Vsevolods Gar�ins
�etras dienas
�etras dienas ; Notikums ; Gļēvulis ; Sastap�anās ; Mākslinieki ; Den��iks un oficieris ; Lā�i ; Sarkanais ziediņ� ; Nade�da Nikolajevna ; Signāls
Par vienu no lielākajām sociālā ļaunuma izpausmēm Gar�ins uzskata karu. Par to viņ� runā vairākos stāstos. Stāsta ��etras dienas� varonis pēc saviem uzskatiem radniecīgs pa�am Gar�inam � viņ� tāpat, brīvības ideju iedvesmots, iestājies armijā, ta�u viņam nedod miera doma: kāpēc jānogalina cilvēki? Tie nav vainīgi. Bet kas vainīgs? Uz to nevar atbildēt arī Gar�ins.
L V I Rīgā 1964
Yandex � GRĀMATAS - https://disk.yandex.ru/d/2JO3dvhReBIF-A
Vsevolods Gar�ins
�etras dienas
Viņ� dzimis 1855. g. mui�nieka ģimenē. Tēvs ir kirasieru pulka oficieris, mājās bie�i ierodas viņa pulka biedri, tāpēc Gar�ina bērnības iespaidi cie�i saistās ar armiju, kaņi.
Gar�ina audzinātājs Zavadskis,' kam ir sakari ar revolucionāro kustību, pamodina zēnā interesi par sociāliem jautājumiem.
Mācīdamies ģimnāzijā Pēterburgā, Gar�ins daudz lasa, interesējas par dabas zinātnēm. Biedri atceras viņu kā domīgu jaunekli ar izteiktu taisnīguma apziņu. Ļoti agri viņā parādās vēl neskaidra tieksme cīnīties pret �pasaules jaunumu�. Viņu nomāc sociālā netaisnība, viņ� to pārdzīvo tik asi, ka saslimst un pat zaudē garīgo līdzsvaru.
Studiju laikā (Kalnu institūtā) Gar�ins tuvu iepazīstas ar māksliniekiem peredvi�ņikiem, kas aizstāv demokrātisko virzienu glezniecībā. Institūtu Gar�ins nepabeidz, sākas kar��ar Turciju (1877. g.), un Gar�ins tūliņ kā brīvprātīgais iestājas armijā.
Rakstīt Gar�ins sāk jau studenta gados. Atgriezies no armijas, viņ� pievēr�as vienīgi literatūrai.
Savā īsajā mū�ā (Gar�ins mirst 1888. g.) viņ� maz paspēja uzrakstīt � visus viņa darbus ietver viens neliels sējums, ta�u tie ir nozīmīgi krievu literatūrā ar savu kaislo protestu pret netaisnību, varmācību un ar dziļo mīlestību uz cilvēkiem, kas cie� �īs netaisnības un varmācības dēļ.
Par vienu no lielākajām sociālā ļaunuma izpausmēm Gar�ins uzskata karu. Par to viņ� runā vairākos stāstos. Stāsta ��etras dienas� varonis pēc saviem uzskatiem radniecīgs pa�am Gar�inam � viņ� tāpat, brīvības ideju iedvesmots, iestājies armijā, ta�u viņam nedod miera doma: kāpēc jānogalina cilvēki? Tie nav vainīgi. Bet kas vainīgs?
Uz to nevar atbildēt arī Gar�ins. Viņa mērķis � likt lasītājam domāt, meklēt cēloņus. Gar�inam ir tuvi cilvēki, kas cīnās par brīvību, kaut arī vēl nespēj gūt uzvaru. Stāstā �Sarkanais ziediņ��, ko var nosaukt par Gar�ina himnu �drosmīgo neprātam�, izpau�as tie rakstura vilcieni, kas piemīt 70to. gadu revolucionāriem � tie ir drosmīgi cīnītāji, ta�u vienpatņi, atrauti no� tautas un nolemti bojā ejai.
Par inteliģences pārstāvja vērtīgāko īpa�ību Gar�ins uzskata spēju tuvoties tautai. Ar dziļu sirsnību� viņ� runā par ierindnieku Ivanovu, kas dzīvo vienu dzīvi ar vienkār�ajiem zaldātiem, cen�as palīdzēt tiem, aizstāvēt tos pret pārestībām.
Tāpat mākslai, pēc Gar�ina domām, jākalpo tautai. Mākslā nedrīkst meklēt patvērumu no dzīves pretrunām, māksla nav tikai tāpēc, lai attēlotu skaisto dzīvē un dabā, īstas mākslas uzdevums ir arī modināt cilvēka sirdsapziņu, parādīt dzīves smagumu, likt cilvēkam domāt. Likt cilvēkam domāt � tas kā nesaraujams pavediens stiepjas cauri , visiem Gar�ina stāstiem. Nepietiek ar to, ka aizskarti sasāpēju�ie jautājumi, vajag tos uzdot atkal un atkal no jauna, ik dienu, ik stundu, ik mirkli. Lai lasītājs ik brīdi domātu par kapitālistiskās iekārtas preti�ķībām, par naudas varu, par strādnieku necilvēcīgo ekspluatāciju.
Gar�ins rakstīja ari dzejojus, aprakstus. kritiskus apcerējumus par mākslu. Ta�u krievu literatūras vēsturē viņ� iegājis ka izcils sociāli psiholoģiskā stāsta meistars.
�etras dienas
.
Atceros, kā mēs skrējām pa me�u, kā sīca lodes, kā krita lo�u notrauktie zariņi, kā mēs lauzāmies cauri vilkābeļu krūmiem. �āvieni kļuva bie�āki. �ur tur cauri me�malai pavīdēja kaut kas sarkans. Sidorovs, jauniņs pirmās rotas kareivītis (�Kā viņ� nokļuvis mūsu ķēdē?� pazibēja man domās), pēk�ņi pietupa pie zemes un klusēdams atskatījās uz mani lielām, baiļu pilnām acīm. No mutes viņam tecēja asiņu straume. Jā, to es labi atceros. Tāpat atceros, kā gandrīz pa�ā me�malā, biezos krūmos ieraudzīju...
Es nekad neesmu bijis tādā dīvainā stāvoklī. Guļu, liekas, uz vēdera un redzu sev priek�ā tikai mazu gabaliņu zemes. Da�i zāļu stiebriņi, skudra, kas pa vienu no tiem rāpjas ar galvu uz leju, da�i pērnās zāles gru-zī�i � tā visa mana pasaule. Un redzu to tikai ar vienu aci, tāpēc ka otra ir aizspiesta ar kaut ko cietu, dro�i vien ar zaru, uz kura balstās mana galva. Man ir �ausmīgi neērti, un es gribu pagriezties, bet nepavisam nesaprotu, kāpēc to nevaru. Tā paiet laiks. Dzirdu sienā�u sisinā�anu, bi�u sanoņu. Vairāk itin nekā nav. Beidzot es saņemos, atbrīvoju labo roku sev no apak�as un, atspiedies ar abām rokām pret zemi, gribu piecelties uz ceļiem.
Kaut kas ass un strauj� kā zibens iz�aujas caur visu manu ķermeni, no ceļgaliem līdz krūtīm un galvai, un es atkal krītu. Atkal tumsa, atkal nekā nav.
4
Esmu pamodies. Kāpēc es redzu zvaigznes, kas tik spo�i mirdz-pie Bulgārijas tum�i zilajām debesīm? Vai tad es neatrodos teltī? Kādēļ esmu no tās izrāpies? Es sakustos un sajūtu moko�as sāpes kājās.
Jā, esmu ievainots kaujā. Bīstami? Tveru pie kājām, tur, kur sāp. Kājas, gan labā, gan kreisā, klātas sarecēju�ām asinīm. Kad aizskaru tās ar rokām, sāp vēl stiprāk. Sāp tāpat kā zobi � neatlaidīgi, neizturami. Ausīs zvana, galva kļūst smaga. Neskaidri apzinos, ka esmu ievainots abās kājās. Bet kas tad tas? Kāpēc mani nav pievāku�i? Vai tie�ām turki mūs sakāvu�i? Es sāku atsaukt notiku�o atmiņā, sākumā neskaidri, tad arvien skaidrāk, un atskārstu, ka mēs nepavisam neesam sakauti. Tāpēc ka es nokritu (to, starp citu, es neatceros, ta�u atceros, kā visi aizskrēja uz priek�u, bet es nevarēju skriet un man palika tikai kaut kas zils acu priek�ā) � nokritu klajumiņā, paugura virsotnē. Uz �o pauguru mums norādīja mūsu mazais bataljona komandieris. �Zēni, mēs būsim tur!� viņ� mums uzsauca savā skaļajā balsī. Un mēs bijām tur, � tātad mēs neesam sakauti... Kāpēc gan mani nav pievāku�i? Te ta�u laukumiņā klaja vieta, viss redzams. Es dro�i vien te neguļu viens. Viņi �āva tik bie�i. Jāpagrie� galva un jāpaskatās. Tagad to izdarīt vieglāk, tāpēc ka jau tad, kad atmodies redzēju zāļu stiebriņus un skudru, kas rāpoja ar galvu uz leju, es, mēģinādams piecelties, neatkritu vis atpakaļ iepriek�ējā stāvoklī, bet apvēlos uz muguras. Tāpēc man tagad redzamas �īs zvaigznes.
Es paceļos un apsē�os. To izdarīt nav viegli, kad abas kājas pār�autas. Vairākas reizes jākrīt izmisumā; beidzot ar sāpju asarām acīs es apsē�os.
Virs manis gabaliņ� tum�zilas debess, tajā kvēlo viena liela un vairākas mazas zvaigznes, apkārt kaut kas tum�s, augsts. Tie ir krūmi. Esmu krūmos � mani nav atradu�i!
Jūtu, ka mati man slejas stāvus.
Tomēr � kā gan es varēju atrasties krūmos, ja mani sa�āva klajumiņā? Dro�i vien ievainots, sāpēs nekā nesajēgdams, bū�u �eit atrāpojis. Dīvaini tikai, ka tagad nevaru ne pakustēties, bet tad esmu varējis atvilkties līdz �iem krūmiem. Bet varbūt man tad bija tikai viens ievainojums un otra lode panākusi mani jau �eit.
Bāli, iesārti plankumi slīdēja ap mani. Spo�ā zvaigzne nobālēja, da�as mazās izgaisa. Lec mēness. Cik labi tagad mājās!...
Kādas savādas skaņas dzirdamas... It kā vaidētu kāds. Jā, tie ir vaidi. Vai neguļ man tuvumā kāds tāpat aizmirsts, ar pār�autām kājām vai ar lodi vēderā? Nē, vaidi tik tuvu, un blakus man, liekas, nav neviena... Mans dievs, tas ta�u esmu es pats! Klusi, �ēli vaidi � vai tie�ām man tik sāpīgi? Laikam gan. Tikai es neapjau�u �ās sāpes, tāpēc ka galvā man migla, svins. Labāk atkal atgulties un aizmigt, gulēt, gulēt... Tikai � vai es kādreiz vēl atmodī�os? Vienalga.
�ai mirklī, kad es gatavojos atgulties, plata, bāla mēnesnīcas josla skaidri apgaismo vietu, kur atrodos, un es ieraugu soļus piecus no sevis kaut ko lielu un tum�u. �ur un tur uz viņa redzami mēness gaismas atspulgi. Tās ir pogas vai sprādzes. Tas ir vai nu līķis, vai ievainotais.
Vienalga, es atgul�os...
Nē, nevar būt. Mūsējie nav aizgāju�i. Viņi ir te, viņi izsita turkus un palika �ajās pozīcijās. Kāpēc nav dzirdamas ne sarunas, ne ugunskuru sprēgoņa? Es ta�u aiz vājuma nekā nedzirdu. Viņi dro�i vien ir �eit.
� Palīgā!... Palīgā!...
Me�onīgas, neprātīgas, aizsmaku�as vaimanas izlau�as man no krūtīm un paliek bez atbildes. Skaji tās aizklīst nakts gaisā. Viss pārējais klusē. Tikai sienā�i, kā iepriek�, nerimsto�i sisina. Mēness ar savu apaļo seju sēri noraugās manī.
Ja
Guļu ar aizvērtām acīm, kaut gan sen jau esmu uzmodies. Man negribas atvērt acis, tāpēc ka cauri plakstiem jūtu saules gaismu, � ja pacel�u plakstus, tā man spīdēs acīs. Turklāt arī labāk nekustēties ... Vakar (liekas, tas bija vakar) mani ievainoja; pagājusi diennakts, paies vēl otra, un es nomir�u. Viss vienalga. Labāk nekustēties. Lai ķermenis paliek nekustīgs. Cik labi būtu apturēt arī smadzeņu darbību! Bet to nekā nevar apturēt. Galvā drūzmējas domas un atmiņas. Starp citu, tas nevilksies ilgi, drīz visam būs gals. Tikai avīzēs būs da�as rindiņas: sak, mūsu zaudējumi neievērojami: ievainoto tik un tik, kritis kareivis Ivanovs, no brīvprātīgajiem. Nē, arī uzvārds netiks minēts; sacīs tikai: kritis � viens. Viens kareivis, kā toreiz tas �unelis.
Vesela aina spilgti atplaiksnī manā iztēlē. Tas bija sen; starp citu, viss, visa man dzīve, tā dzīve, kad es te negulēju ar pār�autām kājām, bija tik sen... Es gāju pa ielu, pūlītis ļau�u mani aizturēja. Ļaudis stāvēja un klusēdami raudzījās uz kaut ko baltu, asiņainu, �ēli smilksto�u. Tas bija mazs, balts, glīts �unelis. Zirgu tramvaja vagons to bija sabraucis. �unelis mocījās, tāpat kā es tagad. Kāds sētnieks izspiedās caur pūli, paņēma �uneli aiz skausta un aiznesa. Pūlis izklīda.
Vai mani arī kāds aiznesīs? Nē, guli un mirsti. Bet cik jauka ir dzīve!... Todien (kad notika nelaime ar �uneli) es biju laimīgs. Es staigāju kā apreibis, un bija ari par ko. Ak atmiņas, nemokiet mani, atkāpieties no manis! Pagāju�ais � laime, tagadne � mokas... Lai paliek tikai mokas, lai neapgrūtina mani atmiņas, kas negribot liek salīdzināt. Ak skumjas, skumjas! Jūs esat ļaunākas par brūci.
Tomēr kļūst karsti. Saule cepina. Es atveru acis, redzu tos pa�us krūmus, tās pa�as debesis, tikai dienas gaismā. Un tur arī mans kaimiņ�. Jā, tas ir turks, līķis. Kāds milzīgs! Es viņu pazīstu, tas ir tas pats...
Man priek�ā guļ cilvēks, ko es nodūru. Kādēļ es viņu nodūru?
Viņ� guļ te miris, asiņains. Kādēļ liktenis viņu atdzina �urp? Kas viņ� ir? Varbūt arī viņam, tāpat kā man, ir veca māte. Ilgi viņa vēl sēdēs pa vakariem savas nabadzīgās māla būdas durvīs un raudzīsies uz tālajiem ziemeļiem � vai nenāk viņas mīļotais dēls, viņas strādnieks un maizes devējs? ...
Bet es? Arī es tāpat... Es pat mainītos ar viņu. Cik viņ� laimīgs: viņam vairs nesūrst brūces, viņ� neko nedzird, nejūt ne nāves skumjas, ne slāpes ... Durklis viņam ieurbies tie�i sirdī... Mundierī liels, tum�s caurums; apkārt tam asinis.
Es to nevēlējos. Es nevēlējos nevienam ļauna, kad gāju karot. Doma par to, ka arī man būs jānokauj cilvēki, it kā pati bēga no manis. Es iedomājos tikai par sevi, ka es atradī�os zem lodēm. Un es gāju un atrados.
Nu, un ko tagad? Ak muļķis, muļķis! Bet �is nelaimīgais fellahs (viņam mugurā ēģiptie�u mundieris) � viņ� vēl mazāk vainīgs. Pirms viņus iesēdināja kuģī kā siļķes mucā un aizveda uz Konstantinopoli, viņ� nebija dzirdējis nedz par Krieviju, nedz Bulgāriju. Viņam pavēlēja iet, un viņ� gāja. Ja viņ� nebūtu gājis, viņu būtu sāku�i sist ar rungām un, var gadīties, kāds turku pa�ā būtu ielaidis viņā lodi no revolvera. Viņ� gāja grūtā, smagā pārgājienā no Stambulas līdz Ru��ukai. Mēs uzbrukām, viņ� aizstāvējās. Bet, redzēdams, ka mēs esam briesmīgi ļaudis, kas nebaidās no viņa patentētās angļu Pibodi un Martini �autenes, tikai lien un lien uz priek�u, viņ� �ausmīgi nobijās. Kad viņ� gribēja aiziet, viņam pielēca klāt kāds mazs cilvēciņ�, kuru viņ� būtu varējis
nosist ar vienu savas melnās dūres triecienu, un iegrūda durkli tie�i sirdī.
Par ko tad viņ� ir vainīgs?
Un par ko tad es esmu vainīgs, kaut gan es viņu nokāvu? Par ko es esmu vainīgs? Par ko mani moka slāpes? Slāpes! Kas zina, ko nozīmē �is vārds! Pat toreiz, kad mēs gājām pa Rumāniju, veikdami drausmīgajā �etrdesmit grādu karstumā pa piecdesmit kilometru garos pārgājienus, es nejutu to, ko jūtu tagad. Ak, kaut jel kāds atnāktu!
Mans dievs! Viņam ta�u tajā milzīgajā pudelē dro�i vien ir ūdens! Bet vajag līdz viņam nokļūt. Ko tas maksās! Vienalga, nokļū�u.
Es rāpjos. Kājas kuļājas, paguru�ās rokas tik tikko virza nekustīgo ķermeni. Līdz līķim asis divas, bet man tas ir vairāk � nevis vairāk, bet ļaunāk nekā desmit verstu. Un tomēr vajag rāpties. Kaklā dedzina, svilina kā ar uguni. Un arī nomirt var bez ūdens drīzāk. Tomēr varbūt...
Un tā es rāpjos. Kājas ķeras pie zemes, un katra kustība rada necie�amas sāpes. Es kliedzu, kliedzu vaimanādams, tomēr rāpjos. Beidzot pie viņa. Un te pudele ... tajā ir ūdens � un cik daudz! �ķiet, vairāk nekā puse pudeles. A! Ūdens man pietiks ilgākam laikam ... līdz pa�ai nāvei!
Tu glāb mani, mans upuri!... Atbalstījies uz viena elkoņa, sāku raisīt vaļā pudeli un pēk�ņi, zaudējis līdzsvaru, nokritu ar seju savam glābējam uz krūtīm. No viņa jau nāca stipra līķa smaka.
Es padzēros. Ūdens bija silts, tomēr lietojams, turklāt tā bija daudz. Es nodzīvo�u vēl vairākas dienas. Atceros, �Normālas dzīves fizioloģijā� sacīts, ka bez barības cilvēks var nodzīvot vairāk par nedēļu, ja tikai ir ūdens. Jā, tur vēl pastāstīts notikums ar pa�nāvnieku, kas mērdējis sevi badā. Viņ� dzīvojis ļoti ilgi, tāpēc ka dzēris.
Nu, un kas tad ir? Ja es nodzīvo�u vēl dienas piecas se�as, kas man tur tiks? Mūsējie aizgāju�i, bulgāri izklīdu�i kur kurais. Ceļu tuvumā nav. Tik un tā � jāmirst. Esmu tikai triju dienu agonijas vietā sagādājis 10
sev nedēļas agoniju. Vai nav labāk beigt? Blakus manam kaimiņam guļ viņa �autene, labs angļu ra�ojums. Vajag tikai pastiept roku; pēc tam � viens mirklis un beigas. Patronu vesela kaudzīte, mētājas turpat. Viņ� nav paguvis visas iz�aut.
Tātad beigt vai � gaidīt? Ko? Izglāb�anu? Nāvi? Gaidīt, kamēr atnāks turki un sāks dīrāt ādu man no ievainotajām kājām? Labāk jau pa�am ...
Nē, nevajag nokārt degunu; cīnī�os līdz pēdējam, kamēr spēki turas. Ja mani atradīs, bū�u glābts. Varbūt kauli nav skarti; mani izārstēs. Es vēl redzē�u dzimteni, māti, Mā�u ...
Lai nedod dievs viņām uzzināt visu patiesību! Lai domā, ka esmu kritis uz vietas. Kas notiks ar viņām, kad dabūs zināt, ka esmu mocījies divas, trīs, �etras dienas!
Reibst galva; ceļojums pie kaimiņa mani pavisam nomocījis. Un vēl tā �ausmīgā smaka. Kā viņ� sazilē-jis... Kas ar viņu notiks rīt un parīt? Un tagad es guļu �e tikai tāpēc, ka nav spēka aizvilkties. Atpūtī�os un rāp�os uz veco vietu; turklāt vēj� pū� no turienes un nesīs smirdoņu projām no manis.
Es guļu pilnīgā nespēkā. Saule dedzina man seju un rokas. Nav ar ko apsegties. Kaut pienāktu drīzāk nakts; tā, liekas, būs otrā.
Jūk domas, un es krītu nemaņā.
Es gulēju ilgi, jo, kad pamodos, bija jau nakts. Viss kā iepriek�; brūces sāp, kaimiņ� guļ tāds pats milzīgs un nekustīgs.
Es nespēju nedomāt par viņu. Vai tie�ām esmu pametis visu mīļo un dārgo, nācis �urp tūksto� verstu garā gājienā, badojies, salis, karstumā mocījies; galu galā vai tie�ām es tagad cie�u �īs mokas tikai tādēļ, lai �is nelaimīgais beigtu dzīvot? Un vai tad esmu izdarījis kaut ko vērtīgu karā, ja atskaita �o slepkavību?
Slepkavību, slepkavību... Un kur� tad? Es!
Kad es biju sadomājis iet karot, māte un Masa mani neatrunāja, lai gan raudāja. Idejas apstulbots, es neredzēju �īs asaras. Nesapratu (tagad saprotu), ko nodaru saviem tuviniekiem.
Vai vērts maz atcerēties? Pagāju�o vairs nevar atgriezt atpakaļ.
Un cik dīvainas attieksmes bija daudziem paziņam pret manu rīcību! �Nu, plānprātiņ�! Lien, pats nezina, pēc kā!� Kā viņi tā varēja sacīt? Kā sakrīt tādi vārdi ar
Un tā es braucu uz Ki�iņevu; man uzkrauj mugursomu un citas kara mantas. Eju kopā ar tūksto�iem, starp kuriem varbūt tikai da�i, līdzīgi man, iet brīvprātīgi. Pārējie būtu paliku�i mājās, ja tikai viņiem ļautu. Tomēr viņi iet tāpat kā mēs, �apzinīgie�, noiet tūksto�iem verstu un kaujas tāpat kā mēs vai pat vēl labāk. Viņi veic savus pienākumus, lai gan atmestu ar roku visam un tūlīt aizietu, ja tikai ļautu.
Uzpūta skarbs rīta vējiņ�. Sakustējās krūmi, uzspur-dza miegains putniņ�. Zvaigznes nobālēja. Tum�zilā debess kļuva pelēka, pārklājās ar maigiem spalvu mākonī�iem; pelēkā puskrēsla pacēlās no zemes. Sākās tre�ā diena manā... Kā to lai sauc? Dzīve? Agonija?
Tre�ā... Cik to vēl atlicis? Katrā ziņā � maz. Esmu kļuvis pavisam vāj� un, �ķiet, nevarē�u pat aizrāpties no līķa. Drīz mēs abi kļūsim vienādi un nebūsim viens otram nepatīkami.
Jāpadzeras. Dzer�u trīs reizes dienā: no rīta, pusdienā un vakarā.
Uzlēca saule. Tās milzīgā ripa, ko �ķērso un �ķeļ krūmu tum�ie zari, sarkana kā asinis. Liekas, būs karsta diena. Manu kaimiņ, kas notiks ar tevi? Tu jau tagad esi �ausmīgs.
Jā, viņ� bija �ausmīgs. Mati viņam sāka izkrist. Viņa āda, kas bija tum�a, izbalēja un nodzeltēja; uzpūtusies seja to izspīlēja tik stipri, ka aiz auss tā pārsprāga. lur kustējās tārpi. Puszābakos ieautās kājas pietūka, un āķu starpās izspiedās milzīgi pū�ļi. Un vispār viņ� bija stipri uzpūties. Ko saule ar viņu izdarīs �odien?
Gulēt tik tuvu pie viņa nav izturams. Lai notiktu kas notikdams, man no viņa jāāizrāpo. Bet vai es spē�u? Es vēl varu pacelt roku, atdarīt pudeli, padzerties; bet pārvietot savu smago, nekustīgo ķermeni? Tomēr rāpo�u, kaut pa drusciņai, kaut pa pussolim stundā.
Viss rīts man paiet rāpojot. Sāpes stipras, bet ko tās man vairs nozīmē? Es vairs neatceros, nevaru iedomāties, kā jūtas vesels cilvēks. Esmu pat it kā pieradis pie sāpēm. �ai rītā es tomēr aizrāpoju asis divas un nokļūstu savā vecajā vietā. Bet ilgi es nedabūju baudīt svaigu gaisu, ja vispār var būt svaigs gaiss se�us soļus no trūdo�a līķa. Vēj� maina virzienu un atkal nes man virsū smirdoņu, tik stipru, ka man sāk kļūt nelabi. Tuk�ais vēders moko�i un krampjaini saraujas; visas iek�as sagrie�as. Bet smirdo�ais, saindētais gaiss nepārtraukti nāk man virsū.
Mani pārņem izmisums, un es raudu.
Pavisam satriekts, apdullināts es gulēju gandrīz nesamaņā. Pēk�ņi... Vai tas nav satrauktās iztēles māns? Man �ķiet, ka ne. Jā, tās ir balsis. Zirgu soļu dipoņa, cilvēku valoda. Es tikko neiekliedzos, savaldījos. Bet ja nu tie ir turki? Ko tad? �īm mocībām pievienosies vēl citas, vēl briesmīgākas, no kā mati ceļas stāvus jau tad, kad par tām lasa laikrakstos. Nodīrās ādu, cepinās ievainotās kājas... Labi, ja vēl tikai to; viņi prot izgudrot. Vai tie�ām labāk izbeigt dzīvi viņu rokās nekā nomirt �eit? Bet ja nu tie ir mūsējie? Ak nolādētie krūmi! Kāpēc jūs apaugu�i visapkārt man kā biezs �ogs? Nekā cauri tiem neredzu; tikai vienā vietā kā lodziņ� man atklājas skats uz tāli, uz ieplaku. Tur, liekas, ir strautiņ�, no kura mēs dzērām pirms kaujas. Jā, arī milzīgā smil�akmens plāksne, kas pārmesta pār strautu kā tiltiņ�. Viņi dro�i vien jās tai pāri. Balsis apklust. Es nevaru saklausīt valodu, kādā viņi sarunājas; man arī dzirde kļuvusi vāja. Ak kungs! Ja tie ir mūsējie... Es sauk�u viņus; viņi sadzirdēs mani arī pie strautiņa. Tas ir labāk nekā riskēt nokļūt ba�ibuzuku ķetnās. Ko tad viņi tik ilgi nejāj? Mani moka nepacietība; es nejūtu pat līķa smakas, kaut gan tā nemaz nav kļuvusi vājāka.
Un pēk�ņi strautiņa braslā parādās kazaki! Zilie mundieri, sarkanie lampasi, pīķi. Vesels pussimts. Priek�ā uz lieliska zirga melnbārdains virsnieks. Tikko pussimts pārjāja pāri strautiņam; viņ� pagriezās seglos ar visu ķermeni atpakaļ un iesaucās:
� R-i-k�os ma-a-ar�!
� Stāt, stāt, dieva dēļ! Palīdziet, palīdziet, brālī�i! � es kliedzu; bet spēcīgo zirgu soļu dipoņa, zobenu �ķinda un trok�ņainā kazaku valoda skaļāka par manu �erk-stoņu, un mani nedzird!
Ak, nolādēts! Nespēkā krītu ar seju pie zemes un sāku rūgti raudāt. No apgāztās pudeles tek ārā ūdens � mana dzīvība, mans glābiņ�, manas nāves attālinātājs. Bet es to pamanu tikai tad, kad ūdens atlicis ne vairāk par pusglāzi, tas iztecējis sausajā, izslāpu�ajā zemē.
Vai es maz varu atcerēties to izmisumu, kāds mani pārņēma pēc �ā briesmīgā gadījuma? Gulēju nekustīgi, ar pievērtām acīm. Vēj� visu laiku mainījās un pūta uz mani te svaigu, te atkal smirdo�u gaisu. Kaimiņ� �ai dienā kļuva neaprakstāmi �ausmīgs. Reiz, atvēris acis, lai paskatītos uz viņu, es pārbijos. Sejas viņam vairs nebija. Tā bija atkritusi no kauliem. Briesmīgais, kaulainais smaids, mū�īgais smaids, man �ķitās tik pretīgs, tik �ausmīgs kā nekad, lai gan man ne vienu reizi vien bija gadījies turēt rokās galvaskausus un preparēt veselas galvas. Sis skelets mundierī ar gai�ajām pogām lika man nodrebēt. �Tas ir kar�,� es nodomāju, �te nu ir tā attēls.�
Bet saule dedzināja un cepināja kā iepriek�. Rokas un seja man jau sen apdedzinātas. Atliku�o ūdeni es visu izdzēru. Slāpes mani tik stipri mocīja, ka, nolēmis iedzert mazu malciņu, vienā rāvienā izdzēru visu. Ak, kāpēc es neuzsaucu kazakiem, kad viņi bija man tik tuvu! Pat ja tie būtu biju�i turki, tomēr būtu bijis labāk. Būtu pamocīju�i stundu, divas, bet tagad es nemaz nezinu, cik ilgi man �e būs jāvāļājas un jāmokās. Manu māmiņ, mana dārgā! Izplūksi tu savus sirmos matus, trieksies ar galvu sienā, nolādēsi to dienu, kad dzemdēji mani, nolādēsi visu pasauli, kas izdomājusi karu cilvēkiem par cie�anām!
Bet jūs ar Mā�u dro�i vien pat zināt nedabūsiet par manām cie�anām. Ardievu, māt, ardievu, mana līgava, mana mīla! Ak, cik smagi un rūgti sirdij! Sirdij kaut kas uzmācas ...
Atkal �is baltais �unelis! Sētnieks to nepa�ēloja, trieca ar galvu pret sienu un iemeta kastē, kur met mēslus un izlej samazgas. Ta�u �unelis bija dzīvs un mocījās vēl veselu dienu. Bet es esmu nelaimīgāks par viņu, tāpēc ka mokos jau veselas trīs dienas. Rīt ceturtā, pēc tam piektā, sestā... Nāve, kur tu esi? Nāc, nāc! Ņem mani!
Bet nāve nenāk un neņem mani. Un es guļu �ai briesmīgajā saulē, un man nav ne malka ūdens, lai atveldzētu iekaisu�o rīkli, un līķis mani saindē. Tas ir pavisam izplūdis. No tā gā�as tārpu miriādes. Kā tie lokās! Kad viņ� būs apēsts un pāri paliks tikai kauli un mundieris, tad būs mana kārta. Un es bū�u tāds pats.
Paiet diena, paiet nakts. Arvien tas pats. Pienāk rīts. Arvien tas pats. Paiet vēl viena diena ...
Krūmi kustas un kustas, it kā klusu sarunādamies. �Tu nomirsi, nomirsi, nomirsi!� viņi �ukst. �Neredzēsi, neredzēsi, neredzēsi!� atbild krūmi no otras puses.
� Te jau viņus arī nemaz nevar ieraudzīt! � skaļi atskan netālu no manis.
Es nodrebu un nāku pie apziņas. No krūmiem uz mani raugās mūsu jefreitora Jakovļeva labsirdīgās, gai�zilās acis.
� Lāpstas! � viņ� sauc. � Te vēl divi, mūsējais un viņējais.
� Nevajag lāpstas, nevajag mani aprakt, esmu dzīvs! � es gribu kliegt, bet tikai vāj� kunkstiens izlau�as no manām sakaltu�ajām lūpām.
� Ak kungs! Vai tie�ām dzīvs? Ivanova kungs! Zēni! Nāciet �urp, mūsu kungs ir dzīvs! Sauciet ārstu!
Pēc maza mirkļa man jau lej mutē ūdeni, degvīnu un vēl kaut ko. Tad viss izgaist.
Vienmērīgi �ūpodamās, kustas nestuves. �ī vienmuļā kustība mani ieaijā. Brī�iem es pamostos, brī�iem atkal zaudēju samaņu. Pārsietās brūces vairs nesāp; tāda neizsakāmi patīkama sajūta ieliju�i visā ķermenī.
� Stā-ā-āt! No-olaist! Sanitāri, ceturtā maiņa, mar�! Pie nestuvēm! Saņemt, piece-elt!
Komandē Pjotrs Ivani�s, mūsu lazaretes virsnieks, gar�, kalsens un ļoti labs cilvēks. Viņ� ir tik gar�, ka, pagriezis acis uz viņa pusi, es vienmēr redzu viņa galvu ar �ķidro, garo bārdu un plecus, lai gan nestuves nes uz pleciem �etri liela auguma kareivji.
� Pjotr Ivani�! � es �ukstu.
� Kas ir, draudziņ?
Pjotrs Ivani�s noliecas pār mani.
� Pjotr Ivani�, ko jums teica ārsts? Vai drīz es mir�u?
� Nu ko jūs, Ivanov, apmierinieties! Jūs nemirsiet. Jums ta�u visi kauli veseli. īsts laimes bērns! Ne kauli, ne artērijas. Kā jūs izcietāt �īs trīs ar pusi diennaktis? Ko jūs ēdāt?
� Neko.
� Un dzērāt?
� No turka paņēmu pudeli. Pjotr Ivani�, es tagad nevaru rimāt. Vēlāk...
� Nu, dievs ar jums, draudziņ, guliet.
Atkal miegs, aizmirstība ...
Atmodos divīzijas lazaretē. Pie manis stāv ārsts, �ēlsirdīgā māsa, un bez tam es vēl redzu ievērojama Pēterburgas profesora pazīstamo seju nolieku�os pār manām kājām. Viņam rokas asinīs. Viņ� īsu brīdi darbojas ap manām kājām un tad vēr�as pie manis:
� Nu, jūsu laime, jaunais cilvēk! Paliksiet dzīvs. Vienu kājiņu mēs jums paņēmām; nu, bet tas jau sīkums. Vai jūs varat parunāt?
Parunāt es varu un izstāstu viņiem visu, kas �e uzrakstīts.
1877.
Nevaru saprast, kā tas gadījās, ka es, gandrīz divi gadi ne par ko nedomājusi, pēk�ņi sāku domāt. Nevar ta�u būt, ka �īs domas manī ierosināja kāds zināms kungs. Ar līdzīgiem kundziņiem iznāk sastapties tik bie�i, ka esmu jau apradusi ar viņu sprediķiem.
Jā, gandrīz ikviens no viņiem, atskaitot pilnīgi pieradu�os un ļoti gudros, katrā ziņā ierunāsies par �iem tematiem, kas nevajadzīgi kā viņam, tā arī man. Vispirms pajautā, kā mani sauc, cik man gadu, tad, lielāko tiesu ar diezgan skumju seju, iesāk runāt par to, �vai nav iespējams kaut kādā ceļā izkļūt no �ādas dzīves�. Pirmajā laikā �ie iztaujājumi mocīja mani, bet tagad esmu jau pieradusi. Pie daudz kā var pierast.
Bet tagad jau divi nedēļas, kop� ikreiz, kad neesmu jautra, tas ir, neesmu piedzērusies (jo vai tad man iespējams būt jautrai bez apdzer�anās?), un kad palieku glu�i viena, man jāsāk domāt. Es gan to negribētu, bet nespēju atraisīties no �īm smagajām domām; vienīgais glābiņ� kā aizmirsties, � ja aiziet kaut kur ļau�u drūzmā, kur �ūpo un ālējas. Arī es tad sāku dzert un ālēties, domas sajūk, neko vairs neatceros... Tad ir vieglāk. Kādēļ tā nebija agrāk, no tās liktenīgās dienas, kad atmetu ar roku it visam? Ilgāk par diviem gadiem jau dzīvoju �eit, �ai nejaukajā istabā, aizstaigāju arī uz
Cik tas garlaicīgi un muļķīgi! Tik un tā es netik�u nekur laukā no �ejienes, netik�u jau tādēļ vien, ka pati to negribē�u. Esmu nodevusies �ai dzīvei, un zinu savu ceļu. Tā ari �urnālā �Sienāzis� (to man diezgan bie�i atnes kāds paziņa, neizlai�ot nevienu reizi, kad tur ir kaut kas �pikants�), ari �Sienāzī� es redzēju zīmējumu: pa�ā vidū maza, jauka meitenīte ar lelli, bet viņai apkārt divās rindās citi attēli. No meitenītes uz aug�u: maza ģimnāziste vai pansionāta audzēkne, pēc tam kautrīga jauna meitene, tad ģimenes māte un, visbeidzot, tāda cienījama vecenīte, bet uz otru pusi, lejup,� meitene ar iesaiņojuma kārbu no veikala, tālāk es, es un vēlreiz es. Pirmā es � tāda kā tagad, otrā � kā nogāju�ies ielas staigule, bet tre�ā � tā jau pavisam riebīga, nejauka vecene. Ta�u es jau nu gan tik tālu neļau�os. Vēl gadus divus trīs, ja izturē�u �ādu dzīvi, bet tad � kanālā. Tam man dū�as pietiks, nenobī�os.
Cik tomēr dīvains �is mākslinieks! Kāpēc gan tā: ja ģimnāziste vai no pansionāta, tad tai katrā ziņā seko kautra meitene, cienījama māte un vecmāmiņa? Bet kā tad ar mani pa�u? Paldies dievam, arī es varu palepoties kaut kur uz Ņevas prospekta ar savu fran�u vai vācu valodu! Un puķes zīmēt, man �ķiet, vēl neesmu aizmirsusi, un
Muļķīga doma! Vai tad maz tādi labie cilvēki vispār ir, vai es tos tiku redzējusi pēc vai pirms manas katastrofas? Vai man vajag domāt, ka ir labi cilvēki, ja starp desmitiem, kurus pazīstu, nav neviena pa�a, ko es varētu neienīst? Un vai varu ticēt, ka viņi ir, ja uz �ejieni nāk vīri, kam mājās jaunas sievas, nāk bērni (gandrīz bērni � �etrpadsmit piecpadsmit gadus veci) no �labām ģimenēm� un ve�i, plikgalvaini, galīgi nodzīvoju�ies paralītiķi?
Un beidzot � vai es varu tos neienīst un nenicināt, kaut arī pati esmu nicināts un nonievāts radījums, ja starp viņiem redzu tādus ļaudis kā to pa�u pazīstamo vācieti, kuram uz rokas, aug�pus elkoņa, ādā iekodināta monograma? Viņ� pats man paskaidroja, ka tas esot viņa līgavas vārds.
Kā man gribējās iecirst nagus viņa draņķīgajā, ārēji gludi piemīlīgajā gai�mataiņa purnā! Bet es tikai vienā rāvienā izdzēru glāzi portvīna, ar kuru viņ� dzirdīja mani, un aizmirsu visu.
Kādēļ man jādomā par savu nākotni, ja es tāpat ļoti labi to pārredzu? Kādēļ man domāt par pagātni, ja tur nav nekā, kas varētu aizstāt manu tagadējo dzīvi? Jā, tas ir taisnība. Ja man piedāvātu �odien pat atgriezties uz turieni, izsmalcinātā iekārtā, pie cilvēkiem ar skaistām frizūrām un frāzēm, es neatgrieztos turp, bet paliktu nomirt savā postenī.
Jā, arī man ir savs postenis! Un es arī esmu vajadzīga, nepiecie�ama. Nesen pie manis bija atnācis kāds jauneklis, ļoti valodīgs, un viņ� man no galvas noskaitīja veselu kādas grāmatas lappusi. �Tas ir mūsu filozofs, mūsu krievu filozofs,� viņ� teica. Filozofs stāstīja kaut ko ļoti miglainu un man glaimojo�u: kaut ko tādu, it kā mēs esot �sabiedrisko kaislību ventiļi�... Tādi pretīgi vārdi, un, jādomā, arī filozofs pretīgs, bet vissliktākais bija pats pui�elis, kas atkārtoja �os �ventiļus�.
Un tomēr nesen man ienāca prātā līdzīgas domas. Tas bija pie miertiesne�a, kas piesprieda man piecpadsmit rubļu lielu soda naudu par nepieklājīgu uzvedību sabiedriskā vietā.
Tai pa�ā brīdī, kad viņ� nolasīja lēmumu, pie kam visi piecēlās kājās, es nodomāju: �Par ko visa �ī publika tik nicino�i noskatās manī? Lai arī es daru netīru, riebīgu darbu, lai arī mans amats ir visdziļāk nicināms, ta�u tas ir amats! Sis tiesnesis arī pilda amatu. Un es domāju, ka mēs abi...�
Neko es nedomāju, es jūtu, ka dzeru, ka neko neatceros un nesajēdzu. Man galvā viss ir sajucis: gan tā pretīgā zāle, kur es �ovakar izlaidīgi dejo�u, gan Lietuvas pils, gan �ī pretīgā istabele, kurā varu dzīvot tikai piedzērusies. Deniņos man sit un sit, ausīs zvana, galvā viss grie�as un joņo, un es pati joņoju nez kur. Man gribas apstāties, pieķerties pie kaut kā, kaut jel pie salmiņa, bet man nav pat salmiņa.
Es meloju, tas man ir. Un ne tikai salmiņ�, bet, iespējams, pat kaut kas dro�āks, ta�u es pati esmu tiktāl pagrimusi, ka negribu ne roku pastiept, lai pieķertos pie �ī atbalsta.
�ķiet, tas gadījās augusta beigās. Atceros � tad bija tik jauks rudens vakars. Es pastaigājos Vasaras dārzā un tur iepazinos ar �o �atbalstu�. Sai cilvēkā nebija nekā sevi�ķa, varbūt vienīgi viņa labsirdīgā tērzē�ana. Viņ� izstāstīja man gandrīz vai par visām savām darī�anām un par visiem saviem paziņām. Viņam bija divdesmit pieci gadi, saucās viņ� Ivans Ivanovi�s. No izskata ne skaistulis, ne arī neglītenis. Viņ� tērzēja ar mani kā ar kādu no saviem paziņām, pastāstīja pat anekdotes par savu priek�nieku un paskaidroja man, kam viņu departamentā izredzes uzstrādāties uz aug�u.
Viņ� aizgāja, un es piemirsu par viņu. Pēc mēne�a viņ� tomēr ieradās. Un ieradās sadrūmis, skumīgs un novājējis. Viņam ienākot, es pat mazliet sabijos no sve�ās, satumsu�ās sejas.
� Vai jūs neatceraties mani?
�ai brīdī es atcerējos viņu un pateicu, ka atminos gan.
Viņ� nosarka.
� Es domāju, ka jūs neatcerēsieties, tāpēc ka jau ilgi...
Saruna aprāvās. Mēs sēdējām uz dīvāna, es vienā galā, viņ� otrā, it kā pirmoreiz atbraucis vizītē, stīvs, saslējies, pat cilindru turēja rokās. Tā mēs nosēdējām diezgan ilgi; beidzot viņ� piecēlās un paklanījās.
� Tad nu uz redzē�anos, Nade�da Nikolajevna, � viņ� nopūzdamies teica.
� Kā jūs uzzinājāt manu vārdu? � es iesaucos aizsvilusies. Mans parasti lietotais vārds nebija vis Nade�da Nikolajevna, bet Jevgeņija.
Es uzkliedzu Ivanam Ivanovi�am tik dusmīgi, ka viņ� pat nobijās.
� Es ta�u neko ļaunu, Nade�da Nikolajevna... Es nevienam cilvēkam... Pazīstos ar Pjotru Vasiļjevi�u no iecirkņa, un viņ� man visu par jums izstāstīja, kas un kā bijis. Es gan gribēju jūs uzrunāt par Jevgeņiju, bet mēle neklausīja, un man izteicās jūsu īstais vārds.
� Tad jel pasakiet, � kādēļ jūs atnācāt pie manis? Viņ� klusēja un skumji raudzījās man acīs.
� Kādēļ? � es turpināju, arvien vairāk iekarsdama. � Ko jūs interesējaties par mani? Nē, labāk nenāciet: pazī�anos ar jums es neuzturē�u, tāpēc ka man nav paziņu. Es zinu, kāpēc jūs atnācāt pie manisl Jūs saintriģēja �ā policista stāsts. Jūs nodomājāt: skat, kāds reti sastopams gadījums � izglītota meitene tādā dzīvē nokļuvusi... Vai sadomājāt mani izglābt? Ejiet projām, man neko nevajag! Ļaujiet labāk man vienai nomirt, nevis ...
Te es paskatījos viņa sejā un apklusu. Es redzēju, ka ikviens mans vārds bija viņam kā sitiens. Viņ� neko neteica, bet jau viņa izskats apklusināja mani.
� Uz redzē�anos, Nade�da Nikolajevna, � viņ� noteica. � Ļoti �ēl, ka esmu sarūgtinājis jūs. Un sevi arī. Uz redzē�anos!
Viņ� pasniedza man roku (es nevarēju to nesaņemt) un izgāja lēniem soļiem. Dzirdēju, kā viņ� kāpa lejup pa kāpnēm, un redzēju pa logu, ka viņ�, galvu noliecis, aizgāja pāri pagalmam lēnā un it kā ļodzīgā gaitā. Pie vārtiem viņ� atskatījās uz maniem logiem un nozuda.
Sis cilvēks tad ari varētu būt mans �atbalsts�. Man vajadzēja tikai ieminēties, un es kļūtu par likumīgu sievu. Par nabadzīga, bet godīga cilvēka likumīgo sievu, un pat kļūtu par nabadzīgu, bet godīgu ģimenes māti, ja vien tas kungs savā dusmībā vēl gribētu man dāvāt bērnu.
�odien Jevsejs Jevsejevi�s man teica:
� Paklausieties, Ivan Ivanovi�, ko es, vecs vīrs, jums sacī�u. Jūs, mīļais, esat pasācis tādus ceļus, kas nepiederas: pielūkojiet, ka nenonāk līdz priek�niecībai!
Viņ� vēl ilgi runāja (cenzdamies izteikties par pa�u būtisko aplinkus) par dienestu, priek�niecības godā turē�anu, par mūsu ģenerāli, par mani un beidzot sāka pieskarties arī manai nelaimei. Mēs sēdējām traktierī, kurā bie�i iestaigā Nade�da Nikolajevna ar saviem paziņām.
Jevsejs Jevseji�s jau sen bija visu nomanījis un paguvis izvilināt man daudzus sīkumus. Es nespēju novaldīt savu muļķa mēli, izpļāpāju visu un pats pie tam gandrīz vai apraudājos.
Jevsejs Jevseji�s noskaitās.
� Ak jūs, bābietis tāds, mīkstsirdīgs bābietis! Jauks cilvēks, labs ierēdnis, slampas dēļ tādu jezgu savārījis! Uzspļaujiet viņai! Kāda jums daļa gar viņu? Ja nu būtu vēl pieklājīga meitene, bet tāda, teikt...
Jevsejs Jevseji�s pat nospļāvās.
Pēc �īs reizes viņ� bie�i atgriezās pie savu sarūgtinājumu cēloņa (Jevsejs Jevseji�s no sirds bēdājās manis dēļ), bet tagad vairs nelamājās, jo bija novērojis, ka man tas nepatīk. Ta�u viņ� nespēja ilgi valdīties un, kaut gan sākumā centās izrunāties aplinkus, beigu beigās vienmēr nonāca pie vienīgā slēdziena, ka vajag to pamest, �uzspļaut� un tamlīdzīgi.
Taisnību sakot, arī es pats biju ar viņu vienis prātis par to, ko viņ� atkārtoja ik dienas. Cik rei�u arī es neiedomājos, ka vajag atmest visam ar roku un uzspļaut! Jā, cik rei�u! Un tikpat daudz rei�u pēc �ādām domām es izgāju no mājas un manas kājas meta soļus uz to ielu... Un tur jau viņa arī nāk, uzkrāsojusies, ar nomelninātām uzacīm, samta ka�ociņu mugurā, �vītīgu kotikādas cepurīti galvā, � nāk tie�i man pretim, un es pagrie�os uz otru pusi, lai viņa nemanītu, ka sekoju. Viņa aiziet līdz stūrirti un grie�as atpakaļ, nekaunīgi un lepni skatīdamās pretimnācējos un da�reiz tos uzrunādama; es vēroju viņu no ielas otras puses, cenzdamies neizlaist no acīm, un bezcerīgi skatos uz �o mazo augumiņu, kamēr kāds... nelietis nepienāk un nesāk runāties ar viņu. Viņa tam atbild, viņa pagrie�as un aiziet ar to... Un es eju viņiem nopakaļ. Ja ceļ� būtu nokaisīts ar asām naglām, man nebūtu sāpīgāk. Eju, neko nedzirdēdams un neredzēdams, tikai tos divus ...
Es neskatos sev zem kājām, ne arī apkārt un eju, acis iepletis, uzgrūzdamies pretimnācējiem, saņemdams piezīmes, lamas un grūdienus. Reiz es nogāzu pie zemes bērnu...
Viņi pagrie�as pa labi un pa kreisi, ieiet pa vārtiņiem: vispirms viņa, tad viņ� � gandrīz arvien aizkaut kādas savādas pieklājības viņ� ļauj tai ieiet pirmajai. Pēc tam ieeju arī es. Iepretim diviem logiem, kas man labi pazīstami, stāv �ķūnis ar sienaug�u; turp ved vieglas dzelzs kāpnītes, kas izbeidzas ar laukumiņu bez margām. Es sē�u uz �ā laukumiņa un skatos aizvilktajos baltajos aizkaros ...
Arī �odien es stāvēju savā dīvainajā postenī, kaut gan laukā ir kārtīgs aukstums. Drausmīgi nosalu, kājas bija glu�i sastingu�as, tomēr nekustējos no vietas. Mana seja kūpēja, ūsas un bārda apsarmoja, kājas sāka vai pamirt. Pagalmā staigāja ļaudis, bet neredzēja mani un, skaļi sarunādamies, gāja garām. No ielas puses atplūda piedzēru�o dziesma (�ī ir jautra iela!), kaut kāda ķīviņa troksnis, skrāpju �irkstoņa pret ietvi, kuru tīrīja sētnieki. Visas �īs skaņas �alkoja man ausīs, bet es nepievērsu tām uzmanību, tāpat kā aukstumam, kas knieba sejā un stindzināja kājas. Tas viss � �ie trok�ņi, kājas un aukstums � �ķitās kaut kur tāltālu prom no manis. Kājas stipri smeldza, bet man iek�ā kaut kas smeldze vēl spēcīgāk. Man nav spēka ieiet pie viņas. Vai viņa zina, ka ir kāds cilvēks, kas justos laimīgs, ja varētu sēdēt ar viņu vienā istabā un, nepieskaroties pat viņas rokai, tikai skatīties viņai sejā? Ka ir cilvēks, kas mestos ugunī, ja ar to būtu līdzēts viņai izkļūt no elles, ja tikai viņa gribētu no tās izkļūt? Bet viņa negrib... Un es līdz pat �im brīdim nezinu, kāpēc viņa negrib. Es ta�u nespēju noticēt, ka viņa būtu galīgi samaitāta: es nespēju tam noticēt, tāpēc ka zinu, ka tas nav tā, tāpēc ka pazīstu viņu, tāpēc ka mīlu, mīlu viņu...
Sulainis pienāca pie Ivana Ivanovi�a, kas bija nolicis elkoņus uz galda un, seju rokās iespiedis, lāgu lāgiem noraustījās. Sulainis pieskārās pie viņa pleca:
� Ņikitina kungs! Tā nevar ... Visu priek�ā ... Saimnieks bārsies. Ņikitina kungs! �eit tā nav atļauts. Lūdzu piecelties!
Ivans Ivanovi�s pacēla galvu un paskatījās uz apkalpotāju. Viņ� nepavisam nebija piedzēries, un apkalpotājs saprata to, līdzko ieraudzīja viņa noskumu�o seju.
� Tas nekas, Semjon. Tāpat vien. Tu, zin, atnes man karafīti baltā.
� Ar ko?
� Ar ko? Ar glāzīti. Un tādu lielāku, nevis karafīti, bet karafi. �e tev, saņem par visu un vēl divus divdesmitniekus klāt. Pēc stundas aizsūti mani mājās ar ormani. Tu ta�u zini, kur es dzīvoju.
� Zinu jau ... Bet, kungs, kā tad tā? ...
Acīm redzot, viņ� bija nesapra�anā: �āds gadījums viņam nāca priek�ā pirmoreiz pa visu ilggadīgo prakses laiku.
� Nē, pagaidi, labāk tad es pats.
Ivans Ivani�s iegāja priek�telpā, apģērbās un, izgājis uz ielas, iegriezās veikalā, kura zemajā logā, gāzes apgaismotas, zaigoja krāsainām etiķetēm aplīmētas pudeles, kas rūpīgi un ar gaumi bija izvietotas sūnu paklājā. Pēc brī�a viņ� iznāca, nesdams rokās divas pudeles, aizgāja līdz savam dzīvoklim, kuru īrēja Cuker-bergas mēbelētajās istabās, un noslēdza aiz sevis durvis,
Ill
Es biju atkal iesnaudusies un atkal uzmodos. Trīs nedēļas nepārtrauktas klaiņo�anas diendienā! Kā tikai es varu to izturēt! �odien man sāp galva, kauli, visa miesa. Skumja smeldze, garlaicība, bezmērķīga un moko�a prāto�ana. Kaut jel būtu atnācis kāds!
Un, it kā atsaucoties �īm domām, priek�istabā no-�ķinda zvaniņ�. �Vai Jevgeņija mājās?� � �Mājās gan, lūdzu,� atbildēja virtuvenes balss. Pa gaiteni no-klikstēja nevienādi, steidzīgi soļi, durvis atvērās, un tajās parādījās Ivans Ivani�s.
Viņ� �oreiz nepavisam nelīdzinājās tam bailīgajam, kautrajam cilvēkam, kas bija �eit pirms diviem mēne�iem. Platmale uz vienas auss, krāsaina kaklasaite, pa�pārliecināts, pārdro�s skatiens. Un pie visa tā meimurojo�a gaita un spēcīga alkohola smaka.
Nade�da Nikolajevna pietrūkās kājās.
� Sveicināta! � viņ� iesāka. � Es atnācu pie tevis.
Un viņ� nosēdās uz krēsla pie durvīm, atgāzies un platmali nenoņēmis. Viņa klusēja, klusēja arī viņ�. Ja viņ� nebūtu piedzēries, viņai atrastos vārdi, ko runāt, bet tagad viņa bija samulsusi. Kamēr viņa domāja, ko tagad darīt, viņ� atkal ierunājās:
� N-njā! Tad nu es atnācu... Man ir t-tiesības! � viņ� pēk�ņi satracināts iekliedzās un izslējās visā augumā.
Platmale nokrita viņam no galvas, melnie mati nekārtībā klājās pār seju, acis zvēroja. Viss viņa augums pauda tādu trakumu, ka Nade�da Nikolajevna uz brīdi sabaidījās.
Viņa pamēģināja runāties ar viņu laipnā tonī:
� Paklausieties, Ivan Ivani�, es ļoti priecā�os par jūsu atnāk�anu, tikai tagad gan ejiet mājās. Jūs esat pa vairāk iedzēris. Esiet tik labs, draudziņ, un ejiet mājās. Atnāciet, kad būsiet skaidrā.
� Nobijās! � it kā pie sevis noņurdēja Ivans Ivani�s, atkal nosēzdamies uz krēsla. � Aprimās! Par ko tu dzen mani prom? � viņ� atkal iekliedzās izmisīgā balsī. � Par ko? Dzert es ta�u iesāku tevis dēļ. agrāk mute neņēmu! Ar ko tu mani velc kā valgā pie sevis, saki tu man!
Viņ� raudāja. Dzēruma asaras smacēja viņu, tecēja pār seju un plūda raudu sa�ķobītajā mutē. Viņ� tikko spēja parunāt.
� Citai tā būtu laime, ja varētu izglābties no �īs elles. Es strādātu kā zirgs. Tu dzīvotu bez raizēm, mierīga, godīga. Saki, � ar ko esmu izpelnījies tavu naidu?
Nade�da Nikolajevna klusēja.
� Ko tu ciet klusu! � viņ� iekliedzās � Runā ta�u! Saki, ko gribi, tikai nmā kaut ko. Esmu piedzēries � tas tiesa... Nedzēris �urp nenāktu. Vai tu zini, kā es baidos no tevis, kad esmu skaidrā prātā? Tu ta�u vari mani ap mazo pirkstiņu aptīt. Ja sacīsi: nozodz, � es zag�u. Teiksi: ej slepkavot, � ie�u. Vai tu zini to? Dro�i vien zini. Tu esi gudra, tu visu redzi. Bet ja nezini ... Nadja, mana mīļā, pa�ēlo mani!
Un viņ� uz ceļiem rāpoja viņas priek�ā pa grīdu. Bet viņa nekustēdamās stāvēja pie sienas, atspiedusi pret to atpakaļ atmesto galvu un saņēmusi rokas aiz muguras. Viņas skatiens bija pievērsts kaut kādam vienam punktam kaut kur tālumā. Vai viņa arī redzēja kaut ko, vai dzirdēja? Ko viņa izjuta, redzēdama �o cilvēku, kas vārtījās pie viņas kājām un lūdzās pēc viņas mīlestības? �ēlumu, nicinā�anu? Viņai gribējās to �ēlot, bet viņa juta, ka nespēj �ēlot. Viņ� izraisīja viņā tikai pretīgumu. Un kā viņ� arī spētu modināt citas jūtas �ādā no�ēlojamā izskatā: piedzēries, netīrs, pazemīgi diedelējo�s?
Viņ� jau vairākas dienas negāja darbā. Dzēra katru dienu. Atradis mierinājumu alkoholā, viņ� mazāk nodevās savai kaislei, visu laiku sēdēja mājās un dzēra, krādams spēkus, lai varētu aiziet pie viņas un visu pasacīt. Ko īsti viņam vajadzēja viņai pasacīt, viņ� arī pats nezināja. �Pateik�u visu, izkratī�u sirdi,� tas vien �audījās viņa noreibu�ajā galvā. Pēdīgi viņ� saņēmās, aizgāja pie viņas un sāka runāt. Pat savai paģiru dvingai cauri viņ� apzinājās, ka runā un dara to, kas nepavisam nespēj modināt mīlestību pret viņu, un tomēr viņ� runāja, pats juzdams, ka ar katru vārdu grimst kaut kur dziļāk un dziļāk, arvien cie�āk un cie�āk savilkdams cilpu ap savu kaklu.
Viņ� runāja vēl ilgi un nesakarīgi. Vārdi nāca arvien lēnāk un lēnāk, cits pēc cita, un beidzot viņa reibonī pietūku�ie plaksti aizvērās un, atbalstījis galvu pret krēsla atzveltni, viņ� aizmiga.
Nade�da Nikolajevna stāvēja agrākajā pozā, bezmērķīgi raudzīdamās kaut kur griestos un bungodama ar pirkstiem pa tapetēm.
�Vai man viņa �ēl? Nē, nav �ēl. Ko es varu darīt viņa labā? Apprecēt viņu? Bet vai tad es to drīkstu? Un vai tā nebūs tāda pati pārdo�anās? Ak kungs, nē, tas būs vēl ļaunāk!�
Viņa nezināja, kādēļ ļaunāk, bet juta to.
�Tagad es vismaz esmu atklāta. Ikviens var iesist man. Vai mazums apvainojumu man jāizcie�? Bet tad? Kādā ziņā es bū�u labāka? Vai neturpināsies tā pati izvirtība, tikai ne vairs atklāta kā agrāk? Rau, tur viņ� sē� � miegains, galva atmesta atpakaļ. Mute vaļā, seja bāla kā mironim. Uzvalks viņam notraipīts � domājams, kaut kur vārtījies ... Cik grūti viņ� elpo ... Da�reiz pat iegārdzas ... Jā, bet tas ta�u pāries, un viņ� atkal būs pieklājīgs, kautrs. Nē, nav tas! Bet man liekas, �is cilvēks, ja es ļau�u viņam virsroku pār sevi, nomocīs mani ar saviem atgādinājumiem... Un es to neizturē�u. Nē, labāk es palieku tā, kas esmu... Un nav jau arī atlicis nekāds ilgais laiks līdz beigām.�
Viņa uzmeta sev plecos apmetni un izgāja no istabas, durvis aizcirzdama. Ivans Ivani�s uzmodās no trok�ņa, mulsām bezjēgas acīm paskatījās apkārt un, juzdams, ka uz krēsla gulēt neērti, ar mokām aizlīgoja līdz gultai, iekrita tajā un aizmiga tikpat kā nāves miegā. Viņ� pamodās ar galvas sāpēm, bet skaidrā prātā, jau vēlu vakarā un, ieraudzījis, kur atrodas, tūliņ pat aizmuka.
Es izgāju no mājām, pati nezinādama, kurp ie�u. Laiks bija nejauks, tum�a, samākusies diena; mitrs sniegs krita sejā un uz rokām. Daudz labāk būtu sēdēt mājās, bet vai es tagad varu tur sēdēt? Viņ� aizies galīgā postā. Kas man darāms, lai viņu atbalstītu? Vai es varu mainīt savas attiecības ar viņu? Ak, viss manā sirdī, man iek�ā it kā deg. Es pati nezinu, kāpēc negribu izlietot �o gadījumu, lai atmestu pa�reizējo �ausmīgo dzīvi, atbrīvotos no baigā murga. Ja es apprecētos ar viņu? Jauna dzīve, jaunas cerības ... Vai tās �ēluma jūtas, kas manī tomēr ir pret viņu, nevar kļūt par mīlestību?
Ak nē! Tagad viņ� skūpstītu man rokas, bet vēlāk ... tad viņ� iespers man ar kāju un sacīs: �AI Tu vēl tiepies man pretim, nicināmais radījums! Nievāji mani!�
Vai viņ� tā sacīs? Domāju, ka sacīs.
Man ir viens līdzeklis, kā glābties, atbrīvoties � ļoti labs līdzeklis, par kuru jau sen esmu iz�ķīrusies un pie kura dro�i vien galu galā arī ķer�os, bet man �ķiet, ka tagad vēl par agru. Esmu vēl pārāk jauna, pārāk daudz dzīvības jūtu sevī. Gribas dzīvot. Gribas elpot, just, dzirdēt, redzēt; gribas kaut retumis paraudzīties debesīs, uz Ņevu.
Te jau arī krastmala klāt. Vienā pusē ēku milzeņi, otrā � nomelnējusī Ņeva. Drīz sakustēsies ledus un upe kļūs zila. Parks tur pāri otrā pusē sazaļos. Arī salas ietērpsies zaļumos. Pavasaris, kaut arī Pēterburgā, tomēr paliek pavasaris.
Un pēk�ņi es atcerējos savu pēdējo laimīgo pavasari. Toreiz biju gadus septiņus veca meitenīte, dzīvoju pie tēva un mātes stepē. Mani uzraudzīja maz, un es skraidīju, kur gribēju un cik gribējās. Atceros, kā marta sākumā pie mums pa stepes gravām sāka plūst un trok�ņot palu upes, kā stepe kļuva tum�āka un gaiss atmetās tik brīni�ķīgs, mitrs un jauks. Pirmie no sniega atbrīvojās uzkalniņu pauguri, uz tiem sazaļoja zālīte. Pēc tam kļuva zaļa ari visa stepe, kaut gan gravās, vēl slēpās mirsto�ais sniegs. Strauji, da�ās dienās, glu�i kā no pazemes uzburti, jau pavisam ra�eni sakuploja peoniju krūmiņi, bet uz tiem krā�ņi, spilgti purpura ziedi. Sāka dziedāt cīruļi ...
Ak kungs, ko tik ļaunu esmu nodarījusi, ka mani, vēl dzīvu, vajadzēja iemest ellē? Vai tad tas, ko es izcie�u, nav ļaunāks par jebkuru elli?
Akmens noeja ved tie�i pie āliņģa. Kaut kas spieda mani nokāpt un paskatīties ūdenī. Bet vēl ta�u par agru? Protams, par agru. Es vēl nogaidī�u.
Tomēr būtu labi nostāties uz �īs slidenās, slapjās āliņģa malas. Tā pati no sevis ieslīdētu. Tikai auksti... Tikai mirklis � un upe aizraus tevi zem ledus, un tu izmisīgi sitīsies pret ledu ar rokām, kājām, ar galvu un seju. Interesanti būtu zināt, vai dienas gaisma spīd ledum cauri?
Es stāvēju pie āliņģa ilgi un nekustēdamās un biju nonākusi jau tai stāvoklī, kad cilvēks ne par ko vairs nedomā. Jau sen biju saslapinājusi kājas, ta�u nekustējos no vietas. Vēj� nebija auksts, bet dzeldināja cauri drēbēm, tā ka es visa trīcēju, tomēr stāvēju. Un nezinu, cik ilgi vēl turpinātos �is sastingums, ja no krasta kāds man neuzsauktu:
� Ei, cienītā! Kundze!
Es nepagriezos.
� Kundze, lūdzu, aug�ā uz ietves!
Man aiz muguras kāds sāka nākt pa kāpnēm lejā. Bez kāju �vīkoņas uz pakāpēm, kas bija smiltīm nokaisītas, vēl dzirdēja kaut kādus dobjus atsitienus. Es pagriezos: lejup kāpa gorodovojs, bet viņa zobens ar troksni atsitās pret akmeni. Kad viņ� ieraudzīja manu seju, viņa godbijība pēk�ņi izgaisa, viņ� pienāca man klāt un rupji un nekaunīgi parāva aiz pleca:
� Vāķies prom no �ejienes, slampa gatavā! Vazājas visur! Dumjā prātā vēl iegrūdīsies āliņģī, lai mēs tad vēlāk atbildam par jums, draņķiem! ...
Pēc manas sejas viņ� bija pazinis, kas es tāda.
Visu laiku tas pats un tas pats ... Nav iespējams ne mirkli palikt vienai, lai sirdi nesa�ņaugtu �ī smeldze. Ko darīt ar sevi, lai aizmirstu?
Annu�ka ienesa man vēstuli. No kurienes tā? Tik sen neesmu saņēmusi nevienu vēstuli.
�Augsti cienījamā Nade�da Nikolajevna! Kaut gan ļoti labi saprotu, ka es jums neesmu nekas, tomēr domāju, ka jūs esat laba meitene un negribēsiet man Jaunu vēlēt. Pirmo un pēdējo reizi savā mū�ā es lūdzu jūs atnākt pie manis, jo �odien ir mana vārda diena. Piederīgo un paziņu man nav. Gau�i lūdzu jūs � atnāciet. Svēti nosolos, ka neteik�u jums neko aizskaro�u vai nepatīkamu. Pa�ēlojiet jums padevīgo
Ivanu Ņikitinu.
P. S. Savu nesenējo uzve�anos jūsu dzīvoklī nevaru atcerēties bez nokaunē�anās. Gaidī�u jūs pie sevis �odien pulksten se�os. Pielieku adresi.
I. Ņ.�
Ko tas nozīmē? Viņ� saņēmis drosmi man atrakstīt. Aiz tā kaut kas slēpjas. Ko viņ� grib izdarīt ar mani? Iet vai neiet?
Savāda prāto�ana � iet vai neiet? Ja viņ� nodomājis ievilināt mani lamatās, tad vai nu tādēļ, lai nogalinātu, vai... bet, ja arī nogalinās, tomēr atrisinājums.
Ie�u.
Apģērb�os vienkār�āk un pieklājīgāk, nomazgā�u no sejas pūderi un uzkrāsojumu. Viņam tomēr būs patīkamāk. Sasukā�os vienkār�āk. Cik maz man atlicis matu! Sasukājos, uzvilku melnu vilnas kleitu ar baltu apkaklīti un aprocēm, apliku melnu �allīti, pēc tam piegāju pie spoguļa paskatīties sevī.
Gandrīz vai apraudājos, ieraudzījusi sievieti, kas tik maz līdzinājās tai Jevgeņijai, kura �labi� dejo nepieklājīgas dejas da�ādos zaņķos. Es ieraudzīju nevis nekaunīgu, nosārtinātu kokoti ar smaido�u seju, �vītīgi uzbu�inātu �iņonu un izkrāsotām uzacīm. �ī bālā, iebiedētā cietēja sieviete, kura smeldzīgi raugās ar lielām, tum�iem lokiem apvilktām melnām acīm, ir kaut kas glu�i jauns, nepavisam ne es. Bet varbūt tā ir mans īstais es? Bet tā Jevgeņija, kuru visi redz un pazīst, tā ir kaut kas sve�s, kas man uzmācies, kas mani nospie� un iznīcina.
Un es patie�ām apraudājos un raudāju ilgi un moko�i. No asarām kļūstot vieglāk, tā man ir apgalvoju�i jau no pa�as bērnības; tikai, jādomā, visiem tas tā nav. Man nekļuva vieglāk, bet vēl ļaunāk. Katrs �ņuksts sāpināja, katra asara bija rūgta. Tiem, kam vēl ir kāda cerība uz atveseļo�anos un miera atgū�anu, tiem asaras varbūt arī nes atvieglojumu. Bet kur man �ī cerība?
Es noslaucīju asaras un devos ceļā.
Bez pūlēm atradu Cukerberga kundzes dzīvokli ar izīrējamām istabām, un istabmeita somiete parādīja man Ivana Ivani�a durvis.
� Vai drīkst ieiet?
Bija dzirdams, ka istabā steidzīgi tiek aizgrūsta kāda atvilktne.
� Lūdzu, iek�ā! � Ivans Ivani�s ātri iesaucās.
Es iegāju. Viņ� sēdēja pie rakstāmgalda un lipināja ciet aploksni. Viņ� pat it kā nepriecājās par manu iera�anos.
� Sveiks, Ivan Ivani�, � es sacīju.
� Sveika, Nade�da Nikolajevna, � viņ� atbildēja, pieceldamies un sniegdams man roku.
Kaut kas maigs pavīdēja viņa sejā, kad es pasniedzu viņam savu roku, bet tūliņ pat arī izdzisa. Viņ� bija nopietns un pat bargs.
� Pateicos jums, ka atnācāt.
� Kāpēc jūs mani saucāt? � es jautāju.
� Mans dievs, vai tad jūs tie�ām nezināt, ko tas man nozīmē, ja redzu jūs! Bet lai paliek, �āda saruna jums ir nepatīkama ...
Mēs sēdējām un klusējām. Somiete ienesa patvāri. Ivans Ivani�s pasniedza man tēju un cukuru. Pēc tam uzlika galdā ievārījumu, cepumus, konfektes, pus-pudeli saldā vīna.
� Nade�da Nikolajevna, atvainojiet mani par pacienā�anu. Jums varbūt nepatīkami, bet nedusmojieties. Esiet tik laba, uzlejiet tēju, ielejiet. Ēdiet: te konfektes, vīns.
Es sāku saimniekot, bet viņ� nosēdās man pretī tā, ka viņa seja bija ēnā, un ņēmās mani noskatīt. Es jutu viņa neatlaidīgo, cie�o skatienu un manīju, ka nosarkstu.
Uz mirkli pacēlu acis, bet tūliņ pat atkal nolaidu, tāpēc ka viņ� joprojām nopietni skatījās man sejā. Ko tas nozīmē? Vai tie�ām �ī apkārtne, pieticīgais melnais tērps, tas, ka trūkst parasto nekaunīgo seju un banālo valodu, � tas viss tik stipri iedarbojies uz mani, ka atkal esmu pārvērtusies par kautru, apmulsu�u meiteni, kāda es biju pirms diviem gadiem? Man sanāca dusmas.
� Sakiet, lūdzu, � ko jūs tā bolāt uz mani acis!... � es izspiedu ar piepūli, tomēr ņipri.
Ivans Ivani�s uzlēca kājās un sāka soļot pa istabu.
� Nade�da Nikolajevna! Nerunājiet tik rupji. Kaut stundu pasēdiet tāda, kāda jūs atnācāt �urp.
� Bet es nesaprotu, kādēļ jūs mani aicinājāt. Vai tie�ām tikai tādēļ, lai klusētu un skatītos manī?
� Jā, Nade�da Nikolajevna, tikai tādēļ. Tas ta�u jums nesagādās sevi�ķu sarūgtinājumu, bet man prieks � pēdējo reizi paskatīties uz jums. Jūs bijāt tik laba, ka atnācāt, un �ajā ģērbā, tāda kā tagad. Es to negaidīju un par to jums vēl vairāk pateicos.
� Bet kāpēc tad pēdējo reizi, Ivan Ivani�?
� Es ta�u aizbraucu.
� Uz kurieni?
� Tālu prom, Nade�da Nikolajevna. Un �odien man nemaz nav vārda diena. Es to tāpat vien, pats nezinu, kādēļ, uzrakstīju. Bet man sagribējās vēlreiz paskatīties uz jums. Sākumā gan gribēju pats aiziet un gaidīt jūs iznākam, bet tad nez kā saņēmos lūgt jūs pie sevis. Un jūs bijāt tik laba, ka atnācāt. Lai dievs jums atmaksā par to ar visu labu.
� Maz tā labā gan paredzams, Ivan Ivani�.
� Jā, jums laba maz. Ta�u jūs pati gan zināt skaidrāk par mani, kas jums sagaidāms turpmāk ... � Ivana Ivani�a balss ietrīsējās. � Man labāk, � viņ� piebilda, � jo es ta�u aizbraucu.
Un viņa balss trīsēja vēl vairāk.
Man sametās neizsakāmi �ēl viņa. Vai ir taisnīgs tas ļaunums, ko es izjutu pret viņu? Par ko tik rupji un krasi noraidīju viņu? Bet tagad jau par vēlu no�ēlot.
Es piecēlos un sāku ģērbties. Ivans Ivani�s kā dzelts uzlēca kājās.
� Jūs jau aizejat? � viņ� satrauktā balsī vaicāja.
� Jā, jāiet.
� Jums jāiet... Atkal turp! Nade�da Nikolajevna! Tad ļaujiet, es labāk jūs tūliņ uz vietas nogalē�u!
Viņ� to izteica �ukstā, saķēris manu roku un skatīdamies manī lielām, apjuku�ām acīm.
� Labāk ta�u? Atzīstiet!
� Bet jums, Ivan Ivani�, par to būs Sibīrija. Es nepavisam to nevēlos.
� Sibīrija!... Vai tad es tādēļ nevaru nogalināt jūs, ka man bail no Sibīrijas? Ne jau tādēļ... Es nespēju nogalināt jūs tādēļ ... kā lai es jūs nogalinu? Kā lai nogalinu tevi? � elpai aizraujoties, viņ� teica: � Es ta�u ...
Un viņ� saķēra mani, pacēla kā bērnu gaisā, smacēdams savos apskāvienos un skūpstīdams man seju, lūpas, acis, matus. Un tikpat pēk�ņi, kā to izdarījis, viņ� mani atkal atbrīvoja, nolaida zemē un ātri ierunājās:
� Nu, ejiet, ejiet ... Piedodiet man, tas ta�u pirmo un pēdējo reizi. Nedusmojieties uz mani. Ejiet, Nade�da Nikolajevna.
� Es nedusmojos, Ivan Ivani� ...
� Ejiet, ejiet! Pateicos, ka atnācāt.
Viņ� izvadīja mani un tūliņ pat noslēdza durvis aiz sevis. Es sāku iet lejup pa kāpnēm. Sirdī smeldza vēl stiprāk nekā agrāk.
Lai viņ� brauc un aizmirst mani! Novārgo�u viena pati sava mū�a atlikumu. Pietiek jūtelības. Ie�u mājās.
Es paātrināju soļus un jau domāju, ko vilkt mugurā un uz kurieni �ovakar aiziet. Un tā beidzies mans romāns, maza apstā�anās slidenajā ceļā! Tagad slīdē�u vaļīgi, bez apstājas, arvien zemāk un zemāk.
�Bet viņ� ta�u tagad no�aujas!� pēk�ņi kāda iek�ēja balss iesaucās manī. Es apstājos kā pienaglota: acīs sametās tum�s, pār muguru pārskrēja �ermuļi, elpa aizrāvās ... Jā, tagad viņ� nogalina sevi! Kad viņ� aizgrūda atvilktni � tobrīd viņ� apskatīja revolveri. Rakstīja vēstuli... Pēdējo reizi... Skriet! Varbūt vēl aizspē�u. Kungs, aizturi viņa roku! Kungs, atstāj man viņu!
Nāvējo�as, nekad neizjustas �ausmas sagrāba mani. Es skrēju atpakaļ kā bezprātīga, uzgrūzdamās pretimnācējiem. Neatceros, kā uzskrēju pa kāpnēm. Atceros tikai, cik muļķīgu seju rādīja kalpone, kas mani ielaida, atceros garo tum�o gaiteni ar daudzajām durvīm, atceros, kā pieskrēju pie viņa durvīm. Un, kad satvēru rokturi, istabā norībēja �āviens. No visām pusēm saskrēja ļaudis, trakā virpulī sagriezās ap mani kopā ar gaiteni, durvīm, sienām. Un es nokritu uz grīdas ... un arī manā galvā viss sagriezās virpulī un izdzisa.
1878.
Kar� neatlaidīgi rosina manī nemierīgas pārdomas. Es skaidri redzu, ka tas ieilgst un paredzēt tā beigas � ļoti grūti. Mūsu zaldāts vēl arvien ir tas pats izcilais zaldāts, kāds tas alla� bijis, ta�u izrādījās, ka pretinieks nepavisam nav tik vāj�, kā domāja, un tagad pagāju�i jau �etri mēne�i kop� kara pieteik�anas, bet mūsu pusē vēl joprojām nav noteiktu panākumu. Un katra lieka diena aizrauj nāvē simtiem cilvēku. Varbūt tur vainojami mani nervi, bet telegramas no kara lauka ar kritu�o un ievainoto skaitu iedarbojas uz mani daudz spēcīgāk nekā uz citiem. Da�s labs mierīgi lasa: �Mūsu zaudējumi nav lieli, ievainoti tādi un tādi oficieri, kritu�i 50 ierindnieki, ievainoti 100,� � un vēl priecājas, ka tik maz, bet man, lasot �ādu ziņojumu, acu priek�ā tūliņ paveras vesela asiņaina aina. Piecdesmit miru�u, simt sakropļotu � vai tas kāds sīkums? Kādēļ mēs izjūtam tik lielu sa�utumu, kad avīzes ziņo par kaut kādu slepkavību, kam par upuri kritu�i tikai nedaudzi cilvēki? Kādēļ lo�u caururbto līķu izskats kaujas lauka nemodina mūsos tādas pa�as �ausmas kā slepkavas izlaupīta dzīvokļa izskats? Kādēļ par Tiligulas uzbēruma katastrofu, kur gāja bojā da�i desmiti cilvēku, uztraucās visa Krievija, bet par priek�pulku sadursmēm ar �neievērojamiem�, tāpat da�u desmitu cilvēku dzīvību zaudējumiem neviens neliekas ne zinis?
Pirms da�ām dienām mans paziņa, students mediķis Ļvovs, ar kuru es bie�i strīdos par kāru, sacīja man:
� Tad nu paskatīsimies, miera draugs, kā jūs realizēsiet savu humāno pārliecību, kad pa�u iesauks zaldātos un pa�am vajadzēs �aut uz cilvēkiem.
� Mani neiesauks, Vasilij Petrovi�, esmu ieskaitīts zemessargos. 7, 4
� Ja kar� ievilksies garumā, tad ķersies arī pie zemessargiem. Nedi�ojieties, pienāks ari jūsu kārta.
Man sa�ņaudzās sirds. Kā �ī doma nebija ienākusi man prātā jau agrāk? Patie�ām, ķersies ari pie zemessargiem � tas nebija nekas neiespējams. �Ja kar� ievilksies...� � bet tas dro�i vien tā arī būs. Un, ja neieilgs �is kar�, tad tik un tā sāksies cits. Kādēļ lai arī nekaro? Kādēļ neveikt lielus darbus? Man liekas, tagadējais kar� ir tikai sākums tiem, kas būs nākotnē, no kuriem neizvairī�os ne es, ne mans mazais brālis, pat ne manas māsas zīdainis. Un mana kārta pienāks ļoti drīz.
Kur tad tversies tavs �es�? Tas ar visu savu būtni protestē pret karu, un tomēr kar� piespiedīs tevi ņemt plecos �auteni, iet slepkavot un krist pa�am. Bet nē, tas ta�u ir neiespējami! Es, mierīgs, labsirdīgs jauns cilvēks, kas līdz �im pazinis tikai savas grāmatas, tikai auditoriju, ģimeni un da�us tuvus cilvēkus, es, kas cerēju pēc gada vai diviem sākt citu darbu, mīlestības un patiesības darbu; es, kas pieradis raudzīties uz pasauli objektīvi, kas pieradis to turēt acu priek�ā, kas domājies pazīstam tās ļaunumu visās izpausmēs un tā izvairījies no �ā ļaunuma, � es tagad redzu visu savu miera celtni sabrūkam, bet sevi pa�u uzmaucam plecos to spaidu kreklu, kura caurumus un traipus vēl nupat kā apskatīju. Un nekāda attīstība, nekāda sevis un pasaules pazī�ana, nekāda gara brīvība man nedos no�ēlojamo fizisko brīvību � pa�am brīvi lemt par savu miesu.
Ļvovs nosmējās, kad es sāku izklāstīt viņam savu sa�utumu pret karu.
� Jums, brālīt balto, vajag vienkār�āk visu uztvert, tad būs vieglāk dzīvot, � viņ� saka. � Vai domājat, ka man �is slaktiņ� ir patīkams? Bez posta, ko tas nodara visiem, man tas nodara pāri vēl sevi�ķi � neļauj kārtīgi nobeigt mācības. Sarīkos paātrinātu izlaidumu, aizsūtīs graizīt rokas un kājas. Un tomēr es nenodarbojos ar neauglīgiem prātojumiem par kara �ausmām, jo varu domāt, cik gribu, tomēr nespēju neko darīt, lai to novērstu. Tie�ām, labāk tad neko nedomāt, tikai darīt savu darbu. Un, ja sūtīs ārstēt ievainotos, brauk�u un ārstē�u. Ko lai dara, �is laiks prasa ziedo�anos. Jā, pie tā pa�a, vai jūs zināt, ka Ma�a brauc par �ēlsirdīgo māsu?
� Vai tie�ām?
� Aizvakar izlēmusi un �odien aizgāja praktizēties pārsie�anā. Es neatrunāju viņu, tikai pajautāju, ko viņa domā darīt ar savām studijām. �Vēlāk,� viņa saka, �nobeig�u, ja palik�u dzīva.� Nekas, lai brauc vien mā�ele, iemācīsies ko labu.
� Bet ko tad Kuzma Fomi�s?
� Kuzma klusē, ir briesmīgi drūms un pavisam pametis nodarbības. Es viņa dēļ priecājos, ka māsa aizbrauc, cilvēks galīgi panīcis; nomokās, kā ēna klīst viņai nopakaļ, neko nedara. Tad ir gan tā mīlestība! � Vasilijs Petrovi�s nogrozīja galvu. � Re, arī tagad aizskrēja atvadīt viņu mājās, it kā viņa mū�dien nebūtu staigājusi pa ielām viena pati.
� Man �ķiet, Vasilij Petrovi�, nav labi, ka viņ� dzīvo pie jums.
� Protams, nav labi, bet kas varēja to paredzēt? Mums ar māsu �is dzīvoklis par lielu, viena istaba lieka � kādēļ lai tur neielai� labu cilvēku? Bet �is labais cilvēks ņem un iemīlas. Taisnību runājot, man sanāk dusmas arī uz Mā�u: vai tad Kuzma sliktāks par viņu! Labs, nav nekāds muļķis, lāga puisis. Bet viņa to it kā nemaz neredz. Nu, bet tagad pietiks, vācieties ārā no manas istabas, man nav vaļas. Ja gribat sastapt māsu ar Kuzmu, uzgaidiet ēdamistabā, viņi drīz pārnāks.
� Nē, Vasilij Petrovi�, es arī esmu nevaļīgs. Ardievu!
Tikko izgāju uz ielas, ieraudzīju Marju Petrovnu un Kuzmu. Viņi gāja klusēdami � Marja Petrovna ar piespiesti koncentrētu seju pa priek�u, Kuzma mazliet nopakaļ, it kā neuzdrīkstēdamies soļot viņai blakus un lāgu lāgiem iesānis pamezdams skatienu viņas sejā. Viņi nogāja garām, mani nepamanīdami.
Nespēju ne ko darīt, ne arī par ko domāt. Izlasīju par tre�o Pļevnas kauju. No ierindas izstāju�ies divpadsmit tūksto�i krievu un rumāņu vien, turkus neskaitot... Divpadsmit tūksto�i... Sis skaitlis vajā mani, te ņirbēdams man acu priek�ā kā ciparu rinda, te izstiepdamies kā bezgalīga blakus gulo�u līķu lenta. Ja tos noguldītu plecu pie pleca, tad iznāktu astoņas verstis gar� ceļ�... Kas tas ir?
Man stāstīja kaut ko par Skobeļevu, ka viņ� pēk�ņi kaut kur uzbrucis, devies triecienā, ieņēmis kaut kādu reduti vai arī viņam to atņēmu�i... es neatceros. Par �o drausmīgo kauju atceros tikai vienu � līķu kalnu, kas ir pjedestāls tiem grandiozajiem veikumiem, kurus atzīmēs vēstures lappusēs. Varbūt tas ir nepiecie�ami � es neņemos spriest par to un arī nespēju; es neprātoju par karu, un manu attieksmi pret to noteic tie�as jūtas, kas pau� sa�utumu par izlietajām asiņu straumēm. Vērsis, kura priek�ā nokauj viņam līdzīgus vēr�us, domājams, izjūt aptuveni to pa�u... Viņ� nesaprot, kāds labums no viņa nāves, tikai �ausmās skatās izvalbītām acīm uz asinīm un bauro izmisu�ā, sirdi ploso�ā balsī.
Vai es esmu gļēvulis vai ne?
�odien man pateica, ka es esot gļēvulis. Tiesa gan, to sacīja kāda ļoti tuk�a persona, kuras klātbūtnē es izteicu ba�as, ka mani var paņemt zaldātos un ka man negribas iet karā. Viņas spriedums mani nesarūgtināja, bet ierosināja jautājumu: vai es patie�ām neesmu gļēvulis? Varbūt mans sa�utums par to, kas visu acīs ir di�ens pasākums, rodas no bailēm pa�am par savu ādu? Vai tie�ām ir vērts rūpēties par kaut kādu vienu nesvarīgu dzīvību di�enā darba priek�ā! Un vai es vispār esmu spējīgs ziedot savu dzīvību kaut kāda mērķa dēļ?
Ar �iem jautājumiem es nenodarbojos ilgi. Atcerējos visu savu dzīvi, visus tos gadījumus � tiesa, gan nedaudzus, � kuros man bija vajadzējis doties tie�i briesmās, un nevarēju pārmest sev gļēvulību. Toreiz es nebaidījos par savu dzīvību un arī tagad nebaidos. Tātad nevis nāve biedē mani...
Atkal jaunas kaujas, atkal kritu�ie un jaunas cie�anas. Izlasījis avīzi, es neesmu spējīgs neko uzsākt: grāmatā burtu vietā rēgojas kritu�u cilvēku rindas; spalva �ķiet ierocis, kas cērt brūces baltajā papīrā. Ja tas ar mani tāpat turpināsies, tad galu galā tie�ām nonāks līdz īstām halucinācijām. Ta�u tagad man radusies jauna rūpē, kas manī mazliet izkliedē vienas un tās pa�as moko�ās domas spiedienu.
Vakar vakarā aizgāju pie Ļvoviem un atradu viņus dzeram tēju. Brālis un māsa sēdēja pie galda, bet Kuzma soļoja pa istabu �urp un turp, turēdams roku pie uztūku�ās, ar lakatiņu apsietās sejas.
� Kas tev kai�? � es vaicāju viņam.
Viņ� neatbildēja, tikai atmeta ar roku un staigāja, kā staigājis.
� Viņam sasāpējās zobi, radās sastrutojums un milzīgs augonis, � Marja Petrovna sacīja. � Es gan lūdzu viņu laikus aiziet pie ārsta, bet viņ� neklausīja, un tagad, redz, kas iznācis.
� Tūliņ atbrauks ārsts, es biju iegriezies pie viņa, � piebilda Vasilijs Petrovi�s.
� Liela vajadzība bija pēc viņa, � Kuzma izspieda caur zobiem.
� Kā tad nevajag, ja tev var gadīties zemādas asins izplūdums? Un tu vēl staigā, lai gan es tevi lūdzu atgulties. Tu zini, ar ko tas da�reiz beidzas?
� Vienalga, ar ko tas arī beigtos, � Kuzma nomurmināja.
� Nepavisam nav vienalga, Kuzma Fomi�, nerunājiet muļķības, � Marja Petrovna klusu noteica.
Ar �iem vārdiem pietika, lai Kuzma nomierinātos. Viņ� pat piesēdās pie galda un palūdza tēju. Marja Petrovna ielēja un pasniedza viņam glāzi. Kad Kuzma ņēma glāzi no viņas rokām, viņa seja staroja sajūsmā, un �ī izteiksme tik maz saderējās ar viņa smieklīgo, uztūkuma izķēmoto vaigu, ka man negribot vajadzēja pasmaidīt. Pasmīnēja arī Ļvovs; vienīgi Marja Petrovna līdzcietīgi un nopietni raudzījās Kuzmā.
Atbrauca ārsts, spirgts, veselīgs kā ābols un liels jokotājs. Kad viņ� bija apskatījis slimnieka kaklu, viņa parasti jautrā seja norūpējusies apmācās.
� Ieiesim, ieiesim jūsu istabā, man vajag jūs pamatīgi izmeklēt.
Es iegāju viņam līdzi Kuzmas istabā.
Ārsts noguldīja slimnieku gultā un sāka apskatīt viņa krū�u aug�daļu, saudzīgi to iztaustīdams ar pirkstiem.
� Tā, jūs paliksiet mierīgi gultā un necelsieties aug�ā. Vai jums ir biedri, kas ziedotu mazliet sava laika jūsu labā? � ārsts jautāja.
� Domāju, ka ir, � Kuzma nesapratnē atbildēja.
� Es viņus palūgtu, � ārsts sacīja, laipnā tonī vērsdamies pie manis, � ar �o dienu sākot, de�urēt pie slimnieka un, ja parādās kas jauns, paziņot man.
Viņ� izgāja no istabas; Ļvovs pavadīja viņu priek�istabā, kur viņi ilgi par kaut ko sarunājās pusbalsī, bet es iegāju pie Marjas Petrovnas. Viņa domīgi sēdēja, atspiedusi galvu vienā rokā, un ar otru lēni kustināja karotīti tējas tasē.
� Ārsts noteica de�urēt pie Kuzmas.
� Vai patie�ām ir kas bīstams? � Marja Petrovna satraukti ieprasījās.
� Dro�i vien, � kādēļ tad �īs de�ūras? Jūs, Marja Petrovna, neatteiksieties viņu kopt?
� Nu, protams, ka ne! Redz, kā, pat uz kara lauku vēl neesmu aizbraukusi, bet jau jābūt �ēlsirdīgai māsai. Ieiesim pie viņa; vienam pa�am gulēt ta�u ļoti garlaicīgi.
Kuzma apsveica mūs ar smaidu, cik jau nu viņam to pieļāva uztūkums vaigā.
� Lai jums paldies, � viņ� teica. � Es jau domāju, ka mani aizmirsu�i.
� Nē, Kuzma Fomi�, tagad mēs jūs neaizmirsīsim: pie jums vajag de�urēt. Redz, kur noved nepaklausība, � smaidīdama noteica Marja Petrovna.
� Vai arī jūs nāksiet? � Kuzma nedro�i ieprasījās.
� Nāk�u, nāk�u, tikai esiet man paklausīgs.
Kuzma aizvēra acis un nosarka aiz prieka.
� Ak jā, � viņ� pēk�ņi ieteicās, vērsdamies pie manis, � pasniedz man, lūdzams, spoguli, tur uz galda ir.
Es pasniedzu viņam mazu, apaļu spogulīti; Kuzma palūdza mani parādīt gaismu un ar spoguļa palīdzību apskatīja slimo vietu. Pēc �īs apskates viņa seja sadrūma, un viņ� visu vakaru nepateica ne vārda, kaut gan mēs trijatā centāmies pakavēt viņam laiku ar sarunām.
�odien man noteikti pastāstīja, ka drīz iesauk�ot zemessargus; es to jau biju gaidījis, un tas mani sevi�ķi nepārsteidza.
Es būtu varējis atvairīt �o likteņa sitienu, no kura tā baidos, būtu varējis izmantot iespaidīgas pazī�anās un palikt Pēterburgā, tai pa�ā laikā skaitoties dienestā. Mani būtu �iekārtoju�i� �epat, nu, kaut vai par rakstvedi. Bet, pirmkārt, man ir pretīgi ķerties pie �ādiem līdzekļiem, un, otrkārt, manī iemājo kaut kas vārdā nenosaucams, kas apsprie� manu stāvokli un aizliedz man izvairīties no kara. �Nebūtu labi,� man saka iek�ējā balss.
Notika tas, ko nekad nebiju gaidījis.
Es aizgāju �odien no rīta, lai nomainītu Marju Petro vnu pie Kuzmas. Viņa sagaidīja mani durvīs bāla, negulētas nakts izmocīta un ar izraudātām acīm.
� Ko tas nozīmē, Marja Petrovna, kas jums noticis?
� Klusāk, klusāk, lūdzu, � viņa �ukstēja. � Ziniet, beigas...
� Kādas beigas? Viņ� ta�u nav miris?
� Nē, vēl ne... bet cerību nav nekādu. Abi ārsti... mēs ta�u pieaicinājām vēl otru ...
Asaru smacēta, viņa nespēja parunāt.
� Nāciet, paskatieties... Ieiesim pie viņa.
� Vispirms noslaukiet asaras un iedzeriet ūdeni, citādi jūs viņu galīgi satrieksiet.
� Vienalga... Vai tad viņ� to nezina? Zināja jau vakar, kad palūdza spoguli; pats ta�u drīz būtu bijis ārsts.
Smaga anatomikuma smaka pildīja istabu, kurā gulēja slimnieks. Viņa gulta bija izbīdīta istabas vidū. Zem segas asi saskatāmas garo kāju, lielā auguma līnijas un gar sāniem izstieptās rokas. Acis bija aizvērtas, elpa plūda lēni un grūti. Man �ķita, ka viņ� novājējis �ai vienā naktī; seja nobālusi nelabā zemes krāsā, lipīga un mitra,
� Kas viņam? � es �ukstus vaicāju.
� Lai viņ� pats... Palieciet pie viņa, es nespēju.
Viņa izgāja, seju rokām aizklājusi un drebēdama aizturētos �ņukstos, bet es apsēdos pie gultas un gaidīju, kad Kuzma uzmodīsies. Istabā valdīja nāves klusums; tikai uz galdiņa pie gultas noliktais kabatas pulkstenis tik�ķēja savu vienmuļi kluso dziesmiņu, un bija dzirdami slimnieka retie un smagie elpas vilcieni. Es skatījos Kuzmas sejā un nepazinu viņu; ne jau tāpēc, ka viņa vaibsti būtu pārāk pārmainīju�ies, � nē; bet es viņu redzēju pilnīgi jaunā gaismā. Es pazinu Kuzmu jau sen un biju viņa draugs (kaut arī sevi�ķas tuvības starp mums nebija), bet man nekad nebija gadījies tā iejusties viņa stāvoklī kā tagad. Es atcerējos viņa dzīvi, neveiksmes un priekus, it kā tie būtu manējie. Viņa mīlestībā pret Marju Petrovnu es līdz �im biju saskatījis vairāk tās komisko pusi, bet tagad sapratu, kādas mokas bija jāizcie� �im cilvēkam. �Vai patie�ām viņa stāvoklis ir tik bīstams?� es domāju. �Nevar būt, nevar ta�u būt, ka cilvēkam jāmirst no muļķīgām zobu sāpēm. Marja Petrovna raud par viņu, bet viņ� izveseļosies, un viss būs labi.�
Viņ� atvēra acis un ieraudzīja mani. Nemainoties sejas izteiksmei, viņ� ierunājās lēni, apstādamies ik pēc vārda.
� Sveiks ... Redzi nu, kā ar mani... Pienācis gals. Piezagās tik negaidot... muļķīgi...
� Pasaki man beidzot, Kuzma, � kas īsti ir ar tevi? Varbūt nemaz nav tik ļauni.
� Nav ļauni, tu saki? Nē, brāl, pat ļoti ļauni. Tādos niekos es nekļūdos. Nu, paskaties!
Viņ� lēni, rūpīgi atrotīja segu, atpogāja kreklu, un man uzdvesa neizturama līķa smaka. No kakla sākot, labajā pusē plaukstas platumā Kuzmas krūtis bija melnas kā samts, viegli pārklātas ar iezilganu sūbējumu. Tā bija gangrēna.
Nu jau pagāju�as �etras dienas, kop� es neaizveru acis pie slimnieka gultas, gan kopā ar Marju Petrovnu, gan ar viņas brāli. Dzīvība, �ķiet, tikko turas Kuzmā, tomēr vēl arvien negrib pamest viņa spēcīgo ķermeni. Viņam izgrieza melnu nedzīvās miesas gabalu un aizmeta to kā lupatu; pēc operācijas radu�os lielo brūci ārsts lika mums skalot ik pa divi stundām. Un ik pēc divi stundām mēs divatā vai trijatā stājamies pie Kuzmas gultas, pagrie�am un paceļam viņa lielo augumu, atsedzam drausmīgo brūci un skalojam to caur gutaper-�as cauruli ar karbolūdeni. Tas iz�ļakstās pa vaļējo brūci, un Kuzmam da�reiz pietiek spēka pat pasmaidīt, �tāpēc, ka kut� � tā viņ� paskaidro. Kā visiem cilvē: kiem, kas reti slimoju�i, arī viņam ļoti patīk, ka viņu aprūpē kā mazu bērnu, bet, kad Marja Petrovna ņem savās rokās �valdī�anas gro�us�, kā viņ� izsakās, tas ir, gutaper�as cauruli un sāk viņu laistīt, tad Kuzma jūtas sevi�ķi apmierināts un apgalvo, ka neviens cits neprotot izdarīt to tik veikli kā viņa, kaut gan uztraukumā caurulīte bie�i vien trīc viņas rokās un da�reiz visa gulta ir pie�ķiesta ar ūdeni.
Cik ļoti pārmainīju�ās viņu attiecības! Marja Petrovna, kas agrāk Kuzmam �ķītās kaut kas neaizsniedzams, uz ko viņ� baidījās pat paskatīties un kas viņu gandrīz vai neredzēja, � tā pati Marja tagad, sēdēdama pie viņa gultas, kad viņ� aizmidzis, bie�i klusu raud un tik maigi kopj viņu; bet viņ� mierīgi pieņem �os rūpestus kā kaut ko pa�u par sevi saprotamu un sarunājas ar Marju it kā tēvs ar mazu meiteni.
Da�reiz viņ� ļoti cie�. Brūce dedzino�i kaist, krata drudzis.... Tad man ienāk prātā dīvainas domas. Kuzma man �ķietas viens no tiem desmitiem tūksto�u, par kuriem rakstīts ziņojumos no kara lauka. Ar viņa slimību un cie�anām es mēģinu izmērot to ļaunumu, ko nodara kar�. Cik daudz moku un izmisuma �eit, vienā istabā, vienā gultā, vienās krūtīs, � un tas ir tikai viens pats piliens bēdu un sāpju jūrā, kas jāizcie� milzīgām ļau�u masām, kuras sūta gan uz priek�u, gan pagrie� atpakaļ un nogulda kauju laukos kā līķus vai noasiņoju�us, aiz sāpēm trīco�us ievainotos.
Mani galīgi pārmocīju�as negulētās naktis un smagās domas. Vajadzēs palūgt Ļvovu vai Marju Petrovnu, lai pasē� manā vietā, bet es piemig�u kaut uz divām stundām.
Sarāvies uz maza dīvāniņa, es gulēju kā nāves miegā un pamodos no grūdieniem plecā.
� Celieties, celieties! � sauca Marja Petrovna. Es pielēcu kājās un pirmajā mirklī neko neapjēdzu. Marja Petrovna nobijusies kaut ko aizgūtnēm �ukstēja.
� Plankumi, jauni plankumi! � es beidzot aptvēru.
� Kādi plankumi, kur?
� Ak tu dievs, viņ� neko nesaprot! Kuzmam Fomi-�am uzradu�ies jauni plankumi. Es jau aizsūtīju pēc ārsta.
� Jā, bet var jau būt, ka tas nav nekas, � es sacīju nupat no miega uzmodināta cilvēka vienaldzībā.
� Kā � nekas, paskatieties pats!
Kuzma gulēja ieplēties, smagā un nemierīgā miegā; viņ� mētāja galvu no vienas puses uz otru un reizēm dobji ievaidējās. Krūtis viņam bija atsegtas, un es ieraudzīju uz tām mazliet zemāk par brūces apsēju divus jaunus melnus plankumus. Tur gangrēna bija gājusi tālāk, izplatīdamās zem ādas, un divās vietās iznākusi ārpusē. Kaut arī es līdz �im biju maz ticējis Kuzmas atspirg�anai, �īs jaunās nenoliedzamas nāves zīmes lika man nobālēt.
Marja Petrovna sēdēja istabas kaktā, nolaidusi rokas klēpī, un klusēdama skatījās manī izmisu�ām acīm.
� Neļaujieties izmisumam, Marja Petrovna. Atnāks ārsts, apskatīs � varbūt viss vēl nav pagalam. Varbūt mēs izglābsim viņu.
� Nē, neizglābsim, nomirs, � viņa �ukstēja.
� Nu, ja neizglābsim, nomirs, � es atbildēju viņai tikpat klusu, � mums visiem, protams, tas ļoti sāpēs, bet nevar ta�u tik ārkārtīgi bēdāties; jūs pati �ajās dienās esat kļuvusi kā mironis.
� Vai jūs zināt, kādas mokas es izcie�u �ajās dienās? Es pati nevaru izskaidrot, kādēļ tas tā. Es ta�u nemīlēju viņu un arī tagad, �ķiet, nemīlu tā, kā viņ� mani, bet, ja viņ� nomirs, � mana sirds to neizturēs. Man alla� nāks atmiņā viņa ciesais skatiens, viņa pastāvīgā klusē�ana, man klātesot, kaut gan viņ� prata runāt un labprāt runāja. Man sirdi mū�am grauzīs pārmetums, ka nepa�ēloju viņu, nepratu novērtēt viņa prātu un sirdi, viņa pieķer�anos. Varbūt jums tas izliksies smieklīgi, bet tagad mani pastāvīgi moka tāda rfpma: ja es būtu mīlējusi viņu � mēs dzīvotu pavisam citādi, viss notiktu citādi un �is drausmīgais bezjēgas gadījums varēja arī nebūt. Domā vienā domā�anā, taisnojies kā taisnodamās, bet sirds dziļumos kāds to vien atkārto: vainīga, vainīga, vainīga ...
Sai mirklī es paskatījos uz slimnieku, baidīdamies, ka viņ� var uzmosties no mūsu �ukstiem, un ieraudzīju viņa sejā pārmaiņu. Viņ� bija uzmodies un dzirdēja, ko runā Marja Petrovna, bet negribēja, ka to kāds manītu. Viņa lūpas drebēja, vaigi piesārta, visu seju it kā apstaroja saule, kā tiek apgaismota slapja un skumīga pļava, kad pāri tai pa�ķiras mākoņi un ļauj atspīdēt saulītei. Domājams, ka viņ� bija piemirsis slimību un bailes no nāves; tikai vienas jūtas pārpildīja viņa dvēseli un izlija divās asarās no aizvērto plakstiņu apak�as. Marja Petrovna skatījās brīdi uz viņu it kā sabijusies, pēc tam nosarka, viņas sejā pavīdēja maiga izteiksme, un, noliekusies pār nabaga mirsto�o, viņa noskūpstīja to.
Tad viņ� atvēra acis.
� Ak dievs, kā negribas mirt! � viņ� no�ukstēja.
Un istabā pēk�ņi kļuva dzirdamas savādas, klusas �ņuksto�as skaņas, manām ausīm nedzirdētas, jo agrāk es nekad nebiju redzējis �o cilvēku raudam.
Es izgāju no istabas. Man pa�am bija jāvaldās, lai neapraudātos.
Man arī negribas mirt, un visiem tiem tūksto�iem arī negribas. Ta�u Kuzmam atradās kaut mierinājums pēdējā brīdī � bet tur? Reizē ar nāves bailēm un fiziskām cie�anām Kuzma izbauda arī tādas jūtas, ka viņ� diezin vai tagadējos brī�us gribētu mainīt pret kādiem citiem savas dzīves mirkļiem. Nē, tas te ir pavisam kas cits! Nāve aizvien būs nāve, ta�u mirt starp tuviniekiem un mīļajiem vai vārtoties dubļos un savās pa�a asinīs, gaidot, ka kuru katru mirkli atnāks un galīgi nobeigs tevi vai uzbrauks lielgabali un sa�ķaidīs kā tārpu...
� Es jums atklāti teik�u, � ārsts sacīja man priek�istabā, vilkdams ka�oku un galo�as, � ka līdzīgos gadījumos, ārstējoties hospitālī, nomirst deviņdesmit deviņi no simta. Es ceru tikai uz rūpīgu kop�anu, uz slimnieka labo garastāvokli un viņa karsto vēlē�anos kļūt veselam.
� Ikviens slimnieks vēlas izveseļoties, doktor.
� � Protams, bet jūsu biedram ir da�i pastiprino�i apstākļi, � ārsts noteica pasmaidīdams. � Tātad �ova-kar taisīsim operāciju � izgriezīsim viņam jaunu caurumu, ieliksim drenā�u, lai ērtāk rīkoties ar ūdeni, un cerēsim.
Viņ� paspieda man roku, ietinās savā lā�ādas ka�okā un aizbrauca vizītēs, bet vakarā ieradās ar instrumentiem.
� Varbūt jums kā manam nākamajam kolēģim patiktos taisīt operāciju? � viņ� vērsās pie Ļvova.
Ļvovs pamāja ar galvu, atrotīja piedurknes un ar nopietni drūmu seju ķērās pie darba. Es redzēju, kā viņ� ielaida brūcē kaut kādu brīni�ķīgu instrumentu ar trijskaldņa asmeni, redzēju, kā asmens pār�ķēla miesu, kā Kuzma ieķērās ar rokām gultā un sāpēs no-�ņirkstināja zobus.
� Nu, saņemies, neesi nekāds meitietis, � Ļvovs drūmi uzrunāja viņu, ielikdams jaunajā brūcē drenā�u.
� Vai ļoti sāp? � līdzjūtīgi apvaicājās Marja Petrovna.
� Ne jau tik sāpīgi, draudziņ, bet esmu zaudējis spēkus, izmocījies.
Uzlika apsējus, iedeva Kuzmam vīnu, un viņ� nomierinājās. Ārsts aizbrauca, Ļvovs aizgāja savā istabā strādāt, bet mēs ar Marju Petrovnu sākām kārtot istabu.
� Sakārtojiet segu, � Kuzma noteica vienmuļā neskanīgā balsī. � Velk.
Es sāku kārtot spilvenu un segu pēc Kuzmas norādījumiem, kurus viņ� deva ļoti ka�ķīgi, apgalvodams, ka kaut kur pie viņa kreisās rokas velkot, un lūgdams cie�āk aizbāzt segu. Es centos izdarīt to pēc iespējas labāk, bet, neraugoties uz visu manu centību, Kuzmam tomēr �ķita, ka velk gan no sāniem, gan pie kājām.
� Kāds tu gan nemākulis, � viņ� sirdījās, � atkal velk pret muguru. Lai nāk viņa.
Paskatījos uz Marju Petrovnu, un man kļuva ļoti skaidri saprotams, kāpēc es nepratu izdarīt viņam pa prātam.
Marja Petrovna nolika zāļu pudelīti, ko bija turējusi rokās, un pienāca pie gultas.
� Vai sakārtot?
� Sakārtojiet... Tā, nu ir labi... silti!
Viņ� skatījās uz Marju Petrovnu, kamēr viņa rīkojās ap segu, pēc tam aizvēra acis un iemiga ar bērni�ķīgi laimīgu izteiksmi izmocītajā sejā.
� Vai iesiet mājās? � Marja Petrovna vaicāja man.
� Nē, esmu lieliski izgulējies un varu tagad pasēdēt te; ta�u, ja neesmu vajadzīgs, tad ie�u.
� Neejiet lūdzu, parunāsimies jel mazliet. Brālis pastāvīgi urbjas savās grāmatās, bet man vienai sēdēt pie slimnieka, kad viņ� guļ, un domāt par viņa nāvi ir tik grūti, tik sāpīgi!
� Esiet stipra, Marja Petrovna, smagas domas un asaras �ēlsirdīgai māsai aizliegtas.
� Bet es jau arī neraudā�u, kad bū�u �ēlsirdīgā māsa. Kopt ievainotos tomēr nebūs tik grūti kā tagad tuvu cilvēku.
� Jūs tomēr brauksiet?
� Protams, brauk�u. Vai viņ� izveseļosies vai nomirs � brauk�u tik un tā. Es jau esmu apradusi ar �o domu un negribu no tās atteikties. Gribas veikt labu darbu, gribas uzkrāt sev atmiņas par labām, gai�ām dienām.
� Ak Marja Petrovna, baidos, ka jūs karā neko labu neredzēsiet.
� Kādēļ tā? Strādā�u � tur jau būs tas labais. Man gribas kaut jel kādā ceļā piedalīties karā.
� Piedalīties! Vai tad kar� nesaceļ jūsos �ausmas? Un jūs varat tā runāt!
� Varu. Kas jums teicis, ka man patīk kar�? Tikai � kā lai jums to pastāstu? Kar� ir ļaunums � jūs un es, un vēl ļoti daudzi tā domā, bet tas ta�u ir nenovēr�ams; vai jums tas patīk vai nepatīk, vienalga, tas būs, un, ja jūs neiesiet cīnīties, paņems citu, un cilvēks tomēr tiks sakropļots vai nomocīts kara gaitās. Baidos, ka jūs nesaprotat mani: es neskaidri izsakos. Redziet, kā: manuprāt, kar� ir
Es klusēju. Marjas Petrovnas vārdi gai�āk izpauda manu nenoteikto riebumu pret izvairī�anos no kara. Es pats
� Jūs, tā �ķiet, visu laiku domājat, kā iekārtoties, lai paliktu �eit, ja jūs noņems zaldātos, � viņa turpināja. � Man brālis stāstīja par to. Jūs zināt, ka ļoti cienu jūs kā krietnu, labu cilvēku, bet �ī jūsu rīcība man nepatīk.
� Ko lai dara, Marja Petrovna! Uzskatu da�ādība. Par ko lai es atbildu? Vai es uzsāku karu?
� Ne jau jūs, tāpat kā neviens no tiem, kas tagad tur krīt un mirst. Viņi arī neietu, ja būtu to varēju�i, ta�u viņi nevarēja, bet jūs � varat. Viņi aiziet karot, bet jūs paliekat Pēterburgā � dzīvs, vesels un laimīgs, un tas tikai tāpēc, ka jums ir paziņas, kam �ēl pazīstamu cilvēku sūtīt uz kara lauku. Es neņemos izspriest � varbūt tas arī piedodams, bet man nepatīk, nē.
Viņa enerģiski papurināja cirtaino galvu un apklusa.
Beidzot tas nu ir noticis. �odien es uzvilku pelēko �ineli un jau iepazinos ar apmācību pamatiem � paņēmieniem, kā apieties ar �auteni. Man vēl tagad skan ausīs:
� Mierrā!... Pa divi � līdzināties!... �auteni � ņemt!...
Un es stāvēju mierā, līdzinājos un klabināju �auteni. Un pēc kāda laiciņa, kad bū�u pietiekami apguvis visas �īs ierindas gudrības, mani ieskaitīs grupā, mūs iesēdinās vagonos, aizvedīs un sadalīs pa pulkiem, noliks vietās, kas atbrīvoju�ās, kad citi jau kritu�i.
Nu, bet tas viss vienalga. Visam beigas, tagad es nepiederu pats sev, es peldu pa straumei; tagad pats labākais � neko nedomāt, neprātot, bet bez kritikas saņemt visas nejau�ības dzīvē un vienīgi varbūt kaukt, kad sāp ...
Mani novietoja atsevi�ķā kazarmas nodalījumā privileģētajiem, kur visa starpība tikai tā, ka la�u vietā gultas, bet citādi tomēr diezgan netīrīgi. Neprivileģēta-jiem jauniesauktajiem jau klājas pavisam nelāgi. Līdz sadalī�anai pa pulkiem viņi mitinās milzīgā �ķūnī, kādreizējā manē�ā; ar la�ām tā pārdalīta divos stāvos, tur sadzina salmus un pagaidu iemītniekiem ļāva ierīkoties, kā viņi pa�i redz. Starpejā pa manē�as vidu sniegs un dubļi, ko no pagalma ar kājām sanes bez mitas staigājo�ie cilvēki, radīju�i salmos glu�i neiedomājamu slapjdraņķi, ta�u arī tālāk no ejas salmi nav sevi�ķi tīri. Vairāki simti cilvēku stāv, sē� un guļ tajos, sadalīju�ies pulciņos pēc novadiem: īsta etnogrāfiskā izstāde. Arī es uzmeklēju novadniekus no sava apriņķa. Tie bija tūļīgi gara auguma ukraiņi jaunās svītās un jērādas cepurēs; viņi bija sagūlu�i cie�ā pūlītī un klusēja. Tur bija kāds desmits cilvēku.
� Sveicināti, brāļi!
� Sveiki!
� Vai sen jau projām no mājas?
� Та būs jau divi nedēļas. Bet kas jūs pats tāds būsiet? � mani uzrunāja viens no viņiem.
Es nosaucu savu vārdu, un izrādījās, ka tas visiem pazīstams. Sastapu�i novadnieku, viņi mazliet uzmundrinājās un kļuva runīgāki.
� Vai garlaicīgi? � es ieminējos.
� Kā ta nu nebūs! Gau�ām jau, gau�i. Ka jel baroju�i, kā nākas, bet tā � nedod dievs!
� Un kurp tad jūs tagad?
� Ta vilks viņu zin! Stāsta, ka pret turku.
� Vai gribas ar uz karu?
� Kas ta tur ko būt, ko meklēt?
Es sāku iztaujāt par mūsu pilsētu, un atmiņas par mājām atraisīja mēles. Sākās stāsti par nesen nosvinētām kāzām, kuru sarīko�anai vajadzējis pārdot pāris vēr�u un pēc kurām jauno vīru drīz iesauku�i zaldātos; par tiesu pristavu � �lai viņu simts velni parautu!�; par to, ka zemes maz paliek un tāpēc no Markovkas ciemata �ogad da�i simti cilvēku sataisīju�ies pārcelties uz Amūru... Sarunās pieminēja tikai pagāju�o; par nākotni, par tām grūtībām, briesmām un cie�anām, kas gaidīja mūs visus, nerunāja neviens. Neviens neinteresējās par turkiem, par bulgāriem, par to, kādēļ jaiet nāvē.
Iedzēries zaldātiņ� no vietējās komandas, garām iedams, apstājās pie mūsu bariņa un, kad es no jauna ierunājos par karu, autoritatīvi noteica:
� To turku vajag kaut.
� Vajag? � es iejautājos, negribot pasmaidījis par lēmuma noteiktību.
� Tie�i tā, kungs, lai no viņa, pagāna, ne smaka nepaliek pāri. Tāpēc, ka viņa dumpo�anās dēļ mums visiem jāuzņemas tādas mokas. Ja viņ�, par piemēru sacīt, bez dumpo�anās, godīgi, mierīgi... tad es tagad būtu jau mājās pie vecākiem kā dieva azotē. Bet viņ�, redz, dumpojas, un mums bēdu dienas. Tur jūs varat man mierīgi ticēt, es runāju pareizi. Lūdzu, kungs, pacienāt ar papirosu! � saslējies manā priek�ā un pielicis roku pie cepures, viņ� pēk�ņi mainīja tematu.
Es iedevu viņam papirosu, atvadījos no novadniekiem un gāju mājās, jo bija sāku�ās brīvās stundas.
�Viņ� dumpojas, bet mums bēdu dienas,� � man skanēja ausīs piedzēru�ā zaldātiņa balss. īsi un neskaidri, un tomēr par �o frāzi tālāk nevar tikt.
Pie Ļvoviem skumji, grūtsirdīgi. Kuzmas stāvoklis ļoti slikts, kaut arī brūce iztīrījusies, �ausmīgi karstumi, murgi, vaidi. Brālis un māsa neatgāja no viņa visas tās dienas, kad es biju aizņemts ar iestā�anos dienestā un apmācībām. Tagad, kad viņi zina, ka man jāaizbrauc, māsa kļuvusi vēl skumjāka, bet brālis vēl drūmāks.
� Tad formas tērpā gan! � viņ� noņurdēja, kad apsveicinājos ar viņu istabā, kas bija piesmēķēta un piebāzta ar grāmatām. � Ek jūs, cilvēki, cilvēki! ...
� Kas tad mums, tādiem cilvēkiem, vainas, Vasilij Petrovi�?
� Tas, ka jūs man neļaujat strādāt. Jau tā pavisam nav laika, kursu nobeigt neļaus, aizsūtīs uz kara lauku, un tur vis daudz neiemācīsies, bet te jūs vēl ar Kuzmu.
� Nu labi, teiksim, Kuzma mirst, bet kas tad ar mani?
� Jā, vai tad jūs ari nemirstat? Ja jūs neno�aus, kjūsiet ārprātīgs vai pats lodi pierē ielaidīsiet. Vai es jūs nepazīstu, un vai nav jau biju�i tādi gadījumi?
� Kādi gadījumi? Vai jūs zināt kaut ko tamlīdzīgu? Pastāstiet, Vasilij Petrovi�!
� Lieciet mani mierā, liela man vajadzība jūs vēl vairāk sarūgtināt! Tas jums kaitīgi. Un es arī neko nezinu, tāpat vien izrunājos.
Tomēr es neatlaidos, un viņ� izstāstīja man �ādu gadījumu.
� Man to pastāstīja kāds ievainots artilērijas oficieris. Viņi izgāju�i no Ki�iņevas aprīlī, tūliņ pēc kara pieteik�anas. Nemitīgi lijis lietus, ceļi pazudu�i, paliku�i tikai dubļi, bet tādi, ka lielgabali un rati grimu�i tajos līdz pat asīm. Nogājis tik tālu, ka zirgi vairs nespēju�i iet, tad piesēju�i virves un vilku�i pa�i, cilvēku spēkiem. Otrajā pārgājienā ceļ� bijis �ausmīgs � septiņpadsmit verstīs divpadsmit kalnu, bet starp tiem tikai dūksnāji. Iestigu�i un ne no vietas. Lietus gā�, mugurā ne vīlītes nav sausas, izbadēju�ies, nomocīju�ies, bet vajag vilkt. Nu, protams, stiepj cilvēks, cik jaudas, pārraudamies un nokrīt nesamaņā ar seju dubļos. Pēdīgi nokļuvu�i līdz tādam muklājam, ka tālāk tikt nav iespējams, tomēr gāju�i vien. �Drausmīgi atcerēties, kas tur notika,� stāstīja oficieris. Viņiem bijis jauns ārsts, no pēdējā izlaiduma, nervozs cilvēks. Raudājis. �Es nespēju paciest �o skatu,� viņ� teicis, �jā�u uz priek�u.� Un aizjājis. Zaldāti piecirtu�i zarus, uzvalnī-ju�i vai veselu uzbērumu un beidzot izkustēju�ies no vietas. Uzvilku�i bateriju kalnā, skatās � kokā karājas ārsts... Tāds tas mans gadījums. Cilvēks nespēja paciest moku skatu, kur tad jums uzveikt pa�as mokas?
� Vasilij Petrovi�, bet vai nav vieglāk pa�am savos plecos nest �īs mokas, nevis �ausmināties, tajās noraugoties, kā �is ārsts?
� Nu, nezinu vis, kas tur labs, ja jūs pa�u piejūdz pie dīseles.
� Netirdīs sirdsapziņa, Vasilij Petrovi�.
� Nu, draugs, tā ir pārāk smalka filozofija. Par to jūs parunājiet ar māsu, viņa ir lietpratēja �ajos smalkumos. �Annu Kareņinu� sīki jo sīki izanalizēt vai par Dostojevski parunāt � viņa var visu; bet �āds gadījums dro�i vien kādā romānā jau iztirzāts. Ardievu, filozof!
Viņ� labsirdīgi iesmējās par savu joku un sniedza man roku.
� Uz kurieni jūs?
� Uz Viborgas pusi, uz klīniku.
Es iegāju Kuzmas istabā. Viņ� negulēja un jutās labāk nekā parasti, tā man paskaidroja Marja Petrovna, kas neatkāpdamās sēdēja pie viņa gultas. Kuzma vēl nebija redzējis mani zaldāta apģērbā, un mans izskats nepatīkami pārsteidza viņu.
� Vai tevi atstās �epat vai sūtīs uz armiju? � viņ� jautāja.
� Sūtīs projām, � vai tad tu nezini?
Viņ� klusēja.
� Zināju, bet biju piemirsis. Es tagad vispār maz ko atceros un apjēdzu... Brauc, ko citu. Tas vajadzīgs.
� Arī tu, Kuzma Fomi�?
� Ko �arī es�? Vai nav tiesa? Kādi tev nopelni, lai tevi ap�ēlotu? Ej nomirsti! Ir cilvēki, kas vajadzīgāki par tevi, kas strādīgāki, arī tie iet... Sakārto man spilvenu ... tā.
Viņ� runāja klusu un īdzīgi, it kā atriebdamies kādam par savu slimību.
� Tas viss pareizi, Kuzma, bet vai tad es arī neeju? Vai es protestēju sevis pa�a dēļ? Ja tas būtu tā, tad bez liekām runām es paliktu �eit, to nav grūti iekārtot. Ta�u es nedaru tā, mani sauc, un es eju. Bet lai man vismaz atļauj palikt pie sava pa�a uzskatiem par to.
Kuzma gulēja, nekustīgi raudzīdamies griestos, it kā neklausīdamies manī. Beidzot viņ� lēni pagrieza galvu uz manu pusi.
� Neņem manus vārdus nopietni, � viņ� noteica. � Esmu nomocījies un sapīcis un tie�ām nezinu, kāpēc piesienos cilvēkiem. Esmu kļuvis jau pārāk ka�ķīgs, jādomā, ka drīz pienāks laiks mirt.
� Ko tu tā, Kuzma, saņemies! Brūce iztīrījusies, dzīst, viss iet uz labo pusi. Tagad nevis par nāvi, bet par dzīvi vajag runāt.
Marja Petrovna paskatījās manī lielām, skumīgām acīm, un es pēk�ņi atcerējos, ko viņa man sacīja pirms nedējām divām: �Nē, neizveseļosies, nomirs.�
� Bet, zini, ja tie�ām atspirgtu? Labi gan būtu! � Kuzma ieteicās, vāji pasmaidījis. � Tevi aizsūtīs kauties, un mēs ar Marju Petrovnu arī brauksim: viņa par �ēlsirdīgo māsiņu, es par ārstu. Un es noņem�os ap tevi, ievainotu, kā tu tagad ap mani.
� Pietiks pjāpāt, Kuzma Fomi�, � sacīja Marja Petrovna. � Jums tik daudz runāt kaitīgi, bez tam arī laiks sākt jūsu mocī�anu.
Viņ� ļāvās mūsu rokām: mēs izģērbām viņu, noņēmām apsējus un sākām darboties ap viņa lielajām, saplosītajām krūtīm. Un, kad es virzīju ūdens strūklu uz atkailinātām asiņainām vietām, uz atsegto un kā perlamutrs spīdīgo atslēgas kaulu, uz vēnu, kas stiepās pāri visai brūcei un gulēja tik tīri un brīvi, it kā te būtu nevis brūce dzīva cilvēka miesā, bet anatomisks preparāts, � �ai laikā man bija jādomā par citām brūcēm, daudz �ausmīgākām savā būtībā un nomāco�ā daudzumā, turklāt nevis akla bezjēgas gadījuma radītām, bet apzinīgi pa�u cilvēku cirstām.
Es nerakstu �ai grāmatiņā ne vārda par to, kas notiek un ko es izjūtu mājās. Asaras, ar kurām mani sagaida un izvada māte, savāda smaga klusē�ana, kas līdz ar mani nosē�as pie kopīgā galda, brāļu un māsu uzmanīgā laipnība � to visu grūti redzēt un dzirdēt, bet rakstīt par to vēl grūtāk. Kad iedomājies, ka pēc nedēļas būsi �ķirts no visa tā, kas visdārgākais pasaulē, asaras sarie�as acīs ...
Tad nu beidzot arī atvadī�anās. Rītrītā, gaismai austot, mūsu nodaļa dodas projām pa dzelzceļu. Man atļāva pēdējo nakti pavadīt mājās; un es sē�u savā istabā viens pats, pēdējo reizi. Pēdējo reizi! Vai kāds, kas pats nav piedzīvojis �ādu pēdējo reizi, var aptvert, cik daudz rūgtu sāpju �ais divos vārdos? Pēdējo reizi bija ģimene kopā, pēdējo reizi es ienācu �ai mazajā istabiņā un nosēdos pie galda, kas apkrauts grāmatām un papīriem, kurus apgaismo pierastā zemā lampa. Veselu mēnesi es nepieskāros tiem. Pēdējo reizi ņemu rokās un apskatu iesākto darbu. Tas ir pārtraukts un guļ nedzīvs, neizveidots līdz galam un tagad bez jēgas. Vajadzētu to pabeigt, bet tu aizej kopā ar tūksto�iem tev līdzīgu uz kādu tālu pasaules malu, tādēļ ka vēsturei ievajadzējies tava fiziskā spēka. Par garīgo aizmirsti: tas nevienam nav vajadzīgs. Kam tur kāda daļa, ka ilgus gadus tu sevī krāji to, gatavojies likt lietā? Milzīgam, tev neapjau�amam organismam, kurā tu esi niecīga daļiņa, iegribējās tevi nogriezt un aizmest. Un ko pret �ādu gribu vari iespēt tu � �nogrieztais kajas pirksts�?
Bet nu lai pietiek. Laiks iet gulēt un pacensties iemigt, rītu jāceļas ļoti agri.
Es biju lūdzis, lai neviens nepavada mani uz dzelzceļu. Tāda ilga vadī�ana � tikai liekas asaras. Bet, kad es jau sēdēju vagonā, kas bija stāvgrūdām ļau�u pilns, tad izjutu sirdī tik smeldzo�u vientulību, tādas skumjas, ka, �ķiet, atdotu vai visu pasauli, lai kaut uz da�ām minūtēm pabūtu kopā ar kādu no tuviniekiem. Pēdīgi pienāca noliktā stunda, bet vilciens nekustējās: kaut kas to aizturēja. Pagāja pusstunda, stunda, pusotras, bet vilciens vēl aizvien stāvēja. �ais pusotrās stundās es būtu paguvis aizskriet mājās... Bet varbūt kāds nenocietīsies un tomēr atbrauks... Nē, visi ta�u domā, ka vilciens jau aizgājis; nevienam pat prātā nenāks, ka var aizkavēties. Tomēr varbūt... Un es skatījos uz to pusi, no kurienes varēja gaidīt kādu atnākam pie manis. Nekad laiks nebija ritējis tik lēni.
Signāltaures griezīgās skaņas, kas vēstīja iekāp�anu, lika man sarauties. No vagoniem izkāpu�ie zaldāti, kas drūzmējās uz platformas, steidzās iekāpt... Vilciens tūliņ sakustēsies, un es nevienu vairs neieraudzī�u.
Tomēr ieraudzīju. Ļvovi, brālis un māsa, gandrīz skrie�us tuvojās vagonam, un es ļoti nopriecājos par viņu atnāk�anu. Neatceros, ko sarunāju viņiem, neatceros, ko viņi stāstīja man, atskaitot tikai vienu frāzi: �Kuzma nomira.�
Ar �o frāzi beidzas ieraksti piezīmju grāmatiņā.
Pla�s sniegots lauks. Tam apkārt balti pakalni, uz tiem tādi pa�i balti nosarmoju�i koki. Debesis aizsedz zemi mākoņi; gaisā jūt atkusni. Sprak�ķ �autenes, bie�i dzirdami lielgabalu dārdi; vienu pakalnu klāj dūmi, kas lēni noplok lejup uz lauka. Dūmiem cauri vied tum�u kusto�os masu. Cie�āk ieskatoties tajā, redzams, ka tā sastāv no atsevi�ķiem melniem punktiem. Daudzi no �iem punktiem jau nekustīgi, bet citi vēl kustas un virzās uz priek�u, lai arī tiem vēl tālu līdz mērķim, kas vērojams tikai pēc biezajiem, no turienes plūsto�ajiem dūmiem: un �o kustīgo punktu skaits ik mirkli sarūk mazāks un mazāks.
Rezerves bataljons, kas gulēja sniegā, nesaslējis �autenes statos, bet turēdams rokās, vēroja melnās masas kustību ar visām savām tūksto� acīm.
� Iet, bāliņi, iet... Ek, neaizies!
� Un ko ta mūs aiztur? Ar palīgiem viens divi ieņemtu.
� Vai tev dzīvība apnikusi, vai? � drūmi atsaucās padzīvojis zaldāts no �biļetniekiem�. � Guli, ja noguldīju�i, un pateicies dievam, ka āda vesela.
� Man, tēvoci, paliks vesela, nav ko bēdāt, � atbildēja jauns zaldāts ar jautru seju. � Esmu bijis �etrās kaujās, un ne skrambiņas! No pirmā gala jau gan tā biedīgi, bet vēlāk � vienalga, kas! Redz, mūsu kungam pirmoreiz, tad viņ�, kazi, gan dievu piesauc. Kungs, dzi, kungs?
� Kas ir? � atsaucās blakus guļo�s sausnējs zaldāts ar melnu bārdiņu.
� Jūs, kungs, saviebiet jautrāku seju!
� Man, draudziņ, arī tā nav garlaicīgi.
� Turieties pie manis, ja kas gadās. Es jau esmu dūmos bijis, zinu. Nu, bet mūsu kungs ir bra�s zēns, viņ� vis nebēgs. Bija gan pirms jums viens tāds brīvprātīgais, tas gan, kad mēs cēlāmies iet, kad sāka lodes spindzēt, aizmeta ij somas, ij �auteni un lika ļekas vaļā, bet lode viņam pakaļ un mugurā. Tā nevar, tāpēc ka � zvērests.
� Nebaidies, es nebēg�u, � �kungs� klusu atbildēja. � No lodes neizbēgsi.
� Zināms, kur tu no �ās izbēgsi 1 Tā jau blēde... Dieviņ tētīti... Skat, mūsējie stājas.
Melnā masa apstājās un ietinās �āvienu dūmos.
� Nu sāka svēpēt, tūliņ griezīs atpakaļ... Nē, iet uz priek�u. Palīdzi, glāb, visusvētā dievmāte! Nu, piespie� vēl, nu, nu... Ek, cik to ievainoto nogāzās, ak kungs! Un nepievāc neviens.
� Lode! Lode! � apkārt ie�alcās sauciens.
Gaisā tie�ām kaut kas nospindza. Tā bija apmaldījusies, aklā lode, kas pārlidoja pāri rezervēm. Tai sekoja otrā, tre�ā. Bataljonā uzradās dzīvība.
� Nestuves! � kāds sauca.
Nomaldījusies lode savu darbu bija paveikusi. �etri zaldāti ar nestuvēm steidzās pie ievainotā. Pēk�ņi uz pakalna, kas atradās iesānis no tā, pret kuru gāja uzbrukumā, parādījās sīciņas cilvēku un zirgu figūras, un tūliņ no turienes izlidoja apaļ� un blīvs dūmu mutulis, balts kā sniegs.
� Uz mums, nelietis, tēmē! � iesaucās jautrais zaldāts.
Aizkaucās un no�vinkstēja granāta, atlidoja �āviena troksnis. Jautrais zaldāts iekrita ar seju sniegā. Kad viņ� pacēla galvu, tad ieraudzīja, ka �kungs� guļ blakus viņam uz mutes, izpletis rokas, nedabiski izliektu kaklu. Kāda nomaldījusies lode bija izurbusi viņam aug�pus labās acs lielu, melnu caurumu.
1879.
Mēnesnīcas gaismas platā un trīsuļojo�ā sudrabainā svītra aizvilnīja desmitiem verstu tālu; pārējā jūra bija melna; līdz stāvētājam augstajā krastā atlidoja vienmuļais un dobjais smil�ainajā liedagā saploko�o viļņu troksnis; reidā �ūpojās kuģu silueti, vēl melnāki par pa�u jūru; mēnesnīcas gai�ajā joslā bija redzams viens pats milzīgs tvaikonis (�Dro�i vien angļu,� nodomāja Vasi-lijs Petrovi�s), no tā �ņākuļoja tvaiks, izplūzdams saraustītiem drīksnainiem mutuļiem, kas gaisā izklīdinājās; no jūras dvesa sāļ� mitrums; Vasilijs Petrovi�s, kas līdz �im nebija redzējis neko tamlīdzīgu, ar patiku raudzījās jūrā, mēnesnīcā, tvaikoņos, kuģos un līksmi � pirmoreiz mū�ā � ieelpoja jūras gaisu. Viņ� ilgi izbaudīja �īs jaunās sajūtas, pagriezies ar muguru pret pilsētu, kurā bija atbraucis tikai �odien un kur viņam nu vajadzēs dzīvot ilgus jo ilgus gadus. Aiz viņa pa bulvāri pastaigājās visda�ādākā publika, bija dzirdama gan krievu, gan nekrievu valoda, gan vietējo di�maņu svinīgās, klusās balsis, gan jaunkundzī�u �alo�ana un pieaugu�o ģimnāzistu skaļās, jautrās balsis � tie bariņos sekoja ik divām trim jaunkundzītēm. Skaļu smieklu �alts vienā no �ādām grupām piespieda Vasiliju Petro-vi�u apgriezties. Viņam garām nogāja jautrs bars; kāds no jaunekļiem kaut ko stāstīja jauniņai ģimnāzistei; biedri trok�ņoja un pārtrauca viņa dedzīgo, acīm redzot, taisno�anās runu.
� Neticiet, Ņina Petrovna! Viss samelots! Izdomāts!
� Nē, Ņina Petrovna, es patie�ām nemaz neesmu vainīgs!
� Ja jūs, Sevirev, vēl kādreiz iedomāsieties mani apmānīt... � māksloti nopietnā bērni�ķīgā balstiņā ierunājās meitene.
Beigas Vasilijs Petrovi�s nedzirdēja, jo bars jau bija aizgājis garām. Pēc mirkļa no tumsas atkal atplūda smieklu vilnis.
�Tā nu ir mana nākamā druva, kurā es strādā�u kā pieticīgs arājs,� nodomāja Vasilijs Petrovi�s, pirmkārt, tādēļ, ka bija iecelts par skolotāju vietējā ģimnāzijā, un, otrkārt, tādēļ, ka labprāt ietērpa savas domas tēlainā formā pat tad, kad tās neizrunāja dzirdami. �Jā, vajadzēs strādāt �ai pieticīgajā darba laukā,� viņ� domāja, no jauna apsēzdamies ar seju pret jūru. �Kur paliek sapņi par profesūru, par publicistiku, par slavenu vārdu? Nepietika pulvera, Vasilij Petrovi�, visām �īm iegribām, pamēģini tagad pastrādāt �eit!�
Skaistas un patīkamas domas rosījās jaunā ģimnāzijas skolotāja galvā. Viņ� domāja par to, kā, jau no pirmajām ģimnāzijas klasēm sākot, saskatīs zēnos �dievi�ķīgo dzirksteli�; kā atbalstīs tos, kas �cen�as nokratīt tumsas va�as�; kā viņa vadībā attīstīsies jauni, svaigi spēki, kuriem �ir sve�i dzīves dubļi�; kā, beidzot, no viņa skolēniem var izaugt slaveni, ievērojami vīri... Viņa iztēlē rādījās pat tādas ainas: sē� viņ�, Vasilijs Petrovi�s, jau vecs un nosirmojis, savās mājās, vienkār�ajā dzīvoklītī, un viņu tur uzmeklē biju�ie skolēni; viens no tiem � kādas universitātes profesors, �slavens pie mums un arī Eiropā�, otrs � rakstnieks, pazīstams romānists, tre�ais � sabiedrisks darbinieks, arī ar slavenu vārdu. Un tie visi izturas pret viņu ar cieņu. �Tā ir jūsu labā sēkla, kas krita manā dvēselē, kad biju vēl zēns, jūs padarījāt mani par cilvēku, godātais Vasilij Petrovi�,� saka sabiedriskais darbinieks un sirsnīgi spie� roku savam vecajam skolotājam ...
Vasilijs Petrovi�s tomēr nenodarbojās ilgi ar �īm cildenajām fantāzijām, viņa domas drīz pievērsās jautājumiem, kas tie�i saistījās ar viņa pa�reizējo stāvokli. Viņ� izņēma no kabatas jaunu naudas maku un, pārskaitījis tā saturu, sāka prātot, cik viņam atlicis visu nepiecie�amāko izdevumu seg�anai. �Cik �ēl, ka tik neapdomīgi iztērējos ceļā,� viņ� nodomāja. �Dzīvoklis, nu; teiksim, rubļus divdesmit mēnesī, uzturs, veļa, tēja, tabaka ... Tūksto� rubļu pusgada laikā jau katrā ziņā iekrā�u. Dro�i vien �e varēs dabūt stundas, labi apmaksātas, tā pa rubļi �etri pieci...� Viņu pārņēma apmierinājuma jūtas, un viņam sagribējās ielaist roku kabatā, kur atradās divas ieteikuma vēstules vietējiem dū�iem, un vai divdesmito reizi izlasīt to adreses. Viņ� izņēma vēstules, saudzīgi iztina no papīra, kurā tā� bija ievīstītas, bet adreses izlasīt tomēr neizdevās, jo mēness gaisma nebija pietiekami spo�a, lai sagādātu Vasilijam Petrovi�am �o prieku. Ar vēstulēm kopā bija ietīta fotogrāfija. Vasilijs Petrovi�s pagrieza to tie�i pret mēnesi un pūlējās saskatīt pazīstamos vaibstus. �Ak mana Liza!� viņ� izrunāja gandrīz balsī un tīksmīgi nopūtās. Liza bija viņa līgava, kas palika Pēterburgā un gaidīja, kamēr Vasilijs Petrovi�s sakrās tūksto� rub: ļus � summu, kāda, pēc jaunā pāra domām, bija nepiecie�ama, lai kaut cik varētu iekārtoties.
Nopūties viņ� noglabāja fotogrāfiju un vēstules kreisajā sānkabatā un ņēmās sapņot par nākamo ģimenes dzīvi. Un �ie sapņi bija viņam vēl patīkamāki par tiem, kuros sabiedriskais darbinieks apmeklēja viņu, lai pateiktos par tā dvēselē iesēto labo sēklu.
Jūra trok�ņoja tālu apak�ā, vēj� kļuva dzestrāks. Angļu tvaikonis izpeldēja no mēness gaismas svītras, un tā spīdēja, visnotaļ neaizēnota, un mirguļoja tūksto� blāvi spīdo�os uzviļņojumos, aizstiepdamās bezgalīgajā jūras tālē un kļūdama arvien spo�āka un spo�āka. Nemaz negribējās celties no sola, pamest �o ainavu un iet uz �auro viesnīcas istabu, kur Vasilijs Petrovi�s bija apmeties. Ta�u bija jau vēls; viņ� piecēlās un aizgāja pa bulvāri.
No sola, kuram garām gāja Vasilijs Petrovi�s, piecēlās kungs, ģērbies vieglā jēlzīda drānas uzvalkā, ar salmenīcu, kuras aug�daļai bija uztīts muslīna dvielis (vietējo �vītu vasaras tērps), un teica:
� Atļaujiet piesmēķēt!
� Laipni lūdzu, � Vasilijs Petrovi�s atbildēja. Sarkanajā atblāzmā pavīdēja viņam pazīstama seja.
� Nikolaj, draugs! Vai tu tas esi?
� Vasilijs Petrovi�s?
� Tas pats vien ir... Ak, kā es priecājos! Ņe domāju, ne cerēju, � atsaucās Vasilijs Petrovi�s, draugu apskaudams un trīsreiz nomutēdams. � Kāds yēj� tevi �e atpūtis? . .. / . . .. � _�
� Glu�i vienkār�i, kalpoju te. Bet tu?
� Mani atsūtīja �urp par skolotāju ģimnāzijā. Nupat kā atbraucu.
� Kur tu esi apmeties? Ja viesnīcā, tad brauksim, lūdzu, pie manis. Es ļoti priecājos tevi sastapt. Tev ta�u nav pazīstamu �eit? Brauksim pie manis, paēdīsim vakariņas, patērzēsim, pieminēsim senās dienas.
� Brauksim, brauksim, � Vasilijs Petrovi�s piekrita. � Es ļoti ļoti priecājos! Atbraucu �urp kā tuksnesī, un pēk�ņi tik priecīga sastap�anās. Orman! �viņ� iesaucās.
� Nevajag, nesauc. Sergej, �urp! � skaļi un mierīgi noteica Vasilija Petrovi�a draugs.
Pie ietves pieripoja grezna kale�a, un viņ� ielēca tajā. Vasilijs Petrovi�s stāvēja uz ietves un nesapra�anā skatījās uz ekipā�u, meļņiem un resno ku�ieri.
� Kudrja�ov, vai tie tavi zirgi?
� Manējie, manējie. Ko, pārsteigums?
� Apbrīnojami... Vai tu tas esi?
� Kas cits, ja ne es. Nu, sēdies iek�ā, izrunāties vēl pagūsim.
Vasilijs Petrovi�s iekāpa, nosēdās blakus Kudrja�o-vam, un kale�a aizripoja, tark�ķēdama un līgodamās pa ielas bruģi. Vasilijs Petrovi�s sēdēja mīkstos spilvenos un pa�ūpodamies smaidīja. �Kas par joku!� viņ� domāja. �Cik nesen vēl Kudrja�ovs bija trūcīgākais students, bet tagad � kale�a!� Nolicis izstieptās kājas uz priek�ējā soliņa, Kudrja�ovs klusēja un smēķēja cigāru. Pēc piecām minūtēm ekipā�a apstājās.
� Nu, draudziņ, kāp laukā. Parādī�u tev savu vienkār�o būdiņu, � Kudrja�ovs sacīja, nolēkdams no pakāp�ļa un palīdzēdams Vasilijam Petrovi�am izkāpt.
Pirms ieie�anas vienkār�ajā būdiņā viesis uzmeta tai skatienu. Mēness bija nogrimis aiz mājas un neapgaismoja to; tādēļ Vasilijs Petrovi�s varēja tikai saredzēt, ka tā bija vienstāva mūra ēka ar desmit vai divpadsmit lieliem logiem. Vietvietām apzeltītas, vītnēm izgreznotas koloniņas durvju priek�ā balstīja pārjumīti; pa�as durvis bija no masīva ozolkoka ar spoguļstikliem, bronzas atveri, izveidotu kā putna kāju, kas tur kristāla rokturi, un, beidzot, mirdzo�a vara plāksne ar saimnieka uzvārdu.
� Tad ir gan tev būdiņa, Kudrja�ovl Tā nav būdiņa, bet palaco, � Vasilijs Petrovi�s noteica, kad viņi bija iegāju�i priek�telpā ar ozola mēbelēm un melnu kamīna rīkli. � Vai pa�a īpa�ums?
� Nē, brāl, tik tālu vēl nav. īrēju. Nav dārgi, pusotra tūksto�a.
� Pusotrai � Vasilijs Petrovi�s novilka.
� Izdevīgāk maksāt pusotra tūksto�a nekā ieguldīt kapitālu, kas var dot daudz lielākus procentus, ja nav iesaistīts nekustamā īpa�umā. Un arī naudas daudz vajadzīgs: ja jau būvējas, tad ta�u ne �ādu te skabūzi.
� Skabūzi! � Vasilijs Petrovi�s izbrīnā iesaucās.
� Protams, māja nav nekāda lepnā. Nu, iesim, iesim ātrāk ...
Vasilijs Petrovi�s jau bija paguvis novilkt mēteli un sekoja namatēvam. Kudrja�ova dzīvokļa iekārta deva jaunu vielu viņa izbrīnam. Vesela rinda istabu ar augstiem griestiem un parketa grīdām, pie sienām dārgas, zeltā spiestas tapetes; ēdamistaba �ozolkokā� ar sliktiem me�a putnu modeļiem pie sienām, ar milzīgu, kokgriezumiem rotātu bufeti, ar lielu apaļu galdu, pār kuru lija vesela gaismas straume no griestos uzkārtas bronzas lampas ar pienbaltu aba�ūru; zāle ar klavierēm un milzum daudz da�ādu mēbeļu no di�skābar�a, dīvāniņiem, soliem, taburetēm un krēsliem, ar dārgām litogrāfijām un bezgaumīgām oleogrāfijām zeltītos rāmjos; viesistaba, kā parasts, ar zīda mēbelēm un veselu gūzmu nevajadzīgu lietu. �ķita, ka dzīvokļa saimnieks pēk�ņi kļuvis bagāts, varbūt laimējis divsimt tūksto�us, un uz ātru roku iekārtojis sev pla�a vēriena dzīvokli. Viss bija nopirkts uzreiz, nopirkts ne jau tādēļ, ka bija vajadzīgs, bet tādēļ, ka kabatā kņudēja nauda, kas atrada sev izeju �ais pirkumos: klavieres, uz kurām, kā to zināja Vasilijs Petrovi�s, Kudrja�ovs prata spēlēt tikai ar vienu pirkstu; mazvērtīga veca glezna, viena no desmitiem tūksto�u kādam otrās �ķiras flāmu meistaram piedēvētu gleznu, kurai, dro�i ticams, neviens nepievēr� uzmanību; ķīnie�u �aha kauliņi, ar kuriem nevarēja spēlēt, tik smalki un vārīgi tie izskatījās, bet to galviņās bija izvirpotas trīs lodītes, ietilpinātas cita citā, un vēl daudz da�ādu nevajadzīgu priek�metu.
Draugi iegāja kabinetā. Se bija mājīgāk. Istabas vidu aizņēma liels rakstāmgalds, apkrauts ar da�ādiem bronzas un porcelāna nieciņiem, papīriem, rasējumiem un rasē�anas piederumiem. Pie sienām karājās milzīgi izkrāsoti rasējumi un ģeogrāfijas kartes, bet zem tām stāvēja divi zemi turku dīvāni ar zīda spilveniem. Apņēmis Vasiliju Petrovi�u ap vidu, Kudrja�ovs pieveda viņu tie�i pie dīvāna un nosēdināja uz mīkstā matra�a.
� Man ļoti ļoti liels prieks sastapties ar vecu biedru, � viņ� teica.
� Man arī... Zini, atbraucu kā uz tuksnesi, un pēk�ņi tāda sastap�anās. Vai zini, Nikolaj Konstantino-vi�, tevi ieraugot, man tā saviļņojās sirds, pamodās tik daudz atmiņu.
� Par ko tad?
� Kā tā � par ko? Par studiju laikiem, par tiem laikiem, kad tik jauki bija dzīvot, ja arī ne materiālā, tad morālā ziņā. Vai atceries ...
� Ko lai atceros? Kā mēs ar tevi sukājām suņa desu? Pietiks, draugs, apnicis līdz kaklam... Vai gribi cigāru?
Vasilijs Petrovi�s paņēma no kastītes piedāvāto dārgumu, sadabūja no kabatas nazīti, apgrieza cigāra galu, aizsmēķēja un teica:
� Nikolaj Konstantinovi�, es glu�i kā pa sapņiem. Pagāju�i tikai da�i gadi � un tev tāda vieta rokā.
� Kas par vietu? Vieta, draugs, tāda, ka � nospļaujies un ej tālāk.
� Kā tad tā? Cik tu saņem?
� Ko? Vai algas?
� Nūja, kāda izpeļņa.
� Algu es, Kudrja�ovs Nr. 2, saņemu kā in�enieris, guberņas sekretārs � tūkstoti se�i simti gadā.
Vasilijam Petrovi�am iepletās acis.
� Kā tad tā? Un no kurienes tas viss?
� Ek draugs, neko tu neaptver! No kurienes? No ūdens un zemes, no jūras un sauszemes. Bet galvenais, redz, no kurienes. . . . w.i
Un viņ� piedūra rādītāja pirkstu sev pie pieres.
� Vai tu redzi tās bildītes, kas karājas pie sienām?
� Redzu gan, � Vasilijs Petrovi�s atsaucās. � Un kas tālāk?
� Vai tu zini, kas tas ir?
� Nē, nezinu.
Vasilijs Petrovi�s piecēlās no dīvāna un piegāja pie sienas.
Viņ� netika gudrs: krāsas � zilas, sarkanas, brūnas un melnas, � tāpat arī nez kādi noslēpumaini cipari, kas bija ierakstīti ar sarkanu tinti pie punktētām līnijām.
� Kas te ir? Vai rasējumi?
� Rasējumi ta rasējumi, bet ko tie nozīmē?
� Tie�ām, draugs, nezinu.
� Sie zīmējumi, mīļo Vasilij Petrovi�, rāda nākamo molu. Vai zini, kas ir mols?
� Nu, protams. Es ta�u esmu krievu valodas skolotājs. Mols... tas ir tāds... kā lai to saka ... dambis, vai...
� Tie�i tā, dambis. Dambis, aizsprosts mākslīgas ostas ierīko�anai. �ais rasējumos attēlots mols, kuru tagad izbūvē. Tu redzēji jūru no aug�as?
� Kā tad, protams! Neparasta ainava! Bet nekādas celtnes es nemanīju.
� Nav brīnums, ka nemanīji, � Kudrja�ovs smiedamies noteica. � Sis mols, Vasilij Petrovi�, gandrīz viss ir nevis jūrā, bet �e, uz sauszemes.
� Bet kur tad īsti?
� Ta pie manis un citiem celtniekiem: pie Knob-loha, Puicikovska un citiem. Tas, protams, lai paliek starp mums: es tev pastāstu to kā biedram. Ko tu tā blenz manī? Visparastākā izdarība.
� Paklausies, bet tas ta�u ir �ausmīgi! Vai tie�ām tu runā patiesību! Vai tie�ām tev nav pretīgi negodīgie līdzekļi, ar kādiem sasniegts �is komforts? Vai tie�ām viss, kas bijis pagātnē, noderējis tikai, lai novestu tevi līdz... līdz ... Un tu tik mierīgi runā par to ...
� Stop, stop, Vasilij Petrovi�! Lūdzu, bez stipriem izteicieniem. Tu saki � �negodīgi līdzekļi�? Bet vispirms pasaki man, ko nozīmē � godīgi un ko �
negodīgi. Pats es to nezinu; varbūt esmu aizmirsis, bet domāju, ka ari neesmu zinājis; un man tā vien �ķiet, ka arī tu, īsti sakot, nezini un tikai tāpat vien iespīlē sevi nez kādā mundierī. Un vispār liecies mierā ar to, tas nav pieklājīgi. Turi cieņā uzskatu brīvību. Tu saki � negodīgi; nu, runā vien, bet nelamā mani: es ta�u ne-zākāju tevi par to, ka tu neesi vienādās domās ar mani. Viss, draugs, izskaidrojams ar uzskatiem, ar viedokli, bet, tā kā to ir daudz, �o viedokju, tad uzspļausim tam visam un iesim ēdamistabā �ņabi dzert un runāties par patīkamākiem tematiem.
� Ak Nikolaj, Nikolaj, man sāpīgi tevī noskatīties.
� To tu vari, vari sāpināt sirdi, cik tev tīk. Lai sāp, gan pāries! Noskatīsies, ielūkosies, pats teiksi: �Kas es tomēr par teļagalvu!� � tie�i tā pateiksi, piemini manus vārdus. Bet iesim tagad, iedzersim pa glāzītei un nedomāsim par maldos aizgāju�iem in�enieriem � tādēļ, draudziņ, jau ari ir smadzenes, lai maldītos... Tā, mans mīļais skolotāj, bet cik saņemsi tu?
� Tev tas vienalga.
� Nu, piemēram?
� Tā tūksto�us trīs nopelnī�u kopā ar privātstundām.
� Та redzi nu: par trim tūksto�iem visu mū�u nodauzīsies ar stundām! Bet es sē�u vienā mierā un noskatos: ja gribu � daru ko, ja negribu � nedaru; ja man ie�autos prātā iedoma augu dienu spļaudīt griestos, var arī to. Bet naudas... naudas tik daudz, ka tā �mums tuk�a skaņa vien�.
Ēdamistabā, kur viņi iegāja, viss bija gatavs vakariņām. Auksts rostbifs slējās kā sarkanīgs kalns. Da�ādu konservu burkas mirdzināja daudzkrāsainus angļu uzrakstus un spilgtas etiķetes. Vesela rinda pudeļu uzgaida. Draugi iedzēra pa glāzītei un ķērās pie vakariņām. Kudrja�ovs ēda lēni un kavēdamies: viņ� bija pilnīgi iegrimis �ai nodarbībā.
Vasilijs Petrovi�s ēda un domāja, domāja un ēda. Viņ� jutās dziļi samulsis un nepavisam nezināja, kā izturēties. Pēc viņa līdz�inējās pārliecības, viņam tūliņ uz vietas vajadzēja celties un aiziet no sava senākā biedra mājas, un tur nekad vairs ne kāju nespert. �Sis kumoss, kas man mute, ta�u ir zagts,� viņ� domāja, paņēmis mutē kumosu un uzdzerdams vēlīgā mājastēva ielieto vīnu. �Bet ko es pats tagad daru, ja arī ne to pa�u nelietību?� Daudz �ādu atzinumu drūzmējās nabaga skolotāja galvā, ta�u atzinumi tā arī palika atzinumi, bet aiz tiem slēpās kāda slepena balss, kas iebilda jebkuram atzinumam: �Nu, kas tad par to?� Un Vasilijs Petrovi�s juta, ka viņ� nav spējīgs atrisināt �o jautājumu, un sēdēja kā sēdējis. �Nu, kas tur, es novēro�u,� viņam pazibēja galvā it kā attaisnojuma iegansts, un viņ� pats sevī apkaunējās. �Kāda man vajadzība novērot, vai es kāds rakstnieks, vai?�
� �ādu gaļu, � Kudrja�ovs iesāka, � paskaties tikai, tu nedabūsi visā pilsētā.
Un viņ� izstāstīja Vasilijam Petrovi�am garum garo stāstu par to, kā viņ� reiz pusdienojis pie Knobloha un tur viņu pārsteidzis izcili lieliskais rostbifs, kā viņ� uzzinājis, kur tāds dabūjams, un kā beidzot arī pats to dabūjis.
� Tu ietrāpījies īstajā reizē, � viņ� nobeidza savu stāstījumu par gaļu. � Vai tev ir kādreiz gadījies ēst kaut ko līdzīgu?
� Rostbifs patie�ām teicams, � Vasilijs Petrovi�s piebalsoja.
� Lielisks, draudziņ. Man patīk, ja viss ir, kā vajag. Bet ko tu nedzer? Pag, es ielie�u tev vīnu.
Sekoja tikpat gar� stāsts, kur darbojās gan angļu �kiperis, gan tirdzniecības nams Londonā, gan muitnīca un atkal tas pats Knoblohs. Par vīnu stāstīdams, Kudrja�ovs to arī nobaudīja un, jo vairāk dzēra, jo �irgtāks kļuva. Viņa apvītu�ajā sejā parādījās sarkani plankumi, valoda kļuva straujāka un dzīvāka.
� Bet ko tu tā klusē? � viņ� pēdīgi jautāja Vasilijam Petrovi�am, kur� tie�ām klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis, klausīdamies nostāstos par gaļu, vīnu, sieru un citiem labumiem, kuri greznoja in�eniera galdu.
� Tā, draugs, vārdi nez kādēļ neraisās.
� Neraisās... kas par blēņām! Tu, kā redzu, vēl arvien saskābis par manu atzī�anos. No�ēloju, ļoti no�ēloju, ka tā izrunājos; vakariņas ieturētu līksmāk, ja negadījies �is nolādētais mols... Bet labāk nedomā par to, Vasilij Petrovi�, lai paliek... Jā? Vaseņka, uzspļauj, patie�ām... Ko lai dara, draugs, ka neattaisnoju cerības. Dzīve nav skolas sols. Jā, un es vēl nezinu, vai arī tu ilgi noturēsies uz sava taisnā ceļa.
� Lūdzu, nesāc nu man pareģot, � Vasilijs Petrovi�s ieteicās.
� Vai apvainojies? ... Protams, ka nenoturēsies. Ko tev devusi tava nesavtība? Vai tu tagad esi mierīgs? Vai tu nedomā ik dienas par to, vai tavi darbi saskan ar taviem ideāliem, un nepārliecinies ik dienas, ka tie nesaskan? Taisnība ta�u, vai ne? Iedzer vīnu, labs vīns.
Viņ� pielēja sev glāzi, apskatīja to pret gaismu, nogar�oja, paklak�ķināja ar lūpām un izdzēra.
� Redzi, mans mīļais draugs, vai tu domā, ka es nezinu, kas tev pa�reiz prātā? Smalki zinu. �Kāpēc gan,� tu domā, �es sē�u pie �ī cilvēka? Briesmīgi viņ� man vajadzīgs! Vai es nevaru iztikt bez viņa vīniem un cigāriem?� Pagaid, pagaid, ļauj izrunāt līdz galam! Nepavisam nedomāju, ka tu sēdi �e vīna un cigāru dēļ. Nepavisam ne; pat ja tev ļoti iegribētos, tu nekļūtu par joklai�u, pielīdēju. Pielīdējam būt ir ļoti grūti. Bet tu sēdi pie manis un runājies tikai tādēļ, ka nevari izlemt, vai es patie�ām esmu noziedznieks. Tu nevari sameklēt sevī sa�utumu pret mani, un tas ir viss. Protams, tas tevi ļoti apbēdina, tādēļ ka tavā galvā pārliecības ir sakārtotas da�ādās rubrikās un, vadoties pēc tām, izrādās, ka es, tavs biju�ais biedrs un draugs, esmu nelietis, ta�u tu nevari just pret mani nekādu naidu. Pārliecība paliek pārliecība, bet es pats par sevi esmu biedrs, lāga puisis un pat, var sacīt, labs cilvēks. Jo tu ta�u zini, ka es neesmu spējīgs nevienam pāri nodarīt ...
� Pag, Kudrja�ov! No kurienes tev tas viss? � Vasilijs norādīja ar roku sev apkārt. � Pats teici, kā tas viss nācis, nu, kam nolaupīts, tam arī pāri darīts.
� Viegli pateikt: kam nolaupīts. Es, redzi, domāju un domāju, kam esmu pāri nodarījis, un neparko nevaru saprast, kam. Tu nezini, kā to izdara; es izstāstī�u tev, un tu varbūt būsi vienis prātis ar mani, ka atrast cietu�o nav nemaz tik viegli.
Kudrja�ovs pazvanīja. Parādījās melnā frakā ģērbies sulainis vienaldzīgu seju.
� Ivan Pavli�, atnes man no kabineta rasējumu. Karājas starp logiem. Tu redzēsi, Vasilij Petrovi�, kas par grandiozu pasākumu, es pat poēziju nule sāku tur saskatīt.
Ivans Pavli�s saudzīgi atnesa milzu lapu, uzlīmētu uz kalikona. Kudrja�ovs paņēma to, pastūma pie malas �ķīvjus, pudeles un glāzes un izklāja rasējumu uz sarkanvīna traipiem izraibinātā galdauta.
� Paskaties �urp, � viņ� teica. � Te redzams mūsu mols �ķērsgriezumā, te gareniski. Vai redzi zilo krāsu? Tā ir jūra. Tā �eit tik dziļa, ka iesākt būvi no dibena nav iespējams; tāpēc mēs molam vispirms sagatavojam gultu.
� Gultu? � Vasilijs Petrovi�s iejautājās. � Savāds nosaukums.
� Akmens gultu, no milzīgiem laukakmeņiem, ne mazākiem par kubikpēdu apjomā. � Kudrja�ovs atskrūvēja no pulksteņa atslēdziņas mikroskopisku sudraba cirkuli un atzīmēja rasējumā kaut kādu mazu līniju. � Skaties, Vasilij Petrovi�, tā ir viena ass. Ja izmērosim gultu �ķērseniski, tad iznāks gandrīz piecdesmit asis. Nav �aura gultiņa, vai ne? Tāda platuma akmens uzbērums tiek celts no jūras dibena līdz se�padsmit pēdām zem tās līmeņa. Ja ņemsi vērā gultas platumu un milzīgo garumu, tad gūsi zināmu priek�statu par izlietojamās akmeņu masas ārkārtīgajiem apjomiem. Da�reiz, vai zini, veselu dienu pie mola nāk barka pēc barkas, cita pēc citas izgā� savu akmens kravu, bet, kad pamēro, � pieaugums visai niecīgs. Akmeņus sagā� it kā bezdibenī... Gulta �e uz plāna atzīmēta netīri pelēcīgā krāsā. To virza uz priek�u, bet no krasta uz tās jau sākas cits darbs. Ar tvaika celtņiem nolai� �ai gultā lielus mākslīgus akmeņus, kubveida mil�us, kas taisīti no laukakmeņiem un cementa. Ikviens tāds bluķis ir kubikasi liels un sver daudzus simtus pudu. Tvaiks paceļ tos, pagrie� un nogulda rindās citcitam blakus. Tās ir savādas jūtas, kad ar vienu pa�u vieglu rokas piespiedienu vari likt tādam smagumam celties un nolaisties pēc tavas vēlē�anās. Kad 5*
tāda masa paklausa tev, tad īsti izjūti cilvēka varenību.. . Redzi, te ir �ie kubi. � Viņ� parādīja ar cirkuli. � To nokrau�ana turpinās gandrīz līdz pa�ai ūdens virsmai, bet uz tās sākas jau aug�ējā mūrē�ana ar aptēstiem akmeņiem. Tad redzi, kas tā par celtni, neviena Ēģiptes piramīda nebūs pārāka par to. Tāds, redzi, vispārējos vilcienos ir �is darbs, kas ilgst jau vairākus gadus un dievs vien zina cik ilgi vēl turpināsies. Vēlams būtu, lai pēc iespējas ilgāk ... Ta�u, �ķiet, ja ies tāpat kā pēdējā laikā, tad mūsu mū�am gan pietiks.
� Nu, un kas tad tālāk? � pēc ilgāka klusuma brī�a ieprasījās Vasilijs Petrovi�s.
� Tālāk? Tas, ka mēs sē�am savās vietās un saņemam, cik pienākas.
� No tava stāstījuma es vēl neredzu �o iespēju saņemt.
� Tu vēl esi jauns, tāpēc. Lai gan mēs abi, liekas, esam viena vecuma, tikai pieredze, kuras tev trūkst, padarījusi mani gudrāku un vecāku. Redzi, tas ir tā: tu ta�u zini � katrā jūrā ir vētras. Tās tad arī darbojas. Ik gadu tās izskalo gultu, bet mēs ceļam jaunu.
� Tomēr es vēl neredzu iespēju...
� Mēs to ceļam, � Kudrja�ovs mierīgi turpināja, . � uz papīra, lūk, �eit, rasējumā, tāpēc ka tikai rasējumā vētra to ari izskalo.
Vasilijs Petrovi�s bija galīgā nesapra�anā.
� Tāpēc, ka viļņi, kas ir tikai astoņas pēdas augsti, īstenībā ta�u nevar izskalot gultu. Mūsu jūra nav okeāns, un ari tur tādi moli kā mūsējais iztur viļņu spiedienu; bet pie mums divu asu dziļumā, kur gulta izbeidzas, valda gandrīz nāves miers. Klausies, Vasilij Petrovi�, kā tas tiek nodarīts. Pavasarī, pēc rudens un ziemas negaisiem, mēs sanākam kopā un izsprie�am jautājumu, cik daudz �ai gadā no gultas aizskalots. Ņemam rasējumus un atzīmējam. Nu, pēc tam rakstām turp, kur vajadzīgs: sak, vētras izskaloju�as tik un tik kubikasis mola izbūves materiālu. No turienes atbild: celiet, labojiet, velns jūs rāvis! Un mēs tad arī labojam.
� Bet ko tad jūs labojat?
� Savas kabatas labojam, � Kudrja�ovs pats nosmējās par savu asprātību.
� Nē, tas ir neiespējami! Neiespējami! � Vasilijs Petrovi�s iekliedzās, uzlēcis no krēsla un skraidīdams pa istabu. � Kudrja�ov, paklausies, tu ta�u dzen sevi postā... Nerunājot par morāli... Es tikai gribu sacīt, ka jūs visus pieķers un tu būsi pagalam, katorgā aiziesi. Ak dievs, dievs, kur cerības, nākotnes plāni! Spējīgs, godīgs jauneklis � un pēk�ņi!...
Vasiliju Petrovi�u bija pārņēmusi ekstāze, un viņ� runāja ilgi un dedzīgi. Bet Kudrja�ovs, lāgu lāgiem paskatīdamies savā saviļņotajā draugā, pilnīgā mierā smēķēja cigāru.
� Jā, tu dro�i vien nokļūsi katorgā! � Vasilijs Petrovi�s nobeidza savu nosodījuma runu.
� Līdz tai dienai, mans draugs, ļoti tālu. Esi gan tu savādnieks, kā es redzu: neko tu nesaproti. Vai tad es viens pats ... nu, kā lai to pasaka maigākā vārdā... ievācu? Visi visapkārt, pat gaiss � arī tas, �ķiet, ierauj. Nesen ieradās pie mums kāds jauniņais un sāka rakstīt korespondences par godīgumu. Un kas bija? Aizbāza muti... Un alla� aizbāzīs. Visi par vienu, viens par visiem. Tu domā, ka cilvēks pats sev ienaidnieks? Kur� gan iedro�ināsies aiztikt mani, ja zina, ka līdz ar to var sa�ķobīties pa�a stāvoklis?
� Tātad, kā Krilovs teica, visiem kaut kas pielipis ... pie pirkstiem.
� Pielipis, pielipis! Visi ņem no dzīves, ko var, un neizturas pret to platoniski... Bet par ko ta īsti mēs iesākām runāt? Jā, par to, kam es pāri nodarījis. Nu, saki pats, � kam? Vai mazajiem brāļiem, vai? Bet kā? Es ta�u nesmeļu tie�i no avota, bet ņemu gatavo, kas jau paņemts, un, ja netiks man, tad nokļūs citās, vēl sliktākās rokās. Es vismaz nedzīvoju cūciski, man ir kaut kādas garīgas intereses: izrakstu kaudzi avī�u, �urnālus. Klaigā par zinātni, civilizāciju, bet kur �ī pati civilizācija varētu izpausties, ja nebūtu mēs, ļaudis ar līdzekļiem? Un kas gan dotu zinātnei iespēju virzīties uz priek�u, ja ne ļaudis ar līdzekļiem? Bet tos ta�u va-jag_ no kaut kurienes ņemt. Tā sauktajā godīgajā ceļā...
� Ak, neturpini, Nikolaj Konstantinovi�, nesaki kaut jel pēdējo vārdu...
� Vārdu? Ko, vai tas būtu labāk, ja es sāktu melot, taisnoties? Mēs zogam, vai tu dzirdi? Bet, ja jau taisnību runājam, tad arī tu tagad zodz...
� Paklau, Kudrja�ov ...
� Nav man tevī ko klausīties, � smiedamies teica Kudrja�ovs. � Laupītājs tu, brāl, vien esi, lai arī zem godīguma maskas. Nu, kas tā par tādu nodarbo�anos, tā tava skolmeistaro�ana? Vai tu attaisnosi pat tos gra�us, kurus tev tagad maksā? Vai tu sagatavosi kaut vienu kārtīgu cilvēku? Trīs ceturtdaļas no taviem audzēkņiem padosies tev tādi pa�i, kāds esmu es, bet viena ceturtdaļa � tādi kā tu, tas ir, labi domājo�i mīkstpēdiņi. Nu, vai tad tu nesaņem naudu par velti? Saki vaļsirdīgi! Un vai tik liela ir tava at�ķirība no manis? Tomēr di�ojies, godīgumu sludini!
� Kudrja�ov! Tici, ka man �ī saruna ir ļoti smaga.
� Bet man � nemaz.
� Es negaidīju, ka sastap�u tevi tādu, kādu tagad atrodu.
� Nav nekāds brīnums: cilvēki pārmainās, ari es esmu mainījies, bet, kādā virzienā, � to tu nevarēji uzminēt, neesi ta�u gai�reģis.
� Nevajag jau būt gai�reģim, lai cerētu, ka godīgs jauneklis kļūs par godīgu pilsoni.
� Ak, liecies mierā, nepiemini man �o vārdu. Godīgs pilsonis! No kurienes, no kādas Skolas grāmatas tu esi izrāvis �o arhīva retumu! Būtu laiks atmest sentimentalitāti, neesam vairs puikas... Vai zini ko, Vasja, � Kudrja�ovs satvēra Vasilij a Petro vica roku,
� esi draugs, atmetīsim �o nolādēto jautājumu. Labāk iedzersim kā veci biedri. Ivan Pavli�! Pasniedz pudelīti no �ī pa�a.
Ivans Pavli�s bez kavē�anās ieradās ar jaunu pudeli. Kudrja�ovs piepildīja glāzes.
� Nu, iedzersim par uzplaukumu, bet kādu tad? Lai, viss viens � uz mūsu abu labklājību.
� Dzeru uz to, � Vasilijs Petrovi�s izjusti teica,
� lai tu atjēgtos. Tā mana karstākā vēlē�anās.
� Esi draugs, nepiemini.,, Ja jau atjēgties, tad vairs nevarēs arī iedzert: tad zobi jākar vadzī. Redzi, kas tev par loģiku. Dzersim tāpat vien, bez kādiem novēlējumiem. Metīsim pie malas �o garlaicīgo vārdo�anu; tik un tā ne pie kāda gala netiksim: ne tu mani uz īstā ceļa uzvedīsi, ne es tevi pārliecinā�u. Un nav jau arī vērts pārliecināt: pats ar savu prātu nonāksi pie manas filozofijas.
� Nekad! � Vasilijs Petrovi�s dedzīgi iesaucās, piesizdams ar glāzi uz galda.
� Nu, to vēl redzēsim. Ta�u ko es visu laiku stāstu tikai par sevi, bet tu par sevi klusē? Ko tu darīji, ko domā turpmāk?
� Teicu jau tev, ka esmu atsūtīts par skolotāju.
� Tā ir tava pirmā vieta?
� Jā, pirmā; agrāk es nodarbojos ar privātstundu pasnieg�anu.
� Un tagad arī domā tās turpināt?
� Ja sadabū�u, kādēļ gan ne.
� Sadabūsim, draugs, sadabūsim! � Kudrja�ovs uzsita Vasilijam Petrovi�am uz pleca. � Visu �ejienes jaunatni nodosim tev ve�anai pie gara gaismas. Cik tu ņēmi par stundu Pēterburgā?
� Maz. Ļoti grūti bija atrast labas stundas. Rubli, divus, ne vairāk.
� Un cilvēks nomokās par tādiem gra�iem! Nu, �eit gan mazāk par pieciem neiedro�inies prasīt. Tas ir grūts darbs: pats atceros, kā es pirmajā un otrajā kursā skraidīju uz stundām. Gadījās, ka sameklē par pusrubli stundā un vēl priecājies. Visnepateicīgākais un grūtākais darbs. Es tevi iepazīstinā�u ar visiem mūsējiem, te ir jaukas ģimenes un ar jaunkundzēm. Ja izturēsies prātīgi � ieprecinā�u, ja gribi. Nu, ko teiksi, Vasilij Petrovi�?
� Nē, pateicos, nav vajadzīgs.
� Tad esi jau saderinājies? Vai ne?
Vasilija Petrovi�a izskats pauda samulsumu.
� No acīm redzu, ka man taisnība. Nu, draugs, apsveicu. Skat, cik ātri! Ak tu, Vasja! Ivan Pavli�! � Kudrja�ovs iekliedzās.
Apmiegojies un īgns Ivans Pavli�s parādījās durvīs.
� �ampanieti �urp!
� �ampanie�a nav, viss izbeidzies, � sulainis nīgri atbildēja.
� Lai paliek, Kudrja�ov! Kam tas vajadzīgs, visā nopietnībā!
� Klusē! Es tev neprasu. Vai tu gribi apvainot mani, vai? Ivan Pavli�, bez �ampanie�a mājās nerādies, dzirdēji? Ej!
� Bet visur ta�u jau slēgts, Nikolaj Konstantinovi�.
� Nerunāt! Nauda tev ir � ej un atnes!
Sulainis izgāja, ņurdēdams kaut ko pie sevis.
� Redz, kāds lops, vēl runā! Un tu arī vēl � �nevajag�. Ja nedzers �ādam gadījumam par godu, tad jāprasa, kāpēc �ampanietis vispār ir pasaulē? Nu, kas viņa tāda?
� Kāda � viņa?
� Nu, tā, līgava... Nabaga, bagāta, skaista?
� Tu tik un tā nepazīsti viņu, kādēļ tad nosaukt vārdu? Mantas viņai nav, bet skaistums � relatīvs jēdziens. Manuprāt, skaista.
� Vai fotogrāfija ir? � Kudrja�ovs neatlaidās.
� Dro�i vien glabā pie sirds. Parādi!
Un viņ� izstiepa roku.
No vīna piesārtusī Vasilij a Petro vica seja sasarka vēl vairāk. Nezinādams, kādēļ to dara, viņ� atpogāja svārkus, izvilka maku un izņēma dārgo kartīti. Kudrja�ovs paķēra to un sāka apskatīt.
� Nekas, draugs! Esi gan uzodis gardu kumosiņu!
� Vai nevar bez �ādiem izteicieniem! � Vasilijs Petrovi�s asi noteica. � Dod �urp, es nolik�u.
� Pagaidi, ļauj papriecāties! Nu, lai dievs dod jums saticību un mīlestību. �e, ņem, noliec atkal pie sirds. Ak tu, savādnieks, savādnieks! � Kudrja�ovs izsaucās un skaļi iesmējās.
� Nesaprotu, par ko tu vari smieties?
� Tā, draudziņ, sanāca smiekli. Es iedomājos tevi pēc desmit gadiem: pats tu rītasvārkos, sieva novītusi, stāvoklī, septiņi bērni un ļoti maz naudas, lai pirktu viņiem kurpes, biksītes, cepurītes un visu pārējo. Vispār dzīves proza. Vai tu arī tad nēsāsi �o kartīti sānkabatā? Ha-ha-ha!
� Tu labāk saki, � kāda poēzija nākotnē sagaida tevi? Saņemt naudu un to nodzīvot: ēst, dzert un gulēt.
� Nevis ēst, dzert un gulēt, bet dzīvot. Dzīvot savas brīvības un pat zināmas varenības apziņā.
� Varenības! Kāda tev varenība?
� Naudā ir vara, bet man ir nauda. Ko gribu, to arī izdarī�u... Iegribē�u nopirkt tevi un � nopirk�u.
� Kudrja�ov! ...
� Nepiepūties par tuk�u. Vai mēs, veci draugi, nevaram pat pajokoties viens ar otru? Protams, tevi es nepirk�u. Dzīvo pēc sava prāta. Tomēr, ko gribē�u, to arī izdarī�u. Ak, es dullā galva! � Kudrja�ovs pēk�ņi iesaucās, iesitis sev pa pieri. � Tik ilgu laiku jau sē�am, bet neesmu parādījis tev pa�u izcilāko. Tu saki: ēst, dzert un gulēt? Es tev tūliņ parādī�u kaut ko tādu, ka tu atteiksies no saviem vārdiem. Iesim. Paņem sveci.
� Uz kurieni tad? � Vasilijs Petrovi�s jautāja.
� Man pakaļ. Tad redzēsi, kurp.
Pacēlies no krēsla, Vasilijs Petrovi�s nejutās glu�i dro�i. Kājas nebija visai paklausīgas, un viņ� nevarēja noturēt sve�turi tā, lai stearīns nepilētu uz grīdas. Tomēr, mazliet ticis kārtībā ar nepaklausīgajiem locekļiem, viņ� devās pakaļ Kudrja�ovam. Viņi izgāja cauri vairākām istabām, �auram gaitenim un pēdīgi atradās kādā mitrā un tum�ā telpā. Soļi dobji dunēja uz akmens klona. Kaut kur ar vienmuļu troksni lija ūdens. No griestiem nokarājās tufa un zilgana stikla stalaktīti; �ur tur pacēlās veselas mākslīgas Klintis. Tropu zaļumi biezā segā klāja tās, bet da�ās vietās zaigoja tum�i spoguļi.
� Kas te ir? � Vasilijs Petrovi�s vaicaja.
� Akvārijs, kuram esmu ziedojis divus gadus un daudz naudas. Pagaidi, es tūliņ to apgaismo�u.
Kudrja�ovs nozuda aiz zaļumiem, bet Vasilijs Petrovi�s piegāja pie viena no spoguļstikliem un sāka apskatīt, kas atrodas aiz tā. Vienas svecītes vājā gaisma nesniedzās ūdenī tālu, bet lielas un mazas zivis, gai�uma vilinātas, sapulcējās apgaismotajā vietā un apaļām acīm muļķīgi blenza uz Vasilij u Petrovi�u, plātot mutes un kustinot �aunas un spuras. Tālāk bija saskatāmi ūdenszāļu tum�ie ēnojumi. Tajās kustējās kaut kāds riebeklis; Vasilijs nevarēja saskatīt tā apveidus.
Pēk�ņi �ilbino�as gaismas straume piespieda viņu uz mirkli aizvērt acis, un, kad viņ� tās atvēra, akvāriju vairs nevarēja pazīt. Kudrja�ovs divās vietās bija ieslēdzis elektriskās spuldzes, to gaisma plūda caur iezilgano ūdeni, kur mud�ēt mud�ēja zivis un da�ādi dzīvnieki, �audīdamies starp ūdens augiem, kuru asinssarkanie, brūnie un netīri zaļganie silueti krasi atdalījās uz izplūdu�ā fona. Gaismas kontrastā kļuvu�i vēl tum�āki, klintis un tropu stādi skaisti ietvēra biezos spoguļstiklus, kuriem cauri redzēja akvārija iek�ieni. �ilbino�ās gaismas izbiedēti, tā iemītnieki strauji sakustējās un sāka nemierīgi �audīties; vesels bars mazu, liel-galvainu jūras grunduļu zibinājās uz priek�u un atpakaļ, apgrie�oties it kā pēc komandas; piespiedu�i purnus pie biezā stikla, locījās sterleti, gan paceldamies līdz ūdens līmenim, gan grimdami dibenā, it kā gribētu izspiesties cauri cietajam, caurspīdīgajam �ķērslim; melns, gludens zutis ierakās akvārija smiltīs, saceldams veselu duļķu mākoni; smieklīgi strupā tinteszivs noslīdēja no klints, uz kuras bija gulējusi, un grūdieniem airējās pāri akvārijam ar pakaļgalu uz priek�u, vilkdama sev nopakaļ garos taustekļus. Tas viss kopā bija tik skaisti un neparasti, ka Vasilijs Petrovi�s pilnīgi aizmirsās.
� Ko teiksi, Vasilij Petrovi�? � iznākdams pie viņa, vaicāja Kudrja�ovs.
� Brīni�ķīgi, draugs, brīni�ķīgi! Kā tu visu to paveici? Ar gaumi, efektu!
� Piebilsti vēl: un zinā�anām. Tī�uprāt braucu uz Berlīni paskatīties turienes brīnumu un bez lielības varu sacīt, ka manējais, kaut arī lieluma ziņā netiek līdzi, ta�u glītumā un interesantā izkārtojumā nemaz nav sliktāks... Tas ir mans lepnums un mierinājums. Kad sametas garlaicīgi, atnāku �urp, nosē�os un skatos veselām stundām. Es mīlu visu �o radību tādēļ, ka tā ir atklāta, nevis tāda kā mēs � cilvēki. Aprij viens otru un nekautrējas. Rau, paskaties, paskaties: redzi, kā gūsta!
Maza zivtiņa strauji mētājās uz aug�u, uz leju un uz visām pusēm, glābdamās no kāda gara vajātāja. Nāves bailēs tā lēca no ūdens gaisā, slēpās zem klints iedobumiem, bet asie zobi visur bija tai uz pēdām. Laupītāja zivs jau grasījās to sagrābt, kad pēk�ņi kāda cita, no sāniem piesteigusies, aprija laupījumu: zivtiņa nozuda viņas rīklē. Vajātāja apstulbusi palika stāvot, bet uzvarētāja nozuda tum�ajā stūrī.
� Aizsteidzās priek�ā! � Kudrja�ovs teica. � Bet �ī, muļķe, palika tuk�ā. Vai tad bija vērts skraidīt pakaļ, ja deguna priek�ā cits paķer kumosu!... Ja tu zinātu, cik daudz tās lielās aprij �o mazo zivteļu � �odien ielaid veselu mākoni, bet otrā dienā jau viss noēsts. Aprij un nemaz nedomā, ka tas ir nemorāli, bet mēs? Es tikai nesen atradinājos no �īm muļķībām. Vasilij Petrovi�! Vai tu patie�ām beigu beigās nepiekritīsi, ka tās ir muļķības?
� Kas tad? � acis no ūdens neatraudams, Vasilijs Petrovi�s atvaicāja.
� Nu, visi �ie pa�pārmetumi. Kam tie der? Pārmet sev vai nepārmet � bet, kad patrāpās kumoss pa ķērienam ... Nu, tad es arī atbrīvojos no tiem, no �iem pārmetumiem, un cen�os līdzināties tādiem rijējiem kā �īs zivis.
Viņ� parādīja ar pirkstu uz akvāriju.
� Pa�a brīvā izvēle, � Vasilijs Petrovi�s pateica ar nopūtu. � Paklau, Kudrja�ov, tie ta�u, �ķiet, ir jūras dzīvnieki un augi?
� Jūras gan. Un arī ūdens man jūras. Speciālu ūdensvadu ierīkoju.
� Vai tie�ām jūras? Bet tam ta�u vajag izmaksāt milzu naudu.
� Ne jau mazo. Akvārijs man sanāca ap trīsdesmit tūksto�iem.
� Trīsdesmit tūksto�i! � Vasilijs Petrovi�s �ausmās iesaucās. � Un alga tikai tūksto� se�i simti!
� Ak, beidz jel �ausmināties! Ja diezgan esi izskatījies, iesim. Domājams, ka Ivans Pavli�s jau atnesis, ko vajadzēja. Pagaidi tikai, lai izslēdzu strāvu.
Akvārijs iegrima tumsā. Svece, kas vēl dega, Vasilij am Petrovi�am �ķita nespodra, kvēpo�a uguntiņa.
Kad viņi iegāja ēdamistabā, Ivans Pavli�s jau turēja gatavībā servjetē ievīstītu pudeli.
1. DJEDOVS
�odien es jūtos tā, it kā kalns būtu novēlies no maniem pleciem. Laime nāca tik negaidīti! Nost ar in�eniera uzple�iem, nost ar instrumentiem un tāmēm!
Bet vai nav kauns tā priecāties par nabaga krustmātes nāvi tikai tāpēc, ka viņa atstājusi mantojumu, kas dod man iespēju pamest dienestu? Tiesa, viņa ta�u mirdama lūdza mani pilnīgi ziedoties manai mīļotajai nodarbībai, un tagad es priecājos, starp citu, ari par to, ka izpildu �o viņas karsto vēlē�anos. Tas notika vakar... Kādu pārsteigtu seju rādīja mans �efs, kad dabūja zināt, ka es atstāju dienestu! Un, kad es viņam izskaidroju mērķi, kura dēļ to daru, viņ� muti vien iepleta.
� Aiz mīlestības pret mākslu? ... Mm! Iesniedziet lūgumu.
Un neteica vairs ne vārda, pagriezās un aizgāja. Man neko vairāk arī nevajadzēja. Esmu brīvs, esmu mākslinieks! Vai tie nav laimes kalngali?
Man gribējās aiziet kaut kur tālāk no cilvēkiem un no Pēterburgas; paņēmu laiviņu un devos uz jūrmalu. Ūdens, debess, tālumā saulē mirdzo�ā pilsēta, zilie me�i gar lī�a krastiem, mastu galotnes Kron�tates reidā, desmitiem aiztrauco�u tvaikoņu un garām slīdo�u burinieku un laivu � tas viss man parādījās jaunā gaismā. Tas viss ir mans, tas viss manā varā, to visu es varu uztvert, atainot uz audekla un nolikt mākslas spēka pārsteigtā pūļa priek�ā. Tiesa, nevajadzētu pārdot ādu, kamēr lācis vēl me�ā, jo pagaidām es vēl neesmu diezin kāds lielais mākslinieks ...
Laiviņa strauji �ķēla ūdens spoguli. Laivinieks, di�s, veselīgs un skaists puisis sarkanā kreklā, nenoguris airēja; viņ� te saliecās uz priek�u, te atliecās atpakaj, 76 ar katru vēzienu spēcīgi dzīdams laivu uz priek�u. Saule rietēja un tik izteiksmīgi rotājās viņa sejā un sarkanajā kreklā, ka tūlīt iegribējās viņu uzskicēt. Man vienmēr bija līdz maza kastīte ar audekliem un otām.
� Beidz airēt, pasēdi brītiņu mierā, es tevi uzglezno�u, � es sacīju.
Viņ� nolaida airus.
� Nosēdies tā, it kā atvēzētu airus.
Viņ� satvēra airus, savēcināja tos kā putns spārnus un tā sastinga brīnum skaistā pozā. Ar zīmuli ātri uzmetu kontūras un ķēros pie glezno�anas. Es jaucu krāsas ar sevi�ķi pacilātām jūtām. Zināju, ka visu mū�u nekas mani no tām nespēs atraut.
Laivinieks drīz sāka pagurt; viņa bra�ā sejas izteiksme kļuva gurdena un garlaicīga. Viņ� sāka �āvāties un reiz pat nolieca galvu pie aira, lai noslaucītu seju piedurknē. Krekla krokas pavisam pazuda. Cik nepatīkami! Nevaru ciest, ja modelis kustas.
� Sēdi, brālīt, mierīgāk!
Viņ� pasmīnēja.
� Ko tu smejies?
Viņ� kautrīgi pasmaidīja un sacīja:
� Dīvaini, kungs.
� Kas tev ir dīvaini?
� Nu, it kā es būtu kāds retums, ka mani jāglezno. It kā kādu gleznu.
� Draugs mīļais, glezna jau arī būs.
� Kam jums tā vajadzīga?
� Lai mācītos. Paglezno�u, paglezno�u mazas un glezno�u arī lielas.
� Lielas?
� Kaut trīs asu lielumā.
Viņ� apklusa un pēc tam nopietni jautāja:
� Ko, vai jūs svētbildes arī varat?
� Arī svētbildes varu, bet es gleznoju gleznas.
� Tā.
Viņ� kļuva domīgs un atkal iejautājās:
� Kur tās der?
� Kas tad?
� �īs gleznas ...
Protams, es viņam nesāku lasīt lekciju par mākslas
nozīmi, sacīju tikai, ka par �īm gleznām maksā labu naudu � pa tūksto�, pa divi tūksto�i un vairāk rubļu. Laivinieks bija pilnīgi apmierināts un tālāk nejautāja. Etīde padevās skaista (ļoti jauki �ie rieto�ās saules apgaismotie sarkanās drēbes kvēlojo�ie toņi), un es atgriezos mājās pavisam laimīgs.
2. RJABIŅINS
Man priek�ā saspringtā pozā stāv vecais Tarass, modelis, kam profesors N. pavēlēja uzlikt �roka uz galva�, tāpēc, ka tā ir �dikti klasi� pozē�; man apkārt � vesels pūlis biedru, kas, tāpat kā es, sē� molbertu priek�ā ar paletēm un otām rokās. Visiem priek�ā Djedovs, kaut arī peizā�ists, ta�u cītīgi glezno Tarasu. Klasē smar�o pēc krāsām, eļļas un terpentīna un valda dziļ� klusums. Ik pēc pusstundas Tarasam ļauj atpūsties; viņ� apsē�as uz koka kastes stūra, uz tās pa�as, kas viņam kalpo kā postaments, un no �modeļa� pārvēr�as parastā kailā vecī, izvingrina savas ilgā sastingumā turētās notirpu�ās rokas un kājas, iztiek bez mutautiņa palīdzības un visa pārējā. Audzēkņi drūzmējas ap molbertiem, apskatīdami cits cita darbus. Pie mana molberta vienmēr pūlis; es esmu ļoti spējīgs akadēmijas audzēknis, var cerēt, ka kļū�u par vienu no �mūsu korifejiem�, kā glaimojo�i izteicies pazīstamais mākslas kritiķis V. S. kungs, kas jau sen ir atzinis, ka �no Rjabiņina iznāks lietaskoks�. Tāpēc visi raugās manā darbā.
Pēc piecām minūtēm visi atkal nosē�as savās vietās, Tarass uzrāpjas uz sava postamenta, liek roku uz galvas, un mēs triepjam, triepjam ...
Un tā katru dienu.
Garlaicīgi, vai nav tiesa? Jā, arī es pats jau sen esmu pārliecinājies, ka tas viss ir ļoti garlaicīgi. Bet, tāpat kā lokomotīvei ar atvērtu tvaika ventili ir tikai divas iespējamības � ripot pa sliedēm, kamēr izsīkst tvaiks, vai, nolēku�ai no tām, pārvērsties no stalta dzelzs un vara nezvēra lū�ņu �upā, � tāpat arī man ... Esmu uz sliedēm; tās cie�i glau�as pie maniem riteņiem, un, ja nu es no tām noskrie�u, kas tad būs? Lai notiktu kas notikdams, man jāaizripo līdz stacijai, lai gan �ī stacija man �ķiet kā tum�s caurums, kurā es nekā nevaru saprast. Citi stāsta, ka tā bū�ot mākslinieciskā darbība. Ka tas kaut kas māksliniecisks � tur vārdam nav vietas, bet, ka tā būtu darbība...
Kad staigāju pa izstādi un skatos gleznās, � ko es tajās redzu? Audeklu, uz kura uztrieptas krāsas tādā veidā, ka rada iespaidus, līdzīgus daudzu priek�metu radītiem iespaidiem. Ļaudis staigā un brīnās: cik gudri gan tās krāsas uztrieptas! Un vairāk nekas. Sarakstītas veselas grāmatas, veseli grāmatu kalni par �o priek�metu; daudzas no tām esmu lasījis. Bet no teniem, karjeriem, kugleriem un visiem pārējiem, kas rakstīju�i par mākslu, Prudonu ieskaitot, izlobīt nevar nekā. Visi spriedelē par to, kāda nozīme mākslai, bet lasot man galvā visu laiku jaucas doma � ja tai vispār tāda ir. Neesmu redzējis labas gleznas labo ietekmi uz cilvēku; kādēļ man jātic, ka tāda pastāv?
KādēJ ticēt? Ticēt man vajag, nepiecie�ami vajag, bet kā lai noticu? Kā lai pārliecinos par to, ka visu savu mū�u nekalpo�u vienīgi muļķīgai pūla ziņkārei (un labi vēl, ja tikai ziņkārei un nevis kaut kam citam, piemēram, sliktu instinktu kairinā�anai) un kāda bagāta resnvēdera godkārei, kur�, nesteigdamies pienācis pie manas izjustās, izsāpētās, mīļās gleznas, kas darināta ne ar otu un krāsām, bet ar nerviem un asinīm, noburk�ķēs: �Mm... nekas,� � iebāzīs roku izspīlētajā kabatā, pametīs man da�us simtus rubju un aiznesīs to no manis. Aiznesīs kopā ar nemieru, ar bezmiega naktīm, ar sarūgtinājumiem un priekiem, ar vilinājumiem un vil�anos. Un atkal es staigā�u vientulīgs pūlī, mehāniski zīmē�u modeli rītā, mehāniski zīmē�u vakarā, modinot profesoros un biedros izbrīnu par straujajiem panākumiem. Kādēļ to visu daru, kurp eju?
Nu jau pagāju�i �etri mēne�i, kop� pārdevu savu pēdējo glezniņu, bet man vēl nav nevienas idejas jaunai. Ja kaut kas uzpeldētu apziņā, būtu labi... Kādu laiku pilnīgi aizmirstos: nogrimtu gleznā kā klosterī, par to vien tikai domātu. Jautājumi � kurp? kādēļ? � strādājot pagaist; galvā tikai viena doma, viens mērķis, un tā sasnieg�ana sagādā baudījumu. Glezna ir pasaule, kurā tu dzīvo un kuras priek�ā esi atbildīgs. Te pagaist ierastā tikumība; tu veido pats savu savā jaunajā pasaulē un tajā izjūti savu taisnību, vērtību vai niecību un liekulību � savrup, neatkarīgi no dzīves.
Bet vienmēr gleznot nevar. Vakarā, kad krēsla pārtrauc darbu, tu atgriezies dzīvē un atkal dzirdi mū�īgo jautājumu: �Kādēļ?� � kas neļauj iemigt, liek gultā svaidīties karstumos, raudzīties tumsā, it kā tajā kaut kur būtu rakstīta atbilde. Un rīta pusē iemiedz dziļā miegā, lai pamodies atkal nogrimtu citā sapņu pasaulē, kurā dzīvo tikai pa�i no sevis dzimsto�ie tēli, kas veidojas un noskaidrojas tavā priek�ā uz audekla.
� Kāpēc jūs nestrādājat, Rjabiņin? � skaļi jautāja mans kaimiņ�.
Es tā biju nogrimis domās, ka nodrebēju, kad izdzirdēju �o jautājumu. Roka ar paleti noslīga; svārku stūris skāra krāsas un notriepās; otas gulēja uz grīdas. Es uzmetu acis etīdei � tā bija pabeigta, turklāt labi pabeigta: Tarass stāvēja uz audekla kā dzīvs.
� Es beidzu, � atbildēju kaimiņam.
Beidzās arī nodarbības. Modelis nokāpa no kastes un apģērbās; visi trok�ņodami savāca savus piederumus. Pienāca pie manis un uzslavēja.
� Medaļa, medaļa... Labākā etīde, � da�i teica. Citi klusēja � mākslinieki cits citu nemēdz uzslavēt.
3. DJEDOVS
Man liekas, savu biedru audzēkņu vidū es baudu cienību. Protams, to ietekmē arī mans solīdais, salīdzinot ar viņiem, vecums: visā akadēmijā vienīgi Voļskis ir vecāks par mani. Jā, mākslai ir apbrīnojams pievilcējs spēks! �is Voļskis � atvaļināts virsnieks, ap �etrdesmit pieci gadi vecs kungs ar pavisam baltu galvu; iestāties tādā vecumā akadēmijā, no jauna sākt mācīties � vai tā nav varonība? Un viņ� neatlaidīgi pūlas: ar dīvainu pa�aizliedzību vasarā no rīta līdz vakaram, lai kāds būtu laiks, glezno etīdes; ziemu, kamēr gai�s, pastāvīgi glezno, bet vakaros zīmē. Divos gados viņ� guvis lielus panākumus, lai gan liktenis nav viņu apbalvojis ar sevi�ķi lielu talantu.
Rjabiņins � tas ir pavisam kas cits, velni�ķīgi talantīgs radījums, bet arī drausmīgs sliņķis. Es neceru, ka no viņa iznāks kaut kas nopietns, kaut gan visi jaunie mākslinieki ir viņa pielūdzēji. Sevi�ķi dīvaina man liekas viņa kaislība uz tā sauktajiem reālajiem si�etiem: glezno vīzes, autus, ka�ociņus, it kā mēs īstenībā diezgan tos nebūtu redzēju�i. Un, pats galvenais, viņ� gandrīz nemaz nestrādā. Reizēm piesē�as un vienā mēnesī pabeidz glezniņu, par kuru visi klaigā kā par brīnumu, lai gan atzīst, ka tehnikā atliek vēl daudz ko vēlēties (manuprāt, tehnika viņam ļoti ļoti vāja), un pēc tam neglezno pat etīdes, staigā sadrūmis un ne ar vienu nerunā, pat ar mani ne, lai gan, liekas, no manis viņ� vairās mazāk nekā no citiem biedriem. Dīvains jauneklis! Savādi man liekas tie jaunie ļaudis, kas nerod mākslā pilnīgu apmierinājumu. Viņi nespēj saprast, ka nekas tā nepaceļ cilvēku kā jaunrade.
Vakar pabeidzu gleznu, izstādīju, un �odien jau taujā par cenu. Lētāk par 300 neatdo�u. Solīja jau 250. Esmu tādos ieskatos, ka nekad nevajag atkāpties no reiz noliktās cenas. Tas sagādā cienību. Un jo sevi�ķi �oreiz nepiekāp�os, tāpēc ka gleznu dro�i vien pārdo�u; si�ets ir simpātisks un no ejo�ajiem: ziema, riets, tum�ie stumbri priek�plānā krasi izceļas sarkanajā blāzmā. Tā glezno K., un kā viņam pērk! Sai ziemā vien, stāsta, esot divdesmit tūksto�us nopelnījis. Nav slikti! Var dzīvot. Nesaprotu, kā da�i mākslinieki tā var sisties ar nabadzību. Lūk, K., viņam neviens audekla gabaliņ� nezūd velti � visus pārdod. Vajag tikai vienkār�āk izturēties pret savu darbu: kamēr strādā pie gleznas � tu esi mākslinieks, radītājs; kad tā uzgleznota � tu kļūsti par tirgoni un, jo prasmīgāk rīkosies, jo labāk. Arī publika bie�i vien cen�as izdevīgā brīdī pie�maukt mūsējos.
4. RJABIŅINS
Es dzīvoju Vidus prospektā piecpadsmitajā līnijā un �etras reizes dienā eju pa krastmalu, kur piestājas ārzemju kuģi. Man �ī vieta patīk ar savu raibumu, dzīvību un kustību un arī tāpēc, ka tā man devusi ļoti daudz ierosmes. Te, vērodams dienas strādniekus, kas nes maisus, grie� vin�as un blokus, stumj ratiņus ar da�ādu kravu, es iemācījos zīmēt darba cilvēku.
Gāju mājās kopā ar peizā�istu Djedovu... Labs un nevainīgs cilvēks, kā pati peizā�a, un kaislīgi iemīlējies savā mākslā. Un viņam nav nekādu �aubu: redz upi � glezno upi, redz grī�ļainu purvu � glezno grī�ļaino purvu. Kādēļ viņam vajadzīga �ī upe un �is purvs � par to viņ� nekad nedomā. Viņ� liekas izglītots cilvēks, vismaz beidzis in�enieru kursus. Atstājis dienestu, jo gadījies kāds mantojums, kas viņam ļauj dzīvot bez darba. Tagad viņ� glezno un glezno: vasarā sē� no rīta līdz vakaram laukā vai me�ā pie etīdēm, ziemā nenoguris komponē rietus, ausmas, pusdienlaikus, lietus, ziemas, pavasara sākumus un beigas un tamlīdzīgi. Savu in�eniera darbu pavisam aizmirsis un neskumst pēc tā. Tikai, kad ejam gar piestātni, viņ� bie�i izskaidro man no kuģiem krastā izkrauto lielo �uguna un tērauda masīvu � ma�īnu daļu, katlu un daudzu citu priek�metu nozīmi.
� Paskatieties, kādu katliņu atvilku�i! � ar spieķi piesizdams pa skano�o katlu, viņ� man vakar teica.
� Vai tie�ām pie mums tos neprot izgatavot? � es iejautājos.
� Izgatavo arī pie mums, bet maz, nepietiek! Redziet, kādu kaudzi atvedu�i. Un slikts darbs, �eit būs jālabo � redziet, �uve nāk vaļā. �e arī kniedes izļodzīju�ās. Vai zināt, kā to dara? Tas, es jums teik�u, ir elles darbs. Katlā sē� cilvēks un, pret krūtīm atbalstītajās stangās saņēmis kniedi, tur to no visa spēka, bet no ārpuses meistars sit ar veseri pa kniedes galu un izveido, re, tādu apaļu galviņu.
Viņ� man parādīja garu rindu apaļu metāla ripulī�u pa visu katla �uvi.
� Djedov, bet tas ta�u ir tikpat kā sist pa krūtīm!
� Tas pats. Es reiz ierāpos katlā un pamēģināju � pēc �etrām kniedēm tikko spēju vairs tikt laukā. Pavisam krūtis bija atdauzītas. Bet �ie tomēr iemanīju�ies pieradināties. Tiesa gan, viņi mirst kā mu�as � gadiņu, divus iztur, bet pēc tam, ja dzīvs palicis, maz vairs kur der. Pamēģiniet visu dienu izturēt krietna vesera sitienus pa krūtīm, pie tam vēl katlā, karstumā un saliecies trijos līkumos. Ziemā dzelzs salta, aukstums, bet viņ� sē� vai gul uz dzelzs. Palūk, tai katlā � redziet sarkano, �auro � tajā pat sēdēt nevar; guli uz sāniem un liec krūti pretī. Grūts darbs �iem kurliķiem.
� Kurliķiem?
� Nu jā, strādnieki viņus tā iesaukāju�i. No lielā trok�ņa viņi bie�i vien kļūst kurli. Un jūs domājat, ka viņi daudz saņem par tādu katordznieku darbu? Gra�us! Tāpēc ka te ne māka, ne prasme nav vajadzīga, tikai miesa ... Ja jūs, Rjabiņin, zinātu, cik daudz smagu iespaidu �ajās rūpnīcās! Cik es laimīgs, ka uz visiem laikiem esmu no tām ticis vaļā! Sākumā gan bija grūti, redzot �īs cie�anas... Vai dabā tā ir? Daba nevienam pāri nenodara, un arī tai nevajag nodarīt pāri, lai to ekspluatētu, kā mēs, mākslinieki... Paskatieties, paskatieties, kāds iepelēks tonis! � viņ� pēk�ņi pārtrauca pats sevi, rādīdams uz debess maliņu. � Zemāk, tur, zem mākonī�a ... brīni�ķīgi! Ar zaļganu nokrāsu. Ta�u pamēģini tā uzgleznot, tie�i tā � neticēs! Bet nav slikti, vai ne?
Es izteicu savu piekri�anu, lai gan, taisnību sakot, neredzēju nekāda jaukuma pelēki zaļganajā Pēterburgas debesu laukumiņā, un pārtraucu Djedovu, kas sāka jūsmot vēl par kādu �tonīti� ap kādu citu mākonīti.
� Pasakiet man, � kur var dabūt redzēt tādu kurliķi?
� Aizbrauksim uz kādu rūpnīcu, es jums parādī�u da�ādus eksemplārus. Varbūt pat rīt, ja vēlaties! Vai tik jums nav iekritis prātā uzgleznot tādu kurliķi? Nevajag, nav vērts, vai tad nekā priecīgāka nav? Bet uz rūpnīcu, ja vēlaties, kaut vai rīt.
�odien mēs bijām rūpnīcā un visu apskatījām. Redzējām arī kurliķi. Sameties kūkumā, viņ� sēdēja katla stūrī un lika savas krūtis pretī vesera sitieniem. Kādu pusstundu skatījos viņā; veseris cēlās un nolaidās simtiem rei�u. Kurliķis viebās. Es viņu uzglezno�u.
5. DJEDOVS
Rjabiņinam ienāku�as tādas muļķības galvā, ka es nezinu, ko par viņu domāt. Aizvakar es viņu aizvedu uz rūpnīcu; mēs tur pavadījām visu dienu, apskatījām visu, un es viņam izskaidroju da�ādus procesus (sev par brīnumu, neesmu aizmirsis gandrīz nekā no savas profesijas); beidzot es viņu novedu katlu nodaļā. Tur tobrīd strādāja pie milzīga katla. Rjabiņins ielīda katlā un pusstundu vēroja, kā strādnieks tur stangās kniedi. Izlīda no turienes pavisam bāls un satraukts, visu atceļu klusēja. Un �odien man paziņo, ka jau sācis gleznot �o strādnieku � kurliķi. Kas par ideju! Kāda gan poēzija var būt netīrumos? Te es varu, ne no viena nekautrēdamies, sacīt to, ko, protams, nebūtu sacījis visu klātienē: manuprāt, viss �is zemnieciskais virziens mākslā nav nekas cits kā kroplība. Kam gan vajadzīgi �ie izdaudzinātie Repina �Strūdzinieki�? Uzgleznoti tie lieliski, nav vārdam vietas, bet tas ir viss. Kur te skaistums, harmonija, daile? Vai tad māksla nav tādēļ, lai attēlotu dabas daili?
Pavisam kas cits ir man! Vēl da�as dienas darba, un būs pabeigts mans klusais �Maija rīts�. Tik tikko �ūpojas dīķa ūdeņi, vītoli nolieku�i savus zarus pār to; iekvēlojas rītausma; sīki, pūkaini mākonī�i viegli iesarku�i. Sieviete kāpj no stāvā krasta ar spaiņiem rokās, iztraucēdama pīļu baru. Tas arī viss; liekas vienkār�i, tomēr jūtu, ka poēzijas gleznā ir bezgala daudz. Lūk, tā ir māksla! Tā noskaņo cilvēku klusām, lēnprātīgām domām, padara maigāku dvēseli. Bet Rjabiņina �Kur-liķis� nevienu neietekmēs jau tāpēc, ka katrs pasteigsies no tā ātrāk aizbēgt, lai nebūtu jānogurdina acis pie �īm riebīgajām skrandām un �ī netīrā purna. Dīvaini! Mūzikā ta�u nepieļauj griezīgus, nepatīkamus akordus, � kādēļ gan glezniecībā drīkst radīt pavisam nejēdzīgus, atbaido�us tēlus? Būs par to jāaprunajas ar L.; viņ� uzrakstīs rakstiņu un pie reizes paņems uz grauda Rjabiņinu par viņa gleznu. Un vajag arī.
6. RJABIŅINS
Jau divas nedēļas, kop� neesmu bijis akadēmijā; sē�u mājās un gleznoju. Darbs mani pavisam sabeidzis, kaut gan sokas sekmīgi. Būtu bijis jāsaka nevis
Te nu viņ� sē� manā priek�ā tum�ā katla kaktā, sa-kņupis trijos līkumos, skrandās ietērptais, nogurumā smagi elsojo�ais cilvēks. Viņu pavisam nevarētu redzēt, ja nebūtu apaļo, kniedēm izurbto caurumu, pa kuriem nāk gaisma. Sie gaismas aplī�i izraibina viņa tērpu un seju, kā zelta plankumiņi spīd viņa skrandās, sapinkātajā un piekvēpu�ajā bārdā un matos, tum�i sarkanajā sejā, pa kuru sviedri, sajauku�ies ar netīrumiem, tek uz stiegrainajām, pārpūlētajām rokām un uz samocītajām, platajām un iekritu�ajām krūtīm. Pastāvīgi atkārtotais drausmīgais trieciens krīt uz katlu un piespie� nelaimīgo kurliķi sakopot visus spēkus, lai noturētos �ai neiedomājamā pozā. Cik spēcīgi vien varēju izteikt �o sasprindzināto piepūli, tik es to izteicu.
Reizēm es nolieku paleti un otas un nosē�os tālāk no gleznas, tie�i tai pretim. Esmu ar to apmierināts; nekas man tā nav padevies kā �ī drausmīgā aina. Nelaime tikai tā, ka �ī apmierinātība mani nevis glāsta, bet moka. Tā nav vis pabeigta glezna, tā ir nobriedusi slimība. Kādas sekas tai būs, es nezinu, bet jūtu, ka pēc �īs gleznas man nebūs vairs ko gleznot. Putnu ķērāji, zvejnieki, mednieki ar visādām ekspresijām un vistipiskākajām fizionomijām, viss �is �bāgātais �anra lauks�, � kam man tas viss tagad vajadzīgs? Ne ar ko es vairs nepanāk�u tādu iespaidu kā ar �o kurliķi, ja tikai es panāk�u iespaidu ...
Izdarīju mēģinājumu: ataicināju Djedovu un parādīju viņam gleznu. Viņ� tikai pateica: * �Nu, vai zini,� � un noplātīja rokas. Apsēdās, kādu pusstundu skatījās, tad klusēdams atsveicinājās un aizgāja. Liekas, atstāja iespaidu ... Viņ� tomēr ir mākslinieks ...
Arī es sē�u savas gleznas priek�ā, arī mani tā ietekmē. Skatos un nevaru atrauties, jūtu �īs izmocītās figūras vietā. Reizēm man pat �ķiet, ka dzirdu vesera sitienus... Es sajuk�u prātā. Vajag to aizsegt.
Ar audeklu aizsegts molberts un glezna, bet es arvien vēl sē�u tās priek�ā, domādams vēl arvien par neizprotamo un drausmīgo, kas mani tā moka. Riet saule un met slīpu, dzeltenu gaismas joslu cauri apputēju�ām loga rūtīm uz molbertu, kas aizsegts ar audeklu. Tie�i kā cilvēka figūra. Tie�i kā zemes gars, kādu to tēlo vācu aktieri �Faustā�.
... Wer
Kas izsauca tevi? Es, es pats tevi radīju �eit. Es pats tevi izsaucu, tikai ne no kaut kādas �sfēras�, bet no smacīgā, tum�ā katla, lai tu ar savu izskatu biedētu �o tīrīgo, nolaizīto, nīstamo pūli. Ierodies, manas varas saistīts pie audekla, lūkojies �ajās frakās un tērpos, uzsauc viņiem: �Es esmu bīstama sērga!� Iedur viņiem sirdī, laupi viņiem mieru, nostājies viņiem acu priek�ā kā spoks! Nokauj viņu mieru, kā tu nokāvi manu...
Jā, kaut nu tā būtu!... Glezna pabeigta, ielikta zelta ietvarā, divi sargi, pacēlu�i to virs galvām, nesīs uz izstādi. Un tur tā stāv �pusdienas laiku� un �rietu� vidū, blakus �Meitenei ar kaķi�, netālu no kāda trīs asis liela �Ivana Bargā, kas cērt savu zizli Vaskas �iba-nova kājā�. Nevar sacīt, ka uz to neskatīsies, � skatīsies un pat uzlielīs. Mākslinieki iztirzās zīmējumu. Recenzenti, noklausīdamies viņos, ar zīmuļiem skricelēs savās piezīmju grāmatiņās. Vienīgi V. S. kungs neklausās citu spriedumos, viņ� skatās, uzslavē, cildina, spie� man roku. Mākslas kritiķis L. nikni uzbruks nabaga kritiķim, kliegs: �Kur te ir daiļais, sakiet, � kur te ir daiļais?� Un lamās mani no panckām ārā. Publika... Publika ies garām vienaldzīgi vai ar nepatikas grimasi; dāmas � tās tikai nosacīs:
Nu, un kas būs tālāk? Glezna izstādīta, nopirkta un aizvesta. Kas notiks ar mani? Vai tas, ko pēdējās dienās esmu pārdzīvojis, iznīks bez pēdām? Vai viss beigsies tikai ar satraukumu, pēc kura iestāsies atpūta ar nevainīgu si�etu meklējumiem? ... Nevainīgi si�eti! Pēk�ņi man ienāk prātā kāds pazīstams galerijas turētājs, kas, sastādīdams katalogu, sauc rakstvedim:
� Martinov, raksti � Nr. 112. Pirmais mīlas skats: meitene plūc rozi.
� Martinov, raksti vēl � Nr. 113. Otrais mīlas skats: meitene o� rozi.
Vai es, kā agrāk, odī�u rozi? Jeb vai noie�u no sliedēm?
7. DJEDOVS
Rjabiņins gandrīz pabeidzis savu kurliķi un �odien izsauca mani paskatīties. Es devos pie viņa ar jau iepriek� gatavu spriedumu un, jāsaka, biju spiests to mainīt. Ļoti spēcīgs iespaids. Lielisks zīmējums. Reljefs veidojums. Vislabākais ir fantastiskais un reizē brīnum patiesais apgaismojums. Glezna, bez �aubām, būtu ievērības cienīga, ja tikai nebijis �ī dīvainā un me�onīgā si�eta. L. ir pilnīgi vienis prātis ar mani, un nāko�nedēļ laikrakstā parādīsies viņa raksts. Redzēsim, ko tad teiks Rjabiņins. Protams, L. būs grūti iztirzāt viņa gleznu no tehniskā viedokļa, bet viņ� pratīs pieskarties tai kā mākslas vērtībai, kas necie�, ja to grib nolikt kādu zemisku un miglainu ideju kalpībā.
�odien pie manis bija L. Ļoti slavēja. Izteica gan piezīmes par da�ādiem sīkumiem, bet visumā ļoti slavēja. Būtu nu profesori raudzīju�ies uz manu gleznu ar viņa acīm! Vai tie�ām es beidzot nedabū�u to, pēc kā cen�as katrs akadēmijas audzēknis, � zelta medaļu? Medaļa, dzīve �etri gadi ārzemēs un vēl uz valsts rēķina, priek�ā profesūra... Nē, neesmu kļūdījies, atmezdams �o no�ēlojamo ikdienas darbu, netīro darbu, kur katru dienu jāsastopas ar kaut kādu rjabiņinisku kurliķi.
8. rjabiņins
Glezna pārdota un aizvesta uz Maskavu. Es saņēmu par to naudu, un pēc biedru pieprasījuma vajadzēja sarīkot viņiem vakaru �Vīnē�. Nezinu, no kura laika tas tā pasākts, bet gandrīz visas jauno mākslinieku iedzer�anas sarīko �īs viesnīcas stūra kabinetā. �is kabinets ir liela istaba ar �uburainu bronzas lustru, ar paklājiem un mēbelēm, kas no vecuma un tabakas dūmiem kļuvu�as tum�as, ar klavierēm, kas savā mū�ā daudz nopūlēju�ās zem improvizējo�u pianistu nevaldāmajiem pirkstiem; vienīgi milzīgais spogulis ir jauns � tāpēc ka tas jāmaina divreiz vai trīsreiz gadā: katru reizi, kad mākslinieku vietā stūra kabinetā uzdzīvo tirgotāji.
Sanāca vesels bars ļau�u: �anristi, peizā�isti un skulptori, divi recenzenti no kaut kādām mazām avīzītēm, da�as sve�as personas. Sāka dzert un runāties. Pēc pusstundas visi jau runāja reizē, tāpēc ka visi bija jautrā prātā. Arī es. Atceros, ka mani svaidīja uz rokām un es teicu runu. Pēc tam bu�ojos ar recenzentu un sadzēru ar viņu tubrālības. Daudz dzēra, runāja un bu�ojās, un gājām uz mājām ap pulksten �etriem no rīta. Liekas, divi nometās uz naktsguļu turpat viesnīcas �Vīne� stūra numurā.
Es tik tikko nokļuvu mājās un neizģērbies nolikos gultā, man bija tāda sajūta kā vētras laikā uz kuģa � likās, visa istaba kopā ar mani un gultu grie�as un �ūpojas. Tā tas turpinājās minūtes divas, tad es aizmigu.
Aizmigu, gulēju un pamodos ļoti vēlu. Galva sāp; ķermenis it kā svina pieliets. Ilgi nevaru atvērt acis, bet, atvēris tās, redzu, ka molberts tuk�s, uz tā nav gleznas. Tas atgādina man pārlaistās dienas, un, lūk, viss atkal no jauna, no sākuma... Ak dievs, vajag ta�u reiz tam beigties!
Galva sāp arvien vairāk un vairāk, mani apņem migla. Es aizmiegu, pamostos un atkal aizmiegu. Un nesaprotu, vai ap mani ir nāves klusums vai apdullino�s troksnis, skaņu haoss, neparasts un ausij baismīgs. Var jau būt, ka tas ir klusums, bet tajā kaut kas zvana un klaudz, virpuļo un lido. It kā milzīgs tūksto� zirgspēku sūknis, kas no bezdibenīgas aizas sūknē ūdeni, līgojas un trok�ņo, un dzirdama dobja krīto�a ūdens dārdoņa un ma�īnu klaboņa. Un pāri tam visam kāda skaņa, bezgalīga, stiepta un moko�a. Man gribas atvērt acis, piecelties, pieiet pie loga, atgrūst to vajā, dzirdēt dzīvas skaņas, cilvēku balsis, ratu rīboņu, suņu rejas un atbrīvoties no �ī mū�īgā trok�ņa. Bet man nav spēka. Vakar es biju piedzēries. Un man jāguļ un jāklausās, jāklausās bezgalīgi.
Un es pamostos un atkal aizmiegu. Atkal kaut kur skarbāk, tuvāk un noteiktāk klaudz un dārd. Sitieni tuvojas un bel� reizē ar manu pulsu. Vai tie manī, manā galvā vai ārpus manis? Skanīgi, skarbi, skaidri... Viens � divi, viens � divi... Zveļ pa metālu un vēl pa kaut ko. Es dzirdu sitienus pa �ugunu; �uguns dūc un dreb. Veseris sākumā truli �vakst, it kā kristu staignā masā, bet pēc tam sit arvien skanīgāk un skanīgāk, līdz beidzot milzīgais katls dun kā zvans. Tad pārtraukums, tad atkal necie�amā, apdullino�ā �ķindoņa. Jā, tā tas ir � sākumā sit pa mīkstu, nokaitētu dzelzi, pēc tam tā kļūst cieta. Un, kad kniedes galviņa nocietējusi, katls sāk dūkt. Saprotu. Bet tās citas skaņas... Kas tās tādas? Es pūlos saprast, kas tās tādas, bet dūmaka klāj manas smadzenes. Liekas, to tik viegli atcerēties, tā vien riņķo galvā, sāpīgi tuvu riņķo, bet, tie�i kas, nezinu. Nekādi nevaru notvert... Lai klauvē, lai tas paliek. Es zinu, tikai nevaru atcerēties.
Un troksnis ceļas un plok, gan pieaugdams moko�i milzīgs, gan atkal it kā pavisam izdzisdams. Un man �ķiet, ka nevis troksnis kaut kur pagaist, bet gan es pats pa �o laiku kaut kur nozūdu, nekā nedzirdu, nevaru ne pirkstu pakustināt, pacelt plakstus, iesaukties. Stingums mani saista, un �ausmas mani sagrābj, un es uzmostos vienos sviedros. Neuzmostos pilnīgi, bet guļu kādā citā miegā. Man liekas, atkal esmu rūpnīcā, tikai ne tajā, kurā biju ar Djedovu. �ī ir daudz lielāka un drūmāka. No visām pusēm raugās milzīgas krāsnis dīvainos, neredzētos veidos. Kūļiem no tām lido ārā liesmas un kvēpina jumtu un ēkas sienas, kas jau melnas kā ogle. Ma�īnas līgojas un �ņāc, un es tikko varu paiet starp virpuļojo�iem ratiem un skrejo�ām un drebo�ām siksnām; nekur nav nevienas dvēseles. Kaut kur klaudzoņa un dārdoņa � tur rit darbs. Tur nikni kliedzieni un plosīgi sitieni; man bailes iet turp, bet mani uztver un nes, un sitieni kļūst arvien skaļāki un kliedzieni arvien briesmīgāki. Un tad viss saplūst vienā rēkoņā un es redzu... Redzu: dīvaina, nejēdzīga būtne lokās pie zemes no sitieniem, kas tai birst virsū no visām pusēm. Vesels pūlis sit ar to, kas katram gadījies pie rokas. Tur visi mani paziņas ar niknumā pārvērstām sejām sit ar veseriem, ar lau�ņiem, rungām un dūrēm �o būtni, kurai neesmu pat vārda atradis. Es zinu, ka tas tomēr ir viņ�... Es metos uz priek�u, gribu kliegt: �Beidziet! Par ko?� Un pēk�ņi redzu bālu, sa�ķobītu, neparasti briesmīgu seju, briesmīgu tāpēc, ka tā ir mana pa�a seja. Es redzu, ka es pats, kāds cits es pats, atvēzējies ar veseri, lai dotu drausmīgu triecienu.
Tad veseris nokrita uz mana galvaskausa. Viss pagaisa; kādu brīdi vēl apzinājos tumsu, klusumu, tuk�umu un nekustību, bet drīz arī pats kaut kur izgaisu ...
Pilnīgā nemaņā Rjabiņins nogulēja līdz pa�am vakaram. Beidzot saimniece somiete, atcerējusies, ka viņas īrnieks �odien nav rādījies laukā no savas istabas, iedomājās ieiet pie viņa un, ieraudzījusi nabaga jaunekli svaidāmies lielos karstumos un muldam visādas blēņas, nobijās, izsaucās kaut ko savā nesaprotamajā dialektā un aizsūtīja meiteni pēc ārsta. Ārsts atbrauca, apskatīja, iztaustīja, izklausīja, noņurdēja, piesēdās pie galda un, izrakstījis recepti, aizbrauca, bet Rjabiņins palika, arvien vēl murgojot un svaidoties.
9. DJEDOVS
Nabaga Rjabiņins saslimis pēc vakardienas uzdzīves. Iegriezos pie viņa un atradu guļam bez samaņas. Saimniece viņu kopj. Man bija jāiedod viņai nauda, tāpēc ka Rjabiņina galdā neatradās ne kapeikas; nezinu, vai sasodītā vecene visu ievilkusi, vai varbūt viss palicis �Vīnē�. Taisnība, uzdzīvojām vakar krietni; gāja ļoti jautri; mēs ar Rjabiņinu sadzērām tubrālības. Sadzēru arī ar L. Jauks cilvēks �is L. un cik labi saprot mākslu! Savā pēdējā rakstā viņ� tik smalki izpratis, ko es gribēju izsacīt savā gleznā, kā neviens cits, par to es viņam esmu dziļi pateicīgs. Vajadzētu uzgleznot kādu nieciņu, kaut ko
Ta�u nabaga Rjabiņinam var iziet pavisam plāni; viņa lielā konkursa glezna vēl nepavisam nav pabeigta, bet termiņ� nav vairs aiz kalniem. Ja viņ� kādu mēnesi noslimos, tad nedabūs medaļu. Tad � ardievu, ārzemesl Esmu priecīgs tikai par to, ka es, peizā�ists, ar viņu nesacen�os, bet viņa biedri dro�i vien berzē rokas. Kā saka, par vienu vietu vairāk.
Ta�u Rjabiņinu nevar pamest likteņa varā, viņ� jāaizved uz slimnīcu.
10. RJABIŅINS
�odien, atmodies pēc daudzām nemaņā pavadītām dienām, ilgi nevarēju saprast, kur atrodos. Sākumā pat neaptvēru, ka �is garais, neveiklais vīstoklis, kas guļ manu acu priek�ā, ir mans pa�a ķermenis, ietīts segā. Ar lielām pūlēm pagriezis galvu pa labi un pa kreisi, tā ka man sāka skanēt ausīs, es ieraudzīju garu, vāji apgaismotu palātu ar divām rindām gultu, kurās gulēja segās ievīstīti slimnieki, kādu bruņinieku vara bruņās, kas stāvēja starp lieliem logiem ar nolaistiem baltiem priek�kariem un vēlāk izrādījās par vienkār�u vara mazgājamo trauku, kaktā, kur vāji mirgoja svētbil�u lampiņa, pestītāja tēlu un divas kolosālas podiņu krāsnis. Es izdzirdu sava kaimiņa saraustīto elpo�anu, kāda tālāk guļo�a slimnieka guldzo�ās nopūtas un vēl kāda miermīlīgo �ņāk�anu un uzrauga vareno krāk�anu � viņ� dro�i vien bija nolikts de�urēt pie kāda bīstama slimnieka, kur� varbūt bija dzīvs, bet varbūt arī jau miris un tagad guļ te tāpat kā mēs, dzīvie.
Mēs, dzīvie... �Dzīvs,� es nodomāju un pat no�ukstēju �o vārdu. Un pēk�ņi tas neparasti labais, priecīgais, mierino�ais, ko es nebiju izjutis jau kop� pa�as bērnības, apņēma mani reizē ar apziņu, ka esmu tālu no nāves, ka priek�ā man vēl visa dzīve, kuru es dro�i vien spē�u pavērst pēc savas gribas (o, dro�i vien spē�u!), un es, kaut arī ar grūtībām, pagriezos uz sāniem, pierāvu kājas, paliku roku zem galvas un aizmigu tie�i tā kā bērnībā, kad gadījās pamosties blakus aizmigu�ajai mātei, kad logā cērtas vēj� un skurstenī �ēli kauc vētra, kad baļķi mājas sienās no ne�ēlīgā aukstuma �auj kā ar pistoli un tu, gan baidīdamies, gan gribēdams uzmodināt māti, sāc klusītēm raudāt, un viņa pamostas, pa miegam noskūpsta un pārkrusta tevi, un tu nomierinājies saritinies kliņģerītī un iemiedz ar prieku mazajā sirsniņā ...
Ak dievs, cik vāj� esmu kļuvis! �odien piecēlies mēģināju aiziet no savas gultas līdz kaimiņa gultai iepretim, pie kāda studenta, kas pa�laik atveseļojas no karsoņa, un tikko nenogāzos pusceļā. Bet galva atlabst ātrāk par pārējo ķermeni. Kad atguvos, gandrīz nekā neatcerējos, ar grūtībām bija jāatceras pat tuvu paziņu vārdi. Tagad atmiņa atgriezusies, tikai nevis kā pagājusī īstenība, bet kā sapnis. Tagad viņ� mani vairāk nemoka, nē. Vecais ir pagājis uz neatgrie�anos.
Djedovs �orīt man atstiepa veselu lēveni avī�u, kurās slavē manu �Kurliķi� un viņa �Rītu�. Vienīgi L. mani neuzslavēja. Bet tagad man tas vienalga. Tagad tas ir tik tālu, tik tālu no manis. Par Djedovu man liels prieks: viņ� ieguvis lielo zelta medaļu un drīz dosies uz ārzemēm. Neizsakāmi apmierināts un laimīgs; seja laistās vien. Viņ� man iejautājās, vai es domājot konkurēt nākamajā gadā, tāpēc ka �ogad man slimība izjaukusi. Vajadzēja redzēt, kā viņam iepletās acis, kad atbildēju, ka ne.
� Nopietni?
� Pavisam nopietni, � atbildēju.
� Ko tad jūs darīsiet?
� Padomā�u.
Viņ� aizgāja no manis pilnīgā nesapra�anā.
11. DJEDOVS
�īs divas nedēļas es nodzīvoju kā vienā satraukuma un nepacietības mākonī un nomierinājos tikai tagad, sēdēdams Var�avas dzelzceļa vagonā. Es pats sev neticu: es � akadēmijas stipendiāts, mākslinieks, kas dodas uz ārzemēm �etrus gadus papildināties mākslā!
Bet Rjabiņins, Rjabiņins! �odien, sēzdamies karietē, lai brauktu uz staciju, es sastapos ar viņu uz ielas. �Apsveicu,� saka, �un mani arī apsveiciet.�
� Ar ko tad?
� Tikko kā noliku iestāju eksāmenu skolotāju seminārā.
Skolotāju seminārā!! Mākslinieks, talants! Tas ta�u pazudīs, aizies bojā sād�ā. Nu, vai nav traks �is cilvēks?
�oreiz Djedovam bija taisnība: Rjabiņinam tie�ām neveicās. Bet par to kādreiz vēlāk.
1879.
� Izģērbies! � ārsts teica Ņikitam, kur� stāvēja nekustēdamies un skatījās kaut kur tālumā.
Ņikita nodrebēja un sāka steidzīgi pogāties.
� �iglāk, puis, �iglāk! � ārsts nepacietīgi uzsauca. � Redz, cik daudz te jūsējo.
Viņ� norādīja uz pūli, kas drūzmējās rekrū�u komisijas telpās.
� Rosies veiklāk... kā stulbenis... � ārstam piepalīdzēja mērkoka apkalpei norīkotais apak�ofi-cieris.
Ņikita sāka steigties, nometa kreklu un bikses, līdz bija pilnīgi kails. Nav nekā skaistāka par cilvēka augumu � tik daudz rei�u un tik daudzi to ir sacīju�i, bet, ja tas, kur� pirmais to pateica, būtu dzīvojis deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados un ieraudzītu kailo Ņikitu, viņ� dro�i vien atsauktu savus vārdus.
Karaklausības komisijas priek�ā stāvēja pamazs cilvēks ar nesamērīgi lielu vēderu, mantotu no desmitām sen�u paaudzēm, kas nav ēdu�as tīru maizi, ar garām, ļenganām rokām, kuru delnas bija milzīgas, melnas un aprepēju�as. Viņa garais, neveiklais rumpis balstījās uz Joti īsām, līkām kājām, bet visu augumu vainagoja galva ... Kas tā bija par galvu! Sejas kauli attīstīti vai pilnīgi uz galvaskausa rēķina; piere �aura un zema, acis bez uzacīm un skropstām, kā tikko saskatāmas �ķirbiņas; milzum platajā, plakanajā sejā bārenīgi dēdēja sīciņ�, apaļ� deguns, pie tam vēl uzrauts, ta�u nepie�ķīra sejai augstprātības izteiksmi, tie�i otrādi, darīja to vēl no�ēlojamāku; pretstatā degunam mute izskatījās kā bezveidīga milzu �ķirba, ap kuru neredzēja nevienas spalviņas, lai gan Ņikitam jau bija divdesmit gadu. Ņikita stāvēja, galvu nodūris, plecus ierāvis, nolaidis rokas kā pātagas un kāju pēdas nolicis ar pirkstgaliem mazliet uz iek�u.
� Pērtiķis, � teica apaļīgs, kustīgs pulkvedis, komisijas priek�nieks, noliekdamies pie jauna un kalsnēja zemstes valdes locekļa ar skaistu bārdu. � Pērtiķis � kā izspļauts.
� Lielisks Darvina teorijas apstiprinājums, � uzrunātais izspieda caur zobiem, un pulkvedis piekrīto�i noīdēja, pievērsdamies ārstam.
� Protams, derīgs! Puisis ir vesels, � ārsts noteica.
� Bet gvardē gan neiekļūs. Ha-ha-ha! � labsirdīgi un skaļi nosmējās pulkvedis, pēc tam piebilda mierīgā tonī, vērsdamies pie Ņikitas: � Ierodies pēc nedēļas. Nāko�ais, Parfens Semjonovs � izģērbies.
Ņikita sāka gausi ģērbties, rokas un kājas viņam neklausīja un nelīda tur, kur vajadzēja. Viņ� �ukstēja kaut ko pie sevis, bet, ko īsti, � domājams, nezināja arī pats; viņ� to vien bija sapratis, ka atzīts par derīgu dienestam un ka pēc nedēļas viņu aizdzīs no mājām uz vairākiem gadiem. Vienīgi tas turējās viņam galvā, vienīgi �ī doma spraucās cauri miglai un stingumam, kas apņēma viņu. Pēdīgi viņ� tika galā ar piedurknēm, sajozās un izgāja no istabas, kurā pārbaudīja rekrū�u veselības stāvokli. Mazs, pavisam salīcis gadus se�desmit piecus vecs vīrs sagaidīja viņu priek�telpā.
� Vai noņēma? � viņ� jautāja.
Ņikita neatbildēja, un vecais saprata, ka atzīts par derīgu, un vairāk netaujāja. Viņi iznāca no pārvaldes uz ielas. Bija skaidra, auksta diena. Laukā gaidīdami barā kavējās vīrie�i un sievas, kas bija atnāku�i pavadīt jaunos pui�us. Daudzi mīņājās un dauzīja rokas vienu pret otru; zem vīzēm un zābakiem �irkstēja sniegs. No aptītajām galvām un mazajiem, pinkainajiem zirdziņiem garoja tvaiks; dūmi no pilsētiņas dūmeņiem kāpa gaisā taisniem, augstiem stabiem.
� Vai tavējo noņēma, Ivan? � vecajam uzprasīja spēcīgs vīrs, ģērbies jaunā ka�okā, lielu jērādas cepuri galvā un labiem zābakiem kājās.
� Noņēma, Iļja Saveļji�, noņēma. Dievam sagribējās nosodīt...
� Un ko tu tagad darīsi?
� Ko tur lai dara... Dieva griba ... Viens pats strādnieks bija ģimenē, tagad ari tā nebūs ...
Ivans noplātīja rokas.
� Tev vajadzēja agrāk viņu par dēlu pierakstīt, � Iļja Saveļji�s svarīgi pamācīja. � Tad nenoņemtu un puisis paliktu mājās.
� Kas tad to tā zināja! Neko ta mēs nezinām. Un ta�u jau viņ� man dēla vietā, vienīgais strādnieks ģimenē ... Domāju tā, ka kungi ņems vērā. �Nekādi nav iespējams,� viņi saka, �tāpēc ka likums tāds.� �Kā tad, jūsu labdzimtība,� es saku, �likums tāds, ja viņam sieva uz grūtām kājām. Un tāpat, edz,� es saku, �jūsu labdzimtība, man vienam nav jau pa spēkam...� �Neko, vecīt, mēs par to nezinām,� viņ� saka, �bet, tā kā pēc likuma viņ� bārenis, vientuļnieks skaitās, tad jāiet dienestā. Kas vainīgs, ja viņam sieva un dēls, tā vien vēl trūkst, ka jūs jau ar piecpadsmit gadiem sāktu apprecināt.� Vēl es gribēju viņam ko teikt, bet nemaz vairs neklausījās. Dusmīgs tapa. �Atstājies,� saka, �arī bez tevis te daudz darba...� Ko tur var izdarīt... Dieva prāts!
� Puisis jau viņ� tev tāds kluss.
� Kluss un strādīgs. Ak dieviņ! Prete�ķīga vārda neesmu dzirdējis no viņa! Iļja Saveļji�, varu teikt, ka viņ� man labāks par īsto dēlu. Tad tas jau ir mūsu posts... Dievs deva, dievs paņēma. .. Ardievu, Iļja Saveļji�, jūsējo laikam tik drīz neapskatīs?
� Kā priek�niecība gribēs!... Bet manu gan nevar atzīt par derīgu � klibs ta�u.
� Jūsu laime, Iļja Saveļji�.
� Bīsties dieva, ko tu muldi! Tad ta laime, ka dēls padevies klibs.
� Ta�u, Iļja Saveļji�, labāk vien iznāk: puisis ta�u paliek mājās. Ardievu, dzīvojiet veseli.
� Ardievu, brāl... Bet ko tu ar parādiņu tā � piemirsti, vai?
� Ta nepavisam nav iespējas, Iļja Saveļji�, tas ir � nekādi neiztiekas! Tad nu jūs mazliet vēl uzgaidiet. Redz, kāds posts!
� Nu labi, labi, parunāsim citreiz. Ardievu, Ivan Petrovi�!
� Ardievu, lija Saveļji�, dzīvojiet veseli!
Ņikita pa �o laiku bija atsējis zirgu no stabiņa; viņi ar aud�utēvu iesēdās ragavās un aizbrauca. Līdz viņu sād�ai bija verstis piecpadsmit. Zirģelis skrēja �irgti, ar pakaviem mētādams sniega pikas, kuras, gaisā sa�ķīzdamas, apbārstīja Ņikitu. Ietinies svārkā, Ņikita izstiepās gar�ļaukus blakus sēdo�ajam tēvam un klusēja. Vecais divi reizes uzrunāja viņu, bet nesaņēma nekādu atbildi. Puisis bija it kā sastindzis un nekustīgi skatījās prom, kā meklēdams to pieturas punktu, kas viņam bija piemirsies komisijas istabā.
Pārbrauca, iegāja istabā, pastāstīja mājiniekiem. Bez vīrie�iem ģimenē bija vēl trīs sievietes un trīs bērni, kurus atstāja pagāju�ajā gadā miru�ais Ivana Petrovi�a dēls, � visi tie nu ņēmās vaimanāt. Ņikitas sieva Pa-raskovja glu�i pamira. Un sievas tā vaimanāja visu nedēļu.
Kā �ī nedēļa pagāja Ņikitam, dievs to vien zina; visu laiku viņ� klusēja, un sejā kā sastingusi nemainīgi turējās tā pati pazemīgā izmisuma izteiksme.
Pēdīgi viss bija galā � Ivans aizveda jauniesaukto uz pilsētu un atstāja viņu sapulcē�anās vietā. Pēc divi dienām Ņikita kopā ar citiem tādiem pa�iem jauniesauktajiem soļoja pa lielceļa kupenām uz guberņas pilsētu � tur stāvēja pulks, kurā viņ� bija nozīmēts. Ģērbies viņ� bija jaunā, īsā puska�ociņā, biezas, melnas vadmalas platbiksēs, jaunos velteņos, cepurē un dūraiņos. Bez divām veļas maiņām un pīrāgiem viņam kulītē vēl glabājās lakatiņā rūpīgi ietīts papīra rublis. To visu savam aud�udēlam bija sagādājis Ivans Petrovi�s, izlūgdamies no Iļjas Saveļji�a vēl jaunu aizdevumu, lai Ņikitu sapostu dienesta gaitām.
Izrādījās, ka Ņikita bija vissliktākais jaunzaldāts. Apmācītājs, kuram viņu nodeva pa�u pamatu iedīdī�a-nai, krita izmisumā. Ar visda�ādākajiem apmācības paņēmieniem, starp kuriem netrūka arī pļauku un belzienu pa sprandu, viņa māceklis tomēr nevarēja pilnīgi apgūt pat tik vienkār�u gudrību kā nostā�anos divi rindās. Ieģērbts zaldāta mundierī, Ņikita izskatījās pavisam no�ēlojams; pamatstājā stāvot, viņam gan izriezās vēders, gan, to ieraujot, viņ� saguma uz priek�u ar visu krūti, izliekdamies visā augumā un riskēdams nogāzties uz sejas zemē. Lai priek�niecība vai pu�u plēsās, ta�u nespēja no Ņikitas iztaisīt kaut pa�u viduvējāko frontinieku. Rotas apmācībās komandieris, izlamājis Ņikitu, ņēma priek�ā vada apak�oficieri, bet tas savukārt izgāza dusmas pār to pa�u Ņikitu, viņu sodīdams. Sodī�ana notika tā, ka viņu nozīmēja par dieninieku ārpus kārtas. Ta�u apak�oficieris drīz apķērās, ka lieka reize dieniniekos Ņikitam nebija vis sods, bet patīkama izklaide. Ņikita bija teicams strādnieks, un dieninieka pienākumu pildī�ana � malkas un ūdens ne�ana, krā�ņu kurinā�ana un, galvenokārt, tīrības uzturē�ana kazarmās, tas ir, nemitīgā slapjas slotas �vīkā�ana pa grīdu, darīja viņam prieku. Darba laikā viņ� vismaz nebija spiests domāt, ka tikai neizdara ko aplam un nepagrie�as pa kreisi, kad dota komanda � uz labo, bez tam jutās pilnīgi brīvs no briesmīgajiem jautājumiem tai neaptverami dziļajā zinībā, ko armijā sauc par reglamenta mācību, � �Kas ir zaldāts?�, �Kas ir karogs?�.
Ņikita ļoti labi zina, kas ir zaldāts un kas ir karogs, viņ� ar vislielāko centību pildītu savus zaldāta pienākumus un dro�i vien atdotu dzīvību, karogu aizsargādams, bet izsacīt grāmatas valodā, sīki un pamatīgi, kā prasa reglaments, kas ir karogs, � tas iet pāri viņa spēkiem.
� Karogs ir viens, kas ... simb ... simb ... � viņ� �ļupst, pūlēdamies izstiept taisnāku savu neveiklo augumu, sliedams zodu gaisā un mirk�ķinādams bez-skropstu acis.
� Muļķis! � kliedz diloņslimais apak�oficieris, kas māca reglamentu. � Ko ar jums, tādiem stulbeņiem, lai iesāk? Vai ilgi man ar jums mocīties, me�ā augu�ie skrandu lā�i? Tpī! Kuro reizi man tev jāatkārto? Nu, saki man pakaļ: karogs ir svēts simbols ...
Ņikita nespēj atkārtot pat �os �etrus vārdus. Apak�-oficiera draudo�ais izskats un kliedzieni satriec viņu; ausīs zvana; acīs lēkā karogi un dzirksteles; viņ� nedzird sve�ādi sare�ģīto karoga apzīmējumu; lūpas viņam nekustas. Viņ� stāv un klusē.
� Runā ta�u, velns tevi parāvis: karogs ir svēts simbols...
� Karogs ...
� Nu, tālāk?
� Sim... � Ņikita turpina. Balss viņam trīc. Acīs asaras.
� Ir svēts simbols, � kliedz satracinātais apak�oficieris.
� Svēts, kas ...
Apak�oficieris skraida no viena gala uz otru, spļaudās un lamājas. Ņikita stāv uz vietas un tai pa�ā pozā, ar acīm sekodams sadusmotajam priek�niekam. Viņu neaizskar lamas un apvainojumi, tikai ļoti sāpīgi apzināties savu nespēju �izkalpoties� priek�niecībai.
� Dieninieks ārpus kārtas uz trim dienām! � izkliedzies un nomocīts vājā balsī nosaka apak�oficieris, un Ņikita pateicas dievam, kas atsvabinājis viņu kaut uz laiku no ienīstā �reglamenta� un mācībām.
Kad priek�niecība pēdīgi nomanīja, ka uzliktie sodi Ņikitu ne tikai nesarūgtina, bet pat sagādā viņam prieku, Ņikitu sāka sēdināt arestā. Visbeidzot, izmēģināju�i visus līdzekļus nelaimīgā labo�anai, atmeta viņam ar roku.
� Ar Ivanovu, jūsu labdzimtība, nevar neko izdarīt, � gandrīz ik dienas rīta ziņojumā rotas komandierim raportē feldfēbelis.
� Ar Ivanovu?... Jā, jā... Un ko tad viņ� tā dara? � jautā kapteinis, kas sē�, ģērbies rītasvārkos, ar papirosu zobos un dzer tēju no glāzes melhiora glāzturī.
� Neko, jūsu labdzimtība, viņ� nedara, kluss, mierīgs cilvēks, tikai sapra�anas viņam nav ne uz ko.
� Pamēģini kaut kā, � saka rotas komandieris, domīgi izpūzdams gaisā tabakas dūmu gredzenu.
� Mēģinājām, jūsu labdzimtība, bet nekas neiznāk.
� Nu, ko tad lai es iesāku ar viņu! Tu ta�u saproti, �itkov, ka neesmu nekāds dievs. Vai ne? Nu, muļķis ta muļķis, ko ar viņu lai izdara? ... Vari iet.
� Laimīgu palik�anu, jūsu labdzimtība.
Rotas komandierim pēdīgi apnika ik dienas klausīties feldfēbeļa �ēlo�anos par Ņikitu.
� Liecies tu reiz mierā ar savu Ivanovu! � viņ� iekliedzās. � Nu, tad neved viņu uz mācībām, uzspļauj viņam. Dari ar viņu, ko gribi, tikai nebāzies man virsū...
Feldfēbelis izmēģinājās nokārtot Ņikitas Ivanova pārve�anu darba rotā, bet tur ari bez viņa bija daudz cilvēku. Nodot viņu den��ikos tāpat neizdevās, jo visiem oficieriem jau tādi bija. Tad Ņikitam uzkrāva visus melnos darbus, atmetu�i cerības, ka no viņa varētu iznākt zaldāts. Tā viņ� nodzīvoja gadu, līdz tam laikam, kamēr rotā tika nozīmēts jauns subalterns oficieris prapor��iks Stebeļkovs. Ņikitu nodeva pie viņa par �pastāvīgu raitnieku�, tas ir, vienkār�i par den-��iku.
Aleksandrs Mihailovi�s Stebeļkovs, Ņikitas jaunais saimnieks, bija ļoti labs jauns cilvēks, vidēja auguma, ar skūtu zodu un lieliski iztaisnotām ūsām kā asiem puļķī�iem, kuras viņam patika da�kārt viegli pataustīt ar kreiso roku. Viņ� nupat kā bija nobeidzis kursu jun-kurskolā, kur neparādīja sevi�ķu pieķer�anos grāmatu zinātnēm, toties visā pilnībā apguva ierindas dienestu. Viņ� jutās pilnīgi laimīgs savā tagadējā stāvoklī. Divi skolā pavadītie gadi kroņa uzturā, priek�niecības stingrā uzraudzībā, bez jebkādiem paziņām pilsētā, kur varētu svētku dienās atpūsties no skolas kazarmu dzīves, ne kapeikas pa�a naudas, kas dotu iespēju sagādāt sev kādu izklaidē�anos, � tas viss bija viņam pārāk apnicis. Un tagad, redzēdams sevi kā oficieri, cilvēku, kas saņem ap �etrdesmit rubļu algas mēnesī, kura komandai padota pusrota zaldātu un den��iks pilnīgā pa�a rīcībā, viņ� pagaidām neko vairāk nevēlējās. �Labi, ļoti labi,� viņ� domāja iemigdams un uzmozdamies vispirms atcerējās, ka nav vairs junkurs, bet oficieris, ka viņam vairs nevajag tūliņ lēkt laukā no gultas un saģērbties, lai nedabūtu brāzienu no de�ūroficiera, bet viņ� var vēl pavāļāties, patīksmināties un izsmēķēt papirosu.
� Ņikita! � viņ� sauc.
Durvīs, kas ved no Stebeļkova dzīvokļa vienīgās istabas uz priek�telpu, parādās Ņikita izbalēju�ā iesarkanā katūna kreklā, melnās vadmalas biksēs, ar nez kur izrautām vecām, dziļām gumijas galo�ām basās kājās.
� Vai �odien auksts?
� Nevaru zināt, jūsu labdzimtība, � Ņikita bailīgi atbild.
� Izej apskaties un pasaki man.
Ņikita nekavējoties iziet laukā aukstumā un pēc brī�a atkal parādās durvīs.
� Bargi salst, jūsu labdzimtība.
� Vai vēj� ir?
� Nevaru zināt, jūsu labdzimtība.
� Muļķis, kā tu nevari zināt? Nupat ta�u biji pagalmā ...
� Pagalmā nejau�, jūsu labdzimtība.
� �Nejau�, nejau��!... Izej uz ielas!
Ņikita iziet uz ielas un pārnāk ar ziņojumu, ka �vēj� pamatīgs�.
� Mācības nebū�ot, jūsu labdzimtība, Sidorovs teica, � viņ� iedro�inās piebilst.
� Labi, ej, � nosaka Aleksandrs Mihailovi�s.
Viņ� saraujas �okurā, ietinas siltajā flaneļa segā un pussnaudā, Ņikitas aizkurtās krāsns liesmām sprēgājot, ņemas fantazēt. Junkura dzīves laiks viņam �ķiet kā nepatīkams sapnis. �Tas ta�u bija vēl pavisam nesen: bungas rīb pie pa�ām ausīm, no aukstuma drebēdams, pielec kājās...� �īm atmiņām seko citas, arī ne visai patīkamas. Nabadzība, sīka ierēdņa trūcīgā dzīvīte, alla� īgnā māte, gara, kalsnēja sieviete ar stingrības izteiksmi vājajā sejā, kas pastāvīgi it kā atgādina: �Bet, lūdzu, es vis neļau�u jebkuram mani apvainot!� Brāļu un māsu gūzma, ķildas starp tiem, mātes sūdzē�anās par likteni un bār�anās ar tēvu, kad tas pārnāca sadzēries ... Tad ģimnāzija, kurā bija tik grūti mācīties, kaut arī viņ� tā centās; biedri, kas ķircināja viņu un nez kāda iemesla dēļ saukāja gau�i apvainojo�ā palamā � par �siļķi�; neizturētais eksāmenskrievu valodā; smagā, pazemojo�ā scēna, kad viņ� vienās asarās pārnāca mājās pēc izslēg�anas no ģimnāzijas. Tēvs gulēja piedzēries uz vaskadrānas dīvāna, māte rīkojās virtuvē pie krāsns, gatavodama pusdienas. Ieraudzījusi Sa�u ar grāmatām un asarās, viņa saprata, kas noticis, un saņēma zēnu lamādamās, pēc tam ieskrēja pie tēva, uzmodināja to un izstāstīja notiku�o, bet tēvs piekāva zēnu.
Sa�am toreiz bija piecpadsmit gadu. Pēc diviem gadiem viņ� kā brīvprātīgais iestājās karadienestā, bet divdesmit gadu vecumā jau bija patstāvīgs cilvēks, kājnieku pulka prapor��iks...
�Labi,� viņ� domā, gulēdams zem segas. ��ovakar klubā... dejas ...�
Un Aleksandrs Mihailovi�s domās jau redz gai�o un karsto oficieru kluba zāli, kur viļņo mūzika un gar sienām veseliem puķu dārziem sē� jaunkundzes, to vien gaidīdamas, lai iznesīgs jauns oficieris tās uzaicinātu uz da�ām val�a tūrēm. Un, papē�us sasitis (�velns rāvis, �ēl, ka nav pie�u!�), Stebeļkovs galanti noliecas glītās majora meitas priek�ā, graciozi rokām �estikulēdams, nosaka
�Jā, nu vairs nav nekāda siļķe. Un cik muļķīgi � kādēļ tad es siļķe? Bet viņi, tie nesiļķes, sē� kaut kur universitātē pirmajā kursā, badojas, bet es... Un ko gan viņi tā lau�as uz universitāti? Teiksim, ir jau taisnība, ka tiesu izmeklētājs vai ārsts saņem lielāku algu nekā es, bet cik tur laika jānosit, kamēr pie tā tiek... un jādzīvo pa�am no savas kabatas. Bet pie mums glu�i kas cits � iestājies tikai skolā, un tālāk jau ceļ� vaļā, brauc: ja labi kalpo, var pat līdz ģenerālim uzdienēt... Ek, tad es gan parādītu! ...� Aleksandrs Mihailovi�s arī pats sev nepateica, kam tie�i un ko viņ� parādītu, bet atmiņas par �nesiļķēm� �ai mirklī pazibēja viņam prātā.
� Ņikita, � viņ� sauc, � vai tēja mums ir?
� Nebūt ne, jūsu labdzimtība, izbeigusies.
� Aizej paņem astotdaļu.
Viņ� no spilvena apak�as izvelk jaunu maku un iedod Ņikitam naudu.
Ņikita aiziet pēc tējas. Aleksandrs Mihailovi�s risina tālāk savas pārdomas, un nav vēl Ņikita atgriezies ar tēju, kad kungs jau paguvis no jauna iemigt.
1 Atļaujiet.
� Jūsu labdzimtība, jūsu labdzimtība! � Ņikita �ukst.
� Ko? Atnesi? Labi, es tūliņ cel�os ... Dod �urp apģērbu!
Ne mājās, ne skolā Aleksandrs Mihailovi�s nekad nav ģērbies citādi kā pats saviem spēkiem (atskaitot, protams, pirmos dzīves gadus), bet, dabūjis savā rīcībā den��iku, viņ� divās nedēļās bija galīgi piemirsis apģērb�anās un izģērb�anās māku. Ņikita velk viņam kājās zeķes, zābakus, palīdz iekāpt biksēs un uzmet plecos vasaras �ineli, kas kalpo rītasvārku vietā. Nemazgājies Aleksandrs Mihailovi�s nosē�as dzert tēju.
Atnes litografētu pavēli pulkam, un Stebeļkovs, izlasījis to no pirmās rindas līdz pēdējai, ar prieku redz, ka viņa kārta iet sardzē vēl tālu. �Bet kas vēl tie par jaunumiem?� viņ� domā, lasīdams tālāk.
�Lai oficieru kungu zinā�anu līmeni turētu pienācīgā augstumā, lieku priek�ā �tābkapteinim Jermolo-vam un poru�ikam Petrovam Nr. 2 ar nākamo nedēļu uzsākt lekciju lasī�anu � pirmajam taktikas, bet otrajam fortifikācijas jautājumos. Lekcijas notiks oficieru kluba zālē, un to laiku paziņo�u ar atsevi�ķu pavēli pulkam.�
�Nu, tad ir gan dievs zina kas atkal: iet klausīties taktiku un fortifikāciju!� domā Aleksandrs Mihailovi�s. �Jau skolā tās apnika līdz kaklam! Un neko jaunu jau arī nepateiks, lasīs no vecām piezīmēm ...�
Pavēli izlasījis un beidzis tēju dzert, Aleksandrs Mihailovi�s liek Ņikitam aizvākt patvāri un pats nosē�as piebāzt papirosus, turpinādams nebeidzamās pārdomas par savu pagātni, tagadējo dzīvi un nākotni, kas viņam sola ja ne ģenerāļa īsti augstos, tad vismaz �tāboficiera kuplos uzple�us. Bet, kad papirosi piebāzti, viņ� atlai�as gultā un lasa pagāju�ā gada �Ņivu�, apskatīdams jau sen redzētās ilustrācijas un neizlaizdams ne rindiņu teksta... Pēdīgi no ilgās gulē�anas un �Ņivas� lasī�anas viņam galva sāk mesties dulna.
� Ņikita! � viņ� kliedz.
Ņikita uzlec no �ineļa, kas paklāts priek�namiņā uz grīdas viņam par guļvietu, un steig�us ieskrien pie kunga.
� Paskaties, cik pulkstenis... Nē, labāk pasniedz man pulksteni.
Ņikita vārīgi paņem no galda sudraba pulksteni ar jaunzelta va�iņu un, pasniedzis to kungam, atkal iziet priek�namā pie sava �ineļa ...
�Pusdivi... Vai nebūtu laiks iet pusdienās?� domā Stebeļkovs, uzvilkdams pulksteni ar bronzas atslēdziņu, kuru viņ� tikai nesen iegādājies un kuras galviņā iemontēta maza fotogrāfija, kas redzama palielinātā veidā, ja to apskata pret gaismu. Aleksandrs Mihailovi�s aplūko fotogrāfiju, piemiedzis kreiso aci, un smaida. �Cik jaukas lietiņas tagad prot gatavot, tie�ām! Un cik veikli to nodara... tik mazā formātā!� viņam ie�aujas prātā. �Tomēr nu jāiet...�
� Ņikita! � viņ� kliedz.
Ņikita parādās durvīs.
� Padod ūdeni � mazgāties!
Ņikita ienes istabā nekrāsotu tabureti ar vanniņu un ierīci roku mazgā�anai. Aleksandrs Mihailovi�s sāk mazgāties. Līdzko ledainais ūdens pieskaras rokām, viņ� iekliedzas:
� Cik reizes tev, stulbeni, neesmu teicis, lai tu atstāj ūdeni pa nakti istabā! Tā ta�u var apsaldēt purnu ... muļķi...
Ņikita cie� klusu, pilnīgi apzinādamies savu vainu, un cītīgi lej ūdeni sakaitinātā kunga delnās.
� Vai svārkus iztīrīji?
� Tie�i tā, jūsu labdzimtība, iztīrīju, � Ņikita atbild un pasniedz kungam uz krēsla atzveltnes uzkārtos jaunos svārkus ar spīdo�iem zelta uzple�iem, kurus grezno cipars un viena sudraba zvaigznīte.
Svārkus neuzvilcis, Aleksandrs Mihailovi�s vērīgi apskata tum�zaļo vadmalu un atrod uz tās pūciņu.
� Kas tad tas? Vai tāda ir tīrī�ana? Vai tu tā izpildi savus pienākumus? Ej, muļķi, un iztīri vēlreiz.
Ņikita iziet priek�namā un sāk �vīkstināt ar suku pa svārkiem. Stebeļkovs paņem salokāmo spoguli dzeltenā koka ietvarā un
1 Ungāru pomāde.
� Dod svārkus, citādi tu tīrīsi tos līdz pastardienai... Tevis dēļ, muļķi, vēl nokavē�os ...
Viņ� uzmanīgi aizpogā svārkus, pēc tam piesprādzē zobenu, uzvelk galo�as un �ineli un iziet uz ielas, skandinādams zobena maksti pa apsalu�ajiem ietves dēļiem.
Diena paiet ātri � pusdienas, �Krievu invalīda� lasī�ana, sarunas ar biedriem par dienestu, paaugstinājumiem, algu; vakarā Aleksandrs Mihailovi�s iet uz klubu un grie�as tur �val�a virpulī� ar majora meitu. Mājās viņ� pārnāk vēlu vakarā � noguris, vieglā skurbumā no da�ām izdzertām glāzītēm, bet apmierināts... Dzīvē tik vien ir da�ādības, ko sagādā apmācības, sardzes, vasarā nometnes, da�reiz manevri un retāk lekcijas par fortifikāciju un taktiku, kuras neapmeklēt nevar. Un tā tas iet gadu gadiem, neatstājot nekādu iespaidu uz Stebeļkovu; tikai mainās sejas krāsa, mati galvvidū kļūst retāki un vienas zvaigznītes vietā uz pleciem parādās divas, pēc tam trīs, �etras...
Ko pa �o laiku dara Ņikita? Ņikita lielākoties guļ uz sava �inelī�a pie krāsns, pielēkdams kājās, kad atskan kunga saucieni. No rītiem viņam ir diezgan darba: jāizkurina krāsns, jāsagatavo patvāris tējai, jāatnes ūdens, jātīra zābaki, drēbes, jāapģērbj kungs pēc piecel�anās, jāslauka istaba, jāuzpo�. (Tiesa gan, pēdējais darbs neprasa daudz laika: visa istabas iekārta ir � gulta, galds, trīs krēsli, eta�ere un �emodāns.) Tomēr Ņikitam ir kaut jel jausma par darbu. Pēc kunga aizie�anas iesākas bezgalīgi gara diena ar gandrīz absolūtu nekā nedarī�anu, ko pārtrauc tikai aizstaigā�ana uz kazarmām pēc pusdienām rotas virtuvē. Dzīvodams vēl kazarmās, Ņikita bija mazliet iemanījies kurpnieka amatā: pie�ūt ielāpus, pielikt pazoles, salabot papē�us; pārgājis pie Stebeļkova, viņ� bija sadomājis turpināt savu amatu, slēpdams maisu aiz priek�nama durvīm, kad dzirdēja klauvējam. Vairākas dienas manījis, ka priek�namā o� pēc kurpniekdarbnīcas, kungs beidzot noskaidroja, kas par cēloni �ai smakai, un Ņikitu bargi nostrostēja, pēc tam stingri piekodināja, lai �tas vairs nekad nebūtu�. Tagad Ņikitam atlika tikai zvilnēt uz sava �ineļa un domāt. Un viņ� arī gulēja uz tā un domāja augus vakarus, beigās iemigdams un nogulēdams līdz tam brīdim, kad atskanēja klauvējiens pie durvīm, vēstīdams kunga pārnāk�anu. Ņikita izģērba viņu, un drīz mazais dzīvoklītis iegrima tumsā; oficieris un den-��iks gulēja.
Kauc un auro vēj�, sviezdams logā sniegu. Un pra-por��ikam Stebeļkovam miegā tas �ķiet skaļa balles mūzika; viņ� sapnī redz gai�i apgaismoto zāli, kādu vēl nekad nav redzējis, pilnu ar grezni ģērbtiem, viņam sve�iem ļaudīm. Ta�u viņ� jūtas nevis samulsis, bet glu�i otrādi � kā �ā vakara varonis. Viņ� tur redz arī pazīstamas sejas, ta�u visi tie izturas pret viņu ne tā kā līdz �im, bet ar sevi�ķu jūsmību: pulkvedis nesniedz viņam tikai divus pirkstus, bet spie� viņa roku ar savām abām resnajām rokām; majors Hlobu��ins, kas arvien greizi skatījies uz viņa laksto�anos ap meitu, tagad pats pieved jaunkundzi viņam klāt un pazemīgi klanās. Stebeļkovs pats nezina, ko tik slavenu viņ� izdarījis, par ko viņu tā godina, bet �aubu nav, ka viņ� kaut ko lielu paveicis. Viņ� skatās uz saviem pleciem un redz tur ģenerāļa uzple�us. Mūzika dārd, dejotāju pāri lido, un viņ� pats aizlido kaut kur tālāk un tālāk, arvien augstāk un augstāk. Krā�ņā zāle jau ir tālu no viņa un �ķiet tikai mazs, gai�s punktiņ�. Viņam apkārt milzum daudz cilvēku da�ādos mundieros; visi prasa pavēles no viņa... Viņ� nezina, ko tie jautā, bet dod rīkojumus citu pēc cita, ziņne�i tā vien nāk pie viņa un iet. Tālumā dzirdama lielgabalu dunoņa; skan mar�i, aizsoļo pulki pēc pulkiem. Visi dodas kaut kur kopā ar viņu; lielgabali dārd tuvāk, un Stebeļkovu pārņem bailes. �No�aus!� viņ� domā. Un �ausmīgi kliedzieni skan no visām pusēm; dīvaini, ķēmīgi un nikni cilvēki skrien viņam virsū, nekad viņ� tādus nav redzējis. Tie nāk arvien tuvāk un tuvāk. Stebeļkovam sirdi sa�ņaudz neizsakāmas �ausmas, kādas izjūt tikai pa sapņiem, un viņ� kliedz: �Ņikita!�
Kauc un auro vēj�, sviezdams logā sniegu. Un Ņi-kitam miegā tas �ķiet kā īsts vēj�, brāzmaina vētra,
Viņ� sapņo, ka guļ savā istabā viens pats, nav pie viņa ne sievas, ne tēva, neviena no ģimenes. Viņ� nezina, kā nokļuvis mājās, un viņam bail, vai tikai nav aizbēdzis no pulka. Viņam �ķiet, ka norīkoti ķērāji viņu notvert un tie jau ir tuvu, viņ� grib bēgt un kaut kur paslēpties, bet nespēj pakustināt ne pirksta. Tad viņ� kliedz, un visa istaba piepildās cilvēkiem; tie visi ir pa�u sād�as paziņas, bet sejas viņiem tādas savādas. �Sveiks, Ņikita,� tie uzrunā viņu. �Bet tavējo, brāl, neviena vairs nav, visus dievs pieņēmis! Visi apmiru�i. Redz, kur viņi, paskaties �urp!� Un Ņikita redz ļau�u barā visu savu ģimeni: ij Ivanu, ij sievu, ij krustmāti Paraskovju, ij bērneļus. Un viņ� saprot: kaut arī viņi stāv kopā ar visiem, ta�u ir jau miru�i un visi sād�inieki tāpat miroņi, � tāpēc arī viņi tik savādi smejas. Viņi nāk Ņikitam klāt, grābj viņu, bet viņ� izraujas un bēg pa sniega kupenām klupdams un krizdams; nu jau viņam dzenas pakaļ prapor��iks Stebeļkovs ar zaldātiem. Un viņ� mūk arvien tālāk un tālāk, bet prapor��iks sauc: �Ņikita, Ņikita, Ņikita!...�
� Ņikita! � Stebeļkovs patie�ām kliedz.
Uzmodinātais Ņikita uzlec no guļvietas un taustīdamies basām kājām iet istabā.
� Ko tu, velns tevi rāvis, ņirgājies par mani, vai? Cik rei�u esmu teicis, lai tu sērkociņus noliec man pa rokai! Un tad var arī gulēt, miega pūznis! Pusstundu saucu un nevaru sasaukt. Padod uguni!
Apmiegojies Ņikita gramstās pa galdu un logiem un atrod sērkociņus. Viņ� aizdedzina sveci apsūbēju�ā vara sve�turī un, acis piemiegdams, pasniedz to kungam. Aleksandrs Mihailovi�s aizsmēķē papirosu, un pēc ceturtdaļstundas oficieris un den��iks no jauna guļ dziļā miegā.
Stepju upītes Rohļas krastā atrodas Beļskas pilsēta. Sai vietā upīte met da�us krasus līkumus, kurus savieno caurteces; ja skaidrā vasaras dienā raugās no upes augstā labā krasta uz �o ūdeņu savijumu, tad tas izskatās kā pu�ķī sasietu zilu lentu pinums. �is augstais krasts paceļas pār Rohļas līmeni asis piecdesmit un ir it kā ar milzu nazi nogriezts tik stāvs, ka no ūdens uzrāpties aug�ā tur, kur sākas bezgalīgā stepe, var, tikai ķeroties pie segliņu, ciliju un lazdu krūmiem, kas biezi saaugu�i pa nogāzi. No aug�as paveras skats verstis �etrdesmit visapkārt. Pa labi uz dienvidiem un pa kreisi uz ziemeļiem stiepjas Rohļas labā krasta pakalni, kas krauji noslīd lejup, tāpat kā tas, no kura mēs skatāmies, vai arī nolaidenā slīpumā; da�viet redz kailus, baltus krīta ie�us un nogāzes, citur tos klāj lielākoties panīkusi īsa zāle. Tie�i uz austrumiem stiepjas bezgalīga, mazliet uzkalņus ejo�a stepe, vietām kā dzeltenas pļavas, kurās kupli saaugu�i nekur nederīgie dievkrēs-liņi, vietām kā zāļojo�i labības lauki, vietām mēļi tum�a nesen uzartos plēsumu ielāpos, vietām sudrabaini pelēka vērmeļu puduru klājienā. No �ejienes stepe izskatās līdzena, un tikai pieradusi acs var tajā saskatīt neskaidri jau�amas nolaidenu liekņu un gravu līnijas un �ur tur nelielus paaugstinājumus no izartiem un zemē iegrimu�iem kurgāniem, kuru akmens tēli jau pazudu�i un varbūt tagad grezno kā skitu laikmeta pieminekļi Harkovas universitātes pagalmu, bet varbūt arī kāds zemnieks tos aizvedis un iemūrējis lopu laidarā.
Izlocīdamās kā zila lente, upe apak�ā tek no ziemeļiem uz dienvidiem, te atiedama no augstā krasta stepē, te pietuvodamās un tecēdama zem pa�as kraujas. To iejo� kārklu krūmi, vietvietām priedes, bet pilsētas apkārtnē ganības un dārzi. Netālu no krasta, stepes pusē, gandrīz visgarām Rohļai aizstiepjas plūsto�u smil�u josla, kuru tikko spēj aizturēt melnie un sarkanie kārklā ji un biezi sakuploju�ā mēļā un smar�īgā timiāna sega. �ajās smiltīs verstis divas no pilsētas atrodas kapsēta; no aug�as tā izskatās kā maza oāze, kurai pāri paceļas kapsētas baznīciņas koka tornītis. Pa�ā pilsētā neredz neko sevi�ķi izcilu, un tā ļoti līdzīga visām apriņķa pilsētām; ta�u tā at�ķiras no savām citām māsām ar apbrīnojamu tīrību ielās, par ko gan jāpateicas ne tik daudz pilsētas valdes rūpībai, cik smil�ainās zemes pamatam, uz kura pilsēta celta; �ī zeme uzsūc sevī jebkuru mitruma daudzumu, ko sadusmotās debesis var nosūtīt lejup, un tā sagādā lielas neērtības pilsētas cūkām, kas spiestas meklēt sev patīkamu apme�anos vismaz divas verstis no pilsētas, upes dūņaino krastu dubļos.
1875. gada septembrī Beļska bija ārkārtīgi satraukta. Dzīves parastais miers rādījās zudis; visur � klubā, ielās, uz soliņiem pie vārtiem, namos, � visur risinājās trok�ņainas sarunas. Varētu nodomāt, ka iedzīvotājus tā satrauku�as pa�reiz notieko�ās zemstes vēlē�anas, ta�u sanāca jau arī agrāk �ādas sapulces � ar vēlē�anām un skandāliem � un nekādu sevi�ķu iespaidu uz beļskie�iem vis neatstāja. Tikai da�reiz, uz ielas sastopoties, pilsoņi apmainījās īsām frāzēm.
� Vai bijāt? � jautā viens, norādīdams ar acīm uz namu, kur atrodas zemstes valde.
� Biju! � atbild otrs un pamet ar roku. Bet sarunas biedrs, kas pieradis pie �āda izteiksmes veida, saprot bez tālākiem vārdiem un tikai nosaka:
� Kur�?
� Ivans Petrovi�s!
� Kuru?
� Ivanu Parfeni�u.
Pasmejas abi un aiziet katrs uz savu pusi.
Bet tagad nebija tā. Pilsēta trok�ņoja kā tirgus dienā. Pui�eļu bari skraidīja gan pilsētas ganību virzienā, gan atpakaļ; uz turieni soļoja arī solīdi ļaudis platos audekla vai jēlzīda vasaras uzvalkos. Pilsētas jaunkundzes ar saulsargiem un krāsainos
� No Valujas apriņķa atnāca! Pusi ganību aizņēmu�i, līdz pa�ai upei, � stāstīja vecākais brālis, Leonīds.
� Es apskatīju panorāmu no augstienes, no pa�as aug�as, � piebilda jaunākais, Konstantins, kuram patika smalki izteikties. � Ievērības cienīga aina!
Par augstieni sauca to pa�u pakalnu, no kura pavērās skats uz pilsētu un apkārtni.
� Ak, cik lieliska ideja! Iedomājieties! Ziniet ko: liksim aizjūgt līnijdro�ku un brauksim uz augstieni. Tas būs tikpat kā pikniks. Un paskatīsimies no turienes.
So priek�likumu vienprātīgi pieņēma, jo tas nāca no Beļskas pirmās dāmas, rentmeistara brāļasievas (gandrīz visa pilsēta sauca viņas vīru Paveļu Ivanovi�u par rentmeistara brāli), kura pirms gadiem astoņiem bija atnākusi no Pēterburgas un tāpēc bija modes un labā toņa noteicēja. Resno bēri iejūdza ekipā�ā, kas sastopama tikai apriņķu pilsētās un izskatās kā gari dēļu rati ar divām garām pakāpēm, tā ka braucēji sē� divās rindās, pa se�i septiņi cilvēki katrā, ar mugurām viens pret otru; cilvēku divpadsmit sasēdās tur iek�ā un aizbrauca pa pilsētu, pamezdami aiz sevis puiku barus, jaunkund�u virtenes un visda�ādāko ļau�u pūļus, kas visi devās uz ganību pusi. Izbraukusi pa pilsētas smil�ainajām ielām, līnijdro�ka pa tiltu �ķērsoja upi un devās uz augsto labās puses krastu. Bēris neatlaidīgā solī, drebinādams gurnu spīdo�o ādu, uzveica divas verstis garo uzkalnes ceļu, un pēc pusstundas ceļotāji jau sēdēja krūmiem apaugu�ās, piecdesmit asis augstās kraujas malā un skatījās uz pazīstamo ainavu. Tie�i apak�ā zem viņiem gar pa�u krauju klusu plūda upe, bet aiz tās otrā pusē bija ganības, kurām pievērsās vispārējā uzmanība.
Tās bija izraibinātas kā milzīgs krāsainu lupatiņu paklājs. Varēja saskatīt netīri baltās teltis, daudz ratu, raibus ļau�u barus: vīrie�us tum�os kaftānos, pelēkos, netīros kreklos, spilgti dzeltenus un sarkanus sievie�u ģērbus; sabrauku�o �igānu nometnei visapkārt drūzmējās ļaudis. Bija brīni�ķīgi jauka, mazliet karsta un pilnīgi klusa diena; līdz augstienei, kur sēdēja skatītāji, atplūda lielā ļau�u pūļa sarunu �aloņa, smagi vesera sitieni pa mīkstu dzelzi, zirgu zvieg�ana un lā�u rēk-�ana � tur bija desmitiem �o izdresēto lā�u, �igānu maizes devēju, savestu �urp no vairākiem apriņķiem.
Olga Pavlovna binoklī skatījās uz �o raibo jūkli un jūsmoja.
� Ak, cik tas interesanti! Cik liels! Paskatieties, Leonīd, cik liels lācis tur, pa labi. Un viņam blakus jauns �igāns � īsts Adoniss.
Viņa pasniedza binokli jaunajam vīrietim, un tas ieraudzīja slaidu, bet ļoti netīru jaunekli, kura apmīļotais lācis gāzelējās no vienas ķepas uz otru.
� Atļaujiet arī man, � sacīja resns, skūts kungs audekla uzvalkā, ar salmenīcu galvā. Viņ� uzmanīgi skatījās kādu brīdi un, pagriezies pret Olgu Pavlovnu, ar nopūtu teica:
� Jā, Olga Pavlovna, Adoniss. Bet kāds, es jums saku, no �ī Adonisa iznāks zirgu zaglis � pirmās �ķiras!
� Jauks ta jauks... Bet kā viņ� uzturēs savu skaisto miesu bez �ī lā�a? Rītu tos visus ap�aus, un tad pusei no �iem tūksto� �igāniem jāiet ubagot.
� Viņi var nodarboties ar kal�anu, ar zīlē�anu...
� Ar zīlē�anu! Vakar pie manis bija Iļja - zirdzinieks, parunājiet ar viņu. �Skaisti, Foma Fomi�,� viņ� saka, �ir jūsu dūkanie, tikai piesargājiet no mūsējiem.� � �Ko,� es saku, �vai tikai tu pats netaisies aizjāt?� Ņirdz, bestija! Zīlē�anai Redz, kādi viņam pareģojumi!
No līnijdro�kas atraisīja lielu grozu ar ēdieniem un dzērieniem, un sabiedrība sāka iebaudīt, jautri tērzējot un gandrīz vairs nepievēr�ot uzmanību ainavai aiz upes. Saule rietēja, pakalna milzu ēna a�i slīdēja pāri ganībām, pilsētai un stepei; priek�metu apveidi saplūda, un, kā parasts dienvidos, dienu strauji nomainīja nakts. Tālīnie upes līkumi atmirdzēja aukstā mēness gaismā; pilsētā parādījās uguntiņas; �igānu nometnē iedegās sārti, sarkanīgi atblāzmodami cauri miglai, kas cēlās no iemigu�ās upes augstienes malā. Bet aug�ā Konstantins un Leonīds viens par otru stāstīja jautras anekdotes; Olga Pavlovna retumis iecietīgi pasmaidīja; jaunkundzes ķiķināja un reizēm skaļi iesmējās. Iededzināja sveces stikla uzbā�ņos; ku�ieris un istabmeita krūmos noņēmās ap patvāri, un meitene laiku pa laikam iespiedzās, ta�u diezgan apvaldīti. Resnais Foma Fomi�s ilgi klusēja un pēdīgi pārtrauca Leonīda anekdoti visinteresantākajā vietā.
� Uz kuru dienu tad beidzot nolikta tā lā�u bendē�ana? � viņ� pajautāja.
� Tre�dienas rītā, � brāļi Izotovi atbildēja abi reizē.
Nelaimīgie �igāni bija sapulcēju�ies no �etriem apriņķiem, ņemdami līdzi visu savu iedzīvi, zirgus un lā�us. Pilsētas ganībās bija savests vairāk nekā simt �o ķepaino zvēru, no maziem lācēniem sākot līdz milzu ve�iem nosirmoju�os un izbalēju�os ka�okos. �igāni �ausmās gaidīja iz�ķiro�o dienu. Daudzi, kas bija ieradu�ies pirmie, pilsētas ganībās mitinājās jau nedēļas divas; priek�niecība gaidīja sarodamies visus �ai laikā reģistrētos �igānus, lai tad pie vienas reizes sarīkotu lielo soda dienu. Kad izdeva likumu, kas noliedza pelnī�anos ar apmācītiem lā�iem, �igāniem pie�ķīra piecus gadus ilgu atvieglojumu � pagarinājumu sava amata izbeig�anai, un tagad �is termiņ� bija galā; �igāniem vajadzēja ierasties noteiktā sapulcē�anās vietā un pa�iem nogalināt savus maizes devējus.
Viņi pēdējo reizi veica savu gājienu pa sād�ām ar iecienīto kazu un tās bundzinieku, �iem neiztrūksto�ajiem lā�u pavadoņiem. Pēdējo reizi, kad viņi no stepes tuvojās liekņai, kur parasti novietojas ukraiņu ciemati, bērni barā skrēja viņiem vai versti pretim un gavilēdami atgriezās kopā ar juceklīgo gājienu ciematā, kur sākās pa�as svinības.
Jā, tās bija svinības! Viņi apstājās pie kroga vai pie kādas mājas, kas likās turīgāka, bet, ja gadījās mui�a, tad pana mājas priek�ā, un sākās izrāde, ārstē�ana, tirgo�anās un maiņa, zīlē�ana, zirgu apkal�ana un ratu labo�ana; un kas viss tikai tur nenorisa garajā vasaras dienā līdz pa�am vakaram, kad �igāni izvācās aiz ciemata kopganībās, uzstādīja tur savas teltis vai arī tikai izstiepa audeklu pār ilksīm, sakūra ugunskurus un gatavoja vakariņas. Un līdz dziļai naktij ap nometni stāvēja ziņkārīgo pūlis.
� Nu, laiks uz mājām, laiks, � tēvs saka man, mazam pui�elim.
� Vēl mazdrusciņ, vēl mazdrusciņ! ...
Un tēvam pa�am arī negribējās braukt projām. Mēs abi sēdējām dro�kā; vecais zirgs Vaska, pagriezis galvu pret ugunīm un ausīdamies lā�u tuvumā, stāvēja mierīgi, retumis nosprauslādamies; nometnes ugunskuru sarkanajā, �audīgajā gaismā �ūpojās kustīgas, izplūdu�as ēnas; no gravas mums blakus cēlās viegla migla, un aiz nometnes pletās stepe. Pret debesīm rēgojās tum�ie vējdzirnavu spārni, aiz tām vērās bezgalīgs noslēpumains pla�ums, tinies sudrabaini pelēkā krēslainībā. Nometnes troksnis neapslāpēja stepes nakts klusās un tīrās skaņas: te no tālīnā dīķa puses atskan var�u svinīgais, skanīgais koris, te gaisu pār�ķeļ griezes vienmērīgie un steidzīgie saucieni, te paipalas sāk brēkt savu �dze-ert, dze-ert!�, te nez no kurienes atlido nesaprotamas sve�ādas skaņas, klusas un harmoniskas. Kas tas? Vai tāla zvana dunējums, ko atnesis viegls vējiņ�, vai dabas balss, kuras valodu mēs nesaprotam?
Bet nometnē sāk iestāties miers; pamazām izdzē� nevajadzīgās ugunis; lā�i grozīdamies skandina savas ķēdes un reizēm dobji noņurd zem ratiem, pie kuriem piekalti; �igāni noliekas gulēt. Sāņus pagājies, kāds no viņiem tenorā sāk dziedāt savā dzimtajā valodā savādu dziesmu, kas nelīdzinās Maskavas �igānu un opere�u dziedoņu dziesmām, � tā skan īpatnēji, me�onīgi, sērīgi un ausij sve�ādi, kā nākdama nez no kurienes, no tumsas dziļumiem... Neviens nezina, kad tā cēlusies, kādas stepes, me�i un kalni to radīju�i; tā ir palikusi kā dzīva liecība par to senatni, kuru aizmirsis arī tas, kas dzied tagad zem sve�ām zvaig�ņotām debesīm, sve�ās stepēs ...
� Brauksim, � saka tēvs. Nostāvējies Vaska uzņem �irgtu soli, un dro�ka aizripo pa līkumaino ceļu lejup, liekņā; viegli putekļi ceļas no riteņu apak�as un turpat kā apmiegoju�ies noplok atpakaļ mazliet rasainajā zālē.
� Tēti, vai ir kāds, kas prot �igāniski?
� Viņi pa�i, zināms, prot, bet starp citiem neesmu redzējis neviena, kas mācētu sarunāties ar viņiem.
� Es gribētu iemācīties. Man gribētos zināt, ko viņ� dziedāja... Tēt, vai viņi ir pagāni? Varbūt viņ� dziedāja par saviem dieviem � kā tie dzīvoja, kā karoja...
Mēs atgrie�amies mājās, un es guļu zem segas, bet iztēle vēl arvien darbojas un rada dīvainus tēlus mazajā galvā, kas jau iegrimusi spilvenā.
Tagad pa sād�ām lā�us vairs nevadā. Un arī pa�i �igāni klejo reti: lielākoties viņi dzīvo tais vietās, kur pierakstīti, un tikai da�reiz, ļaudamies mū�senam paradumam, izvācas uz kādām ganībām, pārstiepj nokvēpu�u audeklu teltīm un dzīvo veselām ģimenēm, nodarbodamies ar zirgu apkal�anu, mainī�anu un vārdo�anu. Man gadījās pat redzēt, ka tel�u vietā stājās uz ātru roku saslietas dēļu būdas. Tas bija guberņas pilsētā; netālu no slimnīcas un tirgus laukuma uz vēl neapbūvēta zemes gabala blakus pasta ceļam �igāni bija ierīkoju�i veselu mazu pilsētiņu. Tikai melnīgsnējās sejas ar lielām acīm, sprogainie mati, vīrie�u netīrie apģērbi, krāsainās, netīrās sievie�u skrandas un kailie bronzas krāsas bērni atgādināja man kādreizējo brīvo �igānu nometni. Būdās dzirdēja dzelzs �vadzoņu; es ieskatījos vienā no tām, kāds vecs vīrs kala pakavus. Pavēroju viņa darbu un redzēju, ka tas nav vairs agrākais �igāns kalējs, bet parastais amatnieks, kas saņēmis pasūtījumu un strādā, steigdamies to agrāk nobeigt, lai varētu uzkraut sev jaunu. Viņ� izkala pakavu pēc pakava, aizmezdams gatavos būdas kaktā, kaudzē pie citiem; viņ� strādāja ar drūmu, koncentrētu izteiksmi, stipri steigdamies; tas bija dienā; iedams otrreiz garām jau labi vēlu vakarā, es piegāju pie būdas un atradu viņu pie tā pa�a darba. Tas jau bija fabrikas strādnieks. Un savādi likās redzēt �igānu nometni gandrīz pilsētas vidū, starp zemstes slimnīcu, tirgu, cietumu un kaut kādu laukumu, kur apmācīja zaldātus un ik mirkli skanēja: �Plecos ņemt! Godam sveikt!� � blakus ceļam, kur vēj� dzenāja putekļu mākoņus, sadzīdams tos arī būdās, un ugunskurus ar katliņiem, kuros raibiem lakatiem aiztinu�ās �igānietes vārīja kaut kādas putriņas, un pa�us �igānus, un viņu kailos bērneļus.
Viņi gāja pa sād�ām, sniegdami pēdējo reizi savas izrādes. Pēdējo reizi lā�i rādīja savu mākslu: dejoja, spēkojās, rādīja, kā puikas lien zirņus zagt, kā iet jau-nule un kā veca sieva; pēdējo reizi viņi saņēma pacienājumu � glāzīti degvīna, kuru lācis, izslējies pakaļkājās, satvēra abās priek�ķepās un, atgāzis pinkaino galvu, ielēja rīklē, pēc tam nolaizījās un pauda savu labpatiku klusā, it kā savādu nopūtu pilnā rūcienā. Pēdējo reizi pie �igāniem nāca ve�i un vecenes, lai pa-ārstētos ar vecum veco pārbaudīto līdzekli: nogultos zemē apak� lā�a, kas uzgūlās pacientam virsū ar vēderu, plati izpletis uz visām pusēm savas �etras ķepas, un gulēja tik ilgi, kamēr �igāns izbeidza seansu, uzskatīdams to par pietiekami ilgu. Pēdējo reizi viņus vadāja pa mājām, pie tam, ja lācis labprātīgi nāca iek�ā, viņu veda goda vietā un sēdināja tur, priecājoties par viņa labprātīgo ienāk�anu kā par labu zīmi; ja viņ� turpretī, pierunāts un mīļi aicināts, nekāpa slieksnim pāri, tad saimnieki bēdājās, bet kaimiņi runāja:
� Ko t' �is tā? Vai ko jūt?
Lielākā daļa �igānu nāca no rietumu apriņķiem, tā ka viņiem vajadzēja nosoļot divas verstis garo, nolaideno piegāzi līdz Beļskai, un, iztālēm ieraudzīju�as �o savas nelaimes vietu, �o pilsētiņu ar salmu un skārda jumtiem un diviem trim zvanu torņiem, sievietes ņēmās vaimanāt, bērni raudāt, bet lā�i, aiz līdzjūtības vai � kas zina? � varbūt no cilvēku runām nopratu�i savu rūgto likteni, sāka tā rēkt, ka pretimbrauco�ie vezumi steidzās nogriezties no ceļa, lai pārāk nenobiedētu vēr�us un zirgus, bet viņu pavadoņi suņi smilkstēdami un trīcēdami nolīda paslēpties zem pa�iem vezumiem, tur, kur piesiets karājās deguta trauks ar triepjamo menti.
Pie Beļskas ispravņika vārtiem sanāku�i vairāki vecie �igāni. Viņi uzcirtu�ies, lai priek�niecībai rādītos pieklājīgā izskatā. Visiem melni vai zili vadmalas be�-meti ar jostām oksidēta sudraba kalumā, zīda krekli ar �auru tresi uz apkakles, kokvilnas samta platbikses, lieli zābaki ar stulmiem, kas da�iem rotāti iz�uvuma vai griezuma rakstiem, un lielākai daļai karakulādas cepures. �ādos apģērbos ietērpās tikai izcili svinīgos gadījumos.
� Vai guļ? � gar�, aiz vecuma sadzeltējis, ta�u nesalicis �igāns uzrunāja no pagalma iznāku�o gorodo-voju, vienu no tiem vienpadsmit, kuru pienākums sargāt kārtību Beļskas pilsētā.
� Jau piecēlies, ģērbjas. Tūliņ pasauks jūs, � go-rodovojs atbildēja.
Vecie vīri, kas līdz �im bija nekustīgi sēdēju�i vai stāvēju�i, tagad sarosījās un sāka klusu runāties savā starpā. Pats vecākais izņēma kaut ko no bik�u kabatas; pārējie sastājās tam apkārt un skatījās uz priek�metu vecākā rokās.
� Nekas jau vis neiznāks, � tas beidzot noteica.
� Vai tad viņ� ko var? Vai tas nāk no viņa! Tas no Pēterburgas, pa�a ministra pavēle. Lā�us bendē nost visgarām.
� Pamēģināsim, Ivan, kazi, varbūt kaut kā... � atsaucās kāds no vecajiem.
� Pamēģināt jau var, � Ivans skumīgi atbildēja.
� Tikai viņ� mūsu naudiņu gan paņems, bet neko nepalīdzēs.
Viņus pasauca pie ispravņika. Visi bara iegāja priek�telpā, un, kad pie viņiem iznāca ūsainis neaizpogātā policijas mundierī, zem kura redzēja sarkanu jēlzīda kreklu, vecie vīri nometās viņa priek�ā ceļos. Viņi lūdzās, piedāvāja tam naudu. Daudzi raudāja.
� Jūsu augstā labdzimtība, � sacīja Ivans, � padomājiet pa�i � kur mums tagad dēties! Kad mums bija lā�i, mēs dzīvojām mierīgi, nevienam pāri nedarījām ... Ir jau starp mums tādi, kas palaida nagus sliktos darbos, bet, jūsu augstā labdzimtība, vai tad zirgu zagļu mazums arī starp krieviem? No mūsu zvēriem nevienam nekāds ļaunums necēlās, tikai prieks un patik�ana. Bet kas tagad būs? Mums jāaiziet pasaulē ubagot, ja ne par zagļiem un klaidoņiem. Mūsu tēvi un vectēvi vadāja lā�us; zemi strādāt mēs neprotam; kalēji gan mēs visi, ta�u labi būt kalējam, kad visu zemi pārstaigā ar darbu, bet tagad darbs pats pie mums nenāks. Un tā mūsu pui�i kļūs par zirgu zagļiem � nav citur kur dēties, jūsu augstā labdzimtība. Runāju kā dieva priek�ā, neslēpdamies: lā�us atņemdami, nodarīja lielu ļaunumu kā mums, tā visiem labiem cilvēkiem. Varbūt jūs mums palīdzēsiet, labais kungs, dievs jums par to atmaksās!
Vecais noklupa ceļos un līdz zemei paklanījās is-pravņikam. Pārējie darīja to pa�u. Majors stāvēja drūmu seju, glaudīdams garās ūsas un otru roku iebāzis zilo jātnieka bik�u kabatā. Vecais izvilka diezgan biezu ādas naudas maku un sniedza viņam.
� Neņem�u, � ispravņiks drūmi noteica. � Neko nevaru darīt.
� Bet paņemiet ta�u, jūsu augstā labdzimtība, � barā ierunājās. � Varbūt tomēr kaut kā... Jūs varētu aizrakstīt.
� Neņem�u, � ispravņiks atkārtoja stiprākā balsī. � Nav par ko. Neko nevar ... Tāds ir likums ... Jums ta�u deva piecus gadus pagarinājuma... Ko tur var darīt?
Un viņ� noplātīja rokas.
Vecie klusēja. Ispravņiks turpināja:
� Pats zinu, kāds posts tas jums un arī mums, � tagad zirgi cie�i jātur acīs, bet ko es varu darīt? Tu, vectēv, naudu bāz kabatā: par velti es naudu neņemu. Re, kad jūsu pui�i ar zirgiem kritīs man nagos, tad neļaunojieties, bet ņemt par neko � tāda paraduma man nav. Bāz, bāz vien kabatā, vecais, nauda jums pa�iem noderēs.
� Jūsu augstā labdzimtība, � Ivans teica, vēl arvien turēdams maku rokās, � ļaujiet iebilst vēl kādu vārdu. Atļaujiet rītdien... � balss viņam notrīcēja, � atļaujiet rītdien nobeigt. Mēs esam izvārgu�i, nomocīju�ies. Jau divi nedēļas kop� es atnācu ar savējiem, pavisam tuk�ā nodzīvoju�ies ...
� Vēl trūkst vienas grupas, vecais, jāpagaida. Jau tā jūsu dēļ man visa pilsēta traka kļuvusi. Vajag visus vienā reizē.
� Ir jau klāt, jūsu augstā labdzimtība, � kad mēs vīk�āmies pie jums, viņi nāca no kalna lejā. Esi nu tik �ēlīgs, kungs! Nevārdzini mūs ilgāk.
� Nu, ja jau atnāku�i, tad ritu, tā ap pulksten desmitiem, es aizbrauk�u pie jums. Vai bises jums ir?
� Ir, tikai ne visiem.
� Labi, es palūg�u pulkvedi, lai atsūta no komandas. Nu, tad ardievu! �ēl man jūsu, ļoti �ēl.
Vecie gāja uz durvīm, bet ispravņiks uzsauca tiem nopakaļ:
� Pagaidiet, ei, jūs! Redziet, ko jums teik�u: aizejiet pie aptieķnieka Fomas Fomi�a, � zināt, kur aptieka, blakus katedrālei? � pasakiet, ka es jūs sūtīju. Viņ� atpirks no jums visus lā�u taukus, tie viņam noderēs ziedei. Un varbūt arī ādas. Samaksās labu cenu, � nevar ta�u ļaut bojā aiziet.
�igāni pateicās un barā devās uz aptieku. Sirdis asiņoja; gandrīz bez kaulē�anās viņi pārdeva savu draugu mirstīgās atliekas. Foma Fomi�s nopirka visus taukus par �etrpadsmit kapeikām mārciņā, bet par ādām solījās parunāt vēlāk. Turpat pagadījies tirgonis Roga�ovs nopirka visus lā�u �ķiņķus par piecām kapeikām mārciņā, cerēdams izsist labu peļņu.
Tās pa�as dienas vakarā brāļi Izotovi aizelsu�ies atskrēja pie rentmeistara brāļa.
� Olga Pavlovna, Olga Pavlovna! Nolemts uz rītdienu! Visi ir klāt! Pulkvedis jau bises iedeva, � viņi bēra viens par otru. � Foma Fomi�s atpirka visus taukus par �etrpadsmit kapeikām mārciņā. Roga�ovs �ķiņķus...
� Pag, pag, Leonīd, � Olga Pavlovna ierunājās, � kādam nolūkam Fomam Fomi�am lā�u tauki?
� Ziedēm � lieliska pomāde matu ataudzē�anai.
Un Konstantins pastāstīja interesantu anekdoti par kādu plikgalvi kungu, kas, ieziezdams galvu ar lā�u taukiem, izaudzējis sev spalvas uz rokām.
� Un viņam vajadzēja tās skūt ik pa divi dienām, � Leonīds nobeidza, un abi brāļi skaļi nosmējās.
Olga Pavlovna pasmaidīja un kaut ko sevī nodomāja. Viņa jau sen valkāja �iņonu, un ziņa par lā�u taukiem viņai gāja pie sirds, un, kad vakarā aptieķ-nieks Foma Fomi�s atnāca saspēlēt preferansa partiju ar viņas vīru un rentmeistaru, viņa aplinkus uzvedināja sarunu par taukiem un veikli izspieda aptieķniekam solījumu atsūtīt viņai lā�u pomādi.
� Katrā ziņā, Olga Pavlovna, noteikti. Pat ar smar�ām. Kas jums labāk patīk � pa�ulijs vai ilang-ilangs?
Atausa apmācies, auksts rīts, īsts septembra rīts. Retumis uzsmidzināja sīks lietus, tomēr ganībās sapulcējās milzums abu dzimumu un da�āda vecuma skatītāju, kas bija atnāku�i noraudzīties interesantajā skatā. Pilsēta palika gandrīz tuk�a. Visas ekipā�as, kādas vien bija � pilsētas vienīgā kariete, da�i faetoni, rati un līnijdro�kas, � visas noderēja ziņkārīgo pārvadā�anai; pajūgi savus pasa�ierus izsēdināja pie nometnes un griezās atpakaļ uz pilsētu pēc jauniem. Pulksten desmitos jau visi bija sapulcēju�ies.
�igāni bija zaudēju�i jebkuru cerību. Nometnē liela trok�ņa nedzirdēja: sievietes kopā ar mazajiem bērniem bija nolīdu�as teltīs, lai nebūtu jāredz nāvē�anas skats, un tikai retumis no vienas otras telts izlauzās skaļas vaimanas; vīrie�i drud�aini veica pēdējos sagatavo�anas darbus. Viņi sastūma ratus vienā nometnes malā ' un piesēja pie tiem zvērus.
Ispravņiks ar Fomu Fomi�u gāja garām notiesāto rindai. Lā�i nebija glu�i mierīgi: neparastā apkārtne, savādā gatavo�anās, milzīgais ļau�u bars, viņu pa�u sapulcējums vienuviet tik lielā skaitā � viss satrauca tos; lā�i strauji raustīja savas va�as vai grauza tās, dobji rūkdami. Ivans stāvēja blakus savam vienacim lācim. Viņa dēls, jau padzīvojis �igāns ar sudraba pavedieniem melnajos matos, un dēladēls, tas pats jauneklis � Adoniss, kuru bija ievērojusi Olga Pavlovna, ar stingām, nedzīvām sejām un dego�ām acīm steidzīgi piesēja lāci.
Ispravņiks apstājās pie viņiem.
� Nu, vecais, � viņ� teica, � liec pui�iem, lai sāk.
Skatītāju pūlis saviļņojās �aloņā un kliedzienos, bet drīz viss aprima, un �ai kapa klusumā atskanēja ne visai skaļa, bet svarīga balss. Runāja vecais Ivans.
� Atļauj, labais kungs, man sacīt vārdu. Lūdzu jūs, brāļi, ļaujiet man pirmajam nobeigt. Esmu vecāks par jums visiem: pēc gada man būs pilni deviņdesmit, bet lā�us vadāju kop� mazām dienām. Un visā nometnē nav zvēra, vecāka par manējo.
Viņ� nokāra sirmo, sprogaino galvu uz krūtīm, sāpīgi pakratīja to un izberzēja ar dūri acis. Pēc tam saslējās, pacēla galvu un turpināja skaļāk un stingrāk nekā sākumā:
� Tādēļ arī gribu pirmais nobeigt. Gan domāju, ka nenodzīvo�u līdz tādām bēdām, domāju, arī mans iemīļotais lācis to nepiedzīvos, bet, redzams, liktenis tāds: ar savu pa�a roku man jānāvē viņ�, mans maizes devējs un labdaris. Atraisiet viņu, palaidiet brīvē. Nekur viņ� neaizies: mums, ve�iem, man un viņam, no nāves nav jābēg. Atraisi viņu, Vasja, negribu to nogalēt kā lopiņu � piesietu. Nebaidieties, � viņ� uzrunāja pūli, kas sāka trok�ņot, � nevienu viņ� neaiztiks.
Jauneklis atraisīja milzīgo zvēru un paveda mazliet nost no ratiem. Lācis nosēdās uz pakaļkājām, priek�ējās nokāris uz leju, un zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem, grūti nopūzdamies un sēkdams. Viņ� tie�ām bija ļoti vecs: zobi dzelteni, ka�oks izbalējis, vietām nogājusi. spalva; viņ� draudzīgi un skumji ar vienīgo mazo a�eli raudzījās uz savu veco saimnieku. Visapkārt valdīja kapa klusums. Tikai reizēm no�ķinda lādējamais iesms, nocietinot �āviņu un atsitoties pret stobru.
� Dodiet bisi, � vecais stingri noteica.
Dēls pasniedza viņam �auteni. Vecais paņēma to un, piespiedis pie krūtīm, atkal sāka runāt, vērsdamies pie lā�a:
� Tagad es tūliņ no�au�u tevi, Potap. Kaut dievs dotu, ka mana vecā roka netrīcētu un lode trāpītu tev pa�ā sirdī. Negribu tevi mocīt, ne jau to tu esi pelnījis, mans vecais lāci, mans labais biedri. Paņēmu tevi vēl mazu lācēnu, acs bija izdurta, deguns no gredzena pū�ņoja, tu slimoji un nīkuļoji; es tevi kopu un �ēloju kā dēlu, un tu izaugi par lielu, spēcīgu lāci; nav otra tāda pa visiem taboriem, kas �eit sapulcēju�ies. Un tu izaugi un nepiemirsi, ko tev labu darīju: starp cilvēkiem man nav bijis tāda drauga kā tu. Tu biji labsirdīgs un mierīgs, un saprātīgs, un visu iemācījies, un neesmu es redzējis labsirdīgāka un saprātīgāka zvēra. Kas es būtu bez tevis? Tavs darbs baroja visu manu ģimeni. Tu sagādāji man divus trijjūgus zirgu. Tu man ziemai uzcēli māju. Vēl vairāk tu izdarīji: man dēlu no zaldātiem izbrīvēji. Liela man ģimene, un tu visus, no veca līdz zīdaiņiem, visu laiku baroji un sargāji. Un es mīlēju tevi ļoti un sist nesitu sāpīgi, bet, ja esmu kur vainojams tavā priek�ā, tad piedod man, līdz zemei klanīdamies, lūdzos.
Viņ� nogāzās zemē lācim pie kājām. Zvērs klusu un �ēli ierūcās. Vecais raudāja, viss raustīdamies.
� �auj, tētiņ � viņam teica dēls. � Neplosi mums sirdi.
Ivans piecēlās. Asaras no viņa acīm vairs neplūda. Viņ� atglauda savus sirmos, pierei uzkāru�os matus un turpināja stingrā, skanīgā balsī:
� Un tagad man vajag tevi nonāvēt... Pavēlēja man no�aut tevi, vecais, ar savu pa�a roku; tu nedrīksti vairs ilgāk dzīvot pasaulē. Nu, ko tad? Lai dievs debesīs izsprie� tiesu par mums un viņiem.
Viņ� uzvilka gaili un vēl stingru roku tēmēja zvēram krūtīs zem kreisās ķepas. Un lācis saprata. No viņa rīkles izlauzās �ēlabains, izmisīgs rēciens, viņ� uzslējās pakaļkājās, pacēlis priek�ējās ķepas un it kā aizklādams ar tām sev acis, lai neredzētu drausmīgo ieroci. Starp �igāniem atskanēja vaidi, ļau�u pūlī daudzi raudāja; vecais Ivans, balsī raudādams, nometa �auteni zeme un pats bez spēka uzkrita tai virsū. Dēls steidzas piecelt viņu, bet dēladēls paķēra ieroci.
� Diezgan! � acīm liesmojot, viņ� iekliedzās me�onīgā satraukumā. � Diezgan! �aujiet, brāļi, lai reiz beigas!
Un, pieskrējis klāt zvēram, viņ� pielika stobru tam cie�i pie auss un iz�āva. Lācis sabruka nedzīvs, tikai ķepas viņam drebēdamas sarāvās un rīkle atvērās, it kā �āvājoties. Visā nometnē sāka sprak�ķēt �āvieni, kurus pārskanēja sievie�u un bērnu vaimanas. Viegls vēj� �āvienu dūmus nesa uz upes pusi.
� Norāvās! Norāvās! � atskanēja pūlī. Kā izbiedēts aitu bars visi pa�ķīda kur kurais. Ispravņiks, resnais Foma Fomi�s, puikas, Leonīds un Konstantins, jaunkundzes � visi bēga paniskās bailēs, uzgrūzdamies teltīm, ratiem, klupdami cits uz cita, kliegdami un brēkdami. Olga Pavlovna gandrīz vai noģība, bet bailes kāpināja viņas spēkus, un viņa, kleitu sacēlusi, skrēja pa pļavu, nedomādama par steidzīgās bēg�anas radīto nekārtību apģērbā. Ekipā�ās aizjūgtie zirgi, kas bija stāvēju�i, kungus gaidīdami, sāka trakot un joņoja uz visām pusēm. Bet briesmas nebūt nebija tik lielas. Zvērs, vēl pajauns tum�i brūns lācis ar ķēdes galu pie kakla, pats glu�i neprātīgs no bailēm, skrēja apbrīnojami viegli; viņa priek�ā visi pa�ķīrās, un viņ� joņoja kā vēj� tie�i uz pilsētu. Da�i �igāni ar bisēm skrēja viņam pakaļ. Uz ielas gadīju�ies nedaudzie gājēji spiedās pie sienām, ja nepaguva iemukt kādos vārtos. Slēģus aizvēra; noslēpās ikviena dzīvība; nozuda pat suņi.
Lācis skrēja garām katedrālei, pa galveno ielu, reizēm pasizdamies sānis, it kā meklēdams sev vietu, kur paslēpties, bet viss bija noslēgts. Viņ� aizjoza garām veikalam, kur, gribēdami izbiedēt, komiji to saņēma ar negantu klieg�anu, noskrēja garām bankai, proģimnā-zijai, apriņķa komandas kazarmai un, izskrējis līdz pilsētas otrai malai, apstājās uz ceļa upes krastā. Vajātāji bija atpaliku�i, bet drīz uz ielas parādījās ļau�u bars, kurā tagad redzēja ne tikai �igānus vien. Ispravņiks un pulkvedis brauca dro�kās ar �autenēm rokās; �igāni un zaldātu vads skrie�us sekoja viņiem. Cie�i dro�kai blakus turēdamies, skrēja Leonīds un Konstantins. -
� Tur viņ� ir, tur! � ispravņiks iekliedzās.
� Uguni, gāz virsū!
Norībēja �āvieni. Viena lode ievainoja zvēru; nāves bailēs tas sāka skriet ātrāk nekā sākumā. Kādu versti no pilsētas, aug�up gar Rohļu, kur lācis skrēja, atrodas lielas ūdens dzirnavas ar visapkārt saaugu�u nelielu, bet biezu me�u; lācis steidzās uz turieni. Bet, iemaldījies upes attekās un uzbērumos, noklīda no ceļa; plata ūdens strēmele �ķīra zvēru no biezā ozolāja, kur tas varbūt atrastu ja ne glābiņu, tad vismaz dzīves paildzi-nājumu. Ta�u lācis nevarēja saņemties peldēt. �inī pusē bija saaugu�i biezi jo biezi tie savādie krūmāji, kas sastopami tikai Dienvidkrievijā, tā sauktais �luciums�. Tā garie, lokanie stiebri bez zariem aug tik biezi un cie�i kopā, ka cilvēkam gandrīz neiespējami izspraukties caur �ādu biezokni; bet pie saknēm ir �ķirbas un klajākas atstarpes, kur var izlīst suņi, un, tā kā tie bie�i nāk uz �ejieni paglābties no karstuma, tad pamazām ar saviem sāniem papla�ina �ķirbas, līdz ar laiku izveidojas vesels eju labirints. Tur tad arī iedrāzās lācis. Miltu vīri, kas bija vēroju�i viņu no dzirnavu aug�stāva, to redzēja, un, kad pieskrēja aizelsu�ies un izmocītie pakaļdzinēji, ispravņiks deva rīkojumu ielenkt vietu, kur zvērs paslēpies.
Nelaimīgais bija ielīdis visdziļākajā krūmu biezoknī; lodes ievainotā ciska stipri sāpēja; viņ� sarāvās �okurā, purnu starp ķepām, un gulēja nekustēdamies, satriekts un apdullināts no bailēm, kas darīja viņu nespējīgu aizsargāties. Zaldāti �āva krūmos, cerēdami viņam trāpīt un likt ierūkties, bet uz labu laimi raidītajiem �āvieniem bija grūti ķert mērķī.
Viņu no�āva tikai vēlu vakarā, izdzinu�i no krūmiem ar uguni. Ikviens, kuram bija �aujamais, turēja par pienākumu raidīt mirsto�ajam zvēram arī savu lodi, un, kad novilka ādu, tā nekam nederēja.
Nesen man gadījās pabūt Beļskā. Pilsēta gandrīz neko nav mainījusies, tikai banka ir likvidējusies un proģimnāzija pārvērtusies par ģimnāziju. Ispravņiks pārcelts uz guberņas pilsētu, kur viņam par izdarīgumu pie�ķirts iecirkņa pristava amats; brāļi Izotovi, tāpat kā agrāk, sauc savus
� Jau toreiz es teicu Olgai Pavlovnai, kāds zirgu zaglis iznāks no tā Adonisa... Nu, un kā ta bija? Nepagāja pat nedēļa, kad aizjāja manu dūkano pāri, nelietis tāds.
� Bet kā jūs zināt, ka viņ� to izdarīja? � es vaicāju.
� Kas gan cits, ja ne viņ�? Pagāju�ajā gadā viņu ta�u tiesāja par zirgu zādzību un laupī�anu. Aizsūtīja katorgā.
� Ak, cik man viņa bija �ēl! � Olga Pavlovna skumji noteica.
Nabaga kundzīte pa �iem gadiem jūtami novecojusi un, kaut arī, pēc Fomas Fomi�a vārdiem (viņ� to papauda man kā noslēpumu), uz savas galvas izziedusi mārciņas �etras lā�u tauku pomādes, mati viņai kļuvu�i nevis biezāki, bet pat vēl retāki. Ta�u �iņons tik labi nosedz tos, ka itin neko nevar manīt.
1883
NO IERINDNIEKA IVANOVA ATMIŅĀM
Tūksto� astoņi simti septiņdesmit septītā gada ceturtajā maijā ierados Ki�iņevā un pēc pusstundas uzzināju, ka cauri pilsētai iet 56. kājnieku divīzija. Biju ieradies ar nodomu iestāties kādā no pulkiem un pabūt karā, tāpēc septītajā maijā pulksten �etros rītā jau stāvēju uz ielas 222. Starobeļskas kājnieku pulka pelēkajās rindās, kas kārtojās pulkve�a dzīvokļa priek�ā. Mugurā man bija pelēks �inelis ar sarkaniem uzple�iem un zilām zīmotnēm, galvā ķepi ar zilu apmali; plecos karājās mugursoma, pie jostas � patronu kārbas; rokās turēju smago �auteni.
Nodārdēja mūzika; no pulkve�a dzīvokļa iznesa karogus; atskanēja komanda �godam sveikt!�; pulks klusēdams pacēla �autenes. Pēc tam sākās �ausmīgas klaigas: vispirms nokomandēja pulkvedis, tad bataljona un rotu komandieri un beidzot vadu apak�virsnieki. Klaigām sekoja sare�ģīta, man pilnīgi nesaprotama pelēko �ineļu pārvieto�anās, kas nobeidzās ar to, ka pulks izstiepās garā kolonā un vienmērīgi aizsoļoja, pulka orķestrim rībinot jautru mar�u. Soļoju arī es, cenzdamies ieturēt rakstu un neatpalikt no kaimiņa. Tikai mugursoma nepatīkami vilka atpakaļ, kamēr smagās patron-kārbas � uz priek�u; �autene slīdēja no kamie�a, un pelēkā �ineļa apkakle berza kaklu. Bet, par spīti visiem �iem sīkajiem traucēkļiem, mūzika, kolonas vingrā, varenā gaita, rīta svaigums, neskaitāmo durkļu saraine, iedegu�ās un skarbās sejas pamazām nomierināja satrauktos prātus.
Kaut gan bija agrs rīts, namu vārtos pulcējās skatītāji, logos parādījās puskaili cilvēki. Mēs soļojām pa garu, taisnu ielu, garām tirgum, kurā jau uzbrauca moldāvie�i ar saviem vēr�u vilktajiem vezumiem; iela kāpa pret kalnu un nobeidzās pie pilsētas kapiem. Rīts bija piemācies un vēss, un beidzot sāka smidzināt lietus; miglai cauri rēgojās kapsētas koki; aiz vārtiem un mūra sienas pacēlās pieminekļu smailes. Mēs apgājām kapsētu, pamezdami to pa labi. Un man �ķita, ka cauri miglai kapsēta noskata mūs nesapratnē. �Kam gan jums, tūksto�iem, iet tūksto�iem verstu, lai nomirtu sve�ā zemē, kad mierīgi var to izdarīt tepat un apgulties zem maniem koka krustiem un akmens plātnēm? Stājieties!�
Ta�u mēs neapstājāmies. Mūs dzina nezināms, noslēpumains spēks, par kuru nav lielāka spēka cilvēka dzīvē. Atsevi�ķi ikviens būtu atgriezies mājās, bet visa masa gāja tikai uz priek�u, pakļaudamās disciplīnai nevis taisnības apziņā, ne naidā pret nezināmo ienaidnieku, bet sekodama tam neizprotamajam un neapjau�amajam, kas vēl ilgi vedinās cilvēci uz asins izlie�anu � vislielāko viņas posta un cie�anu cēloni.
Aiz kapsētas izvērtās pla�a, dziļa, miglā tīta ieleja. Lietus pieņēmās; kad brī�iem pa mākoņu starpu �ur tur tālumā ielauzās nejau�s saules stars, slīpās un taisnās lietus strūklas atmirdzēja kā sudrabs. Uz miglā tītajām zaļajām ielejas nogāzēm varēja saskatīt garas, izvērstas karaspēka kolonas, kas soļoja mums pa priek�u. Laiku pa laikam nejau�os saules staros pazibēja durkļi, kā spilgta zvaigznīte uzliesmoja un nodzisa lielgabala stobrs. Padebe�i pa to starpu sabiezēja vairāk un vairāk, un kļuva tum�āks, pastiprinājās arī lietus. Stundu pēc gājiena sākuma es sajutu, ka man pa muguru sāk tecēt vēsa ūdens straumīte.
Pirmais pārgājiens nebija nekāds lielais: no Ki�iņe-vas līdz Gaureņu sād�ai ir tikai astoņpadsmit verstis. Bet, kad es, nepieradis nest divdesmit piecas vai trīsdesmit mārciņas smagu nastu, beidzot sasniedzu mums ierādītās lauku mājas, pirmajā brīdī nevarēju ne apsēsties: atspiedies ar mugursomu pie sienas, nostāvēju tā minūtes desmit ar visu amunīciju, ar �auteni rokā. Kāds no kareivjiem, iedams uz virtuvi pēc pusdienām, ie�ēlojās par mani un paņēma arī manu katliņu līdz, bet atgriezies viņ� atrada mani guļam dziļā miegā. . Uzmodos tikai otrā rītā pulksten �etros, kad atskanēja neaprakstāmi griezīgs raga pūtiens, kas aicināja celties, skandēdams ģenerālmar�u. Un pēc piecām minūtēm, visu laiku smidzinot sīkam lietum, es jau atkal soļoju pa dubļaini mālaino ceļu. Man priek�ā kustējās kāda pelēka mugura ar brūnu teļādas somu, kurā bez mitas grabēja dzelzs katliņ�, un �auteni uz pleca. Blakus un aiz muguras soļoja tādi pa�i pelēki stāvi, kurus pirmajās dienās nevarēju at�ķirt citu no cita. Viss vairums 222. pulkā, kurā es biju ieskaitīts, nāca no Vjat-kas (mēs, vja�kie�i, � kā viņi pa�i teica) un no Kostro-mas zemniekiem. Visi platām, salā iebrūnēju�ām sejām, nelielām, pelēkām acīm, gai�iem, dzeltenīgiem matiem un tādām pa�ām bārdām. Lai gan atcerējos da�us uzvārdus, tomēr nezināju, kam kur� piederēja. Pēc divām nedēļām gan nesapratu, kā varēju sajaukt divus savus kaimiņus: vienu, kas soļoja man līdzās, un otru, kas soļoja blakus tai pelēkajai mugurai, kura vienmēr rēgojās man acu priek�ā. Ne�ķirodams es saucu viņus par Fjodorovu un �itkovu un bie�i sajaucu vienu ar otru, kaut gan viņi nemaz nebija līdzīgi.
Jefreitors Fjodorovs bija jauns cilvēks, gadus divdesmit divus vecs, vidēja auguma, slaids, labi noaudzis. Sejas vaibsti pareizi, deguns ļoti skaisti veidots, tāpat lūpas un zods, kuru sedza gai�a, sprogaina bārdiņa; gai�zilās acis smaidīja. Kad atskanēja: �Dziedātāji, uz priek�u!� � viņ� atsaucās kā mūsu rotas priek�dziedātājs. Viņam bija dzidrs krū�u tenors, bet augstākās notis viņ� ņēma sevi�ķi augstā falsetā:
... Un caru sa-a-auc uz senātu!
Dzimis viņ� bija Vladimiras guberņā, bet jau bērnībā nokļuvis Pēterburgā. Kā par brīnumu, Pēterburgas �izglītība� bija viņu nevis samaitājusi, bet gan apslī-pējusi, starp citu, iemācīdama lasīt avīzes un di�oties ar gudriem izteicieniem.
� Protams, Vladimir Mihailovi�, � viņ� stāstīja man, � es zinu vairāk nekā tēvocis �itkovs, jo Pēter-pils atstājusi uz mani savu iespaidu. Tur valda civilizācija, kamēr pie mums sād�ā � tas pats zinā�anu
trūkums un me�onība. Bet, tā kā �itkovs ir padzīvojis cilvēks, daudz, tā sakot, pieredzējis un izbaudījis da�ādas likteņa likstas, tad es, piemēram, nevaru viņam uzbrēkt. Turklāt viņam ir �etrdesmit gadu, bet man divdesmit tre�ais. Kaut gan esmu rotas jefreitors.
Tēvocis �itkovs, drukns, brīnum spēcīgs zemnieks, vienmēr turējās drūms. Seja viņam bija tum�a un paplata, nelielās acis raudzījās caur pieri. Nekad viņ� nesmaidīja un runāja reti. Kad mobilizēja mūsu armiju, viņ�, būdams pēc aroda namdaris, atradās beztermiņa atvaļinājumā, un līdz pilnīgai atbrīvo�anai viņam pietrūka tikai da�i mēne�i. Bet nu �itkovam bija jāiet kara gaitās, pametot mājās sievu un piecus bērniņus. Kaut arī viņ� neizskatījās pievilcīgs, turklāt bija alla� drūms, viņā tomēr slēpās kaut kas patīkams, krietns un noteikts. Tagad man �ķiet pilnīgi nesaprotami, kā es varēju sajaukt �os savus kaimiņus, ta�u pirmajās divi dienās abi man tēlojās glu�i vienādi: pelēki, nastām apkrauti, noguru�i un nosalu�i.
Visu maija pirmo pusi lija bez pārtraukuma, bet mums nebija tel�u. Bezgalīgais māla ceļ� te kāpa kalnā, te laidās ielejā gandrīz vai ik versti. Iet bija grūti. Pie kājām līp dubļu pikas, pelēkā debess nolaidusies pavisam zemu un sijā un sijā sīku lietu. Nav gala �im lietum, nav cerību, nonākot naktsmītnē, ap�āvēties un sasildīties: rumāņi nelaida mūs savās pajumtēs, un nebija jau viņiem arī kur novietot tādu ļau�u milzumu. Mēs izgājām cauri pilsētām un sād�ām un apmetāmies kaut kur ganībās.
� Stāt! Sasliet �autenes!
Neatlika nekas cits kā pēc iebaudītās siltās viras gulties tie�i dubļos. Apak�ā ūdens, virs galvas tas pats; �ķiet, visa miesa piesūcās ar ūdeni. Drebinies, tīsties �inelī, līdz kaut kā nomierinies drēgnajā siltumā un tad guli dziļā miegā, kamēr no jauna atskan nolādētais ģenerālmar�s. Un atkal pelēka kolona, pelēkas debesis, dubļaini ceļi, skumji pakalni un pārplūdu�as ielejas. Cilvēkiem bija grūti.
� Visas debesu slū�as palaistas vaļā, � nopūtās mūsu pusvada apak�oficieris Karpovs, vecs, Hivas karagājienā piedalījies karavīrs. � Mirkstam un mirkstam bez jēgas.
� Iz�āvēsimies, Vasil Karpi�! Saulīte parādīsies, visus sasildīs. Gājiens tāls, vēl pagūsim iz�ūt un atkal izmirkt, līdz tiksim galā. Mihaili�, � kaimiņ� pagriezās pret mani, � cik vēl būs līdz tai Donavai?
� Nedēļas trīs vēl jāstaigā.
� Trīs nedēļas! Bet divas jau esam nostilboju�i...
� Ieskriesim tikpat kā velnam rīklē, � noņurdēja tēvocis �itkovs.
� Ko tu tur rūc, vecais velns? Ļaudis mulsini! Kādam velnam rīklē? Kāpēc tu tā saki?
� Vai tad uz kādiem svētkiem steidzamies? � atcirta �itkovs.
� Ne jau uz svētkiem, bet jāpilda zvērests! Ko tu sacīji, kad zvērēji? �Dzīvību netaupot...� Dzirdi, vecais muļķi? Tu man pielūko!
� Ko tad es teicu, Vasil Karpi�? Vai neeju? Kad jāmirst � jāmirst, vienalga, kur...
� Tā, tā. Runā tu man!
�itkovs apklusa, un viņa seja kļuva vēl drūmāka. Arī citi negribēja runāt: pārāk grūta bija ie�ana. Kājas slīdēja, un ļaudis bie�i pakrita lipīgajos dubļos. Pār bataljonu lidoja spēcīgi lamu vārdi. Vienīgi Fjodorovs nenokāra degunu un atkal un atkal stāstīja man gan par Pēterburgu, gan par lauku dzīvi.
Bet visam reiz pienāk gals. Reiz, pamodies pēc naktsguļas kādas sād�as apkaimē, kur bija ierādīta atpūtas vieta, es ieraudzīju zilas debesis, baltas mājeles un rīta saules apzeltītus vīnogulāju dārzus. Atskanēja arī līksmas balsis: visi jau bija piecēlu�ies, ap�āvēju-�ies un atpūtu�ies pēc grūtā pusotras nedēļas pārgājiena lietavās un bez teltīm. Atpūtas dienā tad nu atveda arī gaidītās teltis, un kareivji tūdaļ steidzās tās sakārtot, iedzina mietiņus, uzvilka audeklu un, izdarīju�i visu, kā nākas, sagūla tel�u pavēnī.
� Pret lietu nepalīdzēja, pret saulīti gan.
� Lai kundziņam ģīmis neiedegtu, � pajokoja Fjodorovs, �ķelmīgi pamirk�ķinādams uz manu pusi.
Mūsu rotā bija pavisam divi oficieri: rotas komandieris kapteinis Zaikins un subalternoficieris prapor��iks Stebeļkovs. Rotas komandieris bija labsirdīgs resnītis vidējos gados, Stebeļkovs � tikko no skolas nācis jauneklis. Viņi dzīvoja saticīgi: kapteinis lutināja pra-por��iku, dzirdīja un baroja to, bet lietavās sedzināja pat ar savu vienīgo gutaper�as uzmetni. Kad izdalīja teltis, mūsu oficieri sametās kopā, un, tā kā oficieru teltis bija lielākas un ērtākas, kapteinis uzaicināja pie sevis arī mani.
Negulēto nakti izvārdzis (mūsu rota bija nozīmēta pie vezumiem, un mums cauru nakti vajadzēja vilkt �os vezumus no grambām un bedrēm, reiz pat no pārplūdu�as upes ar �Dubinu�kas� palīdzību), es pēc ieturētajām pusdienām cie�i iemigu un nemanīju, ka rotas komandiera den��iks mani modina, uzmanīgi raustīdams aiz pleca.
� Ivanova kungs! Ivanova kungs! � viņ� �ukstēja, it kā negribēdams mani traucēt, bet, cik vien iespējams, paildzināt manu miegu.
� Ko jums vajag?
� Rotnieks sauc. � Un, redzēdams, ka es steidzos aplikt portupeju ar durkli, piebilda: � Viņi sacīja � lai nāk, kāds ir.
Zaikina teltī bija salasījusies vesela kompānija. Bez saimniekiem bija vēl divi oficieri: pulka adjutants un strēlnieku rotas komandieris Vencelis. Tūksto� astoņi simti septiņdesmit septītajā gadā bataljonā ietilpa nevis �etras rotas kā tagad, bet piecas; pārgājienā strēlnieku rota soļoja pēdējā, un mūsu rotas beidzamās rindas saskārās ar viņas pirmajām. Man iekrita soļot gandrīz starp strēlniekiem, un es jau vairākkārt biju dzirdējis no viņiem visnelāgākās atsauksmes par �tāba kapteini Venceli. Visi �etri sēdēja ap kasti, kura izpildīja galda vietu un uz kuras bija uzlikts patvāris, trauki un pudele, un dzēra tēju.
� Ivanova kungs! Lūdzu, lūdzu! � iesaucās kapteinis. � Ņikita! Tasi, krūzi, glāzi, kas tev tur ir! ... Pavirzies tālāk, Vencel, lai viņ� var apsēsties!
Vencelis piecēlās un visai laipni paklanījās. Tas bija sausnējs neliela auguma pajauns cilvēks, bāls un nervozs.
�Cik viņam nemierīgas acis un plānas lūpas!� es toreiz nodomāju.
Adjutants sniedza man roku nepieceldamies.
� Lukins, � viņ� strupi noteica.
Es jutos neveikli. Oficieri klusēja: Vencelis sūca tēju ar rumu, adjutants pak�ķināja īsu pīpīti, prapor-��iks Stebeļkovs, pametis man ar galvu, lasīja vien tālāk kādu apbru�ātu tulkotu romānu, kas izceļojās viņa �emodānā no Krievijas pāri Donavai un vēl vairāk apbru�āts beidzot atgriezās Krievijā atpakaļ. Saimnieks pielēja lielu māla krūzi ar tēju un pie�ļāca tai milzīgu porciju ruma.
� Ņemiet nu, studenta kungs! Nedusmojieties uz mani, esmu vienkār�s cilvēks. Visi mēs te, vai zināt, esam vienkār�i ļaudis. Tāpēc jums, kā jau izglītotam, jāatvaino mūs. Vai ne tā?
Viņ� ar savu milzīgo roku satvēra manējo no virspuses � kā plēsēj putni tver laupījumu � un vairākreiz pakratīja to gaisā, ar savām mazajām, apaļajām, izvalbītajām acīm laipni raudzīdamies manī.
� Jūs esat students? � uzprasīja Vencelis.
� Jā, biju�ais, kapteiņa kungs.
Vencelis pasmaidīja un uzmeta man savu nemierīgo skatienu. Iedomājos zaldātu nostāstus, bet tai brīdī gribējās ap�aubīt to patiesību.
� Kāpēc �is �kapteiņa kungs�? �eit teltī jūs esat pa�u cilvēks, inteliģents cilvēks starp sev līdzīgiem, � viņ� klusā balsī noteica.
� Inteliģents, tas pareizi! � iesaucās Zaikins. � Students! Mīlu studentus, kaut gan viņi ir dumpinieki. Pats būtu bijis students, ja liktenis nebūtu lēmis citādi.
� Kāds tad tev īpa�s liktenis, Ivan Platonic? � uzprasīja adjutants.
� Sagatavoties ne par ko nevarēju. Ar matemātiku vēl �ā tā, bet viss cits neiet, dari, ko zini. �ī pati rakstniecība ... pareizrakstība! Pat junkurskolā rakstīt neiemācījos. Nudien!
� Vai jūs zināt, studenta kungs, � adjutants pagriezās pret mani, izpūzdams vienu, tad otru milzīgu dūmu mākuli, � kā Ivans Platonics vārdu, kurā ir tikai trīs burti, uzraksta ar �etrām kļūdām?
� Nu, nu, tantiņ, nemelo! � Zaikins atvairījās ar roku.
� Nē, patiesi, es nemeloju.
Un adjutants skaļi iesmējās.
� Zviedz tavu zvieg�anu! Pats jau arī... un vēl adjutants būdams! Mīkstina visus līdzskaņus, kāds tikai pagadās.
Adjutants smējās kā kutināts; prapor��iks Stebeļkovs, kas patlaban dzēra tēju, apsprauslāja savu romānu un reizē nodzēsa vienu no abām svecēm, kas apgaismoja telti; arī es nevarēju novaldīt smieklus, bet Ivans Platoni�s, ļoti apmierināts ar savu asprātību, dārdēja aiz smiekliem kā pērkons. Vienīgi Vencelis nesmējās.
� Tātad rakstniecība bija vainīga, Ivan Plato-ni�? � viņ� tāpat klusu uzprasīja.
� Rakstniecība, rakstniecība... Nu, un viss cits arī. Vai jūs zināt, kā viens izurbjas ģeogrāfijā līdz �ekvatoram�, bet vēsturē līdz �ērām�? Ak nē! Tas viss ir nieki, bet naudiņas bija papilnam, tad nu ņēmos drusku uzdzīvot. Man, Ivanov... kā jums vārds un tēva vārds?
� Vladimirs Mihailovi�s.
� Vladimirs Mihailovi�s? Labi... Man jaunībā vēj� bija galvā. Ko tik es neizgudroju! Ziniet, kā dziesmā: �Zēna gados priecājos, bij man pa�am kapitāls; kapitālu pazaudēju, nebrīvībā iestājos.� Iestājos par junkuru �ai jaukajā, kaut arī tikai kājnieku pulkā; aizsūtīja mani uz skolu, pabeidzu to, kā nu varēju, nu, un nesu savu krustu jau otro gadu desmitu. Tagad, redzat, grū�amies uz turkiem... Ieķersim, kungi, dabisko! Nav vērts bojāt ar tēju. Iedzersim, �lielgabalu gaļas� kungi!
� Lai būtu � �er a kanon, lai būtu franciski. Mūsu kapteinis ir gudrs, Vladimir Mihaili�, � prot valodas un da�ādus vācu pantiņus skaita no galvas. Paklausie-ties, jaunekli! Es atsaucu jūs tāpēc, lai uzaicinātu pārnākt uz manu telti. Tur jums se�atā ar zaldātiem ir pagrūti un netīrs. Kukaiņi. Pie mums tomēr labāk.
� Pateicos jums, bet atļaujiet palikt turpat.
� Kā tā! Muļķības! Ņikita! Stiep �urp viņa mugursomu! ... Kurā teltī atrodaties?
� Otrajā pa labi. Tomēr atļaujiet palikt. Ar zaldātiem man vairāk iznāk būt kopā. Tur jau labāk pie viņiem.
Kapteinis cie�i ieskatījās man acīs, it kā gribētu uzminēt, ko es īsti domāju. Pārlicis viņ� uzprasīja:
� Jūs gribat ar viņiem iedraudzēties?
� Jā, ja vien būs iespējams.
� Pareizi. Palieciet turpat. Cienu jūs par to.
Un viņ� satvēra ar savu ķetnu manu roku un ilgi to kratīja gaisā.
Pēc laiciņa es atvadījos no oficieriem un aizgāju. Vakaroja; ļaudis tērpās �ineļos, gatavodamies jundai. Rotas sakārtojās līnijās, un bataljons izveidoja noslēgtu kvadrātu, kura vidū palika teltis un ā�os saslietās �autenes. Bungas nodārdināja jundu, kaut kur tālumā atskanēja komanda:
� Pulki, uz lūg�anu, cepures noņemt!
Divpadsmit tūksto�u cilvēku noņēma cepures. �Mūsu tēvs debesīs,� uzsāka mūsu rota. Kaimiņos arī sāka dziedāt. Se�desmit koru pa divi simti cilvēku katrā dziedāja pilnīgi patstāvīgi; radās nesaskaņas, tomēr lūg�ana plūda silti un svinīgi, līdz kori pamazām apklusa. Tikai bataljonā, kas stāvēja nometnes pa�ā viņā galā, pēdējā rota vēl nodziedāja: �Bet atpestī mūs no ļauna.� Pēc lūg�anas īsiem piesitieniem norībināja bungas.
� Cepures uzlikt!
Karavīri apgūlās. Mūsu teltī, tāpat kā visās, uz divām kvadrātasīm bija jānovietojas se�iem vīriem. Mana vieta atradās ārmalā. Gulēdams es ilgi raudzī-. jos zvaigznēs un attālajos karaspēka ugunskuros un klausījos lielās nometnes pamazām rimsto�ajā kņadā. Kaimiņu teltī kāds stāstīja pasaku, pastāvīgi atkārtodams vārdus �beidzot tad nu�.
� Beidzot tad nu ierodas tas princis pie savas līgavas un sāks �ai par visu pārmest. Beidzot tad nu viņa... Ļutikov, vai tu jau guli? Guli vien, Kristus vārdā. Dievs kungs, svētā dievmāte... visu svēto tēvs, � stāstītājs no�ukst pie sevis un apklust.
Oficieru teltī vēl dzirdamas sarunas. Uz telts audekla, kas apgaismots no iek�puses, kustas milzīgas, izkropļotas sēdo�o oficieru ēnas. Brī�iem uz�aujas smieklu �alts: tas ir adjutants. Pa līniju soļo turp un atpakaļ sargzaldāts ar �auteni; mums iepretī netālajā artilērijas nometnē arī stāv sardzes zaldāts ar kailu zobenu rokā. Sad tad, mīņādamies pie sietnes, iesprauslājas zirgi, un var dzirdēt, ka viņi mierīgi gremo auzas ar to pa�u labsirdīgo skram�ķinā�anu, kādu esmu dzirdējis dzimtajā pusē iebraucamās vietās, un arī tādās pa�ās klusās, zvaig�ņotās naktīs kā tagad... Lielo Greizo Ratu septiņas zvaigznes mirdzēja zemu pie apvār�ņa, daudz zemāk nekā mūsu pusē. Vērodams Polārzvaigzni, iedomājos, ka tie�i tai virzienā jāatrodas Pēterburgai, kur es pametu māti, draugus un visu, kas man bija dārgs. Virs galvas man zaigoja sen pazīstamie zvaigznāji, tikai Piena Ceļ� nebija tik bālgans kā pie mums, bet aizvijās kā gai�a, svinīgi cēla josla. Dienvidos zvīļoja divas nepazīstamas pie mums neredzama zvaigznāja zvaigznes, viena sarkanām, otra iezaļganām ugunīm. Man ienāca prātā: �Ja mēs paiesim tālāk aiz Donavas un Balkāniem, varbūt uz Konstantinopoles pusi, vai ieraudzī�u vēl citas jaunas zvaigznes? Un kādas tās būs?�
Gulēt negribējās; es piecēlos un izgāju paklejot pa drēgno zālāju starp mūsu bataljonu un artilēristiem. Man tuvojās tum�s stāvs, �vadzinādams zobenu; pēc �īs �vadzoņas es nojautu, ka tuvojas oficieris, un nostājos pamatstājā. Oficieris pienāca tuvāk � tas bija Ven-celis.
� Nenāk miegs, Vladimir Mihaili�? � viņ� apvaicājās klusā, laipnā balsī.
� Nenāk, kapteiņa kungs.
� Mani sauc Pjotrs Nikolajevi�s ... Arī man nenāk miegs... Sēdēju, sēdēju pie jūsu komandiera, līdz apnika: visi apdzērās un sāka spēlēt kārtis... Ai, kāda nakts!
Viņ� soļoja man blakus; mēs aizgājām līdz līnija� galam, atgriezāmies atpakaļ un tā nostaigājām klusēdami vairākas reizes. Vencelis beidzot ierunājās pirmais.
� Sakiet, � vai jūs iestājāties armijā pēc pa�a vēlē�anās?
� Jā.
� Kas jums tur �ķita tik pievilcīgs?
� Kā lai izstāstu? � es atbildēju, vairīdamies ielaisties sīkumos. � Visvairāk, protams, skubināja vēlē�anās pa�am visu redzēt un pārbaudīt.
� Un, jādomā, vēlē�anās iepazīties ar tautu tās pārstāvja-zaldāta personā? � Vencelis noprasīja.
Bija tum�s, un es nevarēju uztvert vīna sejas izteiksmi, bet balsī padzirdēju ironiju.
� Ko nu iepazīties, kad jādomā vienīgi, kā ātrāk sasniegt nometni un izgulēties.
� Nē, bez jokiem! Sakiet, � kāpēc jūs nepārgājāt pie komandiera? Vai tie�ām jums svarīgi �o zemnieku uzskati?
� Svarīgi gan � kā jebkuri uzskati, kurus nicināt man nav iemesla.
� Arī man nav iemesla jums neticēt. Vispār tagad tāda indeve uznākusi. Arī literatūrā daudzina zemnieku par nezin kādu radības pērli.
� Ko nu par radības pērlēm, Pjotr Nikolajevi�! Lai viņā saskata tikai cilvēku, arī tad būs labi!
� Nemētāsimies, lūdzu, ar tuk�iem vārdiem! Kas tad nesaskata cilvēku? Lai viņ� būtu cilvēks. Bet kāds � lūk, tas ir jautājums... Tagad parunāsim par ko citu.
Mēs tie�ām izrunājāmies par da�ādiem tematiem. Vencelis, redzams, bija daudz lasījis un, pēc Zaikina izteicieniem, zināja arī valodas. Pareizi bija arī kapteiņa vārdi, ka viņ� �skaita pantiņus�: mēs iesākām par fran-�iem, un Vencelis, nolamājis naturālistus, pārgāja uz �etrdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem un pat ar izjūtu nodeklamēja Alfrēda de Misē �Decembra nakti�. Viņ� deklamēja labi, vienkār�i un izteiksmīgi, ar labu fran�u izrunu. Beidzis viņ� nedaudz pagaidīja un tad noteica:
� Jā, skan labi, un tomēr visi fran�i kopā neatsver desmit rindiņas Sillera, Gētes un �ekspīra.
Pirms rotas pieņem�anas, pārzinādams pulka bibliotēku, viņ� kārtīgi bija sekojis krievu literatūrai. Runādams par to, viņ� stingri nosodīja, kā pats izteicās, �lempīgo virzienu�. Pēc �īs piezīmes saruna atgriezās pie iepriek�ējā temata. Vencelis kaisli aizstāvēja savus uzskatus.
� Kad turpat vai zēna gados iestājos pulkā, es nedomāju tā, kā nupat jums stāstu. Es gribēju ietekmēt ar vārdiem, gribēju rādīt labu priek�zīmi. Bet pagāja gads, un viņi galīgi sabendēja manus nervus. Viss, kas palicis apziņā no tā sauktajām labajām grāmatām, sastopoties ar īstenību, izrādījās sentimentāli nieki. Tagad domāju, ka vienīgais līdzeklis likt sevi saprast � lūk, kā!
Viņ� kaut ko parādīja ar roku, bet bija tik tum�s, ka es nesapratu, ko viņ� ar to domāja.
� Ko jūs gribējāt teikt, Pjotr Nikolaj evi�?
� Dūre! � viņ� atcirta. � Bet nu jāiet gulēt, sveiki!
Es pieliku roku pie cepures un pagriezos uz savas telts pusi. Man bija nepatīkama sajūta.
Teltī visi jau likās aizmigu�i, bet brītiņu pēc tam, kad es apgūlos, Fjodorovs, kas gulēja man blakus, klusu ievaicājās:
� Mihaili�, jūs guļat?
� Nē, neguļu.
� Tikāties ar Venceli?
� Ar to pa�u.
� Kā viņ� ar jums? Bija pieklājīgs?
� Nekas, pieklājīgs, pat laipns.
� Skaties tik, ko nozīmē satikties kundziņam ar kundziņu! Citādi nekā ar mums.
� Kā tā? Vai viņ� ir ļoti nikns?
� Ak posts! Otrajā strēlnieku rotā �okļi vienos zilumos. Zvērs!
Un Fjodorovs tūlīt aizmiga; par atbildi uz savu tālāko jautājumu es dzirdēju tikai rāmu, mierīgu elpo�anu. Satinos cie�āk �inelī: galvā viss sajuka un pagaisa cietā miegā.
Ill
Pēc lietus uznāca tveice. Ap �o laiku mēs no lauku teļa, kur kājas grima izmiek�ķētajā zemē, nogriezāmies uz ērtas �osejas, kas veda no Jasiem uz Bukaresti. Tie, kas piedalījās mūsu pirmajā pārgājienā pa �oseju no Teku�as uz Berladu, visu mū�u atcerēsies �o gājienu. Rādīja 35 grādus ēnā, bet jāiet bija �etrdesmit astoņas verstis. Valdīja klusums: sīkie kaļķu putekļi, kurus kūla tūksto�iem kāju, lidinājās pār �oseju un līda gan mutē, gan degunā, gan pūderēja matus, tā ka nevarēja vairs uzminēt matu krāsu, turklāt, sajaukdamies ar sviedriem, �ie putekļi pārklāja seju ar tādu netīrumu kārtu, ka pārvērta mūs visus par nēģeriem. Kā par postu, mums nez kādēļ bija jāiet mundieros, nevis kreklos. Saule sakarsēja melno vadmalu un zem melnajām ķepi neizsakāmi dedzināja galvu; karstā �osejas grants dedzināja kājas cauri zābaku zolēm. Ļaudis slāpa nost, bet akas, par nelaimi, pagadījās reti, un tajās parasti bija tik maz ūdens, ka mūsu kolonas galvgals (gāja vesela divīzija) izsmēla tās līdz dibenam, un mums pēc briesmīgas grūstī�anās un spie�anās palika pāri tikai mālains �ķidrums � drīzāk dubļi nekā ūdens. Kad pietrūka arī �o dubļu, ļaudis krita gar zemi. Todien mūsu bataljonā vien nokrita ap deviņdesmit cilvēku. Trīs nomira no saules dūriena.
Salīdzinot ar citiem, es �īs mokas pārcietu vieglāk. Varbūt to varēja izskaidrot tādējādi, ka mūsu pulkā vairums bija ziemeļnieku, bet es jau bērnībā norūdījos pret stepju svelmi, ta�u varēja atrast arī citu iemeslu. Biju novērojis, ka vienkār�ie zaldāti izjūt fiziskās sāpes dziļāk nekā tie, kas pieder pie tā sauktajām privileģētajām �ķirām (domāju gan tikai tādus, kas devās karā brīvprātīgi). Vienkār�ajiem zaldātiem fiziskās cie�anas bija īstais lāsts, kas novārdzināja līdz ar miesu arī dvēseli. Turpretī cilvēki, kas devās uz karalauku apzināti, būdami vieglāk augu�i, neizturīgāki utt., fiziski gan cieta ne mazāk, drīzāk vairāk nekā vienkār�ie ierindnieki, toties garīgā ziņā jutās mierīgāki. Viņu dvēseles mieru mazāk ietekmēja nobrāztās kājas, neizturamais karstums un bezgalīgais nogurums. Nekad nebiju juties garīgi tik līdzsvarots, tik apmierināts ar sevi un iecietīgs pret dzīvi kā toreiz, kad pārdzīvoju �īs nedienas un gāju pretī lodēm, lai nogalinātu cilvēkus. Savādi un neticami izklausās sacītais, ta�u es rakstu tikai patiesību.
Lai nu būtu kā būdams, bet, kad citi krita pie zemes, es vēl turējos. Teku�ā iegādājos lielu ķirbja bla�ķi, kurā sagāja vismaz �etru pudeļu tiesa. Ceļā ne vienreiz vien atjaunoju tajā ūdens krājumu, pusi izdzēru pats, bet otru pusi piedāvāju kaimiņiem. Cilvēks soļo, turēdamies, cik spēka, bet tveice ņem virsroku: kājas sāk ļodzīties, ķermenis svārstīties kā piedzēru�am, var redzēt, ka zem putekļu kārtas tum�i pietvīkst seja, roka drud�aini �ņaudz �auteni. Malks ūdens uz brīdi gan atspirdzina, bet galu galā izvārgu�ais bez samaņas sabrūk uz cietā, putekļainā ceļa. �Dieniniek!� atskan aizsmaku�as balsis. Dieninieka pienākums � pievākt kritu�o sānis un palīdzēt tam, bet pats dieninieks nejūtas neko labāk par kritu�o � �osejas grāvji pilni ar �iem nelaimīgajiem... Fjodorovs un �itkovs, soļodami man blakus, cie�, kā visi, bet cen�as noturēties. Tveice viņus iespaido atbilsto�i ikviena raksturam, tikai a�gārnā veidā: Fjodorovs klusē, �ad tad smagi nopūzdamies, un pa reizei kā padomu lūgdamies, paceļ savas skaistās, bet tagad aiz putekļiem iekaisu�ās acis, tēvocis �itkovs spriedelē un lamājas.
� E, kā krīt! Durkli, velns, pievaldi! � viņ� sauc, atvairīdams krīto�ā zaldāta durkli, kas tikko neieduras ar savu smaili viņam acī. � Ak kungs, svētā dievmāte! Kāpēc tu liec mums tik daudz ciest? Ja nebūtu �ā ādas maucēja, es arī laikam neizturētu.
� Kur� ir ādas maucējs, tēvoc? � es uzprasu.
� Stābkapteinis Ņemcevs. �odien viņ� de�urants un velkas mums aiz muguras. Labāk turēties uz kājām, citādi tā apstrādās, ka nu! Nevienas veselas vietiņas ādā neatstās.
Es jau zināju, ka zaldāti pārtaisīju�i uzvārdu �Vencelis� par Ņemcevu. Iznāca gandrīz tas pats un reizē skanēja krieviskāk.
Izgāju no ierindas, jo pa ceļmalu bija mazliet vieglāka ie�ana � tik daudz neputināja un negrūstījās. Pa ce|malu soļoja daudzi, � grūtajā pārgājienā neviens nebēdāja par ierindas kārtību. Pamazām es atpaliku no rotas un nokļuvu kolonas astē.
Nomocījies, aizelsies un satraukts, mani panāca Vencelis.
� Kā jūtaties? � viņ� uzprasīja aizkritu�ā balsī.
� Paiesim nostāk. Esmu galīgi nomocījies.
� Vai nevēlaties ūdeni?
Viņ� kāri ieņēma no manas bla�ķes da�us prāvus guldzienus.
� Paldies. Kļuva vieglāk. Nu, tad ir gan laiciņ�!
Brīdi mēs soļojām klusēdami.
� Tātad jūs nepārgājāt vis pie Ivana Platonica?
� Nē, nepārgāju.
� Muļķība. Piedodiet par atklātību. Uz redzē�anos, � man jāturas kolonas astē. �o maigo radījumu krīt drusku par daudz.
Pagājis da�us soļus, atskatījos un ieraudzīju, ka Vencelis noliecies pie nokritu�a zaldāta un rausta to aiz pleca.
� Celies, nelieti! Celies!
Es vairs nepazinu savu izglītoto sarunu biedru. Viņ� bez mitas lamājās visrupjāķiem vārdiem. Zaldāts gulēja gandrīz bez samaņas, bet atvēra acis un bezcerīgi raudzījās satrakotajā oficierī. Viņa lūpas kaut ko �ukstēja.
� Celies! Tūdaļ celies aug�ā! Ā! Tu negribi? Tad �e tev, �e tev!
Vencelis ar sava zobena dzelzs maksti zvelēja un zvelēja pa nelaimīgā pleciem, kurus jau tā bija novārdzinājusi mugursoma un �autene. Es nenocietos un piegāju pie Venceļa.
� Pjotr Nikolajevi�!
� Celies!...
Roka vēlreiz pacēla zobenu sitienam. Es cie�i satvēru to.
� Dieva dēļ, Pjotr Nikolajevi�, lieciet viņu mierā!
Vencelis pagrieza satrakoto seju pret mani. Ar savām izvalbītajām acīm un sa�ķiebto muti viņ� izskatījās briesmīgs. Kā dzelts viņ� izrāva roku no manējās. Sagaidīju, ka viņ� uzbruks man par pārdro�ību (satvert oficieri aiz rokas tie�ām bija liela pārdro�ība), bet viņ� savaldījās.
� Paklausieties, Ivanov, nekad tā vairs nedariet! Ja manā vietā būtu bijis tāds rupj� tēviņ� kā, piemēram, ��urovs vai Timofejevs, jūs par savu joku dārgi samaksātu. Jūs nedrīkstat aizmirst, ka esat ierindnieks un ka jūs par tādu rīcību var bez liekām runām no�aut!
� Vienalga! Es nespēju noskatīties un neiejaukties.
� Tas dara godu jūsu maigajām jūtām. Bet jūs izrādāt tās nevietā... Vai var savādāk ar tādiem? (Viņa seja pauda nicinā�anu vai vēl vairāk � tā kā naidu.) Starp �iem desmitiem nokritu�o, kas valstās kā īstas bābas, varbūt tikai nedaudzi tie�ām pārguru�i. Es nerīkojos tā aiz cietsirdības � tādas man nav. Bet jāuztur kopība, disciplīna. Ja ar viņiem varētu parunāt, es runātu. Bet vārdi viņiem nav nekas. Viņi saprot tikai fizisku iespaido�anu.
Es nenoklausījos Venceli līdz beigām un steidzos panākt savu rotu, kas bija aizgājusi lielu gabalu uz priek�u. Pievienojos Fjodorovam un �itkovam tai brīdī, kad mūsu bataljonu novirzīja no �osejas tīrumā un mums pavēlēja apstāties.
� Par ko jūs, Mihaili�, ar �tābkapteini runājāt? � uzprasīja Fjodorovs, kad es, tikko paguvis nolikt �auteni, nespēkā nokritu viņam blakus.
� Runāja! � noņurdēja �itkovs. � Kas tā bija par runā�anu, tak saķēra viņu aiz rokas! Ai Ivanova kungs, piesargieties no Ņemceva! Neklausieties, ka viņ� ar jums labprāt runā, iekritīsiet viņa dēļ ne par �o, ne par to.
Vēlu vakarā mēs sasniedzām Fok�anus, izgājām caur neapgaismoto, kluso un putekļaino pilsētiņu un nokļuvām kaut kur klajā laukā. Dziļā tumsā kaut kā izvietoja bataljonus, un izvārgu�ie ļaudis aizmiga kā nosisti, gandrīz neviens negribēja ēst pievestās �pusdienas�. Zaldātu maltīte vienmēr ir �pusdienas�, vai nu agrā rītā, dienas vidū, vai naktī. Cauru nakti nāca klāt atpaliku�ie, bet ar rītausmu mēs jau atkal posāmies ceļā, mierinādami sevi, ka pēc �ī pārgājiena mums pie�ķirs atpūtas dienu.
Un atkal soļo rinda pēc rindas, atkal mugursoma �ņaudz pamiru�os plecus, atkal sūrst noberztās, satūku�ās kājas. Pirmajās desmit verstīs vēl neko daudz nejūt. īsais miega brīdis nevar izlīdzināt iepriek�ējās dienas piepūli, un vīri soļo pavisam apmiegoju�ies. Ceļā man gadījās iemigt tik dziļi, ka, apstājoties atpūsties, es �aubījos, vai tie�ām esam nostaigāju�i desmit verstis, un neatcerējos glu�i nekā no nostaigātā ceļa gabala. Tikai kolonām pirms apstā�anās pārkārtojoties, tu ar izbrīnu pamosties un nopriecājies, ka varēsi veselu stundu atpūsties, noņemt nastas, uzvārīt katliņā ūdeni, padzert tēju un brīvi pavalstīties. Līdzko �autenes saslietas un mugursomas noņemtas, vairums ļau�u steidz salasīt kurināmo � parasti sausus pērnās kukurūzas stiebrus. Zemē iedur divus durkļus, tiem pāri pārliek �autenes slauķi, bet uz slauķa pakar divus vai trīs katliņus. Sausie, �auganie stiebriņi deg gai�i un līksmi. Saliek tos vēja pusē, liesma apskauj apkūpēju-�os katliņus, un pēc desmit minūtēm ūdens jau burbuļo. Tēju iebēra tie�i katliņā, lai savārās, tad iznāca stipra, gandrīz melna dzira, kuru visbie�āk dzēra bez cukura, jo valdība, pie�ķirdama ļoti daudz tējas (to pat smēķēja, kad pietrūka tabakas), deva ļoti maz cukura. Tēju dzēra brīnum daudz: katliņ�, kurā ietilpa septiņas glāzes, bija parastā viena cilvēka porcija.
Var izlikties savādi, ka es tik daudz kavējos pie sīkumiem. Bet zaldāta kara gaitas ir tik grūtas, tik sūras, uz labāku nākotni tik maz izred�u, ka pat tēja vai līdzīgs sīkums sagādā viņam milzīgu prieku. Vajadzēja redzēt, ar kādu nopietnību iedegu�ie, vienkār�ie un skarbie zaldāti, tiklab jaunie, kā vecie � tiesa, vecāku par �etrdesmit gadiem starp mums tikpat kā nebija, � glu�i kā bērni bīdīja zem katliņiem sprungulī�us un stiebriņus, mācīdami cits citu:
� Ļutikov, pieliec vairāk gar to pusi! Tā!... Sāk... jau aizdegās. Tūlīt vārīsies.
Tēja un retumis aukstā vai lietainā laikā mēriņ� degvīna, tad vēl pīpe tabakas � tas viss zaldāta prieks, neieskaitot, protams, visu glābēju miegu, kad aprimst gan kaulu sāpes, gan domas par tum�o, baigo nākotni. Tabakai �ais priekos nebija mazā loma, tā stiprināja un uzmundrināja noguru�os nervus. Cie�i piebāzta pīpe da�kārt apstaigāja cilvēku desmit, līdz atgriezās pie īpa�nieka, kur� ievilka jfēdējo dūmu, izkratīja pelnus un svinīgi aizbāza pīpi aiz zābaka stulma. Atceros, cik apbēdināts jutos, kad kāds no draugiem pazaudēja manu pīpi, kuru biju iedevis viņam pakūpināt, un cik nelaimīgs un apkaunots viņ� jutās. It kā būtu izputinājis viņam uzticētu milzu bagātību.
Lielajā starpbrīdī (ap pusdienas laiku) mēs atpūtāmies pusotras stundas. Parasti pēc tējas visi raudzīja nosnausties. Nometnē iestājas klusums, vienīgi karoga sargs soļo turp un atpakaļ un neguļ arī viens otrs oficieris. Tā nu snaud, palicis mugursomu zem galvas. Jūties ne aizmidzis, ne nomodā, svelmīgā saule karsē seju un kaklu, mu�as neļauj īsti aizmigt. Sapņi jaucas ar īstenību: cik sen, kad dzīvoji pavisam citu dzīvi, un pusmiegā nu �ķiet, ka vajag tikai atmosties � un būsi atkal mājās, būsi parastajos apstākļos, un izzudīs �ī stepe, �ī kailā zeme ar ērk�ķiem zāles vietā, ar ne�ēlīgo sauli un sauso vēju, ar tūksto�iem savādi tērptu cilvēku baltos, apputēju�os kreklos un ā�os saslietām �autenēm. Viss �ķiet kā drūms, dīvains murgs.
� Ce-el-ties! � gari vilkdams un ļoti skaļā, bargā balsī komandē mūsu mazais, bārdainais bataljona komandieris majors Cernoglazovs.
Snaudā iegrimu�ais baltkreklaino vīru pūlis sakustas: krekstēdami un staipīdamies ļaudis ceļas aug�ā, uzkar plecos mugursomas un stājas rindās.
� Pie �autenēm!
Mēs paņemam katrs savu �aujamo. Vēl tagad labi atminos savu �auteni Nr. 18 635 ar tum�āku laidi nekā citām un ar garu ie�vīkājumu lakā. Vēl viena komanda� un bataljons izvērsdamies pagrie�as uz ceļu: Visiem pa priek�u ved komandiera zirgu, bēro ērzeli Barbaru; ērzelis staipa kaklu, gorās un kārpās, bet majors sēstas uz viņa tikai sevi�ķos gadījumos, parasti soļodams bataljona priek�galā vingrā kājnieka gaitā tūlīt aiz Barbara. Viņ� grib rādīt zaldātiem, ka arī priek�niecība �cen�as�, un tāpēc zaldāti viņu mīl. Viņ� vienmēr ir aukstasinīgs un mierīgs, nekad nejoko un nesmaida, rītos ceļas agrāk par visiem, bet gulēt iet pēdējais, ar ļaudīm ir savaldīgs, neatzīst si�anu un nekliedz bez jēgas. Visi atzīst � ja nebūtu majora, Vencelis nezin ko vēl izdarītu.
�odien karsts, bet ne tik svelmains kā vakar. Bez tam mēs tagad ejam nevis pa �oseju, bet gar dzelzceļu pa �auru, zāļainu taciņu. Putekļu nekādu; parādās mākoņi, un, skat, nopil pa retai, bet lielai lāsei. Mēs raugāmies debesīs, izstiepjam rokas un pārbaudām, vai nelīst. Pat vakarējie atpalicēji atspirgu�i � nav vairs tālu jāiet, pavisam kādas desmit verstis, un pēc tam gaidāma lielā atpūta, kas ilgs nevis vienu īsu nakti, bet nakti, veselu dienu un vēl vienu nakti. Ļaudīm aiz prieka rodas vēlē�anās dziedāt; atskan Fjodorova dzidrā balss, viņ� uzņem ievērojamo
Pie Poltavas bij lielā kauja ...
Nodziedājis, ka �lode, neliete, ieķērusies caram platmalē�, Fjodorovs uzvilka tuk�o un nepieklājīgo, bet zaldātu vidū vispopulārāko dziesmu par to, ka reiz kāda Liza me�ā atradusi melnu vaboli un kas pēc tam noticis. Lizai sekoja vēsturiskā dziesma par Pēteri, kuru aizsauku�i uz senātu, un beidzot atskanēja pa�sacerētā pulka dziesma:
Ieradās tad baltais cars, Aleksandra augstais kungs, Jūs nu, pui�i, turieties, caram godu parādiet! Mēs ar rādījām, ko pratām, pateicību nopelnījām.
Bataljona komandieris Cernoglazovs, mūsu kungs, Ne viņ� gulēja, ne snauda, bataljonu apmācīja, Zirgā lepni sēdēdams, citus neievērodams.
Un tā tālāk, pantu piecdesmit.
� Fjodorov, � reiz ievaicājos, � kāpēc jūs dziedat tādas muļķības kā par Lizu?
Es minēju vēl da�as tikpat nejēdzīgas dziesmas, kas bija tik ciniskas, ka pat cinisms galu galā pārvērtās tuk�ā bezsatura skaņu jūklī.
� Tā nu iegājies, Vladimir Mihaili�. Un vai tad tā kāda dziesma? Tikai klaigā�ana, tā sakot, plau�u vingrinājums ... Vieglāk arī soļot.
Kad nogura dziedātāji, sāka muzikanti. Spēcīgā, vienmērīgā un jautrā mar�a pavadībā bija daudz vieglāk iet. Visi, pat izvārgu�ie, saslējās un soļoja vingri un priek�zīmīgi, tā ka bataljonu nevarēja vairs ne pazīt. Atceros, ka reiz mēs, mūzikai skanot, nosoļojām se�as verstis vienā stundā, nemaz nejauzdami noguruma, bet, kad nomocītie muzikanti beidza spēlēt, jūsma uzreiz izgaisa, es jutu, ka aiz nespēka tūliņ gāzī�os gar zemi, un būtu arī nogāzies, ja, par laimi, tai brīdī ne-izziņotu apstā�anos atpūtai.
Verstis piecas pēc īsās atpūtas piedzīvojām klizmu. Soļojām pa kādas upītes ieleju; vienā pusē pacēlās kalni, pa otru aizvijās dzelzceļa uzbērums. Iepriek�ējie lieti bija applūdināju�i ieleju, izveidodami asis trīsdesmit� platu ezeriņu. Dzelzceļa uzbērums pacēlās virs �ī ezeriņa kā dambis, pa kuru mums tagad bija jāiet. Dzelzceļa sargs palaida garām pirmo bataljonu, kas laimīgi nokļuva viņpus ezeriņa, bet mums viņ� paziņoja, ka pēc piecām minūtēm ie�ot vilciens, tāpēc jā-uzgaidot. Mēs apstājāmies, un, tikko bijām saslēju�i �autenes, ceļa pagriezienā parādījās brigādes ģenerāļa kale�a.
Mūsu brigādes ģenerālis bija bra�s vīrs. Tādu balsi kā viņam nekad neesmu dzirdējis ne uz operas skatuves, ne arhiereju koros. Viņa bass tricināja gaisu kā bazūnes dārdoņa un lielais, tuklais stāvs ar apaļo, iesarkano galvu un kuplo, zilganpelēko, vējā plīvojo�o vaigubārdu, ar biezajām, melnajām uzacīm virs mazajām, ugunīgajām acīm � viss �ķita varen impozants, sevi�ķi, kad viņ�, zirgā sēdēdams, komandēja brigādi. Reiz Hodinkas laukumā Maskavā kādā parādē viņ� bija komandējis tik aizrautīgi, tik kareivīgi, ka ārkārtīgi sajūsminājis pavecu sīkpilsoni, kas atradies skatītāju drūzmā. Sīkpilsonis iesaucies:
� Di�malacis! Tādu mums tikai vajag!
Palama �di�malacis� pielipa ģenerālim uz visiem laikiem.
Viņ� sapņoja par varoņdarbiem. Karagājienā vadāja līdz vairākus kara vēstures sējumus un sarunās ar oficieriem pastāvīgi kritizēja Napoleona kampaņas. Par visu to es, protams, zināju tikai pēc nostāstiem, jo redzēt redzēju viņu ļoti reti � parasti pārgājienos viņ� savā lepnajā trijjūgā kale�ā aizdrāzās tikai garām un apmetās naktsmāju punktos, kur mitinājās atsevi�ķā dzīvoklī līdz vēlam rītam, bet nāko�ajā dienā atkal drāzās mums garām. Zaldāti arvien vēroja viņa sejas sarkanuma pakāpi un vairāk vai mazāk jūtamo aizsmakumu, kad viņ� pērkonīgi mums uzsauca:
� Sveiki, starobeļskie�i! *
� Esiet sveiks, jūsu ekselence! � kareivji atbildēja, piebilzdami klusāk:
� Di�malacis brauc paģiras lāpīt.
Da�reiz ģenerālis pabrauca garām bez tra�iem, bet gadījās, ka viņ�, pērkonīgi brēkdams, ņēmās strostēt vienu otru rotas komandieri.
Pamanījis apstādināto bataljonu, ģenerālis pielaida mums klāt un izlēca no kale�as tik veikli, cik vien atļāva tuklums. Majors ātri pagāja tam pretī.
� Kas noticis? Kāpēc apstājāties? Kas atļāva?
� Ekselence, ceļ� pārplūdis, bet pa uzbērumu nupat jānāk vilcienam.
� Ceļ� pārplūdis? Vilciens? Muļķības! Jūs izlutināt kareivjus! Jūs padarīsiet viņus par bābām! Bez pavēles apstāties nedrīkst! Es jūs, godājamais kungs, arestā...
� Ekselence ...
� Nerunāt pretī!
Ģenerālis bargi pabolīja acis un ieraudzīja citu upurjēru.
� Kas tas? Kāpēc otrās strēlnieku rotas komandieris nav savā vietā? �tābkapteini Vencel, panāciet �urp!
Vencelis piegāja. Un nu sākās. Es dzirdēju, ka Vencelis, balsi paceldams, mēģināja ģenerālim atbildēt, bet di�malacis viņu pārkliedza, un varēja tikai nojaust, ka Vencelis kaut ko pateicis bez pienācīgas godbijības.
� Acīs lēkt? Runāt rupjības? � ģenerālis dārdināja. � Klusu! Atņemt viņam zobenu! Arestā pie naudas kastes. Par brīdinājumu citiem... Peļķes nobiju�ies! ... Zēni, man pakaļ! Pēc Suvorova parauga!
Ģenerālis ātri, bet neveikli, kā cilvēks, kas ilgi sēdējis pajūgā, pagāja garām bataljonam pie ūdens.
� Man pakaļ, zēni! Pēc Suvorova parauga! � viņ� atkārtoja un iebrida ar saviem lakādas zābakiem peļķē. Majors ar niknu izteiksmi sejā atskatījās atpakaļ un iebrida reizē ar ģenerāli. Bataljons viņiem sekoja. Ūdens sākumā sniedzās līdz ceļiem, tad līdz jostas vietai un vēl augstāk. Lielā auguma ģenerālim tas nebija nekas, bet mazais majors jau sāka cilāt rokas. Zaldāti kā aitu bars, kuru dzen pār upi, grima izmiek�ķētajos dubļos, grūstījās, grozījās, lūkoja izraut kājas no muklāja. Rotu komandieri un bataljona adjutants, būdami zirgos, varēja viegli pārjāt, bet, sekodami ģenerāļa paraugam, nokāpa zemē un, vezdami zirgus pavadā, iebrida simtiem zaldātu kāju sakultajā ūdenī. Mūsu rota � visgarākie vīri bataljonā � pārbrida diezgan viegli, bet mums līdzās ejo�ā astotā rota, kuras vīru augums nepārsniedza 2 ar�īnas un 4 ver�okus, iegrima ūdenī gandrīz līdz ausīm. Da�i pat aizrijās un sāka ķerstīties gar mums pēc glābiņa. Mazs zaldātiņ� � �igāns, bālu seju un melnām, ieplestām acīm � pameta �auteni un apķērās ar abām rokām tēvocim Zitkovam ap kaklu. �igānam par laimi, kāds vēl laikā uztvēra kroņa ieroci, citādi tas būtu nogrimis. Pēc asīm desmit peļķe kļuva seklāka, un, briesmām beidzoties, visi grūstīdamies un lamādamies centās ātrāk tikt no ūdens ārā. Mūsējie smējās, bet astotās rotas vīreļiem smiekli nenāca ne prātā � daudziem sejas bija kļuvu�as glu�i zilas ne tikai aiz aukstuma vien. No mugurpuses mācās virsū strēlnieki.
� Ķipari, lieniet ātrāk ārā, noslīksiet! � viņi brēca.
� Zināms, ka var noslīkt, � atsaucās astotajā rotā. � Kas viņam, tikai bārdu samērcējis. Varonis atradies! Tā visu pulku var noslīcināt.
� Tu varēji ietupties manā katliņā, sausu būtu pārnesis.
� Neienāca, draudziņ, prātā, � uz zobgalību labsirdīgi atbildēja mazs zaldātiņ�.
Sīs jezgas vaininieks jau bija paguvis izbrist no dubļaines un cēli nostājās sausumā, raudzīdamies, kā ļau�u masa ķepurojas pa ūdeni. Viņ� bija izmircis līdz pēdējai vīlītei un tie�ām samērcējis arī garo vaigubārdu. Ūdens tecēja no viņa straumītēm, un zābaku lakotie stulmi bija piepūtusies, pilni ūdens, bet viņ� vel arvien brēca, skubinādams zaldātus:
� Uz priek�u, zēni! Pēc Suvorova parauga!
Samirku�ie oficieri īgni pulcējās ap viņu. Starp tiem bija arī Vencelis � ar saviebtu seju, jau bez zobena. Pa to starpu ģenerāla ku�ieris, paiedamies gar ezeriņu un pabakstījis ūdenī ar pātagas kātu, uzkāpa atkal uz sē�as un pārbrauca lielo peļķi pa citu, seklāku vietu, kur ūdens tikko sniedzās līdz kale�as asīm.
� Redziet, ekselence, kur vajadzēja brist, � mierīgi noteica majors. � Vai atļausiet ļaudīm ap�āvēties?
� Protams, protams, Sergej Nikolajevi�, � jau glu�i rāmi atbildēja ģenerālis: aukstais ūdens bija atvēsinājis viņa dedzību. Viņ� iekāpa kale�ā un apsēdās, bet tad uzsprāga kājās un vēlreiz nobrēca savā varenajā balsī:
� Paldies, starobeļskie�i! Mala�i!
� Prieks censties, jūsu ekselence! � skaļi cits caur citu atkliedza kareivji.
Un samirku�ais ģenerālis aizbrauca uz priek�u.
Saule stāvēja vēl augstu, ko iet atlika vairs tikai piecas verstis. Majors sarīkoja mazu atpūtu. Mēs izģērbāmies, uzkūrām uguni, ap�āvējām drēbes, zābakus, somas un patronkārbas un pēc da�ām stundām turpinājām ceļu, izpeldē�anos atcerēdamies jau ar smiekliem.
� Bet Vencelim di�malacis uzlika arestu, � noteica Fjodorovs.
� Nekas, lai pastāv divi dienas pie naudas lādes, � atbildēja kāds no strēlnieku rotas.
� Kas tev tur par labumu?
� Man, vai? Ne tikai man, bet visai rotai vieglāk. Kaut jel divi dienas elpu atvilksim. Nav vairs izturams � tāds man tas labums.
� Cieties, kazak, būsi atamans!
� Ciesties vajag, bet atamans būsi varbūt citā saulē, kad turki no�aus, � iebilda �itkovs pa paradumam drūmā balsī.
� Tēvocīt, neturiet tik bēdīgu prātu. Padomājiet vien: mēs esam ap�āvēju�ies un sausā ejam kājām, bet di�malacis izmircis brauc ratos, � aizrādīja Fjodorovs, un visapkārt atskanēja smiekli.
' Mēs tagad visu laiku soļojām gar dzelzceļu; ļau�u, zirgu un mantu pārpildītie vilcieni cits pēc cita pabrauca mums garām. Zaldāti skaudīgi noskatīja aizripojo�os pre�u vagonus, kuru vaļējās durvīs rēgojās zirgu galvas.
� Skat, kāds gods zirgiem! Bet mums jākājo.
� Zirgs ir muļķis, neizturētu, � noprātoja Vasilijs Kārpies. � Bet tādēļ jau tu esi cilvēks, lai pats par sevi parūpētos.
Kādudien atpūtas laikā pie priek�niecības atauļoja kazaks ar svarīgu ziņu. Mums lika piecelties un sarindoties tāpat baltajos kreklos, bez somām un iero�iem. Neviens nezināja, ko tas nozīmē. Oficieri pārlūkoja ļaudis. Vencelis pa paradumam kliedza un lamājās, raustīdams aiz nepareizi apjoztajām siksnām, un dunc-kādams pavēlēja sakārtot kreklus. Mūs izvirzīja gar dzelzceļa uzbērumu, un pēc diezgan ilgas kārto�anās pulks nostājās divās garās rindās. Balto kreklu līnija aizstiepās vai veselu versti.
� Zēni! � atskanēja majora balss. � Cars imperators brauks garām.
Mēs sākām gaidīt caru. Mūsu divīzija bija diezgan provinciāla, tā atradās tālu tiklab no Pēterburgas, kā no Maskavas. Starp zaldātiem labi ja desmitā daļa bija redzēju�i caru, un visi nu ar nepacietību gaidīja viņa vilcienu. Pagāja pusstunda, bet vilciens nenāca. Ļaudīm atļāva piesēsties. Sākās pārrunas un nostāsti.
� Vai apstāsies? � kāds ievaicājās.
� Gaidi vien! Kā tad lai katram pulkam apstātos? Paskatīsies uz mums pa lodziņu � arī labi.
� Un kā lai viņu pazīst? Tur būs ap viņu ģenerāļu, ka biezs.
� Es pazī�u. Aizpērn redzēju viņu Hodinkos, rau, tik tuvu.
Stāstītājs izstiepa roku, lai parādītu, cik tuvu viņ� redzējis caru.
Beidzot pēc divu stundu gaidī�anas tālumā parādījās dūmu vītnīte. Pulks piecēlās un izlīdzinājās. Papriek� nobrauca garām vilciens ar cara kalpotājiem un virtuvi. Pavāri un pavārēni baltām cepurītēm galvās raudzījās uz mums pa vagona logiem un nezin kāpēc smējās. Pāris simtu asu atstatumā sekoja cara vilciens. Ma�īnists, pamanījis izvērsto pulku, samazināja gaitu, un vagoni, gausi klabēdami, paslīdēja gar skatītāju acīm, kas kāri vērās vagonu logos. Bet visiem logiem bija aizvilkti priek�kari, vienīgie cilvēki, kurus mēs pamanījām, bija kazaks un oficieris uz pēdējā vagona platformas. Mēs noskatījāmies uz aizejo�o vilcienu, kas attālinājās arvien ātrāk, pastāvējām vēl minūtes trīs un atgriezāmies nometnē. Zaldāti jutās vīlu�ies un neslēpa savu sarūgtinājumu.
� Diezin kad vairs viņu redzēsim!
Ta�u redzējām diezgan drīz. Pirms Ploe�tas mums paziņoja, ka �ai pilsētā cars pieņem�ot mūsu parādi.
Mēs nodefilējām viņa priek�ā, kādi bijām: tais pa�os baltajos, bet netīrajos kreklos, tais pa�ās biksēs, tais pa�os novalkātajos un apputēju�ajos zābakos un vēl bezjēdzīgi apkrāvu�ies ar tām pa�ām smagajām mugursomām, sausiņu kulēm un auklā pakārtajām pudelēm. Zaldātos nebija nekā cēla, nekā bra�a un varonīga, viņi atgādināja vienkār�us zemniekus, tikai �autenes un patronu kārbas liecināja, ka �ie zemnieki sadomāju�i iet karā. Mūs sakārtoja �aurā kolonā pa �etri cilvēki rindā, citādi nevarēja tikt uz priek�u pa �aurajām pilsētas ielām. Es soļoju malā, cenzdamies neizlēkt no kopsoļa un turēties rindā, pie tam domāju: ja valdnieks ar savu svītu atradīsies manā pusē, tad man iznāks soļot ļoti tuvu viņam garām. Paskatījies uz �itkovu, kas soļoja man blakus, es pamanīju viņa vienmēr stingrajā un drūmajā sejā dziļu satraukumu, kas tūlīt pielipa arī man un lika sirdij pukstēt straujāk. Un man pēk�ņi �ķita, ka no tā, ar kādām acīm cars paskatīsies uz mums, varbūt ir atkarīgs mūsu visu liktenis. Līdzīgu satraukumu es izjutu vēlāk, kad pirmoreiz bija jāiet pretī lodēm.
Vīri paātrināja gaitu, soļi kļuva platāki, gājiens brīvāks un vingrāks. Man vairs nevajadzēja pielaikoties kopējai taktij: nogurums bija pazudis. �ķita, ka pieaugu�i spārni, kas nestin nes uz priek�u � turp, kur dārdēja mūzika un skanēja nepārtraukti �urā� saucieni. Neatceros ielas, pa kurām gājām, neatminos, vai ielās stāvēja ļaudis un raudzījās uz mums, � atceros tikai, ka jutu neparastu satraukumu un reizē apzinājos, cik briesmīgs spēks ir masai, pie kuras piederēju arī es un kura mani rāva uz priek�u. Jutu, ka �ai masai nav nekas neiespējams, ka straume, kura nesa mani_ un kuras sastāvdaļa es biju, nepazīst preti�ķību, ka tā visu salauzīs, visu samīs un iznīcinās. Un ikviens no mums ticēja, ka tas, kuram garām plūda �ī straume, var ar vienu vārdu, ar vienu rokas mājienu pārmainīt straumes virzienu, pagriezt to atpakaļ vai triekt par jaunu pret visdrausmīgākajiem �ķēr�ļiem, un ikviens gribēja atrast �ā viena cilvēka vārdos un viņa rokas mājienā to nezināmo, kas dzina mūs nāvē. �Tu vadi mūs,� mēs visi domājām, �tev mēs atdodam savu dzīvību; raugies uz mums un esi mierīgs � mēs esam gatavi mirt.�
Un viņ� zināja, ka mēs patiesi esam gatavi mirt. Viņ� redzēja varenas, savā gaitā nesalau�amas cilvēku rindas, kas gandrīz skrie�us plūda viņam garām, viņ� redzēja savas nabadzīgās zemes vienkār�os, trūcīgi ģērbtos karavīrus. Viņ� juta, ka tie visi iet pretī nāvei mierīgi, nebaiļodamies par atbildību. Viņ� sēdēja pelēkā zirgā, kas stāvēja nekustīgi, vienīgi smailēdams ausis mūzikas un neprātīgo sajūsmas kliedzienu troksnī. Caru ielenca grezna svīta, bet es no �ī lepnā jātnieku pulka atceros vienu vienīgu cilvēku uz pelēka zirga vienkār�ā mundierī, ar baltu cepuri galvā. Atceros bālu, gurdenu seju, kurā atspoguļojās uzņemtās atbildības smagums. Atceros vēl, ka pa viņa seju ritēja asaras un gai�ām, mirdzo�ām lāsēm krita uz tum�ā mundiera; atceros arī, kā drebēja viņa rokas, turot pavadu, kā lūpas viņam raustījās, kad viņ� sveica tūksto�iem bojā ejai nolemto dzīvības, par kurām viņ� raudāja. Tas viss parādījās un nozuda kā zibens apgaismojumā, kad es, aizelsdamies nevis no steigas, bet no me�onīgās, nevaldāmās jūsmas, skrēju viņam garām ar augstu paceltu �auteni vienā rokā, bet otrā vicinādams cepuri un visā kaklā kliegdams �urā�, ko gan lielajā troksnī pats nemaz nedzirdēju.
Tas viss pazibēja un nozuda. Putekļainas, saules svelmes pielietas ielas; uztraukuma un versti garās straujās soļo�anas, gandrīz vai skrējiena nomocītie zal-dati, kas tagad zaudēja pēdējos spēkus aiz slāpēm, oficieru saucieni, lai ietur kopsoli un ierindu, � tas bija viss, ko es redzēju un dzirdēju piecas minūtes pēc tam. Kad nogājām vēl da�as verstis pa tveicīgo pilsētu un sasniedzām ganības, kur mums bija norādīta atpūtas vieta, es nokritu pie zemes galīgi salauzts miesīgi un garīgi.
Grūtie pārgājieni, putekļi, tveice, līdz asinīm noberztās kājas, nogurums, īsie atpūtas brī�i dienā, nāves miegs naktī, ienīstie raga pūtieni, kas lika celties jau mazā gaismiņā. Un visgarām lauki, kuri nemaz neatgādināja dzimtos laukus un kuros viļņoja kuplā, zaļā kukurūza ar savām garajām, �auksto�ajām, zīdainajām lapām vai leknie kvie�i, kas vietām sāka jau dzeltēt.
Vienas un tās pa�as sejas, tā pati pulka dzīve, tās pa�as sarunas un stāsti par mājām, par atpūtu guberņas pilsētā, par oficieriem.
Par nākotni runāja reti un nelabprāt. Kāpēc jāiet karā, to zināja visai neskaidri, kaut gan karavīri, sagatavoju�ies gājienam, pusgadu bija nostāvēju�i Ki�iņe-vas apkaimē. Pa to laiku varēja ļaudīm, izskaidrot paredzamā kara nozīmi, bet laikam atzina par lieku tādu izskaidro�anu. Atceros, reiz kāds zaldāts man uzprasīja:
� Kas ir, Vladimir Mihaili�, vai drīz sasniegsim buhāru zemi?
Nodomāju, ka esmu pārklausījies, bet, kad viņ� atkārtoja jautājumu, es atbildēju, ka buhāru zeme atrodas aiz divām jūrām, ka līdz turienei ap �etri tūksto�i verstu un ka diezin vai kādreiz �o zemi redzēsim.
� Nē, Mihaili�, jūs �oreiz runājat aplam. Man rakstvedis pats stāstīja. Pāriesim Donavu, viņ� teica, un tūlīt būs buhāru zeme.
� Ne jau buhāru, bet bulgāru! � es iesaucos.
� Bugāru vai buhāru, kā nu kur� izrunā. Vai nav vienalga?
Un viņ� neapmierināts apklusa.
Mēs zinājām vienīgi to, ka ejam kaut turkus, kas daudz asiņu izlēju�i. Bet pārmācīt mēs viņus gribējām ne tik daudz par �īm nezin kam izlietajām asinīm, bet visvairāk tāpēc, ka viņi satrauku�i cilvēkiem prātus un sagādājusi mums bezgalīgās ceļa grūtības (cik tūksto�u verstu jau dzenamies pēc �iem pagāniem!), ka viņu dēļ �biļetniekiem� vajadzēja pamest mājas un ģimeni un līdz ar visiem iet pretī lodēm un bumbām. Turkus iedomājās kā dumpiniekus vai nemierniekus, kuri jāsakauj un jāsavalda.
Daudz vairāk nekā ar karu mēs noņēmāmies ar savām iek�ējām � pulka, bataljona un rotas darī�anām. Mūsu rotā bija klusu un mierīgi, bet strēlnieku stāvoklis kļuva jo dienas Jaunāks. Vencelis nerimās, slēptais sa�utums arvien auga, un kāds gadījums, kuru vēl tagad, pēc pieciem gadiem, nespēju atcerēties bez dziļa satraukuma, �o sa�utumu sakāpināja līdz īstam naidam.
Mēs nule bijām izgāju�i cauri kādai pilsētai un apmetu�ies pļavās, kur jau bija novietojies mums pa priek�u ejo�ais pirmais pulks. Vietiņa bija teicama: vienā pusē upe, otrā veca, izkopta ozolu birzs, laikam pilsētnieku atpūtas vieta. Bija silts, patīkams vakars, saule jau tuvojās rietam. Pulks apstājās un saslēja �autenes. Mēs ar Zitkovu steidzāmies uzcelt telti: es turēju audekla malu, bet �itkovs ar pagali dzina zemē mietiņus.
� Pievelc, pievelc, Mihaili�! (Viņ� nesen bija sācis uzrunāt mani ar �tu�.) Tā, tā!
�ai brīdī mums aiz muguras atskanēja savāda vienmērīga plauk�ķē�ana. Es atskatījos.
Strēlnieku rota stāvēja ierindā. Vencelis, aizsmaku�ā balsī kaut ko kliegdams, sita kādam zaldātam pa seju. Bāls kā līķis, �auteni neizlaizdams un neuzdro�inādamies vairīties no sitieniem, zaldāts tikai drebēja pie visas miesas. Venceļa kārnais, nelielais augums pēc katra sitiena nolīgojās, viņ� sita ar abām rokām � te pa labo, te pa kreiso vaigu. Visi klusēja, bija dzirdami tikai sitienu plīk�ķi un satrakotā komandiera aizsmaku�ā murdoņa. Man sametās tum�s acīs, un es negribot saslējos. �itkovs laikam saprata manu kustību un ar visu spēku parāva audeklu.
� Turi, velns, kā tāds bez nagiem! � viņ� iebrēcās un sāka lamāt mani visnegantākajiem vārdiem. � Vai pirksti nopuju�i? Ko skaties? Neesi redzējis?
Sitieni bira cits pēc cita. Zaldāta virslūpa un zods bija asinīs. Beidzot viņ� nokrita zemē. Vencelis novērsās, pārlaida acis pār rotu un nokliedza:
� Ja vēl kāds iedro�ināsies ierindā smēķēt, piekau�u vēl pamatīgāk! Aizvākt viņu, nomazgāt purnu un noguldīt teltī. Lai guļ! �autenes sasliet! � viņ� vēl nokomandēja rotu.
Rokas viņam trīcēja, tās bija sarkanas, uztūku�as un asiņainas. Viņ� izņēma kabatas lakatiņu, apslaucīja asiņainās rokas un devās projām, garām zaldātiem, kas tobrīd, drūmi klusēdami, slēja �autenes. Pēc tam da�i, klusām aprunāju�ies savā starpā, piegāja pie sasistā un pacēla to. Vencelis gāja izmocītā, nedro�ā gaitā; viņ� bija bāls, acis kvēloja; pēc sejas muskuļu kustībām varēja redzēt, ka viņ� grie� zobus. Iedams mums garām, viņ� sastapās ar manu neatlaidīgo skatienu; viņa plānās lūpas savilkās nedabiskā, izsmejo�ā smīnā, sevī kaut ko no�ukstējis, viņ� gāja tālāk.
� Asinssūcējs, � naidīgi noteica �itkovs. � Un tu, kundziņ? Kam tev tur jābā� savs deguns? Gribi, lai no�auj? Pagaidi vien, gan viņ� saņems, ko pelnījis.
� Sūdzēties? � es uzprasīju. � Bet kam?
� Sūdzēties ne. Bet gan redzēsim karalaukā.
Viņ� noņurdēja kaut ko, it kā pats sev. Es baidījos viņu saprast. Fjodorovs, kur� bija paguvis pamaisīties starp strēlniekiem un izpētīt, kas īsti bijis, atgriezās pie mums.
� Spīdzina cilvēkus par niekiem, � viņ� stāstīja. � �is pats zaldātiņ�, Matju�kins, gājienā smēķējis. Kad apstāju�ies, viņ� nolaidis �auteni pie kājas, bet, kā par postu, aizmirsis smēķi nosviest, tas palicis viņam pirkstos, un Vencelis to ievērojis.
� Zvērs! � Fjodorovs skumji nopūtās un apgūlās jau sakārtotajā teltī. � Bet smēķis bija apdzisis, tāpēc jau, nabadziņ�, aizmirsa to pirkstos.
Pēc da�ām dienām mēs sasniedzām Aleksandriju, kur bija sapulcināts ļoti daudz karaspēka. Pārgāju�i augstu kalnu, mēs ieraudzījām pla�u līdzenumu ar baltām teltīm un melniem cilvēku stāviem, ar garām zirgu sietnēm un �ur tur vizo�ām vara lielgabalu rindām, ar zaļām lafetēm un munīcijas kastēm. Pilsētas ielās bariem klejoja oficieri un zaldāti.
Pa neērto un netīro viesnīcu atvērtajiem logiem plūda gan �ēlabaina, gan nebēdīga ungāru mūzika, kurai piebiedrojās trauku �ķindoņa un trok�ņainas sarunas. Veikali bija pārpildīti ar krievu pircējiem. Mūsu zaldāti, vācie�i un ebreji, nesaprazdami cits citu, skali klaigāja; ik uz sola strīdējās par krievu papīra rubja kursu.
� Ko tu man �dou ga/agan�1, melnais velns? Dod desmit kapeikas! E tu,
� Tpi tu, zēni, kas par tautu! Popi tā kā būtu mūsu, baznīcas arī mūsu, bet jēgas viņiem nav nekādas. Gribi sudraba rubli? � zaldāts visā kaklā kliedza rumāņu tirgotājam, turēdams rokā kreklu.
� Par kreklu?
Viņ� izņem monētu, parāda to, un veikals nodarīts abiem par apmierinājumu.
� Paiet nost, paiet nost, Jautiņi, ģenerālis nāk!
Jauns, slaids ģenerālis �vītīgos svārkos, garos zābakos un ar siksnā pakārtu pletni ātri aiziet pa ielu. Viņam da�us soļus nopakaj seko raitnieks, maza auguma aziāts krāsainā halātā un �almā, ar milzu zobenu un revolveri pie sāniem. Lepni pacēlis galvu un vienaldzīgi jautri raudzīdamies zaldātos, kas sveicinādami grie� ceju, ģenerālis ieiet viesnīcā. �eit kaktiņā esam apmetu�ies arī mēs ar Ivanu Platoni�u un Stebeļ-kovu un ēdam vietējo ēsmu � gaļu ar sarkanajiem pipariem. Netīrā istaba pieblīvēta galdiņiem un pilna ļau�u. Trauku �ķindoņai, korķu pauk�ķiem, iereibu�o un neiereibu�o balsīm � visiem trok�ņiem paceļas pāri orķestris, kas novietojies tādā kā ni�ā ar sarkaniem priek�kariem. Muzikantu ir pieci: divas vijoles zāģē kā trakas, violon�ells piebalso mīkstā, vienmuļā tonī, kontrabass kauc, ta�u visi �ie instrumenti ir tikai piektā instrumenta fons. Sprogains, melnīgsnējs ungārs, gandrīz vai zēns, sē� pārējiem priek�ā, aiz platās samta kamzoļa apkakles viņam aizbāzts savāds priek�mets � senlaicīga stabule, kādas redzam attēlos Panam un fauniem. Stabule izskatās kā vairāki rindā salikti da�āda garuma koka stobriņi ar vaļējo galu pret pūtēja lūpām. Ungārs, grozīdams galvu gan uz vienu, gan uz otru pusi, pū� �ai stobriņā un izvilina spēcīgas, melodiskas skaņas, kas neatgādina ne flautu, ne klarneti. Grūtākās un sare�ģītākās pasā�as viņ� veic, kratīdams un visādi grozīdams galvu, un viņa melnie, taukainie mati palec gaisā un krīt atpakaļ uz pieres; seja viņam sarkana un nosvīdusi, kakla dzīslas uztūku�as. Var redzēt, ka viņam nav viegli... Da�ādo stīgu instrumentu pavadībā stabules skaņas �ķita sevi�ķi spēcīgas un dīvaini skaistas.
Ģenerālis apsēdās pie viņam pazīstamo oficieru galda, paklanījās visiem, kas bija piecēlu�ies, viņam ienākot, � arī zaldātiem, un spēcīgā balsī noteica: �Sēdieties, kungi!� Mēs klusēdami beidzām pusdienot; Ivans Platoni�s lika pasniegt rumāņu sarkanvīnu un pēc otrās pudeles, kad viņa seja atplauka, bet vaigi un deguns sāka spīdēt, pagriezās pret mani:
� Jaunekli, sakiet man... Atceraties lielo pārgājienu?
� Atceros, Ivan Platonic.
� Jūs toreiz izrunājāties ar Venceli?
� Izrunājos.
� Jūs satvērāt viņu aiz rokas? � kapteinis turpināja pārspīlēti nopietnā tonī, un, kad es atbildēju, ka tie�ām satvēru, viņ� dziļi un stiepti nopūtās un nemierīgi sāka mirk�ķināt acis.
� Nebija labi... Muļķīgi darījāt! Redzat, negribu izteikt jums rājienu. Jūs domājāt labi... tas ir, rīkojāties pret disciplīnu... Velns, ko es muldu! Atvainojiet mani...
Viņ� apklusa un, raudzīdamies grīdā, smagi dvesa. Arī es klusēju, līdz beidzot Ivans Platoni�s izdzēra vēl pusglāzes vīna un uzplīk�ķināja man uz ceļa.
� Apsoliet man, ka nekad vairs tā nedarīsiet. Es saprotu... Nepieradu�am grūti. Nu, ko jūs viņam padarīsiet? Glu�i kā traks suns �is Vencelis. Redziet, kā tas ir...
Ivans Platoni�s, �ķiet, nevarēja atrast vārdus, vēl labu brīdi klusēja un tad atkal pacēla glāzi.
� Tas ir, redzat... Viņ� patiesībā ir labs cilvēks. Tas viņam tikai tāds untums, velns viņu zina! Jūs pats redzējāt, arī es nesen iebukņīju zaldātu. Bet lēnā garā. Ko lai dara, kad muļķis, koka gabals, nesaprot savu ne�petnību ... Es tad nu, Vladimir Mihaili�, kā tēvs. Dieva vārds, bez naida, kaut gan da�reiz iekaistu. Bet Vencelis � par sistēmu pārvērtis... Ei, tu! � kapteinis uzsauca rumāņu sulainim, �
� Nu, � lēni novilka Stebeļkovs, � kur� maigs cilvēks tā kausies!
� Ja jūs zinātu, Ivan Platonic, kā jūsu maigais cilvēks nesen uzvedās!
Un es izstāstīju kapteinim, kā Vencelis sita zaldātu par smēķi.
� Redz nu, tā viņ� vienmēr! � Ivans Platoni�s sarkdams un pūzdams piekrita un tad turpināja. � Bet zvērs viņ� nav. Kura ļaudis vislabāk paēdināti? Venceļa. Kuram tie labāk apmācīti? Vencelim. Kuram gandrīz tikpat kā nav sodīto? Kur� nekad nenodod tiesai, varbūt vienīgi gadījumā, kad cilvēks izdarījis pārāk lielu neģēlību? Atkal tas ir Vencelis. Nudien, ja viņam nebūtu �īs sasodītās vājības, zaldāti viņu uz rokām nēsātu.
� Vai jūs esat runājis ar viņu par �o jautājumu?
� Esmu runājis un strīdējies desmitiem rei�u. Bet ko viņam var padarīt? �Armijā tāpat kā milicijā,� viņ� atbild. Visādas muļķīgas frāzes izdomā. �Kar� vispār,� viņ� saka, �ir tāda ne�ēlība, ka manējā pret to būs tikai piliens jūrā. Viņi ta�u atrodas uz pārāk zemas attīstības pakāpes.� Ar vārdu sakot, velns viņu zina, ko tas nozīmē. Bet citādi viņ� ir jauks cilvēks. Nedzer, nespēlē kārtis, pienākumu izpilda pēc labākās sirdsapziņas, tēvam un māsai palīdz, priek�zīmīgs biedrs. Bez tam izglītots. Otra tāda pulkā nav. Bet iegaumējiet manus vārdus: vai nu tiesa iejauksies, vai tie (viņ� pameta ar galvu uz logu) pa�i iztiesās. Nepatīkami. Tā ja, manu mīļo ierindniek.
Ivans Platoni�s draudzīgi uzsita man uz pleca, pēc tam izņēma no kabatas tabakas kārbu un uztina resnu papirosu. Ielicis papirosu milzīgā iemutī ar dzintara rotājumu un uzrakstu �Kaukāzs� uz oksidēta sudraba plāksnītes, viņ� uzsmēķēja un pasniedza kārbu man. Mēs uzsmēķējām visi trīs, un kapteinis atsāka:
� Da�reiz tie�ām gadās, ka nevar nepabuksnīt. Viņi savā ziņā ir kā bērni. Vai Balunovu pazīstat?
Stebeļkovs negaidīti iesmējās.
� Ko tu, Stebelīti! � noburk�ķēja Ivans Platoni�s. � Bija vecs zaldāts, sodītais. Viņ� divdesmit gadu nodienēja: visādu pārkāpumu dēļ nelaida mājās. Nu tad viņ�, blēdis... Jūs toreiz pie mums vēl nebijāt... Pirms Ki�iņevas, izejot no kādas sād�as tālākam gājienam, priek�niecība pavēlēja pārbaudīt, kā ļaudīm ar otro zābaku pāri. Nostādīju visus ierindā, eju gar mugurpusi un skatos, vai pui�iem rēgojas no somas zābaku purni. Balunovam nav. �Kur zābaki?� � �Ieliku somā, jūsu labdzimtība.� � �Melo!� � �Nemeloju, labdzimtība, � lai nesālītu, iebāzu somā dziļāk,� velna zellis bra�i atbild. �Noņem somu, atsprādzē!� Redzu, negrib sprādzēt, bet velk stulmus pa galu ārā. �Atsprādzē!� � �Es, labdzimtība, izvilk�u tāpat.� Tomēr piespiedu atsprādzēt � un ko jūs domājat? Izvelk no somas aiz ausīm dzīvu sivēnu. Purnelis pārsiets ar auklu, lai ne-kviec. Pats Balunovs labo roku pieliek pie cepures, ģīmi sataisījis tik godbijīgu, ka jāsmej as, bet kreisajā rokā tur sivēnu. Izrādījās � nozadzis moldāvietei. Nu, tad gan es mazlietiņ viņam iezvēlu.
Stebeļkovs aiz smiekliem noliecās vai līdz zemei un, pagriezies pret mani, izdvesa:
� Ar ko iezvēla? Ar sivēnu... Oh-ho-ho! Izrāva sivēnu un ar to!...
� Vai tie�ām tā vajadzēja, Ivan Platoni�?
� Ejiet jūs! Nepatīk ne klausīties. Vai tādēļ vien lai nodod viņu tiesai?
Naktī no 14. uz 15. jūniju mani pamodināja Fjodorovs.
� Mihaili�, vai dzirdat?
� Kas ir?
� Ar lielgabaliem �auj. Donavai iet pāri.
Es ieklausījos. Negants vēj� dzenāja zemus, tum�us mākoņus, kas aizsedza mēnesnīcu; vēja pūsmas raustīja telts audeklu, svilpoja auklās un spiedzīgi sīca saslieto �auteņu stobros. Pāri �īm skaņām �ad tad atlidoja dobja dunoņa.
� Cik tagad ļau�u kritīs! � nopūzdamies �ukstēja Fjodorovs. � Kā jūs domājat, � vai mūs arī dzīs? Dārd glu�i kā pērkons.
� Varbūt tie�ām sācies negaiss?
� Nē! Kas par negaisu? Pārāk vienmērīgi. Vai dzirdat? Grāvieni cits pēc cita, cits pēc cita.
Grāvieni tie�ām skanēja vienmērīgi, ik pa zināmu laika sprīdi. Es izlīdu no telts un sāku skatīties uz to pusi, no kuras �ie grāvieni nāca. Uguns uzliesmojumu neredzēja. Brī�iem gan it kā parādījās gai�ums tai pusē, kur dunēja lielgabali, bet tas tikai tā �ķita.
�Tad nu beidzot sācies!� nodomāju sevī.
Mēģināju iztēloties, kas notiek tur, tumsā. Redzēju melnu, platu upi ar kraujiem krastiem � daudz savādāku nekā īstā Donava, kuru ieraudzīju vēlāk. Redzēju simtiem laivu, pret kurām tad nu bija vērsti �ie daudzie vienmērīgie �āvieni. Cik laivu gan palika veselas? Aukstas tirpas pārskrēja man pār muguru. �Vai tu gribētu tagad būt tur?� es pats sev noprasīju.
Paskatījos uz aizmigu�o nometni. Viss bija klusu. Tālo lielgabalu pērkonu un vēja gaudienu pastarpās varēja dzirdēt pat gulētāju krāk�anu. �ai brīdī kaislīgi vēlējos, lai
Laiku pa laikam kanonāde pastiprinājās � tad atkal man �ķita, ka atskan citi, klusāki �āvieni. �Tās būs �auteņu zalves,� es nodomāju, nezinādams, ka līdz Donavai vēl divdesmit verstu un ka �auteņu zalves izperinājusi mana satrauktā dzirde. Bet, kaut arī tikai �ķie-tafnas, tās tomēr ierosināja fantāziju, un ta iztelojā �ausmu ainas. Likās, dzirdēju pat kliedzienus un vaimanas, piesmaku�us, negantus �urā� saucienus, domās skatīju tūksto�iem kritu�o, uzbrukumu ar durkļiem, tuvcīņu. Bet ja atsitīs un viss būs velti ziedots?
Tum�ie austrumi sāka bālēt, vēj� mazinājās. Izklīda arī mākoņi, zaļganbālajās debesīs dzisa zvaigznes. Kļuva arvien gai�āks; nometnē viens otrs pamodās un, izdzirdīs kaujas troksni, steidzās modināt citus. Sarunas bija skopas un klusas. Nezināmais bija piezadzies pavisam tuvu; neviens nevarēja pateikt, kas būs rīt, un neviens arī negribēja par �o rītdienu ne domāt, ne runāt.
Es aizmigu rītausmā un pamodos vēlu. Lielgabali joprojām dobji dārdēja, un, kaut gan nekādas ziņas no Donavas nepienāca, starp mums tomēr paklīda visneticamākās baumas. Viens stāstīja, ka mūsējie jau pārcēlu�ies un vajā turkus, cits � ka pārcel�anās nav izdevusies un iznīcināti veseli pulki.
� Vienus noslīcināja, citus ap�āva, � kāds zināja stāstīt.
� Melo vien, � zinātāju apsauca Vasilijs Kārpies.
� Kāpēc jāmelo, ja taisnība?
� Kā tad, taisnība! Kas tev to stāstīja?
� Ko stāstīja?
� To pa�u tavu taisnību. Kur tu tādas ziņas ņēmi? Mēs dzirdam tikai lielgabalus un vairāk neko.
� Bet visi runā. Pie ģenerāļa kazaks ieradies.
� Kazaks! Tu viņu redzēji? Kāds viņ� izskatījās, tavs kazaks?
� Kāds izskatījās? Kā jau kazakam jāizskatās.
� Kā tad, jāizskatās! Mēle tev kā bābu tark�ķis. Būtu labāk klusējis. Neviens nav ieradies, neko mēs nezinām.
Es aizgāju pie Ivana Platoni�a. Oficieri sēdēja, pilnīgi sagatavoju�ies un sapogāju�ies, ar revolveriem pie jostas. Ivans Platonics bija sarkans kā vienmēr, elsa, tusnīja un slaucīja kaklu ar netīru kabatas lakatu. Stebeļkovs aiz uzbudinājuma staroja; savas agrāk nokāru�ās Ūsiņas viņ� nezin kāpēc bija ieziedis, un tās tagad turējās uz aug�u.
� Skat, kā mūsu prapor��iks! Uzcirties kaujai, �
noteica Ivans Platoni�s, pamirk�ķinādams ar aci uz viņa pusi. � Stebeļkov, Stebeļkov, kā man tevis �ēl! Nebūs mūsu pulkā vairs tādu Ūsiņu! Nopļaus tevi, � kapteinis turpināja jocīgi �ēlabainā balsī. � Nu, kā ir � nedrebi?
� Centī�os nedrebēt, � Stebeļkovs �irgti atbildēja.
� Nu, un jums, karotāj, arī nav bail?
� Nezinu, Ivan Platonic... Vai no turienes nav nekādu ziņu?
� Nekādu. Dievs vien zina, kas tur notiek, � Ivans Platoni�s dziļi nopūtās. � Vienos sāksim kustēties, � viņ�, brīdi klusējis, piebilda.
Telts aizkars pavērās, un adjutants Lukins pabāza galvu; viņa seja �oreiz izskatījās bāla un nopietna.
� Jūs te, Ivanov? Uzdots jūs nozvērināt... Vēl ne, bet tad, kad sāksim kustēties... Ivan Platoni�, visiem pa piektajai patronu paciņai.
Viņ� atteicās ienākt un pasēdēt, atrunājies ar nevaļu, aizsteidzās. Es arī aizgāju.
Divpadsmitos izsniedza pusdienas. Ļaudis ēda negribīgi. Pēc pusdienām pavēlēja noņemt no �autenēm uzmavas (ādas aizsargus) un izdalīja papildpatronas. Zaldāti, gatavodamies kaujai, pārbaudīja mugursomu saturu un meta ārā visu lieko. Meta novalkātus kreklus un bikses, da�ādas lupatas, vecus zābakus, sukas, nosmulētas kareivju grāmatiņas. Da�i, kā izrādījās, bija aiznesu�i līdz pa�ai Donavai daudz nevajadzīgu mantu. Redzēju nosviestus �gludekļus�, tas ir, koka gabaliņus, ar kuriem pirms parādes vai skates izgludināja amunī-cijas siksnas; redzēju smagas, no akmens izgatavotas pomādes bund�as, da�ādas kārbiņas, dēlī�us un pat zābaku liestes.
� Sviediet vien vairāk, zēni! Vieglāk būs iet kaujā. Rīt tā kā tā vairs nevajadzēs.
� Pieci simti verstu iznēsāju... un kam gan? � prātoja zaldāts Ļutikovs, aplūkodams kādu lupatiņu. � Līdz jau nepaņem�u ...
Todien bija modē tīrīt somas, mest projām lieko. Kad atstājām apvidu, kurā bijām uzturēju�ies, uz tum�ā stepes fona palika taisns, lupatām un citiem atkritumiem izraibināts �etrstūris.
Pirms do�anās ceļā, kad pulks jau stāvēja pilnā kārtībā un gaidīja vienīgi komandu, tā priek�ā salasījās vairāki oficieri ar mūsu jauniņo garīdznieku vidū. No ierindas izsauca mani, no citiem bataljoniem vēl �etrus, kas brīvprātīgi bija iestāju�ies pulkā. Nodevu�i �autenes kaimiņiem, lai patur, mēs pagājām uz priek�u un nostājāmies pie karoga. Sve�ie biedri bija uztraukti, un arī man sirds pukstēja stiprāk nekā parasti.
� Rokas pie karoga! � pavēlēja bataljona komandieris.
Karognesējs nolaida karogu, un viņa asistenti noņēma karoga pārvalku. Vecais, izbalēju�ais zaļā zīda audums noplandījās vējā. Mēs sastājāmies karogam apkārt un, turēdami vienu roku pie karoga kāta, otru pacēlu�i uz aug�tf, atkārtojām vārdus, kurus garīdznieks no lapiņas lasīja mums priek�ā, � veco Pētera laika kara zvērestu. Atcerējos Vasilija Karpi�a vārdus pirmajā pārgājienā. �Vai tos arī pieminēs?� man ie�āvās prātā. Un tie�ām, kad bija uzskaitīti visi darbi un notikumi, kuros viņa ķeizariskā majestāte piedalījusies, � karagājieni, uzbrukumi, avangardi, arjergardi, cietok�ņi, sardzes un transporti, beidzot atskanēja: �Nesaudzējot dzīvību.� Sos vārdus mēs visi pieci atkārtojām vienā balsī sevi�ķi spēcīgi, un, paskatījies uz sadrūmu�o, kaujai sakārtoto zaldātu rindām, es sapratu, ka tie nebija teikti vējā.
Pēc zvēresta mēs atgriezāmies ierindā; pulks sakustējās un, izvirzījies garā kolonā, aizsoļoja paātrinātā gaitā uz Donavu. �āvienus vairs nedzirdēja.
Kā sapnī atceros �o pārgājienu: putekļus, ko sacēla mums garām rik�ojo�ie kazaku pulki, pla�o stepi, kas nolaideni stiepās iīdz Donavai, zilgano upes viņējo krastu, kuru saskatījām jau pa piecdesmit verstīm, nogurumu, tveici, sadursmi un plē�anos pie akas Zimnicas tuvumā, mazo, netīro, karaspēka pārpildīto pilsētiņu, nepazīstamus ģenerāļus, kas vēcināja mums no balkona ar cepurēm un sauca �urā�, uz ko mēs atbildējām ar tādiem pa�iem saucieniem.
� Pāri! Esam pāri! � dūca visapkārt balsis.
� Divi simti kritu�o, pieci simti ievainoto.
Bija jau tum�s, kad mēs, nokāpu�i lejā pie upes, pa �auru tiltiņu pārgājām Donavas atteku un devāmies tālāk pa lēzenu, smil�ainu salu, vēl drēgnu pēc tikko noskrēju�iem ūdeņiem. Atmiņā saglabājusies griezīgā durkļu �ķindoņa, tumsā aizķeroties citam gar citu, artilērijas dobjā dārdoņa, kad tā apdzina mūs, platās upes tum�ie ūdeņi, uguntiņas viņā krastā, kurp mums bija jāpārceļas rīt no rīta un kur, domājams, rītu pat sāksies jauna kauja.
�Labāk nedomāt un likties gulēt,� nolēmu sevī un atlaidos mitrajās smiltīs.
Saule jau bija augstu, kad atvēru acis. Smil�ainajā krastā drūzmējās karaspēks, pulcējās vezumi un artilērijas parki; gar pa�u ūdens malu jau bija paguvu�i sagatavot baterijām un strēlniekiem pozīcijas; Donavas viņā pusē stāvajā krastā varēja saskatīt augļu un vīnogulāju dārzus, kuros kustējās mūsu karaspēks; aiz dārziem cēlās pakalni, cits par citu augstāki, krasi norobe�odami apvārsni. Pa labi verstis trīs aiz tiem baltoja Sistovas nami un minareti. Velkonis ar tauvā piesietu liellaivu vadāja uz viņu krastu bataljonu pēc bataljona. Mūsu krastā svepstināja tvaikus mazs mīnu kuteris.
� Ar laimīgu pārcel�anos, Vladimir Mihaili�! � mani līksmi apsveica Fjodorovs.
� Tāpat arī jūs. Bet mēs jau vēl neesam pārcēlu�ies.
� Tūlīt pienāks tvaikonis un paņems līdz. Kaut kur tepat tuvumā stāvot turku monitors, tad nu pret to domāts �is patvārītis. � Fjodorovs norādīja uz kuteri. � Ak kungs, cik ļau�u kritis! � viņ� piebilda citā balsī. � Ved un ved no tā krasta.
Un viņ� izstāstīja jau visiem zināmos sīkumus par Sistovas kauju. s
� Tagad mūsu kārta: pāriesim viņā pusē � turki māksies virsū... Tomēr ilgāk esam izvilku�i � mēs vēl esam dzīvi, bet tie tur...
Viņ� pameta ar galvu uz zaldātu un oficieru pulciņu, kas netālu no mums aplūkoja zemē kaut ko mums nesaskatāmu.
� Kas tur ir?
� Mūsu kritu�ie atvesti no viņa krasta. Ejiet paskatieties, Mihaili�, �ausmas!
Es piebiedrojos pulciņam. Klusēdami, noņēmu�i cepures, ļaudis raudzījās uz smiltīs noguldītajiem cilvēkiem. Ivans Platoni�s, Stebeļkovs un Vencelis ari bija �eit. Ivans Platoni�s sadrūmis dusmīgi pūta un elsoja, Stebeļkovs bērni�ķīgās �ausmās staipīja savu garo kaklu, Vencelis stāvēja, domās nogrimis.
Smiltīs gulēja divi. Viens � glīts liela auguma Somijas pulka gvards no tās apvienotās gvardu pusrotas, kura bija zaudējusi uzbrukumā pusi cilvēku. Viņ� bija ievainots vēderā un pirms nāves laikam ilgi mocījies. Cie�anas viņa sejā bija iezīmēju�as apgarotu, daiļu un maigi sāpīgu izteiksmi. Acis viņam bija aizvērtas, rokas saliktas uz krūtīm. Nevarēja zināt, vai viņ� pats pirms nāves tā apgūlies, vai arī par viņu parūpēju�ies biedri. Viņa izskats neiedvesa �ausmas un pretīgumu, tikai �ēlumu par bojā gāju�a cilvēka dzīvību.
Ivans Platoni�s noliecās pie miru�ā un pacēla viņa cepuri, kas bija nolikta blakus galvai. Cepures naga iek�pusē kapteinis izlasīja: �Ivans Zurenko, tre�ajā rotā.�
� Ukrainis, nabadziņ�! � viņ� noteica.
Es iedomājos kritu�ā dzimteni, svelmīgo stepju vēju, ciematu ielejā, pūpolvītolus laukmalē un baltu kleķa mājiņu ar sarkaniem slēģiem... Kas tur gaida tevi pārnākam?
Otrs kritu�ais bija Volīnijas pulka zaldāts. Nāve viņu bija pārsteigusi pēk�ņi. Aizgūtnēm kliegdams, viņ� ar lielu niknumu bija skrējis uzbrukumā, līdz lode ķērusi viņu pierē un izurbusies cauri galvai, atstādama dziļu, melnu brūci. Viņ� gulēja ar pla�i atvērtām, tagad jau sastingu�ām acīm, ar vaļēju muti un niknuma sa�ķobītu zilganu seju.
� Atbrīvoti no dienesta uz visiem laikiem, � noteica Ivans Platoni�s. � Tagad viņiem nekā vairs nevajag.
Viņ� apgriezās; zaldāti veikli atkāpās, lai dotu kapteinim ceļu. Mēs ar Stebeļkovu viņam sekojām. Arī Vencelis drīz mūs panāca.
� Redzējāt, Ivanov? � viņ� uzprasīja.
� Redzēju, Pjotr Nikolaji�, � es atbildēju.
� Ko jūs domājāt, viņos raudzīdamies? � viņ� sadrūmis turpināja.
Mani pēk�ņi pārņēma sa�utums pret �o ļauno cilvēku, es gribēju pateikt viņam kaut ko dzēlīgu.
� Domāju daudz. Un visvairāk par to, ka viņi vairs nav lielgabalu gaļa. Viņiem vairs nav vajadzīga saliedētība un disciplīna, un neviens viņus vairs nespīdzinās �īs pa�as saliedētības vārdā. Viņi vairs nav zaldāti, vairs nav pakļautie! � es nobeidzu satrauktā balsī. � Viņi ir cilvēki!
Vencelim iekvēlojās acis. Kaut kāda skaņa iespriedās viņam kaklā, viņ� varbūt gribēja man atbildēt, bet laikā savaldījās. Viņ� soļoja man blakus ar nokārtu galvu un pēc da�iem soļiem beidzot noteica, neraudzīdamies manī:
� Jums taisnība, Ivanov. Viņi ir cilvēki... Miru�i cilvēki.
Mūs pārcēla pār Donavu; gaidīdami turkus, mēs da�as dienas stāvējām Sistovas apkaimē; beidzot karaspēks sāka virzīties dziļāk zemes iek�ienē. Gājām arī mēs. Mūs ilgi dzenāja gan �urp, gan turp � pabijām Tirnovas tuvumā, tad netālu no Pļevnas. Tā pagāja trīs nedēļas, bet sastapties kaujā vēl ne reizi neiznāca. Vispēdīgi mūs ieskaitīja atsevi�ķā vienībā, kuras uzdevums bija atvairīt lielas turku armijas uzbrukumu. Cetrdesmittūksto� krievu izvirzīja pa septiņdesmit verstu garu līniju, simttūksto� turku stāvēja tiem pretī, un tikai mūsu priek�niecības piesardzīgā rīcība � neriskēt ar cilvēku dzīvībām, bet apmierināties ar aizstāvē�anos pret uzbrūko�o ienaidnieku, kā arī turku pa�ā neuzņēmība palīdzēja mums veikt uzdevumu � neļaut turkiem izlauzties un atgriezt mūsu galveno armiju no Donavas.
Mūsējo bija maz, bet mūsu līnija gara, tāpēc mums neatlika necik laika atpūtai. Gaidīdami varbūtēju uzbrukumu, mēs apstaigājām daudz sād�u, parādīdamies gan te, gan tur, un tā attālinājāmies tādos Bulgārijas 164 nostūros, kur mūs nevarēja atrast pat pārtikas transporti, tā ka bie�i gadījās badoties, sadalot divu dienu sausiņu devu piecām un vairākām dienām. Bada dzīti, ļaudis kūla ar nūjām uz izklāta telts audekla negatavus kvie�us, vārīja no tiem un skābiem me�āboliem riebīgu viru bez sāls (jo arī tā nekur nebija dabūjama), un daudzi no mums saslima. Bataljons kusa, nemaz kaujā nebijis.
Jūlija vidū mūsu brigāde da�u jātnieku eskadronu un divu artilērijas bateriju pavadībā ieradās izpostītā, pa daļai izdegu�ā un iedzīvotāju pamestā turku sād�ā. Apmetāmies stāvā, krantainā kalnā; sād�a atradās ielejā, pa kuru aizlocījās �aura upīte. Viņpus ielejas pacēlās augstas, kraujas klintis. Tur, kā mēs domājām, slēpās turki, ta�u manīt tos nekur gan nemanījām. Tā nostāvējām savā kalnā vairākas dienas gandrīz bez maizes un tikai ar pūlēm ieguvām ūdeni, pēc kura vajadzēja kāpt dziļi lejā pie klin�u avota. Mēs bijām pilnīgi at�ķirti no armijas un nezinājām, kas notiek pasaulē. Verstis piecpadsmit no mums patrulēja kazaki, tikai divi vai trīs simti pa visu divdesmit verstu pla�o apgabalu. Arī viņi nebija sastapu�i turkus.
Kaut gan ienaidnieku nemanījām, mūsu mazā vienība tomēr ievēroja piesardzību. Dienu un nakti nometni apsargāja cie�a priek�posteņu ķēde. Apvidus apstākļu dēļ ķēdes līnija izvērtās ļoti gara, un �ā vienmuļā, bet ļoti nogurdino�ā uzdevuma veik�anai ik dienas vajadzēja nodarbināt vairākas rotas. Bezdarbība, bads, neziņa par stāvokli arvien vairāk lika sevi manīt.
Pulka lazaretes bija pārpildītas, un zaldātus, kas sirga ar drudzi vai asinssērgu, diendienā sūtīja kaut kur tālāk uz divīzijas lazareti. Rotās varēja saskaitīt vairs tikai pusi vai divas tre�daļas no pilnā sastāva. Visi bija nomākti, visi ilgojās kaut pēc tās pa�as kaujas. Jo tā tomēr būtu pārmaiņa.
Beidzot �ī pārmaiņa nāca. No kazaku sotņas komandiera ieradās kazaks ar ziņu, ka turki sāku�i uzbrukumu un ka viņam, komandierim, vajadzējis atsaukt savus ļaudis un atkāpties piecas verstis. Vēlāk gan noskaidrojās, ka turki atteiku�ies no sava nodoma, tā ka arī mēs būtu varēju�i mierīgi palikt savās vietās, jo vairāk tāpēc, ka neviens mums nebija pavēlējis iet pretuzbrukumā. Bet mūsu komandējo�ais ģenerālis, nesen kā ieradies no Pēterburgas, izjuta to pa�u neapmierinātību, ko visi vienības ļaudis. Sēdēt ar rokām klēpī vai dienām un naktīm stāvēt sardzē pret nezināmo un � kā daudzi ticēja � neeso�o ienaidnieku, iztikt ar sliktu ēdienu un savu reizi saslimt � visiem �is stāvoklis bija līdz kaklam. Tad labāk kauties. Un ģenerālis pavēlēja uzbrukt.
Pusi vienības atstājām nometnē, jo apstākļi bija tik neskaidri, ka varēja gaidīt uzbrukumu no citām pusēm. �etrpadsmit rotas, huzāri un �etri lielgabali pēc pusdienas devās karagājienā. Nekad nebijām soļoju�i tik ātri un vingri kā tagad, vienīgi tai reizē, kad defilējām ķeizaram.
Mēs nokāpām ielejā un izgājām cauri vairākām turku un bulgāru pamestām sād�ām. �aurajās ieliņās ar �ogiem pāri cilvēka augstumam nesastapām nevienu dzīvu dvēseli, nevienu lopu, ne suni, tikai vistas, bēgot no mums, kladzinādamas laidās pāri zedeņiem un jumtiem un zosis gāginādamas smagi cēlās spārnos, pūlēdamās aizlidot. Dārzos līka visda�ādāko plūmju pārpilni zari. Pēdējā sād�ā, piecas verstis no tās, kur domājām slēpjamies turkus, mums pie�ķīra pusstundu atpūtai. Izbadēju�ies zaldāti nokratīja milzumu plūmju, saēdās, cik varēja, un piepildīja ar plūmēm arī tuk�ās sausiņu kules. Viens otrs pamanījās noķert pa vistai vai zosij, no�miedza tās, applūkāja un paņēma līdz. Atcerējos, ka �ie pa�i zaldāti, gatavodamies pirms Sistavas gājiena kaujai, izmeta no mugursomām visas savas lietiņas, un pateicu to �itkovam, kur� pa�laik aptīrīja prāvu zosi.
� Redz, Mihaili�, kaut arī kaujā vēl neesam biju�i, bet gaidīt pieradu�i. Un tā vien �ķiet, var notikt, ka izstaigājam pat pa tuk�o. Bet, ja nu iznāktu kauties, � iegādātais ēst neprasa. Nu, un ja paliekam dzīvi? Būs ko uzkost.
� Vai jums ir bail? � neviļus ievaicājos.
� Varbūt tie�ām nekas nenotiks, � viņ� vilcinādamies atbildēja un, acis piemiedzis, rūpīgi plucināja zosij nost pēdējās baltās pūciņas.
� Bet ja notiks?
� Ja notiks, būs jāiet, ir bail vai nav. Mums padomu neprasīs. Dievs lai stāv tev klāt � un ej 1... Iedod nazi, tev tāds parocīgāks! � Es iedevu viņam savu lielo mednieku nazi. Viņ� pārgrieza zosi gareniski uz pusēm un vienu pusi sniedza man. � Ņem katram gadījumam. Bet par to, vai ir bail vai nav, labāk nedomā, kungs. Viss dieva rokā. Viņam nekur neizbēgsi.
� Ja tev pretī skrien lode vai, teiksim, granāta, kā tu izspruksi? � iemaisījās Fjodorovs, kas gul�ņāja turpat tuvumā. � Man tā vien liekas, Vladimir Mihaili�, ka daudz bīstamāk ir bēgt. Jo lodei pa trajektoriju jāskrien tā (viņ� parādīja ar pirkstu), tāpēc īstā uguns-versme sagaidāma tie�i aizmugurē.
� Jā, � es pievienojos, � sevi�ķi no turku puses. Stāsta, ka viņi tēmējot augstu.
� Nu, izglītotais, � �itkovs teica Fjodorovam,
� prāto vien. Tur lev parādīs gan labu trajektoriju! Kaut gan, � viņ� padomājis piebilda, � priek�ējās rindās tomēr labāk.
� Tuvāk priek�niecībai, � Fjodorovs atbildēja.
� Bet mūsējais jau ies priek�galā, viņ� nebaidīsies.
� Viņ� ies. Mūsējais nebaidīsies. Un Ņemcevs arī ies.
� Tēvoci �itkov, � Fjodorovs pēk�ņi pajautāja,
� kā tu domā � vai Ņemcevs �odien paliks dzīvs vai nepaliks?
�itkovs nodūra acis.
� Par ko tu runā? � viņ� paprasīja.
� Neizliecies! Vai ievēroji viņu? Uztraucies kā nekad.
�itkovs kļuva vēl drūmāks.
� Niekus vien tu pļāpā, � viņ� dobji atbildēja.
� Bet kā spriedām taipus Donavas? � Fjodorovs neatlaidās.
� Taipus! Dusmās nezin ko nesarunā. Izturams jau nebija. Bet vai mēs kādi slepkavas? � �itkovs pacēla galvu un paskatījās Fjodorovam acīs. � Dievu laikam esam aizmirsu�i? Vai nezinām, uz kurieni ejam? Varbūt �odien pat kuram katram no mums jādod viņam atbilde, bet �ie vēl domās par tādām lietām! Taipus Donavas! Es pats toreiz kaut ko sacīju kungam (viņ� pameta ar galvu uz manu pusi), tik sa�utis biju par redzēto. Tad nu gan atcerējies � taipus Donavas!
Viņ� izvilka no zābaku stulma tabakas maku, piebāza pīpi un aizsmēķēja. Iebāzis maku atpakaļ, nosēdās ērtāk, aptvēra ar rokām ceļgalus un nogrima dziļās domās.
Pēc pusstundas mēs atstājām sād�u un no ielejas devāmies kalnā. Aiz augstienes, kuru mums vajadzēja pāriet, stāvēja turki. Uzkāpām beidzot kalnā, no kura pavērās skats uz pla�u, nolaidenu, pakalniem bagātu līdzenumu, kur viļņoja gan kvie�u druvas, gan kukurūzas lauki, bet tālāk pletās nepārredzami karaga�a un kizila brik�ņāji. Divās vietās aiz zaļganajiem pakalniem baltoja sād�u minareti. Mums vajadzēja ieņemt sād�u, kas atradās pa labi. Aiz sād�as, pa�ā apvār�ņa malā, varēja saskatīt bālganu �osejas svītriņu, kas agrāk bija kazaku rokās. Drīz pla�ā ainava izgaisa � mēs iegājām krūmu biezoknī, kurā tikai retumis pagadījās pa nelielam klajumiņam.
Labi neatceros kaujas sākumu. Kad izgājām atklātā vietā, no kalna virsotnes, kas turkiem ļāva labi pārredzēt, kā mūsu rotas izlien no krūmiem, kā pārkārtojas un izvēr�as ķēdē, norībēja �āviens � viņi iz�āva granātu. Mūsējie sakustējās, visu acis sekoja dūmu mā-kulim, kas, gausi izgaisdams, slīdēja lejup gar kalna slīpumu. Tai pa�ā mirklī tie�i virs mūsu galvam atskanēja griezīgs �āviņa kauciens, piespiezdams visus noliekties. Granāta pārlidoja mums pāri un ietriecās zeme netālu no sekojo�ās rotas. Atceros dobju sprādzienu un pec tam sāpīgas vaimanas. Izrādījās, ka granātas �ķemba norāvusi kāju rotas feldfēbelim. Par notikumu dabūju zināt tikai vēlāk un pirmajā brīdī nesapratu, ko nozīmē vaimanas, � auss dzirdēja vienīgi skaņu un vairāk neko. Viss saplūda tais neskaidrajās, vārdiem neizsakāmajās jūtās, kādas pārņem cilvēku, kas pirmoreiz iet ugunī. Saka, neesot neviena, kas neizjūt kaujā bailes; ikviens atklāts un godīgs cilvēks uz jautājumu, vai viņam bail, atbildēs, ka bail. Bet �oreiz nebija to fizisko baiļu, kādas pārņem nakts tumsā, kad kādā nomaļā �ķērsieliņā sastopamies ar laupītāju; bija vienīgi pilnīga un skaidra neizbēgamības un nāves tuvuma apziņa. Un pavisam savādi, ka �ī apziņa neapstādināja zaldātus, neiedvesa viņiem domas par bēg�anu, bet dzina uz priek�u. Nepamodās nekādi asinskāri instinkti, nekāda vēlē�anās iet un nogalināt, bija tikai neatvairāms dzenulis par katru cenu doties uz priek�u. Domas par to, kas jādara kaujā, varēja izteikt nevis ar vārdiem, ka vajag nogalināt, bet drīzāk � ka vajag mirt.
Kamēr pārgājām klajumiņu brik�ņos, turki paguva iz�aut vairākas reizes. Mūs �ķīra no viņiem tikai pēdējais lielākais krūmājs, kas sedza sād�u. Kad iekļuvām �ai brik�ņājā, viss apklusa.
Iet bija grūti; biezie, ērk�ķainie krūmi bija tā saaugu�i, ka vajadzēja tos vai nu apiet, vai ar varu lauzties tiem cauri. Strēlnieki, kas steidzās pa priek�u, jau izvērsās ķēdē un �ad tad sasaucās, lai nenoklīstu. Mūsu rota pagaidām turējās vienkopus. Me�ā valdīja dziļ� klusums.
Atskanēja pirmais paklusais �autenes �āviens, it kā me�inieka cirvja cirtiens. Turki sāka �aut uz labu laimi. Lodes svilpoja augstu gaisā da�ādos toņos vai kapāja krūmus, cilvēkus tomēr neķēra. �āvieni pamazām kļuva raitāki, līdz saplūda vienmuļā sprakstē�anā. Atsevi�ķus svilpienus un kaucienus vairs nevarēja iz�ķirt: svilpoja un kauca viss gaiss. Mēs devāmies, cik jaudas, uz priek�u; ap mani visi vēl bija neskarti, un arī pats es biju vesels. Es par to nevarēju vien nobrīnīties.
Beidzot izkļuvām no brik�ņājā. Ceļā pagadījās dziļa grava ar nelielu upīti. Ļaudis brītiņu atpūtās un padzērās.
No �ejienes rotas izsūtīja uz visām pusēm, lai aptvertu turkus no spārniem; mūsu rotu atstāja gravā rezervei. Strēlniekiem vajadzēja iet pa brik�ņiem tie�i uz priek�u un iebrukt sād�ā. Turku �autenes tark�ķēja bez pārtraukuma, un troksnis kļuva aizvien spēcīgāks.
Uzrausies gravas otrā krastā, Vencelis sakārtoja savu rotu. Viņ� kaut ko teica ļaudīm, bet ko � nevarēja sadzirdēt.
� Centīsimies, centīsimies! � atsaucās strēlnieki.
No lejas paskatījos uz Venceli: viņ� bija bāls un, kā man �ķita, skumīgs, bet citādi izturējās diezgan mierīgi. Ieraudzījis Ivanu Platoni�u un Stebeļkovu, viņ� pamāja tiem ar kabatas lakatiņu, pēc tam sāka ar acīm kaut ko meklēt mūsu rotā. Nojautu, ka viņ� grib atvadīties arī no manis, un piecēlos, lai viņ� mani ieraudzītu. Vencelis pasmaidīja, pamāja man vairākkārt ar galvu un pēc tam deva rotai komandu iet ķēdē. Pulciņos pa �etri vīri viņi izklīda gan pa labi, gan pa kreisi, virzīdamies garā ķēdē, līdz visi reizē nozuda krūmos, tikai viens no viņiem negaidot pasviedās ar visu augumu uz priek�u, pacēla rokas un smagi sabruka pie zemes. Divi mūsējie izlēca no gravas un nonesa viņu lejā.
Pagāja pusstunda neizturamā neziņā.
Kauja iedegās. �auteņu uguns pieņēmās, pārvērzdamās vienā vienīgā drausmā �vinkstē�anā. Labajā spārnā nodārdēja lielgabali. No krūmiem nāca ārā noasiņoju�i zaldāti � citi, turēdamies kājās, citi rāpodami. Sākumā nebija daudz, bet ar katru minūti viņu skaits vairojās. Mūsējie palīdzēja viņiem nokļūt gravā, dzirdīja viņus ar ūdeni un noguldīja zemē, gaidot, kamēr ieradīsies sanitāri ar nestuvēm. Strēlnieks ar sadragātu delnu, zils aiz asiņu zuduma un sāpēm, nokāpa pats saviem spēkiem lejā un vaimanādams, acis valbīdams, apsēdās pie avota. Viņam pārsēja roku un pa�u noguldīja uz �ineļa. Asiņo�ana piestāja, bet puisi sagrāba drudzis: lūpas viņam drebēja, viņ� �ņukstēja nervozā drud�ainu raudu lēkmē.
� Brālī�i, brālī�i! Tautie�i mīļie! ...
� Vai daudz kritu�o?
� Krīt cits pēc cita.
� Rotnieks vēl dzīvs?
� Dzīvs. Bez viņa mēs būtu atsisti. Tagad ieņemsim. Ar viņu priek�galā ieņemsim, � ievainotais vārgā balsī atbildēja. � Trīs reizes veda, bet mūs atsita. Tagad ved ceturto reizi. Viņi tup grāvī�os un patronas sētiņ sēj, sētiņ sēj... Nekā! � viņ� negaidot ar niknumu iesaucās un piecēlies vēcināja slimo roku. � Nekā nebūs! Nekā nebūs, nolādētie!
Un viņ�, valbīdams neprātīgās acis, kliedza briesmīgas, rupjas lamas, līdz nokrita nesamaņā.
Gravas krantī parādījās Lukins,
� Ivan Platoni�! � viņ� iebrēcās pārvērstā balsī.
� Vediet savējos!
Dūmi, sprakstieni, negants �urā� ... Asiņu un pulvera smaka ... Sve�i, savādi apkvēpu�i ļaudis ar bālām sejām. Me�onīgs, necilvēcīgs kautiņ�. Jātencina dievam, ka tādi brī�i atmiņā uzglabājas diezgan neskaidri.
Kad mēs piesteidzāmies, Vencelis piekto reizi veda savas rotas atliekas pret turkiem, kas bērtin apbēra viņus ar svinu. �oreiz strēlniekiem izdevās ielauzties sād�ā. Tikai nedaudziem turkiem, tās aizstāvjiem, palaimējās aizbēgt. Bet arī otrā strēlnieku rota divu stundu cīņā zaudēja piecdesmit divus no mazliet vairāk nekā simt vīru sastāva. Mūsu rota, maz piedalījusies sād�as ieņem�anā, zaudēja tikai da�us.
Mēs nepalikām ieņemtajās pozīcijās, kaut gan turki bija iztriekti visgarām. Kad mūsu ģenerālis ieraudzīja, ka no sād�as aiziet pa �oseju bataljons pēc bataljona, ka aizjāj veseli kavalērijas pulki, ka aizvelkas garas lielgabalu virtenes, viņ� pārbijās. Acīm redzot, turki nebija zināju�i, cik lieli mūsu spēki, kas slēpās krūmos: ja būtu zināju�i, ka viņus izsita no gravām, bedrēm un aiz�ogojumiem ap sād�u tikai �etrpadsmit rotas mūsējo, viņi būtu atgriezu�ies un iznīcināju�i mūs. Viņu bija trīsreiz vairāk.
Vakarā mēs jau atradāmies vecajā vietā. Ivans Platonics uzaicināja mani tēju dzert.
� Venceli redzējāt? � viņ� apvaicājās.
� Vēl ne.
� Aizejiet uz viņa telti, lai viņ� nāk pie mums. Cilvēks nav nomierināms. �Piecdesmit divi! Piecdesmit divi!� to vien dzird. Aizejiet pie viņa.
īss sveces galiņ� vāji apgaismoja Venceļa telti. Ierāvies kaktā un sagumis uz kādas kastes, viņ� raustījās elsās.
1882.
� Viņa imperatoriskās augstības, imperatora Pētera Pirmā vārdā pasludinu �ajā ārprātīgo namā revīzijul
Sie vārdi tika pateikti skaļā, griezīgā, skanīgā balsī. Slimnīcas rakstvedis, kas uz tintes traipiem izraibināta galda ierakstīja slimnieku lielā, apdriskātā grāmatā, nevarēja novaldīt smaidu. Bet abi jaunie cilvēki, slimnieka pavadoņi, nesmējās: viņi tik tikko vēl turējās uz kājām pēc divām negulētām dienām, ko bija pavadīju�i kopā ar ārprātīgo, kuru viņi nupat kā bija atvedu�i no vilciena. Priek�pēdējā stacijā trakuma lēkme bija pieņēmusies; kaut kur sadabūju�i trako kreklu un pieaicināju�i konduktoru un �andarmu, viņi uzvilka to slimniekam. Tā viņu atveda līdz pilsētai, tā viņu nogādāja slimnīcā.
Viņ� bija drausmīgs! Lēkmes laika saplosītā pelēkā mēteļa driskām pāri uzvilktais rupja audekla maiss ar pla�u izgriezumu kakla vietā cie�i ietvēra viņa stāvu; garās piedurknes bija sasietas aiz muguras un cie�i pievilka uz krūtīm sakrustotās rokas. Iekaisu�ās, pla�i ieplestās acis (viņ� jau desmit dienas nebija gulējis) kvēloja nekustīgā, svelmainā mirdzumā; nervozas trīsas raustīja viņa apak�ējās lūpas kaktiņu; sapinkātie sprogainie mati kā kuplas krēpes krita pār pieri; viņ� ātriem, smagiem soļiem staigāja pa kantori no stūra stūrī, vērīgi aplūkodams vecos, papīriem piekrautos skapjus, ar vaskadrānu pārvilktos krēslus, paretam uzmezdams skatienu saviem ceļa biedriem.
� Aizvediet viņu uz nodaļu. Pa labi.
� Es zinu, zinu. Es te pie jums biju jau pagāju�ajā gadā. Mēs apskatījām slimnīcu. Es visu zinu, un mani būs grūti apmānīt, � sacīja slimnieks.
Viņ� pagriezās pret durvīm. Uzraugs tās viņam atvēra; tādā pa�ā ātrā, smagnējā un noteiktā gaitā, augstu pacēlis neprātīgo galvu, viņ� atstāja kantori un gandrīz skrie�us devās pa labi, uz nervu slimnieku nodaļu. Pavadītāji tikko spēja viņam tikt līdzi.
� Pazvani. Es nevaru. Jūs man esat sasēju�i rokas. �veicars atvēra durvis, un ceļinieki iegāja slimnīcā. Tā bija liela, veca kroņa tipa mūra ēka. Tās apak�ējā stāvā atradās divas lielas zāles: viena � ēdamistaba, otra � kopēja telpa mierīgajiem slimniekiem; pla�s gaitenis ar stikla durvīm, kas izgāja uz puķu dārzu, un kādas divdesmit atsevi�ķas istabas, kurās dzīvoja slimnieki; turpat bija ierīkotas divas tum�as istabas � viena mīksti iztapsēta, otra ap�ūta ar dēļiem, tajās ievietoja trakojo�os, � un milzīga, drūma, sprai�ļota istaba � ar vannām. Aug�ējo stāvu aizņēma sievietes. No turienes nāca nesakarīgs troksnis, kurā jaucās kaucieni un vaimanas. Slimnīca bija paredzēta astoņdesmit cilvēkiem, bet, tā kā tai vajadzēja apkalpot vairākas apkārtējās guberņas, tajā ievietoja līdz trīs simti. Nelielajās istabelēs atradās pa �etrām un piecām gultām; ziemu, kad slimniekos dārzā nelaida un visi logi aiz dzelzs re�ģiem bija^cle�i noslēgti, slimnīcā kļuva necie�ami smacīgi.
Jauno slimnieku ieveda telpā, kur bija vannas. Arī uz veselu cilvēku tā varēja atstāt smagu iespaidu, bet uz nenosvērto, satraukto slimnieka iztēli iedarbojās jo smagāk. Tā bija liela, sprai�ļota istaba ar lipīgu akmens grīdu, to apgaismoja viens stūra logs; sienas un sprai�ļi bija izkrāsoti tum�i sarkanā eļļas krāsā; netīrumos nomelnēju�ā grīdā vienā līmenī ar tās virsmu bija ierīkotas divas akmens vannas kā divas ovālas, ar ūdeni piepildītas bedres. Milzīga vara krāsns ar cilindrisku katlu ūdens sildī�anai un vesela sistēma vara caurulī�u un krānu aizņēma kaktu iepretim logam; slimajai galvai te viss likās neparasti drūms un fantastisks, un resnais, vienmēr klusējo�ais vannu uzraugs ar savu drūmo seju vēl pastiprināja �o iespaidu.
Un, kad slimnieku atveda �ajā briesmīgajā istabā, lai viņu nomazgātu un saskaņā ar slimnīcas galvenā ārsta dziedniecības sistēmu uzliktu viņam uz pakau�a lielu plāksteri, viņ� �ausmīgi nobijās un noskaitās. Nejēdzīgas domas, cita par citu trakākas, sāka griezties viņa galvā. Kas tas? Inkvizīcija? Slepenā soda vieta, kur ienaidnieki nolēmu�i ar viņu izrēķināties? Varbūt pati elle? Beidzot viņam ie�āvās prātā, ka te notiek kaut kādi pārbaudījumi. Neraugoties uz slimnieka izmisīgo preto�anos, viņu izģērba. Ar slimības divkār�otu spēku viņ� izrāvās no vairāku uzraugu rokām, tā ka tie paklupa uz grīdas; beidzot �etratā viņu izdevās nogāzt gar zemi, viņu satvēra aiz rokām un kājām un iegremdēja siltajā ūdenī. Tas slimajam �ķita verdo�s, un viņa neprātīgajā galvā pazibēja nesakarīga, saraustīta doma par pārbaudījumu ar verdo�u ūdeni un kvēlojo�u dzelzi. Rīstīdamies un krampjaini ķepurodamies rokām un kājām, pie kurām viņu cie�i turēja uzraugi, viņ� aizelsdamies klaigāja nesakarīgu runu, kuru nevar iedomāties, nedzirdējis īstenībā. Tur bija gan lūg�anas, gan lāsti. Viņ� kliedza, kamēr galīgi zaudēja spēku, un beidzot klusu, ar karstām asarām acīs pateica frāzi, kas nepavisam neiederējās iepriek�ējā rīmā:
� Svētais lielmocekli Georgij! Tavās rokās es nododu savu miesu. Bet ne garu � nē, о nē! ...
Uzraugi vēl arvien viņu turēja, kaut gan viņ� jau bija nomierinājies. Siltā vanna un uz galvas uzliktais ledus pūslis atstāja savu iespaidu. Bet, kad viņu gandrīz bez samaņas izcēla no vannas un nosēdināja uz ķeblī�a, lai uzliktu plāksteri, spēka paliekas un neprātīgās domas atkal tikpat kā eksplodēja.
� Par ko? Par ko? � viņ� kliedza. � Es nevienam neesmu vēlējis ļaunu. Kāpēc mani jānogalina? O-o-o! Ak kungs! Ak jūs, pirms manis mocītie! Lūdzu jūs, izglābiet...
Svelo�ais pieskāriens pakausim lika viņam izmisuma cīnīties. Kalpotāji nevarēja ar viņu tikt galā un nezi: nāja, ko iesākt...
� Neko nevarēs darīt, � sacīja plākstera licējs kareivis, � jānober�.
Sie vienkār�ie vārdi lika slimniekam nodrebēt. �Noberzt!... Ko noberzt? Kuru noberzt? Mani!� viņ� nodomāja un nāves �ausmās aizvēra acis. Kareivis saņēma rupjo dvieli aiz abiem galiem un, stingri piespiezdams, ātri novilka gar pakausi, noraudams gan plāksteri, gan virsējo ādas kārtiņu un atstādams tur vaļēju, sarkanu brūci. Sāpes no �īs operācijas, ko nebūtu spējīgs paciest pat mierīgs un vesels cilvēks, slimniekam �ķita kā visa gals. Izmisīgi viņ� rāvās ar visu ķermeni, izspruka no uzraugu rokām, un viņa kailais ķermenis aizvēlās pa akmens plāksnēm. Viņ� domāja, ka viņam nocirta galvu. Viņ� gribēja iekliegties, bet nevarēja. Nesamaņā viņu aiznesa uz gultu, un tur viņ� iegrima dziļā, smagā un ilgā miegā.
Viņ� atmodās naktī. Viss bija klusu; lielajā blakus istabā bija dzirdama aizmigu�o slimnieku elpo�ana. Kaut kur tālu monotonā, dīvainā balsī pats ar sevi sarunājās kāds slimnieks, kas pa nakti bija novietots tum�ajā istabā, un aug�ā, sievie�u nodaļā, aizsmacis kontr-alts dziedāja kādu me�onīgu dziesmu. Slimnieks ieklausījās �ajās skaņās. Viņ� sajuta briesmīgu nespēku un vājumu visos locekļos; kakls viņam stipri sāpēja.
�Kur es esmu? Kas ar mani notiek?� viņam ienāca prātā. Un pēk�ņi neparastā spilgtumā viņam parādījās pēdējais mēnesis viņa dzīvē, un viņ� saprata, ka ir slims un ar ko slimo. Viņ� atcerējās veselu virkni nejēdzīgu domu, vārdu un darbību, kas viņam lika nodrebēt visā augumā.
� Bet tas ir beidzies, paldies dievam, tas ir beidzies! � viņ� no�ukstēja un atkal aizmiga.
Atvērtais logs ar dzelzs re�ģiem izgāja uz mazu, �auru ieliņu starp divām lielām ēkām un akmens �ogu; �ajā ieliņā neviens nekad neiegriezās, un tā cie�i bija pieaugusi ar kaut kādiem savvaļas krūmiem un ceriņiem, kas �ajā gadalaikā krā�ņi ziedēja... Aiz krūmiem, tie�i iepretim logam, melnoja augsts �ogs; lielā dārza augstās koku galotnes, mēness gaismas pielietas un caurstarotas, raudzījās tam pāri. Pa labi pacēlās baltā slimnīcas ēka ar apgaismotajiem logiem dzelzs re�ģos; pa kreisi � mēness staros spilgti baltā līķu kambara siena bez logiem. Mēness gaisma cauri loga re�ģim krita istabā uz grīdas un apgaismoja daļu no gultas un izmocīto, bālo slimnieka seju ar aizvērtajām acīm; tagad viņā nebija nekā neprātīga. Tas bija dzij�, smags izmocīta cilvēka miegs, bez sapņiem, bez mazākās kustības un gandrīz bez elpas. Uz da�iem mirkjiem viņ� pamodās pie pilnas apziņas, it kā pilnīgi vesels, lai pēc tam no rīta pieceltos no gultas kā iepriek� neprātīgs.
� Kā jūs jūtaties? � otrā dienā viņam jautāja ārsts. Slimnieks, tikko pamodies, atradās vēl zem segas. � Lieliski! � viņ� atbildēja, pietrūkdamies, uzvilkdams tupeles un tverdams rītasvārkus. � Skaisti! Tikai �eit, tas!...
Viņ� parādīja uz pakausi.
� Nevaru pakustināt kaklu bez sāpēm. Bet tas nekas. Viss ir labi, ja to saprot, un es saprotu.
� Vai jūs zināt, kur atrodaties?
� Protams, doktor! Esmu ārprātīgo namā. Bet, ja to saprot, tad tas ir glu�i vienalga. Glu�i vienalga.
Ārsts raudzījās slimajam tie�i acīs. Viņa skaistā, labi koptā seja ar lieliski izsukāto zeltaino bārdu un mierīgajām, gai�zilajām acīm, kas lūkojās caur zelta acenēm, bija nekustīga un neizdibināma. Viņ� vēroja.
� Ko jūs tik cie�i skatāties uz mani? Kas manā dvēselē, to jūs neizlasīsiet, � slimnieks turpināja, � bet jūsējā es skaidri lasu! Kāpēc jūs darāt ļaunu? Kādēļ jūs esat savāku�i �o nelaimīgo pūli un turat to te? Man vienalga, es visu saprotu un esmu mierīgs, bet viņi? Kādēļ �īs mokas? Cilvēkam, kas sasniedzis to, ka dvēselē ir liela doma, vispārēja doma, tādam vienalga, kur viņ� dzīvo, ko jūt. Arī dzīvot vai nedzīvot... Vai ne tā?
� Varbūt, � atbildēja ārsts, apsēzdamies uz krēsla istabas kaktā tā, lai redzētu slimnieku, kas strauji soļoja no kakta kaktā, �vīkādams ar milzīgajām zirgādas tupelēm un plandīdams sarkani svītroto, puķaino kokvilnas rītasvārku stūrus. Feld�eris un uzraugs, kas pavadīja ārstu, izstiepu�ies stāvēja pie durvīm.
� Un man tā ir! � izsaucās slimnieks. � Un, kad es to atklāju, es jutos kā no jauna piedzimis. Jūtas kļuvu�as asākas, un galva strādā tā kā vēl nekad. Ko agrāk varēju sasniegt garas prāto�anas un minējumu ceļā, to tagad izprotu intuitīvi. Reāli es esmu sasniedzis to, pie kā nonākusi filozofija. Es pats sevī pārdzīvoju lielās idejas, pēc kurām telpa un laiks ir tikai fikcija. Es dzīvoju visos laikmetos. Es dzīvoju bez telpas, visur un nekur, kā vēlaties. Un tāpēc man vienalga, vai turat mani te vai atbrīvojat, vai esmu brīvs vai saistīts. Es ievēroju, ka te ir vēl da�i tādi pa�i. Bet pārējam pūlim tāds stāvoklis ir �ausmīgs. Kāpēc jūs viņus neatbrīvojat? Kam vajadzīgs ...
� Jūs teicāt, � ārsts viņu pārtrauca, � ka dzīvojat ārpus laika un telpas. Ta�u nevar noliegt, ka mēs abi atrodamies �ajā istabā un ka tagad, � ārsts izņēma pulksteni, � ir pusvienpadsmit, 18... gada 6. maijs. Ko jūs par to domājat?
� Neko. Man vienalga, kur dzīvoju un kad dzīvoju. Ja
Ārsts pasmīnēja.
� Neparasta loģika, � viņ� sacīja pieceldamies.
� Varbūt jums taisnība. Uz redzē�anos. Vai nevēlaties cigareti?
� Pateicos. � Slimnieks apstājās, paņēma cigareti un nervozi nokoda tai galiņu. � Tas veicina domā�anu, � viņ� teica. � Tā ir pasaule, mikrokosms. Vienā galā sārmi, otrā � skābes... Tāds līdzsvars ir arī pasaulē, kurā pretstatu cēloņi neitralizējas. Palieciet sveiks, doktor!
Doktors devās tālāk. Lielākā daļa slimnieku sagaidīja viņu, nostāju�ies pie savām gultām. Nevienu priek�niecību tā neciena padotie kā ārstu psihiatru viņa vājprātīgie.
Bet slimnieks, palicis viens, joprojām strauji soļoja pa kameru �urpu turpu. Viņam atnesa tēju; viņ� neapsēzdamies divos guldzienos iztuk�oja lielo krūzi un gandrīz vienā mirklī apēda lielo baltmaizes gabalu. Tad viņ� izgāja no istabas un vairākas stundas neapstādamies savā ātrajā un smagnējā gaitā soļoja no viena ēkas gala līdz otram. Bija lietaina diena, un slimniekus nelaida dārzā. Kad feld�eris sāka meklēt jaunatvesto slimnieku, viņam norādīja uz gaiteņa galu; slimnieks tur stāvēja, ar seju pieplacis pie dārza durvju stikla, un cie�i raudzījās puķu dobē. Viņa uzmanību bija saistījis kādas magoņu �ķirnes neparasti spilgti sarkanais zieds.
� Lūdzu nosvērties, � pieskardamies pie viņa pleca, sacīja feld�eris.
Un, kad slimnieks pavērsa pret viņu seju, feld�eris tikko neatrāvās izbailēs: neprātīgajās acīs kvēloja me�onīgs niknums un ienaids. Bet, ieraudzījis feld�eri, viņ� tūlīt pārmainīja sejas izteiksmi un paklausīgi sekoja, neteicis ne viena vienīga vārda, it kā būtu iegrimis dziļās domās. Viņi iegāja ārsta kabinetā; slimnieks pats nostājās uz nelielo decimālsvaru platformas; nosvēris viņu, feld�eris atzīmēja grāmatā iepretim viņa vārdam 109 mārciņas. Nāko�ajā dienā bija 107, aiznāko�ajā 106.
� Ja tā turpināsies uz priek�u, tad viņ� neizturēs, � sacīja ārsts un pavēlēja viņu barot pēc iespējas labāk.
Ta�u nelīdzēja ne tas, ne slimnieka neparastā apetīte, viņ� ar katru dienu izkritās vairāk, un feld�eris katru dienu grāmatā ierakstīja arvien mazāku un mazāku mārciņu skaitu. Slimnieks gandrīz nemaz negulēja un cauru dienu pavadīja nepārtrauktā kustībā.
Viņ� apzinājās, ka atrodas trako namā; viņ� pat apzinājās, ka ir slims. Reizēm viņ� pēc veselas dienas trauksmainu kustību tāpat kā pirmajā naktī klusumā pamodās, juzdams visos locekļos smeldzi un briesmīgu smagumu galvā, bet pie pilnas apziņas. Varbūt iespaidu trūkums nākts klusumā un krēslā, varbūt tikko atmodināta cilvēka vājā smadzeņu darbība panāca to, ka �ādos brī�os viņ� skaidri saprata savu stāvokli un bija it kā vesels. Bet iestājās diena, un reizē ar gaismu un dzīvības atmo�anos slimnīcā viņu kā ar vilni ap�ļāca iespaidi, slimās smadzenes ar tiem netika galā, un viņ� atkal bija ārprātīgs. Viņa domā�ana bija dīvains pareizu spriedumu un nejēdzību mistrojums. Viņ� saprata, ka visapkārt viņam ir slimnieki, bet reizē katrā no tiem redzēja kādu slepeni slēpjo�os vai apslēptu personu, kuru viņ� agrāk pazinis vai par kuru lasījis vai dzirdējis. Slimnīcā mitinājās visu laikmetu un visu zemju ļaudis. Te bija gan dzīvie, gan miru�ie. Te bija pasaules slavenie un varenie un pēdējā karā kritu�ie un atdzimu�ie karavīri. Viņ� redzēja sevi kādā apburtā lokā, kur sakopots viss zemes spēks, un lepnīgā uzpūtībā uzskatīja sevi par �ī loka centru. Un visi viņa slimnīcas biedri bija sapulcēju�ies �e, lai veiktu darbu, ko viņ� miglaini iedomājās kā milzīgu pasākumu ļaunuma izskau�anai zemes virsū. Viņ� nezināja, kāds tas būs, bet sajuta sevī diezgan spēka tā veik�anai. Viņ� varēja lasīt citu cilvēku domas, saskatīja priek�metos to pagātni; lielās gobas slimnīcas dārzā viņam stāstīja veselas leģendas no savas pieredzes; ēku, kas tie�ām bija celta diezgan sen, viņ� uzskatīja par Pētera Lielā celtni un bija pārliecināts, ka cars tajā dzīvojis Poltavas kaujas laikā. Viņ� to lasīja uz sienām, uz apdrupu�ā apmetuma, uz ķieģeļu un krāsns podiņu suķēm, ko atrada dārzā; tur bija rakstīta mājas un dārza vēsture. Mazajā līķu kambarī viņ� nometināja desmitiem un simtiem sen miru�o ļau�u un cie�i ielūkojās tā pagraba lodziņā dārza stūrī, saskatīdams varavīksnes krāsās zalgojo�ās un netīrās rūtiņas lauzītajā atspīdumā pazīstamas sejas, ko kādreiz dzīvē vai ģīmetnēs bija redzējis.
Iestājās skaidrs, labs laiks; slimnieki veselas dienas pavadīja dārzā svaigā gaisā. Viņiem paredzētais dārza nodalījums, neliels, bet biezi aizaudzis ar kokiem, bija visur, kur vien iespējams, apdēstīts ar puķēm. Uzraugs tajā lika strādāt visiem kaut cik darba spējīgajiem; caurām dienām viņi slaucīja un kaisīja ar smiltīm celiņus, ravēja un laistīja pa�u rokām iekoptās puķu, gurķu, arbūzu un meloņu dobes. Dārza stūris bija aizaudzis ar bieziem ķir�u krūmiem, gar to stiepās gobu aleja, vidū, uz neliela samesta uzkalniņa, bija ierīkots pats skaistākais puķu laukumiņ� visā dārzā; spilgtas puķes auga gar aug�ējā laukumiņa malām, bet centrā di�ojās liela, kupla un reti sastopama dālija � dzeltena ar sarkaniem lāsojumiem. Paceldamās augstāk par visu, tā bija arī dārza centrs, un varēja manīt, ka slimnieki tai pie�ķir kādu noslēpumainu nozīmi. Arī jaunajam slimniekam tā �ķita kaut kas ne visai parasts, it kā
dārza un ēkas dro�ības un labklājības ķīla. Tāpat visi celiņi bija slimnieku rokām apdēstīti. Tur bija visda�ādākās mazkrievu dārziņos sastopamās puķes � augstās rozes, spilgtās petūnijas, augstie tabakas krūmi ar nelieliem, sārtiem ziediem, piparmētras, samtenes, kreses un magones. �eit arī netālu no lieveņa auga trīs kādas sevi�ķas magoņu sugas krūmiņi � tās bija daudz mazākas par parastajām un izcēlās ar saviem neparasti spilgti sarkanajiem ziediem. �ie ziedi tad arī savaldzināja slimnieku, kad viņ� pirmajā dienā pēc iera�anās slimnīcā skatījās caur stikla durvīm dārzā.
Pirmo reizi izejot dārzā, viņ� vispirms, nenokāpjot pa lieveņa kāpnēm, paskatījās uz �iem spilgtajiem ziediem. Bija tikai divi; tā sagadījās, ka tie auga atsevi�ķi no citiem un neravētā vietā, tos ielenca balandas un citas nezāles.
Slimnieki cits aiz cita gāja ārā pa durvīm, pie kurām stāvēja sargs un katram izsniedza pa baltai, biezai, adītai kokvilnas cepurei ar sarkanu krustu priek�ā. �īs cepures bija nāku�as no kara lauka un nopirktas izsolē. Bet slimnieks, pats par sevi saprotams, �im sarkanajam krustam pie�ķīra kādu sevi�ķu, noslēpumainu nozīmi. Viņ� noņēma sev no galvas cepuri un paskatījās uz krustu, pēc tam uz magoni. Ziedi bija spilgtāki.
� Tas uzvar, � sacīja slimnieks, � bet mēs vēl redzēsim.
Un viņ� nokāpa no lieveņa. Apskatījies un nepamanījis sarga, kas stāvēja aiz viņa, slimnieks pārkāpa pāri dobei un izstiepa roku pēc ziediņa, bet neuzdrīkstējās to noplūkt. Viņ� sajuta karstumu un dūrienus izstieptajā rokā un pēc tam arī visā ķermenī, it kā viņam nezināma spēka stipra strāva plūstu no sarkanajām ziedlapiņām un izlītu pa visu viņa ķermeni. Slimnieks pievirzījās tuvāk un pastiepa roku pie pa�a ziediņa, bet ziediņ�, kā viņam likās, aizstāvējās, izdvesdams nāvīgu, indīgu elpu. Galva viņam sāka reibt, ar pēdējiem izmisuma spēkiem viņ� jau satvēra kātiņu, kad piepe�i smaga roka nolaidās uz viņa pleca. Tas bija sargs, kas viņu satvēra.
� Nedrīkst plūkt, � sacīja vecais uzraugs. � Un uz dobes nebrien. Te daudz jūsu, ārprātīgo: katrs pa 180
ziediņam, un visu dārzu izputināsiet, � viņ�, arvien vēl turēdams ārprātīgo aiz pleca, pārliecino�i sacīja.
Slimnieks palūkojās viņam sejā, klusēdams atbrīvojās no viņa rokas un satraukts aizgāja pa taciņu. �Ak nelaimīgie!� viņ� domāja. �Jūs neredzat, jūs esat tik akli, ka aizstāvat viņu. Bet, lai būtu kā būdams, es viņu uzveik�u. Ja ne �odien, tad rīt mēs mērosimies spēkiem. Un, ja es arī aizie�u bojā, vai tas nav vienalga...�
Slimnieks līdz pa�am vakaram pastaigājās pa dārzu, ievadīdams pazī�anos un risinādams dīvainas sarunas, kurās katrs runātājs saklausīja tikai atbildes uz savām neprātīgajām domām, izteiktām nesaprotamos, noslēpumainos vārdos. Slimnieks staigāja te ar vienu, te ar otru biedru un vakara pusē guva vēl lielāku pārliecību, ka �viss ir gatavs�, kā viņ� pats sev teica. Drīz sairs dzelzs re�ģi, visi �ie ieslodzītie izies no �ejienes un steigsies uz visām zemes malām un visa pasaule nodrebēs, nometīs savu nodilu�o �aulu un parādīsies jaunā, brīni�ķīgā skaistumā. Viņ� jau bija gandrīz aizmirsis ziediņu, bet, atstādams dārzu un kāpdams lievenī, atkal pamanīja kuplajā, satumsu�ajā un jau rasotajā zālē tie�i kā divas sarkanas oglītes. Tad slimnieks atpalika no pūļa un, nostājies aiz sarga, nogaidīja izdevīgu mirkli. Neviens neredzēja, kā viņ� pārlēca pār dobi, paķēra ziediņu un steidzīgi noslēpa to uz krūtīm zem krekla. Kad svaigās, rasotās lapiņas pieskārās viņa ķermenim, slimnieks nobālēja kā nāve un �ausmās viņam pla�i iepletās acis. Auksti sviedri viņam izspiedās uz pieres.
Slimnīcā iededzināja lampas; gaidot vakariņas, vairums slimnieku sagūlās gultās, izņemot da�us nemierīgos, kas steidzīgi soļoja pa gaiteni un zālēm. Slimnieks ar ziediņu bija starp tiem. Viņ� soļoja, krampjaini sa�ņaudzis uz krūtīm sakrustotās rokas; �ķita, ka viņ� grib saspiest, sa�ķaidīt tur paslēpto stādiņu. Sastapda-mies ar citiem, viņ� meta tiem apkārt lielu līkumu, baidīdamies pieskarties viņiem pat ar savu apģērbu. � Nenāciet klāt, nenāciet klāt! � viņ� sauca. Bet slimnīcā tādiem saucieniem maz kas pievērsa uzmanību. Un viņ� soļoja arvien ātrāk un ātrāk, spēra arvien garākus un garākus soļus, ar kaut kādu sevi�ķu niknumu soļoja stundu, divas.
� Es tevi nokausē�u! Es tevi no�ņaug�u! � viņ� aizsmacis ļauni sacīja.
Brī�iem slimnieks grieza zobus.
Ēdamistabā padeva vakariņas. Uz lielajiem, neapklātajiem galdiem novietoja vairākas krāsotas un zeltītas koka bļodas ar pa�ķidru prosas biezputriņu; slimnieki nosēdās uz soliem, viņiem izsniedza pa gabalam rupjas maizes. Eda ar koka karotēm pa astoņiem cilvēkiem no vienas bļodas. Da�iem, kam bija izrakstīta pastiprināta diēta, pasniedza atsevi�ķi. Mūsu slimnieks, ko sargs, atnesis vakariņas, pasauca istabā, ātri aprija savu porciju un, neapmierinādamies ar to, devās kopējā ēdamistabā.
� Atļaujiet man apsēsties te, � viņ� sacīja uzraugam.
� Vai tad jūs vakariņas neesat ēdis? � jautāja uzraugs, likdams papildporcijas bļodās.
� Esmu ļoti izsalcis. Un man vajag daudz stiprināties. Visa mana spēcinā�anās ir barībā � jūs zināt, ka es nemaz neguļu.
� Ēdiet vesels, mans mīļais. Taras, pasniedz viņam karoti un maizi.
Viņ� apsēdās pie kādas bļodas un vēl noēda milzīgu vairumu biezputras.
� Nu, diezgan, diezgan, � pēdīgi sacīja uzraugs, kad visi jau bija beigu�i vakariņot, bet mūsu slimnieks vēl arvien sēdēja pie bļodas, ņemdams ar vienu roku biezputru, otru cie�i turēdams pie krūtīm. � Pārēdīsieties.
� Ak, ja jūs zinātu, cik daudz man vajadzīgs spēka, cik daudz spēka! Ardievu, Nikolaj Nikolajevi�, � slimnieks sacīja, pieceldamies no galda un cie�i paspiezdams uzraugam roku. � Ardievu.
� Kur tad jūs? � uzraugs smaidīdams iejautājās.
� Es? Nekur. Es palieku. Bet varbūt mēs rīt neredzēsimies. Pateicos jums par jūsu labsirdību.
Un viņ� vēlreiz cie�i paspieda uzraugam roku. Balss viņam trīcēja, acīs riesās asaras.
� Nomierinieties, mīļais, nomierinieties, � atbildēja uzraugs. � Kādēļ tādas drūmas domas? Ejiet liecieties gulēt un labi aizmiedziet. Jums vairāk vajag gulēt; ja labi gulēsiet, drīz arī izveseļosieties.
Slimnieks ie�ņukstējās. Uzraugs novērsās, lai pavēlētu sargiem ātrāk novākt vakariņu paliekas. Pēc pusstundas slimnīcā jau visi gulēja, izņemot vienu cilvēku, kas stūra istabā savā gultā bija atlaidies neizģērbies. Viņ� trīsēja kā drudzī un krampjaini �ņaudza sev krūtis, kas viņam �ķita piesātinātas ar nedzirdēti nāvīgu indi.
Viņ� visu nakti negulēja. Viņ� bija noplūcis �o ziediņu, tāpēc ka redzēja tādā rīcībā varoņdarbu, kas viņam jāveic. Pirmajā acu uzmetienā caur stikla durvīm sarkanās ziedlapiņas piesaistīja viņa uzmanību, un viņam �ķita, ka no �ī brī�a viņ� pilnīgi sapratis, kas viņam �e, virs zemes, veicams. �ajā spilgtajā, sarkanajā ziediņā sakopots viss pasaules ļaunums. Viņ� zināja, ka no magonēm iegūst opiju; varbūt �ī doma, pieaugdama un pieņemdama neredzētus veidus, lika viņam radīt briesmīgo, fantastisko spoku. Ziediņ� viņa acīs kļuva par visa ļaunuma iemiesojumu; tas sevī bija uzsūcis visas nevainīgi izlietās asinis (tāpēc tas bija tik sarkans), visas asaras, visas cilvēces �ulti. Tā bija briesmīga, noslēpumaina būtne, pretstats dievam, Arimans, kas pieņēmis pieticīgu un nevainīgu izskatu. Vajadzēja to noraut un nogalināt. Bet tas vēl par maz � nedrīkstēja ļaut tam nobeidzoties izliet savu ļaunumu pasaulē. Tāpēc slimnieks to arī slēpa sev uz krūtīm. Viņ� cerēja, ka līdz rītam ziediņ� būs pazaudējis visu savu spēku. Tā ļaunums pāries viņa krūtīs, viņa dvēselē, un tur tas tiks uzvarēts vai arī uzvarēs � tad viņ� pats ies bojā, nomirs, bet nomirs kā godīgs cīnītājs un kā pirmais cīnītājs par cilvēci, tāpēc ka līdz �im vēl neviens nebija uzdro�inājies cīnīties reizē ar visu pasaules ļaunumu.
� Viņi to neredzēja. Es ieraudzīju. Vai es varēju to atstāt dzīvojam? Labāk nāve.
Un viņ� gulēja un zaudēja spēkus iedomātajā, neeso�ajā cīņā... tomēr zaudēja spēkus. No rīta feld�eris viņu atrada tiķ tikko dzīvu. Neraugoties uz to, pēc kāda laiciņa satraukums ņēma virsroku, slimnieks pietrūkās no gultas un, kā iepriek�, sāka skraidīt pa slimnīcu, sarunādamies ar slimniekiem un pats ar sevi skaļāk un nesakarīgāk nekā jebkad. Viņu nelaida dārzā; ārsts, redzēdams, ka slimnieka svars krītas un viņ� arvien vēl neguļ, tikai staigā un staigā, pavēlēja ie�ļircināt viņam zem ādas lielāku devu morfija. Slimnieks nepretojās � par laimi, viņa neprātīgās domas �ai brīdī sakrita ar �o operāciju. Viņ� drīz iemiga; trakā kustība izbeidzās, un skaļais motīvs, kas bija radies pa�a satraukto soļu ritmā un neatlaidīgi viņu pavadīja, beidza skanēt ausīs. Viņ� aizmirsās un pārstāja domāt par visu ko, pat par otru ziediņu, ko vajadzēja noraut.
Tomēr viņ� to norāva pēc trim dienām, un sargs redzēja, bet nepaguva aizkavēt. Sargs dzinās viņam pakaļ. Ar skaļu gaviļu kliedzienu slimnieks ieskrēja slimnīcā un, iemeties savā istabā, noglabāja stādiņu sev uz krūtīm.
� Kāpēc tu plūc ziedus? � noprasīja viņam pakaļ atskrēju�ais sargs.
Bet slimnieks, kas jau gulēja gultā parastajā pozā ar sakrustotām rokām, sāka runāt tādus niekus, ka sargam atlika tikai noņemt viņam no galvas steidzīgajā bēg�anā aizmirsto cepuri ar sarkano krustu un aiziet. Un iedomātā cīņa sākās no jauna. Slimnieks juta, ka no ziediņa garās strūklās kā �ūskas izlokās ļaunums; tas viņu saistīja, spieda un �ņaudza locekļus un piesātināja ar savu �ausmīgo saturu visu ķermeni. Viņ� lādēja savu ienaidnieku, pa starpām raudādams un lūgdams dievu. Pret vakaru ziediņ� novīta. Slimnieks samīdīja nomelnēju�o stādiņu un, savācis no grīdas tā atliekas, aiznesa uz vannas istabu. Iemetis bezveidīgo zaļuma piciņu akmeņogļu sakarsētajā krāsnī, viņ� ilgi raudzījās, kā viņa ienaidnieks �ņāc, saraujas un beidzot pārvēr�as maigā, sniegbaltā pelnu kamoliņā. Viņ� uzpūta, un viss izgaisa.
Nākamajā dienā slimniekam kļuva ļaunāk. Briesmīgi bāls, ar iekritu�iem vaigiem, ar dziļi acu dobumos iegrimu�ām kvēlojo�ām acīm, viņ� � jau streipuļojo�ā gaitā un bie�i paklupdams � turpināja savu trako soļo�anu un runāja, runāja bez gala.
� Man negribas ķerties pie varas līdzekļiem, � vecākais ārsts sacīja savam palīgam.
� Bet nepiecie�ams ta�u izbeigt �o staigā�anu. �odien viņa svars ir 93 mārciņas. Ja vēl ilgāk tā turpināsies, viņ� pēc pāris dienām nomirs.
Vecākais ārsts kļuva domīgs.
� Morfijs? Hlorāls? � viņ� pusjautādams sacīja.
� Vakar morfijs vairs neiedarbojās.
� Pavēliet viņu sasiet. Es tomēr �aubos, vai viņ� paliks dzīvs.
Un slimnieku sasēja. Ietērpts trako kreklā, viņ� gulēja savā gultā, ar platām audekla lentām cie�i piesiets pie gultas dzelzs �ķēr�ļiem. Bet kustību trakums nebija mazinājies, drīzāk vēl pieņēmies. Daudzas stundas no vietas viņ� pūlējās atbrīvoties no savām saitēm. Beidzot, reiz spēcīgi raujoties, viņam izdevās vienu no saitēm pārraut; atbrīvojis kājas un izslīdējis no citām, viņ� sāka ar sasaistītām rokām staigāt pa istabu, klaigādams me�onīgus, nesaprotamus vārdus.
� Ak, kad tevi! ... � sāka kliegt ienāku�ais sargs. � Kāds velns tev palīdz! Gricko! Ivan! Nāciet veiklāk, viņ� ta�u ir atraisījies.
Viņi trijatā metās virsū slimniekam, un sākās ilga, nogurdino�a cīņa, nogurdino�a uzbrucējiem un moko�a cilvēkam, kas aizstāvēdamies zaudēja savu izsīku�o spēku atliekas. Beidzot viņu nogāza gultā un sasaistīja vēl cie�āk nekā iepriek�.
� Jūs nesaprotat, ko darāt! � slimnieks sauca aizelsdamies. � Jūs ejat bojā! Es redzēju tre�o, tik tikko pavēru�os. Tagad tas jau ir uzplaucis. Ļaujiet man pabeigt! Viņu vajag nogalināt! Nogalināt! Tad viss būs pabeigts, viss izglābts. Es būtu sūtījis jūs, bet vienīgi es spēju to izdarīt. Jūs nomirtu no viena vienīga pieskāriena.
� Apklustiet* kungs, apklustiet! � sacīja pie gultas de�urēt paliku�ais vecais sargs.
Slimnieks pēk�ņi apklusa. Viņ� bija nolēmis apmānīt sargu. Viņu noturēja saistītu visu dienu un atstāja tādā pa�ā stāvoklī ari pa nakti. Padevis slimniekam vakariņas, sargs kaut ko paklāja pie viņa gultas un apgulās. Pēc brītiņa sargs jau gulēja cietā miegā un slimnieks ķērās pie darba.
Viņ� ar visu ķermeni izliecās, lai sasniegtu gultas dzelzs �ķērsi, un, sataustījis to, ar trako krekla garajā piedurknē paslēpto roku sāka ātri un spēcīgi berzēt piedurkni gar dzelzi. Pēc kāda brī�a biezais audekls padevās un viņ� atbrīvoja rādītāja pirkstu. Tad darbs sāka labāk veikties. Ar veselam cilvēkam pavisam neiedomājamu veiklību un lokanību slimnieks atknibināja sev aiz muguras mezglu, kas savilka viņa piedurknes, atraisīja krekla saites, tad ilgi klausījās sarga krāk�anā. Bet vecais gulēja cie�i. Slimnieks novilka kreklu un atraisījās no gultas. Viņ� bija brīvs. Viņ� palūkoja durvis � tās no iek�puses bija aizslēgtas, un atslēga dro�i vien bija sargam kabatā. Baidīdamies sargu uzmodināt, slimnieks neiedro�inājās izkratīt viņam kabatas un nolēma izkļūt no istabas pa logu.
Bija klusa, silta, tum�a nakts; logs bija aizvērts; zvaigznes mirgoja tum�ajās debesīs. Slimnieks raudzījās tajās, at�ķirdams pazīstamos zvaigznājus un priecādamies par to, ka tās, kā viņam �ķita, saprot viņu un jūt viņam līdzi. Mirk�ķinādams acis, viņ� redzēja bezgalīgos starus, ko tās viņam sūtīja, un neprātīgā uzņēmība pieauga. Vajadzēja atliekt dzelzs re�ģa resno stiegru, izlīst pa �auro spraugu krūmiem aizaugu�ajā ieliņā, pārrāpties pār augsto mūra �ogu. Tur būs pēdējā cīņa, un vēlāk � kaut vai nāve.
Slimnieks pamēģināja saliekt resno stiegru ar kailām rokām, bet dzelzs nepadevās. Tad, savijis no izturīgā trako krekla piedurknēm virvi, viņ� aizmetināja to aiz stiegras galā izkaltā �ķēpa un iekārās tajā ar visu savu ķermeni. Pēc izmisuma pilnām pūlēm, gandrīz iztērējis sava spēka atliekas, viņ� �ķēpu salieca; �aurā eja bija vaļā. Viņ� izspraucās caur to, ievainodams sev plecus, elkoņus un kailos ceļgalus, izlauzās caur biezajiem krūmiem un apstājās pie sienas. Viss bija klusu; naktslampiņas vāji apgaismoja lielās ēkas logus. Tajos neviens nebija redzams. Neviens viņu neievēros; vecais, kas de�urēja pie viņa gultas, dro�i vien guļ cietā miegā. Zvaigznes laipni mirgoja, to stari gāja līdz pa�ai viņa sirdij.
� Es dodos pie jums, � viņ� no�ukstēja, raudzīdamies debesīs. Pēc pirmā mēģinājuma nogāzies atpakaļ ar atlauztiem nagiem, asiņainām rokām un ceļgaliem, viņ� sāka meklēt izdevīgāku vietu. Tur, kur �ogs sadūrās ar līķu kambara sienu, no �oga un sienas bija izdrupu�i da�i ķieģeļi. Slimnieks sataustīja �os iedobumus un izmantoja tos. Viņ� uzrāpās uz �oga, pieķērās pie viņpus tā augo�ās vīksnas un klusu pa koku nolaidās zemē.
Viņ� metās uz pazīstamo vietu pie lieveņa. Ziediņ�, sakļāvis ziedlapiņas, ar savu tum�o galviņu skaidri atdalījās rasotajā zālē.
� Pēdējais! � no�ukstēja slimnieks. � Pēdējais! �odien vai nu uzvara, vai nāve. Bet man tas tagad vienalga. Pagaidiet, � viņ� sacīja, raudzīdamies debesīs, � drīz es bū�u pie jums.
Viņ� izrāva stādiņu, saplosīja to, sa�ņaudza un, turēdams to rokā, atgriezās pa iepriek�ējo ceļu atpakaļ savā istabā. Vecais gulēja. Slimnieks, tik tikko aizgājis līdz gultai, sabruka tajā bez samaņas.
No rīta viņu atrada miru�u. Seja viņam bija mierīga un gai�a, asie vaibsti, plānās lūpas un dziļi iekritu�ās, aizvērtās acis pauda laimīgu pacilātību. Kad miru�o lika uz nestuvēm, pamēģināja atvērt viņam roku un izņemt sarkano ziediņu. Bet roka bija sastingusi, un viņ� savu trofeju aiznesa sev līdzi kapā.
1883.
.
Jau sen es gribēju sākt savas piezīmes. Savāds cēlonis liek man ķerties pie spalvas. Da�i raksta memuārus tādēļ, ka tajos daudz interesanta vēsturiskā ziņā; citi tādēļ, ka viņiem iegribējies vēlreiz pārdzīvot laimīgos jaunības gadus; vēl citi tādēļ, lai intriģētu un celtu neslavu sen miru�iem cilvēkiem un attaisnotos pret sen jau aizmirstiem apvainojumiem. Man nav neviena no �iem iemesliem. Es vēl esmu jauns cilvēks, nekādu vēsturi neesmu taisījis, ne arī redzējis, kā to dara, celt neslavu cilvēkiem nevēlos, un nav arī par ko attaisnoties. Vēlreiz pārdzīvot laimi? Tās mirkļi bija tik īsi un beigas tik �ausmīgas, ka atmiņas par to nesagādās man prieku, ai nē!
Bet kādēļ it kā nezināma balss �ukst man ausī, kādēļ, kad pamostos naktī, manā priek�ā tumsā paslīd garām pazīstamas ainas un tēli, un kādēļ, kad ierodas kāds bāls; tēls, mana seja sāk kvēlot un rokas sa�ņaudzas, �ausmas un niknums aizrauj elpu tāpat kā tai dienā, kad es stāvēju aci pret aci ar savu nāvīgo ienaidnieku?
Es nespēju atbrīvoties no savām atmiņām, un man ie�āvās prātā savāda doma. Varbūt, ja tās uzticē�u papīram, ar to arī izbeig�u savus rēķinus ar tām... Varbūt tās atkāpsies un ļaus man mierīgi nomirt. Tāds ir tas savādais cēlonis, kas spie� mani -ķerties pie spalvas. Varbūt kāds izlasīs �o burtnīciņu, varbūt arī ne. Tas man mazsvarīgi. Tāpēc varu neatvainoties nākamo lasītāju priek�ā par sava rakstījuma tematu � tāds temats necik neinteresēs cilvēkus, kas pieradu�i nodarboties ja ne ar pasaulvēsturiskiem, tad vismaz sabiedriskiem jautājumiem, � un tāpēc man nav jāatvainojas ari par sava stāstījuma formu. Tiesa gan, man gribētos, lai �īs rindas izlasītu kāds zināms cilvēks, bet �is cilvēks nenosodīs mani. Viņam ir dārgs viss, kam sakars ar mani. Sis cilvēks ir mana māsa.
Kādēļ viņa �odien tik ilgi kavējas? Nu jau trīs mēne�i, kop� esmu nācis pie atmaņas pēc tās dienas. Pirmā seja, ko ieraudzīju, bija Soņas seja. Un kop� tā laika viņa ik vakaru pavada pie manis. Tas viņai kļuvis it kā par dienestu. Viņa sē� pie manas gultas vai pie lielā krēsla, ja esmu spējīgs sēdēt, sarunājas ar mani, lasa priek�ā avīzes un grāmatas. Soņu ļoti apbēdina tas, ka esmu vienaldzīgs pret lasāmvielas izvēli un atstāju to viņas ziņā.
� Palūk, Andrej, �Eiropas Vēstnesī� jauns romāns � �Viņa domāja, ka tas nav tā�.
� Labi, draudziņ, tad lasīsim �Viņa domāja, ka tas nav tā�.
� Misis Geijas romāns.
� Labi, labi.
Un viņa sāk lasīt garu stāstījumu par kādu misteru Skriplu un mis Gordoni un pēc pirmajām divām lappusēm pievēr� man savas lielās, labās acis un saka:
� Tas neies ilgi � �Eiropas Vēstnesis� romānus vienmēr saīsina.
� Labi, labi. Es klausī�os. *
Viņa lasa tālāk sīkumiem pamatīgi piebārstīto Ģei-jas kundzes sacerējumu, bet es skatos viņas lejup noliektajā sejā un neklausos pamāco�o stāstījumu. Un reizēm, tajās romāna vietās, kur, pēc Geija kundzes ieceres, vajadzētu smieties, man rūgtas asaras aiz�ņaudza kaklu. Soņa nomet grāmatu un, paskatījusies manī izproto�u un bailīgu skatienu, liek savu roku man uz pieres.
� Andrej, mīļais, jau atkal... Nu diezgan, diezgan. Neraudi. Viss paries, viss aizmirsīsies... � viņa runā tādā tonī, kādā māte mierina bērnu, kas dabūjis pierē punu. Un, kaut gan mans puns izzudīs tikai reizē ar dzīvību, kas � es to jūtu � pamazām pamet manu miesu, es tomēr nomierinos.
Ak, mana mīļā māsa! Cik dārgs man tavs sievi�ķīgais glāsts! Lai dievs tevi svētī, un lai tavas dzīves tum�ās lappuses, kur ierakstīts mans vārds, nomaina stāsts par laimīgām dienām! Tikai lai �is stāsts nebūtu līdzīgs misis Geijas apnicīgajam stāstījumam!
Zvans! Beidzot! Tā ir viņa: viņa atnāks, ienesīs manā tum�ajā un smacīgajā istabā svaiguma dvesmu, izkliedēs tās klusumu ar maigu, rāmu valodu un apgaismos to ar savu skaistumu.
Savu māti es neatceros, bet tēvs nomira, kad biju �etrpadsmit gadus vecs. Mans aizbildnis, tāls radinieks, pārveda mani uz kādu Pēterburgas ģimnāziju, pēc �etriem gadiem es to nobeidzu. Un biju pilnīgi brīvs putns, � aizbildnis, nodarbināts pa�a uzņēmumos, savās rūpēs par mani aprobe�ojās tikai ar naudas izsnieg�anu tādā daudzumā, kas, pēc viņa domām, bija nepiecie�ams, lai varētu iztikt. Nekādi lielie līdzekļi tie nebija, ta�u pilnīgi atbrīvoja mani no rūpēm par dieni�ķo maizi un ļāva man izvēlēties dzīves ceļu.
Izvēle bija notikusi jau sen. �etru gadu vecumā man vairāk par visu pasaulē patika darboties ar zīmuļiem un krāsām, bet uz ģimnāzijas kursa beigām es zīmēju jau ļoti pieklājīgi, tā ka bez jebkādām grūtībām iekļuvu Mākslas akadēmijā.
Vai man bija talants? Tagad, kad es vairs nekad nestāvē�u ar otu pie audekla, man �ķiet, varu objektīvi spriest par sevi kā mākslinieku. Jā, man bija talants. Tā es domāju, nevis vadoties no biedru un pazinēju atsauksmēm, ne arī sprie�ot pēc ātruma, kādā nobeidzu akadēmijas kursu, bet pēc tā saviļņojuma, kas pārņēma mani ikreiz, kad sāku strādāt. Tas, kur� nav mākslinieks, nevar izjust grūto un saldo satraukumu, ar kādu pirmoreiz stājies pie jauna audekla, lai uz tā atstātu savas ieceres veidojumu. Tas, kur� nav mākslinieks, nevar izjust visas apkārtējās pasaules aizmir�anu, kad gars iegrimst tēlu skatījumā... Jā, man bija talants, un no manis būtu iznācis izcils gleznotājs.
Tur, pie sienām, tie karājas � mani audekli, etīdes un skices, nenobeigtas, iesāktas gleznas. Tur arī viņa ... Jāpalūdz māsa, lai to aiznes citā istabā. Jeb nē, vajag to uzkārt tie�i pret manu gultu kājgalī, lai viņa alla� raudzītos manī ar savu skumjo, it kā nāves nojautas apdvesto skatienu. Zilā tērpā, greznā, baltā cepurītē ar lielu, trīskrāsainu kokardi sānos un baltiem apmales kruzuļiem, kuriem garām izsprauku�ās kuplas, viļņojo�as kastaņbrūnu matu sprogas, � viņa raugās manī kā dzīva. Ak �arlote, �arlote! Vai man svētīt vai nolādēt to stundu, kad ienāca prātā doma uzgleznot tevi?
Bet Bezsonovs bija pret to. Kad pirmoreiz ieminējos viņam par to, viņ� paraustīja plecus un neapmierināts nosmīnēja.
� Jūs esat ķerti, krievu gleznotāju kungi, � viņ� teica. � Jums ar savējo ir par maz! �arlote Kordē! Kāda jums daļa gar �arloti? Vai jūs varat iejusties tai laikā, tajā apkārtnē?
Varbūt viņam arī taisnība... Ta�u franēu varones tēls tik ļoti saistīja mani, ka man katrā ziņā vajadzēja viņu uzgleznot. Es biju iecerējis uzgleznot viņu visā augumā, vienu, kā viņa stāv tie�i pretim skatītājiem, uz priek�u vērstu skatienu; viņa jau ir iz�ķīrusies par savu varoņdarbu � noziegumu, un tas redzams tikai viņas sejā; roka, kura izdarīs nāvīgo dūrienu, pagaidām vēl bezspēcīgi nolaista uz leju, un tās baltums maigi izceļas pret tum�i zilo vilnas ģērbu; krusteniski sasieta me�ģiņu pelerine kā viegls ēnojums klāj viņas maigo kaklu, kuru rīt �ķērsos asiņaina svītra... Es atceros, kā viņas tēls izauga man dvēselē... Es izlasīju viņas dzīves stāstu kādā sentimentālā un varbūt melīgā La-martina grāmatā; no pļāpīgā, sava stila un manieres ap�ilbinātā francū�a stāstījuma man skaidri un noteikti izveidojās tīras meitenes � fanātiķes cīnītājas tēls. Es izlasīju par viņu visu, ko varēja sameklēt, apskatīju vairākus portretus un izlēmu ķerties pie gleznas.
Pirmā glezna, tāpat kā pirmā mīlestība, paņem savā varā visu dvēseli.
Es nēsāju sevī �o topo�o tēlu, es pārdomāju visniecīgākos sīkumus un pēdīgi nokļuvu tiktāl, ka, acis aizvēris, varēju redzēt savu �arloti.
Bet, iesācis gleznu ar laimīgām bailēm un priecīgu satraukumu, es jau tūliņ sastapos ar negaidītu un grūti uzveicamu kavēkli: man trūka modeļa.
Taisnību sakot, būt jau viņi bija. Es izvēlējos starp tām da�ām personām, kas Pēterburgā nodarbojas ar �o profesiju, kādu, kas pēc mana ieskata �ķita visvairāk piemērota iecerētajam tēlam, un sāku cītīgi strādāt. Bet, ak vai, cik maz �ī Anna Ivanovna līdzinājās manam lolojumam, ko es tik skaidri redzēju ar aizvērtām acīm! Viņa pozēja teicami, veselu stundu varēja nekustēties un godīgi nopelnīja savu rubli, juzdama lielu apmierinājumu par to, ka varēja pozēt apģērbusies, nevis kaila.
� Cik labi ir pozēt drēbēs! Bet citreiz da�i tā skatās, skatās, no vienas vietiņas acīm iztausta ... � viņa teica man pirmajā seansā ar nopūtu un vieglu pietvīkumu.
Viņa bija kļuvusi par modeli tikai pirms diviem mēne�iem un vēl nevarēja pierast pie sava amata. Krievu meitenes, �ķiet, nekad pie tā arī nepieradīs.
Es uzgleznoju viņas rokas, plecus un augumu, bet, kad ķēros pie sejas, mani pārņēma izmisums. Apaļīga, jauna seja ar mazliet uzrautu deguntiņu, labsirdīgām, pelēkām acīm, kas no pilnīgi apaļu uzacu apak�as raudzījās pasaulē uzticīgi un diezgan �ēlabaini, � tas viss it nemaz nepieskaņojās manam sapnim. Es nevarēju �os nenoteiktos un sīkos vaibstus pārveidot par �arlotes seju. Es nomocījos ar savu Annu Ivanovnu trīs vai �etras dienas un pēdīgi liku viņu mierā. Cita modeļa man nebija, un es izlēmu darīt to, ko man nekādā gadījumā gan nevajadzēja darīt, � gleznot seju bez modeļa, no galvas, �no sevis�, kā saka mākslinieki. Es tā izlēmu tādēļ, ka iztēlē redzēju savu varoni tik skaidri it kā dzīvu savā priek�ā. Bet, kad sākās darbs, otas aizlidoja kaktā. Dzīvas sejas vietā man iznāca kaut kāda shēma. Idejai pietrūka miesas un asiņu.
Noņēmu audeklu no molberta un iestatīju to kaktā ar seju pret sienu. Neveiksme mani stipri pārsteidza. Atceros, ka ieķēros sev pat matos. Likās, nav vērts dzīvot, ja iecerēta tik skaista glezna (bet cik jauka tā bija manā iztēlē!) un pietrūkst spēka to paveikt. Es iekritu gultā un savās bēdās un dusmās mēģināju iemigt.
Atceros, ka biju jau gandrīz aizsnaudies, kad atskanēja zvans: pastnieks ienesa vēstuli no māsīcas Soņas. Viņa priecājās par to, ka esmu ķēries pie liela un grūta darba, un no�ēloja, ka tik grūti atrast modeli. �Vai es nenoderē�u, kad bū�u beigusi institūtu? Pagaidi pusgadu, Andrej,� viņa rakstīja, �tad es aizbrauk�u pie tevis uz Pēterburgu un tu varēsi, izmantodams mani par modeli, gleznot kaut desmit �arlotes Kordē... ja tikai man būs jel drusciņ līdzības ar to, kura, kā tu raksti, savaldzinājusi tavu sirdi.�
Soņa nemaz nelīdzinājās �arlotei. Viņa nav spējīga cirst brūces. Viņai drīzāk tīk tās ārstēt, un to viņa dara tik apbrīnojami jauki.
Un arī mani viņa izārstētu... ja tas būtu iespējams.
Vakarā es aizgāju pie Bezsonova.
Iegāju pie viņa, kad viņ� sēdēja, noliecies pār rakstāmgaldu, kas bija apkrauts ar grāmatām, rokrakstiem un avī�u izgriezumiem. Viņa roka a�i slīdēja pār papīru: viņ� rakstīja ļoti ātri, bez labojumiem, sīkā, līdzenā rokrakstā ar izvijumiem. Viņ� uzmeta man pavir�u skatienu un rakstīja vien tālāk; acīm redzot, kāda neatlaidīga doma tobrīd turēja viņu savā varā, un viņ� negribēja atrauties no darba, pirms nav nodevis to papīram. Es nosēdos uz plata, zema un ļoti nodilu�a dīvāna (viņ� gulēja uz tā), kas stāvēja ēnā, un minūtes piecas skatījos uz Bezsonovu. Viņa pareizais, aukstais profils man bija labi pazīstams: ne reizi vien biju zīmējis to savā albumā, reiz pat uzgleznojis etīdi krāsās. �īs etīdes man nav, viņ� to aizsūtīja savai mātei. Tovakar viņa seja saistīja manu uzmanību � vai nu tādēļ, ka biju nosēdies ēnā, bet viņu spo�i apgaismoja lampa ar zaļu stikla aba�ūru, vai arī tādēļ, ka nervi man bija sasprindzināti. Es raudzījos uz Bezsonovu un apvērtēju viņa galvu visās sastāvdaļās, nopētīdams vissīkākos vilcienus, kas līdz �im bija pagāju�i secen manām acīm. Viņa galva, bez �aubām, rādīja stipru cilvēku. Varbūt ne visai apdāvinātu, bet stipru.
�etrstūrainais galvaskauss, kas gandrīz bez izliekuma veidoja platu un spēcīgu pakausi; izliektā un spēji nolaidenā piere; vidū nokarenās uzacis, kas savilka ādu vertikālā krokā, spēcīgie �okļi un plānās lūpas � tas viss man �odien likās kaut kas jauns.
� Ko jūs tā skatāties manī? � viņ� pēk�ņi ievaicājās, nolicis spalvu un pagriezies pret mani.
� Kā jūs to zinājāt?
� Es to sajutu. �ķiet, ka tā nav tuk�a iedoma, man ne reizi vien jau gadījies to piedzīvot.
� Es skatījos uz jūsu seju kā uz modeli. Jums ir ļoti īpatnēja galva, Sergej Vasiļjevi�.
� Vai tie�ām? � viņ� noteica ar smīnu. � Nu, lai ar būtu.
� Nē, visā nopietnībā. Jūs esat kaut kam līdzīgs ... kādam no slavenajiem ...
� Blē�iem vai slepkavām? � viņ� minēja, neļaudams man nobeigt. � Es Lafateram neticu... Nu, bet kā tad jums? Pēc sejas redzu, ka slikti. Neiznāk?
� Jā, labi vis nepadodas. Atmetu, pavisam atmetu ... � es atbildēju izmisu�ā balsī.
� Tā jau domāju. Jums laikam nav modeļa?
� Nav, nav un nav. Jūs, Sergej Vasiļjevi�, zināt, kā es to meklēju. Bet viss, ko atradu, ne tuvu nav tas, ko vajag, � tīrais izmisums. Sevi�ķi �ī Anna Ivanovna � viņa mani pavisam nomocījusi. Ar savu ikdieni�ķo seju viņa visu kā slaucīt aizslaucījusi. Tie�ām, man pat �ķiet, ka arī manā galvā tagad �arlotes tēls vairs nav glu�i skaidrs.
� Bet bija skaidrs?
� Un kā vēl, pilnīgi! Ja varētu gleznot ar aizvērtām acīm � tie�ām, nekā labāka nevajadzētu. Kad aizveru acis, viņa ir �eit, kā uz delnas.
Un es, domājams, visai komiski aizmiedzu acis, jo Bezsonovs skaļi iesmējās.
� Nesmejieties, to saku nopietni, � es teicu.
Viņ� pēk�ņi aprāva savus smieklus.
� Jums tas ķeras pie sirds, tad jau vairāk nesmie�os. Bet patie�ām ar jums ir tīrās bēdu dienas. Un vai es jums neteicu: atmetiet �o si�etu!
� Es jau arī atmetu.
� Bet cik daudz darba, nervu patēriņa, cik veltīga sarūgtinājuma tagad! Es zināju, ka tā beigsies. Un ne jau tādēļ, ka būtu paredzējis neveiksmi ar modeli, bet tādēļ, ka si�ets nav piemērots. Tam jābūt jau pa�a asinīs. Vajag būt viņu pēcnācējam, to cilvēku pēcnācējam, kas pārdzīvoja kā Maratu, tā �arloti Kordē un visu to laikmetu. Bet jūs, kas esat jūs? Mīkstākais krievu inteliģents, gurdens, nevarīgs. Vajag būt pa�am spējīgam uz tādu rīcību. Bet jūs? Vai jūs spētu, ja vajadzīgs, aizmest otu un, augstā stilā runājot, ķerties pie kin�ala? Tas ta�u jums būtu kaut kas līdzīgs ceļojumam uz Jupiteru ...
� Ne vienu reizi vien esmu ar jums par to strīdējies, Sergej Vasiļjevi�, un mēs, �ķiet, nepārliecināsim viens otru. Mākslinieks jņu tādēļ ir mākslinieks, lai mācētu sevī sava pa�a �es� vietā likt citu. Vai Rafaelam vajadzēja būt dievmātei, lai uzgleznotu Madonnu? Tas ta�u ir absurds, Sergej Vasiļjevi�. Tomēr tā es nonāku pretrunā pats ar sevi: negribu ar jums strīdēties, bet pats pirmais iesāku.
Viņ� gribēja man ko sacīt, bet atmeta ar roku.
� Nu, dievs ar jums! � viņ� noteica, piecēlās un voiloka kurpēs sāka staigāt pa istabu no viena kakta otrā nedzirdamiem soļiem. � Nestrīdēsimies. Nekairināsim sirds brūces ar �o noslēpumu, kā to kāds sacījis kaut kur.
� �ķiet, ka neviens un nekur.
� Arī tas var būt. Dzejoļos es parasti samuldos... Vai nepadzersim tēju, lai nomierinātos? Būtu jau laiks.
Viņ� piegāja pie durvīm un nokliedza skaļi, kā kliedz rotas apmācībās:
� Tēju!
Es necie�u viņu par �o manieri tā apieties ar kalpotājiem. Mēs ilgi klusējām. Es sēdēju, atgāzies dīvāna spilvenā, bet viņ� visu laiku staigāja un staigāja. �ķita, ka viņ� ko domātu. Un pēdīgi, apstājies man priek�ā, viņ� noprasīja lieti�ķā tonī:
� Bet, ja jums būtu modelis, vai jūs vēlreiz mēģinātu?
� Un kā vēl! � es bēdīgi sacīju. � Bet kur to lai izrauj?
Viņ� atkal mazliet pastaigāja.
� Redziet, Andrej Nikolajevi� ... Ir gan kāda ... tāda persona ...
� Ja no ievērojamām, tad jau viņa negribēs pozēt.
� Nē, nav no ievērojamām, pat ļoti neievērojama. Bet... man te ir kāds ļoti liels �bet�.
� Kāds tur �bet� var būt, Sergej Vasiļjevi�? Vai jūs nedzenāt jokus?
� Jokoju, jokoju, to nevar ...
� Sergej Vasiļjevi�, � es sacīju lūdzo�ā balsī.
� Paklausieties, ko es jums teik�u. Vai jūs zināt, ko vērtīgu es atrodu pie jums? � viņ� iesāka, apstājies manā priek�ā. � Mēs abi esam gandrīz vienā vecumā, es tikai gadus divus vecāks par jums. Bet esmu pārdzīvojis un izbaudījis tik daudz, cik jums dro�i vien pietiks vēl desmit gadiem. Es neesmu skaidrs cilvēks, esmu ļauns un... netikls (viņ� pēdējo vārdu pateica ar sevi�ķu uzsvaru). Ir daudzi netiklāki par mani, bet es uzskatu sevi par vainīgāko. Es nīstu sevi par to, ka nespēju būt tik tīrs, kādam man gribētos būt... kā, piemēram, jūs.
� Par kādu netiklību un kādu tīrību jūs runājat? � es vaicāju.
� Es lietas nosaucu to īstajos vārdos. Bie�i apskau�u jūs par jūsu mieru un tīro sirdsapziņu, skau�u to, kas jums ir... Nu, bet tas viss vienalga! Kad nevar, tad nevar! � viņ� pats pārtrauca sevi ļaunā balsī. � Nerunāsim vairs par to.
� Ja nevar, tad vismaz paskaidrojiet, par ko jeb kādēļ esmu tik apskau�ams, � es uzstāju.
� Nekas... Nav nekā... Jā, tomēr es pateik�u: jūsu māsa Sofija Mihailovna. Viņa ta�u jums rada � māsīca, vai?
� Māsīca otrā pakāpē, � es atteicu.
� Jā, māsīca ... Viņa ir jūsu līgava, � viņ� noteiktā balsī piebilda.
� Kā jūs to zināt? � es iesaucos.
� Zinu. Sākumā to nojautu, bet tagad zinu. Uzzināju no mātes, viņa nesen man atrakstīja, bet viņa tur kaut kā to... Vai tad guberņas pilsētā viss nav zināms visiem? Vai ne? Tātad līgava?
� Nu, pieņemsim.
� Un no bērnības? Vecāki izlēma?
� Jā, vecāki izlēma. Sākumā tas man bija kā pa jokam, bet tagad redzu, ka tā laikam ari notiks. Es negribēju, lai tas nāktu zināms vienam otram, bet sevi�ķi nebēdāju, ka jūs to esat uzzinājis.
� Es apskau�u par to, ka jums ir līgava, � viņ� klusu sacīja, vērsdams skatienu kaut kur tālumā, un dziļi nopūtās.
� Tādu sentimentalitāti nebiju gaidījis no jums, Sergej Vasiļjevi�.
� Jā, es skau�u par to, ka jums ir līgava, � viņ� turpināja, manī neklausīdamies. � Jā, apskau�u par jūsu skaidrību, jūsu cerībām, jūsu nākamo laimi, neiz�ķiesto maigumu un mīlestību, kas augusi kop� bērnības.
Viņ� saņēma mani aiz rokas, piecēla no dīvāna un aizveda pie spoguļa.
� Paskatieties uz sevi un uz mani, � viņ� sacīja. � Redzat?
� Sergej Vasiļjevi�, vai neatgriezīsimies pie mūsu pirmītējās sarunas? Kādēļ jūs atsakāties iepazīstināt mani ar modeli?
� Tie�i tādēļ, ka viņa arī piedalījusies �ai iz�ķie�anā. Es sacīju jums, ka nav nekāda ievērojamā persona, tie�ām nav ievērojama. Uz cilvēku sabiedrības zemākās pakāpes. Vēl zemāk � bezdibenis, kurā viņa varbūt drīz arī nogāzīsies. Galīgās bojā ejas bezdibenis. Viņa gan jau arī tagad ir galīgi bojā aizgājusi.
� Es sāku jūs saprast, Sergej Vasiļjevi�.
� Tā gan. Tad redzat, kas man par �bet�?
� Jūs varat atstāt �o �bet� pie sevis. Kādēļ jūs uzskatāt par savu pienākumu ņemt mani savā aizbildnībā un sargāt?
� Es jau teicu, kāpēc mīlu jūs. Tāpēc, ka esat skaidrs, tīrs. Ne jūs viens, jūs abi. Jūs esat tik reta parādība, no tās dve� svaigums, smar�īgums. Es apskau�u jūs, bet reizē priecājos, ka varu kaut jel no malas paskatīties. Un jūs gribat, lai es to visu sabojāju? Nē, to vis negaidiet.
� Kas tad beigu beigās iznāk, Sergej Vasiļjevi�? Tik maz jūs paļaujaties uz to skaidrību, ko esat atklājis manī, ka sagaidāt kaut ko �ausmīgu no iepazī�anās vien ar �o sievieti.
� Paklausieties! Es varu viņu jums dot un arī nedot. Rīkojos pēc pa�a vēlē�anās. Es negribu viņu jums dot. Es nedo�u.
Tagad sēdēja viņ�, bet es satraukumā soļoju pa grīdsegu.
� Un jūs domājat, ka viņa derētu?
� Ļoti. Nē, tomēr, ne visai, � viņ� asi aprāva, � nepavisam nederētu. Diezgan par viņu.
Es lūdzos viņu, dusmojos, mēģināju aprādīt viņam, kādu bezjēgas uzdevumu viņ� uzņēmies ar manas tikumības sargā�anu, bet viss bija veltīgi. Viņ� kategoriski noraidīja mani un beigās sacīja:
� Es nekad neesmu divreiz teicis
� Ar to tad jūs apsveicu, � sadusmots atbildēju viņam.
Pie tējas mēs vēl parunājām par �ādiem tādiem niekiem, un es aizgāju mājās.
Veselas divi nedēļas es neko nedarīju. Nostaigāju tikai uz akadēmiju gleznot savu programas darbu par �ausmīgāko bībeles tēmu � Lata sievas pārvēr�anu sālsstabā. Man viss jau bija gatavs � gan Lats, gan viņa piederīgie, bet ar stabu netiku nekādā galā. Vai nu izveidot kaut ko līdzīgu kapa piemineklim, vai vienkār�i Lata sievas statuju no sālsakmens?
Dzīve vilkās gurdena. Saņēmu divas vēstules no Soņas. Saņēmu, izlasīju mīļo patērzējumu par institūta
1 Esmu pateicis. (Lai.) dzīvi, par to, ka viņa klusībā lasa, slēpdamās no klases dāmu Argusa acīm, un pievienoju arī �īs vēstules agrāko sainītim, pārsietam ar rozā lentīti. Es biju iegādājies �o lentīti, kad man bija gadu piecpadsmit, un līdz �im nebiju varējis saņemties to aizmest. Jā, un kādēļ lai aizmet? Vai tā kādu traucēja? Bet ko teiktu Bezso-novs, ieraudzījis �o manu sentimentalitātes pierādījumu? Vēlreiz pajūsmotu par manu �skaidrību� vai sāktu ņirgāties?
Tomēr viņ� mani bija sarūgtinājis ne pa jokam. Ko darīt? Atmest gleznai ar roku vai no jauna meklēt modeli?
Negaidīts gadījums palīdzēja man. Kādu dienu, kad vāļājos uz dīvāna un jau līdz galvas sāpēm un galīgam trulumam biju salasījies kādu muļķīgu tulkotu fran�u romānu, pilnu ar da�ādiem morgiem, policijas detektīviem, �ķietami miru�iem un atkal dzīvei atdotiem cilvēkiem, kuru nāves pietiktu divdesmit personā�iem, pēk�ņi atvērās durvis un ienāca Helfreihs.
Iedomājieties izģindu�as, līkas kājeles, milzīgu, starp diviem kupriem iespiestu rumpi, garas, vājas rokas, augstu uzrautus plecus, kas it kā pau� nebeidzamas �aubas, jaunu, bālu, mazliet pietūku�u, tomēr patīkamu, skaistu seju un atpakaļ atmestu galvu � tāds izskatījās Helfreihs. Viņ� bija mākslinieks. Cienītāji ļoti labi pazīst viņa glezniņas, lielākoties tās visas darinātas pēc viena un tā pa�a mazliet variēta si�eta. Viņa varoņi ir � kaķi; viņam bija run�i, kas guļ, run�i ar putniņiem, run�i izliektām mugurām; reiz Helfreihs uzgleznoja pat piedzēru�u runci ar jautrām acīm pie vīna pokāla. Run�os viņ� bija sasniedzis visu iespējamo pilnību, bet ne pie kā cita neķērās. Ja glezniņā bez kaķiem vēl bija kādi citi aksesuāri � zaļas lapas, starp kurām raugās laukā sārts purniņ� un zeltainas actiņas ar �aurām zīlītēm, kāds drapējums, groziņ�, kurā novietojusies vesela kaķēnu saime ar caurspīdīgām milzu ausīm, � tādās reizēs viņ� nāca pie manis. Arī �oreiz viņ� nesa kaut ko zilā papīrā ietītu. Pasniedzis man savu balto, kaulaino roku, viņ� sainīti nolika uz galda un sāka to raisīt vaļā.
� Vai atkal runcis? � es apjautājos.
� Atkal... Redzi, te vajag mazliet grīdas paklājiņu ... bet uz otras gabaliņu no dīvāna ...
Viņ� atlocīja papīru un parādīja man divas nelielas pusar�īnas apjoma glezniņas; kaķu figūras bija pilnīgi pabeigtas, bet uzgleznotas baltā audekla fonā.
� Ja ne dīvānu, tad kaut ko citu... Sagudro pats. Man apnicis.
� Vai tu, Semjon Ivani�, drīz atmetīsi �os run�us?
� Vajadzētu jau atmest, viņi traucē mani, ļoti traucē. Bet ko lai dara? Nauda! Tāds te smērējums � divi simti rubļu.
Un viņ�, iepletis tievās kājas, sarāva savus jau tā mū�īgi uzrautos plecus un noplātīja rokas, it kā gribētu paust izbrīnu, ka tādam smērējumam var rasties pircēji.
Ar saviem kaķiem viņ� divu gadu laikā kļuva pazīstams. Ne agrāk, ne vēlāk (varbūt vienīgi kādā nelaiķa Guvo glezniņā) es neesmu redzējis tādu meistarību kaķu notēlo�anā: tos viņ� sniedza visda�ādākajā vecumā, spalvas krāsā un stāvokļos. Bet, pievērsis kaķiem sevi�ķu uzmanību, Helfreihs bija pametis novārtā visu citu.
� Nauda, nauda... � viņ� dusmīgi atkārtoja.
� Un kam man, kuprainam ķēmam, tik daudz naudas? Bet tā vien jūtu, ka ķerties pie īsta darba man kļūst arvien grūtāk un grūtāk. Es apskau�u tevi, Andrej. Pats es jau divus gadus neko neesmu gleznojis, ja neskaita �os kustoņus... Protams, es viņus ļoti mīlu, sevi�ķi dzīvos. Ta�u jūtu, ka grimstu dziļāk un dziļāk... Bet es ta�u esmu talantīgāks par tevi, Andrej, kā tu domā? � viņ� vaicāja man labsirdīgā un delikātā tonī.
� Nevis tikai domāju, � es pasmaidījis atbildēju,
� bet esmu
� Kā ar tavu �arloti?
Es atmetu ar roku.
� Vai slikti? � viņ� ieprasījās. � Parādi...
Un, redzēdams, ka es, nekustēdamies no vietas, noraido�i pakratu galvu, viņ� pats aizgāja rakņāties pie kaktā saslieto audeklu kaudzes. Pēc tam uzbāza spuldzei reflektoru, nolika manu nepabeigto gleznu uz molberta un apgaismoja to. Viņ� ilgi klusēja.
� Es tevi saprotu, � viņ� teica. � Te varētu iznākt kas labs. Tomēr �ī te ir tikai Anna Ivanovna. Vai zini, kāpēc es iegriezos pie tevis? Nāc man līdz!
� Uz kurieni?
� Kaut kur. Laukā, uz ielas. Skumji, Andrej. Baidos, ka atkal nekrītu kārdinājumā.
� Nu, kas vēl par blēņām!
� Nē, nav blēņas. Jūtu, ka man jau grau� te, � viņ� parādīja zem lāpstiņas. � �Gribētu es aizmirsties un iemigt,� � viņ� negaidot iedziedājās �ķidrā tenoriņā. � Es jau tādēļ arī atnācu pie tevis, lai nebūtu viens, citādi, ja sāk�u, tad � divi nedēļas tas plosts. Pēc tam slimo�ana ... Un vispār tas ļoti kaitīgi... ar tādu torsu.
Viņ� apgriezās divreiz uz papē�iem, lai parādītu man savus abus kuprus.
� Vai zini ko? � es piedāvājos. � Pārcelies dzīvot pie manis. Es tevi savaldī�u.
� Tas būtu labi. Es padomā�u. Bet tagad iesim.
Es saģērbos, un mēs izgājām.
Mēs ilgi klaiņojām pa Pēterburgas slapjdraņķi. Bija rudens. No jūras pūta stiprs vēj�. Ūdens cēlās. Mēs pa-bijām krastmalā. Saniknotā upe putoja un brāza viļņus pret krastmalas granīta aizmargojumiem. No melnā bezdibeņa, kurā zuda otrs krasts, reizēm iz�āvās zibens, un ceturtdaļminūti vēlāk nodunēja smags grāviens � cietoksnī �āva ar lielgabaliem. Ūdens kāpa.
� Man gribētos, lai tas sakāptu vēl augstāk. Es neesmu redzējis plūdus, bet tas ta�u interesanti, � Helfreihs teica.
Mēs ilgi nosēdējām krastmalā, klusējot raudzīdamies trakojo�ā tumsā.
� Ūdens vairs necelsies, � Helfreihs beidzot noteica. � Liekas, vēj� sāk pierimt. �ēl! Neesmu redzējis plūdus ... Iesim.
� Uz kurieni?
� Kurp acis rāda... Nāc man līdz. Es tevi aizvedī�u kādā vietā. Mani biedē �ī daba ar savu muļķīgo ālē�anos. Lai dievs ar to! Labāk paskatīsimies, kā ālējas cilvēku muļķība.
� Kur tas ir, Seņe�ka?
� Tad es jau zinu... Ormani! � viņ� uzsauca.
Mēs iesēdāmies un aizbraucām. Helfreihs apturēja ormani Fontankas ielā pretī koka vārtiem, kas bija greznoti izgriezumiem un raibi nokrāsoti eļjas krāsām.
Mēs izgājām cauri netīram pagalmam starp diviem gariem veclaicīgi celtiem divstāvu namiem. Divi spēcīgi reflektori svieda mums sejā spilgtas gaismas straumes; tie bija uzkārti abās pusēs lievenim, ko arī bagātīgi greznoja raibi kokgriezumi tā sauktajā krievu stilā. Mums pa priek�u un nopakaļ gāja ļaudis, dodamies turpat, kur mēs; vīrie�i ādas mēteļos, sievietes garos �diplomātos� un �palmerstonos�, �ūdinātos no drānas, kas pretendēja uz krā�ņumu, � kokvilnas samta ar zīda puķēm, boa ap kaklu un baltiem zīda lakatiem galvā; visa �ī gūzma nozuda durvīs, uzkāpa da�us soļus pa kāpnēm un atģērbās, un tad atklājās lielākoties no�ēlojami krā�ņas tualetes, kur zīdu da�kārt nomainīja kokvilna, zeltu bronza, briljantus slīpēts stikls, bet seju svaigumu un acu mirdzumu � cinka baltums, karmīns un
Mēs paņēmām kasē biļetes un iesoļojām veselā rindā savstarpēji savienotu istabu, kas bija pieblīvētas ar maziem galdiņiem. Savādiem izgarojumiem piesātināts smacīgs gaiss apņēma mani. Tabakas dūmi kopā ar alus un lētas pomādes smar�ām pludoja gaisā. Pūlis trok�ņoja. Da�i bezmērķīgi klīda apkārt, citi sēdēja pie galdiņiem ar pudelēm; tur bija vīrie�i un sievietes, un viņu sejas izteiksme �ķita dīvaina. Visi izlikās jautri un runāja par kaut ko, par ko � dievs to zina! Mēs piesēdāmies pie kāda galdiņa. Helfreihs pasūtīja tēju. Es maisīju to af karotīti un klausījos, kā man blakus maza, pilnīga brunete ar �igānietes seju lēni un pa�apzinīgi, ar stipru vācisku akcentu un it kā lepnuma pieskaņu balsī atbildēja savam kavalierim uz jautājumu, vai viņa bie�i �eit ierodoties.
� �urp es atnāku vienu reizi nedēļā. Es nevaru bie�āk ierasties, jo jābūt arī citās vietās. Tā ir: aizvakar biju vācu klubā, vakar � Orfejā, �odien �eit, rītu Lielajā teātrī, parīt Komiju klubā, pēc tam operetē, tad Sato-de-flerā... Jā, ik dienas es aizeju kaut kur, un tā paiet
Un viņa ar lepnumu paskatījās savā sarunu biedrā, kur� pat sarāvās, noklausījies tik krā�ņu izpriecu programs Tas bija gai�matains cilvēks, gadus divdesmit piecus vecs, ar �auru pieri, kas zuda biezajās krēpēs, un bronzas pulksteņva�iņu. Viņ� nopūtās, bailīgi skatīdamies savā lieliskajā dāmā. Ak vai, kur viņam, mazam nieka komijam no Apraksina bazāra, dienu dienā izskraidīt viņai pakaļ pa klubiem un. kafe�antāniem?
Mēs piecēlāmies un sākām klejot pa istabām. No pa�as pēdējās platas durvis veda deju zālē. Dzelteni zīda aizkari pie logiem, izrakstīti griesti, Vīnes krēslu rindas gar sienām, bet zāles kaktā liela, balta, glieme�vākam līdzīga ni�a, kur sēdēja piecpadsmit cilvēku orķestris. Sievietes, lielākoties apskāvu�ās, pāriem staigāja pa zāli; vīrie�i sēdēja gar sienām un vēroja viņas. Mūziķi uzskaņoja instrumentus. Pirmā vijolnieka seja rādījās man tā kā pazīstama.
� Vai jūs tas, Fjodor Karlovi�? � es jautāju, pieskardamies pie viņa pleca.
Fjodors Karlovi�s pagriezās pret mani. �ēlīgais dievs, kā viņ� izblīdis, pietūcis un nosirmojis!
� Jā, esmu Fjodors Karlovi�s. Ko jūs vēlaties?
� Vai atceraties tur, ģimnāzijā?... Jūs nācāt ar vijoli uz deju stundām.
� Ā! Es arī tagad sē�u tur, uz taburetes, zāles stūrī. Atceros gan jūs ... Jūs valsējāt ļoti veikli...
� Vai sen jau �eit?
� Nu būs tre�ais gads.
� Vai atceraties, ka jūs reiz atnācāt par agru un nospēlējāt tuk�ā zālē Ernsta elēģiju? Es dzirdēju.
Mūziķis pazibsnīja savām aizplūdu�ajām acīm.
� Jūs dzirdējāt? Jūs klausījāties? Es domāju, ka neviens mani nedzird. Jā, es da�reiz spēlēju... Tagad nevaru... Tagad �eit, svētku nedēļā, pa lieldienām � dienu balagānos, vakarā �eit... � Viņ� apklusa.
� Man �etri dēli un viena meita, � viņ� klusu piebilda.
� Viens no zēniem �ogad nobeidz
Kapelmeistars pamāja ar lociņu da�as reizes; �ķidrais orķestris skaļi rāva vaļā kādu dārdo�u polku. Pavicinājis trīs �etras taktis, kapelmeistars arī pats pievienojās ar savu spiedzīgo vijoli. Dejotāju pāri sāka griezties, orķestris dārdēja.
� Iesim, Seņa, � es teicu. � Skumji... Brauksim mājās, padzersim tēju un patērzēsim par ko labu, patīkamu.
� Par ko labu? � viņ� atvaicāja smaidīdams.
� Nu, lai notiek, brauksim.
Mēs sākām spraukties uz izeju. Helfreihs pēk�ņi apstājās.
� Skaties, � viņ� teica. � Bezsonovs...
Es atskatījos un ieraudzīju Bezsonovu. Viņ� sēdēja pie marmora galdiņa, uz kura stāvēja vīna pudele, glāzes un vēl �is tas. Zemu noliecies, acīm spīdot, viņ� kaut ko dzīvi �ukstēja pie tā pa�a galdiņa sēdo�ai sievietei melnā zīda tērpā; viņas seja mums nebija redzama. Es ievēroju tikai viņas slaido augumu, smalkās rokas un kaklu, arī melnos matus, kas bija no pakau�a gludi atsukāti uz aug�u.
� Pateicies liktenim, � Helfreihs man sacīja.
� Vai tu redzi to tur? Priecājies, tā ir viņa, tava �arlote Kordē.
� Viņa? �eit?
Turēdams rokā glāzi ar vīnu, Bezsonovs pagrieza pret mani savas dzīvi izteiksmīgās, bet apsarku�ās acis, un viņa sejā bija skaidri saskatāma nepatika.
Viņ� piecēlās un atnāca pie mums.
� Jūs �eit? Kas jūs te atdzina?
� Atbraucām paskatīties uz jums, � es smaidīdams atbildēju. � Un neno�ēloju, tādēļ ka...
Viņ� uztvēra manu skatienu, kas slīdēja pār viņa draudzeni, un asi pārtrauca mani:
� Neceriet velti... �is Helfreihs jums jau pateicis... Bet no tā nekas neiznāks. Es nepieļau�u. Aizvedī�u viņu...
Un, ātri piegājis sievietei klāt, viņ� skaļi teica:
� Nade�da Nikolajevna, brauksim prom no �ejienes.
Viņa pagrieza galvu, un es pirmo reizi ieraudzīju viņas izbrīnīto seju.
Jā, es pirmoreiz ieraudzīju viņu �ai bedrē. Viņa sēdēja �eit ar �o cilvēku, kas no savas egoistiski darbīgās un augstprātīgās dzīves da�reiz atļāvās noslīdēt līdz izdzīvei; viņa sēdēja pie iztuk�otas vīna pudeles; acis viņai bija mazliet apsarku�as, bālā seja nogurusi, apģērbs nevērīgs un kliedzo�s. Mums apkārt drūzmējās dīkdienīgu uzdzīvotāju pūlis: tirgoņi, kas nespēj dzīvot bez apdzer�anās, nelaimīgi komiji, kas pavada mū�u aiz letēm un atveldzē savu nabadzīgo dvēseli �ādos zaņķos, kritu�as sievietes un meitenes, kas vēl tik tikko pieskāru�ās ar lūpām �im riebīgajam kausam, da�ādas modistes un veikalu kalpotājas... Es redzēju, ka viņa jau krīt tajā bezdibenī, par kuru runāja Bezsonovs, ja tikai viņa nav tur jau iegāzusies.
� Brauksim ta�u, brauksim, Nade�da Nikolajevna! � Bezsonovs steidzināja.
Viņa piecēlās un, skatīdamās Bezsonovā ar izbrīnu, jautāja:
� Kādēļ? Uz kurieni?
� Es negribu �eit palikt...
� Tad varat braukt... Tas, liekas, ir jūsu paziņa un Helfreihs?
� Paklau, Nadja... � Bezsonovs asi teica.
Viņa savilka uzacis un uzmeta viņam sadusmotu skatienu.
� Kas jums devis tiesības tā izturēties pret mani? Seņi�ka, mīļais, sveicināts!
Semjons saķēra viņas rokas un spēcīgi tās spieda.
� Paklausies, Bezsonov, � viņ� teica, � pietiks muļķoties. Brauc mājās, ja gribi, vai paliec, bet Nade�da Nikolajevna paliks. Mums ir darī�anas ar viņu un pat ļoti svarīgas. Nade�da Nikolajevna, atļaujiet iepazīstināt: Lopatins, mans draugs un arī viņa, � te viņ� norādīja uz saīgu�o Bezsonovu, � draugs, mākslinieks.
� Kā viņa mīl gleznas, Andrej! � viņ� pēk�ņi priecīgi vērsās pie manis. � Pagāju�o gadu es vadāju viņu pa izstādi. Redzējām arī tavas etīdes. Vai atceraties?
� Atceros, � viņa atbildēja.
� Nade�da NikolajevnaI � Bezsonovs ierunājās vēlreiz.
� Lieciet mani mierā... Brauciet, kur jums tīk. Es palieku ar Sēņu un �o... mesjē Lopatinu. Es gribu atvieglot sirdi... no jums! � viņa pēk�ņi iekliedzās, redzēdama, ka Bezsonovs vēl grib ko sacīt. � Jūs man esat apriebies. Ejiet, brauciet...
Viņ� strauji aizgriezās un izgāja neatvadījies.
� Tā labāk... bez viņa ... � Nade�da Nikolajevna pateica un dziļi nopūtās.
� Kādēļ jūs nopū�aties, Nade�da Nikolajevna? � Seņe�ka pavaicāja.
� Kādēļ? Tādēļ, ka to, kas atļauts visiem �iem kropļiem (viņa ar galvu norādīja uz apkārtējo drūzmu), to nedrīkst atļauties viņ�... Nu, bet vienalga, bēdīgs prāts, viss apnicis. Nē, nevis apnicis, vēl ļaunāk. Neatrodas vārdi, kā to nosaukt. Seņe�ka, sāksim dzert?
Semjons �ēlabaini paraudzījās manī.
� Redziet, Nade�da Nikolajevna, es jau ar prieku, bet nevar, viņ�, lūk ...
� Ko tad viņ�? Arī viņ� iedzers ar mums.
� Viņ� nedzers.
� Nu, tad jūs.
� Viņ� neļaus.
� Tas slikti... Bet kas jums var neļaut?
� Es devu vārdu, ka klausī�u viņam.
Nade�da Nikolajevna vērīgi palūkojās manī.
� Ak tā! � viņa noteica. � Nu, pa�a griba, pa�a darī�ana, ellē vai debesīs. Ja negribat, nevajag. Es viena pati...
� Nade�da Nikolajevna, � es iesāku, � piedodiet, ka, nupat, tikko iepazinies ...
Es jutu, ka sārtums sakāpj man sejā. Viņa smaidīdama skatījās manī.
� Jā, ko tad jūs gribējāt?
� Pie pirmās iepazī�anās es gribēju jūs lūgt... nedariet to, neizturieties tā... Un es gribēju izlūgties no jums vēl kādu pakalpojumu.
Viņas sejā iezagās skumjas.
� Neizturēties tā? � viņa sacīja. � Baidos, ka es vairs nespēju citādi izturēties: esmu no tā atradinājusies. Nu, labi, jums par patik�anu tomēr mēģinā�u. Un tas pakalpojums?
Stomīdamies, vārdus jaukdams un mulsdams, es pastāstīju viņai par savu vajadzību. Viņa uzmanīgi klausījās, cie�i skatīdamās manī ar savām pelēkajām acīm. Vai nu saspriegtā uzmanība, ar kādu viņa klausījās manos vārdos, vai arī kas cits pie�ķīra viņas skatienam bargu un mazliet ne�ēlīgu izteiksmi.
� Labi, � viņa beidzot noteica. � Es saprotu, kas jums vajadzīgs! Es pat seju sev sataisī�u tādu.
� Var iztikt bez tā, Nade�da Nikolajevna, ka tikai jūsu seja ...
� Labi, labi. Un kad man jāierodas pie jums?
� Rītu pulksten vienpadsmitos, ja iespējams.
� Tik agri? Nu, tad tagad jābrauc likties gulēt. Seņi�ka, vai jūs pavadīsiet mani?
� Nade�da Nikolajevna, � es ieminējos, � mēs vēl neesam vienoju�ies: to ta�u nedara tā par velti.
� Ko, tad jūs man maksāsiet, vai? � Nade�da Nikolaj evna sacīja, un es jutu, ka viņas balsī ieskanas tā kā rūgtums un aizvainojums.
� Jā, maksā�u, es negribu savādāk, � es noteikti atbildēju.
Viņa noskatīja mani ar augstprātīgu, pat izaicino�u skatienu, bet gandrīz tūliņ viņas seja kļuva domīga. Mēs klusējām. Es jutos neveikli. Viņas sejā parādījās viegls sārtums, un acis iezibējās.
� Labi, � viņa sacīja, � maksājiet. Cik pārējiem modeļiem, tikpat arī man. Seņi�ka, cik es saņem�u par visu �arloti?
� Rubļu se�desmit, tā domāju, � viņ� atbildēja.
� Un cik ilgu laiku jūs to gleznosiet?
� Mēnesi.
� Labi, ļoti labi! � viņa dzīvi noteica. � Pamēģinā�u ņemt no jums naudu. Paldies!
Viņa sniedza man savu glezno roku un spēcīgi paspieda manējo.
� Vai viņ� pārnak�ņo pie jums? � viņa vaicāja, pagriezusies pret mani.
� Pie manis, pie manis.
� Es viņu tūliņ atlaidī�u. Lai tikai aizved mani.
Pēc pusstundas es biju mājās, .un piecas minūtes vēlāk atgriezās Helfreihs. Mēs izģērbāmies, apgūlāmies un nodzēsām sveces. Es jau laidos miegā.
� Vai tu guli, Lopatin? � tumsā piepe�i atskanēja Seņi�kas balss.
� Nē, kas ir?
� Redz, kas � patlaban es Jautu nocirst sev kreiso roku, lai tikai �ai sievietei būtu laba un tīra dzīve, � viņ� satrauktā balsī man pavēstīja.
� Kādēļ ne labo? � es apjautājos iemigdams.
� Mujķa galva! Ar ko tad es glezno�u? � Seņiēka nopietni iebilda.
Kad uzmodos, logā jau raudzījās pelēks rīts.
Paskatījies uz vāji apgaismoto bālo, piemīlīgo Helf-reiha seju, � viņ� gulēja uz dīvāna, � atcerējies vakardienu un to, ka man būs modelis gleznai, es pagriezos uz otriem sāniem un no jauna iegrimu trauslā rīta miegā.
� Lopatin! � atskanēja balss.
Es dzirdēju to pa miegam. Tas pieskanēja manam sapnim, un es nemodos, bet kāds purināja mani aiz pleca.
� Lopatin, mostieties! � balss runāja.
Es pielēcu kājās un ieraudzīju Bezsonovu.
� Tas jūs, Sergej Vasiļjevi�?
� Es... Negaidījāt tik agri? � viņ� klusu teica.
� Runājiet klusāk: negribētos uzmodināt kupraini.
� Ko jums vajag?
� Apģērbieties, nomazgājieties, es pateik�u. Ieiesim otrā istabā. Lai viņ� guļ.
Es paķēru padusē drēbes un zābakus un izgāju darbnīcā apģērbties. Bezsonovs bija ļoti bāls.
� Jūs laikam �onakt neesat nemaz gulējis? � es jautāju.
� Nē, gulēju. Uzcēlos ļoti agri un strādāju. Pasakiet, lai pasniedz mums tēju, un parunāsimies. Jā, pie tā pa�a, parādiet man savu gleznu.
� Nav vērts tagad, Sergej Vasiļjevi�. Pagaidiet, drīz es to nobeig�u izlabotā, īstā izskatā. Varbūt jums nepatīk, ka rīkojos pret jūsu gribu, bet jūs nevarat iedomāties, kā es priecājos, ka varē�u to nobeigt, ka tas tagad tā izkārtojies. Vēl ko labāku par Nade�du Nikolajevnu es nekad nebūtu cerējis.
� Es nepieļau�u, ka viņa jums pozē, � viņ� dobji noteica.
� Sergej Vasiļjevi�, jūs, �ķiet, esat atnācis, lai ķildotos ar mani?
� Es neļau�u viņai nākt pie jums ik dienas, pavadīt kopā ar jums daudzas stundas ... Es neļau�u viņai.
� Vai jums ir tāda vara? Kā jūs varat neļaut viņai? Kā jūs varat neļaut man? � es jautāju, juzdams, ka sāku skaisties.
� Vara ... Vara ... Pietiks ar da�iem vārdiem. Atgādinā�u viņai, kas viņa tāda. Pateik�u viņai, kas esat jūs. Pastāstī�u par jūsu māsu Sofju Mihailovnu...
� Es neatļauju jums pat ne ieminēties par manu māsu. Ja jums ir tiesības uz �o sievieti, � un lai arī tā būtu patiesība, ko jūs man stāstījāt par viņu, lai viņa ir kritusi, lai desmitiem cilvēku ir tādas pa�as tiesības uz viņu kā jums, � ja ari jums ir tiesības uz viņu, tomēr nav tiesību uz manu māsu! Es aizliedzu jums sacīt viņai kaut vārdu par māsu! Vai dzirdat?
Es jutu, ka manā balsī ieskanējās draudi. Viņā klausoties, vairs nespēju valdīties.
� Tad skat, kā! Jūs rādāt nagus! Es nezināju, ka jums tādi ir. Labi, jums taisnība: man nav nekādu tiesību uz Sofju Mihailovnu. Es neiedro�inā�os viņas vārdu velti valkāt. Bet �ī... �ī...
Viņ� uztraukumā pagājās da�as reizes no viena istabas gala līdz otram. Es redzēju, ka viņ� nopietni uztraucies. Nevarēju saprast, kas notiek ar viņu. Pagāju�o reizi mūsu sarunā viņ� par �o sievieti pauda gan vārdos, gan tonī tik neslēptu nicinājumu, bet tagad... Vai tie�ām? ...
� Sergej Vasiļjevi�, � es ieteicos, � jūs mīlat viņu!
Viņ� apstājās, paraudzījās manī savādu skatienu un strupi noraidīja:
� Nē.
� Bet kas tad jūs tā grau�? Kālab jūs sacēlāt visu �o vētru? Es ta�u nespēju ticēt, ka jūs rūpējaties par manas dvēseles glāb�anu no �ā iedomātā sātana nagiem.
� Tā ir mana darī�ana, � viņ� atbildēja. � Bet ielāgojiet � lai kādā ceļā, es tomēr neļau�u jums... Neļau�u! Vai dzirdat? � viņ� iekaisis iesaucās.
Jutu, ka asinis saplūst man galvā. Tai kaktā, kur es tobrīd stāvēju ar muguru pret sienu, bija samesti da�ādi krāmi: veci audekli, otas, salauzts molberts. Turpat stāvēja arī kūja ar asu dzelzs uzgali � pie tās vasaras darbu laikā tiek pieskrūvēts liels saulessargs. Nejau�i biju paņēmis rokās �o �ķēpu, un, kad Bezsonovs pateica man savu �neļau�u�, es no visa spēka iecirtu smaili grīdā. Cetr�ķautnainā dzelzs ieurbās grīdas dēļos kādu ver�oku.
Es nesacīju ne vārda, bet Bezsonovs paskatījās manī izbrīnītām un pat, man likās, izbiedētām acīm.
� Ardievu, � viņ� teica. � Es aizeju. Jūs esat pārāk uzbudināts.
Es jau biju paguvis nomierināties.
� Pagaidiet! � es atsaucos. � Palieciet!
� Nē, man jāiet. Uz redzē�anos!
Viņ� aizgāja. Es ar piepūli izvilku �ķēpu no grīdas un, atceros, ar pirkstu pieskāros mazliet sakarsu�ajai dzelzij. Man pirmoreiz ienāca prātā doma, ka tas ta�u ir drausmīgs ierocis, ar kuru viegli noguldīt cilvēku uz vietas.
Helfreihs aizgāja uz akadēmiju, bet es ne bez satraukuma gaidīju savu modeli. Uzspīlēju pavisam jaunu audeklu un sagatavoju visu vajadzīgo.
Nevaru sacīt, ka tobrīd būtu domājis tikai par savu gleznu. Es atcerējos vakarvakaru ar tā savādo, nekad vēl neredzēto apkārtni, negaidīto un tik laimīgo sastap�anos, �o savādo sievieti, kritu�o sievieti, kas uzreiz izraisīja manī vislielākās simpātijas, Bezsonovā dīvaino izturē�anos... Ko viņam vajadzēja no manis? Vai tikai viņ� patie�ām nemīl Nade�du Nikolajevnu? Bet, ja tā, kādēļ tad �ī nicino�ā attieksme? Vai viņ� nespētu to glābt?
Es domāju par visu to, bet roka ar ogli slīdēja pār audeklu: es atzīmēju uzmetumus pozai, kādā gribēju gleznot Nade�du Nikolajevnu, un izdzēsu tos citu pēc cita.
Tie�i pulksten vienpadsmitos atskanēja zvaniņ�. Pēc minūtes viņa pirmoreiz parādījās uz manas istabas sliek�ņa. O, kā es atceros viņas bālo seju, kad viņa, satraukta un kautrīga (jā, kautrība bija nomainījusi viņas vakarējo izteiksmi), klusēdama stāvēja durvīs! Viņa it kā neiedro�inājās ienākt �ai istabā, kur pēc tam atrada savu laimi, savu dzīves gai�o dienu un... bojā eju. Ne jau to bojā eju, par kuru runāja Bezsonovs... Es nespēju rakstīt par to. Pagaidī�u un nomierinā�os.
Soņa nezina, ka es rakstu �īs sāpīgās lappuses. Ik dienas, tāpat kā agrāk, viņa sē� pie manas gultas vai krēsla... Pie manis bie�i ienāk arī mans draugs, mans nabaga kuprainis. Viņ� ļoti novājējis un izkrities, lielākoties klusē. Seņa stāsta, ka cītīgi strādājot... Lai dievs dod viņam laimi un panākumus!
Viņa atnāca, kā bija solījusies, tie�i vienpadsmitos. Ienāca bailīgi, kautri atbildējusi uz manu sveicienu, un nosēdās krēslā darbnīcas kaktā.
� Jūs esat ļoti precīza, Nade�da Nikolajevna, � es sacīju, likdams krāsas uz paletes.
Viņa paskatījās manī un neko neatbildēja.
� Nemaz nezinu, kā pateikties par jūsu piekri�anu... � es turpināju, juzdams, ka sarkstu aiz samulsuma. Man bija gribējies teikt kaut ko glu�i citu. � Es tik ilgi nevarēju atrast modeli, ka taisījos gleznu jau pavisam aizmest.
� Vai tad jums akadēmijā modeļu nav? � viņa vaicāja.
� Ir, bet man tie nederēja. Paskatieties �o te seju!
Es izņēmu no galdā samestās da�ādu mantu kaudzes Annas Ivanovnas fotogrāfiju un pasniedzu to viņai. Nade�da Nikolajevna paskatījās un vāri pasmaidīja.
� Jā, tā jums neder, � viņa noteica. � Tā nav �arlote Kordē.
� Jūs zināt �arlotes Kordē dzīves stāstu? � es jautāju.
Viņa paskatījās manī ar savādu izbrīnās izteiksmi, kurai piejaucās kaut kāda rūgtuma pieskaņa.
� Kādēļ lai es to nezinātu? � viņa atvaicāja.
� Esmu �o to mācījusies. Tā dzīvojot kā tagad, man daudz kas aizmirsies, tomēr �o to atceros... Bet
� Kur jūs mācījāties, Nade�da Nikolajevna?
� Kāpēc jums tas jāzina? Ja var, tad sāksim.
Viņas tonis pēk�ņi pārmainījās, �ie vārdi izskanēja aprauti un drūmi, tā, kā viņa vakar runāja ar Bez-sonovu.
Es apklusu. Izņēmis no skapja jau sen pa�ūto zilo tērpu, cepurīti un visus �arlotes kostīma piederumus, palūdzu viņu iziet otrā istabā pārģērbties. Tikko biju paguvis sakārtot visu, kas man vajadzīgs darbam, kad viņa jau atgriezās.
Manā priek�ā stāvēja mana glezna.
� Ak dievs, mans dievs! � es sajūsmā izsaucos.
� Cik tas labi, cik labi! Sakiet, Nade�da Nikola-jevna, � vai mēs neesam redzēju�ies jau agrāk? Citādi nav iespējams to izskaidrot. Es iztēlojos savu gleznu tie�i tādu kā jūs tagad. Domāju, ka esmu jūs kaut kur jau redzējis. Jūsu seja varbūt neapzinīgi palikusi man atmiņā ... Sakiet, � kur esmu jūs redzējis?
� Kur jūs varējāt mani redzēt? � viņa atvaicāja.
� Nezinu. Neesmu ar jums sastapusies līdz vakar
dienai. Sāciet, lūdzu! Nostādiet mani, kā vajag, un gleznojiet. ___
Es palūdzu viņu nostāties vietā, sakārtoju apģērba krokas, mazliet pieskāros viņas rokām, pie�ķirdams tām to bezpalīdzīgo stāvokli, kādu biju alla� iedomājies sevī, un atgāju pie molberta.
Viņa stāvēja manā priek�ā... Viņa stāv man priek�ā arī tagad, tur, uz tā audekla ... Viņa kā dzīva raugās manī. Un viņai ir tā pati skumjā un domīgā izteiksme, tas pats nāves nojautas vaibsts bālajā sejā kā toreiz, tajā rītā.
Es nodzēsu visus ogles zīmējumus uz audekla un ātri uzmetu Nade�das Nikolajevnas attēlu. Pēc tam ķēros pie krāsām. Nekad � ne agrāk, ne vēlāk �man nebija veicies strādāt tik ātri un sekmīgi. Laiks skrēja nemanot, un tikai pēc stundas, paskatījies sava modeļa sejā, es ieraudzīju, ka viņa tūliņ nokritīs aiz noguruma.
� Piedodiet man, piedodiet... � es sacīju, novezdams Nade�du Nikolajevnu no paaugstinājuma, uz kura viņa bija stāvējusi, un apsēdinādams krēslā.
� Esmu jūs galīgi nomocījis.
� Nekas, � viņa atbildēja bāla, bet smaido�a.
� Ja jau maize jāpelna, tad vajag arī mazliet paciest. Esmu priecīga, ka jūs tā aizraujaties darbā. Vai var paskatīties? � viņa teica, pamādama ar galvu pret gleznu, kuras seju viņa neredzēja.
� Protams, protams!
� Ak, kāds smērējums! � viņa iesaucās. � Es vēl nekad neesmu redzējusi mākslinieka darba sākumu. Un cik tas interesanti! Ziniet, es jau tagad �ai krāsu jukumā redzu to, kam jānāk... Jūs, esat iecerējis labu gleznu, Andrej Nikolaj evi�... Es pacentī�os darīt visu iespējamo, lai tā izdotos ... ciktāl tas atkarīgs no manis.
� Ko tad jūs varat izdarīt?
� Jau vakar sacīju... Es do�u jums vajadzīgo sejas izteiksmi. Tā jums būs vieglāk strādāt...
Viņa ātri nostājās savā vietā, pacēla galvu, baltajām rokām ļāva noslīdēt, un viņas sejā atspoguļojās viss, par ko es biju sapņojis, ko gribēju attēlot savā gleznā. Tur bija apņēmība un skumjas, lepnums un bailes, mīlestība un naids.
� Vai tā? � viņa ievaicājās. � Ja tā, tad stāvē�u, cik ilgi vien vajadzīgs.
� Neko labāku man nevajag, Nade�da Nikola-jevna, bet jums ta�u būs grūti ilgu laiku saglabāt �ādu izteiksmi. Pateicos jums. Redzēsim. Bet līdz tam vēl tālu... Atļaujiet man jūs lūgt pabrokastot kopā ar mani...
Viņa ilgi atteicās, bet pēc tam piekrita.
Mana dzirdinātāja un barotāja Agafja Aleksejevna ienesa brokastis; mēs pirmoreiz apsēdāmies pie galda kopā. Cik rei�u tas notika pēc tam vēlāk!... Nade�da Nikolajevna ēda maz un klusēdama, acīm redzot, kautrējās. Es ielēju glāzē vīnu, kuru viņa izdzēra gandrīz uzreiz. Bālajos vaigos viņai iesitās sārtums.
� Sakiet man, � viņa pēk�ņi ieprasījās, � vai jūs jau sen pazīstat Bezsonovu?
Es nebiju gaidījis �o jautājumu. Atcerējies to, kas bija noticis starp mani un Bezsonovu viņas dēļ, es samulsu.
� Kādēļ jūs sarkstat? Ta�u viss viens, � tikai atbildiet uz manu jautājumu.
� Jau sen. Kop� bērnu dienām.
� Vai viņ� ir labs cilvēks?
� Jā, manuprāt, viņ� ir labs cilvēks. Godīgs, daudz strādā. Viņ� ir ļoti apdāvināts. Labi izturas pret māti.
� Viņam ir māte? Kur?
� N. pilsētā. Tur viņai ir mazs namiņ�. Bezsonovs sūta viņai naudu un reizēm aizbrauc turp arī pats. Nekad neesmu redzējis māti, kas būtu vēl vairāk iemīlējusies savā dēlā.
� Kādēļ tad viņ� neņem to pie sevis uz �ejieni?
� Liekas ... viņa pati negrib ... Tomēr īsti nezinu ... Tur viņai māja, tur pieradusi.
� Tas nav taisnība, � Nade�da Nikolajevna domīgi teica. � Viņ� neved māti uz �ejieni tāpēc, ka domā � viņa varētu traucēt. Es nezinu, tikai tā domāju... Māte viņu traucētu. Ir ta�u provinciete, kaut kāda maza ierēdņa atraitne. Viņa
Viņa izrunāja vārdu ��okētu� griezīgi un pauzējot.
� Es necie�u �o cilvēku, Andrej Nikolaj evi�, � viņa nobeidza.
� Par ko? Viņ� tomēr ir labs cilvēks.
� Es necie�u viņu... Un baidos no viņa... Bet nu pietiks, iesim strādāt.
Viņa nostājās savā vietā. īsā rudens diena jau gāja uz beigām.
Es nostrādāju līdz vēlam vakaram, ļaudams Nade�-dai Nikolajevnai lāgiem atvilkt elpu, un tikai tad, kad krāsu toņi sāka sajaukties un manā priek�ā uz paaugstinājuma stāvo�o modeli aizklāja krēsla, es noliku otas... Nade�da Nikolajevna pārģērbās un aizgāja.
*
Tās pa�as dienas vakarā es pārvedu Semjonu Ivano-vi�u pie sevis. Viņ� dzīvoja Sadovajas ielā, milzīgā namā, kas no aug�as līdz apak�ai bija kā bāztin piebāzts ar iemītniekiem un aizņēma gandrīz veselu kvartālu starp trim ielām. Nama visaristokrātiskāko daļu, kas bija Sadovajas ielas pusē, aizņēma atvaļināta kapteiņa Grum-Sk�ebicka diezgan lielās un diezgan tīrās mēbelētās istabas, kuras kapteinis izīrēja iesācējiem māksliniekiem, ne glu�i trūcīgiem studentiem un mūziķiem. Tāds galvenokārt bija īrnieku kontingents pie bargā kapteiņa, kur� stingri raudzījās uz sava �hoteļa�, kā viņ� pats to sauca, labo slavu.
Es uzkāpu pa �uguna vītņu kāpnēm un iekļuvu gaitenī. Aiz pirmajām durvīm bija dzirdamas vijoles straujās pasā�as, mazliet tālāk gaudoja �ells, bet kaut kur gaiteņa dibenā dimdēja klavieres. Es pieklauvēju pie Helfreiha durvīm.
� Iek�ā! � viņ� atsaucās smalkā balstiņā.
Helfreihs sēdēja uz grīdas un kravāja savu iedzīvi milzīgā kastē. Blakus gulēja �emodāns, jau pārsiets. Kastē Semjons Ivanovi�s krāva mantas bez jebkādas sistēmas: pa�ā apak�ā bija ieguldīts spilvens, uz tā � izjaukta un papīrā ietīta lampa, pēc tam ādas matracītis, zābaki, kaudze etīdu, kastīte ar krāsām, grāmatas un da�ādi sīkumi. Kastei blakus tupēja liels, rūsgans runcis un skatījās saimniekam acīs. �is runcis, pēc Helfreiha vārdiem, bija pie viņa pastāvīgā dienestā.
� Es jau esmu gatavs, Andrej, � Helfreihs teica. � Ļoti priecājos, ka tu ņem mani pie sevis. Nu, saki, � vai �odien seanss notika? Viņa atnāca?
� Atnāca, atnāca, Seņa... � es atbildēju, iek�ēji gavilēdams. � Atceries, tu naktī pateici man vienu frāzi... ka tu atdotu savu kreiso roku?
� Nu? � Helfreihs ieteicās, apsēdies uz kastes un smaidīdams.
� Es mazliet saprotu tevi, Seņa...
� Redzi nu! Ak Andrej, Andrej, izvelc tu viņu! Es nespēju. Esmu muļķīgs kuprains ķēms. Tu pats ļoti labi zini, ka es neizvilk�u visam mū�am, ilgam mū�am cauri pat sevis viena pa�a nastu bez citu, piemēram, kaut vai tavas palīdzības, ko vēl domāt par kāda cita atbalstī�anu ... Kur nu man! Pa�am vajadzīgs, lai mani kāds paglābtu no �ūpības, ņemtu pie sevis, spiestu strādāt, glabātu manu naudu, gleznotu grozus, dīvānus un visādu fonu maniem run�iem. Ak Andrej, ko es bez tevis iesāktu?
Un pēk�ņā maiguma uzplūdā Seņi�ka pielēca kājās no savas kastes, pieskrēja man klāt, apskāva mani un iespieda galvu man krūtīs. Viņa mīkstie, zīdainie mati skāra man lūpas. Pēc tam viņ� mani tikpat ātri pameta, aizskrēja istabas kaktā (man bija stipras aizdomas, ka pa cejam viņ� slep�us noslaucīja asaru) un apsēdās krēslā, kas stāvēja kaktā, ēnā.
� Nu, redzi, kur man to iespēt! Bet tu... tas ir pavisam kas cits. Izvelc viņu, Andrej!
Es klusēju.
� Bija vēl kāds cilvēks, kur� varētu, � Semjons Ivanovi�s turpināja, � bet viņ� negribēja.
� Vai Bezsonovs?
� Jā, Bezsonovs.
� Vai viņi sen pazīstami, Seņi�ka?
� Sen, jau pirms manis. Sim cilvēkam galvā tikai atvilktnītes un nodalījumi: izvelk vienu, izņem kartīti, izlasa, kas tur rakstīts, un pēc tā tad ari rīkojas. Patrāpījās viņam priek�ā �is pats gadījums. Redz, kritusi sieviete. Nu, tad viņ� tūliņ sev pie galvas (tur viņam viss pēc alfabēta), izņēma, izlasīja:
Semjons Ivanovi�s tālāk vairs nerunāja. Viņ� atspieda zodu uz rokas un domīgi lūkojās man tie�i sejā.
� Pastāsti man, kā viņi iepazinās. Kas tās par savādām attiecībām viņu starpā?
� Vēlāk, Andrej, tagad ne. Un varbūt viņa pati tev izstāstīs. Ko es veltīgi saku �varbūt� � dro�i vien izstāstīs. Redz, kāds tu man... � pasmaidījis teica Semjons. � Brauksim, tikai vēl jānolīdzinās ar kapteini.
� Vai nauda tev ir?
� Ir, ir. Run�i izpalīdz.
Viņ� izgāja gaitenī, uzsauca kaut ko apkalpotājam, un pēc brī�a ieradās pats kapteinis. Tas bija spēcīgs, drukns vecis, ļoti ņiprs, ar gludi noskūtu seju. Istabā ienācis, viņ� �vītīgi sasita papē�us un sniedza Helfrei-ham roku, pret mani tikai klusēdams palocījās.
� Ko pans vēlēsies? � viņ� laipni apjautājās.
� Es aizbraucu no jums, kaptein.
� Kā panam labpatīk, � viņ� atbildēja, plecus paraustījis. � Es biju ļoti apmierināts ar jums, cienītais kungs. Man prieks, ja manā hotelī dzīvo teicami un izglītoti cilvēki... Vai pana draugs arī mākslinieks? � viņ� vaicāja, vērsdamies pie manis un vēlreiz eleganti paklanīdamies. � Atļaujiet, ka stādos priek�ā: kapteinis Grum-Sk�ebickis, vecs zaldāts.
Es sniedzu viņam roku un nosaucu savu vārdu.
� Pans Lopatins! � kapteinis izsaucās, pauzdams savā sejā godbijīgu izbrīnu. � Tas ir pazīstams vārds. Esmu dzirdējis no visiem akadēmijas audzēkņiem. Ļoti priecājos iepazīties. Novēlu jums Semiradska un Ma-teikas slavu... Uz kurieni jūs pārceļaties? � kapteinis apvaicājās Helfreiham.
� Nu re, pie viņa ... � Helfreihs atbildēja, mulsi smaidīdams.
� Kaut arī jūs atņemat man lielisku īrnieku, es tomēr nejūtos sarūgtināts. Draudzībai � tai ir tādas tiesības ... � kapteinis sacīja, atkal klanīdamies. � Tūliņ atnesī�u savu grāmatu.
Viņ� izgāja, galvu �irgti izslējis. Viņa gaitā bija kaut kas kareivīgs.
� Kur viņ� dienējis? � es pajautāju Semjonam.
� Nezinu, viņ� nav krievu kapteinis. Es redzēju pēc pases � viņ� ir mui�nieks Ksaverijs Grum-Sk�ebickis. Viņ� visiem stāsta kā noslēpumu, ka piedalījies sacel�anās cīņās. Pie sienas viņam vēl tagad karājas �dubultene�.
Kapteinis atnesa savu grāmatu un rēķinus. Paskatījies grāmatā un paknak�ķinājis minūtes divas uz kauliņiem, viņ� pateica summu, kuru Helfreihs bija viņam parādā par dzīvokli līdz mēne�a beigām un pusdienām, Semjons Ivanovi�s samaksāja, un mēs �ķīrāmies ļoti draudzīgi. Kad mantas bija iznestas, Semjons Ivanovi�s paņēma padusē rūsgano runci, kas jau sen nemierīgi trinās gar viņa kājām, pacēlis asti kā nūjiņu gaisā un paretam ieņaudēdamies (dro�i vien patuk�otās istabas izskats satrauca viņu), un mēs aizbraucām.
Pagāja vēl trīs vai �etri seansi. Nade�da Nikola-jevna nāca pie manis desmitos vai vienpadsmitos un palika līdz vakara krēslai. Ne reizi vien es tiku lūdzis, lai viņa paliek pie mums uz pusdienām, bet viņa arvien, līdzko seanss beidzās, steidzīgi iegāja otrā istabā, kur pārģērbās savā melnajā kleitā, un tūliņ pat atvadījās.
Viņas seja �ajās da�ās dienās stipri pārmainījās. Ap lūpām un pelēko acu iedobumos bija parādījusies drūma un sāpīga izteiksme. Viņa reti runājās ar mani un mazliet atdzīvojās tikai tad, kad darbnīcā pie sava molberta sēdēja Helfreihs, kas gleznoja kaķus citu pēc cita un neklausījās manos mudinājumos ķerties pie kāda nopietna darba. Bez rūsganā modēja mūsu dzīvoklī nez no kurienes bija uzradu�ies vēl pieci vai se�i da�āda vecuma, dzimuma un krāsas kaķi, kurus Agafja Aleksej evna bez iebildumiem baroja, kaut arī dzīvoja ar tiem nepārtrauktā kara stāvoklī, � tas izpaudās galvenokārt tādējādi, ka viņa savāca tos vairākus padusē un tad izsvieda aiz durvīm uz virtuves kāpnēm. Bet run�i tik �ēlīgi vaimanāja aiz durvīm, ka mūsu mājas valdītājas mīkstā sirds neizturēja: durvis atvērās, un modēji no jauna iekaroja dzīvokli.
Cik spilgti man paliku�i atmiņā �ie garie, klusie seansi! Glezna tuvojās nobeigumam, un smagas, nenoteiktas jūtas pamazām krājās man sirdī. Es jutu, ka tad, kad Nade�da Nikolajevna kā modelis man nebūs vairs vajadzīga, mēs �ķirsimies. Atcerējos mūsu sarunu ar Helfreihu tai dienā, kad viņ� pārnāca dzīvot pie manis; bie�i, kad es palūkojos viņas bālajā, drūmajā sejā, man ausīs skanēja vārdi: �Ak Andrej,. Andrej, izvelc viņu!�
Viņu izvilkt! Es nezināju par viņu gandrīz tikpat kā nekā. Nezināju pat, kur viņa dzīvo. No vecā dzīvokļa, kurp mūsu sastap�anās vakarā Nade�du Nikolaj evnu bija pavadījis Helfreihs, viņa bija pārvākusies uz citu, un Seņa nevarēja izdabūt no viņas, uz kurieni. Mēs nezinājām pat viņas uzvārdu.
Atceros, ka reiz seansa laikā es viņai vaicāju pēc tā. Helfreiha nebija klāt, tai rītā viņ� bija aizgājis uz akadēmiju (es biju piespiedis viņu kaut retumis apmeklēt etīdu klasi), un mēs augu dienu pavadījām divatā ar Nade�du Nikolajevnu. Viņa bija mazliet jautrāka nekā parasti, mazliet runīgāka. Tā pamudināts, es iedro�inājos pateikt:
� Nade�da Nikolaj evna, es līdz pat �im laikam nezinu, kāds jums uzvārds.
Viņa izlikās nedzirdējusi manu jautājumu. Nenotverama ēna pārslīdēja viņas sejai, un, uz mirkli sakniebusi lūpas it kā pārsteigumā, viņa turpināja iesākto runu. Tobrīd viņa runāja par Helfreihu, un es redzēju, ka viņa meklē vārdus, lai kaut kā tiktu garām manam jautājumam. Pēdīgi viņa apklusa.
� Nade�da Nikolaj evna, � es teicu, � pasakiet,� kāpēc jūs neuzticaties man? Vai esmu kaut jel ar ko ...
� Lai tas paliek, � viņa skumji atbildēja. � Es jums neuzticos? Nieki... KādēJ lai jums neuzticos? Ko ļaunu jūs varat man nodarīt?
� Bet kādēļ tad ...
� Tādēļ, ka nav vajadzīgs. Strādājiet, strādājiet, drīz satumsīs, � viņa sacīja, pūlēdamās runāt jautrāk. � Arī Semjons Ivanovi�s drīz pārnāks: ko jūs viņam parādīsiet? Jūs �odien neesat neko padarījis. Mums jau tā viss laiks aiziet sarunās.
� Pagūsim ... esmu noguris. Ja vēlaties, varat apsēsties. Mazliet atpūtīsimies.
Viņa nonāca no paaugstinājuma un apsēdās uz krēsla, kas stāvēja kaktā. Es nosēdos istabas otrā malā. Man ļoti gribējās ar viņu izrunāties, iztaujāt viņu, bet es jutu, ka ar katru jaunu seansu tas kļūst grūtāk un grūtāk. Skatījos, kā viņa sēdēja, uz priek�u noliekusies, ceļgalus rokām apķērusi un nekustīgām acīm urbdamās grīdā. Kāds no Seņi�kas run�iem trinās gar viņas svārkiem un draudzīgi skatījās viņai sejā, murrādams savu labsirdīgo un kluso dziesmiņu. Viņa �ķita sastingusi �ai pozā... Kas notika �ai lepnajā un nelaimīgajā sirdī?
Lepnā! Jā, tas nav tuk�s vārds, ko izmetusi mana spalva. Jau toreiz domāju, ka viņas bojā eja notikusi tādēļ, ka viņa neliecās. Varbūt, ja viņa būtu parādījusi kādu piekāpību, tad dzīvolu, kā visi, būtu interesanta jaunkundze ar �mīklainām acīm�, pēc tam apprecētos, iegrimtu bezmērķīgas eksistē�anas jūrā blakus savam laulātam draugam, kas nodarbināts ārkārtīgi svarīgās darī�anās kaut kādā amatā. Viņa greznotos, rīkotu pie sevis viesu uzņem�anu, audzinātu bērnus (�dēls ģimnāzijā, meita institūtā�), nedaudz nodarbotos ar labdarību un, nostaigājusi tā kunga viņai nolikto dzīves ceļu, dotu savam laulātam draugam izdevību kādā dienā paziņot �Novoje vremja� sēru ziņās par �dziļām pakaļ-palicēju skumjām�. Bet viņa ir izsista no sliedēm. Kas piespiedis viņu pamest labi iestaigāto �godīgas sievietes� dzīves ceļu? Es to nezināju un pūlējos izlasīt kaut ko viņas sejā. Bet tā bija un palika nekustīga, acis tāpat pievērstas vienai vietai grīdā.
� Esmu atpūtusies, Andrej Nikolajevi�, � galvu pacēlusi, viņa pēk�ņi ieteicās.
Es piecēlos, paskatījos uz viņu, pēc tam uz audeklu un atbildēju:
� Nade�da Nikolajevna, es �odien vairs strādāt nevaru.
Viņa paraudzījās manī, gribēja ko sacīt, bet noturējās un klusēdama izgāja no istabas, lai pārģērbtos. Atceros, es iekritu krēslā un rokām aizklāju seju. Smeldzīgas, pa�am neizprotamas jūtas sa�ņaudza man krūtis; tum�a nojauta par kaut ko nezināmu un drausmīgu, kaisla vēlē�anās izdarīt kaut ko, kas man pa�am nebija skaidrs, un maigums pret �o nelaimīgo radījumu līdz ar tādu kā bikluma izjūtu, ko viņa uzdvesa man ar savu klātbūtni, � tas viss saplūda kopā tik nomāco�ā smagumā, ka es neapjaudu, cik ilgi tā nosēdēju, iegrimis gandrīz pilnīgā stingumā.
Kad atģiddfe, viņa stāvēja manā priek�ā, jau saģērbusies savās drēbēs.
� Uz redzē�anos!
Es piecēlos un sniedzu viņai roku.
� Pagaidiet mazliet... Man gribējās jums kaut ko pateikt.
� Ko tad? � viņa norūpējusies jautāja.
� Daudz ko, daudz, Nade�da Nikolajevna... Pasēdiet, dieva dēļ, kaut reizi ne kā modelis.
� Ne kā modelis? Kā tad es varu būt jums kas cits kā modelis?' Lai pasarg dievs man būt jums nevis modelim, bet kam citam, kas es biju... kas esmu, � viņa ātri izlaboja. � Ardievu... Vai jūs drīz nobeigsiet gleznu, Andrej Nikolajevi�? � viņa jautāja man, līdz durvīm aizgājusi.
� Nezinu... Bet domāju, ka vēl nedēļas divas trīs lūg�u jūs nākt pie manis.
Viņa klusēja, it kā nevarēdama saņemties pateikt man to, ko gribēja.
� Vai jums kas vajadzīgs, Nade�da Nikolajevna?
� Vai vēl kādam... no jūsu biedriem nevajag... � viņa stomīdamās izdabūja pār lūpām.
� Modeļa? ... � es ierunājos starpā. � Es pacentī�os to nokārtot, katrā ziņā pacentī�os, Nade�da Nikolajevna.
� Pateicos. Ardievu!
Es nepaguvu viņai pasniegt roku, �ai mirklī piezvanīja. Viņa nobāla un atlaidās uz krēsla. Ienāca Bez-sonovs.
Viņ� ienāca jautrs un vaļīgs. Man sākumā �ķita, ka �ajās nedaudzajās dienās, kurās mēs nebijām tiku�ies, viņ� mazliet novājējis, bet pēc brī�a es nodomāju, ka esmu maldījies. Viņ� jautri apsveicinājās ar mani, palocījās Nade�dai Nikolajevnai, kas sēdēja, kur bija apsēdusies, un strauji sāka runāt:
� Es ienācu paskatīties. Mani ļoti interesē jūsu darbs. Man gribas zināt, vai jūs patie�ām varat ko veikt, sevi�ķi tagad, kad jums ir modelis, par kuru nekas labāks jums laikam nav vajadzīgs.
Viņ� uzmeta skatienu Nade�dai Nikolajevnai. Viņa joprojām sēdēja kā sēdējusi. Es gaidīju, ka viņa ies projām, un vēlējos to, bet viņa palika kā piekalta pie sava krēsla, klusēja un nenolaida acis no Bezsonova.
� Tas taisnība, � es atbildēju. � Neko labāku man nevajag. Esmu ļoti pateicīgs Nade�dai Nikola jev-nai par viņas piekri�anu.
To teikdams, es atvirzīju molbertu no sienas un noliku to, kā vajadzīgs.
� Varat skatīties, � es uzrunāju Bezsonovu.
Viņ� ar acīm iezīdās gleznā. Redzēju, ka tā viņu pārsteigusi, un mana autora patmīlība jutās glaimota.
Nade�da Nikolajevna pēk�ņi piecēlās.
� Uz redzē�anos, � viņa dobji noteica.
Bezsonovs strauji apgriezās un paspēra da�us soļus uz viņas pusi.
� Kurp jūs tik steidzīgi, Nade�da Nikolajevna? Tik sen neesmu jūs redzējis, un, kad �e sastopamies gandrīz nejau�i, jūs it kā bēgat no manis. Uzgaidiet drusku, kaut jel piecas minūtes: iesim reizē, es jūs pavadī�u. Neparko nevarēju jūs sameklēt. Jūsu agrākajā dzīvoklī man teica, ka jūs aizbraukusi no pilsētas; es zināju, ka tas nav taisnība. Iegāju pēc izziņas adre�u galdā, bet tur vēl nebija jūsu adreses. Gribēju pamēģināt vēlreiz rītu, cerēdams, ka tad jau adrese tur būs, bet tagad, protams, tas nav vajadzīgs � jūs pati pateiksiet, kur dzīvojat, es pavadī�u jūs.
Viņ� runāja ātri un ar jaunu, vēl nedzirdētu maiguma pieskaņu balsī. Cik ļoti at�ķīrās viņa tagadējais tonis no tā, kādā viņ� runāja ar Nade�du Nikolajevnu tai vakarā, kad mēs ar Helfreihu viņus sastapām!
� Nevajag, Sergej Vasiļjevi�, pateicos jums, es aizie�u viena. Pavadoņu man nevajag, bet runāt ar jums... � viņa klusu nobeidza, � man nav par ko.
Viņ� pakustināja roku, gribēja kaut ko teikt, bet tikai kāda savāda skaņa izlauzās no viņa krūtīm. Es redzēju, ka viņ� pūlējās savaldīties... Viņ� pagāja pa istabu da�us soļus un, pagriezies pret Nade�du Nikolajevnu, klusu noteica:
� Ejiet... Ja es jums neesmu vajadzīgs, jo labāk mums abiem ... varbūt mums visiem trim ...
Viņa aizgāja, viegli paspiedusi man roku; mēs palikām vieni. Drīz atnāca Helfreihs; es uzaicināju Bezsonovu palikt pie mums pusdienās. Ar kaut kādām savām domām nodarbināts, viņ� tūliņ neatbildēja, bet pēc tam pēk�ņi atģidās un teica:
� Pusdienās? Labprāt... Tik sen neesmu bijis pie jums. Man gribētos �odien krietni izrunāties.
Un viņ� patie�ām izrunājās. Pusdienu sākumā viņ� gan lielākoties klusēja vai arī iebilda pa īsai piezīmei Seņi�kam, kas bez apstājas runāja par saviem run�iem, kurus viņ� katrā ziņā atmetī�ot, jo vajagot ta�u beigu beigās ķerties pie īsta darba, bet pēc tam, varbūt divu izdzerto vīna glā�u ietekmē, Helfreiha dzīvīgums pielipa arī viņam, un man jāsaka, nekad nebiju redzējis viņu tik �irgtu un daiļrunīgu kā pie �īm pusdienām un tai vakarā. Beigās viņ� pārņēma sarunas pilnīgi savā vadībā un lasīja mums veselas lekcijas par iek�ējo un ārējo politiku; divi gadus rakstīdams ievadrakstus par visda�ādākiem jautājumiem, viņ� bija iemanījies brīvi runāt par visiem �iem tematiem, par kuriem mēs ar Helfreihu, aizņemti ar savām etīdēm, zinājām ļoti maz.
� Semjon Ivanovi�, � es uzrunāju Helfreihu pēc Bezsonovā aizie�anas, � Bezsonovs ta�u zina Nade�das Nikolajevnas uzvārdu.
� Kāpēc tu tā domā? � Helfreihs nesaprata.
Es pastāstīju par savu neveiksmīgo mēģinājumu uzzināt Nade�das Nikolajevnas uzvārdu.
� Kāpēc tad tu viņam nepajautāji? Ta�u nekas, saprotu; gan jau es pats uzzinā�u ...
Patie�ām, kādēļ nepajautāju Bezsonovam? Arī tagad nevaru atbildēt uz �o jautājumu. Toreiz es vēl neko nesapratu viņu attiecībās ar Nade�du Nikolajevnu. Bet neskaidra nojauta, ka starp �iem cilvēkiem vajadzēja būt notiku�am kaut kam neparastam un noslēpumainam, jau toreiz neatstāja mani. Es gribēju apturēt Bezsonovu viņa dedzīgajā runā par oportūnismu, gribēju pārtraukt viņa atstāstījumu par strīdiem, vai kapitālisms Krievijā attīstās vai neattīstās, bet ik reizes vārdi man aizķērās kaklā.
Es to pasacīju Helfreiham. Pateicu �ādiem vārdiem:
� Pats nezinu, kas man neļauj brīvi runāt par Nade�du Nikolajevnu. Starp viņiem ir kaut kas. Es nezinu, kas...
Seņi�ka, kur� staigāja pa istabu, piegāja pie tum�ā loga un, skatīdamies melnajā debess tālē, noteica:
� Bet es zinu. Viņ� to nicināja, bet tagad sāk mīlēt. Tāpēc ka redz... O, Andrej, cik gan cieta, egoistiska sirds un skaudīga sirds ir �im cilvēkam! � viņ� izsaucās, pagriezdamies pret mani un kratīdams abas rokas. � Sargies, Andrej!...
Skaudīga sirds? Skaudīga... Ko gan tā var skaust?
Veltīgi cen�os izlemt jautājumu, kādēļ tik dedzīgi piedalos visā �ai lietā. Vai man nav vienalga? Pieņemsim, es pazīstu Lopatinu ilgus gadus un, liekas, no sirds jūtu simpātijas pret �o apdāvināto jaunekli. Es nevēlu viņam ļaunu, bet tuvinā�anās ar kritu�u sievieti, kas izgājusi caur uguni un ūdeni, tas ir ļaunums, sevi�ķi tik skaidram cilvēkam kā viņ�. Es pazīstu �o sievieti samērā ilgi. Iepazinos, kad viņa jau bija tā, kas ir. Man jāatzīstas pa�am sev, ka bija reiz laiks, kad vājums uzveica mani un es, jūsmodams par viņas diezgan neparasto ārieni un, kā man likās, arī izcilo garīgo saturu, domāju par viņu vairāk, nekā vajadzētu. Bet drīz es uzvarēju sevi. Zinādams jau sen, ka vieglāk �kamielim izlīst caur adatas aci� nekā sievietei, kas baudījusi �o indi, atgriezties normālā un godīgā dzīvē, un pavērojis viņu pa�u, es pārliecinājos, ka nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka viņa varētu būt izņēmums no vispārējā likuma, un ar sāpēm sirdī nolēmu pamest viņu liktenim. Tomēr joprojām sastapos ar viņu.
Nekad nevarē�u piedot sev to kļūdu, ko pieļāvu tai vakarā, kad Lopatins bija atnācis sūdzēties par savu neveiksmi. Es pastāstīju viņam, ka man ir pazīstams kāds subjekts, kas derētu modelim. Nesaprotu, kādēļ Helfreihs nav pateicis viņam to jau agrāk, � viņ� pazīst �o sievieti tikpat sen kā es, ja ne vēl ilgāk.
Mana nepiesardzība un straujums �odien sapostīja visu. Nevajadzēja būt tik krasam: es �o mīkstsirdīgo cilvēku izaicināju tiktāl, ka viņ� vairs nespēja savaldīties. Viņ� saķēra tādu kā �ķēpu un iecirta grīdā tā, ka rūtis no�ķinda, un es, redzēdams, ka viņ� līdz pēdējam uzbudināts, biju spiests aiziet.
Lopatinu neesmu redzējis vairākas dienas. Vakar uz ielas sastapu Helfreihu un uzmanīgi novadīju runu uz viņa draugu.
Viņa nāk pie Lopatina ik dienas; glezno�ana ātri virzās uz priek�u. Kā viņa izturas? Kautri, atturīgi, ar pa�cieņu. Arvien klusē. Ģērbusies melnā, nabadzīgi. Par seansiem ņem naudu. Nu, bet Lopatins? Lopatins varen priecīgs, ka atradis sev tādu modeli, sākumā bijis ļoti jautrā omā, bet tagad kļūstot mazliet domīgs.
� Es nezinu, Bezsonov, kādēļ jūs tā par visu interesējaties, � kuprainis nobeigumā teica man. � Jūs nekad neesat ne pirkstiņu pakustinājis �īs sievietes labā. Bet bija reiz laiks, kad jūs viegli varējāt viņu glābt... Tagad jau, protams, par vēlu ... tas ir, jums par vēlu...
Jums par vēlu! ... Jums par vēlu! ... Ko viņ� gribēja sacīt ar �iem vārdiem? Vai ne to � ja par vēlu man, tad nav par vēlu viņa draugam? Muļķi tādi!
Kā! Un �is Helfreihs, kur� uzskata sevi par viņa draugu, kur� labāk nekā es zina par viņa attiecībām ar māsu-līgavu, � un arī viņ� nesaprot, kādu ļaunu viņi nodara? So sievieti viņi neizglābs. Lopatins salauzīs mīlo�as meitenes sirdi un arī pats savu...
Es jūtu, ka man vajag, ka mans pienākums darīt kaut ko. Es aizie�u pie Lopatina rīt dienā un pacentī�os pārliecināties pats savām acīm, cik tālu tas aizgājis. Bet �odien do�os pie viņas.
Biju pie viņas, bet neatradu � pārcēlusies uz citurieni, nezin kur. Man pateica, ka viņa pārdevusi savus tērpus. Es izmēģinājos sameklēt viņu, bet ne adre�u galds, ne sētnieka pakalpojumi nepalīdzēja man tikt uz pēdām. Rīt ie�u pie Lopatina.
Man nepiecie�ams atmest savu agrāko rīcības veidu. Lopatinā esmu maldījies: sprie�ot pēc viņa mīkstsirdības, biju iedomājies, ka ar viņu var runāt pavēlo�ā tonī; jāatzīst, ka mūsu agrākās attiecības zināmā mērā attaisnoja �ādu uzskatu. Ir nepiecie�ams, neaiztiekot Lopatinu, ietekmēt �o sievieti. Bija reiz laiks, kad viņa, kā man likās, daudzmaz interesējās par mani. Domāju, ka vajag tikai mazliet papūlēties un man izdosies viņus iz�ķirt. Varbūt es pamodinā�u viņā senākās jūtas, un viņa sekos man.
Lakstoties ap Nade�du Nikolaj evnu! �ī doma �ķiet neticama man pa�am, tomēr es apstājos pie tās. Jūtu, ka man nav tiesību pieļaut Lopatina kri�anu un visas viņa dzīves izpostī�anu.
�ī sieviete smejas par mani! Es veltīju viņai visu maigumu, cik vien bija manos spēkos, varbūt es pat runāju tādā tonī, kas mani pa�u pazemoja, ta�u viņa aizgāja, pateikusi da�us apvainojo�us un nicino�us vārdus.
Viņa ir apbrīnojami pārmainījusies. �ī bālā seja ieguvusi pa�cieņas nokrāsu, kas nepavisam nepiederas viņas sabiedriskajam stāvoklim. Viņa ir kautri pazemīga un tai pa�ā laikā arī it kā lepni augstprātīga. Ar ko viņa var lepoties? Cie�i ieskatīdamies Lopatina sejā, es cerēju tur izlasīt, kādas tagad ir viņa attiecības pret �o sievieti. Nekā sevi�ķa: viņ� mazliet satraukts, bet, acīm redzot, tikai savas gleznas dēļ. Tas būs lielisks darbs. Viņa stāv uz audekla glu�i kā dzīva.
Es uzveicu savas dusmas un, neļaudams manīt, ka jūtos apvainots, paliku pie Lopatina un Helfreiha. Mēs runājāmies, un viņi uzmanīgi noklausījās manas pamācības, kas pieskārās daudziem tematiem, ar kuriem es pēdējā laikā nodarbojos.
Bet ko tad lai dara? Vai atstāt visu pa�plūsmai � lai iet, kā gājis? Reiz es devu Lopatinam solījumu neiejaukt tur viņa māsu Sofju Mihailovnu. Man, protams, jātur solījums. Bet vai es nevaru aizrakstīt savai mātei? Viņa, kaut reti, tomēr sastopas ar Sofju Mihailovnu un var tai pastāstīt. Es bū�u turējis vārdu un tomēr reizē ar to ...
Jā, ļauties pa�plūsmai nevajag, man nav nekādu tiesību uz to. Bet �o sievieti es piespiedī�u, lai kādiem līdzekļiem, atteikties no viņas laupījuma. Vajag tikai uzzināt, kur viņa dzīvo. Tad es parunā�u ar viņu... Bet tagad pametī�u to visu un ķer�os pie sava darba. Tuk�ajā un bezmērķīgajā burzmā, kuru mēs visi saucam par dzīvi, ir tikai viena neapstrīdama laime � gandarījumā, ko izjūt strādnieks, kad viņ�, iegremdējies savā darbā, piemirst visus dzīves sīkumus un pēc tam, pabeidzis darbu, var ar lepnumu sev sacīt: jā, �odien esmu paveicis ko labu.
Es parādīju zīmīti Helfreiham, un mēs nospriedām, ka viņa saslimusi. Par katru cenu vajadzēja sameklēt viņu. Ja mēs zinātu viņas uzvārdu, tad viņas dzīves vietu dabūtu adre�u galdā, ta�u mēs to nezinājām. Prasīt Bezsonovam būtu veltīgi. Es biju izmisis, bet Sem-jons Ivanovi�s nosolījās man sameklēt viņu �kaut vai pa�ā jūras dibenā�. Otrā rītā piecēlies agri jo agri, viņ� apģērbās ar tādu kā norūpēju�os un apņēmīgu izskatu, it kā dotos bīstamā ekspedīcijā, un tad nozuda uz visu dienu.
Viens palicis, es mēģināju strādāt, bet darbs neveicās. Paņēmu no plaukta grāmatu un sāku lasīt. Vārdi un domas slīdēja caur galvu, neatstājot nekādus iespaidus. Es visiem spēkiem piepūlēju savu uzmanību un tomēr nevarēju pieveikt da�as lappuses.
Aizvēru �o grāmatu � gudru un labu grāmatu, kuru pirms da�ām dienām lasīju, lai ar grūtībām, tomēr aizrautībā un ar prieku, kādu arvien sagādā labs lasāmais, � un izgāju klaiņot pa pilsētu.
Visu laiku mani neatstāja pusapzināta neskaidra cerība, ka sastap�u, ja arī ne pa�u Nade�du Nikolajevnu, tad vismaz kādu citu, kas varētu dot man kaut kādu norādījumu, un tāpēc neatlaidīgi vēroju garāmgājējus un ne reizi vien pārgāju ielas otrā pusē, kad ieraudzīju sievieti, kas jel cik atgādināja man pazīstamo tēlu. Ta�u nesastapu nevienu, ja neskaita kapteini Grum-Sk�ebicki, kas ceturtajā pēcpusdienas stundā (bija decembra beigas, un sāka jau krēslot) svarīgā un cienīgā izskatā pastaigājās pa Ņevas prospektu. Bija Joti silts; kapteinis gāja diezgan �vītīgā ka�okā, kas pie kakla bija atpogāts, tā ka varēja redzēt krāsainu atlasa kaklasaiti ar spilgtu adatu; kapteiņa cepure spīdēja kā nopulēta, un roka modernā, dzeltenā cimdā ar resnām, melnām �uvēm balstījās uz spieķa ar lielu kaula rokturi.
Mani ieraudzījis, viņ� laipni, tēvi�ķīgi pasmaidīja un, draudzīgi ar roku pamājis, pienāca man klāt.
� Priecājos redzēt mesjē Lopatinu, � viņ� teica. � Ļoti patīkama sastap�anās.
Kapteinis paspieda man roku un, atbildot uz manu jautājumu par veselību, turpināja:
� Pateicos jums. Vai tāpat vien pastaigājaties vai arī steidzaties kaut kur? Ja pareizi pirmais, tad varbūt panāksieties kopā ar mani? Labprāt paietos uz jūsu pusi, bet pieradums, mesjē Lopatin! Pastaigājos ik dienas un noeju pa prospektu divi reizes turp un atpakaļ. Tas kā likums.
Es gribēju atgriezties mājās, tāpēc piebiedrojos kapteinim. Viņ� ar pa�cieņu risināja sarunu tālāk.
� �odien �ī ir otra patīkama sastap�anās, � viņ� teica. � Tepat uz Ņevas prospekta sastapos ar Bez-sonova kungu un uzzināju, ka arī viņ� ir jūsu draugs.
� Ko, kaptein, jūs pazīstat arī Bezsonovu?
� Labāk pavaicājiet, ko es nepazīstu! � plecus paraustīdams, sacīja kapteinis. � Arī Bezsonovā kungs studenta gados dzīvoja manā hotelī. Mēs bijām labi draugi, goda vārds. Kas tikai nav dzīvojis savā laikā pie manis, mesjē Lopatin! Daudzi tagad slaveni in�enieri, juristi un rakstnieki pazīst kapteini. Jā, ļoti daudzi ievērojami cilvēki atceras mani.
Vēl to runājot, kapteinis laipni pasveicināja ātri garām ejo�u kungu ar norūpēju�os un gudru seju. Kungs pirmajā mirklī likās it kā neizpratnē, bet tad pasmaidīja un draudzīgi pamāja kapteinim.
� Neaizmirst vis vecus draugus, kaut jau augstos amatos, kā �is pats kungs, mesjē Lopatin. Pazīstamais in�enieris Petri��evs. Arī dzīvoja pie manis kā students.
� Bet Bezsonovs? � es jautāju.
� Arī Bezsonovs teicams kungs. Drusku pavāj� pret daiļā dzimuma skaistajām acīm ... � noliekdamies man pie auss, piebilda kapteinis.
Es jutu, ka sirds man sāk straujāk pukstēt. Man rādījās, ka viņam jāzina kaut kas arī par Nade�du Nikolajevnu.
Kapteinis atkal sasveicinājās ar kādu paziņu, pēc tam turpināja:
� Jā, pan Lopatin, ja viņ� nebūtu tik jauks jauns cilvēks, es būtu ar viņu saķildojies. Bet atceros savu jaunību, un bez tam vecais zaldāts arī tagad nav vienaldzīgs pret skaistām acīm ...
Viņ� ie�ķībi paskatījās manī un pamirk�ķināja; viņa piemiegtās a�eles kļuva mazliet gļemainas.
� Kaptein, � es iesāku, � ļoti priecājos, ka jūs pazīstaties ar Bezsonovu... Es, redzat, nezināju to.
� Jā, viņ� dzīvoja pie manis visai neilgi.
� Vai viņ� nebija pazīstams ...
Manī pēk�ņi uzvirda �ausmīgs kauns. Kaut kas neļāva man izteikt Nade�das Nikolajevnas vārdu, kas man jau sen bija uz mēles. Es palūkojos uz kapteini, kura acis tagad urbās manī ar pavisam citādu izteiksmi. Tagad viņ� līdzinājās vanagam.
� Tomēr lai paliek, jūs dro�i vien nezināsiet. Atvainojiet, � es samulsis nobeidzu.
Viņ� paskatījās manī ar glu�i bezrūpīgu seju un pavicināja spieķi.
� Jā, vecam zaldātam ir ko atcerēties... � viņ� turpināja, it kā es nebūtu neko jautājis. � Sākas jau sestais desmits, � viņ� piebilda, galvu skumji pakratījis. � Jāatzīstas, apskau�u jūs, mesjē Lopatin, bet apskau�u tikai jūsu jaunību.
� Kur jūs dienējāt, kaptein? � es vaicāju, atcerējies Helfreiha vārdus.
Kapteinis pēk�ņi vēlreiz pilnīgi pārmainījās. Viņa seja vērtās nopietna un noraizējusies. Viņ� paskatījās pa labi, pa kreisi, pagriezās atpakaļ un pieliecās tuvu klāt manai sejai, tā ka ar ūsām pat skāra man ausi.
� Tas lai paliek starp mums, labdzimu�iem cilvēkiem! Jūs, pan Lopatin, redzat savā priek�ā Mehovas un Opatovas cīnītāju!
Un, soli atkāpies, viņ� paskatījās manī ar tādu skatienu, kas, likās, prasīja pēc izbrīnās. Es pūlējos savai sejai pie�ķirt gadījumam piemērotu izteiksmi.
� Tas ir noslēpums, ko uzticu tikai ļoti tuviem draugiem... � atkal �ukstēja kapteinis pieliekdamies un no jauna atlēca, urbdamies manī ar triumfējo�u skatienu.
Man atlikās tikai izteikt viņam pateicību par parādīto uzticību un atvadīties, jo mēs jau bijām pienāku�i pie Policijas tilta.
Es biju nemierā pats ar sevi, jo tikko nenosaucu Nade�das Nikolajevnas vārdu �im cilvēkam, pret kuru nejutu ne vismazākās uzticības.
Kad pārgāju mājās, Aleksejevna paziņoja man, ka �mūsu kaķu vīrs� vēl neesot pārnācis. Viņa pasniedza man pusdienas un nostājās pie durvīm, pauzdama savā sejā sāpīgu līdzjūtību manas mazās ēstgribas dēļ.
� Ko tad jūsējā neatnāk, Andrej Nikolajevi�? � viņa apvaicājās.
� Jādomā, Aleksejevna, ka sasirgusi.
Viņa pakratīja galvu un, smagi nopūtusies, izgāja virtuvē, lai ienestu man tēju. Es jau kop� ilgāka laika nebiju pusdienojis citādi kā kopā ar Helfreihu, un man bija ļoti garlaicīgi.
Pēcpusdienā saņēmu vēstuli no Soņas.
Es nekad neko neslēpu no viņas. Kad bū�u miris, � bet tas notiks drīz: nāve vairs nezogas klusu pie manis, bet nāk stingriem soļiem, kuru troksni es skaidri dzirdu bezmiega naktīs, kad man kļūst sliktāk un mani vairāk moka gan slimība, gan atdzimsto�ās atmiņas, � kad bū�u miris un viņa izlasīs �īs piezīmes, lai tad zina, ka nekad, nekad neesmu viņai melojis. Es rakstīju viņai par visu, ko domāju un jutu, un varbūt tikai tas, ko es pats nenojautu savā sirdī, par ko neatzinos pats sev, kaut arī neskaidri to juzdams, � tikai tas neiekļuva manās garajās vēstulēs.
Bet viņa pazina mani. Kaut gan Soņai bija tikai deviņpadsmit gadu, viņas smalkjūtīgā, mīlo�ā dvēsele saprata to, par ko es nedrīkstēju atzīties pats sev, kas ne reizi nebija izpaudies manā apziņā noteiktos vārdos.
�Tu mīli viņu, Andrej. Lai dievs tev dod laimi...� Es nespēju lasīt tālāk. Kāds liels vilnis uzbrāzās man, ieplūda manī un gandrīz laupīja samaņu. Atlaidos pret krēsla atzveltni un ilgi sēdēju, turēdams rokā vēstuli, acis aizvēris un nekustīgs, juzdams tikai, kā �is vilnis �alc un trako man sirdī.
Tā bija patiesība: es mīlēju viņu. Līdz �im vēl nebiju izbaudījis �īs jūtas. Es saucu par mīlestību savu pieķer�anos māsai; biju apņēmies pēc da�iem gadiem kļūt viņas vīrs un varbūt justos laimīgs ar viņu; es neticētu, ja man būtu teiku�i, ka spē�u iemīlēt citu sievieti. Man �ķita, ka mans liktenis jau izlemts: �Te ir tava sieva,� tas kungs sacīja man, �un tev nebūs citu ņemt,� � un es biju cie�ā pārliecībā par to, mierīgs par nākotni un dro�s par savu izvēli. Mīlēt citu sievieti man likās nevajadzīga un necienīga iegriba.
Bet tad ieradās �is savādais, nelaimīgais radījums ar savu izpostīto dzīvi un cie�anu pilnajām acīm; vispirms mani pārņēma �ēlums; sa�utums pret cilvēku, kas atklāti viņu nicināja, spieda mani cie�āk nostāties viņas pusē, bet pēc tam... Pēc tam, es nezinu, kā tas notika ... Bet Soņai bija taisnība: es mīlēju viņu ar sāpīgu un kaislu pirmo mīlestību, kā cilvēks, kas līdz savam divdesmit piektajam gadam nav pazinis mīlestību. Es gribētu izraut viņu no tām �ausmām, kurās viņa mocījās, aiznest uz savām rokām kaut kur tālu prom, ieaijāt viņu pie savām krūtīm, lai viņa varētu aizmirsties, lai �ajā satriektajā sejā parādītos laimes smaids ... Un Soņa pateica man to visu vienā pa�ā savas vēstules rindiņā ...
�Par mani tu nedomā. Es negribu sacīt � aizmirsti mani pavisam, bet tikai to, lai tu nedomā par manām sāpēm. Es nesūdzē�os par savu salauzto sirdi, un zini � kāpēc? Tāpēc, ka tā nepavisam nav salauzta. Esmu pieradusi raudzīties uz tevi kā uz brāli un līgavaini; pirmais bija īsts, bet otro, kā liekas, ir izdomāju�i un mums uzspiedu�i cilvēki. Es mīlu tevi vairāk par visiem pasaulē; es varētu to ari nerakstīt, jo tu pats to zini, bet, kad, izlasīju tavu pēdējo vēstuli un pateicu tev patiesību par tevi un Nade�du Nikolajevnu, � tici man, mīļais, manām jūtām nepiejaucās pat piliens rūgtuma. Es saprotu, ka esmu tev māsa, nevis sieva; sapratu to no sava prieka par tavu laimi, no prieka, ar ko saistās arī bailes par tevi. Es neslēpju �īs bailes, bet lai dievs tev palīdz izglābt viņu, kļūt laimīgam un darīt laimīgu arī viņu.
Sprie�ot pēc tā, ko tu man rakstīji par Nade�du Nikolajevnu, es domāju, ka viņa ir tavas mīlestības cienīga...�
Es lasīju �īs rindas, un jaunas, līksmes pilnas jūtas pamazām pārņēma mani. Es nevarēju dalīties ar Soņu viņas bailēs: no kā lai es baidos? Kā un kad tas bija gadījies � nezinu, bet es ticēju Nade�dai Nikolajevnai. Visa viņas pagāju�ā dzīve, kuru es nepazinu, un viņas kri�ana � vienīgais, ko es zināju no �īs dzīves, � viss man �ķita kā nejau�ība, kaut kas neīsts, ļauna likteņa kļūda, kurā Nade�da Nikolajevna nebija vainojama. Kaut kas bija uzbrāzies viņai, kā viesulī sagriezis viņu, notriecis zemē dubļos, un es pacel�u viņu no �iem dubļiem, piespiedī�u pie sirds un tur nomierinā�u �o daudz cietu�o radījumu.
Spēcīgs un strauj� zvans lika man sarauties. Nezinu, kādēļ, bet es pasteidzos pats un atbīdīju aizviru, nenogaidījis, kamēr Aleksejevna, �ībās �ļūkdama, atkulsies durvis atvērt. Durvis atdarījās, un Semjons Ivanovi�s, satvēris mani abām rokām, lēkāja uz vietas un kliedza priecīgā, spiedzīgā balsī:
� Andrej, atvedu, atvedu, atvedu! ...
Aiz viņa stāvēja gaidītā. Es metos pie viņas, saķēru viņas drebo�ās rokas un sāku tās skūpstīt, neklausīdamies, ko viņa man saka satrauktā balsī, cauri aizturētiem �ņukstiem ...
Mēs ilgi nosēdējām trijatā �ai neaizmirstamaiā vakarā. Runājām, jokojām, smējāmies. Nade�da Nikola-ievna bija mierīga un pat it kā jautra. Es nepra�ņāju, kur Helfreihs viņu uzgājis, un viņ� pats neieminējās par to ne vārda. Starp mani un Nade�du Nikolajevnu netika runāts nekas tāds, kur būtu saklausāms jel mājiens uz to, ko es biju pārdomājis un izjutis pirms viņas iera�anās. Nevaru sacīt, ka tā būtu bijusi kautrība vai neuzņēmība, kas lika man apvaldīties: es tikai uzskatīju to par lieku un nevajadzīgu, baidījos satraukt viņas izsāpēju�o sirdi. Biju runīgs un jautrs kā vēl nekad; Helfreihs savukārt izplūda trok�ņainā sajūsmā, līksmoja, pļāpāja bez mitas un da�reiz ar saviem izlēcieniem lika pasmaidīt Nade�dai Nikolajevna!. Alekse-jevna uzklāja galdu un atnesa patvāri. Sarīkojusi visu, kas vajadzīgs, viņa nostājās pie stenderes un, atspiedusi vienu vaigu rokā, kādu laiciņu skatījās uz mums visiem un vēroja, kā Nade�da Nikolajevna uzlēja tēju un saimniekoja.
� Vai jums kas vajadzīgs, Aleksejevna? � es vaicāju.
� Neko man, mīļais, nevajag, tikai paskatīties vien uz jums... Ko tā spurojies! � viņa teica. � Vai vecajai nav at]auts kaut pastāvēt? Edz, es skatos, ka jaunkundze jums tā kā saimnieces vietā. Tā, tā, labi gan!
Nade�da Nikolajevna nolieca galvu.
� Edz, cik jauki! Bet tā visu laiku vīrie�i, vīrie�i pa�i vien: gan tēju uzliet, gan visu. Pat man jau bez saimnieces sametās garlaicīgi, Andrej Nikolajevi�, taisnību runāju, piedod man ...
Viņa pagriezās un aiz�āpoja pa gaiteni. Mūsu jautrība bija izgaisusi. Nade�da Nikolajevna piecēlās un sāka staigāt pa istabu.
Mana glezna stāvēja kaktā. Sajās pēdējās dienās nebiju tai pieskāries, un krāsas bija paguvu�as sa�ūt. Nade�da Nikolajevna ilgi skatījās uz savu attēlu un pēc tam, pagriezusies pret mani, smaidīdama teica:
� Tā, nu tagad mēs drīz nobeigsim. Es vairs nesagādā�u jums tādus pārtraukumus. Tā būs gatava labu laiku pirms izstādes.
� Cik jūs līdzīgas! � ieminējās Seņi�ka.
Viņa pēk�ņi apklusa, it kā nejau�as domas iztraucēta, un satumsu�u seju atgāja no gleznas.
� Nade�da Nikolajevna, kas jums? Ko atkal sadrūmāt! � es teicu.
� Nekas sevi�ķs, Andrej Ivanovic. Mani patie�ām var saskatīt gleznā � tik līdzīga! Man ienāca prātā, ka mani pazīst daudzi, pārāk daudzi... Iedomājos, kā tas būs...
Viņa smagi elpoja, un acīs bija asaras.
� Es domāju par to, cik daudz valodu jums būs jādzird, cik jautājumu! � viņa turpināja. � �Kas tā tāda? Kur jūs viņu atradāt?� Un jautās ļaudis, kuri zina, kas es tāda un kur mani varēja atrast...
� Nade�da Nikolajevna ...
� Es nelikos jums pretīga, Andrej Nikolajevi�, jums un manam mīļajam Seņi�kam; jūs paskatījāties uz mani kā uz cilvēku ... Pa trim gadiem tas gadījās pirmo reizi. Es neticēju sev... Vai jūs zināt, kādēļ aizgāju no jums? Es domāju (piedodiet man to!), es domāju, ka jūs tāpat kā visi. Bet tad redzēju: te arī es, mana seja, mans augums noderēja kaut kam vajadzīgam, un tāpēc es atnācu pie jums. Glezna jau tuvojās nobeigumam, jūs bijāt ar mani pieklājīgs un delikāts; jau sen esmu atradināta no tādas izturē�anās un neticēju sev. Negribēju piedzīvot vil�anās triecienu, tādēļ ka �is trieciens man ļoti sāpētu, ļoti...
Viņa iesēdās dziļajā krēslā un pielika kabatas lakatiņu pie acīm.
� Piedodiet man, � viņa turpināja, � es neticēju jums, es ar �ausmām gaidīju to brīdi, kad jūs beidzot paskatīsieties uz mani ar to skatienu, pie kura esmu jau pārāk pieradusi �ajos trīs gados, tādēļ ka neviens pa �iem trim gadiem nav skatījies man sejā citādi...
Viņa aprāvās; seja krampjaini sa�ķiebās, un lūpas sāka drebēt. Viņa skatījās uz istabas tālo kaktu, it kā tur redzētu kaut ko.
� Bija viens, tikai viens, kas neskatījās tā kā visi... un arī tā ne kā jūs. Bet es ...
Mēs ar Helfreihu klausījāmies viņā ar aizturētu elpu.
� Bet es nogalināju viņu... � viņa izdvesa tikko sadzirdami.
Un drausmīga izmisuma lēkme pārņēma viņu: no izmocītajām krūtīm izlauzās vaimanas, un �ēli, bērni�ķīgi �ņuksti pārskanēja istabu.
No Bezsonovā
�o sievieti nevar pazīt. Esmu pieradis redzēt viņā to, kas viņa bija veselus trīs gadus. Tagad saskatu viņā notiku�o pārmaiņu un nesaprotu viņu, nezinu, vai �ī pārmaiņa ir patiesa, vai nav tikai loma, kuru prasmīgi nospēlē nicināms radījums, kas pieradis krāpt sevi un citus.
Es neko nesapratu viņu attiecībās. Nezinu pat, vai viņa ir kļuvusi par Lopatina mīļāko. Nez kādēļ domāju, ka ne. Un, ja tas taisnība, tad viņa ir izveicīgāka, nekā es domāju. Pēc kā viņa dzenas? Vai kļūt par viņa sievu?
Izlasīju �īs da�as rindas un redzu, ka viss tur rakstītais ir nepatiesība, atskaitot vienīgi to, ka viņa pārmainījusies. Es pats pirms trim gadiem saskatīju viņā kaut ko ne glu�i parastu, reti sastopamu starp sievietēm viņas stāvoklī. Tik tikko pats neuzņēmos glābēja lomu, kuru tagad tik augstsirdīgi spēlē Lopatins. Bet es toreiz biju vairāk piedzīvojis nekā viņ� tagad, es zināju, ka no tā nekas neiznāks, un atkāpos, pat nemēģinājis kaut ko darīt. Viņas dabā slēpās bez vispārējiem kavēkļiem �ai ziņā vēl viens īpa�s: tā ir viņas neiedomājamā stūrgalvība un izaicino�ā nekaunība. Es redzēju, ka viņa atmetusi visam ar roku un pretosies pie mana pirmā mēģinājuma. Un es nemaz nemēģināju.
Vai Lopatins ir mēģinājis? Nezinu. Redzu tikai, ka �o sievieti nevar ne pazīt. Ka viņa atmetusi savu agrāko dzīvi � to es zinu dro�i. Viņa ir pārgājusi dzīvot kaut kādā istabelē, kur neielai� ne Helfreihu, ne �o glābēju, iet uz seansiem pie viņa un bez tam �uj. Viņa dzīvo ļoti nabadzīgi. Tagad viņa līdzinās dzērājam, kas devis solījumu vairs nedzert. Vai viņa to izturēs? Vai viņai palīdzēs �is sentimentālais mākslinieks, kas dzīvi nav redzējis un neko no tās nesaprot?
Vakar uzrakstīju mātei garu vēstuli. Dro�i vien viņa izdarīs tā, kā es domāju, � sievietēm patīk jaukties �ādās darī�anās, � pastāstīs visu Sofjai Mihailov-nai. Varbūt jel tas izglābs Lopatinu.
Izglābt viņu! Kādēļ es rūpējos par �o glāb�anu? Pirmo reizi mū�ā mani tik stipri nodarbina sve�i likteņi. Vai man nav vienalga, vai Lopatins nodibina kopdzīvi ar �o sievieti vai ne, vai viņ� to izvilks no dubļiem vai arī pats nogrims pie viņas un neauglīgos mēģinājumos izpostīs savu dzīvi, apraks un pametīs novārtā savu talantu? Es neesmu pieradis nodarboties ar refleksijām, rakņāties savā dvēselē; man pirmoreiz mū�ā nākas dziļi tur ieskatīties un sīki analizēt savas jūtas. Nevaru saprast, kas manī tagad notiek un kas spie� mani zaudēt līdzsvaru. Es domāju (agrāk un arī tagad), ka tā ir tikai nesavtīga vēlē�anās atvairīt lielu nelaimi no cilvēka, ko labi ieredzu ... Ta�u, uzmanīgāk pavērojot savas domas, redzu, ka nav glu�i tā. Kādēļ, vēlēdamies glābt Lopatinu, es vairāk domāju par �o sievieti; kādēļ
Man �odien jāredz viņa. Visa �ī jezga neļauj man mierīgi dzīvot un mierīgi strādāt. Mans darbs rit gurdi, un �ajās divās nedēļās neesmu paveicis ne tik daudz, cik agrāk padarīju divās dienās. Vajag kaut kā izbeigt �o jautājumu, izskaidroties, izskaidrot visu pa�am sev... un ko tad pēc tam?
Atkāpties? Nekad! Viss mans lepnums saslienas, to iedomājoties vien. Es atradu viņu. Es varēju viņu glābL un negribēju. Tagad es to gribu.
Ārstu nesastapis mājās, Semjons Ivanovi�s atgriezās atpakaļ un atrada viņu jau nomierināju�os.
Viņa dzīrās iet mājās, un Helfreihs piedāvājās pavadīt. Nade�da Nikolaj evna paspieda man roku, skatīdamās ar savām asaru pilnajām acīm tie�i manī, un es redzēju viņas sejā pavīdam kautru pateicību.
Pagāja nedēļa, divas, mēnesis. Mūsu seansi turpinājās. Taisnību sakot, es pats centos tos stiept garumā; nezinu, vai viņa noprata, ka to daru ar nolūku, bet viņa bie�i steidzināja mani. Viņa bija kļuvusi mierīgāka un da�reiz bija pat jautra � tiesa gan, visai reti.
Viņa izstāstīja man savu dzīves gājumu. Es ilgi pārdomāju, vai viņas stāstam būtu vieta arī manās piezīmēs. Un izlēmu to noklusēt. Kas zina, kā rokās var nokļūt �ī burtnīca? Ja es dro�i zinātu, ka to lasīs tikai Soņa un Helfreihs, arī tad es �e nerunātu par Nade�das Nikolajevnas pagātni: viņi abi �o pagātni labi pazīst. Es, tāpat kā agrāk, neko neslēpu māsai un savās vēstulēs jau toreiz uzticēju viņai visu Nade�das Nikola-jevnas garo un sāpīgo stāstu. Helfreihs zināja to no viņas pa�as. Tātad viņas dzīves stāsts manās piezīmēs tiem nav vajadzīgs. Bet citiem... es negribu, lai viņu tiesātu citi! Es uzzināju visu viņas dzīvi, biju viņas tiesnesis un piedevu viņai visu, kam, pēc cilvēku domām, vajadzīga piedo�ana. Es klausījos viņas grūto grēksūdzi un stāstu par cie�anām, visdrausmīgākajām cie�anām, kādas vien var pārdzīvot sieviete, un nevis nosodījums modās man sirdī, bet kauns un pazemojums, kādu izjūt cilvēks, kas uzskata sevi par vainīgu tai ļaunumā, par kuru viņam stāsta. Pēdējā epizode viņas dzīves stāstā pildīja mani ar �ausmām un �ēlumu: viņas vārdi tai vakarā, kad viņu pārveda Helfreihs un viņai uznāca lēkme, nebija vis tuk�i vārdi. Viņa tie�ām bija nogalinājusi cilvēku, pati to nezinādama. Viņ� bija gribējis glābt viņu, bet nespēja. Viņa vājajām rokām pietrūka spēka noturēt viņu uz bezdibeņa malas, un nenoturējis viņ� pats ielēca bezdibenī. Viņ� bija no�āvies. Bez asarām, ar tādu kā sastingu�u apņēmību viņa stāstīja man �o �ausmīgo gadījumu, un es ilgi domāju par viņu. Vai var atdzimt dzīvei viņas salauztā sirds, vai var sadzīt tik �ausmīgas brūces?
Bet brūces, kā likās, tomēr aizdzija. Viņa kļuva mierīgāka un mierīgāka, un smaids viņas sejā uzplauka jau bie�āk. Viņa nāca pie manis ik dienas un palika pie mums pusdienot. Pēc pusdienām mēs ilgi sēdējām trijatā, un kas gan netika pārrunāts �ais klusajās stundās starp mani un Helfreihu! Nade�da Nikolajevna tikai retumis piebilda pa vārdam.
Es labi atceros vienu no �īm sarunām. Vēl arvien neatmezdams savus run�us, Helfreihs bija sācis cītīgi gleznot etīdes. Reiz viņ� atzinās, ka strādājot tik cītīgi tikai tādēļ, ka iecerējis gleznu, kuru uzglezno�ot �varbūt pēc pieciem, bet varbūt arī tikai pēc desmit gadiem�.
� Kādēļ tad tik ilgi, Seņi�ka? � es vaicāju, negribot pasmaidīdams par svarīgo izskatu, ar kādu viņ� pauda savu nodomu.
� Tādēļ, ka tas ir nopietns darbs. Tas ir mū�a darbs, Andrej. Vai tu domā, ka tikai liela auguma cilvēki ar taisnu muguru un taisnām krūtīm var iecerēt nopietnus darbus? Ak jūs, iedomīgie lamzaki! Tici man, � viņ� turpināja ar mākslotu svarīgumu, � ka starp �iem kupriem var mājot augstas jūtas, bet �ai garajā kastē (viņ� iesita sev pa galvvidu) dzimst lielas domas.
� Vai �ī lielā doma ir noslēpums? � iejautājās Nade�da Nikolajevna.
Viņ� paskatījās uz mums abiem un, brīdi klusējis, teica:
� Nē, nav noslēpums. Es jums izstāstī�u. �ī doma ienāca man prātā jau sen. Klausieties! Vladimirs Sarkanā Saulīte reiz noskaities uz Iļju Muromieti par viņa dro�ajiem vārdiem; viņ� pavēlējis Iļju grābt ciet, iemest dziļā pagrabā, tur ieslēgt un aizbērt ar zemēm. Bet, kā jau tas alla� gadās, kņaziene Jevprakseju�ka �tais laikos bija ar apķer�anu�: viņa atradusi līdz Iļjam kādu eju un ik dienas sūtījusi viņam pa dievmaizei, tāpat ūdeni un vaska sveces, lai varētu lasīt evaņģēliju. Arī evaņģēliju atsūtījusi.
Seņi�ka apklusa un iegrima domās, un klusēja tik ilgi, ka es beidzot neizturēju:
� Nu, Semjon Ivani�?
� Tas tad arī ir viss. Kņazam, protams, drīz atkal ievājadzējās vecā kazaka: uznāca tatāri, un nebija, kas paglābtu Kijevu nelaimē. Tad Vladimirs no�ēloja, rūgti no�ēloja. Pat Jevprakseju�ka tūliņ aizsūtīja ļaudis, lai iet uz pagrabiem dziļajiem un izved Iļju aiz baltajām rokām. Iļja ļauno nepieminēja ar ļaunu, uzsēdās zirgā un � un tā tālāk. Ap�ķaidīja tatārus � tas arī viss.
� Bet kur te glezna, Semjon Ivanovi�?
Semjons paskatījās manī ar pārspīlētu izbrīnu un sasita rokas:
� Mākslinieks! Tas esot mākslinieks! Un vēl Lopatins, Andrejs Lopatins! Tur ta�u ir trīsdesmit, trīs simti, trīs tūksto�i gleznu, ja gribi, bet es no tām izvēlē�os vienu; lai uz vietas palieku, bet uzglezno�u! Vai tad tu neredzi, kā viņ� sē� pagrabā? Vai tas tev netēlojas acu priek�ā? Nu, padomā tikai: ala, pagrabs, vispār tāds caurums, kaut kas līdzīgs Kijevas alām. �auras ejas, un sienā nelielas ni�as. Putekļi, pelējums, kaut kas drausmīgs, fantastisks, ko padara vēl fantastiskāku vaska sveces gaisma. Un sē� Iļja uz pakāpnītes, viņam priek�ā lasāmais galdiņ�, un uz tā liela, veca svētā grāmata ar biezām, sadzeltēju�ām, mitruma sa-�ervelētām pergamenta lapām, un burti tajā melni un sarkani. Sē� vecais kazaks vienā kreklā un uzmanīgi lasa, pār�ķirdams nepaklausīgās lapas lielām, neveiklām zemniekvīra rokām, kas pieradu�as valdīt pavadu, �ķēpu un zobenu vai arī parastu rungu. Daudz pūlēju�ās �īs rokas un no smagā darba, ko tās veiku�as visu mū�u, tagad drebēdamas raustās un ar grūtībām pār�ķir svētās grāmatas lapas ...
� Ek, draugs, � Helfreihs pēk�ņi aprāva savu stāstījumu, � viena nelaime, ka toreiz nebija aceņu. Ja būtu biju�as, Jevprakseju�ka dro�i vien viņam aizsūtītu ari acenes, lielas, apaļas, sudraba ietvarā. Viņam ta�u jābūt tālredzīgam, kā jau stepē dzīvojo�am. Kā jūs domājat?
Mēs abi skaļi iesmējāmies. Helfreihs nesapratnē paskatījās uz mums, pēc tam it kā saprata, par ko mēs smejamies, un pasmaidīja arī pats. Bet viņa stāstījuma svinīgā noskaņa atkal ņēma virsroku, un viņ� turpināja:
� Nestāstī�u jums, kādas viņam acis: tās aprakstīt visgrūtāk. Un �ais acīs � tur man viss. Acis un lūpas. Nu, tātad viņ� sē� un lasa. Un uz�ķīris viņ� to vietu par kalna sprediķi, un viņ� lasa par to, ka, vienu sitienu saņēmu�am, vajag ļauties vēl otram. Un viņ� lasa �o vietu un nesaprot. Visu savu mū�u ir pūlējies Iļja, rokas nenolaizdams, � iznīdējis pe�eņegus un tatārus, un laupītājus bez skaita, uzvarējis visādus pūķus un pagānu mo�ķus, un nekri�kānu tautas; visu mū�u nodzīvojis kara gaitās un robe�u sardzēs, nelaizdams ļauno naidnieku uz kristīgo Krievzemi, un ticēja viņ� Kristum un pielūdza to, un domāja, ka izpilda Kristus likumus. Viņ� nezināja, kas rakstīts grāmatā. Un tagad viņ� sē� un domā: �Ja iesit pa labo vaigu, pagriezt vēl kreiso? Kā tas var būt, ak kungs? Labi, ja iesitīs man, bet ja sievietei nodara gau�i vai bērnu aiztiek, vai atjāj pagānu dzimums un pasāk laupīt un slepkavot tavus kalpus, kungs? Neaiztikt viņus? Ļaut, lai laupa un slepkavo? Nē, kungs, es nevaru tevi paklausīt! Sēdī�os zirgā, ņem�u rokā �ķēpu un jā�u cīnīties tavā vārdā, jeb�u nesaprotu es tavu gudrību, bet tu man devis dvēselē balsi, un tai es paklausu, nevis tev!...� Un roka viņam trīc, un trīc �ai rokā dzeltenā grāmatas lapa ar sarkanām un melnām burtu zīmēm. Svece deg blāvu liesmu; pār to kūp smalka kvēpu strūkliņa un aizvijas tumsā. Un �ī gaisma apspīd tikai Iļju un grāmatu, tikai viņus divus ...
Semjons Ivani�s apklusa un iegrima domās, atzvilis pret krēsla muguru un pacēlis acis pret griestiem.
� Jā, � es teicu pēc ilgas klusē�anas, � tā ir laba glezna, Seņi�ka. Tikai tēlojumā ar vārdiem tā padodas labāk nekā krāsu valodā uz audekla. Kā tu to visu uzgleznosi?
� Paveik�u, katrā ziņā paveik�u, visu paveik�u! � Seņi�ka dedzīgi izsaucās. � Paveik�u! Uzstādī�u �o jautājuma zīmi. Iļja un � evaņģēlijs! Kas gan tiem kopīgs? Pēc �īs grāmatas, nav lielāka grēka par slepkavību, bet Iļja visu mū�u ir slepkavojis. Un jāj viņ� savā zirgā, viss apkāries ar soda iero�iem � ne slepkavības, bet soda, jo viņ� ir sodītājs. Bet, kad viņam �ā arsenāla nepietiek vai arī tā nav pie rokas, tad viņ� piegrābj cepuri ar smiltīm un rīkojas ar to. Bet viņ� ta�u ir svētais. Es redzēju viņu Kijevā... Guļ kopā ar visiem. Un pareizi tā ...
� Tas viss labi, Seņi�ka, bet ne jau par to es gribēju sacīt. Krāsās to nevar izteikt.
� Kā tā � nevar? Blēņas! Un, ja arī visu nepateiks, kas par nelaimi? Jautājumu uzstādīs... Pag, pag! � Seņi�ka iekarsa, redzēdams, ka es gribu ko iebilst.
� Tu teiksi, ka jautājums jau ir uzstādīts? Pareizi! Bet tas ir par maz. To vajag uzdot ik dienas, ik stundu, ik mirkli. Vajag, lai tas cilvēkiem neļautu mieru. Un, ja es domāju, ka man ar savu gleznu paveiksies �o jautājumu uzdot kaut desmit cilvēkiem, man vajag dabūt gleznu gatavu. Esmu sen domājis par to, bet �ie te visu laiku traucēju�i.
Viņ� noliecās, paņēma no grīdas rūsgano runci, kur�, uz paklāja tupēdams, likās, uzmanīgi klausījās viņa runās, un nosēdināja to sev klēpī.
� Vai tu nedari to pa�u? � Seņi�ka turpināja.
� Vai tava glezna nav tas pats jautājums? Vai tu zini, ka �ī sieviete ir labi rīkojusies? Tu liksi cilvēkiem domāt, tas ir viss, un vai tad tie�i par to mēs nepūlamies? Estētiskās jūtas, ko modina ikkatra glezna, vienas pa�as par sevi ta�u nav neko daudz vērtas.
� Semjon Ivanovi�, Seņi�ka, mīļais, � Nade�da Nikolajevna pēk�ņi ierunājās, � es nekad neesmu redzējusi jūs tādu kā �odien. Es zināju, ka jums ir jauka sirds, bet...
� Bet jūs domājāt, ka esmu muļķa kuprītis? Atceraties, jūs reiz tā nosaucāt mani?
Viņ� paskatījās uz Nade�du Nikolajevnu un, laikam pamanījis ēnu viņas sejā, piebilda:
� Piedodiet, ka es atgādināju. �os gadus vajag izsvītrot no atmiņas. Viss būs labi. Taisnība ta�u, Andrej, viss būs labi?
Es pamāju viņam ar galvu. Tad biju ļoti laimīgs: es redzēju, ka Nade�da Nikolajevna pamazām nomierinās, un � kas zina? � varbūt dzīve �ajos pēdējos trīs gados ar laiku kļūs viņai tikai par tālu atmiņu, nevis pārdzīvotiem gadiem, tikai par neskaidru, murgaini grūtu sapni, pēc kura, acis atvēris un redzēdams, ka nakts ir klusa, ka istabā viss pa vecam, vari nopriecāties, ka tas bijis tikai sapnis.
Ziema gāja uz beigām. Saule cēlās arvien augstāk un augstāk un arvien stiprāk sildīja Pēterburgas ielas un jumtus; visur pa noteku caurulēm �alca ūdens un atkusu�ais ledus ar troksni vēlās laukā no tām. Parādījās dro�kas, kas dārdināja pa vietvietām jau kailo bruģi ar jaunu, ausij kā atdzimu�u skaņu.
Gleznu es biju nobeidzis. Vēl tikai da�i seansi, un tad varēs to nest uz akadēmiju izstādes ekspertu spriedumam ... Helfreihs jau priek�laikus apsveica mani ar panākumiem. Skatīdamās uz gleznu, Nade�da Nikolaj evna priecājās, un es viņas sejā bie�i redzēju līdz �im man sve�o mierīgo prieka atspulgu. Da�reiz viņa bija pat jautra un jokojās, visbie�āk par Seņi�ku; Seņi�ka turpretim bija iegremdējies neskaitāmās grāmatās, kas, pēc viņa vārdiem, jāizlasa kā materiāls gleznai, tāpat viņ� studēja albumus ar da�ādām senlietām un lasīja evaņģēliju. Viņa run�i bija izklīdu�i, palicis tikai viens pats pastāvīgais rūsganais runcis, un ari tas dzīvoja pilnīgā mierā, jo saimnieks tam gandrīz nemaz vairs nelika pildīt modeļa amatu. Kop� mūsu sarunas par Iļju Muromieti Semjons Ivanovi�s bija uzgleznojis tikai vienu pa�u glezniņu un, pārdevis to par pusotra simta rubļiem, uzskatīja, ka ir nodro�inājies ar naudu ilgam laikam, jo vairāk tāpēc, ka viņ�, man par lielu izbrīnu, nemaz nekautrējās par savu ilgo apme�anos manā dzīvoklī, kur dzīve viņam neko nemaksāja.
Mēs pavadījām trijatā gandrīz visu brīvo laiku. Helfreihs bija kaut kur sadabūjis Nade�dai Nikolaj ev-nai milzīgu rokrakstu, kas sevī ietilpināja kāda svarīga vīra projektu, � projektu, pēc kura bija paredzēta Krievijas aplaimo�ana vistuvākajā laikā, un Nade�da Nikolajevna to pārrakstīja izkrā�ņotā rokrakstā lieliem burtiem ... Tā kā Krievijas aplaimo�ana prasīja lielu darbu domā�anas aparātā, tad projekts tika labots un papildināts bez sava gala un, kā liekas, līdz pat �im laikam vēl nav nobeigts. Kur� gan pārraksta to tagad, pēc Nade�das Nikolaj evnas?
Lai bija kā būdams, bet trūkumu viņa necieta. Viņas dzīves vajadzībām pietika ar to, ko viņa nopelnīja pārrakstī�anas darbā un ko saņēma no manis, par seansiem. Viņa dzīvoja tai pa�ā mazajā istabiņā, kurā bija apmetusies pēc bēg�anas no mums. Tā bija �aura istaba zemiem griestiem, ar vienu logu, pa kuru varēja redzēt tikai kādu kailu sienu; visa tās iekārta bija gulta, kumode, divi krēsli un kār�u galds, kas kalpoja kā rakstī�anai, tā tējai un pusdienām. Kad atnācām mēs ar Seņi�ku, viņ� gāja uz virtuvi un izlūdzās no saimnieces tabureti. Ta�u �ie apmeklējumi gadījās reti; nemājīga un drūma bija �ī istaba, no kuras �ķirties Nade�da Nikolajevna neparko negribēja. Visbie�āk mēs sapulcējāmies pie manis un Semjona Ivanovi�a, kur bija gan pla�ums, gan gaisma.
Ne reizi es netiku runājis ar viņu par to, kas notika manā sirdī. Es biju mierīgs un laimīgs par pa�reizējo stāvokli; sapratu, ka neuzmanīga pieskar�anās viņas vēl nesadziju�ajām dvēseles brūcēm būtu sāpīga. Es riskētu zaudēt viņu uz visiem laikiem, ja jau tagad sāktu tiekties pēc savu slepenāko domu, vēlē�anos un cerību piepildījuma. Varbūt es nespētu izturēties tik mierīgi un savaldīties tik ilgi, ja �īs cerības nebūtu tik stipras. Es stingri ticēju, ka paies vēl pusgads, gads vai pat divi gadi (laiks mani nebiedēja) un viņa, nomierinājusies un izveseļojusies, ieraudzīs sev blakus stipru balstu, uz kuru var paļauties, un kļūs mana uz visu mū�u. Es nevis cerēju, bet skaidri zināju, ka viņa būs mana sieva.
Nezinu, vai to redzēja Bezsonovs... Da�reiz viņ� atnāca pie mums, traucēdams mūsu mieru un viesdams saspīlējumu mūsu sarunās. Acīm redzot, viņ� bija mierīgs un aukstasinīgi noraudzījās uz Nade�du Nikola-jevnu. Viņa pati neuzsāka sarunas ar Bezsonovu, kaut gan atbildēja uz viņa jautājumiem un klausījās viņa runās par visda�ādākiem tematiem. Viņ� bija ļoti daudz lasījis un labi runāja. Nez kāpēc man �ķita, ka viņ� kļuvis tik valodīgs un pamāco�s tādēļ, lai aiz savas runas slēptu no mums kaut ko noklusētu, kas nedeva viņam mieru. Vēlāk es uzzināju, ka tas tie�ām tā bija, ka viņ� aiz sava ārējā miera slēpa nāvējo�u brūci, kā tas svētais fran�u mācītājs, kas �ķitās neievainojams un kaujās valkāja sarkanu mēteli, lai nebūtu saredzamas no viņa ievainojuma plūsto�ās asinis. Bet, kad es to uzzināju, jau bija par vēlu.
Nez kādēļ viņ� atkal bija pārvācies dzīvot pie kapteiņa. Reiz es viņu tur apmeklēju. Jaunā istaba, tāpat kā agrākā, bija pieblīvēta ar grāmatām, avīzēm un papīriem, bet man �ķita, ka tas viss gulēja lielā nekārtībā un apklāts putekļiem, it kā neviens �ai istabā jau sen nebūtu pieskāries darbam. Mājās viņ� izturējās savādāk nekā pie mums, Nade�dai Nikolajevnai klāt esot; tagad viņ� runāja maz un drūmi staigāja no viena istabas gala uz otru, smēķēdams papirosu. Es jutu, ka esmu lieks, un nolēmu pie viņa vairs nenākt. Starp citu, es viņam apjautājos, vai viņ� kaut ko zina par kapteini un vai taisnība, ka tas ir �Mehovas un Opatovas� cīnītājs.
� Izdomājums, � Bezsonovs teica. � Viņ� nav pa īstam pat polis. Jau sen pārgājis pareizticībā, un es domāju, ka viņ� grib tikai imponēt jauniem cilvēkiem, atklādams tiem savu neeso�o noslēpumu.
Es aizgāju no Bezsonova. Drīz divi gadījumi atdarīja man acis par viņa izturē�anos.
Pirmkārt, Soņa atsūtīja man vēstuli, kurā aprakstīja sarunu starp viņu un Bezsonova māti. Vecenīte da�reiz iestaigāja institūtā apmeklētāju stundās, atcerēdamās pastāvīgo Soņas mātes izpalīdzību viņai un tās dēlam. Pēc māsas vārdiem, �oreiz viņa atnākusi satraukta un noslēpumaina un pēc da�iem neveikliem ievadvārdiem atklājusi, kādēļ īsti nākusi. Sergejs Vasiļjevi�s bija viņai sīki aprakstījis visu, kas notiek pie mums. Melnās krāsas viņam bija par maz, lai stāvokli notēlotu tik drūmu, kā viņam gribējās. Viņ�
�Sergejs Vasiļjevi�s,� Soņa rakstīja, ��ai gadījumā spēlē tādu savādu lomu. Es neticu, ka viņ� to visu būtu atrakstījis mātei, nezinādams, ka viņa katrā ziņā man atstāstīs, gribu sacīt vēl vairāk � viņ� tie�i vēlējās, lai man atstāsta.
Es brauk�u pie tevis uz Pēterburgu, bet tikai pēc eksāmeniem. Ja tu vēlēsies, mēs nodzīvosim vasaru kaut kur vasarnīcā, un es mazliet sagatavo�os, lai pirmajā sākumā kursos nebūtu par grūtu.�
�ī vēstule sabojāja man omu, bet pēc tās saņemtais anonīmais sūtījums pārpildīja pacietības kausu.
Augstā stilā ieturētos retoriskos izteicienos nezināmais autors brīdināja mani no no�ēlojamā likteņa, kas sagaida visus jaunos cilvēkus, kuri akli nododas savām kaislībām un neapvērtē labās īpa�ības un trūkumus, kas piemīt tām būtnēm, ar kurām nodomāju�i savienoties �saitēm, kas sākumā gan vieglas un nemanāmas, bet vēlāk pārvēr�as par smagām va�ām, līdzīgām no�ēlojamu katordznieku ķēdēm�. Tā izteicās vēstules nezināmais autors ... �Lopatina kungs, ticiet piedzīvoju�am vecam vīram uz goda vārdu, ka nevienlīdzība laulībā ir kaut kas �ausmīgs. Tā ir nolaupījusi pasaulei daudzus lielus talantus, lūdzu to neaizmirst, Lopatina kungs.� Tad sekoja vesels apvainojuma akts pret �Nade�du�, kuras dvēseli nosauca pat par �pekles laupījumu� (te nu es noteikti pazinu kapteiņa roku). Viņu apvainoja par ilgu netiklu dzīvi, no kuras viņa būtu varējusi izrauties, ja vien gribējusi, �jo viņai ir savi radinieki, kaut arī ļoti attāli, kuri � esmu par to pārliecināts � paceltu kritu�o no viņas sociālā stāvokļa, bet savā tieksmē uz netiklību �ī persona atrada par vēlamāku grimt purvā, no kura jūs velti cen�aties viņu izglābt, pie kam, bez �aubām, aizlaidīsiet postā savu dzīvi un brīni�ķīgo talantu�. Viņu apvainoja, ka nogalinājusi cilvēku, �arī tāpat visai kārtīgu kungu, kuram gan nebija jums līdzīga talanta, ta�u visādi jauku cilvēku, kur� saņēma piecdesmit rubļu algas mēnesī ar izredzēm uz paaugstinājumu, kas pilnā mērā nodro�inātu dzīvi viņiem abiem, jo � ko gan vairāk varēja gribēt tāds radījums kā �ī nicināmā, kas tomēr, sekojot savām tieksmēm, labāk noraidīja jaunā cilvēka, Ņikitina kunga, laulības piedāvājumu, lai varētu turpināt savu ne�ķīsto dzīvi... �.
Vēstule bija ļoti gara, un, līdz galam neizlasījis, es iemetu to krāsns liesmās. Bezsonovā līdzdalība te man �ķita neap�aubāma. Kāda interese būtu kapteinim rūpēties par manas dvēseles glāb�anu? Man galvā ieplūda asinis, un pirmajā satraukumā biju gatavs tūliņ skriet pie Bezsonovā. Nezinu, ko būtu izdarījis ar viņu. Par kapteini es nedomāju: �is renegāts, kas slēpj savu re-negātismu, bija pierunāts, apdzirdīts, varbūt pat kaut kā iebiedēts. Es paķēru cepuri un biju jau pie durvīm, kad atģidos. Labāk vispirms nomierināties un pēc tam izlemt, kas darāms.
Iz�ķīries par �ādu atrisinājumu un gaidīdams Nade�du Nikolajevnu, es mēģināju gleznot, cerēdams darbā nomierināties, ta�u ota lēkāja pa audeklu un acis nesaredzēja krāsas. Es apģērbos, lai izietu laukā svaigā gaisā; durvis atvēris, ieraudzīju, ka aiz tām stāv Nade�da Nikolajevna, bāla, aizelsusies, ar �ausmu izteiksmi pla�i ieplestajās acīs.
Izlasīju uzrakstītās rindas... Cik pazemojo�as, no�ēlojamas �ēlabas! Ak, kur esi palicis, mans lepnums, mans gribas spēks, kas deva man spējas pārvarēt sevi un dzīvot nevis tā, kā noteic gadījums, bet kā es pats gribēju dzīvot? Esmu pazemojies līdz sīkmanīgai intrigai: uzrakstīju vēstuli mātei, bet viņa, bez �aubām, izstāstīja visu, ko es gribēju, viņa māsai, un nekas no tā neiznāca; savā nepacietībā es piespiedu veco muļķi uzrakstīt idiotisku vēstuli Lopatinam � un arī no tā nekas neiznāks, es to zinu. Viņ� iemetīs vēstuli ugunī vai, vēl ļaunāk, parādīs to savai mīļākai, un viņi kopā lasīs to, smiesies par kapteiņa muļķīgajiem gara izvirdumiem un ņirgāsies par mani, jo sapratīs, ka neviens cits kā tikai es varēju pamudināt kapteini uz �o banālību.
Savai mīļākai! Vai tā ir? Sis vārds man paspruka no spalvas, bet es līdz pat �im laikam nezinu, vai tas ir taisnība. Bet ja tas nav tā? Ja man vēl arvien ir kāda cerība? Vai tās nav tikai neskaidras, greizsirdībā dzimu�as aizdomas, kas liek man secināt, ka Lopatins iemīlējis viņu?
Pirms trim gadiem viss bija iespējams un viegli izdarāms. Es meloju �ai pa�ā dienasgrāmatā, kad rakstīju, ka atteicos no viņas, pārliecinājies, ka nav iespējams viņu glābt. Ja nemeloju, tad krāpu pats sevi. Viņu izglābt bija viegli: vajadzēja tikai noliekties un piecelt viņu. Bet es negribēju noliekties. To sapratu tikai tagad, kad manā sirdī izsāp mīlestība pēc viņas. Mīlestība! Nē, tā nav mīlestība, tā ir bezprātīga kaisle, tā ir uguns, kurā es sadegu. Ar ko lai to apdzē�?
Es aizie�u pie viņas un parunā�os. Saņem�u visus spēkus un runā�u mierīgi. Lai viņa izvēlas starp mani un viņu. Es teik�u tikai patiesību, teik�u, ka viņai nav ko pa Jauti es uz �o viegli iespaidojamo cilvēku, kur� �odien domā par viņu, bet rītu aizrausies ar kaut ko citu un viņa būs aizmirsta. Eju! �ā vai citādi, bet tam jādara gals. Esmu pārāk izmocījies un vairs nespēju...
Es biju pie viņas. Tūliņ ie�u pie viņa.
�īs ir pēdējās rindas, kas tiek ierakstītas �ai dienasgrāmatā. Nekas nespēj atturēt mani. Man nav varas pār sevi...
Nē, uzrakstī�u līdz galam. Vienalga: ja es arī aizmestu spalvu un �o burtnīcu, to �ausmīgo dienu es pārdzīvo�u tūksto�o reizi, tūksto�o reizi izjutī�u �ausmas, sirdsapziņas mokas un zaudējuma sāpes, tūksto�o reizi tā scēna, par kuru tūliņ rakstī�u, noies acu priek�ā man garām visās savās dētajās, un ikviena no �īm dētajām atbalsosies sirdī ar jaunu, drausmīgu sitienu. Turpinā�u līdz beigām.
Es ievedu Nade�du Nikolajevnu istabā; viņa tikko turējās kājās un drebēja kā drudzī. Viņa vēl arvien skatījās manī ar to pa�u izbiedēto skatienu un nevarēja pirmajā brīdī izteikt ne vārda. Es nosēdināju viņu un pasniedzu ūdeni.
� Andrej Nikolajevi�, sargieties! Aizslēdziet durvis... Nelaidiet nevienu! Viņ� tūliņ nāks.
� Kas, vai Bezsonovs?
� Aizslēdziet durvis, � viņa �ukstēja.
Mani pārņēma niknums. Bezparaksta vēstuju viņam par maz, tagad viņ� nonācis līdz vardarbībai.
� Ko viņ� jums nodarīja? Kur jūs viņu redzējāt? Apmierinieties! Iedzeriet vēl ūdeni un izstāstiet. Kur jūs viņu sastapāt?
� Viņ� bija pie manis ...
� Pirmo reizi?
� Nē, nevis pirmo. Viņ� bija vēl divas reizes. Es negribēju jums stāstīt, lai nesadusmotu jūs. Es lūdzu viņu, lai viņ� vairs nenāk pie manis, teicu, ka man ir smagi viņu redzēt. Viņ� klusēdams aizgāja un nerādījās nedēļas trīs. �odien viņ� atnāca agri un gaidīja, kamēr es apģērbos.
Viņa apklusa, viņai bija grūti turpināt.
� Kas notika tālāk?
� Nekad nebiju redzējusi viņu tādu. Sākumā viņ� runāja mierīgi. Runāja par jums. Viņ� neteica par jums neko sliktu, tikai sacīja, ka jūs esot viegli iejūsmināms, aizraujoties un ka es nevarot cerēt uz jums. Viņ� tie�i tā pateica, ka jūs pametī�ot mani, jo jums drīz apnik�ot noņemties ar mani...
Viņa apklusa un sāka raudāt. Ak, nekad es nebiju izjutis tik lielu mīlestību un �ēlumu pret viņu! Es satvēru viņas aukstās rokas un skūpstīju tās. Biju bezprātīgi laimīgs; vārdi bez apstājas plūda pār manām lūpām. Es sacīju, ka esmu iemīlējis viņu uz visu mū�u, ka viņai jākļūst par manu sievu, ka viņa redz un zina, ka Bezsonovam nav taisnība. Es sarunāju viņai tūksto� bezsatura vārdu, laimīgu vārdu, kuriem lielākoties trūka jebkādas nozīmes, bet viņa saprata tos. Es redzēju viņas mīļo, laimes apstaroto seju pie savām krūtīm, tā bija glu�i jauna, mazliet sve�āda seja, nevis tā seja ar slēptām cie�anām vaibstos, ko biju pieradis redzēt.
Viņa smaidīja un raudāja, un skūpstīja man rokas, un kļāvās klāt. Un tai brīdī visā pasaulē bijām tikai mēs divi. Viņa stāstīja par savu laimi un par to, ka iemīlējusi mani ar pirmajām mūsu pazī�anās dienām un, �īs mīlestības izbiedēta, aizbēgusi no manis, ka viņa neesot manis cienīga, ka viņai bail sasaistīt manu likteni ar savējo. Un no jauna apskāva mani un no jauna raudāja laimes asaras. Beidzot viņa atguvās.
� Bet Bezsonovs? � viņa pēk�ņi ieteicās.
� Lai viņ� nāk, � es attraucu. � Kāda mums daļa gar Bezsonovu?
� Pagaidiet. Es nobeig�u, ko iesāku stāstīt par viņu. Jā, viņ� runāja par jums. Pēc tam par sevi. Viņ� esot daudz dro�āks balsts nekā jūs. Viņ� atgādināja, ka pirms trim gadiem es mīlējusi viņu un toreiz būtu viņam sekojusi. Un, kad es pateicu, ka viņ� krāpj pats sevi, tad uzliesmoja viss viņa lepnums un viņ� tik ļoti zaudēja savaldī�anos, ka metās man virsū... Pagaidiet, � teica Nade�da Nikolajevna, saķērusi mani aiz rokas, kad redzēja, ka es uzlecu kājās, � viņ� neaiztika mani... Man �ēl viņa, Andrej Nikolaj evi� ... viņ� valstījās man pie kājām, �is patmīlīgais cilvēks! Ja jūs būtu to redzējis!
� Un ko jūs teicāt viņam?
� Ko es varēju sacīt? Es klusēju. Pateicu tikai, ka nemīlu viņu. Un tad viņ� vaicāja � vai ne tādēļ, ka mīlu jūs, un es pateicu viņam patiesību... Tad ar viņu notika kaut kas tik drausmīgs, ka es nespēju to saprast. Viņ� pieskrēja man klāt, apskāva, no�ukstēja: �Ardievu, ardievu!� � un gāja uz durvīm. Nekad neesmu redzējusi tik �ausmīgu seju. Es atkritu uz krēsla gandrīz bez spēka. Pie durvīm viņ� pagriezās, tik savādi iesmējās un teica: �Tomēr es vēl redzē�os ar tevi un viņu.� Un viņa seja izskatījās tik �ausmīga ...
Pēk�ņi viņa mitējās runāt un ārkārtīgi nobāla, pavērsusi acis uz ieeju darbnīcā. Es pagriezos. Durvīs stāvēja Bezsonovs.
� Vai negaidījāt? � viņ� teica aizraudamies. � Es netraucēju jūs un uznācu pa virtuves kāpnēm.
Es pielēcu kājās un nostājos viņam pretī. Un mēs tā stāvējām ilgi, acīm mērodami viens otru. Viņ� tie�ām bija spējīgs iedvest �ausmas. Bāls, ar sarkanām, iekaisu�ām acīm, kas naida pilnas urbās manī; viņ� neko nerunāja, tikai viņa plānās lūpas drebēdamas kaut ko �ukstēja. Man pēk�ņi sametās viņa �ēl.
� Sergej Vasiļjevi�, kāpēc jūs atnācāt? Ja gribat runāt ar mani, ejiet un nomierinieties.
� Esmu mierīgs, Lopatin... Esmu slims, bet mierīgs. Man jau viss izlemts un nav par ko uztraukties.
� Kāpēc tad jūs atnācāt?
� Tāpēc, lai pateiktu jums da�us vārdus. Vai jūs cerat būt laimīgs ar viņu? � viņ� ar roku norādīja uz Nade�du Nikolajevnu. � Jūs nebūsiet laimīgs! Es jums neļau�u!
� Ejiet projām no �ejienes, � es sacīju, visiem spēkiem pūlēdamies runāt mierīgi. � Ejiet, atpūtieties. Jūs pats teicāt, ka esat slims.
� Tā ir mana darī�ana. Bet jūs paklausieties, ko jums teik�u. Esmu maldījies... Esmu vainīgs. Es mīlu viņu. Atdodiet viņu man!
�Viņ� zaudējis prātu!� man pazibēja doma.
� Es nespēju dzīvot bez viņas, � viņ� turpināja dobjā un piesmaku�ā balsī. � Es jūs nelaidī�u vaļā, pirms nebūsiet teicis man �jā�!
� Sergej Vasiļjevi�!
� Un jūs teiksiet man �o �jā�, vai...
Es saņēmu viņu pie pleciem un pagriezu uz durvīm, viņ� gāja paklausīgi. Ta�u, piegājis pie durvīm, viņ� neķērās vis pie roktura, bet pagrieza atslēgu, spēcīgi pagrūda mani un nostājās draudo�ā pozā. Nade�da Nikolajevna iekliedzās.
Es redzēju, ka viņ� atslēgu pārlika kreisajā rokā, bet labo iebāza kabatā. Kad viņ� to izvilka, tajā paspīdēja kāds priek�mets, kuram tai mirklī nepaguvu dot nosaukumu. Bet �ā priek�meta izskats �ausmināja mani. Neapzinīgi saķēru kaktā stāvo�o �ķēpu un, kad viņ� pacēla revolveri pret Nade�du Nikolaj evnu, ar me�onīgu iekliedzienu metos viņam virsū. Viss aizgruva kaut kur drausmīgā dārdoņā......
Tad nāca sods.
Nezinu, cik ilgi biju gulējis nesamaņā. Kad atjēdzos, neko neatcerējos. Tas, ka gulēju uz grīdas un redzēju griestus savādā zilganā dūmakā, tas, ka krūtīs jutu kaut kādu smagumu, kas neļāva kustēties un parunāt, � tas viss mani nepārsteidza. �ķita, ka tam tā jābūt, lai es varētu veikt kādu uzdevumu, bet, ko īsti, to es nekādi nespēju atcerēties.
Glezna! Jā, �arlote Kordē un Iļja Muromietis... Viņ� sē� un lasa, bet viņa pār�ķir lapas un me�onīgi smejas... Kas par niekiem!... Tas nav tas, nav tas jautājums, par kuru runā Helfreihs.
Es sakustējos un jutu, ka man ļoti sāp. Protams, tas tā arī vajadzīgs, citādi nevar būt.
Klusums. Atdzīvojusies mu�a sīc gaisā un pēc tam sitas pret loga rūti. Rāmji vēl nav izņemti, bet tiem cauri ielau�as dro�ku jautrā d�inkstoņa. Zilganās mig-liņas dūmaka man acu priek�ā pa�ķiras, savāda zilgana migliņa, un es skaidri saredzu pie griestiem ap āķi izveidoto rupjo rozeti. Es nodomāju, ka tas ir ļoti dīvains ornaments, nekad agrāk neesmu to pamanījis. Un kāds pieskaras pie manas rokas; es pagrie�u galvu un redzu uz grīdas roku � mazu, maigu un baltu. Es nevaru to aizsniegt, un man ļoti �ēl, jo tā ir viņas roka, Nade�das Nikolajevnas, kuru es mīlu par visu vairāk pasaulē...
Un pēk�ņi spo�s apziņas stars apgaismo mani, un es uzreiz atceros visu, kas noticis... Bezsonovs nogalināja viņu.
Nevar būt! Nevar būt! Viņa ir dzīva. Viņa tikai ievainota. Palīgā! Palīgā! Es kliedzu, bet skaņa nav dzirdama. Tikai tāda kā burbuļo�ana krūtīs smacē un spie� mani, un sarkanīgas putas virmo man lūpās. Viņ� nogalināja arī mani. Spēkus saņēmis, es paslējos un ieraudzīju viņas seju. Acis viņai bija aizvērtas, un viņa nekustējās. Jutu, ka mati saslienas man uz galvas. Es gribētu zaudēt samaņu. Nokritu viņai uz krūtīm un skūpstīju �o seju, kas pirms pusstundas dzīvības un laimes pilna paļāvīgi kļāvās man klāt. Tagad tā bija nekustīga un stinga; mazā brūcīte aug�pus acs vairs neasiņoja. Viņa bija mirusi.
Kad uzlauza durvis un Semjons Ivanovi�s pieskrēja man klāt, es jutu, ka mani pamet pēdējie spēki. Mani pacēla un noguldīja uz dīvāna. Redzēju, ka viņi paņēma un iznesa Nade�du Nikolajevnu; es gribēju kliegt, lūgt, lai to nedara, lai atstāj viņu �eit, man blakus. Bet nespēju pakliegt, tikai neskanīgi �ukstēju, kamēr ārsts apskatīja manas caur�autās krūtis. Iznesa arī Bezsonovu. Viņ� gulēja ar bargu un �ausmīgu seju, noplūdu�u asinīm, kas bija strūklā iz�ļāku�ās no nāvīgās brūces galvā.
Esmu beidzis. Ko vēl lai piebilst?
Nekavējoties atbrauca Soņa, kuru Semjons Ivanovi�s bija izsaucis ar telegramu. Mani ārstēja ilgi un neatlaidīgi un vēl tagad ārstē. Soņa un Helfreihs ir pārliecināti, ka palik�u dzīvs. Viņi grib vest mani uz ārzemēm un cer no �ī ceļojuma brīnumlietas.
Bet es jūtu, ka man atliku�as vairs tikai nedaudzas dienas. Mana brūce ir aizvērusies, bet krūtis posta cita slimība: es zinu, ka man ir dilonis. Un tre�ā, vēl drausmīgāka slimība veicina to. Ne mirkli nespēju piemirst Nade�du Nikolajevnu un Bezsonovu; pēdējās dienas baismīgie notikumi ne uz mirkli nepagaist no manu atmiņu redzes lauka, un kāda balss nemitēdamās �ukst man ausī, ka esmu nogalinājis cilvēku.
Mani netiesāja. �Lietu� izbeidza: atzina, ka esmu nogalinājis aizstāvēdamies.
Bet cilvēka sirdsapziņai nav rakstītu likumu, nav mācības par afekta stāvokli, un es cie�u sodu par savu noziegumu. Tas man nebūs vairs ilgi jācie�. Drīz tas kungs piedos man, un mēs visi trīs sastapsimies tur, kur mūsu kaislības un cie�anas mums �ķitīs niecīgas un izzudīs mū�īgās mīlestības gaismā.
1885.
Semjons Ivanovs kalpoja par dzelzceļa sargu. No viņa būdas līdz vienai stacijai bija divpadsmit, līdz otrai � desmit verstis. Verstis �etras aiz būdas pērn uzcēla lielu vērptuvi. Vērptuves garais dūmenis melnoja tālu pār me�iem, bet tuvāk nebija neviena cilvēka mājokļa, atskaitot dzelzceļa sargbūdas.
Semjons Ivanovs bija slimīgs, sabendēts cilvēks. Pirms deviņiem gadiem viņ� pabija karā � kā oficiera den��iks kopā ar to izstaigāja visas kara gaitas. Viņ� cieta badu un salu, saulē suta un pārgājienos nosoļoja pa �etrdesmit, pa piecdesmit verstu gan tveicē, gan salā; gadījās arī zem lodēm pabūt, bet, paldies dievam, neviena neķēra. Pulks reiz atradās pirmajā līnijā; cauru nedēļu notika ap�audī�anās ar turkiem: mūsu ķēde guļ �aipus gravas, turki � otrpus, un no rīta līdz vakaram ap�audās. Semjona oficieris arī bija ķēdē; trīs reizes dienā Semjons nesa viņam no pulka virtuves, kas atradās gravā, ēdienu un patvāri ar karstu ūdeni. Iet viņ� ar patvāri pa klaju lauku, lodes �vinkstēdamas sitas pret akmeņiem; Semjonam bail, viņ� raud, tomēr iet. Oficieri bija ļoti apmierināti ar viņu: nekad tiem netrūka karstas tējas. No kara gaitām Semjons atgriezās neievainots, tikai rokas un kājas sāka lauzīt sāpe. Turpmākā dzīvē viņu piemeklēja ne mazums bēdu: mājās pārnāku�am, nomira tēvs, nomira �etrgadīgais dēlēns ar kakla slimību, palika viņi divi vien ar sievu. Neveicās Semjonam arī saimniecībā, un grūti jau bija ar satūku�ām rokām un kājām apstrādāt zemi. Dzimtajā sād�ā vairs nevarēja palikt, vajadzēja meklēt laimi citur. Pabija Semjons ar sievu gan Hersonā, gan Donas apgabalā, gan citur, ta�u laimi nekur neatrada. Sieva aizgāja strādāt par kalponi, bet Semjons joprojām klīda apkārt. Reiz viņam gadījās braukt ar ma�īnu; kādā stacijā redz � priek�nieks tā kā pazīstams. Semjons vēro un vēro, un arī priek�nieks savukārt noskata viņu. Pazina beidzot viens otru: izrādījās, ka priek�nieks ir Semjona pulka oficieris.
� Vai neesi Ivanovs? � priek�nieks jautā.
� Tie�i tā, jūsu labdzimtība, tas pats.
� Kā tu te gadījies?
Ivanovs izstāstīja: tā un tā.
� Kurp tagad iedams?
� Nezinu, jūsu labdzimtība.
� Kā tad tu, muļķi, nezini?
� Tie�i tā, jūsu labdzimtība, nezinu, kur palikt. Meklēju kaut kādu darbu.
Stacijas priek�nieks paskatījās viņā, padomāja un noteica:
� Redzi, draugs, paliec kādu laiku tepat stacijā. Tu laikam esi precējies? Kur sieva?
� Tie�i tā, jūsu labdzimtība, precējies; sieva dzīvo Kurskā, kalpo pie tirgotāja.
� Nu tad aizraksti sievai, lai brauc �urp. Izgādā�u brīvbiļeti. Te mums drīzumā atbrīvosies dzelzceļa sarga būda, palūg�u distances priek�nieku, lai pieņem tevi.
� Lielais paldies, jūsu labdzimtība, � Semjons atbildēja.
Viņ� apmetās stacijā, palīdzēja priek�nieka virtuvē, skaldīja malku, mēza platformu un pagalmu. Pēc divām nedēļām atbrauca sieva, un Semjons ar rokas rateļiem pārkravājās uz būdu. Būda bija jauna, silta, malkas � cik nevajag; agrākie sargi bija iekopu�i sakņu dārziņu, bez tam gar slie�u ceļa malām bija pusdesetīnas aramzemes. Semjons kļuva priecīgs, sāka prātot, ka nodibinās pats savu saimniecību � iegādāsies govi un zirgu.
Viņam izsniedza nepiecie�amos amata piederumus: zaļu un sarkanu karodziņu, laternas, taurīti, veseri, uzgrie�ņu atslēgu, lauzni, lāpstu, slotas, bultas, kabas, noteikumu grāmatiņu un vilcienu sarakstu. Sākumā Semjons caurām naktīm negulēja � kala galvā vilcienu sarakstu; vilcienam gan jānāk tikai pēc divām stundām, bet viņ� jau apstaigājis savu apgaitu, nosē�as uz soliņa
būdas priek�ā un visu laiku klausās un vēro, vai nesāk drebēt sliedes, vai nedzird nākam vilcienu. Arī noteikumus viņ� iemācījās no galvas. Kaut gan ar lasī�anu negāja viegli � vajadzēja burtot, tomēr iemācījās.
Vasaru varēja iztikt labi, darbs nebija grūts, sniegu nevajadzēja rakt, un arī vilcieni pa �o ceļu nāca reti. Apstaigā Semjons savu versti divreiz dienā, �ur tur pievelk uzgriezni, pielīdzina granti, ūdens notekas pārbauda un iet mājās pastrādāt saimniecībā. Tikai viens viņam saimniecībā nepatika: ja gribi kaut ko ierīkot, jālūdz ceļu meistaram atļauja, tas ziņo tālāk distances priek�niekam, un, kamēr lūgums atnāk atpakaļ, daudz laika aiztecējis. Semjonu un viņa sievu �āda kārtība sāka pat garlaikot.
Pagāja mēne�i divi; Semjons pa to starpu iepazinās ar kaimiņu sargiem. Viens bija jau krietni vecs, tikko varēja no būdas izkustēties, tāpēc priek�niecība sāka prātot, ka būtu atbrīvojams no darba. Otrs sargs, kura būda atradās tuvāk pie stacijas, bija vēl jauns cilvēks, cīpslains un kalsnējs. Pirmoreiz viņi satikās uz stigas pusceļā starp abu būdām, apstaigādami katrs savu posmu; Semjons noņēma cepuri un sveicināja:
� Labu veselību, kaimiņ!
Kaimiņ� paskatījās viņā ie�ķībi.
� Labdien, � tas noteica un apgriezies aizgāja savu ceļu.
Vēlāk satikās viņu sievas. Semjona Arina sveicināja kaimiņieni, bet arī tā dziļākās sarunās neielaidās un aizgāja.
Reiz gadījās Semjonam satikt kaimiņieni.
� Jaunuķīt, � viņ� uzprasīja, � kāpēc tavs vīrs tāds nerunīgs?
Kaimiņiene padomāja un beidzot atbildēja:
� Kas gan viņam ar tevi ko runāt? Katram savs ... Staigā vien laimīgs.
Pagāja vēl kāds mēnesis, iekams Semjons un Vasilijs tomēr iepazinās tuvāk. Satiku�ies uz stigas, abi apsē�as uzbēruma krantī, uztaisa pīpi un pastāsta viens otram par savu dzīvi. Vasilijs runāja maz, toties Sem-jons labprāt stāstīja gan par savu sād�u, gan par kara gaitām.
� Ne mazumu, � viņ� stāsta, � savā mū�ā esmu izcietis bēdu, bet mū�s man tik garais nemaz nav. Dievs nav pie�ķīris laimi. Kāds kuram liktenis vēlēts, tāds jāņem par labu. Tā viņ� ir, draugs Vasilij Stepani�.
Vasilijs Stepani�s izkratīja pīpi pie sliedes, piecēlās un noteica:
� Ne jau likteņa pirksts mūs vajā, bet cilvēki. Pasaulē nav ļaunāka un plēsīgāka zvēra par cilvēku. Vilks vilku neēd, bet cilvēks cilvēku dzīvu aprīs.
� Nē, draudziņ, tā tu nesaki. Vilks vilku ēd.
� Nu, tas man tā pagadījās uz mēles. Bet nav gan cietsirdīgāka radījuma par cilvēku. Ja cilvēki nebūtu tik ļauni un alkatīgi, varētu dzīvot. Bet ikviens cen�as otram kaut ko pāri nodarīt, iekost, kaut ko atņemt.
Semjons pārdomāja.
� Nezinu, draugs, � viņ� atzinās. � Varbūt tā ir, bet, ja tie�ām tā būtu, tad tas tā jau dieva nolikts.
� Nu, ja tā, � Vasilijs atbildēja, � tad man ar tevi nav ko runāt. Ja visu nekrietno dievam uzkrausim un pa�i tikai mierīgi pacietīsim, tad nebūsim cilvēki, bet lopi. Tādas ir manas domas.
Viņ� apgriezās un aizgāja neatvadījies. Semjons arī piecēlās.
� Kaimiņ, � viņ� vēl nosauca aizgājējam pakaļ, � kāpēc tu runā tik nejauki?
Kaimiņ� neatbildēja, gāja tikai uz priek�u. Semjons ilgi viņu noskatīja, līdz beidzot Vasilijs nozuda aiz pagrieziena. Pārgājis mājās, Semjons saka sievai:
� Es tev teik�u, Arina, mūsu kaimiņ� nav nemaz kā cilvēks, ļaunu vien domā.
Naidā kaimiņi tomēr nesagāja; viņi satikās atkal un turpināja pasāktās sarunas.
� Ai, brāl, ja cilvēki nebūtu tādi... mēs nenīktu �ais būdelēs, � Vasilijs ieteicās.
� Kas būdām vainas... Var iztikt.
� Var iztikt, var iztikt... Ak tu!... Daudz esi dzīvojis, maz piedzīvojis, daudz skatījies, maz redzējis. Nabaga cilvēkam, vai nu būdā, vai citur, tik un tā nav dzīves! Ed tevi nost �ie rīkļurāvēji. Izspie� no tevis pēdējo sulu, bet, kad topi vecs, izmet kā lopu rau�us cūkām par barību. Cik tev liela alga?
� Pamaz, Vasilij Stepani�. Divpadsmit rubļu.
� Bet man trīspadsmit ar pusi. Atļauj man tagad jautāt, � kāpēc? Pēc pārvaldes noteikumiem visiem vienāda alga: piecpadsmit rubļu mēnesī ar apkuri un apgaismo�anu. Kur� tad mums izdomājis divpadsmit vai trīspadsmit ar pusi? Kura vēderam audzē taukus, kura kabatā iekrīt �ie trīs vai pusotra rubļa? Atbildi man!... Bet tu saki: iztikt var! Saproti pareizi, es nerunāju par pusotra vai trim rubļiem vien. Kaut arī maksātu visus piecpadsmit! Pagāju�ā mēnesī aizgāju uz staciju; brauca garām direktors, es tad nu viņu redzēju. Man bija, tā sakot, gods. Brauc atsevi�ķā vagonā; iziet uz platformas un stāv, izlaidis pār vēderu zelta ķēdi, vaigi sarkani, apaļi... Sasūcies mūsu asiņu. Ek, ja bijusi vara un spēks... Nē, ilgāk te nepalik�u, aizie�u, kurp kājas nesīs.
� Uz kurieni tad gribi iet, Stepani�? Kur labi, tur pēc labāka nedzenas. Te tev ir pajumte, siltums un gabaliņ� zemes. Sieva tev strādīga ...
� Zeme! Ja tu redzētu manējo! Ne �agariņa uz tās nav. Iedēstīju pavasarī kāpostiņus, bet uzkūlās ceļu meistars. �Kas tas? Kāpēc neziņoji? Kāpēc bez atļaujas? Izrakt, un lai ne smakas vairs nebūtu!� Bija piedzēries. Citreiz nebūtu nekā teicis, bet tā sāka ārdīties ... �Trīs rubļi soda naudas!...�
Vasilijs padomāja, pasūca pīpīti un tad piebilda klusākā balsī:
� Daudz netrūka, un es viņam būtu sadevis tā, ka vairs neceltos.
� Par daudz ātrs tu esi, kaimiņ, to es tev teik�u.
� Nemaz neesmu ātrs, tikai visu saprotu un saku patiesību acīs. Gan es viņam parādī�u, sarkanajam mūlim! Sūdzē�os distances priek�niekam. Tad redzēsim!
Un tie�ām � viņ� sūdzējās.
Reiz ieradās distances priek�nieks ceļu pārlūkot. Bija paredzams, ka pēc trim dienām pa �o ceļu brauks lieli Pēterburgas kungi revīzijā, nu, un tāpēc viss iepriek� jāsaved kārtībā. Uzbēra balastu, izlīdzināja, pārbaudīja gul�ņus, kabas iedzina stingrāk, uzgrie�ņus pievilka, stabus pārkrāsoja, pārbrauktuvēs pavēlēja uzbērt dzeltenās smiltis. Kaimiņiene pat savu veco izdzina zāli applūkāt. Semjons nostrādāja veselu nedēļu, visu kārtodams; pats sev iztīrīja un salaboja svārkus un lielo vara nozīmi tā noberza ar ķieģeli, ka laistīt laistījās. Strādāja arī Vasilijs. Distances priek�nieks atbrauca ar drezīnu. �etri strādnieki rausta dzinēj rokturi, zobrati dūc, drezīna skrien ar divdesmit verstu ātrumu stundā, riteņi vien gaudo. Pieripoja pie Semjona būdas; Semjons izlēca priek�ā, noziņoja kā īsts zaldāts. Izrādījās, ka viss kārtībā.
� Vai tu sen kamēr te? � priek�nieks uzprasa.
� No otrā maija, jūsu labdzimtība.
� Labi. Paldies. Bet kas strādā simt se�desmit ceturtajā numurā?
Ceļu meistars, kas brauca kopā ar priek�nieku, pasteidzās atbildēt:
� Vasilijs Spiridovs.
� Spiridovs, Spiridovs... Vai tas pats, kur� pagāju�ā gadā izpelnījās piezīmi?
� Tas pats jau ir.
� Nu labi, paskatīsimies, kā ar Vasiliju Spiridovu. Brauc!
Strādnieki ķērās pie roktura, drezīna sāka skriet. Semjons noskatījās tai pakaļ un nodomāja: �Nu, ka tikai neiznāk kaimiņam ar viņiem saskrie�anās.�
Pēc pāris stundām viņ� izgāja apgaitā. Redz: kāds nāk no izraktnes puses pa stigu, galvā tā kā balts kaut kas. Semjons ieskatījās cie�āk � Vasilijs. Rokā nūja, uz muguras mazs sainītis, vaigs ar lakatu pārsiets.
� Kaimiņ, uz kurieni tad nu? � Semjons uzsauca.
Vasilijs pienāca tuvāk; seja viņam bija bāla kā krīts, acis dīvaini mirdzēja un balss, kad viņ� ierunājās, skanēja aizraudamās.
� Uz pilsētu, � viņ� atteica, � uz Maskavu... Uz pārvaldi...
� Uz pārvaldi? Skaties tik! Ej laikam sūdzēties? Vasilij Stepani�, atmet �īs domas... aizmirsti, kas bijis.
� Nē, draugs, nevaru. To vairs nevar aizmirst. Skaties, viņ� man sasita seju līdz asinīm. Kamēr vien dzīvo�u, nerim�os! Reiz viņiem jādabū mācība, asinssūcējiem.
Semjons saņēma viņu aiz rokas.
� Rimsties, Stepani�, no tiesas tev saku � neko labu nepanāksi.
� Ko nu labu! Pats zinu, ka nepanāk�u: par likteni tu pareizi pateici. Sev neko neiegū�u, bet par taisnību, draugs, jācīnās.
� Izstāsti, kā tas notika!
� Kā notika... Viņ� nokāpa no drezīnas, visu apskatīja, pabāza galvu arī būdā. Es jau zināju, ka būs stingrs, tāpēc laikus visu savedu kārtībā. Viņ� taisījās braukt tālāk, bet es piestāju ar sūdzību. Viņ� uzreiz sāk brēkt: �Te,� viņ� saka, �notiek valsts revīzija, bet tu, nolāpītais, par sakņu dārziem sūdzēsies! Te,� viņ� saka, �slepenpadomnieki ieradīsies, bet tu ar saviem kāpostiem lien acīs!� Es nenocietos, atbildēju, � ne jau diez ko stipru, bet viņ� apvainojās. Kā sper man ... Ak, mūsu nolādētā pacietība! Man vajadzēja tikai viņu... bet es stāvu nekustēdamies, it kā tā pienāktos. Sie aizbrauca, un tikai pēc tam es atjēdzos, nomazgāju seju un devos ceļā.
� Un kas ar būdu?
� Sieva palika manā vietā. Viņa pieskatīs... Bet kas man galu galā visi viņu dzelzceļi!
Vasilijs piecēlās uz ie�anu.
� Sveiks, Ivani�! Vai atradī�u taisnību � nezinu.
� Vai tie�ām kājām domā ceļot?
� Stacijā palūg�u, lai atļauj ar pre�u vilcienu, un rīt bū�u Maskavā.
Kaimiņi atvadījās; Vasilijs aizgāja un nerādījās ilgu laiku. Sieva strādāja viņa vietā, gaidīdama vīru, pavisam izvārga. Tre�ajā dienā izbrauca cauri revīzija: lokomotīve, bagā�as vagons un divi pirmās klases pasa�ieru vagoni, bet Vasilijs kā nav, tā nav. Ceturtajā dienā Semjons satika viņa sievu: seja aiz asarām uztūkusi, acis sarkanas.
� Vai vīrs pārradās? � Semjons uzprasīja.
Sieva neatbildēja, tikai atmeta ar roku un aizgāja savu ceļu.
Vēl zēns būdams, Semjons bija iemācījies darināt no kārkliem stabules. Izdedzināja vilka kārkla zariņam serdi, izurba tajā vajadzīgos caurumiņus, vienu galu aizbāza ar tapiņu � un iznāca tik labi, ka varēja dūdot, kādu dziesmu vien gribēja. Tādas stabules viņ� vaļas brī�os izgatavoja lielos vairumos un ar pazīstamu precinieku konduktoru nogādāja pilsētā tirgū, tur viņam par stabulēm maksāja divas kapeikas gabalā. Tre�ajā dienā pēc revīzijas, pateicis sievai, lai sagaida se�os vakara vilcienu, viņ� paņēma nazi un devās uz me�u sagriezt kārklus. Sasniedzis savas apgaitas robe�u, kur ceļ� meta spēju līkumu, viņ� nokāpa no uzbēruma un iegāja me�a piekalnē. Pusversti tālāk pletās liels dumbrājs, ap kuru auga stabulēm noderīgie kārkli. Viņ� piegrieza veselu klēpi un gāja pa me�u atpakaļ uz mājām. Saule jau slīdēja uz rieta pusi; visapkārt kapa klusums, vienīgi putni �ad tad ie�irkstas vai zem kājām nobrik�ķ kritalas. Semjons nebija vairs necik tālu no dzelzceļa stigas, kad padzirdēja tādu kā dzelzs atsi�anos pret dzelzi. Viņ� sāka iet ātrāk. �Ko gan tas nozīmē?� Semjons prātoja. Nekādi remontdarbi viņu iecirknī pa�reiz nenotika. Sasniedzis me�malu, kur sākas uzbērums, viņ� redz � aug�ā uz dzelzceļa stigas tup cilvēks un kaut ko dara. Semjons klusītiņām zogas klāt: varbūt kāds grib uzgrie�ņus zagt. Pa to starpu sve�ais pieceļas, rokās viņam lauznis, viņ� pabā� lauzni zem sliedes un pavirza to sāņus. Semjonam acīs metas tum�s, viņ� grib kliegt, bet nespēj. Tas ta�u Vasilijs! Viņ� skrien tam klāt, bet kaimiņ� pēk�ņi nozūd ar visu lauzni un atslēgu viņpus uzbēruma.
� Vasilij Stepani�! Draudziņ, brālīt mīļo, kāpēc tu bēdz? Dod �urp lauzni! Novietosim sliedi, kā bija, un neviens neko nezinās. Nāc atpakaļ, glāb sevi no grēka!
Vasilijs neatgriezās, nozuda me�ā.
Semjons apstājās pie izceltās sliedes, kārkli izkrita viņam no rokām. Drīz jānāk vilcienam un nevis pre�u, bet pasa�ieru vilcienam. Apturēt to nevar: nav karodziņa. Sliedi atpakaļ novietot arī nav iespējams: ar kailām rokām kabas nevar iedzīt. Jāskrien uz būdu, katrā ziņā jāskrien uz būdu pēc kaut kāda rīka. Dievs, stāvi klāt!
Semjons elsdams skrien uz būdu. Skrien un jūt � nupat, nupat kritīs pie zemes. Izskrien beidzot no me�a, līdz būdai vēl simt asu, ne vairāk, bet fabrikā tai brīdī nokauc svilpe, tātad pulkstenis jau se�i. Un divas minūtes pēc se�iem jānāk vilcienam. Dievs, glāb nevainīgās dvēseles! Semjonam jau tēlojas acu priek�ā, ka lokomotīve ar kreiso riteni aizķer izlauzto sliedi, nodreb, sagrījojas un sāk raut un �ķaidīt gul�ņus gabalu gabalos. Un tepat jau arī pagrieziens un vienpadsmit asu augsts uzbērums, bet tur, tre�ajā klasē, ļau�u kā biezs, arī mazi bērni... Viņi mierīgi sē�, ne par ko nedomādami. Dievs, dod padomu!... Nē, aizskriet līdz būdai un laikā būt atpakaļ vairs nav iespējams ...
Semjons atmeta domas par būdu un skrēja atpakaļ � vēl veicīgāk nekā iepriek�. Skrēja kā bez prāta, vēl skaidri nezinādams, kas īsti jādara. Pieskrēja pie izlauztās sliedes: tur viņa kārkli guļ kaudzītē. Viņ� noliecās, pacēla nezin kāpēc vienu stibiņu un skrēja tālāk. �ķita, ka vilciens jau tepat klāt. Jā, iztālēm atskan svilpiens, sliedes sāk lēni, vienmērīgi drebēt. Skriet vēl uz priek�u Semjonam nemaz vairs nav spēka. Viņ� apstājās ap simt asu no �ausmu vietas, un tad viņa galvā pēk�ņi uzausa it kā gaisma. Viņ� norāva cepuri, izņēma no tās kokvilnas kabatas lakatiņu, sameklēja aiz zābaka stulma nazi un pārkrustījās: kungs, stāvi klāt!
Viņ� iecirta sev ar nazi kreisajā rokā virspus elkoņa; iz�ļācās asinis un sāka plūst kā silta straume. Samērcējis asinīs kabatas lakatiņu, Semjons izplandīja to, piestiprināja pie kārkla un pacēla gaisā �o savu sarkano karodziņu.
Tā nu viņ� stāv un vēcina ar karodziņu vilcienam, kas jau labi saskatāms. Ma�īnists tomēr karodziņu neredz, vilciens tuvojas, bet simt asu atstatumā smago sastāvu nebūs iespējams apturēt!
Asinis plūst un plūst; Semjons spie� roku pie sāniem, grib aizspiest brūci, tomēr asinis plūst kā plūdu�as: redzams, pārāk dziļi iedurts. Semjonam sāk jau reibt galva, acīs zib melnas mu�iņas, tad visu apņem tumsa, ausīs sāk d�inkstēt. Semjons vairs neredz vilcienu, nedzird tā tuvo�anos. Galvā tikai viena doma: �Neizturē�u, nokritī�u, nometī�u karodziņu, vilciens pāries man pāri... kungs, glāb mani, sūti palīgu...�
Viņa acis pavisam satumsa, dvēselē tuk�ums, un beidzot karodziņ� izkrita viņam no rokām. Ta�u asins-karogs nenokrita zemē: kāda cita roka to uztvēra un pacēla augstu pret tuvojo�os vilcienu. Ma�īnists pēdīgi pamanīja brīdinājumu, noslēdza regulatoru un deva prettvaiku. Vilciens apstājās.
No vagoniem izlēca ļaudis un sadrūzmējās barā. Redz: guļ zemē cilvēks vienās asinīs un bez samaņas, otrs stāv viņam blakus ar asiņainu lupatu kociņa galā.
Vasilijs pavērās ļaudīs un nokāra galvu.
� Ņemiet, sieniet mani, � viņ� noteica, � es izlauzu sliedi.
1887.
Латвийское государственное издательство
На латышском языке
�ETRAS DIENAS
Māksliniece M. Mui�ule
Redaktore V. Vikāne. Māksl, redaktors A. Jēgers. Tehn. redaktore M. Aizupiete.
Korektore I. Pūtele.
Nodota salik�anai 1964. g. 19. martā. Parakstīta iespie�anai 1964. g. 24. jūnijā. Papīra formāts 84X108'/�. 8.37 flz. iespiedi.; 13,74 uzsk. iespiedi.; 14,33 izdevn. 1. Metiens 15 000 cks. Maksā 58 кар. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 17796-D2362. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pasūt.
Nr. 801.
K1
Kalipso nevarēja nomierināties pēc Ulisa aizbrauk�anas.
�ausmas!
Bet tagad, mana mīļā, tu man esi par visām mīļāka! (Vāc.)
Ak, cik viņ� neglīts, �is kurliķis. (Franc.)
Lielais aplis. (Franc.)
Atpakaļ.
Mans dievs!
Divi monētas.
Kungs.
Kur ir pasts?
Visa nedēja. (Vāc.)