Jevgeņijs Jevtu�enko
Sloku pārlidojums
Dzeja: Dzejnieks 11 Sirdsapziņas mokas 13 Neticība sev 16 Maigums 18 Rudens 19 Ļermontovs� 21 Balles 23 �Viss kā agrāk� 26 Elks� 28 �Ar mani, lūk, kas pa�reiz notiek�� 30 �Ak, savus matus, mīļotā� 32 �Nams vecais krak�ķēja� 31 �Mīļā, acis ver ciet� 37 Leģenda par mūku 41 Kolizejs� 45 Rietumu kinoiespaidi 51 Procesija ar madonnu 55 Nofretete 57 Parīzes meitenes 60 Trīs minūtes patiesības� Romas cenas Fakino� 71 Panoptikums Hamburgā 76 Kā te tu tā? 81 Kamēr vēl bendes zemes virsū mīt� 83 Cilvēki . 88 Urbanska piemiņai 90 Ahmatovas piemiņai 92 Dzejoļi par vecenēm 97 Olenas kājas 103 Vasaras raibumiņi 109 Ārzemnieks� 113 Par Tīko Vilku� 114 Balāde par maitu 119 Deju laukumā 122 Sād�inieks 124 Pa Pe�oru 127 Aiz sienas jautri smiekli skan� 132 �Kas par velni�ķu spēku tas bijis�� 135 �Kā pa dzīparu slīdot� - https://www.youtube.com/watch?v=ow3omQKAKfQ. 137 �Kad laikmets �is, vēl nelemlesots�� 140 Sloku pārlidojums141
Izdevniecība �Liesma� Rīgā 1968
Из книг:
Евгений Евтушенко <Взмах руки>
Евгений Евтушенко �Нежность�
Евгений Евтушенко �Катер связи�
Евгений Евтушенко �Со мною вот что происходит
Евгений Евтушенко �Братская ГЕС�
Sastādījis un atdzejojis Jānis Peters Māksliniece Lija Būmane
Yandex � GRĀMATAS - https://disk.yandex.ru/d/2JO3dvhReBIF-A
Jevgeņijs Jevtu�enko
Sloku pārlidojums
Un dzirdu divdesmitā gadsimteņa vidū:
vēl kliedz un vaid. Riet vakars. Jauns nāk rīts.
Jo ilgāk �ajā pasaulē es mītu,
jo vairāk pelnu man uz krūtīm krīt!
JEVGEŅIJS JEVTU�ENKO
Krievu padomju dzejnieka Jevgeņija Jevtu�enko vārds neprasa īpa�us komentārus. Pat tie, kuri loti pavir�i interesējas par dzeju vai pat nemaz to nedara, zina, kas ir Jevtu�enko. Retam dzejniekam viņa dzīves laikā liktenis vēlējis nok|ūt tādā vispla�āko un vispreti�ķīgāko spriedumu un pasaules sabiedrības virpulī. Vieni viņu mīl un pielūdz, otri nist vai neņem nopietni, un tikai tre�ie lieti�ķi un aukstasinīgi liek svaru kausos �ī pārsteidzo�i temperamentīgā un ska|ā un pārsteidzo�i maigā un klusinātā dzejnieka sacerējumus. Un svari fiksē �ilbino�i spo�as, piesātinātas rindas un fiksē arī no pirmā acu uzmetiena varbūt asprātīgas, bet tomēr viendienītes. Kuru ir vairāk? To objektīvi izsijās nākamās paaudzes. Varbūt, ka pa�u labāko un dzi|āko vārdu vēl dzejnieks nemaz nav teicis � viņam ir tikai 35 gadi, pilna sirds un neaprēķināms raksturs. Viņam ir spo�a slava, �īs slavas apziņa un traģiski saspringta mazvērtības sajūta, viņu dzen apmātība iejaukties dzīves notikumos, aizstāvēt un �ēlot nevainīgu meiteni, ko aizskāris rupj� nekautrīga vīrie�a glāsts, un liek kliegt pret karu Vjetnamā. Kā masku vai adatas pret nesinalkjūtīgiem pieskārieniem Jevtu�cnko liek apkārtnei pretim āri�ķīgu pārākumu, bet glābiņu �is kolosālo darbaspēju cilvēks redz tikai darbā:
Un smejies kādās gribi dzīrēs, ej, dej un smej, lai vinl dzirkst, plo sava galda � esi Plmcns, kam klusā mierā spalva �irkst.
... Jevgeņijs Aleksandra dēls Jevtu�enko ir dzimis 1933. gada 18. jūlijā Irkutskas apgabala stacijā Zima, kuru viņ� vairākkārt apraksta un vispārina vairākos savos dzejoļos. Pirmās dzeju rindas sācis publicēt 16 gadu vecumā. Pirmās grāmatiņas virsraksts �Nākamības izlūki�, tajā vēl daudz virspusīgu, patētisku, skaļu rindu, bet patiesa dzejnieka sirds. Pēc pirmā krājuma lasītājiem dotas vēl 11 grāmatas � �Tre�ais sniegs�, �Entuziastu �oseja�, �Da�ādu gadu dzejoļi�, �Apsolījums�, �Ābols�, �Loks un lira�, �Rokas vēziens�, �Maigums�, �Ar mani, lūk, kas pa�reiz notiek�, �Sakaru kuteris� un �Bratskas HES�. Pēdējā bez pla�i pazīstamās, savā laikā Ļeņina prēmijai izvirzītās poēmas ievietoti arī daļa periodikā sakrāju�os dzejoju. Tauta pazīst un dzied da�ādu komponistu dziesmas ar Jevtu�cnko vārdiem: �Vai mūsu tauta karu grib?�, �Mūsu pilsētā lietus�, �Nesteidzies�, �Biedre ģitāra�, �Kā pa dzīparu slidot�. Auglīga ir Jevgeņija Jevtu�enko un Dmitrija �ostakov��a sadarbība, sevi�ķi tas sakāms par Sostakovi�a 13. simfoniju un simfonisko poēmu �Stepana Razina sodī�ana�, kurām ierosmi devu�i dzejnieka teksti.
Kā tad galu galā ir ar Jevtu�enko slavu un viņa dzejas kvalitāti � vai tie atbilst viens otram, vai tas ir tikai mākslas spēks, kas izraisījis vārdam tādu rezonansi pasaulē? Dro�i, ne bridi nemēģinot pazemināt Jevtu�cnko talantu un tā izpausmi, varam teikt, ka viņa popularitāti un slavu veicinājis asais, publicistiski problemātiskais parādību un cēlonības nostādījums. Protams, sava daļa Jevtu�enko popularitātes skaidrojama arī ar viņa nenoliedzami spilgto, neatkārtojamo personību. Izpildījuma maniere dzejas lasī�anas laikā, dzejnieka temperaments, viņa �arms � mūsu laikos, kad dzejnieki tik bie�i uzstājas uz estrādes, liek par viņu runāt, pierakstīt kaut ko neeso�u, pa�u klausītāju atvasinātu. To dzejnieks lieliski apzinās arī pats. Tanī pat laikā viņam ir sava pa�apziņa, bez kuras neviena suverena mākslinieciska personība nevar pastāvēt. Viņ� uzskata, ka nedrīkst vienaldzīgi izturēties pret savu publicē�anos. Sai sakarā viņ� pārmet talantīgajai krievu dzejniecei Bellai Ahmadu|inai viņas nostāju. Jevtu�enko pareizi domā, ka citi tavā vietā nepateiks to. ko vari tikai tu, un ir svarīgi, lai dzejnieka domas darītu zināmas pla�ai sabiedrībai, jo mākslinieks nepieder tikai sev. Par �iem un citiem jautājumiem viņ� runāja arī ar latvie�u dzejniekiem Rīgā, kad ciemojās sava vecātēva dzimtenē � izrādās, ka dzejnieka stingrais un krietnais vecaistēvs ir latvietis.
Lielais pasaules apceļotājs Jevgeņijs Jevtu�enko krustām �ķrēsām izbraukājis Krieviju, jaunībā strādājis kolhozā, vēlāk bijis strādnieks un kolektors ģeologu ekspedīcijās Kazahijā un Altajā, mācījies Gorkija literatūras institūtā, sadraudzējies ar Bratskas spēkstacijas celtniekiem un uz plostiem laidies pa Sibīrijas upēm līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam. Gan kā dzejnieks, gan kā pilsonis uzstājies ASV, Anglijā, Austrijā. Bulgārijā, Cchosiovakijā, Dienvidslāvijā, Ganā, Togo, Senegālā, Kubā, Rietumvācijā, Francijā, Itālijā, Somijā, Spānijā un citās valstīs. Viņa dzejoļi tulkoti daudzās PSRS tautu un vairāk nekā 20 ārzemju valodās. Visvairāk Jevtu�enko mīl Krieviju. Ne velti savos gai�ajos brī�os draugiem un paziņām viņ� atklājas grūtsirdīgs un apskaidrots kā pati Krievzemes daba:
Savu Krieviju mīlēt sirds un asinis sauc, viņas upes kad spīlēs un kad brīvas tās trauc.
Neesmu nāves kaut brīvs, spārnus cerība ple�: ja vien Krievija dzīvos, bū�u dzīvs arī cs.
Izlasiet vēl <Dzejo|us par vecenēm�, �Ahmatovas piemiņai� un �O|cnas kājas� � un jūs dzirdēsiet Jevtu�enko sāpju un gaviļu dziesmu savai dzimtenei � no vecenītes ar brūnām, rakstīt neproto�ām rokām līdz Ahmatovai ar patricietes profilu, no vecmāmuļas Oļcnas paralizētajām kājām, uz kurām Krievijai iznēsāti 18 dēli un meitas, līdz Ulanovai vai Pļisec-kai Ņujorkas �Metropolitēna� operā.
,.. Sī pirmā Jevtu�enko latviski atdzejotā grāmata sastāv galvenokārt no krājumos �Sakaru kuteris� un �Bratskas HES� ievietotajiem labākajiem dzejoļiem. Da|a ņemta ari no citiem krājumiem un periodikas. Kā sastādītājs un atdzejotājs esmu vadījies no Jevtu�enko daiļrades stūrakmeņiem � krieviskais un vispārcilvēciskais. Protams, dzejoļus par citām zemēm, pilsētām un ļaudīm tā uzrakstīt varējis tikai krievs. Pasaules ritmi te skan Jcvtu�enko-kricva instrumentācijā. Un citādi ari nemaz nevar būt. Kā latvietis no Daugavas klintīm, tā krievs no Volgas bērziem skatās pasaulē un tulko to vienlīdz saprotami savai tautai. Un reizē cilvēkiem visā pasaulē. Labākajos �ārzemju ciklu� dzejoļos, kā �Fakino�, �Panoptikums Hamburgā�, �Kolizcjs� un citos, it kā ārēji lokālas problēmas ar spilgto izteiksmes un mākslas patiesības spēku vienlīdz spēcīgi skar mūsu lasītāja dzi|ākās domas. Un tanī pat laikā krieviskie �Pa Pe�oru�, �Sloku pārlidojums�, �Balāde par maitu� atbildēs arī francūzim un anglim, ķīnietim un turkam.
Mākslinieka atbildība un godprāts savas sirdsapziņas, sava laika un rītdienas priek�ā � lūk, viena no raksturīgākajām, visbie�āk apspēlētajām tēmām Jevtu�enko dzejojos. Sājā krājumā tādi Ir �Dzejnieks�, �Sirdsapziņas mokas�, �Neticība sev�, �Maigums�, �Ļermontovs�.
Protams, �ī grāmatiņa nedos pilnīgu priek�statu par Jevtu�enko daiļrades visām �ķautnēm, tā mēģina sniegt populārā dzejnieka dzejo|us, kas mazāk spīd ar tēlotu trauksmi vai asprātību, bet ļauj dziļāk ielūkoties Jevtu�enko patiesīgumā un dvēseles nopietnībā. Manuprāt, tie�i tāda dzeja �odienas lasītājam, kas audzis ne vien pa gadiem, bet mēne�iem, arī vajadzīga. Vērojot Jevtu�enko publikācijas pēdējā laikā, skaidri redzam, ka arī viņ� nokļuvis uz vērtību pārvērtē�anas un domas dziļuma ceļa.
Patiesa, mākslinieciski un prātnieciski piesātināta māksla ir tās radītāja gandarījums. Arī Jevtu�enko gandarījums.
JĀNIS PETERS
Kad dzejolis sev ceļu lau�
ar svēto priek�nojausmas spēku,
īsts dzejnieks tanī brīdī jau�
kaut kur reiz izdarītu grēku.
Un, kaut tas grēks nav viņa grēks,
viņ� sevi vaininiekos skaita �
kā sien pie dzīves viņu spēks,
viņ� izjūt kā ar nabas saiti.
Ar smagu vainu apziņā
tas bēg no sajūsmas un slavas,
un domas viņā deg un sāp,
bet vienmēr lepnas, vienmēr savas.
и
Jebkuram kokam nolauzts zars
par vainu viņā aug un atdzimst.
Par bēdām, ko nes miers un kar�,
ir vainīgs viņ�, nav vainīgs gadsimts.
Pat savas dzīves viņam bail,
kur mīla � parāds neatdodams,
viņ� grēku pārpilns dzīvē �ai
un pārmetumiem sevi soda.
Kauns mū�īgs pavēlnieks ir tam �
liek aptvert neaptveramo,
un, kauliem ielas bruģēdams,
sver dzejnieks neatsveramo.
Bet, kad reiz galā būs �is ce|�,
no nāves neizbēdzis bēgdams,
teiks dzejnieks: �Dievs, man piedod Jel!� �
pats piedo�anai neticēdams.
Un gars no miesas aizies tad,
tā kunga piedots, � tie�i peklē,
bet, sevis nepiedots nekad,
tas paradīzi neies meklēt.
12
Kamēr dzīvojam, negaidām nāvi,
kaunu pazaudē jauns un vecs,
bet kā madonnu brīdinot stāvam
visās krustcelēs sirdsbalsi redz.
Un ar spieķi un tarbu pie rokas
viņas bērni un mazbērni klīst,
tās ir dvēseles savādās mokas
uz vēl netaisnās planētas �īs.
Tā � no sētas līdz nāko�ai sētai
un no sliek�ņa līdz slieksnim iet tie,
viņu gaitas tik tālas un svētas,
ka tos vada un sargā pats dievs.
Kādreiz, nākotnes saukti un sūtīti,
viņi klauvēja bikli un slepus
tā kā pārmetums nabagu rūtīs,
bet ar dūri � lai carapils dreb.
Trieca Pu�kina trijjūgu viņi,
sniega vētra kad pusnaktī rēc,
Dostojevski pa cietumiem dzina,
viņi Tolstojam �ukstēja: �Bēdz!�
Bendes saprata � ne jau pa jokam:
�Tas, kur� mocās, tas dzelzi rīt kals.
Sirdsbalss mokas ir bīstamas mokas,
nokaut sirdsbalsi � mokām lai gals!�
Bet kā trauksmes zvans naktī aiz loga,
liekot asinīm deniņos stāt,
sirdsbalss mokas � visbargākās mokas
pa�iem slepkavām piezagās klāt.
Jo, kam gods sen jau pārdots par gra�iem
un pēc meliem kam dvēseles smird,
pat ja sirdsbalss nav krūtīs vairs pa�as,
sirdsbalss mokas � vienalga tiem ir!
Vēl kaut cilvēku varā nav bijis
iet bez grēka pa pasauli �o,
ja būs dzirdams: �Ko izdarīju?!� �
varēs zemei vēl līdzēt kaut ko.
M
Nē, es neticu gai�reģu varai
vai ka Roma vēl atdzimt reiz spēs,
ticu klusam: �Ko, cilvēki, darāt?�
Ticu rūgtam: �Ko darām gan mēs?�
Un virs bezdibens skūpstu jums rokas,
�aubu dzīts, bet ne galīgi veikts,
sirdsbalss mokas � visgai�ākās mokas,
es vēl ticu. Vēl pēdējoreiz.
15
Sniedz pa�apziņa svētlaimību,
bet neticība sev ir grēks. �
Sev neticībā sa�ņaugts stīpā
visapslēptākais dvēslcs spēks.
Sev neticu es māņticīgi.
Un, slēpjot savas izbailes,
te kjūstu pārāk nepieticīgs,
te pārāk skops un saistīts es.
Un visu laiku sev es ka|u:
kāpēc man ļaudīm jāmelo,
ka varu paveikt lauvas daļu,
bet īstenībā � it neko?!
ic
Un ja kā zagli mani noķer
un visi mani tādu redz �
pa ielu, dzel�os slēgtām rokām,
lūk, aiziet li�ķis, blēdis vecs?!
Mērkt tintē spalvu tāda doma
man ne|auj, lai kā spalvai slāpt�
� Būt dzejniekam, ak dievs, jel dod man!
Dievs nedod � cilvēkus man krāpt.
2 1451
17
Kā nācis tas modē, no kura laika:
�Vienaldzība � dzīviem,
miru�iem maigums?
Un cilvēki sagumst,
iedzer raizēs.
Un cilvēki projām pa vienam aiziet,
un tad tiek turētas vēstures priek�ā
maigas runas
un � krematorijā iek�ā.
Kas dzīvību atņēma Majakovskim?
Kas pistoli ielika viņam rokā?
Viņam � par viņa augumu,
Kaut bargam un skarbam
palaikam
vajadzēja dzīvē
mazdrusciņ
maiguma.
Dzīvie cilvēki � apgrūtina.
Tikai par nāvi tos apbalvot zina.
18
Viss manī �obrīd rudens mierā tīts,
viss mani vēss un caurspīdīgs kā akā,
un skumji man, bet arī prieks ir blakus �
es labs un samierino�s kļūstu lapkritī.
Ja manī kādreiz traka uguns kaist,
tad trakoju es vienā paņēmienā,
bet skumja, vienkār�a nāk doma viena,
ka trakot � nav jau tomēr galvenais.
Bet galvenais ir �obrīd man un tev
�o pasauli, �o cīņu vietu veco,
un sevi rudens atklātībā redzēt,
kad caurspīdīgi kļūstam pa�i sev.
Jo klusumā dzimst apskaidrība mums.
Nav jābaidās, ja skaļi netrakojam,
bet mierīgi mest visu skaļo projām �
tāds jauno lapu vārdā pienākums.
2'
19
Kaut kas man noticis. Kaut kas vēl būs,
un tikai klusumam es pa|aujos �ai brīdī,
kad lapas, cita citai pāri krītot,
par zemi pa�as nedzirdami k|ūst.
Un kā no augstumiem viss redzams tiek,
kad proti savas lapas nomest laikā,
kad vēss un apskaidrots tavs rudens laiks
uz pieres mierino�u plaukstu liek �
20
Kāpēc �onakt zem ragavu sliecēm
ielās ledus tik skumīgi brēc?
Un �ai pusnaktī braucējs kurp triecas,
slapjā Pēterpils puteņa pērts?
Naidā sakniebtām lūpām viņ� dodas
cauri vētrai, kas pasauli kuļ;
acu zīlēs kā pienagloti
divi miru�i Pu�kini guļ.
Savu likteni iepriek� viņ� zina,
cauri vētrai to saredz un dzird �
vēl pirms lodes, ko raidīs Martinovs,
krūtīs Dantesa lode tam ir.
Prom no paziņām, draugiem un bara,
kuri dirnē un laiskumā krīt,
�ajā naktī par visu, kas sariebts,
tā kā atriebes ēna viņ� slīd.
21
Vīra briedums to vada un griba,
auksti asmeņi viņā jau kaist;
mūzu piedzemdē līdzcietība,
mūzu izauklē naids.
Viss ir duelī jāiz�ķir tam,
kaut �ai laikā, tik daudzi kad mirst,
atrast cienīgus sekundantus
gandrīz neiespējami ir.
Vēl ir jāiet, jo iets vēl nav gana.
�EjI� viņ� Pu�kina saucienu dzird.
� Dzimstot dzejniekiem Krievzemē manā
krūtīs Dantesa lode jau ir.
22
Tā kā biju�o gadu spoki
bailes Krievijā mirst un zūd,
tik kā ve�as zem baznīcas loga
�ur un tur priek� maizes vēl lūdz.
Bet es atceros gavi|u dienas,
melu galmam kad kalpoja tās
un, kā ēnas pa nokrēslu lienot,
visos stāvos kad iezagās.
Bailes uzspieda zīmogu laikam,
ļaudis pierada pavadā iet:
tad, kad jāklusē, � pierada klaigāt,
bet, kad jākliedz, � tiem mutes bij ciet.
Tagad tālu tās baiļpilnās dienas
un pat dīvaini atminēt mums
slēptās bailes no klauvējiena
vai kad iesniegts kāds ziņojums.
23
Nu bet runāt ar ārzemnieku?
Un ar sievu? � Dievs zin, kas ir tā!
Un pēc mar�iem un dārdo�iem priekiem
būt ar klusumu divatā?
Ncbij bailes no puteņiem taigā
un zem �āviņiem cīniņā stāt,
bet bij brī�i, kad nāvīgi baigi
mums ar sevi bij parunāt.
Tomēr cerība nebeidza gailēt,
visa Krievija ticēja tai,
un ne velti, kad pieveicām bailes,
tagad naidniekam mūsu ir bail.
Un lai cilvēkiem seko pa pēdām
bailes tiesu bez sprieduma spriest,
bailes pazemot idejas svētas,
bailes sludināt: �Es esmu dievs,> �
24
lai mums bailes no atmiņas strīpot
visus tos, kuri paēnā skumst,
bailes pazaudēt bezbailību,
pa�a domas kad jāaizstāv mums.
Un, ja rakstot man momentā �ajā
varbūt piemitis nevajās grēks,
mani vienīgas bailes vēl vajā,
vai tik rakstu, cik spēj mans spēks�
25
Viss kā agrāk,
viss kā agrāk �ajā pilsētā:
Ielas,
pirtis,
fabrikas un veikali,
paēdu�i, dūdojo�i balo�i,
skrituļrolleri, ko pui�eļi trenc veikli,
Maskavai vien piemīto�ā �ala,
pastnieki, kas vēstis nes pa dzīvokļiem,
reaktīvais kauciens,
stiepļu �alka,
ielu akmeņus kad piena kastes rīvē.
Viss kā agrāk.
Bet �ai nemainībā
�ķietamā
jauna sēkla �odien tomēr iesēta,
lielas pārmaiņas, lai ejam kurp vien iedami,
tomēr notiek,
tomēr notiek
�ajā pilsētā.
26
Agri rīta, vilcienu vel
notvert gribēdams,
spraucos tramvajā ar veģi vienā rokā,
kaut ko jaunu,
apņēmīgu,
agrāk neredzētu,
redzu saspringtajā studentā pie loga,
skolniecē, kas stiklam piespiedusi galvu,
(au�u strīdos,
runās dedzīgajās,
saprotu �
kaut kas ir pievārēts līdz galam,
kaut kas jauns un neredzēts
ir acīm redzams,
Ielās vēj�,
caur aprīļlapām vīdamies,
gru�u pretestību projām dzen un dragā,
Atbildību jūt �ī pilsēta par rītdienu,
atminot, kas notika vēl vakar.
�Melno kraukļu� barus atceras �ī pilsēta,
pēk�ņus arestus un kratī�anas mājās.
Lai dīgst strīdus graudi, �odien iesētie,
un lai aprīļbalsīs ļaudis sarunājasl
Lai dzirkst visos logos tīrās debess atspīdums,
un lai neļauj atdzimt vēlreiz drūmām ēnām.
Mū�īgs lai te dzīvo septiņpadsmitais,
trīsdesmit un septītais lai it nekad vairs nenākl
27
Starp adatainām priedēm
un sniegiem ieplakā
kāds elku dievs tai vietā
no seniem laikiem stāv.
Un, drūmi viebjot vaigus,
pikts nolūkojās �is,
kā dāvanas �urp, taigā,
tam nesa evenki.
Tie ādas, untes, maļicas
un medu nesa tam,
jo domāja � viņ� palīdzēs
ikvienam evenkam.
Un pārliecībā glupā,
ka saprotams tam viss,
vēl siltas triepa lūpās
tam brie�a asinis.
28
Bet ko tāds neīsts dieviņ�,
ļauns koka dieviņ� spēj,
kas izdilis un tieviņ�
ir savā dvēselē?
Viņ� tagad lūr caur zariem,
lūr senaizmirsts un viens.
Vairs netic viņa varai,
to nepielūdz neviens.
Bet rēgojas man: gravā
nakts melnā klusumā
viņ� iededz acis savas,
ko sen jau ķērpji klāj.
Dzird: cauri zaru �ūpām
dārd trok�ņi; viņ� te salkst,
un aplaiza viņ� lūpas,
un asiņu viņ� alkst�
29
Аг mani, lūk, kas pa�reiz notiek:
mans vecais draugs vairs nenāk �odien,
un, kaut te daudzi nāk un iet,
nav īstie tie un gaidītie.
Un viņ�
ar citiem dienas aprok,
un viņ� to arī labi saprot,
jā, grūti apjēgt, kas un kā,
bet abiem mums �is tālums sāp�
Ar mani, lūk, kas pa�reiz notiek:
ne tā ver manas durvis �odien,
pie maniem pleciem glāstā plok
un kādai citai mani zog.
30
Bet tā,
jel dieva dēļ man sakiet,
kam tā uz pleca roku liks?
Tai, kurai esmu nozagts tagad,
zagt arī atriebība liks!
Kaut ne uzreizi tāpat darīs
un cauri sāpēm spītu dzīs,
bet neapzinoties tā ari
kaut ko
sev tālu ieraudzīs.
Ak, cik daudz lieku
sai�u, dziņu
un draudzību bez kādas jēgas
ar pa�as sātanības ziņu
man uzliek kaklā smagu stīpu!
Kaut nāktu kāds,
kam spēks vēl ir,
lauzt tālu |au�u savienību
un tālumu, kas tuvos �ķir!
31
Ak, savus matus, mī|otā,
jel nemoci. Lai krīt tic viegli �
pār pleciem, krūtīm jauc tos tā,
lai viņos iespurdz draiski smiekli.
Tad, izbēgu�i sprādzēm, spraudēm,
kā ūdenskritums melns un strauj�
lai visu kādā senā snaudā
un dīvā snaudā viņi rauj.
Lai gadusimtu noslēpumā kūpo�ajā,
�ai melno matu lokā �ūpojo�ā
deg pūpolkrāsas acis tavas,
kas pilnas savas neticības ir,
un ticība kur arī dzīvo sava,
kas zīlītēs ar rudu staru dzirkst.
32
Kad dārzā, kurā gaisma lauzīsies,
tu mani apskausi kā dārzs,
cs kļū�u zēns un maziņ� klausī�os
caur bezmiegu un trauslu miegu vārs,
cs klausī�os kā kucēns, klusi smilksto�ais,
ko ieaijājis snaudiens salds,
kā tavi mati, brīvi krīto�i,
pār mani atbrīvoti �alc.
3 1453
33
Nams vecais krak�ķēja un �ūpojās, viss drebot,
un kauca korāli kā apstāvētājs kluss.
Viņ� juta, gaudotājs, ka palēnām un slepus
tur iek�ā miru es un miri arī tu.
<Vēl nemirstiet!� mums priedes lūdza dve�ot,
un stiepti kauca suns, un p|avā zviedza zirgs,
bet mirām mēs, viens otram kļūstot sve�i,
un tas jau ir tas pats, kas īstenībā mirt.
Kā dzīvot gribējās! Raibs dzenis priedes doba,
un ezis sēņu tasēs rasu skrēja lakt,
un, tā kā ūdensrozi zvaigzni turot zobos,
kā pinkains suns pa dārzu brida nakts.
Un tumsa aveņsmar�u iedva�oja logā,
bet man aiz muguras (it visu juta tā!) �
ar �Fro�
guļ, manis izmocīta, mana mīļotā.
�Fro� � Andreja Platonova stāsts.
34
Par trulām laulībām cs domāju,
par visiem mums un sevi,
kas nodod, melo, zog, līdz cilvēks blakus lūst,
kā �etrdesmit tūksto� brā|u mīlēju es tevi,
kā tikpat ienaidnieku postā spēju grūst.
Un kāda vērtība vairs oratora godam,
kad, drukāts afi�ās un rampu gaismā triekts,
es gribēju dot laimi visai zemeslodei,
bet vienai dzīvai sirdij nepratu to sniegt?
Tu pārvērtusies. Nesaudzīgi, asi
nu izsmej |audis rūgtā niknumā.
Bet savas mījotās kas cits, ja ne mēs pa�i
tā pārvēr�am, ka nemīlam vairs tās?!
Jā, mirām mēs� Bet kaut kas tobrīd telpā
man |āva neticēt, ka jāpazūd būs mums.
Vēl mīlestībai bija vāra elpa �
uz tava spogulī�a svīda garojums.
Nams vecais �ūpojās starp nātrām sīvām
un aizdot sīkstumu mums piedāvājās cēls.
Kaut mirām mēs, bet bijām tomēr dzīvi.
Jo mēs vēl mīlējām un tātad � bijām vēl.
3*
35
Bet nedod dievs, bet nedod dievs, ja vēlāk,
kad nemīlē�u vairs, kad gars mans projām ies,
�Tu dzīvs!� teiks miesa pusnakts stundā kvēlā,
par viltus kaislībām pie sevis smejoties.
Kad vēlāk kaislībās tu apjēgsi � viss iris,
ak, skumji vēlais prātniek, tad tu būsi brīvs.
Tad saki sev: �Vairs nemīlu. Es miris.
Es kādreiz mīlēju, es kādreiz biju dzīvs!�
36
Uz zedeņiem �ļakatas sā|as un sūras.
Zūd gājēju soļi aiz stūra.
Un jūra,
kas celdamās, veldamās auro un sten,
sāļo sauli ir sevī jau sūkusi sen.
Mīļā, acis ver ciet�
Man nemoci dvēsli.
Kalni lai�as jau miegā, un stepe jau snau�.
Un suns mūsu pinkainais,
trīcēdams krēslā,
sāļo ķēdi pie būdas vēl laiza un grau�.
Dun jūra kā sirdspuksti,
vītoli uztrūkstas,
un ķēde, kas suni tur, �
sērīgi dzied,
es saku tev �ukstus
un vēlāk jau pus�ukstus,
vēl vēlāk bez vārdiem:
�Mīļā, acis ver cieti�
Ver acis �
Un aizmirsti mūsējo ķildu.
37
Un domā:
Lūk, mostamies.
Apkārt ir prieks.
Jau diena.
Mēs sienā. Vīns skurbi un silti
no pagraba smar�o,
un mierīgs mums miegs.
Kā lai piespiest es spēju,
lai tam noticēt spēj tu,
neticīgā?
Mī|ā, acis ver ciet�
Sapnī pasmaidi gai�i,
bēdas palaid pa vējam,
brien pļavā, plūc puķes. Un ziņkāru seju
pērc daudz skaistu kleitu. Kas patīk � ņem ciet.
Moca murgi?
Laikam noguri grozoties?
Labāk ietinies sapnī,
tas palīdzēs.
Sapnī darīt drīkst visu, kas sagribas,
pat ko gribam, kad neguļam mēs.
Kas neguļ, tas tomēr ir sodāms
un rājams,
jo, kas dvēselē krājas,
tas dziļumā brēc.
Grūti actiņām klājas.
Dienu drūzma tur krājas.
Ļauj, lai sapnī zem plakstiņiem saule tām lēc.
38
Mīļā, acis ver ciet�
Kas tev neatjauj aizmigt?
Vai tā jūra, kas trako?
Vai tie koki, kas �ņāc?
Dumjas iedomas?
Sirds kāda, Jauna un baisma?
Bet varbūt ne �kāda�,
bet manējā?
Mīļā, acis ver ciet�
Ko tur darīt, kaut tirdi,
neesmu vainīgs �ai vainā necik.
Man piedod � vai dzirdi? �
mīli mani � vai dzirdi? �
kaut sapnī, kaut sapnī vien tik �
Mīļā, acis ver ciet�
Mums ir jādzīvo tā
uz �īs zemes, kas uzsprāgt var brīdī,
un apkampties vajag, � ja pēk�ņi mēs krītam,
ja krītam �
tad divatā.
3!�
Mīļā, acis ver ciet�
Laid sāpes, lai iet.
Lai acīs tev labākie sapnī�i būtu.
Un, kaut uz �īs zemes ir aizmigt tik grūti,
tomēr paklausi, mi|ā,
un acis ver ciet�
Dun Jūra kā sirdspuksti,
vītoli uztrūkstas,
un ķēde, kas suni tur, �
sērīgi dzied,
es saku tev �ukstus
un vēlāk jau pus�ukstus,
vēl vēlāk bez vārdiem:
<Mīļā, acis ver ciet!�
�10
Caur slēģiem zilpelēks kā sazāns rāms
rīts putek|ainā cellē ieslīdēja,
kur vecis gulēja ar caurspīdīgu seju,
reiz shīmu* pieņēmis, pirms pussimt vasarām.
Viņ� sapņoja� Me�s ausīs �alca za|�,
un pāri viņa sapņiem bērni�ķīgiem
ar smagiem tesmeņiem bars govju līgoja
un �ķindināja zvārgulī�us skaļi.
Viņ� gadiem lūdzis bij par cilvēkiem,
par to lai viņi citādāki k|ūtu,
lai ātrāk aizmirsu�i grēkot būtu,
par savu nīcību lai padomātu tie.
Kā tumsa, kas pār plakstiem lejup slīd,
bij gurda neticība viņu apņēmusi,
un, zūdot cerībām, viņ� novecoja klusi,
un nāve uzglūnēja katrubrīd.
i Shīma � īpaSs, ar mūku dzīvi saistīts ceremoniāls.
Bet zente smar�oja tai rīta tā
un zvārgulī�i �ķindēja kā smiekli
tik priecīgi, tik vienmērīgi viegli,
ka mūks no sapņiem beidzot pamodās.
Viņ� nodrebēja, slēptu gaidu dzīts,
un sāka ģērbties, krustīdamies bie�i.
Bet svētlaimīgas izbailes: �Vai tie�ām?� �
tam dvēslē trīcēja kā sveces gaisma trīc.
Vai tie�ām pēc tik daudziem gadu simtiem,
kā apjēgdami pastartiesas draudus,
ir beigu beigās pārtapu�i |audis,
un grēku grēcīgumu sapratu�i tie?
Viņ� izgāja� Slapj� sejā triecās vēj�.
Un ezers saules radī�anas mokās
kā sārta migla kūpēja pār kokiem.
Bet pīļu klaigas bij kā saules kliedziens spēj�.
Un vecsarkani sami ūdenī
ar purniem aug�up sauli ripināja,
un dzelmē baltas mākoņgubas krājās
kā dārzi sapņaini, kas vienos ziedos slīgst.
42
Kā paradīzes vārti mirdzēja te viss
�o zilo, dzelteno un tillā krāsu skavās,
un, tikko atģidies no pārsteiguma sava,
mūks nodomāja: �Grēks ir skaistums �is��
Viņ� sastinga � kāds smējās jauns un spirgts
aiz tikko p|auta siena kaudzes za|ās �
un sadrūma, jo ciest ir |au�u daļa,
bet smieties cie�anās � vai lielāks grēks vēl ir?
Bet sienā mei�a gulēja un gans,
un viņa karsta, nesakot ne vārda,
tam sniedza avenes no lūpām sārtām
un klausījās, kā pa�as elpa skan.
Un sami peldēja, un saulē tvīka siens,
bet mei�as krūtis, laimīgas un jaunas,
ar naivām acīm skatījās bez kauna
uz debesīm, vēl baltākas kā piens.
Mūks ievaidējās. Vienos sviedros viss
viņ� domāja, kā izprast grēku dabu �
vai dievu lūgt, lai viņ� tos vēr� par labu,
vai arī � sienā blakus mei�ai krist.
Tad, �ņaugdams spieķi, galīgi bez balss,
viņ� metās slīcināties soļiem sīkiem,
bet pāri viņa acīm ārprātīgām
kā vētrā sitās matu vilnis palss.
43
Un brida ezerā viņ� svinīgs, lūk.
Viņ� devas nāvē apskaidrots, ar godu.
Bet, tikko ūdens sasniedza tam zodu,
Tā attapās un � peldus metās mūks.
So debesu un zemes nesaprasts,
par patieso un meliem pārdomādams,
viņ� peldēja, līdz beidzot klāt
bij pretējais, bet tikpat grēcīgs krasts.
Bet viņa lūpas mēmas kļuva tad.
Viņ� tikai no�ukstēja: �Dievs, man piedod!�
Un cellei pamāja. Bet �inī vietā
neviens to redzējis vairs nav nekad.
Uz sauli zāli rāva zemes spēks,
un gaiļi ratnīcās gan dziedāja, gan smējās,
un lēkāja kā puika gavilējot
pa Zemi mūsu bezgrēcīgais grēks.
44
Nē, man muzejs tu neesi.
Nē, Kolizej, nē.
Neesmu nācis kā �āva, kas staipās vai dej.
Kā vissenākie draugi
nu tiekamies �eit
un kā nāvīgi naidnieki,
Kolizej, mēs!
Tu cerēji velti, dzīvs ka neesmu vairs es.
Tevis aizmirsts
un noniecināts,
tomēr atgrie�os vietā,
kur bendēju es,
kur es tūksto�reiz
nobendēts pats.
Tavas lauvas reiz mani te glāstīja,
no �ī glāsta vēl tirpas skrien.
45
Bet gladiatoram �
gladiatora lāsts
visos laikos, Kolizej, viens.
Tu gribēji, kā jau grib
pārējie slaisti,
lai es ne par ko,
tāpat vien
mirtu tavējā arēnā
skaisti.
nu bet skaisti
jau nemirst neviens.
Kad es kritu kā zvērs,
kam spēka vairs nav,
kas vairs nejūt, cik �ķēpu tas dzelts,
pirksts uz leju vērsts
vienmēr man rēgojās
pat tai pirkstā,
uz aug�u
kas celts.
Ak, es negaidīts gan?
Tomēr stāvu nu �eit.
Viss nu jāatriebj ir.
Drebl, Kolizej, reiz!
40
Ne Jau diena es nācu,
bet kad dzija ir nakts
un kad snau� pat vislielākais
muldētājs � gids,
suņu mīzalu smirdoņu
dva�o Ik kakts,
un lauskas un lū�ņi
zem cita ņudz cits.
Varu ārprātā brēkt,
varu aiznāvēts rēkt,
�ķēps rūs manī.
Rēķins ir nenoslēgts!
Mani nolauztus nagus un kaislības jau�,
un es dzirdu, kad kristie�u kaulus te lau�,
kā tribīnēs bērniņi saldumus grau�.
Ko, Kolizej,
prieki �ie aizmirsti nu?
Ko rādīsi �odien man,
Kolizej, tu?
Skrien �urkas. Un mud� viņu astes,
pusnakts valstībā medībās izejot.
Un pūderēti pederasti
spaidās �onakt pie lauvu izejas.
Te, kur dva�o pēc vaidiem un nāves,
manus kaulus kur glabā vēl vietas �īs,
prostitūtas nu savas
darī�anas kārto lieti�ķi.
47
Te, kur mēs, gladiatori,
mirām, pamesti likteņa ziņā,
kāds piedāvādams apkārt gorās:
�Heroīniņ� � Kam heroīniņu?*
Negribi,
Kolizej, �oreiz vai gribi �
klāt nu ir atriebes minūte �ī.
Piemeklē parasti bezasiniba
to, kas celts ir uz asinīm.
Es to nesaku,
Kolizej,
smiedamies �
bailēs stingstu, pa dzīvi kad eju.
Ka nav Nērona,
tas ir �ķietami
�ajā pasaulē �
Kolizejā.
Tas ir zināms, ka saskaldām atomus,
protam nok|ūt, kur zvaigznes kvēl,
bet skatītājos
un gladiatoros
dalās pasaule �odien vēl.
Gladiatorus, draugus īstos,
vienmēr �ēlo�u,
dusmīgs un spīvs,
skatītājus es toties nīstu.
48
Katrā viņā Ir
Nērons dzīvs.
Sir�u kāvēji,
rīkļu rāvēji,
mūs sarīdīt � tāds jūsu mērs.
Jūs gribat,
lai cits cita kāvēji
mēs, gladiatori, būtu vienmēr?
Cujinātāji
un pucinātāji �
visi, dro�ajās vietās kas sē�,
spiedzat jūs,
lai bez bailēm, kā klājas,
līstu skaisti uz �ķēpiem mēs �
Lādot Nēronu, prasu tam sodu,
un es kliedzu,
lai nelie�i dzird �
ir gan bendes, gan upuri, protams,
bet vēl tre�ie �
kas cīnās � ir!
Un, pēc brālības izbadis,
klīstu
cauri gadsimtiem,
gadsimtus vecs,
gladiatora acis īstu,
jaunu Spartaku sapņos redz.
4 1453
49
Lūk, uz estrādes arēnas stāvu
zāles priek�ā,
kā elle kas kūp.
Vienās rētās
un tā kā pirms nāves.
Tikai nekrist!
Kam �ēlums te rūp?
Lauvas rēciens � �ī gaido�ā
dūkoņa.
Nagiem skrapstot, viss teātris skan.
Dur kā �ķēpi man miesu
�ī rūkoņa,
āda �
vairogs vienīgais mans.
Hei, Kolizej,
aplaudē,
tīksminies nu!
Esi nolādēts,
slepkava Kolizej tu!
Un paldies,
ka man mācību devi!
Es caur klaigām,
kas asinīs mirkst,
ceļu atriebjot roku
pār tevi,
un �
uz leju Ir vērsts
mans pirksts ..
50
Kur filmas der
par laukstrādniekiem,
aidā uz tām, kur ir par spiegiem!
Kas Hamlets,
Hirosimas pelni!
Nav skaista
cie�anās ne velna.
Ir skaisti �
kādam ioku laizīt
un pēk�ņi �
dzel�os viņu slēgt,
un izsekot, un gaisu maisīt.
Nav dzīve ro�u dārzs,
nē, nē!
Būt dzejniekam � no tā kāds labums,
ko jums tāds trok�ņains tituls |auj?
Daudz labāk revolveri dabūt,
kas momentā
bez trok�ņa
�auj.
4*
51
Lūk, vervē �ekists
Ļevs Ogrehovs
ar �ņabi nabadzīgos grieķus
un pēk�ņi, apbruņots līdz zobiem,
no milzu rīkles ārā lec,
kas pastu reklamē priek� zobiem.
Tad drumslās sa�ķīstam to redz.
Bet D�ons O'Nils no Amerikas
ar maisu, kurā trotils likts,
lien krokodila ādā pliks
un pārpeld Nīlu naktī fikss.
Un, izsekojot dāmas dai|as,
kāds spiegs no Ķīnas �
vājais Vans
caur dīvānatsperēm lien kailām
un liekas gulēt elegants.
Un gu|ot,
tad, kad jāteic: �Mamma. ..� �
�ukst sūri grūti:
�Мао� Мао ��
Un augstprātīgi �
brīnies, skaties �
kā angļu d�entlmenis patiess
steidz bu�ot meitenes, ka prieks,
D�eimss Bonds �
pats Jēzus Kristus, spiegs!
Man prāts sāk jukt.
Pats sevis izbīstos.
Varbūt es arī spiegs � kas zin!?
Un �pionā�as lentes mani
kā �ūskas
Laokonu tin.
Lūk, jūsu sirdsdraugs atn^s �ņabi.
Bet ieklausieties viņā labi �
cik pārāk dedzīgs!
Dūdo bass �
Be ja nu tā jūs vervē tas!?
Un naktī sieviete jums blakus
tik tikko dve� un kaut ko saka �
Kāds noreibums ir acīs viņai�
Bet ja nu viņa guļ un ziņo?!
Nāk jūsu krusttēvs �
vīrs uz goda,
kam �trīskārtīgo� lietot tīk,
bet vai jūs tie�ām nesaodāt,
ka dvēslē spiegs viņ�
trīskārtīgs?!
Tāds pat vien brālis ir Berbanks!
Par prieku spiegiem ņēma rozi
un krustoja ar mikrofonu.
Un miljoniņ�, lūk, bankā skan.
53
Starp citu,
pconijas liegās �
Jums zinā�anai �
sen Jau spiego.
Es redzu naktī drūmus sapņus,
ka savervēts pat mēness spīd,
ka kuģus, pilsētas un kapus
steidz spiegu vārdos pārkrustīt.
Pie vispasaules spiegu galda
steidz spiegu delegāti sēst.
Un plakātos viens sauklis valda:
�Kas nespiego � tam nebūs ēst!>
Un dzīvie spiegi soli mo�u
kā tautu sirdsbalss, gods un prieks
�os ro�u mikrofonus spo�os
pie spiegu bronzas tēliem liek.
Beidz, reklāma,
reiz gaismu niekot!
Cik saprotu, tik skaidrs kļūst:
man spiegs uz mū�iem paliks spiegos,
man Kristus mū�am Kristus būs.
54
Pilsētiņā klusā Taorminā
|audis staltā procesijā gāja.
Sve�u dūmi pacēlās un tinās
tā kā mirklis netverams un svinīgs.
Priek�ā � meitenītes viscaur baltā,
turot rokās sveces stingri, stingri.
Samulsu�as, tikko jūsmu valdot,
par �o pasauli un savu gaitu stalto.
Viņas sve�u trīco�ajās liesmās
saskatīja skaidrām, skaidrām acīm
vilino�u satik�anos viesmas,
glaimojo�as runas, dziesmas.
Meitenēm vēl būtu jācer ilgi,
vēl nav laiks tām vilties-savās ilgās,
bet kā viņu liktenis aiz viņām
aizmugurē gurdas sievas vilkās.
55
Aizmugurē sievas � viscaur melni,
arī sveces turot stingri, stingri,
smagu soli, sastrādātām delnām,
apbiru�as pievil�anās pelniem.
Sievas ari skatījās uz svecēm,
tikai sievas trīco�ajās liesmās
ieraudzīja bērnu vājos plecus,
vīru runas trulas, dumjas, vecas.
Visas
madonnu par savu māti saucot,
nestuvēs to uzmanīgi turot,
it kā cietēju, lai nepakristu, saudzot.
Acīm redzot cieta viņa ari
vienādi par meitenēm un sievām,
bet
lai kas mainītos, kas nolemts ir no dieva.
manu skatu arī �odien zin te �
pilnu cerību un pilnu indes.
Dzīvoju � tas nepelnīts vai pelnīts �
nelaulāts, kā lēmis dievs ar velnu,
starp �īm meitenītēm viscaur baltā
□n starp sirmām sievām viscaur melnā.
50
nofretete
Vai grozāt tā,
vai �itā metat,
reiz pasaulē bij Nofretete.
Un dzīvojusi � vēsta ziņa �
ar kādu faraonu viņa.
Un kaut ar to tā gulēt spēja,
tā gadsimteņiem piederēja.
Un faraons, cik zināms, cieta,
ka visi redz, kas viņam pieder.
Viņ� prata valkāt tērpus ko�us.
Viņ� citus atmaskoja dro�i
un lika izjust savu svaru,
bet, kā jau teicis Avicenna,
tad blakus dailei katra vara
ir nepilnvērtīga izsenis.
57
Un nepilnvērtība � �is komplekss
bij faraonam.
Pusdienojot
viņ� trina salveti, kad domās
to visu svēra drūmā omā.
Tam � kara rati,
kara viri,
bet viņai �
skropstas,
acis tīras,
tai pierē
zvaig�ņu gaisma liega
tie
ne faraonā
tā kā svētā,
bet raudzījās
tik Nofretet?.
Bij faraons drūms glāstos pārāk,
un rupjības tam bija krājumā,
jo viņ� jau sajuta, cik vāja pa�a vara
pret varu, ko slēpj viņa savā vājumā.
58
Bet sfinksas
sairstot ir kaut kur izgaisu�as,
un ticības ir mirstot arī izgaisu�as,
bet cauri idejām,
kas liecas,
caur laika vil�anos un godiem
vien Nofretetes kakls tiecies
un aizsniedzies līdz mums ir �odien.
Tā �
zēnu pirmās skices rotā,
tā � strādniecēm uz kakla rotām.
Tā kādu dara tīru, skaidru,
tā neapnīk
un mirdz kā vakar,
un kāds no jauna atkal skaidri
jūt nepilnvērtību
tai blakus.
Mēs krītam
ikdienā nereti�
Bet Nofretete?
Nofretete
caur jucekli,
kas grūst un triecas,
arvien, arvien vēl kaut kur tiecas �
Vai grozāt tā,
vai �itā metat,
bet pasaulē ir Nofretete.
59
Kas Parīzē par meitenēm ir,
velns lai rauj!
Vai velnam
divreiz
Tās ielu karā
�ilbina mums acis,
ar savu skaistumu
var savu karalisko varu izbaudīt,
par to, lai būtu
par to, lai
Lūk, tā,
nu tā � ar gai�i ziliem matiem
un
pāri ielai slīd.
Pa autobusa
līdz, galvu kratot, pukoties sāk gids.
Kas mūsu stilīgajām! �
diletantu �uvums.
Pat �modrību� liek aizmirst mei�u tuvums �
kāds mūsu delegāts vairs muti never ciet.
Tā, meistariski gurnos gāzelējot,
tās peld, tik noslēpumainas
kā Budas,
un tā kā salmu stiebri kokteijglāzēs
stāv caurspīdīgās telefona būdās.
Lūk, tai �
papaha galvā panēsāta
un violeti rudi mati mirdz.
No kurienes tā?
Kas ir viņas māte?
Nu pati Parīze jau viņas māte ir.
Pa Monmartru, kas zilā krēslā tumst,
iet sieviete.
Kas viņa galu galā ir?
Pat visai Francijai tā nav pa kabatai.
Ei, ielas, � klausieties! �
vai saprotams tas jums?
Ne brīdi nevēloties robe�stabus atzīt,
tu ej kā liktenis, un, liekas, saule lec,
kad tavās acīs Krasnojarskas granīts atspīd
un tev virs lūpas rētu tikko redz.
Caur raibo kņadu
lepna ej ar godu,
un cs no sevis un no Parīzes
tūlīt kā Pariss ābolu tev dotu,
kaut diem�ēl neesmu
tomēr Pariss es.
Kas Parīzē par meitenēm ir �
ai, ai, ai!
Tās uzsit asinis
un mazliet arī biedē!
Bet, lūdzu, nedusmo,
tev saku vienīgai �
tu � Parīzē vislabākā
no parīzietēm.
62
Veltīts Kubas nacionālā varoņa Hoz�
Antonio E�evarlljas piemiņai. Viņa
pagrīdes vārds bija �Mansana�, kas
spāniski nozīmē �Ābols>.
Bij jauneklis ar iesauku Mansana.
Tam acu skats kā avots bija tīrs
un dvēsele � kā mansards
pilna skaņām,
kur putni, ģitāras un otas ir.
Un kukurūza gar�oja tam ļoti
un beisbols patika
un bērni �
viss, kas īsts, �
un, pa�angai kā trakai �ūpojoties, �
tie divi brīnumi, kas skropstu ēnā trīs.
Bet jauneklis ar iesauku Mansana,
kas līdzinājās sīkam pulkiņam,
ar bargu skatu atmaskoja mānus,
kad salti meli jādzird bija tam.
Bet meikulībai klājās tad uz goda,
uz parketiem no griestiem pilēja,
un prezidenta limuzīnā, protams,
aiz pa�apziņas plīstot,
zvilnēja.
63
Un visās avīzēs tā pūta solo,
pa radio, tik tikko gaisma spīd;
pa brī�am,
pārmaiņus
ar rokenrolu,
tā auroja,
ka ausīm
jāaizkrīt.
Un jauneklis ar iesauku Mansana
ar draugiem lēma �
straujā triecienā
ir Kubas raidstacijai jāuzbrūk,
lai patiesību sāktu runāt tā.
Un, lūk,
tur Ielauzies ar revolveri rokās
un �ansonetei pavēlējis beigt,
kā Kubas vīri�ķība, ticība un mokas
viņ� sāka tautai patiesību teikt.
Trīs minūtesl
Trīs minūtes vien tikai!
Vairāk it nekas.
Tā bendes lode punktu runai lika,
ko nepaguva pabeigt tas.
Un atkal rokenrola bungu rība�
64
Bet,
neuzvarams k|uvls jau,
Mansana, nomiris par patiesību,
uz grīdas gulēja, tik laimīgs un tik jauns�
Pie vispasaules jaunatnes es grie�os �
kad kādai zemei meli plecus spie�,
kad avīzes tā mel�, ka burti acīs grie�as, �
tad, jaunatne, Mansanu
atceries!
Tā dzīvot mums �
ne dīkdienības stīpā!
Bet nāvē iet,
kaut ļimt
vai arī lūzt,
pat ja �
trīs minūtes �
bet patiesību!
Trīs minūtes!
Pēc tam � kaut nosit mūs!
5 1453
Jūs Roma savās dzelmēs metis,
bet viņu pa�u noslēps grims.
Ja Maskava sen asrām netic,
tad Roma netic asinīm.
Tik gurda tā no �arlatāniem,
no viltus titāniem un māniem,
ka ēnā grib pie koku sāniem
dzert vīnu, kam nav viltus klāt.
Un laikam vairāk celts kā plānots
tai strūklaku, lai �arlatāniem
aiz strūklām slēpta paliek tā.
Tai dzinos paka| faetonā,
ar taksi centos notvert to.
Aiz �aunām sagrābu ar joni
nakts zaņķī. Izslīdēja tomēr
kā tritons veikls un � bija prom.
Un asfaltam un dzelzsbetonam
es uzplijos kā akatone,
lai Romā atklājas man Roma.
66
Es steigā pārtērēju spēkus,
tā skriedams kā uz ugunsgrēku,
kaut ārēji �ķiet gudri tas.
Bet sprungu|us aiz labpatikas
man izgāztuves spieķos lika
un �auro ielu lamatas.
Caur drūzmu no�ēlojams spiedos.
Kā gigantisku sulu spiedi
te dzīvi kaucam jutu es.
Visapkārt stāvēja un skrēja,
un līmēja, un alvu lēja,
un madonnas te remontēja
un bikses, zobus, klavieres.
Un atejās ar glumām ziepēm
bij notrīts simtiem roku kauns.
Pie bāriem pudeļlauskas viebās
un, manī noraugoties, �ķiebās
kā Romas izsmiekls, slēpts un |auns:
�Puis, tevi maltuvē �ai. iebāzt
kā oli � nav mums numurs jauns.. .*
5�
67
Un bļodās bērni spiedza. Trieca
vēj� veļu gaisā. Bītli liecās
uz afi�staba �okurā.
Kā sapieri, kas �amda zāli,
pulks japāņu pie katedrālēm
ik stūrim lika rokas klāt.
�ai kņadā zili za|ā, skaļā
viss sa�ķīda pa sīkām daļām,
bet, pretrunīgo kopā kaļot,
kā apvienojot visu to,
ikvienā bodītē virs precēm
bij skumji pelēks uzraksts redzams:
��is nocenots! Tas nocenots!�
Uz grāmatelēm, zābakviksēm,
uz caurumainām apak�biksēm,
uz visu, ko ķer laika sods, �
uz pusizdzertu krogu �iltēm,
uz pusaizmirstu vīru bildēm:
��is nocenots! Tas nocenots!�
Caur reklāmām, caur logu rāmjiem,
ko neons flirta grimā tur,
kā lauva vecs ar savu drāmu
pie manis Roma lauzās �urp.
es
Un pēk�ņi sapratu uz vietas
es visu Romas drāmu �o:
tai jēdziens �vērtība� ir �ķietams,
jo visu dzīve pārceno.
Lūk, arēnas tā pazīst senās,
un daudz kas nācis ir pēc tām,
bet atkal � pārsvītrotas cenas
uz cilvēkiem un sistēmām.
Un Romai piemīt laba loma,
un viņa sen jau pilda to,
tā piesprau� iedomīgām domām:
�Sis nocenots! Tas nocenots!�
Bet, ja kāds sadomās kā pustraks
pats sevi steigā uzcenot,
zin Roma iepriek�, kāds būs uzraksts:
�Jau nocenots! Jau nocenots!�
Bet Roma pati dzīvo raizēs
un, cenas mainot, �aubās trīc,
ka nocenota pati aizies,
ka laika rats to aizraus līdz.
69
Man Romas drāma saprofania
k�
dieviem piebāzta kā krāmiem,
bet dievu nav tai
Vai Zemes drāmas atminējums
nav jāmeklē kā Romā mums,
kur lietām �ķietams novērtējums?
Un, ja pār pasauli vēl �o
klīst neziņa, kā vērtēt lietas,
vai atstāt tām ar �estu cietu
punkts punktā cenu biju�o?
Kā ba|ķis smags un stīvs, un greizs
Palermo piestātnē ar mokām
es nokāpu no kuģa reiz
ar �emodāniem rokās.
Un līdz ar kungiem cienīgiem
kā pāvi kāpa dāmas.
Un viena bēda bija tiem �
tie pa�i �emodāni.
Un cc|amkrāns tos cēla tā,
tik viegli, ka vai brīnums,
un atbalsojās laukumā:
�Fakino! Ei, fakino!�
Līdz �im man īdzis vēl nav prāts,
man licies tas pa jokam,
kad bijis jānes smagums kāds
uz muguras vai rokās.
71
Bet atliek vecākiem mums k|ūt,
jau dvēsle � piekrauts pajūgs,
kad rokās � rokas nesajūt,
bet �emodānus sajūt.
Lai viss ir tā, kā bijis reiz,
ne faķīrs spēj, ne likums.
Un, lūk, es kliedzu, stīvs un greizs:
�Fakino! Ei, fakinol�
Lūk, sirms un puskails nesējs sēd
uz pepsikolas taras
un gurdi kazas sieru ēd,
viens, nost no kungu bara.
Tam nesteidzīgi mute kust.
Klunk�ķ bla�ķe reibino�a.
Un ķēdītē, kur Iekārts krusts,
spīd viņa numurs spo�ais.
Jau vecais iedzēris mazliet.
Man arī steidzas liet
Un dod man siera �ķēli
un uzrunā kā dēlu:
72
<Val slnjors pals to nesared�,
ka celtos es, bet esmu vecs �
nu iztiksim pa draugam.
Sinjor, ir grūti, sāk jau riebt
�os sve�os krāmus stiept
un pat �o vīna trauku.
Lai, sinjor, atjauts jautāt jums �
kur nesējs mans, kad mājās
man vienā rokā nogurums,
bet otrā � jāstiepj kājas?
Sinjor, man netīk �inkstēt daudz,
bet kauli pilni svina;
es grī|ojos, kaut mēle sauc:
�Fakino! El, fakino!�
Tēvs, nereibst man, kaut dzeru es,
un kas tad mani paglābs?
Krusts vienīgais uz pasaules
man � numurs, kas tev kaklā.
Kā Sicīlijas mūlis dumj�
Es velku gadus garus
gan citu rūgtās mokas skumj�,
gan, protams, savas arī.
73
Par sevi smejot paslepert,
sev slēpjot, kā es viebjos,
�īs zemes briljantus jau sen
un mēslus arī stiepju.
Ek, tomēr vienreiz jābeidz tas,
jau līgojos � lūk, bruk�u.
Ņemt saini rokā tuk�ā,
ne velna neizdodas tas:
tā otrā arī aizņemta.
Un siksnas mugurkaulu grie�,
kad, pilni sāpēm aukstām,
kā lāsts mūs �emodāni spie�
un ieaug mūsu plaukstās.
Tos beigu beigās zemē mesti
Tēvs, kam gan varam uzkliegt mēs:
Tēvs, �ajā baltā pasaulē
kaut ko Jau visi nesam mēs �
gan mīlestības rētas svētas,
gan cerības pusalznāvētas.
Un visu mūsu plecus liec
sve�s smagums. Kāds tad brīnums,
Ja nesēji bez mitas kliedz:
�Fakinol Ei, fakinol*
75
No papē�iem līdz apkaklei
aiz augstprātības plīstot,
uz krievu komunistu �eit
kā viepļi viebās firsti.
Sie prezidenti,
kancleri
pa kastām sevi dalīt māk,
bet kastā augstākā
ir tas,
kas banālāks
un zemiskāks.
Par to, ka �ņaudza dū�īgi,
ka sita,
sakropļoja,
tos padarīja mū�īgus,
vēl labāk �
ievaskoja.
Starp taukainiem
un sirmiem,
(auniem, vājiem monstriem
ka nokļuvāt Jūs,
, Siller,
ka nokļuvāt jūs,
Mocart?
Jums vajadzētu �
pļavās iet,
kur
lauku puķes zied,
jūs abi �eit man � biedri,
mans naids � pret pārējiem.
Blen� manī ienaidnieki nīstot,
bet mani neskar it nemaz,
ka nepatīku Bismarkam
un katrā ziņā Hitleram.
Bet lai nu paliek �ie.
Es redzu � ēnas stīvas,
starp beigtiem naidniekiem
klīst vaska lelles dzīvas.
Lūk, tur �
viens premjers stāv,
lūk, tur �
cits premjers stāv,
un �is �
man piemērs nav,
un tas �
man piemērs nav.
Nē, tomēr piemērs,
Jā�
bet tam, kas zems un glums �
Aiz krāga dzīvos grābt �
tos sauc
panoptikums.
Tur vietas rādīt tiem,
lai vasku lej tiem pāri.
Pēc tik daudz nelie�iem
panoptikums sen kāro.
Punkts viņu spēlei �ai.
Laiks melku|iem raut maskas.
Sen pienācis ir laiks
tos dzīvus
iegrūst vaskā.
Lai mutes līp tiem ciet,
kalst rokas, vaskā līpot.
78
Lai sastingst
_ vienuviet
strīpā.
Es saucu dumpi sākt.
Es saucu cilvēcei
no tribīnēm tos vākt,
lai zāle svilpj un smej.
Vēl niknāk kodiet,
ļaudis!
Laiks vienreiz visus mēslus
kā naglas
raut ar baudu
no tribīnēm un krēsliem.
Pret kolekciju �o
laiks asu staru griezt,
no lo�ām purnus tos
kā līņus krastā sviest.
Laiks galu galā sauc:
nost krāmus, kas ku| salmus
un mel�ot
gaisu jauc,
un kalpo kauna galmam.
Hei, cilvēk,
tev ir
balss �
lai balsis skan kā zalves!
7V
Lai vaskā
galvas kalst
valsts galvām, kam nav galvas!
Un, ja vēl melst grib kāds �
kaut melst pa Jaunam, glumi, �
tam �
vasku mutē � blāc! �
un
uz
Vēl mēslu, meļu daudz,
īsts karaspēks �
so
kapec tu та?
Kad kuģa radists krastu dzimto
mums centās notvert ēterā,
balss kāda izlauzās caur simtām:
�Kāpēc tu tā? Kāpēc tu tā?�
Tur sieviete caur lediem kliedza,
un sāpes bij tās kliedzienā,
kad balss ar vētru mastā triecās:
�Kāpēc tu tā? Kāpēc tu tā?�
Viens otru nedraudzīgi grūstot
un zobiem �irkstot niknumā,
krakst divi ledus kalni lūstot:
�Kāpēc tu tā? Kāpēc tu tā?�
Un zvejniekam kliedz baltais valis,
kad, iedzīts tīklu pinumā,
ar asinsstrūklu laivu skalo:
�Kāpēc tu tā? Kāpēc tu tā?�
6 1453
81
Kad vilnis augsts, pār vilni nirdams,
rauj zvejas vīru dziļumā,
tad �ukst viņ� bezcerīgi mirdams:
�Kāpēc tu tā? Kāpēe tu tā?�
Kā nelietis es tevi krāpju
un redzu tavā skatienā,
ka lūdzies mani mēmās sāpēs:
�Kāpēc tu tā? Kāpēc tu tā?�
Tu raugies manī apsūdzo�i,
gandrīz jau niknā ienaidā,
bet veltīgi es tevi lūdzos:
�Kāpēc tu tā? Kāpēc tu tā?�
Caur lietavām un miglas raudām
no gada gadā satrauktāk
kliedz dvēsle dvēslei, tauta tautai:
�Kāpēc tu tā? Kāpēc tu tā?�
82
kamēr vel bendes zemes virso mīt�
Tlla Pūcessplegeļa monologs
Es cilvēks � lūk, mans augstās kārtas tituli,
es varbūt leģenda un varbūt sapnis zils;
reiz mani sauca vienkār�i par Tilu,
un līdz �im laikam � esmu tas pats Tils.
No dieva vienmēr esmu bijis tālu,
bet viņa kalpi steidzās mani sist.
Starp ticīgajiem � tas ir, nenormāliem �
es biju normāls � tas ir, ķeceris.
Neviena stabulē es dziedāt negribēju
un saņemt dāvanas, ko kroņa vīri dod.
Es, normālais, vien brīvi mīlēt spēju.
Lai nolādēts ir sārts un e�afotsl
Kad ausmā cīrulis man pārlaidās pār pieri,
es teicu Nelei, mīlot to no sirds:
�Kā dievs var �obrīd debesīs būt mierīgs,
kamēr vēl bendes zemes virsū ir?�
6*
83
Es bendes meklēju � Es dieva vietā stājos,
kaut gribēju kā dūja mierīgs būt, �
tik viena mērķa vadīts, pa �o zemi gāju �
lai bendes, mani dzirdot, bailes jūt.
Jā, bie�i klājās man ne visai viegli,
par ko jums, nelie�i, bij skaļ� un jūsmīgs prieks,
bet tikāt ellē tā kā pu�ķis smieklīgs,
no sava laika āksta mices triekts.
Ar mani nopūlēties iznāca no tiesas,
uz pannas tomēr nenokļuvu vis,
bet inkvizitoru un ben�u miesas
nu pa�u taukos ellē tagad �virkst.
Es tiku sadedzināts, no�auts, pakārts,
pie kāķa vilkts un katlā izvārīts,
bet tā kā menestrels nu atkal klīstu apkārt,
kam lieka nesamā nekad nav līdz.
Tad atkal noķēra un spīdzināja tālāk,
bij bendēm darbiņ� zināms, nedod dievs!
Un nāves nometnēs pie Eskorjala
zem zemes nīka nāvei nolemtie.
s-1
Es degu Dahavā, tās nāves krāsnīs drūmās,
un pelnos vērtos. Lāpstām apmaisīja tos,
bet, izkāpjot caur skursteņiem un dūmiem,
dzīvs pāri pļavām atkal nolaidos.
Un, smejoties par nāvi � veco prostitūtu,
cs dejoju kā sēņu lietus spirgts
ar kārklu stabuli, ar kizilkoka dūdu,
ar bajānu, kas smejas �irgts.
Un, �ūpodamies līdzi melniem zariem,
tad dūca zvani. Mani pieminēja tie,
vēl nezinot, ka, nokauts Babijjarā,
dzīvs izspraucos caur beigtiem ķermeņiem.
Un tā kā vecie, uzticīgie gāzi,
man liekot neaizmirst, kā ben�u soļi skan,
aiz manis nāca kastaņas un bērzi,
un putni dziedāja uz pleciem man.
Man gribējās ar bendēm noslēgt galus
un tādēf pelnos gulēt nebij brīv,
jo grēks pat miru�am zem zemes palikt,
kamēr viens slepkava vēl zemes virsū dzīvsl
85
Grēks zvaigznēs raudzīties caur kapu zāli brīvo,
Ja manī smagi kruķi tāpat klaudz un klaudz,
ja tie, kas nodeva un mocīja, ir dzīvi
un atkal pratināt un sadedzināt sauc.
Jā, protams, vecais
ka arī bendes noveco un gumst,
bet, kā par bēdām nevar atlīdzināt,
tā mū�am nevar noilgt noziegums.
Tā, nepārtraukti meklēdams, es eju,
un zemes ielās mani kruķi klaudz,
un, cie�i ieskatoties |au�u sejās,
mans kroplais ķermenis uz �etriem gultņiem brauc.
Es meklēju, es meklēju bez elpas,
kad balta gaisma aust, kad saule riet.
Un, svilpes Dahavā, Jūs bndino�āk svelpiet,
kamēr pa zemi slepkavas vēl iet.
jūs, kuru pelnus visi vēji nes,
jūs, sirmgalvji un sievas nosmacētās,
jūs meklēt smacētājus saucu es!
86
Jūs, nomocītie bērni, celieties no kapiem �
starp cilvēkiem vēl necilvēki mīt �
un steidziet soģu mantijas sev apvilkt
to bērnu vārdā, kas vēl piedzims rīti
Kaut elle piebāzta no griestiem līdz pat grīdai,
tur �da�as personas� vēl gaidīt gaida sods.
Ar dziesmu modinu es �odien nomocītos
un meklēt slepkavas ar dziesmu vedu tos!
Un visu atraitņu un visu mā�u vietā
no visām galaktikām, no �īs pasaules
es apsūdzu. Kas es? Es holandietis.
Es krievs.. Es francūzis. Un ebrejs es.
Es cilvēks � lūk, mans augstās kārtas tituls,
es varbūt leģenda un varbūt sapnis zils.
Reiz mani sauca vienkār�i par Tilu,
un līdz �im laikam � esmu tas pats Tils.
Un dzirdu divdesmitā gadsimteņa vidū:
vēl kliedz un vaid. Riet vakars. Jauns nāk rīts.
Jo ilgāk �ajā pasaulē es mītu,
jo vairāk pelnu man uz krūtīm krīt!
87
Nē, cilvēks it neviens nav neinteresants�
Ikkatra liktenis kā planēta �ķiet man.
Ikviens kā zvaigzne savu gaismu dod,
ko citu spo�ums nespēj atkārtot.
Da�s dzīvo nemanāms un �ķiet tāds kluss un sīks,
bet, ja �ai kautrībai kā sev viņ� uzticīgs,
spēj tie�i tāpēc interesants kļūt,
ka neprot interesants būt.
Nes sevī slēptu pasauli ikviens,
un mirklis labākais ir tanī viens,
un stunda briesmīgākā pasaulē �ai tumst,
bet neuzminams tas viss paliks mums.
Ja cilvēks mirst � ar viņu līdzi prieks
un arī viņa pirmais baltais sniegs,
un pirmais skūpsts, un pirmais kaujas rīts �
to visu cilvēks aizejot ņem līdz.
88
Jā, paliek grāmata un paliek tilts
un ma�īna, un otas triepiens silts;
jā, daudz kas paliek veidots, radīts, krāts,
bet aiziet, kaut kas aiziet tik un tā!
Sai ne�ēlīgā spēlē sen tāds likums ir,
ka pasaules un nevis cilvēks mirst.
Mēs viņus pieminam, �os ļaudis grēcīgos,
bet būtībā � vai pazinām mēs tos?
Par brāļiem un par draugiem zinām ko?
Ko zinām mēs par savu mīļoto?
Un pat par tēvu savu vienīgo
mēs, zinot visu, nezinām neko.
Tā aiziet ļaudis� Neatsaukt vairs tos.
Kas viņu pasaules vairs atjaunos?
Un katrureiz līdz kliedzienam man sāp
Sī mēmā neatgrie�anās �
99
Urbanski �eņka, velna rakar,
grāb mani ķetnās tā kā vJuir,
kad paģirains rīts sāka aust.
Grāb mani saspringts, grumbām pierē,
viss dego�s, svilinot �o mieru,
bet citiem jau to neapjaust.
Nāc �okenē un rupjā jakā,
kā laupītājs man uzsvilp atkal
kā mūsu jaunībā, kad tā
bez slavas dzīvoja un gra�iem,
bet dzīvē skaistā
mēs degām, nekrājot nekā.
Jā, pilnību mēs nesasniedzām,
bet apmātība mūsos kliedza,
ka viss vēl pilnīgs nav un labs.
Mēs mīlējām un �ņabi dzērām,
bet atkal niknus soļus spērām
un degām, neprasot, kur � kaps.
90
Un Āzijā, kur gaiss slāpst tvanā,
reiz dumjā filmas uzņem�anā
starp smiltīm, kas kā dzīve zūd,
pēc pilnības vēl raudamies,
kā ārprātīgais lauzdamies,
tu kliedzi: �Slikti! Atkārtot!�
Jā, mākslā filmu triki valda,
un triki valdot, liktens skaldot
mūs triekt ar pilnu jaudu māk.
Mums, māksliniekiem, tā kā Molohs
liek māksla vienmēr atkārtot
ar katru reizi pilnīgāk,
ar katru reizi nāvīgāk!
Lai muļķi nezin, kāpēc gribam
no jauna sākt līdz apmātībai.
Mēs pateicamies spēkam tam,
jo, kaut virs bezdibeņa stāvam,
ar reizi pēdējo, pirms nāves,
mēs pirmo reizi paveicam.
Tā tuksnesī tu, 2eņka, kriti,
pats sevi uzvarot un citus.
Un turp, kur horizonts stāv zils,
pēc pilnības vēl tiecās rokas,
bet nesniedzamās laimes mokās
starp pirkstiem irstot skrēja smilts�
91
I
Ahmatova starp diviem laikiem stāv.
Pat apraudāt mēs viņu kaut kā nepaspējām
un ticēt, ka
Un, kad tās nebija, mēs ari neticējām.
Tā aizgāja, kā melodija iet
starp kokiem krēslojo�iem dārzā dziļāk
un nu uz mū�u
�os
Ja
kā baitā nakts degs mū�am poēzijā.
Un
it kā starp citu gulēja tā klusa,
ne tagadnē, bet pāri arī tai,
starp nākotni un pagājību dusot.
92
Ne dievturīgu dāmu Izskata
gar zārku pagātne tur gāja soļiem sīkiem,
un sirmās sprogas, gai�ās sprogas tās
tik lepni mirdzēja virs tērpiem vecmodīgiem.
Laiks sejas izmaina, Jo mainās ari pats
un kādreizējās krievu skaistules,
bet viņu acīs � labsirdīgais skats,
�o svētbii�ugunl vēl �odien redz tur kaistam.
Tur gāja nākotne, kam vēl blj niecīgs spēks �
tie pui�eļi, kas sevi dedzināja,
kam acīs ģimnāzistu ugunsgrēks
un plānas burtnīciņas dūrēs vājās.
Un nesa meitenītes dro�i vien
gar zārku dzejas portfelī�os lētos.
Tās � naivās kursantes. Tās pa�as vien �
tā laika laimīgās, tā laika svētās.
Un nesarauj, ak, laika jūkli tu,
�o laiku saistību � tā parādīs vēl sevi,
jo nevar vienkār�i būt divu Krieviju,
kā būt Ahinatovu jau divu nevar.
03
II
Bet kā �astu�ka blakus bībelei
ar baltu lakatiņu zārkā citā
tai pa�ā vecumā un sastingu�u seju
bij iezārkota kāda vecenīte.
Un, nogurusi mazgāt, lāpīt, nest,
pret altāri, �ķiet, viņa atkal tiecās.
Pēc rokām un pēc sejas zemniece
un var jau būt, ka vispār mājsaimniece.
Būt miru�am � īsts paradīzes prieks.
Pret viņu (audis bij tik labsirdīgi �
kā svētkiem bērnu viņu posa tie �
gan apģērba, gan tīru zārkā lika.
Jā, nebija gan puķu māmuļai,
bet zārks pēc mēra padots labu labais,
un kurpes gandrīz jaunas dotas tai
ar remontpasakņiem uz zolēm abām.
Gai�s, aizejo�i tīrs bij viņas vaigs,
un sausās rokas saliktas uz krūtīm,
un izlikās, ka pirkstos miru�ai
vēl neredzama vaska svece būtu.
91
Tās �ajā dzīvē visu prata prast
(kaut rakstīja tik ķeburus ar mokām),
�īs tum�i brūnās, smagnējās kā var�,
ne reizi neskūpstītās rokas.
Es domāju: bet, ja nu tas ir tā,
ka pastāv divas Krievijas, bez jokiem, �
div sve�as zemes pasaulē �ai stāv:
tā viena � dvēseļu, tā otra � roku.
Neviens pēc vecenītes neraudāja sērs.
Neviens tai nemirstību nezīlēja.
Un pāri tai kā tāls un sniegbalts bērzs �
Ahmatova ar patricietes seju.
Ahmatova � kā tālas zvaigznes stars,
visaugstākā no visām augstām dziesmām,
pat zārkā apjauda, ka nāvē viņas gars
stāv augstu pāri gara plebejismam.
Vai augstdzimtā? No turienes, kur �ķīst
zem zirgu kājām dzirksteles uz bruģa?
Bet rokas, viļņojot kā ūdenī,
vēl kaut ko radīja virs puķēm.
95
Tās labu darīja, lai cilvēkiem ir prieks,
kaut spēki brī�iem atsacījās klausīt,
un spalva, Pu�kinam kas bija nieks,
ar izsmieklu tās smalkos pirkstus lauza.
Kaut pirkstiem aizmirsies sen ziemc|vēj� Aī
un skūpsti Nicā, skūpsti Pētcrpilī,
uz krūtīm saliktas, nu rokas �īs
bij zemnieciska noguruma pilnas.
Kaut it nekad nav troņa bijis tai,
tā gulēja, ar puķu klēpjiem klāta,
kā cariene, un miers
kā vecenītei kurpēs dāvinātās.
Bet ve�iņai, ko pielūdzēju bars
nekad nav
un nebij robe�as
Klau, dzejniek, kas raksti par karu un lodēm,
klau, cilvēka skaistuma tēlniek. Jums lūgums
man piedot, ka �ēloju vecenes |otl,
bet tas Ir mans vienīgais trūkums.
M. Svetlovs
I
Kad jauni, mēs steidzamies traukties un
skriet,
bet atnāks jau vecums pa krēslu.
Reiz tur, pie tā ce|a, uz Romu kas iet,
kāda vecene sēdēja krēslā.
Krēsls bija ar lēni, tāds cienījams �
ar griezumiem sānos un priek�ā.
Un stāvēja blakus vēl krātiņ� tam
ar jūras cūciņu iek�ā.
Kumps deguns bij ve�iņai melnīgsnai tai,
ne �ūt, ne vairs mazgāt tā spēja.
Tai lūpas tik maķenīt kustējās vairs,
kad ma�īnas garām te skrēja.
7 1453
97
�Folksvāgcniem�, �fiatiem� ce|� bija tāls.
Bet noslēpums vecai bij sevī �
ne lādēja skrejo�ās ma�īnas tā,
ne svētību līdzi tām deva.
Kas zin � varbūt vecajai jucis bij prāts,
varbūt sildījās ce|malā �ajā,
bet ma�īnu spārnos kā spogu|os tā
cie�i vērās un iekusa tajos.
Pret Romu no klusajiem ciematiem �iem
caur kalniem un satiksmes zīmēm
skrēja vecenes ēna uz spārniem tiem
tā kā ēna no Hirosīmas.
�Kas par grupiņu!� aizmetot romānu prom,
kāds mākslinieks iesvilpās priecīgs, �
sē� ve�iņa, cūciņa uzdanco:
pop-art! Kaut vai izstādē lieciet!
Bet ceļabiedrs � gudrību zinātājs kāds,
kā parasts tam, strīdējās gari:
�Nē, draugs! Tas ir simbols, kas jāizprot tā:
tik tie domīgie izglīto garu!�
98
BIJ mākslinieks �maugs, bet filozofs tauks �
strīds nebeigtos ilgi vēl �oreiz,
bet pablenza �oferis, glu�i kā saukts,
un teica tiem: �Vecums, slnjori!�
II
Bizi, smar�īgu kā upe rītos,
sieviete pār pleciem izjauca,
savu ādu glāstīja kā zīdu,
klausījās, kā āda plaukstās san.
Apskau�ami pilnīgas un stingras
izlaida no plaukstām krūtis tā,
tūlīt debesīs kā na�i vingri
krū�u gali tum�ie iedūrās.
Pirksti pieskārās kā dievam svētam,
jūtot, cik to patiess kailums vij,
vēderam, kur ievilkta bij rēta
un kur pūka meitenīga bij.
Bet caur tum�o eg|u skujām asām,
cietsirdīgi paģērot uzreiz,
ie�inkstējās meitenīte maza:
�Vecmāmiņ, vai iesim beidzot reiz?�
7*
99
Pēk�ņi seja, ko �o laiku visu
slēpa ēnā matu vilnis skaists,
veca atklājās, jo tajā dzisa
grumbu mulsums no�ēlojamais.
Nu, bet augums kā uz spārniem skrēja,
nolādētos gadus aizmirstot,
augums protestējot negribēja
aizmirst sejas nodevību �o.
Sieviete aiz lazdu krūma slēpās.
Redzēju pie aizas stāvam to.
Viņa slēpa pieklājīgās drēbēs
jaunību tik nepieklājīgo.
Un man pretim sejā trulām rievām,
nesot augumu, kas drēbēs slēgts,
nāca ne vairs meitene, nc sieva
un gandrīz pat sieviete vairs nc.
Un es acis novērsu no viņas,
it kā pārdomājot �o vai arī to,
un es nenodevu, ka es tagad zinu
noslēpumu viņas pēdējo.
100
Ill
Man vēlēts bij būt augstā reizē klāt,
kad savā lokā ve�as dzēra tēju.
Gars atpestīts �ai juku laikmetā
te valdīja tik smalks un izmeklēts, ko tā
cs citkārt ievērot uzreiz vis neiespēju.
Par jaudīm labākiem, kas viņu prātos kaist,
man stāstīja par hronistu pat labāk
�is smalkais draiskums ieaudzinātais,
�ī smalki slēptā, ziņkārīgā daba.
Man, kura valoda tik nabadzīga �ķiet,
kā apzagts nams ar glu�i kailām sienām,
gandrīz kā sve�a mēle likās �ie
jau senaizmirstie krievu izteicieni.
Bij ve�as ievērojamas ar to,
ka mīlēja tās ievērojamie.
Nu līdzdalības cēlo ēnu to
�iem iznīcībai lemtiem spārniem dod
tā laika elite, kas nevar bojā iet.
Un, sarunā �ai neiejaucoties,
es jutos neveikli. Tāds tie�ām biju �
tāds kagors at�ālēts, kam smar�a dziest,
ir �montiljado�, �kliko� kompānijā.
101
Bet apvainot, ka kundziskas ir tas,
es galvoju, ka cūcība tā būtu.
To pārākumā nebija nekā
no plebejiska pārākuma Jūtām.
Cik karu pārlaidis nav viņu gars
ar dedzino�ām ugunsgrēku liesmām:
tie divi � pasaules, viens � pa�u kar�
un tūksto�i ar ikdieni�ķām briesmām.
Naids kādos tālumos nav dzinis tāsi
Un dzeloņdrātīs griezīgas un asas
man Karaganda, Inta rēgojās
virs izrotātām, senām tējas tasēm.
Kaut daudziem nelie�iem tās iegūt kārojās,
bet vateņos, kur nebija vairs vates,
uz neķītrajiem nolūkojās tās
kā Bloka nepazīstamās ar lepnu skatu.
Tās zemi raka līdz pat pusnaktij,
kad miesu svilināja ziemejvēji,
un viņu lūpās di�o vārdi bij,
tos maigi, maigi viņas iz�ukstēja.
Un slēptos spēkus dvēslē, asinīs
tās glabāja un nelaida tos projām,
un bezgalības smalkās bruņas �īs
sargs bija atmiņām, lai neietu tās bojā.
102
Un virsskaņas ir, Krievija, tavs balsts,
tev virsfiziķu, virsllriķu bari,
bet vēl tu esi vecu sievu valsts,
kas virspiedod, bet paliek stingras arī.
� Un vecmodīgās plī�a apkaklēs
gandrīz vai caurspīdīgas vecās bija.
Nevienā citā kā vien viņās es
nu krievu zemes vaibstus ieraudzīju.
Tā saspringts klausījos es kluss un mēms.
Ko dzirdēs vēl no mums tās, dienām ritot?
Es gribu rakstīt tādām vecenēm.
Priek� meitenēm lai nāk un raksta citi.
103
Vccmāmuļ Oļena,
ieklausies,
kā laukā
pavasaris � velnēns
drumstalās sit traukus,
kā sīlis jumta galā
skurbs dzied kā lakstīgala,
jo sulas bērzos trauc
un dzert un noreibt sauc.
Tu uz me�u,
upīti
lēnām aizstaigā �
Bet uz kājām skumīgi
kāpēc raugies tā?
Ko tu naktīs baltajās
tā kā strautiņ� rāms
runājies
ar saltajām,
gurdām kājiņām?
104
�Kājiņas manas saltajās
kāpēc sāpes ir tiku�as?
Agrāk naksniņās baltajās
skrējāt neapniku�as �
Dan�os slaidajām �laiviņām� abām
nost papē�us lauzāt,
un viksētie zābaki
aiz jums bija par gausiem.
Jūs skrējāt un drāzāties basas
gar ābelēm garām, gar aciņu
uz me�u pa sudraba rasu,
pa aizaugu�u taciņu.
Un tur, zem laivas krastmalā,
kur skudras skraidelē teciņus,
viņ� jūs apskāva, viņ� jūs glāstīja,
manas taisnās kā svecītes.
Kājiņas, manas kājiņas,
bez vakaru pastaigām skaistām
jūs zināt, kā jāstiepj bij mājiņās
spaiņus, kartupeļmaisus.
105
Stāvot
cirtu, dak�oju � plēsos vai pu�u �
slaucīju, berzu un vārīju �
un tagad jūs
bridu sniegus un lietavas vēlas,
uz jums es sevī iznēsāju
astoņpadsmit meitas un dēlus.
mēs
Atdevu Krievijai visus pa vienam,
Visiem es liku iet skolās.
�Mācieties!� teicu, cik spēju.
Visus uz kājām noliku,
nu bet savējās pazaudēju.
Man jau vairs saulīte neausīs �
Kaut tik vēl pamostos vājinās!
Kur aizgājis spēks, ka vairs neklausāt,
kājiņas, manas kājiņas?!�
loe
Vecmāmuļ Oļena,
es raudu �
neskaties!
Bet medņa dziesma
senā
skan me�ā � klāt ir riests.
Un pāri upei Vologdai
kāds sīciņ�
meitēns skrien,
un medņa dziesma soļus tai
ceļ pāri viļņiem vien.
Kā apmātu to medņi dzen.
Jo meitēns mīlu dzird �
Meitēnam,
Oļena,
tavas kājas ir!
Pielūdzot un dievinot
zāle lūst un līgo �
balerīna krieviete
dejo Amerikā.
Vēj� tai �alko vēnās!
Viņas dēļ kaut mirt!
Arī tai,
Oļena,
tavas kājas ir!
107
Neklanos un nelienu �
lepnums man ir viss.
Un no kājām
nedlenātn
mani nenosist.
Kādas kaujas
vēl nenāks �
izturi sirds!
O|ena,
kājas tavējās ir!
�Kas tev lēcies, rudmatīte?
Kāpēc pieri skumjās rauc?�
vecā �ukst un tev no rīta
pāri pierei matus jauc.
Bet tu atmet savas sprogas,
pussnauda vēl tevi tur,
kaut ko gai�i zilu logā,
|oti tīru redzi tur.
Tev ir tik daudz raibumiņu,
ka tev noskumt nav par ko.
Ievas zied. Caur logu viņas
rūgtas, baltas izsmar�o.
Skaties tu tik rāmi, sēri,
un man liekas brīdī �ai �
kā drīkst aiz�aut stirnas bērnu,
kam no visa tā ir bail?
109
Darbnīcā, kas draugam pieder,
aizveda viņ� tevi reiz
un tev vaigu saulesrietā
noglāstīja pirmoreiz.
Un līdz nebeidzamām trīsām,
neaizmirsu�i neko,
atmin raibumiņi visi
viņa lielo roku to.
Akmens ģīmji tik no kaktiem
lūkojās � cits maigs, cits baiss.
Bij tev kauns un mazliet bailes,
tomēr notika tas tā:
kleitu nometi un kaila
stāvēji starp skulptūrām.
Kāpēc atsala viņ�, dzisa,
smēķēja pēc tam un tāds,
tāds, nu viņai tāls pavisam,
neteica vairs it nekā?
no
Raibumiņus mazgāt dodies,
kafiju vēl sēdies dzert
un tu vēl pat nesaproti,
kā nu tālāk soli spert.
U л tu mēma dodies mājup,
nievu acīm lemta nu,
nemākulis tieviņ�, vājiņ�,
viena, viena, viena tu.
Tu tik kautrīga un maza
netiec skaistām mei�ām līdz.
Tavas lāpstiņas man asās
�ķiet kā spārniņi, kas trīc.
Tevi ne�ēlo un zaimo.
Sevi slēp tu sevī nu.
Bet varbūt, ka sev par laimi
vienos raibumiņos tu.
Te, kur līdz pat piektam stāvam
e||as smird un alus vēl,
pāri dievnamiem kā pāvi
raibas mākoņgubas peld.
111
Apdraudot ar ugunsgrēku
garā�as un namus �os,
ruda drāzies tu un sprēgā,
dzirkstis metot gājējos.
Kaut tik daudz ir grēku viņam,
staros, kas pār zemi krīt,
tev uz
un uz pieciem arī spīd.
acis � divi raibumiņi,
Rudie au�as, raibumiņi,
pilsētā, kas joņo, skrien,
deg
tā kā raibumiņ� viens vien.
112
�..Merkurijs virs mūsu galvām �
sveiu zemju zvaigzne peld �
M. Svetlovs
Arhangejskas ostas vējos
sve�u zemju kuģi dirn,
sve�o zemju |au�u sejās
sve�u zemju skumjas ir.
Melns kā krauķis, tievs kā spieķis,
baltā nakts kad pāri kaist,
raud kāds matrozitis grieķis
blakus cara statujai.
Ne vairs ārzemnieka stilā
kājas skvēra smiltis min,
asaras kā skumju miglu
viņa melnā dūre trin.
Varbūt ģimenē tev sēras?
Varbūt palicis tu viens?
Varbūt ieķēri pār mēru?
Varbūt � skumsti tāpat vien?
8 1453
113
Kas tev gau�i dara �odien?
Kas tev notiek � saki man!
Bet ar tevi, lūk, kas notiek,
ka tu cilvēks arīdzan.
Skumjāk vēl, Ja sirdi vēsu,
nesaprotot it nekā,
nāk kāds prasīt, vai tev neesot
bezizmēra zeķes klāt.
Un tu rūgti, rūgti raugies,
nejautājot, kas un kā,
kad ar pieci rubļi plaukstā
piņņains �vauksts tev spie�as klāt.
Platām jūras vilka pēdām,
sirms, nu varaģīmis īsts,
līgo, ieķēris uz bēdām,
krievu kuģa motorists.
Motorists tam sē�as blakus:
�Draudziņ, derētu mums viens!�
Un ar rupju, cietu roku
puska�oka ķe�ā lien.
114
Tūlīt rupju miltu bulku
dabū rupjie pirksti �ie,
izvelk pusstopu par tulku
un pret solu voblu triec.
Apkampu�ies skvēra zālē
sē� un dzer kad abi tā,
līdz ar grieķa skumjām tālē
krieva skumjas noraugās �
8*
115
Jums �ķelmja smaidu slēpjot tī�i,
par Tiko Vilku pastāstī�u.
Varbūt tiks samelsts �is un tas,
bet negribu es rēķināties,
ka disertācijām sāk krāties
par viņu tēmas. Velns rauj tāsi �
tās neder man. Bet, jā, no tiesas �
tai tēmai bija brangas miesas �
kāds simtiņ� bija akurāt,
kas suņus, zivis andelēja,
uz kārtīm brie�us laida vējā,
pat brī�iem untes nodzert spēja,
bet pindzelējot nepaspēja
par niansēm daudz padomāt.
Un visi pīkstot apsveikt gāja
�o pirmo ņencu gleznotāju,
bet neuzpūtās viņ� kā dumj� �
tik mālēja: ja tīkli � tīkli,
ja jūra � lūdzu, jūra jums.
116
Kā spraugas krātuvē bij Vilkam
tā �aurās acis, pilnas ilgu.
Bet nekrāja viņ�, drūms un skops,
vis aizguvumu lēto varu,
bet krāja ziemeļblāzmas starus,
to zeltu krāja gadus garus,
kas nerpu ādās vizuļo.
�Kad apjēgsit �īs gara mantas?� �
un mākslas zinātnie�u tantas
ik iesācējam teica tā:
�Jūs, tādus zaļus, pārsteigs vecums �
Lūk, viņ� � viņ� glezno to, kas redzams,
pie viņa ejiet mācībāl�
No rajona reiz tumīgs priek�nieks,
tāds pupīgs, gatavs bāba tie�ām,
kas pazīstams kā draņķis bij,
tam teica: �Maksāsim pēc formas,
ja mani tēlosi uz fona,
kur brie�kopība mani vij.
Tu rādi arī lopu skaitu
un ļau�u prieka pilno gaitu,
un darba jūsmu � vispār tā,
lai viss, kas dabā, � bildē iek�āl�
�Es gleznoju, kā redzu, priek�niek!�
Un Vilka darbam ķērās klāt.
117
BIJ krāsās tie�ām maigums redzams,
kad gleznoja viņ� brie�us, ņencus,
un viss vienalga � �ķist vai plīst,
viņ�, pabeigdams �o bildi raibo,
ar atvēzienu � melnu traipu
vēl gāza pa�ā viducīl
Tas Vilkam tie�ām ncblj parasts �
tāds paņēmiens bij tīri abstrakts.
Bet reizē � reāls, sulīgs paraksts
bij Tīko Vilkās triepiens �is.
Un smējās ņenci, smējās brie�i,
bet pārsteigumā resnais priek�nieks,
gan saprazdams, ka piesmiets tie�ām,
tur sevi nepazina vis.
Un saucu es: �Lai dzīvo Tiko!�
Tam karoti un dak�u tikai
pie galda turot, nācās svīst.
Bet otu turēja kā vajag
un sevi turēja kā vajag.
Bij lepnums viņā � retums īsts!
118
Skaistule pirmā
pēc skaita,
pēc skaita
viņa bij ostmalas krodziņos.
Viņa bij maita,
maita,
maita
ar sudrabu lakotos nadziņos.
Ko viņa domāja,
dumjā,
dumjā,
kas bija tās sirdī un dvēselē?
� Kurpes no Havras,
krū�turis � Duvras,
un no Filipīnām bij kombinē.
9
Kad līdzīga pāvam,
pāvam,
pāvam
ar norvēģi gāja uz krogu tā,
viņas vīrs stāvus,
stāvus,
stāvus
ar lidgriezi gāzās okeānā.
Ko tad nu klusē tu?
Dejo un smaidi�.
Rēgojas naktī tev �
vientuļ� un salts
marmora aisbergs,
aisbergs,
aisbergs,
kam vidū �
tas lidgriezis kalts.
Kam neskrien uz ballītēm
dullajām,
dullajām,
kam skatienu tuk�u un aklu vērs
uz kurpēm no Havras,
krū�turi � Duvras
un Filipīnu kombinē?
Tevi aiz kauna,
aiz kauna,
aiz kauna
raudam savējā istabā dzird.
120
Nu tu atceries mammu
no jauna,
no jauna
un ka cilvēki vispār tev apkārt ir.
Kā sieva tu raudi,
tu raudi,
tu raudi,
kaut kam un kaut ko tu nopirkt skrien.
Klusa nu auklē,
auklē,
auklē
bērniņus sve�us
un raudi ikdien.
Kāpēc tad nu vairs tu rūpestu nevairies?
Varbūt patie�ām priek� cilvēkiem dievs
radījis nelaimes,
nelaimes,
nelaimes,
kļūtu lai labāki,
tīrāki tie?!
� Skaistule pirmā
pēc skaita,
pēc skaita
viņa bij ostmalas krodziņos.
Viņa bij maita,
maita,
maita
ar sudrabu lakotos nadziņos.
121
ko visi par �kapeiku� sauc,
dejo skuķe � visaugstākā klase,
un stumdot to �akete �ņaudz.
Ko man darīt ar pui�eli �ito,
ar tā Parīzes frizūru �iko?
Ar tā pieri, bet pieres Jau nav.
Ir �Ali-Baba�, ir �Mū�īgi tavs�.
Un ar skuķēnu spocīgās drēbēs,
liekās, piepītās,
piepirktās krēpēs?
Ko man teikt?
Vai tos nosaukt par �stilīgiem�?
Vai par telēniem dumjiem, kaut mīlīgiem?
Vai,
aiz niknuma �okurā saliecies,
viņiem skaidro�u:
�Pagātnes paliekas.. .>
122
Bet puikam savs viedoklis padomā �
tam ar kājām par laikmetu jādomā.
Un es skatos,
un skumji man paliekas,
laikam saprast Jau lemts man nav daudz.
Bet uz �kapeikas� �odienas paliekas �
raibas �aketes zirgastes �ņaudz.
Par ko tā �onakt kuģis gaudo?
Tas nevar būt, ka ne par ko,
kad, tumsā lauzdamies ar jaudu,
tā motors pilnu tvaiku dod.
Kas noguru�am jūras vilkam
jau pirmā miegā mieru jauc?
Un līdzi gaudām kādas ilgas
tā tetovētās krūtis �ņaudz?
Tad elles tumsa kuģi apņem
un mākoņus �ķeļ bezanmasts,
bet ciemos matrozim pa sapņiem
nāk Rjazaņa, nāk dzimtais krasts.
Un vēji, vantīs kaucot dobji,
ar tūksto� balsīm stāsta tam,
kā kaccnkāposti krauk�ķ zobos,
kā sniegs zem ragaviņām san.
124
Viņ� mostas, saskābis un pliekans,
un uzsāk dēļu, dusmās kluss,
pa tikko �ķērsta vaļa iek�ām,
lai ietaukotu zābakus.
Un viens pa kuģa klāju lodā,
nīgrs, apaudzis kā ērk�ķu krūms.
<Uz sād�u gribas� ļoti, ļoti,�
�inkst kapteinim un viebjas drūms.
Zem svētbildēm, lūk, mājās svinīgs
viņ� reibdams sē� līdz pusnaktij,
un mei�as kārām acīm viņu
ar visu siksnas sprādzi rij.
Viņ� melo Dūņai, kaimiņskuķei,
kad to par savu zvaigzni sauc,
bet naktīs vējainās pēc kuģa
tā pārkaltusī būda kauc.
Un gau�i niecīgs prieks tiek kodēm �
jau bu�lats prasās plecos pats.
�Man, mammīt, jūras gribas ļoti,�
teic, piedo�anu lūdzot, skats.
125
Un nebeigs viņ� pa Jūrām rauties,
līdz Jūrās ūdens nekļūs sauss,
un Duņka, muļķe, nebeigs raudāt,
ka viņam zvaigzne viņa nav.
Bet, nāvei nolemts, apledodams,
no kuЈa klāja norauts nost, �
�Uz sād�u gribas� ļoti, ļoti,�
viņ� vēl pirms nāves nogaudos.
126
Zivju zupa bij tik asa,
ka mums elpu rāva ciet.
Mēs uz kuterī�a maza
steidzām spirtu iek�ās liet.
Kuteritis elsa, pūta,
bez garmo�kas dejodams,
ledus kalni virsū grūdās,
sānus apdriskājot tam.
Kā pa galdu glāzes a�i
arī domas steidza lēkt
te par Da�u, te par Mā�u,
te par putru pasaulē.
Nebiju es pilnā, liekas,
centos saprast vīrus �os,
un, kā briedis rok zem sniega,
es zem vārdiem rakņājos.
Bet �ai jūkli �alojo�ā
netiku es jēgai klāt,
jo pat runātājiem pa�iem
skaidrs nebij, kas un kā.
Palūkojos cauri dūmiem:
vai tas zvejnieks saprast spēj,
tas, kur� dzer un smēķē drūmi,
kāpēc skumst viņ� pasaulē?
Un vai saprot, ko grib sacīt,
noliktavas pārzinis,
ko viņ� jautāt grib ar acīm,
nosvīdis un pinkains viss?
Pre�zinis, kas manu delnu,
kaut ko stāstot, kniebj un spie�,
�ķiet, pats nesaprot ne velna,
kāpēc mocās viņ� un cie�.
Kapteiņpalīgs dūri dauza.
Vilna tam uz krūtīm kūp.
Ko viņ� teikt grib � brīnies, klausies,
ej nu sajēdz, kas tam rūp.
128
Kliedz: viens ciema priek�sēdētājs,
dts, kas aizvieto kaut ko,
atbildi lai dod uz pēdām,
nezin pa�i tik uz ko.
Māte, Krievu zeme skumjā,
ko man dari katrudien?
Vai man apkārt tikai dumji?
Varbūt � dumj� es tikai viens?
Izgāju uz klāja ārā,
bet kā milzīgs dzelmju zvans
jautājo�i viļņu bari
pēk�ņi gāzās pāri man.
Putni, zvēri, dūmu dzirkstis,
ielas kaut ko jautāja.
Antenu un mastu pirksti �
visi, kas vien jaudāja.
Putni kliedzot pāri laidās,
un, līdz mielēm satraukts viss,
bailēs mētājos un gaidās
kā pa ledu sermulis.
9 1453
129
Pēcāk Ieraudzīju ņencu
sē� uz klāja sirms un stalts,
sē� kā bezgalība mēmi,
kā no Iedus kalna kalts.
Mākoņi tam ķērās bārdā,
svilpa vēj� gan traks, gan sērs,
bet viņ� nebilda ne vārda �
gudrās taigas gudrais bērns.
Pārskrēja man pēk�ņi tirpas �
lūk, kur� visu zin par mums.
Nē, � bij �auro acu �ķirbās
arī viņam jautājums.
Iekliedzos kā miglā aprakts:
�Vai patie�ām pasaulē
neviens nespēj sevi saprast
un vēl mazāk � citus nē?�
Vētrai domas grīstē grie�ot,
sirds kā dzelta pukstēja.
�Vai patie�ām? Vai patie�ām?
Vai patie�ām?� �ukstēju.
130
Varbūt domāju es rupji?
Kurls varbūt es, nedzirdīgs?
Varbūt nemaz nav tik glupi?
Tikai pats es dumj� un sīks?
Dziļi krita, cēlās augstu
kuģis, sirmām putām jozts.
Pieplacis pie trosēm aukstām,
pāri dzelmei noliecos.
�Dziļum, gai�i zilais, dīvals,
burvju likteņ�.okā jūgts,
saki � kādēļ manī dzīvo
neziņa un trulums rūgts?
Braucu, lidoju un nirstu,
�odien te un rīt � jau tur,
gudras grāmatiņas �ķirstu,
tomēr gudrāks netieku.
Varbūt steiga, kas zog spēkus,
meklējumi � prieku dod?
Varbūt eksistences jēga
ir �o jēgu meklējot?�
Gaidīju es, vētrai svilpjot,
bet aiz borta krāca dziļ�,
neatbildot man ne zilbes,
dziļums dīvs un gai�i zils.
131
Aiz sienas jautri smiekli skan.
Es raugos sienā acīm mēmām,
bet dvēsele �ai brīdī man
kā slimniece dziest rokās lēnām.
Aiz sienas jautri smiekli skan.
Cik bezkaunīgi ļaudis smejasl
�ķiet, zākādamies viņi man
triec izsmieklu kā dūri sejā!
Bet īstenībā tas nav tā:
tur viesi, noguru�i dejā,
smej nc no �ā un ne no tā,
tāpat aiz labsajūtas smejas.
Aiz sienas jautri smiekli skan,
un, sarkanvīnā sildot omu,
par to, ka dvēsele dziest man,
�ie cilvēki pat neiedomā.
132
Skan Jautri smiekli� Un tāpat
es esmu smējies līdz ar visiem,
kad blakus man aiz sienas kāds,
ar nāvi samierināts, dzisal
Un, �ķirdamies no pasaules
un pretoties vairs neiespēdams,
viņ� domāja, ka smejos es
un ņirgājos par viņa bēdām.
Si Zeme uzbūvēta tā
un mū�am tāda arī paliks:
aiz sienas cilvēks vaimanā,
kad mēs bez rūpēm smejam skaļi.
Bet Zeme iekārtota tā,
un mū�am neuzminēt, kāpēc:
aiz sienas skaļi smejas kāds,
kad vaimanājam savās sāpēs.
Tai brīdī, kas gan tev, gan man
nāks, drūmas bezcerības apskauts,
tos smieklus, kas aiz sienas skan �
tos bīsties patmīlībā apskaust.
133
�ai dzīvē viss Ir līdzsvarots.
Un neskaud � sevi apvainosi.
Jo tava nelaime nav sods,
ar to tu citam* laimi dosi.
Kad tavas acis vērsies ciet �
tai stundā pēdējā un dienā,
sev novēli, lai nebeidz smiet
kāds savos priekos tur aiz sienasl
134
Kāds velni�ķīgs spēks tas ir bijis,
kas par velni�ķu kaisli ir tā �
cēla, vadīja, kaulos lija,
lai es nekluptu nespēkā?
Nu un kāpēc manī nav zudusi,
nu un kāpēc beigas nav Jutusi
mana spītība priecīgā, labā,
mana mū�īgi lepnā daba?
Tas tāpēc, ka man bijis gods
dzimt zemē, kas vien stipriem laba,
ka �ūplī es jau apbalvots
ar viņas cilvēkiem un dabu.
�eit, Krievijā, ir mana cilts
un laikam sētas nav un vietas,
kur negaidītu pavards silts
un nesildītu rokas spiediens.
1S5
�eit manas ausmas, mani rieti,
un sirdi atpestī kā vīraks,
kad Pc�orā � es pc�orietis
un Ladogā � starp saviem vīriem.
Un, kaut pa Krievu zemi skumj�
es svaidos gāju putna mokās,
tā saka: �Lūk, mans varenums,
to pārleju es tavās rokās!�
Es parādā tai esmu daudz
par viņas uzvarām un rētām,
tiem visiem, kas man teica �Audz!�,
tās dzejniekiem un zemnieksētām.
Un, kaut es �odien parādā,
to visu atlīdzināt spē�u,
kā viņa man, es viņai tā
reiz spēka gados palīdzē�u.
136
krīt visbaltākais sniegs�
Dzīvot mū�īgus rītus!
Bet tas jau mums liegts.
Ļau�u dvēseles tiekas,
mū�a miegā kad mieg,
un no Zemes kā sniegi
uz debesīm snieg.
Krīt visbaltākie sniegi�
Reiz es aizsnig�u tā
gulēt mū�īgo miegu
bez atmo�anās.
Kāpēc brīnumu gaidīt?
�eit es nenāk�u tad
ne vairs raudāt, ne smaidīt
it nekad, it nekad �
137
Bet �ai pasaulē steidzīgā,
kur aiz gada zūd gads,
kas tad esmu es, grēcīgais,
ko tad mīlu es pats?
Savu Krieviju mīlēt
sirds un asinis sauc,
viņas upes kad spīlēs
un kad brīvas tās trauc,
viņas silus un dzeņus,
smar�as, zemi kas vij,
viņas Pu�kinu, Steņku,
viņas ve�us, kas bij.
Ja man dzīvot bij grūti,
pratu smagumu nest.
Kaut ne vienmēr tik gludi, �
viņai dzīvoju es.
Slēptās, saspringtās domās
sīka cerība dzied,
ka es Krievijai tomēr
spēju palīgā iet
138
Lai par manējo mū�u
viņai atmiņas zūd,
tikai pa�ai uz mū�iem
tai būs būt, tai būs būt!
Aizsnieg priedes un dzeņi,
sniegam vienmēr tā tik �
snigt pēc Pu�kina, Steņkas
un pēc manis vēl snigt.
Sniegs līdz apvārsnim ple�as
tik balts, ka man sāp,
pēdas manas un sve�as
drīz aizputinās.
Neesmu nāves kaut brīvs,
spārnus cerība ple�:
ja vien Krievija dzīvos,
bū�u dzīvs arī es.
139
Kad laikmets �is, vēl neiemiesots,
sev meklē ritmu, alku dzīts,
lai tad pār plecu nenodziestot
tev gai�a domu svece trīc.
Un smejies kādās gribi dzīrēs,
ej, dej un smej, lai vīni dzirkst,
pie sava galda � esi Pimens,
kam klusā mierā spalva �irkst.
Un ko tev nodarīt var ciklons,
ja savā cellē slēpies, draugs,
un lillā aci tā kā ciklops
tev pretim raugās tintes trauks!
11о
Paņem bisi, paliec kluss un viens:
knābi izstiepis, tev pretim dro�s
putns no mēness ārā skrien
un ar spārniem viņu pārsvītro.
Saki � vai tu zini �obrīd,
kas uz tevi viņam lidot liek
un pret viņu vērsts kāpēc tavs stobrs?
Vai par lidot nespēju tu atriebsies,
�aujot spārnos? Pārtrūks skrējiens strauj�,
bet tu pats tur ta�u skrien,
pats uz sevi lidojumā �auj�
141
Viņam lr pilna sirds.
Dzejnieks 11 Sirdsapziņas mokas 13 Neticība sev 16�Maigums 18 Rudens 19Ļermontovs� 21Balles 23��Viss kā agrāk� 26 Elks� 28 �Ar mani, lūk, kas pa�reiz notiek�� 30 �Ak, savus matus, mīļotā� 32 �Nams vecais krak�ķēja� 31 �Mīļā, acis ver ciet� 37 Leģenda par mūku 41�Kolizejs� 45 Rietumu kinoiespaidi 51 Procesija ar madonnu 55 Nofretete 57�Parīzes meitenes 60 Trīs minūtes patiesības� Romas cenas Fakino� 71 Panoptikums Hamburgā
ТЯГА ВАЛЬДШНЕПОВ
Стихи
Издательство �Лиесма�
На латышском языке
Художник Лия Вумая*
Redaktor� М �aklais Maksi redaktor*
A. J ē g е г s. Tehn redaktore V. Kļaviņa.
Korektore A. M u s I a p a Nodota salik�anai
I96S. g. II. marta. Parakstīta Iespie�anai
1968.
Formats 60X90 32. 4.50 llz. Iespiedi.: 4.50
uzsk. Iespiedi.: 3.93 Izdevn I Metiens
33 000 eks Maksi 41 kap Izdevniecība
<Liesma� Rīg3. Padomju bulv. 24. Izdevn.
Nr. 2I549-DI28. Iespiesta Latvijas PSR Mi-
nistru Padomes Preses komitejas Poligrāfis-
kās rūpniecības pārvaldes 23 tipogrāfijā
Jelgava. Raiņa Iela 27 Pasūt Nr 1453
K2 7-1-2
Je9S5 IW58-I4
К"ЧЖН. МйГ. 0958