt! � sniega kupenā kaut ko noglabā. Muļķītis domā:

�Ko es tur ieķērnā�os ar tādiem, lai jau paglabā, lai. Gan visi aizies, tad būs mana reizei�

Jā, tā arī bija: �ie ru�ina, ieru�ina un aiziet. Nu brauks muļķītis ar savu roku taustīt. Atrod: liels �ķirsts � pilns sudraba naudas, paglabāts tā, lai tur ne circenis nedzied pakaļ. Ko nu? Veļ ragūs un ved mājās.

Otrā dienā blē�i atnāk meklēt noglabājumu: nav! Velti apzagu�i Rīgas pilsētu!

Muļķis pieber brāļiem pilnas cepures ar sudraba naudu, bet pārējo atstāj �ķirstā, uzsvie� virsū savu cisu maisu un 256 guļ nost.

Gudrie brāļi, tādu spo�u naudu redzēdami, skaidri apjuka: tūliņ atvēlēja muļķītim to, ko pēc viņu domām nekad nebūtu varēju�i vēlēt: precēties!

Nu, kad jāprecas, tad jāprecas � pretim jau atteikt nedrīksti.

Jā, un tā nu gudrie rīko kāzas, nemaz neprasīdami, vai līgava arī būs vai nebūs, � tikai rīko! Nav jau arī laika lūkot � �iem vēl jāaizbraucot uz Cēsīm pēc kāzu sviesta, gan jau pa ceļam kādu muļķa meitieti dabū�ot.

Labi, �ie aizbrauc, muļķītis iet pirti kurināt, kāzu alu darīt.

Kurināja, kurināja � sakurināja par karstu: alus siltumā kļuva traks, izspēra spundes griestos, iztecēja pa grīdu, kāzas izjuka.

Bet nākamajā rudenī gan nejuka vairs: tad muļķītis pats precēja sievu un arī apprecējās, kā pieklājas.

Pēc tam dzīvojis tik gudri, ka pat gudrajiem brāļiem da�-dieji nācies �im padomu prasīt.

Are, tā kādreiz iet, ja otru par muļķi dēvē.

Reiz me�malas ligzdā dzīvoja saderīgs pelēko I �akstēnu pāris. Ligzda sen jau bija novīta, sā-u > ^c^^es P^ats karstākais dē�anas un perē�anas laiks. W Cakstēna sieva cītīgi tupēja pērklī, bet �ak-stēns lēkāja apkārt pā koku zariem un kavēja perētājai laiku.

Kādā rītā �akstēns uzsauca sievai:

�Laiks paēsti Laiks paēst!�

Un abi aizlidoja brokastīs, lai Steigā ieknābtu kādu kumosu, kamēr olas pērklī neatdziest.

Gadījās, ka tajā brīdī, kad �akstēni lidoja pāri tuvējo māju pagalmam, saimniece patlaban gaiņāja vistas no lecektīm, saukdama:

�Ti� perēt, ti� perēt, sliņķes!�

�akstēni, to dzirdot, nodomāja, ka saimniece bar viņus, un steig�us vien laidās atpakaļ uz savu ligzdu.

Un ko tur redz?

Ligzdā pa to laiku jau saimnieko dzeguze!

Nekauņa iegūlusies �akstēnu pērklī un dēj kā savās mājās!

�akstēnu māte sāka vaimanāt, bet �akstēnu tēvs kļuva gau�i dusmīgs, bruka nekauņai virsū un sauca:

�Ti� perēt pati! Ti� perēt pati!�

Bet dzeguze tikai noskurināja asti un vīzdegunīgi atsaucās:

�Kas tad kūkos? Kas tad kūkos?�

Un aizlaidās meklēt citu mazputniņa ligzdu, lai iedētu tajā savu olu.

Bet �akstēns kop� tā laika alla� uzmana ligzdu, kamēr sieva brokastīs, un dzen projām dzeguzi, saukdams:

258 �Ti� perēt! Ti� perēt, sliņķe!�

Nabags aiziet pie kunga un lūdz, lai dodot �im ēst. Kungs liek pavāram ieliet bļodiņā zupu un dod nabagam. �is izēd labu bļodiņu.

Kungs prasa:

�Vai gribi vēl?�

Nabags atbild:

�Paldies, esmu paēdis.�

Kungs uzliek uz �ķīvja brangu cepe�a gabalu un dod nabagam. �is noēd.

Kungs prasa:

�Vai ēdīsi vēl?�

Nabags atbild:

�Dari, kungs, ko zini, bet vairāk gan nevaru!�

Kungs pielej pilnu �ķīvi saldā ēdiena un dod nabagam.

�is izēd. Kungs nu sit nabagam pa ausi un saka:

�Ko tu man melo? Teici, ka esot paēdis, bet, līdzko tev dod, ēd atkal!�

Arā stāvēja kaste. Nabags piekrauj to pilnu ar akmeņiem un prasa:

�Kungs, vai kaste pilna?�

Kungs atbild, ka esot pilna.

Nabags saber vēl kastē arī smiltis un prasa:

�Vai nu ir pilna?�

Kungs atbild:

�Tu ta�u redzi, ka pilna!�

Nabags paņem pilnu spaini ar ūdeni un ielej kastē vēl arī to, tad sit kungam pa ausi un saka:

�Dots pret dotu! Kā tu nevarēji pateikt, ka kaste pilna, tā arī es nevarēju pateikt, ka esmu paēdis!�

Reiz dzīvojis bagāts kungs un novārdzis nabadziņ�. Kungs nezinājis, kur naudu likt, bet na-badziņam vienmēr bijis jādomā, kur ņems maizes kumosu. Beidzot bagātais sev par prieku un uzjautrinā�anos izsludinājis melo�anas sacīkstes, apsolī

dams pūru zelta tam, kur� izstāstī�ot visneticamākos melus. Arī nabadziņam iepaticies nopelnīt pūru zelta, un viņ� ieradies sacīkstēs.

Pienākusi nabaga kārta.

�Nu, saules brāl, ko teiksi?� jautājis bagātais.

�Labdien, kungs!� nabadziņ� atbildējis un sācis savus melus. �Es reiz atradu me�ā egli, kurai �iekuru vietā zaros auga lielas, skaistas pupas.�

�Tas var būt,� apstiprinājis bagātais.

�Es norāvu vienu pupu, pārnesu mājās un iestādīju istabas priek�ā. Un ko tu domā, pupa tūlīt sāka augt. Un kā auga � collu minūtē!�

�Tas pilnīgi var būt,� bagātais atkal apstiprināja.

�Es domāju, domāju, līdz beidzot sāku pa pupas zariem rāpties debesīs. Biju jau uzkāpis labi augstu, kad piepe�i viens zars lūza un es sāku krist.�

�Arī tas var būt,� tā atkal bagātais.

�Es kritu, kritu un dro�i vien būtu nosities un neviens �o manu piedzīvojumu neuzzinātu, ja es nebūtu uzkritis uz viena liela mākoņa. Tā nu es braucu kā liels vīrs ar mākoni un raudzījos, ko dara citi cilvēki zemes virsū.�

�Jā, tam es ticu,� bagātais teicis.

�Pēk�ņi es ieraugu debesu �ķūni, un, līdzko mākonis iet tam garām, � bauc! � es uz jumta virsū. Izplēsu jumtā caurumu un ielīdu �ķūnī.�

�Ticu,� sacīja bagātais, kuram nabadziņa melo�ana jau sākusi apnikt.

�Tur es redzēju pie sienām piekārtas visas zvaigznes un mēne�us � daudz daudz. Sāku domāt, kā atkal nokļūt zemē, līdz sadomāju samest āķos visus mēne�us un tad pa radu�os virvi nolaisties zemē.�

�Jā, tas var būt,� bagātais norūcis.

�Domāts, darīts. Virve gatava, un es sāku laisties tikai lejā. Bet a-ū! Labu gabalu no zemes virve izbeidzās.�

�Nu saprotams!� bagātais iesaucies un jautājis: �Vai tavs piedzīvojums vēl gar�? Man nav daudz vaļas.�

Bet arī nabadziņam jau sācis aptrūkt stāstāmā, tāpēc viņ�, tēmēdams uz bagātā augstprātību, spēris vaļā pēdējo trumpi:

�Tad sa�ūpojos, laidos vaļā un iekritu lielā alā...�

�Ticu visam, tikai ātrāk beidz!� bagātais saucis.

�Un ko jūs domājat: tur mans tēvs un tavs tēvs gana cūkas un abi plūcas dēļ maizes rieciena...�

Bagātā uzbudinātajiem nerviem tas bijis par daudz. Dzirdēt tādus zaimus par savu tēvu:

�Meli! Meli!� viņ� kliedzis: �Mans tēvs nekad nav cūkas ganījis un ar tavu tēvu nekad nav pazinies! Meli!�

Bet nabadziņam tā tikai vajadzējis. Viņ� saņēmis solīto pūru zelta un dzīvojis labas dienas.

Reiz kāds mācītājs izlaidis tādu slavu, ka �is esot ļoti svēts. Lai savu svētumu pierādītu, izdomājis �ādu joku: licis ķesterim noķert balodi, sasiet tam spārnus un uznest baznīcas bēniņos. Kanceles jumtiņā jau bijis iztaisīts caurums, kur balodi izlaist cauri.

Svētdienā mācītājs pasludinājis no kanceles, ka nāko�ajā svētdienā �o �piemeklē�ot� svētais gars. Kas to gribot redzēt, lai nākot tajā dienā baznīcā.

Nāko�ajā svētdienā baznīca bijusi kā piebāzta. Un kā tad! Mācītājs nepaguvis vēl ne godīgi kancelē uzkāpt, kad sācis jau lielīties ar savu svētumu. Beidzot teicis sprediķi. Un nu vajadzējis laisties lejup svētajam garam. Mācītājs pēdējo sprediķa vārdu stiepis tik gari cik nu varēdams un gaidījis, kad ķesteris laidīs balodi zemē, bet nekā.

Nevarēdams svēto garu ar labu sagaidīt, mācītājs sācis saukt:

�Svētais gars, laidies, svētais gars, laidies!�

Bet �is kā nekā, tā nekā!

Ķesteris bijis lielās sprukās, jo balodi pa nakti norējis sesks. Ķesteris saucis gan mācītājam, ka svēto garu sesks apēdis, bet mācītājs, to dzirdēdams, atsaucies vēl skaļāk:

�Svētais gars, laidies, svētais gars, laidies!�

Ķesteris nu nevarējis vairs paciest, grābis atliku�ās balo�a spalvas ar visām zemēm, spēris mācītājam virsū un kliedzis:

�Es ta�u tev teicu, ka svēto garu sesks apēda!�

Baznīcēni, redzēdami balo�a spalvas pa gaisu lidojam, gandrīz jau noturēju�i mācītāju par svētu, bet �is sācis ķesteri lādēt un tā savu noslēpumu atklājis.

Nu visi redzēju�i mācītāja īsto svētumu, un no tā laika neviens viņam neticējis.

Saimnieks vedis pļāvējiem putru muciņa.

Mu�ele ratos gāzelējas �vingu, �vangu, putra mu-ēelē klunkājas �ļakstu �ļakstiem un līst pār malu � klunk�, klunk�, klunk�!

Saimnieks tikai uz�auj zirgam ar pātagu, lai ātrāk tiktu pļavā, rati rīb, mu�ele klanās, putra līst, pļāvēji skatās saulē un gaida pusdienu.

Saimnieks aizbraucis pļavā un skubinājis pļāvējus ēst, bet mu�ele tuk�a, putra pa ceļam izklunk�ķējusi laukā.

�Ko te ēdīs, kad nav ne kur karoti apmērcēt!�

�Nekas, ēdiet vien �oreiz tāpat pa jokam, citreiz uzlik�u mu�elei vāku virsū!�

Neko darīt, paēdu�i tāpat pa jokam, uzdzēru�i upes ūdeni un liku�ies diendusā. Kad bijis atkal jāsāk pļaut, �ie iet tikai visi rindā un �ūpo izkaptis pa gaisu.

Saimnieks, to redzēdams, iesaucies:

�Kāpēc tāda ērmo�anās?�

�Pa jokam ēdām, pa jokam pļaujam!� pui�i atbildēju�i.

Cars Pēteris Lielais reiz jājis gar Daugavu uz Kokneses pusi. Pēk�ņi pamana, ka zirgs klibo. Tūlīt kāpis zemē lūkot un redz, ka tam nokritis pakavs.

Ceļ� vedis gar ciemu, kur bijis kalējs. Pēteris pieturējis pie kalves un teicis:

�Nu, kalēj! Ja proti apkalt zirgu, kā nākas, tad kal! Ja �ā tā, tad nemaz neķeries klāt! Meklē�u īstu meistaru.�

�Kam esmu kalis, neviens nav sūdzējies par manu darbu. Domāju, ka arī tu, kungs, būsi apmierināts.�

�Par mani nekas, lai tikai būtu mierā mans kumeļ�,� cars pajokojis un kāpis nost no segliem.

Kalējs sācis kalt, bet cars stāv turpat pie ēzes un skatās. Tiklīdz kalējs nokalis pakavu, Pēteris paņēmis to rokās un atliecis taisnu. Kalējs kalis otru. Pēteris arī to atliecis taisnu.

Tad kalējs kalis tre�o pakavu� no īsta tērauda. Nu Pēteris vairs nav varējis atliekt un vaicājis, cik jāmaksā. Kalējs sacījis:

�Vienu rubli!�

Pēteris pasniedzis kalējam rubli. Kalējs paņēmis naudas gabalu pirkstos, saliecis un nometis zemē, sacīdams:

�Viltotu naudu tu man nedod!�

Pēteris pasniedzis otru rubli. Kalējs arī to saliecis. Tad Pēteris atdevis kalējam visu maku ar naudu, jo redzējis, ka pa vienam stiprais vīrs salieks viņam visus rubļus.

Bija reiz saimnieks � liels sīkstulis. Katru reizi pirms ē�anas viņ� deva saviem kalpiem izdzert kausu ūdens, lai tie nevarētu daudz ieēst. Bet gadījās saimniekam kalps, kam netrūka gudrības. �is kalps reiz pirms pa�as ē�anas, kad bija jāizdzer kauss ūdens, prasīja, lai dodot �im vēl otru kausu ūdens. Saimnieks vaicāja:

�Kādēļ tu dzer vēl otru kausu?�

Kalps atbildēja:

�Tādēļ, lai vēders izple�as lielāks, ka var vairāk ieēst.� �Ai!� saimnieks attapās. �Tad jau tas nemaz nav labi, ka dodu saviem kalpiem pirms ē�anas ūdeni; laikam tāpēc tie arī tik daudz ēd.�

No tā laika saimnieks vairs nedeva kalpiem pirms ē�anas ūdeni dzert.

Senajos laikos mūsu pusē kartupeļu neesot bijis. Tos atvedis sēklai kāds lielkungs, braukdams mājās no sve�ām aizjūras zemēm. Pavasarī lielkungs iestādījis atvestos kartupeļus un gaidījis ra�u.

Rudenī, kad kartupeļi noziedēju�i un tiem jau sametu�ies lakstos bumbuļi, lielkungs licis bumbuļus salasīt, jo domājis, ka tie ir īstie kartupeļu augļi. Nu licis savāktos lakstu bumbuļus vārīt un cept, licis visādus gardumus klāt un mēģinājis ēst.

Ta�u lakstu bumbuļi biju�i tik negardi, ka neviens tos nevarējis ņemt ne mutē.

Lielkungs pārskaities un licis visu kartupeļu tīrumu ar nokaltu�ajiem lakstiem nodedzināt. Kad tīrums bijis nodedzināts, tad pats gājis skatīties un nejau�i uzkāpis virsū seklāk augu�am kartupelim.

Kartupelis karstumā izcepis un jauki smar�ojis. Lielkungs paņēmis kartupeli, pao�ņājis un licis uz zoba.

Oho! Gards gan!

Tā uzreiz ticis skaidrībā, kas no tā auga ēdams, kas nav. No tās reizes mūsu pusē visi sāku�i stādīt kartupeļus, un tie pamazām kļuvu�i par vienkār�o ļautiņu galveno barību.

Nо suiteniekiem viens zēns reiz aizgājis uz Rīgu. Viņam tur labi veicies. Sapelnījies arī mazliet naudas. Nopircis mēteli un uz svētkiem pārbraucis mājās paviesoties. Iegājis vienā krogā, nopircis alu un sācis iedzert. Arī citi ļaudis tur biju�i un sāku�i �o izpra�ņāt, kas viņ� tāds esot un no kurienes nākot.

Puika izstāstījis, ka viņam tepat necik tālu esot vecāki. Viņ� aizgājis uz Rīgu, sācis tur dzīvot, un �im labi gājis. Viens vīrs krogā licies tāds gudrāks par citiem. Tas teicis:

�Jā, uz Rīgu var aizsūtīt beidzamo lopu: pāris gados no viņa tur iztaisīs lielu kungu!�

krogā bijis arī vecais Jancis. Tas visu noklausījies un jau pa ceļam sācis domāt, vai arī viņ� nevarētu aizdot uz Rīgu kādu bullēnu, lai no tā iztaisa lielu kungu.

Naktī vecais Jancis nemaz vairs nevar gulēt. Par to vien domā. Teic sievai: ko darīs, kas ir? Viņ� krogā dzirdējis, ka Rīgā no katra lopiņa varot iztaisīt lielu kungu. Vai tikai arī viņiem nevajadzētu aizvest savu bullēnu uz Rīgu?

Sieva ir ar mieru, un viņi ved bullēnu mācībā.

Rīgā kungi vien nāk no visām pusēm, cepure rokā vien jātur. Sāk nu vienreiz prasīt, kur tad te esot tās skolas, kur no buļļiem kungus taisa.

Pie tilta stāvējis viens zaldāts, prasīju�i tam. Zaldāts tūlīt nopratis, kas �ie par gudriniekiem, un zinājis, ko tādiem atbildēt. Pateicis, ka tās skolas pa�laik visas esot pilnas un to bullīti �iem pagaidām vajadzē�ot atstāt pie viņa. Kad bū�ot kāda skola tuk�āka, tad jau viņ� bullīti tur pierakstī�ot. Vecī�i priecīgi, ka tik labi izdevies. Atstāju�i zaldātam savu bullēnu un gāju�i pa�i uz mājām. Zaldāts noteicis, lai pēc kādiem trim gadiem atkal atnākot Rīgā, tad jau bullēns bū�ot izskolots par kungu un viņi varē�ot vest to mājās. Vecī�i pateiku�i paldies un gāju�i projām.

Pa mājām visu laiku nevarēju�i nopriecāties vien, ka drīz viņiem bū�ot dēls un īsts kungs. Pagāju�i tie pāris gadi, nu abi gāju�i uz Rīgu raudzīt, kā tad ir ar dēlu. Pieiet pie tā pa�a zaldāta un prasa, vai dēls izskolojies un vai nevar dabūt �o redzēt. Zaldāts sākumā nemaz neatminējies vairs, kas tas par dēlu, un brīnījies vien. Tad vecī�i paskaidroju�i, ka pirms trim gadiem �ie viņam nodevu�i bullīti, lai zaldāts to pieraksta kādā skolā. Nu zaldāts atcerējies gan, kas tas par bullīti. To viņ� jau sen apēdis.

Zaldāts tad sacījis vecī�iem, ka viņu bullēns nu jau esot liels vīrs. Norādījis uz kādām durvīm ar uzrakstu un teicis, lai tikai ejot iek�ā, tur viņi savu dēlu dabū�ot redzēt. Viņu dēls tagad esot liels advokāts: lai vai zaglis, vai slepkava, vai kāds mantrausis būdams, viņ� itin visus mākot attaisnot.

Vecī�i biju�i dikti priecīgi, ka nu redzēs savu dēlu, un steigu�ies uz to namu, kur zaldāts norādījis. Uz durvīm bijis uzraksts: ��e dzīvo advokāts Vērsis.�

Tepat jau nu būs! Un gāju�i tikai istabā. Istabā bijis ļoti daudz ļau�u, un tie viņus negribēju�i nemaz laist klāt pie advokāta. Bet �ie tikai gāju�i. Viņi jau neesot nekādi sve�inieki. Advokāts viņu dēls! Vai tad �ie vairs netik�ot klāt pa�i pie sava dēla? Māte nu priecājusies par dēliņu:

�Ak tu manu mīļo vērsīti!�

Viņam biju�i glīti sasukāti mati, un māte teikusi:

�Kāda tev skaista �upriņa! Kā toreiz gosniņa nolaizījusi, tā vēl �odien gluda, spīd vien! Un arī baltā krūte�a glu�i tāda pati kā tolaik!�

Advokāts nekādi nevarējis saprast, ko tie vecie no viņa īsti grib. Viņam nepaticis, ka tie ap �o tā nerrojas, tāpēc galu galā pavēlējis abus izsviest uz ielas.

Vecenīte nopūtusies un teikusi:

�Lai nu lai, vecīti, iztiksim bez bērniem! Lopam jau paliek lopa daba!�

Kādreiz cars gājis pa ceļu un ieraudzījis vīru rokam grāvi.

Cars jautājis, cik vīrs pelnot. Grāvracis atbildējis:

�Pelnu labi! Gan veco parādu maksāju, gan nolieku

naudu uz procentiem un vēl cepeti ēdu!�

Cars izbrīnījies un jautājis:

�Kā tad tev tik daudz var iznākt?�

Grāvracis atbildējis:

�Es uzturu savu tēvu, tātad maksāju vecu parādu. Es uzturu un skoloju savu dēlu, tātad nolieku naudu uz procentiem. Un pusdienā es ēdu ceptu siļķi. Vai tas nav brangs cepetis?�

Tiesa gan! Cars nopriecājies par vīra asprātību un gājis uz savu pili. Tur viņ� saviem oficieriem uzdevis to pa�u mīklu, ko dzirdējis no grāvra�a.

Nekā! Visi velti izgudroju�ies, tikai viens vienīgs atminējis. To cars tūlīt paaugstinājis par ģenerāli.

Bet grāvracim no tā ne silts, ne auksts. Viņu tik un tā par ģenerāli necels.

Tie nu gan bija laiki, kad tie lielie kāposti izauga! Un kas tie bija par kāpostiem! No vienas galviņas � septiņas mucas.

Un kas tās bija par mucām! No vienas pa�as svētdienā izvārīja deviņus grāpjus.

Un kas tie bija par grāpjiem! Pie viena grapja trīsdesmit vīru varēja paēst.

Un kas tie bija par vīriem! Pie kāpostiem katrs apēda trīs kukuļus maizes!

Un kas tie bija par kukuļiem! Trīs pūri rudzu uz katra.

Un kas tie bija par rudziem! Septiņas vārpas uz viena stiebra.

Un kas tās bija par vārpām! Septiņi vīri septiņas nedēļas vienu vārpu grieza!

Ceļa vīrs ziemas laikā, pa me�u braukdams, apmaldījies. Pienācis vakars, sācies tāds putenis, ka nekā vairs redzēt.

Pēc ilgas maldī�anās beidzot nokļuvis pie kādām mājām. Laime! Gājis iek�ā, lūdzis naktsmājas. Bet māj nieki biju�i jautrā omā un devu�i naktsmājas tikai ar tādu norunu, ja ceļa vīrs apsoloties visu nakti stāstīt pasakas. Ceļa vīrs, zināms, bijis ar mieru, jo kur tu, cilvēks, melnā naktī un sniegputenī dēsies!

Mazliet apsildījies, noguru�ais ceļa vīrs jūt, ka �im miegā vai acis līp ciet, bet mājas ļaudis jau sasēdu�ies apkārt, lai stāstot solītās pasakas.

�Labi,� ceļa vīrs teicis. �Bet pirms iesāku, norunāsim tā, ka nevienam nav brīv man neko jautāt, kamēr stāstu. Tiklīdz kāds mani pārtrauks, pasaku vairs neturpinā�u, bet ie�u gulēt.�

Visi ar nosacījumu bija mierā, un ceļa vīrs sāka stāstīt:

�Reiz gāju caur me�u, caur lielu me�u. Gāju savā nodabā caur biezu me�u. Te uzreiz lai�as vārna, jā, melna vārna...

Ceļa vīrs plati no�āvājās, tad turpināja:

�Skatos � melna vārna. �ī lai�as un lai�as, bet es skatos un skatos... Vārna lai�as un lai�as gan zemāk, gan augstāk, bet es skatos un skatos... Lai�as melna vārna. Lai�as un lai�as, lidinās gan zemāk, gan augstāk... Liela melna vārna...�

�Nu, vai tad cits nekas nenāks?� pēk�ņi kāds no klausītājiem nepacietīgi iejautājies.

Ceļa vīrs to vien gaidījis.

�Ja jūs jaucaties starpā, tad tālāk vairs nestāstu,� viņ� iesaucies, tūdaļ licies uz siltā mūrī�a un gulējis netraucēts līdz rītam.

Ar to visa pasaku stāstī�ana bijusi galā.

Vecī�a cimdiņ�........

Daugavas rak�ana ........

Sauja...........

Gailītis un vistiņa.......

Lācis un pele.........

Divi sala vēji.........

Abru grebējs un zvēri......

Tāss un sveķelis.......

Me�sarga pīpe........

Pasaka par zelta cirvi......

Zoss dalī�ana.........

Dārgais rudzu pūrs.......

Velns un rijnieks......

Cepļa pilskungs.......

Attapīgais Andrītis......

Zemnieks un mācītājs.....

Kungs un �igāns......

Ma�atiņ�.........

Pastaris..........

Sprīdītis..........

Meitene ar zvaigzni pierē . . . Sudraba, zelta, dimanta zirgs . . Burvju dzirnaviņas......

Me�sarga dēls.......

Sērdienīte un trejace mātes meita Lapsa un krūze.......

Ozols un beka.......

Pupa, salms un ogle......

E�i un zaķis........

Atjautīgais puisis......

Zaķis iet slīcināties..........

Kā suns �uva vilkam kurpes un kā pēc tam abi karoja............

Raibā cūka............

Kā velns mācījies krākt........

Tēva padomi............

Zelta spārni............

.Brīnumputns............

Sērdienītes labā sirds.........

Katrs pats savas laimes kalējs......

Melnais Miķelis...........

Kā balodis mācījās ligzdu būvēt.....

Maizes klaips............

Lapsa un strazds...........

Vīra lidojums ar me�a zosīm......

Pieci di�i spēka vīri..........

Trīs vecī�a padomi..........

Kalēj puika.............

Dzīves rota.............

�Re, re, kur karavīrs!�........

Nabagais brālis tiesā.........

Zābakus lāpīt tomēr jāprot ........

Kumeļ� se�spāmis..........

Zvejnieks un zelta zivtiņa.......

Zirneklis un mu�a..........

�vītīgais kungs......... � �

Tēva mantojums...........

Mutīgais gans...........

Pulksteņmeistars...........

Lielais zīlnieks..........

Ķēniņdēls zaglis..........

Ķēves dēls............

Kā zemnieks izpēra pērējus......

Trīs mācekļi...........

Kā svētulis debesīs brauca.....

Aizej tur � nezin kur, atnes to � nezin ko! Lielais jokdaris..........

Labās zāles...........

Gudrais zemnieks.........

Kā muļķa dēls Rīgā brauca......

Pelēkais �akstēns un dzeguze.....

Dots pret dotu..........

Gudrais zaldāts..........

Neticami meli..........

Svēto garu sesks apēdis.......

Pa jokam ēd, pa jokam strādā.....

Pēteris Lielais un kalējs.......

Sīkstulis.............

Kartupeļi............

Skolotais vērsis..........

Grāvra�a gudrība.........

Brīnumstāsti...........

Ceļa vīra pasaka.........

SIMTS BR1NUMSTASTU

Redaktore E. Marjutina. Maksi, redaktors H. Purviņ� Tehn. redaktore V. Dārziņa. Korektore V. Veldze.

Nodota salik�anai 1964. g. 28. jūlijā. Parakstīta iespie-�anai 1964. g. 10. decembrī. Papīra formāts 70X90/16. 18,63 fiz. iespiedi.; 21,8 uzsk. iespiedi.; 14 izdevn I. Metiens 30 000 eks. Maksā 80 кар. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 18197-J1732. Salikta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes Paraugtipogrāfijā Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pasūt. Nr. 1740 Iespiesta 2. tipogrāfijā �Sovetskaja Latvija� Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pasūt. Nr. 1161,

Lf

СТО ЧУДО-РАССКАЗЫ

Латышские народные сказки

Литературная обработка Ю. Ваната

Издательство �Лпесма� Художник А. Егере

На латышском языке

1