Onorē de Balzaks

Tēvs Gorio

Kundze Vokēra, dzimusi de Konflāna, ir veca sieviete, kura jau �etrdesmit gadu Parīzē tur pansiju Nēvsen�enevjēvas ielā, starp latīņu kvartālu un Sen-marsela priek�pilsētu. �ajā pansijā, kas pazīstama ār nosaukumu �Vokēras nams�, uzņem kā vīrie�us, tā sievietes, jaunus cilvēkus un vecus ļaudis, un nekad ļaunas valodas nav skāru�as �o cienījamo iestādi. Ta�u kop� trīsdesmit gadiem tur nebija redzēta arī neviena meitene, un ģimenes līdzekļiem vajadzētu būt pārāk ierobe�otiem, lai tur apmestos kāds jauns cilvēks. Tomēr 1819. gadā, tajā laikā, kad sākas �ī drāma, -tur dzīvoja kāda nabadzīga meitene. Lai gan �ajos sāpju pilnās literatūras laikos vārds drāma, pārmērīgi un ar mokām �ķiests, ir kritis ne�ēlastībā, �eit tas jālieto, tomēr ne jau tāpēc, ka stāsts būtu dramatisks vārda tie�ā nozīmē, bet varbūt tas kādam intra mūros et extra¹, grāmatu aizverot, izvilinās da�as asaras. Vai to sapratīs ārpus Parīzes? Diezgan ap�aubāmi. Vērojumu un vietējo nokrāsu bagāto ainavu īpatnības var novērtēt tikai starp Monmartra pakalniem un Monrū�a augstieni, slavenajā ielejā, kur ēku apmetums pastāvīgi draud nobrukt un kur tek melni dubļu strauti; ielejā, kas ir patiesu cie�anu un bie�i vien neīstu prieku pilna un tik briesmīgi ņudzeklīga, ka vienīgi kaut kas

Starp sienām un ārpus tām. (Lalīn.)

ārkārtīgs spēj radīt kaut cik paliekamu iespaidu. Laiku pa laikam tomēr iznāk sastapties ar cie�anām, kuras tikumu un netikumu drūzma padara lielas un svinīgas; tās redzot, egoisms un savtīgums aprimst un pārvēr�as līdzjūtībā, lai gan gūtais iespaids ir kā sulīgs auglis, ko ātri notiesā. Civilizācijas rati, līdzīgi elka D�agernata pajūgam, atdūru�ies pret sirdi, kas nav tik viegli samaļama kā citas un kavē riteni griezties, apstājas tikai uz mirkli; sirdi drīz vien salauzu�i, rati turpina savu slavas gaitu. Tāpat darīsiet arī jūs, kas turat �o grāmatu savā baltajā rokā un ieslīgstat mīkstā atzveltnes krēslā, teikdami sev: �Varbūt tā man būs tīkams laika kavēklis.� Izlasīju�i par tēva Gorio slepenajām likstām, jūs ar labu ēstgribu ieturēsiet vakara maltīti un vainu par savu nejūtību uzkrausiet autoram, atzīstot, ka viņ� pārspīlējis un daudz ko piedzejojis klāt. Bet jums jāzina, ka �ī drāma nav nedz izdoma, nedz romāns. All is hue;¹ tā ir tik patiesa, ka tās elementus ikviens var atrast sevī, varbūt pat savā sirdī.

Māja, kurā ierīkota pansija, pieder kundzei Vokērai. Tā atrodas Nēvsen�enevjēvas ielas galā, vietā, kur pret Arbaletas ielu sākas tik spēja un stāva nogāze, ka zirdzinieki to izmanto tikai retumis. �is apstāklis nāk par labu klusumam, kāds valda ielās starp Valdegrāsas un Panteona domiem � �īm celtnēm, kas ietekmē apkārtni, iemezdamas tajā dzeltenus toņus vai arī ar kupolu atstaro jumiem visu sa-tumsinādamas skarbās krāsās. Bruģi tur ir sausi, notekās nav ne dubļu, ne ūdens, un gar mūriem aug zāle. Tāpat kā jebkuram gājējam, pat visbezrūpīgākajam cilvēkam tur uzmācas skumjas; ratu rībē�ana tur kļūst par notikumu, nami ir drūmi un mūri o� pēc cietuma. Nomaldījies parīzietis tur redzētu tikai mēbelētas istabas vai ap�aubāmas iestādes, postu un garlaicību, sirmgalvjus tuvu kapam un nebēdnīgu jaunatni, kas iejūgta darbā. Neviens kvartāls Parīzē nav tik drausmīgs un, teiksim, arī tik nepazīstams kā �is. Nēvsen�enevjēvas iela ir līdzīga bronzas ietvaram, un tas ir vienīgais, kas piestāv �im stāstam, kura lasītāju vajadzētu iespējami vairāk pieradināt pie brūnas krāsas un drūmām domām; tā kāpienu pa kāpienam apdziest dienas gaisma un pavadoņa dziedo�ā balss kļūst arvien dobjāka, kad ceļinieks nolai�as katakombās. Pareizs salīdzinājums! Kur� gan pateiks, kas ir �ausmīgāk: redzēt izkaltu�as sirdis vai tuk�us galvaskausus?

Pansijas fasāde iziet uz dārziņu, jo nams stāv taisnā leņķī pret Nēvsen�enevjēvas ielu, no kurienes jūs to varat pārredzēt visā platumā. Gar fasādi starp namu un dārzu stiepjas tuāzi plata zvirgzdaina, iedobta josla, un tai priek�ā � smil�aina aleja ar ģerānijām, oleandriem un granātkokiem zilās un baltās fajansa vāzēs, kas noliktas alejai abās pusēs. Alejā nokļūst pa maziem vārtiņiem, virs kuriem ir izkārtne: VOKERAS NAMS � un zem tā: pilna pansija abu dzimumu personām un pārējiem. Dienu caur re�ģu durvīm, kam griezīgi skaļ� zvans, �aurā bruģa galā uz mūra otrpus ielas redzama zaļa marmora arkāde, ko uzgleznojis kāds kvartāla gleznotājs. Zem nokrāsotā izciļņa slejas Amora statuja. Raugoties statujas saplaisāju�ajā vāpē, simbolu cienītāji tur varbūt atrastu mītu par Parīzes mīlestību, ko dziedē da�us soļus tālāk. Pa pusei izdzisu�ais ieraksts uz pakājes atsauc atmiņā laiku, uz kuru attiecas �is izgreznojums, apliecinādams sajūsmu par Voltēru, kas 1777. gadā atgriezās Parīzē.

�o dievu godā turiet jūs �

Tas bija, ir un mū�am būs.

Krēslai metoties, re�ģus aizstāj ar pildiņu durvīm. Dārziņ�, tikpat plats, cik fasāde gara, ir ieslēgts starp ielas mūri un kaimiņu nama starpsienu, no kuras nokarājas efeju seģene, to pilnīgi nosegdama un ar Parīzei raksturīgu gleznainu efektu pievilkdama garāmgājēju skatienus. Abas sienas klāj �paleras un vīnogāji, kuru sīkās un putekļainās ogas ik gadu sagādā rūpes kundzei Vokērai un izraisa pārrunas ar pansionāriem. Gar sienām stiepjas �aura eja, kas noved liepu lapenē; vārdu �liepas� kundze Vokēra, lai gan dzimusi de Konflāna, ietiepīgi izrunā �Ijē-pas�, par spīti pansijas viesu aizrādījumiem uz gramatiku. Starp abām sānu alejām atrodas �etrstūrains arti�oku lauks, ko ieskauj konusveidīgi augļu koki un skābeņu, salātu un pētersīļu dobes. Zem lapenes juma zemē ierakts zaļi krāsots apaļ� galds ar sēdekļiem visapkārt. Suņu dienās pansijas viesi, kas ir pietiekami bagāti, lai varētu atļauties tasi kafijas, dodas to nobaudīt �eit, karstumā, kurā spētu iz�ķilties cālis. Fasāde paceļas �etru stāvu augstumā, ar mansardiem jumtā; tā ir celta no tēstiem akmeņiem un novitēta tai dzeltenajā krāsā, kas gandrīz visiem Parīzes namiem pie�ķir tik pretīgu izskatu. Pieciem logiem katrā stāvā ir mazas rūtis un da�ādā augstumā paceltas �alūzijas, tā ka tās nav vienā līnijā cita ar citu. Nama sānu sienās ir pa divi logiem; ielas stāvā tos rotā dzelzs stieņu re�ģi. Aiz ēkas ple�as pēdu divdesmit plats pagalms, kur labā saskaņā sadzīvo cūkas, vistas, tru�i; tā galā atrodas malkas �ķūnītis; starp �ķūnīti un virtuves logu pie sienas karājas pieliekamais skapītis, zem kura notek taukainais samazgu ūdens. Pagalmam Nēvsen�enevjēvas ielas pusē ir �auras durtiņas, pa kurām virtuvene izmē� mājas mēslus, aiz bailēm no sērgām aizskalodama atkritumus ar veselām ūdens �altīm.

Apak�ējā stāvā, kā pansijā pieklājas, vispirms ir telpa, ko apgaismo divi ielas logi; tur var iekļūt pa stikla durvīm. Salons savienojas ar ēdamistabu, kuru no virtuves �ķir kāpņu telpa ar koka kāpieniem un krāsainām, nomītām parketa plāksnītēm. Nav nekā ' bēdīgāka par �o salonu ar tā atzveltņiem un vienkār�ajiem, ar spo�u un blāvi svītrotu astru audumu pārvilktajiem krēsliem. Vidū atrodas apaļ� galds ar marmora virsu un uz tā balta, padzisu�ām zelta dzīsliņām rotāta porcelāna dzērienu servīze, kādas �odien sastopamas ik uz soļa. Grīda ir slikta, un plecu augstumā telpu apjo� koka panelis. Pārējo sienas daļu klāj lakota papīra tapetes, kas attēlo galvenos skatus no Telemaha piedzīvojumiem, turklāt �īs klasiskās figūras ir izkrāsotas. Panno starp re�ģotajiem logiem pansijas viesiem rāda ainu no dzīrēm, ko Kalipso rīko Odiseja dēlam. �is gleznojums jau �etrdesmit gadus izraisa jauno pansionāru asprātības, jo, apsmiedami maltīti, kādai viņus nolemj trūkums, viņi domā pacelties pāri savam stāvoklim. Akmens kamīnu, kura vienmēr tīrais pavards liecina, ka uguns tur tiek kurta tikai sevi�ķos gadījumos, rotā divas aiz vecuma izbalēju�ām mākslīgām puķēm pildītas vāzes, kas stāv abās pusēs ļoti negaumīgam zilgana marmora pulkstenim. �ī pirmā istaba izgaro dvaku, kam trūkst vārda un ko vajadzētu saukt par pansijas dvaku. Tā o� pēc kaut kā sasmaku�a, sapelēju�a un sūra; tā uzdzen saltas tirpas, un deguns sajūt drēgnumu; �ī dvaka iesūcas drēbēs un o� pēc ēdamistabas, kur nule ēsts; tā smird pēc virtuves, pēc pieliekamā un nabagu patversmes. Varbūt to varētu aprakstīt, ja atrastu līdzekli, kā noteikt elementāros un pretīgos lielumus, ko telpā ienes katrs pansionārs, vecs vai jauns, ar savu katarālo un sui generis² elpu. Un tomēr, par spīti visām �īm �ausmām, salīdzinājumā ar ēdamistabu blakus salons jums liktos tikpat elegants un smar�īgs, kādam jābūt buduāram. �ī telpa, kas viscaur ap�ūta ar koka_ paneli, kādreiz ir bijusi krāsota �obrīd nenoteicamā krāsā, uz kuras tagad kārtojas netīrumi, veidodami dīvainus tēlus. Tā piekrauta lipīgiem ēdamgaldiem, uz tiem vēderainas, apsūbēju�as karafes, lāsmainas metāla paplātes, kaudzēm biezu porcelāna �ķīvju ar zilu apmali, kādus ra�o Turnē pilsētā. Vienā stūrī novietots skapītis ar numurētiem nodalījumiem, kur katram pansionāram glabājas vai nu ar vīnu aplieta, vai nosmulēta servjete. Ēdamistabā atrodamas tās neiznīcināmās mēbeles, kas visur jau izmestas ārā, bet �eit saglabāju�ās kā civilizācijas atliekas nedziedējamo slimnīcā. �eit jūs varat redzēt barometru ar kapucīņu mūku, kur� parādās lietainā laikā, gravīras lakotos melnkoka rāmjos ar zelta svītriņām, tik pretīgas, ka laupa ēstgribu; bruņurupu�a pulksteņa mājiņu ar vara inkrustācijām; zaļu krāsni un Argandas vara lampas, uz kurām putekļi sajauku�ies kopā ar eļļu; garu galdu ar vaskadrānu, kas ir pietiekami taukaina, lai pansionārs ārpusnieks, kam tīk pajokot, ar pirkstu irbuļa vietā tur varētu uzrakstīt savu vārdu; �ķobīgus krēslus, bēdīga izskata pītas salmu grīdsegas, kas visu laiku irst un nekad pilnīgi neizirst, un no�ēlojamus kāju sildāmos ar pārogļotām koka daļām, sabirzu�iem re�ģiem un norautām virām. Lai parādītu, cik �īs istablietas ir vecas, saplaisāju�as, sapuvu�as, izļodzīju�ās, izēstas, �ķības, greizas, kroplas, nolietotas un tuvu galam, vajadzētu ķerties pie apraksta, kas aizkavētu stāsta risinājumu un ko nevaļīgi cilvēki nepiedotu. No pastāvīgas ber�anas un piekrāso�anas sarkanā grīda kļuvusi bedraina. Ar vārdu sakot, te valda trūkums bez poēzijas, taupīgs, apkopots, nodeldēts trūkums. Ja tas vēl nav dubļains, tad ir traipains; ja nav noplīsis un skrandains, tad drīz sakritīs pī�ļos.

Telpa parādās visā savā godībā, kad ap septiņiem rītā Vokēra kundzes kaķis, iedams saimniecei pa priek�u, uzlec uz ēdamgaldiem, apo�ņā pienu da�ās ar �ķīvjiem apklātajās bļodiņās un liek atskanēt savai rīta ņurrā�anai. Drīz parādās pati atraitne, galvā viņai tilla cepurīte, no kuras nokarājas nevī�īgi piestiprināta lieku matu �ķipsna; viņa staigā, �ļūkādama izmīdītās rītakurpes. Vecīgā, brangā seja ar līko degunu kā papagaiļa knābi, mazās, tuklās rokas, viss apaļais, nobarotai baznīcas �urkai līdzīgais augums, pārāk pilnīgās, līganās krūtis saderas ar ēdamistabu, no kuras dve� pretim posts, kur patvēries sīks aprēķins un kuras silto, smirdīgo gaisu Vokēra kundze ieelpo bez riebuma. Viņai ir svaiga seja kā rudens pirmā salna, ap acīm grumbiņas, un to izteiksme mainās no smaida, kādu uzbur balerīna, līdz īgnai grimasei, ko parāda augļotājs, � ar vārdu sakot, viņa visa raksturo pansiju, tāpat kā pansija ietver viņu pa�u.

Cietums nav domājams bez cietumsarga, vienu nevar iedomāties bez otra. Mazās sievietes bālasinīgais tuklums ir viņas dzīves veida sekas, tāpat kā tīfs ir slimnīcu izgarojumu sekas. Adītie vilnas apak�svārki, garāki par brun�iem, kas pa�ūti no veca tērpa, kur vate spraucas ārā no pa-dilu�ās drānas, apliecina salonu, ēdamistabu un dārziņu, jau iepriek� liek spriest par virtuvi un ļauj nojaust, kādi ir pansionāri. Kad saimniece ir klāt, aina ir pilnīga. Ap piecdesmit gadus veca � Vokēra kundze atgādina visas sievietes, kuras piemeklējusi nelaime. Viņai ir glā�ains skatiens un nevainīgas manieres kā savedējai, kas tēlo sa�utumu, lai viņai labāk samaksātu, bet kas tomēr ir gatava uz visu, gatava pat nodot �or�u vai Pi�grī, ja vien �or�s vai

Pi�grī vēl būtu nododami³, lai tikai atvieglotu savu likteni. Dzirdot arī viņu stenam un pū�am, pansionāri notic viņas nabadzībai un atzīst, ka viņa galu galā ir laba sieviete. Kas bijis Vokēra kungs? Par nelaiķi viņa nekad neko neizteicās. Kā viņ� zaudējis mantu? �Da�ādās nelaimēs,� viņa atbildēja. Viņ� bija slikti apgājies ar sievu un nebija tai vairāk atstājis kā acis, ko raudāt, �o namu, kur apmesties, un tiesības nejust līdzi nevienai nelaimei, jo, kā Vokēra kundze pati mēdza teikt, tā esot izcietusi visu, ko vien cilvēks spēj ciest. Kad resnā virtuvene Silvija izdzirda savu kundzi �ļūkājam apkārt, viņa steidzās klāt brokastgaldu pansijas pastāvīgajiem iemītniekiem.

Viesi ārpusnieki parasti ēda tikai pusdienas, kas izmaksāja trīsdesmit franku mēnesī. Tolaik, kad sākas �is stāsts, pansijā uzturējās septiņi pastāvīgie pansionāri. Otrā stāvā bija abi pansijas labākie dzīvokļi. kundze Vokēra apdzīvoja mazāko no tiem, otrs piederēja kādai Francijas republikas armijas komisāra atraitnei kundzei Kutīrai. Pie viņas mitinājās vēl pavisam jauniņa meitene, Viktorīne Taijfēra, kurai kundze Kutīra aizstāja māti. Abām dāmām pansija izmaksāja tūksto� astoņsimt franku gadā. Tre�ajā stāvā vienu dzīvokli apdzīvoja sirmgalvis, vārdā Puarē, bet otru � kāds vīrs ap gadiem �etrdesmit, kas valkāja melnu parūku, krāsoja vaigubārdu, uzdevās par izbiju�u tirgoni un dēvējās par Votrēna kungu. Ceturtajā stāvā atradās �etras istabas, no kurām divas bija izīrētas; vienu apdzīvoja vecmeita jaunkundze Mi�ono , bet otru � kāds biju�ais nūdeļu, itālie�u makaronu un cietes fabrikants, kas lika sevi saukt par tēvu Gorio. Pārējās istabas bija domātas gadījuma viesiem, lielākoties nelaimīgiem studentiem, kas, tāpat kā jaunkundze Mi�ono un tēvs Gorio, uzturam un istabai nevarēja atlicināt vairāk par �etrdesmit pieciem frankiem mēnesī. Vokēra kundzei viņi tomēr nebija īsti pa prātam, un viņa tos uzņēma pie sevis tikai tad, ja nebija nekā labāka, � viņi noēda pārāk daudz maizes. �obrīd vienu no �īm istabām apdzīvoja jauns cilvēks, kur� bija iebraucis Parīzē no Angulēmas apkaimes studēt tieslietu zinības un kura prāvā ģimene atteicās no visa, lai nosūtītu viņam tūksto� divsimt franku gadā. Ei�ens de Rastinjaks � tā viņu sauca � piederēja pie jaunekļiem, kurus trūkums veido darbam, kuri jau no bērnības izprot cerības, ko vecāki uz viņiem liek, un kuri gatavo sev spo�u nākotni, jau iepriek� aprēķinādami studiju sniegtās iespējas un pielāgodami tās sabiedrības topo�ajam garam, lai pirmie tai izspiestu sulu. Ja neattēlotu �ā jaunekļa neparastos novērojumus un veiklību, ar kādu viņ� prata iekļūt Parīzes salonos, �im stāstam trūktu patieso krāsu, kuras tam, bez �aubām, pie�ķir viņa asais prāts un vēlē�anās iedziļināties kādas drausmīgas situācijas noslēpumos, kuru tikpat rūpīgi slēpj tie, kas to radīju�i, kā tas, kur� tai pakļauts.

Virs ceturtā stāva bija bēniņi, kur �āvēja veļu, un divas jumtistabas, kur gulēja izsūtāmais, vārdā Kris-tofs, un resnā virtuvene Silvija. Bez septiņiem pastāvīgiem pansionāriem kundzei Vokērai alla� vēl bija astoņi tieslietu vai medicīnas studenti un divi trīs turpat kaimiņos dzīvojo�i viesi � tie visi ieradās tikai uz pusdienām. Ēdamistabā pie galda sēdēja astoņpadsmit ēdēji; saiet tur varēja divdesmit; toties no rīta pie galda sastapās tikai septiņi īrnieki, un brokastis tāpēc līdzinājās ģimenes maltītei. Viņi nokāpa lejā rītakurpēs un atļāvās izteikt aizmuguriskas piezīmes par ārpusnieku apģērbu un izskatu, un ar intīmu vajsirdību pārsprieda iepriek�ējā vakara notikumus. �ie septiņi pansionāri bija Vokēra kundzes lutekļi, kuriem viņa atkarībā no pansijas maksas ar astronoma precizitāti pievērsa savas rūpes un uzmanību. Ui\ būtnes, kuras kopā bija savedis gadījums, tādu pa�u godbijību viņai veltīja pretim. Abi tre�ā stāva īrnieki maksāja tikai septiņdesmit divus frankus mēnesī. Tik lēta iztika, kuru neizmantoja vienīgi kundze Kutīra, atrodama tikai Senmarsela priek�pilsētā, starp Burbu un Salpetrjēru, un liecina par to, ka uz �iem pansionāriem gulstas vieglāks vai smagāks nelaimes slogs. Tāpēc arī mājas no�ēlojamais iekārtojums atspoguļojās tās pastāvīgajos iedzīvotājos, kuru drēbes bija tikpat nodilu�as. Vīrie�i valkāja garus svārkus nenoteicamā krāsā un apavus, ko elegantos kvartālos mēdz aizsviest projām, noplēstu veļu un citus apģērba gabalus, kas turas kopā tikai uz goda vārda. Sievietēm bija vecmodīgi, vairāk rei�u pārkrāsoti un atkal izbalēju�i tērpi, vecas, sadiegtas me�ģīnes, cimdi, kas no ilgas valkā�anas sāku�i spīdēt, vienmēr rūsganas apkaklītes un iziru�i plecu lakati. Lai kāds bija apģērbs, toties visi bija veselīgi, spēcīgi veidoti un izturīgi, visi spītēju�i dzīves vētrām, visiem bija saltas, skarbas, neizteiksmīgas sejas kā uz ekijiem, kas izņemti no apgrozības. Savītu�ās mutes bija bruņotas alkatīgiem zobiem. Pansionāri lika nojaust izbiju�as vai pa�reizējas drāmas; ne tās, ko mēdz tēlot rampas gaismā starp izkrāsotiem audekliem, bet dzīvas un mēmas stindzino�as drāmas, kas sirdij uzdzen karstas trīsas, drāmas, kas nekad nebeidzas.

Vecā jaunkundze Mi�ono uz noguru�ajām acīm nēsāja nosmulētu, misiņa stieplē ieskautu zaļu tafta aizsargu pret gaismu, kur� būtu izbiedējis pat līdzcietības eņģeli. Plecu lakats ar izkritu�ām, izplūkātām bārkstīm, �ķiet, sedza ģindeni, tik stūrainas bija viņas auguma līnijas. Kāda skābe �im radījumam atņēmusi sievi�ķīgās formas? Likās, viņa kādreiz bijusi skaista un labi noaugusi. Vai tur vainojams netikums, bēdas vai mantkāre? Vai viņa bija pārlieku daudz mīlējusi, vai bijusi galantērijas pre�u pārdevēja vai arī tikai kurtizāne? Vai vecums, no kā bēga garāmgājēji, tagad izpirka trakulīgas, priekos pavadītas jaunības triumfu? No viņas blāvā skatiena kļuva salti, sarauktie vaibsti draudēja. Viņai bija smalka balstiņa kā sienāzim, kas, ziemai tuvojoties, �irkst krūmos. Viņa stāstīja, ka esot kopusi kādu vecu, ar pū�ļa kataru slimu kungu, ko bērni pametu�i, jo domāju�i, ka viņam nav līdzekļu. Sirmgalvis viņai bija novēlējis mū�a renti � tūksto� franku gadā; mantinieki testamentu laiku pa laikam apstrīdēja un viņu pa�u apmeloja. Lai gan kaislību spēle bija izķēmojusi viņas seju, tās audos vēl varēja saskatīt kādreizējo baltumu un smalkumu un nojaust, ka miesa saglabājusi da�as skaistuma atliekas.

Puarē kungs bija kaut kas līdzīgs mehānismam. Kad viņu redzēja kā pelēku ēnu velkamies pa kādu botāniskā dārza aleju � saļumu�u cepuri galvā, ar spieķi, kura nodzeltēju�ais ziloņkaula rokturis �ļaugi turējās plaukstā, ar plīvojo�ām izbalēju�o svārku stērbelēm, kas tikko sedza gandrīz tuk�ās bikses un zilās zeķēs autās kājas, kuras ļodzījās kā dzērājam, ar netīru baltu vesti un saburzītu bieza muslīna �abo, kas lāgā nesaderējās ar tītara kaklam apsieto sagriezu�os kaklasaiti, � ļaudis sev jautāja, vai �is siluets maz pieder Jafeta dēlu varonīgajai ciltij, kas lidinās pa Itālie�u bulvāri. Kādā darbā gan viņ� bija tā sa�okurojies, kāda kaislība nobrūninājusi �o sīpolģīmi, kas pat karikatūrā izskatītos neīsts? Kas viņ� ir bijis? Varbūt kāds tieslietu ministrijas ierēdnis nodaļā, kur bendes iesniedz rēķinus par saviem izdevumiem, par melniem �ķidrautiem tēvu slepkavām, par klijām giljotīnas grozam, par auklu tās asmenim? Varbūt viņ� ir bijis iekasētājs pie lopkautuves vārtiem vai aptīrī�anas dienesta inspektora palīgs? Ar vārdu sakot, �is cilvēks, �ķiet, ir bijis viens no mūsu di�o sabiedrisko dzirnu nastu ēzeļiem, viens no tiem Parīzes ratoniem, kas pat nepazīst savus bertranus⁴, ass, ap kuru ir griezu�ās sabiedrības likstas un ne�ķīstības, cilvēks, par kuru mēdz sacīt: �Arī bez tādiem nevar iztikt!� Skaistā Parīze nepazīst �ādas morālās vai fiziskās cie�anās nobālu�as sejas. Bet Parīze ir īsts okeāns. Iemetiet loti � nekad jūs neizmērīsiet tās dziļumu. Pārstaigājiet, aprakstiet to; lai kā jūs pūlētos to pārstaigāt un aprakstīt, lai cik daudz būtu �ās jūras pētnieku un lai cik uzcītīgi tie strādātu, arvien vēl atradīsies kāda neatklāta vieta, kāda nezināma ala, puķes, pērles, izdzimumi � kaut kas nedzirdēts, ko piemirsu�i literārie ūdenslīdēji. Vokē pansijā ir �āds rets izdzimumu kopojums.

Divi tēli tur spilgti at�ķīrās no pastāvīgo pansionāru un ārpusnieku masas. Kaut gan Viktorīne Taij-fēra jaunkundze bija slimīgi bāla kā ar mazasinību sirgsto�a pusaudze un ar savu parasto skumību, kautro atturību un nabadzīgo, vārgo izskatu piebiedrojās vispārīgajām cie�anām, kas bija �ās ainas pamatos, viņas seja tomēr nebija veca; viņas kustības un balss bija dzīva. Nelaimīgā jauniete bija kā kociņ�, kam pēc pārstādī�anas sve�ā augsnē nodzeltēju�as lapas. Viņas sejas krāsa, kāda parasti ir sarkanmatainajiem, rūsganie mati un pārāk tievais viduklis pauda to piemīlību, ko mūslaiku dzejnieki atrod viduslaiku statujās. Pelēkās melni lāsumotās acis izstaroja kristīgu maigumu un padevību. Vienkār�ās, lētās drēbes ļāva nojaust jaunu miesu. Salīdzinājumā ar pārējiem viņa bija glīta. Laimīga viņa būtu bijusi apburo�a; laime ir sievietes dzejiskums, tāpat kā tērps ir viņas rota. Ja kādas balles prieki mestu ro�ainu atspīdumu bālajā sejā, ja elegantas dzīves liegumā jau viegli iekritu�ie vaigi kļūtu tuklāki un sārtāki, ja mīlestība atdzīvinātu skumjās acis, Viktorīne būtu varējusi sacensties ar visskaistākajām jaunavām. Viņai trūka tā, kas sievieti pārrada, � tērpu un mīlestības vēstuļu. Viņas dzīves stāsts varēja sniegt vielu grāmatai. Tēvs domāja, ka viņam ir iemesli neatzīt Viktorīni par savu meitu; viņ� atteicās to pieņemt pie sevis un nedeva tai vairāk kā se�simt franku gadā; visu mantu viņ� bija pārvērtis vērtspapīros, lai to pilnībā varētu atstāt dēlam. kundze Kutīra, attāla radiniece, pie kuras Viktorīnes māte savā laikā aiz izmisuma bija nākusi nomirt, rūpējās par bārenīti kā par savu bērnu. Francijas republikas armijas komisāra atraitnei diem�ēl nebija nekā vairāk kā atraitnes mantojums un pensija; kādu dienu viņa varēja nabadzīti bez piedzīvojumiem un bez līdzekļiem pamest liktenim. Labā sieviete ik svētdienu vadāja Viktorīni uz mesu, ik pa divi nedēļām uz grēksūdzi, lai katram gadījumam no viņas iznāktu dievbijīga jaunava. Viņai bija taisnība. Reliģiskās jūtas varēja kļūt par nākotni tēva noliegtajai meitenei, kas mīlēja savu tēvu un reizi gadā devās pie tā, lai pavēstītu, ka māte piedevusi, bet ikreiz atdūrās pret slēgtām durvīm, kuras nespēja atvērt nekādas lūg�anas. Vienīgais starpnieks, viņas brālis, �etru gadu laikā ne reizes nebija viņu nedz apmeklējis, nedz sūtījis kādu palīdzību. Viņa neatlaidīgi lūdza dievu, lai tas atdara tēvam acis, lai mīkstina brāļa sirdi; viņa tos nenosodīja, bet ietvēra savās aizlūg�anās. kundze Kutīra un kundze Vokēra

2 � tēvs Gorio savā lāstu leksikonā neatrada pietiekami daudz vārdu, lai apzīmētu tik barbarisku izturē�anos. Kamēr viņas lādēja nekrietno miljonāru, Viktorīne runāja tikai maigus, vārdus, kas skanēja kā ievainotas ūbeles dūdo�ana, kuras sāpju kliedziens vēl joprojām pau� mīlestību.

17

Ei�enam de Rastinjakam bija glu�i dienvidniecisks izskats � balta sejas krāsa, melni mati, zilas acis. Viņa iznesība, manieres, ikdienas stāja liecināja, ka viņ� cēlies no di�ciltīgas ģimenes, kur jau pirmie soļi audzinā�anā bija sakņoju�ies labas gaumes tradīcijās. Ja arī viņ� taupīja apģērbu un darbdienās novalkāja iepriek�ējā gada uzvalkus, reizumis viņ� tomēr varēja iziet eleganta jauna cilvēka izskatā. Parasti viņ� nēsāja vecus svārkus, neglītu vesti, nejauku, nekārtīgi apsietu melnu, nopluku�u studenta kaklasaiti, piedienīgas bikses un pazolētus zābakus.

Starp �iem diviem un pārējiem pansijas viesiem kā starpposms bija Votrēns, gadus �etrdesmit vecs vīrs ar krāsotu vaigubārdu. Viņ� bija no tiem, par kuriem mēdz sacīt: �Velna zellis!� Viņam bija plati pleci, pamatīgs krū�u kurvis, izriezti muskuļi, tuklas, stūrainas rokas ar sarkani rūsganiem, bieziem matu ku�ķiem uz pirkstu kauliem. Priek�laicīgu grumbu izvagotajā sejā bija cietsirdīgi vilcieni, kas runāja pretim laipnajām, padevīgajām manierēm. Baritona balss, kura saderēja kopā ar viņa rupjo līksmību, bija diezgan patīkama. Viņ� bija izpalīdzīgs un labprāt mēdza smieties. Ja sabojājās kāda atslēga, viņ� vienā apsviedienā to jau bija noskrūvējis, sameistarojis, ieeļļojis, novīlējis, atlicis atpakaļ vietā,.teikdams: �Uz to man ir nags.� Viņ�, starp citu, zināja visu ko � par kuģiem, par jūru, par Franciju, par ārzemēm, par veikalu darī�anām, par cilvēkiem un notikumiem, par likumiem, viesnīcām un cietumiem. Ja kāds pārlieku �ēlojās, viņ� tūlīt piedāvāja savus pakalpojumus. Viņ� vairākkārt bija aizdevis naudu kundzei Vokērai un da�iem pansionāriem, un parādnieki drīzāk būtu gatavi mirt nekā to neatdot, jo, par spīti omulīgajai ārienei, viņ� iedvesa bailes ar savu dziļo, apņēmības pilno skatienu. Pēc tā, kā viņ� mēdza nospļauties, varēja spriest par viņa nesatricināmo aukstasinību, kas neļautu atkāpties pat nozieguma priek�ā, ja runa būtu par izkļū�anu no grūta stāvokļa. Viņa skatiens kā stingrs soģis �ķita izurbjamies cauri jebkuram jautājumam, jebkurai sirdsapziņai vai izjūtai. Viņ� bija paradis iziet pēc brokastīm un pārnākt uz pusdienām, pazust uz visu vakaru- un atgriezties ap pusnakti, izmantojot atslēgu, ko kundze Vokēra viņam bija uzticējusi. Tādu priek�rocību baudīja tikai viņ�. Toties viņ� arī bija vislabākajās attiecībās ar atraitni, kuru sauca par māmiņu, apņemdams to ap vidukli, � glaims, kas netika īsti novērtēts! Lāga sieviete domāja, ka tas vēl viegli izdarāms, kaut gan vienīgi Votrēnam bija pietiekami garas rokas, lai aptvertu apjomīgo augumu. Tāpat viņu raksturoja augstsirdīgais paradums maksāt piecpadsmit franku mēnesī par kafiju ar rumu, ko viņ� baudīja desertā. Ne tik pavir�i ļaudis kā jaunie cilvēki, kurus savā virpulī bija ierāvu�i Parīzes dzīves viesuļi, un arī sirmgalvji, kuri bija vienaldzīgi pret visu, kas neskāra tie�i viņus, nebūtu apmierināju�ies ar ap�aubāmo iespaidu, kādu uz viņiem atstāja Votrēns. Viņ� zināja vai uzminēja to ļau�u darī�anas, kuri bija viņa tuvumā, toties neviens nespēja izdibināt nedz viņa domas, nedz gai-tas. Lai gan ar �ķietamo labdabību, pastāvīgo iztapību un jautrību viņ� bija uzcēlis it kā tiltu starp citiem un sevi, tomēr bie�i kļuva jau�ami viņa rakstura �ausmino�ie dziļumi. Nereti kāds dzēlīgs, Ju-venala cienīgs izteiciens, kas izsmēja likumus un �austīja augstāko sabiedrību, apgalvojot, ka tā nedzīvo saskaņā pati ar sevi, lika domāt: viņ� tur ļaunu prātu uz sabiedrisko iekārtu, un viņa dzīvē ir bijis kāds rūpīgi glabāts noslēpums.

Taijfēras jaunkundze dalīja zag�us uzmestus skatienus un slepenas domas te �im �etrdesmitgadnie-kam, te jaunajam studentam, jo viņu, pa�ai varbūt nemaz nezinot, pievilka pirmā spēks un otra skaistums, tomēr likās � neviens no tiem nedomā par Viktorīni, kaut arī nejau�ība kādudien varēja grozīt viņas stāvokli un padarīt viņu par bagātu partiju. Starp citu, nevienam neienāca prātā pārbaudīt, vai nelaime, ko da�s labs daudzināja, ir neīsta vai patiesa. Visi viņi cits pret citu juta vienaldzību, kurai jaucās klāt puslīdz vienādā stāvokļa radītā neuzticība. Viņi nespēja atslogot otra cie�anas, jo, tās pārrunādami, bija iztuk�oju�i līdzcietības kausu. Kā vecam laulātam pārim � viņiem vairs nebija ko runāt vienam ar otru. Viņu starpā pastāvēja tikai mehāniskas dzīves attiecības, neeļļotu ratu sazobe. Visi viņi paietu garām aklajam uz ielas, bez satraukuma noklausītos stāstu par otra nelaimi un nāvē redzētu atrisināmies posta problēmu, kas viņus padarījusi nejutīgus pret vis�ausmīgāko agoniju. No visām izmisu�ajām dvēselēm kundze Vokēra, kas valdīja �ajā labprātīgajā patversmē, bija pati laimīgākā. Vienīgi viņai dārziņ�, kuru klusums un sals, sausums un valgme vērta pla�ā stepē, �ķita piemīlīga birztala. Vienīgi viņai dzeltenā, drūmā māja, kas oda pēc apsūbēju�as vara letes, sagādāja tīksmi. Cietuma celles piederēja viņai. Viņa baroja uz mū�u notiesātus noziedzniekus, valdot pār tiem ar cienījamu autoritāti. Kur gan citur Parīzē �ie nabaga radījumi par tādu cenu atrastu veselīgu, pietiekamu barību un dzīvokli, ko, ja arī nevarēja padarīt elegantu un ērtu, toties varēja uzturēt tīru un spodru. Ja viņa arī kādam nodarītu kliedzo�u netaisnību, upuris to panestu bez �ēlo�anās.

Līdzīgai apvienībai vajadzēja uzrādīt � un tā arī miniatūrā uzrādīja � visus cilvēku sabiedrības elementus. Starp astoņpadsmit pansijas iemītniekiem, tāpat kā skolā, tāpat kā sabiedrībā, bija atrodams arī nabaga atstumtais radījums, moceklis, pār kuru nebeidza līt zobgalības. Otrā gada sākumā Ei�ena de Rastinjaka acīs �ī figūra kļuva par pa�u spilgtāko starp visām tām, kuru vidū viņ� bija spiests nodzīvot vēl divus gadus. Cietējs bija kādreizējais nūdeļu fabrikants tēvs Gorio, uz kuru gleznotājs, tāpat kā vēsturnieks, liktu krist visai gleznas gaismai. Kam gan jāpateicas par to, ka pusnaidīgā nicinā�ana, ar līdzjūtību jauktā vajā�ana un nelaimes zaimo�ana vērsās pret pa�u vecāko pansionāru? Vai viņ� tam bija devis iemeslu ar smieklīgu rīcību vai dīvainu paradumu, ko piedod grūtāk nekā netikumu? Sabiedriskajai netaisnībai daudzkārt pamatā ir �ādi gadījumi. Var būt, ka cilvēka dabā ir uzkraut visu smagumu tam, kas visu pacie� aiz patiesas pazemības, aiz rakstura vājuma vai vienaldzības. Vai mums visiem kaut kur un kaut kad negribas parādīt savu spēku? Pats nīkulīgākais radījums, ielas puika, zvana pie visām durvīm, kad salst, vai rāpjas aug�ā, lai uzrakstītu savu vārdu uz pieminekļa.

tēvs Gorio, ap se�desmit deviņi gadi vecs sirmgalvis, apmetās pie kundzes Vokēras 1813. gadā, pēc tam, kad bija izbeidzis veikalo�anu. Sākumā viņ� aizņēma kundzes Kutīras dzīvokli un maksāja par pansiju tūksto� divsimt franku � kā cilvēks, kam pieci luidori �urp turp neko nenozīmē. Trīsistabu dzīvokli kundze Vokēra bija uzsvaidzinājusi par iepriek� iedoto rokas naudu, kas sedza neglītās istabas iekārtas vērtību; iekārta sastāvēja no dzelteniem kaliko aizkariem, ar Utrehtas samtu pārvilktiem lakota koka atzveltņiem, da�ām kolā�as gleznām un tapetēm, kādas neredzēja pat nomales krodziņos. Bezrūpība, ar kādu tēvs Gorio, toreiz vēl godbijīgi saukts par Gorio kungu, deva naudu un Jāva sevi vest ap stūri, panāca to, ka viņu sāka uzskatīt par muļķi, kas neko nejēdz no darījumiem. Gorio ieradās ar labi apgādātu garderobi, ar lielisku tirgotāja pūru, kā jau cilvēks, kas, aizgājis no tirdzniecības, sev nekā neliedz. kundze Vokēra apbrīnoja astoņpadsmit holandie�u pusaudekla kreklus, kuru smalkums sevi�ķi izcēlās tāpēc, ka nūdeļu tirgotājam uz gludā �abo bija iespraustas divas ar va�iņu savienotas adatas lielām briljanta galvām. Parasti viņ� ģērbās rudzpuķu zilos svārkos, ik dienas mainīja baltu piķē vesti, zem kuras līgojās paprāvais bumbierveida vēders, �ūpodams smagu zelta ķēdi ar karuļiem. Arī tabakdoze bija zelta, un tajā glabājās medaljons ar matiem, kas vedināja domāt, ka viņ� nav bez grēciņiem. Kad namamāte viņu nosauca par galantu kavalieri, viņam pār lūpām pārslīdēja jautrs mietpilsoņa smaids, kas liecināja, ka viņa trāpījusi īstā vietā. Skapju atvilktnes (viņ� teica � �ūp-lādes, kā runā tauta) piekrāva pilnas ar viņa saimniecības daudzajām sudrablietām. Atraitnes acis iegailējās, kad viņa aiz laipnības palīdzēja izkravāt un salikt vietā smeļamos kausus, ragū karotes, galda traukus, eļļas un etiķa trauciņus, mēr�u bļodas, paplātes un apzeltīta sudraba brokastu piederumus, ar vārdu sakot, vairāk vai mazāk glītas lietas, kuras svēra zināmu daudzumu un�u un no kurām viņ� negribēja �ķirties. Dāvanas viņam atgādināja kādreizējās dzīves svinīgumu.

� �ī te, � viņ� teica kundzei Vokērai, turēdams rokā mazu paplāti ar kannu, kurai uz vāka divas ūbelītes bija sabāzu�as kopā knābjus, � ir manas sievas dāvana mūsu kāzu pirmajā gadadienā. Nabadzīte, viņa bija noupurējusi visus savus meitas gadu ietaupījumus! Redziet, kundze, es labāk ar nagiem uzplēstu zemi nekā �ķirtos no �ī nieka. Paldies dievam, no �ā trauciņa es varē�u dzert savu rīta kafiju līdz mū�a galam. Mani nav ko no�ēlot � mani apcirkņi ir pilni un pietiks krietnam laikam.

Ar savu �agatas aci kundze Vokēra galvenajā grāmatā bija pamanījusi da�us ierakstus, kas, aptuveni kopā saskaitīti, varēja lieliskajam Gorio ienest astoņus līdz desmit tūksto�us franku ienākuma. Sākot ar �o dienu, kundzei Vokērai, dzimu�ai de Konflānai, kurai tolaik īstenībā bija �etrdesmit astoņi gadi, kaut arī viņa atzina tikai trīsdesmit deviņus, � radās ideja. Lai gan Gorio acu plakstiņi bija iekaisu�i, uztūku�i un nokāru�ies un viņam vajadzēja tos bie�i slaucīt, kundzei Vokērai �ķita, ka viņam ir patīkams, glu�i pieņemams izskats. Turklāt, pilnīgie, izrieztie kāju ikri un garais, �etrstūrainais deguns vēstīja par tādām morālām īpa�ībām, kas atraitnei bija sevi�ķi pa prātam; tās apstiprināja arī apaļā, naivi muļķīgā seja. Tam vajadzēja būt spēcīgi būvētam lopiņam, kas spējīgs visu saprātu iz�ķiest jūtās. Viņa mati, kurus Politehniskās skolas frizieris ik rītu nāca iepū-derēt, sasukāti kā balo�a spārni, piecās �ķipsnās krita uz zemās pieres, jauki ietverot seju. Kaut arī mazliet zemniecisks būdams, viņ� alla� saglabāja nevainojamu stāju, ņēma tabaku tik bagātīgi un �ņauca to ar tādu pārliecību, ka dozē nekad neaptrūks Ma-kubas tabakas, tālab tajā dienā, kad Gorio kungs ienāca viņas pansijā, kundze Vokēra vakarā apgūlās kā irbe taukos, svildama iekāres ugunīs pamest Vokēra līķautu un atdzimt par Gorio. Apprecēties, pārdot pansiju, sniegt roku �im smalkajam bur�uāzi-zijas ziedam, kļūt par ievērojamu dāmu savā kvartālā, vākt ziedojumus trūkumcietējiem, svētdienās izbraukt uz Suazī, Suazī, �antijī, pēc patikas apmeklēt teātrus, sēdēt lo�ā, negaidot brīvbiļeti, ko jūlijā �ad tad iedeva kāds pansionārs; viņa sapņoja par veselu Parīzes sīkģimeņu Eldorado. Viņa nevienam nebija stāstījusi, ka, liekot grasi pie gra�a, sakrājusi �etrdesmittūksto� franku. Apcerēdama savu mantas stāvokli, viņa sevi uzskatīja par glu�i pieņemamu partiju.

� Visādi citādi esmu �ā vientie�a cienīga! � viņa noteica, apgriezdamās gultā, it kā pārliecinādamās par saviem daiļumiem, kuru iedobtās bedres resnā Silvija ik rītu atrada pēlī. Sākot ar �o dienu, veselus trīs mēne�us atraitne Vokēra izmantoja Gorio frizieri un atļāvās sev da�us izdevumus tērpiem, to visu izskaidrodama ar nepiecie�amību pie�ķirt pansijai tādu izskatu, kas atbilstu tās cienījamiem iemītniekiem. Viņa vērpa intrigas, lai nomainītu viesu sastāvu, un klaji izteicās, ka uz priek�u pansijā uzņems tikai visnotaļ izcilus ļaudis. Ja ieradās kāds sve�inieks, viņa nevarēja beigt vien slavēt priek�rocību, ko viņai parādījis Gorio kungs, viens no ievērojamākajiem un cienījamākajiem Parīzes tirgotājiem, apmezdamies viņas pansijā. Viņa izdalīja prospektus, kuros bija lasāms: VOKERAS NAMS. �Tā ir,� kā viņa apgalvoja, �viena no vecākajām, iecienītākajām pilsoņu pansijām latīņu zemēs. No tās paveras jauks skats uz Gobelēnu ieleju (ko varēja redzēt no ceturtā stāva), un pie tās ir jauks dārzs, kura galā stiepjas liepu aleja.� Vēl tur bija runa par labu gaisu un vientulību. Prospekts pievilināja grāfieni d'Am-bermenilu, trīsdesmit se�us gadus vecu sievieti, kas gaidīja, kad beigsies impērijas likvidācija un viņai pie�ķirs pensiju kā ģenerāļa atraitnei, kuras vīrs kritis kaujas laukos. kundze Vokēra rūpējās par labu ēdienu, gandrīz vai se�us mēne�us apkurināja istabas un tik labi turēja prospektā solīto, ka pielika klāt no saviem līdzekļiem. Grāfiene solīja Vokēra kun-

dzei � viņa to sauca par mīļo draudzeni �, ka viņa �eit atvedī�ot baronesi de Vomerlanu un pulkve�a grāfa Pikuazo atraitni, abas savas draudzenes, kurām nule beidzoties īres laiks kādā Marē kvartāla pansijā, kas esot daudz dārgāka par Vokēra kundzes iestādi. Abām dāmām bū�ot ļoti labi apstākļi, tiklīdz militārie biroji beig�ot savu darbu.

� Bet �ie biroji nekad neko nebeidz, � viņa piebilda.

Pēc vakara maltītes abas atraitnes uzkāpa Vokēra kundzes istabā, patērzēja un iedzēra upeņu liķieri, pieko�ot gardumus, kas citkārt bija lemti tikai namamātēs mutei. DAmbermenila kundze pilnīgi piekrita savas saimnieces tīko jumiem pēc Gorio, tie bija lieliski tīko jumi, un viņa teicās tos uzminējusi no pirmās dienas: viņa atzina, ka �is cilvēks ir bez vainas.

� Ak, dārgā kundze, �is vīrietis ir vesels kā rutks, � atraitne viņai sacīja, � un tik labi saglabājies, ka spēj sievietei vēl sniegt daudz prieka.

Grāfiene augstsirdīgi aizrādīja kundzei Vokērai uz ģērb�anās veidu, kas nesaskanēja ar �iem nodomiem.

� Jums jābūt kaujas gatavībā, � viņa teica.

Pēc ilgas apsprie�anās abas atraitnes kopīgi devās uz Palēruajalu, kur Buloņas me�a galerijā nopirka cepuri ar spalvām un aubīti. Tālāk grāfiene aizvilka draudzeni uz veikalu �Mazā �anete�, kur viņas izvēlējās kleitu un �alli. Kad munīcijas krājumi bija likti lietā un atraitnei iero�i rokā, viņa pilnīgi līdzinājās izkārtnei Modes bullis. Viņa tomēr atzina, ka ir ļoti pārvērtusies sev par labu, un jutās grāfienes parādniece. Kaut nebūdama no devīgajām, viņa lūdza draudzeni pieņemt cepuri par divdesmit frankiem. Patiesībā viņa gribēja lūgt grāfieni izpētīt Gorio nodomus un aizlikt par viņu kādu labu vārdu. DAmbermenila kundze mīļu prātu uzņēmās izpildīt �o mazo manevru un tikmēr lenca veco nūdeļu tirgotāju, kamēr tas ielaidās sarunā; ta�u atdūrusies pret kautrību, lai neteiktu izvairību, ko izraisīja viņas mēģinājumi to nozvejot pa�ai savos tīklos, viņa izmetās no istabas, sa�utusi par tā rupjību.

� Manu eņģei, � viņa teica dārgajai draudzenei, � jūs pie �ā cilvēka neko nepanāksiet. Viņ� ir smieklīgi aizdomīgs; viņ� ir skopulis, ēzelis, muļķis un sagādās jums tikai nepatik�anas.

Starp Gorio kungu un grāfieni d'Ambermenilu bija notiku�as tādas lietas, ka viņa pat vairs negribēja būt ar to kopā. Nākamajā dienā viņa aizbrauca, aizmirsusi samaksāt par se�iem mēne�iem un atstājusi panckas par pieciem frankiem. Lai cik centīgi kundze Vokēra dzina viņai pēdas, neviens Parīzē nezināja neko pastāstīt par grāfieni d'Ambermenilu. kundze Vokēra bie�i pieminēja �o no�ēlojamo gadījumu, gauzdamās par savu pārliecīgo uzticē�anos, lai gan bija aizdomu pilnāka par kaķeni. Viņa piederēja pie tiem cilvēkiem, kas neuzticas saviem tuvākajiem, bet atklāj sirdi pirmajam garāmgājējam. Tas ir dīvains, bet patiess morāls fakts, kura saknes viegli sameklējamas cilvēka dvēselē. Iespējams, ka da�am labam vairs nav ko gūt no cilvēkiem, ar kuriem viņ� dzīvo kopā; atklājis savu dvēseles tuk�umu, viņ� nojau�, ka viņu ar pelnītu stingrību sāk slepeni tiesāt, bet, sajuzdams neatvairāmu tieksmi pēc glaimiem, kādu viņam trūkst, un nomocīdamies aiz vēlē�anās parādīt savas labās īpa�ības, kādu patiesībā nemaz nav, viņ� cer iegūt sve�u cilvēku cieņu un sirdi, riskēdams kādudien krist kaunā. Visbeidzot ir cilvēki, kas pēc dabas dzimu�i aprēķinātāji, kas nedara nekā laba ne draugiem, ne tuviniekiem tāpēc, ka tas būtu jādara aiz pienākuma, turpretim, izdarot pakalpojumu sve�iniekam, viņi apmierina savu patmīlību: jo cie�āk viņus ieslēdz draudzīgas mīlestības aplis, jo mazāk mīlestības viņi parāda pretim; jo vai-

rāk tas attālinās, jo viņi kļūst pakalpīgāki. Vokēra kundzei, bez �aubām, piemita abu �o viscaur mazisko, nepatieso, pretīgo raksturu īpa�ības.

� Būtu es bijis �eit, nelaime jūs nebūtu piemeklējusi, � mēdza teikt Votrēns. � Es jums �o komedianti būtu smuki atmaskojis. Pazīstu �ādus purniņus!

Kā da�kārt aprobe�oti cilvēki, kundze Vokēra parasti neredzēja tālāk par pa�u notikumu un neprata novērtēt tā cēloņus. Viņai patika darīt citus atbildīgus par pa�as kļūdām. Pēc zaudējuma viņa par savas nelaimes galveno cēloni uzskatīja godīgo nūdeļu tirgotāju un no tā laika sāka uz to raudzīties atskurbu�ām acīm, kā pati teica. Atzinusi, ka grezno�anās un reprezentācijas izdevumi nebija sasniegu�i mērķi, viņa drīz vien uzminēja, kāpēc tas tā noticis. Atraitne pamanīja, ka viņas pansionāram, kā mēdz teikt, ir savi untumi. Beidzot viņai kļuva skaidrs, ka tik liegi lolotajai cerībai nav reāla pamata un ka viņa pie �ā vīra neko nepanāks, kā nepārprotami bija pateikusi grāfiene, kas likās laba cilvēku pazinēja. Savā naidā kundze Vokēra, protams, gāja tālāk, nekā to būtu darījusi draudzībā. Viņas naids neatbilda mīlestībai, bet gan pieviltajām cerībām. Ja cilvēka sirds da�kārt atpū�as, paceļoties mīlestības augstumos, tā reti kad apstājas uz naida jūtu kraujās nogāzes. Gorio kungs tomēr bija viņas pansionārs, un atraitnei bija jāapslāpē aizvainotās patmīlības uzliesmojumi, jāapvalda nopūtas, ko radīja vil�anās, un jānomāc atriebības kāre kā mūkam, kuru aizvainojis priors. Sīki cilvēciņi savas labās un ļaunās jūtas apmierina pastāvīgās sīkās izrīcībās. Lai apmierinātu sievietes ļaunprātību, atraitne pastāvīgi mēmi vajāja savu upuri. Vispirms viņa darīja galu pansijā ieviestajām pārmērībām.

� Vairs nekādu gurķī�u etiķī, nekādu an�ovu: tas viss ir blēņas, � viņa kādu rītu teica Silvijai, atkal atgriezdamās pie agrākās programmas.

Gorio kungs bija pieticīgs cilvēks, kam taupība bija pārvērtusies paradumā � kā jau tadam, kas ticis uz aug�u pa�a spēkiem. Vira, vārīta gaļa un saknes pusdienās bija un palika viņa iemīļotie ēdieni. kundzei Vokērai tie�ām bija grūti spīdzināt pansionāru, kura gar�ai viņa nekādi nespēja nodarīt pāri. Izmisusi par tik neievainojamu ienaidnieku, viņa sāka izturēties pret to bez cieņas un savā pretīgumā pret Gorio dalījās arī ar saviem pansionāriem, kas, lai uzjautrinātos, palīdzēja kundzi Vokērai atriebt. Pirmā gada beigās atraitne bija kļuvusi tik aizdomīga, ka sāka sev jautāt, kālab gan �is tirgotājs, kam bija savi septiņi vai astoņi tūksto�i rentes, kam piederēja lieliskas sudrablietas un skaisti dārgakmeņi kā īstai metresei, dzīvoja viņas pansijā, maksājot tik niecīgu summu samērā ar saviem ienākumiem? Pirmajā gadā pa lielākai daļai vienu vai divas reizes nedēļā Gorio bija pusdienojis ārpus mājas, bet pamazām sācis pusdienot pilsētā tikai divi reizes mēnesī. Gorio kunga slepenās pastaigas tik labi lēja ūdeni uz Vokēra kundzes dzirnavām, ka viņa nespēja slēpt nepatiku par pakāpenisko kārtību, ar kādu viņas pansionārs atkal sāka ieturēt maltītes mājās. So pārmaiņu viņa izskaidroja gan ar Gorio mantas stāvokļa pasliktinā�anos, gan kā vēlē�anos kaitināt savu saimnieci. Viena no visno�ēlo-jamākām mazisko ļautiņu īpa�ībām ir tieksme savu sīkmanību piedēvēt citiem. Par nelaimi, otra gada beigās Gorio kungs attaisnoja valodas, kas klīda ap viņu, � viņ� lūdza kundzei Vokērai atļauju pāriet uz tre�o stāvu un samazināt pansiju uz deviņsimt frankiem. Viņam bija jāievēro tik stingra taupība, ka ziemu viņ� savu istabu vairs neapkurināja. Atraitne Vokēra gribēja, lai viņai maksā uz priek�u: Gorio kungs bija ar mieru; kop� tā laika viņa to sāka saukt par tēvu Gorio. Radās minējumi, kādēļ viņ� bija tā panīcis. To izpētīt nebūt nebija viegli. Kā jau neīstā grāfiene bija teikusi, tēvs Gorio bija noslēgts un kluss. Pēc nelgu domām, kas visi ir pļāpas un tuk�u salmu kūlēji, � tiem, kas nerunā par savām darī�anām, ir tum�as lietas padomā. Un tā godājamais tirgonis pārvērtās blēdī, galantais kavalieris � vecā nejēgā. Pēc Votrēna vārdiem, kur� ap �o laiku apmetās Vokēras pansijā, tēvs Gorio bija viens no tiem, kas izputējis vēl aizvien dauzās pa bir�u un, lietojot diezgan spēcīgu finansu terminu, �onglē ar rentēm. Citkārt viņ� pārvērtās sīkā spēlmanī, kas ik dienas liek uz spēles kādu nieku un laimē pa desmit frankiem. Vēl viņu gribēja pataisīt par augstākās policijas spiegu, bet Votrēns sprieda, ka �im amatam vecais neesot pietiekami izveicīgs. Citiem tēvs Gorio bija skopulis, kas aizdod naudu uz īsu laiku un par augstiem procentiem vai pārtiek no laimestiem loterijā. Viņam piesaistīja visu to noslēpumaināko, ko vien rada netikums, kauns un nevarība. Bet, lai cik pretīgi bija viņa darbi un netikumi, izraisītā nepatika vien neļāva viņu padzīt, jo viņ� ta�u maksāja par pansiju. Turklāt viņ� bija noderīgs: ar jokiem vai asiem vārdiem ikviens pār viņu izgāza savu labo vai slikto omu. No visiem spriedumiem, �ķiet, visiespējamākais un visiem pieņemamākais bija Vokēra kundzes spriedums. Pēc viņas domām, �is vīrietis, kas bija tik labi saglabājies un vesels kā rutks un kas vēl sievietei varēja sagādāt da�u patīkamu brīdi, bija izvirtulis ar dīvainu gaumi. Lūk, uz kādiem faktiem atraitne dibināja savus apmelojumus. Da�us mēne�us pēc tam, kad nozuda liktenīgā grāfiene, kas bija pratusi nodzīvot se�us mēne�us uz viņas rēķina, kundze Vokēra kādu rītu pirms cel�anās kāpnēs izdzirda zīda tērpa �aukstoņu un jaunas, graciozas sievietes vieglos soļus, kas pagaisa pie Gorio istabas, kuras durvis tī�uprāt bija atstātas vajā. Resnā Silvija atsteidzās pie saimnieces ar ziņu � kāda jaunkundze, pārāk glīta, lai būtu godīga, tērpusies kā dieviete, dubļiem nenotraipītos viegla vilnas auduma puszābaciņos kā zutis aizslīdējusi no ielas līdz virtuvei un apprasījusies, kur dzīvo Gorio kungs. kundze Vokēra ar virtuveni metās klausīties un apciemojuma laikā, kas vilkās diezgan ilgi, notvēra da�us maigi teiktus vārdus. Kad Gorio kungs aizvadīja savu dāmu, resnā Silvija steidzīgi paķēra grozu, it kā iedama uz tirgu, un sekoja mīlnieku pārim.

Atgriezusies viņa sacīja saimniecei:

� Kundze, Gorio kungs laikam tomēr ir velni�ķīgi bagāts, ja jau var tās apgādāt tik lepni. Iedomājieties, Estrapādes ielas stūrī stāvēja lieliska ekipā�a, kurā viņa iekāpa!

Pusdienas laikā kundze Vokēra aizvilka aizkaru, lai Gorio kungu netraucētu saules stars, kas krita viņam acīs.

� Skaistules jūs mīl, � viņa teica, mērķēdama uz �ārīta apmeklētāju, � un saule tek pa pēdām. Sasodīts, jums tie�ām ir laba gaume, viņa bija ļoti glīta.

� Tā bija mana meita, � viņ� atbildēja ar zināmu lepnumu, kurā pansionāri saklausīja vecā vīra uzpūtīgu vēlē�anos saglābt ārējo pieklājību.

Mēnesi pēc �ā notikuma Gorio kungu atkal apciemoja. Meita, kas pirmo reizi bija ieradusies ielas kleitā, �oreiz atnāca pēc dinejas un bija ģērbusies vakara tērpā. Pansionāri, kas sarunājās salonā, varēja apbrīnot glīto, graciozo gai�mati ar tievo vidukli, kura izskatījās daudz par smalku, lai būtu tēva Gorio meita.

� Jau otrā! � teica resnā Silvija, kas viņu vairs nepazina.

Pēc da�ām dienām ieradās cita jauna sieviete � skaista, slaida auguma tum�mate ļoti dzīvām acīm � un jautāja pēc Gorio.

� Un tre�ā! � iesaucās Silvija.

Arī otrā meita, kas pirmo reizi bija apciemojusi tēvu no rīta, pēc da�ām dienām ieradās vakarā balles tērpā un ekipā�ā.

� Nu jau ceturtā! � noteica kundze Vokēra un resnā Silvija, atnāku�ajā sabiedrības dāmā nesaskatīdamas ne miņu no meitenes vienkār�ajā ģērbā, kura pirmoreiz bija apciemojusi Gorio rīta pusē.

Gorio toreiz vēl maksāja tūksto� divsimt franku pansijas. kundzei Vokērai �ķita glu�i dabiski, ka bagātniekam var būt �etras piecas mīļākās, viņa pat nodomāja, ka viņ� rīkojas veikli, uzdodams tās par savām meitām. Viņai nebija nekas pretim, ka viņ� tās pieņem Vokēras namā. Bet, tā kā �ie apciemojumi apliecināja vienaldzību pret viņu pa�u, otra gada sākumā viņa sev atļāvās to saukt par vecu runci. Beidzot, kad pansijas maksa noplaka uz deviņsimt frankiem, viņa, ieraudzījusi kāpjam lejā vienu no �īm dāmām, diezgan nekaunīgā tonī tam jautāja, par ko gan tas īsti domājot pārvērst viņas māju. tēvs Gorio atbildēja, ka dāma bijusi viņa vecākā meita.

� Jums gan laikam ir trīsdesmit se�as meitas? � kundze Vokēra kodīgi sacīja.

� Man ir tikai divas, � pansionārs atteica lēnprātīgi kā izpostīts cilvēks, kur� trūkumā pazemīgi samierinās ar visām nelaimēm.

Tre�ā gada beigās Gorio kungs vēl sa�aurināja savus izdevumus, pārvilkās ceturtajā stāvā un maksāja par pansiju �etrdesmit piecus frankus mēnesī. Viņ� atteicās no tabakas, atlaida frizieri un vairs nelietoja pūderi. Kad tēvs Gorio pirmo reizi parādījās bez pūdera, saimniece, ieraudzījusi viņa matu krāsu, aiz pārsteiguma iekliedzās: tiem bija netīra, pelēki zaļgana nokrāsa. Seja, ko slepenas bēdas nemānāmi dienu no dienas bija padarīju�as skumjāku salīdzinājumā ar pārējām, ko redzēja ap galdu, �ķita visvairāk pau�am izmisumu. Nebija vairs �aubu � tēvs Gorio bija vecs izvirtulis, kura acis tikai ar ārsta veiklību tika pasargātas no viņa slimību kļūmā iespaida. Matu pretīgā krāsa radās no pārmērībām un zālēm, ko viņ� lietoja, lai varētu �ādu dzīvi turpināt. Tēvaiņa fiziskais un morālais stāvoklis patie�ām deva iemeslu �ādām valodām. Kad pūrs bija novalkāts, viņ� par �etrdesmit sū olektī nopirka kaliko, kas aizstāja viņa skaisto veļu. Briljanti, zelta ta-bakdoze, ķēde un dārglietas pazuda cita pēc citas. Viņ� vairs nevalkāja rudzpuķu zilos svārkus un pārējos lepnos apģērba gabalus, bet kā ziemu, tā vasaru nēsāja rupjas kastaņbrūnas vadmalas �aketi, kazas vilnas vesti un pelēkas bukstiņa bikses. Viņ� pamazām noliesēja, ikri noplaka, seja, kas kādreiz bija uzpūtusies aiz apmierinājuma par sasniegtu pilsonisku laimi, pārlieku sakrunkojās, piere sagrumbojās, vaigos izspiedās �okļi. Ceturtajā gadā pēc apme�anās Nēvsen�enevjēvas ielā viņu vairs nevarēja pazīt. Se�desmit divus gadus vecais nūdeļu tirgotājs, kam varēja dot mazāk par �etrdesmit, apaļais resnais, starojo�i vientiesīgais bur�uā, kura mundrais izskats uzjautrināja garāmgājējus, kura smaidā at-plaiksnīja kaut kas jauneklīgs, tagad līdzinājās trulam, grīļīgam, bālīgsnējam septiņdesmit gadus vecam sakārnim. Zilās, spriganās acis pieņēma blāvu, dzelzspelēku nokrāsu; tās bija izbalēju�as, vairs neasaroja, un plakstu sārtā apmale �ķita raudam asinis. Vieniem viņ� likās atbaido�s, citiem pret viņu radās līdzjūtība. Medicīnas studenti, ievēroju�i viņa atkareno apak�lūpu un izmērīju�i sejas leņķi, pēc ilgas un veltīgas ve�uka tramdī�anas beidzot paslu-

dināja, ka viņu ķēris kretīnisms. Kad reiz kādu vakaru, lai ap�aubītu viņa paternitāti, kundze Vokēra zobgalīgi izmeta: �Ko tad jūsu meitas vairs nenāk ciemos?�. � tēvs Gorio sarāvās, it kā saimniece būtu viņam iedūrusi ar karstu dzelzi.

� Viņas �ad tad atnāk gan, � viņ� atbildēja, un viņa balsī jautās uztraukums.

� Tātad jūs viņas vēl da�reiz redzat? � studenti iesaucās. � Bravo, Gorio tēv!

Bet vecais vairs nedzirdēja apsmieklu, ko izraisīja viņa atbilde: viņ� atkal bija nogrimis pārdomās, kuras pavir�i vērotāji uzskatīja par vāji attīstīta prāta radītu vecuma trulumu. Ja tie viņu labi pazītu, tad varbūt dzīvi ieinteresētos par viņa fiziskajām un garīgajām problēmām, bet tas jau bija pārlieku grūti, kaut arī viegli varēja uzzināt, vai Gorio patiesi bijis nūdeļu tirgotājs un kādu summu sasniegusi viņa manta, tomēr vecie ļaudis arī ar visu savu atmodināto ziņkārību nemēdza iziet ārpus kvartāla un dzīvoja pansijā kā austeres uz klints. Turpretī pārējiem Parīzes dzīves pievilcība, pametot Nēvsen�e-nevjēvas ielu, lika ai�mirst nabaga veco vīru, ko tie apsmēja. Gan aprobe�otajiem ļautiņiem, gan bezbēdīgajiem jaunajiem cilvēkiem tēva Gorio nelabojamais posts un stulbā izturē�anās nebija savienojami ne ar bagātību, ne ar kaut kādām spējām. Par sievietēm, kuras viņ� dēvēja par savām meitām, visi bija vienis prātis ar kundzi Vokērai, kura apgalvoja ar stingru loģiku, kādu vecām sievām pie�ķir paradums visu uzminēt, kad viņas pa vakariem sanāk kopā patrīt mēles:

� Ja tēvam Gorio būtu tik bagātas meitas, kādas liekas visas tās dāmas, kas viņu apciemo, viņ� manā mājā nedzīvotu ceturtajā stāvā par �etrdesmit pieciem frankiem mēnesī un nestaigātu ģērbies kā ubags.

Sos secinājumus nekas nespēja apgāzt. Tāpēc ap 1819. gada novembra beigām, laikā, kad izraisījās �ī drāma, pansijā katram bija savs noteikts spriedums par nabaga veco vīru. Viņam nekad nav bijusi ne sieva, ne meita; baudu pārmērība viņu pārvērtusi vecā gliemezī, cilvēkveida moluskā no �nagcepuraino� dzimtas, kā par viņu izteicās kāds muzeja ierēdnis, kas nāca tikai pusdienot. Salīdzinājumā ar Gorio Puarē bija ērglis, d�entlmenis. Puarē runāja, sprieda, atbildēja; patiesību sakot, viņ� ar savām runām,, spriedumiem un atbildēm neko ne- _j pateica, jo parasti tikai citiem vārdiem atkārtoja to, ko runāja pārējie; bet viņ� piedalījās sarunās, bija rosīgs un likās jūtīgas dabas, kamēr tēvs Gorio � 1

kā vēl izteicās muzeja ierēdnis � pastāvīgi rādīja nulli pēc Reomira.

Ei�ens de Rastiņjaks bija atgriezies noskaņā, kādu dro�i vien pazīst izcili jauni cilvēki vai arī tādi, kuriem smags materiālais stāvoklis piepe�i uzspie� izcilu cilvēku īpa�ības. Dzīvodams pirmo gadu Parīzē, � pirmajā gadā fakultāte prasa maz pūļu, � viņ� varēja brīvi baudīt materiālās Parīzes taustāmos priekus. Studentam neatliek daudz laika, ja viņ� grib iepazīties ar katra teātra repertuāru, izpētīt Pa- i rīzes labirinta izejas, iepazīties ar para�ām, iemācīties valodu un pierast pie galvaspilsētas īpa�ajām . izpriecām, izvandīt pilsētas labās un sliktās vietas, klausīties lekcijas, kas patīk, un izdibināt muzeju bagātības. Students parasti kaislīgi nododas niekiem, kuri viņam �ķiet kaut kas lielisks. Viņam ir savs ievērojams vīrs, kāds Francijas Kole�as profesors, � kuram maksā, lai tas noturētos savu klausītāju līmenī. * Jaunais cilvēks savelk augstāk kaklasaiti un pozē sievietei, kas sē� Komiskās operas pirmajās lo�ās. Turpmākajos atklājumos viņ� kļūst brīvāks, papla�ina savas dzīves apvārsni un beidzot sāk izprast cilvēku noslāņojamus, no kuriem sastāv sabiedrība. Ja sākumā viņ� apbrīno karie�u parādi Elizejas laukos skaistā, saulainā dienā, tad drīz vien viņ� sāk tās iekārot. Ei�ens �o mācību bija apguvis nemanot, kad devās atvaļinājumā kā literatūras un tiesību zinātņu bakalaurs. Bērnības sapņi, provinces gars bija zudu�i. Pārveidotais prāts, jūsmīgā godkāre visu lika redzēt citādām acīm tēva mui�ā un dzimtas vidū. Tēvs un māte, abi brāļi, divi māsas un tēvamāsa, kuras visa bagātība bija pensija, dzīvoja mazajā Rastinjaku īpa�umā. Mui�a deva gadā apmēram trīstūksto� franku ienākuma, kas bija pakļauts nejau�ībām, kādas mēdz piedzīvot vīnkopībā; tomēr tūksto� divsimt franku gadā vajadzēja atlicināt viņam. Mū�īgā nabadzība, ko viņam gan augstsirdīgi slēpa, salīdzinājums, kāds gribot negribot radās starp māsām, kas bērnībā �ķita tik skaistas, un Parīzes sievietēm, kuras kļuva par kādreiz sapņotā skaistuma paraugiem, nezināmā nākotne, kas pavērās prāvajai ģimenei, kura balstījās uz viņu, sīkmanīgā taupība, ar kādu glabāja visnevērtīgākos produktus, no izspiestu vīnogu biezumiem pa�u lieto�anai darināts vīns un vēl vesels pulks apstākļu, ko nav vērts pieminēt, divkār�oja viņa vēlē�anos izcelties un radīja slāpes būt pārākam. Kā tas notiek ar cēlām dvēselēm, viņ� gribēja tikt uz aug�u tikai ar saviem nopelniem, lai nevienam nebūtu pateicību parādā. Viņam tomēr viscaur bija dienvidnieka daba; kad nodomus vajadzēja īstenot, tie atdūrās pret vilcinā�anos, kāda pārņem jaunus cilvēkus, kad viņi atrodas klajā jūrā, nezinādami, nedz kurp virzīt savus spēkus, nedz kādā leņķī iegriezt buras vējā. Ja sākumā �is students pa galvu pa kaklu metās darbā, tad vēlāk, izpratis nepiecie�amību rast sakarus, viņ� ievēroja, cik liela ietekme sabiedriskajā dzīvē ir sievietēm, un pēk�ņi nolēma nodoties pasaulīgajai dzīvei, lai iegūtu sev prote�ētājas: vai tie�ām tādas neatradīsies dedzīgam un asprātīgam jauneklim, kura asprātību un dedzību vēl izcēla iznesība un sava veida nenosakāms, trauksmains skaistums, kam sievietes labprāt padodas? �ādas domas viņam uzmācās tīrumu vidū, kur viņ� kādreiz bija jautri klejojis ar māsām, kuras tagad atzina, ka viņ� stipri pārvērties. Tēvamāsa Mar�i jaka kundze savulaik bija stādīta priek�ā galmā un pazinusi tur aristokrātijas virsotnes. Kavēdamies atmiņās, kurās viņa to bie�i bija aijājusi, godkārīgais jauneklis pēk�ņi noprata, ka tajās slēpjas vairāku sabiedrisku iekarojumu elementi, kas nebija mazāk svarīgi par viņa iekarojumiem jurisprudences fakultātē. Viņ� iztaujāja tēvamāsu par radniecības saitēm, ko vēl varēja atjaunot. Papurinājusi ciltskoka zarus, vecā dāma nosprieda, ka starp visiem bagātajiem un egoistiskajiem brāļadēlam noderīgajiem radiem vikontese de Boseāna būtu vispieejamākā. Viņa aizrakstīja jaunajai sievietei vēstuli vecā stilā un iedeva to Ei�enam, pieteikdama: ja viņ� gūs panākumus pie vikonteses, tā viņam palīdzēs sameklēt pārējos radus. Da�as dienas pēc atgrie�anās Parīzē viņ� nosūtīja tantes vēstuli de Boseāna kundzei. Vikontese atbildēja ar ielūgumu uz balli nākamajā dienā.

Tāds kopumā bija stāvoklis pilsoniskajā pansijā 1819. gada novembra beigās. Da�as dienas vēlāk Ei�ens pēc balles pie de Boseāna knudzes pārnāca ap diviem naktī. Lai atgūtu zaudēto laiku, bra�ais students dejodams bija sev nosolījies, ka pārnācis strādās līdz rītam. Pirmo reizi viņ� �ai klusajā kvartālā pavadīja nomoda nakti, jo, iepazinies ar sabiedrības spo�umu, atradās mānīgas enerģijas burvju varā. Pie Vokēra kundzes viņ� nebija vakariņojis. Pansionāri varēja domāt, ka viņ� no balles pārnāks tikai otrā rītā ar gaismiņu, kā jau da�kārt apta�ķītām zīda zeķēm un nomītām kurpēm bija pārradies no Prado svētkiem vai Odeona ballēm. lekāms aizlika durvīm priek�ā aiz�aujamo, Kristofs tās bija atvēris, lai apskatītos, kas notiek uz ielas. Sājā brīdī parādījās Rastinjaks un varēja uzkāpt savā istaba, neviena netraucējot; viņam sekoja Kristofs, kas toties sacēla jo lielu troksni. Ei�ens atģērbās, apāva rītakurpes, uzvilka vecus mājas svārkus, ar brike-tēm iekūra krāsni un steidzīgi ķērās pie darba, bet Kristofa smago zābaku klaudzoņa noslāpēja jaunā cilvēka kluso gatavo�anos. Pirms iegrima tieslietu grāmatas, Ei�ens vēl palika da�us brī�us domīgi sē�am. Viņ� nule bija iepazinies ar vienu no Parīzes modes karalienēm � vikontesi de Boseānu, kuras māju uzskatīja par vispatīkamāko Sen�ermēna priek�pilsētā. Ar savu vārdu un bagātību viņa, starp citu, piederēja pie aristokrātu pasaules virsotnēm. Pateicoties tēvamāsai de Mar�i jakai, nabaga studentu �ajā mājā uzņēma labi, un �īs labvēlības apjomu viņ� nemaz vēl neapjauta. Iekļūt �ajos zeltītajos salonos nozīmēja to pa�u, ko saņemt augstas di�ciltības apliecību. Parādīdamies �ajā sabiedrībā, kas bija pati izmeklētākā no visām, viņ� bija ieguvis tiesības iet visur. Spo�ās sanāksmes ap�ilbināts, tikko pārmijis da�us vārdus ar vikontesi, Ei�ens apmierinājās ar to, ka Parīzes dievie�u barā, kuras drūzmējās �ajā rautā, izraudzīja sievieti, kādu jaunam cilvēkam jāpielūdz vispirms. Grāfiene Anastasija de Resto, slaida, labi veidota, bija izdaudzināta par skaistākā auguma īpa�nieci Parīzē. Iedomājieties lielas, melnas acis, brīni�ķīgas rokas, labi veidotu kājiņu, ugunīgas kustības, ar vārdu sakot, sievieti, ko marķīzs de Ronkerols mēdza saukt par tīrasiņu zirgu. Nervozais jutīgums viņai neatņēma nevienu sievietes priek�rocību: viņai bija pilnasinīgas, noapaļotas formas, tomēr kuplumu viņai pārmest nevarēja.

Tīrasiņu zirgs, rasi да sieviete � apzīmējumi, kuri sāka aizstāt debesu eņģeļus, osiāniskās figūras un visu veco mīlestības mitoloģiju, ko noraidīja den-disms. Bet Rastin jakam Anastasija de Resto kundze bija iekārojama sieviete. Kavalieru sarakstā uz viņas vēdekļa viņ� paspēja sev nodro�ināt divi dejas un sarunājās ar viņu pirmās kadriļas laikā.

� Kur jūs, kundze, turpmāk var sastapt? � viņ� piepe�i tai vaicāja ar tādu kaislības spēku, kas tik ļoti patīk sievietēm.

� Kur? Buloņas me�ā, operā, pie manis mājā � visur! � viņa bija atbildējusi. Un dēkainais dienvidnieks pasteidzās tuvoties apburo�ajai grāfienei, cik vien jauns cilvēks var tuvoties sievietei kadriļas un val�a laikā. Viņ� uzdevās par de Boseāna kundzes brālēnu, sieviete, ko viņ� uzskatīja par ievērojamu dāmu, viņu ielūdza pie sevis, un tās durvis viņam nu bija atvērtas. No pēdējā viņam dāvātā smaida Rastinjaks nosprieda, ka viņa apciemojums ir nepiecie�ams. Viņam laimējās sastapt cilvēku, kas nezobojās par viņa nezinā�anu, ko tālaika slavenie nekauņas Molenkūri, Ronkeroli, Maksimi de Traiji, de Mar�ē, A�ida-Pinto un Vandenesi uzskatīja par nāves grēku; savas ģeķīgās slavas spo�umā arī viņi bija tur kopā ar viselegantākajām dāmām � lēdiju Brandonu, hercogieni de Lan�ē, grāfieni de Kerga-ruē, de Serizī kundzi, hercogieni de Kariljano, grāfieni Fero, de Lantī kundzi, marķīzi d'Eglemonu, Fir-miani kundzi, marķīzi de Listomeru, marķīzi d'Es-paru, hercogieni de Monfriņēzu un māsām Granijē. Naivais students tātad laimīgi uzdūrās uz marķīzu de Monrivo, hercogienes de Lan�ē mīļāko, bērni�ķīgi vientiesīgu ģenerāli, kur� Rastinjakam pastāstīja, ka grāfiene de Resto dzīvo Heldera ielā. Būt jaunam, slāpt pēc pasaules, iekārot sievieti un redzēt atveramies divu namu durvis; iegriezties Sen.� �ermēna priek�pilsētā pie vikonteses de Boseānas un nokrist ceļos Sosēdantēnā pie grāfienes de Resto; ar vienu acu skatienu iedziļināties Parīzes salonu an-filādē un uzskatīt sevi par pietiekami skaistu zēnu, lai sievietes sirdī tur atrastu palīgu un aizgādnību; justies pietiekami godkārīgam, lai augstprātīgi spertu kāju uz cie�i nostieptās virves, pa kuru jānoiet ar nemaldīga virves dejotāja drosmi, kādu burvīgu sievieti izmantojot par labāko līdzsvara kārti! Kur� gan, tāpat kā Ei�ens, starp likumu kodeksu un nabadzību, kaudamies ar domām un kūdras liesmās redzēdams izslejamies cēlu sievietes tēlu, nebūtu apcerējis nākotni un pildījis to ar panākumiem?

Klaidīgās domas tik reāli apcerēja nākotnes priekus, ka viņ� jau iedomājās sevi pie de Resto kundzes, kad nakts klusumu pārtrauca nopūta kā svēta Jāzepa vaids, atbalsodamās jaunā cilvēka sirdī kā mirēja gārdziens. Klusām viņ� pavēra durvis un gaitenī ieraudzīja gaismas svītru, kas plūda no Gorio tēva durvju apak�as. Baidīdamies par kaimiņa veselību, Ei�ens pielika aci pie atslēgas cauruma, ieskatījās istabā un ieraudzīja veco vīru rosāmies, kā viņam likās, pārāk aizdomīgi, lai vispārības labā neizpētītu, ko tā saucamais nūdeļu tirgotājs dara tik vēlā nakts stundā. tēvs Gorio, acīm redzot, pie apgāzta galda �ķēr�ļa bija piestiprinājis apzeltīta sudraba paplāti un terīni, un bagātīgi izgreznotajiem priek�metiem tina apkārt tādu kā virvi, pievilkdams to ar tādu spēku, ka tie saplaka, lai pārvērstos metāla stieņos.

�Pie velna! Kas tas par cilvēku!� nodomāja Rastin jaks, raudzīdamies uz vecā vīra muskuļainajām rokām, kas ar virves palīdzību bez trok�ņa samīcīja apzeltīto sudrabu kā mīklu. �Vai viņ� bija zaglis vai zagtu mantu slēpējs, kas izlikās par muļķi, par nespējnieku un dzīvoja kā ubags, lai dro�āk varētu nodoties savam amatam?� prātoja Ei�ens, uz mirkli izsliedamies.

Students no jauna pielika aci pie atslēgas cauruma. tēvs Gorio bija atraisījis virvi, paņēma sudraba masu, uzlika uz galda, iepriek� pārklājis to ar gultas segu, un ņēmās no metāla izvirpināt stieni; tas viņam izdevās apbrīnojami viegli.

�Vai viņ� ir tikpat stiprs kā Polijas karalis Augusts?� jautāja sev Ei�ens, kad apaļais stienis bija gandrīz izveidots.

tēvs Gorio skumji noraudzījās savā darinājumā, nobirdināja da�as asaras, nodzēsa kaķaci, kuras gaismā bija liecis un mīcījis apzeltīto sudrabu, un Ei�ens dzirdēja, ka viņ� nopūtās un apgūlās.

�Viņ� ir traks,� nodomāja students.

� Nabaga bērns! � tēvs Gorio skaļi noteica.

Dzirdot �os vārdus, Rastinjaks nolēma, ka prātīgāk �o gadījumu noklusēt un nepārdomāti nenosodīt kaimiņu. Viņ� jau gatavojās atgriezties savā istabā, kad pēk�ņi izdzirda grūti nosakāmu troksni, kas izklausījās, it kā cilvēki mīkstās �ībās slātu aug�up pa kāpnēm. Ei�ens ieklausījās uzmanīgāk un tie�ām uztvēra skaņu, kāda rodas, elpojot diviem vīrie�iem. Nedzirdēja ne ie�īkstamies durvis, ne noklaudzam soļus, piepe�i viņ� tikai ieraudzīja atspīdam vāju gaismu tre�ajā stāvā pie Votrēna kunga.

�Skaties tik, kādi brīnumi notiek pilsoniskā pansijā!� viņ� nodomāja.

Nokāpis da�us pakāpienus zemāk, viņ� sāka klausīties: ausīs iesitās zelta naudas d�inkstoņa. Drīz gaisma atkal apdzisa. Un no jauna bija dzirdamas divējas elpas, lai gan durvis neie�īkstējās. Jo vairāk abi vīri attālinājās, jo vairāk �is troksnis apklusa.

� Kas tur ir? � atvērusi logu, sauca Vokēra kundze.

� Tas esmu es, Vokēra māmiņ, atgrie�os mājās, � Votrēns atteica savā rupjajā balsī.

�Cik savādi! Kristofs ta�u aizlika priek�ā bultu,� Ei�ens nodomāja, atgriezdamies savā istabā. �Jāpaliek nomodā, lai zinātu, kas Parīzē notiek tev apkārt.�

Sīkie atgadījumi viņu bija atrāvu�i no godkārīgajiem mīlestības sapņiem, tagad viņ� atkal ķērās pie darba. Bet aizdomas, ko bija pamodinājis tēva Gorio un vēl vairāk de Resto kundzes tēls, kas notai nostājās acu priek�ā kā spo�as nākotnes vēstnesis, viņu darīja tik izklaidīgu, ka viņ� beidzot apgūlās un gulēja kā nosists. No desmit naktīm, ko jaunie�i apņemas pavadīt darbā, septiņas tiek nogulētas. Lai paliktu nomodā, jābūt vecākam par divdesmit gadiem.

Nākamajā rītā Parīzē valdīja kāda no tām biezajām miglām, kas pilsētu mēdz ietīt un aptum�ot tik pamatīgi, ka pat akurātākie cilvēki vairs nezina-laiku. Darījumu satik�anās izjūk. Katram liekas � pulkstenis vēl tikai astoņi, kad jau sit pusdienas stundu. Pulkstenis rādīja pusdesmit, bet Vokēra kundze vēl nebija izkustējusies no gultas. Kristofs un resnā Silvija, tāpat aizkavēju�ies, mierīgi dzēra kafiju, kas bija aizdarīta ar pansionāriem domātā piena virskārtu; pienu Silvija ilgi vārīja, lai Vokēra kundze nepamanītu nelikumīgi piedzīto nodevu.

� Silvij, � Kristofs teica, apmērcēdams pirmo grauzdēto maizīti, � Votrēna kungs, kas tomēr ir lāga vīrs, �onakt atkal satikās ar diviem cilvēkiem. Kundze varbūt uztrauksies, labāk viņai par to nemaz neminēt.

� Vai viņ� jums kaut ko iedeva?

� Viņ� man iedevi simt sū par pēdējo mēnesi, it kā sacīdams: �Muti ciet!�

� Izņemot viņu un Kutīra kundzi, kuri neskatās pakaļ katram sū, pārējie ar kreiso roku labprāt paņemtu atpakaļ to, ko uz Jaungadu ar labo roku iedevu�i, � Silvija noteica.

� Un ko tad viņi dod! Tos pa�us sasodītos simt sū. Nu jau būs divi gadi, kop� tēvs Gorio pats tīra savus zābakus. Bet skopulis Puarē iztiek pavisam bez zābakvices un labāk to izdzertu nekā smērētu uz savām vecajām pastalām. Vējagrābslis students man dod �etrdesmit sū. Man sukas vien nodilst vairāk nekā par �etrdesmit sū, turklāt viņ� vēl pārdod vecās drēbes. Ai, kas par būdu!

� Ko tur! � Silvija izmeta, maziem malkiem dzerot kafiju. � Mūsu vietas vēl ir labākās kvartālā, dzīvot te var. Bet vai jums, Kristof, par Vot-rēna papu ir kas prasīts?

� Jā. Pirms da�ām dienām es satiku uz ielas kādu kungu, kas man teica: �Sakiet � vai pie jums nedzīvo resns kungs ar krāsotu vaigubārdu?� Un �es atbildēju: �Nē, mans kungs, viņ� to nekrāso. Tik jautram vīram tādām lietām neatliek vaļas.� Es to pastāstīju Votrēna kungam, un viņ� man atteica: �Labi darīts, manu zēn! Atbildi vienmēr tāpat. Nekas nav nepatīkamāk, ja atklāj mūsu vājības. Tas var pat precības izjaukt.�

� Nesen arī man tirgū uzplijās, lai es pastāstot, vai neesot redzējusi viņu apvelkam kreklu. Kādas blēņas! Klausies, � viņa aprāvās, � nupat Valde-grāsas tornī nosit bez ceturk�ņa desmit, un neviens nedomā kustēties.

� Kur nu! Visi ir izgāju�i. kundze Kutīra ar jaunkundzi jau astoņos aizgāja uz Sentetjēnu paēst pie labā dieviņa. tēvs Gorio aiznesa kādu saini. Students neatgriezīsies ātrāk par desmitiem, kad beigsies lekcijas. Es redzēju viņus nozūdam, kad slaucīju trepes; tēvs Gorio man vēl ieblieza ar savu nesamo, un tas bija ciets kā dzelzs. Ar ko gan �is cilvēks nodarbojas? Citi ap viņu kārsta mēles, bet viņ� tomēr ir godavīrs, daudz vairāk vērts nekā viņi visi kopā. Viņ� gan neko daudz neatmet, bet dāmas, pie kurām viņ� mani da�reiz sūta, izdāļā lieliskas dzeramnaudas un ir skaisti uzcirtu�ās.

� Vai tās, ko viņ� sauc par savām meitām? To laikam ir vesels ducis!

� Esmu bijis tikai pie divām, pie tām pa�ām, kas nāca �urp.

� Madama sāk kustēties; tūliņ ies vaļā elle � man jāskrien. Jūs, Kristot, uzmaniet pienu, ka tas kaķis...

Silvija uzkāpa pie saimnieces.

� Kā tad tā, Silvij, pulkstenis bez ceturk�ņa desmit, un jūs man esat ļāvusi gulēt kā dieva ausī! Nekad tas tā nav gadījies.

� Vainīga migla, griez kaut ar nazi!

� Bet brokastis?

� Jūsu pansionārus �orīt velns dīda. Jau ar gaiļiem aizgāju�i latatā.

� Silvij, runā ta�u pareizāk, � kundze Vokēra iebilda. � Saka ta�u: aizgāju�i ar gaismiņu.

� Labi, runā�u, kā jums tīk. Bet brokastu tomēr dabūsiet ap desmitiem. Mi�onete un Puravs vēl nav kustēju�ies. Viņi vienīgie ir mājās un guļ kā murk�ķi, kas viņi arī ir.

� Bet, Silvij, tu viņus liec abus kopā, it kā ...

� It kā... Un tad? � Silvija viņu pārtrauca, no-irgodama skaļus, muļķīgus smieklus. � Labs pāris!

� Vai nav savādi, Silvij, saki � kā Votrēna kungs �onakt varēja tikt iek�ā, ja Kristofs bija aizlicis durvīm priek�ā aiz�aujamo?

� Glu�i otrādi � viņ� bija izdzirdis nākam Votrēna kungu un nokāpa lejā atvērt viņam durvis. Un, lūk, jums izlikās ...

� Padod man jaku un ej raudzīt brokastis! Sagatavo jēra cepe�a atliekas ar kartupeļiem un dod novārītus bumbierus, tos par divi liāriem gabalā.

Brīdi vēlāk kundze Vokēra nokāpa lejā tie�i tai mirklī, kad kaķis, nogāzis ar ķepu �ķīvi, kas sedza piena bļodiņu, steidzīgi laka.

� Mistigrī! � viņa iesaucās.

Kaķis aizbēga, tad atgriezās un trinās viņai pie kājām.

� Jā, jā, met tikai kūkumu, vecais blēdi! � viņa tam teica. � Silvij, Silvij!

� Kas ir, kundze?

� Paskatieties, ko kaķis nodzēris!

� Tā jau draņķa Kristofa vaina; es viņam uzdevu uzklāt galdu. Kur viņ� iekritis? Neuztraucieties, kundze, �o kafiju dabūs tēvs Gorio. Es pielie�u klāt ūdeni, un viņ� nemaz nepamanīs. Viņ� nekam nepievēr� uzmanību, pat tam ne, ko ēd.

� Kur tad tas ērms aizgājis? � teica Vokēra kundze, likdama �ķīvjus uz galda.

� Kas to lai zina? Viņam ir simt slepenu ceļu.

� Esmu pārāk ilgi nogulējusi, � teica Vokēra kundze.

� Toties jūs izskatāties svaiga kā roze.

Sājā mirklī atskanēja zvans, un salonā ienāca Votrēns, skaļā balsī dziedādams:

Pasaulē es ilgi klīdu, Visur biju redzams es ...

� Ai, ai! Labrīt, Vokēra māmiņ, � viņ� teica, ieraudzījis saimnieci, un galanti to apskāva.

� Liecieties ta�u mierā!

� Sakiet mierīgi � nekauņa tāds! � viņ� atteica. � Nu sakiet vien! Vai neteiksiet vis, ko? Lūk, es jums palīdzē�u klāt galdu. Es ta�u esmu labiņ�, vai ne?

Es mīlu tum�o, mīlu blondo, ■

Es mīlu...

Nupat es redzēju kaut ko savādu.

... kas pagadās.

� Ko tad? � atraitne jautāja.

� �orīt pusdeviņos tēvs Gorio bija Dofina ielā pie zeltkaļa, kas uzpērk vecus sudraba traukus un treses. Viņ� tam pārdeva par krietnu summu apzeltītu galda sudrabu, kas bija glīti savīts grīstē, sevi�ķi ja padomā, ka vīram �ādās lietās trūkst prakses.

� Tie�ām?

� Jā. Es nācu mājās, aizvadījis draugu, kas dodas uz ārzemēm ar karaliskā pasta karieti. Uzmanīju tēvu Gorio, lai redzētu, kur viņ� paliek. Tāpat, joka pēc! Viņ� atgriezās mūsu kvartālā, Grē ielā, un iegāja pie pazīstamā augļotāja Gobseka, di�a nelie�a, kas spējīgs no sava tēva kauliem izdrāzt domino kauliņus, � jūds, arābs, grieķis, �igāns, vilks viņu zina, cilvēks, kuru tik viegli vis nevar apzagt, jo viņ� savas timpas nogulda bankā.

� Ko tad �is tēvs Gorio īsti dara?

� Dara nedarbus, � Votrēns atteica. � Viņ� ir muļķis, kas sevi izputina aiz mīlestības pret meitām, kuras...

� Tur jau viņ� nāk, � Silvija brīdināja.

� Kristot, uzkāp man līdz! � sauca tēvs Gorio.

Kristofs sekoja tēvam Gorio un drīz vien atkal nokāpa lejā.

� Kur tu iesi? � kundze Vokēra vaicāja apkalpotājam.

� Gorio kunga uzdevumā.

� Kas tev tur ir? � Votrēns jautāja, izrāva Kris-tofam no rokām vēstuli un skaļi izlasīja adresi: � Grāfienei Anastasijai de Resto kundzei. Un tu ej... � viņ� turpināja, atdodams Kristofam vēstuli.

� Uz Heldera ielu. Man pavēlēja to nodot grāfienei tie�i rokā.

� Kas tur iek�ā? � Votrēns minēja, aplūkodams vēstuli pret gaismu. � Banknote? Nē. � Viņ� pavēra aploksni. � Nomaksāts vekselis! � viņ� iesaucās. � Velns parāvis, cik tas vecais āksts ir galants! Ej, sābri, � viņ� sacīja, izbraukdams plato roku Kristofam caur matiem un apgriezdams viņu apkārt kā uzpirksteni, � ej, dabūsi krietnu dzeramnaudu!

Galds bija uzklāts. Silvija vārīja pienu. Vokēra kundze kūra krāsni, Votrēns viņai palīdzēja, visu laiku dungodams:

Pasaulē es ilgi klīdu, Visur biju redzams es ...

Kad viss bija sagatavots, pārnāca kundze Kutīra un Taijfēras jaunkundze.

� No kurienes tad jūs tik agrā stundā, mana mīļā? � kundze Vokēra uzrunāja Kutīra kundzi.

� Mēs nupat bijām Sentetjēndimonā pielūgt dievu; mums ta�u �odien jādodas pie Taijfēra kunga. Nabaga meitene dreb kā ap�u lapa, � kundze Kutīra piebilda, apsēzdamās un pielikdama pie krāsns mutes kurpes, kas drīz sāka kūpēt.

� Apsildieties, Viktorīn, � kundze Vokēra aicināja.

� Ir labi, jaunkundz, ka jūs lūdzat mīļo dievu, lai viņ� mīkstina tēva sirdi, � sacīja Votrēns bārenei, piebīdīdams krēslu. � Bet ar to nepietiek. Jums vajadzētu draugu, kas uzņemtos pateikt kādu biezu vārdu �im smulim, �im me�onim, kam, stāsta, esot trīs miljoni un kas jums nedod pūra naudu. Skaistai mei�ai �ajos laikos vajadzīgs pūrs.

� Nabaga bērns, � kundze Vokēra piemetināja.

� Nebēdājiet, manu sirsniņ, jūsu briesmonis tēvs tie�ām sauc nelaimi pār savu galvu.

Dzirdot �os vārdus, Viktorīnes acis kļuva valgas no asarām, un kundze Kutīra deva atraitnei zīmi apklust.

� Kaut mēs varētu ar viņu tikties, kaut es varētu ar viņu runāt, nodot viņam sievas pēdējo vēstuli! � teica armijas komisāra atraitne. � Neesmu nekad uzdro�inājusies to nosūtīt pa pastu � viņ� pazīst manu rokrakstu.

� Ai, nevainīgās, nelaimīgās un vajātās sievietes! � iesaucās Votrēns, viņu pārtraukdams.

� Redz, kur jūs esat nonāku�as! Pēc da�ām dienām es ņem�u �o lietu savās rokās, un viss būs labi.

� Ai, mans kungs, � Viktorīne teica, uzmezdama Votrēnam reizē valgu un dedzīgu skatienu, kas viņu atstāja vienaldzīgu, � ja jums ir kāda iespēja nokļūt pie mana tēva, tad pasakiet viņam, ka viņa mīlestība un mātes gods man ir dārgāki par visu pasaules mantu. Ja jūs panāktu, ka viņa cietsirdība atmaigtu, es lūgtu par jums dievu. Esiet pārliecināti, ka es nebū�u nepateicīga ...

� Pasaulē es ilgi klīdu... � Votrēns izsmējīgi nodziedāja.

Sājā brīdī, varbūt sabrūninātās mērces pievilināti, ar ko Silvija sagatavoja jēra cepe�a atliekas, nokāpa lejā Gorio, jaunkundze Mi�ono un Puarē.

Brīdī, kad visi septiņi pansionāri sēdās pie galda, novēlēdami cits citam labrītu, pulkstenis nosita desmit; uz ielas atskanēja studenta soļi.

� Labi gan, Ei�ena kungs, ka �orīt jūs ēdīsiet brokastis ar visiem kopā, � teica Silvija.

Students pasveicināja pansionārus un apsēdās blakus tēvam Gorio.

� Man gadījās savāds piedzīvojums, � viņ� sacīja, bagātīgi uzlicis sev jēra gaļu un nogriezis maizes riecienu, ko kundze Vokēra aizvien nomēroja ar acīm.

� Savāds piedzīvojums? � Puarē ievaicājās.

� Ko jūs brīnāties, vecā gardibene? � Votrēns teica Puarē. � Jaunais kungs piedzīvojumiem kā radīts.

Taijfēras jaunkundze kautri pievērsa acis jaunajam studentam.

� Pastāstiet par savu dēku! � kundze Vokēra lūdzās.

� Vakar es biju ballē pie savas māsīcas vikonteses de Boseāna kundzes, kurai pieder lieliska māja, ar zīdu iztapsēti apartamenti, viņa bija sarīkojusi greznus svētkus, un es līksmojos kā karalis ...

� ... ītis, � Votrēns viņu pārtrauca uz vietas.

� Mans kungs! � Ei�ens strauji pagriezās pret viņu. � Ko jūs ar to gribat teikt?

� Es teicu �...ītis�, jo karalī�i līksmojas vairāk nekā īstenie karaļi.

� Tas gan; man arī labāk tiktos būt bezrūpīgam karalītim nekā īstam ... � Puarē ierunājās.

� Tātad, � students turpināja, viņā neklausīdamies, � es dejoju ar vienu no balles skaistākajām dāmām, ar burvīgu grāfieni, ar brīni�ķīgāko būtni, kādu vien esmu redzējis. Matos viņai bija firziķkoka ziedi, pie jostas krā�ņs puķu pu�ķis � dzīvi ziedi, kas smar�oja... bet ko tur stāstīt! Jums vajadzētu viņu redzēt savām acīm, jo nav jau iespējams attēlot sievieti, ko satraukusi deja. Bet ko jūs domājat � �orīt ap pulksten deviņiem es satieku dievi�ķīgo grāfieni Grē ielā, turklāt kājām. Kā man sita sirds, un es iedomājos ...

� ... ka viņa nāk �urp, � Votrēns nobeidza, uzmezdams studentam zīmīgu skatienu. � Viņa dro�i vien devās pie Gobseka papiņa � kāda augļotāja. Ja

jūs da�kārt parakņājaties Parīzes sievie�u sirdīs, jūs pirmajā vietā atrodat augļotāju un tad tikai mīlnieku. Jūsu grāfieni sauc Anastasija de Resto, un viņa dzīvo Heldera ielā.

Atskanot �im vārdam, students cie�i pavērās Vot-rēnā. tēvs Gorio pēk�ņi pacēla galvu un uzmeta abiem runātājiem spo�u, satrauktu skatienu, kas pansionārus pārsteidza.

� Kristofs nonāks par vēlu; viņa jau būs tur aizgājusi! � Gorio iesaucās sāpju pilnā balsī.

� Esmu uzminējis, � noliecies pie Vokēra kundzes, Votrēns ie�ukstēja viņai ausī.

Gorio ēda, pats neapzinoties, ko ēd. Vēl nekad viņ� nebija licies tik muļķīgs un tik ļoti iegrimis sevī kā �obrīd.

� Kāds velns, Votrēna kungs, jums varēja pasacīt viņas vārdu? � Ei�ens jautāja.

� Redziet nu, � Votrēns atteica. � tēvs Gorio ta�u to zināja � kā tad man nezināt?

� Gorio kungs! � students iesaucās.

� Vai vakar viņa patie�ām bija ļoti skaista? � nabaga Gorio vaicāja.

� Kas tad?

� De Resto kundze.

� Paskatieties, kā vecajam sīkstulim iegailējas acis! � kundze Vokēra teica Votrēnam.

� Vai iespējams, ka viņ� to uztur? � Mi�ono jaunkundze klusi jautāja studentam.

� Jā, viņa bija traki skaista, � turpināja Ei�ens, ko tēvs Gorio gribēja vai acīm apēst. � Nebijis de Boseāna kundzes, mana dievi�ķīgā grāfiene būtu balles karaliene. Jaunie�i raudzījās tikai uz viņu; es biju divpadsmitais sarakstā; viņa dejoja visas kadriļas. Citas sievietes vai plīsa aiz dusmām. Ja kāda būtne vakar bija laimīga, tad tā bija viņa. Taisnība

4 � tēvs Gorio

49

tiem, kas saka � nav nekā skaistāka par fregati pilnās burās, par auļojo�u zirgu un par sievieti dejā.

� Vakar laimes rata augstumos pie hercogienes, �odien uz pa�a zemākā pakāpiena pie naudas aizdevēja � tādas ir parīzietes! Ja vīri nevar apmierināt viņu pārmērīgo grezno�anās kāri, viņas pārdodas. Bet, kura neprot sevi pārdot, tā ir ar mieru novilkt pa�as mātei ādu pār acīm, lai tikai sameklētu, ar ko spīdēti Ko tikai viņas neizdomā! Zinām jau, zinām!

tēva Gorio seja, kas pēc studenta vārdiem bija atspīdējusi kā saule skaistā dienā, aptum�ojās, kad Votrēns izteica ne�ēlīgo piezīmi.

� Un kur tad palika jūsu piedzīvojums? � ievaicājās kundze Vokēra. � Vai jūs ar viņu runājāt? Pajautājāt, vai viņa grib studēt tieslietas?

� Viņa mani neredzēja, � Ei�ens atbildēja. � Bet vai nav dīvaini satikt vienu no skaistākajām Parīzes sievietēm pulksten deviņos Grē ielā, sievieti, kas dro�i vien pārnākusi no balles divos rītā? �ādi piedzīvojumi var gadīties vienīgi Parīzē.

� Kur nu, notiek vēl daudz dīvainākas lietas! � Votrēns iesaucās.

Taijfēras jaunkundze bija klausījusies pa ausu galam, tik ļoti viņu nodarbināja gaidāmais mēģinājums tikties ar tēvu. kundze Kutīra pamāja, lai viņa ceļas aug�ā un iet apģērbties. Kad abas dāmas bija izgāju�as, tēvs Gorio sekoja viņu piemēram.

� Nu, vai redzējāt? � kundze Vokēra jautāja Votrēnam un pārējiem pansionāriem. � Skaidrs, ka viņ� sevi izputinājis �o sievie�u dēļ.

� Nekad es neticē�u, ka skaistā grāfiene de Resto varētu piederēt tēvam Gorio! � students iesaucās.

� Bet mums nemaz nav svarīgi, lai jūs ticētu, � Votrēns viņu pārtrauca. � Jūs vēl esat pārāk jauns, lai pazītu Parīzi; vēlāk jūs redzēsiet, ka �eit sastopami tā saucamie kaislību cilvēki.

Pie �iem vārdiem jaunkundze Mi�ono uzmeta Vot-renam saproto�u skatienu. Viņa atgādināja kavalērijas zirgu, kas izdzirdīs pū�am trompeti.

� Ai, ail � Votrēns aprāva paskaidrojumus, lai viņai uzmestu izteiksmīgu skatienu. � Arī mums ir biju�as savas kaislībiņas?

Vecmeita nodūra acis kā klostera māsa, kas ieraudzījusi kailu statuju.

� Redziet, �ādi ļaudis pieķeras kādai idejai un vairs netiek no tās vaļā. Viņiem slāpst tikai pēc kāda zināma ūdens, kas smelts tikai zināmā akā, un bie�i tas ir sastāvējies; lai dzertu no tās, viņi ir gatavi pārdot sievu un bērnus, gatavi pārdot savu dvēseli velnam. Vieniem �āda aka ir spēle, bir�a, gleznu vai kukaiņu kolekcija, mūzika; citiem tā ir sieviete, kas viņiem prot sniegt gardumus. Ja jūs viņiem piedāvātu visas pasaules sievietes, viņi tikai pasmietos; viņi grib tikai to vienu, kas apmierina viņu kaislības. �ī sieviete viņus bie�i vien nemaz nemīl; tā apietas ar viņiem rupji un dārgi pārdod apmierinājuma druskas; bet �ie jokupēteri nebūt neliekas mierā un ir gatavi ieķīlāt lombardā pēdējo segu, lai tai aiznestu pēdējo grasi. tēvs Gorio ir viens no tādiem. Grāfiene viņu izmanto, jo viņ� prot klusēt; tāda, redz, ir augstākā sabiedrība. Nabaga vīram viņa vien stāv prātā. Ārpus �īs kaislības viņ�, kā redzat, ir muļķa lopiņ�. Bet, tiklīdz valodas pievēr�as �im tematam, viņa seja iemirdzas kā briljants. Noslēpums nav grūti uzminams. �orīt viņ� aiznesa apzeltīto sudrabu kausē�anai un es redzēju, ka viņ� iegāja pie Gobseka papiņa Grē ielā. Tagad uzmaniet! Pārnācis mājās, viņ� aizsūtīja pie grāfienes de Resto vientiesi Kristofu, kas mums parādīja viņai adresētu vēstuli, kurā bija izpirkts vekselis. Ja arī grāfiene ir devusies pie vecā augļotāja, tad skaidrs, ka vajadzība bijusi steidzama. tēvs Gorio viņai galantā veidā izlīdzējis ar naudu. Lai to visu saprastu, nemaz nevajag daudz prāta. Tas jums, studenta kungs, pierāda, ka pa to laiku, kamēr jūsu grāfiene smējās, dejoja, visādi izākstījās, �ūpoja savus firziķu ziedus un pavilka uz aug�u balles tērpa maliņu, viņa labi apzinājās, kurā vietā kurpe spie�, jo viņai stāvēja prātā pa�as vai mīļākā protestētie vekseļi.

� Jūs manī modināt negantu vēlē�anos uzzināt patiesību. Rīt pat es do�os pie de Resto kundzes! � Ei�ens iesaucās.

� Jā, � Puarē noteica, � rīt pat jāaiziet pie de Resto kundzes.

� Varbūt jūs tur sastapsiet vientiesi Gorio, kas būs atnācis saņemt atalgojumu par galanto uzve�anos.

� Vai tie�ām jūsu Parīze ir tāds zaņķis? � Ei�ens ar riebumu jautāja.

� Turklāt dīvains zaņķis, � Votrēns atbildēja. � Tie, kas notriepjas dubļiem ekipā�ās, ir godājami cilvēki; tie, kas notriepjas, ejot kājām, ir nelie�i. Ja jums, par nelaimi, kaut kur misējas, jūs rāda Tiesu pils laukumā kā retumu. Nozodziet miljonu, un jūs rādīs salonos kā tikuma iemiesojumu. Un mēs maksājam trīsdesmit miljonus �andarmērijai un tiesai, lai saglabātu �ādu morāli. Jauki!

� Kā! � kundze Vokēra iesaucās. � Vai tad tēvs Gorio būtu sakausējis savu brokastu sudrabu?

� Un vai kannai uz vāka nebija divas ūbeles? � Ei�ens vaicāja.

� Jā gan.

� Tā viņam laikam bija dārga; mīcīdams kannu un paplāti, viņ� raudāja. Es to nejau�i redzēju, � Ei�ens sacīja.

� Tā viņam bija dārga kā dzīvība, � Vokēra kundze atbildēja.

� Vai redzat, kādas kaislības sagrābu�as veco vīru? � Votrēns iesaucās. � Sī sieviete prot viņam kutināt dvēseli.

Students uzkāpa savā istabā. Votrēns izgāja. Neilgi pēc tam kundze Kutīra ar Viktorīni iekāpa ormanī, ko Silvija viņām bija sameklējusi. Puarē piedāvāja roku Mi�ono jaunkundzei, un abi, izmantojot divas skaistākās stundas dienā, aizgāja pastaigāties uz Botānisko dārzu.

� Paskat vien, tie jau gandrīz saprecēju�ies! � resnā Silvija noteica. � Viņi �odien pirmo reizi iziet kopā. Abi ir tik sausi, ka saduroties iz�ķils liesmu kā �ķiltavas.

� Lai jaunkundze Mi�ono piesargā savu �alli, � smiedamās izmeta kundze Vokēra. � Tā aizsvilsies kā posa.

�etros pēcpusdienā pārnāca tēvs Gorio un abu kūpo�o lampu gaismā ieraudzīja Viktorīnes saraudātās acis. kundze Vokēra noklausījās stāstu par veltīgo rīta apciemojumu pie Taijfēra kunga. Taijfēram bija apniku�i meitas un vecās kundzes apmeklējumi, un viņ� tās bija pieņēmis, lai ar tām reizi par visām reizēm izskaidrotos.

� Iedomājieties, mīļā kundze, ka viņ� Viktorīnei pat nepiedāvāja apsēsties; viņa visu laiku stāvēja kājās, � kundze Kutīra stāstīja kundzei Vokērai. � Man viņ� bez dusmām, glu�i vēsi pateica, lai mēs aiztaupot sev pūles un vairs nenākot pie viņa, ka jaunkundze � viņ� to pat nesauca par savu meitu � kaitējot sev, viņu apgrūtinādama (tikai reizi gadā � necilvēks!), ka Viktorīnes māte precoties bijusi bez pūra un tālab meita neko nevarot prasīt, ar vārdu sakot, viņ� runāja tik ne�ēlīgi, ka nabaga mazā mirka vienās asarās. Tad meitene nokrita ceļos tēva priek�ā un drosmīgi pateica, ka tikai mātes dēļ viņa esot tik neatlaidīga, ka viņa bez kurnē�anas pildī�ot tā gribu, tomēr lūg�us lūdzot izlasīt nabaga aizgājējas testamentu. Viņa sniedza tēvam vēstuli, sacīdama visjaukākos un izjustākos vārdus pasaulē; es pat nezinu, kur viņa tos ņēma, pats dievs runāja ar viņas muti, jo nabaga bērns bija tik iedvesmots, ka, viņā klausoties, es raudāju kā nopērta. Bet vai jūs zināt, ko darīja �is briesmonis? Viņ� apgrieza sev nagus; paņēmis vēstuli, ko nabaga kundze Taijfēra bija slacījusi asarām, viņ� uzsvieda to uz kamīna dzegas un noteica: �Ir jau labi!� Kad viņ� gribēja piecelt meitu kājās, viņa satvēra tēva rokas, lai noskūpstītu, bet viņ� atvilka tās atpakaļ. Pēc tam ienāca lielais, lempīgais dēls un pat nesasveicinājās ar māsu. Vai tā nav neģēlība?

� Tie ta�u ir necilvēki! � tēvs Gorio teica.

� Un tad, � kundze Kutīra turpināja, nepievērsusi uzmanību vecā vīra starpsaucienam, � tēvs un dēls no manis atsveicinājās, lūdza viņus atvainot steidzamu darī�anu dēļ un aizgāja. Tāds bija mūsu apciemojums . .. Vismaz viņ� dabūja savu meitu redzēt. Nesaprotu, kā iespējams viņu noliegt, abi ta�u ir tik līdzīgi kā divas ūdens lāses.

Pansionāri un ārpusnieki saradās pusdienot, padeva cits citam labdienu un apmainījās �ādiem tādiem izteicieniem, kas zināmās parīzie�u aprindās pretendēja uz jokiem, kuru pamatā lielākoties bija muļķība, bet trāpīgums izpaudās īpa�ā �estā vai izrunā. �is sava veida �argons vienmēr mainās. Joks, no kā tas izriet, nepastāv ne mēnesi. Asprātīgajai rotaļai, kas idejas un vārdus izmanto kā tenisa bumbiņas, ko raketes raida �urpu turpu, noder viss: politisks notikums, zvērināto tiesas prāva, ielu dziesmiņa vai kāda aktiera stiķi. Nesen izgudrotā diorāma, kas panāca daudz spēcīgāku optisku ilūziju nekā panorāmas, da�ās mākslinieku darbnīcās uzjautrinā�anās dēļ ieviesa paradumu vārdiem pievienot galotni �rāma�, un kāds jauns gleznotājs, Vokēras pansijas pastāvīgs viesis, bija uzskatījis par savu pienākumu �o para�u ieviest arī �eit.

� Nu, godājamais Puarē kungs, kā svie�as jūsu veselīborāmai? � apvaicājās muzeja ierēdnis.

Nenogaidījis atbildi, viņ� pagriezās pret Kutīra kundzi un Viktorīni:

� Jums, dāmas, kā redzams, ir bēdas?

� Kad mēs beidzot ēdīsim pusdienas? � iesaucās Horācijs Bjan�ons, medicīnas students un Rastinjaka draugs. � Mans kuņģītis ir noslīdējis usque ad talo-nes'.

� �odien gan varena salstorāma. � Votrēns nodrebinājās. � Pavirzieties ta�u, Gorio tēv! Pie velna, jūsu kāja aizsedz visu krāsns muti!

� Godājamais Votrēna kungs, � Bjan�ons aizrādīja, � kāpēc jūs runājat par salstorāmu? Tā ir kļūda, patiesībā jāsaka aukstorāma.

� Nē, salstorāma; saka ta�u � man salst kājas, � aizrādīja muzeja ierēdnis.

� Ak tā!

� Ekselence marķīzs de Rastinjaks, doktors tiesību sagrozītājs, ir klāt! � Bjan�ons iesaucās un, saķēris Ei�enu aiz skausta, gandrīz vai no�ņaudza. � Kur ir citi? Kur citi?

Klusu ieslīdēja jaunkundze Mi�ono , mēmi pasveicināja sanāku�os un aizgāja apsēsties pie pārējām trim sievietēm.

� Kad es ieraugu �o sikspārni, man jānodreb aiz aukstuma, � Bjan�ons pa�ukstēja Votrēnam, norādīdams uz Mi�ono jaunkundzi. � Es studēju Galla frenoloģiju un domāju, ka viņai ir Jūdasa puni.

� Vai jūs viņu pazīstat? � Votrēns jautāja.

¹ Līdz papē�iem. (Latin.)

� Kas gan viņu nav sastapis! � Bjan�ons atbildēja. � Goda vārds, �ī sirmā vecmeita man atgādina tos garos tārpus, kas ar laiku sagrau� dziedrus.

� Tā jau tas, jauno cilvēk, arī ir, � �etrdesmit-gadnieks noteica, glaudīdams vaigubārdu.

Un roze nodzīvoja rozes mū�u � Tik rīta cēlienu.

� Tur jau nāk slavena zuporāma, � Puarē teica, ieraudzījis Kristofu cienīgi nesam viras bļodu.

� Piedodiet, kungs, tā ir kāpostu vira, � Vokēra kundze viņu pārlaboja.

Jaunie�i sāka skaļi smieties.

� � Puarē iekritis!

� Puarērē ir iekritis!

� Atzīmējiet divus punktus par labu Vokēra māmiņai, � Votrēns ierosināja.

� Vai kāds ievēroja �ārīta miglu? � ierēdnis jautāja.

� Tā bija ne�petna un nepiedzīvota migla! � Bjan�ons atsaucās. � Drūma, skumja, zaļa, smacējo�a, īsta Gorio migla.

� Goriorāma, tālab ka tajā nenieka nevarēja saredzēt, � teica gleznotājs.

� Ei, milord Gorio, nupat bija runa par jums!

Apsēdies galda galā pie durvīm, pa kurām iznesa ēdienus, Gorio pacēla galvu, ostīdams maizes gabalu, ko bija atradis zem servjetes, � tas bija vecs, no tirgo�anās laikiem saglabājies paradums, no kura viņ� īsti nespēja atbrīvoties.

� Ko tas nozīmē? � ar nepatiku uzsauca Vokēra kundze, un viņas balss pārskanēja karo�u un �ķīvju �ķindu un pārējās balsis. � Vai maize jums nav diezgan laba?

� Glu�a otrādi, kundze, � viņ� atbildēja, � maize ir no Etampas miltiem, pirmās �ķiras.

� Pēc kā jūs to sprie�at? � Ei�ens apvaicājās.

� Pēc baltuma, pēc gar�as.

� Pēc deguna gar�as, jo jūs to apostāt, � Vokēra kundze neatlaidās. � Jūs kļūstat tik taupīgs, ka beidzot pārtiksiet no tā, ka ieodīsiet virtuves gaisu.

� Jums jāizņem patents! � muzeja ierēdnis sauca.

� Iegūsiet lielu bagātību.

� Lieciet ta�u viņu mierā! tēvs Gorio to dara tādēļ, lai mūs pārliecinātu, ka viņ� kādreiz bijis nūdeļu tirgotājs, � gleznotājs aizrādīja.

� Tad jau jūsu deguns ir retorte? � muzeja ierēdnis nelikās mierā.

� Re? Kas par �re�? � Bjan�ons jautāja.

� Re-volveris!

� Re-zervuārs!

� Re-gate!

� Rē-buss!

� Re-zēda!

� Re-ne!

� Re-ceklis!

� Re-orāma!

Astoņas atbildes kā uguns pa aizdedzinātu diegu a�i pār�alca istabu un izraisīja jo skaļākus smieklus tāpēc, ka nabaga tēvs Gorio vērās galda biedros ar vientiesīgu skatienu, glu�i kā cilvēks, kas cen�as saprast sve�u valodu.

� Re? � viņ� vaicāja Votrēnam, kas sēdēja viņam blakus.

� Re-klāma, vecais, � Votrēns paskaidroja, uzsizdams tēvam Gorio pa cepuri, lai uzsēdinātu to dziļāk galvā, bet cepure pārmaucās pāri acīm.

Nabaga sirmgalvis, apstulbis no pēk�ņā uzbrukuma, uz brīdi sastinga. Domādams, ka vecais viru izstrēbis, Kristofs noņēma �ķīvi, un, kad tēvs Gorio, pabīdījis cepuri uz aug�u, atkal ķērās pie karotes, viņ� trāpīja pa galdu. Visi sāka skaļi smieties.

� Mans kungs, jūs dzenat nelāgus jokus, � sirmgalvis aizrādīja, � un ja jūs vēlreiz uzdro�ināsieties mani tā apstrādāt...

� Nu, kas tad notiks, papiņ? � Votrēns viņu pārtrauca.

� Nu, tad jus par to kādudien dārgi samaksāsiet.

� Dro�i vien peklē, vai ne? � gleznotājs iekrita starpā. � Tai mazajā, tum�ajā kaktā, kur iesloga nerātnus bērnus.

� Jaunkundz, jūs ta�u nemaz neēdat, � Votrēns aizrādīja Viktorīnei. � Tātad tētiņ� bija iecirtīgs?

� Ak �ausmas! � kundze Kutīra nopūtās.

� Viņu vajag vest pie prāta, � Votrēns sacīja.

� Bet jaunkundze varētu iesniegt tiesai prasību, lai atdod atpakaļ uzturnaudu, jo viņa jau neko neēd, � aizrādīja Rastinjaks, kas sēdēja Bjan�ona tuvumā. � Ei, ei! Skatieties, kā tēvs Gorio nopēta Viktorīni!

Vērojot nabaga meiteni, kuras vaibsti pauda patiesas sāpes, neatzīta bērna bēdas, kur� mīl savu tēvu, vecais vīrs bija aizmirsis ēdienu.

� Zini, mīļais, mēs esam Gorio tēvā maldīju�ies,� Ei�ens pa�ukstēja kaimiņam. � Viņ� nav ne muļķīgs, ne bezjūtīgs. Pielāgo viņam savu Galla sistēmu un pastāsti man, ko tu par viņu domā. �onakt es redzēju, kā viņ� savija apzeltītu sudraba bļodu, it kā tā būtu no vaska, un �ajā brīdī viņa sejas izteiksme pauda neparastas jūtas. Viņa dzīve man liekas pārāk noslēpumaina; būtu vērts to papētīt. Jā, Bjan�on, velti tu smejies, es nejokoju.

� Piekrītu; �is cilvēks ir interesants medicīnisks gadījums, � Bjan�ons atteica. � Ja viņ� būs ar mieru, es izdarī�u viņam sekciju.

� Nē, aptausti tikai viņa galvaskausu.

� Bet ja nu viņa plānprātība ir lipīga?

Nākamajā dienā Rastinjaks apģērbās ļoti eleganti un ap trim pēcpusdienā devās pie de Resto kundzes, visu ceļu lolodams vieglprātīgi trakulīgas cerības, kas jaunie�iem dzīvē ļauj izbaudīt tik skaistas jūtas; tādās reizēs viņi neaplē� ne �ķēr�ļus, ne briesmas; visur redz tikai panākumus un ar iedomu spēku vien padara dzejisku savu esamību; viņi ir nelaimīgi vai bēdīgi, ja nodomi sabrūk, lai gan tie ir pastāvēju�i tikai viņu neierobe�otajās vēlmēs; ja viņi nebūtu ne-zinīgi un kautri, sabiedrība nevarētu pastāvēt. Ei�ens soļoja, cik spēdams uzmanīdamies, lai nenotrieptos, tomēr soļoja, domādams par to, ko teiks de Resto kundzei, uzkrāja asprātības, gudroja atbildes iedomātajai sarunai, pārcilāja prātā smalkus vārdus un teicienus Taleirāna garā; turklāt viņ� iedomājās, ka radīsies da�i labvēlīgi apstākļi jūtu atklāsmei, uz kuras viņ� dibināja savu nākotni, un redz � students bija nota�ķījies dubļiem, un pie Palēruajala viņam vajadzēja likt, lai notīra zābakus un nobirstē bikses.

�Ja es būtu bagāts,� viņ� nodomāja, mainīdams simt sū gabalu, ko bija paņēmis, ja kaut kas misētos, �es būtu braucis ar ratiem un varējis izprātoties pēc sirds patikas.�

Beidzot viņ� nonāca Heldera ielā un vaicāja pēc grāfienes de Resto. Ar saltu niknumu, kā jau cilvēks, kas dro�s par savu uzvaru nākotnē, viņ� pacieta nicīgos sulaiņu skatienus, kuri viņu bija gan redzēju�i kājām nākam pāri pagalmam, bet nebija dzirdēju�i ratus apstājamies pie durvīm. �os skatienus viņ� sajuta jo vairāk tāpēc, ka bija apzinājies savu nepilnvērtību, jau ienākot pagalmā, kur redzēja nemierīgi di�ājamies skaistu zirgu bagātīgā iejūgā un elegantu kabrioletu, kas liecināja par iz�ķērdīgas dzīves greznību un lika nojaust paradumu baudīt visus Parīzes sniegtos labumus. Viņa spriganā oma pagaisa. Smadzeņu pavērtās atvilktnes, ko viņ� cerēja atrast pilnas asprātību, aizdarījās, un viņ� samulsa. Gaidot grāfienes atbildi, kurai kambarsulainis aizgāja pieteikt viesa vārdu, Ei�ens priek�istabā nostājās pie loga un, atbalstījies uz vienas kājas, atspiedis elkoni pret loga bultu, truli raudzījās pagalmā. Laiks likās velkamies gausi, un viņ� būtu aizgājis, ja nebijis apveltīts ar dienvidnieka izturību, kas rada brīnumus, kad taisnā līnijā dodas pretim mērķim.

� Mans kungs, kundze ir buduārā un ļoti aizņemta, � kambarsulainis pavēstīja. � Viņa man neko neatbildēja, bet varbūt jūs vēlaties uzgaidīt salonā, kur jau atrodas kāds cits kungs.

Apbrīnodams �o ļau�u �ausmīgo varu, kuri ar vienu vārdu spēj savus kungus apsūdzēt un tiesāt, Rastinjaks apņēmīgi vēra durvis, pa kurām bija izgājis kambarsulainis, dro�i vien tāpēc, lai nekauņa saprastu, ka viņ� pazīst mājas iekārtojumu, bet, kā par spīti, nokļuva telpā, kur glabājās lampas, servējamie galdiņi un aparāts peldu dvieļu sildī�anai; telpa reizē veda tum�ā gaitenī un uz slepenām kāpnēm. Apspiesti smiekli, kas atskanēja no priek�istabas, viņa apjukumu vēl pavairoja.

� Kungs, salons ir �eit, � kambarsulainis viņam norādīja ar viltus cieņu, kas izklausās pēc vēl lielāka izsmiekla.

Ei�ens metās atpakaļ tādā steigā, ka uzdūrās vannai, bet, par laimi, saturēja cepuri, lai tā neiekristu ūdenī. Sājā brīdī atdarījās durvis uz garu gaiteni, ko apspīdēja vāja spuldzīte. Rastinjaks izdzirda de Resto kundzes un tēva Gorio balsis un no�miukstam skūpstu. Viņ� iegriezās ēdamistabā, izgāja tai cauri, sekoja sulainim un nonāca kādā salonā, kur palika stāvam pie loga, ievērodams, ka tas iziet uz pagalmu. Viņ� gribēja pārliecināties, vai �is tēvs Gorio patie�ām ir tas pats viņa tēvs Gorio. Atceroties Vot-rēna riebīgās piezīmes, sirds krūtīs dīvaini dauzījās. Kambarsulainis gaidīja Ei�enu pie salona durvīm, bet piepe�i pa tām iznāca elegants jauns cilvēks un nepacietīgi teica:

� Moris, es aizeju. Pasakiet grāfienes kundzei, ka es viņu nogaidīju vairāk nekā pusstundu.

Nekauņa, kam, bez �aubām, bija tiesības tādam būt, nodungoja kādu itālie�u āriju un devās pie loga, kur stāvēja Ei�ens, lai ieskatītos studentam sejā un paraudzītos pagalmā.

� Grāfa kungs varētu vēl brīdi uzgaidīt, jo kundze tūlīt būs klāt, � Moriss teica, atgriezdamies priek�telpā.

Sājā brīdī tēvs Gorio iznāca pa sāndurvīm un devās uz vārtiem. Neievērojis, ka vārti ir atvērti, lai ielaistu tilberiju, ko vadīja ar ordeņiem greznojies jauns cilvēks, vecais vīrs izvilka lietussargu un gatavojās to izplest. Viņ� tikko paspēja atlēkt atpakaļ, lai viņu nesabrauktu. Zirgs, izbijies no zīda lietussarga, viegli atlēca sānis uz lieveņa pusi. Jaunais cilvēks sadusmots pagrieza galvu, ieraudzīja Gorio tēvu un, kamēr tas vēl nebija nozudis vārtos, sveicināja to gan ar mākslotu godprātību, kādu parāda augļotājiem, kuru pakalpojumi ir vajadzīgi, gan ar nepiecie�amo cieņu, kādu prasa izvirtis cilvēks, par kuru mēdz nosarkt vēlāk. Par atbildi tēvs Gorio draudzīgi un laipni pamāja ar galvu. Notikumi risinājās zibens ātrumā. Pārāk aizrāvies no �ī skata, Ei�ens bija aizmirsis, ka viņ� istabā nav viens, un pēk�ņi izdzirda grāfienes balsi:

� Kā, jūs jau aizejat, Maksim? � viņa pārmeto�i teica, bet balsī mazliet jautās īgnums.

Grāfiene nebija ievērojusi piebraucam tilberiju. Rastinjaks strauji pagriezās un ieraudzīja viņu koķetā balta ka�mira rītasvārkā ar ro�ainiem pu�ķiem, nevērīgi sasukātiem matiem, kā Parīzes sievietēm mēdz būt rīta cēlienā. No viņas plūda smar�as, bez �aubām, viņa bija peldējusies; viņas skaistums, tā sakot, bija atmaidzis un �ķita vēl saldkaislāks; acis bija valgas. Jauni cilvēki prot ieraudzīt visu � viņu jutekļi savienojas ar sievietes starojumu, tāpat kā stāds no gaisa uzsūc vielas, kas tam nepiecie�amas. Ei�ens juta svaigumu, kas plūda no viņas rokām, pat nepieskāries tām. Cauri ka�miram viņ� redzēja ro�ainās krūtis, ko brī�iem atsedza viegli pavērtais rītasvārks un kas saistīja viņa skatienu. Grāfienei nebija vajadzīga korsete � auguma lunkano vidukli iezīmēja vienīgi josta, kakls aicināja uz mīlestību, kājas tupelītēs bija glītas. Kad Maksims saņēma viņas roku, lai to noskūpstītu, Ei�ens ieraudzīja Mak-simu un grāfiene ieraudzīja Ei�enu.

� A, tas esat jūs, de Rastinjaka kungs! Ļoti priecājos, jūs redzot, � viņa teica tonī, kādu spēj saprast vienīgi atjautīgi cilvēki.

Ar diezgan zīmīgu skatienu, kas lika manīt, ka nelūgtajam viesim jāpazūd, Maksims uzlūkoja te Ei�enu, te grāfieni.

�Ko tas nozīmē, mīļā? Ceru, ka tu �o muļķīti izsviedīsi pa durvīm!�

Tā skaidrā un saprotamā valodā bija tulkojams skatiens, ko raidīja nekaunīgi lepnais jaunais cilvēks, kuru grāfiene Anastasija sauca par Maksimu un kura seju viņa pētīja ar to pazemīgo uzmanību, kas, viņai pa�ai nezinot, atklāj visus sievietes noslēpumus. Ras-tinjaks pret jauno cilvēku izjuta svelo�u naidu. Tā gai�ie, glīti sasukātie mati vien jau ļāva Ei�enam apjaust, cik viņam pa�am tie atbaido�i, turklāt Maksi-mam bija smalki un tīri zābaki, turpretī viņam pa�am, par spīti visai piesardzībai, apavi bija pārklāju�ies ar plānu dubļu kārtu; beidzot, Maksimam bija mugurā svārki, kas eleganti ie�ņaudza jostas vietu un vērta viņu līdzīgu jaunai, skaistai sievietei, bet Ei�ens pustrijos dienā jau bija ģērbies melnā uzvalkā. Apķērīgais Sarantas bērns juta pārākumu, ko apģērbs pie�ķir tievajam, slaidajam dendijam ar gai�ajām acīm un bālīgsnējo seju, cilvēkam, kas varēja iet pār līķiem.

Nenogaidījusi Ei�ena atbildi, de Resto kundze steidzīgi nozuda blakus salonā, noplivinoties rītasvārka volāniem, kas te saplaka, te atrisa, padarot viņu līdzīgu tauriņam; Maksims viņai sekoja. Ei�ens saniknots sekoja Maksimam un grāfienei. Tā beidzot visi trīs nonāca lielajā salonā iepretim kamīnam. Students apzinājās, ka traucē nīstamo Maksimu, tomēr viņ� �o dendiju gribēja traucēt, kaut arī grāfienei tas varēja nepatikt. Pēk�ņi viņ� atcerējās, ka jauno cilvēku redzējis ballē pie de Boseāna kundzes, un uzminēja, ko Maksims de Resto kundzei nozīmēja, bet ar jauneklīgu pārgalvību, kas liek pastrādāt lielas muļķības vai gūt lielus panākumus, nodomāja:

�Redz, kur mans sāncensis, es viņu uzvarē�u!�

Kāda neprātība! Viņ� nezināja, ka grāfs Maksims de Traijs gan pieļāva, ka viņu apvaino, bet pēc tam iz�āva pirmais un nogalināja pretinieku. Kaut arī Ei�ens bija veikls �āvējs, viņ� tomēr vēl nebija sasniedzis tādu gatavību, lai no divdesmit diviem �āvieniem divdesmit trāpītu mērķī. Jaunais grāfs iemetās atzveltnī pie kamīna, paņēma lūk�as un tik sirdīgi un īgni ņēmās ru�ināt ogles, ka Anastasijas skaistā seja piepe�i sadrūma. Jaunā sieviete pagriezās pret Ei�enu un uzmeta viņam vienu no tiem vēsajiem, jautājo�ajiem skatieniem, kas tik labi prot pasacīt: �Kādēļ jūs neejat projām?� � un ko labi audzināti ļaudis tūlīt prot pārvērst frāzēs, kuras varētu dēvēt par atvadu frāzēm.

Ei�ens pieņēma tīksmu izteiksmi un teica:

� Kundze, man steidzami vajadzēja jūs satikt, lai...

Viņ� pēk�ņi aprāvās. Durvis atvērās. Tajās bez cepures parādījās kungs, kas bija vadījis tilberiju; viņ� nesasveicinājās ar grāfieni, norūpējies paskatījās uz Ei�enu un sniedza roku Maksimam, padodams viņam labdienu ar tik brālīgu izteiksmi, ka jo sevi�ķi pārsteidza Ei�enu. Jauni cilvēki no provinces nezina, cik salda ir dzīve trijatā.

� De Resto kungs, � grāfiene sacīja studentam, norādīdama uz savu vīru.

Ei�ens dziļi palocījās.

� Sis kungs ir de Rastinjaks, � viņa turpināja, stādīdama priek�ā Ei�enu grāfam de Resto. � Viņ� ir de Boseāna kundzes radinieks pa Marsijaku līniju, un man bija prieks viņu sastapt tās pēdējā ballē.

Vikonteses de Boseāna kundzes radinieks pa Marsijaku līniju � �ie vārdi, ko grāfiene izrunāja gandrīz svinīgi aiz zināma lepnuma, kādu izjūt mājasmāte, apliecinot, ka pie viņas nāk tikai izmeklēti viesi, radīja maģisku iespaidu: grāfs atmeta ceremoniāli vēso izturē�anos un sveicināja studentu.

� Priecājos iepazīties ar jums, mans kungs, � viņ� teica.

Pat grāfs Maksims de Traijs uzmeta Ei�enam ba�īgu skatienu un piepe�i mainīja savu nekaunīgo izturē�anos. Burvja mājiens, ko izsauca viens vienīgs vārds, dienvidnieka smadzenēs atvēra simt apcir-knī�u un atdeva atpakaļ iepriek� sagatavoto aso prātu. Pēk�ņa gaisma ļāva iemest skaidru skatienu Parīzes augstākās sabiedrības gaisotnē, kas viņam vēl bija tīta tumsā. Vokēras pansija un tēvs Gorio �obrīd bija tālu no viņa domām.

� Es domāju, ka Marsijaku dzimta ir izbeigusies, � grāfs de Resto teica Ei�enam.

� Tā tas arī ir, � viņ� atbildēja. � Mans vectē-vocis Sevaljē de Rastinjaks apprecēja Marsijaku dzimtas mantinieci. Viņam bija viena pati meita, kas apprecējās ar mar�alu de Klarembo, de Boseāna kundzes vectēvu no mātes puses. Mēs piederam pie jau-

nākas līnijas, kura tāpēc jo nabadzīgāka, ka mans vectēvocis viceadmirālis visu zaudēja karaja dienestā. Revolucionārā valdība, likvidēdama Indijas kompāniju, neievēroja mūsu prasības.

� Vai jūsu vectēvocis pirms 1789. gada nebija �Atriebēja� komandieris?

� Glu�i pareizi.

� Tad viņ� būs pazinis manu vectēvu, kas bija �Varvika� komandieris.

Raudzīdamies uz de Resto kundzi, Maksims tikko manāmi paraustīja plecus, it kā gribēdams sacīt: �Ja jau viņ� ar �o sāk runāt par jūrniecību, tad mēs esam pagalam.� Anastasija saprata de Traija kunga skatienu. Ar apbrīnojamo spēju, kāda piemīt sievietēm, viņa pasmaidīja un sacīja:

� Nāciet, Maksim, man jums kas vaicājams. Mani kungi, mēs jūs atstāsim kuģot ar �Varviku� un �Atriebēju.�

Viņa piecēlās, padeva Maksimam zobgalīgi nodevīgu zīmi un kopā ar viņu devās uz buduāru. Tiklīdz morganātiskais pāris � skaists vācu izteiciens, kam nav līdzvērtīga mūsu valodā, � bija sasniedzis durvis, grāfs pārtrauca sarunu ar Ei�enu.

� Anastasij, palieciet ta�u, mīļā! � viņ� iesaucās ar nepatiku. � Jūs labi zināt, ka ...

� Es tūlīt, tūlīt atgriezī�os, � viņa to pārtrauca. � Man tikai Maksimam jāpasaka, ko es viņam gribu uzdot.

Viņa drīz vien atgriezās. Kā visas sievietes, kuras spiestas vērot vīra raksturu, lai varētu uzvesties pēc sava prāta, kuras zina, cik tālu drīkst iet, lai nezaudētu vērtīgu uzticību, un kuras tāpēc vīru nekad nekaitina sīkumos, grāfiene no grāfa balss noskaņas bija nopratusi, ka uzkavēties buduārā nav dro�i. Par �o starpgadījumu bija jāpateicas Ei�enam. Grāfiene sapīkusi norādīja Maksimam uz studentu, un viņ� diezgan dzēlīgi pateica grāfam, viņa sievai un Ei�enam:

� Negribu jūs traucēt, jo redzu, ka jums ir darī�anas. Ardievu!

Viņ� metās projām.

� Maksim, palieciet ta�u! � grāfs sauca.

� Atnāciet uz vakariņām! � grāfiene teica un vēlreiz pameta Ei�enu un grāfu, sekojot Maksimam pirmajā salonā, kur abi uzkavējās diezgan ilgi, cerēdami, ka de Resto kungs atlaidīs Ei�enu.

Rastinjaks dzirdēja, ka viņi te skali iesmejas, te sarunājas, te apklust, bet viltīgais students de Resto kungu uzjautrināja ar savām asprātībām, glaimoja viņam un iepina viņu visādos strīdīgos jautājumos, lai vēlreiz redzētu grāfieni un izzinātu, kādas ir viņas attiecības ar tēvu Gorio. �ī sieviete, kas, acīm redzot, bija iemīlējusies Maksimā, kas bija sava vīra mīļākā, bet slepeni saistīta ar veco nūdeļu fabrikantu, viņam likās pilna noslēpumu. Viņ� gribēja �os noslēpumus izdibināt, cerēdams, ka tad spēs valdīt pār �o augstākā mērā parīzisko sievieti.

� Anastasij! � grāfs atkal sauca sievu.

� Neko darīt, manu nabaga Maksim, � viņa teica jaunajam cilvēkam, � mums jāsamierinās. Uz redzē�anos vakarā...

� Ceru, Nazi], ka jūs �o jauneklīti atlaidīsiet, � viņ� ie�ukstēja grāfienei ausī. � Kad pavērās jūsu rītasvārks, viņa acis iedegās kā ogles. Viņ� jums vēl atklās mīlestību, jūs kritīsiet kaunā, un es bū�u spiests viņu nonāvēt.

� Maksim, vai jūs esat traks? Glu�i otrādi_� vai tad �ādi studentiņi nav lieliski zibens nevadītāji? Es, protams, darī�u visu, lai de Resto viņ� kristu uz nerviem.

Maksims skaļi iesmējās un izgāja ara kopa ar grāfieni, kas nostājās pie loga, lai noskatītos, kā viņ� iekāpj ratos, kā liek kārpīties zirgam, kā vicina pātagu. Viņa atgriezās tikai tad, kad lielie vārti bija aizvērti.

� Iedomājieties, īpa�ums, kurā dzīvo �ā kunga dzimta, � grāfs teica, kad viņa bija atgriezusies, � atrodas �arantā, netālu no Verteijas! Viņa vectē-vocis un mans vectēvs biju�i pazīstami.

� Esmu laimīga, ka mums ir kopēji pazīstami. � Grāfiene izklaidīgi pamāja ar galvu.

� Vairāk, nekā jūs domājat, � Ei�ens klusu piebilda.

� Kā tad tā? � viņa mundri ievaicājās.

� Nupat es redzēju no jums aizejam kādu kungu, kas dzīvo man pretējās durvīs vienā pansijā, � Gorio tēvu.

Izdzirdis �o vārdu, ko greznoja apzīmējums tēvs; grāfs, kur� ru�ināja pavardu, iesvieda lūk�as ugunī, it kā apdedzinājis rokas, un piecēlās.

� Mans kungs, jūs gan varējāt sacīt � Gorio kungs! � viņ� iesaucās.

Redzēdama vīra neiecietību, grāfiene sākumā nobālēja, tad pietvīka un, acīm redzot, apjuka; viņa atbildēja iespējami dabiskā, liekuļoti nepiespiestā balsī:

� Mēs nezinām neviena cita, kas mums būtu mīļāks ...

Viņa aprāvās, uzmeta acis klavierēm un, it kā spējas iedomas pārņemta, teica:

� Vai jums patīk mūzika, mans kungs?

� Ļoti, � Ei�ens atbildēja, savukārt pietvīcis un izsists no sliedēm, neskaidri nojauzdams, ka izdarījis pamatīgu muļķību.

� Vai jūs dziedat? � viņa iesaucās, piegāja pie klavierēm un strauji piesita kauliņus no zemā do līdz aug�ējam fa. Rrrrā!

� Nē, kundze.

Grāfs de Resto staigāja �urpu turpu pa istabu.

� �ēl. Jūs sevlaupāt vienu no galvenajiem līdzekļiem gūt panākumus. Caro, ca-a-a-ro, ca-a-a-a-ro, non dubi-ta-re!' � grāfiene dziedāja.

Minot vārdus �tēvs Gorio�, Ei�ens bija devis burvja mājienu, tikai iespaids bija pretējs tam,' kāds radās, izrunājot vārdus �de Boseāna kundzes radinieks�. Viņ� jutās kā cilvēks, kur� aiz laipnības ievests pie senlietu mīļotāja un, nejau�i uzgrūdies skapim, kas pilns statuetēm, notriecis trīs �etras slikti pielīmētas galvas. Viņ� labprāt būtu stāvus ielīdis zemē. De Resto kundze rādīja skarbu un dzedru seju, bet vienaldzīgās acis vairījās sastapties ar neveiklā studenta acīm.

� Kundze, � viņ� teica, � jums dro�i vien ir kas pārrunājams ar de Resto kungu. Pieņemiet manu cieņas apliecinājumu un atļaujiet...

� Ikreiz, kad iedomāsieties mūs apciemot, � grāfiene strauji izmeta, ar �estu pārtraukdama Ei�ena aizbildinā�anos, � varat būt pārliecināts, ka de Resto kungs un es jūs saņemsim ar lielāko prieku.

Ei�ens dziļi palocījās laulātajam pārim un izgāja de Resto kunga pavadībā, kur�, par spīti Ei�ena atkārtotajiem iebildumiem, viņu pavadīja līdz priek�istabai.

� Ikreiz, kad �is kungs ieradīsies, � grāfs teica Morisam, � ne kundze, ne es nebūsim mājās.

Izgājis uz lieveņa, Ei�ens ievēroja, ka līst lietus.

�Lai nu kā, esmu izdarījis aplamību, kuras cēloņi un sekas man nav zināmi, turklāt es vēl sabojā�u apģērbu un cepuri. Man vajadzēja mierīgi sēdēt savā kaktā un rakņāties pa tieslietu grāmatām, paturot prātā tikaito, ka man jātop par stingru tiesnesi. Vai es varu rādīties pasaulē? Lai tur pienācīgi manevrētu,

¹ Dārgais, dārgais, dārgais, ne�aubiesl (Ital.) vajadzīgi vairāki pajūgi, lakādas kurpes, da�āda takelā�a, zelta ķēdes, no rīta zam�ādas cimdi par se�iem frankiem, bet vakarā arvien dzelteni cimdi. Ai, Gorio tēv, dīvainais veci!�

Kad viņ� nāca ārā pa vārtiem, kāds īrējamas ekipā�as ku�ieris, kas dro�i vien nule bija vedis kāziniekus un nevēlējās neko citu kā saimniekam noblēdīt kādu braucienu uz savu roku, pamāja Ei�enam, ieraudzījis viņu bez lietussarga, melnā tērpā, baltā vestē, dzeltenos cimdos un nospodrinātos zābakos. Ei�enu bija pārņēmu�as apslāpētas dusmas, kas jaunam cilvēkam da�kārt liek vēl dziļāk grimt bezdibenī, kur tas nonācis, it kā tur varētu cerēt uz glābiņu. Ar galvas mājienu viņ� pieņēma ku�iera priek�likumu un iekāpa ekipā�ā, kur da�i oran�u ziediņi un sudraba diegu galiņi liecināja, ka te brauku�i jaunlaulātie.

� Kur kungs vēlas braukt? � jautāja ku�ieris, kam vairs nebija rokā balto cimdu.

�Sasodīts!� Ei�ens nodomāja. �Ja jau reiz krist izdevumos, tad lai no tā vismaz tiek kāds labums.� � Brauciet uz de Boseānu savrupnamu! � viņ� skaļi piebilda.

� Uz kuru? � ku�ieris vaicāja.

Di�s vārds, kas samulsināja Ei�enu. Jaunizceptais dendijs nezināja, ka ir divi de Boseānu savrupnami, viņ� nezināja, cik daudz viņam radu, kas gar viņu nelikās ne zinis.

� Vikonta de Boseāna ...

� Grenēlas ielā, � ku�ieris viņu pārtrauca un palocīja galvu. � Jo, redzat, ir vēl grāfa un marķīza de Boseāna savrupnams Svētā Dominika ielā, � viņ� piemetināja, uzceldams ratu kāpsli.

� Jā, es zinu, � Ei�ens skarbi atbildēja. � �odien gan visi mani apsmej! � viņ� noteica, nomezdams cepuri uz priek�ējā sēdekļa. �Sis nu būs izlēciens, kas man maksās karaļa izpirk�anas naudu. Vismaz es nodo�u savai tā saucamajai masīcai vizīti krietni aristokrātiskā garā. tēvs Gorio, vecais nelietis, man jau izmaksājis desmit franku. �o piedzīvojumu patiesi der izstāstīt de Boseāna kundzei, varbūt es viņu sasmīdinā�u. Viņai, bez �aubām, būs kas zināms par �īs vecās bezastainās �urkas un skaistās sievietes noziedzīgajām attiecībām. Labāk jau izpatikt māsīcai nekā saskarties ar �o amorālo sievieti, kas laikam gan ir ļoti dārga. Ja jau skaistās vikonteses vārdam vien piemīt tāda vara, kādam gan tad jābūt svaram viņas personībai? Jāvēr�as aug�up. Ja gribi uzsākt kaut ko debesīs, jātēmē uz dievu!

Tāds apmēram ir kopsavilkums no tūksto� un vienas domas, kas viņam �audījās galvā. Vērodams, ka joprojām līst lietus, viņ� mazliet atguva mieru un paļāvību. Viņ� sev iestāstīja, ka, izdodams divus no beidzamajiem simt sū gabaliem, kas viņam atliku�i, viņ� tos lietderīgi izlieto, pasargādams no lietus apģērbu, apavus un cepuri. Ar zināmu uzjautrinājumu viņ� dzirdēja ku�ieri saucam: �Vārtus, lūdzu!� Sarkanā un zeltā ģērbts �veicars lika no�īkstēt sav-rupnama iebraucamo vārtu virām, un Rastinjaks ar tīkamu apmierinājumu redzēja, ka ekipā�a izbrauc caur vārtiem, iegrie�as pagalmā un apstājas zem nojumes. Ku�ieris rupjā, zilā apmetnī ar sarkanu apmali nolieca uz leju ratu kāpsli. Izkāpdams no ekipā�as, Ei�ens izdzirda apspiestus smieklus, kas atskanēja no lieveņa. Trīs �etri sulaiņi jau bija paspēju�i pazoboties par �o vienkār�o ļau�u kāzu karieti. Apsmiekla cēlonis studentam kļuva skaidrs, kad viņ� salīdzināja savu ekipā�u ar vienu no elegantajām Parīzes puskarietēm, kurā ar rozetēm pu�ķotos iemauktos bija iejūgti divi ugunīgi zirgi, kuri ko�ļāja lau�ņus un kurus pūderēts ku�ieris augstā kravatē stingri turēja aiz pavadas, it kā tie gribētu auļot prom. De Reslo kundzes pagalmā �osēdantēnā bija stāvējis divdesmit se�us gadus veca vīrie�a smalkais kabriolets. Sen�ermēnas kvartālā gaidīja kāda lielkunga greznums � ekipā�a, kas nebūtu nopērkama par trīsdesmit tūksto�iem franku.

�Kas gan tur jau priek�ā?� Ei�ens sev vaicāja, mazliet par vēlu sapratis, ka Parīzē ir maz sievie�u, kas nav aizņemtas, un ka vienas �ādas karalienes iekaro�ana maksā vairāk nekā asinis. �Pie velna � laikam māsīcai arī būs savs Maksims!�

Pagalam sapīcis, viņ� kāpa aug�ā. Viņam parādoties, pavērās stikla durvis. Sulaiņi, kas tur stāvēja, bija nopietni kā ēzeļi, ko sukā. Svinības, kurās viņ� bija piedalījies, bija notiku�as pla�ajās pieņem�anas telpās de Boseānu savrupnama apak�stāvā. Tā kā viņam neatlika laika apmeklēt māsīcu pēc ielūguma saņem�anas, viņ� vēl nebija iekļuvis de Boseāna kundzes apartamentos; tā bija pirmā reize, kad viņ� dabūja iepazīties ar brīnumiem, kādus spēj radīt personiska elegance, kas liecina par izsmalcinātas dāmas dvēseli un para�ām. Pētījuma objekts bija jo interesantāks tāpēc, ka de Resto kundzes salons noderēja par salīdzinājumu. Puspiecos vikontesi drīkstēja apmeklēt. Piecas minūtes pirms tam viņa savu brālēnu nebūtu pieņēmusi. Ei�enu, kas neko nezināja par da�ādām Parīzes etiķetēm, veda pie de Boseāna kundzes pa pla�ām, puķēm izrotātām baltām kāpnēm ar zelta margām un sarkanu paklāju; viņam vēl nekas nebija stāstīts par tās dzīves gājumu, kur� bija viens no tiem mainīgajiem nostāstiem, ko Parīzes salonos ik vakaru cits citam �ukst ausī.

Vikontesei jau kop� trim gadiem bija sakari ar vienu no slavenākajiem un bagātākajiem portugāļu senjoriem � marķīzu d'A�ida-Pinto. Tās bija vienas no tām nevainīgajām saistībām, kas ir tik pievilcīgas tiem, kurus tās vieno, ka tie nevar paciest tre�o savā vidū. Tālab pat vikonts de Boseāns bija radījis sabiedrībai priek�zīmi, gribot negribot rēķinādamies ar �iem morganātiskiem sakariem. Cilvēki, kas �ās * draudzības sākumos ieradās pie vikonteses pulksten divos dienā, tur satika marķīzu d�A�ida-Pinto. De Boseāna kundze nevarēja noslēgt durvis � �āda rīcība būtu ļoti nepiedienīga �, bet saņēma viesus tik vēsi un tik vērīgi pētīja kamīna dzegu, ka ikvienam kļuva skaidrs, cik ļoti tas viņu traucē. Kad Parīzē kļuva zināms, ka de Boseāna kundzi traucē, apmeklējot viņu starp diviem un �etriem, viņa atradās pilnīgā vientulībā. Viņa devās uz Komēdiju un Operu de Boseāna kunga un d�A�ida-Pinto kunga pavadībā, bet de Boseāna kungs, kā jau cilvēks, kas prot dzīvot, sievu un portugāli arvien pameta pēc tam, kad bija tos novietojis lo�ā. D'A�ida kungam drīzumā vajadzēja precēties. Līgava bija Ro�fidas jaunkundze. Augstākajās aprindās bija tikai viens cilvēks, kas nekā nezināja par �īm laulībām, un tā bija de Boseāna kundze. Draudzenes gan garām ejot par to bija ieminēju�ās, bet viņa tikai pasmējās, domādama, ka tās skau� viņas laimi. Tomēr saderinā�anos jau taisījās pasludināt, un, kaut gan skaistais portugālis ne vienreiz vien bija ieradies, lai vikontesei pastāstītu par �īm precībām, viņ� vēl nebija dabūjis pār lūpām ne vārda. Kāpēc gan tā? Laikam gan nekas nav tik grūti kā sievietei pasludināt �ādu ultimātu. Tāpēc vīrie�i da�kārt jūtas labāk cīņas laukā vīra priek�ā, kur� ar zobenu apdraud viņu sirdi, nekā sievietes priek�ā, kas divas stundas deklamējusi elēģijas un nu guļ kā mirusi un prasa angļu sāli. Arī �ajā brīdī d�A�ida-Pinto kungs jutās kā uz karstām oglēm un vēlējās doties projām, apņemdamies de Boseāna kundzei par �o notikumu aizrakstīt, jo paveikt �ādu galantu slepkavību vieglāk rakstiski nekā mutvārdiem. Kad kambarsulainis pieteica Ei�enu de Rastinjaka kungu, marķīzs d�A�ida-Pinto priecīgi nodrebēja. Neaizmirsīsim, ka mīlo�a sieviete daudz atjautīgāk rada sev �aubas nekā izdomā pārmaiņas priekā. Jūtot pienākam brīdi, kad viņu pamet, sieviete vieglāk uzmin jebkura �esta nozīmi, nekā Vergila rik�otājs sao� tālīnas korpuskulas, kas tam sola mīlestību. Tāpēc skaidrs, ka de Boseāna kundze uztvēra mīļākā nevi-ļās, tikko jau�amās, bet naivi baismās trīsas. Ei�ens nezināja, ka Parīzē nedrīkst ne pie viena ierasties, iepriek� no mājas draugiem neievācot ziņas par vīru, sievu vai bērniem, lai neizdarītu aplamības, par kurām Polijā mēdz gleznaini izteikties: �Jūdziet piecus vēr�us savos ratos!� � dro�i vien tāpēc, lai jūs izvilku no purva, kurā jūs stiegat. Ja �īm konversācijas kļūmēm Francijā vēl trūkst īsta apzīmējuma, tad tāpēc, ka tās uzskata par neiespējamām, jo aprunā�ana �eit gūst milzu ievērību. Pēc tam kad bija iebraucis purvā pie de Resto kundzes, kura viņam pat nebija devusi laiku iejūgt vēr�us ratos, vienīgi tāds cilvēks kā Ei�ens spēja sākt vēr�u dzinēja amatu no gala, ierodoties pie de Boseāna kundzes. Bet, ja viņ� bija briesmīgi traucējis de Resto kundzi un de Traija kungu, �eit viņ� palīdzēja d'A�ida kungam izkulties no kļūmīgas situācijas.

� Ardievu! � portugālis teica, steigdamies uz durvīm, kad Ei�ens ienāca mazajā, koķetajā pelēk-ro�ainajā salonā, kur greznība �ķita tikai elegance.

� Tikai līdz vakaram! � de Boseāna kundze sacīja, pagriezdama galvu un uzmezdama marķīzam skatienu. � Vai mēs neiesim uz Komisko operu?

� Nevaru, � viņ� atbildēja, satverdams durvju rokturi.

De Boseāna kundze piecēlās kājās un atsauca viņu atpakaļ, nepievērsusi ne mazāko uzmanību Ei�enam, kur�, brīnumainās bagātības mirdzuma ap�ilbināts, bija palicis uz vietas, noticēdams, ka arābu pasakas ir patiesība, un nezinādams, kur dēties �ās sievietes klātienē, kura viņu nemaz neievēroja. Vikontese bija pacēlusi labās rokas rādītāja pirkstu un ar skaistu kustību norādīja marķīzam uz vietu sev pretim. �ests pauda tik spēcīgas kaislības valdonīgumu, ka marķīzs atlaida durvju rokturi un atgriezās. Ei�ens viņu nopētīja ne bez skaudības.

�Lūk, cilvēks, kam pieder puskariete,� viņ� nodomāja. �Tātad, lai pievērstu sev parīzietes skatienu, ir jābūt ugunīgiem zirgiem, jābūt livrejām un jāliek līt zelta straumēm.�

Greznības velns iekodās viņam sirdī, viņu sagrāba peļņas drudzis, slāpes pēc zelta kaltēja kaklu. Trimestrī viņa rīcībā bija simt trīsdesmit franku. Tēvs, māte, māsas, brāļi, tēvamāsa � visi kopā neizdeva pat divsimt franku mēnesī. Pavir�ais salīdzinājums starp pa�reizējo stāvokli un mērķi, ko vajadzēja sasniegt, apstulbināja viņu vēl vairāk.

� Kādēļ jūs nevarat nākt uz Itālie�u teātri? � vikontese jautāja smiedamās.

� Darī�anas! Bū�u dinejā pie Anglijas vēstnieku pāra.

� Jūs viņus pametīsiet.

Kad cilvēks krāpjas, viņ� nenovēr�ami krauj melus uz meliem. D'A�ida kungs smiedamies ievaicājās:

� Vai jūs tā pavēlat?

� Protams.

� To, lūk, es gribēju no jums dzirdēt, � viņ� atteica, veltījis viņai vienu no tiem izteiksmīgajiem skatieniem, kas pārliecinātu jebkuru sievieti. Viņ� saņēma vikonteses roku, noskūpstīja to un aizgāja.

Ei�ens izbrauca roku caur matiem un saliecās sveicienam, domādams, ka de Boseāna kundze viņu ievēros; bet viņa pēk�ņi saslejas, izsteidzas galerijā, pieskrien pie loga un noraugās, kā d�A�ida iekāpj ratos; viņa uzmanīgi ieklausās pavēlē un dzird, kā sulainis atkārto ku�ierim:

� Pie de Ro�fida kunga!

�ie vārdi un veids, ar kādu d'A�ida ienira savā karietē, sievietei nozīmēja visus debesu pērkonus; viņa atgriezās, mokoties nāves bailēs. Augstākajā sabiedrībā visbriesmīgākās katastrofas ir tie�i �ādas. Vikontese iegāja guļamistabā, apsēdās pie galda, paņēma glītu papīru un rakstīja:

�No brī�a, kop� Jūs dodaties pie Ro�iidiem un nevis pie angļu vēstnieka, Jūs man esat paskaidrojumu parādā, es Jūs gaidu.�

Izlabojusi da�us drebo�as rokas uzvilktus kroplus burtus, viņa parakstīja �K�, kas nozīmēja Klēra de Burgoņa, un piezvanīja.

� �ak, � viņa teica sulainim, kas tūlīt ieradās, � pusastoņos jūs aiziesiet pie de Ro�fida kunga un prasīsiet pēc marķīza d'A�ida. Ja marķīzs tur būs, jūs viņam nodosiet �o vēstuli, neprasot atbildi. Ja viņa tur nav, jūs vēstuli man atnesīsiet atpakaļ.

� Vikonteses kundzi salonā kāds gaida.

� Ai, taisnība! � viņa sacīja, atgrū�ot durvis.

Ei�ens sāka justies visai neērti. Beidzot vikontese parādījās un uzrunāja viņu tik satrauktā balsī, ka viņ� jutās aizkustināts līdz sirds dziļumiem.

� Piedodiet, kungs, man bija jāraksta vēstule, tagad esmu pilnīgi jūsu rīcībā, � viņa sacīja.

Viņa neapzinājās, ko runā, jo domāja: �Ai, viņ� precas ar de Ro�fidas jaunkundzi! Bet vai viņ� ir brīvs? �ovakar �īm precībām jā izjūk vai arī es ... Bet rīt par to vairs nebūs runa.�

� Māsīc ... � Ei�ens sāka.

� Ko? � vikontese iesaucās un uzmeta viņam tik augstprātīgu skatienu, ka students sastinga.

Ei�ens izsaucienu saprata. Triju stundu laikā viņ� bija tik daudz mācījies, ka tagad turēja acis vaļā.

� Kundze, � viņ� izlaboja nosarkdams.

Mazliet sastostījies, viņ� turpināja:

� Piedodiet, bet man tik ļoti vajadzīgs atbalsts, ka nelielas radnieciskas saites neko nekaitētu.

De Boseāna kundze pasmaidīja, bet smaids bija skumj�: viņa jau juta nelaimi graujam visapkārt.

� Ja jūs zinātu manas ģimenes stāvokli, � viņ� turpināja, � jums patiktu būt pasaku fejas lomā, kura rūpējas, lai novāktu �ķēr�ļus saviem krustbērniem no ceļa.

� Labi, brālēn, � viņa teica iesmiedamās. � Ar ko es jums varētu pakalpot?

� Kā lai es to zinu? Jau tas vien, ka esmu ar jums saistīts radniecības saitēm, kas aizsniedzas pagātnes tumsā, ir vesela bagātība. Jūs mani samulsinājāt, es vairs nezinu, ko jums gribēju sacīt. Jūs esat vienīgā, ko es Parīzē pazīstu... Ai, es gribēju lūgt jūsu padomu, gribēju lūgt, lai jūs mani pieņemat kā nabaga bērnu, kas turas pie jūsu drēbju vīles un kas par jums varētu atdot dzīvību.

� Vai jūs manis dēļ varētu kādu nonāvēt?

� Pat divus, � Ei�ens atsaucās.

� Bērns! Jā, jūs esat bērns, � viņa teica, norīdama da�as asaras. � Jūs laikam varētu no sirds mīlēt?

� Un kā vēl! � viņ� iesaucās, pamādams ar galvu.

Godkārīgā atbilde dzīvi ieinteresēja vikontesi. Dienvidnieks pirmoreiz rīkojās ar aprēķinu. Starp de Resto kundzes zilo buduāru un de Boseāna kundzes ro�aino salonu viņ� bija lieliski izstudējis trīs kursus Parīzes tiesību, par kurām nerunā, kaut arī tās nozīmē ievērojamu sociālu jurisprudenci, kas, labi izpētīta un labi izlietota, noved pie jebkura mērķa.

� Tas jau ir noticis, � Ei�ens turpināja. � Jūsu ballē es ievēroju de Resto kundzi un �orīt viņu apmeklēju.

� Jūs gan viņu pamatīgi traucējāt? � smaidīdama vaicāja de Boseāna kundze.

� Laikam gan. Ja jūs man liegsiet savu .palīdzību, es kļū�u par nejēgu, kas sacels pret sevi visu pasauli. Man �ķiet, ka ir grūti satikt Parīzē jaunu, skaistu, bagātu, elegantu sievieti, kas nebūtu aizņemta, bet man vajag kādu, kas man izskaidrotu to, ko jūs, sievietes, tik labi protat izskaidrot, � dzīvi. Es visur atdur�os uz de Traija kungu. Es nācu pie jums, lai izlūgtos burvju vārdu, lai jūs pasacītu, kādu muļķību es tur esmu izdarījis. Es runāju par kādu tēvu...

� Hercogiene de Lan�ē kundze, � sulainis 2aks pieteica, pārtraukdams studentu, kur� strauji atmeta ar roku kā cilvēks, kam varmācīgi nodara pāri.

� Ja jūs gribat ko panākt, tad par visām lietām neesat tik nesavaldīgs, � vikontese apslāpētā balsī pamācīja.

� Labdien, mana mīļā, � viņa turpināja, pieceldamās kājās un iedama pretim hercogienei, un spieda tai rokas ar tik glāsto�u maigumu, kādu varētu izrādīt vienīgi māsai, bet hercogiene atbildēja ar visizmeklētākajām laipnībām.

�Tās gan ir divas labas draudzenes,� Rastinjaks nodomāja. �Tagad man būs divas aizbildnes, jo abām sievietēm, acīm redzot, ir vienāda gaume, un arī otra dro�i vien ieinteresēsies par mani.

� Kādai laimīgai iedomai lai pateicos par tavu apciemojumu, dārgā Antuanete? � de Boseāna kundze jautāja.

� Redzēju d'A�ida-Pinto kungu ieejam de Ro�-fida namā un nodomāju, ka tad jūs esat viena.

Kamēr hercogiene izrunāja liktenīgos vārdus, de Boseāna kundze neiekoda sev lūpā, nenosarka, viņas acu skatiens nemainījās, piere pat kļuva it kā gai�āka.

� Būtu es zinājusi, ka jus esat aizņemta ... � hercogiene piemetināja, pagriezdamās pret Ei�enu.

� �is kungs ir Ei�ens de Rastinjaks, viens no maniem brālēniem, � vikontese teica. � Vai jums ir ziņas par ģenerāli Monrivo? � viņa iejautājās. � Serizī man vakar stāstīja, ka viņu vairs nekur neredzot. Vai viņ� �odien bija pie jums?

Hercogienei, par kuru runāja, ka viņu pametis Monrivo kungs, kurā viņa bija neprātīgi iemīlējusies, jautājums iedzēla pa�ā sirdī, viņa piesarka un atbildēja: <

� Vakar viņ� bija Elizejas pilī.

� Dro�i vien dienesta darī�anās? � de Boseāna kundze noteica.

� Jums, Klāra, bez �aubām, būs zināms, ka rīt pasludinās d'A�i�da kunga saderinā�anos ar de Ro�-fidas jaunkundzi? � ar acīm mētādama ļaunus zibeņus, hercogiene turpināja.

Trieciens bija pārāk spēcīgs � vikontese nobālēja, ta�u smiedamās atbildēja:

� Tās ir baumas, kas uzjautrina muļķus. Kādēļ gan d'A�ida kungs lai atdotu Ro�fidiem vienu no skaistākajiem Portugāles vārdiem? Ro�fidi tikai nesen iecelti mui�nieku kārtā.

� Bet Berta, kā runā, atnesot pūrā divsimttūksto� mārciņu rentes.

� D'A�ida kungs ir pārāk bagāts, lai nodarbotos ar �ādiem aprēķiniem.

� Bet, mīļā, de Ro�fidas jaunkundze ir apburo�a!

� Ak tā?

� Lai arī kā, �odien viņ� tur vakariņo, noteikumi ir pieņemti. Esmu dīvaini pārsteigta, ka jūs tik maz par to zināt.

� Kādu muļķību tad jūs izdarījāt, mans kungs? � de Boseāna kundze apvaicājās. � Nabaga bērns ir tikko izmests pasaulē un nesaprot nenieka no tā, ko mēs runājam, mīļā Antuanete. Esiet viņam �ēlīga, atliksim mūsu sarunu uz rītu. Rīt, redziet, viss dro�i vien būs zināms oficiāli un jūs varēsiet runāt pilnīgi atklāti.

Hercogiene uzmeta Ei�enam vienu no tiem nekaunīgajiem skatieniem, kas cilvēku ietver no galvas līdz papē�iem, iznīcina un padara par nulli.

� Pa�am nezinot, cienītā kundze, esmu iegrūdis dunci de Resto kundzes sirdī. Pa�am nezinot, un tā ir mana vaina, � students iesāka. Asais prāts nāca viņam palīgā, viņ� bija uzminējis dūrienus, kas slēpās abu sievie�u mīlīgajos vārdos. Ar cilvēkiem, kas apzināti dara jums sāpes, mēdz tikties un no viņiem pat baidīties, bet to, kur� ievaino, neapzinādamies ievainojuma dziļumu, uzlūko par muļķi un neme�ģi, kas neko neprot izmantot savā labā, un ikviens viņu nicina.

De Boseāna kundze uzmeta studentam sirsnīgu skatienu, ar kādu cēlas dvēseles prot izteikt reizē pateicību un cieņu. Skatiens bija kā balzams brūcei, ko studenta sirdī bija cirtusi tiesas izpildītāja nevērība, ar kādu hercogiene viņu bija uzlūkojusi.

� Iedomājieties, es tikko biju ieguvis grāfa de Resto labvēlību, � Ei�ens turpināja, � jo man jums jāsaka, kundze, � viņ� piebilda, reizē pazemīgi un viltīgi pavēries hercogienē, � ka patlaban neesmu nekas cits kā nabaga students, glu�i viens un atstāts.

� Nesakiet tā, de Rastinjaka kungs. Mēs, sievietes, nekad negribam to, ko neviens negrib.

� Ak vai, bet man ir tikai divdesmit divi gadi, man jāprot paciest sava vecuma nelaimītes. Turklāt esmu nācis sūdzēt grēkus un nezinu citu tik jauku grēku sūdzētavu, kur varētu mesties ceļos; �eit var grēkot un citur lūgt grēku piedo�anu.

Ķecerīgā runa hercogieni manāmi atsaldēja un, nosodīdama tās bezgaumību, viņa vērsās pie vikon-teses.

� Kungs laikam ieradies...

� Viņ� ir ieradies, mīļā, un meklē audzinātāju, kas viņam mācītu labu gaumi.

� kundze hercogiene , vai tad nav dabiski, ja mēģina izzināt to cilvēku noslēpumus, kuri mūs apbur? � Ei�ens turpināja. �Man gan pa�am �ķiet, ka es ar viņu runāju kā frizieris,� viņ� nodomāja.

� Man liekas, de Resto kundze ir de Traija kunga audzēkne, � hercogiene noteica.

� Es par to nekā nezināju, � students turpināja.

� Tāpēc arī vieglprātīgi metos viņu starpā. Biju jau diezgan labi sapraties ar vīru un kādu brīdi mani piecieta arī sieva, kad beidzot nolēmu pateikt, ka pazīstu cilvēku, kuru tikko biju redzējis iznākam pa slepenām kāpnēm un gaiteņa galā noskūpstām grāfieni.

� Un kas tas bija? � abas sievietes reizē jautāja.

� Kāds vecs vīrs, kur� iztiek ar diviem luidoriem mēnesī un dzīvo Senmarso priek�pilsētas galā tāpat kā es, nabaga students; viņ� ir īsts nelaimes putns, kuru visi apsmej un kuru mēs saucam par Gorio tēvu.

� Kāds jūs vēl esat bērns! � vikontese iesaucās.

� De Resto kundze ta�u ir dzimusi Gorio.

� Nūdeļu tirgotāja meita, � hercogiene turpināja, � neievērojama sieviete, kuru galmā stādīja priek�ā reizē ar kāda konditora meitu. Vai tad jūs neatceraties, Klāra? Karalis bija sācis smieties un latīņu valodā izmetis asprātīgu vārdu par miltiem. Ļaudis... kā viņ� tur teica? Ļaudis ...

� E/usdem farinae', � Ei�ens paskaidroja.

� Tie�i tā, � hercogiene apstiprināja.

¹ No tās pa�as mīklas; burtiski: no tiem pa�iem miltiem. (Latin.)

� Tad tas ir viņas tēvs? � students iesaucās, it kā �ausmās atgaiņādamies ar rokām.

� Nu ja, vecajam vīram ir divi meitas, ko viņ� mīl līdz ārprātam, lai gan kā viena, tā otra no viņa gandrīz novērsu�ās.

� Vai otra nav precējusies ar baņķieri, kuram vācisks uzvārds, � ar baronu Nisan�ēnu? Vai viņu nesauc par Delfīni? Vai viņa nav gai�mate, kurai ir sānu lo�a Operā un kura nāk arī uz Komēdiju un smejas skaļā balsī, lai viņu ievērotu? � vikontese vaicāja, raudzīdamās uz de Lan�ē kundzi.

Hercogiene smaidīdama atteica:

� Es jūs apbrīnoju, mana dārgā. Kālab �ie ļaudis jūs tā interesē? Jāiemīlas līdz ausīm kā grāfam de Resto, lai sevi apputinātu ar Anastasijas jaunkundzes miltiem. Bet viņ� ar tiem neprot tirgoties. Viņa ir kritusi de Traija kunga rokās, kur� viņu pa-3 zudinās.

� Viņas ir noliegu�as savu tēvu! � Ei�ens atkārtoja.

� Jā gan, jā, savu tēvu, tēvu. � kādu tēvu! � vikontese atsāka. � Labu tēvu, kas viņām atdevis, kā runā, katrai pa pieci vai se�i simti tūksto�u franku, lai viņas, labi apprecēdamās, kļūtu laimīgas, bet sev atstājis tikai astoņus vai desmit tūksto�us rentes, jo domājis, ka meitas paliks viņa meitas, ka viņ� līdz ar to sev radījis divas mājas, kur viņu dievinās un lutinās. Divu gadu laikā znoti viņu bija izraidīju�i no savas vides kā beidzamo plikadīdu ...

Nesen vēl skaidro un svēto ģimenes jūtu spirdzinātam, Ei�enam sakāpa acīs asaras, viņu vēl apbūra jaunības skaidrība, turklāt viņ� vēl tikai pirmo dienu atradās Parīzes sabiedrības kaujas laukā. Patiesas jūtas tik viegli aizrauj sev līdzi, ka brīdi visi trīs klusēdami saskatījās.

6 � tēvs Gorio

81

� Ak dievs! Tas tie�ām liekas briesmīgi, un tomēr mēs to redzam ik uz soļa, � de Lan�ē kundze sacīja. � Vai tam nav kāds cēlonis? Sakiet, mī|ā, � vai jūs kādreiz esat padomājusi par to, kas ir znots? Znots ir cilvēks, kuram jūs vai es audzinām mazu, dārgu radījumu, kas mūs saista tūksto� saitēm, kas septiņpadsmit gadus ir ģimenes prieks, tās baltā dvēsele, kā teiktu Lamartins, un kas beidzot pārvēr�as tās postā. Kad �is vīrs mums viņu būs atņēmis, viņ� vispirms pārvērtīs tās mīlestību asmenī, lai eņģeļa sirdī līdz saknei nopļautu visas jūtas, kas to saista pie ģimenes. Vēl vakar mūsu meita mums bija viss un mēs viņai bijām viss; rīt viņa jau ir mūsu ienaid-niece. Vai mēs neredzam, ka �ī traģēdija atkārtojas no dienas dienā? Te vedekla ir necie�ami nekaunīga pret vīratēvu, kas visu ziedojis dēlam. Tur meitas vīrs padzen sievasmāti. Dzird jautājam, kur sabiedrībā patlaban meklējams dramatisms. Bet znota drāma ta�u ir atbaido�a, nemaz jau nerunājot par laulībām, kas kļuvu�as diezgan bezjēdzīgas. Es pilnīgi saprotu, kas atgadījies vecajam nūdeļu tirgotājam. Man uzpeld atmiņā, ka �is Forio ...

� Gorio, cienījamā kundze.

� Jā, �is Morio bija savas sekcijas priek�sēdētājs revolūcijas laikā, viņ� zināja slavenā bada noslēpumu un tika pie pirmās rocības, pārdodams miltus desmitkārt dārgāk, nekā tie maksāja viņam pa�am. Viņ� tos dabūja, cik vēlējās. Manas-vecāsmātes mui�as pārvaldnieks viņam tos pārdevis par milzu summām. Sis Norio, tāpat kā viņam līdzīgi ļaudis, dro�i vien dalījās ar sabiedriskās glāb�anas komiteju. Atceros, pārvaldnieks teica vecaimātei, ka viņa dro�i varot palikt Granviljē, jo labība esot lieliska pilsoņa apliecība. Un �im Lorio, kas pārdeva labību galvu griezējiem, ir bijusi tikai viena kaislība. Runā, ka viņ� dievinot savas meitas. Vecāko viņ� nolicis plauktā de Resto namā, otru uzpotējis baronam de Nisan�ē-nam, bagātam baņķierim, kas tēlo rojālistu. Varat iedomāties, ka impērijas laikā abi znoti skatījās caur pirkstiem, ja �is deviņdesmit tre�ais⁵ dzīvo pie viņiem, � Bonaparta laikā tas vēl varēja notikt. Bet, kad atgriezās Burboni, vecais vīrs de Resto kungu traucēja, nemaz jau nerunājot par baņķieri. Meitas, kurām tēvs varbūt vēl arvien bija mīļ�, gribēja pasaudzēt vilku un kazu, tēvu un vīru; viņas pieņēma �o Torio, kad pie viņām nebija neviena cita; viņas izdomāja mīlīgus ieganstus: �Atnāciet, papiņ, mums būs daudz jaukāk, jo mēs būsim vieni!� � utt. Man, mīļā, liekas, patiesām jūtām ir acis un saprāts, un tāpēc nabaga deviņdesmit tre�ā sirds asiņoja. Viņ� noprata, ka meitas no viņa kaunas un, ja tās mīlēja savus vīrus, tad viņ� kaitēja znotiem. Vajadzēja sevi ziedot. Viņ� ziedoja sevi, tāpēc ka bija tēvs: viņ� padzina pats sevi. Redzēdams, ka meitas ir apmierinātas, viņ� saprata, ka rīkojies pareizi. Tēvs un bērni kopīgi pastrādāja mazo noziegumu. Tā tas notiek visur. Vai �is Dorio tēvs savu meitu salonos neizskatītos pēc smēreļļas traipa? Viņ� tur justos neērti un viņam būtu garlaicīgi. Tas, kas gadījies �im tēvam, var gadīties visdaiļākajai sievietei ar cilvēku, ko viņa mīl vairāk par visu, � ja viņas mīlestība to sāk garlaikot, tas aiziet, tas dara visādas nelietības, lai no viņas izvairītos. To pa�u var teikt par visām jūtām. Mūsu sirds ir dārgums � iztuk�ojiet to vienā rāvienā, un jūs esat izputināti. Mēs nepiedodam jūtām, kas sevi pilnīgi atklāju�as, tāpat kā cilvēkam, kuram nav plika gra�a pie dvēseles. Sis tēvs bija visu atdevis. Divdesmit gadus viņ� bija dāļājis savu sirdi, savu mīlestību; vienā dienā viņ� bija atdevis savu bagātību. Kad citrons bija izspiests, kā pienākas, meitas nometa mizas notekā.

� Pasaule ir zemiska, � vikontese teica un, acis nepacēlusi, plucināja lakatu, jo viņu dziļi bija aizskāru�i vārdi, ko de Lan�ē kundze savā stāstā bija mērķējusi uz viņu.

� Zemiska? Nē, � hercogiene turpināja, � tā vienkār�i iet savu ceļu. Ja es to saku, tad tālab, lai pierādītu, ka neļauju pasaulei sevi apvest ap stūri. Es domāju tāpat kā jūs, � viņa teica, spiezdama vi-kontesei roku. � Pasaule ir dumbrājs, mēģināsim noturēties uz ciņiem.

Viņa piecēlās, noskūpstīja de Boseāna kundzi uz pieres un sacīja:

� Patlaban jūs esat ļoti skaista, dārgā. Jums ir visjaukākā sejas krāsa, kādu vien esmu redzējusi.

Tad viņa izgāja, viegli palocīdama galvu pret Ei�enu.

� tēvs Gorio ir di�ens, � Ei�ens teica, atcerēdamies, kā tas naktī savija zeltīto sudrabu.

De Boseāna kundze neko nedzirdēja, viņa bija iegrimusi domās. Pagāja da�i klusuma brī�i, un nabaga students aiz tāda kā kautrīga apstulbuma neuzdro�inājās ne aiziet, ne palikt, ne runāt.

� Pasaule ir zemiska un ļauna, � vikontese beidzot izdvesa. � Tikko notiek kāda nelaime, tūlīt atrodas draugs, kas nāk jums par to pastāstīt un izurdīt sirdi ar dunci, ļaujot apbrīnot spalu. Jau vaļa sarkasmiem, jau vaļa apsmieklam! Bet es gribu turēties pretim.

Viņa pacēla galvu kā cienījama dāma, kas viņa arī bija, un no viņas lepnajām acīm �ķīlās zibeņi.

� Ai, jūs esat �eit! � viņa iesaucās, ieraudzījusi Ei�enu.

� Joprojām, � viņ� �ēlabaini atsaucās.

� Nu, lūk, de Rastinjaka kungs, apejieties ar pasauli tā, kā viņa to pelna. Jūs gribat tikt uz aug�u; es jums palīdzē�u. Jūs izpētīsiet, cik dziļi samaitātas ir sievietes, un izmērīsiet, cik liela ir vīrie�u no�ēlojamā godkāre. Lai gan es biju lasījusi pasaules grāmatā, tur tomēr atradās da�as man nepazīstamas lappuses. Tagad es zinu visu. Jo aukstasinīgāk jūs aprēķināsiet, jo tālāk tiksiet. Sitiet bez �ēlastības, un no jums bīsies! Raugieties uz vīrie�iem un sievietēm vienīgi kā uz pasta zirgiem, kuriem jūs mierīgi ļaujat nobeigties katrā pasta stacijā, un jūs sasniegsiet visu kāroto! Ja jums nebūs sievietes, kas par jums interesējas, jūs neko nepanāksiet. Viņai jābūt jaunai, bagātai, elegantai. Bet, ja jums ir patiesas jūtas, glabājiet tās kā dārgumu. Nelieciet nevienam tās nojaust, citādi jūs esat pazudis. Jūs vairs nebūsiet bende, jūs kļūsiet par upuri. Ja jūs kādreiz mīlēsiet, sargiet labi savu noslēpumu, nenododiet to, iekāms esat pārliecinājies, kam jūs uzticat savu sirdi! Lai jau iepriek� pasargātu �o vēl neeso�o mīlestību, mācieties neuzticēties pasaulei! Klausieties, Miguel!... (Viņa naivi, pati nemanīdama, pārteicās.) Ir vēl kas briesmīgāks nekā tas, ka abas meitas pametu�as tēvu un labprāt to redzētu miru�u; tā ir abu māsu sāncensība. De Resto ir di�ciltīgs, viņa sievu pieņēmusi sabiedrība, viņa ir stādīta priek�ā galmā; bet māsa, viņas bagātā māsa, naudinieka sieva, skaistā Delfīne de Nisan�ēna, vai mirst aiz sirdēstiem; viņu saēd skaudība, jo viņa ir vai simt jūd�u aiz māsas. Māsa viņai vairs nav māsa � abas sievietes noliedz viena otru, tāpat kā viņas noliedz tēvu. De Nisan�ēna kundze uzlaizītu visus dubļus starp Senlazāra un Grenēla ielām, lai tikai iekļūtu manā salonā. Viņa bija iedomājusies, ka de Mar�ē viņai palīdzēs tikt pie mērķa, un kļuva par de Mar�ē verdzeni; bet de Mar�ē viņa ir apnikusi kā nāve. De Mar�ē neliekas gar viņu gandrīz ne zinis. Ja jūs man viņu stādīsiet priek�ā, jūs būsiet viņas pastarītis un viņa jūs dievinās. Ja vēlaties, mīliet viņu pēc tam, ja ne � izmantojiet sev par labu. Es viņu redzē�u pie sevis vienu divi reizes lielo pieņem�anu laikā drūzmā, bet nekad nepieņem�u no rīta. Es ar viņu sasveicinā�os � un diezgan. Jūs sev esat aizcirtis grāfienes durvis, jo izrunājāt vārdu �Gorio�. Jā, mans draugs, jūs varat desmitiem rei�u iet pie de Resto kundzes, desmit rei�u viņas nebūs mājās. Jūs esat iezīmēts. Tātad lai tēvs Gorio jūs ieved pie Delfīnes de Nisan�ēna kundzes. Skaistā kundze de Nisan�ēna jums noderēs kā izkārtne. Topiet par vīrieti, ko viņa izcej, un sievietes jūsu dēļ zaudēs prātu. Viņas sāncenses, viņas draudzenes, viņas labākās draudzenes gribēs jūs viņai atņemt. Ir sievietes, kas mīl vīrieti, kuru jau izvēlēju�ās citas, tāpat kā ir nabaga mietpilsoņu sievas, kas uzliek mūsu cepures un ar to cer piesavināties mūsu manieres. Jums būs panākumi. Parīzē panākumi nozīmē visu, tā ir atslēga, kas ved pie varas. Ja sievietes atzīs, ka jums ir talants, ass prāts, vīrie�i viņām noticēs, ja jūs pats tos nepārliecināsiet par pretējo. Tad jūs varēsiet iegūt visu, ko vēlaties, jums visi ceļi būs vaļā. Jūs zināsiet, no kā sastāv sabiedrība � no muļķiem un blē�iem. Nepieslejieties ne vieniem, ne otriem. Es jums dodu savu vārdu kā Ariadnes pavedienu, lai jūs iekļūtu �ajā labirintā. Neaptraipiet to, � viņa teica, atliekdama galvu un uzmezdama studentam karalienes skatienu, � atdodiet to man atpakaļ skaidru un baltu! Tagad ejiet, atstājiet mani! Mums, sievietēm, arī jāizcīna savas kaujas.

� Bet, ja jums ievajagas cilvēka, kas labprāt aizdedzinātu mīnai degli... � Ei�ens viņu pārtrauca.

� Kas tad būtu? � viņa vaicāja.

Viņ� pielika roku pie sirds, ar smaidu atbildēja māsīcas Smaidam un devās prom. Pulkstenis bija pieci. Ei�ens bija izsalcis un baidījās nokavēt pusdienas. Bailes pārvērtās laimes sajūtā, kad rati �iglā gaitā viņu vizināja cauri Parīzei. Tīri instinktīvais prieks netraucēja domas, kas drūzmējās galvā. Kad jauns cilvēks �ajā vecumā jūt, ka viņu nicina, viņ� skai�as, viņ� plosās, viņ� paceļ dūri pret sabiedrību, viņ� grib atriebties, bet arī sāk �aubīties par sevi. Ras-tinjaku �imbrī�am nomāca vārdi: Jūs sev esat aizcirtis grāfienes durvis.

� Es tomēr ie�u. Un, ja de Boseāna kundzei ir taisnība, ja es esmu iezīmēts... es... de Resto kundze mani sastaps visos salonos, ko viņa apmeklē. Es iemācī�os paukoties, �aut ar pistoli, es nonāvē�u viņas Maksimu ...

�Bet nauda!� viņā kliedza apziņa. �Kur tu ņemsi naudu?�

Pēk�ņi acu priek�ā atmirdzēja bagātība, kas bija izlikta apskatei pie grāfienes de Resto. Tur viņ� bija redzējis greznību, ko varēja iemīlēt Gorio jaunkundze, � zeltījumus, lietas, kuru augstā cena dūrās acīs, � tas viss apliecināja parvēnija neinteliģento di�manību, metreses svaidī�anos ar naudu. �ilbo ainu piepe�i sagrāva lieliskais de Boseānu savrupnams. Iztēle, pārceldamās Parīzes sabiedrības augstākajās aprindās, sirds dziļumos uzjundīja simt nelāgu domu, papla�inādama prātu un jēdzienu �sirdsapziņa�. Viņ� redzēja pasauli, kāda tā ir; morālei un likumam nebija varas pār bagātniekiem � nauda bija ultima raito mundi'.

�Votrēnam taisnība, bagātība ir tikums,� viņ� nodomāja.

Pārnācis Nēvsen�enevjēvas ielā, viņ� �igli uzskrēja savā istabā, nokāpa lejā, lai samaksātu desmit frankus

¹ Dzīves pēdējā jēga. (Latin.) ku�ierim, un iegāja pretīgajā ēdamistabā, kur ieraudzīja tos pa�us astoņpadsmit pansijas viesus, kas glu�i kā lopiņi pie redelēm patlaban notiesāja savu barību. Visi �ie nelaimīgie un ēdamzāles izskats viņam derdzās. Pāreja bija pārāk strauja, kontrasts par spilgtu, viņā uzliesmoja pārmērīga godkāre. No vienas puses, svaigi un apburo�i elegantākās sabiedrības dzīves attēli � jauni, vijīgi augumi mākslas un greznības ietvarā, kaislību pilnas un poēzijas apdvestas galvas; no otras � drūmas, dubļos grimsto�as ainas, sejas, kurās kaislība pametusi tikai stiegras un spējas kustināt �okļus. Viņam atkal ienāca prātā pamācības, ko pamestas sievietes dusmas bija uzvandīju�as de Boseāna kundzē, viņas vilino�ie solījumi, un pa�a posts to visu lika pārdomāt. Rastinjaks apņēmās iet pa diviem līdzteku ceļiem, lai tiktu pie bagātības, � balstīties uz zinātni un mīlestību, kļūt par mācītu doktoru un modes cilvēku. Cik viņ� vēl bija bērni�ķīgs! �īs divi līnijas ir nesakritīgas un nekad nesaplūst vienā.

� Jūs esat ļoti drūms, marķīza kungs, � Votrēns viņam teica, uzmetis skatienu, kas, �ķiet, iezagās viņa sirds slēptākajos stūrī�os.

� Es negribu ilgāk paciest to cilvēku apsmieklu, kuri mani dēvē par marķīza kungu, � viņ� atbildēja. � Lai �eit tie�ām būtu marķīzs, tad jāsaņem simttūksto� franku rentes, bet, ja kāds dzīvo Vokēras pansijā, tad to grūti saukt par laimes lutekli.

Votrēns noraudzījās Rastinjakā ar tēvi�ķīgu un nicīgu skatienu, it kā gribēdams sacīt: �Knauķi, tevi es pārkodī�u vienā kodienā!� Tad viņ� atbildēja:

� Jums ir nelāga oma, jo varbūt neesat guvis panākumus pie skaistās grāfienes de Resto?

� Viņa man aizcirta sava nama durvis, jo es teicu, ka viņas tēvs ēd pie mūsu galda! � Rastinjaks iesaucās.

Visi saskatījās. Gorio tēv� nolaida acis un aizgriezās, lai tās izslaucītu.

� Jūs man iesviedāt tabaku acīs, � viņ� sacīja kaimiņam.

� Kas turpmāk apvainos tēvu Gorio, tam būs darī�ana ar mani, � Ei�ens atbildēja, raudzīdamies uz biju�ā nūdeļu tirgotāja kaimiņu. � Viņ� ir labāks par mums visiem. Es te nerunāju par dāmām, � viņ� piebilda, pagriezies pret Taijfēras jaunkundzi.

�ie vārdi bija kā atrisinājums, un Ei�ens tos izrunāja ar tādu sejas izteiksmi, ka pārējie galda biedri, apklusa. Vienīgi Votrēns zobgalīgi noteica:

� Lai ņemtu tēvu Gorio savā aizsardzībā un uzmestos viņam par aizbildni, jāprot labi apieties ar zobenu un �aut ar pistoli.

� Tā es arī darī�u, � Ei�ens sacīja.

� Tātad jūs no �īs dienas atrodaties karastāvoklī?

� Varbūt. Bet man par savām darī�anām nevienam nav jāatbild, jo es necen�os uzminēt tās, ar kurām citi nodarbojas pa naktīm, � kā skaldīt noskaldīja Rastinjaks.

Votrēns greizi pavērās Rastinjakā.

� Klausieties, mazais, ja jūs negribat, lai marionetes jums apmāna acis, tad jāiet iek�ā izrā�u būdā, nevis jāapmierinās ar lūrē�anu pa priek�kara caurumiem. Pietiek pļāpāt! � viņ� noteica, redzēdams, ka Ei�ens sāk uzbudināties. � Mums drusku būs jāaprunājas, kad vien jūs to vēlēsieties.

Noskaņa pie galda kļuva drūma un salta. Gorio tēvs, dziļi sāpināts par studenta vārdiem, nesaprata, ka vispārības domas par viņu ir mainīju�ās un kāds jauns cilvēks, kas spēj viņa vajātājus apklusināt, viņam uzmeties par aizstāvi.

� Vai Gorio kungs �obrīd patie�ām būtu kādas grāfienes tēvs? � kundze Vokēra �ukstus jautāja.

� Arī baroneses tēvs, � Rastinjaks viņai atcirta.

� Tas ir vienīgais, ko viņ� spēj, � Rastinjakam teica Bjan�ons. � Es aptaustīju viņa galvu un atradu galvaskausā tikai vienu cilni: tas ir paternitātes cilnis. Viņam lemts būt par mū�īgo tēvu.

Ei�ens bija pārāk nopietns, lai smietos par Bjan-�ona jokiem. Viņ� gribēja paklausīt de Boseāna kundzes padomiem un gudroja, kur un kā dabūt naudu. Skatot acu priek�ā atritināmies pasaules klajus, reizē tik tuk�us un tik pilnus, viņu sagrāba raizes; kad maltīte bija beigusies, viņ� ēdamistabā bija palicis viens.

� Jūs redzējāt manu meitu? � tēvs Gorio aizkustināts viņam jautāja.

Iztraucēts no pārdomām, Ei�ens saņēma vecā vīra roku un veltīja viņam tādu kā maigu skatienu.

� Jūs esat krietns un cienījams vīrs. Par jūsu meitām mēs runāsim vēlāk.

Negribēdams klausīties tālāk Gorio tēvā, viņ� piecēlās un iegāja savā istabā, kur uzrakstīja mātei �ādu vēstuli:

�Manu mīļo māmiņ, raugi, vai Tev neatradīsies tre�ā krūts, ko Tu man varētu dot. Ir iespēja ātri tikt pie bagātības, bet man vajadzīgi tūksto� divsimt franku, tie vajadzīgi par katru cenu. Nesaki neko tēvam par �o lūgumu, viņ� varētu to noraidīt, bet, ja man nebūs �īs naudas, es nonāk�u tādā izmisumā, ka ie�au�u sev lodi pierē. Iemeslus es Tev paskaidro�u, kad tiksimies, jo vajadzētu sarakstīt sējumus, lai Tu saprastu, kādā stāvoklī es atrodos. Neesmu spēlējis, manu labo māmiņ, un neesmu ari nevienam parādā; bet, ja Tu gribi saglabāt dzīvību, kuru esi man dāvājusi, tad sagādā man �o summu. Satiekos tagad ar vikontesi de Boseānu, kas mani paņēmusi zem sava spārna. Man jāiet sabiedrībā, un man nav ne gra�a tīriem cimdiem. Es ēdī�u maizi un dzer�u tīru ūdeni, un, ja vajadzīgs, gavē�u pavisam, bet es nevaru iztikt bez darba rīkiem, ar kuriem �eit kaplē vīnadārzu. Vai nu man jātiek uz priek�u, vai jāpaliek dubļos. Man ir zināmas visas cerības, ko jūs esat uz mani liku�i, un es tāsj ātri gribu piepildīt. Manu labo māmiņ, pārdod kādu no savām vecajām rotaslietām; es Tev drīzumā atdo�u vietā citas. Es -pārāk labi pazīstu mūsu ģimenes apstākļus, lai prastu novērtēt �ādu upuri, un Tev jātic, ka ne jau velti Tev to lūdzu, jo pretējā gadījumā es būtu necilvēks. Uzlūko manu lūgumu kā neatliekamas vajadzības saucienu. Mūsu nākotne ir atkarīga no �īs palīdzības, ar kuru man jāuzsāk mans karagājiens, jo Parīzes dzīve ir pastāvīga cīņa. Ja nebūtu citas iespējas noapaļot �o summu, kā pārdodot krustmātes me�ģīnes, tad pasaki viņai, ka es aizsūtī�u daudz skaistākas vietā, utt.�

Viņ� aizrakstīja arī abām māsām, izlūgdamies viņu ietaupījumus, un, lai tos iegūtu, bet viņas ģimenē nerunātu par upuri, ko ar prieku nesu�as brāļa labā, viņ� vērsās pie viņu smalkjūtības, likdams ieskanēties goda stīgām, kas ir tik stingri uzvilktas un tik skaļi atskan jaunās sirdīs. Kad vēstules bija uzrakstītas, viņ� tomēr juta neapjaustu nemieru; sirds trīsēja un drebēja. Godkārīgais jauneklis pazina vientulībā aprakto dvēseļu skaidro cēlumu, viņ� zināja, kādas bēdas un kādus priekus var sagādāt abām māsām; zināja, ar kādu patiku viņas dārza attālākajā stūrī slepus pārrunās par mīļoto brāli. Apziņa no starojo�iem augstumiem viņam rādīja, kā tās slepeni pārskaita savus mazos ietaupījumus; viņ� redzēja, kā tās gudro jaunu meiteņu viltības, lai pārsūtītu �o naudu incognito, kā tās pirmoreiz ķeras pie mazas krāp�anas, lai pa�as kļūtu cildenas. �Māsas sirds ir skaidrības dimants un maiguma bezdibenis,� viņ� nodomāja.

Viņ� kaunējās, ka bija rakstījis. Cik viņu aizlūg�anas būs spēcīgas, cik �ķīsta būs viņu dvēseļu tiek�anās pret debesīm! Ar kādu svētlaimi viņas nesīs �o upuri! Cik bēdīga būs māte, ja nevarēs atsūtīt visu summu! Daiļās jūtas un milzīgā uzupurē�anās viņam noderēs par pakāpieniem, lai nokļūtu pie Del-fīnes de Nisan�ēnas. Kā pēdējie vīraka graudi, kas nokrīt uz svētā ģimenes altāra, viņam nobira da�as asaras. Izmisuma pilnā satraukumā viņ� staigāja pa istabu. tēvs Gorio, pa pusviru durvīm redzēdams viņu �ādā omā, ienāca un apjautājās:

� Kas jums kai�, mans kungs?

� Redziet, labo kaimiņ, esmu vēl arī dēls un brālis, tāpat kā jūs esat tēvs. Jums ir pamats drebēt par grāfieni Anastasiju, jo viņa ir kāda Maksima de Traija kunga varā, kur� viņu pazudinās.

Nomurminājis da�us vārdus, kuru jēgu Ei�ens nesaprata, tēvs Gorio aizgāja. Nākamajā dienā Rastinjaks devās iemest vēstules pastā. Viņ� �aubījās līdz pēdējam brīdim, bet tad iesvieda tās kastītē ar vārdiem: �Man izdosies!� Tas ir spēlmaņu, lielu vadoņu fatālais vārds, kas vairāk pazudina nekā glābj.

Pēc da�ām dienām Ei�ens devās pie de Resto kundzes un netika pieņemts. Viņ� atgriezās trīs reizes, trīs reizes durvis bija slēgtas, kaut arī viņ� ieradās stundā, kad grāfs Maksims de Traijs tur nemēdza būt. Vikontesei bija taisnība. Students vairs nemācījās. Viņ� gāja uz lekcijām, lai atsauktos uz pārbaudi, un, tikko bija savu klātbūtni pierādījis, steidzīgi aizgāja. Viņ� rīkojās tāpat kā lielākā daļa studentu: mācī�anos atlika uz eksāmenu laiku. Viņ� bija nolēmis otrajā un tre�ajā gadā kārtot nepiecie�amās ieskaites un tikai pa�ās beigās vienā rāvienā nopietni ķerties pie studijām. Tā viņ� ieguva piecpadsmit mēne�us, lai brīvi peldētu pa Parīzes okeānu, samedītu sev sievietes vai sazvejotu bagātību. Pēdējā nedēļā viņ� divas reizes satika de Boseāna kundzi, pie kuras gāja tikai tad, kad aizbrauca d'A�ida pajūgs. Izcilā sieviete, Sen�ermēna kvartāla dzejiskākā parādība, vēl kādas dienas palika uzvarētāja un panāca Ro�fidas jaunkundzes un d'A�ida-Pinto kunga laulību atlik�anu. Bet �īs pēdējās dienas, ko bailes zaudēt laimi padarīja kvēlākas par visām pārējām, tikai paātrināja katastrofu. Marķīzs d�A�ida kopā ar Ro�fidiem uzlūkoja mazo ķildu un salabumu par laimīgu apstākli; viņi cerēja, ka de Boseāna kundze pieradīs pie domām par �īm precībām un beidzot upurēs savas rīta stundas nākotnes labā, kas paredzēta katra vīrie�a dzīvē. Par spīti svētākajiem solījumiem, ko ik dienas atkārtoja d�A�ida kungs, viņ� tomēr tēloja komēdiju, un vikontese to nelikās manām. �Viņai vajadzētu di�ciltīgi izlēkt pa logu, bet viņa ļauj sevi vazāt lejā pa kāpnēm,� par viņu sacīja labākā draudzene hercogiene de Lan�ē. Pēdējās atblāzmas tomēr pastāvēja vēl pietiekami ilgi, lai vikontese paliktu Parīzē un palīdzētu savam jaunajam radiniekam, kuram māņticīgi pieķērās. Dienās, kad sievietes nevienā skatienā neredz līdzjūtību un patiesu mierinājumu, Ei�ens pret viņu bija padevīgs un iejūtīgs. Ja vīrietis �ādos gadījumos saka maigus vārdus, viņ� tos saka aiz aprēķina.

Pirms Rastinjaks mēģināja iekļūt de Nisan�ēnu mājā, viņ� vēlējās visā pilnībā iepazīties ar savu �aha galdiņu; viņ� gribēja uzzināt kaut ko tuvāk par Gorio tēva agrāko dzīvi un ievāca da�as ziņas, kas īsumā ir �ādas:

�ans �oa�ēns Gori� pirms revolūcijas bijis vienkār�s strādnieks � nūdeļu izgatavotājs; viņ� bijis veikls, taupīgs un diezgan uzņēmīgs, jo nopircis sava saimnieka uzņēmumu pēc tam, kad tas gadījuma pēc kļuvis par 1789. gada sacel�anās upuri. Viņ� apmeties labības tirgus tuvumā �isjēnas ielā un bijis tik prātīgs, ka pieņēmis priek�sēdētāja amatu savā sekcijā, lai bīstamā laikmeta pa�as ietekmīgākās personas atbalstītu viņa darbību. �ī gudrība bijusi par cēloni bagātībai, kas radusies īstā vai neīstā bada laikā, kad labība Parīzē bija kļuvusi briesmīgi dārga. Pie maiznīcu durvīm tauta situsies vai nost, bet atsevi�ķi cilvēki pie pārtikas pre�u tirgotājiem vienā mierā pirku�i itālie�u nūdeles. �ajā gadā pilsonis Gorio sarausis kapitālu, kas viņam vēlāk noderējis, lai izveidotu savu veikalu ar rocību, kādu lieli naudas līdzekļi pie�ķir to īpa�niekam; ar viņu noticis tas, kas parasti notiek ar tiem, kuru spējas ir atkarīgas no labvēlīgiem apstākļiem, � viņu glābusi viduvējība. Turklāt viņa bagātība kļuvusi zināma atklātībai tikai tad, kad no bagātības vairs nav bijis jābaidās, un tā neviens viņu nav apskaudīs. Tirgo�anās ar labību, likās, bija uzsūkusi visas viņa gara spējas. Ja runa bijusi par labību, par miltiem vai putraimiem, par to labumu vai ieguvi, par to saglabā�anu, par cenu iepriek�paredzē�anu, par gaidāmām ra�ām vai nera-�ām, par lētu graudu iepirk�anu Sicīlijā vai Ukrainā � tad Gorio nav bijis pretinieka. Redzot, kā viņ� kārtojis savus darījumus, kā izskaidrojis labības izve�anas un ieve�anas likumus, kā pētījis to nozīmi un uztvēris to trūkumus, katrs viņu būtu uzskatījis par cilvēku, kas spēj būt ministrs. Viņ� bijis pacietīgs, darbīgs, enerģisks, pastāvīgs; ātri pieņēmis lēmumus; ar ērgļa skatienu visu redzējis, aizsteidzies visiem priek�ā, visu paredzējis, visu zinājis un visu noslēpis; viņ� bijis diplomāts pasākumu iecerē un karavīrs darbībā. Ārpus savas specialitātes, ārpus vienkār�ā, tum�ā veikaliņa, kurā viņ� vaļas brī�os uzturējies stundām ilgi, atspiedis plecu pie durvju stenderes, viņ� atkal pārvērties trulā, rupjā, neaptēstā cilvēkā, kas nesapratis nevienu spriedumu, kas neizjutis nekādu gara baudu, kas izrādes laikā iemidzis, pārvērties āmur-galvā, kas di�ens tikai stulbumā. �āda veida raksturi gandrīz visi ir līdzīgi. Gandrīz visiem jūs sirdī atradīsiet kādu cēlu jūtu. Nūdeļu tirgotāja sirdi bija piepildīju�as divējas jūtas, kas izslēdza visu pārējo uz pasaules un izsūca visu tās valgmi, tāpat kā tirgo�anās ar graudiem bija izsmēlusi visas viņa smadzeņu spējas. Savu sievu, bagāta Brī fermera vienīgo meitu, viņ� svēti dievinājis un bezgala mīlējis. Gorio viņā apbrīnojis trauslu un tomēr jūtīgu un skaistu raksturu, krasi pretrunīgu viņa dabai. Ja vīrie�a sirdī kāda sajūta ir iedzimta, tad tas ir lepnums par aizgādību, ko viņ� ik brīdi jūt pret vājāku radījumu. Pievienojiet tam vēl mīlestību, �o kvēlo pateicību, ko atklātas dvēseles izjūt pret savu baudu avotu, un jūs sapratīsiet ļoti daudzas morālas dīvainības. Pēc septiņiem gadiem neaptum�otas laimes Gorio sev par nelaimi zaudējis sievu � kad tā arī ārpus jūtu dzīves bija sākusi valdīt pār viņu. Iespējams, ka tā vīra aprobe�oto raksturu būtu izkopusi, varbūt tajā atmodinājusi lietu un dzīves izpratni. Jaunajos apstākļos Gorio paternitātes jūtas attīstīju�ās līdz neprātam. Nāves pievilto mīlestību viņ� tagad veltījis abām meitām, kas iesākumā pilnīgi apmierināju�as viņa tieksmi pēc maiguma. Lai cik spo�i biju�i precību piedāvājumi no tirgotāju un fermeru puses, kuri vēlēju�ies viņam izprecināt savas meitas, viņ� gribējis palikt atraitnis. Sievastēvs, vienīgais cilvēks, kuram viņ� veltījis daļu draudzības, teicās noteikti zinām, ka Gorio zvērējis palikt uzticīgs sievai, kaut arī tā bija mirusi. Tirdzinieki, kas nevarēja saprast �ādu cēlu neprātu, zoboju�ies par Gorio un iedevu�i viņam da�u labu dzēlīgu palamu. Pirmais, kas pie līkopu vīna glāzes viņu apsaukājis, no nūdeļu tirgotāja tā dabūjis ar dūri pa plecu, ka, kūleni pārmetis, atsities pret Oblēna ielas notekas malu. Neapdomīgā padevība un greizsirdīgā, maigā mīlestība, ko Gorio izjutis

pret savairi irieitām, bija visiem tik pazīstama, ka reiz kāds konkurents, gribēdams viņu aizdabūt projām ntf tirgus, lai paliktu vienīgais noteicējs par cenām, pastāstījis viņam, ka Delfīni notriekusi kāda ekipā�ā. Nūdeļu tirgotājs nobālējis un tūlīt atstājis tirgus paviljonu. Vairākas dienas viņ� noslimojis aiz pretēju jūtu sadursmes, ko radījusi aplamā trauksme. Ja viņ� �im cilvēkam arī nedevis savu nāvīgo triecienu pa plecu, tad padzinis to no tirgus, kritiskā brīdī piespiezdams bankrotēt.

Abu meitu audzinā�ana, protams, bijusi nesaprātīga. Ar saviem se�desmit tūksto�iem franku rentes, savām vajadzībām neizdodams vairāk par tūkto� divsimt frankiem, viņ� guvis laimi, apmierinādams meitu iedomas: lieliskākie skolotāji tiku�i aicināti attīstīt viņās talantus, kas liecinātu par labu audzinā�anu; viņām bijusi sava guvernante, un viņām par laimi �ī sieviete bijusi gudra un ar gaumi. Viņas izjāju�as vai izbrauku�as savā pajūgā; māsas dzīvoju�as, kā būtu dzīvoju�as bagāta, veca lielkunga mīļākās; va jadzējis tikai viņām izteikt kādu vēlē�anos, lai tēvs jau steigtos to izpildīt, vienalga, cik dārgi tas arī maksātu. Par visu to viņ� neprasījis pretim neko citu kā glāstus. Gorio pielīdzinājis savas meitas eņģeļiem, un nabaga vīrs, protams, vērtējis tās augstāk par sevi; viņ� mīlējis pat cie�anas, ko tās viņam sagādāju�as. Kad meitas biju�as precību gados, viņas varēju�as sev izvēlēties vīrus pēc sirds patikas; katrai pūrā bijusi puse tēva mantas. Anastasijai, kuru viņas skaistuma pēc aplidojis grāfs de Resto, biju�as aristokrātiskas tieksmes; tās viņu mudināju�as atstāt tēva namu, lai paceltos augstākās sabiedrības jomā. Delfīnei patiku sagādājusi nauda: viņa apprecējusi Nisan�ēnu, no vācie�iem cēlu�os baņķieri, kas ķei-zarvalsts laikā bija ieguvis barona titulu. Gorio palicis nūdeļu tirgotājs. Drīzumā meitām un znotiem

ķēries pie goda, ka viņ� turpina savus darījumus, lai gan tā bijusi visa viņa dzīve. Pēc piecu gadu ilgas preto�anās viņ� bijis ar mieru aiziet no veikala un dzīvot no pamatkapitāla un pēdējo gadu peļņas; Vokēra kundze, pie kuras viņ� bija apmeties, �o kapitālu vērtēja tik lielu, ka tas ienes astoņus līdz desmit tūksto�us franku rentes gadā. Pansijā viņ� apmetās aiz izmisuma, kas viņu bija pārņēmis, redzot, ka vīru dēļ meitas spiestas atteikt viņam mājvietu pie sevis un pat pieņemt viņu tikai slep�us.

�īs ziņas bija vienīgās, ko par tēvu Gorio zināja pastāstīt kāds Mirē kungs, kas bija nopircis viņa uzņēmumu. Minējumi, ko Rastinjakam bija izteikusi hercogiene de Lan�ē, tādējādi apstiprinājās. Ar �o beidzas �īs apslēptās, bet drausmīgās traģēdijas izklāsts.

Decembra pirmās nedēļas beigās Rastinjaks saņēma divi vēstules; viena bija no mātes, otra � no vecākās māsas. Pazīstamie rokraksti radīja reizē prieka trīsas un baiļu drebuļus. Abi vieglie papīriņi slēpa dzīves vai nāves spriedumu viņa cerībām. Ja viņ� izjuta zināmas ba�as, atceroties vecāku trūcīgos apstākļus, viņ� arī pārāk labi apzinājās viņu mīlestību, lai baidītos par to, ka tagad viņiem izspie� pēdējo sulu. Mātes vēstule skanēja tā:

�Mīļais bērns, nosūtu Tev, ko Tu lūdzi. Izlieto labi �o naudu; ja arī būtu Tev jāglābj dzīvība, otru reizi es vairs nevarētu sameklēt tik ievērojamu summu bez tēva ziņas, un tas izjauktu saskaņu mūsu mājas dzīvē. Lai sadabūtu �ādu naudu, mums vajadzētu taisīt obligāciju uz mūsu īpa�umu. Man nav iespējams spriest par pasākumiem, kas man nav zināmi: bet kādi tie var būt, ja Tu baidies man tos uzticēt? �ādam paskaidrojumam nevajag sējumu, mums, mātēm, pietiek ar vienu vārdu, un �is vārds man būtu aiztaupījis sirds nemieru un neziņu. Nevaru Tev apslēpt sāpīgo

7 � tēvs Gorio iespaidu, ko radīja Tava vēstule. Kas tās ir par jūtām, kas tevi spiedu�as likt tik drausmi nodrebēt manai sirdij? Rakstīdams man, Tu laikam būsi ļoti cietis, jo es cietu, Tavus vārdus lasot. Kas tā par karjeru, kurā Tu domā mesties iek�ā? Vai Tava dzīve, Tava laime nebūs atkarīga no tā, ka Tu izliksies par to, kas neesi, ka Tu grozīsies sabiedrībā, kur nevarēsi rādīties bez izdevumiem, ko ilgāku laiku nespēsi izturēt, vai nezaudēsi savu studiju dārgo laiku? Tici savas mātes sirdij, manu labo Ei�en, � līkumaini ceļi neved ne pie kā liela. Pacietībai un pazemībai jābūt jauna cilvēka tikumiem Tavā stāvoklī. Es Tevi nerāju, un veltei, ko mēs Tev sniedzam, es negribu piejaukt nekādu rūgtumu. Es runāju ar Tevi kā māte, kas ne tikvien Tev uzticas, bet kas ir arī tālredzīga. Ja Tu zini savus pienākumus, tad es no savas puses zinu, cik �ķīsta ir Tava sirds un cik Tavi nodomi ir lieliski. Tāpēc arī varu Tev bez bailēm bilst: ej, mans karsti mīļotais, soļo! Es trīcu, jo esmu Tava māte, bet katru Tavu soli pavadīs mūsu labie novēlējumi un mūsu svētība. Esi apdomīgs, mīļais bērns! Tev jābūt gudram kā vīram, uz Taviem pleciem balstās piecu Tev dārgu cilvēku liktenis. Jā, visa mūsu manta esi Tu, tāpat kā Tava laime ir mūsējā. Mēs visi lūdzam, lai dievs Tev palīdz tavos pasākumos. Tava krustmāte Marsijaka �ajā gadījumā parādīja nedzirdētu labsirdību: viņa saprata pat to, ko Tu man rakstīji par saviem cimdiem. Viņai esot vājība pret pirmdzimto, kā viņa man līksmi atzinās. Mīli savu krustmāti, Ei�en; neteik�u Tev ātrāk, ko viņa darīja Tavā labā, kā tikai tad, kad Tev būs panākumi; citādi viņas nauda Tev apdedzinās pirkstus. Jūs, bērni, nezināt, ko nozīmē ziedot piemiņas lietas. Bet ko gan jums neupurētu? ... Viņa lūdz Tev pasacīt, ka Tevi skūpsta uz pieres un ar �o skūspstu grib Tev iedot spēku bie�i būt laimīgam. Labā un krietnā sieviete būtu pati Tev rakstījusi, ja viņas pirkstus nelauztu ģikts. Tavam tēvam klājas labi. 1819. gada ra�a pārsniedz mūsu cerības. Ardievu, mīļais bērns, par māsām Tev neko nestāstī�u: Laura raksta pati. Lai viņa patērzē par ģimenes sīkajiem notikumiem � es viņai ļauju �o prieku. Lai dievs dod, ka tev izdotos! Jā, Ei�en, jā, lai Tev izdodas, jo Tu man sagādāji tik skaudras sāpes, ka otrreiz es tās vairs nepārciestu. Es apzinājos, ko nozīmē būt nabagam un kārot bagātību, lai varētu to dot savam bērnam. Tātad ardievu! Neaizmirsti atrakstīt par sevi un saņem skūpstu, ko māte Tev �e sūta.�

97

Kad Ei�ens bija beidzis lasīt vēstuli, viņ� mirka vienās asarās, viņ� domāja par to, kā tēvs Gorio savija savu sudrabu un pārdeva, lai samaksātu meitas vdkseli.

�Tava māte ir savijusi savas rotaslietas,� viņ� no-* domāja. �Tava tante dro�i vien raudāja, pārdodama da�as no savām relikvijām. Ar kādām tiesībām tu nolādēji Anastasiju? Aiz egoisma tu savas nākotnes dēļ esi darījis to pa�u, ko viņa darīja sava mīļākā dēļ. Kur� ir labāks � tu vai viņa?�

Students juta, ka krūtīs aizsvilusies liesma, kas necie�ami dedzina. Viņ� gribēja atteikties no pasaules, atteikties no �īs naudas. Viņ� sajuta tos apslēptos, bet cēlos un jaukos sirdsapziņas pārmetumus, kuru nopelnus visai reti atzīst cilvēki, kad viņi tiesā sev līdzīgus, bet kuri eņģeļiem debesīs liek attaisnot noziedznieku, ko notiesāju�i zemes soģi.

Rastinjaks atplēsa māsas vēstuli, un tās nevainīgi piemīlīgais izteiksmes veids viņam atveldzēja sirdi.

�Tava vēstule pienāca īstā laikā, mīļo brāli. Mēs abas ar Agati gribējām tik da�ādi izdot savu naudu, ka nevarējām vienoties, ko par to pirkt. Tu rīkojies tāpat kā Spānijas karaļa sulainis, kur� apgāza sava kunga pulksteņus, � Tu mūs samierināji. Patiesi, mēs visu laiku strīdējāmies par to, kādai vēlmei dodama priek�roka, un nebijām uzminēju�as, manu labo Ei�en, ka ir kāds naudas izlieto�anas veids, kas piepilda visas mūsu vēlē�anās. Agate palēcās aiz prieka. Cauru dienu mēs aiz laimes nezinājām, kur dēties, kam par pierādījumu ir tas (krustmātes stils), ka māte mums stingrā balsī uzsauca: �Kas gan jums noticis, meitenes?� Man liekas, mēs būtu biju�as vēl laimīgākas, ja saņemtu mazu rājienu. Sievietei laikam tīk ciest par to, kuru viņa mīl. Ar visu savu prieku es tomēr biju sapņaina un domīga. Es laikam gan bū�u slikta sieva, jo esmu pārlieku iz�ķērdīga. Biju sev nopirkusi divi jostas, glītas knaiblītes, ar ko iespiest caurumiņus korsetē, visādus niekus, tā ka man bija mazāk naudas nekā resnajai Agatei, kas taupa un savus ekijus krauj kaudzē kā �agata. Viņai bija divsimt franku. Bet man, mans nabaga draugs, tikai piecdesmit ekiju. Tas nu man ir par sodu, un es gribētu savu jostu iesviest akā, jo man arvien būs neērti to valkāt. Esmu Tevi apzagusi. Agate bija apburo�a. Viņa man teica: �Nosūtīsim �os trīssimt piecdesmit frankus abas kopā!� Bet es tomēr nevaru paturēt pie sevis, kā tas viss notika. Vai tu zini, ko mēs darījām, lai paklausītu Tavam rīkojumam? Paņēmām savu slaveno naudu, aizgājām pastaigāties un, nonāku�as uz lielceļa, aizskrējām uz Rifeku, kur �o summu vienkār�i nodevām Grambēra kungam, karaliskā pasta kantora priek�niekam. Atgrie�oties mājās, mēs bijām vieglas kā bezdelīgas. �Vai tie�ām mūs spārno laimes sajūta?� Agate man jautāja. Mēs sarunājām visādus niekus, ko es Jums neatkārto�u, parīzie�a kungs, jo tur tika daudz runāts par Jums. Ai, dārgo brāli, mēs tevi ļoti mīlam, lūk, viss pāris vārdos! Kas attiecas uz slepenību, tad krustmātei �ķiet, ka tādas �ķelmes kā mēs ir spējīgas uz visu, pat klusē�anu. Māte un krustmāte devās noslēpumainā ceļojumā uz Angulemu un neizteicās ne vārda par ceļojuma augsto politiku. Tas viss, protams, nenotika bez garām apspriedēm, no kurām mēs, tāpat kā barona kungs, tikām izraidītas. Rastinjaku valstī prātus patlaban nodarbina varenas ieceres. Muslīna tērpu ar a�ūra puķēm, kuras infantes iz�uj viņas majestātei karalienei, darina visā slepenībā. Atliku�i ko apstrādāt vairs tikai divi platumi. Ir nospriests, ka Verteijas pusē vairs necels mūri, bet būs tikai �ogs. Sīkā tauta tur gan zaudēs augļu un spalieru kokus, toties sve�iniekam būs ko priecāties par jauko skatu. Ja troņmantniekam būtu vajadzīgi mutautiņi, tad ir norādījums, ka karaliene atraitne de Marsijaka, pārkravājot savus seifus un somas, kas pazīstamas ar nosaukumu �Herkulana un Pompeji�, atradusi skaistu holandie�u audekla gabalu, kas viņai bija izgājis no prāta; princeses Agate un Laura nodod viņa rīcībā adatas, diegus un rokas, kas vēl vienmēr ir mazliet par sarkanām. Abi jaunie prin�i, dons Anrī un dons Gabriels, nav atmetu�i kļūmo para�u pārēsties vīnogu ievārījumu, novest līdz trakumam savas māsas, neko nemācīties, ar lielāko prieku postīt putnu ligzdas, trok�ņot un, par spīti valsts likumam, griezt kārklus jājamām stibām. Pāvesta nuncijs, vienkār�ā valodā � kirē kungs, draud viņus izslēgt no baznīcas, ja viņi joprojām domā pamest svētos gramatikas kanonus plū�u koka lielgabala kareivīgās kanonādes dēļ. Ardievu, mīļo brāli, nekad vēl neviena vēstule nav paudusi tik daudz novēlējumu Tavai laimei un apmierinātas mīlestības. Kad pārbrauksi, Tev būs daudz mums ko stāstīt. Un man, kā jau vecākajai, Tu visu izstāstīsi. Krustmāte mums lika noprast, ka Tev sabiedrībā ir panākumi.

Par dāmu runāts tiek, par cilu klusu cie� ...

Arī mums, protams! Klausies, Ei�en, ja Tu vēlētos, mēs vis neķertos pie mutautiņiem, bet pa�ūtu Tev kreklus. Atbildi labi ātri! Ja Tev drīzumā vajag labi pa�ūtu kreklu, tad mums tūlīt būtu jāķeras pie darba; un, ja Parīzē būtu fasons, ko mēs nepazīstam, tad Tu varētu atsūtīt paraugu, sevi�ķi tas attiecas uz aprocēm. Ardievu, ardievu! Skūpstu tevi pieres kreisajā pusē uz deniņiem, kas pieder vienīgi man. Otru lapu atstāju Agatei, kas man solīja nelasīt to, ko Tev stāstu. Bet dro�ības dēj es palik�u viņas tuvumā, kamēr viņa rakstīs.

Tava Tevi mīlo�ā māsa

Laura de Rastinjaka.�

�Ai, jā!� Ei�ens nodomāja. �Par visām lietām tikt pie bagātības! Nekādi dārgumi nespēj atlīdzināt �o uzupurē�anos. Man gribētos viņām atdot visu pasaules laimi. Tūksto� piecsimt piecdesmit franku!� Pēc brī�a viņ� atkārtoja. �Katram naudas gabalam jātrāpa mērķī! Laurai taisnība. Nudien! Man ir tikai rupji linu krekli. Ja runa ir par otra laimi, jauna meitene kļūst viltīga kā zagle. Nevainīga sevī un gādīga pret mani viņa ir kā debesu eņģelis, kas piedod pasaules grēkus, tos rifesapratis.�

Pasaule nu piederēja viņam! Viņ� ataicināja drēbnieku, apspriedās ar to un to iekaroja. Rastinjaks bija novērojis pie de Traija kunga, cik liela nozīme drēbniekam ir jauna cilvēka dzīvē. Un nav vidusceļa starp �iem diviem jēdzieniem: drēbnieks sava darba pēc ir vai nu nāvīgs ienaidnieks, vai draugs. Ei�ens savējā bija sastapis cilvēku, kur� izprata amata tēvi�ķīgo aizgādniecības lomu un sevi uzlūkoja par domu svītru starp jauno ļau�u tagadni un nākotni. Pateicīgais Rastinjaks palīdzēja viņam tikt pie mantas ar kādu savu teicienu, kura dēļ drēbnieks vēlāk kļuva slavens.

�Es zinu divus viņa pa�ūtus bik�u pārus,� Rastln-jaks sacīja, �kas palīdzēju�i noslēgt laulības ar divdesmit tūksto� mārciņām rentes pūrā.�

Tūksto� piecsimt franku un apģērbu, cik tīk! Tagad nabaga dienvidnieks ne par ko vairs ne�aubījās un nokāpa lejā brokastīs ar nenosakāmu sejas izteiksmi, kādu jaunam cilvēkam pie�ķir apziņa būt par kaut kādas naudas summas īpa�nieku. Brīdī, kad nauda ieslīd studentam kabatā, viņ� jūt sevī izsleja-mies fantastisku kolonnu, pret kuru viņ� atbalstās. Viņa gaita kļūst dro�āka; viņ� jūt sevī atspaidu, viņ� skatās skaidri un tie�i, viņa kustības ir veiklas; vakar viņ� vēl bija pazemīgs un kautrs, gatavs mierīgi saņemt sitienus; rīt viņ� jau varētu iekraut pa ausi pa�am ministram. Viņā notiek nedzirdētas parādības: �Viņ� grib un var visu, viņa vēlmes ir juceklīgas, viņ� ir jautrs, augstsirdīgs, nesavaldīgs. Putns, kas nupat vēl bija bez spārniem, ir atradis pla�umu lidojumam. Students bez naudas tver niecīgāko uzjautrinājumu kā suns kaulu, viņ� to sako�, pārdzīvodams tūksto� briesmu, izsūc smadzenes un aizskrien tālāk; bet jauneklis, kuram makā �ķind da�i nepastāvīgi zelta naudas gabali, tver priekus ar baudu, nogar�o tos pa daļām, tīksminās ap tiem; viņ� �ūpojas debesīs un vairs nezina, ko nozīmē vārds posts. Viņam pieder visa Parīze. Ai, jaunības gadi, kad viss staro, viss dzirkst un liesmo, līksma spēka gadi, lai gan �o spēku neviens. � ne vīrietis, ne sieviete neliek lietā! Parādu un spēju baiļu gadi, baiļu, kuras katru prieku pavairo desmitkārt. Tam, kas nav tuvāk iepazinies ar Sēnas kreiso krastu starp Svētā 2aka un Svēto Tēvu ielām, nav jēgas par cilvēku dzīvi!

�Ai, ja Parīzes sievietes to zinātu, viņas nāktu �urp meklēt mīlestību!� Rastinjaks nodomāja, notiesādams vārītos bumbierus par divi liāriem gabalā, ko Vokēra kundze bija cēlusi galdā.

Iepriek� piezvanījis pie re�ģu durvīm, �ajā brīdī ēdamistabā parādījās karaliskā pasta iznēsātājs. Viņ� vaicāja pēc Ei�ena de Rastinjaka, kuram pasniedza divus naudas mai�eļus un kvī�u grāmatu parakstam. Tad Rastinjaku it kā pātagas cirtiens trāpīja Votrēna urbīgais skatiens.

� Tur jums būs ko samaksāt par pauko�anas un �au�anas stundām, � �is cilvēks viņam teica.

� Kuģis ar zeltu ieradies, � turzas uzlūkodama, noteica kundze Vokēra.

jaunkundze Mi�ono baidījās naudai uzmest acis, lai citi neredzētu viņas iekāri.

� Jums ir laba māte, � kundze Kutīra sacīja.

� Kungam ir laba māte, � Puarē atkārtoja.

� Jā, māmiņa ir nolaidusi asinis, � Votrēns noteica. � Nu jūs varat uzsākt dēkas, iet sabiedrībā, zvejot pūru un dejot ar grāfienēm, kam matos firziķa ziedi. Bet ieteicu jums, jauno cilvēk, � mācieties �aut!

Votrēns ar kustību parādīja, ka tēmē pretiniekam. Rastinjaks gribēja iedot pastniekam dzeramnaudu, bet kabatas bija tuk�as. Votrēns pa vandījās savējās un nometa vīram divdesmit sū.

� Kā redzat, jums ir kredīts, � viņ� atsāka, raudzīdamies uz studentu.

Rastinjaks bija spiests Votrēnam pateikties, lai gan kop� dienas, kad, pārnācis no de Boseāna kundzes, viņ� ar to bija apmainījies asiem vārdiem, �is cilvēks viņam bija kļuvis nepanesams. Visu nedēļu Ei�ens un Votrēns vairs nebija sarunāju�ies, bet vēroju�i viens otru. Velti students pūlējās izdibināt strīda iemeslus. Domas, protams, attīstās samērīgi spēkam, ar kādu tās tiek iecerētas, un ar matemātisku precizitāti trāpa tur, kur smadzenes tās raida, tāpat kā granātas, kad tās iz�auj no stobra. Iznākums mēdz būt da�āds. Ir maigi raksturi, kuros domas ievie�as un tos izposta, ir arī spēcīgi bruņoti raksturi, galvaskausi kā vara torņi, pret kuriem sve�a griba atsitas kā lode pret mūri un saplakusi nokrīt zemē; ir vēl arī gļēvi, appūkāju�ies raksturi, kuros sve�as idejas iestrēgst kā lodes zemes nocietinājuma valnī. Rastin-jakam bija īsta pulvera galva, kas eksplodē no mazākā trieciena. Viņ� bija pārāk kustīgs un jauns, lai nebūtu pieejams �ai domu pārraidei, �ai sve�u jūtu pielip�anai, kuras dīvainās parādības mūs pārsteidz, pa�iem nezinot. Rastinjaka garīgajam skatienam bija viņa lū�a acu gai�ā tālredzība. Jebkuram no viņa divkār�ajiem jutekļiem piemita noslēpumaina dimensija � turp un atpakaļ kustības lokanība, ko mēs apbrīnojam pie izciliem cilvēkiem cīnītājiem, kuri acumirklī spēj uztvert jebkuru trūkumu pretinieka apbruņojumā. Pēdējā mēne�a laikā Ei�enā tomēr bija attīstījies tikpat daudz labu īpa�ību, cik trūkumu. Trūkumus pieprasīja sabiedrība un vienmēr pieaugo�o tieksmju piepildījums. Pie labajām īpa�ībām varēja pieskaitīt dienvidniecisko attapību, kas liek uzņemties grūtības, lai tās pārvarētu, un kas cilvēkiem uz dienvidiem no Luāras nejauj par kaut ko palikt neziņā; ziemeļnieki �o īpa�ību uzskata par trūkumu; viņi sprie�, ka tā gan bijusi Mirā veiksmes cēlonis, tomēr arī iemesls viņa bojā ejai. No tā varētu secināt � ja dienvidnieks prot apvienot ziemeļu viltu ar dienvidu pārdro�ību, viņ� ir pati pilnība un līdzinās karalim. Rastinjaks tāpēc nevarēja ilgāk paciest Votrēna bateriju ugunis, nezinādams, vai �is cilvēks ir viņam draugs vai ienaidnieks. Brī�iem �ķita, ka �is savādnieks dzīvo līdzi viņa kaislībām un lasa viņa sirdī, lai gan viņ� visu bija tik labi noslēpis, ka likās � viņ� ir dzelmaini dziļ� kā sfinksa, kas visu zina un redz, un neteic ne vārda. Sajuzdams maku pilnu, Ei�ens sadumpojās.

� Lūdzu, uzgaidiet mazliet, � viņ� teica Votrē-nam, kur�, norijis pēdējos kafijas malkus, grasījās celties aug�ā.

� Kālab? � �etrdesmitgadnieks ievaicājās, uzlikdams galvā platmali un paņemdams dzelzs spieķi, ko mēdza gaisā griezt kā sudmaliņas, tēlodams cilvēku, kam nav bail, pat ja uzbrūk �etri laupītāji.

� Gribu atdot jums parādu, � Rastinjaks teica, �igli atraisīdams maisiņu un noskaitīdams simt �etrdesmit franku kundzei Vokērai. � Parāds nav brālis, � viņ� teica atraitnei. � Mēs nu esam norēķināju�ies līdz gada beigām. Izmainiet man piecus frankus.

� Parāds nav brālis, � Puarē atkārtoja, raudzīdamies uz Votrēnu.

� Te būs divdesmit sū, � Rastinjaks teica un pasniedza naudas gabalu sfinksai parūkā.

� Jādomā, ka jūs baidāties man palikt parādā! � Votrēns iesaucās un pēto�i, it kā dvēselē ieskatīdamies, pavērās jauneklī, bet tad viņam zobgalīgi uzsmaidīja savu Diogena smaidu, kas Ei�enu jau neskaitāmas reizes bija padarījis vai traku.

� Liekas... jā! � Ei�ens atbildēja, turēdams rokā abus maisiņus, jau piecēlies kājās, lai dotos aug�ā savā istabā.

Votrēns gāja uz durvīm, kas veda salonā, bet students taisījās iziet pa tām, kuras veda uz kāpņu telpu.

� Vai jūs zināt, marķīz de Rastinjakorāma, ka tas, ko jūs man teicāt, nav visai pieklājīgi, � Votrēns ierunājās un, aizcirtis salona durvis, piegāja pie studenta, kas dzedri viņā noraudzījās.

Rastinjaks aizvēra ēdamistabas durvis, ievezdams Votrēnu sev līdzi �etrstūrainajā kāpņu laukumiņā, kas atdalīja ēdamistabu no virtuves; tur atradās^ arī pildiņu durvis ar garenu, stienī�iem aizdzel�otu logu aug�pusē, kuras izgāja uz dārzu. Te Silvijas klātbūtnē, kura parādījās no virtuves, students sacīja:

� Votrēna kungs, es neesmu marķīzs, un mani nesauc � Rastinjakorāma.

� Viņi kausies, � jaunkundze Mi�ono vienaldzīgi ieminējās.

� Kausies! � Puarē atkārtoja.

� Kur nu! � kundze Vokēra atsaucās, glāstīdama ekiju kaudzi.

� Bet viņi jau iet zem liepām! � Viktorīnes jaunkundze iesaucās un piecēlās, lai paraudzītos dārzā. � Nabaga jaunajam cilvēkam tomēr ir taisnība.

� Kāpsim aug�ā, mīļā, gar �īm lietām mums nav daļas, � kundze Kutīra noteica.

Kad kundze Kutīra ar Viktorīni ibija piecēlu�ās, viņas pie durvīm sastapās ar resno Silviju, kas aizsprostoja viņām ceļu.

� Kas tad �iten te notiek? � viņa iesaucās. � Votrēna kungs sacīja Ei�ena kungam: �Izskaidrosimies.� Tad viņ� to paņēma zem rokas, un nu, rau, viņi bradā pa mūsu arti�okiem.

�ajā brīdī parādījās Votrēns.

� Nebīstieties, kundze Vokēra, es zem liepām izmēģinā�u savas pistoles, � viņ� smaidīdams teica.

� Ai, kādēļ jūs gribat nonāvēt Ei�ena kungu? � Viktorīne iesaucās, rokas lauzīdama.

Votrēns atkāpās divus soļus un nopētīja Viktorīni. � Vēl kas jauns! � viņ� izsmējīgi iesaucās, likdams nabaga meitenei nosarkt. � Jauneklis ir ļoti patīkams, vai ne? � viņ� turpināja. � Man rodas ideja, daiļais bērns, es darī�u jūs abus laimīgus.

kundze Kutīra paņēma savu aizbilstamo zem rokas un aizveda, ie�uksot ausī:

� Viktorīn, �orīt gan jūs mani pārsteidzat.

� Es negribu, ka manā mājā �auj ar pistolēm, �

kundze Vokēra teica. � Jūs vēl izbiedēsiet visus kaimiņus un uzsūtīsiet man policiju kaklā.

� Apmierinieties, Vokēra māmiņ, � Votrēns atņēma. � Tra-la-lā, mēs drusku pa�audīsim mērķī.

Panācis Rastinjaku, viņ� to draudzīgi paņēma zem rokas.

� Kad es bū�u jums pierādījis, ka trīsdesmit piecu soļu attālumā mana lode piecas reizes no vietas trāpa pīķa dūzī, � viņ� teica, � arī tad jums nesaplaks dū�a... Jūs, kā redzu, esat viegli sakaitināms un ļautu sevi nonāvēt kā muļķis.

� Jūs atkāpjaties, � Ei�ens aizrādīja.

� Nekaitiniet mani, � Votrēns atbildēja. � �orīt nav auksts, iesim apsēdīsimies tur, � viņ� sacīja un norādīja uz zaļi krāsotu solu. � Tur mūs neviens nedzirdēs. Man ar jums jāparunā. Jūs esat labs, jauns cilvēciņ�, kam es nevēlu ļaunu. Tik tie�ām, kā mani sauc Nāv... (pie velna!) Votrēns, � es jūs mīlu. Kāpēc jūs mīlu, to pateik�u vēlāk. �obrīd es jūs pazīstu tik labi, it kā jūs būtu manis pa�a taisīts, un to es jums pierādī�u. Nolieciet savus maisiņus tur. � Viņ� norādīja uz apaļo galdu.

Rastinjaks nolika naudu uz galda un apsēdās pilns ziņkāres, ko ārkārtīgi uzkurināja pēk�ņais lūzums �ā cilvēka uzvedībā, kur� nupat vēl bija gribējis viņu nogalināt un nu uzmetās viņam par aizstāvi.

� Jums dro�i vien ļoti gribas zināt, kas es esmu, ar ko esmu nodarbojies un ar ko nodarbojos pa�reiz, � turpināja Votrēns. � Jūs esat pārāk ziņkārīgs, mans mazais. Bet mieru, mieru! Jūs dzirdēsiet vēl daudz ko vairāk. Mani vajāju�as da�ādas likstas. Tagad klausieties, vēlāk varēsiet man atbildēt. Lūk, pāris vārdos mana agrākā dzīve. Ka es esmu? Votrēns. Ko daru? Kas man tīk. Tālāk. Jūs varbūt gribat kaut ko uzzināt par manu raksturu? Esmu labs pret tiem, kas dara man labu un aizkustina manu sirdi. Tādiem ir atjauts viss � viņi var man spert pa stilbiem, un es tomēr viņiem neuzsauk�u: piesargies! Bet, velns parāvis, esmu ļauns pret tiem, kas mani neliek mierā vai nav man pa degunam. Tālab nav lieki jums darīt zināmu, ka nonāvēt cilvēku man nozīmē to pa�u, ko �is. � Viņ� nospļāvās. � Ja vairs nav citas izejas, es vismaz pacen�os �o darbu nostrādāt tīri. Es esmu tas, ko jūs dēvējat par mākslinieku. Tāds, kādu jūs mani te redzat, es esmu lasījis Benvenuto Cellīni memuārus, turklāt vēl itālie�u valodā. No �ā vīra, kur� bijis pamatīgs nebēdnis, esmu mācījies atdarināt likteni, kas mūs �austa, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, un mīlēt skaistumu, kur vien tas sastopams. Vai nav jauki spēlēt vienam pret visiem un laimēt? Esmu daudz domājis, kur ceļas jūsu sabiedriskā stāvokļa juceklība. Divkauja ir bērnu spēle, muļķība, mans draugs. Ja vienam no diviem ir jāpazūd, tad jābūt stulbam, lai paļautos uz aklu gadījumu. Divkauja? Ērglis vai raksts � un viss! Es piecas reizes no vietas sa�auju lodi uz lodes pīķa dūzī, turklāt no trīsdesmit piecu soļu atstatuma; ja kādam ir �āds neliels talants, tam vajadzētu būt dro�am, ka dabūs nost no ceļa katru, kas nav pa prātam. Bet reiz es iz�āvu uz kādu vīru no divdesmit soļu atstatuma un no�āvu garām. �is dīvainis nekad nebija turējis rokā pistoli. �Paveries,� savādnieks man teica un atpogāja vesti, atklādams spalvainas krūtis kā lā�a muguru, bet sarojums bija rūsgans un iedvesa reizē riebumu un �ausmas; �is kucēns apsvilināja man spalvu, � viņ� piebilda, uzlikdams Rastinjaka pirkstu uz cauruma krūtīs. � Bet tolaik es biju vēl bērns jūsu vecumā, man bija divdesmit viens gads. Es vēl kaut kam ticēju � sievietes mīlestībai, veselai virknei muļķību, kurās jūs vēl sapīsieties. Mēs būtu �āvu�ies, vai ne tā? Jūs būtu varējis mani nogalināt. Iedomājieties, ka esmu zem zemes, � bet kas notiktu ar jums? Vajadzētu laisties lapās, doties uz �veici, aprīt tēva naudu, kuram tās nav pie dvēseles. Es jums tūlīt noskaidro�u jūsu stāvokli, tikai gribu to darīt ar pārākumu, kā cilvēks, kur�, labi iepazinies ar �īs pasaules lietām, nonācis pie secinājuma, ka ir tikai divi izejas � stulba paklausība vai dumpis. Es nepadodos nevienam, varat man ticēt! Vai jūs maz zināt, cik jums vajag, ja gribat turpināt tādā pa�ā garā? Miljonu un turklāt drīz, jo bez tā mēs ar savu mazo galviņu ātri vien iepītos Sēnas tīklos pie Sen-klū, lai pārliecinātos, vai vispār pastāv kāda augstāka būtne. �o miljonu es jums do�u!

Viņ� apklusa un brīdi lūkojās uz Ei�enu.

� Ahā, nu jūs Votrēna tētiņam rādāt daudz laipnāku vaigu! Izdzirdīs �o vārdu, jūs kļūstat kā jauna meitene, kurai saka: �Uz redzē�anos �ovakar!� � un kura po�as, laizīdamās kā kaķe, kas lok pienu. Tas man patīk. Lai notiek! Sāksim! Vispirms par jums, jauno cilvēk. Jums tur ir tēvs un māte, tēvamāsa, divi māsas (astoņpadsmit un septiņpadsmit gadu), divi mazi brālī�i (piecpadsmit un desmit gadu) � tā arī ir visa komanda. Krustmāte audzina māsas. Kirē nāk mācīt latīņu valodu abiem brāļiem. Ģimene bie�āk ēd vārītus kastaņus nekā baltmaizi, tēvs taupa bikses, māte tik tikko atļaujas vienu ziemas un vienu vasaras tērpu, māsas iztiek, kā prot. Man tas viss ir skaidrs, esmu dzīvojis dienvidos. Ja jums sūta tūksto� divsimt franku gadā, tad mājā jābūt tie�i tādiem apstākļiem, bet zemīte neienes vairāk par trīs tūksto�iem. Mums ir virtuvene un sulainis; vajag ta�u saglabāt ārējo spo�umu, jo tēvs ir barons. Bet pa�am mums ir godkāre, mūsu sabiedrotie ir Boseāni, un mēs ejam kājām; mēs gribam tikt pie mantas, un mums nav ne plika gra�a, mēs strebjam Vokēra kundzes virumus, un mums patīk Sen�ermēna kvartāla jaukās dinejas, mēs guļam no�ēlojamā migā un kārojam savrupmāju! Es nepaļāju jūsu vēlmes. Godkāre netiek pie�ķirta visiem, mans draugs. Pavaicājiet sievietēm, kādus vīrie�us viņas meklē, � tikai god-kāros! Godkārīgajiem ir stiprāka aizmugure, viņu asinis satur vairāk dzelzs, viņu sirds ir karstāka nekā citiem vīrie�iem. Brī�os, kad viņa jūtas stipra, sieviete ir tik laimīga un tik skaista, ka alla� dod priek�roku vīrietim ar milzu spēku, lai arī pa�ai draud briesmas tikt sadragātai. Es uzskaitu jūsu vēlmes, lai nonāktu pie kāda jautājuma. Sis jautājums skan tā: mums ir vilka izsalkums, mūsu piena zobi ir asi, � bet ko iesākt, lai vēders arvien būtu pilns?

Vispirms mums jāizēdas cauri kodeksam; tas nebūt nav iepriecino�i un neko neiemāca, bet tas jādara. Labi. Mēs kļūstam par advokātu, ieņemam zvērināto tiesas priek�sēdētāja amatu un tiesājam nabaga ļautiņus, kas labāki par mums pa�iem, lai bagātniekiem pierādītu, ka viņi var mierīgi gulēt. Tas nemaz nav amizanti un turklāt ievelkas garumā. Divus gadus nosisties pa Parīzi, aplūkojot kārotos gardumus, kuriem nedrīkst pieskarties! Ir nogurdino�i mū�dien vēlēties un nekad neko nepiepildīt. Ja jūs būtu bālais zēns no mīkstmie�u sugas, jums nebūtu ko bīties. Bet jums ir lauvas karstasinība un ēstgriba, kas liek izdarīt divdesmit muļķību dienā. Jūs beidzot padosieties �īm mokām, visbriesmīgākajām, kādas vien esam pamanīju�i mīļā dieviņa ellē. Iedomāsimies, ka jūs būsiet prātīgs, dzersiet pienu un rakstīsiet elēģijas, tad, augstsirdīgs būdams, jūs pēc daudziem sarūgtinājumiem un nemitīgas atsacī�anās, kas pat suni padarītu traku, sāksiet ar to, ka kļūsiet par vietnieku kādam jokupēterim netīrā pilsētelē, kur valdība jums atmetīs tūksto� franku algas, kā nosvie� kaulu miesnieka dogam. Rej zagļus, aizstāvi bagātniekus, sūti krietnus cilvēkus uz giljotīnu! Paldies par to! Ja jums nav pazī�anās, jūs sapūsiet kādā provinces tiesā.

Trīsdesmit gadu vecumā jūs būsiet tiesnesis ar tūksto� divsimt franku algas gadā, ja vien savu tiesne�a talāru nebūsiet iemetis krūmos. Sasniedzis �etrdesmit gadus, jūs apprecēsiet bagāta dzirnavnieka meitu no apkaimes ar apmēram se�i tūksto�i mārciņām rentes. Paldies ari par to! Ja jums būs protekcijas, jūs trīsdesmit gadu vecumā būsiet valdības prokurors ar tūksto� ekiju lielu algu un apprecēsiet pilsētas galvas meitu. Ja turklāt izdarīsiet da�as sīkas politiskas nelietības, kā, piemēram, uz vēlē�anu listes Manuela vietā izlasīsiet Vilēlu⁶ (vārdi ta�u atskaņojas, un sirdsapziņa var būt mierīga), jūs �etrdesmit gadu vecumā būsiet virsprokurors un varēsiet kļūt par deputātu. Ievērojiet, mīļais bērns, ka mēs būsim da�ādi darīju�i pāri savai sirdsapziņai, ka divdesmit gadus būsim cietu�i nepatik�anas un slepenas likstas un ka māsas būs paliku�as vecmeitās. Turklāt man ir gods jums aizrādīt, ka Francijā ir tikai divdesmit virsprokuroru un ka uz �o amatu ir divdesmittūksto� tīkotāju, starp kuriem sastopami nelie�i, kas gatavi pārdot savu ģimeni, lai tikai uzkāptu vienu pakāpi augstāk. Ja �is amats jums riebj, aplūkosim kādu citu. Barons de Rastinjaks varbūt vēlas kļūt par advokātu? Jauki. Tas nozīmē nīkuļot desmit gadu, izdot tūksto� franku mēnesī, iegādāties bibliotēku, kabinetu, iet sabiedrībā, skūpstīt kāda advokāta talāra stērbeles, lai dabūtu prāvas, izslaucīt ar mēli tiesas pils grīdu. Ja �is amats jūs novestu pie mērķa, es nekā nesacītu; bet nosauciet man Parīzē kaut piecus advokātus, kas piecdesmit gadu vecumā pelna vairāk par piecdesmittūksto� frankiem gadā! Nē! Labāk jau palikt par jūras laupītāju nekā tā pazemot savu dvē-sēli. Bet kā lai tiek pie ekijiem? Tas viss nav diez cik uzjautrino�i. Viens no avotiem ir sievas pūrs. Ja jūs apprecaties, jūs uzkarat sev akmeni kaklā, bet, ja apprecaties mantas dēļ, � kur tad paliek mūsu goda jūtas, mūsu di�ais dzimums? Tad jau labāk �odien pat uzsākt dumpi pret cilvēku konvencijām. Varētu jau arī kā tārps locīties sievietei pie kājām, laizīt mātei pēdas un izdarīt neģēlības, kas riebtos pat cūkai, � mans dievs, ja tikai varētu kļūt laimīgs! Bet ar �ādu sievu jūs būsiet nelaimīgāks par nelaimīgu. Labāk ir karot ar vīrie�iem nekā plēsties ar lauleni. Tādas ir dzīves krustceles, jaunais cilvēk, varat izvēlēties. Bet jūs jau esat izvēlējies � esat bijis pie sava radagabala de Boseāna un paostījis greznību. Jūs esat bijis pie tēva Gorio meitas de Resto kundzes un ieelpojis parīzietes smar�u. Todien jūs pārnācāt ar vārdu, kas jums bija rakstīts uz pieres un ko es skaidri izlasīju, � izsisties! Tikt uz aug�u par katru cenu! �Bravo!� es nodomāju. ��is bra�ulis man patīk.� Jums bija vajadzīga nauda. Kur lai to ņem? Jūs nolaidāt asinis savām māsām. Visi brāļi zināmā mērā plicina savas māsas. Tūksto� piecsimt franku tagad pajuks kā zaldāti, kad sākas laupī�ana, lai gan �ī nauda izspiesta � dievs zina kā � no zemes, kur vairāk kastaņu nekā piecfranku gabalu. Bet ko jūs iesāksiet pēc tam, varbūt strādāsiet? Darbs, kā jūs to saprotat �obrīd, vecumā sagādā dzīvokli pie Vokēra māmiņas tādiem spēkavīriem kā Puarē. Kā visdrīzākajā laikā iegūt bagātību � ir problēma, ko patlaban cen�as atrisināt piecdesmittūksto� jaunekļu jūsu stāvoklī. Jūs esat viens no viņiem. Pats varat spriest, kādas grūtības sagaidāmas un cik nikna būs cīņa. Kā zirnekļiem podā jums jāaprij citam citu, jo piecdesmittūksto� labu vietu nav. Vai jūs zināt, kā �eit lau� sev ceļu? Vai nu ar ģēnija mirdzumu, vai uzpirk�anas veiklību. �ajā cilvēku masā ir jāiekrīt kā lielgabala lodei vai jāielien kā mērim. Godīgums neder nekam. Ģēnija griba loka visus, to nīst, pūlas aprunāt, jo tas ņem un ne ar vienu nedalās, tomēr, ja tas pastāv uz savu, visi padodas, ar vārdu sakot, to dievina, stāvot uz ceļiem, ja nevar iemīt dubļos. Uzpirk�ana ir dienas kārtībā, talants ir retums. Tāpēc uzpirk�ana ir visur sastopamās viduvējības ierocis, un jūs vienmēr jutīsiet tā dzeloni. Jūs iepazīsiet sievietes, kuru vīri pelna se�us tūksto�us franku un kuras izdod pāri par desmit tūksto�iem tualetēm. Jūs redzēsiet ierēdņus ar tūksto� divsimt frankiem iepērkam zemi. Jūs redzēsiet, ka sievietes pārdod sevi, lai brauktu Francijas pēra dēla karietē, kura drīkst vizināties Lon�anā pa vidējo celiņu. Jūs redzējāt, kā nabaga tēvam Gorio bija jāsamaksā meitas �irētais vekselis, lai gan viņas vīram ir piecdesmittūksto� mārciņu rentes. Varu apgalvot, ka Parīzē nevar paspert ne soli, neuzduroties elli�ķīgām intrigām. Lieku galvu ķīlā pret �o salātu kacenu, ka jūs iekļūsiet �ādā lapseņu pūznī pie pirmās sievietes, kas jums patiks, ja viņa būs bagāta, skaista un jauna. Viņas ir jāiegro�o ar likumu, jo visas karo ar vīriem par visu ko. Es varētu bez gala uzskaitīt visus tos slepenos ceļus, ko viņas iet savu mīļāko, lupatu, bērnu, mājas vai godkārības dēļ, un varat būt dro�s, ka reti tas notiek tikuma vārdā. Godīgs cilvēks ir visiem ienaidnieks. Bet kā jūs domājat � kas ir godīgs cilvēks? Parīzē par godīgu uzskata to, kas klusē un ne ar vienu nedalās. Es te nerunāju par nabaga dotiem', kas visur dara savu darbu un nekad nekādu algu nesaņem un ko es saucu par mīļā dieva nastu nesēju brālību. Tur tie�ām ir sastopams tikums savā viskrā�ņākajā stulbumā, bet tur ir posts. Es jau tagad redzu �o godavīru pārsteigtos viepļus, ja dievs mūs

¹ Valsts vergi senajā Sparlā. izjokotu un nemaz neierastos pastarajā tiesā. Tātad, ja gribat ātri tikt pie mantas, jums jau jābūt bagātam vai par tādu jāizliekas. Lai iegūtu bagātību, jāspēlē ar pla�u vērienu, bet spēlēt uz sīkām likmēm � nē, par to pateicos! Ja simt amatos, ko jūs varat izvēlēties, tikai desmit cilvēku ātri tiek uz priek�u, tad ļaudis tos dēvē par zagļiem. Seciniet pats! Tāda ir dzīve. Tā nav necik jaukāka par virtuvi, kur viss smird un kur jānotraipa rokas, ja grib gardi paēst; tikai jāprot tās labi nomazgāt � tur slēpjas visa mūsu laikmeta morāle. Ja es �ādi runāju par pasauli, tad tā man uz to ir devusi tiesības � es pazīstu dzīvi. Jūs domājat, ka es to nosodu? Nebūt ne! Tā arvien ir bijusi tāda. Morālisti to nekad nepārvērtīs. Cilvēks ir nepilnīgs. Viņ� ir lielāks vai mazāks liekulis, un muļķi tad apgalvo, ka viņam ir vai arī nav tikuma. Es nenosodu bagātniekus vienkār�o ļau�u vārdā. Cilvēks ir vienāds visos slāņos: aug�ā, apak�ā, vidū. Ik uz miljona �o ragulopu var sastapt desmit nebēdņu, kas sevi nostāda pāri pār visu, arī pār likumiem; es esmu viens no tiem. Ja jūs esat izcils cilvēks, paceltu galvu dodieties taisni uz priek�u. Bet tad vajadzēs cīnīties pret skaudību, mēlnesību, viduvējību, pret visu pasauli. Napoleons kādreiz sastapa kara ministru, kur� saucās Obrī un kur� viņu gandrīz nosūtīja uz kolonijām.⁷ Pārbaudiet sevi labi! Vai varēsiet ik rītu piecelties ar lielāku apņēmību nekā iepriek�ējā dienā? Ievērojot apstāk-kļus, es nāk�u klajā ar priek�likumu, ko neviens nenoraidītu. Uzklausiet vērīgi! Redziet, man ir ideja. Es gribētu uzsākt patriarhālu dzīvi Savienoto

Valstu dienvidos simttūksto� arpanu⁸ lielā mui�ā. Gribu kļūt par plantatoru, turēt vergus, tirgoties ar vēr�iem, tabaku, kokiem un nopelnīt da�u labu miljonu; tur es dzīvotu kā valdnieks un darītu, kas tīk; dzīvotu tādu dzīvi, kāda nav iedomājama �eit, kur visi ievilku�ies savās alās. Es esmu liels dzejnieks. Savas dzejas es nerakstu � tās pastāv darbos un jūtās. �imbrī�am man ir pie rokas piecdesmittūksto� franku, par kuriem es varētu iegādāties tikko �etrdesmit nēģeru. Man vajag divsimttūksto� franku, jo man vajāg divi simti nēģeru, lai es apmierinātu savas tieksmes pēc patriarhālas dzīves. Ziniet, nēģeris ir kā jaunpiedzimis bērns, ar kuru dara, ko vien grib, un neviens valdības prokurors jums neprasa norēķinus. Ar �o melno kapitālu es desmit gados nopelnī�u trīs �etrus miljonus. Ja man izdosies, tad neviens netaujās pakaļ: �Kas tu esi?� Es bū�u Cetrmiljonu kungs, Savienoto Valstu pilsonis. Man būs piecdesmit gadu, es nebū�u vēl glu�i zemē metams un uzjautrinā�os pēc sava prāta. Ar vārdu sakot � vai jūs man dotu divsimttūksto� franku, ja es jums pagādātu miljonu pūra naudas? Divdesmit procentu par komisiju, ko, vai tas būtu par daudz? Jūsu mazā sieviņa, jūs mīlēs. Apprecējies jūs divi nedēļas izliksieties bēdīgs, nemierīgs un pilns sirdsapziņas pārmetumu. Kādu nakti starp diviem skūpstiem un citādu nieko�anos jūs atzīsieties savai sievai, ka esat parādā divsimttūksto� franku, un sauksiet viņu par savu vismīļo. �o komēdiju ik dienas tēlo daudzi jo smalki audzināti jaunekļi. Jaunā sieva neliedz maku tam, kur� paņēmis viņas sirdi. Vai jūs �ai darījumā varētu�zaudēt? Nē! Gan jums būs gadījums atgūt atpakaļ savus divsimt tūksto�us. Ar jūsu naudu un prātu jūs sarausīsiet tādu bagātību, kādu vien vēlēsieties. Ergo⁹ pusgada laikā jūs būsiet nodibinājis pats savu, piemīlīgas sievietes un Votrēna tētiņa laimi, nemaz jau nerunājot par jūsu ģimeni, kas ziemu pū� uz pirkstiem, jo nav malkas. Nebrīnieties ne par manu priek�likumu, ne par manu lūgumul No se�desmit jaukām Parīzes laulībām �etrdesmit septiņas ir saistītas ar līdzīgu veikalu. Notāru kantoris kungam licis priek�ā ...

� Un kas man jādara? � Rastinjaks alkaini iesaucās, pārtraukdams Votrēnu.

� Gandrīz nekas, � �is cilvēks atbildēja, neviļus priecīgi sakustēdamies glu�i kā mak�ķernieks, kas jūt, ka zivs piekodusies. � Uzklausieties vērīgi! Nabaga nelaimīgas meitenes sirds ir visalkainākais sūklis, kas gatavs piesūkties ar mīlestību, sauss sūklis, kas izple�as, tiklīdz tam uzkrīt piliens jūtu. Aplidot jaunu dāmu, kas ir vientuļa, izmisusi un nabadzīga un nezina, kāda bagātība viņu sagaida, � pie velna! � tas nozīmē spēlēt ar visiem trumpjiem rokā, ar iepriek� zināmiem loterijas numuriem spēlēt bir�ā, zinot pēdējos jaunumus. Tas nozīmē dzīt pāļus nesatricināmai laulības celtnei. Un, kad �ai meitenei nāks miljoni, viņa tos nosviedīs jums pie kājām, it_kā tie būtu zvirgzdi. �Ņem, manu dārgumiņ! Ņem, Adolf! Alfrēd! Ņem, Ei�en!� viņa sacīs, ja Ādolfam, Alfrēdam, Ei�enam būs labpaticis nest upurus viņas labā. Tas, ko es saprotu ar vārdu upuris, nozīmē pārdot vecus svārkus, lai kopā ar viņu aizietu uz Zilo ciparnīcu¹⁰ pamieloties ar cepeti un �ampinjonu piedevu, bet vakarā aizvest viņu uz Komēdiju; tas nozīmē ieķīlāt lombardā pulksteni, lai viņai uzdāvinātu lakatu. Negribu jums stāstīt nedz par mīlestības vēstuļu kricelē�anu, nedz citiem niekiem, ko daudzas sievietes tik ļoti ciena, kā, piemēram, uzrasināt vēstuļu papīram mazliet ūdens asaru vietā, kad esat kur aizbraucis; man �ķiet, ka jūs teicami pārvaldāt sir�u �argonu. Parīze, redzat, ir līdzīga Jaunās pasaules mū�ame�am, kur rosās divdesmit da�ādas me�oņu ciltis: gan ilinie�i, gan iro-kēzi � kas pārtiek no da�ādo sabiedrības slāņu sara�otajām vērtībām. Jūs esat miljonu mednieks. Lai dabūtu tos rokā, jūs lietojat sprostus, slazdus un svilpes. Medīt var da�ādi. Vieni medī pūru, citi � likvidējamu īpa�umu; pirmie zvejo sirdsapziņas, otri pārdod tiem uzticētos cilvēkus sasietām rokām un kājām. To, kas atgrie�as ar pilnu medību somu, apsveic, cildina un uzņem labākajā sabiedrībā. Dosim godu �ai viesmīlīgajai zemei, jums ir darī�ana ar pretimnāko�āko pilsētu pasaulē. Ja visu Eiropas galvaspilsētu lepnā aristokrātija atsakās uzņemt savā vidū negodīgu miljonāru, Parīze viņam stiepj pretim rokas, skrien uz viņa viesībām, mielojas viņa dinejās un saskandina glāzes ar viņa nekrietnību.

� Bet kur lai rod tādu meiteni? � Ei�ens vaicāja.

� Viņa ir �eit, jūsu acu priek�ā.

� Viktorīnes jaunkundze?

� Tā pati.

� Nesaprotu.

� Viņa jūs jau mīl, jūsu mazā baronese de Ras-tinjaka!

� Viņai ta�u nav ne gra�a, � Ei�ens brīnījās.

� Jā, un tā nu mēs esam nonāku�i galā! Vēl pāris vārdu, un viss kļūs skaidrs, � Votrēns sacīja. � Taijfēra papus ir vecs blēdis, kas revolūcijas laikā it kā nonāvējis kādu savu draugu. Tas ir viens no tiem maniem bra�uļiem, kuriem galvā pa�iem savs spriedums. Viņ� ir baņķieris, firmas �Frederiks Taij-fērs un Со� galvenais akcionārs. Viņam ir viens vienīgs dēls, kuram viņ� grib atstāt visu savu mantu Viktorīnei par ļaunu. Man tāda netaisnība derdzas. Man kā donam Kihotam patīk aizstāvēt vājo pret stipro. Ja dieva griba viņam atņemtu dēlu, viņ� atkal pievērstos Viktorīnei; viņam vajadzīgs kāds mantinieks; �āda muļķība katram dota no dabas, � bet bērnu viņam vairs nebūs, es to zinu. Viktorīne ir piemīlīga un patīkama, viņa tēvu drīz aptīs ap pirkstu un ar jūtu pātadziņu liks tam griezties kā vilciņam. Viņa būs pārāk atsaucīga pret jūsu mīlestību, lai jūs aizmirstu, un jūs viņu apprecēsiet. Turpretī es uzņem�os likteņa lomu un mīļajam dieviņam iedvesī�u savu gribu. Man ir draugs, kam es senāk esmu darījis labu, kāds Luāras armijas pulkvedis, kas nesen ieskaitīts karaliskajā gvardē. Viņ� uzklausa manus padomus un ir kļuvis ultrarojālists. Viņ� nav no tiem muļķiem, kas nemaina savu pārliecību. Ja es jums vēl varu dot kādu padomu, manu eņģei, tad tas ir � neturēties pie savas pārliecības vairāk kā pie saviem vārdiem. Ja no jums prasa, lai jūs tos pārdotu, pārdodiet vesels! Tas, kur� lielās, ka nekad negrozīs savus uzskatus, ir cilvēks, kas nodomājis mū�am staigāt pa taisnu līniju, nelga, kas tic nemaldībai. Principu nav, ir tikai notikumi; likumu nav, ir tikai apstākļi; izcils cilvēks iekļaujas notikumos un apstākļos, lai tos vadītu. Ja pastāvētu principi un stingri likumi, tautas tos nemainītu, kā mēs mainām kreklus. Atsevi�ķam cilvēkam nav jābūt gudrākam par nāciju. Cilvēks, kam vismazāk nopelnu Francijas labā, tiek dievināts kā elks tikai tāpēc, ka arvien visu redzējis sarkanā krāsā, lai gan labākajā gadījumā viņ� būtu pelnījis vietu muzejā starp ma�īnām ar uzrakstu �Lafajets�; bet firstu¹¹, kur� Vīnes kongresā nepieļāva sadalīt Franciju un kur� pietiekami nicina cilvēci, lai tai iespļautu ģīmī tik daudz lāstu, cik tā prasa, ikviens nomētā ar akmeņiem; viņ� ir pelnījis vainagu, bet viņu iemin dubjos. Jā, es pazīstu pasauli, un man ir zināmi daudzu cilvēku noslēpumi. Bet pietiek. Nesatricināms spriedums man būs tikai tad, kad sastap�u trīs galvas, kas būs vienis prātis par kāda principa īsteno�anu, un man būs jāgaida ilgi. Tiesā nevar atrast trīs tiesne�us, kas būtu vienādās domās par atsevi�ķu likuma pantu. Bet es atgrie�os pie sava drauga. Viņ� labprāt no jauna sistu krustā Jēzu Kristu, ja es to vēlētos. Votrēna papiņam jābilst tikai vārds, un viņ� meklēs strīdu ar �o nelieti, kur� savai nabaga māsai neatsūta ne simt sū.

Votrēns piecēlās, nostājās cīņas pozīcijā un izdarīja kustību kā pauko�anas meistars, kas cērt.

� Un nost no kājām! � viņ� piebilda.

� Kādas �ausmas! � Ei�ens iesaucās. � Votrēna kungs, jūs ta�u jokojat?

� Mieru, tikai mieru! � viņ� turpināja. � Neesiet bērns! Ja patīk, varat uztraukties un niknoties. Sakiet, ka esmu bezgodis, ļaundaris, neģēlis, bandīts, bet nesauciet mani ne par krāpnieku, ne par spiegu! Aiziet � runājiet, atdariet savas vārdu slū�as! Es jums piedodu � jūsu vecumā tas ir tik dabiski! Arī es reiz biju tāds pats. Tikai apdomājieties! Kādu dienu jūs izdarīsiet ko ļaunāku. Jūs pakoķetēsiet ar skaistu sievieti un dabūsiet naudu. Jūs par to jau esat domājis, � Votrēns teica, � jo kā gan lai jūs tiktu uz priek�u, ja nediskontēsiet savu mīlestību? Tikums nav dalāms, mījais student, tas vai nu ir, vai tā nav. Mums iegalvo, lai mēs no�ēlojam savas kļūdas. Tie�ām jauka sistēma: ar no�ēlām atpirkties no nozieguma! Pavest sievieti, lai sabiedrībā pakāptos par vienu pakāpienu augstāk, sanaidot vienas ģimenes bērnus, ar vārdu sakot, izdarīt visas tās neģēlības, kas notiek izpriecu vai personisku intere�u

vārdā zem viena jumta vai arī savādāk, � tos visus varat saukt par ticības, cerības un �ēlsirdības aktiem? Kādēļ dendijam, kas vienā naktī nolaupa bēr- -nam pusi viņa bagātības, piesprie� divus mēne�us cietuma, bet nabagu, kas vainu pastiprino�os apstākļos nozog tūksto�franku gabalu, nosūta katorgā? Tādi ir jūsu likumi! Nav neviena panta, kas nenonāk līdz absurdam. Cilvēks cimdotām rokām, runādams caur zobiem, izdarījis slepkavības, kur asinis neizlej, bet dod; slepkava atmūķē durvis ar lauzni � lūk, jums divēji nakts darbi! Tas, ko jūs pats kādudien darīsiet, at�ķiras no mana priek�likuma tikai ar to, ka tur neizlies asinis. Vai jūs ticat, ka pasaulē ir kas noturīgs? Labāk niciniet cilvēkus un skatieties, caur cik acīm var izsprukt no likumu kodeksa tīkla. Lielu, neskaidri radu�os bagātību pamatā ir kāds aizmirsts, veikli pastrādāts noziegums.

� Klusu, mans kungs, es vairāk negribu neko dzirdēt, jo citādi sāk�u pats par sevi �aubīties! �obrīd visa mana gudrība ir jūtas.

� Kā jums tīk, jaukais bērns. Es jūs uzskatīju par stiprāku, � Votrēns sacīja. � Vairāk neko jums neteik�u. Tomēr vēl vienu vārdu. � Viņ� cie�i paraudzījās studentam acīs.

� Neaizmirstiet, ka es jums atklāju savu noslēpumu! � viņ� piekodināja.

� Jauneklis, kas jums atsaka, pratīs to aizmirst.

� To jūs labi pateicāt, un tas man dara prieku. Cits jūsu vietā varbūt nebūtu tik apzinīgs. Padomājiet par to, ko gribu darīt jūsu labā! Es jums dodu divi nedējas laika. Tad jāiz�ķiras: pieņemt vai ne.

�Ir gan dzel�ains cilvēks,� Rastinjaks nodomāja, redzēdams Votrēnu mierīgi aizejam ar spieķi padusē. �Viņ� man rupjā veidā pateica to pa�u, ko de Boseāna kundze ietērpa skaistā formā. Ar tērauda nagiem viņ� man saplosīja sirdi. Kādēļ es gribu doties pie de Nisan�ēna kundzes? Tikko es biju par to iedomājies, viņ� jau zināja iemeslus. Da�os vārdos �is bandīts man par tikumiem ir pastāstījis vairāk nekā visi cilvēki un grāmatas kopā. Ja tikums necie� kapitulāciju, tad es jau esmu savas māsas apzadzis!� viņ� nodomāja, uzmezdams maisiņus uz galda.

Viņ� apsēdās un kā apmāts iegrima pārdomās.

�Palikt uzticīgam tikumam � kāda cēla mocek-lība! Hm, visi tic tikumam � bet kur� gan ir tikumīgs? Tautu elks ir brīvība � bet kur virs zemes atrodama brīva tauta? Mana jaunība vēl ir skaidra kā zila debess bez mākoņiem; bet vēlēties būt lielam un bagātam � vai tas nenozīmē melot, locīties, līst, atkal izslieties, glaimot un liekuļot, vai tas nenozīmē kļūt par sulaini tiem, kas ir meloju�i, locīju�ies, līdu�i? Pirms kļūt par viņu līdzdalībnieku, vajag viņiem kalpot. Nē, to gan ne! Es gribu cēli un svēti strādāt, strādāt dienu un nakti, lai vienīgi darbs man sagādā bagātību. Tā būs visgausākā no visām bagātībām, toties galva ik dienas uz spilvena atpūtīsies bez ļaunām domām. Vai var būt kas skaistāks kā vērot savu dzīvi un redzēt to �ķīstu kā liliju? Es un mana dzīve esam kā līgavainis ar līgavu. Votrēns man parādīja, kas notiek pēc desmit gadu laulības. Ak dievs, man grie�as galva! Negribu vairs ne par ko domāt � sirds ir labākā vadone!

Resnās Silvijas balss iztraucēja Ei�enu no pārdomām un pieteica drēbnieku, kuram viņ� parādījās ar abiem naudas maisiņiem rokā, par �o sagadī�anos nebūt nedusmodamies. Pielaikojis vakara tērpu, viņ� apvilka jauno dienas uzvalku, kas viņu pilnīgi pārvērta. �Nu esmu līdzīgs de Traija kungam!� viņ� nodomāja. �Beidzot es izskatos kā augstmanis.�

� Mans kungs, jūs man jautājāt, vai es nezinot mājas, kur var sastapt kundzi de Nisan�ēnu , � sacīja tēvs Gorio, ienākdams pie Ei�ena.

� Jā!

� Nu redzat, nākamo pirmdien viņa dodas uz balli pie mar�ala Kariljano. Ja jūs varētu tur būt, jūs man pastāstītu, vai manas meitas labi izpriecāju�ās, kā viņas ģērbu�ās, ar vārdu sakot, visu.

� Kā jūs to dabūjāt zināt, manu labo Gorio tēv? � jautāja Ei�ens, nosēdinādams viņu pie uguns.

� Man to pastāstīja viņas istabene. No Terēzes un Konstances es uzzinu visu, ko viņas dara, � viņ� priecīgi paskaidroja.

Vecais vīrs atgādināja vēl pietiekami jaunu mīļāko, kur� laimīgs par mazu kara viltībiņu, kas viņu ved sakaros ar viņa mīļoto, viņai pa�ai to nezinot.

� Jūs viņas redzēsiet, jūs! � viņ� izsaucās, naivi izpauzdams sāpīgu skaudību.

� Nezinu, � Ei�ens atteica. � Do�os pie de Boseāna kundzes un apjautā�os, vai viņa var mani stādīt priek�ā mar�alienei.

Ei�ens, klusībā nopriecājies, domāja par to, ka ieradīsies pie vikonteses jaunajā apģērbā. Tas, ko morālisti sauc par cilvēka dvēseles bezdibeņiem, nav nekas cits kā sīkumainas rūpes un neapzinātas tieksmes pēc personisko intere�u apmierinā�anas. Visas negaidītās pārmaiņas cilvēkā, par kurām tik daudz tiek spriests un runāts, visi pēk�ņie pagriezieni tiek darīti ar aprēķinu, lai gūtu vairāk baudas. Kad Rastinjaks sevi redzēja labā uzvalkā, ar glītiem cimdiem un apaviem, viņ� aizmirsa savu tikumisko apņem�anos. Kad jaunība sliecas uz netaisnības pusi, tā neuzdrīkstas lūkoties sirdsapziņas spogulī, kamēr vecumā to mēdz darīt; tā arī ir visa starpība starp abiem dzīves posmiem.

Kop� da�ām dienām abi kaimiņi, Ei�ens un Gorio tēvs, bija kļuvu�i labi draugi. Viņu slepenajai draudzībai bija tie pa�i psiholoģiskie cēloņi, kas bija izraisīju�i pilnīgi pretējas jūtas starp Votrēnu un studentu. Dro�sirdīgais filozofs, kam ienāks prātā pētīt mūsu jūtu ietekmi uz fizisko apkārtni, bez �aubām, atradīs ne vienu vien pierādījumu materiālajām saiknēm, kas pastāv mūsu attiecībās pret dzīvniekiem. Kur� fizionoms varētu ātrāk uzminēt cilvēka raksturu nekā suns, kas tūlīt zina, vai sve�inieks to mīl vai nemīl? Āķveidīgie atomi,' kurus jau piemin kā parunu, ir tie�amība, kas saglabājusies valodā, lai atspēkotu filozofiskas blēņas, ar kurām noņemas tie, kam patīk vētīt senu vārdu sēnalas. Ja mūs mīl, mēs to jūtam. Jūtas iesūcas visās lietās un piestaro izplatījumu. Vēstule ir kā dvēsele, tā tik uzticīgi atdarina runātāja balsi, ka smalkjūtīgi raksturi to ierindo starp mīlestības vislielākajiem dārgumiem. Gorio tēvs, kuru viņa neapzinīgās jūtas pielīdzināja viscildenākās dabas sunim, bija saodis līdzjūtību, apbrīna pilnu labsirdību un jauneklīgas simpātijas, kas pret viņu bija uzvilnīju�as studenta sirdī. Tikko radusies draudzība tomēr vēl nebija novedusi līdz vaļsirdībai. Ja Ei�ens arī bija izteicis vēlē�anos iepazīties ar de Nisan�ēna kundzi, tad ne jau tāpēc, lai ar vecā vīra starpniecību iekļūtu pie viņas; bet viņ� cerēja, ka tas varētu izpļāpāties un tā kļūt viņam noderīgs. tēvs Gorio ar viņu nebija runājis par savām meitām neko vairāk kā to, ko bija atļāvies klaji izteikt tajā dienā, kad tās viņu bija apmeklēju�as.

� Mans mīļais kungs, � viņ� tam sacīja nākamajā dienā, � kā jūs varējāt iedomāties, ka de Resto kundze uz jums ļaunojas par to, ka jūs nosaucāt manu vārdu? Abas meitas mani ļoti mīl. Esmu laimīgs tēvs. Tikai znoti ir slikti apgāju�ies ar mani. Es negribēju, ka �īs dārgās būtnes cie� no manas

* Pēc grieķu filozofu Dēmokrita un Epikūra domām, visi pasaules ķermeņi sastāv no atomiem, kuri ir āķveidīgi, lai spētu apstāties un sablīvēties, kad tie sastopas telpā.

nesaticības ar viņu vīriem, un tādēļ man labāk patīk redzēties ar viņām slepeni. �is noslēpums man sagādā tūksto� prieku, ko nepazīst citi tēvi, kas var satikties ar savām meitām, kad vēlas. Jūs saprotat � es to nedrīkstu! Jaukā laikā es dodos uz Elizejas laukiem, iepriek� ievācis ziņas no istabenēm, vai manas meitas izies. Es gaidu, kad viņas brauks garām, un, kad parādās viņu karietes, sirds man sāk dauzīties; es apbrīnoju viņu tualetes, un, kad viņas man pa gabalu dāvā savu smaidu, visa daba �ķiet apzeltīta, it kā būtu atspīdējis kāds jauks saules stars. Un es palieku turpat stāvam, jo viņām pa �o ceļu ir jāatgrie�as. Es viņas redzu atkal, gaiss ir nācis par labu, viņas ir piesārtu�as. Es dzirdu, ka cilvēki ap mani runā: cik skaista sieviete! Tas man iepriecina sirdi. Tās ta�u ir manas asinis! Es mīlu zirgus, kas viņas vizina, un man gribētos būt mazajam sunītim viņām klēpī. Es dzīvoju no viņu priekiem. Katrs mīl, kā prot; mana mīlestība ta�u nevienam nedara Jaunu � kādēļ gan cilvēki neliek man mieru? Esmu laimīgs savā veidā. Vai es rīkojos nelikumīgi, aiziedams vakarā apraudzīt savas meitas, kad viņas gatavojas doties uz balli? Cik skumji, ja nonāku par vēlu un man pasaka: �Kundze izgājusi!� Reiz es nogaidīju līdz trijiem rītā, lai redzētu Nasiju, ko nebiju saticis divi dienas. Gandrīz vai plīsu aiz labsajūtas. Es jūs lūdzu, runājiet ar mani tikai tad, kad gribat teikt, cik manas meitas ir labas. Viņas grib mani visādi apdāvināt, bet es pretojos un saku: �Taupiet ta�u savu naudu! Ko jūs gribat, lai es iesāku ar jūsu dāvanām?� Man nekā nevajag. Un kas gan, mans dārgais kungs, es patiesībā esmu? Pretīgs dzīvs mironis, kura dvēsele kavējas tur, kur ir manas meitas. Kad būsiet iepazinies ar kundzi de Nisan�ēnu , jūs man pasacīsiet, kura no viņām jums patīk labāk, � vecais vīrs teica pēc klusuma brī�a, redzēdams, ka Ei�ens gatavojas doties pastaigā Tileriju dārzā, lai sagaidītu stundu, kad varēs ierasties pie de Boseāna kundzes.

Pastaiga bija studentam liktenīga. Da�as sievietes viņu ievēroja. Viņ� bija tik skaists, tik jauns un ģērbies ar tik labu gaumi! Redzēdams sev pievērstu tik lielu apbrīnu, viņ� vairs nedomāja nedz par noplicinātajām māsām, nedz tanti, nedz arī par savām tikumiskajām pretrunām. Viņ� bija redzējis pār galvu pārlidojam dēmonu, ko viegli var noturēt par eņģeli � �o sātanu ar daudzkrāsainiem spārniem, kas kaisa rubīnus, raida zelta bultas piļu frontonos, ietērpj purpurā sievietes un apvij ar stulbu spo�umu troņus, tik vienkār�us savā izcelsmē; viņ� bija paklausījis �ilbīgajam godkāres elkam, kura vizuļi mums liekas varas simbols. Lai cik ciniski bija Votrēna vārdi, tie viņam iespiedās atmiņā, kā jaunas meitenes atmiņā iespie�as vecas tualetes piederumu tirgotājas nejaukais profils, kad tā saka: �Nauda un mīlestība � aumaļām!�

Bezbēdīgi pastaigājies, Ei�ens ap pieciem ieradās pie de Boseāna kundzes un tur saņēma tik briesmīgu triecienu, pret kādu jaunām sirdīm nav iero�u. Līdz �im vikontese vienmēr bija izturējusies pret viņu ar pieklājīgu laipnību un jauku pievilcību, ko sniedz aristokrātiska audzinā�ana, bet kas top pilnīga tikai tad, ja nāk no sirds.

Kad viņ� ienāca, de Boseāna kundze viņu sagaidīja ar strupu �estu un īsi pateica:

� De Rastinjaka kungs, man diem�ēl nav iespējams jūs pieņemt, vismaz �obrīd ne. Man ir darī�anas...

Labam novērotājam � un Rastinjaks par tādu bija kļuvis drīz vien � �ie vārdi, �ests, skatiens un balss noskaņa nenozīmēja neko citu kā viņas rak-

stūra un �ķiras para�u izpaudumu. Zem samta cimda viņ� sajuta dzelzs roku, zem labām manierēm � valdonību un egoismu; zem lako juma viņ� redzēja koku. Beidzot viņ� izdzirda �o ES ESMU KUNGS UN KARALIS, kas atskan vispirms zem troņa baldahīna un vispēdīgi zem sīkākā di�manī�a bruņu cepures. Ei�ens bija pārāk vieglprātīgi paļāvies uz teiktajiem vārdiem un ticēja �ās sievietes cēlumam. Kā visi nelaimīgie, viņ� ar tīru sirdi bija parakstījis jauko līgumu, kur� vieno labdari ar parādnieku un kura pirmais pants paredz pilnīgu vienlīdzību augstsirdīgu sir�u starpā. Labdarība, kas divas būtnes sakausē vienā, ir dievi�ķīga kaislība, tikpat nesaprasta un reta kā īsta mīlestība. Kā viena, tā otra ir daiļu dvēseļu iz�ķērdība. Rastinjaks gribēja nokļūt uz hercogienes Kariljano balli un pārlaida vētru pār galvu.

� Kundze, ja man nebūtu svarīgs iemesls, es jūs neapgrūtinātu; esiet tik laipna un atļaujiet man jūs satikt vēlāk; es pagaidī�u, � viņ� teica aizkustino�ā balsī.

� Labi, tad atnāciet vakariņās, � viņa sacīja, no�ēlodama savus cietsirdīgos vārdus, jo �ī sieviete tie�ām bija tikpat laba, cik di�a.

Kaut arī pēk�ņais pagrieziens Ei�enu saviļņoja, aizejot viņ� nodomāja: �Rāpo un paciet! Kādiem tad jābūt citiem, ja labākā sieviete vienā acumirklī aizmirst savus draudzīgos solījumus un pamet tevi kā vecu tupeli! Tātad �■ katrs sev. Tiesa, viņas māja nav nekāda bodīte, un ir ļoti slikti, ka man viņa vajadzīga. Jākļūst, kā saka Votrēns, par lielgabala lodi.�

Studenta drūmās pārdomas drīz izkliedēja prieks, ko sagādāja iespēja vakariņot pie vikonteses. Liktenīgi sagadījās, ka pat sīkākie dzīves notikumi viņu virzīja pretī tai karjerai, kur, pēc Vokēras pansijas briesmīgās sfinksas vārdiem, viņam, tāpat kā kaujas laukā, bija jānokauj, lai netaptu nokauts, jākrāpj, lai netaptu piekrāpts; kur pie barjeras jānoliek sirdsapziņa, sirds un jāuzliek maska; bez �ēlastības jāpasmejas par cilvēkiem un kā Lakedc-monijā, lai izpelnītos vainagu, jātver laime, pa�am paliekot neredzamam. Kad Ei�ens atgriezās pie vikonteses, viņa tam atkal izrādīja to piemīlīgo labsirdību, ko vienmēr bija apliecinājusi. Viņi abi devās uz ēdamzāli, kur vikonts gaidīja savu laulāto draudzeni un kur laistījās tā galda greznība, kas restaurācijas laikā, kā zināms, sasniedza pilnību. De Boseāna kungam, līdzīgi daudziem pārsātinātiem cilvēkiem, vairs nebija lielāka prieka par labu izē�anos; kā gardēdis viņ� piederēja Luija XVIII un hercoga d'Eskāra skolai. Viņa galds tāpēc sniedza divkār�u greznību � formas un satura greznību. Ei�ens, kas pirmo reizi vakariņoja mājā, kur augstais sabiedriskais stāvoklis ir mantots, nekad nebija redzējis neko līdzīgu. Bija nācis modē atcelt vakariņas, ko kādreiz, ampīra laikā, pasniedza pēc balles, kad karavīriem vajadzēja iestiprināties, gatavojoties gaidāmajām cīņām gan zemes iek�ienē, gan ārpus tās. Ei�ens vēl bija apmeklējis tikai balles. Pa�apziņa, kas viņu vēlāk tik ļoti izcēla un kas jau tagad sāka parādīties, viņu atturēja no muļķīgas apbrīnas izrādī�anas. Tomēr, redzot galda sudrabu ar kaltajiem rotājumiem, bagātīgā galda tūksto� izmeklētos sīkumus un pirmo reizi mū�ā apbrīnojot kluso apkalpo�anu pie galda, cilvēkam ar aizrautīgu iztēli bija grūti nedot priek�roku �ādai vienmēr elegantai dzīvei, kas kontrastēja ar to trūcīgo eksistenci, kurai viņ� vēl �orīt gribēja nodoties. Kādu brīdi viņ� domās pārcēlās uz savu pilsonisko pansiju un pārdzīvoja tādas �ausmas, ka nozvērējās janvārī to atstāt, lai apmestos spodrākā mājā un iz-

bēgtu no Votrēna, kura plato plaukstu juta sēv uz pleca. Kad iedomājas tūksto� veidus, kādos Parīzē iemiesojas netikums, atklāts vai slēpts, prātīgs cilvēks sev jautā, kādas pārskatī�anās vārdā valsts vēl tur dibina skolas un pulcina jaunus ļaudis, kā tur vēl saudzē skaistas sievietes, kā maiņas kantoros izliktais zelts noslēpumainā veidā nepagaist no koka bļodiņām. Un, ja padomā, cik maz noziegumu un pat tikai pārkāpumu izdara jauni cilvēki, tad kādu cieņu gan pelna �ie pacietīgie Tantali, kas cīnās pa�i ar sevi un gandrīz arvien paliek uzvarētāji? Ja nabaga studentu kāds labi attēlotu viņa cīņā ar Parīzi, tad rastos viens no dramatiskākajiem modernās civilizācijas si�etiem. De Boseāna kundze velti lūkojās uz Ei�enu, uzmudinādama uz valodām: vikonta klātbūtnē viņ� neko negribēja teikt.

� Vai �ovakar jūs mani aizvedīsiet uz Itālie�u teātri? � vikontese ievaicājās vīram.

� Ne�aubieties, ka jums paklausīt man sagādātu lielu prieku, bet man ir norunāts satikties varjetē teātrī, � viņ� atbildēja ar galantu ironiju, ko Ei�ens pārprata un noturēja par nopietnību.

�Ar savu metresi,� viņa nodomāja.

� Vai d'A�ida �ovakar nav jūsu rīcībā? � vikonts jautāja.

� Nē, � viņa īgni atbildēja.

� Ja jums katrā ziņā vajadzīgs pavadonis, tad tas varētu būt de Rastinjaka kungs.

Vikontese smaidīdama pavērās Ei�enā.

� Tas jūs ļoti kompromitētu, � viņa sacīja.

� Fran�i mīl briesmas, jo tajās rod sev slavu, teicis Satobriāna kungs, � palocīdamies atbildēja Rastinjaks.

Pēc da�iem mirkļiem viņ� jau sēdēja blakus de Boseāna kundzei, un ekipā�a tos ātri aizveda uz teātri, kas tolaik bija modē; un, kad viņ� iegāja vidus lo�ā un redzēja, ka visas lornetes pievēr�as viņam un vikontese! tās brīni�ķīgajā tērpā, viņ� jutās nokļuvis kādā burvju valstī. Viņ� patie�ām peldēja no vienas burvestības otrā.

� Jūs gribējāt ar mani runāt, �� de Boseāna kundze viņam teica. � A, redzat, trīs lo�as tālāk ir Nisan�ēna kundze. Viņas māsa ar de Traija kungu atrodas otrā pusē.

Izrunādama �os vārdus, vikontese skatījās uz lo�u, kur vajadzēja būt Ro�fidas jaunkundzei, un viņas seja atplauka, kad viņa tur nemanīja d'A�ida kungu.

� Viņa ir burvīga, � Ei�ens teica, aplūkodams Nisan�ēna kundzi.

� Viņai ir gai�as skropstas.

� Jā, bet cik tievs un glīts viduklis!

� Viņai ir lielas rokas.

� Cik skaistas acis!

� Seja par garu.

� Bet garena forma pie�ķir smalku izskatu.

� Ja jau tā, tad tas viņai nāk tikai par labu. Paskatieties, kā viņa paņem un noliek lorneti! Visās kustībās lau�as cauri Gorio, � Ei�enam par lielu izbrīnu vikontese sacīja.

De Boseāna kundze tikām ar lorneti aplūkoja zāli un likās nemaz neredzam Nisan�ēna kundzi, lai gan nepalaida garām nevienu viņas kustību. Dāmas bija ļoti daiļas. Delfīne de Nisan�ēna jutās diezgan glaimota, ka jaunais, skaistais un elegantais de Boseāna kundzes brālēns pievēr� uzmanību viņai vien. Tas skatījās tikai uz viņu.

� Ja jūs, de Rastinjaka kungs, turpināsiet viņu vajāt ar skatieniem, jūs sacelsiet skandālu. Ja jūs būsiet tik uzbāzīgs, jūs neko nepanāksiet.

� Mīļā māsīc, jūs jau esat daudz par mani gādājusi, �� Ei�ens teica, � un, ja gribat savu darbu nobeigt, tad es jums izlūg�os vēl tikai vienu pakalpojumu, kas jums sagādās maz grūtību, bet man dos lielu labumu. Es esmu iemīlējies.

� Jau?

� Jā.

� Un �ajā sievietē?

� Vai mani tīkojumi būtu atradu�i dzirdīgas ausis citur? � viņ� teica, uzmezdams māsīcai ur-bīgu skatienu. � Hercogiene de Kariljano ir draudzīgās attiecībās ar hercogieni de Bērī, � viņ� pēc brītiņa turpināja, � jūs viņu sastapsiet. Lūdzu jūs stādīt mani viņai priek�ā un ievest mani ballē, ko viņa rīko pirmdien. Tur es satik�u Nisan�ēna kundzi un saņem�u pirmās uguns kristības.

� Labprāt, � viņa piekrita. � Ja jums viņa patīk, tad jūsu sirdslietas ir labākajā kārtībā. Rau, de Mar�ē princeses Galasionas lo�ā! De Nisan�ēna kundze cie� elles mokas un dusmojas. Nav izdevīgāka brī�a, lai tuvotos sievietei, sevi�ķi baņķiera sievai. �īs �osēdantēnas dāmas visas ir atriebīgas.

� Ko jūs darītu līdzīgā gadījumā?

� Es? Ciestu klusībā.

�ajā brīdī de Boseāna kundzes lo�ā parādījās marķīzs d'A�ida.

� Atstāju novārtā savus darījumus, lai satiktu jūs, �¹ viņ� teica. � Un pastāstu to jums, lai jūs to neuzskatītu par upuri.

Vikonteses starojo�ā seja lika Ei�enam iepazīt īstas mīlestības vaibstus, kas nebija samaināmi ar neīstu Parīzes koķetēriju. Viņ� apbrīnoja māsīcu, apklusa un nopūzdamies atdeva vietu d'A�ida kungam.

�Cik cēla, cik lieliska ir sieviete, kas ta mīl,� viņ� nodomāja. �Un �is vīrietis viņai kļūst neuzticīgs kādas lelles dēļ? Kā gan tas var notikt?�

Viņ� sa�uta kā bērns. Viņ� gribēja krist de Boseāna kundzei pie kājām, vēlējās sev dēmona spēku, lai savā sirdī varētu viņu aiznest, kā ērglis no klajuma aiznes savā ligzdā jaunu baltu kaziņu, kas vel'Zī� mātes pienu. Viņ� jutās pazemots, ka �ajā skaistuļu muzejā viņam nebija savas gleznas, savas mīļākās.

�Mīļākā un gandrīz karalisks stāvoklis � tādas ir varas zīmes,� viņ� nodomāja.

Un viņ� lūkojās uz kundzi de Nisan�ēnu , kā izaicinātais noraugās pretiniekā. Vikontese pagriezās pret viņu un ar ātru acu uzmetienu simtkārt pateicās par taktisko izturē�anos. Pirmais cēliens bija beidzies.

� Jūs ta�u pietiekami pazīstat de Nisan�ēna kundzi, lai viņai stādītu priek�ā de Rastinjaka kungu? � viņa sacīja marķīzam d'A�ida.

� Viņa tie�ām būs priecīga iepazīties, � marķīzs noteica.

Skaistais portugālis piecēlās, paņēma Ei�enu zem rokas, un acumirklī viņ� jau atradās pie de Nisan�ēna kundzes.

� Baroneses kundze, man ir gods stādīt jums priek�ā de Boseāna kundzes brālēnu �evaljē Ei�enu de Rastinjaku. Jūs viņu tik dziļi esat ietekmējusi, ka es gribēju papildināt viņa laimi, viņu tuvinādams viņa elkam.

Sie vārdi bija teikti ar zināmu zobgalību, kas mīkstināja brutālo domu, lai gan, atjautīgi izpausta, tā sievietei alla� ir tīkama. Nisan�ēna kundze pasmaidīja un norādīja Ei�enam sava vīra vietu, kur� patlaban bija izgājis.

� Neuzdro�inos lūgt jūs palikt pie manis, � viņa tam sacīja. � Kam ir laime būt kopā ar de Boseāna kundzi, tas paliek pie viņas.

� Bet man, kundze, �ķiet, ka māsīcai būtu pa prātam, ja es paliktu pie jums, � Ei�ens sacīja klusā balsī. � Pirms marķīza kunga iera�anās mēs runājām par jums, cildinājām jūsu izsmalcinātību, � viņ� skaļi piebilda.

D'A�ida kungs izgāja no lo�as.

� Jūs tie�ām paliksiet, mans kungs? Nu tad mēs iepazīsimies. De Resto kundze man jau stāstīja par jums, un es ļoti vēlējos ar jums iepazīties.

�■ Viņa tātad ir divkosīga, jo pavēlējusi mani nepieņemt.

� Kā tad tā?

� Kundze, ar tīru sirdsapziņu gribu jums pasacīt iemeslu, tikai, uzticot �o noslēpumu, lūg�u jūsu vislielāko iecietību. Es esmu jūsu tēva kunga kaimiņ� un nezināju, ka de Resto kundze ir viņa meita. Biju tik neapdomīgs un glu�i nevainīgi ierunājos par viņu, un saniknoju jūsu māsu un viņas vīru. Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti hercogiene de Lan�ē un mana māsīca nosodīja tādu meitas izturē�anos. Kad es viņām notikumu atstāstīju, viņas smējās kā negudras. Tad de Boseāna kundze, salīdzinādama jūs ar jūsu māsu, izteicās ļoti atzinīgi par jums un stāstīja man, cik jūs esot laba pret manu kaimiņu Gorio kungu. Kā gan jūs lai viņu nemīlētu? Viņ� jūs tik kaislīgi dievina, ka es jau esmu greizsirdīgs. �orīt mēs runājām par jums divas stundas. Un tad pilns iespaidu, ko manī bija atstājis jūsu tēva stāsts, es pie vakariņu galda teicu māsīcai, ka jūs nevarat būt tik skaista, cik esat mīlo�a. De Boseāna kundze, gribēdama veicināt tik kvēlu apbrīnu, mani atveda �urp un ar savu parasto piemīlību apsolīja man, ka es jūs te redzē�u.

� Kā, mans kungs, es jums jau esmu pateicību parādā? � baņķiera sieva iesaucās. � Vēl tikai mazliet, un mēs kļūsim labi draugi.

� Lai gan jūsu draudzība dro�i vien ir visai neparastas jūtas, man nekad negribētos būt jūsu draugam! � Rastinjaks atteica.

Sīs nodrāztās muļķības, ko lieto iesācēji, arvien apbur sievietes un kļūst pliekanas tikai tad, kad tās norunā bez izteiksmes. Jaunekļa �ests, balss noskaņa un skatiens tām pie�ķir neaprēķināmas vērtības. De Nisan�ēna kundzei Ei�ens likās burvīgs. Un viņa, tāpat kā visas sievietes, nevarēdama tie�i atbildēt uz studenta uzstājīgajiem jautājumiem, atbildēja pavisam ko citu.

� Jā, mana māsa rīkojas aplam, tā izturēdamās pret nabaga tēvu, kas mums tie�ām ir bijis kā dievs. Tikai tad, kad de Nisan�ēna kungs man stingri pavēlēja ar tēvu satikties tikai no rīta, es beidzot padevos. Bet es. ilgi jutos nelaimīga. Raudāju vienā raudā�anā. �ī varmācība, kas sekoja citām ģimenes dzīves brutalitātēm, visvairāk kaitējusi manai laulībai. Sabiedrības acīs es esmu laimīgākā sieviete Parīzē, bet patiesībā � pati nelaimīgākā. Jūs uzskatīsiet mani par neprātīgu, ka es jums to visu stāstu, bet jūs pazīstat manu tēvu un tāpēc nevarat man būt sve�s.

� Nekad jūs nesastapsiet nevienu citu, kam būtu tik karsta vēlē�anās jums piederēt, � Ei�ens teica. � Ko jūs visas meklējat? Laimi, � viņ� turpināja tādā balsī, kas skāra dvēseles stīgas. � Ja sievietes laime ir būt mīlētai, dievinātai, ja viņa vēlas sev draugu, kuram var uzticēt visas savas ilgas, iedomas, bēdas un priekus, nebaidoties no nodevības, kuram drīkst parādīties visā savas dvēseles kailumā ar jaukiem trūkumiem un skaistām labām īpa�ībām, ticiet man, ka �ādu arvien padevīgu, kvēlu sirdi var atrast tikai jauneklim, kur� ir pilns ilūziju, kur� ietu nāvē, ja jūs dotu vienu vienīgu mājienu, kur� vēl neko nezina no pasaules un arī negrib neko zināt, jo jūs kļūstat par viņa pasauli. Es, redzat, � jums būs jāpasmej as par manu naivumu, � nāku no tālas provinces, esmu glu�i nepiedzīvojis, pazīstu vienīgi daiļas dvēseles un jau biju nodomājis dzīvot bez mīlestības. Iepazinos ar savu māsīcu un pārāk cie�i ielūkojos viņas sirdī; viņa man ļāva ieskatīties tūksto� dārgumos, ko sevī slēpj kaislības, un es esmu kā Kerubīno, kas mīl visas sievietes, kamēr atradī�u to, kurai varu pilnīgi ziedoties. Kad ienācu un ieraudzīju jūs, man likās � straume mani nes jums pretim. Es jau biju tik daudz par jums domājis! Bet man nebūtu ne sapnī rādījies, cik jūs patiesībā esat skaista. De Boseāna kundze man pavēlēja tik bie�i uz jums neskatīties. Viņa nezina, cik pievilcīgi ir raudzīties uz jūsu jaukajām, sārtajām lūpām, jūsu bālo seju, lūkoties jūsu maigajās acīs ... Arī es jums stāstu neprātības, bet ļaujiet man tās stāstīt.

Nekas sievietēm nav vairāk pa prātam kā klausīties �ādos saldos vārdos. Pati bargākā svētule tajos klausās arī tad, ja nedrīkst tiem atbildēt. Kad ledus bija lauzts, Rastinjaks turpināja �ķetināt savu ro�ukroni val�ķīgi klusā balsī, un kundze de Nisan�ēna viņu uzmudināja ar smaidiem, brī�iem paskatīdamās uz de Mar�ē pusi, kur� neatstāja princeses Galasio-nas lo�u. Rastinjaks palika pie de Nisan�ēna kundzes, kamēr vīrs atnāca viņai pakaļ.

� Kundze, � Ei�ens viņai teica, � man būs liels prieks jūs apciemot pirms balles pie hercogienes Kariljano.

� Tā kā kundz jūs aicin, jūs farat būt dro�s, ka jūs lāpi saņems, � sacīja barons, drukns elzasietis, kura apaļā seja liecināja par bīstamu izsmalcinātību.

�Mans stāvoklis ir labs, jo viņa nedusmojās, kad es viņai jautāju: �Vai jūs mani mīlētu?� Lau�ņi ir zirgam mutē, nu tikai jālec mugurā un tas jāvalda,� Ei�ens nodomāja, dodamies atsveicināties no de Boseāna kundzes, kas cēlās no krēsla un kopā ar d�A�idu gāja projām.

Nabaga students nezināja, ka baronese ir izklaidīga un gaida no de Mar�ē iz�ķiro�u vēstuli, kas saplosa sirdi. Priecīgs par saviem iedomātajiem panākumiem � Ei�ens pavadīja vikontesi līdz lievenim, kur katrs gaida savu ekipā�u.

� Jūsu brālēns vairs nelīdzinās pats sev, � portugālis smiedamies teica vikontesei, kad Ei�ens bija no viņiem atvadījies. � Viņ� noraus banku. Viņ� ir lunkans kā zutis, un man �ķiet, ka viņ� tiks tālu. Vienīgi jūs varējāt viņam atrast sievieti tādā brīdī, kad tai vajadzīgs mierinājums.

� Tomēr jāzina, vai viņa vēl nemīl to, kur� viņu pamet, � de Boseāna kundze atbildēja.

Students atgriezās kājām no Itālie�u teātra līdz Nēvsen�enevjēvas ielai, nododamies vissaldākajiem sapņiem. Viņ� bija labi ievērojis, ar kādu uzmanību de Resto kundze viņu nopētīja gan vikonteses, gan de Nisan�ēna kundzes lo�ā, un nosprieda, ka grāfienes durvis turpmāk viņam vairs nebūs slēgtas. Tā viņ� Parīzes augstākās sabiedrības centrā jau bija ieguvis �etras ietekmīgas pazī�anās, jo nodomāja, ka ir paticis arī mar�alienei. Gan neko skaidru nezinādams par līdzekļiem, viņ� jau iepriek� uzminēja, ka sare�ģītajā pasaules intere�u spēlē jāpieķeras kādai sazobei, lai nokļūtu ma�īnas virspusē, un viņ� jutās pietiekami spēcīgs, lai apturētu vajadzīgo riteni.

�Ja kundze de Nisan�ēna par mani interesējas, es viņu iemācī�u valdīt pār viņas vīru. �is vīrs nodarbojas ar naudas lietām, viņ� varēs man palīdzēt vienā rāvienā tikt pie bagātības.�

Domas gan vēl nebija tik spilgtas, jo viņam trūka pieredzes, lai apsvērtu situāciju, lai to novērtētu un aprēķinātu tās izdevīgumu; idejas lidinājās gar apvārsni kā viegli mākonī�i, un, kaut ari tām trūka Votrēna asuma un tās bija pārkausētas sirdsapziņas tīģelī, tās tomēr nebūtu devu�as neko tīru. Padodoties �ādiem noskaņojumiem, cilvēki nonāk pie gļēvās morāles, ko sludina mūsu laikmets, kurā retāk nekā jebkad sastopami taisnīgi, cēlas gribas apgaroti ļaudis, kas nelokās ļaunuma priek�ā un kam mazākā atkāp�anās no taisnā ceļa nozīmē noziegumu; tie ir lieliski krietnuma attēli, kas mums devu�i divus lielus mākslas darbus: Moljēra �Alcestu� un pēdējā laikā Valtera Skota ��eniju Dīnu un viņas tēvu�. Iespējams, ka arī pretēja rakstura tēlojums � kā augstākās sabiedrības loceklis izloka savu sirdsapziņu, lai, iedams līdztekus Jaunumam, nokļūtu pie mērķa, saglabādams godīga cilvēka vaibstus, � nebūtu nedz sliktāks, nedz mazāk dramatisks.

Nonācis savā pansijā, Rastinjaks bija paspējis de Nisan�ēna kundzē iemīlēties; viņa tam likās slaida un smalka kā bezdelīga. Viņ� atcerējās visu � viņas acu skurbo maigumu, smalko un zīdaino ādu,, zem kuras �ķita redzējis ritam asinis, balss apburo�o noskaņu, viņas gai�os matus; varbūt pastaiga bija uzjundījusi viņa asinis un sekmējusi rasties �im valdzinājumam. Students stipri pieklauvēja pie Gorio tēva durvīm.

� Kaimiņ, � viņ� teica, � es redzēju Delfīnes kundzi.

� Kur?

� Itālie�u teātrī.

� Vai viņa jautri pavadīja vakaru?... Nāciet ta�u iek�ā!

Un vecais vīrs, kas bija piecēlies vienos kreklos, atvēra durvis un atkal ātri apgūlās.

� Pastāstiet man par viņu, � viņ� lūdzās.

Ei�ens, kas pirmo reizi atradās pie tēva Gorio, nespēja slēpt pārsteigumu, ieraugot �o ūķi, kādā dzīvoja tēvs, kura meitastualeti viņ� vēl nule bija apbrīnojis. Logam nebija aizkaru; aiz mitruma tapetes vairākās vietās bija atlupu�as un nokarājās, atklādamas dūmu apkvēpu�u, dzeltenu sienu apmetumu. Vecais vīrs gulēja gultelē zem plānas segas ar vatētu kāju sildāmo, kas bija �ūts no Vokēra kundzes veco tērpu atliekām. Rūtis bija mitras un apputēju�as. Iepretim logam stāvēja vēderaina ro�koka kumode ar vītiem, vīnogulāju stīgām līdzīgiem misiņa rokturiem, ko rotāja lapas vai puķes; uz veca skapī�a ar koka virsu bija ūdens krūze un visi vajadzīgie skū�anās piederumi. Kaktā �urnēja kurpes; gultas galvgalī slējās naktsgaldiņ� bez marmora virsas un bez durtiņām; stūrī pie kamīna, kurā nemanīja ne ogles, ne pelnus, atradās �etrstūrains riekstkoka galds, kura �ķērskoki tēvam Gorio bija noderēju�i, sagrie�ot pīnē apzeltītā sudraba terīni. Neglīts rakstāmgalds, uz kura bija uzmesta vecā vīra cepure, ar salmiem piebāzts atzveltnis un divi vienkār�i krēsli papildināja nabadzīgo iekārtu. Baldahīna stienim, kas ar lupatu bija piestiprināts pie grīdas, bija pārmesta pāri lēta sarkanbaltrūtainas drēbes strēmele. Pats nabadzīgākais izsūtāmais savā jumtistabā bija labāk iekārtojies nekā tēvs Gorio pie Vokēra kundzes. Uzskatot �o istabu, pārskrēja drebuli un sirds sarāvās, �is kambaris atgādināja visbēdīgāko cietuma mitekli. Gorio, par laimi, neredzēja Ei�ena sejas izteiksmi, kad tas nolika sveci uz naktsgaldiņa. Vecais vīrs pagriezās uz viņa pusi un uzvilka segu līdz zodam.

� Sakiet � kura jums patīk labāk, de Resto kundze vai kundze de Nisan�ēna ?

� Man labāk patīk Delfīnes kundze, � students atbildēja, � jo viņa jūs mīl vairāk.

Siltie vārdi sirmgalvi aizgrāba; viņ� izvilka zem segas pabāzto roku un spieda Ei�enam delnu.

� Paldies, paldies, � vecais aizkustināts sacīja. � Ko viņa jums teica par mani?

Students atkārtoja baroneses vārdus, tos vēl izpu�ķodams, un sirmgalvis viņā klausījās kā dievvārdos.

� Dārgais bērns! Jā, jā, viņa mani mīli Bet neticiet, ko viņa jums stāstīja par Anastasiju. Redziet, māsas apskau� viena otru; un arī tas liecina par viņu maigajām jūtām. Arī de Resto kundze mani mīl. Es to zinu. Tēvs ar bērniem izdarās tāpat kā dievs ar mums; viņ� ieskatās sirds dziļumos un sprie� par nodomiem. Viņas abas mani mīl vienādi. Būtu man biju�i labi znoti, es būtu pārlieku laimīgs. Bet �ajā pasaulē laikam nav pilnīgas laimes. Ja es dzīvotu pie viņām, tikai dzirdot viņu balsi, zinot, ka viņas tur ir, redzot viņas nākam un ejam kā tad, kad viņas vēl bija pie manis, � ai, sirds man mestu kūleņus aiz prieka! Vai viņas bija labi ģērbu�ās?

� Jā, � atteica Ei�ens. � Kā tas izskaidrojams, Gorio kungs, ka jūs pats dzīvojat tādā alā, bet jūsu meitām ir tik labi apstākļi?

� Bet ko man tas dotu, ja es dzīvotu labāk? � viņ� atbildēja, izlikdamies bezbēdīgs. � Es jums to nevaru izskaidrot, jo neprotu pateikt ne divus sakarīgus vārdus; viss slēpjas te, � viņ� teica, piesizdams pie sirds. � Mana dzīve ir manās meitās. Ja tikai viņas priecājas, ja viņas ir laimīgas, labi ģērbu�ās, ja viņas staigā pa paklājiem, man ir vienalga, kādu vadmalu valkāju es un kādās cisās guļu. Man nav auksti, ja viņām ir silti, un es nekad neskumstu, ja viņas smejas. Man nav citu rai�u kā viņu raizes. Kad jūs būsiet tēvs, kad jūs teiksiet, redzot savus bērnus �ivinām apkārt: � Tā ir miesa no manas miesas! � tad jūs jutīsiet, ka jūs ar �iem mazajiem radījumiem saista katrs asins piliens, jo viņi ir to jaukākais zieds, tā tas nu reiz ir, un jums liksies, ka esat saaudzis ar viņiem, ka, viņiem staigājot, kustaties arī jūs pats. Viņu balss man atskan visur. Viens viņu skatiens, ja tas ir bēdīgs, liek sastingt manām asinīm. Kādudien jums kļūs skaidrs, ka viņu laime jūs dara laimīgāku nekā jūsu pa�u laime. Es nevaru jums to izskaidrot; tas ir kāds iek�ējs viļņojums, kas viscaur izplata labsajūtu. Redziet, es dzīvoju trīskārtīgi. Vai gribat, lai jums pastāstu ko savādu? Kas ir dievs, to es sapratu, kad kļuvu tēvs. Viņ� viss atrodas visur, jo visa radība ir cēlusies no viņa. Tāds es esmu ar savām meitām, mans godājamais. Tikai es mīlu savas meitas vairāk, nekā dievs mīl pasauli, jo pasaule nav tikpat skaista kā dievs, un manas meitas ir skaistākas par mani. Viņas ir tik tuvu manai sirdij, ka man ienāca prātā doma: �ovakar jūs viņas redzēsiet! Mans dievs, ja gadītos cilvēks, kas manu mazo Delfīni darītu laimīgu, tik laimīgu, kāda var būt patiesi mīlēta sieviete, es viņam tīrītu zābakus un kalpotu par izsūtāmo! Dabūju zināt no istabenes, ka �is mazais de Marsā kungs patiesībā ir nejauks suns. Man uznāca tieksme apgriezt viņam sprandu. Kā var nemīlēt �ādu dārgakmeni, tādu lakstīgalas balsi, tik skaisti veidotu sievieti! Kur viņai bija acis, kad viņa apprecēja �o resno elzasie�u siekstu? Viņām abām būtu vajadzējis skaistus, piemīlīgus, jaunus cilvēkus. Nu, bet viņas jau darīja pēc sava prāta.

tēvs Gorio bija lielisks. Ei�enam vēl nekad nebija gadījies viņu redzēt tēvi�ķīgu kaislību liesmu apgaismotu. Lai cik rupji tēsts būtu kāds radījums, tiklīdz viņu pārņem spēcīgas un patiesas jūtas, viņ� izstaro īpa�u fluīdu, kas pārvēr� seju, atdzīvina kustības, pie�ķir balsij nokrāsu. Bie�i visaprobe�otākais cilvēks kaislību ietekmē kļūst neparasti daiļrunīgs, ja ne vārdos, tad priek�statos un �ķiet kustamies gaismas lokā. �ajā brīdī vecā vīra balsī un kustībās jautās tik aizraujo�s spēks, kāds piemīt tikai lielam aktierim. Bet vai tad mūsu skaistākās jūtas nav gribas poēzija?

� Jums varbūt būs patīkami dzirdēt, ka viņa tuvākajā laikā saraus sakarus ar �o de Marsā, � Ei�ens teica. � �is tēva dēls ir viņu pametis, lai pievērstos princesei Galasionai., Bet es �ovakar iemīlējos Delfīnes kundzē.

� Te nu bija! � tēvs Gorio noteica.

� Jā. Es viņai diezgan labi patiku. Mēs veselu stundu runājām par mīlestību, un .parīt, sestdien, man jāiet viņu apciemot.

� Ai, kā es jūs iemīļotu, godājamais kungs, ja jūs viņai iepatiktos! Jūs esat labs, jūs viņu nespīdzinātu. Protams, ja jūs viņu atstātu, es jums apgrieztu sprandu. Redzat, sievietei nav divu mīlestību. Mans dievs, kādas muļķības es sarunāju, Ei�ena kungs! �eit jums ir auksti. Ak debestiņ, jūs dzirdējāt viņu runājam! Un ko viņa lika man pateikt?

�Neko,� Ei�ens nodomāja, bet skaļi atbildēja, ka viņa tam sūtot siltu bērna skūpstu.

� Ar labu nakti, kaimiņ, izgulieties labi un sapņojiet saldi! Es sapņo�u par vārdiem, ko jūs man teicāt. Lai dievs pa�ķir visas jūsu vēlē�anās! Jūs �ovakar bijāt kā labais gars un atnesāt man meitas elpu.

�Nabaga vīrs, tas var aizkustināt .pat akmens sirdi,� Ei�ens apguldamies nodomāja. �Meitai viņ� nav vairāk prātā kā turku sultāns.�

Pēc �īs sarunas tēvs Gorio redzēja Ei�enā negaidītu uzticības personu un draugu. Viņu starpā bija nodibināju�ās tās vienīgās attiecības, kad sirmgalvis varēja pieķerties otram vīrietim. Kaislības nekad nekļūdās aprēķinos. Ja baronese iemīļotu Ei�enu, tēvs Gorio savai meitai justos mazliet tuvāks un viņa to labāk uzņemtu. Turklāt viņ� jauneklim bija uzticējis vienu no savām raizēm. De Nisan�ēna kundze, kurai viņ� simtreiz dienā vēlēja labu, nebija pazinusi mīlestības laimi. Vecā vīra vārdiem runājot, Ei�ens bija viens no patīkamākajiem jaunajiem cilvēkiem, kādus viņ� bija redzējis, un viņ�, jādomā, nojauta, ka Ei�ens meitai var sagādāt visus tos priekus, kuru tai trūka.

Lāga ve�uks iesila pret savu kaimiņu draudzībā, kas diendienā augtin auga, un bez tās dro�i vien nebūtu iespējams nokļūt pie �ā stāsta atrisinājuma.

Nākamajā rītā pie brokastīm pansionārus pārsteidza jūsmība, ar kādu tēvs Gorio raudzījās uz Ei�enu, kuram apsēdās blakus, un jaunā izteiksme viņa sejā, kas parasti atgādināja ģip�a masku. Votrēns, kur� redzēja studentu pirmo reizi pēc viņu garās sarunas, �ķiet, gribēja ielūkoties viņa dvēselē. Atcerēdamies �ā cilvēka priek�likumu, Ei�ens_L kur� naktī pirms iemig�anas bija apsvēris pla�o darba lauku, kas viņam atklājās, piepe�i iedomājās par Taijfēras jaunkundzes pūru un gribot negribot paraudzījās uz Viktorīni kā tikumīgs jauneklis uz bagātu mantinieci. Nejau�i viņu acis sastapās. Nabaga jaunava, protams, ievēroja, ka Ei�ens jaunajā uzvalkā ir apburo�s. Skatiens, ar kādu abi apmainījās, bija pietiekami zīmīgs, lai Rastinjaks noprastu, ka viņ� tai nozīmē neskaidru sapņu tēlu, ko lolo visas meitenes un iemieso pirmajā pavedino�ajā būtnē. Kāda balss viņā kliedza: �Astoņsimttūksto� franku!� Bet piepe�i viņ� ieslīga atpakaļ atmiņās par iepriek�ējo vakaru un nodomāju, ka aprēķina kaislība pret kundzi de Nisan�ēnu ir pretinde �īm neapzinīgajām sliktajām domām.

� Vakar Itālie�u teātrī uzveda Rosīni �Seviļas bārddzini�. Nekad nebiju dzirdējis tik skaistu mūziku, � viņ� teica. � Mans dievs, cik laimīgi ir tie, kam Itālie�u teātrī ir lo�a!

tēvs Gorio uztvēra �os vārdus, kā suns uztver sava kunga kustību.

� Jūs, vīrie�i, peldat kā nieres taukos; jūs darāt, kas jums patīk, � kundze Vokēra teica.

� Kā jūs pārnācāt? � ievaicājās Votrēns.

� Kājām, � Ei�ens atbildēja.

� Es gan nemīlu neko, kas nav pilnīgs, � turpināja kārdinātājs, � man gribētos braukt savā ekipā�ā, sēdēt savā lo�ā un ērti atgriezties mājās. Mana devīze ir � visu vai neko.

� Un tā ir pareiza, � kundze Vokēra viņam piebiedrojās.

� Varbūt jūs aiziesiet pie de Nisan�ēna kundzes, � Ei�ens klusi teica tēvam Gorio. � Viņa, protams, jūs saņems atplestām rokām; viņa gribēs no jums uzzināt tūksto� sīkumu par mani. Es dzirdēju, ka viņa būtu ar mieru uz visu, lai tiktu ieaicināta pie manas māsīcas vikonteses de Boseāna kundzes. Neaizmirstiet pasacīt, ka es viņu tik ļoti mīlu, ka nekavē�os viņai sagādāt �o prieku.

Rastinjaks aizsteidzās uz tiesību zinātņu fakultāti, jo negribēja uzkavēties �ajā riebīgajā mājā. Gandrīz augu dienu viņ� klejoja apkārt, cīnīdamies ar drud�ainām domām, kādas pazīst jauni cilvēki, kurus urda pārāk dedzīgas cerības. Brīdī, kad Votrēna spriedumi viņam lika pārdomāt par sabiedrisko dzīvi, viņ� Luksemburgas dārzā sastapa savu draugu Bjan�onu.

� Kur tev radies tik nopietns izskats? � jautāja medicīnas students un paņēma viņu zem rokas, lai pastaigātos gar pili.

� Mani moka sliktas domas.

� Kāda veida? Domas ir dziedējamas.

� Kā tas panākams?

� Padodoties tām.

� Tu smejies, bet nezini, par ko ir runa. Vai esi lasījis Ruso?

� Jā.

� Vai atceraties to vietu, kur viņ� jautā lasītājam, ko tas darītu, ja varētu iegūt bagātību ar gribas spēku vien, neizkustējies no Parīzes, nonāvēdams kādu vecu mandarīnu Ķīnā?

� Jā. j

� Nu?

� Esmu jau nonācis pie trīsdesmit tre�ā mandarīna.

� Nejoko. Saki � ja tev pierādītu, ka tas ir iespējams un ka tev pietiek pamāt ar galvu, vai tu to darītu?

� Vai mandarīns ir ļoti vecs? Bet ko tur! Vecs vai jauns, kropls vai vesels, pie velna... nē, es to nedarītu!

� Tu, Bjan�on, esi godīgs zēns. Bet, ja tu mīlētu kādu sievieti tik ļoti, ka varētu viņas dēļ atdot dvēseli, un viņai būtu vajadzīga i\auda, daudz naudas tērpiem, ekipā�ai un visādiem sīkiem niekiem?

� Tu man jauc prātu un gribi, lai es prātoju.

� Nu redzi, Bjan�on, es esmu jucis � izdziedē mani. Man ir divas māsas, skaistas un �ķīstas kā eņģeļi, un es vēlos, lai viņas būtu laimīgas. Kā lai piecos gados sagādā divsimttūksto� franku viņu pūram? Dzīvē, redzi, da�kārt atgadās, ka jāspēlē augsta spēle un nevar baudīt laimi, krājot grasi pie gra�a.

� Bet tu jau uzdod jautājumu, ar kuru, uzsākot dzīvi, saduras ikviens, un gribi Gordija mezglu pārcirst ar zobenu. Lai tā rīkotos, jābūt Aleksandram, citādi nonāk katorgā. Es pats esmu apmierināts ar mazo dzīvīti, ko nodibinā�u provincē, Jcur glu�i vienkār�i bū�u sava tēva pēctecis. Cilvēka tieksmes var apmierināt tiklab mazā pulciņā, kā milzum pla�ā apjomā. Napoleons neēda divējas pusdienas

un nespēja turēt vairāk mīļāko kā medicīnas students Kapucīņu internātā. Mūsu laime, mans mīļais, vienmēr ietilpst mūsos no kāju pēdām līdz pakausim; un, vai tā gadā izmaksā miljonu vai simt luidoru, mūsu spēja to uztvert paliek tā pati. Es tāpēc secinu, lai ķīnietis dzīvo!

� Paldies, Bjan�on, tu mani nomierināji. Mēs arvien paliksim draugi.

� Klausies, � medicīnas/ students turpināja,

� kad es no Kivjē¹² lekcijas iegriezos Botāniskajā dārzā, es ieraudzīju uz sola Mi�ono jaunkundzi un Puarē sarunājamies ar kādu kungu, kuru pagāju�ā gada nemieros redzēju parlamenta tuvumā un kur� man atgādināja slepenpolicistu, kas pārģērbies par godīgu cilvēku, kur� dzīvo no rentes. Papētīsim mazliet �o pāri, es itev pastāstī�u, kālab. Sveiks! Man �etros jābūt uz klāteso�o pārbaudi.

Kad Ei�ens atgriezās pansijā, tēvs Gorio viņu jau gaidīja.

� Te vēstule no viņas, � sirmgalvis teica.

� Glīts rokraksts, vai ne?

Ei�ens atplēsa vēstuli un lasīja:

�Godājamais kungs, mans tēvs teica, ka Jums patīkot itālie�u mūzika. Es būtu priecīga, ja Jūs pieņemtu vietu manā lo�ā. Sestdien dzied Fodora un Pelegrīni, un es dro�i ceru, ka Jūs neatteiksiet. De Nisan�ēna kungs, tāpat kā es, Jūs lūdz atnākt uz vakariņām ģimenes lokā. Ja pieņemsiet manu aicinājumu, viņ� būs priecīgs, ka nav jāpilda laulāta drauga pienākums un mani jāpavada. Negaidu atbildi, nāciet un palieciet sveicināts.

D. de N.�

10 � tēvs Gorio

� Parādiet -man arī, � vecais vīrs teica, kad Ei�ens bija izlasījis vēstuli. � Jūs ta�u iesiet, � viņ� piebilda, paostījis papīru. � Cik tas jauki smar�o! Viņas pirksti ta�u ir tam pieskāru�ies!

�Sieviete tā nekaras vīrietim kaklā,� students nodomāja. �Viņa grib izmantot mani, lai atgūtu de Mar�ē. Kaut ko tādu dara tikai aiz spītības.�

� Sakiet � par ko jūs pa�laik domājat? � Gorio tēvs jautāja.

Ei�ens vēl nepazina godkāres drudzi, kas �obrīd bija pārņēmis da�as sievietes, viņ� nezināja, ka, baņķiera sieva bija ar mieru ziedot visu, lai redzētu paveramies kādas durvis Sen�ermēna kvartālā. Sājā laikmetā kļuva par modes lietu izcelt sievietes, kuras bija uzņemtas Sen�ermēna kvartāla sabiedrībā un kuras dēvēja par Mazās pils dāmām, starp kurām de Boseāna kundze, viņas draudzene hercogiene de Lan�ē un hercogiene Mofriņēza ieņēma pirmo vietu.

Vienīgi Rastinjaks nezināja, kāds trakums bija apsēdis Sosēdantēnas sievietes, lai iekļūtu �ajā augstākajā lokā, kur spīdēja viņu dzimuma zvaigznes. Bet atturība viņam nāca par labu � tā ļāva saglabāt vēsu prātu un pie�ķīra necilo varu diktēt noteikumus, negaidot, ka tos diktēs viņam.

� Jā, es ie�u, � viņ� atteica.

Tā pie de Nisan�ēna kundzes viņu aizveda ziņkāre, toties pretējā gadījumā, ja tā viņu būtu nonicinājusi, jaunekli varbūt vadītu kaislība. Tomēr nākamo dienu un noteikto stundu viņ� gaidīja ar zināmu nepacietību. Pirmā intriga jaunam cilvēkam laikam gan ir tikpat brīni�ķa kā pirmā mīlestība. Pārliecība par izdo�anos rada tūksto� svētlaimes, kurās vīrie�i gan nemēdz atzīties un kuras ir da�u sievie�u burvības pamatā. Iekāre rodas tiklab no grūtām, kā no vieglām uzvarām. Visas cilvēku kaislības uzjunda vai uztur viens vai otrs no �iem cēloņiem, kas dala uz pusēm mīlestības valstību. Iespējams, ka �ī dalī�ana izriet no galvenās problēmas par temperamentiem, kas, lai ko arī sacītu, pārvalda sabiedrību. Ja melanholiķiem vajadzīga uzmundrino�a koķetērija, tad nervozie un sangviniķi varbūt lai�as lapās, ja preto�anās ieilgst. Citiem vārdiem sakot, elēģija ir tikpat būtiski bālasinīga, cik diti-rambs ir �ultains.

Kamēr Ei�ens ģērbās, viņ� izbaudīja visus sīkos priekus, par kuriem jauni cilvēki neuzdro�inās runāt aiz bailēm, ka tiks izzoboti, bet kuri glaimo viņu patmīlai. Matus sakārtodams, viņ� domāja, ka skaistas sievietes skatiens slīdēs pār viņa melnajām cirtām. Viņ� atļāvās pat bērni�ķīgi izvaikstīties kā meitene, kas po�as uz balli. Noglauzdams fraku, viņ� ar labpatiku aplūkoja savu �maugo augumu.

�Skaidrs, ka ir arī mazāk padevu�ies ļautiņi!� viņ� nodomāja.

Nokāpis lejā brīdī, kad visi pansijas viesi bija pie galda, viņ� līksmi saņēma muļķīgos izsaucienus par godu savam elegantajam izskatam. Pilsonisku pansiju iemītnieku raksturīgs paradums ir brīnīties par uzpostu ārieni. Neviens tur vēl nav parādījies jaunā uzvalkā nesaņēmis piezīmes no visām pusēm.

� Kt, kt, ķt, kt! � Bjan�ons klak�ķināja ar mēli, it kā mudinādams zirgu.

� Uzcirties kā grāfs! � kundze Vokēra teica.

� Vai kungs dodas iekarojumos? � Mi�ono jaunkundze iedzēla.

� Kikerikī! � gleznotājs uzsauca.

� Sveiciens jūsu laulātajai draudzenei, � teica muzeja ierēdnis.

� Vai kungam ir laulātā draudzene? � iejautājās Puarē.

� Laulātā draudzene ar atsevi�ķiem nodalījumiem: ūdenī neslīkst, krāsa garantēta, cena starp divdesmit pieci un �etrdesmit, pēdējās modes rūtiņu raksts, mazgājama,, labi valkājas, pa daļai linu, pa daļai kokvilnas, pa daļai vilnas, dziedē zobu sāpes un citas Medicīnas akadēmijas atzītas kaites, bērniem sevi�ķi ieteicama, der pret galvas sāpēm, pilnīgumu un citām kuņģa, acu un ausu slimībām! � Votrēns sauca ar komisku valodīgumu un �arlatāna intonāciju. � Bet cik maksā �is ibrīnums, kungi man vaicās. Divi sū? Nē � it neko! Tas ir pārpalikums no piegādēm Lielmogolam, un to visi Eiropas valdnieki, ieskaitot Bādenas lielher-r-r-r-cogu, ir gribēju�i redzēt. Taisni uz priek�u! Un pie kases! Mūziku �urp! Bum-tralā, bum-bum-tralalā! Klarnetes kungs, tu pūt aplam, dabūsi pa pirkstiem! � viņ� uzsauca aizsmaku�ā balsī.

� Ak dievs, cik �is cilvēks patīkams! Ar viņu es nekad negarlaikotos, � kundze Vokēra uzticēja kundzei Kutīrai.

Atskanot smiekliem un jokiem, ko izraisīja komiskā runa, Ei�ens uztvēra pazag�us uzmesto Taij-fēras jaunkundzes skatienu un redzēja, ka viņa noliecas pie Kutīra kundzes un tai kaut ko ie�ukst ausī.

� Ekipā�a gaida, � Silvija pavēstīja.

� Kur viņ� ielūgts uz dineju? � Bjan�ons jautāja.

� Pie baroneses de Nisan�ēna kundzes.

� Pie Gorio kunga meitas, � students atbildēja. Dzirdot �o vārdu, visu skatieni pievērsās biju�ajam nūdeļu tirgotājam, kas raudzījās uz Ei�enu ar tādu kā skaudību.

Rastinjaks nokļuva Senlazāra ielā kādā viegli celtā mājā ar tievām kolonnām un �auriem portikiem, kādas tolaik Parīzē uzskatīja par skaistām; tā bija īsta baņķiera mītne, pilna dārgu rotājumu, ar imitēta akmens apmetumu un marmora mozaīkas kāpņu laukumiņiem. Viņ� atrada kundzi de Nisan�ēnu ar itālie�u gleznām izdaiļotā mazā salonā, kas atgādināja kafejnīcu. Baronese bija skumja. Pūles, ar kādām viņa mēģināja slēpt savas bēdas, jo vairāk ieinteresēja Ei�enu, tāpēc ka tās nebija tēlotas. Viņ� bija pārliecināts, ka ar savu klātbūtni var sievieti darīt laimīgu, un atrada viņu izmisu�u. Sī vil�anās aizskāra viņa patmīlu.

� Man gan ir maz tiesību prasīt, lai jūs man uzticētos, cienījamā kundze, � viņ� teica, kad bija viņu paķircinājis par slikto garastāvokli. � Es tomēr ceru, ka jūs būsiet pret mani vaļsirdīga, ja es jūs apgrūtinu.

� Palieciet, � viņa teica. � Ja jūs aizietu, es būtu glu�i viena. Nisan�ēns ēdīs ārpus mājas, un man negribētos būt vienai, man jāizklaidējas.

� Bet kas jums kai�?

� Jūs būtu pēdējais, kuram es to teiktu! � viņa iesaucās.

� Bet es gribu zināt! Tad jau es arī esmu iejaukts �ai noslēpumā.

� Varbūt! Bet nē, � viņa atguvās, � tās ir mājas ķildas, kas jāaprok sirds dziļumos. Vai tad aizvakar es jums neteicu � es neesmu laimīga. Zelta va�as ir pa�as smagākās.

Kad sieviete atzīstas jaunam cilvēkam, ka viņa ir nelaimīga, un ja �is jaunais cilvēks ir apķērīgs, labi ģērbies, ar tūksto� piecsimt liekiem frankiem kabatā, tad viņ� domā to pa�u, ko domāja Ei�ens, un kļūst par ģeķi.

� Ko jūs vel varat vēlēties? � viņ� jautāja.

� Jūs esat skaista, jauna, mīlēta, bagāta.

� Nerunāsim par mani, � viņa iebilda, skumji purinādama galvu. � Mēs ēdīsim kopā, mēs klausīsimies visjaukāko mūziku. Vai es jums patīku? � viņa turpināja, pieceldamās un rādīdama ar persie�u rakstiem rotāto balto ka�mira tērpu, kas bija ļoti elegants.

� Man gribētos, lai jūs būtu pavisam mana, � Ei�ens teica. � Jūs esat burvīga.

� Jums piederētu bēdīgs īpa�ums, � viņa teica ar rūgtu smīnu. � �eit nekas neliecina par nelaimi, bet, par spīti visam, es esmu izmisusi. Bēdas man laupa miegu. Es kļūstu neglīta.

� Ai, tas nav iespējams! � students atsaucās. � Bet man gribētos zināt, kādas ir mokas, ko padevīga mīlestība nespēj izgaisināt.

� Nē, ja es jums tās uzticētu, jūs no manis vairītos, � viņa atbildēja. � Jūs mani vēl mīlat tikai aiz uzmanības, kā vīrie�i to mēdz, bet, ja jūs mani no tiesas iemīlētu, jūs kristu �ausmīgā izmisumā. Jūs redzat, ka esmu spiesta klusēt. Bet, lūdzu, runāsim par ko citu, � viņa turpināja. � Nāciet apskatīt manas istabas.

� Nē, paliksim �eit, � Ei�ens sacīja, apsēdās pie kamīna uz maza dīvāniņa blakus de Nisan�ēna kundzei un dro�i satvēra viņas roku.

Viņa to atļāva un, apvaldījusi strauju kustību, kas liecināja par spēcīgu pārdzīvojumu, pat atbalstījās uz jaunā cilvēka rokas.

� Klausieties, � Rastinjaks iesāka, � ja jums ir bēdas, jums man tās jāuztic. Es gribu pierādīt, ka jūs mīlu jūsu pa�as dēļ. Vai nu jūs runāsiet un pastāstīsiet par savām raizēm, lai es varu tās izkliedēt, kaut man būtu jānogalina cilvēki, vai arī es aizie�u un jūs mani nekad vairs neredzēsiet.

� Labi! � viņa iesaucās, izmisīgas domas pārņemta, un piesita sev pie pieres. � Es jūs pārbaudī�u �o pa�u brīdi. � �Jā,� viņa nodomāja, �cita līdzekļa man tie�ām vairs nav.�

Viņa pazvanīja un vaicāja kambarsulainim:

� Vai kunga ekipā�a aizjūgta?

� Jā, kundze.

� Es to paņemu sev. Jūs viņam dosiet manējo ar maniem zirgiem! Vakariņas pasniegsiet tikai septiņos!

� Nāciet, brauksim! � viņa teica Ei�enam, kas de Nisan�ēna kunga karietē blakus �ai sievietei �ķita sapņojam.

� Uz Palēruajalu, blakus Fran�u teātrim! � viņa uzsauca ku�ierim.

Ceļā viņa �ķita satraukta un daudzie Ei�ena jautājumi palika bez atbildes, tā ka viņ� nezināja, ko domāt par �o mēmo, cie�o, trulo pretestību.

�Vienā mirklī viņa man izslīdējusi no rokām,� viņ� nodomāja.

Kad ekipā�a apstājās, baronese pavērās studentā ar skatienu, kas lika aprauties visiem neprātīgajiem vārdiem, ko viņ� aizrāvies bārstīja.

� Vai jūs tie�ām mani mīlat? � viņa noprasīja.

� Jā, � viņ� atbildēja, slēpdams nemieru, kas viņu pārņēma.

� Vai jūs nedomāsiet neko ļaunu par mani, lai ko arī es jums lūgtu?

� Nē.

� Vai jūs esat ar mieru man paklausīt?

� Glu�i akli.

� Vai jūs kādreiz esat spēlējis? � viņa jautāja drebo�ā balsī.

� Nekad.

� Ai, es sāku atelpot, jums laimēsies! Se jums mana somiņa, � viņa teica. � Ņemiet ta�u, tur ir simt franku, un tas ir viss, kas pieder �ai laimīgajai sievietei. Uzkāpiet kādā spēļu namā; es skaidri nezinu, kur tie atrodas, bet Palēruajalā tādi ir. Riskējiet �os simt frankus spēlē, ko sauc par ruleti, un vai nu zaudējiet visu, vai atgriezieties ar se�iem tūksto�iem franku. Kad jūs atnāksiet atpakaļ, es jums izstāstī�u savas bēdas.

� Lai velns mani parauj, ja es kaut ko saprotu no tā, kas man jādara, bet es jums paklausī�u! � viņ� teica ar prieku, ko iedvesa �āda doma: �Viņa ar mani sakompromitējas, viņa man neko nevarēs atteikt.�

Ei�ens paņem skaisto maciņu, aizsteidzas uz devīto numuru, tuvāko spēļu namu, kuru viņam norāda kāds gatavo apģērbu tirgotājs. Viņ� uzskrien pa kāpnēm, nodod cepuri, ieiet zālē un apprasās, kur atrodas rulete. Pastāvīgiem spēļu viesiem brīnoties, zāles pārzinis viņu pieved pie gara galda. Visu klāteso�o skatienu pavadīts, Ei�ens bez kautrē�anās jautā, kur jānoliek likme.

� Ja jūs liekat vienu luidoru uz vienu no �iem trīsdesmit se�iem numuriem un ja tas laimē, jums būs trīsdesmit se�i luidori, � paskaidro cienījams vecs vīrs ar sirmiem matiem.

Ei�ens nomet simt franku uz divdesmit pirmo numuru, savu gadu skaitļa. Viņ� vēl nav atģidies, kad zāli pār�alc izbrīna saucieni. Viņ� laimējis, pats to nemaz nezinot.

� Savāciet savu naudu! � viņam teica vecais kungs. � Ar �ādu sistēmu otrreiz laimēt nevar.

Ei�ens paņem mazu grābeklīti, ko viņam pasniedz vecais kungs, pievelk sev klāt trīstūksto� se�simt franku un, vēl arvien no spēles neko nesaprazdams, liek tos uz sarkanā. Skatītāji skaudīgi vēro, kā viņ� turpina spēli. Rats grie�as, viņ� laimē vēlreiz, un krupjē viņam vēlreiz atsvie� trīstūksto� se�simt franku.

� Tagad jums ir septiņi tūksto�i divsimt franku, � viņam ie�ukst ausī vecais kungs. � Ja jūs man ticat, tad laidieties projām, jo sarkanais ir laimējis jau astoņas reizes. Ja jums ir �ēlīga sirds, tad jūs atzīsiet, ka padoms ir labs, un atvieglosiet posta pilno likteni vecam Napoleona prefektam, kur� nonācis vislielākajā trūkumā.

Samulsumā Rastinjaks nemana, ka sirmgalvis paņem desmit luidorus; ar septiņiem tūksto�iem kabatā Ei�ens dodas lejā; viņ� vēl arvien no spēles neko nav sapratis, bet ir pārsteigts par savu laimi.

� Tā, ikur jūs mani tagad vedīsiet? � viņ� vaicāja de Nisan�ēna kundzei, parādījis savus septiņus tūksto�us, kad durtiņas tika aizvērtas.

Deļfīne viņu neprātīgi apkampa un ātri noskūpstīja, bet �ajā skūpstā nebija kaislības.

� Jūs mani izglābāt.

Un prieka asaru straume lija viņai pār vaigiem.

� Tagad es jums visu izstāstī�u, mans draugs. Un draugs jūs ta�u man būsiet, vai ne? Jūs mani redzat dzīvojam bagātībā, pārpilnībā; nekā man netrūkst vai liekas netrūkstam. Bet jums jāzina, ka de Nisan�ēna kungs manā rīcībā neatstāj ne sū: viņ� nomaksā visus izdevumus par māju, par pajūgiem, par manām lo�ām, bet tualetēm atstāj pārāk niecīgu summu; viņ� mani noved slepenā trūkumā aiz aprēķina. Es esmu par lepnu, lai lūgtos. Un vai es nebūtu beidzamā plukata, ja viņa naudu iegūtu par cenu, par kādu viņ� man to grib pārdot? Kā tas varēja notikt, ka es, kurai bija septiņsimttūksto� franku, esmu ļāvusies sevi tā noplicināt? Tas notika aiz lepnuma, aiz sa�utuma. Mēs esam tik jaunas un naivas, kad uzsākam laulības dzīvi. Vārdi man pamira uz lūpām, kad vīram vajadzēja prasīt naudu, es to nekad neuzdro�inājos un iztiku ar saviem ietaupījumiem un ar to, ko iedeva nabaga tēvs, un iekritu parādos. Laulības man ir vis�ausmīgākā vil�anās, un es negribu par tām runāt. Pietiek, ja jūs zināt, ka es izlēktu pa logu, ja man būtu jādzīvo ar Nisan�ēnu vienā istabā. Kad man vajadzēja atzīties jaunas sievas parādos � par rotaslietām un visādiem nieciņiem (nabaga tēvs mūs bija ieradinājis nekad ne no kā neatteikties) �, es izcietu patiesas mokas. Beidzot tomēr saņēmu dū�u un viņam visu pateicu. Vai tad man pa�ai nebija savas naudas? Ni-san�ēns aizsvilās un -pārmeta, ka es viņu izputinā�ot, un sarunāja visādas briesmas. Man gribējās palīst simt pēdu zem zemes. Tā kā viņ� bija paņēmis manu pūra naudu, viņ� samaksāja, bet turpmāk noteica man iztikas naudu personiskajiem izdevumiem. Un es ar to esmu samierinājusies, lai reiz būtu miers. Pēc tam es gribēju atbildēt kāda cilvēka patmīlai, kuru jūs pazīstat, � viņa teica. � Kaut viņ� mani arī pievīlis, būtu netaisni neatzīt viņa cēlo raksturu. Bet viņ� tomēr mani necienīgi pameta. Nekad nevajadzētu atstāt sievieti, kurai ļaunā dienā pie kājām nomesti zelta kalni! Tādu sievieti vajag mīlēt vienmēr! Jūs, daiļā dvēsele ar savu divdesmit vienu gadu, jūs vēl esat jauns un skaidrs un man jautāsiet: kā sieviete no vīrie�a var pieņemt zeltu? Mans dievs! Vai tad nav dabiski dalīties visā ar cilvēku, kuram esam parādā par savu laimi? Kad viss ir atdots, kur� gan vairs uztrauksies par kādu sīku daļiņu? Nauda tikai tad kļūst par naudu, kad jūtas zudu�as. Vai cilvēki nav saistīti uz mū�u? Kur� gan paredz �ķir�anos, ja iedomājas, ka viņu mīl? Jūs mums zvērat mū�īgu mīlestību, kā tad intereses var būt �ķirtas? Jūs nezināt, ko es �orīt pārcietu, kad Nisan�ēns man strupi atteica �os se�us tūksto�us franku, viņ�, kur� ik mēnesi tos atdod savai mīļākajai, kādai mei�ai no operas. Es gribēju nonāvēties. Vistrakākās domas man �audījās pa galvu. Brī�iem es apskaudu kalpones � savas istabenes likteni. Uzmeklēt tēvu, ārprāts! Mēs abas ar Anastasiju esam viņu izputināju�as. Mans nabaga tēvs būtu ar mieru sevi pārdot, ja par sevi varētu dabūt se�us tūksto�us. Es viņu velti būtu iedzinusi izmisumā. Jūs esat mani paglābis no kauna un no nāves, es biju pavisam prātu zaudējusi aiz bēdām. Ai, mans kungs, �os paskaidrojumus es biju jums parādā, esmu pret jums izturējusies glu�i neprātīgi. Kad jūs mani atstājāt un es jūs izlaidu no acīm, es gribēju aizbēgt kājām... Kurp? Es to nezinu. Tāda dzīve ir labai tiesai Parīzes sievie�u � ārēja greznība, bet dvēselē ne�ēlīgas rūpes. Pazīstu vēl nelaimīgākus radījumus par sevi. Ir ta�u sievietes, kas spiestas saviem apgādātājiem izlūgties aplamus rēķinus. Citas spiestas apzagt savus vīrus, un vieni notic, ka ka�mirs, kas maksā simt luidoru, ir pirkts par piecsimt frankiem, otri � ka ka�mirs piecsimt franku vērtībā pērkams par simt luidoriem. Var sastapt nabaga sievietes, kas badina savus bērnus, lai ar sīkiem ietaupījumiem sagādātu naudu tērpam. Bet es no �ādas riebīgas krāp�anas esmu pasargāta. �is ir mans pēdējais satraukums. Ja da�as sievietes pārdodas saviem vīriem, lai pār tiem valdītu, tad es vismaz esmu brīva. Ja es gribētu, Nisan�ēns mani apbērtu ar zeltu, un es tomēr labāk raudu pie tāda vīrie�a krūtīm, kuru es varu cienīt. Ai, �ovakar de Mar�ē kungam vairs nebūs tiesības raudzīties manī kā sievietē, ko viņ� ir nopircis!

Viņa paslēpa seju rokās, lai nerādītu Ei�enam savas asaras, bet viņ� tās atņēma nost, lai uz viņu paskatītos; viņa bija lieliska.

� Jaukt kopā naudu un jūtas � vai tas nav �ausmīgi? Jūs mani nevarēsiet mīlēt, � teica viņa.

Pārsteigts par mistrojumu, kurā ietilpa gan cēlas izjūtas, kas sievietes padara tik di�as, gan kļūdas, kuras pa�reizējā sabiedrības struktūra tām liek pieļaut, Ei�ens viņu mierināja maigiem vārdiem, apbrīnodams skaisto sievieti, kas savā sāpju kliedzienā bija tik naivi neapdomīga.

� Apsoliet, ka jūs to visu neizlietosiet pret mani, � viņa sacīja.

� Ai, kundze, to es nespēju! � viņ� atbildēja.

Viņa paņēma jaunekļa roku un atzinībā to pieglaudīgi uzlika sev uz sirds.

� Pateicoties jums, esmu atkal brīva un jautra. Dzīvē mani nospieda dzelzs roka. Turpmāk gribu dzīvot vienkār�i, neko neaizdot. Jūs ta�u mani pieņemsiet tādu, kāda esmu, vai ne, mans draugs? �o paturiet sev, � viņa teica, paņemdama tikai se�as naudas zīmes. � Patiesībā jums pienākas tūksto� ekiju, jo es uzskatu, ka jums pieder puse no visa.

Ei�ens turējās pretim kā kautrīga jaunava. Bet, kad baronese sacīja: �Es jūs uzlūko�u kā naidnieku, ja nebūsiet mans līdzdalībnieks,� � viņ� paņēma naudu.

� To es paturē�u kā pamatkapitālu kļūmīgam gadījumam, � viņ� sacīja.

� Tas ir vārds, no kura es baidījos, � viņa teica nobālēdama. � Ja vēlaties, lai esmu jums mīļa, tad zvēriet, ka nekad vairs nespēlēsiet! Mans dievs! Es lai būtu jūs samaitājusi! Es aiz bēdām nobeigtos!

Viņi bija atkal pārbrauku�i. Redzētais posta un pārpilnības pretmets apstulbināja studentu, kuram ausīs atkal ieskanējās Votrēna drūmie vārdi.

� Apsēdieties �eit, � baronese teica, ienākdama savā istabā un norādīdama uz dīvānu pie kamīna. � Man jāraksta ļoti nepatīkama vēstule. Dodiet man padomu!

� Nerakstiet neko, ielieciet aploksnē naudas zīmes, uzrakstiet adresi un nosūtiet ar savu istabeni!

� Jūs esat lielisks cilvēks, � viņa teica. � Redz, ko nozīmē laba audzinā�ana! Tūlīt jūtamas de Boseānu asinis, � viņa teica ar smaidu.

�Viņa ir burvīga,� Ei�ens nodomāja, arvien vairāk nonākdams mīlestības varā.

Viņ� aplūkoja istabu, kas izstaroja bagātas kurtizānes saldkaislu eleganci.

� Vai jums te patīk? � viņa jautāja un piezvanīja istabenei.

� Terēze, aiznesiet to pati de Mar�ē kungam un nododiet viņam rokā! Ja jūs viņu nesastopat mājās, nesiet vēstuli atpakaļ!

Terēze nenocietās izejot neuzmetusi �ķelmīgu skatienu Ei�enam. Vakariņas -bija servētas. Rastinjaks sniedza roku de Nisan�ēna kundzei, kas viņu ieveda brīni�ķīgā ēdamzālē, kur jauneklis varēja apbrīnot to pa�u galda greznību kā pie savas māsīcas.

� Itālie�u teātra dienās jūs nāksiet pie manis vakariņot un pavadīsiet mani.

� Es sāktu pierast pie �īs saldās dzīves, ja tai būtu lemts turpināties. Bet es esmu nabaga students, kam jādomā par savas nākotnes kaldinā�anu.

� Tā nāks pati no sevis, � viņa smiedamās teica. � Kā redzat, viss nokārtojas, es nebūt negaidīju, ka bū�u tik laimīga.

Sievietes dabā ir pierādīt neiespējamo ar iespējamo un apgāzt faktus ar priek�nojautām. Kad de Nisan�ēna kundze ar Rastinjaku ienāca savā lo�ā teātrī, apmierinājums viņai pie�ķīra tādu daiļumu, ka ikviens atļāvās pa sīkai piezīmei, pret kurām sievietei nav iero�u un kuras bie�i liek noticēt patvaļīgi izdomātiem grēciņiem. Kas pazīst Parīzi, netic tam, ko tur runā, un nerunā par to, kas notiek. Ei�ens satvēra baroneses roku, un abi ar maigāku vai spēcīgāku rokas spiedienu dalījās iespaidos, ko viņos radīja mūzika. Sis vakars viņus apreibināja. Viņi izgāja kopā, un kundze de Nisan�ēna gribēja pavadīt Ei�enu līdz Jaunajam tiltam, visu ceļu liegdama skūpstu, ko tik karsti bija sniegusi Palēruajalā. Ei�ens viņai pārmeta �o secības trūkumu.

� Toreiz, � viņa atbildēja, � tā bija pateicība par necerētu uzupurē�anos, tagad tas būtu solījums.

� Nepateicīgā, jūs man pat to negribat dot! �

Ei�ens sadusmojās. Ar nepacietīgu kustību, kas apbur mīlētāju, viņa tam sniedza roku, kuru tas noskūpstīja ar neveiklu grāciju, kas savukārt apbūra kundzi de Nisan�ēnu .

� Uz redzē�anos pirmdien ballē, � viņa noteica.

Skaistajā mēnesnīcā kājām soļojot mājup, Ei�ens gremdējās nopietnās pārdomās. Viņ� bija reizē laimīgs un neapmierināts; laimīgs par dēku, kuras varbūtējais atrisinājums viņam pie�ķīra vienu no skaistākajām un elegantākajām Parīzes sievietēm, ko viņ� iekāroja; neapmierināts par to, ka sabruka viņa iedzīvo�anās plāni, un �ajā brīdī jauneklis juta, cik nedro�i ir nodoties nenoteiktām domām, kā viņ� to aizvakar bija darījis. Neveiksme arvien rāda, cik spēcīgas biju�as mūsu ieceres. Jo vairāk Ei�ens baudīja Parīzes dzīvi, jo mazāk viņam gribējās palikt nepazīstamam un nabagam. Viņ� burzīja kabatā tūk-sto�franku banknoti un izdomāja da�ādus blēdīgus iemeslus, lai to uzskatītu par savu. Beidzot Ei�ens nonāca Nēvsen�enevjēvas ielā un, uzkāpis aug�ā, ieraudzīja gaismu. tēvs Gorio bija atstājis durvis vaļā un sveci degam, lai students neaizmirstu viņam izstāstīt viņa meitu, kā viņ� mēdza teikt. Ei�ens neko neslēpa.

�� Viņas domā, ka esmu izputināts, bet man vēl ir tūksto� trīssimt rentes! � tēvs Gorio izsaucās spēcīgā greizsirdības izmisumā. � Mans dievs, kādēļ gan nabaga mazā neatnāca �urp? Es būtu pārdevis savas rentes, mēs būtu paņēmu�i no pamatkapitāla, un atlikumu es noguldītu uz mū�a renti. Kādēļ, labo kaimiņ, jūs nenācāt pie manis un nepastāstījāt par grūtībām? Kā jums pietika drosmes riskēt spēlē viņas nabaga mazo simtnieku? Tas man plosa sirdi. Redziet, ko nozīmē znoti! Ak, ja es viņiem tiktu klāt, es viņus no�ņaugtu! Mans dievs, viņai bija jāraud, viņa raudāja!

� Atspiedusi galvu man pie vestes, � Ei�ens teica.

� Dodiet man to! � tēvs Gorio iesaucās. � Ai, tur ir biju�as manas meitas � manas dārgās Delfīnes asaras, kura nekad neraudāja, maza būdama! Nevalkājiet to vairs, atdodiet man! Es jums nopirk�u citu vietā. Pēc laulību līguma viņai ir tiesības uz savu mantu. Rīt pat es uzmeklē�u advokātu Dervilu. Es lik�u pieprasīt, lai viņas da|a tiktu ieguldīta kādā pasākumā. Es zinu likumus, es esmu vecs vilks, es atgū�u savus ilkņus.

� Te būs tūksto� franku, ko viņa man iedeva no mūsu laimesta. Uzglabājiet tos viņai �ajā vestē.

Gorio paskatījās uz Ei�enu, pastiepa roku, lai saņemtu viņa roku, un uz tās uzkrita asara.

� Jums dzīvē būs panākumi, � vecais vīrs teica. � Redziet, dievs ir taisnīgs. Es zinu, kas ir godīgums, un varu apliecināt, ka jums līdzīgu ir maz. Jūs ta�u arī gribat būt mans mīļais bērns? Ejiet pie miera. Jūs varat gulēt, jo neesat vēl tēvs. Viņa ir raudājusi, es to tagad uzzinu, un es kā muļķis mierīgi ēdu, kamēr viņa cieta, es, es, kur� varētu pārdot dievu tēvu, dievu dēlu un svēto garu, lai tikai viņām abām aiztaupītu pa asarai!

�Tik tie�ām, man liekas, es bū�u godīgs visu mū�u,� Ei�ens nodomāja, likdamies gultā. �Ir tomēr patīkami klausīt sirdsapziņas balsij!�

Varbūt tikai tie, kuriem dievs ir sirdī, dara labu klusībā, un Ei�ens ticēja dievam.

Nākamajā dienā uz balles laiku Rastinjaks devās pie de Boseāna kundzes, kas viņu aizveda stādīt priek�ā hercogienei de Kariljano. Mar�aliene viņu saņēma ļoti laipni, un viņ� tur sastapa de Nisan�ēna kundzi. Delfīne bija uzposusies ar nodomu visiem patikt, lai vēl vairāk patiktu Ei�enam, kura skatienu viņa gaidīja ar nepacietību, domādama, ka �o nepacietību neviens nemana. Tam, kur� prot uzminēt sievietes satraukumu, �āds brīdis ir pilns burvības. Kam gan kādreiz nav paticis likt mīļotai gaidīt atbildi, val�ķīgi slēpt savu prieku, izvilināt atzī�anos, radot nemieru, izbaudīt bailes, kuras spēj izklīdināt viens vienīgs smaids?

Svinībās students aptvēra, cik nozīmīgs viņa stāvoklis, un saprata, ka viņam kā atzītam de Boseāna kundzes brālēnam ir sava vieta sabiedrībā. De Nisan�ēna kundzes iekaro�ana, ko viņam jau piedēvēja, viņu tik ļoti izcēla, ka visi jaunie cilvēki meta skaudīgus skatienus; kādu no tiem uztvēris, viņ� pirmo reizi izbaudīja muļķīgu pa�apmierinātību. Staigājot no salona salonā, spraucoties cauri viesu bariņiem, viņ� dzirdēja slavējam savu laimi. Visas sievietes pareģoja viņam panākumus. Delfīne, baidīdamās viņu zaudēt, apsolīja, ka �ovakar vairs neliegs skūpstu, no kura vēl vakar tik ļoti bija vairījusies. Sājā ballē Rastinjaks saņēma vairākus ielūgumus. Māsīca viņu iepazīstināja ar da�ām sievietēm, tās visas tīkoja būt elegantas, un to mājas uzskatīja par patīkamām; viņ� jutās ievests di�ākajā un cēlākajā Parīzes sabiedrībā. �is vakars viņam nozīmēja spo�u iesākumu, un vēl vecuma dienās viņ� to atcerējās, tāpat kā meitene vienmēr atceras balli, kurā guvusi panākumus. Nākamajā dienā, kad viņ�, visiem pansionāriem dzirdot, stāstīja par saviem piedzīvojumiem Gorio tēvam, Votrēns sāka velni�ķīgi smīkņāt.

� Vai jūs domājat, ka jauns salona lauva var palikt Vokēras namā Nēvsen�enevjēvas ielā? � dzel�ainais loģiķis iesaucās. � Protams, ļoti cienījamā, ta�u nepavisam ne modernā pansijā. Tā ir pārtikusi iestāde, krā�ņa savā pārpilnībā, lepna, ka bijusi pils, kur uz laiku mitinājies Rastinjaks; bet tā ir un paliek Nēvsen�enevjēvas ielā un nepazīst greznību, jo ir tīri patriarhalorāma. Mans jaunais draugs, �� viņ�

turpināja ar tēvi�ķīgu izsmieklu, � ja gribat Parīzē vērst uz sevi uzmanību, tad no rīta jums vajadzīgs tilberijs ar trim zirgiem un kariete vakarā, kopā deviņi tūksto�i franku pajūgiem. Jūs būtu sava laimīgā likteņa necienīgs, ja drēbniekam izdotu tikai trīstūksto� franku, se�us simtus � smar�u tirgotājam, simt ekiju � kurpniekam, simt � cepurniekam. Bet veļas mazgātāja jums izmaksās tūkstoti. Zelta jaunatne ir ārkārtīgi prasīga attiecībā uz veļu: vai tad tie�i to visbie�āk pie viņiem neaplūko? Mīlestība un baznīca grib redzēt skaistas segas uz saviem altāriem. Mēs jau esam saskaitīju�i �etrpadsmit tūksto�us franku. Es nerunāju par to, ko jūs zaudēsiet kār�u spēlē, derībās, dāvanās; jāpieskaita vēl arī divi tūksto�i franku kabatas naudas. �ādu dzīvi es esmu dzīvojis un zinu, cik tā maksā. �iem pirmās vajadzības izdevumiem vēl pievienojiet trīssimt luidoru pīrāgam un tūksto� franku ligzdiņai. Redziet, mans bērns, gadā tur sanāk savi divdesmit pieci tūksto�i franciņu, vai arī mēs vārtāmies dubļos, ļaujam par mums smieties, pazudinām savu nākotni, zaudējam panākumus un mīļākās! Es vēl piemirsu sulaini un grūmu! Vai Kristofs jums mū�īgi nēsās mīlestības vēstules? Vai jūs tās rakstīsiet uz tā pa�a papīra kā tagad? Tas jums nozīmētu pa�nāvību. Ticiet vecākam vīram, kam ir piedzīvojumi! � viņ� turpināja, rinforzando kāpinādams savu basu. � Vai nu dzīvojiet mierīgi savā tikumiskajā jumtistabā, pielaulāts darbam, vai arī ejiet citu ceļu!

Un Votrēns pamirk�ķināja aci uz Taijfēras jaunkundzes pusi, it kā ar �o skatienu gribētu atgādināt un savilkt kopā vilino�os apsvērumus, ko viņ� kārdinādams bija sējis studenta dvēselē. Vairākas dienas Rastinjaks nodevās vieglprātīgai dzīvei. Gandrīz ik dienu viņ� vakariņoja pie de Nisan�ēna kundzes, kuru pēc tam pavadīja sabiedrībā. Viņ�

11 _ tēvs Gorio atgriezās trijos �etros no rīta, cēlās pusdienas laikā, uzposās un skaistā laikā brauca ar Delfīni vizināties Buloņas me�ā, tā nosizdams laiku, kuram nezināja vērtību; toties padevās greznības aicinājumiem un vilinājumiem tikpat dedzīgi, kā dateles nepacietīgais ziedkausiņ� tiecas pēc Himeneja apaugļojo�iem putekļiem. Viņ� spēlēja augstu spēli, daudz zaudēja vai daudz laimēja un beidzot pierada pie Parīzes jaunekļu dzīves pārmērībām. Pēc pirmajiem laimestiem viņ� no�ūtīja mātei un māsām tūksto� pieci simti franku, parādam pievienodams skaistas dāvanas. Lai gan viņ� bija apņēmies atstāt Vokēras pansiju, pēdējās janvāra dienās viņ� vēl bija turpat un nezināja, kā no turienes izkļūt. Visi jauni cilvēki ir padoti �ķietami neizskaidrojamam likumam, kura jēga meklējama pa�ā jaunībā un arī neprātā, ar kādu jaunatne metas baudās. Bagāts vai nabags � nevienam nekad nav naudas ikdienas vajadzībām, bet visādiem untumiem tā arvien atrodas. Viņi ir iz�ķērdīgi, ja kaut ko iespējams dabūt uz parāda, viņi ir skopi, ja vajag maksāt uz vietas; viņi, �ķiet, grib atriebties par visu, kā viņiem trūkst, izkaisīdami vējā visu, ko var dabūt. Tā, piemēram, students daudz vairāk rūpējas par cepuri nekā par uzvalku. Drēbnieks ar saviem milzīgajiem ienākumiem arvien būs gatavs strādāt uz kredīta, bet cepurnieku pieticīgā peļņa padara par vienu no nepatīkamākajiem radījumiem, ar kādiem vien iespējams nonākt saskarē. Ja jauns cilvēks teātra balkonā skaistu sievie�u lornetēm rāda �ilbino�u vesti, var �aubīties, vai viņam ir zeķes kājās, jo trikotā�nieks glu�i kā smecernieks uzbrūk viņa makam. Tāpat klājās arī Rastinjakam. Kad bija jāmaksā kundzei Vokērai, viņ� mū�am bija tuk�ā, bet, kad vajadzēja ziedot plikai godkārei, maks arvien bija pilns; tas pārdzīvoja paisumus un bēgumus, kas nekad nesakrita ar visparastākajiem maksājumiem. Lai atstātu smirdīgo, riebīgo pansiju, kur vienmēr tika noniecinātas viņa ieceres, vajadzēja samaksāt kundzei Vokērai mēnesi uz priek�u un iegādāties mēbeles nākamā dendija dzīvoklim. Tas vienmēr, kā izrādījās, bija neiespējami. Rastinjaks, lai sagādātu līdzekļus kār�u spēlei, gan prata par laimēto naudu pie sava zeltkaļa iepirkt dārgus pulksteņus un zelta ķēdes, ko ieķīlāja lombardam, �im drūmajam un klusajam jaunatnes izpalīgam, ta�u viņam trūka pat mazākās apķērības un drosmes, kad vajadzēja maksāt par uzturu un dzīvokli vai nopirkt sīkumus, kas nepiecie�ami elegantai dzīvei. Ikdienas vajadzības un parādi, kas sataisīti par jau apmierinātām vēlmēm, viņu vairs neierosināja. Tāpat kā lielākā tiesa cilvēku, kas pazinu�i �ādu gadījuma dzīvi, viņ� nogaidīja pēdējo brīdi, lai nomaksātu, pēc pilsonības ieskatiem, svētus parādus, kā to darīja Mirabo, kur� par maizi maksāja tikai tad, kad tā pieņēma pūķveidīgu protestējama vekseļa veidu. Ap �o laiku Rastinjaks bija zaudējis savu naudu un iekūlies parādos. Students nāca pie atziņas, ka turpināt �ādu dzīvi bez noteiktiem ienākumā avotiem nav iespējams. Bet, kaut arī vaidēdams no nenoturīgajā stāvoklī saņemtajiem sāpīgajiem dūrieniem, viņ� nespēja atteikties no pārmērīgajiem priekiem, ko sniedza �ī dzīve, un gribēja to katrā ziņā turpināt. Akls gadījums, ar kādu viņ� gribēja tikt pie bagātības, kļuva arvien neiespējamāks, bet reālie �ķēr�ļi auga augumā. Tuvāk iepazinies ar de Nisan�ēna kunga un kundzes mājas dzīves noslēpumiem, viņ� bija novērojis, ka tie, kuri mīlestību pārvēr� par līdzekli, ar ko tikt pie bagātības, ir metu�i pie malas kaunu un atteiku�ies no cēlām idejām, kas izpērk jaunības kļūdas. Viņ� bija pieņēmis �o ārēji spo�o dzīvi, kuru saēda sirdsapziņas pārmetumu lentenis un kuras pārejo�os priekus izpirka ilgsto�s sirds nemiers; viņ� tajā vārtījās un kā Labrijēra Izklaidīgais taisīja migu grāvja dubļos; bet, tāpat kā Izklaidīgais, viņ� tur vēl notraipīja tikai drēbes.

161

� Tātad mēs mandarīnu esam nonāvēju�i? � kādudien, piecēlies no galda, viņam vaicāja Bjan-�ons.

� Vēl ne, � Ei�ens atteica, � bet viņ� jau gārdz.

Medicīnas students �os vārdus uzskatīja par joku, bet tie tomēr nebija joks. Pēc ilga laika atkal ieradies pansijā uz vakariņām, Ei�ens maltītes laikā �ķita tāds domīgs. Viņ� nepiecēlās pēc deserta, bet palika ēdamistabā blakus Taijfēras jaunkundzei, kurai laiku pa laikam uzmeta izteiksmīgus skatienus. Da�i pansionāri vēl bija pie galda un grauza riekstus, citi staigāja apkārt, turpinādami iesāktās sarunas. Tāpat kā katru vakaru, katrs gāja, kur tam patika, vadoties no uzmanības, kādu pievērsa sarunām, vai skatoties pēc tā, cik labi darbojās gremojamais aparāts. Ziemā ēdamistaba reti kad kļuva tuk�a pirms astoņiem, kad visas �etras sievietes palika vienas un atriebās par klusē�anu, ko viņu dzimums viņām uzspieda �ajā vīrie�u sabiedrībā.

Pārsteigts par Ei�ena raizīgo izskatu, Votrēns uzkavējās ēdamistabā, lai gan sākumā likās, it kā viņ� kaut kur steigtos, un visu laiku palika neredzams Ei�enam, kur� varēja domāt, ka viņ� aizgājis. Tad, nepievienojies pēdējiem pansionāriem, viņ�, sevī noslēdzies, izgāja viesistabā. Viņ� bija lasījis studenta dvēselē un paredzēja drīzu atrisinājumu. Rastinjaks patie�ām bija nonācis strupceļā, kādā dro�i vien atradu�ies daudzi jaunekļi. Aiz mīlestības vai koķetērijas kundze de Nisan�ēna bija likusi Ei�enam iziet cauri visām patiesas kaislības mocībām, pla�i izvērsdama visus sievi�ķīgās diplomātijas līdzekļus, ko pazīst Parīzē. Sakompromitējusies sabiedrības acīs, lai sev piesaistītu de Boseāna kundzes brālēnu, viņa vilcinājās tam īstenībā pie�ķirt tiesības, ko tas �ķietami jau baudīja. Veselu mēnesi viņa tā satrauca Ei�ena jutekļus, ka viņ� jau bija glu�i pazaudējis sirdi. Pirmajā laikā Ei�ens cerēja gūt virsroku, bet kundze de Nisan�ēna tomēr, kā izrādījās, bija stiprāka, uzurdot Ei�enā visas labās un sliktās jūtas, ko mijiedarbībā pārdzīvo divi trīs jaunekļi. un kas slēpjas katrā Parīzes jaunietī. Vai viņa bija aprēķinātāja? Nē; sievietes pat visneīstākajā reizē ir īstas, jo viņas pakļaujas kādai dabiskai izjūtai. Varbūt Delfīne, tik strauji ļāvusi jaunajam cilvēkam iegūt varu pār sevi un izrādījusi viņam tik lielu pieķer�anos, paklausīja kādai pa�cieņas sajūtai, kas lika vai nu atkāpties no dotajiem solījumiem, vai arī rast prieku, tos novilcinot. Kad parīzieti aizrauj kaislība, viņas dabā ir vilcināties un nekrist grēkā tūlīt, bet pārbaudīt tā cilvēka sirdi, kuram viņa turpmāk domā uzticēt savu nākotni. Pirmajā reizē kundze de Nisan�ēna bija vīlusies visās savās cerībās un viņas uzticība kādam jaunam egoistam noniecināta. Viņai bija iegansts turpmāk neuzticēties. Iespējams, ka Ei�ena uzvedībā viņa bija saskatījusi zināmu necienību, kuru izskaidroja viņu dīvainās attiecības un straujie panākumi, kas jaunekli bija padarīju�i iedomīgu. Viņa, bez �aubām, tik jauna vīrie�a acīs gribēja izlikties pārāka un varena, jo tik ilgi bija jutusies nevarīga pret to, kas viņu bija pametis. De Nisan�ēna kundze negribēja, ka Ei�ens viņu uzskata par viegli iegūstamu tie�i tāpēc, ka tas zināja, ka viņa bija piederējusi de Mar�ē. Izbaudījusi pazemojo�u prieku ar īstu necilvēku, ar jaunu izvirtuli, viņa tagad izjuta lieglaimi, staigājot pa mīlestības ziedo�ajiem laukiem; un viņai �ķita burvīgi apbrīnot �o mīlestību no visām pusēm, ilgi klausoties kaislības trīsās un ilgi ļaujoties �ķīstiem glāstiem. īstā mīla maksāja par neīsto. Ar �o pretrunu būs bie�i jāsastopas, kamēr vīrie�i neatskārtīs, cik ziedu sievietes dvēselē nopļauj pirmā vil�anās. Lai kādi bija Delfīnes iemesli, viņa rotaļājās ar Rastinjaku, un viņai patika ar jaunekli rotaļāties � dro�i vien tāpēc, ka viņu mīlēja un viņa to zināja; viņa ne�aubījās, ka remdēs sava mīļākā alkas, kad tas labpatiks viņas ķēni�ķīgajai sievietes iegribai. Aiz pa�cieņas Ei�ens nevēlējās, ka viņa pirmā cīņa beigtos ar sakāvi, un bija neatlaidīgs kā mednieks, kas visādā ziņā kāro no�aut irbi Sv. Hu-berta svētku dienā. Raizes, aizvainota patmīļa, īsts vai neīsts izmisums arvien vairāk viņu piesaistīja �ai sievietei. Visa Parīze viņam jau pie�ķīra de Nisan�ēna kundzi, lai gan viņ� nebija sasniedzis neko vairāk kā pirmajā dienā, kad viņu ieraudzīja. Jaunekli plosīja trakas dusmas, jo viņ� nezināja, ka sievietes koķetērija reizumis dod vairāk labuma, nekā tās mīlestība dod prieka. Laiks, kad sieviete nepadodas mīlestībai, Rastin jakam sniedza pirmos augļus, bet tie viņam izmaksāja tikpat dārgi, cik bija zaļi, skāņi un brīni�ķīgi, ja tos dabūtu nobaudīt.

Da�kārt, būdams bez neviena sū, bez nākotnes izredzēm, Ei�ens, par spīti savai sirdsbalsij, domāja par Votrēna norādīto iespēju tikt pie bagātības, apprecot Taijfēras jaunkundzi. Tolaik viņ� bija nonācis tik spaidīgos apstākļos, ka gandrīz neapzinīgi padevās briesmīgās sfinksas mahinācijām, kuras skatiens viņu bie�i bija apmājis. Kad Puarē un Mi�ono jaunkundze bija uzkāpu�i savās istabās, Rastinjaks, domādams, ka te paliku�as vēl tikai kundze Vokēra un kundze Kutīra, kura, snauzdama pie krāsns, adīja vilnas uzro�us, uzmeta Taijfēras jaunkundzei tik maigu skatienu, ka viņa nodūra acis.

� Vai jums, Ei�ena kungs, ir kādas bēdas? � Viktorīne iejautājās, laiciņu klusējusi.

� Kuram gan nav bēdu? � Rastinjaks atbildēja.

� Ja mēs, jaunekļi, būtu dro�i, ka mūs mīl ar padevīgu mīlestību, kas atalgo upurus, kurus alla� esam gatavi nest, tad gan laikam mums nekad nebūtu bēdu.

Par atbildi Taijfēras jaunkundze viņam uzmeta skatienu, kas nebija pārprotams.

� Tagad jūs, jaunkundz, esat dro�a par savu sirdi � bet vai varat apzvērēt, ka tā būs vienmēr? ft

Nabaga meitenes lūpas skāra smaids kā stars no viņas dēvseles dzīlēm un tik spēcīgi apspīdēja viņas seju, ka Ei�ens izbijās no izraisīto jūtu spēka.

� Kā? Bet, ja rīt jūs būtu bagāta un laimīga, ja no mākoņiem jums nokristu milzu bagātība, � vai tad jūs vēl mīlētu nabaga jaunekli, kas jums paticis posta dienās?

Viņa valdzino�i palocīja galvu.

� Pat ļoti nelaimīgu jaunekli?

Atkal galvas mājiens.

� Kādas muļķības jūs tur runājat? � Vokēra kundze iesaucās.

� Lieciet mūs mierā! � Ei�ens viņu pārtrauca.

� Mēs saprotamies.

� Vai te notiktu derības starp Sevaljē Ei�enu de Rastinjaku un Viktorīni Taijfēras jaunkundzi? � savā rupjajā balsī ierunājās Votrēns, piepe�i parādīdamies ēdamistabas durvīs.

� Ai, kā jūs mūs izbiedējāt! � kundze Kutīra un kundze Vokēra iesaucās abas reizē.

� Es būtu varējis izvēlēties ko sliktāku, � smiedamies atbildēja Ei�ens, kuru Votrēna balss satrauca tik skaudri kā vēl nekad.

4' �� � � � Ч �

� Kungi, atmetiet Jaunus jokus! � Kutīra kundze teica. � Meitiņ, kāpsim aug�ā istabā.

kundze Vokēra sekoja abām pensionārēm, lai vakara cēlienu pavadītu pie viņām un ietaupītu sveces un kamīna uguni. Ei�ens palika viens aci pret aci ar Votrēnu.

� Es zināju, ka jūs beidzot pie tā nonāksiet, � Votrēns teica nesatricināmā aukstasinībā. � Bet klausieties, ari es esmu smalkjūtīgs tāpat kā jebkur� cits. Neizlemiet neko �ajā brīdī, ja jūs pa�reiz neesat pats savā ādā. Jums ir parādi. Es gribu, lai jūs nākat pie manis nevis kaislības vai izmisuma dzīts, bet gan saprāta skubināts. Varbūt jums vajag kādus tūksto� ekijus? Te tie ir, ja gribat.

Vilinātājs izvilka no kabatas maku, izņēma trīs banknotes un pavicināja studenta acu priek�ā. Ei�ens bija briesmīgā stāvoklī. Marķīzam d�A�ida un grāfam de Traijam viņ� uz goda vārdu bija parādā simt luidoru. Naudas viņam nebija, viņ� neuzdro�inājās iet un pavadīt �o vakaru pie de Resto kundzes, kur viņu gaidīja. Tā bija viena no tām mazajām suarejām, kur pasniedz cepumus un dzer tēju, bet kur vista spēlē var paspēlēt se�us tūksto�us franku.

� Godājamais kungs, � Ei�ens atbildēja, ar pūlēm valdīdams krampjainas trīsas, � pēc tā, ko jūs man uzticējāt, jums jāsaprot, ka man nav iespējams no jums kaut ko aizņemties.

� Patie�ām, jūs mani sāpinātu, ja būtu runājis citu valodu, � kārdinātājs turpināja. � Jūs esat skaists, smalkjūtīgs jauneklis, lepns kā lauva un maigs kā jaunava. Velna rīklei jūs būtu labs kumoss. Man patīk �ādi jaunekļi. Vēl divi trīs apsvērumi par augsto politiku, un jūs redzēsiet pasauli tādu, kāda tā ir. Notēlodams da�as tikumiskas ainiņas, izcils cilvēks apmierina visas savas iegribas, 168 partera muļķiem skaļi aplaudējot. Vēl da�as dienas, un jūs būsiet mūsējais. Ai, ja jūs gribētu kļūt par manu mācekli, es jums ļautu sasniegt visu! Jūs nespētu izteikt ne mazāko vēlē�anos, kas tūlīt nepiepildītos, vienalga, vai jūs gribētu godu, bagātību vai sievietes. Visu civilizāciju mēs jums pārvērstu ambrozijā. Jūs būtu mūsu luteklis, mūsu pastarītis, mēs visi ar prieku ietu bojā jūsu dēļ. �ķēr�ļus, kas jums rastos ceļā, tūlīt nolīdzinātu. Ja jums vēl ir kādi sirdsapziņas pārmetumi, tad jūs dro�i vien mani uzskatāt par neģēli. Tad ziniet, ka cilvēkam, kuram piemita tikpat daudz godprātības, cik jums pa�reiz, vikontam de Tirānam¹³, bija �ādi tādi darījumi ar laupītājiem, un viņ� nebūt nejutās kompromitēts. Jūs negribat būt mans parādnieks, vai ne? Ja tik vien būtu bēdu! � Votrēns turpināja pasmaidīdams. � Ņemiet �o lupatu un �ķērsām pāri uzrakstiet: �Pieņemu par trim tūksto�iem pieciem simtiem franku, kas nomaksā/ami gada laikā,� � viņ� teica, izvilcis zīmogpapīra loksni. � Un neaizmirstiet datumu! Procenti ir pietiekami augsti, lai jūs atbrīvotu no sirdsapziņas pārmetumiem; varat mani saukt par augļotāju un uzskatīt, ka esat brīvs no pateicības. �obrīd es vēl ļauju sevi nicināt, jo esmu dro�s, ka vēlāk jūs mani iemīlēsiet. Jūs manī atradīsie't neizmērojamus bezdibeņus, dziļas, spēcīgas jūtas, ko nejēgas sauc par netikumiem, bet nekad mani nesa-stapsiet gļēvu vai nepateicīgu. Es neesmu ne bandinieks, ne laidnis, bet gan tornis, manu zēn.

� Kas jūs esat par cilvēku! � Ei�ens iesaucās. � Jūs esat radīts, lai mani mocītu.

� Nebūt nē, esmu labs cilvēks, kas grib sevi aptraipīt, lai jūs pasargātu no dubļiem līdz mū�a galam. Jūs man jautāsiet � kālab �āda uzupurē�anās? Nu, to es jums kādudien klusām ie�ukstē�u ausī. Sākumā es jūs pārsteidzu, parādīdams sabiedriskās iekārtas mehānismu un darbību; bet pirmās izbailes pāries tāpat kā jaunkareivim kaujas laukā, un jūs pierādīsiet pie domām, ka cilvēki uzskatāmi par zaldātiem, kuriem jāiet bojā to dienestā, kas pa�i sevi svaidīju�i par karaļiem. Laiki ir stipri mainīju�ies. Kādreiz jūs vienkār�i pateicāt dro�ulim: �Nogādā man pie malas to un to, un �e tev simt franku,� � un, kad cilvēks par kādu �jā� vai �nē� bija nogādāts uz viņpasauli, mierīgi ieturējāt vakariņas. �odien es jums lieku priek�ā pieņemt lielu bagātību par vienu galvas mājienu, kas jūs nekādā ziņā nevar kompromitēt, bet jūs �aubāties. Sis laikmets ir gļēvs.

Ei�ens parakstīja vekseli un apmainīja to pret banknotēm.

� Labi. Runāsim ta�u reiz prātīgi, � Votrēns turpināja. � Pēc da�iem mēne�iem es do�os uz Ameriku stādīt tabaku. Aiz draudzības es jums sūtī�u cigārus. Ja kļū�u bagāts, es jums palīdzē�u. Un, ja man nebūs bērnu (tas ļoti var būt, jo man nav nekādas patikas dzīt atvases), es jums novēlē�u savu mantu. Vai tas ir cilvēka draudzības apliecinājums? Bet es ta�u jūs mīlu. Mana kaislība ir ziedoties otram cilvēkam. Esmu to jau darījis. Redziet, draugs, es dzīvoju augstākā vidē nekā pārējie. Rīcību es uzlūkoju par līdzekli un paturu acīs tikai mērķi. Ko man nozīmē cilvēks? Sito! � Un viņ� noknak�ķināja īk�ķa nagu uz zoba. � Cilvēks ir viss vai nekas. Viņ� ir mazāks par neko, kad saucas Puarē; viņu var nospiest kā blakti, viņ� ir plakans un smird. Bet cilvēks ir dievs, ja viņ� līdzinās jums: tas vairs nav ar ādu pārvilkts mehānisms, bet teātris, kurā rosās visskaistākās jūtas, un es dzīvoju tikai ar jūtām. Vai izjūta nav kādā domā ietverta pasaule? Aplūkojiet tēvu Gorio � abas meitas viņam nozīmē visu; tās ir diedziņ�, pie kura turēdamies viņ� virzās pa �o pasauli. Es, redziet, esmu pietiekami malies pa dzīvi un atzīstu tikai vienas patiesas jūtas � draudzību divu vīrie�u starpā. Pjērs un �afjē � tā ir mana kaislība! �Izglābto Venēciju� es zinu no galvas. Vai jūs pazīstat daudz rūdītu vīru, kas biedram paklausītu bez vārda runas un neskaitītu viņam morāli, ja viņ� teiktu: �Iesim apraksim vienu!� Es esmu to darījis. Es par to ar visiem nerunātu. Bet jūs, jūs esat izcils cilvēks, jums var sacīt visu, un jūs visu spējat saprast. Jums nebūs ilgi jābradā pa purvu, kur . dzīvo kni�ļi, kas mūs �eit ielenc. Tā, tas nu ir norunāts. Jūs apprecēsieties. Pa�ķirsim ceļu ar durkļa galu! Manējais ir no tīras dzelzs un nekad neliecas. На, hā!

Votrēns izgaja, lai nedzirdētu studenta noraido�o atbildi un lai tas justos brīvi. Likās, viņ� pazina �ādu sīku preto�anos noslēpumu, �īs cīņas, ar kurām cilvēki lepojas pa�i sev un kuras tiem palīdz attaisnot to peļamos darbus.

�Lai viņ� dara, kā grib, es nu gan neprecē�u Taij-fēras jaunkundzi,� Ei�ens nodomāja.

Pēc nepatīkamās, iek�ēja drud�a izraisītās sajūtas, ko radīja doma par nolīgumu ar cilvēku, kur� viņam riebās, bet kur� viņa acīs auga aizvien lielāks savu cinisko ideju un pārdro�ības dēļ, ar kādu tas iznīcināja sabiedrību, Rastinjaks saģērbās, pasūtīja pajūgu un devās pie de Resto kundzes. Kop� da�ām dienām �ī sieviete pievērsa divkār�u uzmanību jaunajam cilvēkam, kur� ar katru soli guva panākumus sabiedrībā un kura iespaids dienās varēja kļūt bīstams. Viņ� atdeva parādu de Traija un d'A�ida kungiem, daļu nakts spēlēja vistu un atguva, ko bija zaudējis. Māņticīgs kā lielākā daļa vīrie�u, kam jāizlau� sev ceļ� un kas vairāk vai mazāk ir fatālisti, viņ� veiksmē gribēja saskatīt debesu atalgojumu par stingro turē�anos uz taisnā ceļa. Nākamajā rītā viņ� steidzīgi apjautājās Votrēnam, vai viņam vēl esot vekselis. Saņēmis piekrīto�u atbildi, Ei�ens viņam atdeva trīs tūksto�us franku, neslēpdams glu�i dabisku apmierinājumu.

� Viss kārtojas labi, � Votrēns viņam teica.

� Bet es neesmu jūsu līdzdalībnieks, � Ei�ens iebilda.

� Zinu jau, zinu, � Votrēns viņu pārtrauca.

� Jūs arvien vēl blēņojaties. Jūs nieku dēļ apstājaties durvju priek�ā.

Pēc divām dienām Puarē un jaunkundze Mi�ono sēdēja saulē uz sola Botāniskā dārza vientuļā alejā un bija iegrimu�i sarunā ar kungu, kas medicīnas studentam ne bez pamata bija licies aizdomīgs.

� Es, jaunkundz, nevaru saprast, kālab jūs vēl �aubāties, � teica Gondiro kungs. � Viņa ekselence karaliskās ģenerālpolicijas ministra kungs...

� A, viņa ekselence karaliskās ģenerālpolicijas ministra kungs ... � Puarē atkārtoja.

� Jā, viņa ekselence nodarbojas ar �o lietu, � Gondiro apstiprināja.

Kam gan liksies ticami, ka biju�ais ierēdnis Puarē, protams, cilvēks ar mietpilsoniskiem tikumiem, kaut gan bez patstāvīgām domām, joprojām bija ar mieru klausīties Bifona ielas viltus rantjē, kad tas pieminēja policiju, līdz ar to atsegdams Jeruzalemes ielas slepenpolicijas aģenta seju, ko slēpa godīga cilvēka āriene? Tas tomēr bija glu�i dabiski. Pec tā, ko da�i vērotāji izteiku�ies par Puarē un kas līdz sim nav darīts zināms, ikviens varēs labāk saprast, pie kādas īpa�as sugas lielajā muļķu saimē viņ� piederēja. Ir tāda spalvas kalpiņu tauta, kuras bud�ets iespiests starp pirmo platuma grādu, kur algas ir tūksto� divi simti franku, kaut kas līdzīgs administratīvai Grenlandei, un tre�o grādu, kur sākas mazliet siltākas vietiņas ar trīs līdz se�iem tūksto�iem franku, mērena josla, kur, par spīti kultivē�anas grūtībām, aklimatizējas un uzzied gratifikācijas. Viena no raksturīgākajām iezīmēm, kas vislabāk parāda padoto ļau�u kroplo gara �aurumu, ir neapzinīga, automātiska, instinktīva godbijība pret jebkuras ministrijas dalailamu, ko ierēdnis pazīst pēc nesalasāmā paraksta un nosaukuma � VIŅA EKSELENCE MONSENJORS MINISTRS � �etriem vārdiem, kas līdzinās Bagdādes kalifa II Bondo Cani un kas �īs aprobe�otās tautas acīs pārstāv svētu, nekritizējamu varu. Kā pāvests kristīgajiem, tā monsen-jors ierēdņa acīs ir administratīvi bezgrēcīgs; gaisma, ko viņ� izstaro, krīt uz viņa darbiem, vārdiem un visu, kas teikts viņa vārdā; viņ� visu sedz ar savu personu un legalizē darbību, ko izvēr� pēc viņa pavēles; ekselences tituls, kas apliecina viņa nodomu skaidrību un gribas svētumu, der par caurlaidi visnepieņemamākajām idejām. To, ko �ie nabaga ļaudis nekad nedarītu savās interesēs, viņi steidz paveikt, tiklīdz atskan ekselences vārds. Kantoros valda tā pati pasīvā paklausība, kas armijā; �āda sistēma beidzot noslāpē sirdsapziņu un iznīcina cilvēku, pielāgojot to kā skrūvi vai uzgriezni valdības ma�īnai. Gondiro kungs, kur�, liekas, pazina cilvēkus, pēk�ņi pamanīja, ka Puarē ir viens no �iem birokrātiskajiem plānprātiņiem, un izvilka dienas gaismā savu deus ex machina � talismanisko vārdu ekselence tie�i īstajā brīdī, kad vajadzēja, atsedzot savus di�gabalus, ap�ilbināt Puarē, kuru viņ� uzska-tija par Mi�ono tēviņu, tāpat kā Mi�ono � par Puarē mātīti.

� Ja jau viņa ekselence monsenjors pats... Ja viņa ekselence ministrs... A, tā ir pavisam cita lieta! � Puarē teica.

� Vai dzirdat, ko saka �is kungs, kura spriedumam jūs, kā liekas, uzticaties, � viltus rantjē turpināja, pievērsies Mi�ono jaunkundzei. � Redziet, ekselencei tagad ir visdro�ākais pamats domāt, ka tā saucamais Votrēns, kur� dzīvo Vokēras pansijā, ir no Tulonas izbēgu�ais katordznieks, kas tur pazīstams ar palamu Nāves Vīlējs.

� A, Nāves Vīlējs! � Puarē iesaucās. � Viņ� tie�ām ir laimīgs, ja pelnījis �ādu vārdu.

� Protams, � aģents sacīja. � Par �o iesauku viņ� var pateikties laimei, ka savos ārkārtīgi pārdro�ajos pasākumos nav zaudējis dzīvību. Skaidrs, ka �is cilvēks ir bīstams. Viņam piemīt īpa�ības, kas viņu padara neikdieni�ķu. Pat notiesā�ana viņam draugu vidū sagādājusi milzīgu godu ...

� Tātad viņ� ir goda vīrs? � Puarē jautāja.

� Savā ziņā jā. Viņ� bijis ar mieru uzņemties noziegumu, ko izdarījis kāds ļoti skaists jauneklis, kuru viņ� ļoti mīlējis, kāds jauns itālietis, kaislīgs kār�u spēlmanis, kas pēc tam iestājies kara dienestā, kur, jāsaka, uzvedies nevainojami.

� Bet, ja viņa ekselencei policijas ministram ir pārliecība, ka Votrēns ir Nāves Vīlējs, kādēļ tad es viņam esmu vajadzīga? � jaunkundze Mi�ono vaicāja.

� Kā tad, � Puarē atsaucās. � Ja ministra kungam, kā jums nupat bija gods minēt, patie�ām ir kaut kāda pārliecība ...

� Pārliecība nav īstais vārds, ir tikai aizdomas. Jūs tūlīt sapratīsiet, par ko ir runa. �akam Kolēnam, sauktam Nāves Vīlējam, pieder triju katorgu uzticība, un tās viņu izvēlēju�as par savu pārstāvi un baņķieri. �ī nodarbo�anās ir ļoti ienesīga, un tai, protams, nepiecie�ams cilvēks ar zīmīgām spējām.

� A, ā! Jaunkundz, vai jūs saprotat vārdu spēli? � Puarē iekrita starpā. � Kungs viņu nosauc par cilvēku ar zīmīgām, spējām, tādēļ ka viņ� ir iezīmēts.

� Viltus Votrēns, � aģents turpināja, � saņem no katordznieku kungiem viņu kapitālus, tos iegulda, uzglabā un nodod izbēdzējiem vai viņu ģimenēm, ja testamentā tā novēlēts, vai ari viņu mīļākajām, ja tā norādīts.

� Mīļākajām? Jūs gribējāt sacīt � sievām? � Puarē piezīmēja.

� Nē, godājamais. Katordzniekiem palaikam ir tikai nelegālas sievas, ko mēs saucam par konkubīnēm.

� Tātad viņi visi dzīvo nelaulāti?

� Tā ir.

� Tās patiesi ir �ausmas, � Puarē teica, � ko monsenjoram nevajadzētu pieciest. Tā kā jums ir gods redzēt viņa ekselenci, tad jums, kas, acīm redzot, kalpojat filantropiskām idejām, gan vajadzētu viņu apgaismot par �o ļau�u netikumīgo dzīvi, kas pārējai sabiedrībai rāda ļoti nelāgu paraugu.

� Bet, godājamais kungs, valdība viņus nebūt tur neiesloga, lai viņi kalpotu par tikumības paraugiem.

� Tas tiesa. Tomēr, godājamais kungs, es gribētu ...

� Bet ļaujiet ta�u, mans mīļais, runāt �im kungam, � jaunkundze Mi�ono viņu pārtrauca.

� Jūs, jaunkundz, saprotat, � Gondiro turpināja,

� ka valdībai ir ļoti svarīgi konfiscēt �o nelikumīgo kasi, kurā, kā stāsta, esot prāvas summas: Naves Vīlējs iekasē ievērojamas vērtības, slēpdams ne tikvien tās, kas pieder da�iem viņa biedriem, bet arī tās, kas ieplūst no Desmittūksto�u biedrības...

� Desmittūksto� zagļu! � Puarē izbijies iesaucās.

� Nē, Desmittūksto�u biedrība ir izcilu zagļu vienība, kura strādā pla�ā mērogā un nejaucas darījumos, kur peļņa mazāka par desmittūksto� frankiem. �ī savienība sastāv no vissmalkākajiem ļaudīm, kuri iekrītot nonāk tie�i zvērināto tiesā. Viņi pazīst likumus un pieķerti nekad neriskē, ka viņiem piespriedīs nāves sodu. Kolēns ir viņu uzticības vīrs un padomdevējs. Ar saviem milzīgajiem līdzekļiem viņ� pratis radīt pats savu policiju un izveidot pla�us sakarus, kas tīti neizdibināmā noslēpumā. Kaut arī pagājis jau gads, kop� viņu ielenc mūsu spiegi, mums vēl nav izdevies ieskatīties viņa mahinācijās. Viņa kase un talants pastāvīgi kalpo netikuma finansē�anai un noziedzības atbalstī�anai un uztur veselu armiju ap�aubāmu subjektu, kas atrodas nemitīgā karastāvoklī ar sabiedrību. Notvert Nāves Vīlēju un iegūt viņa banku nozīmētu izravēt ļaunumu ar visu sakni. Tāpēc viņa vajā�ana ir tapusi par valsts un lielās politikas lietu, kas var sagādāt godu tiem, kuri pieliks roku, lai tā izdotos. Arī jūs, godājamais kungs, varētu no jauna iestāties par ierēdni administrācijā, būt par policijas komisāra sekretāru, un �is darbs jūs nebūt nekavētu saņemt vecuma pensiju.

� Bet kādēļ tad Nāves Vīlējs neaizbēg ar visu kasi? � jaunkundze Mi�ono ieprasījās.

� Tāpēc, ka visur, kurp vien viņ� dotos, viņam sekotu kāds vīrs, kam būtu uzdots viņu nogalināt, ja viņ� apzagtu katorgu, � aģents paskaidroja. � Nolaupīt kasi jau nav tik vienkār�i kā jaunavu no labas ģimenes. Turklāt Kolēns nav spējīgs kaut ko tādu izdarīt, tas runātu pretim viņa goda jūtām.

� Jums taisnība, mans kungs, � Puarē atkārtoja, � tas runātu pretim viņa goda jūtām.

� Tas viss tomēr mums nenoskaidro, kālab jūs vienkār�i nenākat saņemt viņu ciet, � Mi�ono jaunkundze aizrādīja.

� Labi, jaunkundz, es jums atbildē�u. Bet, � viņ� ie�ukstēja tai ausī, � gādājiet, ka jūsu kungs mani nepārtrauc, citādi mēs nekad nebeigsim. Vecajam vajadzētu būt krietni bagātam, lai kāds viņā klausītos. Nāves Vīlējs pa�reiz ir ielīdis godīga cilvēka ādā, viņ� ir pārvērties krietnā Parīzes pilsonī, kas apmeties neuzkrīto�ā pansijā. E, viņ� ir viltīgs, pa jokam viņu nenotversi. Tātad Votrēna kungs ir cienījams vīrs, kam ievērojami darījumi.

� Protams, � Puarē nomurmināja.

� Ja mēs pārskatītos un arestētais izrādītos īsts Votrēns, pret ministru saceltos Parīzes tirgoņu pasaule un sabiedriskā doma, un to viņ� nevēlas. Policijas prefekta kungam pa�am dreb rokas, viņam ir ienaidnieki. Ja mēs kļūdītos, tad tie, kas tīko viņa vietu, izmantotu �o brēku un liberālas pļāpas, lai viņu gāztu. �eit jārīkojas tāpat kā Svētās Helēnas viltus grāfa Konjāra lietā; bijis tas īstais Svētās Helēnas grāfs, mums izietu plāni. Tāpēc jāpārbauda.

� Jā, bet tad jums vajadzīga skaista sieviete, � jaunkundze Mi�ono sparīgi ierunājās.

� Nāves Vīlējs nelaidīs sievieti sev tuvumā, � aģents teica. � Atklā�u jums noslēpumu: viņ� necie� sievietes.

� Tad es nesaprotu, kā es varu noderēt �ādai pārbaudei, pieņemot, ka uzņemos to veikt par divi tūksto�iem franku.

� Nekas nav vieglāk par to, � nepazīstamais atbildēja. � Es iedo�u jums pudelīti ar zālēm, kas ir nekaitīgas, bet rada triekai līdzīgu traucējumu asinsvados. Mikstūru var piejaukt vīnam vai kafijai. Tad jūs vīru tūlīt nogādājiet gultā un izģērbiet, lai pārliecinātos, vai viņ� nemirst. Un brīdī, kad paliekat viena, uzsitiet viņam uz pleca � klaks! � un jūs redzēsiet parādāmies burtus.

� Tas jau pavisam vienkār�i, � Puarē noteica.

� Nu, vai esat ar mieru? � Gondiro noprasīja vecmeitai.

� Bet, mans kungs, vai gadījumā, ja �o burtu nebūs, es tomēr saņem�u divus tūksto�us? � Mi�ono jaunkundze jautāja.

� Nē.

� Kāds tad būs atalgojums?

� Piecsimt franku.

� Uzņemties kaut ko tādu par tik zemu cenu! Sirdsapziņai abi gadījumi ir vienlīdz ļauni, un sirdsapziņa man jānomierina, mans kungs.

� Jaunkundzei patie�ām ir ļoti modra sirdsapziņa, � Puarē iejaucās starpā, � turklāt viņa ir ļoti laipna un iecienīta.

� Tad klausieties, � jaunkundze Mi�ono turpināja, � dodiet man trīstūksto� franku, ja tas ir Nāves Vīlējs, un neko, ja tas ir kārtīgs cilvēks.

� Lai notiek! � Gondiro teica. � Bet ar norunu, ka tas tiks izdarīts rīt.

� Ne tik strauji, mans kungs, man vēl jāaprunājas ar biktstēvu.

� Viltniece! � aģents pieceldamies iesaucās. � Tātad līdz rītam! Un, ja jums ar mani steidzami jārunā, atnāciet uz Svētās Annas ieliņu Sent�apelas pagalma galā. Zem velves ir tikai vienas durvis. Jautājiet pēc Gondiro kunga.

Bjan�onam, kas atgriezās no Kivjē lekcijām, iesitās ausīs diezgan īpatnējais Nāves Vīlēja vārds, un viņ� dzirdēja arī slavenā slepenpolicijas �efa izsaucienu: �Lai notiek!�

� Kāpēc jūs vēl arvien vilcināties? Jums tur iznāktu trīssimt franku mū�a rentes, � Puarē teica Mi�ono jaunkundzei.

� Kāpēc? � viņa atvaicāja. � Vēl jāpārdomā. Ja Votrēna kungs tie�ām būtu Nāves Vīlējs, varbūt izdevīgāk sarunāt ar viņu pa�u? Bet, ja es viņam prasītu naudu, es viņu līdz ar to brīdinātu un viņ� varētu aizlaisties gratis'. Tā būtu �ausmīga nera�a.

� Par to nekas, ka viņ� tiktu brīdināts, jo �is kungs teica, ka viņu uzmanot. Bet jūs varētu zaudēt visu.

�Turklāt es �o cilvēku nepavisam nevaru ciest. Viņ� man saka tikai nepatīkamas lietas,� Mi�ono jaunkundze nodomāja.

� Labāk jau nu būtu rīkoties, � Puarē turpināja. � �is kungs, kas man liekas goda vīrs un kam ir laba aizmugure, ta�u sacīja, ka atbrīvot sabiedrību no noziedznieka, lai cik tikumīgs tas �ķiet, nozīmē paklausīt likumiem. Vilks met spalvu, bet ne tikumu. Un ja nu �im Votrēnam ienāk prātā mūs visus noslepkavot? Pie velna! Mēs ta�u �ajās slepkavībās būtu vainīgi, nemaz nerunājot par to, ka pa�i kļūtu pirmie upuri.

jaunkundze Mi�ono bija tā nogrimusi domās, ka nedzirdēja teikumus, kas birtin bira no Puarē mutes kā ūdens piles no slikti aizgriezta krāna. Kad vecais vīrs sāka birdināt frāzes un jaunkundze Mi�ono viņu neapturēja, viņ� runāja kā uzvilkts mehānisms.

¹ Par velti. (Latīn.) Uzsācis kādu tematu, viņ� ar nebeidzamām piebildēm nokļuva pie glu�i pretējas domas, bet neko ne-secināja. Kad viņi bija nonāku�i Vokēras pansijā, viņ� jau bija paspējis apmaldīties notikumu un nesvarīgu citātu virknē, kas viņu noveda pie stāsta par Ragulo kunga un Morēna kundzes prāvu, kurā viņ� bija piedalījies par apsūdzības liecinieku. Viņiem ienākot, Puarē pavadone tūlīt ievēroja Ei�enu de Rastinjaku, kur� ar Taijfēras jaunkundzi bija iegrimis intīmā un tik aizraujo�ā sarunā, ka nedz viens, nedz otrs nepievērsa ne mazāko uzmanību vecajiem pansionāriem, kad tie izgāja cauri ēdamistabai.

� Tā tam vajadzēja beigties, � Mi�ono jaunkundze piezīmēja. � Viņi jau kop� nedēļas viens otram met tādus skatienus, ka vai sirdi velk ārā.

� Jā, � Puarē atteica. � Un viņu notiesāja.

� Ko tad?

� Morēna kundzi.

� Es jums stāstu par Viktorīnes jaunkundzi, bet jūs man atbildat par Morēna kundzi, � Mi�ono teica un aiz neuzmanības iegāja Puarē istabā. � Kas tā ir par sievieti?

� Ko tad Viktorīnes jaunkundze būtu noziegusies? � Puarē jautāja.

� Viņas vaina ir tā, ka viņa mīl Ei�enu de Rastinjaku un, nabadzīte, iet akli uz priek�u, nezinādama, kur tas viņu novedīs.

De Nisan�ēna kundze no rīta bija iedzinusi Ei�enu izmisumā. Sirds dziļumos viņ� bija pilnīgi iz�ķīries par Votrēnu, tuvāk neiztirzādams, kādi pamudinājumi ir �ā savādnieka draudzībai un kāda var būt �ādas savienības nākotne. Vajadzēja notikt brīnumam, lai viņu izrautu no bezdibeņa, kur viņ� jau kop� stundas bija ieslīdējis, dodams Taijfēras jaunkundzei vismaigākos solījumus. Viktorīnei �ķita, ka viņa klausās eņģeļa balsī, viņai atvērās debesis, Vo-kēras pansija greznojās fantastiskās krāsās, kādās dekoratori ietērpj pilis uz skatuves; viņa mīlēja un tika mīlēta, vismaz ticēja, ka arī viņu mīl. Un kura sieviete gan to nebūtu ticējusi tāpat kā viņa, redzot Rastinjaku sev blakus un klausoties viņā no visiem mājas Argusiem nozagtajā stundā? Cīnīdamies ar sirdsapziņu, zinādams, ka dara ļaunu, un gribēdams darīt ļaunu, iestāstīdams sev, ka izpirks �o piedodamo grēku, dāvājot kādai sievietei laimi, viņ� bija kļuvis vēl skaistāks savā izmisumā un izstaroja visas pekles ugunis, kas viņam gailēja sirdī. Par laimi, notika brīnums: jautri ienāca Votrēns un lasīja abu jaunie�u sirdīs, kurus ar savām kombinācijām bija saprecinājis viņa velni�ķīgais ģēnijs, bet viņu prieku tūlīt izgaisināja izsmējīgā balsī nodziedātā dziesma:

Fan�ete ir apburo�a, Tā visam tic...

Viktorīne aizspurdza, paņemdama līdzi tik daudz laimes, cik nelaimes līdz �im bijis viņas mū�ā. Nabaga meitene! Rokas spiediens, vaigs, kam pieskāru�ies Rastinjaka mati, vārdi, teikti tik tuvu pie auss, ka varēja just studenta lūpu kvēli, drebo�a roka, kas apskāva viņas vidukli, skūpsts uz kakla bija viņa kaislības apliecinājumi, kurus resnā Silvija, kas rosījās turpat blakus un jebkuru brīdi varēja iedrāzties saules staru pielietajā ēdamistabā, padarīja vēl dedzīgākus, kairākus un saisto�ākus par skaistākajiem padevības pierādījumiem slavenākajos romānos. Dievbijīgajai jaunavai, kas ik pārnedēļas gāja izsūdzēt grēkus, �ī mīlības parādī�ana, kā jauki būtu izteiku�ies mūsu sen�i, jau likās noziegums. Sājā stundā viņa tik iz�ķērdīgi bija dāvājusi savas dvēseles bagātības, ka vēlāk, bagāta un laimīga būdama, viņa nevarētu dot vairāk, pat atdodama sevi visu.

� Tas ir noticis, � Votrēns teica Ei�enam. � Mūsu dendiji ir sanāku�i matos. Viss ir noritējis pieklājīgi. Strīds par viedokļiem. Mūsu balodis apvainojis manu piekūnu. Uz redzē�anos rīt Klinjan-kūra redutē. Pusdeviņos Taijfēras jaunkundze mantos sava tēva mīlestību un bagātību, bet pati mierīgi sēdēs �epat un mērcēs savu maizīti kafijā. Vai tas nav jocīgi, ja padomā? Jaunais Taijfērs prot ļoti izveicīgi rīkoties ar zobenu un uzticas sev kā partijā ar �etriem dū�iem; bet viņam liks noasiņot cirtiens, ko es esmu izgudrojis, īstajā reizē paceļot zobenu un trāpot pierē. Es jums to kādreiz parādī�u, jo tas ir traki noderīgs.

Rastinjaks truli klausījās un nespēja neko atbildēt. Ieradās tēvs Gorio, Bjan�ons un vēl da�i pansionāri.

� Tādu es jūs vēlējos redzēt! � Votrēns viņam uzsauca. � Jūs zināt, ko darāt. Labi, manu ērglēn, jūs valdīsiet pār cilvēkiem; jūs esat stiprs, tie�s, drosmīgs, jums pieder mana cieņa.

Votrēns gribēja satvert viņa roku. Rastinjaks to ātri atvilka atpakaļ un glu�i bāls atkrita krēslā; acu priek�ā viņam jau rēgojās asins peļķe.

� A, mēs vēl netiekam vaļā no autiņiem ar tikumības traipiem! � Votrēns klusi teica. � Taijfēra tētiņam ir trīs miljoni, es pārzinu viņa mantu. Pūrs jūs nomazgās baltu kā līgavas tērpu pat pa�a acīs.

Rastinjaks vairs nesvārstījās. Viņ� apņēmās vakarā aiziet pie abiem Taijfēriem � tēva un dēla � un tos brīdināt. Kad Votrēns bija viņu atstājis, tēvs Gorio viņam ie�ukstēja ausī:

� Mans bērns, jūs esat bēdīgs. Es jūs iepriecinā�u. Nāciet!

Vecais nūdeļu tirgotājs pie lampas iededzināja savu vaska sveci, un Ei�ens, satraukts aiz ziņkārības, viņam sekoja.

� Ieiesim jūsu istabā, � teica vecais vīrs, kas Silvijai bija paprasījis studenta istabas atslēgu. � �orīt jūs nodomājāt, ka viņa jūs nemīl, vai ne? � viņ� turpināja. � Viņa jūs aizraidīja ar varu, un jūs aizgājāt saniknots un izmisis. Blēņas! Viņa gaidīja mani. Vai saprotat? Mums vajadzēja pabeigt brīni�ķīga dzīvoklī�a iekārto�anu, kur jūs pēc trim dienām dzīvosiet. Tikai nenododiet mani! Viņa jums gatavo pārsteigumu, bet man negribas ilgāk glabāt �o noslēpumu. Jūs dzīvosiet d'Artuā ielā, da�us soļus no Senlazāra ielas. Jūs tur jutīsieties kā princis. Mēs jums izmeklējām mēbeles kā jaunlaulātai sieviņai. �ai mēnesī, neteikdami jums ne pu�plēsta vārda, mēs esam daudz paveiku�i. Mans advokāts ir ķēries pie darba, un mana meita tagad saņems trīsdesmit se�us tūksto�us franku gadā, sava pūra procentus, un es gribu pieprasīt, lai viņas astoņsimt-tūksto� franku ieguldītu dro�ās akcijās.

Ei�ens bija mēms un sakrustotām rokām staigāja �urp un turp pa savu nabadzīgo, neuzkopto istabu. Izmantodams brīdi, kad students viņam bija uzgriezis muguru, tēvs Gorio nolika uz kamīna sarkanu safjāna kārbiņu, uz kuras bija zeltā iegravēts Ras-tinjaku ģerbonis.

� Mans mīļais bērns, � sacīja nabaga sirmgalvis, � esmu ar visu to apkrāvies līdz kaklam. Turklāt esmu rīkojies aiz patmīlas, man gribas, lai jūs nokļūtu citā pilsētas daļā. Jūs ta�u man neatteiksiet, ja es jums kaut ko lūg�u, vai ne?

� Ko jūs vēlaties?

� Virs jūsu dzīvokļa piektajā stāvā ir vēl kāda �im dzīvoklim piedero�a istaba � un es tur dzīvo�u, vai ne? Es kļūstu vecs un esmu pārāk tālu no savām meitām. Es jūs netraucē�u. Tikai bū�u tuvumā. Jūs man ik vakaru stāstīsiet par viņu. Tas ta�u jūs neapgrūtinās, sakiet? Kad jūs pārnāksiet un es jau bū�u gultā, izdzirdis jūsu soļus, es nodomā�u: �Viņ� nāk no manas mazās Delfīnes. Viņ� to ir pavadījis uz balli, un tā ar viņu ir laimīga.� Ja es jūs dzirdētu pārnākam, kustamies un staigājam, es, pat slims būdams, atspirgtu. Jūsos būs tik daudz no manas meitas! Man būtu tikai pāris soļu līdz Elizejas laukiem, kur .viņas katru dienu vizinājās, es viņas arvien redzētu, bet tagad da�reiz nokavējos. Un tad viņa varbūt nāks pie jums. Es redzē�u viņu mīkstajā rītatērpā, dzirdē�u, kā viņa tur jauki tipinās kā kaķīte �urp un turp. Kop� kāda mēne�a viņa ir atguvusi jaunas meitenes jautrību un ko�umu. Viņas dvēsele sāk atspirgt, un viņas laime ir jūsu nopelns. Ai, jūsu labā es izdarītu neiespējamo! Pārnākusi viņa man nule teica: �Tētiņ, es esmu tik laimīga!� Kad viņas man klīrīgi saka: �Mans tēvs,� � es sastingstu; bet, kad viņas mani nosauc par tētiņu, man liekas � es viņas redzu glu�i maziņas un manī atmostas visas atmiņas. Es labāk izjūtu savu tēva lomu. Un ticu, ka viņas vēl nevienam nepieder.

Vecais vīrs noslaucīja acis, viņ� raudāja.

� Ir pagājis labs laiks, kop� dzirdēju �ādus vārdus, ir labi sen, kop� viņa mani ņēma zem rokas. Jā, būs jau desmit gadu, kop� neesmu gājis blakus kādai no savām meitām. Cik labi ir pieglausties viņu ģērbam, pielāgoties viņu solim, dalīties viņu siltumā! �orīt es beidzot Delfīni pavadīju visur kur. Gāju viņai līdzi veikalos. Un beidzot pārvedu viņu mājās. Atstājiet mani savā tuvumā! Da�reiz jums būs vajadzīgs kāds, kas jums pakalpo, tad es bū�u pie rokas. Cik laimīga būtu mana meita, ja �is elzasie�u stulbenis reiz nomirtu, ja viņa ģikts reiz iedomātos uzkāpt līdz kuņģim! Jūs tad būtu mans znots un viņas likumīgais vīrs. Viņa ir tik nelaimīga, visi pasaules prieki viņai gāju�i secen, tāpēc es viņai visu piedodu. Labajam dievam ta�u jāaizstāv tēvus, kas patiesi mīl. Viņa jūs pārāk stipri mīl, � viņ�, brīdi klusējis, piebilda, pakratīdams galvu. � Kad mēs staigājām, viņa runāja par jums: �Vai ne, tēvs, viņ� ir labs, viņam ir laba sirds? Vai viņ� piemin mani?� Patiesi, no d'Artuā ielas līdz Panorāmu pasā�ai viņa sarunāja veselus sējumus! Beidzot viņa savu sirdi izlēja manējā. 5ajā jaukajā priek�pusdienā es vairs nejutos vecs un biju viegls kā spalva. Es viņai pastāstīju, ka jūs man atdevāt tūksto�franku banknoti. Tas manu dārgumiņu aizkustināja līdz asarām. Kas jums tur stāv uz kamīna? � beidzot ieminējās tēvs Gorio, kur� tikko valdīja nepacietību, redzēdams nekustīgo Rastin-jaku.

Glu�i apstulbis, Ei�ens uzlūkoja kaimiņu ar trulu skatienu. Votrēna pavēstītā divkauja, kurai vajadzēja notikt nākamajā dienā, bija tik asā pretrunā ar viņa dārgāko cerību piepildī�anos, ka viņ� domājās murgojam. Viņ� pagriezās pret kamīnu, ieraudzīja mazo, �etrstūraino kārbiņu, atvēra to un atrada tur papīrā ietītu Bregē firmas pulksteni. Uz papīra bija rakstīts:

�Es vēlos, lai jūs ik stundu domātu par mani, jo ...

Del fine.�

Beidzamais vārds dro�i vien atgādināja kaut ko, kas noticis viņu starpā. Ei�ens jutās aizkustināts. Viņa ģerbonis iek�pusē bija emaljā iestrādāts kārbiņas zeltā. Dārglieta, ko viņ� tik sen bija kārojis, va�iņa, uzvelkamā atslēga, modelis, izgreznojumi �-viss bija glu�i tāds, kādu viņ� bija vēlējies. Gorio tēvs staroja. Viņ�, bez �aubām, bija meitai solījis atstāstīt sīkāko pārsteiguma izteiksmi, ko Ei�enā radīs viņas dāvana, jo viņ� kā tre�ais dalījās jaunajos pārdzīvojumos un nebija mazāk laimīgs par abiem pārējiem. Viņ� jau bija iemīlējis Rastinjaku tiklab meitas, kā viņa pa�a dēļ.

� �ovakar jūs viņu redzēsiet, viņa jūs gaida. El-zasie�u stulbenis vakariņo pie savas dejotājas. Ai, ai, cik viņ� bija muļķīgi pārsteigts, kad mans advokāts viņam pateica savu sakāmo! Vai tad viņ� neizliekas mīlam un dievinām manu meitu? Lai tikai pielūko viņai pieskarties, es viņu nositī�u! Iedomājoties vien, ka maņa Delfīne ir... (viņ� nopūtās), es izdarītu noziegumu, bet tā nebūtu cilvēka noslepkavo�ana, jo viņ� ir teļa galva uz cūkas rumpja. Jūs ta�u mani ņemsiet līdzi, vai ne?

� Jā, manu labo Gorio tēv, jūs zināt, ka es jūs mīlu.

� Zinu gan, jo jums no manis nav kauns. Atļaujiet jūs apskaut.

Un viņ� apkampa studentu.

� Soliet, ka jūs viņu darīsiet laimīgu! �ovakar jūs ta�u iesiet, vai ne?

� Katrā ziņā! Man vēl tikai jānokārto neatliekami darījumi.

� Vai es varu jums palīdzēt?

� Jā, patiesi! Kamēr es do�os pie de Nisan�ēna kundzes, aizejiet pie vecākā Taijfēra kunga un palūdziet �ovakar man iedalīt brītiņu laika, lai es viņam varētu pastāstīt kaut ko ārkārtīgi svarīgu.

� Jauno cilvēk, vai tas būtu taisnība? � Gorio tēvs iesaucās, pārvērties vaigā. � Vai jūs tie�ām aplidojat viņa meitu, kā tie muļķi tur lejā runā? Deviņi pērkoni! Jūs vēl nezināt, ko nozīmē Gorio dūre! Un, ja jūs mūs krāpsiet, tad jums ar to būs darī�ana. Nē, tas nav iespējams!

� Es zvēru, ka mīlu tikai vienu sievieti pasaulē, � students teica, � un to apzinos tikai kop� neilga brī�a.

� Ai, kāda laime! � tēvs Gorio atsaucās.

� Bet Taijfēra dēls rīt iet divkaujā, � students turpināja, � un es dzirdēju, ka viņu nogalinā�ot.

� Un kāda jums tur daļa? � Gorio aizrādīja.

� Bet viņ� ta�u jābrīdina, lai nelai� savu dēlu! � Ei�ens iesaucās.

Sājā brīdī viņu pārtrauca Votrēna balss, kur�, nākdams iek�ā pa durvīm, dziedāja:

Ri�ard, manu karal tu,

Pasaule nu pamet tevi...

Brum! Bruml Brum! Bruml Bruml

Pasaulē es ilgi klīdu,

Visur biju redzams es �

Tralalalāl

� Kungi, vira jūs gaida, un visi ir pie galda! � Kristofs sauca.

� Vai zini, � Votrēns teica, � ej uznes pudeli mana Bordo vīna!

� Vai pulkstenis nav skaists, ko? Viņai ta�u ir laba gaume? � tēvs Gorio pra�ņāja.

Votrēns, tēvs Gorio un Rastinjaks nokāpa lejā visi trīs reizē un, tā kā bija nokavēju�ies, tad apsēdās pie galda cits citam blakus.

Pa maltītes laiku Ei�ens pret Votrēnu izturējās ārkārtīgi vēsi, lai gan Vokēra kundzes acīs tik patīkamais cilvēks vēl nekad nebija bārstījis tik daudz asprātību. Viņ� dzirkstīja vienos jokos un aizrāva visus galda biedrus. Sī pa�pārliecība un aukstasinība Ei�enu pārsteidza.

� Kas tad jums �odien lēcies, ka esat priecīgs kā putniņ�? � kundze Vokēra ievaicājās.

� Es arvien esmu priecīgs, kad man ir veicies darījumos.

� Darījumos? � Ei�ens pārjautāja.

� Jā, tā ir. Esmu nodevis daļu pre�u, kas man ienesīs labu starpniecības naudu... Mi�ono jaun-kundz, � viņ� apvaicājās, ievērojis, ka vecā meita viņu nopēta, � vai man sejā ir kāds vaibsts, kas jums nepatīk, ka jūs manī tā urbjaties? Sakiet dro�i! Gribu mainīties, lai būtu jums patīkams. Tādēļ jau mēs nesastrīdēsimies, vai ne, Puarē? � viņ� teica, �ķībi pablenzdams vecajā ierēdnī.

� Velns parāvis, jums vajadzētu pozēt kā Herku-lesam jokdarim, � Votrēnam aizrādīja jaunais gleznotājs.

� To var, ja jaunkundze Mi�ono ar mieru pozēt kā Pērlasē�as kapsētas Venera, � Votrēns attrauca.

� Un Puarē? � Bjan�ons ievaicājās.

�- Puarē pozēs kā Puarē. Viņ� būs dārzu dieviņ�! � Votrēns iesaucās. � Viņ� ta�u atvasināts no bumbiera¹⁴.

� Turklāt iepuvu�a! � Bjan�ons turpināja.

� Tad jūs stāvēsiet starp bumbieri un sieru.

� Tās visas ir blēņas, � teica kundze Vokēra,

� un būtu labāk, ja jūs mūs uzcienātu ar savu Bordo vīnu. Rau, kur pudele jau rāda kakliņu! Tas mūs uzturēs jautrā omā un palīdzēs gremot.

� Kungi, kundze prezidente mūs sauc pie kārtības, � Votrēns teica. � kundze Kutīra un Viktorīnes

jaunkundze mums dro�i vien piedos mūsu draiskās valodas, bet saudzējiet tēva Gorio nevainību. Es jums piedāvāju mazu pudelorāmu Bordo, kurai La-fita firma pie�ķir divkār�u vērtību, lai tas būtu teikts bez politiska mājiena.¹⁵ Nu, mori! � viņ� uzsauca Kristofam, kas nekustējās no vietas. � �urp, Kristof! Vai tu vairs nezini, kā tevi sauc? Stiep �urp dziru!

� Te būs, kungs, � Kristofs teica, pasniegdams pudeli.

Piepildījis Ei�ena un tēva Gorio glāzes, Votrēns lēnām iepilināja sev da�us pilienus nogar�o�anai � un, kamēr abi kaimiņi dzēra, pēk�ņi savieba seju.

� Pie velna, tas o� pēc korķa! Ņem to sev, Kristof, un atnes mums citu, tu zini, pa labi! Mēs esam se�padsmit, atstiep astoņas pudeles!

� Ja jau jūs tā uzstājaties, es izmaksā�u simt ceptu kas_taņu, � teica gleznotājs.

� А! A!

� О! O!

� Prrr!

No visām pusēm atskanēja izsaucieni, kas sprēgāja kā raķetes bengāliskajā ritenī.

� Nu, Vokēra māmiņ, �urp divas pudeles �ampanie�a! � viņai uzsauca Votrēns.

� Kā tad! Varbūt prasīsiet arī māju piedevām? Divas pudeles �ampanie�a! Bet tās maksā divpadsmit franku! Man nauda zemē nemētājas. Bet, ja Ei�ena kungs izmaksā, es piedāvāju zustreņu liķieri.

� Un zustreņu liķieris arī vēl! Tas iztīra vēderu tikpat kā manna, � klusi pavēstīja medicīnas students.

� Jel nerunā, Bjan�on! �■ Rastinjaks iesaucās. � Jau dzirdot vien par mannu, man sagrie�as dū�a ... Labi, lai dod �ampanieti, es maksā�u! � viņ� piebilda.

� Silvi j, pasniedziet biskvītus un sīkos cepumus! � kundze Vokēra norīkoja.

� Jūsu mazie cepumi ir par lielu, � Votrēns aizrādīja, � tiem jau izaugusi bārda. Bet biskvītus stibījiet �urp!

Bordo vīna glāzes sāka iet apkārt, galda biedri sarosījās, jautrība divkār�ojās. Nodārdēja me�onīgi smiekli, kuriem pa starpām atskanēja da�ādu dzīvnieku balsu imitācijas. Muzeja ierēdnis pavēstīja, ka viņ� atdarinā�ot Parīzes kliedzienu, kas līdzinoties kaķa ņaudienam auru laikā; tūlīt astoņas balsis vienlaicīgi nomauroja �ādus teicienus:

� Na�i, na�i, uztrin na�us!

� Putnu sēkliņas, putnu sēkliņas!

� Jums par patik�anu, dāmas, jums par patik�anu!

� Līmē traukus, traukus!

� Vīri laivās! Vīri laivās!

� Dauziet sievas, izdauziet drānas!

�� Pērk vecas drēbes, vecas treses, vecas cepures, pērk!

� Pērciet ķir�us, saldus, labus!

Laurus ieguva Bjan�ons, kas deguna balsī izsauca:

� Lietussargi! Pārdodami lietussargi!

īsā brīdī sacēlās tāds elles troksnis, ka vai galva plīsa pu�u, visi runāja juku jukām, bet Votrēns kā īsts orķestra diriģents vadīja nesakarīgo operu, neizlaizdams no acīm Ei�enu un tēvu Gorio, kuri jau �ķita piedzēru�ies. Muguru pret krēslu atspiedu�i, abi nopietni vēroja neparasto jucekli un dzēra maz; viņus nodarbināja domas par priek�ā stāvo�o vakaru, un tomēr viņi nespēja piecelties. Votrēns vēroja viņu sejas izteiksmi, no malas uzmezdams viņiem pa skatienam, un, notvēris mirkli, kad viņi noblisināja acis kā snauduļodami, pieliecās un ie�ukstēja Rastin-jakam ausī:

� Manu zēn, mēs neesam tik viltīgi, lai cīnītos ar Votrēna papiņu, un viņ� jūs mīl tik ļoti, ka neļaus darīt muļķības. Ja esmu ko apņēmies, tad vienīgi mīļais dievs var man aizsprostot ceļu. Mēs, redz, gribējām iet pie Taijfēra tēva, gribējām kļūdīties kā skolnieks. Krāsns ir karsta, iejavs iemīcīts, maize ir uz lizes; rīt mēs tajā kodīsim, ka garoza vien krauk�ķēs, � un mēs lai neļautu to ie�aut krāsnī? Nē, nē, visam būs izcept! Ja mums ir da�i sīki sirdsapziņas pārmetumi, tie gremojot izzudīs. Kamēr mēs gulēsim saldā miegā, pulkvedis grāfs Fran�esīni ar zobena galu jums pavērs ceļu uz Mi�ela Taijfēra mantojumu. Viktorīne no sava brāļa mantos sīku piecpadsmittūk-sto� franku renti. Esmu jau aptaujājies, un man zināms, ka mātes mantojums pārsniedz trīssimt tūksto�us ...

Ei�ens dzirdēja vārdus, bet nespēja atbildēt; viņ� juta, ka mēle ir pielipusi pie aukslējām, ka viņu pārvar miegs, galda biedru sejas vīdēja vairs tikai kā caur spo�u miglu. Troksnis drīz vien apklusa, un pansionāri pa vienam izklīda. Kad palicējos vairs bija tikai kundze Vokēra, kundze Kutīra ar Vikto-rīni, Votrēns un tēvs Gorio, Rastinjaks kā pa sapņiem vēroja, kā kundze Vokēra salej kopā atliekas, lai piepildītu da�as pudeles.

� Cik viņi jauni un traki! � atraitne teica.

Tas bija beidzamais teikums, ko Ei�ens spēja saprast.

� �ādus jokus prot izspēlēt vienīgi Votrēna kungs, � Silvija sacīja. � Lūk, kur Kristofs �ņāc kā vilciņ�!

� Ardievu, māmiņ! � Votrēns iesaucās. � Eju uz teātri apbrīnot Martī kungu lugā �Me�onīgais kalns�, kas ņemta no romāna �Vientulis�. Ja vēlaties, es jūs tur aizvedī�u, tāpat arī �īs dāmas.

� Es jums pateicos, � kundze Kutīra sacīja.

� Kā tad tā, kaimiņieni � kundze Vokēra iesaucās. � Jūs atsakāties noskatīties lugu, kas ņemta no Satobriāna �Atalas�, ko mēs �ovasar tik labprāt lasījām un kas ir tik jauka, ka mēs raudājām zem liepām kā Madaļas? Ar vārdu sakot, tas ir morālisks gabals, kas var derēt jūsu jaunkundzes audzinā�anai.

� Mums ir aizliegts apmeklēt komēdiju, � Vik-torīne paskaidroja.

� Rau, �ie jau atvadīju�ies, � Votrēns noteica, jocīgi pakustinādams Ei�ena un tēva Gorio galvu.

Lai studentam būtu ērtāka guļa, viņ� atbalstīja tā galvu pret krēslu, kvēli noskūpstīja to uz pieres un nodziedāja:

Se sargos stāvē�u es kluss,

Lai mana mīla maigi dus ...

� Es baidos, vai viņ� nav saslimis, � Viktorīne sacīja.

� Tad palieciet un kopiet viņu, � Votrēns ieteica. � Tas ir jūsu padevīgas sievas pienākums, � viņ� ie�ukstēja meitenei ausī. � Jaunais cilvēks jūs dievina, un es pareģoju, ka jūs kļūsiet viņa mazā sieviņa. Ar vārdu sakot, � viņ� turpināja skaļā balsī, � viņus cienīja visā zemē, viņi dzīvoja laimīgi, un viņiem bija daudz bērnu. Tā beidzas visi mīlestības romāni. Iesim, māmiņ, �¹ viņ� teica, pagriezies pret kundzi Vokērai, un viņu apskāva. -r- Uzlieciet cepuri, apvelciet skaisto puķaino tērpu un uzmetiet grāfienes lakatu! Es do�os pēc ormaņa.

Aiziedams viņ� dziedāja!

Ak, dievi�ķīgais saules stars, Tu, kas ķirbjus briedini...

� Ak dievs, ticiet vai ne, kundze Kutīra, ar �o cilvēku es dzīvotu laimīga pat uz jumta! Skat, Gorio tēvs arī pagalam! � viņa teica, pagriezusies pret nūdeļu tirgotāju. � Vecais slamsts nekad nav iedomājies mani kaut kur aizvest. Ak kungs, viņ� vēl nogāzīsies zemē! Patie�ām piedauzīgi vecam cilvēkam zaudēt prātu. Jūs man teiksiet, ka nevar zaudēt to, kā nav ... Silvij, uzvediet viņu aug�ā istabā!

Silvija paņēma sirmgalvi zem rokas, piespieda viņu soļot un ar visām drēbēm kā saini iesvieda �ķērsām gultā.

� Nabaga jaunais cilvēks, � kundze Kutīra teica, atglauzdama matu cirtu, kas Ei�enam krita acīs. � Viņ� ir kā pavisam jauniņa meitene. Viņ� nezina, kas ir pārmērība.

� Varu apgalvot, ka trīsdesmit viena gada laikā, kop� man ir pansija, man, kā mēdz teikt, caur rokām gājis daudz jaunu cilvēku, bet neviens nav bijis tik patīkams un tik smalks kā Ei�ena kungs, � Vokēra kundze sacīja. � Cik viņ� ir skaists, kad guļ! Ņemiet ta�u viņa galvu uz pleca, kundze Kutīra! Bet, redz, tā nokrīt Viktorīnes jaunkundzei uz pleca! Dievs sarga bērnus. Daudz netrūka, ka viņ� būtu sasitis galvu pret atzveltni. No viņiem iznāktu skaists pāris.

� Kļūsiet ta�u, kaimiņien, jūs sarunājat kaut ko tādu!... � kundze Kutīra iesaucās.

� Nekas, viņ� jau nedzird, � kundze Vokēra iebilda. � Nāc, Silvij, apģērb mani! Gribu aplikt lielo korseti.

�- Lielo korseti pēc ē�anas! � Silvija iesaucās.

� Nē, tad meklējiet kādu citu, kas jūs tajā ie�ņaugtu, es jau nu nebū�u jūsu slepkava. �āda neapdomība jums var maksāt dzīvību.

� Vienalga, tas būs Votrēna kungam par godu.

� Jūs gan laikam ļoti mīlat savus mantiniekus?

� Veltīgi spriedelē, Silvij, � atraitne aiziedama noteica.

� Viņas gados! � virtuvene nemitējās, Viktorī-nei norādot uz savu kundzi.

Ēdamistabā palika kundze Kutīra ar savu audzēkni, kurai uz pleca gulēja Ei�ens. Kristofa krāk�ana atskanēja pa visu kluso māju, pasvītrodama Ei�ena mierīgo dusu, kur� gulēja piemīlīgi kā bērns. Vikto-rīne bija laimīga, ka var atļauties �ādu �ēlsirdīgu darbu, kurā atplaukst visas sievietes jūtas un kur� viņai nenoziedzoties ļauj sajust jaunā cilvēka sirdi pukstam pie savas sirds, un viņas seja pauda tādu kā mātes gādību, kas viņu darīja lepnu. Tūksto� domām rosoties sirdī, tai cauri strāvoja nemierīgs kaislības uzplūds, ko uzvandīja divu svaigu, �ķīstu siltumu saskarsme.

� Nabaga mīļais bērns! � kundze Kutīra nopūtās, paspiezdama viņai roku.

Vecā kundze apbrīnoja skaidro un sāpju pilno seju, pār kuru bija nolaidies laimes oreols. Viktorīne atgādināja naivu viduslaiku gleznu, kurā mākslinieks pametis novārtā visus sīkumus, lai mierīgās un lepnās otas burvestību pataupītu iedzeltenā nokrāsā ieturētajai sejai, kurā debesis, �ķiet, atspīd visos zelta toņos.

- � Viņ�, māmiņ, tomēr neizdzēra vairāk par divām glāzēm, � Viktorīne aizrādīja, ar pirkstiem pārbraukdama Ei�enam pār matiem.

� Bijis viņ� uzdzīvotājs, viņ� panestu vīnu tāpat kā pārējie. Reibums dara viņam godu.

No ielas atskanēja ratu rīboņa.

� Tas ir Votrēna kungs, māmiņ. Paņemiet Ei�ena kungu! Es negribu, ka �is cilvēks mani tā redz; viņam ir tāda izteiksme, kas aptraipa dvēseli, un ska-^ tieni, kuri sievietei liek justies neērti, it kā to izģērbtu.

� Nē, tu maldies, � kundze Kutīra iebilda,

� Votrēna kungs ir goda vīrs; mazliet līdzīgs nelaiķim Kutīra kungam, strauj�, bet labs, labdabīgs īgņa.

�ajā brīdī klusām ienāca Votrēns un noraudzījās ainā ar abiem jaunie�iem, kuru, �ķiet, glāstīja lampas gaisma.

� Tas tik ir skats! � viņ� teica, sakrustojis rokas.

� Tas �Pola un Vir�īnijas� autoram Bernardēnam de Senpjēram iedvestu jaukas lappuses! Jaunība ir skaista, kundze Kutīra. Guli, nabaga bērns! � viņ� sacīja, raudzīdamies uz Ei�enu. � Labums kādreiz atnāk miegā. Pie �ā jaunā cilvēka, kundze, � viņ� vērsās pie atraitnes, � mani saista pārliecība, ka dvēsele viņam ir tikpat skaista kā seja. Redziet, vai tas nav ķerubs, kas noliecies uz eņģeļa pleca? Viņ� gan pelna, ka viņu mīl! Ja es būtu sieviete, es gribētu mirt (nē, tas būtu muļķīgi!), dzīvot viņam. Kad es viņus tā apbrīnoju, man gribas ticēt, ka dievs viņus radījis vienu otram, � pieliecies atraitnei pie auss, viņ� klusi teica. � Dieva ceļi ir neizdibināmi, un viņ� dziļi ieskatās sirdīs, � Votrēns skaļi iesaucās. � Redzēdams jūs vienotus, bērni, vienotus kopīgā skaidrībā un visās cilvēciskās jūtās, es sev iegalvoju, ka nākotnē jūs nekas nevar �ķirt. Dievs ir taisnīgs. Bet man liekas, � viņ� teica meitenei,

� ka es jums redzēju labklājības līnijas. Dodiet �urp roku, Viktorīnes jaunkundzi Es kaut ko saprotu nu hiromantijas un bie�i esmu pareģojis nākotni. Nebaidieties! Ko es redzu! Goda vārds, neilgā laikā jūs būsiet viena no bagātākajām Parīzes mantiniecēm. Jūs aplaimosiet to, kas jūs mīl. Tēvs jūs atkal sauks pie sevis. Jūs apprecēsieties ar augstdzimu�u, jaunu, skaistu cilvēku, kas jūs dievina.

Votrēna pravietojumus pārtrauca au�īgā atraitne, kas �ajā brīdī smagiem soliem kāpa lejā.

� Re, kur māmiņa Vokēra, brrrīni�ķa kā spīdeklis, nostīpota kā muciņa! Vai mēs drusku nesmokam? � viņ� noprasīja, uzlikdams roku tai uz krū�u kalna. �� Krū�u bedrīte pārāk saspiesta, māmiņ. Ja būs jāraud, var notikt eksplozija; bet es salasī�u lauskas kā rūpīgs antikvārs.

� Viņ� prot izteikties fran�u galantajā valodā, � atraitne �ukstēja, pieliekusies kundzei Kutīrai pie auss.

� Ardievu, bērni! � Votrēns turpināja, pagriezies pret Ei�enu un Viktorīni. � Es jūs svētīju, � viņ� teica, uzlikdams rokas viņiem uz galvas. � Ticiet man, jaunkundz, ka godīga cilvēka novēlējumi nes laimi, dievs tos uzklausa.

� Ardievu, mīļā draudzene! � kundze Vokēra atvadījās no savas pensionāres. � Kā jūs domājat, vai Votrēna kungam būtu kādi nodomi pret mani? � viņa piebilda klusā balsī.

� Kas to lai zina ...

� Ai, mīļā māt, � Viktorīne teica nopūzdamās, aplūkodama savas rokas, kad viņas bija paliku�as vienas. � Kaut ta�u �is labais Votrēna kungs būtu runājis patiesību!

� Tur trūkst tikai viena, � vecā dāma atbildēja, � lai tavs necilvēciskais brālis nokristu no zirga.

� Māt, ko tu runa!

� Tiesa, varbūt ir grēks vēlēt ļaunu savam ienaidniekam, � atraitne turpināja. � Pūlē�os no�ē-lot savu grēku. Patiesībā es labprāt nestu puķes viņam uz kapa. Cietsirdis, viņam nav dū�as aizstāvēt savu māti, kuras mantojumu viņ� ar viltu patur sev, aplaupīdams tevi. Manai māsīcai bija prāva manta. Tev par ļaunu laulības līgumā par pūru nekas nav minēts.

� Laime man būtu nepanesama, ja tā kādam maksātu dzīvību, � Viktorīne teica. � Un, ja manai laimei vajadzētu, lai tiktu pazudināts mans brālis, es labāk vēlētos mū�am palikt �eit.

� Ak dievs, kā saka labais Votrēna kungs, kur�, kā dzirdēji, ir ļoti dievbijīgs, � kundze Kutīra turpināja. � Un es ar prieku uzzināju, ka viņ� nav neticīgs kā citi, kas dievu zaimo vairāk nekā velnu. Tik mīļais dievs vien zina, pa kādiem ceļiem viņ� grib mūs vest.

Ar Silvijas palīdzību abas sievietes beidzot nogādāja Ei�enu viņa istabā un nolika gultā, bet virtu-vene viņam atraisīja drēbes, lai būtu ērti gulēt. Pirms aizie�anas, kad aizgādne bija uzgriezusi muguru, Viktorīne noskūpstīja Ei�enu uz pieres, un �ī sīkā zādzība viņai sagādāja daudz laimes. Viņa aplūkoja istabu, vienā domā, tā teikt, apkopoja visus �īsdienas laimīgos brī�us un izveidoja no tiem ainu, kurā ilgi noraudzījās, un iemiga kā aplaimotākā būtne Parīzē. Dzīro�ana, kuru Votrēns bija izmantojis, lai Ei�enu un tēvu Gorio apdzirdītu ar narkotizētu vīnu, iz�ķīra �ā cilvēka bojā eju. Iereibu�ais Bjan�ons piemirsa izjautāt Mi�ono jaunkundzi par Nāves Vīlēju. Ja viņ� �o vārdu būtu izrunājis, dro�i vien būtu pamodusies Votrēna jeb � sauksim viņu īstajā vārdā � katorgas slavenības �aka Kolēna modrība. Pērla�ēzas kapsētas Veneras palama Mi�ono jaunkundzi pārliecināja nodot galernieku tie�i tobrīd, kad viņa, rēķinādamās ar Kolēna devību, vēl aplēsa, vai nebūtu izdevīgāk viņu brīdināt un ļaut viņam nakti aizbēgt. Puarē pavadībā viņa aizgāja pie slavenā dro�ības policijas priek�nieka Gondiro mazajā Svētās Annas ielas lielais vīrs meklēja pudelīti rakstāmgalda kas kategorijas ierēdni. Policijas priek�nieks viņu saņēma laipni. Pēc īsas sarunas, kurā viss tika noskaidrots, jaunkundze Mi�ono pieprasīja zāles, ar kurām vajadzēja pārbaudīt iededzināto burtu esamību. No apmierinātā �esta, ar kādu mazās Svētās Annas ielas lielais vīrs meklēja pudelīti rakstāmgalda atvilktnē, jaunkundze Mi�ono noģida, ka �oreiz ķēriens ir svarīgāks par vienkār�a katordznieka apcietinā�anu. Krietni palauzījusi galvu, viņa noprata, ka, izmantojot da�u katorgas nodevēju liecības, policija cerēja savlaicīgi sagrābt ievērojamas vērtības. Kad viņa �im lapsam kūmiņam bija atklājusi savus apsvērumus, tas pasmīnēja un gribēja novērst vecmeitas aizdomas.

� Jūs maldāties, � viņ� teica, � Kolēns ir visbīstamākā �sorbonna�, kāda bijusi starp zagļiem. Tas viss. Blē�i to labi zina: tas ir viņu karogs, atbalsts, ar vārdu sakot, viņu Bonaparts, viņi visi to mīl. �is blēdis nekad neatstās bluķi Grēves laukumā.¹ � Tā kā jaunkundze Mi�ono nesaprata, Gondiro viņai izskaidroja abus argo vārdus, kurus bija lietojis. � Sorbonna un bluķis ir divi spēcīgi izteicieni to zagļu leksikonā, kuri pirmie sajutu�i nepiecie�amību aplūkot galvu no diviem viedokļiem. Sorbonna ir dzīva cilvēka galva, viņa padomdevējs, viņa doma Bluķis ir nicināms jēdziens, kas apzīmē, cik nevērtīga kļūst galva, kad tā nocirsta. Kolēns mūs ved ap stūri, � viņ� turpināja. � Kad saduramies ar �ādiem vīriem, kas ir kā angļu rūdījuma tērauds, mums dota iespēja tos nogalināt, tiklīdz tie apcietinā�anas

* Grēves laukums � laukums Parīzē, kur atrodas pilsētas valdes nams. Grēves laukumā parasti izpildīja nāves sodus. brīdī izrāda kaut mazāko pretestību. Tāpēc ari rit mēs ceram uz kādu pavērsienu, lai nonāvētu Kolēnu. Tā var iztikt bez tiesas, bez apsargā�anas un bez baro�anas izdevumiem un atbrīvot sabiedrību. Tiesas process, liecinieku klau�inā�ana un atlīdzinā�ana un beidzot nāves soda izpildī�ana � tas viss, kas mūs no �iem nelie�iem atbrīvo likumīgā ceļā, izmaksā pāri par tūksto� ekijiem, kurus saņemsiet jūs. Turklāt ietaupās laiks. Iegrū�ot durkli Nāves Vīlēja vēderā, mēs apsteigsim simt noziegumus un neļausim samaitāt piecdesmit citus subjektus, kuri sargāsies iepazīties ar pārmācības namu. Tādai jābūt labai policijai. Ja ticam īstiem filantropiem, �ādi rīkoties nozīmē novērst noziegumus.

� Un kalpot savai tēvzemei, � Puarē piebilda.

� Patiesi, �ovakar jūs runājat prātīgi, � policijas priek�nieks atzina. � Protams, mēs kalpojam savai zemei. Pasaule pret mums ir netaisna. Mēs izdarām sabiedrībai lielus pakalpojumus, par kuriem neviens nekā nezina. Izcilam cilvēkam jāpaceļas pāri aizspriedumiem, tāpat kā kristietim jāpieņem jaunums, ko nes sev līdzi labums, kad tas neatbilst parastajam priek�statam. Parīze paliek Parīze. �is vārds ir manas dzīves attaisnojums. Jaunkundz, pieņemiet manu cieņas apliecinājumu. Rīt es ar saviem ļaudīm bū�u Karaļa dārzā. Aizsūtiet Kristofu pie Gondiro kunga Bifona ielā tai pa�ā mājā, kur es biju. Mans kungs, esmu jūsu padevīgais kalps. Ja jums kādreiz kp nozog, nāciet pie manis, lai to atdabūtu, esmu jūsu rīcībā.

� Redziet nu, � Puarē teica Mi�ono jaunkundzei, � un ir ta�u vēl muļķi, kurus policijas vārds pilnīgi izsit no sliedēm! �is kungs ir ļoti laipns, un tas, ko viņ� no jums prasa, ir skaidrs kā rīta rasa.

Nākamajai dienai bija lemts ierindoties starp

dīvainākajām Vokēras pansijas vēsturē. Līdz �im spilgtākais atgadījums tās mierīgajā dzīvē bija viltus grāfienes d'Ambermenilas meteoram līdzīgā parādī�anās. Bet tas viss nobālēja �ās lielās dienas notikumu priek�ā, kuri mū�dien no jauna uzpeldēs Vokēra kundzes sarunās. Vispirms tēvs Gorio un Ei�ens de Rastinjaks nogulēja līdz vienpadsmitiem. kundze Vokēra, kas tikai ap pusnakti bija pārnākusi no �Gētē�, nozvilnēja līdz pusvienpadsmitiem gultā. Kristofs, izdzēris Votrēna doto vīnu, aizgulējās un nokavēja apkopt māju. Puarē un Mi�ono jaunkundze ne�ēlojās, ka brokastis nav laikā. Arī Viktorīne un kundze Kutīra pamodās tikai lielā dienā. Votrēns izgāja pirms astoņiem un atgriezās tie�i uz brokastīm. Tāpēc arī neviens neko neiebilda, kad ceturksni uz divpadsmitiem Silvija un Kristofs pieklauvēja pie visām durvīm, paziņodami, ka brokastis galdā. Kamēr Silvija ar sulaini nebija klāt, Mi�ono jaunkundze nokāpa lejā pirmā un ielēja �ķidrumu Votrēna sudraba trauciņā, kur karstā ūdenī sildījās viņa kafijas krējums. Vecmeita bija rēķinājusies ar �o pansijas savdabību, lai izdarītu savu darbu. Septiņi pansionāri �oreiz salasījās kopā tikai ar grūtībām. Brīdī, kad Ei�ens pēdējais staipīdamies nonāca lejā, izsūtāmais viņam pasniedza de Nisan�ēna kundzes vēstuli. Vēstule skanēja �ādi.

�Mans draugs, nejūtu pret Jums nedz dusmu, nedz neīstu aizvainotu patmīlību. Gaidīju Jūs līdz diviem naktī. Ko nozīmē gaidīt mīlamu cilvēku! Kas pazīst �īs mokas, tas nevienam neliek tās ciest. Redzu, ka Jūs mīlat pirmo reizi mū�ā. Kas gan noticis? Mani pārņem nemiers. Ja nebaidītos izpaust savu sirds noslēpumu, es būtu devusies lūkot, kas Jums gadījies labs vai ļauns. Bet atstāt māju �ajā vēlajā stundā kājām vai brauk�us nozīmētu sevi pazudināt. Es jutu, cik kļūmīgi ir būt sievietei. Nomieriniet mani, izskaidrojiet, kādēļ Jūs neatnācāt pēc tam, kad bijāt uzklausījis manu tēvu. Es padusmo�os, bet piedo�u. Vai neesat slims? Kādēļ dzīvot tik tālu? Lūdzami, sakiet tikai vienu vārdu! Uz drīzu redzē�anos, vai ne? Ja esat nevaļīgs, viena vārda man pietiks. Sakiet: �Es steidzos �urp,� � vai: �Es cie�u.� Bet, ja Jūs nejustos labi, tēvs būtu atnācis man to pastāstīt. Kas gan noticis? ...�

� Jā, kas gan noticis? � Ei�ens iesaucās un iesteidzās ēdamistabā, burzīdams vēstuli, ko nebija beidzis lasīt. � Cik pulkstenis?

� Pusdivpadsmit, � Votrēns atteica, bērdams cukuru kafijā.

Izbēgu�ais katordznieks uzmeta Ei�enam saltu, hipnotizējo�u skatienu, kādu spēj uzmest da�i ar spēcīgu magnētismu apveltīti cilvēki, un �āds skatiens, kā stāsta, spējot nomierināt trakojo�us slimniekus ārprātīgo mājās. Ei�ens nodrebēja pār visu augumu. Uz ielas atskanēja ormaņa ratu rīboņa, un istabā apjucis iesteidzās Taijfēra kunga livrejā tērpies sulainis, kuru kundze Kutīra tūlīt pazina.

� Jaunkundzi � viņ� iesaucās. � Jūsu tēva kungs jūs aicina pie sevis ... Notikusi liela nelaime. Frederika kungs ir kāvies divkaujā un ievainots ar zobenu pierē; ārsti baidās, ka nevarēs viņu glābt. Jūs tikko paspēsiet no viņa atvadīties; viņ� vairs nav pie samaņas.

� Nabaga jauneklis! � Votrēns iesaucās. � Vai tad kāds kaujas, ja viņam ir krietnas trīsdesmittūk-sto� mārciņas rentes? Jaunatne patie�ām vairs neprot uzvesties.

� Mans kungs! � Ei�ens viņam uzkliedza.

� Kas tad ir, mans lielais bērns? � Votrēns atsaucās, mierīgi iztuk�odams savu kafijas tasi; mjaunkundze Mi�ono �o procedūru pavadīja ar tik skadru skatienu, ka nespēja uztraukties par ārkārtīgo notikumu, kas visus apstulbināja. � Vai tad Parīzē katru rītu nenotiek divkaujas?

� Viktorīne, es ie�u jums līdzi, � kundze Kutīra pavēstīja.

Abas sievietes aizsteidzās bez lakata un cepures. Pirms aizie�anas Viktorīne vēl uzmeta Ei�enam raudulīgu skatienu, kas sacīja: �Es nedomāju, ka mūsu laime man maksās asaras!�

� Votrēna kungs, jūs tātad esat pravietis? � Vokēra kundze iesaucās.

� Esmu viss, ko vēlaties, � �aks Kolēns atteica.

� Savādi gan, � kundze Vokēra turpināja, virknēdama citu aiz cita nenozīmīgus teikumus par �o gadījumu. � Nāve mūs paņem pret pa�a gribu. Jaunie bie�i aizsteidzas priek�ā vecajiem. Mēs, sievietes, esam laimīgas, ka mums nav darī�ana ar divkaujām, toties mums ir citas kaites, no kurām necie� vīrie�i. Mēs radām bērnus, un mātes sāpes ir ilgsto�as. Kas Viktorīnei par ķērienu! Tēvs būs spiests viņu adoptēt.

� Redziet nu, � Votrēns teica, vērodams Ei�enu.

� Vakar viņai nebija ne gra�a un �odien pieder miljoni.

� Bet, Ei�ena kungs, jūs gan esat trāpījis īstajā vietā! � kundze Vokēra iesaucās.

Atskanot �im izsaucienam, tēvs Gorio paskatījās uz studentu un ieraudzīja viņam rokā saburzīto vēstuli.

� Jūs pat neesat to izlasījis līdz galam! Ko tas nozīmē? Vai jūs būtu tāds pats kā visi citi? � viņ� vaicāja.

� Kundze, es nekad neprecē�u Viktorīni, � Ei�ens teica, vērsdamies pret kundzi Vokērai ar tādu satraukumu un riebumu, ka klāteso�iem palika mute vaļā.

tēvs Gorio saņēma studenta roku un to paspieda. Viņ� būtu gribējis to noskūpstīt.

� Nu, nu! � iesaucās Votrēns. � Itālie�iem �ādā reizē ir labs teiciens: col tempo¹⁶.

� Es gaidu atbildi, � de Nisan�ēna kundzes izsūtāmais teica Rastinjakam.

� Sakiet, ka es nāk�u.

Cilvēks aizgāja. Ei�ens bija tik briesmīgi satraukts, ka nespēja rīkoties ar apdomu.

� Ko man darīt? � viņ� skaļi sarunājās pats ar sevi. � Nekādu pierādījumu!

Votrēns pasmaidīja. Sājā brīdī kuņģī sāka darboties ieņemtās zāles. Katordznieks tomēr bija tik spēcīgs, ka piecēlās kājās, paskatījās uz Rastinjaku un dobjā balsī teica:

� Jauno cilvēk, labums mums atnāk miegā.

Un nogāzās kā beigts.

� Dievs tomēr ir taisnīgs! � Ei�ens iesaucās.

� Kas gan lēcies nabaga dārgajam Votrēna kungam?

� Trieka! � jaunkundze Mi�ono iekliedzās.

� Silvij, skrej, meit, pēc ārsta! � atraitne teica.

� Steidzieties, Rastinjaka kungs, sauciet �urp Bjan-�onu! Iespējams, ka Silvija nesatiek mūsu ārstu Gremprēla kungu.

Laimīgs, ka radies iemesls atstāt drausmīgo ūķi, Rastinjaks aizmetās projām skrie�us.

� Kristof, aizrik�o uz aptieku un palūdz kaut ko pret trieku!

Kristofs aizgāja.

� tēvs Gorio, palīdziet uznest viņu aug�ā viņa istabā!

Votrēnu satvēra, uzstūma pa kāpnēm un noguldīja gultā.

� Nevaru jums neko palīdzēt, es ie�u pie savas meitas, � tēvs Gorio teica.

� Ej vien, ej, vecais pa�labumniek! � Vokēra kundze iesaucās. � Es tev novēlu nosprāgt kā sunim!

� Paskatieties, vai jums nav ēteris, � Vokēra kundzei teica jaunkundze Mi�ono , kas, Puarē palīdzot, bija atraisījusi Votrēnam drēbes.

kundze Vokēra nokāpa savā istabā un atstāja Mi�ono jaunkundzi vienu kaujas laukā.

� Novelciet viņam drīzāk kreklu un apgrieziet viņu uz mutes! Esiet ta�u kaut kam derīgs un aiztaupiet man nepiecie�amību skatīties uz �iem plikumiem, � viņa teica Puarē. � Nestāviet kā sālsstabs!

Kad Votrēns bija pagriezts, jaunkundze Mi�ono vājiniekam spēcīgi uzblieza pa plecu, un abi liktenīgie burti parādījās balti sarkana plankuma vidū.

� Jūs tie�ām a�i nopelnījāt savus trīs tūksto�us! � Puarē iesaucās, pieceldams Votrēnu, kamēr jaunkundze Mi�ono viņam uzvilka kreklu. � U, cik smags! � viņ� pūta, nolaizdams Votrēnu guļus.

� Klusējiet! Būtu te vēl kase! ... � vecmeita dedzīgi ierunājās, tik kārīgi nopētīdama istabā katru mēbeli, ka, �ķiet, ar acīm spētu izurbties pat cauri sienām. � Ja ar kādu ieganstu varētu atvērt �o rakstāmgaldu? � viņa turpināja.

� Varbūt tas nebūtu labi, � Puarē atbildēja.

� Nē. Zagta nauda, kas piederējusi visiem, vairs nepieder nevienam. Bet mums nav laika, � viņa teica. � Dzirdu nākam Vokēru.

� Te būs ēteris, � kundze Vokēra sacīja. � īr gan �odien piedzīvojumiem bagāta diena! Ak kungs! Nevar būt, ka �is cilvēks ir slims, viņ� ir balts kā piena kunkulis.

� Kā piena kunkulis? � Puarē atkārtoja.

� Sirds sit kārtīgi, � atraitne konstatēja, uzlikusi roku Vokēram uz sirds.

� Kārtīgi? � Puarē nobrīnījās.

� Viņ� jūtas ļoti labi.

� Jūs tā domājat? � Puarē jautāja.

� Nu protams! Izskatās, it kā viņ� gulētu. Silvija aizgāja pēc ārsta. Redziet, Mi�ono jaunkundz, viņ� sprauslā no ētera. A! Tā būs bijusi tikai spazma. Pulss ir labs. Viņ� ir spēcīgs kā turks. Skatieties, jaunkundz, kāda viņam vilna uz krūtīm! �is cilvēks nodzīvos simt gadu! Bet parūka gan turas labi. Skat, tā ir pielīmēta, viņam ir lieki mati, patiesībā viņ� ir sarkanmatis! Rīmā, ka sarkanmatainie esot vai nu ļoti labi, vai arī ļoti ļauni. Vai �is lai būtu labs?

� Labs karātavām, � Puarē noteica.

� Jūs gan gribējāt teikt � lai karātos skaistai sievietei kaklā? � jaunkundze Mi�ono dedzīgi iesaucās. � Ejiet nu, Puarē kungs! Mums, sievietēm, jau jūs jākopj, kad jūs saslimstat. Ar to, cik jūs varat palīdzēt, � viņa piebilda, � labāk ejiet pastaigāties. Mēs abas ar kundzi Vokērai būsim nomodā par mīļo Votrēna kungu.

Puarē aizvilkās klusu, bez kurnē�anas, kā suns, kam saimnieks iesper ar kāju. Rastinjaks bija izgājis ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu, viņ� smaka nost. Vēl vakar viņ� bija gribējis novērst �o noziegumu, kas bija pastrādāts noliktajā stundā. Kas gan bija noticis? Ko lai viņ� tagad iesāk? Iedomājoties, ka viņu varētu uzskatīt par līdzdalībnieku, viņ� nodrebēja. Votrēna aukstasinība jaunekli vēl joprojām biedēja.

�Ja nu Votrēns nomirtu, neizrunājis ne vārda?� Rastinjaks nodomāja.

Viņ� klīda pa Luksemburgas dārza alejām kā suņu bara vajāts, un viņam �ķita� ka dzird tos rejam.

� Klausies, vai esi lasījis �Le Pilote�? � viņam uzsauca Bjan�ons.

�Le Pilote� bija radikāļu lapa, kuru rediģēja Tiso kungs un kura da�as stundas pēc rīta laikrakstu iznāk�anas sniedza provincei ziņas par dienas notikumiem, kas �ajā izdevumā tātad parādījās divdesmit �etras stundas ātrāk nekā citās departamentu lapās.

� Tur aprakstīts kāds lielisks notikums, � teica Ko�ēna slimnīcas students. � Taijfēra dēls duelējies ar vecās gvardes grāfu Fran�esīni, kas viņam ietriecis pierē divas collas dzelzs. Nu mazā Viktorīne ir viena no bagātākajām partijām Parīzē. Būtu mēs to zināju�i, ko? Kas gan par spēlīti patiesībā ir nāve! Vai taisnība, ka Viktorīne esot metusi aci uz tevi?

� Jel klusē, Bjan�on, es viņu nekad neprecē�u. Es mīlu kādu burvīgu sievieti, viņa mīl mani, es...

� Tu runā tā, it kā tikai ar mokām atturētos no neuzticības. Parādi man sievieti, kas būtu vērta, lai viņas dēļ upurētu Taijfēra kunga mantu!

� Vai tie�ām visi dēmoni dzenas man pakaļ? � Rastinjaks iesaucās.

� Kam pakaļ? Kas tev noticis? Vai esi jucis? Dod �urp roku, lai apraugu pulsu! Tev ir drudzis, � Bjan�ons noteica.

� Steidzies pie Vokēra māmiņas! � Ei�ens sacīja. � Nelietis Votrēns nule nokrita kā beigts.

� А! � Bjan�ons izsaucās un pameta Ei�enu vienu. � Tu apstiprini manas aizdomas, ko es tūlīt noskaidro�u.

Tiesību zinātņu studenta garā pastaiga bija svinīga. Viņ� it kā ieskatījās visos savas sirdsapziņas nostūros. Ja arī viņ� mēģināja noberzties balts, ja arī sevi pārbaudīja, ja arī �aubījās, no �īs skarbās un briesmīgās cīņas viņa krietnums tomēr iznāca rūdīts kā dzelzs stienis, kas iztur visas pārbaudes. Viņ� atcerējās, ko tēvs Gorio viņam iepriek�ējā vakarā bija uzticējis, atcerējās dzīvokli d'Artuā ielā, kas bija ierīkots Delfīnes tuvumā; viņ� atkal uzmeklēja tās vēstuli, izlasīja to un noskūpstīja.

�Tāda mīlestība ir manas glāb�anas ķīla,� viņ� nodomāja. �Nabaga vecā vīra sirds ir diezgan cietusi. Viņ� nemēdz runāt par savām bēdām � bet kā lai tās neuzmin! Es rūpē�os par viņu kā par tēvu, es viņam sagādā�u tūksto� prieku! Ja viņa mani mīl, viņa bie�i nāks pie manis un dienu pavadīs tā tuvumā. Di�ā grāfiene de Resto ir nekrietna, viņa savu tēvu pataisītu par �veicaru. Mīļā Delfīne! Viņa pret ve�uku ir labāka, viņa pelna, ka viņu mīl. Cik es �ovakar bū�u laimīgs!�

Viņ� izvilka pulksteni un to apbrīnoja.

�Viss man izdodas! Kad cilvēki viens otru mīl uz visiem laikiem, tad viens otram var palīdzēt, un es to drīkstu pieņemt. Turklāt es noteikti tik�u uz aug�u un viņai simtkārt atlīdzinā�u. Sis sakars nav noziedzīgs un pat visstingrākajai tikumībai nedod iemeslu saraukt uzacis. Cik daudz godīgu cilvēku saista �ādas pa�as saites! Neviens netiek pievilts, un visvairāk ta�u pazemo meli. Vai melot nenozīmē padoties? Viņa jau sen no vīra �ķīrusies. Turklāt es �im elzasietim pateik�u, lai viņ� man atdod sievieti, ko nespēj darīt laimīgu.�

Rastinjaka cīņa bija ilga. Kaut gan uzvara nosvērās jaunības tikumu pusē, nevaldāma ziņkāre viņu ap puspieciem, tumsai metoties, tomēr noveda Vo-kēras pansijā, ko viņ� bija nozvērējies atstāt uz visiem laikiem. Viņ� gribēja zināt, vai Votrēns miris. Pēc tam kad Bjan�ons bija iedomājies iedot Votrē-nam vemjamo līdzekli, viņ� Votrēna vēmekļus lika aiznest uz savu slimnīcu, lai izdarītu ķīmisku analīzi. Redzot neatlaidību, ar kādu Mi�ono jaunkundze pieprasīja, lai tos izlej ārā, viņa aizdomas pastiprinājās. Votrēns, starp citu, at�irga tik ātri, ka Bjan�ons skaidri nojauta sazvērestību pret jautro pansijas uzmundrinātāju. Brīdī, kad Rastinjaks pārnāca, Votrēns jau stāvēja ēdamistabā pie krāsns. Vēsts par Taijfēra dēla divkauju pansionārus bija sapulcinājusi agrāk nekā parasti; viņi gribēja uzzināt sīkumus par divkauju, kā tā ietekmējusi Vik-torīnes likteni, un savā starpā pārrunāja �o notikumu. Vienīgi tēva Gorio nebija. Kad Ei�ens ienāca, viņa acis sastapās ar nesatricināmā Votrēna skatienu, kas tik dziļi iedūrās viņam sirdī un tik spēcīgi aizskāra da�as ļaunas stīgas, ka viņ� nodrebēja.

� Jā, mans mīļais bērns, � izbēgu�ais katordznieks viņam teica. � Kaulainajai vēl ilgi būs jāgaida uz mani. Sīs dāmas apgalvo � es varonīgi esot pārdzīvojis trieku, kas spētu nokaut bullēnu.

� Sakiet jau labāk � vērsi! � iesaucās Vokēra atraitne.

� Vai jums nepatīk, ka esmu palicis dzīvs? � Votrēns pa�ukstēja Rastinjakam pie auss, �ķiet, uzminēdams viņa domas. � Sagaidīt no cilvēka kaut ko tādu laikam gan būtu par daudz!

� Jā, tagad atceros, � Bjan�ons teica, � ka Mi�ono jaunkundze aizvakar runāja par kādu vīru. kas iesaukts par Nāves Vīlēju; �is vārds jums labi piestāvētu.

Vārds trāpīja Votrēnu kā zibens; viņ� nobālēja, sagrīļojās, magnētiskais skatiens kā saules stars atdūrās pret Mi�ono jaunkundzi, kurai gribas spēks spēji saļodzīja ceļus. Vecmeita atslīga krēslā. Puarē saprata, ka viņa atrodas briesmās, un metās starp viņu un Votrēnu, jo katordznieka seja bija ieguvusi skaudri ne�ēlīgu izteiksmi, nometusi labsirdības masku, zem kuras slēpās viņa īstā daba. Vēl neko nesaprazdami no drāmas, pārējie pansionāri stāvēja kā sastingu�i. �ajā brīdī uz ielas atskanēja vairāku cilvēku soļi un varēja dzirdēt �auteņu laides atsitamies pret bruģi. Mirklī, kad Kolēns neapzināti meklēja izeju, uzmezdams skatienu sienām un logiem, salona durvīs parādījās �etri vīri. Pirmais bija dro�ības policijas priek�nieks, pārējie � policijas virsnieki.

� Likuma un karaļa vārdā, � viens no viņiem sacīja, un viņa vārdus pār�alca izbrīna murdoņa.

Ēdamistabā drīz iestājās klusums; pansionāri pa�ķīrās, lai izlaistu cauri trīs vīrus, kuri sānu kabatā turēja pielādētu pistoli. Divi �andarmi, kas sekoja policistiem, nostājās salona durvīs, citi divi parādījās durvīs uz kāpnēm. Uz zvirgzdainā celiņa, kas stiepās gar fasādi, no�irkstēja vairāku zaldātu soļi un atskanēja �auteņu atsitieni. Nāves Vīlējam, kur� neatvairāmi piesaistīja visu skatienus, bija noslēgtas visas izejas. Priek�nieks sāka ar to, ka piegāja viņam klāt un tik spēcīgi ieblieza pa galvu, ka parūka no�ļuka un atklāja Kolēna galvu visā tās drausmīgumā. īsie, ķieģeļsarkanie mati tai pie�ķīra spēka un viltības izteiksmi, un tagad �ī galva un seja, harmonējot ar plecīgo augumu, iegaismojās abas reizē kā pekles uguņu apspīdētas. Ikvienam kļuva skaidrs, kas ir Votrēns, viņa pagātne, tagadne,

14 � tēvs Gorio nākotne, viņa stingrie principi, patvaļas reliģija, valdonīgums, kas rodas no domu un rīcības cinisma, un spēks, kādu pie�ķir uz visu gatava organizēta vardarbība. Asinis sakāpa viņam sejā, un acis iegai-lējās kā me�a kaķim. Me�onīgas enerģijas trenkts, viņ� salēcās un tā ierēcās, ka visi pansionāri aiz bailēm iekliedzās. Redzot �o lauvas izdarību, vispārīgā trok�ņa pamudināti, policisti satvēra pistoles. Iemirdzējās iero�u gaiji; Kolēns tūlīt saprata draudo�ās briesmas un pēk�ņi parādīja pārcilvēcisku gribas spēku. Kāds �au�alīgs un lielisks skats! Viņa sejā atainojās dabas parādība, ko var salīdzināt vienīgi ar katlu, kas tik pilns kūpo�a tvaika, ka spētu pacelt kalnus, un ko vienā mirklī nolēno piliens auksta ūdens. Ūdens piliens, kas atvēsināja viņa dusmas, bija doma, a�a kā zibsnis. Viņ� pasmaidīja un paraudzījās uz savu parūku.

2Q9

� Nevar teikt, ka tu �odien būtu sevi�ķi galants, � viņ� sacīja dro�ības policijas priek�niekam. Un pastiepa rokas pret �andarmiem, ar galvas mājienu paaicinādams viņus klāt.

� �andarmu kungi, uzlieciet man roku dzel�us vai va�as! Klāteso�ie ir liecinieki, ka es nepretojos.

Ēdamistabā atskanēja apbrīnas �alkoņa, ko izraisīja ātrums, ar kādu lava un liesma iz�āvās un atkal norima �ajā cilvēciskajā vulkānā.

� Dabūji pigu, kapra�a kungs, � katordznieks turpināja, skatīdamies uz slaveno policijas priek�nieku.

� Izģērbties! � nicīgi pavēlēja Svētās Annas ieliņas vīrs.

� Kādēļ? � Kolēns vaicāja. � �eit ir dāmas. Es neko nenoliedzu un padodos.

Viņ� mirkli klusēja, nolūkodamies savos klausītājos kā orators, kas gatavojas teikt kaut ko pārsteidzo�u.

� Rakstiet, La�apela tēv! � viņ� teica, vērsdamies pie sīka, sirma vecī�a, kas bija apsēdies galda galā un izvilcis no portfeļa arestē�anas orderi. � Atzīstos, ka esmu �aks Kolēns, saukts Nāves Vīlējs, notiesāts uz divdesmit gadiem dzel�os, un es pierādīju, ka savu palamu neesmu piesavinājies. Būtu es tikai pacēlis roku, � viņ� pagriezās pret pansionāriem, � �ie trīs �piki man iz�ķaidītu smadzeņu podu uz Vokēra māmiņas mājīgā kūla. Sie nelie�i nav jāmāca rakt vilku bedres.

Dzirdot �ādus vārdus, kundzei Vokērai uzmācās nelabums.

� Ak dievs, tur jau cilvēks var slims tikt! Iedomājieties, ka es vēl vakar ar viņu biju �Gētē�! � viņa sacīja Silvijai.

� Drusku filozofijas, māmiņ, � Kolēns turpināja.

� Vai tā kāda nelaime, ka vakar bijāt manā lo�ā �Gētē�? � viņ� iesaucās. � Vai jūs esat labāka par mums? Mums ir mazāk kauna darbu aiz muguras nekā jums sirdī, jums, iepuvu�as sabiedrības gļēvajiem locekļiem; pats labākais no jums man nespēja turēties pretim. � Viņa skatiens apstājās pie Ras-tinjaka, kuram viņ� dāvāja piemīlīgu smaidu, kas dīvaini nesaskanēja ar brutālo sejas izteiksmi.

� Mūsu mazais veikals paliek spēkā, manu eņģei, ja tikai to pieņem. Jūs jau zināt!

Un viņ� nodziedāja:

Fan�ele ir apburo�a. Tā visam tic ...

� Esiet bez rūpēm, � viņ� turpināja, � es protu strādāt aiz plīvura. No manis pārāk bīstas, lai mani pie�mauktu.

Katorga ar savām para�ām un valodu, ar spējām pārejām no jocīgā uz �ausmīgo, ar savu biedējo�o lieliskumu, savu vaļību un zemsirdību piepe�i atklājās gan �ais vārdos, gan pa�ā runātājā, kas vairs nebija atsevi�ķs cilvēks, bet pagrimu�as sabiedrības tips, kādas me�onīgas un loģiskas, rupjas un vingras tautas loceklis. Acumirklī Kolēns pārvērtās velni�ķīgā poēmā, kurā atspoguļojas visas cilvēka izjūtas, tikai no�ēla ne. Viņa skatienā bija kaut kas no kritu�a eņģeļa, kur� arvien alkst cīņas. Rastinjaks nolaida acis, pieņemdams noziedzīgo radniecību kā savu slikto domu izpirkumu.

� Kas mani nodeva? � Kolēns vaicāja, pārlaizdams briesmīgu skatienu klāteso�ajiem. Kad tas apstājās pie Mi�ono jaunkundzes, viņ� teica:

� Tā esi tu, vecā kuņa! Man jāpateicas tev, lo�ņai, par �o viltoto trieku! Tikai divus manus vārdus � un pēc nedēļas tev pārgrieztu rīkli. Bet es esmu kristietis, es tev piedodu. Turklāt tu jau neesi tā, kas mani pārdeva. Bet kur� tad? Ak jūs tur aug�ā taisāt kratī�anu? � viņ� iesaucās, izdzirdis, ka tiesu policijas vīri ver vaļā skapjus un pievāc viņa lietas. � Ligzda ir tuk�a, un putni kop� vakardienas aizlaidu�ies. Neko jūs nedabūsiet zināt. Manas veikala grāmatas ir �eit, � viņ� noteica, piesizdams sev pie pieres. � Tagad es zinu, kas mani pārdevis. Tas nebūs neviens cits kā nelietis Zīda Diegs. Vai nav taisnība, tvarstītāj? � viņ� jautāja policijas priek�niekam. � Tas pārāk labi sakrīt ar to, ka mūsu naudiņa kādu laiku glabājās tur aug�ā. Tur vairs nav nekā, mani mazie �piki. Bet Zīda Diegu divu nedēļu laikā iekasīs zemē, kaut viņu sargātu visa �andarmērija! Un ko tad jūs Mi�onietei iedevāt? � viņ� vērsās pie policistiem. � Kādu tūkstoti ekiju. Es biju vairāk vērts, tu sapuvusī Ni-nona, Pompadūra skrandās, Pērla�ēzas kapsētas Venera! Būtu tu mani brīdinājusi, tu dabūtu se�i tūksto�i franku. Bet tu to nenojauti, vecā palaistuve, citādi man būtu priek�roka. Jā, es tev tos būtu iedevis, lai izvairītos no ceļojuma, kas man ir neērts un izmaksā naudu, � viņ� teica, kamēr viņam uzlika roku va�as. � �iem ļaudīm būs prieks mani bez gala vazāt apkārt, lai mani iemarinētu. Ja mani tūlīt nosūtītu katorgā, es atgrieztos pie savas nodarbo�anās par spīti slaistiem Orfevru krastmalā. Bet tur visi sitīsies vai nost, lai dotu iespēju izbēgt savam vadonim, labajam Nāves Vīlējam. Vai starp jums ir kāds tik bagāts, kam būtu vairāk nekā desmittūk-sto� brāļu, kuri gatavi visu darīt jūsu labā? � viņ� vaicāja ar lepnumu. � �eit ir arī kas cēls, � viņ� teica, uzsizdams sev uz sirds. � Nekad es neesmu nevienu nodevis. Paskaties uz viņiem, tu vecā kuņa! � viņ� teica, vērsdamies pie vecmeitas. � Manī viņi noraugās ar bailēm, bet no tevis viņiem kļūst nelabi aiz riebuma. Savāc, ko esi pelnījusi!

Viņ� aprāvās un pārlaida acis pansionāriem.

� Kādi jūs esat muļķi! Vai nekad neesat redzēju�i katordznieku? Kolēna rūdījuma katordznieks, kādu jūs te skatāt, nav tik gļēvs kā citi, viņ� protestē pret sabiedriskā līguma dziļajiem maldiem, kā saka �an-�aks, par kura mācekli man ir gods būt. Ar vārdu sakot, es esmu viens pret valdību ar visiem tās tribunāliem, �andarmiem un bud�etiem, un es tos vedu ap stūri.

� Pie velna, viņu varētu lieliski zīmēt! � noteica gleznotājs.

� Saki man, bendes kunga kalps un Atraitnes valdniek (drausmīgas poēzijas pilns vārds, kādā katordznieki iesauku�i giljotīnu), � viņ� piebilda, pagriezies pret dro�ības policijas priek�nieku. � Esi paipuisītis un pasaki man � vai tas ir Zīda Diegs, kas mani pārdeva? Man negribētos, ka viņ� samaksā par kādu citu, tas nebūtu taisnīgi.

�ajā brīdī ienāca policijas vīri, kas Votrēna istabā bija visu izkratīju�i un pierakstīju�i, un �ukstus sāka sarunāties ar savu priek�nieku.

Protokols bija sastādīts.

� Kungi, tagad viņi mani aizvedīs, � Kolēns teica pansionāriem. � Kamēr es uzturējos �eit, jūs visi bijāt pret mani sevi�ķi laipni, par ko esmu jums pateicīgs. Saku jums ardievas. Atļaujiet jums atsūtīt Provansas vīģes.

Viņ� pagāja da�us soļus un atgriezās, lai paskatītos uz Ras tin jaku.

� Ardievu, Ei�en! � viņ� teica skumjā un maigā balsī, kas nemaz nesaderējās ar runas skarbo toni. � Ja tev pienāk grūts brīdis, es tev atstāju uzticamu draugu.

Par spīti roku dzel�iem, viņ� nostājās cīņas gatavībā, kā pauko�anas meistars nokomandēja: �Viens, divi!� � un izspēra soli uz priek�u.

� Nestundā griezies tur. Cilvēks un nauda � viss ir tavā rīcībā.

Savādnieks pēdējos vārdus izmeta tik ākstīgi, ka tie bija saprotami tikai Ei�enam un viņam pa�am.

Kad māja bija tīra no �andarmiem, kareivjiem un policistiem, Silvija, kas ieberzēja savas kundzes deniņus ar etiķi, izbrīnījusies pavērās pansionāros.

� Viņ� tomēr bija īsts vīrs, � viņa noteica.

Teikums salauza apmātību, ko uz visiem bija atstājusi notikuma izraisīto jūtu daudzveidība un pārpilnība. Pansionāri saskatīju�ies pēk�ņi visi reizē ieraudzīja Mi�ono jaunkundzi � kārnu, izkaltu�u un saltu kā mūmiju, nodurtām acīm, sakņupu�u pie krāsns, it kā baidoties, ka saules aizsarga ēna nebūs pietiekama, lai apslēptu viņas acu izteiksmi. Veidols, kas visiem jau tik sen bija pretīgs, piepe�i guva izskaidrojumu. Atskanēja klusa murdoņa, kas bija tik vienbalsīga, ka izteica visu klāteso�o riebumu. Mi�ono jaunkundze to dzirdēja, bet palika uz vietas.

Bjan�ons pirmais pieliecās pie sava kaimiņa.

� Ja tas sievi�ķis joprojām ēdīs kopā ar mums, es lai�os lapās, � viņ� pusbalsī paziņoja.

Tūlīt visi piebalsoja medicīnas studentam, kas, vispārējā atbalsta iedro�ināts, devās pie Puarē, kur� vienīgais klusēja.

� Jūs esat sevi�ķi draudzīgs ar Mi�ono jaunkundzi, � viņ� teica, � tāpēc parunājiet ar viņu un lieciet saprast, ka viņai �o pa�u brīdi jāatstāj pansija.

� �o pa�u brīdi? � izbrīnījies atkārtoja Puarē.

Tad piegāja pie vecmeitas un ie�ukstēja tai kaut ko ausī.

� Es esmu samaksājusi un dzīvoju �eit par savu naudu tāpat kā jūs visi, � viņa teica, pārlaizdama pansionāriem �ūskas skatienu.

� Tas nav nekāds �ķērslis. Mēs sametīsim naudu un jums to atdosim, � Rastinjaks aizrādīja.

� Kungs aizstāv Kolēnu, � viņa atcirta, iedzēlusies studentā ar indīgu un jautājo�u skatienu. � Nav arī grūti saprast, kālab ...

Ei�ens pielēca kājās, it kā gribētu mesties virsū vecmeitai un to no�ņaugt. Skatiens, kura nodevīgos mājienus viņ� saprata, iemeta viņa dvēselē briesmīgu gaismu.

� Lieciet viņu mierā! � pansionāri iesaucās.

Rastinjaks sakrustoja rokas un palika stāvam kā sastindzis.

� Ar Jūdasa jaunkundzi vajadzētu izbeigt, � gleznotājs teica kundzei Vokērai. � Kundze, ja jūs neizmetīsiet ārā Mi�ono, mēs visi atstāsim jūsu būdu un visur stāstīsim, ka te sastopami vienīgi spiegi un katordznieki. Pretējā gadījumā mēs noklusēsim �o notikumu, kas beigu beigās var atgadīties ari vislabākajā sabiedrībā, kamēr galerniekiem neiededzinās zīmi pierē, nenoliegs pārģērbties par Parīzes iedzīvotājiem un dzīt muļķīgus jokus, kā viņi to dara.

Pēc �īs runas kundze Vokēra, kā par brīnumu, at�irga, piecēlās, sakrustoja rokas un atplēta gai�ās acis, kurās nebija ne pēdu no asarām.

� Bet, godājamais kungs, jūs laikam gribat, lai mana pansija izput? Jau Votrēna kungs... Ak dievs! � viņa pārtrauca sevi. � Nevaru viņu saukt citā kā vien godīga cilvēka vārdā! Jau viens dzīvoklis paliek tuk�s, � viņa turpināja, � un jūs gribat, lai man būtu divi izīrējami tādā gadalaikā, kad visi jau kaut kur apmetu�ies.

� Kungi, ņemsim cepures un iesim pusdienās pie Flikoto Sorbonnas laukumā! � Bjan�ons uzaicināja.

kundze Vokēra acumirklī apsvēra, kas izdevīgāk, un pie�ļūca pie Mi�ono jaunkundzes.

� Klausieties, manu skaistulīt, jūs ta�u negribēsiet, lai mana iestāde izput, vai ne? Jūs redzat, uz kādām galējībām mani spie� �ie kungi. Uzkāpiet vēl �ovakar savā istabā!

� Ta�u nē, nē � mēs gribam, lai viņa pazūd uz vietas! � pansionāri kliedza.

� Bet nabaga jaunkundze nav ēdusi, � līdzcietīgā balsī ieminējās Puarē.

� Lai viņa ēd, kur grib! � sauca vairākas balsis.

� Arā pa durvīm spiedzi!

� Arā spiegus!

� Kungi! � iesaucās Puarē, pēk�ņi pacēlies dro�sirdības augstumos, kādu mīlestība pie�ķir auniem. � Cienību pret viņas dzimumu!

� Spiegiem nav dzimuma, � gleznotājs teica.

� Lieliska dzimumorāma!

� Arā rāma!

� Kungi, tas ir piedauzīgi! Ja cilvēku met ārā, tas jādara pēc likuma. Mēs esam samaksāju�i, mēs paliksim, � kā skaldīt noskaldīja Puarē, uzbāza galvā cepuri un apsēdās blakus Mi�ono jaunkundzei, kuru kundze Vokēra centās pierunāt.

� Ak tu, pēpuisītil � gleznotājs viņu apsauca, pieņēmis komisku izteiksmi. � Ai, pēpuisītil

� Labi, ja jūs neejat projām, tad mēs visi aizejam, � Bjan�ons teica.

Un pansionāri barā devās uz salona pusi.

� Ko jūs, jaunkundz, vēl gaidāt? � Vokēra kundze iesaucās. � Es esmu izpostīta! Jūs nevarat �eit palikt, viņi sāks ķerties pie varas darbiem.

jaunkundze Mi�ono piecēlās.

� Viņa ies! � Neies vis! � Viņa ies! � Neies vis!

Rakstā skandētie vārdi un naidīgie izteicieni beidzot piespieda Mi�ono jaunkundzi aiziet, bet viņa iepriek� kaut ko ie�ukstēja saimniecei ausī.

� Es aizeju pie Bino kundzes, � viņa draudīgi no�ņāca.

� Ejiet, jaunkundz, kur gribat, � kundze Vokēra atcirta, samanīdama negantu apvainojumu pansijas izvēlē, jo tā bija konkurējo�a iestāde un tālab viņai pretīga. � Ejiet vien pie Bino, tur jūs dabūsiet vīnu, no kura kazas danco, un ēdienus, kas pirkti pie atkalpārdevējiem.

Pansionāri vislielākā klusumā nostājās divās rindās. Puarē tik maigi lūkojās uz Mi�ono jaunkundzi, tik vientiesīgi mīņājās, nezinādams, sekot viņai vai palikt, ka pansionāri, priecīgi par Mi�ono aizie�anu, saskatījās un sāka smieties.

� Kis, kis, kis, Puarē! � gleznotājs viņam uzsauca. � Hoplā, hoplā!

Muzeja ierēdnis komiski uzsāka pazīstamo romanci:

Uz Sīriju kad brauca �is jaukais Dinuā ...

� Ejiet vien, jūs jau nobeigsieties, aiz ilgām, Zra-hit sua quemque voluptas,¹⁷ � Bjan�ons teica.

� Ikviens seko savai izredzētajai: brīvs Vergilija tulkojums, � repetitors noskaitīja.

Kad jaunkundze Mi�ono uzlūkoja Puarē, gribēdama viņu paņemt zem rokas, viņ� nespēja aicinājumam pretoties un atbalstīja veco meitu. Atskanēja aplausi un skaji smiekli.

� Bravo, Puarē! � �is vecais Puarē! � Puarē Apolons! � Puarē Marss! � Dū�īgais Puarē!

�ajā brīdī ienāca kāds izsūtāmais un nodeva vēstuli kundzei Vokērai, kas, to izlasījusi, atkrita krēslā.

� Manai mājai vairs tikai atliek nodegt, zibens to jau ir ķēris. Pulksten trijos miris Taijfēra dēls. Tas man ir pelnīts sods, ka �īm dāmām vēlēju labu uz nabaga jaunekļa rēķina. kundze Kutīra ar Viktorīni man atprasa savas lietas un pāriet dzīvot pie tēva. Taijfēra kungs atļauj Viktorīnei paturēt pie sevis Kutīra atraitni par pavadoni. �etri dzīvokli tuk�i, piecu pansionāru mazāk!

Viņa apsēdās un taisījās raudāt.

� Nelaime ir ienākusi manā namā! � viņa iesaucās.

Uz ielas piepe�i atskanēja ratu rīboņa; tie apstājās pie pansijas.

� Vēl kas jauns! � teica Silvija.

Pēk�ņi parādījās laimē starojo�a, sārta Gorio seja; viņ� izskatījās kā atdzimis.

� Gorio ormanī! Pasaulei tie�ām pienācis gals! � pansionāri sauca.

Ve�uks piegāja pie Ei�ena, kas domīgs stāvēja kaktā, un paņēma viņu pie rokas.

� Nāciet! � viņ� priecīgi sacīja.

� Vai tad jūs nezināt, kas �e notiek? � Ei�ens viņam vaicāja. � Votrēns, kā izrādījās, ir noziedznieks, viņu nupat apcietināja, un Taijfēra dēls ir miris.

� Kas mums gar to da|as? � tēvs Gorio atsaucās. � Es vakariņo�u kopā ar savu meitu jūsu dzīvoklī, vai dzirdat? Nāciet, viņa jūs gaida!

Viņ� tik spēcīgi vilka Rastinjaku aiz rokas, ka tas gribot negribot gāja viņam līdzi; �ķita, ka viņ� to nolaupa glu�i kā daiļavu.

� Ēdīsim pusdienas! � gleznotājs iesaucās.

Ikviens tūlīt tvēra savu krēslu un apsēdās pie galda.

� �odien tie�ām ir nelaimīga diena, � resnā Silvija pavēstīja. � Mans jēra gaļas ragū ir piededzis. Ko lai dara, būs vien jāēd tāds pats piesvilis.

Astoņpadsmit galda biedru vietā redzot tikai desmit, kundzei Vokērai pietrūka dū�as bilst kādu vārdu, lai gan katrs pūlējās viņu nomierināt un iepriecināt. Ja arī īrnieki sākumā sprieda par Votrēnu un dienas notikumiem, viņi drīz vien pakļāvās kopējo sarunu lī�lo�u ievirzei un sāka tērzēt par divkaujām, katorgu, par tiesām un likumiem, kas būtu grozāmi. Drīz vien viņi jau bija tūksto� jūd�u no Kolēna, no Viktorīnes un viņas brāļa. Lai gan viņu bija tikai desmit, viņi klaigāja par divdesmitiem, un tāpēc �ķita, ka viņu ir vairāk nekā parasti. Tā bija vienīgā starpība starp vakardienas un �āsdienas maltīti. Virsroku ņēma ierastā bezrūpība, kas piemita �ai egoistiskajai sabiedrībai, kurai rīt kāds cits Parīzes notikums sniegs citu upuri, ko aprīt, un pat Vokēra kundzi nomierināja cerība, kas runāja resnās Silvijas balsī.

Ei�enam �ī diena līdz pa�am vakaram līdzinājās teiksmai; par spīti savam stingrajam raksturam un labajai sirdij, viņ� nezināja, kā sakārtot domas, kad piepe�i sēdēja va�onī blakus tēvam Gorio, kura

valoda aiz prieka dzirkstīt dzirkstīja un pēc tik daudziem uztraukumiem skanēja ausī kā vardi, ko dzird pa sapņiem.

� Lai paliek, kas bijis �orīt. Tagad mēs visi trīs kopā vakariņosim. Kopā � vai saprotat? Nu jau �etrus gadus neesmu ēdis kopā ar savu Delfīni, savu mazo Delfīni. Visu vakaru viņa nu piederēs man. Mēs jau kop� rīta esam jūsu dzīvoklī. Es ņēmos kā melnstrādnieks, izmeties vienos kreklos. Palīdzēju nest mēbeles. Jūs nemaz nezināt, cik jauka viņa ir pie galda; viņa rūpēsies par mani: �Lūk, tētiņ, ēdiet �o, tas ir labs.� Un tad es vairs nevaru ēst. Cik sen, kop� es ar viņu neesmu bijis mierīgi kopā, kā tas būs tagad.

� Bet sakiet, � Ei�ens vaicāja, � vai �odien pasaule nav apgriezusies otrādi?

� Apgriezusies? � tēvs Gorio pārjautāja. � Pēc manām domām, tā vēl nekad nav stāvējusi tik stingri. Ielās es redzu tikai jautras sejas, cilvēkus, kas cits citam spie� roku un apkampjas, laimīgus cilvēkus, it kā viņi visi dotos pie savām meitām vakariņās notiesāt mazu, gar�īgu cienastu, kuru viņa manā klātbūtnē pasūtīja Angļu kafejnīcas �efpavāram. Ko es saku, viņas mājās rūgtākās zāles gar�otu saldi kā medus!

� Kā liekas, es atgrie�os dzīvē, � Ei�ens teica.

� Brauciet ta�u, ku�ieri � tēvs Gorio sauca, pavēris priek�ējo lodziņu. � Brauciet ta�u ātrāk, jūs dabūsiet simt sū dzeramnaudas, ja desmit minūtēs novedīsiet mūs tur, kur vajadzīgs!

Izdzirdis �ādu solījumu, va�onis �āvās cauri Parīzei kā zibens.

� Cik lēni viņ� brauc, � tēvs Gorio sūrojās.

� Kur tad jūs galu galā mani vedat? � Rastinjaks jautāja.

� Pie jums, � tēvs Gorio atteica.

Pajūgs apstājās d'Artuā ielā. Ve�uks izkāpa pirmais un pameta va�onim desmit franku kā iz�ķērdīgs atraitnis, kas laimes uzplūdā neko neievēro.

� Kāpsim nu aug�ā, � viņ� mudināja Rastin-jaku, izgājis cauri pagalmam, un uzveda to ceturtajā stāvā pie kāda dzīvokļa durvīm jaunas, izskatīgas mājas sētas pusē.

tēvam Gorio nebija jāzvana. De Nisan�ēna kundzes istabene Terēze viņiem atvēra durvis. Ei�ens bija nokļuvis brīni�ķīgā vecpui�a dzīvoklī, kas sastāvēja no priek�telpas, maza salona, guļamistabas un kabineta ar skatu uz dārzu. Mazajā salonā, kura mēbeles un iekārtojumu varēja salīdzināt ar skaistākajiem un piemīlīgākajiem paraugiem, viņ� sve�u gaismā ieraudzīja Delfīni, kas piecēlās no divvietīga dīvāna pie kamīna, aizlika kurtuvei priek�ā aizslietni un teica maiguma pilnā balsī:

� Vajadzēja vēl jūs, Nezinī�a kungu, iet meklēt!

Terēze izgāja ārā. Students cie�i apskāva Delfīni un aiz prieka apraudājās. Pretstats starp to, ko viņ� redzēja tagad un ko bija pieredzējis �odien, kad daudzie satraukumi bija nogurdināju�i viņa sirdi un prātu, Rastinjakā radīja nervozas juteklības uzliesmojumu.

� Es jau nu gan zināju, ka viņ� tevi mīl! � tēvs Gorio pa�ukstēja meitai, kamēr Ei�ens satriekts gulēja uz mazā dīvāniņa, nespēdams ne parunāt, ne izprast, kā noticis �is pēdējais brīnums.

� Nāciet ta�u apskatīties! � Nisan�ēna kundze aicināja un, paņēmusi viņu pie rokas, ieveda istabā, kur paklāji, mēbeles un pat sīkākās lietas � tikai mazākā mērogā � atgādināja Delfīnes buduāru.

� Trūkst tikai gultas, � Rastinjaks aizrādīja.

� Jā, mans kungs. � Viņa pietvīka un paspieda tam roku.

Ei�ens pavērās viņā un, lai gan bija vēl jauns, saprata, cik daudz neviltotas kautrības slēpjas mīlo�ā sievietē.

� Jūs esat viens no tiem, kas mū�am jādievina, � viņa ie�ukstēja tam ausī. � Jā, es nebaidos jums to pateikt, jo mēs tik labi saprotamies: jo kvēlāka un patiesāka ir mīlestība, jo tai jābūt aizplīvurotākai, noslēpumainākai. Neuzticēsim savu noslēpumu nevienam.

� Bet man ta�u var uzticēt, � tēvs Gorio norūca.

� Jūs ta�u zināt, ka piederat pie mums ...

� To tikai es gribēju dzirdēt! Jūs mani nemaz neievērosiet, vai ne? Es ie�u un nāk�u kā labais gars, kas visur ir klāt un ko jūt arī tad, kad neredz. Saki, Delfīne, mana Ninete, Dedele, vai man nebija taisnība, kad es tev teicu: �D'Artuā ielā ir glīts dzīvoklītis, iekārtosim to viņam.� Un tu negribēji. So prieku tev esmu sagādājis, tāpat kā esmu radījis tevi pa�u. Tēviem arvien ir jādod, lai tie būtu laimīgi. Vienmēr dot � lūk, ko nozīmē būt tēvam!

� Kā tad tā? � Ei�ens ievaicājās.

� Jā, viņa negribēja, baidījās, ka neizceļas valodas, it kā pasaule būtu vērts, ka tai upurē laimi. Bet visas sievietes sapņo par to, ko viņa tagad dara ...

tēvs Gorio sarunājās pats ar sevi, jo de Nisan�ēna kundze bija ievedusi Rastinjaku kabinetā, kur atskanēja skūpsts, lai cik klusu dots. Arī �ī telpa bija tikpat eleganta kā pārējais dzīvoklis, kurā netrūka nenieka.

� Vai jūsu vēlē�anās ir uzminētas? � viņa jautāja, atgriezdamās salonā, lai sēstos pie galda.

� Jā, � viņ� atbildēja. � Pārāk labi! Bet, ak vai, �o lielisko greznību, �o sapņu piepildījumu, visu �o jaunas un elegantas dzīves dzejiskumu es izjūtu pārāk spēcīgi, lai apgalvotu, ka tas viss nav pelnīts; tikai es nevaru to pieņemt no jums un pats vel esmu par nabadzīgu, lai...

� Re, jūs jau sākat man pretoties, � viņa teica zobgalīgā valdonībā, jauki savilkdama lūpas kā sieviete, kas ar izsmieklu grib izkliedēt sirdsapziņas pārmetumus.

Dienas gaitā Ei�ens bija daudz ko nopietni pārdomājis, un Votrēna apcietinā�ana, parādīdama, cik dzijā bezdibenī viņ� gandrīz bija iekritis, pārlieku bija spēcinājusi viņa cēlās jūtas un smalkjūtību, lai viņ� pieļautu, ka viņa augstsirdīgās idejas tiek maigi atraidītas. Viņu pārņēma dziļas skumjas.

� Kā! � kundze de Nisan�ēna iesaucās. � Jūs gribat atraidīt? Vai jūs arī saprotat, ko tas nozīmē? Jūs �aubāties par nākotni, jūs negribat ar mani saistīties? Jums .bail, ka pievilsiet manas jūtas? Ja jūs mani mīlat un ja es... jūs mīlu, tad kādēļ tik sīks parāds jums liek atkāpties? Ja jūs zinātu, ar kādu prieku es ierīkoju �o vecpui�a dzīvokli, jūs vairs ilgāk ne�aubītos un lūgtu man piedo�anu. Man bija jūsu nauda, un es to labi izlietoju, tas ir viss. Jūs domājat, ka esat liels, bet patiesībā esat sīks. Jūs prasāt daudz vairāk ...� viņa iesaucās, notvērusi Ei�ena kaislīgo skatienu, � un tielējaties par niekiem! Ja mani nemīlat, lai notiek, varat atteikties. Mans liktenis slēpjas vienā vārdā. Runājiet! Palīdziet, tēv, pārlieciniet viņu, lai viņ� nāk pie prāta! � pievērsusies tēvam Gorio, viņa pēc brītiņa piebilda: � Vai viņ� iedomājas, ka goda jautājumos es neesmu tikpat kutelīga kā viņ�?

Klausoties jaukajā strīdā, tēva Gorio sejā sastinga smaids.

� Bērns, jūs tikko ieejat dzīvē, � viņa turpināja, satvērusi Ei�ena roku, � un saduraties ar �ķērsli, kas daudziem cilvēkiem ir nepārvarams; sievietes roka to nobīda, un jūs atkāpjaties! Bet jums izdosies, jūs tiksiet pie lieliskas mantas, jo panākumi stāv rakstīti uz jūsu skaistās pieres. Vai tad jūs nevarēsiet man atdot to, ko es jums �odien aizdodu? Vai senos laikos dāmas tāpat nedeva saviem bruņiniekiem apbruņojumu, �ķēpus, bruņucepures, bruņukreklus un zirgus, lai tie viņu vārdā cīnītos turnīros? Redziet, Ei�en, tas, ko es jums sniedzu, ir laikmeta iero�i; tie ir vajadzīgi rīki tam, kur� grib kaut ko panākt. Ja jūsu pa�obele ir tāda pati kā tēva istaba, tad jums tur gan bijusi jauka dzīvo�ana, neko teikt! Bet vai mēs beidzot nesēdīsimies pie galda? Vai jūs tie�ām gribat mani apbēdināt? Atbildiet ta�u! � viņa teica, kratīdama tam roku. � Ak kungs, pierunā viņu, tētiņ, lai viņ� iz�ķiras, vai arī es aizeju un viņu vairs nekad neredzu!

� Es nudien lik�u jums iz�ķirties, � tēvs Gorio pavēstīja, at�ilbis no sajūsmas. � Vai jūs, mīļais Ei�ena kungs, mēdzat aizņemties naudu no �īdiem?

� Jā, gadās, � viņ� atteica.

� Labi. Nu jūs man esat rokā, � ve�uks turpināja, izvilkdams neglītu, nobru�ātu ādas kabatas portfeli. � Es pārvērtos �īdā un samaksāju visus rēķinus � te tie ir! Par visu, kas �e atrodas, jums nav jāmaksā ne santīms. Tā nebūt nav prāva summa, lielākais, pieci tūksto�i franku. Es tos jums aizdodu. Man jūs neatteiksiet, es neesmu sieviete. Uzrakstiet uz papīra lapiņas parādzīmi; vēlāk jūs man �o summu atdosiet.

Ei�enam un Delfīnei reizē saskrēja asaras acīs; abi pārsteigti saskatījās. Rastinjaks satvēra vecā vīra roku un to saspieda.

� Bet kā gan citādi, vai tad jūs neesat mani bērni? � Gorio brīnījās.

� Mans nabaga tēvs, kā jūs to izdarījāt? � de Nisan�ēna kundze vaicāja.

� Beidzot esam tiktāl, � viņ� atbildēja. � Kad es tevi pierunāju viņam ierīkot mitekli tev tuvumā, kad redzēju, ka tu iepērcies pūru kā līgavai, es nodomāju: �Viņa nonāks naudas grūtībās!� Advokāts domā, ka prāva pret tavu vīru, lai piespiestu viņu atdot tavu mantu, var vilkties vairāk par pusgadu. Labi. Es pārdevu savas tūksto� trīssimt mārciņas pastāvīgās rentes un ar piecpadsmittūksto� frankiem nodro�ināju sev krietnās hipotēkās ieguldītu mū�a renti tūksto� divi simti franku vērtībā, bet no atlikuma, mani bērni, samaksāju jūsu tirgotājiem. Aug�ā man ir istaba par piecdesmit ekijiem gadā; varu karaliski dzīvot ar �etrdesmit sū dienā, un man vēl paliks pāri. Es neko nenovalkāju; drēbes man gandrīz nav vajadzīgas. Nu jau kop� divi nedēļām es smejos bārdā un saku: �Būs gan viņi laimīgi!� Un vai jūs neesat laimīgi?

� Ai, tētiņ, tētiņ! � kundze de Nisan�ēna iesaucās, apkampdama tēvu, kas viņu paņēma klēpī.

Viņa to apbēra skūpstiem, ar gai�ajiem matiem glāstīja tā vaigus un lēja asaras uz vecās, atplauku�ās, starojo�ās sejas.

� Dārgais tēv, jūs patie�ām esat tēvs! Zemes virsū nav otra tāda tēva. Ei�ens jau tā jūs tik ļoti mīlēja � bet kas gan būs tagad?

� Bet, bērni, � teica Gorio, kas jau desmit gadus nebija jutis meitas sirdi sitamies pret savējo, � bet, Delfīnīt, vai tu gribi, lai es nomirstu aiz prieka! Mana nabaga sirds plīst pu�u. Ei�ena kungs, mēs jau esam norēķināju�ies.

Un vecais saspieda meitu tik me�onīgi un neprātīgi, ka viņa iesaucās:

� Ai, man sāp!

� Es tev daru sāpes? � viņ� nobālēja.

Viņ� to uzlūkoja ar pārcilvēcisku sāpju pilnu skatienu. Lai pareizi attēlotu �o paternitātes Kristu, būtu jāsameklē salīdzinajunis gleznās, ko paletes meistari radīju�i, atveidodami pestītāja cie�anas cilvēces labā. tēvs Gorio liegi noskūpstīja meitas vidukli, ko viņa pirksti bija saspiedu�i pārāk cie�i.

� Nē, nē, es ta�u neesmu tev darījis sāpes? � viņ� smaidot taujāja. � Tā biji tu, kas iekliedzoties nodarīja sāpes man. Tas viss izmaksā dārgāk, � viņ� ie�ukstēja meitai ausī, to piesardzīgi noskūpstīdams,

� bet mums viņ� jāpamāna, citādi vēl sadusmosies.

Vecā vīra neizsmeļamā uzupurē�anās Ei�enu pilnīgi apstulbināja; viņ� raudzījās uz tēvu Gorio ar naivu apbrīnu, kas līdzinās ticībai, ja cilvēks ir jauns.

� Es bū�u tā visa cienīgs! � viņ� iesaucās.

� Ai, manu Ei�en, tas, ko jūs nupat sacījāt, ir tik skaisti!

Un kundze de Nisan�ēna noskūpstīja studentu uz pieres.

� Tevis dēļ viņ� atteicās no Taijfēras jaunkundzes un viņas miljoniem, � tēvs Gorio teica. � Jā, �ī mazā jūs mīlēja, un pēc brāļa nāves viņa ir bagāta kā Krēzs.

� Kālab tas jāpiemin? � Rastinjaks iesaucās.

� Ei�en, � Delfīne viņam sacīja pie auss, � tagad man �ovakar kaut kas jāno�ēlo, bet es jūs mīlē�u bez gala un mū�īgi!

� �ī ir skaistākā diena, ko esmu piedzīvojis, kop� jūs abas esat precēju�ās! � tēvs Gorio iesaucās.

� Lai mīļais dievs man sūta cie�anas, cik viņam tīk; ja tās nesagādājat jūs, es teik�u: ��ā gada februārī es kādu brīdi biju tik laimīgs, kā citi nevar būt visā savā mū�ā.� Paraugies uz mani, Fifīn, � viņ� teica meitai. � Viņa ta�u ir skaista, vai ne? Sakiet � vai esat sastapis daudz sievie�u, kam ir tik jauka sejas krāsa un mazas vaigu bedrītes? Ta�u nē! Redziet, �o mīļsieviņu esmu radījis es. Tagad, kad viņa jūsu dēļ jutīsies laimīga, viņa kļūs vēl tūksto�reiz skaistāka. Esmu ar mieru iet peklē, � viņ� teica, � ja jums vajadzīga mana vieta paradīzē, es jums to atdodu. Ēdīsim tagad, ēdīsim! � viņ� skubināja, vairs nezinādams, ko runā. � Viss pieder mums.

� Nabaga tēvs!

� Ja tu, bērns, zinātu, cik lēti tu mani vari aplaimot, � viņ� teica, piecēlās, piegāja viņai klāt un uzspieda skūpstu starp matu pīnēm. � Atnāc kādreiz pie manis, kad bū�u tur aug�ā, tev tikai lieks solis jāpaiet. Apsoli man to!

� Jā, mīļo tēt.

� Saki vēlreiz!

� Jā, manu labo tēt.

� Klusē! Ja es paklausītu savām iegribām, es liktu tev to atkārtot simtiem rei�u. Bet nu ēdīsim vakariņas!

Viss vakars pagāja draiskojoties, un tēvs Gorio da�kārt bija pats trakulīgākais no visiem trim. Viņ� nogūlās meitai pie kājām, lai tās skūpstītu; ilgi vērās viņai acīs; berzēja galvu pret viņas tērpu, ar vārdu sakot, au�ojās kā pats jaunākais un maigākais mīļākais.

� Jūs redzat, � Delfīne pievērsās Ei�enam, � kad tēvs ir kopā ar mums, tad mums jānododas tikai viņam. Da�reiz tas tomēr būs ļoti traucējo�i.

Ei�ens, jau ne reizi vien izjutis greizsirdību, nespēja nosodīt �os vārdus, kas saturēja visus nepateicības iedīgļus.

� Un kad dzīvokli beigs iekārtot? � viņ� jautāja, pārlaizdams skatienu istabām. � Mums �ovakar tātad būs jā�ķiras?

� Jā, bet rīt jūs nāksiet pie manis vakariņās, � viņa �ķelmīgi teica. � Rīt ir Itālie�u teātra diena.

� Un es bū�u parterā, � tēvs Gorio piebilda.

Bija pusnakts. De Nisan�ēna kundzes kariete gaidīja. tēvs Gorio un students atgriezās Vokēras pansijā; pa ceļam viņi ar augo�u sajūsmu runāja par Delfīni, un saruna izvērtās aizraujo�ā izteiksmes līdzekļu divkaujā �o abu spēcīgo kaislību starpā. Ei�enam bija jāatzīst, ka tēva mīlestība, ko neaizēnoja nekāda personiska interese, ar savu noturību un apjomu pārspēja viņa jūtas. Tēva elks bija un palika skaidrs un skaists, un viņa dievinā�anu pavairoja tiklab pagātne, kā nākotne.

Viņi atrada kundzi Vokērai vienu pie krāsns starp Silviju un Kristofu. Vecā saimniece tur tupēja kā Mārijs uz Kartāgas drupām. Viņa gaidīja pārnākam abus vienīgos pansionārus, kas vēl bija atliku�i, un bēdājās kopā ar Silviju. Kaut arī lords Bairons Taso vaimanām sacerējis diezgan skaistus vārdus, tās tomēr tālu atpaliek no Vokēra kundzes �ēlabu dziļās patiesības.

� Rīt, Silvij, būs jā vāra tikai trīs tases kafijas. Ai, mana māja ir tuk�a, kā tur lai sirds nelūst pu�u? Kas ir dzīve bez pansionāriem? Nekas. Mana māja bez cilvēkiem ir kā nemēbelēta istaba. Dzīve ta�u ir mēbelēs. Ko esmu noziegusies, ka man uzbruku�as visas �īs likstas? Mēs esam iegādāju�ies kartupeļus un zaļās pupiņas divdesmit cilvēkiem. Policija manā mājā! Mums nu būs jāēd kartupeļi vien! Un man jāatlai� Kristofs!

Savojietis pēk�ņi pamodās no miega un vaicāja:

� Kundze vēlas?

� Nabaga zēns, viņ� ir kā dogs, � Silvija teica.

� Tuk�s gadalaiks. Katrs jau atradis sev vietu. No kurienes man varētu rasties pansionāri? Tie�ām es zaudē�u galvu! Un �ī ragana Mi�ono, kas man nolaupīja Puarē! Ko viņa ir darījusi, lai sev piesaistītu �o cilvēku, kas viņai seko kā �unelis?

� A, �īs vecās meitas ir uz visādām viltībām, � Silvija prātoja, �ūpodama galvu.

� Un nabaga Votrēna kungs, ko viņi pataisīju�i par noziedznieku! � atraitne turpināja. � Zini ko, Silvij, tas iet pāri maniem spēkiem, es vēl nespēju ticēt. Tik jautrs cilvēks, kas mēnesī izdzēra par piecpadsmit frankiem kafijas ar liķieri un arvien kārtīgi samaksāja īri!

� Un bija devīgs, � Kristofs piebilda.

� Tur būs pārskatī�anās, � Silvija teica.

� Ta�u nē, viņ� jau pats atzinās, � Vokēra kundze teica. � Saki nu viens cilvēks, ka tādas lietas notiku�as manā mājā, kvartālā, kur neparādās pat kaķis! Mans sievietes goda vārds, es sapņoju! Mēs esam pieredzēju�i Luija XVI nelaimīgo galu, esam redzēju�i krītam imperatoru, esam redzēju�i to atgrie�amies un atkal krītam; tās visas ir iespējamas lietas, bet pilsoniskas pansijas tā nevar būt padotas liktenim; var iztikt bez karaļa, bet jāēd tomēr katru dienu; un, kad godīga sieviete, dzimusi de Konflāna, pusdienās pasniedz labus ēdienus, tad vienīgi, ja pasaulei pienāktu gals ... Bet tā jau ir, pasaulei gals ir klāt.

� Un ja vēl iedomājas, ka jaunkundze Mi�ono , kas vainojama par jums nodarītajām pārestībām, saņem�ot, kā runā, tūksto� ekiju rentes! � Silvija iesaucās.

� Nepiemini viņu, viņa nav nekas cits kā neģēle, � kundze Vokēra teica. � Turklāt viņa vēl pāriet pie Bino! Viņa ta�u ir spējīga uz visu, dro�i vien savā laikā ir pastrādājusi �ausmu darbus, slepkavojusi, zagusi. Katorgā vajadzēja aizdzīt viņu, nevis �o nabaga mīļo cilvēku.

�ajā_brīdī piezvanīja Ei�ens un tēvs Gorio.

� A, tur nāk abi mani uzticamie, � atraitne nopūtās. Abi uzticamie, kas tikai neskaidri vairs atminējās, kāds ļauns liktenis ķēris pansiju, bez ceremonijām saimniecei pavēstīja, ka pārejot dzīvot uz �o-sēdantēnu.

� Ai, Silvij, te nu ir mans pēdējais trumpis! � atraitne teica. � Kungi, jūs man devāt nāvējo�u triecienu, tas mani ķēra pa�ā sirdī. Man trūkst elpas. �ī diena man uzve] desmit gadus uz pleciem. Goda vārds, es zaudē�u prātu! Ko lai nu iesāk ar zaļajām pupiņām? Ja nu es palieku viena, tad tev, Kristof, rīt jāiet. Ar labu nakti, kungi.

� Kas viņai noticis? � Ei�ens jautāja Silvijai.

� Ak, kungs! Redziet, pēc �iem notikumiem visi ir aizgāju�i. Tas viņai sajaucis galvu. Klausieties, es dzirdu viņu pat raudam. Papink�ķēt � tas nāks viņai par labu. Tā ir pirmā reize, kop� esmu viņas dienestā, kad viņai nobirst asara.

Nākamajā dienā kundze Vokēra, kā pati izteicās, bija visu izprātojusi. Ja arī viņa bija sarūgtināta � kā sieviete, kura zaudējusi visus savus pansionārus un kuras dzīve satricināta, galva viņai bija kārtībā, un viņa parādīja, ko nozīmē īstas sāpes, dziļas sāpes, kādas rada aizskartas īpa�uma tiesības un iznīcināti paradumi. Skatiens, ko mīlnieks aiziedams uzmet vietai, kur mitusi mīļākā, patie�ām nav skumjāks par to, kādu kundze Vokēra uzmeta tuk�ajam galdam. Ei�ens viņu mierināja, ka Bjan�ons, kuram pēc da�ām dienām izbeidzās dzīve internātā, dro�i vien nāk�ot viņa vietā; ka muzeja ierēdnis bie�i esot izteicis vēlē�anos iegūt Kutīra kundzes dzīvokli un ka da�u dienu laikā bū�ot atjaunots agrākais pansionāru skaits.

� No jūsu mutes dieva ausī, mans mīļais kungs, bet nelaime ir klāt. Jūs redzēsiet � nepaies ne desmit dienas, kad atnāks nāve, � viņa teica, uzmetusi drūmu skatienu ēdamistabai. � Ko tā paņems?

� Laiks laisties lapās, � Ei�ens klusām teica tēvam Gorio.

� Kundze! � Apjukusi ieskrēja Silvija. � Mis-tigrī nav rādījies jau trīs dienas!

� Ja mans kaķis ir beigts, ja viņ� mūs atstājis ... es...

Nabaga atraitne nepabeidza savu domu, salika rokas un, ļaunās zīmes pārvarēta, atkrita atzveltņa krēslā.

Ap pusdienas laiku, kad pastnieki nonāk līdz Pan-teona kvartālam, Ei�ens saņēma vēstuli elegantā aploksnē ar Boseānu vapeņa zīmogu. Tajā bija ielūgums de Nisan�ēna kungam ar kundzi uz lielu, jau pirms mēne�a izsludinātu balli, kurai vajadzēja notikt pie vikonteses de Boseānas. Ielūgumam bija pievienota maza zīmīte Ei�enam. �

�Domāju, mans kungs, ka Jūs ar prieku uzņemsieties pienākumu atklāt manas jūtas de Nisan�ēna kundzei; nosūtu Jums ieaicinājumu, ko man lūdzāt; bū�u priecīga iepazīties ar de Resto kundzes māsu. Tātad atvediet man �o glīto dāmu un pielūkojiet, lai viņa nepiesavinās visas Jūsu simpātijas; arī Jūs man esat daudz parādā par tām, ko dāvāju Jums.

Vikontese de Boseāna.�

�Bet Boseāna kundze diezgan skaidri pasaka, ka viņa nevēlas baronu de Nisan�ēnu,� Ei�ens nodomāja, pārlasīdams vēstuli.

Viņ� tūlīt aizsteidzās pie Delfīnes, laimīgs, ka var viņai sagādāt prieku, par ko dro�i vien sagaidāma alga. kundze de Nisan�ēna bija vannā. Rastinjaks gaidīja buduārā, degdams kaislīga jaunekļa nepacietībā drīzāk iegūt mīļāko, ko iekāroja jau veselu gadu. Tas ir pārdzīvojums, kas neatkārtojas jaunu cilvēku dzīvē. Pirmajai īsti reālajai sievietei, kurai pieķeras vīrietis, tai, kura viņam parādās spo�ajā apkārtnē, kādu prasa Parīzes sabiedrība, tādai sievietei nekad nav sāncen�u. Parīzē mīlestība ne mazākā mērā nelīdzinās mīlestībai citur. Ne sievietes, ne vīrie�i tur neņem par pilnu nodrāztos teicienus, kādus saka aiz pieklājības. �eit sievietei jāapmierina ne vien sirds un jutekļi, viņa apzinās, ka viņai jāpilda vēl daudz lielāki pienākumi pret tūksto� godkārībām, kas veido dzīvi. Mīlestība tur ir lielīga, nekaunīga, iz�ķērdīga, blēdīga un grezna. Ja visas Luija XIV galma dāmas apskau� de Lavaijēras jaunkundzes kaislību, kas lika di�ajam princim aizmirst, ka ikviena viņa man�ete maksā tūksto� ekiju, un tās saplēst, lai hercogam de Vermandua ļautu vieglāk uziet uz dzīves skatuves, � ko var prasīt no pārējās cilvēces? Esiet jauni, bagāti un titulēti, esiet vēl kas pārāks, ja spējat! Jo vairāk vīraka graudu jūs sadedzināsiet sava elka priek�ā, jo labvēlīgāks tas jums būs, ja vien jums ir kāds elks, ko dievināt. Mīlestība ir reliģija, un tās kultam jāizmaksā vairāk nekā visu citu reliģiju kultam; tā paiet ātri, paiet garām kā ielas zēns, kam patīk ceļā atstāt postījumus. Jūtu krā�ņums ir jumtistabas dzeja. Kas būtu mīlestība bez �īs bagātības? Ja Parīzes drakoniskajiem likumiem ir izņēmumi, tad tos var atrast vientulībā � pie dvēselēm, kuras nav aizrāvu�ās ar sabiedriskajām doktrīnām, kuras dzīvo pie kāda skaidra, gaisto�a, bet neizsīksto�a avota, kuras, uzticīgas savai zaļajai paēnai, laimīgi klausās bezgalības valodā, kas tām rakstīta ik lietā un ko tās atrod sevī, pacietīgi gaidīdamas, kad varēs izplest spārnus, un ar no�ēlu raudzīdamās zemes radījumos. Bet Rastinjaks, tāpat kā vairums jaunu cilvēku, kas jau priek�laikus izbaudīju�i di�umu, gribēja iziet pasaules cīņas arēnā jau pilnīgi apbruņots; viņam bija pielipis tās drudzis, un viņ� varbūt sevī jauta spēku uzvarēt, tomēr nezināja ne �īs godkāres līdzekļus, ne mērķus. Ja trūkst skaidras un svētas mīlestības, kas piepilda dzīvi, �ādas slāpes pēc varas spēj izveidoties par kaut ko skaistu; pietiek atteikties no personīgām interesēm un izraudzīties par mērķi kādas zemes di�umu. Bet students vēl nebija nonācis līdz tam, ka cilvēks spēj pārredzēt dzīves gaitu un par to spriest. Līdz �im viņ� vēl nebija pilnīgi nokratījis spirdzino�o un tīkamo ideju burvību, kura glu�i kā lapotne ple�as par provincē uzaugu�o bērnu jaunību. Viņ� bija pastāvīgi vilcinājies pāriet Parīzes Rubikonu. Par spīti dedzīgajai ziņkārei, viņ� zemapziņā vēl arvien bija saglabājis domas par laimīgu dzīvi, kāda ir īstenam mui�niekam viņa pilī. Tomēr pēdējie pārmetumi bija izzudu�i iepriek�ējā vakarā, kad viņ� sevi bija aplūkojis jaunajā dzīvoklī. Izbaudīdams bagātības materiālos labumus, tāpat kā jau kop� sendienām bija baudījis di�ciltīgas izcelsmes sniegtās morālās privilēģijas, viņ� bija nometis provinces cilvēka ādu un rāmi ieņēmis stāvokli, no kura skatienam atklājas gai�a nākotne. Tāpēc, gaidīdams Delfīni, apsēdies mīkstā krēslā skaistajā buduārā, kas pamazām jau kļuva par viņa īpa�umu, viņ� jutās tik tāls no pērn uz Parīzi atbrauku�ā Rastinjaka, ka, nolūkodamies tajā ar kaut kādu morālas optikas radītu efektu, viņ� jautāja, vai �obrīd maz līdzinās pats sev.

� Kundze ir savā istabā, � ienākusi teica Terēze, un viņ� nodrebēja.

Viņ� sastapa Delfīni pie kamīna uz sofas, viņa izskatījās svaiga un atpūtusies. Redzot to ieslīgu�u muslīna viļņos, viņam gribot negribot tā bija jāsalīdzina ar skaistajiem Indijas augiem, kas reizē rie� ziedu un augli.

� Redziet, te nu mēs esam! � viņa satraukta teica.

�� Uzminiet, ko es jums atnesu, � Ei�ens sacīja, apsēzdamies blakus un paņemdams viņas roku, lai to noskūpstītu.

Lasot ielūgumu, kundze de Nisan�ēna nespēja valdīt prieku. Viņa pagrieza pret Ei�enu asaru pilnās acis, aplika rokas viņam ap kaklu un apmierinātas godkāres uzplūdā pievilka viņu sev klāt.

� Un tas esat jūs (tu, � viņa tam ie�ukstēja ausī, � bet Terēze ir manā ģērbtuvē, būsim uzmanīgi!), jūs, kuram man jāpateicas par �o laimi! Jā, es to uzdro�inos saukt par laimi! Ja tā nāk no jums � vai tā nav kas vairāk par patmīlas uzvaru? Neviens nav gribējis mani ievest �ajā sabiedrībā. Varbūt �obrīd jūs mani uzskatīsiet par sīku, tuk�u sievieti, gaisīgu, kā jau īstu parīzieti, bet ticiet, mans draugs, ka es esmu gatava jums ziedot visu un, ja vēl dedzīgāk vēlos iekļūt Sen�ermēna kvartāla sabiedrībā, tad tālab, ka tur esat jūs!

� Vai jums ne�ķiet, � Ei�ens teica, � ka de Bo-seāna kundze liek mums saprast, ka viņa nevēlas redzēt baronu de Nisan�ēnu �ajā ballē?

� Protams, � baronese piekrita, atdodama vēstuli Ei�enam. � �īs sievietes ir ģeniāli nekaunīgas. Vienalga, es tomēr ie�u. Tur jābūt manai māsai; es zinu, ka viņa gatavo burvīgu tērpu. Ei�en, � viņa �ukstus teica, � viņa dodas turp, lai izkliedētu briesmīgas aizdomas. Jūs nemaz nezināt, kādas nevalodas klīst par viņu. Nisan�ēns �orīt man pastāstīja, ka klubā par to runājot bez kautrē�anās. Ak kungs, no kā gan atkarīgs sievietes un ģimenes gods! Es pati nabaga māsas dēļ jūtos aizskarta un ievainota. Kā da�i stāsta, de Traija kungs esot parakstījis vekseļus par simttūksto� frankiem; tie gandrīz visi esot protestēti, un nu viņam draudot vajā�ana. �ajā strupceļā mana māsa pārdevusi kādam �īdam briljantus, skaistos briljantus, kurus jūs viņai esat redzējis un kurus viņa mantojusi no de Resto mātes. Ar vārdu sakot, kop� divām dienām vairs runā tikai par to. Es saprotu, kāpēc Anastasija �ūdina brokāta tērpu un pie de Boseāna kundzes grib sev pievērst visu skatienus, lai parādītos visā spo�umā un savā briljantu rotā. Bet es negribu palikt viņai iepakaļ. Viņa arvien ir centusies mani nomākt, nekad nav bijusi laba pret mani; es viņai arvien esmu pakalpojusi, arvien man priek� viņas ir bijusi nauda, kad viņai tās trūka. Bet lai paliek pasaule, �odien es gribu būt pavisam laimīga.

Vēl vienos nakti Rastinjaks bija pie de Nisan�ēna kundzes, kura, neskopodamās ar mīlnieku ardievām � �īm ardievām, kas nākotnē sola tik daudz prieka, skumji viņam sacīja: �Esmu tik bailīga, tik māņticīga � sauciet manas nojautas, kā gribat, bet es baidos, ka laime man būs jāsamaksā ar kādu �ausmīgu katastrofu.

� Bērns! � Ei�ens teica.

� Ak tā! �ovakar es esmu bērns, � viņa smējās. Ei�ens pārnāca Vokēras pansijā, cie�i apņēmies to atstāt nākamajā dienā; pa ceļam viņ� nodevās skaistiem sapņiem, kādus redz visi jaunie ļaudis, kad viņiem uz lūpām vēl ir laimes gar�a.

� Nu? � tēvs Gorio jautāja, kad Rastinjaks gāja garām viņa istabai.

� Rīt es jums visu pastāstī�u, � Ei�ens atbildēja.

� Visu, vai ne? � vecais vīrs iesaucās. � Ejiet pie miera. Rīt mēs uzsāksim laimīgu dzīvi.

Nākamajā dienā Gorio un Rastinjaks gaidīja vairs tikai pārkravā�anās kantora aģenta iera�anos, lai varētu atstāt pilsonisko pansiju, kad ap pusdienas laiku Nēvsen�enevjēvas ielā atskanēja ekipā�as ratu rīboņa un apklusa tie�i pie Vokēras pansijas durvīm. No pajūga izkāpa kundze de Nisan�ēna un jautāja, vai viņas tēvs vēl esot mājās. Kad Silvija apliecināja, ka ir, viņa �igli uzskrēja pa kāpnēm.

Ei�ens bija savā istabā, bet kaimiņ� to nezināja. Brokastīs viņ� bija lūdzis tēvu Gorio paņemt līdzi viņa lietas, un abi norunāja �etros satikties d�Artuā ielā. Bet, kamēr vecais vīrs aizgāja meklēt nesējus, Ei�ens bija steidzami ieradies fakultātē uz klāteso�o pārbaudi un pārnācis neviena nepamanīts, lai norēķinātos ar kundzi Vokērai, jo nevēlējās �īs rūpes uzkraut tēvam Gorio, kas savā fanātismā dro�i būtu samaksājis par viņu. Saimniece bija izgājusi. Ei�ens uzkāpa savā istabā, lai apskatītos, vai nav kas piemirsts, un bija priecīgs, ka �āda doma ienākusi prātā, jo galda atvilktnē viņ� atrada Votrēnain parakstīto blanko vekseli, ko nevērīgi bija nometis, kad bija to samaksājis. Tā kā nebija uguns, viņ� grasījās to saplēst smalkās driskās, bet, izdzirdis blakus Delfīnes balsi, negribēja taisīt troksni un palika klusu, lai dzirdētu, ko tā runā, jo domāja, ka tai vairs nevajag no viņa neko slēpt. Bet, sākot jau ar pirmajiem vārdiem, saruna starp tēvu un meitu viņu tā ieinteresēja, ka viņ� nespēja to nenoklausīties.

� Ak, tēvs! � viņa teica. � Paldies dievam, ka jums laikus ienāca prātā pieprasīt norēķinus par manu mantu, citādi es būtu galīgi izputināta. Vai es varu runāt?

� Jā, mājā neviena nav, � tēvs Gorio atbildēja satrauktā balsī.

� Kas jums notika, tēv? � satrauktā de Nisan�ēna kundze jautāja.

� Tu man iezvēli tikpat kā ar cirvja pietu pa galvu! � sirmgalvis atsaucās. � Lai dievs tev piedod, mans bērns! Tu nezini, cik ļoti es tevi mīlu; ja tu to zinātu, tu man tik pēk�ņi neteiktu kaut ko tādu, īpa�i, ja vēl nekas nav zaudēts. Kas gan noticis tik neatliekams, ka tu mani esi uzmeklējusi �eit, ja mums pēc īsa brī�a jābūt d�Artuā ielā?

� Ak, tēv, vai cilvēks katastrofā spēj atbildēt par savu pirmo rīcību? Es zaudēju vai prātu! Jūsu advokāts mūs jau iepriek� darījis uzmanīgus par nelaimi, kas dro�i vien sekos. Jūsu vecie veikalnieciskie piedzīvojumi mums kļūs nepiecie�ami, un es atsteidzos jūs uzmeklēt, kā slīkonis ķeras pie salmiņa. Kad Dervila kungs redzēja, ka Nisan�ēns visādi izvairās, viņ� tam piedraudēja ar tiesas prāvu un teica, ka drīz vien dabūs priek�sēdētāja atļauju. Nisan�ēns �orīt ieradās pie manis un vaicāja, vai es gribot izpostīt sevi un viņu. Es atbildēju, ka nekā no visa tā nesaprotu, ka man ir zināma rocība, kurai jābūt manā rīcībā, un ka visu, kas uz �o strīdīgo jautājumu attiecas, uzņēmies kārtot mans advokāts, ka esmu pilnīga nepra�a un �ajā lietā neko nespēju darīt. Vai jūs nelikāt man tā runāt?

� Tā ir labi, � tēvs Gorio piekrita.

� Tad, � Delfīne turpināja, � viņ� man atklāja savus veikala darījumus. Visus kapitālus � arī manējos � viņ� ieguldījis glu�i jaunos pasākumos, kas prasīju�i prāvas summas. Ja es viņu piespiestu atdot manu pūru, viņam būtu jābankrotē. Bet, ja es būtu ar mieru nogaidīt vienu gadu, viņ� ar goda vārdu apsola man atmaksāt divkārtīgi un trīskārtīgi, ieguldot manus kapitālus gruntsgabalu spekulācijās, kurām noslēdzoties es varē�u brīvi rīkoties ar savu mantu. Mīļais tēvs, viņ� bija vaļsirdīgs, viņ� mani nobaidīja. Viņ� nolūdzās par savu uzve�anos, atdeva man brīvību, atļāva man dzīvot pēc sirds patikas ar norunu, ka es viņam ļauju pilnīgu vaļu darījumos rīkoties manā vārdā. Lai pierādītu savu labo gribu, viņ� solīja ataicināt Dervila kungu ikreiz, kad es gribētu pārliecināties, ka dokumenti, kas man pie�ķir īpa�uma tiesības, tiek sastādīti, kā pienākas. Ar vārdu sakot, viņ� man padevās saistītām rokām un kājām. Viņ� lūdz, lai es vēl pāris gadu vadot viņa

saimniecību un personiskajiem izdevumiem netērējot vairāk par to, ko viņ� man pie�ķirot. Viņ� man teica, ka tikai ar pūlēm spējot saglabat ārējo pieklājību, ka esot padzinis savu dejotāju un ka uz priek�u bū�ot spiests ievērot visstingrāko, bet arī slepenāko taupību, lai novestu galā darījumus, nesatricinot savu kredītu. Es viņu nomocīju, visu ap�aubīju, lai viņu izaicinātu un uzzinātu vēl ko vairāk; viņ� man parādīja savas veikala grāmatas un beidzot apraudājās. Nekad man nav gadījies redzēt vīrieti tādā stāvoklī. Viņ� bija zaudējis galvu, solīja sev padarīt galu un visādi plosījās. Man bija viņa �ēl.

� Un tu tici �īm blēņām? � tēvs Gorio iesaucās. � Viņ� ir komediants. Man ir biju�i darījumi ai vācie�iem: tiem gandrīz visiem var uzticēties, tie ir godīgi, atklāti ļaudis, bet, kad zem atklātības un godīguma maskas sāk krāpt un blēdīties, tad pārspēj visus pārējos. Tavs vīrs tevi ļaunprātīgi izmanto. Viņ� jūtas pie�miegts, tēlo, ka ir pagalam, un vēl stingrāk grib pievilkt gro�us, rīkojoties tavā vārdā, nekā to spēj pats savā vārdā. Viņ� grib izmantot �o apstākli, lai pats paliktu ēnā, ja darījumos kaut kas sa�ķobītos. Viņ� ir tikpat viltīgs, cik neuzticams; viņ� ir nejauks subjekts. Nē, nē, es nevarē�u apgulties Pērla�ēzas kapsētā, atstādams savas meitas plikas kā baznīcas �urkas. Es vēl kaut ko sajēdzu no veikaliem! Viņ� teicās ieguldījis savus kapitālus pasākumos? Labi, viņa intereses tad pārstāv vērtspapīri, līgumi, parādzīmes; lai viņ� tās uzrāda un norēķinās ar tevi. Mēs izvēlēsimies labākās spekulācijas, mēs gūsim panākumus, un mūsu tiesības apliecinās dokumenti uz tava vārda � Delfīne Gorio, barona de Nisan�ēna laulātā draudzene ar �ķirtu mantu. Vai viņ� mūs uzskata par stulbeņiem? Vai viņ� domā, ka es varētu izciest kaut vienu dienu, zinādams, ka tu esi bez naudas, bez maizes? Nē, to es neizciestu ne dienu, ne nakti, pat ne stundu! Ja tas tā būtu, es to nepārdzīvotu! Kā! Vai tie�ām es būtu strādājis �etrdesmit gadu jums, mani eņģeļi, kas katru darbu, katru nastu padarījāt vieglu, stiepis maisus uz muguras, lējis sviedrus aumaļām un visu mū�u atrāvis sev nepiecie�amo, lai �odien mana dzīve un manta izkūpētu kā dūmi? Tad jau man būtu jānomirst aiz dusmām! Visa vārdā, kas svēts uz zemes un debesīs, mēs tiksim pie skaidrības; pārbaudīsim grāmatas, kasi, pasākumus. Es negulē�u, ne-aizmig�u, neēdī�u, kamēr nebū�u pārliecināts, ka tava rocība ir neskarta. Paldies dievam, tev ir �ķirta manta; tavs aizstāvis būs Dervils, kas laimīgā kārtā ir goda vīrs. Dieva vārdā tu paturēsi savu mazo mil-joniņu, savas piecdesmittūksto� mārciņas rentes līdz savai pēdējai stundai, vai arī es sacel�u Parīzē tādu traci, kāds vēl nav pieredzēts! Ja tiesa mums nodarītu pāri, es griezī�os pie parlamenta. Zinot, ka naudas jautājumā esi mierīga un laimīga, man bija vieglāk panest kaites un remdināt bēdas. Nauda ir dzīve. Zelts iespēj visu. Ko viņ� tur dzied, �is resnais elza-sie�u sakārnis! Delfīn, nepiekāpies ne par grasi �im lopam, kas tevi iekalis va�ās un padarījis nelaimīgu! Ja tu viņam esi vajadzīga, mēs viņu stingri iegro�osim un piespiedīsim soļot ilksīs. Mans dievs, galva man deg. un skaustā kaut kas svilina! Mana Delfīne pie ubaga tarbas! Tu, mana Fifīne! Pie velna! Kur ir mani cimdi? Aiziet, brauksim! Es gribu visu redzēt: grāmatas, darījumus, kasi, korespondenci � un tūlīt! Es nerim�u, iekams nezinā�u, ka tava manta nav apdraudēta, iekāms nebū�u to redzējis savām acīm!

� Mīļo tēv, esiet apdomīgs... Ja jūs �ajā jautājumā parādīsiet kaut mazāko vēlē�anos atriebties, ja kļūsiet pārāk naidīgs, es bū�u pazudusi. Viņ� jūs pazīst un uzskata par glu�i dabisku, ka es jūsu

г � �

ietekmē rūpējos par savu mantu, bet es jums zvēru, ka viņ� to tur savās rokās un grib paturēt arī turpmāk. Var notikt, ka �is nelietis aizlai�as lapās ar visu naudu un atstāj mūs be�ā. Viņ� pārāk labi apzinās, ka, viņu vajādama, es neapkauno�u vārdu, ko nesu. Viņ� ir reizē stiprs un vāj�. Es to visu esmu izpētījusi. Ja mēs viņu novedīsim līdz galējībai, viņ� mani izputinās.

� Bet tad ta�u viņ� ir neģēlis!

� Jā, protams, tēt, � viņa teica un raudādama atkrita krēslā. � Es negribēju jums to atklāt, lai aiztaupītu sarūgtinājumu, ka esat mani atdevis par sievu tādam cilvēkam. Viņa slepenās gaitas un sirdsapziņa, dvēsele un miesa � viss viņā saskan. Tas ir drausmīgi; es viņu ienīstu un nicinu. Jā, pēc tā, ko viņ� man teicis, es �o nekrietno Nisan�ēnu vairs nevaru cienīt. Cilvēkam, kas spēj ielaisties �ādos veikalnieciskos darījumos, par kādiem viņ� man stāstīja, nav ne mazākā takta, un manas ba�as rodas ¹ no tā, ka esmu viņu izpratusi caur un cauri. Viņ�, mans vīrs, man klaji piedāvāja brīvību, � un jūs ta�u zināt, ko tas nozīmē, � ja es nelaimes gadījumā būtu rīks viņa rokās, ja es viņu segtu ar savu vārdu.

� Bet vēl ta�u pastāv likumi! Un �ādas sugas znotiem paredzēts Grēves laukums! � tēvs Gorio iesaucās. � Ja nebūs bendes, es pats viņu giljotinē�u!

� Nē, mans tēvs, pret viņu nav likuma. Uzklausieties īsumā, ko viņ� saka bez aplinkiem: �Vai nu viss ir zaudēts, jums nepaliek ne gra�a un jūs esat izpostīta, jo es par līdzdalībnieku nevaru izraudzī- ¹ ties kādu citu, vai arī jūs man ļaujat manus pasākumus novest līdz galam.� Skaidrs, vai ne? Viņ� vēl rēķinās ar mani. Mans sievietes krietnums viņu nomierina, viņ� zina, ka es viņam atstā�u viņa mantu un apmierinā�os ar savējo. Esmu spiesta ielaisties nekrietnos un blēdīgos sakaros, ja negribu tikt

izputināta. Viņ� nopērk manu sirdsapziņu un samaksā ar to, ka ļauj man mierīgi kļūt par Ei�ena sievu. �Ļauju tev iet neceļus, bet tu ļauj man izdarīt noziegumus, izputinot nabadzīgus cilvēkus!� Vai �ī valoda nav pietiekami skaidra? Vai jūs zināt, ko viņ� saprot ar veikala darījumiem? Viņ� savā vārdā uzpērk gruntsgabalus un liek fiktīvām personām tos apbūvēt. Sie cilvēki noslēdz līgumus ar uzņēmējiem, kuriem viņi maksā ar ilgtermiņa vekseļiem un pret niecīgu samaksu atdot kvītis manam vīram, kur� kļūst par namu īpa�nieku, bet pa�i tiek galā ar izmuļķotajiem uzņēmējiem, pasludinot bankrotu. Nisan�ēna bankas vārds noder, lai ap�ilbinātu nabaga celtniekus. Tas nu man ir skaidrs. Skaidrs ir arī tas, ka vajadzības gadījumā, lai pierādītu, ka banka spēj uzņemties milzīgus maksājumus, Nisan�ēns nosūtījis ievērojamas summas uz Amsterdamu, Londonu, Neapoli un Vīni. Kā lai mēs tās dabūjam rokā?

Ei�ens izdzirda, ka tēvs Gorio laikam smagi nokrita ceļos uz istabas akmens grīdas.

� Mans dievs, ko es tev esmu nodarījis! Mana meita ir �ā nelie�a rokās, un tas no viņas var prasīt visu, ko vien vēlas. Piedod, meitiņ! � sirmgalvis iesaucās.

� Tie�ām, ja esmu nonākusi bezdibeņa malā, tur varbūt ir arī jūsu vaina, � Delfīne teica. � Mums ir tik maz prāta, kad precamies! Vai mēs ko zinām par pasauli, par veikala darījumiem, vai pazīstam cilvēkus un tikumus? Tēviem būtu jādomā par mums. Mīļo tēv, piedodiet, es jums nekā nepārmetu. Sājā gadījumā vainīga esmu es pati. Neraudiet, tētiņ, � viņa teica un noskūpstīja tēvu uz pieres.

� Neraudi arī tu, manu mazo Delfīnīt! Ļauj man ar skūpstiem no�āvēt tev acis! Nebaidies, es salik�u visus prātus kopā un papūlē�os at�ķetināt tava vīra darījumu kamolu.

16 � tēvs Gorio

341

� Nē, Jaujiet to man; es protu ar viņu apieties. Viņ� mani mīl, un es izlieto�u savu varu, lai panāktu, ka viņ� drīzumā iegulda īpa�umos uz mana vārda daļu kapitāla. Varbūt es viņu piespiedī�u atpirkt un man norakstīt Nisan�ēna mui�u Elzasā, kurai viņ� pieķēries. Atnāciet tikai rīt pārbaudīt viņa veikala grāmatas un darījumus. Dervila kungs neko nejēdz no komerclietām. Nē, nenāciet vēl rit! Negribu sev bojāt garastāvokli. Parīt būs balle pie de Boseāna kundzes, gribu sevi taupīt, lai izskatītos skaista un atpūtusies par godu savam mīļajam Ei�enam. Bet iesim apskatīt viņa istabu.

�ajā brīdī Nēvsen�enevjēvas ielā apstājās pajūgs un kāpnēs atskanēja de Resto kundzes balss, kas vaicāja Silvijai:

� Vai mans tēvs ir mājās?

Tas izglāba Ei�enu, kur� jau gribēja mesties gultā un tēlot aizmigu�u.

� Ai, tēv, vai jums ir kaut kas stāstīts par Anastasiju? � Delfīne vaicāja, pazinusi māsas balsi. � Liekas, ari viņas ģimenē notiek savādas lietas.

� Bet kas tad? � tēvs Gorio uztraucās. � Tas jau būtu mans gals! Mana nabaga galva nepanestu divkār�u nelaimi.

� Labdien, tēvs, � grāfiene teica ienākot. � Arī tu �eit, Delfīn?

De Resto kundze �ķita apmulsusi, sastapdama te māsu.

� Labdien, Nāsij, � baronese atņēma. � Vai mana klātbūtne tev �ķiet kaut kas sevi�ķs? Es ar tēvu tiekos katru dienu.

� Kop� kura laika?

� Ja tu nāktu �urp, tad zinātu.

�� Nekaitini mani, Delfīn, � grāfiene teica �ēlā balsī. � Mans nabaga tēvs, es esmu ļoti nelaimīga, esmu pagalam, ai, jā, �oreiz esmu pagalam!

� Kas ar tevi notiek, Nāsij? � tēvs Gorio iesaucās. � Pastāsti mums visu, bērns! Kā viņa nobāl! Delfīn, palīdzi viņai, esi pret viņu laba; es tevi mīlē�u vēl vairāk, ja vien spē�u.

� Runā, manu nabaga Nāsij, � de Nisan�ēna kundze sacīja, apsēdinādama māsu. � Runā! Mēs abi esam vienīgie cilvēki, kuru mīlestība spēj tev visu piedot. Redzi, ģimenes saites ir visstiprākās.

Viņa tai deva ieost angļu sāli, un grāfiene at�irga.

� Tā tie�ām būs mana nāve, � tēvs Gorio teica. � Nāciet abas tuvāk, � viņ� teica, ru�inādams dego�o kūdru. � Es salstu. Nu, kas tev kai�, Nāsij? Saki drīzāk, tu mani nobeigsi...

� Tad klausieties, � nabaga sieviete teica, � mans vīrs zina visu. Iedomājieties, tēv, kop� Mak-sima vekseļa toreiz � vai atceraties? Redziet � tas nebija pirmais. Es jau daudzus biju izpirkusi. Janvāra sākumā de Traija kungs man likās sevi�ķi noskumis. Viņ� man neko neteica, bet nav grūti lasīt cilvēka sirdī, kuru mīl, da�kārt pietiek ar sīkumu; turklāt ir nojautas. Ar vārdu sakot, viņ� bija tik mīļ�, tik maigs kā vēl nekad, un es kļuvu arvien laimīgāka. Nabaga Maksims! Domās viņ� jau no manis atvadījās, kā pats teica: viņ� gribēja no�auties. Es viņu tikmēr mocīju, tikmēr lūdzos un divi stundas nostāvēju uz ceļiem, kamēr viņ� man atzinās, ka esot parādā simttūksto� franku. Ai, tētiņ, simttūksto� franku! Es biju kā ārprātīga. Jums to vairs nebija, es biju visu iz�ķērdējusi...

� Nē, � tēvs Gorio atzina, � es nebūtu varējis tos sadabūt, ja neietu zagt. Bet es būtu gājis, Nāsij! Es ie�u.

Dzirdot �o drūmo izsaucienu, kas atskanēja kā mirēja gārdziens un liecināja par tēva jūtu agoniju, kuras beidzot izsmeltas līdz galam, abas māsas uz brīdi apklusa. Kāds egoisms gan spētu palikt

nejūtīgs, dzirdot �o izmisuma kliedzienu, kas, līdzīgi bezdibenī iemestam akmenim, atklāja tā dziļumu?

� Es tos sadabūju, izmantodama to, kas man nepieder, � grāfiene teica, izplūzdama asarās.

Delfīne bija aizkustināta un, galvu noliekusi uz māsas pleca, raudāja līdz ar viņu.

� Tātad viss ir patiesība, � viņa tai teica.

Anastasija nodūra galvu. kundze de Nisan�ēna viņu apkampa abām rokām, liegi noskūpstīja un pie-kļāva sev pie sirds.

� �eit tevi arvien mīlēs un nenosodīs, � viņa teica.

� Mani eņģeļi, kādēļ gan jūs savedusi kopā nelaime? � Gorio teica vārgā balsī.

� Lai glābtu Maksima dzīvību, lai saglābtu savu laimi, � grāfiene turpināja, siltā sirds maiguma uzmundrināta, � es aiznesu �im augļotājam, ko jūs pazīstat, �im pekles izdzimumam, ko nekas nespēj aizkustināt, �im Gobsekam, ģimenes briljantus, kuriem de Resto kungs tā pieķēries, aiznesu un pārdevu visu � gan viņa, gan savas rotas. Pārdevu, saprotat! Viņ� bija glābts, bet es esmu pagalam. De Resto ir visu uzzinājis.

� Kā? Kas viņam to teicis? Es �o cilvēku nogalinā�u! � Gorio tēvs iesaucās.

� Vakar viņ� mani iesauca savā istabā. Es iegāju ... �Anastasij,� viņ� teica balsī... (Ai, man pietika ar �īs balss noskaņu, es visu uzminēju!) �Kur ir jūsu briljanti?� � �Pie manis.� � �Nē,� viņ� sacīja, mani uzlūkodams, �tie ir tur, uz manas kumodes.� Un viņ� man parādīja kārbiņu, ko bija pārklājis ar mutautu. �Vai jūs zināt, no kurienes tie nāk?� viņ� jautāja. Nokritu viņa priek�ā ceļos... Es raudāju un lūdzos, lai pasaka, kādā nāvē viņ� grib, lai es mirstu.

� Tu viņam tā teici? � tēvs Gorio iesaucās.

� Zvēru pie dieva svētā vārda, ka to, kas jums vienai vai otrai darīs pāri, kamēr vien es vēl dzīvo�u, es izcep�u uz lēnas uguns! Jā, es viņu sarau�u gabalos kā...

tēvs Gorio apklusa, vārdi viņam aizķērās kaklā.

� Beidzot, mīļā, viņ� no manis prasīja kaut ko grūtāku par nāvi. Lai debesis pasarga katru sievieti no tā, ko es dzirdēju!

■ � Es �o cilvēku nogalinā�u, � tēvs Gorio mierīgi noteica. � Bet viņam ir tikai viena dzīvība, un viņ� man ir parādā divas. Stāsti tālāk, � viņ� turpināja, raudzīdamies uz Anastasiju.

� Brīdi klusējis, � grāfiene stāstīja tālāk, � viņ� uzmeta man skatienu un teica: �Anastasij, es visu noklusē�u, mēs paliksim kopā, mums ir bērni. Es nenogalinā�u de Traija kungu, es varētu aiz�aut garām, bet, ja es viņu citādi nogādātu pie malas, es varētu sadurties ar cilvēku likumiem. Nogalināt viņu jūsu rokās nozīmētu apkaunot bērnus. Bet, lai neietu bojā ne jūsu bērni, ne viņu tēvs, ne es, es jums uzstādu divus noteikumus. Atbildiet: vai kāds no bērniem ir mans?� Es teicu �jā�. �Kur�?� viņ� man vaicāja. �Ernests, mūsu pirmdzimtais.� � �Labi,� viņ� sacīja, �tagad zvēriet, ka jūs turpmāk man paklausīsiet vienā jautājumā.� Es zvērēju. �Jūs rakstveidā apliecināsiet, ka pārdodat savu mantu, tiklīdz es to prasī�u.�

� Neparaksti! � tēvs Gorio iekliedzās. � Nekad neparaksti kaut ko tādu! Jūs, de Resto kungs, nezināt, ko nozīmē darīt sievieti laimīgu, � viņa meklē laimi tur, kur tā ir, un jūs viņu nosodāt par savu nejēdzīgo nevarību ... Bet es _yēl esmu te, lai stātos viņam ceļā. Nebēdā, Nāsij! A, viņ� ir pieķēries savam mantiniekam! Labi, labi! Es viņam nolaupī�u �o dēlu, kas, pie visiem svētajiem, ir mans mazdēls. Es ta�u �o knēveli drīkstu redzēt? Es viņu aizvedī�u

uz savu ciematu un rūpē�os par viņu, esi mierīga. Es �im necilvēkam lik�u padoties, sacīdams: �Tagad runāsim mēs abi: ja gribi dabūt atpakaļ savu dēlu, atdod manai meitai viņas mantu un ļauj viņai dzīvot pēc sirds patikas!�

� Tēvs!

� Jā, tavs tēvs! Esmu īsts tēvs. Lai �is lielskungs nedara pāri manām meitām! Nudien, es nezinu, kas man rit dzīslās. Tās ir tīģera asinis, es labprāt saplosītu �os. abus vīrie�us. Ak, mani bērni! Tad tāda ir jūsu dzīve? Tā jau ir mana nāve ... Kas ar jums notiks, kad manis vairs nebūs? Tēviem vajadzētu dzīvot tikpat ilgi kā bērniem. Mans dievs, cik slikti iekārtota tava pasaule! Un ta�u stāsta, ka arī tev esot dēls. Tev vajadzētu rūpēties, lai mēs necie�am par saviem bērniem! Mani dārgie eņģeļi, vai tie�ām es jūs redzu pie sevis tikai tad, kad jūs cie�at? Vai man lemts skatīt tikai jūsu asaras? Tiesa, es zinu, jūs mani mīlat. Nāciet vien un �ēlojieties, man ir pla�a sirds, tā spēj visu uzņemt... Jā, varat to salauzt, arī lauskās būs daļa tēva sirds. Es gribētu jums noņemt raizes un ciest jūsu vietā. Ai, maziņas jūs bijāt tik laimīgas!...

� Tikai bērnība mums ir bijusi laba, � Delfīne teica. � Kur aizgāju�i laiki, kad mēs kūleņojām no maisu grēdām lielajā �ķūnī?

� Tēv, tas vēl nav viss, � Anastasija teica Gorio pie auss, tā ka viņ� salēcās. � Briljanti nav pārdoti par simttūksto� frankiem. Maksimu vajā. Mums atliek nomaksāt tikai divpadsmittūksto� franku. Viņ� man apsolīja laboties un vairs nespēlēt. Pasaulē man atlikusi vienīgi viņa mīlestība, un es par to esmu samaksājusi pārāk dārgi, lai paliktu dzīva, ja viņ� man zustu. Es viņam esmu upurējusi mantu, godu, mieru, bērnus. Palīdziet vismaz, lai Maksims paliek brīvībā un var godam dzīvot sabiedrībā, kur viņ� pratīs sev izlauzt ce]u. Tagad viņ� man nav parādā tikai laimi vien; mums ir bērni, kas paliks bez mantas. Ja viņu iesloga Senpela�ī cietumā, viss ir pagalam.

� Man nav naudas, Nāsij. Man nav nekā, nekā! Tas ir pasaules gals! Pasaule sagrūs, tas ir skaidrs. Ejiet projām, bēdziet jau priek�laikus! Jā, man vēl ir sudraba sprādzes, servīze se�ām personām, pirmā, kas man dzīvē bija. Un tikai tūksto� divsimt franku mū�a rentes ...

� Ko jūs esat izdarījis ar savām pastāvīgajām rentēm?

� Es tās pārdevu un atstāju sev tikai �o mazo ienākumu personiskajām vajadzībām. Man vajadzēja divpadsmittūksto� franku, lai iekārtotu dzīvokli Fifīnei.

� Tavā mājā, Delfīn? � de Resto kundze iesaucās.

� Ai, kāda tam vairs nozīme? � tēvs Gorio turpināja. � �ie divpadsmit tūksto�i ir izlietoti.

� Varu iedomāties, �� teica grāfiene. � Rastin-jaka kungam. Jel apstājies, manu nabaga Delfīn! Redzi, kur esmu nonākusi.

� Mana dārgā, Rastinjaka kungs ir jauneklis, kas nespēj izputināt savu mīļāko.

� Paldies, Delfīn! ... Savā postā es gaidīju no tevis ko labāku, bet tu jau mani nekad neesi mīlējusi.

� Tomēr, Nāsij, viņa tevi mīl! � tēvs Gorio iesaucās. � Viņa nupat man to sacīja. Runājot par tevi, viņa atzina, ka tu esot skaista, bet viņa tikai glīta.

� Viņa? � grāfiene atkārtoja. � Viņai ir vēss skaistums.

� Kaut arī tā, � Delfīne sacīja nosarkdama. � Bet kā tu esi pret mani izturējusies? Tu mani esi noliegusi, esi man aizvērusi to namu durvis, kur es vēlējos iekļūt, tu esi izmantojusi sīkāko gadījumu, lai man sariebtu. Un vai es esmu nākusi pie nabaga tēva kā tu, izvilkdama viņam tūkstoti pēc tūksto�a, un novedusi viņu tiktāl kā pa�reiz? Tas ir tavs nopelns, māsiņ! Es ar tēvu satikos, cik spēju, es neesmu viņu dzinusi pa durvīm ārā un neesmu nākusi viņam rokas laizīt, kad viņ� man bija vajadzīgs. Es pat nezināju, ka viņ� �os divpadsmit tūksto�us ir izdevis par mani. Tu zini, man patīk kārtība. Un, ja tēvs man ir ko dāvinājis, es nekad viņam to neesmu izspiedusi.

� Tu esi bijusi laimīgāka par mani: de Mar�ē kungs bija bagāts, un tu kaut ko no tā saproti. Bet tu arvien esi bijusi nicināma kā zelts. Ardievu, man nav ne māsas, ne ...

� Klusē, Nāsij! � tēvs Gorio iekliedzās.

� Tikai tāda māsa kā tu var man atkārtot to, kam neviens vairs netic, tu esi necilvēks! � Delfīne nerimās.

� Bērni, mani bērni, apklustiet, vai arī es nonāvē�os jūsu priek�ā!

� Labi, Nāsij, es tev piedodu, tu esi nelaimīga, � kundze de Nisan�ēna turpināja. � Bet es esmu labāka par tevi. Tev tomēr tas nebija jāsaka brīdī, kad es biju gatava uz visu, lai tev palīdzētu, kad biju gatava pat iet sava vīra guļamistabā, ko es nedarītu ne sevis labā, ne ... Tas ir visa ļaunuma cienīgs, ko tu deviņu gadu laikā man esi nodarījusi.

� Bērni, bērni, apkampieties! � sacīja tēvs.

� Jūs abas esat eņģeļi.

� Nē, laidiet mani! � grāfiene kliedza, atgrūzdama tēvu, kas viņu bija saņēmis aiz rokas. � Viņai pret mani ir mazāk līdzjūtības nekā manam vīram. Vai viņa tie�ām nav visu tikumu iemiesojums!

� Labāk lai domā, ka esmu de Mar�ē kungam parādā naudu, nekā atzīties, ka de Traija kungs man izmaksā pāri par divsimt tūksto�iem, � de Nisan�ēna kundze iedzēla.

� Delfīn! � grāfiene iesaucās, pasperdama soli pret māsu.

� Ja tu mani aprunā, es tev saku taisnību acīs, � baronese salti atcirta.

� Delfīn, tu esi...

tēvs Gorio metās uz priek�u un ar plaukstu aizspieda grāfienei muti, neļaujot viņai runāt tālāk.

� Ak dievs, tēv, ko jūs esat �odien ņēmis rokā? � Anastasija viņam teica.

� Tie�ām, piedod man! � Nabaga tēvs noslaucīja rokas pie biksēm. � Nezināju, ka jūs atnāksiet, es pārvācos.

Viņ� bija laimīgs, ka izpelnījies pārmetumu, kas meitas dusmas novirzīja uz viņu.

� Ak, jūs man salauzāt sirdi, � viņ� teica apsēzdamies. � Bērni, es esmu pagalam! Galva svilst kā ugunī. Esiet ta�u jaukas un mīliet viena otru! Jūs mani iedzīsiet kapā. Delfīn, Nāsij, abām jums bija taisnība, abām netaisnība. Redz, Dedel, � vecais turpināja, pievērsis baronesei asaru pilnās acis, � viņai vajag divpadsmittūksto� franku, pūlēsimies tos sadzīt kopā. Neskatieties viena uz otru ar tādām acīm! (Viņ� nokrita ceļos Delfīnes priek�ā.) Man par prieku � izlūdzies viņai piedo�anu, � viņ� tai teica pie auss, � tu ta�u redzi, ka viņa ir nelaimīgāka par tevi.

� Nabaga Nāsij, �� Delfīne sacīja, izbijusies no me�onīgās un ārprātīgās izteiksmes, ko sāpes bija ievilku�as tēva sejā, � esmu vainīga, noskūpsti mani.

� Ak, jūs lejat balzamu manā sirdī! � Gorio tēvs iesaucās. � Bet kur lai ņem divpadsmittūksto� franku? Ja es pieteiktos cita vietā par rekrūti?

� Ak, tētiņ! � meitas iesaucās abas reizē un nostājās viņam blakus. � Nē, nē!

� Dievs lai jūs atalgo par �o domu, mūsu dzīves vien tam nepietiktu, vai ne, Nāsij? � Delfīne piebilda.

� Un turklāt, tēv, tas būtu kā piliens jūrā, � grāfiene aizrādīja.

� Vai tad ar savām asinīm es nekā nevaru iesākt? � vecais izmisumā iekliedzās. � Es sevi upurēju tam, Nāsij, kur� tevi izpestīs, es viņa dēļ nogalinā�u cilvēku!, Es darī�u kā Votrēns, es ie�u katorgā, es...

Viņ� aprāvās kā zibens ķerts.

� Nekā vairs, � viņ� teica, plēsdams matus. � Ja es zinātu, kur var ko nozagt, bet grūti atrast kaut ko zogamu. Un, lai ielauztos bankā, vajadzētu cilvēkus un laiku. Man jāmirst, man atliek tikai nomirt. Jā, es vairs nekam nederu � es neesmu vairs tēvs! Nē. Viņa man prasa, viņai vajag, un man, no�ēlojamam, nav nekā! Vecais nelieti, tu sev nodro�ināji mū�a renti, lai gan tev bija meitas! Tātad tu viņas nemaz nemīli? Tad nosprāgsti kā suns, kas tu arī esi! Patiesi, es neesmu pat suņa vērts, jo suns tā nedarītu. Ai, mana galva!... Tā verd!

� Bet, tētiņ, esiet ta�u prātīgs, � abas jaunās sievietes viņu ielenca, lai neļautu dauzīt galvu pret sienu.

Viņ� �ņukstēja. Ei�ens izbijies paņēma vekseli, kuru bija parakstījis Votrēnam un kura zīmogmarka bija domāta lielākai summai; viņ� pārlaboja skaitli, pagatavoja kārtīgu vekseli uz Gorio vārda par div-padsmittūksto� frankiem un gāja iek�ā.

� Se, kundze, ir visa jūsu nauda, � viņ� teica, sniegdams papīru. � Es biju iemidzis, jūsu saruna mani pamodināja; tā es dabūju zināt, kādu summu esmu parādā Gorio kungam. Tā ir parādzīme, ko jūs varat realizēt. Es to kārtīgi nomaksā�u.

Grāfiene turēja papīru kā sastingusi.

� Delfīn! � viņa iesaucās nobālusi, drebēdama aiz niknuma un trakām dusmām. � Dievs ir mans liecinieks, es tev visu biju ar mieru piedot, bet kaut ko

tādu! Kā, �is kungs bija blakus istabā, un tu to zināji, tu zemsirdīgi man atriebies, ļaudama man izklāstīt manus noslēpumus, manu dzīvi, manu bērnu dzīvi, manu kaunu un godu! Jā, tu man vairs neesi nekas, es tevi ienīstu, es tev kaitē�u, cik spē�u ... es ... � Dusmas viņai aprāva valodu un aiz�ņaudza rīkli.

� Bet tas ta�u ir mans dēls, mūsu bērns, tavs brālis � tavs glābējs! � tēvs Gorio kliedza. � Apkamp viņu, Nāsij! Redzi, kā es viņu apskauju, � viņ� turpināja, Ei�enu kaut kā me�onīgi saspiezdams. � Mans bērns, es bū�u tev vairāk nekā tēvs, es gribu būt tava ģimene. Es vēlētos būt dievs, lai tev visu pasauli nomestu pie kājām. Noskūpsti ta�u viņu, Nāsij! Tas jau nav cilvēks, bet eņģelis, īsts eņģelis!

� Lieciet viņu mierā, tēv, �obrīd viņa ir glu�i jukusi, � Delfīne teica.

� Jukusi, jukusi! Un kāda tad esi tu pati? � de Resto kundze neatlaidās.

� Bērni, ja jūs tā turpināsiet, man būs beigas! � sirmgalvis iekliedzās un kā lodes trāpīts nokrita uz gultas. �Viņas mani nogalina!� viņ� nodomāja.

Grāfiene paraudzījās uz Ei�enu, ko negantā scēna bija apmulsinājusi un sastindzinājusi.

� Mans kungs? ... � viņa teica, izjautādama to reizē ar �estu, balsi un skatienu, nepievērsusi uzmanību tēvam, kuram Delfīne ātri atpogāja vesti.

� Kundze, es maksā�u un klusē�u, � viņ� sacīja, nenogaidījis jautājumu.

Nāsij, tu esi nogalinājusi tēvu! � Delfīne rādīja uz paģību�o sirmgalvi, bet māsa jau skrēja laukā pa durvīm.

� Es viņai piedodu, � vecais teica, atvērdams acis. � Viņas stāvoklis ir �ausmīgs un spētu sagrozīt arī stiprāku galvu. Nomierini Nasiju, esi maiga pret viņu, apsoli to savam nabaga mirsto�ajam tēvam, � viņ� lūdza Delfīnei, spiezdams tās roku.

� Kas jums kai�? � viņa vaicāja, glu�i izbijusies.

� Nekas, nekas, tas pāries, � tēvs atbildēja.

� Kaut kas spie� pieri, laikam migrēna... Nabaga Nasija, kāda nākotne viņu sagaida!

Sājā brīdī grāfiene atgriezās un nokrita tēva priek�ā ceļos.

� Piedod! � viņa iesaucās.

� Tagad tu mani vēl vairāk sāpini, � tēvs Gorio atteica.

� Mans kungs, � grāfiene asarām acīs sacīja Rastinjakam. � Cie�anas mani padarīja netaisnu. Jūs ta�u man būsiet brālis? �■ viņa turpināja, pastiepdama tam roku.

� Nāsij, mana mazā Nāsij, aizmirsīsim visu! � Delfīne viņu apskāva.

� Nē, � viņa iebilda, � es to pieminē�u.

� Mani eņģeļi, jūs man noņemat plīvuru, kas aizklāja acis, jūsu balsis mani atdzīvina! � tēvs Gorio iesaucās. � Apskaujieties vēlreiz! Saki, Nāsij, � vai �is vekselis tevi glābs?

� Es ceru. Jums ta�u, tētiņ, tas jāparaksta.

� Redz, cik stulbs, kā to var piemirst! Bet nedusmojies, Nāsij, es nejūtos labi. Atsūti man ziņu, ka tu esi bez rūpēm. Nē, es aizie�u pats. Tomēr nē, neie�u, es vairs nedrīkstu satikt tavu vīru, es viņu nogalinā�u uz vietas. Bet, ja tev ņems nost mantu, es bū�u klāt. Pasteidzies, bērns, un gādā, lai Maksims kļūst prātīgs.

Ei�ens jutās pārsteigts.

� Nabaga Anastasija vienmēr ir bijusi neganta, bet viņai ir laba sirds, � kundze de Nisan�ēna teica.

� Viņa atgriezās pēc paraksta, �- Ei�ens ie�ukstēja Delfīnei ausī.

� Jūs domājat?

� Es negribētu tā domāt. Piesargieties no viņas, � viņ� brīdināja, acis pret debesīm pacēlis, it kā uzticē-dams dievam domas, kuras neuzdro�inājās iz-izteikt.

� Jā, viņa arvien mazliet ir bijusi aktrise, un nabaga tēvs alla� iekrīt viņas tīklos.

� Manu labo Gorio tēv, kā jums klājas? � Rastinjaks jautāja sirmgalvim.

� Man nāk miegs, � viņ� atbildēja.

Ei�ens palīdzēja tēvam Gorio apgulties. Kad ve�uks, turēdams Delfīnes roku, bija iemidzis, meita posās projām.

� Tātad uz redzē�anos �ovakar Itālie�u teātri, un tu man pastāstīsi, kā viņam klājas. Rīt jūs pārvāksieties, mans kungs. Aplūkosim jūsu istabu ... Ai, cik �ausmīgi! � viņa iesaucās, pārkāpusi pār slieksni. � Jūs ta�u esat dzīvojis sliktāk nekā tēvs. Ei�en, tu uzvedies labi! Ja tas būtu iespējams, es jūs mīlētu vēl vairāk; bet, mans bērns, ja jūs gribat iegūt bagātību, tad nedrīkst tā mētāties ar divpadsmittūksto� frankiem. Grāfs de Traijs ir spēlmanis. Māsa to negrib saprast. Gan viņ� būtu atradis savus divpadsmit tūksto�us turpat, kur viņ� zaudē un laimē veselus zelta kalnus.

Atskanēja vaids, un viņi devās atpakaļ pie Gorio tēva, kas likās iemidzis; bet, kad abi mīlnieki piegāja viņam klāt, viņi izdzirda vārdus:

� Viņas nav laimīgas.

Miegā vai nomodā izrunāti vārdi skanēja tik bezcerīgi un tik spēcīgi satrieca meitas sirdi, ka viņa, piegājusi pie trūcīgās migas, kur gulēja viņas tēvs, noskūpstīja to uz pieres.

Viņ� atvēra acis un noteica:

� Tā jau ir Delfīne.

� Nu, kā tu jūties? �� viņa vaicāja.

� Labi, � viņ� atbildēja. � Neraizējies, es drīz vien bū�u atkal uz kājām. Ejiet, mani bērni, ejiet un esiet laimīgi!

Ei�ens pavadīja Delfīni līdz mājām, bet, noba�ījies par stāvokli, kādā bija palicis tēvs Gorio, atteicas no kopējām vakariņām un atgriezās Volkēras pansija. tēvs Gorio jau bija piecēlies un patlaban taisījās sēsties pie galdā. Bjan�ons bija novietojies tā, lai labāk varētu vērot nūdeļu tirgotāja seju. Redzēdams, kā tas paņem un aposta maizi, lai spriestu, no kādiem miltiem tā cepta, students drūmi pamāja ar roku, jo tēva Gorio kustībā bija pamanījis kaut ko tādu, ko varētu saukt par pilnīgu rīcības apziņas trūkumu.

� Nāc man blakus, Ko�ēna internāta audzēkni! � Ei�ens aicināja.

Bjan�ons labprāt pārsēdās, jo tā nokļuva vēl tuvāk vecajam pansionāram.

� Kas viņam kai�? � Rastinjanks vaicāja.

� Ja vien nekļūdos, ar viņu ir beigas. Viņā ir noticis kaut kas sevi�ķs, un man liekas � viņam nopietni draud seroza trieka. Lai gan sejas apak�daļa ir samērā mierīga, skaties � aug�ējie vaibsti pret pa�a gribu velkas uz pieri. Arī acis ir tai īpa�ajā izskatā, kas norāda uz seruma ieplūdumu smadzenēs. Liekas, it kā tās būtu piebiru�as ar smalkiem putekļiem. Rīt no rīta es zinā�u vairāk.

� Vai tam ir kādas zāles?

� Nekādas. Viņa dzīvību varbūt varētu pavilkt garumā, ja panāktu asins aizplū�anu uz ekstremitātēm, uz kājām, bet, ja līdz rītvakaram simptomi nemainās, nabaga ve�ukam ir beigas. Vai tu zini, kas �o lēkmi radījis? Viņ� būs dabūjis krietnu triecienu, no kura cietis viņa garīgais līdzsvars.

� Jā, � Rastinjaks teica, atcerēdamies, kā abas meitas bez apstājas bija �austīju�as viņa sirdi.

�Vismaz Delfīne mīl savu tēvu,� viņ� sev iegalvoja. Vakarā Itālie�u teātrī Rastinjaks izteicās piesardzīgi, negribēdams uztraukt kundzi de Nisan�ēnu .

� Neraizējieties, � viņa atbildēja jau uz pirmajiem Ei�ena vārdiem, � mans tēvs ir stiprs. Mēs tikai �orīt viņu mazliet nomocījām. Mūsu bagātība ir likta uz spēles, un jūs ta�u saprotat, kādas �ai nelaimei var but sekas. Es nespētu dzīvot, ja jūsu mīlestība mani nepasargātu no tā, par ko es citkārt būtu bezgala noba�ījusies. �odien man ir tikai vienas raizes, tikai vieni draudi � pazaudēt mīlestību, kas man likusi sajust dzīvesprieku. Ārpus �īm jūtām man pasaulē viss ir vienaldzīgs un nekas nepatīk. Jūs man esat viss. Ja bagātība mani dara laimīgu, tad tādēļ, lai es jums labāk patiktu. Sev par kaunu man jāatzīst, ka esmu vairāk mīļākā nekā meita. Kālab? Kas to lai zina. Visa mana dzīve esat jūs. Tēvs man deva sirdi, bet jūs tai likāt pukstēt. Lai visi mani nosoda, kas par to, ja tikai jūs, kuram nav tiesību man ļaunot, man piedodat noziegumus, uz kuriem mani mudina neatvairāmas jūtas. Vai jūs mani uzskatāt par ne�ēlīgu meitu? Ai nē! Nevar nemīlēt tik labu tēvu, kāds ir mūsējais. Vai es spēju aizkavēt, ka viņ� beidzot redz mūsu no�ēlojamo precību dabiskās sekas? Kāpēc viņ� tās pieļāva? Vai viņam nevajadzēja padomāt mūsu vietā? Es zinu, �odien viņ� cie� ne mazāk par mums � bet ko mēs tur varam darīt? Viņu mierināt? Tas mums nekādi neizdotos. Mūsu pakļau�anās liktenim viņam sagādāja vairāk cie�anu nekā mūsu pārmetumi un �ēlo�anās sagādāja sāpju. Dzīvē ir tādas reizes, kad viss ir rūgtuma pilns.

Maiguma pārņemts, klausoties patieso jūtu naivajā izpausmē, Ei�ens nerunāja ne vārda. Ja parīzietes bie�i vien ir neīstas, godkārē apskurbu�as, patīgas, koķetas, aukstas, tad toties, īsti mīlot, viņas savām kaislībām ziedo vairāk jūtu nekā citas sievietes, viņas paceļas pāri savai sīkumainībai un kļūst lieliskas. Ei�enu turklāt pārsteidza dziļais un gudrais saprāts, ko sieviete parāda, spriezdama par dabiskākajam jūtām, kad viņu no tām at�ķir un attālina kāda īpa�a pieķer�anās. Ei�ena klusucie�ana de Nisan�ēna kundzi aizskāra.

� Par ko jūs domājat? � viņa jautāja.

� Es vēl klausos vārdos, ko jūs man sacījāt. Līdz �im es domāju, ka mīlu jūs vairāk nekā jūs mani.

Viņa pasmaidīja un, lai saruna nepārkāptu pieņemtās robe�as, apvaldīja prieku, ko sajuta. Viņa vēl nekad nebija dzirdējusi jaunas un atklātas mīlestības ņirbo�o izteiksmi. Vēl da�i vārdi, un viņa vairs nebūtu spējusi savaldīties.

� Vai jūs, Ei�en, nezināt, kas notiek? � viņa mainīja sarunas tematu. � Rīt visa Parīze būs pie de Boseāna kundzes. Ro�fidi un marķīzs d�A�ida-Pinto ir norunāju�i neko neizpaust, bet karalis rīt paraksta, laulības līgumu, un jūsu nabaga māsīca vēl neko nezina. Viņai būs vien jāpieņem viesi, bet marķīzs viņas ballē neieradīsies. Pilsētā par to vien runā.

� Sabiedrība smejas par �o nelietību un pati tajā piedalās. Vai jūs arī zināt, ka tā būs de Boseāna kundzes nāve?

� Nē, � Delfīne smaidīdama atteica. � Jūs nepazīstat �āda veida sievietes. Bet pie viņas sanāks visa Parīze, un es arī tur bū�u! Par �o laimi man jāpateicas jums.

� Bet vai tā nav viena no aplamajām baumām, kādas parasti klīst Parīzē? � Rastinjaks vaicāja.

�� Rīt mēs uzzināsim patiesību.

Ei�ens neatgriezās Vokēras pansijā. Viņ� nespēja sev liegt prieku patīksmināties par jauno dzīvokli. Ja vakar viņ� bija spiests �ķirties no Delfīnes vienos naktī, tad �odien viņa to pameta pulksten divos, lai atgrieztos mājās. Nākamajā rītā viņ� nogulēja diezgan ilgi un ap pusdienas laiku gaidīja de Nisan�ēna. kundzi, kas ieradās uz kopējām brokastīm. Iemīlēju�ies tik kāri tvēra jaukos laimes brī�us, ka gandrīz aizmirsa tēvu Gorio. Pierast pie visām elegantajām lietām, kas viņam tagad piederēja, Ei�enam nozīmēja ilgsto�u baudījumu. Un arī kundze de Nisan�ēna visam pie�ķīra jaunu vērtību. Pārspriezdami, cik viņ� bijis laimīgs, domādams, ka pārnāks �eit dzīvot, ap pulksten �etriem mīlnieki atcerējās tēvu Gorio. Ei�ens aizrādīja, ka ve�uku vajadzētu tūlīt pārvest �urp, ja viņ� būtu slims, un atstāja Delfīni, lai steigtos uz Vokēras pansiju. Ne tēva Gorio, ne Bjan�ona nebija pie pusdienu galda.

� Jā, tēvs Gorio ir pagalam, � gleznotājs viņam pavēstīja.

� Bjan�ons sē� pie viņa aug�ā. Vecīti apmeklēja viena no viņa meitām, grāfiene de Restorāma. Tad viņ� gribēja iziet un slimība kļuva ļaunāka. Sabiedrība zaudēs vienu no saviem jaukākajiem izrotājumiem.

Rastinjaks metās uz kāpņu pusi.

� Ei�ena kungs! Ei�ena kungs! Kundze jūs sauc! � Silvija kliedza.

� Mans kungs, � atraitne teica, � jums abiem ar tēvu Gorio vajadzēja atstāt savas istabas piecpadsmitajā februārī. Sim datumam trīs dienas jau pāri, �odien mums ir astoņpadsmitais, vajadzēs samaksāt par vienu mēnesi ir jums, ir viņam; bet, ja jūs galvojat par tēvu Gorio, tad man pietiek ar jūsu vārdu.

� Kādēļ? Jūs mums neuzticaties?

� Uzticēties! Ja vecais vairs nenāks pie samaņas un nomirs, meitas man nedos ne gra�a, bet visas viņa panckas nav vērtas ne desmit franku. �orīt viņ� aiznesa savu pēdējo servīzi, kas zina, kādēļ. Viņ� bija uzcirties kā jauneklis. Lai dievs man piedod, bet man liekas � viņ� bija uzkrāsojies, viņ� izskatījās jaunāks.

� Es atbildu par visu, � Ei�ens teica, nodrebēdams aiz �ausmām, nojau�ot katastrofu.

Viņ� uzkāpa pie tēva Gorio. Vecais vīrs gulēja gultā, pie viņa bija Bjan�ons. i

� Labdien, tēvs! � Ei�ens sveicināja.

Vecais laipni uzsmaidīja un, pavēries viņā stiklainām acīm, atbildēja:

� Kā viņai klājas?

� Labi. Un jums? ¹

� Pa vīdam.

� Nenogurdini viņu, � Bjan�ons aizrādīja, ievilcis Ei�enu istabas kaktā.

� Nu, kā ir? � Ei�ens jautāja.

� Tikai brīnums vēl viņu var glābt. Ir noticis sero-zais asinsizplūdums, viņam ir uzlikti sinepju plāksteri,

labi, ka viņ� tos jūt: tie sāk iedarboties. I

� Vai viņu drīkst pārvest?

� Nekādā ziņā. Viņ� jāatstāj uz vietas, jāsarga no kustībām un uztraukuma ...

� Manu labo Bjan�on, � Ei�ens sacīja, � mēs

viņu kopsim par abiem. ,

� Es jau atsaucu mūsu slimnīcas galveno ārstu.

� Ko viņ� teica?

� Viņ� savu spriedumu dos rītvakar. Solījās atnākt pēc darba. Kā par nelaimi, sasodītais ve�uks �orīt uzvedies ļoti neapdomīgi, bet par to negrib . neko stāstīt. Ietiepīgs kā mūlis. Kad es ar viņu runāju, viņ� izliekas nedzirdam un guļ, lai nebūtu man jāatbild; vai arī, ja acis ir vaļā, sāk vaidēt. Rīta pusē < viņ� bija kaut kur aizgājis un kājām diezin kur staigājis pa pilsētu. Viņ� paņēmis līdzi visu, kas vēl puslīdz derīgs, un nodarbojies ar kaut kādiem nolādētiem veikaliem, kuri izsūku�i pēdējos spēkus. Viena

no meitām bija �eit. <

�- Vai grāfiene? � Ei�ens jautāja. � Slaida tum�mate spridzīgām, ieslīpām acīm, glītām kājiņām un lokanu vidukli?

� Jā.

� Atstāj mani uz brīdi ar viņu vienatnē, � Rastinjaks lūdza. � Es lik�u viņam izsūdzēt grēkus, man viņ� pateiks visu.

� Es pa to laiku ie�u paēst. Tikai centies viņu pārāk neuztraukt; mums vēl ir mazliet cerība.

� Esi bez rūpēm.

� Rīt viņas jauki izpriecāsies, � tēvs Gorio stāstīja Ei�enam, kad viņi bija paliku�i vieni. � Viņas dodas uz lielu balli.

� Ko jūs, tētiņ, �orīt darījāt, ja vakarā esat tik slims, ka jāpaliek gultā?

� Neko.

� Vai Anastasija bija �eit?

� Jā, � tēvs Gorio atbildēja.

� Nu un? Neslēpiet man neko. Ko viņa vēl no jums prasīja?

� Ak! � Viņ� saņēma kopā visus spēkus, lai varētu turpināt. � Viņa tie�ām bija ļoti nelaimīga, mans bērns! Kop� notikuma ar briljantiem Nāsij ai vairs nav ne gra�a. Uz balli viņa bija pasūtījusi brokāta tērpu, kas viņai der kā uzliets. �uvēja, nekriet-nele, nav gribējusi strādāt uz parāda, un Nāsijas istabene par tērpu samaksājusi tūksto� franku skaidrā naudā. Vai nabaga Nāsij ai vajadzēja tik tālu nonākt? Tas man saplosīja sirdi. Bet istabene, redzēdama, ka de Resto sievai vairs neuzticas, baidījusies zaudēt savus tūksto� frankus un sadziedājusies ar �uvēju, lai neatdod tērpu, iekams nav samaksāti tie tūksto� franki. Balle notiek rīt, kleita ir pa�ūta, Nāsija ir izmisumā. Viņa gribēja no manis aizņemties servīzi, lai to ieķīlātu. Vīrs vēlas, lai viņa iet uz balli visai Parīzei parādīt briljantus, ko viņa it kā pārdevusi. Vai viņa �im necilvēkam drīkst sacīt: �Esmu parādā tūksto� franku, samaksājiet tos!� Nē. Es to tūlīt sapratu. Viņas māsa Delfīne tur ieradīsies ļoti greznā tualetē. Anastasijai nav jāpaliek aiz jaunākās māsas. Mana nabaga meita slīkst vienās asarās. Vakar es jutos tik pazemots, ka man nebija divpadsmittūksto� franku, ka labprāt atdotu savas no�ēlojamās dzīves atliekas, lai izpirktu �o vainu. Redziet, man pietika spēka paciest visu, bet �is pēdējais naudas trūkums man salauza sirdi. Es nenoskaitīju pat līdz trīs, kad biju jau saposies un uzcirties; par se�simt frankiem pārdevu servīzi un sprādzes un par �etrsimt frankiem pret tūlītēju samaksu Gobseka tēvam uz gadu ieķīlāju savu mū�a renti. Un tad? Edī�u maizi! Ar to man pietika, kad biju jauns, iztik�u arī tagad. Vismaz Nāsij ai būs jauks vakars. Viņa būs krā�ņa. Tūksto�-franku banknote ir tur, galvgalī. Tā mani silda, es to jūtu zem galvas, tā darīs prieku manai nabaga Nasi-jai. Viņa varēs padzīt savu nejauko Viktoriju. Kur tas redzēts, ka apkalpotāji neuzticas saviem kungiem! Rīt es bū�u at�irdzis. Anastasija atnāks desmitos. Es negribu, ka viņas mani notur par slimu; viņas tad neietu uz balli un mani koptu. Nāsija rīt mani apkamps kā savu bērnu, viņas glāsti mani izdziedēs. Vai tad es nebūtu izdevis tūksto� franku pie aptieķnieka? Labāk tos atdo�u savai Labajai Zālītei, savai Nāsij ai. Vismaz remdinā�u viņas postu. Tā es izpirk�u vainu, ka pagādāju sev mū�a renti. Viņa ir nonākusi bezdibenī, un man vairs nav spēka, lai viņu no turienes izvilktu ārā. Es sāk�u atkal tirgoties. Brauk�u uz Odesu iepirkt graudus. Labība tur maksā trīsreiz lētāk nekā pie mums. Ja arī labības ieve�ana natūrā ir aizliegta, tad lāga vīri, kas izdod likumus, nav aizliegu�i ievest labības izstrādājumus. Redz, to es �orīt izdomāju! Ar cieti var taisīt labus veikalus.

�Viņ� ir jucis,� Ei�ens nodomāja, uzlūkodams veco vīru.

� Guliet mierīgi, nerunājiet...

Kad Bjan�ons atgriezās, Ei�ens nokāpa lejā vakariņās. Tad abi pēc kārtas nakti vāķēja slimnieku, viens lasīdams savas medicīnas grāmatas, otrs rakstīdams vēstules mātei un māsām. Nākamajā rītā slimnieka stāvoklis, pēc Bjan�ona domām, bija labvēlīgs; bet tas prasīja pastāvīgas rūpes, kuras varēja uzņemties vienīgi abi studenti un kuras atstāstot negribētos apvainot laikmeta kautrīgo frazeoloģiju. Uz vecī�a novārgu�ajām miesām lika dēles un siltas kompreses, viņam taisīja kāju vannas un sniedza da�ādu medicīnisku palīdzību, kas no abiem jaunekļiem prasīja ne vien spēku, bet arī uzupurē�anos. De Resto kundze neatnāca; viņa pēc naudas atsūtīja kurjeru.

� Es cerēju, ka viņa ieradīsies pati. Bet tas nav slikti, viņa būtu uztraukusies, � teica tēvs, it kā priecādamies par �o apstākli.

Septiņos vakarā Terēze atnesa Delfīnes vēstuli.

�Kas ar Jums notiek, mans draugs? Vai es jau pa�ā mīlestības sākumā būtu atstāta novārtā? Mūsu vaļsirdīgajās sarunās, kas nāca no sirds, Jūs man parādījāt pārāk skaistu dvēseli, lai nebūtu no tiem, kas, redzēdami, cik daudz nokrāsu ir jūtām, paliek arvien uzticīgi. Jūs pats sacījāt, klausoties Mozus lūg�anā: �Da�iem tā ir viena un tā pati nots, citiem tā ir mūzikas bezgalība!� Neaizmirstiet, ka es Jūs �ovakar gaidu, lai kopā ietu uz de Boseāna kundzes balli. D'A�ida-Pinto kunga laulību līgums �orīt galmā patie�ām parakstīts, un nabaga vikontese dabūjusi to zināt tikai pulksten divos. Visa Parīze saplūdīs pie viņas, kā ļaudis plūst uz Grēves laukumu, kad sagaidāma nāves soda izpildī�ana. Vai nav briesmīgi doties turp, lai redzētu, vai �ī sieviete pratīs apslēpt savas bēdas, vai pratīs skaisti nomirt? Ja es jau tur būtu bijusi, es, protams, neietu, mans draugs, bet viņa dro�i vien vairs nekad nerīkos pieņem�anas, un visas manas pūles tad izrādītos veltīgas. Mans stāvoklis ir citāds nekā pārējām sievietēm. Turklāt es eju arī Jūsu dēļ. Gaidu Jūs. Ja Jūs divu stundu laikā nebūsiet pie manis, es nezinu, vai spē�u Jums �o nodevību piedot.�

Rastinjaks paņēma spalvu un atbildēja:

�Gaidu ārstu, lai uzzinātu, vai Jūsu tēvs vēl būs dzīvotājs. Viņ� mirst. Es Jums aiznesī�u ārsta spriedumu, bet baidos, ka tas būs nāves spriedums. Tad redzēs, vai Jums būs iespējams iet uz balli. Tūksto� maigu jūtu.�

Ārsts atnāca pusdeviņos un, nedodams nekādas labas cerības, tomēr domāja, ka nāve nav gaidāma tūlīt. Viņ� paredzēja, ka slimnieks pārmaiņus jutīsies te labāk, te ļaunāk un no tā atkarāsies viņa dzīvība un saprāts.

� Būtu labāk, ja viņ� nomirtu pēk�ņi, � bija ārsta pēdējie vārdi.

Ei�ens uzticēja tēva Gorio kop�anu Bjan�onam un devās pie de Nisan�ēna kundzes ar bēdīgajām ziņām, kurām, pēc viņa uztveres, jo viņ� vēl bija pilns pienākuma jūtu pret ģimeni, vajadzēja izgaisināt jebkuru prieku.

� Sakiet viņai, lai priecājas vien! � iesaucās tēvs Gorio , kas likās iesnaudies, bet tūlīt uztrūkās sēdus, kad Rastinjaks gāja projām.

Jauneklis dziļi apbēdināts ieradās pie Delfīnes un atrada viņu safrizētu un apāvu�os; viņai atlika vēl tikai apģērbt balles tērpu. Bet, līdzīgi otas vilcieniem, ar kādiem gleznotāji pabeidz savas gleznas, beidzamie sīkumi prasīja vairāk laika nekā viss audekls kopā.

� Kā! Jūs vēl neesat saģērbies? � viņa teica.

� Bet, kundze, jūsu tēvs ...

� Atkal jau tēvs! � viņa to pārtrauca. � Jūs ta�u man nemācīsiet manus pienākumus pret tēvu! Tēvu es pazīstu kop� ilgiem laikiem. Vairs ne vārda, Ei�en! Es jūs uzklausī�u tikai tad, kad jūs būsiet saposies. Terēze jums ir visu sagatavojusi; mana ekipā�a gaida, ņemiet to un brauciet atpakaļ! Par tēvu mēs runāsim ceļā uz balli. Jāizbrauc laikus; ja mēs iekļūsim pajūgu rindā, tad labākajā gadījumā vienpadsmitos nonāksim galā.

� Bet kundze ...

�¹ Ejiet, un ne vārda vairs! � viņa teica, iesteigdamās buduārā pēc kaklarotas.

� Ejiet ta�u, Ei�ena kungs, jūs saniknosiet kundzi! � Terēze teica, pastumdama jauno cilvēku, ko tēva elegantā slepkavība bija izbiedējusi.

Viņ� devās pārģērbties, nogrimis visbēdīgākajās un grūtsirdīgākajās pārdomās. Pasaule �ķita kā dubļu okeāns, kur cilvēks, iemērkdams kāju, iestieg līdz kaklam.

��eit izdara tikai maziskus noziegumus,� viņ� nodomāja. �Votrēns ir di�āks.�

Viņ� bija vērojis trīs sabiedrības izpausmes veidus: Paklausību, Cīņu un Sacel�anos � Ģimeni, Pasauli un Votrēnu. Viņ� neuzdro�inājās nostāties nevienā pusē. Paklausība bija garlaicīga, Sacel�anās � neiespējama un Cīņa � nedro�a. Domas viņu aizveda savējo vidū. Viņ� atcerējās mierīgās dzīves skaidrās emocijas, prātā nāca pagāju�ie laiki to cilvēku vidū, kam viņ� bija mīļ�. Pakļaudamās mājas pavarda dabiskajiem likumiem, dārgās būtnes tur atrada pilnvērtīgu, pastāvīgu laimi bez satraukumiem. Par spīti labajām domām, viņ� sevī nejuta drosmi sludināt Delfīnei skaidro dvēseļu ticību un mīlestības vārdā prasīt no viņas tikumu. Pāraudzinā�ana bija sākusi nest augļus. Viņ� jau mīlēja kā egoists. Nojauta viņam jau bija atklājusi Delfīnes dabu, viņ� noģida, ka uz balli viņa ir gatava iet pāri tēva līķim, tomēr viņam nebija spēka nedz tēlot moralizētāju, nedz drosmes viņai sariebt, nedz dū�as viņu pamest.

�Viņa man nekad nepiedotu, ja izrādītos, ka man �ajā gadījumā taisnība.�

Tad viņ� apcerēja ārsta izteicienus, un viņam iepatikās doma, ka tēvs Gorio nemaz nav tik bīstami slims, kā viņ� bija iedomājies; beidzot viņ� uzgāja aizvien slepkavīgākus apsvērumus, lai attaisnotu Delfīni. Viņa ta�u nezināja, kādā stāvoklī atradās viņas tēvs. Ve�uks pats meitu būtu sūtījis uz balli, ja tā viņu būtu apmeklējusi. Sabiedrības likumi savā nepielūdzamajā formulējumā bie�i vien notiesā tur, kur �ķietamo noziegumu attaisno neskaitāmas modifikācijas, ko ģimenes klēpī ienes da�ādi raksturi, intereses un stāvokļi.- Ei�ens gribēja apkrāpt pats sevi, viņ� bija ar mieru mīļākajai upurēt pat sirdsapziņu. Kop� divi dienām viņa dzīvē viss bija pārvērties. Sieviete tur bija visu sajaukusi, bija likusi izbālēt atmiņām par ģimeni, bija visu paņēmusi sev. Delfīne un Rastinjaks bija satiku�ies ar noteiktu nodomu vienam no otra gūt iespējami vairāk baudas. Lēni nobriedu�o kaislību uzkūra liesmās baudkāre, kas parasti kaislību nokauj. Ieguvis �o sievieti, Ei�ens atģidās, ka līdz �im bija viņu vienīgi iekārojis un viņu iemīlēja, tikai sasniedzis laimi: iespējams, ka �ī mīlestība bija vienīgi pateicība par baudu. Lai �ī sieviete bija zema vai cēla, Ei�ens viņu dievināja par saldkaisli, ko viņai deva un saņēma pretim; un Delfīne mīlēja Rastinjaku, kā Tantals būtu iemīlējis eņģeli, kas remdētu viņa badu vai dzesētu izkaltu�ās rīkles slāpes.

� Nu, kā klājas manam tēvam? � de Nisan�ēna kundze jautāja, kad Rastinjaks bija atgriezies balles uzvalkā.

� Ārkārtīgi slikti, � viņ� atbildēja. � Ja jūs man gribat pierādīt savu mīlestību, tad steigsimies viņu apraudzīt.

� To var, bet tikai pēc balles, � viņa noteica. � Mīļo Ei�en, esi labiņ�, nesprediķo morāli un nāc!

Viņi aizbrauca. Labu ceļa gabalu Ei�ens neteica ne vārda.

� Kas ar jums notiek?

� Es dzirdu jūsu tēva pēdējos gārdzienus, �� viņ� atbildēja tāds kā saīdzis.

Un Rastinjaks ar jauna cilvēka dedzīgo daiļrunību sāka stāstīt par de Resto kundzes me�onīgo, godkāres pamudināto rīcību, par krīzi, ko izraisījusi tēva pēdējā uzupurē�anās, un par to, cik izmaksājis Anastasijas brokāta tērps. Delfīne raudāja.

�Es izskatī�os neglīta,� viņa nodomāja.

Asaras tūlīt atkal no�uva.

� Es kop�u tēvu, es neatstā�u viņa pagalvi, � viņa teica.

� Redzi, nu tu esi tāda, kādu es tevi vēlējos! � Rastinjaks iesaucās.

Piecsimt ekipā�u laternas apspīdēja de Boseānu savrupnama apkaimi. Apgaismoto vārtu abās pusēs zirgā di�ājās pa �andarmam. Augstākā sabiedrība plūda tik bagātīgi un ikviens tik dedzīgi gribēja redzēt di�o sievieti kri�anas brīdī, ka savrupmājas apak�ējā stāva apartamenti jau bija pārpildīti, kad tur ieradās kundze de Nisan�ēna un Rastinjaks. Kop� dienām, kad viss galms drūzmējās pie di�ās Madmua-zeles, kurai Luijs XIV ar varu atrāva mīļāko, neviena mīlestības liksta nebija radījusi tik daudz trok�ņa kā de Boseāna kundzes nelaime. Un �ajā gadījumā gandrīz vai karaliskā Burgundas nama pēdējā meita pacēlās pāri savām cie�anām un līdz pēdējam brīdim valdīja pār sabiedrību, ar kuras tuk�o godkāri viņa bija samierinājusies tikai tāpēc, lai tā kalpotu viņas kaislības triumfam. Parīzes skaistākās sievietes atdzīvināja salonus ar savām tualetēm un Smaidiem. Augstākie galminieki, vēstnieki, ministri un citi slaveni vīri, apkāru�ies krustiem, ordeņiem un daudzkrāsainām ordeņlentītēm, drūzmējās ap vikontesi. Pilī, kas

tās karalienei �ķita tuk�a, zem griestu zelta rotājumiem orķestris lika atskanēt melodiskai mūzikai. De Boseāna kundze stāvēja pie pirmā salona, saņemdama savus tā sauktos draugus. Baltā tērpā, bez jebkāda izgreznojuma bizē sapītajos matos � viņa �ķita mierīga un neizrādīja nedz sāpes, nedz lepnumu, nedz neīstu prieku. Neviens nevarēja lasīt viņas dvēselē. Viņa izskatījās pēc marmora Niobes. Tuviem draugiem viņa �ad tad zobgalīgi uzsmaidīja; bet visiem likās tāda pati kā vienmēr, tik labi saglabādama kādreiz laimē starojo�o izskatu, ka viņu apbrīnoja pat pa�i nejūtīgākie. Tā jaunās romietes mēdza apsveikt gladiatoru, kas prata nomirt ar smaidu uz lūpām. Varēja domāt, ka sabiedrība ir uzposusies, lai atvadītos no kādas savas valdnieces.

� Es tā baidījos, ka jūs neatnāksiet, � viņa teica Rastin jakam.

� Kundze, esmu nācis, lai paliktu pēdējais, � viņ� atbildēja, uztverdams �os vārdus kā pārmetumu.

� Labi, � viņa sacīja un satvēra tā roku. � Jūs varbūt �eit esat vienīgais, kuram es varu uzticēties. Mans draugs, mīliet sievieti, kuru jūs spējat mū�am mīlēt. Nekad nevienu nepametiet!

Viņa paņēma Rastinjaku zem rokas un apsēdināja uz dīvāna salonā, kur muzicēja.

�- Aizejiet pie marķīza, � viņa teica. � Mans kambarsulainis �aks jūs aizvedīs turp un nodos jums marķīzam domātu vēstuli. Es viņam atprasu savas vēstules. Gribu ticēt, ka viņ� jums atdos visas. Uzkāpiet ar �īm vēstulēm manā istabā. Man par to paziņos.

Viņa piecēlās, lai saņemtu savu labāko draudzeni hercogieni de Lan�ē, kas arī bija ieradusies. Rastinjaks devās ceļā un Ro�fidu savrupnamā lika vaicāt pēc marķīza d�A�ida-Pinto, kuram �eit vajadzēja pavadīt vakaru, un viņu arī sastapa. Marķīzs viņu ieveda savā istabā, iedeva studentam kārbiņu un teica:

� Tur tās ir visas.

�ķiet, viņ� gribēja ar Ei�enu aprunāties vai nu par balli, vai par vikontesi, vai varbūt arī atzīties, cik viņ� jau tagad izmisis par savām precībām, kā tas vēlāk arī apstiprinājās. Bet acīs kā zibens iegailējās lepnums, un viņ� ar no�ēlojamu drosmi paturēja pie sevis noslēpumu par savām viscēlākajām jūtām.

� Nestāstiet viņai neko par mani, mīļo Ei�en! � Viņ� ar skumju sirsnību paspieda Rastinjakam roku un deva zīmi iet. Ei�ens atgriezās de Boseānu savrup-namā un tika ievests vikonteses istabā, kur ieraudzīja, ka māsīca gatavojas aizceļot. Viņ� apsēdās pie uguns, paskatījās ciedra kārbiņā un iegrima dziļās skumjās. Viņa acīs de Boseāna kundze bija tikpat di�a kā Iliādas dievietes.

� Ak, mans draugs!... � de Boseana kundze teica ienākdama, atbalstīdama roku viņam uz pleca.

Viņ� ieraudzīja māsīcu mirkstam asarās, aug�up pavērstām acīm, viena roka viņai drebēja, otra bija pacelta. Pēk�ņi viņa paņēma kārbiņu, iesvieda ugunī un nolūkojās, kā tā sadeg.

� Viņi dejo! Visi viņi ir ieradu�ies noteiktā laikā, bet nāve nāks vēlu. Klusu, mīļais draugs! � Viņa uzspieda Rastinjakam pirkstu uz lūpām, neļaudama runāt. � Es vairs nekad neredzē�u ne Parīzi, ne sabiedrību. Piecos no rīta es aizbrauk�u, lai dzīvotu vientulībā kaut kur Normandijā. No trijiem pēcpusdienā man vajadzēja gatavoties ceļam, parakstīt papīrus, kārtot darī�anas, nevarēju nevienu aizsūtīt pie...

Viņa aprāvās.

� Bija skaidrs, ka viņ� atrodas pie ...

Sāpju nomākta, viņa atkal aprāvās. �ādos brī�os viss ir cie�anu pilns un ir grūti izrunāt da�us vārdus.

� Ar vārdu sakot, es liku cerības uz jums, ka jūs man �ovakar izdarīsiet �o pēdējo pakalpojumu. Es gribētu jums dot ķīlu par savu draudzību. Es bie�i domā�u par jums, jūs man likāties labs un cēls, jauns un skaidrs �ajā pasaulē, kur �ādas īpa�ības ir tik retas. Es vēlētos, lai jūs kādreiz domātu par mani. Redziet, � viņa teica, paraudzīdamās apkārt, � tas ir �ķirstiņ�, kurā glabājās mani cimdi. Ikreiz, kad es tos pirms balles vai izrādes ņēmu laukā, es jutos skaista, jo biju laimīga; esmu tam pieskārusies, vienīgi domādama kādu tīkamu domu; tur iek�ā ir daudz kas no manis; tur ir visa de Boseāna kundze, kādas vairs nav. Pieņemiet to no manis! Es parūpē�os, lai to jums nones d'Artuā ielā. De Nisan�ēna kundze �ovakar izskatās ļoti labi, mīliet viņu sirsnīgi! Ja mēs vairs neredzētos, tad esiet, draugs, pārliecināts, es aizlūg�u par jums, jūs esat man bijis tik labs. Iesim lejā, lai viņi nedomātu, ka es raudu. Man priek�ā ir vesela mū�ība; es bū�u viena, un neviens man tur nejautās par manām asarām. Vēl vienu skatienu �ai istabai.

Viņa apstājās. Tad, brīdi aizklājusi seju ar plaukstu, viņa izslaucīja acis, izskaloja tās ar aukstu ūdeni un paņēma studentu zem rokas.

� Ejam! � viņa teica.

Rastinjaks vēl nekad nebija pārdzīvojis tik spēcīgu satraukumu kā �oreiz, saskaroties ar tik cildeni apvaldītām sāpēm. Atgriezies ballē, Ei�ens ar de Boseāna kundzi apstaigāja zāles; un tā bija daiļās sievietes pēdējā smalkjūtīgā uzmanība pret viņu.

Drīz viņ� ieraudzīja abas māsas � de Resto kundzi un kundzi de Nisan�ēnu . Grāfiene ar saviem briljantiem izskatījās lieliska, bet tie dro�i vien viņu dedzināja: viņa tos bija uzlikusi pēdējo reizi. Lai arī cik stiprs bija viņas lepnums un mīlestība, viņa tomēr diez kā nespēja panest sava vīra skatienus. �ī aina nebija no tām, kas spētu gaisināt Rastinjaka skumjās domas; aiz abu māsu briljantiem viņ� redzēja Gorio tēva no�ēlojamo migu. Vikontese parprata viņa melanholisko noskaņojumu un atņēma savu roku.

�� Ejiet, es negribu laupīt jums prieku, � viņa teica.

Ei�enu drīz vien piesauca pie sevis Delfīne, laimīga par iespaidu, kādu viņa atstāja, ilgodamās nolikt pie studenta kājām cieņas apliecinājumus, ko viņa guva �ajā sabiedrībā, kur cerēja tikt uzņemta.

� Kā jums patīk Nāsija? � viņa vaicāja.

� Viņa ir diskontējusi pat tēva nāvi, � Rastinjaks noteica.

Ap �etriem rītā drūzma salonos kļuva retāka. Drīz apklusa arī mūzika. Lielajā salonā bija paliku�i tikai hercogiene de Lan�ē un Rastinjaks. Vikontese, cerēdama tur satikt studentu vienu, ienāca pēc tam, kad bija atvadījusies no de Boseāna kunga, kur� aizgāja gulēt, atkārtodams:

� Nav pareizi, mīļā, jūsu gados noslēgties no pasaules. Palieciet ta�u pie mums!

Ieraudzīdama hercogieni, de Boseāna kundze nespēja novaldīt izsaucienu.

� Es uzminēju, Klāra, � de Lan�ē kundze teica.

� Jūs aizbraucat uz neatgrie�anos, bet jūs neaizbrauksiet, iekāms nebūsiet mani uzklausījusi un mēs nebūsim sapratu�ās.

Viņa paņēma draudzeni zem rokas un ieveda blakus salonā, bet tur asarām acīs viņu apkampa un noskūpstīja uz vaigiem.

� Es, mīļā, jūs negribu vienaldzīgi atstāt, es izjustu pārāk smagus sirdsapziņas pārmetumus. Jūs varat uz mani paļauties kā pati uz sevi. �ovakar jūs bijāt di�a, es jutos jūsu cienīga un gribu jums to pierādīt. Esmu bijusi pret jums netaisna, neesmu vienmēr bijusi laba, piedodiet man, mīļā, es atsaucu visu, kas jūs varējis aizvainot, es gribētu ņemt atpakaļ savus vārdus. Tās pa�as sāpes ir vienoju�as mūsu dvēseles, un es nezinu, kura no mums būs nelaimīgāka. De Monrivo kunga �avakar ballē nebija � vai saprotat? Kas jūs �ajā ballē redzēja, Klāra, nekad jūs neaizmirsīs. Bet es vēl izdarī�u pēdējo mēģinājumu. Ja man neizdosies, es ie�u klosterī. Un kurp dosieties jūs?

� Uz Normandiju, uz Kurselu, mīlēt, dievu lūgt, kamēr viņ� mani aizsauks no �īs pasaules.

Nāciet, Rastinjaka kungs! � vikontese teica saviļņotā balsī, atcerēdamās, ka jauneklis gaida.

Students pielieca celi, paņēma māsīcas roku un noskūpstīja to.

� Ardievu, Antuanete! � de Boseāna kundze turpināja. �■ Esiet laimīga! Bet jūs, Rastinjaka kungs, jau tāds esat, jūs esat jauns, jūs vēl spējat kam ticēt, � viņa teica studentam. � Aiziedama no pasaules, es bū�u jutusi ap sevi da�as patiesas, sirsnīgas jūtu izpausmes, kādas dāvātas tikai izredzētiem mirējiem.

Rastinjaks aizgāja ap pulksten pieciem, izvadījis de Boseāna kundzi ceļojuma karietē un saņēmis viņas pēdējās, asarām slacītās ardievas, kas liecināja, ka arī visaugstākstāvo�ie cilvēki pakļaujas sirds likumiem un nedzīvo bez bēdām, kā viņam gribēja iestāstīt li�ķi no tautas vidus. Ei�ens kājām atgriezās Vokēras pansijā, laiks bija mikls un auksts. Viņa audzinā�ana tuvojās noslēgumam.

� Mēs neglābsim nabaga tēvu Gorio, � Bjan�ons pavēstīja, kad Rastinjaks iegāja pie kaimiņa.

� Ai, draugs, � Ei�ens viņam atbildēja, brīdi noraudzījies guļo�ajā sirmgalvī, � seko savam pieticīgajam liktenim, kura robe�ās esi iekļāvis savas vēlmes! Es esmu peklē, un man tur jāpaliek. Lai ko tev sacītu ļaunu par pasauli, tici tam: nav tāda Juvenāla, kas spētu attēlot visas �ausmas, ko sedz zelts un dārgakmeņi.

Nākamajā dienā ap diviem Bjan�ons modināja Ei�enu, jo bija spiests iziet, un lūdza viņu palikt pie tēva Gorio, kura veselības stāvoklis rīta pusē bija kļuvis stipri ļaunāks.

� Ve�ukam neatliek dzīvot vairāk par divām dienām, varbūt pat par se�ām stundām, � medicīnas students teica, � un tomēr mums jācīnās pret ļaunumu. Viņam būs jāsniedz dārga palīdzība. Mēs, protams, izpildīsim kopējas vietu, bet man nav ne plika gra�a. Es apgriezu viņa kabatas, izrakņāju skapjus: tuk�s! Es viņu iztaujāju, kad viņ� bija pie apziņas, viņ� pats apliecināja, ka viņam neesot pie dvēseles ne liāra. Vai tev kaut kas ir?

� Man atlicis divdesmit franku, � Rastinjaks atbildēja, � es tos lik�u uz spēles un laimē�u.

� Bet ja zaudēsi?

� Tad prasī�u naudu viņa znotiem un meitām.

�- Un ja viņi tev nekā nedos? � Bjan�ons turpināja. � �obrīd nauda nav pati steidzamākā; vecais jāietin karstā sinepju kompresē no kājām līdz pus-gumiem. Ja viņ� kliedz, tad zāles iedarbojas. Tu zini, kā tas jādara. Kristofs tev palīdzēs. Es pieskrie�u pie aptiekāra un galvo�u par visiem medikamentiem, ko mēs no viņa ņemsim. �ēl, ka nabaga vīru nevarēja pārvest uz mūsu slimnīcu; tur viņam būtu labāk. Nāc sēdies manā vietā un neatstāj viņu, kamēr es pārnāku!

Abi jaunekļi iegāja istabā, kur gulēja vecais vīrs. Saviebtā, bālā, baismi izģindusī seja tik ļoti bija pārvērtusies, ka Ei�ens izbijās.

� Kā jums, tētiņ, klājas? � viņ� jautāja, pārliecies pār migu.

Gorio pacēla blāvos redzokļus, uzmanīgi viņu nopētīja, bet nepazina. Students �o skatu neizturēja, viņam saskrēja acīs asaras.

� Bjan�on, vai logiem nevajadzētu aizlikt priek�ā aizkarus?

� Nē, laika apstākļi uz viņu vairs neiedarbojas. Būtu pārlieku labi, ja viņ� sajustu siltumu vai aukstumu. Uguns mums tomēr vajadzīga, lai uzvārītu zāļu tējas un pagatavotu �o vai to. Es tev atsūtī�u kādu klēpi �agaru, kas mums noderēs, kamēr dabūsim malku. Vakar un �onakt es sadedzināju tavējo un visu nabaga vīra kūdru. Bija tik mitrs, ka ūdens pilēja no sienām. Man tikko izdevās iz�āvēt istabu. Kristofs to izslaucīja; tā tie�ām ir kā stallis. Es dedzināju kadiķus, pārāk jau smirdēja.

� Ak dievs, bet viņa meitas! � Rastinjaks iesaucās.

� Redzi, ja viņ� prasa dzert, dod viņam �o, � students teica un parādīja lielu baltu podu. � Ja viņ� �ēlojas un ja vēders ir ciets un karsts, tad iztaisiet viņam... nu, tu jau zini, Kristofs tev palīdzēs. Ja viņ� gadījumā kļūst rosīgs un daudz runā, ja vispār �ķiet mazliet jucis, ļauj viņam vaļu. Tā nebūs ļauna zīme. Bet atsūti Kristofu uz Ko�ēna slimnīcu. Mūsu ārsts, mans biedrs vai es pats � kāds no mums atnāks un izdarīs piededzinā�anu. �orīt, kamēr tu gulēji, mums bija nozīmīga konsultācija ar kādu doktora Galla skolnieku, ar Oteldjē galveno mediķi un mūsu ārstu. Kungi ieskatīja, ka ir parādīju�ies dīvaini simptomi, un mēs vērosim slimības attīstību, lai noskaidrotu vairākus zinātniski diezgan svarīgus jautājumus. Viens no �iem kungiem domā, ka seruma spiediens, vairāk iedarbodamies uz vienu nekā uz pārējiem orgāniem, varētu izsaukt sevi�ķas parādības. Ieklausies labi, ja viņ� gadījumā runā, kādiem tematiem viņ� pieskaras: vai viņ� atceras, iedziļinās, sprie�, vai viņu nodarbina materiāli jautājumi vai jūtas, vai viņ� rēķina vai atgrie�as pagātnē. Ar vārdu sakot, mēģini visu iegaumēt, lai varētu mums sniegt

precīzu ziņojumu. Iespējams, ka asinsizplūdums noticis lielā apjomā un viņ� nomirs, nenācis pie prāta. �āda veida slimībās viss ir tik dīvains. Ja bumba sprāgst �eit, � Bjan�ons norādīja uz slimnieka pakausi, � da�kārt rodas dīvainas parādības: smadzenes atgūst da�as savas spējas, un nāve iestājas daudz lēnāk. Izplūdums var neskart smadzenes un ņemt virzienu, ko var noteikt vienīgi līķa sekcijā. Nedziedināmo slimnīcā ir kāds plānprātīgs vecis, kuram izplūdums ir gājis pa mugurkaulu; viņ� �ausmīgi cie�, bet dzīvo.

� Vai viņas labi izpriecājās? � tēvs Gorio ievaicājās, pazinis Ei�enu.

�� Viņ� jau domā tikai par savām meitām, � Bjan�ons teica. � �onakt viņ� man vairāk nekā simt rei�u atkārtoja: �Viņas dejo! Viņai ir jauns tērps!� Viņ� tās sauca vārdā. Lai velns mani parauj, bet ar savām balss noskaņām viņ� mani saraudināja: �Delfīne, mana mazā Delfīne! Nāsij!� Goda vārds, tur varēja izplūst asarās! � medicīnas students apgalvoja.

� Delfīne ir atnākusi, vai ne? � sirmgalvis atkal ierunājās. � Es to zināju.

Viņa acis, atguvu�as ārprātīgu dzīvīgumu, pārslīdēja durvīm un sienām.

� Es nokāp�u pie Silvijas, lai viņa sagatavo sinepju apliekamos, brīdis ir izdevīgs! � Bjan�ons sauca.

Apsēdies gultas kājgalī, Rastinjaks palika viens pie vecā vīra, acis nenolaidis no atbaido�ās sejas, ko bija tik sāpīgi redzēt.

�De Boseāna kundze aizbēg, �is te nomirst,� viņ� nodomāja. �Dailas dvēseles nevar ilgi palikt zemes virsū. Kā gan lai cēlas jūtas iemājo maziskā, sīkā, pavir�ā sabiedrībā?�

Atmiņā uzpeldēja svētki, kuros viņ� bija piedalījies un kuri tā kontrastēja ar �o nāves gultas ainu. Piepe�i atkal ieradās Bjan�ons.

� Paklau, Ei�en, es nupat satiku mūsu virsārstu un skrēju atpakaļ. Ja viņam atgrie�as saprāta pazīmes, ja viņ� runā, noguldi viņu uz garas kompreses, lai viņ� būtu ietīts sinepēs no pakau�a līdz jostas vietai, un liec mūs pasaukt.

� Mīļo Bjan�on ... � Ei�ens iesāka.

� Ak, runa ta�u ir par zinātnisku gadījumu! � medicīnas students turpināja ar neofīta dedzību.

� Vai tie�ām es lai būtu vienīgais, kur� �o nabaga vecīti kopj aiz mīlestības? � Ei�ens vaicāja.

� Būtņ tu mani redzējis �orīt, tu tā nerunātu, � Bjan�ons atteica, par drauga vārdiem nebūt neapvainojies. � Ārsti ar praksi redz tikai slimību, bet es, mīļo zēn, vēl redzu slimnieku pa�u.

Viņ� aizgāja, atstājis Ei�enu vienu ar veco vīru bailēs j�ar krīzi, kas tūlīt arī sākās.

� A, tas esat jūs, mans mīļais bērns! � Gorio tēvs sacīja, pazinis Ei�enu.

� Vai jums ir labāk? � students iejautājās, saņemdams viņa roku.

� Jā, man galvu spieda kā spīlēs, bet nu tās atlai�as. Vai jūs redzējāt manas meitas? Viņas drīz ieradīsies, viņas steigsies �urp, tiklīdz uzzinās par manu slimību; viņas ta�u tik ļoti par mani rūpējās, kad dzīvojām �isjēna ielā. Mans dievs! Es gribētu, lai istaba būtu tīra, kad viņas ieradīsies. Kāds jauneklis man sadedzināja visu kūdru.

� Es dzirdu Kristofa soļus, � Ei�ens viņam teica.

� Viņ� nes malku, ko jums sūta �is jaunais cilvēks.

� Jā, bet ar ko lai samaksā par malku? Man, bērns, nav ne gra�a. Es visu esmu atdevis, itin visu. Esmu nabags. Vai brokāta tērps vismaz bija skaists? (Ai, kā sāp!) Paldies, Kristof, dievs jūs atalgos, manu zēn, man vairs nav nekā.

� Es jums abiem ar Silviju labi samaksā�u, � Ei�ens pateica puisim pie auss.

� Manas meitas ta�u jums, Kristof, sacīja, ka viņas atnāks, vai ne? Aizej vēlreiz turp, es tev do�u simt sū. Pastāsti, ka es nejūtos labi, ka gribu viņas apskaut, gribu vēl redzēt pirms nāves. Pasaki viņām tā, tikai pārāk nenobaidi!

Rastinjaks pameta ar roku, un Kristofs aizgāja.

�� Viņas atnāks, � vecais turpināja. � Es viņas pazīstu. Kādas bēdas es sagādā�u savai labajai Del-, fīnei, ja nomir�u! Arī Nasijai! Es negribētu mirt, lai viņām nebūtu jāraud. Nomirt, manu labo Ei�en, nozīmē viņas vairs neredzēt. Es ļoti garlaiko�os tur, kur man būs jāaiziet. Būt bez bērniem � tā tēvam ir elle, un man jau ir mācība, kop� viņas apprecējās. Mana paradīze bija �isjēna ielā. Sakiet � ja es nonāk�u paradīzē, es ta�u varē�u atgriezties pie viņām kā gars? Tā esmu dzirdējis runājam. Vai tā ir taisnība? Man �ķiet, ka �obrīd es viņas redzu tādas, kādas viņas bija �isjēna ielā. No rīta viņas nokāpa lejā. �Labdien, tētiņ,� viņas teica. Es viņas ņēmu klēpī un visādi ar viņām ķircinājos un draiskojos. Viņas mani mīļi glāstīja. Ik rītu mēs kopā ēdām brokastis, mēs pusdienojām, jā, es biju tēvs un priecājos par saviem bērniem. Kad viņas vēl dzīvoja �isjēna ielā, viņas neprātoja, viņas vēl neko nezināja par pasauli, viņas mani ļoti mīlēja. Mans dievs! Kādēļ viņas arvien nav paliku�as mazas? (Ai, kā sāp, kā man plē� galvu!) Ai, piedodiet, bērni, es briesmīgi cie�u, un tām ir jābūt patiesām sāpēm, jo jūs mani esat norūdīju�as pret cie�anām. Mans dievs! Ja es tikai turētu viņu rokas, es nejustu sāpes. Vai jūs domājat, ka viņas nāks? Kristofs ir tāds muļķis. Man vajadzēja iet pa�am. Vismaz viņ� tās redzēs. Bet vakar jūs bijāt ballē. Pastāstiet, kā viņas izskatījās! Viņas ta�u nezināja nekā par manu slimību? Citādi viņas, nabadzītes, nebūtu dejoju�as. Ai, es vairs negribu slimot! Es viņām vēl esmu ļoti vajadzīgs. Viņu manta ir apdraudēta. Un kādiem vīriem viņas ir izdotas! Izdziedējiet, izdziedējiet mani! (Ai, kādas mokas, ai, ai!) Mani vajag izdziedēt, jo viņām vajag naudu, un es zinu, kur to nopelnīt. Es brauk�u uz Odesu un ra�o�u smalko cieti. Esmu manīgs, man nāks miljoni. (Ai, kādas mokas es cie�u!)

Gorio brīdi apklusa un, likās, visiem spēkiem pūlējās pārvarēt sāpes.

� Ja viņas būtu �eit, es ne�ēlotos, � viņ� teica. � Kālab �ēloties?

Viņ� viegli iesnaudās un gulēja ilgi. Pārnāca Kris-tofs. Rastinjaks, domādams, ka tēvs Gorio iemidzis, ļāva puisim skaļā balsī stāstīt, kā viņam veicies.

� Vispirms, kungs, es devos pie grāfienes, ar kuru man neizdevās runāt, jo viņa bija aizņemta nopietnos darījumos ar savu vīru. Tā kā es neatlaidos, iznāca pats de Resto kungs un sacīja man tā: �Gorio kungs mirst, nu, tas ir labākais, ko viņ� var darīt. De Resto kundze man ir vajadzīga, lai nobeigtu svarīgas darī�anas; viņa aizies, kad viss būs cauri.� Kungs likās ļoti dusmīgs. Es jau gribēju iet, kad priek�istabā pa durvīm, ko nebiju pamanījis, iznāca pati kundze un man teica: �Kristof, pasaki manam tēvam, ka man ar vīru ir domstarpības un ka es nevaru viņu atstāt, jo uz spēles ir manu bērnu dzīvība. Tiklīdz viss būs cauri, es ieradī�os.� Bet ar baronesi ir cits stāsts, es viņu nemaz neredzēju un nedabūju ar viņu runāt. �Kā?� man teica istabene. �Kundze pārnāca no balles ceturksni uz se�iem un guļ; ja es viņu modinā�u pirms pusdienām, viņa mani bārs. Kad viņa man zvanīs, es pastāstī�u, ka viņas tēva veselības stāvoklis pasliktinājies. Ļaunai vēstij arvien laika diezgan.� Es velti izlūdzos. A, jā, es prasīju, lai mani pielai� pie barona kunga; viņ� bija izgājis.

� Neviena no meitām nenāks! � Rastinjaks izsaucās. � Es rakstī�u viņām abām.

� Neviena! � sirmgalvis atsaucās, piecēlies gultā sēdus. � Viņām ir darī�anas, viņas guļ, viņas nenāks. Es to zināju. Lai uzzinātu, ko nozīmē bērni, ir jāmirst. Ai, mans draugs, neprecieties, lai jums nebūtu bērnu! Jūs viņiem dodat dzīvību, un viņi jums atnes nāvi. Jūs viņus ievedat pasaulē, viņi jūs no tās padzen. Nē, viņas nenāks! Es to zinu jau desmit gadus. Reizēm es tā domāju, bet neuzdrīkstējos tam ticēt.

Katrā acī ieriesās pa asarai; nenoritēju�as tās palika uz apsarku�o plakstiņu malas.

� Ai, ja es būtu bagāts, ja es būtu paturējis savu mantu un nebūtu to atdevis, viņas būtu klāt, ar saviem skūpstiem viņas laizītu man vaigus! Es dzīvotu savrupnamā, man būtu skaistas istabas, sulaiņi, uguns kamīnā, un viņas raudātu karstas asaras kopā ar vīriem un bērniem. Tas viss man būtu. Bet nekā. Nauda iespēj visu, tā dod pat meitas. Ai, kur ir mana nauda? Ja man būtu dārgumi, ko atstāt, viņas mani tīņātu un lolotu, es viņas dzirdētu un redzētu. Ak, mans mīļais, mans vienīgais bērns, tad jau labāk pamestība un posts! Ja kādu nelaimīgo mīl, viņ� var būt dro�s, ka �ī mīlestība ir patiesa. Nē, man gribētos būt bagātam, lai viņas redzētu. Ak dievs, kas zina! Viņām abām ir akmens sirds. Esmu viņas pārāk mīlējis, lai viņas mīlētu mani. Tēvam arvien jābūt bagātam, un bērni jātur gro�os kā niķīgi zirgi. Un es viņu priek�ā kritu uz ceļiem! No�ēlojamās! Tagad viņas cienīgi vainago savu izturē�anos pret mani pēdējos desmit gados. Ja jūs zinātu, cik viņas bija uzmanīgas pirmajā laulības laikā! (Ak, kādas ne�ēlīgas mokas!) Es viņām tikko biju iedevis katrai pa astoņsimt-tūksto� franku, un ne viņas, ne vīri nevarēja būt pret mani nelaipni. Mani sagaidīja ar vārdiem: �Labo tētiņ, �urp, dārgo tētiņ, turp!� Arvien man pie viņām galds bija klāts. Es pusdienoju ar viņu vīriem, kas man izrādīja cieņu. Es izskatījos pēc cilvēka, kuram vēl kaut kas ir. Un kāpēc? Es nebiju neko stāstījis par savām veikala lietām. Ar tēvu, kas meitām dod astoņsimttūksto� franku pūra naudas, ir jāapietas labi. Ja mani palutināja, tad tas bija naudas dēļ. Pasaule nav jauka. Es esmu to pieredzējis. Mani karietē veda uz teātri, un viesībās es paliku, cik ilgi vien gribēju. Viņas sevi atzina par manām meitām un mani par savu tēvu. Bet man vēl ir labs deguns un tāpēc nekas nepagāja secen. Viss tika darīts ar nolūku un plosīja man sirdi. Es redzēju, ka tā ir izlik�anās, bet tur neko nevarēja līdzēt. Pie viņu galda es nejutos tik ērti kā tur lejā. Nemācēju sarunāties. Ja kāds no �iem augstākās sabiedrības locekļiem vaicāja maniem znotiem pie auss: �Kas tas ir par kungu?� �Tas ir papiņ� ar timpām, viņ� ir bagāts.� � �A, velns lai parauj!� viņi atbildēja un raudzījās manī ar cienību, kāda pienākas timpām. Ja es znotiem arī da�reiz biju par apgrūtinājumu, es arvien izpirku savas kļūdas. Un kur� gan patiesībā ir pilnīgs? (Mana galva ir pu�u!) �ajā brīdī, manu mīļo Ei�en, es cie�u to, kas jāizcie�, lai nomirtu, bet tas nav nekas, salīdzinot ar sāpēm, ko es pārcietu, kad pirmo reizi notvēru Anastasijas skatienu, ar kuru viņa man lika saprast, ka esmu pateicis muļķību, kas viņu pazemo: man apstājās sirds no �ī skatiena. Es labprāt gribēju visu uzzināt, bet skaidri sapratu tikai to, ka virs zemes esmu lieks. Nākamajā dienā, lai apmierinātos, devos pie Delfīnes un atkal izdarīju muļķību, kas viņu saniknoja. Es zaudēju vai prātu. Veselu nedēļu nezināju, ko iesākt. Es vairs neuzdro�inājos viņas apmeklēt, jo baidījos no pārmetumiem. Un tā viņas mani izsvieda pa durvīm. Ak dievs, tu zini manu postu un cie�anas, tu esi saskaitījis na�a dūrienus, ko esmu saņēmis �ajā laikā, kas mani padarījis vecu un

sirmu, pārvērtis un nokāvis, � kādēļ tu man vēl �odien liec ciest? Esmu izpircis grēku, ka viņas pārāk mīlēju. Viņas par manu mīlestību ir diezgan atriebu�ās un mani spīdzināju�as kā bendes. Tie�ām, tēvi ir īsti muļķi; es viņas mīlēju tik ļoti, ka atgriezos arvien pie viņām, kā kār�u spēlmanis atgrie�as pie kārtīm. Meitas bija mans netikums: viņas man bija mīļāko vietā, viņas man bija viss! Viņām alla� kaut kas bija vajadzīgs, kāda rota; istabenes man to pastāstīja, un es devu, lai mani labi uzņemtu. Un tomēr viņas man noskaitīja da�u labu pamācību par to, kā jāuzvedas sabiedrībā. Nē, viņas pat nenogaidīja līdz rītam. Viņas sāka par mani sarkt. Tā notiek, kad bērniem dod labu audzinā�anu. Savā jaunībā es ta�u nevarēju apmeklēt skolu. (Mans dievs, es briesmīgi cie�u! Ārstu, ārstu! Ja man atvērtu galvaskausu, man būtu vieglāk.) Manas meitas, kur viņas ir? Anastasija, Delfīne! Es gribu viņas redzēt! Lieciet �andarmērijai viņas atvest ar varu, manā pusē ir tiesības, viss ir manā pusē, daba un civilkodess! Es protestēju! Tēvija ies bojā, ja tēvus mīdīs kājām. Tas ir skaidrs. Sabiedrība un pasaule balstās uz paternitāti, viss sagrūst, ja bērni nemīl savus vecākus. Ai, tikai viņas redzēt, dzirdēt, dzirdēt viņu balsis! Lai ko viņas man teiktu, tas remdēs manas sāpes, sevi�ķi Delfīne... Bet, kad viņas atnāks, sakiet viņām, lai viņas mani neuzlūko tikpat salti kā parasti. Ai, mans labais draugs Ei�en, jūs nezināt, ko nozīmē, kad zeltains skatiens pēk�ņi pārvēr�as pelēkā svinā. Kop� dienas, kad viņu acu stari vairs mani nesildīja, es arvien jutos kā ziemā; man ir biju�as tikai bēdas, un es esmu tās pārvarējis. Es dzīvoju, lai mani pazemotu un nopulgotu. Es viņas tā mīlu, ka noriju visus apvainojumus, ar kuriem man bija jāsamaksā katrs niecīgākais prieciņ�. Vai tēvam jāslēpjas, lai redzētu savas meitas? Es viņām dāvāju dzīvi, bet viņas man �odien nedāvās

ne stundu! Esmu izsalcis, man slāpst, sirds man deg, bet viņas nenāks spirdzināt manas nāves mokas, jo es mirstu, es to jūtu. Vai tad viņas nezina, ko nozīmē staigāt pār tēva līķi! Dievs tomēr ir debesīs, un viņ� atriebj mūs, tēvus! Ai, viņas atnāks! Nāciet, manas mijās, nāciet un noskūpstiet ceļam pēdējo reizi savu tēvu, kas par jums lūgs dievu, kas viņam teiks, ka jūs esat biju�as labas meitas, kas jūs aizstāvēs! Galu galā jūs neesat vainīgas. Mans draugs, viņas nav vainīgas. Sakiet to visiem, lai viņām manis dēļ nerodas nepatik�anas. Tā ir tikai mana vaina; esmu viņas pieradinājis mīdīt sevi kājām. Man tas patika. Nevienam, ne cilvēciskai, ne dievi�ķīgai tiesai gar to nav daļas. Dievs būtu netaisns, ja sodītu viņas manas vainas pēc. Es neesmu rīkojies pareizi, esmu izdarījis muļķību, atteikdamies no savām tiesībām. Viņu dēļ es pats sevi biju ar mieru pazemot. Ko gan var gribēt; pēc dabas pat skaistāko, labāko dvēseli būtu samaitājis �āds tēva rakstura vājums. Es esmu no�ēlojams cilvēks un tieku taisnīgi sodīts. Vienīgi es esmu radījis jukas savu meitu dzīvē; esmu viņas izlutinājis. Tagad viņas dzenas pēc izpriecām tāpat, kā senāk dzinās pēc saldumiem. Un es vienmēr izpildīju viņu � jaunu meiteņu iegribas. Piecpadsmit gadu vecumā viņām jau bija sava ekipā�a! Viņas nepazina �ķēr�ļu. Vienīgi es pie visa esmu vainīgs, bet vainīgs aiz mīlestības. Viņu balss man lika atplaukt sirdij. Es dzirdu, viņas nāk! Ak jā, viņas atnāks. Likums prasa, lai viņas redzētu mirstam savu tēvu, likums ir manā pusē. Tas prasa tikai vienu izbraucienu. Es par to samaksā�u. Rakstiet, ka man ir miljoni, ko viņām atstāt! Goda vārds! Es brauk�u uz Odesu un gatavo�u itālie�u nūdeles. Es zinu, kā to dara. Mana ideja spēj ienest miljonus. Neviens par to nav padomājis. Transportējot tās nebojāsies kā labība vai milti. Un kur tad vēl ciete, tur nāks miljoni! Jūs nemelosiet, ja runāsiet par miljoniem, un, kaut ari viņas ierastos aiz mantkārības, man labāk patīk sevi piekrāpt, es dabū�u viņas redzēt. Es gribu savas meitas, es esmu tās radījis, tās pieder man! � viņ� sauca, piecēlies sēdus, un viņa galva ar izjuku�ajiem sirmajiem matiem pauda vienus vienīgus draudus.

� Apgulstieties, labo Gorio tēv, es viņām rakstī�u, � Ei�ens sacīja. � Tiklīdz būs atgriezies Bjan�ons, es aizie�u pie viņām, ja viņas līdz tam laikam nebūs atnāku�as.

� Ja nebūs atnāku�as... � sirmgalvis elsodams atkārtoja. � Bet es nomir�u, nomir�u aiz niknuma, aiz dusmām! Mani pārņem neprātīgas dusmas. Es tagad redzu visu savu dzīvi. Es esmu piekrāpts; viņas mani nemīl, viņas mani nekad nav mīlēju�as, tas ir skaidrs! Ja viņas nav atnāku�as, tad viņas nenāks. Jo vairāk viņas kavēsies, jo mazāk vēlēsies man parādīt �o prieku. Es viņas pazīstu. Nekad viņas nav pratu�as uzminēt manas bēdas, manas sāpes un manas vajadzības; viņas neuzminēs arī manu mirstamo stundu, viņas pat nezina manas mīlestības noslēpumu. Jā, es redzu, paradums mani izsmelt līdz mielēm ir laupījis vērtību visam, ko es darīju. Ja viņas gribētu man izdurt acis, es būtu sacījis: �Izduriet tās!� Es esmu pārāk liels muļķis. Viņas domā, ka visi tēvi ir tādi kā viņu tēvs. Arvien vajag saglabāt pa�cieņu. Viņu bērni mani atriebs! Atnākt �urp ta�u ir viņu pa�u labā. Brīdiniet, ka viņas sev gatavo tikpat vientuļu nāves stundu! Ar vienu noziegumu viņas noziedzas pret visu ... Ejiet ta�u un sakiet viņām, ka viņu neiera�anās ir tēva noslepkavo�ana! Arī bez �ī nozieguma viņas ir pastrādāju�as pietiekami daudz ļaundarību. Sauciet līdz ar mani: �Klau, Nāsij, klau, Delfin! Nāciet pie sava tēva, kas jums ir bijis tik labs un kas �obrīd tā cie�!� Nekā, neviena! Vai man jānomirst kā sunim? Tā ir mana alga, esmu pamests!

Viņas ir nelietes, nodevējas, es riebumā novēr�os no viņām, es viņas nolādu, un naktī es cel�os no sava �ķirsta, lai viņas atkal un atkal nolādētu, � jo vai man nav taisnība, draugi? Viņas uzvedas slikti, vai ne?... Ko es te runāju? Vai jūs man neteicāt, ka ir atnākusi Delfīne? Viņa ir labākā no abām. Jūs, Ei�en, esat mans dēls. Mīliet viņu un esiet viņai tēvs! Bet otra ir ļoti nelaimīga. Un viņu manta! Ak dievs! Manas cie�anas ir par lielu, es beidzos nost! Nogrieziet man galvu, tikai sirdi atstājiet!

� Kristof, ejiet pakaļ Bjan�onam! � Ei�ens iesaucās, vecā vīra �ēlabu un kliedzienu izbiedēts. � Un sameklējiet man ormani... Es brauk�u pie jūsu meitām, labo Gorio tēv, un atvedī�u viņas �urp.

� Ar varu, ar varu! Sauciet palīgā �andarmus, sauciet kareivjus, visus, visus! � viņ� mudināja, uzmetis Ei�enam pēdējo skatienu, kurā vēl atplaiksnīja saprāts. �� Sakiet valdībai, karaliskajam prokuroram, lai viņas atgādā �urp! Es tā gribu!

� Bet jūs ta�u viņas nolādējāt!

� Kas jums to teica? � apstulbu�ais sirmgalvis brīnījās. � Jūs ta�u zināt, ka es viņas mīlu un dievinu. Ja es viņas redzētu, es izveseļotos... Ejiet, mans dārgais bērns, ejiet, mans labais kaimiņ, jūs patie�ām esat labs! Es gribētu jums pateikties, bet man nav nekā vairāk kā vien mirēja svētība. Man gribētos vismaz redzēt Delfīni un pateikt, lai viņa norēķinās ar jums manā vietā. Ja tā otra nevar, tad atvediet man �o te! Sakiet, ka jūs viņu vairs nemīlēsiet, ja viņa nenāks, viņa jūs tik ļoti mīl, ka nāks. Dzert! Iek�as man deg! Uzlieciet man kaut ko uz galvas! Manas meitas roka, es zinu, tā mani glābtu!... Mans dievs, kas rūpēsies par viņu mantu, kad es aizie�u? Es viņu dēļ gribu doties uz Odesu, uz Odesu taisīt nūdeles.

� Izdzeriet �o! � Ei�ens teica, pieceldams mirēju ar kreiso roku, kamēr labajā turēja krūzīti ar zāļu tēju.

� Jūs gan laikam mīlat savu tēvu un māti? � ve�uks noteica, nevarīgajās plaukstās saspiedis Ei�ena roku. � Vai jūs saprotat, ka es nomir�u, savas meitas neredzējis? Dzīvot mū�īgās slāpēs un nekad nedzert � tā man pagāju�i desmit gadi... Znoti ir nogalināju�i manas meitas. Jā, pēc kāzām man viņu vairs nav bijis. Tēvi, prasiet parlamentam, lai izdod likumu par laulībām! Ja jūs savas meitas mīlat, neizpreciniet tās! Znots ir nelietis, kas meitenes dvēselē visu sabojā, visu aptraipa. Nost ar laulībām! Tās mums nolaupa meitas, un nāves stundā mums vairs viņu nav. Izdodiet arī likumu par tēva nāvi! Tas ir drausmīgi! Atriebību! Tie ir znoti, kas viņām neļauj nākt �urp... Nogaliniet viņus!... Nāvi de Resto, nāvi elzasie-tim!... Tie ir mani slepkavas! Nāvi vai manas meitas! ... Ai, man ir beigas, es mirstu bez viņām! Viņas! Nāsij, Fifīn, nāciet ta�u! Jūsu tētiņ� aiziet...

� Apmierinieties, labo Gorio tēv, nomierinieties, neuzbudinieties, nedomājiet neko!

� Viņas neredzēt � tā ir mana agonija!

� Jūs viņas redzēsiet.

� Vai tie�ām? � vecais izkliedza kā apmāts. �� Ai, viņas redzēt! Es viņas redzē�u un dzirdē�u viņu balsi! Es mir�u laimīgs! Jā, man vairs negribas dzīvot, mana dzīve man bija par slogu, jo rūpes pieauga ar katru dienu. Bet viņas redzēt, pieskarties viņu drēbēm, ai, tikai drēbēm, tas nav daudz! Bet lai es kaut ko no viņām justu! Ļaujiet man pieskarties viņu matiem ... ma ...

Galva atkrita uz spilvena kā no milnas sitiena. Rokas grābstījās pa segu, it kā tverdamas meitu matus.

� Es viņas svētīju... svētīju... � viņ� izdvesa, saņemdams pēdējos spēkus.

Pēk�ņi viņ� saļima. Sājā brīdī ienāca Bjan�ons.

� Es sastapu Kristofu, viņ� tev pagādās ormani, � ei mediķis teica.

Tad paskatījās uz slimnieku, pacēla viņa plakstiņus, un abi studenti ieraudzīja izdzisu�as, nespodras acis.

� Es neticu, ka viņ� vairs nāks pie samaņas, � ļ Bjan�ons noteica. Viņ� paraudzīja pulsu un uzlika ve�ukam roku uz sirds.

� Ma�īna joprojām strādā, bet viņa stāvoklī tā ir nelaime. Labāk būtu, ja viņ� nomirtu.

� Jā, patiesi! � Rastinjaks atsaucās. э

� Kas tev kai�, tu esi bāls kā nāve?

� Mans draugs, es nule dzirdēju kliedzienus un vaimanas. Ir dievs debesīs! Jā, tie�ām ir dievs, un viņ� mums ir radījis labāku pasauli, vai arī mūsu zeme ir nejēdzība. Nebūtu tas tik traģiski, es izplūstu asarās, bet man briesmīgi �ņaudz sirdi un pakrūti.

� Saki � kur lai ņem naudu? Vajadzību būs daudz.

Rastinjaks izvilka savu pulksteni.

� Ņem un ieķīlā to labi drīz! Negribu aizkavēties ceļā, jo baidos zaudēt katru brīdi, un es gaidu Kristofu. Man nav ne gra�a, un ormanim vajadzēs samaksāt, kad bū�u atpakaļ.

Rastinjaks metās lejā pa kāpnēm un brauca uz Heldera ielu pie de Resto kundzes. Pa ceļam iztēle drausmīgā skata iespaidā sakāpināja viņa sa�utumu. Kad viņ� ienāca priek�telpā un prasīja pēc de Resto kundzes, viņam atbildēja, ka kundze nepieņem.

� Bet es nāku viņas mirsto�ā tēva uzdevumā, � viņ� teica kambarsulainim.

�� Cienījamais kungs, grāfa kungs mums ir devis visstingrākos norādījumus ...

� Ja de Resto kungs ir mājā, pastāstiet viņam, kas notiek ar viņa sievastēvu, un sakiet, ka es vēlos �o pa�u acumirkli ar viņu runāt!

Ei�enam bija ilgi jāgaida.

�Varbūt vecais vīrs �obrīd nomirst,� viņ� nodomāja.

Kambarsulainis ieveda Ei�enu pirmajā salonā, kur pie neiekurināta kamīna de Resto kungs saņēma viņu stāvus, pat neuzaicinājis apsēsties.

� Grāfa kungs, jūsu sievastēvs �obrīd mirst riebīgā alā, bez gra�a naudas, ar ko nopirkt malku; viņam pienākusi pēdējā stunda, un viņ� grib redzēt savu meitu.

� Mans kungs, � vēsi atbildēja grāfs de Resto, � jūs būsiet ievērojis, ka man pret Gorio kungu nav nekādu maigu jūtu. Darījumos ar de Resto kundzi viņ� sevi ir parādījis no ļaunās puses, viņ� ir manas dzīves sodība un mana miera jaucējs. Man ir glu�i vienalga, vai viņ� dzīvo vai mirst. Tas ir viss, ko es pret viņu izjūtu. Lai pasaule mani tiesā, man vienalga, ko tā domā. Man pa�reiz ir jākārto daudz svarīgākas lietas nekā jāuztraucas par to, ko par mani domās muļķi un vienaldzīgie. Bet de Resto kundze patlaban nav spējīga iziet. Es arī nevēlos, ka viņa tagad atstāj māju. Sakiet viņas tēvam, ka, tiklīdz viņa būs izpildījusi savu pienākumu pret mani un pret savu bērnu, viņa to apmeklēs. Ja viņa mīl savu tēvu, viņa pēc da�iem acumirkļiem var būt brīva...

� Grāfa kungs, man neklājas spriest par jūsu izturē�anos; jums ir vara pār savu sievu, bet es gribu paļauties uz jūsu godprātību: apsoliet man tikai, ka jūs viņai pateiksiet, ka viņas tēvs nedzīvos ilgāk par �o dienu .un ka, neredzēdams viņu pie savas nāves gultas, tas jau ir viņu nolādējis.

� Pasakiet to viņai pats! � de Resto kungs atbildējā, pārsteigts par sa�utumu, kas izskanēja Ei�ena balsī.

Grāfs ieveda Rastinjaku salonā, kur mēdza uzturēties grāfiene; viņ� to atrada vienās asarās, ieslīgu�u zvilnī, it kā nāvi gaidot. Viņam kļuva tās �ēl. Pirms paskatījusies uz Rastinjaku, viņa uzmeta vīram ba�īgu mirkli, kas liecināja par pilnīgu spēku izsīkumu, � �o sievieti bija samalusi fiziska un morāla tirānija. Grāfs pamāja ar galvu, un viņa nodomāja, ka tas viņu mudina runāt.

� Mans kungs, es visu dzirdēju. Pasakiet manam tēvam, ka viņ� man piedotu, ja zinātu, kādos apstākļos es atrodos. Es nebiju rēķinājusies ar �ādām mocībām, tās iet pāri maniem spēkiem. Bet es preto�os līdz galam, � viņa teica vīram. � Es esmu māte. Sakiet manam tēvam, ka, par spīti visam, es pret viņu esmu bez vainas! � viņa izmisumā uzkliedza studentam.

Ei�ens atsveicinājās no abiem laulātajiem, nojauzdams, cik briesmīga nediena uzbrukusi sievai, un aizgāja glu�i apmulsis. De Resto kunga tonis bija apliecinājis, ka viņa pūles ir veltīgas, un viņ� saprata, ka Anastasija vairs nav brīva. Viņ� steidzās pie de Nisan�ēna kundzes un atrada to gultā.

� Mans nabaga draugs, es nejūtos vesela, � viņa teica. � Esmu saaukstējusies ceļā no balles; baidos, ka nav plau�u karsonis; es gaidu ārstu ...

� Ja arī jums draudētu nāve, jums vilk�us jāaiz-velkas līdz tēvam, � Ei�ens viņu pārtrauca. � Viņ� jūs sauc! Ja jūs sadzirdētu viņa visvājāko kliedzienu, jūs nemaz vairs nejustos slima.

� Ei�en, tēvs varbūt nemaz nav tik slims, kā jūs sakāt; bet es būtu izmisumā, ja kaut kā noziegtos jūsu acīs, un es darī�u, kā jūs gribat. Es zinu, ka viņ� nomirtu aiz bēdām, ja es �ajā braucienā smagi saslimtu. Labi, es ie�u, tiklīdz atnāks mans ārsts. Ai, kāpēc jums vairs nav pulksteņa? � viņa jautāja, neredzēdama va�iņu. Ei�ens pietvīka.

� Ei�en! Ja jūs to jau būtu pārdevis, nozaudējis... Ai, tas būtu ļoti slikti.

Students noliecās pār gultu un ie�ukstēja Delfīnei ausī:

� Jūs to vēlaties zināt? Labi, tad uzziniet aril Jūsu tēvam nav par ko nopirkt līķautu, kurā viņu �ovakar ietīs. Jūsu pulkstenis ir ieķīlāts; man vairāk nekā nebija.

Delfīne piepe�i izlēca no gultas, pieskrēja pie rakstāmgalda, paņēma naudas maku un pasniedza to Rastinjakam. Tad piezvanīja un iesaucās:

� Es ie�u, es ie�u turp, Ei�en! Ļaujiet man apģērbties! Citādi es būtu necilvēks. Ejiet, es bū�u galā pirms jums! Terēze, � viņa uzsauca istabenei, � pasakiet de Nisan�ēna kungam, lai viņ� tūlīt uzkāpj pie manis parunāties!

Ei�ens, laimīgs, ka varēja mirējam pavēstīt kaut par vienas meitas iera�anos, gandrīz priecīgs pārnāca Nēvsen�enevjēvas ielā. Viņ� paraudzījās naudas makā, lai tūlīt samaksātu ku�ierim. Jaunās, bagātās un elegantās sievietes makā viņ� atrada septiņdesmit franku. Nonācis aug�ā, viņ� ieraudzīja, ka Bjan�ons tur tēvu Gorio, bet slimnīcas hirurgs, ārstam asistējot, slimnieku operē. Viņam piededzināja muguru, tas bija zinātnes pēdējais līdzeklis, tomēr veltīgs.

� Vai jūs ko jūtat? � ārsts jautāja.

tēvs Gorio, ieraudzījis studentu, atbildes vietā iesaucās:

� Viņas ta�u nāks, vai ne?

� Viņ� var atlabt, � hirurgs konstatēja. �* Viņ� runā.

� Jā, Delfīne man seko, � Ei�ens atbildēja.

� Skaidrs, � Bjan�ons aizrādīja, � viņ� runā par savām meitām, pēc kurām viņ� brēc kā briedis pēc ūdens.

� Metiet mieru! � ārsts teica hirurgam. � Vairs nekas nav darāms, mēs viņu neglābsim.

Bjan�ons un hirurgs noguldīja mirēju uz muguras smirdo�ajā migā.

� Viņam tomēr vajadzētu pārmainīt veļu; lai gan nav nekādu cerību, tomēr jāparāda cieņa pret cilvēku, � teica ārsts. � Es vēl pienāk�u, Bjan�on. � Viņ� pagriezās pret studentu. � Ja viņ� vēl vaid, lieciet viņam uz krūtīm opija apliekamos.

Hirurgs un ārsts aizgāja.

� Nu, Ei�en, saturies, dēls! � Bjan�ons uzsauca Rastinjakam, kad viņi bija paliku�i vieni. � Tagad mums viņam jāuzvelk tīrs krekls un jāpārmaina gultas veļa. Pasaki Silvijai, lai uznes aug�ā palagus un lai nāk palīgā!

Ei�ens nokāpa lejā un atrada kundzi Vokērai un Silviju klājam galdu. Izdzirdusi Rastinjaka pirmos vārdus, atraitne pienāca viņam klāt un savilka seju saldeni skābā izteiksmē kā aizdomīga tirgone, kas negrib ne zaudēt naudu, ne saniknot pircēju.

� Dārgais Ei�ena kungs, � viņa atbildēja, � jūs zināt tikpat labi kā es, ka Gorio kungam nav ne gra�a. Dot palagus cilvēkam, kas taisās nolikt karoti, nozīmē tos pazaudēt, jo vairāk tādēļ, ka viens no tiem būs jāziedo līķautam. Jūs jau tā man esat parādā simt �etrdesmit �etrus frankus; lieciet klāt �etrdesmit franku par palagiem un da�iem sīkumiem, un sveci, ko Silvija jums iedos, sanāks kopā vismaz divi simti franku, kurus nabaga atraitne nedrīkst zaudēt. Esiet taisnīgs, Ei�ena kungs! Kop� piecām dienām, kad nelaime ienāca manā mājā, es esmu pietiekami zaudējusi. Es būtu devusi desmit ekiju, ja vecais būtu pārvācies todien, kā jūs teicāt. Tas kaitē maniem pansionāriem. Es viņu viegli būtu aizgādājusi uz slimnīcu. Galu galā iedomājieties sevi manā vietā! Pirmā vietā mana iestāde, jo tā ir mana dzīve.

Ei�ens �igli uzkāpa atpakaļ pie tēva Gorio.

� Bjan�on, kur ir nauda par pulksteni?

� Uz galda. Vēl paliek trīssimt se�desmit un da�i franki. Par to, ko mēs saņēmām, es nomaksāju visu, kas pienācās. Lombarda kvīts ir zem naudas.

� Tā, kundze, � Rastinjaks ar riebumu sacīja, atkal noskrējis lejā pa kāpnēm, � noslēgsim rēķinus, Gorio kungam vairs nav lemts ilgi pie jums uzkavēties, bet man...

� Jā, nabaga ve�uks! Viņ� izies ar kājām pa priek�u, � viņa noteica ar puslīdz priecīgu, puslīdz sērīgu izteiksmi, pārskaitīdama savus divsimt frankus.

� Pasteidzieties! � Rastinjaks skubināja.

� Silvij, dodiet palagus un ejiet palīgā kungiem tur aug�ā!... Jūs ta�u nepiemirsīsiet ari Silviju? Viņa jau otro nakti ir nomodā, � atraitne ie�ukstēja Ei�enam ausī.

Tiklīdz Ei�ens bija uzgriezis muguru, vecā steidzās pie virtuvenes.

�� Ņem uz otru pusi apgrieztās drānas no septītā numura! Nudien, miru�am tās vēl diezgan labas, � viņa teica Silvijai pie auss.

Ei�ens, kas jau bija uzkāpis da�us pakāpienus augstāk, vairs nedzirdēja vecās saimnieces vārdus.

� Nāc uzvilksim viņam kreklu! � Bjan�ons aicināja. � Turi viņu taisni!

Ei�ens nostājās gultas galvgalī un saturēja mirēju, kam Bjan�ons novilka kreklu; vecais vīrs izdarīja kustību, it kā gribēdams kaut ko paturēt uz krūtīm, un �ēli un nesakarīgi iekunkstējās kā dzīvnieks, kas cie� lielas sāpes.

� A, � Bjan�ons aizrādīja, � viņ� grib atpakaļ matu ķēdīti ar medaljonu, ko mēs viņam pirmīt noņēmām, kad izdarījām piededzinā�anu. Nabaga vīrs! Jāuzliek atpakaļ! Tā ir uz kamīna.

Ei�ens aizgāja pēc ķēdītes, kas bija pīta no gai�iem pelnu krāsas matiem, kuri dro�i vien piederēju�i Gorio kundzei. Vienā pusē medaljonam bija rakstīts ANASTASIJA, otrā � DELFĪNE. Viņa sirds attēls, kas vienmēr viņam kļāvās pie sirds! Sprogas medaljonā bija tik smalkas, ka tās dro�i vien meitenēm nocirptas agrā bērnībā. Kad medaljons atkal pieskārās krūtīm, tēvs Gorio izdvesa ilgsto�u �ā ...�, kas liecināja par apmierinātību, kuru bija baismi redzēt. Tas bija pēdējais atspulgs no viņa ju�anas spējas, kas, �ķiet, atgriezās atpakaļ kādā nezināmā centrā, no kura izplūst un kurp atgrie�as mūsu izjūtas. Sarauktajā sejā parādījās slimīga prieka izteiksme. Pārdzīvoju�as saprātu, jūtas tajā izpaudās ar tādu spēku, ka studenti bija pagalam satriekti un ļāva nokrist pa karstai asarai uz mirēju, kur� labpatikā spalgi iekliedzās:

� Nāsij! Fifīn!

� Viņ� vēl ir dzīvs, � Bjan�ons aizrādīja.

� Kam tas vajadzīgs? � Silvija vaicāja.

� Lai ciestu, � Rastinjaks atbildēja.

Padevis biedram zīmi darīt viņam pakaļ, Bjan�ons nometās ceļos un pabāza rokas slimniekam zem pacelēm, bet Rastinjaks otrpus gultas rīkojās tāpat, lai pabāztu rokas zem muguras. Silvija stāvēja blakus, gaidīdama, kad mirējs būs piecelts, lai noņemtu palagus un uzklātu tikko atnestos. Laikam jau asaru maldināts, Gorio saņēma pēdējos spēkus un, izstiepis rokas, abpus gultas sataustīja studentu galvas, strauji tās satvēra aiz matiem un vārgi izdvesa:

�� Ak, mani eņģeļi!

Divi vārdi, divi skaļi dva�as vilcieni, ar kuriem aizlidoja viņa dvēsele.

� Nabaga lādzīgais vīrs, � Silvija noteica, aizkustināta par izsaucienu, kurā atainojās pa�as cildenākās jūtas, ko vēl pēdējo reizi sacēla drausmīgākie un nejau�ākie maldi.

Tēva pēdējai nopūtai bija lemts būt prieka nopūtai. Ta�u �ajā nopūtā, kas izteica visu viņa dzīvi, viņ� vēlreiz vīlās. tēvu Gorio bijīgi atkal noguldīja. Sākot ar �o brīdi, viņa seja saglabāja sāpīgās cīņas pēdas starp dzīvību un nāvi mehānismā, kur� jau zaudējis tās garīgās spējas, kas rada prieka un cie�anu izjūtu cilvēciskā būtnē. Galīgais sabrukums bija tikai laika jautājums.

� Tā viņ� vēl paliks da�as stundas un nomirs glu�i nemanot, pat neiegārdzies. Smadzenēm jābūt pilnīgi pārņemtām.

Sājā brīdī kāpnēs atskanēja aizelsu�ās sievietes steidzīgie soļi.

� Viņa nāk par vēlu, � Rastinjaks noteica.

Nācēja nebija Delfīne, bet viņas istabene Terēze.

� Ei�ena kungs, � viņa sacīja, � starp kungiem izcēlās asa sadursme naudas dēļ, ko nabaga kundze prasīja savam tēvam. Viņa paģība, atnāca ārsts, un viņai vajadzēja nolaist asinis. Viņa kliedza: �Mans tēvs mirst, es gribu redzēt tētiņu!� Vārdu sakot, kliedza, ka sirds vai pu�u lūst!

� Pietiek, Terēze! Viņas nāciens tagad būtu lieks, jo Gorio kungs ir jau zaudējis samaņu.

� Tad nabaga mīļajam kungam ir tik slikti? � Terēze novilka.

� Es nu jums vairs neesmu vajadzīga, ir jau puspieci, un man jāgatavo vakariņas, � Silvija teica un aug�ējā kāpņu laukumiņā gandrīz sadūrās ar de Resto kundzi.

Grāfienes iera�anās bija tiklab nopietna, cik briesmīga. Viņa paskatījās uz cisām, ko vāji apspīdēja vienīgā svece, un, ieraudzījusi tēva nāves masku, kurā vēl drebēja pēdējās dzīvības trīsas, sāka rūgti raudāt. Bjan�ons kautrīgi atgāja nost.

� Neizdevās izmukt laikā, �� viņa teica Rastinjakam.

Students piekrizdams skumji pamāja ar galvu. De Resto kundze paņēma tēva roku un noskūpstīja to.

� Tēvs, piedodiet man! Jūs teicāt, ka mana balss jūs atsauks no kapa, � ai, atgriezieties vēl brīdi dzīvē un svētījiet meitu, kas no�ēlo savu vainul Uzklausiet mani! Lai cik tas būtu briesmīgi, jūsu svē.-tība ir vienīgais, ko es vēl varu �ai pasaulē saņemt. Visi mani ienīst, tikai jūs mani mīlat. Pat mani bērni mani nīdīs. Aizvediet mani sev līdzi, es jūs mīlē�u, es jūs kop�u. Viņ� vairs nedzird... Es esmu kā bez prāta...

Viņa nokrita uz ceļiem un kā drudzī raudzījās uz aizgājēju.

� Mana nelaime nu ir pilnīga, � viņa teica, paskatīdamās uz Ei�enu. � De Traija kungs ir aizbraucis, atstādams milzu parādus, un es uzzināju, ka viņ� mani ir krāpis. Mans vīrs man nemū�am nepiedos, un es viņam atļāvu brīvi rīkoties ar savu mantu. Esmu zaudējusi visas ilūzijas. Ak dievs! Kādēļ es pievīlu vienīgo sirdi (viņa norādīja uz tēvu), kas mani dievināja! Es viņu noliedzu, es viņu atstūmu, es, nekrietnā, viņam nodarīju tūksto� sāpju!

� Viņ� to zināja, � Rastinjaks teica.

�ajā brīdī tēvam Gorio noraustījās plakstiņi, viņ� atdarīja acis. �ests, ar kādu grāfiene izpauda cerības, viesa tādas pa�as drausmas mirēja acīs.

� Vai viņ� mani vēl dzird? � grāfiene iesaucās.

� Nē, � viņa noteica un apsēdās pie gultas.

Tā kā de Resto kundze izteica vēlē�anos palikt pie tēva, Ei�ens nokāpa lejā, lai kaut ko iekostu. Pansionāri jau bija sapulcēju�ies ēdamistabā.

� Kā liekas, tur aug�ā mums būs maza mirsto-rāma? � gleznotājs apjautājās.

�� Man �ķiet, Sari, ka jums nevajadzētu jokot par tik bēdīgu gadījumu, � Ei�ens atbildēja.

� Vai tad mēs �eit vairs nedrīkstēsim smieties? � gleznotājs neatlaidās. � Kam tas var kaitēt, reiz Bjan�ons apgalvo, ka vīrelis vairs neesot pie samaņas?

� Jā, � muzeja ierēdnis noteica, � viņ� nomirs tāpat, kā dzīvoja.

� Mans tēvs ir mirisl � atskanēja grāfienes kliedziens.

Atskanot briesmīgajam kliedzienam, Silvija, Rastinjaks un Bjan�ons metās aug�ā pa kāpnēm un atrada de Resto kundzi paģību�u. At�irgu�u tie viņu nogādāja pajūgā, kas viņu gaidīja. Ei�ens grāfieni uzticēja Terēzei, pavēlēdams viņu aizvest pie de Nisan�ēna kundzes.

� Viņ� patie�ām ir miris, � Bjan�ons apstiprināja, atkal nokāpis lejā.

� Kungi, pie galda, vira atdzisīs! � Vokēra kundze aicināja.

Abi studenti apsēdās blakus.

� Kas tagad būtu darāms? � Ei�ens vaicāja Bjan-�onam.

� Es viņam aizspiedu acis un noguldīju, kā pieklājas. Kad mērijas ārsts būs apliecinājis nāves iestā�anos, ko mēs aiziesim pieteikt, viņu ie�ūs līķautā un apbedīs. Kas gan cits ar viņu vēl varētu notikt?

� Viņ� vairs �itā neostīs maizi, � kāds pansionārs aizrādīja, atdarinādams vecā vīra vaikstī�anos.

� Pie velna, mani kungi! � repetitors teica.

� Lieciet reiz mierā tēvu Gorio un nepieminiet viņu pie katra kumosa, jo kop� stundas viņa vārds visiem uz mēles! Kāda no labās Parīzes priek�rocībām ir tā, ka �ajā pilsētā var piedzimt, nodzīvot mū�u un nomirt, nepievēr�ot sev nekādu uzmanību. Izmantosim ta�u civilizācijas priek�rocības. �odien ir nomiru�i se�desmit cilvēki, � vai jūs tie�ām gribat ie�ēloties par Parīzes hekatombām? tēvs Gorio ir nolicis karoti, jo labāk viņam. Ja jūs viņu dievināt, tad ejiet apstāvēt un ļaujiet mums pārējiem ēst!

� Ak jā, ir labi, ka viņ� ir miris, � atraitne noteica. � Kā liekas, nabagam dzīvē bijis daudz nepatik�anu.

Tā bija vienīgā kapa runa cilvēkam, kuru Ei�ens uzskatīja par tēva mīlestības iemiesojumu. Piecpadsmit pansionāru sarunas ievirzījās parastajā gultnē. Kad Ei�ens un Bjan�ons bija paēdu�i, dak�iņu un karo�u �ķinda, valodas, smiekli, ēdelīgo viepļu vienaldzīgā bezrūpība viņus �ausmināja. Viņi aizgāja sameklēt garīdznieku, kas pie miru�ā paliktu pa nakti un skaitītu lūg�anas. Pēdējos pienākumus pret nelaiķi vajadzēja saskaņot ar to mazumu naudas, kas viņiem bija atlicis. Ap deviņiem vakarā mirstīgās atliekas kailajā istabā novietoja uz siksnotas matra�a pamatnes ar sveci katrā pusē, un garīdznieks apsēdās tām blakus. Pirms gulētie�anas, baznīcas vīram apjautājies par izvadī�anas un apbedī�anas izdevumiem, Rastinjaks uzrakstīja pa vēstulei baronam de Nisan�ēnam un grāfam de Resto, lūdzot viņus atsūtīt savus pilnvarniekus, kas rūpētos par bēru izdevumiem. Viņ� nosūtīja pie tiem Kris-tofu, tad devās pie miera un, noguruma pārvarēts, aizmiga.

Nākamajā dienā Rastinjaks un Bjan�ons bija spiesti pa�i pieteikt nāves gadījumu, ko pusdienas laikā apstiprināja. Vēl pēc divām stundām neviens no znotiem nebija atsūtījis naudu, neviens nebija ieradies viņu vārdā, un Rastinjakam jau bija jāsamaksā garīdzniekam. Kad Silvija pieprasīja desmit franku par vecā vīra ietī�anu līķautā, Ei�ens ar Bjan�onu aprēķināja, ka viņiem nezin vai pietiks naudas bēru izdevumiem, ja miru�ā radi ne par ko neliksies zinis. Medicīnas students apņēmās pats ielikt mironi nabagu �ķirstā, ko lika atnest no savas slimnīcas, kur to dabūja par lētāku cenu.

� Izspēlē �iem mā�iem kādu joku! � viņ� teica Ei�enam. � Ej nopērc Pērla�ēzas kapsētā kapa vietu uz pieciem gadiem un pasūti baznīcā un apbedī�anas birojā tre�ās �ķiras bēru ceremoniju. Ja znoti un meitas atteicas tev atlīdzināt izdevumus, uzliec uz kapa �ādu uzrakstu: ��e dus kungs Gorio, grāfienes de Resto un baroneses de Nisan�ēnas tēvs, apglabāts uz divu studentu rēķina.�

Ei�ens sekoja drauga padomam tikai tad, kad veltīgi bija izgājies pie de Nisan�ēna kunga un kundzes un pie de Resto kunga un kundzes. Tālāk par durvīm viņ� netika. �veicariem bija doti stingri rīkojumi.

� Kungs un kundze nevienu nepieņem, � tie teica, � viņu tēvs ir miris, un viņiem ir visdziļākās sēras.

Ei�ens pietiekami labi pazina Parīzes sabiedrību, lai zinātu, ka nevajag pastāvēt uz savu. Viņam dīvaini sa�ņaudzās sirds, redzot, ka ir neiespējami piekļūt Delfīnei.

�Pārdodiet kādu rotaslietu,� viņ� tai rakstīja pie �veicara, �lai jūsu tēvu varētu pieklājīgi aizvadīt uz pēdējo dusas vietu.�

Viņ� aizzīmogoja vēstuli un lūdza barona �veicaru to nodot Terēzei, lai tā nodotu to tālāk savai kundzei, bet durvju sargs vēstuli nodeva baronam de Nisan�ēnam, kur� to iemeta ugunī. Izrīkojies kā mācēdams, Ei�ens ap trim atgriezās pansijā un ieraudzīja pie vārtiņiem ar melnu drēbi tikko pārsegtu �ķirstu, kas tuk�ajā ielā bija novietots uz diviem krēsliem. Nelāgs slaceklis, kam neviens vēl nebija pieskāries, mirka apsudrabotā vara traukā ar svētīto ūdeni. Pat durvis nebija apvilktas ar melnu drēbi. Tā bija nabagu nāve, kurai nav ne greznuma, ne bērinieku, ne draugu, ne radu. Bjan�ons, kuram tobrīd vajadzēja būt slimnīcā, bija atstājis Rastinjakam zīmīti, lai pastāstītu, kā viņam klājies baznīcā. Students ziņoja, ka mesa esot nesamaksājama, ka jāapmieri-noties ar vesperu dievkalpojumu, kas iznākot lētāk, un ka viņ� aizsūtījis Kristofu ar vēstuli apbedī�anas birojam. Tikko Ei�ens bija beidzis lasīt Bjan�ona uz-�ņāpumu, viņ� kundzei Vokērai rokā ieraudzīja zeltā ietverto medaljonu ar abu meitu matiem.

� Kā jūs iedro�inājāties to noņemt? � viņ� jautāja.

� Nudie, vai tad vajadzēja to aprakt bedrē? Tas ta�u ir zelta! � Silvija iesaucās.

� Protams, � Ei�ens sa�uta. � Lai viņ� vismaz paņem sev līdzi vienīgo lietiņu, kas spēj aizstāt viņa meitas.

Kad piebrauca līķrati, Ei�ens lika pacelt �ķirstu, atnagloja vāku un bijīgi ve�ukam uz krūtīm uzlika simbolu no tiem laikiem, kad Delfīne un Anastasija bija jaunas, nevainīgas un skaidras un vēl neprātoja, kā viņ� bija izmetis agonijā. Rastinjaks un Kristofs vienīgie ar diviem kapra�iem sekoja bēru ratiem, kas nabaga vīru aizveda uz Sentetjēndimona baznīcu netālu no Nēvsen�enevjēvas ielas. Nonāku�i galā, viņi �ķirstu novietoja mazā, zemā un tum�ā kapli�ā, ap kuru students velti grozījās, meklēdams Gorio tēva meitas vai viņu vīrus. Viņ� bija viens ar Kristofu, kas turēja par pienākumu atdot pēdējo godu cilvēkam, kur� viņam bija ļāvis nopelnīt da�u labu dzeramnaudu. Kamēr viņi gaidīja abus garīdzniekus, kora zēnu un ķesteri, Rastinjaks, nevarēdams izrunāt ne vārda, spieda Kristofam roku.

� Jā, kungs Ei�en, � Kristofs teica, �viņ� bija goda vīrs, kas nekad nepacēla balsi, nevienam nekaitēja un nekad nedarīja ļaunu.

Atnāca abi garīdznieki, kora zēns un ķesteris un darīja visu, ko iespējams darīt par septiņdesmit frankiem laikmetā, kurā reliģija nav pietiekami bagāta, lai lūgtu dievu par velti. Baznīcas kalpi nodziedāja vienu psalmu, Lihera un De Profundls. Dievkalpojums ilga divdesmit minūtes. Bija tikai vieni bēru rati garīdzniekam un kora zēnam, kuri bija ar mieru uzņemt pie sevis Ei�enu un Kristofu.

� Pavadītāju nav, � garīdznieks teica, � lai nekavētos, mēs varēsim braukt ātri, jo ir jau pusse�i.

Tomēr brīdī, kad �ķirstu lika līķratos, ieradās divas ekipā�as ar grāfa de Resto un barona de Nisan�ēna vapeņiem; tās bija tuk�as un pavadīja bēru procesiju līdz Pērla�ēzas kapsētai. Pulksten se�os Gorio tēva mirstīgās atliekas guldīja kapā, ap kuru stāvēja viņa meitu kalpotāji, kas nozuda reizē ar garīdznieku, tiklīdz bija noskaitīta īsā lūg�ana, kas vecītim pienācās par studenta naudu. Kad kapra�i bija iemetu�i bedrē da�as lāpstas zemes, lai apklātu �ķirstu, viņi izslējās un viens no viņiem, vērsdamies pie Rastin jaka, prasīja dzeramnaudu. Ei�ens pārmeklēja kabatas un, neko neatradis, bija spiests aizņemties no Kristofa divdesmit sū. �is pats par sevi tik nenozīmīgais gadījums iedvesa Ei�enam briesmīgas skumjas. Diena sliecās pret vakaru, mitra krēsla kairināja nervus, viņ� paskatījās uz kapa kopiņu un apraka tajā savu pēdējo jaunekļa asaru, asaru, ko bija izvilināju�as skaidras sirds svētākās jūtas, kādu no tām asarām, kas, nokritu�as uz zemes, uz�ļāc līdz debesīm. Sakrustojis rokas, viņ� lūkojās mākoņos, un Kristofs, ieraudzījis viņu tā stāvam, viņu pameta. Palicis viens, Rastinjaks pakāpās kapsētas pakalnā un ieraudzīja Parīzi, kas lī�lo�u pletās gar abiem Sēnas krastiem un sāka iedegt pirmās ugunis. Viņa acis ar tādu kā kāri ieurbās starp Vandomas laukuma kolonnu un Invalīdu domu: tur dzīvoja augstākā sabiedrība, kurā viņ� bija gribējis iekļūt. Viņ� uzmeta dūco�ajam bi�u stropam skatienu, kas, likās, jau priek�laikus izsūca tam medu, un teica �os lieliskos vārdus:

� Tagad redzēsim, kur� kuru!

Un pirmais izaicinājums sabiedrībai bija tas, ka Rastinjaks devās vakariņot pie kundzes de Nisan�ēnas.

Sa�ē 1854. gada septembrī.

Viss ir patiesība. (Angl.)

īpatnējo. (Lalīn.)

Zor�s Kadudals un ģenerālis Saris Pi�grī � konspirācijas dalībnieki pret Napoleonu Bonapartu 1804. gadā. (Tu/k.)

Personas Lafontēna fabulā �Pērtiķis un kaķis�. Kaķis Ratons izvelk no oglēm kastaņus, kurus Berlranam tikai atliek apēst. (Tufk,)

1793. gadā Konvents dibināja Sabiedriskās glāb�anas komiteju.

Ultrarojālistu vadonis Restaurācijas laikā; Manuels � liberālu, deputāts, 1823. gadā padzīts no parlamenta par protestē�anu pret Spānijas karu.

Kara ministra Kārno pēctecis Obrī, uzskatīdams Bonaparlu par pārāk jaunu, 1794. gadā to atcēla no artilērijas komandiera posteņa Itālijas karagājienā. Napoleons tad prasīja, lai viņu nosūta misijā uz Turciju (nevis uz kolonijām).

1 arpans � apm. 0,42 ha.

Tātad. (Latin.)

Tolaik ieslavēts restorāns.

Taleirānu. (Tulk.)

�or�s Kivjē (1769�1832), fran�u zoologs un paleontologs, salīdzino�ās anatomijas un paleontoloģijas nodibinātājs.

U5

Vikonts de Tirēns (1611�1675), Francijas mar�als, Trīsdesmit gadu kara un Frondas laika karavadonis.

Netulkojama vārdu spēle: fran�u valodā �puar� (poire) � bumbieris.

�ans Lafits (1767�1844), fran�u finansists, kuram bija aktīva loma 1830. gada revolūcijā.

Ar laiku. (Ilāl.)

Kaislība nodod katru. (Lalīn.)