Zigmunds Skujiņ�

Sermuliņ� uz asfalta un citi stāsti

Es uzskatu, ka cilvēks kā parādība vispār ir divi kopā � sieviete un vīrietis.

/manis KalnlriS

I

Peldēt bija patīkami, un viņ� peldēja, peldēja, peldēja. Saziedēju�ajā ūdenī dvakoja plostu izmirku�ie baļķi. Tad viņ� saprata: pietiek peldēts, diezgan. Acis Lija ciet, bet viņ� zināja skaidri � pieliek. Jāiet krastā. Viņ� jutās �irgts un svaigs, tikai atgro�otie locekļi �ķita blnķīgi smagi. Pēdējās miega lāses kņudēdamas nori-U ja gar kaklu un muguru. Apvēlies uz vēdera un iespie-(j< seju spilvenā, Gunārs pastiepa roku tajā virzienā, kur parasti sievas svētās robe�as iezīmēja puķainā pid�ama ģērbts plecs.

Asja pa�reiz jāja kaut kur stratosfērā starp Urāliem u:i Tjan�anu. Lai. Viņ� neko neno�ēlo. Tie�i otrādi. Izlai�ot caur atmiņu kā atpakaļ attītu magnetofona ierak-A�j viņu pēdējo sarunu, Gunāru pārņēma sen neizjusts gandarījums. Vienreiz tam vajadzēja notikt tik un tā. Tas bija neizbēgami. Viņ� to ilgāk vairs nevarēja izturēt. Viņu laulībā pamazām vien viss bija apgriezies otrādi un zaudējis jēgu. Asjas tieksmes ikvienā jautājumā diktēt noteikumus, kas sākumā parādījās mīļā gra�ībā, gadiem ejot, izauga par neiecietīgu uzstājību un tiepīgu varaskāri. Bet viņ� soli pa solim, soli pa solim kāpās tik atpakaļ pieļaudams un aprazdams. Visu nosaka Asja. Visu izlemj Asja. Visu izkārto Asja. Tagad strīpa apak�ā. Diezgan. Asja ir pietiekami gudra, viņai jāsaprot, ko nozīmē viņa nē. Dzīvot kā līdz �im es vairs neesmu ar mieru. Pie velna, lai tad jūk un brūk! Un vai viss sen jau nav sabrucis pats no sevis. Tikai ieradums. Nē, es neko neno�ēloju. Neko. Pirmoreiz pēc ilgiem gadiem jūtos patiesi priecīgs. Par tālāko pa�reiz prātot nav jēgas. Kāpēc maitāt garastāvokli. Tagad īstais laiks domāt par priekiem. Man nekur nav jāsteidzas. Man nekur nav jāskrien. Sākas atvaļinājums. Esmu brīvs kā blusa kreklā. Varu darīt, ko gribu. Vienīgi pats gribu. Pats. Pats. Urrā patsgribvar-aarim!

Nu jā, viņ� atkal puiciski nenopietns. Viņā joprojām slēpās puika. Viņa nemainīgais pamats, pieredzes un zinā�anu, nesabojātais pirmsākums. Pavecīgais solī-dums brī�iem tika nobīdīts pie malas. Priek�plānā izspraucās, puika un nostrādāja zilus brīnumus. Visbie�āk tas notika tādās reizēs, kad viņ� bija priecīgs un apmierināts. Jeb varbūt otrādi � priecīgs un apmierināts viņ� bija tad, kad priek�plānā izspraucās puika?

Vēl pavalstījies pa gultu, Gunārs ar aurīgu sēcienu nosvieda segu. Tas nu vairs puika nav! Ne vella! Sirm-spalvains vīri�ķa gabals. Drusku aptaukojies, citādi, paldies dievam, var iztikt. Vismaz, kā teiktu Butrims, galvenajos vīri�ķības rādītājos.

Viņ� piecēlās, �ļūkādams ar pēdām pa vēso parketu, aizgāja līdz logam. Tum�o aizkaru pirmajā rāvienā dabūt vaļā neizdevās: āķi vienmēr iesprūda. Viņ� parāva spēcīgāk. Aizkaram attrūka gara Ierpete. Gaisma iegāzās istabā kā sprādziena vilnis, viņ� pat paslēpa acis aiz elkoņa. Ho-o-o-o, �āvas. Mute vaļā līdz ausīm. Notiek mutauso�anās.

Apak�ā zvanīga un dārdo�a skalojās viena no Rīgas galvenajām ielām. Savādi, bet ar �o dzīvokli, kurā viņj mitinājās jau turpat gadu, viņ� vēl- nebija saradis. Viņu traucēja gan troksnis, gan tuvie pretējā nama logi, gan putekļi, gan degvielu tvans, kas vasaras karstumā mutuļiem vien kāpa uz aug�u. Pirms tam �etrus gadus viņi bija dzīvoju�i Ķengaragā, Daugavas, krastā ar logiem pret Katlakalnu. Laiva stāvēj_;kādus desmit metrus no mājas pak�a. Kā Venēcijā. Ideāls variants Bet, Asja nevarēja samierināties ar tālo braukā�anu, uz darbu cauri centram un tad vēl līdz pilsētas otrai malai Arī Jānis rūca, tāds gaisa gabals � no rīta uz skolu, vakarā uz treniņu.

Kādā veidā Asja dabūja cauri dzīvokļa maiņu, viņ� nemaz nebija papūlējies noskaidrot. Aiz viņas stāvēja visuvarenais tirdzniecības resors. Un nokārtot �ķietami nenokārtojamas lietas Asja uzskatīja par dzīves galveno aicinājumu. Ar kādu neiedragājamu lieti�ķību viņa pasniedza savus uzvaru sarakstus! Da�kārt pat gultā � sarunām gau�ām nepiemērotos brī�os: remontam es tomēr sadabūju ceturtdaļu miljona; ar jaungadu izplēsu vēl piecas �tata vietas; pie mums uzstādīs slīdo�ās kāpnes; mūsu moskvi�am autoservisā apmainīs virsbūvi.

Asja nokārtoja visu: atrada, sarunāja, savilka galus kopā. Izbraukumos viņi na�ķoja dzīves labumus ērtās viesnīcās. Atpūtās smalkās sanatorijās. Jā, bet tas jau sen. Sen gan. Asjai vienkār�i nesanāca laika. Savus atvaļinājumus viņa notērēja ārzemju braucienos. Pēdējoreiz viņi abi kopā bija vaļoju�ies pirms gadiem �etriem. Tepat Jaunķemeros. Kad dakteri Asjai ieteica paārstēt... nu, kaut ko paārstēt. Gar slinki viļņojo�o ūdens robe�u viņi gāja līdz tuvākajam zvejniekciemam. Divi vien visā pludmalē. Kailsala sastindzinātajās smiltīs kā stiklaini, caurspīdīgi akmeņi gulēja sasalu�as medūzas. Vēlāk uzkrita sniegs. Baltajā klajumā aiz viņiem kaisījās pēdu nospiedumi. Viņ� nekad agrāk nebija ievērojis, cik savādi zīmējas soļi diviem blakus-gājējiem. Brī�iem attālinās, brī�iem satuvinās. Pasvic-�as uz vienu pusi, uz otru. Iet taisni un vienādi divi cilvēki laikam nemaz nespēj.

Tā sauktais sanitārais mezgls �ajā mājā apvienots. Baltām flīzēm izklāto istabu Gunārs saukāja par operāciju zāli. Da�kārt arī par skārni. Durvis Jānis sācis izgreznot ar pudeļu etiķetēm. Diez kur viņ�, vellos, tās izrauj! Ūdens porcelāna kublā jautri no�aloja. Gunārs iekāpa vannā un atgrieza du�u. Pirmā aukstā �alts aizrāva elpu, nācās krietni piepūlēties, lai sevi noturētu, īsta pa�mocība. Ta�u, jo ilgāk tas izdevās, jo lielāka auga bauda. Spirgtums izskraidīja un izlo�ņāja ķermeni. Sirdij joņojot, mutei kampjot gaisu, Gunārs līksmā atslābumā ar ierastu kustību pasniedzās pēc dvieļa. Oliol Nekā. Bū�u teko�s iztecenis. Nu, skaidra lieta, lietoto veļu Asja vakar novāca. Tiklīdz Jānis aizbrauca uz Randavu. Māju Asja aizvien atstāja kārtīgu. Gunārs ar plaukstu notrausa no pleciem lieko slapjumu un izspaidīja matus. Jāpaņem tīrs dvielis. Pa�reiz ne. Vēlāk. Pa�reiz iztik�u tāpat. Iztek�u.

Virtuvē viņu sagaidīja izslēgts un tuk�s ledusskapis. Pavirinot vajā atstātās durvis, skapja plastmasas iek�ās noplīk�ķēja pavasarīgs lā�u troksnis. Nu vienalga. Sīkums. Pieliekamajā atradās kartupeļi un eļļa, milti un putraimi. Trauku skapī nez kādā sakarībā ielikti sausiņi. Zaļie zirnī�i. Marinēti kāposti.

Gunārs atcerējās tum�ajā kabūzī noglabāto gaļu. Ale�sarga dāvināto buka steku. Dzel�aini no�āvēts, ar laiku tas kļuva vienīgi zilāks un cietāks, nozaudējot nenieka no gar�as un smar�as. Asja stēku zākāja par galodu, par sapelēju�u pazoli un virtuvē ne|āva turēt. Brīni�ķīga uzkoda. Sadrāzta plānās �ķēlītēs, galoda pati uz mēles kusa.

Beidzot viņ� izvārīs vistu ķidu zupu ar klimpām, par ko Asjai nedrīkstēja ne ieminēties. Un saceps teļa aknas ar ķiplokiem. Nē, vislabāk izsutinās sviesta pupas ar �āvētu gaļu. Bet citreiz. Acumirklī ne. Acumirkli pietiks ar kafiju, sausiņiem un buka stēku. Pirmās �ķiras indiāņu brokastis. Blīk�, blāk�, �īks, �āksl

Pakūris zem svilpestrauka gāzi, Gunārs iegāja aklajā kabūzī. Kādreiz, cik varēja saprast, tas bija kalpojis par saimniecības priek�metu glabātavu. Viņa vigvams. Viņa kabinets. Labrīt, cienījamie darbarīki, augsti godātie medību un mak�ķerē�anas piederumi, mīļais fotoinven-� ār, dārgā sporto�anas mantība! Mūsu savstarpējās simpātijas ir vispārzināmas. Tiesa, pēdējā laikā arī Jānis uz �o platību izrādījis tādas kā pretenzijas. Sienas apklājas ar bildēm. Tas nu kā bankā, visur, kur uzturas Janis, tūdaļ parādās bildes. Mūzikas elki, sporta spīdekļi. Vecu un jaunu automa�īnu attēli. Krā�ņā sievi�ķība, kā izskatās, Jāni vēl nesaista. Un tomēr, redz, Akiliņ�. Ābols no ābeles tālu nekrīt. Sava kabū�a instinkts Maliņos iedzimts.

Arī vecajam Jānim bija tāda vieta, kur viņ� paslēpās pūtināt dvēseli un atvarināt spēkus. /Malkas �ķūnītis. Toreiz gan viņiem visiem likās, ka tēvs ir neiedragājams un ciets. Bezmaz kā tās dzel�ainās dzirnavas, ar kurām viņ� С. II. Schmidt portlandcementa fabrikā mala ģipsi. Vecais Jānis bija eņģīgs vīrs. Cīkstoņa augums. Rīkle kā skaļrunis. Kad viņ� pārnāca no darba, mālē viņam novilka kurpes. Tēvs ilgi un rūpīgi mazgāja rokas, muti, kaklu un ausis. Māte stāvēja blakus

аг-dvieli.un skatījās uz viņu ar maigam acīm. Mazgājās ģimenes apgādnieks, gudrākā galva, augstākais tiesnesis. Tēvs ātri aizsvilās dusmās, bet nekad netaisnīgi. Par visu vairāk necieta gļēvumu un slinkumu. Māte turējās, tēva ēnā, ļaunākais, ko no viņas mutes varēja dzirdēt, bija: to es tēvam nemaz nedrīkstu stāstīt. Tēvs nedzēra dpjlētājus, nesmēķēja. Labprāt klausījās radio. O^ēr|.?D.ija,Ved�ēj(s daudzas izrādes. Brīvajos brī�os viņ�''^ rīkojās pa malkas �ķūni. Kāda

(^[�v^aļdijkārtībāl

gunāra plauksta apglaudīja tuvākās bises spalu. I�evskas� 16. kalibra vīenstobrene. Elementāra blīk�ķa paģale Bet pieradina pie apziņas, ka jātrāpa ar pirmo �āvienu. Kad pretī, teiksim, ilkņus griezdams, jo� kuilis, tavā rīcībā viens �āviens. Un viss. Ar 12. kalibra boksu, saprotams, var darboties mierīgāk. Divtaktu ātrbliezējs. Pif, paf, oi, oi, oi! Un Asjas dāvana � 20. kalibra zauers. Skaists jau bezdibenīgi. Izcakots ar ornamentiem kā kombinējas pie�uve. Stobriņi plāni kā no smēķējamā papīra. �aujamjociņ�. Vairāk acupriekam nekā medībām.

Pa me�u viņ� tagad dzīvos dienām un naktīm. Kas gan stāv līdzās vasaras medībām �uz gaidi�. Pasar-kanā novakarē ierīkojies auzu lauka malā, kur vairāk iebradātas pēdas, un sāc �ūrēt. Apkārt d�inkstēdami danco odi, �irkstina sienā�i. Klusums ar rozīnēm. Krēslo. No me�malas izskrien stirnas. Piesardzīgi sastingst. Pēta apkārtni. Kā mesta aizlido pūce. Krūmos kaut kas nodip. Kaut kas nostenas. Drā�as uz priek�u nelīdzeniem rāvieniem.

No�aut pretīgu kuili, kāda tur problēma. Bah! Un āmen! Reiz Stren�u pusē viņam iznāca pretī buciņ�. Tā uz soļiem desmit. Bise pie vaiga. Jāspie� gailis. Bet buciņ� tik skaists, stāv un lūr gudrām acīm. Sirds kāpj pa muti laukā. Tā viņ� gaili arī nenospieda,. Un vispār no tā laika pozētājus ne�auj. Skrējienā jā. Kamēr asinis karsē medību drudzis. Riebjas slaktēt.. Bez �aubām,-ka gļēvums. Pamatinstinktu deģenerācija�. Cilvēks tomēr ir gaļasēdējs. ^{: ?} f

Bet Jānis līdz desmit gadu vecumam bija.;

mīts, ka gaļu taisa fabrikā.' (�Rīgas Gaļās un ķoņ�ēfvu kombināts�. Cūkgaļa ar kāpostiem.) Bi^e�.r�j'tfļiņi^pMtļķ tikai tā, platoniski. Ja no mājās pārnesta�rnēdijtimā-Uz� grīdas nopilēs trīs piles asiņu, tūdaļ�pamanījās no �virtuves izgaist. Bet zēnam derētu kaut 'reizi redzēt','kas notiek me�ā, kad zvērs dabūts gar zemu .Ķaut. gan, nuja, pēdējā laikā pat mednieku vidū kupla skaitā uzradu�ies smalkrnaņi, kas dīrā�anu un �ķēr�anu atstāj citu ziņā. Viļumsons, piemēram, �auj tikai pīles, saka: tas es aizvedu sievai, lai dara, ko grib.

Virtuvē iekaucās svilpe. Kas par pretīgu, uzstājīgu toni! It kā pārtraukt ūdens vārī�anos būtu vissvarīgākais uzdevums pasaulē. Un interesantākais tas, ka �īs riebīgās svilpes paveici visi paklausa bez vilcinā�anās. Tāpēc ka zina � svilpe neapklusīs, kauks aizvien ska-pk. Cilvēks, kas �o ierīci izgudrojis, bijis kolosāls psihologs.

Uz me�u viņ� brauks jau rīt. Laiks brīni�ķīgs. Mēness pilns. Naktis tik gai�as, ka spēlē kaut acīti. Krūmiņ� zvana vienā gabalā, me�a cūkas demolē kartupeļu laukus. Rupjo lādiņu pamaz, jāsataisa kāda kaste patronu.

Gunārs paņēma no plaukta sudraba papīrā ievīstīto paļas kumsli. Tas bundulis auro kā ārprātīgs. Vēder-spledzējs. Sutasbļauris.

Porcelāna trauks ar apaļo uzgrie�amo vāku, kurā parasti glabājās samaltā kafija, izrādījās tuk�s. Arī pupiņas nekur nevarēja atrast. Beidzamā nekrietnība. Kā sacītu Vitauts Butrims: lopedevega! Atliek vienīgi cerēt uz Jāņa krājumiem, ekskursijām un visādiem plezīriem viņ� laiku pa laikam pievāca kādu bund�iņu �ķīsto�ās.

Iegājis Jāņa istabā, Gunārs apstājās. Izkaltēta vē�a �aula. Grabāda. Aijā, tas jau nu gan. Lai aizbrauktu uz me�u, atvaļinājums nemaz nav vajadzīgs. Tagad īstais brīdis laist uz Baltkrieviju vē�os. Nevis tur, kur pērn viņi nemuļķojās par nieku, bet dziļāk. Uz Lepeļas pusi. Uz Ģedu�kinu. Ale�os iek�ā pie sumbriem, pie lā�iem. Pie vecajiem staroveriem, kas vē�us tur par ne�ķīstiem mūd�iem. Uz dienām piecām. Kolosāli! Jāparunā ar Garbu�u, Garbu�s nesen no tās puses pārradās. Ar saviem ve�iem notaisījis kārtējo baznīcas jumta haltūru. Vienā vakarā sacījās noķēris turpat pieci simti gabalu. Un kādus! Tējas glāzes resnumā. Kas īsāki par sprīdi, sviedu�i atpakaļ. Jābrauc uz Baltkrievija katrā ziņā! Varbūt arī Vitautu uzkurbulēt. Vienam tik tālā ceļā garlaicīgi kulties. Telti līdz, pu�ļalaivu līdz. Arī spinings jāņem un kanna zivtelēm. Un, saprotams, nakts�ņorcs.

Priek�namā novervelēja tālruna zvans. Lai zvana. Asju meklē, ne jau mani. Manis dēļ tas labierīceklis varētu gulēt otrādi. Ārzemēs �ādos gadījumos pieslēdzot īpa�u automātu: cienījamā kundze diem�ēl izsvīdusi, piezvaniet citreiz.

� Lūdzu!

� Hallo!

� Klausos!

� Kam esmu piezvanījusi?

� Nu labrīt! Kam tad gribējāt zvanīt?

� Hallo!

� Laikam jau nebūs pareizi.

� Tu, Gunār?

� Jā ...

Sprie�ot pēc balss, runātāja bija vecāka sieviete.

� Māliņu dzīvoklis?

� Jā,jā.

� Meijerhofa zvana, Alma.

� Āā! Ļoti atvainojos. Es jūs nepazinu.

� Normāli. Vecus radiniekus pazīt nav interesanti. Vai Asja mājās? Ģimenes lietās ar vīrie�iem nav nekāda innā�ana. Visu aizmirst un izlemt tikpat neko neizlemj.

� Nav Asjas mājās, nav. Un tuvākajā laikā arī nebūs.

-- Nu tad jārunā ar tevi. Ņem papīri un pieraksti, lai stāv acupriek�ā. Tre�dien astoņos tev jābūt Skārņu ielā. Pierakstīji? Lieta svarīga, tā ka papūlies atnākt.

Lielākais joks, protams, bija tas, ka viņ� Almas diktātu patie�ām uzlika uz papīra.

� Nu, redzi, izrunāju�ies esam.

� Apmēram ...

� Visu saprati?

� 'Iā vidēji.

� Ko tu nesaprati?

� Kādā sakaiībā ...

� Kad atnāksi, tad uzzināsi. Un vēl radinieks skaitās. Bez iemesla nezvanītu.

Kas Alma pēc radurakstiem Asjai iznāca, Gunārs tā arī nevarēja pateikt. It kā tēva māsīca. It kā māsīcas krustmāte. Bet laiku pa laikam viņa iznira pie apvār�ņa, augsti vicinādama mistiskās radniecības karogu, pēdējoreiz viņi bija tiku�ies pirms kāda gada Kārļa Meijerhofa bērēs. Korsetu meistars nomira tā ap septiņdesmit pieci. Cik tad īsti tagad varēja būt Almai?

Atgriezies Jāņa istabā, Gunārs drusku saminslinājās. Kur isti kafiju meklēt? Sekcijas plauktus caurcaurēm aizņēma*, atskaņo�anas tehnika. Skaļruņi un mikrofoni, austiņas; vadu rituļi, izolācijas lentu spoles, strāvas dalītājujligzdas. Viņ� atrāva tuvākā skapī�a durvis. Pretī.�izvelās hokeja ripas. Blakus skapītī atradās kārtīgi* salocīts :t�eniņa tērps.-Slidas un koka karote. Vēl tālāki skolas grāmatas, skaņu plates, burtnīcas, rakstāmpiederumi, ī.pastmarku albumi, nozīmī�u lērums, kaklā�ķārams'jubulis: tre�ā vieta skolnieku spartakiādē.

. Viņam .ienāca prātā, es tagad revidēju skapī�us kā rotas virsser�ants. Nevarēja noliegt � ar zināmu ziņkāri. Sī ielau�anās dēla mantībā nez kāpēc viņu iek�ķīgi sasprindzināja. Kaut arī neko tādu, kas atrastos ārpus paredzamā robe�ām, neatrada. Jāni viņ� pazīst pietiekami labi. Un tomēr. Vai viņ� patie�ām tik dro�s? Par sevi un par Jāni? Acīmredzot viņ� neizslēdz iespēju, ka varētu atrast arī ko tādu, kas nesaietos ar viņa pārliecību. Zināt visu par otru cilvēku � naiva iedoma. Pat ja �is otrs ir tavs dēls. Neko viņ� nezina. Neko. Skapītī laimīgā kārtā bija slidas un treniņa tērps. Rūpīgi salikts pa vīlēm. Pagaidām viņa pieņēmumi apstiprinājās. Bet ja nu viņ� atrastu, teiksim, atsperes stiletu vai meiteņu biksī�u kolekciju? Septiņpadsmit gadu vecumā cilvēka paurī kūleņo brīnumaini stiķi. Arī tiem jaunekļiem, kas no tiesas zāles tālāk dzīvē dodas cietuma transportma�īnā, bie�i vien ir tico�i un cero�i vecāki.

Jānis laimīgā kārtā aizraujas ar hokeju. No dieni�ķā treniņa viņ� parasti pārrodas tik nodzinies, ka knapi jaudā nostāvēt kājās. Bet kārtības mīlestībā � tur atkal izpau�as mantojums. Kārtības mīlestība iedzimta no vectēva. No mātes.

Nu, pie vella! Ja nav, nav. Dzer�u tēju. Kafija Jānim kaut kur glabājas. Dro�i vien glabājas. Bet ej nu apgāz visu māju uz mutes. Viņam �ī rakņā�anās ar kratī�anas piegar�u sāka apnikt. Eh, lai paliek, nevajagl Katram ir tiesības uz skapīti, kurā neviens nebā� degunu. Citādi var iznākt, ka viņ� atrod kafiju, bet nevar vairs skatīties dēlam acīs. Kāpēc viņam jāzin^kas ātro-, das atvilktnēs. Ticēt, uzticēties ir vairāk, nekā zināt.

Gunārs jau gāja no Jāņa istabas ārā, kad uz galda ievēroja spilgtu �urnāla vāku. Oho! Verzeigen Sie bitte. Kādreiz mēs arī pratām drusku deutsch. Viņ�^: ātri tm pavir�i pār�ķirstīja spo�ās krītpapīra lapas. Un pavisam negaidīti starp krāsainajiem attēliem ieraudzīja ko tādu, kas viņa uzmanību piesaistīja cie�āk nekā reportā�ā par Muhameda Ali personisko dzīvi un apraksts par plaisām zemeslodē � Klusajā okeānā. Jāna liecība! Nāvīgi interesants dokuments. Viņ� nez kāpēc bija pilnīgi aizmirsis, izlaidis no prāta, ka pasaulē eksistē sko-� las liecības. Viņ� Jāņa liecību nebija redzējis vairākus gadus. Vai tad parakstīt tās nevajag? Agrāk liecības id ja jā pa raksta.

Desmitās klases skolnieka... Nē, nudien interesanti! Latvie�u valoda 3, literatūra 3, krievu valoda 3, algebra 3, ģeometrija 3, vēsture 3, darbmācība 3, fizika 3, astronomija 4, ķīmija 3, bioloģija 3, ģeogrāfija 3, sve�valoda 3 ... Kolosāli interesants dokuments ... Fiziskā kultūra 5, uzvedība priek�zīmīga. Pārcelt vienpadsmitajā klasē. Mja ...

Gunārs ielika liecību atpakaļ �urnālā. Brīdi pastāvēja. Pabungoja ar pirkstiem galda malu. Paņēma liecību vēlreiz un vēlreiz pārlasīja no viena gala līdz otram.

Kaut ko tādu viņ� nojauta gan. Pārsteigts viņ� nejutās. Pārsteigums patie�ām tas nebija. Viņ� pat nedomāja tik daudz par Jāni. Viņ� atcerējās pats sevi. Redzēja sevi. Viss likās tik pazīstams, tik zināms. It kā viņ� būtu Jānis un Jānis būtu viņ�. Un tie�i tas viņu satrieca.

Man ir apnicis, mīļā stundiņ, kā apnicis, to ilgāk vairs nevar izturēt, nē, patie�ām, sāk pietrūkt spēka, kā viņ� to nesaprot. Par citiem Gunārs nedomā nemaz. Zināms, tā arī mana vaina, es pati Gunāru esmu izlutinājusi, divdesmit gadus aijādama un �ū�odama viņa vīrie�a egoismu. Visi grūtumi tikai pār manu galvu, jā, vai tas ir taisnīgi, bet Gunārs to mierīgi pieļauj. Un vēl viņam nav labi, viņ� gra�ojas un tiepjas. Viņ� it kā tī�uprāt pārbauda manus nervus, vienkār�i muļķojas, saka nē tāpēc, ka es saku jā, vai saka jā tāpēc, ka es saku nē. Spītība un iecirtība Gunāra raksturu maitājusi vienmēr, ar to jāsamierinās, bet pēdējā laikā viņa kaprīzes pieņem idiotiskus apmērus. Un vakardienas notikums uzlika kroni visam.

Cik rei�u viņ� pats nebija runājis, ka atvaļinājumu vajadzētu pavadīt kopā, projām no mājām kā agrāk, kad viņi ar plostiem vai laivām izbraukāja upes. Lai atvaļinājumus saskaņotu, viņ� pat uzrakstīja īpa�u iesniegumu savai kadru daļai, sanāca patie�ām ideāli, jā, arī Jānis aizbrauca uz treniņu nometni. Vienreiz pa ilgiem gadiem viņi atkal varētu justies brīvi un vaļīgi. Kā viņa piiecājā.-.l Viņai ne sapņos nerādījās, ka Gunārs pēdējā bildi visu nojauks. It kā izkārtot tādu braucienu būtu smiekla lieta, vasaras laiks, viesnīcas pilnas, katra tālsatiksmes biļete ar plē�anu jāizplē�. Un viņa, muļķe, vēl domāja: tikai Gunāra pēc, jā, lai viņam būtu prieks un gandarījums, es esmu bijusi Polijā, Ceho-slovakijā, Itālijā, Grieķijā, bet viņ� tālāk par Gagriem neko nav redzējis. Piektdienas rītā, kad Gunārs pēk�ņi samiedza acis parastajā spītības grimasē un sacīja es nebrauk�u, viņa neticēja. Tā ir tāda runā�ana, viņa domāja, viņ� brauks, jā, paspītēsies un brauks, nav ta�u nekādā iemesla. Pēdējā ritā piepe�i viņ� pamostas. Nokritis kā no debesim. Kā, kur, kāpēc? Komandējums? Kas par komandējumu?

� Parasts seminārs. Trīs dienas padzīvosim pa pilsētu-un pēc tam ...

� Nē, � sacīja Gunārs, � es nebrauk�u.

� Kāpēc?

� Es nebrauk�u.

� Smalks joks, patie�ām. Kad biļetes jau uz galda viesnīcas aizrunātas!

� Vienalga.

Ja�Gunārs ko ieņēmis galvā, ar viņu strīdēties nav ngas. tas būtu tikpat, kā strīdēties pa telefonu ar runājo�o pulksteni. Zināms, biļeti katrā laikā varēja atdot atpakaļ, ne jau tas viņu uztrauca. Cik tur trūka, l.u būtu izjukusi visa iecere, atvaļinājums kā tāds. Laimīgā kārtā viņa iedomājās par Melitu.

� Nu galu galā, tava darī�ana, ja negribi braukt, nebrauc. Brauks Melita. Un būs ļoti priecīga, vari ne�aubīties.

No viņas puses tā, bez �aubām, bija atriebība, bet viņa nudien jutās kā apsviesta ar kājām gaisā. Vienīgi �ī doma par Melitu viņu izglāba, jā, citādi viss beigtos ar asarām, ar pazemojo�u skandālu, sazin ar ko vēl. Visļaunākais ir samierināties, pacelt rokas, padoties, nevarības apziņa viņu beidza nost.

� Melita vienmēr kaut kur brauca, gatavojās braukt, gribēja braukt. Uz Karpatiem slēpot, uz Stren�iem sē-ņot,� ii� Altaju lasīt homeopātiskās zālītes. Es vēl neesmu tajā kondīcijā, kad jātup mājās, sacīja Melita, inārr patīk'paburzīties pa pasauli. Melita varēja atļauties- tā. dzīvot,.-vīra nav, saimniecību vada māte, dēls liels,� zināmā mērā jau patstāvīgs. Melita piekrita tūdaļ, praktiski viņai bija viens jautājums � vai tur pa�laik nav zvērīgi karsts?

�* Pilsētā varbūt. Bet mēs brauksim kalnos, kur visapkārt sniegotas virsotnes.

� Kolosāli! Es tik ilgi neesmu redzējusi kalnus un sniegu! �Kā- sniegi kalnu galotnēs, lai mū�am balti būtu mēs.� Kas tā rakstīja? Jaunsudrabiņ�, Skalbe vai Austriņ�? Atmiņa sāk uzdot. Gribi, es tev pastāstī�u vienu bra�u anekdoti par atmiņu ...

Melita laikam spēj stāstīt anekdotes septiņas diennaktis bez pārtraukuma, jā, viņas mo�ā garastāvokļa ncturību var apbrīnot. Patie�ām neatceros, kad Melita būtu izskatījusies pagurusi, nomākta, saīgusi. Alla� labā omā, gatava smieties, plēst jokus. Un parasti arī smejas, � sulīgi, ar kāri, raugoties no malas, var gandrīz domāt, ka Melita nepatik�anas nekad nav izjutusi, vispār nezina, ko tāds jēdziens nozīmē, bet tā jau nav, nevar būt. Melita vada iestādi. Saprotams, tas nav universālveikals, bet tomēr vivārijs, terārijs vai kaut kas tamlīdzīgs, kur medicīniskiem izmēģinājumiem audzē dzīvu radību: suņus, �urkas, peles un tā tālāk. Vienreiz viņa tur bija aizgājusi, tīrība un kārtība kā aptiekā.

Nu jā, bet tāda jau Melita bijusi vienmēr, visu viņa paveica it kā spēlēdamās, it kā pa jokam; vidusskolu beidza ar sudraba meda|u, lidoja ar planieriem, piedalījās riteņbrauk�anas sacīkstēs. Un kāds visiem toreiz bija pārsteigums, kad pasaulē ieradās Varisl Mīļā Melita, kas par lietu, no kurienes, kāpēc? Bet Melita tikai smējās, jā, vai nav smuks puikiņ�? Neko tur nevarēja saprast, arī Asja līdz pēdējam brīdim domāja, ka Melitai neviena nav, bet iespējams, ka tas bija Vitolds. Vismaz divpadsmitajā maijā �. to Asja atcerējās uz dienu � Melita Vitolda mājās rīkoja kaut kādu-lērumu. Divpadsmitajā maijā noteikti, jo tie�i �ajā sanāk�anā Asja pirmoreiz satika Gunāru, bet jau novembrī vai decembrī Melitai piedzima Varis.. Tāpat vēlāk.� pa kuru laiku viņa uzrakstīja disertāciju, aizstāvēja zinātņu kandidātes grādu?

Sajūta bija tāda, ka gaiss ar katru mirkli kļuva smagāks, kaut ventilācijas stobriņi �ņāca bez apstājas. Vairums pasa�ieru gulēja. Viņi lidoja piekto stundu. Asju mocīja veca vaina � nervozums kājās. Viņa nemierīgi grozījās no vienas sēdekļa puses uz otru, likās, ilgāk vairs nav iespējams nosēdēt, gribējās atvērt lidma�īnas durvis un kāpt laukā, jā, ar vārdiem to nemaz nevar izsiāst't. Vismaz pastaigāt tos da�us soļus līdz tualetei un atpakaļ. Melitas krēsls atradās celiņa pusē, Melita bija cie�i aizmigusi, atzveltne nolaista, stilbi izstiepu�ies tālu zem priek�ējā sēdekļa, garām tikt ne-i'Spcjami. Rokā Melitai bija avīzes. Un vienubrīd tās nokrita. Varbūt pamodīsies, ak kungs, cik tas būtu jauki, ja Melita pamostos, varētu piecelties, aiziet līdz salona galam, bet nē, viņa tikai saviebās un pakustināja uzacis.

Asjas skatiens jau kuro reizi apstājās pie Melitas sejas. Melita vēl vienmēr bija glīta sieviete, to nevarēja noliegt, ne viņai draudēja maisiņi zem acīm, ne dubultzods, kakls kā puķei. Viņa laikam pat nekrāsoja matus; ja pelēcīgajā blondumā kāda stīga sirma, to grūti pamanīt, gai�ās cirtas akurāti sakoptas. Mūsu vecumā galvenais frizūra, grumbas vairs nenoslēpsi, bet uztaisi frizūru � un izskats par pieciem gadiem labāks. Bez �aubām, frizūra prasa laiku, un parasti jau tā diennakts da�as stundas par īsu.

...Kāpēc Sefranei gatavie apģērbi zūd tie�i par 0,18 procentiem no tūksto�a, ne vairāk un ne mazāk. Tie�i tik, cik priek�raksti atjauj norakstīt kā �dabisko zudumu�. Katru mēnesi regulāri kaut kas nav kārtībā, tur jāpiestrādā, jāpapēta, jā, tas palika pusratā. Reiz jau bija tas pretīgais gadījums, kad pārdevēja � kā viņu sauca? � rīkojās uz vienu roku ar iznesējiem. Mājas garnad�i visgrūtāk noķerami, kaut nu tā nebūtu, ej nu at�ķir, kad meitene vienkār�i neredz un kad neredz ar noļuku. Zog visos modernajos liellirdzniecib.n* uzņēmumos Tokijā, Ņujorkā, Londonā un pat Helsinkos, visur zog, bet apzināti iet uz vienkār�ākām tirdzniecības formām, jau iepriek� zinot, ka zudumu procents augs, ta�u vispārējais ieguvums to atsvērs. Cik tālu pa �o cc|u iespējams iet, un vispār vai tirdzniecības forma uzskatāma par progresīvu, ja veicina ļaunas tieksmes? Pārdevējai jāapkalpo pircējs un jānodaibojas ar detektīva amatu � jā vēro, jāuzmana, jāķer. �ķobīgākai sirdsapziņai kārdinājums liels, ja tik viegli var paņemt, varbūt nav jēgas sargāt?

Asjas skatiens, it kā atsities pret spoguli, pret kaut ko spo�u, atsviests atpakaļ, saņēma atbildi, jā, Melita beidzot pamodusies, cik labi. /Melitas acis mundri zibsnīja apmierinātas un jautras.

� Skaisti izgulējos! Vilcienā riebīgi mētā, automa�īnā krata un rausta, bet lidma�īnā kā tādos lauku ratos ar sienu, drusku pavi|ņo, drusku pacilā. Pasakaini!

� Es lidojot nevaru gulēt.

� Tu nepareizi noskaņojies.

� Nemaz.

� Parunājies ar sevi: es neesmu lidma�īnā, es esmu uz siena vezuma. Izsvied visas domas no galvas. Kam tev desmittūksto� metru augstumā vajadzīgas domas! Kad aiz borta mīnus �etrdesmit �etri pēc Celsija.

� Tu runā uz mata kā Gunārs. Jums ir apbrīnojami vienāda pieeja jautājumiem.

� Gunāru es tikko redzēju sapnī.

� Gunāru?... � viņas izbrīns bija neviltots, un viņa necentās to slēpt.

� Jā. Kāpēc tu brīnies? Ātēs braucām pa ceļu uz siena vezuma. Vēj� man norāva bereti. Gunārs izkāpj un bereti atnes, bet tā nav mana. Iet otrreiz, atnes citu, bet atkal nav īstā. Tad es izkāpju pati, izrādās, ce]� aiz pakalna pilns ar nokritu�ām beretēm. Bet visas tādas ar puļķī�iem. Manējai puļķī�a nebija.

� Par �urkām un pelēm tev sapņi nerādās?

� Tagad, atvaļinājuma laikā? Ko tu!

� Es to nevaru saprast. Tev nemaz nav �ēl? Tu audzē, kop, kaut gan skaidri zini, kas viņas sagaida.

� Es mīlu nevis atsevi�ķus indivīdus, bet sugas kā tādas. Visām pelēm ir daudz kas kopējs. Sīs aizvāc, tās nāk vielā. Skumji būtu, ja plaukti paliktu tuk�i. � Melita izņēma no somiņas smar�u flakonu un saslapināto pirksta galu izklaidīgi piedūra te vienai, te otrai ausu ļipiņai. � Principā tas ir tāpat kā ar vīrie�iem. Mīlēt viņu kopīgās īpa�ības ir nesalīdzināmi ērtāk nekā vienu noteiktu eksemplāru. � Noglabājusi flakonu somiņā,

Melita saglauda pajuku�os matus un ierīkojas krēslā ērtāk. � Peli grūti iemīlēt. Pelei nav intelekta. Cita lieta � �urkas. �urkām ir izteikts draudzības instinkts. Bet vispār par darbu to nemaz nevar saukt. Latvie�u valodā dzīvu radību �kopj�. Tas tomēr ir kaut kas cits.

Rīts vairs nebija tālu, cauri vieglajam zilumam lejā spīdēja viļņains līdzenums. Kā upes dibens zem skaidra ūdens. Tā tomēr nebija zeme, tie bija mākoņi. Austrumu pusē>:�upes dibens� krāsojās pasarkans, tur cēlās saule. Virs viņiem kā iekosts ābols peldēja mēness.

� Es uz tā siena vezuma nebiju?

-Aā-āl Nē, tu nebiji.

Arī Melita pieliecās tuvāk iluminatoram un paraudzījās laukā. Viņas seja neparastajā gaismā pēk�ņi izskatījās pavisam sve�a.

� Jā, mīļā Asja, tavs Gunārs man kādreiz ļoti patika. Es laikam drusku pat biju iemīlējusies.

. Viņas abas iesmējās.

� Tu? Gunārā? � Vārdu �iemīlējusies� Asjai nez kāpēc negribējās atkārtot. � Kad tad?

� Tu tie�ām nezināji? Sen, mīļā, sen. Pirms gadiem divdesmit.

Pirms gadiem divdesmit.

Asjas jautrība pagaisa. Pirms gadiem divdesmit. Toreiz, kad mēs satikāmies pie Vitolda?

Garā�a vēl atradās Ķengaragā. Sadabūt ratu pajumti Rīgas centrā grūtāk nekā iemainīt dzīvokli. Pat Asjai tas vēl nav izdevies. Praktiski ma�īna stāvēja pagalma zem klajas debess. Starp citu, arī �is moskvi�s ir Asjas kārtējās uzvaras arka. Pēc papīriem � nocenota prece. Krāms un lūznis. Bet patiesībā, nu labi, labi, nav ko; Normāls benzīnriķ�otājs. Ierindas blatdampis?

Nedaudz pagārdzinājis motoru, .Gunārs caur alai^: līdzīgo vārtrūmi izbrauca, uz ielas. Un tūdaļ iekrftāP saulē, burzmā un ņirboņā. Pie gatavo apģērbu¹ VeP' kala parastajā vietā stāvēja milicijas dzelteni' zilais �igulis. Vallija medīja satiksmes noteikumu/¹ parkāpe--jus. Viņā pusē atradās apavu veikals;^;alkāinas^spireējā�^! auļoja pāri ielai glu�i�kā bez galvas/'Svflpi^s'.^Rbka? pie cepures. Gatavs. Ser�ante bija--rieplelQdzlaYna/ Sd-dicn viņas audzino�ie atgādinājumi � niak^j'a^?.rubli. Skaidra lieta, mēne�a pēdējās dienas. Pieris'\paliek plāns. ■ ,

�igulī kā parasti sēdēja Holodnopjanovs. Pamānījis' Gunāru, viņ� pamāja ar roku. Abi apmainījās draudzīgiem Smaidiem. Viņu pirmā sastap�anās drīz pēc dzīvokļa maiņas iznāca diezgan dramatiska. Gunārs toreiz gribēja braukt pagalmā, kad starp viņu un tramvaju glu�i kā nokritis no gaisa izdrāzās sīks zēniņ�. Gunārs rāva pie malas un aizķēra milicijas �iguļa spārnu, Dieviņ� vien zina kā nelaime beigtos, ja neiejauktos Asja. Tu neesi vainīgs, viņa sacīja, atļauj man �o lietu nokārtot. Pēc pāris dienām tiesības viņam bija atpakaļ.

Vitauts joprojām dzīvoja tajā pa�ā ielā un tajā pa�ā mājā, kur tolaik, kad viņi mācījās pamatskolā. Sis apstāklis ik reizes Gunāru ietekmēja ar savu neticamību, pie reizes atmodinot saldsērīgu nostalģiju. Kas gan viss pasaulē nebija noticis. Kas gan viss nebija piedzīvots un pārdzīvots. Daļu atmiņu bez pēdām bija izdzenājis gadu vēj�. Bet Vitauts joprojām dzīvoja, kur dzīvojis. Blakus alus fabrikai.

Latīņu valodu viņiem pasniedza Bliņejevs, biju�ais cara virsnieks. �Jus ņiviens ņiko ņemakat,� viņ� sacīja.

�Ar [ielu piespie�aņos ļieku jums tris ar mīnu. Vot, Vitauts Butrims nāks atbiļdet. Pakļausaties, ka jaatbild maņa stunda.� Vitautam bija fenomenāla atmiņa, klasē viņu saukāja par Faķīru. Kas attiecas uz mācību pie-sēdē�anu, tad tā Vitautam bija tikpat sve�a kā Gunāram.

Visiem bija skaidrs, ka fri�u dienas Rīgā skaitītas. Lai izvairītos no iesauk�anas, viņi pameta vidusskolu un iespruka tālpārvadājumu autokolonnas �tatos. Zigrī-diņai toreiz bija piecpadsmit, ne vairāk, bet viņa Vitautam jau skaitījās gruntiga brūte. Bez visas akcelerāci-jas. Zigrīdiņas dēļ Vitauts arī apēda trīs stearīna sveces. Toreiz, kad pamodās Zigrīdiņas gultā ap piedienas laiku un atcerējās, ka atvaļinājums beidzies iepriek�ēja naktī divpadsmitos. Laimīgā kārtā dzeltena slimība bija klāt kā likts.

Pēc fri�u padzī�anas Vitauts kļuva par �dopriziv-ņiku� un katru dienu gāja kara komisariātā uz mācībām. Bet viņ� Kurzeme oda pulvera smaku. No Kurzemes autodaļu aizsūtīja uz Donbasu, un viņi satikās pēc gadiem trim. Novilcis kirzas zābakus, Gunārs aumaļām tvēra nokavētos miera dzīves jaukumus. Sēsties no jauna vidusskolas solā blakus zaļajiem zēniņiem? Doma, ka vajadzētu likt grāmatas portfelī un mācīties algebru pēc visa tā, kas palicis aiz muguras, �ķita vienkār�i smieklīga. Un ko tas dotu? Tiesības vēl piecus gadus nīkt augstskolā un dzīvot no stipendijas. Jā, ta viņ� toreiz domāja.

Vitautam pirmie pēckara gadi izvērtās brāzmaini. Zigrīdiņa bija stāvoklī, vajadzēja ar steigu rīkot kāzas. Tajā laikā Rīgā uzradās nepiedzīvots daudzums deju orķestru. Karstās miesās rāvās Alfio un Goldstein^ Krēmers un Ķesteris, Melnais Andrejs un Tobis. Ari Vitauts uzrīkoja kapelu, organizēja balles un pats sita bungas. Vitauts vēl tagad da�u labu reizi sērīgi nopūtās � jā, kas tās bija par jaukām dienām un naktīm! Bet Zigrīdiņa tad parasti piebilda � riebjas atcerēties, toreiz tu iemācījies dzert �ņabi.

Atgriezies Rīgā, Gunārs patie�ām ievēroja, ka Vitauts stipri izmainījies. Bet kur� tad no viņiem nebija izmainījies? Pēc mūzikas biznesa dabiskā gala Vitauta uzņēmīgais gars rada jaunu izpausmi. No da�ādu krāsu diegu galiem viņ� tamborēja un vēra galvas lakatiņus. Rūtaini lakatiņi tolaik bija modē. Nauda gāzās kā pa reni. Zigrīdiņa audzināja meitu, mācījās vakara vidusskolā un kļuva ar katru dienu smukāka.

� Mus izliks no dzīvokļa kā liekē�us un parazītu л � sacīja Zigrīdiņa. � Vakar pārvaldnieks jau pra-oja, no kādiem kapitāliem mēs dzīvojam.

� No vecāsmātes pensijas! Nu ir gan brīnumi!

� Būtu labāk kaunējies, cilvēki smejas. Solvītiņai drīz jāiet skolā, skolotāja prasīs, kur strādā tēvs. Vai tu gribi, lai tava meita aiz kauna lien zemē � tamborē lakatiņus.

� Viņa sacīs: mans tēvs ir daiļamata meistars.

� Tā nav vīrie�a nodarbo�anās.

� Tev ir vecmodīgi uzskati.

Da�kārt � tie�i otrādi � neapmierinātību izrādīja Vitauts.

� Kāpēc ar mani neviens te nopietni nerēķinās! � Vitauts klaigāja.

� Nerēķinās? Ar tevi? � brīnījās Zigrīdiņa. � Tu ģimenē esi dieva vietā.

� Skaidrs, � Vitauts spēlētā rezignācijā vērsās me Gunāra � to nevarēja noliegt, humora izjūta \:ņu nepameta nevienu brīdi, � ar dievu mūsu dienās neviens nopietni nerēķinās.

Pabeigusi vidusskolu, Zigridiņa laikam ta�u Vitautam par spīti aizgāja strādāt uz stikla fabriku. Izmācījās par kristāla'slīpētāju. Reiz kādā no saviem regulārajiem �vunkperiodiem Vitauts pie Vidzemes tirgus pa kļuva-fcem tranīvaja un pazaudēja kājas īk�ķi. Zināms, tO'drī�ākivarēja uzskatīt par laimes nekā nelaimes gadījumu.-- Ta�u �ajā nelaimīgajā laimē slēpās nopietns brīdinājums un,-gulēdams slimnīcā, Vitauts to laikam arbaptVēra. Gunars toreiz ar kantora ma�īnu veda viņu no slimnīcas mājās. Viegli pieklibodams, Vitauts iznāca pa durvīm, nosvieda spieķi uz sēdekļa, saraustīja uzvalku, kas spēcīgi oda pēc zālēm, un sacīja:

� Zini, ko bandīts Kaupēns teicis tiesne�iem, noklausījies savu nāves spriedumu? Kungi, neņemsim pie sirds, nav kompānijas, kas ne�ķiras ...

� Tu arī gribi sacīt atvadvārdus?

� Jā, atvadī�anās brīdis ir pienācis. No �nabulī�a. Es savu normu esmu izdzēris. Punkts.

Viņ� turpināja dzīvot uz riteņiem. Augstbūvju remonta un montā�as kantora brigādes strādāja pa visu Latviju. Laboja kara gados bojātos dūmeņus. Slēja trigonometriskos torņus un augstsprieguma vadu balstus. Viņ� noņēmās ar visu � uzskaitīja darbus un piegādāja algas, vadāja (audis un meklēja brigādēm apmetnes. Rīgā pārradās labi ja reizi nedē|ā. Dienas skrēja kā lodes. Da�kārt viņ� jutās noguris (pareizāk sakot, neizgulējies). Toties nekad nevarēja sūdzēties par garlaicību. Un neviens viņam nesēdēja uz kakla. Pats sev kungs, pats ķeizars. Ar ma�īnu! Amerikāņu dod�s, abi tilti velko�ie, desmit ātrumi, baigākais dampis. Novisu-rienizlīdējs.

Ap to laiku viņ� iemīlējās. Iepriek� nekas tads ar viņu nebija noticis. Tagad daudz runā un raksta,par dzimumu tieksmēm, par gadījuma sakariem, par seksuālo saderību un nesaderību. Bet visai maz piemin, iemīlē�anos. So prāta kontrolei nepakļauto apsēstība,, kas vienu cilvēku pieķēdē otram.

Viņ� vairs nebija tik jauns. Viņ� pietiekambpazjnfy gan tieksmes, gan sakarus. Bet tas bija pavisam kas cits. Āriju viņam vajadzēja vienmēr. Kad -viņi atradās, kopā un kad viņus �ķīra tālums. Vajadzēja viņas bāl�Sj skaņas un viņas klusē�anu. Viņas pieejamību un viņas, noslēpumu. Tas bija izsalkums, ko nevarēja apmierināt. Lietū vai dubļos viņ� trieca dod�u simtiem kilometru,; lai īsu brīdi pabūtu�viņas tuvumā. Kaut. vaL pastāvētu istabā, kurā Ārija �irkstināja savu aritmometru.

� Gunār, man nav laika, tu saproti, priek�nieks gaida papīrus, vakarā jābūt gatavam pārskatam.

� Es atbrauk�u rīt.

Aizmirsis visu, viņ� skrēja pie viņas: paskatījās pulkstenī un izdrāzās no sapulces, ēdnīcā pameta pusizēstu zupas �ķīvi un aizkostu sviestmaizi. Viņ� bija pilns ar Āriju kā verdo�s ūdcnskatls ar burbuļiem. Cik vienkār�ā pēk�ņi kļuva dzīves jēga. Būt kopā ar Āriju bija laime un augstākais piepildījums. Būt �ķirtam no Ārijas � nelaime un traģēdija. Tā tas turpinājās apmēram divus gadus.

Ārijas vecāki bija cēlu�ies no vistrūcīgākajām aprindām, un viņi loloja vienu vienīgu sapni: to, ko dzīve liegusi viņiem, gandarīt ar meitas veiksmi. Izvadīt .Āriju smalkos ļaudis. Redzēt viņu pārtiku�u un laimīgu. Gunāra parādī�anās pie apvār�ņa neietilpa Ārijas vecāku nākotnes iecerēs. Neizglītots �oferis! Ārprāts)

Ko tur var gaidīt, kas tur var iznākt. Viņi savai vienīgajai meitai vēlēja tikai to labāko. Viņi bija vairāk nekā pārliecināti, ka Ārijai draud briesmas. Saliekoties viņi raudzījās uz Gunāru ar klusu pārmetumu. Nē, personiski pret Gunāru kā piet cilvēku viņi ļaunu prātu neturēja. Dievs pasargi Ja vien viņ� nerautu Āriju uz postu. Nu būtu vismaz mācījies.

Ka vecāki Āriju vārdoja desmit rei�u dienā, par to nebija �aubu. Kādu laiku viņa to visu piecieta. Bet māte nedēļām no vietas staigaja noraudājusies, un tēvs taustīja krūtis, �ēli pūzdams. Arī Ārijai pielipa zināma grūtsirdība. Vecāku argumentos bija daudz tāda, ko grūti nācās apstrīdēt. Pie tam � vecāki ir vecāki.

Pēdējoreiz viņi satikās vējainā un slapjā pavasara dienā. Ilgi staigāja pa pilsētu. Sniegs krita lielās lek-�ķēs kā mazgājamā pulvera putas. Pilsētā, likās, nolika lielā pavasara mazgā�ana. Reizes trīs apgāju�i apkāit Kronvalda parkam, viņi gar Drāmas teātri iznāca pie Bir�as nama. Uz klajā, slapjā, pēc pavasara smar�ojo�ā akmeņainā laukuma. Vēj� viņam norāva cepuri un izpluinīja matus. Viņ� nekā vairs neredzēja. Acīs zibsnīja saule. Neizturami �ilbināja saule. Viss bija neizturami spo�s. Vēj�, zilās debesis, slapjie akmeņi un kaltais sniegs.

Vai pārdzīvot tik smagi iemīlē�anās neveiksmi ir normāli? Varbūt tas, kas toreiz ar viņu notika, bija kāds slimīgs gara kūlenis? Ej nu sazini. Un ko mēs vispār daudz zinām? Viņ�, piemēram, domā: ar Jāni nekas tāds nevarētu notikt, Jānis ir kā kases automāts, kas iek�ā, tas redzams uz skaitītāja. Līdz zināmam brīdim. Ko jūt, teiksim, �is te d�insa kļo�enēs tērptais jauneklis, kas tī�u prātu skrien zem riteņiem? Varbūt arī viņa dvēselei uz kāda bruģēta klājuma noģērēta āda?

Arī pēc tam viņ� braukāja pa visu Latviju. Satikās ar cilvēkiem. Jokoja. Smējās. Saņēma pateicības par labu darbu. Nekārtīgi ēda. Brīvajās dienās ilgi gulēja, l aiku pa laikam iedzēra alēnu. Uzspēlēja voleju vai aizgāja uz ma�iem. Bet iek�ēji jutās kā apmaldījies, kā pazaudējis pa�u vērtīgāko.

Skaidra lieta, meiteņu bija daudz, par meiteņu trūkumu nevarēja �ēloties. Viena otra viņam pat glu�i labi patika. Bet tas, kas starp viņu un viņām notika, nebija nekas nozīmīgs ne viņām, ne viņam. Viņ� (un arī viņas) rīkojās kā pēc iepriek� pieņemtas programmas. Viņi pat nemānīja viens otru, jo zināja iepriek�, ka spēle abpusēja. Līdz jūtam �is rotaļas nepaceļas.

Kur ielūkoties vispirms? Dzīvoklī lielākas �anses sastapt Zigrīdiņu, tā sauktajā piedarbā pa�u ģimenes lokā. Gunārs sasprindzināja dzirdi: ja Vitauts klabinātu akmeņus, varētu saklausīt. Nekā. Ka Zigrīdiņa�ir savā parastaja vietā virtuvē pie plīts, par to viņ� ne�aubījās. Zigrīdiņa virtuvē vienmēr cepa, sutināja, varīja, marinēja vai sālīja. Bet, ja nesutināja un nesālīja tad rībināja veļas mazgājamo ma�īnu. Vai atkal gludināja. Vai �uva ar kājminamo veco pūra �Singeru�. I arnikā, slīpējot kristālu, viņ� Zigrīdiņu nudien nespēja iedomāties. Tam viņa fantāzija izrādījās par liesu. Zigndiņas tēls viņa iztēlē cie�i jo cie�i saistījās ar pannu �urkstē�anu un ievārījumu kārdino�ajām smar�ām. Ar di'.iem, mīkstiem pīrāgiem un zupas garaiņu dvaku, pirms sasveicinā�anās viņa alla� rūpīgi noslaucīja rokas. Delnas bija mitras, ūdeņos izmirku�as. Pirkstu guli plakani un grubuļaini kā pēc pirts.

Uz mājas pusi viņ� tomēr nenogriezās. Izredzes sastapties ar Zigrīdiņu īpa�i neiedvesmoja. Lai nokļūtu piedarbā aiz malkas �ķūnī�iem, vajadzēja paieties so|us trīsdesmit. Nu skaidrs, kāpēc nekas nav dzirdams! Vecbi�kins tāds. Viltīgais Snurcehnīzer�lāfcnkops. Vitauts, gulēja, ērti izlaidies uz rūtainas flaneļa segas. Zem galvas piepū�amais spilvens. Sānos rigipsa plāksne. Lai saule nespīd acīs. Vispār nāvīgi iekārtojies. Komforts Hiltona līmenī. Salokāmais krēsls, galdiņ�, pat pārnēsājamā tālrādes kaste. Mazliet nostāk vaļējā nojumē.:rēgojās neapstrādātie un pusapstrādātie akmeņi. Neko, sevi�ķi smalku jau Vitauts nedarināja. Kādu nieku nokala, drusku pieslīpēja,

Vitauts *�aurā sķirbiņā pavēra vienu aci, tad otru. Nosvīdu�ajā pierē ielocījās pirmāk neizpratne, tad pārsteiguma grumbas. Di�ais deguns saviebās, it kā ievilcis nepatīkamu smaku. Tikai lūpas, kas Vitauta klaip-veida ģīmī izskatījās iestādītas no citas, daudz smalkākas sejas, palika graciozi izlocīju�ās un pastiepu�ās uz priek�u kā au�īgam skūpstam.

� Es klausījos, vai tu nekal. Ne �iku, ne grabu.

� Tev vēl nepietiek trok�ņu? � Vitauts slinki slējās kājās. � Troksnis ir enerģijas atkritumprodukts.

Saraustījis zem apaļā vēdera pa�ļuku�ās bikses, Vitauts sniedza Gunāram biezo sauju. Roku viņ� spieda apmēram tā, kā pumpē ūdeni. Mazliet izkustējies, Vitauts beidzot kļuva manāmi �irgtāks.

� Aliņu negribi? Feins �ehu aliņ�. Tum�ais. � Guļot izspūru�ais pakausis nedaudz pasvērās uz nojumes pusi, kur pavēnī stāvēja portatīvā saldējamā kaste.

� Paldies.

� Vispirms pagar�o un tad pievelc kāju. Ietecini kaklā vēsu strīpu.

� Tu esi nopircis leduskasli.

� Jā, � Vitauts nevērīgi atmeta ar roku, � ko gan visu nera�o, lai izmānītu pēdējo kapeiku.

� Vai laiva tev vēl ir?

� Motorene? Kur tad �ī paliks.

� Un japāņu stereomagnetofons?

� Gribi ierakstīt? Galviņa �upā. Puika kā ķeras pie kloķiem, tā lamājas, ka bailes klausīties.

Dēla pieminē�ana pasvieda Gunāra domas citā virzienā.

� Herbertiņ�?

� Pārākais Herbertiņ�. Astoņdesmit septiņi kilogrami bez porgām. Caurcaurēm atsities mātē.

� Ko tad Herbertiņ� tagad dara?

� Prasi ko vieglāku. Es nezinu. Vienu laiku mācījās par pulksteņu meistaru, bet pārtrūka atspere. Vēlāk sasitās ar kino�ņikiem. Laikam jau tērēts no mākslām, '

� Vai tad viņ� netaisījās uz medicīnu?

� AAīļais! Par to labāk nerunāsim. Ar meitām iet ka smērēts, tās ir uz mācī�anos, bet ar puikām... Gan pats piedzīvosi.

Gunārs juta, ka viņam sāk maitāties garastāvoklis. To viņ� varēja pateikt gandrīz nekļūdīgi pēc da�ām samērā dro�ām pazīmēm. Pēk�ņi viss viņu kaitināja, uztrauca un kūdīja. Gribējās strīdēties, iebilst, sacīt dzedrus vārdus.

� Es viņam klārēju, tu ta�u esi ne cepts, ne vārīts, � Vitauts aizsākto bēdu stāstu negribēja beigt, � bet nedomā, ka viņus var aizrunāt: esmu beidzis vidusskolu. Un ar iedzimtu inteliģenci.

� Tjā-ā-ā.

� Tu dari, kā zini, bet es vienu atpogā�u. �ausmīgi kalst rīkle. � Vitauts, dibenu grozīdams, aizsteberēja līdz leduskastei. Dibens Vitautam salīdzinājumā ar kuplo vēderu �ķita nesamērīgi �aurs. Kā zīdainim.

� Nu jā.

� Dabū diplomu, es viņam saku, mūsu laikos pat suns ne vellam neder, ja viņam nav diploma. Krancis. Otrās �ķiras radība. � Vitauts ar laulības gredzenu veikli norāva pudelei vāciņu. � Ej augstskolā, es viņam saku, mācies, vai tev kas trūkst. Kādi visādi mūj-ābeļi nebeidz augstskolu. Bet viņ�, mietapiere, maļ vienu un to pa�u: negiibu but gudrs, gribu but laimīgs.

Kamēr Vitauts maziem malciņiem iekampa alu, Gunārs pavir�i pār�ķirstīja jaunāko �Zvaigznes� numuru.

� Pēdējā laikā interesantas krustvārdu miklas, � sacīja Vitauts.

� Es zinu, � norūca Gunārs, � tu vienmēr esi bijis uz miklām.

� Informācija smadzeņu plauktos jātur pa ķērienam.

Pēk�ņi kaut ko atceiējies, Vitauts izņēma �urnāl i Gunāram no rokām.

� Pirms aizmig�anas es te kaut kur uzspraudos, ak jā, desmit burti, slavens sengrieķu rakstnieks ... Se�i jau sē� stabili: aristo... Skaidra pckelc, ka Aristotelis, bet viens burts paliek pāri. Zarl.a Ķīlis.

� Utubremze.

� Sē�kambarkrampis.

� Vai tad Aristotelis bija rakstnieks?

� Kas viņam varēja aizliegt rakstīt.

� Vai Aristotelis nebija matemātiķis?

� Pareizi, viņ� atrada bikses. Nē, tas bija Pitagors. Aristotelis atrada �pī�, riņķa kvadrāta formulu. Un uz sauca romie�u karavīram: nebradā pa maniem zīmējumiem. Romietis viņu tāpēc nomu�īja.

� Vitaut, vai tu vēl atceries latiņu tre�ās deklinācijas izņēmumus?

� Klārs, ka atceros: febris, pupis, tusis, turis, clavis, sitis, vis, securis.

� Ko nozīmē �securis�?

� Tas ir izņēmums.

� Kādi jauki buramvārdi bez jēgas un nozīmes, vai ne?

� Ncpiesienies! Tu prasīji, vai es atceros izņēmumus. Baigi lielīgs. A-ris-to... Klārs, kā Aristotelis! Senie grieķi bija harmoniski attīstīti cilvēki.

� Viens burts paliek pāri. Varbūt Aristofāns?

� Skaidrs, ka Aristofāns. Tu man izrāvi no mutes. Domā, es esmu dumjāks par tevi. Mums abiem nepabeigta vidējā.

Pie nojumes staba bija piestiprināts mērķis. Turpat iespraustas rēgojās arī metamās bultas. Metāla, apmē-I skrotszīmuļa lielumā. Ar asu dzelksni smailajā un krāsainu spalvu pu�ķīti strupajā galā. Izrāvis da�as bultas, Gunārs mēģināja sviest. No piecu soļu atsta-hima trāpīja divniekā, �etriniekā un vieniniekā.

Vitauts kreisajā rokā aizvien vēl turēja alus pudeli. Pēc kāda brī�a �urnāls, lapas plivinādams, trok�ņaini mzkdoja pa gaisu kā raiba vista.

� Tas, bāliņ, jādara tā, pasaveries, � Vitauts pa-ijēma bultu starp īk�ķi un rādītājpirkstu, elkonī salo-tdo roku pacēla apmēram plecu augstumā, drusku pamāja un, smagi sēkdams, trieca uz priek�u.

� Devītnieks. Taisni kauns, �odien neesmu formā.

� Nekas, nekas.

� Riebjas vāja tehnika.

� Kā �ī disciplīna saucas � bezalkoholiskā me�ana?

� Oregonā bultiņas mētā galvenokārt kovboji krogos. Filmās neesi redzējis? Icdzer, iedzer un pasaveras, vai acumērs strādā un roka taisna.

� Oregonā, tu saki. Kovboji. Un Arizonā ne?

� Kāpēc Arizonā? Tie�i Oregonā. Gribi saderēt? Paskaties, uz bultām ir uzraksti.

� Ak, vīriņi atkal nopūlas ar savām svarīgajām lietām! Nu padraiskojieties, padraiskojieties, jūs jau bez tā nevarat iztikt.

Zigrīdiņas uzra�anos viņi nebija pamanīju�i.

� Sveika, ZigrīdiņI

� Sveiks, Gunār! Prieks tevi redzēt. Es jau domāju, ka atbraucis tas d�ērājs Zemzirgs. Ilgi neesi manīts.

Pavēr�oties pret Vitautu, Zigrīdiņas seja sabargojās. �j-Ppsplikam pieņemt ciemiņu nav sevi�ķi pieklājīgi! � Tu jau man esi tik mimozīgi smalka, ka tev pat plikas firē�l^ kājas liekas nepieklājīgas.

Viņas plauksta kā parasti �ķita izmiek�ķējusi un vēsa, pirksti-plakani un ar krokainu ādu. Mollīga viņa, saprotams, bija, to nevarēja noliegt. Ta�u stalta un samērīga.-Gadu ļaundarības atklājās vienīgi tauku valnītī uz muguras tajā vietā, kur sākas kakls.

� Kā klājas, Zigrīdiņ? � jautāja Gunārs.

� Tā nekas, daudz darba, � Zigrīdiņa atsmēja.

� Jādzen plāns, māja jātur kārtībā.

� Esiet pazīstami, � sacīja Vitauts, ar īk�ķi pār plecu pamādams uz sievu, � ceha priek�niece. Runā, ka drīz bū�ot varone. Zini, es nemaz nebrīnītos.

� Neklausies, ko viņ� tur pļāpā, � sacīja Zigrīdiņa.

� Ceha priek�nieku es tikai aizvietoju.

� Jau pusgadu.

� Un kas tad ir?

� Bet to tu atceries, � Vitauts pagrāba no zemes āmuru un, it kā pārbaudīdams tā svaru, pa�ūpoja aiz kāta, � tajā dienā būs krahs. Ar varoni zem viena deķa es negulē�u.

� Patie�ām nesaprotu, no kā tu, mīļais, baidies? � brīnījās Zigrīdiņa.

� Es esmu normāls vīrietis, � sacīja Vitauts.

� Normālam vīrietim nevajadzētu būt tik bailīgam, � sacīja Zigrīdiņa. � Es uz�uju sev d�insu kostīmu, tev jau ģīmis bāls. Tagad pats nez kur sagrābstījis visādas baumas un ģībst nost.

� D�insu kostīmu! Ap�ēliņ, ar taviem apmēriem tavā vecumā! � Vitauts izteiksmīgi pavalbīja pret debesīm acis.

� Un kāpēc ne. Ļoti ērti.

� Jums visām �eit kaut kas sagājis dēlī, � Vitauts piebikstīja āmura kātu pie deniņiem. � Drīz jūs līmēsiet klāt ūsas. Jeb jums sāks augt īstās, goda vārds.

� Vitaut, esi mierīgs, � arī Gunārs nenocietās.

� Armija ir vīrie�u rokās.

� Un tu domā � uz ilgu? Viņas ir neapstādinānīas. Pasaule vēl pieredzēs zilus brīnumus. Ja �itā dāma,'� Vitauta āmurs pavērsās pret Zigrīdiņas taļļu, � *var komondēt cehu, kāpēc viņai nenokomandēt, teiksirti, jliras kājnieku divizionu? Es viņu ļoti labi varu iedomāties �ajā postenī.

� Toties es tevi ceha priek�nieka postenī nekad; � sacīja Zigrīdiņa. � Lai uzņemtos amatu, vajag dū�u. Tas prasa atbildību. Kas mums, nabaga sievietēm, atliek, ja vīrie�i zaudēju�i vīrie�u īpa�ības.

� Drīz, lai pierādītu savu vīri�ķību, mums būs "jā-

dzemdē. '

Vitauts ar Zigrīdiņu ecējās jau no pirmajām pazf�a-nās dienām. Zināmā mērā pierasta lieta. Galu galā tas attiecas tikai uz viņiem abiem un Gunāru diezgan maz interesēja. Abu laulāto draugu vārdu cīņa viņu nez kāpēc pat kaitināja.

� Jā, � sacīja Zigrīdiņa it kā Gunāram, it ka pati pie sevis, Vitautam jau nekādā ziņā, � domāt par naudas pelnī�anu ne vienmēr nozīmē domāt par darbu.

� Par darbu nav jādomā, darbs ir jādara. Un tad nāk arī naudiņa.

� Kustēties jau tu kusties, � sacīja Zigrīdiņa un, brīdi paklusējusi, piebilda: � Kad neguli. Drusku paknibini ar vienu kaltu, drusku ar otru. Piemiņas akmens gatavs, ņēmēju netrūkst, lauku ļaudis tagad bagāti.

� Tas ir mans vaļasprieks,� Vitauts iekarsa ne pa jokam, � katram cilvēkam ir tiesības uz vaļasprieku. Pec pamatnodarbo�anās, kā zināms, es esmu apdro�inā�anas aģents. Ludzu, neaizmirsti, � Vitauts aizsvieda āmuru pa roku galam, � no da�ādiem apdro�inājumiem valsts bud�ets saņem desmitreiz vairāk, nekā no visām stikla bļodiņu fabrikām kopā.

� Nu, tu dzirdi? Viņam atkal taisnība. Viņam vienmēr taisnība, � sacīja Zigrīdiņa.

� Mes pa�i esam vainīgi, ka viņas mums kāpj uz galvas, � sacīja Vitauts.

� Nu draiskojieties vien, � sacīja Zigrīdiņa, labsirdīgi piesmiedama klāt, � man uz uguns palika kompota grāpis.

Un viņa aizlēk�oja .ar savam augumam glu�i neticamu viegiumu kaut kā ļoti meitenīgi.

� Jā, ko tu padarīsi, � Vitauts pavadīja sievu ar uzvarētāja skatienu, �- viņām visām ir mazvērtības komplekss.

Vitauts paņēma kaltu un sāka dzelksnīt akmeni.

� .Skaists laiks, � nu nācās runāt krietni skaļāk.

� Prīmā. Nekādas vainas.

� Alan sākas atvaļinājums.

� Avīzē rakstīts, ka labais laiks pieturē�oties.

� Vajadzētu aizlaist uz Baltkrieviju vē�os.

� Nav slikta doma.

� Tā labi patālu. Uz Lepcļas pusi. Uz Ģedu�kinu.

� Vē�u tur esot kā melns.

� Pūsli līdz, mak�ķeres līdz. Ēsmai kannu ar dzīvām zivtelēm.

� Kolosāli!

� Vienīgi telts tāda pa�ķīdusi, lai� cauri slapjumu.

� Sīkums. Man ir poļu piecvietīgā ar priek�namu. Par telti nebēdā.

Vitauta skatiens ar katru brīdi kļuva sapņaināks un spo�āks. Āmurs ielidoja kaktā. Biezās plaukstas sacirtās kopā ar skaļu blīk�ķi un jūsmīgi berzēja viena otru.

� Nu tad tik lai�am prom! � sacīja Gunārs.

Vitauts palūkojās uz Gunāru. Pirmajā mirklī sapņainas acis, likās, redzēja nevis viņu, bet Baltkrievijas zālēm aizaugu�ās upes, ēnotās me�malas un saulgozī peldo�o piecvietīgo telti, ta�u pamazām izplūdu�ais skatiens it kā iestādījās asumā un domas īstenībā.

� Kad?

-- �odien, rīt. Kad vēlies.

Vitauts pacēla nosviesto āmuru un, skaļi tosdams, i�gi meklēja nez kur aizkritu�o kaltu.

� �odien, rīt, � Gunārs atkārtoja.

� Pīlū! Kad tevi deviņ�!. Tad man jāprasa Zigrīdi-ņai, bet viņa jau nebūs ar mieru. Vakar Mirnu vedu uz Tallinu pie sugas jaunkunga. Viņnedēļ, arī neiznāca pastrādāt... Nē, viņa nebūs ar mieru, nebūs. It kā tu nepazītu Zigrīdiņu. Parīt vakarā apsolīju ar dampi transportēt uz Jūrmalas kapiem apgriezt ko�uma krūmus. Nav vērts pat muti dzesēt.

� Jā, � Gunārs sacīja pēc garāka klusuma brī�a, � tā rādās, ka nav vērts.

Viņ� aizgāja, Vitautam roku nepadevis. Kad dusmas noskrēja, Gunārs atzina savu pārsteidzību: roku vajadzēja dot.

Karsts tomēr drausmīgi, viņai jau pamazām uzdeva sirds, jā, patie�ām, katra mazākā kustība prasīja piepūli, viņai nekad nebija ienācis prātā, ka karstums var izpausties kā smagums uz pleciem, uz rokām, uz muguras, kā kaut kas tāds, kas jātur un jāncs, kas prasa spēku un piespie�anos. Arī tagad, viesnīcas istabā, nomazgājusies vēsā ūdenī un notrinusies ar dvieli, Asja pati sev likās nevis garīgi apgurusi no sanāksmes runām, bet tie�i miesiski piekususi, sakritusi bez spēka, visa enerģija izlijusi. Pat tāds jēdziens kā ēna te rādījās stipri nosacīts, tā bija ēna pirti uz lāvas. Ja uzpūta vēj�, spirdzino�as vēsmas vietā pretī sitās karsta brāzma kā no krāsns mutes. Tāpat kalnu tuvums, uz ko viņa bija likusi lielas cerības, izrādījās maz samanāms.

Melita karstumu panesa labāk. Viņa kā parasti bija kustīga un rosīga, dzīvespriecīga un skaļa. Vienīgi Melitas āda tūdaļ sanāca konfliktā ar �ejienes sauli, deguns jau pirmajā dienā nolobījās, kļūdams spīdīgi sarkans; piere un vaigi pārklājās ar vasaras raibumiem un sārtiem plankumiem. Arī pa�reiz Melita kaut kur joņoja apkārt. Ko redzēt jau te netrūkst, visa vecpilsēta viens vienīgs muzejs. Vai vakar viņa ko nebilda par terāriju? Profesionāla interese, skaidra lieta, kāpēc tad ne. Satikties viņas bija norunāju�as piecos, Melitai neko nevarēja pārmest, kas tad varēja paredzēt, ka pieredzes apmaiņa tik agri beigsies, rīkotāji solīdi cilvēki, ne pa�i grib mocīties, ne citus mocīt.

Melitai naktsgaldiņa atvilktnē ir Vara fotogrāfija � gulēt ejot, viņai paradums uzpūst elpu un paberzēt ar plaukstu spīdīgo papīru. Pēk�ņi Asjai iegribējās fotogrāfiju aplūkot, Vari viņa bija redzējusi gan dzīvē, gan attēlos, gaidīt kādu atklāsmi būtu muļķīgi, un tomēr viņa pētīja uzņēmumu ar vērību, dziļi elpojot caur sauso muti, sirdij kaļot satramdītā ritmā. Ko tad tik sevi�ķu viņa cerēja ieraudzīt? Sejā viss viņai pazīstams, acis un deguns, vaigi un piere, bet to viegli izskaidrot � Varis caurcaurēm mātes kopija. Un nekā cita Vara sejā nav, patie�ām smieklīgi. Zināms, deguns taisns, Melitas degunam gals uz aug�u. Un kas par to, vai mazums taisnu degunu. Arī zods Melitai savādāks, kāpēc zods liekas tik pazīstams, strups kā maizes kukuļa gals, kurā pirms cep�anas iespiests ar pirkstu. Tie�i tāpēc pazīstams, ka tādi zodi ir katram desmitajam vīrietim. Melitas dēls ir Melitas dēls, vai nav vienalga, pēc kā viņ� izskatās. Viņ� jau divdesmit gadus ir Melitas dēls�, vienīgi Melitas.

Asja aizgāja līdz logam un ielaidās grozāmajā atzveltnes krēslā. Viņa dro�i vien kļūdās un pārspīlē, bet nudien liekas, ka itin viss apkārt smar�otu pēc ceptas jēra gaļas. Sī smar�a, �ķiet, viņu pavadīja no rīta līdz vēlai naktij, tā turas gaisā, telpu sienās un zem pilsētas aleju zaļajām velvēm. Arī viņa personiski dro�i vien smar�o pēc jēru taukiem. Nē, paldies, par jēra gaļu viņai negribējās domāt, par jēra gaļu jau nepavisam.

Ko patapināt no �ejienes tirdzniecības prakses? Vecie ļaudis vairumā nēsā tradicionālos austrumu apģērbus, modernajam sortimentam pievēr� mazu vērību. Jaunie tāpat kā visur kāri seko modei. Interesanti, kādi �eit pre�u fondi, par to nevienā referātā netika minēts. Sievietes mīl nēsāt zeltlietas. Alkoholisko dzērienu patēriņ� salīdzinot dro�i vien mazāks. Ja, tas jau nu pan, kursu bāze viņiem moderna, ar jaunāko aparatūru, jauniem, zino�iem pasniedzējiem, �odienīgu programmu. Mūsu kursiem glu�i formāls raksturs, jēgas nekādas.

... Pie Vitolda pirms gadiem divdesmit. Gunārs aplika viņai roku, jā, tā tas notika, un viņai ienāca prātā rindas: tev elkoni stipri un gari, kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem, tu visus noglāstīt vari... jā, vispirms viņai iepatikās tie�i Gunāra roka, kas turēja viņu zem lāpstiņām ar izaicino�u spēku. Viņa pārsteigta piekļāvās viņam, kā nevienam līdz tam nebija piekļāvusies, ar ziņkāri un satraukumu gaidīdama, ko neatraidāmā юка darīs tālāk, liks viņai darīt.

Gunārs no viņas neatstājās, un viņi ilgi sēdēja virtuvē un kaut ko runāja. Pēc tam viņa tomēr aizgāja pie citiem, un, kad atgriezās, Gunāra virtuvē vairs nebija. Gunāra vietā stāvēja Melita, jā, tā bija. Gāzes pavards atgriezts �ņāca, kas tad te, viņa brīnījās, kāpēc degļi nav aizdegti. Un Melita atbildēja: skaista skaņa, �ņāc kā ūdenskritums. Tad Melita uzrāva sērkociņu un gaze aizdegās ar skaļu sitienu.

Viņas satikās uz ielas, koncertos, teātros, pie skolas draudzenēm un arī pie Melitas. Uz mūsu māju viņa nekad nav nākusi. Nevienu reizi. Un tas man ienāk prātā tikai �odien ...

Grozāmajā atzveltnes krēslā bija ērta sēdē�ana, ja nekustējās, nogurums no locekļiem drusku atplūda, zi-nams, vēl patīkamāk būtu gultā, drēbes nost, visu līdz pēdējam nost un slīpi. Vai tad viņa, nav nopelnījusi da�as dīkas stundas, izstiepties gultā būtu bezgala jauki, ar miegu jau viņa negulētu, mazliet pavāļātos, palasītu avīzi, paklausītos radio, vannas istabā skalojas vīnogas. Kārdinājums tik vilino�s, ka Asja uz mirkli aizvēra acis, ļaudama gribai atjūgties un domām noplakt. Bet ar to pa�u pietika, lai iedarbotos viņas rakstura jūtīgie trauksmes zvani. Visparastākā paļau�anās vājumam un nekas vairāk, diezgan, dienas laikā snauduļot pa krēsliem, kas vēl nebūs, tūlīt aug�ā un no istabas ārā.

A ina iznāca no viesnīcas bez īpa�a mērķa. Un acumirklī pakļuva zem karstuma spiedes. Pagriezusies uz vecpilsētas pusi, Asja gāja uz priek�u, pēc iespējas tūre* lamās koku ēnā.

Arī �aihans atradās koku ēnā. Uz dēļu paaugstinājuma, kājas sakrustoju�i, sēdēja apaļsejaini vīri un, izstieptos pirkstos turēdami pialas, dzēra kūpo�u tēju. Viņas pienāk�anu te nelikās manām, it kā viņa būtu nejau�i pielidojusi lapsene vai vēl kas knislīgāks. Vīrie�i, vieni vienīgi vīrie�i ar savām tūksto�gadīgajām dīko�anas tradīcijām, kas neskaitāmu paaud�u mijā dro�i vien jau ieprogrammēju�ās gēnos. Tā viņi slaistās vācie�u alus pumpētavās un slavenajos angļu klubos, itāļu vīna krodziņos un arābu kafejnīcās. Tāpat lielās masu izpriecas � vēr�u cīņas, futbols un hokejs � vai tās nekalpo galvenokārt vīrie�u izklaidē�anai?' Viņu smadzenes nemaz nav tā iekārtotas, lai ilgāku laiku bez pārtraukuma un atslodzes koncentrētos nopietniem pūliņiem. Sapnīgā leģenda par vīrieti dzīves kārtotāju un vadītāju! Interesanti, kas, piemēram, turēja Franciju uz saviem pleciem, kamēr Napoleons ar simtiem tūksto�u vīru un jaunek|u triecās apkārt pa Spāniju un Itāliju, Ēģipti un Krieviju? Iespējams pat, ka pirmatnējie kari vispār radās kā vīrie�u slinkuma auglis viņi labāk �ad tad riskēja un kļuva zvēriski nekā labumu ieguva ikdieni�ķā, nogurdino�ā darbā.

Ja tā padomā, tad Gunārs arī, bez �aubām, izteikts ataviskā karavīra tips. īslaicīgām kampaņām viņam netrūka ne enerģijas, ne gribasspēka. Viņ� patie�ām spēja būt dro�sirdīgs, uzņēmīgs un gatavs uz risku, jā, Gunārs nerāvās pie malas, kad tramvajā sāka ālēties piedzēru�i huligāni, viņ� peldēja pāri platām upēm un nakts vidū atvēra durvis, nejautādams, �kas tur ir?�. Bet tā tikai viena medaļas puse. Pēc diviem veltīgiem zvaniem uz taksometru staciju viņ� jau uzveikts nometa klausuli. Gunārs labāk bija ar mieru mēnesi dzīvot bez siltā ūdens nekā namu pārvaldē sadabūt meistaru, kas pieliek jaunu krānu. Ja dzīvoklī ieradās skudriņu indētājas, Gunārs nervozi raustīja plecus un starpgadījumos ar pastu meklēja viņas palīdzību � noskaidro ta�u, kāpēc pastniece nenes �Sportiņu�!

Ak, ko gan viņa apjēdza no dzīves toreiz, kad sastapa Gunārul Viņai bija divdesmit gadu, un viņa joprojām jutās kā skolniecīte. Ar skolā iegūto tramību �es neko nezinu�. Gunārs viņai �ķita īsta vīrie�a ideāls, trīsdesmitgadnieka briedums viņu izdevīgi at�ķīra no viņas zaļajiem laikabiedriem, vie�ot Asjā stabilu dro�ības sajūtu. Cik toreiz tas likās jauki � neko nedomāt, aizvērt acis un ne�aubīgi ļauties, lai iz�ķir viņ�, gudrais, stiprais, saprātīgais. Ari vēlāk, kad Asja no krājkases grāmatvedības pārgāja strādāt uz tirdzniecības daļu un iestājās neklātienē, viņā vēl turējās pārliecība, ka Gunārs visu saprot labāk, aptver ātrāk un izsecina loģiskāk. Patie�ām, Gunāra prāta spējas daudzējādā ziņā bija apbrīnojamas. Bet viņu sastindzināja kauf kāds no�ēlojams gribas vājums. Viņa kultivētais intere�u loks nevis gāja pla�umā, bet pamazām ieauga kūtruma nezālēs. Viņ� nokausējās sīkos dienas uzdevumos bez tālāka mērķa un lielākām iecerēm. Rīt, parīt, aizparīt �tas nozīmēja aizbraukt uz Kuldīgu un atpakaļ, aiziet uz hokeja ma�iem, noskatīties futbola sacīkstes, iedzert ar ve�iem aliņu, nokvernēt astoņas stundas uz ledus ar �ibuli, pasēdēt pie tālrā�a, piecelties un sākt visu no sākuma. Tāds dzīves �ķērsgriezums viņu apmierināja, un, ja viņ� da�kārt par �o to �ķendējās, tad izrādījās, ka vainīgi ir citi. Piespiest sevi viņ� nespēja, iegro�ot vai mēģināt locīt � nevēlējās, tāpēc arī nekā jauna no dzīves negaidīja un mierīgi riņķoja pa apli.

Nē, nudien interesanti, kas te notiek, cik ilgi viņai tā būs jāstāv? Galvenais darbonis, dūmu un karstu tvaiku apmiglots, skaļā, neapmierinātā balsī kaut ko bezgalīgi skaidroja trauku mazgātājam. Pēc kāda laika no aizkulisēm parādījās drūms bārdainis ar nokautu aitu, un pārrunas kļuva vēl brēkainākas.

Asja piegāja tuvāk gai�zilajam plastmasas galdam uz alumīnija kājām, kas acīmredzot �eit pildīja letes pienākumus. Viņai gribējās iet projām, viņa jau skaidri saprata, ka ienākusi veltīgi, sēdēt ar sakrustotām kājām blakus �iem vīriem, kas par idiotisku iedomu, bet atkāpties tagad neļāva viņas pa�cieņa. Cits jauneklis, izskatā līdzīgs trauku mazgātājam, ienesa lielu bļodu ar sa�ķēlētiem sīpoliem.

� Labvakar! � viņa sacīja. � Pie jums ir ļoti patīkami. Ar ko varat pacienāt?

Kā pret mūri. Galvenais sakliedzās ar personālu un rosījās ap aitu.

Nē, cienījamie, jūs mani sākat interesēt. Patie�ām. Tā ir pieredze, ko semināros neapgūst. Ja jūs būtu uguns rijēji vai �ūsku dīdītāji, tad piķis ar jums. Bet sabiedriskās ēdinā�anas darbinieku pienākumi zināmā mērā tomēr ir reglamentēti. Asja salika abas plaukstas taurē pie mutes.

� Hallooooooo!

Galvenais beidzot uz viņu paskatījās, bet aizvien vēl tā, starp citu, sparīgi darbodamies ar garu, spo�u nazi. Asja apņēmīgi piegāja viņam klāt, izņēma nazi no rokas un nolika uz galda.

� Vai es varētu dabūt tēju?

Apaļais ģīmis uz mirkli sastinga, tad vaigi piepūtās, pieres vidū uztūka pulsējo�a dzīsla. Viņa piespieda sevi pasmaidīt draisku, meitenīgu smaidiņu. Tas iz�ķīra visu. Seja, likās, pār�ķēlās vidū pu�u līdzīgi nokritu�am arbūzam. I\ā baltas sēklas sarkanajā mutē atmirdzēja zobi. Klanīdamies un acis skatīdamies, viņ� pēk�ņi kļuva par vienu vienīgu nepārtrauktu kustību, kas pauda laipnību, pakalpību un uzmanību.

� Jums iet pāri laukum. Taisni pār laukum. Hotel �Jnturist�.

� Nē, paldies, kolēģi, � viņa sacīja. � �eit, �eit. Es gribu nogar�ot jūsu zaļo tēju. Un tūlīt!

Piecos viņa atgriezās viesnīcā, bet Alelitas aizvien vēl nebija. Kad pulkstenis rādīja ceturksni pāri se�iem, Asja sāka apdomāt, ko darīt, gaidīt vai iet vakariņās vienai, pusastoņos stadionā sākās d�igitu spēles, bet biļetes pie Melitas.

Tik tie�ām ne uz vienu vairs nevar paļauties, nu kā tā drīkst, absolūti nerēķināties ar norunu, ar izplā noto dienas kārtību un vispār � ar otru cilvēku. No kurienes tāda bezatbildība, apvainojo�a pavir�ība, izklaidīga sevis nesaturē�ana. Līdz �im viņai bija licies, ka Me^ lita ir pats precizitātes un akurātības kalngals, un, lūdzu, arī Melitā jāviļas.

Ta�u, ja tā padomāja, tad vajadzēja atzīties, ka patiesībā viņa nemaz tik apvainota nejutās. Atklājums, ka Melita tomēr nav tāda, kā viņai licies, ka Melita viņu piekrāpusi un pat viss �is starpgadījums kopumā vienlaicīgi vairoja viņā arī zināmu gandarījumu. Viņa par Melitu bija radusi vienīgi jūsmot: ah, Melita, Melita! Kaut gan uz katra soļa varēja vērot, ka Melita ir vieglprātīgā. Jā, tie�i �īs kategorijas cilvēku rīcību visgrūtāk paredzēt.

Nu, vienalga, ie�u un darī�u visu, kā izdomāts, vispirms vakariņās, tad uz spēlēm, gan jau iek�ā tik�u. Tā tikai trūka, lai netiktu iek�ā!

Pēc vakariņām Asja uzbrauca aug�ā paņemt jaku, nakti atgrie�oties varēja būt pavēsi. Gribējās arī zināt, vai Melita beidzot nav atradusies. Nav! Asja iesēdās grozāmajā krēslā un nosvieda kurpes. Viņa raudzījās pulkstenī jau ar tādu kā pētniecisku ziņkāri � vēl piecas minūtes, vēl desmit, vēl piecpadsmit, aiz loga �iepstēja bezdelīgas, ventilatora spārns dūkdams zīmēja gaisā maģisku apli, �iepstēja, �iepstēja, dūca, du�a ...

...Kaut kas noklaudzēja, vienu mirkli viņa nesaprata, kāpēc sē� krēslā un kāpēc ir tum�s. Tad uzdegās gaisma. Istabas vidū stāvēja Melita.

� Mīļā, tas ir pasakaini! Ja tu zinātu, kas man par kolosālu p iedzīvоj иmu!

Cik pulkstenis, nevar būt, un viņa visu laiku krēslā gulējusi! Ārprāts! Viņa pagrieza galvu, lai nevajadzētu skatīties uz Melitu, un iespējams pat, ka nosarka, vismaz skaidri juta, kā pār seju, kaklu un pleciem pārskrēja kņudo�as tērpās. Viņa bija salauzta, saburzīta un sasvīdusi, pulss nelāgi tirinājās.

� Nemaz nemanīju... jau tik vēls. Kā tad... �� viņa nespēja attapties no pārsteiguma un nesakarīgi izrunāja pirmos vārdus, kas ie�āvās prātā.

� Biji aizmigusi? Es domāju, tu skaties televizoru. Es atvainojos, goda vārds. Nu vajadzēja gadīties.

� Jau pāri vienpadsmitiem?

� Tā varētu būt.

� Es tevi gaidu sesto stundu.

� Tu stadionā nebiji?

� Bi|etes, kā zināms, pie tevis.

Tikai ne aizvainojumu balsī, tikai ne ērcīgu patosu!

� Es izstāstī�u, kā tas sanāca.

� Tu varēji vismaz piezvanīt.

� Mīļā, es neko nevarēju, saproti, neko. Man acis izsprāga no pieres. Tev nekad nav acis karāju�ās uz kātiņiem?

� Labi, nerunāsim par to. Kas kājai?

� Tie�i ar kāju jau viss sakāsi Eju pret viesnīcu pāri bulvārim, maķenīt sagrie�as papēdis, un, iedomājies, potītes locītava no eņģēm laukā! Klasisks izme�ģījums! Es tik jūtu: gar acīm melns, mugura slapja, ne vairs uz priek�u, ne atpakaļ. Tajā brīdī uz nākamā stūra mainās gaismas signāls. Ma�īnas kā sprūk vaļā, tā ar pilnu gāzi aiziet. Viens smagais man gandrīz virsū, burtiski, desmit centimetrus no manis nobramzē, bet otrs tam sānos. Stikli �ķīst, bleķi �ņerkst, �ausmu gabals. �oferi kliedz, vicina dūres, spļauj baltu. Uzrodas inspektors un saka: jūs, gra�danka, esat vainīga, būs jāmaksā. Labi, es pretī, tikai vispirms aizvediet mani uz slimnīcu. Nē, saka inspektors, vispirms sastādīsim protokolu. Es neatlai�os � ja jūs mani tūlīt nevedīsiet uz slimnīcu, es zaudē�u samaņu. Inspektors iestūķē mani ma�īnā un ved arī. Abas smagās brauc līdz. Pa ce|am sākam runāties. Kā tad, es saku, pie jums uz zebras brauc cilvēkiem virsū? Pie mums Rīgā tādas lietas nenotiek, pie mums, kā tas paredzēts satiksmes noteikumos, gājējus ciena. Inspektors dīdās, dīdās uz sēdek|a, kamēr pie viena jauka stūra ma�īnu aptur, pūzdams rau�as no kabīnes laukā, atvainojiet, arī pie mums gājējus ciena, arī pie mums uz zebras gājējiem priek�roka, un iet pie smagajiem. Skaidrojas, skaidrojas, pēc tam smagie katrs uz savu pusi. Inspektors priecīgs atgrie�as un prasa: vai ma�īnu numurus jūs ievērojāt? Viņi, redzat, aizbēga, ko darīt � dzīties paka| vai vest jūs uz slimnīcu? Nu, vai nav kolosāli?... Tu jau nemaz neklausies ...

� Nē, ne, es klausos, stāsti vien. . .

� Braucam uz slimnīcu. Tālu, kaut kur ellē, pilsētas nomalē. Tur iznāk pretī d�entlmenis kā no filmu �urnāla, slaids, ar sirmām ūsām un gludi noskutu galvu. Bet acis tādas, ka negribot jāsaka � redzes orgāni. Kā paskatās, tā auksts pār ādu, it kā pie miesas būtu pielikti uzreiz divi daktera klausāmie verķi. Nu redziet, es saku, atbraucu pie jums no Rīgas, un nelaime klāt. Ak, no Rīgas, viņ� saka, ļoti patīkami. Atļaujiet stādīties priek�ā: Nikolajs Smiltnieks. Tad jūs arī no Rīgas, es jautāju. Nē, viņ� smej, no Harbinas. Vai tas nav joks? Nikolajs Smiltnieks no Harbinas!

Melita apķērās viņai ap pleciem, priecīgi �ķiezdama vārdus:

� Ko tu domāji, kad es neatnācu? Ko tu darīji? Tu varēji uzrakstīt Gunāram garum garo vēstuli.

� Alani piedzīvojumi ne tuvu nav tik interesanti.

� Un kas par to? Es rakstu katru dienu. Varim.

Diezgan ilgi viņ� brauca, nezinādams, uz kurieni. Vispār pa taisno. AtpakaJ uz centru. Varbūt uz mājām. Nu nē. Priek�likums neizsauc sajūsmu. Diena ka lakota pastkarte. Biedram atvaļinājums. Vai nav vienalga, uz kurieni. Uz kautkurieni. Uzkaut kurieni. It kā visi tie, kas sē� pie stūres un brauc, zinātu, uz kurieni. Jānim tāds jautājums nekad neienāk prātā. Es gribu braukt. Ļaujiet man braukt. Kad es dabū�u braukt. Un basta. Vai atkal �itais te senatnopiteks, par provi. Ar savu aug�āmcelto mironi, trīsdesmito gadu mersedesu. Vai viņam no svara, uz kurieni. Laimīgs, ka kustas uz priek�u un skrūves nebirst laukā. Vai �is te stūrists-teļotājs ar sēriju MEH. No kurienes tāds, vellos, atdrāzies? No Mēness vai Mehiko-sitijas?

�ķērsojot Daugavu, Gunāra domas iekrita robā � ja aizlaistu pie Ojāra? Ojārs būtu prīmā līdzbraucējs. Ar Ojāru dro�u prātu varēja stūrēt iek�ā jebkuros ūdeņos. Kaut gan viņu aizvien grūtāk nācās izkustināt no vietas. Bet, ja Ojārs reiz kārdinājumam padevās, tad, lopedevega, sākās garantēta kā�ana. Visāda upju un ezeru badība uz viņu krita taisni kā sajukusi.

Krietnais zaldāts Ojārs Ceksteris. Muļķības. Zaldāti viņi nekad nav biju�i. Tikai puikas. Nu gan esam iebridu�i zaftē, Ojārs mīlēja sacīt, tagad vienīgi ar prātu un kustinā�anu ...

Idejas no viņa nāca ārā �ņākdamas un jebkurā daudzumā. Kā zelteris no gāzētā ūdens skapja. Bet sarkanmatainajai galvai tad arī bija apmēri. Spainis kas spainis. Neviena kaska nelīda virsū. Atmetās uz ausim.

Toreiz itin bie�i uzgriezās sapņainas valodas par to, ko katrs darīs, kad atkal uzģērbs privāto kiozīli. Ojārs tādās runās parasti nepiedalījās. Eu, Ojār, un ko tu? Es? Es nezinu, man sevi grūti iedomāties par idiņu, būs laikam jāmācās. Ho, ho, ho, nu jā. Ojāram jau tas baigais ķobis ...

Bet viņ� pats? Vai tie�ām viņ� nekad nebija izjutis vēlē�anos mācīties, pabeigt vidusskolu, iestādies augstskolā? Ojārs viņam vienmēr bija licies tāds kā ideāls. Varbūt tāpēc, ka starp to, ko spēja Ojārs un ko spēja viņ�, iezīmējās skaidri redzama nepārkāpjama robe�a.

Apmēram pusgadu pēc viņu abu atgrie�anās no Don-basa Gunārs satika Ojāru Rīgas centrā pie lielā pulksteņa. Gunārs bija tiem laikiem neparasti krā�ņi uzcirties, jauns uzvalks, jauns mētelis. Piepaccltā vērtības apziņa, ko jaunībā dod nevainojams apģērbs, nesa viņu, drusku parautu gaisā. Ojārs izskatījās noklūbē-jis, zem pa�ķīdu�ā pirmskara overkota rēgojās vecais karavīra kokvilnas mundieris.

� Nu kā?

� Normāli. �ogad beidzu.

Viņ� tajā mirklī pat neaptvēra, par ko Ojārs runā, un pats kā rubenis sāka apdziedāt savu �ansi.

� Parasta slimība, � Ojārs raudzījās uz viņu ar vāji slēptu ironiju. � Daudzi mūsu laikos grib būt inteliģenti, bet negrib mācīties.

Ojārs pastāstīja, ka pelna maz, toties darba laikā var sagatavot stundas. Kaut kādā tur iestādē viņ� vienlaicīgi uzdarbojoties par kurinātāju un elektriķi. Pagaidām.

Kas ar viņu toreiz notika? Kas tas bija � kauns, niknums vai aizvainojums, kas �īs sarunas laikā izrāva atkal gaismā jau dziļi apraktos mācī�anās nodomus. Ja Ojārs varēja, ja daudzi citi varēja. Ak, viņ� pats ar sevi nemaz tik apmierināts nebija. Nepavisam nebija.

Solim, ko viņ� spēra, iestādamies vakarskolā, kurā mācījās Ojārs, viņu abu starpā vajadzēja kaut ko izlīdzināt, bet galu galā tas viņus at�ķīra vēl vairāk. Viljfl iepriek�ējās zinā�anas izrādījās vienas vienīgas skrandas. Bet galvenais � viņ� neprata mācīties. Regulāri, ar piesēdē�anu, ar koncentrē�anos. Viņ� bija radis tikai tā ātrumā un pa virsu kaut ko apgrābstīt, kaut ko pa-ķerstīt. Uz atmiņas un iztēles pamata. Tāpēc arī netika līdz atrisinājuma gandarījumam, līdz varē�anas priekam. Pavasara pusē sākās darbavietu volejbola turnīrs. Viņu vārdoja, viņam plijās virsū: Gunār, saproti stāvokli, tu esi mūsu galvenais cīnītājs pie tīkla ... Viena nokavēta nedēja, otra. Kādu laiku viņ� vēl domāja skolā atgriezties, bet tad atmeta ar roku. Tūdaļ, protams, pats savai rīcībai atrazdams visādus attaisnojumus.

Ojārs pabeidza vidusskolu bez grūtībām. Iestājās augstskolā. Darbojās studentu zinātniskajā biedrībā, publicēja rakstus, lasīja referātus, braukāja apkārt pa visu Savienību, piedalīdamies konferencēs un sanāksmēs. Vispār savā ziņā bija slavenība. Personālās stipendijas kavalieris.

Ceturtajā kursā Ojārs apprecējās ar sīko, akurāto un melanholisko Karmenu. Ar to pa�u Karmenu, kas jau divus gadus viņam uzcītīgi konspektēja lekcijas, mazgāja veļu un pie�uva iztrūku�ās pogas. Ojārs Karmenai savukārt rakstīja kursa darbus. Laiku pa laikam viņai ar lielām mokām izdevās aizraut Ojāru uz kino; teātrus un koncertus viņ� neapmeklēja principā.

Gunāra un Ojāra attiecības ārēji it kā palika nemainīgas. Viņi kopā brauca uz zveju, sastapās vārda un dzim�anas dienās, atcerējās izbiju�ās karavīra gailas. Ta�u katrs gāja pa savu ceļu, kas pamazām vien at-

tālīnajās, atsve�inot arī viņus pa�us. To nevarēja nemanīt. Da�kārt tas atklājās it kā glu�i nevainīgos teikumos, da�kārt vienīgi izteiksmes noskaņā. Zināms, Ojārs bija neiecietīgas dabas, viņa runas veids kategorisks un ass. Viņ� arī bez īpa�a nolūka aizskart varēja noburk�ķēt: tu labāk par �iem jautājumiem nerunā, tu neesi mācījies marksismu jeb � tas nav temats tavam izglītības līmenim. Tādas piezīmes, protams, bija nepatīkamas, bet Gunārs centās neņemt galvā. Ojāram tāpat netrūka vājo vietu, atkosties nenācās grūti. Kaut gan tā pa diametru Ojāru, bez �aubām, varēja tikai apbrīnot. Vienreizēji talantīgs cilvēks. Un vispār, kad Ojārs viņam sacīja � Gunār, tu esi memļaks un fleders'.�, vai tur nebija sava daļa taisnības? ¹ - �

Diplomdarbā Ojāram vajadzēja analizēt ra�o�anas organizāciju kādā lielā Rīgas rūpnīcā. Visiem, kas Ojāru pazina, bija skaidrs, ka diplomdarbs būs ievērojams. Ta�u uzviļņojās skandāls. ' Л'

� Kas par lietu? � Gunārs toreiz bija tikpat pārsteigts kā citi.

� Skrepstiņi. Bet es domāju, ka viņi patie�ām meklē zinātniski pareizas organizācijas metodes. Strādnieku viņiem nevis trūkst, bet par daudz. Slaistiem un alkoholiķiem atpūtas nams. Tas kompromitē visu ra�o�anas kolektīvu. Man ir aprēķini un hronometrā�as, grafiki un testi. Tālāk izlaisties nemaz nav iespējams. Vai dialektiskais materiālisms paredz īstenības ignorē�anu? Plānā galdiņa urbēji. Ar muti diezin ko, bet patiesībā ķeksī�u pievilcēji.

�ī saruna notika restorānā pie galda. Par godu augstskolas beig�anai Ccksteru ģimene tuvākajiem draugiem izrīkoja trīsēdienu pusdienas ar vīnu un aukstajiem uzko�amajiem. Karmena valodām dzīvoja līdz vairāk'ar mīmiku, viņa uz krēsla visu laiku dīdījās un grozījās, it kā no viņas kārnajiem gurniem �ļuktu nost zel,dūris.

� Ojār, tikai neuztraucies, � viņa sacīja, � lai tev ir trijnieks. Diploms paliek diploms. Diplomā atzīmes neraksta.

�- Un kā tev? � Gunārs jautāja Karmenai.

� Kas tad man. Es nekādu Ameriku netaisos atklāt.

� Karmenai stabils piecnieks. Es nemaz nebrīnī�os, ja viņai piedāvās vietu aspirantūrā. � Ojāra izteiksmīgie smiekli koda Gunāram ausīs, viņ� neapzinīgi paskatījās uz Karmenu.

Ojārs sāka strādāt lauksaimniecības resorā, �ad tad viņi saskrējās rajonu centru ēdnīcās. Toreiz kolhozi vēl nebija turīgi un pārstāvjus no Rīgas neloloja pa īpa�ām viesu mājām un somu pirtīm. Pēc ļaudīm, kas grozījās Ojāra tuvumā, pēc pārvieto�anās līdzekļiem, kas gaidīja durvju priek�ā, aptuveni varēja izsekot viņa sabiedriskajam svaram. Ojārs kāpa uz aug�u acīm redzami. Piecdesmito gadu beigās Ojārs ministrijā jau bija sektora vadītājs vai kaut kas tamlīdzīgs. Un pēk�ņi ziņa � Ojārs meklē darbu. To viņam, sastopoties tramvajā, pavēstīja Karmena.

� Nu, nu?

� It kā tu nepazītu Ojāru.

� Tie�i tādēļ!

Jaunums viņu patie�ām satrieca. Nē, satrieca nebija īstais vārds. Ojārs Gunāra apziņā simbolizēja spējas, varē�anu un sekmes. Ojārs bija vienīgais cilvēks, kura klātbūtnē viņ� da�kārt sajuta sirdsapziņas pārmetumus un pat tādu kā nepilnvērtības slogu.

� Ojārs lido pa gaisu. Principā jau viņam daudz taisnības, trūdzemes podiņu kampaņa, bez �aubām, nav nopietna, bet...

� Darbu jau nu viņ� atradīs,

� Par to nav runas.

� Un tu pati? Raksti disertāciju?

� Būs jāpiespie�. Mums tagad liela ģimene. Divi dēli, divas vecāsmātes.

Pēc kāda laika viņ� satika arī Ojāru. Citkārt gai�aji sejā asi iezīmējās īdzīgi vaibsti. Platais zods cie�i nodi-dzis sarkanīgiem iepriek�ējās dienas rugājiem. Uzvēdīja skābā vīniņa aromāts.

� Ekonomikā jā ievēro objektīvi likumi, tā ir zinātne, nevis ticības mācība. Ja panākumus grib gūt ar pū�ļo�anu, tad politekonomijai jāvelk strīpa pāri un bodīte, ko sauc par zinātnisko tautsaimniecību, jātaisa ciet.

� Kur tu tagad strādā?

� Smalkā vietā. Transporta bāzes plānu daļā. Loģiski sprie�ot, par neatbildīgu darbinieku, ja jau ir tāda kategorija, ko sauc par atbildīgiem darbiniekiem, un es tajā neesmu.

� Gan tu ar savu ķobi tiksi atkal atbildīgajos.

� Pretīgs nesaimnieciskums. Ceļa zīmēs ieraksta uzpūstus skaitļus, degvielu atlikumus �oferi pārdod vai bez ceremonijām izgā� zemē. Automa�īnām trūkst rezerves daļu, ceturtdaļa autoparka stāv dīkā. Neviens ne par ko vairs nebrīnās.

� Grūtības ir katrā nozarē.

� Grūtības! Haaa! Mēs pat prēmijas saņemam. Sacensībās uzvaram. Zini, ir tāda anekdote: direktors prasa plānotājam, cik ir divreiz divi. Plānotājs atbild: cik vajag?

� Tu gribi sacīt, ka strādā par burvju mākslinieku?

� Es gribu sacīt, ka plāna izpildes rādītāji ir tīrā fikcija, ja vērā nencm pa�u galveno rādītāju � kvalitāti.

� Varbūt tev vajadzētu pāriet uz zinātnisko darbu?

� Man? � Ojārs sāji saviebās. � Mūsu ģimene viena persona ar zinātni nodarbojas. Un jāsaka � vis-_t nota| sekmīgi. Prot paklanīties, kad vajag, īstajā bri^df jūsmīgi aplaudēt. Uzņemas sabiedriskos pienākumus, protokolus iesniedz, glīti noformētus. Zinātņu kanditā-tes grāds jau rokā un būs vecākā pasniedzēja. Gribi saderēt? Man neviens dzīvokli nedod, Karmenai � lūdzu! � trīs istabas un vēl lod�ija.

Sākoties ekonomiskajai reformai, Ojārs kārtējo reizi sanāca karā ar priek�niecību. Gunāram, nez kāpēc likās, ka jaunos pārkārtojumus Ojārs uzņems ar gandarījumu, bet notika savādāk. Ojārs uzrakstīja kritisku rakstu, apspriedēs sacīja asas runas, neaizbrauca uz Vissavienības mēroga sanāksmi.

� Tas ir principiālas dabas jautājums, � Ojārs sadudzis taustīja saraino zodu. � Ja plāna saimniecība, tad plāna saimniecība. Līdz brīvai konkurencei mūsu sistēma tikpat nenolaidīsies. Tad kāpēc muļķoties? Tur tikpat nekas neiznāks.

Viss beidzās kā parasti � ar darba vietas maiņu.

Atklāti sakot, uzturēties Ojāra sabiedrībā bija pasmagi. Asja, piemēram, pēdējā laikā par Ojāru izsacījās ar no�ēlu. Vienpusīgs, sarūdzis, ka�ķīgs cilvēks. Nesaprotu, par ko jūs abi varat runāt. Un tā arī bija, viņa nīgrums un pa�taisnība nomāca. Bet, paņēmis rokā spiningu vai kādu citu āķa kātu, Ojārs pilnīgi pārvērtās. Un kļuva atkal vecais Ojārs Cekstcris.

Nu jau viņ� bija �for�tatē�. Bērnībā viņam reizi gadā pie�ķīra jaunu uzvalku � uz ziemsvētkiem. Tad viņi abi ar māti kāpa tramvajā, pirka lielās pārsē�anās biļetes un devās tālajā ceļojumā uz Maskavas ielu. Vienmēr tikai uz Jēkabsona veikalu iepretim morgam. Viņ� vēl skaidri atcerējās, kāda Jēkabsona veikalam bija izkārtne, kāda smar�a toreiz līda nāsīs, kā pats Jfjcabsons, bez pārtraukuma bērdams vārdus, grozīja viņu spogu|a priek�ā, lielīdams par �fein puik�. Vis-riņķī apkārt un pie griestiem karājās tik daudz da�ādu apģērbu� ka likās � viņ� stāvēja lielā skapī.

Nezinātājam nevarēja ienākt prātā, ka Rīgā vēl sastopamas tādas mazpilsētas ainas. Sis, bez �aubām, viens no vispraulainākajiem pilsētas nostūriem. Pagāju�ā gadsimta agonija uz industriālās celtniecības fona. Bet pretī jau iznāca jaunie nami. �etrdesmit septīto māju, kurā dzīvoja Ojārs, viņ� pazina pēc roba fasādes panelī.

Dzīvokļa durvis atvēra jauna sieviete. Uz rokas viņa turēja zīdaini. Mazulis saldi no�āvājās. Acis, sagriezās �ķieliski, tad atgriezās īstajā vietā. Sieviete nomērīja Gunāru ar uztrītu skatienu.

� Vai Ojārs mājās?

Modernās madonnas seja nek|uva ne par kapeiku laipnāka. Viņ� ar interesi aplūkoja mazo miegamici. Pakau�a di�umā jautās kaut kas pazīstams.

� Pagaidiet, es nezinu. Mammūūū. Te kāds meklē Aivara papu.

Sprie�ot pēc atbildes toņa, jaunajai mātei ar �Aivara papu� diez kādas sirsnīgās attiecības vis nebija.

Ienākt viņu neaicināja. Pēc da�iem mirk|iem parādījās Karmena. Joprojām sīka, akurāta un melanholiska. Saposusies kā uz izie�anu. Saprotams, savā liesi atturīgajā skolmeistarienes stilā, kas jau pa gabalu katram it kā kliedza pretī: negribu nevienam patikt, dievs pasarg, esmu tikai kārtīga.

Ieraudzījusi Gunāru, viņa izklaidīgi pasvieda gaisā rokas, pieskardamās matiem.

� Ak, tas esi tu!

� .Iztraucēju nebrīdī?

� Kādas muļķības! Tagad jau mums vedekla un mazais Robītis. Aug ģimenīte, ko darīsi. Ak jā! Jūs abi ar Cildu laikam redzaties pirmoreiz.

Nekāda iepazī�anās tomēr nenolika. Par Cildu ■sauktā, noklausījusies Gunāram veltīto monologu, srrauji zaudēja interesi un, ucinādama Robīti, ieslīdēja virtuvē.

Karmena aiz elkoņa bīdīja Gunāru istabas virzienā. Varbūt Ojārs mazgājas vai acumirklī aizņemts kā citādi. Katrā gadījumā rakstāmgalds bija apkrauts ar grāmatām un papīriem, pie tā vēl pirms brī�a bija strādāts.

� Ojārs, es skatos, atkal kaut ko urbina.

� Ojārs? � Karmenas �audīgās kustības uz mirkli iestinga. � Nē. Tie ir mani papīri. Nāko�gad mainīsies programma, jā raksta jaunas lekcijas. Nemaz nesaprotu, kad visu paspēt. Zinātniskā padome uzdeva sa-.stādit grāmatu, termiņi smieklīgi īsi.

� Pazemīgi atvainojos. Es, liekas, tevi neesmu apsveicis ar docentes �inas saņem�anu.

Jauna komplimentu forma, Gunārs nodomāja, dāmu apsveik�ana ar vado�iem amatiem. Viņ� bija trāpījis vārīgā vietā. Viņa nosarka kā nervoza meitene.

� Paldies, Gunār. �oreiz tam līdzi nāk vēl katedras vadī�ana. Lēvenis rūpju. Bet tā jau tam jābūt, visam jāvirzās uz priek�u. Vecie iet no strīpas laukā, kādam tie pienākumi uz saviem pleciem jāņem.

� Skaidra lieta.

� Nu, lūdzu, apsēdies!

� Es tikai uz da�ām minūtēm.

� Kā klājas Asjai?

� Dro�i vien labi.

Karmenas galva sastinga puspagriezienā.

� Asja ir Vidusāzijā, � viņ� jutās spiests izsacīties skaidrāk, kaut gan negribējās �ajā virzienā izplūst. � Jānis arī no mājas prom, sporto pa treniņu nometni.

Karmena рос katra viņa teikuma kā piekrizdama māja ar galvu.

� Mūsu Ivars atkal sadomājies par kuģiem, nāko�gad lik�ot eksāmenus Makarova jūrskolu Ļeņingradā. Bet sekmes pavājas, un konkurss liels. Ja izkritīs, ies armijā. Aivars ziemā salauza kāju, ceturto kursu nepabeidza. Cilda gan dū�īga, tik daudz kavēja, bet eksāmenus nokārtoja. Rudenī grib turpināt, Robīti sūtī�ot pie savas mātes uz laukiem. Tā nu dzīvojam.

� Jā. dzīvojam.

Par Ojāru viņa nebilda ne vārda. Par Ojāru viņai nekas nebija sakāms.

� Vai tu tomēr nevarētu apsēsties, taisni neērti.

� Esmu diezgan izsēdējies. Pārmaiņas pēc patīkami pastāvēt.

� �odien karsta diena.

� Jā, cepina grādīgi, nevar sūdzēties.

� Es tevi pacienā�u ar aukstu piparmētru teju, dzersi?

Runādama viņa lauzīja plānās plaukstiņas, pirkstu kauli knak�ķēja vien.

� Nē, paldies, es patie�ām tikai garāmbraukdams. Uz da�ām minūtēm. Kur tad Ojārs?

Karmenas seja īpa�i neizmainījās. Varbūt vienīgi uzacis uz īsu mirkli nostiepās taisnākas.

� Ojārs izgājis.

� Vajadzētu satikt.

� Viņ� var pārrasties drīz, bet var arf nepārnākt līdz naktij. To nekad iepriek� nevar zināt. � Karmena skatījās viņam cie�i acīs. Sājā saspringtajā izteiksmē-diezgan negaidīti uz viņas lūpām parādījās tāds kā paskumj� smaids.

� Nu neko darīt.

� Aizgāja pēc kartupeļiem. Apmēram pirms stundas. Sagādāt kartupeļus ir viņa pienākums.

Neviens no viņiem negribēja pirmais novērsties.

� Un kā zēnam vispār?

� Tā ... Kā parasti.

� Normas robe�ās?

� Bez pārmaiņām.

� Pie veselības turas?

� Turas.

� Vajadzēja viņu satikt. 2ēl gan.

� Kartupeļus viņ� parasti pērk mūsu pa�u sakņu veikalā. Blakus kafejnīcai. Tas tepat divus kvartālus no �īs ielas pa labi.

Viņ� atvadījās un gāja. Bet ausīs viņam vēl uz kāpnēm skanēja Karmenas balss. Kāpēc, runājot par Ojāru, viņa tā dīvaini smaidīja? Viņas balsī varēja saklausīt velns zina ko, tikai ne rūgtumu. Galvā vējoja spocīgs tuk�ums.

Reiz viņa dod�s pagriezienā sadūrās ar autoceltni. Viņ� dzirdēja, kā nokaucās bremzes, skaidri sajuta belzienu un jūko�o skārdu vibrācijas. Ta�u, izkāpis no kabīnes, viņ� skatījās gaisā un pētīja ceļu, vai nebrauc kāda ma�īna � notiku�o novērst nevarēja, bet vēl kādu mirkli viņ� varēja to visu neredzēt. Vēlāk. Gan jau.

Gunārs paraudzījās pulkstenī. Tāpat vien. Stundām, minūtēm un sekundēm pa�laik nebija nozīmes. Vai viņ� jutās samulsis? Varbūt vīlies? Vismaz izbrīnīts? Arī tam �ajā brīdī nebija nozīmes. Acu priek�ā joprojām rēgojās Karmenas dīvainais smaids.

Skaistā diena bija mānība. Lietus nāca virsū ar skubu. Saulei tikai laiku pa laikam izdevās izrauties no mākoņiem. Kā slīcējam no viļņiem. Piebrauca, apstājās un atkal aizbrauca trolejbusi. Cilvēki nāca, gāja, sarunājās, nesa iepirkumus, smējās, stūma bērnu ratiņus, vadāja suņus, ēda saldējumu, braukāja �iguļos un moskvi�os, piepildīja veikalus, kaut ko meklēja, kaut ko cerēja atrast, devās uz kaut kurieni un pārradās mājās. Un kopā tas viss veidoja kustību un skaņu konglomerātu, ko sauca par brīvdienas atmosfēru pilsētā.

Jau smidzināja. Asfalts pamazām kļuva spīdīgs. Gunārs iekāpa ma�īnā un aizbrauca līdz sakņu veikalam. Ojāru nekur nemanīja. Cerēt, ka viņ� vēl pērk kartupeļus, protams, smieklīgi. Tupeņu ilgpircējs. Tad jau drīzāk kafejnīcā. Kur kafijas vietā dzer dullētājus. Anglijā tankistus sauc par kavalēristiem. Hronisks kafejnīciķis. Līdz nestu kafiju pie mums nekafeinīciķo. Telpa murdēja stāvgrūdām pilna. Bet Ojāra nebija. Noteikti nebija. Ojāra sarkanmataino pakausi jau nu viņ� redzētu pa gabalu. To nevar nepamanīt. Tāpat kā Pulvertorni.

Ojāru viņ� ieraudzīja glu�i nejau�i, kad, apmetis loku ap vairākiem kvartāliem, brauca atpakaļ uz centru. Ojārs stāvēja laukumiņā pie alus cisternas ar kausu rokā. Cisternu aplenca mērens bariņ�. Raibā komanda dirnēja kaut kādā nciedragājamā vienaldzībā pret to, kas notika apkārt, � pacietīgi, mazkustīgi, drūmi. Lija aizvien spēcīgāk. Kā ganāmpulks lietū �-tā mums jāstāv, un tā mēs stāvēsim.

Gunārs izkāpa no ma�īnas, uzsita apkakli, sarāva bikses uz aug�u un iespraucās barā. Degunā iesitās alus smar�a, samirku�u drēbju smaka un ass vīrie�u sviedru� garojunis, ko viņ� līdz �im bija izjutis vienīgi sportā pilī hokeja spēļu laikā.

� Labi, ka tevi ieraudzīju. Nu sveiks, vecais! Līst kā pa Jāņiem.

� Lai līst, � Ojārs norūca, � vai tu esi no cukura.

Izvelvētajai pierei pāri ritēja treknas lāses. Mali bija pielipu�i ādai. Sejā turējās tāda izteiksme, it kā viņ� nule būtu pamodies no miega. Plaksti uztūku�i, lielporainā āda saņurcīta, lūpas bezkrāsainas. Bārdas sarkanajos rugājos vidēja sirmi plankumi.

� Varbūt labāk ma�īnā?

� Baidies samērcēt smokingu?

� Ņem to krūzi līdz. Lietus nelīs iek�ā.

� Par manu krūzi tu neuztraucies. Mana krūze tev virsū neskrien.

� Ojār, norunāsim tā: �oreiz bez kasī�anās, labi?

� Ko- tu gribi, lai es tevi bu�oju? Tāpēc vien, ka esi izkāpis no ma�īnas. Nav vērts, pa televīziju nerādīs.

� Kas attiecas uz ma�īnu ...

� Es zinu, ma�īna nav tava. Ma�īna pieder Asjai.

� Es gribēju sacīt...

� Viss kārtībā, � Ojārs ar drūmu smaidu pārtrauca Gunāru vēlreiz. � Tev nekas nav jāsaka. Tu vienmēr esi bijis fleders. Bez kasī�anās! Tas ir iiederu galvenais lozungs. Flederu laikmeta evaņģēlijs.

Kartupeļu tīkliņu Ojārs bija pakāris uz sētas staba. Lietus ritēja starp smil�ainajiem bumbuļiem, pārvērtās dubļos un smagām, netīrām pilēm Hecēja gar �dēļiem uz leju.

Viņi stāvēja, pagriezu�ies viens pret otru, un klusēja. Varbūt tā ari bija labāk. Vismaz Gunāram vairs runāt negribējās. It kā pēk�ņi būtu atklājies: �is cilvēks, kas te raudzījās uz viņu ar nīgrām acīm, bija sve�s garāmgājējs. Tā ta�u atgadās. Tu dzenies pakaļ pa drūzmu kādam ārkārtīgi pazīstamam stāvam, panāc, bet tad ieraugi � pārpratums, visparastākā maldī�anās.

Ko viņam vajadzēja no �ī �ultainā vīra ar kartupeļu tīkliņu pie sētas staba un alus kausiņu rokā? No �ī saliju�ā savvaļnieka, kas izbēdzis no mājām, jo labāk jutās uz ielas stūra starp dzērājiem. Vai �is ir tas Ojārs, kuram viņ� kādreiz bija gribējis līdzināties, kuru bija apskaudis, kura priek�ā bija izjutis vainas un mazvērtības svaru? Nu labi, viņi kopā lauzu�i �dienestu, un tad? Kas viņus saista tagad? /Būtu smieklīgi dzīvot ar seno priek�statu, ka viņi vēl tie pa�i, kas toreiz.

� Es tev izmaksātu, bet tu jau nedzersi, � sacīja Ojārs.

� Nē, paldies.

� Es nebrīnītos, ja tevi butu atsūtījusi Karmena. Viņas sīksmadzenēs tādas idejas da�kārt iz�ķiļas.

� Ar smadzeņu apmēriem diez vai vērts �lielīties. Ojārs paskatījās gaisā un pabāza alus kausu .azotē.

� Tas ir � kādā ziņā?

� Orgāni, kurus nelieto, ātri atrofējas.

Ojārs saviebās. Un diezgan ilgi neatbildēja. Ar viņu kaut kas notika. To varēja manīt pēc tā, kā izmainījās viņa seja, kamēr viņ� klusēja, bet vēl vairāk ₍pēc tā, kā bija izmainījusies balss, kad viņ� ierunājās.

� Iespējams, ka tev taisnība, � sacīja Ojārs. � Kārtīgas smadzenes patie�ām k|uvu�as par traucējo�u rudimentu. Pieprasa elektronu rēķinma�īnas''un Karmenas tipa intelektuālos agregātus. Zini, kāpēc? Tāpēc, ka tas ir ārkārtīgi ērti. Ieslēdz � strādā. Izslēdz � apstājas. Bez liekiem jautājumiem. No strīpiņas līdz strīpai. Kad es vēl sēdēju ministrijā, man bija vietniece. Es viņai saku: jums nav nevienas patstāvīgas domas. Viņa sāk pink�ķēt.

Bet tagad tā pink�ķētāja sē� tavā vietā.

Ojārs drusku apjuka: � Bez �aubām ...

� Un to tu uzskati par apliecinājumu savām spējām?

� Ej ellē, � sacīja Ojārs. � Jā, es to uzskatu par apliecinājumu. Uzskatu.

� Un kam no tā labums?

� Ir jābūt kaut kādiem principiem!

� Zini, puikas gados es kāpu uz sētas, lai tiktu kaimiņu ābolos. Un vienmēr nogāzos, jo domāju tikai par to, kā sagrābt ābolus, bet aizmirsu, ka atrodos uz sētas.

� Tu nu labāk mani nemāci.

� Es vismaz �oferis biju un �oferis bū�u.

� Ar to nav ko lielīties. Visi nevar sēdēt virsū savām rievotajām puslodēm un justies apmierināti.

� Skaidrs, tu esi cilvēks ar galvu. Ārkārtīgi neapmierināts. Lai pierādītu savu taisnību, tu �eit stāvi un dzer alu. Atvaino, bet �itādu stāvvietu tuvumā ir diezgan pretīgs aromāts.

Kāpēc viņ� to sacīja Ojāram? Ar tādu naidu. Smieklīgi un cūciski. Visu, ko Ojārs deklamēja, nevar ņemt par pilnu. Vai tie�ām Ojāra vārdi viņu tik sāpīgi aizķēra? Kas tajos bija jauns, ko viņ� simt rei�u jau nebūtu dzirdējis? Turklāt Ojāram atkal taisnība. Ko vispār nozīmē vārdi viņu attiecībās? Bet tonisl Draudzība un naids, cik tie tuvu stāv kopā. Izskatījās, ka pirmoreiz garajā pazī�anās laikā viņi bija atklāti līdz galam. Nevis aiz draudzības, bet naida dzīti. Sprie�ot pēc kvēles, kas gailēja Ojāra acīs, trūka pus-grāda, un �vecais zēns� būtu gatavs triekt viņam dūri sejā. Kas viņus abus tā saniknoja? Viņi ta�u izklāstīja viens otram tikai savus uzskatus ...

� Gunār... � sauciens, kas panāca viņu pēc da�iem soļiem, izklausījās jau itin pielaidīgs.

Gunārs atskatījās. Naida gaile Ojāra acīs bija apdzisu�i. Seja viebās it kā nepārvaramā pretīgumā,; it kā kaunīgā smīna. Vienu mirkli viņ� gribēja apstāties, tomēr neapstājās.

� Nu labi, labi, parunājām � un pietiek... Tev bija kas sakāms?

Viņ� gāja tālāk. * . .

� Nekļūsti smieklīgs! Dzirdi!

Nav jēgas, viņ� pats sev sacīja, nav jēgas.

Sis ceļojums patie�ām lemts neveiksmei totāli un negrozāmi, nu vienkār�i ārprāts. Par to, ka Melita tuvākajās dienās varētu braukt kalnos, tagad nav ko sapņot, locītava izskatās kā ķirbis un sāp pie mazākās piepūles, ārsti iesaka fizikālo terapiju, gultas re�īmu. Visnepatīkamāk jau pa�ai Melitai, muļķīgāku ķibeli gudrodams neizgudrosi, atlidot pasaulīgo gaisa gabalu, lai atvaļinājuma laikā klumburētu ar spieķi, nīktu pa sve�ām ambulancēm un poliklīnikām. Bet vai viņai labāk? Atvaļinājums sajaukts tā kā tā, viņa ta�u nevar pamest Melitu vienu, tas nu gan būtu smalki. Protams, kā galējais variants rezervē glabājās iespēja sēsties lidma�īnā un lidot atpakaļ uz Rīgu, bet pārsteigties arī nav liela gudrība, vēl jānogaida. Varbūt viņas tiks cauri ar da�ām zaudētām dienām, sliktākajā gadījumā, sacīsim, ar dienām piecām se�ām, un tomēr kaut kas vēl paliks pāri glābjams un izmantojums. Nē, tūdaļ lidot atpakaļ uz Rīgu nevar nekādā ziņā, kaut vai Gunāra pēc, tie�i �oreiz nevar. Iedomājoties vien tādu varbūtību, Asjā jau saslējās pretestība, kuras cēloņus sīkāk vētīt viņa pat nemēģināja.

Pulkstenis rādīja pusē vienpadsmit, un Asja staigāja apkārt pa pilsētu. Kamēr viņa burzījās ļaudīs, vismaz likās, ka laiks ne�ķiedās veltīgi.

Jaunie kvartāli spoguļojās baseinos un greznojās ar strūklakām. Viņa sajuta gandrīz nepārvaramu vēlē�anos apsēsties ūdenī, ļauties �ļaksto�ajām �altīm. Apstādījumu saplaisāju�ajā mālā viss auga neganti un aumaļaini, rozes tīstījās lielas kā kāpostgalvas, ta�u svelmes izkveldētas, likās tādas kā izplūdu�as un nesaturīgas. No ziediem, augiem un krūmiem garoja spēcīgas, piesātinātas smar�as.

Atceļā uz viesnīcu viņa vēlreiz iegriezās universālveikalā. Tas, ka apdarē bija izmantots gai�i sārts akmens un ēka no ārpuses vairāk atgādināja pili nekā veikalu, Asju atstāja vienaldzīgu. Bet viņi bija izveidoju�i oriģinālu �aploka sistēmu� ar ērtu kustības shēmu. Saprotams, kvadratūras noslogojums apmēram uz pusi mazāks, tātad arī plāns nav tik nostiepts, ta�u ideja asprātīga. Kaut gan diez vai �o republikas flagmani bija jēga salīdzināt ar viņas auklējumu � ierindas universālveikalu.

Visumā viņa jau bija apradusi ar eksotikas un mūsdienīguma krustenisko miju �ejienes sadzīvē. Viskrasāk ta izpaudās vecās un jaunās kultūras mierīgā līdzāspastāvē�anā, kaut gan vidū starp tūksto� un vienas nakts pasaku un septiņdesmito gadu racionālismu neticami dzīvotspējīgs izrādījās arī dīvains ārpusēru hibrīds, kuru simbolizēja plī�a aizkari pie plastmasas riņķī�iem.

�oreiz Asju ieinteresēja dienesta telpas. Zināms, arī �eit, tāpat kā visur, tās slēpās aiz uzraksta �nepiedero�iem ieeja aizliegta�, tomēr ieskaitīt sevi �ajā kategorijā viņai likās dīvaini. Viņpus stikla durvīm veikala kņadu nomainīja labi situētas iestādes klusinātā gaisotne. Tuk�a tara apkārt nemētājās, tātad noliktavas atradās patālu. Grāmatvedība un plānu daļa, vietējā komiteja, pat apsprie�u zāle, skaties tik, .kas par ērtībām. Viņa atvēra durvis � nu, vai tāda telpa saucama par zāli, tas atkal cits jautājums. Sienas avīzē viņa varēja izlasīt lielburtaino saukli: �Да здравствует GO годовщина Великого Октября!� Būs laikam jāiegrie�as pie vadības, jāstādās priek�ā, negribējās jau, lieks apgrūtinājums pa�ai un citiem.

Gaitenis bija gar�, griestos aiz pienainiem stikliem drebulīgi blāzmoja dienasgaismas spuldzes. Pie sienas karājās sarkame ugunsdzēsības putu aparāti, tādi pa�i ka viņu veikala, mats matā. Arī ļaudis, kas izmantoja dienesta telpas, �ķita tādi kā redzēti. Sī dāma, piemēram. Ir vai nav? Patie�ām Ludmila, tikai nedaudz apaļaka, dāmīgāka, un kas par kleitu!

Viņas abas apstājās.

� Asja Janovna!

� Ko tad jūs �eit darāt?

Ludmilas glīto seju ar dzidro ādu un samērīgo de-gunteli maitāja tikai viens trūkums � aiz apaļajām lupām priek�ā zibsnīja zelta zobs. Matu blondums, protams, ķīmisks, ta�u nojaust to ļāva nevis pavir�ība krāsojumā, bet, tie�i otrādi, pārāk perfektais tonis.

� Es �eit strādāju.

� Strādājat?

� Jau tre�o gadu. � Un, uzmetusi Asjai izteiksmīgu skatienu, viņa piebilda: � Par nodaļas vadītāju.

Vārdos izskanēja koķets lepnums, kas zem mākslotās izteiksmes ļāva samanīt jūtu īstumu � viņa patiesām lepojās ar savu posteni. Un, kā rādījās, tad amatā bija labi iejutu�ies. Tikai acumirklīgais apmulsums Ludmilu mazliet izsita no pa�apzinīgās stājas, kas Asju pirmajā mirklī bija tā pārsteigusi.

Ludmilas aizie�ana no veikala viņai kaut kā pilnīgi pagaisusi no atmiņas. Kas tad tur notika? Kādu laiku viņa strādāja par sekcijas vadītāju, liekas, pie vīrie�u apaviem. Ne ar ko īpa�i neizcēlās, skaitījās viduvēja darbiniece.

� Bet jūs, Asja Janovna?

� Tā teikt, caurbraucot.

� Kas jauns Rīgā?

� Nekas sevi�ķs, brī�iem līst, brī�iem spīd saule, vēsa vasara.

Kāpēc Ludmila aizgāja? Vai toreiz nerunāja par ģimenes apstākļiem? Varbūt. Nu galu galā vienalga. Tomēr tas, ka viņa par Ludmilu gandrīz neko nezināja, kairināja ziņkāri. Satiku�ās Rīgā, viņas paietu viena otrai garām, pavir�i sasveicinādamās, bet sastapt paziņu (tomēr jau paziņa) otrā pasaules malā ...

� Kur esat apmetusies?

� Viesnīcā.

� Es jums varu piedāvāt savu dzīvokli.

Piedāvājums nāca no sirds, lielība un sirsnība saplūda kopā, Ludmila aiz prieka k|uva aizvien mei-tenīgāka, gandrīz atkal pārvērzdamās Tirdzniecības institūta neklātienes studentē, kas vīrie�u apavu sekcijā nēsāja kurpju kastes. Viņai dzīvē veicies, viņa ir laimīga un var to izjust pati un parādīt Asjai. Viņai ir dzīvoklis, nevis gultas vieta kopmītnē kā Rīgā, un viņa var atļauties būt viesmīlīga un laipna, izpalīdzīga un draudzīga. Sī iespēja viņu pa�u tā sajūsmināja, ka, pavisam aizmirsusi savu svarīgo posteni, Ludmila atkal kļuva par meiteni. Tas bija tik aizkustino�i, ka Asja galīgi apjuka, kas ar viņu notika samērā reti.

� Nu tad jums abām vismaz jāatnāk ciemos, � noklausījusies Asjas atrunas, Ludmila neatlaidās. � Pasēdēsim, parunāsim, es jūs pacienā�u ar Rīgas konfektēm.

Viņas pļāpāja visādus niekus, smējās, bet valodas par jaunu atgriezās pie apciemojuma.

� Nu tad es gaidu.

� Ģimene nejutīsies traucēta?

� Asja Janovna, ko jūs! Dzīvoju kā zirneklis pa kaktu. No rīta durtiņas aizslēdzu, vakarā atslēdzu. Par traucē�anu nerunāsim.

� Un jums vienai iedeva dzīvokli?

� Jā. �eit priek�niecība uz �īm lietām skatās savādāk. Galvenais viņiem � savākt vajadzīgos kadrus. Ja uzskata, ka tu esi nepiecie�ams, tad arī nāk pretī. Vispār pilsētā darbaroku netrūkst. Ir labi jāiedzīvojas, lai saprastu, kas �ajā pusē notiek.

� Un kas tad notiek?

� Kā nekā Āzija ar savām tradīcijām. Sievietes izvirzās gausāk, trūkst pieredzes. Visādi aizspriedumi. Vīrie�i, piemēram, uzskata par apvainojumu saņemt rīkojumu no sievietes.

� Ak, vīrie�i visur ir vienādi, � Asja bez dziļāka nodoma izspēlēja sievi�ķīgās solidaritātes kārti.

� Te stāsta tādu leģendu: ārsts izdziedinājis hanam acu kaiti, un hans aiz pateicības atdāvinājis ārstam savu skaistāko sievu. Bet skaistule no ārsta aizbēgusi. Kad hans to uzzinājis, viņ� licis ārstam nocirst galvu: vīrietis, kam sieva neklausa, nedrīkst dzīvot manā valstī. Zināms, jaunie jau skatās pasaulē ar citām acīm. Tomēr tradīcijas paliek tradīcijas. Kaut vai tas pats kalims, kas līgavainim jāmaksā par līgavu.

� Tas jau vairāk laikam tā simboliski.

� Nesen satīriskā �urnālā bija jaunākās kalima takses: līgava-kolhozniece maksā desmit tūksto�us, līgava ar augstskolas izglītību piecus tūksto�us, zinātņu kandidāte tūkstoti, vienīgi zinātņu doktores nemaksā neko...

� Kā jūs �eit nokļuvāt?

Ludmila diezgan ilgi bez skaņas tikko jau�ami kustināja muti, it kā viļādama ko�ļājamo gumiju. Varēja gandrīz domāt, ka viņa pie sevis pārliek � sacīt patiesību vai ne. Jeb varbūt pati mēģina atcerēties, tāpēc ka jau paspējusi aizmirst.

� Vienkār�i atbraucu ar tūrisma ceļazīmi.

To viņa pateica aprauti, bez iepriek�ējās runātpa-tikas.

� Skaidrs.

� Jā. Uz sporta sacīkstēm. Tirdzniecības darbiniekiem bija volejbola turnīrs.

� Un man nez kāpēc palicis prātā ...

� Ka es toreiz apprecējos? Jā, es apprecējos, Asja Janovna. Bija man Nasredins Mahmudovi�s, bija, kā tad savādāk. Kāzas gan nodzērām vēlāk, kad es jau strādāju �eit. Pēc pusgada iz�ķīrāmies. Ja nav bērnu, tas ir trakoti vienkār�i.

Ludmila runāja it kā jautri, it kā nopietni, iekrizdama tajā samākslotajā koķetībā, kurā naivums jaucās kopā ar lepnumu un ironiju.

Asja domāja, ka ar pēdējo piezīmi atbildei uz viņas jautājumu pielikts punkts, bet Ludmila slāviskā atklātībā turpināja cilāt sirdslietas:

� Bija kvalitātes cilvēks, ko nu par to, beidzis vidusskolu, ar moderniem uzskatiem. Ģērbties patika pēc modes �urnāliem, bet arī viņ� nevarēja izturēt, ka darbā iznācu viņam priek�niece.

� Darbu vajadzības gadījumā var izmainīt.

� Izmainīja jau, izmainīja, tomēr... Alga man lielāka. Dzīvoklis .uz mana vārda. Vietējā padomē par deputāti ievēlēja. Un vispār... Jauktas laulības nav joka lieta. Draugi un paziņas, radinieki un vecāki... Neizturēja mans Nasredins Mahmudovi�s. Neizturēja.

Ludmila ar īk�ķi paknibināja rādītāja pirkstu, uzpūta tam elpu, it kā nule piecēlusies no manikīres, un par jaunu pievērsās Asjai. Nagi bija rūpīgi kopti, pārklāti ar modeskrāsas laku. Trīs vidējos pirkstus greznoju masīvi gredzeni, nūja, zelts �eit modē. Cik Ludmilai gadu? Trīsdesmit, ne mazāk.

� Un kā jums?

Kā tas bija domāts? Vai Ludmila taujāja par viņas sirdslietām? �Un kā jums?� Tagad Asju sapurināja jautrība. Kolosāls jautājums. Bet kāpēc gan ne? Ķā jums, cienījamā, ar savu Nasredinu Mahmudovi�u?

� Gribas izvēdināt galvu, atpūsties. Dzīve kļūst aizvien sare�ģītāka, pienākumi vairojas, uzdevumi aug, bet spēki paliek tie pa�i. Labākajā gadījumā.

� Tātad norunāts. Vakarā es jūs abas gaidu ciemos!

Ludmila sīki un smalki izskaidroja, kā nokļūt līdz viņas mājai, kurā stāvā viņa dzīvo un kā atcerēties īstās durvis. Asja neapsolīja, bet ielūgumu arī nenoraidīja. Redzēs, viņa domāja, varbūt patie�ām. Tikpat ko darīt nekā prātīga nav.

Jau puslīdz ieslīdējusi kādās durvīs, Ludmila atgriezās: � Alums ir laba angļu lūpu krāsa, vai negribat?

Direktora sekretāre lūdza Asju uzgaidīt. Priek�telpā bez mitas nāca un gāja, grozījās un pļāpāja visvisādi ļaudis. Asja saprata, ka iepinas uz ilgu, gaidīt nebija jēgas, bet aiziet arī negribējās. Tas tomēr ir jāredz, viņa, domāja, parastais neparastajā.

Direktors, tukls di�u miesu vīrs, īsts Būda ar brillēm, parādījās, krietnas svītas aplenkts. Dinamiskā grupa izlauzās cauri gaidītāju drūzmai un paslēpās aiz polsterētajām durvīm. Direktors atbrīvojās pēc minūtēm divdesmit. Saruna, kā jau varēja gaidīt, iznāca tīri formāla. Veikalu, palīgtelpas un noliktavas izrādīja direktora vietnieks.

Iznākusi uz ielas, Asja no tuvākā automāta piezvanīja Melitai. Neviens neatbildēja. Tātad Melita no poliklīnikas nebija atgriezusies. Neko darīt, ie�u pusdienot viena.

�Un kā jums?� � �Neizturēja mans Nasredins Mah-mņdovi�s...� � �Ak, vīrie�i visur ir vienādi...�

'Pērnajā rudenī Gunārs sataisījās braukt dzērvenēs kaut kur uz Viļaku vai Kārsavu, katrā ziņā tālu. Butrims bija apņēmies sadabūt autobusiņu. Piektdienas rītā Gunārs bija kājās ap pieciem, gatavoja brokastis, smērēja ccļamaizi. Gultā viņa skaidri dzirdēja, kā grabēja grozi, kā būk�ķēja Gunāra gumijas zābaki. Kad Gunāram padomā kas patīkams, viņ� ir sparīgs, izdarīgs un apsviedīgs. Arī torīt viņa klausījās taisni ar sajūsmu � kāds �irgtums, kāda atspere jautās viņa rosībā, visās �ajās aprautajās un uzvilktajās skaņās, kas bārstigi griezās pa dzīvokli. Tad aizcirtās durvis, noskrapstēja atslēga un iestājās klusums.

Pulksten septiņos Asja pamodās otrreiz, jo atkai noskrapstēja atslēga, nograbēja grozi, nobūk�ķēja gumijas zābaki. Tu atpakaļ? Kas par lietu? Eh, ko tur runāt! Tas jau nebija autobusiņ�, bet lūznis. Labi, ka blīves no�ķīda tepat pie vietas. Nolādētie stāvrati!

Viņa pamodināja Jāni, uzlika vārīties kafijai ūdeni, nomazgājās un apģērbās. Gunārs neilona vatenī un gumijas zābakos sa�ļucis sēdēja virtuvē starp groziem, it kā viņam būtu uznācis sirds vājums. Viņ� raudzījās pretī ne tik daudz nelaimīgs, kā apjucis. Diena pagalam, viņ� sacīja, no darba izprasījos, cilvēki sarunāti, kas parādītu labākās ogu vietas. Ar aknām es jau nojautu, ka Butrims visu sakuls draņķī, viņ� to meistarīgi pieprot.

Asja darbojās ar traukiem. Saplaku�ais Gunārs viņai bija pa kājām � nometis grozus virtuves vidū, saplēsīs vēl zeķes. Bet tev ta�u ir ma�īna, viņa sacīja, kāpēc tu negribi braukt ar savu Bizoni? Gunārs pacēla galvu. Jā, pareizi, es ta�u varu braukt ar Bizinātāju-vizinātāju, ho, ho... Un viņ� atkal vāca kopā grozus, un zābaki atkal būk�ķēja, un termoss d�inkstēja, un atslēgas zvanīja, un durvis klaudzēja, un visas �īs skaņas priecīgi griezās uz riņķi.

Vecrīgā, netālu no Meijerhofas mājas, nolaida priek�ējā riepa. Vajadzēja likt rezerves riteni. Sparīgi kustinot domkrata sviru, Gunāram ie�āvās prāta, ka tikpat nemanāmi, kā �īs �ķietami nenozīmīgās kustības pārauga spēkā, kas paceļ ma�īnu, arī daudzas sīkas un savā starpā it kā nesaistītas norises, pamazām summēdamās, pārtapa jaudā, kas pie�ķir virzienu visai viņa dzīvei.

Bērnībā viņu galvenokārt audzināja māte. Tēvs darbdienās pārnāca no fabrikas noguris, un māte tad aizvien nostājās starp tēvu un sīkajām ģimenes rūpēm kā siena. Māte mīlestību izprata vienkār�i. Viņas uztverē mīlēt nozīmēja gādāt, rūpēties, atbrīvot savus mīļos no jebkurām nepatik�anām. Viņa atļāva Gunāram neiet pie zobārsta, jo �tādas �ausmas neviens bērns nespēj izturēt�. Viņa zināja, ka Gunārs nemācās rēķinā�anu, bet nepiespieda, jo �ja cilvēks nevar, tad nav ko mocīt�. Viņa ļāva viņam no rītiem gulēt līdz pēdējam mirklim, jo �bērnam jau nāk miegs�- Viņam ne par ko nevajadzēja lauzīt galvu. Vakarā, gulēt iedams, viņ� zināja, ka rīt pie gultas atradīs tīni kreklu un izmazgātu kabatas lakatu. Ja kaut kur gāja, viņ� jautāja mātei: kas man jāvelk mugurā. Viss vajadzīgais atradās kārtīgs, sakopts un pārbaudīts. Viņ� nekad nepūlējās ievērot, kur stāvēja tā vai cita lieta, jo alla� varēja pajautāt: mamm, man vajag īlenu vai � kur lai es ņemu striķi.

Uz ielas, attekas malā skraidelējot pa plostiem, zēnu barā, kad māte aiz muguras nestāvēja, Gunārs bija patstāvīgs, rosīgs un izdarīgs.

Pēc tam kara laiks, armijas gadi. Ja daudzējādā ziņā tie viņa vecos ieradumus saberza druskās, tad vienā ziņā viss palika nemainīgs � viņu joprojām aprūpēja, galva ne par ko īpa�i nebija jālauza. Kad uznāca sals, viņ� saņēma ziemas cepuri. Kad atplīsa zoles, iedeva jaunus zābakus. Kad vajadzēja, nostādīja ierindā un aizveda uz pirti. Viņ� vēl tagad atcerojās to saldo sajūtu, ar kādu tolaik pirms iemig�anas pārvilka segu pār galvu. Diena beigusies. Grūtības aiz muguras. Viņ� atraisās no visa. Sākas nekas. Tuk�ums. Līdz rītam, par kuru pa�reiz nav ne mazākās vajadzības domāt. Kāda svētlaime!

Māte bija mirusi, tēvs kolhozā vadīja mehāniskās darbnīcas (strādnieku �ķiras palīdzība lauku darbaļaudīm). Gunārs divas tre�daļas mēne�a �audījās apkārt pa rajoniem un vienu tre�daļu kaut kā nonīka Rīgā. Klimta pa ēdnīcām, nesa uz mazgātavu veļu, ziemā kurināja krāsni. _

Izdeldējis no sirds Ariju, viņ� nepavisam nebija noskaņots klupt mīlestībā vēlreiz. Mīlestības lietās viņa galva toreiz turējās tik skaidra, ka da�brīd kļuva sāji: varbūt pret pa�a gribu viņ� kļuvis par ciniķi un sali ru?

Vienīgi Melita uz īsu brīdi viņu ap�ilbināja. Melita � jā. Viņu starpā valdīja kaut kādas glu�i fantastiskas attiecības. Dzim�anas dienā, piemēram, Melita uzdāvināja viņam savus matus: ejot pa ielu, paaicināja līdz modes ateljē, tur palūdza �ķēres un

nogrieza bizi. Protams, tas bija liktenis, ka toreiz pie Vitolda Melita bija paņēmusi līdz Asju. ���

Asja mazliet atgādināja Āriju. Slaida, gariem locekļiem divdesmit gadu vecumā viņa joprojām līdzinājās pusaudzei, savā īsti vēl neatplauku�ajā sievi�ķībā stiegraina, smaila un panabaga kā koks pirms ietērp�anās lapās. Bet viņas naivajā caurspīdībā Gunārs tūdaļ pamanīja sliecību rūpēties. Jau pirmajā tik�anās reizē viņa iztīrīja no viņa svārku atloka iekaltu�u liķiera traipu un, kad viņ�, kreklos izmeties, caurvējā dejoja, aizvēra logu.

Viņ� nepavisam nebija Asjas dēļ zaudējis galvu. Ne uz to pusi. Un tomēr viņai pieķērās. Kādu brīdi izveidojās pat diezgan muļķīga situācija, jo arī Melita viņu vēl pievilka. Asja tam nepievērsa uzmanību. Neko neprasīja. Neko nepārmeta.

Vienu jauku dienu Melita atsūtīja viņam stikla burku ar dzīvu tauriņu un klātpieliktu rakstisku paziņojumu, ka �dāvina viņam brīvību�. Viņ� patie�ām nezināja, ko darīt. Aizgāja pie Melitas, izlikās apvainots, sacīja: tava simbolika man nav sevi�ķi saprotama. Bet Melita saņēma viņu smiedama, atzinās, ka viņai esot �paralēls romāns�, un lūdza atvainot � viņa gan mēģinājusi viņu mīlēt, bet neesot izdevies. Bez �aubām, ka Melitas rīcībā slēpās zināms nonicinājums, kas kārtējo reizi cirta pa viņa patmīlību. Ta�u �oreiz tas viņu neskāra tik sāpīgi.

Tajā pa�ā vakarā Gunārs piezvanīja Asjai. Viņa atbrauca, ar glu�i sievi�ķīgu intuīciju nojauta, ka kaut kas atgadījies, un bikli centās gaiņāt viņa melanholiju. Asjas atdevīgā piekļāvība palīdzēja viņam attikt dvēseles līdzsvarā. Vēl gulēdama uz viņa vecā dīvāna, kas skanēja kā pajuku�as klavieres, Asja pazīs ņoja, ka tik apputēju�i logi dzīvoklim nedrīkst but Viņa cēlās aug�ā un mazgāja rūtis, bet viņ�, svētlaimīgā labsajūtā palika izstiepies uz gu|amā. Pēc tam viņa uzvārīja tēju un uzcepa siera maizītes. Caur spo�ajiem stikliem istabā krita sarkana saulrieta gaisma, smar�oja tēja, un Asja rīkojās ar traukiem.

Kad ap pusnakti Asja izkāpa no viņa lielajām �ībām, novilka viņa rītamēteli un ieminējās, ka tagad jāiet, viņ� bez iepriek�ējas izlem�anas un zināmā mērā pats sev par izbrīnu sacīja: paliec. Visinteresantākais, bez �aubām, bija tas, ka, tiklīdz viņi apprecējās, Melitu viņ� aizmirsa. Da�kārt viņam likās, ka nekādas Melitas vispār nav bijis. Vēlāk, da�us gadus pēc kāzām, viņ� uzzināja, ka Asja ar Melitu joprojām draudzējas. Tas nu gan ir dīvaini, viņ� nodomāja. Bet galu galā � kāpēc ne?

Almas Meijerhofas palaco Vecrīgas centrā bija smieklīgs anahronisms. Atlieka vārda vistie�ākajā nozīmē. Tikai atlieka � no kā? Nelaiķa Kārļa Meijerhofa priek�te�i dro�i vien nāca no pa�iem senākajiem Rīgas nam-niekiem, ja jau īpa�ums atradās starp Pētera baznīcu' un Jāņa sētu. Tāpat mājas niecīgie izmēri acīmredzot bija tradicionāli. Kaut arī ēka savā pa�reizējā variantā izskatījās celta tikai ap gadsimta miju, plānojumā uzskatāmi izpaudās viduslaiku nemainīgā būvniecības kārtība � apak�ējā stāvā veikals vai darbnīca, aug�stāvos noliktavas un dzīvojamie kambari. Pēdējos gados lielais skatlogs stāvēja cie�i aizslēģots, bet Gunārs vēl labi atcerējās tos laikus, kad garāmgājēju uzmanību skatlogā piesaistīja abstrakts veidojums bez galvas un kājām, ta�u ar ļoti konkrētām sievi�ķīga torsa formām naturālā la�u krāsas atlasa �ņorkorsetē. Tolaik viņ� Asju nepazina un par tādas Almas Meijerhofas eksistenci pat sapņos nesapņoja. Bet dīvaino māju ar dīvaino darbnīcu viņ� ievēroja jau torciz. Un jau toreiz viņam tas �ķita ārpus realitātes robe�ām: pa�ā Rīgas centrā privāts nams, �ajā namā darbojas privāts �uzņēmums�, pasaulē vēl sastopamas sievietes, kas staigā atlasa �ņorkorsetēs...

Vecrīga uz viņa fantāziju vienmēr bija iedarbojusies pavisam īpa�i. Pirms kara netālu no Rātslaukuma atradās grāmatu antikvariāts, kurā pārdeva lētās kriminālromānu burtnīciņas. Pēc tam viņ� no savas nomales nāca kājām. Toreiz viņam varēja būt gadi astoņi deviņi.

Reiz rudenīgā pēcpusdienā itin apguris viņ� bija ieklīdis nostūrī pie Jēkaba baznīcas. Mājas likās kā izmiru�as, visapkārt valdīja bezdibenīgs klusums, iela luk�a. Viņ� dzirdēja vienīgi savas sirds ritmisko tamtamu. Kļuva baigi. It kā būtu apmaldījies me�ā. Varbūt pat izgājis ārpus laika robe�ām. It kā tūdaļ, tūdaļ varētu notikt kaut kas pilnīgi neiespējams.

Citā reizē, tas laikam bija ziemā, jo viņ� sabiezēju�ajā krēslā atcerējās sniega virmo�anu uz kalto akmeņu bruģa, Ģildes rajonā sāka skanēt mūzika. No �ķērsielas iznira rēgains gājiens. Soļoja bārdaini un ūsaini vīri melnos cilindros, melnos mēteļos ar melnām samta apkaklēm. Plīvoja dīvaini karogi, vīdēja balti cimdi. Pēk�ņi orķestris apklusa, karodznieki ar steigu tina kopā karogus, un gājiens acumirklī pārvērtās par juceklīgu baru. Jādomā, tie bija ģildes amatnieki, kas atgriezās no kādām savām svinībām. Bet toreiz viņam �ķita, ka redz kārtējo laika izzu�anas brīnumu. Vēl tagad viņ� nespēja aizmirst plando�os karogus, meln-cilindrotos vīrus un sniegoto vakara krēslu.

Arī Almas Meijerhofas nams ar biju�o korsetu darbnīcu varēja atrasties vienīgi Vecrīgā.

Viņa tuvo�anās Meijerhofas mājai notika it kā vairākos plānos. Vienlaicīgi tagadnē un pagātnē. Par suni sacītu: ostot atstātās pēdas. Izsmēķēta cigarete istabā samanāma vairākas dienas; vai gan izjūtas un domas var pazust bez miņas? Būtu nenopietni pieņemt, ka spēja iet pa pēdām dota tikai kustoņiem. Arī cilvēks sajūt biju�o.

Viss nomelnējis. Viss noklūbējis. Velns, ko tai dāmai no manis vajag. Ko viņa iecerējusi? Vai viņa viena dzīvo pa trijiem stāviem? Viņ� piespieda sasprēgāju�o ziloņkaula pogu. Iek�pusē skandējumu nedzirdēja. Varbūt zvans nedarbojas? Drīzāk ziņkāres, nekā nolūka vadīts, Gunārs viegli paraustīja lielo rokturi ar izdru-pu�o koka spalu. Durvis ņerkstēdamas pavērās. Nu, skaidra lietai Sīs jau tikai kāpņu telpas. Viņa iepriek�ējo apciemojumu nekādā ziņā nevarēja uzskatīt par stabilas informācijas avotu. Vai gan bērēs kāds pēta, kur pakar mēteli, kur mazgā rokas.

Kāpņu galā sārti kvēloja patum�a spuldze. �ahtas griestos caur biezo putekļu slāni vāji vīdēja nespodrs krāsainu stiklu �etrstūris. Un ja nu Almai kāda goda-diena? Diez vai. Viņ� paskatījās pukstenī: astoņi. Viņu gaida.

Pēk�ņi viņ� sajuta pār muguru pārskrienam drebuļus. Krēslainajā telpā plūsmoja nemīlīgs saltums. Patie�ām saltums. Kā pamestā baznīcā vai sena cietok�ņa di'jpās. Jeb varbūt tam nav sakara ar temperatūru. Savā ziņā surdokamera. Cilvēkam vajadzīgi kontakti ar pasauli. Ak, kontaktu �eit, cik nevajag. Virs �ahtas stikliem dūdoja un skrāpējās balo�i. Deguns signalizēja kaķu klātbūtni. Skat, nomests cigāra (nevis cigaretes)' gals. Aprodot ar krēslu, telpas apveidi kļuva skaidrāki. Ej lēnāk, kur tev jāskrien. Septiņi pakāpieni, deviņi, divpadsmit. Tre�ā acs pakausī. Ausis kā ba^ ragi. Un tomēr kāpēc tāda draņķīga sajūta? It kā viņ� nāktu zagt.

Aiz dzīvokļa durvīm uzviļņoja un noplaka mūzika. Radioaparāts klepoja, �ķaudīja un svilpa. Viņ� vēlreiz paraudzījās pukstenī. Minūte pāri, tas vēl normā. Gunārs pieklaudzināja īsi un korekti. Pietiekami skali. Tie�i tobrīd radioaparāts noburk�ķēja kā pie tāla pērkona. Viņam likās, ka cauri juceklīgajiem trok�ņiem atskanēja Almas aicinājums. Kaut gan apzvērēt viņ� neņēmās. Vienalga, blīk� blāk�, �īks �aks!

Bez īpa�as pārliecības viņ� pieskārās rokturim, patiesībā atkārtoja to, kas bija noticis apak�ā. Atvērās. Viss notika uz mata kā pie ārdurvīm. Pat eņģes no-�ņerkstēja tajā pa�ā toņkārtā.

� Bon�ur, madām, tas esmu es!

Viņ� apstājās turpat pie sliek�ņa. Radioaparāts burk�ķēja bez mitas. Vīrie�a balss bēra bir�as ziņas: dolāra kurss ... jēnas kurss ... Pa gaiteni pie viņa atskrēja kaķis nedabiski rudā krāsā, plu�ķains kā neilona parūka un, īgni ņaudēdams, sāka berzties gar bik�u galiem. Kāpēc pulkstenis pie sienas rāda pusvienu? Varbiit viņu ar nolūku muļķoja jeb vēl ļaunāk � ievilināja slazdos. Gunārs mierīgi vairs nespēja nostāvēt. Uz priek�u vai atpakaļ? Idiotiskais radio. Varbūt ņerkst tī�ām. Bez �aubām, ka tī�ām. Jautājums tikai, kāpēc?

Pēk�ņā ziņkārē, kurā apvienojās visas iepriek�ējās sajūtas un nojautas, satraukumu un nepatiku ieskaitot (rauj viņu deviņ�, pie skaidrības jātiek!), viņ� gāja dzīvoklī dziļāk, pilnīgi pārliecināts, ka kādam tur jā-būt.

Viesistaba. Būrī nervozi �audījās divi kanārijputniņi. Trali, krah, bah! Tāda rīkle � tranzistoram! Bet �eit? Ko tas nozīmē! Mieru, tikai mieru! Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ce|u pasaciņa ...

Alma Meijerhofa sēdēja mīkstā krēslā. Galva at�ļukusi pret atzveltni. Acis va)ā. Platas, nekustīgas, stiklainas. Kā lellei. Tātad mirusi. Auksta. Vai sen jau? Viņ� instinktīvi ierāva nāsīs gaisu. Neko nemana. Ņēmusi un nomirusi. Vienreizēji!

Viņ� neizjuta ne pārsteigumu, ne izbailes. Viņam bija dusmas. It kā viņ� būtu apmānīts un piedevām vel izmuļķots. Tagad ātrāk projām, te nu patie�ām nav ko kavēties. Kāda viņam daļa. Pieci soļi atpakaļgājienā, pa trepēm lejā � un sveiki! Vienkār�i: tas uz mani neattiecas. Cita lieta, ja Alma būtu vēl dzīva un vajadzētu palīdzību. Ka viņa mirusi dabiskā nāvē, nav nekādu �aubu. Viens nomirst tramvajā, otrs publiskā atejas vietā. Viņai ta�u jābūt kaut kādiem tuviniekiem. Nu, vismaz tādiem, uz kuriem �tas attiecas�. Un tomēr kāpēc viņa zvanīja? Viņa runāja tik mundrā un dzīvespriecīgā balsī. Eh, par to gudrot nav jēgas! Ja cs nebūtu atnācis?... Ja es nebūtu pacēlis klausuli!..* Viņa vispār nezvanīja man, bet Asjai.

Lopedevega! Stulbums tādā vecumā dzīvot tik no�ķirti. Būtu vismaz pieņēmusi apak�īrniekus, kādu studenti vai jaunu pāri. Viņu tikpat labi varēja atrast pēc nedēļas. Vienalga. Gan jau kaut ko izdomā�u. Bet vēlāk. Tagad ne. Apak�ā gaitenī. Uz ielas. Vienalga, kur. Tikai ne �eit.

Gunārs pats nesaprata, kāpēc apstājās pie albuma, kas ķieģelīgi biezs kā altāra relikvija gulēja uz tam-borsedziņām noklātās eta�eres. Labi barots zīdainis rāpo pa baltu aitadu. Sprigans puika matro�u cepurē ār pu�ķi un �maugās Tsbiksēs bra�i pozē fotogrāfam. Elegants sportsmens Rīgas vācie�u airētāju biedrības ūsaino jaunkungu pulkā. Tā tur ēteriskā varētu but Alma � tipiskā mazpilsētiņā, kaut kur Rūjienā vai Sabilē, mājas pagalmā sē� jaunas meitenes, tā laika vidusskolnieces, �ņorzābakos, priek�autos, ar neiztrūksto�o matu lentu un neiztrūksto�o bizi. Bet, raugi, �i elegantā dāma jau fotografēta Rīgā, Troņmantnieka bulvārī pie Ch. Krull. Un �eit apvēlies kungs, rūpīgi pārsukājis trūcīgos matus pār galvas vidu, kopā ar glīto dāmu sē� tādā kā karietē, tādā kā ekipā�ā. �Mīļais mammuk, mēs abi ar Kārli sūtām Tev sveicienus no Vīnes Prātcra.� Vecas pastkartes ar ziemassvētku, lieldienu un vasarsvētku apsveikumiem. Kādos dīvainos rokrakstos (audis rakstīja pirms gadiem piecdesmit � smalki un nesteidzīgi izzīmēdami burtus. Da�ādas pārmaiņas uz zemeslodes izseko un pēta, kāpēc neievērota palikusi rokrakstu evolūcija?

Uzņēmums pastkartes izmēros � kuģa traps. �Bal-dūra aizbrauk�ana 1939. gada 17. oktobrī.� Pēc izskata līdzības Baldūrs varētu būt Kārļa Mcijcrhofa brālis. Bet �is te ir Kārlis pats. Zārkā. �Izvadī�ana no Me�a kapu Lielās kapli�as.� Tātad Kārlim brālis Vācijā. Vai, kas ticamāk, pie Pētera. Turpat, kur Kārlis. Un tagad arī Alma. Kāpēc Kārlis palika Latvijā, kad Baldūrs aizbrauca? Muļķīgs jautājums. Ne jau visi vācie�i aizbrauca. Ne jau visi latvie�i palika. Ej katram taujā viņa rīcības iemeslus. Ej izpēti. Ielas pilnas ļau�u. Katram sava dzīve.

Gunārs albumu skaļi aizcirta un nosvieda atpakaļ uz eta�eres. Sājā brīdī, līdzīgi tam, kā satricināts tālruņa automāts da�kārt izsvie� divkapciku, no albuma uz tamborētās sedziņas izkrita neliels fotoattēls. Asja

desmit, divpadsmit gadu vecumā. Ar sapņainām, it kā noreibu�ām acīm. Ar samta lentītē iesietu medaljonu k^ķlā. Ar bizi! �Mīļajai Almas tantei no A�uka.� Nu, pie vella! Kur tāda te radusies! Gunārs spējā niknumā ielūkojās attēlā uzmanīgāk. Patie�ām Asjai Persona, par kuras esamību viņam nebija ne jausmas: A�uks ar bizi un mīļo Almas tanti... Un to viņ� piedzīvo laulības divdesmitajā gadā. Kad likās: viss jau at�ifrēts, viss jau uzzināts.

Auguma līnijas rādījās zināmas un tomēr sve�as, seja � skatīta un tomēr neredzēta. Pumpurojo�a sievi�ķība viņā aizvien izsauca tīras, maigas jūtas. Jaunām meitenēm ir kucēnu smaka, vidusskolā filozofēja skolotājs Perns, vecais epikūrietis, kas pats laimīgi bija iegājis vīrie�a pēdējā fāzē � eņģeļa kārtā. Kas par mīlīgu purccļa ģīmīti, viņ� domāja, grozīdams fotogrāfiju pirkstos. �ī nejau�ā sastap�anās ar Asju, kuru līdz �im viņ� nebija pazinis, uzurdīja tādu kā �ēlumu, tādu kā sērīgu smeldzi.

Nu jā, bet ko tad ar mironi? Cik ilgi mīļā Almas tante krēslā tā var sēdēt. Un vispār ja viens viņam pateiktu, kas �ādos gadījumos jādara. Viņam par to absolūti trūka priek�stata. Saprotams, ja Asja būtu mājā, jautājums atkristu pats no sevis. Asja visu nokārtotu da�u stundu laikā.

Kolosāla ieķēpā�anāsl Gunārs sajuta instinktīvu pretestību, vēlē�anos izvairīties, atkratīties, palikt nomaļus. Iedomājoties vien neizbēgamās klapatas, visas ie�anas, skrie�anas un runā�anas, vēderā sa�ņaudzās zarnas.

Par laimi, �ajā vēstures piemineklī bija tālrunis. Sprie�ot pēc rupjā, uz porcelāna izolatoriem savītā vada, ievilkts jau Ādama laikos. Mazais tranzistors turpināja plosīties. Velns, kur tas slēdzis! Jāizsvie� pa logu � un cauri. Nu, skaisti, tagad vismaz var sākt domāt. Uzkritu�ajā klusumā īpa�i samanāma kļuva kanārijputniņu �audī�anās pa sprostu. Aiz sienas klozeta kastē tecēja ūdens. Skatiens aizskrēja pie Almas. Varbūt viņ� te nemaz nav viens? Muļķības, noslēdzējs netur spiedienu. Jā, bet uz kurieni zvanīt? Tālruņa tuvumā jābūt abonentu sarakstam. Viņ� paraustīja atvilktnes: sadzeltēju�i me�ģīņu tīstokļi, pogu kastes, kaut kādi mistiski porcelāna bumbuļi, strausa spalvas.

� Hallo, cienījamā, jūs mani dzirdat? Sakiet, lūdzu, hm, nu kā lai to pasaka... Kas jādara, ja atrod miru�u cilvēku ...

� �eit ir izziņu, nevis apbedī�anas birojs. � Bah ... pī, pī, pī...

Viņ� uzgrieza numuru vēlreiz.

� Hallo, es runāju nopietni. Kas jādara, ja atrod .., Nevienas skaņas.

� Hallo, dodiet vismaz kādu milicijas numuru.

Meitenes balss ātri izbēra rindu skaitļu. Pēdējo kombināciju viņ� paguva atcerēties.

Milicijā, kā jau varēja gaidīt, atbildēja vīrietis.

� Sakiet, lūdzu, � kas jādara, ja jūs ieejat sve�ā mājā un tur atrodat miru�u cilvēku?

� Rajons? Adrese?

� Nē, atvainojiet... Mani jautājums interesē galvenokārt principā.

� Principā? Kāpēc jums principā jāiet sve�ā mājā?

� Tas ir, ne glu�i sve�ā. Sacīsim, radinieku mājā.

� Nu tad kā: sve�ā vai radinieku?

� Radinieku.

� Notikusi slepkavība?

� Es domāju � ne. Vecā dāma vienkār�i nomirusi. Ja cilvēkam ap astoņdesmit.

� ¹ � Normāls nāves gadījums?

� Liekas gan.

� Tad ko jūs zvanāt uz miliciju? Zvaniet uz poliklīniku rajona ārstam, zvaniet uz morgu.

� Paldies, � viņ� iekliedza klausulē ar zināmu atvieglojumu, kaut gan milicis to vairs nedzirdēja.

Nu jā, bet pulkstenis pusē deviņi. Poliklīnikā būs vienīgi de�urants. Jāsameklē telefona grāmata. Nav izslēgts, ka tur ierakstīti arī kādu radinieku numuri.

Iedams sēdo�ajai Almas tantei apkārt ar palielu līkumu, viņ� nez kāpēc uzmanīgi cēla kājas, it kā baidīdamies viņu pamodināt.

Durvis uz blakus istabu atvērās ar tikpat riebīgu �īkstoņu kā iepriek�ējās. Saulrieta puskrēslā tuk�ām sejām viņam pretī lūkojās trīs spokaini kailas skatloga lelles.

Iespēja vakarā apciemot Ludmilu Melitu, protams, sajūsmināja.

� Kolosāli! Esmu gatava gājēja, � Melita kā parasti bija labā garastāvoklī, smieklodama viņa pati sevi izlaboja: � Par no�ēlo�anu, tikai klibotāja. Bet tas ir sīkums. Paskatīties, kā dzīvo cilvēki, ir ārkārtīgi interesanti. Es tev, liekas, stāstīju par ciemo�anos Ta�-kentā?

� Ak, vai es varu atcerēties visu, ko tu man esi stāstījusi, � Asja atbildēja, ar mokām cīnīdamās ārā no kleitas; apsvilu�ie pleci sūrstēja, karstais linau-dūms nepatīkami oda pēc sviedriem. Vārdi izskanēja paasi. Noņēmusi rokasprādzi, viņa iegāja vannas istabā, diezgan skaļi piecirzdama durvis. Kamēr Asja mazgā; jās, ausīs viņai skanēja spalgais durvju aizcir�anas troksnis. Atgriezusies istaba, viņa ar zināmu piespie�anos paraudzījās Melitai sejā.

� Laikam caurvēj�, � Asja sacīja, � jāpiever logs.

� Es gan neko tādu nemanu. Jā, zini, Ki�iņevā notika izmēģinājumu dzīvnieku audzētāju simpozijs. Patiesībā par pelēko līnijpeļu ciltskokiem. Nu, vienalga, Asja, ko tu tā skaties, vai man netīra piere? Nē? Ar līnijpelēm caurcaurēm draņķīgs stāvoklis. Visizteiktākais deficīts. Daudzi izmēģinājumi jāatliek vienīgi tāpēc, ka nav pietiekamā vairumā peļu. Ki�iņevā es iepazinos ar vienu uzbekieti, elegantu sievu, profesori, zinātņu doktori. Viņa man saka... Asja! Nu nāc, apsēdies, atpūtini kājas, slodzes jāmaina ar atslodzēm. Jā, un, kā jau pieņemts, viņa man saka: ja jums iznāk būt Ta�-kentā, noteikti piezvaniet, atnāciet ciemos, neesiet lepna. Sitais netikums nu vienreiz man nepiemīt. Pērn, lidojot mājās no Indijas, mūsu lidma�īnai Ta�kentā uzbrauca virsū automobilis. Protams, uz zemes, ne jau gaisā. Viens spārns �upā. Nu, vārdu sakot, kamēr sadabūja citu lidma�īnu, kamēr jezga noskaidrojās, laika atliku likām. Es taksī iek�ā un pie profesores. Zvanu pie vārtiem. Ak jā, tas iekrita svētdienā. Atver viena tāda krā�ņa matrona: halāts mugurā, lakats ap galvu. Es prasu, vai te dzīvo profesore. Viņa sasit plaukstas un krīt man ap kaklu. Es mēma, dzirdu tikai: man no pārsteiguma sāk auskari skanēt. Izrādās, viņai astoņi bērni. Vīrs kaut kāds tur priek�sēdētājs. Neviens vīrietis �ajā pusē neskaitoties cienījams, ja viņam nav lērums bērnu. Puseinuhs par priek�sēdētāju nevarot but. Māja lepna un modema. Virtuvē lielā krāsns. Man par godu tūda| cepa maizi, gatavoja plovu. No īpa�iem, gareniem rīsiem, kas nesalīp, katram graudam jābūt atsevi�ķi. Runājam par bērniem. Izrādās, visas piecas meitas metīsies uz medicīnu, tas jau izlemts. Prasu: kāpēc tad tā? Aāāā, mediķi strādā se�as stundas dienā, un sievietei pie mums tas ir ļoti svarīgi, lai vīru ar gatavu ēdienu varētu sagaidīt mājās. Interesanti, vai ne? Vai tu sevi vari iedomāties ar astoņiem bērniem?

� Nekad par to neesmu domājusi.

� Mēs esam atrofēju�ās, mī)ā, atrofēju�ās.

� Es klausos un brīnos: kā tu ar savu dzīves veidu esi varējusi uzaudzināt pat to vienīgo.

� Nu man, kā tev zināms, ir māte. O, viņa vēl ir enerģiska dāma. Se�desmitajā dzim�anas dienā viņa, piemēram, fundamentāli sāka mācīties latvie�u valodas gramatiku, lai varētu kontrolēt, vai Varis nerunā �argonā. Pati viņa gājusi ģimnāzijā cara laikos, kad latvie�u gramatiku nemācīja.

Tagad Asjas nopietnība beidzot ieplīsa.

� Bez tam es viņam katru dienu rakstu vēstules. Un viņ� raksta man. � Melita atrāva somiņu, noņirbēja avioaploksnes sarkanzilā apmale.

� Tas nu gan ...

� Pēc tavām domām, pārāk maz? Bet mēs jau nerakstām par to, ko ēdam, vai cik ļoti mēs viens otru mīlam. Mēs rakstām par to, ko domājam.

� Un tas atsver audzinā�anu?

� Ko tu saproti ar vārdu �audzinā�ana�?

� Mātes un tēva klātbūtni.

Pirms tēva pieminē�anas viņa mirkli sastostījās. Un tomēr pasacīja, kaut arī tas bija zemiski.

Melitas acīs labsirdība neapdzisa. Ja viņa tēloja, tad, jāsaka, augstā līmenī.

� Visos dzīves iz�ķiro�ajos brī�os mēs viņiem tik**� pat klāt nebūsim. Svarīgākais, manuprāt, iemācīt bērniem tuvoties pasaulei saprātīgi. Es neizslēdzu iespēju, ka Varis varētu izdarīt ko |aunu. Bet man būtu sāpīgi, ja viņ� to izdarītu truli, neapzinoties un nesaprotot savu vainu un iespējamās sekas.

Asja Melitas vārdos klausījās pavir�i. Acu priek�ā viņai rēgojās kāda sena tik�anās ar Melitu. Tas bija drīz pēc viņas kāzām. Liekas, saldumu veikalā uz Vaļņu ielas stūra, jā, viņām abām mugurā bija igauņu mēteļi. Tajos gados igauņu ra�ojumi kotējās augsti un skaitījās elegances griesti. Viņu pārsteidza un mulsināja Melitas mākoņainie apmēri. Nē, nevar būt, nekādā gadījumā, vienkār�i mētelis pārāk plats, kāpēc Melita neapsien jostu? Patie�ām dīvaini, arī toreizējo sarunu viņa atcerējās samērā skaidri. Tu viena, kur tad Gunārs, apvaicājās Melita. Ak, Gunārs mani pametis, sacīja Asja, vakar aizbrauca uz... (Asja nosauca kaut kādu vietu), rīt no rīta būs mājās, bet pusdienas laikā atkal brauks uz... (pilsētas viņa, protams, bija aizmirsusi). Jā, tā viņa toreiz sacīja. Bet Melita izlikās nemanām viņas nosarku�os vaigus, piedāvāja nule pirktās dzērvenes pūdercukurā un atbildēja apmēram ko tādu: nekas, tici man, mīlēt var arī pa gabalu.

� Ko tad Varis galu galā studē? � Jā, tas viņu patie�ām interesēja. Par Vari viņai nez kāpēc gribējās uzzināt pēc iespējas vairāk.

� Nu ta�u fiziku-matemātiku. Traks puika. Es neticēju līdz pēdējam brīdim.

� Kā, vai tad viņ� nemācījās matemātikas vidusskolā?

� Mācījās jau, tāpēc ka olimpiādēs parasti dabūja godalgas. Bet pats viņ� bija aizrāvies ar delfīniem. Ivipēc meklēt kontaktus ar civilizācijām uz tālām zvaigznēm, viņ� saka, ja tepat līdzās dzīvo domājo�as būtnes, kuras mēs absolūti nesaprotam. Viņ� ta�u vienu vasaru uz savu roku aizbrauca uz Batumi un nostrādāja divus mēne�us delfinārijā par apkopēja palīgu.

� Tad jau viņam vajadzēja studēt bioloģiju,

� Es domāju � nelaime tā, ka viņam pārāk dzīva fantāzija. Vecmāmiņa reizēm rūc: ieilgusi bērnība, visur viņ� atrod kaut ko dīvainu un aizraujo�u. Bet es viņu aizstāvu. Cilvēks, kas vairs netic paradoksiem, ir vecs. Atceries, ko saka Akselis Munte � pasaulē bez rūķī�iem būtu no�ēlojama dzīve.

Varis patie�ām atsities mātē, nodomāja Asja, bet skaļi sacīja:

� Matemātikā to rūķī�u tomēr mazak nekā citās nozarēs.

� Nesaki vis. Viņam nekur netrūkst savu teoriju, cs tās nemaz atcerēties nevaru. Un vai viņ� paliks pie matemātikas, tas vēl jautājums. Vēstulē viņ� raksta, ka. ejot arī uz astronomijas semināriem. Viņ�, piemēram, izdomājis, ka cilvēks ir pagaidām neatklātas enerģijas materializētā forma. Pēc Vara domām, � Melita izņēma no somiņas vēstuli un sāka lasīt, � �dzīvība apņem zemeslodi līdzīgi magnētiskajam laukam, par kuru �obrīd tāpat nav lielas skaidrības. Kādreiz cilvēks to visu ir zinājis, bet senas kataklizmas �īs zinā�anas nodzēsu�as, atstājot atmiņā leģendu pēdas. Tāpēc tautas pasakas stāsta, ka mirēja dvēsele aizlido debesīs. Enerģija, ko sauc par dzīvību, uzkrājas apmēram astoņdesmit deviņdesmit kilometru augstumā visriņķī zemeslodei. Atsevi�ķos gadījumos, piemēram, pirms magnētiskajām vētrām, �o sfēru var pat saredzēt. Tic ir tā sauktie sudrabotie mākoņi, par kuriem mēs nekā nezinām.�

Melita vēstuli salocīja, bet paturēja rokā.

� Jā, es atceros, Varis bija uzsēdies kosmonauta Sevastjanova piezīmei, ka sudrabotie mākoņi negrie�oties ap zemeslodi reizē ar stratosfēras un atmosfēras slāņiem. No tā viņ� secināja, ka dzīvība varētu būt īpatnējs starpslānis starp kosmosu un Zemi. Tādas lietas dzīvo viņam pa galvu!

� Jā, pārdro�as teorijas pa�reiz ir modē.

� Vara teorijas ir pārāk pārdro�as! Kāds tur zinātnieks izpētījis, ka epidēmijas, kari un katastrofas uz Zemes sakrītot ar Saules aktivitāti. Varis to atkal tulko tā: kad dzīvības ārējā sfēra vajadzīga blīvāka, daba pārkārtojas, materializēto daļu samazinot un pastiprinot aug�ējos uzkrājumus. Es viņam saku: trakais puika, labi, ka tu nedzīvo Galileja laikos, tad tu gan redzētu aug�ējos uzkrājumus ...

Melita runāja par Vari it kā brīnīdamās, it kā ar smaidiņu, brī�iem pat ielikdama balsī vieglu nopēlumu, ta�u tā bija tikai spēle, kas nespēja noslēpt patiesību � dēlu Melita turēja dieva vietā. Pat par daudz. Taisni kā tāda apmāta.

Asja, bez �aubām, centās neizrādīt, bet Melitas ietilpīgā Vara apdzejo�ana viņu sakaitināja. It kā Varim kaisītie cildinājuma vārdi zemtekstā būtu vērsti pret viņu un vēl jo vairāk pret Jāni.

� Nu, tavs Varis jau unikums! Kas tad tev. Lai mēs ar Gunāru piedabūtu Jāni pēc treniņa pie mācī�anās...

(Vārdus �mēs ar Gunāru� viņa īpa�i uzsvēra.)

� Kam tad patīk mācīties, mīļa. Nevienam!

,� Es domāju, ja ir tāda ievirze kā Varim...

� Ko tu! Varim arī nepatīk mācīties. Viņu vienkār�i viss interesē. Viņ� visu grib zināt. Es nekad neesmu manījusi, ka viņ� tā īsti mācītos. Varbūt vienīgi angļu valodu. Kā viņ� mani nomocījis ar savu ziņkārību! Arprāts! Trīs gadu vecumā viņ� jau bija jāved uz Vēstures muzeju. Toreiz tur bija tādi veci buru kuģu modeļi.

Asja palūkojās pulkstenī.

� Klausies, ja esam gājējas, tad jāsāk taisīties.

Pie taksometru pieturas uznāca pērkona negaiss. Istabā aiz nolaistajām �alūzijām satumsumu tikpat kā nemanīja. Tagad tumsa no kalnu galotnēm slīdēja ielejā kā melna lavīna. Ātri skrejo�ais, mutuļojo�ais un milsto�ais negaisa mākonis atradās jau virs pilsētas. Lietus burzmīgi �alca blīvā, nepārtrauktā gāzmā. Asas vēja brāzmas vienlaicīgi sakampa, sagumzīja un parāva gaisā smiltis, gru�us, koku lapas un pat �īfera un skārda gabalus. Zibeņi �audījās un plaisnāja bez mitas, kurlino�ie dārdi, drebinādami zemi un logu rūtis, vienu brīdi radīja pat domas par zemestrīci. Tas bija kaut kas tāds, kas lika apstāties, lika sastingt.

Asja nesamanīja, kas īsti ar melno mākoni notika, bet pamazām atkal kļuva gai�āks. Pēc minūtēm desmit negaiss bija pāri. Betonētajos novadkanālos, kas pirms da�ām stundām bija izskatīju�ies putekļaini un nevajadzīgi, rēkdamas drāzās straumes. Uzbudināti klaigādami, �audījās bērni. Mitrā zeme karstumā dūmakaini garoja, no kokiem un krūmiem kā pa atvērtām frizētavu durvīm pludoja banālas smar�as.

Pie taksometru stāvvietas bija uzradusies gara rinda.

� Es tev pateik�u precīzi, pēc kā mēs abas pa�laik izskatāmies, � sacīja Melita, skeptiski pētīdama Asju, � pēc tādām sēņu sievām.

Asja izņēma spogulīti, jā, mali bija taisni, un deguns spīdēja. Ta�u redzētais viņas garastāvokli nesamaitāja, tie�i otrādi, zināmā mērā pat uzlaboja. Viņa izskatījās atpūtusies, bezrūpīga un svaiga. Tik vienmērīgu brūnumu iegūt Rīgas saulē veltas cerības.

Viņas nebija vienīgās cietu�ās. Ludmila iznāca pretī peldmētelī ar dvieli ap galvu. Izsaucieni un traģiskie �esti spilgtāk par vārdiem atklāja mājasmātes garastāvokli. Asja saprata vienīgi to, ka Ludmila kaut kur kaut ko bija veltīgi izgaidījusies, pēc tam nolēmusi braukt meklēt, bet nekas nav iznācis. Un, kad beidzot iznācis, bijis jau par vēlu, un viņa tikai veltīgi salijusi līdz ādai un piedevām vēl nolauzusi jaunajai itāļu kurpei papēdi.

Viņas, protams, Ludmilu mierināja un sacīja visu, ko jau �ādos gadījumos parasts sacīt.

� Ludmila, liecieties ta�u mierā! � Kad sa�utuma saucieni un �ēlabas nerimās, Asjas balsī ieskanējās rīkojuma stingrība. � Par ko jūs uztraucaties? Pasēdēsim kādu stundiņu, kā teica Feldmane ra�o�anas apspriedēs, �baudīsim vārda jaukumus�.

� O-o-o, Feldmane! � Ludmila kļuva sapņaina. � Minnu Otovnu es atceros. Viņa vienīgā atbildēja uz jautājumu � �kādas ir biedru domas, vai sapulci atklāt?�.

� Nu tad varbūt atklājam, ja citu priek�likumu nav, � sacīja Melita.

� Par to jau nav runa. Tomēr �ausmīgi neērti. Vīrie�iem pie stiprākiem dzērieniem uzkoda vajadzīga.

� Kā, vai tad pieņem�ana paredzēta pla�āka? � Asjas skatiens sastapās ar Melitas skatienu.

� Bet kā tad savādāk. Tre�ā gadadiena �ajā pusē. Ciemiņi no Rīgas. Es domāju, tas ir pietiekami svarīgs notikums, lai atzīmētu.

� Tre�ā gadadiena?

� Ne jau nu tie�i �odien. Bet, kad es jūs no rīta ielūdzu, man radās tāda ideja. O, jūs nemaz nezināt, mūsējo te ir daudz.

� Kā jūs to domājat?

� Nu... � Ludmila drusku sastostijās, � biju�o rīdzinieku. Vai tādu, kas par Rīgu interesējas. Vispār ar kuriem var parunāt latviski. Zēl aizmirst valodu.

Pats sliktākais variants, nodomāja Asja, burtiski sajuzdama, kā seja pastiepjas garumā. Tagad viņas mierīgi varēja iet mājā. Teikt, ka negaidītais pavērsiens viņu apbēdināja, būtu smieklīgi, viss �is apciemojums tāds bezdarbības jociņ� vien bija. Bet viņa zaudēja interesi. Ar viņu pēdējā laikā tā gadījās bie�i, darbā un mājās, apspriedēs un sanāksmēs, pla�ākā un �aurākā sabiedrībā, pat divatā ar Gunāru. Kaut kas notika, un pēk�ņi viņai tālākais k)uva nenozīmīgs, jā, viņa runāja iesāktās runas, smaidīja un māja ar galvu, bet patiesībā viss it kā turpinājās bez viņas līdzdalības. Viņas vietā darbojās viņas sabiedriskā un intīmā rutīna.

Viņa sacīja: jums, Ludmila, jau te īsti apartamenti, kas par skatu uz pilsētu, kāds pla�ums, kāds ērts plānojums! Kāda jauka virtuve! Un kas par interesantu �.ogu veidojumu! (Ludmila ar ķemmi rokā un matu sprādzītēm lūpās: logi diezgan neērti, priek�ā tās spocīgās restes, oficiāli tās saucas �saules ķērējs�.) Cik tad īsti jums istabas skaitās? (Ludmila no virtuves: tikai viena. Priek�nams un holls platībā netiek rēķināti.) Un kas par oriģinālu flī�u grīdu!

Viņa domāja: normāls dzīvoklis, ak kungs, kā tas man atgādina Purveiemu un Imantu. Laikam pat viskrā�ņākā eksotika tuvībā ar standartu dzemdē tikai vispārējās tendences, jā, lokalitātēm mūsu dienās vairs nav �anses, mode ari celtniecībā izplatās kā gripas baciļi � globāli. Sis jaunais rajons patie�ām sasniedzis mūsdienīgas celtniecības līmeni diem�ēl ar visiem raksturīgajiem trūkumiem. Galu galā tas ir pret pa�iem elementārākajiem tirdzniecības noteikumiem: celtnieki iemanīju�ies par augstākajām cenām bie�i vien pārdot neatbilsto�as kvalitātes produkciju.

Melita (kā aizvien jūsmīgi un ar interesi): ticat vai ne, bet es pirmoreiz mū�ā atrodos mājā ar �pastiprinātu seismisko dro�ību�. Ko tas nozīmē � mājai biezākas sienas? Ziniet, tas nemaz nav slikti, neskan cauri kaimiņu klavieres.

Viņa domāja: naudas Ludmilai netrūkst. Te savākts tikai �vislabākais�. Vienīgi gaumes varēja būt par piecām kapeikām vairāk. Cukurojot vien pat ķīseli nevar izvārīt, �ķērmums jānoņem ar sāli.

Viņa sacīja: smalki dzīvojat, nav vārdam vietas, smalki. Un, ja vēl pieskaita jūsu sabiedrisko svaru un personisko neatkarību, tad nav grūti stādīties priek�ā, ka �eit esat visai inficējo�a būtne.

Ludmila (vannas istabā): pareizi, Asja Janovna, tā jau es arī saku, tas nav dzīvoklis, bet aģitpunkts.

Galds, protams, tika piekrauts ar visādiem gardumiem lielos vairumos. Ludmilai netrūka iemesla laist apgrozībā savus kristāla krājumus.

Skaļi un trok�ņaini ieradās kāds Boriss Izakovi�s, kustīgs, krietni vien aptaukojies. Miesas apmēri un solīdie gadi nepavisam nesagājās ar pasvītroti jauneklīgo ģērb�anās manieri; iespīlējies �Adidas� tenisa krekliņā un slaida griezuma d�insa kostīmā, viņ� izskatījās vēl klimpīgāks, vēl bezformīgāks, nekā īstenībā bija. Jau ar pirmajām frāzēm viņ� uzspieda savu sarunas stilu līdzīgi tam, kā rūdīts bokseris jau ar pirmajiem sitieniem uzspie� savu cīņas taktiku. (Kāpēc viņai ienāca prātā �is Gunāra televīzijas komentārs? Zināms, tajās reizēs, kad Gunārs pie kastes aizrāvās ar boksu, hokeju vai volejbolu, arī viņa diezgan dedzīgi piedalījās. Un kas tas interesantākais � gandrīz vienmēr viņu domas �ķīrās un viņi strīdējās ilgi un sirdīgi, patiesībā veltīgi, bez jebkāda nopietna iemesla, strīdējās vienkār�i strīdē�anās pēc.) Anekdotes un asprātības no Borisa Iza-kovi�a bira bez pārtraukuma, viņ� runāja mundrā, izteiksmīgā balsi kā profesionāls konferansjē, bet viņa jautrība nez kāpēc �ķita uzlikta kā maska. Tas īpa�i atklājās, kad Boriss Izakovi�s, slaucīdams nosvīdu�o pieri, noņēma no deguna lielās dūmstikla acenes. Pēk�ņi viņa dziļi iegrimu�ās mundrās, mazās, viltīgās acis izskatījās noguru�as un gandrīz vai skumjas.

Sievietei, kuras vārds bija Smuidrīte, varēja dot gadus �etrdesmit. Izbijusi skaistule, tāds apzīmējums viņas būtību, �ķiet, izsmēla pilnīgi. Viņa koķetēja kā jauna meitene � grozīja acis, �ķobīja vaigus, �ūpoja plecus. Laikam pieradusi, ka viņas lielākā vērtība ir skaistā miesa, viņa savus krā�ņumus nesāja apkārt kā vāji maskētas lamatas, katrā izdevīgā gadījumā steidzīgi laizdama darbā: ar vulgāriem trikiem piesaistījusi uzmanību zīmīgākajām ķermeņa daļām, viņa klāteso�o paslēp�os skatienus tūdaļ nekaunīgi pieķēra un iesaistīja muļķīgās skatienu intermēdijās, tēlodama vaT nu pārsteigumu, nosodījumu, vai �ķelmīgu jautrību.

Fēlikss Folkovi�s likās cilvēks bez pretenzijām. Viņam bija sastrādātas rokas un diezgan nekārtīgs apģērbs. Runāja viņ� maz, kopējās valodās laiku pa laikam iemezdams pa atsevi�ķai frāzei vai aprautam vārdam. Viss, ko viņ� sacīja, liecināja par sava veida asprātību un pieredzi.

Pamazām atklājās sīkda|as. Borisa Izakovi�a pārziņā atradās vairumtirdzniecības bāzes gatavo apģērbu noda|a, Smuidrīte strādāja tā sauktajā valūtas veikalā, bet Fēlikss Folkovi�s bija priek�nieks �iguļu apkalpes stacijā.

Kas �os cilvēkus vienoja, kādas bija viņu personiskās attiecības? Protams, ar Rīgu viņi visi �ādi vai tādi izrādījās saistīti. Boriss Izakovi�s Rīgā bija beidzis vidusskolu un pirmās iemaņas tirdzniecībā ieguvis no tēva. Smuidrīte sevi sauca par Pārdaugavas meiteni, Fēliksa Folkovi�a atmiņas kavējās gumijfabrikas �Kvadrāts� apkaimē. Tomēr tas nebija galvenais. Un arī tas nebija galvenais, ka Borisu Izakovi�u pie Ludmilas vilka (jeb, pareizāk sakot, bija jau pievilku�as) glu�i intīma rakstura intereses. Fēliksam Folkovi�am, bez �aubām, patika Smuidrītes sievi�ķīgie krā�ņumi. Tomēr savā dziļākajā būtībā �ī ārēji it kā raibā un nesaderīgā sabiedrība veidoja smalki atsijātu vienību. Tas bija savstarpēji noderīgu cilvēku klubs: visi bija puslīdz vienādi situēti, visi aizsniedza puslīdz vienāda augstuma plauktus. Un, kaut arī viņiem pa�iem acumirklī varbūt likās, ka viņi sapulcēju�ies aiz glu�i dvēselīgām alkām, patiesībā viņus turēja kopā materiālas intereses. Tāpēc ka materiālā labklājība bija viņu dzīves galvenā ass un manta galvenais vērtību mērs, �

Bet es pati? Vai es esmu par kripatu labāka, vai ajī es neizmantoju priek�rocības, ko dod mans amats? Vai ari; es neesmu ieslēgusies tādā noteikta līmeņa (vai tikai garīga līmeņa?) paziņu pulkā, kas attiecīgā brīdī izpalīdz man tāpat kā es � viņiem. Personiskiem kontaktiem liela nozīme visās dzīves sfērās no aug�as līdz apak�ai. Dzīvot nozīmē sadzīvot, ko tu padarīsi. Vai virzīties uz aug�u pa amata kāpnēm mani spieda tikai garīgas intereses? Ak, �ajā jautājumā tik viegli kļūt par liekuli!

Gunārs pret materiālām vērtībām ir gandrīz vienaldzīgs. Peļņas azarta viņam trūkst visnotaļ. Saviem spēkiem viņ� pie automa�īnas nebūtu ticis nemū�am. Un mani tas kaitina. Bet vai es justos laimīgāka, ja Gunārs pēk�ņi kļūtu par Fēliksa Folkovi�a vai Borisa Izakovi�a tipa cilvēku? Zināms, �eit savu lomu spēlē arī iedzimtība. Es vairāk izjūtu mantas vērtību nekā Gunārs. Un iespējams arī, ka manta man daudz vairāk nozīmē.

Asja atcerējās patiku, ar kādu viņa vēl pirms da�iem gadiem skapja plauktos �ķirstīja cietos, gludos un svaigos gultas veļas krājumus, sūnaini maigās dvieļu kaudzes un it kā �auksto�u putu apkruzuļotos veļas pārus. Tagad tādi sīkumi viņu ielīksmoja reti. Sirds kāroja morāla gandarījuma. Aizvien bie�āk un bie�āk mājā, darbā, draugos viņu tirdīja jautājums: �Kāda tam jēga?�

Pie durvīm kārtējo reizi zvanīja, un Ludmila kārtējo reizi sprāga aug�ā no krēsla, steigdamās ielaist.

� Tas būs viņ�! � Ludmila iesaucās kaut kādā sevi�ķā pacilātībā.

� Palielināti apgriezieni prasa labas bremzes, � mundri filozofēja Boriss Izakovi�s. � Nelaime bie�i vien ir tāda, ka bremzējo�ās sistēmas neatbilst uzņemtajam ātrumam.

It kā ilustrēdams savus vārdus, viņ� pacēla Ludmilas steigā apgāzto kristāla glāzi. Tum�i sārtais traips pletās pla�umā. Kamēr Smuidrīte nesmukumu daudz maz ierobe�oja, Asja ar vienaldzīgu drūmi skatījās uz sabojāto galdautu. Savās mājās viņa aplietus galdautus parasti nomainīja. Principa pēc.

Viņa paslep�us paraudzījās pulkstenī. Melita to manīja un pameta Asjai jautājo�u skatienu. Asja pamāja, kam vajadzēja nozīmēt �drīz�, kad istabā ienāca Ludmila ar jauno ciemiņu-

So cilvēku es kaut kur esmu jau redzējusi, jā, pavisam noteikti. Saulē nobrūnējusi āda, kails pakausis, baltas ūsas. Arī �īs acis jau redzētas. Ja tikai es viņu nejaucu ar aktieri, kas �Tēvocī Vaņā� spēlēja profesoru Serebrjakovu. Kā vienmēr, kad cilvēks �ķita pazīstams, bet viņa nevarēja to uz rāvienu atcerēties, pamodās ziņkāre. Viņ� bija vidēja auguma, bet izskatījās garāks, jo bija samērīgi noaudzis un ar staltu stāju. It kā par spīti karstumam, uzvalkā un kreklā ar cietinātu apkaklīti, jā, viņam bija pat kaklasaite. Uz nevērīgi ģērbtās vīrie�u sabiedrības fona tas radīja efektu.

Ludmila vairs nedi�ojās un neklaigāja, nē, tas viss piepe�i bija pazudis. Patlaban viņa tēloja dziļdomīgi svarīgu personu, apmēram tā, kā meitenes, apvilku�ās vecāko māsu kleitas un apāvu�ās augsto papē�u kurpes, tēlo princeses � uzacis sarautas augstu pierē, skropstas nolaistas, lūpās stīvs smaidiņ�. Kas �ai lomai pie�ķīra vairāk komikas � Ludmilas skaidri redzamais samulsums vai pārliecīgā centība?

Bet kas notiek ar Melitu! Fantastika! Nu, viņa tomēr ir gaisā parauta!

� Atļaujiet iepazīstināt, � sacīja Ludmila, � dakteris Nikolajs Smiltnieks.

Aāāā... Melitas sark�ana ieguva daudz maz lopisku pamatu. Mīklas atrisinājums sagādāja mazu vil�anos, ta�u interese par atnācēju uzkarsa. Arī tagad, kad viņa skaidri zināja, ka priek�status par dakteri patapinājusi no Melitas stāstījuma un Smiltnieku pa�u redz pirmoreiz mū�ā, dīvainā kārtā viņa nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka �o cilvēku pazīst, kādreiz rr satikusi, bet nespēj atcerēties, kur un kad. Tāpat nevarēja noliegt, ka Smiltnieku viņa vēroja ar to īpa�o ziņkāri, kas viņā pret vīrie�iem pamodās tikai atsevi�ķās ļoti retās reizēs un tikai pret ļoti retiem vīrie�iem.

Dakteris Smiltnieks, bez �aubām, ir vīrietis, kas var patikt. �ī doma nozibsnīja tik gatava un neap�aubāma, ka viņa no tās pat izbijās.

Vai tas ir tik nemaldīgi pasakāms no viena vienīga acu uzmetiena? Jā! Kāpēc tad ne. Cilvēka vērtība (viņa paslēpās aiz formulējuma �cilvēka�) atklājas viņa rīcībā. Ak, tas ir pavisam kas cits: vērtība, rīcība. Bet spēja patikt! Patie�ām, kāpēc lai es sev melotu. Es ta�u jūtu un vienmēr esmu jutusi, kur� vīrietis man patīk. Vai, pareizāk sakot, varētu patikt. Glu�i tāpat, kā buras jūt vēju.

Klaji savu prieku par Smiltnieka iera�anos izradīja Boriss Izakovi�s. Kaut gan, iespējams, tā bija tikai tāda slēpta nervozitāte. Fēlikss Folkovi�s, redzēdams, ka Melita viņa skaidrojumos par �iguļu ātrumkārbas īpatnībām neklausās, aizkūpināja cigareti un izmantoja nelielo jukuma bridi, lai iesviestu mutē malku konjaka. Smuidfīle izrādīja par viesi praktiskas rūpes, izkārtodama viņam vietu pie galda. Bet Smiltnieks, ar visiem

sasveicinājies, palika istabas stūrī stāvot un diezgan ilgi tērzēja ar Ludmilu, kas arī vairs nevēlējās sēsties atpakaļ pie galda.

Uzmanības smaguma punkts pārvietojās nepārpro-tāmi. Skaidri varēja just, ka Borisa Izakovi�a anekdotes zaudēja atbalsis. Visi raudzījās uz dakteri � vērīgi un gaido�i.

� Nāciet, nāciet �urp, doki � nerimās Boriss Izakovi�s. � Jūs paliksiet sausā. Ņemiet glāzi! Iedzersim par Filipīnu paramedicīnu: viņi galvaskausus atverot ar pirkstu. Jūs tam ticat?

Smiltnieks vispirms paraudzījās uz Ludmilu kā atvainodamies par iztraucēto sarunu, tad cie�i paskatījās uz Borisu Izakovi�u un ar tikko jau�amu ironiju, kas tomēr stabili palika cieņas pilnas uzmanības robe�ās, viegli paklanījās:

� Ļoti �ēl. Nekad neesmu bijis Filipīnās.

� Nu tad iedzersim par Rīgu, kas tomēr ir skaista pilsētai

� Bez kāda �tomēr�! � Ludmila kaismīgi iekrita starpā.

� Labprāt. Diem�ēl arī Rīgā nekad neesmu bijis.

� Nu, dok, no jūsu puses tas ir fēleris. Ar savu nesmalkjūtīgo atklātību jūs tī�i �okējat cienījamās �īvakara vie�ņas.

� No sirds atvainojos!

Melitai nav taisnība, tīrās muļķības! Viņa skatienu nemaz nav grūti izturēt. Mēs vienkār�i esam atradu�as no vīrie�iem, kas sievietē saredz sievieti.

� Jūs nekad neesat bijis Rīgā! � Melita iesaucās kā pamodusies no sapņa.

� Neesmu.

� Sēdieties, sēdieties, dok, pie galda! � Boriss Izakovi�s katrā ziņā gribēja, lai Smiltnieks sēdētu viņam līdzās. � Es kaut kur lasīju, ka Ķīnā vienam vīrietim, operējot apendiku, vēderā atradu�i cilvēka augli. Domā, ka embrijs bijis viņa dvīņu brālis. Tam jūs ticat?

� Savā praksē neko tādu neesmu piedzīvojis.

Borisa Izakovi�a neatlaidīgie tvērieni joprojām at�ļuka pret daktera atturīgo laipnību.

Asjas atsilusī pa�cieņa kūdīja viņu iejaukties.

� Labāk parunāsim par Harbrnu, � arī viņa pievērsās dakterim. � Tas, ka jūs vienīgais no mums neesat bijis Rīgā, ir viegli izlabojams. Bet diez vai kāds no mums jebkad nokļūs Harbinā. Varu atzīties godīģi: tā ir pilsēta, par kuru es nezinu itin neko.

Un pie sevis nodomāja: viņiem nekad nevajag Jautāt to, ko viņi nezina, bet to, ko viņi zina.

Daktera skatiens ar pēto�u vērību pasviedās �ufp. Nekas, nekas, viņa sev sacīja, tikko manāmo neērtības mulsu sekmīgi paslēpdama zem jautra, bet ne salda smaida. Biostrāvas, kurām Asja ticēja, nepārprotami signalizēja: ziņkāre atmodināta. Ironiskā mutes līnija daktera lūpu kaktos zaudēja dziļumu, acu saspringtajā izteiksmē skaidri lasījās interese. Tādi skatieni sievietēm glaimo. Viņai jau likās, ka gājiens izdevies, ta�u viņ� nez kāpēc kavējās paklausīt.

� Diem�ēl arī Harbinā ilgi neesmu bijis, � viņ� saej-- pēc dievs vien zina cik garas pauzes. � Pilsētas., tfpat kā viss uz pasaules, mūsu laikos ātri mainās.

Kāda tiepība! Daktera arsenālā laikam bija viens vienīgs ierocis � laipna izvairība. Sākt viņu pierunāt Asjai nenāca ne prātā. Neapmierinātība par neveiksmīgo pieslēg�anos sarunai izpaudās tādējādi, ka viņa aizgrieza galvu un garlaikodamās sāka virpināt laulības gredzenu.

� Bet es Harbinu zinu labi, � dzeldama Smiltnieku gandrīz vai ar naidīgu skatienu, ieilgu�o klusumu skaļi pārtrauca Melita.

Melitas negaidīto izsaucienu (bet iespējams, ka balss dzedro skaļumu) pārējie uzņēma ar smiekliem.

Dakteris paraudzījās uz Melitu un īsu brīdi kļuva nopietns. Tad viņa acīs parādījās laipna iecietība, ar kādu pieaugu�ie da�kārt vēro bērnu au�ības.

� Bet es patie�ām Harbinu zinu labi, � kareivīgo asumu Melita aizstāja ar tiepīgu neatlaidību. � Varu atbildēt uz jūsu jautājumiem.

� Kādēļ lai mēs jums neticētu?

� Nu bet kāpēc jūs nevarat pajautāt?

� Kas tur par brīnumu, bija laiki, kad ekskursanti brauca arī uz Ķīnu, � Borisam Izakovi�am Melitas iecirtība nelikās interesanta.

� Un ja nu es Harbinā esmu dzīvojusi...

Arēji Smiltnieks saglabāja noslīpēti nevainojamo sabiedrības cilvēka mieru, bet atsevi�ķas viņa kustības, kaut arī laikā apzinātas un noturētas, pauda zināmu koncentrē�anos.

� Kur tad jūs Harbinā būtu mācījusies? � Smuid-rītei pa�ai viņas jautājums �ķita ārkārtīgi āķīgs.

� Un ja nu Vizuļa ģimnāzijā.

Smiltnieks turpināja smaidīt, bet viņa seja pamazām saspringa. Viņ� bija ieslēdzies spēlē, par to vairs nebija �aubu-

� Un kur tie�i jūs būtu dzīvojusi? Vai Fū-czjā-djeņā? � Daktera jautājumu varēja uztvert arī kā joku.

� Nē, kāpēc tad ķīnie�u rajonā. Ja nu es būtu dzīvojusi, teiksim, Portarturas dzelzceļa pārvaldes tuvumā.

� Klausieties � vai pie Harbinas nesākas Amūra? � Fēliksa Folkovi�a stūrainajā pierē uzv-iļņoja rievas. � Atcerieties, ir tādi val�i �Mand�ūrijas kalni�, �Amūras viļņi� ...

� Nē, tur tek Sungarī. Tā ir platāka par Daugavu un pietiekami dziļa. Saprotams, kā Ķīnas upju vairums, tā ir duļķaina, ar dzeltenu ūdeni. Nu, vai tā nav? No pilsētas centra līdz upei var aizbraukt ar tramvaju. Bet krastmalā ļaudis pastaigājas. Zināms, ne jau pavasaros, kad Sungarī pārplūst. Palu laikā ūdeņi sakāpj augstu.

� Un Harbinā tik daudz latvie�u? � Smuidrīte brīnījās.

� Latvie�i Harbinā, tāpat kā krievi, poļi, vācie�i un citi ārzemnieki galvenokārt saistīti ar krievu-ķīnie�u jaukto sabiedrību, kurai piederēja Portarturas dzelzceļ�.

� Un tā latvie�u vidusskola darbojas vēl �odien?

� Bez �aubām, ka ne, � Melita, pat aci nepamirk�ķinādama, sēdēja kā kinokameras priek�ā. � Starp citu, �ī vidusskola nebija domāta tikai latvie�iem, mācības notika krievu valodā. Portarturas dzelzceļu, kā zināms, Padomju Savienība pēc otrā pasaules kara atdeva ķīnie�iem. Bet vecais Vizulis sen jau miris. Viņam palika divi dēli. Piecdesmito gadu vidū, kad no Harbinas sākās ārzemnieku izbrauk�ana, viens no viņiem devās uz Padomju Savienību, otrs, liekas, uz Ameriku.

Beigusi priek�lasījumu, Melita uzmeta dakterim kārtējo jautājo�o skatienu. Smiltnieks, soli pa solim virzīdamies tuvāk, tagad jau stāvēja Melitai līdzās. Pēk�ņi iesmiedamies, viņ� pastiepa Melitai pretī abas rokas. Sis �ests, visumā solids un pilnīgi iederīgs daktera nedaudz blazētajā stājā, tomēr atklāja līdz �im nemanītu temperamentu.

� Tas ir jauki, ka mēs esam sastapu�ies. Diezgan bēdīgi piedzimt pilsētā, par kuru neviens neko nezina

Smiltnieks apsēdās starp Melitu un Asju, pārtapdams atjautīgā un, uzvedīgā galdabiedrā. Lai gan komplimentus un jokus viņ� izdalīja samērā līdzīgi, Asja tomēr juta: īstenībā viņa vīrietisko interesi nodarbināja Melita. Tas Asju mazliet pārsteidza un aizvainoja. Melita plauka viņam pretī bez mazākās kautrības, veikli izmantodama to, ka vīrie�i savā būtībā ir kūtri un labprāt ļaujas vadāmi. �oreiz Melitai veicās. Visu acu-priek�ā veidojās dēka, bet viņu tā' neskāra ne mazākajā mērā, jo viņa tik zemu nenolaidās. Arī dakteri nebija vērts īpa�i nosodīt, jo viņ� izrādījās � tikai vīrietis, tāds pats kā daudzi.

Asja atslēdzās no sarunas, kas viņu vairs nesaistīja. Boriss Izakovi�s tie�i laikā sāka interesēties par iespēju apmainīties ar precēm. Viņam bija vairāki samērā izdevīgi ierosinājumi.

Priek�namā atskanēja tālruņa zvans.

� Tā varētu būt mana sieva, � Boriss Izakovi�s sacīja. � Kad vīri dzer �ņabi, labas sievas brauc pakaļ ar automobili.

� Un jums ir laba sieva? � Asja iz�ķīrās par nevainīgu ziņkāri.

� Bet kā tad savādāk?

Klausuli pacēla Ludmila. Sprie�ot pēc saraustītajām frāzēm un sejas izteiksmes, saruna nebija patīkama. Ludmilas īpa�ajā runas manierē, viņas balsī vicnlai-cīgi skanēja gan cieņa un padevība, gan īgnums un dusmas. Vairākkārt atkārtojās vienas un tās pa�as frāzes: nē, �ovakar nekādā ziņā. Nu kā jūs nesaprotat, nav iespējams. Nē, nekādā ziņā.

Boriss Izakovi�s, Smuidrīte un Fēlikss Folkovi� it kā nejau�i, it kā starp citu savā starpā zino�i �ā�kātījās. Smuidrīte aizvēra durvis. Ludmilas balss padzisa, ta�u istabā saglabājās nomanāms spriegums: '■

� Mjā, � Boriss Izakovi�s nenoturējās, � vīna*ekselence. Feliks Folkovi�, jūs pirmīt iebildāt prēt evolūciju. Es tomēr gribu apgalvot, ja cilvēks neparedzētu apstākļu dēļ atkal kļūs par pērtiķi, tad galvoju � tas vairs nebūs iepriek�ējais pērtiķis, tas būs jau plikpaū_: rains pērtiķis. � Un Boriss Izakovi�s zīmīgi pavīpsnāja.

Vienīgi Smiltnieks, neveltīdams tālruņa sarunai ne mazāko uzmanību, turpināja stāstīt Melitai par fazānu ķer�anu ar degvīnā mērcētiem rīsiem.

Asja, ierasti virpinādama jau apdilu�o laulības gredzenu, mēģināja kaut cik sakārtot izklaidētās domas. Ak kungs, cik viņa visu uztver vienkār�oti! Tie�i kā tāda naiva skolniece. Viņai pa�ai par sevi tagad nāca smiekli. Gredzenu nomaucot un atkal uzmaucot, tas izslīdēja viņai no pirkstiem un aizripoja pa grīdu. Sprie�ot pēc skaņas, ne sevi�ķi tālu.

Viņ-. satrūkās ne tik daudz no domas, ka pirkstā nav gredzena, kā no straujās kustības, ar kādu Smiltnieks noliecās � viņa seja pēk�ņi atradās pie viņas ceļgaliem. Gredzenu nekur neredzēja. Meklē�anā vairāk vai mazāk iesaistījās visi. Dakteris sistemātiski pārskatīja' pagaldi. Boriss Izakovi�s atlocīja tepiķa malas, Fēlikss Folkovi� kopā ar krēslu lēcieniem vien attālinājās no galda istabas stūra virzienā. Smuidrīte ķiķinādama zibināja stilbus uz vienu un otru pusi, it kā gredzens būtu paslīdējis viņai zem sē�amvietas. Melita, atbalstījusies pret logu, pārskatīja grīdu kopumā.

� Ja vien pa kādu spraugu nebūs iekritis pagrabā, mums tas uz vietas jāatrod ...

� Es esmu māņticīga. Laulības gredzenu nedrīkst pazaudēt...

� Nesaprotu, kāpēc laulības gredzeni galvenokārt zūd atvaļinājuma laikā.

Visiem bija pilnīgi skaidrs, ka gredzenam tepat kaut kur jābūt, tomēr atrast to neizdevās. Meklē�ana no nenozīmīgas izpalīdzības kļuva par vispārēju līdzdalību neizskaidrojamā mistikā. Grīda patiesībā jau bija pārmeklēta krustu �ķērsu, neizpratnes pilnie acu skatieni pamazām cēlās uz aug�u, krustodamies savā starpā.

� Nekas, nekas, � pārvarējusi pirmo pārsteigumu. Asja mēģināja notikumu uztvert jautri, � ar gredzeniem notiek visādi brīnumi. Reizēm tie pazūd pat ūdens glāzē.

Ta�u, pateikusi �os vārdus, viņa saprata, ka aizrunājusies greizi. Nebija nekāda iemesla, lai gredzens pazustu.

Ar spo�u de�ūrsmaidu uz lūpām atgriezās Ludmila. Bet viņa nemaz neizskatījās jautra. Tā vien likās, ka tur, priek�namā, viņa bija pat raudājusi. Gredzena pazu�ana viņu īpa�i nesaviļņoja.

� Sīkums, � viņa sacīja, � gan atradīsies. Ja ne tūda|, tad tīrot māju. Bet sliktākajā gadījumā, Asja Janovna, es jums iedo�u citu. Man ir viens glu�i jauns, nelietots. Neņemiet pie sirds, Asja Janovna!

Asja skatījās uz Ludmilu, un viņai nez kā >02 bija �ēl nevis gredzena, bet Ludmilas.

Gredzens atradās, kad visi sāka celties kājās, lai ietu mājās, � tas gulēja uz maza galdiņa blakus grāmatai istabas otrā pusē. Kādā veidā gredzens tur bija nokļuvis, palika noslēpums.

Kāpņu telpās Ludmila atcerējās, ka ledusskapī neno-gar�ota palikusi ananasu torte. Uz �ķir�anos viņas ar Asju saskūpstījās un norunāja ziemā satikties Rīgā. Gan viena, gan otra zināja, lā bija tīra pieklājības saruna.

Borisu Izakovi�u patie�ām pārtvēra sieva: kad viņi iznāca uz ielas, viņa piebrauca �igulī.

� Ncļa, mīļā, saņem savu vīriņu svaigu kā gurķīti, � sauca Ludmila, caur vaļējo automa�īnas logu saskūpstīdamās ar nenoliedzami glīto blondīni.

� Ak, Ļuda, dārgā, cik tu brīni�ķīgi �ovakar izskaties!

� Paldies, Ludmila Sergejevna, � Boriss Izakovi�s skūpstīja Ludmilai roku, � sievas nāk un iet, draugi paliek.

� Uzmanieties, Boris Izakovi�, da�reiz viņas aiziet tie�i ar draugiem, � draudēja Ludmila.

Fēlikss Folkovi�s apturēja taksometru. Smuidrīte iekāpa pirmā. Asju un Melitu līdz viesnīcai piesolīja aizvest dakteris.

Pēc negaisa un lietus nakts bija neparasti tveicīga. Pretī sitās mikls, piesātināts garojums kā no karstas nicinās miesas.

Viņa apsēdās pakaļējā sēdeklī un mazliet pabrīnījās, kad Melita ierīkojas viņai līdzās. Pa ceļam runāja vienīgi dakteris. Melita izskatījās domīga un melanholiska; brīnums, ka es nemaz nejūtos nogurusi, nodomāja Asja.

Pie viesnīcas bija gai�s kā dienā. Kaula baltos mūrus apspīdēja pro�ektori.

� Mūsu Tad�mahals ir klāt, � sacīja Melita.

� Paldies par vedumu!

Smiltnieks ilgi turēja Melitas roku. � Ceru jūs rīt atkal redzēt.

� Jā, tā būs pēdējā reize.

� Bet, kas attiecas uz Harbinu, tad jūsu universālajās zinā�anās ir neliels robs. Sungarī nepārplūst pavasaros. Sungarī pārplūst vasaras beigās, kad sākas lielie lieti. Protams, tas ir sīkums.

Melita paklusi iesmējās:

� Toties jūs varat priecāties, ka esat mani pieķēris. Jums taisnība, Harbinā es nekad neesmu bijusi. Bet manam dēlam vidusskolas laikā visziņu olimpiādē bija punkts par dzelzceļu vēsturi. Vai jūs zināt, kurā gadā atklāta pirmā dzelzceļa līnija pasaulē? 1825. gadā. Ar-labunakti! Dzīvojiet vesels!

Melita, Asju negaidīdama, kliboja uz viesnīcas durvīm. Smiltnieks viņu panaca un kaut ko sacīja, bet Melita neapstājās.

Ko es te sē�u kā kinoteātrī un skatos? Savādajā dialogā, kura lieciniece viņa iznāca pret pa�as gribu, viņas klātbūtne nebija nepiecie�ama. Jākāpj ārā. Bet viņa nez kāpēc turpināja sēdēt.

Smiltnieks atgriezās.

� Paldies par uzmanību. Paldies par jauku vakaru, � sacīja Asja, mazliet stīvām kājām izlocīdamas no sēdekļa.

Viņ� saņēma viņas roku un paraudzījās ar gandrīz neredzo�u skatienu. No iepriek�ējās jautrības vairs nebija ne vēsts.

� Vai jūs ļoti steidzaties? -а�.'оЛ-

� Nē, � viņa sacīja, daktera savādā skatiena apturēta,� es domāju, ne sevi�ķi. j ;

Un pati par saviem vārdiem jutās izbrīnīta. - � .�

9 < �

Gunārs vakara avīze bija ievietojis paziņojumu par Almas Meijerhofas nāvi, sīkākām ziņām uzdodams savu tālruņa numuru. Viņ� nez kāpēc bija cerējis, ka tūdaļ pieteiksies vismaz ducis tuvinieku, kas, ja ne tie�i aiz kvēlas mīlestības pret dārgo aizgājēju, tad aiz intereses par atstāto māju, atbrīvos viņu no tālākām bēre-�anas rūpēm. Tagad kaste rādīja �Panorāmu�, viņ� dzēra ceturto pudeli alus, sutīgajā istabā nomezdams vienu apģērba gabalu pēc otra, bet tālrunis klusēja kā atvienots. Nē, aparāts nebija vainīgs. Signālu dzirdēja (par to viņ� bija vairākkārt pārliecinājies). Vienkār�i Almas Meijerhofas nāve nevienu neskāra. Izņemot, protams, viņu, kas pretēji skaidrajam saprātam un saviem līdz�inējiem uzskatiem noņēmās ar �o sve�o personu kā pēdējais nelga un plānprātiņ�.

Zināms, galīgi aptaurēts viņ� nebija. Toreiz, kad atbrauca poliklīnikas ārste, viņ� glu�i labi aptvēra �� par turpmāko viņam nav nekādas daļas, savu pienākumu viņ� izpildījis.

Kur� apglabā tos, kam nav piederīgo, viņ� jautāja ārstei. Jaunā amatpersona diezgan vienaldzīgi рагаиь-tīja plecus; nezinu, tādi gadījumi ir ļoti reti, gan jau kāds apglabā, virs zemes jau nepaliek. Bet tie�i kur, kādos kapos? Nu, to jau cs nevaru pateikt. Vai tas tik svarīgi? Alocarta un �aikovska kapa vietas arī nav zināmas. Varbūt tādus miroņus pievāc anatomikums? Gunārs iedomājās skārda vannas ar formalīnā peldo�iem līķiem, kurus medicīnas studenti pa �ķiedriņai vien izplucina un izārda. Nav izslēgts, sacīja ārste, bet diez vai. Es domāju, ka viņus tomēr kaut kur aprok. Un tad viņ� sacīja: nu jauki, parunājām, un � �impā riinpā bums � viss kārtībā. Lūdzu, nepārprotiet mani! Es apjautājos tā, principā. Uz Almu Meijerhofu tas neattiecas. Viņai ir radinieki.

Labi, es sameklē�u drēbes un nopirk�u zārku. To es vēl izdarī�u, viņ� pats sev nosolījās. Tikai to un neko vairāk. Kamēr atradīsies īstie tuvinieki. Protams, laiks �ķiedās neiedomājami. Un nauda arī.

Centrā zārku sadabūt neizdevās, nācās triekties uz Pārdaugavu. Tad ar laimīgo guvumu cauri Rīgai uz morgu. Līdz �im tikai vienu reizi viņ� bija noņēmies ar tādām lietām, pirms gadiem desmit, kad nomira Asjas māte. Atmiņas par to viņ� aizvien bija nokratījis no sevis kā insektus no apkakles.

Patiesībā viņ� tika galā ļoti labi. Morga darbinieks izrādījās rūdīts profesionālis, Almu iezārkoja da�u minū�u laikā. Arī kapos problēmas neradās. Viņ� turējās labā garastāvokli. Kā vienmēr, kad bija ar sevi apmierināts.

Izdzirdīs tālruņa zvanu, Gunārs uzsita pa pliko vēderu un priecīgs sarosījās. Nu tad beidzot.

� Jā, es klausos.

� Labsvakariņ�. Atvainojiet, ka esmu spiests traucēt.

� Nav ko. Viss kārtībā.

� Es laikam runāju ar biedru Maliņu?

� Tie�i tā.

� Agrāk sacīja: vīrs ir sievas galva. Bet toreiz sie-xas vēl nebija direktores. Man vajadzētu pa�u Asjiii Jaiiovnu.

� Tad esat no�āvis �ķībi. Par da�iem tūksto�iem.¹ kilometru.

Klausulē klusi noburbuļoja gludi, apaļi' smiekli.

� Alēs laikam neesam pazīstami. Jūs traucē, vietnieks Umbra�ko. Uz kuru laiku direktori varētu gaidīt mājās?

� Cik man zināms, viņai atvaļinājums vēl nav pusē.

� Zēl, �ēl. Varbūt jūs dotu man viņas teltefona numuru? Viena trakoti svarīga lieta. Uz zināmiem noteikumiem mums piedāvā lielus fondus. Ko darīt? Vietnieks bez direktores tikpat kā galva bez sievas, vai ne? Ho, ho, ho, var �itā un var tāl

� Enik benik �ikai sā.

� Kā, lūdzu?

� Jūs sacījāt: var �itā un var tā.

� Piedodiet, es nesaprotu.

� Es ari nesaprotu.

� Hallo! Jūs mani dzirdat?

� Tā puslīdz. :

� Kā tad paliek? Jūs numuru dosit?

� Hmmrn.

� Varbūt kādu dienu pagaidīt? Varbūt Asj.a Ja-, iicvna tomēr pārrodas?

� Varbūt tomēr pārrodas.

� Hallo!

� Var �itā un var tā ...

� Viru abi smējās ilgi un aizrautīgi. Tad vietnieks Umbra�ko aprāvās un lieti�ķi noklepojās.

�� Nu, atvainojiet! Es atļau�os piezvanīt pēc da�ām dienām.

Apmēram pēc pusstundas tālrunis atdzīvojās vēlreiz. Un �oreiz patie�ām sludinājuma sakarībā. Vecīgi nespodrs tenoriņ� izsacīja vēlē�anos sastapties ar Gunāru personiski. Uzzinājis adresi, tenors izrādīja glu�i jauneklīgu steigu, paziņodams, ka pēc piecām minūtēm bū�ot klāt. Cits nekas neatlika kā kailos stilbus vēri biksēs un ādamiskajam aug�galam uzģērbt vismaz kreklu. Pēc garākas minstinā�anās viņ� apsējās pal kaklasaiti, sastap�anās iemesls tomēr bija svinīgs.

� Sve�ais stādījās priek�ā kā Gastons Brīnums. Viņam varēja būt gadi se�desmit vai se�desmit pieci. Viņ� bija manierīgs un vaibstīgs kā provinciāls aktieris. Sirmie mati nevainojami iz�ķirti �uz celiņa�. Kaklā iesietais zīda lakatiņ� samērā ikdieni�ķajam tērpam pie�ķīra klīrīgu eleganci. Tādi veci d�entlmeņi da�kārt sastopami jahtklubos un hipodromos.

� Pieņemiet vissirsnīgāko līdzjūtību, � sacīja Gastons Brīnums. � Man personiski notiku�o grūti apjēgt. Alma bija sprigana kā jauna meitene. Katru rītu brauca uz Bulduriem vingrot, pirmāk vienā sanatorij i, pēc tam otrā, jūs jau dro�i vien zināt pats.

Gunārs kaut ko neskaidru atrūca un ielēja glāzēs alu.

� Ar jūsu laipnu atjauju es labprāt uzvilktu dūmu. Nē, paldies, cigaretes es nesmēķēju, man ir īpa�a marka.

No sudraba etvijas ar zelta monogrammu sve�ais izņēma rūpīgi nogrieztu cigāra strupiķi un ņēmās aizdedzināt. Tad, lūk, kam piederēja cigāra gals, kas toreiz piesaistīja viņa uzmanību Meijerhofas kāpņu telpā!

� Vēl nesen cs dzirdēju, kā viņa sacīja Hilda i: atved man no Var�avas kurpes. Tikai nekādas veceņu �abatas, skaties, lai būtu pēdējā mode! Nē, sakiet, ko gribat, Almai bija asums. Cilvēks nedrīkst nolaisties, viņa sacīja. Vecumam ir jāspārdās pretī. Citreiz taisni vai sanāca dusmas: Gaston, kāpēc tev lika mugurai Gaston, kāpēc tu neizgriez spalvas no ausīm!

Arī Gunārs aizsmēķēja. Cigarete izrādījās pēdējā. Klausoties Gastona Brīnuma izvērstajās meditācijās, viņ� tuk�o turziņu plaukstās saviļāja un iemeta pelnu traukā. �

� Vai tad viņa ko strādāja arī?

Gunāra visai neapdomīgi izmestais jautājums Gastona Brīnuma tā jau dedzīgajai valodai piedeva papildus vilkmi. Viņa pelēkās acis zem lēverīgajiem plakstiem sajūsmā iespīdējās, labā roka pla�ā �estā piespiedās krūtīm.

� Līdz pēdējai dienai! Vai tad jūs nezināt? Otru tādu �uvēju Rīgā neatrast. Viņa no savas paaudzes dā_: māni nespēja atkauties. Sabiedrības purngals viņas dēļ gāja matos: tagad mana kārta, tagad mana kārta. Un, ja jūs jautātu, ko es par to domāju, tad es atbildētu tā, tas bija pareizi, Alma zināja, ko dara. Lai cilvēks justos pilnvērtīgs, viņ� nedrīkst zaudēt pa�apziņu. Bet kas cits mū�a otrajā pusē dod pa�apziņu, ia i:e darbs? Jo vecāki kļūstam, jo vairāk gribas sajust, ka varam, ka protam. To es zinu no savas pieredzes. Pēc profesijas esmu klavieru tīrskaņotājs. Pensija man solīda. Vienu brīdi domāju � pietiek plēsties, padzīvo�u brīvībā un vaļa. Bet kur tev! Mētājos bez jēgas apkārt pa pilsētu un jūtu: pats sev riebjos, prieka nekāda. Atnāku pie Almas, viņa brīnās: Ferdinant � tā viņa mai.i sauca �-, kas tad nu, tev vairs nav cilvēka ģīmja. Tajā pa�ā dienā sakrāmēju instrumentus atpakaļ portfeli. Pēc stundas man piezvana no konservatorijas, vai es nebutu ar mieru skaņot klavesīnu. Labi, es saku, pamēģināsim. Reiz, nu jā, tas jau pirms daudziem gadiem, es gribēju iestāties konservatorijā, tā teikt, patstāvīgā darbā. Bet viņi man atbildēja: mēs jūs nekā nevaram noformēt, jums nav izglītības. Tev nav. Tev trūkst. Tas ķer pie dvēseles. It kā sacītu: tev nav rokas, tev trūkst acs. Savā ziņā pieskaita pie kropļiem. Tam pāri var pacelties tikai ar darbu. Labi, atgādiniet man manus trūkumus, es jums parādī�u, ko es spēju. Un tieciet līdz. Tādiņādas tās lietiņas. Bet vajag maķenīt paļauties, un gatavs esi. Un vēl cs jums pateik�u, kas �ausmīgi sit pa pa�apziņu kā sievietei plānas krūtis vai vīrietim dzimuma nepilnvērtība � sve�valodu nezinā�ana. Nonāc vajadzībā un stāvi kā auns jaunos vārtos, ne bī, ne bē. Alma prata vāciski, leitiski, poliski, par krievu valodu nerunāsim. Viņa bija inteliģenta sieviete. Es sevi diem�ēl varu skaitīt tikai pie pusinteli-ģen tiem. Atvainojiet, vai es jūs neapgrūtinu?

Bet viņ� runāja vēl ilgi un dikti, apviļņodams Almas un savu personu aizvien pla�ākiem, aizvien aptvero�ākiem pārdomu un apceru lokiem:

� Alma mani izglābusi vairākkārt, nav vārdam vietas. Es sacīju: vajadzīga pa�apziņa. Tas taisnība, bet vajadzīgajā brīdī jāprot sevi arī noturēt- Liktos, pie vecuma cilvēkam jākļūst prātīgākam. Bet nekā. Pa�taisnība rīda, egoisms ērcina. Laulības dzīvē man nav paveicies. Divas reizes esmu precējies, no abām sievām �ķīries. Ar otro sievu iegrābos īpa�i: pusgadu pēc kāzām viņa pieprasīja atsevi�ķu istabu un pierīkoja durvīm �lepera atslēgu. Beigu beigās piedzemdēja melnu, sprogainu puiku, atklāti paziņodama � vari nebrīnīties, nav jau tavs. Iesūdzēju viņu tiesā, nelaidu dzīvoklī. Biju pārliecināts, ka mana taisnība ir skaidrāka par skaidru. Bet tiesa nostājās sievas pusē. Tas mani satracināja vēl vairāk. Ziemas aukstumā tī�ām samaitāju apkuri. Ar pievīlētu atslēgu ielavījies sievas is* labā, ieģipsēju sienā smirdo�u vanckaru. Naktīs taisīju elli�ķīgus trok�ņus, grūzdams no galda trumuļus un pannas. Iznākums bija tāds, ka saķēru māgas jēlumu, sirds aritrniju un visādas citādas nelaimes. Bet viņai tagadiņ vajadzēja arī skapja tiesu priek�namā un plaukta vietu pagrabā. Virtuvē uz plīts vārījās bļodas ar netīrām bērna drēbītēm, vannas istabā mazgājās viss jūrnieku klubs. Patie�ām nezinu, kas ar mani toreiz būtu noticis. Varbūt nonāktu cietumā, varbūt Apliekas ielā, ja Alma nenovilktu bremzes. Ferdinant, stop, nupatiņ pietiek! Izmaini dzīvokli un naida domas izsvied no galvas. Ļaunums, vienalga kāda cēloņa radīts, saēd cilvēku kā tārps ābolu. Un galvenais � ne tikai saēd, paskaties, cik tajā tārpa atstātu mēslu!

Gunārs klausījās Gastona Brīnuma valodās ar zināmu interesi, aizklīzdams �audīgās blakusdomās. Par Asju (patie�ām, cik tad dienu pagājis kop� viņas aizbrauk�anas?), par Almu Meijerhofu (ja viņa nodarbojās ar �ū�anu, kāpēc nekur neredzēja nevienu aizsāktu kleitu; vispār Vecpilsētas mājai jāaizzīmogo durvis, beigās iznāks vēl nepatik�anas), par Jāni (�orīt pastnieks atnesis Jānim adresētu vēstuli, varbūt tā jāpārsūta uz Randavu?). Visu laiku viņu vīlēja arī zināms nemiers � карее �is vīrs ieradies?

Iespējams, ka Gunārs pārāk cie�i bija uzlūkojis Gastonu Brīnumu, varbūt, kā tas bie�i notiek, viņ� jautājumu sajuta ar sesto prātu, bet vienu brīdi jau likās, ka beidzot spēki sakopojas kaut kam iz�ķiro�am. Ta�u baltās s- ropstas nomirk�ķinājās, gāmurs da�as reizes uzskrēji*, pakaklē un atkal atkrita uz apkaklītes, un tā palika,

� Mani pārsteidz, ka, izņemot jūs, līdz �im brīdim vēl nav atradies neviens Almas Meijerhofas tuvinieks.

Gastona Brīnuma blāvās acis vēl vairāk ieslēpās miegaini nokarenajos plakstos.

� Gan jau tuvinieki atradīsies. Ja paliek māja, tuvinieki vienmēr atrodas. Bez tam, cik man zināms, Alma pērnvasar sastādīja testamentu.

Vai tas bija mājiens?

� Mani neinteresē māja, � Gunārs pārtrauca Gastona Brīnuma mākslīgi izmudulētās balss reveransus,� mani interesē, kas tālāk rūpēsies par apbedī�anu.

Vecais d�etlmeņi.s redzami saruka, galva ierāvās apkaklē, pleci nolaidās, mugura ielīka. Viņ� piecēlās, pelnu traukā nogrima kārtējais cigāra gals.

� Redziet, cienījamais, kā to teikt, es uz radinieka tiesībām pretendēt nevaru. Mēs bijām paziņas, ne vairāk. Bet visu, kas manos spēkos, esmu ar mieru darīt, tur tak nav vispār ko runāt.

Pēk�ņi kļuvis steidzīgs, Gastons Brīnums sāka skatīties apkārt. Laikam meklēja cepuri. Vai tad viņ� neatnāca ar kailu galvu? Nē, cepure tomēr bija. Balta audekla, ar drēbes nagu. Kā futbola vārtsargam.

� Paldies par to pa�u.

� Neņemiet ļaunā!

Bet viņ� vēl kavējās, gludi skūtie vaigi it kā sa�ļuka, plaksti nolaidās pavisam ļengani, gāmurs skrēja pa kārno pakakli uz aug�u, uz leju.

� Man tāds mazs lūgums ...

Baltie, nervozie pirksti vēlreiz ņēma laiJ.ā no kabatas etviju, vēlreiz sameklēja cigāra pusīti un aizdedzināja pie trīco�as sērkociņa liesmas. Kamēr Gastons Brīnums pats sevi pielauza, viņa skaidri redzamais saviļņojums pielipa arī Gunāram.

� Lūgums? Sakarā ar bērēm? .

� Nē. Zināmā mērā ar mantojumu ...

Vecais velns, tu arī uz mantu! Bet Gunāram negribējās par �o tematu runāt.

� Kad jūs pēdējoreiz bijāt pie Almas?

� Redziet... kā to teikt... Viņa man piezvanīja, lai tre�dien astoņos vakarā pie viņas aizeju. Bet man neiznāca laika.

� Jūs neaizgājāt? - �'/ -

� Nē, nē. Neaizgāju. �� � ■ '

� Bet var būt, ka tomēr bijāt?

Gastons Brīnums skatījās uz viņu kā uz spoku.

� Kā jūs zināt?

� Es neko nezinu.

� Es patie�ām tur biju iegājis, � pieķēries krēsla atzveltnei, viņ� ska|i elpoja, � bet viņa jau bija mirusi. Un tad ... to grūti ar vārdiem izskaidrot, es aizgāju. Es nevarēju tur palikt... Tas nāca tik pēk�ņi. Es domāju, viņa pārcēlusi pokera partiju. Tas bija tik �ausmīgi... Kāpēc viņa man zvanīja? Dievs atpestīl...

Gunārs griezīgi iesmējās: � Daudz netrūka, un mēs būtu satiku�ies.

� Pie Almas?

� Nē, es domāju � kaut kur uz ielas. Es, ziniet, arī gribēju laisties lapās. Goda vārds! Es jūs laikam pārtraucu. jūs kaut ko gribējāt teikt.

Gastons Brīnums sāka nervozi pārsiet kakla lakatiņu.

� Ak iā ... Nu jā. Redziet, Almai bija tāds apaļu kār�u komplekts. Stipri jau nolietots, faktiski bez vērtības. ^rT.s kārtis es gribētu sev.

Pēk�ņi Gastons Brīnums saviebās, uzacis raustījās, skropstas drebēja. Piespiedis mutei dūri, viņ� aizgrie-

zās � �erveļainajos plakstos ieslēptās acis tecēja kā divi veci urbumi sulojo�ā bērzā.

� Cilvēku uz pasaules daudz, bet, cik ir to, kam pie otra patiesa bēda ... Nu, dzīvojiet veselil

Izlaidis Brīnumu, Gunārs iegāja sanitārajā mezglā, sauktā par skārni, un rau�us norāva vispirms kaklasaiti, pēc tam neērto kreklu. Neizsakāmā labpatikā viņ� jau juta uz sava skausta aukstu du�as �ļācienu. Vispār gribējās rosīties, kustēties, sajust sevi dzīvu un spēcīgu. Gastona Brīnuma atvazātās skumju baktērijas darīja viņu grūtsirdīgu. Viņ� gribēja uzsist asti kā odu apsēsts erzelis, viņ� gribēja izvalstīties, kauliem krak�ķot un muskuļiem trīcot, un tad triekties uz priek�u, projām no visiem apniku�ajiem dzēlējiem, kas dzinās paka).

Varbūt viņ� bija uzkavējies vannas istabā minūtes desmit, varbūt piecas (sakāpinātā tīksmē mērauklas kļūst nosacītas), kad degunā iesitās dūmu smaka. It ka viņ� nestāvētu flī�u apņemtajā �operāciju zālē�, bet melni nokvēpu�ā lauku pirtī. No kurienes smacīgā dvinga varēja ienākt?

Vairāk ziņkāres nekā briesmu nojautas sarosīts, Gunārs tāds pats kails un slapj� pagājās līdz durvīm palūkoties priek�namā: dūmi kūleņodami vēlās no lielās istabas.

Deg! Nevar būt! Kas tad var degt? Kāds riebīgs tvans. Plastmasa. Patie�ām deg. Fantastiska cūcība. No pelnu trauka. Salmu pinums. Linu galdauts. Ku uguns varēja tikt dīvānā. Logu nedrīkst atvērt. Tikai caurvēja te vēl trūka. Ar slapju dvieli. Ar segu. Ar ūdeni.

Dega lietas, par kurām viņam ne sapņos nebija nācis, ka tās varētu aizdegties. Uguns virzījās uz priek�u lēļu cieniem it kā pa neredzamiem pavedieniem, pa īpa�u liesmu micēliju. Pirmajā brīdī likās, ka kodīgā birga neko daudz viņam nevar kaitēt, tad viņ� saprata: nevis uguns, bet tie�i dūmi atspie� viņu atpaka). Elpu aizrāva klepus, acu priek�ā lēnām sāka izplūst līnijas, it kā viņ� pa pakausi būtu saņēmis sitienu. Deggaldauts. Deggalds. Ūdeni uz deggalda. Vēl vienu spaini. Vēl. Slapjā sega �ķaidīja plēnes un melnas �ļakatas.

Ko jūs glābtu vispirms, ja jūsu mājā izceltos ugunsgrēks? Jā, tādu rakstu viņ� bija lasijis.

Savā ziņā nāvīgi āķīgs jautājums. Kas tad bija pats svarīgākais, ko viņ� sēklai gribētu ņemt līdz, lai sāktu no jauna? Nekā īpa�i dārga viņam �eit nebija. Ērts viesnīcas numurs, kurā patīkami padzīvot. Vai visa viņa mantība nebija tāda kūrortnieka bagā�a? Derīga no atbrauk�anas līdz aizbrauk�anai. Vienam laika sprīdim. Vienai īsai sezonai. Un tad apmaināma pret labāku, ērtāku, greznāku. Būtu ta�u smieklīgi sev iestāstīt, ka dzīves atsāk�anai no jauna viņam pirmām kārtām nepiecie�ams divdesmitā kalibra zauers. Tad jau daudz nepiecie�amākas tev ir bikses. Vai, teiksim, zobu suka, kas atrodas vannas istabā uz plauktiņa. Jeb varbūt vispirms vajadzēja glābt tālrādes kasti. Visnotaļ ņemot, tas bija galvenais kanāls, pa kuru aizplūda viņa dzīves potences. Kas tad vēl viņam piederēja? Tēva kabatas pulkstenis, jā, tas rādīja laiku pareizāk par zeltīto rokas hronometru. Ie�u kolekcija, ko jaunībā viņ� bija sācis krāt, bet pametis pusratā. �ofera apliecība. Trīs uzvalki. Pieci pāri kurpju ...

Apbrīnojami, pirmoreiz savu nabadzību viņ� tik skaidri ieraudzīja tie�i tagad, dūmu piegāztā istabā. Nav ko muļķoties, izglāb krājkases grāmatiņu, un viss būs pa 'Ч�.сат!

Klajas liesmas vairs nebija redzamas. Toties gaiss bija pietvanots ar dego�a kūdraspurva dvingu. Likās, istaba to alkatīgi iesūca ar kāru muti, pati uztūkdama un piemilzdama bezgalīgos apmēros. Gunārs iesvieda istabas kaktā vēl vienu gāzienu, tad ar tuk�o spaini atgriezās priek�namā. Beidzot logu varēja atvērt. Viņ� pats bija dūmgāzu pilns milzīgs kuņģis, kas viļņoja un �ūpojās kā avāriju cietis gāzes stratostats.

Viņ� dzirdēja-, kā uz ielas nervozi sakvie�ās ugunsdzēsēju ma�īnas, kā iztrūcinātās skaņas nāca tuvāk un tuvāk. Ar mokām viņ� piespiedās pieiet pie ārdurvīm, pats sev skaidrodams, ka pretējā gadījumā ugunsdzēsēji durvis atlauzīs. Istabā ieskrēja vairāki vīri ar gariem, rievainiem snuķiem un apaļām stikla acīm, ieģērbti kulīgi platās un smieklīgi īsās brezenta biksēs.

� Viss kārtībā, � sacīja Gunārs, � uguns nodzēsta.

Ķēmīgie vīri noņēma maskas, urķīgiem skatiem pārskatīja telpas. Izdegu�ais dīvāns smirdēja un kūpēja kā sadedzis cepetis.

� Vai dzīvoklis ir apdro�ināts?

Gunārs pakratīja galvu. Viņ� stāvēja pliks, slapj� un netīrs piekvēpu�ā alā.

� Tādā gadījumā jūtam līdz.

Caurvēj� zilo dvingu ātri vien izvilka. Zem kājām �ļakstēja ūdens, soļi ķērās slapjo segu kukur�ņos.

Viņ� jutās ļoti izbrīnīts, kad priek�namā, it kā nekas nebūtu noticis, noskanēja tālruņa zvans.

� Hallo, hallo! � mo�a meitenes balss jautājo�i nosauca viņa numuru. � Runāsiet ar Randavu! Jūs izsauc Kalnaskola.

Jānis! viņam ielēca prātā. Zvana Jānis! Nē, viņ� nebija tik nabags, kā varēja likties un kā viņam pa�am vēl pirms brī�a bija �ķitis. Viņam ta�u ir Jānisi

Tik tie�ām, �is zvans, kas reize bija arī atgādinājums, nāca īstajā brīdī. Viņu sagrāba tāds prieks, ka viss pārējais kļuva nesvarīgs un nenozīmīgs.

� Jāni, tu mani dzirdi? Ko tu dari, kā tev klājas? ...

� Vai biedrs Maliņ�?

� Hallo, Jāni, tas esi tu?

� Nē, biedri Maliņ, runā Brūmfelds, treneris. Gribēju zināt, vai jūsu dēls ir mājās. ^l? �

� Kāpēc lai viņ� būtu mājās? Viņ� pie jums nometnē.

� Tur jau tas joks, ka viņa pie mums nav. Jau no pusdienas laika.

� Mājās ari viņa nav.

� Nav, jūs sakāt...

� Nav.

Gunārs sajuta krūtīs trulu spiedienu. Dīvāns smirdēja un kūpēja. Jātiek līdz logam. Lopedevega. Līdz logam.

Man būs pagrūti noklāt lietas tā, lai jūs saprastu, ko gribu sacīt, jo nekāds Cicerons neesmu. Un pēc tā, kas noticis, manā smadzeņu podā vēl lielas kārtības nav � it kā cav.rgājienā uz vārtiem būtu nolikts gar zemi un pamatīgi Iejaucies apmalē. No tāda atsitiena jāat�ilbst: tas prasa zināmu laiku, kamēr ieslēdzas izsistie korķi un acu.baltumi iegrie�as īstajās vietās. Bet paturēt visu pie sevi h ellīgi grūti, apmēram tāpat kā tupēt zem ūdens ar ievilktu gaisu � to, kas iek�ā, gribas izpūst uz āru. konkrēti �ajā gadījumā, kāpēc toreiz es nosvīdu. I ■' vispār. Bet, lai shēma būtu skaidrāka, jāņem pēc kārtas.

Sākumā augu vecāsmātes pārziņā. Domāju, ka vecāmāte man bija glu�i normāla, ne labāka un ne sliktāka par citām vecāmmātēm. Viņa mani ģērba un ēdināja, lika vannā un veda uz parku staigāt, pirka saldējumu un dīdīja visādās bebī�u zinībās. Citreiz lielās rokas vārīgi apglaudīja, citreiz atkal raustīja ausi vai paķēra aiz apkakles un izsvaidīja pa gaisu, ka mani piena zobi krakstēja vien: Jāni, neāksties!

Katrs mazākais neatkarības mēģinājums tika apspiests zibenīgi. Sājā neierobe�otajā spēka un varas pārsvarā vienīgā iespēja pretoties izrādījās bēg�ana. Metos projām pa parka celiņu, atpakaļ neskatīdamies. Vecāmāte, izkliegdama draudus, auļoja pakaļ milzīga kā zilonis, līdz, krūtis saķērusi, sabruka uz soliņa. Redzot vecomāti nevarīgi kampjam elpu, aiz sajūsmas lēkāju un vienreiz dvēseles pacilātībā pat pieslapināju bikses. Protams, es to varētu arī nestāstīt, noliet mierīgi �ugunu, ak, cik man bija debe�ķīga vecāmāte, cik bezdi-benīgi es viņu mīlēju, un kārtībnieks. Pats izmirdzētos kā jāņtārpiņ�, un vecāmāte netiktu apēnota. Bet �ausmīgi negribas liet. Un kāpēc tas būtu jādara? Jo. kā izsakās mā, neko nevajag vienkār�ot. Es patie�ām mīlēju vecomāti, kaut arī reizēm viņu spīdzināju. Un vecāmāte, bez �aubām, mīlēja mani.

Toreiz, kad vēl staigāju apkārt ar mannā putriņu pakausī, nekādi nespēju apjēgt, kāpēc mūsu ģimenē tik bie�i uguņoja strīdi. Mā vai katru dienu salecās ar vecomāti, vecāmāte ar senjoru, senjors ar mā. Uz priek�u un atpakaļ, riņķī un �ķērsām. Senjors aiz uztraukuma nevarēja aizdedzināt cigareti, mā kliedza un zvetēja piena pudeli pret grīdu, vecāmāte dzēra si;dsdrapes, un viņas lielā seja bija asarām noliju�i. Un interesantā-kais, ka visiem bija taisnība, neviens neg^rii;ēia sliktu, 118

pat vārdi, kas strīdoties tika izspēlēti, skanēja puslīdz vienādi: nav ilgāk izturams, nu vienreiz man pietiek, par ko mani tc uzskata ...

Pēc vecāsmātes nāves dzīve kļuva vieglāka un dzīvot priecīgāk. Tagad tu esi liels diezgan, mā paziņoja, mācies būt patstāvīgs, mēs tev pilnīgi uzticamies, uz katra soļa līdzās stāvēt nevarēsim utt., utt. Nu, apmēram tādā garā. Tikai simtreiz garāk un puķaināk, jo mā, ja sāk dot vaļā, ātrāk nevar uzlikt uz bremzēm, kamēr nav nolasīts vesels referāts. No �īs piezīmes jums nevajadzētu muļķīgi secināt, ka es savai mā �ķaudu virsū vai, kas l.iitu vēl greizāk, ka mā man padevusies tāda gaisā pa-<i>ta. Ne uz to pusi. Mā ir pilnīgi normāla, es pat sacītu, virs strīpas. Alā vienkār�i ir ļoti aizņemta. Taisni brīnums, kas viņas valriekstam jāiztur. Pa�ai jāraujas līdz pilnīgam prāta aptumsumam un vēl jāvada vesels veikals ar diez cik tur darbiniekiem.

Arī senjors bez vainas, cepuri nost. Odensslalomu novīlēs labāk par sporta meistaru. Ja vajadzēs, uzsitīs tuteni, nobliezīs voleju kaut vai ma�os. Stabili. Bet, ja cilvēks godīgi nelau� astoņas stundas arodā un vēl pāris simtu kilometru norullē ar ma�īnu, tad, mājās pārrodoties, viņam prāts uz tautas daiļamata vaļaspriekiem vis nenesas. Izskalo cilvēks putekļus no rīkles ar paris aliņiem, noskatās hokeja ma�u un lien migā. Senjors caur brilli da�kārt vēl iemet acis vienā otrā grāmatā. Sājā ziņā es viņu baigi apskau�u, jo pats parasti aizmiegu momentā, tikko sajūtu pirkstos daiļliteratūras vākus.

No sākuma mā mēģināja uzdarboties vecāsmātes garā, pārbaudīt, kā esmu sagatavojies stundām, kontrolēt nuuas darbus. Lai gan tas neturpinājās ilgi. Mā, kā jau teicu, visu dzīvi mokās ar laika trūkumu. Ideja, ka esmu liels, ka bērniem jābūt patstāvīgiem utt., utt., manāmi nomierināja viņas jūtīgo sirdsapziņu. Es arī atradu dro�u paņēmienu, kas iedarbīgi strādāja attiecīgajā virzienā: mā, es sacīju, tēlodams sa�utumu (saprotams, augo�os decibelos), vai tev tie�ām nav nekā prātīgāka ko darīt.

Matemātiku tu nemaz neesi rēķinājis.

Mā ... Liec burtnīcu nostl Es nevaru izturēt!

Nomierinies! Kad tu sāksi mācīties?

Es apgāzī�u galdu!

Vadīdamās no pārliecības, ka vecāku rīcībai jābūt vienotai, mā jautājo�i skatījās uz senjoru. Bet tagad iedomājieties sevi viņa vietā. Cilvēks nule atdzinies no Kārsavas vai Viesītes, izsvīdis, nomocījies, dullu galvu. Pēc ieturētām vakariņām viņ� beidzot atsēdies pie kastes. Un te viņam gā�as virsū ar velns zina ko.

Jāni, beidz baurot, senjors miermīlīgi rūc. Iesita divi nulle.

Kam iesita? Mā aizvien vēl domā par nelaimīgo matemātikas burtnīcu.

Skatieties pa�i, tad zināsiet.

Apsēdāmies, un ar to pa�u strīds bija izbeigts. Fasona pēc es kādu laiku turpināju tēlot apvainoto. Alā pāri tēva mugurai �ad tad uzmeta man pa dramatiskam skatienam. Otrā rītā, kad, lāgā nepaēdis brokastis, pa kaklu pa galvu gāzos uz skolu, viņa saķēra mani aiz auss un sacīja: vakar es laikam rīkojos drusku netaktiski, neņem pie sirds, zinu, ka mūsu uzticību tu neizmantosi bezatbildīgi utt., utt. Es nobu�oju viņu uz vaiga, ko nebiju darījis kop� vēlīnā zeķbik�u laikmeta. Nu vienkār�i uznāca tāda mendele. Domāju, velns, kas man par mā! Un es tāds riebeklis! Abi aiz lielas sajūsmas gandrīz apraudājāmies.

Atceros, reiz senjors mani paņēma līdz uz vieglatlc* tikās ma�iem. Ari jau pietiekami sen, kad matus vēl ķemmēju uz pieres. Kas tie bija par ma�iem, varat mierīgi nejautāt, sīkdaļas aizmirsu�ās. Bet gargabala skrējiens man stāv acu pi iek�ā: kā sākumā visi skrēja bariņā un kā vēlāk grupa iz�ķīda. Un tad skrējējs, dzeltenās biksītēs un sarkanā krekliņā sāka lūzt nost Senjors ar saviem draugiem kliedza līdz aizsmakumam, ilh tad viens no malas, es nezinu, kas tas bija� paskrēja lūzējam līdzās, varbūt kaut ko sacīja, varbūt vienkār�i tikai skrēja līdzās plecu pie pleca. Bet lūzējs saņēmās un beigās aiznesās citiem priek�ā ...

Drīz pēc tam fizkultūras skolotājam ienāca galvā ideja iztaisīt no manis lēk�anas fenomenu. Par �empionu vari nekļūt, nav tik svarīgi, sacīja senjors, vismaz nebūsi vārgulis. Mā iecerē saskatīja laikmetīgus personības veido�anās aspektus. Papla�ināt intere�u loku ir pilnīgi nepiecie�ami, viņa sacīja, pie tam, ja jau tu pats lā esi izlēmis. Ejot uz vannas istabu, nejau�i caur puspievērtām virtuves durvīm dzirdēju vēl da�as viņas domas �ajā jautājumā: neklaiņos apkārt pa ielām, negudros palaidnības, visbīstamāk atstāt viņus nenoslogotus utt., utt. Savā ziņā tas bija nāvīgi apvainojo�i, un kādu brīdi es apsvēru, vai negāzties iek�ā un nepaziņot, ka esmu pārdomājis. Tomēr sporta skola baigi pievilka. Nu, lai jau papriecājas, es nolēmu. Bet tas ir fantastiski, kā viņiem patīk samaitāt jebkuru prieku!

Treniņi notika trīsreiz nedēļā. Atgriezies mājās, jutos kā kulinārijas pusfabrikāts. Goda vārds! Mācības �ā tā pa virsu apgrābstīju, intensīvi kustināt smadzenes nebija iekāriena. Nākamajā pavasarī skolu sacensībās mūsrjie paņēma pirmo vietu. Un ar to pa�u man uz pieres it kā uzspieda attiecīgu zīmogu. Nekādus citus uzdevumus skola man vairs nepiespēlēja. Es biju sportists. Ja stundā sastostījos, skolotājas pabubināja, pabubināja, bet ielika atsperi � kādus gan intelekta kalngalus no fiziskā var gaidīt? Savā ziņā kļuvu par tādu kā koferi ar diviem dibeniem. No vienas puses mani lamāja par vājajam sekmēm. No otras puses � ar mani lepojās.

Bet varbūt nemaz nelepojās, un es tikai tā iedomājos. Liela lieta uzvarēt skolu sacensībās. Man pa�am lēk�ana jau bija līdz kaklam. Uz treniņiem gāju kā uz bērēm. Ta�u sēdēt pie grāmatām un dzīt paurī formulas vēl drūmāks variants. Un tāpēc es pats sev iestāstīju: es jau būtu mācījies, goda vārds, es būtu mācījies pa pirmo, ja sasodītie treniņi neizsūktu no kauliem pēdējo zafti. Jo, kad es sacīju � jūs laikam domājat, ka esmu ma�īna, � mans sa�utums bija īsts, es patie�ām jutos nomocījies. Un, kad es sacīju � mācībām neiznāk laika �, arī tā bija skaidra patiesība.

Pamazām visi pierada, ka sitos cauri uz atsperēm, apmēram tāpat, kā būtu pieradu�i, ja man uz deguna būtu uzmetusies kārpa. Nepatīkami, bet ko darīt? Mā, kārtējo reizi iepazīdamās ar manu liecību, pēc grū�ām nopūtām sāka lasīt referātu: Jāni, mācies, bez mācī�anās nekur vairs nevar tikt, izglītība dod priek�rocības, kas ne ar ko citu nav atsveramas utt., utt.

Mā, es sacīju, demonstrēdams, kā man trīc rokas, lūdzu, izbeidz.

Tavs zinā�anu līmenis ir neapmierino�s.

Es zinu, es zinu! (Un jau attiecīgi agresīvāk.) Visas tavas frāzītes es protu no galvas!

Jāni, tās nav frāzītes.

Mā... Lūdzul Es nevaru izturēt... Es klieg�u tā, ka saskries kaimiņi!

Jāni, beidz baurot, scnjors iekrita starpā, zviedri tūlīt dos va|a ar kanādie�iem.

Tikai nogrieziet klusāk, sacīja mā, sāp galva un vēl jāizskata perspektīvais plāns.

Ar scnjoru sapratāmies perfekti. Mūs vienoja tāds kā slepens bezvārdu līgums: nesarūgtināt vienam otra dzīvi. Reizēm viņ� mani ņēma līdz uz zemēm un mācīja braukt ar dampi, reizēm es viņam palīdzēju ievest kārtību garā�ā. Sarunām parasti izvēlējāmies neitrālus tematus � par ma�iem, par copi, par autobū�anām.

Nu, kā tev ar lēk�anu, senjors laiku pa laikam tā starp citu pajautāja.

Uz goda, es atbildēju, pa pirmo.

Bet patiesībā lek�ana man bija jau līdz lūpai. Kaut ko trakāku gribēdams neizdomāsi. Elles mokas un maz prieka. Treneris pajucis un nepareizi saskrūvēts, gudro tik uzdevumus. Līdz pavasarim jāpanāk tāds rezultāts, lidz rudenim atkal �itāds. Nu pie vella, es nospriedu, neesmu jau loterijā vinnēts.

Reiz treneris garāmejot izmeta: Jāni, tev tādi masīvi smagsvara kauli! Trali! Man tūdaļ pieleca ideja; site kaut kas slēpjas. Tikai nedomājat, ka man sagribējās nodarboties ar smagatlēliku. Ne uz to pusi. Es vienkār�i atskaitu � re, kur kolosāla izeja no situācijas! Vieglatlētikā man trūkst perspektīvu. �aubu nav, bū�u liels un eņģīgs. Tas mūsu ģimenē iedzimts. Vecarmātei bija simt desmit kilogrami, Alfrēds, mans krusttēvs, kā atnāk ciemos, tā katrreiz saļurkā kādu krēslu. Goda vārds, nav ko muļķoties, jāņem vaga.

Senjors manu ideju noklausījās aukstasinīgi. Skaidrs, ka lēk�ana ir tuk�a lieta, viņ� sacīja, labu lēcēju Rīgā nav bijis un nebūs. Mā nolasīja aptvero�u referātu par konsekvences nozīmi rakstura audzinā�anā, uztraucās, vai tāda pēk�ņa aizie�ana no sporta skolas nekaitēs cilvēkiem, kas manā labā ieguldīju�i pūles, utt., utt. Ta�u būtībā arī viņa nebija pretī. Tas ir, viņa nebija ne par aizie�anu, ne par palik�anu. Tu esi pietiekami liels, viņa sacīja, galva tev ir uz pleciem, izdomā pats. Negribējās sarūgtināt mā ar spontānām gavilēm, tāpēc saraucu pieri un apsēdos pie televizora klasiskajā domātāja pozā.

Ap to laiku Rīgā sākās hokeja epidēmija. �Dinamo� iecīnījās augstākajā grupā. Visi tupēja pie kastēm un skatījās sacīkstes no Sporta pils. Katrā pagalmā puikas vicināja hokeja kokus. Arī man parādījās visas raksturīgās hokeja slimības pazīmes. Iegādājos inventāru un caurus vakarus kopā ar sētas vienaud�iem rāvos pa pagalmu, ka skanēja viss kvartāls. Uzzinājis, ka Sporta pilī iespējams trenēties uz mākslīgā ledus, skrie�us aizmetos attiecīgajā virzienā.

Es pat nezinu, ko īsti tālāk stāstīt, lai jūs aptvertu, cik toreiz biju no hokeja ieņemts un ko �ī spēlīte man tajā laikā nozīmēja. Alā saka, ka katrā cilvēkā slēpjoties ataviska tieksme pēc brīnuma, tāpēc, piemēram, tik liela piekri�ana esot izrādēm un svinīgām ceremonijām. Es nezinu. Biju noskatījies da�us iestudējumus Jaunatnes teātrī, tie mani atstāja pilnīgi vēsu: staigā tur kaut kādas tintes pudelītes, lēkā visādi runcī�i-puncī�i. Kad Sporta pils milzīgā telpa pamazām uzpildījās ar skatītāju tūksto�iem, sajūta bija apmēram tāda kā pirms kosmosa raķetes starta. Tūlīt ies vaļā, tūlīt sāksies. Aiz satraukuma tirpa pakausis. Goda vārds. Un pēk�ņi tumsa. Tad sarkanās ugunis ... Mar�s ... S.'.'me�u apsudraboti, arēnā izslido visu iemīļotie vareni ... Nekad

agrāk savā mū�ā neko tādu nebiju pārdzīvojis. Ar acīm, ar ausīm, ar matiem, ar ādu. Tas bija kaut kas baigi kolosāls, kaut kas ellīgi varens. ; �

Klases zēni mani apskauda un meitenes apbrīnoja. Nu labi, es vēl nebiju slavenība. Bet es Sporta pilī stab gāju pa personāla durvīm. Pirms treniņiem varēju aplēsties Edmundam līdzās gandrīz kā savam �alim un Haraldam pajautāt, cik pulkstenis. Kas meistariem bija par kolosāliem d�insu kostīmiem un kas par neilona jaciņām! Viena cepurīte no Zviedrijas, otra � no Somijas. Ap vēderu baigās kniedjostas. Kabatas pilnas ar cbub'le gum�. Kad Helmuts nevērīgi pierullēja pie pils ar personisko volgu, man aizvien bija tāda ju�ana, ka pie stūres sēdētu es.

Toreiz man viss likās viegli un vienkār�i. Viss likās, aizsniedzams un iegūstams. Man tikai jāpaliek komandā un tālākais raisīsies kā pa diedziņu: no zēniem pārie�u jaunie�os, no jaunie�iem meistaros. Kaut gan patiesībā es nedomāju ari par to. Es vispār neko nedomāju. Apsmadzeņoju niecības: vēl piecas minūtes gulēt vai līst laukā no migas, kā aiz�maukt no klases darba ķīmijā, kā nostiept gumiju, lai treneris neredz.

Treniņu slodze pakāpeniski auga. Vasaru dzīvojām nometnē. Skrējām, vingrojām, ar stieni uz muguras var-deniski lēcām pret kalnu, līdz acu priek�ā sāka �ākstīties melni plankumi. Bet līdzīgu dresūru nobaudīja arī meistari, un tas bija mierinājums.

Sad tad ciemos atbrauca sen�i.

Ko dari brīvajā laikā, pajautāja senjors.

Guļu.

Dienā arī, n.ā nesaprata.

Dienā arī.

Un neko nelasi un nekur neej?

Neko un nekur.

Kāpēc? _

Tāpēc, ka gulta baigi pievelk. Un, kā krītu, tā filma pu�u.

Bet tā ta�u var palikt muļķis!

Nu un tad?

Man pa�am toreiz tas likās smalks joks. Bet varbiit nemaz nelikās. Nezinu. Toreiz es nedomāju. �Nu un tad?� Tas vienkār�i bija teiciens, ar kuru es aizbāzu prāta melnos caurumus.

Mūsu mājā dzīvoja Rodrigo. Sākumā viņ� mani baigi stellēja cauri, jo bija vecāks un stiprāks. Pēc tam mēs kļuvām draugi. Visu, ko darīja Rodrigo, es taisīju pakaļ tie�i kā tāds mērkaķis. Rodrigo brauca ar velosipēdu, es arī. Rodrigo spēlēja ģitāru, man arī tūdaļ uznāca muzikālais.

Rodrigo tēvs strādāja par kuģa mehāniķi un parasti atradās vai nu pie Āfrikas krastiem, vai Atlantijā. Rodrigo bija pārākais lējējs un vienmēr zināja visādus si�etus, kas mani atsēdināja ar vaļēju muti: par lidojo�iem �ķīvī�iem, par spoku kuģiem, par Bermudu trīsstūri. Rodrigo zem gultas glabāja naturālu cilvēka galvaskausu. Sevi�ķas labvēlības uzplūdos viņ� no tēva istabas atnesa Forela grāmatu �Dzimuma jautājumi� un pats sniedza populāras konsultācijas. Es biju pilnīgi mēms, kad Rodrigo man paskaidroja, ka dzer�anu atmetis uz visiem laikiem tāpēc, ka alkohols veicinot impotenci, bet da�as �Camel� cigaretes viņ� kompānijas pēc esot gatavs ar mani izsmēķēt, neskatoties uz trenera aizliegumu (Rodrigo pa druskai laida basketu).

Pārrazdamies mājās, tēvs Rodrigo aplaimoja ar kolosālām dāvanām. Rodrigo staigāja tikai �Lee� d�insos un �Adidas� kedās.

Pēdējā vidusskolas gadā Rodrigo izlēma, ka studēs par autoin�enieri. Es to pastāstīju mā. Viņa neticīgi ne�ūpoja galvu: modes nozare, tur esot konkurss. 1:10..Nākamreiz tiekoties ar Rodrigo, es� �saprotams, tēloju gudro.

Autoin�enicros baigais konkurss, es sacīju, izkritīsi cauri, ka norībēs.

Drusciņ jāpasē� pie grāmatām, un lieta būs darīta, Rodrigo vienaldzīgi novilka.

Pavasari Rodrigo vairākas nedēļas ne juta, ne manīja. Pēcāk uzniris, viņ� paziņoja, ka vidusskolu pabeidzis �tā nekas�, un metās airos no jauna. Es gaidīju konkursu kā interesantas sacīkstes. Tiks Rodrigo autoin�enieros vai netiks. Tika!

Man tajā laikā ar hokeju vedās tā pa vidu. Glu�i cie�ami slidoju un svaidīju ripu, bet, kā sacīja-treneris, nebiju pietiekami agresīvs. Kas ir, tas ir, uz pūkas me�anu man prāts nekad nav nesies. Arī hoķī ne. Kaut vai noteikumu robe�ās. Kad jaunie�u ma�os ielidināju vārtus, mans vārds kārtējo reizi krā�ņoja cSportiņu�. Vēlāk sākām joņot pa Savienību � te uz Mihsku, te* uz Svcrdlovsku, te uz Kijevu. Mācību daļas vadītāja manas pieklājības vizītes vairs neņēma galvā.

Cik tad atkal taisies kavēt?

�oreiz zibenīgi, ar lidma�īnu.

Tāpat dienas trīs �etras paies.

Tas nu gan.

Un kuro reizi �ajā ceturksnī?

Ko lai dara, sports. Kādam jāupurējas...-

Visgrūtāk savilkt galus parasti bija fizikā un ķīmijā, Kārkliņai un Ra�mcijcrei, abām мертвая хватка. Stabils stress. Turklāt man parasti bija tā � ja nevarēju ciest u�eni, spazmas māgā pret visu priek�metu.

Citreiz domāju, nu pietiek sliivķo(io% drusku ja ieskatās grāmatā. Bet ne. neiet cauri, riebuma (ik kolosāls, ka tiekas � tūdaļ iek�as apgriezīsies ilņķī.

Centrā palaikam satiku Rodrigo Sin kā no ārzemju �mmala vāka. Seja saulē tum�i icdcctri Nu, kā pa in-sEt�tir? Var iztikt. Vasaru biris M'-alujā. Parakais au-::r~m*~^:eritis. Un tu? I ss^' V. �.< 'Licies desmitajā? L'z kurieni tad? Ved neesmu G:in jau redzēs.

Vferefz es skalos � Rcv.ugv \v�k 4t dainu. Sī arī kā ne cedes �urnāla. Ņencu з. uxscis uzvilktas ar :rrz2. rē, re, kur mans draugs Jjms Maliņ�, Rodrigo slei. nākamais hokeja spīdeklis. Iepazīsties ar Māru. V^rbm vnpa tev kādreiz stellēs kopā kauliņus. Aiz uz-mazin-ma es tik vien spēju, kā muļķīgi smaidīt. Ko tu

padzrīs: Rodrigo. Supermens!

Sezrors izsacījās īsi: ja gribi iet uz augstskz�.u. tad viezpsdsrmisja hokejam strīpa pāri. Vismaz pēdējo gadu jāmācās. Alā uzskatīja, ka darī�ana ar svarīgu problēmu, un izplūda analīzēs: ja man būt- tādas miereses. tad tā, bet, tā kā man tādu intere�u nav. tad atkal savādāk. Un vēl savādāk tāpēc, ka attierigajām interesēm man nav pienācīgu spēju, bet zināmas spējas man ir tur, kur nav attiecīgu intere�u, u::., u::.

Alā, lūdzu, liecies mierā, es sacīju. Nu nevajag. Ko jūs mani bīdāt kā dambretes kauliņu!

Labi, kā gribi, sacīja mā. bet atceries. v.t�~V: es por �o jautājumu ar tevi nerunā�u.

Ak jā, es vēl neesmu stāstījis par Seiko. Encuse Seiko ari laida hokeju mūsu grupā. Apmērn:.: tāpat ka es. Normāli. Bet baigi lauza fasonu. Mums visiem slida* tēvzemes kaluma, �im 'made in 6г / Murns visiem kaskas, kā jau kaskas, �im baigā�mna die�u P'ds. Jziienam no du�as, �is attin frotē <:■ > i zr Espo-zito noģīmī. Veselu nedē|u īdēdams staigāja paka| sporta meistaram Viktoram: pārdod Seiko, pārdod seiko. Tā arī pats kļuva par japāņu pulksteni. Agrāk bija Jānis Bricis.

Reiz abi pēc treniņa slīdam centra virzienā. Un pēk�ņi es gandrīz dabonu trieku. Seiko sāk filozofēt.

Ne vclla jau nebūs!

Kas nebūs?

Nu tā, perspektīvā. Nāksies pastaigāt formā, un ar to pa�u mūsu hokejs būs cauri.

Nav zvanīts.

Un kā vēl. Par robu meistaros nav ko sapņot. Cik viņi no junioriem līdz �im paņēmu�i? Viņiem vajag gatavus. Bet vai tu osi gatavs? В том-то... Un kas tad paliek? Vietējās vājkomandas. Nerentējas. Tad es labāk lau�u par gru��iku. Jeb vēl labāk uz tālo līniju kuģiem. Rublī�i, valūtiņa � tīri. Nav ko ķēpāties, ejam uz jūrskolu!

Laidies dillēs, es lepni atbildēju.

Bet Seiko vārdos bija taisnība, to nevarēja noliegt. Zināms, ne jau par jūrskolu. To viņ� samuldēja. Bet par visu pārējo, izredzes patie�ām bija nāvīgi at�ķaidītas. Tādus spīdekļus kā mēs izsvieda buntītēs. Slavas sapņi �ākstēja laukā. Skaidrs, ka cerēt uz brīnumu bija muļķīgi. Un tomer mēs visi cerējām. Taisni kā tādi apdauzīti.

Sākās atkal skolas gads. Es joprojām neko nebiju izlēmis. It kā jau sapratu, ka turpināt treniņus nav jēgas, bet no otras puses atkal � aizej nu, kad tik ilgi kopā dragāts. Ko turēt sanāca baigi. Treneris spieda no mums laukā pēdējo mitrumu. Treniņi notika divreiz dienā. Kā piecos no rīta uzrausos, tā līdz melnai tumsai. Pa skolu gāja kā pa veciem kapiem. Garastāvoklis riebīgs. Citreiz sē�u solā, klases dāma turpat blakus, bet nāk virsū tāds Sīmanis, ka acīs jāsprau� sērkociņi. Bet starp pēdējo stundu un vakara treniņu vēl jānoradj volejiņ�, jāaizstāv skolas gods pilsētas turnīrā.

Regulāri iznāca braukāt uz ma�iem. Spēlējām kaut kā bez iedvesmas un parasti zaudējām. Retajos brīvajos brī�os kvernēju pie kastes. Skatoties sporta jaunumus, atcerējos bērnībā redzētās sacīkstes: skrējēju dzeltenajās biksītēs un sarkanajā krekliņā ...

Ciemos atnāca Alfrēds, mans krusttēvs.

Uz kurieni tad Jānis taisās pēc vidusskolas?

Mēs, zini, par �iem jautājumiem nerunājam. (Mā nopū�as.) Pa�am galva uz pleciem.

Nu mā, goda vārds! Es klieg�u ...

Nē, tā es neteicu. Es neko neteicu. Es skrēju pa apli un lūzu nost.

Pienāca pavasaris. Mēs ar Seiko atkal slīdējām centra virzienā.

�odien nokl ārēju trenerim, ka aizeju, es sacīju.

Nu baigais. Un �is?

Neko.

Ko tu esi izlēmis?

Ie�u uz autoin�enieriem.

Pārākais konkurss. Izkritīsi, ka noblark�ķēs.

Drusciņ jāpasē� pie grāmatām, un lieta darīta. Stabili.

Nu klāri papīri, sacīja Seiko. Tad es arī rīt eju pie trenera. Un dodam uz autoin�enieriem kopsolī. Gadsimta ideja!

Ar gala pārbaudījumiem sare�ģījumi neradās. Tās pa�as skolotājas, kas visu ziemu mūs bija baidīju�as ar eksāmeniem kā ar baigāko bubuli, pilnīgi neticamā kārtā mainīja taktiku. Tā vien likās � pacels uz roci-iņām un saudzīgi iznesis no sirdsmī|otās skolas. Lai tikai kāds nesadomā aizķerties un tupēt vēl kādu gadu. Fizikā Seiko nemaz netaisīja �pikerus, bet paņēma līdz grāmatu. Rakstniecībā sanāca sīks pārpratums, viens �alis nolēja, ka dabūjis zināt tematus. Mēs paļāvāmies un iekritām. Nācās improvizēt. Toties Sirsniņa pati apsēdās man blakus un salika komatus. Tā kā k|ūdas, kas palika, patiesībā bija viņas.

Par atsperēm mēs saucām trijniekus. Varbūt pēc ārējās līdzības. Varbūt tāpēc, ka atspere visādi padodas. Goda vārds, nezinu. Bet manā gatavības apliecībā atsperu bija ne mazāk kā vecā matracī. Un tomēr fakts, ka vidusskolu tik viegli pabeidzu, uzrāva mani kaut kādā �izīdā eiforijā. Jutos kā varonis, kā uzvarētājs, kā neapstādināms veiksminieks. Atvieglojums, kas sekoja uztraukumiem un nepatik�anām, uzpildīja ar jaunām cerībām. Nav ko ņemt galvā. Nu, pieņemsim, ka fizikā un ķīmijā manas zinā�anas nav enciklopēdiskas, bet priek�ā turpat vai visa vasara. Tagad tikai pa īstam sāk�u mācīties. Sēdē�u pie grāmatām, kamēr dibens sāks �īkstēt. Ja jau līdz �im man tā paveicies. D�eks kā skurstenis. Pirmā sporta klase arīdzan. Vai es sliktāks par Rodrigo.

Bet vispār, atklāti runājot, es nedomāju neko. Gan jau. Galvenais, es vairs nejutu bailes. Kā pie zobārsta vairs nejūt zobu, kad �oklī iegrūsta anestēzija. Nekas nav mainījies, bet ju�ana cita.

Pāris nedēļu pagāja vienos priekos: izlaiduma balle, izlaiduma ekskursija. Abi ar Seiko atklājām, ka pusgadu neesam redzēju�i nevienu filmu. Vairākām mūsu meitenēm sagadījās vārda un dzim�anas dienas. Laiks pieturējās ko�s, drusku pagozēties saulītē arī pienācās.

Tas ir, braucām jau mēs ar cie�u apņēmību jūras krastā mācīties, grāmatas un piezīmes stiepām līdz neiztrūka sto�i. �

Senjors uz savu roku bija sarunājis fizikas skolotāju. Nu, aizgāju arī. Tāds �iperīgs pensinjors, īsts Mo-riss Scvaljē, skatās un smīn.

Ak pārbaudījumi pēc trim nedēļām? Nu, skaidrs. Es nebrīnītos, ja jūs atnāktu pie manis trīs nedēļas pēc pārbaudījumiem.

Gribētu drusku atkārtot. Kaut ko jau es zinu.

Parunājām �o to, parēķinājām da�us uzdevumus.

Jā, saka biju�ais skaistulis, var jau būt, ka jūs kaut ko zināt. Tikai ne fizikā.

Neņēmu galvā, domāju, lai vecītis iztecina savu �ults pūsli. Nesī�u augstāko intere�u vārdā �o upuri, norī�u krupi. Bet kur tevi Sis tik vīlē un vīlē, taisni kā ekstāzē: tu esi idiots un stulbenis, pāļapakausis un krama piere. Zināms, ne tik tie�i un ne tik primitīvi, bet tā smalki, ar zemtekstiem. Sūkādams mākslīgajos zobos laipnu vīpsniņu. Pēc otrās stundas man izsīka dvēseles spēki. Pārgāju uz pilnīgu pa�mācību.

Jo tuvāk nāca iestāju pārbaudījumi, jo smagāks mājās kļuva gaiss. Mā rija tazopāma tabletes un, sarunādamās ar draudzenēm pa tālruni, pūta vienā gabalā, nezinu, nezinu, neko nezinu, es viņa lietās iek�ā nejaucos, pats tā izlēmis, tad lai nu rīkojas. Konkurss liels, se�i uz vienu vietu. Nezinu, nezinu, kā būs, tā būs utt., utt.

Ak jā, es laikam aizmirsu pateikt, mā bija paņēmusi kārtējo atvaļinājumu, viņai gribējās kaut kur aizbraukt, kaut kur noziedēt. Kā jau atvaļinājumā. Viņa nervozēja �ausmīgi: Jāni, tev ir nepareizs mācī�anās stils, Jāni, tu nepareizi iedali dienu, Jāni, atceries, ka parīt tev fizikā konsultācija. Man kņudēja kāju pēdas. Cietos, cietos, bet galu galā uzsprāgu.

Mā ... Nu, lūdzu ... Kāpēc ... Man pa�am galva uz pleciem.

Labi, sacīja mā, lai notiek. Es tevi netraucē�u. Arī tēvam sākas atvaļinājums. Mēs varam aizbraukt uz Vidusāziju. Ja tev tā labāk.

Protams, labāk. Vēsi.

Pirms izlido�anas senjors man paspieda roku. Mā birdināja asaras un māja man ar kabatlakatu. Turies, Jāni, turies!

Nu, kārtībnieks, pirmajā brīdī nodomāju. Piezvanīja Seiko. Sarunājām mācīties kopā. Seiko atnesa veselu klēpi sporta �urnālu. Pusdienās gājām uz kafejnīcu un, lai drusku noklārētu galvu, aizkavējāmies tā ilgāk. Nākamajā rītā pamodos tikai ap vienpadsmitiem, laikam bija ieklcmmējies modinātājs. Domāju, tagad mācī�os, tagad sarau�u. Bet sāku �ķirstīt �urnālus � un atkal jau bija jāiet uz ēstūzi. Skaitot atliku�ās dienas, uznāca baigais melnais � izņēmis nebiju ne tre�daļu.

Pēk�ņi piezvana Seiko. Institūtā uz dēļa esot paziņojums par reflektantu � fizkultūrie�u sanāksmi. Klases sportistu uzradās mērens bariņ�. Attiecīgs darbonis mūs apskatīja, �o to pajautāja, �o to pastāstīja. Tādā tonī, it kā mēs jau būtu stjūdenti. Nu tad, zēni, pasapūlieties, lai netrāpās divnieks, un viss būs labi. Tas atkal attiecīgi ieeļļoja manu optimismu. Ja jau tādas tās lietas, nav ko drebināt stilbus. Vai nu tīri tā būs, ka netik�u pie atsperes.

Nu, saņemsim īsāk, sīkumus kustināt nav nozīmes. Pārbaudījumu rītā es kārtējo reizi aizgulējos. Ieraudzījis

pulksteni, gandrīz zaudēju samaņu. Neēdis, nemazgājies izskrēju uz ielas un ielēcu taksometrā. 99;

Tie�i pēc stundas ļoti normāla izskata vīriņ� ļoti normālā balsī man pasacīja: paldies, varat iet. Jūsu atbildes tomēr nerada pārliecību par zinā�anu stabilitāti.

Pārējie komisijas locekļi skatījās uz mani ar no�ēlu, ar līdzjūtību, piekrīto�i mādami. Nē, patiesībā bez līdzjūtības un bez no�ēlas, tikai apliecinādami sprieduma pareizību. Siets darbojās perfekti. Līdzjūtībai te bija tikpat maz vietas kā broileru fabrikā. Komisijas locekļi darīja savu darbu. Pat ja visi zinātu lieliski, viņiem vajadzēja izgāzt piecus no se�iem. Tāpēc jau konkurss.

Izkritis. Vai tie�ām tas mani pārsteidza? Izkritis? Vai ar tādu iespēju es nemaz nebiju rēķinājies? Sākumā sajutu galvenokārt kaunu � no komisijas locekļiem un tiem, kas atradās aiz durvīm un, man iznākot no augstāk minētās telpas, ziņkārīgi jautāja �nu kā?�. Negribējās izrādīt, ka esmu izlaists caur kanalizācijas cauruli. Par varēm mēģināju smaidīt.

Bez jēgas staigājot apkārt pa pilsētu, galva kļuva vēl dullāka. Viss pagalam. Tuk�ums priek�ā. Tuk�ums aiz muguras. Izkritis. Tātad stulbs un neaptēsts. Vācies pie malas, ko maisies citiem pa kājām ...

Parkā apsēdos uz nomaļa soliņa un nonīku vairākas stundas. Pats sev �ķitu graba�a, ne cilvēks. Saka, ka tādās reizēs sāpot sirds. Nezinu. Man sūrstēja visas iek�as. Es skrējienu biju beidzis. Un zaudējis.

Vēlāk atnāca Seiko.

Nu kā, vecais?

izvēlos.

Hehēēē. Se roka, es arī izvēlos.

Cauri ir.

Cauri? Vai tu jocīgs? Tagad ar steigu jāieslīd aizsegā. Jānopeilē, kur izsludinās papildu uzņem�anu � un aiziet.

Kaut kā nevelk.

Neāksties. Iesim uz ma�īnbūvi, uz vilkmes in�enieriju, vienalga, kur.

Vai tas bija tas, ko es gribēju? Bet ko tad es gribēju? Visus �os gadus biju peldējis kā burbulis pa kanālu. Ne jau dienests armijā mani baidīja. Sportodams biju ticis pie krietna auguma, pie spēka un izturības. Sports ne tikai ņem. Sports arī dod, tas jau skaidrs. Bet ja vairs nav līdzsvara starp to, kas muskuļos, un to, kas smadzenēs? Nu, vienalga, pamēģināt var. Saprotams, toreiz jau es tā nedomāju. Toreiz spriedu primitīvi: izeja ir, tad urrā. Nav tik daudz ko gudrot.

Mans garastāvoklis no saldskābās bezcerības pasvie-dās pret sajūsmu un jautrību. Bet varbūt tā vienkār�i bija bēg�ana no �ķērmajām atmiņām. Atkal gribējās smieties, kustēties, runāt, pierādīt un pārliecināties, ka neesmu nokāris snuķi. Seiko dīdījās tādā pa�ā noskaņojumā. Par to, ka tik elegantā vakarā mājās nav tupē�ana un ka �īs dienas unikālie piedzīvojumi vaiņagojami ar ko izcili spo�u, abi bijām vienis prātis.

Aizlai�am uz manē�u, es sacīju. Nav izslēgts, ka tiekam uz angļiem.

Zini, cik maksā biļete? Pie velna! Tad labāk uz res-tiīzi.

Lai�am uz Jūrmalu! Uz Lunaparku!

Atradis bērnudārza izpriecas.

Nu tad �aujam uz Mellu�u dan�iem.

Utis gribi dabūt? Bet es tev pateik�u precīzi: jāgā�as uz Pīlād�iem, uz kolhozu. Manam brālēnam �ovakar kāzas.

Gaisā pasista iedoma. Stabili. Bet iespējams arī, ka taisni tāpēc Seiko sajūsma acumirklī man pieleca. Kaut ko tādu jau mēs tie�i kārojām, mēs abi bijām uz attiecīga viļņa.

Aiziet, es iedziedājos kā tāds galīgi aptaurēts. Pie tam es nojautu, ka �ajā dēkā kaut kas slēpjas. Un tas mani vēl vairāk uzkurināja, vēl vairāk uzbudināja: jā, es brauk�u, lai notiek, tad jau manis. Vai es neesmu malacis, es nesaku �nē�, es piekrītu. Pa pedāli!

Kāzu namā iekūlāmies ar krēslu. Tur drūzma kā pie autoveikala. Ciemiņu pāri par simtu. Un jau zem spiediena. Muzikanti dod vaļā, ka drapērijas iet pa gaisu. Ne jau kaut kādi prāgerī�i, bet profesionāļi no Rīgas, ar stabilu elektroniku.

Viens no vietējiem varoņiem humora pēc laiku pa laikam uzgrieza rokas sirēnu un nokliedza: rūgts! Mums ar Seiko nez kāpēc parādīja izcilu uzmanību, nosēdināja pretim jaunajam pārim. Līgavainis no pirmā acu uzmetiena man likās tāds neaptēsts. Ar katru izdzertu glāzi viņa seja kļuva sārtāka un sārtāka un arī staba galam līdzīgais kakls virs kāzu uzvalkā ie�ņaugtajiem musku|u blāķiem kļuva aizvien sārtāks un sārtāks. Toties līgava man iepatikās. Stabili. Paskatījos uz viņu vienreiz � it kā viss būtu skaidrs. Bet nē. Paskatījos otrreiz � galīgi tum�a bilde. Te viņa smaidīja, te likās tāda kā bēdīga, te �ķita lelle kas lelle, nekāda asuma, te atkal detonators, ne meitene.

Vedējtēvs bez pārtraukuma sauca tostus. Piemēram, par Holandes vaļņiem, kurā �urkas izgrauztu caurumu viens varonīgs vīrs reiz aizbāzis ar dūri, lai ūdens netecētu cauri un neizskalotu valni. Nu tad kopīgiem spēkiem raujam to jūru uz iek�u, es vairs ilgāk nevaru no-136

turēt. Apmēram tādā garā, bez �aubām, stulbi. Bet publika bija sajūsmā un rāva uz iek�u. Un smējās aizelsu-^J$_ties. Un varonis tik uzgrieza sirēnu un nobrēcās: rūgts!

Ap pusnakti, es nezinu, vai kāds to īpa�i organizēja vai nc, atskanēja blīk�ķis, sa�ķīda lielā griestu spuldze, un pusmājā apdzisa elektrība. īsais, īsais, viens kliedza, būs drusku jāpadzīvo pa tumsu. Līgavainis izrādījās elektriķis, viņa profesionāla sirds neizturēja, viņ� izlīda caur galda apak�u un aizgāja raudzīt korķus.

Tagad jāzog bruto, kliedzējs nokomandēja. Un tūdaļ logs atsprūk vaļā un zēni darbojas. Brūte kliedz, vedējmāte vaimanā. Bet neviens neņem galvā. Uzdegas gaisma, atskrien līgavainis, izgrū� trīsstāvīgu starptau-tīgo un metas paka], bet kur tev, par vēlu, kampēji ar ma�īnu jau gabalā.

Pēc kāda laika zagļi atgrie�as noguru�i un vārgi, teju kājās turas. Galvenais zaglis (ūdensgalva ar sirēnu) tā un tā, līgava atrodoties dro�ā vietā, ja līgavainis gribot dabūt atpakaļ, lai maksājot kasti �ampanie�a. Līgavainis ar mieru, un visi sē�as ma�īnās.

Laidīsim mēs arī, saka Seiko, būs pārākais umurku-murs.

Es esmu tik drosmīgs, tik gudrs, tik stiprs, pats ar sevi tik apmierināts, ka, liekas, es varu skanēt kā elektroniskā ģitāra, varu uzziedēt kā puķe, varu noapaļoties mū�īgā smaidā kā tas tur ceptais sivēns uz galda ar rozīņu acīm un seleriju lapiņu mutē. Līgavas noslēpums man nodod mieru, es gribu viņu redzēt, pie galda vairs nav interesanti.

Aiziet, es saku, dodam pa taisno!

Nakts ir reizē gai�a un tum�a. Mēs kaut kur braucam un jaucamies, ejam un klūpam. Apkārt grīļojas un viļņo melns klajums.

Mēs viņu ielikām kontrolakā, goda vārds, saka galvenais idiots� Viņai te vajag būt.

Kurā vietā?

Nu �eit, �eit. Bet varbūt...

Meliorētais lauks ir liels un kontrolaku daudz. Pirmais sāk saukt līgavainis, pēc tam saucam mēs visi. Sniedze! Snie-dze! Snie-dze!

Atbalsīm iestrēgot tumsā, klusums salti novelkas ap rīkli.

... Varbūt viņa atsaucas, bet mēs nedzirdam ...

... Kā tad var nedzirdēt...

... Ja virsū vāks ...

.... Vāku arī uzlikāt...

... Es nezinu, laikam uzlikām ...

Tumsa sāk bālēt, mēs jau redzam cits cita seju, nav dū�as pacelt acis. Mēs esam no�ķiedu�ies ar dubjiem. Drebu|i rausta mani tā, ka pa�am liekas � es kratos kā pneimatiskais āmurs.

Tad mēs viņu atrodam. Viņa ir iekodusies ar zobiem savas labās rokas delnā. Viņa ir sastingusi.

Es neko nesaprotu, es neko nesaprotu, stostās galvenais idiots.

Es arī neko nesaprotu, mēs abi esam tik līdzīgi, tas nav izturams, cik mēs esam līdzīgi!

Sājā brīdī līgavainis iekliedzas necilvēcīgā balsī. Izskatās, ka viņ� no līgavas atrauj melnu virves gabalu.

Ārprātīgie, vai tie�ām tie viņu sasēju�i ar virvi! Bet tā nav virve, to es sapratu nākamajā mirklī, kad līgavainis kustīgo murskuli izstiepj un sarauj gabalos. Tā ir �ūska. Akā ir �ūsku midzenis.

Līgavainis tomēr pastāv, ka līgava jāved uz slimnīcu. Mēs abi ar Seiko nez kāpēc braucam līdz. Līgavainis pa ceļam tur līgavu klēpī. Man iek�ās viss grie�as uz riņķī. Līgavas plīvurs, iecirsts durvis, ārpusē kuļas kā spārns agonijā.

Deguma tvans iestrēdzis plau�ās. Sāp galva. Aizbrauc pirmais trolejbuss. Jāccļas aug�ā.

Viņa sevi nepazina, nē, patie�ām, kas ar viņu notiek, kāpēc viņa paliek ma�īnā, kāpēc brauc dakterim līdz, uz kurieni, viņa ta�u ir pie pilnas sapra�anas, domas darbojas tik asi kā reti. Sākot ar brīdi, kad ma�īna uzņēma ātrumu vai, precīzāk, ar to mirkli, kad Melita, stāvēdama viesnīcas durvīs, atskatījās un redzēja viņus aizbraucam, garastāvoklis nevis sa�ļuka sirdsapziņas protestos, kā tam vajadzētu notikt, bet atraisījās pārgalvībā. Un tā bija viņa, kas vieglprātību uzskatīja par no�ēlojamu īpa�ību, kas brīnumskaidri zināja, ko sieviete drīkst atļauties un ko sieviete nedrīkst atļauties. Nemaz nerunājot par perspektīvām, ko �ādai nakts ekskursijai pie�ķir sve�a vīrie�a tuvums, vienā acumirklī te sabruka arī viņas dzelzs principi par pa�disciplīnu, par savlaicīgu cel�anos, savlaicīgu gul�anos utt., utt. Viņas apdomība un piesardzība, viņas atturība un tālredzība, viss pagaisa un pazuda.

Viņai gribējās braukt, un viņa brauca. Protams, sīkāk paplucinot auklu, kas viņu patlaban rāva uz priek�u kā azartisku ūdens slēpotāju, atklājās arī vijuma atsevi�ķie diedziņi. Dakteris viņai patika no pirmā brī�a, un viņa to uzskatīja par solīdu cilvēku (cik smieklīgi!). Bez tam vēl, palikdama ma�īnā, viņa, bez �aubām, atriebās Melitai, pie viena kaut kādā ziņā (kādā īsti?) sodīdama arī Gunāru. Bet varbūt tā bija tikai aizbildinā�anās, glu�i cilvēcīga vēlē�anās attaisnot savu rīcību? Tas viņu arī neinteresēja, jo deta|ās viņa negribēja iedziļināties.

Visvairāk viņu pa�u pārsteidza vieglums, ar kādu viņa � nosvērtā, lepnā, izturētā � apmeta �o kūleni, un dedzība, ar kādu viņa to izdarīja.

Ak, ak, svētulīgā klostera priek�niece, sakairinātā zil-zeķe! Atradusi nāves grēku! Kāpēc tad nevar izbraukt mazu līkumu pa naksnīgu pilsētu. Par sevi nu viņai nav iemesla uztraukties. Vienkār�i smieklīgi katrā gājienā tūdaļ meklēt diez kādus banālus nolūkus.

Tomēr nevarēja noliegt, ka vīrie�a (turklāt vīrie�a, kas bija izpelnījies viņas ievērību) uzaicinājums pakavēties divatā viņā pirmām kārtām satrauca sievieti, tas ir, tie�i to viņas personības daļu, kuras esamību � jau kur tas laiks � viņa izjuta galvenokārt ar negatīvām emocijām, ar bailēm, neērtību, neapmierinātību, diezgan bie�i ar paskumju rezignāciju un tikai ārkārtīgi retos gadījumos ar gandarījumu un cerībām. Ja viņa gribēja būt pilnīgi atklāta, vajadzēja atzīties, ka, neskatoties uz samērā augsto un noteikto sabiedrisko stāvokli, kas deva viņai zināmu pa�apziņu, sajuzdama sevi vienīgi kā sievieti jeb, pareizāk sakot, arī kā sievieti, viņa aizvien it kā satrūkās un apjuka, neērto pārliecības trūkumu paslēpdama zem izvairīga lieti�ķuma un paskarbas vienaldzības.

Smiltnieka priek�likums viņai glaimoja. Bet tas. nebija galvenais. Viņa bija pārāk smaga rakstura, lai tik lēti padotos ietekmēm, kas neglābjami trāpīja koķetes un karstasinīgas au�as. Smiltnieka uzmanība Asju skāra daudz dziļāk un būtiskāk, kaut arī atsevi�ķi kā tāda nebija nekas vairāk kā sīks impulss. Sis impulss viņā aizskāra un sakustināja spēkus, kurus līdz �im viņa samērā sekmīgi bija nomākusi, pati sev nez kāpēc iestāstīdama, ka viņa tam visam �stāv pāri�. Tāpēc viņa arī tā satrūkās, kad sievi�ķīgā tieksme atsaukties, apliecināt sevi, izjūtot kārdinājumā spēku, parādījās pārāk negaidīti, radot ne mazāku satricinājumu kā, piemēram, aug�āmcelta miroņa ienāk�ana tiesas zālē.

Jā, jā, jā, viņai patika, ka �is vīrietis (vai nav vienalga, kā viņu sauc un kas viņ� ir) uzdrīkstējās un atļāvās kaut vai tikai nejau�i, kaut vai tikai nosacīti izvēlēties viņu par savu partneri. Tas bija dabiski un saprotami. Arī dejas zālē ikviena sieviete vēlās �tikt izraudzīta�, kas galu galā nozīmē to pa�u. Viņas rokas, viņas kājas, viņas smiekli, viņas skatieni it kā ieguva pavisam jaunu svaru un vērtību, lai arī tā bija spēle, īslaicīga rolaļa. Pat apziņa, ka viņa ir padevusies un pakļāvusies, kas tik sen nebija justa, likās ieguvums. Vienreiz viņa atkal nezināja, kas notiks tālāk, nezināja un mēģināja atminēt, nezināja un gaidīja ar mazliet nemierīgiem sirdspukstiem un mazliet liekulīgām bailēm. Viņa, kas zināja tik daudz, kas bija paradusi izkārtot visu pēc savas gribas un saviem ieskatiem.

Nē, viņai ne prātā nenāca iztēlot sevi kā upuri. Ja viņas rīcībā par katru cenu gribēja sameklēt kaut ko dramatisku, tad viņa vēl bija ar mieru uzskatīt sevi par... Visi salīdzinājumi tomēr likās pārāk banāli.

Smiltnieks atrāva skatienu no ceļa un paraudzījās uz viņu. Bez paskumjas grūtsirdības un laipnas vērības pat pie. labākās gribas �ajās acīs vairāk neko nevarēja saskatīt. Bet ja nu tomēr... Sīs domas viņa aizdzina ar zobgalīgu jautrību: ak, mīļā, cik tev gadu. Un vispār � ma�īna brauc ...

� Jūs apbrīnojami labi runājat latviski, � viņa sa-cīja, lai klusums piepildītos ar ko konkrētu. Zināmā mērā tā bija viltība, vairīga atgrie�anās pie patuk�ajam galda sarunām.

� Nav nekāds brīnums. Tā ir mana bērnības valoda. Ticat vai ne, bet mana māte tā arī nomira, citu valodu neiemācījusies. Harbinas tirgū viņa pie mand�ūrietēm pirka kartupeļus skanīgajā Cesvaines mēlē: cik tad �odien maksā bimba�i?

� Jūsu tēvs arī bija mediķis?

� Nē, tēvs bija in�enieris. Studējis Pētcrpilī un Beļģijā. Viņ� labi zīmēja un gleznoja. No Pēterpils laikiem pazina Kuģu un Purvīti.

� Jūs to visu tik labi atceraties?

� Vēstules no Latvijas tēvs mums lasīja priek�ā. �etrdesmit piektajā gadā, kad japāņus padzina, man bija divdesmit divi gadi.

� Tad jau gan, � viņa piekrita, ātrumā rēķinādama daktera pa�reizējo vecumu. Viņam varēja dot �etrdesmit se�i, �etrdesmit septiņi, augstākais, piecdesmit. � Bet tie�i tāpēc es nesaprotu... Jums nekad nav gribējies aizbraukt uz Latviju? Kaut vai lai pastaigātu pa to pa�u Cesvaini?

� Tas ir pagar� stāsts.

� Vai jūs ļoti steidzaties? � viņa atkārtoja pirmītējo jautājumu.

Ma�īna apstājās uz kraujas. Aiz muguras palika jaunceltņu rajons. Pla�i pārredzamajā ielejā, mēnesnīcā zvī-ņaini laistīdamās, aizlocījās akmeņaina, sēklu ie�ņaugta upe, bet vēl tālāk, klajā laukā, ko vietumis izraibināja sidrabaini mirdzo�i ap�u puduri, pacēlās gandrīz banāli skaistais emīra mauzolejs ar minaretiem un kupoliem. Lai ainava pilnā mērā atgādinātu dekorācijas eksotiskai austrumu operetei, paslēpies aiz plānas, garas mākoņu �alles, virs mauzoleja galvenā kupola karājās nedaudz padilis mēness.

� Cilvēks ir komplicēti iekārtots. Bie�i saka: kāds es jaunībā biju nejēga! Bet tas nav pareizi. Vienkār�i � ir tādi instinkti, kas spēcīgāk izpau�as jaunībā, un tādi, kas ieslēdzas ar laiku.

Viņa piekrīto�i pamāja un sacīja: jā, jā, bez �aubām, � bet galvenokārt aiz inerces, iekļāvusies sarunas ritmā, vairāk uztverdama fonētiskās noskaņas nekā vārdu jēgu.

� Toreiz bija pārmaiņu laiks, viens posms dzīvē noslēdzās, sākās jauns. Mēs ne tikai zinājām, bet ik uz soļa arī izjutām, ka pagātne aizgājusi un biju�ajam strīpa pāri. Jaunībā pārmaiņas iepriecina. Tas viss tik organiski saplūda ar manām tieksmēm, ar manu maksimālismu. Jo īpa�i tāpēc, ka arī personiskajā dzīvē iespiedās �is fascinējo�ais �visu no jauna� � nomira tēvs un pusgadu vēlāk māte. Nekas vairs nebija un nevarēja būt kā agrāk. Atmiņas, protams, saglabājās, ta�u to vērtību devalvēja cie�ā tuvība ar pagātni. Pa-gā-tni. Vai es izrunāju pareizi? Aā, gar�, jā? Liels paldies. Un tagad, lūdzu, iedomājieties, ka tādam jauneklim bez pagātnes, viscaur iecentrētam nākotnē, pēk�ņi saka: izdomā un izlem, kurā punktā uz zemeslodes tu gribi turpmāk dzīvot. Tavā rīcībā visa zemeslode. Medicīnas eksāmenus biju kārtojis gan ķīnie�u, gan japāņu, gan krievu, gan angļu valodā. Angliski tomēr pratu pavāji, Londona un Ņujorka atkrita. Pekina un Tokija tāpat. Izvēlējos Maskavu. Aiz vairākiem iemesliem. Bet galvenokārt tāpēc, ka krievu valodā biju ieguvis pamatizglītību. Savu darba lauku redzēju vienīgi medicīnā, nez kāpēc iedomājos, ka manu ārsta diplomu�, nekur neatzīs un eksāmeni būs kārtojami no jaunai Ta�u diplomu Maskavā atzina. Uzturēdamies �ajā pilsētā, biju paguvis arī apprecēties. Viņa tikko bija pabeigusi Maskavas Medicīnas institūtu un saņēmusi norīkojumu uz Vidusāziju. Tā es nokļuvu �eit. Formulējot precīzi: bez iepriek�ēja nodoma, no brīvas gribas. Tobrīd jautājums par dzīves vietu man �ķita otr�ķirīgs.

Nu, tas jau glu�i dabiski, Asja domāja. Viņai pa�ai gan palika diezgan neskaidrs, vai viņa to vairāk saistīja ar daktera precībām vai viņa attieksmi pret dzīves vietu. Viņa tikai juta, ka uzmanība no jauna novelkas. Kaut kur viņa bija lasījusi, un tas acīmredzot pilnīgi atbilda patiesībai: nekas tā neatklāj vīrieti kā viņa stāsti par sievu citai sievietei.

� No prakses viedokļa neko labāku nevarēja iedomāties. Pilnīga patstāvība, pla�as iespējas, jo nonācu nomaļā apgabalā, kur gadījās pat atsevi�ķi ievazāti � ie-va-zā-ti, jā? � saslim�anas gadījumi ar melnajam bakām. Tajos gados bija vēl rajoni, kuru iedzīvotājiem ārsta palīdzība �ķita kaut kas neikdieni�ķs. Jāju ar zirgu no viena ciemata uz otru, jutos kā pats Alberts Sveicers. Mani vilināja ķirurģija. Reiz, piemēram, klajā laukā operēju zēnu, kuram tīģeris bija nokodis roku. Uz pilsētu pārcēlos pēc gadiem astoņiem, kad nopietni sāku strādāt pie kandināta disertācijas.

� Jūs varējāt atbraukt atvaļinājumā. Vismaz uz Rīgas Jūrmalu.

� Varēju. Skaidra lieta, ka varēju.

� Bet jums negribējās.

� Gribējās gan. Tajā periodā es par savu vecāku dzimteni domāju jau itin bie�i. Skatījos Rīgas kinostudijas filmas, lasīju Rīgā izdotas grāmatas.

� Un tomēr neatbraucāt.

� Nē, nebraucu.

� Nu tas ir savādi. Kāpēc?

� Atļaujiet paskaidrot: man pa�am tas tagad liekas savādi. Pats sev tagad jautāju �kāpēc?�. Nav izslēgts, ka man bija bailes. Es runāju nopietni. Citādi to grūti izskaidrot. Iespējams, ka tā bija instinktīva vairī�anās padarīt dzīvi grutāku. Jūs, bez �aubām, zināt seno sakāmvārdu par velnu un mazo pirkstiņu? Atmiņas un literārie priek�stati da�kārt radīja sūrsto�u nostalģiju, bet to es varēju pārvarēt. Acīmredzot mani biedēja vēl asāka krīzes situācija. Un, ja nu pēk�ņi es redzu, ka pielaista kļūda, ka mana izvēle bijusi nepareiza, ka mana īstā vieta ... nu, saprotiet pati. Es vienkār�i baidījos riskēt. Jutos iebetonēts �ajā pusē kā tilta balsts: divi dēli, divas meitas. Jā, es laikam pirmīt nepateicu, sieva, kaut arī studējusi Maskavā, bija �ejieniete. Tāda iespēja, ka viņa varētu braukt dzīvot uz Latviju, atkrita.

Ēnas pinās samezglotos rakstos kā vecie islama ornamenti. Asjai likās (varbūt viņa ko tādu bija lasījusi Haijāma dzejās) � blāzmojo�ais mākonis, pilns tva-nīgu dienvidu smar�u, lidoja naktī kā vēja nests jas-mīnziedu tvaiks.

Viņi brauca atpakaļ uz centru. Pa ielas vidu, rokās saķēru�ies, pretī nāca jaunie�i. D�insu kostīmā ģērbies bārdainis jāja uz ēzelī�a un spēlēja ģitāru.

Asja jutās aizkustināta un saviļņota. Jaunība. Rīga tajos laikos, kad viņa mācījās vidusskolā, kad vasarās piepelnījās, ravēdama Ziedoņdārzā puķes, kad ziemas vakaros gāja uz Skolotāju namu dejot. Pilsētas centrs kluss, ērts un sirdij tuvs, gandrīz vai katrs otrais pretimnācējs pazīstams vai vismaz redzēts. Ja laiks tur^ jās jauks, no skolas uz māju viņa gāja gar Blaumaņa pieminekli, gar kanāla malu, cauri Bastejkalna apstādījumiem. Kādā lietainā rudens dienā viņa nostāvēja pie lielā pulksteņa vairākas stundas, skatījās, kā cilvēki nāca uz tik�anos, kā gaidīja un sagaidīja, kā aizgāja zem līgojo�iem lietussargu kupoliem. Arī viņa staigāja �urpu turpu, lūkodamās pulkstenī, gaidīja, kaut pati nezināja, ko. Sala kājas, gribējās ēst, sāka krēslot, bet viņa stāvēja un stāvēja un nevarēja sevi piespiest iet mājās. Cilvēki nāca un gāja, un lija pelēks rudens lietus.

� Jums vajadzēja atbraukt, kāpēc jūs neatbraucāt ... Smiltnieks domīgs vēroja ceļu, it kā viņas vārdus nebūtu dzirdējis. Iespējams, ka viņ� tos patie�ām nebija dzirdējis. Un arī nevarēja dzirdēt, jo tie skanēja viņas domās.

Vienu brīdi pazibēja apgaismoti skatlogi un krāsains neons, tad ma�īna atkal iegriezās tum�ās un vientulīgās veco rajonu ielās. Aiz baltām mūra sētām kokos un krūmos slēpās nelielas mājiņas. Kā trīs apgaismoti fontāni burzguļoja trīs da�ādas atmiņu ainas � daktera stāstītās, viņas pa�as un fantastiskā mēnesnīca pār upi, sudraba apsēm un mauzoleju.

� �eit es dzīvoju, � sacīja dakteris. � Ja jums nebūtu iebildumi...

Viņ� jau bija izkāpis no ma�īnas un atvēra durvis. Viņa tūdaļ paklausīja, neko netirzādama un neapsvērdama. Viņa dzirdēja, kā klaigāja cikādes, kā noskrap-stēja vārtu atslēga, kā blakusmājā sāka riet suns.

� Tas ir vīģes koks, vēl no pirmsplūdu laikiem, � sacīja dakteris, pamādams uz tum�o lapotni, kas aizņēma lielu dārza da|u. Zem kājām klaudzēja akmeņains klons, zoles sitās pret mezglainiem sakņu pinumiem. Māja bija paliela, ar atklātu verandu. Gaismu nevienā logā nemanīja. Un tie�i tas viņu atgrieza īstenībā. Spēja domāt ieslēdzās no jauna, mehāniskā slīdē�ana aprāvās.

� Ir jau vēls, � viņa sacīja, � visi guļ.

� Mēs nevienu netraucēsim.

� Tomēr, tomēr.

� Nav neviena, ko traucēt. Nav.

Viņa, jāatzīstas, tikai aptuveni uztvēra dīvainajā balss noskaņā teikto vārdu jēgu. Bet kāda tam nozīme. Es gribu �o māju redzēt!

Istabā blīvajās tum�as, smagas mēbeles, ar savu arhitektūru atgādinādamas greznus, bet vecmodīgus kapu pieminekļus. Neviļus pieskārusies apaļā galda virsmai, viņa instinktīvi samanīja putekļu kārtu.

� Ļoti atvainojos, � sacīja dakteris, � divas nedēļas tikpat kā neesmu bijis mājās. Lūdzu, sēdieties! Gribu jums parādīt vienu joku. Viņ� sacīja tie�i tā: �vienu joku�, � un viņa vēl nodomāja � viņa izteiksmē tomēr ir arī dīvainības. � Mans vecais dēls Mārtiņ� mazliet nodarbojas ar glezno�anu, laikam atsities vectēvā. Vidusskolas laikā viņ� mācījās studijā. Vispār jau jāteic, ka glezniecība �ajā pusē tikai nupat tā īsti sāk vērties, islams, kā zināms, cilvēka attēlo�anu aizliedza.

Dakteris, ar �estiem atvainojies, uz brīdi viņu atstāja. Atgriezies viņ� turēja rokā kartonu apmēram portfeļa lielumā.

� Un kā sauc jūsu pārējos bērnus, ja tas nav noslēpums? � viņa, iespējams, pārāk dedzīgi atklāja savu ziņkārību.

� Pārējos? � dakteris, it kā pūlēdamies atcerēties, sarauca pieri; viņ�, protams, saprata �ī jautājuma daiļāko jēgu. � Stipri da�ādi. Meitas sauc Zulfija un Ali cila, jaunais dēls, piedodiet, jaunākais dēls ir Arturs. Par godu vectēvam. Viena skice man iepatikās. Prasu Mārtiņam, kas tajā attēlots. Nezinu, viņ� atbild, mūsu laikos uzdot tik utilitārus jautājumus nav pieņemts. Vispārināta urbāniska ainava, saka. Nu, bet sieviete, sieviete ta�u ir konkrēta, es jautāju. Nezinu, viņ� saka, nav svarīgi. Tas viss ir kopā.

Smiltnieks ar kartonu rokās zināmā mērā atgādināja burvju mākslinieku pirms trika.

� Un tagad, lūdzu, paraugieties. � Ar teatrālu �estu viņ� apsvieda kartonu. � Kā jums tas patīk?

To nu viņa nebija gaidījusi. Nekad! Viņa tā satrūkās, ka kājās iesitās pagurums. Tas bija Melitas portrets, kaut arī mati likās pārāk tum�i un frizūrā izpaudās kaut kas japānisks.

� Rīga... bez �aubām... � neko sakarīgāku viņa acumirklī nebija spējīga pateikt.

� Nu bet sieviete? Vai tā jums neliekas pazīstama? � daktera smejo�ās acis spieda viņu uz atzī�anos.

� Arī seja �ķiet tāda kā redzēta.

� Nu, vai tas nav interesants joks!

Kaut kur aiz sienas ar skaļu knak�ķi ieslēdzās ledusskapis.

� Ja tas jūs pārāk neapgrūtinātu, es lūgtu �o... � Smiltnieks sastostījās, � nodot pēc piederības. Ja tas jūs neapgrūtina.

� Melitai?

� Jā, � dakteris vairs nesmējās, tagad viņ� izskatījās pagalam apmulsis. Tas viņam nemaz nepiestāvēja.

Asja no jauna pievērsās kartonam, vismaz tā tam vajadzēja izskatīties. Dakteris neko nedrīkstēja manīt, ak kungs, kaut viņai pietiktu spēka apslēpt savu muļķību.

� Nē, tas patie�ām interesanti, � sadū�ojusies paraudzīties viņam sejā, Asja diezgan pārliecino�i tēloja jautrību. Ak, tagad viņa atkal bija vienīgi aukstasinīgā un bezkaislīgā vado�ā persona.

� Un tagad mēs iedzersim glāzi laba vīna.

� Bez �aubām. Kāpēc lai mēs neiedzertu glāzi vīna!

Viņa cerēja, ka Melita gulēs, visu ceļu līdz viesnīcai viņa vēlējās, kaut Melita gulētu un istabā būtu tum�s, un viņai nevajadzētu skatīties Melitai acīs. Pie brokastu galda viss būs savādāk, vēlākais viņu tā nebaidīja. Nē, Alelita gulēs, noteikti gulēs, ja jau pat stāva de�urante guļ.

Bet, tiklīdz viņa klusi uz pirkstu galiem ienāca istabā, aiz sevis zaglīgi aizvērdama durvis, uzdegās gaisma. Melita sēdēja grozāmajā krēslā, turpat, kur pirms da�ām dienām bija sēdējusi viņa. Lomas mainītas. Tikai Melita neizskatījās samiegojusies. Melitas skatiens uzkrita viņai dzirksteļodams un degdams kā no izolatoriem atrāvies augstsprieguma vads.

�� Zini, es tevi varētu nogalināt, goda vārds.

� Lai nu �oreiz paliek, � Asja atbildēja ar pieļāvīgu lēnprātību; vismazāk pa�laik gribējās sākt kaut kādu idiotisku disputu. Protams, bija zināms iemesls justies vainīgai, un viņa arī vainīga jutās, bet tas skāra galvenokārt viņu pa�u. Runāt tādā tonī Melitai tomēr nav nekādu tiesību. Un nav iemesla. Drīzāk viņai iemesls dusmoties uz Melitu. Ak, nu vienalga!

� Es saprotu, tu esi pārliecināta, ka Gunārs to nemū�am neuzzinās. Un tad jau var atļauties. Tad jau var darīt, kas tik ienāk prātā.

� Pārāk neuztraucies. Un beidz aurēt, pamodināt visu stāvu �etros no rīta nav obligāti.

� Pilnīgi pareizi. Pulkstenis rāda �etri no rīta.

� Paklausies ta�u! Tu tie�ām domā, ka man vajadzīgs tas dakteris .. .

� Un kur� tev ir vajadzīgs? Varbūt Gunārs? Bie�i tu �onakt atcerējies Gunāru? Jeb varbūt Jāni? Neviens tev nav vajadzīgs.

Asja nosarka. Nosarka laikam pat viņas acu āboli, jo skatiens apmiglojās.

� Lūdzu, izbeidz, � pati sev par brīnumu, viņa joprojām mēģināja runāt laipni, kaut nepavisam nepiederēja pie tiem, kas, saņēmu�i pļauku pa vienu vaigu, pagrie� otru. Sī instinktīvā iecietība acīmredzot bija torca-dora iecietība pret vērsi, ragus atvairot ar apmetni. Viņa vienkār�i izmantoja aukstasinības priek�rocības, ko viņai iemācījis darbs ar cilvēkiem.

� Lūdzu, izbeidz, � viņa mierīgi atkārtoja, piespiezdama sevi pat pasmaidīt, � mūsu saruna neglābjami kļūs banāla. Un jēgas no tās nebūs nekādas. Tu melosi man, es melo�u tev, mēs viena otru apvainosim. Kāpēc? Esi ta�u godīga, Melita, ne jau Gunāra dēļ tev dusmas.

� Gunāra dēļ arī!

� Un kā dēļ vēl?

� Tādēļ, ka tu vienmēr domā tikai par sevi. Tādēļ, ka patiesībā tu nenovērtē, ko nozīmē vīrs. Tev vienmēr viņ� ir bijis. Vienīgā nelaime, ka apnicis. Tu meklē pārmaiņas.

� Es nezināju, ka tu �ajā jautājumā, esi.tik ieinteresēta.

� Tu jūties pārāk dro�a, tev liekas: zaudētāja jau nebū�u es � pasaules dārgums, �zelta dieviete� vīram par vislielāko krietnumu un fenomenālām spējām ... Pa kuru laiku tu esi tā pārvērtusies!

__ Nav cilvēka, kur� nepārvērstos.

__ Nē, agrāk tu Gunāru mīlēji. Kaut gan viņ� nebija labāks ne par matu.

� Melita, tu esi �ausmīga mu|ķe.

� Un par dakteri ...

_ Par dakteri nerunāsim.

� Ko tu par viņu zini?

� Es? Par dakteri? Ļoti daudz.

� Neko tu nezini. Un viņ� arī tevi neinteresē.

� Kā to teikt.

� Tu neesi no tām, kuru varētu interesēt vīrietis ai �etriem bērniem. Vismaz nopietni interesēt. Tu tikai izmantoji gadījumu. Mazs, nenozīmīgs atvaļinājuma in-termcco. Pēc tam tu brauksi atpakaļ pie Gunāra. Un viss būs kārtībā. Bet �oreiz tev neizdosies. Neizdosies! Tu vairāk nemēģini!

Draudi izsauca vienīgi pretestību. Tas nu patie�ām drusku par daudz. Kāda idiotiska iedoma � runāt ar viņu kā ar pēdējo noziedznieci. �ī kaunino�i aizbildnie-ciskā uzstājība, �ī apvainojo�i augstprātīgā pa�taisnība � ārprāts! Bez tam vai Gunāra aizstāvībā neizpaudās intimitāte, atgādinājums par pagātni un, iespējams pat, par viņu attiecībām vispār.

� Man liekas, tu vienkār�i esi skaudīga.

� Viņ� mani aicināja, bet es negāju. Un tu to redzēji.

� Nu labi, es redzēju. Un tad?

� Tu tūlīt to izmantoji!

Asja ieraudzīja savu roku ar izplestiem pirkstiem paceļamies pret Melitu un pati no �īs kustības sairu? kās, vēl vairāk � tā viņai likās tik nedabiska, pat pre-līga, it kā viņa būtu ieraudzījusi kaut ko, kas nedrīkstēja notikt, bet kas tomēr notika, piemēram, savu roku elkonī atlecamies atpakaļ vai kājas pēdu aizgrie�amies atmuguriski. Tādu iespēju, ka viņa varētu krist otrai sievietei matos, sist, kost, plēst, viņa vienmēr kategoriski bija noraidījusi. Dzirdot par tādām izdarībām, viņa bija smējusies un zobojusies. Ja tagad tā notika (paceltā roka, viņas manikirētie pirksti pretīgi trīcēja!), tad tas bija viņas gribas un apziņas krahs. Par savu nesavaldību viņai bija kauns, acis aizvilka asaras. Viņa kaunējās pat no �īm asarām.

� Tu skaties no sava uzkalniņa! Tu spried no savas pieredzes!

Kāds vulgārs, muļķīgs un no�ēlojams izkliedziens. Pat balss likās ķērco�a un spalga. Aiz pretīguma viņa saviebās. Bet tā jau bija virsotne. Roka pusceļā mainīja virzienu, atvēziens beidzās ar nevainīgu kustību.

Melita bija trāpīta visvārīgākajā vietā. Viņas plati ieplestajās acīs sa�utuma vietā parādījās kaut kas nenoteikts, it kā pārsteigums, it kā neticība, tad nokaitētās zīlītes strauji atdzisa, iegūstot tuk�u, nedzīvu stingumu.

� Asja, tu neesi godīga. Kāpēc tu tā ...

Alelita lēni atlocīja kabatlakatu un no�ņauca degunu. Patiesībā arī viņa slaucīja asaras.

� Es sacīju: izbeigsim �o strīdiņu. Tu neklausīji.

Kaut arī nenorimu�as dusmas kūdīja uz skarbu valodu un noraido�u stāju, viņa jau saprata, ka ir pārsteigusies. Vārdi aizvien ir bīstamāki par darbiem: darbus var izlabot, pasacīti vārdi nav izcērtami ar cirvi. Kāpēc pēdējā laikā viņa tik ātri zaudēja kontrolēs spējas? Vai tas jau bija simptoms attiecīgajam vecumam?

� Abas mēs esam labas. � Tagad Asjai jau bija Melitas �ēl. Dusmas pa�ai uz sevi �ņaudza ciet kaklu, bet, tā kā apstā�anās brīdis bija nokavēts, sīkstā spītība ne�ēlību papildināja ar izsmieklu. � Nu labi. Pieņemsim, ka skatīt mauzoleju mēnesnīcā būtu aizbraukusi tu. Mana morāle būtu neiedragāta. Brīni�ķīgi. Un kas tālāk? Tev sāktos nopietna mīlestība no pirmā acu uzmetiena? Ka tu viņam patīc, to viņ� nemaz neslēpj. Redzi, es tev atvedu no viņa pat dāvanu. Nē, mīļā, arī tev tas būtu joks. Vīrietis ar sievu un �etriem bērniem.

Tagad Melita bija tā, kas nosarka. Viņas skropstu galos strauji milza lielas asaras. Bet viņa nebūt nejutās sakauta. Izaicino�ais miers, ar kādu viņa panācās pretī, izslietā galva, apvaldītā balss rādīja skaidri � dusmām, kas viņu ārdēja, bija cits iemesls nekā �is personiskais aizvainojums.

� Tu par viņu tik maz zini. Neko tu nezini un nesaproti. Sieva viņam mirusi.

� Mirusi?

� Katastrofā kalnos. Ir tāda iestāde, ko sauc par sanitāro aviāciju.

� Sen jau ?

� Sen. Nesen. Kāda tam nozīme.

Trenerus kā cilvēkus Gunārs nekad īsti nebija saprati^ � vai tas bija darbs vai kaut kāda apsēstība? Askētiskā atsacī�anās no daudziem priekiem laba piemēra interesēs un pa�atdeve viņu pūliņiem pie�ķīra gandrīz vai svētas kalpo�anas raksturu. Visiem viņiem� jābūt gan sapņotājiem, gan mocekļiem, �iem mūslaiku� modernajiem Pigmalioniem, kas taisa varoņus. Pa�i viņi palika ēnā, vairāk deva nekā saņēma pretī. Sarunas ar Jāņa treneriem (vismaz cik viņam bija gadījies) nekad neiznāca līdzvērtīgas, aizvien nez kāpēc radās sajūta, it kā viņ� �o vīni priek�ā būtu vainīgs. Partneris, kas galu galā piekrāps. Gandrīz blēdis. Veltīgu pūliņu iegansts. Un �orciz jau īpa�i.

Treneris Brūmfelds izrādījās gados stipri pajauns. Bet varbūt tā tikai izskatījās. �aurā seja un atsperīgā, nevērīgi līganā gaita varēja arī maldināt. īpa�i jau seja. Vai precīzāk � sejas āda, kas Brūmfeldam likās ārkārtīgi gluda un maiga. Vaigi ziedēja kā magones.

Viņi abi stāvēja du�as telpās, kur viņ� pēc garākas meklē�anās treneri beidzot bija atradis. Smar�oja pēc mūra, atmiek�ķēju�ām redelēm un ziepēm. Katrs vārds ieguva zvanīgu atbalsi.

� Tātad vēl nav atradies.

� Nav.

� Nu, lūdzu, � Brūmfelds noplātīja rokas. � Cik ilgi var gaidīt?

Delnā treneris nez kāpēc �ņaudzīja kabatlakatu. �estā izpaudās neiecietība, sa�utums un dusmas, kaut balss skanēja gandrīz jautri, kā sacīdama: �Tie�i tā, kā es paredzēju,� � vai: �Tā jau es domāju.� Trenera skumjie un sarūgtinātie vaibsti pastāstīja pārējo � par sekām viņam nebija ne mazāko ilūziju, būs jāraksta ziņojumi un jādod paskaidrojumi, jādzird aizrādījumi un rājieni.

� Man viņu te trīsdesmit gabalu, katram pakaļ neizstaigāsi. Aukles ari nav paredzētas, neskaitās jau bērnudārzs. Vakar līdz pusdienas laikam Jānis bija kopā ar visiem, par me�a skrējienu es viņu laikam pat uzteicu. Kārtīgi paēda, izskatījās normālā garastāvoklī. Un, lūdzu! Pēdējais viņu redzējis Aivars, apmēram pustrijos Jānis izgājis pa vārtiem d�insu biksēs un dzeltenā kreklā.

� Varbūt uz Gauju?

� Tas atkrīt. � Treneris asi atmeta ar roku. Viņa balss pamazām kļuva lieti�ķa. � Peldē�ana divreiz dienā ir nodarbību programmā. Ar to viņiem pietiek pārpārēm. Un kur� tad uz upi ies parādes mundierīl

� Mans prāts par īsu.

� Teik�u jums godīgi � es esmu pārsteigts. No Jāņa kaut ko tādu... Pilnīgi neticami. Nekad viņā nebiju novērojis dēku tieksmes. Ja viņam ir kāda izteikti negatīva īpa�ība, tad drīzāk flegmatisms vai, pareizāk sakot, neuzņēmība. Es vēl saprastu, ja viņ� tādu numuru būtu nostrādājis kopā ar citiem, barā, bet viens pats, ne no �ā, ne no tā ...

Treneris paraustīja plecus � intensīvi, izteikti, it kā pildīdams brīvo kustību vingrojumu.

� Vai nevarētu būt iejaukta kāda vietējā dāma?

� Maz ticams. Tad zēni zinātu.

� Tas ir vecums, kad brun�u dēļ var apgāzt vējdzirnavas, � Gunāra domas tomēr turpināja darboties tie�i �ajā virzienā. Prātā paspīdēja pa�a jaunība: kādas tik muļķības netika pastrādātas toreiz, kad viņa prātiņ� kā papīra spārniņi griezās ap Ārijas mīlestības spo�o asi.

Satraukums pierima, viņu pārņēma paskumja melanholija. Kāpēc tai dziesmai tik muļķīgi vārdi: �Tas nenāks, nenāks vairs, tas neatgriezīsies.� Viss atgrie�as, viss sākas no jauna. Bērni � tie esam mēs pa�i, jaunā variantā.

� Es pieņemu, patiesībā � esmu pārliecināts, ka viņam vienkār�i apnicis. � Treneris noslaucīja no pieres sviedrus un stingri paberzēja plato, saulē nobrūnē-ju�o zodu. � Slodze pie mums pamatīga, to nu jums vajadzētu zināt, disciplīna dzel�aina, ikdienas ritms vienmuļ�. Spēki jāatdod līdz vāciņam. Ne katram tas pa zobam. Iet jau mums pagrūti. Prieku maz, dzīvojam ar cerībām. Pērnziem nokūņojāmies pa tabeles apak�galu. Teik�u jums godīgi � es tos puikas apbrīnoju, cepuri nost. Viena daļa, protams, atkrīt. Sports, ja gribat, savā ziņā ir siets.

� Vai koferi nav paņēmis?

Treneris tūdaļ neatbildēja. Sprie�ot pēc sejas izteiksmes, domas par grūtībām, par komandas neveiksmēm viņu pievilka cie�āk nekā Jāņa mantības praktiskie sīkumi.

� Nē, koferis stāv, kur stāvējis. Nebūtu slikti paskatīties, kas tur iek�ā.

Internāta guļamistaba bija normālas klases lielumā. Divpadsmit metāla gultas izvietotas divās rindās. Jāņa gulta ne ar ko neat�ķīrās no pārējām: pelēka sega ar atlocītu palagu, plāns �etrstūrains spilventelis. Koferis atradās pagultē.

Jau otro reizi �ī atvaļinājuma laikā viņ� vandījās pa Jāņa mantību, un sajūta bija tikpat nelādzīga kā pirmajā reizē. Ko viņ� meklēja? Ko cerēja atrast? Par Jāņa lietām viņam nebija ne mazākās nojēgas, tāpēc viņ� nevarēja pateikt, vai Jānis ko paņēmis līdz. Netīrā veļa kārtīgi salikta plastmasas maisiņos, viens virskrekls izskatījās jauns, pārējie izmazgāti un izgludināti. Aerosols pret svī�anu. Atplēsts ko�ļājamās gumijas stienītis. Neliels akmens ar dabisku caurumu vidū. Poļu kino�urnāls.

Viņ� jau gribēja koferi aizvērt, kad sīkumu kabatā ieraudzīja aploksni. Sava nelīdzenajā rokrakstā Jānis uz tās bija uzrakstījis: Rīgā, Stūra ielā 12 dz. 8, cien. Varim Launagam.

Melitas Varim? Vai tad viņi pazīstami? Izskatījās, ka aploksne bijusi aizlīmēta, pēc tam atplēsta. Vēstules iek�ā nav. Nu ir gan joki. Bēgonības rēgonība.

� Vai kas ievērības vērts? � jautāja treneris.

� I\ā to ņem ...

Kāpēc iedomāties ļaunāko? Vienkār�i sliņķis. Luņķis. Izteikts pilinātājs.

Par laimi, Jānis tikai desmitajā, priek�ā vēl vesels gads. Tas nav maz. Gada laikā var sadzīt pakausī pa�u velnu. Taisnība, uz grāmatām Jānis nav dedzīgs. Bet galva viņam gai�a. Un laba atmiņa.

Jāni, dzirdi, ir jāmācās, jāmācās, jāmācās. Mūsu laikos bez mācī�anās ... Tu saproti?

Nu, ko tu atkal! Es saprotu.

Nē, tu nesaproti. Neko es tev nevaru ieskaidrot. Mēs runājam garām, viens otru nedzirdam. It kā mūsu domā�ana darbotos da�ādās frekvencēs. Varētu likties, kas vispār vienkār�āk un dabiskāk, kā tēvam izrunāties ar dēlu. Kā dēlam saprasties ar tēvu. Bet nē. No mūsu sarunām nekas prātīgs neiznāk. Garlaicīga un tuk�a frāzī�u bārstī�ana. Kā meldru �abē�ana vējā. Vai mēs viens otram neticam? Vai mēs viens no otra tik briesmīgi kaunamies? Tikai nepateikt ko tādu, kas varētu �okēt. Tam viņ� par mazu. Tam viņ� par vecu. Kaut tik viņ� nedzirdētu. Kaut tik viņ� neuzzinātu. Kaut tik viņ� neuzzinātu, ka esmu uzzinājis. Par to lab.'ik nerunāsim, skolā �os jautājumus izskaidro savādāk. Par �īm lietām sabiedrībā vispār nerunā (ja tu ko esi dzirdējis uz ielas, tad tā ir tava darī�ana, iela nav sabiedrība). Runāt? Nerunāt? Nu jāmēģina tā �abo�i. Tā rito�i. Tā pa vidu. Nevainīgi un solīdi. Tu mani dzirdi?

Jā, jā, runā vien ...

An kaunam tikt pāri grūti. Arī ticības da�kārt pietrūkst. Un vēlē�anās sevi apgrūtināt. Nav ko senjoru uztraukt. Vai viņ� to sapratīs? Tēvam jau tā jārunā ... Tu mani dzirdi?

Jā, jā, es dzirdu. Nu, ko tu atkal...

Ja es tev saku, ka cilvēkam ir jāmācās, tad tā nav frāzīte. Tā ir mana vissvētākā pārliecība. Tā ir mana dzīves atziņa. Vienreiz tici. Agrāk vai vēlāk tu pats to atzīsi, bet tad būs par vēlu. Aizbildināties var vienmēr: nav iespējams, kam tas vajadzīgs, iztik�u tāpat. Visapkārt tik daudz kārdinājumu. Gribas priecāties, baudīt, iet, skriet, ķert. Un pa�am sevis tik �ēl. Kā lai palieku nomodā, kad nāk miegs. Kā lai nīkstu istabā, kad laukā spīd saule.

Neesmu dzirdējis, ka tu �ēlotos �par savu vietu dzīvē�. Neesmu manījis, ka tu būtu vēlējies kļūt par ko citu, nekā esi kļuvis.

Tā ir mana galvenā nelaime, ka es esmu gribējis tikai to, ko varējis. Un ne drusciņu vairāk. Lai deviņreiz nolādēta pieticība! Es jau nevarē�u! Nav vērts mēģināt. Tas ir grūti. Kāda jēga pūlēties... No pieticīgajiem formējas pelēkie dzīves neveiksminieku bataljoni. Puskoka lēcēji un diletanti. Aizperētie inteliģenti un mazprasīgie profesionāļi. Jā, es tevi virzīju uz sportu. Es cerēju: sports norūdīs tavu neatlaidību. Iekustinās godkāri. Uztrīs cīņas sparu. Bet tu no sporta esi paņēmis tikai sliktāko. Maldīgo secinājumu, ka niusku|i var aizstāt smadzenes. Izrādās, slinkumam ir tūksto� formu. Izrādās, slinkums var perināties arī kustībās. Tā ir mana vaina, ka es aizmirsu slinkuma briesmas. Kad es ieraudzīju tavu liecību .._s

Citiem liecības ir vēl sliktākas.

... Es ieraudzīju pats savu slinkumu. Protams, kar�, pēckar�, jā, jā. Tas skan tik nopietni un ticami. Nebija iespējams. Tā sagadījās. Vajadzēja pa�am par sevi gādāt ... Bet vainīgs bija slinkums. Ja gribētu, tad varētu. Tāpat kā daudzi. Bet es negribēju. Bez sevis piespie�anas nevienā distancē līdz galam netiek. Līdz savu iespēju galam. Tā ir skumja sajūta: es varēju vairāk, bet neizdarīju. Tik daudz arī tev vajadzētu zināt: tie, kas padodas bez cīņas, cieņu nebauda. Slinkie, neuzņēmīgie, gļēvie nekad nav laimīgi. Viņus kremt sirdsapziņa. Parasti viņi kļūst vai nu par apātiskiem ciniķiem, vai par nenovīdīgiem īgņām.

Pie kuras no �īm kategorijām tu pieskaiti sevi?

Manī abi �ie kompleksi saaugu�i kopā: esmu gan ciniķis, gan īgņa. Viduvējības hibrīds. Kādreiz man likās, ka esmu netipisks izņēmums. Darbs patika, strādāju ar prieku. Ja gadījās sare�ģījumi, parasti meklēja mani. Tas jāprasa Maliņam. Jāaprunājas ar Maliņu. Kad nomira brigādes priek�nieks Kapar�mits, man likās, ka esmu pirmais kandidāts. Darbabiedri jau sen neoficiāli mani atzina par priek�nieka aizvietotāju. Ta�u pārvaldē tikai pasmējās. Maliņu par priek�nieku? Ko jūs! Cilvēku bez izglītības! Mūsu laikos! Tādi atklājumi dara piesardzīgu. Nekad vairs nenokļūt

līdzīgā situācijā! Lai nevienam neienāktu prātā doma, ka es ceru uz paaugstinājumu! Ne uz ko es neceru! Neko man nevajag! Neko es negaidu! Nē, par paraugu nederu. Tad vismaz uzklausi mani. Nenosaki pats sev pārāk lētu cenu. Neuzvelc pats sev pārāk zemu mērķi. Nesteidzies piebiedroties tiem, kas neko negrib un neko nevar. Tev vēj ir laiks, viena no galvenajām bagātībām. Jāni, tu mani dzirdi? Tu saproti? Kur tu esi, sasodītais me�ā skrējēji

... Un kara|i nēsāja mantijas no baltajām sermuliņu ādām. Baltām, baltām, ar melnu astes galiņu. Par to varēja lasīt, to varēja redzēt krāsainās bildēs. Bet vispār tā bija pasaka. Jo pat tie karaļi, kas vēl dzīvoja, bija tikai pasaku ilustrācijas. Un sermuliņu mantijas viņi uzģērba reizi mū�ā, kad kronē�anas tērpos viņus fotografēja pastmarku attēliem un spilgtām bildītēm tūrisma prospektos.

Pie vecāsmātes mājām sermuliņ� dzīvoja akmens kaudzē. Vismaz pirms gadiem piecdesmit noteikti. Un vecāmāte stāstīja,ka vecaistēvs tai stāstījis: reiz viņ� izņēmis no migas aklu sermuliņu un gribējis nest uz istabu. Bet sermuliņa māte tam aizstājusies ceļā un, pati būdama zīmuļa garumā, metusies virsū ar tādu dū�u, ka viņ� neticis ne soli. Un Gunāram, ejot gar akmens kaudzi, aizvien tirpa sirds; vecāmāte sermuliņu sauca par mājas garu, un viņam ārkārtīgi gribējās mājas garu ieraudzīt. Bet akmeņi sermuliņu slēpa.

Vēlāk, kad viņ� veda Jāni uz zooloģisko dārzu, tur bija lauvas un tīģeri, bizoni un zebras, kamieļi un skudru lā�i. Āpsis gulēja glu�i kā cilvēks, salicis plauk-stiņas zein vaiga. Ledus lācis biezajā ka�okā aiz karstuma elsa, vilki nemierīgi skraidelēja, pinkainās lamas, galvas izslēju�as, augstprātīgi vērās pāri �ogam. Viņ� atcerējās sermuliņu. Viņ� nekad nebija redzējis dzīvu sermuliņu. Tagad jāapskata sermuliņ�. Bet ser-muliņa zooloģiskajā dārzā nebija. Mums ir zebiekste, viņiem paskaidroja, zebiekste sermuliņam stipri līdzīga.

�opavasar mitrā, vējainā un tum�ā naktī viņ� brauca pa nomaļu �oseju. Likās, gaiss smar�oja pēc kūsto�a sniega un saulē sasilu�iem tīrumiem. Likās, melnās bczzvaig�ņu debesis bija pilnas gājputnu klaigu. Likās, me�s dunēja un �alkoja no uzbudinātu zvēru pavasarīgajām dejām. Likās, kailās koku zarotnes ieķēru�ās valgajā debesu tumsā kā a�gārni iestādītu koku saknes.

Te � kas tad tas! � uz spo�ās, it kā nolakotās �osejas automa�īnas uguņu starā viņ� ieraudzīja tādu kā vēja rautu baltu lentes gabaliņu. Skrejo�u, zibo�u, it kā izrisii�u no skolnieces svētku bizes. Baltu, baltu, ar melnu astes galiņu. Pasakaino un brīnumaino. Eso�o, bet neredzēto. Ne saukts, ne aicināts, ne gaidīts, ne meklēts sermuliņ� pēk�ņi bija viņa priek�ā. Dzīvs, īsts un tik tuvu, ka viņ� redzēja mazo, apaļo ausu melnos caurumiņus.

Baidīdamies sermuliņu sabraukt, viņ� sasvieda stūri un nospieda bremzes. Gaismas stars cirtās sāņus. Ar to pielika. Tikpat pēk�ņi kā uzradies, sermuliņ� pazuda.

Vai tas tā notika? Vai es viņu redzēju? Varbūt vēj� tik tie�ām nesa pa �oseju baltu matu lentu? Baltu, baltu. Ar melnu astes galiņu.

Viņu pamodināja Melitas smiekli.

� Hei, taisi acis vaļā, nenoguli zemestrīci! īpa�i ņemot vērā, ka programma iet uz beigām.

Asjas apziņā iekrita vārds �zemestrīce�. Vēl pusini-gusi, viņa pietrūkās gultā sēdus. Kaut arī Melitas runā jokus no nopietnības pagrūti at�ķirt, rokām, krūtīm un kaklam pārskrēja tērpās. Saspringtā uzmanībā kā pēc spo�a zibens uzliesmojuma viņa kādu mirkli nekustīga gaidīja. Tad pārmaiņus nopētīja sienas, griestus un loga lielo stiklu.

� Es neko tādu nejūtu.

� Paskaties uz tējas glāzi.

Glāzē atstātā karote patie�ām vibrēja.

� Tu domā � tā ir zemestrīce?

� Nu sacīsim � zemestrīce tējas glāzē.

Omulīgi izstiepusies sakrustotām plaukstām zem pakau�a, Melita sāka stāstīt kādas savas paziņas piedzīvojumus zemestrīces laikā Dienvidslāvijā � kā viņa sēdējusi vannā un kā no vannas pēk�ņi izlijis ūdens. Un kā pēc tam pārsprāgusi caurule un ūdens atkal pats no sevis lijis vannā.

� Varis saka, ka pēdējā īstā zemestrīce Latvijā esot bijusi 1904. gadā. Tā ka, redzi, taisa tā bumbiņa fokusus. taisa!

� Tu domā, ka tas būs viss?

� Tad jau redzēsim.

� Jūieslēdz radio, varbūt kaut ko ziņo.

� Nav ko lauzīt galvu, ja kritīs bildes no sienām, muksim laukā. Mūsu viesnīcai esot jāiztur desmit balles pēc Ri lit era.

Asja izkāpa no gultas un piegāja pie loga.

� Klusi un mierīgi, nekas aizdomīgs nav redzams. Vai tad zeme trīc bez trok�ņa?

� Reiz mūsu tūristi aizbrauku�i uz Gabrovu. Viesnīca bijusi vecā namā. Divām dāmām, apmēram tādām kā mēs, ierādīts numurs jumta stāvā. Dāmas apskatās � viss gods godam. Ieiet viena tualetes istabā, bet tie�i tajā brīdī, kad viņa norauj ūdeni, sākas zemestrīce. Troksnis �ausmīgs, māja lēkā kā uz batuta tīkla, jumts vienkār�i kaut kur pazūd. Kas par lietu, prasa tā, kas istabā. Tā no tualetes iznāk samulsusi un vainīgi nolai� acis: ļoti atvainojos, ierīce laikam nav glu�i kārtībā.

Asja pasmaidīja pavir�i. Melitas jautrība nelikās īsti vietā. Lai gan, jāteic, viņas cietais optimisms iedarbojās nomierino�i.

Rīta bālajā gaismā pret zilgani sārtajām debesīm, kas vēl nebija iegrimu�as karstuma dūmakā, iezīmējās kalnu sniegotās aug�as. Guļo�ā pilsēta izskatījās pamesti tuk�a.

� Cik pulkstenis?

� Pieci ar minūtēm.

Asja paberzēja plecus; cik ilgi naktskreklā istabas vidū stāvēsi. Acis vilka pie tējas glāzes. Karote bija aprimusi.

� Ja lidma�īna iet desmitos divdesmit, mums vēl vismaz divas stundas laika.

� Mierīgi.

� Cikos tev solīja biļetes?

� Pēc astoņiem.

-- Jāmēģina aizmigt.

� Kas tur tik daudz ko mēģināt. Veļamies uz otriem sāniem, un viss. Varis domā, ka guļot mainīt sānus ir

pilnīgi nepiecie�ami. Tāpēc ka zemeslodes rotācijas ietekmē asinsvadu sienu slodze neesot vienāda.

Ielaidu�ies atpakaļ gultā, Asja sajuta tīkamu atslābumu. Par ko viņa tā izbijās? Maza zemes kustē�anās �ajā rajonā normāla parādība tāpat kā lietus Latvijā vai ziemeļblāzma Arktikā. Viņa atcerējās braucienu ar kuģi pa Vidusjūru un slinki kūpo�o Etnu. Vulkāna pazemes katlos lava vārās un burbuļo bez pārtraukuma, ta�u lielāki izverdumi notiek reti. Ar zemestrīcēm dro�i vien tāpat. Asja ierīkojās ērtāk un aizvēra acis: jāguļ, jāaizmieg, Vidusjūras zaļie ūdeņi atmiņa viļņoja saulaini un klusi, jāguļ, jāaizmieg, viņa atkārtoja, tomēr gaidītās miega miglas vietā viņu apņēma aizvien skaidrāki domu apvār�ņi.

Melita, paldies dievam, izturējās tā, it kā tās nakts vispār nebūtu bijis. Pēc negaisa паса brīnumjauks anticiklons, kuru, kā likās, izraisīja viņu abu no�ēla, sirdsapziņas pārmetumi un, iespējams, arī abpusēja vēlē�anās notiku�o aizmirst. Kaut ko līdzīgu viņa atcerējās no savas bērnības. Māte dusmās bija ātra, lai nopelnītu pērienu, daudz nevajadzēja, bet īslaicīgie aizklīdumi naida ekstāzēs, kad viņas viena otru nepazina, iedarbojās tik satricino�i, ka pēc tam viņas abas ar steigu metās atpakaļ mīlestībā, svaigās rētas dziedēdamas ar sapra�anos un maigumu.

Bez īpa�ām debatēm sievi�ķīgā solidaritātē viņu atkalapvieno�anās notika pret dakteri kā galveno vaininieku (kā tad bez vainīgā, vainīgajam jābūt!). Tāpēc vakar, kad Smiltnieks, izpētījis pēdējo rentgenu, pieprasīja nopietnāku kājas ārstē�anu, gultas re�īmu utt., utt., Melita bez domā�anas iz�ķīrās par tūlītēju mājās brauk�anu: es nepalik�u �eit nekādā ziņā, tu brauc tālāk, bet es lido�u uz Rīgu. Un viņa, Asja, ne mazāk pa�aizliedzīgā toni Melitai atbildēja: par to nevar būt ne runas, kopā atbraucām, kopā aizbrauksim. Un viņas abas, patiesi aizkustinātas par savu cēlumu, runāja gandrīz vai skaidru dzeju Sellija un Bairona garā. Bet dakteris izrādījās vēl cildenāks un pa�aizliedzīgāks, pats piedāvādamies sagādāt viņām biļetes uz Rīgu, kas, protams, bija vēl giūtāk, nekā Baironam savā laikā sagādāt Grieķijas cīnītājiem �oneri ar plintēm.

� Asja ... tu neguli?

� Kaut kā nevaru aizmigt.

� Tā ir mana vaina, es tevi pamodināju. Nebija nekādas vajadzības.

� Smieklīgi. Esmu pārgulējusies.

� Ar miegu patie�ām ir tā � kā ierod. Toreiz, kad Vari operēja, es strādāju divās vietās un man pilnīgi pielika ar stundām piecām se�ām. Ce|os aug�ā, galva skaidra, jūtos svaiga.

� Kad tad Vari operēja?

� Kā, tu neatceries? Vienpadsmit gadu vecumā viņam graizīja nieri. Es tad iekārtojos tā: pa dienu laboratorijā, pa nakti pie Vara. Vēlāk glu�i oficiāli noformējos par kopēju, kāda starpība, vai to podu es nesu Varim vienam vai vēl pieciem se�iem smukiem bērniņiem.

� Un ilgi?

� Diezgan. Pirmā operācija neizdevās, vajadzēja atkārtot. Es ta�u tev stāstīju.

� Es domāju, viņ� slimnīcā ārstējās tāpat, vienkār�i.

� Vienkār�i, bet glauni. Tas vilkās pusotra gada. Un kā pēc tam viņu vajadzēja uzmanīti Ēdieni bez sāls, to drīkst, to nedrīkst. Labāk neatcerēties.

� Tagad Varis ir vesels?

Vispār jau vesels, nav ko uztraukties. Bet uzmanīties vajag, � nopietni iesākto teikumu Melita savā parastajā manierē pabeidza kā joku, � pa abām ar vecomāti galā tiekam. Kaut gan �ad tad mēs drusku ari haltūrējam, palai�am vieglāk. Vīrie�us nav tik daudz ko lutināt. Ja mūsu serviss tevi neapmierina, mēs sakām, precies, ved mājās sievu. Trijatā mums bus vieglāk.

� Gan jau apprecēsies. Un tad tu nemaz tik priecīga nebūsi.

� Pagaidām viņ� par meitenēm negrib dzirdēt. Dusmojas, kad mēs tā runājam. Ko jūs darīsiet, kad es apprecē�os, prasa. Mēs arī precēsimies ... Tu, viņ� brīnās? Kas tur ko brīnīties, kāpēc es nevarētu precēties? Un mūsu vecmamma arī precēsies? Bez �aubām. Kas tad vecmammai vainas! Bet man tev, Asja, jāatzīstas godīgi, es tam nederu ..,

� Kam?

� Precībām, ģimenes dzīvei, kā to teikt ... Vienreiz es gandrīz nolēmu mēģināt. Ņēmējs pēc visiem parametriem bija glu�i cie�ams. Bet sāku domāt: sasieties uz visu mū�u, uzņemties liekas rūpes un pūles, apmazgāt un ēdināt, apkopt un apbu�ināt. Kāpēc man tas vajadzīgs? Kāda tam jēga? Es saprotu � dēls ir dēls. No manas miesas un manām asinīm. Bet kaut kādu tur vīrieti... Dū�a vien apskrējās, un cauri tā balle. Vai tev tādas domas nekad nav ienāku�as prātā?

Viņas abas saskanīgi iesmējās. So smieklu cēloņi, �ķiet, tomēr bija stipri at�ķirīgi. Melita smējās aiz jautrības, un vispār, lai Melita smietos, nekādu īpa�u iemeslu nevajadzēja. Turpretī Asja smēja galvenokārt aiz samulsuma. Jautājums viņai likās vairāk nekā dīvains, zināmā mērā pat viltīgs, un viņa vilcinājās, pārlikdama, ko sacīt.

� Jāpieņem, ka sava loma ir arī mīlestībai.

Vai Melitas atklātība nelauzās iek�ā viņas un Gunāra guļamistabā?

� Mīlestībai, tu saki. � Raibā seja ar sarkano degungalu salecas virs baltā spilvena. � Labi, lai būtu mīlestība. Pieņemsim, ka visu nosaka mīlestība. Stāsts par Romeo un D�uljetu ir tik skaists, un cienījamais sirmgalvis Gremins dzied tik aizkustino�i. Nē, es runāju nopietni, bez ākstī�anās, �īs domas man nedod miera. Divdesmit gadu vecumā man likās, ka mīlestība stāv ārpus jebkādām �aubam. Toreiz mīlestības dēļ es laikam būtu kāpusi uz sārta, likusi savu galviņu zem cirvja. Bet �odien es nesaprotu vairs neko. Mīlestība � ko tas nozīmē? Es esmu redzējusi tādu mīlestību, ka gribas saņemt rokas un mesties ceļos, bet pēc laiciņa � tikai apnicīga ikdiena. Jeb atkal mīlestība, mīlestība un pēk�ņi � naids! Varbūt tā notiek ar sīkiem, maziem cilvēciņiem, kam mīlestība sīka, maziņa? Tad ņemsim di�garus, ņemsim Raiņa un Aspazijas mīlestību. Garus gadus tajā ir viss: pa�uzupurē�anās un atsacī�anās, savstarpēja bagātinā�anās un kopīgas intereses. Būdami �ķirti, gadiem ilgi viņi viens otram ik dienas raksta jūsmīgas vēstules. Un pēc tam? Vil�anās. Vienaldzība. Atsve�inā�anās. Addio bella un Mēnesmei-tiņa ... Ko mēs par mīlestību zinām? Vai vairāk ir laimīgu vai nelaimīgu mīlestību? Kāpēc bie�i tās laimīgās galu galā nemaz nav laimīgas un nelaimīgās, kā izrādās, da�kārt nemaz nav nelaimīgas? Varbūt katram cilvēkam dots zināms mīlestības daudzums, kas izlietojas tāpat kā benzīns motorā un pēc tam � stop.

Un ja nu mīlestība ir apmāns, skaista ilūzija kā varavīksnes spīdums. Bet mums rādās, re, kur īstais atbalsta punkts, lai uzkāptu debesīs. Kāpēc tu neatbildi? Strīdies pretī. Pierādi, ka man nav taisnība. Aizstāvi mīlestību.

� Es domāju ...

� Klāj ārā savus argumentus. Saki � vai tas ir to vērts? Vai nopietns cilvēks mūsu gados, izlemjot savu tālāko dzīvi, var rēķināties ar tik nenopietnu un nepastāvīgu faktoru? Vai kaut ko būvēt uz mīlestības pamatiem nav tikpat naivi kā mēness tiltiņam mēģināt piestiprināt margas? Saki � cik ilgi var būt akls un kurls, cik ilgi var neredzēt viens otra trūkumus, nemanīt vājības? Un pēc tarn? Katram ir savas vainas un savas kļūdas. Tu esi �ķībs, otrs kādu dienu sacīs, un viņam būs taisnība. Un es atbildē�u: bet tu esi greizs. Un arī man būs taisnība. Abiem būs taisnība, bet vai vēl būs mīlestība? Labākajā gadījumā viens otru aiz pieraduma piecietīs. Jeb varbūt tu tici, ka iespējams redzēt vainas un tomēr mīlēt. Uz aklumu un naivumu nav ko cerēt!

Melitas paplūdusī runa darīja nemierīgu. Uz kurieni Melita stūrēja? Sī dedzība bija saistīta ar kaut ko konkrētu un personisku. Tur apak�ā jābūt kādam āķim. Nojautas kairināja ziņkāri un steidzās �ukstēt priek�ā minējumus, ta�u prāts tos tūdaļ noraidīja. Vai Melita provocēja? Vai viņai lūkoja dāvināt pogas, kas paslep�us nogrieztas viņas pa�as kleitai? Nevarēja noliegt, tikko dzirdētās domas viņu mocīja jau kur tas laiks, varbūt vienīgi ne tik skaidri noapaļotas un iecentrētas. Bet tagad, skaļi izteiktas ar Melitas muti, tās ieguva jaunu jēgu. Klausoties Melitas vārdos, viņa skaidri sajuta, ka krūtīs atkal iekrita naidīgā dzirksts. Smiekli-168

gas runas, nekas vairāk. Tuk�a pļāpā�ana vidusskolas disputu līmenī � ir vai nav mīlestība ...

Tad viņa mazliet nomierinājās, nē, naids tas tomēr nebija. Patiesībā tās bija bailes � viņa ar sirds drebē�anu gaidīja, vai Melita nepieminēs Gunāru. Pie tam vienalga kādā sakarībā. Tādos sīkumos viņa nemaz neaizdomājās. Viņu baidīja pati iespēja, ka Melita varētu pieminēt Gunāru. Bet Melitai pietika, un, sprie�ot pēc ieilgu�ā klusuma, papildinājumi pie teiktā vairs nebija gaidāmi.

� Kāpēc tu neko nesaki, � Melita pār gultas galu paraudzījās uz Asju.

� Ko tu gribētu, lai es saku?

� Kā tev �ķiet, vai tas ir to vērts?

� Tu gribētu manu padomu?

� Pieņemsim, ka padomu.

� Mīlestības lietās padomus dot ir veltīgi.

� Redzi, � Melita pastiepa gaisā abas rokas un, laikam vajādama odu, sasita plaukstas, � vakar viņ� mani bildināja.

� Bildināja? � Esmu ieņēmusies nelāgu niķi atkārtot jautājumus, Asja, sevi kontrolēdama, mēģināja atjēgties no uzkritu�ā pārsteiguma. � Kas? � Arī �is jautājums bija mu|ķīgs, jo atbildi viņa zināja.

� Dakteris.

Viņas abas atkal ļoti saskanīgi iesmējās.

� Nopietni?

� Pilnīgi nopietni.

Viņai gribējās sacīt: pazī�anās pirmajā nedēļā, bet tā vietā viņa nez kāpēc iesaucās:

� Bet viņam ta�u �etri bērni!

� �etri. _;

� Un tev ir Varis.

� Piektais.

� Un ko tu viņam atbildēji?

Melita tagad smējās viena. Smējās ilgi, aizrautīgi un neīsti.

� Nu, kā tu domā, ko es viņam atbildēju?

Asja raudzījās uz Melitu, acis nepamirk�ķinādama.

� Es viņam pajautāju to pa�u, ko tev: vai tas ir to vērts? Nē, mīļā, es jau nu esmu drusku traka, bet tik traka ne.

Atskaņas viņā bija pretrunīgas un da�ādas. Pagaidām viņa galvenokārt domāja par to, kā noslēpt Melitai savu apjukumu. Kaut arī Melita par notiku�o stāstīja gandrīz vai nievīgā tonī, ar Smiltnieka bildinājumu viņa, bez �aubām, lepojās.

Bildinājumsl Kāds dīvains vārds. Vai tad mūsu laikos vairs vispār bildina?

Viņa patie�ām nezināja, kā izturēties. Visskaļāk zvanīja ziņkāres zvani. Bālā, tievkājainā skuķene no skolas internāta viņā aiz prieka taisni salecās. Vai �is nebija īstais brīdis, lai sabāztu galvas, �ukstētos un apskautos, biedriskā intimitātē dalot un �ķiļot noslēpumus kā riekstus. Protams, viņai gribējās uzzināt pēc iespējas vairāk, tiesne�a bezkaislība ir tīrā fikcija. Ikvienā jautājumā �un kas notika pēc tam?� slēpjas badīgas alkas padzīvot sve�ā ādā.

Ta�u tūdaļ ierunājās arī patmīlība. Melitas vārdi viņu nez kādēļ sarūgtināja. It kā tie vērstos pret viņu. Vienkār�i viņai piemita pārāk daudz lepnības un pārāk daudz godkāres, lai �o notikumu uztvertu nesaistīti ar sevi. Ja viņa arī patiesi juta skaudību un nenovīdību, tad ta varēja būt vienīgi ataviska vispārsievi�ķīga mulsa, nevis konkrēta nelabvēlība, Smieklīgi iedomā-ties, ka daktera rīcība nopietni varētu radīt greizsirdību vai kādas citas tamlīdzīgas jūtas.

Visticamāk tomēr, ka nepatiku viņā izsauca balss noskaņa, kādā Melita runāja. Aiz nevērīgajiem vārdiem slēpās gaviles. Varbūt ne gaviles, bet kaut kas tāds, kam acumirklī grūti atrast apzīmējumu. Melita �oreiz runāja no pārākuma pozīcijām. Vai tie�ām viņas apmainīju�ās vietām?

� Laikam tomēr jāceļas aug�ā, � Asju vienmēr kaitināja citu apceres, � savāksim mierīgi lietas, nokārtosim rēķinus.

� Nē, goda vārds, cs jūtos vainīga!

� Nevajag atkārtoties, mīlā Melita! Sis ir interesantākais rīts visa mūsu brauciena laikā.

Pie nenobeigtas sarunas viņas neatgriezās, ta�u Melitas neveiksmīgie pūliņi izturēties �kā parasti� un Asjas satrauktā izklaidība atklāja skaidrāk par vārdiem � domas turpināja staigāt pa vārdiem slēgto ceļu. Un, tā kā viņu abu uzmanība (jeb vismaz daļa uzmanības) bija projām no tā, ko viņas darīja un runāja, viņu rosī�anās tūdaļ kļuva samākslota un glu�i mehāniska. Ilgi un pamatīgi tika apsvērts, kurai pirmajai iet zem du�as un kurai pēc tam � Melita mīlēja mazgāties ilgi, bet Asja ātri un veicīgi. Asja sevi�ķā laipnībā katrā ziņā gribēja, lai Melita iet pirmā, bet Melitas laipnība bija vēl lielāka, viņa kategoriski atteicās, lietodama tādus argumentus kā �vai tev nav neērti� un �tu laikam gribi, lai dikti lūdzas�.

Zaudētais attiecību līdzsvars atklājās arī tālākajā. Melita vannas istabā uzkavējās tikai īsu brīdi: es pavisam aizmirsu, man vēl jā izgludina svārki! Un viņa, koķeti pieklibodama, aizdrāzās uz gludinātavu; īsajā un �aurajā audekla rītasvārciņā Melitas apaļumi satilpa visai nosacīti � kā kabatlakatā iesieti apelsīni. Bet viņas kailās kājas ar visu ieģipsēto potīti izskatījās slaidas pat pleznām līdzīgajās gumijas �|ūccnēs.

Ģērbjoties Melita dziedāja un svilpoja savu parasto repertuāru, bet laiku pa laikam melodiju pārrāva it kā nopūta, it kā �uksts.

� Tu nevari aiztaisīt pogas?

� Kas par muļķībām!

� Tad kāpēc tu netaisi?

AAelita paskatījās uz viņu un jocīgi saviebās.

� Zini, es atcerējos feinu anekdoti. Viens ve�uks saka otram: esmu �ausmīgi aizmār�īgs, sieva man piekodināja, kad tu taisi �o aug�ējo pogu, atceries, ka tev jāaiztaisa arī apak�ējās. Nu, un tagad tev pogas vienmēr kārtībā, jautā otrs. Nē, saka pirmais, tagad es aizmirstu, pie kuras aug�ējās pogas man vajadzēja atcerēties par apak�ējām.

Un Melita piebilda:

Ar mani ir tāpat, es aizmirstu iesmar�oties. Interesanti, kāpēc es vadāju līdz to baigo pudeli? Ņem palaisties tu arī, būs vieglāks koferis.

� Es tik dārgas smar�as nelietoju. Man liekas, tas nav ētiski.

� Bet man, zini, vienalga. Es tik �ausmīgi maz ko gribu, ka to, ko es gribu, es arī varu atļauties gribēt. Citi pērk vasarnīcas, automa�īnas, zeltlietas, kristālus. Vai tas nemaksā dārgi? Bet �ito pudeli, ja gribi zināt, man uzdāvināja Varis. Viņam savukārt viens bija uzdāvinājis loterijas biļeti. Labi, ka atcerējos, man noteikti jā aizsūta Varim telegramma. Viņ� būs bēdīgs, ja nevarēs mani sagaidīt lidostā. Jāaizkāpj tepat uz viesnīcas pastu, es skatījos, ka telegrammas pieņem.

� Tev galīgi nav darba zinātniskās organizācijas. Dod tekstu, es telegrammu nosūtī�u. Bet tu gaidi biļetes.

� Ja tas tevi pārāk neapgrūtina, � sacīja Melita.

� Esi mierīga, tas mani patie�ām pārāk neapgrūtina.

Viņas bija saposu�ās, arī koferi sakravāti. Bet Melita spoguļa priek�ā atkal bu�ināja matus, slapināja rādītājpirksta galu un glaudīja uzacis. Asja, staigādama pa istabu, kārtoja krokas dabiskā �or�eta blūzei, kas patiesībā bija divus gadus veca, bet asprātīgā griezuma dēļ joprojām izskatījās moderna.

� �ausmīgi daudz laika, � sacīja Melita.

Asja, principā neatzīdama bezdarbību, vismaz ārēji centās saglabāt lieti�ķu rosību. Viņa pārbaudīja atvilktnes, tad apsēdās pie galda, izņēma no somiņas sarakstu un pārlūkoja atzīmēto: taksometrs būs, citra-mons, vate, Smetaņinam uz ministriju piezvanī�u no lidostas, Jānim nozīmītes lidostā, vietējie �urnāli ceļam. Ar acīm atgriezdamās pie Jāņa vārda, viņa nodomāja: varbūt nozīmītes Jāni vairs neinteresē? Bet kas tad? Par laimi, viņa bija nopirkusi kaklasaiti katram gadījumam, bez adresāta. Viņa iedomājās par Gunāru. Vēl vakar viņa bija stingri izlēmusi, ka Gunāram neko nevedīs, bet tagad tas likās pārspīlēti. Un viņa sev uzdeva apskatīties, vai lidostas bārā nav kāds vietējais dzēriens. Sarakstā tika ie�ņāpta īsa atzīme: Gunārs.

Asja piecēlās un vairākas reizes pārstaigāja istabu. Ieslēdza translācijas skaļruni un atkal izslēdza. Laukums viesnīcas priek�ā ņirbēja automa�īnu un gājēja drūzmā. Izskatījās, ka platānām būtu noplēsta miza.

Asja iegāja tualetes istabā un atkal iznāca.

� Vēl piecas minūtes, � sacīja Melita. � Melones vajadzēja pirkt vairāk. īsta Vidusāzijas melone ne ar ko nav salīdzināma.

� Es laikam ie�u, � sacīja Asja. � Varbūt attaisa ātrāk. No rīta var būt daudz ļau�u.

� Tekstu paņēmi?

� Pasveicini dakteri.

� Paldies, noteikti. Nepaliec pārāk ilgi.

Nabaga Melita! Un tomēr, ja tā padomāja, traģiska persona. Tikai dēls un dēls. Dēlam viņa būs vajadzīga vēl trīs gadus, vēl piecus. Un pēc tam? Dēls apprecēsies. Zināms, ir jau gadījumi, kad vīramātes ar vedeklām saprotas, bet reti gan. Vīramātes nespēj samierināties, ka dēlus atņem, jaunajām sievām nepatik, ka vīramātes jaucas starpā. Bet dēli burzmai pa vidu. Patie�ām, nabaga AAelita!

Liftā Asju iespieda starp sterilu angļu kungu un di�a auguma Āfrikas Apollonu, kas raudzījās uz viņu ar apaļām acīm, nemierīgi dīdīdamies kā pie lielas vajadzības. Patie�ām, nabaga Melita, patie�ām nabaga ...

Protams, Melita ir viņas draudzene, un viņa tai vēl visu labāko. Bet ko viņa Melitai var palīdzēt? Un Melita pati vainīga, ne jau kāds cits samaitā mūsu dzīvi, ne jau kāds cits.

Ja �īs pārdomas viņā radīja kādas noteiktas emocijas, tad, kā tas palaikam notiek, tā vietā, lai bēdātos par Melitu, viņa sajuta zināmā mērā nekrietnu, ta�u ļoti cilvēcisku apmierinājumu, ka viņas liktenis un Melitas liktenis ar vienlīdzības zīmi nav saistāmi. Es esmu nesalīdzināmi laimīgāka, nesalīdzināmi, viņa domāja ar prieku, ko atmiņu piejaukums krāsoja mazliet elēģisku.

Bez �aubām, Gunāram ir trūkumi � un tomēr, 174

tomēr. Cik labi, ka viņai ir Gunārs! Ak, viņai bija tūksto� iemeslu Gunāru mīlēt! Un tagad, pēc tik daudz laulības gadiem, viņa to zināja labāk nekā jebkad. Viņus kopā turēja ne jau Gunāra stiprā roka, tā patie�am bija tikai jaunības iedoma. Sajūsma par viņu sen jau bija pāraugusi vajadzībā pēc viņa. Un tas arī ir mīlestības dabiskais ceļ�. Saprotams, viņai joprojām patika viņa iznesība, staltums un spēks. Bet daudz vairāk viņai nozīmēja Gunāra taisnīgums, godīgums un uzticamība. Viņai bija nepiecie�ami Gunāra uzskati ikvienā jautājumā (un kas par to, ja viņi strīdējās, tas viņai palīdzēja koriģēt savus spriedumus). Gunārs nebija sīkumains, an �aja ziņā viņa ne mazums no viņa guva. Un iespējams, ka tie�i tāpēc viņa virzījās uz aug�u, jo pacēlās pāri sīkām tieksmēm un savtīgai ierau�amai. Un pat tas, ka Gunārs strādāja brigādē un pielā�oja māju ar dubļainiem gumijas zābakiem, galu galā bija neaizstājami, jo saglabāja viņas apziņā saikni ar dabu, ar gadalaiku maiņām, ar īsta, smaga darba darītājiem, neļaujot viņai pārvērsties par dzīvei atrautu kabineta smalkniani.

Melitas nievas mīlestībai bija caurcaurēm liekulīgas. Melita vienkār�i noraidīja to, kas viņai nebija aizsniedzams, un tādējādi izpaudās sava veida pa�aizsardzības instinkts. Vēl vairāk � viņa darīja visu, lai izravētu jebkuru vēlē�anos pēc mīlestības tiekties. Tik bezcerīgi slēdzieni varēja dzimt tikai nelaimīgas sievietes fantāzijā, bezmiega naktīs vientulīgi cīnoties ar sevi. Tas bija izmisīgs mierinājums, patiesībā pa�su-ģestija.

Un, stāvēdama rindā pie pasta lodziņa ar izpildīto telegrammas veidlapu rokā, Asja pie sevis norunāja veselu n unologu.

Kā vispār var jautāt: ir vērts vai nav vērts būvēt dzīvi uz mīlestības pamatiem. It kā mīlestība būtu kaut kas ārpus dzīves. Jautājums ir vienkār�āks: dzīvot vai nedzīvot. Lai cilvēks dzīvotu, viņam jāapvienojas ar otru. Tikai kopā ar vīrieti sieviete var būt sieviete, un tikai kopā ar sievieti vīrietis var būt vīrietis. Un mīlestība ir dabiska nepiecie�amība, jo, lai divi autonomi radījumi fiziski un garīgi saskaņoti funkcionētu, jābūt vienojo�ai saknei. Protams, dzejnieki visu to izsaka daudz skaistāk. Tas ir gudri iekārtots, ka visbrīni�ķīgākās cilvēka jūtas saistītas ar egoisma pārvarē�anu. Bet varbūt tie�i tāpēc, lai pārvarētu egoismu, kas tik pamatīgi iesēts asinīs, mīlestības spēks ir tik liels. Un, ja galu galā mīlestība izrādās par vāju, vai tad iemesls vainot mīlestību? Gan mīlestības spēks, gan mīlestības vājums sakņots cilvēkā pa�ā. Egoismam ir apbrīnojamas dzīvotspējas. Kad mīlestība k|ūst vājāka, egoisms at�ilbst. Un ko mīlestībā dod tādi jautājumi kā �ir vērts� vai �nav vērts�? Tuk�a runā�ana. Vai toreiz, kad skrēju pie Gunāra, es ko rēķināju?

� Vai parasto?

� Kā, lūdzu?

� Vai telegrammu sūtīt parasto vai steidzamu?

Asja īsu mirkli �aubījās � Rīgā viņas ielidos jau �ovakar.

.� Steidzamu.

Tā. Viss. Ar to arī atvaļinājums beidzies, viņa nodomāja, ielikdama rokassomiņā kvīti. Un, kaut gan vestibilā bija karsts, viņu nez kāpēc sāka kratīt sīks drebulis. Kas viņu tramdīja � satraukums, prieks, nepacietība vai bailes?

Durvis viņa tī�ām atvēra vilcinādamās.

Melita stāvēja pie galda turpat, kur bija stāvējusi, viņai pirmīt aizejot.

� Dakteris nebija?

� Bija.

� Un jau aizgāja?

� Jā.

� Bi|ctes ir?

� ir.

� Nu ļoti jauki. Ar pārsē�anos Maskavā?

Melitas sārti raibā seja izskatījās nedabiski bāla.

� Zini, Asja, kā tev to lai pasaka... � Melita kā parasti iesāka smieklodama, bet tūdaļ k|uva nopietna. � Tev laikam būs jālido vienai. Es palieku.

Asja paņēma biļetes un pacēla tuvāk acīm. Izlido�anas laiks bija uzrakstīts nesalasāmiem cipariem. Kāpēc viņa neaizsūtīja telegrammu Gunāram?

� Nu skaidrs ... � viņa sacīja.

� Nekas nav skaidrs. Bet vienalga. Es palieku. Vairāk neko es tev pateikt nevaru.

� Es saprotu.

� Es gan neko nesaprotu. Man tā gadās pirmoreiz mū�ā. Smiltnieks gaida ma�īnā. Mēs tevi aizvedīsim līdz lidostai.

Asja netika vaļā no Melitas spo�ā skatiena.

� Paldies, nevajag! Taksometrs ir pasūtīts. Es nosūtīju telegrammu ari Gunāram.

Kāpēc es to saku! Bet viņai pēk�ņi gribējās to pateikt. Pēk�ņi to pateikt bija pilnīgi nepiecie�ami.

14

Viņ� jau iztālēm ieraudzīja tornim līdzīgo piecstāvu namu, kas pacēlās pāri zemākajiem jumtiem un vienmuļi zaļajām lapotnēm. Aizmugurē kumpa Grīziņkalns. Doma, ka Jānis varētu būt pie Melitas dēla, likās vairāk kā neticama, bet tas bija pēdējais pieturas punkts. Ja Jāņa te nav, tad... Nu labi, labi, ko tur uz priek�u gudrot.

Izbraucot no Randavas, viņ� vēl cerēja, ka Jānis atradīsies Sigātē pie krustmātes. Arī tas atkrita. Frīda galīgi nesaprata, kāpēc viņ� iedrāzās kā gāzes pārraugs un tūdaļ skrēja tālāk. Bet kaut ko laikam tomēr nojauta, jo viņai piemetās zagi. No uztraukuma Frīdai aizvien piemetās zagi.

Stūra ielā izskatījās tāpat kā agrāk. Apaļo akmeņu bruģis. Kastaņkoki gar abām ielas malām. Slēģi, �ogi, vārti. Vai tie�ām tas tik sen? Tik baismīgi sen? Kaut kas no tām dienām nāca cauri uz tagadni, tecēja viņā vienā laidienā kā urga. Bez pārrāvuma, bez at�ķēluma. Patie�ām, izkritusī laika starpa nebija manāma. Kaut arī daudz kas bija pazudis, aizpeldējis un izgaisis, atsevi�ķi to dienu iespaidi turpināja viņā dzīvot tik skaidri, it kā piederētu pa�reizējam brīdim.

... Agrs vasaras rīts, sārts un ar garām ēnām. Mazliet vēss un mazliet mikls. Smar�o pēc rasas. Viņ� iet svilpodams, sabāzis rokas bik�u kabatās. Bez jebkāda noguruma pēc negulētās nakts. Soļi uz grubuļainajām plātnēm skan pa visu ielu. No kastaņu s\ecēm uz ietves bruģa sapilēju�as ziedlapas.

Interesanti, ka Melitu viņ� atcerējās tikai kā �ī laika sastāvdaļu. Katrā gadījumā atmiņas par viņu nekādas īpa�as sajūtas neizsauca, acīmredzot viss bija noticis tā, kā tam vajadzēja notikt, ne ko no�ēlot, ne par ko skumt.

Stūra iela atradās tālu no viņa mājas. Bet viņam nemaz tā nelikās. Viņ� nāca un gāja, brauca un skrēja. Kas par apgriezieniem, kas par kolosālu enerģiju! Ja viņ� kaut ko no�ēloja, tad to, ka izgaisu�ie divdesmit gadi viņu bija sastindzināju�i, padarīju�i apātisku un stīvu. Viņ� bija zaudējis uzņēmību, azartu un riska prieku. Vai tie�ām ikvienam no mums laso ir uzmests no sākta gala? Un gadi to tikai pievelk cie�āk, pievelk cie�āk? Līdz tu stāvi kā sasaistīts indiānis pie totēma staba un visriņķī ņudz un dejo tikai atmiņas?

Līdz otrajam stāvam viņ� uzdrāzās skrie�us. Tad aprāvās: ko sacīt? Varis mani vispār nepazīst. Neturēs par �uliku. Viņ� uzsvilpoja. Skaisti dziedi, lakstīgala. Nu, ko dziedāsi? Un ja nu neviena nav. Ne Vara, ne Jāņa... Patiesībā tās bija bailes. Neziņā vismaz varēja ietīstīt cerības. Nu, vienalga, blīk�, blāk�, �īks. �āks!

Durvis atvēra Melitas māte. Viņa tikpat kā nebija izmainījusies. Tagad viņ� pamanīja to, ko agrāk nez kāpēc bija palaidis gar acīm, � viņa ta�u apbrīnojami līdzīga Melitai! Zināms, akcenti katrai citi. Mātei viss iznāca ārkārtīgi nopietni, ārkārtīgi solīdi. Pat joks no viņas mutes skanēja nopietni un solīdi. Bez tam viņa izsacījās tik lēni un klusi, ka sarunā�anās ar viņu prasīja izspīlētu uzmanību un lielu pacietību.

Tā nu viņa stāvēja starp stenderēm, izslējusi sirmo galvu, un Gunārs skaidri juta, ka brīdis, kas tāpat jau bija pietiekami nepatīkams, acumirklī kļuva arī vēl nopietns un solīds. Par laimi, �is brīdis neturpinājās ilgi, jo, Gunāru pazinusi, Melitas māte sagozēja viņu ar īsti melitisku smaidu un mierīgā balsī sacīja:

� Lūdzu, lūdzu, nāciet iek�ai Es virtuvē strādāju ar veļas mazgājamo ma�īnu. Tā arī nesapratu, vai tie�ām zvana vai man izklausās.

Varēja gandrīz domāt, ka viņi pēdējo reizi bija redzēju�ies pagāju�o piektdienu. Man tūdaļ jājautā par Jāni. Muļķīgi runas stiept garumā. Bet viņ� jau zināja: Jāņa te nav. Klausīties viņā tomēr bija nesalīdzināmi vieglāk nekā sākt skaidrot, kāpēc viņ� ieradies. Balss mierīgais tonis it kā sacīja: neko nevajag skaidrot, viss kārtībā, jūs esat atnācis � un ļoti labi.

� Mēs ilgi neesam redzēju�ies.

� Tāds bi�ķis būs gan. Toreiz jau Vara nemaz vēl nebija. Bet bērni aug ātri. Lūdzu, sēdiet!

� Jūs neko neesat mainījusies.

� Jūs jau arī ne. L�n vispār cilvēki mainās maz, ja vien nekļūst resni vai atkal pārlieku neizdilst. Bet tās ir slimības pazīmes. Ja normāli kustas ...

Viņ� apskrēja ar acīm istabu. Tā laikam tagad piederēja Varim. Redzēts likās vienīgi mazais grāmatu plaukts. No abām pusēm kā plecīgi policisti sīku arestantu to bija iespiedu�i divi tā sauktie �sekcijas elementi�. Arī tahta izskatījās jauna.

Nē, Jāņa te nav. Tutū, rutū, fi�ikato. Kāpēc lai Jānis būtu �eit? Viņ� pats to visu izgudrojis, lai nevajadzētu atzīties, ka Jānis pazudis bez vēsts. Viņam nebija ne jausmas, kur Jānis varētu būt. Labi, lai tad ir! Es nezinu, kur viņ� atrodas. Es nezinu, kur viņ� varētu būt. Es neko nezinu par savu dēlu. Es viņu esmu pazaudējis.

� Jūs dro�i vien nesaprotat, kādēļ esmu atnācis, � viņ� sacīja, pieceldamies no krēsla. Viņ� ilgāk nejaudāja mierīgi nosēdēt.

Melitas māte kā parasti tūdaļ neatbildēja. Bet viņa paraudzījās uz viņu ar savām ļoti platajām acīm, kas, par spīti gadiem, izskatījās mo�as un skaidras. Un jau par to vien, ka �ajā skatienā nebija ne mazākā apjukuma, ne mazākā pārsteiguma, Gunārs sajuta pret¹ viņu simpātijas. Patie�ām, no �īs sievietes varēja pamācīties.

� Jūs dro�i vien nesaprotat... � viņ� atkārtoja.

� Nē, kāpēc.

� Redziet, es meklēju dēlu.

Viņa pamāja.

� Viņa lietās es atradu Vara adresi. Protams, tāda iedoma bija muļķīga.

Viņ� gribēja vēl skaidrot un apgaismot, bet Melitas māte piecēlās no krēsla un attaisīja logu.

� Tur, parka viņā malā, kur tingeltangelis, � viņa sacīja, � pie karuseļa ir soliņ�. Gan jau viņi abi tur sē�. Vismaz tā ir Vara mīļā vieta, viņa �domu beņķis�. Viņi izgāja pirms kādas pusstundas, nu, varbūt minūtēm �etrdesmit.

Viņ� skatījās uz viņu. Starpā viegli plīvoja aizkars. Viņam likās, ka *arī Melitas mātes seja nedaudz viļņoja. Viņa laikam domāja, ka viņ� mēģina saskatīt tingel-tangeļa karuseli, bet nevar ieraudzīt.

� Tas ir tepat netālu. Ap stūri un pa nākamo ielu līdz galam.

Viņ� muļķīgā steigā satvēra viņas roku, nokāsējās, pārlaida ar plaukstu pār seju un matiem, neveikli pagrūda no ceļa krēslu un izgāja pa durvīm.

Ticis uz ielas, Gunārs drusku aprima. Skriet nav jēgas. Tagad, kad viņ� zināja. Jāsē�as ma�īnā un jābrauc. Atpakaļ jau viņi nenāks. Kaut arī pret Melitas māti viņ� saglabāja vissiltākās jūtas (bet varbūt tie�i tāpēc), atgriezties viņam negribējās. Viss iznāca bezgala puiciski, kaut kā aplami. Vismaz sveiki vajadzēja pateikt. Nu, vienalga. Galvenais, ka tagad viņ� zināja, kur Jānis. Galvenais, ka zināja. Galvenais, ka venais-gals kazināja. Cik stulbil

Soliņ� atradās nevis tingeltangelī, bet parkā. Tas bija visparastākais parka soliņ�. Un viņi abi tur patie�ām sēdēja. Iedomājies tikai! Sasodītie ambīļi. Cik cēli. Kā Pu�kins ar Mickēvi�u Melnās jūras krastā. Soliņ� stāvēja smil�akmens ni�ā, bet aizmugurē auga frizēti ko�uma krūmi. Nākdams pa celiņu, Gunārs vispirms ieraudzīja d�insu biksēs ieģērbtos Jāņa stilbus. Tie bija vareni un di�i stilbi. Precīzāk izsakoties, viens stilbs, jo otrs bija ielocīts klēpī. Varis sēdēja priek�plānā, bet tā sagriezies, ka no viņa Gunārs redzēja tikai muguru un gai�mataino pakausi. Varis kaut ko klāstīja, zīmēdams ar pirkstu uz celiņa. Kad Gunārs nostājās soliņa priek�ā, Varis apklusa.

� Nu, �au, � sacīja Gunārs, � saules brāļi māsas staros silda savus kātus garos ...

Un viņ� apsēdās viņiem līdzās.

Jāņa smaidīgajā seja aiz inerces mirkli vēl turējās jautrība, tad smaids saplaka. Piedevām viņ� vēl nosarka, ta�u visādi citādi saglabāja mieru.

� Kā? Vai tad tu neesi Vidusāzijā? � viņ� jautāja, un viņa balsī Gunārs saklausīja maza pui�eļa sirsnīgo, dedzīgo brīnī�anos.

� Nerunāsim tagad par to, kur mēs neesam, � sa-cņa Gunārs.

� Skaidrs, � sacīja Jānis. � Vai jūs esat pazīstami? Varis Launags. Bet �is d�entlmenis ir mans :sen-jors.

Varis piecēlās. Augumā viņ� bija tāds pats grenadieris kā Janis, tikai kaulos varbūt drusku smalkāks. Un seja it kā domu pilnāka. Turklāt viņam bija nevainojamas manieres un labi audzinātiem jaunekļiem �ajā vecumā raksturīgā slieksme uz ceremonijām. Arī Gunārs piecēlās. Viņu abu japāniskajā pieklājības duetā bija ne mazums komikas.

� Senjors, tā ir dienesta pakāpe ģimenē un pārējiem nav obligāta. Privāti es saucos Gunārs Maliņ�.

� Priecājos, � Varis goddevīgi pielieca savu stiegraino, nesamērīgi garo kumeļa kaklu, bet acīs viņam nozibsnīja iek�ēji smiekli. Un tie�i tas, ka Vara pieklājībai cauri vīdēja nevis iztapīga liekulība, bet �ī loti dabiskā delverība, acumirklī viņu stipri vien pietuvināja Gunāra sirdij.

� Vispār �ī doma man patīk, � sacīja Varis. � Tas nemaz nebūtu ļauni, ja ģimenē ievestu dienesta pakāpes. Atkristu viena otra problēma. Paskaties uz. uz�uvēm � un tūdaļ skaidrs: no leitnanta lielu gudrību nevar prasīt, turpretī no ģeneraļa ...

� Dienesta pakāpes pastāv visur, � Jānis strupi noskaldīja. � Sportā jau nu noteikti.

� Tikai viena maza piebilde, � sacīja Gunārs.

� Tic, kas armijā nav dienēju�i, to var nezināt. Leitnanta pavēles jāizpilda obligāti un tikpat precīzi kā ģenerāļa.

� Bez �aubām, � sacīja Varis, � arī mūsu vecmāmiņas pavēles jāpilda vēl punktīgāk nekā mammas.

� Kāpēc tad ne, � sacīja Jānis. � Varbūt vecmāmiņa jūsu ģimenē ir ģenerālis.

� Nē, � Varis cie�i paskatījās uz Jāni, � pēc manām domām, ģenerālis varētu būt vienīgi tēvs. Vecai-mātei es dotu kapteiņa pakāpi. Bet mammai pulkvedi.

� Nu re, viss skaidrs, � Gunārs pavīpsnāja. � Izrādās, ka ģimenē pakāpes patie�ām pastāv. Vai vismaz amati.

� Nē, jūs mani nesaprotat pareizi, � sacīja Varis.

� Jebkurai mammai es pulkve�a pakāpi nepie�ķirtu. Tāpat kā, manuprāt, ne jau visi tēvi ir ģenerāļi.

Jānis pameta skatienu uz Gunāru un aizgrieza galvu. Gunārs skaidri nomanīja Jāņa nervozo reakciju un tie�i tāpēc sajuta spītīgu un mazliet drūmu ziņkāri. Uzzināt dēla domas �ajā jautājumā pēk�ņi viņam likās ārkārtīgi svarīgi.

� Un kā tev liekas?

Jautājums, protams, izskanēja nevērīgi un pa smieklam.

� Es nezinu, � sacīja Jānis, bungodams ar plaukstām klēpī ielocīto stilbu.

� Un tomēr.

� Vai tas tik svarīgi?

� Svarīgi vai nesvarīgi.

� Lai nu paliek, � Jānis paraustīja plecus, � mums tāda nervoza mā.

Ko viņ� domā? Ko viņ� domā, �is velna lamzaks? Kaut ko ta�u viņ� domā. Nevar būt, ka viņ� neko nedomā. Visi domā. Pat futbolisti, kam galva ir tikai tre�ā kāja. Nu, vienalga, jā kustas.

Bet viņam nepavisam negribējās celties. Dusmas bija izdegu�as, satraukums noskrējis. Soliņu tik jauki apspīdēja saule. Rēnajā spo�umā jautās netālais ru-(lens. Virs koku zaļajiem viļņiem �audījās tingeltan-gcļa �ūpoles, zibēja karuselis. Patiesībā gandrīz vai jāuzskata, ka viss beidzies laimīgi. Varēja būt ļaunāk. Varēja būt daudz, daudz ļaunāk. Ak, jūs sasodītie liel-gabarīta mā�oņil Jūsu di�ās miesas ir optisks māns. Gars tajās bērni�ķīgs.

� Bet paklausies, � Jānis sarosījās. Viņa skatiens atkal bija ieguvis neko neizsako�u mo�umu. � Kā'tu uzzināji, ka es esmu �eit?

� Ļoti vienkār�i. Man bija garlaicīgi, un tad es pats sev sacīju: tu vari pamēģināt atrast savu banānu ķc-kariņu, savu Sprīdīti. Nav jau saliekamais lietussargs, kur tad �is pazudīs. Vispār tā ir tāda diezgan izplatīta vecāku spēlīte.

� Jā, � sacīja Varis, � cilvēku atrast ir samērā viegli. Pētījumi pierāda, ka katram indivīdam ir ne tikai savs rokraksts, bet arī savs domā�anas veids. Cilvēks parasti iet pa vienu un to pa�u ielas pusi, iepērkas vienos un tajos pa�os veikalos, grie� matus pie viena un tā pa�a friziera. Cilvēka rīcību lielā mērā var paredzēt uz priek�u, ja zina, kā viņ� līdzīgā situācijā rīkojies agrāk. �o principu, piemēram, sekmīgi pielieto kriminālistikā.

� Vai jūs gatavojaties kļūt par izmeklētāju?

� Par izmeklētāju gan ne.

� Par ko tad?

� Es vēl skaidri nezinu. Mani interesē daudz kas.

� Un daudz kas arī padodas?

� Tas nav nekas labs. Tā ir nelaime. Ostvalds gadsimta sākumā pēc Japānas valdības pasūtījuma izstrādāja sistēmu nākamo zinātnieku izraudzī�anai: tos, kuriem visos priek�metos teicamas atzīmes, viņ� par sevi�ķi spējīgiem neuzskatīja. Tie vienkār�i esot cilvēki, kas spējot mācīties.

Beidzot Gunārs piespieda sevi piecelties. Viņam bija �ēl, ka satik�anās ar Vari iznāca tik īsa.

� Tad jau patie�ām nelaime, � sniegdams Varim roku, Gunārs iesmējās. � Kaut gan, godīgi atzīstoties, es īsti nesaprotu, kā jums trūkst.

Varis stingri saņēma Gunāra roku, un viņa acīs vienlaicīgi varēja lasīt gan skumjas un prieku, gan nopietnību un sirsnīgu pacilātību.

� Alan nav savas idejas, � viņ� sacīja.

� Gan jums būs arī ideja, kur tad �ī paliks.

� Jā, bet man jau ir divdesmit. Ein�teins divdesmit piecu gadu vecumā izskaidroja Maikelsona eksperimentu, atrada relativitātes teoriju.

Viņi trijatā iekāpa ma�īnā. Varis un Jānis apsēdās aizmugurē. Pie tornim līdzīgā piecstāvu nama Varis izkāpa.

� Jā, kā tad paliek? � jau stāvēdams ārpusē, Varis, kūkumu uzmetis, caur pavērtajām ma�īnas durvīm pieliecās Jānim.

� Es atnāk�u, � Jānis sacīja pusbalsī, � jeb tu man piezvani.

� Uz redzē�anos! � izslējies pamatstājā, Varis pavērsās pret Gunāru. Viņa saulē piemiegtajās acīs spīdēja vērīga, piesardzīga, ta�u neatlaidīga laipnība. It kā viņ� glaudītu ezi.

� Uz redzē�anos! Pasveiciniet ģimenes kapteini!

Balsī viņam neizdevās noslēpt zināmu pavir�ību. Viņa domas patiesībā jau bija citur.

Aizbraucis līdz pirmajai �ķērsielai, Gunārs vēlreiz apturēja ma�īnu.

� Sodies blakus, � viņ� sacīja Jānim, � es gribu paskatīties uz idiotu.

Jānis bez sevi�ķas steigas ielocīja stilbus priek�ējā sēdeklī. Seja viņam bija neizdibināmi noslēgta. Sastapis Gunāra nīgro skatienu, viņ� atbildēja ar diezgan garlaikotu vīpsnu, kurā vienaldzība bija sakāpināta līdz zināmam asumam.

� Nu tad klāj vaļā, ko tas viss nozīmei

� Kas tevi īpa�i interesē?

� Piemēram, tava attieksme pret treneri. Tu esi pieliekami liels, lai saprastu, ka viņ� jūs visus kā blusu cirku sērkociņu kastītē savu bik�u kabatā nevar glabāt. Bet viņam par jums jāatbild.

� Trenerim es piezvanīju.

� Kad?

� �odien ap desmitiem.

� Bet pazudi vakar ap pusdienas laiku, jā? Kur tu gulēji pa nakti?

� Ne jau nu parkā uz sola. Pie Vara. Ja es būtu zinājis, ka jūs esat mājā ...

� Un kas tad būtu?

� Tad es gulētu mājās. Bet atslēgas man mamma neiedeva.

� Man patie�ām interesē, ko tu viņam teici.

� Trenerim? Neko sevi�ķu, � Jānis pa�ķobīja lūpas. � Sacīju, ka aizbrauk�u pēc mantām jaunnedēļ; Acumirklī man nav naudas.

� Kolosāli! Un tu viņam pat neatvainojiesl

Jānis skaļi ievilka krūtīs gaisu un vēl skaļāk nopūtās.

�- Goda vārds, ar tevi nav viegli! Nu kur tu ņēmi, ka es neatvainojos. Tu pats izgudro un pats �ausminies. Es atvainojos ilgi un gari. Bet redzi, vienreiz tam bija jānotiek. Puiku gados visi grib spēlēt hokeju. Līdz vienam zināmam brīdim. Sī man būs pēdējā ziema. Bet tu jau dro�i vien nezini, cik vidusskolā klases.., Gunārs neklausījās. Dusmas sakāpa deniņos no jauna.

� Tev vajadzētu pa kaklu, � viņ� sacīja, � goda vārds. Tevi vajadzētu izvalcēt tā, lai no tevis varētu taisīt logu ķiti.

� Kam no tā būtu kāds labums.

� Tev. Tu varbūt beidzot sāktu saprast, ka vienmēr nevar rēķināties tikai ar sevi. Spēlēt hokeju neviens tevi nav spiedis. Bet nokārto savas lietas ar godu.

Jānis ieslēdza radio un, grozīdams pogu, rakņājās pa saraustītām skaņām.

� Beidz! Slēdz ārā!

� Nu ko tu dusmojies! Es nemaz tā negribēju. Sākumā uzrakstīju Varim vēstuli. Bet vēstules iet lēni. Domāju, aizie�u uz pastu un piezvanī�u. Tad satiku vienu ar moci, viņ� tie�i laida uz Rīgu. Baigi sagribējās parunāties. Dulls var palikt. Paiet viena diena, paiet otra, runā tikai treneris. Bet tu tikai pūt. Tu tikai steni. Tu tikai griez zobus. Un skrien un lec. Un raujies pie stangas. Pēc tam knapi aizvelties līdz gultai. Alums tur bija viens tāds vecs naktssargs, kurlmēms, rokas un kājas visu laiku kustas. Ejot uz pastu, es viņu satiku. Zini, baigās asociācijas. Nu sanāca...

Dusmas bija atkal pagaisu�as. Pie velna, Gunārs nodomāja, pie velna! Viņam nācās stipri turēties, lai neizrādītu Jānim savu vājumu.

� Kā tu pazīsti Vari? (Viņ� gandrīz pateica: Melitas dēlu.)

. . I .ⁿ??�ⁿ.^u- Mēs esam pazīstami sen. Mamma ta�u viņiem biezi piegrie�. Paklausies � uz kurieni tu tagad stūrē?

� Sēdi mierīgs! Pulkstenis jau pusdivi. Jāpaņem veikalā vainags. Pēc tam mums jābrauc uz kapiem. Pirmoreiz mū�ā tu dabūsi nest zārku.

� Bet man gribas ēst.

� Slēdz ārā to idiotisko kasti.

Viņa aizvēra acis, ak kungs, cik jauki būtu, ja varētu aizmigt, ātrāk paietu laiks, kaut vai pusstunda, kaut vai desmit minūtes. Bet ausīs uzbāzīgi urbās turbīnu vienmuļi spiedzīgie auri, un arī aizvērtām acīm viņa redzēja garās atzveltņu rindas, nekustīgos pakau�us, rāmos plecus, dīkās rokas. Un tikpat skaidri viņa redzēja pelēcīgo mākoņu dūmaku, kas lēni peldēja viņpus logu stikliem mīnus �etrdesmit grādu temperatūrā pēc Celsija. Rīts likās bezgala tālu. Bezgala tālu �ķita arī pusdienas laiks, ta�u viņa joprojām lidoja, lidoja, lidoja, it kā iestrēgusi starp debesīm un zemi uz visu atliku�o mū�u.

Viņa pārāk bie�i bez kādas jēgas skatījās pulkstenī un gandrīz ar slimīgu nepacietību gaidīja nolai�anās brīdi. Nogurums izpaudās satraukumā, viņu mocīja nemiers: tūdaļ kaut kas notiks, tūdaļ kaut kas atgadīsies. Parasti pa�i pirmie lidojuma brī�i bija nepatīkami, bet vēlāk viņa aprada un nomierinājās. �oreiz nervi dīdīja tādā mērā, ka iedomas pārvērtās reālās sirdsklau-vēs un krūtīs satecēja spiedīgs smagums.

Viņa mēģināja domāt par darbu, par plāniem, kas saistījās ar veikala remontu, bet izņemtais bloknots palika neatvērts, domas griezās ap vienu un to pa�u: nu jau drīz, nu jau vairs nieks, vēl divdesmit septiņas, vēl divdesmit piecas minūtes � un bū�u mājās. Jēdzienā mājas satilpa viss � pazīstamais skats, ko viņa ieraudzīs, izkāpjot no lidma�īnas, Gunāra tuvums, pēc kura viņa izjuta gandrīz vai sāpīgas ilgas, bet tās nesaistījās vienīgi ar Gunāra reālo ielu, tam pievienojas viņas ierastais dzīves veids, ari Jana klātbūtne un asinīs ierakstītās tūksto� rūpes. Mājas � tas nozīmēja viņas darbu, pazīstamo Rīgas klimatu, pazīstamos ielu trok�ņus, jā, arī pazīstamo vannas istabu un ierasto gultu.

Braukt bez Gunāra bija muļķība, kā viņai kaut kas tāds vispār varēja ienākt galvā. Un kāpēc? Argumenti, kas vēl nesen viņai bija liku�ies pārpārēm nopietni, tagad �ķita taisni smieklīgi. Vai tad viņa nepazina Gunāru? Ātrumā vm� spēja sarunāt diezin ko. To jau tūdaļ nevajadzēja ņemt par pilnu. Piecās minūtēs viņa dusmas izdega un domas apsviedās uz riņķi. Un viņ� turpināja tiepties vienkār�i tāpēc, ka bija neērti atkāpties. Ar Gunāru tikai vajadzēja prast apieties. Vai tad uz pasaules vispār var atrast cilvēku, ar kuru nevajag prast apieties? Katram sava vaina, katram sava uts. Daba neizveido pilnību. Ja apskatās visapkārt, kaut vai paziņu aplokā, Gunārs ir īsts paraugvīrs. Lai visās ģimenēs dzīvotu tik saskanīgi kā viņi!

Ar Gunāru nekad nebija garlaicīgi, viņu nepameta bezbēdība un jauneklīga negausība. Un galva viņam aizvien pacelta, un aizvien viņ� gatavs izspārdīt kādu steliņģi. Jā, viņa acis spēja mest dzirksteles un dzel�ainie pirksti dusmās nolauzt durvīm rokturi. Un arī tas bija labi, ka da�kārt viņai no Gunāra bija bailes� viens vienīgs jautājums � ko par to sacīs Gunārs? � izpūta viņas lielīgo pa�paļāvību kā gru�us vējā. Ak, kā viņai atkal gribējās būt mājās, dzirdēt Gunāra smē-jigo balsi, uzzināt, kā viņam pa �o laiku klājiesl

Tie ari bija satraukuma īstie cēloņi. Lidojuma risks viņu nervozēja daudz mazāk nekā gaidāmā sastap�anās ar Gunāru. Ja nu viņa nokāpj lejā pa trapu un... Auksts vēj� skrien gar viņas kājām, mati un svārki plīvo, sijājas sik> Rīgas lietus, viņa iet pa lidlauka slapjajām, eļļainajām betona plāksnēm, aiz sētiņas ļau�u daudz, bet Gunāra nav. Soma viņas rokās kļūst smagāka un smagāka, kājas uz zemes nereāli �ūpojas kā vienmēr pēc gariem lidojumiem vai jūras braucieniem. Viņu neviens negaida, ne Gunārs, ne Jānis. Nav, neredz, negaida. Un tālāk viss ietinas kā tumsā, kā biezā miglā, kur slēpjas nejau�ības un briesmas, iespējamības, varbūtības .. . Kāpēc viņa cer, ka Gunārs atvaļinājuma laikā sē� mājās un gaida no viņas telegrammu? Bet par Jāni vispār nav ko gudrot, Jānis ta�u Randavā. Bet ja nu Gunārs ir mājās, telegrammu saņem un tomēr neatnāk? Vai tāds variants iespējams? Ka Gunārs ir mājās, bet neatnāk?

Mākoņi tum�i un biezi. Rīgā lietus, gaisa temperatūra �etrpadsmit grādi. Lidma�īna, viegli drebēdama, grima zemāk. Uz īsu brīdi apak�ā pavīdēja kaut kas līdzīgs maketam arhitektūras izstādē. Vai tie�ām Rīga?

Likās, viņa atgrie�as pēc daudzu gadu prombūtnes. No aug�as viss izskatījās pārsteidzo�i pazīstams un rē-gaini sve�s. Lietus pilieniem norasinātais lidma�īnas spārns slinki griezās virs Pārdaugavas jaunajiem rajoniem, cauri za]ajiem laukiem stīdzēja dzelzceļa slie-

des, pa Jūrmalas lielceļu kustējās krāsainas automa�īnas. Sapnīgi nereālajā vīzijā dīvainas �ķita pilnīgi precīzās sīkdaļas: pārbrauktuvju bomji nolaidās un pacēlās, ielu krustojumos mirk�ķināja gaismas signāli, no fabriku skursteņiem kūpēja dūmi.

Nu jau drīz, nu jau drīz.

Lidma�īna tuvojās zemei lēni, ar atsevi�ķiem rāvieniem. Viņa gandrīz fiziski izjuta, kā milzīgais metāla cilindrs, milzīgiem metāla spārniem kratoties, karājās gaisā. Viņai aizkrita ausis. Mute sausa. Uztraukums slāpēja vai nost. Nu jau drīz.

Jāielai�as atzveltnī un mierīgi jāgaida. Bet viņa pieliecās logam. Lidostas ēka bija otrā pusē. Riteņi skrejceļam pieskārās bez sitiena, lidma�īna tikai mazliet vairāk sadrebēja. Vienu mirkli viņa sēdēja nekustēdamās, atslābusi un glu�i vārga kā pēc sāpju lēkmes. Nesenais putns, pārvērties neveiklā braucamrīkā, vēl ilgi ripinājās pa skrejceļiem, kaucināja turbīnas, griezās uz vienu pusi, uz otru, kamēr galu galā apstājās. Drūzma ejā tikpat kā nevirzījās uz priek�u. Viņas vieta bija tālu astē, tāpēc viņa stāvēja pēdējā. No savas kabīnes, kas atgādināja mazu, alai līdzīgu pulksteņu noliktavu, iznāca lidotāji un, jautri sarunādamies, spraucās uz izeju. Tīkliņos kā sportisti bumbas viņi nesa melones un arbūzus. Viņa dzirdēja tikai vienu vārdu: mājas, mājās, mājā, uz mājām.

Izkļuvusi uz platformas, viņa atvēra lietussargu un nedro�iem soļiem nokāpa pa līganajām alumīnija kāpnēm. Lietus lija spēcīgi, da�iem pasa�ieriem sagaidītāji bija atskrēju�i pretī. Kurlino�i skaļi dārdēja motori, kāda lidma�īna gatavojās pacelties. Vēj� plivināja matus un raustīja mēteli. Lietussargs apsviedās uz otru pusi. Mazliet aprimusī sirds atkal kala un austs !. zvanīja.

Tad vienā acumirklī iestājās klusums un miers: viņā ieraudzīja Gunāru un Jāni. Nē, visus trīs � Gunāru, Jāni un Vari.

� Re, kur mā! � iesaucās Jānis.

Vara tā jau garais kakls pastiepās vēl garāks, viņ� iebāza roku �aketes krū�u kabatā un izņēma divas nedaudz saplaku�as, bet citādi itin ko�as ciklamenas.

Skaties, kas par velnu, nodomāja Gunārs. Un tikai pēc tam viņ� sacīs runas, skatīsies acīs un �maukstinās lūpas. Tā laikam pareizāk. Vieglāk jau katrā ziņā.

Bija laiks, kad kvēlos un dedzīgos izlīguma brī�os viņam likās, ka ģimenes nesaskaņas līdzīgi viesuļiem atbrā� no kaut kurienes, no desmittūksto� kilometru lieliem attālumiem. Tā vienkār�i ir stihiska nelaime, viņ� domāja, bet nelaime var piemeklēt katru un jebkuru brīdi. Tagad �is sve�ais, no tālienes atnāku�ais, ar mums pa�iem nesaistītais ir projām un mēs no jauna varam būt tie, kas esam. Tikai ātrāk jāaizmirst, tikai ātrāk jāatbrīvojas no gruve�iem. Un viss būs pa vecam.

Pēc divdesmit laulības gadiem tādu ilūziju Gunāram vairs nebija. Viņu nesaskaņas dzīvoja kopā ar viņiem vienmēr, ik brīdi, ik stundu. Viņu nesaskaņas bija daļa no viņiem pa�iem, tās slēpās viņu raksturos, tāpat kā asinīs slēpjas holesterīns un kaulos sāļu nosēdumi. Tās slēpās viņu vājībās, viņu cilvēcīgajās nepilnībās. Ar labu gribu, ar piesardzību un uzmanību no kļūmīgiem paasinājumiem zināmā mērā varēja izvairīties, bet da�kārt nelīdzēja nekas. Un bija veltīgi taujāt � kāpēc tā notika.

Banālais uzskats, ka laulības dzīve ar gadiem kļūst vienkār�āka un stabilāka, bija maldīgs. Patiesībā attiecības kļūst aizvien sare�ģītākas: kaut kas beidz pastāvēt un kaut kas rodas (jeb arī nerodas) no jauna. Zūd stiprība. Kļūmes dodas vairāk jūtamas. Bet tagad viņi viens otru labāk pazina un, sverot trūkumus, atsvaros pareizāk varēja atmērīt arī labo, kas katrā bija. Lai nu kur�, bet viņ� jau nu Asjas labās īpa�ības zināja: viņas uzņēmību un neatlaidību, viņas sīkstumu un izturību, viņas ... nu, vienalga, smieklīgi taisīt tādu inventarizāciju. īsi un skaidri � nevienu citu (princesi Annu un Sofiju Lorēnu ieskaitot) viņ� pret Asju nemainītu. Un punkts. Paldies par uzmanību.

Lija spēcīgi. Vasarīgi ģērbtie sagaidītāji izskatījās kā izskrēju�i no mājām (patiesībā viņi bija izskrēju�i no automa�īnām). Tikai da�iem bija lietussargi. Vīrie�i, uzsitu�i �aketēm apkakles, �ņaudzīja kopā atlokus, sievietes turēja virs galvas somiņas. Tie, kas savējos bija ieraudzīju�i, vicināja rokas un skaļi sauca sveicienus. Pa starpu nemierīgi �audījās arī kāds salijis suns. Atstatums starp abām grupām strauji dila, un skaidri varēja just, kā apgrieztā proporcijā pieauga katra nākamā mirkļa nozīmība � savstarpēji pievilkās divi nepacietības poli, izlādējās mīlestības spriegums, atbrīvojās ilgu atomi.

� Mā-ā-ā! Mā-ā-ā! � Jānis palēcās gaisā.

Asja nāca viegliem soļiem. Kaut arī lija, visi atlidoju�ie nāca viegliem soļiem un mirdzo�ām acīm. No tum�ajām pierēm sijājās svaigais iedegums.

Gunārs stāvēja mazliet apjucis. Aiz uztraukuma viņam tērpoja pakausis. Kā parasti �ādos brī�os, viņ� Juktās neveikls un sasaistīts.

Jānis pirmais metās pie Asjas, pakampa viņas nesamo, laimīgs plivinājās apkārt.

� Nu, mani mīļie palaidņi! � sacīja Asja.

� Vai nav jauks laiks! � klaigāja Jānis. � Pagaidi, es tūdaļ sataisī�u lavu lietussargu. Dod man bagā�as zīmi.

Gunārs vairījās no Asjas skatiena, arī viņam gribējās būt jautram un pārgalvīgam, bet kaut kas viņu turēja, apvaldīja, nobremzēja.

Asjas skatiens viņu tomēr panāca. Viņa nostājās viņa priek�ā, uzlika savus pirkstus viņa pastieptajai plaukstai un diezgan pavir�i pieskārās ar lūpām viņa vaigam. Citi jau to nemanīja, bet viņ� sajuta, nojauta, atskārta � piespiedusi seju, Asja tikko jau�ami parīvēja viņa vaigu ar degungalu. Ar �o smieklīgo sīkumu, ar �o niecīgo kustību pietika, lai viņu beidzot izkustinātu. Velti, velti viņ� �aubījās un gudroja, prātoja un pārlika, Asja priecājās par sagaidī�anu ne mazāk kā viņ� par viņas atgrie�anos.

� Taisi ciet apkakli, � viņa sacīja, � nesaaukstē-jies.

Beidzot viņi atcerējās Vari. Varis smalkjūtīgi bija atgājis malā un pārmaiņus raudzījās gan uz Asju,, gan pāri plecam uz lidlauka pusi. Varēja redzēt, ka viņ� lāgā nesaprata, ko iesākt ar puķēm. Galu galā viņ� iz�ķīrās par cēlu augstsirdību un abas ciklamenas pasniedza Asjai.

� Pablies, Vari, � Asja izskatījās aizkustināta, � tava māte sūta tev sveicienus un ļoti atvainojas. Viņa uz da�ām dienām aizkavēsies Maskavā.

Varis nelikās sevi�ķi pārsteigts, viņa sejā atspoguļojās vienīgi maza vil�anās. Ta�u viņ� savu pārdzīvojumu tūdaļ nodzēsa ar pieklājīgu smaidu.

� Paldies. Es ceru, ka viņa ir vesela.

� Vesela. Viss kārtībā. Vai tev nevajag kādu palīdzību?

� Paldies. Mēs ar vecomāti dzīvojam labi.

� Nu tad aiziet, es dodu pēc bagā�as, � gavilēja Jānis.

� Kāpēc tu neesi nometnē? � jautāja Asja.

� Neparedzēta izmaiņa grafikā. Mēs ar scnjoru remontējam dzīvokli-i-i-i.

� Ejam uz ma�īnu, � sacīja Gunārs, � riebīgi līst.

Bet viņa balss skanēja priecīgi. Asjas elkoni viņ� saņēma tik cie�i un apņēmīgi kā viņu pazī�anās pa�ā sākumā. Asja, kas atkal bija mājās, likās vēl pasve�a, viņam pie tās no jauna vajadzēja pierast.

Gunārs jutās laimīgs, bet iek�ējais sasprindzinājums viņu neatlaida, jo domās viņ� jau redzēja atgrie�anos izdegu�ajā dzīvoklī. Viņ� zināja noteikti � kaut kas bija beidzies un kaut kas sākās no jauna. Viņi gāja kā rota|ā, kā sapnī � aizsietām acīm, rokas izstiepu�i. Viņi vēl nezina, kas atrodas priek�ā. Tur varbūt ir siena, kas �ķir to, ko viņi grib, no tā, ko viņi spēj. Bet viņi ir atkal kopā, un viņus vada cerība.

'Tikai retam būs zināms, ka arī mēs, velli, nodarbojamies ar rakstniecību. Patiesībā par to nevajadzētu brīnīties, jo rakstī�anas liga ir pla�i izplatīts netikums. Pa�ķirstiet literatūras vēsturi: kas gan ar �o kaiti savā laikā nav sirgu�i � apustulis Pāvils un avantūrists Ka-znnova, Jūlijs Cēzars un diri�abļa izgudrotājs Cepelīna kungs (grāfs), ārsti strīpām vien, mācītāji �um un mud�, nemaz jau neskaitot visādus aktierus un ģenerāļus, kuģu kapteiņus un premjerministrus. Vispārējā neziņa par mūsu līdzdalību �ajā laukā, manuprāt, meklējama apstāklī, ka vellu literatūra samērā maz tiek tulkota citās valodās un mūsu klasiķu darbi netiek pienācīgi popularizēti.

Kaut arī esmu krietni gados un manas dzīvības sulas spundi laukā vairs nesper, iegrozījis daiļradi apcerīgi filozofiskā plāksnē, aizvien vēl �o to saceru. īpa�i esmu uzmīļojis īso un kodolīgo aforismu �anru. Kas ir dzīve? Neatrisinātas problēmas. Kas ir vellu galvenais uzdevums? Nodzīvot līdz nāvei. Aijā-ā-ā-ā ...

Vienmēr, kad atceros jaunību, sametas tik sērīgs prāts, ka taisni vai jābimbā saujā, jele es nemaz nepiederu tai īdzēju un rūcēju ciltij, kas notikumu attīstībā redz nepārtrauktu virzību uz ļaunu galu un tāpēc uzskata, ka viņu jaunībā pat ziepes biju�as glumākas un etiķis skābāks. Nē! Es cen�os visnotaļ būfļ objektīvs, optimistisks un saproto�s. Un tomēr gribot negribot jāatzīst � manā jaunībā pasaule bija vairāk līdzsvarota. Bet, kāda nozīme līdzsvaram, to agrāk saprata pat muļķa �igāns. Ja pārdo�anai domātam zirgam piekliboja viena kāja, �igāns, nepareizi piesizdams pakavus, samaitāja ari pārējās trīs. Un zirgs vairs nekliboja, tikai tā pastīvi klampāja. Domājat, vclli radīti tāpēc, lai pasauli taisnā ceļā aizrautu uz elli? Es atvainojos, nekas tamlīdzīgs. Velli radīti, lai labais un ļaunais atrastos līdzsvarā. Jūs ta�u avīzes lasāt? Ko atkal un atkal sludina no AN О tribīnes? Vissvarīgākais uzdevums � neizjaukt pastāvo�o atomspēku līdzsvaru. Līdzsvaru, lūdzu!

Arī Sunākstē savā jaunībā es ierados tāpēc, lai valdītu līdzsvars. Tur bija smags un vērā ņemams pretinieks, vīrs, kura lielais vācie�a deguns, vērīgā acs un skruļļainā parūka vēl �obaltdien lūsinās no latvie�u literatūras hrestomātijām � Gothards Frīdrihs Sten-ders. Kad viņ�, aiz auguma svara un cienījamā vecuma grū�i uzrausies Sunākstes baznīcas kancelē, sprediķa sākumā, skaļi plē�ādams, izslēja gaisā strupo, tintes nozilināto rādītājpirkstu, likās, ka tumsu patie�ām pār�ķēla zibens. Un tad es patie�ām dabūju just, ko nozīmē teiciens �sagrābt vērsi (veliu) aiz ragiem.-�. Ak, kas tās bija par batālijām! Kā sakampās mūsu abu kaislības cīņā uz dzīvību un nāvi! Kā gāja uz riņķi mīlestība un naids, viltība un naivums, gara lielums un miesas niecība! Un, ja caur zemes kungu varaskāri un krogos iz�ļāktajām brandvīna straumēm man toreiz vairāk vai mazāk izdevās Vecā Gotharda Fridriha centienus apturēt uz strīpas, laikmeta grei-zibu viesuļos da�kārt sajaucot arī viņa pa�a gai�o prātu, tad no tiesas biju lepns un laimīgs, jo, kā sacījis jau ķēniņ� Nebukadnecars, pēc mūsu ienaidniekiem būs mērīt mūs pa�us.

Nē,, es itin nemaz nekaunos, ka lasīt iemācījos no Vecā Stendera sastādītās pirmās latvie�u ābeces, ņemot vērā viņa pazīstamo pamācību, ka �tā starpa zīme, ko vācietis kommā sauc, izskatās kā skabarga, un tā gala zīme, ko vāciski punkt dēvē, izskatās kā magoņu sēkliņa�. Mācīties no pretiniekiem ir viens no vellu pamatprincipiem. Un kur vēl no tik perfekta valodnieka, kāds bija cienījamais Gothards Fridrihs! Toreiz, kad visa valdo�ā aug�a �Kurzemes un Vidzemes bauru runu� pat neturēja par īstu valodu, bet kaut ko līdzīgu lopu īdē�anai, Vecais Slenders nodeva Karalau�u izdevējam Hartungam iespie�anai mākslas dzejojumu �Rāms laiks pēc pērkona briesmas�. Un tas bija viņ�, kas pirmais sāka mīcīt latvie�u valodas iestāvēju�os mālus, labskanības interesēs ieteikdams sastrupināt piņķerīgos divdabja vārdus. Sājā jomā Vecajam Stcndcram skolnieku ir gara strīpa, atļau�os �eitan pieminēt vienu � Jāni Pliek�ānu alias Raini, kur� Vecā Gotharda Fridriha divdaļīgo vārdnīcu izurķēja no viena gala līdz otram, biezajā ķieģelī atrazdams arī Antiņa vārdu un Gatiņa vārdu, Lipsta vārdu un Tota vārdu. Ar to es netīkoju kaut ko atņemt Rainim, kur� atrasto dziļi-nāja un pla�ināja, gribu tikai, lai jūs zinātu, kas par jaudīgu pretinieku man savā laikā bija Sunākstē.

Kad, sadzīvojis gandrīz 82 gadus, Vecais Stenders jaukā .maija rītā izpūta pēdējo dva�u, varat man ticēt, biju satricināts līdz dvēseles dzīlēm. Bet mana aste noļūk:-; pavisam laidena, kad, pildot cienījamā Gotharda Fridriha pēdējo gribu, uz viņa kapa uzvēla lielu akmens plāksni' ar tient laikiem pilnīgi neticamo uzrakstu ��e aprakts G. F. Stenders. Latvis. Dzim. 1714. mir. 1796. ar savu gaspa�u�. Tādu sakāvi es vēl nebiju piedzīvojis. Atzī�os, īsu brīdi manā galvā pat uz-plaisnīja godkārīga iecere mēģināt sāncensi pārtrumpot: padarīt sev galu, pakaroties pie zvana mēles, iepriek� attiecīgi iezīmējot kapavietu ar uzrakstu ��e aprakts Sunākstes velis. Latvis. Dzim. mir.� utt. Gau�ās sirdssāpēs Pīkstcres krogā �o slepeno domu pa�ukstēju ausi vagaram Mār�am, bet viņ� mani uz rāvienu atdzesēja ar vientiesīgu atbildi, kurai nevarēja noliegt zināmu gai�prātību, � neķēzī akmeni; kur� tad nezina, ka latvju velis ir latvis.

Nu jau kur tas laiks, kop� no aktīvā dienesta esmu aizgājis. (Ar veselību nav lāgā, augsts asinsspiediens, tērēta gremo�ana, tāpat �ādas tādas uroloģiskas dabas likstas.) Iztieku no pensijas. Toreiz, kad daudzi pameta laukus un drāzās uz pilsētu, arī es, jāteic, pakļāvos vispārējai sērgai. Domāju, kāpēc nepadzīvot ērtāk, augu mū�u pa dubļiem esmu mēdījies, Rīga paliek Rīga; trotuāri, elektriskā apgaismo�ana, viss pie rokas � poliklīnika un laikrakstu redakcijas, aptieka un pasts, Zinātņu akadēmija un tirgus. Tagad esmu apmeties Purv-ciemā netālu no universālveikala un zināmā mērā ak-limatizējies par pilsētnieku. Vecums, bez �aubām, dara savu, spēki noplok, niknuma jūsma apdilst, to jau nenoliegt, ta�u pavisam atdzisis neesmu, zināmu sabiedrisku aktivitāti joprojām saglabāju.

Pavasara pusē iegriezies Literatūras propagandas birojā (K. Barona ielā 12, otrajā stāvā pa kreisi) tuvāk ko uzzināt par jauno dzejnieku vakaru Mazajā Ģildē, nejau�i izdzirdēju, ka rakstnieks N. piekrīt braucienam uz Viesītes profesionāli tehnisko lauksaimniecības skolu. (Viesīte no Sunākstes .16,km.) Varbūt tobrīd gal-veno lomu spēlēja saulainā dieri^ ar vieglo , ziedoņa gaisu, kas, aizkarus plivinot, caur atvērto logu. plūda istabā, varbūt uzkritu�ās atmiņas par tāliem pavasariem Sunākstē, varbūt mana vispārējā dullā literārā nosliece, bet pēk�ņi sirdi saņēma tāda nostalģija pēc ilgi neredzētās Sē|u puses, tik pārvarīga vēlē�anās skat-.t jaunu dienu zemi, rosīties, darboties, likt lietā spēkus, ka izlēmu acumirklī � jābrauc, jāpiedalās, jābūt klāt.

Pats tā sapriecājos, ka nakti pārlaidu caurā miegā. No rīta jau laikus sēdos trolejbusā un rullēju uz centru, kur dzīvoja N. So vīru es drusku pazinu, vienreizējs tips. Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, bet personiskas ma�īnas nav. Gudro jaunvārdus. Visi raksta �televīzija�, bet viņ� ne, viņam tālrāde. Viņam prasa, kāpēc jāgudro jauns vārds, kas tad televīzijai vainas. Viņ� atbild: ari eizenbānim, ankambarim un ķe-mertiņam nebija nekādas vainas. Un sve�vārdmīļiem iesaka bērnus saukt tādos pagaidām vēl mazlietotos, bet globāli zināmos vārdos kā Beloids, Pipolfens, Am-bosekss, Kokarboksilāze. Teiksim: Eleniums Pipolfeno-vi�s Mazkalniņ� vai Citromona Pcrtusinovna Putniņa.

No Viesītes rakstniekam atbrauca pakaļ kāds skolotājs ar kombinēto moskvi�u (divas braucēju vietas plus bezlogu kravas konteiners). Aklajā būcenī tādu elles.. .pfu ... gaisa gabalu negribējās kratītfes, tāpēc mu�as izskatā ierīkojos priek�ā uz spogulī�a. Ceļojums iesākās sirsnīgi un pacilāti. Skolotājs vairākkārt atvainojās, ka ma�īna neērta, bet citas acumirklī neesot bijis pie rokas, ka jābrauc lēni, jo moskvi�s nule kā kapitāli remontēts, ka laiks no rīta bijis skaidrs, bet vēlāk apmācies. Rakstnieks apgalvoja, ka tie esot nieki un dzīves sīkumi, mieloja acis pie Daugavas pla�umiem, pētīja iztaisnoto lielceļu un ierakstīja atmiņā laikmetīgas detaļas:, vecmāmiņa dauza no grīdsegas putekļus ar hokeja nūju, veikala priek�ā stāv sieviete ar olu grozu uz rokas un plastmasas �aumalu galvā, virs pļavas vienlaicīgi riņķo stārķis un balts planieris.

Viņpus Ķeguma sāku gudrot, kā vislabāk atgādināt savu klātieni. Atcerējos skolotāja vārdus, ka automa�īna nesen kapitāli remontēta. Nospriedu: nu palūkosim, apraudzīsim, kāds tas remontiņ�, kam tas kapitā-liņ�l

Apmēram kilometrus desmit �aipus Stu�kas motorā ieblark�ķējās nepiedienīgi trok�ņi. Skolotājs nobrauca ceļmalā un at�āva motoram vāku. Pretī cirtās svelme kā no cepe�krāsns. Vieta bija skaista, rakstnieks smaidīdams izkāpa laukā, izstaipīja rokas, pagrozījās pa pu-ķoto pļavmalu un iegāja me�ā dziļāk. Kad pēc minūtēm piecām viņ� atgriezās, skolotājs drūmu seju cilāja gumijas ūdensmaisu. Iedarbinātais motors sprauslādams klepoja, bet no dzesētāja kā no strūklakas guldzieniem vien �āvās ārā ūdens.

� Man jau bija tāda nojauta, � sacīja skolotājs, � galvas blīve vaļīgi ielikta, patie�ām atvainojos, goda vārds, ārkārtīgi neērti, �itais pa�a spēkiem no vietas nekustēsies.

Rakstnieks vēsti uzņēma samērā aukstasinīgi.

� Ko tad darām tālāk? � viņ� pavir�i apjautājās.

� Jāmēģina tikt līdz Stu�kai. Varbūt dabūsim taksi.

Ceri vien, mīļais, es nodomāju, cerēt nevienam nav aizliegts. Zivs krīt uz tārpu, mu�a uz mu�papīru, cilvēks uz cerību.

Luksa �igulis aiz�vikstēja garām, piesardzības labad apliekdams kuplu līkumu. Volgas �oferis, novilk-dams īk�ķi gar rīkli, rādīja, ka pārmēru steidzas. Armēņu jaunekli veda uz Ercvānu tikko no fabrikas māku�u mikroautobusu, viņi solīdi pieturēja, tomēr bez praktiska labuma: ne viņi zināja, kas tā tāda Stu�ka, ne bija vērts sākt viņiem to skaidrot.

Vārdu sakot, centos cik spēdams vislabākās vellības līmenī, ta�u sekmē�anās nebija ilgsto�a. Tālumā parādījās sakņupis braucamrīks � it kā ar paceltu dibenu, it ka ar no�ļuku�u priek�u. Kamēr skolotājs gudroja � celt roku vai ne �, braucējs bija klāt, no�ņerk-stēja riepas, no�īkstēja skārdi, atlika tikai rausties iek�ā. Uz Stu�ku? Viens kuiļa rūciensi Ak salūza gan moskvi�s? Ļurkans vāģis! Paskaties uz manējo! Vo, dampītis! Skoda! Cik nobraucis? Pilnīgi jauns! Deviņdesmit septiņi tūksto�i! Iet, ka nemetas! Simt se�desmit bez drebē�anas! Volgai garām, mersedesam garām! Vālē, ka �ņāc!

Durvis braucot drebēja, no pa�ķīdu�ajiem sēdekļiem līda ārā tērauda dzelk�ņi, atplīsu�ie griestu mīkstumi karināja garas mēles. Pierādīdams savu vārdu patiesību, braucējs tūdaj pat sāka rauties citiem ceļa skrējējiem garām. Ātrumu pārslēdzējs brī�am iesprūda, atsperes zem grīdas blīk�ķēja un blāk�ķēja. Ma�īna mētājās, kratījās un lēkāja. Pie Stu�kas ceļa gala skolotājs saminstinājās: paldies, paldies, tālāk jau mēs kaut kā. Bet dedzīgais labsirdis tādas runas nelikās dzirdam. Aizrāva mūs līdz pa�am pilsētiņas centram.

Vēlāk atkal gāja pēc mana prāta. Autostacijas dispe�ers, iztaujāts par taksometriem, nosmējās gardus smieklus kā par sulīgāko joku. Arī autobuss uz Viesīti nebija paredzēts. Un neviena ma�īna uz to pusi netaisījās: kas tad uz Viesīti brauks caur Stu�ku. Biju pilnīgi pārliecināts, ka iestig�anas ķibele uz ilgu � saerrosies rakstnieks, saskaitīsies gaidītāji, prieks saies īgnumā, jūsma vienaldzībā, ho, ho!

Domādams galus pietiekami samud�inātus, uz acumirkli zaudēju modrību, un, raugi, pasta priek�ā tūdaļ uzradās kādas iestādes volga. No Rīgas. Man prātā nenāca, ka �oferis būs tik apdauzīts un ne no �ā, ne no tā piekritīs mest gandrīz piecdesmit kilometru līkumu. Pie tam vēl sestdienas dienā, un viņam mājās nesen kā apņemta sieva, bet vakarā kora mēģinājums. Sīku brīdi jauneklis gan tā kā gudroja, tā kā bu�ināja lekno matu ērkuli, tomēr uzzinājis par sarīkojuma literāro dabu, bija ar mieru. (Nu jā, literatūras vājinieks, tad jau skaidrs!)

Skolotājs palika Stu�kā gaidīt palīgspēkus, bet mēs ar rakstnieku jaunā �oferī�a melni spogulīgajos ratos pēc garas maldī�anās un klī�anas nonācām Viesītē. Tas tā, saņemot īsi, patiesībā par �o maldī�anos vien varētu uzrakstīt garo stāstu (повесть), jo, kā sapratīsit pa�i, es neslinkoju, uzdarbojos sirdīgi. Un, cik tie melnie rati, iebraucot Viesītē, bija spogulīgi, nav grūti iedomāties. (Taujādami ceļu, pie ēdnīcas apstājāmies tikai uz vienu minūti, bet ar to pietika, lai sīks puikiņ�, uts sprīdītis, ar pirkstu uz pakaļējā spārna putekļos iegravētu vairākas zinātniskas formulas.)

Sarīkojums bija nokavēts tie�i par divām stundām, tāpēc nezaudēju cerības. Tā nu pēc stundām tie nākamie traktoristi un drenu licēji sēdēs rociņas saliku�i un gaidīs dzīvo literatūras uzskates līdzekli no Rīgas! Saulīte pa zemes virsu staigā, pasaule ziedu un zaļumu pietvanota kā kāzu nama dancotava, meitenes visapkārt gurst aiz ilgām un nepacietības!

Skola izrādījās nesen celta un itin glīta (mūsu laikos ar to vairs vcllu nepārsteigsi!). Latvie�u valodas skolotāja iznāca pretī varen uzasināta, un to es uz^j lūkoju par cerīgu zīmi: nu, protams, cienījamā, viss; bez �aubām, nekad nevar izdoties.' Pie/tam jums būs ar ko aizbildināties: sējas kampaņa, tuvais mācību gada noslēgums, neesiet bēdīga!

Direktors, valodā un kustībās pagauss vīrs, uzņēma mūs kā neizbēgamu dzīves īstenību � padrūmi, ta�u bez izmisuma. Jā, tā nu �oreiz iznācis, viņ� sacīja. Apinis (skolotājs) no Stu�kas tikko zvanīja. Gaidīju, kad beidzot direktors uzsāks taktisko atkāp�anos, atzīstot, ka sarīkojums izgāzies. Bet viņ� neko tādu neteica, tikai aicināja apskatīt skolu. Virzoties uz zāles pusi, mani satramināja tum�as nojautas. Bet, iespraucies durvīs, aprāvos pussolī: nākamie traktoristi un drenu licēji patie�ām sēdēja un gaidīja! Nesacīsim, ka tie�i rociņas saliku�i. Bet sēdēja un gaidīja.

Par tālāko, kas toreiz notika tur zālē, tāpēc nerunāsim, man pietika, devos svaigā gaisā.

Ir milzīga at�ķirība starp sakāvi jaunībā un sakāvi vecumā. Sirds krūtīs sāpēja kā brucināta, jo, kaut gan sabiedrībā pla�i izplatīts uzskats par vellu aprobe�otību un biezādību, patiesībā esam smalkjūtīgi un viegli ievainojami. Ar prātu jau aptvēru, ka atsevi�ķas neveiksmes var piemeklēt pat visspo�ākos talantus un tāpēc uz ecē�ām nav ko lēkt. Turklāt manai līdzdalībai �ajā pasākumā nevarēja noliegt zināmu ekspromta piegar�u, rīkojos bez iepriek� noslīpēta plāna un pienācīgas sagatavo�anās. Tas viss, zināms, tā bija. Un tomēr. Un tomēr. Pats sev likos saliekts un pazemots, nevarīgs un smieklīgs. Es vairs īsti neattapu, kas pasaulē notiek, un tas bija daudz ļaunāk, nekā justies vājam. Ne jau spēku trūkums ir vecuma drūmākā vaina. Par miesīgo nevarību baigāka ir gara apgur�ana, kad ķepurojies, ķepurojies, bet netiec laikam līdzi.

Pēc tam vēl skolotāju istabā uzklāja galdu. Lai apturētu vilcienu, kas uzņēmis ātrumu, vajadzīgs bremzē�anas ceļ�. Tāpat iekustinātas runas nav apstādināmas uz rāvienu. Kaudamies ar bēdām un drūmām domām, klīdu pa skolas teritoriju kā dzīva nelaime. Beidzot rakstnieks, puķēm un dāvanām apkrauts, iznāca pagalmā. Piebrauca ma�īna, glu�i jauns gai�zili krāsots smagais pa�izkrāvējs, skolas autoparka lepnums.

Un tad tas notika! Pēk�ņi sapratu, kas man jādara. Kaut gan �sapratu� laikam �oreiz nebūs īstais vārds. Es atcerējos savu sākotnējo nodomu un vienlaicīgi sa-slējos apņēmībā ieceri izvest līdz galam.

Saule, sarkani degdama, jau laidās uz rietu. Ziedo�ās ābeles dārzos ro�aini kvēloja. Sarkanas dego�as govis stāvēja, iebridu�as sarkanās dego�ās pļavās. Iztraucētais klusums dzinās ma�īnai pakaļ, paceldams gaisā sarkanus dego�us putekļus. Pie pa�izkrāvēja stūres sēdēja viens no labākajiem skolas braucējiem. Bet tas nebija �ķērslis, iespraukties starpā, pārņemt vadību vellam ir tīrais sīkums.

� Vai esat kādreiz bijis Sunākstē? � jautāju rakstniekam. Viņ�, protams, domāja, ka runātājs ir braucējs.

� Nē. Nav gadījies.

� Un jums nekad nav kārojies apskatīt vietu, kur apglabāts Vecais Stenders?

� Ar vietām, ziniet, ir tāpat kā ar lietām. Da�as pazūd aiz nomaļa stūra, aiz tālas malas.

� Tādu personību kā Stenders latvie�u (tī�ām izvairījos sacīt �mūsu�, galu galā esmu ta�u velis) literatūrā nemaz nav tik daudz. Viņa pama�a bija samanāma vismaz simts gadus. Kura mūsdienu rakstnieka pipars literatūrā būs sagar�ojams pēc simts gadiem?

� But pirmajam, atklāt valodu, atklāt literatūru, tas, saprotams, nozīmē daudz. Tomēr ja mērojam pēc talanta ietilpības ...

Es viltīgi piemiedzu aci.

� Mēģināsim atklāt ceļu uz Sunākstes kapiem. Kas zina, kad �ajā malā vēl iznāks iegriezties.

Rakstnieks pretī nekārpījās, glu�i otrādi, rādījās iezi ņ kā rots.

Ho, ho! Aiziet! Vadījos vairāk pēc o�as nekā atmiņas. Ceļi bija pārvērtu�ies, apkārtne izmainījusies. Kādreizējos klajumos drūvēja biezokņi, citur atkal me�u vietā lēzenoja lauki un puduroja ēkas. Bet visumā bilde kļuva aizvien pazīstamāka. Viņpus �ī te pakalna vajadzēja būt strautam. Mats matā! Un tad pa kreisi Ķūļu akmens. Punktīgi! Karsu aiz nepacietības ātrāk nokļūt pie mērķa, gāzes pamina netika taupīta. Skolas labākais �oferis iepleta acis, neattapdams, kas notiek. Ceļ� iesprūda starp pauguriem, brī�iem stāvus laidās lejup, tad piepe�i �iperīgi pasviedās uz aug�u. Krūmi samācās apkārt tik blīvi, ka sametās krēsla. Kaut arī sen nebija lijis, zem drēgni pagrabīgajām lapotņu velvēm zemākajās vietās dubļi vien �ķīda.

� Es skatos, mums �ai ekskursijai patrāpījies īstais braucamais, � sacīja N., ierāvis galvu plecos, abām rokām balstīdamies pret kabīnes griestiem, � ar parastajiem sīkratiņiem mēs �eit sēdētu kā mīļie.

� Velis var kāju izme�ģīt!

� Jā. Pazūd da�as vietas, pazūd. Persepole kādreiz bija pasaules centrs.

� i-'ersepole? Kur tāda atrodas?

��Tur jau tas.i joks. Ka. jums �ķiet, vai Slenders brauca ar karieti? Cik zirgu.viņ� lika jūgt? Jā, intcre- 4 santi, kā �eit toreiz izskatījās.

Es to zināju, man tas stāvēja acu priek�ā, bet vai es drīkstēju viņam stāstīt. Jāraksta memuāri uz karstām pēdām, galu galā slinkuma dēļ nedrīkst ciest kultūras vēsture.

� Jā, � svaidīdamies uz elastīgā sēdekļa, rakstnieks N. �ķobīja uzacis, � viņ� bija viens no sava laika gai�ākajiem cilvēkiem. Dānijas karaļa globu meistars. Izbraukāja Eiropu, izgrozījās pa hercogu un karaļu pilīm, tomēr atgriezās Sunākstē, nebaidīdamies provincē pazust. Mjā ... Merķclis pa Lēdurgu, Grothuss � Gcdu-�os. Amende pa Talsiem .. .

Man mēle niezēja atkliegt: es arī toreiz dzīvoju Sunākstē, es arī, bet usma�ām novaldījos.

Krūmi pa�ķīrās, koki atkāpās. Pa�āvāmies garām tādam kā brenkūzim, tādai kā lopu fermai, un tad pa labi jau izslējās �etrstūrains tornis ar apaļu jumtu, kas atgādināja cienījamā Gotliarda Fridriha tintnīcas vāciņu.

Ma�īna apstājās. �oferis un rakstnieks atgrūda kabīnes durvis, bet es brīdi paliku sē�am... Ho, ho... Viss jaucās juku jukām, ko�ais saulrieta starojums un melnās ēnas, bezdibenīgais klusums un putnu skaļā brēkā�ana, pagātnes atmiņu drūzma un tagadnes it kā neapdzīvotā rēgainība. Tas bija miers, kas grāba aiz rīkles, tuk�ums, kas grūdās virsū, klusums, kas uzglūnēja.

Kapi atradās pavisam tuvu uz neliela pakalna, ta�u d�ungļainie saaugumi tos nezinātājam noslēpa. Izspraucoties cauri lazdu, ievu un ceriņu leknajai sienai, atklājās akmens sēta. Apsūnoju�i, sakņupu�i un novecoju�i iz zālēm un ceriem laukā slējās man tik pazīs-tainie krusti, obeliski un stabi. Bet kapi bez kādreiz lepnajiem rotājumiem bija apvāķēti �urt izrotāti ziediem. - ' Munsturēdams atmiņu, tālāk nagoju aiz-vērtām acīm. Divdesmit soji taisni, septiņi pa kreisi, deviņi pa labiT Iekampis dziļi elpu, acis atvēru. Jā, te viņ� gulējai Но, ho... Akmens plāksne ar apcirstajiem stūriem izskatījās nesen tīrīta, uzrakstu glu�i cie�ami varēja nolasīt. Satans, kas tā tomēr par pamatīgu �ķēli: 88X66 collas podu biezumā! Toreiz, kad viņ� nomira, es veltīgi palaidu anekdoti � tādu piemiņas akmeni savam kapam \ar izraudzīties vienīgi vīrs, kas netic, ka pastarā dienā būs aug�ā jāccļas. Viņ� bijis gudrāks par mani, viņ� zināja, ka var mierīgi gulēt bez aug�āmcel�anās. Viņ� bavu bija padarījis.

� Sveiks, Vecais Slender! � sacīja N., pielikdams plaukstu pie galvas, kā cepuri noņemdams.

� Tur guļ arī Jaunais Slenders, � es piebildu, norādīdams uz zemāk iekaltajiem vārdiem: Cum filio Alexander Johaness Slender, patre non indigno.¹

� Līdzīgs tēvam ... Kā �ņaucamā tabaka �aujampulverim. Tēvs saprata, kāpēc raksta, dēls tikai rakstīja. Krietniem tēviem diezgan bie�i dēli ir diegabik-ses. Interesanti, kāpēc?

� Līdzsvaram, � cs sacīju, � visnotaļ jāvalda līdzsvaram. Iedomājieties, kas notiktu, ja jūrā katrs nākamais vilnis kāptu tik augstāk un augstāk.

Vai cs varēju atzīties, ka tas bija mans rokudarbs, zināmā mērā revan�s. Toreiz biju jauns, sirdīgs un cīņas kārs. Kad tēvu neizdevās pievārēt, dubulti nikns gāzos pret dēlu.

Kā viss �eit bija izmainījies! Aijā-ā-ā-ā. Tas, kas kādreiz �ķita liels un varens, tagad izskatījās niecīgs un no�ēlojams. Grezni kaltas dzelzs sētas, rūsas saēstas, aplami apņēma nātrcs un lupstāji. Cugunkāju beņķus teju, teju kopā turēja praulaini dēļi, nespējīgi lāgā vairs panest pa�i savu svaru. Hier Ruhen in Golt baron Heinrich von Baer, Hier Ruhen in Golt baronese Johanna von Baer ...

Viens celiņ� tomēr izskatījās nostaigāts arī tālāk. Apjautis, uz kurieni tas ved, nospļāvos (nedomājiet, ka velli spļaudās bie�āk par cilvēkiem, pie mums tāpat spļaudī�anās skaitās nekulturālas uzvedības izpausme, lai gan tā sauktais �velna spļāviens�² atzīts pat medicīnā) un dzīros atpakaļ. Bet rakstnieks (kaut zināmā mērā kolēģis, tomēr jāsaka: būtu kāds mūsējais viņu parāvis!) turpināja iet uz priek�u. Cits nekas neatlika kā kuplināt sabiedrību. Apmēram pēc soļiem divdesmit akmens sētā bija izlauzts robs. Taka veda tālāk līdz samērā labi uzkoptam kapam. Nu jā, tur bija arī tāds piemineklis: balts eņģelis, salicis rokas, skaita lūg�anu.

� Mjā, uz ko gan visu spējīgs cilvēks! � sacīja N.

Ho, ho! Labākai apstākļu izpratnei te man jums jāpaskaidro, eņģelim bija noskaldīta galva un nolauzti spārni, arī rokas bija atbelztas, rumpis vien palicis. Un vispār � eņģelis bija nogāzts no postamenta. Tomēr ķēmīgo atlikumu kāds rūpīgi bija nolicis tie�i uz kapa kopas un atbalstījis ar ķieģeļiem.

Pagājis tuvāk, rakstnieks sāka burtot uzrakstu:

� Angela fon Bēra... Jeb varbūt jāsaka � An-dzēla .. Dzimusi 1887. gadā, mirusi 1907. ... Tikai divdesmit gadu ... Vai par �o jauno dāmu kas zināms?

� Та. Maķenīt, � es atrūcu.

� Cik var saprast, tad no barona meitām. Pārējie dzimtas kapi, kā redzat, ieaugu�i zālēs, kāpēc uz �ī tc liek ziedus? Un kāpēc kaps atrodas ārpus sētas?

� Stāsta, ka pati esot nomaitājusies. Nelaimīgas mīlestības sista. Citiem vārdiem sakot � aiz mujķības.

� Jūs domājat, ka mīlestība ir muļķība?

Drusku saminstinājos, man nepatīk lamataini jautājumi, ja cs alla� būtu izskaidrojis savus uzskatus, tad �eitan tagad nestāvētu.

� Ja mīlestība ir ce|� uz nelaimi...

� Nelaime var piemeklēt uz jebkura ce|a. Pat ceļam esot pilnīgi bez vainas. Jūs ta�u sacījāt: aiz nelaimīgas mīlestības.

Ho, ho! Man �ī saruna nepavisam nepatika. Gau�i nepatika. Parasti �ādos gadījumos bez kavē�anās mainīju valodas, bet �oreiz no�ēlojams gribas gurums, kaut kāda nesaprotama mīkst�aulība mani kavēja rīkoties stingri un principiāli. Es nenoturējos:

� Viņa bija pilnīgi kā jukusi, visiem vēlēja labu, visus gribēja darīt laimīgus, visus turēja par draugiem. Filmu �Kar� un miers� redzējāt? Nu, tāda pati kā Na-ta�a sākumā. Gan pēc izskata, gan pēc izturē�anās. Vienīgi frizūra bija savādāka, garas �prince�u lokas� tolaik vairs nebija modē. Tas notika 1906. gadā.

Rakstnieks uzstājīgi raudzījās man acīs.

� Pēc piektā gada revolūcijas arī �ajā malā uzdarbojās �melna sotņa�. Dragūnu nodaļa jauna horun�ija vadībā, � es nevarēju apstāties. � Muzejā vēl saglabājies viņa noģīmis, tāds mclnūsains, ar smailu

ķīļbārdiņu. Un iedomājieties tikai � Eņģelis tajā sātanā iemīlējās./ � , ,

� To var saprast. Sapņaini noskaņota meitene, J2h tvīkusi garlaicīgā sabiedrībā. Un pēk�ņi ierodas tāds bra�ulis. Horun�ija asiņainos darbus barona apartamentos dro�i vien neiztirzāja.

� Nē, viņa zināja un tomēr mīlēja. Viņa cieta sirdsapziņas mokas un tomēr naktis izzagās no istabas viņu satikt. Viņa raudāja baltas asaras un tomēr deva viņam roku. Viņa trīcēja aiz �ausmām un bailēm un tomēr |āva viņam savas lūpas. Ne viņa drīkstēja kādam atklāt savu mīlestibu pret horun�iju, ne mīlestību pret revolucionāriem.

� Nabaga eņģelis!

� Jā, kas cits viņai atlika. Viņa lūdza dievu par mīlestības spēku, cerēja, ka pretinieki samierināsies un iesāksies paradīze zemes virsū. Ho, ho, nekas tāds nevarēja notikt un nenotika. Barons visu uzzināja, bet par meitas kāzām ar horun�iju negribēja ne dzirdēt. Horun�ijs atkal, lauzdams solījumu, no�āva jaunu skolotāju. Eņģeļa gars saļodzījās. Vēl pāris mēne�u nīkusi, viņa slepus paņēma tēva divkaujas pistoli un kādu nakti zem lielās liepas no�āvās. Starp citu, ar sudraba lodi, ja gribat zināt.

Likās, ik vārds iekrita klusumā ar atsitienu kā akmens ūdenī un lēni nogrima krēslainajos ēnu atvaros, pametot zem nekustīgajām pazarēm �uksto�as atbalsis. Soļi nebija dzirdami, zoles mīksti iegūlās trūdainaj.i zemē, kas izgaroja valgu, spēcīgu smar�u kā svaigs arums.

� Horun�ijs, protams, neno�āvās, � rakstnieks ierunājās pirmais, kad nācām jau atpakaļ.

Es atradu par lietderīgu uz viņa jautājumu neatbildēt.

� Skandāls izcēlās vienreizējs, � novirzīju viņa uzmanību, izklāstīdams vēstures sīkdaļas. � Pats barons, burtiski, da�u dienu laikā no sprauna vīra sakrita par trīco�u, iz�ākstēju�u ve�uku. Meitu viņ� mīlēja slimīgi, dzimtas aristokrātiskais vārds bija iegrūsts negodā. Bez tam vēl, atcerieties, kas tas bija par laiku, kam bailes, tam visur cab � mui�niecība notiku�o tulkoja kā naidīgu demonstrāciju, mācītājs atteicās bērēs piedalīties, miru�o aizliedza kapos rakt. Barons mēģināja slieties pretī, izmantojot protekciju svaru un speķu, bet nenieka nepanāca. Eņģeli apraka ārpus sētas. Pēc nepilna gada tika uzlikts baltais tēls. Mācītājs, zināms, protestēja, ta�u īsti piesieties nevarēja � pēc baznīcas likumiem uz pa�nāvnieka kapa nedrīkst likt krustu, par eņģeļiem nekas nav teikts.

Rakstnieks klusi svilpoja. Tāda uzvedības vaļība mani kaitināja, es ie�ķībi uz viņu paskatījos, bet viņ� laikam pat nemanīja. Iespējams, ka viņ� tāpat nemanīja savu svilpo�anu, jo izskatījās domīgs un izklaidīgs.

� Vai nav ģelīgs stāsts? � es uzmanīgi piedūros viņa plecam. � Sunākstes �ekspiriana.

Bet viņ� tik svilpoja un svilpoja.

� Ho, piedodiet, ja nav noslēpums � par ko jūs pa�laik domājāt?

Biedra N. skatiens atguva asumu.

� Par ko? par daudz ko, � viņ� sacīja. � Tai jaunajai dainai ir vienreizēji spēcīgs piemineklis. Sākotnējā variantā tas dro�i vien bija �ķebena banalitāte. Bet tagad � satrieco�s simbols. Mugurkaulainais, kas eņģeli sasita, bez �aubām, bija agresīvs mu|ķis. Esmu ar mieru derēt, ja jautātu, kāpēc viņ� tā darīja, nekādu jēdzīgu atbildi nedzirdētu. Ko darīsi, muļķība tie�i tā4 pēc ir muļķība, ka dzimst pret saprāta likumiem. Bet pasaule, par laimi, iekārtota tā, ka naida apsēsti spēcīgi muļķi negribot pastrādā darbus, kas vēr�as pret viņiem pa�iem.

Un, nemaz neizmainījis balsi, rakstnieks paliecās uz manu pusi, vēlreiz cie�i ieskatījās acīs un piebilda:

� Jums ir stāstītāja iekāriens. Jns visu pasniedzat sīki un smalki, it kā pats bijis klāt.

Izlikos piezīmi nedzirdam un kļuvu lieti�ķs:

� Mēs varētu apskatīt baznīcas ēku. �ī gan ir samērā jauna, celta pseidoklasikas ietekmē 1829. gadā, ar cienījamo Gothardu Frīdrihu tai tie�a sakara nav. Vecā bija no koka un 1816. gadā nodega.

Klajumu apmirdzēja saulrieta pēdējie stari. Kaut kur �ēlabaini māva govs. Kaut kur vientulīgi puk�ķināja traktors. Vai tie�ām man bija svarīgi vēlreiz redzēt tos kailos mūrus? It kā es mazums būtu klausījies vēja smilkstē�anu tuk�os logos! Starp citu, �ovakar nedzirdē�u pat to, jo vakars ir rāms. Un vispār kāda jēga tur iek�ā līst, zirnekļu tikli un putekļi, grīda pilna visādu drazu, nosmērē�u vēl asti, uzkritīs vēl kas uz ragiem.

Bet, pakāpies kalnā augstāk, neviļus saspringu un, vērīgi klausīdamies, paātrināju soļus, it kā iekļuvis straumē, kas rauj uz priek�u neredzama, bet skaidri jūtama. Vienu brīdi patie�ām nesapratu, kas notiek, iepriek�ējās domas pārtrūka, un sirds krūtīs sa�ņaudzās. Tad es atskārtu: no logu ailēm, no vaļā pamestajām durvīm plūda trīso�i, sudrabaini akordi. Prātā aitiņās bailes, vai nesāku dullēt, varbūt manu dzirdi jau miglo spocības. Ta�u, uzmetis rakstniekam mirkli, sapratu, ka klausās arī viņ�. Saskatījāmies un uz brīdi apstājāmies. Tagad vairs nebija �aubu, viens spēlēja kokli, pla�iem, ritmiskiem vēzieniem izbārstot spo�as, zibo�as skaņas, kā sējot no sētuves izkaisa sēklu. Tā bija kāda daudzkārt dzirdēta tautas dziesma, ātrumā tikai nevarēju attapt, kura. Kokli pavadīja visjaukākās balsis; tādai muzicē�anai nespēdamas turēties pretī, apkārtējo koku lapotnēs bariem vien bija salaidu�ās lakstīgalas, acīm neredzamas tās laistīja un �ļakstīja, trieca un �ķieda visaizrautīgākos treļļus, pa�as savās dziesmās it kā mazgādamās.

Prātīgi uz pirkstgaliem kāpdami, izgājām caur kora velvi. Spēlētāja bija meitene, gadus divpadsmit veca. Viņa sēdēja uz ķeblī�a netālu no durvīm, kokle atradās viņai klēpī. Mūs ieraudzījusi, viņa sarāvās un spēlē�anu pārtrauca, tomēr īpa�i izbijusies nelikās. Rakstnieks sāka ar meiteni runāties: viņu saucot Baiba, un viņa mācoties Viesītē, bet nedēļas nogales parasti pavadot pie vecmāmiņas, kas dzīvojot tepat netālu un strādājot kolhoza lopu fermā.

� Kāpēc tu nāc �eit spēlēt? � es nenoturējos.

Viņa stāvēja, cie�i piespiedusi kokli krūtīm, un diezgan ilgi domāja. Jautājums viņai dro�i vien likās savāds. Pēdīgi viņa paraustīja plecus un iesmējās.

� Te skaisti skan.

Lakstīgalas ārpusē turpināja līksmot, viņu dziesmas, likās, bija uzsēdu�ās vecajam tornim kā biezs vasaras lietus mākonis, kas izlija skaļām, siltām un pludo�ām straumēm.

� Vai tu zini, kas ir Vecais Stenders? � jautāja rakstnieks.

� Jā,^� viņa sacīja, � mums skolā stāstīja.

� Vai tu pfo viņa kapa esi bijusi? � es nespēju novaldīties.

Vienu mirkli man ļoti gribējās pajautāt, vai viņa bijusi arī pie Eņģeļa kapa, tomēr nocietos: vēl pārāk jauna, mīlestības laime vai nelaime viņu vēl netunja savā pievilk�anas laukā. Ho, ho, nevajadzēja, nevajadzēja �eit atgriezties, kāda niekkalbīga iedoma, kāds ģeķīgs neprāts. Ko tad galu galā es ieguvu? Gandarījumu par saviem sūrajiem pūliņiem? Apliecinājumu nodzīvoto gadu jēgai un gudrībai? Varbūt atmiņu saldumu?

Bez �aubām, pasaule bez ļaunuma nav iedomājama. Bet vai tāpēc jau ir pamats runāt par līdzsvaru? Kur tad �is līdzsvars pastāv? Vai manu līdzdalību Vecā Stendera dzīvē kāds vairs atceras? Vai viens vairs piemin grūtības, kas izkala viņa izturību, norūdīja neatlaidību un noslīpēja viņa sīkstumu? Un kas viņam iemācīja viltību un diplomāta ellību (ellastību)? Atļaujiet izteikt stipras �aubas, vai Stenders vispār atgrieztos Kurzemē, ja, pateicoties man, iepriek� nebūtu izlingots no desmit da�ādām vietām Vācijā un Krievijā. Bet kur� to �odien vairs atcerējās? Kur�? Un kuru tas interesēja? Moris darbu padarījis, moris var iet! Vecais Stenders, cienījamais Gothards Fridrihs... Bet kas jauca, kas svītroja, kas aizliedza, kas mulsināja? Lai parādītos spēks, jābūt ta�u pretspēkam. Kāda nepateicība! Kāds stulbums! Aiz pārestības sīvuma man acis spiedās asaras, gribējās kliegt nelabā balsī, mesties ar pieri sienā.

Jā, kaut ko tādu es savā mū�ā jau biju pieredzējis, �īs bezgalīgās skumjas, kas uzvāra asinis, �o melno bezcerību, kas nāvē saprātu. Ūsainais �melnās sotņas� horun�ijs, kā dro�i vien nojautāt, biju es pats. Dēku ar baronesi iesāku bez augstākstāvo�iem''norādījumiem no apak�as. Pirmāk arī bez dzi|āka filozofiska nopamatojama. Ja gribat neizbalsinātu patiesību, biju pat drusku aizrāvies. Jaunība paliek jaunība; ragi un aste no tā nepasargā. Tikai pamazām es sapratu, ka veicu svarīgu un nozīmīgu uzdevumu: mīlestība nedrīkst būt akla, nedalīta ticība labajam ir pats bīstamākais no visiem ļaunumiem. Kad viņa bija aprakta, es atviegloti uzelpoju, domāju, tas būs kolosāls brīdinājums uz laiku laikiem. Vai to, kas notika, es varēju paredzēt? Manas pūles atkal izrādījās veltīgas. Laiki gāja un mijās, bet pie viņas kapa skanēja nopūtas un vīta ziedi. Reiz � tas bija manā pēdējā Sunākstes gadā � es to ilgāk vairs nespēju izturēt. Patie�ām, tādas dvēseles mokas nenovēlu nevienam, pat savam ļaunākajam ienaidniekam, kā mēdz teikt. Pēc ilgākas uzkavē�anās Viesītes amcrikankā (nosaukumi mainās!) pa melnu nakti uzskrēju Kapu kalnā un ar ķieģeli, ar ķieģeli, ar ķie-ģe-li ... Zināms, ne jau savā izskatā. Formāli man neko nevarēja pierādīt. Formāli toreiz tas nebiju es, bet, ho, ho... lai nu paliek. Viņ� pats dro�i vien atceras, bet kuru vēl tas varētu interesēt? Kuru?

�oferis un rakstnieks atgriezās pie ma�īnas. Es gāju nopakaļ. Saule bija norietējusi, bet debesis joprojām turējās spo�as un dzidras. Līdz Rīgai smagais pa�izkrāvējs ripoja prātīgi un rāmi, it kā vezdams līgavu. Par �o ceļa gabalu nav ko stāstīt, skumjas un garlaicība. Es atkal sēdēju uz spogulī�a un brī�iem pat iesnaudos.

Sākoties Ķengaraga pirmajām mājām, abus ceļabiedrus pametu. Skrienot pār �oseju, samulsināju sapņainu amatieri, un nule cepts �igulis savā pirmajā braucienā ietriecās cmmalas grāvī. Puisis ielidoja ievu krūmā kā balti klātā gultā, kur, bez �aubām, arī bija viņa īstā vieta. Aiz niknuma sparīgāk sacirtu zobus, un benzīns uzliesmoja; pārplēsdams melnu dūmu pumpuru, sārts uguns mutulis izplauka kā sarkanas pojcnes zieds un sāka celties aug�up, it kā neredzams kāts to slietu debesīs.

Es iesmējos. Ko tu padarīsi, tā jau dzīvē mēdz būt: nopietnība, nopietnība un atkal joki. Ho, ho! Vai jūs nezināt, kur dabūjama rakstāmma�īna ar vellu burtiem? Es par sevi vēl atgādinā�u.

1976

Uz se�u joslu lielceja nokļuvām netālu aiz benzīna pildītavas, posmā, ko tautā sauc par Babītes ceļagalu. Skats, kas no �ejienes atvērās, ar savu pla�umu atgādināja lidlauku: cauri tīrumu un pļavu gludajam plūdumam pelēkais asfalts aizstiepās pret apvārsni kā gaido�a pacel�anās strēle. Mūs tūdaļ iekampa baltās līnijas, kas, tālumā satuvinādamās, zīmēja it kā atvērtas piltuves. Mans vasaras kaimiņ� N., azartiski ļaudamies ceļa iesūco�ajai perspektīvai, gāzes pedāli_ pakāpeniski iemina nesen pirktas automa�īnas grīdā. Ātrums bija tāds, ka rati, likās, pa pusei jau lidoja. Aiz sānloga nedaudz nolaistā stikla gaiss vārīdamies krāca.

� Nu, vai skaisti neripo? � jautāja N.

Bija kauns atzīties, bet manī glu�i kā asinis no neredzamas vainas sāka sūkties bailes.

Varētu drusku lēnāk, � es sacīju.

N. ātrumu tūdaļ samazināja, bet pēc viņa smaida un skatiena es sapratu, kas tas darīts tikai aiz uzmanības pret mani. Pats viņ�, kā izskatījās, bailes neizjuta un, ja arī izjuta, tad līdzīgi sīkam, kņudo�am kairinājumam, kas labi sadzīvoja ar prieku par joņaino pārvieto�anos telpā.

: Tālāk labu brīdi mēs braucām klusēdami, un es domāju par stāstu, ko tiku dzirdējis no kāda savdabīga vīra, kur� prata taisīt brīnumsarc�ģītas atslēgas, galīgi nepieņemamas mūsu pavir�ā laikmeta nepacietīgajiem zagļiem.

*

Tas nu ir fakts, varat man ticēt. Kad bufetē pie alus pudeles, deldēdams garos �penssinjora� vakarus, ne jau aiz lielības, bet vienkār�i tāpat, lai parunātos un atcerētos biju�o, izstāstu, ka pēc pamatgaņģa esmu cirka mākslinieks, kas savā laikā ar �ongliera trikiem, ckvilibristiku un trapeces vingrojumiem apbraukājis puspasaules, ļaudis parasti smīn un viebjas. Smalkjūtīgākie iecietīgi klusē, da�kārt pat pamāj ar galvu � jā, jā �, bet būtībā domā to pa�u: nu jā, ve�uks pū� pilītes, nelaimīgais plātīzers, uz smadzeņu pārkaļķo�a-nās pamata. Jo, kā redzat, esmu vecs, parasts vidēja izmēra zvirbulis, pilsētā tādu simtiem uz katra stūra. Turpretim cirka mākslinieks ļau�u vairuma sapra�anā tēlojas kā reti sastopama, neizprotama parādība. Iespējams tāpēc, ka cilvēki sprie� apmēram tā: ministra kiēslā es arī varētu sēdēt, amats paliek amats; lidma�īnas pilots riskē tādā pa�ā mērā kā lidma�īnas pasa�ieris; nekur nav sacīts, ka, uzcītīgi trenēdamies, piemēram, soļo�anā, normāls cilvēks � un tātad arī es � nevarētu kļūt par �empionu, bet, lai cilvēks ar pātagu rokā līstu būrī pie tīģeriem vai, iekodies tērauda stieplē, karātos zem cirka kupola, � paldies par kūkām, tur jābūt ar kaut kādām īpa�ām smadzenēm, īpa�u miesu un īpa�iem kauliem.

Bet, ticiet man, ļāda sprie�ana dzjms₍t np nezinā�anas. Pērnvasar laukos veselu mēnesi sķatījp�, ka strādnieki būvēja televīzijas atstaro�anai' tprHi. Esjļims'lācī�u, pati īstākā akrobātika, brāzmas un¹ lietavās simts metru pacēlumā starp debesīm un zemi. Trīs reize�'difefiā montētāju brigādes vīri iegriezās ciemata ēdnīca uzlādēt kalorijas, vienīgi pēc rupjajiem brezenta virsvalkiem un platajām iekarekļu jostām viņi at�ķīrās no vietējiem traktoristiem un �oferiem. Par kaut ko sevi�ķu viņus neviens neuzskatīja. Darba cilvēki. Tikai strādāja � viņi neparastos apstākļos. Jūs domājat � gaisa akrobāts riskē vairāk par elektromontieri vai strādnieku pie ripzāģa? Zināms, kamēr valda pa�paļāvība �cs to varu� un viss notiek prasmes un spēku robe�ās. Nelaime var iz�ķilties no vieglprātības, no pavir�ības, no neuzmanības, un tādā reizē augstsprieguma vads vai clcktrozāģis top tikpat bīstams kā cirka manē�a.

Ar cirku pirmo reizi sastapos bērnībā Grīziņkalna smil�u pauguros vēl cara Nikolaja laikos. Ņemot ar tagadējo mērauklu, nav nekādu �aubu � tas bija gatavais izsmiekls, ne cirks, un tomēr man, tāpat kā vairumam manu draugu toreiz, ātri uzslietās milzu telts jumts kļuva par jaunām debesīm. Iespējams, ka sajūsma neuzviļņotu tik augstu, ja pirms tam būtu redzējis teātri vai saskāries ar kādām citām mākslām.

Pie ieejas cirka teltī, kas vienlaicīgi bija arī izeja, tum�sejains vīrs platās sarkanās biksēs un ar zīda turbānu galvā bimbināja spīdīgu misiņa zvanu. Noskatījies izrādi, no telts iznācu pilnīgi apskurbis. Sākās lietus. Publika ātri pamuka uz visām pusēm, bet es paliku t?.lts priek�ā kā piesiets un nostāvēju līdz nākamās izrāues beigām.

Visas manas domas, visas manas runas riņķoja tikai ap cirkā redzēto. Cirka telts tuvumā grozījos katru brīvu brīdi. Spēkavīri, klauni un akrobāti dzīvoja furgonos kopā ar sievām un bērniem, turpat mazgājās, vingrinājās, gatavoja ēdienu, ar loku �ķērēm skrullēja matus. Aiz furgoniem ganījās zirgi. Dzelzs būrī, viltīgi blisinādams acis, dīdījās liels lācis. Jūras lauvas, kas izrādē uz smailajiem purniem neticami veikli �onglēja gumijas bumbas, �ļakstinājās pa ūdenskublu un kaudzēm vien notiesāja svaigas reņģes. Pēc pāris nedēļām ceļojo�ais cirks aizbrauca tikpat pēk�ņi kā uzradies, bet es biju saindēts.

Ar se�padsmito mū�a gadu sāku mācīties mūrnieka amatu. Par pirmo pa�a pelnīto naudu nopirku puszābakus un ieejas biļeti Rīgas lielajā jeb jaunajā cirkā, kā tolaik dēvēja Solomonska uzņēmumu Paulu�i bulvārī.

Ir tādi teicieni: skatuves gaiss, kuģa gaiss. Ienācis lielā cirka telpās, es tajā dienā pirmo reizi sajutu cirka gaisu. Tik skaidri un nepārprotami, it kā būtu tam uzgrūdies ar plecu. No tā laika es ne vienreiz vien esmu pūlējies atminēt, kas īpatnējo cirka gaisu rada, līdzīgi tam, kā, pieliku�i pie lūpām glāzi ar nezināmu vīnu, mēģinām izgar�ot, no kā tas brūvēts. Var sacīt vienkār�i: cirka gaisu rada zvēru tuvums, nu jā, bet tas būtu pa virsu. Savs garojums nenoliedzami piemīt arī manē�as smiltīm un mitrajām zāģu skaidām, pro�ektoru staros sakarsu�ajiem stieņiem, trosēm un auklām, priek�nesumu laikā aizdegtajām liesmām un uzspridzinātajām petardēm. Un tomēr man aizvien licies, ka �īs daudzās un da�ādās smar�as un smakas nebūtu tik noturīgas, ja visas kopā tās nesaturētu aromāts, ko rada zem cirka kupola eso�ās dzīvības � gan cilvēkttgan zvēru � uzbudinātais sasprindzinājums, kas nevar izlādēties (es par to esmu pārliecināts), neatstājot gaisā savas pēdas tāpat kā pērkona negaiss.

Solomonska uzņēmums darbojās, ka man tolaik likās, ar glu�i pasakainu greznību. Priek�nesumus krā�-ņoja gan trcsoto uniformistu ceremonijas, gan gaismas meistaru �ilbino�ās fantasmagorijas, gan lielā orķestra saldsvinīgais skanējums, kas satrauco�ākajos brī�os pēk�ņi aprāvās, sastindzinot publiku elektrizētā pamirumā.

K|uvis par negausīgu cirka apmeklētāju, nejau�i saklausīju, ka viens no maniem neskaitāmajiem brālēniem cirka zvērnīcai piegādājot sienu. Sapazināmies, sadraudzējāmies. Kārlis ar lielajiem divzirgu ratiem svētdienās ieveda mani zvērnīcas pagalmā. Reiz, Daugavā peldoties, noslīka kāds uniformistu māceklis jeb, kā tolaik cirka aprindās sacīja, za|ais, tepiķa slaucītājs. Tas notika tie�i svētdienā. Ne acumirkli ne�aubījies, kopā ar Kārli aizgāju pie �preh�talmeistara, un mani pieņēma izmēģinā�anai. Māte, uzzinājusi, ka mūrnieka amatu gribu pamest, raudāja un sauca mani par nepilnīgu, bet es nakti negulēju aiz prieka par taisni neticamo paveik�anos.

Zināms, toreiz man ne sapņos nerādījās, ka arī es varētu piedalīties kādā cirka numurā. Sapnīga likās jau pati iespēja katru dienu atrasties cirkā un būt klāt ikvienā izrādē. Jā, tie�i tā: manē�ā es ienācu ar slotu.

Cirks tajos laikos bija liela masku spēle, tas nu jāsaka. Publikas ziņkāres uzkarsē�anai da�i mākslinieki, īpa�i spēkavīri, uzstādamies sejas nemaz neatklāja. Un tāpēc saucās: Melnā maska, Zilā maska, Sarkanais triko. Tī�i palaida vistrakākās leģendas: cilvēks ar divām sirdīm, cilvēks bez kauliem, turku sultāna un

abesTņu princeses ārlaulības dēls, izbēdzis katordznieks. Ari pa�ās cirka sienās cits par citu neko daudz nezināja. Ieradās no kaut kurienes uz īsu laiku un tāpat aizbrauca. Vārdus visi valkāja tos lepnākos un nez kāpēc galvenokārt itāļu: Rinaldi, Marķēti, grāfs Antonio Vird�ini de la Romeo. Mirdzēja monokļi, gredzenu akmeņi, plīvoja apmetņi, baltas �alles un fraku ļipas, laistījās atlasa cimdi un glazētas krūte�as. Lielākās slavenības ceļoja kopā ar piepalīgiem un svītas ļaudīm, eksotiskām skaistulēm, punduriem, mil�iem, suņiem, kaķiem un runājo�iem papagaiļiem. Valodas jaucās kā pie Bābeles, pieci vārdi vāciski, divi krieviski, bet starpā vel �etri fran�u mēlē.

Kāpēc es jums to tagad stāstu? Varētu jau saņemt īsāk, skaidra lieta, bet tad jūs atkal nesaprastu, cik garus lī�lo�u ceļus vajadzēja izstaigāt tāda pui�eļa sajēgai, lai galu galā nonāktu pie vienkār�ā slēdziena, ka cirkā, tāpat kā uz pasaules vispār, brīnumi nenotiek. Un,� ja arī notiek, tad ļoti reti, katrā ziņā ne bie�āk kā jebkurā citā pajumtē.

Reiz no Vīnes uz Rīgu atbrauca Fran�esko Spor�i, pirmā lieluma spīdeklis. Viņ� jau vairākkārt bija uzstājies Krievijas cirkos � Maskavā, Pēterburgā, Odesā � im alla� guvis skaļus panākumus. Runāja, ka �is nelielā auguma sarkanmatainais vīrs savu triku noslēpumus glabājot ar slimīgu aizdomību un tāpēc dzīvojot un ceļojot viens pats. Spor�i numurs, jātcic, bija klasiski vienkār�s � stingri sasaistīts un nosiets, viņ� veicīgi atbrīvojās no pirksta resnuma sai�u un pat no ķē�u �ņaugiem. Priek�nesuma beigās Spor�i ar ķēdi pieslēdza pie staba, kas zināmā mērā atgādināja giljotīnu. Staba galā atradās liels pulkstenis ar spīdīgiem rādītājiem. Tie�i pēc trīsdesmit sekundēm rādītāja gals atbrīvoja sviru, un lejup krita piecus pudus smaga atsvara bumba. Pamirusī publika ievaidējās, bumba ietriecās manē�as smiltīs ar �ermino�u būk�ķi, bet smaido�ais Spor�i, no ķēdes laikus atsvabinājies, stāvēja jau so)us trīs tālāk.

Pirms kādas izrādes Spor�i netika manīts, un mani aizsūtīja paraudzīties, vai viņ� ir ģērbtuvē. Pieklaudzinu. Klusums. Pieklaudzinu otrreiz. Tas pats. Gribu jau iet projām, kad viņā pusē ie�vadzas ķēde un atskan skaidri latvisks lāsts �cūku bū�ana�.

bTan�csko Spor�i, izrādījās, bija dzimis Ciekurkalnā un audzis Maskavas �for�tatē�. Patiesībā viņu sauca � Ceslavs Spurgēvics. To es, saprotams, uzzināju tikai pēc gadiem, bet toreiz iesākās mūsu pazī�anās, kas laika gaitā izauga par draudzību.

Ceslavam pirms izrādēm bie�i uznāca bai|u lēkmes, īpa�i tajās reizēs, kad viņ� slikti jutās. Jaunībā viņ� bija kritis no trapeces un salauzis roku un vairākas ribas. Uz laika maiņu nepareizi saaugu�ie kauli stīvēja un sāpēja, bet triks ar �giljotīnu� no ķermeņa prasīja vislielāko piepūli, vispunktīgāko atsaucību. �Nē, �odien es to nevarē�u,� viņ� drūmi rūca, ��odien bumba salauzīs sprandu kā likts.� Gaidīdams izrādi, viņ� bālu seju un nosvīdu�u pieri vēl un vēlreiz iesējās ķēdē un, raudzīdamies pulkstenī, no �vadzo�ā mud�ekļa atkal izraisījās. Jo līdz iznāk�anai arēnā bailes vajadzēja pārvarēt, atgūstot apziņu �es to varu�. Un jāsaka, ka tie�i pēc tādām uzvarētam pa�cīņām Ceslava priek�nesums bija īpa�i izveicīgs.

Nāk': mājā sezonā no jauna uzradies Rīgā, Ceslavs pavēsina, ka �giljotīnas� numuru domā pārtraukt un gatavo balansa triku. Mēģinājumiem viņ� noīrēja vecu spīķeri -eksrīgā, Jaunavu ielā � tagad vairs nav ne tās ielas, ne tās graba�īgās ēkas. Vienīgi mani viņ� tur ielaida, brīvos brī�os es viņam palīdzēju � turēju dro�ības auklu un darbojos kā asistents.

Pēc tam viņ� kārtējo reizi kaut kur pagaisa, mija. Bet es, vai zināt, likdams lietā salūkoto pieredzi, pamazām vien uzmunsturēju savu pirmo numuru �galds uz diviem riteņiem�. Rīgā gan to nepaguvu parādīt, jo gāja vajā pasaules kar� un. bēgot no vācie�iem, pirmajā vilnī aizklīdu līdz Astrabaņai, bet pēc tam vēl dziļāk Krievijā.

Astoņpadsmitā gada bargajā ziemā abi ar Ceslavu satikāmies Mamontova-Beļska ceļojo�ajā balagānā Je-katerinburgā. Ceslavs uzaicināja mani izveidot kopīgu trapeces numuru, un tā radās mūsu �lidojo�ais krēsls�, ar kuru divdesmit pirmajā gadā atgriezāmies Rīgā.

Laikmetiem mijoties, daudz kas bija izmainījies ari cirka pasaulē. Pēc Solomonska jeb, kā mēs sacījām, �vecā� �aizbrauk�anas pie Pētera� uzņēmums bija pārgājis viņa civilsievas īpa�umā, bet tā saimniekoja ar visādu avantūristu padomu un pakalpo�anu. Lielais ārzemju mākslinieku pieplūdums radīja sīkstu, konkurenci. Kases interesēs programmas mainījās karstā steigā. Priek�nesumu meistarība administrāciju daudz neko neinteresēja, svarīgi bija, lai numurs spēlētu uz publikas nerviem. Alodē turējās vārds �sensācija�, uz cirka afi�ām to rakstīja ar trijām, �etrām un piecām izsaukuma zīmēm. Visam vajadzēja būt augstākā mērā sensacionālam: ja klaunāde, tad katrā ziņā tāda, ko pēc tre�ās izrādes aizliedza, ja vingrojums kupolā, tad ar inscenētu troses trūk�anu, ja dresūras numurs, tad ar dresē-tāju-briesmoni, kas satracināts un asinskārīgs dzenāja pa krātiņu iztrūcinātos plēsoņas. �Es nemaz neprasu, lai jūs pa�i gāztos zemē,� mīlēja sacīt pilnvarnieks

Arēniuss, �pietiek, ja jūsu numura laikā nokrīt pāris skatītāju.�

Jā, tie bija trakie divdesmitie gadi, kā klauns Ripsis kādā rcprīzē sacīja partnerim Pipsim: lielo cerību laiks, kas Eiropai atnesa dvīņus � influenci un inflāciju.

Nav ko liegties, ļaudamies modes untumiem, arī es tolaik taisīju visādas �nāves cilpas� un ��ausmu lēcienus�. Bet tā bija ka�oka virspuse. Pēc būtības �ie skaļi izreklamētie briesmu triki bija glu�i parasti cirka numuri, ne nāvīgāki un ne �ausmīgāki par tiem, kurus jau simtiem gadu cirka mākslinieki rāda visās zemeslodes malās.

Zināms, esmu piedzīvojis arī ļaunus brī�us, un mana kreisā kāja divās vietās ir lāpīta. Berlīnes Vintergar-tenā nolūza āķis, kas griestos turēja trosi, nācās piezemēties uz skatuves dēļiem no divpadsmit metru augstuma. Reiz Mesinā sasprindzinātā �onglē�anas brīdī sākās zemestrīce. Bet par tādiem gadījumiem nav ko runāt, no nejau�ām briesmām neviens un nekur nav pasargāts, tas ir dabiski un saprotami. Tikpat dabiski un saprotami, kā briesmu nojausmās sajust bailes. Jo bailes, manuprāt, nav nekas cits kā instinkta ieslēgts brīdinājuma signāls: tu esi apdraudēts, sasprindzini uzmanību un spēkus!

Mūsu amatā ir svarīgi briesmu robe�u ar darbu un neatlaidību aizbīdīt pēc iespējas tālāk. Ja tu kaut ko esi varējis, sacīsim, tūksto� rei�u mēģinājumos, tad kāpēc lai tu to nevarētu arī tūksto� pirmo reizi skatītāju acu priek�ā? Kad es dzirdu � raug, kur cilvēks, kas nepazīst baiļu, es atbildu � ar to nav ko lielīties. Savā mū�ā esmu saticies un strādājis kopā ar daudziem augstākās klases cirka dū�iem. Un visi viņi pazina bailes. Bet tas viņus nekavēja gudrot aizvien riskantākus numurus � cepuri nost.

Trīsdesmito gadu sākumā noslēdzu līgumu ar slaveno Gregora firmu un pusotrā sezonā izmatu Balkānus krustus �ķērsus. Atgriezies Rīgā, pirmo no paziņām satiku Ceslavu. Tolaik viņ� jau bija puika gados, ar priek�nesumiem vairs neuzstājās, ta�u pie cirka turējās, notes brī�os aizvietoja manē�as inspektorus un neatteicās arī no vienkār�ākiem pienākumiem.

� Nu, kas jauns? � es viņam jautāju. Bija novembris vai decembris, katrā ziņā ziemas laiks. Ceslavs, ierāvis plecos gludi nosukāto sirmo galvu, melni uzkrāsotām uzacīm stāvēja manā priek�ā �vītīgā, pūkainā mētelī un kurpēs ar ķieģelīgi biezām pazolēm; tādu viņu dro�i vien atceras vēl da�s labs rīdzinieks, jo �ajā mētelī un �ajās kurpēs viņ� staigāja līdz savai nāvei fa�istu okupācijas laikā.

� Jaunumu daudz, � Ceslavs atbildēja, � pie mums uzlēkusi jauna zvaigzne.

� Nu, nu?

� Gan pats redzēsi. Truksa.

� Ko joko. Truksa uzstājās jau pie Mamontova.

� Sis varētu būt dēls. Glu�i svaigs.

D�ons Truksa patie�ām izrādījās svaigs cilvēks �ī vārda vispla�ākajā nozīmē. Jauns, gai�u vaigu, smaido�s, ar patīkamām manierēm. Uzradies no kaut kurienes, no Balo�a cirka vai Tivoli balagāna, pirmajā laikā viņ� glu�i normāli bija turējies vecāko kolēģu ēnā, lidz pēk�ņi atklājies: publikai Truksa patīk par visiem vairāk.

Drīz vien Truksas vārdu uz afi�ām sāka iespiest ar trekniem burtiem. Viņa slava auga ātri un neatturami. Turklāt viņa pārākumu neviens necentās apstrīdēt. Vecie slavenības, kas jutīgi un aizdomīgi alla� saslējās pret katru mēģinājumu apēnot viņu godību, Truksu palaida garām, labvēlīgi pieraudamies pie malas un pat jūsmīgi aplaudēdami. Tādas lietas Rīgas cirkā vēl nebija piedzīvotas.

Kaut arī, es par to ne�aubos, Truksa sīki un smalki bija izpētījis gaisa akrobātikas jaunākos un vecākos paņēmienus, viņ� izturējās tā, it kā cirka māksla sāktos tie�i ar viņu. Likās, ka viņ� mūsu amatu atklāja no jauna: savādāk nekā citi kāpa kupolā, savādāk turējās pie stieņa, savādāk lēca. Vārdu sakot, Truksa ar jauku, nevainīgu smaidu sagāza visu, ko mēs kā tādi antiņi bijām uzskatīju�i par negrozāmu, neatceļamu un neizbēgamu. Lai to iespētu, bez talanta vēl bija vaja-dzīga liela drosme. Un tie�i drosme bija tā stīga, uz kuras Truksa spēlēja. Cirka kupolā viņ� lidoja un virpuļoja, pārkāpdams pa�us vienkār�ākos dro�ības un piesardzības likumus. Viņam patika trikus jaukt un mainīt, iznācis arēnā, viņ� bie�i vien nemaz nezināja, ko rādīs. Priek�nesums dzima, expromtum iedvesmas vadīts. Ja Truksa bija labā garastāvoklī, viņ� trikam aizvien ko piesvieda klāt, kā vēlīgs pārdevējs piesvie� sveramajai precei: parastā salto vietā izpildīja dubulto, abrocīgā iekāriena vietā lidoja pa gaisu, ieķēries stangā tikai ar vienu roku, lēca nevis no platformas, bet pakāpes augstāk, jumta �okurā. Krietnu mirkli sajūsmas spiediens, kluss un smags, iegūlās manē�as sienās kā vēja brāzma burās, tad cirks nodārdēja gavilēs. Bet Truksa, glīts un slaids, sportiski lieti�ķs, ar jauku sniaLm un draudzīgiem rokas mājieniem jau atsveicinājās no savām pielūdzējām un cienītājiem.

Un �ētcic atklāti � Truksas priek�nesumi no tiesas saņēmu sirdi ar savu bezbēdību un atraisītību. Viņ� no tiesas bija brīnums: kur citi apdomīgi taustījās, viņ� dragāja taisni, kur citi piepūlē sasprindzināja pēdējos spēkus, viņ� vaļīgi rotaļājās, it kā atrazdamies ārpus gravitācijas lauka, ārpus robe�ām, kas iespējamo atdala no neiespējamā.

Kā jau varēja sagaidīt, Truksa pie panāktā neapstājās. Trapeces vingrojumiem sekoja lēcieni ar �koka kājām�. Pēcāk īpa�s tramplīns viņu �ajos neērtajos �apavos� uz�āva uz stieples, kur viņ� savukārt izpildīja at-mugurisko salto.

Bet arī tas Truksam rādījās par maz, un viņ� gāja vēl tālāk. Viņ� palaida arēnā pa apli auļojo�u zirgu. Kamēr zirgs uzņēma ātrumu, Truksu pacēla desmit metru augstumā. Sekoja lēciens, kombinētais salto, un Truksa nobeidza triku stāvus uz zirga, galopā izjādams no skatītāju sajūsmas ielenkuma.

Kādu jauku dienu Truksa paziņoja, ka turpmāk �o numuru, kas pats par sevi jau bija akrobātikas meistarstiķis, izpildīs ar maisu uz galvas. Atceros vēl, kā toreiz pēc izrādes gāju uz mājām. Tumsā virs cirka krāsainās ugunīs dega viens vienīgs vārds �Truksa�. Apstājos un skatījos. Sacīt, ka tā bija skaudība, ko izjutu, nebūtu īsti pareizi. Bet pēk�ņi visi mani līdz�inējie pūliņi un sasniegumi likās tik maznozīmīgi un bāli, ka sirdi sakampa �ēlums un skatiens apmācās. Līdzas Truksam es pats sev likos tikai sīks un no�ēlojams amatnieks. Tas, ko es panācu ar gadiem ilgu darbu, Truksam prasīja īsu iedvesmas mirkli. Nekad es nespē�u strādāt ar tādu vieglumu, ar tādu atvēzienu, nekad. Tā es domāju tajā vakarā.

�etrās izrādēs Truksa lēca ar maisu uz galvas. Saucot lietas īstajā vārdā, tā bija spēlē�anās ar dzīvību. Pie tam bīstamāka par veco laiku pa�nāvnieku rotaļu, kad septiņreiz �aujamā naganā ielādēja tikai vienu patronu, veltni pirms �āviena deniņos sagrie�ot kā laimes ratu. Truksa riskēja vairāk, viņa �anses laimīgi pabeigt lēcienu bija nevis se�i pret vienu, bet, sacīsim apaļi, viens pret simtu. Un tomēr �etras reizes pēc kārtas viņ� izvilka pilno lozi! Mjā, �etras reizes pēc kārtas.

Uzbudināts un nepacietīgs gaidīju katru nākamo izrādi, svārstīdamies starp pienākumu Truksu brīdināt un �aubām par savu nojautu pareizību. Kaut kam vajadzēja notikt. Kaut kam vajadzēja sagāzties: vai nu Truksas veiksmei, kas pieņēma pārdabiskus apmērus, vai arī maniem uzskatiem par cilvēka iespējām vispār, kurus pamazām vien biju izbūvējis uz savas līdz�inējās pie-rcdzes pamatiem. Bet ja nu tomēr brīnumi iespējami? Bet ja nu daba apveltījusi Truksu ar tādām izmaņām un spējām, par kurām normālam cilvēkam nav ne jausmas? Varbūt mēs visi esam pārāk normāli, pārāk vienādi un mūsu vienādums un normālums mūs padara aprobe�otus attiecībā pret tiem, kas mums nelīdzinās? Varbūt Truksa jāmēra ar kādu īpa�u mēru?

Prāts �o pēdējo iespēju noraidīja, ta�u es jutu, ka mana attieksme pret viņu izmainās. Zināmā mērā es Truksas spēju brīnumam jau ticēju. Un kāpēc ne? �etras reizes viņ� bija paveicis neiespējamo, bet, ja cilvēks kaut ko spēj izdarīt �etras reizes, kāpēc lai viņ� to nespētu piekto reizi?

Bet piektajā izrādē Truksa nokrita. Pareizāk laikam bulu sacīt: kļūmīgi nolēca. Maiss uz galvas netraucēja punktīgi beigt kombinēto salto vajadzīgajā vietā. Viņ� atsitās ar kājām pret biezo popi, kas sedza zirga ⁿW^:-iru, ta�u nespēja kustību noraut un ielidoja ma-ūe�as smiltīs. Iznākums bija labāks, nekā varēja gaidīt. Izņemot lauzto atslēgas kaulu un izme�ģīto pēdu, nekādas citas nopietnas vainas ārsti neatrada.

Apmēram pēc mēne�iem diviem Truksa bija atkal cirkā. Viņ�, kā parasti, smaidīja, sacīja kolēģiem laipnas asprātības un mo�i rosījās, bet kaut kas lika ma nām acim kavēties pie viņa ar iztrūk�anos. Sākumā netiku gudrs par �īs sajūtas cēloņiem. Truksas izskatā nekādas redzamas izmaiņas nebija notiku�as. Viņ� likās tikpat jauns un tikpat glīts, nēsāja tās pa�as drānas, un frizūra bija tā pati. Un tomēr nebija agrākais Truksa. At�ķirība starp agrāko Truksu un to, kas tagad stāvēja �eit, bija vārdos grūti ieliekama. Viņi viens no otra at�ķīrās apmēram tāpat, kā iedegta spuldze at�ķiras no neiedegtas. Truksa vairs neizstaroja to pa�ti-cību savām spējām, kas katrai viņa kustībai un katram viņa vārdam agrāk pie�ķīra brīnuma suģestējo�o spēku.

� Nu, kā? Domājat lēcienus turpināt? � kāds viņam jautāja.

� Bet kāpēc ne? � Truksa rādījās izbrīnīts. � Vel kādu nedēļiņu � un dosim vaļā, hop, hop ...

Tie�i pēc nedēļas Truksa pieteica mēģinājumu. Manē�as tuvumā aiz �ādiem tādiem iemesliem sapulcējās vai visi cirka darboņi, par māksliniekiem nemaz nerunājot. Truksa iznāca apģērbies izrādes tērpā, pajādelēja uz zirga, pa�ūpojās uz trapeces un mēģinājumu pārtrauca.

� Viss kārtībā, � viņ� jautri uzsauca, � rīt piedalī�os izrādē, olc!

Ja to būtu sacījis kāds cits, viņam neticētu, bet to sacīja Truksa.

Nākamajā dienā viņ� ieradās cirkā laicīgi, ko senāk nekad nebija darījis. Un vispār uzvedās kā iesācējs: citu numuru laikā vairākas reizes caur priek�karu skatījās publikā, staigāja �urpu turpu, staipīja rokas un vingrināja mugurkaulu. Starpbrīdi, uzmetis virs sud-rabzvīņotā triko ka�oku, iznāca manē�ā un kaut ko mērīja, kaut ko rēķināja.

īsi pirms otrās daļas sākuma Truksa no cirka aizgāja, pametis zīmīti, ka nejūtoties pietiekami vesels. Vēl pēc kāda laika Truksa paziņoja, ka veco priek�nesumu neatjauno�ot, bet uzstā�oties ar jaunu.

Truksas jaunais numurs viņa draugus un cienītājus samulsināja. Paklīda pat valodas, ka Truksa dze.i velnu: nodro�inājies ar tīklu, viņ� parādīja da�us visai piesardzīgus lēcienus nelielā augstumā, pie tam izpildīdams tos tik samezglotā uzmanībā, ka skatītāji tā arī nesaprata, vai tas jāuztver kā joks vai nopietnība

Ja jūs man tagad prasītu, kas ir cirka mākslinieka 'lava, es laikam atbildētu tā: ugunskurs, ko skatītāji kurina ar sīkiem zariņiem. Aizvien biju�i un aizvien bū< ugunskuri, kas deg spo�āk par citiem tāpēc, ka skatītāja savu kurināmo reti kad tīko sadedzināt �aurā lokā. Skatītājs to labprāt met ugunskurā, ap kuru pa�laik drūzmējas. Un da�kārt atsevi�ķi sārti izaug tik spo�i un krā�ņi, ka, �ķiet, tie jau nu liesmos gadiem. Ta�u pietic.; kādu brīdi kurinātāju drūzmai saminstināties un pa�ķirties, un, skaties, uguns saplok.

Pēc gada, kad Truksa atkal piedāvāja cirkam kārtējo numuru, Solomonska mantinieces pilnvarotais līgumu neparakstīja, sacīdams vārdus, kas cirka aprindās kādu brīdi klīda apkārt kā anekdote: �Sakiet, cienīts kungs, � vai, tramvajā iekāpjot, jums dro�ības tīkls nav vajadzīgs?�

Es redzēju, kā viņ� aizgāja. Pie ārdurvīm stāvēja jauns muzikants. Truksa piegāja viņam klāt, smaidīdama savu parasto laipno smaidu� un gribēja ko

sacīt, bet tajā brīdī mūziķi kāds pasauca, un tas pamājis ar roku, aizskrēja pa gaiteni. Nezinu, ko tajā mirklī domāja Truksa, kuru mēs bijām turēju�i par brīnumu tad, kad viņ� bērni�ķā naivumā spēlējās ar briesmām, neapjauzdams iespējamās sekas, bet kur� nevienam nebija vajadzīgs, kad, kritiena brīdī atskārtis patiesību, izrādījās par vāju, lai tiktu galā ar jaunatklāto dvēseles stāvokli � bailēm.

Atceroties Truksas aizie�anu, man vēl tagad pēc tik daudziem gadiem kļūst sēri. Acīmredzot tāpēc, ka sāpīgi zaudēt to, kas ir, bet vēl sāpīgāk to, pēc kā tiecamies.

*

�ķērsoju�i Lielupes tiltu, mēs nogriezāmies gar stadionu pa labi uz jahtkluba pusi. 5ajā brīdī no aizmugures ar bīstamu ātrumu mūs panāca kāds luksa �igulis. No�ķīda ceļa apmales sīkakmeņu �ļakatas, nokūpēja putekļi, un jaunu ļau�u pielādētie rati, pa�āvu�ies mums garām, jau nozuda ceļa līkumā. Ma�īnu ir daudz un sarodas aizvien vairāk. Iegādāties ma�īnas pa�laik ir modē. Tāpat kā ātri braukt...

Septiņdesmito gadu sākumā abi ar arhitektu N. nedēļas trīs uzturējāmies pie kolēģa m Rietumvācijā. �ādi ceļojumi pat visjaukākās viesmīlības aizvējā ir samērā gurdino�i un pasmagi. Iespaidu pārmērības rada ne-reālu sajūtu, nostieptās maņas mēģina izslēgties. Vārdu sakut, cilvēks nonāk tādā kā pēcslimības stāvoklī, kad spēku iz�ķiests vairāk, nekā rezerves atļauj, � kļūst apātisks un tajā pa�ā laikā pastiprināti jūtīgs. It kā dzīvo, it ka sapņo. Klātu vēl ilgas pēc mājām ...

Domāju, ka �o diezgan banālo psiholoģisko fāzi lielākās vai mazākās devās izbaudījis katrs, un tāpēc būs saprotams arī mans dvēseles stāvoklis, kas tālākajos notikumos, bez �aubām, spēlēja savu lomu.

Tātad abi ar N. bijām noguru�i, drusku stīvi, drusku apdullu�i, nomizotiem nerviem, izklaidīgi, bet apmierināti un pacilāti, jo vizīte tuvojās noslēgumam. No Ķelnes mums vajadzēja lidot uz Frankfurti pie Maiņas, lai sC-tos lidma�īnā Parīze�Maskava�Tokija. Iepriek�ējo nakti tikpat kā nebijām gulēju�i. Pa ceļam uz aerodromu, automa�īnai drā�oties ar deviņdesmit kilometriem stundā, bezmaz sadūrāmies ar pretim skrejo�u mers< 'su, kas pagriezienā negaidīti sametās.

Ķelnes gaisa osta, te nu tā bija. Pelēko rīta krēslu bez rimas slacīja nespodrs lietus. Kā caur eļļainu stiklu blāvi laistījās dzeltenās miglas spuldzes, neona uzraksti un pacel�anās ceļu gaismas zīmes. Rēca lidma�īnu motori. Vēj� ārdījās ar sīvu sparu, � klajumu tuvumā to īpa�i jūt.

Atcerējos pirms pāris mēne�iem Rīgas tālrādē redzētu si�etu: Ķelnes lidlaukā nolaidies pirātu sagrābt* gaisakuģis. Varmākas pieprasīja lielu izpirk�anas maksu un vairāku desmitu noziedznieku atbrīvo�anu no da�ādu valstu cietumiem. Notika sarunas. Laupītāji draudēja lidma�īnu uzspridzināt. Pasa�ieru vidū bija ievainoti un slimi. Uz ekrāna viss izskatījās diezgan ikdieni�ķi. Lidma�īnai pieveda degvielu (interesanti, kas �ādos gadījumos maksā par degvielu, es vēl nodomāju), policisti, rokas sānos saspraudu�i, grozījās bariņos. Pēc tam lidma�īna pacēlās gaisā. Dro�i vien no tā pa�a skrejceļa, kas tagad kalpos mums. Mēģināju iedomāties, kur nolaupītā lidma�īna varēja stāvēt. Pie nro�ckiorii torņa? Diez vai. Ticamāk, ka lidlauka pretējā pusē, nostāk no ēkām. Katram gadījumam, ja laupītājiem. piemēram, ienāktu prātā izmēģināt savus dinamīta krājumus.

Minhcncs olimpiādes laikā saķer�anās ar teroristiem tik mierīgi vis nebeidzās. Vai tas arī nenotika �eit, Ķelne? Nu. vienalga, ja ne Ķelnē, tad Frankfurtē pie Alainas, kāda starpība. �Melnā oktobra'- vīri nolaidās nr helikopteru, vezdami līdzi olimpiskajā ciematā sagūstītos ķīlniekus. Gribēja pārsēsties lidma�īnā, kas viņus pēc vieno�anās ar varas pārstāvjiem it kā gaidīja. Kad policijas snaiperi atklāja uguni, teroristi helikopteru uzspridzināja. Cik upuru sanāca � septiņi vai astoņi? Redz, kā ar laiku aizmirstas. Toreiz par to tik

daudz runāja un rakstīja. Kāds po|u �urnāls notikumu izklāstīja sīki un secīgi, ar plānu un fotoattēliem: uzspridzinātais helikopters apdedzis un saņurcīts guļ uz vieniem sāniem, bojā gāju�o ķīlnieku un teroristu līķi vāciskā akurātībā nolīdzināti rindā, ievainotajiem pirmo oalīdzību sniedz sanitāri, kaut kur kaut kādi ļaudis paceltām dūrēm sirdīgi demonstrē (gan ne pret teroristu uzbrukumu, bet pret uzbrukumu teroristiem). Jā, jā...

Gaisa ostas telpās valdīja miers un klusums. Likās, le vispār nekas nenotika, lidojumi bija atcelti un personāls izklīdis. Tikai atsevi�ķi darbinieki it kā aiz gara iaika kārtoja lietas, visu tomēr paspēdami un izdarīdami. No maigi dūdojo�iem skaļruņiem rāmas pusbal--is �ad tad pasvieda aprautas frāzes. Informācijas ekrāni klusēdami mirk�ķināja raibās acis.

Biļe�u reģistrācijā un mantības nodo�ana, burtiski, prasīja da�as minūtes. Kamēr bārā izdzērām pa krūzei kafijas un suvenīru kioskā atstājām valūtas atlikumus, sākas pasa�ieru ielai�ana lidma�īnā. Bet tā nu �eit bija izdarība, kas tik ātri nevedās. Vispirms rūpīgi caurskatīja rokas bagā�u. Bruņotu policistu apsardzībā īpa�a dienesta ierēdņi atvēra katru ne�ļavu, rakās cauri tualetes piederumiem un kabatlakatiem, medikamentu aptverēm un smēķmateriāliem, neuzticīgi izcilājot un izgrozot pirkstos ikvienu priek�metu, kas kaut aptuveni spēja slēpt kādu auksto vai karsto ieroci. Ne mazāk vērīgi tika aplūkoti arī tādi izmēros nelieli, bet pasmagi veidojumi kā bārdas skujamie aparāti, portsigāri, �ķiltavas, vārdu sakot, jebkura lieta, kaut attāli pielīdzināma rokas granātai, bazukas lādiņam vai maskētai bumbai.

Pec tam vēl kratī�ana. Sievietes pa labi, vīrie�i pa kreisi. Nu, Alkapone, viltīgais gangsteri, uz priek�u. es pats sev sacīju, mēģinādams neizbēgamo pārbaudi uztvert kā joku. Ta�u, iegājis tādā kā drēbnieku darbnīcas pielaiko�anas kabīnē un dro�ības sarga priek�ā pacēlis rokas, ar nepatiku samanīju, ka sirds kļūst strauja un rīkli nez kāpēc aizspie� dusmas. Otrs ierēdnis stāvēja mazliet sānis un, laiku īsinādams, plik�ķināja plaukstām savus uniformētos stilbus. Vajadzēja būt naivam, lai neredzētu, ka viņa labā delna tomēr aizvien palika revolvera spala tie�ā tuvumā. Kratītājam rokās bija biezi cimdi. Viņ� darbojās smalki un pamatīgi. Was hier? Nehmen sie, bitte, aus/ Tā bija piezīmju grāmatiņa, sakarā ar profesiju varbūt nedaudz lielāka par vispārpieņemtajām. Grāmatiņu ātri apskatījis, kratītājs iebāza to atpakaļ manā krū�u kabatā. Und hier, bitte? Jutu ausīs iekāpjam siltumu. Nelaimīgā konjaka bla�ķe ar aizgrie�amo uzgali! Būtu es zinājis, ka to vajadzēs publiski uzrādīt.

Pēc brī�a no kabīnes tāds kā sapluinīts iznāca arī N. Abi centāmies smaidīt un izskatīties jautri. Galu galā pa�u interesēs. Labāk lai parausta bārdu nekā noņem galvu.

Pa caurulei līdzīgu garu gaiteni nonācām tie�i pie vietējām līnijām paredzētā debesu autobusa, kas stāvēja pla�i atvērts kā �ķūnis � viss gals vaļā, brauc iek�ā kaut vai ar siena vezumu. Ta�u �eit atkal maza aizķer�anās. Koferi, izrādījās, lidma�īnā vēl nebija novietoti, tie atradās pie trapa. Uz kravas telpu bagā�a aizceļoja tad, kad pasa�ieris, iekāpdams lidma�īnā, to atzina par savu. Saprotams, ievērojot �ādu kārtību, ielikt bumbu koferī varēja tikai pa�nāvnieks. Bet vai saērcinātam fanātiķim, pierādī�anas, sodī�anas, atriebības un visādu citādu ideju pārņemtam maniakam, tas bija �ķērslis? Un ja spridzekli paslēpa koferī bez pasa�iera ziņas? Vai tad par tādiem gadījumiem nenācās dzirdēt? Piemēram, par to pa�u vecmāmiņu miljonāri, ko dēliņ� un vienīgais mantinieks gādīgi iesēdina gaisakuģī patīkamam lidojumam uz Florīdu ... Un Hei-iijs �Lidostā� apraksta nabadzības izmisumā iedzītu neveiksminieku, kas par pēdējo naudiņu apdro�ina dzī-\ibu, polisi novel sievai, bet ar bumbu iekāpj �etrmo-toru putna. Hliū! Arī kaut kāds pustraks cilvēks! Uzspridzināt lidma�īnu ar simts pasa�ieriem: sievietēm, bērniem, jaunie�iem . .. Jauka gan izskatās vietiņa, kur las viss nonāk leja. Un ja vēl apak�ā patrāpās pilsēta vai biezi apdzīvots rajons, teiksim, ar skolu, ar sporta stadionu, ar kinoteātri. Bet vai tad jebkur� mēģinājums piespiedu kārtā grozīt lidma�īnas ceļu nav nāvīgs risks? Viena pati lode, caursizdama kabīnes apvalku, spēj radīt neglābjamas sekas, izsaukt gaisa aizplū�anu, radīt īssavienojumus. Nemaz jau nerunājot par �ansēm trāpīt lidotājā pakausi vai bojāt svarīgus mehānikas mezglus. Un pēk�ņi lidojo�ā cigārveida māja sāk kūleņot un svilpdama un drebēdama gā�as lejup ... Tam vajag būt drausmīgam brīdim, kad ikviens iek�ā saprot � beigas, neglābjamas beigas. Redzēt visas �īs sejas, dzirdēt necilvēcīgos kliedzienus. Tad jau sprādzienam ir zināmas priek�rocības!

Vietas atradām ātri. Lidma�īna pildījās aumaļām. Pasa�ieru lielākā daļa izskatījās lieti�ķi darījumu ļaudis, tā sauktā portfeļu publika. Izkārtoju�i Frankfurtē savu biznesu, vakarā viņi dro�i vien lidoja atpakaļ. Ceļā lasīja dienesta papīrus, dzēra alu, kūpināja �īgātus. P.ūpīgi skūti, iesmar�oti, sasukāti, apmierinātām sejām, labos uzvalkos. Vairumā aceņoti ar di�logu okulāriem. Protams, pa starpu gadījās arī vaļojo�ās ģimenītes. Bet �ie te pieci tum�sejainie vīri, bez �aubām, pārstāvēja ārzemju darbaspēku jeb, kā rakstīja �ejienes prese, viesstrādniekus.

Cik varēja spriest, pēdējā laikā ieceļo�ana tik pla�os mērogos vairs nenotika, tomēr Rietumvācijā sastapt turkus, arābus, spāņus, vjetnamie�us un nēģerus varēja visur. Tālrādes raidījumos bērniem blakus gai�ajiem pa�māju sīkajiem neiztrūksto�i darbojās pa melnsprogainam sve�atnietim, komercfilmās � līdzās galvenajiem varoņiem bie�i mīlēja arī otrais pāris � ieceļotāji.

īsinādams laiku, palūdzu pavadonei jaunākās avīzes. Karadarbība starp Izraēlu un arābiem gāja pla�umā. Itin sparīgi iesāktais ēģiptie�u pretuzbrukums pamazām apsīka. Kādas teroristu organizācijas biedri Holandē jau astoto dienu turēja gūstā studentus. Norvēģijā neatklāti ļaundari no�āvu�i trauku mazgātāju, kas it kā nenoskaidrota izlūko�anas dienesta uzdevumā darbojies kādas tre�ās valsts interesēs: ��etri vīri automa�īnā piebrauca pie vasarnīcas, kurā dzīvoja Muhameds Abuls-Alā, un atklāja automātu uguni caur virtuves logu. Pēc tam vainīgie nozuda nezināmā virzienā.�

Robe�ām te, izrādījās, vairs nebija nozīmes. Da�ādu pasugu varotāji rīkojās pa veco solīdo Eiropu kā pa izslavēto �ikāgu, darīdami visu, kas ienāca prātā. Un parasti palika nesodīti. Ja retais tīrās nejau�ības dēļ nonāca aiz restēm, tad ne uz ilgu laiku. Kolēģi un ticības brāļi tūdaļ metās palīgos un tikmēr �āva, spridzināja un pirātoja, kamēr viņu prasības tika uzklausītas un apcietinātie atbrīvoti. Kara atsāk�ana Vidējos Austrumos tā jau sabudināto noskaņojumu padarīja vēl drud�aināku. Vajāja progresīvos darbiniekus, notika apvērsumi, valsts apsūdzēja cita citu teritoriālos tīkojamos. Noslēdza slepenas un atklātas savienības. �urpu turpu �audījās emisāri un aģenti. Noklausījās sarunas. Vervēja piekritējus. Aizvāca pretiniekus.

Pēc pulksteņa mums vajadzēja būt jau virs Frankfurtes. Apak�ā nekas nebija saredzams � mākoņi klājās kā grīda. Tāpat lidma�īnā nevarēja samanīt pazīmes, kas vēstītu par drīzu nolai�anos. Kāpēc neiedegas brīdinājuma signāls? Kāpēc pavadones nelūdz aplikt dro�ības jostas? Pēc straujā sagāziena uz sāniem likās, ka lidma�īna diezgan spēji mainīja kursu. Un � vēlreiz. Nu ir gan brīnumi!

Pulkstenis rādīja septiņas minūtes pāri sarakstā minētajam nosē�anās brīdim. Lieti�ķie darījumu vīri mierīgi �ķirstīja papīrus un sūca cigārus, it kā tāda jēdziena kā laiks uz pasaules vispār nebūtu. Tikai melns un savādi gruzdo�s skatiens, sastapis manu pēto�o acu uzmetienu, dzelksnīgi pasviedās pretim un nepieklājīgi ilgi nelaidās vaļā. Tas bija viens no tum�sejainajiem viesstrādniekiem. Pārējie �etri, galvas sabāzu�i, savā starpā apspriedās. Pēk�ņi arī viņi atslēja pakau�us un kā pēc komandas paraudzījās uz mani. Skatienos jautās kaut kas griezīgi ass, reizē apņēmīgi nepiekāpīgs un satrūcināti tramīgs.

� Mūsu pilots būs aizmirsis, kā stūrē uz leju.

� ?\^Tav liela bēda. Gaisā vēl neviens nav palicis.

A-ēģināju atkal ķerties pie laikraksta, ta�u uzmanība vairs nesaistījās pie sikburtu rindām. Nez no kurienes uzkritusī izklaidība pamazām vien skaloja manus miera panirtus, glu�i kā viļņi jūrmalā skalo smiltis no kailo pēdu i pak�as.

Beidzot uzdegās brīdinājuma signāls. Iepriek�ējā miegrunā noskaņa pagaisa, ļaudis ar skubu sarosījās, iejuktās siksnās, smēķmaņi apdzēsa sūk�ļus � kā parasti �ādos gadījumos. Bet lidma�īna lidoja kā lidojusi, un nekas neliecināja, ka augstums tiktu samazināts. Vismaz mākoņu grīda turējās apak�ā iepriek�ējā līmenī.

� Divdesmit divas minūtes pāri. Varbūt mēs esam jau kaut kur virs Francijas vai Laman�a?

� Maz ticams. Mēs kuļamies uz riņķi.

� �itā vēl nokavēsim Maskavas lidma�īnu.

Kāpēc mēs joprojām lidojam? Bez iemesla kārtību nepārkāpj. Trīsdesmit liekas minūtes gaisā nozīmē izlietot dīķi degvielas. Tā ir dzīva nauda. Gadās, ka lidma�īna nevar izlaist riteņus un tī�ām notērē degvielas pārpalikumu, lai, nolai�oties uz ķermeņa, izvairītos no sprādziena. Tādos gadījumos berze tik liela, ka aizdeg�anās neizbēgama. Un tas vēl labākais variants. Sliktākais � apme�anās. Lū�ņu kaudze. Kaut gan da�kārt jau arī laimējas. Pirms da�iem gadiem asprātīgs pilots lidma�īnu uz ķermeņa nesēdināja upē. Protams, ne vienmēr iziet no ierindas tūlīt visa �asija. Nesen avīzes rakstīja par lidma�īnu, kurai paceļoties nodega viena riepa. Un tomēr upuru nebija.

Paraudzījos uz N. Būdams smalkjūtīgs un nosvērts, viņ� turējās apbrīnojami bra�i un savas izjūtas neizpauda. Traka bū�ana! Nu jau pāri svītrai trīsdesmit otrā minūte. Bet skaļrunis klusē. Un �maugās pavadones, kas vēl nesen �ivinādamas un plivinādamās �audījās �urpu turpu kā bezdelīgas pa jumtapak�u, visas nozudu�as. Nolai�oties pavadonēm jābāl pie pasa�ieriem, tas ta�u skaidrs. Nūja, bet lidma�īna nemaz netaisās nolaisties ...

Pārsēdos celiņa malā, tā, lai labāk varētu pārskatīt salonu. Paskaļā rosība bija saplakusi. Dizncsmeņi sēdēja, galvas atgāzu�i, daļa snauda vai arī mīstīja �okļos ko�ļājamo gumiju. Pēk�ņi nomanīju, ka, aplūkodams citus, vienlaicīgi pats esmu kļuvis par novēro�anas objektu. Mani atkal trāpīja melnais, gruzdo�ais skatiens, fikai �oreiz jau no sākta gala pieckārtīgs. Tum�sejainie vīri visi kā viens raudzījās manī ar tik saspriegtu uzmanību, it kā es būtu diriģents, kas gatavojas orķes-trantiem dot zīmi. Vai tikai tāpēc, ka biju pārvietojies?

Garāk izprātoties nepaspēju, jo brīdinājuma signāls, uz mirkli apdzisis, iedegās no jauna, un mēs beidzot jūtami un nepārprotami devāmies lejup.

Līdz Maskavas lidma�īnas atie�anai laika bija atlicis pavisam maz. Tiku�i zemē un sagaidīju�i koferus, ņēmām kājas pār pleciem.

Frankfurtes gaisa osta ir nepārskatāmas platības trīslīmeņu konglomerāts ar tie�ām pieejām apak�zemes dzelzceļam un pilsētas autobusiem, ar pla�ām galerijām, kur izvietotas skulptūru un gleznu izstādes, ar neskaitāmām gaidī�anas zālēm, kur, iemetot tālrādī divdesmit feniņus, piecas minūtes var skatīties futbola, boksa vai motosacīkstes. Pārejas, uzejas, apejas, atpūtas stūrī�i, iedzertuves, ieēstuves, naudas mainītavas, biļe�u kases, aģentūras, pārstāvniecības. Kamēr izziņu stendā uzzinājām vajadzīgo piestātni, kamēr atradām īsto gaiteni, pulkstenis nestāvēja uz vietas.

Ti'spadsmitā piestātne nevarēja būt pārāk tuvu. Daudzmaz pieklājīgi nosoļoju�i līdz ceturtajai, metāmies teciņus. Bezgalīgais gaitenis, par laimi, bija patuk�s. Tikai svētulīgs mūķeņu pāris cēli izslietām di-benpusēm stūma kravas ratiņus un vēl kāda māte cīnījās ar aizkusu�u brēkuli.

Septītā piestātne, astotā, devītā... Drāzāmies uz priek�u, ka gaitenis dimdēja vien. Te lau�u jau bija vairāk. Aizlobām garām raibi izģērbtai alpīnistu grupai un spriganu vecdāmu jautram pulciņam. Nu vairs nebija tālu. Nu jau tikpat kā klāt. Paldies dievam, mēs tomēr esam ar asumu, īsti sprinteri. Mums pa priek�u joņoja bariņ� vīrie�u. Izdzirdu�i aiz muguras mūsu so|us, viņi atskatījās. Viens kaut ko uzsauca pārējiem. Pēk�ņi viņi apstājās un pagriezās ar sejām pret mums. Nē, patie�ām, kaut kāda ērmīga izrīcībai Bez �aubām, viņi pazina mūs un mēs pazinām viņus. Bet vai tas bija pamats tik dīvainai uzvedībai? Un tad vēl tā sasprindzinātā acu izteiksme, no tādiem skatieniem pār muguru pārskrien �ermuli un ceļgali kļūst mīksti. Viņi palaida mūs garām klusēdami, acis zibsnīdami, rokas kabatās sabāzu�i.

Beidzot bijām pie trīspadsmitās piestātnes. Parast� aina: neliela uzgaidāmā zāle, biļe�u reģistratūra, bagā�as kontroles galdi, kratī�anas kabīnes, pistolēm bruņoti policisti. Ta�u nekas neliecināja par pasa�ieru plūsmu uz lidma�īnu. Tie�i otrādi, pietika ar īsu mirkli, lai saprastu � caurtcces nav, slū�as nolaistas.

Aizkusu�i un apguru�i atkritām krēslos. Telpu galvenokārt pildīja gados jauni japāņi, klusi, mierīgi, it kā ar noslēpumu sejā. Atcerējos, ko rakstījis Juliāns Scmjonovs: viņam japānis lidma�īnā nozīmējot dro�u zīmi laimīgam lidojumam ...

Ar vācu ierēdņiem sarunājās di�u miesu vīrs tintes zilajā �Aeroflotes� stūrmaņa formā. Tātad lidma�īna no Parīzes bija ieradusies. Kavēja kādi citi iemesli.

Sājā brīdī uzgaidāmajā zālē ienāca tie pieci. Ienāca, jāsaka, glu�i normāli, divi pa priek�u, pārējie rindā.

Pārsteigumam nebija nekāda pamata, nu, vienkār�i sagadī�anās, kāpēc viņi nevar lidot uz Maskavu? Uz To-' kiju? Un tomēr, atklāti atzīstoties, es satrūkos kā no spalga trok�ņa vai negaidīta pieskāriena. Pūlējos uz viņiem neskatīties, virzīt acis un domas kur citur, bet jutu, ka uzmanība un visas manas maņas neatraujami urbās un dzinās tikai vienā vienīgā virzienā.

Viesstrādnieki uz Maskavu nelidotu, kas par muļķībām. Uz Tokiju ne tik. Viņi nebija viesstrādnieki. Bet kas tad? Komersanti? Tūristi? Studenti? Sportisti? Mākslinieki? Drēbes gadalaikam visnotaļ nepiemērotas, plānas. Un kur redzēts, ka cilvēki dodas pasaulē tikpat kā bez mantības. Tikai vienam no viņiem, augumā visgarākajam, ar kārniem, iekritu�iem vaigiem un biezām kopā saaugu�ām uzacīm, elkonī iekārts, kūļājās tāds kā mai�elis, tads kā futrālis.

Turpināju �erpos vīrus neuzkrīto�i pētīt. Garais kārnais, bez �aubām, bija priek�nieks, kaut arī īpa�i to necentās uzsvērt. Savā starpā viņi tikpat kā nesarunājās, bet laiku pa laikam apmainījās ar izteiksmīgiem skatieniem. Kamēr garais piegāja pie reģistratūras darbiniekiem acīmredzot ko noskaidrot, pārējie �etri nostājās pie sienas ar sejām pret pasa�ieriem un stāvēja nekustīgi kā kareivji ierindā. Tad uzradās sestais, agrāk neredzēts, brūnā ādas mētelī ar uzsistu apkakli: puse no sejas tum�u briļļu aizsegta. Pamanījis ienācēju, garais kārnais pārtrauca sarunu ar reģistratūras darbiniekiem un ātriem soļiem �ķērsoja zāli. Ienācējs izmeta pāris aprautu frā�u, garais kārnais atbildēja. Tad ienācējs i ņēma no kabatas nelielu tīstokli un, pametis apkārt vērīgu skatienu, iebāza tuvākajam ierindniekam azotē. Cik viņi bija satraukti un izspīlēti, to īsti varēja redzēt mirkļos, kad, piemēram, kā tagad kaut kas notika. Sejas pārvērtās, kustības kļuva drud�ainas, acis zibsnīja.

� Mani interesē viena lieta, � sacīju N., par va-rēm mēģinādams smaidīt. � Kāpēc, pastāvot tik rūpīgai pārbaudei, teroristiem �eit aizvien vēl izdodas ienest lidma�īnās iero�us?

� Nav izslēgts, ka viņi strādā grupās, � atbildēja N. � Teiksim, kopā pa pieci vai se�i. Katrs ienes kādu atsevi�ķu detaļu un... Bet varbūt viņiem iero�u da�kārt nemaz nav. Visi jau tā pieradu�i, ka pēc burvju vārdiem �rokas aug�ā, kungi un dainas!� attiecīgās sīkdaļas pa�i piedomā klāt. Uz nosacījuma refleksa pamata ...

Mēs laikam pārāk atklāti viņos bijām raudzīju�ies jo garais kārnais kaut ko klusi sacīja, un pret mums kārtējo reizi pasviedās grupas acu zalve. Man apbira sviedri, stāvēju ne dzīvs, ne miris, kokaini stīviem locekļiem, ar enkura smagumu viducī. Tad ādas mēteli ģērbtais deva zīmi un visi se�i lēni devās uz izeju. Pēdējam no komandas atstājot uzgaidāmo zāli, ar pa^kaļo atelpas nopūtu cauri augumam izstrāvoja tādas kā gurdas atslābuma tirpas, it kā mēs pavisam noteikti un skaidri būtu izglābu�ies no briesmām. Abi ar N. saskatījāmies, mēs viens otru, bez �aubām, sapratām.

Prieki izrādījās pāragri. Beidzamajā brīdī pirms li.b ma�īnas atie�anas, kad pasa�ieri jau sēdēja vietas un turbīnas kaukdamas strādāja, piecnieks (jā. piecnieks, jo ādas mētelī tērptais atkal bija nozudis) parādījās no jauna. Cits pēc cila uzskrēja pa trapu, paspraucās garām pavadonei un apsēdās pēdējās rindās.

Kamēr lidma�īna, ātrumu audzējot, drāzās pa skrejceļu, kamēr atrāvās no pelēkās betona joslas, kas zibēja kā tecīlas rats, visu uzmanību uzsūca pa�sajūtas un mainīgas attiecības ar zemi. Pamazām at�ķetinoties apziņai, ka esam pacēlu�ies un lidojam, no jauna atcerojos ceļabiedrus. Lēni, sirdij kaklā nez kāpēc trīcot, pastiepos pāri sēdekļa augstajai atzveltnei un palūkojos atpakaļ.

Ko es ieraudzīju? Nevar būt! Kā cilvēku pazinējs, kā profesionāls literāts, kā si�etu dzinējs es biju spiests pacelt abas rokas.

Viņiem ne prātā nenāca zibināt pistoles, kāpēc man likās, ka viņiem padusē katrā ziņā ir bumba? Viņi sēdēja apskāvu�ies, apkampu�ies, sadevu�ies rokās. Un izskatījās laimīgi kā bērni. Garais kārnais slaucīja ar plaukstu vaigus, slapjus no asarām.

Vēlāk no pavadones uzzināju �ādus tādus sīkumus. Tic bija nāves briesmas pārcietu�i |audis no likteņa sistas Vidējo Austrumu zemes. Izbēgu�i no apcietinājuma, pa gariem, briesmu apsēstiem ceļiem viņi beidzot izkļuva dro�ībā.

Un lidma�īna virs Frankfurtes, izrādās, �etrdesmit piecas minūtes bija riņķojusi tāpēc, ka lidlauka personāls prasīja algas pielikumu; atklāti streikot viņiem pēc pastāvo�ajiem likumiem nebija tiesību.

Maskavā vēlreiz mainījām lidma�īnu.

Laiks turējās silts. Lejā tikai īsu brīdi bija redzama Daugava un Vidzemes lauki. Virs Rīgas sniegputenis mūs saņēma kā saujā. Kļuva tik tum�s, ka salonā iededza ugunis. Nebija nekādas skaidrības, laidīsimies lejā vai lidosim uz Viļņu.

� Interesanti, kas tagad notiks? � jautāja N.

Es paraustīju plecus un atlaidos sēdeklī ērtāk, mani vairs neuztrauca nekas.

Pamazām vien nonācis pie atziņas, ka manī ieslēp, tas spējas paredzēt, es, saprotams, nekad tās neuzskatīju par kaut ko pārdabisku; neesmu tik naivs, lai nolaistos līdz lētam misticismam un sāktu pesteļot. Vadījos no glu�i parastas ziņkāres. Nojausmas, intuīcijas pastāvē�ana ir neapstrīdama, bet kur tā sākas un kur beidzas?

Simtiem jaunu cilvēku pabeidz konservatoriju ar apmēram vienādām zinā�anām un vienādu pieredzi, bet tikai da�i no viņiem spēj sacerēt dzīvu dziesmu vai dvēselīgu simfoniju. Iemācīties to nevar, ir jābūt, mēs sa kām, talantam. Bet kas ir talants? Un ja nu īpa�a ļ i-redzē�anas forma?

Tūksto�iem zinātnieku, kā virknē izvērsies sēņotāja pulks, soli pa solim virzās savā nozarē uz priek�u, cils izrāvies, cits atpalicis. Bet kāds savdabis iet uz otru pusi, pavisam pretējā virzienā nekā pārējie. Kāpēc? Nekādu argumentu viņam nav, izņemot iepriek�ējās informācijas īpatnēju uztveri. Ta�u savdabis stūrgalvīgi iet �o ceļu, jo viņu vada intuīcija, un galu galā tie�i viņ� izdara lielo atklājumu, kļūst Pasters, Me�ņikovs, Flemings. Vai tas nav interesanti?

Manu uzmanību piesaistīja arī da�ādi ikdieni�ķi sīkumi. Teiksim, no rīta, ēdot brokastis, manī ne no �ā, ne no ta ieslēdzās ziņkāre par kādreizējo studiju biedru Arnoldu Zvirbuli. Noldiņ�, kā mēs viņu saucām, augstskolas ceturtajā kursā ieķibelējās romantiskā dēkā ar vieglprātīgu me�sarga sievu, dabūja lodi kreisajā plau�ā (nevis no me�sarga, kā varēja gaidīt, bet no sievas pa�as), ilgi nīka pa slimnīcām un galu galā pārcēlās strādāt uz laukiem, lai būtu vairāk svaigā gaisā. Kop� mūsu pēdējās lik�anās bija paskrēju�i gadi divdesmit, visi sakari sen izgaisu�i, mūs vairs nekas nesaistīja.

� Diez kā klājas vecajam don�uānam Noldiņam, vai uz ielas mēs viens otru vēl pazītu? � ieminējos sievai.

Sieva paraudzījās uz mani, un viņas nemainīgi sīkajās acu zīlītēs pavīdēja patiess izbrīns.

� Jocīgi gan, � viņa sacīja, � zini, es arī tikko domāju par Noīdi ņu. Vakar televīzijā viens bārdains runātājs man likās tāds kā ievērots, bet nevarēju atcerēties, kur viņu esmu redzējusi. Un nupat, lejot kafiju, man ie�āvās prātā, vai tas nebija Noldiņ�. Patie�ām jocīgi...

Dīvainības sanāca arī ar tālruni. Man iekrita prātā kāds darbabiedrs, kāds paziņa, es par viņu cie�āk piedomāju, un pēk�ņi � lūdzu, tālrunis zvana, pie aparāta neviens cits kā tie�i viņ�.

Ar ralliju �Eiropa�Āzija�Āfrika� notikumi savijās vēl zīmīgāk. No da�ādiem sporta veidiem autobrauk�ana mani uzviļņo visvairāk tāpēc, ka tajā cilvēks nes divkār�u atbildību � par sevi un par tehniku. Autosports prasa gan drosmi un izturību, gan prātu un māku; tas ir sporta veids, kur varonis var būt arī tādas konstitūcijas vīrs kā mūsu slavenais rallists Hartmanis, tie�s

pretstats banālajam sportista tipam: lēnas, nosvērtas kustības, solīds izskats (katrā gadījumā solīdāks nekā man), viena kāja manāmi pieklibo. Abi esam apmēram vienos gados, �ad tad satiekamies uz ielas.

Notikumu gaitu daudzi dro�i vien atcerēsies: tāpat kā iepriek�ējā gadā, arī toruden Hartmaņa rīkotā ma�īna izrāvās vadībā, un pēc �etrām piektdaļām tālā ceļa, likās, nevarēja būt vairs nekādu �aubu par to, kas Lozannas �Grand� hotelī pasaules labākos rallistus atkal pacienās ar konjaku no ietilpīgā ceļojo�ā kausa �Lidojo�ā dieviete�. Piezvanīju uz telegrāfu, lai nodiktētu uzvarētājiem apsveikumu, bet izrādījās, ka starptautiskas telegrammas pa tālruni nepieņem. Braucu uz centru... ta�u pie pa�ām telegrāfa durvīm apstājos un atgriezos mājās. Nākamajā dienā viss apkūleņoja a�gārni: pie �veices robe�as noskaidrojās, ka mīisu sportistiem papīros ierakstīts cits caurlaides punkts, tī�ā vai netī�ā k|ūda maksāja divi simti astoņdesmit kilometru papildu līkumu, nācās zaudēt laiku, uzkrita soda punkti. Uzvarētāju kauss pārvērtās par trīsdesmit ceturto vielu. Avīzes vienbalsīgi atzina: to neviens nevarēja paredzēt. Bet kāpēc es nenosūtīju apsveikuma telegrammu?

Ja �īs manas nojausmas vēl varēja iztulkot ar nejau�ību vai sagadī�anos, tad pēc Millijas aizbrauk�anas uz Kijevu es pilnīgi skaidri sapratu, ka zinu, kas ar viņu notiks tālāk. Millija ir mūsu kaimiņu Avotiņu vienīgā meita. Ilgi gaidīta, viņa piedzima tad, kad abiem vecākiem mū�s locījās jau pāri pusei. No tik aklas lutinā�anas nekas labs nav sagaidāms. Kaut gan jāsaka, mazotnē Millija bija īsts paraugķipars, nekad neniķojās, nekad nespurojās. Kā vairums bērnu, ar kuriem vecāki daudz nodarbojas, viņa runāja gudrā pie-

augu�a cilvēka valodā, turējās pasvītroti pieklājīgi un bie�i apmulsināja uzrunātājus ar āķīgām atbildēm. Sastopot Milliju kāpnēs, mes abi ar sievu parasti nopriecājamies par viņas jauko izskatu. Augot un briestot viņa glītumu nevis zaudēja, kā tas da�kārt notiek, bet izveidojas vel jaukāka � īsta skaistule. Millija pati to, saprotams, apzinājās. Viņas sapnis bija kļūt par dziedātāju. Pabeigusi vidusskolu, viņa iestājās konservatorija un ar vidējām sekmēm nostudēja pusotru semestri.

Pavērsiens sākās tajā brīdī, kad Rīgā uz viesizrādēm ieradās Kijevas ledus balets un Millija iepazinās ar trupas pirmo solistu. Vispirms Millija izlēma, ka viņas nodoms mācīties par dziedātāju bijis maldīgs, kļūt par ledus baleta slidotāju tagad �ķita vilino�āk. Otrkārt, viņa atklāja, ka ir neglābjami iemīlējusies romantiskajā slidu māksliniekā un ka slidu mākslinieks ne mazāk iemīlējies viņā. Lēmums tika pieņemts lielā steigā: laulības uz karstām pēdām, pārcel�anās uz dzīvi Kijevā, studijas cirka skolas akrobātikas nodaļā, papildmācibas daiļslido�anā pie vislabākajiem treneriem

Millijas māte staigāja ar saraudātām acīm, bet par meitas plāniem runāja ar lēnīgu smaidu.

� Tā nu mums iet... Ernsts mūsu Millijai tā kā drusku par vecu, reiz jau bijis precējies, bērns arī ir... Pagaidām apmetīsies pie vīramātes, dzīvoklis pa�ā Kijevas centrā ...

Millija staigāja kā apreibusi, mirdzēdama, degdama.

� �odien izņēmu konservatorijā papīrus! � viņa gandrīz gavilēja. � Ziniet, dekāns mani izlamājal Vecāki arī mēģina atrunāt. Sakiet, kas tas ir � neviens vairs nciic mīlestībai!

Skaidri atceros, kā viņa aizbrauca. Bija drēgna, pelēka diena. Uz slapjā asfalta krita baltas lēk�ķcs un ātri kusa. Atstādams aiz sevis garas sliedes, pie mūsu mājas apstājās taksometrs un nez kāpēc ieslēdza un izslēdza ugunis. Millija iznāca skaisti frizēta, �auganajos, sastīvinātājos matos tūdaļ sāka krist sniegs. Māte steidzās atvērt taksometra durvis, tēvs nesa koferus, jaunais vīrs turēja ie�miegtu aiz �aketes Millijas mīluli � angoras kaķi Fēliksu.

� Viņa drīz atgriezīsies, � es sacīju sievai, � viņa būs ārkārtīgi nelaimīga, tu redzēsi. Līdz bērna piedzim�anai varbūt izturēs aiz spītības.

Pēc gada Millija bija atpakaļ ar mazo Rūdolfu padusē. It kā jau tā pati agrākā Millija un tomēr ne. Naivā pa�pārliecība bija zudusi, viņa izskatījās drusku apstulbusi, kā cilvēks, kas ieskrējis nepamanītās stikla durvīs. Kāpņu platformā tagad stāvēja bērnu ratiņi. /Millijas māte divreiz dienā staipīja tos aug�ā un lejā. Sad tad es viņai palīdzēju, un parasti tad mēs runājam vienu un to pa�u.

� Kādu laiku viņi padzīvos pie mums. Ernsts aizbraucis turnejā uz ārzemēm. Cirka skolā Millija stāsies nākamgad. Mēs jau viņai sakām: Rūdolfiņu atstāj /mums, lai vieglāk būtu mācīties.

Millija nekur neaizbrauca, un Ernsts �ajā pusē no-Lead vairs netika redzēts. Mazais Rūdolfs iemācījās staigāt un daudzējādā ziņā atgādina savu māti bērnībā. Millija sāka dziedāt muzikālās komēdijas korī. Laiku pa laikam viņu kāds pavadīja uz māju, bet tas nolika reti, un pavadoni mainījās. Avotiņu dzīvoklī arvien bie�āk skanēja saērcinātas balsis. Millija, kāpnēs nāk-d.-.ma pretī, vairs smaidos nestaroja, bet izvairīgi grieza galvu sāņus.

Lai nerastos nepareizs priek�stats par manas intuīcijas ievirzi, jāsaka, ka tā nebūt nebija notēmēta tikai uz sadzīvi, bet ieklīda arī dzīvnieku un lietu pasaulē.

Mūsu rajonā, tāpat kā visā pilsētā, pēdējā laikā savairoju�ies suņi. Grūti sacīt, vai tā ir mode vai cilvēka dabas ataviska nepiecie�amība, varbūt īpatnēja dzīves apstākļu uzlabo�anās izpausme, iespējams � vienkār�i inerce: suņi veselīgi vaislojas, bet īpa�nieki kuplos metienus vaiga sviedros izplata tālāk. Lai nu kā, �etrkājaino mīluļu drūzma kļūst aizvien biezāka.

Neilgi pēc tam, kad Millija bija aizbraukusi uz Kijevu, pavasarīgā novakarē nākdams no institūta, pie bērnu rotaļu laukuma ievēroju klīsto�u kranci. No pamestiem suņiem vēdī satrieco�a vientulība, tā izpau�as gan kustībās, gan acu skatienā, pat spalvas pieglau-dienā. Neviens dzīvnieks, pazaudējis saimnieku, tik ātri ncnoklūb kā suns � pietiek ar da�ām stundām, lai tas izskatītos apsmulis, noplucis un klaidonīgs.

Krancis, par kuru �eit runa, bija pajauns. Bērnu bezbēdīgās kustības un krāsainās plastmasas bumbas jautrais lidojums viņā, �ķiet, modināja patīkamas atmiņas, jo, par spīti apātijai un zaudētajai pa�apziņai, viņā pamodās interese. Cīnīdamies ar pieredzes diktēto piesardzību, krancis, pazemīgi vicinot asti, tuvojās bumbai. Viens no rotaļniekiem iebrēcās. Palīgos metās vectētiņ� ar spieķi. Krancis atsprāga sāņus un pieplaka zemei. Suniskais sarūgtinājums pārvērtās ļaunumā, nekaunībā un nr.idā, plu�ķainais klaidonis draudīgi atņirdza zobus.

Pēc tās reizes es viņu redzēju bie�i. Viņ� noklūbēja vairāk un vairāk, gul�ņāja atkritumu tvertņu tuvumā, bet parasti nervozi skraidīja apkārt, īgni nokāris galvu, sabudināts un sirdīgs. Beigsies ar to, ka viņ� kādu sakodīs, es pie sevis domāju, nespēdams atbrīvoties no sajūtas, ka �ajā lietā kaut kas jādara. Bet kas? Es ta�u nevarēju zvanīt uz namu pārvaldi un stāstīt par savāru nojautām. Un vispār vai bija nopietni aicināt uz suņa glāstī�anu tāpēc vien, ka sunim nav uzpurņa un suns nav piesiets? Un vēl mūsu dienās, kad suņu ķērāju ķeseles izdeldētas no humānās īstenības kā antiaudzino�s elements, kas bēinos radot nevēlamas emocijas!

Bet notika tā. kā es paredzēju: apmēram pēc mēne�a krancis pie atkritumu tvertnēm sakoda vecāko sētnieku Bu�mani. Lāga vīrs cieta trīskārtīgi: pirmkārt, labās kājas ikrā tika izkampts kumoss, otrkārt, sāpīgā vietā nabas rajonā nācās saņemt trīsdesmit injekcijas pret iespējamo trakumsērgu, un, tre�kārt, � visu laiku, kamēr notika ārstē�anās, viņ� nedrīkstēja dzert ne pilītes alkohola.

Da�kārt manām nojautām piemita izteikti tehnoloģisks raksturs. Kā pa�i sapratīsiet, tie galvenokārt bija meklējumi, kas saistījās ar manu darbu zinātniskās pētniecības institūtā; iegūtie rezultāti pievērsa uzmanību no da�ādiem viedokļiem. Tomēr, rēķinoties ar laikmeta tikumu visvarenību, atļaujiet nepiedero�as personas institūta darbības sfērās iek�ā nevedināt.

Katru dienu pa ceļam uz institūtu es gāju gar pilsētas koncertzāles jaunbūvi. Neteiksim, ka pēc savas nozīmības �is būtu kāds pasaules mēroga arhitektūras objekts, kaut gan būvdarbu ilguma ziņā tas varēja stāvēt līdzās Heopsa piramīdai. Mani ieziņkāroja dzelzsbetona konstrukcijas lējums, ko arhitekts, būdams nepie-zemēts sapņotājs, bija atļāvies iecerēt reizē arī kā ēkas dekoratīvo virsmu; vienkār�i un skaisti: betona siena bez jebkādas apdares, un viss. Tā kā koncertzāli cēla

pilsētas centrā, �oga apjoztais būvlaukums rādījās diezgan neērts. Vismaz iebrauk�ana sanāca izcili noķīlēta. Lai iekļūtu būvlaukuma galvenajā daļā, vajadzēja izspraukties it kā caur �auru gaiteni, kuru no vienas puses veidoja transfonnatoia būda, bet no otras � jaunceltnes fasādes kreisais stūris. Un tad vēl iedomājieties, kādas tur braukāja ma�īnas: cementa cisternas un smagie pa�izgāzēji, platās būvdetaļu lafetes un piec-desmittonnīgie autoceltņi; zeme trīc, apkārt grie�as zili melni dūmi. Tiklīdz es \isu to ievēroju, tūdaļ sapratu ari briesmas, kas draudēja fasādes stūrim. Patiesībā es pilnīgi skaidri redzeju, kas ar to notiks: kārtējo reizi spraucoties garām, viens no �iem smagajiem, neērtajiem dzel�ainajiem milzeņiem laikus nepaspēs sagriezties, dardigs belziens, pretīga �ņerkstoņa, �oferis, sagumzījis cepuri uz nosvīdu�ās pieres, pabazīs galvu no kabīnes, pārskaities nospļausies un novērtēs notiku�o biszālīgiem vārdiem... Un brauks tālāk: nu, no�ķīda tas stūris, velns to rāvis, gan jau pie nodo�anas ar kaut ko aizsmērēs. Bet autora iecere līdz ar to zaudēja jēgu � nebūs vairs vienlaidu betona sienas, nebūs vairs līniju un plakņu dailes kailā materiālā .. .

Es patie�ām paredzēju, ka tā notiks. Tie�i tā. Es tikai nezināju, kad. Tāpēc, iedams gar jaunbūvi, es vispirms paraudzījos uz fasādes stūri. Vesels! Nu, paldies dievam, var būt ka tomēr, var būt ka tomēr. Bet ne. Mana nojauta arī �oreiz izrādījās pareiza. Sutīgā vasaras dienā, kad saulē kūsto�ā asfalta dvaka sajaucās ar ziedo�o liepu saldo kvēpumu, es par to kārtējo reizi pārliecinājos. Stūris bija nodauzīts. Neglābjami, neizlabojami, nenoslēpjami.

Mam pūliņi pietuvoties paredzē�anas saknēm panākumu? nedeva, tomēr jautājuma vispusīga aplūko�ana

un bagātos apmēros ievāktās papildu ziņas izdeldēja �aubas � ar paredzē�anu divdesmitā gadsimta pēdējā ceturksnī nodarbojās samērā daudzi, citiem vārdiem, nākotnes noreģība da�ādās formās un pakāpēs mūsdienu pasaulē bija pla�i izplatīta parādība. Daudz pla�āk izplatīta, nekā pirmajā brīdī varētu likties, pie tam runājot vienīgi par tām formām, kas tika pasniegtas gandrīz vai zinātnisku secinājumu līmenī. Sākot ar gaidāmā laika ziņojumu laikrakstā un beidzot ar astronomu prognozēm par kosmisko katastrofu iespēj amībām Saules sistēmā. Zinātnē un mākslā, sportā un modē � visur pareģoja nākotni. Kādas sekas būs atmosfēras piesārņo�anai, kā izmainīsies pasaules iedzīvotāju sastāvs, ko cilvēks ēdīs pēc simts gadiem, kādi satiksmes līdzekli turpinās attīstīties un kādi izzudīs... Tieksme paredzēt acīmredzot slēpjas cilvēka būtībā tāpat kā tieksme dziedāt, redzēt sevi atjaunotu bērnos vai, piemēram, tieksme staigāt vertikāli. Vēlē�anās ieskatīties nākotnē mūsu laikos nevis dila, bet, tie�i otrādi, ņēmās pla�umā. Saknes tai iestiepjas aizvēstures dziļumos un sākumi meklējami blēdīgajā mulsā, kas miglas apsēsta kuģa jūrniekam liek tramīgi raudzīties apkārt.

Vairākkārt jau esmu pieminējis savu sievu. Ja iepriek� izklāstītajos notikumos viņas loma ir samērā z'bsnīga. tad piedzīvojumā, kas veido �ī stāsta noslēgumu. Elita ir galvenā atspere. Un arī tam ir nozīme, l.a viņu sauc Elita. Un, bez �aubām, vēl tam, ka viņa fanātiski mīl kārtību, ir stūrgalvīga un iededzīga pēc dabas.

Septembra vidū (18. septembrī) Elita svin vārda dienu. Iegājies tā, ka �ajā datumā mūsu mājās sarodas daudz ļau�u. Bet septembris savukārt ir laiks, kad, trīs mēne�us izvasaroju�ies pa Vidzemes jūrmalu, mēs nule kā esam atgriezu�ies pilsētas dzīvoklī. Visapkārt putekli kā faraonu kapenēs, ar steigu jāķeras pie ģenerāltīrī�anas. Sī pla�i izvērstā un smalki izplānotā operācija Elitai parasti prasīja dienas trīs �etras. Pēc tarh tika lakots parkets, mēbeles apsmidzinātas ar atjaunotāju, krāsotas logu iek�ējās apmales.

Bet �oreiz Elitas tīrības kāre ar to vēl nebija remdināta. Pārnācis no darba, atradu viņu snaikstāmies atvērtā virtuves logā � krāsotas tika arī ārējās apmales.

� Paklausies, Elita, � es sacīju, � tas tomēr nav sievie�u darbs.

� Tu jau nekrāsosi, � sieva atbildēja ar neslēptu izaicinājumu.

� Pasauksim meistaru.

� Tu būtu gatavs saukt meistaru trīsreiz dienā: kad jāuztrin nazis, kad jāparstāda kaktuss, kad jāieskrūvē spuldze.

Pēc tam man, saprotams, neatlika nekas cits kā novilkt mēteli, nomazgāt rokas (�oreiz tas skan smieklīgi, bet, ienācis no ielas, es parasti nomazgāju rokas) un nomainīt sievu uz palodzes. �āda veida darbi man patie�ām nevedas un, godīgi runājot, arī nepatīk. Trūkst prasmes, nav ķēriena. To zina ne tikai Elita, es pats to saprotu vēl labāk. Un tāpēc nervozēju, uztraucos, skai�os. Bet Elita neatiet ne soli, skatās, nievā, rīko un māca.

� Nopilini uz grīdasi Neizspied stiklu! Neizgāz krāsu! Es būtu izdarījusi labāk ...

Loga apak�daļu nokrāsoju samērā ātri, ar aug�ējo radās grūtības.

� Ko tu gribi darīti? Ārā neliecies! Paņem kāpnes! Turies pie �ķērskokal

Saniknojies un nomocījies es viss trīcēju, man pilēja auksti sviedri. Lai būtu kur pakāpties, es, par spīti, uzliku uz palodzes soliņu. Ak jā, laikam aizmirsu pateikt, �is logs manī jau sen izraisīja drūmu paredzē�anu, neskaidras nelaimes nojausmas. Katrā gadījumā es skaidri zināju, ka �is logs man nepatīk, kaut gan nekādu konkrētu iemeslu tam nebija. Varbūt vienīgi skats no tā pavērās tāds padruins � krēslaina, mūru ielenkta pagalma �ahta. Tajā pa�ā laikā kaut kas mani pie �ī loga vilk�us vilka. Sad un tad pilnīgi bez vajadzības es logu atvēru un raudzījos lejup uz dziļi apak�ā melnējo�o asfaltu. Un sevi�ķi man nez kāpēc nepatika tas, ka apak�ā rēgojās betonētas, ar dzelzi apkaltas kāpnes uz sakņu veikala noliktavu un ka palaikam tur stāvēja arī dzelzs ratiņi, ar kuriem noliktavas strādnieks stūma da�ādas kastes.

Pēk�ņi kaut kas noskanēja, manīdams pret augumu spēcīgu caurvēja grūdienu, satrūcies parāvos sāņus, un ķeblis izlidoja no kāju apak�as. Nākamajā mirklī es ieraudzīju māju no ārpuses. Puskrāsotais loga rāmis strauji attālinājās, krāsas skārdene lidoja apmēram metru no manas galvas.

Kamēr es kritu (tas man �ķita bezgala ilgi), domas strādāja ar nevainojamu skaidrību. Es nejutu pat īstas bailes, tikai caurcaurēm saspringu, it kā būtu sasiets mezglā, ko drausmīgs spēks novelk aizvien cie�āk. Kāpt uz ķebļa patie�ām bija muļķība. (�Nekad nekāp uz trīs-kāju sola,� mani jau bērnībā mācīja vecāmāte.) Un sievai bija taisnība, esmu neizdarīgs tūņa. Un spītēties bija dumji. Un, steigā mazgādams rokas, es tās biju ieziepējis, bet nebiju kārtīgi noskalojis ...

Cauri �im domu slānim, kas veidoja kaut ko līdzīgu retam tīkla audumam, pilnīgi brīvi kā straume caur linumu plūda vēl kāda cita apziņas strāva. Es skaidri zināju, kas notiks. Es bez jebkādām ilūzijām paredzēju savu likteni. Piektais stāvs, es pats sev sacīju. Tas ir piektais stāvs. Piektais. Es aizvēru acis, lai nebūtu jāskatās, kā garām zib logi...

...�odien mani izrakstīja no traumatoloģijas slimnīcas. Ar kreiso kāju es mazliet kliboju. Atvadoties ārsti atzinās, ka kauli neesot īsti labi salikti � toreiz, uzzināju�i, ka esmu izkritis no piektā stāva loga, viņi negribēju�i mani lieki mocīt. Es viņus saprotu visnotaļ. Patie�ām: es domāju, viņi domāja ...

Noslēpuma klātbūtne ir neizbēgama. Tumsa, kas mūsu sen�us kādreiz ie�ņaudza kā siena da�us soļus aiz ugunskura, diem�ēl aptver arī divdesmitā gadsimta intelektuāli viņpus zinā�anu un priek�statu robe�ām. Laiks izmainījis vienīgi zināmā un nezināmā mērogus. Ja �odien cilvēks, runājot līdzībās, vārgas uguntiņas vietā sē� pie milzīga sārta, tāpēc vēl nevar teikt, ka tumsai vairs nav vietas � tāpat pletusies pla�umā izgaismojamā telpa. Neizzinātā rezerves ir bezgalīgas, katra jauna atbilde rada jaunus jautājumus. A\anā rīcībā ir skaitļojamā ma�īna un elektronu mikroskops, rentgena stari un lāzeru ierīces, komplicēti analī�u automāti un bibliotēkas ar pasaules jaunākajām zinātniskajām atziņām, ja rastos vajadzība � pat teleskops, kas rāda spīdekļus miljoniem gaismas gadu tālumā. Un tomēr, ikreiz, kad pārgrie�u ābolu, man jādomā par to, ka, mērījot zināmā un nezināmā kategorijās, glītās sēkliņas atrodas no manis gandrīz tikpat tālu kā melnie enerģijas atvari pasaules telpā, kur Visums, nav izslēgts. ieliecas vai savienojas ar Antivisumu.

Kāpēc tad es tomēr esmu dzīvs? Mazs, neparedzēts sīkums: sakņu veikalā todien pārdeva bulgāru zirnī�us. Tuk�ās kartona kastes nebija aizsūtītas atpakaļ uz bāzi, bet sakrautas lielā kaudzē pie mājas sienas.

♦

Ir vēla vakara stunda. Elita rīkojas pa vannas istabu. Es sē�u pie rakstāmgalda un lasu �urnālu: futu-rologi paredz, ka pēdējais Ziemeļamerikas indiānis pazudī�ot no pasaules 2074. gadā.

Man pa�ai �ī doma nekad nebūtu ienākusi prātā, nemū�am. Caurcaurēm Viktorijas ideja. Kaut arī no viņas mutes pietiekami negaidīta. Jā, jā, iesim noteikti, viņa sacīja, nelokāmi palikdama pie sava, kāpēc tad vienreiz mēs nevarētu aiziet. Un viņa smējās, lalii-nāja, �audījās pa istabu un skatījās ar tādām kā naktsputna acīm. Taisni kā apsēsta, pārvērtusies līdz nepazī�anai, es pat teiktu � nojukusi. Nopietnā Viktorija, nosvērtā Viktorija. Jā, jā, lai ir darbdienas vakars, lai ir nedējas vidus, kas par to. Sestdien mēs sēdēsim pie saviem linotipiem un �abināsim petitu. Un viņa atzinās, ka rajona aktīva sanāksmē iepazinusies ar Pēteri. Un Pēteris teicis, ka gaidīs viņu Ģildē. Un viņai gribo-ties pārbaudīt, vai Pēteris turot vārdu, bet vienai iet neērti.

Man briesmīgi negribējās: uz Ģildi, uz deju vakaru, ak kungs, tik pliekani nogalēt laiku. �ādas izpriecas bija pret maniem pamatprincipiem, vēl vairāk � es tās turēju zem sava goda. Turklāt nācu taisnā ceļā no fut-bolsacīkstēm, kājās kurpes ar zemiem papē�iem, mugurā adīts d�emperis. Tikai Viktorijas dēļ es piekāpos. Viktorijai atteikt nebūtu godīgi. Ne jau tāpēc, ka mūs saistīja kāda pārmērīga sirdsdraudzība, nepavisam. Vienkār�i Viktorija reti ko lūdza, bet pati vienmēr bija gatava palīdzēt, aizdot, atvietot, citu labā dzīties caur sienu.

Karstums no zāles sitās pretī jau uz kāpnēm. Vecais Ģildes nams dejas ritmā rībēja un drebēja. Durvis aplenca muguru un pakau�u biezoknis. Kas tur toreiz notika? Viktorija drūzmā kaut kur at�ķīrās. Krāsaino uguņu �audīgajā tumsā gailēja cunftu vitrā�as un dejotāju nosvīdu�ās sejas. Uldis tūdaļ neparādījās, nav izslēgts, ka arī viņ� toreiz uzradās ar novēlo�anos, mēs par to nekad neesam runāju�i. Deju starplaikos drūzma zāles vidū neko plānāka nekļuva, daudzi palika turpat stāvot, kūla patuk�as runas, sarokojās ar paziņām, skatījās apkārt.

Pamatskolā man bija Koja. Viņ� piekāva katru, kas skolas sarīkojumos uzdrīkstējās ar mani dejot. Bet patiesībā bija lāga dvēsele, kautrīgs un viegli aizvainojams. Puķes man dzim�anas dienā uz mājām nesa viņa māte, bet Koja pats stāvēja uz aptum�otās ielas un sala. Visvaldis sūtīja vai desmit lappu�u garas mīlestības vēstules, jūsmīgāko dzeju ar un bez atskaņām. Tas bija vēlāk, arodskolā. Viņ�, burtiski, mani applūdināja ar rakstiskajiem jūtu izklāstiem, bet, satiekoties divatā, ar grūtībām izmocīja vienzilbīgus teikumus. Es domāju, ka no viņa iznāks dzejnieks. Bet iznāca labs fizikas skolotājs. Starp citu, audzinātājs Madarai, sākot no astotās klases.

Haralds bija motosportists. Viņam piederēja vācu trofeju motociklets cindaps. Un ne tikai motociklets, arī savs dzīvoklis un Ķī�ezerā laiva. Bez tam viņ� bija glīta izskata un pietiekami gudrs. Viņ� nevienam neslēpa, ka grib mani precēt. Bet man.no viņa bija bailes. Varbūt tāpēc, ka, palikdams uzticīgs sporta ga-ram, viņ� ārkārtīgi mērķtiecīgi steidzās nok|ūt uz pēdējās taisnes. Varbūt tāpēc, ka kārtējos cīniņos ar viņu mani aizvien nomocīja jautājums: kāpēc es viņam galu galā esmu vajadzīga? Un kāpēc viņ� galu galā vajadzīgs man?

Ar Olafu viss bija nopietnāk. Tur jau darbojās kaut kādas jūtas. Es pat biju pārliecināta, ka esmu iemīlējusies. Galveno lomu spēlēja romantika. Mūsu tipogrāfijas koris brauca uz Tallinu, pēc tam Olafs ar savu kori brauca uz Rīgu, sastap�anās prieki un �ķir�anās skumjas. Vai es tie�ām domāju braukt dzīvot uz Tallinu? Laikam ta�u. Kādu bridi noteikti, kamēr sapnis turējās sapnīgs, īsu sapņa mū�u.

Es apkārt neskatījos, nevienu negaidīju, ne uz ko necerēju. Vismaz tāds bija mans noskaņojums. Vismaz ar prātu es sev tā iestāstīju. Mani interesēja vienīgi, kur palikusi Viktorija.

Kārlītis pa dejotavām nestaigāja. Un vispār dejot neprata. Mēs �ad tad aizgājām uz teātri, uz kino. Kār-litis bija kārtīgs un godīgs, centīgs, pieklājīgs un uzmanīgs. Bet, kad viņ� saņēma manu roku, tad es zināju, ka neatņemu to vienīgi tāpēc, ka man viņa un sevis �ēl. Un patiesībā tikai tāpēc es gāju viņam līdz uz teātri un kino. Bez prieka, pat ar tādu kā vainas sajūtu. Es zināju, ja ne rīt, tad parit viņ� mani atkal gaidīs, un svētdien mēs atkal iesim uz teātri.

Mīja Viktorij, tagad, pēc divdesmit pieciem gadiem, es tev varu pateikt: pateicoties tavai idejai, es izglābos. Mani sagrābj �ausmas, pat atceroties, cik tuvu toreiz biju briesmām. Iekrist nelaimīgā laulībā, vai tā ir mazāka nelaime nekā, teiksim, iesēsties autobusā, kas nākamajā ceļu krustojumā cie� smagu sadursmi. Posts 4z visu mū�u, samaitāta dzīve, neizlabojamas sekas.

Es manīju, ka Kārlīti nemīlu, varbūt pat zināju, bet arī �ēlums piesaista, ak, kā vēl piesaista! Un apra-�ana, iera�ana, sara�ana. Plen�i, paklīdeņi un slaisti, arī Haraldam līdzīgie tipi �ajā ziņā ir mazāk bīstami, jo nepatika uri iek�ējā pretestība palīdz viņus atraidīt. Kārlitis, kā jau teicu, bija kārtīgs un godīgs, centīgs, pieklājīgs un uzmanīgs. Gatavs gaidīt un piedot, piekāpties un atvainoties. Bet man nāca divdesmit piektais gads; mēraukla, ar kuru mēs, sievietes, mērām savus ideālus, nebūt nav nemainīgs lielums. Es jau pazinu vil�anās un zaudējuma gar�u. Saprotams, neko nevajag pārspīlēt. Un tomēr, tomēr. Kārlītis pacietīgi un neatlaidīgi pildīja savu dienestu, mierināja mani, kad biju uztraukta, �ēloja, kad gribējās raudāt. Un pamazām vien kā mitrums, kā sīks, bet bezgalīgs lietus izsūcās caur manām vienaldzības drānām. Cik ilgi mana tuk�ā sirds pret viņu pastāvētu?

Kad Uldis toreiz pienāca, nez kāpēc biju pārliecināta, ka viņu jau sen pazīstu. Vēlāk, zināms, atklāju �īs sajūtas cēloni: Uldis izskatā līdzinājās fotogrāfam, kas reiz pavadīja mūsu kori izbraukumā uz Ļeņin-gradu; visām koristēm fotogrāfs briesmīgi patika. Un tas arī bija liktenīgi, jo es nepavisam neesmu, kā tagad saka, komunikabla. Sve�uma apziņa jebkurā veidā mani sasprindzina un novelk, padara mākslotu un manierīgu. Toreiz viss notika tik vienkār�i. Es redzēju, ka Uldim priek�ā viens zobs ieaudzis �ķībi, ta�u mani tas nemaz neuztrauca. Tie�i otrādi � man tā nelikās vaina, tāpat kā ūdenszīme naudas papīrā neliekas vaina, tikai apliecinājums īstumam. Es redzēju, ka viņa kaklasaite bija nepareizi sasieta, bet man tā nemaz ne-

likās pavir�ība. Da�kārt strīdas � ir iespējama vai nav iespējama mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Tie, kam laimējies, saka �jā�, tie, kam nav laimējies, saka �nē�. Man, bez �aubām, ir laimējies. �odien, mūsu divdesmit piektajā satik�anās gadadienā, es to varu sacīt dro�i. Ta�u kāpēc sev melot. Par mīlestību tobrīd domāju vismazāk. Es sajutu prieku, ka mēs abi esam kopā, un ar �ausmām skatījos vecajā pulkstenī virs zāles durvīm. Laiks dila satrieco�i strauji. Neņem ļaunā, Viktorij, ka es toreiz tevi aizmirsu pilnīgi un galīgi. Deju vakars beidzās. Kas notiks tālāk, es ar bailēm domāju, vai tie�ām viņ� mani nepavadīs vismaz līdz tramvaja pieturai, vai tie�ām viss tūdaļ beigsies?

Mēs ar Uldi bijām satiku�ies jau pāris rei�u, kad Kārlītis atkal atnesa teātra biļetes. Un man atkal pietrūka spēka pateikt viņam nē. Man viņa bija vēl vairāk �ēl nekā agrāk. Dro�i vien tāpēc, ka pati jutos laimīga; laime dara labsirdīgu, laime un ne�ēlība ka-.�t kā nesaderas kopā. Pēdējoreiz aizie�u, es mēģināju laipot, pēdējoreiz. Bet teātrī bija ari Uldis. Pēc tā, kā toreiz mana miesa un gars pamira, es galīgi un uz visiem laikiem sapratu, ka man vajadzīgs tikai viņ� un neviens cits. Un pēc tā, ar kādām acīm Uldis paskatījās manī, es sapratu... nu labi, lai paliek. Protams, tas, ka mēs abi to sapratām, bija ārkārtīgi svarīgi. Un tomēr, Viktorij, iz�ķiro�ais brīdis bija tas, kad tu man sacīji: aiziesim uz Ģildi. Pirms divdesmit pieciem gadiem maija otrajā tre�dienā.

Jau divdesmit pieci gadi! Cik neticami ātri, tik neticami ātri. Jāpiezvana Viktorijai, jāpajautā, vai viņa vēl atceras, kā toreiz beidzamās dejas laikā zālē nodzisa gaisma. Mēs tik reti sazvanāmies, satiku�ās neesam gadus desmit. Kop� tās reizes, kad slimnīcā lāpīju

roku, bet Viktorijas māte gulēja ķirurģiskajā. Un nomira. Nē, pēc tam vienreiz mēs vēl saskrējāmies uz ielas pie trolejbusa pieturas. Ziemu, riebīgā slapjdraņķī. Viktorija stāstīja, ka iecelta par tipogrāfijas direktori. Izskatījās sirma un nogurusi. Visi esam kļuvu�i sirmi, vīsi esam aplietoti. Tikai pārvērtības vieglāk samanām pie tiem, kurus retāk redzam. Uldis jau arī pēdējā laikā nosirmojis. �orīt, kad viņ� atnesa pie gultas to puķi, gandrīz apraudājos � uz kakla zem zoda tādas krunciņas, tādas krunciņas. Citur nekur, bet tie�i uz kakla.

Zanei pēc nedēļas dzim�anas diena, piecpadsmit gadi, Jānim astoņpadsmit, Madarai divdesmit �etri. Tagad varētu teikt, ka Madara ir tā, kas gāja uz Ģildi nevis cs. Vai Madara iet uz Ģildi? Un vispār vai Ģildē deju vakari vēl notiek? Uzmanies, meit, nepalaid savu laimi garām! Ak, ja es toreiz Viktorijai nebūtu paklausījusil Nācu ta�u taisnā ceļā no futbolsacīkstēm, kājās kurpes no zivju ādas ar koka papē�iem, Igaunijā pirktas, toreiz igauņu kurpes turējās modē. Un mugurā d�emperis, pa�as adīts, tāds la�u krāsā, ar kuplām piedurknēm. Bet Uldis raibā vasaras �aketē un zila zīda kreklā ar dzeltenu kaklasaiti. Mati arī izskatījās dzelteni, jaunībā mati visiem ir gai�āki. Es nemaz nezināju, ka �eit iegriezī�os, toreiz Uldim atzinos, tas ir nejau�s gadījums. Es jau arī ienācu vienīgi joka pēc, sacīja Uldis.

Bet ja es toreiz Viktorijai nebūtu paklausījusil Patie�ām interesanti, kas tad būtu noticis. Iespējams, ka mēs ar Uldi satiktos citur. Kārlīti es neprecētu nemū�am, kas par muļķībām. Bet ej nu sazini. Kārlītis tepat netālu dzīvo. Kārtīgs un godīgs, centīgs, pieklājīgs un uzmanīgs. Un nemaz neizskatās nelaimīgs. Braukā ^ar �iguli, sieva esot vilkmes in�eniere, pats kaut kāds priek�nieks �Sportloto� sistēmā. Sabiedriskais autoinspektors. Mēs sen jau būtu iz�ķīru�ies. Sen. Ne jau tāpēc, ka es izjustu riebumu pret �iguļiem, un ne. jau tāpēc, ka no manis nebūtu varējusi iznākt vilkmes in�eniere. Taisnība, mums ar Uldi automobiļa nav. Un apstākli iegrozīju�ies tā, ka neko augstāku par sievas grādu neesmu ieguvusi. Pat manikīre brīnās, cik man sastrādātas rokas. Toties, vakaros aizmiegot un no rītiem ceļoties, es dro�i zinu: bez viņa es nebūtu es un bez manis viņ� nebūtu viņ�. Kārlītis arī bez savas vilkmes in�enieres būtu priek�nieks �Sportloto� sistēmā. Un Kārlī�a sieva arī bez Kārlī�a būtu vilkmes in�eniere.

Tādas tās lietas, mī]ā Viktorij. Jāpiezvana viņai. Jāpiezvana noteikti. Pag, pag, kur varētu būt viņas tālruņa numurs. Visticamāk, ka vecajā piezīmju grāmatiņā. Jā, ir gan, 2265.. Piecinieks vai se�nieks, nevar skaidri saprast. Ka tik nav izmainīts. Jocīgs signāls, kāds jaucas pa starpu. Jāmēģina vēlreiz.

� Viktorijas Jostsones dzīvoklis? Viktorij, tu? Te runā Aina. Jā, Aina Kļaviņa.

� Vai-i-i, Aina! Cik tas jauki, ka tu man piezvani... � Viktorijas balss kā vienmēr skan piesmaku�i, drusku nespodri, it kā caur stiklu vai sienu, tomēr ārkārtīgi pazīstami. Ne ar vienu citu balsi tā nav sajaucama. �- Mīļā Ainiņ, es vakarnakt redzēju tevi sapnī. Mēs bijām vecajā skolā. Visi logi aizklāti ar melnu papīru. Bija �ausmīgi auksts. Un Vēberīte mūs ieslēdza ķīmijas laboratorijā. Bet mēs izlīdām pa ventilācijas lūku.

� Nu tas ir debe�ķīgi. Kā tev klājas?

� Vai, Ainiņ, labāk neprasi! Pirmajā maiņā man �etras linotipistes, divas aiziet dekretā jūlijā, divas

augustā. Ārprāts. Vietnieks atce|ā no Krimas Maskavā paskrēja zem automa�īnas. Pusgada plāns deg. Rotācijai kapitālais remonts. Bet kā tev? Ziemu seminārā batiku Viju, viņa teica, ka tu slimojot. Jā, man liekas, viņa runāja par tevi.

� Viktorij, es neslimoju. Es esmu vesela, man klājas labi. Un tie�i tāpēc es tev zvanu.

� Mīļā Ainiņ, nu tas ir jauki. Kad pie manis tagad nāk ar visādiem papīriem, cs atceros, kā mēs abas pēc кага gājām pie stikla fabrikas direktora lūgt skolai malku ...

� Bet vai tu atceries, kā mēs aizgājām Ģildē uz deju vakaru? Es nācu no futbolsacīkstēm, kājās man nija kurpes ar zemiem papē�iem un mugurā d�emperis. Tāds sarkanīgs, la�u krāsā. Es negribēju, bet tu neatlaidies un paliki pie sava, iesim uz Ģildi � un viss.

Viktorija iesmejas, bet tūdaļ arī apklust, iespējams, tādēļ, ka klausulē iesprūst dūco�s troksnis.

� Viktorij, vai tu atceries? Tas notika tie�i pirms divdesmit pieciem gadiem. Tie�i pirms divdesmit pieciem gadiem.

� Ja tu tā saki...

� Un tu patie�ām neatceries?

� Nē, kāpēc. Toreiz jau visādi trakumi tika strādāti. Toreiz mēs bijām tādas gaisā pasistas. Jaunība paliek jaunība.

� Viktorij..,

� Ainiņ, es tevi slikti dzirdu.

� Kā klājas Pēterim?

� Kādam Pēterim?

Tu patie�ām neatceries?

� A-āl Jā, jā. � Viktorija atkal iesmejas piesmaku�i, bez spo�uma, it kā caur stiklu, it kā caur sienu, � Kā viņam klājas? Nav ne jausmas. Sen neesmu satikusi. Bija precējies, pēc tam laikam iz�ķīrās. Nav ne jausmas, mī|ā Ainiņ.

Es klusēju, es vienkār�i vairs nezinu, ko lai vēl saku.

� Ainiņ, kur tu paliki, vai tu mani dzirdi? Hallo...

� Jā, jā, es tevi dzirdu.

� Mums vajadzētu sazvanīties bie�āk. Tik daudz kas runājams.

� Vai tev ir mans tālruņa numurs?

� Laikam jau ir. Bet ko nu pa tālruni izrunāsi. Vajadzētu satikties. Es dzīvoju turpat. Jā,jā, turpat, kur agrāk. Dienu esmu traki aizņemta, �ad tad iznāk va karus pieraut klāt. Bet citādi mājās. Zvanīt vari kaut vai līdz pusnaktij. Bet dro�ības labad vispirms piegriez. Ja nebū�u es, būs kaimiņiene. Viņa vienmēr zina, kur esmu.

� Paldies, Viktorij, paldies! Jā, adresi atceros. Ja satiec kādu no mūsu meitenēm, pasveicini!

Es nekad neesmu varējusi saprast, kā tas var notikt � iz�auj kosmosa bezgalībā raķeti, un tad otra raķete to atrod, abas saslēdzas un lido tālāk kopā. Un kā satiekas divi cilvēki, tie, kam jāsatiekas? Varbūt jau dzim�anas stundā tie sāk savu ceļu viens pie otra un cauri gadiem, cauri neskaitāmiem notikumiem, cauri likumsakarībām un cauri nejau�ībām virzās aizvien tuvāk, aizvien tuvāk? Vai tas nav vēl lielāks brīnums? Un cik niecīga atstarpe �ķir veiksmi no neveiksmes, laimi

269

V no nelaimes! Kad es par to domāju, nakts klusumā klausoties, kā Uldis man līdzās elpo, savādi sa�ņaudzas sirds.

Es turu klausuli rokā un nez kāpēc nevaru uzlikt aparātam. Vienmuļi un skaļi kliedz atvienojuma signāls.

Nāk Uldis. Es viņa soļus pazīstu pa gabalu. Pie dur-rīm zvana.

Medaļas un sīkākās godazīmes sadalīja veicīgā saskaņā, sēde iestiga pie augstākā apbalvojuma. Kandidātu tik spo�am cildinājumam rūpnīca līdz �im vēl nebija devusi. Un tūdaļ atklājās, cik uzdevums sare�ģīts. Pirmie ievērību, protams, guva ilggadējie darbinieki, ta�u viņi tika pagodināti samērā bie�i, kop� pēdējiem apbalvojumiem iznāca pārāk maza laika atstarpe. Aiz �ī pa�a iemesla �oreiz nevarēja iesacīt arī montētāju Ledusēnu, kas augo�ā kāpē bija saņēmis visus iepriek�ējos apbalvojumus un tādējādi jau it kā aiz tradīcijas virzījās pretendentos. In�eniera Stala�a galvanizācijas metodi daudzināja tuvu un tālu, tās ekonomiskais devums sniedzās desmitos tūksto�u � �o kandidatūru pārsvītroja no�ēlojams blakus apstāklis; ēnu meta saplūksnāju�ās ģimenes lietas. Rīku atslēdznieks Frīdmanis bija nepārspējams lietpratējs, patīkams cilvēks, iejūtīgs ģimenes tēvs un turklāt atzīts pa�darbnieks-gleznotājs, bet viņ� bija pārnācējs no cita uzņēmuma un rūpnīcā strādāja tikai otro gadu. Meistars Pauk�tello izrādījās tiesāts par autosadursmi un maksāja cietu�ā bērniem ikmēne�a pabalstu. Metinātāji�. Dzērbeli izbalsoja, neuzrādot iemeslus (pie garā galda laikam nebija neviena, kam viņa kodīgais

raksturs nebūtu iekampis nervos). KB priek�nieks Sa|ē-jevs pārāk bie�i krita dullē�anās grēkā. Ap automātu konstruktoru Me�īti vienmēr vējoja a�gārnas intrigas.

Kad krietni jau izbangoju�ajā apspriedē kāds paklusi nosauca Gunāra Kalniņa vārdu, vietējās komitejas pārstāvim Cērpam likās, ka viņ� ir pārklausījies.

� Kā jūs teicāt: Kalniņu?

� Nu jā, Kalniņu.

� Kuru Kalniņu jūs domājat?

� Gunāru Jāņa dēlu. Virpotāju.

Runas pārcirta pailgs klusuma brīdis.

Gunārs Kalniņ� bija drīzāk sīka nekā vidēja auguma. Visur un aizvien � bērnudārzā, pamatskolā, vasaras nometnēs, vēlāk arodskolā � viņa vieta atradās ierindas dilsto�ajā galā. Kad lielie draiskojās, viņ� kluss un rāms turējās pa gabalu, jo rīcību zināmā mērā nosaka pieredze, bet pieredze mācīja, ka lielie savu lielumu parasti izrāda ne jau pie tiem, kas par viņiem lielāki, bet pie tiem, uz kuru fona lielums labāk izrādāms.

Cehā Gunāra Kalniņa darbgalds atradās pie sienas un vienlaicīgi arī pie papildus iekaltajām rezerves durvīm. Gunārs ienāca un tūdaļ laida virpu vaļā. Un, tikko maiņa beidzās, pa durvīm ārā. Visi bija apradu�i, ka viņ� ir kluss un vairīgs, un lieki neuzplijās � nu ir cilvēkam nosliece, ko padarīsi; sapulcēs un sarīkojumos sē�, sarāvies pēdējā rindā, muti vaļā never, tuvinā�anās ekskursijās nepiedalās, ta�u darbinieks bez vainas.

Pēc dienesta armijā (kur, starp citu, viņa vieta tāpat atradās ierindas dilsto�ajā galā) Gunārs Kalniņ� pāris rei�u bija aizgājis uz deju vakariem rūpnīcas klubā, bet nekas labs tur nebija sanācis. No tā laika viņ� vaļas brī�os pievērsās ūdeņiem un zivīm: vasaru 272

spiningoja, ziemu raustīja vizuli. Iestājies tehnikuma neklātienes noda|ā, ieskaites un eksāmenus kārtoja lēni, bet tikai ar teicamām atzīmēm. Un pamazām kāpa uz aug�u virpotāja specialitātē: vispirms ieguva ceturto kategoriju, tad piekto, tad sesto.

Trīsdesmit se�u gadu vecumā viņ� joprojām bija neprecējies, joprojām dzīvoja pie mātes, joprojām brīvajā laikā ķēra zivis un joprojām mācījās � neklātienē beidza otru augstskolas fakultāti.

� Kad pēdējoreiz apbalvots?

� Apbalvojumu nav.

� Tad jau nebūs īstais.

� Bet kāpēc ne? Septiņpadsmit gadus nevainojami nostrādājis un joprojām mācās. Iedomājieties, kas tas centīgiem jaunie�iem būtu par rosinājumu.

Atnesa Gunāra Kalniņa papīrus, nolasīja biogrāfiju un kadru anketi. Nekā īpa�a, pie kā piesiet sajūsmu, tur neatrada, ta�u neatklājās arī nekas tāds, kas viestu iebildumus.

� Mjā, � vietējās komitejas pārstāvis domīgi atkārtoja, � divas fakultātes, divas fakultātes.

Piemineklīgais skapja pulkstenis klusi nozvanīja vēlu stundu. Pēc garās sprie�anas visi jutās apguru�i un izsalku�i. Smēķētājiem no negausīgās dūmo�anas mutēs gremzda rūgta gar�a.

� Kur� gribētu izteikties?

Neviens nepieteicās.

� Vai ir vēl citas kandidatūras?

Kaut kur aiz vairākām sienām pūtēju orķestris mēģināja mar�u, rāva pu�u meldiju un sāka atkal no gahr.

� Mums tomēr jātiek pie skaidrības un jāpieņem lēmums. Varbūt balsosim?

Kad laikrakstos parādījās apbalvoto ra�o�anas pirmrindnieku saraksts un tajā bija minēts arī Gunāra Kalniņa vārds, pārsteigti jutās daudzi. Bet visvairāk laikam pats apbalvotais.

Godazīmes pasniedza svinīgos apstākļos. Viss notika kā filmā, kā tālrādes Panorāmā, tikai viņ�, Gunars Kalniņ�, nesaprotamā kārtā piedalījās un atradas notikumu centrā. Zvīļoja lustru kristāli, pro�ektori �ilbināja acis, silti glaudīja vaigus un tveicīgi spieda plecus. Skanēja cildino�as runas un aplausi. Viņu apsveikt no rūpnīcas bija ieradu�ies pārstāvji ar ro�u pu�ķi. Gunāram Kalniņam aizsvīda briļļu stikli, viņ� pūta vien un ar plaukstu slaucīja no pieres sviedrus.

Pārnācis mājās, viņ� priek�namā nostājās mātes vecā spoguļa priek�ā un ilgi sevi aplūkoja ar godazīmi pie atloka un ro�u pu�ķi padusē. Un brīnumainā kārtā pirmo reizi mū�ā ievēroja to, ko agrāk nekad nebija pamanījis: viņa uzvalks izskatījās aplam saņurcīts un no�ļucis, nospodrināto kurpju purngali klauniski slējās uz aug�u, tum�ais krekls ar gumijā �ļaugani iekabināto plastmasas kaklasaiti brēktin brēca par nolaidību un nevērību. Pat matus viņ� nebija vī�ojis apgriezt tik īpa�ā reizē!

Drīz pēc tam tuvējās skolas pionieri ielūdza Gunāru Kalniņu pastāstīt par savu augsti novērtēto darbu. Viņ� visu dienu par to vien domāja, vairākkārt gribēja zvanīt un atteikties, ta�u pietrūka dū�as. Radis visu darīt pamatīgi, Kalniņ� nakti nosēdēja pie galda, mēģinādams dabūt uz papīra kaut ko līdzīgu atskaitei. Sestdienas rītā viņam aiz uztraukuma sāpēja vēders, bet viņ� saņēmās un tuvākajā veikalā nopirka jaunu uzvalku, jaunas kurpes, jaunu kreklu un jaunu kaklasaiti. Un aizgāja pie friziera. Pirms do�anās uz skolu, atkal nostājies mātes spoguļa priek�ā, lai piestiprinātu goda-zimi pie jaunā uzvalka atloka, viņ� agrāk nepazītā gandarījumā secināja, ka kļuvis glu�i cits cilvēks. Sī apziņa viņu neatstāja arī vēlāk, ik mirkli viņ� sajuta gan jauno uzvalku, gan mirdzo�o godazīmi pie uzvalka atloka. Un viņā auga un brieda kaut kāda nebēdnīga pa�ticība: no kā gan viņ� tā baidījās un kāpēc? Vai tad viņam mēles nav mutē? Pionieru sanāksmē, pacēlies pārgalvībā vēl augstāk, viņ� aprakstītās papīra lapas nemaz neizņēma no kabatas, bet sāka stāstīt da�ādus jocīgus atgadījumus no virpotāju dzīves. Un pats nemanīja, ka norunājis pusotras stundas.

Rūpnīcas Goda plāksni pārkārtoja divas reizes gadā, vadoties no sociālistiskās sacensības gaitas. Da�kārt iznāca tā, ka pārkārtojumi bija tīri tehniski � vecās fotogrāfijas vienkār�i apmainīja pret jaunām, nobaloju�ās koka daļas pārklāja ar svaigu krāsu. Arī �oreiz būtiski grozījumi nebija paredzami, un fotogrāfs Teitelbaums jau ķērās pie iepriek�ējo negatīvu pārkopē�anas. Tomēr vēl īstajā brīdī komisija atķērās: nebūs pareizi, ja Gunāram Kalniņam pie�ķirta tik augsta godazīme, arī viņa fotogrāfijai jābūt uz Goda plāksnes. Kā gan savādāk.

Gunārs Kalniņ� par fotografē�anos negribēja ne dzirdēt, kratījās vaļā un stīvējās pretī. Aiz uztraukuma atkal lika sevi just nepatīkamā vēdera kaite, bet, loģiski domājot, viņ� aptvēra, ka viņa argumentiem vāj� atsitiens. Cits nekas neatlika kā apvilkt jauno uzvalku un doties Teitelbaumam rokās. Fotogrāfs ilgi braucīja zodu un domīgi staigāja apkārt, tad sāka rīkoties ar apar�hi, pastarpām bu�inādams Gunāra matu ērkuli, stumdīdams uzvalka polsterus un raustīdams kaklasaites mezglu. Iznākums bija vairāk nekā pārsteidzo�s.

� Paskaties, paskaties, uz Goda plāksnes pārākais Cilinskis.

� Nevar būt!

� Nu, varbūt Lihtenbergs, es runāju principā.

Laicīgi ieradies uz svētku sarīkojumu, Gunārs Kalniņ� kā parasti nosēdās aizmugurē, bet viņu ieraudzīja partijas sekretāre Gromova un gandrīz vilk�us aizstiepa uz pirmo rindu. (�Biedri Kalniņ, ap�ēlojieties! Nu, vai ziniet!�) Un viņ� vēl nebija paspējis kaut cik at�ilbt no satricino�ās pārmaiņas (vienā pusē viņam tagad sēdēja rūpnīcas galvenais in�enieris, otrā kadru daļas vadītāja), kad montētājs Ledusēns, lasīdams prezidija sastāvu, nosauca arī viņa vārdu, un, sirdij pamirstot un ausīm zvanot, nācās kāpt uz skatuves paaugstinājuma, no kura pazīstama telpa acumirklī ieguva pavisam savādāku apveidu � viņ� bija radis redzēt pakau�us, bet pēk�ņi pretī raudzījās sejas!

No tās reizes Gunāru Kalniņu sapul�u un sanāksmju prezidijos ievēlēja bie�i, un viņ� pie tā pierada, kā pierod pie visa. Un kas tur sevi�ķs, viņ� domāja, galu galā vai nav vienalga, kur cilvēks sē�. Ienākot zālē, viņ� tagad bez liekas gudro�anas devās uz pirmo rindu, kas patiesībā bija tikai pagaidu apme�anās vieta ceļā uz prezidiju.

Ma�īnbūvētāju dienas svinīgajā sēdē Gunāru Kalniņu prezidijā neizsauca. Galvenais in�enieris un kadru daļas vadītāja aizgāja, viņ� palika pirmajā rindā. Vai es būtu pārklausījies? Savādi gan. Nemierīgi grozīdamies krēslā, viņ� ko�i sarka un kādu brīdi apsvera, vai pārtraukumā neiet uz pēdējo rindu. Un tomēr palika. Pareizi vien bija, jo vēlāk pienāca Gromova un ļoti atvainojās: no ciemiņiem sākumā domāju�i prezidijā sēdināt divus, bet tad izlemts sēdināt visus �etrus, uznest papildu krēslus pietrūcis laika, dieva dē|, neņemiet |aunā, muļķīgs pārpratums un tā tālāk, un tā tālāk.

Cehā uzstādīja jaunu virpu, brīni�ķīgu ma�īnu, skaistu, parocīgu, ērti vadāmu. Kas pie jaunās virpas strādās? Skaidrs, ka Gunāru Kalniņu nevarēja apiet. Jaunajai virpai vieta, saprotams, ceha vidū, vispārējās uzmanības centrā. Vienatnē zivot Gunāram Kalniņam vairs neiznāca laika ne vasarā ar spiningu, ne ziemā, raustot vizuli. Ik dienas viņu kaut kur aicināja, kaut kur ielūdza. Te viņ� sastapās ar komjaunatnes starmetējnie-kiem, te viesojās pie jaunajiem literātiem, te draudzējās ar topo�ajiem izgudrotājiem. Viņu filmēja, fotografēja, intervēja, viņ� komentēja un arbitrēja, asistēja un deleģēja. Gunārs Kalniņ� paslep�us cerēja, ka vismaz atvaļinājuma laikā kādu nedēļu varēs kā agrāk klusumā un mierā padzīvot teltī pie Bucī�u ezera. Bet tie�i ap to laiku sastādīja grupu pieredzes apmaiņas braucienam uz Ungāriju.

Kad izbrauk�anas diena nāca tuvāk, rūpnīcas direktors gribēja ar Gunāru Kalniņu draudzīgi aprunāties. Sarunas beigās direktors, starp citu, delikāti ieminējās par laika apstākļiem Eiropā un apjautājās, kādā uzvalkā Kalniņ� domājot braukt.

� Es domāju �ajā te.

� Mjā. Tā, zināms, ir jūsu personiskā darī�ana, tikai un vienīgi. Un tomēr kā vecāks vīrs es gribēju dot jums... nē, nē, norādījumu nekādā ziņā. Tikai padomu. Ja jūs brauktu kā tūrists, tam varētu arī nepieverst uzmanību. Bet pa�reizējos apstākļos � un tā tālāk, un tā tālāk ...

Vārdu sakot, rūpnīcas direktors ieteica pa�ūt uzvalku pēc mēra un, tā kā laika vairs nebija palicis daudz, pats piezvanīja dārgākā modes ateljē direktoram un vienojās, ka Gunāru Kalniņu apkalpos ārpus kārtas, drānu izraugoties noliktavā.

Brauciens izrādījās Joti patīkams. Noskaņojies uz lielu pūlē�anos nostieptā uzmanībā un lieti�ķā nopietnībā, Gunārs Kalniņ� sākumā nevarēja pat lāgā iejusties. Rūpnīcu apmeklējumi aizņēma tikai dienas nelielu daļu. Pārējā laikā ungāru kolēģi viņus laipni ciemināja: vadāja apkārt, rādīdami kalnus un ezerus, vīna pagrabus un zirgu audzētavas. Iepazī�anās un draudzē�anās notika dubulti � pa�u starpā un ar ungāru kolēģiem. Gunārs Kalniņ� brīdi pa brīdim atklāja sevī agrāk nemanītas spējas: dziesmas viņ� zināja vismaz tikpat daudz, cik pārvaldes priek�nieks Bogdanovi�s un vo-lejā �ķīla gremdes ne mazāk zibenīgi kā izpildu komitejas priek�sēdētājs Vēriņ�. Kas attiecās uz viņa prasmi atdarināt putnu balsis, tad �ajā ziņā viņam nebija konkurences. Nodaļas vadītāja Bci�āne autobusā viņam aizvien aizņēma vietu sev līdzās. Vispār lize Vidvu-dovna bija �savs puika�, ar noberztu papēdi viņa nāca līdz uz Pe�tu meklēt smalko spininga auklu, un Se-getā, kur �Metālista� direktors Mazulāns nejau�i izgāza tokajie�a glāzi uz Gunāra Kalniņa biksēm, mazgāja, tīrīja un gludināja, kamēr traips vairs nebija redzams. Taisni neērti atceroties.

Tajā ziemā notika vietējo padomju vēlē�anas, un rūpnīcas kolektīvam vajadzēja dot deputāta kandidātu. Diezgan ilgi domas dalījās: Ledusēnu vai Kalniņu. No ārpuses viss izskatījās mierīgi, ta�u valodas staigāja un urdinājās kā sīki kukainī�i pa siena pantu, un Gunārs Kalniņ�, kura dzirde pret pa�a gribu bija sasprin-dzlnāta, �o noslēpumaino �abē�anu dzirdēja, un tā viņu nervozēja. Nu, galu galā lai izvirza Ledusēnu, kāda starpība, lai izvirza, cilvēkam lielāka pieredze, un vispār, nav ko runāt, pamatīgs vīrs, un tomēr pēdējā laikā Ledusēna panākumi darbā (iespējams, ka sakarā ar lielo sabiedrisko slodzi) vairs nav tik iespaidīgi, nav gan, tas tāpat jāatzīst.

Svētdienas rītā Gunārs Kalniņ� ielaida vannā ūdeni un rūpīgi nomazgājās. Pēc tam noskuvās un apģērba ērtu vilnas treniņa tērpu. Un nez kāpēc atcerējās rēnu un saulainu novakari Ungārijas vīnu dārzos ar pla�ām un dzidrām debesīm zeltaina tokajie�a krāsā. Līdzās viņam soļoja Ilze un sacīja: nekad nelietojiet �Rīdzinieku�, tā ir sugas smar�a, ja es būtu vīrietis, es pēc skū�anās ierīvētos ar konjaku. Un bez jebkāda saprotama iemesla viņu pārņēma dziļas, griezīgas skumjas, it kā viņ� būtu saņēmis vēsti par kāda tuvinieka nāvi.

Par laimi, piezvanīja Bogdanovi�s.

� Nu, ko dari?

� Та neko.

� �aujam bļitkot, �aujam bļitkot, nav ko bumbierī lūrēt.

� Varētu jau, kāpēc ne.

� Nu tad pēc stundas es piebraucu!

Garastāvoklis mazliet uzlabojās.

Ceturtdien rūpnīcas klubā notika pirmsvēlē�anu sapulce. Izvirzīja Gunāru Kalniņu. Un kas tas dīvainākais � priek�likumu nolasīja neviens cits kā Ledu-sēns: mēs cīnāmies, lai mūsu produkcija būtu ar kvalitātes zīmi, bet kvalitātes zīme savā ziņā var būt arī cilvēkiem. Manā uztverē Gunārs Kalniņ�, kura darbs novērtēts ar augstāko apbalvojumu mūsu kolektīvā, ir cilvēks ar kvalitātes zīmi, sacīja Ledusēns.

Gunāra Kalniņa tā jau pla�ais pienākumu loks joprojām laidās pla�umā. Tagad viņam bie�i iznāca braukāt apkārt, viņ� darbojās komisijās, pieņēma vēlētājus un atbildēja uz vēstulēm. Viņa draugu un paziņu pulks auga tik strauji, ka da�kārt, uz ielas ar kādu sasveicinājies un sirsnīgi izrunājies, viņ� pēc tam lauzīja galvu, kādā sakarībā �o cilvēku pazīst.

Reiz, tas bija nākamajā ziemā, Bogdanovi�s atkal piezvanīja un aicināja Gunāru Kalniņu pasēdēt uz ezera pie āliņģa. Gunārs Kalniņ� darbos un rosībās bija iekrauts kā ķieģelis mūrī, tomēr viņ� paļāvās kārdinājumam. Atgrie�anās pilsētā iznāca pavēlu, abi bija zvērīgi nosalu�i.

� Ienāc uz minūti, padzersim karstu tēju, � sacīja Kalniņ�. Parasti viņi satikās un iz�ķīrās mājas priek�ā.

Te nu jāpastāsta, ka Gunārs Kalniņ� dzīvoja komunālā dzīvoklī kopā ar māti vienā istabā. Telpa bija milzīgi liela, kādreiz kalpojusi par viesistabu lielmanīgam fabrikantam. Augstos griestus rotāja ģipsī lietas ro�u vītnes. Ārsienu aizņēma trīs logi, augsti un �auri kā baznīcā. Pretējā pusē, pieklājīgi piesegusies ar kaltām �uguna margām, �āvājās kamīna mute. Dzīvokli mitinājās �etras ģimenes.

� Un tu neko neesi darījis, lai uzlabotu savus dzīves apstākļus! � brīnījās Bogdanovi�s.

� Platība ir pietieko�a. � Kalniņ� paraustīja plecus.

� Bet apmainīt? Apmainīt! Mīļais cilvēk!

� Reiz jau mēģināju. Nesanāca.

� Kāpēc? Kurā vietā? Kad?

� Pirms gadiem desmit.

� Vecais, tikai nevienam to nestāsti, goda vārds! Citādi domās, ka tu esi idiots.

Pēc da�ām dienām Bogdanovi�s piezvanīja Kalniņam un strupi paziņoja, kur, kad un kādi dokumenti jāiesniedz.

īsi pirms Maija svētkiem Gunārs Kalniņ� saņēma divistabu dzīvokli jaunajā rajonā lmanta-3. Satiksme rādījās pagrūta, un istabu neierasti zemie griesti sākumā drusku ierobe�oja viņa pacilāto omu, ta�u nostalģija neturpinājās ilgi, atsevi�ķam dzīvoklim tomēr ir neapstrīdamas priek�rocības, to nevar noliegt.

Ārstiem, kas rūpējās par Gunāra Kalniņa veselību, likās nepiedodami, ka pie tik saspringtas darbības viņ� vēl ne reizes nebija atjaunojis spēkus mediķu uzraudzībā. Tāpēc augustā viņ� saņēma ceļazīmi uz sanatoriju kādā, kā viņam sacīja, izcilā, bet ne sevi�ķi daudzinātā kūrortā. Pilsēta, kuras nosaukumu Gunārs Kalniņ� patie�ām dzirdēja pirmoreiz, atradās grūti pieejamā rajonā. Gaisa satiksme uz turieni neveda. Pa dzelzceļu iznāca mest palielu līkumu un vienā vietā pārsēsties.

Dzelzceļa mezgla stacijā, kā jau dienvidos, valdīja burzmīga ņirboņa, cilvēki trok�ņoja un mutuļoja uzbudinātā karstasinibā. Gaidīdams vilcienu, Kalniņ� apstaigāja peronus, izpētīja tuvējo tirgu un apkārtējās ielas. Kamēr dienai turējās rīta spirgtums un pa�am acis un ausis nebija apguru�as, viņ� ar interesi un zināmu labpatiku peldēja krāsainajam virpulim pa virsu. Vismaz tas neprasīja nekādu piespie�anos. Bet pamazām viņ� pārsātinājās un notrula, vieglums piemirka, likās, viņ� aizvien dziļāk un dziļāk ieskalojās spalgajās balsīs, arbūzos, bumbieros, vīnogās, augo�ajā svelmē, �audīgajos �estos, visādās smar�ās un smakās. Kalniņu sakampa vientulības sajūta. Līdz vilciena atie�anai vēl palika vesela stunda. Ko iesākt? Ko sadarīt?

Gunārs Kalniņ� nopirka kioskā grāmatu par senoinko kultūru un deputātu istabas krēslainajā klusumā mēģināja savākt uzmanību izglītojo�ai ekskursijai uz sniegotajiem Andiem. Bet pēc pāris lappusēm, īsu mirkli pievēris plakstus, viņ� nez kāpēc atradās Rīgā. Vispirms viņ� ieraudzīja zilgani sārtos flok�us rūpnīcas pagalmā, pēc tam arī cehu � dzirdēja, kā sīca virpa, skaidri samanīja degunā iesitamies sakarsu�a metāla smaku.

No�īkstēja durvis, skanēja soji. Gunārs Kalniņ� atvēra acis un, pats sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīja kaut ko vēl neticamāku. Da�us so|us no viņa ar sarkanu mākslīgās krokodiļādas koferi pie rokas stāvēja lize Bei�āne. Svaigais iedegums uz viņas pieres un vaigiem, kailajiem pleciem un kāju stilbiem apmādino�i staroja. Zem nospīlētās plānā zīda auduma kleitas pilnīgi skaidri jautās ķermenis, kas skaļi izkliedza veselību, sievi�ķību un mo�umu.

� Pasaule tomēr ir maza, � viņa sacīja, � kaut arī kūrortu tik daudz.

Gunāru Kalniņu pārplūdināja gandrīz bērni�ķīgs prieks. Viņ� gribēja skriet viņai pretī, skaļi smieties, runāt muļķības, bet, attapis, ka pirmoreiz viņi satiekas divatā, divi vien atsevi�ķā telpā, acumirklī kļuva mēms un nevarīgs. Par laimi, viņ� atcerējās, ka pirms mēģinājuma piekļūt inku kultūrai bija novilcis svārkus. Un, tā kā viņ� patie�ām nespēja aptvert- kā rīkoties tālāk, tad norūca �atvainojiet* un vismaz atjaunoja savu ietērpu sākotnēji solīdajā izskatā.

Svārku apģērb�ana paņēma sekundes desmit, ne vairāk, bet, tiklīdz Gunārs Kalniņ� bija aizpogājies un pārlaidis pirkstus atlokiem, tūdaļ nomanīja, ka sirds krūtīs pierimst. Ilzes Vidvudovnas acīs parādījās atzinīga

labpatika, un, lai gan nebija pasakāms, kas īsti viņas atzinību izpelnījās, Kalniņa apvītusī pa�apziņa atkal, izslēja galotni.

� Paklausieties, ko jūs darāt, � viņa smējās. (Smiekli dūrās viņam mugurkaulā. Tātad varētu arī ko darīt. Varbūt tie�ām; viņas balsī nevarēja saklausīt ne mazāko nīgrumu.) � Ko jūs darāt? Tādā karstumā. Tūlīt velciet �aketi nost!

Atbildes vietā viņ� izrieza plecus un saņēma viņas roku. Nē, goda vārds! Tam bija pat grūti noticēt, īsu brīdi �aubījies, viņ� ar strauju rāvienu noliecās pie Ilzes Vidvudovnas tum�ādainās delnas un uzspieda tai skūpstu.

� Tas ir savādi, ka mēs nekad nesatiekamies Rīgā,� sacīja viņa.

� Jā, � apstiprināja viņ�, � ārkārtīgi savādi.

Pēc stundas viņi iz�ķīrās, noslēgu�i vieno�anos līdz �im pieļauto kļūdu labot. Turpmāko divdesmit se�u dienu laikā viņi apmainījās ar divdesmit divām vēstulēm (�etras no tām atrada adresātu ar novēlo�anos), piecām tālruņa sarunām un deviņām telegrammām.

Ilze sagaidīja Gunāru Kalniņu stacijā. (Ilzei Ilze! Gunār!...) Viņ� jau iepriek� bija izlēmis, ka arī �oreiz noskūpstīs Ilzes roku, bet, tā kā stacijas drūzmā viņi abi stāvēja cie�i viens otram piespiesti un Ilze ar abām plaukstām atbalstījās pret viņa uzvalka atlokiem, sadū�ojās un noskūpstīja viņu uz vaiga.

Nākamajā dienā viņ� parādīja lizei savu jauno dzīvokli jaunajā rajonā Imanta-3. Pēc tam Ilze palīdzēja viņa jaunajam dzīvoklim nopirkt jaunus aizkarus. Rudenī viņi apprecējās un, nedaudz apsteigdami vispārpieņemtos laika normatīvus, kļuva laimīgi vecāki. Dēlu nosauca par Kri�jāni; Dzimtsarakstu birojā viņiem �sacīja, ka īsā laikā �is esot tre�ais Kri�jānis, no kā varot secināt, ka aizmirstībā apsūbēju�ais vārds atgūstot spo�umu.

Gunārs Kalniņ� nāca ar sabiedrisku ierosmi ra�ot produkciju ar pagarinātu garantijas laiku; aizsākums ieguva �Kalniņa kustības� nosaukumu, un par to daudz lunāja. Tālrāde ieviesa īpa�u raidījumu sēriju. Izdevniecība laida klajā bro�ūru ar lakotu apvāku. īsas ziņas par Gunāru Kalniņu kopā ar ģīmetni iespieda Enciklopēdijā.

Ak nē, tad Gunārs Kalniņ� virpotājs vairs nebija. Ap to laiku, kad iznāca bro�ūra, ar viņu kārtējo reizi vēlējās runāt direktors.

� Jā, mīļais Gunār, � sacīja direktors, � ar divu fakultā�u izglītību strādāt pie virpas, bez �aubām, ir ļoti mūsdienīgi. Ta�u, raugoties no rūpnīcas viedokļa, tā ir greznība, ko pagaidām vēl nevaram atļauties. Mums vajadzīgs ceha priek�nieks, saproti, ceha priek�nieks.

Un Gunārs Kalniņ� saprata.

Tas arī viss. Laikā, kad rakstu �o stāstu, Gunārs Kalniņ� joprojām sekmīgi pilda ceha priek�nieka pienākumus. Taisnība, rūpnīcā valodo, ka direktors drīz ie�ot pensijā un kandidāts �im amatam tālu nebū�ot jāmeklē. Nekā neticama tur nav. Bet tā jau ir nākotne.

Tāpat Kalniņa ģimenes dzīvē nekādas pārmaiņas nav notiku�as. Kaut arī �ajā ziņā valodas klīst. It kā pat no dro�iem mediķu avotiem. Mana sieva, nesen satikusi Kalniņa sievu frizētavā, izteicās tā: var būt, ka pārmaiņas būs, bet var būt, ka nebūs, izdomā da�kārt pat mediķi.

Tātad galvenajās līnijās � viss pa vecam. Un stāstu mierīgi varētu beigt. Tomēr vienu sīku atgadījumu vēl atļau�os piekabināt.

Kādu jauku dienu, pildot kārtējo no saviem daudzajiem sabiedriskajiem pienākumiem, Gunāram Kalniņam iznāca piedalīties apspriedē, kur runāja par jaunāko zinātnes sasniegumu ievie�anu tautas saimniecībā. Kaut arī lietpratēju grupas iesniegtais projekts slēpās garā ziņojumā, tā būtība bija samērā vienkār�a: plāno�anas uzlabo�anai nākotnē zinātnieki ieteica elektroniskajā atmiņā ierakstīt vienotu iedzīvotāju sarakstu ar svarīgākajiem datiem: dzim�anas gads, vīrietis vai sieviete, izglītība, zinātniskie grādi, specialitāte, darba stā�s un tā tālāk, un tā tālāk.

� Svarīgākie dati � tas ir izplūdis jēdziens, � sacīja visai cienījams sēdes dalībnieks.

� Informācijai, kā pa�i saprotat, jābūt kodolīgai, tikai pamatziņas, kas izsaka katra cilvēka aktuālo un potenciālo vietu ekonomiski politiskajā struktūrā, � paskaidroja referents.

� Sarakstā es neredzu jautājumu par apbalvojumiem, � iebildējs nerimās.

� Es jau teicu: sistēmā ietverti jautājumi ar būtisku nozīmi, � atbildēja referents.

Sākās strīds, kurā vieni dedzīgi iestājās par lieti�ķu un racionālu pieeju, bet otrie tikpat kvēli aizstāvēja morālos virzuļus un aizrautības spēku. Galu galā strīdu par apbalvojumu būtisko vai nebūtisko raksturu nolēma iz�ķirt balsojot. Gunārs Kalniņ� pievienojās tiem, kas uzskatīja, ka apbalvojumi svarīgāko datu informācijā nebūtu ierakstāmi.

Projektu nodeva tālākai izskatī�anai.

Bet, pārnācis todien mājās, Gunārs Kalniņ� uzvedās pavisam divaini: bija nerunīgs un domīgs, apsēdās uz dīvāna un ieslēdza tālrādi, ta�u uz ekrānu nemaz neskatījās, bet lūkojās laukā pa logu. Pēc kāda laika viņ� nokāpa pagrabā un, ilgi jaucies pa visādiem krāmiem, beidzot atrada vecos svārkus, pie kuru atloka viņam savā laikā tika svinīgi piesprausta augstā goda zīme.

Atgriezies dzīvoklī, Gunārs Kalniņ� noputēju�o vīstokli apstrādāja ar putek|u sūcēju un suku. Pēc tam viņ� vecos svārkus apvilka un, nostājies jaunā guļamistabas spoguļa priek�ā, ilgi un vērīgi pats sevi aplūkoja. Un viņa cie�i sakniebtajās lūpās pamazām ielocījās mazs smaids.

1976

Ko domāja Vilmārs Alotenis toreiz, soļodams no darba uz māju?

Pus�etri naktī, pats klusākais laiks, citreiz kājām neie�u, gaidī�u pirmo tramvaju, tomēr elles gabals un bailes ari, lai gan patiesībā svīst jau gaisma, izpūst putekļus no plau�ām pirms lik�anās gultā nenāk par ļaunu, nami ielas malās guļ stāvus kā vecos laikos ormaņu zirgi, re, kaķis ķeizariski tipina pa ceļa vidu, dro�i vien no uzdzīves, visapkārt mūri, bet tāda vientuļa, dvēseli �ņaudzo�a sajūta kā bērnībā Spilves pļavu bcgalīgajā klajumā, neviena ceļabiedra, visi guļ, arī naktssargi un laupītāji, kaislības noplaku�as, dzēruma birga izklīdusi, rīts ir godīgāks par vakaru, no rītiem ļaudis ir krietnāki, visskaļāk iekāre brēc un dziņas mutuļo vakaros, rīts ir lieti�ķs, �ķīsts, svaigs ...

Tajā mirklī gaisā klusi no�alca, Vilmārs Alotenis sarāvās, mēģināja atskatīties, bet dabūja sitienu pa galvu. Tas pat nebija sāpīgi, tikai acupriek�ā viss neviļņoja, sazvārojās, dzirde uztvēra trulu blīk�ķi, bahhh, un, kaut arī saprāts sekundes simtdaļā aptvēra, ka sitiens nāk no aug�as, novēdot kā ar spārniem, un kritiena līnijai jābūt zemes virzienā, sajūta bija pretēja, viņ�, likās, atlēca no pamatnes līdzīgi tenisa bumbiņai

un uzlidoja gaisā. Nu jā, Alotenis paspēja nodomāt, kā tad.

Mazliet at�ilbis, viņ� atskārta, ka guļ gar�ļaukus uz ietves, piespiedis vaigu mitrajam asfaltam, abām plaukstām sedzot pakausi (�Skrien vēl ar pliku galvu, utis dabūs klepu.�), un pamiru�u sirdi gaidīja, kas notiks tālāk, kas sekos. Bet nekas nesekoja. Nu? Nu? Nu? Nē, itin nekas. Uz mirkli sastingu�ās domas atdzīvojās. Bai|u spriegums turpināja augt, bet ar dīvainu gai�redzību viņ� nojauta, ka cilvēku tuvumā nav. Brīdi nocieties, Vilmārs Alotenis pacēla galvu un paraudzījās apkārt. Patie�ām, ne dzīvas dvēseles! Tikai visriņķī kā sausas koku lapas kaisījās, plīvoja un virpuļoja kaut kādas lerpatas. Un kas tā par lupatu? Uzrausies sēdus un nīgri nosēcies (pakausis tomer dūca, uzgriezās nelabums, �okļi �ķita stīvi kā noķīlēti), Alotenis pagrāba tuvāko plēksteri un palūkojās vērīgāk. Hū-ū-ū! Ja viņ� no sitiena un kritiena nebija zaudējis sapra�anu, tad pirkstos turēja violeti zilo divdesmit piecu rubļu zīmi. Un arī pārējās lerpatas bija nauda. Apkārt pletās naudas klājiens.

Alotenis iesmējās, piegrāba pilnas riek�avas ar naudas zīmēm un uzsvieda gaisā. Pēc tam vēlreiz un vēlreiz. Kā pirms gadiem �etrdesmit, sēdēdams smil�u kastē, da�kārt bija grābis un sviedis gaisā smiltis. Nu taisni pasaka!

Kaut arī Alotenim nebija ne jausmas, no kurienes nauda uzradusies un kam tā varētu piederēt, bija pilnīgi skaidrs, ka banknotes vajadzēja salasīt, sadabūt kopā, kā gan citādi. Joprojām apmulsis, izbrīnīts un pārsteigts, ta�u pēc lielā izbija visnotaļ atslābis un pat tādas kā pārgalvīgas jautrības pārņemts, viņ� nolīk-ņāja pa zemi minūtes desmit, varbūt ilgāk. Lasīja nau-^СЦ$ zīmes un ar interesi gaidīja, ka turpinājumā tūdaļ nāks kas tāds, kas visu atrisinās un dos skaidrību. Bet vairāk itin nekas nenotika. Viņ� bija un palika viens pats uz naksnīgi aprimu�ās ielas. (Ja neskaitīja kaķi uzdzīvotāju, tas vēl grozījās pievārtes tuvumā.) Nevienas durvis neatdarījās. (�Palīgā! Atmūķēts seifs! Laupītāji uz jumta!�) Neviens logs neatvērās. (�Hallo! Esiet tik laipns! Man nokrita ietaupījums!�) Eh, nav ko fantazēt! Visi guļ. Tikai ceturtajā stāvā kādā dzīvoklī deg gaisma. Naudu neviens uz balkona neglabā. Un kur vēl tāda daudzumā!

Patie�am, naudas sanāca neticams lērums. Divdesmit piecu rubļu banknotēs. Daļu no tām vēj� bija aiznesis jau stipri patālu, sadzinis ielas pretējās puses notekā, izsvaidījis pa sienmalām. Bet, re, arī veseli gredzenotu bandroļu sainī�i!

Galu galā Vilmārs Alotenis savākto naudu ietina lupatā (tā izrādījās noplēsta lietusmēteļa apak�a) un, neko citu nespēdams izdomāt, gāja uz tuvāko milicijas nodaļu.

Alotenis dzīvoja pasaulē �etrdesmit ceturto gadu, ta�u milicijas nodaļa viņa apziņā līdz �im bija tēlojusies kā visai miglains jēdziens. Tāpat kā dzemdību nams vai atskurbtuve. Viņ� zināja, ka tāds iestādījums pastāv, arī attiecīgās funkcijas vairāk vai mazāk apjauta, bet bez personiskās pieredzes.

� Kādā lietā? � Alotenim noprasīja patīkama izskata amatvīrs.

� Atraduma lietā.

� Tas nedeg, � sacīja amatvīrs. � Esiet tik laipns un nāciet rīt pa dienu. Redziet, kas te �onakt darās.

� Bet sainis ... � Alotenis pacilāja rokās neslavu.

� Sainim nekas nenotiks. Ja tas glabājies pie jums līdz �im . ..

� Nē, nē, tā es neesmu ar mieru!

� Nu tad sēdiet un gaidiet.

� Bet lieta ārkārtīgi svarīga!

� Svarīgu lietu diem�ēl ir daudz.

Nodaļa atgādināja poliklīniku gripas epidēmijas laikā � burzma, troksnis, slikts gaiss. Padzīvojusi pilsone dzēra ūdeni un vaidēja, jauns puisis ar asiņojo�u degunu par kaut ko skaļi protestēja, bars glīti ģērbtu ļau�u, sadalīju�ies divās nometnēs, sava starpā karoja.

Pusotrās stundās Vilmārs Alotenis vismaz trīs reizes atgādināja amatvīram savu klātbūtni un aizvien saņēma atbildi:

� Patie�ām, gaidīt nav jēgas. Es jau sacīju � ejiet mājās un nāciet rīt pa dienu.

Pēc ceturtā atgādinājuma amatvīra sirds pielaidās, nogaidījis izdevīgu brīdi, viņ� izbīdīja Aloteni cauri drūzmai un garām citiem gaidītājiem iestūma galvenā de�uranta istabā.

� Te viens pilsonis svarīgā lietā. Ar saini.

Alotenis, turēdams vīstokli piespiestu pie krūtīm kā zīdaini, galvas mājieniem apstiprināja amatvīra sacīto.

� Ar saini? Kādu saini? � de�urants pārslidināja Alotenim bezkaislīgu skatienu, pastarpām sakaru aparātā nospiezdams vairākas pogas un ierunādams aprautas frāzes: �Hallo, hallo, divdesmit devītais? Nu kā? Nav vēl? Ziņojiet par izmaiņām!�

� Sainī ir nauda, � sacīja Alotenis.

De�uranta skatiens kļuva vērīgāks. � Nauda? Cik daudz?

� Skaidri nezinu. Vajadzētu būt tā ... nu tā . . . saviem tūksto�iem �etrdesmit. Varbūt drusku vairāk. Pa īstam neesmu skaitījis.

� �etrdesmit tūksto�iem? Kas tā par naudu?

� Goda vārds, nezinu!

� Kur jūs to ņēmāt?

� Nokrita no gaisa. Varētu pat sacīt: tie�i uz galvas.

� Uz galvas? No gaisa? �etrdesmit tūksto�i?

� Patiesība es tos paceļu no zemes.

� Nu tad ka īsti � no gaisa vai no zemes?

� Redziet, vispirms nāca sitiens. Un pēc tam nauda gulēja visapkārt kā sasnigusi.

� Sasnigusi? Vai bez jums to vel kāds redzēja?

� Neviens neredzēja.

Amatvīrs saini bija atvēris. Violeti zilie divdesmitpiecnieki, sakārtoti cie�i cits pie cita, veidoja iespaidīgu kluci apmēram ķieģeļa lielumā.

Alotenis, atcerēdamies iepriek� piedzīvoto, dziļi nopūtās. Abi milicijas darbinieki palūkojās uz iespaidīgo ķieģeli, tad viens uz otru. De�urants paņēma no kaudzes nostāk at�ķīru�os naudas zīmi, paburzīja, pa�a-bināja pirkstos un pacēla pret gaismu.

� Mjā, nauda ir īsta, � de�urants sadrūmis secināja. � Bet tas ir viss, ko es pagaidām saprotu.

Ap galdu pamazām vien pulcējās istabā eso�ie milicijas darbinieki.

� Jūsu personības dokumentus, lūdzu! � beidzot de�urants pievērsās Alotcnim.

.Alotenis, gari negudrodams, ķēra pie labās svaiku iek�kabatas, kur glabājās viņa papīri, ta�u atcerējās, ka pirms da�ām dienām darba apliecību bija iedevis kadru daļā pagarinā�anai.

� Nav gan, � sacīja Alotenis un pats sajuta, ka viņam �os vārdus izrunāt ļoti neērti, kas, bez �aubam, izpaudās arī viņa balsī. Nē, patie�ām, doma ja Alotenis, visam tik muļķīgi jāsakrīt, ka pat kauns skatīties cilvēkiem acīs.

De�urants ar skrotszīmiiļa strupo galu ritmiski klaudzināja pa galda spuldzes fidenszaļo kupolu.

Sājā brīdī sakaru aparāts ar rāmu dūcienu pieteica sarunu. ��eit divdesmit devītais. Parādījās �etratā. Vai sākt?�

� Acumirkli pagaidiet, � de�urants atbildēja mikrofonā, bet, pagriezies pret amatvīru, sacīja strupi un steidzīgi: � Saskaitiet naudu un sastādiet protokolu. No rīta lietu nododiet izmeklētājam.

Paraudzījies uz Alotcni, viņ� vēl piebilda:

� Līdz tam laikam jums diem�ēl vajadzēs �eit uzkavēties.

� Vai tas nozīmē, ka tieku arestēts?

� Nē, kāpēc. Noskaidrosim apstākļus.

� Bet mīļie cilvēki! � Alotenis aiz pārsteiguma reizē savicināja abas rokas. � Ņemiet to paku un lieciet man mieru! Es vairāk nekā nezinu!

� Tur jau tā lieta. Atnesāt �etrdesmit tūksto�us un nezināt, kur esat ņēmis.

� Es jau sacīju: man uzkrita uz galvas.

� No kurienes? Un kāpēc tie�i uz jūsu galvas?

� Vai es zinu!

� Tāpēc arī jānoskaidro, �etrdesmit tūksto�i ir �etrdesmit tūksto�i.

Pēc divkār�as pārskaitī�anas summu precizēja. Sainī atradās �etrdesmit �etri tūksto�i septiņi simti piecdesmit rubļu. Divas naudas zīmes bija saplēstas, ta�u sēriju numuri salasāmi.

Parakstot protokolu, Vilmāram Alotenim jau otro reizi izsprāga aizlūzusi nopūta.

� Nu ko jūs tā pū�at, � amatvīra balss skanēja reizē draudzīgi un nosodo�i. � Domājat, man liels prieks skaitīt netīras timpas. Kas es, kāds kasieris, vai? Ar ko tik visu �onakt nenākas noņemties: dzērājam iesprūdusi piķa mucā kāja � lūdzu, puika komunālā dzīvoklī norij kaimiņa briljanta gredzenu � lūdzu, suns tiek �urinats pie sve�as ma�īnas � lūdzu!

� Es saprotu, � Vilmārs Alotenis nopūtās tre�o reizi, � man nevajadzēja nākt �urp, es kļūdījos. Tagad atceros skaidri, kaut kur pie stacijas ir atrasto mantu glabātava.

� Es jums paskaidroju apstākļus, bet jūs sazin ko.

Līdz dienas sākumam Vilmārs Alotenis vēl paguva iepazīties ar jaunekli, kas bija aizturēts par ielau�anos meiteņu kopmītnē (savos dedzīgajos piedzīvojumu stāstos viņ� nez kāpēc visu laiku jauca iek�ā māti), ar �igānu, kam bija atņemts kand�as aparāts (�Ko es, cienīts biedri, zinu, man to sprogaino trubu pārdeva par tējas ma�īnu.�), ar kabatas zagli, kas runāja reizē septiņās valodās, un bēniņu uzlauzēju, kas laimīgā kārtā daudz nerunāja, bet skaļi krāca un grieza zobus.

Pulksten deviņos un divpadsmit minūtēs Aloteni lūdza pie izmeklētāja.

Personību noskaidroja ātri. Izmeklētājs piezvanīja uz Alotcņa darbavietu. Viss sakrita, Aloteņa izie�anas laiks un mājas adrese, uzdotie kadru anketas dati un dienesta specialitāte. Arī apģērba apraksts un matu krāsa.

Pēc paskaidrojuma noformē�anas atrasto �etrdesmit �etru tūksto�u septiņi simti piecdesmit rubļu lieta Alo-teni atlaida uz tuvāko kafejnīcu paēst brokastis. Pulksten vienpadsmitos viņam vajadzēja atgriezties nodaļā, lai kopā ar izmeklētāju ietu uz notikuma vielu. Rekonstruēja notikumu, uzzīmēja plānu, fotografēja, mērīja, pārmeklēja pagrabus un bēniņu telpas, iztaujāja apkārtējo māju iedzīvotājus � neviens neko nezināja, neviens neko nebija dzirdējis, neviens neko nebija manījis.

Darbā Alotenis ieradās ar novēlojumu, tāpēc nācās uzrādīt izmeklētājā izdoto izziņu. Nākamajā dienā viņu atkal izsauca pie izmeklētāja un aiznākamajā arī. Alotcņa liksta darbabiedru vidu radīja dzīvu atbalsi un tika da�ādi un pamatīgi iztirzāta. Izbrāķētos maizes kukujus mētādams, Ķērps, piemēram, plecus vien raustīja.

� Un tev patie�ām uzkrita uz galvas �etrdesmit �etri tūksto�i?

� Kā tad.

� Vesela paka naudas?

� Pamatīga!

� Un neviena tuvumā nebija?

� Neviena.

� Un tu aiznesi un nodevi visu milicijā?

� Bet kur tad?

� Un tagad tevi katru dienu vazā apkārt tāpēc, tai naudai nevar atrast īpa�nieku?

� Gan jau atradīs.

� Un tas būs viens nabaga goda vīrs, kas pazaudējis savus grūti krātos pensijas atlikumus, jā? Tā tu domā?

� Nav ne jausmas.

� Mu|ķis tu esi, Aloteni! Muļķis ar kvalitātes zīmi.

Un Ķērps gar�īgi smējās, �ķobīdams vaigus un bikstīdams ar rādītāja pirkstu pie pieres. � Bļum, bļum!

Vilmārs Alotenis neko neatbildēja, tikai raudzījās ar tādu kā skumju, kā sāpīgu skatienu.

Izmeklē�ana turpinājās vēl da�as dienas. Tad naudas kri�anas noslēpums nāca gaismā. Naktī, kad Alotenis soļojis no darba uz māju, nelikumīgos darījumos iejauktā pilsoņa N. dzīvoklī ieradu�ies kriminālās meklē�anas darbinieki. Dzīvokļa (tas, starp citu, atradās ceturtajā slāvā) saimnieks ar �ādu iespēju jau bija rēķinājies, tāpēc naudu, ievīstītu impregnētajā audumā un piesietu apmēram metru garā saitē, bija glabājis uz palodzes. Kad atskanējis durvju zvans, pilsonis N. atvēris logu, izsviedis saini ārpusē un logu atkal aizvēris. Neparedzētu iemeslu dēļ saite pārtrūkusi, un sainis, kam vajadzēja karāties ārpusē pie nama sienas, kritis lejā, trāpījis Aloteni un uz bruģa iz�ķīdis.

Pēc zināma laika Aloteni aicināja uz tiesu par liecinieku. Naudas sainim pilsoņa N. vainas pierādī�anā izrādījās liela loma.

Bet Ķērps par Aloteni smējās aizvien indīgāk:

� Viņ� jau mums tāds godīgs. Godīguma dēļ sē� milicijā un staigā pa tiesām. Īsts nākotnes cilvēks!

Ķērpam atradās pa piebalsotājam, zobgalības nerimās, Alotenis cietās, cietās, pēdīgi uzrakstīja iesniegumu, lūgdams administrāciju pārcelt viņu darbā uz filiāli.

Kop� notikuma ar naudas saini pagāju�i vairāki gadi. Bet Vilmāru Alotcni kaut kā novaru aizmirst. Da�ādi atgadījumi atkal un atkal sauc viņu atmiņā. Piemēram, tāda saruna:

� Zini, cs jau negribēju, bet radās vienreizēja izdevība, tāda izdevība!

� Ko tur daudz prātot, ja jau nauda krīt no gaisa.

Kop� fēniķie�i izgudroju�i naudu (bet varbūt tic nebija fēniķie�i?), tā, izrādās, krīt no gaisa daudz bie�āk, nekā mēs da�kārt domājam. Un tāpēc cs aizvien atceros Aloteņa mugurkaulu.

1976

LIELA ZIVS

Visas personas ir literāras dabas, un tām nav tie�a sakara ar konkrētiem cilvēkiem, ne dzīviem, ne miru�iem.

Autors

Kad Magnusu Vigneru pamodināja tā pastardienas klaudzinā�ana vispirms pie loga un tad kaut kur pie durvīm, viņ� uzreiz nevarēja atjēgties. Gulēts likās pavisam maz, lai gan bija jau gai�s un logā spīdēja apsarkusi rīta saule. Ta�u pat pusmiega dullumā viņ� tūdaļ zināja, ka noticis kaut kas ar kuģi. Noteikti ar kuģi, un pēk�ņās bailes viņu vienlaicīgi gan rāva kājās, gan it kā sastindzināja. Viņ� gulēja lielā divguļamā gultā. Viņam blakus Elfrīda, atpakaļ atmestām rokām, pusmiegā slaistīja atsperīgo vidukli. Viņ� nosvieda samud�ināto palagu un, trīdams ar plaukstu seju, gribēja celties, bet, ieraudzījis savu kailumu, aprāvās. Pagaidi, sacīja Elfrīda, es pati. Un, kamēr Vīgners sevī sodījās par muļķīgo situāciju, turklāt skaidri zinādams, ka noticis kaut kas ar kuģi, Elfrīda, smaga, lunkana un ruda kā lauvu māte, izlēca istabas vidū. No iegulētās vietas atvēdīja siltums. Aizsegam pievilktās plaukstas parāvās nost no vēdera. Ak tu, viņa iesmējās, atskatīdamās pār plecu, paķēra no krēsla atzveltnes dvieli un izskrēja gaitenī. Klaudzieni aprima. Arī viņ� piecēlās un uzrāva kreklu. Viņ� vēl nebija aizsējis kurpes, kad Elfrīda atgriezās, uzmetusi uz pleciem puķainu lietusmēteli. Tev tomēr jāiet, viņa sacīja, raudzīdamās uz

viņu ar iztrūcinātu skatienu. Esot apgāzies kuģis. Kāds kuģis, viņ� iesaucās nez kāpēc gandrīz ar naidu balsī un nez kāpēc pārmēru skaļi. Tavējais, sacīja Elfrīda, deviņdesmit devītais.

Visu iepriek�ējo dienu viņi līcī mērena plundurītī �mīgoja reņģes. Vakara pusē vēj� pieņēmās un, saulei rietot, kad Vīgners MSTB-99 vadīja uz ostu, viņ� dzirdēja pa radiotelefonu, ka kuģus jūrā vairs nelai�. Patiesībā nekādas vētras nebija, viļņus uz�ūpoja atsevi�ķas ziemeļrietumu brīzes, un Vīgners bija pārliecināts, ka auris drīz apgurs. Tolaik kvotas zvejo�anu vēl tik cieti neierobe�oja. Valdīja princips � pēc iespējas vairāk un bez pārtraukuma. Ostā iebrauca nodot zivis un apmainīt komandas. Katra stunda, ko kuģis pavadīja pie muliņa, bija cirtiens pa plānu, cirtiens pa maku, cirtiens pa godu. Arī tovakar Vīgners zināja, ka malā viņus jau gaida maiņas kapteinis Saunags ar savu komandu.

Kā parasti kuģis vispirms piestāja pie zivju nodo�anas steķa. Dziesto�ās jūnija dienas krēslā pro�ektori meta platus zilgani sārtus staru kūļus. Tas mazliet atgādināja filmē�anu; starp citu, kinoļaudis zvejniekciemos nebija retums. Cauri motoru dūmu, sālījuma un slapjo tīklu spīvajam aromātam neatlaidīgi spraucās jasmīnziedu saldais garojums. Ap kastu grēdām, ne�petni ķērkdamas, �audījās kaijas. Parastajā vietā uz noliktavas jumta uztraukti vārstīja knābi stārķis-bi�ko-mers. No konservu ceha atskrēja Elfrīda: Magnus, vai tev nav kāds zvīņainais, dzim�anas dienai �ņabulis jau sagādāts, gribētos tādu krietnāku zakusku. Viņ� sacīja, ka nav, un tie bija skaidri meli. Viņam bija skaists zandarts. Bet viņ�, iespējams, kaunējās no vīriem. No Elfrīdas. Velns zina, varbūt arī pats no sevis. Sievie�u apkārt grozijas daudz, bet Elfrīdas klātbūtnē viņ� īpa�i izjuta savu izbadināto vīri�ķību. Un viņ� nemaz ne�aubījās, ka Elfrīda to juta un, prasīdama zivi, patiesībā piesolījās pati.

Nodevis lomu, uzņēmis ledu un tuk�ās kastes, deviņdesmit devītais ieņēma �tamvietu pie kreisā muliņa. Malā kuģu drūzmējās, ka biezs. Sāns pie sāna. Sau-nags ar savējiem uznāca pārņemt maiņu. Noriņ� un Vi-| unisons savāca pindeles un aizgāja krastā. Dainis Krūmiņ� izlīda no kubrika pagalam samiegojies. Piecpadsmitgadīgais Svīķeres skolas septītās klases audzēknis bija pierakstīts uz Vīgncra ruļļa kā �zvejas māceklis skolas brīvlaikā�. Strādāt viņ� nedrīkstēja, jo arodbiedrības modrās acis stingri raudzījās, lai nepilngadīgie netiktu pārpūlēti. Mācekļa uzdevumos ietilpa braukāt līdz un skatoties iemīlēt zvejnieku darbu. Par katru tādu mīlestības tūri maksāja �etrus rubļus uu se�desmit kapeikas no kultūras masu darba fondiem. Dainim �is bija pirmais brauciens. Nu tad, kā rādās, Vīgners pajautāja, vai iek�as brūķi tur. Dainis �āvādamies vīstījās svārkos. Pa pirmo, kāda runa. Tomēr smaids sejā īsti iek�ā netika. Piere palika saraukta. Cik tad pulkstenis? Pusē divpadsmit. Tas ir diezgan draņķīgi, sacīja Dainis, tad jau pēdējais autobuss uz Svī-ķeri aizgājis. Vai nevarētu pagulēt kajītē līdz rītam? Ēs domāju, ka kuģus atkal drīz laidīs jūrā, Vīgners sacīja. Dainis pamāja ar izspūru�o, baltmataino galvu. Tagad zēna seja izskatījās vienkār�i bēdīga. Mājā nav nekā prātīga, ko darīt, viņ� sacīja, es labprāt paliktu uz kuģa. Vīgners atstūma pakausī savu �vītīgo kapteiņa cepuri, ko bija pircis tālā ostas pilsētā tajos laikos, kad rāvās ekspedīcijas zvejā. Pakasīja pieri, pār-viļāja cigareti no viena mutes kakta otrā. Nav tik

vienkār�i, kā rādās. Puika ir uz viņa ru|ļa. Bet, ja nu reiz autobuss aizgājis un zēnam nav kur likties, jāmēģina kaut kas sa�tukot.

Saunags bija ar mieru. Tikai viņa komentāri, bez �aubām, apvainoja. Arī Vīgneram tie nelikās pārāk smalkjūtīgi. Bet to no Saunaga varēja sagaidīt. Tev, zoniņ, sāk rasties apetīte, sacīja Saunags, tas nav slikti. Kāpēc apmierināties ar �etri se�desmit, ja var dabūt deviņi divdesmit?

īsi pēc pusnakts Vīgners gāja uz mājām. Pirmos kuģus tad atkal izlaida no ostas. Viņam bija savāds noskaņojums, dīdīja tāds kā satraukums, tāda kā neapmierinātība. Likās, kaut kas svarīgs palicis neizdarīts, tikai viņ� nevar atcerēties, kas. Pie tīklu �ķūņa ar savu brālēnu Brie�kalnu Vili abi uz pusēm izdzēra pudeli alus. Vai tu negribi zandartu, viņ� prasīja Vilim. Ēēēē, ko vellos, nav laika ķēpāties, sacīja Vilis, rīt agri jābrauc uz Kaļiņingradu pēc tīkliem.

Viņ� izgāja pa vārtiem. Zem apgaismo�anas stabu kriptona spuldzēm slinki līgojās koku gai�zaļās lapas. Me�malas tumsā sirsināja zemes vē�i. Klusums pletās apkārt vielisks, blīvs un plūsto�s kā migla. Un tas uzvilka vēl vairāk. Pēc radiotelefona bezgalīgajiem auriem un eholota skaļās guņģo�anas, pēc kuģa motora rēco�ās brēkas un viļņu ritmiskās dunoņas viņ� netika klusumā iek�ā. Viņ� pats vēl bija trok�ņu pilns, un tāpēc ārējā apslāpētā vide radīja sajūtu, it kā būtu aizkritu�as ausis.

Uz tuk�ās ielas viņ� atkal satika Elfrīdu. Tas bija jau pie mūzikas skolas. Viņai divpadsmitos beidzās maiņa. Ak, tu tas esi, viņa iesmējās, nu nāc, nāc, paķer zem rokas, �itādā vakarā sievi�ķim vienam nav staigā�ana. Viņ� gribēja saņemt viņu zem elkoņa aiz tīra зао

joka, bet Elfrīda pagriezās, un viņ� neveikli pieskārās viņas mugurai. Oho, Elfrīdas lielās krūtis smieklos sadrebēja. Elpa bija svaiga un karsta. Zini, viens zandarts tomēr aiz kastes atradās, viņ� sacīja, attaisīdams portfeli. Kad Elfrida zandartu ceļa laukā, tas sāka spārdīties. Elfrīdas māja nebija tālu. Viņ� aiznesa zandartu līdz vārtiem. Pēc tam jau viss tecēja tālāk kā pa reni. Ap trijiem Elfrīdas mate, �abinādamās pa gaiteni uz mazmājiņu, aiz durvīm noprasīja: tu, mcit, vēl neguli? Ko tu tur dari? Elfrīda aizspieda ar plaukstu viņam muti un nodzēsa uguni...

... Izskrējis uz ielas, Vīgners automātiski paraudzījās pulkstenī. Pieci un trīsdesmit �etras minūtes. Skaļi dziedāja putni. Bru�u Edvīnam bija noslāpis mocis, uzbudināts un aizkusis viņ� nervozi mina pedāli, apsaukādams kaprīzo dampi ne�petniem lāstiem. Vai patie�ām apgāzies, jautāja Vīgners. Jā, sacīja Edvīns, 251. kvadrātā. Kas tad noticis, jautāja Vīgners. Prasi ko vieglāku. Motocikls ierēcās, izgrūzdams smirdīgus dūmus. Viņi brauca uz ostu.

Kapteinis Saunags da�kārt domāja tā: eh, ja sa�ūtu kopā visus pasaules tīklus, iznāktu tāda ķesele, kurā zemeslodi varētu iekārt kā bērnu rotaļu bumbu. Lielo zivi grib noķert ikviens. Jūrās un okeānos parādās kuģi ar aizvien jauniem karogiem. Zvejnieku flotiles aug nevis dienām, bet stundām. Uz zvejasvietām brauc tūksto�iem jūd�u tālu. Gudro pilnīgākus un ērtākus zvejasrīkus. Milzīgas peldo�as fabrikas bez pārtraukuma sūc iek�ā, izķido, sapilda konservu kārbiņās, iesāla vai sasaldē visu, kas Ncptūna valstībā kustas. Jūra ir kolosāla barības sile, cilvēces di�ais pups. Lai tiktu pie pupa klāt, jābūt �iperīgam un spēcīgam. Vārguļus un muļļas citi pastumj pie malas, viņu da|a ir rahītiski kauli un plikas ribas. Un vēl kapteinis Sau-nags domāja tā: cli, tās ir pasaciņas un muļķības, ka zivis iet mazumā. Viena menca katrā nārstā izmet miljoniem ikru. Cilvēks nozvejo tīro sīkumu salīdzinājumā ar to, ko aprij zivis pa�as. Lai jaunās zivis labāk augtu, zilais lauks tāpat kā cukurbie�u tīrums ir jāretina.

Jūrās un okeānos sastopamo zvejas kuģu hierarhijā MSTB-99, bez �aubām, bija sīka vienība. Patiesībā to par kuģi pat nevarēja saukt. Tērauda motorlaiva tralē-�anai piekrastes ūdeņos. 19,85 bruto reģistra tonnas. Garums 13 m, platums 4.27 m, iegrime 1,7 m. Kā pui�i smejas: vanniņa ar dzenskrūvi.

Pulksten 2.05, kad uz klāja uznāca ostas uzraugs Kir�baums noformēt ruļļus, kuģis bija gatavs izie�anai jūrā. Abas tvertnes pilnas ar degvielu, aptuveni 1G00 kg svarā. Tankā ļumēja 100 kg eļļas. Kuģa rūmē bija krava: 40 tuk�as zivju kastes un 26 kastes ar ledu, katra apmēram 50 kg smaga. Bez tam rūmes ahtcrī gulēja divi rezerves traļi un divas rezerves traļu durvis 90 līdz 100 kg katra un tāpat da�ādi traļu piederumi 150 kg svarā. Rūmi noslēdza koka vāks ar skārda vairogu, kas turējās no sava svara. Uz klāja bija kādas 30 tuk�as kastes. Klāja pakaļgalā glabājās viens reņģu tralis un viens lu�u tralis. Paredzētajā vietā atradās glāb�anas inventārs: plosts, �etri glāb�anas riņķi un �etras glāb�anas jostas.

Pārbaudes laikā Kir�baums kārtējo reizi atgādināja Saunagam, ka pēc taisnības viņ� deviņdesmit devīto jūrā nedrīkstētu laist, jo traļvin�as savienojumā ar galveno dzinēju mīkstā kausējuma dro�ības �lifti joprojām aizvieto tērauda tapa. Uz to Saunags ierastajā manierē atbildēja, ka viņam gan ir mīksts vēders, bet ka tādu �tifti, eh, viņ� tomēr iztaisīt nevar, ja jau reiz mehāniķi kapitālā remonta laikā to nav ieliku�i.

Saunags piekrastes zvejo�anu uzskatīja par nieko�anos un attiecīgi pret to arī izturējās. Neslēpa sarūgtinājumu, bija �ultains, vēl bie�āk � flegmatisks. Ķēpāties līcī, iedomājieties, kas par ievērojamu uzdevumul Kad lomi vilkti pasaules labākajās zvejas vietās. Galu galā neviens nevar prasīt, lai viņ�, vidējā zvejas kuģa kapteinis, ņemtu nopietni �o �ļakstinā�anos aiz tre�ā sēkļa. Apziņa, ka viņ� ir pazemināts, izcelts no īstās vietas, pavadīja Saunagu ik uz soļa. Arī sieva nepārtraukti viņu ērcināja. Viņi dzīvoja pārtiku�i savā mājā ar skaistu akmensdārzu, viņiem bija divas meitas, automa�īna un krāsainais televizors, viss bija, ko vien varēja iedomāties. Gan pa�iem, gan bērniem. Bet sievu neinteresēja tas, kas viņiem bija. Viņa dzīvoja pastāvīgās aizdomās, vai tikai citiem nav vēl kaut kas vairāk un � nedod dievs � arī labāks. Visādi citādi viņi sapratās lieliski, vienīgi �o aizdomu dēļ strīdējās un nīdās. Saunags vēl nebija ienācis istabā, kad viņa steidzās paziņot: dzirdēji, Zcidurs �odien pārbraucis no tāljūrasl (Un tas bija kārtējais atgādinājums: bet tu netiec.) Osim �ajā izmaksā bijusi vislielākā alga. (Kas tad ar tevi vairs rēķinās�.) Oliņi pērk luksa �iguli, veco nepārdod, bū�ot paturēt abus. (Paskat, kā dzīvo cilvēki!)

Lai nu ko, bet slinkumu viņam pārmest nevarēja. Jau pirmās skolas bikses viņ� nopirka par pa�a pelnītu naudu. Bet uz vakara vidusskolu brauca ar pa�a pelnītu motociklu. Tas bija mazā pilsētiņā Vidzemes augstienē. Tur viņu arī sasniedza krāsainie nostāsti par zvejnieku iespējām. Nē, Saunags nebija tik naivs, lai ticētu, ka jūra naudu ar vilni met zvejnieku kuģos. Ta�u, ja krietni papūlējās, uz jūras varēja pelnīt labāk nekā uz sauszemes. Un viņ� pelnīja. Eli, kā viņ� atcerējās tos laikus, kad gāja uz kantori pēc algas ar koferīti: vecās naudas pakas kasiere nokrāmēja priek�ā veselu kalnu.

Nelaime piesitās glu�i par nieku. Piesējās inspekcija, viņu noņēma no vidējā un pārcēla uz MSTB-99. Zināms, bez vainas viņ� nebija, bet tie bija sīkumi. Ej nu vienmēr paredzi dzīvē desmit gājienus uz priek�u kā �ahā. Gribi labu, bet iznāk slikti. Eli, svētie mīt debesīs, zivis ķer grēcīgi ļaudis!

Toreiz brangi ķērās, visi rāvās kā apsēsti. Dienām un naktīm. Bet bāzes kuģu ve�i staipīja gumiju, nespēja pieņemt ne pusi pievedumu. To vien dzirdi, atkal komanda: pārtraukt! It kā viņi te būtu atbrauku�i sauļoties. Viņ� tādu sluņķību nevarēja pārkost un turpināja zvejot. Cerēdams, ka lomus varbūt tomēr izdosies nodot. Ak tu, �ēlīgais tētīt, ko tik viņam neuzkrāmēja uz pleciem: ūdens piesārņo�anu un faunas nīcinā�anu, zvejas noteikumu neievēro�anu un kaitē�anu sabiedrības interesēm. Viņa vārds tika deldēts pa lēmumiem un sapul�u protokoliem, pa atskaitēm un avīzēm. Viņu nevis vienkār�i sodīja, bet sodīja citiem par biedinājumu. Un tie�i tāpēc viņ� toreiz tā norāvās. Tāda ir dzīve.

Pulksten 2 un 30 minūtēs ruļļi bija noformēti un deviņdesmit devītais pārī ar flagmani MSTB-82 izgāja jūrā. Pūta ziemeļrietumu vēj� 2 līdz 3 metri sekundē. Redzamība 4 līdz 6 kilometri. Cauri smagajiem, gabalainajiem mākoņiem spīdēja retas zvaigznes.

Kapteinis Saunags, izmeties sievas rūpīgi izgludinātajos kreklos, sadudzis sēdēja pie stūres rata. Gludi skūtā galva ar spīdīgo, it kā pulēto pakausi uz ielīku�ajiem pleciem izskatījās neparasti liela un ļoti smaga, jo pilnīgi bez kakla postamenta gulēja dziļi ieslīgusi rumpī. Arī pats rumpis bija neparastu izmēru: ne jau velti par Saunagu smējās, ka ar savu pieri viņ� izdauzījis visas kantora durvju stenderes. Tāpēc, ja viņ� uz deviņdesmit devītā ko īpa�i necieta, tad tie bija �īs būdas mizerablie apmēri un zemie griesti. Te viņ� pat fiziski izjuta �aurību, kurā bija iedzīts un ieķīlēts. Tāpat stūres rats smieklīgi sīks. Kā tramvaja rokas bremze. Vienmēr mocīja sajūta, ka nepietiek gaisa, kaut arī durvis parasti stāvēja va|ā. Apsildāmā ierīce karsa no motora, un regulēt to nevarēja. Pareizāk sakot, regulators bija izgājis no strīpas. Ja gribētu, varētu jau savest kārtībā, bez �aubām. Bet viņ� aiz kaut kāda nepārvarama iek�ēja kūtruma nebija pat vainu papētījis tuvāk. Eli, galu galā tas viss tikai pagaidām, uz laiku, kamēr sods būs izciests. Sī kuģa īstais saimnieks ir Vīgners. Un, ja Vīgneram patīk siltums, rauj viņu kociņ�! Galvenais tikt atpakaļ uz kuģa. Uz viņa lielā, skaistā, kārtīgā kuģa. Viņ� būtu gatavs atdot piecus gadus no mū�a, lai atkal dzirdētu, kā miglā aurē seineri, lai atkal redzētu, kā vin�as paceļ zivju pilnās okeāna traļu kules; kā kuģi zvejo � sāns pie sāna. Un es savu panāk�u, domāja Saunags, es pie malas nerau�os.

MSTB-99, ritmiski �ūpodamies, rik�oja pa viļņiem. Astoņdesmit otrais turējās priek�ā. Tālāk jūrā bija redzamas vēl divu kuģu ugunis. Arī aiz muguras kāds nāca. Saunags, kā iepriek� norunāts, turēja kursu uz septiņdesmit grādiem. Eholota zīmulis, rotēdams pa apli, mazās spuldzītes gaismā ar brūnu �vīku vilka grunts reljefu. Kustīgā papīra sloksne mikli smar�oja pēc joda. Radiotelefona skaļrunī, jaucoties ar svilpieniem un sprak�ķiem, bez pārtraukuma skanēja sve�as sarunas, kuras viņ� bija iemanījies nedzirdēt.

�anis Karlēvics ma�īntelpā darbojās ap dzinēju. Grāvītis un Dainis Krūmiņ� bija uz klāja. Pēc kāda laika Grāvī�a vaikstīgā seja parādījās būdas durvīs. Tikko atvērās platā mute ar vējā sasprēgāju�ajām lūpām, lais-tīgi nomirdzēja zelts. Nemākulīgā protēzista nekaunīgajai haltūrai, ķas dro�i vien maksāja pasakainu summu, nebija ne īsti praktiskas, ne estētiskas jēgas. Pēc Saunaga domām, tā kalpoja vienīgi par Grāvī�a savdabīgu vizītkarti, katram jau pa gabalu atklādama �ī vīra būtību: cilvēku materiālās iespējas izsitu�as no līdzsvara. Grāvītis patie�ām nezināja, ko ar bagāto pe|ņu iesākt. Negausīgi dzēra, dēliem svinēja dzim�anas dienas ar simt piecdesmit viesiem, mātes kapam uzlika trīs metrus augstu pieminekli.

Ei, Voldiņ, kā tad būs, jārīko reņģu tralis, vai, prasīja Grāvītis. Saunagu viņ� nekad nesauca ne par kapteini, ne par Saunagu, pat ne pilnā vārdā par Voldemāru. Bet tikai un vienīgi par Voldiņu. Sājā nevērīgajā familiaritātē, kas Saunagam ārkārtīgi nepatika, izpaudās vēl cita Grāvī�a rakstura īpa�ība � viņā bija liela lepnība uz savu zvejnieka amatu, spītīga neatkarības apziņa, kas, iespējams, sakņojās viņa senās zvejnieku ģimenes tradīcijās. Visi mēs zvejniekpuikas vien esam, viņ� mīlēja sacīt. Vienā ūdenī peldam. Ko tu teici, Saunags ar uzsvērtu nevērību paraudzījās uz kārno vīreli. Grāvītis pārjautāja skaļāk. Ja, kārto reņģu trali, sacīja Saunags.

Vēlāk pasildīties ienāca Dainis Krūmiņ�. Viņi diezgan ilgi nepārmija ne vārdu. Saunags izlikās, it kā zēnu nemaz nebūtu pamanījis. Ta�u stikla atspulgā viņ� redzēja viņu labi. Viņam ļoti gribējās pateikt Dainim kaut ko labu. Lai nedomā, ka nokļuvis starp suņpurņiem un cilvēkēdājiem. Puika dro�i vien noguris, bet migā līst neērti, lejā jāiet caur stūres būdu. Manies uz apak�u un liecies uz auss, viņ� sacīja, kad trali ņems ārā, tevi pamodinās. Un Dainis atkal, raukdams pieri un kustinādams uzacis kā pie pirmās tik�anās, neskanīgā, lūsto�ā balsī atbildēja, ka miegs viņam nenāk, bet ka viņ� labprāt lejā palasītu kolosāli interesantu grāmatu. Kādas grāmatas tad tevi interesē? Visādas, �ī ir par valzivīm. Un Saunags tad sacīja, ka valzivju ga|a patiesībā tāda liellopu gaļa vien ir, varbūt ar drusku rupjākām �ķiedrām. Bet valzivju harpunē�ana vairāk atgādina karu nekā medības: lielgabalu �āvieni, granātu sprādzieni, dūmi un asinis. Viena bund�iņa valzivju konservu man mājās laikam vēl glabājas, ja tevi valzivis tā interesē, es atnesī�u. Dainis sabozies raudzījās laukā pa logu tumsā, it kā Saunaga vārdus nemaz nebūtu dzirdējis. Vaļi ir vienīgie zīdītāji uz pasaules, izņemot cilvēkus, kas prot dziedāt, viņ� sacīja. Saunags skaļi iesmējās: ch, zoniņ, par ko tad viņi dzied. Es nezinu, sacīja Dainis. Pagaidām nav izpētīts. Bet es domāju, dro�i vien tāpat kā cilvēki; par ko jau dzied � par priekiem, par bēdām. Vaļiem aug arī bārda un uzacis, goda vārds.

Viņi kādu brīdi tā parunāja, un tad Dainis nokāpa lejā. Cik viņ� tomēr vēl mazs, nodomāja Saunags, pavadījis viņu ar skatienu. Kad pēc kuģa izcel�anas Dainis Krūmiņ� gulēja morgā uz galda, atklājās, ka viņ� tik mazs nemaz nebija. Mehāniķis �anis Karlēvics izrādījās tikai trīs centimetrus garāks.

Zvejas straujās attīstības ziedu laikos Zaņa Kārie-vica tēvs, pēc profesijas būvin�enieris, ar ģimeni pārcēlās no Rīgas uz zvejnieku kolhozu. Par celtniecības vadītāju. Māte sākumā dzīvoja mājās, noņemdamās galvenokārt ar �ani � viņ� staigāja nokopts un noglausts. Skolā labi mācījās un priek�zīmīgi uzvedās. Vingrinājās klavierspēlē. Pie citiem puikām māte �ani nelaida. Ne tāpēc, ka baidītos no nevēlamām ietekmēm, bet tāpēc, ka uzskatīja to par nevērtīgu laika nosi�anu. Tu labāk izdari ko lietderīgu, viņa sacīja, kaut vai izanalizē �aha partiju, noklausies skaņu plati vai papēti ģeogrāfijas atlantu.

Klases zēni skatījās uz �ani ka uz brīnumu. Vingro�anas stundās ņirgājās par viņa miesisko nevarību. Uz ielas visādi apsmēja adīto vilnas cepuri ar krāsaino pu�ķi un melno no�u mapi ar Bēthovena attēlu.

�anis sarūgtināts un bēdīgs ierāvās sevī. Labās atzīmes skolā nesagādāja nekādu prieku, viņ� gribēja būt līdzīgs pārējiem puikām, kuriem tēvi brauca jūrā, nevis kā viņam � deldēja bikses kantorī pie galda. Ar �ani notika redzama pārvērtība � rātnais paraug-skolnieks stundās sāka strādāt palaidnības, uzvedās izaicino�i un, izsaukts atbildēt, sacīja, ka neko nesaprot. Arī mājās atklājās zili brīnumi. Izrādījās, ka �anis paslep�us zem skolnieka �aketes nēsā strīpainu jūrnieka kreklu. Izrādījās, ka viņ� neiet uz klavierstundām, bet tā vietā sasities kopā ar kaut kādu tipu, kas viņam dod braukalēt mopēdu.

Nelīdzēja ne tēva bardzība, ne mātes izmisīgās konsultācijas pasaules slavenāko pedagogu rokasgrāmatās, �ani atliekt vairs neizdevās. It kā viņam būtu

piesitusies neārstējama slimība, kas ar laiku vēl progresēja. Par skolu �anis runāja, neslēpdams nicinājumu, bēguļoja no stundām, nenodeva rnajas darbus. Pamazam uzradās draugi, viņ� kaut kur gāja un skrēja, un steidzās. Bie�i pārradās netīrs, saplēstām drēbēm, bet dzīvespriecīgs un apmierināts. Interesanti, kā tu domā dzīvot tālāk, reiz kārtējā tēva un dēla sadursmē, pagalam satriekts un cerības zaudējis, jautāja tēvs. Kolosāli vienkār�i, atbildēja �anis, brauk�u jūrā, zvejo�u zivis un pelnī�u ne mazāk kā tu ar savu augstskolas diplomu. Varbūt pat vairāk.

Vienpadsmitajā klasē �anis iemīlējās. Romāns attīstījās vētraini, jau pa�ā sākumā iegūstot pavisam citas dimensijas nekā naivās un pavir�ās simpātiju spēles no līdz�inējās pieredzes. Melnmatainā Arita, neskatoties uz nepilnajiem astoņpadsmit gadiem, stāvēja un krita par principu: visu vai neko. Zināmu lomu, bez �aubām, spēlēja arī tas, ka Arita ērtajā mājā dzīvoja tikpat kā bez uzraudzības; tēvs pasaules jūrās lenca Lielo zivi, māte bija slimīga un braukāja apkārt pa sanatorijām un kūrortiem.

Arita gribēja studēt filoloģiju un tūdaļ pēc izlaiduma balles posās uz Rīgu. Iesēdinājis Aritu autobusā un noskatījies, kā viņa aizbrauc, �anis aizskrēja mājās, sasvieda koferī �ādus tādus liberiņus un ar nākamo autobusu viņai sekoja. Aritas dēļ viņ� bija gatavs ļaut sevi zāģēt pu�u ar neasu zāģi, kāpēc tad viņ� nevarētu studēt. Jā, viņ� studēs. Vienalga, kādā fakultātē, lai tikai būtu Aritas tuvumā.

Viņ�, protams, izkrita pirmajā eksāmenā, pie tam visai apkaunojo�ā veidā, jo viņa zinā�anas bija no�ēlojamas. Pēc tam gandrīz mēnesi noslaistījās pa Rīgu, nespēdams at�ilbt no īstenības. Ta�u galu galā

atgriezās mājās, mierinājumu razdams domā, ka Arita ta�u nepazūd uz mū�u.

Tas, ka viņ� neiekļuva augstskolā, �anī radīja kaislīgas alkas apliecināt sevi tūdaļ un uz vietas. Nu, pagaidiet tik, jūs vēl redzēsit, viņ� klusībā draudēja abstraktajam pretspēkam, kas iztēlē brī�iem rēgojās ar eksaminācijas komisijas daudzsejaino galvu, brī�iem pieņēma tēva īgno izskatu, brī�iem pārvērtās vidusskolas skolotāju neapmierinātajā spietā.

Nekāda lielā naudas pelnī�ana tomēr nesanāca, jo tajā pa�ā rudenī viņu iesauca karadienestā. Zināmā mērā �anim paveicās � iedalīja flotē; viņ� pabeidza dīzelistu kursus un saņēma arī attiecīgu papīru. Ja kādu nedēļu no Aritas neatnāca vēstule, �anis kļuva melanholisks un, zaudējis apetīti, kalendārā vien skatījās.

Tre�ajā dienesta gadā �anis saņēma no Aritas diezgan strupu paziņojumu, ka apstākļi, par no�ēlo�anu, izveidoju�ies neparedzēti un pirms nedēļas viņa apprecējusies ar Hariju, par ko izlūdzas piedo�anu un pie viena arī atvainojas. �anis aizskrēja pie komandiera un izplēsa atvaļinājumu. Plosījās sniega vētra. Divas dienas viņ� nosēdēja uz kofera nelielā ziemeļu lidlaukā, glu�i kā drud�a murgos būvēdams un jaukdams visneprātīgākos plānus Aritas atgū�anai.

No Rīgas lidostas viņ� tūdaļ brauca pie Aritas. Durvis bija aizslēgtas. Viņ� nostāvēja mājas priek�ā stundas �etras. Pēc tam viņi nāca � Arita un arī tas, tas Harijs. Rokās saķēru�ies, acīs skatīdamies. �anis gribēja �aut ar automātu, sviest prettanku granātu, ieslēgt pustonnīgu tola spridzekli. Bet tā vietā vienīgi ar savu kailo un nosalu�o dūri Harija nenoliedzami glīto ģīmi pārvērta par spocīgu putnubiedēJa masku. Atliku�o nakts daļu viņ� nosēdēja sve�ā gaitenī uz palodzes,

raudādams un elsodams kā pirmklasnieks, kas nokavējis ekskursiju.

No rīta viņ� aizbrauca uz zvejniekciemu. Malkas �ķūnītī viņa veco skolas grāmatu kastē glabājās palags. Tajā reizē Arita to bija noņēmusi no gultas, jo kuru katru brīdi gaidīja pārrodamies māti. Arita sacīja, lai viņ� palagu pagaidām paslēpj, līdz viņa to izmazgās un varēs ielikt skapī. No tā laika tas viņa grāmatu kastē gulēja. Tagad �anis palagu iesaiņoja, klāt pielika zīmīti, ka tā ir viņa kāzu dāvana, un pēdējo reizi uzrakstīja adresi, kas viņam rādījās sapņos.

No dienesta �anis atgriezās ar platiem pleciem un mazliet spēlēti vaļīgu jūras vīra gaitu, spītīgi sakniebtajās lūpās valkādams rūdīta dzīves pazinēja smai-diņu. Drīz vien uzmunsturējās par mehāniķi uz MSTB-99. �aņa un Aritas romāna izskaņa nebija nekāds noslēpums, tāpēc meitu pulkā tūdaļ kļuva nomanāma sa-rosī�anās � vai tad izdienējis puisis nav līdzīgs loterijas laimestam? Vienai jau kritīs noteikti. Jautājums tikai � kurai?

Ta�u notika savādāk. Pirmajā ballē, ilgi un pamatīgi nopētījis ziedo�ās sievi�ķības rezerves, �anis atgriezās bufetē un demonstratīvi apsēdās pie �anetes galdiņa. Ar to tika pateikts daudz, ja ņēma vērā, ka �anete pēc vietējo uzskatiem bija Rīgas palaistuve, kas, biezo naudas maku kārdināta, jau pāris mēne�u, aizsegam izmantodama ciemo�anos pie vecmāmiņas, mēģināja zvejot �ajā pusē. Kad �anis �anetes sabiedrībā parādījās arī turpmākajās dienās, paklīda valodas, ka zēns laikam nav savā prātā. Zobgali minēja cēloni � vainīgas ātro kuteru vibrācijas. �anis bū�ot pārāk sakratīts.

Patiesībā �anis vēl vienmēr mīlēja Aritu. Par to, ka viņas vietu varētu aizstāt kāda cita, nebija ko domāt. Un tajā pa�ā laikā viņ� zināja skaidri: Arita pieder Harijam, Arita slid aizvien tālāk un tālāk projām. Neizravējamās jūtas un neiznīdējamās sāpes krustodamās radīja velni�ķīgu mutuli, kas visu sagrieza a�gārni, svieda viņu no vienas galējības otrā. Viņ� baidījās, ka kāds varētu nojaust patiesību, ieraudzīt viņa vājumu. Pazemojuma rūgtums pārvērtās cinismā un nicinājumā. To pa�u, ko kādreiz viņ� bija darījis ar svētām trīsām, tagad pie katras izdevības viņ� atkārtoja aukstasinīgā negausībā, iegūdams baudu tie�i no �is pretīgās vienaldzības, kas viņam deva ļaunu atriebības prieku un ilūzijas par to jūtu izskau�anu, kas viņu pa�a acīs darīja vāju un nicināmu.

Visa viņa dzīve izvērtās par gatavo�anos kādai iedomātai tik�anās reizei ar Aritu: agrāk vai vēlāk tai vajadzēja notikt, jo viņas vecāku māja stāvēja, kur slavējusi. Un, pat ja viņi nekad vairs nesatiktos, Arita kādreiz varēja apjautāties: kā klājas �anim? Un tad viņa dzirdēs, tad viņa uzzinās! Viņ� pēc manis nemaz, nemaz neskumst? �anis? Pēc tevis? Ha, ha, ha! Ja tu zinātu, kā dzīvo �anis ...

Viņ� iegādājās automa�īnu. Taisnība, tā nebija ne jauna, ne labā stāvoklī. Ta�u tie�i tāda, kādu �anim vajadzēja, � ar blark�ķo�i skaļu sacīk�u motoru un uzkrīto�i spilgtu krāsojumu. Ciematā vieglo automa�īnu bija desmitiem, tām neviens nepievērsa uzmanību. Zaņa trumuli ievēroja visi. Pats viņ� sēdēja pie stūres, ģērbies firmas d�insos. Rokās ādas cimdi. Uz acīm Makartura saules brilles. Līdzbraucējas mainījās strauji, jo uzradās aizvien jaunas autosporta entuziastes. Gara jau tā vizinā�anās neiznāca. Līdz rajona centra restorānam, vēl �ur tur uz vienu vai otru pusi. Лк jā, pirms ekskursijas �anis pieturēja pie aptiekas un ar pla�u �estu nopirka prezērVatīvus. Arī tas piederēja pie programmas, kas nevienam nebija noslēpums � ne tiem no malas, ne tām, kas sēdēja �anim blakus vai kas uz �o vietu vēl tikai cerēja. Tie�i tā, kā �anis gribēja. Ha, ha, ha! Ja tu, Arita, zinātu, kā dzīvo �anis!

Darbā viņ� parasti bija kluss un lieti�ķs. Pirmās �ķiras speciālists. Diem�ēl no pārāk intensīvajām ekskursijām viņ� pamazām sāka izkristies miesās, jo pastāvīgi cieta miega badu. Naktīs tajās reizēs, kad Saunags un Grāvītis apak�ā gulēja un �anis sēdēja pie �mīgas, da�kārt tik zvērīgi uzkrita snaudiens, ka, baidīdamies aizmigt, viņ� koda pirkstos un sita pieri pret stūres ragiem. Reiz, ejot ar trali, viņ� laikam tomēr bija strēķīti no�ņācis, jo pēk�ņi atradās uz sēkļa, kuģa vēders būk�ķēdams daudzīja smiltis.

Arī tonakt �anim bija tāda sajūta, ka ar nomodu viņu saista vienīgi smalks pavediens, kurā viņ� karājas virs dūmakaina miega bezdibeņa kā zirneklis tīmekļa matā. Par to nebija ko brīnīties, jo pēdējās divdesmit �etrās stundās gulēt bija iznācis pamaz.

Viss ripoja pēc labākajiem standartiem. Lai gan, atklāti sakot, kaut kas nebija īsti jau no pa�a sākuma. Skatoties uz Hermīni, viņu sasaistīja neērta mulsa: it kā viņam būtu netīrs deguns vai neaizpogātas bikses. Pie tam Hermīne nebija pat īpa�a skaistule. Un, stingrāk ņemot, par sīku arī. Principā viņ� deva priek�roku tādām ar lielāku masu. Kāpēc viņ� toreiz universālveikalā viņai piesējās, skuķu tur vairumā. Pie katra plaukta pa seksa madonnai. Viņam nez kāpēc likās, ka Hermīne sacīs nē. Un tas zināmā mērā kairināja ziņkāri; jāsacītājas viņam jau bija līdz vienai vietai. Patie�ām, Hermīne pamatīgi sajauca kārtis. Uzvedās kā jukusi. Sarka un raustīja plecus. Ma�īnā sēdēja, ierāvusies stūrī, nevarēdama izdabūt nevienu jēdzīgu skaņu. Un vai tad viņ� pats nebija kā nojucis? Lasīja pļavā puķītes. Izskaidroja traļa zvejas pamatprincipus. Pasists gaisā, goda vārds!

Bet tie vēl bija tīrie pekstiņi salīdzinājumā ar numuriem, kas nāca vēlāk. Kad rīta pusē siena �ķūnī Hermīne, stāstīdama par savu nelaimīgo mīlestību, apraudājās, daudz netrūka, ka arī viņ� pats sāktu kaukt. Tu man, lūdzu, piedod, viņa sacīja, bet es braucu tev līdz tikai tāpēc, lai atriebtos viņam. Ak kungs, kāda cs esmu neliete! Vai tu vari to saprast! Un �anis tad sacīja, ka viņ� to var saprast un kā vēl var. Un viņ� sacīja, ka viņa nemaz nav neliete un ka īstais nelietis ir viņ�. Un tad viņi stāstīja viens otram savas bēdas, neko neslēpdami. Un viens otru mierināja un �ēloja, un tas bija kaut kas tāds, ko viņ� vēl nebija piedzīvojis nekad.

Ap pusdienas laiku, braucot uz māju bezgala noguris un rāms, viņ� pilnīgi skaidri saprata, ka beidzot vienreiz atkal ir laimīgs. Viņi tikpat kā nerunāja, bet viņ� visu laiku sajuta sev pievērsto Hermīnes skatienu. Beidzot vienreiz viņ� no Aritas bija brīvs. Arita bija izgaisusi. Vai tad Arita spēja līdzināties Hermīnei! Par to, kas notiks tālāk, viņam nebija ne mazākās jēgas. Hermīne ta�u viņu nemīlēja. Hermīne mīlēja to otru, kas bija viņam tikai mazliet, mazliet līdzīgs. Un tomēr viņ� bija laimīgs.

Ma�īntelpas karstais, smacīgais gaiss un motora vienmērīgais troksnis midzināja drausmīgi. Domas it kā sabiezēja, kļūdamas aizvien lēnākas, aizvien gurdākas. �anis redzēja Hermīni, redzēja ceļu ar ko�i zaļiem bērziem abās pusēs, bet kustīgais attēls pamazam pārvērtās par sastingu�u fotogrāfiju, kas grima _pie-nainā miglā. Bet kaut kur zem miglas ritmiski �ūpojās viļņi, silti, eļļaini, spīdīgi. Acis par varēm vērās ciet, galva liecās lejup, kakla skriemeļi sāpēja. Miegs sūca viņu iek�ā, apbēra, spieda un �ņaudza, kārdināja, vilināja un aicināja. Viņ� cīnījās pretim, krampjaini turēdams atvērtus glumos, viltīgos plakstus, bet tie nebija noturami.

Iznācis uz klāja, �anis nostājās pie traļa loka. Nak-snīgais dzestrums un vēj� tūdaļ padarīja galvu skaidrāku. Pulkstenim vajadzēja būt tā ap tre�o stundu. Austrumu pusē varēja nomanīt blāzmu. Virs jūras lidinājās da�as kaijas, pret tum�ajām debesīm tās izskatījās melnas.

Pienāca Grāvītis. Gumijas biksēs un gumijas svārkos. Taisni kā tāds gumijas lellis. Turklāt viņ� izlaida arī lellīgu pīkstoņu-�vīkstoņu, aiz paraduma skaļi sūkādams savus zelta zobus. Paskaties, kā kūp ūdens, Grāvītis sacīja, �onakt izrausim Lielo zivi. Pa �ito līniju man ir deguns uz goda.

�anis iesvieda mutē da�us vitamīnu zirnī�us. Grāvītis nicīgi savaibstījās. Velns, ko tu vari rīt tos mākslīgos mēslus! Nobeigs tevi tās bābas, nobeigs kā likts, sacīja Grāvītis. Pret miegu ir tikai vienas zāles, vecās, labās. Gribi, �e, ieņem no fla�iņas! Es negribu, sacīja �anis, un tu arī labāk pietaupies. Kapteinis sajutīs smaku, būs baigais lērums. Par atbildi Grāvītis skaļi norūcās. Voldiņ� īstiem zvejniekpuikām var iepūst. Ne jau viņ� mums pelna rubli, mēs pelnām viņam.

Pulksten 3.48 viņi abi iegāja stūres mājā. Saunags tobrīd pa radiotelefonu sarunājās ar astoņdesmit otrā kapteini Rupeiku. Abi vienojās tralet 133 grādu kursā.

Grāvītis �ņākādams un pukstēdams lāpīja salūzu�u cigareti. �anis turejas vairak pie atvērtajām durvīm, miegs uzkrita no jauna. Nu jau varētu sākt, Grāvītis noņurdēja, spļaudīdams no mēles tabakas drumslas. Ielicis mutē cigareti, viņ� to pavērsa pret Saunagu, kas nozīmēja, ka viņ� grib aizsmēķēt. Saunags demonstratīvi aizgriezās, bet pasvieda Grāvītim pār plecu sērkociņus. Klausies, mehāniķi, Saunags pajautāja �anim, kā tur īsti sastāv ar to dro�ības �tifli, Kir�baums atkal piesējās. �anis pataustīja plecus. Tādu �tifli, kā viņi prasa, pa�laik nekur nevar dabūt, viņ� sacīja. Un labi, ka tā. Tāds vārīts burkāns pārtrūktu pie katra lielāka loma. Bet Grāvītis, diezgan nesakarīgi jaukdams domas un tematus, paziņoja, ka īstais Lielās zivs laiks ir klāt un ka �onakt viņi piesmels laivu līdz lūpai. Kir�baums, tas papīru jājējs, ko viņ� saprot no zvejas. Viņam pa�am vajadzētu ielikt dro�ības �tifti. Pret bik�u trīcē�anu. Saunags uzmeta Grāvītim skabargainu skatienu, bet neko neteica.

Puksten 4.10 sāka izlaist trali. Kuģim noņēma gaitu. Saunags palika pie stūres. �anis nostājās pie vin�as ar seju pret kuģa pakaļgalu. Grāvītis izcēla no āķiem traļa durvis; ūdeni �ķiezdamas, ar ellīgu troksni tās iekrita jūrā. Dzel�aini vervelēdamas, attinās vin�as spoles. Traļa ķesele, divu paralēlu tērauda tro�u vilkta, tagad slīdēja aiz kuģa kā gara aste. Troses at�ķetināja līdz 250 metru atzīmei.

Kad tralis bija izlaists, apaļais pulkstenis ar divdesmit �etrām iedaļām stūres mājā rādīja 4.30. Tas pats pulkstenis, kas 5.18 apstājās, fiksēdams kuģa apgā�anās brīdi. MSTB-82 kapteinis Rupeiks izmeklē�anā liecināja, ka MSTB-99 apgāzies 5.15. Patiesībā nekādas pretrunas nebija, trīs minūtes pulkstenis varēja būt gājis zem ūdens.

4

Tā, tralis nu bija jūrā, un gāja va|ā �mīgo�ana. Benjamiņ� Grāvītis aizkusis atspiedās pret reliņu drusku atvilkt elpu. Tajā vietā, kur apak�ā slīdēja traļa ķesele, nopakaļ kuģim pa viļņiem skrēja ko�i sarkana boja. Sis skats � sarkanā skrejo�ā boja tum�i zilajos viļņos � Grāvītī aizvien izsauca glu�i bērni�ķīgu prieku. Viņ� skaļi pie sevis nosmējās un paklak�ķināja mēli. Aiziet! Dodam vaļā. Sājā priekā ietilpa viss: gan patīkamā apziņā, ka tralis ir jūrā un tīkls pildās ar zivīm, gan prieks par veicīgi nodarīto darbu un kuģa �iglo gaitu. Un vēl tur nāca klāt kaut kas tāds, ko ar vārdiem nevarēja izsacīt. Kutēja sirds savādā pacilātībā, un cauri. So sarkano boju savā ziņā varēja uzskatīt par karogu, par talismanu. Grāvītis to bija izzvejojis no okeāna tajos laikos, kad brauca tālajā zvejā. Un līdz pat �ai dienai viņ� bumbierveidīgo skaistuli visur vadāja līdz, siedams klāt pie ikviena traja, ar kuru strādāja. To visi pazina un sauca par Grāvī�a boju.

Septiņu bērnu ģimenē Benjamiņ� auga kā jaunākais. Kurpes viņam aizvien bija par lielām, bikses par garām, uzvalka piedurknes plandīgas un apskrandu�as. Pa�am viņam neko nepirka, novalkāt vajadzēja, kas biājiem un māsām vairs nederēja. Naktīs da�kārt viņ� pamodās aiz izsalkuma un, skatīdamies pa logu uz spo�o mēnesi, iedomājās to par taukainu rauga pankūku vai biezu baltmaizes �ķēli. Un vēl viņ� atcerējās, ka pēc tam, kad pērkons iespēra ciema lūg�anu namā un �ķūnim līdzīgā ēka nodega, sektas saie�anas kādu laiku notika viņu mājā. Mātes māsa Kristīne, no kuras viņam bija bailes, acis pārgriezusi vāļājās pa grīdu, plēsa matus un pārvērstā balsī kliedza, ka viņai atkal parādās tas kungs savā debe�ķīgajā spo�umā.

Uz skolu vajadzēja iet se�us kilometrus. Klasē zvejnieku bērni bija mazākumā. Laucinieki viņus saukāja par utubungām un ūdens�urkām un visādi nerroja. Smalkākās vietas skaitījās klases dziļumā, tālāk nost no skolotāja acupriek�as. Pēc senām tradīcijām tās pienācās sauszemniekiem. Bcnjāmiņ� to, saprotams, zināja, bet pirmajā skolas dienā vecīgi �ļūco�ā gaitā, kas radās no .tā, ka lielās kurpes, lai nekristu nost, nedrīkstēja augstu celt, izgāja klasei cauri un apsēdās pa�ā pēdējā rindā. Starpbrīdī sauszemnieki viņu krietni samizoja un sacīja, ka viņam jālūdz skolotājam atļauja pārsēsties uz pirmajām rindām. Bet Ben-jāmiņ� spītīgi atgriezās ieņemtajā solā.

Tūlīt pēc kara viņ� sāka braukt tēvam un vecākajiem brāļiem līdz jūrā. Airēja, vilka vadu, lika murdus. Samirka, izsala līdz kaulam, iztecēja sviedros. Gumijas zābakus nekur nevarēja nopirkt, satrunēju�ie linumi trūka un juka. Kaut arī zivis turējās cenā, viņu pusē zvejnieku dzīvē maz kas mainījās. Viņu ciems atradās tālā, nomaļā vietā. Zvejas inventārs bija novecojis. Vadītāji ķēpājās. Tāpat lomi sanāca niecīgi.

Pagasta ballēs valdīja tā pati attieksme, kas kādreiz skolā � �sāļie� skaitījās zemāka �ķira, meitenes ar viņiem dancoja apvainotām sejām, degunus iedomīgi saslēju�as. Un viņi jau pa�i sevi�ķi virsū nemācās, lamzīgi slaistījās bufetē un pie zāles durvīm.

Pirmoreiz naudasvēja smagumu Benjāmiņ� Grāvītis tā pa īstam sajuta pēc vairākiem gadiem, kad brigāde sāka stāvvadu zveju un parādījās koka traļlaivas. Zvejnieki vēl lāgā neticēja ne jaunajiem lomiem, ne jaunajai izpeļņai, bet tirdzniecības darboņi tūdaļ nojauta pārmaiņas konjunktūrā un divreiz mēnesī sūtīja uz zvejniekciemu autoveikalu ar dārgām precēm; lauku ļaudīm tās tolaik nebija pa kabatai.

Grāvītis, redzot ar bandrolēm pārsaitētās tālaika lielās naudas zīmju paciņas, ko kasiere krāva viņa priek�ā, galvenokārt izjuta gandarījumu par izciestajām pārestībām. Augo�ajā pe|ņā viņ� saskatīja personiskās vērtības cel�anos, tā bija it kā simboliska atvaino�anās. Jautri smieklodams, Grāvītis izcilāja glau-nos uzvalkus, aplūkoja zīda kreklus un smalkās kurpes. Vairākas �aketes pat uzvilka mugurā un izgrozījās spoguļa priek�ā. Bet galu galā nopirka divus zelta pulksteņus un, uzlicis katru uz savas rokas, aiz smiekliem locīdamies, gāja uz māju.

Zvejniekpui�u akcijas auga acīm redzami. Tagad viņi staigāja, �vītīgi uzcirtu�ies, da�i pat zilos mundieros ar zeltītām apro�u strīpām. Grāvītis uz dan�u vakariem tī�ām nāca garajos gumijas zābakos. Nē, viņ� nebija sīkumains. Kad bufetniece jautāja: cik tev �odien makā, viņ� atbildēja � kam tad zvejniekpuikam maks. Un grāba ar sauju aiz zābaku atloka, kur �abēja simtnieki.

Kā viens no pirmajiem viņ� pieteicās tālajai zvejai. Protams, tas nebija nekāds izpriecu brauciens. Vētras sekoja cita citai, klājs pludoja un apledoja, āda sūrstēja kā notrīta ar smil�papīru. Bet viņus dzina

sajūsmas ekstāze: �etras stundas kā uzvilkti strādāja, �etras stundas kā nosisti gulēja. Tik daudz zivju Grāvītis mū�dien nebija redzējis. Apkārt ņirbēja zivju kalni, kājas bradāja pa zivīm, un rokas vandījās pa zivīm, un da�kārt viņam likās, ka zivis viņu apbērs, nospiedis un nosmacēs.

Vecās mērauklas bija nolietoju�ās, vecie priek�stati sajodzīti. Ko rauties iznāca baigi, skaties tik, ka ne-pārstīvē vēdera plēvi. Bet tajā pa�ā laikā viņi piedalījās aizraujo�ā dēkā. Katra diena nāca ar kaut ko nebiju�u un nepieredzētu. Notika pasaules atklā�anas brīnums. Viņos it kā pārcēlās un atdzīvojās to seno juras vilku gars, kuri ar buru kuģiem savā laikā bija krustus �ķērsus izbraukāju�i pasauli, atstādami zvejniekciemos piemiņu ar romantiskām leģendām un dīvainām eksotiskām trofejām, kas joprojām �ur tur glabājās. Un, kad viņi pārbrauca mājās, viņus sagaidīja kā varoņus ar orķestri, karogiem un puķēm. Un viņi arī patie�ām jutās kā varoņi. Viens kuģis �etros mēne�os bija nozvejojis tikpat zivju, cik viss viņu artelis agrāk pa veselu gadu.

Un pēc tam sākās peldē�anās naudā. Neviens vairs neatcerējās, kā �ī nauda pelnīta. Visus interesēja, cik viņi saņēmu�i. Grāvītis pie kases lodziņa atnāca savās vienīgajās biksēs un vienīgajā adītajā kamzolī � kā no kuģa. Ar kuplu bārdu un pinkainiem matiem. Bankno�u pakas viņ� nevērīgi sasvieda cepurē, pasita neslavu padusē un pa taisnāko kursu aizvilka uz �Vējiņu�. Kā lielajā pūtienā nedēļas pusotras vai divas viss gāja uz riņķi. Ar pilnu orķestri. Apmēram simts kilometru rādiusā. Pēc tam � kādu rītu, joprojām tajās pa�ās biksēs un tajā pa�ā kamzolī, viņ� tik tikko dzīvs apsēdās ēdnīcā pie galda un ārkārtīgi izbrīnīts atklāja, ka aiz zābaka stulma atrodamas vairs vienīgi kaut kādas fotogrāfijas un zīmītes ar nesaprotamām adresēm. Par laimi, ēdnīcas kasē strādāja Minjona, ar kuru viņ� veselu ziemu no rītiem pa sniegu un tumsu kopā bija bridis uz skolu. Redz, kādi joki, viņ� sacīja Minjonai, derētu kaut ko sāļāku iestrebt, bet izrādās, ka esmu tuk�ā. Minjonas apaļie vaigi k|uva vēl sarkanāki. Та tak nevar dzīvot, viņa sacīja, izņemdama no sniegbaltā virsvalka kabatas mirdzo�i baltu kabat drāniņu un skaļi no�ņaukdama paprāvo degunu. Vai tad tie�ām nav neviena, kas tevi pievalda? Un viņ� atbildēja, ka patie�ām nav neviena. Minjona viņu baroja vairākas dienas, viņ� pa ēdnīcu vien grozījās Līdz abi aizgāja un sareģistrējās. Bcnjāmiņ, tu nu gan esi traks, pui�i zobojās, apprecēt visresnāko meitieti ciematā, viņa tak tevi nospiedīs. Turiet mutes, Grāvītis atsmēja, ko jūs saprotat no spie�anas. Labāk paskatieties, kas viņai par bizi!

Minjonas mati patie�ām bija ārpus konkurences. Bize kuģa tauvas krāsā un apkārtmērā. Līdz gū�ām. Kad Grāvītis gultā peldēja uz sievas kā uz karsta viļņa, viņa apsvieda savu bizi viņam ap kaklu un elsodama �ukstēja ausī � bet es tevi nekur nelaidī�u, nekur nelaidī�u.

Grāvīti tomēr nekas nespēja noturēt. Drīz vien viņ� kļuva nemierīgs un aizbrauca atkal tāljūras zvejā. Kad viņ� kārtējo rcizi kā varonis atgriezās, krastā viņu jau sagaidīja sieva ar dēlu, pagaidām gan vēl apvienotā variantā. Tādu notikumu nevarēja neatzīmēt, un līksmes gāja atkaliņ vaļā. Starpība bija tāda, ka �oreiz daļa naudas nonāca sievas ziņā. Māja prasījās pēc kapitāla remonta, daudz ko vajadzēja iegādāties, sākot ar centrālās apkures katlu un siltā ūdens boileru, beidzot ar bērna ratiņiem un flaneļa paladziņiem. Tā kā �oreiz Grāvīti atpakaļ uz tāljūru vilka ne tikai meta-fiziskas ilgas, bet stūma arī glu�i reāla vajadzība pēc papīrnaudas paciņām. Tuk�gaitā maisīties pa krastu nebija jēgas; viņ� nolēma braukt, nenogaidījis pēcnācēja iera�anos pasaulē.

Viņ� mīlēja gan sievu, gan bērnus (vēlāk radās klāt vēl divi puikas), bet viņa mīlestība izpaudās galvenokārt naudas gādā�anā. Viņ� nemaz nespēja iedomāties, kā vēl savādāk tā varētu izpausties. Grūtumus viņ� pārvarēja ar apziņu: viegli jau nav, bet, kad es pārbrauk�u mājās un parādī�u, ko esmu nopelnījis, mammai būs prieks. Un Arturiņam nekā netrūks, un Eduards staigās kā princis, un Robītis spēlēs klavieres. Ar tādām un līdzīgām domām garajos un moko�ajos at�ķirtības mēne�os, ciezdams ilgas pēc mājām kā iesīkstēju�as reimatisma sāpes � ak, bija jau arī tās, vai nu bez reimatisma �, viņ� jutās vajadzīgs un viņa darbs nozīmīgs. īsajos ciemo�anās brī�os krastā viņ� nespēja atrast sev vietu, dīdīja domas, ka viņ� mētājas citiem pa kājām. Un patie�ām � ko tad viņ� mājās zināja. Visu kārtoja mamma. Bērni visu jautāja tikai mammai. Kas cits viņam atlika kā ninnāt �ņabi.

Atgrie�anās zvejas vietās zināmu laiku likās kā glābjo�a pārmaiņa, kas vismaz sākumā, kamēr nebija sadīgu�as jaunas ilgas pēc mājām, ļāva darboties pilnā sparā. Ta�u pārslēgties kļuva aizvien grūtāk un grūtāk. Malā pieradis izdzertās pudeles neskaitīt, kuģa piespiedu atturībā viņ� alkohola trūkumu cieta kā slimību. Kļuva nervozs un drebulīgs. Maiņu starplaika nevarēja aizmigt. �ķita, ka sirds strādāja vai.nu par ātru, vai par lēnu. Vaļējām acīm viņ� gulēja kojā, taustīja pulsu un svīda aukstus sviedrus. Nespēja atbrīvoties no baiļu sajūtas: tūdaļ kaut kas notiks, tūdaļ atgadīsies kaut kas briesmīgs un neglābjams. Darbodamies uz klāja, viņ� jutās puslīdz cie�ami, bet, tikko nokāpa lejā, viss sākās no jauna. Viņ� jau iepriek� zināja, ka nevarēs aizmigt, ka auļos sirds. Vienīgi degvīns nelaimes noņēma kā ar roku. Bet garajos braucienos grādīgā panaceja bija deficīts. Viņ� nīka visu acu priek�ā, k|uva dzeltens un krunkains no vaiga, elsa un pūta. Galu galā medicīniskā pārbaude atzina Grāvīti par tālajai zvejai nederīgu, un viņ� nonāca piekrastes brigādē.

Pastāvējis kādu laiku pie reliņa un noraudzījies sarkanās bojas skrējienā pa viļņiem, Benjāmiņ� Grāvītis izņēma no krū�kabatas bla�ķi un, ar ierastu kustību noslaucījis lūpas, nodzēra kādu tre�daļu. Viņu apņēma un ievīstīja silts, gurdīgs mīlīgums. It kā smar�ām piesātināts krasta vēj�. It kā alum sadiedzēta iesala dvaka. Tagad bija cerības līdz traļa pacel�anai to stundiņu nosnaust. Dro�ības labad Grāvītis ieņēma vēl malku. Kāpēc pats sev lai �ēlotu?

Debesis jau ugunīgi liesmoja, drīz vajadzēja lēkt saulei. Arī mēness vēl vīdēja blāvi dzeltenīgs kā kāļa �ķēle. Jauns mēness spīd vakarā, vecs no rīta, bet pilns visu nakti, viņ� skaļi nodeklamēja. Tas bija viņa tēva joks. Un beigās tam bija tādas: būt pilnam vienmēr labāk nekā būt tuk�am.

Atlikties slīpi nudien derētu, viņ� domāja. Kad ņems laukā trali, būs ko turēt. Pēdējā laikā spēki no viņa aizplūda pārāk samanāmi. Pēc daudz maz stingrāka pieķēriena gribējās apsēsties, atvilkt elpu, atpūtināt rokas. Mugura ielīka, locītavas smeldza, kājas likās bluķīgi smagas. Kaut gan vājumā viņ� pats sev neatzinās un izlikās, ka grib vienkār�i aizsmēķēt, noslaucīt sviedrus, savilkt cie�āk siksnu.

Arī tagad viņā skaidri izpaudās �ī divkosība. Viņ� labi saprata, ka kavēties uz klāja nav nekādas vajadzības. Bet tajā pa�ā laikā viņ� spītīgi meklēja kādu iemeslu, lai vēl parosītos, lai vēl paniekotos. Grādos atveldzētā labsajūta saslējās niķībā un pa�apziņā. Jā, viņ� gan pabāza būdā galvu, bet nepavisam ne tāpēc, lai� kāptu lejā un listu migā. Nu bija īstais brīdis noskaidrot attiecības. Viņ� paklak�ķināja mēli. Kad Saunags pagrieza galvu, Grāvītis pamirk�ķināja vispirms ar vienu un tad ar otru aci. L^Jn, paliecies uz priek�u, uzpūta kapteinim elpu. Nu, uzmini, Voldiņ, kas tā ir par marku, ko? Ne vella neuzminēsi! Astoņkājis. Ar kvalitātes zīmi. Varu iedot nogar�ot, gribi? Saunags saviebās, tā tik vēl trūka, lai viņ� ņemtu par pilnu Grāvī�a muldē�anu. Ej gulēt, �oreiz ātri ņemsim ārā, viņ� sacīja. Bet Grāvītis atbildēja, ka gulēt viņam nenāk ne prātā, un piebilda, ka Voldiņ� pats izskatās pēc pusaizmigu�a gaiļa. Varbūt patie�ām, Voldiņ, ej nokrāc kādu strēķīti. Domā, es to tupeli novadī�u sliktāk par tevi? Es te jūrā zinu katru akmeni. Es pēc o�as vien pateik�u, pret kuru vietu atrodamies. Alan tas kompass ir te, saproti, snuķī. Bet tu plānā migliņā ar visu eho-iotu netiec iek�ā ostā. Un Grāvītis atkal mirk�ķināja acis, vaibstījās un smējās. Un Saunags, aiz nepatikas kļuvis glu�i sarkans, rībināja ar kājām grīdu un jau skarbi un nicīgi atkārtoja, lai Grāvītis vācas gulēt un tik gari nemuld.

Bet Grāvītis pat neklausījās un tikai runāja savu. Ko tu, sauszemes vecīt, saproti no reņģēm. Cik tev bija gadu, kad tu pirmoreiz ieraudzīji reņģi? Bet mani tēvs samācīja reņģu zinātnē jau tad, kad cs vēl nepratu lāga runāt. Es tev saku, �onakt mēs smelsim ar lielo virlopu. Nāk reņģe, saproti. Maijā nārsta vietās bija auksts un tāpēc reņģe nenāca. Bet �onakt vilnis kūp, un tas kaut ko nozīmē, saproti. Reņģe nav dulla, reņģe ir gudrāka par tevi. Pirmā agrā pavasarī malā sildīties nāk Iedus reņģe. Tad nāk lapu plauk�anas reņģe. Pa�reiz nāk milzu reņģe. Ar lielu novēlo�anos, bet nāk. Un tad� nāks treknās ravas reņģes, saproti. Vai tu jēdz at�ķirt migliņus no ledus reņģes? Ne vella tu neat�ķirsi. Un vai tu vispār zini, kas ir migliņi? Migliņus agrāk sprauda uz āķa. Torciz, kad tu, Voldiņ, nebiji jūru redzējis un ru�ināji kartupeļus.

Tikai pēc labas pusstundas, kad Grāvītis bija no sirds izrunājies un degvīna dopings pamazām izbeidzās, viņa spars apvīta. Jā, tagad beidzot �āvādamies un staipīdamies viņ� nokāpa kubrikā.

Pie griestiem ar kailu, spiedīgu gaismu dega mu�u noraibināta spuldze. Dainis Krūmiņ� gulēja labās puses aug�ējā kojā. Viena kāja ar kailu pēdu karājās pār malu. Kā vecos laikos �vītīgiem dro�kas braucējiem. Vēl nogāzīsies, pagāns, lejā, nodomāja Grāvītis, piepaceldams kāju un iestumdams pa�u gulētāju dziļāk kojā. Dainis Krūmiņ� pa miegam no�āpstināja lūpas. No pagalvja izkrita grāmata un novēlās uz grīdas.

�anis Karlēvics bija aizņēmis vietu zem Daiņa Krūmiņa. Viņ� gulēja, sakņupis uz mutes, iedzinis galvu spilvenā.

"Grāvītis apsēdās uz kreisās puses apak�ējās kojas. Novilka gumijotās virsbikses un gumijoto uzsvārci. Novilka gumijas zābakus. Degunā iecirta asa sa�utuma smaka. Un tūdaļ jau atkal kā blaktis no �ķirbām sāka līst virsū bailes: esmu noguris kā suns, bet nevarē�u aizmigt. Aiz sienas dārdēja motors. Metaia plāksnes drebēja un trīcēja. Nevarē�u aizmigt, viņ� domāja. Nevarē�u. Viņ� skaidri juta, kā deniņos pulsē sirds. Ātri, nemierīgi, drud�aini. No kā viņ� baidījās, patie�ām, no kā? Viņ� skaļi nopūtās, atlaida rokas un dziļi ievilka elpu. Likās, nepietiek gaisa. Gaisa bija ārkārtīgi maz. Un kļūst arvien mazāk. Roka pati no sevis pastiepās, lai paņemtu noglabāto pudeli. Viņ� piecēlās sēdus un ieņēma krietnu mutes pillumu.

Krasta pusē cēlās saule. Kā vienmēr tā bija vesela izrāde ar ugunīgiem izvirdumiem, kvēlo�iem atspulgiem ūdenī un fantastiskām ēnu spēlēm. Parasti �ie skati Saunagu iepriecināja, bet �orīt viņam bija slikts garastāvoklis. Eh, patie�ām, kāpēc viņ� īga un pika tik jaukā rīta stundā! Grāvī�a muldē�anu ta�u nevarēja uzskatīt par iemeslu. Tādi Grāvī�i ir visur. Tādi Grāvī�i aug uz katra ciņa kā dzērvenes purvā. Un ko viņiem var padarīt? Itin neko. Kapteini var noņemt no kuģa un pazemināt, bet tāds Grāvītis ir svēts cilvēks. Deficīta dārgums. Viņam ir kolosālas priek�rocības. Viņ� atrodas apak�ā un ne uz ko nepretendē. Jums nepatīk? Laidiet mani vaļā, viņ� saka. Bet kādam uz klāja ir jāstrādā. Drīz viņus vajadzēs lūgties, rokas saņēmu�iem: mīļie, labie, esiet tik laipni? Viņu dēļ jau tagad kolhozi matojas: nāciet pie mums, mēs maksāsim vairāk, nāciet pie mums, mums lielākas perspektīvas. Laivas un kuģus modernā rūpniecība �tancē kā naglas. Laivas un kuģi bez cilvēkiem jūrā nevar iet. Rodas nesamērība. Iznāk gandrīz, ka attīstība strādā Grāvī�a labā. Iznāk gandrīz, ka Grāvī�i ir attīstības produkts. Eh, kaut kas nav kārtībā! Var jau būt, ka vienā otrā jautājumā Grāvītim ir sava taisnība. Bet kam tad nav savas taisnības? Sava taisnība ir ikvienam. Arī kuģim ir sava taisnība. Un jūrai ir savataisnība. Un zivīm. Un kā visas �īs taisnības dabūt kopā?

Miegs Saunagam nenāca, bet viņ� jutās noguris. Sen zināma lieta, ka negulēta nakts visnepatīkamāk sevi atgādina, tie�i saulei lecot. Viņ� izņēma no portfeļa sievas līdzdotās sviestmaizes un nokoda kumosu. Kustinot �okļus, prāts kļuva tāds kā mundrāks. Un domas it kā rāmākas. Ar domām ir glu�i kā ar zivīm, viņ� sprieda. Ir bara domas un domas, kas klejo savrup. Ir migrējo�as domas un vienvietas domas. Ir dziļuma domas un sekluma domas. Lielas domas gadās samērā reti. Diem�ēl sīkās domas nav pat vērts sviest atpakaļ, jo nekas lielāks tur tikpat neizaugs.

Izprātojies par domām, viņ� atkrita rūpēs. Kaut tik nu tralī neieskrietu pertuļu bars. Vairāk par desmit procentiem no loma mencu mazuļu nedrīkstēja būt. Tad prēmija nost kā likts. Bet ko lai dara ar izvilkto sīk-maņu? Neviens izvilkts pertulis dzīvotājs vairs nav.

Deviņdesmit devīto izsauca pārinieks. Rupeiks ieteica ņemt kursu pa kreisi, apmēram 360 grādu virzienā. Saprotu, sacīja Saunags, tevi velk pret vēju, tu negribi, ka tava smaka skrien tev pa priek�u. Bet pats pie sevis nodomāja: Rupucis kaujas ar miegu, tāpēc arī visa tā kursa maiņa. Lai būtu ko parunāt. Patie�ām, bija tādas reizes, kad bezgalīgajā balsu jūklī, kas bez mitas ieplūda uztvērējā, gribējās saklausīt da�us vārdus, kas domāti tie�i tev, kas meklē tie�i tevi, kas prasa tavu atbildi. Gribējās pārliecināties, ka kuģis, kas slīd gar apvārsni, redz un jūt tevi. Lai gan

tuvums un tālums ir stipri nosacīti jēdzieni. Reizēm. protams, ne jau te... kuģu apkārt bija, ka biezs, un tomēr sajūta tuksnesīga; borts pie borta, bet patiesībā tuk�ums. Tuk�ums, ar kuru var sadurties, kura tralī var sapīties, kuram var uzbrēkt ar svilpi un nozibsnit ar ugunīm. Bet citādi jūs viens otram neeksistējat. Tavs tuvākais sve�inieks. Tavs amata brālis, kas labprātāk redz tevi aizbraucam nekā atbraucam. Ar savējiem savādāk. Lai notiek, Rupuci, griezīsim pa kreisi. Tu dzirdi? Nu, brīni�ķīgi. Drīz celsim laukā. Skaists rīts, vai ne? Sveiciens no �Rītausmas�!

Saunags pakāra mikrofonu un atlaidās sēdeklī ērtāk. Varbūt kule jau bija pilna un viņi veltīgi �ķieda laiku, skraidīdami pa jūru. Lai nu kas un kā, bet zināma laimes spēle tā ir un paliek. Un tāpēc tajā slēpjas azarts. �oreiz būs krietni, viņ� domāja. �oreiz būs noteikti. �oreiz ir jābūt. Domāt par veiksmi, velkot trali, bija patīkami. Turklāt viņ� svēti ticēja, ka �īs domas palīdz. Smīgojot viņ� domāja par lomu, tāpat kā, nēsājot bērnu topo�ās mātes domā par vēl nedzimu�o � viņ� būs labs, viņ� būs gudrs, viņ� būs skaists. Eh, varbūt patie�ām viņi savus lomus nevis vilka, bet iznēsāja! Sos milzīgos smagos un grūtos linumu vēderus ...

Apmēram pēc minūtēm desmit Saunags sāka kuģi lēni griezt norunātajā kursā pa kreisi. Motors strādāja ar pilniem apgriezieniem. Vēj� pieņēmās, jo, viļņiem sitoties kreisajos sānos, zvalstī�anās bija itin jūtama. Nezin no kurienes uzkrita vesels bars kaiju. Kaijas parasti uzkrīt nezin no kurienes. Un vienmēr tie�i tad, kad gatavojas izcelt. Bet �oreiz, daiļavas, esat kļūdīju�ās. Par ātru, par ātru. Saglabājiet mieru. Neesiet tik nepacietīgas. Kas grib Lielo zivi, tam jābūt pacie...

Pirmajā mirkli viņ� pat neaptvēra, kas īsti notiek. Acīs iesita saules spo�ā gaisma. Kāpēc? Kā tas iespējams? Viņ� palūkojās kompasā. Kuģis pārāk strauji griezās pa kreisi. Nu skaidrs, aizķērusies traļa kreisā trose. Vai, kas ticamak, tra|a durvis, kreisās ... Bet viņ� nepaspēja izdomāt �o domu līdz galam, kad pamanīja ko tādu, kas samulsināja vēl vairāk: ūdens gar labās puses bortu plūda pretējā virzienāl It kā dzenskrūve būtu ieslēgta atpaka|gājienā. Ta�u motors strādāja ar pilnu jaudu un kuģis deva uz priek�ul Nu, pie velna! Gaitas vairs nav. Tātad aizķer�anās gan.

Saunags atgrūda durvis, kas veda dziļumā uz gu-ļamtelpu, un skaļi uzsita ar dūri pa sienu: slienieties aug�ā! Zani, Grāvīt! Aug�ā! Ātri! Vai dzirdat!

Kuģis atradās uz kursa tie�i pret pūtienu. Lai vēj� turētos labajā bortā un nenestu kuģi virsū tralim, Saunags iegrieza vēl vairāk pa kreisi. Tad noņēma apgriezienus.

Apak�ā viņa saucienu laikam nebija dzirdēju�i. Guļ kā samaņu zaudēju�i! Parasti �anis bija aug�ā uz pirmo svilpienu. Ka Grāvītis nemostas, to var saprast. Aug�ā! Viņ� blieza pa sienu no visa spēka. Jā, tomēr atsaucās, izklausījās, ka Dainis Krūmiņ�. Cel viņus aug�ā, sauca Saunags. Un, cik skaļi vien spēdams, nokliedzās: Zani, ātrāk, mēs sē�am!

Nevarēja gaidīt, kamēr viņi izkasās un izlien no kajītes. Viņ� piesēja stūri pie sēdekļa un izmetās uz klāja, ieslēdza traļvin�u. Troses sāka ietīties. Kreisā bija nostiepta, labā vaļīga. Abas tomēr tinās uz spoles vienmērīgi. Ko tie muļļas tur lejā pindzelējas, viņu tracināja spējas dusmas un augo�s satraukums. Protams, tā ir parasta aizķer�anās. Tūdaļ trose atbrīvosies. Vai nu pirmā reize. Pastieps. Pa�ūpos kuģi. Būs kārtībā. Bet kaut kur par prātu dzi|ak, tum�ajos instinkta atvaros jau izguldza bailes, kā indīgu dūksnāju gāzi uzraujot nelaimes tuvuma smaku un saltumu.

Viss risinājās pārāk ātri, izdomāt garas domas pietrūka laika. Vienkār�i viņ� pēk�ņi atskārta, ka tas, kas notiek, bija kaut kas cits nekā tas, kam vajadzēja notikt, kaut kas tāds, kas risinājās pēc loģikas, kuru viņ� nespēja aptvert. Un tāpēc tālākais kļuva par mīklu. Attīstība atrāvās no īstenības un ievirzījās kādā jaunā likumībā, par kuru viņam nebija ne jausmas. Tagad masts varēja atrauties no kuģa un skriet gaisā. Un vilnis varēja augt uz leju. Un debesis varēja būt apak�ā un jūra aug�ā. Viņ� �o sajūtu pazina! Jau sen. Jau toreiz, kad tralis no jūras izcēla a|ģu glabāto mīnu. Vai atkal toreiz lielajā pūtienā, kad pie klintīm apstājās motors.

Pret viņa seju vēdīja kaiju spārni, knābji bija atvērti, pretim viņam, kā atsperties gribēdamas, kārpījās dzeltenas kājas. It kā kuģis vai arī viņ� pats kā liels magnēts rautu kaijas klāt un tās izmisīgiem spēkiem turētos pretī. Gar kuģa kreiso bortu peldēja boja. Viņ� nespēja novērst acis. Boja nāca tuvāk un tuvāk. Melna boja zilos viļņos.

Tad kuģis sasvērās. Varbūt uz labo, varbūt uz kreiso pusi. Viņ� vairs nesaprata, uz kuru. Viņ� tikai juta, ka klājs izzuda zem kājām un pārvērtās par sienu, pie kuras viņ� mēģināja pieplakt, pieķerties ar rokām, pielipt ar augumu. Un tad viņ� redzēja kuģi virs savas galvas, kā tārps redz zābaku, kas grib viņu samīt. Un tad viņ� atradās ūdenī. Ielēca, iekrita vai ielidoja, neko viņ� vairs nezināja.

Izniris Saunags klepodams un gārgdams iekampa elpu. Ta�u vilnis viņu no jauna pagrūda zem ūdens,

un viņam pavīdēja prātā, ka vajadzētu dabūt nost kur-, pes. Un vēl viņam nez kāpēc ie�āvās prātā, ka vecākajai meitai �odien dzim�anas diena. Viņ� laikam pārak drud�aini kulstījās rokām un kājām, par peldē�anu to nevarēja saukt; ausīs zvanīja, deniņos rūca. Tie�i �odien tam vajadzēja notikt. Kāpēc �odien?

Daudz maz atguvies, Saunags metrus trīs no sevis ieraudzīja slapju metāla salu slīpām, nolaidenām ma lām. No viņa puspeldētāja, pusslīkoņa pozīcijām tā izskatījās augsta, lai gan viļņi reizēm skalojās pāri. Tikai tagad beidzot notiku�ais saplūda kopā vienotā slēdzienā: metāla sala bija viņa pa�a kuģa dibens; kuģis apgāzies, un pārējie ir iek�ā. Nē, dobjā rūkoņa nedzima viņa galvā. Kuģa motors darbojās. Ari no ūdens izceltā dzenskrūve gaisā griezās kā idiotisks propellers, kā bezjēdzīgs ventilators. Un vin�as spole tinās, labējā trose slīdēja �ķērsām pāri kuģa dibenam, pāri stūres pēdai. Tas ir dīvaini, viņ� domāja, ja tinas labā trose, būtu jātinas arī kreisajai, abas ta�u saslēgtas kona Bet, ja kreisā trose aizķērusies, kāpēc tā nevelk bortu zem ūdens?

Saunags, ūdenī kārpīdamies, sagaidīja kārtējo vilni un pieķērās pie zvalstķīļa. Bangai atplūstot, likās, ka viņ� nenoturēsies, bet nākamais vilnis viņu atkal pacēla, un viņ� uzrausās uz slidenā apaļuma.

Trose vēl tinās. Pēdīgi parādījās traļa durvis. Uz tām rēgojās kaut kādi saraustīti linumi. Platais, dzel�iem apkaltais koka spārns atdūrās pret stūres pēdu. Ar spalgu strink�ķi trose pārtrūka. Traļa durvis atkrita atpakaļ jūrā.

Vai viņ� ilgi turējās uz kuģa dibena? Iespējams, ka ilgi. Skaļais motora troksnis, kas līdz �im bija stāvējis citiem trok�ņiem priek�ā, ar savu dreboņu aplaizdams

arī viņu tādā mērā, ka mēle cirtās zobos, pēk�ņi aprāvās. Iestājās miers, kas �ķita tikpat nospiedo�s kā tumsa pēc nodzisu�ām svētku salūta laistībām. Jūras vienmuļā krāk�ana un viļņu si�anās pret metāla plāksnēm likās gandrīz vai jaunas, agrāk nedzirdētas skaņas. Vismaz viņ� tajās klausījās uzmanīgi un ar sasprindzinātu vērību. Un tad arī saklausīja dobjo, metālisko dunu, kuras cēloņus pirmajā brīdī nesaprata. Kuģa dibenu no iek�puses kāds daudzīja. Smags, salts stingums, izsūcies cauri miesām, vilka viņu atpakaļ jūrā ar tādu spēku, ka pirksti atlaidās no zvalstķīļa. Saunags ieraudzīja ūdenī savas sejas atspīdumu. Tā izskatījās melna. Tas nav cilvēka spēkos, viņ� domāja, uzmezdams skatienu rokām. Arī rokas bijās melnas.

6

Dainis Krūmiņ� nokāpa kubrikā ar patīkamu apziņu, ka viņam veicas. Pie tam sajūta bija tāda, it kā viņ� pats uz sevi skatītos no malas. To, kas notika ar viņu un ap viņu, Dainis redzēja kaut kādā glu�i īpa�ā izgaismojumā. Un, tā kā pēdējo trīs dienu piedzīvojumi tik krasi at�ķīrās no iepriek�ējā, likās, notikumi risinājās nevis īstenībā, bet filmā.

Un tomēr tā bija īstenība. To varēja gan saost (no visām smakām kuģa aromātam viņ� pie�ķīra pirmo vietu, otro vietu deva zaļi zāģētiem dēļiem, tre�o � vecmāmiņas kresēm), gan dzirdēt (motora bungas, viļņu basģitāra, vispār baigi moderns ritms), gan aptaustīt (re, vēsā metāla lentere trīc kā zirga purns). Nē, viņ� patie�ām atradās uz kuģa un brauca pa juru. Lai arī MSTB-99 jeb �Rītausma� (�is nosaukums Dainim patika labāk) nebija nekāds milzenis, tas, bez �aubām, nebija vērtējams zemāk par D�eka Londona �Snarku�. Vai gan Frensisa Ci�estera slavenais ��igāns� (�Gipsy�) kādu pārsteidza ar lielumu? Svarīgi, ka, uzkāpdams uz kuģa, viņ� bija iek|uvis pasaulē, kurā bija gribējis iekļūt. D�eka Londona un Ci�estera pasaulē. Līdzīgi tam, kā Alise, iziedama caur spoguli, nonāca a�gārnību zemē. Bet �is salīdzinājums īsti nederēja. Pasaciņas viņu interesēja līdz otrai vai tre�ai klasei. Tagad viņ� tādiem Alises brīnumiem uz�ķau-dīja. Tāpēc ka pasaule bija pilna ar daudz interesantākiem brīnumiem. Lieldienu salu noslēpumainie akmens tēli visi skatījās uz vienu pusi: uz apvārsni vai uz kosmosu. Bet Galapagu salās dzīvoja milzīgie bruņurupu�i. Katrs bruņurupucis tāds kā cūka. Uz muguras vāks piepū�amās laivas lielumā. Piebrauc pirātu kuģis, samet simts tādus bruņurupu�us rūmēs � pārtika pusgadam. Un olas ko uzcept. Kolosāli! Komoru salās va rēja pamēģināt noķert pūķi. Pie Dienvidamerikas Klusā okeāna dibenā atradās milzu plaisa, kas, iespējams, aizgāja līdz zemes centram. Un kur tad vēl ugunīgie riteņi, kas grie�as Bermudu salu rajonā, un neizskaidrojamās divas saules pie debesim, kuras apraksta Tūrs Hcijerdāls.

Kop� Dainis piecu gadu vecumā bija iemācījies lasīt, grāmatas viņ� �rija� gandrīz ar slimīgu kāri. Ja priek�ā atradās grāmata, viņam nevajadzēja ne rotaļlietu, nc draugu Atbalstījies uz elkoņiem, plaukstām aizspiedis ausis, viņ� stundām ilgi tā nosēdēja pat vislielākajā troksnī un burzmā.

Lasī�anas negausību zināmā mēra veicināja bēdīgais fakts, ka tie�i ap to laiku, kad Dainis sāka pazīt burtus, nomira tēvs. Viņi pārcēlās uz Svīķeres skolu, kur māte apņēmās vadīt inlernātu. Tā nu iznāca, ka zem viņu jaunā dzīvokļa atradās skolas bibliotēka.

Piektajā klasē vajadzēja rakstīt domrakstu � par ko es vēlos kļūt. Dainis bez domā�anas uzlika uz papīra: par jūrnieku. Viņa sacerējums radīja ievērību; to lasīja klasei priek�ā, publicēja sienas avīzē, aizsūtīja uz konkursu �Vai tu mīli jūru?�. Vēlāk pat iekļāva kādā tālrādes programmā. Domrakstā ir zināmas nepilnības, raidījumā sacīja �ūrijas loceklis � literatūras kritiķis, autors pārāk daudz jūsmo par jūras eksotiku un pārāk maz runā par jūrnieku profesijas praktiskajiem aspektiem, tomēr svaigajā skatījumā jau�ams fantāzijas lidojums, kas vērtējams visnotaļ atzinīgi.

Kopā ar skolas teicamnieku grupu Daini uzaicināja ciemoties zvejnieku kolhozā. Viņiem parādīja kuģus, zvejo�anas rīkus un zivju apstrādā�anas tehniku. Uz globusa apvilka zvejas iecirkņus.

Dainis par zvejnieku darbu nekad īpa�i nebija interesējies. Viņ� skatījās vērīgi un klausījās uzmanīgi, tāpēc ka runāja par �jūras bagātībām�, par �ekspedīcijām�, par �kontinentālo �elfu faunu�. Bārdainā kapteiņa strupais pirksta gals pla�os lokos apriņķoja rajonus, kur paisumi mijās ar bēgumiem, kur pret koraļļu rifiem dunēdami �ķīst taifūnu viļņi, kur �audās lidojo�ās zivis un dreifē peldo�ie ledus kalni. Zvejniecība mūsu dienās ir globāla rakstura, sacīja bārdainais kapteinis, drīz zivju barus noteiks ar mākslīgo zemes pavadoņu palīdzību, lomu iespējas aprēķinās elektroniskais skaitļotājs. Zvejniekiem atliks zivis tikai izcelt no ūdens.

�opavasar, tā ap Sievie�u dienu vai drusku vēlāk, māte pavēstīja, ka autobusā satikusi paziņu no zvejnieku kolhoza, un tas apvaicājies, vai vasaras brīvlaikā Dainis negribot pabraukāt uz kuģa. Tu pats sev nopelnītu jaunu ziemas mēteli, māte sacīja, vecais jau noplīsis. Patiesībā pa pēdējo ziemu viņ� bija izaudzis turpat desmit centimetrus un vecajā mētelī vairs nemaz netika iek�ā. Otrkārt, sacīja māte, puikam tavā vecumā nekaitētu padzīvot vīrie�u sabiedrībā. Kaut vai lai justu stingrību, citādi tāds pussievi�ķis vien no tevis iznāks. Visādu mīkst�auļu jau tāpat uz katra soļa. Un, tre�kārt, iespējams, ka tevi uz kuģa pieradina pie kārtības, kas arī nenāktu par (aunu. Bet vispār pārāk ncsapriecājies, vēl nevar zināt, kā būs. Gribētāju netrūks.

Nē, viņam nudien �ausmīgi laimējasl Vienā braucienā un tūdaļ atkal otrā. Saprotams, par nokavēto autobusu viņ� pamatīgi nolēja. Uz Svīķeri viņ� mierīgi varēja braukt rīt no rīta. Bet nakti pārgulēt pie krustmātes Izoldes.

Nostājies kubrika vidū, Dainis klausījās motora ritmiskajās taktīs, it kā tā patie�ām būtu mūzika. Lūk, viņ� �eit stāv kā īsts jūrnieks. Lejā tūdaļ nokāps pārējie komandas vīri, un viņi kopā gaidīs traļa izcel�anu. Bet acumirklī pat labāk, ka viņ� kubrikā atrodas viens. Var visu ko iedomāties. Starp kubriku un kubriku jau lielas at�ķirības nav. Līdzīga telpa ir arī zemūdenē. Un vai tad viņ� pa�reiz nestāv zem ūdens? Viņ� ar �Nautilu� pilnā ātrumā dodas uz ziemeļpolu un, ja sienā būtu logs, tad ārpusē ieraudzītu milzīgu astoņkāji. Vai vēl ko interesantāku � bumbierveidīgas mēneszivis, jūras zirdziņus vai noslēpumainos naktssargus ar elektrisko laternu taustekļa galā. Bet, ja logs būtu uz leju, viņ� ieraudzītu senos nogrimu�os kuģus, apaugu�us ar glieme�iem, iesērēju�us dūņās.

Viņ� skaidri dzirdēja, kā aiz plānās metāla sienas �ļakstēja viļņi. Grīda zem kājām ritmiski cilājās. Uz mazā galdiņa, kuru apņēma paaugstināta liste, �urpu turpu valstījās skārda krūzīte.

Dainim nez kāpēc nedeva mieru kapteiņa jautājums � par ko dzied vaļi? Savādi gan, ka viņam pa�am tas nebija ienācis prātā. Neviens, itin neviens cilvēks uz pasaules nezin, par ko dzied vaļi. Varbūt viņi dzied par kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Piemēram, par trim lielajām zivīm, kas turēja uz savām mugurām pasauli. Bet varbūt viņi dzied par to, kāpēc palika jūrai uzticīgi toreiz, kad citi siltasiņi no ūdeņiem iznāca uz sauszemes. Iespējams, ka arī vaļi pamēģināju�i dzīvot uz sauszemes, bet atgriezu�ies ūdeni.

Jāiemācās vaļu valoda, viņ� nolēma. Kāds noslēpumains un interesants uzdevums! Nevar būt, ka nevar iemācīties vaļu valodu. Mūsu dienās, kad skaitļotāji atmin �ifrus, kad cilvēks staigā pa Mēnesi un gatavojas sazināties ar tālām civilizācijām.

Sveiks, Vali! Kā tevi sauc? Mani sauc Dainis Krūmiņ�. Es gribu zināt, par ko tu dziedi ...

Dainis novilka kedas, novilka pabaloju�o skolnieka �aketi, kurai piedurknes izbeidzās tie�i pusceļā starp elkoni un delnu, un uzrāpās aug�ējā kojā. Viņu zvīroja kā tādā �ūpulī. Bija pietiekami gai�s, lai varētu lasīt. Jā, kurā lappusē tad viņ� vakar palika. Tur, kur rakstīts par vaļu dzirdi. Virs ūdens citu vaļu saucienus tie saklausa 50 jūd�u attālumā. Kaut gan parasti sazinās pa skaņu tuneli starp virsējo, silto, un apak�ējo, auksto, ūdens slāni. Skaņu tunelī vaļi cits citu saklausa 400 jūd�u attālumā. Nu, pareizi, vakar viņ� aizlasīja līdz �ai vietai.

... Tagad viņai bija pieci gadi, un zilajām valzivīm tas ir laiks sākt dibināt ģimeni. Viņa bija īsts dabas brīnums, vislielākā dzīvā būtne, kāda jebkad uz zemeslodes mājojusi. Viņas skaistais, gludais un spīdīgais augums sasniedza 80 pēdas, apmēram dzelzceļa vagona garumu, svars 90 tonnas, kas nozīmēja, ka atsvaram vajadzēja vismaz 1000 krietna auguma vīru. Mēle vien svēra gandrīz tikpat, cik zilonis, bet sirds ne mazāk kā zirgs. Saime, pie kuras viņa piederēja, bija iznīcināta. Tikai viņai līdz �im bija palaimējies paglābties; citreiz starp peldo�iem ledus kalniem, citreiz silto straumju miglā. Viņa zināja, ka zilo valzivju pasaulē palicis pavisam maz, tāpēc peldēja viena, laiku pa laikam uz īsu brīdi pievienodamās okeānā satiktajiem finva|iem un ka�alotiem. Visbie�āk tas notika pavasaros, kad va|i devās uz ziemeļiem baroties, pieņemdamies svarā pa pustonnai dienā. Ta�u barus parasti ielenca mednieki, harpunēja un �āva.

Bet tagad viņa dienām un naktīm izkliedza zilo valzivju aicinājumu. Beidzot viņai izdevās sazināties ar kādu vali, kas atradās 360 jūd�u tālumā. Desmit stundas viņi peldēja viens otram pretim, kampdami plau�ās milzīgus gaisa daudzumus un izsviezdami virs ūdens skaļus fontānus.

Pēc gada valzivij piedzima teļ�. Ar asti pa priek�u iekrizdams ūdenī, tas bija 20 pēdu gar�. Vēl neprazdams dabūt gaisu, mazais tūdaļ aizrijās. Valzivs panira zem teļa, satvēra to ar airekļiem glu�i kā ar rokām un izcēla virs ūdens. Se�as stundas viņa mācīja mazo pareizi elpot un peldēt, valdīt asti un kustināt airekļus. Ē�anas reizēs valzivis sagāzās uz sāniem, lai, pienu sūkdams, teļ� ncsarītos sāļo ūdeni.

Veselu pusgadu teļ� dzēra pa 200 galoniem piena dienā, pieņemdamies svarā 10 mārciņas stundā, līdz sasniedza 45 pēdu garumu � vairāk nekā pusi no mātes auguma.

Nākamajā pavasarī ģimene devās uz ziemeļiem; teļam jau bija pietiekami daudz tauku, lai varētu peldēt aukstajos ūdeņos. Mazais auga acīm redzami un apguva visas vaļu mākslas � nira, signalizēja, peldēja veicīgi un skaisti, parasti gan turēdamies mātes tuvumā. Arī nakti gulēja tā, lai justu līdzās gādīgos sānus. Da�kārt teļam uznāca untumi, tas sāka dīdīties, kūleņot vai peldēt projām. Māte bija iecietīga un nekad neiekarsa dusmās. Maiga un gādīga viņa pla�iem lokiem riņķoja teļam apkārt, labsirdīgi panesdama au�ības. Ja trakulības izlaidās pāri mēram, valzivs apvēlās uz muguras un saturēja palaidni rokveidīgajos airekļos, līdz tas aprima.

Tuvumā barojās citu pasugu vaļi. Teļ� ziņkārīgi pētīja mazos, zobainos ka�alotus, garairekļu kupraiņus, ūsainos grcnlandie�us. Novakarēs pēc sekmīgām ganībām planktonu ūdeņos arī pieaugu�ie vaļi pārāk neiegro�oja savu jautro un nebēdnīgo dabu � stundām ilgi viņi varēja laisties dzelmē un lēkt stāvus gaisā, valstīties viļņos un burāt pa vējam, augstu virs ūdens izcēlu�i varenās astes.

Reiz tādā jaukā rotaļu cēlienā, kad zilās valzivis draiskodamās un priecādamās bija aizpeldēju�as patālu no bara, tās binoklī ieraudzīja vaļu mednieku kuģa kapteinis, rūdīts un pieredzējis vīrs. Viņ�, protams, tūdaļ saprata, ka sastapis zilās valzivis, kuras medīt aizliegts. Turklāt vēl māti ar teļu. Bet sezona gāja uz beigām, un viņiem līdz �im nebija paveicies. Komanda kurnēja par sīko izpeļņu. Un kapteinis nospieda trauksmes pogu. Pilnā gaitā uz priek�u, viņ� rīkoja, redzami vaļi, laikam finvaļi. Zvans zvanīja, komanda ieņēma vietas, ma�īnas, tāpat kā mednieku sirdis kala skaļi un alkaini. Pa�laik strūklas bija nozudu�as, bet kapteinis apmēram nojauta to vietu, kur vaļiem būs atkal jāiznirst. Pēc �etrām minūtēm strūklas parādījās no jauna. Divas lielas un viena mazāka. No medību kuģa pa labi, ne tālāk par divām jūdzēm.

Valzivis kuģi pamanīja apmēram pa pusjūdzi. Un tūdaļ kļuva tramīgas. Visas trīs izcēlās no ūdens, lai labāk pārredzētu apkārtni. Melni baltais rudiem rūsas plankumiem izraibinātais kāvējs, veļot pa priek�u glumu vilni, tuvojās ar neizbēgamu ātrumu. Abi lielie vaļi tūdaļ saprata, ko tas nozīmē. Bet mazais jutās varen pacilāts un aiz ziņkārības skaļi pīkstēja. Pēk�ņi tas metās kuģim pretim � tie�i tā, kā kapteinis bija paredzējis. Māte izgrūda griezīgu brīdinājuma skaņu un, satraukti dauzīdama asti, dzinās mazajam pakaļ. Ari tēvs sekoja. Bet mazais nelikās ne zinis. Viņ� gribēja redzēt, tīkoja spēlēties, uzzināt. Tagad teļ� atradās tikai 200 jardus no kuģa, un �āvējs jau stāvēja pie harpūnas lielgabala. Beidzot māte teļu panāca un iznira starp kuģi un muļķa bezprāti, nepārtraukti brīdinādama: peldi projām, peldi projām! Savukārt tēvs iegriezās starp kuģi un valieni, izgrūzdams īpa�i kuplas gaisa strūklas. Tad viņ� sāka strauji peldēt pa kreisi, projām no mātes un mazā valēna. Harpunētājs, vicinādams roku, ar zīmēm rādīja, lai valim seko, bet kapteinis domāja savādāk. Viņ�, protams, zināja, ka vajāt valzivis ar mazuļiem aizliedz noteikumi, ta�u kārdinājums bija pārāk liels. Ja gribēja no�aut visu ģimeni, jādzenas pakaļ mātei. Patie�ām. Redzēdams, ka mednieki viņam neseko, valis atgriezās pie pārējiem. Visi trīs nira līdz 600 pēdu dziļumam un peldēja aug�ā, lai ievilktu elpu. Teļ� aiz pārguruma izmisīgi vaimanāja. Vaļu gaita kļuva lēnāka un lēnāka. No kuģa viņi bija labi saskatāmi.

Pirmais �āviens trāpīja tēvu. Granāta, caursitusi biezo tauku slāni, izsprāga ar pērkona grāvienam līdzīgu troksni. Vienlaicīgi ķermenī ieķērās atskabar-gains dzelonis, kas bija savienots ar dzeltenu neilona virvi. Vin�a steidzīgi virvi nostiepa. Valis cīnījās izmisīgiem spēkiem, izgrūzdams ūdenī milzīgus asiņu mākoņus. Vairākas stundas viņ� raustīja kuģi �urpu turpu. Vin�as ma�īnists virvi brī�iem pievilka, brī�iem atlaida. Beidzot rāvieni kļuva vārgāki.

Valiene ar teļu turējās tuvumā. Redzēdama, ka valis kļuvis bezspēcīgs, viņa papeldēja apak�ā un izcēla to no ūdens, palīdzēdama tikt pie elpas. Tad viņa atkal uzlika airekli vaļa asiņainajai mugurai, cenzdamās novilkt viņu atpakaļ dzelmē. Lielgabalā ielādēja jaunu harpūnu, bet kapteinis neļāva valieni �aut, jo vēl nebija nogalināts valis.

Tagad tas bija izdarīts, un vin�a milzīgo ķermeni pievilka pie kuģa sāniem. Valis, garāks par kuģi, gulēja ar rievaino vēderu uz aug�u. Cdenī iegrimusī aste nebija redzama, bet galva bija laukā. Pavērtās mutes līnija radīja iespaidu, it kā valis smaidītu.

Matrozis iecirta vaļa vēderā �ebērkli, kas kopā ar gumijas �ļūteni un kompresoru veidoja uzpū�anas agregātu. Valzivs vēders sāka pildīties ar gaisu. Jā, tas nu patie�ām ir ķēriens, kapteinis nopriecājās, tik skaistu zilo valzivi redzu pirmoreiz.

Nu varēja ķerties pie valienes. Atkal izsprāga granāta, atkal nostiepās dzeltenā neilona virve, un atkal zilā jūra no asinīm k|uva sarkana. Mazais valis nira dzi|uma kopā ai māti. Viņ� bija piespiedies tai cie�i klāt un mēģināja pat palīst zem airekļa. Viņ� sajuta mutuļojam siltās asinis, un pirmajā mirklī viņam likās, ka tas ir piens.

Vai �ausim arī mazo, jautāja harpunētājs. Un kapteinis sacīja: jā. Kāpēc tad ne? Viņ� tomēr ir kārtīga finvaļa izmēros.

Bet māte vēl bija dzīva, un vajadzēja gaidīt. Kamēr �āvējs lādēja lielgabalā nākamo harpūnu, matrozis katram gadījumam iecirta teļa mugurā �ebērkli ar desmit metru garā virvē piesietu boju. Aiz sāpēm un �ausmām mazais valis �ēli iekliedzās un piespiedās mātei vēl cie�āk. Peldi projām, lika māte, tūdaļ peldi projām! Es tevi panāk�u. Paslēpies starp ledus kalniem. Tūdaļ peldi projām. Un pirmo reizi mū�ā māte viņam iesita; deva ar asti tādu belzienu, ka viņ� vārda tie�ā nozīmē tika aizsviests pa gaisu.

Mazais valis attālinājās no mātes sākumā negribīgi, tad aizvien ātrāk un ātrāk. Bailes deva spēku. Arī ap viņu tinās siltā, sarkanā asiņu duļķe. Kāpēc peldēt bija tik grūti? Aiz muguras noskanēja sprādziena troksnis, un netālu no viņa pa�ķīda ūdens. Viņ� gribēja pie mates. Viņ� nezināja, uz kuru pusi peldēt.

Odens no�ķīda pavisam blakus. Viņu trāpīja apdullino�s sitiens. Jau sākdams slāpt, viņ� atjēdzās liela dziļumā. Drausmīgi sāpēja. Viņ� iznira, ievilka gaisu un iegrima. Bet kaut kas turēja. Sajūta bija tāda, ka viņa pa�a āda aizķērusies un sāni ir atvērusies. Viņ� apmeta kūleni un rāvās, cik jaudāja. Vai patie�ām tā bija viņa āda, kas �ņerkslēdama plīsa? Bet tagad viņ� varēja peldēt. Odens apkārt burbuļoja sarkans kā saulrietā. Viņ� laidās dzi|umā; dzijāk tumsā, dzi|āk klusumā.

Atjēdzies viņ� atskārta, ka guļ uz ūdens. Tuvumā neviena nemanīja. Mirdzēja lielas un spo�as zvaigznes. Viņ� sauca māti, bet atbildes nebija. Un pēk�ņi viņ� pilnīgi skaidri saprata, ka vecākus nekad vairs neredzēs. Viņam kļuva tik baigi, ka elpas strūkla gaisā pārtrūka. Peldo�ais briesmonis dro�i vien sekoja. Jāpaslēpjas, jāatrod vieta, kur paglābties. Un viņ� sāka apņēmīgi peldēt.

Viņ� peldēja dienām ilgi, tikai puslīdz aptverdams, kas apkārt notiek. Viņ� nejuta dziļumu un nesamanīja, kurā pusē atrodas krasts. Jūru klāja netīra, gluma virskārta, kas aizķepēja nāsis, kairināja rīkli un slāpēja elpu. Ūdenī jaucās lunkanas skrandas un raibas drazas. No abām pusēm viņu cie�i ietvēra krasti ar mītnēm, kokiem un dzīvniekiem. Tuvu garām pabrauca kuģis. Viņ� nekur nespēja paglābties. Viņu no jauna pārņēma bailes. Peldēt varēja divos virzienos. Patiesībā tikai uz vienu pusi, jo nez no kurienes priek�ā parādījās kuģis . ..

... Spuldze kubrika griestos klusi savā nodabā dūca. Grāmatas lapas �ilbināja acis kā logu stikli pavasara saulē; debesis bija zilas, zilas, bet uz skolas jumta mirdzo�i balts gulēja sniegs. Pie jumta malām bija izaugu�as palāses, smailas un asas kā haizivju zobi. Buratīno, kas karājās līdzās viņa gultai, sacīja: man apnicis garais koka deguns, apmaini, lūdzu, pret lāsteku. Tas nekas, ka tāds deguns pilēs, man ir kabatlakats. No spuldzes izkrita balta pogaļa un plauka vaļā līdzīgi izpletnim. Noslīdēja gar Buratīno degunu un aizlidoja tālumā.

Tad smagi nodunēja zvans. Vai arī kaut kas varenāks. Kublainas skaņas cēlās no kaut kā bezgalīgi liela, kas turpināja augt un plesties, jo arī zvanīgais dūciens pieauga pla�umā un k|uva dobjāks. Dainis gribēja redzēt, no kurienes savādā skaņa ceļas, bet acis �ilbināja gaisma.

Nekāda zvana nebija. Starp mirdzo�i baltiem ledus kalniem peldēja Valis, svaidīdams virs ūdens plato asti. Dainim k|uva priecīgi ap sirdi, viņ� iesmējās skaļi un laimīgi. Tas ir sīkums, ka zvana nav, viņ� sacīja, galvenais, ka tu esi paglābies. Es par tevi ļoti baidījos. Ta�u Valis izskatījās bēdīgs un tik kūla ūdeni. Nāc iek�ā, sacīja Dainis, vietas pietiks mums abiem, es esmu tavs draugs. Bet Valis skatījās uz viņu kā uz ienaidnieku un kulstīja ūdeni no visa spēka. Dainis pavisam skaidri sajuta bailes. Tu apgāzīsi kuģi, iesaucās Dainis. Tu ap-gā-zī-sil Es esmu tavs draugs. Nu ta�u saproti: draugsi

Tas bija kliedziens no kubrika, ko sadzirdēja kapteinis Saunags un noturēja par Daiņa atbildi.

Brīdi vēlāk kuģis sāka svērties, un Dainis Krūmiņ�, izlidojis no kojas, atsitās ar galvu pret galda stūri.

Pulksten 5.38 Magnuss Vīgners izbrauca no ostas ar kapteiņa Zēbcrga MSTB-106, vienu no kolhoza jaunākajiem un ātrākajiem traleriem. Līdzās Vīgneram uz klāja stāvēja priek�sēdētāja vietnieks Ķikuts un galvenais in�enieris Smalkovskis. Vēl kārtīgi neapģērbies, toties ar visiem nir�anas rīkiem un piederumiem �urp bija atrauts dispe�ers Krauklis; dienesta laikā beidzis ūdenslīdēju kursus, viņ� sabiedriskā kārtā skaitījās vietējā glāb�anas dienesta akvalangists. Pēdējā brīdī, kad simt sestais jau atdeva galus, uzradās ambulances dakteris Ba�ko.

Klāju stāvgrūdām aizņēma steigā sagādātā glāb�anas mantība: paresna diametra troses, metināmie aparāti, visādi ķek�i un āķi. Ta�u, godīgi atzīstoties, skaidra priek�stata par to, ko 251. kvadrātā vajadzēs darīt, viņiem trūka. Pat vairāk � ziņai par deviņdesmit devītā nelaimi nemaz negribējās ticēt. Glāb�anas darbos viņiem lielas pieredzes nebija, nelaimes ar kolhoza kuģiem notika reti. Ņemt un apgāzties � tas skanēja pārāk fantastiski. Varbūt vienkār�i pārpratums. Viss noskaidrosies un būs kārtībā. Par līdzīgiem atgadījumiem nekad un nekas nebija dzirdēts. Un ja nu vēl trakotu briesmīga vētra, bet �itādā rītā .. .

It kā noklausījies Vīgnera domas, Smalkovskis saraustīja plecus un drūmi novaibstīja savu apaļo, parāsi omulīgi smaido�o seju. Sitiet mani nost, viņ� sacīja, tas nav iespējams! Un, kad neviens viņam neiebilda, skaļā balsī turpināja izklāstīt argumentus: tāds kuģis nevar apgāzties, vai jūs to saprotat? Nevar! Nav iespējams! Mēs vienreiz pārbaudes laikā divdesmit cilvēki joka pēc mēģinājām �ūpot. Ņēmāmies kā ārprātīgi. Kaķim pie astes! Tad es nezinu, kādai tur jābūt pārslodzei un cik idiotiski izvietotai kravai.

Nav iespējams, Vīgners pie sevis atkārtoja, nav iespējams... Viņ� atcerējās tālo, saulaino rītu, kad vācie�i pirmoreiz uzlidoja Liepājai. Pilsētā sāka �aut zenītlielgabali, un viņ� aiz glu�i zēniskas ziņkāres izskrēja no mājas paskatīties, kas notiek. Gaisā labi nolīdzinātās grupiņās pa trim mierīgi un skaisti lidoja lidma�īnas. Pēk�ņi no tām atdalījās melni punkti un krita lejā; smalkā, svilpjo�ā skaņa pieauga līdz kuplino�ām gaudām. Un tad gaiss it kā pārplīsa no smaga cirtiena, un viss tur, tālumā, bruka un gāzās, aizklājot debesis ar putekļiem un dūmiem. Bet viņam galvā bija tikai viena vienīga doma: tas nevar būt, tas nav iespē-jamsl Cilvēka uztvere tomēr ir drausmīgi aprobe�ota. Pārāk augstu mes vērtējam savus pieņēmumus. Un ticam parasti tam, kam gribam ticēt.

Cik varēja saprast no sarunām ēterā, 251. kvadrātā jau bija sabrauku�i turpat vai visi, kas tuvumā zvejoja. Kapteinis Rupeiks nez kuro reizi ziņoja: mēs ar Saunagu sarunājām par kursu, un viņ� itin neko tādu nebilda ... Vēlāk skatos � deviņdesmit devītā nav, tuk�ums, jūra kā izslaucīta... Pēc tam redzu � jūrā cilvēks... jā, Saunags no kuģa dibena noņemts... nē, viņ� neko īpa�i nezin paskaidrot... Mēs viņu nodzinām kubrikā ... Medicīna nav vajadzīga, tikai atvēsējis un caurcaurēm nojaucies ar naftu... Ar viņu nav lielas jēgas pa�laik runāt... Jā, jā, satinām ...

No centra prasīja precizēt, kāds tajā vietā dziļums, un Rupeiks atbildēja, ka eholots rāda �etrdesmit vienu metru... Apgāztā kuģa priek�galā joprojām dzirdama klaudzinā�ana... Vēja stiprums 4�5 balles, viļņo�anās 1�2 balles, tuvo�anās apgrūtināta ...

Nē, cs itin neko nesaprotu, Smalkovskis patie�ām izskatījās apjucis. Caurcaurēm mistika. Kuģis ievelk trali, bet komanda nav uz klāja! Jūs to spējat saprast? Tie�i kā spoku stāstos par Bermudu trīsstūri! Zēberg. vai jūs kādreiz paceļat trali, kad komanda guļ? ...

No N. ostas bija izsaukts glāb�anas kuģis. MSTB-82 un vēl trīs citi traleri saņēma rīkojumu ņemt deviņdesmit devīto trosēs un par katru cenu noturēt virs ūdens.

Es mēģinātu vilkt uz malu, Zēbergam kā parasti bija pa�am savi uzskati. Pēc iespējas ātrāk uz seklumu ... Zēberga piezīme Smalkovski nez kāpēc sakaitināja: lai vilktu, vispirms ir kārtīgi jāpiesien, viņ� pacēla balsi.

Vīgneru pēk�ņi sagrāba vēlē�anās pabūt vienatnē, projām no rācijas ziņu guldzēm, projām no nervozajām, sakāpinātajām valodām, kas patiesībā tikai apstiprināja vispārējo neziņu. �is vārdu un balsu skaļais mutulis viņā viesa savādu tuk�uma sajūtu, līdzīgu tai, kas rodas, raugoties ventilatora spārnu ņirboņā, kad liekas � priek�ā nekā reāla nav, spīgā vienīgi caurspīdīgs aplis, kurā gribas iedurt pirkstu.

Paņēmis cigareti un pagrabinājis saujā sērkociņu kārbiņu, Magnuss Vīgners at�ķīrās no citiem un pagājās gar reliņu līdz enkurspilvei. Ar kuģi, kas gulēja jūrā apgāzies, bija sasiets arī viņa liktenis. �oreiz pie stūres atradās Saunags. Bet ja Saunaga vietā būtu es? Vai arī tad kuģis apgāztos? Kur cēlonis? Kur vaina? Kāds vispareizākais glāb�anas ceļ�?

Viņa mieru ārdīja ziņa par klaudzieniem kuģa priek�galā. Viņ� �os klaudzienus skaidri dzirdēja. Un, domādams par tiem, kas, iesprostoti tum�ajā, slāpējo�ajā slazdā, izmisīgi klaudzināja, viņ� vispirms redzēja baltgalvaino pusaudzi, kam �is bija otrais brauciens jūrā. Un ja nu jautājums par apgāzto kuģi ir jautājums arī par manu dzīvi? Par visu, kas noticis līdz �im un kas notiks rīt un parīt. Varbūt Veltai bija taisnība, kad viņa �ķiroties kliedza: pat nesapņo, dēlus es tev neatdo�u! Tu viņus saindēsi ar savu jūras dul-

ļumu; viņu nākamo sievu dēļ neatdo�u, lai viņām būtu drusku vairāk laimes nekā man ...

Viņam nemaz negribējās braukt tāljūras zvejā. Viņam patika strādāt tepat līcī, kur viss ierasts un zināms. Pēc kārtīgas tūres bija tik labi atgriezties mājās, apsēsties virtuve pie galda un ieliet �ķīvī zupu. Paņemt maizes kukuli un griezt �ķēles � vienu �ķēli Veltai, otru �ķēli Ivaram, tre�o Vitautam, ceturto sev. Nekur nebija tik labi kā mājās. Vai tad Velta to nejuta, vai tad viņa to nezināja?

Bet, kad citi sāka braukāt apkārt pa pasaules jūrām un okeāniem, arī viņam piesitās vadātājs. Varbūt tie�i tāpēc, ka Velta ņēmās viņu atrunāt. Ko visu neizdara jaunības muļķībā. Un ja raksturiņ� tāds kā viņiem abiem. Velta nebija apstādināma ne mīlestībā, ne dusmās. Zināms, ka viņ� bija plānprātiņ�, pamezdams viņu uz ilgu laiku vienu. Mocījās pats un mocīja sievu: nu vēl �o braucienu, vēl nākamo. Kaut starpā jau stāvēja tik daudz gadu, tagad, Elfrīdas tuvumā, jo skaidrāk atklājās tas, ko viņ� bija zaudējis. Mānīties nebija nozīmes, Elfrīdā viņ� meklēja Veltu. Un, saprotams, neatrada.

Par vēlu viņ� attapās. Par vēlu tika pie kapteiņa papīriem un kuģa. Iespējams, ka toreiz kaut ko varēja arī glābt. Bet viņ� jutās tik pārsteigts, tik aizvainots, tik sarūgtināts. Un Velta nebija no tām, kas iespītējusies palika pusceļā.

Tagad Veltu uzvārdā sauca Ramleja. Viņas vīrs strādāja kaimiņu kolhozā par dārznieku. Ivaram un Vitautam bija pusmāsa Zīle. Laiku pa laikam Vīgners satika Veltu uz ielas vai universālveikalā. Sastapu�ies viņi abi vienmēr nosarka. Vīgners, juzdamies gau�ām neērti, tad domāja, ka reiz ta�u vajadzētu pienākt brīdim, kad viņi abi satiekoties vairs nenosarks. Bet viņi satiekoties joprojām sarka.

Domās sarunādamies ar jūru, viņ� lietoja tos pa�us vārdus, kurus kādreiz Veltai bija sacījis �ukstus un skaļi, rakstījis vēstulēs un licis ieklaudzināt telegrāfa lentēs. Ar maigumu, ar draiskulību, ar vēlīgu iecietību. Ar sajūsmu, ar apbrīnu, ar ticību.

Iespējams, ka tas cēlās no vientulības, bet viņam patika jūras raksturā saskatīt Veltas īpa�ības. Kaut arī viņ� glu�i labi zināja, ka tās bija tikai iedomas, ar laiku līdzībā viņ� atrada jaunas un jaunas līnijas. Da�kārt viņ� tīri apkaunējās, pieķēris pats sevi tādā smieklīgā prāto�anā, kas, iespējams, nebija vīrie�a cienīga. Bet nenoliedzami � pēdējos gados viņ� jūru skatīja ar citām acīm nekā agrāk. Vārdos �īs pārmaiņas būtību bija pat grūti izskaidrot. Katrā gadījumā � bija izmainījusies viņa attieksme. Pat tad, ja viņ� domāja bez jebkādām personifikācijām. Jaunībā, kad viņ� uz jūru raudzījās kā uz ūdens masu, no kuras jādabū laukā zivs, viņam nebija pat nojausmas par to, ka starp viņu un jūru varētu pastāvēt kāda kopsakarība, kādas noteiktas attiecības, smalkas un sare�ģītas. Vajadzēja paiet gadiem, kamēr viņ� aptvēra, ka vislielāko bagātību var izputināt, skaisto izķēmot un tīro sagandēt. Un otrādi. Sīko izaudzēt lielu, nabadzību pārvērst bagātībā. Jūra, tāpat kā sieviete, ir reizē vāja un stipra, un, ne jau uztiepjot savu gribu, tā iegūstama. Ar varmācību nekas nav panākams. Jūras auglības spēja patiesībā vēl nemaz nav apjēgta. Jūras auglības kāre. Auglība ir atkarīga no partnera un sakņojas mīlestībā. Tuvības akts kā tāds neko lielu vēl nenozīmē. Ja partneris kā prieka mājas ciemiņ� domā tikai par sevi un pat īpa�i neinteresējas, kas viņam apak�ā, veltīgi gaidīt diez kādu labu iznākumu. Nomadus nomainīja zemkopis. Acīmredzot pienācis laiks zvejnieku nomainīt jūrkopim.

Vīgneram likās, ka viņi brauca jau bezgalīgi ilgi. Pēc viļņa, kas slējās priek�galā, un motora sirdīgās bauro�anas varēja just � Zēbergs spieda laukā galējo ātrumu. Apvārsnis pagaidām rādījās tuk�s. Zili viļņi un baltas putu �vīkas. Saulei ce|oties augstāk, ūdens tonis pamazām zaudēja spilgtumu un it kā apsūbēja. Saules gaisma cauri gubu mākoņiem krita lejup taisnām, asām �altīm. Augstāk kā plānas, izplucinātas pūkas peldēja otra mākoņu kārta. Laime, ka turas vēj�, viņ� nodomāja, vismaz nav jābaidās no miglas. Ja uznāktu migla ...

Vienreiz tam vajadzēja notikt, neskaidri viņ� to nojauta jau labu laiku. Kaut kas brieda, kaut kas krājās un saplūda pa pilienam vien, pa pilienam vien. Ar katru tuvredzīgu soli, ar katru neapdomātu rīcību. Tikai mēs visi izlikāmies nemanām. Un krāvām tik tālāk uz vienas malas, saprāta balsi noslāpēdami ar savtīgām atrunām, pamazām ielaizdamies pieļāvībā, mazprasībā un iz�ķērdētāja aklībā.

Tie trīs atradās zem ūdens. Cik ilgi viņiem pietiks spēka klaudzināt? Vai tie sadzirdēja atbildes klaudzienus? Tikai pieci se�i milimetri bieza metāla siena at�ķīra ieslēgtos no �īm debesīm, ta�u ar to pietika, lai tūdaļ veidotos dzīvībai nepiemērota vide.

Bet ja nu baltgalvainā puikas vietā tur, apak�ā, būtu mans dēls... Loģiski sprie�ot, viņam it kā vajadzēja sajust prieku un atvieglojumu � jo viņa dēla tur apak�ā nebija. Un arī nevarēja būt. Vismaz tik ilgi, kamēr viņu (kāpēc viņ� domā vienskaitlī, viņam ta�u divi dēli!) audzināja Velta. Bet nekādu atvieglojumu viņ� neizjuta. Dēli viņam skaitījās teorētiski. īstenībā viņam dēlu nemaz nebija. Viņ� kārtīgi maksāja alimentus un, pildīdams kadru anketes, rūpīgi ierakstīja, kā dēlus sauc, kurā gadā tie dzimu�i. Un tas bija viss vai gandrīz viss, ko par saviem dēliem viņ� zināja. Nē, domas par to, ka viņa dēli atradās dro�ībā, nekādu prieku neradīja. Bet neskaidras nojautas, kas ikvienā melnā brīdī īstenību izaudzē garāku, iespējamo turpinot ar baltu cerības ēnu, viņam sacīja: vēl nav zaudēts. Viņ� pat domās baidījās atzīties, cik karsti vēlējās, lai kopā ar viņu ietu viņa dēls. Vismaz viens dēls lai ietu kopā ar viņu. Laimē un nelaimē. Vairāk neko viņ� nevēlētos. Itin neko.

Viņ� atcerējās savu vectēvu Jukumu un tēvu Vi|umu. Tēvs gāja uz jūru viņam pa priek�u smagiem, līganiem soļiem, nesdams airus pār plecu. Un viņ� gāja tēvam aiz muguras, tāpat kā viņa tēvs kādreiz bija gājis uz jūru pa pēdām savam tēvam. Bet viņ� tagad soļoja ar baigo sajūtu, ka nedrīkst atskatīties, kā bībeles stāstā par Zodomu un Gomoru, ko viņam bija stāstījis vectēvs. Vai tad viņ� tāpat nezināja, ka viņam nav uz ko atskatīties.

Jāiet uz pastāvē�anu, nevis izputē�anu. Uz turpinājumu, nevis galu. Kaula āķis �ajā krastā ir tikpat sens darbarīks kā akmens cirvis.

Vīgners atgriezās pie pārējiem. Nu, vai ir piesēju�i, viņ� jautāja. Zēbergs neatbildēja. �malkovskis rauca seju nīgrā grimasē: es jau pirmīt sacīju � bez ūdenslīdēja tas nav izdarāms. Ķikuts ar pirkstu galiem skaļi bungāja pa stūres mājas atvērtajām durvīm: nav īstais brīdis strīdēties. Tūdaļ visu uzzināsim, tūdaļ viss būs redzams.

Izskatījās, ka kuģi pamazām dīga laukā no apvār�ņa � vispirms līdz klājam, tad līdz ūdens līnijai. Tagad jau skatienam atklājās sīkdaļas � ap mastiem lidinājās kaijas, putodamas skalojās bangas. Flotile ielenca notikuma vietu. Zēbergs nostājās līdzās astoņdesmit otrajam. Vīgners, abām rokām ieķēries rcliņu dzel�os, raudzījās uz tum�o izcilni, kas līdzīgi akmeņainam sēklim jauca nemierīgo viļņojumu. Ja nezinātu, ka tas ir viņa kuģa ķīlis un ka tur, apak�ā, slāpst nost cilvēki, skats varēja likties pat neievērojams. Katrā ziņā bez ārējā dramatisma.

Ķikuts sazinājās ar centru un Rupeiku. Apvilcis akvalangista tēipu, pcldplcznas stīvi cilādams, Krauklis staigāja pa klāju kā uz pakaļkājām izslējusies varde. Smalkovskis ar komandas vīriem bija atritināju�i troses. Rīkojums paliek spēkā, sacīja Ķikuts, deviņdesmit devītais jāmēģina noturēt, kamēr atbrauks glāb�anas kuģis. Vīgners joprojām stāvēja pie reliņa un, acis nenovērsis, skatījās uz ovālo metāla izcilni.

Tam, kas notika turpmākajās sekundēs, viņ� bija liecinieks sīkumu sīkumos no sākuma līdz galam. Izplūdusī degviela apņēma kuģa vietu kā spīdīga aura, saules gaismā brī�iem pasviezdama zaļu, brī�iem tum�i violetu, brī�iem asins sarkanu. Pēk�ņi Vīgners ievēroja � eļļainais ūdens pārklājās ar burbuļiem. Un tie�i tad, kad viņam ie�āvās prātā, ka burbuļi varētu rasties no izplūsto�a gaisa, kuģa ķīlis galeniski sāka slieties stāvus. Jūras �alkoņa apdzisa, vēj� norima, un klājs vairs nedrebēja zem viņa kājām. Nāvīgā klusumā, kas �alca Vīgneram ausīs, kuģa priek�gals slējās stāvus rēgaini viegli un neticami ātri. Uz mirkli kļuva redzams fal�-borts un masts. Kustība bija tik mērķtiecīga, ka �ķita �

tūdaļ, tūdaļ kuģis izslīdēs no ūdens pavisam un pacelsies gaisā. Ta�u kustība pārtrūka un slapjā smaile, nozvalstījusies uz vienu un otru pusi, sāka grimt jūra atpakaļ. Visapkārt korpusam izauga stāvs ūdens gredzens, augdams aizvien augstāks, jo dziļāk kuģis iedzinās dzelmē. Kad smailais gals pazuda pilnīgi, ūdens siena, sasniegusi kulmināciju, nobruka pār uz-virdu�o atvaru, saceļot lokveida viļņus, kas slinki aizlīgoja tālumā.

Varbūt kaut kas bija arī dzirdams, bet Vīgneram likās � viss notika bez vienas skaņas. Jūrā tajā vietā tagad peldēja tikai da�as tuk�as kastes. Bet viņ� skatījās un skatījās, acis neatraudams, it kā gaidīdams kādu brīnumu. Pēc brī�a virs ūdens izpeldēja glāb�anas plosts; vēj� to dzina viņiem tie�i virsū.

Hallo, hallo, ziņojiet par stāvokli, ziņojiet par stāvokli, radiotelefonā kāds neatlaidīgi pieprasīja. Ziņojiet par stāvokli...

Pulkstenis rādīja 6 un 51 minūti. Kapteinis Zēbergs paņēma mikrofonu, bet kavējās atbildēt. Piemiegtiem plakstiem viņ� vēl krietnu brīdi raudzījās uz tuk�o apelsīnu krāsas plostu eļļainajos viļņos.

Kas attiecas uz mani personiski, �ī stāsta autoru, es jūru pirmoreiz ieraudzīju astoņu gadu vecumā. Kaimiņ� Pūrs agrā pavasarī, kad �kārkli pelēkie zied�, aizveda mani ar velosipēdu uz Bulduriem. Līdz tam par jūru biju dzirdējis kā par bezgalīgu lielumu. Upe ir sī-kūms, ezers tīrais nieks, tad, kad tu redzēsi jūru... man sacīja. Vēl �odien atceros, kā drebēja sirds, kāpjot smil�ainajā paugurā, aiz kura vajadzēja atklāties brīnumam.

Jāatzīstas, ka jūra toreiz mani pievīla. Nekādu bezgalību es neieraudzīju. Bija tāpat krasti, lī�a ieloce pārmēru pla�a nemaz neizskatījās. Pārsteidza vienīgi jūras augstums, spo�ais apvārsnis likās ievilkts debesīs.

Tagad es zinu: jūra sevi tik ātri neatklāj. Jūra ir pārāk dziļa, lai acumirklī to dabūtu dvēselē iek�ā. Tam vajadzīgi gadi � vētras un klusums, saulrieti un pamiru�i rāmas, pelēcīgas miglas dienas, atvadu skumjas un atkalredzē�anās prieks, sāta bezkaislība un kāres nemiers. Un pietiekams daudzums atkārtojumu, lai atklātos ritms. Un pietiekams daudzums piedzīvojumu, lai izstrādātos likumības.

Vai tā ir nejau�ība, ka dzīvība vispirms radās jūrā un pēc tam izkāpa uz sauszemes? Manuprāt, jūrās un okeānos notiek tie pa�i procesi, kas uz zemes, tikai dinamiskāk. Ūdeņu stihijai ir lielāks temperaments. Tā ir kāpināta vide. Jūras klātbūtnē es vienmēr esmu atradis sevī rezerves, un tas mani vedina uz domām, ka varbūt tie�i tāpēc pastāv zeme un jūra, lai enerģijai, ko sauc par dzīvību,, būtu dubulti akumulatori: parastie un dro�ības. Līdzīgi tam, kā vecos tempļos bija vienkār�i svētas vietas un vissvētākās.

Pusotru mēnesi pēc MSTB-99 nogrim�anas laikrakstā �Rīgas Balss� izlasīju, ka Jūrmalas kūrorta Kurzemes galā, Kauguros, viļņi iznesu�i sēklī beigtu 14 metrus garu un apmēram 30 tonnas smagu plankumaino finvali. Galva esot stipri cietusi, un vēdera kreisajā pusē redzams tum�as mīnija krāsas piedzīts norīvējams, tātad iespējams, ka valis cietis kādā sadursmē. Informācijas noslēgumā �urnālists iztaujāja speciālistu, kas pastāstīja par finvaļu parastajiem uzturē�anās rajoniem un secināja, ka jūras milzeņu parādī�anās Rīgas jūras līcī uzskatāma par ārkārtēju gadījumu.

Man vajadzēja braukt uz Talsiem. Nolēmu pie viena iegriezties Kauguros. Iztēlē iedomājos, ka paskatīties uz valzivi te drūzmēsies simtiem ziņkārīgo. Ta�u pat vietējie iedzīvotāji, kam jautāju ceļu, nezināja, kurā pusē valzivs meklējama. Beidzot pavecs jūrmalnieks atzinās, jā, viņam esot stāstīts � �tas rumpis peldot no ielas gala kādu puskabeļa garumu uz Jaunķemcru pusi�.

Pelēcīgā diena nāca pret vakaru. Zemie, dūmakainie mākoņi bezvēja laiskumā lija, lija un nespēja izlīt. Rudenīgi klusais gaiss bija tik mitrs, ka slapjums laidās no aug�as uz leju un vienlaicīgi kā pelēka migla cēlās no lejas uz aug�u. Prie�u zari spīdēja pērļaini balti kā izvilkti no ūdens. Arī virs jūras debesis turējās zemas un smagas, ta�u redzamība bija diezgan laba. Viļņi niecīgi krokoja pelēcīgo lī�a klaidu. Tīņādamies lietusmēteļos un nobruņoju�ies ar lietussargiem, pa liedagu nesteidzīgi pastaigājās vientuļi gājēji. Skraidīja pāris suņu. Jūrā neviens neskatījās un apstāties nedomāja. Kādu pusjūdzi no zivju ceha pa kreisi aiz tre�ā sēkļa ūdenī gulēja kaut kas gar�, pelēks un neizteiksmīgs. Slinkas bangas sasparojās un apgura, sasparojās un apgura. Drāmai pilnīgi trūka ārējās efektivitātes. Lielākās pasaules būtnes samocītās atliekas maz kādu interesēja.

�urpu turpu laidelēdamās, klaigāja kaijas, lietus kļuva biezāks. Mitrās krasta smiltis izskatījās tum�as un blīvi sacietēju�as. Mainīgi kustīgajā līnijā, kur krasts saskārās ar jūras uzplūdiem un atplūdiem, �ūpojās baltas putas, spīdīgi burbuļi, nez no kurienes atnestu a�ķu un donu drazas. Un visam tam pa vidu ar saplēstu vēderu uz aug�u pret krastu skalojās arī rozā plastmasas zivtele, vienaldzīgi spīdinādama savas ko�i melnās, neko neredzo�ās acis.

1979

SATURS

Sermuliņ� uz asfalta Sunākstes elēģija .Salto ar maisu uz galvas .Lidma�īnu laupītājiParedzē�ana ....Atmiņas .....No kādas dzīves ....Kārdinā�ana ....Lielā zivs.....

Зигмунд Скуинъ

ГОРНОСТАИ ПА АСФАЛЬТЕ и другие рассказы

Издательство �Лисс.мз� Рига 1980

На латышском языке

Художник Гун ар Цилитис

ИБ Ne 2585

Zigmunds Skujiņ�

SERMUL1ŅS UZ ASFALTA

Redaktore A. Smite. Mākslinieciskais re-daktors A. Jēgers. Tehniskā redaktore D. Rcigase. Korektore Dz. Vējāle.

Nodota salik�anai 29.08.79. Parakstīta Iespie�anai 07.01.80. JT 00501. Formāts 70x108/32. Tipogrāfijas papīrs № 1. Latīņu garnitūra. Augstspiedums. 15,75 uzsk. iespiedi.; 16,73 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Pasūt. № 2066-D. Cena 1 rbl. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 65/30275/Do-12l 1. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Skujiņ� Z.

Sk 824 Sermuliņ� uz asfalta un citi stāsti. � R.: Liesma, 1980. � 357 Ipp.

Krājumā ietverti deviņi jaunākie Zigmunda Skujiņa darbi, to skaitā erī garie stāsti �Sermuliņ� uz asfalta� un �Lielā zivs�. Rakstnieks paliek uzticīgs savai raitajai stāstī�anas manierei, eleganti uguņojot ar atjautām. Jokiem un ironiju. Tas tomēr nenozīmē, ka �ie stāsti būtu saucami tikai par izklaidējo�iem. Aiz pievilcīgajiem si�etiem elpo precīzas laikmeta struktūras, psiholoģiski tuvplāni, spilgti atklājas cilvēku attiecības.

Ar dētu Aleksandru Johanesu Stenderu, tēvam līdzīgu. (Latīņu.)

Assc foetida, sabiezējusi sula no saknes, kas aug Turkmēnijā, Afganistānā un Tibetā. Ārstniecībā lieto pret histēriju.