Andrejs Balodis

Kļavlapu zelts

Visi mēs mīlam dzimteni, bet katrs tomēr savādāk. Ar savu pirmo atmiņu, ar sev tuvo krāsu un smar�u, ar savu līdzdalību tautas un zemes liktenī, ar sirdī iznēsāto zvaigzni tās nākamībai. Un laiks ir katram cits, un pieredze cita. Ar �o at�ķirīgumu tik bagāta, tik stipra mūsu kopīgā izjūta, bet dzejnieku īpa�ā uztvere, personības spo�ums vēl saspilgtina redzējumu.

Daudz lielu pilsētu, daudz slavenu un skaistu, Kas torņu mirdzumā pār zemju zemēm zvīļo, Bet dzimto pilsētu, ja tā uz mū�u gaistu, Sirds aizmirst nespētu � sirds tālumā vēl mīļo.

Ar pasaules pla�uma izjūtu, ar neredzētā brīnuma apsolījumu Andreja Balo�a dzeja ienāca manī toreiz� pirmajos pēckara gados, kad mēs, Alūksnes septiņgadīgās skolas skolēni, bie�i vien mēteļos sēdējām aukstajā klasē, turēdami nosalu�ajos pirkstos grāmatas. Aiz loga pagalms un priedes vēl nebija sadziedēju�i kara �ķembu iecirstās brūces. Ta�u dziļāk par �o brīnumainā pla�uma apjausmu iegravējās tuvais, līdz tam nenovērtētais. �Bet dzimto pilsētu, ja tā uz mū�u gaistu .. .� Nupat tepat garām aiz-grandēju�ā kara atbalsīs sāpīgā tie�amībā lika nodrebēt tas� �ja uz mū�u gaistu�. Un cita cilvēka pārbaudītais, kam noticēju ļoti: �sirds tālumā vēl mīļo.� Noticēju tādēļ, ka �ī dzeja ar vārdu vienkār�ības daiļumu, ar lielas skaidrības starojumu ieplūda manos bērnības priek�statos par bērzu pavasara rītu, kad tēvam līdzi gāju sulas urbt, par ako-taino mie�u rugāju, kas durstīja kājas, kad māte rādīja augstu septembra debesīs: � Skaties, dzērves aiznes launagul

Ai, dārgā Latvija, ai, druvu zeme jaukā Un gai�ās pilsētas, un birzis sidrabainās, Tu staro kareivim, kas baigā nāves laukā, Un tālē klīsto�iem �alc senatnīgās dainās.

(�Tu mīli dzimteni��)

Viss Andreja Balo�a mū�s bijis cīņa par dzimtās zemes un darba tautas brīvību� no pat skolas sola Vecumniekos, kur trīspadsmitajā dzīvības gadā jau iesaistījies nelegālajā komunistu �ūniņā, ko vadīja skolotāja Marta Grīsle. Rīgā, mācīdamies vidusskolā, viņ� iestājies komjaunatnes organizācijā. Apmēram desmit gadus Andrejs Balodis pavadījis bur�uāziskās Latvijas cietumos un spaidu darbos. Ar personīgo pieredzi, ar sirds kaismīgumu apzīmogota katra rinda viņa dzejā.

Komjaunatne mana dārgā, Tu, kas mani izaudzēji, Di�ās gaitās izvadīji, Tu, kas pa�ķīri man ce|u ...

(�Tev, komjaunatne�)

Tas nav vien lirisks veltījums, tā ir da|a autobiogrāfijas. Sākot ar pirmo dzejo|u krājumu, kas iznāca kopīgs pieciem jauniem autoriem 1926. gadā � A. Balodim, V. Luksam, O. Dek�eniecei, V. Eglītim un E. Skujiņai�un kas saucās �5X5 = 25�, un beidzot ar �o apjomīgo izlasi, Andrejs Balodis palicis uzticīgs saviem jaunības ideāliem. No cietuma kameru �aurības, kur

Gadi kā kapsētas vārti, Gadi kā aiznaglots zārks

(�Aklās kameras�) un kur tomēr nekad nenoslāpa ticība, ka drebēs un grūs vecā pasaule, �Kad kopā teiksim pēdējo un iz�ķiro�o vārdu� (�Lo�metējnieks�), no pagrīdes cīņu gadiem līdz sociālisma zemes cilvēka pla�i internacionālajai dzīves izjūtai, kad �zaros �alc pasaules vēji, Bet saknēm dzimtenē balsts�,� tāda ir Andreja Balo�a dzejas amplitūda, un, ja arī daudzas rindas �odienas lasītājam liekas skanam deklaratīvi, atcerēsimies� ar tām alla� runājusi laikmeta pārliecība. Kaut gan dzejniekam un viņa lirikas cilvēkam ir vienots pasaules uzskats un mērķu skaidrība, gadu gaitā ļoti daudz pārdomāts, pārdzīvots, izciests. Līdzās patriotiskajai dzejai, kas radās Lielā Tēvijas kara laikā Igaunijas un Ļeņingradas frontēs un pēckara gados, piedaloties dzīves celtniecībā un miera cīņā (ilgus gadus Andrejs Balodis bijis republikas Miera aizstāvē�anas komitejas priek�sēdētāja vietnieks), � cie�i līdzās �ai himniskajai dzejai nostājusies neiecietība, skanējis atklāts un nesaudzīgs vārds pret godkāri, pret visāda veida karjeristiem, pa�labuma tīkotājiem, skaļo un tuk�o frā�u skandi-nātājiem, pret gļēvuļiem. Raksturīgs ir dzejolis �Es ieskatos dzīvē�, ar ko sākas 1968. gadā iznāku�ais krājums �Laika upe�:

Es raisos no naivuma �aulas

Un cilvēkos ieskatos ass.

Vai tie�ām zem mū�īgās saules

�eit nemainās itin nekas?

Kā zināt, ko dzelmeņi glabā,

Ko murdo�ie dziļumi pau�,

Ja sirdi, kas liktos tik laba,

Kā tārps sīka godkāre grau�?

Nāk vīri, tos reibina vara

Un bie�i vien nepelnīts gods.

Tu smejies, ko gan lai dara �

�Ir stulbums viņu sods.

Bet paglaudi tādu pret spalvu,

Dod zobus, kam tiesības kost, �

Tev taisnības vārdā galvu

Kā poga|u no�ķibīs nost.

Jaunības ideālu skaidrība, labsirdīgs godīgums un ticība ļāvu�i dzejā reizēm tagadni skatīt jau nākotnes cerību un spo�uma apmirdzētu, kaut gan Andrejs Balodis centies tvert dzīvi tās dialektiskajā spēkā un pretrunīgumā. Kā pretpols jūsmas un degsmes izgaismotajiem dzejoļiem pieminamas viņa satīriskās rindas, kurās skan nosvērta un mierīgi apvaldīta, tie�a un taisnīga ironiski iekrāsotā balss.

Par dzejoļu izlasi �Spārnotie gadi� 1959. gadā Andrejam Balodim pie�ķirta LPSR Valsts prēmija.

Ja sakām par cilvēku �cīnītājs��tas parasti asociējas ar tēraudcietu rakstura stingrību, kaujiniecisku stāju, aktivitāti un enerģiju. Ir mazliet neierasti �o vārdu saistīt ar kluso un lēnīgo, ar kautri un sirsnīgi smaido�o, ar smalkjūtīgo un biklo Andreju Balodi. Ta�u viss viņa līdz�inējais mū�s liecina par ikdienas izturību un drosmi cīņā, par taisnīgumu un godaprātu. Cilvēcības vārdā.

Tik liela, tik liela ir zeme, Tik maza, tik maza ir sirds, Bet lielajai zemei tā staro Un dzīvības siltumā mirdz.

("Sirds�)

Izjusti un dziļi, bez krā�ņiem epitetiem un neparastām gleznām, patiesā cildenumā skan Andreja Balo�a mīlestības dzeja. Kop� jaunības gadiem arī tā saistīta ar cīņu un grūtumu, � tiesas sēdē ieraudzīts, mīļotās smaids tika paņemts līdzi cietuma kamerā, un tā pietika gariem, gariem vientulības gadiem, lai sirds iemācītos it kā nesavienojamo:

Jo vairāk mīlu�dziļāk jāmāk nīst,

Jo dziļāk nīstu� vairāk jāmīlē.

(�Lielā mīla�)

Sieviete� ar cieņu, godbijību un sajūsmu skatīta� no Andreja Balo�a grāmatām nāk pretim kā gai�a mierinātāja, uzticams ceļa biedrs, nākotnes izauklētāja. Nekā no val�ķīgas spēles, malduguņu vilinājumiem, raganīgas kaislības. Sī mīla ir Jāņunakts mirdzo�ais reibums, ziedos un vainagos rakts. Apbrīnojams tāds jūtu pastāvības un noturības skaistums:

Un beidzot vienīgai � tai, kuras vietā mirtu,

Ir dota mana sirds, mans vīri�ķīgais spēks,� Viens otru mīlējot, mēs tumsas dzelmēs nirtu, Viens otram dzīvosim, līdz nāve plakstus slēgs.

(�Es sveicu sievieti�)

No krājuma krājumā dzejoļos staro kopīgs gājums uz bagātu un krāsainu rudeni, kas neizkaisās iegūtajā un zaudētajā, bet �

Tik laba bija atziņa, ka abiem mums

Vēl kopā pārbrienams viss dzīves okeāns.

(�Sapnis�)

Mūsdienu nervozo, bie�i vien saspīlēto, pārāk eksaltēto vai pāragri paguru�o jūtu izpausmēs ar tīru svinīgumu skan rindas:

Par mīlu skaistāks nav nekas �

To slavē�u vēl sirms un balts

Un ļau�os es, lai pāri �alc

Tās aicinājums sens un salds

Kā tālas, gai�as atmiņas.

(�Par mīlu skaistāks nav nekas�)

Stiprs un nosvērts, harmonisks raksturs, norūdināts nevis miera dienu nemainīgajā saulē, bet laikmetu cīņas. Oktobra se�desmitajā gadā Andreja Balo�a dzejas izlase ir ne tikai viņa pa�a atrastā kauju ceļa�tā ir tautas vēstures liecība. Dzejnieks komunistus dēvē par īpa�a kaluma ļaudīm, arī Andrejs Balodis tiem piederīgs.

Ir īpa�a kaluma ļaudis,

Kas stipri kā tērauds vai var�

Tos nebaida briesmas un draudi,

Tos nespēja salauzt kar�.

Pār zemi, kas plosīta rētām,

Tie ceļas kā blāzmains rīts

Un jaunrades darbā svētā

Ved visu tautu sev līdz.

(�Komunisti�)

Silts acu skatiens, gai�u domu apgarota seja � tā Andrejs Balodis raudzījās no literatūras hrestomātijā ievietotā attēla un teica vārdus par dzimteni, kas līdz �odienai ieķēru�ies man atmiņā. Labvēlīgs un gadu nesaliekts viņ� arī tagad nāk pretī, lai paspiestu roku. Viņ� neizmainās. Cilvēks un dzejnieks, uz kuru var paļauties.

Lija Brīdaka

Mans mū�s kā zelta kļava

.

Pie manis atkal atgriezusies dzeja

Kā mīlestība, kas tik ilgi projām bijusi.

Man pievērsta ir viņas skaidrā seja,

Tā kā Mocarts viegliem pirkstiem

Es nezināju, ka tik stipri mīlu,

Lai doma kā asmens

Mēs kļūstam vecāki, mums katram kāda vaina,

Roka atvadām sniegtā �

Vai tā projām jau iet?

Vai man draudzības kausā

Kā man tevi �ajā pasaulē atrast.

Netīk apsītei pie mātes �

Vecās apses kalngalā.

Viņa zaļos, viņa augs

Kara izcirtumā senā,

�āviņi kur plosījās,

Pāri gājis cirvis ass, �

Vietu �o par mājām sauks.

Tran�ejgrāvī aizbirsto�ā

Vai sapnī tas notika vai nomodā,

Pa silu jozt pēc baravikas brūnās

Vai sīkās gailenes, kas slēpjas sūnās,�

Kādi priecīgi rudzi � gai�zaļi�

Vējā met vilni tā kā kūleni puikas.

Drīz milzīgais lauks ziedputek�ņos kūpēs,

I

5iem baltiem karavīriem mū�a cieņa

Un mīlestība, ko vien krūtīs sirds var just.

Ja jāmirst, mirsim tā kā vīri,

Labi padarīts darbs �

Tā ir grāmata, kuģis vai māja �

Nedodiet ve�iem rokā varu,

1

Sirds tik smaga, lūpās rūgta spīts,

Par �īli man jādomā, vakars vai rīts.

Par asins upēm, kas izlietas plūst,

Uz pelēka granīta zeltaini ziedi,

4

Tev jābūt, un tu esi,

Ir kvalitāte zelta nezūdīgais spīdums,

1972. gada 22. augusta, atklājot piemiņas plāksni pie nama, kur atradies Rīgas Arodbiedrību Centrālbirojs

Sī vecā, sirmā māja

Ar kāpnēm pa�aurām,

Cik draugu kājas daudzas

Nav steigu�ās pa tāmi

Te mūsu Alma mater,

Bij klusums istabā un saule logā,

Ir bērni � dzīves jēga un laime,

�/

Vēl tumsa manā logā gulst,

Jums dienas grūtā darbā aizvadītas,

Ar tūksto� mokām, sviedriem, slāpēm, badiem;

Ar sienām, kvēpos melnām, zemiem griestiem,

Tai vakarā degs sārta saules rieta

Un dzestra vēsma karsto pieri skaus,

Un tālu krēslā vēl kāds putns b|aus,������_д

Un klusās sāpēs drebēs sirds kā smieta.

Būs smagā gaita galā, grūti ieta,

Vecs, nevarīgs kā nodzīts zirgs, ko kaus,

Viņ� stāvēs krustceļos, tam mū�ā ļaus

Mest skatu pēdējo, kur sviedriem lieta

Rit viņa dzīve krēslainā un ļimst:

Tur bērnība, kas ganu gaitā gāja,

Tur jauneklis pēc darba sevī rimst,

Tur bērzs, kur mīļā tam vēl pretī māja ...

Un nesamaņā viņ� kā miegā grimst �

Man netīk pavasarīgas vairs sonetas,

Mēs � strādnieki, no mūsu soļiem

Nekas nav velts,

Un zudībā nekas nav gājis.

Tās asinis,

Tās sāpju dienas

Ar ķē�u �vadzoņu un niknām balsīm,

Ak, �is smagais darbs liec mani,

Biedri, ko svārstāties

No strādnieka ar cietām dūrēm

Uz dendiju un bohēmieti,

Uz d�entlmeni lirisko, �

Nekad mums nepaklīst līdz viņiem.

Sie zaļo vārnu korifeji,

Sie dziedoņi

Par zekseru un pogu spēlēm,

Ar mēlēm drosmīgām,

Kur teiciens divdomīgs vai jēls:

tā jauno pārdrosme,

Biedri, es nevaru klusēt,

Vienaldzē sastingt kā akmens,

Kā tiesne�i, kā sargi, kā likumi �

Cilvēki ārpusē,

Kas necie� un nesāp, un nedomā, �

Sacelies, tauta, kā lavīna gruvumā,

Jūra svie� krastā viļņus,

Uzraksts uz ģīmetnes

Gar tiem mūriem baigiem

No tevis, sve�ā biedrene

Ar zilo �okeju galvā,

Kreiso sportistu cepuri, �

Manī prieks un milzīga labsajūta.

Ne jau nu tāpēc,

Ka arī tava jaunā dzīve

Sarūs cietuma dzel�os un re�ģos;

Ne jau tāpēc,

Ka, man skatoties divos durk|os,

Gaidot uz pratinā�anu,

Tu satrieci nervozās domas it visas

Ar straujo un drosmīgo gaitu,

Ne tāpēc, �

Bet vienkār�i mūsu cepure,

Zilā, biedriskā cepure �

Vārdos ir mākoņu zaigums,

�ovakar

Viegli smeldzo�as ilgas ...

Krīt pilsētā pirmais sniegs,

Pavasara gaisi dzidri

Atviz pāri dzelk�ņu �ogiem,

Ceļotājs Vasko da Gama

�prātā.

Vai ir kaut kur zeme Varna,

Lotaipaki vai Longongo �

Pāri Kotaipaki, tālu aiz Kongo?

Ceļotājs Vasko da Gama,

Amerigo �

Visi jūs senie pasaules klaidoņi brīvie,�

Varena straume �alkodama

Manu dvēseli skaujl

Viļņu �ķēlēji kuģi,

Vēji spīvie,

straujie �

Pagātnes pērkoni grauj,

Līdzi sev raujl

Vasko da Gama,

Lūk, tāds viegli glāsto�s maigums

Jauki pastaigāt ir pavasarī,

Tu pagāji man garām, jautri smaidot,

Tik es tāds bārdains sēdēju uz sola �

Tāds noaudzis �ai cietumā,

Tāds sarāvies starp diviem durkļiem,

Kas man bij goda sardzē likti.

Un dikti iegribējās atsmaidīt man tevim,

Ko aizveda tas zilais formā,�

Viss cits mums bija liegts un laupīts.

Tu garām pagāji,�

Mēs tagad abi

Nu savā cietumā.

Un vairāk it nekā �

Tik smaids vēl atmiņā,

Tik smaids �

Un domas, kas lau� restes ...

74

Mana mīla iet uz lielāko,

Tik tāls jau k|uvis laiks,

Es esmu kā skopulis,

Līdz galam

Dziļi jāprot nīst

Un naidā visu �ķiru tvert,

Lai katram solim stingrums īsts,

Es esmu gurds un sāpju izmocīts �

��Ko vienos ziedos, ieva, stīdzi,

Klausies �

Koka tupeles klaudz:

Aug�ā un apak�ā,

Viss dabā rit uz pilnību,

Ik mirkli gatavojas, nobriest, top,

Ik stāds, ik koks no sevis augļus raisa

Un svie� uz nākotni un jaunām ziedu plaukām.

Bet manī visas norises tik lēnas.

Zied koks ik vasaru,

Un rudens tam ar augļiem atnāk simtiem rei�u,

Lasu grāmatas �

Tik nejēdzīgas ir �īs dienas,

�ķiet pārāk dzel�ains disciplīnas �ņaugs,

Sai dzīvē vienīgi vēl prieku ienes

Ang|u smagais lo�metējs � mans draugs.

Man tie�ām gribas cirsties tādā naidā,

Sis stobris niknumā kā lodes svie�,

Un dzīvi dot bez nopūtas, bez vaida,

Sis pēdējais vakars ar draugiem,

Es, strādnieks no Rīgas,

Pār zemi ir nākusi saule un prieks,

Es viņu redzēju, nakts kad satumsa

.�

Daudz lielu pilsētu, daudz slavenu un skaistu,

Stalts dzimtās zemes prie�u varenīgums

Meitenīte liegā,

Bērns, kur nāci tu �

Vai tev �ajā sniegā,

Nāves lauka miegā

Zūd liesmās Tallina, un Somu līcis �alc.

Snau� drūmā Hoglande mū�zaļo egļu vēdās.

Caur briesmām brauciens ved. Kāpj krūtīs karsta �alts �

Mēs siltā istabā pie klāta galda sēdām,

Mans dārgais bērns, mans mazais puisītis,

Vēj� iegūlās zālē, tā liecās �

Kā viļņi, kā viļņi

Tā līgojās.

Un priedes pret debesīm sniecās,

Putnu sirds ir sāpju pilna,

Rieta lakatā zaigajā

Tu mū�īgi sapņos tā pati �

Maniem biedriem strēlniekiem, kas krita varoņu nāvē pie Streļņas un Volodarkas, aizstāvot Ļeņina pilsētu.

Baigs nāves tēls

Uz asiņaina melna �

Daudz dzērienu dzīvē izgar�ots �

О, tālie gadi, asins lija,

Vai balsis tās no aizsaules,

Kādas acis,

Kāds dzelmains skats!

Tās nāvi redzēju�as vaigu vaigā,

Tās kaujas laukā baigā

Starp līķiem vērsu�ās un asinīm

Uz rudens zvaig�ņu pilnām debesīm,

Mū�mū�os kā saule lai Latvija dzīvo

�.

Piecstaru zvaigzne kā rubīna acs

Pār drūmiem ierakumiem rima pēdējs lielgabalu dārds.

Pla�a, pla�a upe Daugava

Rīgas tornī karogs plīvo,

Līdz zobiem bruņoti, uz me�a ceļiem akliem

Ar katru sīku graudu,

Ko zemē iesēju,

Ro�ainā ausma un zilganais riets

Ir īpa�a kaluma Ļaudis,

Kas stipri kā tērauds vai var�,

Pār mū�iem tavu darbu slava sniegs,

Zelta dzilna zilgmē lido,

Maijs bērzā �ūpojas tik tikko jau�ams,

1

Aizvari paveras vaļā,

Tavs lielais varoņdarbs un spēka vēziens strauj� �

Komjauniete mazā Zenta

Pēc darba mēs sanākam kopā,

Ai, zeme, Krievzeme dārgā,

Rūsa metālu saēd,

Ar zelta sauli matos

Es gribu daudz ceļot,

Es sveicu sievieti � �īs dzīves krā�ņo pusi,

Par mīlu skaistāks nav nekas �

Sen dzisu�as zvaigznes gaisma

Kad nomir�u, man atnes vē�

Uz kapa rozi vienu �

Tik liela, tik liela ir zeme,

Kas ir viņa, kas katram ir viena

Es veros birztalās un p|avās,

Bij mana dzimtene

Miers nozīmē sauli, miers nozīmē laimi,

Marmora kolonnu baltums,

Lasot vēstules, ko rakstīju�as uz nāvi notiesāto grieķu varoņu mātes

Ai, Grieķija, kāds nezvērs drausmīgs

Villi Makgi

Ar acīm tum�ām kā Āfrikas me�u dziļumi �

Es atceros to brīdi skaisto

Un reizē skumju bagāto,

�.

Nav komunists, kas sev pie krūtīm sit

Mēs gribam, lai asni un stiebri

Vēl krā�ņāk sakuplo, �

Kas esi, mīlestība,

1

Vienu pa�u zaļu zaru �

Veltīts M. OviņaS sudraba kāzu dienā

Sudraba rītā

No vecākiem guvu�i esam

Puisēns ostā uz pā|a var apsēsties,

Patriss Lumumba,

Melnā Kongo dēls,

Aleksejam Surkovam, Mihailam Svetlovam un Borisam Ļiharevam

Jau gadu divdesmit, bet prātā

Tēvijas kara varoņiem tukumniekiem,

Kar� pirmo dēlu ņēma tai,

Es raisos no naivuma �aulas

Nāk maijs pār zemi, za|ais uzvarētājs,

Attīstība, vienmēr attīstība,

Es negribu pieļaut, ka zudīs

Laiks nerimtīgs kā milzu upe palo

Hiacinte zilā smar�o saldi, saldi.

Kas gan teiks, ka maija sapņi tikai maldi?

Ta�u rudens nāk un vītums viņam līdz,

Partija,

Man gribējās sacerēt odu

Daudz ilgāk vārsma �ī par mani dzīvos,

Sī ir upe, kurai pāri

Es netieku, netieku, netieku.

Pats sev esmu kļuvis par pretinieku,

Savas skolotājas Martas Grīsles piemiņai

1

�alc sniegi un smiltis.

Kā fontāns nevaldāms un skaļ�,

Es kausu paceļu par laimes mirkļiem.

Okeānvēj�� mū�īgais nemiera klaiņotājs,

Es pastiepjos uz pirkstu galiem �

Tautas skatuves mēkstiniecei

Pār Daugavu pilsdrupas ce|as,

No pirmatnības sirmās,

Sis me�s deg rudens liesmās sārtās

Krastā pie upes tu stāvi,

Kā gan steidzam paskubināt Laika va�oni,

Pār granīta obelisku

Mums bie�i �ķiet � kā gliemezis laiks rāpo,

No karstas saules pieliju�ām ielām,

Kur svelmē glābiņa vairs nav nekāda,

Mēs dzestrā pazemē pie tevis, Timur, kāpjam.

Jel laipni pieņem, lielais valdniek, mūs

Un atelpu uz īsu brīdi dodi

No dienvidnieces Samarkandas skavām.

Trauc ielās ma�īnas (tās tevī bailes viestu),

Norai Sukutei, biedram un cilvēkam

'/

Es pārsteigts ielūkojos savā dzejā �

Kur klin�u kraujās taka lokās,

Sievai

Kur tie kalni, kur tās lejas,

Krīt dzejoļi man virsū, meklē,

Dzidri zaļgana jūra,

No bērnības kā dzeju labu

Būt gribēji labāks par labu,

Nu pietiek,

Nu svītra reiz pāri �

Manu mīlu

Nokāvi tul

So vieglo,

So mirdzo�o spāri,

Ne katra diena � zelta briedis,

Pēc dzejas lauriem nedzenos,

Uzcelts Jaltā, kur aug palmas,

Netīk man vairs �ahohbili �

Labprātīgā trimdā dzinies,

Aiziedams marts māj ar roku,

Dzejniekam laikabiedram

Kā bronzas postaments reiz kļūs tavs vārds,

Vēl da�as dienas, pāris dzeju,

Koks dīvainais,

Vecie runā par mir�anu,

Viens nieciņ� sīks kaut kā,

Man zvērestu nevajag,

Ko dod kā ticīgais dievam,

Lai blāzma aust, lai blāzma izdeg,

Ai, Roze,

Meitene visskaidrā,

Tu pati mīlestība

Ar puķes piek|āvību maigol

Kā sārtās ziedlapiņas

Tava dvēsele �

Tik tīra,

Smar�u apgarota.

Un tavas mīlas

Mū�am dzīvais spēks

Vēl vairāk reibina

Par vīnu tum�sarkanol

Un sirds, un sirds �

Man mulsā trīs:

Tik vāram skaistumam

Kā pastāvēt

Pret dzīves

Rupjo nesaudzību?

Ak, mīlestība,

Kādē| tik bezrūpīga tu �

Kā bērns,

259

Es esmu Mēmele, tu� Mūsa,

Es ilgojos tevis, mana dārgā,

Sakiet� kam gan liktenis mans skau�?

Eju dzīvē savu spēku paust.

Esmu tā stiegra, ko vienu lau�,

Jaunie daudz mums saskatīs kļūdu,

Asinīm aptrieptā dolāra zemē

Es sapnī redzēju strazdus