Veiko Наkаnа

Anteri, zēns no Lapzemes

.

Tas ir stāsts par kādu zēnu.

Tāds pats stāsts varētu būt par jebkuru zēnu jebkurā pasaules daļā, jo zēni visur ir vienādi. Visās zemēs viņi aizraujas ar svarīgiem izgudrojumiem, dodas drosmīgos ceļojumos un paveic nozīmīgus varoņdarbus, no kuriem pieaugu�ie kļūst nervozi. Zēni varētu būt laimīgi, priecīgi un draiskulīgi, bet pienāk arī tādi brī�i, kas pilni vil�anās, zaudējumu un skumju, bet par to neviens neko daudz nezina.

Stāsta notikumi tomēr nerisinās jebkurā valstī. Tas atgadījies Somijas Lapzemē, apmēram simts piecdesmit kilometru uz ziemeļiem no Polārā loka. Zēna vārds ir Anteri � un es to pasaku tikai tādēļ, ka Anteri tomēr ir mazliet citādāks nekā, piemēram, zēns, kur� dzīvo d�ungļos, staigā bez krekla un reizēm pat bez biksēm. Starpība neslēpjas ne pa�ā Anteri, nedz arī d�ungļu zēnā. Tai par iemeslu ir bikses un krekls, citiem vārdiem, �o divu zēnu at�ķirīgā apkārtējā vide. Ja d�ungļu zēns bez krekla un biksēm dodas ceļojumā �etrdesmit grādu karstumā, tad Anteri ziemā slēpo �etrdesmit grādu aukstumā, un tas jau liekas pavisam kas cits. Starpība � astoņdesmit grādu,

un tas ir ļoti svarīgi �o izgudrojumu, ceļojumu, varoņdarbu un piedzīvojumu raksturo�anai.

Tātad, kad Anteri pārnāca no skolas un, mazliet iekodis, sadomāja doties zilganā mijkrēslī paslēpot, viņam pirms tam bija pamatīgi jāsaģērbjas, lai nenosaltu aukstajā februāra vakarā. Tiesa, laukā nebija �etrdesmit grādu, bet divdesmit gan, un pret nakti sals pieņemas, kā tas parasti notiek Lapzemē, tuvojoties pavasarim. Ap dienasvidu, kad saule jau pacēlās virs horizonta slēpju nūjas augstumā, sals, tāpat kā todien, mazliet pielaidās. Bet, ja debesīs nebija mākoņu, termometra dzīvsudraba vai spirta stabiņ� vakarā un naktī saruka aizvien īsāks, un nebija nekāds brīnums, ja tas no rīta, laikā, kad vajadzēja doties uz skolu, bija apstājies pie atzīmes �etrdesmit, �etrdesmit pieci vai reizēm pat � piecdesmit.

Suns Sepi gribēja iet Anteri līdzi, jo visu rudeni viņ� bija pavadījis zēnu pārgājienos. Bet mēne�a sākumā Sepi, tāpat kā visi citi suņi �ajā ciemā, tika piesiets pie ķēdes. Vienīgais izņēmums bija ganu suņi � tos saimnieki veda līdzi pie brie�iem tundrā. Bet Sepi bija putnu suns, tādēļ viņa ķēdi vajadzēja piesiet pie garas stieples, kuras viens gals tika piestiprināts pie kārts, kas iedzīta zemē pie kūtsgala, bet otrs � pie augo�a koka, metrus trīsdesmit tālāk. Sepi kaklasiksnu savienoja ar vadu tieva ķēde, un tā nu viņ� varēja skraidīt, cik tālu to atļāva stieples un ķēdes garums... Nostājies uz slēpēm, Anteri no�ļūca pie Sepi un, noglaudījis sunim galvu, vēlreiz paskaidroja, kāpēc tam jāpaliek piesietam:

� Redzi nu, Sepi. Tur, Kaltio tundrā, kur es pa�laik dodos izpētīt da�as vietas, varbūt ir brie�i. Tālajos apvidos tiem nav ko ēst, un tādē] uz pavasara pusi brie�i nāk tuvāk ciemiem. Tu neizturētu un sāktu viņus gaiņāt, bet brie�i ir izbadēju�ies un vārgi, tie, pārlieku skrienot, var pat nomirt. Brie�u īpa�niekam no tā nebūtu nekāda labuma, tie�i otrādi, tas radītu zaudējumus... Vēl ir tāda nelaime, ka pa�laik pārāk daudz sniega. Tas ir metru biezs, bet tev nav slēpju. Vai redzi, man ir tēva garās me�a slēpes, un arī tās grimst. Ar parastajām nevarētu pa�jūkt ne soli... Un ir vēl arī tre�ais iemesls. Teteri, medņi un irbes guļ, sildīdamies savās sniega ligzdiņās, un, ja tu tās uzo�ņātu, �is notikums varētu beigties ar kāda putna nāvi. Medīt �ajā gadalaikā nav at|auts, jo �ī, lūk, skaitās lieguma sezona... Tā ka paliec vien te, pagalmā, un sargā mājas, kā sunim pienākas. Rudenī, kad sāksies medību sezona, tiksi tēvam līdzi uz tālajiem me�iem, sastapsi arī vecotēvu. Varbūt paņems līdzi arī mani, bet tas vēl nav izlemts ...

Vai Sepi saprata, ko sacīja Anteri? Viņ� nolaizīja zēna degunu, tad uzlēca uz būdas jumta, lai pēc iespējas ilgāk redzētu, kā aizslēpo draugs, īsu brīdi pēc tam, kad Anteri bija nozudis aiz apsnigu�ajiem kokiem un slēpju �irkstoņa izgaisusi tālumā, suns klusi un �ēli iekaucās.

Anteri to nedzirdēja, jo bija uzmaucis .cepuri uz ausīm. Un tomēr viņ� domāja par Sepi, kā jau mēdz domāt par īstu draugu un uzticīgu biedru. Bija arī cits, par ko padomāt. Domu netrūka.

Sepi bija se�us gadus vecs. Zēns atcerējās, ka tas tika atnests kā glu�i mazs kucēntiņ�. Ne uz �o māju, kur viņi dzīvoja pa�laik, bet uz tām, kuras Anteri turēja par savām īstajām mājām. Tās bija tālu no �ejienes, un pagalms, taciņas uz pirti un citas pazīstamās vietas pa�laik atradas zem ūdens...

Ar �o atmiņu Anteri domas bie�i vien aprima, un, ja tā notika, viņu pārņēma dīvaina nereāla sajūta. It kā viss, kas noticis, nebūtu īstenība, bet gan sapnis, murgi, no kuriem viņ� tūlīt pamodīsies un pamanīs, ka atrodas savās vecajās mājās, savā gultā, un māte piekops rīta soli, bet tēvs dosies uz darbu. Arī vectētiņ� tur būs, sēdēs pie krāsns un izgrebs no koka kaut ko noderīgu.

Kā tas viss īsti notika? Būs vai uz brīdi jāapstājas ...

Kādreiz, pirms vairākiem gadiem, cilvēki sāka runāt par mākslīgo ezeru. Tad to dēvēja par Lokas mākslīgo ūdenskrātuvi. Valstij bija vajadzīga elektrība, kas esot nepiecie�ama cilvēkiem dienvidos. Par elektrību tika stāstīts arī skolā, un viņiem pa�iem piederēja kabatas lukturī�i ar baterijām, kurās bija elektrība. Un, lai varētu dzirdēt radio, bija vajadzīgas ar elektrību uzlādētas baterijas. Stāstīja, ka dienvidos elektrība apgaismojot dzīvok|us, darbinot rūpnīcas un dzenot uz priek�u tramvajus.

Elektrību savukārt ieguva no elektrostacijām, kuras darbināja ūdens, bet, lai visu gadu saņemtu elektrību, jāizlieto daudz ūdens. Tādēļ vajadzīga mākslīga krātuve, liela ūdens masu noliktava.

� Nu labi, � Anteri toreiz sacīja, � manis dē| lai ce| kaut vai divas ūdenskrātuves.

� Divas arī būs, � atteica tēvs. � Sis, Lokas ezers, un vēl otrs, Portipathtas ezers, tos savienos kanāls.

� Mūsu skolu slēgs, � teica skolotājs,

� vieta, kur atrodas skola, un arī visa apkārtne, viss ciems paliks zem ūdens.

Anteri toreiz mācījās pirmajā klasē, viņ� nodomāja, ka tā nevar būt patiesība. Zēns jautāja mātei, ta�u neticēja arī viņai, tādēļ iztaujāja tēvu un vecotēvu.

� Skolotājai taisnība, � tēvs apstiprināja,

� viss ciems gulēs zem ūdens.

� Un arī mūsu māja? � zēns tincināja.

� Arī mūsu māja. Mēs pirms tam pārvāksimies uz citurieni.'

� Es nekur neie�u, � sacīja vectētiņ�.

� Būs jāiet...

Tā pagāja viens gads, pagāja otrs. Tēvs iestājās darbā aizsprosta celtniecībā, Anteri apmeklēja skolu. Viss bija tāpat kā senāk, pareizāk sakot, pat vēl labāk, jo tēvs par savu darbu tagad saņēma lielāku algu, un no tā tika labums visai ģimenei � viņi nopirka jaunas drēbes un sātīgi ēda. Anteri saņēma lieliskas slēpes, un zēns ar tām brāzās lejup pa stāvo krauju, uz kuras pacēlās viņu māja, � tāpat kā kaimiņu zēni, gan katrs atsevi�ķi no sava kalna, gan visi kopā. Pieaugu�ie strādāja kur nu kurais � cits pie brie�iem tundrā, cits me�os, daudzi arī aizsprosta celtniecībā; mātes rūpējās par lopiem, gatavoja ēdienu, mazgāja un lāpīja. Tomēr viss �ķita savādāks, ta�u to nevarēja nekādi izskaidrot, it kā neredzams un draudīgs mākonis būtu apstājies virs cilvēku mājokļiem un darbiem. Reizēm tas nolaidās arī pār mātes un tēva pieri, un tad viņi, aizmirsu�i darbu, neko neredzo�ām acīm vērās tālumā. Da�kārt tas parādījās virs kalna, kur bērni slēpoja vai vizinājās ar ragaviņām, un tad apklusa klaigas un smiekli. Nesenais augstais prieka vilnis noplaka, bet mazie slēpotāji un kamaniņu braucēji devās katrs uz savām mājām, it kā slēpes vairs labi neslīdētu un kamaniņas būtu kļuvu�as smagas.

Naktīs gaudoja suņi. Suņi ir gaudoju�i vienmēr, it īpa�i pilnmēness naktīs, ta�u veci cilvēki apgalvoja, ka tie gaudojot bie�āk nekā senāk un arī pavisam savādāk. Tas viesa bailes � ne jau suņu gaudo�ana, bet gan apstāklis, ka veci cilvēki tai pie�ķīra īpa�u nozīmi.

Pienāca tre�ā vasara, un Anteri tika pārcelts tre�ajā klasē. Tēvs visu laiku palīdzēja celt aizsprostu, reizēm veica tur arī citus darbus. Acīmredzot lielais dambis jau bija gatavs, jo ūdens sāka kāpt. Vispirms ļo pamanīja upītē, kas tecēja gar Anteri mājām. Odens līmenis nepazeminājās arī sausā laikā. Straume pārstāja tecēt, nozuda visas krāces un ūdenskritumi. Ālantu un fore|u vietas, kuras bija ierādījis vectētiņ� un kur vēl pērn varēja izvilkt krietnus lomus, bija pārplūdu�as, un tajā vasarā varēja zvejot vai nu visā upē, vai arī zivju nebija nekur, kaut gan darbā tika laisti vislabākie rīki un vectētiņa izgatavotā mākslīgā ēsma.

Vasaras beigās tuvākajā apkaimē sapulcējās daudz vīrie�u ar motorzāģiem un cirvjiem. Viņi nolaida visus krastmalas bērzus un vītolus, rūpīgi paveica savu darbu platā joslā upes gultnes abās pusēs. Nocirstos kokus un krūmus viņi savāca lielās kaudzēs, bet pa�i sāka virzīties uz aug�teci, no kurienes visu rudeni līdz pat ziemas sākumam skanēja motorzāģu kaucieni un citi darba trok�ņi, kas aizvien attālinājās. Bet, kad sākās rudens lietavas, pirmajai brigādei sekoja otra. Vīriem bija līdzi mugursomas un tajās lieli baloni ar �ķidro gāzi. Pār plecu stiepās �|ūtene ar sprauslu, no kuras pēc vajadzības iz�āvās sarkana liesma. Vīrie�i raidīja liesmu pret koku un zaru kaudzēm, aizdedzinot tās. Cik vien acis varēja saskatīt, upes abās pusēs sārtoja liesmas un gaisā pacēlās milzīgi dūmu stabi. Tum�ās rudens naktis atblāzmoja �o liesmu spokaino gaismu. Visu apkārtni apņēma dūmi, un lietus lāse, kas sākumā izkrita no mākoņa tīra un skaidra, pēc ceļojuma cauri biezajiem dūmiem sasniedza zemi apkvēpusi un netīra.

So ziemu Anteri vēl pavadīja savās dzimtajās mājās. Daudzas ģimenes jau bija pārcēlu�ās citur, ēkas stāvēja tuk�as, bet skolā vēl joprojām mācījās bērni... Tā nepavisam nebija jautra ziema. Visu, kas tika darīts, apņēma īslaicības un atvadu noskaņa. Cilvēki vairs nerūpējās par kārtību mājās un tīrību apkārtnē, pie pa�ām ieejas durvīm izauga atkritumu kaudzes. Anteri vecaistēvs tomēr vēl centās saglabāt kārtību.

� Kādēļ veltīgi nest tik tālu samazgas un atkritumus? � māte bie�i sacīja. � Vienalga jādodas prom un visu pārklās ūdens.

� Kas grib, lai iet. Es, kā jau teicu, palik�u �eit, � vectētiņ� paziņoja.

� Vai es arī varu palikt pie vectētiņa? � Anteri jautāja.

� Nē. Tu kopā ar tēvu un māti brauksi projām, � vectētiņ� atteica. � Tev vēl jāmācās, bet mūsu skolu pārcels... Varbūt arī man būs jādodas projām, bet es vis nebrauk�u tālu. Ūdens ta�u nepārklās visu pasauli, te tuvumā ir augsti kalni, un ļaunākajā gadījumā mazliet tālāk ir tundra. Pārvāk�os uz turieni, lai būtu jo tuvāk �īm vietām. Es �o māju esmu cēlis, �os laukus kopis, un me�i �ai apkārtnē man labi zināmi. Te es palik�u līdz mū�a galam.

� Es arī gribētu palikt, � asarainā balsī lūdzās Anteri.

� Stiprākie nekad nav prasīju�i, ko gribētu darīt vājākie, � vecaistēvs noteica. � Bet tu vari mani apciemot vasarā vai ziemassvētku brīvdienās, vai arī lieldienās. Lieldienu brīvlaikā parasti ir stingra sērsna, un tad var labi slēpot.

� Es atbrauk�u gan. Bie�i, � Anteri apsolīja.

� Labi jau, labi... Bet atkritumu spaini es tāpat kā līdz �im nesī�u uz kaudzi, kaut arī neviens cits tā nedarītu, � noteica vecaistēvs.

� Man arī pietiks spēka, � Anteri atbildēja.

� Protams, pietiks. Tu esi stiprs zēns. Bet mātei tev gan vajadzētu palīdzēt vairāk tajā jaunajā vietā, kad vecaistēvs vairs nebūs kopā ar jums.

Anteri slēpoja uz Kaltio tundras pusi. Zēns domāja, ka ir svarīgi iepazīties ar apkārtni arī �ajā jaunajā vietā, kur viņi tagad dzīvoja. Nekad nevar iepriek� zināt, kad būs nepiecie�amas tās vai citas iemaņas. Varbūt Kaltio purvā rudeņos nogatavojas lācenes, un tās jāmeklē tie�i �ajā apkaimē. Tas būtu ko vērts, ja lāceņu laikā varētu ierādīt ceļu mātei vai arī kādam citam.

Ziemā nav jābaidās, ka varētu nomaldīties, jo slēpes atstāj sniegā dro�as pēdas atpakaļceļam.

Tās varētu pazust vienīgi tad, ja sāktu snigt vai arī uznāktu pamatīgs putenis, bet �odien tādas briesmas nedraud, debesis ir pavisam skaidras. Netraucētu pat tumsa. Garās sniega slēpes pa�as skrien pa savām pēdām. Bez tam ziemā Lapzemes nakts nekad nav īsti tum�a, ja tikai mirdz zvaigznes. Un vēl ta�u ir arī ziemeļblāzma un mēness ...

No vecajām mājām viņi izvācās pagāju�ajā pavasarī. Jau kusa sniegs. Lielās upes draudēja pārplūst, cēlās ūdens arī mākslīgajā krātuvē, un tēvs sacīja, ka viņi palik�ot uz salas, ja nedo�oties projām.

Atbrauca liels automobilis, kurā sakrāva nedaudzās mēbeles, saimniecības piederumus, da�us saiņus ar drēbēm, slēpes un velosipēdu, tēva darbarīkus un Anteri skolas grāmatas. Sepi kopā ar māti un Anteri novietojās �ofera kabīnē, bet tēvs sekoja no muguras ar jauno mopēdu, kuru bija nopircis, lai braukātu uz darbu.

Pirms tam tēvs bija pārdevis māju un zemes gabalu elektrības sabiedrībai, tai pa�ai, kura cēla ūdenskrātuvi. Pārdeva arī mājlopus � divas govis un teļu. Palika vienīgi Sepi, un tas nebija slikti, jo tēvs teica, ka labāka putnu suņa pasaulē vispār nav bijis. Tam nu varēja ticēt pavisam dro�i � Anteri zināja, cik daudz putnu tēvs rudenī bija pārnesis no medībām. Tur bija slokas ar gariem knābjiem, medņu vistas un gaiļi. Irbe dzīvo un staigā pa zemi, tā gan māk arī lidot, ta�u nekad nesē� kokā, lai suns nevarētu apriet, to Anteri zināja no tēva stāstiem un arī pēc pa�a pieredzes. Dīvaini gan, arī Sepi to zināja un tādēļ nekad nerēja uz irbēm. Ja viņam izdevās sao�ņāt uz zemes �o putnu pēdas, viņ� prātīgi klusēja un nemetās tiem pakaļ. Acīmredzot pieredze bija viņam mācījusi, ka no tā nebūtu nekāda labuma, jo irbes vienmēr paspēja pacelties spārnos un aizlidot. Sepi turpretim palika uz vietas, skatījās turp, kur zināja atrodamies irbju baru, un mazliet luncināja asti. Tēvs saprata, kurp jādodas, un turēja bisi �au�anas gatavībā. Varēja gadīties, ka viņ� pamana �os putnus, kuri nekādi neat�ķīrās no apkārtnes, un tad viss izdevās labi. Bet varēja notikt arī tā, ka viņ� tos neieraudzīja, vienalga, cik uzmanīgi skatīdamies, jo tiem bija laba aizsargkrāsa. Tādā gadījumā medniekam, visu laiku turot ieroci gatavībā, vajadzēja pielavīties tuvāk un, kad bars pacēlās spārnos, raidīt tam paka) kārtīgu skro�u devu. Parasti nokrita viena vai divas irbes, Sepi kā godalgu saņēma putna aknas, bet tēvs varēja ielikt savā mugursomā jaunu medījumu.

Reizes divas vai trīs tēvs bija paņēmis līdzi medībās arī Anteri, un tagad ziemā to bija tik patīkami atcerēties... Tēvs varēja medīt tikai svētdienās, jo pārējās dienās viņ� gāja uz darbu. Arī Anteri bija savs darbs � skola. Bet kādā septembra vai oktobra svētdienā, kad māte vēl gulēja, tēvs, kā jau iepriek�ējā dienā bija norunāts, pamodināja Anteri. Mugursomas bija sakārtotas jau sestdienas vakarā: da�as sviestmaizes, mātes ceptā putnu gaļa, cukurs, kafija, tēva nokvēpusī medību kafijkanna, vectēva grebtās koka krūzītes � kuksas. Lietusmēteļi � gadījumam, ja dienā sāktu līt.

Lēni ausa rīts, saule vēl nebija uzlēkusi. Varbūt pār zemi bija nolaidusies migla, bet, saulei lecot, tā izklīda... Sepi jau gaidīja. Ieraudzījis tēvam mugursomu un pār plecu ieroci, viņam viss kļuva skaidrs. Suns priecīgi rēja, lēca stāvus aug�ā un sajūsmā trīcēja.

Viņi divreiz izstaigāja me�u ap jaunajām mājām, bet ar medījumu pārāk nevarēja lepoties � katru reizi tikai pa divi trīs putni. Tomēr jauki bija atcerēties to brīdi, kad Sepi riedams paziņoja, ka ir atradis, ko �aut, un viņi sāka klusītiņām lavīties tuvāk. Vajadzēja iet uzmanīgi, tēvs ar ieroci rokā pa priek�u, Anteri aiz muguras, likdams savas kājas tēva pēdās un precīzi atkārtodams viņa kustības.

Bija jāiet, slēpjoties aiz biezām eglēm, krūmiem, koku stumbriem, akmeņiem un ciņiem. Tā, lai ne-pārlūztu ne sprungulis, nepakustētos ne zariņ�. Reizēm gadījās, ka nācās atgriezties un meklēt jaunu taku no citas puses, lai pa ceļam būtu kāds krūms, kas paslēptu medniekus no vērīgā putna kokā. Mazliet atklātākās vietās vajadzēja pieliekties vai arī rāpot pa zemi ļoti lēni, pilnīgi bez skaņas. Un Sepi visu laiku nepārtraukti rēja.

Beidzot tēvs, kur� klusītiņām zagās uz priek�u, pamanīja starp kokiem pazibam suņa augumu. Varbūt tā bija ritenī sagriezusies aste, smailās ausis vai kāda cita ķermeņa daļa, varbūt melnais purna galiņ� norādīja uz kādu noteiktu koku starp citiem kokiem. Katrā gadījumā, balstoties uz pieredzi, varēja noprast, kurā kokā sēdēja putns. Tas bija tum�s, drukns mednis, cilvēka acs to pamanīja tūlīt. Bet, ja tā bija medņu vista, kuru īpa�o aizsargkrāsu vēl slēpa koka stumbrs vai kupls zars, tad to bija ļoti grūti saskatīt... Tēvs gan, padzirdējis Sepi pirmos rējienus, zināja, par kādu putnu ir runa. Viņ� sacīja, ka Sepi katru reizi rejot savādāk � vai nu ieraudzījis medni, vai nu tetera vistu, vai arī teteri. Arī Anteri bija mēģinājis ieklausīties, ta�u viņ� te nemanīja nekādu starpību ...

� To var iemācīt tikai ilga pieredze, � tēvs sacīja. � Ja tu kļūsi par mednieku ...

� Kļū�u, � Anteri apstiprināja.

� Labi. Tad kādu dienu dzirdēsi un sapratīsi, ko suns tev grib pateikt.

� Vai tad suns prot runāt? � zēns taujāja. � Vai tie�ām viņ� izrunā vārdus?

� Jā gan. Tikai ļoti nedaudzi cilvēki tos saprot ... Arī zvēri runā, katrs savādāk, un cilvēks spēj iemācīties, ko viņi katru reizi saka. Dabā zvēri parasti sarunājas savā starpā, dod cits citam signālus, kuriem ir noteikta nozīme. Bet tie dzīvnieki, kurus aprūpē cilvēks, ar savu balsi dod ziņu savam aprūpētājam, cilvēkam. Tāpat kā pa�laik Sepi. Cilvēkam pareizi jāiztulko dzīvnieku valoda ... Pa�laik Sepi rej uz medni.

Kad viņi nonāca pie koka un tēvs to bija ieraudzījis, viņ� deva zēnam zīmi, lai tas paliktu uz vietas. Tad viņ� uzmanīgi un mierīgi nomērķēja. Anteri tajā brīdī īsti nezināja, uz ko lai skatās � uz tēvu, kura pirksts saliecās virs �autenes mēlītes, uz stobru, kas likās kā sastindzis, uz Sepi, kur� aizrautīgi rosījās pie koka saknēm, vai uz koku, no kura tūlīt kritīs mednis.

�āviens � un lēni, it kā pārdomādams, ko nu darīt, putns krita lejup. Kādreiz tas notika arī ātri � ja netraucēja zari. Parasti zari tomēr

apstādināja kri�anu, un radās iespaids, ka kritiens ir lēns, bet, kad beidzās zari un sākās kails stumbrs, viss notika tā, kā jānotiek.

Lejā gaidīja Sepi. Viņ� beidza riet tie�i tajā mirklī, kad atskanēja �āviens. Suns no pieredzes zināja, ka tagad jābūt modram un ātram gadījumam, ja putns ir tikai ievainots un metas skriet vai pat grasās lidot projām. Tomēr tā nekad nenotika. Vairs neelpodams, medījums iekrita sunim mutē. Katram gadījumam Sepi tam iekoda, nolika zemē, uzlika virsū ķepu un apgriezās, lai paskatītos, kā tuvojas saimnieki. Suņa acis tādā brīdī bija brīnumaini skaidras, un likās, ka tās smaidītu.

Tēvs nekad neaizmirsa paglaudīt Sepi, paplik�ķināja to un uzslavēja, cik viņ� ir brīni�ķīgs suns. Tēva balss vienmēr bija īpa�i silta, kad viņ� teica:

� Labi, Sepi. Tā vajag... nu, dod nu man. Beigts viņ� ir un nekur vairs neaizbēgs. Es to izķidā�u, un tad tu saņemsi savu balvu.

Sepi tēvam ļāva atņemt putnu, uz�ķērst tam vēderu un izvilkt zarnas. Tur slēpās suņa godalga � aknas un reizēm arī plau�as. Zarnas tika uzkārtas koka zarā, guzu un mazo sirdi uz�ķēla un iztīrīja, atlika atpakaļ vēdera dobumā un ielika tur arī mazu sai�ķīti kadiķu vai egļu zariņu.

Anteri gribēja zināt, kāpēc tā jādara.

� Redzi, putns vēl ir silts, un, ja to siltu ar visām iek�ām ieliktu mugursomā, tad tas sabojātos, kaut gan ir jau rudens un laiks vairs nav pārāk vasarīgs. Bet, ja es izņemu zarnas un vēdera dobumā ielieku skuju, tas stāv vaļā un tur tiek klāt gaiss. Ļoti siltā laikā no�auts putns, kaut ari tam būtu izņemtas zarnas, kādu brīdi jāpatur svaigā gaisā ...

Tā tas turpinājās, un Anteri centās atcerēties visu, ko viņam mācīja. Uzmanīgi vēroja, kādā vietā putnu uz�ķērda, kā izvilka zarnas un iek�ējos orgānus, kā atvēra un iztīrīja guzu un sirdi, cik un kādas skujas sabāza vēdera dobumā. Viņ� jautāja, un tēvs paskaidroja. Visam ir sava jēga, pat tam, ka Sepi gandrīz vienmēr dabūja pirmā no�autā putna kāju.

� Tas viņa atmiņā atdzīvina putna kājas smaku, un suns ar maņas orgānu palīdzību sajūt uz zemes putna pēdas, kaut ari tās nav saskatāmas. Arī gaisā viņ� sajūt putna smaku un zina, kādā virzienā tas jāmeklē... Kā jau daudzreiz esmu teicis, Sepi tie�ām ir lielisks suns. Ar medņiem prot apieties kā īsts putnu suns. Arī ar citiem zemes putniem viņ� prot apieties kā medību suns un, ja vajadzīgs, dabū rokā ari ūdensputnus. Bet tos es īpa�i nemedīju, atskaitot zosis, ja nu tās gadās pa ceļam ...

� Sepi vēl grib ēst, � pamanīja Anteri. � Vai viņam nevarētu iedot arī otru putna kāju, viņ� ta�u kop� rīta, kad izgājām, nav nekā ēdis?

� Tā tam arī jābūt, � tēvs atteica. � Ja suns būs izsalcis, viņ� jo cītīgāk meklēs putnus. Ja viņam tagad ļautu pieēst pilnu vēderu; Sepi piekustu un nespētu paskriet, kā vajadzīgs. Bet badā jau nu Sepi nenomirs. Suns spēj skriet vairākas dienas, neēdis ne kumosa. Tikai mājās viņu labi pabaros.

Anteri savās pirmajās medībās uzzināja daudz jauna, ko tūdaļ iemācījās un apguva. Un, kad saule jau rādīja pusdienlaiku, abi mednieki sameklēja purva malā sveķainu celmu un sakūra uguni, lai uzvārītu kafiju. No strautiņa tēvs savā melnajā kafijkannā atnesa sidrabaini skaidru ūdeni. Ar mazu cirvīti vai dunci apdrāza tievu bērziņu, iesprauda to zemē un uzlika kannu uz uguns. Sārtās, karstās liesmas drīz vien uzvārīja ūdeni, un patīkamais kafijas aromāts saplūda kopā ar saldi smar�īgajiem, sveķainajiem dūmiem. Pa to laiku, kamēr tika apēstas sviestmaizes un putnu stilbi, Sepi, nogūlies blakus tēva mugursomai, kur bija ielikts putns, atpūtās no skrie�anas. Viņ� uzskatīja par savu pienākumu sargāt to vienmēr, kad tā nebija tēvam uz muguras.

Tre�ās un pēdējās medības, kurās Anteri bija piedalījies pagāju�ajā rudenī, daudzo notikumu, garā un ilgā ceļa, jaunu zinā�anu un prasmes apgū�anas ziņā tālu pārspēja iepriek�ējās, kuras notiku�as tepat, tagadējo māju tuvumā. Tās zēns bie�i atcerējās. Atgādināja tēvam visus sīkumus. Anteri stāstīja par tām arī mātei. Pat ciema zēniem, jaunajiem skolasbiedriem viņ� mēģināja ieminēties par to neaizmirstamo ceļojumu tundrā, bet viņ� bija tikai tre�klasnieks, un vecāko kla�u zēni pat neklausījās, ko runā mazākie, īpa�i, ja tie ir jaunatnācēji. Likās, ka �iem zēniem bija pa�iem savi piedzīvojumi gan taigā, gan citur, gan patiesi, gan izdomāti. Katrā iespējamā gadījumā viņi visi vienā mutē sāka par tiem stāstīt, tā ka Anteri balss noslāpa vispārējā murdoņā.

Pat Sepi nespēja vienmēr ar interesi klausīties Anteri stāstos un atmiņās. Kādu brīdi viņ� klausījās un, galvu pie�ķiebis, skatījās acīs. Bet galu galā tā bija tikai izlik�anās, jo pa�ā aizrautīgākajā vietā suns pla�i atplēta muti un skaļi no�āvājās. Pēc tam viņ� pagriezās un, stīvi cilādams kājas, iegāja savā būdā.

Sepi, protams, sala ķepas, jo bija auksts un suņi nevalkā apavus: to, ka viņ� iegāja būdā, varēja saprast. Bez tam Sepi pats bija piedalījies minētajās medībās, un viņam jau bija apniku�as nebeidzamās atmiņas ... Bet ilgi gaidītā izdevība Anteri pienāca tad, kad skolotāja kādā stundā lika uzrakstīt sacerējumu par gājienu uz tundru. Torei� zēns aprakstīja astoņas lapaspuses tajā pa�ā laikā, kad citi, augstākais, divas un da�i � tikai puslapaspuses. Viss, ko Anteri pieredzēja, neievietojās arī astoņās lapaspusēs, un, kaut gan steigas dēļ sacerējumā bija pielaistas daudzas pareizrakstības kļūdas, tomēr tas, pēc skolotājas domām, bija labs un interesants, tāpēc viņa to visiem nolasīja priek�ā. Anteri, protams, bija neērti nokļūt klasesbiedru uzmanības centrā, bet, no otras puses, viņ� nodomāja, ka �nu jūs dzirdat, jūs, pļāpas un tundrā gājēji�. Nu visiem bija jāklausās Anteri stāsts par tundru, jo viņi sēdēja stundā un skolotāja lasīja priek�ā. Neviens to nedrīkstēja pārtraukt.

i i

Viņi izbrauca jau piektdienas vakarā. Sestdienā Anteri skola nebija jāapmeklē un arī tēvam bija brīvdiena. Sepi bija vienmēr gatavs, ja kāds ieminējās par ie�anu uz me�u.

Viņi ilgi brauca ar mopēdu pa �oseju uz ziemeļiem.�Anteri sēdēja aiz muguras un turējās tēvam pie vidukļa. Sepi tupēja uz benzīna bākas starp tēva rokām, kas grozīja stūres ragus.

Bija oktobris, laiks turējās mierīgi mirdzo�s un saulains, sniegs vēl nebija uzkritis. Ceļmalas me�i, purvi, kalnu nogāzes un tālā tundra liesmoja rudens dzirksto�ajās krāsās. Brauciens jau pa�ā sākumā likās kā svētki.

Sis ceļojums bija svētki arī tādēļ, ka viņi brauca uz Anteri dzimto māju pusi. Kaut gan, cik zināms, māja pa�laik atradās uz salas vai pat zem ūdens, biju�ā dzimtā ciema tuvākie kalni tomēr pacēlās virs ūdens. Varbūt no kāda �āda kalna varēs pavērot apkārtni un noskaidrot, kā viss tagad izskatās. Būtu jauki, ja varētu satikt arī vecotēvu.

Tēvs gan teica, ka tas neesot dro�i. Viņ� zināja, kur dzīvo vectētiņ�. Tas bija sev uzbūvējis mazu, vienkār�u būdiņu kalna nogāzē netālu no biju�ās mājas, un tēvs kādā braucienā bija pat iegriezies apraudzīt, kā viņam klājas. Bet līdz vectētiņa mājai bija labs gabals jāiet kājām, un, ja arī viņi divās nākamajās dienās un naktīs to paspētu, tomēr nav zināms, vai vecaistēvs tobrīd būs mājās. Viņ� daudz zvejoja un medīja, veica garus pārgājienus un reizēm nepārnāca vairākas naktis pēc kārtas.

� Redzēs, kā ies, � sprieda tēvs. � �ovakar nekādā gadījumā līdz turienei netiksim. Pārnak�ņosim pie priedes.

�Pārnak�ņosim pie priedes ...�. Sājos vārdos slēpās īpa�s mirdzums. Anteri bija dzirdējis, ka �o teicienu pielieto brie�kopji un citi tundrinieki. Arī tēvs, atgrie�oties no ilgākām medībām, reizēm starp citu ieminējās, ka pārnak�ņojis pie priedes. Un tagad to piedzīvos arī Anteri. Zēns nodomāja, ka pēc tam viņ� būs tāds pats tundrinieks kā visi pārējie. To varēs apliecināt pat Sepi � suns, kur� jau pieredzējis visu, kas saistās ar tundru. Viņ� vismaz septiņas reizes ir bijis pie priedes � gan kopā ar vecotēvu, gan ar tēvu. Reizēm gandrīz vai uzmācās skaudība... Varbūt Sepi pēc �ī brauciena uzskatīs zēnu par nopietnu cilvēku un vairs netieksies vienīgi spēlēties, kā tas bijis līdz �im ...

Viņi brauca apmēram divas stundas un nonāca Vuotso ciemā. Tad nogriezās no �osejas pa labi un vairāk nekā stundu līkumoja pa me�a ceļu uz austrumiem. Braukdams tēvs nosauca aizmugurē sēdo�ajam Anteri da�ādas vietas: Ovipuljunmā, Riestojoki upe, Kīmaselke. Viņi nonāca Sompio nacionālā parka teritorijā, brauca gar Nalinjoki upes aug�teci, pa kreisi palika Natasas tundra. Tajā pa�ā laikā ceļa labajā pusē starp eglēm iemirdzējās pazīstamais Sompio ezers, piecus kilometrus gar� un gandrīz tikpat plats ūdens klajums, kura kontūras kartē senāk iezīmēja gandrīz pareizu apli. Tagad �is slavenais ezers vairs tāds nebija. Tas �ķita zaudējis savu īpatnējo formu, jo dienvidos bija savienojies ar cilvēku veidoto mākslīgo ūdenskrātuvi. Ezers bija beidzis eksistēt. Senie apveidi un nosaukumi vairs saglabāju�ies vienīgi vecās kartēs un agrāk izdotajās grāmatās par Lapzemi.

Pārbrauku�i pāri vēl diviem strautiem, viņi nonāca Rovaselkas klajumā, ko apņēma slaidas lapegles, bet augstāk slējās priedes. Starp augo�iem kokiem te bija arī sakaltu�i, no ārpuses pelēki, bet iek�pusē � skaisti sarkani koki. Tās bija stāvus nobeigu�ās priedes, simtiem gadu vecas, un tundrinieki, runādami par pārnak�ņo�anu pie priedes, atcerējās tie�i tādus kokus. No Lapzemes sarkanās priedes prasmīgi sasliets ugunskurs dega ilgi un rāmi, un tā siltuma pietika cilvēkam, kur� vēlējās pārgulēt brīvā dabā ... Priedes gan stāvēja, bet ilgam laikam to nepietika. Ceļa malā, kas veda projām no Rovaselkas, bija sakrautas garas un augstas grēdas, kurās divmetrīgie prie�u stumbri gaidīja, kad tos vedīs uz papīrfabriku. Prie�u ba|ķus izmantoja arī kā celtniecības materiālu.

Bet kas notiks, kad nozāģēs pēdējo priedi? Kur pārnak�ņos tundrinieks? Vai dabas bagātības tiks izpostītas tādā pa�ā ātrumā, kā attīstās progress, tā ka mednieks, ja gribēs, varēs pārnak�ņot savā siltajā gu|ammaisā tajā vietā, kur viņu pārsteigs nakts un nogurums? Un vai tad vispār vēl būs tundrinieki?

Varbūt pa�laik aizrit pēdējie brī�i, kad vēl var k|ūt par tundrinieku, mednieku, un varbūt pats pēdējais brīdis, kad vēl var pārnak�ņot zem priedes, nodomāja Anteri...

Braucamo nācās atstāt pie Rovaselkas austrumu klintīm, jo ce|� drīz vien izbeidzās. Sepi nolēca zemē un aizskrēja prom. Abi � tēvs un dēls � uzlika sev mugursomas, tēvs izņēma no apvalka ieroci ar diviem stobriem � vienu lodēm, otru skrotīm. Tālāk vajadzēja iet kājām. Bet, pirms viņi paspēja spert kaut soli pa purvu, aiz kura pacēlās neliels paugurs, ko sauca par Suoritsin-vosa kalnu un kas bija brauciena pirmais mērķis, atskanēja Sepi rie�ana. Suns deva ziņu, ka atradis medījumu.

� Tetervista, � brīdi klausījies, noteica tēvs. � Aizie�u to no�aut un drīz atgriezī�os, tu vari pagaidīt tepat... Pie reizes paņem�u Sepi pie siksnas; ja �ajā lielajā me�ā ir putni � un tā tas noteikti ir �, tad mēs �ovakar nekur netiksim. Sepi ries vienā laidā līdz pat tumsai un nenomie-rināsies ātrāk, kamēr neno�au�u viņa atrasto putnu. Mēs vēl esam tikai ce|a sākumā, un nebūtu prātīgi uzkraut pleciem lieku svaru. Bet no tās tetervistas, kuru Sepi tagad aprej, varam pagatavot vakariņas.

Anteri nodomāja, vai tēvs tie�ām prot pagatavot kaut ko ēdamu, bet tad nosprieda, ka �aubām nav pamata. Dro�i vien tēvs to prot, �im darbam nav noteikti nepiecie�ama māte vai kāda cita sieviete. Arī vectētiņ� ta�u pagatavoja ēdienu pats, viņam neviens nepalīdzēja ... Kā tundrinieks izdzīvotu, ja viņ� neprastu sev gatavot ēst? Anteri nolēma, ka arī viņam jāiemācās gatavot ēdieni � vismaz tik daudz, cik nepiecie�ams tundriniekam.

Atskanēja �āviens pa skro�u stobru � zēns bija iemācījies at�ķirt, kad �auj ar lodi un kad ar skrotīm, � un drīz, garus so|us sperdams, pienāca tēvs, vienā rokā turēdams no�auto putnu, bet pie otras vezdams Sepi. Putns tika ātri izķidāts, suns saņēma savu godalgu, tetervistu nolika blakus mugursomai pavēdināties � un drīz viņi jau soļoja pa purva ciņiem uz Suoritsinvosu, kas slējās priek�ā da�u kilometru attālumā ...

Arī �eit, dodoties pāri jengai, Lapzemcs purvam, bija jāievēro zināma viltība. Purvā nedrīkst brist, kā iedomājas. Ja purvā ir aka�i, tiem pāri tiek vienīgi pa zināmām takām. Un �os ceļus vajadzēja atrast, jo apiet purvu gar malām bija pilnīgi neiespējami. Purvi kādā vietā viens ar otru savienojas, un, ja cilvēks nolēmis iet tikai pa sausām vietām, viņam neizdosies īstenot savu nodomu. Viņ� kaut vai līdz mū�a beigām varētu soļot pa sauso malu, bet otrā pusē vienmēr būtu purvs.

Purvu pāriet bija iespējams tikai tad, ja atrada ceļu � ciņu rindu, kas stiepās pāri purvam, dzīslu.

Bet kā uz tādas nonākt?

Ja pieredzējis cilvēks tundrinieks tuvojas purvam, viņ� vēro to jau iepriek� ar domu, ka jātiek tam pāri. No augsta kalna nogāzes viņ� redz lejā izplētu�os purvu kā karti, kurā skaidri iezīmējas gan pārrāvu�ās, gan nepārtrauktās takas. Tādā gadījumā viņ� var uzsākt savu ceļu tie�i tajā vietā, kur taka iesākas.

Vienmēr nav iespējams visu apskatīt iepriek�, un tomēr jātiek pāri, jāatrod ciņu rinda, kas nenoved strupceļā.

Kā tas iespējams?

Anteri, tāpat kā visi cilvēki, kas dzimu�i un uzaugu�i Lapzemē vai arī daudz staigāju�i pa tundru, zināja, ko �ādā gadījumā darīt. Tas bija pavisam vienkār�i. Tik dabiski un vienkār�i, ka tam nebija pat vērts pievērst uzmanību: pāri purvam veda ziemeļbrie�u taka ...

Protams, ziemeļbrie�i nestāvēja takas sākumā un negaidīja, lai pārvestu pāri katru gribētāju. To iedomājoties, Anteri pie sevis pasmaidīja. Ziemeļbrie�i bija gāju�i pāri purviem uz citiem me�iem. Kā jau tundras iedzīvotājiem, viņiem bija pietiekami laika sameklēt vienīgo pareizo taku, kas pavisam dro�i veda uz īsto vietu, un, ja tāda atradās, to izmantoja viss bars. �āds gājiens atstāja zīmes mīkstajās sūnās. Ejot turp � atpakaļ pa purvu, izmantojot vienu vai retos gadījumos vēl kādu taku, bija izveidojies īsts ceļ�, ziemeļbrie�u taka, un to uziet nebija grūti.

Ja ziemeļbrie�u takas uz cietas sauszemes bija nedro�as, tās sa�ķīrās un noveda viltus ceļos � to Anteri, kaut arī vēl jauns gados, bija jau pamanījis �, tad purvos tās bija dro�as un noveda līdz mērķim.

Kaltio purvā, kurp Anteri devās uz slēpēm februāra vakarā, viņ� redzēja daudz pazīmju, kas liecināja par ziemeļbrie�iem. Sniegs bija izārdīts, tur pavērās gan alas, gan ejas. Tās bija radu�ās, ziemeļbrie�iem meklējot savu barību, brie�u ķērpjus.

Bedru malas bija jau sacietēju�as, tātad tās raktas pirms vairākām dienām, nosprieda Anteri. Ziemeļbrie�u bars te barojies un pēc tam aizgājis uz citu vietu. Neviena dzīvnieka nekur vairs neredzēja.

Tikt pāri purvam tajā rudenī kopā ar tēvu nebija nekāda māksla. Jo purvs starp Rovaselku un Suoritsinvosu bija samērā sauss. Tēvs izlasīja kartē, ka to sauc par Heinelnieāpa, bet viņ� dro�i vien zināja �īs apkārtnes vietu nosaukumus pat no galvas.

Lai nu kā, bet kartē varēja redzēt, ka purvs, kuram viņi gāja pāri, savā ziņā bija ūdenskrātuve, jo Kopsusjoki upes pietekas � �ī upe kartē bija nosaukta par Vāranoju � iztecēja no Hei-nelmeāpas purva un turpināja ce|u uz dienvidiem. Kādas citas Kopsusjoki pietekas atzarojums � Natusjoki virzījās uz ziemeļiem, apgāja apkārt Suoritsinvosa kalnam, tad kopā ar savu pamat-gultni pagriezās uz ziemeļaustrumiem un pēc tam uz austrumiem.

� ... bet arī �is purvs pārveidosies, � sacīja tēvs. � Lokas mākslīgā ezera līmenis vēl nav pacēlies līdz galējai robe�ai. Kad tas būs noticis, nezin vai vasarā varēs tikt tam vairs pāri. Tad daudz kas mainīsies gan labā, gan sliktā nozīmē. Tomēr tagad būtu pārāk agri priecāties vai bēdāties. Gan jau laiks rādīs, kā tas viss notiks.

Viņi pārnak�ņoja pie priedes Suoritsinvosa kalnā... Pēc visa sprie�ot, arī �eit pirms kāda laika bija cirsts me�s, ta�u toreiz kokapstrādes rūpnīcas vēl netika galā ar lielajām miru�ajām priedēm, kuru bija atlicis visai daudz. Nebija grūti atrast nakts ugunskuram pietiekami resnu koku ar veselu serdi, priedi, kas stāvēja vēlamajā vietā.

Ko nozīmē � vēlamajā vietā? Tēvs stāstīja, un dēls klausījās.

� Visas priedes neder nakts ugunskuram, tāpat kā visas vietas neder pārnak�ņo�anai. Laba priede ir tik resna, ka pat visgarākajā naktī deg līdz pa�am rītam. Tai jābūt ar veselu koksni, un vismaz celma tiesa jāizraugās bez zariem. Zarains stumbrs nedeg mierīgi � zaru vietas gruzd lēnāk, un attālums starp bluķiem kļūst nevienāds.

Tādēļ arī uguns nav vienmērīga, reizēm pat apdziest, nometnē kļūst vēss, un gulētāji pamostas.

Labai naktsmītnes vietai jābūt sausai un līdzenai, apkārtējiem me�iem tā jāsargā no vējiem, tur tuvumā jāaug eglēm, lai guļasvietu varētu izklāt ar skujām, netālu jābūt tīram ūdenim. Ja uzieta �āda vieta un bez tam vēl laba priede nakts ugunskuram, tundrinieki vai citi, kas pārnak�ņo me�ā, var par to tikai priecāties...

Tēvs izņēma no mugursomas cirvi un novilka tam pārvalku, tad atsprādzēja jostu un izņēma no tās loka zāģa asmeni.

Vēlāk mājās Anteri to izpētīja � tā bija īpa�a siksna, ko tēvs apjoza, vienīgi dodoties tālos pārgājienos. Vidū tuk�a. Josta bija sa�ūta no divām sloksnēm un izveidoja maksti plānajam, lunkanajam zāģītim. Tas bija gudri izdomāts, un Anteri apbrīnoja, cik tas lietderīgi. Jebkurā citā vietā zāģa asie zobi būtu sagādāju�i neērtības, bet, ievietots siksnā, tas nespēja nevienu ievainot vai kaut ko saplēst.

Kad zāģa asmens bija izņemts, tēvs sameklēja mugursomā metāla apļus, kurus iestiprināja zāģa abos galos. Tad, nocirtis kādas egles apak�ējo zaru, kas bija izaudzis mazliet ieapaļ�, no�ķibīja tam nevajadzīgos sīkos zariņus un pielāgoja zāģa garumam. Vienu galu ielika vienā zāģa aplī un lieca zaru tik ilgi, kamēr otrs gals iegāja otrā, � iznāca lieto�anai gatavs zāģis.

� Par loku var noderēt arī augo�s bērzs, � tēvs pamācīja, � ja labam egļu zaram netiek klāt... Bet es vēl gribēju kaut ko piebilst par naktsvietu: ir vairāki apstākļi, kas jāpatur prātā, to izvēloties. Svarīgākie no tiem ir �ie divi � ūdens un piemērota priede. Un no �īm abām pati svarīgākā ir priede. Ūdeni var atnest arī no tālienes, bet resnu priedes stumbru grūti aizstiept, kurp katrs vēlas. Tātad priede ir tā, kas nosaka, kur ceļiniekam pārgulēt.

Viņi nometās ce|os pie tēva izraudzītās priedes saknēm, un abi ķērās pie zāģa � Anteri vienā pusē, tēvs � otrā � un sāka zāģēt stumbru. Asie zobi labi iegrauzās koksnē, un no sārtajām zāģa skaidām pacēlās saldā sveķu smar�a, kas pie�ķīra �im mirklim īpa�u svinīgumu. Aiz tālumā zilgojo�ās Sāriselkas tundras, sarkani liesmodama, rietēja oktobra saule.

Laiku pa laikam abi atpūtās. Tēvs, protams, varētu zāģēt vienā laidā, bet viņ� rēķinājās ar dēla gadiem un spēku. Atpūta lieti noderēja, jo pārdabūt pu�u visai resno priedi nemaz nenācās tik viegli. Atpūtas brī�os tēvs aizcirta stumbra pretējo pusi.

Tad tie atkal ķērās pie darba � un zāģa asie zobi iegrauzās smar�īgajā koksnē. Kad attālums starp zāģa un cirvja atstātajām pēdām samazinājās, zāģi izņēma laukā, un tēvs brīdināja Anteri, lai viņ� paejot tālāk, citādi koks krizdams varētu nodarīt ko ļaunu. Viņ� mazliet pagrūda ar plecu, un priede sāka lēnām gāzties. Tad paātrināja gaitu un brik�ķēdama atsitās pret zemi. Skaidrajā vakarā �ī skaņa aizceļoja pāri Heinelmeāpai uz Rovaselku un atgriezās atpakaļ kā atbalss.

Viņi atzāģēja no stumbra divus apmēram �etrus metrus garus baļķus. Tēvs aizvēla tos līdz vietai, kur bija nodomājis celt naktsmītni, tundri-nieku valodā � māju. Tēvs sāka tos aptēst, citiem vārdiem, attīrīt no mizas baļķu virsmu, lai ugunij būtu kur labāk aizķerties. Ap�ķibītās puses nakts ugunskurā gulēs viena otrai blakus.

Kādā brīdī viņ� sameklēja tuvumā piemērotu sveķainu celmu, notēsa no tā sveķainas skaidas un sacīja:

� Tu, dēls, iededz ugunskuru. Tad izņem no savas mugursomas katlu, kafijkannu un piepildi ar ūdeni; netālu purvā noteikti atradīsies vieta, kur pasmelt. Pēc tam uzliec katlu uz uguns, paņem tetervistu un sadali gabalos. Nomazgā un atnes atpakaļ ... Vispirms uzvārīsim zupu un pēc tam kafiju, ja gribēsies.

Nu gan bija daudz darāmā. Tundrinieki veica katrs savu darbu: tēvs aiztēsa baļķus, nocirta mietiņus un kārti brezenta nojumei, sameklēja egļu zarus, ko paklāt apak�ā, plēsa skalus ugunskuram un paveica visu pārējo, kas bija nepiecie�ams naktsguļai, bet Anteri darīja visu, ko viņam lika.

To, kā tiek pagatavots putns, viņ� bija redzējis neskaitāmas reizes. Parasti to paveica tēvs, bet ar �o darbu tika labi galā arī māte. Zēnam bija līdzi savs duncītis, ko viņam bija nopircis tēvs un rūpīgi uzasinājis sakarā ar �o ceļojumu. Tagad tas varēja labi pakalpot �ajā darbā.

Vispirms jānogrie� galva. Tad aste. Pēc tam kājas...

Sākumā tas likās grūti, gandrīz neiespējami, ta�u, pamēģinājis vēl un vēlreiz, viņ� saprata, ka kakls vislabāk liecas uz skriemeļu robe�as un kājas locītavās, bet aste tajā vietā, kur to netraucēja spalvu gali. Beidzot viss veicās kā rotaļājoties. Arī putna sadalī�ana nesagādāja grūtības pēc tam, kad viņ� bija noplēsis ādu ar visām spalvām. Tagad Anteri saprata, kādēļ mātei un, protams, arī tēvam �is darbs �ķita tik vienkār�s. Viņi zināja, kur atrodas katrs putna skriemelis, katrs loceklis un kā auga spalvas. Tad nenācās pielietot spēku, nevajadzēja salauzīt kaulus un medījumu varēja sadalīt tik daļās, cik bija nepiecie�ams ... Medījumu mēdza sagatavot arī, to nesadalot, tādā gadījumā tikai noplucināja spalvas, bet ādu atstāja. Bet tas ir pavisam kas cits, un parasti tā darīja mājās. Tagad tēvs bija licis sadalīt putnu gabalos, un zēns to arī izdarīja.

Atsevi�ķos gabalus viņ� rūpīgi nomazgāja purva avota skaidrajā, vēsajā ūdenī, ielika tīrā polietilēna maisiņā un aiznesa uz nometni. Ūdens katliņā virs ugunskura jau sāka vārīties.

� Tetervista ir sadalīta, un ūdens tūlīt vārīsies, � Anteri paziņoja. � Ko darīt tālāk?

Tēvs pienāca pie ugunskura. Viņi izņēma no maisiņa gaļas gabalus un katru no tiem vērīgi apskatīja. Viņ� redzēja, ka darbs padarīts labi un dēls ir sapratis, kā jārīkojas. Tēvs gan neko neteica, tikai mirkli pacēla acis uz Anteri, un pāri viņa sejai pārslīdēja smaids.

� Tagad liksim katlā, lai vārās, � viņ� sacīja. � Pieber arī saujiņu sāls un nedaudz piparu. Tos atradīsi manā mugursomā. Un skaties, lai ūdens nelīst pāri. Turi katlu uz vienmērīgas uguns.

Pēc brī�a, stāvēdams pie brezenta aizsega, kas jau bija uzvilkts, viņ� skaļi teica:

� Gaļa vārīsies ilgi, un katlu var atstāt bez uzraudzības. Panāc man mazliet palīgā. Noliec skujas vietā... Papriek�u ar rupjākiem zariem piepildi bedres un nolīdzini negludas vietas, pēc tam noklāj īstos zarus gulē�anai. Sāc ar �o te koku, kas mūs sargās. Lūk, tā ... .

Anteri ieraudzīja bērza stumbru, kas bija nolikts brezenta priek�ā no viena gala līdz otram.

� Kāpēc tam te ir jābūt? � zēns jautāja.

Un tēvs paskaidroja:

� Redzi, mēs iededzināsim ugunskuru, kas degs visu cauru nakti un iz�āvēs zāli, sūnas un gru�us starp ugunskuru un mūsu guļasvietu, tā ka visa zeme galu galā pārkaltīs. No ugunskura, bez �aubām, nokritīs kāda dzirkstele, un tā var aizdedzināt izkaltu�o drazu. Uguns plātīsies uz mūsu guļasvietas pusi, un, ja priek�ā nebūs zaļa koka �ķēr�ļa, tā var aizdedzināt noklātās skujas un, pirms mēs pamedīsimies, mūsu kājas jau būs apdegu�as. Mēs ta�u būsim labi un cie�i aizmigu�i. Var gadīties, ka �ī pirmā nakts tev liksies neierasta un tu �ad tad pamodīsies. Bet nākamo nakti un turpmāk, kad būsi jau pieradis gulēt laukā, tavs miegs uz skujām kļūs dziļ� un atspirdzino�s. Tas būs mierīgāks un veselīgāks nekā mājās savā gultā ... Pirms tam, protams, nākas pastrādāt, ierīkojot ugunskuru un vispār visu naktsmītni. Ja nakts ugunskurs nedeg labi un dziest, tad cilvēks vairāk nogurst nekā pieņemas spēkā.

Tēvs turpināja:

� Nak�ņotāji parasti novāc ātri uzliesmojo�ās drazas, sūnas un sīkos zariņus starp ugunskuru un guļasvietu. Kā redzi, �oreiz jau to esmu izdarījis. Tomēr uz zemes vienmēr paliek koku saknes,

skujas vai kas cils, kas var aizdegties, tādēļ aiz-sargba|ķis tik nepiecie�ams. Var jau būt, ka nekas neaizdegsies, bet vismaz mūsu miegu netraucēs domas, ka tā varētu gadīties. Runājot par uguni, jāpiebilst, ka aizsargkoks garantē mūsu dro�ību... Un tad eg|u zari. Ja nelīst lietus vai nesnieg, tad noklāt guļasvietu ar skujām ir viegli. Bet tavs miegs būs lielā mērā atkarīgs no tā, cik daudz darba būsi pielicis, gatavodams guļasvietu. Kādreiz es pamācī�u, kā rīkoties ziemā, kad visi zari apsnigu�i... Jo rūpīgāk noklāsi zarus, jo mīkstāka būs gulē�ana.

i

Ap Kaltio purvu visas egles klāja biezs sniegs. Arī vasarā egles Lapzemē ir ļoti slaikas � savādākas Anteri nekad nebija redzējis, bet ziemā tās atgādināja staltas sveces. Apsnidzis egļu me�s likās svētsvinīgs.

Anteri pieslēpoja pie purva. Viņa acu priek�ā pavērās Lapzemes purvs, lielākoties kails, vietumis noaudzis ar retām kroplīgām priedītēm. Zēns saprata, ka tas ir Kaltio purvs. Nu būtu laiks griezties atpakaļ uz mājām. Tas arī bija pēdējais brīdis, jo īsā februāra diena tuvojās vakaram.

Tomēr viņ� vēl paslēpoja pāris desmit metru pa purvu un paskatījās apkārt. Centās paturēt prātā me�a un purva robe�u � kādreiz var noderēt. Zēns pavēroja arī purvu un tālāko apkaimi. Varbūt ieraudzīs tur kādu salu vai ko citu raksturīgu, pēc kā varētu noteikt savu atra�anās vietu, ja gadītos tāda nepiecie�amība ... Arī tēvs bie�i atgādināja, ka pa tundru vajagot staigāt vaļā acīm.

Kaltio purva apkārtne gan nebija līdzīga tundrai. Te, kādā no neskaitāmajiem Lapzemes purviem, slējās tikai viena kokiem apaugusi. saliņā. Me�a viena puse sniedzās līdz Kitinenas upei, un Kitinena savukārt bija viena no lielās Kemijoki upes trim prāvākajām attekām. Kaltio purva teritoriju �ķērsoja autostrāde Nr. 4, platākā �oseja, kas veda cauri visai Somijai, bet nekā cita, ar ko varētu lepoties, �ai saliņā nebija: vien da�as mājeles krasta nogāzē, pāris tīrumu ap tām, un tas ir viss. Tālumā aiz me�iem un purviem pat nevarēja saskatīt tundru.

Anteri pagriezās uz māju pusi. Viņ� slēpoja projām no purva un nokļuva me�ā. Slēpodams garām kādai biezi noaugu�ai eglei, viņ� pēk�ņi apstājās, jo sadzirdēja ko neparastu.

Viņ� pacēla cepures ausis un ieklausījās. Skaņa atkārtojās, tā plūda no sniegaino egļu apak�as. Tās nevarēja būt vēja �alkas, jo valdīja bezvēj�. Skaņu izdvesa kāda dzīva būtne, kāds zvērs...

Kas gan tas varētu būt?

Zēns iedomājās lāci, bet tad atcerējās, ka lā�i �ajā gadalaikā guļ. Me�a putnu balsis tās nebija, to Anteri zināja dro�i.

Ja nu lapsa? Bet lapsa ir bailīgs dzīvnieks un nekad neapstātos zem egles, ja tai slēpotu garām cilvēks. Varbūt tā ir ieēdusi lapsu indi vai arī nokļuvusi slazdā?

Anteri, meklēdams pēdas, apslēpoja apkārt eglei. Tur bija staigāju�i ziemeļbrie�i, bet viņu pēdas jau bija apsnigu�as. Zēns atcerējās, ka pirms divām dienām naktī bija snidzis: �īs pēdas tātad ir vecas.

Un svaigāku pēdu nebija.

No kurienes nāca �ī skaņa, un ko lai iesāk? Krēsla sabiezēja � un tumsā zem apsnigu�ajiem zariem neko nevarēja saskatīt.

Balss bija �ēla, un tā tika raidīta zēnam. Skaidri varēja saprast � kāds nokļuvis nelaimē. Ja tā būtu lapsa, kas ieēdusi indi vai nokļuvusi slazdos, to nāktos nosist. Ta�u �āda lapsa var iekost, tai ir asi zobi, to Anteri, mednieka dēls, labi zināja.

Viņ� nolēma pamēģināt ar slēpju nūju. Vispirms viņ�, cik vien labi varēja, notrauca sniegu no apak�ējiem zariem, tad iegrūda nūju tumsā. Tā atdūrās pret kaut ko mīkstu, un neviens to nesatvēra ar zobiem. Anteri kļuva dro�āks.

Viņ� satvēra zaru un nolieca to sāņus. Sasalu�ais zars pārlūza. To pa�u zēns izdarīja ar da�iem citiem zariem, un caurums kļuva lielāks. Nu Anteri ieraudzīja � tur gulēja kāds dzīvnieks,, kas bija acīm redzami lielāks par lapsu. Ziemeļbrie�a mazulis!

Zēns nolēca no slēpēm un pabrida kājām mazo gabaliņu, kas viņu �ķīra no atraduma. Zem egles sniegs nebija tik biezs. Koka kuplie apak�ējie zari visu ziemu bija kalpoju�i kā lietussargs un ap stumbru izveidojusies liela bedre. Tur tas bija...

Ko viņ� tur darīja? Kāpēc nedevās projām kopā ar savu baru? Kas notiks tālāk?

Anteri pastiepa roku un maigi paplik�ķināja dzīvnieciņam pa galvu. Viņ� atrautu roku, ja briedēns nobītos vai slietos kājās. Ta�u tā nenotika, mazulis ar lielām grūtībām mazliet pacēla galvu un tikko dzirdami ieīdējās. Kad Anteri dū-rainītis pieskārās purniņam, tas ar lūpām centās iekampt cimdu mutē. Tad galva bez spēka noslīga lejup.

Anteri saprata visu. Viņ� bija dzirdējis, ka ziemeļbrie�i reizēm nomirstot badā. Kādreiz vasarā viņ� pats savām acīm bija ieraudzījis miru�os brie�us, ko atsedza nokusis sniegs. �Pērnās ziemas ra�a,� bija teiku�i pieaugu�ie. Runāja, ka arī �oziem brie�i sagādājot rūpes. Te nu viņa priek�ā gulēja dziļā sniega, lielā sala un barības trūkuma upuris. Briedēns vēl dzīvoja, kaut arī bija ļoti novārdzis. Kā viņu izglābt?

Zēns domāja, ko iesākt. Uz māju viņ� dzīvnieku nevarētu nogādāt, jo nespētu to panest. Ja aizslēpotu uz mājām viens pats, paņemtu ēdienu un atgrieztos, mazulis pa to laiku varētu nobeigties. Un ko lai tam dod ēst? Brie�u gani saka, ka izbadējies briedis jābaro uzmanīgi, ar prasmi, lai tas neaizietu bojā no pārē�anās.

Anteri, protams, zināja, ko ēd ziemeļbrie�i. Bet sūnas zem biezā sniega viņam neizdosies atrast � ja pats briedēns tās nebija atradis, turklāt jau satumsa. Brie�i labprāt ēd arī ķērpjus, kas aug uz skuju kokiem, un nograu� tos, cik augstu vien spēj. Ķērpji tātad ir ziemeļbrie�u dabiskā barība un nekaitēs gremo�anai, zēns nosprieda. To vajag sameklēt �im novārgu�ajam dzīvnieciņam, un jārīkojas ātri.

Anteri zināja, kur aug ķērpji. Ap kroplīgo purva priedī�u un egļu stumbriem; nupat Kaltio purva malā viņ� bija redzējis tādus brie�u sūnām apaugu�us kokus ... Zēns izlīda no bedres, ko bija iebradājis ap koka stumbru, uzkāpa uz slēpēm un vēlreiz mainīja brauk�anas virzienu. Pēc mirk|a viņ� atkal nok|uva purva malā, un, kaut arī bija jau pavisam bieza krēsla, pret saulrieta sarkanajām debesīm varēja saredzēt ķērpju ku�ķus, kas nokarājās no zariem vai bija apviju�ies ap koka stumbriem. Viņ� norausa tos zemē ar slēpju nūju, atvēra jakas aug�ējās pogas un sabāza guvumu starp d�emperi un kreklu. Anteri pieslēpoja pie otra koka, tad pie tre�ā un kļuva jo resnāks, jo vairāk ķērpju sabāza zem jakas. Tad atgriezās agrākajā vietā, nokāpa no slēpēm un palīda zem egles pie briedēna.

Tur valdīja tumsa, bet zēns kā nu varēdams taustījās ar rokām. Viņ� atpogāja jaku un nometa savu nesumu zemē. Tad paņēma mīkstu ķērpju ku�ķīti un piebāza to briedēnam pie pa�a purniņa. Dzīvnieka mīkstās lūpas to satvēra, un zēns saprata, ka cienasts pieņemts un nokļūst tur, kur tā tik ļoti trūkst.

Viņ� baroja briedēnu kailām rokām tik ilgi, kamēr sāka salt pirksti. Cauri eg|u zariem viņ� pamanīja, ka rieta sārts izdzisis un pienākusi nakts. Debesīs bija iedegu�ās zvaigznes, un sals pieņēmās.

� Vairāk es nekā nevaru darīt, � sacīja zēns un papliķēja briedēnam pa sāniem. � �onakt tev jātiek galā vienam pa�am, man jādodas uz mājām. Bet rīt pirms skolas atskrie�u apskatīties, kā tev klājas.

Viņ� piesedza ar nolūzu�iem zariem caurumu, kas veda zem egles. Zēns sākumā iedomājās, ka �ie zari varbūt aizsargās briedēnu no aukstuma,

ta�u drīz vien saprata, ka tas nav iespējams: aukstums būs vienāds gan te zem egles, gan visā Kaltio purvā. Toties zari noslēps vārgo dzīvnieku no tiem zvēriem, kuri klaiņo pa me�u un noteikti meklē iespēju pamieloties ar kritu�ā vai mirsto�ā brie�a gaļu. Tāda ir lapsa, arī cauna un zebiekste. Ja to, kas atrodas zem egles, uzo�ņātu kraukļi, tie ierastos jau rītausmā un sāktu dzīrot, kaut arī briedēns vēl mocītos agonijā. Anteri daudzkārt bija dzirdējis, cik ne�ēlīgi varēja būt �ie melnie putni, � tomēr arī tie ir vajadzīgi, jo attīra dabu ...

Atgrie�anās ciemā zēnam likās reizē jautra un garlaicīga, viegla un grūta. Bija patīkami apzināties, ka pēc brī�a viņ� būs mājās, ka ceļojums pa naksnīgo me�u drīz beigsies. Pēc neilga laiciņa varēs atsliet slēpes pret sienu un ieiet apgaismotā istabā. Tumsa un sals paliks ārpusē. Bet savā ziņā ap sirdi k|uva arī aizvien skumjāk, kad viņ� attālinājās no purva malas, kur tik bezpalīdzīgs gulēja jaunais briedēns. Domas par to, kā nabaga dzīvnieciņ� pārdzīvos auksto nakti, nedeva zēnam mieru, uzmācās nepatīkama nojausma par visļaunāko. Un tomēr Anteri juta, ka savu mū�u neatdotu nevienam to, ko �ovakar piedzīvojis. Pats to neapzinoties, zēns gatavojās pieaugu�a cilvēka dzīvei un iek�ēji nobrieda, lai tiktos ar vēl ne�ēlīgākiem pārdzīvojumiem nekā tas pats nenovēr�amais ļaunums, kas varētu piemeklēt briedēnu.

Māte taujāja, kur dēls aizkavējies, un Anteri atteica, ka bijis tāpat vien paslēpot. Viņ� vēl pastāstīja, ka gribējis labāk iepazīt jauno apkārtni.

Par briedēnu purvmalā zem egles viņ� nebilda ne vārda.

� Kas tev par drazām uz d�empera, � acīgā māte pamanīja.

� Tas palicis no ķērpjiem, � Anteri atteica.

� Ko tad tu ar tiem? ...

� Es neko. Ziemeļbrie�i ēd ķērpjus, � zēns skaidroja.

Tas bija tuvu patiesībai. Māte uzmeta dēlam pēto�u skatienu, bet vairāk neko nejautāja. Zēns nolēma, ka tā būs prātīgāk. �Ja briedēns nomirs, tad labāk, ja māte par to nemaz neuzzina. Arī neviens cits. Mātei pa�ai savas rūpes. Viņa visu laiku atceras vecās mājas, un �eit viņai nemaz nepatīk. Man un tēvam arī. Bet par to mēs nekad nerunājam... Ja briedēns izdzīvos, tad gan pateik�u. Izstāstī�u visu, ko �ovakar darīju. Par labiem darbiem var stāstīt vienalga kam, mātei un tēvam jo sevi�ķi. Un, protams, vectētiņam... Ja vectētiņ� būtu �eit, tad viņam es varbūt izstāstītu jau �ovakar. Vecamtēvam var stāstīt visu, viņ� nekad nav ziņkārīgs un ļauj pa�am izlemt, ko stāstīt, ko ne ...�

Anteri sagatavoja mājas uzdevumus un laikus devās gulēt. Ja grib apskatīt vārgulīti. pirms skolas, tad jāceļas agri. Viņ� paspētu gan, cerams, ka nekas īpa�s nenotiks. Skola sākas deviņos, bet visa ģimene modās jau pirms septiņiem, jo tēvam bija jāiet uz darbu. Būs grūti paskaidrot, kāpēc tik agri jāiziet no mājām. Ja nu viņ� pateiktu, ka ies pabraukāties pa kalnu?... Uz purva malu veda slēpju pēdas, un pa nakti tās mazliet sacietēs. Varētu paņemt slēpes, tiktu ātrāk uz priek�u. Kaut tikai naktī neuzsnigtu ...

Nenāca miegs. Aizvērtām acīm Anteri redzēja salsto�o briedēnu zem apsnigu�ās egles. Viņ� mēģināja iedomāties, kāds tas izskatītos, ja sāktu staigāt. Tas izdevās tikai daļēji � viņ� redzēja, kā briedēns paņem ķērpju kum�ķī�us, aizbā� tos aiz vaiga un pēc kāda brī�a sagremo.

Tas bija jauks skats, un zēns jau sāka iemigt. Miegs uznāca tie�i tad, kad viņam izdevās iedomāties briedēnu gremojam, un zēns sāka risināt domu par rudens izbraucienu, jo pirmīt bija palicis pusce|ā. Nu viņ� domās atkal atgriezās pie dego�iem skaliem ugunskurā, uguns rāmajām liesmām, kas dega un deva siltumu, un cik saldi smar�oja dego�ās priedes dūmi. Zēna iedomu tēli bija tik spēcīgi un skaidri, ka viņ� pat sadzirdēja, kā lēnā nakts vējā klusi �alc koki un Sepi smilkst savā �alā� zem egles ugunskura pretējā pusē. Piepe�i Sepi pārvērtās par briedēnu, kam nu bija silti un labi.

Ikdienas nopietnību zēna sejā nomainīja smaids. Gadījās, ka tēvs un māte to redzēja. Viņi paskatījās viens otram acīs un tad turpināja savu vakara darbo�anos � māte adīja, bet tēvs lasīja laikrakstu. Drīz viņi nodzēsa gāzes lampiņu � visparastāko gaismas ķermeni �ajā apvidū.

Anteri pamodās no tā, ka atvērās ārdurvis un ienāca tēvs.

� Sals mitējies, � viņ� sacīja. � Ir kļuvis daudz siltāks.

Anteri atcerējās briedēnu, kur� nīka uz bada nāves robe�as un bija pavadījis nakti me�ā. Protams, tas bija labi, ka kļuvis siltāks. Tagad tikai vajadzētu aizskriet to aplūkot. Anteri izlēca no gultas un sāka ģērbties. Tajā pa�ā laikā viņ� domāja, vai tikai nevajadzētu pastāstīt par vakardienas piedzīvojumu tēvam.

� Tēt, � Anteri ierunājās.

� Ko teiksi, Anteri?

� Es vakar vakarā pie Kaltio purva atradu ļoti izbadēju�os briedēnu. Tas gulēja zem egles un nespēja vairs sameklēt sev barību. Savācu ķērpjus, un briedēns mazliet ieēda ...

� Ak tad tādēļ pie tava d�empera bija pielipu�i ķērpji, � sarunā iejaucās māte.

� ... un varbūt tu zini, ko ar nabadziņu iesākt, lai tas izdzīvotu, ja vispār vēl būs dzīvs.

� Hm, � tēvs pārdomāja, � ak briedēns... Bet vai tad ar brie�kopību nav jānoņemas ganiem un nevis skolēniem?

� Esmu pārliecināts, ka par �o briedēnu neviens neko nezina, � Anteri atteica.

� Nu tad pastāsti kādam. Es tie�ām nezinu, ko iesākt ar tādu dzīvnieku, bet varu tev ieteikt cilvēku, kur� zina. Vai tu Brie�u Mati pazīsti? Viņ� dzīvo tepat kaimiņos. Mati ir vecs vīrs un vairs nenodarbojas ar ziemeļbrie�iem, bet viņ� to tika darījis visu mū�u. Pajautā viņam.

� Es pirms skolas gribēju mazuli aplūkot, � Anteri sacīja.

� Skat, kā! � tēvs nobrīnījās. � Vai tu tie�ām par to tik ļoti interesējies? Tad jau no tevis, kad būsi pieaudzis, iznāks brie�kopis... Bet es tev do�u padomu, un tas ir tāds: aizej pie Brie�u Mati. Pastāsti viņam visu par briedēnu. Mati

noteikti aizies apskatīties un zinās, ko darīt. Bet pats ej uz skolu un tikai pēc tam aizslēpo turp un apskaties, ko dara tavs briedēns.

Tēva padoms �ķita labs. Anteri paņēma no vad�a cepuri un sameklēja dūraiņus.

� Es aizie�u pie Brie�u Mati. Zinu, kur viņ� dzīvo.

� Pagaidi, � ieminējās māte. � Kurp tu tā steidzies? Tu ta�u vēl neesi pabrokastojis. Arī cilvēki nevar ilgi iztikt bez ē�anas.

Brie�u Mati jau bija piecēlies; protams, nebija jau vairs nekāds agrais rīts. Anteri sasveicinājās un tūlīt pat paskaidroja, kas noticis. Vienā elpas vilcienā viņ� izstāstīja par savu ceļojumu uz Kaltio purvu, par to, ko atradis un darījis, un beigās vēl arī par tēva padomu atnākt �urp. Kad Mati padzirdēja par izbadēju�os briedēnu, viņ� piecēlās un sāka rosīties pa savu mazo dzīvoklīti. Viņ� atvēra skapja durvis, iegāja priek�namā un paņēma no ķebļa apak�as cirvi. Anteri jau kļuva nepacietīgs, jo zēnam likās, ka Brie�u Mati nemaz neklausās, ko viņ� stāsta.

� Es nu aizslēpo�u līdz tam briedēnam, � Anteri beigās izgrūda. � Uz redzē�anos!

� Paspēsim, paspēsim, � Mati sacīja. � Nav kur steigties. Es tūlīt bū�u gatavs, tikai sakrau�u mugursomā mantas. Ja nu tu vēl pateiktu, kādā purva stūrī tas briedēns guļ, tad viss būtu kārtībā. Ja to lopiņu vēl nav atstājusi pēdējā dzīvības dzirksts, tad es viņu izglāb�u... Tu labāk ej uz skolu, kā tēvs lika.

� Vai tad jūs dzirdējāt, ko es stāstīju? � zēns patie�ām brīnījās.

� Katru vārdu. Bet vissvarīgāko tu nepateici � kur briedēns atrodas.

Anteri paskaidroja to un piebilda, ka Kaltio purva pusē viņa slēpju pēdas ir vienīgās.

� Viss skaidrs, � noteica Brie�u Mati, � tu man vēl parādi, kur �īs pēdas sākas un tad � mar�, uz skolu.

� Ko jūs darīsiet ar cirvi? � Anteri k|uva nemierīgs.

� На, cirvis vienmēr vajadzīgs, ja dodies me�ā. Tu, zēn, par to briedēnu vairs neuztraucies un skolā domā tikai par mācībām. Brie�u Mati gan zina, ko darīt... Un klausies, metīsim mēs abi, brie�kopji, pie malas visus tos titulus. Runāsim uz �tu�, kā jau te pie mums Lapzemē pieņemts.

Anteri parādīja Brie�u Mati, no kuras vietas viņ� vakar devies ce|ā. Vecais brie�kopis uzsita zēnam uz pleca un aizslēpoja uz piesnigu�ā me�a pusi. Kājās viņam bija nutukas, no brie�ādas �ūti apavi ar smailiem purngaliem, kuriem ap potītēm un stilbiem bija apvītas krāsainas lentītes. Viņam bija tundras slēpes, tikpat garas kā tēvam, un tās tika piestiprinātas ar ādas siksnām. No mugursomas rēgojās cirvja kāts. Viņa solis bija lēns, bet slēpes �ķita pa�as slīdam uz priek�u. Apavu lentī�u gali �ūpojās soļu ritmā ...

Anteri klasei todien bija tikai �etras stundas. Un tomēr likās, ka tās velkas bezgala ilgi. Tūlīt pēc tam, kad skolotāja atļāva doties mājās un pateica �uz redzē�anos�, Anteri metās laukā, uzkāpa uz slēpēm un pagrieza tās uz Kaltio purva pusi. Pat skolas somu viņ� nepaspēja aiznest uz mājām. Lasāmgrāmata un matemātikas uzdevumi drīkstēja sekot īpa�niekam uz briedēna atra�anās vietu.

Jau no tālienes Anteri sajuta dūmu smar�u, un, kad viņ� aizelsies un nokarsis nonāca līdz Kaltio purvam, zēns ieraudzīja jautras ugunskura liesmas. Pāri tām bija noliekta bērza kārts, uz kuras karājās nokvēpis katliņ�, tikpat melns, cik tēva tundras kafijkanna un katls. Brie�u Mati vienā mierā sēdēja uz eg|u zariem, ko bija noklājis ugunskura tuvumā.

Zēns pavērsa skatienu uz egles pakāji. Pa tuneli starp zemajiem zariem varēja saskatīt briedēna galvu. Mute kustējās, un mīksti ķērpju ku�ķī�i pazuda tur, kur tiem jāpazūd.

� Nu, � sacīja Brie�u Mati, un pēc viņa grumbainās sejas varēja spriest, ka vecais vīrs ir labā garastāvoklī. � Tā nu tas ir... Bet briedēns gan bija par matu no nāves. Ja tu viņu nebūtu uzgājis, tad būtu pagalam.

� Ko tad vajadzēja darīt? � zēns jautāja.

� Nu, neko īpa�u. Ko jau parasti, � gausi teica Brie�u Mati. � Es uzvārīju cukurūdeni un devu iedzert. Un tad vēl nācās mazliet paberzēt un pasildīt... Noņem nu slēpes, tad pats arī kaut ko dabūsi.

� Es jau skolā paēdu, � zēns atteica.

� На, dro�i vien tur bija putra... bet man ir gardas sviestmaizes un laba kafija, ko uzdzert virsū. Ja gribi, vari strēbt no manas koka krūzītes.

� Gribu gan, man pa�am arī ir kuksa. Vectētiņ� izgreba, � Anteri sacīja. � Tikai pa�laik nav līdzi.

� Protams, nav. Ko lai skolā ar to iesāktu. No koka krūzītēm dzer vienīgi lundrinieki... Skola dod izglītību, un izglītība dro�i vien smejas par kuksām. Un tomēr vislabāk gar�o no koka krūzītēm. To malas nededzina lūpas kā citi trauki, un kafija turas ilgi karsta pat ziemā, � Mati spriedelēja. � Starp citu, es pazīstu tavu vectētiņu, jaunībā vairākas reizes esam tiku�ies. Kā viņam tagad klājas?

Zēns noņēma slēpes un paskatījās zem egles. Briedēns likās daudz mo�āks nekā vakarā. Viņam tuvumā bija nolikta krietna kaudze ar ķērpjiem, kurus dro�i vien sanesis Brie�u Mati. Apak�ā paklāti eg)u zari, uz tiem tuk�s maiss. Brie�u Mati bija daudz darījis dzīvnieka labā. Sprie�ot pēc pēdām, viņ� bija aiznesis mazuli pie ugunskura, lai tas varētu sasildīties, un pēc tam aiznesis atpakaļ skuju gultā.

� Nu, kā tev rādās?! � vecais brie�u gans uzsauca zēnam. � Vai būs labi?

Anteri pienāca pie ugunskura, un Brie�u Mati atbrīvoja viņam vietu uz egļu zariem. Zēns paņēma sviestmaizi un kuksu ar kūpo�u kafiju.

� Tagad gan viņ� noteikti izdzīvos, � Anteri noteica. � Bet kāpēc jādod cukurūdens?

� Redzi, lopiņ� bija ļoti vārgs. Zarnas sakaltu�as, un visas pārējās nelaimes, ko nes līdzi ilgsto�a bado�anās. Turklāt briedēns bija gandrīz nosalis. Silts cukurūdens sasilda iek�as un dod spēku... Vēl jau nav pavisam skaidrs, vai izdzīvos, bet cerēt var. Tikai labu laiku būs jārūpējas kā par mazu bērnu.

� Gan es to spē�u, ja tikai zinā�u, ko darīt, � apgalvoja Anteri.

� Nekādas lielās zinā�anas nav vajadzīgas. Kārtīgi jābaro, bet sākumā nedrīkst dot pārāk daudz. Un, ja uznāks liels sals, bet briedēns vēl nespēs paiet, viņ� jāaiznes no me�a siltumā... Tomēr viena lieta tev jāzina, pirms sāc rīkoties: ja �is briedēns paliks dzīvs, kā tas acīmredzot arī notiks, tev būs ļoti grūti tikt no tā vaļā. Viņ� tev visur sekos, nāks līdzi uz skolu un mēģinās iekļūt namā. No rītiem klauvēs pie sienas un modinās. Vai tu esi tam gatavs, un ko saka tavi vecāki?

� Esmu nolēmis par viņu rūpēties, kamēr viņ� izveseļosies, � Anteri cie�i noteica. � Cik vecs viņ� ir?

� Precīzi to grūti pateikt. Un tu ta�u nedomā svinēt briedēna dzim�anas dienu. Brie�i dzimst pavasarī, tātad tam ir gandrīz gads, � Brie�u Mati paskaidroja.

� Bet kāpēc viņ� te pamests, lai nomirtu? Vai māte no viņa atteikusies? � nokodis kumosu no sviestmaizes, jautāja Anteri.

� Tu gan esi zinātkārs... Var tikai minēt, kāpēc tā noticis. Ir vairākas iespējas. Bet māte gan nav to pametusi, var gadīties, ka viņu nogalinājis lācis, lūsis vai arī notikusi kāda cita nelaime... Redzi, tāds nepilnu gadu vecs briedēns pats nespēj izkasīt no sniega apak�as barību. Viņ� seko mātei vai citiem pieaugu�iem brie�iem, un, kad tie saka�ņā no sniega apak�as sūnu, briedēns pieiet pie klāta galda un ēd, cik spēj. Pieaugu�ie brie�i nekad nepadzen savu mazuli no �ādiem izrakumiem, bet tā gan var gadīties, ka mazulis padzen pieaugu�u ziemeļbriedi... Vai ievēroji, ka viņam ir asi radziņi? Ja nu viņa māte vai kāds cits pieaudzis briedis atka�ņā sniegu un izrok sūnu, briedēns pienāk un ar asajiem radziņiem pastumj to no muguras, tad pieaugu�ajam jādodas tālāk uz citu vietu.

� Ir nu gan jocīgi dzīvnieki, � iesmējās Anteri.

� Tā gan, kāpēc tad nc. Bet ar �iem jokiem tālu vis netiksi, ja uznāk tik barga ziema kā �ī. Tā to visu ir nokārtojusi daba un tās radītājs.

� Vai es �o briedēnu varētu paņemt sev? � Anteri vaicāja. � Viņam ta�u nav nekādas zīmes uz ausīm.

� Ak �itā, arī to tu esi ievērojis, � iesmējās Brie�u Mati. � No tevis noteikti iznāks brie�-kopis... Briedēna ausīs tie�ām nav nekādas zīmes, un tādēļ tas vēl nevienam nepieder. Tomēr ir tādi cilvēki, kam uz to tiesības. Viņ� pieder brie�kopju sabiedrībai, ko nodibināju�i brie�u īpa�nieki... Ja tu tie�ām gribi �o briedēnu paturēt, to katrā ziņā var nokārtot. Jāaprunājas ar brie�u saimnieku, biedrības priek�sēdētāju, un viņ� savukārt parunās ar citiem brie�kopjiem. Tad to apspriedīs sapulcē.

�� Tad gan es to neiedro�inos, � noteica zēns.

� Tas liekas tik sare�ģīti... Vai jūs nevarētu ... Vai tu nevarētu parunāt manā vietā?

� Varētu jau gan, � pasmaidīja Brie�u Mati.

� Es to varētu izdarīt, jo tev ta�u jāiet skolā un tu netiktu uz visām sapulcēm. Bet noklausīties lēmumu tev būs jāatnāk pa�am. Brie�kopju sapulce ilgst visu dienu, un pēc skolas tu paspēsi atnākt. Es paziņo�u, kad sapulce tiks noturēta ... bet tu vēl neesi pastāstījis, kā klājas tavam vectētiņam.

� Pēdējo reizi es redzēju vectētiņu, kad mēs ar tēvu medījām Sompio tundrā, � Anteri iesāka.

� Tad viņam gāja labi.

Zēnam nu bija izdevība atcerēties pērnā rudens vissvarīgāko notikumu, divas dienas ilgo ce|ojumu uz biju�ajām mājām, un pastāstīt par �ī brauciena labākajiem un svarīgākajiem brī�iem. Brie�u Mati prata klausīties, turklāt viņ� labi pazina �īs vietas � tāpat kā visu Lapzemi � krustām un �ķērsām.

� Mēs pārnak�ņojām pie priedes, � zēns sacīja un no sāniem pavērās uz savu klausītāju.

� Oho, � pārsteigts noteica Brie�u Mati.

� Daudzi zēni ar to nevar palepoties. Dro�i vien tā tev bijusi pirmā nakts pie priedes?

� Pirmā gan, bet ne pēdējā, � Anteri piebilda.

� Tā tam arī vajag būt...

Un zēns izstāstīja vecajam brie�kopim, kā jānoliek eg|u zari, lai iznāktu laba gu|asvieta, un cik silts ir nakts ugunskurs, un kā tas deg līdz pa�am rītam.

� Nākamajā rītā mēs turpinājām ce|u no Suo-ritsanvosa kalna nogāzes, bet no tā gandrīz nekas neiznāca, jo Sepi, mūsu suns � un tas tie�ām ir labs suns �, Sepi tikai meklēja putnus un tēvs �āva un �āva, un galu galā sacīja, ka nu pietiekot, citādi mēs nespē�ot panest. Tad mēs visus putnus sasējām vienā sai�ķī un palikām zem lielas egles zariem, lai atpakaļceļā varētu paņemt. Sepi mēs turējām pie saites, citādi viņ� neliktos mierā. Tā mēs pārgājām pāri Tinkiāpai.

� Tur ta�u priek�ā ir Kopsusjoki upe. �-Brie�u Mati tie�ām zināja tās vietas. � Kā tad jūs tikāt pāri...

� Upei pāri var tikt vienmēr, ja ne citādi, tad pārbrienot, � ar pieaugu�a cilvēka nopietnību atteica Anteri.

� Tā gan, � Brie�u Mati apliecināja. � Zābakus un bikses nost. Bet ūdens auksts.

� Mēs tomēr nebridām, lai gan līdz tam daudz netrūka, � zēns turpināja. � Tēvs teica, ka viņ� zinot braslu, kur esot parasti gājis, un �ajā gadalaikā tur varot pāriet sausām kājām, bet �oreiz bija savādāk. Tā Lokas mākslīgā ūdenskrātuve...

� Tie�ām! Par to es nemaz neiedomājos. Un Kopsusjoki ieplūst tajā krātuvē, � Brie�u Mati iesaucās. �< Ko tad nu?

� Līmenis bija pacēlies gan ūdenskrātuvē, gan Kopsusjoki upē. Brasla, ko zināja tēvs, vairs nemaz nebija. Nācās iet pret straumi un meklēt kādu �aurāku vietu. Tad tēvs nolieca upei pāri krastmalā augo�u bērzu, un pa to mēs pārgājām, � Anteri turpināja stāstīt. � Tā nu gājām uz priek�u, lai gan nebija viegli. Tēvs stāstīja, ka tikt pāri purviem un ielejām tur uz ziemeļiem no Lokas ūdenskrātuves tagad esot daudz grūtāk.

� No �ī mākslīgā ezera nav tikai labums vien, � sprieda Brie�u Mati.

� Jā. Mēs zaudējām savas mājas ...

� Redzi nu. No �īs krātuves dro�i vien ir daudz labuma, un par to arī tiek runāts. Bet par ļaunumu, ko tā atnesusi sev līdzi, gan neviens neieminas, kaut par to noteikti zināju�i jau iepriek� ... Bet stāsti vien tālāk!

� Nu, tā mēs nonācām Tinkimā, no turienes gājām uz Līkavāras kalnu, bet pēc tam uz Pahta-vāras kalnu. Pahtavārā Sepi atkal tika atbrīvots un sāka meklēt putnus. Tā mēs gājām uz Luiro-joki upes pusi, līdz mums aiz�ķērsoja ce|u kāds ūdenskrātuves līcis, kas pietuvojies Luirojoki upes ietekai. Diena jau gāja un beigām, un bija pienācis laiks meklēt priedi nakts ugunskuram.

� Tad jūs negrasījāties sameklēt vectētiņu? � ievaicājās Brie�u Mati. � Vai viņ� vairs nedzīvo Pahtavāras kalnā, un, ja tā, tad kāpēc vajadzēja meklēt ugunskura priedi?

� Nē, vectētiņa mājas tur nebija, un es to nemaz neredzēju, � Anteri atbildēja. � Mēs ar tēvu arī domājām, ka nesatiksim vectētiņu, jo nākamajā dienā jau vajadzēja doties atpakaļ. Pirmdien tēvam bija jāiet uz darbu un man uz skolu. Tomēr iznāca savādāk.

� Tas jau kļūst interesanti. � Bie�u Mati nogrozīja galvu. � Tātad jūs nepaspējāt pirmdien tikt atpakaļ un tevi par to atstāja pēc stundām, bet tēvu atlaida no darba?

� Nē, � novilka Anteri. Viņam patika aizrautība, ar kādu Brie�u Mati klausījās stāstu, un arī aplamie slēdzieni. � Mēs satikām vectētiņu un tikām laikus mājās.

� Pie joda, kā tas iespējams, � brīnījās vecais brie�kopis. � Es �ādus pārgājienus pazīstu un zinu, ka tik vienkār�i tas vis nav. Stāsti tālāk!

Anteri izturēja ilgu māksliniecisku pauzi un tad jautāja, vai nevarētu dabūt vēl kafiju un, ja iespējams, arī mazu sviestmaizīti. Brie�u Mati steidzās izpildīt viņa vēlē�anos. Tad atkal apsēdās klausīties.

� Nu?

� Nu neko, � zēns paraustīja plecus. � Mēs nogāzām priedi un uztaisījām naktsmītni. Tie�i tajā brīdī, kad gribējām sākt gatavot vakariņas, pienāca vectētiņ� un teica: ja vēlamies, varam uzvārīt kārtīgu zivju zupu mums visiem trim.

� Zivju zupu?

� Nūja. Vectētiņam bija zivju, cik uziet. Lielas līdakas, treknas sīgas, ālanti un foreles ar sārtu ga|u... Tās bija varenas vakariņas. Es saēdos tā, ka sāka sāpēt vēders. Lielu da)u vectētiņa zivju pārvedām arī mājās. Un vectētiņam klājas labi.

�� Patīkami dzirdēt, � sacīja Brie�u Mati.

� Kad satiksi viņu nākamreiz, tad pasveicini. Gan jau viņ� vēl atceras Brie�u Mati... Bet kaut kas man tomēr palika neskaidrs. Kur vectētiņ� bija dabūjis tik daudz zivju? Kā viņ� varēja nokļūt līdz jums, ja jūs nespējāt turpināt ceļu, jo priek�ā bija mākslīgā ezera līcis? Un vissare�ģītākais jautājums: kā viņ� zināja, ka jūs tur esat? Pasts līdz turienei nenonāk, un vectētiņa mājās telefona nav, par to es esmu pārliecināts.

� Vectētiņam tur ir laiva, � Anteri paskaidroja. � Arī tīkli, ar ko ķert zivis. Viņ� stāstīja, ka tad, kad ezerā pacēlies ūdens, visas zivis izbiju�ās un metu�ās uz to upju ietekām, kas ieplūst mākslīgajā ezerā, jo tur ūdens ir tīrāks un skaidrāks. Un tā �ādās vietās pulcējas tik daudz zivju, cik tikai spēj ņemt. Vectētiņ� sacīja, ka ņemot arī. Alkatīgākie zvejnieki ar desmitiem tīklu atbraucot no baznīcciema un pat vēl tālākām vietām. Viņi izlo�ņājot ar motorlaivām visu ūdenskrātuvi krustām �ķērsām, sameklējot upju ietekas, izliekot tīklus, pagaidot dienu vai divas un tad dodoties mājup ar simtiem kilogramu smagu lomu. Vectētiņ� teica, ka zivis vēl esot, bet, ja tā zvejo�ot, tad ilgam laikam nepietik�ot.

� Tā laikam būs gan, � vecais vīrs piekrita. � Nu, bet kā tad jūs ar visām tām zivīm un putniem tikāt atpaka|?

� Kā jau teicu � vectētiņam ir laiva, � zēns turpināja. � Ar to viņ� atbrauca pie mums tad, kad ūdens �ķērsoja mūsu ceļu. Izēdām zivju zupu un visi trīs pārnak�ņojām zem brezenta uz tām pa�ām skujām.

� Tur tad gulēja blakus trīs paaudzes, tas ir rets notikums, � piebilda brie�kopis.

� Laikam gan... no rīta visi iesēdāmies vecā-tēva laivā un gan stumdamies, gan airēdamies devāmies lejup pa līci, ko izveidoja Luirojoki upes ieteka. Apbrauku�i no dienvidu puses Marjavāras kalnu, braucām lejup līdz līcītim, kuru izveidoja Kopsusjoki ieteka, un klāt jau bija Suoritsinvo-sas klintis, kur bijām noslēpu�i putnus. Tur arī iz�ķīrāmies. Vectētiņ� mums iedeva zivis, cik nu spējām nest, jo mums ta�u bija arī putni, bet tēvs iedeva vectētiņam no savas mugursomas sviestu, cukuru un tabaku. Es nemaz nezināju, ka viņ� bija paņēmis līdzi tik lielus krājumus, klusībā cerēdams sastapt vectētiņu.

� Ak �itā viņ� darīja?

� Jā, � zēns apliecināja. � Agrāk viņ� tā nekad netika darījis.

� Lūk, kā, � Brie�u Mati klusi noteica. � Varbūt tev nemaz nevajadzēs pasveicināt vectētiņu no manis... Es pats viņu kādreiz pasveicinā�u.

Kamēr viņi tā sarunājās, diena jau bija aizritējusi uz vakara pusi. Laiks joprojām turējās

apmācies, un krēslas stunda pienāca ātrāk nekā parasti. Brie�kopji, vecais un jaunais, iesācējs un pieredzēju�ais, sēdēja viens otram blakus uz eg|u zariem un skatījās ugunskura liesmās, kuras līdz ar tumsas iestā�anos �ķita kļūstam arvien spo�ākas. Iespējams, viņi kaut ko saskatīja ugunī. Varbūt atcerējās pieredzētos gājienus pa tundru, varbūt vēroja tikai kustīgo, dzīvo uguni � arī tajā varēja skatīties ilgi jo ilgi...

� Vai briedēns izdzīvos līdz rītam te, me�ā? � Jaunākais atgriezās pie ikdienas dzīves.

� Domāju, ka jā, � atteica vecākais. � Ja dabas zīmes nemāna, �onakt būs mīksts laiks... Ej nu tagad mājās, māte dro�i vien jau uztraukusies, ka tik ilgi nenāc. Es mazliet vēl palik�u �eit. ledo�u briedēnam cukurūdeni un paskatī�os, vai pietiek barības. Tu vari būt pavisam mierīgs. Daba darīs viņa labā visu, ko vien varēs. Labāk domā par savām mācībām... Vai rīt satiksimies?

� Protams.

� Nu tad atnāc rīt pēc skolas �urp. Turpināsim stāstīt viens otram visādus notikumus, ja jau reiz esam iepazinu�ies. Es uzvārī�u kafiju.

� Labi.

Zēns uzkāpa uz slēpēm un piestiprināja tās pie zābakiem. Slēpju pēdas no bie�ās brauk�anas bija pavisam sacietēju�as. Zvaig�ņu neredzēja. Vēj� klaiņoja kaut kur augstāk starp egļu galotnēm, me�s klusi �alca, laiku pa laikam kāds staltāks koks nokratīja no zariem sniegu... Brie�u Mati bija kaut ko ieteicies par dabas zīmēm un uzticē�anos tām. Me�a �alkoņa un no kokiem krīto�ais sniegs varēja kaut ko nozīmēt. Redzēsim, kā būs, un turpmāk liksim aiz auss ...

Slēpojot lēnām pa pazīstamām pēdām, domas var brīvi klaiņot, kur vien vēlas. Vispirms zēns atcerējās savu draugu Brie�u Mati, kur� tagad sēdēja viens pie ugunskura Kaltio purva malā:

�Brie�u Mati ļoti labi pazīst dzīvniekus un da�ādas zīmes. Un vectētiņ� arī; viņ� man pirmais par tām pastāstīja. Toreiz, kad rudenī atgriezāmies, pavaicāju tēvam, arī viņ� sacīja, ka esot tādas pareģojo�as zīmes, kas varot iepriek� pavēstīt da�ādus notikumus � arī tādus bēdīgus kā nelaimes gadījums vai pat nāve. Pēc zīmēm varot noteikt arī medību un zvejas vietas.

Tēvs pats �aubījās, vai tas var būt, jo nekad neesot redzējis kaut ko tādu, kas to apliecinātu. Un, kas attiecas uz to, ka vectētiņ� toreiz rudenī prata atnākt uz ugunskuru pie pazīstamiem cilvēkiem tie�i īstajā brīdī, tad tam esot savs izskaidrojums. Vectētiņ� tajā sestdienā bijis zvejā un, izdzirdējis Sepi rējienus, pazinis tos. Ļoti iespējams arī tas, ka vectētiņ� spēja at�ķirt skro�u �āviena troksni no visu pārējo mednieku �auteņu trok�ņiem. Ūdens aiznes balsis ļoti tālu, un vecaistēvs savā piekrastē varēja izdzirdēt pazīstama suņa rejas un �au�anu. Manīdams, ka skaņas pastiprinās, viņ� saprata, kādā virzienā mēs ejam un kur atrodamies. Viņ� ta�u pazīst tundru tikpat labi kā savu kabatu. Vectētiņ� nospriedis, ka tie varētu būt mēs, un spriedums bijis pareizs ...�

Lai būtu kā būdams, tas viss zēnam �ķita mazliet dīvaini. Viņ� nezināja, vai ticēt pārdabiskām lietām vai nē. �ķita, ka Brie�u Mati �oreiz runāja nopietni... �Bet kādēj viņ� pēk�ņi vairs nelika nodot sveicienus, kad sacīju, ka vectētiņam klājas labi?� zēns domāja.

Brie�u Mati bija patīkams ve�uks. Ļoti labsirdīgs, daudz pieredzējis un tādēļ gudrs... Jā, uz viņu varēja paļauties... Atskaitot vectētiņu un savus vecākus, zēns nezināja neviena cilvēka, uz ko varētu paļauties. Starp viņa vecuma bērniem, skolasbiedriem, tādu nebija, pat ne iepriek�ējā skolā, nemaz nerunājot par jauno. Bija tikai visādi pļāpas, kas skaļi gvelza un lietoja daudz rupju vārdu, kad skolotāja nebija klāt... Sākumā �ajā jaunajā skolā radās da�ādas grūtības. Viņ� bija atnācis no citurienes, sve�s zēns sve�u zēnu barā, kamēr pārējie savā starpā bija pazīstami. Kad tie uzzināja viņa vārdu � Anteri, tad to visādi izķēmoja un izlocīja, viņu sauca gan par Adu, gan Antonu un pat par Ābramu, bet tas nebija nekāds sevi�ķi asprātīgs izdomājums, jo tie�i tad ticības mācības stundā viņiem stāstīja par kādu vecu vīru, kuru tā sauca. Pēdējo iesauku viņ� dabūja tad, kad klasē tika nolasīts viņa sacerējums par gājienu uz tundru. Kāds gudrelis nosauca viņu par Taigas Arsku un kā izgudrotājs par balvu saņēma da�as smieklu �altis no meiteņu puses, viņ� �o vārdu izbļāva tik skaļi, ka noskanēja viss skolas pagalms. Pats Anteri par to nelikās ne zinis, pareizāk sakot, tas zēnu gan aizskāra, bet viņ� to neizrādīja. Anteri kopā ar citiem aizrautīgi spēlēja futbolu un pat nepaskatījās uz to pusi, kur lepnais bezkauņa paziņoja visiem par savu apbrīnojamo izgudrojumu. Tā arī �is starpbrīdis beidzās.

Patiesībā vārds Taigas Arska nemaz nebija tik aizvainojo�s. Zēns zināja, ka gandrīz visiem kaut cik nozīmīgiem Lapzemes vīrie�iem ir savas iesaukas: vai nu sagrozīti pa�u vārdi, vai arī izdomāti. Bet �īs iesaukas pastāstīja par cilvēku ko vairāk, nekā spēja tikai vārds. Piemēram, Brie�u Mati. Tas vēstīja par kāda cilvēka, kam dots vārds Mati, amatu, pat mū�a darbu. Vecākiem cilvēkiem un tiem, kas Brie�u Mati pazina ilgāk, tas izskaidroja arī to, vai uz �o vīru var pa|auties un cik viņ� prasmīgs, par viņa zinā�anām un māku brie�kopja grūtajā darbā. Tas bija goda nosaukums, tāpat kā �karalis� vai �prezidents�, un to vajadzēja nopelnīt, nevis vienkār�i pieņemt.

Anteri, pats par sevi saprotams, bija dzirdējis arī citas tamlīdzīgas iesaukas: Река-Briedis, Lie-lībdesa Heikinens, Vilku Samelis, Lā�u Gusts, Lū�u Oula un līdzīgus, un no �īm iesaukām pat sve�inieks varēja �o to uzzināt, nemaz nerunājot par tādu, kur� pazina attiecīgā cilvēka visu dzīvi. Zēns zināja, ka Lapzeme bija pārpilna tādiem daudznozīmīgiem vārdiem. Cilvēkiem tos pie�ķīra visai reti, bet ezeriem, upēm, kalniem, tundrām, purviem, dumbrājiem, pat mazām purva saliņām � visiem bija �ādi nosaukumi.

Zēns bija bie�i dzirdējis, ka tēvs un it īpa�i vecaistēvs savos stāstos nosauc tādas vietas kā Vēr�u līdums, Erg|u tundra, Jāzepa tundra, Zvēru ūdenskrituma lauki un tamlīdzīgi.

Arī �eit, jaunajā dzīves vietā, cilvēki minēja tādus vietu nosaukumus kā Radukalns, Vectēva purvs, Aizsalu�ais strauts, Gludais tīrelis, Foreļ-lī�a pļava, Putnu kalnu grēda, Svētā sala un daudzi citi. Tiem visiem bija sava jēga, kaut gan nebija skaidri zināms, kur �is vārds radies un ko tas īsti nozīmē, ta�u tas rosināja iztēli un radīja dīvainas nojautas.

Blakus tiem iesauka �Taigas Arska�, kas bija tikai acumirklīga iedoma un kuras mērķis bija vienīgi kaitinā�ana, nelikās tāda, kas varētu saglabāties. Vecu, sulīgu un nozīmīgu vārdu un nosaukumu pasaulē �ai iesaukai pat nebija cerību izdzīvot. Tādēļ tā izgaisa tikpat ātri, cik ātri bija radusies, izzuda pusducī skanīgu saucienu, kas atbalsojās skolas pagalmā.

Anteri atgriezās mājās. Kad viņ� noņēma slēpes un atbalstīja tās pret priek�nama sienu, metās jau krēsla. Tēvs vēl nebija pārnācis no darba, un māte tūlīt pat sāka zēnu nopratināt.

� Ak tad tagad skolā jāpaliek tik ilgi?

� Es nebiju skolā ... no rīta ta�u norunājām, ka ie�u pie Brie�u Mati un pēc tam apciemo�u briedēnu. Vai tad tu neatceries?

� Un tas bija tik svarīgi, ka pat nepaspēji ienākt mājās? � māte pārmeta.

� Jā, bet briedēns bija slims. Gandrīz vai nomira aiz bada, � Anteri atgādināja.

� Un tu pats? Tu ta�u gandrīz visu dienu neesi neko ēdis, � māte sacīja. � Jāgādā arī pa�am par sevi, ne tikai par sve�iem brie�iem.

� Es paēdu no rīta un pēc tam skolā. Pie brie-dulēna aizgāja Brie�u Mati, un viņ� mani pacienāja ar sviestmaizēm un kafiju, � atteica zēns. � Un tas nav nekāds citu cilvēku briedis, bet gan ziemeļbrie�u mazulis, kur� nevienam nepieder. Brie�u Mati sacīja, ka pa�laik tas piederot brie�-kopju sabiedrībai, bet es dro�i vien dabū�u to sev.

� Ak dievs, kāds bērns, � māte �ēlojās. � Tu jau runā par brie�u te|iem, ziemeļbrie�iem un sabiedrībām kā īsts Lapzemes brie�kopis. Tu meklē ķērpjus, ēd un dzer me�ā ... Vai Brie�u Mati tev var būt kāds draugs? Būtu jel draudzējies ar sava vecuma bērniem.

� Brie�u Mati sacīja, ka pazīstot manu vectētiņu, � Anteri atteica tādā tonī, pēc kura vajadzēja noprast, ka Brie�u Mati katrā ziņā varētu būt viņa draugs. � Sī ciema zēni ir tuk�i pļāpas ...

No darba pārnāca tēvs, un pie vakariņu galda visa ģimene apspriedās, kā rīkoties, gadījumā ja lopiņ� izdzīvotu un sabiedrības brie�kopji būtu ar mieru to atdot zēnam.

� Man liekas, ka tas nemaz nebūtu slikti, � tēvs sacīja. � Zēnam patīk dzīvnieki, un viņ� atrada �o briedēnu. Ja tas izdzīvos, būs jāgādā arī par to, lai noturētos līdz vasarai. Tad jau redzēs, ko tālāk.

� Būs tā, ka viņ� pārtrauks mācīties, nepratīs rēķināt, kļūs slinks un, beidzot, tiks atstāts uz otru gadu.

� Es noteikti mācī�os un tik�u pārcelts uz nākamo klasi, � apgalvoja Anteri.

� Es arī tā domāju, � sacīja tēvs. � Sai ziņā dēls ir atsities tēvā... Un ko es vēl gribēju teikt � ak, jā, ziemeļbriedim ta�u ir arī kaut kāda materiāla vērtība. Citi pārtiek tikai no brie�-kopības.

� Nu, diez cik daudz jau nu viņi nenopelna, māte izteica savas domas.

� Protams, ne, � tēvs piekrita. � Bet kur vispār pie mums Lapzemē var nopelnīt daudz? Tagad vairs nav, kā bija senāk... �ādos apstākļos es nemaz neceru redzēt savu dēlu kļūstam par brie�kopi, bet jāsaka, ka brie�u gaļas cena ceļas gadu no gada. Brie�kopjiem tagad ir motorkama-nas un ērti mājokļi tuvu pie ganībām. Viss attīstās �ajā pasaulē, kāpēc lai tā nebūtu arī ar brie�kopību?

� Tie�ām, kāpēc? Arī es to jautāju. Kāpēc �ī attīstība nenonāk līdz Lapzemei vai arī kāpēc sasniedz mūs tik vēlu? � ierunājās māte. � Sājā namā deg gāzes lampiņa, kaut gan tie�i elektrības dēļ mums nācās atstāt dzimto sētu. Kā lai to saprot?

� Būs jau labi, māt, � tēvs mierināja. � Līdz �im esam iztiku�i bez elektrības. Gan jau mums būs arī tā. Kad zēns paaugsies, paspiedīsim slē-dzīti � un kļūs gai�s. Ļauj nu Anteri tomēr paturēt to briedēnu ... Tomēr tev pa�am nāksies par visu gādāt un rūpēties, � viņ� sacīja dēlam.

� Brie�u Mati apsolījās palīdzēt, � Anteri noteica.

� Kā redz, profesionāļi viens otru atbalsta ... � tā teica māte. � Bet vai tam briedēnam ir arī vārds?

� Nav, � sacīja Anteri. � Vēl nav... Vai tad brie�iem ir arī vārdi?

� Da�iem gan, � tēvs piebilda. � Tādiem, kas dzīvo kopā ar cilvēkiem. Vezumu brie�iem, bara vadoņiem.

� Protams, arī dzīvniekam ir vajadzīgs savs vārds ... � māte secināja.

� Kas ir vezumbriedis un kas � bara vadonis? � jautāja Anteri.

� Pavaicā Brie�u Mati, � tēvs pamācīja. � Viņ� paskaidros vislabāk.

Pēc lielā bada briedēna veselība strauji uzlabojās un to nosauca par Ripsu. Zēnam �is vārds ļoti patika. Kad Ripsu atlaba pavisam, tas sāka staigāt apkārt, galvenokārt uzkavēties tur, kur rosījās viņa saimnieks. Notika tie�i tā, kā bija pareģojis Brie�u Mati: zēns un briedēns kļuva par ne�ķiramiem draugiem. Ja kaut kur redzēja Ripsu, tad varēja būt dro�s, ka turpat tuvumā atrodas arī Anteri. Un otrādi... Tāpat kā visiem citiem ziemeļbrie�iem, arī Ripsu izauga divpirkstu nagi, kas skrapstēja, kad viņ� gāja pa ceļu. Māte, kura sākumā bija pretojusies tam, ka briedēns tiktu pieņemts, arī iemīļoja dzīvnieciņu un sacīja tik maigā balsī, kā tikai māte prot:

� Redzi, kur skrapstinās mūsu Ripsu ...

Lielākoties Ripsu tomēr turējās pie sava glābēja un gar citiem gandrīz nelikās zinis. Viņ� pavadīja zēnu uz skolu un atpakaļ no skolas un būtu gribējis ieiet arī klasē, bet to, protams, nevarēja pieļaut.

Reiz tomēr notika arī tāds brīnums � un Ripsu ieaicināja klasē. Kādā stundā tika stāstīts par mājas dzīvniekiem, un skolotājs teica, ka Ripsu varētu pieaicināt par uzskates līdzekli, ja viņ� tikai tam piekristu. Anteri atļāva sameklēt savu

audzēkni, bet ilgi jau nebija jāmeklē. Kamēr zēns mācījās, Ripsu staigāja vai gul�ņāja skolas pagalmā. Vajadzēja tikai atvērt skolas ārdurvis, pasaukt, un briedēns, pa�pārliecināts kā skolas inspektors, sekoja Anteri uz klases telpu.

Pateicoties Ripsu, stunda izdevās necerēti laba, un visi skolēni atzina, ka �ī ir visjautrākā stunda, kāda vispār skolā bijusi. Piemēram, kad Ripsu ieinteresējās par kādas meitenes burtnīcu un gribēja to nogar�ot, skolēnu priekam nebija robe�u ... Briedēnam tomēr gadījās arī maza neveiksme: brīdī, kad skolotājs stāstīja par brie�u gremo�anas orgāniem, Ripsu pacēla ļipu un nometa blakus skolotāja galdiņam da�as mazas spiriņas. Zēni iekliedzās, meitenes apmulsu�as ķiķināja, bet Anteri kļuva neērti par savu audzēkni. Tomēr skolotājs, it kā nekas nebūtu noticis, sacīja, ka labāku piemēru, kā darbojas ziemeļbrie�a gremo�anas orgāni, pat nevarētu iedomāties.

Spiras bija pavisam sausas, un to aizvāk�ana nesagādāja nekādas grūtības. To, skolotāja pamācīts, izdarīja Anteri, bet skolotājs sacīja, ka spi-rām esot tik skaista forma, ka tās varētu ielikt kastītē un tās pārdot tūristiem.

Nu Anteri, kam piederēja pa�am savs briedis, bija nokļuvis vispārējas uzmanības centrā, un arī citi skolēni pieprasīja, lai viņiem atļaujot atvest savus iemīļotos dzīvniekus kā uzskates līdzekļus. Skolotājs bija ar mieru, un bērni uz skolu atnesa kaķi un suni, kad par tiem vajadzēja mācīties, bet citi lūdza atļauju atvest vistas un gaiļus, aitas un govis, bet viens no zēniem reiz ienāca skolas pagalmā, vezdams aiz sevis zirgu. Skolotājs sacīja, ka nu jau pietik�ot. Zēnam lika zirgu nogādāt atpakaļ stallī, un kop� tā laika da�ādus dzīvniekus nācās iepazīt vienīgi ar tabulu un diapozitīvu palīdzību.

Tomēr Anteri briedēns katru dienu gāja kopā ar savu saimnieku uz skolu un, stundām beidzoties, atgriezās mājup. Citā laikā viņ� turējās turpat māju tuvumā, pa nakti paklausīgi gulēja ārā un sameklēja sev guļasvietu, kur nu katru reizi pagadījās. Būdams pa pusei me�onīgs dzīvnieks, viņ� nebaidījās pat vislielākā sala, jo viņu sildīja biezais ka�oks. Ja vien saņēma pietiekami daudz barības, viņ� tika galā ar visu, ar ko tiek galā pārējie brie�i polārajos me�os.

īpa�s stāsts ir par barības sagādā�anu briedēnam. Ripsu, pamanījis, ka par viņu rūpējas Anteri, pats vairs necentās izka�ņāt sūnas no sniega � cik nu viņ� to vispār spēja. Toties Ripsu labprāt pavadīja savu saimnieku uz Kaltio purvu, kurp viņi alla� devās divatā pēc ķērpjiem. Ķērpju tur nebija pārlieku daudz, to krājumi uz celmiem, stumbriem un zariem sāka izsīkt. Ar slēpju nūju bija jau grūti tos aizsniegt. Tad Anteri ar slēpju nūju rokā uzrāpās kokā, lai varētu notriekt zemē vai noraut lielus ķērpju ku�ķus, kuri, protams, iekrita tie�i Ripsu mutē.

Varēja gadīties, ka Ripsu tajā brīdī bija ļoti izsalcis un apēda visus ķērpjus, kas nokrita sniegā, līdz kokā to vairs nepalika nemaz. Anteri rāpās lejā, bet tur viņu sagaidīja briedēns ar saviem asajiem radziņiem. Viņ� bukņīja zēnam pa dibenu, un nu kļuva pavisam skaidrs, ko viņ� ar to gribēja teikt. Ripsu pieprasīja vēl, viņ� pavēlēja, lai zēns kāpj atpakaļ kokā.

Anteri mēģināja ieskaidrot, ka kokā vairs nav neviena ku�ķī�a un ka viņ� pat nedomā izbeigt barības meklē�anu, bet briedēns to nesaprata. Tikai ar lielām grūtībām zēnam izdevās nok|ūt zemē tā, lai Ripsu nesaplēstu viņa bikses.

Kad tas atkārtojās, nācās aizslēpot pēc padoma pie zinātāja un drauga � Brie�u Mati. Vecais brie�kopis, noklausījies Anteri stāstu, smējās līdz asarām. Kaut ko tādu viņ� vēl nebija dzirdējis.

� Būs kaut kas jāizdomā, � viņ� sacīja. � Ja nu mēs uzliktu tavam Ripsu galvā iemauktus ar pavadu, lai tu varētu viņu piesiet pie koka, kamēr pats kāp pēc ķērpjiem?

� Es nezinu, kā to dara, � zēns kļuva pavisam bēdīgs.

� Protams, � mierināja Brie�u Mati. � Meistari no debesīm nekrīt. Es uztaisī�u iemauktus un iemācī�u arī tev...

Viņi tūlīt pat ķērās pie darba, izmēģināja uz Ripsu galvas savu izgudrojumu � briedēns bija pienācis klāt �, un iemaukti bija gatavi. Vecais brie�kopis sameklēja mīkstu, bet stipru siksnu, tās mezgli nevarēja ne spiest, ne arī saberzt briedēna kaklu un pieri.

� Vai tu esi domājis par to, ka Ripsu vajadzētu iemācīt arī ko citu, nekā tikai ēst ķērpjus? � jautāja Brie�u Mati. � To viņ� prot arī bez mācī�anas ...

Anteri nezināja, ko atbildēt, un Brie�u Mati turpināja:

� Redzi, senāk brie�i kalpoja vairākiem mērķiem: no brie�u gaļas gatavoja da�ādus ēdienus, bet visā Lapzemē tos izmantoja kā vilcējspēku ,., Stiprs, apmācīts briedis vilka kamanas vai vieglas ragavas ar braucēju, bet vasarās pārnēsāja smagas nastas, ko cilvēks tam uzkrāva mugurā... Tagad brie�u vietā ir motorkamanas, tomēr arī briedi var izmantot un iemācīt viņu darīt to, ko tas veicis senāk. No �ī briedēna gan vēl nav nekāda liela labuma, bet mācīt viņu var, un tas jādara, kamēr viņ� vēl jauns.

� Vai es viņu paspētu apmācīt braukt iejūgā jau �oziem? � Anteri glu�i vai aizrāvās elpa.

� īstas ziemeļbrie�u kamanas viņ� vēl tik drīz nespēs pavilkt, un diezin vai viņ� vispār to darīs, ja arī pratīs un spēs, � Mati spriedelēja.

� Bet tu ta�u pats tikko teici...

� Redzi, ziemeļbrie�u kamanas tagad vairs neviens neizgatavo un vecās jau iziet no ierindas. Tās vai nu kaut kur pūst, atslietas pret sienu, vai arī sacirstas malkā � progress traucas uz priek�u... Bet ciemā ir parādīju�ās plastmasas kamanas, ko cilvēki pērk bērniem. Tādas �is pērnā pavasara briedēns spētu pavilkt pa līdzenu zemi, pa ceļu vai taku un arī pat tad, ja uz tām sēdētu tu. Un martā vai aprīļa sākumā, kad sniegs būs cie�i sablīvējies, Ripsu noteikti spēs vilkt aiz sevis slēpotāju, tas ir � tevi pa�u.

� Līdz �im Ripsu vienmēr ir gājis aiz slēpotāja, � stāstīja Anteri. � Viņ� sabojā visas slēpju pēdas. Un jau vairākkārt ir sagandējis skolas slēpo�anas trasi, bet zēni vaino mani.

� Nu ar to jau tu vari tikt galā, piesien savu briedi... Bet es nupat runāju par vilcējbrie�iem. Visi par tādiem nekļūst, kaut arī tos apmāca... Tavs Ripsu gan �ķiet tāds, ka es nebrīnītos, ja viņ� tevi labprāt vizinātu pāri purviem un tīreļiem.

� Vai tad tas ir mans ziemeļbriedis? Un kā viņu var apmācīt? � Anteri taujāja. � Es gan to neprotu.

� Redzēs, redzēs, � Mati mierināja, � sabiedrības priek�sēdētājs jau zina par �o notikumu un steidzīgi sasauc brie�kopju sapulci. Kas attiecas uz Ripsu apmācī�anu, tad tas prasa daudz laika un pacietības. Ķersimies pie darba kaut vai rīt. �odien mēs esam izgatavoju�i Ripsu iemauktus, un tas nemaz nav tik maz. Ik dienu pa drusciņai � nedēļā sanāk daudz.

Apmēram marta vidū sākās Ripsu apmācī�ana.

Lapzemes diena bija ievērojami pagarinājusies, gaismas pietika no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā, ja bija nepiecie�ams, varēja izmantot arī mijkrē�ļa stundas. Anteri briedēns tika piesiets pie siksnas mājas tuvumā, tagad tas vairs nevarēja brīvi klaiņot pa ciema takām un ceļiem. Tā bija labāk un arī dro�āk, jo līdz ar gaismu un silto laiku par Lapzemes tundrām atguva interesi tūristu bari. Ma�īnu karavānas lielā ātrumā drāzās cauri ciemam pa autostrādi Nr. 4. Ja Ripsu tādā brīdī izietu uz �osejas, viņ� būtu uz vietas pagalam un sliktākajā gadījumā arī ma�īna dabūtu stipri ciest.

Bet ļauni neklājās arī pie siksnas. Cik nu atļāva tās garums, viņ� varēja pastaigāties, un barības netrūka. Zēns pienesa ķērpjus, zaru slotiņas un skostas, �ad un tad briedēns saņēma arī gabalu saldas maizes, ko rūpīgais kopējs �ādam nolūkam nēsāja kabatā. Pēc tam kad bija beigu�ās stundas un zēns bija aiznesis uz māju skolas somu, briedēna dzīvē sākās patīkamas pārmaiņas. Nu pienāca Ripsu kārta �sēdēt� skolas solā, bet Anteri bija skolotājs.

Ta�u inspektors vai pat skolas padomnieks un reizēm arī ministrs bija Brie�u Mati.

Lieldienas tajā gadā iekrita aprīlī, un lieldienu brīvlaikā varēja slēpot pa sērsnu. Sniega garoza bija tik cieta, ka tā itin labi noturēja Ripsu, kur� mazliet jau bija iemācījies vilkt aiz sevis slēpotāju. Viņ� prata pagriezties uz to pusi, kurp pavilka aiz pavadas siksnas, bet, tā kā brie�iem tāda ir tikai viena, tam vajadzēja saprast ar slēpotāja rokas mājienu... Tas notika tā: ar vadības siksnu, tas ir, ar to pa�u siksnu, pie kuras briedēns bija piesiets laukā, kad tas stāvēja uz vietas, deva ziņu pagriezties pa kreisi un tikai turp. Paklausot slēpotāja kreisās rokas mājienam, vajadzēja griezties pa labi. Ja gro�u siksnu turēja kreisajā rokā, visa vadības sistēma koncentrējās �ajā rokā: ja gro�i tika pievilkti, vajadzēja pagriezties pa kreisi, bet rokas mājiens nozīmēja labo pagriezienu. Ar labo roku slēpotājs savukārt turējās pie virves, kas bija izvilkta caur brie�a kājstarpi un piesieta pie kakla lāpstiņu vietā.

Ripsu �ī skola nebija viegla, bet arī zēnam nācās daudz ko iemācīties. Reizēm briedēnam viss tā apnika, ka viņ� kļuva spītīgs, un tad viņ� bija jāsoda. Anteri tas ne visai labi izdevās, bet �ādos brī�os audzinā�anas darbā iejaucās Brie�u Mati un viss nostājās savās vietās.

� Ziemeļbriedis ir pa pusei me�onīgs dzīvnieks, un tam jāiemāca, kur� ir viņa saimnieks, � vecais vīrs sacīja. � Jo bargāka mācība, jo labak tā tiek apgūta ..;

Pirmās grūtības sākās tad, kad Ripsu atteicās iet pavadā. Atspērās ar visām �etrām kājām, un Anteri nepietika spēka to izkustināt. Nācās lūgt palīgā Brie�u Mati, un vecais brie�kopis pierādīja briedim, ka pakļauties saitei ir vislabākais, ko tas var darīt. Kaut arī briedis visiem spēkiem pretojās un beigās pat nogūlās zemē, tomēr darbs veicas. Tā tas labu laiku turpinājās, līdz Ripsu bija pārliecinājies, ka pretoties nav vērts. Briedim deva iespēju piecelties un izlemt pa�am. Gala rezultāts bija tāds, ka Ripsu sekoja savam vedējam, kaut arī siksna nemaz nebija nostiepta. Ripsu sāka iet pavadā un līdz ar to bija pabeidzis pirmo klasi.

Otra grūtākā stunda, kas prasīja daudz pacietības, bija iemācīt briedim vilkt kaut ko aiz sevis. Starp kājām izstieptā virve briedim likās neērta, bet smagums, kas bija piesiets tās galā, iedvesa bailes. Vajadzēja daudz spēka, lai noturētu Ripsu, kur� kā neprātīgs rāvās prom. Atkal kļuva nepiecie�ama Brie�u Mati pieredze un stingrā roka, lai savaldītu bailīgo dzīvnieku, ta�u pamazām Ripsu apguva arī �o mācību. Kādā brīdī pie virves piesēja egles galotni ar zariem pret kustības virzienu, lai briedis uz kakla un lāpstiņām sajustu slodzi. Galu galā vairs nebija vajadzības staigāt briedim blakus, siksnu varēja pagarināt, un Ripsu pats sekoja saimniekam. Tā viņ� pabeidza otro klasi un ieguva diplomu.

Pats pēdējais, ko briedim nācās apgūt, bija vadības signāli. Tas padevās grūti, un mācības prasīja gan pacietību, gan stingrību. Arī pats Anteri jutās kā skolēns, jo sākumā �ķita pāri spēkiem turēt reizē vadības gro�us, turēties pie virves un nostāvēt līdzsvarā uz slēpēm, kamēr Ripsu skrēja, cik spēja. Vairākas reizes gadījās tā, ka vai nu Ripsu mazās pieredzes, vai zēna izdarītās kļūmes dēļ virves siksnas bezcerīgi sapinas un zēns kopā ar vilcēju un slēpēm sapinās mud�eklī. Tādā gadījumā palīdzēja Brie�u Mati smiekli, un tas bija vienīgais, kas glāba arī Anteri, jo dusmas un veltīgs satraukums te nederēja. Varbūt arī Ripsu būtu sācis aizgūtnēm smieties, ja tikai mācētu.

Kādu dienu Anteri un Ripsu kopīgais treniņa izbrauciens noritēja bez sare�ģījumiem. Brie�u Mati acis grumbainajā sejā iemirdzējās, un viņ� sacīja:

� Nu, par �ādu braucienu var pie�ķirt vadītāja tiesības.

� Vai tad brie�kopjiem dod arī vadītāja tiesības? � zēns jautāja. � Laikam ta�u ne.

� Kā nu ne. Rovaniemi, Polārā loka namā, tūristi var braukt ar apmācītiem ziemeļbrie�iem, un tur ir arī īpa�a skola, � Mati zināja pastāstīt. � Var būt, ka tādas ir arī citur Lapzemē, un, ja tūristam izdodas pavizināties ar ziemeļbriedi un nostāvēt uz kājām kamanās, kamēr briedis apmet loku ap ezeru, viņ� saņem vadītāja tiesības.

� Tās nu gan ir muļķības! � Anteri brīnījās.

� Nemaz ne. Uz �īm tiesībām ir nopietni paraksti un iespaidīgi zīmogi, un tūrists, atgrie�oties mājās, tās ierāmē un piekar pie sienas, � vecais brie�kopis turpināja. � Manuprāt, tas ir labs izgudrojums � no sāmu viedokļa. Proti, par �īm vadītāju tiesībām ir jāmaksā, un nauda paliek �eit, Lapzemē.

� Lai nu tā būtu, � zēns piekrita. � Bet no ziemeļbrie�a apmācī�anas tūristi gan neko nesajēdz.

� Nē. Tie ir citi vīri, kas to prot, � sacīja Brie�u Mati.

Darba bija daudz, un dienas aizlidoja kā vēja spārniem. Zēnam pat neatlika laika atcerēties vecās mājas, kas bija paliku�as zem ūdens un biezā ledus, un arī vectētiņu, kur� viens pats pārziemoja savā tundras būdiņā netālu no biju�ās dzīvesvietas. Ziemā tēvs divas reizes bija veicis grūto ceļojumu pie vectētiņa un aizvedis viņam ēdamo, pie kā cilvēks tomēr pieradis, vienalga, vai viņ� mitinājās Lapzemē vai kādā apdzīvotākā novadā. Vectētiņ� prata novērtēt sāli, cukuru, kafiju un tabaku,� ta�u viņ� nevēlējās pārvākties dzīvot uz tuvākajām vietām, kur �ie produkti bija dabūjami. Protams, vectētiņam vajadzēja arī maizi un miltus. Tundrā labība neaug, bet veco māju mazie lauki palika zem ūdens. Zivis un gaļu vectētiņ� ņēma no dabas. Rudenī viņ� bija no�āvis briedi, un mākslīgā ūdenskrātuve, īpa�i upju pietekas, bija pilnas ar zivīm.

Zivis, protams, gar�oja arī citiem. Un tagad, lieldienu brīvlaikā, zvejā gatavojās doties Anteri ar tēvu... Vecāki ilgi apspriedās, vai zēnu ņemt līdzi tik garā ceļojumā. Ja viņiem piederētu mo-torkamanas, ar to jautājums būtu iz�ķirts. Tas būtu skaidrs arī tad, ja zēnam vajadzētu noslēpot garās jūdzes turp un atpakaļ: viņu atstātu mājas, un citu iespēju būtu lieki apspriest. Bet nu bija Ripsu, ar ko zēns, likās, tiks galā glu�i labi. Vai jaunais brie�kopis spēs praksē pierādīt, ka brie�a izglāb�ana no bada nāves, visas rūpes un grūtības, to apmācot, nav bijusi veltīga laika iz�ķie�ana?

Pats Anteri teica, ka viņ�, protams, tik�ot galā ar Ripsu. Māte aizliedza braukt, bet tēvs �aubījās.

� Aiziesim, pajautāsim Brie�u Mati, � Anteri ieteica.

Brie�u Mati teica, ka, kaut ari Ripsu vēl neesot pilnīgi izmācīts ziemeļbriedis, viņ� vilk�ot Anteri pa sērsnu kā pūciņu. Ripsu varētu vilkt arī tēvu, ja tikai viņ� mācētu briedi vadīt. Ja ceļ� vedī�ot pa purviem un tīreļiem, kur netraucēs koki, tad briedis un zēns atstā�ot sev aiz muguras visus, pat labākos slēpotājus.

� Manuprāt, nekas netraucē ņemt zēnu līdzi, � sacīja vecais brie�kopis. � Briedis ir apmācīts tie�i ar tādu nolūku, un te nu atklāsies viņa spējas... Bet zēns varēs palīdzēt zvejot. Vienam pa�am ta�u grūti palaist tīklus zem ledus.

Tēvs piekrita... Brie�u Mati mazajā dzīvoklītī viņi vēl iedzēra kafiju un parunājās par �o un to. Izvadīdams ciemiņus, vecais brie�kopis sacīja:

� Nu, tad laimīgu ceļul Labu veiksmi zvejā un lielas zivisl Un tu, zēn, atved vecajam Brie�u Mati kādu vēdzeli, �oziem ta�u esam tik labi sadarboju�ies.

Līdz ar to viss bija skaidrs un jautājums par Anteri līdzi ņem�anu iz�ķirts... Pirms lieldienu brīvlaika zvejas savu pavasara sanāksmi noturēja brie�kopju biedrība, kur tika spriests un lemts par ganību �ogiem un būdu celtniecību brie�kopjiem, pavasara atne�anos un daudziem citiem jautājumiem, kam ir sakars ar brie�kopību. Tika izlemts arī Ripsu liktenis, un �o brīdi Anteri gaidīja ar sasprindzinājumu un bailēm.

Brie�u Mati jau sen bija pateicis, kad notiks sēde, bet to izziņoja arī laikrakstā. Vecais brie�kopis bija arī mierinājis zēnu un apliecinājis, ka brie�kopji ir kārtīgi cilvēki un ar prieku uzņems savā pulkā jebkuru, kas pa īstam-interesējas par brie�iem.

� Bet ja nu viņi tomēr man atņem Ripsu? � zēns nespēja nomierināties.

� Tam es neticu. Par �o lietu esmu runājis ar brie�kopju biedrības priek�sēdētāju, un viņ� arī domā, ka lieta tiks izlemta tev par labu. Bet priek�sēdētājs viens nevar neko nolemt.

Sapulce notika lielā mājā netālu no skolas. Kad Anteri pēc stundām ieradās tās pagalmā, tur bija vairākas motorkamanas un viens brie�u iejūgs, liels ziemeļbriedis ar skaistiem ragiem ēda skostas no ragavām, kurās bija atvedis savu saimnieku.

Zālē visas vietas jau bija aizņemtas, un to pat nepietika, tāpēc da�i sēdēja uz grīdas. Daudzi bija ģērbu�ies krāsainos sāmu mēteļos ar greznām jostām, gandrīz visiem kājās sāmu zābaki, no ziemeļbrie�u ādas �ūti silti apavi ar ko�ām lentēm. Zēns saprata, ka brie�u īpa�niekiem �is bija svinīgs notikums, tādēļ visi bija attiecīgi uzposu�ies. Bet pa�i lielākie svētki brie�kopjiem un arī citiem sākās tad, kad tika sadalīts kopīgais bars, � nu brie�kopji saņēma algu par savu darbu vai, citiem vārdiem, novāca ra�u brie�u tīrumā. To Anteri zināja. Pats viņ� baru no�ķir�anā nekad nebija piedalījies, bet dzirdējis par to tikai nostāstus � pirmām kārtām no sava drauga Brie�u Mati.

Anteri draugs arī tagad atradās �eit. Zēns pāmanīja viņu netālu no galda, kas bija nolikts zāles galāun aiz kura sēdēja visskaistākajā tautas tērpā ģērbies kustīgs vīrietis ar brūnām acīm. Zēns nodomāja, ka tas dro�i vien ir priek�sēdētājs.

Anteri sasveicinājās un gribēja palikt pie durvīm, bet Brie�u Mati jau paguva viņu ieraudzīt un atbrīvoja vietu sev blakus uz sola, kur jau bija daudz sēdētāju. Zēns devās pie drauga, apsēdās un sāka klausīties.

Tikko kāds lēmums bija pieņemts, priek�sēdētājs uzsita ar āmuriņu, bet sekretārs, kas sēdēja viņam blakus, to ierakstīja protokolā. Tad iestājās mazs klusuma brīdis un priek�sēdētājs paskatījās uz Anteri. Viņ� noklepojās un sāka runāt:

� ... un tagad mūsu pulkam pievienojies jauns puisis, kur� grib kļūt par brie�kopi un, cik es zinu, ar savu darbu pierādījis, ka �im amatam der. Viņ� sē� tur � blakus Brie�u Mati, un viņam ir soma uz muguras. Acīmredzot tajā salikts ēdamais nedēļai, jo viņ� gatavojas doties me�ā pie brie�iem...

Brie�kopji par �o joku skaļi iesmējās, un Anteri pamanīja, ka skolas soma tie�ām palikusi uz muguras. Zēns nosarka un pārmeta sev, ka nebija to noņēmis un atstājis priek�namā. Nu viņ� to veicīgi noslidināja no muguras un nolika uz grīdas sev pie kājām. Bet priek�sēdētājs turpināja:

� Sā jaunā brie�kopja vārds ir Anteri, un viņ� izglāba vienu sabiedrības briedēnu no bada naves. Slēpodams no Kaltio purva puses, Anteri atrada lopiņu pusdzīvu zem kādas egles, pabaroja to un rūpējās, lai tas atveseļotos. Tā man tika stāstīts ... Vai tā bija?

Zēns saprata, ka jautājums domāts viņam. Piecēlās tāpat kā skolā, kad vajadzēja atbildēt.

� Tā bija gan. Bet es viens pats neko nebūtu pratis, Brie�u Mati...

� Brie�u Mati nopelni visiem zināmi, � sacīja priek�sēdētājs. � Tomēr tu biji tas, kur� atrada briedēnu un sniedza viņam pirmo palīdzību... Par to der padomāt arī mums, kas ar motorkama-nām brauc garām visām eglēm un �ajā troksnī nevar saklausīt, ja kāds sauc pēc palīdzības... Bet tu, Anteri, vari apsēsties, jeb nē, vispirms sniedz visiem roku, lai mēs varētu ar tevi iepazīties. Mums jāpazīst vienam otru, jo visi strādājam vienā nozarē.

Anteri apstaigāja zāli un sniedza roku visiem, kas piedalījās sapulcē. Viņa roku spieda daudzas spēcīgas rokas. Tā bija satrauco�a un moko�a apgaita, un zēns jutās tik apmulsis, ka beigās pasniedza roku arī savam draugam Brie�u Mati. Vecais brie�kopis paspieda to cie�i un draudzīgi ar savu aprepēju�o plaukstu, un Anteri tā arī nesaprata, vai viņ� izdarījis kādu aplamību vai arī ne.

� Un nu �is Anteri izglābto briedi gribētu paturēt sev. Dzīvnieks vēl nav apzīmogots, un mēs nezinām, kam tas pieder. Kādas būtu jūsu domas?

Balsu murdoņa vēstīja, ka visi tam piekrīt.

� Es arī tā domāju, � sacīja priek�sēdētājs.

� Tāda �ī tradīcija ir bijusi kop� seniem laikiem. Briedis tātad pieder Anteri. Ierakstīsim to protokolā ... Sim jaunajam brie�kopim vajadzētu savu īpa�uma zīmi. Tomēr �o jautājumu mēs te neesam tiesīgi izlemt. Varam vienīgi ieteikt Brie�kopju biedrību savienībai, kurai tiesības �o priek�likumu noraidīt vai pieņemt. Ko tu gribi teikt, Brie�u Mati?

� Sākumā varētu iegriezt manu zīmi, tad briedis nepazudīs, gadījumā ja brie�kopju savienības lēmums aizkavēsies.

� Tā ir laba doma, � piekrita priek�sēdētājs. � Brie�kopju savienība savu sēdi noturēs tikai vasarā, kad visi ziemeļbrie�i būs palaisti me�os... Kāda zīme tev ir?

. � Uz kreisās auss aug�pusē strīpiņa un uz labās auss divas strīpiņas aug�ā un divas apak�ā, � paskaidroja Brie�u Mati.

� Jā, tagad es atceros, � priek�sēdētājs teica.

� Kreisā auss tātad ir gandrīz brīva un tajā var iegriezt vēl kādu papildzīmi, kādas nevienam nav. Es varu aizdot zīmju reģistrācijas grāmatu, bet Brie�u Mati jau laikam zina no galvas visas mūsu biedrības un arī kaimiņu zīmes... Kā ir, Brie�u Mati, cik zīmju un brie�u īpa�nieku tu vēl atceries?

� Kādus divus trīs simtus. Kad biju jauns, tad zināju vairāk...

Sī sapulce zēnam bija devusi daudz. Līdz �im viņ� vēl neko nebija dzirdējis par ziemeļbrie�u iezīmē�anu. Anteri uzzināja, ka tika lietotas divpadsmit tūksto�u zīmju un ka to da�ādībai nebija robe�u. Anteri galvā vēl nedēļu pēc tam riņķoja vecie un tradicionālie nosaukumi, līdz Brie�u Mati pastāstīja, ko nozīmē ierobs, zars, �ķērsa, stakle, ķieģelis jeb grodi, iecirte jeb slīpē, putna pirksti un putna puspirksti vai arī lapsas celms.

Viņ� uzzināja arī, ka Lapzemē ir vairāk nekā divsimt tūksto�u ziemeļbrie�u. Tas nepavisam naV maz, un zēns juta, ka pasākums, kurā viņ�, pateicoties Ripsu, iesaistījies, nav vis sīks, bet gan tie�i otrādi � liels un godpilns.

Kupenas mirguļoja tā, kā tās var mirguļot tikai Lapzemē ziemas nogalē. Spīdēja saule, bet sniegā dzirkstīja tūksto�iem mazu sauļu. Katrs cietais sniega kristāliņ� uz zemes un sarmas pilnie koki vizēja tā, ka acis kļuva vai aklas.

Ripsu naskiem soļiem skrēja pa sērsnu, kas bija tik cieta, ka viņa nagi atstāja sniegā tikai vieglas pēdas. Anteri, stāvēdams uz slēpēm un turēdamies pie virves, traucās viņam pakaļ.

Tavu traku braucienul

Sākumā Ripsu bija ietiepies, un tēvs jau sāka domāt, ka no dēla ceļojuma nekas neiznāks. Bet tad briedis un zēns sāka rīkoties saskaņoti, un nu jau bija aiz muguras vismaz desmit kilometru. Tēvs bija palicis tālu iepakaļ. Anteri, kad viņ� pie Kepeleāpas tīreļa strauta apturēja Ripsu uz ceļa un varēja atskatīties, purva otrā pusē pamanīja tikai mazu punktiņu.

Tie stāvēja un gaidīja. Punktiņ� ātri palielinājās, un drīz vien varēja saskatīt slēpotāju, kur� vilka mazas ragaviņas. Tas bija tēvs, un slēpoja viņ� ātri. Pa �ādu sērsnu gan ziemeļbriedim, gan slēpotājam ceļ� veicās raiti. Tomēr starpība bija. Tēvs piebraucis slaucīja sviedrus, turpretim zēnam gandrīz vai metās auksti.

Tēvs apsēdās uz ragaviņām, kurās bija sakrauti

ce|ojuma piederumi � motorzāģis, guļammaisi, cirvis, brezenta gabals, trīs tīkli un pārtika. Viņ� paņēma karti un sāka to pētīt. Brīdi pa brīdim paskatījās pulkstenī. Tad tēvs jautāja:

� Klausies, dēls, � vai tu proti orientēties?

� Mums skolā mazliet mācīja, � Anteri atbildēja. � Nu un tad?

� Kā būtu, ja mēs līdz vakaram iz�ķirtos?...

Zēns jau nobijās, iedomājies, ka tēvs viņu grib sūtīt atpakaļ uz mājām, bet tās bija veltīgas ba�as, jo tēvs turpināja:

� Pa�laik mēs dodamies uz Viuvalojoki pusi, �ī upe ietek Lokas mākslīgajā ūdenskrātuvē. Ja es būtu devies ce|ā viens, tad daļu būtu nobraucis ar autobusu. Bet tagad ir līdzi Ripsu, un tam autobusā neat|aus iekāpt... No �ejienes līdz autostrādei Nr. 4 ir apmēram trīs kilometri, un es paspētu līdz turienei aizslēpot tie�i līdz tā autobusa pienāk�anai, kas dodas uz zieme|iem. Apmēram pēc divām stundām es jau būtu Viuvalojoki upes līdzenumā, lai no turienes dotos uz upi. Bet vai tu pratīsi tur nokļūt? Es tev iedo�u karti, kompasu un parādī�u mar�rutu.

� Gan jau pratī�u, � ilgi nedomādams, atteica zēns.

� Oho! � tēvs iesaucās. � Pārāk liela pa�pārliecība nav uz labu. Tas var ierosināt uz pārgalvībām, bet tāda lieta tundrā neder... Tomēr pamēģināsim. Tu paņemsi mugursomu, ieliksi tajā nedaudz ēdiena un cirvi. Arī sērkociņus gadījumam, ja notiek kaut kas neparedzēts vai ja tev liksies, ka esi apmaldījies, � tādā gadījumā iededz ugunskuru. Dienā skaties, lai būtu daudz dūmu, bet naktī � gai�a un tāli saredzama uguns. Un neizbīsties. Vienalga lai kas notiktu, pirms rīta mēs satiksimies, bet cerams, ka viss ies, kā paredzēts.

Nosprauda uz kartes mar�rutu pāri purviem un tīreļiem. Tad tēvs ar kamanām devās uz �osejas pusi, un zēns palika viens. Uz viņa pleciem tagad gūlās atbildība par turpmāko ceļojumu, un viņam pa�am bija jānoturas pareizā virzienā; �ī atbildība spieda smagāk nekā patuk�ā mugursoma. Bet tēvs bija atstājis karti un pēc kompasa noteicis virzienu. Viņ� arī bija precīzi izskaidrojis da�ādas zīmes ceļa malā. �Tas nu gan būtu brīnums, ja es neatrastu Viuvalojoki upi,� zēns nodomāja.

� Kaut arī tā atrastos vienalga kādā Lapzemes nostūrī, es to tik un tā sameklē�u, � Anteri nomurmināja, lai sevi uzmundrinātu.

Bet tad viņam ienāca prātā tēva vārdi par pārgalvību, un viņ� saņēma sevi gro�os. Vajadzēja rīkoties prātīgi un uzmanīgi. Līdz Viuvalojoki upei bija savi trīsdesmit vai trīsdesmit pieci kilometri, un, ja viņ� nebūs piesardzīgs, ceļā var atgadīties kāda kļūme.

Zēns vēlreiz izpētīja karti un mēģināja iegaumēt mar�rutu. Viņ� atkal uzmeta acis kompasam, nostājās pareizā virzienā un paskatījās, kur atrodas saule. Anteri bija gatavs doties ceļā.

� Nu tā, Ripsu, � viņ� sacīja briedim. � Tagad parādi, ko tu spēj. Vai mēs būsim pirmie, kas iededzinās ugunskuru pie Viuvalojoki upes, vai arī to izdarīs tēvs ...

Tiku�i pāri zemes �aurumam starp Lielo un Mazo Hanhilehto birzi, zēns ar briedi nonāca pie purva, kur� taisnā ceļā veda pie mērķa... Tie

в г- 2406 pa�i purvi un tīreļi, kas vasarā bija neizbrienami, tagad ziemā un it īpa�i laikā, kad varēja braukt pa sērsnu, palīdzēja ātrāk tikt uz priek�u. �ķita, ka Ripsu to sajuta � viņ� raiti skrēja platiem, atsperīgiem soļiem. Protams, viņ� elpoja ātri, bet tīra skābekļa piesātinātā gaisa te bija papilnam. Izplētis nāsis, briedis ieelpoja plau�ām tik nepiecie�amo gaisu. Anteri ar savām slēpēm, kas labi slīdēja, nesvēra gandrīz neko � zēns viegli lidoja pāri kupenām.

Viņ� uzmanīja, lai tiktu ievērots pareizs virziens�, un klusi pie sevis murmināja vietu nosaukumus, kurus bija izlasījis kartē un dzirdējis, ka tos piemin tēvs:

�Tur ir Saiveljervi ezers. Tam pāri uz rietumiem � tā �, un priek�ā ir Kevitsa. Tēvs kādreiz stāstīja, ka �ī ezera krastā atrodoties zvejnieku seida � upurakmens. Nezin vai tas vēl joprojām nes laimi Saiveljervi ezera zvejniekiem? Tas man varētu atnest laimi tādā ziņā, ka es nonāktu īstajā vietā un mēs kopā ar tēvu sazvejotu daudz zivju, tiesa, ne �eit, bet gan Viuvalojoki upē... Nezin vai arī man vajadzētu paklanīties Kevitsas svētajam akmenim? Kāpēc lai es to nedarītu? Neviens ta�u neredz, un es nedomāju, ka no tā celtos kāds ļaunums... Nu, tas ir padarīts, lai gan, �ādi braucot, nekāda īsta paklanī�anās neiznāca. Pie tam es jau nemaz īsti nezinu, kurā vietā �is akmens atrodas. Vismaz uz to pusi paklanījos un labu vien gribēju, lai seida to ņem vērā...

Pa kreisi paliek Vaiskonpalo izdega, pa labi Ke-vitsansāri sala. Tagad jāpagrie� Ripsu strauji uz austrumiem, apkārt Vaiskoselkas kalnu grēdas dienvidaustrumu pusei, un tad pavērsies Hūtamo-apas tīrelis. Viss pareizi! Nu, saule spīd uz labā pleca, virziens ziemeļi � ziemeļrietumi. Tur aiz purva saliņas vajadzētu būt Louelampi ezeram.

Tagad pāri �im �aurumam � un nu priek�ā ir Loueāpas tīrelis, bet to es neredzē�u. Tas, cik atceros, ir trīs kilometrus gar�, tad mēs apbrauksim Loueselkes kalnu grēdas ziemeļu daļu, un priek�ā vajadzētu būt zīmei, kas izkliedētu �aubas... Pareizi, tur tā ir, Koitelainena, tundras josla, kas paceļas vairāk nekā �etri simti metru augstumā ...

Tēvs noteikti jau ir beidzis savu braucienu ar autobusu, uzkāpis uz slēpēm un dodas uz Viuva-lonvosa pusi, kur viņ� solījās aizkurt dūmojo�u ugunskuru. Bet mēs apstāsimies Koitelainenā, lai mazliet atvilktu elpu un iekostu. Tā mēs ar tēvu norunājām, un arī Brie�u Mati sacīja, ka tik jaunam briedim nevajadzētu likt skriet pārāk garu ceļa gabalu bez atpūtas... Palēnini mazliet soli, Ripsu, paskatīsimies, kur pie kokiem aug labi ķērpji. Man mugursomā ir sviestmaizes, bet tev jāatrod ēdamais tepat tundrā... Brie�u Mati sacīja, ka ziemeļbrie�u pusdienas meklējamas ceļmalā ...

Te ir Porkausojas strauts. Ja pareizi atceros, tad �is strauts ir viena no Alaliesijoki upes pietekām. Tā ieplūst Kitinenā, un mēs it kā dodamies pret straumi. Te arī paliksim!�

Zēns spēcīgi parāva aiz gro�iem, un Ripsu pagriezās �ķērsām brauk�anas virzienam. Tā bija zīme, ka jāapstājas, to Ripsu zināja. Ziemeļbrie�a sāni kustējās spēcīgi un mierīgi; viņ� nebija aizelsies. Ripsu ēda sniegu. Viņam slāpa.

Anteri pieslēpoja pie brie�a un paplik�ķināja tam kaklu. Tad izvilka virvi no brie�a kājstarpes un noņēma to pavisam. Gro�u otru galu pieseja pie stumbra. Tuvumā slējās koki, uz kuru zariem auga daudz ķērpju. Nekādas grūtības nesagādāja notriekt tos ar nūju kupenā, savākt kaudzē un nolikt ziemeļbrie�a priek�ā tik daudz, cik viņ� vienā reizē var apēst.

Tuvumā atradās sveķains celms. Zēns izņēma no mugursomas cirvi, at�ķīla no sausā celma skalus un aizdedzināja. Liesma alkatīgi pārņēma smar�īgo iekuru un pēc tam visu celmu. Aug�up slējās melns dūmu stabs, bet pat vismazākā vēsmiņa novirzīja dūmus sāņus, uzvēdīdama zēnam un�briedim saldenu smar�u... Viņ� pie sevis nodomāja, ka ugunskurs nemaz nav nepiecie�ams. Nebija nekā, ko vārīt, un arī trauka, kurā vārīt. Bet Ripsu vajadzēja mierīgi paēst, pēc tam mazliet atpūsties un pagremot. �eit viņam nāksies pavadīt pāris stundu, un tāpēc bija līksmāk, ja dega ugunskurs.

Zēnam patika dzīva uguns. Gāzes lampiņas gaisma mājās �ķita auksta, kaut arī tā bija gai�a. Anteri prātoja, vai viņam kādreiz varētu iepatikties arī elektriskā gaisma. Protams, tā, kā stāsta, esot tīra, ērta un praktiska, bet citādi sakarā ar elektrību viņam biju�i vienīgi nepatīkami pārdzīvojumi. Ugunskurs no sveķaina celma un nakts ugunskurs pie priedes, arī liesmas krāsnīs � �o uguni zēns pazina, un tā radīja dro�ības izjūtu.

Tiesa, pa�laik bija tik gai�s, ka liesmu tikko varēja saskatīt. Dūmi un to smar�a tomēr apliecināja, ka celms deg tā, kā tam jādeg. Uguns izplatīja arī siltumu.

Saule sildīja. Tā spīdēja pāri Koitelainenas tundrai no dienvidiem, no kurienes viņi bija atnāku�i. Zēns zināja, ka ir pienācis pusdienlaiks.

Anteri atnesa klēpi zaļu egļu zaru, nolēca no slēpēm un iemīdīja kupenā netālu no ugunskura . mazu iedobumu. Viņ� izlika zarus uz iedobuma malām un apsēdās. Tad izņēma no somas sviestmaizes un sāka ēst. Pa to laiku apskatījās karti, sameklēja vietu nosaukumus un nosprauda mar�rutu ce|a pēdējam posmam. Domas brīvi klaiņoja apkārt � pie kādreiz dzirdētā, lasītā, pārdzīvotā.

�Turpmākam ceļam nevajadzētu būt grūtam. Koitelainenas ziemeļu pusē līdzenajā tīrelī paceļas salu grupa. Kas �eit rakstīts? Kiurueijes vir�u klajums un sala Keikumaāpas tīrelī... Ko nozīmē �ie nosaukumi? Liekas, it kā tie pa�i gribētu pastāstīt kādu teiku. Diezin vai Brie�u Mati to zinātu? Tikko atgriezī�os no �ī brauciena, aizie�u pie viņa ar karti...

Laikrakstā nesen bija ziņa par to, ka �eit, Koite-laincnā, āmrijas nogalināju�as ziemeļbrie�us. Bija rakstīts, ka acīmredzot tur darboju�ies arī pāris vilku... Es neesmu pa īstam redzējis ne āmriju, ne vilku, tikai to attēlus. Vai tie varētu mitināties �ajā tundrā? Varbūt jau skatās �urp no kādas nogāzes un aplaizās, ieraudzīju�i Ripsu. Bet Ripsu es viņiem neatdo�u. Man ta�u ir cirvis, un bez* tam āmrija nekad neiedro�ināsies tuvoties cilvēkam. Cita lieta, ja uzbruktu vilks... Nemaz nebūtu tik slikti kādreiz dabūt rokā āmriju un pēc tam no biedrības krietnu naudas prēmiju. Bet vēl labāk būtu, ja nogalinātu vilku. Tikai to nevar bez bises. Vai tēvam ir līdzi bise? ...

Tur aiz Koitelainenas tundras līkumo Lielā Lui-rojoki upe. Tā pati upe tecēja garām vecajām mājām. Tur noteikti atrastos labas zvejas vietas, jo pat uz kartes upe izskatās ļoti plata. Bet tēvs stāstīja, ka esot dzirdējis, it kā lejpus dambja ķertās zivis neesot gar�īgas. Atkal nepatīkama lieta, par ko iepriek� neviens nebija stāstījis...

Vai nevajadzētu jau doties ceļā? Cik pulkstenis? Pulksteņa nav, bet var jau paskatīties kompasā.

Divi grādi � tas ir turpat stunda. Saule stāv apmēram trīs grādus no dienvidu iezīmītes uz ziemeļrietumu pusi. Tātad pulkstenis varētu būt pusdivi... Bet kāda man da|a gar to, cik pulkstenis! Pa�laik ta�u ir lieldienu brīvlaiks, un es atrodos tundrā, precīzs laiks te nevienam nav vajadzīgs, tikai saules lēkts un riets. Turklāt Ripsu vēl guļ. Lai nu paguļ � priek�ā gar� ceļ�. Kartes mērogs ir viens pret simts tūksto�iem. Viens centimetrs tātad līdzinās vienam kilometram. Sērkociņ� ir piecus centimetrus gar�. Viens, divi un vēl mazliet, tātad desmit kilometru un vēl drusku piedevām. Tas ir labi. Vajadzētu ar pirmo skrējienu tikt spraugā starp Kaitaselkas un Karinkiselkas kalnu grēdām, no turienes izplūst kāda Viuvalonjoki atteka, kurai pat nav nosaukuma. Ja ie�u gar krastu, katrā ziņā nonāk�u līdz lielajai upei. Un tad pavērsies tīrelis. Tas gan būtu brīnums, ja es tur neieraudzī�u tēva apsolītās dūmu grīstes...

Re, Ripsu piecēlās. Kāpēc viņ� tā skatās uz Koitelainenas pusi un ieplē� nāsis?

Sprie�ot pēc dūmiem, vēj� pū� no turienes. Katrā ziņā Ripsu sao� kaut ko īpa�u. Vai ta tiesām būtu ātnrija? Varbūt vilks? Visprātīgākais būtu doties projām no �īs vietas ...�

Anteri sakravāja somu, pacēla to uz muguras un devās pie sava vilcēja. Viņ� ieraudzīja, ka arkāns,_ pie kura bija piestiprināta virve, kaut arī trīskārtīgs, tomēr noberzis Ripsu kaklu un lāpstiņas ... Arkāns bija nopirkts par tēva iedoto naudu. Brie�u Mati bija devis padomus un pateicis izmērus. Tas bija pagatavots no Norvēģijā ra�otas darvotas kaņepju virves, un tā garums � divpadsmit vecās asis. Precīzi. Uz tās bija arkāna kauls vai kiela, no brie�raga darināta ierīce, ar diviem caurumiem. Pie viena bija piestiprināms arkāns, cauri otram brīvi slīdēja virve, kad vajadzēja ķert brie�us. Tagad vel ne, bet varbūt kādreiz ...

Ko darīt? Ja tievā, parupjā virve turpinās berzt, briedim var sākt sāpēt, un tas negribēs vairs vilkt.

Vajadzētu kaut ko izdomāt.

Tad zēns atcerējās, ka viņam ir līdzi mīksta �alle, kuru māte no rīta vai ar varu bija aptinusi viņam ap kaklu. Anteri to noņēma un apsēja briedim. Tad Anteri uzlika arkānu � un tie varēja doties ce|ā. Vēl tikai jāieliek virve Ripsu starp kājām, jāuzmet acis kompasam un saulei, lai ievērotu, no kuras puses tā apspīd ceļu.

�Brauc ar briedi�, zēns iedziedājās. Garākai ārijai viņam neatlika laika, jo visa uzmanība bija jāveltī tam, lai nostāvētu uz slēpēm un ievērotu pareizo virzienu.

Kādā vietā Koitelainenas tundras ziemeļu pusē Ripsu pēk�ņi apstājās un spītīgi grasījās nogriez-t\^es_v P? kreisi. Zēnam tas �ķita savādi, bet tad viņ� tālumā pie horizonta pamanīja tum�as nenosakāmas kaudzes. Viņ� lika Ripsu piebraukt tuvāk, apstādināja briedi un piesēja pie koka, bet atliku�os simts metrus līdz kaudzēm noslēpoja pats.

Tie bija ziemeļbrie�i � nogalināti ziemeļbrie�i. Te, tīreļa malā, redzēja piecus, varbūt me�ā bija vēl kāds. Viņu kakli bija pārkosti, uz pakaļkājām koduma brūces, da�am kājas bija nograuztas pavisam.

�Vai tie�ām āmrijas?� domāja zēns. Bet viņ� zināja, ka āmrija savu upuri bie�i nogalina me�ā, saplē� lāpstiņas un sānus, ko� briedim kumbrā. Bet �ie dzīvnieku līķi gulēja purvā, un brie�i bija nogalināti, pārko�ot kakla artērijas. Uz kupenām bija garas asiņu svītras ...

Tātad vilks? Varbūt vairāki vilki?

�Tagad gan vajadzētu, lai tēvs butu �eit...� zēns nodomāja.

Viņ� pieslēpoja pie nākamā beigtā dzīvnieka un pētīja sniegu. Sērsna bija tik cieta, ka uz tās nebija paliku�as nekādas pēdas, par kurām varētu pastāstīt tēvam. Viņ� atgriezās pie Ripsu un sagatavoja to ceļam.

Anteri palaida briedi skriet, cik jaudas.

Tēvs ar dēlu, kā jau bija norunāts, satikās Viu-valonvosā. Tēvs bija uzkūris ugunskuru ar pamatīgiem dūmiem. Mierīgā laikā dūmu stabs pacēlās tie�i gaisā un ilgi neizklīda, tā ka Anteri to ieraudzīja jau Viuvaloāpas tīrelī pāri Kaitaselkas kalnu grēdai. Kad viņ� no turienes pagriezās uz ziemeļiem un brauca gar Viuvalojas malu � tā bija lielā Viuvalojoki upes pieteka �, tad to varēja noteikt pavisam ne�aubīgi. Un tomēr tēvs bija panācies uz tīreļa malu un norūpējies vēroja purvu. Zēns apmierināts pamanīja, ka tēvam bija līdzi ierocis. Acīmredzot viņ� jau bija sagatavojies signalizēt, ja gadījumā dēls nebūtu parādījies laikā.

� Tiki gan galā, � tēvs priecīgi iesaucās. � Vai tu ļāvi savam Ripsu arī atpūsties, ja tik ātri atbrauci?

� Protams, � atteica zēns. Viņ� atraisīja virvi un piesēja dzīvnieku pie koka. � Kā jau runājām, Koitelainenas rietumu malā... Tur bija nogalināti ziemeļbrie�i.

� Ko teiks māte, ja uzzinās, ka tu esi viņas adīto �alli apsējis ap kaklu ziemeļbriedim? � sacīja tēvs, it kā nebūtu dzirdējis Anteri vārdus.

� Tur bija nogalināti ziemeļbrie�i, � zēns atkārtoja. � Es redzēju piecus. Laikam vilki. Vismaz divi.

� Nē ...

Tēvs jau bija pagatavojis ēdienu. Cilādams karoti, Anteri sīki pastāstīja par saviem novērojumiem. Kaut arī tēvs nebija brie�kopis, viņ� tomēr zināja, kas jādara. Tēvs sacīja, ka atpakaļceļā tiem abiem vajadzē�ot braukt garām ziemeļbrie�iem. Jānogrie�ot ausis, bet tā, lai tās pa pārim kopā saturētu ādas gabals. Ausis jāaizvedot kādam brie�kopim, lai tas pēc zīmēm noteiktu, kam ziemeļbrie�i pieder. Pēc īpa�nieka zīmēm un izmantojot atradēja liecības, brie�kopis varē�ot saņemt no valsts atlīdzību par zaudējumu.

�To turpmāk nedrīkst aizmirst,� zēns nodomāja.

Kaut arī tas likās savādi, tēvs nepieminēja ne

āmrijas, ne vilkus, tomēr Anteri pamanīja, ka viņ� pārbaudīja, vai ierocis pielādēts, un ielika savas jakas krū�u kabatā veselu kārbiņu ar patronām. Anteri ievēroja arī to, ka tēvs tur ieroci gatavībā un reizi pa reizei pamet skatienu uz tīre|a rietumiem un zieme|iem. Kad viņi pēc neilga laika sāka virzīties uz upi, lai palaistu tīklus zem ledus, tēvs ieteica ņemt līdzi arī Ripsu ...

Nu zēns redzēja, kā ielai� tīklus, kad upi klāj biezs ledus.

Vispirms sameklēja upmalā taisnu un labi garu kārti cilvēka rokas resnumā. Pēc tam atnesa divas zarainas bērza galotnes un vēl mietu, kuram bija atstāts klāt zars, kas veidoja kaut ko līdzīgu āķim.

Pēc tam tēvs paņēma motorzāģi un izzāģēja ledū palielu, iegarenu āliņģi. Lejup pa straumi, �ķērsām pāri upei izzāģēja vēl citus āliņģus, arī iegarenus, bet �aurākus par pirmo.Aliņģi kārtojās taisnā rindā ar mazliet lielākām atstarpēm nekā kārts garums. Anteri pa �o laiku darbojās kā mērnieka palīgs un pārnēsāja kārti no viena āliņģa uz otru. Beidzot tēvs nosprieda, ka āliņģu rinda ir tikpat gara kā tīkls, un izzāģēja vēl pēdējo, līdzīgu pirmajam, ar garāko malu upes tecē�anas virzienā.

Tad tēvs sameklēja kamanās virves rituli � ar plastmasas kārtiņu pārklātu ve|as auklu; zēnam �ķita, ka tā ir mātes aukla.

Virvi piesēja pie kārts tievākā gala un kārti pabāza zem ledus pirmajā āliņģī. Zēnam lika iet uz nākamo āliņģi un gaidīt, kad parādīsies kārts gals, tas jāsatver ar āķi. Turot kārti un stumjot to ar zaraino nūju uz priek�u, to varēja aizvadīt

līdz pēdējam āliņģim. Tur kārti atkal izcēla virs ledus un atraisīja virvi.

Nu virve zem ūdens sniedzās no pirmā līdz pēdējam āliņģim. Pēc tam tīklu piesēja pie virves. Kamēr tēvs pie pirmā āliņģa attina tīklu, Anteri pie pēdējā vilka virvi.

Tā tas turpinājās, līdz tēvs uzsauca, ka tīkls beidzoties un lai Anteri metot mieru. Abus tīkla galus, lai tas neaizslīdētu, piesēja pie nūjām, kas bija pārliktas �ķērsām pāri āliņģiem. Tēvs vēl palūkoja, lai tas būtu pareizi nostiprināts � ne pārāk cie�i, ne pārāk vaļīgi. Tīklam vajagot ļaut nogrimt līdz upes dibenam un palikt tur iekarinātam.

� Ja tīkls savilkts pārāk cie�i, � tēvs pamācīja, � tad zivis ķersies sliktāk, bet, ja aug�ējās malas saskarsies ar ledu, tīkls var piesalt, pēk�ņi uznākot aukstai naktij. Kā tādā gadījumā pārbaudīt tīklus un tos izcelt? Neko darīt, nāksies izzāģēt ledu visā tīkla garumā... Pludiņi var piesalt pie ledus arī tad, ja ūdens ir pārāk sekls. Tādēļ ziemas zvejā vispirms jāpārbauda, vai upe pietiekami dziļa. Sājā vietā tā tie�ām ir tāda, kā vajag. Es zināju �o upi jau pirms mākslīgās ūdenskrātuves ierīko�anas un pazīstu arī tagad, kad ūdens līmenis manāmi cēlies pēc ielejas applūdi-nā�anas.

Pirms krēslas viņi paspēja novietot zem ledus vēl otru tīklu. Bija pienācis pēdējais brīdis atgriezties Viuvalonvosā, lai sameklētu nakts priedi un uzslietu nojumi.

Priedi nenācās ilgi meklēt: tēvs to bija noskatījis jau dienā, gaidīdams dēlu. Arī nogāzt to un sazaģēt ugunskuram derīgos bluķos bija vieglāk nekā rudenī, jo molorzaģis Ieva prasmīgajās itikās ieslīdēja koksnē glu�i kā karsts nazis sviestā. Un tomēr zēnam bija darba gana: Ripsu ta�u vajadzēja piesiet labā vietā, arī sameklēt barību naktij.

Par to, kur novietot ziemeļbriedi, viņiem iznāca garāka saruna. Anteri gribēja piesiet Ripsu me�a pusē. Viņ� domāja, ja gadījumā saceltos vēj� vai sāktu snigt, �ī vieta būtu labi pasargāta. Bet tēvs iebilda, ka briedi vajadzētu piesiet �ajā pusē, lai to varētu saskatīt no naktsmītnes.

� Kādēļ tā? � Anteri jautāja. � Tur ta�u nav nevienas egles. Ja nu sāk snigt un ...

� �onakt sniega nebūs, � tēvs teica. � Un sals viņam nekaitē.. Es gribu viņu pasargāt no visa pārējā.

Zēnam likās, ka viņ� saprot, kāpēc ziemeļbriedi piesēja tur, kur ieteica tēvs, un ko viņ� bija domājis, sacīdams, ka gribot to pasargāt. Anteri tomēr nebilda ne vārda, savāca no purvmalas kokiem ķērpjus un nometa Ripsu priek�ā lielu kaudzi. Tad sāka darboties, lai pēc tēva norādījumiem savestu kārtībā naktsmītni.

Sis darbs viņam jau bija pazīstams. Tomēr salīdzinājumā ar rudeni atklājās daudz kas jauns. Sniegā nācās iemīdīt padziļinājumu zem visas brezenta telts pamatnes un lielākos sniega gabalus sakraut uz malām, skujas guļasvietā izlikt biezākā kārtā un rūpīgāk nekā vasarā, nakts ugunskuru iekārtot tuvāk un augstāk nekā rudenī un to iekurt vēl pirms naktsmiera.

� Kādēļ? � Anteri jautāja.

� Redzi, egļu zari un skujas ir sasalu�as,^ � skaidroja tēvs. � Tajās vēl palicis sasalu�ais sniegs, kaut gan mēģinājām to nokratīt. Skujām jāatkūst, jāsasilst un jāiz�ūst, pirms mēs liekamies uz tām gulēt... Varbūt esi piekusis?

� Ne pārāk ...

Viņi paēda vakariņas svaigā gaisā, un tikai tad tēvs paņēma no ragavām guļammaisus un izklāja tos siltumā pie ugunskura. Viņ� apsēdās purva pusē, un Anteri pamanīja, ka tēvs noliek ieroci pa ķērienam.

Aprīļa sākumā zilā vakara krēsla satumsa par nakti, pāri me�iem tīreļa viņā malā pacēlās mēness. Sākās auksta nakts. Dienā saule bija atkausējusi koku stumbrus dienvidu pusē, bet nu tie atkal sasala. �ur un tur spēra lausks, bet citādi visur valdīja klusums.

Vienīgi nometnes vietā dzirdēja nakts ugunskura kluso �ņākoņu un koku sprakstoņu, tiem pārogļojoties.

Tēvs klusi elpoja, vai viņ� gulēja?

Zēns apsēdās uz zariem un paskatījās pāri ugunskuram uz savu audzēkni purva malā. Arī Ripsu bija nolicies guļus... Vēl nesen Anteri bija mocījusi nojauta, ka �onakt kaut kas notiks. Nu �ī sajūta bija aprimusi, gandrīz izgaisusi. Viegli tirpa dienā piepūlētās rokas, mugura un kājas, bet miegs vēra ciet acu plakstiņus.

Viņ� nogūlās uz mīkstajām skujām un aizvilka guļammaisa rāvējslēdzēju līdz pa�ai aug�ai. Sajuta skuju smar�u. Skatoties cauri nakts ugunskura siltajam gaisam, likās, ka tuvākie koki dreb. Zēns aizmigdams nodomāja, ka būtu labi, ja zinātu izskaidrojumu arī �ai parādībai.

Anteri nemanīja, kurā brīdī viņ� pārkāpa sapņu pasaules slieksni.

Divi �āvieni...

Skro�u stobra mīkstais pauk�ķis un tūlīt pec tam � ass lodes svilpiens.

Pirms zēns paspēja atvērt acis, un tas bija viens mirklis, viņ� jau zināja, kas noticis. Anteri uzrāvās sēdus un izmisīgi centās atvilkt rāvējslēdzēju. Pirksti neklausīja... Tēvs, izkāpis no sava gu|ammaisa, stāvēja blakus zem nojumes. Zēns redzēja tikai viņa kājas un dzirdēja, kā tēvs pielādēja ieroci.

Ripsu lēkāja un trakoja pie saites purva malā � bet varbūt tie bija tikai nakts ugunskura radītie māņi un Anteri redzēja to, kā patiesībā nemaz nav, nē, pavisam noteikti � tas bija Ripsu, kur� lēkāja un rāvās prom, cik nu atjāva siksna. No aug�as skanēja tēva balss, viņ� kaut ko nomurmināja caur zobiem. Tas �ķita kā lādē�anās. Tad varēja sadzirdēt asu knak�ķi, un Anteri saprata, ka ierocis ir atkal uzlādēts un aizslēgs ciet. Viņ� pat nepaspēja pagriezties, lai apskatītos, kad atkal norībēja divi �āvieni.

Tēvs atlieca iero�a stobrus, un dūmojo�ās �aulas, atsitu�ās pret brezenta drēbi, nokrita skujās..

� Kas tai plintei noticis? � tēvs lādējās. � Paņēmu līdzi īstās vilku skrotis, te nu tās ir. Mūsu pārgudre|i pat neprot izliet īstas skrotis... Un renku|u stobrs! Es ta�u senāk pratu �aut.

Kāpēc tēvs tā uztraucās? Zēns neredzēja nekā, uz ko vajadzētu �aut...

� Pie velna, tie gribēja aizstiept Ripsu, � tēvs sacīja. � Dēla briedi... Tomēr paspēja

aizlaisties. Nē, es gan neticu, ka būtu trāpījis. Vienam vai otram. Vai abiem. Jāiet paskatīties...

Tēvs uzvilka zābakus, un Anteri beidzot atrada rāvējslēdzēja cilpiņu. Viņ� izlīda no guļammaisa un arī apāva kājas. Ievēroja, ka mēness jau norietējis un austrumu pusē sārtojās pamale, vēstīdama drīzu saullēktu.

� Tā jau domāju! � tēvs iesaucās, pētīdams sniegu. � Nāc, dēls, apskaties! Hei, vai tu jau esi pamodies? Apauj kājas un skrien �urp! Un paņem līdzi lukturīti, tas ir mugursomas sānu kabatiņā... Slēpes nav vajadzīgas, kupena noturēs kaut vai zirgu ...

Zēns sameklēja kabatas spuldzi un steidzās pie tēva. Gaismas aplis apspīdēja to, ko viņ� redzēja arī tāpat: asiņainas pēdas. Tum�ām asins pilēm no�ļakstīts pla�s laukums. Kādā vietā pēdas saplūda kopā samērā platā līnijā un virzījās uz Viuvalonvosas pusi.

� Precīzi trāpīts, � sacīja tēvs. � Es jau nobrīnījos, vai tie�ām �auju tik slikti, ka �iem pat ne spalviņa nepakustējās... Bet kur tad otrs? Bija divi. Iesim paskatīties, vai tie�ām tas aizlaidies projām bez skrambiņas. Tas gan stāvēja tālāk.

� Kas tie tādi bija? � Anteri jautāja.

� Kas? Tu ta�u pats man vakar vakarā stāstīji, kas �ai malā siro, � atteica tēvs. � Tad es gan mazliet �aubījos, bet nu vairs ne. Tie bija vilki, un tas man liekas pavisam savādi. Sajās augstienēs un tik tālu no austrumu robe�as tie nav redzēti gadu desmitiem... Gribēja nogrābt Ripsu.

Viņi griezās atpaka) un, pagāju�i garām teltij un Ripsu, devās uz tīreļa malu.

� Skaties, arī tam trāpīts! � tēvs iesaucās.

� Un pie.tam pamatīgi � no mūsu viedokļa. Atnes no telts cirvi un stāvi aiz manis. Vilks nevar būt pārāk tālu.

Anteri aizskrēja uz naktsmītni un atnesa cirvi. Viņam, tāpat kā tēvam, nebija rokās cimdu, bet sasprindzinājumā nemaz nejuta rīta vēsumu.

� Nevajag steigties, � klusinātā balsī sacīja tēvs. � Lai ataust gaisma, tad redzēsim labāk... Otrs zagās klāt no me�a puses, bet �is � no �ejienes. Gandrīz ielenca mūsu Ripsu. Vienā pusē mūsu telts, bet tur abās pusēs stāvēja vilki. Tikai viens virziens palika brīvs: uz ziemeļiem. Bet tur sākās vairākus kilometrus gar� tīrelis, un vilki bija aprēķināju�i: ja ne ātrāk, tad vismaz tur viņi iecirtīs zobus Ripsu kaklā. Vilki ir viltīgi. Bet �oreiz gan kļūdījās.

� Kādēļ tie nogalina vairāk, nekā tiem nepiecie�ams? � jautāja zēns. � Tā darot arī āmri-jas � to man stāstīja skolotājs un Brie�u A\ati.

� Kādēļ mēs rudenī no�āvām vairāk putnu nekā spējām apēst vienā ēdienreizē, vai atceries? Kādēļ māte nopērk veikalā vairāk pārtikas, nekā vajadzīgs vienai dienai? � savukārt jautāja tēvs.

� Kas attiecas uz āmriju, tad tai pa�laik ir mazuļi. Mātītei tie jāzīda un jārūpējas par tiem, un, kad mazuļi paaugsies, jāpienes barība. Zīdī�anas laikā nevar veikt garus medību pārgājienus. Un tad ir labi, ja tuvumā guļ nogalināti ziemeļbrie�i. Jo vairāk to ir, jo pilnāki vēderi... Paskaties uz kupenu!

Zēns ieraudzīja, ka gar purva malu gandrīz vienlaidus stiepjas tum�a svītra.

� Dro�i vien, kamēr atradīsim, tas jau būs beigts, � sprieda tēvs. � Ja jau ir zaudēts tik daudz asiņu, tad ilgi vis nedzīvos ... Lūk!

Tur viņ� gulēja � brie�u slepkava. Blakus mazai purva priedītei. Vai beigts?

� Pakustējās, vai man tikai tā likās? � nomurmināja tēvs. � Viņ� guļ, pagriezis galvu uz mūsu pusi. Vilks zināja, no kurienes mēs nāksim... Tu, dēls, paliec te un turi cirvi gatavībā. Es paie�u sānis un katram gadījumam iz�au�u vēlreiz. Par plēsoņām nekad nevar zināt, ko tie darīs, un ar vilku es nekad vēl neesmu ticies aci pret aci. Pelē�a ka�oks pieder mums, tas nu ir pavisam skaidrs.

Tēvs pagāja da�us soļus sāņus, pietupās un iz�āva pa lo�u stobru no apmēram trīsdesmit �etrdesmit metru attāluma. Spalgais troksnis aizlidoja līdz tīreļa otrai malai un atgriezās kā atbalss.

Vai zvērs sakustējās? Vai bija tā, ka tas mazliet piecēlās uz kājām un pēc tam pēk�ņi atkal nokrita gar zemi? Katrā gadījumā mēģināt bēgt tam jau bija par vēlu. Sis vilks vairs nekad nenogalinās nevienu ziemeļbriedi...

� Urrā! � tēvs iesaucās. � Sī diena iesākās laimīgi. Tu, dēls, esi labs ceļabiedrs. Rudenī, kad bijām me�ā, no�āvām tik daudz putnu un vectētiņ� iedeva zivis. Un tagad... Vai tu maz saproti, ko �is vilks nozīmē mums un daudziem citiem? Laikam jau nē... Es paskaidro�u. Vispirms mēs saņemsim atalgojumu par vilka nogalina-�anu. To izmaksā valsts un varbūt arī vietējā brie�kopju biedrība. Tā būs liela nauda. Es nemaz nebrīnītos, ja vietējie brie�kopji kā ārkārtēju balvu mums uzdāvinātu vienu vai divus brie�us... Bez tam � āda. Mēģināsim to novilkt prasmīgi ar visiem nagiem, ausīm, purnu un asti. Kad mēs to apstrādāsim, dabūsim prāvu �ūksni no kāda tūrista vai vietējās viesnīcas īpa�nieka � ja vien negribēsim paturēt sev. Bet ko mēs ar to iesāksim ... Turklāt � �ī, �ķiet, ir vilcene. Vilkiem nupat kā bija pāro�anās laiks, un �ī pēc deviņām nedēļām būtu atnesusi �etrus vai � labākajā�gadījumā � pat astoņus mazuļus. Nākamajā gadā �ajās vietās pēc medījuma būtu dzinu�ies kādi desmit asinskārīgie plēsoņas. Briesmīgi pat iedomāties, ko tas varētu nozīmēt brie�kopībai... Klausies,'mēs paņemsim līdzi arī �ā vilka galvaskausu. Izvārīsim to un notīrīsim � tā būs jauka atmiņa par �o braucienu. Varbūt pat atradīsies kāds, kas gribēs to nopirkt par dārgu naudu...

Viņi aizvilka medījumu līdz naktsmītnei � tēvs turēja pie vienas priek�ķepas, dēls pie otras. Parasti mazrunīgais tēvs �oreiz mēļoja vienā laidā, stāstīja visādus atgadījumus un pa starpām priecīgi smējās.

� Vismaz mēne�a alga vienā mirklī! � viņ� vairākas reizes atkārtoja.

Ripsu sāka lēkāt un svaidīties, kad vēj� iepūta tam nāsīs vilka smaku, bet, tikko pie viņa bija piegājis zēns, dzīvnieks kļuva rāms un paņēma mutē ķērpju ku�ķīti. Tomēr viņ� vēl ilgi vērīgi skatījās apkārt.

� Un nu, dēls, uzvārīsim stipru rīta kafiju! � sacīja tēvs. � To mēs esam nopelnīju�i. Tad mēģināsim novilkt vilkam ādu un, kad būsim tiku�i ar to galā, dosimies pārbaudīt tīklus... Un zini, ko vēl: es do�os pa vilka pēdām. Viņ� ir ievainots, un ļoti iespējams, ka tepat netālu palicis atveseļoties. Ja ievainojums būs smags un it īpa�i vēderā, tam noteikti būs piemeties drudzis, un var gadīties, ka to pārsteidzu guļot. Labi vien ir, ka nedzināmies pakaļ tūlīt. Pa �itādu sniegu neviens slēpotājs to nepanāktu. Tagad pelēcis paliks tepat tuvumā un iespēja, ka es to noķer�u, palielinās ar katru brīdi... Kaut jel viņ� dotos uz Koite-lainenu. Varbūt �is vilku pāris bija nodomājis ierīkot tur midzeni...

Kafija melna kā piķis. Zēnam, kur� nebija pieradis lietot �o dzērienu, tā likās pārāk stipra. Viņ� to pateica tēvam, bet tas sāka skaļi smieties:

� Ha-ha, dēls! Ja gribi kļūt par brie�kopi, tev jāpierod pie stipras kafijas. Labākie brie�kopji vāra tādu kafiju, ka griez kaut vai ar nazi... Nu, tas bija tikai joks. Pieber mazliet sniegu, pie reizes arī atdzisīs.

Viņiem bija līdzi mātes gatavotās gardās sviestmaizes un smalkmaizītes, tiesa gan, jau sasalu�as. Ar asu nazi tomēr varēja sagriezt �ķēlēs, un, ja �īs �ķēles uzdūra uz iesma un paturēja virs ugunskura, tās gar�oja tik labi, it kā būtu tikko izņemtas no krāsns.

Kad vēderi bija pilni un kuksas izskalotas, tēvs sacīja:

� Nu tā... Vai nazis ir ass? Ja ne, tad iedod man, es to uztrī�u. Redzi, dēls, ja cilvēks ir labi sagatavojies ceļam uz tundru, viņam ir līdzi arī galoda.

Un pēc brī�a:

� Turi te, pie ķepas, tad es vilk�u �eit, tā... Ho-ho, �is ir ienesīgs darbs, dēls.

Tā pagāja divas stundas � samērā ilgs laiks, ja ņem vērā tēva prasmi veikt visus darbus, kas attiecas uz tundru. Toties pelē�a ka�oks tika novilkts pēc visiem �īs mākslas likumiem. Saglabāts katrs nags, abas ausis, bet no astes izņemti visi skriemeļi. Kā jau bija norunāts, viņi notīrīja arī vilka galvaskausu. Zēns visu laiku palīdzēja un pat sīkumos ievēroja, kā veicams �is darbs. Līdz ar to no �ī zvēra, iespējams, tika vairāk labuma nekā vienīgi nauda par veiksmīgo �āvienu rīta krēslā.

Viņi notīrīja asiņainās rokas, berzēdami tās ar mīksto sniegu, ko izkasīja no kupenām zem sērsnas. Tas gan saldēja, bet tā bija vienīgā iespēja, un pie ugunskura varēja atkal sasildīties. Pēk�ņais siltums sāpēja, tomēr �ķita patīkams. Vēl tikko salu�ās rokas sasila un kļuva sarkanas, varēja domāt, ka cimdi vairs nekad nebūs vajadzīgi, vienalga, kāds sprēgātu sals ...

Protams, cimdi bija vajadzīgi. Tos nācās uzvilkt jau tad, kad viņi gāja pārbaudīt tīklus. Ripsu atkal paņēma līdzi. Naktī labi atpūties, briedis bija mundrs un vilka slēpotājus pa rīta saulē mirguļojo�ām kupenām tik ātri, ka tiem saskrēja asaras acīs. Arī tēvs ļāva, lai Ripsu viņu velk. Tā bija varena virtene, kas brauca uz Viuvalonjoki upi: vispirms Ripsu, plati ieplētis nāsis, tad trīs metrus gara virve un Anteri, da�i metri virves un

tēvs, slaucīdams asaras, bet aiz tēva pa kupenu grambām lēkāja vieglās ragaviņas.

� Tas tik bija brauciens! � tēvs iesaucās, kad viņi nokļuva pie mērķa. � Nebūtu ticējis, ka Ripsu ir tik varens vilcējs. Viņ� ta�u skrien pa kupenām tikpat ātri kā motorkamanas... Brie�kopji gan ir stāstīju�i, ka ar kārtīgu ziemeļbriedi pa labu ceļu dienā varot nobraukt simt un pat divsimt kilometru, bet es �os stāstus tiku uzskatījis par tuk�u fantāziju. Nāksies mainīt savu viedokli....

Iepriek�ējā dienā viņi abus galējos āliņģus bija noklāju�i ar polietilēna plēvēm. Lai tie neaizsaltu, virs plēvēm sabēru�i sniegu. Nu tikai vajadzēja pavilkt sānis plēves kopā ar sniegu, un atklājās neaizsalu�ie āliņģi. Anteri nostājās vienā pusē, turēdams rokā kārti ar virvi, kuru bija gatavs mirklī atraisīt. Tēvs piegāja pie pēdējā āliņģa, paņēma mietu, uz kura tiek uztīts tīkls, un pieķērās pie tīkla aug�ējās malas.

Tas bija satrauco�s mirklis. Vai tīklā būs zivis?

Tēvs nometās uz ceļiem pie āliņģa. Kā jau visi zvejnieki, viņ� tiecās attālināt iz�ķiro�o momentu un tī�ām ilgāk paturēja rokās tīklu, lai justu, vai tur spārdās zivis. Tad pacēla galvu un uzsauca zēnam:

� Ir, ir! Ja zīmes nemāna, tad lielas... Klausies, noliec virvi uz ledus tā, lai tā varētu atritināties pati, un nāc �urp! Man tūlīt būs vajadzīgs palīgs, lai izņemtu zivis no tīkla... Piesien virves galu pie �ķērskoka, citādi tā ieslīdēs ūdenī.

Anteri izdarīja, ko lika, un steidzās pie tēva. Tur uz ledus jau locījās no tīkla atbrīvota līdaka, kas svēra vairākus kilogramus.

� Pamatīga, vai ne? � tēvs sacīja. � Un te būs vēl. Skat, kāds milzenis!

Arī tā bija līdaka un patie�ām liela.

� Domāju, ka būs savi �etri kilogrami, � atbrīvojis zivi no tīkla, apmierināts noteica tēvs.

� Pirmajos piecos metros se�i kilogrami. Ja tā turpināsies, būs grūti aizvest uz mājām.

Zivis nāca un nāca. Loms bija vienmērīgi sadalīts pa visu tīklu. Visvairāk tur bija līdaku, bet atradās arī pa treknai sīgai, lielai forelei un vēdzelei. Sākumā nemierīga, bet rīta salā drīz vien sastingusī kaudze āliņģa malā tie�ām �ķita milzīgi liela.

� Divdesmit pieci kilogrami, � sacīja tēvs.

� Vismaz. Un tas ir tikai iesākums... Patiesībā mazliet neērti par tādu alkatību, bet ko lai dara. Tā jau ir laupī�ana, nevis pareiza ūdens bagātību izmanto�ana, vienīgi nav �ēl to alkatīgo līdaku. Bet es sevi varu mierināt ar to, ka �is laupī�anas gars mūsu tundrā ir ienācis no citurienes. Pavisam skaidrs ir viens: ja ne es, tad kāds cits pievāks �īs zivis.

Tēvs �odien bija ārkārtīgi runīgs. Zēns pie sevis nodomāja, ka viņ� visā savā līdz�inējā mū�ā nav dzirdējis viņu tik daudz runājam kā �ajā rītā. Bet tēvs aizvien vēl turpināja:

� Tā, dēls, nedrīkst spriest, un senāk tā arī nesprieda. Tomēr, ja me�us gā� naudas dēļ un �ī nauda tiek citiem, tad mums jārodas jaunai attieksmei pret �ejienes bagātībām. Tiekdamies iegūt mantu, applūdina milzīgas zemes platības, vietējiem iedzīvotājiem pavēl pārcelties uz citām vietām, pie tam pat neuzklausot �o cilvēku domas, it īpa�i, ja tie ir zemākas kārtas! Un to dara nepārtraukti, gadu desmitiem ilgb t_āpēc būtu tīrais brīnums, ja arī pa�as dumjākās galvas no ta neko nemācītos... Tie�ām � katrs ir savas laimes kalējs. Sis teiciens der arī �odien, tas ir glu�i skaidrs. Bet vai tad nebūtu taisnīgi, ka laimīgs kļūtu ikviens, kas dzīvo uz �īs zemes? Tas nu tā, tagad ielaidīsim tīklu atpakaļ. Tu ej pie otra āliņģa un sāc vilkt.

Mazliet vēlāk, kad tīkls atkal bija zem ledus un viņi gatavojās doties tālāk, tēvs vēl piebilda:

� Aizmirsti, dēls, to, ko nupat tev sacīju. Tavs tēvs tikai izteica pats savas domas un mēģināja rast skaidrību jautājumos, ar kuriem nav spēju�as tikt galā arī daudz gudrākas galvas, kaut gan, bez �aubām, centu�ās to darīt. Tu esi jauns, un nākotne tev jāsaskata gai�a, lai būtu spēks doties tai pretī... Mēs visi braucam vienā laivā un neviens negribam, lai tā apgāztos. Ja gadīju�ies arī neprasmīgi līdzbraucēji, un tie�i viņi pa�laik tiku�i pie airiem, tad jānomaina airētāji. Skaidrs arī tas, ka pat vissliktākais airētājs iemācās irties, ja vien piespie� apstākļi... Tāpēc mūsu loms nav nekāds laupītāju loms, kaut arī gadījies tik liels. Mēs esam atbrauku�i �urp, nevis lai kļūtu bagātāki, bet gan meklēdami dieni�ķo maizi. Mēs ēdīsim �īs zivis � māte, tu un es. Aiznesīsim arī Brie�u Mati. Ja vēl otrs tīkls dos labu lomu un ja rīt no abiem tīkliem dabūsim vēl, tad zivju pietiks līdz vasarai.

Viņi piegāja pie otrā tīkla un pārbaudīja to. Zivju bija tikpat daudz un tādas pa�as kā pirmajā. Tēva mazās ragaviņas tika piekrautas gandrīz pilnas. Viņi pastūma tās kādu gabalu uz upes lejteci, izzāģēja āliņģi un sāka tīrīt zivis. Butu muļķīgi vest mājās galvas un ķidas, kas neder ē�anai un tomēr satur tre�o da|u loma.

Bija auksts, un stinga rokas. Zivis jau bija apsalu�as un pie tām pieķēries sniegs. Anteri sāka �ēloties, ka viņam salstot pirksti, un tēvs sacīja:

� Sasildi tos!

Zēns izbrīnījies paskatījās uz tēvu. Krastmalā nebija ugunskura: vai tēvs domāja, ka asiņainās rokas, kas turklāt bija aplipu�as ar zivju iek�ām, vajadzētu bāzt cimdos vai kabatās?

� Zvejnieki ziemā silda rokas āliņģī, � sacīja tēvs un iebāza savējās ūdenī. � Nac, pamēģini! Redzi, virs ūdens pa�laik ir desmit grādu sals, bet ūdens temperatūra noteikti ir virs nulles, jo tas ta�u ir �ķidrs.

Anteri piegāja pie āliņģa un darīja, kā tēvs ieteicis. Ūdens nebūt nelikās silts, bet skaidrs, ka siltāks nekā sniegs un gaiss virs ūdens. Tomēr sals stindzināja pirkstus, un tīrīt zivis kļuva aizvien grūtāk.

� Jā, nekāds īstais sildītājs jau nu tas āliņģis nav, � secināja tēvs. � Kad beigsim tīrīt, uzkursim mazu ugunskuriņu, tad sasildīsim rokas un uzvilksim sausus cimdus... Bet �īs zivis gan jāizķido tūlīt. Ja mums mājās būtu saldētava, tad cita lieta. Varētu ļaut zivīm te sasalt un ielikt tie�i saldētavā. Tīrīt vajadzētu tikai tad, ja gribētu ko gatavot. Bet mums nav pat elektrības.

� Māte tik bie�i runā par elektrību, � zēns sacīja.

� Tā gan... Klausies � kā tu domā, ja mēs nopirktu to mājeli, kurā pa�laik dzīvojam? Naudas mums tik daudz būtu, tās, ko mēs dabūjām par iepriek�ējo māju, zemi un lopiem. Varbūt kādreiz tiktu arī pie elektrības. Un saldētavas, kurā glabātos putni un zivis. Mātei tas katrā ziņā patiktu.

� Es esmu ar mieru, � zēns piekrita. � Vecajās mājās mēs tik un tā nekad nevarēsim atgriezties.

� Nevarēsim gan. Un es nezinu, uz kurieni mēs varētu pārcelties dzīvot, � tēvs turpināja.

� Te tomēr ir pazīstamas zvejas un medību vietas, tiesa, mazliet patālu, un tomēr.Vectētiņ� nebija ar mieru atstāt dzimto vietu, un mums jā-būt tik daudz spēka, lai dzīvotu tur, kur dzīvojam. Mēs ta�u nedosimies prom no Lapzemes, vai tu domā citādāk?

� Nē, � stingri noteica Anteri.

� Dod roku! � sacīja tēvs.

Viņi paspieda viens otram roku � tēvs un dēls. Tas notika rīta salā pāri kūpo�am āliņģim, un viņu rokas bija aukstas un novārtītas ar zivju iek�ām.

Kad tie atgriezās naktsmītnē, tēvs tūlīt sāka posties ceļā, lai dotos meklēt ievainoto vilku. Viņ� pārbaudīja Anteri mazo, vieglo mugursomu, pagarināja siksnas un uzlika sev uz muguras.

� Tā ir laba, � tēvs apmierināts noteica.

� Vai drīkst aizņemties?

Viņ� ielika somā da�as sviestmaizes, gabalu sālīta speķa, kārbu gaļas konservu, kafiju un cukuru.

�ā ēdiena pietiks divām dienām, sliktākā gadījumā � pat visām trim, � tēvs sacīja. � Kaut arī no mājām līdzi paņemtās rezerves izbeigsies, mednieks tundrā badā jau nu nenomirs. Protams, ja tam ir ierocis un ja prot �aut. Un arī bez tā. Bet tad viņam jāatsakās no galvenā mērķa.

� Vai tu tie�ām domā būt prom trīs dienas? � zēns brīnījās. � Un ko lai es viens pats iesāku? Kāpēc tu neņem līdzi kafijas kannu?

� Nejautā, dēls, visu uzreiz... Man ta�u ir �ī konservu kārba. Kad es to iztuk�o�u, tad tur varē�u vārīt visu ko. Un tā būs vieglāk... Vai es bū�u prom vienu dienu, divas vai trīs, to vēl nemāku pateikt... Un man liekas, ka mēs �ajā vietā vairs netiksimies, un tad jau tev būs darba pilnas rokas.

� Kā tad tā? � Anteri vēl joprojām brīnījās.

� Paskaties uz sauli! � Tēvs pamāja ar roku.

� Vai redzi, tai apkārt ir aplis. Man likās, ka es pagāju�o nakti redzēju apli arī ap mēnesi, bet līdz �im nejutos pavisam dro�s... Laiks mainīsies, un tas ir jāņem vērā, ja reiz atrodamies tik tālu no cilvēkiem.

Tēvs brīdi padomāja, paskatījās uz dēlu, uz ziemeļbriedi un tad sacīja:

� Tā, lūk... Ja es līdz rītrītam neatgriezī�os, tad tev ar Ripsu jādodas uz māju pusi... Darīsim tā: pirms aizie�anas es tev nogāzī�u priedi nakts ugunskuram, sagarinā�u to un paņem�u cirvi līdzi. Tu te pavadīsi visu dienu, atpūtīsies un pabarosi Ripsu, lai tas rīt spētu paskriet. Agri no rīta aizej uz upi un izņem no tīkliem lomu. Atstāj zivis tīklā neizķidātas, ieliec vienkār�i kamanās.

� Bet man ta�u pietiks laika izdarīt visu ko,� zēns mēģināja bilst.

� Nē, tev nebūs. Kā jau teicu, laiks mainīsies. Var uznākt siltums, un tad sērsna vairs nenesīs, var arī sākt stipri snigt, un tada gadījumā būs grūti pabraukt. Es �tomēr esmu pārliecināts, ka drīz sāksies skujplēsis.

� Kas tas tāds? � zēns ziņkārīgi jautāja.

� Tā ir tāda pavasara vētra, � atbildēja tēvs. � Tad nav labi uzturēties tundrā, arī pabraukt grūti. Zvēri tad iebēg savās alās un tālredzīgs tundrinieks meklē sev patvērumu, ja nepaspēj tikt līdz mājām.

� Bet mums te ir laba vieta, � ierunājās Anteri. � Ir gan telts, gan priedes visapkārt. Ja atstāsi man motorzāģi, es pats varē�u nolaist priedi. Mājās ta�u esmu zāģējis.

� Tas ir tiesa, bet �ī nav laba vieta, ja uznāk putenis. Apkārt daudzus kilometrus stiepjas tīreļi. �āda pavasara vētra ilgst vismaz divas diennaktis, ja ne vēl ilgāk. Jāmēģina nokļūt mājās, un tādēļ jādodas ceļā nekavējoties, tas ir vairāk nekā nepiecie�ams. Tu to varētu darīt jau �odien, bet baidos, ka līdz tumsai nepaspēsi tur nokļūt. Sprie�ot pēc visa, vētra sāksies tikai rīt pievakarē.

� Kādēļ to sauc par skujplēsi? � Anteri jautāja.

� Tas ir vecs nosaukums un norāda uz to, ka cilvēks ievērojis, cik mērķtiecīga ir daba, � tēvs stāstīja. � Redzi, pa�laik, kā tu esi pamanījis, ir labs sērsnas ceļ�. Tīreļi un purvi pavisam gludi, un me�ā sniega virskārta cieta. Arī koki to ir ievēroju�i, vēl pirms �eit parādīju�ies cilvēki. Tie�i �ajā laikā koki nobriedināju�i sēklas, lai tās varētu sākt dīgt. Tiesa, zem �iekuru zvīņām tas nobriest jau agrāk, un dīgtspēja tām rodas jau rudenī. Bet tikai tagad � pavasara saules un nakts salnu iespaidā �iekuru zvīņas ir pavēru�ās. Sēklas pa�as no sevis nokritu�as kupenā, bet pa īstam tās sāk krist tikai tad, ja uzpū� kārtīgs vēj�. Vētra tās izsēj uz stingrajām kupenām pa visu zemi... Pa�ā sākumā ir biju�as gadalaiku maiņas un da�ādi laika apstākļi, tikai tad parādīju�ies augi, arī koki piemēroju�ies laika apstākļiem. Kā beidzamais atnācis cilvēks � un arī tam bijis jāpiemērojas � vismaz �eit, Lapzemē. Tev ir jādodas uz mājām pēc iespējas agrāk no rīta, lai pirms vētras tiktu pajumtē, vai vismaz, pirms tā pieņemas spēkā... Vai tu atradīsi ceļu uz mājām?

� Bet tu pats, tēt? � Anteri jautāja.

� Es jau nu tundrā nepazudī�u, � tēvs atbildēja. � Zinu �eit visas būdiņas un atradī�u, kur paslēpties, ja ceļā pārsteigs vētra.

� Es arī tik�u galā, � apliecināja zēns.

� Ceļ� ir tas pats, kas braucot �urpu. Bez tam es zinu, ka uz rietumiem atrodas autostrāde Nr. 4, tai nevar nemanīti pāriet pāri.

� Tēv vajadzīgs kompass, � sacīja tēvs.

� Saule var nozust aiz mākoņiem, un tad vairs nevarēsi noteikt virzienu.

� Bet kā tad tu? � jautāja Anteri. � Mums ta�u ir tikai viens kompass.

� Iztik�u bez kompasa, � tēvs atbildēja.

� Katrs Lapzemes iedzīvotājs prot noteikt virzienu, kaut arī saule būtu paslēpusies. Arī tu pamazām apgūsi �o mākslu, bet tagad es vēl neiedro�inos sūtīt tevi ceļā tuk�ām rokām... Cita lieta, ja būtu bijis Sepi. Viņ� gan nokļūtu mājās jebkurā laikā un parādītu ceļu arī tev. Ripsu es vēl neuzticos. Bez tam, ja te būtu �epi, viņ�, protams, dotos man līdzi dzīt vilku. Tā ka, no �ī viedokļa raugoties, stāvoklis būtu glu�i tāds pats.

Sarunājoties ar dēlu, pamācot to un izskaidrojot da�ādas parādības, tēvs visu laiku darbojās. Viņ� nogāza priedi, sagarināja to nakts ugunskuram noderīgos bluķos, iegreba tajos rievas un sagatavoja skalus. Tad iebāza cirvi mugursomā, kura jau bija ielicis ēdamo. Bet vēl pirms tam tēvs nodrāza divus bērza iesmus, paņēma no zivju kaudzes divas treknas foreles, aiz�ķēla tās sānos, iebēra tur un vēdera dobumā sāli. Tad izdūra zivīm cauri asos iesmus un iebāza tos sniegā blakus ugunskuram. Anteri vajadzēja uzmanīt, kā zivis cepas, pagrozīt tās, lai vienlīdz labi apceptos abas puses, � un to viņ�, protams, prata izdarīt pats, bez tēva padoma un pamācībām. Beidzot zivis bija izcepu�ās, arī tēvs gatavs ceļam.

Viņi apsēdās teltī uz skujām un sāka ēst.

� Garda ir tāda ugunskurā cepta zivs, � sacīja tēvs. � Vislabākais ēdiens no visiem... Starp citu, kad būsi viens, ēd zivis, cik spēj. Un, kad tu tiksi ar savu vezumu mājās, ieroc tās sniegā. Visu lomu. Arī tās zivis, kuras noķersi rīt. Ar visiem tīkliem... Naktsmītni tu pratīsi izjaukt: brezentu ieklāj kamanu dibenā, mantas sakrauj virsū un malas sacel aug�ā, kā tu esi redzējis mani darām. Tad nebūs jābaidās, ka kaut kas varētu izkrist, ja kamanas apgāztos... Ja gribi vēl ko pajautāt, tad nu ir pēdējā iespēja.

� Man viss skaidrs, � zēns sacīja. � Laimīgu ceļu! Atgriezies, līdzko tiksi ar visu galā.

� Lai tev labi klājas. Mājās satiksimies.

Tēvs uzsita zēnam uz pleca un piecēlās kājās. Viņ� paņēma mugursomu, uzcēla to plecos, uzkāpa uz slēpēm un devās ceļā. Pirms pazust starp Viuvalonvosas kokiem, tēvs atskatījās un uzsauca:

� Paņem nogalināto brie�u ausis, ja paspēj un ja atradīsi vēl to vietu! Dari tā, kā es mācīju. Nazis ta�u tev ir?

� Ir gan. Skaidrs ...

Viņi pamāja viens otram ar roku. Anteri palika viens.

Anteri devās mājup ...

Līdz �im brīdim viss bija gājis labi, lai gan brauciens kļuva lēnāks un daudz nogurdino�āks nekā pirms divām naktīm. īpa�i grūti klājās Ripsu, kuram nu bija jāvelk kaut arī mazas, tomēr smagi piekrautas kamaniņas. Tās neslīdēja pa sērsnu tik viegli kā slēpes. Briedis mēģināja skriet, ta�u solis neizdevās tik bra�s kā �urpu braucot. Anteri, viņa saimnieks, slēpoja briedim gandrīz blakus, un starp ceļotājiem ļengani nokarājās gro�i. Varbūt dzīvnieks pie sevis domāja, ka tie velk savu vezumu abi. Viņ� nezināja, kas atrodas kamanās un kāpēc tās jāvelk, ta�u uzticējās savam jaunajam saimniekam, ļaudams �os jautājumus risināt Anteri taisnīgajam un gudrajam saprātam. Vienu gan Ripsu zināja pavisam noteikti, un proti: viņi dodas uz mājām. Priek�ā gaidīja gards ēdiens: ķērpji, mīksts siens, skostas, un vēl saimnieks reizēm iedeva arī pa maizes kumosiņam vai cukura gabaliņam. Tā visa deļ bija verts censties.

Pēc tēva aizie�anas Viuvalonvosā viss bija veicies labi, atbilsto�i viņa padomiem un norādījumiem � līdz pat �im rītam. Zēns bija saplucis savam audzēknim ķērpjus, ko gremot naktī. No tēva nolaistajiem bluķiem viņ� sakrāva jaunu ugunskuru, darīja to rūpīgi un prasmīgi, un tas bija gatavs vēl dienā. Anteri cepa un ēda zivis, kā bija ieteicis tēvs, un notiesāja tik daudz, ka sāka jau uztraukties, vai kuņģis spēs izturēt, turklāt līdz ar zivīm apēstais sāls uzdzina pamatīgas slāpes. Kopā ar Ripsu zēns aizskrēja līdz upei, atnesa no turienes pilnu polietilēna maisiņu ar ūdeni un uzvārīja tēju. Pirms slāpes mazliet ap-rimās, Anteri izdzēra vairākas krūzes � beigās viņam sajuka, cik to bija.

Viņ� vēlreiz devās uz upi cerībā aizvadīt laiku b|itkojot: viņi bija paņēmu�i līdzi arī �ibuļus. Bet nebija vergas, ar ko izcirst ledū āliņģi, trūka arī ledus urbja, bet cirvi tēvs bija paņēmis līdzi. To gan varētu izdarīt ar motorzāģi, bet tas tika atstāts pie naktsmītnes. Tādēļ Anteri paņēma nazi un ar to izurba caurumu plānajā ledū virs āliņģa. Kaut arī viņ� zināja, ka tepat tuvumā jābūt �tīk-liem, tomēr iegremdēja �ibuli. Tūlīt pat pieķērās kāda liela zivs, bet, kad zēns to gribēja izvilkt, zivs bija sapinusies tīklā. Nācās pārgriezt mak-�ķerauklu un cerēt, ka no rīta viņ� dabūs rokā gan zivi, gan labo vizuli. Un pareizi vien bija: vizulis atkal nokļuva pie saimnieka, bet zivs � ragavās. Tā bija pāris kilogramu smaga līdaka. Zēns, mēģinādams nosist laiku, aizslēpoja kādu puskilometru, sekodams vilka asiņainajām .pēdām un meklēdams tēva iz�auto patronu �aulas: ne slēpes, ne bēgo�ā pelē�a ķepas nebija atstāju�as cietajā sērsnā nekādas zīmes. Z�ns �o ceļu nobrauca pat divas reizes � vienreiz no rīta un otrreiz � mazliet pirms mijkrē�ļa iestā�anās. Tīrc|a malā viņ� paskatījās uz austrumiem, kurp veda pēdas. Bet tur pacēlās tikai da�as purva saliņas, un starp tām plētās pla�s, skatienam netverams, līdzens sniegalauks � mākslīgais ezers. Nekādu kustību tur nevarēja saskatīt: nekas neliecināja, ka atgrieztos tēvs, kur� bija aizgājis medīt vilku. Tādēļ Anteri mēģināja samierināties ar to, kas ir, atgriezās nometnē un gatavojās pavadīt nakti vientulībā.

Varbūt viņ� iekūra nakts ugunskuru pārāk ātri... Liesmas labprāt ieķērās aizcirstajos robos un vienmērīgi aptvēra abus baļķus. Viņ� izvilka sprunguļus, kas sākumā ieturēja pietiekamu atstarpi starp abiem baļķiem, un nosprieda, ka viss notiek tie�i tā, kā tam jānotiek. Zēns ielīda guļammaisā, nolēmis pavadīt da�as stundas nomodā, pirms aizmigt. Tomēr gadījās tā, ka viņ� iemiga cie�ā miegā un nogulēja līdz pat pusnaktij. Tad Anteri pamodās no savāda sapņa: uz naktsmītni bija atnācis Sepi un rēja, lai viņu pamodinātu.

Zēns piecēlās sēdus, berzēja acis un centās ātrāk atjēgties. Mierīgi dega nakts ugunskurs, mazliet tālāk, blakus savai ķērpju kaudzei, gulēja Ripsu, un cauri mākoņu spraugai raudzījās mēness. Mute bija izkaltusi � slāpa.

Viņ� izlīda no nojumes, piegāja pie brie�a, pa-pliķēja tam kaklu, tad brītiņu stāvēja un ieklausījās. Nebija dzirdama neviena skaņa, Sepi nerēja. Nē, kaut kas_tomēr nebija kā vienmēr: me�s it kā klusu nopūtās. Un mēness � mēness brī�iem ienira mākoņos, brī�iem kļuva atkal redzams. An-teri likās, ka laiks mainās, kā jau bija pareģojis tēvs.

Viņ� nolēma uzvārīt stipru kafiju, jo domāja, ka tā reizi par visām reizēm dzesēs slāpes.

Polietilēna maisiņā dzeramais ūdens vēl bija, arī kafija. Anteri nejau�i iebēra kannā pārāk daudz kafijas. Dzēriens iznāca tikpat stiprs kā tas, kuru pēc vilka atra�anas bija izvārījis tēvs. Ja ne vēl stiprāks.

Iepriek�ējais nosnaudiens un kafija padzina viņa miegu pavisam, tas pazuda, kā nebijis. Anteri mēģināja gulēt gan uz muguras, gan uz sāniem un vēdera, bet rezultāts bija viens un tas pats. Prātā �audījās da�ādas domas, atmiņas par biju�ajiem laikiem, pa�reizējais brīdis, iespējamie negadījumi, kas var uzbrukt tēvam, vectētiņam un citiem ģimenes locekļiem, viss kas... Bet ko tad, ja to vilku būs vairāk nekā divi? Var būt, ka tie �obrīd uzbrūk Ripsu. Un viņam nav cita iero�a kā vien duncis... Vai no āra teltī neieplūda savāda skaņa? Un Ripsu paceļ galvu ...

Zēnam kļuva baisi. Gribējās ielīst guļammaisā pa�ā dziļumā vai vismaz uzmaukt galvā kapuci.

Bet nē, tā ne... Zēns intuitīvi nojauta, ka bailes var pārvarēt, tikai dodoties tām pretī. Vai nu briesmas bija īstas vai iedomātas, tās vajadzēja redzēt savām acīm.

Viņ� atvilka rāvējslēdzēju, uzlēca sēdus un apāva kājas. Tad izvilka no maksts savu mazo duncīti un pagājās uz priek�u pa spraugu starp telti un ugunskuru. Apstājās un ieklausījās.

Nekā.

Varbūt vienīgi me�a nopūta likās mazliet smagāka nekā iepriek�, bet nekas cits.

Ripsu gulēja, nolicis galvu uz sāniem. Mēness aizvien retāk parādījās pa mākoņu spraugu. Nakts ugunskura dūmi klājās pāri zemei un virpuļoja telts priek�ā.

Zēns apgāja apkārt nometnei. Kad Ripsu izdzirdēja soļus, tas pacēla galvu. Anteri pakasīja savam audzēknim starp ausīm, un Ripsu savukārt ar lūpām mēģināja satvert zēna bik�u staras.

Viss kārtībā.

Tomēr Anteri nolēma savas bailes aizdzīt tālu projām � tik tālu, lai �ajā naktī tās vairs neatgrieztos. Viņ� apgāja apkārt visai Viuvalonvosai. Bija jānoiet�savi �etri kilometri vai apmēram tik daudz, bet Anteri nodomāja, ka pēc tam viņam noteikti nāks miegs.

Miegs atnāca, ta�u tas nebūt nebija mierīgs, bet gan tramīgs un pilns visādu murgu. Kad Anteri beidzot no tiem atbrīvojās un viņa elpa izlīdzinājās, zēns nogulēja pārāk ilgi. Atmodies viņ� redzēja, ka rīts jau sen atausis. Anteri pamodās no tā, ka nakts ugunskura virsējais baļķis bija pārdedzis pu�u un nogāzies.

Ne ēdis, ne dzēris Anteri steidzās uz upi. Viņ� ātri izvilka pirmo tīklu un ar visām zivīm iecēla to kamanās. Otrs tīkls sākumā nemaz nenāca ārā, bet tad padevās smagi un grūti.

Zēns nodomāja, ka tīkls uzķēries uz kādas siekstas un tūlīt kļūs redzams. Bet tas, kas nu iznāca dienas gaismā, nobaidīja daudz vairāk nekā visi nakts spoki un murgi kopā. Daudz netrūka, ka viņ� būtu pametis lomu un meties bēgt.

Tas bija ūdrs.

Velkot to kopā ar tīklu ārā no āliņģa, zēnam drebēja rokas un kājas.

Kas gan cits tas varēja būt, ja ne ūdrs, Anteri sev jautāja, kad bija mazliet nomierinājies un iedro�inājies pagrozīt tīklā bezcerīgi sapiņķēju�os dzīvnieku... Tiesa, ūdru viņ� savu mū�u nebija redzējis citādi kā tikai attēlos, tomēr kļuva skaidrs, ka tas nevarēja būt nekas cits. Pārāk liels, lai būtu ondatra. Ondatru viņ� pazina, ta�u �is dzīvnieks ir pārāk mazs, lai būtu bebrs, zēns sprieda. Arī bebru viņ� nekad nebija redzējis, tikai lasījis par to un dzirdējis, ka bebriem esot plakana aste.

Bet ja nu ronis? Nē, roņi dzīvo jūrā. Nekad neviens tundrinieks nav stāstījis par roni, ko būtu redzējis �eit. Turklāt ronim vajadzētu būt vēl daudz lielākam un smagākam ...

Arī �is dzīvnieks bija smags. Vismaz piecpa.-dsmit kilogramu, Anteri nodomāja. Lai tas būtu kas būdams, mājās tas ir jādabū! Prātā ie�āvās doma, ka dzīvniekam vajadzētu novilkt ādu, jo viņ� jau bija redzējis, kā tēvs novilka ādu vilkam, ta�u �o iedomu zēns tūliņ noraidīja. Pirmkārt � tēvs bija ieteicis steigties mājup, un otrkārt � Anteri nemaz nezināja, kā jānomauc �āds dzīvnieks: vai kā vāveri un caunu vai tā kā briedi, lāci un vilku... Nē, tundrinieks nevar tikt cauri ar mazām zinā�anām un prasmi, to zēns saprata. Tiesa, daudz viņ� jau bija iemācījies, bet vēl vairāk būs jāiemācās.

Anteri iecēla sapinu�os dzīvnieku ragavās un iedomājās, cik sare�ģīti būs atraisīt �o saini un atmud�ināt tīklu. Dro�i vien tas vairākās vietās ir saplīsis un to nāksies vest pie vectētiņa, lai salāpa. Vectētiņ� prata lieliski lāpīt tīklus, bet dro�i vien to varētu izdarīt arī tēvs, ja vien gribētu.

Anteri aizbrauca uz nometni un sāka a�i posties ceļam, viņ� nezināja, cik ir pulkstenis, jo zēnam viņa vecumā pulkstenis parasti nemēdz būt. Arī saule nepalīdzēja, jo tā slēpās aiz mākoņiem. Lai nu pulkstenis būtu cik būdams, ir steidzīgi jādodas ceļā, zēns nodomāja. Viuvalonvosas koki turpināja elsot, un pāri tīrelim laidās vēja brāzmas. Priek�ā grūts ceļ�, un labi būtu, ja viņ� līdz tumsai tiktu galā. Par laimi, gandrīz visu laiku pūtīs ceļavēj�...

Viņ� nojauca brezenta nojumi un izvilka sprunguļus, ar ko bija piestiprināta pamatne. Tad iztuk�oja kamanas, ieklāja tajās brezentu un novietoja tā, kā bija mācījis tēvs. Vispirms viņ� iekrāva smagākās lietas: ūdru � ja tas vispār bija ūdrs �, tēva motorzāģi, otru zivju tīklu, tad pirmo rīta lomu, sasalu�ās līdakas, sīgas, foreles un vēdzeles pa vienai spraugās, kas paliku�as starp mantām un arī sānos. Virsū uzlika vilka ādu. Arī tā bija sasalusi, bet to tēvs jau iepriek� bija salocījis tā, lai varētu ielikt ragavās; tēvs ir gudrs... Kad zēns visu to apsedza ar brezenta malām un krustām �ķērsām pārsēja vezumu ar auklu, kā bija redzējis to darām, viņam atlika vienīgi pārliecināties, ka tas tie�ām bija varens loms un krietna krava briedim.

Un nu � ceļā!

Līdz �im viss bija gājis labi un pareizi: pāri Viuvalonvosas strautam un gar pazīstamās ietekas krastu spraugā starp Karinkinselku un Kaitaselku, tad garām Karinkinselkai, pa labi Keikumaāpas tīreļa sala, pa kreisi Kiurueipas līdzenums � pazīstami nosaukumi, tikai otrādā kārtībā nekā �urpbraucot. Un tur jau bija Koitelainenas tundras ziemeļu virsotne un pati Koitelainena. Cetri simti pieci metri augsta, zēns atcerējās. Aiz muguras jau palicis vairāk nekā desmit kilometru, bet vēj� gan pārvērties par pamatīgu vētru. Tas nopūta no kokiem visu sniegu, kas ar troksni atsitās pret cieto sērsnu, un brāzmas tūlīt sacēla sniega virpuļus. Vēj� pat spēja uzlauzt sērsnu, jo no kurienes tad bija radu�ies �ie krusas graudi, kas līdzīgi asām adatām dūrās kaklā un sejā, tikko Anteri atskatījās? Kāda laime, ka tas bija ceļavēj�, zēns atkal un atkal nopriecājās. Pret vēju iet nebija iespējams. Tad nāktos sameklēt ar kokiem apaugu�as purva salas un braukt to aizsegā. Bet tagad brāzmas stūma no muguras. Ja Ripsu būtu slēpes, viņ� noteikti izvizinātos par velti. Vismaz stiprāko pūtienu brī�os ...

Zēns sajuta izsalkumu � visu dienu viņ� nebija ēdis ne kumosiņa. Tuvumā bija Koitelainenas tundra, kas dvesa dro�ības sajūtu, te bija arī sausi koki, lai iekurtu ugunskuru, uzvārītu tēju un kārtīgi iekostu. Anteri paskatījās uz to pusi un jau iepriek� zināja, ka no tā visa nekas neiznāks. Viņ� paspēja pavērst skatienu mazliet uz aug�u un redzēja, kā nogāzās sausa priede, krizdama nolau�ot augo�a koka galotni. Vēj� sagrāba galotni, izrāva to pa koku starpu tīrelī un dzina uz Porkausojas me�u. Ripsu nobijās no kustīgā priek�meta un paspēra da�us asus soļus. Viņ� uzkāpa uz Anteri slēpes gala. Tajā vieta gadījās iedobe � un slēpe pu�u.

Par laimi, tas nebija slēpes priek�gals. Un, par laimi, Anteri bija stingri turējis Ripsu gro�us. Par laimi, Ripsu netrakoja no visa spēka tā, ka pat visstingrākā turē�ana nebūtu līdzējusi. Par laimi, par laimi...

Un tomēr izcēlās liela jezga un nepatik�anas. Virve aptinās briedim ap kājām, kamanas apgāzās. Ripsu, kura pakaļkājas saistīja gro�i, lēkāja pa kupenu kā zaķis un rāva aiz sevis gan apgāztās kamanas, gan pakritu�o zēnu, kur�, zobus sakodis, ar abām rokām turēja gro�us.

Kad koka galotne aiztraucās savu ceļu, pazuda viesulī un putenī, satracinātais dzīvnieks nomierinājās.

� Rāmi, Ripsu, rāmi! � Anteri sacīja briedim. � Redzi, mēs abi esam vienā maisā. No tā varam tikt laukā abi kopā un nevis pa vienam...

Viņ� lēni atraisīja virvi, kas bija sapinusies starp brie�a kājām, uzcēla kamanas un paraudzījās, vai nekas nav izkritis. Viss atradās savā vietā, virves turējās labi, arī brezentā ietītās mantas. Vienīgi vilka aste bija izspraukusies laukā un karājās pāri ragavu malai.

� Tā lai paliek, � nolēma zēns.

Tajā pa�ā brīdī viņ� atcerējās, ka bija jānogrie� un jāpaņem līdzi nogalināto ziemeļbrie�u ausis. Kaut kas traks � tā bija tie�i tā pati vieta, tur, aiz tās purva malas.

� Varbūt tādēļ mēs apgāzāmies? � zēns pie sevis murmināja. � Savādi gan ...

Anteri iegriezās apskatīties. Tur bija mazliet mierīgāk, un viņ� piesēja Ripsu pie priedes purvmalā.

� Tu mazliet atpūties! Būs grūts darbs, ceļ� vēl nav ne pusē. Mums tomēr vajadzētu mazliet iekost, lai nepietrūktu spēka ... Es nu aizie�u pēc tām ausīm, tad paskatīsimies. Ieēdīsim kaut vai maizi, ja nekā cita nav. Katrs pa gabaliņam. Un cukuru. Runā, ka tas dodot spēku ...

Vilku saplosītie ziemeļbrie�i bija apsnigu�i, un tomēr tos varēja vēl saskatīt. Anteri ar mazu duncīti nogrieza tiem ausis un izdarīja tie�i tā, kā bija mācījis tēvs: nogrieza ar galvas ādu, lai katra brie�a abas ausis turētos kopā. Viena brie�a ausīs nebija nekādu zīmju, tomēr viņ� paņēma arī tās. Pēc tam atgriezās pie sava vilcēja.

Anteri atraisīja kamanu auklas, nolika iegūtās ausis starp sasalu�ajām zivīm, paņēma no pārtikas maisiņa maizi un cukuru un ieturēja vienkār�u azaidu. Arī Ripsu dabūja gan maizi, gan cukuru un pēc tam vēl uzēda sniegu.

� Arī man vajadzēs darīt to pa�u, jo �āds sauss ēdiens agrāk vai vēlāk uzdzīs slāpes, � zēns teica. � Iekurt ugunskuru un uzvārīt ūdeni es nepaspē�u ... Māte gan to neļautu, viņa sacītu, ka ēst sniegu ir neveselīgi un ka tā var dabūt klepu un kakla sāpes, bet tev, Ripsu, jau viss vienalga. Nu jā, tev ta�u ap kaklu ir mana �alle. Katrā gadījumā, to es zinu, dzert pārāk daudz arī nav labi, tas noņem spēku. Lai nu tā būtu � neēdī�u sniegu... Un es te sarunājos pats ar sevi tāpat kā vectētiņ� vai arī jebkur� cits vecs cilvēks, kaut gan vienīgais klausītājs esi tu, Ripsu, tomēr klausies. Dro�i vien kaut ko saproti, ja reiz tā skaties manī...

Anteri nolika pārtikas maisiņu atkal ragavās un sasēja vezuma virves. Vilka asti viņ� atstāja karājamies un nodomāja, cik tas ir vareni, kad mednieks atgrie�as no tundras un kamanās �ūpojas vilka aste. Viņ� iedomājās par tēvu, kur� klīda pa nezināmu ceļu, par mājām, līdz kurām vēl bija tālu, par vectētiņu un Brie�u Mati...

� Dodamies nu ceļā, Ripsu! Liekas, tuvojas vakars, jo metas krēsla. Varbūt vainīgais ir �is nelāgais laiks ... Te sākas tik samud�ināti tīreļi, ka tumsā no tiem nemaz nevar izkļūt laukā. Sājā pusē ciena �prātīgu ekonomisko politiku�, kā mēdz teikt vectētiņ� un arī tēvs: visi koki nozāģēti tā, ka pat putniņiem nav kur nomesties. Nav nevienas zīmes, pēc kuras varētu noteikt, kurp dodamies. Jāuzticas kompasam... Tēvs teica: gadījumā ja mums būtu līdzi Sepi, viņ� parādītu ceļu uz mājām. Bet tu, Ripsu? Ja es tev ļautu izvēlēties virzienu, kas tad notiktu? Kādu brīdi es vēl vadī�u pats, ar mieru?... Nē, �ī nav nekāda nelaime. Vēj� pū� no muguras un palīdz tikt uz priek�u. �Skrien, manu briedi!...�

Laiks kļuva aizvien nejaukāks.

Aiz Koitelainenas tundras un Porkausojas me�a priek�ā klājās Loenāpas tīrelis, un, kaut arī Anteri zināja, ka tas pa viņa mar�rutu stiepjas divus, augstākais, trīs kilometrus, otru malu nevarēja saskatīt. Var būt, ka tas izdotos arī tādā negantā vējputenī, ja tajā virzienā būtu kāds orientieris, bet ne�ēlīgās me�u izcir�anas rezultātā bija izskausti visi koki gan Loenāpas tīrelī, gan citās pla�ajās teritorijās. Paliku�as tikai cir�anai nederīgas kroplas priedītes bez jebkādas materiālas vērtības, kumpaini bērziņi, pame�s un vārgulīgas jaunaudzes. Zēns atcerējās no�ēlojamās ainavas, ko bija ievērojis �urpbraucot: galīgi izcirsto Vais-konselkas kalnu grēdu un skumīgo Kevitsu. Viņam pat prātā neienāca, ka �eit varētu nogaidīt, kamēr laiks uzlabosies. Jāmēģina tikt pāri tīre-

P^usē� dro�ā me�ā, kur kaut mazliet būtu aizvēj� un varētu savākt zarus nosalu�ā ce|inieka ugunskuram.

�eit vējam nebija nekādu �ķēr�ļu. Tas pūta tik stipri, ka likās, it kā no muguras kāds stumtu. Spēcīgākās brāzmas gandrīz vai sita pa pleciem. Bija grūti noturēt līdzsvaru.

Zēns tomēr iek|uva īstajā joslā starp purviem, izslīdēja tai cauri un cerēja, ka purva salas kaut mazliet savaldīs niknās brāzmas. Bet tā nenotika, jo me�a uz salām vai nu nebija nemaz, vai arī tas bija pārāk rets. Patiesībā viņa ceļojums �o da�ādos virzienos izvietoto, klaji izcirsto pauguraino salu dēļ kļuva vēl bīstamāks. Proti, tās ar savu izvietojumu virzīja spēcīgo gaisa plūsmu tā, ka vēj� reizēm pūta no labās, reizēm no kreisās puses. Pa�laik vajadzēja tikt pāri Hūtamoāpas tīrelim, kas stiepās no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem, bet vēj� tobrīd brāzmoja no ziemeļrietumiem, un pret zēna labo vaigu sitās asi sniega kristāliņi. Bija jāvirzās sāniski un jāpacie� sāpīgie dūrieni. Jau labu laiku pirms tam Anteri bija uzslējis jakas apkakli un ar vienu roku aizsedzis vaigu, pieri un acis... Nu lieti noderētu �alle, ko māte pirms brauciena apsēja tam ap kaklu. Bet �alle pa�laik sargāja Ripsu, lai to ne-noberztu virve, Ripsu tā tikpat nepiecie�ama, cik zēnam, jo briedim bija jāvelk smags vezums...

Klupdami un krizdami, elsdami un pūzdami viņi nonāca līdz Lielās Vaiskonselkas kalnu grēdas dienvidaustrumu nogāzei � tā vismaz domāja Anteri � un strauji pagriezās uz rietumiem, lai pie ieslīpā vēja apietu Kevitsānsāri salas ziemeļu daļu. Protams, viņi būtu varēju�i doties pa taisnāko ceļu pāri kailajiem purva laidiem, bet Anteri atcerējās, kā te izskatījās �urpbraucot. Kaut arī slaidās priedes un derīgās egles bija nozāģētas un aizvestas projām, visur bija paliku�i augsti celmi, satrunēju�i stumbri, greizi koki un visādas drazas, kurām bija smalks nosaukums � cirsmas piedevas. Arī labā laikā nebūtu prātīgi doties uz tādu vietu meklēt piedzīvojumus, kur nu vēl tagad. Ko iesākt, ja kamanas aizķersies aiz celma, virve un gro�i samud�ināsies, uz kritu�a zara nolūzīs slēpes priek�gals vai arī satrauktais ziemeļbriedis iespītēsies? Tad vajadzēs palikt uz vietas un pat asaras nelīdzēs... Nē, labāk tomēr izvēlēties līdzenu, garāku ceļu, lai arī tas būtu grūts un moko�s.

Ar lielām pūlēm zēns un briedis izturēja pusotra kilometra garo pārbaudījumu, līdz varēja turpināt braucienu ar ceļavēju. Abi sāka pagurt, jo slēpes vairs neslīdēja tik labi kā sākumā un kupenās sabiru�ie me�a gru�i apgrūtināja brauk�anu, ķērās kamanu sliecēs. Ripsu centās palēnināt soli, reizi pa reizei pat apstājās, un viņa sāni cilājās ātri, pārāk ātri. Dzīvnieks bija galīgi piekusis un aizelsies. Stiprais vēj� un brāzmas viņam, protams, nekā nenodarīja, jo dabas dotais ka�oks pasargāja labi. Bet Ripsu bija pārāk jauns un nepieradis pie tik ilga sasprindzinājuma. Un, kas attiecas uz zēnu, ari viņ� bija jauns � pārāk jauns, lai izturētu tādu ceļojumu. Tomēr Anteri bija cilvēks un viņam bija cilvēka griba, skaidrs priek�stats par mērķi un savu pūliņu jēgu. Jo saruka viņa spēks, jo auga griba. Anteri bija atbildīgs arī par ko citu, ne tikai par sevi: bija mājas, kur gaidīja māte, bija tēvs, kur� uzticējās tik ļoti, ka bija uzdevis dēlam aizvest mājās kopīgo lomu, bija vectētiņ�, kur� lika uz viņu lielas cerības, un bija arī Brie�u Mati...

Zēns zināja, ka izturēs, ja reiz tā noticis, un tomēr viņu brīdināja kāda balss: kaut kas no gribas un ķermeņa spēka jāpataupa rezervei. Iepriek� nesagatavota pārnak�ņo�ana tundrā �ādā laikā nebija iedomājama. Apstāties un palikt tajā vietā, kur izsīktu visi spēki, nozīmētu beigas.

Anteri domaja, ka brauc pa purvu starp Ke-vitsu un Lielo Hanhilehto birzi un ka viņi jau tiku�i līdz pusei. Tā dienvidu malā ir Saiveljervi ezers, un tur būtu jānokļūst uz zemes �auruma starp Lielo un Mazo Hanhilehto birzi un pa�ā �aurākajā vietā jādodas pāri. Vēj� pūta kā neprātīgs. Likās, brāzmas nu nāca no visām debess pusēm, kļuva tum�āks, varbūt tuvojās nakts...

Zēns paraudzījās uz kompasu � virziens bija pareizs ... No �ejienes bija apmēram desmit kilometru līdz autostrādei Nr. 4. Bet starpā bija lielā Kitinenas upe, un varēja gadīties, ka ledus ir plāns � vismaz straujākajās vietās. Priek�ā vēl bija Saiveljervi ezers � kas zina, varbūt vietām ledus ir pakusis un parādīju�ies atklāti ūdeņi... Varbūt vajadzētu dot vaļu Ripsu un uzticēties dzīvnieka instinktam, kas brīdinātu no bīstamajām vietām, apietu tās un aizvestu prom no �ejienes, kur trako vēj� ...

Zēns atcerējās Kcvitsas svētakmeni un to, ka turpce|ā bija tam paklanījies. Viņ� arī tagad mēģināja paklanīties tajā virzienā, kur domāja esam akmeni, tad nostājās pie kamanām un atlaida gro�us vaļīgāk. Anteri bija pārliecināts, ka �onakt mājas netiks; nu vajadzētu uzticēties Ripsu un tajā pa�ā laikā uzmeklēt pēc iespējas labāku vietu, lai pārnak�ņotu. Sājā pusē noteikti būs kāda atstāta māja, mednieku vai zvejnieku būda, tuk�a baraka vai pirts, kur, �eit strādādami, dzīvoju�i me�inieki, ta�u zēns nezināja, kur tādu meklēt. Vienīgi brīnumaina sagadī�anās varētu viņam palīdzēt atrast �ādu mājokli. Labāk par to vispār nedomāt...

Ripsu apstājās, tad brīdi turpināja ceļu un atkal apstājās. Likās, ka viņi kāpa pret kalnu. Vai tā bija purva mala vai arī viena no Hanhilehto birzīm? Atkal apstājās... Kādēļ viņ� pacēla galvu? Varbūt virve turējās slikti starp kājām vai arī arkāns berzēja kaklu?

Anteri pieslēpoja pie kamanu priek�gala un palūkoja virvi. Tā bija kārtībā, vismaz nelikās, ka būtu sapiņķējusies Ripsu starp kājām. Arī mātes dotā �alle labi turējās ap lāpstiņām. Kādēļ tad?...

Briedis, izslējis galvu, skatījās noteiktā virzienā. Izpūta gaisu cauri nāsīm un ar vienu kāju piesita sērsnai. Priek�ā, kurp raudzījās Ripsu, rēgojās kas neparasts. Vai tie�ām vēl kāds vilks? Vai arī citi zvēri?

Zēns pārbaudīja, vai duncis vēl'ir savā vietā. Pagriezis maksti uz priek�u, izmēģināja, vai tas viegli izņemams, tad sparīgi atspiedās uz slēpju nūjām un, aizbraucis garām briedim, satvēra gro�us stingrāk.

� Ejam! � zēns sacīja.

Briedis viņam sekoja.

� Te nav vērts apstāties, � Anteri nomurmināja. � Un bēgt arī nav vērts � jo nevar ta�u zināt, kas atrodas tur priek�ā un vai vispār tur kaut kas ir... Jā, tur ta�u pamirdzēja uguntiņa! Vai arī acis mani māna? Ripsu, vai tu ko redzēji?

Briedis apstājās viņam aiz muguras un skaļi ievilka elpu.

� Atkal...

Anteri domās ātri pārcilāja cēloņus, no kā varētu rasties �āda gaisma: daudzu kilometru attālumā te neviens nedzīvoja, tātad gaisma pavīdējusi pavisam nejau�i. Tās nebija ugunskura vai sve�u sārtās liesmas, jo likās daudz gai�ākas. Motorkamanas tumsā? Bet gaisma nekustējās, un nebija dzirdams arī motora troksnis... Vai tā būtu me�inieku būda, uz kurieni kāds atnesis gāzes laternu?

Katrā gadījumā gaisma bija cilvēku pazīme, bet cilvēks � tas ir palīdzība un glābiņ�. Jācen�as tikt ātri līdz gaismai, kamēr tā nepagūst nodzist vai pazust.

Vai tie�ām tā jau nodzisusi un pazudusi? Vairs nevarēja saskatīt...

� Ahoi!

Vēja brāzma satvēra saucienu un aiznesa to tumsā.

� Ejam, Ripsu! Nāc! Ātrāk!

Uz brīdi uguns pavīdēja atkal. �ķita, it kā tā �ūpotos uz priek�u un atpakaļ. Nodzisa. Atkal iedegās un nodzisa ...

� Ahoi! Mēs esam �eit!... Ja paspēsim, būsim klāt.,.

Pēc da�iem soļiem Ripsu apstājās. Vienalga, kā zēns viņu raustīja, briedis nekustējās ne no vietas. Tad spilgta gaismas strēle iedegās pavisam tuvu, novirzījās uz kupenu un apgaismoja slēpju platos purngalus, kas tuvodamies kustējās mierīgā taktī. Kad slēpes bija gandrīz pavisam klāt, gaismas strēle pacēlās, pārslīdēja pāri zēnam, pāri gro�iem un Ripsu, tad pa virvi līdz kamanām un uz brīdi apstājās pie vilka astes.

Zēns caur tumsu redzēja, ka uz slēpēm bija cilvēks, vīrietis ar elektrisko spuldzi rokās. Tēvs tas nebija, Anteri būtu pazinis tēva slēpes. Viņam likās, ka �īs slēpes, kurām pārslīdēja gaismas strēle, jau kaut kur bija redzētas. Bet kur? Kas gan varēja būt �is nakts slēpotājs tādā suņa laikā?

Lai tas būtu kas būdams, zēns piekusis nodomāja. Galvenais, tas bija kāds cilvēks, kur� tundru pazina noteikti labāk nekā viņ�, jauniņais...

Beidzot cilvēks pieslēpoja pavisam klāt, nostājās blakus, uzlika roku Anteri uz pleca un teica:

� Ak, te jau nāk tas zvejnieks. Vai varbūt jāsaka � vilku nāve.

� Brie�u Mati...

Zēns to pateica klusītiņām, kaut gan aiz prieka gribējās skaļi iekliegties. Diezin vai vecais brie�-kopis vispār dzirdēja, ka viņu nosauca vārdā ... Tad, it kā �ī tik�anās būtu pavisam parasts notikums kaut kur uz ciema takas vai uz iebraukta slēpju ceļa, Anteri turpināja:

� Es neesmu nogalinājis �o vilku ... Tēvs no�āva. Un vezumā ir da�as zivis. Mazliet aizkavējos ar izbrauk�anu, un tad vēl tas putenis ,..

� Putenis uznāca gan, � Brie�u Mati piebalsoja. � Vai tu gribi tikt mājās vēl �onakt? Es atcerējos, ka �eit kaut kur netālu vajag būt siltai būdai, kur varētu nogaidīt, kamēr norimst putenis. No �ejienes līdz ciemam vēl krietns gabals. Un liekas, ka arī tavs briedis ir noguris...

� Tā gan ir, � zēns piekrita. � Un es nemaz nesteidzos. Iesim, apskatīsim to būdu.

� Tad dosimies pa �o ceļu.

Tā dro�i vien bija abpusēja teātra izrāde. īsts teātris �eit, Saiveljerves ezera rietumu krastā Somijas Lapzemē, kad, pavasara vētrai gaudojot, tika uzspēlēti vārdi, intonācijas, pozas ...

Kāda tad bija patiesība?

Patiesība bija tāda, ka trakoja vētra, �ajā gadalaikā tā saucās skujplēsis, kas izpūta no �iekuriem sēklas, mētāja pa gaisu zarus, kā arī citu me�a drazu un lauza sausos kokus, kas vēl bija paliku�i. Patiesība, īsta patiesība bija tā, ka �ajā zemē dzimu�ie un uzaugu�ie cilvēki nebrīnījās ne par kādiem pārsteigumiem.

Sājā apkārtnē nebija pieņemts sagumt no bēdām un nelaimēm, tāpat bija nevajadzīgs, pat nevēlams priecāties par kādu labu vēsti vai zaudēt prātu no veiksmes. Tāda bija patiesība.

Iespējams, ka tie�i tagad miers un savaldība �ķita pārspīlējums. Bet varbūt tie�i �ī sastap�anās putenī un vētrā, �ī laimīgā tik�anās veicināja to, ka abas puses tī�ām pārspīlēja, zināja to un nu tīksminājās. Skatītāju �ajā izrādē nebija daudz, un, ja apkārtējo dabu, it īpa�i kokus, varēja uzskatīt par skatuvi, tad publikas bija maz un tā pati pajukusi, pareizāk sakot, tās vispār nebija. Tātad � ja �eit notika izrāde, tad par to priecājās vienīgi pa�i aktieri un tādēļ centās savu lomu nospēlēt pēc iespējas labāk.

Zēns neiekliedzās aiz sajūsmas, kad nelaimes brīdī satika uzticamo draugu.

Vecais brie�kopis savu ielūgumu izteica smalkjūtīgi un pievērsa uzmanību brie�a, nevis zēna nogurumam.

Anteri sacīja, ka varētu jau uzmest acis arī būdiņai.

� Tad jāiet pa �o ceļu, � norādīja Brie�u Mati.

Pieredzējis tundras ceļotājs, protams, saprata visu. Viņ� zināja, cik garu gabalu nostaigājis zēns, un prata to attiecīgi novērtēt. Bez tam viņ� redzēja ne tikai to, cik noguris ir Ripsu, bet arī Anteri atvieglinājumu un prieku. Ko tur vēl jautāt?

Kādēļ lai zēns stāstītu par lietām, kas, viņaprāt, otram jau bija labi zināmas?

Vecais brie�kopis izņēma no zēna rokām Ripsu gro�us un sāka iet. Anteri palika pēdējais, un aiz kamanām sekoja ēnas, kas ieslīdēja putenī, tāpat kā abi gājēji un briedis.

Līdz būdiņai tie�ām nebija tālu, tomēr zēns paspēja domās novērtēt �o dīvaino tik�anos.

Ko Brie�u Mati bija meklējis �ajā nomalē?

Lai darītu ko darīdams, � ja arī viņ� dzīvoja kādā būdelē tepat tuvumā, � tad kādēļ� viņ� tie�i �ovakar bija iznācis ārā no savas pajumtes tādā vējā un putenī?

Varbūt �ī tik�anās bija ieplānota jau iepriek�? Noorganizēta?

Kur� bija tas, kas to visu noorganizējis? Vai Brie�u Mati? Ja tā, tad kā gan viņ� prata īstajā laikā nonākt tie�i pareizajā vietā?

Zēns ievēroja, ka pie būdiņas sienas gulēja sniegā ziemeļbriedis. Kad nācēji tuvojās, briedis piecēlās. Brie�u Mati kabatas spuldzes stars pārslīdēja pāri dzīvniekam, un zēns to pazina. Tas bija Mati spēcīgais briedis.

�urp Mati tātad bija atbraucis ziemeļbrie�a iejūgā.

Kādēļ lai viņ� to nedarītu? Vecajam brie�kopim ta�u nebija motorkamanu, un tundrā, braucot pa nezināmiem ceļiem, protams, patīkamāk izmantot ziemeļbriedi nekā braukt ar slēpēm.

Un tomēr ...

Turpat netālu no ziemeļbrie�a atradās arī sāmu kamanas, bet tajās � ķērpji un skostas. Kādēļ viņam bija vajadzīgas gan slēpes, gan kamanas?

� Ieej mazliet pasildīties! �vecais vīrs ieteica. � Dro�i vien esi sasvīdis, un tas nav labi, jo vari saaukstēties! Par Ripsu parūpē�os es pats. Savam briedim savācu pārāk daudz ķērpju, pietiks arī tavējam ... Vai tev kas jāpaņem no kamanām?

� Tur ir pārtikas maisiņ�, � zēns paskaidroja. Viņ� atraisīja savas slēpes un iesprauda tās kupenā pie būdiņas sienas. � Kamanās guļ ūdrs.

� Kas? � Brie�u Mati ieinteresējās.

� �ķiet, ka ūdrs, � Anteri atbildēja. � Bija sapinies tīklā un atrodas turpat arī tagad. Nepaspēju nodīrāt... uznāca putenis, un bija jāsteidzas projām.

� Ak ūdrs? � vecais brie�kopis brīnījās. �- Vilks un ūdrs. Un tēvs, protams, vajā otru vilku.

Zēns glu�i vai salēcās: vai �is vecais vīrs būtu pareģis, brīnumdaris, burvis? Kā viņ� ar tādu pārliecību varēja runāt par notikumiem tundrā, būdams desmitiem kilometru attālumā no tiem? Varbūt viņ� bija sastapis tēvu?

� Tēvs... Kur jūs sastapāties? � zēns stostījās.

� Hē-hē, � vecais brie�kopis iesmējās. � Tavu tēvu neesmu redzējis, un arī viņ� nav redzējis mani. Tā, lūk. Ej nu iek�ā. Kad es te pabeig�u, tad tev paskaidro�u. Te nav nekā pārdabiska ...

Zēns atvēra durvis un iegāja -būdā, pretim plūda siltums. Pie sienas, kreisajā pusē no durvīm, bija kamīns � pelnos zvī|oja da�as oglītes. Bet visā būdiņā valdīja tumsa.

Anteri sataustīja kabatā sērkociņus, izvilka tos un vienu aizdedzināja. Sērkociņa gaismā viņ� ieraudzīja būdas dziļumā guļamlāvu, malkas kaudzi pie kamīna, logu un tā priek�ā galdiņu. Uz tā tuk�ā pudelē bija iesprausta svece. Zēns tuvināja sērkociņu svecei, kura tūlīt aizdegās, un telpā kļuva gai�āks.

Anteri uzmeta pāris pagaļu kamīnā kvēlojo�ām oglēm un apsēdās uz lāviņas. Viņ� jutās pārguris. Zēns tikai tagad uzdro�inājās pats sev atzīties, cik ļoti ir noguris. Kājas sāpēja, pleci smeldza. Vēja un puteņa appūstā seja dega.

Viņ� juta izsalkumu, bet stiprāka par to bija vēlē�anās atpūsties. Zēns nodomāja, ka paspēs mazliet atpūsties, pirms ienāks Brie�u Mati. Uz lāviņas bija noklāta veca brie�āda. Anteri nenoņēma cepuri, arī viens cimds palika nenovilkts. Aiz būdiņas sienām klusi gaudoja vēj�, tad apklusa. Vēl mazliet ieskanējās un apklusa pavisam. Uzliesmoja kamīnā iemestās pagales, bet to zēns vairs neredzēja ... *

Viņ� pamodās, kad ietink�ķējās katliņa rokturis vai kāds cits trauks, un tajā pa�ā brīdī sajuta briesmīgu izsalkumu. Uzrausies sēdus un ieelpojis ceptas zivs un kafijas smar�u, viņ� bez liekām runām apsēdās pie galda, uz kura dega svece. Brie�u Mati sēdēja uz koka klu�a galda otrā pusē un uzmanīja iesmus ar uzdurtajām zivīm, kuras cepās kamīna oglēs. Vienkār�ā, nekrāsotā koka trijkājī kūpēja katliņ� ar kafiju.

� Nupat ir labi izcepu�ās, � sacīja vecais vīrs, izcēla no oglēm treknu sīgu un ar visu iesmu nolika uz galda, � nodomāju, sak, izcep�u pa divi katram, jo �ķiet, ka zivju ir daudz, ko tu par to saki?

� Protams, ņem tik un cep, � zēns atbildēja. � Es laikam mazliet aizsnaudos.

� �itā gan... Un cilvēkam pēc tāda ceļa tak mazliet jāatpū�as, � sacīja Brie�u Mati.

Zēnam gribējās uzzināt, cik ilgi viņ� bija nogulējis uz brie�ādas, tomēr savu ziņkārību neizrādīja. Anteri centās noteikt laiku un paskatījās pa būdeles mazo lodziņu, ta�u pretim raudzījās nakts un putenis, kas meta pret rūti sniegu ar tādu spēku, ka drebēja stikli. Uz galda dega pudelē iespraustā svece � varbūt tā pati, ko viņ� bija aizdedzinājis, vai arī bija ielikta jauna ...

Un malkas kaudze kamīna priek�ā � vai tā bija noplakusi? Brie�u Mati ta�u varēja sanest jaunu malku, sazāģēt to un saskaldīt ārpusē tik klusu, ka viņ� nepamodās.

Lai izķidātu, apsālītu un uzceptu sīgas, kas atradās uz galda, bija nepiecie�ama vismaz pusstunda, zēns sprieda. Tas nekādi nelikās iespējami, ka svece nodegusi tik maz. Tātad �ī bija jauna � un viņ� bija nogulējis vismaz divas stundas, jā ne ilgāk...

Jautājumam, cik ilgi viņ� nogulējis, galu galā nebija nekādas nozīmes. Tas tik un tā pamazām noskaidrosies, ja ne ātrāk, tad vismaz no rīta, kad sāks aust gaisma. Bet Anteri vienmēr pievērsa uzmanību �ādiem sīkiem notikumiem, tur nekā nevarēja darīt. Tas bija iedzimts no iepriek�ējo paaud�u medniekiem, zvejniekiem un brie�kop-jiem, kuriem, ņemot vērā tie�i sīkumus, nācās pieņemt lielus un svarīgus lēmumus.

� Tas bija ūdrs, � Brie�u Mati pēk�ņi ieteicās. � Un liels. Nu gan vairs nelaupīs mums zivis...

Zēns neatbildēja. Viņ� stūķēja mutē sīgu un, ausis saslējis, gaidīja kādu vārdu, pēc kura varētu spriest, cik ilgi viņ� gulējis.

� ...un tīkls bija galīgi saplēsts. Bet gan mēs to salāpīsim, un tas kalpos vēl kādu laiku.

�Ak �itā,� zēns pie sevis nodomāja, �tātad Mati ir izņēmis ūdru no tīkla un pa to laiku ir izdegusi vismaz viena svece... Bet pasēdēsim labi klusu, varbūt uzzināsim vēl kaut ko.�

Vecais vīrs turpināja:

� Labs laiks pagājis, kop� beidzamo reizi ģērēju ūdru. Senāk ūdra āda bija ļoti vērtīga, un cilvēks, kam galvu rotāja ūdrādas cepure, varēja ar to lepoties. Arī tagad tāda galvassega izskatās pavisam savādāk nekā darināta no mākslīgās vilnas un ādas... Vai tu jau esi izdomājis, ko ar to ādu iesākt? Es gan ieteiktu uz�ūt cepuri.

�Ak tad Mati ir paspējis arī nodīrāt ūdru, kamēr es gulēju?� zēns klusi brīnījās. �Vai tikai tajā pudelē nedeg �onakt jau tre�ā svece...�

� Tas ir bijis varens zvērs, un arī āda attiecīgi lielāka. No tās varēs pa�ūt veselas trīs cepures, � vecais brie�kopis turpināja. � Vai es drīkstu tev izteikt mazu lūgumu?

� Protams, ka ...

� Ūdra āda parasti ir |oti stingri pieaugusi pie miesas, un �is ir miris jau pirms vairākām stundām. Tici man, tādu ādu var novilkt tikai ar nazi. Ja tu man iedotu kā atalgojumu ka�okādu vienai cepurei, tad jums ar tēvu vēl paliktu katram vienai galvassegai. Jūs varētu sev izvēlēties labākos gabalus, man pietiktu ar to, kas paliktu pāri, � Brie�u Mati sacīja.

Skaidrs. Zēns bija ieguvis vajadzīgās ziņas, lai izdarītu pareizo secinājumu. Viņ� bija nogulējis visu nakti, kamēr Brie�u Mati atpiņķēja tīklu, iztīrīja zivis un nodīrāja ūdru. Ne jau veltīgi viņ� jutās tik mundrs ...

�Kā gan pārsteigt �o veco lapsu?� Anteri prātoja. �Ja Mati iedomājas, ka viņam nav ne jausmas par pagāju�o nakti, tad jāpasaka kas tāds, lai vecais vīrs sāktu domāt citādāk.�

� Manis dēļ, lūdzu. Kaut vai divām cepurēm. Tikai vispirms es gribētu par to pajautāt tēvam.

� Pareizi, � Brie�u Mati piekrita.

� Var būt, ka viņ� jau pārnācis. Vai arī mēs nesāksim drīz kustēties? Dro�i vien jau aust gaisma.

Tomēr vecu mednieku tik viegli vis nevar pārsteigt. Viņ� jau iepriek� bija ieklepojies, gribēdams smalkjūtīgi likt manīt jaunajam draugam, cik pulkstenis. Un nu viņ� patie�ām bija priecīgs un laimīgs, jo pamanīja, ka zēns sprie� nekļūdīgi.

� Ho-ho! � viņ� iesmējās un uzsita ar delnu pa galdu. � �Cilvēks guļ, apģērbs paliek nomodā�. Pareizi! Tomēr pasēdēsim te vēl kādu stundu vai pusotras. Iedzersim kafiju, un es mazliet nolik�os uz sāniem. Kamanas ir kārtībā, un nav jādara nekas cits, jāiejūdz brie�i � un ceļā. Bet nogaidīsim mazliet, kamēr atausīs gaisma. Vienalga, lai cik stipri putinātu, pēc �etru vai, augstākais, piecu stundu brauciena būsim mājās. Ko tu teiksi par to?

� Darīsim tā, � zēns piekrita. � Un kādēļ gan ne?

Atpakaļceļa pēdējais posms, apmēram divas jūdzes, bija ļoti grūts, kaut gan nu viņi bija divatā ar diviem ziemeļbrie�iem, turklāt viens bija pieredzējis un spēcīgs tundras vilcējs.

Laiks �ķita kļuvis daudz mīkstāks, un bija jāba�ījas, ka sērsnas ceļ� ātrāk vai vēlāk pievils. Tādēļ vajadzēja pasteigties, kamēr brie�u kājas vēl neielauza sērsnas garozu. Bija jāsteidzas, kaut arī vēj� pa nakti bija mainījis virzienu un nu pūta gandrīz pretim. Vēj� joprojām pieturējās spēcīgs, un arī sniga vairāk nekā iepriek�. Putenis aizlipināja acis un apgrūtināja elpo�anu.

� Kāpēc tad �is tā? � zēns jautāja, kad viņi apstājās, lai atvilktu elpu.

Pieredzēju�ais vīrs atteica:

� Tā gan. Kas tas būtu par skujplesi, ja pūstu sēklas tikai vienā virzienā � uz dienvidiem. Tās nepiecie�amas arī ziemeļos, tie�i tur, jo izcirstās platības, kurām mēs nupat kā izbraucām cauri, nav vienīgās Lapzemē. Tūksto�iem un vēlreiz tūksto�iem hektāru lielām teritorijām ir vajadzīgas dīgtspējīgas sēklas, tādas sēklas, kurām ir iedzimta spēja izturēt un uzdīgt �īs zemes grūtajos apstākļos...

No valsts me�saimniecības viņi bija iebrauku�i privātos me�os, kur auga koki. Te vēj� vairs nepūta tik stipri, un viņi nolēma atpūsties kādas ieplakas biezā, zaļoksnējā me�a aizvējā.

� Pagāju�ajos gados me�saimnieki mēģināja apsēt �īs platības, izmantojot no dienvidiem atvestas koku sēklas, � Brie�u Mati sāka tīt atmiņu kamoliņu un pastāstīja, kas nospieda viņa sirdi. � Bet nekas neiznāca, kaut gan zemi iekopa, iztīrīja, apūdeņoja, deva tai mēslojumu un izraka grāvjus. Pēc tam tie pamēģināja iestādīt dienvidos audzētus dēstus, bet rezultāts bija tāds pats. Skaidrs � kas viegli audzēts, tas nespēj tikt galā ar grūtībām... Sis bija labs �iekuru gads, un nu �ī me�a sēja iesākusies īstajā brīdī. Var cerēt, ka daba to izmantos lietderīgi. Ka tikai kāds augsti stāvo�s viszinis dienvidos neiejauktos dabas iedibinātajā kārtībā ...

Zēns klausījās un mēģināja saprast likumsakarības, kuras gan bija pārāk pla�as, lai viņ� tās aptvertu. Bija jārod atbildes daudz tie�ākiem, personiskas dabas jautājumiem � piemēram, ka vecais vīrs vakar varēja uzzināt par tēva vilku medībām. Mati bija apsolījies to paskaidrot, bet tagad laikam aizmirsis. Zēns nolēma pajautāt un tā arī darīja.

� Ak tas? � Brie�u Mati iesmējās. � Es gan to atcerējos, bet nospriedu, ka būsi izdomājis pats � tāpat kā �orīt saprati, cik ilgi esi nogulējis, kaut gan tev nebija pulksteņa... Tava tēva tur nebija, kad vakar vakarā satikāmies uz strēles starp Hanhilehto birzīm. Tavās kamanās bija redzama vilka aste, laikam tī�ām biji atstājis to laukā. Ja kamanās būtu divu vilku ādas, tad es manītu divas astes. Man palīdzēja tas, ka ļoti labi pazīstu vilkus, �� pelē�i �ajā gadalaikā vienmēr pastaigājas pāros... Tātad � kamanās bija viena vilka āda, bet kur ir palicis otrais vilks? Pusaudzis viens pats tundrā pavasara putenī, bet kur ir tēvs? Saprotams, ka viņ� dzen pēdas otrajam vilkam ... Tas ir tik vienkār�i.

� Manuprāt, gan ne, � iebilda Anteri.

� Nu, protams, �eit ir vajadzīgas zinā�anas,� Brie�u Mati piekrita. � Bet gan jau arī tu katrā ziņā to visu iemācīsies, kad paaugsies, apgūsi pieredzi un zinā�anas. Uzzināsi, kāds dzīvnieks atstājis pēdas sniegā un kad viņ� to darījis. Tad varēsi arī saskatīt pēdas uz kailas zemes. Iemācīsies pazīt putnus un iepazīsi tos tik labi, ka galu galā tev nevajadzēs tos nemaz redzēt, lai saprastu, kur tie mitinās un kas tie par putniem. Pēc viņu balss un spārnu vēdām pratīsi rast pareizo atbildi. Un, kad uz ūdens ieraudzīsi palēcamies zivi, pavisam skaidri zināsi, vai tā ir sīga, forele vai līdaka... Vai tu gribi vēl paklausīties manos stāstos? To varētu nosaukt arī par pareģo�anu...

� Stāsti, � zēns aizgūtnēm sacīja.

� Nu tad klausies. Tavs tēvs neatrada otro vilku. To viņam vajadzēja notvert jau pirms vētras, un tādā gadījumā, to ātri nodīrājis, tēvs būtu slēpojis pa tavām pēdām un labā ceļavējā tevi panācis. Tomēr tā nav noticis, un vilks nav dabūts rokā, kaut arī tas bija ievainots, jo pēdas jau aizsnigu�as.

Arī mājās tava tēva nebūs, kad mēs tur nonāksim. Viņ� atgriezīsies rīt... Sapratis, ka vilkam pakaļ dzīties ir veltīgi, un pamanījis, ka sacēlies vēj�, tēvs aizslēpoja pie vecātēva uz viņa būdiņu. Tēvs atgriezīsies rītvakar, kaut arī vētra vēl nebūs rimusi. Rīt viņ� veiks �o garo ceļu, jo būs norūpējies, kā viņa dēls nokļuvis mājās tādā putenī... Vai pastāstīt ko vēl?

� Vēl! � zēns pieprasīja. � Es gribētu uzzināt, vai vakardienas tik�anās bija sagadī�anās vai arī tu rīkojies pēc iepriek� izdomāta plāna?

Vecais brie�kopis neatbildēja uzreiz. Viņ� labu brīdi stāvēja ar muguru pret vēju, pagriezis seju uz to pusi, no kurienes viņi bija atnāku�i. Beidzot Brie�u Mati dobjā, ta�u klusā balsī sacīja:

� Vai tu apsolies, ka nevienam nestāstīsi to, ko es tev tagad pateik�u?

� Apsolu, � zēns apliecināja.

Vecais vīrs vēl brīdi klusēja, it kā viņ� kaut ko gaidītu. Bet ko? Varbūt atļauju izstāstīt zēnam to, ko zināja? Varbūt viņ� gaidīja to, kas tie�i �obrīd notika dabā: vētra ievilka elpu, vēj� pierima. Pēc brī�a tas sāka pūst citā virzienā, bet, pirms tas notika, vecais tundras vīrs paguva pateikt to, ko gribēja.

� Es jau aizvakar zināju, ka laiks mainīsies, un domāju, ka to zināja arī tavs tēvs. Vakar no rīta pamodies redzēju, ka dabas zīmes nav piemānīju�as: nupat bija sākusies vētra. Tad es atcerējos, ka tundrā ir divi cilvēki � tu un tēvs, bet neuztraucos tevis dēļ, jo zinu, ka tavs tēvs ir pieredzējis me�inieks. To gan nevarēju iedomāties, ka tēvs naktī būs ievainojis vilku un devies tam paka|...

Ap pusdienlaiku nolikos pasnaust. Nodomāju, ka putenis mazliet norimis, un tādam vecam vīram kā es �ad tad gribas nosnausties ari dienā. Iemigu � un sapnī redzeju Kevitsas Seitu.

Kevitsas svētakmens vairs nav, jo neprātīgi cilvēki to sadauzīju�i. Es tomēr esmu to redzējis veselu toreiz, kad vēl biju jauns, un tagad redzēju sapni...

Svētakmens klusēja un nedeva nekādu zīmi. Kad pamodos, iejūdzu ziemeļbriedi un devos ce|ā. Domāju pavaicāt, ko Seita man gribēja sacīt...

Un nu esmu saņēmis atbildi.

� Brie�u Mati! � zēns pēc brītiņa klusi ieminējās.

� Nu?...

� Vai tu nevienam nestāstīsi, ja pateik�u tev kādu noslēpumu?

� Nē.

� Es paklanījos Kevitsas svētakmenim, gan turp, gan atpaka] braucot. Tiesa, es nezināju, ko tas īsti nozīmē, vai vispār tā dara, tomēr paklanījos.

Vecais brie�kopis skatījās uz zieme|iem un klusēdams māja ar galvu.

Tad nopietni sacīja:

� Anteri. Tu tomēr piesargies stāstīt par to citiem. Ja tas nav nepiecie�ams, nestāsti to ne man, ne mātei, ne arī tēvam ... Tādas lietas vajag turēt noslēpumā.

Tāds ir stāsts par zēnu no Somijas Lapzemes, kur� dzīvo apmēram simtpiecdesmit kilometrus uz ziemejiem no Polārā loka.

Un, lai �is stāsts nebūtu par kaut kādu zēnu vispār un lai vēlāk neaizmirstos, kā risināju�ies visi �ie notikumi, man vēl jāuzraksta da�as rindiņas.

Ir ta�u vēl jāpastāsta par veiksmīgā zvejnieka laimīgo atgrie�anos mājās.

Vai tas ir tā? Vai tā jābeidzās stāstiem? Vai ir iespējams, ka cilvēku tik ilgi pavada veiksme, un vai tie nav meli, ka dzīvē cits citam seko vienīgi laimīgi brī�i?

Daudz bie�āk tā gadās cilvēkiem citur. Ne tik daudz �eit, kur vasara pakavējas labi ja trīs mēne�us, kur nepieredzējis vai vārgs cilvēks var zaudēt dzīvību sniega vētrā pat aprīlī un kur ziemā, ziemeļblāzmu laikā, neredz sauli divus mēne�us.

Tādēļ Anteri, zēns no Lapzemes, savam ciemam, savai jaunajai mājai, kuru vēl īsti neuzskatīja par savām mājām, tuvojās uzmanīgi.

Skaties un klausies, kad kopā ar savu pieredzēju�o draugu iznāc no puteņa apkampieniem un ceri uz atpūtu siltumā!

Veltīgi brīdināt. Veltīgi dot padomu. Tev jādara tāpat. Tieksme ap�aubīt, uzmanība un savaldība � tas ir tavu asiņu mantojums, un tavas dzīves nedaudzie gadi tev�ir iemācīju�i ko vairāk.

Un, ja tu nedzirdēsi to, ko cerēji sadzirdēt, tad zini, ka kaut kas ir noticis.

Un, ja tu neredzēji savu draugu Sepi nedz uz būdas jumta, nedz uz mājas lieveņa, nedz arī logā, tad vari būt par to pavisam dro�s. Tu nodomāsi, ka suņa vairs nav starp dzīvajiem.

Ja to izdomā, tad vairs nav jāsteidzas. Var mierīgi noņemt Ripsu vienkār�os gro�us, nolikt virvi vietā un atnest briedim ko ēdamu. Vari pat viegli papliķēt ceļabiedram kaklu, paglaudīt viņa galvu � �oreiz sirsnīgāk nekā parasti � un pateikties par viņa labo darbu.

Vecais brie�kopis gaida uz lieveņa. Varbūt arī viņ� jau zina. Vismaz viņ� nejautā, kādēļ zēns kavējas. Viņi reizē ieiet pa durvīm. Zēnam pāri plecam pārmestas vilka un ūdra ādas.

Sepi vēl ir dzīvs, viņ� guļ uz grīdas pie krāsns. Ieraugot zēnu, suņa acis blāvi iemirdzas, tomēr pacelt galvu viņ� nespēj.

Māte pastāsta, ka suns esot kaut kā ticis vaļā no ķēdes. Sepi bija uzskrējis uz ceļa, pa kuru tie�i tajā brīdī drāzusies kāda ma�īna un notriekusi viņu.

� Nabaga Sepi nebija pieradis pie tādas kustības, � māte saka. � Vecajās mājās nebija automobiļu.

Mātei acīs asaras.

Brie�u Mati palīdz zēnam izkraut vezumu un salikt lomu sniegā. Viņ� dabū pāris lielu vēdzeļu, pamatīgu foreli, pateicas, aicina ciemos, aiziet.

Zēns atgrie�as istabā. Viņ� noliek vilka ādu suņa tuvumā. Sepi atver acis, paosta, ar karsto mēli nolaiza zēna roku. Aizver acis, nomirst.

Māte to pamana tikai tad, kad viņi sarunājas par jaunumiem.

� Sepi ir miris, � viņa klusi saka. � Nabaga sunītis. Un �oferis nemaz neapturēja, lai paskatītos, kas viņam kai�.

Un pēc brī�a, kad suns ir aiznests projām:

� Sepi nu dzīvo labākajos medību laukos, kā mēdz teikt...

Tas nu ir par daudz. Mātes vārdi un to saturs iegūst jaunu un dīvainu jēgu. Tajos patiesība ir sajaukusies ar iztēli. Zēns tur nekā nevar darīt, vārdi pēk�ņi izlau�as kā ūdenskritums, ko ziemā iegro�ojis ledus:

� Vai tu zini, māt, ka Sepi nekad nepalaida putnu, ja reiz bija uzgājis? Viņ� to aprēja vienalga, cik ilgi. Un tu teici �labākajos medību laukos�. Kur� no�aus putnu, ko Sepi būs tur uzgājis, un vai viņam vajadzēs riet mū�īgi?

Māte izbijusies paceļ roku pie mutes. Viņa nezina, ko atbildēt.

Zēns iziet laukā. Pieiet pie sava ziemeļbrie�a.

Nākamās dienas vakarā pārnāk tēvs, viņ� ir pārguris un nesaka ne vārda. Tikai pēc vakariņām paziņo bēdu vēsti:

� Aizvedu savu tēvu uz kapli�u... Tā, dēls, tavs vecaistēvs ir miris... Bet kur tad ir Sepi?

4

ВеЛкко Хаакана

АНТЕРИ, МАЛЬЧИК ИЗ ЛАПЛАНДИИ

Рига �Лиесма� 1981 На латышском языке

Перевод с финского Анны Жнгуре

Художник Василий Шелков

ИБ № 3177

Vidējā skolas vecuma bērniem Veiko Hākana

ANTERI, ZENS NO LAPZEMES

Redaktors A. Melnalksnis. Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdis. Tehniskā redaktore M. Mūrmane. Korektore V. Duka.

Nodota salik�anai 28.11.80. Parakstīta iespie�anai 25.03.81. Formāts 70x100/32. Tipogrāfijas papīrs № 2. Literatūras gar* nitūra. Augstspiedums. 5,96 uzsk. iespiedi.*, 6.28 uzsk. kr. novilk.; 5,92 Izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pasūt. № 2406. Cena 20 кар. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. № 113/ 30883/B-638. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�. 226011 Rīgā. Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests ofsetspiedumā Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.