Zenta Ērgle, Skaidrīte Cielava

Ko stāsta vecās Rīgas ielas un nami

7-6-3 1968-105

Katrai pilsētai, tāpat kā cilvēkam, ir savs izskats un sava biogrāfija. Da�as pastāv jau tūksto�iem gadu, citas tikko kā uzceltas un nav vēl pat atzīmētas ģeogrāfijas kartēs.

�ī grāmata iepazīstinās lasītājus ar Rīgas ievērojamākajiem arhitektūras pieminekļiem, to vēsturi, ar pilsētas izveides gaitu kop� tās sākumiem līdz 19. gadsimta vidum.

Da�s varbūt, izlasījis �īs rindas, vīlies jautās: �Kādēļ tie�i par Rīgu? Te ta�u mums viss zināms, viss pazīstams!� Bet vai tas tie�ām tā? Vai daudzi zina, kas pirms tūksto� gadiem bija tagadējās 13. janvāra ielas vietā? Kur atrodas Rīgas vecākā celtne? Kā radies Bastej kalns? Un vēl daudz ko citu.

Mēs visi mīlam savas padomju republikas galvaspilsētu Rīgu. Bet īsti mīlēt var tikai to, ko labi pazīst.

Ejot pa Rīgas ielām, pie vairāku ēku sienām var redzēt plāksnītes ar uzrakstu �Arhitektūras piemineklis�. Sevi�ķi daudz �ādu uzrakstu ir Vecrīgā. Kādēļ tie pielikti? Un kādēļ valsts izdod lielus līdzekļus, lai koptu un atjaunotu �īs celtnes?

Rīga kā pilsēta veidojusies ilgus gadsimtus, un katrs vēstures posms atstājis tajā savus celtņu tipus, formas, rotājumus. Celtņu raksturīgāko iezīmju kopumu mēdz apzīmēt ar vārdu �stils�. Aplūkojot Rīgas senās celtnes, sastopamies ar romānikas, gotikas, manierisma, baroka un klasicisma stiliem.

Nosaukumu �romānika� devu�i 19. gadsimta zinātnieki, lai apzīmētu stilu, kas pastāvēja Rietumeiropā no 10. līdz 12. gadsimtam. Ar to viņi gribēja pasvītrot, ka tas pirmo reizi radies romāņu tautu (fran�u, itālie�u, spānie�u) arhitektūrā. Romānikas stilam raksturīgas skarbas, masīvas formas, pusaploces arkas un logu ailes. Latvijā tas parādījās 12. gadsimta beigās un 13. gadsimta pirmajā pusē.

Nosaukums �gotika� radās renesanses laikmetā kā nicino�s apzīmējums viduslaiku mākslai. Mūsdienās ar �o vārdu saprot Rietumeiropas feodālās sabiedrības mākslu no 12. līdz 15. gadsimtam. Latvijā �is stils parādījās 13. gadsimta pirmajā pusē, un tā tradīcijas saglabājās līdz pat 18. gadsimtam. Sā stila celtnēm mūra sienas vairs nav tik biezas kā romānikas celtnēm, logi augsti, pla�i un aug�dajā noslēdzas ar smailām aplocēm, būv-formas slaidas, it kā aug�uptrauco�as.

Gotikai raksturīgi, ka celtņu velves darinātas ar karkasa jeb tā saukto ribu palīdzību. �o ribu stiegrojums veido noteiktu rakstu, tāpēc radu�ies nosaukumi zvaig�ņu velves, tīkla velves, vēdekļa velves un tamlīdzīgi.

Manierisma nosaukums atvasināts no vārda �maniere�. �is stils radās 16. gadsimta Rietumeiropas arhitektūrā un atspoguļo renesanses krīzi. Tā iezīmes izpau�as-galvenokārt izskaistinātā rotājumā. Latvijā tas ieviesās 16. gadsimtā no Holandes.

Renesanses laikā (15.�16. gadsimtā) Latvijas teritorijā plosījās kari, tāpēc nekādas lielākas ēkas netika celtas. Sā stila iezīmes Rīgā vērojamas vienīgi Jāņa baznīcas ziemeļrietumu zelminī, kur gotiskās ni�as �ķērso renesansei raksturīgās horizontālās joslas.

�Baroks� tulkojumā nozīmē mākslots, neparasts. �is virziens radās Eiropas mākslā 16.�18. gadsimtā. Tam raksturīgas kuplas formas, krā�ņs, bagātīgs rotājums, kurā izmantotas liektas līnijas. Baroka stilā Latvijā celtas daudzas baznīcas, jo sevi�ķi Latgalē. Rīgā tas galvenokārt parādījās 17. gadsimta otrā pusē bagāto tirgotāju namos.

Klasicisms pastāvēja 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā. Nosaukums radies no tā, ka �ā stila pārstāvji pievērsās antīkās pasaules, jo sevi�ķi Romas arhitektūras stingrajām, klasiskajām formām. Latvijā ieviesās 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā.

Ēkas, kas celtas �ajos stilos, plānoja citzemju būvmeistari. Ta�u neviena ēka nevar pastāvēt tikai plānā. Tā jāuzceļ. Bet Rīgas seno ēku celtniecību gadsimtiem ilgi veica latvie�u mūrnieki un namdari un daudz ko tur ienes arī no sevis. Ar nepārtraukto iesaistī�anos mūra celtniecības darbā latvie�u tauta kļuvusi par līdzdalībnieci arī mūra arhitektūras objektu mākslinieciskajā veidojumā.

Sabiedriski nozīmīgas celtnes visos vēstures laikos un visām tautām radu�ās pēc valdo�o �ķiru pasūtījuma, bet ceļ tās tauta, un tautai paliek pa�as gadsimtos celtais mantojums. Tā tas ir arī Rīgā. Daudzas no senajām celtnēm ir baznīcu ēkas. Viduslaikos, kad garīgajā dzīvē galvenā noteicēja bija kristīgā baznīca, kulta ēkas cēla greznas un iespaidīgas. Tāpēc tajās atspoguļojas sava laika celtniecības augstākā meistarība, tautas rado�ā izdoma un fantāzija.

�ī grāmata nav Rīgas vēstures apskats. Tās izklāstā izmantoti tēlojumi, kas palīdzēs jaunajiem lasītājiem labāk izprast Rīgas vēsturiskās celtnes. Grāmatas uzdevums ieinteresēt lasītājus par mūsu republikas galvaspilsētas galvenajiem tap�anas posmiem, to īpatnībām un senākajiem ievērojamiem arhitektūras pieminekļiem. Ta�u, aplūkojot arhitektūras pieminekļus, dabiski, ka jāpieskaras arī Rīgas izveides gaitai. Tādēļ galvenajos vilcienos runāts arī par tās ielu tīkla iezīmē�anos, par nocietinājumu sistēmas attīstību, par atsevi�ķām sadzīves parādībām, kas saistītas ar minētajiem pilsētas veido�anās procesiem un celtniecības objektiem. Neliels apraksts veltīts arī Melngalvju namam. Lai gan tas kā arhitektūras piemineklis gājis bojā, tomēr literatūrā ar to nākas sastapties, bet jaunajiem lasītājiem bie�i vien nav zināms, ka tas savā laikā bijis arhitektūras ziņā Rīgas lepnums, nav zināms, ko nozīmē pats tā nosaukums.

Vecās Rīgas ielas ar savām ēkām ir interesanta grāmata tiem, kas prot to lasīt. Gandrīz katra iela, katrs nams �eit dod vielu stāstam, atspoguļo tos laikmetus, lai arī sūrus un grūtus, ko tauta pārdzīvojusi.

Lēni veļ viļņus Daugava, kilometrus desmit no Rīgas uzņemdama savā klēpī arī Rīgas upes ūdeņus, kas līkumo cauri purviem un smil�u kalniem un gandrīz pie pa�as ieteces kļūst plata un dziļa. Kam gan var prātā nākt doma, ka kādreiz pa tās ūdeņiem bagāto lejteci trauks automa�īnas, ka tie�i �eit stiepsies taisnā un platā 13. janvāra iela!

Netālu no ietekas Daugavā, upes ielokā (apmēram tagadējās Audēju, Mārstaļu un 13. janvāra ielas rajonā) paslēpies lībie�u tirgotāju un amatnieku ciems. Citcitai blakus paceļas smagas prie�u vai egļu guļbūves, kuru pamati balstās uz akmeņiem vai ozola bluķiem. Vietumis redzamas arī vieglākas stāvkoku celtnes, kuru sienas aizpildītas ar dēļiem. Te ir gan dzīvojamās mājas, gan noliktavas, gan amatnieku darbnīcas un da�ādas saimniecības ēkas � vesels meldru un salmu jumtu me�s.

Ciems dzīvo savu ierasto dzīvi. Kūp dzelzs lietuves krāsns, kalvēs dimd kalēju veseri, klaudz kuģu būvētāju cirvji. Pla�ajā ostā, kas ierīkota Rīgas upes platākajā un dziļākajā vietā, tā sauktajā Rīgas ezerā, un nostiprināta ar koka pāļiem, iebrauc un izbrauc kuģi. Ostas krastā notiek pre�u izkrau�ana un iekrau�ana, tirgus laukumā ris sarunas par pre�u apmaiņu; skan lībie�u, kur�u, sēļu, kā arī iebrauku�o krievu un vācu tirgotāju valoda. �ejienes iedzīvotāji pieradu�i pie sve�zemju viesiem, kas te bie�i ierodas ar savām precēm gan pa Daugavu no Krievzemes, gan pa jūru no tālās Gotlandes un Skandināvijas. Pussalu, kur vienā galā atrodas ciems, no trim pusēm apņem Daugava un Rīgas upe, bet ceturtā ir nocietināta: pāri pussalai no Rīgas upes uz Daugavu stiepjas smil�u valnis ar stabu sētu, kuras priek�ā izrakts dziļ� grāvis. �ie nocietinājumi sākas pie Rīgas upes (starp tagadējo M. Smil�u un Zirgu ielu) un stiepjas uz Daugavu.

Tālāk (starp tagadējo Jauno un Miesnieku ielu), gandrīz pa�ā Daugavas krastā, atrodas otrs lībie�u ciems, kura vīri galvenokārt brauc zvejā.

Starp ciemiem ievijas un sazarojas lielais Smil�u ceļ�¹, vienīgais sauszemes ceļ�, kas pienāk pie ciemiem un savieno tos ar Gaujas ūdens ceļu, gar kuru izvietoju�ās lībie�u un latgaļu pilis ar savām amatnieku apmetnēm. Vairāki ceļi, kas vijas starp ciemu ēkām, ir segti ar kaļķakmens plāksnēm vai bruģēti laukakmeņiem, bet pagalmi izklāti ar apaļkokiem.

Ir 1200. gada pavasaris. �ejienes ļaudis vēl nezina, ka sācies jauns gadsimts, ka sākusies arī jauna, bet drūma lappuse Rīgas ciemu vēsturē. Nezina, ka kaut kur Romā pāvests izdevis bullu, ar kuru izsludinājis krusta karu pret Livonijas² tautām. Ta�u Rīgas ostā

RIGA 13. GS SAKUmā

1. OSTA

2. LĪBIE�U UN LATVIE�U TIRGOTĀJU APMETNE

3. ZVEJNIEKU CIEMS

4 PIRMĀ VĀCU APMETNE

5 BĪSKAPA 5ĒTA

6. ORDEŅA PILS

7 SENA NOCIETINĀJUMU LĪNIJA

Rīgas ciemu karte ar galvenajiem ceļiem un nocietinājumu līniju jau pārāk bie�i sāku�i iegriezties sve�i kuģi. Atbraucēji, kas nokāpj no tiem, bie�i vien nav tirgotāji, tie neved līdzi ne vadmalu, ne sāli. No �iem kuģiem nokāpj bruņās tērpti vīri. Kas viņiem te meklējams? Vai nepietiek ar Ik�ķili, kur tie mēdz apmesties jau vairākus gadus? Vēl visiem labi atmiņā nesenā vasara, kad notika niknā kauja tepat netālu, aiz Rīgas upes, Kubes kalna pakājē. Toreiz lībietis Imanta ar �ķēpu nodūra atbraucēju vadoni � bīskapu Bertoldu.

Tagad, kad Rīgas ciemos ienācis pavasaris, viss plaukst un mostas dzīvībai, ostā atkal ieradu�ies kuģi ar sve�ajiem bruņiniekiem. �oreiz to ir loti daudz � veseli 23 kuģi, un visus tos vada cits bīskaps � Alberts. Izstaigāju�i abus Rīgas ciemus un to apkaimi, viņi aizbrauc uz Ik�ķili, ta�u vasarā vēl un vēlreiz atgrie�as, risina sarunas ar ciemu vecākajiem, pētī ostu.

Uz rudens pusi kādu dienu ciemā neparasta rosība: ieradu�ies jau kristītie lībie�u kungi gan no Daugavas pilskalniem, gan Turaidas novada; tie ir valdnieks Kaupo un valdnieks Ano, un vēl daudzi citi. Saulē spīd �ķēpu uzgaļi un vairogu rotājumi, �ķind ap roku del-miem uzmauktie sudraba riņķi. Nodevu�i zirgus kalpu gādībā, viņi, bruņu cepures rokā nesdami, dodas kādā namā, kur viņus sagaida pats bīskaps Alberts ar sve�zemju cienastiem. Sākas dzīres, kurās tiek ēsts un dzerts. Savā aizrautībā viesi nepamana, ka bīskapa Alberta sen vairs nav pie galda. Tas izgājis ārā un licis saviem kalpiem aizbultēt durvis un aiz�aujamos logus. Tagad tie, kas iek�ā, ir bīskapa gūstekņi. Ja nepiekritīs viņa prasībām, lībie�u augstmaņi tiks ar ķēdēm saistīti un kuģos aizvesti uz Vāczemi. Bīskapa Alberta prasība ir ierādīt Rīgas ciemos zemi, kur viņ� un citi iebraucēji varētu celt sev mitekļus. Bet, lai lībie�u augstmaņi, brīvē palaisti, neiedomātos vēlāk no sava solījuma atteikties, tiek pieprasīti 30 ķīlnieki � trīsdesmit viņu dēli, kurus rudenī, braucot projām uz Vāczemi, bīskaps Alberts paņem līdzi.

PIRMĀ MŪRA CELTNE

Nākamā � 1201. gada³ pavasarī, līdzko jūrā ledus izgājis, bīskaps Alberts atkal ir Rīgā. Viņam līdzi ir bruņās tērpti vīri, kā arī liels pulks mūku, garīdznieku, tirgotāju, da�ādu amatnieku. Un drīz vien Rīgas upes krastā, blakus lībie�u tirgotāju ciemam, sāk celties jaunā sve�zemnieku apmetne. Aiz smil�u kalniem aug slaidu prie�u me�s. Tur cērt kokus, ved �urp, un atbrauku�ie Vāczemes amatnieki strādā nepaguru�i. Drīz vien jaunajā apmetnē pacejas gan dzīvojamās mājas, gan saimniecības ēkas. Bet visam pāri slienas bīskapa pils, kā arī neliela baznīca, ko sauc par Domu, jo tā viduslaikos dēvē bīskapa vai virsbīskapa galveno baznīcu.

Visas ēkas, tāpat kā lībie�u ciemā, ir no koka, tikai celtas citādi. Tās ir vieglākas, slaidākas, ar stāviem jumtiem. Bīskapa pils vai bīskapa sēta⁴, kā sarunās un dokumentos to dēvē, būvēta ar aprēķinu, lai briesmu brī�os tajā varētu sabēgt iek�ā visi apmetnes iedzīvotāji.

Lai varētu justies dro�āk, tiek celts pirmais mūra posms. Dolomītus mūru cel�anai lau� Daugavas krastos Salaspilī un ved laivās �urp.

Jo apmetne ple�as lielāka, jo patstāvīgāki kļūst iebraucēji, jo rosīgāku darbību tie izvēr�. Gan ar viltu, gan solījumiem lībie�u vecajie tiek pierunāti pieņemt kristīgo ticību. Ar pavesta lāstiem un sodiem citiem sve�zemju tirgotājiem tagad aizliegts iebraukt Lielupes grīvā � zemgaļu ostā. Tas Rīgas tirgotājiem, protams, izdevīgi. Un gandrīz vai ik svētdienas Daugavā notiek kristī�anas svinības.

Bet to laiku para�as un likumi ir tādi, ka līdz ar kristīgās ticības pieņem�anu visi jaunkristītie nonāk bīskapa Alberta pakļautībā un zaudē patstāvību. Un drīz vien tiem, kas grib tirgoties Rīgā, ir darī�ana nevis vairs ar agrākajiem lībie�u vecajiem, bet gan ar bīskapu Albertu un viņa ļaudīm. Karos, kas tiek rīkoti pret citiem Baltijas piekrastes iedzīvotājiem, rīdzinieki piedalās zem bīskapa karoga. Par to bīskaps atbrīvo viņus no desmitās tiesas maksā�anas par labu baznīcai.

1204. gadā blakus bīskapa sētai sāk celties neparasta ēka, ko vēlāk iedēvē par �balto akmens pili�⁵. Balta tā patie�ām izskatās, jo tiek celta no Salaspils kaļķakmeņiem. Pili ceļ Zobenbrāļu ordenis saviem ļaudīm.

Bīskaps Alberts ordeni nodibinājis jau 1202. gadā, lai arvien būtu pie rokas pastāvīgs karaspēks: nav jau tikai jānostiprinās Rīgā vien, � jāpakļauj un jāpievēr� katoļu baznīcas klēpim arī visi Livonijas iedzīvotāji. Jānodibina Baltijas jūras piekrastes apgabalos sava politiskā vara.

Ordeņa brāļiem, kas nēsā lepnu tērpu � baltu apmetni ar sarkanu zobenu un krustu, ir kur parādīt savu māku asiņainā ne�ēlība un cietsirdībā. Viņu pulki karo pa visu Baltijas piekrasti, bet viņu pastāvīgā mītne ir Rīgā. Tas ir ļoti stiprs cietoksnis. Pils pagalmu no trim pusēm apņem da�ādas ēkas: tur ir ordeņa priek�nieka � mestra mītne, ordeņa brāļu dzīvojamās telpas, lielā sapul�u zāle ar Sv. Jura kapelu, kur noturēt dievkalpojumus. Ziemeļu pusē, kur tek Rīgas upe, paceļas jaunie pilsētas mūri.

Sis laupītāju ligzdas stiprais cietoksnis �eit pastāv līdz 1297. gadam, kad ordenim sākas cīņa ar rīdziniekiem. Rīdzinieki ielau�as pilī, sakauj ordeņa brāļus, bet pa�u pils pārvaldnieku � komturu aiz bārdas aizvelk pie karātavām. Pils tiek satriekta drupās. Saglabājas tikai sapul�u zāle, ko vēlāk pārbūvējot savieno kopā ar kapelu, un tā izveido Sv. Jura baznīcu.

Bet tad 16. gadsimta 20. gados Rīgā sākas reformācijas kustība⁶. Tā notiek strauji un pla�i. Tajā iesaistās arī pilsētas nabadzīgie slāņi, kas alkst pārmaiņu, ilgojas pēc labākas dzīves. Savu neapmierinātību viņi pau� stihiski. Satraukti ļau�u pūļi ielau�as baznīcās, dedzina svētbildes, sagrauj altārus, sasit statujas un svētītos traukus. Sveikā nepaliek arī Jura baznīca.

Pēc �iem notikumiem tā vairs nepiedzīvo vīraka smar�u un gaudulīgi dziedāto lūg�anu skaņas. Izdemolēta un pamesta tā sāk kalpot citiem, praktiskākiem uzdevumiem � kļūst par noliktavu, uzņem savās sienās linus, kaņepājus, ādas, labību un citas preces, ko ieved

Bijusī Sv. Jura baznīca (tagad noliktava)

Uzceltais Doms bīskapam Albertam �ķiet par mazu. Vajadzīga tāda celtne, kas spētu visiem iebraucējiem, kuri izkāpj Rīgas ostā, stāstīt par viņa varu un sasniegumiem Livonijā. It sevi�ķi vēl tāpēc, ka Rīgas tirgotāji un amatnieki jau sāku�i 1209. gadā celt sev Pētera baznīcu. Bīskapa baznīcai jābūt krā�ņākai un greznākai par visām.

Un tā 1211. gadā svinīgā ceremonijā sapulcējusies visa augstākā garīdzniecība. Saulē mirdz bīskapa rīzas zelts, plīvo karogi, no kuriem noraugās stingā sv. Marijas seja. Viņai bīskaps Alberts novēlējis jauniekarotās zemes un pilsētu, viņas vārdā arī sauksies jaunais Doms � Sv. Marijas jeb Māras baznīca. Jaunajai baznīcai bīskaps Alberts tagad iesvētī vietu.

Vieta izraudzīta ārpus bīskapa sētas mūriem, lībie�u zvejniekciema teritorijā. Ciems ir nodedzis, jo iepriek�ējā gadā kur�i bija uzbruku�i sve�o atnācēju apmetnei Rīgā un, gribēdami tos no �ejienes izsvēpināt, sakūru�i pie mūriem uguni. Ta�u tas neko nelīdzēja. Vēj� tikai iemeta dzirksteles zvejniekciemata meldru jumtos, un ciems nodega. Tagad, ceļot �eit jauno Domu, bīskaps cer iegūt sev arī �o uguns nopostīto teritoriju.

Drīz vien laukumā rosās vai visi Rīgas amatnieki, kas vien kaut ko pieprot būvniecībā: citi apskalda un kaļ akmeņus, citi krauj apstrādātos akmeņus līdzenās rindās un sastiprina ar kaļķa javu. �ās ēkas celtniecībā daudz kā neparasta: jau pats ēkas plāns neierasts � atgādina krusta zīmi. Baznīcas sienām jābūt stiprām, vietumis tās sasniedz pat 2 metru biezumu⁷. Griestus veido pusaploces velves, kas balstās uz kolonām; arī logiem pusaploces forma.

Visus darbus �eit rīko no Gotlandes un Vāczemes ataicinātie meistari, kam ir prasme mūra ēku celtniecībā. Bīskaps Alberts ne�ēlo baznīcas būvei līdzekļus, ko bagātīgi izspie� no iekaroto Baltijas jūras piekrastes zemju jaunkristītajiem. Ta�u par spīti pūlēm būves pirmais nobeigums ievelkas līdz gadsimta vidum, un Alberts tā arī nepiedzīvo to: viņ� tiek apglabāts pusgatavajā baznīcā �zem tre�ā akmens, zem pa�a gaismas luktura�, kā teikts vēstures avotos. Ir jāpaiet daudziem gadsimtiem, lai Doms iegūtu to izskatu, kāds tam ir tagad.

Drīz vien turpat blakus baznīcai sāk celt arī klostera telpas domkapitulam � augstākajai garīdzniecībai. Smagie, no ķieģeļiem celtie klostera korpusi ietver �etrstūru pagalmu. Cauri korpusu apak�ējam stāvam visapkārt pagalmam stiepjas ar krusta velvēm segts gaitenis, kura vaļējās ailes vērstas uz pagalma pusi. Prūmām dziesmām skanot un vaska svecēm plīvojot, gaitenī notiek klostera brāļu krusta gājieni, kurus viņi rīko, pieminot Kristus cie�anas un nāvi pie krusta. Tāpēc arī gaiteni sauc par krusteju. Krusteja ne vien savieno klostera atsevi�ķos spārnus, bet pa to var nokļūt arī pa�ā baznīcā.

Doma baznīcas un klostera plāns

Blakus krustejai 13. gadsimtā tiek izbūvēta arī vēl kāda ar smagām, krēslainām velvēm segta telpa � zāle, kur pulcējas domkapituls⁸, lai apspriestu savus svarīgākos jautājumus, lai izlūgtos dieva svētību katoļu baznīcas rīcībai iekarotajās Baltijas zemēs.

Nav zināmi baznīcas un klostera celtnieku vārdi. Varbūt viens no viņiem bijis tas lībie�u vīrs, kura krū�utēls, izcirsts no akmens, vēl tagad saglabājies baznīcas ārējās ziemeļaustrumu sienas konsolē. Krū�utēls savā laikā darināts kā simbols vietējo iedzīvotāju līdzdalībai

Rīgas Doma celtniecībā. Sis akmens vīrs savā septiņsimt gadu ilgajā mū�ā daudz ko pieredzējis. Viņ� redzēja, kā baznīcu papla�ināja un pārbūvēja, kā būvē kaļķakmeņu vietā arvien vairāk sāka lietot ķieģeļus. Viņ� redzēja, kā pamazām baznīcas sākotnējās, smagnējās romānikas stila formas papildinājās ar citām. 15. gadsimtā baznīcas vidusjomu paaugstināja, uzcēla slaidu, augstu torni.

Tad nāca reformācijas gadi, kad Doma baznīca, tāpat kā citas baznīcas, tika izdemolēta un viss gadiem krātais iek�telpu krā�ņums izpostīts. Saglabājās tikai divi

15. gadsimtā darināti kokgriezumi � sv. Marija un Adams un Ieva paradīzes dārzā, bet to meistara vārds nav zināms.

Lībie�a krū�utēls

15. gadsimta kokgriezums �Ādams un Ieva�

Domu papostīja arī 1547. gada lielais ugunsgrēks. Tad atkal �o to pārbūvēja un piebūvēja no jauna. Beidzot

Ērģeļu prospekta kokgriezumi, ko darinājis ērģeļu būvētājs J. Rabs

pēc būvdarbiem, kas notika 18. gadsimta beigās, Doms ieguva tagadējo izskatu⁹, atspoguļodams savā arhitektūrā visus pārdzīvotos kultūrvēstures laikmetus.

Gadu gaitā baznīca atkal pildījās ar mākslas vērtībām. 16. gadsimta beigās tika ierīkotas ērģeles, kurām to būvētājs J. Rabs darināja interesantus kokgriezumus � fantastiskus dzīvniekus, eņģeļus, puķu vītnes, bet ērģeļu prospekta aug�ējā daļā vietu atrada pat tā laika Rīgas rātskungu portretiskas figūras. 17.�18. gadsimtā ērģeļu prospektu papildināja vēl citi meistari ar smagām,

Melngalvju brālības solu barjera

fantastiski izlocītām augu ornamenta formām. Sie kokgriezumi saglabājās ari tad, kad 1883.�1884. gadā veco ērģeļu vietā uzbūvēja jaunas, skanīgākas, ar daudzām stabulēm.

1641. gadā baznīca ieguva jaunu, baroka stilā darinātu kanceli, ko bija veidojis koktēlnieks T. Heines. 17. gadsimtā savus solus ar kokgriezumiem izgreznoja arī Melngalvju brālība, noklājot tos ar ritmiski izvietotām brālības patrona sv. Mauricija skulptūrām un ciļņiem.

17.�18. gadsimtā nāca klāt gan kokā grieztas, gan akmenī kaltas epitāfijas � zem baznīcas grīdas apglabāto miru�o piemiņas zīmes, bet 19. gadsimtā radās logu vitrā�as ar pla�ām gleznām, kur attēlota gan Doma baznīcas pamatu lik�ana, gan viena no Rīgas iekarotājiem� Zviedrijas karaļa sagaidī�ana.

�etras reizes¹⁰ pērkona spērieni nopostīja torni, un katru reizi to pārbūvēja, līdz 1776. gadā torņa smaile ieguva tagadējo padrukno vainagojumu.

Daudzas reizes baznīcu skaloju�i arī Daugavas palu ūdeņi, bet divas reizes � 1709. un 1744. gadā � ūdens baznīcā sniedzās vīra augstumā.

Ļaudis apkārt Domam būvēja savus namus, tie nodega, nākamās paaudzes uz to gruve�iem cēla atkal jaunus. Tā auga kultūras slānis. Cīnoties pret plūdu briesmām, Daugavas malu un Doma apkaimi savukārt uzpildīja ar smiltīm. Līdz ar to baznīca laiku gaitā it kā iegrima zemē. Lai sasniegtu baznīcas ziemeļu portāla slieksni, jānokāpj divpadsmit kāpienu uz leju, bet kādreiz bija jākāpj uz aug�u ...

Ārstam N. Himselim veltītā epitāfija � piemiņas zīme miru�ajam

Doma ziemeļu portāls

Ja lībie�u akmens vīrs spētu runāt, viņ� arī stāstītu, ka �eit ar lībie�u un latvie�u sviedriem slacīts katrs akmens, katrs ķieģelis, kas iebūvēts baznīcas sienās. Un ne tikai Doma baznīcā; visa akmens Rīga celta ar vietējo amatnieku rokām, jo mūrnieku un namdaru amatu jeb cunftu locekļi visus viduslaikus līdz pat 18. gadsimta vidum bija latvie�i.

Arī klostera telpas, līdzīgi pa�ai baznīcai, daudzkārt pārbūvētas. Pēc reformācijas klosteri likvidēja un tā telpas sāka izmantot citām vajadzībām: krusteja un pagalms kļuva par tirgus vietu, klostera apak�ējā stāvā ierīkoja pilsētas bibliotēku. Ievērojamākā pārbūve notika 1778. gadā, kad pēc toreizējā Rīgas galvenā būvmeistara Kristofora Hāberlanda projekta virs austrumu krustejas nojauca veco klostera stāvu un uzcēla pilsētas bibliotēkas vajadzībām jaunu telpu, tā saukto kolonu zāli, kas ir viens no ievērojamākajiem klasicisma stila arhitektūras pieminekļiem Rīgā arī �odien.

Zvaig�ņu velves (fragments)

Tagad, pēc daudziem gadsimtiem, tautai pilnībā atdots tas, ko tā ar tādām pūlēm cēlusi. Biju�ās klostera ēkas aizņem Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, bet baznīcas iek�telpas atjaunotas 1962. gadā pēc padomju arhitekta E. Slavie�a projekta, ņemot par pamatu 16. gadsimta apdari. Vecā baznīca ar kapu plāksnēm, senajiem kokgriezumiem, vitrā�ām kļuvusi par lielāko un skaistāko Rīgas koncertzāli, kur slaveno ērģeļu skaņu viļņi liek ietrīcēties gotikas velvēm citā jaunā priekā.

Krusteja

Doma koncertzāle

Rīga 17. gadsimta

�ā prieka ieskaņu vecās velves izjutu�as jau 1919. gadā, kad te notika mītiņi, koncerti, kad no kanceles runas teica nevis melnsvār�i, bet Pēteris Stu�ka, Jūlijs Dani�evskis un citi jaunās Padomju Latvijas vadītāji, kad te, tūksto�balsīgi dziedāta, atskanēja vispasaules proletariāta himna � Internacionāle.

3 �2191

Gadiem ritot, Rīga kļuvusi bagāta pilsēta. Tās feodālais virskungs skaitās Rīgas bīskaps, kas no 13. gadsimta vidus ieguvis virsbīskapa tiesības. Bet pēc Rīgas tīko arī Zobenbrāļu ordenis, kas 1237. gadā, pēc sakāves pie Saules, apvienojies ar Vācu ordeni un kļuvis par tā atzarojumu � Livonijas ordeni. Ieguvis savā valdījumā lielāko daļu no iekarotās Livonijas teritorijas, ordenis grib savu varu nostiprināt arī Rīgā. Tāpēc, lūk, Rīgas pilsētai jau kop� 13. gadsimta beigām notiek nopietnas sadursmes ar ordeni.

1330. gadā Livonijas ordenis, saņēmis no Vācu ordeņa papildspēkus, aplenc Rīgu. Stopu strēlnieki dro�i virza savas bultas pret uzbrucējiem un nepielai� tos mūriem tuvumā, tomēr spēcīgāks par iero�iem ir bads, kas piespie� Rīgu kapitulēt. Rīgai tagad jāatdod ordenim daļa mūru ar Smil�u torni un Sv. Gara torni, kā arī pla�s zemes gabals aiz tā, kur atrodas pilsētas lauki un sakņu dārzi. Ordenis �eit, Daugavas malā, izraudzījis vietu jaunajai pilij, kas nu pilsētai jāuzceļ nopostītās vietā.

Tā ir ļoti izdevīga vieta � no �ejienes labi var pārredzēt visus kuģus, kas no jūras iebrauc Daugavā. Pie tam pils vairs nav pilsētas mūru iek�pusē, un tā var vieglāk aizstāvēties pret rīdzinieku uzbrukumiem.

Rīgas pils 1515. gadā (pēc J. Broces zīmējuma)

1330. gadā, pa�os vasaras saulgrie�os, ordeņa mestrs liek pamatakmeni jaunajai pilij, un pēc diviem gadiem tā var uzņemt savus iemītniekus. Tas ir īsts viduslaiku cietoksnis ar biezām sienām un �aujamām lūkām aug�ējā stāvā. Stūros paceļas divi apaļi torņi: Daugavas pusē � no mūriem saglabātais un jaunajā celtnē iebūvētais Sv. Gara tornis ar vārtiem, bet diagonāli pretējā pusē � Svina tornis. Pilij apkārt izrakts plats nocietinājumu grāvis, pār kuru ved paceļamais tilts.

Daudz ūdeņu aizveļ Daugava gar staltās pils stiprajām sienām, ta�u naids un cīņas starp ordeni un rāti arvien vēl nerimst. Ordeņa mestrs nejūtas Rīgā dro�s, tāpēc pārceļ savu rezidenci uz Cēsīm.

Rīgas pils plāns 16. gadsimta sākumā

1481. gadā uzliesmo cīniņ�, kurā pils di�gabals �Lauva� grauj pilsētu, bet pilsētas di�gabals �Krauklis�� pils Svina torni. Kaujā pilsētnieku rokās krīt no galvas līdz kājām dzelzs bruņās tērptais ordeņa karapulku vadītājs � landmar�als. 1484. gadā rīdzinieku karapulki vēlreiz aplenc pili tik cie�i, ka �ne vārna nevar tajā iekļūt�, kā stāsta hronika. Paliku�i bez maizes, bez sāls, slimi un novārgu�i, pils aizstāvji padodas. Otrajai ordeņa pilij jāpiedzīvo tas pats liktenis, kas pirmajai. Trīs dienas saucējs no rātsnama balkona aicina visus � jaunus un vecus, vācus un nevācus � postīt ordeņa pili. Trīs dienas rīdzinieki ārda pils mūrus un torņus. Mazākos ķieģeļus salasa nabadzīgākie pilsētas iedzīvotāji savām vajadzībām, bet lielākos akmeņus kā kuģu balastu izved uz Vāciju.

1491. gadā ordenis, attapies no trieciena un sakopojis spēkus, savukārt aplenc Rīgu. Pilsēta nespēj pretoties ordeņa karaspēka uzbrukumam un kapitulē. Tagad rātskungi stāv aukstajā marta vējā kailām galvām ordeņa mestra priek�ā un padevīgi noklausās mierlīguma noteikumus: jāatdod visas karā iegūtās ordeņa mantas, jāuzceļ atkal jauna pils.

Ordeņa jaunais mestrs Valters fon Pletenbergs ir stingrs vīrs. Jaunā pils jāuzceļ se�u gadu laikā, un tai jābūt vēl varenākai nekā iepriek�ējā.

Kūp pilsētas ķieģeļcepļi, kuriem pilsētas apkaimē netrūkst labu māla slāņu. Simtiem cilvēku tur mīca mālus, veido, dedzina ķieģeļus, krauj grēdās, ved uz būvlaukumu. Pa Daugavu lēni slīd liellaivas, atkal līdz malām piekrautas ar akmeņiem. Vīri slapjām mugurām ceļ tos ārā Daugavmalā un veļ turp, kur jau tos gaida akmeņkaļi. Prasmīgās mūrnieku rokas nenoguru�as liek kārtu pēc kārtas apstrādāto materiālu. Arvien augstākas ceļas sienas. Darbu vadī�anai no Rēveles ataicināts būvmeistars Nikolass.

1515. gadā Daugavas krastā atkal paceļas jauna celtne, kas savā di�enumā var mēroties ar lielajām baznīcām. Pēc plāna tā ir �etrstūra ēka ar bruģētu pagalmu vidū un �etriem torņiem. Pagraba stāva trīs metrus biezās kaļķakmens sienas, saglabāju�ās vēl no 14. gadsimta, spēj dot briesmu brī�os visdro�āko patvērumu no ienaidnieka gan cilvēkiem, gan lopiem. Te var glabāt arī pārtiku un �aujamā pulvera krājumus.

Otrais stāvs paredzēts mestra miteklim, ordeņa reprezentācijai, tāpēc to būvē greznu, ar septiņus metrus augstiem griestiem, kurus sedz gan parastās krusta velves, gan krā�ņās zvaig�ņu un tīkla velves.

Tre�ais stāvs kalpo tie�ai aizsardzībai: tā sienās iebūvētas daudzas �aujamlūkas, pie kurām var nostādīt stipru artilēriju. Tādu cietoksni rīdziniekiem vairs nav iespējams ieņemt.

Pie Sv. Gara vārtiem mestrs liek uzstādīt dievmātes skulpturālu cilni, kam vēlāk blakus pievieno arī savējo¹¹.

Ta�u ordenim nav lemts ilgi valdīt staltajā pilī. 16. gadsimtā Livonijā risinās notikumi, kas stipri skar arī Rīgu. �ai laikā veidojas centralizēta Krievijas valsts, kurai trūkst jūras ceļu uz rietumiem. Livonijas tirgotāji (starp tiem arī Rīgas) sagrābu�i savās rokās visu tirdzniecību ar rietumiem, traucē Krievijas pre�u eksportu un importu, līdz ar to arī tās normālu attīstību. Tāpēc 16. gadsimtā sākas Krievijas cīņa par pieeju Baltijas jūrai.

1558. gadā uzliesmo Livonijas kar�. Krievijas cari Jāņa Bargā triecienos sabrūk Livonijas ordeņa, Rīgas virsbīskapa un Kurzemes bīskapa valstis.

Lai saglabātu savas privilēģijas, vācu feodāļi meklē glābiņu pie Zviedrijas un Polijas: Ziemeļigaunija padodas Zviedrijai, bet pārējās Livonijas feodāļi vienojas ar Poliju. 1562. gada marta mēnesī pils lielajā kapitula zālē pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers nodod ordeņa varas simbolus � ordeņa krustu un pils atslēgas � Polijas karaļa pilnvarotajam, pretī saņemdams jaundibinātās Kurzemes hercogistes valdnieka kroni.

Skulptūras pils pagalmā � Marija un Pletenbergs

Livonijas ordenis beidz pastāvēt, ta�u tā bijusī rezidence daudzkārt pārdzīvo savus pirmos saimniekus. Būdama tolaik vislielākā, visgreznākā laicīgā celtne pilsētā, pie tam labi nocietināta, Rīgas pils dod mitekli gan

Rīgas pils 18. gadsimtā (pēc J. Broces zīmējuma)

poļu, gan zviedru pavaldoņiem¹, bet, sākot ar 18. gadsimta beigām, � krievu ģenerālgubernatoriem. Un katrs tās jaunais saimnieks cen�as pārbūvēt pilī kaut ko pēc sava prāta. Tā lēnām pils maina savu viduslaicīgo seju.

Akmens kalumi Rīgas pils fasādē

¹ No 1561. līdz 1581. gadam, kamēr Krievijas valsts turpina karu ar Poliju un Zviedriju, Rīga nepieder nevienam feodālajam virskun-gam. 1581. gadā tā padodas Polijai. 17. gadsimta sākumā izceļas poļu-zviedru kar�, un 1621. gadā Rīgu ieņem zviedri.

Rīgas pils iek�telpu velves

Vislielākās pārbūves notika 18. un 19. gadsimtā. а 1783. gadā uzcēla tā saukto jauno korpusu¹², kas savienoja pili ar priek�pils celtnēm, un pielāgoja ēku guberņas pārvaldes vajadzībām. 19. gadsimta vidū pilij uzbūvēja pat ceturto stāvu � nu tā kļuva pavisam sve �atnīga. Nojauca arī visas koka celtnes pils apkaimē un izveidoja tās priek�ā pla�u laukumu. Pils tagad reprezentēja Krievijas valsts varu.

Varas iestāde tā bija arī visu bur�uāziskās Latvijas laiku, tikai Krievijas patvaldību tad nomainīja pa�māju

bur�uāzijas vara. Ari �ai laikā pils interjeri pārdzīvoja da�ādas pārbūves, priek�pilī tika izveidotas jaunas, reprezentablas zāles, kuru tap�anā piedalījās arhitekts E. Laube, gleznotājs J. Kuģa, lieti�ķās mākslas meistars A. Cīrulis. Tolaik celtnes centrā arī radās arhitektoniski neiederīgais piektais tornis, kam vajadzēja it kā simbolizēt �tautas vienības laikmetu�.

Rīgas pils �odien

Rīgas pils aizvadījusi gar saviem mūriem daudzus gadsimtus, daudzas politiskās varas. Mainīju�ies tās iemītnieki, mainīju�ies arī uzdevumi. Padomju laikā Rīgas pils nav vairs ne cietoksnis, ne arī valsts varas rezidence. Tā savās sienās uzņēmusi trīs milzīgus kultūras vērtību glabātājus � trīs muzejus. Tās visvecākajās, senatnīgi velvētajās telpās, kas saglabāju�ās vēl no 14. gadsimta sākuma, iekārtotas Aizrobe�u tēlotājas mākslas un Jāņa Raiņa literatūras muzeja ekspozīcijas, citas telpas aizņēmu�i LPSR Vēstures muzeja pla�ie fondi, bet rietumu spārns nodots jaunajai audzei � pionieriem, kas te rīko savas nodarbības un svētkus. Līdz ar to vecā ēka kļuvusi it kā jaunāka un ieguvusi arī jaunu vārdu � Pionieru pils.

Kop� Rīgas virsbīskaps uzcēlis jaunu pili¹³, kas atrodas tuvāk Domam, viņam vecā sēta vairs nav vajadzīga. Tā 1234. gadā nodota dominikāņu ordeņa mūkiem, kas saradu�ies Rīgā diezgan prāvā skaitā.

Tērpu�ies melnās drēbēs, melnām kapucēm galvā, viņi saimnieko pa jauniegūto gruntsgabalu. Tiek celts klosteris ar telpām brāļiem un viņu priek�niekam un, protams, kā jau tajos laikos parasts, ar pagalmu un krusteju¹⁴ ap to. Dievkalpojumiem sākumā izmanto biju�o bīskapa pils kapelu, kuru pamazām pārbūvē un papla�ina, savienojot vienā kompleksā ar klosteri, līdz tā iegūst baznīcas apmērus. Pirmo reizi rakstu avotos ar Jāņa baznīcas vārdu tā minēta 1297. gadā sakarā ar ordeņa pils nopostī�anu, ko izdarīja rīdzinieki. Viņi izmantoja dominikāņu klosteri, kas atradās blakus, pils aplenk�anai: noplēsa baznīcas jumtu, nocietināja tās mūrus un ap�audīja pili.

�Melnie brāļi�, kā tauta iesaukusi dominikāņu mūkus melnā tērpa dēļ, ir stingri un nelokāmi katoļu baznīcas aizstāvji. Pa�i viņi sevi sauc par �domini canes�, kas latviski nozīmē �dieva suņi�. Dominikāņu mūku ordeņa

rokās ta�u atrodas inkvizīcija � katoļu baznīcas tiesa ticības atkritēju jeb ķeceru vajā�anai. Drūms dominikāņu tērps, drūma viņu mācība par atteik�anos no pasaules priekiem, skarbas un smagas formas viņu celtajām ēkām.

1330. gadā dominikāņu mūki palielina savu īpa�umu, piepirkdami vēl klāt blakus eso�o gruntsgabalu. �ai gadā arī sāk papla�ināt un pārbūvēt Jāņa baznīcu. Baznīca tiek būvēta no ķieģeļiem, ar biezām sienām, �auriem pusaploces logiem. Tādas brāļi būvēju�i Vācijā, tādu viņi grib redzēt arī �eit Rīgā. Velvju balstī�anai tiek uzcelti kontrforsi � stipri, mūrēti stabiem līdzīgi izvirzījumi ēkas sienās. Ta�u �aurais gruntsgabals neļauj novietot kontrforsus ārpusē � tie jāceļ ēkas iek�pusē. Līdz ar to rodas īpatnējs arhitektūras risinājums � kontrforsi veido baznīcas iek�pusē �etras ni�as, kuras labi var izmantot sānu altāru ierīko�anai.

Rīdzinieku cīņās ar ordeni 15. gadsimta beigās Jāņa baznīca līdz ar klosteri tiek galīgi nopostīta, saglabājas tikai baznīcas mūru apak�ējā daļa, ziemeļrietumu portāls un vārti¹⁵.

Nopostītās baznīcas vietā 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā tiek celta jauna. Ar 1491. gada līgumu ordenis uzdevis rātei un namniekiem piedalīties celtniecībā ar saviem līdzekļiem. Uz vecajām mūru paliekām paceļas jaunā baznīcas ēka � vēl daudz skaistāka nekā iepriek�ējā. Rietumu zemēs ta ¹⁵ ' staltas

baznīcas ar slaidiem torņiem, kas t;<- *�u un sniedzas debesīs, ar lieliem smaillok ogiem,

Jāņa baznīcas tīkla velves

Jāņa baznīcas ziemeļrietumu portāls un vārti

rotātas ar svēto skulpturāliem attēliem. �ie jaunie celtniecības paņēmieni ietekmē ari Jāņa baznīcas jaunās būvformas.

Baznīcu, kas, tāpat kā iepriek�, ir vienjoma telpa, pārsedz ar tīkla velvēm. Iek�telpas izgrezno ar freskām. Virs ziemeļrietumu sienas uzceļ slaidu un augstu kāpņ-veida zelmini, kur sarkanie ķieģeļi kārtojas ritmiskās rindās ar gai�o apmetumu. Jaunās baznīcas ēka iegūst arī nelielu zvanu torni virs altāra telpas.

Viduslaikos cilvēka prāts vēl neizglītots. Daudzi tic, ka ēka ir stiprāka, ka to neskar kara posts un citas nelaimes, ja tās mūros iemūrē dzīvu cilvēku. Ir saglabāju�ies nostāsti, ka divi no �melnajiem brāļiem�, lai Jāņa baznīcas ēkai nedraudētu iepriek�ējais liktenis, upurēju�i sevi. Viņi labprātīgi ļāvu�i sevi iemūrēt baznīcas sienās. Pa nelielu spraugu, kas atstāta mūrī, garāmgājēji viņiem pasniegu�i maizi un ūdeni. Pēc abu mūku nāves sprauga aizmūrēta, atstājot nelielu lodziņu.

Dienvidrietumu ārsienas pa�ā aug�ējā stūrī akmenī izcirstas divas mūku galvas ar atvērtu muti. Stāsta, ka dominikāņi biju�i lieli sprediķotāji. Baznīcas svētku dienās �eit sēdējis runātājs. Pa mūka galvā izmūrēto mutes caurumu viņa balss skanējusi tālu pa visu pilsētu.

Bet tikai divdesmit gadu dominikāņi pagūst saimniekot jaunajā baznīcā. Sākas reformācijas kustība. 1523. gadā rāte baznīcu slēdz un �melnos mūkus� padzen. Garā, drūmā gājienā tie kājām dodas uz Koknesi, kur tolaik atrodas virsbīskaps. Pamestās baznīcas telpas izīrē kādam no rātskungiem. Rātskungs �eit ierīko savu zirgu stalli, bet vēlāk arī lopu kūti. Kad vēsts par to nāk ausīs Vācijas ķeizaram, kas skaitās Livonijas augstākais senjors, viņ� uzliek rātei lielu naudas sodu. Sakarā ar

to rāte gan liek lopus izvākt un baznīcu iztīrīt, ta�u tūlīt ierīko tur savu karapulku iero�u noliktavu.

Akmenī izcirsta mūka galva baznīcas ārsienā

Iero�u noliktava baznīcā pastāv līdz 1582. gadam. Polijas karalis Stefans Batorijs, kas pats ir katolis, ieradies Rīgā, tūliņ cen�as nostiprināt katoļu baznīcas stāvokli. Viņ� pieprasa, lai katoļu draudzei ierāda Jēkaba baznīcu, bet tā kop� reformācijas atrodas latvie�u draudzes pārziņā. Kur likt latvie�u draudzi? Rodas doma, ka iero�i no Jāņa baznīcas jāizvāc un tā jānodod latvie�u draudzei.

Skulpturālas statujas � Jānis Kristītājs un Salome baznīcas ni�as

Latvie�u draudze �ai laikā Rīgā ir jau tik liela, ka tai Jāņa baznīcas celtne par mazu. Tāpēc par draudzes locekļu līdzekļiem 1587.�1589. gadā vienjoma gotiskajai telpai dienvidu galā tiek piebūvēta tāda pa�a platu?.a trīsjomu daļa. �ai laikā Rīgā ienāku�as jau manierisma stila vēsmas. Arī Jāņa baznīcas piebūvi ceļ �ādā garā. Tur ir toskānie�u kolonas uz augstām pakājēm, ārējās sienu virsmas sadalītas ar pilastriem un pusaplocos arkām.

17. gadsimta sākumā piebūves zelmiņa abas ielodzes jeb ni�as dabū ari divas no smil�akmens cirstas skulpturālas statujas � Jāņa Kristītāja un Salomes. Vienā ni�ā skaistā, neapvaldītā Salome tur bļodu ar Jāņa Kristītāja galvu. Otrā ni�ā, saistīts ar virvēm pie koka, Jānis Kristītājs. Skulptūru darinātāja vārds nav zināms, bet iespējams, ka tas bijis kāds no latvie�u meistariem, kas ar tām rotājis savas draudzes baznīcu.

Kaut arī vēlāk vairākkārt pārbūvēta, Jāņa baznīca saglabājusi savu harmoniju arī tagad, jo arvien atjaunota vecajā veidā.

Kad vecais koka tornītis sagruva, Rīgas galvenais arhitekts J. Felsko 1849. gadā uzcēla baznīcai tagadējo pseidogotisko tornīti. Kad lietus un saule gadsimtu gaitā sadrupināja Jāņa Kristītāja statuju, to 1926. gadā aizstāja ar tēlnieka K. Ron�evska darinātu kopiju. Salome tomēr izrādījusies stiprāka, joprojām turas bra�i un skaita gadus jau tre�ajā simtā.

Ap Pētera baznīcu sastājies milzīgs ļau�u pūlis, bet jauni nāk arvien klāt. Laukumā sapulcējusies vai visa Rīga. Galvas atgāzu�i, ļaudis vēro, kas notiek tornī.

Tornis ir daudzkārt cietis gan pērkona negaisos, gan ugunsgrēkos. Pēdējo reizi zibens tajā iespēra 1721. gadā. Bojā aizgāja tornis ar visu skaisto zvanu spēli, ko birģermeistars bija Holandē pasūtījis par 8000 dālderiem. Tagad, pēc divdesmit pieciem gadiem, tornis atkal paceļas tikpat stalts, kā bijis.

Trīs gadus pie torņa atjauno�anas strādājis namdaru meistars J. Vilberns. Tagad viņ� grib padi�oties ar paveikto darbu. Torņa augstums, ieskaitot metāla smaili ar zeltīto gaili* galā, sasniedz gandrīz 121 metru. Veiklais un drosmīgais meistars Vilberns rāpjas gar torņa ārpusi arvien augstāk un augstāk, līdz beidzot lejā stāvētāji redz, ka bezbailis jau tuvojas torņa gailim. No apak�as gailis izskatās pavisam parasta lieluma putns, bet aug�ā tas īstenībā ir prāva teļa lielumā. Un tad meistars jau sē� gailim mugurā, ielej kristāla biķerī vīnu un smaidot uzdzer baznīcas un pilsētas labklājībai. Pēc tam, kausu vienā rāvienā iztuk�ojis, viņ� tuk�o trauku

¹ Gailim baznīcas smailē bija simboliska nozīme. Tas atgādināja ticīgajiem seno bībeles leģendu, ka Kristus pirms krustā si�anas teicis saviem mācekļiem: �Pirms gailis tre�o reizi dziedās, jūs mani trīsreiz aizliegsiet.�

nomet zemē. Biķeris nokrītot mīksti nopak�ķ kādā no tuvējo namu pagalmiem, kur biezā kārtā izklāti salmi. Piesteigu�ies ziņkārīgie расе) kausu veselu. Tikai mazs plīsums liecina par tā augsto lidojumu*.

Pētera baznīca no pa�iem saviem sākumiem pieder pilsētai. Rīga, gribēdama celt savu presti�u, nemitīgi centusies izveidot arī savu baznīcu, lai tā būtu lielāka un greznāka par citām, lai tās tornis būtu augstāks par visiem Rīgas torņiem.

Daudz naudas, daudz darbaspēka prasa Pētera baznīca. 1209. gadā, kad baznīcas vārds pirmo reizi minēts vēstures dokumentos, tā ir vēl izmēros neliela celtne un nav pat zināms, vai atradusies tagadējā vietā.

14. gadsimta otrā pusē un 15. gadsimta sākumā, izmantodama ordeņa un virsbīskapa savstarpējās cīņas, Rīgas rāte izvairās pildīt tai uzspiestās saistības un kļūst uz vairākiem gadu desmitiem stipri patstāvīga. Sīs pārmaiņas atspoguļo arī baznīca. 15. gadsimtā to uzceļ gandrīz no jauna. To ceļ slaidajās gotikas formās.

1406. gadā no Rostokas tiek ataicināts turienes ievērojamais būvmeistars Johans Rume�otels, kura vadībā se�u gadu laikā pabeidz grandiozās altāra telpas jaunbūvi.

Pārbūves un papla�inā�anas darbi turpinās visu 15. gadsimtu, it sevi�ķi gadsimta otrajā pusē: tad telpu pārveido par trīsjomu baziliku¹⁶¹⁷, kuras vidējais joms paceļas 30 m, bet sānu jomi � 15 m augstumā.

Neviena Rīgas celtne nevar ar to mēroties ne stila skaidrības, ne formu proporciju, ne būvinasu izkārtojuma ziņā. Cītīgi tās veido�anā piedalās latvie�u mūrnieki. Ar �o baznīcu viņiem cie�āks sakars nekā ar citām līdz �im Rīgā celtajām ēkām, jo Pētera baznīcā atrodas arī latvie�u liģeru un nastnieku jeb nesēju brālību altāri. Tāda jau ir kārtība visās viduslaiku pilsētās: katrai ģildei, katrai lielākai cunftei vai brālībai baznīcās ir savi altāri, kurus tad cen�as izveidot, cik vien iespējams, skaistāk, dāvināt tiem vērtīgas balvas.

Arī latvie�u brālības gādā par saviem altāriem. Nastnieku brālība virs sava altāra telpas, kas atrodas dienvidu sānjomā, uzceļ pat greznu zvaig�ņu velvi.

Stalta paceļas Pētera baznīca kapsētas vidū, mazliet atstatu no citām Rīgas celtnēm. Ta�u tā ir cie�i saistīta ar visu rīdzinieku ikdienas dzīvi. Pulksteņi ir retums, tāpēc Pētera baznīcā īpa�s zvans ik dienas vēstī par darba dienas sākumu un beigām. 1352. gadā vecajā baznīcas tornī uzstāda arī pirmo Rīgas publisko pulksteni. Tornī stāv arī sargs, kas brīdina par ugunsgrēkiem vai citām draudo�ām briesmām. Dzirdot lielā zvana skaņas, rīdzinieki traucas uz nelaimes vietu.

1456. gadā virs ieejas uzbūvē lielāku kvadrātveida torni, kura slaidā, piramidālā astoņstūru smaile tad paceļas pār visu pilsētu un ir tālu saredzama, kuģiem iebraucot Daugavā.

Pēc gadiem divsimt tornis tomēr kādā 1666. gada marta dienā sabrūk, nosizdams pat vairākus cilvēkus. ■Gadu vēlāk to atkal sāk celt no jauna, bet 1677. gadā ugunsgrēks to vēlreiz noposta.

Tad toreizējais pilsētas galvenais būvmeistars Ruperts Binden�ū iecer un 1690. gadā uzceļ jaunu torņa smaili.

Kopā ar latvie�u namdariem viņ� veido unikālu koka konstrukciju. Tā ir drosmīgi risināta, stabila.

Arī pēc savas formas �ī torņa smaile at�ķiras no iepriek�ējās. Tajā laikā celtniecībā jau valda baroka stils ar kupliem, bagātīgi izgreznotiem apveidiem. �īs baroka iezīmes arī kļūst dominējo�ās jaunajā torņa smailē. Ta�u tā labi saskaņojas ar visas celtnes gotiskajām formām un kļūst par visas pilsētas silueta un ansambļa centru. R. Binden�ū vadībā izbūvē arī baznīcas gludo rietumu fasādi ar tās barokālajiem portāliem.

*

Saulainajā 1746. gada pavasara rītā meistars J. Vil-berns uzdzēra tornim ilgu mū�u. Bezbēdīgā meistara vēlējums piepildījās. Baznīcas tornis lepni nostāvēja līdz pat 1941. gadam un būtu mierīgi saglabājies līdz �im laikam, ja vien fa�istiskie okupanti 1941. gada vasarā, ap�audot Rīgu, nebūtu to kopā ar iek�telpām iznīcināju�i.

Tagad vecie baznīcas ķieģeļu mūri stāv un pacietīgi gaida, kad tos kopā ar torni atkal atjaunos, kad baznīcas sienās ierīkos arhitektūras vēstures muzeju, bet torņa smailē ar liftu pacelsies ekskursanti un tūristi, lai papriecātos par padomju Rīgas panorāmu.

PAR MŪRIEM, TORŅIEM UN CITIEM NOCIETINĀJUMIEM

Istabā valda smaga pustumsa, ko nespēj kliedēt tauku svece kaltajā sve�turī uz galda. Mazās ģildes nam-nieka � mucinieku meistara namā lielas bēdas. Ģimenes galva guļ uz nāves cisām. Pie galda sē� tiesas rakstvedis un sastāda testamentu: tur ierakstīts, kam paliek nams un sēta ar lopiem, kam sīkais inventārs. Tikpat rūpīgi tiek arī ierakstīts, kāds skaits ķieģeļu novēlēts Rīgas mūru un torņu pārbūves darbiem.

Tā nu tas ir sen iegājies, ka Rīgas mūru kop�ana un sargā�ana nodota pa�u pilsētas iedzīvotāju pārziņā un sadalīta starp grupām: katram amatam savs mūra gabals ar attiecīgu torni un vārtiem. Bet Rīgas mūri jau veci. Tie sākti celt 13. gs. sākumā, lai aizsargātos pret iespējamiem vietējo tautību uzbrukumiem. Vēlāk, kad sākas cīņa ar ordeni, pilsētai arvien jādomā par nocietinājumiem. Mainās kara tehnika. Mūri arvien jāpaaugstina, jāpastiprina, jāceļ jauni torņi, eso�ie jāpārbūvē. Tāpēc rāte izdevusi noteikumu, ka neapstiprinās nevienu testamentu, ja nebūs paredzēti novēlējumi arī mūru cel�anas vajadzībām.

Kā gan mainīju�ies mūru apmēri! Ap 1207. gadu tie aptver vēl tikai nelielu apbūvēto zemes gabalu, lībie�u ciemu ieskaitot. Vēl jau nekāda lielā pilsēta Rīga �ai laikā nav. Mūru garums mazliet pārsniedz tikai 2 kilometrus. Labs gājējs būtu varējis tai apiet apkārt pusstundas laikā: ja sāktu no Rīgas upes grīvas, tad gar tās labo krastu¹⁸ un, �ķērsojot pussalu, atkal nonāktu pie Daugavas un gar Daugavas malu līdz Rīgas upes ietekai. Mūris celts no kaļķakmens, bet ārpusē ap�ūts ar ķieģeļiem. Tas sasniedz gandrīz pusotra metra biezumu un vietumis pat 9 metru augstumu, atkarībā no zemes reljefa. No ārpuses tas izskatās kā augsta, stāva siena, bet iek�pusē sadalās divās joslās. Apak�ējo joslu �ķeļ dziļas arkas. Ja pilsētai nekas nedraud, tajās var ērti novietot preces, viens otrs, kam nav savas mājas, var pat tajās apmesties un pārgulēt nakti. Bet, ja tuvosies ienaidnieks, arkas aizbērs.

Virs arkām stiepjas koka platforma. Tā domāta pilsētas aizstāvjiem, kas te sapulcējas briesmu brī�os. Plecu augstumā mūrī ierīkotas �auras spraugas, pa kurām var novērot apkārtni, apmētāt ar �ķēpiem un ap�audīt ar bultām tuvojo�os ienaidnieku. Lai aizstāvji lietus laikā nesamirktu, virs lūkām ierīkota nojume.

Bet Rīga būvējas. 1250. gadā tiek pabeigta Doma baznīca. Otrs svarīgs rajons ārpus mūriem izveidojas ap Jēkaba baznīcu¹⁹. Turpat netālu ir krievu ciems, kur apmetu�ies krievu tirgotāji. 13. gadsimta vidū arī �os rajonus ieslēdz kopējā nocietinājumu sistēmā²⁰. Tāda nocietināta feodāla pilsēta Rīga pastāv gandrīz trīs gadsimtus.

Rīgas mūra fragments (restaurēts)

Sens pagalmiņ�. V. Stepanova akvarelis

Pilsētā var iekļūt un no tās izkļūt tikai pa vārtiem. No seniem laikiem vārtus vakaros pēc saules rieta noslēdz un rītos pirms saules lēkta atslēdz. Ik pēc 100�200 metriem paceļas torņi: gan apaļi, gan pusaploces veidā, gan �etrstūra. Arī torņiem jāveic savi svarīgi uzdevumi � daļai no tiem jāaizsargā vārti, daļai � pa�i mūri; tornis ir izvirzīts uz priek�u, un, ja kāds ienaidnieks būtu pārkļuvis pāri upei vai grāvim un pienācis pie mūra, viņu no flangiem stopu strēlnieki varētu labi ap�audīt. Lielākajiem torņiem, kas sargā vārtus, ierīkoti pat cvingeri. Cvingers ir �aura, ar mūriem ie�ogota eja torņa kreisajā pusē; tai jāiet cauri, ja grib piekļūt pie vārtiem. Eja ierīkota tā, lai ejot kreisā, vairoga neaizsargātā puse arvien būtu pagriezta pret torni. Bet tornī novietoju�ies pilsētas aizstāvji, kas katru tādu neaicinātu viesi sagaida ar bultām. �ādi cvingera torņi ir �etri � Mārstaļu, Jēkaba, Smil�u un Mūku tornis.

Kad Rīgai draud ienaidnieks, aizstāvē�anā piedalās visas iedzīvotāju grupas. Vienu torni aizstāv zvejnieki un pārcēlāji, otru � kurpnieki, tre�o � pirtnieki utt. Labākais mūru aizstāvē�anas veids ir �au�ana. Tāpēc katram namniekam vajag turēt mājās iero�us, lai briesmu gadījumā aizstāvētu pilsētu. Bez tam vēl pastāv atsevi�ķas strēlnieku gvardes.

14. gadsimtā pasaulē sāk lietot uguns �aujamos iero�us. Lielgabalu �āviņi ir tik spēcīgi, ka mūri nespēj vairs sniegt patvērumu. 16. gadsimtā arī Rīga sāk domāt par vaļņu nocietinājumiem.

Pirmo uzceļ tikai nelielu vaļņu posmu starp Smil�u un Jēkaba torni, jo �ajā vietā Rīgai trūkst dabisko �ķēr�ļu. 1552. gadā pabeidz vaļņu ierīko�anu no Smil�u vārtiem līdz pat Rīgas upes platajai ietekai. Jaunā nocietinājumu josla stiepjas apmēram divsimt soļu atstatu no mūriem²¹, un tās priek�ā izrakts grāvis.

Vaļņu cel�ana ir grūta. Rīgas apkaimē daudz purvainu vietu, it sevi�ķi staigns ir posms no Jēkaba vārtiem līdz pilij. Augām dienām te strādā latvie�u nastnieki. Vīriem drēbes līdz jostas vietai vienos dubļos, sejas tum�i piesarku�as un spīd no sviedru lāsēm. Viņi sit pāli pie pāļa, ar kuriem tiek nostiprināti jauno nocietinājumu pamati. Pa�us vaļņu būves darbus veic latvie�u namdari un mūrnieki.

Lai gan darba ieguldīts milzum daudz, jaunie vaļņi tomēr vēl ir zemi un nepilnīgi, jo darbu vadītāji neizmanto jaunākos paraugus. Atsevi�ķi posmi nav pilnīgi pabeigti.

1582. gadā Rīgā ienāk Polijas karalis Stefans Batorijs ar savu karaspēku. Ieraudzīdams nesen uzbērtos vaļņus, viņ� iesaucas: �Ja es būtu zinājis to, ko tagad redzu, Rīgas ķeceru ligzda nebūtu dabūjusi tik labus pado�anās noteikumus!� Lai parādītu rātei, ka nocietinājumiem jāveltī lielāka uzmanība, karalis kādā vietā²² no mūru puses pārjāj pāri nocietinājumu grāvim, zirgam pat vēderu nesaslapinot, un aulek�os atgrie�as atpakaļ.

Pēc Stefana Batorija pieprasījuma Rīgas vaļņus modernizē, ta�u daudz kas vēl netiek paveikts, kā vajadzīgs. Paliek nenorakts vecais Kubes kalns, kas ir krietni vien augstāks par vaļņiem.

_ Kad 1621. gadā Rīgu ielenc Zviedrijas karalis Gustavs Adolfs, viņam pilsēta no Kubes kalna pārredzama kā uz delnas. Pamanījis nepabeigto Smil�u rondeli²³, viņ� liek parakt zem tā eju, novieto tur mucas ar pulveri un ron-deli uzspridzina.

Rīgas nocietinājumi 1700. gadā

1621. gadā Rīga pāriet zviedru rokās. Zviedru laikos pilsētu izveido par ļoti stipru cietoksni, jo zviedri Rīgu uzskata par izdevīgu tirdzniecības centru un svarīgu militāru atbalsta punktu Baltijā. Tagad vaļņus sauszemes pusē uzber līdz 11 m_r bet Daugavas pusē � 8 m augstumam. Bez tam tajos ierīko vēl nocietinātus trīs-stūrveida izvirzījumus � bastionus, kuros novieto lielgabalus. Pavisam apkārt Rīgai ir pieci bastioni. Tie saucas �ēra, Pirts, Pankūku jeb Jauno vārtu, Smil�u un Jēkaba bastions. Vaļņu priek�ā izrok dziļu grāvi, kura vidū vēl savukārt ierīko �etrus trīsstūrveida nocietinājumus � ravēlīnus. Aiz nocietinājumu grāvja atstāj klaju, neapbūvētu joslu, lai ienaidnieks, kas tuvojas, būtu labi redzams un ap�audāms. Neapbūvēto joslu Katrīnas II laikā izveidoja par esplanādi. 1777. gadā sāka norakt Kubes kalnu, ar iegūtajām smiltīm uzpildot zemākās vietas. Esplanādes ierīko�anu pabeidza 18. gadsimta 80. gados. Esplanāde sākās pie tagadējā Viestur-dārza un stiepās Turgeņeva ielas virzienā līdz Daugavai. Pēc vaļņu norak�anas 1857. gadā to daļēji apbūvēja un apstādīja, atstājot tikai laukumu garnizona vajadzībām*.

Nocietinājumu apsardzē zviedri ieved stingru kārtību. Naktīs pa ielām staigā karavīru patruļas un nakts sardze, kas izveidota no latvie�u tautības iedzīvotājiem. Sardze staigā pa visām ielām ar āvām rokā un paziņo veselas stundas, nodziedot kādu pantu. Piemēram, pulksten vienpadsmitos, stāsta, viņi dziedāju�i:

Klausaities, jūs pilsēt�s dēli, Tā stunda rād', ka ir jau vēli. Klau, vienpadsmit sit arīdzan. Nu liecieties uz otru sān�.

¹ Tagad Komunāru laukums.�

Bez vispārējiem Rīgas nocietinājumiem blakus Rīgas pilij uzceļ vēl speciālu cietoksni � citadeli, kuru arī apjo� ar vaļņiem un ierīko se�us bastionus. Citadelē ir karaspēks, tur glabājas kara materiāli. Arī tā apdzīvotā teritorija, kas atrodas aiz esplanādes, nocietināta ar koka stabu sētu � palisādēm. Palisādēs ir �etri vārti: Jāņa vārti²⁴, Raunas vārti²⁵, Blieķu jeb Balinātāju vārti²⁶un Ganību vārti²⁷.

Tāda Rīga paliek arī pēc 1710. gada � pēc iekļau�anās Krievijas sastāvā, līdz pat 1857. gadam.

Pēc vaļņu ierīko�anas vecie mūri vēl kādu laiku saglabājas kā otrā aizsardzības josla, ta�u ar laiku apaug ar dzīvojamām ēkām un noliktavām. Būvē�ana tā iznāk lētāk, jo par ēkas dibensienu var izmantot mūri, arī sān-sienas var celt kopā ar kaimiņiem. �ādai mājai logi gan ir tikai vienā pusē un jumta slīpums ar noteku uz ielu. Tā pazūd mūris namu nekārtīgajā drūzmā. Vēl tagad Meistaru ielā starp tagadējo Ļeņina un Amatu ielām var redzēt vienslīpes jumtu me�u.

Kails un apdrupis mūris vietumis atsedzas Trok�ņa ielā, turpretim Jāņa sētā tas stāv kā viesis, kas ieradies pāri gadsimtiem pasērst savā vecajā vietā � savā agrākajā izskatā²⁸.

Gadsimtu nasta nespēj saliekt arī Smil�u torni, kuru kop� 16. gadsimta, kad tajā sāka glabāt pulveri, dēvē par Pulvertorni. Kādreiz tas bija pats nozīmīgākais Rī-gas tornis, jo sargāja lielo Smil�u ceļu, senās Rīgas galveno sauszemes maģistrāli. Savā ilgajā mū�ā ari tornis pārdzīvojis daudzas pārbūves. Pēdējā notika vēl mūsu gadsimta 30. gados, kad tam piebūvēja ēku muzeja vajadzībām. Vecajam Smil�u tornim vecumdienās vēl lemts piedzīvot lielu godu � uzņemt savās sienās vienu no interesantākajiem Rīgas muzejiem � LPSR Revolūcijas muzeju.

SENAS RĪGAS IELAS

Sijājas biezs un smalks lietus. Pa �auro, neapgaismoto ielu, soli pie soļa likdams, lēnām virzās uz priek�u vēlīns gājējs, turot izstieptā rokā lukturi ar sveci. Rīgas ielās jau agri, sevi�ķi rudeņos un ziemās, kad dienas īsas, apklust rosība. Neviens kārtīgs pilsonis bez vajadzības nerādīsies ārā no sava nama. Ja nu vienīgi kāda neatliekama darī�ana. Tāpēc vakaros tikai �ur un tur reti iemirdzas lukturu uguntiņas.

Ielas vidū pa rensteli guldzēdams gā�as lietus ūdens, raudams līdzi arī atkritumus, kas dienā izmesti uz ielas. Tikai lietus tīra ielas, aiznesdams visu nederīgo un pūsto�o uz Rīgas upi vai Daugavu.

Cilvēks virzās gar pa�u rensteli, kuras abas puses izliktas ar plakaniem akmeņiem un domātas tie�i gājējiem.

Bruģis ir dobuļu dobuļiem, citā vietā augstāks, citā zemāks, kā nu kur� namīpa�nieks nobruģējis. Tikai 17. gadsimtā rāte sāk nopietnāk domāt par Rīgas ielu vispārējo bruģē�anu. Tad arī izdod rīkojumu, ka ikvienam zemniekam, kas iebrauc Rīgā, jāatved divi laukakmeņi. Paiet vēl viens gadsimts, līdz pirmo reizi ielās piestiprina lukturus ar svecēm. Bet līdz tam visi gājēji pa tumsu staigā, kā nu katrs prot.

Daudzus gadsimtus Rīga ir ieslēgta mūros, tā attīstās uz neliela zemes gabala. Mūru iek�pusē � līku un greizu ieliņu mud�eklis. Gruntsgabali ir �auri un ēkas piebūvētas cie�i cita pie citas.

Sākumā Rīgas ielas ir diezgan platas. Ta�u pilsētā dārga katra pēda zemes. Tāpēc namnieki pamazām apbūvē arī ielas daļas un tās vietām kļūst tik �auras, ka rītos labi kaimiņi piecēlu�ies var sasveicināties pāri ielai, pat sadodoties rokās. Lauku ļaudis, pārbrauku�i no Rīgas mājās, dzied:

Krustu krustu, margu margu Rīgas pils* samūrēta.

Caur krustiem, caur margiem Neredz sauli uzlecot.

Ielu sa�aurinā�ana sākas jau 14. gadsimta beigās, bet jo sevi�ķi pla�os apmēros 17. gadsimtā, kad pilsētā tiek nometināts zviedru karaspēks.

Vecrīgas galvenās ielas veidoju�ās no ceļiem, pa kuriem uzturēja satiksmi ar senajiem Rīgas ciemiem. Smil�u ceļ�, līkumodams ap Kubes kalna nogāzēm, tuvojās ciemiem. Pienācis pie Rīgas ciemu kādreizējās nocietinājumu joslas, tas sazarojās. Taisni aizstiepās ceļ� uz zvejniekciemu. Pa kreisi nogriezās atzarojums, kas veda paralēli Rīgas upes krastiem uz Vecpilsētu un Rīgas ostu, dodams sākumu tagadējai �ķūņu ielai. Atsevi�ķi ceļi to savienoja ar Rīgas upi, no tiem izveidojās Kaļķu iela²⁹³⁰ un Audēju iela³¹. No �ā atzarojuma divi ceļi stiepās uz Daugavu. No tiem izveidojās Grēcinieku iela

un Tirgoņu iela, kas kļuva par vienu no galvenajām ielām tad, kad pre�u kuģi vairs neienāca Rīgas upē, bet noenkurojās tie�i Daugavā. No ceļa, kas veda no Vecpilsētas uz Rīgas upes grīvu, radās Mārstaļu iela. Tā galvenās ielas iezīmējās divos virzienos: uz Vecpilsētu, kurai pretī atradās senā Rīgas osta, un uz Daugavas krastiem. Tām drīz vien pievienojās citas, ko pilsētnieki iemina virzienā uz tirgus laukumu.

Pieaugot pilsētas iedzīvotāju skaitam, biezāks kļuva arī ielu tīkls. Ap 1500. gadu Rīgā jau ir iezīmēju�ās gandrīz visas tās ielas, kas redzamas vēl tagad. Tikai da�ām vēl nav izveidoju�ies nosaukumi. Tagadējo Skārņu ielu vietumis sauc �Pret skārņiem�, jo tur tie�ām ierīkoti pilsētas gaļas skārņi, tālāko posmu, tur, kur tagad atrodas Jāņa baznīca, � �Pret melnajiem mūkiem�. Tagadējā Amatu iela ir vienkār�i �Ceļ� uz ģildēm�.

Ta�u lielum lielajam vairumam ielu jau ir savi nosaukumi. Kā jau visās viduslaiku pilsētās, arī Rīgā izveidojies paradums � viena amata pārstāvjiem apmesties vienuviet: kurpniekiem savā, miesniekiem savā kvartālā. Pēc veseru dunas un dzirksteļu sprēgās viegli atrast, kur apmetu�ies kalēji. No �iem amatiem tad arī rodas daudzu ielu nosaukumi. Vairākas �ādas ielas līdz ar tās iemītnieku maiņu mainīju�as laika gaitā savu nosaukumu. Sākotnēji �ķūņu ielu sauca par Kurpnieku ielu, Zirgu ielu � par Klibā Skrodera ielu. Da�as iegūst vārdu pēc apkārtnes īpatnībām. Vai gan ilgi jāmeklē vārds biju�ajam Smil�u ceļa galam, kur rati līdz rumbām grimst smiltīs? Tā rodas Smil�u iela. Iela, kas ved uz ordeņa pili, tiek iedēvēta par Pils ielu; iela, kas iet gar pilsētas zirgu staļļiem jeb mārstaļiem, � par Mārstaļu ielu.

Daudzos gadījumos ielu nosaukumi stāsta, kas tajās dzīvo. Bagāto ielā³², bez �aubām, dzīvo rātskungi, bagātie augļotāji, kas aizdod naudu uz procentiem, Tirgoņu ielā � tirgotāji.

Līdz pat 18. gadsimtam gandrīz katram Rīgas nam-niekam ir sava iedzīve ar zirgiem, govīm, cūkām un da�ādām saimniecības ēkām. Vasaras rītos visi agri izdzen savus lopiņus ganos. Salasās prāvs ganāmpulks, kas tad cauri Jēkaba vārtiem dodas tālāk pa lielo Ganību ceļu prom uz patālajām ganībām³³.

Savas sētas namnieki cen�as iekārtot tā, lai dzīvojamie nami atrastos uz galvenajām ielām, bet saimniecības ēkas un lopu dzenamie ceļi � gruntsgabalu aizmugurē.

Ielā, kas atrodas Bagāto ielas aizmugurē, ir saimniecības ēkas un kūtis. Tāpēc to sauc par Cūku ielu³⁴. Sājā ielā maz dzīvojamo un sabiedrisko ēku. Vienīgi latvie�u alus nesēju un sāls nesēju brālībām rāte nav varējusi atrast citu ielu, kur tām uzcelt savus namus.

Nojaucot vēlāk daudzās saimniecības ēkas un ceļot jaunus namus, �aurās ieliņas kļūst platākas. Mūsdienās �o ielu kādreizējo nelīdzeno bruģi klāj gluds asfalts. Cauri Vecrīgai tagad piesardzīgi līgo smagie trolejbusi, veikli līkumo spo�ās �Volgas�. Tie visi lau�as ārā uz Komjaunatnes krastmalu.

Pa Rīgas ielām izgreznotos zirgos dodas trok�ņains kāzinieku gājiens. Pland vilku un lapsu ka�oki, ar lū�u un caunu ādām ap�ūti svārki, vīd krokotas apkakles, zīds un atlass. Pati līgava, greznojusies ar pērlēm un sprādzēm, tikko spēj pakustēties aiz sakrauto rotu un greznā tērpa smaguma.

Bagāti ir Lielās ģildes tirgotāji, lepnas viņu meitu un dēlu kāzas.

Rīgas bagātību cel tirdzniecība. Diendienā caur pilsētu plūst preces no austrumiem uz rietumiem un no rietumiem uz austrumiem. Ta�u no Krievzemes atvestās ka�okādas, lini, darva, pelni un citas mantas vispirms jāpārdod Rīgas tirgoņiem, bet viņi tad tās savukārt pārdod tālāk. Tas pats notiek ar Rietumu precēm, ko pārdod uz Krievzemi. �ķind dālderi, ripodami Rīgas tirgotāju naudas makos. Vairāk nekā 300 gadu � no 1282. līdz 1630. gadam Rīga bijusi arī Ziemejvācijas pilsētu apvienības � Hanzas locekle.

Sen aizmirsti tie laiki, kad Rīgā bija atļauts tirgoties visiem tirgotājiem, arī latvie�iem un lībie�iem. Sākot ar 14. gadsimta vidu, visa Livonijas un Daugavas tirdzniecība pamazām nonākusi gandrīz tikai sve�o ienācēju rokās. Viņu rokās ir arī pilsētas pārvalde � rāte, kas izveidojusies 1226. gadā. Rātes locekļus sauc par rātskungiem, un tie no sava vidus ievēlē �etrus birģermeistarus.

Lielā ģilde (1768)

Rāte ir varena. Jau 14. gadsimta beigās tā izdevusi pat likumu, kas aizliedz tiem, kuri nav vācu dzimuma un mēles, nodarboties ar tirdzniecību un uzpirkt preces atkalpār do�anai.

Arī latvie�iem ir savas brālības: alus un vīna nesēju brālība, kas dibināta 1383. gadā, �taueru jeb kuģu krāvēju brālība � dibināta 1450. gadā, liģeru jeb svērāju brālība � dibināta 1469. gadā. Tās ir latvie�u � pilsētas nepriviliģēto slāņu � sabiedriskās un kultūras dzīves centrs.

Starp pilsētas augstākajiem un zemākajiem slāņiem nemitīgi gruzd naids. Rāte stingri raugās, lai �ie zemāk nospiestie slāņi nepaceltos augstāk, lai viņi pat ēstu, ģērbtos un svinētu svinības atbilsto�i savai kārtai. Ir iecelti īpa�i �kāzu tiesne�i� un �tērpu tiesne�i�, kas skatās, lai rātes likumi tiktu izpildīti, kā arī savāc no pārkāpējiem soda naudas. Nevāci nedrīkst svinēt kāzas svētdienā � viņu diena ir pirmdiena. Bet Lielās ģildes tirgoņi Jcāzas svin svētdienā.

Kādreiz tās bija vēl varenākas. Svinē�ana sākās jau sestdienā. Tad kāzu viesi, sadalīju�ies līgavas un līgavaiņa pavadoņos, divas reizes jāja cauri visai pilsētai, sitot bungas un pū�ot taures. Tagad, lai diennaktīm ilgo dzīru svinē�anu un trako�anu ierobe�otu, rāte sākusi izdot visvisādus kārtības un taupības, svētdienas miera ievēro�anas noteikumus. Kāzu svinības vairs nedrīkst turpināt līgavas vai līgavaiņa mājās dienām ilgi.

Bijusī Minsteres istaba (tagadējās Filharmonijas foajē)

Tāpēc gājiens, iznācis no dzīru telpām, iegrie�as ielā, kur atrodas Lielās ģildes nams. �eit glabājas ģildes amata ruļļi un naudas lāde. Namā ir arī sapul�u zāle, tā sauktā Minsteres istaba � viena no sava laika lielākajām un krā�ņākajām pilsētas telpām, kas noder arī par svinību un mielastu vietu. Slaidu, vairāk nekā divus metrus augstu akmens kolonu rinda dala telpu divos jomos, bet griestu segumu veido 14 gotiskas krusta velves, kas izrotātas ar sarkano ķieģeļu rakstainu kārtojumu. Ir zinātāji, kas stāsta, ka �ī zāle kādreiz piederējusi vācu pilsētas Minsteres tirgotājiem, bet, kļuvu�i varenāki, Rīgas tirgotāji tos izspiedu�i gan no Rīgas tirdzniecības, gan no skaistās istabas. Tikai vienu reizi ģildei vajadzējis no �īm telpām atsacīties. Tas notika 1330. gadā, kad pēc veiksmīgās cīņas ordenis paņēma ir Lielās, ir Mazās ģildes ēkas sev. Toreiz ģildes sāka celt sev citu namu � pretī Rātslaukumam. Tas tā arī tika iesaukts par Jauno namu. Ta�u 1353. gadā rāte no ordeņa abus namus atpirka, un Lielā ģilde saņēma savu Minsteres istabu atpakaļ.

Kop� 16. gadsimta �eit notiek arī kazu mielasti. It īpa�i pēc tam, kad Minsteres istabai blakus izbūvēta īpa�a kvadrātveida telpa � �līgavas kambaris�, ko sedz bagātīgi ornamentēta zvaig�ņu velve. 1633. gadā �ajā telpā iemūrēts akmenī veidots kamīns ar uzrakstu: �Runā ne to, kas ļaudīm tīk, bet to, kas kopumam labumu dod.�

Galdā netrūkst ne vīna, ne medalus, ne vistas, ne teļa cepe�u, ne sve�zemju augļu, ne citu gardumu. Viesi sē� pie bagātīgā galda, ņem no bļodām cienastus, piedzerdami no sudraba kausiem medaļu. Muzikanti luktās spēlē bez mitas. Kārtības sargātāji uzmanīgi vēro, vai nedejo vairāk par �etrpadsmit pāriem, vai kaut kur nenotiek grūstī�anās. Pulksten astoņos vakarā muzikanti uzsāk spēlēt līgavas deju. To dejo tikai jaunais pāris un

Kamīns �līgavas kambarī�

tad, viesu pavadīts, dodas uz �līgavas kambari�, kur tiem klāta gulta.

Minsteres istaba ir tik iemīļota un populāra, ka pat tad, kad 1853. gadā Lielā ģilde nolemj celt sev jaunu namu, tā negrib no istabas �ķirties. Tāpēc Pēterburgas ķeizariskās Mākslas akadēmijas profesoram arhitektam

Blakus Lielajai ģildei pastāv vēl otra tirgoņu organizācija � sv. Mauricija brālība. Tā radusies jau 13. gadsimtā un apvieno neprecētos ārzemju tirgotājus. Rīdzinieki tos iesauku�i par melngalvjiem. Kāpēc gan tā?

Tolaik visu garīgo dzīvi savās rokās tur baznīca. Tā māca, ka cilvēki, kas dzīvoju�i pēc baznīcas likumiem, atteiku�ies no pasaulīgās dzīves un gāju�i bojā savas kristīgās pārliecības dēļ, pēc nāves kļūst svēti. Bet katrs tāds svētais spējot palīdzēt arī dzīvajiem, vajagot tikai viņu piesaukt un godināt. Tāpēc katrai viduslaiku organizācijai ir savs svētais aizstāvis jeb patrons.

Ārzemju tirgotāju brālībai to ir veseli trīs � sv. Juris, sv. Ģertrūde un moris sv. Mauricijs, kas ir pats galvenais. Sv. Mauricija melnā galva ir brālības karogā, to viņi attēlo uz saviem vairogiem. Lūk, kāpēc arī visa brālība ieguvusi melngalvju vārdu.

Kop� 1477. gada melngalvji īrē no rātes savām sanāksmēm un svētkiem Jauno namu, ko pilsēta uzcēlusi tūliņ pēc 1330. gada. Sākumā viņi to sauc par Artūra galmu, jo melngalvji, būdami jauni un neprecēju�ies, daudz savā sadzīvē pārņēmu�i no viduslaiku bruņinieku tikumiem. Toreiz sabiedrībā ir populārs bruņinieku romānu cikls par karali Artūru un viņa apaļā galda bruņiniekiem. Arī melngalvji grib būt tiem līdzīgi.

Nams ir pa�ā pilsētas centrā, pretī rātsnamam. Rātslaukuma tuvums ir daudzējādā ziņā izdevīgs: te viegli noslēgt darījumus, ērti rīkot grandiozās dzīres un izpriecas, uz ko melngalvji ir lieli meistari.

Nams celts no ķieģeļiem un ir veselus 28 metrus augsts. Virs pagraba stāva paceļas divi pamatstāvi ar augstiem kāpņveida zelmiņiem galos. Sākumā zelmiņi ir atturīgi, to sienu laukumus jotā vienīgi gotikas stilam raksturīgās smailloka ni�as. Ārpusē ierīkotā kāpņu uzeja ved lielajā otrā stāva zālē tie�i no laukuma. 1522. gadā ieejai abās pusēs novieto stabveida akmens plātnes ar figurāliem ciļņu rotājumiem.

Pa kāpņu uzeju ērti var doties ārā no zāles uz laukumu lielais Vastlāvju gājiens. Vastlāvji ir jautrākie melngalvju svētki. Jau laikus tiek sagādāts liels daudzums iesala, medus, tauki un vasks sve�u izgatavo�anai. Trīs nedēļas pirms svētkiem jau pasūta muzikantus � trīs ar taurēm, divus ar koka bungām. Rāte pie�ķir bez maksas kokmateriālus lāpu izgatavo�anai.

Svētki sākas lielajā zālē naktī, degot milzīgām vaska svecēm. Svētkos ē�ana, dzer�ana, dejo�ana pa pilsētas ielām, lāpu gājieni mainās ar brālības amata vīru vēlē�anām, likumu lasī�anu, strīdu iz�ķir�anu. Tā tas turpinās vairāk nekā nedēļu. Svētki beidzas ar tradicionālo egles dedzinā�anu rātslaukumā.

Jo gadi rit, jo melngalvji namu padara arvien greznāku. 1619.�1625. gadā uz rātslaukuma pusi vērsto zelmini pārveido. Te strādā no Holandes ataicinātais būvmeistars Adrians Jansens ar savu brāli Lambertu. Slaidās, lakoniskās gotikas formas vairs nevienam nepatīk. Arī Antverpenē un citās Holandes pilsētās, ar kurām melngalvjiem kop� 16. gadsimta ir rosīgi sakari, ceļ

Melngalvju nams (20. gadsimta attēls)

izgreznotus namus. Tāpēc arī Melngalvju namam dzeguļi tiek no zelmiņa malām noņemti, to vietā uzliktas skulpturālas cilvēku un zvēru figūras, obeliski, bet vietas starp tām aizpildītas ar akmenī kaltiem lentveida ornamentiem un spirālēm. Zelmiņa fasādē se�us ni�u iedobumus rotā simboliski gleznojumi � tur attēloti tirgotāju un jūrnieku aizstāvji � Merkūrijs un Neptūns. Virs abām vidus ni�ām 1622. gadā ierīko pulksteni ar �mū�īgo� kalendāru. Nav aizmirsts arī karalis Artūrs: zelmiņa aug�ējā trīsstūrī apļveida padziļinājumā ievietots cilnī veidots viņa krū�utēls. Bet pa�ā zelmiņa galā ir trīs metāla �uburi. Uz vidējā, garākā, kas kaldināts no vara un apzeltīts, ar zobenu rokā auļo 30 kilogramu smagā sv. Jura jātnieka figūra. To 1622. gadā darinājis Rīgas zeltkalis Eberhards Mei jērs. �oreiz svētajam ne tikai jāsargā Melngalvju nams un tas jāgrezno, bet jāveic arī praktiskāki uzdevumi � jārāda pareizais vēja virziens. Melngalvji ir tirgotāji, viņiem jāzina, vai baltās buras drīz atdzīs Daugavā kuģus ar jaunām precēm.

Sākumā Jauno namu īrē savām sanāksmēm visas organizācijas, arī latvie�u alus nesēju un sāls nesēju brālības. Ar laiku apstākļi mainās. Pēc lielajām pārbūvēm melngalvji patur sev galvenās tiesības uz namu, bet, sākot ar 1687. gadu, tas nonāk vienīgi viņu pārziņā un rīcībā.

Lai gan Melngalvju nams pēc tam vēl tiek astoņas reizes pārveidots, fasāde visumā saglabājas tāda pati līdz sava mū�a beigām.

Vēja rādītājs, kas saglabājies pēc Melngalvju nama nopostī�anas

Melngalvju nama sienas dzirdēju�as ne tikai Melngalvju brālības vecāko runas un dzīru dziesmas. Būdama visgreznākā Rīgas zāle ar lielisku akustiku, tā kop�

88

18. gadsimta beigām uzņēma arī visus slavenākos kon-certmāksliniekus, kas viesojās Rīgā, līdz pat liktenīgajām 1941. gada dienām, kad hitleriskie iebrucēji Melngalvju namu barbariski pārvērta drupu kaudzē.

Tagad no Melngalvju nama saglabāju�ies tikai da�i senie skulpturālie veidojumi, piemēram, sv. Jura, sv. Ģertrūdes skulptūras, vēja rādītājs, kas ugunsgrēkā gan stipri cietis, ieejas akmens plātnes, bet no slavenās sudraba trauku kolekcijas � �etras ar ciļņiem rotātas bļodas un �etri kausi. Visi minētie priek�meti glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Mūros ieslēgtās Rīgas centrs ir Rātslaukums, kuru tā sauc kop� 1334. gada, kad te uzcelts rātsnams³⁵. Bet Rātslaukuma pirmsākums ir Jaunais tirgus laukums, kas �ajā vietā radies jau 13. gadsimta otrajā pusē. Pilsētai papla�inoties, tas pārcēlies �urp no Vecpilsētas.

Tirgus laukums dod impulsus Rīgas saimnieciskajai dzīvei. Uz laukuma iziet �etras galvenās ielas: Tirgoņu, Kaļķu, Audēju � Grēcinieku, kā arī Kungu iela. Ap to koncentrējas vairākums tirgotavu.

Gan pa sauszemes ceļiem pajūgos, gan pa ūdeņiem laivās Rīgā saplūst preces no Krievzemes, no pla�iem Baltijas piekrastes apgabaliem.

Balti balti Rīgas mūri, � Kas tos baltus balināja? Kurzemnieku rudzi, mie�i, Pakavoti kumeliņi.

Tā dzied kurzemnieki, bet vidzemnieki savukārt apgalvo:

Vidzemnieku balti lini, Tie tos baltus balināja.

Kad upes un ezeri aizsalst, garas pajūgu rindas no lei�u un krievu novadiem dodas uz Rīgu. Cauri Rīgas ielām tās plūst uz tirgus laukumu, kur veiklie tirgotāji atbraucējus sagaida kā vecus paziņas: taujā, tausta vezumos labību, linus, kaltēto ādu sai�ķus. Skan saucieni, dzirdama kaulē�anās.

Laukums pildās ar zemniekiem. Sajozu�i savus garos vam�us ar austām, rakstainām jostām, pastalām kājās, viņi stāv pie vezumiem. Cits izjūdzis zirgus, lai atpūtinātu tos no ceļa un iebarotu. Citi, jau salīgu�i pircējus, grie� pajūgus uz svaru pusi, kas atrodas vienā tirgus laukuma stūrī. Starp vezumiem �audās tirgotāji un bodespui�i.

Ar Rātsnama uzcel�anu tirgus laukums kļuvis arī par Rīgas sabiedriskās dzīves centru. Rātsnamā sēdes notur rāte, kas izlemj visus svarīgākos pilsētas iek�ējās dzīves jautājumus. No rātsnama balkona rīdziniekiem tiek nolasīti rātes ziņojumi un pavēles. Ik gadus svinīgā ceremonijā �eit pulcējas pilsētas iedzīvotāji, lai, kājās stāvēdami, noklausītos gadskārtējos noteikumus par pilsoņu tiesībām un pienākumiem³⁶.

Pāri laukumam pretējā pusē paceļas Melngalvju nams.

Meteņos, kas parasti iekrīt februārī, Rātslaukums pildās ar jautru un trok�ņainu pūli. Te notiek mistēriju un liturģisku drāmu izrādes, kur uzved skatus no bībeles notikumiem un svēto dzīves. Kad mistēriju izrādes sāku�ās, neviens neatceras. Bet dro�i vien jau tūliņ pēc katoļu garīdzniecības iera�anās Rīgā, lai pagānos dziļāk un uzskatāmāk iesakņotu kristīgās ticības mācību. Ar laiku mistērijas kļūst par rīdzinieku iemīļotāko izklaidē�anos, jo vienkār�o cilvēku dzīve ir bezgala vienmuļa, bet mistērijas atļauts skatīties visiem.

Par gaidāmajām izrādēm sāk runāt jau tūliņ pēc Jaungada. Rātslaukumā uzceļ skatuvi trijos stāvos. Trīs stāvi nozīmē trīs pasaules valstības: aug�ējais � debesis, vidējais � zemi, bet apak�ējais � elli.

Aktieri parasti ir klosteru mūki. Viņi tērpjas pēc tajos laikos pieņemtajiem paraugiem. Velna lomas tēlotājiem ir pelēkas drēbes, sarkani ragi, gara aste un spārni kā sikspārņiem. Eņģeļiem rokās ir palmu zari, bet pie pleciem gulbja spārni. Viskrā�ņāk tērpts ir dieva lomas tēlotājs � garos, baltos svārkos, ko rotā krāsaini spīguļi.

Mistēriju laikā Rātslaukums ir pieblīvēts, ļau�u pilni arī apkārtējo namu logi. Pirmajā rindā parasti stāv klosteru brāļi, kas izskaidro un tulko ziņkārīgajiem izrādes gaitu. Pēc izrādēm sākas ziedojumu vāk�ana un gājieni uz baznīcām.

Ap 14. gadsimtu rodas arī laicīgi uzvedumi, kur bībe-les personā�u vietā darbojas alegoriski tēli � da�ādi tikumi, netikumi, naids, mīlestība. Reformācijas laikā tiek uzvests Rīgas dzejnieka Burkarda Valda �Pazudu�ais dēls�, kas ir spēcīga reformācijas piekritēju aģitācija pret virsbīskapu un katoļu baznīcu.

15.�16. gadsimtā Rātslaukumā bie�i uzstājas da�ādi virves dejotāji, ekvilibristi, kurus 17. gadsimtā nomaina ceļojo�u komediantu trupas, kas uzstājas arī privātos namos.

Bet Rātslaukums ir arī soda vieta. Tā vienā malā ir ierakts kāķis jeb kauna stabs. Pie tā piesien noziedzniekus, kuriem tad katrs var iet klāt un spļaut sejā.

Rātslaukumā notiek arī raganu dedzinā�ana. �īs raganu prāvas ir viena no tum�ākajām Rīgas vēstures lappusēm. Jo sevi�ķi tās izplatītas 16. un 17. gadsimtā. Ne�ēlastībā nokļūt ir viegli. Ja vien kāds retāk apmeklē baznīcu, jau tūliņ var rasties aizdomas, vai tikai nenācējam nav sakars ar velnu. Pietiek ar niecīgu apsūdzību, lai nelaimīgo notiesātu un sadedzinātu uz sārta. Gadās, kādai no namnieku sievām nobeidzas lopi. Viņa iet un apsūdz, ka kaimiņiene ar labības mēru rokā esot apgājusi apkārt viņas sētai un ēkām, un no tā laika visas likstas sāku�ās. Apsūdzēto, protams, saņem ciet un spīdzina, kamēr, nevarēdama paciest mokas, viņa tie�ām sāk stāstīt, ka esot ragana. Tad nu nelaimīgā tiek piesieta pie kauna staba, tam visapkārt nokrauti �agari un sakurts sārts. Tā, ļau�u pūļiem drūzmējoties, lielās mokās izdziest nevainīga dzīvība.

Parasts burvju un raganu pārbaudes paņēmiens ir �ūdens prove�. Bur�anā apsūdzētajam sasien rokas un kājas un iemet viņu Soda grāvī³⁷: ja noslīkst, tad nav ragana, ja neslīkst un paliek peldam � skaidrs, ka ragana, un var kurt sārtu.

1570. gadā tirgus laukumu pārceļ uz Daugavmalu³⁸.

1750. gadā rāte nolemj celt atkal jaunu rātsnamu, jo vecais savu mū�u nokalpojis. Jaunā rātsnama projektētājs ir kara in�enieris J. Etingers. Tā ir pla�a, 60 metru gara divstāvu celtne (tre�o stāvu uzceļ tikai 1847. gadā). Ēkas būvformas stingras, pat vienmuļas, tikai ieeju rotā neliels portiks³⁹. Virs jumta paceļas vairāk nekā 60 metru

augsts tornis ar pulksteni un zvaniem. Pētera baznīcas tornis tiek atbrīvots no saviem Rīgas pilsoņu dzīves kārto�anas uzdevumiem. Tagad par svarīgiem notikumiem pilsētas dzīvē brīdina jaunā rātsnama zvani. Līdz 1839. gadam tornī pat sē� taurētājs, kas katru stundu atzīmē ar fanfāras skaņām.

Kad rāti 19. gadsimta beigās likvidē, rātsnamā ierāda telpas pilsētas bibliotēkai, Bāriņu tiesai un bankai.

1941. gads ir liktenīgs arī stiprajām rātsnama sienām. Hitlerisko iebrucēju �āviņi netaupa tās, tāpat kā Melngalvju namu.

Pa�laik lek�rīgā nopostīto ēku vietā paveras pla�a apstādījumu josla, kam vienā pusē piekļaujas padomju speciālistu kalve � Rīgas Politehniskais institūts ar savu jauno, moderno laboratoriju korpusu. �Latvie�u Sarkano strēlnieku laukums� � vēstī granīta plāksne ar uzrakstu. Laukumā republikas tēlnieki un arhitekti projektē uzcelt pieminekli tiem, kas ar savām asinīm izcīnīju�i Lielās Oktobra revolūcijas uzvaru, atbrīvoju�i vienu cilvēces daļu no kapitāla spaidiem.

No ceļotāja Sebastiana Minstera �Kosmogrāfijas� nodzeltēju�ām lapām raugās pretī pilsētas attēls. Tas ir pirmais Rīgas atveids. Tādu Rīgu mākslinieks⁴⁰ redzējis 1548. gadā. Pāri zemajām dzīvojamām ēkām paceļas slaidie Jēkaba, Doma un Pētera baznīcas torņi, nocietinājumu mūri. Mūru ārpusē, pa�ā Daugavas malā, vairākas ēkas � tās ir ģērētava, pirtis, lopkautuve. Daugavas malā tās novietotas tāpēc, ka prasa daudz ūdens.

Daugavas krasti nostiprināti ar pāļiem, atsevi�ķās vietās ierīkotas noejas pie ūdens. Senajā Rīgā tās sauc par �dzirdītavām�. Te patie�ām dzirdina zirgus, smeļ ūdeni; bet te arī piestāj laivas un Daugavas pārcēlāji uzņem braucējus, izkrauj un iekrauj preces, jo kuģi noenkuroju�ies Daugavas vidū.

Pie kādas no �īm piestātnēm stāv izkrāsota koka skulptūra � vīrs ar bērnu uz pleca un stumjamo kārti rokā. Tas ir pārcēlāju aizstāvis � Lielais Kristaps. Rīdzinieki tic, ka Kristaps spēj pasargāt no ūdens briesmām, dot veiksmi ceļojumos un palīdzēt izārstēties no visādām kaitēm: vajag tikai apsiet Kristapam ap roku lentīti vai dzīparu un pēc tam pielikt tos pie slimās vietas.

Rīga 1548. gadā (no Sebastiana Minstera �Kosmogrāfijas�)

Tauta pat glabā teiku, ka senos laikos Kristaps pats bijis pārcēlājs. Reiz viņ�, stāvot Daugavas krastā, dzir-

dējis: ūdenī raud bērns. Kristaps paņēmis bērnu uz pleca un iznesis krastā. Noguldījis to savā pārcēlāja būdiņā un pats nolicies blakām. Otrā rītā bērna vairs nebijis, bet tā vietā gulējusi liela kaudze zelta naudas. Par �o naudu tad arī esot uzcelta Rīgas pilsēta¹.

¹ Vēlāk Kristapa skulptūru no Daugavmalas pārvietoja īpa�ā būdiņā uz kāda ravelīna iepretī Kārja vārtiem (tagadējās 13. janvāra ielas rajonā). 1824. gadā būdiņa apgāzās un nosita garāmejo�u karavīru. Tad skulptūru atkal aizveda uz Daugavmalu. Tagad Lielais Kristaps atpū�as Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Vecrīgā. J. Brektes akvarelis

7 -2191

Tautas dziesma par Rīgu vēstī, ka �visapkārt smil�u kalni, pati Rīga ūdenī�. Ta�u dzeramā ūdens pilsētā arvien trūkst. Namu sētās izraktas akas. Bet no tām ūdens nedod veldzi. Tas ir duļķains un slēpj sevī slimību dīgļus. Un kā gan ne! Nami sabūvēti cits pie cita, ieliņas �auras, bet iedzīvotāji visu netīro, izlietoto ūdeni izlej katrs pie savām durvīm sētā vai uz ielas. Zeme nespēj to attīrīt, jo pati piesūkusies ar noteku ūdeņiem.

Pēc tīra ūdens no katra namnieka saimniecības ik rītus brauc uz Daugavu. Piebrauc ūdensvedēji ratus ar mucām, pasmeļ ar lielu kausu upes ūdeni un lej mucās. Pēc tam rati ripo atpakaļ uz savu sētu.

Tikai 16. gadsimtā rāte sāk domāt par centralizēta ūdensvada ierīko�anu. Pirmo ūdensvadu Rīgā ierīko būvmeistars A. Kristlers 1617.�1620. gadā. Tā ir vaļēja koka rene, kurā ievada pilsētas nocietinājuma grāvja ūdeni, kas plūst uz pilsētu.

Būvmeistars J. Jostens 1662.�1663. gadā ūdensvadu pārceļ uz citu vietu � pie vaļņiem, gandrīz Grēcinieku ielas galā¹. Tiek uzbūvēts speciāls ūdenstornis. No Daugavas pa koka caurulēm plūst ūdens. Trīs zirgi grie� zobratu, kas uzsūknē �o ūdeni tornī, bet no turienes pa renēm sīkas straumītes burbuļo tālāk un sazarojoties ietek katra nama pagalmā.

Savu pilnīgāko izveidojumu �ūdensskunste� iegūst tad, kad Rīgā sāk strādāt no Strasburgas atbrauku�ais pilsētas būvmeistars Ruperts Binden�ū. 1681. gadā viņ� noslēdz ar rāti līgumu, ka pilnīgi uzņemas atbildību par pilsētas apgādi ar ūdeni. Pats gādā par zirgiem, pats

Tagadējā Ūdensvada ielā. algo zirgu pui�us, kalējus, ratu meistarus. Ari dzīvokli rāte viņam ierādījusi turpat pie �ūdensskunstes�.

Pasākums ar katru gadu kļūst pla�āks un pilnīgāks. Kad 1698. gadā Binden�ū mirst uņ tiek apglabāts Jāņa baznīcā, �ūdensskunstes� dzī�anai jau iegādāti 20 zirgi.

Bez lielām pārmaiņām vecā �ūdensskunste� pilda savus pienākumus arī turpmāk, līdz pat 1863. gadam, kad tai palīgos ierīko otru ūdensvadu, kas arī ņem ūdeni no Daugavas.

Tikai 1904. gadā Rīga atsakās no Daugavas straumes un pāriet uz gruntsūdens piegādi no Bukultiem.

RĪGAS APAK�ZEMES MOKU KAMBARI

Dunēdami ripo trolejbusi pa Ļeņina ielu, kas Daugavas virzienā lau�as starp Vecrīgas cie�i sabūvētajiem namiem. Trauc savās gaitās gājēji. Visi steidzas, un nevienam ne prātā nenāk, ka zem ielas, pa kuru rit straujā kustība, ir ejas, pagrabi, ka te kādreiz skanēju�i vaidi.

Ļeņina ielā 7, iepretī Kalēju ielai, izejot cauri ielas namam, var nonākt �aurā pagalmā, kādi Vecrīgā sastopami daudz. Pa labi ieeja, kas ved apak�zemē. Nokāpjot lejā, skatienam paveras 10 pēdu plata, velvēta, no akmeņiem un ķieģeļiem mūrēta eja. Tās labajā pusē, cita citai blakus, vairākas nelielas vieninieku kameras. Aiz kamerām �aura eja veda tālāk zem pilsētas, bet tagad �ī eja aizbirusi.

Katras kameras iek�pusē mūrī neliels iedobums gulē�anai vai sēdē�anai. Te valda tumsa, jo gaisma kamerās nekad neiekļūst. Katrā kamerā pretim ieejas durvīm, kas biju�as no ozola koka, apkaltas, griestu velvē neliels stūrains caurums, pa kuru ieplūst gaisam. Iespējams, ka pa to nometa arī va�ās iekaltajiem cietumniekiem pārtiku. Tās ir veco Rīgas cietumu jeb moku kambaru, kā toreiz nosauca, atliekas.

Cietumus senajā Rīgā visbie�āk piebūvēja pie kāda no nocietinājumu torņiem. Tāds savā laikā bijis pie Sievu jeb Moku torņa. Savu nosaukumu tas, kā domā, dabūjis tāpēc, ka sākumā tajā ieslodzītas tādas sievietes, kurām bijusi slikta slava. Tā kā tornis bija tuvu rātsnamam, 16. gadsimtā to pārbūvēja, ierīkojot velvētu kameru tiesas vajadzībām.

15. gadsimtā pie Kaļķu torņa uzcēla Jauno cietumu, kura atliekas tad arī glabā Ļeņina ielas nama sēta. Sai vietai bijusi drūma slava. Apak�zemes cietumos ieslodzīja tos, ko turēja aizdomās par kādu noziegumu. Viduslaiku Rīgas sodi bija bargi, sevi�ķi kop� 16. gadsimta vidus. Ja kādam atrod viltotu naudu pusvērdiņa vērtībā, � nocērt roku; ja vairāk par vērdiņu, � galvu. Ja kāds nozog vairāk par vērdiņu, � soda pakarot, ja mazāk par vērdiņu, � vainīgajam iededzina kauna zīmi, nogrie� ausi un padzen no pilsētas. Lai ar visu to tiktu galā, rāte algo pat speciālu cilvēku � bendi, kas drīkst būt tikai vācu dzimuma.

Bende Martins Guklēvens, būdams ļoti akurāts, pat nākamajām paaudzēm saglabājis savus rēķinus. Kādā no tiem viņ� birģermeistaram raksta:

�Godājamais, augsti cienītais, augsti mācītais un ļoti gudrais kungs, kas man no �ī 1595. gada lieldienām līdz Miķeļiem no godājamās pilsētas tiesas pienākas, ir sekojo�ais:

30. jūnijā � nocirsta galva drēbniekam, vārdā Jēkabs

(ar zobenu) 6 markas

15. jūlijā � sodīti 2 tiesas sulaiņi 4 markas

26. jūlijā � pārmācīti 2 jauni zagļi 2 markas

2. augustā � nopērts zaglis, vārdā Mats 1 marka

Kopā 92 markas

24 �iliņi

Gatavs vienmēr kalpot, Martins Guklēvens.

Bende.�

Bendes zobenam darba netrūkst. Tas ir plats un smags. Vēl tagad Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā atrodas kāds no �iem zobeniem ar visu nocirsto roku⁴¹.

Par Rīgas bargajiem sodiem stāsta arī vēl cits �ā muzeja eksponāts � staba fragments ar uzrakstu: �1677. gada 14. jūlijā ļaundaris � dedzinātājs Gabriels Franks no Cvikavas, kur� ir vainīgs pilsētas aizdedzinā�anā divās vietās 21. un 22. maijā, pārvēr�ot vairāk nekā pusi pilsētas ar divām baznīcām un skolām pelnos, �eit ar kvēlojo�ām stangām saplosīts un dzīvs sadedzināts.�

Ar �o stabu saistās kāds drūms notikums Rīgas vēsturē. Tas notika tā. 1677. gadā kādā pavasara rītā pilsētā atkal izcēlās ugunsgrēks. Liesmu mēles trakoja un pārsviedās no nama uz namu. Sprak�ķēdami dega bēniņos sakrautie linu un kaņepāju saiņi. Pa gaisu lidoja liesmojo�as pakulu plēnes. Da�ās stundās uguns apņēma arī Jāņa un Pētera baznīcu. Rāte drud�aini meklēja dedzinātājus. Klida baumas un minējumi. Un tad kādam ie�āvās prātā doma, ka tas varētu būt zviedru jūrnieks Andresens. Tas spīdzināts liecināja, ka dedzinātājs laikam bū�ot vācu students Franks. Ar to pietika, lai Franku apcietinātu, turētu cietumā, spīdzinātu un pēc tam sadedzinātu. �im nolūkam vēl aiz palisādēm, netālu no pilsētas karātavām, bija uzcelts kauna stabs.

Baigais notikums ilgi saglabājās rīdzinieku atmiņā. Kad Rīga papla�inājās, viena no jaunajām ielām atradās tie�i iepretī kauna stabam, tādēļ to iesauca par Stabu ielu⁴². Kauna stabs nostāvēja savā sākotnējā vietā līdz 19. gadsimta vidum, kad to novāca.

Mazajā Pils ielā cie�i ar sānsienām piespiedu�ies cits pie cita trīs nami, kā uzticami brāļi, kas nolēmu�i kopīgiem spēkiem turēties pretī laika zobam. Laikam jau rīdzinieki tos tāpēc arī iesauku�i par �Trim brāļiem�. Vecākais no tiem � vēl 15. gadsimta bērns.

Tagad nams uzposts tāpat kā jaunības dienās, klusi tin atmiņu pavedienu un dro�i vien atceras, kā svētdienās saulītē sildījās viņa kādreizējais īpa�nieks � Mazās ģildes maizniekmeistars. Viņ� apsēdās nama priek�ā uz akmens soliņa un trieca ar kaimiņu par laiku, par lēti iepirktajiem miltiem, par zeļļiem, kas pēdējā laikā sāku�i izlaisties . . . Kaimiņ� sēdēja sava nama priek�ā uz tāda pa�a soliņa un, pīpi kūpinādams, piebalsoja.

Tā bija pavisam ērti. Visi namnieku nami ta�u sabūvēti glu�i blakām, ar galu pret ielu. Ikviena nama priek�ā neliels laukumiņ�, pie ieejas durvīm divi akmens soli ar akmens plāksnēm galos. �īs plāksnes jeb piedurvju akmens stabi ir gandrīz vai vienīgais mājas rotājums, tāpēc katrs namnieks cen�as tos izgreznot iespējami skaistāk � vai nu ar kādu skulpturālu cilni, kur attēlota sv. Marija, apustuļi, citi svētie, vai arī vienkār�i ar saviem iniciāļiem un īpa�uma zīmi. Arī Mazās Pils ielas vecajam namam ir savi piedurvju akmens stabi. Ēkām rotājumu pie�ķir arī prasmīga galdniek-meistara darinātas durvis, kas parasti ir .ozolkoka un

izgreznotas ar apkalumiem, īpatnēji veidotiem rokturiem un klabekļiem⁴³.

Nami sākumā ir koka. Lai nedod dievs, ja nejau�i dzirkstele iekrīt jumtā! Tad liesmas drīz vien joņo pa visu pilsētu, pāri paliek tikai melnas krāsmatas. No �ī

Piedurvju akmens

posta var izbēgt, vienīgi ceļot mūra ēkas. Tādēļ jau 1293. gadā tiek izdoti pirmie būvlikumi, kas aizliedz celt pilsētā koka ēkas. Tā pamazām Rīga kļūst par mūra namu pilsētu. Ap 1500. gadu koka ēku palicis jau maz, un tās visas galvenokārt ir saimniecības ēkas. Dzīvojamās ēkas lielāko tiesu ceļ mūra.

Namnieku nami ir vienkār�i. Baznīcu un klosteru būves, kā ari milzīgā mūku un garīdznieku skaita uzturē�ana kā smaga nasta gulstas uz rīdzinieku pleciem. Te dvēseles aizlūgumam, te kristībām, te kapu vietai baznīcas pagalmā⁴⁴, te ziedojumiem baznīcai... Visur vajadzīga nauda, tā kā maz kas paliek pāri, ko ieguldīt savās mājās.

16. gadsimta pirmajā pusē, kad Rīgas iedzīvotāju skaits vēl nav sasniedzis 12 tūksto�us, pilsētā ir septiņas baznīcas un �etri klosteri.

Namus gandrīz visus ceļ pēc viena parauga. Daudziem no tiem, kas celti 15.�16. gadsimtā, augsti, stāvi pakāpj-veida zelmiņi ar pla�iem bēniņiem un �auri, gari sīkrū�u logi. Visu pirmo stāvu parasti aizņem pla�a istaba ar priek�namu, kur glabā preces un izejmateriālus. Istabas vienā stūrī liels pavards, kur gatavo ēdienu. Virs pavarda kā�i, kur uzkarināt vārāmo podu. Turpat stāv bronzas un māla podi uz metāla trijkājiem � zem tiem pakur uguni ēdiena uzsildī�anai. Aukstā laikā pavards arī silda telpu.

�ai lielajā istabā dzīvo gan pats saimnieks ar ģimeni, gan arī mācekļi un zeļļi. Tikai vēlāk ievie�as paradums nodalīt saimniekam nelielu atsevi�ķu telpu � kambari, da�reiz arī vairākus kambarus. Gar kopējās istabas sienām iekārtoti guļamsoli ar kastēm apak�ā, lādes, istabas vidū � galds. Pa dienu kastēs saliek guļamdrēbes un telpu izmanto par darbnīcu, kur gatavo kurpes, mucas, �uj svārkus, vārdu sakot, � ko nu katrs meistars prot. Naktīs rīkus pievāc un solus saklāj guļai. Tā kā istabā ir saspiesti, tad svinībām izmanto priek�namus � iznes ārā mantas, izgrezno ar zaļumu vītnēm, brie�u ragiem, gleznām.

Jumta stāvos parasti ierīkotas materiālu noliktavas. Jo bagātāks namnieks, jo vairāk stāvu bēniņiem. Materiālus tajos nogādā ar ceļamām ierīcēm pa griestos ierīkotu lūku. Tirgotavas vajadzībām nama priek�ā uzceļ piebūvi.

Rāte cen�as reglamentēt rīdzinieku dzīvi no �ūpuļa līdz kapam, sākot ar kāzām, kristībām un beidzot ar bērēm. Un viss pēc pakāpieniem: tas, kas ļauts rātes vīriem, liegts Lielās ģildes locekļiem; kas atļauts Lielajai ģildei, nepiedien Mazajai ģildei, bet, ko drīkst Mazās ģildes locekļi, to nedrīkst pārējie. Ne vienreiz vien no rātsnama balkona lasīts, ko katra kārta drīkst vilkt mugurā, kādus ēdienus pasniegt godībās, cik viesu aicināt, kādiem muzikantiem atļauts spēlēt.

Ne jau visiem Rīgas iedzīvotājiem ir savi nami un pat vieta aiz mūriem. Savos pirmajos pastāvē�anas gados Rīga neatteic nevienam: katrs, kas jau dzīvo vai apmetas jaunajā pilsētā un nodarbojas ar tirdzniecību vai amatniecību, kļūst par tās namnieku jeb birģeli. Tirgotāji apvienojas savā brālībā jeb Lielajā ģildē. Amatnieki grupējas īpa�ās amatu apvienībās jeb, kā toreiz sauca, cunftēs. Katram amatam ir sava cunfte. Cunftes savukārt apvienotas Mazajā ģildē.

Pirmie Rīgas namnieki, kā arī Mazās un Lielās ģildes locekļi ir arī latvie�u amatnieki un tirgoņi. Viņiem, tāpat kā visiem, pieder savi nami, viņi īrē Rīgas torņos sev noliktavas. Bet Rīgas amatnieki � kalēji, skroderi, ķieģeļu dedzinātāji un citi strādā galvenokārt pa�u pilsētas iedzīvotāju vajadzībām. Tikai nedaudzi, kā ādmiņi, ka�ocnieki, linu un kaņepāju kulstītāji, ir saistīti arī ar ārējo tirdzniecību. Tāpēc, attīstoties ra�o�anai, nemitīgi pieaug konkurence un stāvoklis krasi mainās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, bēgot no dzimtbū�anas spaidiem, latvie�u skaits Rīgā, sākot ar 15. gadsimtu, strauji palielinās. Viņi ir uzņēmīgi un ātri apgūst sve�os amatus.

Izmantojot savu politisko varu, vācu tirgotāji un amatnieki sāk izspiest latvie�us no saimnieciskās dzīves. Vispirms jau kop� 14. gadsimta nevācus, tas ir, latvie�us un Rīgā dzīvojo�os krievus, neuzņem tirgotāju ģildē, vēlāk arī Mazajā ģildē, bet 16. gadsimtā izdod noteikumus, ka tikai Lielās un Mazās ģildes locekļi var kļūt par pilntiesīgiem Rīgas namniekiem.

Latvie�iem izdodas noturēt pilnīgi savās rokās tikai grūtākos un smagākos amatus, kā linu un kaņepāju kulstītāju, audēju un tamlīdzīgi. Arī mūrnieku un namdaru amatus latvie�i notur līdz pat 18. gadsimtam⁴⁵. Paaudze pēc paaudzes viņi ceļ Rīgu, ceļ namus, bet tajos dzīvo citi. Tā kā latvie�us neuzņem Mazajā ģildē, viņi nevar būt arī Rīgas namnieki, nevar piedalīties pilsētas politiskajā dzīvē, nevar celt savus namus pilsētas mūru iek�pusē.

Tie, kas labāk nodro�ināti, būvē sev namus ārpus nocietinājumu joslas, veidojot tā sauktās ārrīgas jeb priek�pilsētas. Tās attīstās pie galvenajiem ceļiem trijos virzienos � pie lielā Smil�u ceļa, pie ceļa, kas nāk gar Daugavas krastu, un otrpus Daugavas � pie Jelgavas ceļa. Te viņi ierīko sev sētas ar saimniecības ēkām, tur mājlopus, kopj sakņu dārzus.

Ta�u dzīve ārrīgās ir ļoti nedro�a. �eit drīkst būvēt tikai koka ēkas. Ļoti bie�i, kad izceļas kar�, rāte dod rīkojumu ārrīgas nodedzināt, lai ienaidniekam nebūtu kur paslēpties un nocietināties. No 1599. līdz 1812. gadam ārrīgas pilnīgi nodedzinātas veselas astoņas reizes. Rāte nav ieinteresēta, lai neprivileģētie slāņi dzīvotu ārpus nocietinājumiem, jo latvie�u liģeri, sāls nesēji, kaņepāju kulstītāji, mūrnieki un namdari ta�u pilda arī ugunsdzēsēju un naktssargu pienākumus.

Visgrūtākie dzīves apstākļi tomēr ir pilsētas viszemākajam slānim � algād�iem un mājkalpotājiem. �o slāni veido galvenokārt latvie�u dzimtļaudis, kas atbēgu�i uz pilsētu no laukiem, vairīdamies no smagā dzimtbū�anas jūga. 16. gadsimta vidū Rīgā pat izdod noteikumu, ka neviens pilsētā iebēdzis zemnieks nevar iestāties kādā amatā vai kļūt par transportstrādnieku, iekams nav nostrādājis piecus gadus par mājkalpotāju.

Mājkalpotāji ir pilnīgi pakļauti saimnieka patvaļai. Viņi mitinās saimnieka nama pa�obelēs vai pat pagrabos. Rīgas pilsētas noteikumos rakstīts: �Nevienam mājas kalpotājam nedrīkst būt dzīvoklis ārpus kunga mājas.�

17. gadsimtā pasaulē strauji attīstās kuģu būvniecība. Rietumeiropā aug pieprasījums pēc kokmateriāliem, liniem, kaņepājiem, kā arī pēc labības. Galvenā �o pre�u piegādātāja ir Krievija. Tirdzniecība nes Rīgas tirgotājiem lielu peļņu. No tās savu labumu gūst arī zviedru valdība. Krievijai �ai laikā vēl nav pieejas pie Baltijas jūras, tāpēc precēm, kas nāk no Krievijas vai plūst uz to, uzliek augstas muitas. Namnieki panāk, ka zviedru valdība tiem pie�ķir tiesības piedalīties pilsētas kases pārzinā�anā. Jaunnodibinātajā kases kolēģijā ieiet divi rātskungi, pieci Lielās ģildes un pieci Mazās ģildes pārstāvji.

Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā glabājas kāda 17. gadsimta nezināma mākslinieka glezna � pie liela, ar melnu vadmalu apklāta galda augstos, smagos krēslos sē� kases kolēģijas locekļi ar baltām, platām apkaklēm. Lielas spo�u dālderu kaudzes guļ katram priek�ā uz galda. Kases kolēģijas locekļi noguru�i no naudas skaitī�anas � viņi atspirdzinās ar alu un vīnu. Liela sudraba alus kanna un vīna pokāls tiek laists apkārt galdam pēc kārtas.

Caur Rīgu plūst Krievijas labība uz rietumiem. Latvie�u liģeru brālības vīri nedabū muguras atliekt. Viņu stiprās rokas stiepj labības maisus no kuģiem krastā, �ķiro labību un nogādā tālāk uz tirgoņu namu bēniņiem, kur tā uzglabāsies, kamēr to sūtīs tālāk.

Darba netrūkst arī sāls nesējiem. Viņi izkrauj sāli, ber mucās un tad nogādā tirgoņu pagrabos. No turienes daļa sāls aizceļos uz austrumiem, daļu aizvedīs pilsētā iebrauku�ie zemnieki.

Smagā, melnā darbā aiziet transportstrādnieku dienas, un reti ir tie mirkļi, kad viņi var sanākt kopā un izdzert alus kausu savu brālību namos, kas ne tuvu nevar līdzināties Lielās ģildes Minsteres zāles greznībai.

Lai gan tirgotājiem gandrīz visiem bēniņi �etru un piecu stāvu augsti, tomēr pre�u apgrozība ir tik liela, ka vietas nepietiek. Tāpēc Vecpilsētā jauc nost vecās dzīvojamās ēkas un �ķūņus un ceļ veseliem kompleksiem noliktavas jeb spīķerus.

Tās ir lielas, no ķieģeļiem un laukakmeņiem celtas mūra ēkas ar kārniņu jumtiem, novietotas ar galu pret ielu. Jumta segumu parasti balsta stipra stabu rinda, kas iet gareniski cauri visai ēkai. Noliktavas pirmais stāvs augstāks nekā pārējie. Tajā ved smagas, dzelzīm apkaltas ozolkoka durvis, virs kurām iemūrēts kāds skulpturāls cilnis. Parasti tas ir kāds putns, fantastiska dzīvnieka galva vai arī viss dzīvnieks. Rīdzinieki tolaik tic, ka vajag tikai tādam atrasties virs durvīm, un visi ļaunie gari muks kā peles. Da�reiz virs durvīm vienkār�i izkrāso kāda dzīvnieka attēlu.

�ādi attēli arī norāda adresi � �Ziloņa noliktava�, �Kamieļa noliktava�, �Zilā balo�a noliktava�, jo �ajā laikā Rīgas nami vēl nav numurēti.

Piebrauc smagi piekrauti rati, un liģeri ceļ ārā maisus. Pre�u glabā�anai izmanto arī noliktavu bēniņus. Katrai noliktavai bēniņu galā ierīkots cel�anas mehānisms � grieztuve. Tās skritulis turas uz siju izvirzītajiem galiem bēniņu ārpusē. Bēniņos pāris vīru grie� skrituli, un

Noliktavas emblēma

8 � 2191

Noliktavas emblēma

maiss, pieāķēts pie troses, ceļas aug�up, kur to attiecīgajā stāvā uztver citi vīri. Ari lejā maisus var nolaist tāpat ar grieztuvi.

Spīķeri nav daudz rotāti, tikai to zelmiņos iemūrēti dzelzs enkuri un krusti⁴⁶.

Pieaugot turībai, tirgoņi sāk celt ari sev lepnas dzīvojamās mājas ar vairākām istabām. Sevi�ķi lielas pārmaiņas notiek, sākot ar 17. gadsimtu.

Reitema nams

Reilerna nama portāla frontons ar gadskaitli

Arī cel�anas paņēmieni kļūst citi. Ar galu pret ielu novieto vairs tikai noliktavas, dzīvojamās ēkas tagad piegrie� ielai sānu fasādi. Vienkār�os akmens soliņus ar piedurvju akmeņiem nomaina grezni rotāti ieejas portāli � jo bagātāks un varenāks tirgotājs, jo lepnāks viņa nama portāls.

Tirgotājs J. Reiterns ir ļoti bagāts vīrs. Viņam pieder ne vien vairākas noliktavas Vecpilsētā, bet arī visa Kojusala. Jaunajai mājai jāatspoguļo tās īpa�nieka

turība, tai jāpiesaista visu rīdzinieku uzmanība. J. Rei-terna namu projektē un 1685. gadā cej pats pilsētas būvmeistars � Ruperts Binden�ū. Tiem laikiem tas ir ļoti ērts un pla�s nams. Pirmajā stāvā atrodas tirdzniecības telpas, otro stāvu aizņem pa�a īpa�nieka istabas, bet tre�ais stāvs, kas ir krietni zemāks par abiem pārējiem, paredzēts zeļļiem un bodes pui�iem. Gandrīz 12 metrus augstajos bēniņos ierīkotas noliktavas.

R. Binden�ū zina tālaika jaunākās arhitektūras formas, ko mēs tagad apzīmējam ar vārdu �baroks�. Viņ� zina,

Reiterna nama kolonas fragments ar kapiteli

Reiterna nama fasādes akmens kalumi

Danen�terna nams

kā vajag izplānot un izgreznot namu, lai tas atbilstu bagātā tirgotāja prasībām. Ēkas seja ir tās fasāde, ko vainago zelminis jeb frontons. Zelminī ir mākslinieciski savīts īpa�nieka iniciālis un cel�anas gads, kuru it kā tur rokās no akmens cirsts apaļvaidzis puisēns.

Visu fasādi vertikāli �ķeļ se�i pilastri. Ieeju ietver skaists, akmenī cirsts portāls ar kolonām. Tas � Rīgas labākā akmeņkaļa A. �mīsela darbs. Virs portāla aizlokās grezna puķu vija.

Skaista akmens kaluma frīze noslēdz visu ēkas aug�daļu. Tajā da�ādu gan fantastisku, gan reālu dzīvnieku vijīgās figūras mijas ar augu lapu un ziedu ornamentu. Frīze stūros nobeidzas ar dīvainu dzīvnieku galvām⁴⁷.

Tikpat populārs ir nams, ko 1696. gadā ceļ koktirgo-tājs E. Danen�terns. Viņ� savu karjeru sācis kā vienkār�s zviedru ierēdnis Ernsts Metsue. Vēlāk, ar tirgo�anos iedzīvojies bagātībā, viņ� nopērk mui�nieka titulu un jaunu uzvārdu � fon Danen�terns.

Danen�terna nams ir apmēros lielāks nekā Reiterna nams, un tas celts pēc Zviedrijas baroka paraugiem. Arī tajā pirmo stāvu aizņem liela halle, kantoris un tirdzniecības telpas, otrajā ir saimnieka apartamenti, bet pazeminātajā tre�ajā stāvā un 16 metrus augstajā jumtā ierīkotas pre�u noliktavas. Noliktavām kalpo arī lielākā daļa pagraba stāva.

Nama fasādi rotā astoņi pilastri ar grezniem kapiteļiem, bet jumta stūros novietotas fantastisku dzīvnieku

Danen�terna nama pilaslrs ar kapiteli

galvas. Portāli ir divi, ar smagiem, akmenī cirstiem rotājumiem. Nama melnais, ar glazētiem kārniņiem segtais jumts jau mirdz pa gabalu.

Nama lielajā hallē bie�i pulcējas Rīgas bagātā publika. Maigu siltumu izplata ar zilganu ornamentu rotātās holandie�u podiņu krāsnis, spo�ajos misiņa kandelabros

Cilnis no Danen�lerna nama fasādes

Portāla aug�ējā da|a

mirdz sveces. Liegas ēnas krīt uz baltajām ģip�a skulptūrām, kas novietotas gar halles sienām uz augstiem postamentiem. Vienā halles stūrī ierīkota neliela skatuve. Samta aizkaram paveroties, uz tās visbie�āk rosās pilsētā iebrauku�ie ceļojo�ie komedianti.

Un ilgi vakaros nenodziest ugunis bagātajā namā¹. Pēc izrādes notiek vakariņas. Sulaiņi nepaguru�i skraida,

* Nams saglabājies un atrodas Mārslaju ielā 21.

Ovālā zāle namā �ķūņu ielā 17 (arh. H. Hāberlands)

nesdami ēdienus un dzērienus; baltos, iestīvinātos priek�autiņos greznotas apteksnes pasniedz augļus. Tikai vēlu pēc pusnakts viņi savās kailajās mītnēs pagraba stāvā izdzē� tauku svecīti, lai otrā rītā agri atkal uzsāktu jaunu darba dienu.

Celtniecība noris visu 18. gadsimtu. Arī �ai laikā ceļ glītas ēkas, ta�u ne tik raksturīgas kā 17. gadsimtā.

Viena no Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja zālēm, tā sauktā Kolonu zāle (arh. H. Hāberlands)

Jauns posms celtniecībā izvēr�as no 1775. līdz 1825. gadam. To veicina straujā naudas saimniecības attīstība, kapitāla uzkrā�anās. Vecā sēta vairs nav vajadzīga. Lopus, izņemot zirgus, Rīgas namnieki tagad netur. Tāpēc nav vajadzīgas arī daudzās saimniecības ēkas. To vietā tiek celti jauni dzīvojamie nami. Stipri mainās arī pats mājas plānojums. Turīgie pilsoņi tagad cen�as iekārtot dzīvokļus pēc jaunajām sadzīves prasībām. Rodas vajadzība pēc istabu dalījuma: greznas viesistabas, ēdamistabas, guļamistabas, bērnu istabas.

Nams Smil�u iela 5 (arh. H. Hāberlands)

Ēkas ceļ no ķieģeļiem, ar plakaniem griestu segumiem, tikai pagraba telpām griestus vēl velvē. Galveno fasādi izceļ kolonas, pilastri un smalki ģip�a rotājumi, kuru formas patapinātas no antīkās un romie�u mākslas⁴⁸. Ta�u daudz kas vēl saglabājas arī no iepriek�ējā � baroka stila. Namnieki joprojām mīl di�oties ar savu namu portāliem, veltī tiem īpa�u uzmanību. Portālus tagad

bie�i vien apvieno kopīgā kompozīcijā ar galvenā stāva centrālo logu un balkonu.

Daudzus �ādu namu projektus Rīgā 18. gadsimta beigās izstrādā būvmeistars K. Hāberlands. Viņa celtie nami vēl tagad atrodas Pils ielā 9, Smil�u ielā 5, �ķūņu ielā 17, Vecpilsētas ielā 11, Komunālajā ielā 4 (tagadējā Fundamentālās bibliotēkas ēka) un citās vietās.

Bie�i vien kalpotājiem �ajos namos nav vietas. Viņiem ar visām ģimenēm jāmitinās pāris kopīgās istabās ļau�u ērberģī, kas atrodas sētā blakus ratnīcai un zirgu stallim.

Daugava � Rīgas �ūpulis. Tā izauklējusi pilsētu, tā dod tai spēkus. Pa Daugavas ūdeņiem ienāk un aiziet kuģi ar precēm. Tum�ās dzelmes slēpj lielas zivju bagātības � līdakas, asarus, zu�us. Pavasaros, kad noskrien palu ūdeņi, nāk la�u lomi. Visā upes platumā ņirb zvejnieku laivas, kas pildās ar zivīm. Bet, ja kāds no sudrabainajiem Daugavas iemītniekiem gadās vīra augumā, tad atskan skaļas gaviles. Sazvejotās zivis sāla, �āvē dūmos un kuģos sūta uz citām zemēm. Sārto Daugavas lasi pazīst pat Rietumu valdnieku galmos.

Bet Daugava nes pilsētai arī postu. Tas notiek ledus ie�anas laikā. Tad rīdzinieki pārdzīvo baigus brī�us. Plūdu sākumu vēstī trīs lielgabala �āvieni. Jau laikus ar plankām, smil�u maisiem un akmeņiem viņi aizbarikādē Daugavas pusē visus vārtus. Bet reizēm arī tas nelīdz. Ledus kalni drūzmējas, ūdens ceļas un applūdina ārrī-gas, aiznesot mājas, noslīcinot cilvēkus, ielau�as arī mūru iek�pusē. Cilvēki glābjas Kubes kalnā, kā arī augstākajās smil�u kāpās⁴⁹, da�reiz kokos un uz māju jumtiem. Visu laiku, kamēr pastāv plūdu briesmas, zvana baznīcu zvani.

Tad rīdzinieki nolēma, ka untumainā Daugava jāsavalda un jāieslēdz dambjos. Un tā 1600. gadā radās

Jāņa jeb In�u dambis, kas ntj vien pasargāja Maskavas ārrīgas iedzīvotājus no plūdu briesmām, bet to varēja izmantot arī par visīsāko ceļu satiksmei ar pilsētu⁵⁰. Otro dambi uzcēla pie pilsētas ganībām; to tā arī iesauca par Ganību dambi. Vēlāk tiem piebiedrojās vel citi dambji. 1764. gadā Krievijas valdības uzdevumā tika sastādīts vispārējs plāns par Daugavas noregulē�anu ar dambjiem no Ķengaraga līdz ietekai jura. Lielākie no tiem bija Daugavas labajā krastā � Kridenera dambis un Katrīndambis.

Ar laiku Daugava sāka pildīt arī ostas pienākumus. Tas notika tad, kad bijusī Rīgas upe, ko jau 14. gadsimtā sāka saukt par Rīdziņu, aizsērēja. Gadsimtiem ilgi Rīgas upē bija ieplūdu�i Daugavas palu ūdeņi. Tie nelielo upi dzirdīja un tīrīja. Ar dambja uzcel�anu Rīgas upe vairs nespēja papildināt savus ūdens krājumus. Nākamais trieciens tai bija vaļņu uzcel�ana. Tie �ķērsoja upi un galīgi atgrieza to no ūdens avotiem. Tās aug�gals drīz vien pārvērtās par smirdo�u stāvo�a ūdens krātuvi, kurā apkārtējo namu iedzīvotāji bēra visādus atkritumus, līdz aizbēra pavisam. Vajadzēja paiet tikai 30 gadiem, lai no upes aug�teces vairs nebūtu palicis ne miņas. Tās gultnes vietā jau pacēlās mājas. Par to, ka upe pastāvējusi, liecināja vairs tikai nodoklis �Rīdziņas nauda�, kas bija jāmaksā vecās Rīdziņas vietā uzcelto namu īpa�niekiem.

Labāk klājās upes lejtecei. Arī te upi �ķērsoja 8 metrus augstais valnis, bet zem tā pār upi tika izbūvēta pusaploces arka, tā sauktie Rīgas ostas vārti, kas savienoja ostu ar Daugavu. Ta�u, sākot ar 16. gadsimta vidu, kuģi Rīgas ostā vairs neiebrauca, bet noenkurojās Daugavā iepretim Rātslaukumam. Tur tie stāvēja cie�ā pulkā, un aiz to tauvām nevarēja saskatīt otru krastu. Plīvoja Francijas, Anglijas, Vācijas, Zviedrijas, Dānijas pilsētu karogi. Preces no kuģiem krastā aizveda ar laivām. Rīgas upe jeb Rīdziņa kļuva par palīgostu, kur preces nogādāja ar liellaivām.

Ta�u par spīti vairākkārtējām tīrī�anām un padziļinā�anām tā aizsērēja arvien vairāk. Ūdens sasmaka un kļuva par slimību perēkli. Tādēļ rīdzinieki 1735. gadā sāka aizbērt arī �o Rīdziņas daļu. Aizbēr�ana ilga vairākus gadu desmitus, un to pabeidza tikai 1861. gadā, kad, nojaucot vaļņus, ar norakto smilti ievērojami paaugstināja Daugavas krastmalu. Rīgas upes vairs nebija.

Tagad pat grūti at�ķirt kādreizējās Rīgas upes gultnes vietu no pārējās teritorijas. Tikai uzmanīgs vērotājs, ejot pa Kalēju ielu uz Centrālā kolhoza tirgus pusi, pamanīs, ka ielas līmenis kreisajā pusē ir nedaudz zemāks � �ī iela kādreiz gāja pa Rīgas upes krastmalu. Krievu drāmas teātris un citas ēkas, kas atrodas starp Kalēju un Komunālo ielu, celtas tie�i virs upes gultnes. Posmā starp Teātra un Audēju ielu virs upes iet tagadējā Rīdzenes iela.

Nodzeltē lauki un me�i. Vēj� notrauc pēdējās lapas. Aust lietaini, pelēki rīti, bet krievu karapulki mundri soļo uz rietumiem. Ir beidzies Ziemeļu kara iz�ķiro�s posms � Pētera I armija sakāvusi 1709. gada vasara zviedrus pie Poltavas. Ceļ� uz Baltijas zemēm tagad brīvs. Krievija turpina cīņu par pieeju Baltijas jūrai. Nākamais svarīgais uzdevums � ieņemt Rīgu, ko zviedri vēl stingri tur savās rokās.

Oktobrī krievu armijas daļas jau ir pie Rīgas un novembrī nostiprināju�ās Pārdaugavas pusē. Līdzi armijai atbraucis arī pats cars Pēteris I, kas pagūst būt visur, kur risinās svarīgi notikumi.

Pirmās trīs lielgabala lodes uz pilsētu iz�auj pats cars. Smagi dunēdamas, tās nokrīt viņpus mūriem. Tām seko-citas.

Ta�u ieņemt Rīgu pirmajā triecienā neizdodas. Zviedri ir sagatavoju�ies atsist uzbrukumu. Nocietinājumi nostiprināti. Aiz mūriem atrodas 12 000 vīru liels zviedru garnizons. Munīcijas un iero�u iegādes vajadzībām pilsētai uzlikta milzīga rekvizīcija. Kad rāte atsakās to pildīt, ģenerālgubernators iesloga rātes locekļus pagrabā. Pēc divu dienu uzturē�anās tajā viņi piekrīt visiem noteikumiem.

Laiks kļūst aukstāks. Baltijas pelēkās dienas saraujas arvien īsākas. Sāk krist sniegs. Tad krievu karaspēka pavēlniecība nolemj ierīkot ziemas apmetnes un uzsākt Rīgas aplenk�anu.

Aplenkums ilgst deviņus mēne�us. Neviens kuģis vairs nevar iebraukt Daugavā, neviens pajūgs nespēj piekļūt pie Rīgas vārtiem. Trūkst malkas, trūkst maizes, trūkst lopiem siena. Krievu karaspēka raidītās lielgabalu lodes grauj ēkas. Priek�pilsētas sen nodedzinātas un arī to iedzīvotāji sabēgu�i iek�pus nocietinājumiem. Daudzi cilvēki paliek bez pajumtes. Sals un bads staigā pa pilsētu un pļauj savu ra�u. It sevi�ķi grūti klājas algād�iem, transportstrādniekiem, kuri dieni�ķo uzturu ieguva ar ikdienas darbu pie pre�u iekrau�anas un izkrau�anas.

Pavasaris nes līdzi jaunas bēdas: izceļas mēra epidēmija. Sevi�ķi stipri tā trako, kad uzpū� siltie vēji, � da�dien nevar pat paspēt novākt miru�os.

Maijā krievu karaspēks jau ieņem Rīgas priek�pilsētas, ierīkojot tran�ejas pie pa�iem vaļņiem. 14. jūnijā vēstnesis cauri nocietinājumu joslai atnes krievu armijas pavēlnieka � feldmar�ala �eremetjeva uzaicinājumu � padoties, bet zviedri priek�likumu noraida. Pēc tam bombardē�ana kļūst vēl niknāka. Desmit diennaktis bez mitas lielgabalu �āviņi ārda pilsētu.

Tikai tad, kad kritusi puse karavīru, kad pilsētā palikusi dzīva tre�ā daļa iedzīvotāju, zviedru garnizona pavēlniecība 4. jūlijā paraksta kapitulāciju, iegūstot karaspēkam tiesības brīvi atstāt pilsētu.

Pēc desmit dienām Rīgas rāte rīko �eremetjevam svinīgu sagaidī�anu. Pussagrauta, ar nodegu�ām priek�pilsētām, pustuk�a Rīga sagaida savus uzvarētājus. Pilsētas Rātslaukumā svinīgos tērpos sapulcēju�ies rātskungi. Par kapitulācijas zīmi viņi pasniedz feldmar�alam uz samta spilvena divas Rīgas vārtu atslēgas. Tās ir no tīra zelta un krietni smagas. Tiek teiktas runas, lasītas odas uzvarētājiem, izskan pilsētas pārstāvju uzticības zvērests Krievijas caram.

Pilsētā iesoļo krievu karaspēks. Bet rudenī cars Pēteris I izdod Rīgas pilsētai privilēģiju aktu, ar kuru rātei un bagātajiem tirgotājiem atļauts paturēt savas priek�rocības.

Vienu no Pētera I iz�autajām lodēm pilsēta saglabā un vēlāk iemūrē tagadējās Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja kolonu zāles sienā. 1786. gadā pēc vietēja vācu mākslinieka V. Budberga meta tai apkārt uzglezno alegoriju: cars Pēteris I ar zobenu rokā kāpj pāri Rīgas nocietinājumiem; gaisā lidinās Slava, viņam pie kājām Uzvara.

Par Rīgas aplenkumu arī tauta saglabā nostāstus. Viens no tiem vēstī, ka 1710. gada aplenkuma laikā kāds nams Mārstaļu ielā sa�auts un sagruvis. Zem gruve�iem paliku�ie pilsētas aizstāvji nokāpu�i pagrabā un sāku�i rakties pa zemes apak�u uz Rātslaukuma pusi. Raku�ies ilgi, pa ceļam apejot vecas velves, pussagruvu�us pagrabus, kapus. Pēc pusgada iznāku�i atkal virszemē Melngalvju nama priek�ā tie�i tai brīdī, kad tirgus laukumā notikusi svinīgā kapitulācijas ceremonija.

Cars Pēteris I bie�i apmeklē Rīgu. Viņu �eit interesē viss: kuģu būve, doma par jaunas ostas ierīko�anu, nocietinājumu izveido�ana, kareivju apmācī�ana un jaunu dārzu stādī�ana. Arī Pētera baznīcas tornis caram iepaticies. Tajā uzkāpis, viņ� nevar vien nopriecāties par tālo apvārsni un pie tā redzamo jūru.

Rāte uzdāvina Pēterim I biju�o tirgotāja Hennenberga namu¹, ko vēlāk iesauc par Ķeizara palastu. �eit cars tad arī uzturas savu apciemojumu laikā. No mājas aug�ējā stāva viņ� ļoti mīl skatīties uz Daugavu un kuģiem.

Pēteris I pagūst būt visur: apciemo namniekus, izstaigā veikalus, noliktavas. Kāds nostāsts vēstī, it kā cars Pēteris I kļuvis pat par Rīgas pārcēlāju amata locekli. Reiz 1717. gada lieldienās kāds pārcēlājs Daugav-malā pazaudējis maku ar dālderiem. Viņ� sācis stipri �ķendēties. Te pēk�ņi laivā iekāpis kāds liela auguma vīrs ar lepni ģērbtu dāmu un sacījis, lai pārceļot pāri Daugavai. Pārcēlājs sācis irt laivu, bet sve�ais aizrādījis, ka tā neesot pareizi.

� Ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē, � pārcēlājs atcirtis. � Ja proti labāk, tad parādi!

Sve�ais nelicies lūgties, ķēries pie airiem un īries pāri Daugavai ne sliktāk par īstu pārcēlāju. Laivinieks nopriecājies par veiklo darbu un uzaicinājis sve�o iestāties viņu amatā � varot labi nopelnīt. Sve�ais apsolījies padomāt.

Nākamās pārcēlāju amata sanāksmes laikā pie nama, kur biju�i sapulcēju�ies visi Rīgas pārcēlāji, piebraukusi ķeizara kariete un no tās izkāpis pats cars Pēteris ar carieni Katrīnu. Viņ� samaksājis amatā iestā�anās naudu un piedalījies pārcēlāju svinīgajā mielastā.

Līdz ar iekļau�anos Krievijas impērijas sastāvā Rīga iegūst ilgsto�u mieru un dro�ību. No �ā laika Rīgas saimnieciskā dzīve iet nemitīgi uz aug�u. Tiek atceltas poļu un zviedru laikā ievestās muitas. Ar katru gadu pieaug Daugavā iebrauku�o kuģu skaits. 1710. gadā blokādes dēļ to ir tikai piecpadsmit, ta�u jau pēc trīsdesmit

Tagadējās Palasta un Jaunās ielas stūrī. gadiem ik gadus iebrauc se�i simti, bet 18. gadsimta beigās � tūksto� kuģi gadā.

Caur Rīgu izved no Vidzemes un lek�krievijas guberņām atvesto labību, kokus, linus, kaņepājus, darvu, bet ieved sāli, si|ķes, gar�vielas un da�ādus rūpniecības izstrādājumus. Aug Rīga, tās priek�pilsētas, aug tās iedzīvotāju skaits. Rīga kļūst par vienu no lielākajām Krievijas ostas pilsētām.

Sakarā ar Krievijas koku eksportu izvirzās latvie�u koku �ķirotāju un enkurnieku amati, no kuru vidus nāk pirmie latvie�u bur�uāzijas pārstāvji.

Aiviekstes krastos ienācis pavasaris. Kūsto�ā sniega duļķainos ūdeņus veldama, traucas upe. Sulām piebriedu�ie liepu pumpuri sniedzas pretī saulei, kas cen�as iespīdēt pat visēnainākajos me�a nostūros. Pavasarīgi dva�ojo�ajā me�ā lokās vīri. Baltos autos un pastalās ieautās kājas naigi spie� lāpstas galu zemē, apveļas sūnas un trūdu kunkuļi � cits pēc cita no zemes tiek izcelti jaunie kociņi. Desmitiem, simtiem, tūksto�iem ... Tur darbos sadzīti visas Aiviekstes apkaimes zemnieki: viņiem jāizrok un jānogādā Rīgā milzums jauno liepiņu, gobu un citu lapu koku. Tāda ir Vidzemes ģenerālgubernatora pavēle, ko viņ� izdevis sakarā ar Pētera I ieceri.

Citi rok, citi stiepj izraktos kociņus uz krastmalu un krauj piebrauku�ajās liellaivās. �etri mācīti dārznieki atsūtīti uz Aiviekstes un Daugavas me�iem, kur viņu vadībā arī notiek koku rak�ana. Ģenerālgubernatora pavēlē teikts, ka jābūt tie�i 30 450 kociņiem.

Vairākas nedēļas turpinās kociņu rak�ana un sūtī�ana pa ūdeņiem uz Rīgu. Bet Rīgā ārpus nocietinājumu vaļņiem, Ganību dambja rajonā, pēc Pētera I vadībā izstrādāta plāna tiek ierīkots liels, dekoratīvs dārzs. Tas iecerēts holandie�u renesanses stilā, ar lieliem �etrstūra laukumiem, ko veido lapu koku alejas, ar ūdens baseiniem. 1721. gada pavasarī, kad sākas dārza stādī�ana, tajā piedalās arī pats ķeizars. Viņam par godu dārzs tiek nosaukts par Ķeizardārzu.

Arī 1725. un 1726. gada pavasarī ved �urp un stāda kokus. No Jumpravas un Piņķu mui�as me�iem 15 000 vītolu, no Gaujas apkaimes apmēram 5000 vītolu. Dārzs veidojas pla�s un skaists⁵¹.

Kvadrātos, ko veido taisnās un garās alejas, sastāda augļu kokus. Pēteris I arvien interesējas, kā veicas darbi.

Arī pie savas mājas Daugavmalā ķeizars 1716. gadā licis ierīkot dārzu. Tas gan nav liels, bet tajā aug no Dancigas atvestās kastaņas, Holandes neļķes, tulpes, baltās un dzeltenās narcises, peonijas.

Jaunajā parkā uzceļ arī vieglu, baroka stilā ieturētu vasaras pili, no kuras aug�ējiem stāviem paveras pla�s skats uz Daugavu⁵². Tās priek�ā laukums ar rozēm, strūklaka un ūdens baseins. No lielajām alejām ved mazāku ceļu labirinti, apstādīti ar Holandes liepām, kas apcirptas un izlocītas interesantos veidojumos.

Dārzs patīk rīdziniekiem, kas neko tamlīdzīgu savā pilsētā nav redzēju�i. Rīga kop� tās sākumiem bijusi ieslēgta nocietinājumos. �aurās zemes platības dēļ parkus lajā grūti bijis ierīkot. Tāpēc Rīgas turīgākās kārtas � tirgotāji, amatnieki, garīdznieki priek�roku arvien devu�i augļu kokiem un ogu krūmiem.

13.�14. gadsimtā mūki bija iekopu�i prāvu dārzu ap Doma baznīcu. Savi augļu dārzi biju�i arī citām garīgām organizācijām un klosteriem. Rīdzinieki pazīst arī ēnainas koku alejas, pa kurām vakaros var pastaigāties. Kāds no 16. gadsimta Rīgas dzejniekiem � Bazilijs Plī-nijs savā odā �Cildenās Rīgas, Livonijas galvaspilsētas, slavinājums� stāsta:

Krastus un vaļņus vainago lapoti koki, zem kuru segas klejo lielais ļau�u pūlis. Za|ajā ēnā pilsētai apkārt ir pastaigu vieta.

Ta�u to visu nevar salīdzināt ar Ķeizardārza jaukumiem. Bet jaunais dārzs pārdzīvo arī grūtus brī�us. 1807. gadā Rīgu atkal piemeklē milzīgi plūdi, kas nodara dārzam daudz posta. Drīz pēc tam, 1812. gadā, vēl lielākus postījumus nes ugunsgrēks. Līdz ar ārrīgām smagi cie� arī Ķeizardārzs. Pēc �iem notikumiem dārzs vairs neatgūst savu sākotnējo krā�ņumu. Fa�istiskās okupācijas laikā 1941.�1944. g. dārzā bija ierīkotas tran�ejas, bez �ēlastības izcirsti koki un viss nobradāts.

Tagad dārzs sakopts un apstādīts. No tālās pagātnes līdz mūsdienām saglabājusies dārza centrālā daja ar taisnajām liepu alejām un dīķi. Redzams arī vēl Pētera I stādītās gobas celms, kas apzēlis ar jaunām, kuplām atvasēm.

Spēcīgas ragu mūzikas skaņas tricina pilsētu. Vēja brāzmas pacej tās un nes tālāk pāri namiem uz Daugavas pusi. Ir 1857. gada vēls rudens. Pie vecajiem Smil�u vārtiem svinīgā brīdī pulcēju�ies Rīgas pilsoņi un kroņa iestā�u pārstāvji, garīdznieki ar svētbildēm. Tiek teiktas runas, skan tūksto�galvainā pūļa �ala. Visām �īm runām, mūzikai un svinīgumam jāievada svarīgs brīdis Rīgas vēsturē: ar to sākas Rīgas nocietinājumu vaļņu norak�ana.

Arrīgas sen jau daudzkārt pāraugu�as veco pilsētu. 19. gadsimta sākumā Rīgā ir vairāk nekā 33 tūksto�i iedzīvotāju. Tikai viena tre�ā daļa no tiem dzīvo vecajā Rīgā. Jau sen to pilsētas daļu, kas atrodas aiz vaļņiem, sauc par lek�rīgu. Bet Rīgas iedzīvotāju skaits arvien aug. 1852. gadā tas sniedzas pāri 65 tūksto�iem. Ta�u lek�rīgai no tiem pieder vairs tikai ceturtā daļa. Tāpēc lek�rīga nevar viena paturēt sev pilsētas vārdu: blakus vecajai radusies jauna pilsēta. Ir divas Rīgas, kurām jāsaplūst par vienu.

Vaļņi arī savu aizsardzības nozīmi sen zaudēju�i. Krimas kar� parādījis, ka jaunajiem artilērijas iero�iem vaļņi nespēj pretoties. Zaudēju�i savas nocietinājumu funkcijas, tie tagad tikai traucē lek�rīgas teritorijai saplūst ar jaunajiem rajoniem. It sevi�ķi tāpēc, ka ārrīgas pēc 1812. gada ir stingri izplānots ielu tīkls, kas veido galveno lek�rīgas ielu turpinājumu.

1812. gads Rīgai nes lielu postu un nelaimi.

Napoleona karaspēks ar kaujām dodas uz Krieviju. Kādam tā korpusam ir uzdevums ieņemt arī Rīgu, ta�u uzbrukumu izdodas apturēt. Kā jau tas parasts, katrreiz ienaidnieka uzbrukuma gadījumā ārrīgas nodedzināja. Arī tagad, tālāko uzbrukumu gaidīdams, kā stāsta, gubernators izdevis pavēli piesist pie Pēterburgas un Maskavas ārrīgu namiem apdarvotus vainagus un pakulu vīk�ķus. Līdzko ienaidnieks lauztos tuvāk Rīgai, vainagi un pakulas jāaizdedzina.

Pētera baznīcas tornī dienu un nakti sē� novērotāji. Kad tie ziņo, ka Napoleona armijas daļas gatavojas pie Jumpravmui�as celties pāri Daugavai, Rīgas gubernators aizsūta izlūku noskaidrot stāvokli sīkāk. Līdzi viņam iedod trīs kārtis � sarkanu, zaļu un melnu. Vienu no tām ar ziņnesi vajag steidzīgi sūtīt atpakaļ uz Rīgu: sarkana nozīmētu � briesmas nedraud, zaļā � ienaidnieks tuvojas, bet melnā � ārrīgas jānodedzina.

Izlūks dodas ceļā. Ta�u tie�i tajā laikā pilsētas virzienā nāk lopu bars. Ir vasaras vidus, lietus ilgi nav lijis, un �etrkājainie saceļ milzu putekļus. Izlūks, ieraudzījis lielo putekļu mākoni, notur lopu baru par ienaidnieka armiju un steidzīgi aizsūta uz pilsētu melno kārti.

Ar to pietiek, lai naktī no 11. uz 12. jūliju abas ārrīgas īsā laikā pārvērstos par liesmu un dūmu jūru. 13. jūlija rītā apkārt Rīgai atklājas īsta posta�a. Tur, kur vēl pirms da�ām dienām bija atradu�ās mājas ar saimniecības ēkām, ar iekoptiem sakņu dārziem, tagad rēgojas krāsmatas un gailējo�u pelnu �upas. Nodegu�i 705 dzīvojamie nami, 35 sabiedriskās celtnes un 4 baznīcas. Tūksto�iem vienkār�o cilvēku zaudēju�i savu niecīgo iedzīvi un paliku�i bez pajumtes.

Pēc lielā ugunsgrēka ar Krievijas valdības rīkojumu izstrādā priek�pilsētām jaunu apbūves projektu, likvidējot �aurās, nejau�i radu�ās sīkās ieliņas un sadalot visu teritoriju ar platām ielām taisnleņķa kvartālos⁵³.

Stratēģisku apsvērumu dēļ visu izplānoto priek�pilsētas daļu savukārt sadala piecās distancēs jeb joslās. Pirmajās divās distancēs⁵⁴ nedrīkst celt nevienu ēku. Apbūve sākas ar tre�o distanci. Te atļauj celt koka ēkas pēc īpa�iem tipveida projektiem⁵⁵.

Kop� tā laika pagājis vairāk nekā �etrdesmit gadu. Un tagad, 1857. gadā, nolemts abas pilsētas daļas apvienot. Tāpēc, lūk, �ī mūzika, �īs svinīgās runas.

Pirmo lāpstu zemē dur birģermeistars E. Grims⁵⁶. Svinības beidzas, pūlis izklīst, bet vaļņu norak�anas darbi turpinās ilgi � līdz 1863. gadam.

Norakto vaļņu smiltis saber zemākajās vietās, kā arī kādreizējās Rīgas upes gultnes rajonā. Ta�u lielāko daļu no tām saved turpat uz Smil�u bastiona paliekām. Tā rodas jauns kalns, kuru tā arī iesauc par Bastejkalnu. Uzbērtajā kalnā sastāda kokus, ierīko celiņus, 1898. gadā arī mākslīgo strautu. Vakaros te pastaigājas publika. Un drīz vien rīdzinieki ir aizmirsu�i, ka �eit kādreiz bija kails nocietinājums, bastions, kur starp lielgabaliem garlaikodamies staigāja tikai sargkareivji.

1861. gadā biju�ās vaļņu joslas iek�pusē atklāja pirmo Rīgas bulvāri � Basteja bulvāri⁵⁷. Bet Pankūku bastiona vietā 1863. gadā pacēlās arhitekta L. Bon�teta projektētā jaunā pilsētas teātra ēka⁵⁸. Agrāko vaļņu nocietinājumu grāvi pārveidoja par pilsētas kanālu, apstādot tā abus krastus ar kokiem. Tā radās pilsētas centrālā apstādījumu josla. 1861. gadā tagadējo Suvorova ielu pagarināja līdz centram (pirms tam tā stiepās tikai līdz Avotu ielai).

Daugavas pusē vaļņu zemes izlietoja krasta paaugstinā�anai. �eit vaļņu vietā uzcēla daudzas jaunas ēkas. Arī pa�u Daugavas gultni padziļināja.

Vaļņus nojaucot un Vecrīgai saplūstot ar priek�pilsētām, sākās jauns posms Rīgas vēsturē, radās jauni pilsētbūvniecības principi. Radās vienota pilsēta, kas kapitālisma uzplaukuma apstākļos izveidojās par lielpilsētu, par kapitālistiskās rūpniecības un tirdzniecības centru. Līdz ar to auga arī proletariāts, kas drīz vien sāka pieteikt savas tiesības.

Bet vecā pilsētas daļa ar laiku kļuva it kā par arhitektūras muzeju, kur uz katra soļa līdzās jaunajam saglabājas arī pārdzīvoto vēstures posmu liecinieki. Ne velti Rīga mūsdienās ierindojas to Padomju Savienības divdesmit pilsētu skaitā, kuras kā vēsturiskas pilsētas atrodas sevi�ķā uzraudzībā.

Priek�vārds 　

Pirms septiņsimt gadiem 　

Pirmā mūra celtne 　

Doma baznīca 　

Rīgas pils likteņi 　

Jāņa baznīca 　

Pētera baznīca 　

Par mūriem, torņiem un citiem nocietinājumiem Senās Rīgas ielas 　

Minsteres istaba 　

Melngalvju nams . . . . . .　

Rātslaukums 　

Par Lielo Kristapu un �ūdensskunsti� . Rīgas apak�zemes moku kambari ....　

Pilsoņu dzīvojamie nami 　

Bagāto tirgotāju dzīvojamie nami　

Daugavas ūdeņi un Rīgas upe .... Rīga kļūst par Krievijas impērijas ostas pilsētu Vieslurdārza stādī�ana 　

Rīga nojauc vaļņus

3. Эргле, С. Циелава

О ЧЕМ РАССКАЗЫВАЮТ ДОМА ĪI УЛИЦЫ СТАРОЙ РИГИ

Издательство �Лнесма�

На латышском языке

J. Ciparsona. D Gedzjuna. F. Izraelsona. J. Paulina. A. Vecsija fotouzņēmumi

Redaktore Ļ. Hijimonoka. Māksi, redaktors H. Purviņ�. Tehn. redaktore L. Engere.

Korektore L. Kalnāre.

Nodota salik�anai 1967. g. 6. jūlijā. Parakstīta iespie�anai 1958. g. 24. janvārī. Krita pap. 120 g. formāts 70X108/32 4,75 fiz iespiedi.; 6.51 uzsk. iespiedi.: 5,60 izdevn. I. Metiens 15 000 eks. JT 18010. Maksā^34 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 21198-J1855. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipogrāfijā Rīgā. Dzirnavu ielā 57.

Pasūt. Nr. 2191.

9(L)

Ceļ� gāja tagadējās Ļeņina ielas virzienā gar Kubes kalnu (tagadējā Komuņāru laukuma vietā) un apmēram pie Pulvertorņa nogriezās-uz ciema pusi.

Livonija � Līvu zeme. Tā rietumu tirgotāji no senseniem laikiem bija iesauku�i zemes, ko apdzīvoja lībie�i jeb līvi. Vēlāk ar �o vārdu apzīmēja visus iekarotos Latvijas un Igaunijas apgabalus.

Ar �o gadu Rīga pirmo reizi pieminēta vēstures dokumentos.

Tagadējās Jāņa baznīcas rajonā.

Tagadējās Konventa sētas teritorijā, starp Kalēju un Skārņu ielu

Reformācija � sabiedriska antifeodāla kustība, kas vērsās pret feodālās iekārtas ideoloģisko balstu � katoļu baznīcu. Sī kustība radās 16. gadsimta pirmajā pusē un aptvēra Vāciju, Sveici, Nīderlandi un citas Eiropas zemes, starp tām arī Livoniju.

Vēl tagad tās saskatāmas baznīcas vecākajā daļā � altāra galā.

Krusteja un domkapitula zāle saglabājusies arī līdz mūsdienām.

13. gadsimtā celtā baznīcas daļa veido tagadējo Rīgas Doma cen trālo daļu: kori jeb altāra daļas galveno jomu un �ķērsjomu.

1614., 1629., 1705. un 1755. gadā.

Ciļņi saglabāju�ies vēl tagad.

Sis korpuss tagad veido celtnes fasādi uz Pionieru laukuma pusi.

Starp lagadē�o 17. jūnija laukumu, Herdera laukumu un Miesnieku ielu.

Tās atliekas v�l tagad redzamas Jāņa sētā.

Vārti vēl tagad stāv vecajā vietā.

Līdz Lielajam Tēvijas karam biķeris glabājās tagadējā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Bazilika � viens no kristīgās baznīcas tipiem, kur telpas vidējā daļa ir augstāka par sānu daļām un izgaismota ar logiem.

Gar tagadējo Minsterejas, Kalēju un Meistaru ielu līdz Zirgu ielai.

Pirmo reizi pieminēta 1226. gadā.

No Zirgu ielas līdz tagadējam Pulvertornim, tad Torņa ielas virzienā līdz Daugavai un tālāk gar Daugavas malu.

Apmēram tagadējās Vaļņu ielas vietā.

Tagadējās Teātra un Vaļņu ielas stūrī.

Uz priek�u izvirzīts pusaploces veida nocietinājums.

Tagadējās Maskavas un Dzirnavu ielas krustojumā.

Ļeņina un K. Marksa ielas krustojumā.

Gorkija ielā pie F. Engelsa ielas.

Pie Ganību dambja.

Mūra fragments I960, gadā restaurēts sākotnējā veidā.

Ar vārdu �Rīgas pils� te domāta pali pilsēta.

Tagadējais Ļeņina ielas posms no Komjaunatnes krastmalas līdz Padomju bulvārim. Nosaukumu ieguva no kaļķu cepļa, kas atradās Rīgas upes krastā iepretī �ai vietai.

Sākumā �o ielu sauca par Bebru ielu (lejasvācu � Bewerstrate). Skaņu pārstatījuma rezultātā vēlāk radās WeberstraBe, no kuras tagadējais tulkojums.

Rozena iela � �aurākā Vecrīgas ieliņa

Vēlāk Bagāto ielu nosauca tur dzīvojo�ā rātskunga Sundera vārdā. No tā nepareizi izveidojās vārds Sunder, kas tulkojumā nozīmē grēcinieku. Tādējādi radās Grēcinieku iela (tagad pārdēvēta par Imanta Sudmaļa ielu).

Ganību dambis savā nosaukumā saglabājis atmiņas par pilsētas ganībām.

Lejasvācu �Swynstrate�, no �ā nosaukuma vēlāk nepareizi atvasināts Schwimmstrafie, kas tulkojumā nozīmē � Peldu iela.

Pirmais rātsnams, kā domā, atradās Tirgoņu ielā. Tas pildīja savus pienākumus līdz 1334. gadam, kad rāte pārgāja jaunajās telpās.

Rāte pastāvēja vairāk nekā 600 gadu. 1878. gadā ar Krievijas pilsētu reformu pilsētas pārvaldi nodeva pilsētas domes rokās, atstājot rātei vienīgi tiesas funkcijas. 1889. gadā rāte zaudēja ari tas un tika pilnīgi likvidēta.

Tagadējā Daugavas attekā � Sarkandaugavā.

�eit tirgus pastāvēja līdz mūsu gadsimta 20. gadiem.

Portiks � galerija, ko veido kolonas vai stabi ar pārsegumu. Parasti atrodas pie ēkas ieejas.

Domā, ka tas bijis Hanss Hāzentelers.

Bendes bluķis atradās Daugavas malā iepretī rātsnamam. Bendes amatu likvidēja 1863. gadā, kad atcēla miesas sodus.

Tagadējā Fr. Engelsa iela.

Klabeklis � ierīce, ko lietoja tagadējā zvana vietā.

Līdz pat 18. gadsimta 70. gadiem miru�os guldīja iek�pus mūriem, baznīcu pagalmos; bagātie pirka sev vietas baznīcā zem grīdas plāksnēm. Vienīgi sērgu laikā līķus izveda pajūgos ārpus pilsētas un apraka. Milzīgi 1602. gada mēra kapi atrodas zem seguma tagadējās Ļeņina un Dzirnavu ielas krustojumā. Pirmo oficiālo kapsētu (Lielos kapus) ārpus pilsētas ierīkoja 1773. gadā.

Vācu mūrnieku amats nodibinājās tikai 18. gadsimta vidū.

Vecrīgā vēl tagad saglabāju�ās 24 �ādas noliktavas, visvairāk Vecpilsētas un Sarkanās gvardes ielās.

Nams atrodas Mārstaju ielā 2/4. Greznā fasāde saglabājusies līdz mūsdienām, turpretim iek�telpas radikāli pārbūvētas. Kolonu portāls ir vienīgais �āda veida portāls baroka stila laicīgajā celtniecībā Rīgā.

Ievie�as tā sauktais klasicisma stils.

Tagadējā 1905. gada parka apkaimē.

Trok�ņa iela. J. Brektes akvarelis

Dambis atradās tagadējās Maskavas ielas vietā. Nosaukums radies no tuvējās In�u mui�as.

9�2191

Īstenībā biju�i divi ķeizardārzi. viens tagadējais Viesturdārzs, bet Otrs Sarkandaugavā tagadējās Psihiatriskās slimnīcas teritorijā. Abus dārzus savienoja pla�a, ar kokiem apstādīta aleja.

Pils atradās apmēram tur, kur tagadējā V. Lā�a iela (agrākā Eksporta iela).

Toreiz izplānotais ielu tīkls ar nelielām izmaiņām saglabājies līdz mūsdienām.

Pirmās divas distances sniedzās līdz tagadējai Kirova ielai.

Da�as no �īm ēkām saglabāju�ās līdz mūsdienām.

�ī lāpsta vēl tagad glabājas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.

Tagadējais Padomju bulvāris.

Tagadējā Operas un baleta teātra ēka.