Dzidra Rinkule-Zemzare

Mazi portreti

Se�u gadu vecumā iemācīties rakstīt nav viegli, aizmirst rota|as un citas bērnu izpriecas un katru dienu tikai gaidīt, gaidīt... un skriet pretī pastniekam. � Vai vēstule no tēta ir? Vai no māmiņas? ...

Un grūti pastniekam atbildēt, ka � nav. Reiz �im padzīvoju�ajam invalīdam ienāca prātā doma uzrakstīt pa�am kādu kartīti ar skaistu dabas skatu. Mazais jau nezinātu, ka viltojums.

Un tomēr pastnieks to neizdarīja. Nespēja apmānīt mazo cilvēku, kas glu�i kā dzērvīte ar izstieptu kaklu gan saulainās, gan lietainās dienās lūkojās pāri dārza vārtiņiem, kur bija pienaglota pastkaste.

Armīna tēvs tagad dzīvo tālā dienvidu pilsētā. Tur viņam ir jauna ģimene. Arī mātei jauna ģimene � tikai tepat Rīgā.

Tētim ir arī jauns bērns, bet mātei � meitenīte. Vecmāmiņa saka � māsiņa ... Armīns viņu nekad vēl nav redzējis. Vispār nespēj iedomāties, kā tas ir, kad ģimenē otrs bērns.

Bet kāpēc māmiņa neaicina Armīnu pie sevis? Vecmāmiņa ir laba. Pat loti laba. Bet māte ir kaut kas vairāk.

Ari vecaistēvs � labs. Bet tētis ir jauns, jautrs, un arī jūrnieks viņ� ir. Armīnam tā patīk kuģi!

Kad viņi abi ar veconiāti iet pastaigāties pa pludmali, Armīns nenovēr� acis no jūras. Un, kad viņ� ierauga pie horizonta kāda kuģa siluetu, pēk�ņi apstājas, izstiepj tievo kakliņu un sastingst it kā gaidās. Varbūt uz �ī kuģa atrodas tētis? Varbūt viņ� paņēmis binokli un lūkojas uz krasta pusi? Armīns paceļ roku un māj. Ilgi māj.

Tādās reizēs vecmāmiņa izberzē ar mutautu acu kaktiņus un mudina Armīnu doties mājās.

� Jā, jā, iesim gan. Varbūt �odien būs vēstule, � Armīns steidzīgi piekrīt.

�Vai ilgas var būt slimība?� Vecmāmiņa ba�īgi vēro mazdēlu. Kop� lielajām pārmaiņām ģimenē ar bērnu vairs nav labi. It kā nekā cita viņam vairs nebūtu ko domāt kā tikai par tēvu un māti. Pat ēdiens viņam vairs negar�o. Pat saldumi nevilina. Nu jau tā būs pagāju�i gandrīz divi gadi.

Kādu dienu vecmāmiņa atrod Armīna ziemas mēteļa kabatas pilnas ar �okolādes konfektēm. Tās pa vienai viņam bija devis vecaistēvs.

� Kam tu tās konfektes glabā? � vecmāmiņa pārsteigta izsaucas.

� Māmiņai. Tētim. Kad pārnāks... � Pēc brī�a vēl Armīns piemetina: � Un māsiņai arī.

Bet �odien Armīns cītīgi darbojas ar zīmuli. Visu dienu darbojas. Uz papīra velk lielus burtus: �ES ESMU ... JUSU ... BĒRNS. JŪSU...�

Viņ� ir iemācījies rakstīt. Visa lapa aprakstīta ar vienu un to pa�u teikumu. Ar tei-aizelsusies salver to pie rokas, viņ� nesatricināmā mierā apjautājas:

� Mammu, ko tu teici?

� Neraudi, � teica vecmāmiņa, kad Mār-�uks netī�ām saplēsa krūzīti, � tas uz laimi!

Mār�uks pārstāja raudāt, uzlasīja lauskas, iebēra tās atkritumu tvertnē un sāka domāt, kas ir laime. Domāja, domāja ilgi un daudz. Un atkal vecmāmiņai bija jānāk palīgā ar savu padomu un dzīves gudrību:

� Laime ir mīlestība. Laime ir saticība. Viss labais ir laime. Un arī � pārticība ...

Mār�ukam skaidrs � viss labais. Bet tad jau iznāk, ka viņu mājās laimes nemaz nav. Patie�ām � nav! Katrs rīts sākas ar bār�anos. Māte baras, ka tētis neceļas, tētis baras, ka Mār�uks negrib mazgāties, vecmāmiņa baras, ka atdziest brokastis ... Arī vakaros nav labāk. Tētis bie�i vien pārnāk iereibis. Māte raud un ir dusmīga. Bet vecmāmiņa gau�as kā vienmēr: � Kā tādi mazi bērni! Nemaz neprot satikt!

Jā, nav ne mīlestības, ne saticības.

� Bet kas tā par ticību � �pārticība�, vecmāmiņ?

� Ja cilvēkam nekā netrūkst, tad ir pārticība.

Tad jau iznāk, ka viņu mājās pārticības arī nav. Tētis saka, ka viņam trūkstot cilvēka, kas viņu saprot. Māte sūdzas, ka viņai trūkstot skaistu tērpu. Un arī laika viņai nekad nepietiek. Vecmāmiņa �ēlojas, ka viņai trūkstot padoma, kā tos jaunos samierināt.

Arī Mār�ukam daudz kā trūkst. Piemēram, tāda trīsriteņa kā kaimiņu Zentiņai.

Laimes nav. Nav.

Un tāpēc Mār�uks nolemj rīkoties. Kad neviena nav mājās, kad neviens viņam vairs nevar stāties ce|ā ... Tāds brīdis nav ilgi jāgaida. Tāds brīdis pienāk, un Mār�uks atrauj virtuves trauku skapī�a durvis. Krūzītes, tases, apak�tasītes, fajansa b|odiņas un māla bļodiņas � visas tās lūkojas puisēnā it kā izbrīnīju�ās, it kā nobiju�ās. Mār�uks skaidri jūt, ka tas būs briesmīgs darbs, ko viņ� tagad darīs. Uztrauco�s. Viņam liekas, ka krūzes, �ķīvji un tasītes negrib saplīst, ka viņi �ausmās lūkojas uz Mār�uku un klusām lūdzas: � Nedari tā, nedari!... No kā tad jūs dzersiet, no kā ēdīsiet?

Bet Mār�uks saka: � Tā vajag! � Pirmoreiz �ukstus, otrreiz jau drosmīgāk un tre�oreiz jau pavisam skaļi: � Tā vajag!

Tai pa�ā brīdī pa grīdu �ķindēdamas sāk lēkāt trauku drumslas. Uz laimi! Uz laimi!

Aizvien vieglāk kļūst Mār�ukam ap sirdi. Un, kad virtuves trauku skapītis iztuk�ots, viņ� dodas vidusistabā pie bufetes.

Sājā brīdī pārrodas māte.

� Trakais puika, ko tu esi izdarījis?! � viņa iekliedzas, un viņas roka pārvēr�as at-sperveidīgā putekļu sitējā, kas sāpīgi atlec pret Mār�uka sē�amvietu. Nekad, nekad Mār�uks nebija iedomājies, ka mātei var būt tik smaga, tik briesmīga roka. Tik smaga un ļauna, ka jāraud balsī par pārestību!... Tik smaga, ka gribas aizstāvēties un sist pretī. Tik briesmīga roka, ka viņ� būtu ar mieru aizmukt no mājām projām uz visiem laikiem, no mājām, kur nav laimes ... Bet varbūt krūzī�u bija par maz? Kas atbildēs Mār�ukam, kā tad īsti ir ar to laimi?

Pat vecmāmiņa, kas vienmēr izliekas visu zinām, �oreiz neatceras, ka pati teikusi:

� Ja saplīst trauki, tas uz laimi...

Sīki pirkstiņi ņirb pa melnbalto klaviatūru. Laiks pārvērties viļņojo�ā skaņu straumē. Zāles milzīgā fasetacs lūkojas vienā vienīgā punktā uz izgaismotās skatuves.

� Ģeniāli! � galvu mūzikas ritmā �ūpodams, �ukst profesors. Tas ir viņa audzēknis, viņa lepnums � Artis, brīnumbērns!

Bet Artim vienalga, ko par viņu domā profesors. Viņ� spēlē tur tiem diviem pa�ā zāles vidū. Tur tiem diviem, kas kādreiz dzīvoja kopā, bet tagad �ķīru�ies. Tur � tiem diviem, kam viņ� pats pagādājis biļetes, abas vietas blakus. Un tagad viņi sē� viens otram līdzās. Sē� kā agrāk � kopā! Lūkojas uz Arti un smaida. Allegro, allegro, allegro!

�Es vēlos, lai jūs abi vienmēr būtu kopā! Jūs abi man esat mīļi un vajadzīgi. Lai vienmēr būtu tā kā �ovakar! Es jums vienmēr spēlē�u. Palieciet kopā! Un nestrīdieties vairs nekad! Un ne�ķirieties vairs nekad!

Es ta�u nevēlos neko neiespējamu, vai ne? Mēs ta�u esam viena ģimene! Vai tad maz citādi drīkst būt? Kad es biju pavisam mazs, tētis mani cilāja savās stiprajās rokās, pacēla augstu sev virs galvas un es skaļi smējos, māmiņa smējās. Mēs visi trīs smējāmies! Allegro, allegro, allegro!�

Mazais punkts uz skatuves liesmo. Mazais punkts uz skatuves deg. Allegro con brio! Con brio!

Zūd robe�a starp skaņu un gaismu. Starp instrumentu, mazo atskaņotāju un klausītājiem.

Kur tāds cilvēciņ� ņem tik lielu uguni? � brīnās fasetacs.

Laimīgie vecāki! Laimīgā māte, kas �o brīnumu drīkst saukt par savu bērnu!

Bet Artim vienalga, ko par viņu domā. �ovakar viņ� spēlē tikai diviem zāles vidū. Tur tiem diviem, kas sē� viens otram līdzās. Allegro, allegro, allegro! Līdz pēdējam akordam � allegro!

Un tad zāli pār�alc aplausi. Artim liekas, ka viņam aizkritīs ausis.

Fasetacs iemirdzas elektrisko spuld�u gaismā. Tagad puisēns viņus redz pavisam skaidri. Vai viņi ir apmierināti ar Arti?

Mazais cilvēks skatās pāri ziediem, pāri aplausiem tikai uz viņiem � uz tēvu un māti zāles vidū. Ko vecāki viens otram tagad sacīs? Vai, draudzīgi sadevu�ies rokās, nāks pie viņa? Bet nē... Viņi viens otram tikai pamāj ar galvu, atvadās kā sve�inieki. Un tēvs jau virzās uz durvīm.

Vai tā drīkst aiziet? Nedrīkst! Nedrīkst! Piedevas ta�u spēlē arī lielie pianisti. �Tēt, nāc atpaka|! Dzirdi, es spēlēju vēl! Allegro, allegro! Tā neaizejiet! Iesim visi reizē! Iesim visi trīs! Jautri, priecīgi � kā agrāk, kā toreiz, kad dzīvojām kopā. Un es jums vidū pie rokas. Un smiesimies! Allegro! Allegro con brio!�

Artis pieceļas, bet � redz tikai māti. Tēvs aizgājis.

Zālē dārd aplausi. Māti ielenc paziņas. Spie� roku. Slavē dēlu. Bet Artis kā vecītis �ķērso skatuvi. Ģērbtuvē ierokas ziedos un raud. Neizdevās... Nekas viņam neizdevās ...

No fasetacs atdalīju�ies krāsaini punkti drūzmējas ģērbtuves durvīs.

� Neredzēti! Nedzirdēti! Malacis! Bet tu raudi un saki � neizdevās?

Skūpsti. Glāsti. Uzslavas.

� Muļķīt! Tu saki � neizdevās?!...

Vecaistēvs Dagnim ir viss.

Kā to saprast � viss?

Vārdos grūti izteikt.

Kad vecaistēvs nogrie� rupjmaizes riku un apzie� ar sviestu � gar�o. Vecaistēvs māk tā izdarīt un tā pasniegt, ka gar�o.

Reizēm viņ� pasaka tikai vienu vārdu: � Smar�īga.

Un Dagnis jūt � patie�ām rupjmaize smar�o.

Kad vecaistēvs asina nazi, atkal ir ko skatīties. Viņa kustības mierīgas, noteiktas. Reizi pa reizei viņ� pārbauda ar pirkstu, vai nazis pietiekami ass. Vecātēva darbo�anās tik ļoti at�ķiras no visu citu mājinieku izdarībām. Dagnis var stundām skatīties uz viņu � un nemaz nav garlaicīgi.

Pat tad, kad vecaistēvs lasa avīzi... Plati atvāzta vectēva rokās, tā liekas lielu gudrību un neatminamu mīklu pilna. Reizēm vecaistēvs nopū�as, papurina galvu, citreiz lūpas izveido smaida pusmēnesi, vēl citreiz � aiz briļļu stikliem iegailējas dusmas, un atkal tikai da�i skopi vārdi: � Kā zeme to cie�?

Dagnis uztver katru grimasi vectēva sejā, katru vārdu. Cen�as saprast. Ļauni cilvēki bombardēju�i pilsētu. Sī pilsēta no Rīgas atrodas ļoti tālu, bet tur dzīvo tādi pa�i bērni kā Dagnis un tādi pa�i vectēvi, vecmāmiņas, mātes un tēvi. Un bombardēt nozīmē � iznīcināt. Tāpēc vecaistēvs tā dusmojas.

Citreiz viņ� drā� no koka mazdēlam laiviņu vai karoti, vēl citreiz � kādu mājkus-toni. Dagnim ir daudz rotaļlietu � pirktu veikalos, bet vectēva darinātās ir visjaukākās un vismīļākās. Tās nekad neapnīk.

Jā, vecaistēvs Dagnim ir viss. Tēvs, māte, vecmāmiņa un visas labās krustmātes kopā neatsver vienu kluso un mazrunīgo vectēvu.

Un tāpēc, kad vecaistēvs kaut kur aiziet, Dagnim ļoti sāp sirds. Sāp tik ļoti, ka viņ� raud nelabā balsī. Ja kāds viņu tādā reizē dzird, tad liekas, ka bērnam dur dunci dzīvā miesā. Tās ir neprātīgas raudas, izmisuma kliedzieni � un nelīdi nekādi mierinājuma vārdi. Jo Dagnis vēl ir tik mazs, ka viņ� izjūt un pārdzīvo tikai pa�reizējo momentu. Ka vecaistēvs vēl atnāks atpakaļ � tik tālu viņ� neizdomā. Vienīgā eso�ā īstenība ir � vecaistēvs aiziet. Vienīgā eso�ā sāpe � �ķir�anās sāpe.

Un tā reiz gadās, ka, gribēdama Dagni nomierināt, krustmāte Ole satver puisēnu rokās, sa�ūpo gaisā, pēc tam apbu�o asarām slacītos vaigus un smejas. � Uja! Ūja!... Kāds tu skandālists! Bet man, lūk, te marcipāna pīlīte! Tev jau tāda loti patīk!

Dagnis kā sagūstīts kaķēns skrāpējas pretī abām rokām, tad atvēzējas un iecērt tās tie�i krustmātei sejā.

� Laid! Laid mani! � viņ� iebrēcas, un marcipāna pīlīte aizlido krustmātei par galvu.

Vecaistēvs Dagnim ir viss, bet krustmāte viņa vietā piedāvā marcipāna pīlīti!... �ausmīgas d,usmas pārņem mazo cilvēku. Izrāvies no krustmātes rokām, viņ�, vēl ska|āk raudādams, pieplok pie durvīm, pa kurām nesen kā izgājis viņa mīļais vecaistēvs.

� Ak tu palaidnis! Resgalis tāds! � Piesteidzas māte un, atrāvusi pui�eli no durvīm, tāpat ar plaukstu sadod viņam pa sē�amvietu. � Tu man te kausies!? Redzējies, kāds! Sitīsi krustmātei, kas tev, palaidnim, vēl saldumus nopirkusi?!

Sitiens par sitienu. Sitiens! Sitiens! Un vēl viens sitiens!...

Vai var izdzēst tintes traipu ar jaunu traipu? ... Sakiet � vai v а г?

Skolotājam nedrīkst būt mīluļu, nedrīkst būt arī neieredzētu bērnu. To visu Rita zina un saprot, bet, ja viņai godīgi jāsaka, tad jāatzīstas � viņa nespēj sevī noslāpēt vēlē�anos da�am bērnam noglāstīt galvu, uzsmaidīt, paslavēt to, bet citam � vienaldzīgāk paiet garām vai pat ar zināmu īgnumu pateikt asāku vārdu. Piemēram, kā lai neslavē mazo Gunāru par viņa stāju, par vienmēr tīrajām rokām, par kārtīgajām burtnīcām un rūpīgi veiktajiem rakstu darbiem? Un kā lai ncsarāj Skaidrīti par aizmār�ību, par neuzmanību stundā, par sagumzītām matu lentēm vai netīru kleitiņu? Vienmēr viņa kaut ko izdara nepareizi. Bet, ja, piemēram, aizlūst nags, noko� to tāpat ar zobiem.

Jaunajai skolotājai grūti atvairīt nepatiku, kas atspoguļojas pat viņas sejā, runājot ar Skaidrīti:

� Nu kāpēc tev atkal melnumi aiz nagiem? Vai tad mājās nemaz sevi neapkop? Vai tad tev nav �ne ūdens, ne ziepju, ne �ķēru?

Un rcizēm skolotāja sūta Skaidrīti vispirms nomazgāties un tikai tad atļauj ienākt klasē. Bet citreiz nekārtīgi uzrakstītu darbu liek pārrakstīt skolā pēc stundām.

� Nu redz, ka tu tomēr vari, � pārbaudījusi pārrakstīto, konstatē Rita, un Skaidrīte priecīga, ka skolotāja tagad viņu uzslavē glu�i tāpat kā tos citus kārtīgos bērnus.

Bet nākamajā dienā mājas darbi ir tikpat slikti. Un atkal Skaidrītei jāpaliek pēc stundām. Tomēr meitene nav nemaz izmisusi. Kā citādi �ādu attieksmi pret mācībām var nosaukt kā par � vienaldzību un nevī�ību?!

Pēc stundām Skaidrīte cen�as visu izdarīt labi.

� Kaut tu saprastu, ka tā jāstrādā vienmēr! � atgādina skolotāja.

Bet Skaidrīte nesaprot.

Citreiz jaunā skolotāja pati sakārto Skaidrītes matus, pie�uj atplīsu�o piedurkni vai svārku malu. Rita to dara, iek�ēji dusmodamās, bet cerībā, ka beidzot tomēr izdosies meiteni pieradināt pie kārtības.

Vairākkārt skolotāja ierakstījusi Skaidrītes dienasgrāmatā piezīmes, vairākkārt aicinājusi viņas vecākus atnākt uz skolu, bet meitene jau iepriek� zina pateikt, ka tētim un māmiņai nebūs laika.

Pāris rei�u Rita mēģināja vecākus sastapt mājās, bet izrādījās, ka viņi vienmēr kaut kur aizkavējas.

Tā nu Rita mokās ar Skaidrīti viena pati un jūt, ka nekārtīgā audzēkne viņai aizvien vairāk sabojā omu.

Gandrīz ar gandarījumu Rita ieraksta viņas burtnīcās divniekus � visas pazīmes liecina, ka Skaidrīte paliks tai pa�ā klasē uz otru gadu. Ja tā notiktu, tad Ritas klasē mācītos tikai priek�zīmīgi bērni!...

Ziemas vidū Skaidrītei piemetas vēl jauna nelaime � iesnas, un skolotāja pamana, ka meitene vairākkārt noslauka apsārtu�o dc-gunteli ar roku. Beidzot Ritas pacietības mērs ir pilns.

� Vai tevi patie�ām nevar iemācīt uzvesties?! � baras skolotāja un jūt, ka viņa nemaz vairs nespēj būt ne mī|a, ne laipna. Rita ir pacēlusi balsi un kaunina Skaidrīti visas klases priek�ā: � Kur� cilvēks tā dara?! Ņem manu mutautiņu � un lai es turpmāk vairs neredzētu tādas lietas!

Rita pasniedz meitenei tīri salocītu kabatas lakatiņu. Skaidrīte saņem to savos tievajos pirkstiņos un uzlūko skolotāju dīvaini mirdzo�ām acīm. Tad pieliek mutautiņu pie deguna un tādu pa�u salocītu iebā� kabatā.

� Skolotāj, tas mutautiņ� smar�o kā puķe! � saka Skaidrīte.

� Nerunā niekus! � gandrīz naidīgi skolotāja apsauc meiteni. � Ej tagad uz savu vietu. Tūliņ mēs rakstīsim sacerējumu.

Ritai patīk uzdot sacerējumus, kuros atklājas bērnu acīm skatītā pasaule, � kas nākamajam pilsonim liekas skaistākais, labākais un svarīgākais. Viņas audzēkņi jau rakstīju�i par tādiem tematiem: �Mana skaistākā diena aizvadītajā vasarā�, �Par ko es gribu kļūt, kad izaug�u liels� un �Lai teic mani pats darbiņ�!�.

�odien mazajiem jauns uzdevums � rakstīt sacerējumu par tematu: �Kuru cilvēku es mīlu visvairāk un kāpēc?�

Vakarā, labojot burtnīcas, skolotāja saņem gandrīz trīsdesmit atbildes � un tās visas ir slavinājums mātei. Cieņa un mīlestība pret māti.

� A'lana māmiņa ir ļoti strādīga.

� Es gulēju slims, bet māmiņa sēdēja pie manas gultas visu nakti.

� Pavasarī, slidojot pa upi, es ielūzu ledū. Nevienam nebija drosmes mani glābt, bet māmiņa nometa kurpes un atskrēja pa ledu zeķēs vien un palīdzēja man izkļūt no saltā ūdens. Tik dro�a ir mana māmiņa! Tāpēc es viņu |oti mīlu.

Da�i raksta par tēti, par viņa darbu, par viņa noteiktību un cieņu ģimenē. Un tomēr arī �ajos sacerējumos pavīd māmiņas vārds. � Tētis un māmiņa. Viņi abi. Mīlu vienu un otru ...

Pēdējā ir Skaidrītes burtnīca. Kā parasti � ne visai kārtīga, ne visai tīra. Ar nobru�ātiem stūriem, ar traipiem. Rita nespēj atvairīt nepatiku, kas atkal viņu pārņem, at�ķirot Skaidrītes burtnīcu. Tā ir gandrīz pierakstīta. Aiz vairākām ar sarkanu tinti izraibinātām lappusēm, vairākiem trijniekiem un divniekiem seko sacerējums. �oreiz pavisam īss:

�Savu māmiņu es nemīlu, jo viņa daudz dzer. Tēti es mīlu drusku vairāk, jo viņ� dzer drusku mazāk. Visvairāk es mīlu klases audzinātāju, jo viņa man uzdāvināja savu kabatas lakatiņu.�

� Es esmu izstādīta muzejā! Redzējāt mani? � �ivina Ollīte pirmklasniekiem. � Es esmu izstādīta arī Ļeņingradā un Maskavā! Mani visur izstāda.

Reizēm Ollīte nedi�ojas ar izstādēm, bet ar jaunām gleznām:

� Tētis mani tagad glezno baletsvārciņos! Viņa jaunākajā gleznā man būs rokās akordeons. Tētis man nopirka. Ļoti skaistsl Tā spīd!...

� Bet vai tu spēlēt proti? � interesējas bērni.

� Gleznā nevienam pa īstam nav jāspēlē.

Vēl citreiz Ollīte paziņo, ka viņa esot nopirkta. Tad gan pārējiem pirmklasniekiem mutes vaļā!

� Jā, jā! Mani nopirka Kultūras ministrija! Es viņiem ļoti patiku. Tagad tētis mani glezno tautas tērpā. Bet, kad es paaug�os, tad no manis gleznos aktu.

� Kas tas ir � akts?

� Tas ir � cilvēks bez drēbēm.

� Kāpēc tad vajag bez drēbēm?

� Tāpēc, ka akts ir liela māksla. Bet visi par aktiem neder. Vajag ideālu augumu.

� Kāds tad ir ideāls augums?

� Tāds... � Ollīte brīdi padomā, tad zino�i nosaka: � Nu tāds, kas labāks par drēbēm. Drīz mani izstādīs visā pasaulē, visās zemēs!

� Bet vai tad tu tiksi izstādīta vai tās gleznas? � kādam ienāk prātā pajautāt.

� Un, ja tevi tur pārdos, � vēl kādam ienāk prātā dīvaina doma, � tad tevis te vairs nemaz nebūs!

� Kā � nebūs?

� Nu, ja pārdos...

� Kā tad nebūs!? � Ollīte saskai�as.

� Tu no mākslas nekā nesaproti. Tāpēc ka tu nekad neesi izstādīts!

Pagalmā milzīgs uztraukums! Gustiņ� nodūris balto kaķēnu Pūciņu, visu bērnu mīluli! ...

Vēl tagad puisēnam rokā nūja ar naglu galā.

Kā piecgadīgs bērns spēj pastrādāt tādu briesmu darbu?!

Rota|laukumā pie smil�u kastes sapulcēju�ās mātes un vecmāmiņas cen�as visu izdibināt, līdz pamatu pamatiem noskaidrot. Un bērni � aculiecinieki stāsta, ko katrs redzējis.

� Es gribēju aizskriet līdz sētai paskatīties ma�īnas, � stāsta mazs resnītis. Viņ� pirmais pamanījis notiku�o. � Un tad es ieraudzīju, ka Gustis bā� Pūciņām mutē nūju. Kaķītim galva svaidījās uz visām pusēm. Es pasaucu citus bērnus. Bet Pūciņ� jau bija pagalam.

� Es arī biju klāt! Es arī redzēju ... � �ausminās meitenīte, pati būdama tuvu asarām.

� Un asinis arī bija zālē, � cits papildina.

� Briesmonis, ne bērns! � sprie� mātes un vecmāmiņas. Viņām vienmēr taisnība. Sievu mutes cita citu saprot no pusvārda, cita citu uztver, turpina, padod tālāk:

� Tik mazs � un jau tāds!...

� Kas būs, kad paaugsies!?

� Cilvēkus slepkavos!

� Tā tie noziedznieki rodas!

Bet Gustiņ� stāv, galvu nodūris, un spītīgi atkārto vienu un to pa�u:

� Es Pūciņu nenodūru. Viņ� pats!

� Ak tā? Kaķītis pats nodūrās? Hi, hil Gāja pa celiņu un � blāc! � gar zemi, jā? � Un, paķērusi no pui�eļa lietisko pierādījumu, dū�īgākā kaimiņu krustmāte dodas pie Gustiņa mātes. Vienā rokā turēdama nūju, otrā � puisēna netīro plaukstiņu. Viņai seko pārējās sievietes un bērnu varza.

� Kas nu atkal? � Gustiņa māte, nelabu nojauzdama, atliec muguru no veļas bļodas un saniknota uzlūko dēlēnu. � Kādas palaidnības pastrādāji?!

� Nodūris kaķīti! Ar nūju! Ar naglu! � spiedz mazie liecinieki. Bērnus pārkliedz sievas: � Ej vien paskaties, ko tavs palaidnis izdarījis! Sētmalē kaķītis guļ asins peļķē!

� Ko?! Nodūris kaķi?! � blakusistabā nodārd aizsmakusi balss. Tas ir patēvs, kas pārnācis no nakts maiņas un vēl nav paspējis aizmigt. � Es jau teicu, ka puika par maz pēriena dabūjis! � un lieliem soļiem izpūru�ais vīrs tuvojas Gustiņam, kas baiļ-pilnām acīm lūkojas bargajā tēvā.

� Es neesmu vainīgs! � puisēns atkāpdamies murmina, bet bērni korī zvana: � Melo! Melo! Melo!

� Lasieties visi pie velna! � noķērc saniknotais vīrs. � Es pats ar viņu tik�u galā! Vai pirmoreiz?!

Arī sievas atzīst par labāku tagad pazust nekā noskatīties Gustiņa sodī�anu. Kā nekā sievām ta�u mātes sirds � un patēva siksna sīko augumu �austa bez �ēluma. Vēl ilgi aiz no pagultes, tagad stāv viņas priek�ā matra�a putekļiem un zirnekļu tīkliem aplipis.

� Bet kāpēc tu kaķi aiztiki? Kas tev lika to darīt?! � par jaunu, niknumā aizsvilda-mies, bargi noprasa patēvs.

� Es gribēju uzzināt, kur kaķītim apslēptas dzirnaviņas... � nomurmina puisēns.

Nav viegli pierādīt, ka tu esi puika, ja visi par tevi tā vien jūsmo un saka: � Nu tik skaists � kā meitene!

Ko visu Zigiņ� nav darījis, lai tā neteiktu, � gan atgādinājis labajiem tēvo�iem un krustmātēm, ka viņ� nav vis kā meitene, gan mēģinājis runāt rupjā balsī kā tētis, gan lūdzis saviem vecākiem pagādāt viņam kādu vīrie�a darbu, tomēr nekas, nekas nav līdzējis.

� Kādi viņam cirtaini mati! Nu, glu�i kā meitenei!

� Un kas par skropstām! Nu, meitene kas meitene!

Vienmēr jauni paziņas, jauni ciemiņi, bet visiem vieni un tie pa�i vārdi:

� Kā meitene! Kā meitene!

Sie vārdi kā putni izlido no pieaugu�o mutēm un atkal aizlido. Bet Zigiņam tie nedod miera. Zigiņ� ir puika. Viņam patīk būt puikam. Un tāpēc arī izskatīties viņ� grib kā puika! Vispirms jātiek vaļā no matu cirtām, kādas ir tikai meitenēm. Tādam nolūkam noder lielās �ķēres. Zigiņ� nostājas pie spoguļa un sāk strādāt. Cita pēc citas atdalās tum�ās matu �ķipsnas. Kā nopļauta zāle sakrīt ap Zigiņa kājām. Beidzot � galva kā galva! Tikai �ur tur paliku�i spuraini matu ku�ķī�i. Visvairāk to pakausī, kur puisēns netiek klāt.

Grūtāk � ar skropstām. Tiklīdz pietuvina tām �ķēres, plakstiņ� sāk raustīties. Tīrās mokas! Tomēr jātiek no tām va|ā, no skropstām � kā meitenei! Un, kad tas beidzot izdodas, Zigiņ� apmierināts aplūko sevi spogulī no visām pusēm. Jā, tagad neviens vairs neteiks, ka viņ� izskatās kā meitene. Nav vairs ar ko izskatīties.

Vispirms Zigiņ� parādās vecākiem, vecai-mātei un vecamtēvam. Ko viņi sacīs? Pirmajā mirklī viņi nespēj izteikt ne vārda. Tikai �ausmās skatās uz Zigiņu, it kā neticēdami pa�i savām acīm, ka tas ir viņ�.

Beidzot vecāmāte atgūst valodu:

� Kur tavi mati?! Un � skropstas?! Pēc kā tu izskaties? Gatavais putnubiedēklis!

Tagad sāk runāt visi. Visi reizē. Cits par citu ska)āk un satrauktāk. Tomēr vienā ziņā ģimenes locekli pilnīgi saprotas: Zigiņ� ir putnubiedēklis!

Bet tie�i tas Zigiņam vajadzīgs. Tie�i tas viņu dara neizsakāmi laimīgu. Putnubiedēklis � tāds vārds skan vareni! Neviens nesaka vairs � �kā meitene!�... Neviens neteiks vairs tā. � Putnubiedēklis! Putnubiedēklis! � gavilē Zigiņ�. Svarīgi, labi vārdi, kam nav nekā kopēja ar meitenēm, kas staigā kleitiņās, matos sien lentes un auklē lelles.

Zigiņ� � putnubiedēklis! Vīri�ķīgi!

Pēc tiesas lēmuma Agris pie�ķirts mātei. Bie�āk gan viņ� uzturas pie tēva, jo tur puisēnam patīk labāk. Pie tēva nekad nav garlaicīgi � ir gleznu rāmji, kas jānokrāso, ir otas, kas jāizmazgā, ir interesanta sabiedrība � mākslinieki, aktieri, dejotāji un akrobāti, kas pret Agri izturas ļoti laipni, draudzīgi sit uz pleca un sauc par junioru ... Kopā ar tēvu Agris iet uz tirgu iepirkties, kopīgi gatavo pusdienas. Turklāt Agris pie tēva jūtas kā pieaudzis cilvēks, kam pa�am savam intereses un savas nodarbības, vārdu sakot, brīvība! Kamēr mātei � viņ� vienmēr ir mazs bērns, pie rokas vadāms un pamācāms.

Olga dēlu parasti sagaida svētdienās, kad viņai nav jābūt darbā un vairāk brīva laika. Tad Agris viņai � vismīļākais ciemiņ�. Tik tie�ām � vismīļākais, jo tādās reizēs viņa atsakās no visiem citiem apmeklētājiem. Pats Agris dzirdējis māti runājam pa telefonu: � Nav laika �oreiz! Nav laika! Pie manis atbraucis dēls.

Vai arī:

� Piedodiet, esmu ļoti aizņemta. Man ļoti mīļ� ciemiņ�. Dēls!

Jā, tā tas ir. Agris apzinās savu vērtību un nevar nepamanīt mātes pūles viņam izdabāt. Un, ja pie mātes viņ� ierodas kādu darbdienas pēcpusdienu, tad arī ta pārvēr�as par svētdienu. Māte izcepusi maizītes, pīrādziņus, pagādājusi saldumus, augļus un gandrīz vienmēr nopirkusi Agrim kādu dāvanu. Bet aiz �īs labvēlības slēpjas vēl kas cits. � Vai tu, puisīt, tomēr negribētu dzīvot pie manis? ...

Nē. Agrim tā labāk, kā tagad, � piecas dienas pie tēva, divas � pie mātes. Sīs svētdienas patiesībā ir |oti garlaicīgas un vienādas. Pat tad � ja viņi kopā ar māti apmeklē teātri, cirku vai Lunaparku, pat tad � kad viņi dodas ekskursijā... visur un vienmēr māte ir vienāda � gādīga, noraizējusies un mīlo�a. Agrim pa�am ne par ko nav jādomā. Viņam tikai jāpaklausa, jāuzklausa un jāizpilda.

Tāpēc pie tēva tomēr interesantāk. Un tāpēc Agris svētdienas vakarā �ķiras no mātes bez �ēluma.

� Līdz nākamai svētdienai! � viņ� lieti�ķi nosaka un noskūpsta māti uz vaiga.

Tā tas turpinās jau gadu.

Pēc tiesas lēmuma Agris pie�ķirts mātei; bet kā lai lau� bērna sirdi? Olga to nespēj. Un tāpēc viņa priecīga kaut vai par �īm svētdienām.

Kādā darbdienas rītā Olgu agri uzmodina telefona zvans.

� Māmiņ! Te Agris. Zini, tētis aizbrauca komandējumā, jānoformē izstāde! Tad es bū�u pie tevis. Atstāj atslēgu zināmā vietā!

Olga nepaspēj pat atbildēt, kad klausule jau nolikta.

Ko tagad darīt? Olgai jāsteidzas uz darbu. Pat pusdienas nav sagatavotas. Istabas neuzkoptas. Kā Agris te jutīsies, ko ēdīs ...

Olgai trūkst padoma. Laika nav. Viņa paķer bloknotu, izplē� vienu lapu un uzrakstā da�us teikumus:

�Dēliņ!

Neko nepaspēju tev sagatavot. Ledusskcņpī ir �ķiņķis. Paņem pats un uzkod! Pagaidām iztiec,� kā ir! Pārnāk�u � visu nokārto�u.�

Tajā dienā Olgai darbā nav miera. Visas domas pie dēla, kas mājās glu�i viens, neaprūpēts, nepabarots...

Pirmajā brīvajā brīdī Olga zvana uz māju.

� Agri?! Tu jau klāt?

� Jā, māmiņ, � skan pa�apzinīga atbilde.

� Kā jūties?

� Labi, māmiņ.

� Nav garlaicīgi?

� Nē!

Ne tikai vienu reizi... Olga zvana vēl divas un trīs reizes. Jautā vienu un to pa�u:

� Kā jūties?

� Nav garlaicīgi?

� Ēst negribas?

Kad Olga piezvana ceturto reizi, mājās klausuli neviens vairs nenoceļ. Neviens vairs neatbild. Tātad � Agris aizgājis.

Protams, bērns visu dienu tā nespēj gaidīt. Nabadziņ�...

Ar satrauktu sirdi Olga pēc darba dodas uz māju. Pie durvīm paceļ kājslauķi � jā, atslēga nolikta parastajā vietā.

Aizgājis...

Aizgājis!... Un tie�i �oreiz, kad bija izdevība da�as dienas ilgāk pabūt ar viņu kopā! �ī nolādētā darbdiena!...

Asarām acīs Olga atslēdz durvis. Kāpēc gan citām mātēm iespējams vienmēr atrasties savu bērnu tuvumā, bet viņai tikai no tālienes jānoskatās uz Agri!?

Koridorā Olgai iesitas nāsīs ceptas ga|as smar�a. Savādi... No rīta ta�u viņa neko necepa!

Olga ieiet virtuvē un pārsteigta apstājas. Uz plīts panna ar ceptiem kartupeļiem un �ķiņķa �ķēlītēm. Bet uz virtuves galda tīri nomazgāti trauki, na�i, karotes un dak�iņas. Līdzās traukiem � Agrim atstātā bloknota lapiņa. Tikai �oreiz tās otrā pusē Agra bērni�ķīgais rokraksts:

�Māmiņ!

Uzcepu �ķiņķi un kartupeļus. Paēd! Es jau paēdu. Dzīvokli uzkopu. Tagad aizbraucu pēc Dingo. Es pie tevis laikam palik�u pavisam, jo viena tu netiec galā.

Agris.�

Divas rokas. Divas kājas. Divas acis. Pa divi, pa divi. Viss ir labs, kas pa divi! Un divas vecmāmiņas Pupiņai. Un divi vectētiņi piedevām. Un tas ir labi. Un tāpēc notiek gandrīz tāpat kā ar veco Hotabi�u: ko vien Pupiņa vēlas, tas piepildās. Ja viena vecmāmiņa kaut ko liedz, otra steidzas piegādāt. Ja otra kaut ko liedz, pirmā cen�as izdabāt (paver klusītiņām durvis, izstiepj roku pret Pupiņu un pus�ukstus saka: � Se, Pupiņ, ņem! Tikai nevienam ne vārda!...). Tāpēc Pupiņa vienmēr paliek uzvarētāja.

Divas rokas, divas kājas, divas acis, divas ausis... divas vecmāmiņas! Un divi vectētiņi turklāt! Viss pa divi! Pa divi!...

Bet nedomājiet, ka vectētiņi grib atpalikt no vecmāmiņām. Viens no prie�u mizas izdrā� laiviņu. Tas ir Opaps. Viņ� visu ko darina pats: izgatavo na�us, korķu velkamos. Spēka gados viņ� bijis atslēdznieks. Arī pensijā aizgājis, savu specialitāti nav aizmirsis.

Otrs � Mīmuks. Sis vectētiņ� tāds smalkāks. Viņ� laiviņu nedrā� pats, bet atnes no veikala jau gatavu kuģīti ar dzinēja motoriņu! ...

Vanna tādam kuģītim par mazu. Ir vajadzīga īsta, liela jūra. Un tāpēc Mīmuks, paņēmis Pupiņu pie rokas, dodas uz pludmali. Pupiņa iet ar vislabāko vectētiņu pasaulē, ar visskaistāko kuģīti rokā. Opapiņ� paliek mājā ar saviem instrumentiem � nazi, knaiblēm. Tāds sērīgs, tāds neapmierināts vai aizvainots.

� Es drīz bū�u atpakaļ, � gribēdama Opapiņu mierināt, solās Pupiņa. Un, lai tie�ām Opapiņ� būtu nodro�ināts ar darbu, viņa noprasa: � Vai putnu būrīti tu proti uztaisīt?

Un, saņēmusi piekrīto�u atbildi, cēli pamāj ar roku.

� Uztaisi tad!

Tikai pēdējā laikā daudz kas izmainījies. Un iesākās �īs pārmaiņas pavisam neparasti. � Stārķis tev atnesis brālīti! � pavēstīja pirmā vecmāmiņa.

� Tagad tev būs daudz jautrāk, � Pupiņu grib iepriecināt arī otra vecmāmiņa. Meitenīte priecīgi sasit plaukstas un dziedādama rosās pa istabu. � Man ir brālītis! Mazs brālītis! Brālītis!

� Kā mazs cālītis, � piebilst otra vecmāmiņa.

� Vectētiņ, vai tu dzirdi? � Pupiņa apķeras Mīmukam ap kaklu. � Man tagad būs priecīgāk! Un tas būs mans brālītis, ar ko es spēlē�os! � Pupiņa lēkā no vienas kājas uz otru un pat pagalmā turpina dziedāt, vēstījot citiem bērniem:

� Brālītis! Cālītis! Brālītis! Cālītis!

Tiktāl viss būtu labi. Neparasti. Jūsmīgi solījumi no pieaugu�o puses:

� Jā, jā, tu varēsi arī auklēt!

� Kad brālītis paaugsies, varēsi ņemt viņu pie rociņas un abi iet pastaigāties!...

Jā, tiktāl � labi. Bet tikai līdz brālī�a iera�anās brīdim mājās, līdz māmiņas glāstiem, skūpstiem, līdz tortei, kafijai un vīnam, līdz tiem tēvo�iem un krustmātēm, kas nāku�i sveikt māmiņu un apraudzīt mazuli.

Visi �etri � vectētiņi un vecmāmiņas tikpat kā brālī�a miesassargi!

Opapiņ� laiviņas Pupiņai vairs nedrā�. Vectētiņ� � Mīļpapiņ�, Mīmuks... arī Pupiņas dēļ uz veikalu vairs neskrien. Viņ� tagad cilā brālīti, �ūpo ratiņus, kuros brālītis gu|. Vecmāmiņas skraida ar brālī�a autiņiem kā baltiem karogiem. Sausos nomaina pret slapjiem un slapjos � pret sausiem.

� Opapiņ, kad tu man atkal kaut ko izdrāzīsi? � norūpējusies jautā neviena neievērotā Pupiņa.

Bet Opapiņam nav laika. Skaidri redzams. Viņam jātaisa brālī�a gultiņai redelītes. Tāpēc nav laika pat godīgi parunāt.

� Mīmuk, Mīļpapiņ, Mīmuk, � Pupiņa grie�as pie otra vectētiņa, � kad tu man atkal nopirksi kādu mantiņu?

Mīmuks it kā iztrūcies palūkojas uz Pupiņu, it kā sve�s bērns pie viņa būtu pienācis un runātu nesaprotamā valodā.

Tad viņ� iebā� roku kabatā un izvelk grabuli ar vairākām bumbiņām.

� Kur nu tagad skraidīsim pa veikalu, kad mājās mazs brālītis!

Pupiņa sāpīgi pasmaida. Tad steidzas pie vecmāmiņām.

� Omammiņ, Mīļmammiņ!... � Bet viņām visi labie vārdiņi aizzuz kā vēj� gar ausīm.

� Nepinies pa kājām!

� Netraucē! Brālītis guļ! � Lūk, arī māmiņa ir kā no citas pasaules.

Jā, nav �aubu � Pupiņai tagad sākas cita dzīve. Draudzīgais �etrstūris un māmiņa ar tēti grie�as tagad ap citu asi.

� Kad tu man izdrāzīsi koka zirdziņu? � Pupiņa tik ātri negrib atdod savas tiesības brālītim.

� Citreiz! Citreiz! � vectētiņ� atvairās.

� Brālītim jāizdrā� grabulis.

� Viņam ta�u jau ir grabulis! Mīmuks nopirka.

� Hē! � nokrek�ķ Opaps. � Pa�a taisīts ir pavisam kas cits. Un vēl kas � tāds nebūs nevienam citam bērnam kā tikai mūsējam. _ Vēl kaut ko par standartrotajlietām nomurmina Opapiņ�, bet Pupiņa viņā jau vairs neklausās. Izskrējusi pagalmā, viņa norauj no auklām tīri izmazgātos baltos autiņus un, uzkāpusi uz tiem, atstāj divas melnas pēdiņas.

Divas rokas. Divas kājas. Divas acis. Divas ausis... Un divas melnas pēdiņas uz baltiem autiņiem. Viss pa divi... Arī bērni, arī viņi tagad � divi.

Kāda gan tālāk izveidosies Pupiņas dzīve?

Radio, atskaņotājs, magnetofons, televizors � viss viņam pieejams, viss viņa ziņā. Puisēns ir muzikāls un kā apburts klausās neskaitāmos skaņu ierakstus, ko izdarījis viņa tēvs un vecākais brālis, Un, kaut arī Didzim tikai se�i gadi, viņ� zina gandrīz visas dziesmas. Sevi�ķi mazajam patīk klausīties skaņuplates, īpa�i tās, kuras vccātēva jaunības laikā iegādātas. Un Didzis pats mīl dziedāt. Tā arī �oreiz, kad tēva dzim�anas dienā sarodas daudz ciemiņu � lieli dziedātāji, kad paceļ �ampanie�a glāzes un atskan dziesma �Lai dzīvo sveiks�, arī Didzis velk līdzi, cik skaļi vien spēdams: � Un tā sirsniņ�, ko viņ� mīlē, lai dzī-vo!

Tad saskandina glāzes. Arī Didzis paceļ savu limonādes glāzi.

� Priekāl

� Priekāl

� Priekāl...

Mazais jūtas līdzīgs �iem pieaugu�ajiem, un viņa apaļā sejiņa staro.

� Tev laba balss, � slavē viņu līdzāssē-do�ais tēvocis. � Cik tev gadu?

� Se�i, � Didzis lepni atbild. Viņam pa�am liekas, ka tas jau ir ļoti daudz. Drīz arī viņ� būs tikpat liels kā brālis, kā tēvs, un tad arī viņ� rīkos dzim�anas dienas ar daudziem ciemiņiem. Līdz �im pie viņa ierodas tikai bērni, dzer kakao un pieko� klāt kliņģeri ar rozīnēm. Bet, kad Didzis būs pieaudzis, tad viņ� svinēs dzim�anas dienas tāpat kā tēvs � ar pudelēm, kas �auj korķus, un vīnu, no kura visiem kļūst jautrs prāts, un arī � alu, kas tik lieliski puto!

� Varbūt tu mums kaut ko nodziedāsi? � uzaicina kāds tēva draugs. � Tu esot liels dziedātājs. Nu, rauj vaļā kādu tautas dziesmu!

Jā. Didzis to darīs labprāt. Viņ� iztuk�o savu limonādes glāzi un piecēlies svinīgi iesāk:

Es dziļi glāzē icska-tī-ī-jos, Kas putoja no pilnības. Iek� alus putām icraudzī-ī-ju, Cik labs ir manai mutei tasi

Tālāk Didzis netiek, jo ap galdu sēdo�ie smejas un klaigā, da�s slauka pat asaras.

� Es vairs nevarul Es esmu beigta!... � vaimanā kāda krustmāte.

� Didzi, Didzi, � murmina tēvs, � onkulis teica � kādu tautas dziesmu!

Labi. Didzis ir ar mieru un uzsākt citu dziesmu.

Tas a-alutiņ� ir mūsu pa�u, To brūvēju�i latvie�i...

Atkal iespurdzas smiekli, bet puisēns tur pina nesatricināmā mierā:

Lai apiņi aug griezdamies

Un mie�i, veldrē spiezdamies, Kram-bam-bam-bambuli, Krambambulil

Uģītim ir aukle � veca, balta māmiņa. Abi vecāki darbā. Citādi nevar. Labprāt būtu pieņēmu�i jaunāku, bet kuram gan nav zināms, ka atrast cilvēku pie maza bērna � grūti. Vecos laikos � tad bijis vieglāk, pat avīzēs biju�i sludinājumi, ka vientuļas sievietes meklē aukles vai mājkalpotājas vietu. Tagad, kam vien spēks kaulos, strādā valsts darbā, privātas darbavietas vairs nav vajadzīgas. Būtu Uģītim vecmāmiņa ... Ir jau! Bet tēvamāte, kaut arī jau pensijas gados, � strādā. Jā, kas tad nekait � saņem pilnu pensiju un algu vēl turklāt! Abas vecmāmiņas � modernas sievietes. Ciemos ierodas bie�i, ir mīļas un labas, vienmēr Uģītim kaut ko nopērk, uzdāvina, bet atstāt darbu un auklēt mazo Uģīti nenāk vis! Uģī�a mātei tas liekas gandrīz nepiedodami. Bet ko tu padarīsi?

Jā, tagad citi laiki! Uģī�a māte arī grib strādāt. Mājas dzīve notrulina. Mājas dzīve paņem visu cilvēku. Bet viņai vēl tikai divdesmit divi gadi. Un mātei � �etrdesmit septiņi. Staigā bik�u kostīmā, krāso lūpas, nēsā kastaņbrūnu parūku � un neviens nedod viņai vairāk par trīsdesmit pieciem!

Un tā nu Uģītim ir aukle � veca, balta māmiņa. Un Ūģī�a vecāki laimīgi par to pa�u. Labs un uzticams cilvēks. Mājas darbus gan padarīt nevar, tikai � pieskatīt mazuli, pasēdēt pie viņa un nedaudz pastaigāties. Nu � arī labi! Vismaz Uģītis nepaliek bez uzraudzības.

Aukle Doniņmāte Uģīti mīl kā savu pa�as bērnu, pareizāk izsakoties, mazbērnu. Un Uģītis ir arī reti jauks un paklausīgs puisēns.

�īsts zelta gabaliņ�,* mēdz teikt sirmā aukle. Tā arī viņa Uģīti sauc: �Mans Zelta gabaliņ! Tagad vārīsim putriņu. Gar�īgu, gar�īgu. Un tagad iesim pastaigāties!� Vai arī: �Zelta gabaliņ, laiks �u�iņāt!�

Uģītis pieradis, ka viņu tā uzrunā, un savu īsto vārdu viņ� pavisam aizmirsis. Viņ� ir Zelta gabaliņ�. Tēvs gan reizēm Uģīti sauc par puiku, bet tas viņam paslīd garām. Ari viņa pa�a vārds, ko izrunā māte, paslīd garām, it kā tas nemaz neattiektos uz Uģīti.

Aukle ar Uģīti runā īpa�i mīļi. Gandrīz vai bērna balsī. Un tikai pamazināmos vārdos, jo Uģītis ta�u pats vēl ir maziņ�.

Cukuriņ�. Pieniņ�. �ķīvītis. Rociņas. Mutīte. Dvielītis. Pat darbības vārdi ir pamazināmie. Cu�iņāt. Ņammiņāt...

Glu�i nemanot Uģītis jau paaudzies tik liels, ka viņu var nodot bērnudārzā. Bet Doniņmāte � kļuvusi vēl vecāka un nevarīgāka. Tā pienāk diena, kad viņiem abiem jā�ķiras. Pēdējo reizi Doniņmāte ar Uģīti pie rokas tipina uz tuvējo bērnudārzu.

Uģītis �oreiz sevi�ķi uzposts. Viņ� ir priecīgi pacilāts un uzmanīgi klausās, ko viņam stāsta runīgā ve�iņa:

� Dārziņā, tur tev būs ļoti labi. Jā, manu Zelta gabaliņ! Ļoti, ļoti labi!

� Bet mums mājās jau ir dārziņ�!

� Tas nav tāds dārziņ�, Zelta gabaliņ. Tajā dārziņā ir bērniņi. Tādi pa�i mazi bērniņi kā tu, Zelta gabaliņ.

� Un viņi aug kā puķes?

� Ka puķītes, manu Zelta gabaliņ. Kā puķītes!...

� Un kas vēl ir tajā dārziņā? � Uģītis grib uzzināt vairāk.

� Tur tev būs jaunas auklītes un audzinātājas. Viņas tev mācīs skaitīt dzejolī�us un dziedāt dziesmiņas. Un visādas rotaļlietiņas tev tur būs.

� Es jau protu dziedāt! � Uģītis atgādina.

� Bet tur tu iemācīsies jaunas dziesmiņas.

� Un kas vēl tur būs? � Uģītis pra�ņā.

� Tur tev mācīs zīmēt smukas bildītes. Un rakstīt burtiņus. Un tev būs krāsaini zī-mulī�i.

� Tad gan būs labi! � priecājas Uģītis.

� Jā, manu Zelta gabaliņ, jā ... � Doniņmāte noglāsta puisēna zeltainos matus. Viņas balss �oreiz skan skumji un roka it kā negribot atraujas no bērna galviņas. Vai gan astoņdesmit gadu vecumā cilvēks var cerēt vēl kādreiz satikt savu auklējumu izaugu�u lielu? Dro�i vien �ī ir viņu pēdējā pastaiga un pēdējā saruna ...

� Tā, manu Zelta gabaliņ. Nu esam klāt. Uģīti sagaida audzinātāja. Dokumenti jau nokārtoti. Vēl tikai jāalvadās no Doniņmātes. Uģītim �ēl �ķirties, bet sirmā māmuļa viņu mierina: � Te tev būs labi. Ļoti labi!

Jaunā sieviete paņem Uģīti pie rokas un ieved lielā, gai�ā istabā.

� Bet auklīte teica, ka būs dārziņ�! � CJģītis brīnās.

� Sis jau ir tas pats bērnudārziņ�, � audzinātāja paskaidro, un Uģītis nevar saprast, kā istabu var saukt par dārziņu. Bet tad viņa uzmanību piesaista bērni un mazi krēsliņi, kuros viņi sē�. Audzinātāja arī Uģītim ierāda vietu. � Tagad mēs aprunāsimies. Iepazīsimies. Nu, pasaki bērniem, kā tevi sauc, � audzinātāja grie�as pie Uģī�a.

� Zelta gabaliņ�, � puisēns nopietni atbild.

� Kā tu teici? � audzinātāja pārprasa.

� Zelta gabaliņ�, � �oreiz Uģītis izrunā katru zilbi ar sevi�ķu uzsvaru.

Audzinātāja pasmaida. � Nu labi, tā tevi mājā sauca, bet tagad tu būsi Uģis.

Uģītis samulst. Nesaprot. Kāpēc audzinātāja viņu grib saukt citā vārdā? Kāpēc viņam jābūt Uģim, ja viņ� ir Zelta gabaliņ�?

AK JOS, MAZIE, MĪĻIE MUĻĶĪ�U...

Tas varētu būt stāsts tikpat labi par dāsno Salavecīti, kā par stārķi, kas atnes mazajiem brālīti vai māsiņu. Tas varētu būt arī stāsts par to, ka, tiklīdz Jānītis vai Ansītis neklausīs mammu, atnāks sve�s onkulis, iebāzīs nepaklausīgo puiku maisā un aiznesīs sev līdzi...

Lai būtu �ie stāsti kādi būdami, visiem tiem ir vienādas beigas � vārdos neizsacītas beigas: �Ak jūs, mazie, mī|ie muļķī�i!...�

Katru gadu bērni gaida Salaveci. To sāk gaidīt jau ar pirmo salnu, ar pirmo ledu un pirmo sniegu.

Mariss un Varis � abi se�gadnieki. Dvīņubrāli. �ogad jau pazīst lielos burtus. Raksta Salatētim vēstuli, ko lai viņiem pagādā.

� LŪDZU, ATNES MAN KLU�US! � drukā Varis.

� ES VEĻOS DIVRITENI, � stāsta Mariss.

� MAN VAJAG SLIDAS.

� UN MAN VAJAG ŪDENSPISTOLI!...

Vēstuli nodod krustmātei Maldai. Viņa labprāt uzņemas pastnieces pienākumus. Arī mārku viņa solās uzlīmēt.

Tā, lūk, viss savlaicīgi tiek izdomāts, ko no Salave�a varētu izlūgties. Un, kad pienāk vecgada vakars, pui�eļiem skaidrs, ka tie�i tās mantas būs maisā � un ne citas.

�ogad Mariss un Varis arī atbildi saņem. Jo Salavecis ta�u zina, ka dvīņi burtus jau pazīst. Tātad izlasīt vēstuli prot!

�MANI MAZIE DRAUGI! PALDIES PAR JŪSU VĒSTULI. JA BŪSIET PAKLAUSĪGI, TAD TĀS MANTAS DABŪSIET.�

Vecgada vakars pie eglītes � laikam gan visskaistākais brīdis puisēnu dzīvē.

Un, lūk, tas notiek tā.

Aizdedzina eglīti. Mazie sāk dziedāt. Tad pie durvīm pieklauvē. Dvīņi jau zina, kas tas klauvētājs. Jāiet tikai atvērt.

Salavecis nāk, spieķi pret grīdu klaudzinādams un labi jau zinādams, ka ienācis pareizajā dzīvoklī, tomēr vēl noprasa:

� Vai te dzīvo Mariss un Varis?

� Jā ... � brāļuki bijīgi atbild.

Maiss vecītim pamatīgs. To dvīņi no acīm neizlai�. Klu�i... divritenis ... slidas, ūdens-pistole...

� Vai jūs klausījāt tēti un māmiņu? � pratina vecītis.

� Jā! Klausījām! � dvīņu duets apliecina.

� Tad labi. Un vai jūs esat iemācīju�ies kādu dziesmiņu?

� Mēs jau dziedājām!... � mazie atgādina.

� Ak jā, ak jā!... � vecītis mazliet izklaidīgs. � Nu, tad nodziediet vēl kaut ko!

Puisēni nostājas pie eglītes un dzied smalkā, augstā balsī.

Pie eglītes, protams, sē� arī pārējie ģimenes locekļi � tēvs, māte, vecmāmiņa un vectētiņ�. Visi apmierināti smaida.

� Mazie nobiju�ies! � vecmāmiņa pa�ukst mātei.

� Nekas, nekas. Turas dū�īgi, � atzinīgi vērtē tēvs.

Dvīņi stāv kā alvas zaldātiņi � nostieptām rokām, cie�i piespiedu�ies viens otram. Tie�ām � liekas gan nobiju�ies ... Vai tikai vecītis ir apmierināts ar viņu dziesmu?

Bet vecītim dziesma patīk. Viņ� smaida un �ūpo galvu. �ūpo galvu un glāsta bārdu. Un, kad mazie beigu�i dziedāt, slavē:

� Ļoti, ļoti labi! Ļoti skaisti!

Un tad vecītis sāk cilāt maisu.

� Nāciet nu saņemt dāvanas! ...

Gaidītais brīdis ir klāt. Neko Salavecis nav aizmirsis.

Drīz vien viņ�, spieķi klaudzinādams, atkal aiziet, sacīdams, ka jāsteidzoties vēl pie citiem bērniem.

Kad dvīņi paliku�i istabā vieni ar savām dāvanām, viņi sabā� galvas kopā un klusām apsprie�as:

� Labi gan, ka krustmāte noticēja, ka mēs viņu nepazīstam!

� To bārdu viņa nebija labi pielīmējusi.

� Un tēta kurpes arī viņai bija par lielām! ...

Bet krustmāte Malda jūtas ar sevi lieliski apmierināta. Sīs kritiskās piezīmes viņai nebija lemts dzirdēt.

Pie vakariņu galda viņa ierodas ar nokavē�anos un apjautājas, vai Salavecis arī esot bijis. Un vai esot arī kādas dāvanas atnesis? Cik �ēl, ka vecītis jau aizgājis!... Varbūt arī viņai kaut ko skaistu būtu uzdāvinājis!...

Lūk, tas arī ir viss stāsts par Salavecīti. Bet, kā jau teicu, tas varētu būt � arī par stārķi, kas atnes mazu brālīti vai māsiņu, par onkuli, kas nepaklausīgos bērnus iebā� maisā... un visi tie beidzas vienādi: �Ak jūs, mazie, mīļie muļķī�i...�

ĢIMENES �IDILLE�

Un atkal viņi ir kopā. Pēc diviem gariem mēne�iem.

Viņa izcepusi pīrāgus. Viņ� � pārvedis no ārzemju ceļojuma mīlīgus nieciņus, tādus, kādi vismaz �ajā apkaimē nebūs nevienai citai sievietei.

Viņa � apklājusi galdu ar spodri baltu galdautu un vēl par godu atbrauku�ajam vīram uzvilkusi savu skaistāko mājas tērpu.

Viņ� � noskuvies, nomazgājies un arī uzvilcis baltu kreklu. Ir apmēram tāda sajūta kā pirms pieciem gadiem, kad viņi svinēja savu saderinā�anos. Tikai toreiz vēl nebija Kļaviņa.

Kas var būt skaistāks par �ādu ģimenes idilli?

�ovakar viņi ilgāk nekā parasti pasē� pie vakariņu galda. Laiks skrien nemanot. Tik daudz stāstāma un pārrunājama! Ceļojuma iespaidi, divu pasauļu salīdzinājums un laimes apziņa, ka tevi mājās gaida mīļ� cilvēks. Skaisti, labi vārdi. Silti acu skatieni. Arī vecāmāte visu to tik labi saprot. Znota stāstījums atsauc atmiņā viņas jaunības dienas, sen pazīstamus, jau aiz gadu kalniem izsapņotus sapņus. Vecāmāte nopū�as, novaidas un no�āvājas. Tomēr nekur cilvēkam nav tik labi kā mājās. Nekur...

Tikmēr Klāviņ� jau �nolūzis�. Ierāpies savā gultiņā un aizmidzis tāpat ar visām drēbēm. Viņ� pa�reiz atrodas ārpus savu aprūpētāju redzes loka. Kad viņi to pamana, ir jau pusnakts.

Ieva steidzas dēlēnu izģērbt, bet viņ�, iztraucēts pirmajā snaudā, kā neprātīgs ķepurojas pretī.

� Kas tas nu būs? � māte skai�as. � Ar visām drēbēm gulēsi?!

Bet mazais ir nedomā padoties. Viņ� savelkas kamolā, ar visu savu mazo būtni protestēdams pret tik neierastu kārtību.

� Ļauj man! Es bērnu noģērb�u, � piesolās Ievas māte.

Bet arī viņa nespēj bērnu ietekmēt. Kā atspere, savilkdamies un atkal izstiepdamies, viņ� ātri vien atbrīvojas no viņas rokām.

� Ļauj, es pati! � Ieva kļūst enerģiska. Viņas pirksti veikli atpogā blūzīti. Viens rāviens � un tā pāri mazuļa galvai!

Par tādu rīcību pui�elis sāk brēkt nelabā balsī. Ar biksēm vairs nav tik vienkār�i. Kuļādams kājas, Klāviņ� nelai� māti vairs sev tuvumā.

� Saturi viņam kājas! Dzirdi? � Ieva uzsauc vīram. Bet, kad rokas un kājas saturētas, puisēnam vēl atliek vēders.

� Ko jūs spīdzināt to bērnu? � vecāmāte sarosās par jaunu. � Vai neredzat, ka viņ� samiegojies? Es ar viņu mierīgi tik�u galā.

Un, pieliekusies mazdēlam pie auss, viņa dūdo: � Vai lucīti negribi? Varbūt kūciņu?

Nē! Mazais negrib neko. Pietvīcis tum�i sārts, viņ� kliedz vēl stiprāk.

� Ko tu piesoli, kā tev nav?! � Ieva pārmet mātei. Atkal viņas rokas pieskaras pui�eļa viduklim. Bet viņ� svaidās kā krasta smiltīs izmesta zivs. Tādā stāvoklī par bērna izģērb�anu nav ko domāt.

� Ak tu man �itā?! � Ieva galīgi zaudē pacietību, un nikna pļauka trāpa spītnieka sē�amvietu.

� Ko sit bērnu? � saniknojas vecāmāte, un tai pa�ā brīdī savukārt viņas plauka trāpa Ievu.

� Nekaujies, māt! � aizkaitinātā Ieva paceļ balsi. � Tādu tu viņu esi izaudzinājusi ar savu mū�īgo lutinā�anu.

� Un tu? � viņa uzkliedz vīram. � Ko stāvi kā stabs? Tev nekas nav sakāms? Nekas nav darāms? Noskaties, kā piekauj tavu sievu!

Tas jau ir izaicinājums miermīlīgi noskaņotajam dzīvesbiedram. � Un ko tu gribi? Lai es tāpat sāku kauties?!

� Tad redzi, kāda viņa ir � tā tava sieva! � arī vecāmāte nevar rimties. � Kur tev acis bija, ka tādu precēji?

Māte un meita. Meita pret māti. Māte pret meitu. Kurā pusē lai nostājas viņ�?

Bet Klāviņ� bļauj savu bļaujamo, svaida vēderu, kuļā kājas, mētājas rokām.

� Jums abām jānomierinās. � Leons atvaira sievietes no bērna. � Es mēģinā�u tikt ar viņu galā.

Tēvs ieloka mazo augumu klēpī un lēnprātīgi runā: � Klausies tagad! Tētis stāstīs tev pasaku.

Pa me�u gāja zaķis. Gāja, gāja un satika kaķi. Klausies! Kaķi satika. Nebrēc, citādi es tevi!...

� Nevajag bērnam draudēt, � Ieva iemetina starpā savu pamācību.

� Zaķis satika kaķi. Un zaķis teica: � Labdien, kaķi! Kā tev iet? � Klausies, ko teica zaķis! Labdien! Vai tu rimsies vienreiz?!

� Vispirms izlasi pats kādu pasaku, tad stāsti bērnam! � aizsvilstas Ieva. � Pietiek ar viņu te noņemties. Man nervi vairs netur. Velkam nost bikses! Saturi kājas! Vīrietis esot!... Nevar savaldīt vienu mazu knauķi!

� Liecies mierā! � Leons atbīda sievu un turpina: � Labdien, teica zaķis. Kā tev iet? Klausies! Kā tev iet? Man iet labi. Dzirdi? Man iet labi, atbildēja kaķis. Nespārdies, es tevi atdo�u vilkam!

� Tad ir arī vīrietis! Nevar bērnam kājas saturēt, lai nespārdās! � Ieva niknojas, bet Leons jau vairs nerunā normālā balsī. Viņ� kliedz: � Klausies, ko teica zaķis, kaķis!... Klausies! Vai tu dzirdi?! Man iet labi. Briesmīgais puika! Velnēns, ne bērns! Nudien es tevi!...

� Atradies audzinātājs! � Ieva zobojas.

� Kā lai viņ� klausās tās tavas pasakas, kuras tu pat izstāstīt neproti?!

� Izbeidz, Ieva! � Leons vairs nevaldās.

� Ja ne, es aizbēg�u no mājām.

� Bēdz!

Sājā brīdī Klāviņ� lai� vaļā vēl briesmīgāku spiedzienu.

Pametusi trauku mazgā�anu, no virtuves izskrien vecāmāte. Leona pļauka jau trāpījusi bērnu un Ieva jau paspējusi iesist Leonam.

Pļauku kamols! Kliedzienu kamols! Asaru kamols. Niknu vārdu kamols, satinies, sapinies, neatrisināms...

Ģimenes �idille� ...

Tikai pēc pusnakts ļaunums atkāpjas kā pali. Visiem kaut kas sāp, bet neviens nejūtas vainīgs.

Nakts kā tum�i zils susināmais papīrs U�-sūc asaras, nopūtas un nepiepildītās vēlmes.

Ar ārkārtīgi maigu sejas izteiksmi savā gultiņā guļ aizmidzis bērns.

Paralēli savam rado�ajam darbam jaunais gleznotājs Ritvars strādāja vēl skolā � mācīja zīmē�anu.

Ritvaram patika bērnu fantāzijas neparastās dimensijas, viņu cilvēki, puķes un tauriņi, kas izmēru ziņā bija nesalīdzināmi lielāki par zīmējumos attēlotajiem kokiem un mājām. Tik simpātisks bija viņu jaunrades prieks un tie�ums! Bet visus pārspēja mazais tre�klasnieks Rūsiņ�. Ieradies uz zīmē�anas pulciņa nodarbībām, viņ� pavēstīja, ka vēloties kļūt par mākslinieku. Jau ar pa�u pirmo dienu Rūsiņ� gribēja gleznot pa īstam. No pārējiem bērniem viņ� at�ķīrās ne tikai ar savu aizrautību un nepacietību, bet arī ar apģērbu. Viņ� neieradās skolnieka formas tērpā, bet novalkātā sarkanā d�emperītī, kas iespīlēja sīko augumu. Arī bik�eles bija krietni vien nodriskātas, tāpat kedas � prasīt prasījās pēc jaunām. Kā likās, vecākiem nebija vaļas domāt par puisēna izskatu. Toties Rūsiņam bija līdzi īsta palete, ota un da�as tūbiņas krāsas. Tikai viņam par lielām bēdām, skolotājs ieteica turpmāk �os gleznotāja piederumus atstāt mājās, jo vispirms esot jāiemācās zīmēt.

� Kā tu tiki pie sīm lietām? Vai tev mājas kāds glezno? � painteresējās Ritvars.

� Jā, onkulis Frīdis.

Pirmos divus mēne�us Rūsiņ� cītīgi mācījās zīmēt. Kubu vai konusu puisēns zīmēja nelabprāt. Tie Rūsiņam arī nepadevās. Bet brīvais zīmējums Ritvaram sagādāja pārsteigumu pēc pārsteiguma. Te bija īpatnēja kompozīcija, interesanta krāsu izvēle un negaidīti si�eti. Lūk, raibspārnis tauriņ�! Viņ� nav uzlaidies uz zieda, bet atrodas lielā burkā un netiek no tās laukā. Pīpene, izpletusi ziedlapiņas, ieaugusi mākoņos, atgādina sauli. Zem tās lidma�īna un putns, kas lido. Bet pa zemi pastaigājas zeltaina saule ar garām kājām kā stārķim. Saule un puķe apmainīju�ās vietām... Kādā citā zīmējumā � kolbvei-dīgs cilvēks. Ar savu lielo augumu viņ� aizņem gandrīz visu lapu. Galvas vietā viņam apa|a ripa ar melnu aug�daļu. Ne acu, ne deguna, ne mutes. Redzamas vienīgi ausis.

� Viņ� ir no mugurpuses, � paskaidro Rūsiņ�, � tad jau acis nevar redzēt. Viņ� aiziet.

Aiziet... Ritvars uzmanīgi aplūko zīmējumu. Nav nevienas līnijas, kas liecinātu par zemi, par ielu vai pat � par taku. Pie kājām aizejo�ajam cilvēkam ir tikai pudeles. Viņ� pats it kā izaudzis no pudelēm.

Puisēns strādāja ar lielu aizrautību. Tikko pabeidzis vienu zīmējumu, jau ķērās pie otra. Un pēk�ņi � �is pats Rūsiņ� aizmirst uz nodarbībām paņemt līdzi zīmē�anas bloku! Skolotāja aizrādījumam par tādu aizmār�ību sekoja nebēdnīga atbilde:

� Es vairs negribu kļūt mākslinieks. Daudz interesantāk ir būt par jūrnieku. Es bū�u jūrnieks!

� Tev ta�u tik loti patika zīmēt.

� Bet jūrnieki dodas pāri lielām jūrām un okeāniem! Viņi dabū redzēt visu pasauli!

� Vai tad gleznotāji nevar apceļot pasauli?

� Tas ir kaut kas cits, skolotāj, pa�am būt par jūrnieku! Jā ... Es tā izlēmu. � Un Rūsiņ� izvilka no kabatas kompasu. � Redziet, kas man jau ir!

� Kur tu to ņēmi?

� Man uzdāvināja onkulis Muntis. Viņ� ir jūrnieks. Dro�sirdīgs!

� Nu labi, � Ritvars nemēģināja iebilst pret dro�sirdīgiem jūrniekiem. � Ja tev tik loti patīk jūra, tad apsoli man, ka uzzīmēsi to. Varbūt ar visu kuģi? ... Un �o zīmējumu pēc tam varēsi uzdāvināt savam onkulim. Norunāts?

Jau otrā dienā Rūsiņ� atnesa parādīt skolotājam savu zīmējumu. Ritvars bija pārsteigts par jūras varenības un bezgalības izjūtu, kas atspoguļojās nelielajā ainavā.

Bet pēc kādas nedēļas Rūsiņ� ieradās uz nodarbībām ļoti sadrūmis. Likās � viņ� skatījās cauri pretējai sienai, cauri melnajai tāfelei un neko ne redzēja, ne dzirdēja.

� Kas ar tevi noticis? � noraizējies jautāja Ritvars. � Vai slikti jūties? Varbūt esi slims?

Rūsiņ� papurināja galvu.

� Mans onkulis aizbrauca. Zīmējumu aizmirsa ...

Pagāja vairākas dienas � un Rūsiņ� par jaunu atdzīvojās. Tomēr zīmē�ana viņu neinteresēja.

� Kas ir, Rūsiņ? Kāpēc nestrādā?

� Es strādāju, skolotāj, tikai � citu kaut ko. Es fotografēju. Jā! Man tagad ir pa�am savs fotoaparāts!

� Kā tu pie tā tiki?

� Onkulis Vilis uzdāvināja. Viņ� ir fotogrāfs! Viņ� teica: kāpēc jāzīmē, ja var fotografēt? Bilde paliek bilde. Es jūs arī nofotografē�u, skolotāj.

Ritvars pa�ūpoja galvu. � Ak, Rūsiņ, Rūsiņ! ...

Mākslinieks ielūkojās zēna zaļganajās acīs.

� Labi. Ja tev patīk � fotografē! Bet pulciņu nepamet! Es ļoti vēlos, lai tu te nāc.

Rūsiņ� piekrīto�i pamāja ar galvu. Ta�u uz nodarbībām turpmāk neieradās.

Ritvars aprunājās ar klases audzinātāju un uzzināja, ka Rūsiņ� neesot arī skolā. Pēdējā laikā saņēmis vairākus divniekus. Vajadzē�ot apmeklēt Rūsiņu mājās, parunāties ar viņa vecākiem.

� Atļaujiet to izdarīt man! � piesolījās Ritvars.

Audzinātāja pateicīgi uzsmaidīja kolēģim. � Protams. Man �ķiet, ka jūs to izdarīsit pat daudz labāk par mani.

Ritvars pie Rūsiņa ieradās vakarā, kad cerēja sastapt mājās viņa māti. Zīmē�anas skolotājs bija mazliet uztraucies. Audzinā-

� Tu man te neuzmācies! � spiedz pērtiķēns.

� Kā tu vari atļauties tā runāt ar savu tēvu?! � rūc sirmais lauva.

� Liec mani mierā ar savām pamācībām! � Pērtiķēns atgaiņājas un paskrien vēl pāris desmit metru uz priek�u.

� Ko mēs no rīta nolēmām? ... � lauvas balss mēģina kļūt maigāka. � Ka tu man pretī nerunāsi!

� Daudz ko nolēmām! � Pērtiķēns atmet ar roku. � Man pa�am sava galva!

� Kā tu vari atļauties tā runāt ar tēvu?! � atkal jau nikni toņi iedārdas aizvainotā lauvas balsī. � Nāc tikai mājās, es tev parādī�u ...

� Es nemaz neie�u mājās. Ej tu viens pats!

� Nu pagaidi tikai! Pateik�u mammai.

� Hē-ē!... � Pērtiķēna mute vaļā līdz ausīm. Viņ� smejas.

� Kāpēc tu smejies? � rēc lauva.

� Mammai tu nemaz neesi vajadzīgs! Tāds vecs kraķis!...

� Ak tu!... Ak tu tāds!... Lauva aizsmok, bet pērtiķēns nolec no cepures malas un pazūd saniknotā tēva skatienam.

Vecs vīrs saļimst uz sola un paslēpj seju rokās. Kā lielās sāpēs �ūpo galvu. Caur kaulaino pirkstu starpām sūcas mitrums ...

Kad bērns raud, viņ� parasti to dara skaļi. Bērna raudas kā gumijas lelles pīkstiens � tā tam jābūt. Kad sieviete raud, tad arī �ķiet, ka tas ir dabiski. Asaras sievietei piestāv kā ziedam rasa. Bet kad vīrietis raud... Tad kļūst baisi. Par vīrieti mums ir cits priek�stats. Tērauds neraud. Akmens neraud. Bet lauva � raud? ... Raud.

� Piedodiet, � nelaimīgo uzrunā blakussēdētājs, plecīgs pusmū�a vīrietis � arī jau sirmiem deniņiem. � Ticiet man, asaras jums nepalīdzēs ...

� Jums viegli runāt! � attrauc sakņupu�ais lauva, nepaskatījies uz blakussēdo�o. � Ja jūs būtu manā vietā!

� Ja es būtu jūsu vietā, es izturētos pret mazo vienaldzīgāk.

� Ha, ha! � vecais izburbuļo smieklu kā kefīru. � Vai jūs zināt, kas ir tēva mīlestība? Man nav nekā dārgāka pasaulē par viņu. Manu vecuma dienu saules stars ... Un viņ�, pagāns, to ļoti labi zina. Nav!...

� Vai jūs visus savus bērnus tā mīlējāt?

� Kā � visus?

� Nu � no visām laulībām? Sis brīnumbērns jums no ceturtās, ja nemaldos ...

� Kā jūs to zināt?

� Zinu! � Sve�ais pasmaida. � Jūsu sieva varētu būt jums meita ... Liekas � tur tā vaina.

� Kāda vaina? � Aizvainotajā tēvā atkal pamostas lauva. � Varbūt jūs arī esat viens no viņas pielūdzējiem?!

� Nemēdzu neko pielūgt. � Sve�ais atsmaida. � Bet ko jūs zināt par citiem saviem bērniem? Piemēram, ko dara jūsu meita no otrās laulības? Dēls � no pirmās? ... Un abi dvīņi � no tre�ās?

� Vai to tik svarīgi zināt? � asarainā balss kļūst aizvien kareivīgāka. � Viņi jau �en pieaugu�i, alimenti man vairs nav jā-maksā.

� Tur jau tā lieta ... Alimenti nav jāmaksā, bet parāds paliek. Sis mazulis jums atmaksā par visiem.

� Kā atmaksā?

� Nu tā ... ar jūsu asarām.

� Kas jūs esat? Vai jūs man jau ilgi sekojat? Nav godīgi izspiegot otra cilvēka dzīvi. Un manai sievai jūs lieciet mieru!

� Varat justies pilnīgi dro�s. Man nepatīk sievietes, kas pārdod savu jaunību ...

� Ak tā? Bet varbūt runājat kā tā lapsa par vīnogām!? Tāpēc ka nevar aizsniegt � skābas!...

� Es ticu, ka tās ogas ir briesmīgi saldas. � Sve�ais atkal smaida. � Ne par velti jūs tādēļ esat apmainījis daiļamatnieka profesiju pret bērna aukles pienākumiem.

� Esmu jau pensijā, � sirmais pārtrauc.

� Ļoti labs attaisnojums.

� Ko jūs no manis gribat? Kāda jums daļa, ko es daru?

� Piedodiet, nekāda ... Priecājos, ka vairs neraudat. Grūti redzēt vīrieti raudam. Un vēl � tādos gados... Man vienkār�i kļuva jūs �ēl.

� Jūsu �ēlo�anas neviens nelūdz. Nav ko jaukties otra cilvēka dzīvē!

Lauva ir atkal formā. Viņa acis nemierīgi meklē pui�eļa brūno matu cekulu. Tikko to pamanījis, sauc:

� Kur tu paliec man? Nāc tūliņ �urp! Iesim mājās!

� Ej tu viens pats! � cekuliņ� atspiedz.

� Kā tu runā ar savu tēvu?! � Sirmgalvis piece|as, sapurina krēpes. Tūliņ atkal sāksies ierastais skrējiens pa apli. Pērtiķēns un vecais lauva. Vecais lauva � un pērtiķēns...

Bet sve�ais vīrs � tas neaiziet neatvadījies.

� Un redzē�anos, August Lode! � viņ� saka. Un viņa balsī tādas kā skumjas ... Sis minors kaitina lauvu.

� Jūs zināt pat manu vārdu?!... � viņ� sa�utis konstatē. � Protams!... Bet � jūsējais? Vai noslēpums?

� Nebūt ne. � Sve�ais noņem cepuri, un matu sirmums kļūst vēl vairāk redzams. � Laimonis Lode. Jūsu pirmdzimtais.

Kas ir vecmāmiņa? � Cilvēks, kas pieskata māju, auklē bērnus, aplāpa un apmazgā tos, kuri iet darbā, un tos, kuri vēl neiet darbā � mazbērnus. Cilvēks, kas skraida pa veikaliem, iet uz tirgu, gatavo brokastis, pusdienas un vakariņas. Vēl vecmāmiņa ir mantzinis un mājas ziņu birojs. Kur cepure? Kur siltā �alle? Kur cimdi? Kur īres grāmatiņa? Kurā plauktā ir aveņu un kurā zemeņu ievārījums, kurā burciņā kompots un kurā marinētas sēnes � tas viss jāzina vecmāmiņai. Aizej! Atnes! Padod! � Figaro, turp! Figaro, �urp! Tas tad nu, ar vienu vārdu sakot, būtu vecmāmiņa.

Koncertus un teātru izrādes viņa vairs neapmeklē. Ja vecmāmiņa grib kaut ko redzēt, lai �uzgrie�� televizoru! Parasti viņa kopā ar mazdēliem noskatās multiplikācijas filmas. Robertiņ�, atgāzies krēslā, uzmanīgi skatās un pats visu saprot, bet Osītis pra�ņā vienā gabalā: � Kas tas tāds? Kāpēc tam onkulim melna bārda? Kāpēc tas kaķis nemaz neņaud? Kāpēc viņ� tik mudīgi kustas?

Un vecmāmiņa tikpat kā sporta komentētājs bez pārtraukuma skaidro, kas notiek un kāpēc tā jānotiek.

Kad jauks laiks, vecmāmiņa ar bērniem var iziet pastaigāties � tepat pagalmā vai arī apstādījumos, var aiziet uz Lunaparku un pat uz zooloģisko dārzu. Kas. nekait dzīvot vecmāmiņai?! Pensiju saņem. Nauda nav jāpelna un nav arī jāizdod. Ēdiens par brīvu, dzīvoklis par brīvu. Dzīvo kā lielmāte! Nekādas rūpes, nekādas raizes!

Bet pa svētkiem, piemēram, Sievie�u dienā � spēj tik saņemt dāvanas! Dāvina meita, dāvina znots, apdāvina viņu arī maz-bērni. Parasti dāvina mutautiņus, priek�autus un galvaslakatus. To jau nekad nav par daudz. Raibi, puķaini, rūtaini, svītraini � veselām kaudzēm glabājas vecmāmiņas kumodē.

Jā, kas nekait vecmāmiņai!?

Bet pēdējā laikā notiku�as dīvainas izmaiņas. Piemēram, kā lai neievēro, ka viņa ielikusi ilgviļņus?! Tas izskatās tik neticami, ka vecmāmiņas jauno matu sakārtojumu pamana pat trīsgadīgais Osītis. Viņ� katrā ziņā grib aptaustīt brūnās cirtas, kas vecmāmiņu padara tik jautru un neparastu.

Tomer vispārsteidzo�ākais ir vecmāmiņas paziņojums, ka sestdien viņa mazliet izbrauks un atgriezīsies tikai svētdienas vakarā.

� Kā tad tā? Mēs esam ieplānoju�i izbraukt pie draugiem. � Apmulst meita.

� Neko darīt. Vajadzēja man ātrāk pateikt. Tagad brauciet kopā ar bērniem.

� Tu arī varētu mazos paņemt sev līdzi, � ieminas znots.

� Nevarē�u vis. Man vienai ar diviem par grūtu.

Dīvaina, dīvaina ir vecmāmiņas valoda.

Bet vēl dīvaināka tā k]ūst nākamajā sestdienā.

� Rīt pie manis atbrauks ciemiņ�. Mans jaunības draugs.

� Oho!... � izsaucas meita Elvīra.

� Tad tāpēc tie ilgviļņi!...

Tas jau ir dzēliens. Elvīra smaida, bet vecmāmiņa atsmaida pretī.

� Ne tikai ilgviļņi... Arī kostīmu iegādājos. Gribi paskatīties?

Kostīms � vecmāmiņai!? Desmit gadu viņa nav valkājusi kostīmu � un pēk�ņi tagad?!

� Bērni tev to ātri no�mulēs, � ieminas znots Artūrs.

� Nu, vai tad es tikai ar bērniem? ... � vecmāmiņa iebilst.

Svētdien ierodas vecmāmiņas paziņa. Znots, meita, mazbērni � ieinteresēti nopētī atnāku�o no galvas līdz kājām. Vecāks vīrs, bet plecīgs un stalts vēl, laipnu, gudru skatienu, mazliet ironisku smīnu. Tūliņ skaidri noprotams, kāpēc vecmāmiņa tā izmainījusies.

� Jauka ģimenīte, � viņ� saka iepazīstoties un visiem pēc kārtas stingri paspie� roku. � Bet uzmanieties, ka es jums nenolaupu vecmāmiņu!

Kas tad tā par valodu?! Vai �is tā saucamais tēvocis Evalds uzdomājis aizvilināt pie sevis vecmāmiņu? Dro�i vien arī viņam vajag aplāpītājas, apmazgātājas un visādu mājas darbu apdarītājas ... Prātu izkūkojusī vecmāmiņa, kas nesaprot, kādu mak�ķeri izmetis viņas jaunības draugs! Un, kad viņ� aizgājis, sākas īsta vētra līdz �im saticīgajā un miermīlīgajā ģimenē.

Kas tagad būs, ja vecmāmiņa aizies? Kur ņemsim kalponi?

Nē! To nedrīkst pieļaut! Jādara viss, lai vecmāmiņa paliktu. Un tāpēc beidzot vienojas: sestdienas � atpūtas dienas jaunajiem; svētdienas � atpūta vecmāmiņai.

Iepirkumus pa ceļam uz māju izdarīs Artūrs un Elvīra. Vecmāmiņa gatavos brokastis un pusdienas, bet vakariņas � Elvīra.

Koncertus un teātra izrādes apmeklēs pārmaiņus kā jaunie, tā arī vecmāmiņa.

� Nu tad ta�u tu mūs neatstāsi, māt, � skaidrības labad vēl noprasa Elvīra.

� Nu... Tad jau gan ne, � vecmāmiņa piekāpjas.

� Paldies dievam! � Elvīra atplaukst. � Es jau zināju, ka tu nespēsi no mums aiziet. Un pareizi dari, māt. Tavos gados precēties � tas ir absurds! Pati saproti...

Vecmāmiņa smejas. Tā smejas kā vēl nekad. Vai tie�ām ar savu pielūdzēju viņā iespēlējusi tikai nelabu joku? Varbūt pat nav domājusi precēties, bet Elvīra to uzņēmusi kā skaidru nopietnību!

� Nē, meit! Es precē�os gan. Bet, tā kā dzīvoklis mums pietiekami liels, tad tēvocis Evalds varēs pārnākt dzīvot pie mums. Labi vien būs. Tavi bērni tiks vēl pie vectēva!

Lai nu ko, bet tādu atrisinājumu meita gan nebija gaidījusi.

� Vai tu, māt, patie�ām prātu esi izkūkojusi? Vest mājās sve�u vīrieti?!

� Vai tavs Artūrs reiz arī nebija sve�s? Un mēs ar nelaiķi tēvu ne vārda nebildām.

� Nu labi, labi. Bet tavi gadi un manējie?!

Saķērusi galvu, Elvīra izskrien no istabas. � Piecdesmit deviņu gadu vecumā sadomājusi precēties! Sve�u veci mājās vest mums visiem uz kakla! Nu, prātu izkūkojusi! Nu, galīgi izkūkojusi!...

Abi pui�e|i, atvērtās gurvīs stāvēdami, neizpratnē nolūkojas paka| mātei, kas, kā glābiņu meklēdama, iedrā�as vannas istabā. Osītis mēģina atkārtot mātes vārdus: � Iz-kokājusi... Kas tas ir? � Un Robertiņ� pārlabo: � Jāsaka � izkokūjusi! Bet labāk iesim paprasīt vecmāmiņai. Viņa zināsi...

Vienmēr, kad izdalīja sacerējumus, astotajā klasē valdīja absolūts klusums. Skolotājs Renners izskaidroja kļūdas tik interesanti, ka nevarēja neklausīties. Vispār �is skolotājs Renners bija neparasts cilvēks, pēc skolēnu domām � īsts pretstatu apvienojums. Jauns, strauj�, reizēm svinīgi nopietns, citreiz sprēgājo�i asprātīgs; gar�, neveiklām kustībām, tuvredzīgs, bet tai pa�ā reizē ļoti acīgs. Viņ� nēsāja brilles ar iezaļganiem stikliem, kas viņa jau tā tum�ās un pētījo�ās acis padarīja vēl iespaidīgākas. Klasē nekas nevarēja notikt, ko viņ� nepamanītu. ��piko�ana� viņa stundās pilnīgi izslēgta. Tāpēc laikam arī skolēni jauno skolotāju vienprātīgi bija iesauku�i par Rentgenu, it kā viņ� spētu ieskatīties katrā cilvēkā līdz pat vissmalkākajai nervu �ūniņai un notvert visapslēptāko domu pavedienu.

�oreiz skolotāja acis kavējās pie slaida, gai�mataina zēna pēdējo solu vidējā rindā.

� Armand, kas tavā vietā uzrakstīja sacerējumu?

Uzrunātais lēnām piecēlās un palūkojās skolotājā ar gai�i pelēku, nedaudz samulsu�u skatienu.

� Kā � kas? Es pats!

� Kāpēc tu melo?

Rennera izpūru�ās uzacis draudīgi savilkās. Iestājās nepatīkams klusums. Divdesmit divi ausu pāri klausījās �ajā klusumā, un divdesmit divi acu pāri ziņkārīgi vēroja klases biedru un skolotāju. Vai tie�ām Rentgens jau atkal ko pamanījis? Bet Armands ta�u nebija slikts skolnieks! Mazāk par ��etri� sacerējumos nekad nedabūja. Kāds iemesls viņam neticēt?

Armands spītīgi klusēja.

� Sēdies pagaidām! � skolotājs skarbi pavēlēja un pievērsās sacerējumu analīzei.

� Tātad mūsu temats ir par godīgumu. Palūkosimies, kā jūs to esat izpratu�i.

Skolotājs citē vairākus teikumus no sacerējumu burtnīcām.

� Frāzes, frāzes, frāzes ... Gandrīz ikviens no jums uzskata par savu pienākumu nosaukt godīga cilvēka pazīmes.

� Armand!

Zēns it kā negribot pieceļas atkal.

� Saki � vai tu sevi atzīsti par godīgu?

Atbildes nesagaidījis, skolotājs aizdegas par jaunu.

� Jūs nopūlaties definēt, kas ir godīgums. Neviens nemin kādu konkrētu gadījumu no dzīves. Piemēram, kāpēc Armands melo? Lūk, arī temats par to pa�u. Paanalizējiet savu rīcību! Pastrīdieties ar savu sirdsapziņu! Un jūs redzēsiet, kas tā par milzīgu spēku! Tad jums vairs nebūs jāgudro tuk�as frāzes par godīgumu.

� Varbūt, Armand, tu tomēr pateiksi, kas uzrakstījis tev sacerējumu?

� Tēvs ...

� Tēvs? ...

Skolotājs izskatās vīlies. Vai netic?

� Palūdz savu tēvu atnākt uz skolu.

Armands neizpratnē parausta plecus. Blakussēdētājs viņu līdzjūtīgi satver aiz piedurknes. Arī pārējie zīmīgi saskatās. � Pārāk lecīgs kļuvis, � kāds no�ukst. Tēvu saukt uz skolu! Par tādu nieku?! Kad Mārīte vārdu pa vārdam norakstīja no Silvijas, neaicināja ne māti, ne tēvu. Savas domas kāds arī at-klāti pasaka. Skolotājs neapvainojas. S.ai ziņā viņam vienmēr var uzticēties.

� Neaizmirstiet, ka sacerējums ir par g o-d ī g u m u, � atgādina Renners. Līdz ar viņa balsi noskan zvans, vēstīdams stundas beigas...

Skolēni domīgi nolūkojas pakaļ aizejo�ajam skolotājam.

♦ ♦ *

Armanda tēvs � lielas rūpnīcas direktors. Cienījams cilvēks. Nosvērts, pa�apzinīgs. Bet ar skolotāju runājot, it kā zaudē līdzsvaru, uztraucas, pace] balsi.

� Esmu aizņemts darbā, katra minūte man dārga. Nesaprotu, kāpēc jūs mani izsaucāt uz skolu, ja Armands jums jau atzinies. Lieciet viņam divnieku, ko viņ� pelnījis ... Lūdzu!

� Divnieku, jūs sakāt? ... � skolotājs lēnām atkārto tēva prasību. � To es varētu ierakstīt �urnālā ar vieglu roku. Bet tikai tādā gadījumā, ja jūsu dēls vien būtu bijis negodīgs.

� Tātad jums ir pretenzijas arī pret mani? � aizvainotā tēva balss ieskanas skarbāk. � Zēl, ka neesmu jūsu skolnieks. Piedodiet, viena lieta man tomēr nav skaidra. Ko jūs no manis īsti vēlaties?

Rennera sejai pārslīd smaids. Armanda tēvu �is smaids aizkaitina vēl vairāk. � Es ar jums runāju nopietni!

� Arī es neesmu noskaņots runāt nopietni un vēlos vienīgi to, lai jūs būtu atklāts. Neaizmirstiet, ka sacerējuma temats bija par godīgumu.

� Esmu pret jums pilnīgi atklāts, biedri skolotāj. Atzīstos, ka esmu rīkojies pat nepareizi. Saprotiet pa�i... tajā vakarā Armands bija dabūjis biļeti uz pasaules meistarsacīkstēm volejbolā! Bet otrā rītā puikam jānodod sacerējums. Teicu viņam: ja nepaspēj uzrakstīt, palūdz skolotāju, lai atļauj nodot dienu vēlāk. Bet viņ� neparko! Jūs esot pedantisks, nepieņem�ot darbu pat vienu stundu vēlāk. Lūdzās, lai es izpalīdzot vienīgo reizi...

Atcerējos savus zēna gadus un, atklāti sakot, nedomāju, ka esmu izdarījis diez kādu noziegumu, uzrakstīdams viņa vietā sacerējumu. Armands pats raksta labi. Pat daudz labāk par mani...

� Tie�i tāpēc es jūs aicināju.

� Kā to saprast?

� Sacerējums uzrakstīts bez nevienas kļūdas. Jūtama mūsdienu skola. Jūs, ja nemaldos, ekonomikas fakultāti beidzāt pirms kādiem divdesmit gadiem?

� Apmēram tā ...

� Visus �os gadus strādājāt rūpnīcā, ar valodas mācību nenodarbojāties ...

� Ko jūs ar to gribat teikt?

� Tikai to, ka jūsu apgalvojums neatbilst patiesībai. Jūs sacerējumu neuzrakstījāt.

Cienījamā vīra vaigos sakāpj sārtums. Mirkli viņ� nicīgi uzlūko pārdro�o skolotāju.

� Un ja jums tie�ām būtu taisnība? Vai nav vienalga, kas to uzrakstījis? Armanda atzīme ar to ta�u neizmainīsies.

� Runa nav par atzīmi, bet godīgumu, � atgādina skolotājs.

� Jā ... � Rūpnīcas direktors uzrauj vienu uzaci. � Jūs patie�ām esat neparasts cilvēks. Ne velti bērni jūs iesauku�i par Rentgenu. Sakiet, kā jūs tā varat...

� Tātad sacerējumu uzrakstīja? ...

� Tas bija mans grāmatvedis. Kad es pats ar rakstī�anu nomocījos kādas pāris stundas un nekas labs nesanāca, atcerējos, ka mūsu namā dzīvo cilvēks, kas vēl jauns gados, nesen kā beidzis augstskolu, rakstījis dzejoļus un pat vēl tagad sacer da�u labu feļetonu avīzei. Nu viņ�, tā sakot, tad arī mana dēla sacerējuma autors.

Skolotāja skatiens neatlaidīgi pētīja stāstītāja seju. Tāda vīri�ķīga, pa�apzinīga, enerģiska, godīga cilvēka seja. Un �īs sejas vaibsti tik |oti atgādināja otru � gai�u, bērni�ķīgi nopietnu, vēl nevienas grumbas neizrie-votu seju.

� Arī jūsu grāmatvedis neuzrakstīja sacerējumu ... � Renners klusi piezīmēja.

� Es atvainojos! Jūs domājat, ka es, tā sakot, jums �pū�u pīlītes�? Vai jūs mani turat par puiku, kam jāizmelojas?

� Ne tā. Jūs mani pārprotat, � skolotājs pārtrauca aizvainoto. � Tālāko es zinu mazliet labāk par jums.

Direktors izrāva no kabatas cigare�u etviju. Sī saruna viņu satrauca aizvien dziļāk.

� Atļausiet uzpīpēt?

� Lūdzu! � Skolotājs laipni pamāja.

� Jūsu grāmatvedis bija apsolījies kopā ar savu dzīvesbiedri aiziet pie drauga uz dzim-

�anas dienas svinībām. �im nolūkam jau laikus tika apgādāta torte un ziedi.

Bet izpalīdzēt viņ� neatteicās vienkār�i tāpēc, ka esat viņa priek�nieks.

Skolotāja tum�ās acis it kā ieurbu�ās briļļu stiklos, it kā saplūdu�as kopā ar tiem. Gandrīz melns skatiens kā galvu reibino�s atvars. Tie�ām � rentgens ...

Armanda tēvs novēr�as. Bet skolotāja balss kā vienmērīgi vesera sitieni: � Sacerējuma dēļ notika ģimenes strīds. Grāmatve�a sieva pat piedraudēja ar �ķir�anos.

� Būtu es to zinājis!

� Par laimi, grāmatvedis atcerējās savu krustmeitu � pirmā kursa studenti. Kādreiz Anita, tā sauca �o meiteni, bija izteikusi vēlē�anos iegūt ātri izpirktu grāmatu �Apasio-nāta�.

� Pa ceļam uz viesībām iegriezīsimies pie Anitas, � samierino�i sacīja jūsu grāmatvedis sievai. � Uzdāvināsim viņai �o grāmatu (tā mūsu plauktā vēl pavisam jauna!) un palūgsim uzrakstīt sacerējumu ...

� Tātad Armanda sacerējuma īstais autors izrādās filoloģijas fakultātes studente!?

� Pagaidiet. Tas vēl nav viss.

� �ajā vakarā Anitai bija norunāta satik�anās. Bet atteikt radiem arī nevarēja, jo viņi ta�u bija parādīju�i lielu uzmanību, uzdāvinot �Apasionātu�.

� Skaidrs, arī �ī studente neuzrakstīja. Bet kas tad?

� Anita aizsteidzās uz satik�anos, līdzi paķerdama papīru un zīmuli.

Varbūt viņa palūdza savu draugli uzrakstīt sacerējumu? � skolotāju pārtrauca manāmi atmaigu�a cilvēka balss.

� Jūs uzminējāt.

� Burvju ķēde! � Nu jau pavisam nevaldāmi uz�alkoja uz skolu izsauktā tēva smiekli. � Un �is draugs atkal palūdza kādam, un tā tālāk, un tā tālāk ...

Bet jau nākamā skolotāja piezīme apturēja virpuļojo�o smieklu riteni kā spieķos iesviests akmens:

� Nē. Viņ� vairs nevienu nelūdza, jo �is draugs diem�ēl biju es pats.

Telefons mūsu dienās bērnam vairs nav nekāds brīnums. Tas nav nekas neparasts. Tas neatrodas tikai pieaugu�o ziņā un lieto�anā. Pa to bie�i sarunājas arī bērni.

� Kas uzdots aritmētikā?

� Cikos tu iesi uz slidotavu?

Mazais uzgrie� ciparus 003 � uzzina pareizu laiku; uzgrie� 005 � noklausās laika ziņas. Vārdu sakot, telefons ir ērtība, tādam mazam zvanītājam īsti pa prātam.

Da�kārt bērns uzgrie� citus ciparus. Klausulē atsaucas sve�a balss.

� Labdien!

� Labdien!

� Kā jums klājas?

� Labi. Kas runā?

� Es.

� Lielais vai mazais?

Mazais ...

Docenta Sīrupa dzīvoklī telefona zvans atskan bie�i. Tāpēc pie telefona nekad neiet docents pats. To dara viņa dzīvesbiedre.

� Lūdzu, kas runā? Mans vīrs pa�reiz aizņemts. Esiet tik laipns, piezvaniet vēlāk. Jā, neko darīt... Steidzams darbs.

Jums vajag manu vīru? Kas runā? Kādā lietā? Diem�ēl viņ� pa�reiz aizņemts. Kad atbrīvosies? Nevaru jums pateikt. Nezinu.

Tas ir parastais tonis, kādā runā docenta dzīvesbiedre. Viņa taupa docenta dārgo laiku. Tikai sevi�ķos gadījumos aicina vīru pie tālruņa.

Viņam ta�u jāraksta doktora disertācija. Recenzijas �urnālam. Recenzijas izdevniecībai. Simt un viens darbs! Simt un viens pienākums!

Docenta vārds jo pla�i pazīstams. LJn viņa dzīvesbiedre ir �ī cienījamā zinātnieka labais gars! Dienu un nakti nomodā par viņa labklājību, mieru un panākumiem rado�ajā darbā. Bet, kad viņas nav mājās, pie telefona dodas Mazais. Kamertonis viņam zināms ... Tēvs ir ievērojams cilvēks. Viņaprāt � visievērojamākais. Tāda runā�ana pa tālruni tēvu tikai traucē. Traucē � nozīmē traucēt domāt, traucēt strādāt. Reizēm pat uzbudina. Māte saka: � Izsit no sliedēm.

LJn, lūk, jau atkal zvana!

� Docenta Sīrupa dzīvoklis, � Mazais atsaucas. � Tēvu? Kas runā? Hm... Viņ� pa�reiz aizņemts. Piezvaniet vēlāk. Jums nebūs laika? ... Nu, tur es neko nevaru jums palīdzēt. Nē, nevaru pateikt. Kad tēvs aiz-

brauks uz universitāti, varēsiet ar viņu izrunāties.

Mazais noliek klausuli un apmierināts pasmaida. Viņa māte nebūtu norunājusi labāk.

Blakusistabas durvīs parādās tēva izpū-rusī galva. Parasti rakstot viņ� ar kreiso roku bu�ina matus.

� Ar ko tu runāji, dēls?

� Nu, ar vienu.

� Ar ko tad?

� Ar rektoru, � vienaldzīgi atbild Mazais un vēl piebilst: � Uzstājīgs vecis!...

Viņi ir divatā: Lauriņas tēvs � kinore�isors un Alba � dejotāja. Viņi runā par filmu, kurā Alba debitēs kā kinoaktrise.

Re�isors vie�ņu pacienā ar kafiju un liķieri, piedāvā arī cigaretes un ar labpatiku nolūkojas savā �atradumā�. Ja dabas dotībām atbilstu tikpat spilgta individualitāte, jaunā aktrise kinomākslai būtu īsts ieguvums!

Sarunas ievirzās arī citā plāksnē � par laimi, par mīlestību, par dzīves jēgu. Arī kā sieviete ... Alba ir interesanta.

Runājot laiks paiet nemanot. Liķiera kara-fīte iztuk�ota. Abus runātājus pārņēmis viegls noreibums. Teikumus nomaina klusuma pauzes. Bet arī pauzes mēdz būt ar savu saturu. Soreiz � tā ir abpusēja vēlē�anās sadraudzēties cie�āk.

Te atveras blakusistabas durvis � un pie tēva pienāk mazā Lauriņa.

� Nu, ko tu teiksi, meitiņ? � apjautājas tēvs.

� Vajag noasināt! � Lauriņa pasniedz dzeltenas krāsas zīmuli.

� Vai tev patīk zīmēt? � painteresējas Alba.

� Jā, patīk, � Lauriņa atbild.

Re�isors izņem no kabatas nazi, atvā� to un izpilda meitenes lūgumu. � Nu tā. Ej nu savā istabā un netraucē mūs! Mums jāparunājas par gudrām lietām.

Lauriņa pasaka �paldies� un aiziet. Vēlreiz atskatījusies, lēnām aizver aiz sevis durvis.

Re�isors aizsmēķē cigareti. � Tā, kur mēs palikām? Ak jā, mēs sākām spriest par draudzību un mīlestību. Tātad � jums �ķiet, ka draudzība starp vīrieti un sievieti iespējama arī bez mīlas jūtām?

Alba ar atbildi kavējas. Galda lampas gaismā viņas mati ugunīgi uzliesmo. Re�isors pamana sievietes skatienā un galvas kustībā kaut ko vairāk nekā tikai apliecinājumu viņas vārdiem. � Līdz �im man nav gadījies sastapt tādu vīrieti, kas ...

� Tēt! � Atkal atveras blakusistabas durvis. � Vai tu man nevari noasināt sarkano zīmulīti?

Kamēr tēvs asina zīmuli, Lauriņa stāv starp viņu un Albu, cie�i uzlūkodama nepazīstamo. Alba smaida mīļi un draudzīgi, bet meitenīte viņai ar smaidu neatbild. Tikai neuzticīgi vēro.

Iedama atpakaļ savā istabā, Lauriņa atkal atskatās un it kā negribot aiztaisa durvis.

� Tā, redzat, man iet, kad sievas nav mājās. Katru mīļu brīdi kaut kas jādara, un vienmēr �is �kaut kas� izsit no sliedēm, � nosaka re�isors, mēģinādams sataustīt pārtrūku�ās sarunas pavedienu. Bet par draudzību un mīlestību viņi vairs neturpina. Iestājas klusums. Re�isors vēro jaunās sievietes zaļganās acis. Ja vien �kinoproves� izrādīsies labas, ar savām acīm Alba daudz varēs izteikt arī bez vārdiem. Scenārijā nāksies izsvītrot vairākus teikumus ...

� Tātad jūs scenāriju rūpīgi esat izlasījusi. Savā tēlā jau dzīvojat... Tā vajag. Loma acīmredzot jums patīk ...

� Tēt!... � Durvīs atkal nostājas Lauriņa. � Man nolūza zaļais zīmulītis!

� Kas tev īsti ir ar tiem zīmuļiem?! Kā tik bie�i var lūzt!? � gandrīz vai pārmeto�i runā tēvs. Tomēr pastiepj roku pēc zīmuļa un sāk asināt.

� Jūs mani atvainojiet, � viņ� saka vie�ņai, � meitēns tā aizrāvies ar zīmē�anu!...

� Un ko tu zīmē? � atbrīvojusies no idilliskā noskaņojuma, pajautā Alba. � Vai mēs nevaram tavu zīmējumu apskatīt?

� Citreiz, � Tsi atbild Lauriņa, saņemdama no tēva zīmuli un atkārtotu uzmudinājumu netraucēt vairs.

Lauriņa caur pieri palūkojas vie�ņā. Kāpēc tētim visu laiku liekas, ka Lauriņa viņu traucē? Citām reizēm viņ� pats aicina Lau-riņu ar aktieriem parunāties, bet �oreiz...

Pēc brī�a viņa jau atkal ir klāt � ar melno zīmuli rokā.

� Tas arī nolūza ...

Kad tēvs to noasina, Lauriņa tomēr pro-jain neiet. Skatās Uz sve�o krustmāti un prasa tēvam:

� Vai mēs māmiņai pretim neiesim?

� Es laikam pārāk ilgi jūs aizkavēju, � vainīgi ieminas vie�ņa.

� Nepavisam! Meitēns vienkār�i grib pastaigāties.

� Nē, mēs ejam māmiņai pretī katru vakaru, � tēva teikto izlabo Lauriņa. � Māmiņai tad jautrāk mājās nākt.

� Piedodiet, ka es tik ilgi... � Alba nosarkusi saka un sniedz roku.

� Nē, piedodiet man, ka tā iznāca. Esmu jums |oti pateicīgs par apciemojumu. � Re�isors noliecas pār jaunās sievietes roku. � Domāju, ka mēs sapratīsimies.

Pavadījis aktrisi līdz durvīm, viņ� atgrie�as un tūliņ ieiet Lauriņas istabā.

� Ko tad tu tik lielisku te zīmēji, ka visus zīmuļus nolauzi?

Lauriņa neatbild ne vārda.

Uz galda pat zīmē�anas papīra nav. Ir tikai rindā salikti noasināti krāsu zīmuļi.

� Es gribu!

Tā notiek.

� Man vajag!

To dabū.

Nekādu �bet�, nekādu �ķēr�ļu, nekādu aizliegumu!

Pirmā vietā bērns, bērna labsajūta, bērna veselība un bērna laime.

Augstsirdīgi, gādīgi un pa�aizliedzīgi visus deviņpadsmit gadus biju�i Helmūta vecāki. Un� rezultātā? � Skaists, pa�apzinīgs jauneklis. Jaunais dievs, kā viņu mēdz saukt kaimiņi. Atjautīgs, apdāvināts un izdarīgs. Atklāti runājot, arī sava da|a godkārības viņam netrūkst. Bet kas būtu cilvēks bez godkārības? � Motors bez degvielas. Tā domā Helmūta tēvs � ilggadīgs modes ateljē vadītājs. Cilvēkam jācen�as pirmajam sasniegt fini�u, jāprot citu apdzīt, apsteigt. Viņa Helmūts to prot un saprot. Kā teicamnieks viņ� pabeidzis vidusskolu, kā teicamnieks iestājies augstskolā un dro�i vien ar izcilību pabeigs arī Medicīnas institūtu.

� Nedzer. Nepīpē. Ar meitenēm nedauzās, � slavē mazdēlu vecmāmiņa.

� Mēs varam būt par viņu pilnīgi mierīgi, � arī māte lepojas ar savu vienīgo dēlu.

Visa ģimene, pat krustmāti Mildu ieskaitot, kas kop� Helmūta pirmā dzīvības gada bijusi viņa auklētāja, barotāja un ēdienu gatavotāja, mīlestības pilnām acīm lūkojas uz savu lutekli. Gatavojot ēdienus, krustmāte Milda nekad neaizmirst pavaicāt, ko vēlētos ēst Helmūtiņ�.

Skaisti un vienmērīgi grie�as ģimenes karuselis ap vienu centru � vienīgo dēlu un mazdēlu Helmūtu.

Tāpēc jo liels ir visu ģimenes locekļu pārsteigums, kad kādu vakaru Helmūta pavadībā ierodas sve�a meitene. � Tā ir Ņina � mana sieva, � viņ� īsi nosaka un, nomazgājis rokas, kā parasti, sē�as pie galda, pastumdams krēslu arī uz meitenes pusi.

Ģimene ēd vakariņas, it kā nekas sevi�ķs nebūtu noticis. It kā neviens nejustos samulsināts par klāt pienāku�o ģimenes locekli. It kā visi to vien būtu gaidīju�i un jau sen zināju�i...

Tad pirmais sadū�ojas tēvs:

� Tā sakot, mūsu ģimene tagad k|uvusi kuplāka ... Un kad tad domājat rīkot kāzas?

� Pa�reiz eksāmeni, nav laika, � lieti�ķi paskaidro Helmūts. � Ņinai arī diezgan ko noņemties ar mācībām.

Meitene piekrīto�i pamāj. � Jā, tā jau ir. Norunājām � pēc eksāmeniem.

� Nu ko?! Vēlu laimes! � saka tēvs.

� Lai jums, bērni, nekad nepietrūktu mīlestības un saticības! � Vecmāmiņa aizkustināta slauka acis.

� Mī|ā Ņina, ja Helmūts tevi izvēlējies, tad zini, ka būsi mums tikpat kā meita, � arī māte pievieno savu sirsnību. � Sliktu meiteni viņ� neiemīlētu.

� Tomēr laikus jau jāsāk domāt par kāzām, � sarosās krustmāte Milda.

� Galvenais � jānokārto dzīvokļa jautājums, � arī meitene tagad atdzīvojas. � Pagaidām mēs abi apmetīsimies pie manas mammas. Bet, kad no karadienesta pārbrauks mans brālis, tad brīvā istaba būs jāatdod viņam.

� Jūs varētu dzīvot arī pie mums, � ieminas māte.

� Nē, pie jums ne! Te pārāk biezs, � Helmūts nav ar mieru. � Tu, papiņ, visādā ziņā pagādā mums atsevi�ķu dzīvokli! Tev ir sa-

� Kā ar spiedienu? Galva nereibst?

� Tā mazliet... Kā jau vecam cilvēkam. Bet es jau nekur tālu nestaigāju.

� Vai nevajag kaut ko aizvest?

� Ko nu, meitiņ! Visa kā gana. Kartupeli ir, maize ir. Biezpiens arī pieliekamajā ...

� Auksti nav?

� Es silti saģērbjos. Bet naktī pie kājām turu termoforu.

� Tad jau labi, mammiņ. Kad iznāks brauk�ana uz tavu pusi, pieskrie�u.

* * *

� Hallo, vecmāmiņ!

� A!... Labdien, labdien, bērniņ! Nu, kā pa skolu?

� Labi, vecmāmiņ. Esmu teicamnieks!

� Vai, cik jauki! Tad gan man prieks.

� Un kā tev, vecmāmiņ?

� Turos, turos. Bet ko tu tagad dari?

� Nupat pabeidzu mācīties. Paēdī�u un ie�u uz slidotavu.

� Ej gan! Svaigs gaiss tev vajadzīgs. Nevar jau tikai pa tiem mūriem ...

� Un ko tu pa�reiz dari, vecmāmiņ?

� Es? Tāpat � sē�u. Slikti, ka nevaru neko lasīt. Nepavisam vairs neredzu.

� Tad klausies radio!

� To jau es daru.

� Paklausies radio rītā! Raidījumu skolēniem pulksten 10.00! Es tad dziedā�u!

� Labi, ka pateici. Noteikti klausī�os.

� Nu, tad sveiki, vecmāmiņ!

� Visu labu! Visu labu!

� Hallo, mammiņ! Apsveicu Sievie�u dienā!

� Paldies, dēls! Paldies, ka atcerējies.

� Nu, kā jūties?

� Kā jau vecs cilvēks.

� Vai ko nevajag?

� Neko nevajag, dēliņ. Kam tu vienmēr par mani tā rūpējies? Milti ir. Makaroni ir. Kartupeļi arī ir. Biezpienu atdevu zīlītēm. Bija jau rūgts kļuvis.

� Kad man iznāks brauk�ana uz tavu pusi, aizvedī�u kādus vitamīnus. Mums te veikalā deva apelsīnus.

� Ko nu man, vecam cilvēkam, vitamīnus?! Labāk dod saviem bērniem!

� Vecam arī nav par ļaunu.

� Vai nu tāpēc tev jākavē savs dārgais laiks! Man da�i sīpoli sāku�i dīgt. Ieliku trauciņā ar ūdeni. Būs lociņi. Vitamīni � labu labie!

� Tad uz redzē�anos, mammiņ!

� Uz redzē�anos! Uz redzē�anos! Sveicini savējos! Lai jums visiem labi klājas!

* * *

� Apsveicu Sievie�u dienā, mammiņ!

� Paldies, meitiņ, es tevi arī.

� Kur tev tik ilgi bija aizņemts telefons?

� Rūdiņ� piezvanīja. Arī apsveica mani.

� Nu redz, kā visi tevi atceras! Un ko tu labu dari?

� ... Skatos pa logu. Viss apsnidzis balts. Ziema negrib un negrib beigties. Domāju par papiņu. Vēī pagāju�ogad viņ� sniegu �ķūrēja. Tik darbīgs bija, uz veikalu gāja. Katru rītu plīti iekūra, kafiju vārīja. Man pie gultas pienesa...

� Nevajag sevi skumdināt, mammucīt. Mū�īgi neviens nedzīvo. Tagad jau iet uz vasaras pusi. Būs siltāks laiks, aizbrauksim pie tevis ar visiem bērniem, tad būs jautrāk.

� Kā bērniem ar veselību?

� Veseli kā rutki.

� Tad gan labi. Es te sēdēdama noadīju Sandriņai d�emperīti, Mikiņam zeķes, bet Uvītei cepuri.

� Paldies, mammiņ! Tad līdz nākamai reizei!

� Gaidī�u, ka pazvanīsi.

* ♦ *

� Labdien, vccmāmiņ! Apsveicu Sievie�u dienā!

� Paldies, bērniņ, ka atcerējies.

� Vai tu �orīt mani klausījies pa radio?

� Kā tad, ka klausījos! Pat apraudājos, cik tu jauki dziedāji.

� Skolā es arī dziedā�u. Mums būs tāds sarīkojums par godu māmiņām un vecmāmiņām.

� Vai, cik skaisti!... �ēl, ka es nevaru tur būt. Ko lai dara, ka tās kājas vairs neklausa. Spēka arī maz.

� Es tev padziedā�u vasarā, vccmāmiņ, kad mēs pie tevis aizbrauksim.

� Paldies, bērniņ, paldies ...

� Es tagad beig�u, vccmāmiņ. Mani sauc pusdienās.

� Ēj, ej, bērniņ! Pasveicini māmiņu tio manis!

� Paldies, vccmāmiņ.

� Un māsiņu arī...

* ♦ ♦

Telefons. Telefons. Telefons.

Cipars. Cipars. Cipars. Se�i cipari.

Klausulē vienmērīgi signāli.

Aizņemts, aizņemts, aizņemts.

�Kāpēc aizņemts?� prāto Telefona bērniņi. �Ar ko vecmāmiņa tik ilgi sarunājas? Vai tik daudz apsveicēju? Iespējams. �odien ta�u viņas dzim�anas diena!�

Aizņemts. Aizņemts. Aizņemts.

Telefona bērniņi sāk uztraukties. Telefona bērniņi sāk zvanīt cits citam. Arī uz telefonu remonta biroju zvana, lūdz pārbaudīt numuru.

� Liekas, ka nocelta klausule, � skan atbilde.

�oreiz Telefona bērniņi nevar pazvanīt. Dro�i vien vecīte aizmirsusi nolikt klausuli uz kājiņām vai arī nolikusi to nepareizi.

Telefona bērniņi vienojas nopirkt torti, ziedus, flane|a rīta kleitu un siltās �ības un tā sagādāt sirmajai māmuļai pārsteigumu, ierazdamies pie viņas pa�i visi kopā.

Telefona bērniņi pat taksometram ne�ēlo naudu.

* * *

Mazais namiņ� ārpus pilsētas iegrimis sniegotā dārzā. Pat taciņa līdz durvīm tikko saredzama. Telefona bērniņi dodas pa to, priecīgi �alodami, aiz sevis platas pēdas atstādami.

Pirmie pie durvīm piesteidzas mazie, ar dūrītēm klaudzinādami un smiedamies, ka vecmāmiņa no brīnumiem bū�ot glu�i mēma. Bet durvis neviens neatver. Durvis no iek�puses aizslēgtas. Telefona bērniņi klauvē. Klauvē gan lielas, gan mazas dūres. Ne tikai klauvē. Dauza. Rībina. Dārdina.

Telefona bērniņiem netrūkst ne spēka, ne veiklības. Tāpēc viņi beidzot izlemj, ka durvis jāuzlau�. Un tad viņi ierauga uz grīdas līdzās telefona klausulei veco māmuļu. Liekas, ka pat tagad viņas sastingu�o seju vēl rotā smaids un nekurinātajā istabā dzirdama mundra balss: � Paldies, bērniņi, ka atcerējāties. Es turos!...

Viņi �ķiras bez naida. Solveiga un Oto-mārs. Viņi atkārto sen zināmu patiesību: �Sirdij nevar pavēlēt...�

Tā bijusi liktenīga kļūda, ka viņi tik agri apprecēju�ies, viens otru pat lāgā nepazinu�i.

Patika vēl nav mīlestība. Aizrau�anās ... Jaunības neprāts... Tā viņi pa�i sevi attaisno � abi Jaunie dievi, sava likteņa lēmēji un veidotāji. Solveiga un Otomārs paceļas pāri sīkajiem cilvēciņiem, greizsirdīgajiem egoistiem, kas �taisa tra�us� un �rīko scēnas�. Viņi �ķiras kā draugi. Un draugi paliks arī turpmāk, jo viņiem ir Sprīdītis.

Sprīdītis varēs dzīvot gan pie viena, gan pie otra. Tiesas lēmums nav svarīgs! Arī alimentus nenāksies piespriest ar likumu. Sprīdītis nejutīs ne mātes, ne tēva trūkumu. Viņa dzīvē it kā nekas nav mainījies. Bērna un vecāku attiecības paliks tās pa�as. Tikai Solveigai būs cits vīrs, un Otomāram � cita sieva. Turklāt Sprīdītim paliek joprojām divas vecmāmiņas jeb omas. Ja bērna klātbūtne vecākus traucēs, viņ� mierīgi varēs padzīvot pie viņām.

Sprīdītis jau savlaicīgi informēts par notiku�ajām un vēl gaidāmajām pārmaiņām. Viņa vecāki ne strīdas, ne plē�as. Mierīgi un lieti�ķi kārto formalitātes, apsprie� dzīvokļu jautājumu.

Sprīdītis zina, ka mātei būs kāzas un arī � tēvam, ka tēvs �uj sev jaunu uzvalku, bet māte � divas kleitas, vienu baltu, garu, otru violetu un īsu. Sprīdītis to visu redz, jo viņ� pats iet līdzi uz modes ateljē. Puisēns zina arī to, ka tēvam tagad ir jauna ma�īna, Sprīdītis saka � �olga�, bet �aparo�ec� paliek mammai, un tā nu Sprīdītim būs vienmēr divas ma�īnas, ar ko braukt.

Solveiga un Otomārs pret dēlu izturas gandrīz tāpat kā pret pieaugu�u.

� Redzi, puisīt, mēs ar mammu turpmāk nedzīvosim vairs kopā, bet katrs savā dzīvoklī. Kamēr iekārtosimies, tev pa vasaru vajadzēs paciemoties pie omas ...

� Pie Bobī�omas, vai Mūra omas? � jautā Sprīdītis.

� Pie kuras tu gribētu?

Sprīdītim tiek dota brīva izvēle.

Solveigas mātei ir suņuks Bobis. Draiskulīgs kucēns. Otomāra mātei � runcis Mūris. Sprīdītim labāk patīk Bobis. Tāpēc viņ� nolemj vasaru pavadīt pie Bobī�omas.

� Papu! Vai tu mani aizvedīsi pie Bobī�omas ar jauno �olgu�?

Otomāram jāsmejas. Arī Solveiga uzjautrinās. Vienreizēji jocīgs tas viņu Sprīdītis!

� Labi. Aizvedī�u tevi ar volgu.

Pie Bobī�omas Sprīdītis jūtas labi. Iz-draiskojies ar kucēnu, viņ� dodas uz smil�u laukumiņu, kur bērni cep kūkas, būvē mājiņas un pārvadā akmentiņus ar rotāju kravas ma�īnām. Viens savā sporta automobilī iesēdinājis alvas zaldātiņus.

� Bet man tagad ir divas īstas ma�īnas! � di�ojas Sprīdītis. � �Olga� un �aporo�ec�! Jā, un es varu braukt, ar kuru gribu! Un divas kāzas man arī būs! Tētim un māmiņai.

� Kas tas ir � kāzas? � noprasa alvas zaldātiņu vizinātājs. Tāpat pārējiem �is vārds neko neizsaka.

� Kāzas? � Sprīdītis dziļi ievelk elpu. � Jūs nezināt? Kāzas ir lieli svētki! Cilvēki tad precas, ir priecīgi un skaisti ģērbu�ies. Manam tētim �uj jaunu uzvalku, bet māmiņai baltu kleitu un otru � lillā ... Un daudz ciemiņu tad būs. Un cepe�i, kūkas un limonāde! Viss kas! Tētim kāzas būs vasarā, bet māmiņai ziemā. Divas kāzas!...

Tādas lepnības priek�ā bērnu pulciņ� apklust. Mazie jūtas dziji apbēdināti, ka viņu vecāki nemaz neprecas un nekādas kāzas nerīko. Kūkas un limonāde ta�u gar�o viņiem visiem!

Sprīdītis nolūkojas rotaļniekos ar neslēptu pārākumu. Nē, smil�u kūkas un uzvelkamās ma�īnas viņu vairs neinteresē. Labāk jāpajautā Bobī�omai, vai viņa arī gatavojas kāzu priekiem un �uj sev jaunu kleitu.

Bobī�oma sē� turpat uz sola pie smil�u laukumiņa. Sē� un slauka acis.

� Kas tev sāp, oma? Kāpēc tu raudi?

� Tāpat, Sprīdīt. Acis asaro. No saules ...

� Man gan neasaro. � Sprīdītis pagrie� seju tie�i pret sauli. � Nākamreiz, kad atbrauk�u, atvedī�u tev saulesbrilles. Labi?

Bobī�oma neatbild neko. Tikai slauka acis. Sprīdītis nesaprot, kur tik daudz asaru var rasties no saules. Viņ� jau nezina, ka Jaunie dievi pārkārtoju�i pasauli nepavisam pēc Bobī�omas prāta. Solveiga, brūni iedegusi, gozējas saulē jūrmalas baltajās smiltīs. Viņai līdzās nākamais vīrs. Otomārs � gleznainā ezera krastā skūpsta meiteni, kas kļūs viņa sieva ...

Jaunajiem acis neasaro. Viņi sauļojas.

Kur ir tā robe�a, kad beidzas spēka gadi un sākas vecums � sirmi mati, grumbaina seja, vājredzīgas acis, sakumpusi mugura, trausls miegs vai arī bezmiegs?

No rītiem kājas smagas un stīvas, kā ieautas garos stulmu zābakos. Kamēr iekustina, kamēr iestaigā ...

Kāpēc saka � vecums pienāk? Kāpēc nesaka � ienāk? Pa nāsīm ienāk, pa acīm un pa ādas porām. Plau�as to ieelpo kopā ar skābekli, kas dzīvībai tik nepiecie�ams. Sirds to uzsūc, piesūcas ar vecumu, ar slimību, par kuru saka � neko nevar darīt. Vecums paliek vecums. Otrreiz jauns nekļūsi. Neviens par to nepriecājas.

� Neviens? � Indriķis tikai pasmejas, kad citi tā saka. � Es priecājos, ka man jau astoņdesmit deviņi gadi! Drīz būs deviņdesmit. Priecājos, ka man tik gar� mū�s. Katrs vis tik ilgi nenodzīvo! Kas zin, varbūt vēl piedzīvo�u apaļu simtu?!...

Viņa izpratnē cilvēka mū�s ir kā stops, kas jāpiepilda līdz malām.

Manā uztverē cilvēka mū�s vecumā ir kā sveces galiņ�, kas raujas aizvien īsāks, a t-likums, kam vēl jāizdeg.

Viņa uztverē tas ir pilnums. Vēl da�i āboli � un grozs būs pilns! Vēl da�i smē-liehi � un kauss būs līdz malām! Vēl da�i valdziņi � un cimds būs noadīts!

Indriķis iet nesūdzēdamies, pie sevis kādu dziesmu dungodams. Kāpj pa trepēm kā vabole. Peldas jūrā kā krabis. Sildās saulē kā izkaltusi koka sakne.

Kad es redzu viņu mēnesnīcā (bezmiega stundas viņ� nenonīkst gultā, bet pastaigājas pa ielu, pa dārzu, pa pludmali), tad viņa siluets man atgādina tum�u jautājuma zīmi. Cik ilgi vēl? Cik vēl atlicis ko dzīvot?

� Nevis atlicis, � manai domai atsaucas siluets. � Cik vēl j ā p i e 1 i e k, lai mū�s būtu piepildīts? Cik vēl p i e-trūkst!...

Viņai ir tāda nodarbo�anās, un tas skan tik necili � apkopēja. Viņa strādā rado�u darbinieku atpūtas namā, un viņu sauc � Alīse. Uzvārds? Tas nav svarīgi. Viņa ir Alīse. Vecums? Arī nav svarīgi. Alīse. Ko viņa pieredzējusi, pārdzīvojusi un ko domā? Nav svarīgi. Alīse.

Istabām ir numuri. Bet numuri vien neko neizteic. Istabās dzīvo ievērojami cilvēki. Izcila personība ir filozofijas zinātņu kandidāts Asnītis. Viņam iznāku�as vairākas grāmatas. Tagad viņ� raksta jaunu darbu. Pulēdama lakotā rakstāmgalda virsmu, Alīse pieskaras arī biezajām manuskriptu kaudzēm. �Kāds cilvēks!...� domā Alīse un ievieto vāzē ceriņzaru. Pēc noteikumiem viņai tas nemaz nav jādara, bet Alisei liekas, ka doktoram noteikti labāk veiksies strādāt, ja vāzē būs ziedi.

Gleznotāja Valrieksta numurs ļoti at�ķiras no citām istabām. Pie sienām atbalstīti jauni audekli, uz grīdas saiņi, mazi un lieli, kastes un kastītes, papīru ruļļi, balti, melni un krāsaini. Uz galda � izbārstītas lapas, skices. Bet istabas centrā � parasti molberts ar kādu aizzsāktu gleznu. Alīsei patīk �ī nekārtīgā kārtība jeb kārtīgā nekārtība, un viņa loti priecājas, �ajā istabā ienākot. Te jāiet joti uzmanīgi un piersadzīgi, lai kaut ko ne-pagrūstu, neapgāztu vai nesamītu. Un tomēr � ir tik patīkami tā uzmanīties.

Alīse ir paņēmusi sev līdzi neparastu skaistumu no citas pasaules � no mākslas pasaules, par kuru viņai ir tikai neskaidra nojausma.

Klusiem soliem Alīse pārstaigā dzejnieka Mazputniņa istabu. Parasti dzejnieks gu| gultā, kājas pārkāris gultas malai, rokas sakrustojis zem pakau�a. Skatiens pievērsts griestiem kā zvaig�ņotai debesij.

� Vai es jūs netraucēju? � bikli tādās reizēs pajautā Alīse un parasti saņem atbildi:

� Nē! Nekādā ziņā!

Sirsnīgs cilvēks, labs cilvēks. Iecietīgs. Lai viņam veicas! Lai top jauni, skaisti dzejoļi! Alīse noteikti iegādāsies tās grāmatas, kuras būs sarakstījis Mazputniņ�.

Istabām ir numuri. Bet numuri vien neko neizsaka. Istabās dzīvo ievērojami cilvēki. Tikai viņi ir ļoti aizņemti. Ar Alīsi viņiem neatliek laika parunāt.

Bet filozofijas zinātņu doktors varētu Alisei pajautāt, kā viņa viena pati izaudzinājusi piecus bērnus. Viņ� ar vienu netiek galā.

Gleznotājs Valrieksts varētu pajautāt, kā Alīse iztikusi ar vienu �ujma�īnu. Viņ� savā trīsdesmit piecu gadu ilgajā mū�ā jau paspējis sadragāt vienu moskvi�u un vienu volgu. Dzejnieks Mazputniņ� no Alīses uzzinātu, kā se�i ģimenes locekļi var izvietoties divās istabās. Viņam tikai trīs ģimenes locekļi, bet trīsistabu dzīvoklī nekā nav iespējams iekārtoties.

Visi �ie rado�ie, nenoliedzami lielie cilvēki varētu Alīsei kaut ko pajautāt, ko viņi vēl nezina, bet filozofijas zinātņu doktors pamāj apkopējai tikai ar galvu sveicienam (tiesa, viņ� to dara regulāri katru rītu).

Arī gleznotājs sveicina tikpat laipni (vienreiz pat solījās Alīsi uzgleznot), bet dzejnieks Mazputniņ� vispār tādu sveicinā�anos un aprunā�anos uzskata par lieku vārdu tērē�anu.

Alīse tikai uzkopj istabas, izmazgā tualetes telpas, ienes svaigu dzeramo ūdeni, ieliek vāzē kādu ziedu. Vairāk neviens no viņas neko neprasa. Tāda ir viņas nodarbo�anās, un tas skan tik necili � apkopēja ...

��aha vecītis� � tā viņu sauc gan pieaugu�ie, gan bērni. Un pavisam nepiedienīgi pat viņa pa�a ausīm izklausās tāds uzvārds kā Juriksons.

Kop� agras bērnības sācis spēlēt �ahu,

� Nē! Sis smaids! Un galvas pagrieziens! Un rokas. Rokas! Vai jūs redzat, kas docentam par rokām? Esmu gatava derēt � visā pasaulē nav otru tādu roku. Atļaujiet! Paldies! Un, lūdzu, neļaunojieties uz mani! Vēlreiz! Tā. Esmu notvērusi neatkārtojamu mirkli. Esmu k|uvusi bagātāka. Paldies.

� Cienījamā dzejniece! Cik savdabīga ir jūsu būtība un jūsu smaids!... Atļaujiet! Paldies. Tajā ir vasaras rīta saulainums, atļaujiet! Paldies. Bet jūtams arī nakts satumsums � tad, kad jūs pārstājat smaidīt. Skumjas ... Piedodiet, laikam es ieskatījos dzi|āk, nekā drīkstēju. Piedodiet... Paldies par �o mirkli. Tas jau ir pagājis. Bet manā uzņēmumā atkal atdzims. Paldies par jūsu acīm, par jūsu smaidu.

� Nē! Nē! Mani ne! � Abām rokām atgaiņājas sirmgalvis. � Esmu tik vecs un neglīts! Grumbas vien! Grumbas vien!...

� Kāpēc jūs runājat tik nelabus vārdus par sevi? � Sieviete ar fotoaparātu rokās nostāda objektīvu pret vecā vīra seju un aizrautīgi turpina: � Kas jums par pieri! Kas par izliekumu! Un uzacu sudrabs!... Atļaujiet! Paldies. Un tum�ās velves zem tām � kā arkas! Vienu momentu � palieciet tā! Galvu atbalstījis pret rokām.

Viesu skatieni pievērsti �ai sievietei ar fotoaparātu. Tā ir pensionāre Anna-Marija. Tā viņu sauc � divos vārdos, it kā uzvārda viņai nekad nebūtu bijis. Anna-Marija ... Neparasta ir �ī sieviete � baltu galvu, apvītu�u seju, bet jaunavīgi spo�ām acīm; kustīga kā dzīvsudrabs, maiga kā vēsma un acīga kā vanags.

Katru brīdi Anna-Marija ierauga kaut ko jaunu, skaistu, neatkārtojamu.

� Paldies jums! Paldies! Esmu k|uvusi bagātāka. Es vienmēr varē�u lūkoties jūsu sejās � un vienmēr jūs būsiet manā tuvumā.

Tie ir padzīvoju�i [audis ar līdzīgām profesijām, bet seju savdabīgo izteiksmi liekas ieskrāpējusi mū�a gadu asā oforta adata.

No viena pie otra, no viena pie otra � kā kamene ro�u krūmā, no zieda pie zieda � Anna-Marija ar fotoaparātu pie acīm slīd starp krēsliem, kuros sē� viņas apjūsmotie cilvēki.

� Vai mēs pa�i arī varēsim tās fotogrāfijas apskatīt? � kāds painteresējas.

� Katrā laikā! � Anna-Marija priecīgi atsaucas. � Bet vislabāk es sarīko�u mazu izstādi un visus jūs ielūg�u to apskatīt.

* * *

Annas-Marijas vienistabas dzīvoklī�a sienas noklātas fotogrāfijām.

Matu sudrabs. Acu velves. Smaidu rievas, rūpju rievas. Acis kā bultu smailes, kā naglu galviņas. Acis kā aizplīvuroti sapņi, kā aizsnigu�as akas. Acis kā pusviru logi un acis � kā rudens naktis. Galvas aug�daļa lampas gaismā. Zemeslode � puse iegrimusi tumsā. Rokas � ar stiegrainu dzīslojumu, kas atgādina upju rakstu ģeogrāfijas kartē. Rokas � pārliktas viena otrai kā guļo�as stirnas. Un rokas paceltas it kā brīdinot, it kā atgaiņājoties: Nē! Nē! Mani ne!

Lūpas ar pusmēness izliekumu. Lūpas � taisnas un uz leju noslīgu�iem kaktiņiem.

Balti sarmas pavedieni pār kailu pakausi. Spītīgi matu ku�ķī�i sacirtoti un uzkasīti pār sakrunkoju�os pieri. Izgaismotas kārpiņas un punktiņi kā ziedu raksts svītrotā sejas audeklā. Gaismas un ēnu rotaļa smaida, kustībā, sarunā ar citiem un mirkļa pārdomās iek�ējā monologā ar sevi.

Anna-Marija staro. Viņas viesi ir �o brīni�ķīgo uzņēmumu � viņas daiļrades vislielākā bagātība, savdabīgu personību izpausme īsā mirklī.

Ja Anna-Marija pati sevi redzētu �ajā brīdī, viņa tvertu fotoaparātu un saviļņota �ukstētu: � Atļaujiet! Palieciet tā! Paldies. Esmu kļuvusi bagātāka.

Bet apmeklētāji viņu pat neredz. Vienīgais zelta zobs spītīgi iecērtas apak�lūpā. Noslīdēju�ie lūpu kaktiņi novelkas vēl zemāk. Smaida rievas pārkārtojas sa�utuma grimasē. Acu velves, acu bultas un aizplīvurotas acis ar vienādu niknumu raugās portretos.

Anna-Marija skatās un salīdzina. Salīdzina fotogrāfijas ar �iem cilvēkiem. Ko viņi būtu gribēju�i tajās ieraudzīt?

Zināt, kā ir, kad atver ledusskapja durvis? � Kā drēgns palags jums aptinas aukstums, Tāda pat sajūta rodas, satiekot viņu � cilvēku ar nicinājām brillēm. Viņ� varētu nosaukt savu vārdu vai uzvārdu katru atsevi�ķi vai abus kopā, vienalga � tie aizmirstos. Atmiņā paliek vienīgi tas, kā viņ� skatās pasaulē � saviebies, īgns, izdzisis.

Nekas viņam nesagādā prieku. Nevienam arī viņ� nedara prieka. Tikai skatās. Ieskrūvē skatienu priek�metos un cilvēkos auksti, bezjūtīgi, vienaldzīgi. Ieskrūvē un atskrūvē.

Ģimenes stāvoklis � neprecējies. Vecums � se�desmit pieci gadi. Specialitāte? � Nav specialitātes. Bijis administrators. Bijis tirgus pārzinis, saldējuma pārdevējs, pieņēmējs stikla taras nodo�anas punktā un komisijas veikalā. Vēlāk � �veicars restorānā. Pa�reiz � pensionārs.

Viss būtu citādi, ja viņ� būtu kļuvis par dzejnieku. Vēl pirms desmit gadiem viņ� rakstīja dzejoļus, sacerēja daudz un rakstīja par visu ko. Bet neviena rinda līdz publicē�anai presē nenonāca ...

Kop� tā laika cilvēks melnajās brillēs �urnālus un avīzes vairs nelasa. Arī grāmatas nelasa. Neko nelasa.

Kādreiz jaunībā viņam bija vēlē�anās kļūt par gleznotāju. Vēl tagad viņa istabā pie sienas izbalējis akvarelis � uz Rīgas apstādījumu fona zelta akācija. Bet iestāju pārbaudījumos akadēmijā uzņem�anas komisija viņu �izgāza�. Kop� tās reizes cilvēks ar melnajām brillēm uz mākslas izstādēm vairs neiet.

Tāpat par aktieri viņam neizdevās kļūt, kaut arī uz pa�darbības skatuves visai veiksmīgi notēloja viesmīli.

Samērā labi viņ� orientējās arī mūzikas pasaulē. Pāris gadu mācījās tautas operas studijā. Solista slavu tomēr neizdevās iekarot. Citi aizsteidzās priek�ā. Tāpēc cilvēks ar melnajām brillēm operu neapmeklē un arī uz teātri neiet.

Sarūgtināts, aizvainots un īgns viņ� lūkojas pasaulē ar savām melnajām brillēm. Ja kādu dienu tās noņemtu � vai būtu labāk? Vai pasaule viņam rādītos gai�āka? Laikam ne. Tiktu redzamas tikai viņa acis. Skrūvītes. Kailas skrūvītes.

Interesantāks viņ� izskatās tomēr � ar brillēm!

Viņ� ir ieradis atbalstīties uz viņas pleca. Un viņa � ieradusi pavēlēt. Vienalga, kur viņi atrodas, � vienmēr tas ir tā un tikai tā... Vilcienā, guļamistabā un pat darbavietā, kur viņi abi kopā strādā.

Saskaņa tā ir. Tikai ne viens, ne otrs no viņiem nejūtas īsti laimīgs. Tas netiek atklāti pasacīts. Viņi pa�i par to nekad nerunā. Bet Ilona cie�. Cie�, zobus sakodusi, zinādama, ka nekad, nekad viņa nespēs būt citāda kā tikai tāda � vīri�ķīga, pavēlnieciska un pa�apzinīga.

Kā viņa vēlētos, kaut Einārs salauztu viņā �o nesalau�amo! Kā vēlētos būt maiga, nevarīga, padevīga! Tikai ar vēlē�anos vien vēl par maz. Vajag tāda spēka, neatkarīga no viņas. Eināram tāda spēka nav. Viņam pa�am vajag atbalsta. Viņ� pat domās nepieļauj tādu varbūtību � Ilonai nepakļauties, nepaklausīt. Dzīvi bez viņas Einārs nespēj iedomāties. Sieva, māte un māsa vienā personā. Bet dzīve ar viņu � tā ir tikai pusdzīvo. Tāpēc likumsakarīgi pienāk tāda diena un tāda stunda, kad Einārs viņai kā mātei izstāsta visu, jo nespēj to paturēt pie sevis. Pienāk paisums � ne jau pirmo reizi... Einārs nespēj būt negodīgs pret Ilonu.

� Esmu iemīlējies, Ilona. Tās ir pavisam jaunas, nebiju�as jūtas. Ilona, ko lai es daru?

Ilona pacietīgi klausās. Neko nepārmet. Nekas ta�u nav mainījies. Tikai savstarpēja nepiecie�amība (viņam � atbalstīties, viņai � atbalstīt) tos vienojusi.

� Ilona, ko lai es daru?

� Nezinu.

Tas ir paisums, kam sekos bēgums.

� Ilona, es uzrakstīju viņai vēstuli. Nolasīt?

� Lasi!

Ilona klausās mierīgi, bezkaislīgi, galvu izcēlusi � kā karavīrs nesatricināmā mierā. Klausās mīlestības vārdus, kas nav domāti viņai, bet tai otrai, kas spēj būt nevarīga, padevīga, maiga ...

� Ko lai es daru, Ilona? Nosūtīt vēstuli?

� Sūti.

� Bet mēs? Ko darīsim mēs?

� Izbrauksim kaut kur.

- Kur?

� Kaut kur.

Dzīve � tā ir problēma. Liela problēma. Dzīvo�ana � arī problēma. Vēl lielāka problēma. Augstskolas diploms, zinātniskais grāds, cienījams postenis � viss liekas citiem tik skaidrs, pārskatāms, saprotams, tikai � ne viņam.

Mīlestība � problēma. Neuzticība � arī problēma. Draudzība � vēl lielāka problēma. Bijusī sieva, biju�ais draugs. Biju�ais, izbiju�ais, eso�ais. Pastāvīgais, nepastāvīgais un mū�īgais. Problēma.

Problēma izdzē� robe�u starp eso�o un neeso�o. It kā miglā ietin visu, it kā dzijā dzelmē ierauj, un tāpēc... Viņam tik ilgi jādomā. Un tāpēc viņam tik ilgi jāklusē, iekāms atrod vajadzīgo vārdu.

Tas nav tik vienkār�i kaut ko apgalvot vai noliegt. Jāmēģina izprast, jāmēģina saskatīt katrai lietai otru pusi. Bet cilvēka acis iekārtotas tā, ka skatās tikai taisni un tikai uz priek�u. Un tāpēc redz tikai vienu pusi � virspusi, un tāpēc paliek apslēpts tas, kas atrodas iek�ienē.

Un glu�i nemanot tā viss viņam k|ūst par problēmu. Ticēt cilvēkiem vai neticēt? Mīlēt dzīvi vai nemīlēt? Draudzēties vai nedraudzēties?

Un tā viņu sāk saukt par savādnieku.

Da�s zobojas, da�s nesmaida pie sevis, cits apbrīno: kāds neparasts cilvēks! Viņ� nekad nepārsteigsies. Nevienu vārdu nepateiks, iepriek� to neapdomājis līdz galam.

Jā, tas nav tik vienkār�i, nemaz nav tik vienkār�i. Maksimālā enerģija tiek iz�ķiesta, sverot zirni, tāpat kā meklējot robe�u starp �jā� un �nē�, starp �un� un �bet�, starp �par� un �pret�, starp �tu� un �es�.

Viņa ir devēja. Vienmēr tikai devēja. Un pat tad, ja viņai nekā nav, ko dot, ko dāvāt, � viņa tomēr ir devēja.

Viņa dāvā citiem savu smaidu, savu labsirdību un acu mirdzumu. Par to gan neviens paldies nesaka. Visbie�āk viņai pateicas par izpalīdzē�anu, par naudu. Alga Smildziņai nav liela, tomēr neviens nav dzirdējis viņu �ēlojamies par tās trūkumu.

� Smildziņ, vai nevari izlīdzēt? Aizdod trīs rublī�us! Tikai līdz rītdienai.

� Kāpēc ne? Labprāt! � Smildziņa bez vilcinā�anās atver naudas maciņu. Vai tad trīs rubļi kāda lielā nauda? Vai tad grūti aizdot? Vai biedram var atteikt? ...

Bet trīs rubļi nav arī tāda nauda, ko ilgi var paturēt prātā, sevi�ķi vēl tad, ja galva pilna lielu, svarīgu domu.

Trīs rubļi � ātri piemirstas. Un ne jau aiz ļauna prāta vai tī�as nevērības aizmirstas Smildziņai parādu atdot. Tomēr visi mīl un cienī sīko, apvītu�o diendienā pie rakstāmma�īnas sēdo�o Smildziņu.

� Paldies, draudziņ! Es jau zināju, ka tu neatteiksi. Līdz rītdienai! Tikai līdz rītdienai! ...

Pret Smildziņu visi izturas laipni un draudzīgi. Pat priek�nieks viņu slavē zelta vārdiem: � Lieliska darbiniece! Neaizstājams cilvēks! ...

Un reiz pēc darba, kad priek�nieks, saņēmis algu un prēmiju turklāt, ir reti labā omā, viņ� uzaicina Smildziņu braukt mājās ar taksometru. Abiem viņiem pa ceļam � un viņ� nav lepns.

Smildziņa staro. Cik patīkami, ka priek�nieks tik laipns un vienkār�s cilvēks, kaut arī augstskolu beidzis, kaut ari vienmēr tikai lielos amatos bijis. Cits viņa vietā tādai savītu�ai Smildziņai pat virsū neskatītos.

Mazā ma�īnrakstītāja �ūpojas taksometra mīkstajā sēdeklī un domā par labiem cilvēkiem. Vai nav skaisti, ka viņa savā se�desmit gadu ilgajā mū�ā nav sastapusi neviena slikta cilvēka? Tāpēc dzīvot ir tik bezgala labi! Dzīvot un arī pa�ai labu darīt citiem. Pārāk maz viņa vēl iespējusi. Pārāk maz prieka sagādājusi citiem. Piemēram, saviem māsasbērniem ... Būtu derējis viņiem ko vērtīgāku nopirkt, uzdāvināt... Varbūt dēla mazākos bērnus vajadzētu pieskatīt. Bet iestādē bez Smildziņas arī nevar iztikt. Neviena ma�īnrakstītāja tik lielu slodzi neuzņemsies. Turklāt priek�nieks grib, lai pārrakstītie materiāli būtu pilnīgi bez kļūdām. Ilggadīgais stā�s Smildziņu padarījis par īstu sava darba virtuozu. Ar prieku un lepnumu viņa to apzinās. Just, ka tu esi nepiecie�ams un vajadzīgs cilvēks un ka tavu darbu atzīst, � ir liels gandarījums.

Smildziņa vēl nepaspēj savu domu izdomāt līdz galam, kad priek�nieks saka: �Paldies, �oferīt!� un meklē makā naudu. Tajā ir tikai desmit rubļu zīmes un vēl lielākas. Sīknaudas tikpat kā nemaz. Bet �oferis lielo naudu nemaina.

� Smildziņ, vai jums būtu sīknauda? Viens rublis! Lieliskil Izlieciet!

Smildziņa pasniedz �oferim naudas zīmi. Tas meklē kapeikas, ko atdot, bet priek�nieks atmāj: � Paldies, nevajag.

Tad viņ� atvadās no Smildziņas ar draudzīgu smaidu un siltu rokas spiedienu:

� Līdz pirmdienai, Smildziņ! Visu gai�u! ...

Visu gai�u ... Labi vārdi. Ma�īnrakstītājai tie patīk. Kādreiz viņai tādus mēdza teikt tuvs cilvēks. Nu jau viņa nav vairākus gadus ... �Visu gai�u!...�

Pirmdienas rīts pienāk ātri. Daudz ātrāk par to priek�nieka atmiņā pagaist viens rublis.

Smildziņa, kā parasti, klabina rakstāmma�īnas taustiņus. Priek�nieks, kā parasti, noliek viņai priek�ā jaunus materiālus, apjautājas: � Kā jūtamies? Labi? Tad viss kārtībā!

Kārtībā ... Tikai viens rublis aizmirsies. Tā ir sīka vienība lielo plānu un grafiku ailēs. Tā ir neredzama vienība. Neeso�a vienība.

Bet viens rublis Smildziņai ir desmit ma�īnraksta lappuses. Viens rublis � tās ir pusdienas un vakariņas. Tie ir divi skaisti ro�u ziedi, kurus viņa miru�o piemiņas dienā noliek uz sava nelaiķa vīra kapa... Viens rublis var būt arī rotaļlieta � lēkājo�s plastmasas pīlēniņ�, mazs spēju lācītis; viens rublis � tā ir bagātība.

Tomēr priek�niekam Smildziņa neko neatgādina. Galu galā tā ta�u būtu liela ne-smalkjūtība no viņas puses ...

Priek�nieks nav vienīgais, kas aizmirst savus mazos parādus.

Viens rublis, divi rubļi, piecdesmit kapeikas, trīsdesmit kapeikas ... Arodbiedrībai, kolektīvai kāzu dāvanai, bēru vainagam, sālsmaizei...

� Smildziņ, izpalīdzi! Tikai līdz ritam!

Devēja dod. Devēja izpalīdz. Devējai aizmirst atdot. Kā lai atceras tādu sīkumu � kapeikas?

Un, kad atkal kādu dienu vāc naudu vainagam, da�i konstatē, ka nav sīknaudas � ir tikai desmit rubļu zīmes un nav neviena, kas tās samainītu.

� Kur Smildziņa? Ё, biedrī�i! Aizņemieties pie Smildziņas! Viņa aizdos.

� Neprātīgais! Padomā, ko tu runā! Tas vainags ta�u ir viņai.

Viens cilvēks... Viena cilvēka dzīve kā piliens jūrā. Un jūra bez viena piliena arī ir jūra... Lielais uzņēmums bez Smildziņas ir tas pats uzņēmums. Visi riteņi grie�as... Visas ma�īnas strādā.

Tikai tā mazā... pie ieejas direktora kabinetā ... Uz vienu dienu apklususi...

� Kur Smildziņa? Aizejiet pie Smildziņas, viņa aizdos!...

Neviens netic, ka Smildziņas vairs nav.

Katram cilvēkam ir savi atribūti � pa�i spilgtākie, pa�i raksturīgākie, vienīgi viņam piemīto�i atribūti, nemaz nerunājot par augumu, acu krāsu, balsi, �estiem u. tml., ir vēl tādi � kā galo�as, lietussargs, auskari, rokassprādzes, gredzeni, tum�as brilles (pēdējā laikā tas gan daudziem), bet sētniecei Berlolai tādi atribūti ir � slota vasarā un sniega lāpsta ziemā un piedevām vēl skārda saslauku liek�ķere � liela, skanīga, grabo�a, tikpat kā viņas balss, kuru grūti at�ķirt no nodzertas vīrie�a balss � zemas, bie�i vien dusmu negaisos dārdo�as un sadzirdamas pat namu visaugstākajos stāvos: � Velti tādi! Sivēni, ne cilvēki! Atkal vārtu rūmi piemēsloju�i! ...

Sī balss ir pilnīgs pretstats jaunā gleznotāja Cigoriņa tenoram, kas katru rītu iesāk ar uzmundrino�u sveicienu kaimiņu meitenei, kas, pa�ķīrusi loga aizkarus, pētī, kāda būs diena ... gan arī tai pa�ai skarbajai sētniecei: � Nevajag dusmoties, tantiņ! Dusmas bojā skaistumu! Labāk paskatieties, kāda spo�a saulīte spīd!

Un mākslinieks aiziet viegliem soliem, tikko zemei pieskardamies. Sis jaunais estēts, �is gleznotājs � skaistuma baudītājs, kas steidzas notvert agro rīta stundu ar savu talantu, ar savu vērīgo acu skatienu, ar otu un ko�o krāsu paleti. Bet nīgrā sieva kā milzu otu vicina savu zaru slotu. �Velli! Velli tādi!... Vai atkritumu tvertņu viņiem trūkst, ka trotuāri jāpiemētā!? ...�

Cīrulītis dzied. Viņam ir jau deviņdesmit divi gadi, bet viņ� dzied. Citi �ādā vecumā �ēlojas par kaulu sāpēm, par aizdusu un lielāko tiesu pavada guļot. Cīrulītis sē� pie pavarda vai � saulītē, silda rokas un dzied.

Parasti mugurā viņam balts krekls. Cīrulītis loti mīl tīru veļu, kas smar�o pēc jūras vēja. To viņam mazgā un iz�āvē Guste � vienīgais tuvais cilvēks, viņa meita. Citu piederīgo Cīrulītim nav. Ne sievas vairs, ne dēlu.

Krekls, kas smar�o pēc jūras vēja, atsauc atmiņā aizvadīto jaunību, stāsta par mīlestību un divām gādīgām rokām, stāsta par skaliem puisēnu smiekliem, kas pie�alca visu mazo namiņu jūras tuvumā: stāsta daudz. Krekls, kas smar�o pēc jūras vēja, vēl nelaiķes Lienes roku �ūdināts ...

� Kāda ir dzīve, vecotēv?

� Kas vainas! Labi dzīvojam.

� Vai garlaicīgi nav?

� Kur nu garlaicīgi, kad tik daudz jauna visapkārt?!

Acis Cīrulītim kā bērnam. Liekas � viņ� pasaulē skatās brīnīdamies un vienmēr priecājas, ka ieraudzījis kaut ko labu un jauku. Viņ� skatās tie�i un nenovērsdamies, it kā redzētu cauri cilvēkiem un cauri priek�metiem, kas ap viņu, un pat vēl tālāk aiz tiem. Sis neparastais skatiens savienots ar smaidā izkārtotu grumbu rakstu ap muti un acīm, virs kurām kā smaili bezdelīgu spārni pieres apak�ējai daļai piekļāvu�ās uzacis.

� Tev ciemiņ� atnācis! � Guste ietaurē sirmgalvim ausī. Jā, ietaurē, jo klusāk teiktu vārdu Cīrulītis nespēj sadzirdēt.

� Kas tad �oreiz ir atnācis? � vecītis laipni apjautājas, lūkodamies ienācējam tie�i pretī.

Vārds, uzvārds. Profesija.

� Pazīstu, � nosaka Cīrulītis.

Viņam ir radio. Gandrīz visu dienu viņ� to tur pie auss. Nav tāda dzejnieka, kuru viņ� nezinātu, nav tāda rakstnieka, nav arī tāda komponista vai cita kāda sabiedriska darbinieka. Arī ziņas Cīrulītis vienmēr klausās.

Cīrulītis ir akls.

Akls? Vecuma aklums? � Ne tikai! Cīrulītis nemaz nezina, kāda izskatās pasaule. Priek�statu par pasauli viņ� radījis pats, tāpat � priek�statu par saviem vecākiem, tuviniekiem. Priek�statu par draugiem un ienaidniekiem. Priek�statu par sievieti � vislabāko, visdaijāko.

Cīrulītis atceras mui�niekus, arī � pelēkos baronus. Atceras kungu riju, vagaru rīksti, melno sotņu ... atceras. Bet Tēvijas kara laikā pie Cīrulī�a slēpu�ies partizāni.

� Zināt to dziesmiņu? Partizāniem tā vislabāk patika. Tie tik bija pui�i!

Cīrulī�a dziesma atsauc atmiņa daudz: prie�u silu, slēpni... Cīrulī�a kartupeļu lauciņu un siena pļavu.

Vai pats tos vārdus sadomājis? Vai arī ar Cīrulī�a muti izskan tā laika folklora?

� Ir tāda dziesma, � viņ� saka.

� Ir... � Un ar to pietiek. Klausies un dzirdi! Klausies un iegaumē! Te runa tautas gudrība. Bet melodija?

Savādi, ka, dziedātāju klausoties, nevienam nenāk prātā jautāt, kas dziesmu sacerējis. Cīrulītis savaldzina, liek aizmirsties. Varbūt viņ� apvienojis tautas dziesmu pats ar savu melodiju, pats ar savu ritmu. Skolā Cīrulītis nav gājis. Savu mū�u notis nav redzējis. Nespēj arī iedomāties, kādas tās izskatās. Tik ar ausīm vien klausījies. Bet � vai tas svarīgi? Svarīgi, ka Cīrulītis dzied aizrautīgi un no sirds, deviņdesmit divu gadu vecumā atceras simtiem pantu, tūksto�iem vārdu. Atceras ziņģes, romances, atceras revolucionārās masu dziesmas, dziesmas par strēlniekiem, zina tautas dziesmas � gan jautras, pārgalvīgas, gan skumjas, gan nopietnas.

� Vai dziedot nepiekūstat, vecotēv?

� Kā tad var piekust? Dziedot pat darbs labāk �ķiras. Vai vēl kādu dziesmu gribat dzirdēt?

� Vecotēv, jūs tik dū�īgs! Dro�i vien otru mū�u gribat nodzīvot.

� Nu, man tā izrēķināts � vēl viens gads. Māte nodzīvoja deviņdesmit trīs. Es tā domāju, ka man arī būtu laiks aiziet.

Tie�i tā viņ� saka: aiziet. Bet � kā? Un kurp? Nebūtībā? Viņā saulē? ...

Vai tik mierīgi var runāt par mir�anu un nāvi? Aiziet?

� Tā nu tā dzīvīte iekārtota. Neko nepadarīsi. Rītam seko pusdiena. Pusdienai � vakars. Arī nakts nevienam secen nepaiet. Cilvēka dzīvei arī sava stunda, kad iestājas nakts, kad acis uz mū�u jāaizver ... Zināt to dziesmiņu?

Cilvēki, kādu lielu skaistumu esat palaidu�i garām, ja nepazīstat Cīrulīti!

Sakiet, lūdzu, � kādas brilles jūs nēsājat? Plus �etri? Pēc jūsu domām � tas ir slikti? Neprātīgais! Un jūs vēl peļat savas acis!

Bet jums, cienījamā vecmāmiņ, acīm priek�ā aizaugusi plēve, un tāpēc�pasaule jums grimst melnā tumsā. Neesiet izmisusi! Nav iemesla � es jums saku. Mūsu dienās acu slimnīcā tā nav problēma. Pēc nelielas operācijas jūs atkal redzēsit.

Un jums, tēvoc, palikusi tikai viena acs. Viena pati... Es jūs saprotu. Tas nav patīkami. Bet, lūdzams, priecājieties par �o savu dārgumu, par �o vienu aci, kas redz visu pasauli. Viņa tagad jums skatās tās otras vietā. Mīliet un saudzējiet to!

Mums visiem līdzās � laimīgiem un nelaimīgiem, veciem un jauniem, slimiem un veseliem � dzīvo Cīrulītis, dzīvo jau deviņdesmit divus gadus pasaulē un, būdams neredzīgs, visu savu garo mū�u pratis saskatīt dzīvē tik daudz skaistuma. Ko lai sakām mēs, redzīgie?

Cīrulīt, padziedi, lūdzu, to dziesmiņu par laimi! Padziedi tā, lai visi dzirdi

Tas ir nepareizi, ja domā, ka mīlēt var tikai jaunībā.

Ja mīlestība vispār ir pasaulē, tad tā visīstākā � vecumā.

Kāda māka glāstīt jaunu ķermeni, maigu ādu, vizo�u matu zeltu? Kāda māka skūpstīt spirgtas smaidā pavērtas lūpas?

To visu var arī bez mīlestības.

Mīlestība sākas tur, kur otram jāpalīdz, kur otrs jā�ēlo un jāaizstāv: kad tu ar aizturētu elpu klausies sava tuvā cilvēka sirdspukstos, kad drebi par tā dzīvību, kad skūpsti savītu�us vaigus un pusaklas acis ... Kad glāsti sirmus matus, kuros izbalējis vasaras ko�ums un pagaisusi medus smar�a. Tad tā ir mīlestība. īsta.

Sen aiz muguras Jēkabam un Elīzai viņu kāzu diena. Arī sudrabas kāzas... Arī zelta kāzas...

Daudz kas jau aizpeldējis aizmirstībā kā kuģis sārtām burām, aizpeldējis � uz neatgrie�anos ... Viņi joprojām stāv savas dzīves jūras krastā, cie�i sadevu�ies rokās. Saule jau norietējusi, bet jūra vēl zaigo. Un ritmiski uz krasta pusi traucas zeltainas ūdens trīsas. Sauciet tās par viļņiem, ja jums tīk! Bet patiesībā � tās ir tikai trīsas.

Divi cilvēku bērni īsi pirms nakts sadodas rokās.

� Arlabunakti, mīļā!...

� Arlabunakti!...

No rokas rokā ieplūst siltums, no sirds sirdī ieplūst mīlestība. Mēs nezinām, cik ilgi vēl tā teiksim viens otram arlabunakti. Kas zina, varbūt � �ī ir pēdējā... Bet, ja nebūs... tad mēs no rīta atkal sacīsim viens otram � labrīt! Mūsu acis vēl redzēs sauli, mūsu ausis klausīsies putnu dziesmas... Un mēs iziesim dārzā abi kopā. Vai tā nav laime, mana mī|ā? Vai tā nav liela laime, mans mījais?

Mums dārga katra minūte, kuru esam kopā, kad elpojam kopā, � un tā ir vairāk vērta nekā tie daudzie gadi, kas jau aiz muguras. Nav dārgākas minūtes � par �īm minūtēm vecumā! ... Tie�i tāpēc, ka tās ir tik īsas, ka nav zināms, cik vēl aiz tām sekos ...

Tas ir nepareizi, ja domā, ka mīlestība ir tikai jaunībā. Ja mīlestība vispār ir pasaulē, tad visīstākā � vecumā.

Divas rokas sasniedzas par spilveniem.

� Arlabunakti, mīļā.

� Arlabunakti, mīļais ...

Krokainā vaigā ielīst maigums ka saules atspīdums norimu�ā jūrā.

Nesteidzies jautāt, vai ilgi tā vēl būs ... Mīlestība ir, būs un paliks vienmēr � arī tad, kad roka roku vairs neatradis. . . Arī tad, kad jūra satumsīs pavisam.

Vienu vēstuli Tu no manis jau saņēmi. Bet es rakstu Tev vēl otru. Gribu, lai Tu uzzinātu visu, lai zinātu vēl vairāk par to... par to pa�u un arī par mani, un līdz ar to � pats par sevi.

Tajā dienā es ilgi skatījos uz savu nolietoto portmoneju. Tam ir sava vēsture, precīzāk izsakoties � sava biogrāfija.

Tēvs man to uzdāvināja mana desmitajā dzim�anas dienā.

� Sī ir tava pirmā jubileja. � viņ� sacīja, � pirmais gadu desmits, kam sekos vēl daudz citu. Lai �is portmonejs tev vienmēr atgādina manu novēlējumu: �Pelni naudu godīgi, izdod � prātīgi!�

Toreiz portmonejs vēl bija skaisti brūns, smar�oja pēc krāsas, tam bija vairākas kabatiņas � lielākas un mazākas, un vienā no tām � tīra, jauna naudas zīme. Mana pirmā lielākā nauda � tēva dāvātā.

Pienāca nākamais gadu desmits. Ievietoju portmonejā jau savu pirmo algu. Man tā likās liela, un es pati sev � tik bagāta!

Kāpēc es sev �ķitu tāda bagātniece? � Tāpēc, ka �ī nauda bija manis pa�as pelnīta. Ar manām rokām, ar manu darbu. Apziņa, ka strādāju, ka esmu patstāvīgs cilvēks. Tas viss radīja bagātības apziņu.

Vai Tu, cienījamais pilsoni Garā Roka, �ādu laimi esi piedzīvojis? Pirmās algas bagātības brīnumu? Mēģini atcerēties! Bet, ja esi aizmirsis, �ēl... Cilvēka dzīvē ļoti svarīgs �is sākotnējās patstāvības apliecinājums.

Portmonejā lielākajā nodalījumā es ieliku arī savu pirmo personības dokumentu � pasi, bet vēlāk � laulības apliecību. Vēl pēc da�iem gadiem līdzās pasei un laulības apliecībai pievienojās tre�ā � mana dēla dzim�anas apliecība.

Tā portmonejs kļuva par manu vislielāko dzīves dārgumu mantzini.

Algas dienās blakusnodalījumā es vienmēr ieliku naudas zīmes, atcerēdamās tēva vārdus: �Pelni naudu godīgi, izdod � prātīgi!�

Pēc nedaudz gadiem kabatas portmonejā vietu atrada arī krājkases grāmatiņa.

Tagad man ir jauns portmonejs. Un tāpēc es ilgi domāju, ko darīt ar veco. Atdot kādam? Tas būtu nepieklājīgi. Parasti dāvina tikai jaunas, izskatīgas lietas. Izsviest atkritumu kastē? Tas būtu negodīgi pret portmo-neju. Tik ilgi un tik labi kalpojis!

Beidzot nolēmu vēl kādas dienas to paturēt pie sevis un parūpēties par vecā portmonejā biogrāfijas cienīgu nobeigumu.

Un, lūk, es ieliku tajā vairākas salocītas papīra sloksnītes un pa�ā vidū vēstuli Tev, Garā Roka!

Iebāzu portmoneju kabatā (�oreiz � mēteļa ārējā kabatā) un devos tie�i uz trolejbusa pieturas vietu.

Pilsētā valdīja vislielākā rosība. Cilvēki steidzās uz mājām no darba. Pa ceļam vēl veikalos iepirkdamies, ģimenes tēvi, ģimenes mātes � ar iepirkumu tīkliņu un somu nostieptām rokām. �ikās ikdienas rūpes, kas nemaz nav tik sīkas un nav nemaz tik nesvarīgas! Rūpes, kurās atklājas ģimenes locekļu savstarpējā cieņa un mīlestība, spēja uzupurēties, lai atvieglinātu līdzcilvēku mājas soli.

Trolejbuss, kurā es iekāpu, bija pārpildīts. Mēģināju izspraukties līdz biļe�u kompostierim. Un tad es sajutu sava mēteļa ārkabatā tikko manāmu kustību, tikko manāmu ieslī-dē�anu un izslīdē�anu. Cilvēkiem grūstoties un bremzēm �agojoties, to varēju arī nesajust. Bet es ta�u gaidīju Tevi, Garā Roka! Es ta�u zināju, ka cilvēku drūzmā Tevi kaut kur sastap�u un ka Tu ieslīdēsi tie�i tajā mana mēteļa kabatā, kurā portmonejs atgādina labi barota sivēna muguriņu. Un, kad es ieliku roku savā kabatā, portmonejs jau atradās Tavā kabatā ...

Tu priecīgs izlēci no trolejbusa un steidzies pēc iespējas ātrāk pazust. Tu juties kā bļit-kotājs, kas no āliņģa izvilcis lielo lomu! Mājās attaisīji portmoneju, drebo�iem pirkstiem ķēries pie salocītajām sloksnītēm, bet naudas vietā atradi vēstuli Garajai Rokai.

�Sis ir burvju portmonejs un laimi nes tikai tādam cilvēkam, kas pelna naudu g o-dīgi.,

Vēl nav par vēlu arī Tev, Garā Roka, sākt citu dzīvi!�

Vai ar savu �ķērienu� esi apmierināts? Nezinu. Bet es � gan. Vismaz tagad mans vecais portmonejs ieguvis savai biogrāfijai cienīgu noslēgumu.

Tajā uzņēmumā, kurā Tu strādā, visi zina, nevienam nav noslēpums, ka Tu cs[ don�uāns. Neviens pret to arī īpa�i nevēr�as, jo tā ir Tava personiskā lieta, ko oficiāli �personiskajā lietā� neieraksta. Labs, godīgs cilvēks. Kārtīgs darbinieks. Jauks un gudrs nodaļas pārzinis. Kā vīrietis � glīts, interesants. Ko vēl vajag? Sievietes labprāt Tev uzsmaida, un arī Tu pret viņām izturies vienmēr laipni. Tikai reizēm Tava laipnība kļūst intīmi silta, un tad Tu centies atrast brīdi, kad neviena nav tuvumā, un ie�ukstēt jaunajai sievietei ausī viņai vienīgajai domātus vārdus. Jau iepriek� Tu osi pārliecināts, ka viņa Tevi neatraidīs, ka Tu gūsi savu kārtējo uzvaru, jo esi neatvairāms.

Abām rokām pirkstu par maz. lai uz tiem izskaitītu tās darbinieces, kuras kļuvu�as Tavas draudzenītes. Un pirkstu par daudz, lai, kaut vienu atliecot, nosauktu tās vārdu, kura palikusi neiekarota.

Un tomēr � atradās viens tāds pirksts � Muciņa. Tāda viņai iesauka. Vai Tu zini �īs meitenes īsto vārdu? Varbūt zināji, bet esi aizmirsis. Meitene nav ne glīta, ne valdzino�a. Strādā par apkopēju, bet vakaros mācās profesionāli tehniskajā skolā. Savu iesauku viņa dabūjusi mazā, druknā auguma dēļ.

Muciņa Tevi nekad nav interesējusi, bet reiz... Kad viņa mazgāja koridoru, Tu, garām ejot, pamanīji zem blūzītes kakla izgriezuma brīnum maigu un zeltainu ādu. Izgriezums atsedza vēl nedaudz vairāk, un Tu iedegies iekārē noglāstīt meitenes krūtis. Tu tik loti sailgojies pēc viņas tuvuma, ka kop� �īs dienas Muciņa Tev vairs neizgāja no prāta. Un Tu sāki viņai pievērst uzmanību, protams, tikai tā, ka neviens to neredz.

Un tad pienāca liktenīgais sestdienas vakars.

Tu ieradies pie Muciņas pieticīgi �aurā telpā, vecos laikos tā saucamā meitas istabiņā. Tagad �ī nelielā platība noderēja Muciņai par pagaidu dzīvoklīti, kamēr viņa beigs skolu un atgriezīsies kolhozā pie savas vecmāmiņas.

Jau iepriek� noskaidrojis, ka pārējie dzīvokļa iemītnieki nav ne Muciņas radinieki, ne aizbildņi, bet glu�i sve�i cilvēki, Tu kāpi uz piekto stāvu pie sava �neglītā pīlēna�.

Muciņa Tevi sagaidīja ar platu smaidu. Vēl platāks �is smaids kļuva tad, kad Tu uz mazā galdiņa novietoji saldumus un konjaka pudeli.

Ārā jau krēsloja, un Muciņa gribēja iedegt gaismu.

� Nevajag, � Tu teici, uzlikdams plaukstu uz viņas apa|ā pleca.

� A!... � Muciņa saproto�i pamaja.

� Es jau pagādāju!

� Ko tad? � Tu nesaprati.

� Nu, sveci!

AAuciņa iztina no papīra resnu sveci un ielika to tuk�ā limonādes pudelē.

� Nu lūk. Tas ir pavisam kas cils! � Tu nopriecājies. � Bet kā tu zināji, ka man patīk sveces?

� Sveces dedzinā�ana � tā ir draudzē�anās pirmā stadija, � Muciņa lieti�ķi paskaidroja un pie�āva sveces deglim sērkociņa liesmu.

� Nu tā, � viņa labsajūtā nopūtās. Tad pagriezās pret Tevi un aicināja sēsties turpat uz gultas, jo krēsliem istabā nepietika vietas.

Tu attaisīji konjaka pudeli.

� Ahā!... � Muciņa zino�i priecājās.

� Konjaks! Un ar piecām zvaigznītēm!

Tu ielēji viņai un sev, un jūs abi dzērāt no nelielām māla krūzītēm, jo glāzī�u jau Muciņai nebija.

� Tev gar�o konjaks? � Tu pajautāji, skaidri redzēdams, ka meitene pie tāda dzēriena nav pieradusi; tā viebjas tikai iesācēji.

Norijusi pāris malku, Muciņa atstūma krūzīti un noskurinājās.

� Nu, vai nav labs? Veselīgs dzēriens!... � Tu tēvi�ķīgi smaidīji un turpināji piemīlīgā balsī: � Deg silta sveces liesmiņa, un mēs te abi sē�am kā divi balodī�i, neviens mūs netraucē, neviens mūs neredz ...

� Jā... Un konjaks arī! � Muciņa iejūtīgi pievienojās. Tad, glu�i negaidot, lieti�ķi konstatēja: � Konjaka dzer�ana � tā ir draudzē�anās otrā stadija.

� Kas te tev par stadijām? � Tu uzjautrināts noprasīji un, apskāvis meitenes plecus, uzspiedi skūpstu viņas pilnīgajām lūpām.

� ... Un skūpstī�anās, � nesatricināmā mierā turpināja Muciņa, ar lielu mutautu it kā noslaucīdama uzmācīgā skūpsta pēdas, � ir draudzē�anās tre�ā stadija.

�Kāda savāda meitene,� Tu nodomāji. �Auksta ka zivs? Vai pārāk gudra? Vai arī, kas daudz vairāk ticams, galīgi aprobe�ota?�

Tad Tu steidzīgi sāki likt lietā viselementārākos sievietes iegū�anas paņēmienus. No �īs meitenes nebija ko kaunēties. Lauku skuķis, kas savu muļķību slēpj aiz bravūrīgas pļāpā�anas.

� Tev tāda glīta kleitiņa. Pavisam jauna vēl. Novilksim, lai nesaburzās.

Muciņa pamāja ar galvu. Tai vietā, lai baiļotos vai pretotos, viņa vēl no savas puses piebilda: � Jā, un jums arī ir jauns uzvalks. Jaunas virsbikses ... Vilksim nost! Izģērb�anās � tā ir draudzē�anās ceturtā stadija.

� Kas tās par stadijām!? � sāki uztraukties. � Vai tev tik jaunai jau biju�i kādi piedzīvojumi? Varbūt es nemaz neesmu p i r-ma is vīrietis, kas te ieradies?

� Pirmais gan! Te neviens vēl nav nācis.

� Nu ko tad tu pļāpā par stadijām?

� Man tas tāpat skaidrs.

� Nu, lai tev ir skaidrs! � piekļāvis meiteni sev klāt, Tu mēģināji radīt pēc iespējas ātrāk intīmu tuvumu. � Izbeidz to runā�anu! Es tevi gribu laimīgu darīt!

� Cik jauki! � Muciņa atsaucās, � bet � kā? Vai jūs domājat mani precēt?

� Viss atkarīgs tikai no tevis pa�as. Ja tu būsi labiņa, laipna un paklausīga ...

Tavas rokas ar ierastu �estu aptvēra meitenes vidukli, kā noreibis �ukstēji vārdus, kas Tev pa�am sen jau apniku�i, kas nebija nekas jauns tik parastā, tomēr patīkami satrauco�ā situācijā: � Jaukās, apaļās krūtiņas! Divi mī|i runcī�i!... Apgulsimies un paliksim kopā līdz pa�am ritam � un mums abiem būs tik labil Tu redzēsi, cik labil...

� Tā ir draudzē�anās pēdējā stadija, � negaidīti skaļi nokonstatēja Muciņa. � Bet vai tad mēs iesim uz dzimtsarakstu biroju?

� Izbeidzi � Tu saskaities ne pa jokam.

� Es jau teicu, ka viss atkarīgs no tevis. Tikai no tevis pa�as!

Tu ievēroji Muciņas va|ā pavērto muti un vislabprātāk būtu viņu nosaucis par stulbu skuķi un pasūtījis pie velna, ja vien �ajā brīdī nebūtu kļuvis par savu iegribu vergu.

� Nopūt sveci! Un gulēsim! � Tava balss skanēja pavēlo�i.

� Bet rītā? ...

� Nāks laiks, nāks padoms.

Muciņa paklausīgi nopūta sveci. Tad piegāja pie loga.

� Attaisīsim logu, lai ienāk svaigs gaiss.

� Labi, lai ienāk! Pie tevis patie�ām var nosmakt. � Un Tu nometi no sevis pēdējo apģērba gabalu.

Te Tu pamanīji, ka Muciņa pa logu kaut ko izsvieda � kaut ko ļoti lielu un tum�u.

� Ko tu tur izsviedi?

� Jūsu bikses.

� Ārprātīgā!...

� Lai izvēdinās, � Muciņa paskaidroja nesatricināmā mierā, un pēk�ņi Tev kļuva skaidrs, ka viņa ir vai nu pilnīga idiote, vai arī augstākā mērā bezkaunīgs skuķis.

� Tūliņ ej pēc manām biksēm! � Tu pavēlēji. � Dzirdi?! Vai tu sajēdz, kādas tavai rīcībai var būt sekas?! Ko cilvēki domās?...

� Klusāk! � Muciņa izslēja rādītāja pirkstu. � Citi jau guļ. Par sekām nav ko baidīties. Nekā briesmīga jau nav. Rītā iesim uz dzimtsarakstu.

� Es tev gan �uz dzimtsarakstu�! Mudīgāk atnes bikses! Vai es tevi!...

� le�u jau, ie�u. Bikses nekur neaizbēgs, nav jau zaķis.

Nesteigdamās Muciņa uzvilka kleitu, uzvilka an mēteli.

Pēc brī�a viņa stāvēja uz ietves ar Tavām virsbiksēm padusē un sauca skaļā balsī, kas Tevi uztrauca ne mazāk kā pats notikums:

� Es jums atļauju pārgulēt �onakt savā gultā, priek�niek! No rīta atnāk�u ar Alīsīti, un tad mēs varēsim iet un sarakstīties.

� Tūliņ nāc aug�ā! � Tu mudināji meiteni, mētādamies rokām. Bet Muciņa palika pie sava: � Es t ā ne! Kad būsim sarakstīju�ies, tad!...

Un Muciņa aizgāja neatskatījusies.

Tā Tev bija briesmīga nakts. Ko visu Tu būtu devis, lai nokļūtu mājās! Bet � kā?

Apak�biksēs uz ielas Tu ta�u nevarēji rādīties! Lūgt palīdzību no kaimiņiem � ne tik! Arī uzvilkt kādu Muciņas apģērba gabalu nebija iespējams. Pirmkārt � neviena kleita Tev nederētu, par mazu; otrkārt � dro�i vien meitenes kleitiņā uz ielas Tevi noturētu par traku un aizvestu uz attiecīgu iestādi.

Tu atradies cietumā aiz neaizslēgtām durvīm un tomēr nevarēji iziet.

No rīta ieradās Muciņa ar Alīsīti � Tavaj darbavietas otru apkopēju, vecu, pļāpīgi sievu, kura nebijās ne no pa�a velna un ku rai to vien vajadzēja redzēt! Par pavedēju �ī Alīsītc Tevi nosauca, draudēja tiesā iesūdzēt, par liecinieci iet un diez ko vēl!... Bet Tu �o apvainojo�o vārdu dē| biji gatavs viņai acis izskrāpēt. � Es Muciņai pirkstu neesmu piedūris, bet mani te sauks par pavedēju! ...

Saprotu, ka Tev loti nepatīkami to visu tagad atcerēties. Un tāpēc arī �ī mana vēstule Tev nesagādās nekāda prieka. Bet ne jau tāpēc es rakstu, lai Tev izteiktu līdzjūtību. Gribēju tikai pateikt, ka Muciņa rīkojās pēc jau gatava scenārija. Es viņai mazliet palīdzēju ... jo |oti labi pazīstu da�as sievietes, kas audzina Tavus bērnus, bet kuru eksistenci pasaulē Tu uzskati par dzīves sīkumu.

�Kas viņ� ir? Ārsts? Advokāts? In�enieris?� Tu minēji un nevarēji uzminēt. Bet, jo vairāk interesējies un pra�ņāji, jo mazāk par sevi stāstīja Tavs jaunais paziņa Artūrs.

Reiz Tu iedomājies, ka viņ� varētu būt aktieris. Citreiz � ka rakstnieks. Jā, jā, tie�i pēc rakstnieka viņ� izskatījās � nopietns, kluss, domīgs, gai�i pelēkām, vērīgām acīm. Tavas aizdomas vēl vairāk apstiprināja bloknots, ko viņ� vienmēr nēsāja līdzi. Tikai Tev nekad neradās iespēja ieskatīties, kas tajā rakstīts. (Bloknotu Artūrs glabāja krū�u kabatā.)

Parasti jūs satikāties pludmalē, kur arī meitenei ar augstskolas diplomu?! Bet, jo vairāk Tu dusmojies, jo skaudrāk izjuti, ka pati vien esi bijusi vainīga, piedēvēdama Artūram tādu profesiju, kādas viņam patiesībā nemaz nebija.

Pavārs! Pavārs! ...

Ne jau velti viņ� vienmēr izvairījās stāstīt Tev par savu nodarbo�anos.

Mājās Tu elsodama iekriti gultā. Paslēpi seju spilvenos. Ļāvi asarām vaļu. Juties piemuļķota, apsmieta un pazemota. Kāpēc Artūrs tūliņ neteica, ka ir pavārs un nevis ārsts? Kāpēc ļāva iemīlēties?!

Tagad Tev gribējās viņam atriebties par izpostītajām ilūzijām. Tāpēc nolēmi pati uz operu neiet, bet iedot biļeti kādai savai paziņai.

Sī paziņa biju es... jo gadījās, ka tajā pēcpusdienā mēs satikāmies. Ar vieglu sirdi man saujā iespiedi biļeti, piemetinādama, ka koncerts operā bū�ot lielisks.

Tikai nākamajā dienā uzzināju, ko tajā vakarā pārdzīvoji un cik drausmīgi murgi Tevi naktī mocīja. Te redzēji Artūru jūras malā, te iedomātā slimnīcā pie operāciju galda, te � ēdnīcas virtuvē pie milzīga katla ar lielu pavārnīcu rokā. Garaiņi kā mākoņi ieskāva viņu no visām pusēm, bet viņ�, pārliecies katla malai, ironiski smīnēja.

� Neskati vīru no cepures!...

� Nē! Nē! � Tu iekliedzies. � Garaiņi! Virumi! Cepe�i! Tauku smaka!...

� Bet viss tas vajadzīgs cilvēku veselībai.

� Kas man par daļu!? Es nevaru! Negribu! Man pretīgi!

Tu valstījies no vieniem sāniem uz otriem, nespēdama aizdzīt murgus. Tikai pret rītu Tev izdevās ieslīgt atspirdzino�ā miegā.

To visu, arī par iepazī�anos ar viņu un atklājumu studentu ēdnīcā, Tu man izstāstīji pēc tam, kad es, Tevi sastapusi, jūsmoju ne vien par koncertu, bet arī � jauno, patīkamo cilvēku, kas sēdēja tajā pa�ā lo�ā, kurā es, un centās pierādīt, ka viņam blakus jāsē�ot nevis man, bet citai.

Kāpēc Tev tagad rakstu? Vai tāpēc, lai vēlreiz pārstāstītu �o bēdīgo vil�anos vai arī lai mēģinātu pierādīt, ka manās acīs Tavs Artūrs, arī būdams pavārs, ir un paliek gudrs un interesants cilvēks? Nē. Glu�i nejau�s gadījums man atklāja daudz vairāk. Izrādās, ka Artūrs patie�ām ir ārsts�

Es biju saindējusies un izsaukusi ātro palīdzību. Ārsts, kas pie manis atbrauca, bija Artūrs. Ieraudzījusi viņu, es izsaucos:

� Tad jūs nemaz neesat pavārs?!

� Kāpēc pavārs? � Artūrs atjautāja.

Es viņam atgādināju studentu ēdnīcu.

� Ak tur?... � Artūrs pasmaidīja.

� Biju ieradies revīzijā. Bet, ja mani kāda meitene noturēja par pavāru, es nemaz neuztraucos. Arī pavāra cepure cilvēkam var nest laimi. Cik tur trūka, ka būtu nelaimīgi apprecējies!...

Es Tevi sastapu kāpnēs. Rokā Tev bija jauna slota. Ne parastā standartslota, bet �' roku darbs ar gludu, pulētu kātu.

Tu biji izstaigājis jau vairākus stāvus, un es jautāju, ko Tu meklē.

� Te viens mākslinieks pasūtīja istabas slotu. Es to uztaisīju. Bet viņa dzīvoklī neviena nav mājās. Negribu slotu vest atpakaļ. Es jau dzīvoju laukos, loti tālu ... Piedāvāju citiem, bet neviens nepērk. Saka � esot par dārgu. Varbūt jūs nopirktu?

Tu minēji cenu.

Tad arī es sacīju, ka par dārgu, un bez tam man vēl glu�i labi kalpoja vecā slota.

Bet, kad es iegāju savā dzīvoklī, diez kāpēc man par Tevi vēl bija jādomā.

Vecs vīrs (pāri astoņdesmit gadiem) kāpj līdz pat sestajam stāvam... Un piedāvā slotu ... savu darbu ... ļoti glīti nostrādātu. Un �ai slotai � viena negara dzejoja cena.

Dzejolis un slota. Slota un dzejolis. Pa galvu man sāka �audīties neparasts salīdzinājums. Dzejnieks meklē vārdus, bet Tu � sarus. Dzejnieks slīpē frāzi, bet Tu � slotas kātu. Dzejnieks grib aizslaucīt visu netīro ar vārdu, bet Tu � ar slotu! Tad kāpēc dzejnieka pūles augstāk vērtējamas nekā Tavējās?! ...

Es izsteidzos trepju telpā, lai Tevi vēlreiz satiktu. Par laimi, Tu biji nokāpis tikai līdz otram stāvam.

� Meistar, es slotu tomēr no jums pirk�u. � Tu kļuvi ļoti priecīgs.

� Tad es jums parādī�u, kā vajag ar to apieties! � Tu sacīji.

Ienācis manā dzīvoklī, Tu izņēmi no kabatas dīvainu rīku � kociņu, kurā bija sasistas vairākas naglas, Tās pamī�us izveidoja suku ar gariem dzelzs zobiem.

� Jūs ar �ito �ķemmīti� �ad un tad slotu izsukājiet! Tāpat kā matus. Tad slota būs vienmēr jauna! Un nekad to nevajag likt zemē. Arī pret sienu atbalstīt nedrīkst.

Redziet, te pie kāta es esmu ierīkojis aukliņu. Pēc lieto�anas slotu izķemmējiet un pakariet pie sienas uz naglas!

Es skatījos Tevī, Tavā apvītu�ajā veca cilvēka sejā... Man likās, ka istabā ienācis senais pasaku dieviņ�, kas trauku ūdeni spēj pārvērst karaliskā maltītei

Vai kāds vispār spējīgs samaksāt par Tavu slotu tik, cik Tev pienākas? Kur� gan ir tik bagāts, lai samaksātu par mīlestību, kas Tavam roku darbam nāk līdzi?

Paldies, ka atnāci pie manis. Paldies, ka iemācīji mani saskatīt varavīksnes krāsas arī pavisam vienkār�ā darbā!

Tikai nedomā, ka es ar Tavu slotu slaucī�u grīdu. Tā man karāsies priek�namā pie sienas, tie�i tā, kā Tu ieteici darīt. Pie aukliņas!

Grīdu es slaucī�u ar veco slotu.

Tai reizē, kad Tu atvedi savu se�gadīgo puisēnu uz mūzikas skolu, viņ� raudāja un uzņem�anas komisijas locekļiem, kas pārbaudīja bērnu muzikālās dotības, sacīja: � Es negribu spēlēt! Man nepatīk! Es gribu mācīties par �oferi!

Bet Tu biji izlēmusi, ka Tavam dēlam jākļūst par muziķi.

Es biju Mariņa klases audzinātāja. Neatceros kustīgāka un nerātnāka bērna par viņu. Mācības viņu neinteresēja. Arī mūzika ne. Vienīgi oktobrēnu nodarbības ar plastilīna figūriņām aizrāva Mariņu tā, ka viņ� aizmirsa visu pārējo. Nereti gadījās, ka pēc stundām atradu Mariņu klasē vienu pa�u. Sola virsmu no vienas vietas klāja viņa izveidotās figūriņas. Redzēdams, ka es priecājos par tām, viņ� man atjāva vienu izvēlēties. Vēl �odien man glabājas viņa dāvātais plastilīna automobilītis ar �oferi � zaķi.

Bet mūzikā Mariņ� augstāku atzīmi par ��etri ar mīnusu� nedabūja. Mūzikas pedagogs bija Joti noba�ījies.

Konkursa klasē Mariņ� eksāmenu neizturēja, un tāpēc viņu atskaitīja.

Tu dro�i vien atceries, ka atskrēji pie manis un raudādama �ēlojies par Mariņam nodarītu pārestību. Tavuprāt jaunais pedagogs esot pavir�i strādājis un sabojājis Tava dēla nākotni. Tu lūdzi mani un direktoru dot iespēju puisēnam uz otru gadu palikt tai pa�ā klasē un nomainīt pedagogu specialitātē. Kad Tavs priek�likums neatrada atbalstu, Tu rīkojies pati. Visu vasaru algoji privātskolotāju, kas katru dienu ar Mariņu strādāja divas stundas... Bet rudenī aizsūtīji dēlu uz Tallinu. �Lai pamēģina laimi citā pilsētā! Pravietis jau savā zemē netiek cienīts!...� � tā Tu teici kaimiņienei pirms dēla do�anās ce|ā.

Un brīnums notika. Tallinas mūzikas skolā Mariņ� izturēja pārbaudījumu teicami. Vasaras darbs bija vainagojies spo�ām sekmēm!

Cik tajā rudenī satiki paziņu, tik rei�u Tu atstāstīji �o paradoksālo gadījumu: � Te Rīgā Mariņu izgāza, bet Tallinā uzņēma ar �apaļu piecnieku>l

Arī mēs satikāmies. Es redzēju Tavas laimē starojo�ās acis.

� Mī|ā skolotāja! � Tu spiedi man roku. � Jums es esmu no sirds pateicīga! Jūs Mariņam pāri nedarījāt. Bet tie citi pedagogi!...

�etros gados, kamēr Mariņ� Tallinā mācās mūziku, esmu Tevi satikusi vairākkārt. Spilgtā atmiņā man palicis vakars, kad uzaicināji mani pie sevis ciemā. Kā svētnīcā Tu mani ievedi Mariņa mūzikas istabā. Tās centrā � flīģelis. (Pirmās kategorijas instruments, kuru Tu īrē no Mūzikas instrumentu iznomā�anas kantora.) Pie sienas grāmatu plaukti ar izcilu mūziķu biogrāfijām. Bēthovena, Mocarta, Baha, Līsta, Paganīni un citu ievērojamu mūzikas ģēniju portreti. Kādā stūrī radiola � Tava dāvana Mariņam, iestājoties Tallinas mūzikas vidusskolā. Citā istabas stūri postaments, uz kura sve�turis ar milzīgu sveci, bet apkārt tai kā pundurī�i plastilīna figūriņas � Mariņa bērnības dienu roku darbs.

� Kad viņ� atbrauks, tad es uzaicinā�u viesus un Mariņ� mums varēs nospēlēt savu jaunāko programmu, � Tu sacīji. � Tad es ielūg�u arī jūs, skolotāj, ja jūs neatteiktos...

� Nē, kāpēc? ... � es sacīju un no sirds vēlējos, lai tā notiktu.

Kop� �īs sarunas pagāju�i jau �etri gadi, bet ielūgumu no Tevis nesaņēmu. Man likās, ka esi jau paspējusi mani aizmirst. Apvainoties par to nedomāju.

Diez vai būtu Tevi traucējusi ar �o vēstuli, ja to rakstīt mani nebūtu mudinājis kāds gadījums.

Biju Tallinā komandējumā. Ceļā uz viesnīcu apturēju taksometru. Iekāpusi krievu valodā pateicu adresi, bet atbildi saņēmu skaidrā latvie�u valodā: �- Labi, skolotāj!

Tas bija viņ� � Tavs Mariņ�, kas sēdēja pie stūres, izaudzis liels, plecīgs un stalts.

� Kā tu te gadījies?! � izbrīnījusies vaicāju.

� Strādāju par �oferi, skolotāj, kā redzat ... Jau ceturto gadu.

� Un mūzika?

� Pametu. Tas nebija mans īstais aicinājums. Tagad pats pelnu.

� Un tas � viss? � Es jutos sarūgtināta, ka jauneklis tik vieglprātīgi atmetis mūzikai ar roku.

� Nē. Tas nav viss. Mācos neklātienē. Beig�u vidusskolu � tad studē�u.

� Un par kādu fakultāti domā?

� Tikai par mehānikas!

Man līdzās vairs nesēdēja Mariņ�, bet M a-r i s s. Tavs dēls, kas zināja, ko grib, kas ir viņa patiesais aicinājums. Cilvēks, kas lemj pats par sevi.

� Un māte? To zina? � es ba�īgi iejautājos, atcerēdamās Alariņa mūzikas istabas svētnīcu ar gigantisko sveci, kas gaida, lai to pa�rocīgi aizdedzina mūziķa smalkie pirksti... Kas gaida, kad istabas puskrēslā ie�al-ksies Bēthovena, Mocarta, Baha mūzikas varenie skaņu viļņi. Gaida ... Gaida ... Gaida!

� Māte neko nezina. Nespēju viņas ilūzijas sagraut, � Mariņa balsī ieskanējās nomākti toņi... � Viņa manī redz tikai mūziķi.

� Diez kāpēc tas tā?

� Ari es agrāk to nesapratu, � atbildēja Tavs dēls un brīdi klusēja. Tad, it kā smagu akmeni no sevis noveldams, pārliecino�i turpināja: � Laikam viņa grib pierādīt manam tēvam, kas kādreiz mācījās konservatorijā, ka es sasniedzu to, ko viņ� nesasniedza. Tēvs mūs atstāja, kad nepratu vēl kājām iet... Nodzēra balsi un pameta konservatoriju.

� Cik ilgi Tu domā mātei noslēpt patiesību? Reiz ta�u �im triecienam būs jānāk.

� Nezinu, skolotāj .. . Iestā�os augstskolā, varbūt � tad ...

Izkāpjot no taksometra, man ienāca prātā doma, ka viņam jāpalīdz. Tāpēc, atgriezusies no Tallinas, rakstu �o vēstuli.

Dēla māt, kas būtu jādara, lai izbeigtos meli un viltība? Varbūt Tavam Marisam vajadzētu otrreiz piedzimt un tad Tu vairs nespiestu viņu mācīties mūziku? Varbūt pietiktu ar to, ka viņam tikai patīk mūziku klausīties un reizēm pa�am arī dziedāt?

Bet otrreiz piedzimt nav iespējams.

Kam Tu gribēji pierādīt, māt, un ko Tu esi pierādījusi?

Vai Tu piedosi dēlam viņa melus?

Piedosi. Tev jāpiedod. Jo vai tad viņa meli vispirms nebija Tavējie?

Tu esi vāvere � brūna, �mauga un veikla.

Interesanti uz tevi noskatīties, kad tu lobi no �iekura sēkliņas. Tu proti darīt to tik estētiski, ka brī�iem man liekas � nav pasaulē skaistāka zvēriņa par tevi.

Ēdot katra dzīva radība sevi vislabāk parāda. Pavērojiet kaut vai cilvēkus pie galda! Da�s kumosu valsta pa muti kā otru vaigu. Cits lupina pa drupatiņai, it kā baidīdamies aizrīties. lr arī tādi, kas knābā ... Un kā kurais dzer!? Viens � skaliem guldzieniem, aizgūtnēm. Cits � tikko lūpas apslapinādams, kā nogar�odams. Vēl cits � it kā sūkdams no salmiņa.

Es sāku par zvēriem, bet pārgāju uz cilvēkiem. Var arī otrādi. Tātad � tu man patīc, vāvere!

Visskaistākie ir tavi lēcieni. Negaidīti. Strauji. �ilbino�i! Tu pārspēj pat putna lidojumu.

Tevi pamanīja nikns vilku sugas suns. Kā viņ� ņēmās tevi riet! Bet tu viņam nepievērsi ne mazākās vērības. Mierīgi lobīji no �iekura sēkliņas. To sausie, caurspīdīgie apvalciņi kā mu�u spārni lidinājās sunim virs deguna.

Pamielojusies tu pārlēci uz citu zaru, bet vēlāk � uz citu koku.

Suns tevi nevar noriet, jo tu esi vāverehfTur lēkā pa zariem, bet suns � pa ciņiem. Tā.ir' milzīga starpība.

Kāpēc tev piedēvē to, ko tu nedari? Kāpēc tevi mākslinieki zīmē ar lāpstu, un kāpēc tu pozē darbavīru? Tev ta�u nekad rokās nav bijusi lāpsta! Tev ir tikai ķetnas ar līkiem nagiem. Un � samta ka�oks. " ^ll-

. Kāpēc par tevi bērniem stāsta pasakas? � Darbavīrs, zemes racējs, zemkopis. Tu ta�u neko nekop, neko neaudzē! Tikai roc savus apak�zemes tuneļus � nevienam nercdza? mus. Tumsā roc. Zem saknēm roc.

Un, kad tu tās izkustini, augu lapas novīst. Zieds vairs neuzzied. Auglis nenobriest.

Nē, tu neesi darbavīrs, bet ienaidnieks. Ienaidnieks augiem. Ienaidnieks dārzam, Ienaidnieks dārzniekam.�

Bet bērniem par tevi stāsta pasakas. .Un mākslinieks tevi zīmē ar lāpstu rokā. Darbavīrs, zemes racējs, zemkopis ... Savādi.

Tu esi mīlīgs radījums. Nevienam tu neuzbrūc, nevienu neapvaino. Lēni un prātīgi kusties uz priek�u ar savu mājiņu uz muguras. Pat radziņi (tā saucamie taustekļi) tev mīksti un maigi.

Bet es domāju, Gliemezi, � par tavu �labsirdību� var spriest pēc tavām pēdām. Un �īs pēdas ir briesmīgas! Tās ir caurumi augu sulīgajā zaļumā.

Nesaprotu, kāpēc da�i meklē briesmīgumu tikai ragos.

Tu esi mājas sargs savam saimniekam. �Labs un gudrs suns,� � tā visi saka. Un arī tu pats tā domā.

Tu mīli savu saimnieku, no acīm nolasi katru viņa vēlē�anos. Un viss tavas dzīves saturs izsakāms divos vārdos: saimnieks un tu.

Tu viņam kalpo, cik labi vien mācēdams. Pat guli puspievērtām acīm, lai tikai neviens tavu saimnieku neiedro�inātos traucēt... Kad viņam ir labs garastāvoklis, tu simtiem rei�u esi gatavs skriet pēc kociņa un padevīgi to atnest, lai viņ� uz tā trīs reizes uzspļautu un atkal to aizsviestu. Tādas izdarības jums abiem sagādā lielu prieku. Un, kad tavs saimnieks, tevi slavēdams, saka �labs, labs�, tev svētlaimē sāk kņudēt visas vietas, un aste, tā vien liekas, jūsmīgi griezdamās, nupat nupat atrausies no tava mugurkaula.

Bet, kad saimnieks tev saka �pu�i! pu�i!�, tu izvalbi acu ābolus un, izslējis galvu, sāc riet. Vienalga � uz ko... Reizēm arī, atņirdzis zobus, meties virsū.

Ja nu tu, savu saimnieku mīlēdams, iekod labam cilvēkam? Vai tādā gadījumā tu vairs esi labs suns? Ak, sunsl...

Tu esi ļoti nepatīkams kukainis, Aklais dundur! Un ļoti uzmācīgs. Sevi�ķi tu mīli atrasties darba zirgu tuvumā, jo tev patīk �ī strādīgā dzīvnieka sviedri. Bet vai tu zini, ka neviens tevi nemīl un nevienam tu neesi vajadzīgs? Varbūt arī esi vajadzīgs!... Tikai citiem tādiem pa�iem Akliem dunduriem kā tu. Jūs cits citu neredzat. Tikai sajūtat. Un jums rodas arī pēcnācēji � jauni aklie dunduri. I

Kad es tevi sastopu labo un gudro darba zirgu tuvumā, es tevi vienmēr dzenu projām. Da�reiz man tas izdodas, bet citreiz tu apmet gaisā pāris riņķu un tuvojies atkal par jaunu.

No�ēlojama ir tava dzīve, Aklais dundur! Vispār � vai to par dzīvi var saukt � tādu riņķo�anu, tādu turpu �urpu me�anos?

Tas ir briesmīgi, ja aklam ir spārni.

Cienījamais Pāvs! Tā laikam ir liela pārdro�ība no manas puses, ka iedrīkstos tevi traucēt. Bet, ja nu visi tevi tā cildina un apbrīno, tad arī nolēmu vienreiz cie�āk uz tevi paskatīties. Un neno�ēloju. Bija vērts! Tu patie�ām esi ievērības cienīgs putns. Visimpo-zantāks tu izskaties tad, kad izplet savas astes vēdekli. Visās varavīksnes krāsās tas zaigo! Un pat varavīksne nobāl tavas astes priek�ā. Varavīksnei tikai septiņas krāsas, bet tev vēl ir noskaņas � toņi un pustoņi.

Tev ir ап sieva � jauna pāviene. Viņai gan nav tik krā�ņas astes kā tev, tomēr viņa lepojas ar to pa�u tavējo. Viņai pilnīgas tiesības to darīt.

Jums ir arī mazi pavēni. Viņi, līdzīgi tev, prot izplest astes un celi grozīties. Laikam jau katrai putnu sugai Ir savas tradīcijas.

Reiz es tev ieminējos par lakstīgalu.

� Nepazīstu tādu un neko arī par viņu negribu zināt, � tu atcirti. � Neie�u jau ar katru pelēksvārci draudzēties!

Jā, laikam jau tas ir pareizi, ka pāvi draudzējas ar pāviem, bet dziedātājputni � ar dziedātājputniem.

Var būt, ka arī lakstīgala par tevi neko nav dzirdējusi?

Tu saki � tas nevar būt! Bet � kāpēc ne?

Ka tikai kāds neierauga, ka tu dari to, ko nevēlies, lai citi redzētu.- Ka tikai kāds nepamana, ka tu draudzējies ar kaimiņu Trusi! Ka tikai kāds neiedomājas, ka tu viņam skrien paka|! Kaut visi zinātu, ka viņ� tev pirmais pievērsa uzmanību! Viņ� pats! Viņ� pats!...

Bet, tā kā visiem pierādīt un izstāstīt to nevar, tad tu nolēmi labāk ar viņu nedraudzēties. Dro�s paliek dro�s. Citādi tava laba slava pagalam. Tavs labais vārds pagalam. Tava karjera pagalam.

Ka tikai kāds nav ieraudzījis, ka tu.^. ka jūs .-.ф^: pār sētu saskatāties! Ka tikai kādam neienāk prātā apgalvot, ka tu loti, ļoti gribi viņam patikt!

Un tāpēc turpmāk tu uz viņa pusi vairs neskatīsies. Turpmāk tu grauzīsi burkānu lakstus pati savā būdiņā. Un, ja kādam tad vēl ienāktu prātā apgalvot, ka tev ar kaimiņu Trusi kaut kas, kaut kā, tā � vai citādi, tad gan uz zemes vairs nebūtu taisnības!

Ka tikai kādam neienāk prātā tevi apvainot! Ka tikai kāds nepasaka par tevi kaut ko tādu, kaut ko nepatīkamu, kaut ko aizskaro�u! Ka tikai!... Ka tikai! ...

Cik grūta dzīve tev, Tru�actiņ! Vienās bailēs!

Pirmais, ko es tevī pamanīju, bija adatas. Cietas, nemīlīgas, asas. Un tāpēc neviens par tevi nejūsmoja, neviens tevi neglāstīja, un arī es nodomāju, ka tu esi nepatīkams radījums, Ezi.

Reiz es ieraudzīju, ka tu devies pa me�a taciņu savās e�a gaitās. Ieraudzīju tavu seju, laipnu un labsirdīgu, jutīgu degunu kā smailu ķīli un spo�as, vērīgas acis, kurās nebija ļaunuma. Pēk�ņi tev ceļā pagadījās �ūska, izslēja savu tārpa galvu un �audīja pret tevi garu, �uburainu mēli. Kas tagad ar tevi notiks? � es �ausmās sastingu. Kļuvu par aculiecinieci drausmīgi nevienādai cīņai.

�ūskas indes zobs tomēr nespēja izdzēst tavās asinīs dzīvības uguni. Mierīgs tu devies tālāk.

Kop� �ī brī�a es tevi iemīlēju.

Ar tevi nolēma draudzēties Runcis. Viņ� teica, ka jūs abi esot ļoti līdzīgi. Tev � asas adatas, bet viņam � asi nagi. Jūs abi saderoties kopā.

Ezi, es tevi lūdzu � nedraudzējies ar viņul

Runcis ierauj nagus, bet tu savas adatas nekad neslēp.

Paliec sev uzticīgs, Ezi!

Kāpēc tu saki: � Naglai tikai pa galvu!

Kāpēc tu domā, ka naglas iedzīt vien ir darbs?

Arī knaibles nodarbojas ar naglām. Tās izrauj nepareizi iedzītas un arī vecas, sarūsēju�as, nevienam nederīgas, tāpat jaunas salieku�ās naglas.

Tev jābūt draugos ar knaiblēm, jo darbu dari kā tu, tā � viņas.

Cienī knaibles, Amur!

Nemaz nav tik vienkār�i izraut naglu, ko tu da�kārt esi nepareizi iedzinis!

Ko nozīmē līst?

Tas nav ne iet, ne skriet, ne rāpot.

Nekad neesmu pamanījusi tev kājas. Tu virzies uz priek�u ar vēderu gan saraudamies, gan izstiepdamies � līdzīgi sliekai.

Nekad neesmu redzējusi tev acis. Un grūti pateikt, kur tev priek�gals, kur pakaļgals.

Tikai pēc virzī�anās uz priek�u iespējams nojaust, kur tev varētu atrasties galva, ja vispār tāda būtu ... Nē, liekas, ka galvas tev nemaz nav. Ir tikai kaut kāda īpa�a ju�ana, kur jālien, kur jāpalien, kur jāuzlien.

Viena un tā pati problēma: uz kuru pusi līst, kur ielīst, kam pielīst, kur palīst...

Un viena un tā pati izdarība � līst.

Es tevi nekad neesmu nopēlusi, Sērkociņ. Tas ir liels un vajadzīgs darbs � aizdedzināt sveci, skalu, gāzi vai arī iededzināt ugunskuru un da�kārt pat uz brīdi ar savu gaismu parādīt kādam ce|u. Tikai viena īpa�ība man tevī nepatīk. Un proti, tā, ka tu noniecini �ķiltavas.

Kāpēc tu saki: � �ķiltavas man ir pretīgas! Es aizdedzinu, izdegu vai arī mani nopū� � un manis vairs nav. Bet �ķiltavas dzīvo pārāk ilgu mū�u un uz�ķil uguni, iedomājieties, ar ko?! Ar akmeni! Kā var slavēt �ķiltavas un nomainīt tās pret mani!? Nepateicība ir pasaules alga. Jā! Nepateicība. Mani pēc aizdedzinā�anas aizsvie� prom, bet �ķiltavas, padomājiet tikai, glabā vēl kabatā! Es sevi ne�ēloju. Atdodu sevi visu bez pārpalikuma. �ķiltavas tādu uzupurē�anos nepazīst!

Sērkociņ, tavi argumenti, kā mēdz teikt, neiztur kritiku. Ne katrs, kas var aizdedzināt, spēj sacensties ar �ķiltavām. Atzīsties � tu tās apskaud un tāpēc par tām izsakies tik nievājo�i!

� Vajag salipināt! � tic tavi parastie vārdi.

Sienai atplīsusi tapete. � Vajag pielipināt!

Grāmatai izkritusi lapa. � Vajag ielipināt!

Aploksnei nokritusi mārku. � Vajag uzlipināt!

Krūzei nolūzusi osa. � Vajag pielipināt!

Tavuprāt � visu var salipināt: saplēstu vāzi, atrautu rokturi, iziru�u zeķi, salauztu kāju, izjuku�u draudzību un pat � nelaimīgu laulību. Tikai salipināt!

Bet, lai tu būtu cik izpalīdzīgs būdams, tavs padoms ne vienmēr der. Vēl ir adata un diegs, kas var sa�ūt un pie�ūt. Ir lodāmurs, ar kuru var salodēt. Tomēr da�kārt arī tie izrādās bezspēcīgi...

Cik viegli būtu dzīvot pasaulē, ja varētu iztikt ar tavu padomu vien, Klīstcrpodiņ!

Kas tu esi, �Nelaimes putns�? Neviens tevi nav redzējis, bet katrs zina sacīt, ka tu tāds esi. Vai tev ir spārni? Vai tu lido? Vai tev ir balss? Vai tu dziedi?

Un kas ir tavi draugi? Vai putni? Vai zvēri? Vai cilvēki? Neviens nezina to pateikt, jo tu esi izdomāts. Un par Nelaimes putnu sevi dēvē cilvēks, kam dzīvē neveicas.

Tikai viena lieta man nav skaidra. Kāpēc neveiksminieku sauc par p u t n u? Kāpēc viņu nesauc par Nelaimes kaķi, Nelaimes suni vai Nelaimes blusu?

Laikam tāpēc, ka ikviens grib sev spārnus. No seniem laikiem cilvēki apskaudu�i putnus. Un ja nu tādu spārnu nav?... Tad neveiksminieks ir Nelaimes putns, tas ir � būtne, kas iz�ķīlusies no putna olas, bet nespēj lidot.

t � -q

Tu gribi būt vislielākais. Tu gribi būt visievērojamākais. Un gribi būt pārāks par citiem.

Tu jūties kā zvans, kā vijole, kā �ells, kā trompete un reizēm � kā bungas. Citreiz tev pa�am �ķiet, ka esi vesels simfoniskais orķestris. Bet tu gribi būt tas, kas neesi, Grib-grabuli, Grabgribuli, Grabulgribi!...

Un tomēr es tevi mīlu, jo savā būtībā tu esi brīnum jauka rotaļlieta � grabulis, spilgti krāsains un apaļ� kā apelsīns. Tikai nenicini zīdaiņus, kas pēc tevis izstiepj savus � sīkos pirkstiņus! Nekaunies būt piestiprināts pie bērnu ratiņiem! Tā ir laba un jauka grabē�ana mazbērna ministūrrociņā.

Tikai nesaki, ka esi zvans! Tikai nesaki, ka esi vijole vai �ells!

Esi tas, kas tu esi! Vienkār�i � grabulis. Un mīli tos, kas tikko sāk dzīvot un kam tu esi vajadzīgs!

Daudzi tevi apbrīno, Caurvēj! Jo tu vari pūst pat tad, kad nav nekādu vēju. Caur piesmaku�ām telpām tu pūt, bet tikai tad, ja pretējās puses logi vai durvis ir vaļā. Bez logiem un bez durvīm tevis nav.

Vai tad vispār tevi var saukt par vēju? Vai tevi var salīdzināt ar tiem vējiem, kas skrien pār jūrām un okeāniem? Vai vari iesēsties koku lapotnēs un notraukt apvītu�ās lapas, bet pavasarī �ūpot ziedu pumpurus?

Tu gan spēj izpūst putekļus no telpām, bet uz ielām tie paliek ...

Velc, pelīte, saldu miegu

Mazajam bērniņaml

Savilkusi saldu miegu,

Guli pati pagalvī... �

tā dzied bērni. Un viņi tev tic. Bet tu labi zini, ka nekādu miegu nevelc. Tu zini, ka tevi neviens nemīl. Tev izliek lamatas un saindētas ēsmas, dod barību, nevis lai tu dzīvotu, bet lai iznīktu. Lai iznīktu visa tava grauzēju dzimta, jo tu esi kaitīgs dzīvnieks.

Daba tev nodarījusi lielu pārestību, tādai mazai būtnei dāvādama tik garus un asus zobus. Nu, ko lai tu iesāc ar tiem, ja tie aug augumā un citādi nedilst, kā tikai grau�ot? Un arī ēstgriba tev laba.

Ai, Pele, tad jau varbūt pareizi, ka par tevi dzied skaistas miega dziesmiņas. �Savilkusi saldu miegu, guli pati pagalvīl...� Tāda dziesma tevi pa�u var iemidzināt.

Es gribētu redzēt to cilvēkbērnu, kas saldi gulētu ar peli pagalvī! Tāda nav un nebūs!

Piedod manu atklātību, Pele, Pelīte. Vislabākais, ko tu vari darīt, ir labprātīgi atstāt cilvēku mājokļus un trīt savus zobus pret akmeņiem. Tie tevi nepievils. Bet cilvēks, kā redzi, ir divkosīgs radījums. To dziesmiņu par tevi viņ� izdomājis, lai pats sev liktos labāks.

� Es neesmu saule, � tu saki.

� Es neesmu arī zvaigzne, � tu �ēlojies.

� Un pat pro�ektors es neesmu, tikai niecīga Kabatas spuldze... Es neesmu nekas.

Kāpēc tu sevi noniecini, Kabatas spuldze? Kāpēc tu saki � nekas?

Protams, kabata, kurā tevi nēsā, nav liela. Un zemeslodi vai Mēnesi tu apspīdēt nespēj. Arī kuģiem ce|u rādīt nevari, kā bākas ugunis to dara. Bet tam gājējam, kam tu piederi? Kad samclnojusi nakts un viņam jāiet pa tum�u me�a taku, vai tu neesi vajadzīga? Un kāpņu telpā, kurā izdegusi elektriskā spuldze, vai tu neesi tā, kas met gaismas laipu? Mācies cienīt pati sevi, Kabatas spuldze! Saulei ir savs uzdevums, tev � savs.

Labi, ka tu neesi iedomīga, bet arī t u radi gaismu un tāpēc esi vajadzīga.

Savādi... Tevi pa�u neredz, bet tikai � tavu degunu. Tas ir gar� un smails kā īlens. Un visur tu centies to iebāzt. Ja iebāzt nevar, tu ar to izdur caurumu, un tā tavs deguns iek|ūst visur. Pat � sienā.

Sis deguns ne tikai sao�, jūt karstumu un aukstumu, bet arī dzird!

Citreiz tu degunu iebāz tintes traukā un mēģini rakstīt.

� Visi citi slīd pa virsu, tikai pa virsu! � tu pa�pārliecināti saki, � es ieeju lietu būtībā. Ar acīm vien nepietiek. Vajag deguna! Pats svarīgākais ir deguns, tikai d c g u n s!

Bet ja nu tavs deguns kādreiz iespraucas durvju spraugā � un pēk�ņi �īs durvis kāds aizcērt? Vai tad tu vēl slavēsi savu degunu? Vai nebūs jāno�ēlo, ka tas bijis tik gar�?...

Tu uzrodies vienmēr nakti.

Dienā, kad citi tauriņi lidinās pa dārziem un pļavām, meklēdami ziedu nektāru, tevis neredz. Sakļāvis savus samtainos spārnus, tu noslēpies kaut kur un guli. Pat visspilgtākie saules stari nespēj tevi uzmodināt. Turpretī naktī pietiek tikai iedegties elektriskajai spuldzei, petrolejas lampai vai svecei, kad tu neticamā ātrumā traucies pretī gaismai. Kā apmāts tu riņķo gaismas aplī, pat liesmā mezdamies un savus spārnus apsvilinādams.

� Man nevajag ziedu! Man nevajag nektāra! Man nevajag nekā! � Tu apreibis plivini spārnus. � Esmu izslāpis pēc gaismas!... Vienīgi tā mani saista.

Savāda ir tava izturē�anās, Naktstauriņ,� meklēt gaismu tumsā! Vai tā ir patiesa gaismas mīlestība? Vai tevi nevilina tikai uguņo�ana?

Man patīk noskatīties, kā vārās putra. Man patīk to maisīt ar karoti, lai tā neiet pāri. Varu stāvēt pie katla kaut vai stundu, kamēr putra vārās, un skatīties uz jums, Burbuļi, kas palēkdamies purpināt un murmināt savā burbuļu valodai Puk�! Tuk�! Plauks! Bauk�!

Sī valoda da�kārt liekas ļoti sare�ģīta, tomēr viena atziņa skaidra: jūs, tie Burbuļi, esat kaut kas vairāk nekā tā putra, kaut kas vairāk nekā tas tvaiks, kas jūs rada, un kaut kas vairāk nekā liesma vai elektrība, kas karsē katlu; jūs � tie Burbuļi � radāt vārī�anos, un bez jums nebūtu ne putras, nekā.

Jāatzīst, ka kaut kas patiess jūsu vārdos tie�ām arī ir. Katla karsē�ana, putras vārī�anās un tvaiks � tas viss ir likumsakarīgs process. Bet burbuļi pa�i par sevi? Cik jūs esat vērti? Ed ta�u putru, ne burbuļus! Neviens nesaka: � Man gar�o burbuļi!

Ir arī vēl citi burbuļi... Ziepju burbuļi. Bet visiem jums, Burbuļi, ir viena kopēja īpa�ība � uzpū�anās un plī�ana.

Nekad tu nesaki: � Es ie�u! Darī�u! Strādā�u! Palīdzē�u!

Tu saki: � Es ietu. Darītu. Palīdzētu. Strādātu...

Latīņu valodā ir tāda izteiksme � konjunktīvs. Vai arī tevi gadījumā tā nesauc? Kāpēc tu vienmēr izliecies, it kā gribētu, ja varētu, varētu, ja drīkstētu?

Tu saki man: � Mēs varētu draudzēties!...

Bet es negribu, nevaru ar tevi draudzēties. Jo tu esi tikai iespēja, nc realitāte. Tad labāk es draudzējos ar Imperatīvu, kas pavēl un mudina: � Dari! Palīdzi! Strādā!

Viņ� ir darbīgs, kategorisks un ierosino�s.

Tu, Konjunktīv, esi rados ar Konjunktūru. Tu daudz ko darītu, ja tas tev būtu i z-devīgi.

Tev patīk, ja nazis ir uztrīts, ja �ķēres ir asas, ja cirvis labi skalda.

Maizi pirms ē�anas vajag sadalīt �ķēlēs, audumu pirms �ū�anas vajag sagriezt gabalos un malku pirms sadedzinā�anas vajag saskaldīt. Tāpēc asums ir nepiecie�ams � un bez tā darbi neveiktos.

Bet tu pati, Tecila, neesi nc asa, ne griezīga. Apaļa, cieta, pelēcīga � pēc ārējā izskata tik necila! Un tāpēc da�i pārmet tev: � No citiem prasi asumu, bet pa�ai tā trūkst.

Lai tādi vārdi tevi nesarūgtina, Tecila! Tev pa�ai nemaz nav jābūt asai. Tu uzasini! Pat dzirksteles lec, kad tu dari savu darbu.

Kad sakām �spogulis�, tad domājam par attēlu, ko tas rāda. Parasti spogulis nemelo un atspoguļo patiesību.

Tu esi Greizais spogulis, un, kā visiem spoguļiem, arī tev piemīt īpa�ība atspoguļot. Ap tevi drūzmējas cilvēki. Kāpēc? Lai redzētu patiesību? Lai aplūkotu pa�i sevi? Nebūt ne! Viņi pie tevis nāk, lai redzētu sagrozītu patiesību. Par to uzjautrinās, smejas un neviens nedusmojas. Dusmojas uz to spoguli, kas nemelo, kas rāda glīto glītu, bet neglīto � neglītu. Tu jocīgus radi visus. Mazais deguns izstiepies gar�, garais � sarāvies īss. Rumpis � liels, kajas � mazas, īsas, līkas, bet citreiz � garas. Tievais � resns, taisnais � greizs ...

Un tā gan lielais, gan mazais, gan tievais, gan resnais � visi tikai uzjautrinās, jo labi zina, ka tavs nolūks nav kritizēt, bet radīt efektu!

Jā, var arī tā atspoguļot...

Tu apgalvo, ka vari stumt mākoņus. Vai patie�ām tava nūja būtu tik visspēcīga? Tā ir gan neparasti gara nūja, tomēr mākoņus aizsniegt nespēj.

Kad satumst padebe�i, ko par negaisu sauc, labākais, ko tu tādā reizē vari darīt, ir pēc iespējas ātrāk sameklēt kādu pa�obeli, zem kuras paglābt savu ādu.

Kad negaiss pārgājis un atspīd saule, arī tu iznāc no savas paslēptuves un atkal vicini garo nūju. Vai mazums pasaulē lētticīgu ļautiņu, kas notic, ka tu esi negaisa mākoņus izklīdinājis, un saka tev paldies?

Cik uzjautrino�as ir tavas izdarības, Mā-koņstūmēj! Vai savu nenopietnību tu pats uzskati par nopietnību, vai arī � tikai izliecies?

Tu esi kā pirksts jumta smaile un brīdini zibeni:

� Neuzdrīksties iespert cilvēku mājokļos! Neuzdrīksties aizdedzināt un iznīcināt.

Un tāpēc zibens aiz dusmām sper tevī. Un pērkona dēli rībina savas kara bungas. Bet tu stāvi, kā stāvējis, uz jumta smailes, un zibens tev nespēj neko padarīt, jo tu esi savienots ar z e m i. Zibens var tevī spert, var raidīt uz tevi savas ugunis; tu tās uztver, bet neaizdedzies. Un nams, kura jumta smailē tu atrodies, var būt dro�s, ka tu to nosargāsi.

Bet cik daudz vēl namu bez zibeņnovedē-jiem!...

Kāpēc tevi nozāģēja trula vīra roka? Viņ� teica, ka tu neziedot. Tu esot nokaltusi. Viņ� nezināja, ka vispirms zied ievas, ķir�i, ābeles, tad ceriņi un kastaņas. Un tikai tad � ap Jāņiem, kad saule visaugstāk, kad nakts visīsākā, ziedi tu. Baltā akācija, mana labā!

Ja tevi būtu nolauzis vēj�, es tā neskumtu. Vējam vieglāk piedot. Viņ� neapzinās, ko dara. Tu esi vijīga, smalka, un līdz �im neviens pat zaru no tevis nav uzdro�inājies nolauzt, jo tev ir arī ērk�ķi, da�i saka � dzeloņi, kas nelai� tuvumā. Bet tam vīram bija zāģis un cirvis. Un tāpēc viņa roka spēja to izdarīt.

Mana Baltā akācija, vēl �odien atceros, cik rūpīgi tevi kopa sieviete, kad tu biji vēl pavisam maza un nevarīga, kad par tevi augumā bija daudz lielāka pat magone un margrieta un tikko uzplaucis kautrīgais iriss �aubījās, vai maz tu kādreiz ziedē�ot.

Pagāja vairākas vasaras, kamēr tu paaugies. Un tad beidzot parādījās tavi pirmie ziedi! Neviens nespēja tev vienaldzīgs paiet garām.

Tu izaugi par koku. Tavi zari jau sniedzās pār mājas jumtu, kurā dzīvoja tava kopēja.

Tad pagalmā ienāca tas vīrs, kas nezināja koku ziedē�anas laikus. Kad ziedēja ievas, viņ� tevi nopulgoja, sacīdams, ka tu pat lapas nespējot raisīt. Un viņ� tevi nozāģēja, nepazīdams tevi. Tajā vietā, kur tu augi, viņ� iestādī�ot ievu. Protams, arī tai savs skaistums, tikai � vai tāpēc vajadzēja tevi iznīdēt, mana Baltā akācija?

Kāpēc tevi sauc par Puskoklēcēju? Vai tu lec pār koku un aizlec līdz pusei, vai arī ir tāds puskoks, pār kuru tu lec?

Izmēģinājos visādi tikt pie skaidrības. Bet, skaidrību meklējot, nokjuvu vēl lielākā neskaidrībā ...

Viens gudrais man teica � tas nozīmējot to, ka tu neko neizdarot līdz galam. Tātad �ajā gadījumā tu iesāc lēkt, bet līdz galam neaizlec. Apstājies puslēcienā? Kur apstājies? Gaisā? Vai arī nokrīti zemē? Bet kāds tam sakars ar koku?

Otrs gudrais teica, ka vārds �puskoklēcējs� jāsaprotot pārnestā nozīmē. Ko tad lai pārnes? Koku vai lēcēju? Ja koks būtu domāts cilvēks � kas tad ir lēcējs?

Tre�ais gudrais man paskaidroja tā:

� Puskoklēcējs nav ne �is, ne tas.

Bet, ja nav ne �is, ne tas, vai tad vispār ir kaut kas? Kāpēc nesaka: puskokskrējējs, puskokgājējs, puskokrunātājs? Vienkār�i tāpēc, ka tādu nav. Turpretī tu eksistē! Un tev ir arī savs vārds � Puskoklēcējs. Neviens par to ne�aubās. Tātad � vai nu tu esi lēcējs, savienots ar puskoku, vai arī koks, savienots ar puslēcēju. Varbūt tu pats pateiksi, к ā īsti?

Labi tam, kas bez tevis var iztikt, lelāp.

Labi tam apģērbam, kas ir vēl jauns, skaists, rūpīgu roku �ūdināts un sargāts.

Es sastapu Rītakleitu, kas uzskatīja par kaunu tevi pazīt un tāpēc neatņēma tavu sveicienu.

Es dzirdēju arī, kā Sporta biksītes kratījās smieklos. � Vai patie�ām �is lupatas gabals iedomājas, ka viņ� kaut kur der!?

Viesību uzvalks teica, ka viņ� vispār nezinot tāda vārda kā �ielāps�.

Pat Priek�auts pie sevis visgudri smīnēja, kad tu gribēji ar viņu draudzēties. Viņ� skatījās uz tevi no aug�as uz leju.

Glu�i mazs, puķains bērna krekliņ� lielījās:

� Es esmu izrotāts ar krāsainiem ziediņiem � bet ar ko vari lepoties tu?

Vienīgi vienkār�ais Darba ķitelis tevi aizstāvēja. Viņ� sacīja: � Neklausies, lelāp, niekkalbju valodās! Es tevi nesmādēju.

Jā, lelāp, neklausies! Lai jaunie apģērbi, kam nav vēl nācies sastapties ar naglām, skabargām, dzeloņdrātīm un suņu zobiem, par tevi smejas vien!

Varbūt tam gludajam bik�u dibenam, kam �odien nav nevienas skrambas, pēc kādiem gadiem tu būsi visvairāk vajadzīgs!...

Tu nededz mierīgi, bet s p г ē g ā, steidzīgi liesmodama, uz visām pusēm dzirksteles met.

Veltīgi tev aizrāda Taukusvece, ka vajag degt ar apdomu, tā ilgāks bū�ot tavs mū�s.

� Ne garu mū�u, bet skaistu mū�u gribu nodzīvot! � tu viņai atbildi. � Es zinu, ka mana liesma par mazu, lai tā kādu sasildītu. Arī ceļu apgaismot nevienam nespēju. Bet, kad manas dzirksteles atspīd cilvēku acīs un es ieraugu tajās prieku, saprotu, ka ir vērts degt un sadegt.

� Cik vieglprātīga valoda! � nosodo�i saka Petrolejas lampa. � Sevi t ā izsvaidīt un sadegt citiem par prieku! ...

Brīnumsvecīte! Petrolejas lampa tevi nekad nesapratīs, jo viņa nepazīst dzirkstēju brīnumu. Viņai patīk daudz ko nosodīt. Arī ugunskurs viņas acīs ir tikpat neprātīgs �iz-lēcējs�. Pat elektrisko spuldzi viņa labprāt noniecinātu, ja vien uzdrīkstētos. Bet Spuldzes sabiedrotā ir Elektriskā strāva. Un Petrolejas lampai pret to ir respekts!

Tevi nevar ieritināt grozā, nevar ielikt puķu podā un novietot uz palodzes. Tevi nevar ne ienest, ne ievest istabā. Tu tajā neiederies. � Esmu jums nepiemērots, nevajadzīgs, lieks, � tu saki.

Tāpēc tie, kas tevi nepazīst, apgalvo, ka tu slimojot ar mazvērtību, un grūtsirdīgi nopū�as: � Nabaga bērzs! Cik viņ� nelaimīgs!...

Bet vai drīzāk nav jānopū�as par grozu, kas tevi nevar sevī ieritināt? Vai nav jānopū�as par puķu podu, kurā tevi nevar iesēdināt? Un vai nav jānopū�as par palodzi, uz kuras tevi nevar nolikt? Vai nebūtu jānopū�as arī par istabu, kuras griesti par zemiem, lai tu varētu tajā ienākt, nesaliecis savu stalto augumu?

Patiesībā �iem �ēlotājiem vajadzētu lepoties ar tevi, kura galotne sniedzas pāri viņu mājas jumtam! Tavas saknes dziji ieaugu�as zemē un sūc no tās dzīvības spēku. Kas lai tevi no�ēlo � lielo, vareno, kurā ik gadu salapo jauns pavasaris, dzied vēj� un rotaļājas saules stari!? Kā tevi lai no�ēlo tie, kuru skatiens nepaceļas augstāk par savas istabas griestiem!? Bet laikam jau nespē�ana kļūt lielam daudziem �ķiet vairāk saprotama nekā nemācē�ana piemēroties mazam ...

I. PEDAGOĢISKAS ETIDES

Es esmu jūsu bērns......

Audzinātāja.........

Mār�uks ...........

Allegro con brio.......

Sitiens par sitienu.....

Kabatas lakatiņ�......

Izstādītā Ollīte.......

Kaķi�a dzirnavas......

Putnubiedēklis.......

Tikai svētdienas........

Viss pa divi........

Krambambulis .......

Zelta gabaliņ�.......

Ak jūs, mazie, mi|ie muļķī�i . . Ģimenes �idille�......

Onkuļi .,�./<.......

Skrējiens pa apli......

Kur ņemsim kalponi?.....

Burvju ķēde........

Kamertonis.........

Krāsu zīmuļi........

4. Jaunais dievs........

Telefona bērniņi.......

Kāzu prieki........

II. MAZI PORTRETI

Vecais Indriķis.......

Apkopēja.........

�aha vecītis.........

Sieviete ar fotoaparātu.....

Cilvēks ar melnajām brillēm . . . Vīrs un sieva.........

Vienaldzīgais.........

Problemātiķis.........

Devēja...........

Estēts un raupjā sieva . ...

Cīrulītis...........

AHlestība ..........

III. VĒSTULES MEKLĒ ADRESA1

Vēstule Garajai rokai......

Vēstule Don�uānam......

Vēstule Meitenei ar augstskolas diplomu ...........

Vēstule Slotu meistaram .... Vēstule Dēla mātei......

IV. EPISTULĀRI KOMENTĀRI

Vāverei...........

Kurmim...........

Gliemezim..........

Sunim ...........

Aklajam Dunduram......

Pāvam...........

Tru�actiņai .........

Ezim............

Āmuram.......% i . .

Vēderlo�ņam.........

Sērkociņam........� . .

Klīsterpodiņam........

Nelaimes putnam . . . ^�bgrabulim . . Caurvējam ... Pelei . _{в e} Kabatas spuldzei . . . Gardcgunci......

Naktstauriņam .... Burbuļiem......

Konjunktīvam.....

Tecīlai..... .

Greizajam spogulim . . Mākoņslūmējam . . . . Zibeņnovedējam . . . , Baltajai akācijai . . . Puskoklēcējam . . . Ielāpam......

Brīnumsvecītei . . . Bērzam......

Дзидра Ринкулс-Зсмзарс МАЛЕНЬКИЕ ПОРТРЕТЫ

Издательство �Лнесма� Рига 1979 На латышском языке Репродукции на обложке (пастель) Д. Ринкулс-Зсмзарс Оформление О. Берзикя

ИБ № 1772 Dzidra Rinkule-Zemzare

MAZI PORTRETI

Redaktore A. Smite. Mākslinieciskais redaktors A. Jēgers. Tehniskā redaktore M. Zaumane. Ko* rektore .1. Indānc.

Nodota salik�anai 26.05.79. Parakstīta iespie�anai 14.09.79. JT 05432. formāls 70x90/32. Tipogrāfijas papīrs № 1. Latiņu garnitūra. Augstspiedums. 6 uzsk. iespiedi.; 5.64 izdevn. I. Metiens 15 000 cks. Pasūt. № 1322-D. Cena 40 kap. Izdevniecība �Liesma'-. 226047 Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. № 593/ 30137/Do-I204. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību. poligrāfiias un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�. 226011 Rīgā. Blaumaņa ielā 38/40.

Rinkule-Zemzare Dz.

Ri 676 Mazi portreti. � R.: