Andris Kolbergs

Vanags

Aк jā, bārdas dzenamais! Viņ� iegāja vannas istabā pēc aizmirstās mantas un ielika to �emodānā zem virskrekliem. Labi, ka atcerējās. Nebūs neērtās sajūtas, kas rodas, ja no rīta nevari noskūties, nebūs pieturā jāmeklē zellis, kur� �ķie�as putām kā ugunsdzē�amais aparāts, bet bārdu nevar vīlēdams novīlēt. Saldētājvagonu vilciena sastāvs mēdza stāties diezgan reti, un ne katra pietura ir Kutaisi, kur frizieris jau durvīs uzbrūk ar nokaitētu dvieli un pēc tam da�iem na�a �ņāpieniem nogludina abus vaigus. �īs veiklības dēļ tikai pēc trijiem kvartāliem var atskārst, cik sālīti tas prieks izmaksājis.

Aiztaisījis �emodānu un bezsekmīgi izmēģinājis atcerēties, kas vēl aizmirsts, Leons Meija uzvilka putekļmēteli un iegāja atvadīties no lie-' lās istabas � priek�ējā viņu interesēja visai maz. Kāda gan var būt interese par dīvānu, drēbju skapi, bufeti, apaļu galdu un �ujma�īnu? Vienīgi ar �ujma�īnu viņ� kādreiz noņēmās. Pirms gadiem diviem, kad dzīva bija sieva, viņa paretam lūdza �Pfafam� pieregulēt un saeļļot padevi. Bet tagad ' viņ� bija viens, un tāpēc viņu interesēja tikai liela istaba, tās plaukti un atvilktnes.

Leons sāka ar to, ka tūlīt pēc kara sīkumtirgū nopirka sve�turi. Viņ� nejau�i bija ticis pie du�a zābaksmēra kārbiņu � tolaik visai deficīta prece � un devās uz Zvirgzdsalas sīkumtirgu tās iemainīt pret kādu pavalkātu kamzoli. Tur viņam pielipa no�mulējies vīrs ar kandelabru. Viņam ; zābaksmērs, �ķiet, bija dzīvības un nāves jautā-* jums. �Skat, kur smuks!� vīrs lielīja nevienam ļ nevajadzīgo preci un klīda kā apmāts Leonam . nopakaļ. Vīra tirgotāja talants un neatlaidība panāca savu � pēc pusstundas viņ� no laucinieka ( pret divām zābaksmēra bund�iņām varēja iemai-nīt mie�u putraimus, bet Leons, īgņodamies uz sevi par piekāpību, pārstiepa mājās spuraino bron-

I zas ērmu. Pēc vairākiem gadiem Leons kandelabru j parādīja kādam draugam un bija pārsteigts, ka ■ draugs saskatīja tajā lielu mākslas vērtību. Un atskārta, ka arī pa�am piee�uburainais sve�turis vienmēr paticis, ka tas istabā visbie�āk piesaistījis klaiņojo�us skatienus. Tikai nekad agrāk par to viņ� �nebija iedomājies. Viņ� sāka uz kandelabru vērties citām � pēto�ām acīm un līniju smalkumā, kristālu piekariņu slīpējumos ieraudzīja daudz tāda, ko agrāk nebija pamanījis, kaut ko senu, teiksmainu, iztēli atraiso�u. Viņ� ieraudzīja pils zāli un kamīna dzegu, uz kuras kande-labrs stāvējis, ieraudzīja dāmas krinolīnos, kas cēli nes augstas, fantastiskas frizūras un pļāpā par visādiem niekiem, ieraudzīja metāllējēja darbnīcu, kandelabram topot. Mācekļi stūma ķerras un sijāja smiltis. Zeļļi pildīja un blietēja veidņu kastes, pēc tam tievām, smailām adatām dūra cau-

rumus, lai būtu kur noplūst sadego�ās zemes gāzēm un lējums nedeformētos. Redzēja pa�u meistaru, kas sargādams ar plaukstu no pārpūles � sāpo�ās acis, skatījās verdo�ās bronzas katla, pēc vi�ņiem noteikdams, vai var liet vai vēl jāgaida. Turpat �aurās ieliņas otrā pusē ūdensdzirnavu ritenis grieza transmisiju un tā savukārt grieza kristālslīpētāju apaļas galodas, uz kurām sīkā straumītē tecēja ūdens. Slīpējums pie slīpējuma, katram piekariņam piecdesmit se�i, visiem absolūti precīzi leņķi, lai piecdesmitpiecu lauztā gaisma nok|ūtu uz piecdesmitsestā, �spoguļa�.

Kandelabrs bija sākums � beigas neredzēja. Vēl arvien pārāk daudz bija neizstaigāt^ pasauļu. Damascētais zobens ar inkrustētām arābu rakstu zīmēm stāstīja par Austrumu kalējiem, kas vij smalkas stieplītes, lai pēc tam tās sakaltu nesalau�amā tēraudā, vara paplāte par kodīgu putekļu pilnajām amatnieku būdiņām Buhāras tirgū, kur augu dienu klaudz mazi veserī�i; alus kausi lika atcerēties Latgales podnieku mālainās rokas un apdedzināmās krāsnis, krucifikss � dzeltenas . skaidiņas pie nezināma lietuvie�u kokgriezēja kājām un baznīcēnus noliektām, padevīgām galvām. No sudraba dāldera hercogs Jēkabs lūkojās Dokupītē, kur namdari naglo burinieka zāliņu � pūta spirgts ceļavēj�.

Un kur vēl skaistie vakari, kad Leona iztēle saaicināja kopā kolekcijā pārstāvētās slavenības! Vispār tie bija iedomīgi subjekti un cits citu gandrīz nepazina.

�Paulis Sproģis? Nav dzirdēts, nav dzirdēts!� nicīgi sacīja medicīnas doktors un jurisprudences maģistrs katlkalnietis Pekka. �Bīrons ir dzirdēts, 116

mar�als Fo�s... atļaujiet, mar�al, paspiest jūsu roku!�

�Andrejs Pekka?� Kalsnais, puritāniskais mar�als caururbjo�i paskatījās runātājā. �Pirmās spiegu skolas dibinātājs un modernā izlūkdienesta apmācības meto�u tēvs?�

�Man ir tas gods!�

�Jūsu Esenes operācijas laurus apskauda izlūkdienesti visā pasaulē!�

�Tie ģenerāl�tābam izmaksāja pusotra miljona!�

�Vai par to jau drīkst runāt?�

�Esene... Se�padsmitā gada rudenis ...�

�Tas bija lieliski! Tā tiem huņņiem vajadzēja!�

�Kas te aizskar vācie�us?� Kaulains ve�uks piesita grīdai greznu melnkoka spieķi. �Es, hercogs Ernsts Johans Birons, ķeizarienes Annas Ivanovnas gudrākā galva un degvīna monopola ievedējs, protestēju!�

Bet ve�ukā neviens neklausījās. Fo�s pie loga pētīja kaut kādas kartes, bet Pekka plijās virsū visu apbrīnotajam baskājim Irbēm, kas uz melna papīra veikli zīmēja ar pa�taisītajiem pasteļu kūtiņiem.

�Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par tādu Pauli Sproģi? Kāpēc viņ� ir mūsu vidū? Es nesaprotu! Es lūdzu man paskaidrot!�

Irbe tikai noblisināja baltos acu ābolus, viņ� necieta, ka viņu darbā traucē.

Pēk�ņi Pekkas seja noskaidrojās, un viņ� dzel�aini satvēra Sproģa plecu.

�Freds Rebels! Ventspilnieks. Bēguļojāt ar Freda Rebela vārdu, lai netiktu iesaukts armijā. Tatad patiesībā esat...�

�Paulis Sproģis.�

�Es visu zinu! Tūksto� deviņi simti trīsdesmit otrā gada jūs ar pa�taisītiem navigācijas rīkiem piecmetrīgā buru laivā �ķērsojāt Kluso okeānu!�

�Es izbraucu no Sidnejas un sasniedzu Losan-d�elosu! Par manu likteni interesējās Savienoto Valstu prezidents, esmu Holivudā fotografējies kopā ar Sesilu de Miki un burvīgo Frcnsisu Dī!�

�Paklausieties, Fo�!� Pekka pievērsās mar�alam. �Ko tas Heijerdāls lielās ar savu plosta braucienu? Sis vīrs ...�

�Alens Bombārs pārbrauca Atlantijas okeānu piepū�amā laivā ...�

�Pareizi. Bet veselus divdesmit gadus vēlāk.�

At�ķirībā no lielākās kolekcionētāju daļas Leons. Meija neaizrāvās ar kādu īpa�u novirzienu vai tēmu: viņa kolekcijā bija gan pastmarkas, gan skatu kartes, gan porcelāns, gan priek�meti, kuri citus cilvēkus nekādi nespētu iejūsmināt. Ta�u katrs no priek�metiem Leona atmiņā glabāja kādu stāstu vai notikumu, kas ar tiem saistījās. Viņ� pirka tikai to, kas varēja papildināt jau eso�o stāstu vai sniegt pilnīgi jaunu pēc ilgām bibliotēkās pavadītām stundām, pēc faktu meklē�anas arhīvos, pēc klī�anas gar muzeju vitrīnām. Jo grūtāk nācās kaut ko izzināt,' jo lielāks pēc tam bija gandarījums, lieta kļuva mīļāka. Vieglu sirdi viņ� būtu �ķīries no priek�istabas ar visām tās mēbelēm, bet viņu satrauktu jebkura kolekcijas priek�meta zaudējums. Lielā istaba pamazām kļuva par svētnīcu, viņ� tajā gāja kā elku pielūdzējs.

Apstājies istabas vidū, Meija pārlaida skatienu plauktos sakārtotajiem elkiem un uzsmaidīja kan-delabram, kura piekariņi zibsnīdami meta uz sienas dzidrus saules zaķī�us. Tā viņ� rīkojās katru reizi pirms aizbrauk�anas, jo projām būs jābūt ilgi, varbūt pat mēne�us trīs � saldētājvagonu mehāniķa darbs prombūtnes ziņā maz at�ķiras no tāljūras zvejnieku darba. Laikam pat viļņu �ļaksti pret kuģa korpusu zvejniekam izklausās tikpat monotoni kā Leonam riteņu klaboņa slie�u salaidumos un pārmijās.

Kā parasti ap dienas vidū, kad mātes draiskuļus no pagalma uzsauku�as pusdienot, lielais nams bija kļuvis neticami kluss. Leons vēl brīdi pastāvēja, tad paņēma atslēgu sai�ķi � lielā istaba tika slēgta atsevi�ķi ar patentētām angļu atslēgām, jo kolekcijas vērtība bija visai prāva � un, izgājis priek�istabā, pievēra durvis. Sājā brīdī viņ� kāpņu telpā izdzirda histērisku kliedzienu.

Atdodil Atdodi, ļaunais!

Meija nepatikā noskurinājās, it kā tas viņu varētu atbrīvot no dzirdētā un padarīt kliedzienu par nebiju�u.

Ta�u troksnis nerimās. Varēja dzirdēt pazoļu �vīkstoņu pret pakāpienu cementu, sievietes elsas un vīrie�a balsi, kas it kā ķircināja.

Leons nebija no bailīgajiem, ta�u kūtrā rakstura dēļ nekad nemaisījās citu cilvēku darī�anās. Pirmkārt, jau tāpēc, ka tās viņu neinteresēja, otrkārt, tāpēc, ka necieta, ja kāds ok�ķerējas pa viņa dzīvi. Ta�u �oreiz stāvoklis �ķita savādāks nekā_parasti. Ja kāds no tiem, kas atradās kāpņu telpā, smagi ar muguru nebūtu atsities pret Meijas dzīvokļa ārdurvīm, viņ� arī �oreiz nebūtu gājis skatīties, kas tur notiek, bet, pagaidījis, kamēr troksnis norimst, dotos projām. Mīkstais, dobjais būk�ķis durvīs viņu izsita no parastā līdzsvara.

Vispirms viņ� ieraudzīja plecīgu, sasarku�u jaunekli, kas slēpa aiz muguras dūrēs sa�ņaugtas rokas. �ķita, ka viņ� muļķīgi smaida. Ar lūpam un �auri piemiegtām, aizpampu�ām acīm. Viņa krūtīs kā ērce bija ieķērusies sīka, trausla meitene.

� Atdodi! � meitene �ņukstēja. Nevarēja pateikt, kā viņas sejā bija vairāk � bezpalīdzīgu dusmu vai sevis �ēluma.

� Dullā, man ta�u nekā nav! � jauneklis bubināja. Tad viņ� pamanīja Leonu un steidzīgi piebilda: � Netaisi traci, kaunies no cilvēkiem!

Leons, kas atradās viņam nedaudz aizmugurē, redzēja, ka jauneklis kaut ko sa�ņaudzis labajā rokā.

� Ir! Tu paņēmi un iebāzi kabatā! Kaunies, ļaunais!

� Kurā kabatā? Ko tu muldi! � Jauneklis laikam cerēja tikt vaļā ar kabatu pārbaudi. � Pati nezini, kur bāz, bet bļauj uz mani...

Meiteni Leons pazina, ja vien pazī�anai pietiek ar to, ka viņa dzīvo kaut kur aug�ējos stāvos, esi redzējis pirms pāris gadiem baltā svētku kleitā (izlaidums vai pilngadības svētki) un atceries, ka viņa jau kop� mazotnes tevi vienmēr uz kāpnēm rātni sveicinājusi.

Leons vienkār�i bija spiests iejaukties � galu galā viņam bija zināmas tiesības to darīt, un, tūlīt ieejot atpakaļ dzīvoklī, viņ� izskatītos pēc ziņkā-* rīga muļķa.

� Kāpēc tāda izskaidro�anās? '

� Steidzieties, kur jums jāsteidzas, � jauneklis mierīgi, bet ar zināmu naidu teica. � Nevienu te nesit, nevienu te nevāro! Manai sievai da�kārt patīk ķildoties. Laid mani, histēriķe!

Ja meitene nebūtu iesaukusies: �Ej, kur gribi, tikai atdodi, ko nozagi!� �* Leons būtu ar godu atkāpies. Tagad vajadzēja palikt.

Meitene bija pamanījusi, ka jauneklis kaut ko sa�ņaudzis labajā rokā, un ieķērās tajā.

� Redzi, kur ir! Atdodi! Un tu meloji, ka neesi ņēmis!

Nojautis, ka tūlīt var iemaisīties arī Leons, ka, vienalga, ar laupījumu projām netiks, puisis ļāva nokrist zemē naudaszīmju vī�ķītim un lieliem soļiem devās pa kāpnēm lejup. Pusceļā viņ� neizturēja un apgriezies naidīgi izgrūda: �

� Pagaidi, vecīt! Mēs dzīvojam vienās trepēs!

Savākusi naudu, meitene atspieda pieri pret auksto sienu un sāka raudāt. Gandrīz vaimanādama. Viņas spēki bija izsīku�i.

Leons apņēma viņas plecu un teica, ka tā nevajag, bet nomierināt viņu nebija iespējams, un viņ� to ieveda savā virtuvē, lai pasniegtu glāzi auksta ūdens.

Meitene apsēdās uz krēsla, aizsedza rokām seju un, �ūpodamās no vienas puses uz otru, atkārtoja:

� Nevaru ... nevaru ... nevaru ...

Tikai tad Leons pamanīja, ka viņai drīz jākļūst mātei.

Pasekojiet domās savai rīcībai � un jūs atklāsiet, ka gandrīz visa jūsu dzīve virzās pa ieradumu iemītām taciņām, ka �ie ieradumi jums neprasa prāta piepūli tāpat kā soļo�ana vai elpo�ana, ka tie jūs ielenc, ka dzīve pamazām kļūst līdzīga konveijeram, pie kura jūs strādājat, izpildot tikai da�as operācijas, da�as kustības, kas gadu gaitā kļuvu�as ierastas vai pat automātiskas. Rītos jūs jau sen varat piecelties bez modinātājpulksteņa palīdzības, jūs jau gandrīz precīzi zināt, kādus paziņas sastapsiet pie tramvaja pieturas, kā mās ar galvu rūpnīcas vārtu sargs, ieraudzīdams jūsu caurlaidi. Jūs zināt, kuras spuldzes cehā būs jau ieslēgtas, ko teiks meistars, ko runas vietējās komitejas sēdē, kādiem vārdiem sagaidīs mājā sieva, kad atradīsiet laiku avī�u pārlapo�anai, kad iesiet uz futbolu un kur pēc tā. Jūs jau iepriek� varat pateikt, kāda problēma nodarbinās jūsu prātu tuvākajos divos gados. Tāpēc ka dzīve ir atkārtojumu virkne un �īs atkārto�anās nevar neiegulties smadzenēs. Un �o atkārtojumu virkne nevar ietekmēt ne saisto�u romānu lasī�ana, ne filmu skatī�anās, jo katram normālam cilvēkam sabiedrībā ir noteiktas funkcijas, kuras viņ� apzinīgi pilda, ja vien vēlas veidot stabilu dzīvi, justies vajadzīgs savā vietā. Sīs mū�īgās atkārto�anās dēļ jums jau ir krājumā stereotipas atbildes, jums jau ir noteikta pozīcija. Par to nekas, ja tā ir at�ķirīga no citu cilvēku pozīcijas � jūs ta�u atkārtojat pats sevi. Jūs vienmēr zināt, ko darīt, kā pareizi rīkoties. Izņemot to ' brīdi, kad jūsu ceļu �ķērso gadījums � baltais zvirbulis. Ikdieni�ķā zinā�ana jūs ir iemidzinājusi un zināmā mērā laupījusi spēju no da�ādiem aspektiem paskatīties uz Gadījumu. Apmulsis, pārsteigts un uztraukts par to, ka nezināt, kā rīkoties, jūs varat pastrādāt vislielākās muļķības, varat arī nepastrādāt. Nākamajā reizē jūs jau noteikti tās nepastrādāsiet, jūs kļūdu labosiet, ta�u Gadījums atkārtojas sasodīti reti.

Sastap�anās ar Irēnu � tā sauca meiteni no aug�ējā stāva � Leona Meijas dzīvē bija Gadījums. Pats būdams nosvērts, pedanti akurāts un pienākuma apziņas pilns, viņ� pat īsti nespēja ticēt, ka kaut kas tāds ir iespējams. Vienīgi varbūt juristos, kam profesija lēmusi rakņāties sabiedrības atkritumu kastē, notiku�ais neizsauktu īpa�as emocijas, bet Meija stāvēja pārāk tālu no jurisprudences ar tās likuma pantiem, milicijām, tiesām un ieslodzījuma vietām.

Irēnas vīrs zaga. Vai nu gļēvuma, vai slīpētības dēļ viņ� nezaga sve�iniekiem. Varbūt tāpēc, ka tuvinieki apzag�anu nezin kāpēc pat oficiālās iestādēs mēdz saukt daudz delikātākos vārdos � �paņēmis�, �aiznesis�. Un notiku�ais uzreiz pieņem� maigāku, tīkamāku nokrāsu, un �ķiet, ka nekas sevi�ķi briesmīgs nav noticis. Vecāki jau sen viņu savā dzīvoklī nelaida, un durvīm bija pieliktas papildus atslēgas, tāpēc nācās ciest sievai � tur viņ� bija pierakstīts, tur iek�ā viņu nelaist nedrīkstēja. Un nebija jau arī viņ� nekāds kramplauzis, nesa projām mantas pamazām, cik nu vienā paņēmienā cilvēks var nodzert � kādu pusstopu vai mazliet vairāk.

� Ticat vai ne, bet viņ� ir aiznesis visu, ko mēs kādreiz paspējām iegādāt. Sākumā es lūdzos, raudāju, tagad tikai paretam asaras saskrien acīs.

� Un ilgi jūs to cietīsiet?

Irēna sāka raudāt. Aizgūtnēm.

� Vakar es saņēmu dekrēta naudu. Ieliku burciņā, virsū uzbēru mie�u putraimus. Domāju, ka neatradīs. Sameloju, ka naudu vēl neesu saņēmusi. Bet viņ� staigā, staigā visu rītu un glūn kaktos � paģirās viņ� ir ļoti ka�ķīgs un jauns. Uzreiz prasa: kur tad mums mājā gadījusies desa, ja tu neesi saņēmusi naudu? Es klusēju. Pēc brī�a dzirdu, ka viņ� virtuvē grābstās gar burciņām un tad uzreiz iet projām ...

Meija aizgriezies kodīja vecīgās lūpas. Viņam gribējās, lai Irēnas stāsts jau būtu beidzies, gribējās būt atpestītam no turpinājuma.

� Ja viņ� ar to naudu būtu aizbēdzis, tad es galīgi nezinātu, ko iesākt... Bērnam ta�u vismaz vajadzīgi kādi autiņi, man pa�ai arī divi mēne�i kaut kas jāēd, kamēr atkal saņem�u ...

Pēk�ņi viņas galviņā ie�āvās kāda ideja. Tik skaista, tik brīni�ķīga, ka pat saraudātā sejiņa atplauka.

� Vai es nevaru naudu atstāt pie jums?

Nesaprazdama, kāpēc Leons neko nesaka, viņa sāka paskaidrot:

� Mājās viņ� neliksies mierā, kamēr atradīs, bet pie jums nauda būtu dro�ībā ... Katru dienu varētu nonākt pēc rubļa vai diviem, cik nu kuru reizi vajadzēs ...

� Es braucu projām uz trim mēne�iem, � Meija teica.

Viņas �aurā sejiņa apmācās. Viņa neko vairs neprasīja un nelūdza, un tas veco vīru satrieca visvairāk. Patiesībā, pats nemaz neapjauzdams, viņ� jau bija iz�ķīries, ko darīt.

Irēna piecēlās.

� Pagaidiet, � Leons spēji teica un satvēra viņu aiz rokas, lai aizturētu. Viņ� it kā baidījās, ka viņa aizies vai viņ� pats varētu pārdomāt. � Pagaidiet, man ir cits priek�likums ... Apsoliet, ka jūs aug�ā vairs neiesiet... Jūs nedrīkstat tur iet.,.

Kā jau preciniekam pieklājas, saldētājvagonu vilciena sastāvs nekur sevi�ķi nesteidzās. It kā apzinādamies savu svarīgo misiju � nogādāt sviesta kravu Ta�kentā, tas puk�ķināja cienīgi pa sliedēm un ilgi pūtās staciju atzarojumos. Leona pārinieks, puisis, kas tikko*beidzis dienestu armijā, tad gāja pie staciju priek�niekiem uzzināt, cik ilgi te stāvēs, un, ja viņam solīja vismaz stundu, atgriezies pie personālvagona, sauca:

� Arbūzi, arbūzi, svaigi arbūzi!

Abas pavadones, pie kurām viņ� faktiski mitinājās � Meijas kupejā nīkuļoja tikai viņa �emodāns �, tad kāpa ārā un viņi trijatā gāja �izpurināt� vietējo tirgu un veikalus.

Vagonu saldējamās iekārtas darbojās nevainojami, un abi mehāniķi patiesībā bija tikai tāds glāb�anas dienests Dubultu pludmalē � gadījumam, ja sāktu slīkt. Pavadones un puisis ar Meijas sabiedrību bija apmierināti, jo vakaros � sastāvs vienā stacijā da�reiz stāvēja veselu diennakti � varēja aiziet padejot. Tādam, kuram jau jāsāk klapatot pensijas dokumenti, �ādi prieki, protams, neinteresēja, un viņ� bez liekas lūg�anas bija gatavs pieskatīt mantas. Tikai viena no pavadonēm � viņai simpatizēja Meijas nopietnība un akurātība � pa laikam iedomājās, ka labāk Leonam varēja būt kāds gadu desmits mazāk � iznesības un stājas viņam vēl pietika.

Parasti Leons ceļā lasīja. Viņ� jau Rīgā nodro�inājās ar grāmatu kaudzēm un, ja, apskatot pilsētas, pagadījās kas ievērības cienīgs, pirka vēl. �oreiz lasī�ana nevedās. Lai kā arī viņ� centās iedziļināties aprakstītajos notikumos, domas atgriezās pie Irēnas un pa�a rīcības analīzes. Un varbūt tas nemaz tik bie�i neatkārtotos, ja viņ� būtu noslēdzis lielās istabas durvis. Bet to darīt viņam bija neērti. Tagad gan viņ� slēgtu, bet toreiz bija par maz apdomas laika. Slēgtu vismaz tāpēc, lai tagad nebūtu �īs nemiera sajūtas, lai būtu dro�s, ka viņa kolekcijas, viņa teiksmainās pasaules neviens neaiztiks. Viņ� pat nepateica Irēnai, lai viņa tajā istabā neko neaiztiek. Ja nu viņa, putekļus slaukot, kaut ko nogā� zemē? Vai vēl briesmīgāk: gribēdama tikai to labāko, nodomā, ka viņam, vientuļam vīrietim, glu�i vienkār�i pietrūcis laika, lai lielajā istabā ievestu kārtību ... Fundamentālai tīrī�anai sākoties, daudz kas pēc viņas domām absolūti nederīgs un nevajadzīgs tiks izsviests mēslainē. Viņ� neskaitāmas reizes atsauca atmiņā Irēnas apģērbu, un viņu uztrauca tie�i tas, ka kleitiņa bija novalkāta, bet ļoti tīra un cītīgi salapīta. To varēja uzskatīt par briesmu signālu. Reiz viņ� apņēmās uzrakstīt vēstuli. Bet ko lai raksta? Tajā istabā neejiet? Tajā istabā neko neaizskariet? Tajā istabā putekļus neslaukiet? Noliegums ta�u tikai pavairo ziņkāri. Noliegumu slaucīt var saprast glu�i otrādi, saprast kā pamudinājumu. Vēstuli viņ� neuzrakstīja, un tas satraukumu par kolekcijas likteni vēl palielināja. Un neapmierinātību par to, ka toreiz kautrējies lielo istabu aizslēgt.

� Dzīvojiet �eit, � viņ� teica. � Tā jums būs vieglāk. Par dzīvokli ir samaksāts. Jūs tagad nedrīkstat uztraukties, bet mājā laikam jums miera nebūs. Es jūs lūdzu � ncatsakietiesl Citādi diem�ēl es jums palīdzēt nespēju. Te būs atslēgas, man jāsteidzas...

Vai pēc �īs sarunas varēja teikt: �Pagaidiet, �o atslēgu es tomēr paņem�u, jo tā istaba man tomēr jānoslēdz!�

Viņ� neteica. Irēna nezināja, kā pateikties, tāpēc murmināja:

� Jūs nebaidieties... es neko, neko neaiztik�u ... es nekad ne no viena nekā neesmu_rpaņē-musi... nevienu, nevienu citu es te iek�ā 'nelaidī�u ...

Vārdos bija tik daudz siltuma, tik daudz no parādnieka, kas nekad parādu nespēs nokārtot, ka Meija jutās neērti un mēģināja pēc iespējas ātrāk izkļūt uz ielas.

Reizēm pietiek ieraudzīt sīku detaļu, lai ierosinātu domas, kuras tevī jau sen snaudu�as, kuru esamību tu pats vai nu neesi nojautis vai arī apzināti esi centies nepamodināt. Detaļa, kuru ieraudzīja Leons Ta�kentā pie Uzbeku tirgus, bija pagalam nepievilcīga. Bija agrs rīts, sakrustoju�i zem sevis kājas, pie meloņu kaudzēm sēdēja veci uzbeki svītrainos halātos un skatījās, kā garām rīb tramvaji. Aiz viņiem, kur zem nojumes tirgojās ar aveņkrāsas tomātiem, granātiem un turku pipariem, mājsaimnieces sīksti cīnījās ar cenām un klaudzēja svaru bumbas, �ajā drūzmā un lieti�ķībā pēk�ņi uzpeldēja sve�ķermenis � noplucis, par daudz iedzēris vīrietis ar bērnu ratiņiem; tie bija jauni, saule dzirkstīja hromētajos spieķos.

� Kam bērna ratiņus... � vīrietis paklusu sauca un bīdīja savu preci līdztekus garajiem galdiem. � Kam bērna ratiņus... � Skaļajam austrumnieku tirgum sauciens bija par klusu, �ķita bailīgs, gandrīz vai zaglīgs.

Meiju pārņēma riebums.

Vai tā nav Irēnas nākotne? Viņas bērna nākotne? Sie jautājumi vairs neatkāpās. Nelīdzēja sevis pārliecinā�ana, ka sabiedrība meiteni nelaimē neatstās. Pirmkārt jau sabiedrība bija viņ� pats, Leons Meija. Pilntiesīgs sabiedrības loceklis. Sājā gadījumā viņ� pārstāvēja sabiedrību. Jo patiesībā sabiedrība ir tikai cilvēku kopas apzīmējums, bet apzīmējums pats par sevi ir bezspēcīgs, bezdarbīgs, derīgs vienīgi, lai uz to noveltu vainu, ja pa�am nav patikas rīkoties, advokāta runa, taisno�anās citu acīs, daudzmaz dro�s glābiņ� no pa�pārmetumiem. �Ko es viens tur varēju, tā jau visas sabiedrības lieta...� Pūlis neko nespēj virzīt, pūlis neko nespēj izgudrot.

Karaganda, Gorkija, Ufa, Kuibi�eva, Vologda, Maskava � saldētājvagoni tuk�ā braukt nedrīkst, tā ir pārāk dārga greznība, tāpēc atpakaļceļ� izstiepās vismaz �etros garumos.

Jautājumi par Irēnas nākotni bija pārvērtu�ies plānos un vairs neatkāpās. Meijas laulība nebija svētīta bērniem, lai gan viņ� tos vēlējās. Grūti bija aprasts ar domu, ka bērnu nebūs, ta�u ar laiku pie tās pierada, samierinājās. Kāpēc viņ� Irēnu nevarētu uzskatīt par savu meitu? Kāpēc viņ� nevarētu rīkoties tā, kā būtu rīkojies, ja Irēna būtu viņa meita? Kas traucēja to darīt? Tas zaglīgais plencis? Muļķības! Aloģisms! Priecāsies, ka nav jāmaksā alimenti.

Kolekcijas ar to pasaulēm sāka aizēnot mazs, brēco�s cilvēciņ� lielām, spo�ām acīm � tas pats bus vesela pasaule, pasaule, kuras veido�anā vēl iespējams piedalīties. Nemanot Meija bija sācis pat domāt, kurā skolā puiku sūtīt (viņ� nezin kāpēc bija pārliecināts, ka Irēnai piedzims puika). Kas viņam būtu iemācāms vispirms?

Viņ� redzēja vakaros sevi sē�am lielajā istabā un stāstām par kolekcijas pasaulēm, par kristālu slīpētājiem, metāllējējiem, pīpju meistariem un Meisenes porcelāna apglezno�anu. Mazais mirk�ķinās apaļās acis un klausīsies, klausīsies... Un ar laiku arī viņ� iemīlēs �īs retās lietas un to stāstus � skumjus, rūpju pilnus vai jautrus. Tos nevar neiemīlēt, tie ir pārāk skaisti. Kad puika apprecēsies, Leons būs jau pavisam vecs, bet to viņ� noteikti vēl paspēs redzēt. Ak, cik pla�u iespēju pilna bija �ī jaunatklātā pasaule, kas neiederējās lielās istabas plauktos.

Nevienai no abām pavadonēm bērnu nebija, ta�u tas nespēja viņas aizkavēt piedalīties svinīgajā gājienā pirkt bērnam pūriņu.

� Vai jums ir sieva? � jautāja tā, kura bija vēlējusies, lai Leons būtu kādus desmit gadus jaunāks.

� Es kļūstu tāds kā opaps .. .*

�Viņ� tomēr ir par vecu,� viņa domāja un nomierinājās pavisam. Bija pagāju�i divi mēne�i un desmit dienas, rītvakar viņi atkal ieraudzīs Rīgu.

Pēterbaznīcas gailis bija savā vietā, pilsētas kanālā rāmi slīdēja smags ūdens, Bastejkalna kastaņos plēsās zvirbuļi. Pilsēta⁷ un tās cilvēki �ķiet nemainīgi.

Uzkāpis pa kāpnēm, Meija piezvanīja pie sava dzīvokļa durvīm. Pirmoreiz mū�ā � viņiem ar sievu bija biju�as katram savas atslēgas.

� Nāc iek�ā, durvis ir vaļā, � Irēna sauca no virtuves.

Gaitenī smar�oja pēc ceptiem kartupeļiem un varēja dzirdēt uz pannas �urkstam taukus.

� Durvis aizslēdz, � pamācīja no virtuves. � Es tam jocīgajam ve�ukam apsolīju, ka nevienu iek�ā nelaidī�u. Tevi arī ne. Tu būtu varējis klauvēt, cik gribi, un iek�ā netiktu, ja es nezinātu, cik ļoti tu mani mīli.

Leons neatbildējis novilka mēteli.

Pēc brī�a virtuvē radās kaut kādas aizdomas.

� Bet vai tu man atkal nemelo, ka rīt sāksi strādāt? Es nevaru tevi vienmēr barot, man nav naudiņas... Pavisam nav naudiņas... Ja tu rit nesāksi strādāt, es tev nedo�u ne kripatiņas! Un apsoli, ka tu vairs nedzersi! Veikals bija vaļā?

Nepaskatījies ne pa labi, ne pa kreisi, it kā baidīdamies ieraudzīt kaut ko briesmīgu, Meija izgāja cauri priek�istabai.

Svētnīca sagaidīja ar savadu drēgnumu.

Trīco�ām rokām � ak, kā tās trīcēja, labi, ka vairs ilgi nav atlicis strādāt! � Meija atvēra �emodānu un izņēma drēbītes. Viņ� gribēja tās iznest priek�istabā, bet �ajā brīdī no virtuves jautāja: � Vai maize bija svaiga? � un Meija kruzuļaino drēbju kaudzīti nolika uz plaukta starp ļoti vecu Bavārijas alus kausu, kas piepildīts spēlēja Ziemassvētku dziesmiņu, un Napoleona armijas trīsstūraino bajoneti lakādas makstī. Citas vietas nebija.

�Kas man viņai jāsaka?� Leons Meija domāja. Un pārsteigts ieraudzīja, ka eksponātu da�ādības dēļ drēbju kaudzīte plauktā iederas un kopskatu nebojā. Bet varbūt viņam tikai tā �ķita.

Bubiķiene apmierināti nosēcās, pavēra vaļā virtuves logu, un cepe�u aromāti, vēja nesti, aizkūleņoja pāri Incēnu vienīgajam laukumam. Runcis, kas vientuļ� sēdēja saulgozī pie autobusu pieturas, pārtrauca gludināt mundieri, izslēja gaisā asti kā huzārs pīķi un devās noskaidrot, ko īsti tai mājā ar sarkano jumtu cep un vāra. Pie virtuves durvīm runcis nonāca īstajā brīdī un dabūja no Bubiķienes la�a asaku. Viņ� to pavilka zem jāņogu krūma un, �ķendēdamies par cilvēku muļķību (sabojāju�i labu mantu ar sāli un pipa-riem), sāka ēst. Brīdi pa brīdim runcis uzmeta skatienu Bobim, kas izmisis raustīja ķēdi un rēja. Bobis kaķa mielo�anos uzņēma kā personisku apvainojumu, lai gan pats �odien vairs nevarēja iedabūt māgā pat teļa karbonādi un to vajadzēja noslēpt būdā zem salmiem. Citur vairs nebija vietas. Gruntsgabalā, kura robe�as noteica ķēdes garums, visur jau bija sarakti lieli kauli, mazi kauli un cukurkauli.

� Fū, � Bubiķiene atkal nosēcās un tad skali sauca uz istabas pusi: � Skuķi, nāc un sameklē lasim slogu! Sku-ķī-ī!

Atbildes nebija, un tāpēc Bubiķiene sauca vēlreiz, bet jau par toņkārtu augstāk.

� Sku-ķi-i! Ja tūliņ nenāksi, es visu pametī�u dieva ziņā, un tad piedegs tā, ka ar nazi nevarēs noskrāpēt! Kam man jāskrien, mēli izkāru�ai? Vait� es precos?

Kad arī draudi nelīdzēja, Bubiķiene gāja skatīties, ko skuķis istabā dara. Drīz vien noskaidrojās, ka vienīgā ģimenes atvase mājā nav atrodama, un nevajadzēja būt sevi�ķi atjautīgam, lai nojaustu, kādu ce|u viņa bēg�anai bija izvelējusies � logs bija vaļā līdz pat galam.

Gandrīz jau sieva, bet vēl skrien uz randiņiem! Bērnam bērna prāts!

Piegājusi pie loga, Bubiķiene ieraudzīja Ilzīti jaunajā puķainajā kleitiņā kāpjam aug�ā pa taciņu uz pilsdrupām. Meita bija tik tālu, ka māte viņu pazina tikai pēc puķainās kleitiņas, kura laiku pa laikam pazibēja starp zaļajiem lazdu krūmiem � lazdas un apiņiem sapīti alk�ņi pilskalnu bija apskāvu�i cie�i kā sūnas me�malas akmeņus.

Ja Bubiķiene varēja saskatīt tikai kleitiņu, tad vecais Kri�onkolis, kas krūmos klusi sēdēja līdzās lielai mucai, redzēja daudz vairāk, jo taciņa vijās turpat līdzās viņa slepenajam brūzim. Tā kā Kri�onkolis sēdēja, bet IFzīte gāja, viņ� redzēja slaidas kājas, �ilbino�i baltas apak�svārku me�ģīnes, nevainojamu augumu, pelnu krāsas matu vilm un garas skropstas. Vārdu sakot, viņ� neredzēja pārāk maz, jo, lai gan Incēni atradās tālu no kuģnie-�ības un pirmās kategorijas ceļiem, �uvēja jaunākos modes �ubnālus saņēma regulāri.

Varim, ir laba gaume.� Kri�onkolis ar lietpratēja pa�apzinīgumu konstatēja un aizkūpināja pīpīti.

2

Kurpnieks Cielaviņa centās sparīgi vēzēt āmuru, bet nekas prātīgs no tās vēzē�anas neiznāca. Kā parasti, rīta pusē viņam bija slābana dū�a un viņ� pasaulē saskatīja daudz a�gārnību.

� Ņemsim, pa piemēram, darbnīcu. � Par a�gārnībām Cielaviņa mēdza strīdēties pats ar sevi. � Divi gadi nav slaucīts! Velis kāju te var nolauzt. Kāpēc nav slaucīts? Tāpēc, ka nav kas slauka. Tāpēc, ka nedod ne zeļļa, ne mācekļa. Es, miera laiku amatnieks, tak nevaru ņemt rokā slotu. Jo es esmu cunftīgs amatnieks. Vai kāds cits te māk uz�pcilēt puszoli vai ielīmēt binzoli? Nemāk! Tāpēc, ka to māk tikai cunftīgs amatnieks. Tikai cunftīgs amatnieks. � Sājā brīdī viņ� iedomājās, ka gandrīz visi cunftīgie amatnieki jau ir apmiru�i, nolika āmuru, iekārtojās krēslā ērtāk un jutās kā ķēniņ� tronī. Mazs, sakumpis ķēniņ� ar stiegrainām, nenomazgājamām rokām. � Kad manis vairs nebūs, visi te staigās plikam kājām, jo veikala kurpes netur brūķi. Ja es uztaisu zābakus, tad tie ir zābaki'un vari bez bēdām brist pa arumiem vai iet uz dan�u placi. Tāpēc, ka es esmu cunftīgs amatnieks. Neviens cunftīgs amatnieks darbnīcu neslauka!

Aiz muguras pulkstenis ar pagalam izbalēju�u ciparnīcu nobimbināja desmit reizes. Cielaviņa skaitīja sitienus. Pēc desmitā viņ� vēl labu brīdi sēdēja nekustēdamies un gaidīja vienpadsmito, bet nesagaidījis pagriezās, lai pārliecinātos, vai nav pārskaitījies. Nē, vienpadsmit nebija, tikai desmit. Pasaules a�gārnībām nebija ne gala, ne malas.

Cielaviņa vēlreiz paskatījās uz pulksteni, nopūtās un slējās kājās. Lai ietu pārbaudīt pudeles, kuras glabāja kambarītī aiz darbnīcas. Tas viņam �orīt bija jau ceturtais gājiens. Iepriek�ējos Cielaviņa noskaidroja, ka pudeles ir neglabājami tuk�as un tajās nav aizķērusies ne lāsīte dzīvības eliksīra, ta�u kurpnieks bija optimists. Viņ� klusībā cerēja, ka iepriek�ējās reizēs visu nav pamanījis. Jaungada naktī slotas kāts arī �aujot.

Gājiens bija veltīgs, un Cielaviņa saīga pavisam.

� Ņemsim, pa piemēram, veikalu. Kāpēc bodnieks dzeramos pārdod tikai no vienpadsmitiem? Tā nav un nevar būt pareiza kārtība. Ko līdz pļāpā�ana avīzēs, ka ikviens ar savu naudu var darīt, ko grib? Dzeramos ta�u sāk pārdot tikai vienpadsmitos. Tāds likums nāk par skādi darbam � jāsāk no rīta astoņos, bet līdz vienpadsmitiem nekāds strādnieks tu neesi. Ja jau aizliegt to draņķa dziru, tad pavisam. Ja put, lai put! Un neviens par to neraudās. Ja nebūs, tad nedzers. Pat amatnieki nedzers. Bet tāda pārdo�ana no vienpadsmitiem ir izdomāta ļau�u kaitinā�anai.

Cielaviņa vēlreiz paskatījās pulkstenī, caur zobiem nospļāvās un bija gatavs balsot par sauso likumu,

Lai gan Incēniem bija varenas pilsdrupas ar se�us metrus bieziem mūriem, neatminamos laikos celta baznīca un bruģēts laukums, tie nebija kļuvu�i ne par pasaules, ne tūrisma, pat ₍ne rajona centru. Vēl vairāk � kop� kolhozu apvieno�anas Incēni atskaitēs vairs saucās tikai �otrā brigāde� un �oferiem vairs neteica �Aizbrauc uz Incēniem�, bet �Aizbrauc uz otro brigādi�. Varenās pilsdrupas no augstā kalna skatījās uz pilsētiņas laukumu, ko apjoza pāris du�u glītu namiņu, un sēroja par aizejo�o godību.

�Jaukākā vieta pasaulē,� priecājās mak�ķernieki, kas paretam, gar Zvīļupīti iedami, nonāca�līdz tiltam un, izlasīju�i uz staba �Incēni � 4 km�, atstaigāja uz veikalu pēc alus. Tie bija pagalam noguru�i un izslāpu�i vīri, kas, alātas dzenājot, lauzu�ies cauri krastmalas biezokņiem vairākas dienas. Ar alus pudelēm rokās viņi apsēdās uz soliņa pie autobusu pieturas, skatījās uz pilsdrupām, izpildu komitejas neuzbāzīgo izkārtni, akurāti apcirptajiem apstādījumu krūmiem un teica: �Jaukākā vieta pasaulē!� Beigās tomēr piebilda: ��ēl, ka tālu no galvenā ceļa, vasarā te būtu lieliska atpū�anās ...� Un, tāpat kā visus citus atnācējus, arī �os putekļainos, labsirdīgos un mazliet romantiskos vīrus autobuss aizveda projām no Incēniem.

Varis gulēja zālē ar piemiegtām acīm. Ilzīte bija uzlikusi galvu viņam uz pleca un skatījās tīrajās debesīs. Tiklīdz mazliet palieca galvu uz vienu vai otru pusi, viņa redzēja lazdu zarus ar platām lapām. Zari bija galos nedaudz ielieku�ies, lai no visām pusēm aizsegtu laukumiņu, uz kura gulēja mīlētāji. Vismaz Ilzīte domāja, ka tie�i tāpēc zari ir ielieku�ies.

Ilzīte paņēma Vara roku un uzlika sev uz krūtīm.

Arī pēc kāzām mēs te nāksim, viņa domāja. Arī pēc kāzām. Un mamma vairs nedrīkstēs teikt, ka es, meita būdama, piedzīvo�u bērnu un pasaulē kļūs par vienu bāriņu vairāk.

Pēc tam viņa iedomājās, ka pēc kāzām viņai vakaros vairs nebūs jābēg ārā pa logu, lai satiktos ar Vari, un nezin kāpēc kļuva skumji. Līdz �im satik�anās bija pielīdzināma pilnīgi slepenai militārai operācijai. Ilzītei vajadzēja gaidīt, kamēr blakus istabā ieskanas vienmērīgas krāk�anas duets, un tad kleitiņā � mēteļus māte ieslēdza skapī un atslēgu glabāja zem sava spilvena � skriet pa aizputināto taciņu uz telefona centrāli pie Vara. Viņ� centrālē strādāja par montieri, un viņam tur bija maza, silta istabiņa. Istabiņa bija tik maza, ka krēsliem neatlika vietas � tikai gultai, galdiņam un �emodāniem zem gultas. Uz galdiņa, protams, sēdēt nevarēja. To Ilzīte minēja kā attaisnojumu, kad raudādama stāvēja ģimenes tribunāla priek�ā un mamma brēca:

� Kas tevi tādu ņems?

Tēvs jautājumam piegāja ar amatpersonas lietpratību.

� Viņiem ir jāprecas!

� Jā! � Ilzīte iesaucās un norausa asaras. � Varis ir kautrīgs, stiprs, gudrs! Varis mani mīl, un es mīlu viņu!

Ņemot vērā apstākli, ka Varis ir kautrīgs, vispirms devās uzbrukumā Kri�onkolim. Izpildu komitejas priek�sēdētājs Antons Bubiķis pie viņa ieradās gandrīz vai oficiālā vizītē.

� Tavs krustdēls ir pavedējs! Pārējo es atstā�u milicijas un tiesas ziņā!

Kri�onkolis tomēr nenobijās un atgādināja Antonam, ka pa�i kopā gāju�i meitās. Pēc garākas sarunas pretinieki kļuva -par sabiedrotajiem un Kri�onkolis aiztecēja pie Vara uz centrāli.

� Vai tev Ilzīte patīk?

� Patīk.

� Tā pa īstam?

� Pa īstam.

� Vai tu gribētu viņu apprecēt?

� Gribētu gan ...

� Labi. Es visu nokārto�u!

Vēj�, pilsdrupās aizķerdamies, svilpoja nerit-misku melodiju.

� Vari, vai tu mīli mani?

� Mīlu.

� Ļoti?

� Ļoti.

� Ko tu manis dēļ būtu spējīgs izdarīt?

� Visu, ko vēlies.

Ilzīte sāka prātot, ko vēlēties.

� Es vēlētos, lai mūsu kāzas nepārvērstos tikai lielā dzer�anā, kā tas parasti notiek. Es vēlētos, lai ļaudis priecātos par mums, nevis par glāzēm uz galda. Es vēlētos, lai ļaudis kopā ar mums reibtu no laimes, nevis no grādīgās dziras. Lai smej, lai dejo, bet nevis no �īs liekās piedevas...

� Ari Cielaviņa?

� Ari Cielaviņa. Tad viņam no rīta nesāpētu galva. Tad arī viņam reiz būtu īsts prieks.

� Tu patie�ām to vēlies?

� Jā.

Varim katra Ilzītes vēlē�anās bija likums, jo viņ� bija bezgala iemīlējies. Visu viņa pasauli aizpildīja tikai Ilzīte. Viņas dēļ viņ� bija gatavs darīt visu.

� Vari, kāpēc tu paņēmi plaukstā riekstu �emuru?

� Uzmini! � Varis pasmaidīja.

Ilzīte minēja ilgi, bet neuzminēja.

4

Milicijas ser�ants Taisnais noņēma formas cepuri un apsēdās Bubiķim iepretim pie rakstāmgalda. Vienīgajam Incēnu varas pārstāvim bija ļoti norūpējies vaigs, jo viņ� pie pilsdrupām tikko bija atradis divas tuk�as degvīna pudeles.

� Vainīgs ir Cielaviņa, viņ� vakar vienīgais veikalā pircis �ņabi. To es jau paguvu noskaidrot.

� Dro�i vien, biedri Taisnais, � Bubiķis piekrita. Kabinetā viņ� visus godāja uzvārdos. � Ap saules rietu no pilsdrupām skanēja amatnieku dziesmas. Un tikai pirmie panti ar piedziedājumiem, jo biedrs Cielaviņa otros un tālākos pantus nemāk.

� Alkoholiķiem ir raksturīga atmiņas zaudē�ana ... Vajadzētu pilsoni Cielaviņu sodīt par sabiedriskas vietas piemēslo�anu ar tuk�ām pudelēm.

� Diezin vai mēs pilsdrupas varam uzskatīt par sabiedrisku vietu ...

� Tad rakstīsim: par vēsturiskas vietas piemēslo�anu ar tuk�ām pudelēm.

� Piekrītu.

� Un vispār, mums vajadzētu sākt izturēties pret alkoholiķiem bargāk.

� Pareizi, biedri Taisnais! Alkohols ir visu nelaimju sakne. Tāds Cielaviņa blandās riņķī dzerdams un rāda negatīvu piemēru jaunatnei.

� Kur alkohols, tur noziegumi! � Taisnais dedzīgi pārtvēra.

� Mazinās darba ra�īgums ...

� Transporta līdzekļi cie� avārijas ...

� Irst ģimenes ...

� Deviņdesmit �etros gadījumos no simta huligāni biju�i reibulī...

� Alkoholiķu bērni nereti ir idioti...

� Psihiskās slimības, infarkti, kuņģa vē�i...

Nelaimes, kas uzklūp cilvēcei ar alkohola starpniecību, tika uzskaitītas ilgi un pamatīgi. Fakti un skaitļi to raksturo�anai bija smelti avī�u slejās, jo Incēnos, lai cik neticami tas ari izklausītos, dzīvoja viens vienīgs �ūpa � cunftīgais amatnieks Cielaviņa, bet pārējie cilāja glāzes tikai jubilejās un augstos svētkos.

� Jā, starp citu, � ser�ants Taisnais ieminējās, � kad mēs saņemsim jaunākās avīzes?

Jautājums bija vietā. Incēnos jau otro dienu nepieveda ne preses izdevumus, ne vēstules. Bija ielūzis tilts pār Zvījupīti, bet autobuss, kā zināms, nav helikopters un pāri ielūzu�am tiltam braukt nevar. Tilts atradās tie�i uz divu kolhozu robe�as, un nu abi priek�sēdētāji nevarēja iz�ķirt, kuram no viņiem tas būtu jālabo. Priek�sēdētāji stāvēja katrs savā upītes krastā, skatījās uz tiltiņu, kura remonts draudēja aprit trīs kubikmetrus pirm�ķirīgu dēļu, un apmainījās spārnotiem teicieniem:

� Ne mana cūka, ne mana druva!

� Utubungai

� Man tā tilta nemaz nevajag, es uz kalti varu braukt caur Beķerciemu!

Tie, kas �o sarunu dzirdēja, sāka brīnīties, kāpēc tilts �eit vispār būvēts, jo tika skaidri pierādīts, ka tas nemaz nav bijis nepiecie�ams. Pretējās domās bija vienīgi incēnie�i, kas nesaņēma avīzes. Tā kā abu kolhozu galvām spārnoto izteicienu vēl netrūka, Antons Bubiķis ser�antam Taisnajam par pasta piegādi tuvākajā nākotnē nevarēja pastāstīt nekā iepriecino�a. Kamēr Antons �ķaudījās un meklēja vārdus, ar kuriem izskaidrot nekārtību tā, lai tā nemestu ēnu uz dzīvi kopumā, pavērās durvis un kabinetā ieklunkuroja pavisam samulsu�ais Cielaviņa. Pēc visa sprie�ot, telpā viņ� tika iegrūst ar brutāliem paņēmieniem, jo tikai ķer�anās stenderēs līdzēja cunftīgajam amatniekam noturēt līdzsvaru. Atģidies stāvam iepretim Antona rakstāmgaldam, viņ� izdvesa:

� Pasaulē gadās vēl trakākas lietas ... Ņemsim, pa piemēram ...

Nobeigt teikumu Cielaviņa nepaspēja, jo aiz viņa muguras ar divām baltām kāzu kurpēm rokās izauga Bubiķienes veselīgais augums.

� Es tev ņem�u, pa piemēram... � Bubiķiene mēdīdamās sauca tik spēcīgi, ka ser�ants Taisnais pēk�ņi atcerējās atmiņā sen pagaisu�o: �Skaņas stiprumu mēra decibelos.� � Es tev ņem�u ... Plencis! 2ūpa pēdējais!

Bubiķienes dusmām iemesla bija diezgan: viena jaunā Ilzītes kāzu kurpe izrādījās �etrus centimetrus garāka par otru.

Cielaviņa kasīja �ķidros mateļus un zvērēja, ka mēru noņēmis pareizi.

� Viss bija, kā nākas, � viņ� teica, � skuķis uzlika kāju uz papīra lapas, un es apvilku riņķī ar zīmuli. Vispirms kreisajai kājai, tad labajai. Mes, cunftes amatnieki, vienmēr tā mērām ��

� Dzērājs, �ūpa, plencis! Viņ� esot mērījisi Manam bērnam kājas kā konfektes, bet viņ� esot mērījis! � Bubiķiene nerimās, un ser�ants Taisnais uzskatīja par vajadzīgu aizrādīt, ka ikvienam apsūdzētajam ir likumīgas tiesības uz nozieguma apstāk|u vispusīgu izklāstī�anu un pēdējo vārdu.

Cielaviņa taisnojās ar to nelokāmo pārliecību, kāda vecumā piemīt gandrīz visiem amatniekiem, un centās kļūmi pielīdzināt vēl neizpētītai dabas parādībai.

� �ņabī ir tā vaina! � Bubiķiene jauca Ciela

viņas runu ar spalgiem izsaucieniem. � Visu izgāzt renstelē! Visu! Līdz pēdējai lāsītei! Meitēnam jāiet pie altāra plikām kājām. Nē, ar cietumu � tādam plencim par maz! i

� Nevis pie altāra, bet uz dzimtsarakstu nodaļu! � Bubiķis pārmeto�i paskatījās uz sievu un piebilda: � Tu jau pati negribēji, ka mēs kurpes pērkam veikalā ...

Sājā brīdī zvanīja telefons, un izpildu komitejas priek�sēdētājs Antons Bubiķis pacēla klausuli.

Jau pēc pirmajām frāzēm Antons pa�ukstēja:

� Telegramma ... No Ministru Padomes ... � un, mādams, lai sieva ar Cielaviņu atstāj kabinetu, sāka steidzīgi kaut ko pierakstīt, pa laikam iestarpinādams: � Jā ... Saprotu ... Būs izdarīts ... Milicijas pilnvarotais pa�reiz ir manā kabinetā... Veikala vadītājam tūlīt tiks ziņots...

Vienpadsmitos Cielaviņa nometa uz ķeblī�a pārlaboto Ilzītes kāzu kurpi un sameklēja maciņu. Tajā, sakļāvu�ies kā brāļi, dusēja divi glu�i jauni rublēni. Iznāk!

Pie darbnīcas durvīm kurpniekmeistars piekāra paburzītu papīra lapu ar �Tūliņ bū�u atpakaļ� un devās pāri bruģētajam laukumam uz veikalu.

Viņ� uzmeta tīksmu skatienu pudelēm plauktā un, lai brīni�ķīgo mirkli nedaudz pagarinātu, vispirms lūdza nosvērt pusluņķi lētās desas.

� Trīsdesmit deviņas kapeikas... � pārdevējā teica.

� Un kortelīti, � Cielaviņa piebilda.

� Nedrīkst.

� Ko nedrīkst?

� Kortelī�us pārdot nedrīkst.

� Kāpēc nedrīkst? Nu jau ir pāri vienpadsmitiem!

� Alkoholiskos dzērienus vairs pārdot nedrīkst. Sausais likums.

� Kāds likums? No cikiem tad pārdos?

� Es ta�u nezinu. Sausais likums. Tas nozīmē, ka alkoholiskos dzērienus vairs nera�os un nepārdos.

Cielaviņa atkrita uz palodzes un aizvēra acis. Bēdu vēsts līdz viņa apziņai bija aizgājusi tikai daļēji, tāpēc viņ� vēl sevī atrada spēku, lai pajautātu:

� Ko tad tagad dzers?

� Limonādi, minerālūdeni, augļu sulas, pienu...

Katru atalkoholizēto vārdu, kas nāca pār veikal-

nieka lūpām, Cielaviņa saņēma kā belzienu ar cirvja pietu. Beigās �ie vārdi izraisīja protestu.

� Dzer�u, dzer�u, eka, dzer�u!

� Likuma pārkāpējus stingri sodīs ...

Kā taustīdamies pa tumsu, cunftīgais amatnieks izgāja uz Incēnu laukuma. Tad viņ� spēcīgi atvēzējās un, pak�ķēdams pret bruģi, zemē nokrita desas luņķis. Zilgajās debesīs, pamodinādams visus pilsētiņas snaudo�os suņus, ieurbās izmisuma pilns sauciens:

� Gals klāt! Par pa�a naudu liks cietumā!

6

Kri�onkolis uzmanīgi pacēla lupatdeķi, ar kuru bija pārklāta bragas muciņa, un apmierināts nokrekstējās � rūga labi.

Jāstellē kopā verķi, viņ� nodomāja un kāpa lejup pa pilskalna taciņu.

Kri�onkoli Incēnos uzskatīja par kand�as dzī�anas lielmeistaru, lai gan viņ� ar to nodarbojās tikai da�as reizes gadā, kad vienam vai otram kaimiņam ievājadzējās rīkot pla�āka mēroga viesības, kurām �bodes �ņabi nevar piepirkt�. Praktisku labumu no �ādas palīdzē�anas Kri�onkolis neguva � ārsti viņam jau sen bija noliegu�i baudīt stiprāku malku. Prieku sagādāja vienīgi pats brūvē�anas process, jo tam vajadzēja notikt visdziļākajā slepenībā.

Kri�onkolis iegāja vāgūzī un vāca kopā pārdzenamā aparāta deta|as. Salicis zemē pie kājām visu nepiecie�amo, Kri�onkolis apsēdās uz ķeblī�a, izvilka no kabatas pakulu vīk�ķi un lēnā garā sāka pielāgot piena kannai krāniņus un dzesē�anas caurulītes. Prieks, ka ser�ants Taisnais absolūti neko nenojau�, bija tik liels, ka Kri�onkolis at|āvās uzvilkt savu jaunības dienu ziņģr par brango kuģi �Norvilu�, kas kritis jūras laupītāju nagos.

Tuvumā pie Āfrik�s krastiem leraug* tie no tālumiem Nākam kuģ� ar trijiem mastiem Itin tie�i virsū �iem.

Pikts tas nāk, kā lācis �ņākdams;

lekam �ie vēl nepazīst, Sper no lielgabaliem krākdams Tā, ka trīsi tnatro�� �ķist!

� �ķīst, �ķīst! � Tre�o pantu pārtrauca kāda visai pazīstama balss, un Kri�onkolis sarāvās. Vāgū�a durvīs visā godībā ar formas cepuri galvā stāvēja ser�ants Taisnais.

� Sveiks, Kri�onkol!

� Sveiks, sveiks, � Kri�onkolis nobubināja un, milicim nemanot, grasījās nodevīgo spirālveida trubiņu pasviest zem ekseļma�īnas. Ta�u Taisnais viltīgo manevru manīja un, indīgi smīnēdams, pamācīja:

� Labāk noliec uz plaukta. Varēsi vieglāk atrast.

Tāda bezkaunība Kri�onkoli nokaitināja, bet viņ�, kā jau tas kara veterānam pieklājas, nezaudēja aukstasinību.

� Es pats zinu, kur man savas mantas glābāt!

� Un ko tad tu te meistaro?

Caurules, krāniņi un piena kanna runāja skaidru valodu, ta�u Kri�onkolis nebija no tiem vīriem, kas, kreiserim grimstot, zaudētu dū�u. Lai gan viņa atbilde neskanēja pārliecino�u tomēr Taisno pamatīgi apstulbināja.

� Ko es te meistaroju? Ūdens destilējamo aparātu. Izlasīju avīzē, ka akas ūdenī dzīvo vaboles un citi mo�ķi, tāpēc akas ūdens man vairs nesmeķ. Dzer�u destilēto. Tīra manta.

Redzēdams,\ ka Taisnais nevar izdomāt, ko sacīt, Kri�onkolis jutās uzvarētājs un aukstasinīgi turpināja montēt savu aparātu. Lai gan saprata, ka dara to glu�i veltīgi � Taisnais mierā neliksies, iekams nebūs atradis un apgāzis brāgas mucu.

� Ak destilēto ūdeni? � Taisnais nikni izgrūda. � Labi! Bet, ja tam ūdenim būs klāt grādi, tad tu man dabūsi desmit gadus! Skaidrs?

� Desmit gadus par kand�as dzī�anu?

� Par dzī�anu desmit, bet par dzer�anu piecus. Ar �odienu stājas spēkā sausais likums. Skaidrs?

Kri�onkolis pavēra muti. Dro�i vien viņ� gribēja teikt ko vairāk, ta�u Taisnais vēlāk zvērēja, ka dzirdējis tikai klusu nopūtu un pāris aprautu teikumu: �Uz kariem ... Tas ir uz kariem... Būs akurāt kā ķeizara laikā, toreiz ari mums, zaldātiem, brandavīnu brūķēt aizliedza uz visstingrāko ...�

7

Sausā likuma iestā�anās manāmi apgrūtināja izpildu komitejas priek�sēdētāja ikdieni�ķo pienākumu veik�anu. Uzgaidāmajā telpā nepārtraukti drūzmējās cilvēki, kas bija ieradu�ies precizēt kādu lēmuma daļu.

Pie tam vairums pirka aploksnes un pastmarkas, jo gatavojās augstākām instancēm sūdzēties par radio un televīzijas vadību, kas neorganizē pārraides �Jaunais Ministru Padomes lēmums un. tā sabiedriski politiskā nozīme�.

� Vai pudeles, kas pirktas pirms likuma spēkā stā�anās, drīkst iztuk�ot? Nedrīkst? Kāpēc? Liku mam ta�u nevar būt atpakaļejo�s spēks.

� Vai alkohola krājumus, kas apstākļu sagadī�anās dēļ patlaban atrodas iedzīvotāju rīcībā, patērētāju biedrība atpirks un par kādām cenām?

� Ko iesākt ar pa�brūvēto vīnu? Cūka jau nav cilvēkbērns � diēzi vai temps ...

� Vai kefīru atļauts dzert? Atļauts? Bet kefīrs ta�u satur pusprocenta alkohola... Ja izdzer kasti, vari tikt aiz restēm ne par ko ...

� Es vakaros mēdzu ierīvēties ar kampara spirtu pret reimatismu. Vai man vajadzīga speciāla atļauja no galvenā ārsta vai pietiek ar reģistratūras izziņu, ka man ir reimatisms?

� Vai denaturētais spirts arī uzskatāms par alkoholisku dzērienu?

� Cik lielas prēmijas paredzētas dzērāju uzrādītājiem?

Ja Bubiķim vajadzētu rakstīt atskaiti par sausā likuma novērtē�anu Incēnos, tad viņ�, liekot roku uz sirds, varētu sākt tā: �Visumā tauta jauno likumu novērtēja atzinīgi. īpa�i sievietes.�

Visu gadu gājumu skaistais dzimums bija kā spārnos. Viņas gāja apraudzīt cita citu, iznīcino�i smīnēja, satiekot gan savus, gan sve�us vīrus, un iztēle redzēja mājās glīti apdarītus vīrie�u darbus.

Katru pretimnāko�o bik�u valkātāju sievas apveltīja ar izteiksmīgu skatienu: �Ar jūsu grēka darbiem nu ir cauril Mēs esam uzvarēju�as!� Da�ām �āda klusa vīru apsmie�ana drīz vien apnika, jo pēdējie par sauso likumu tomēr sevi�ķi nekurnēja, tāpēc ap vakariņu laiku kādā pagalmā varēja manīt sievu ar pilnu �Dzidrā� pudeli dzenamies paka| laulātajam draugam, kur� veikli bēga apkārt malkas strēķim. �Rij nul Dzer nu, plenci!� sieva aizelsusies sauca.

Kā jau varēja sagaidīt, dusmu izvirdumam sekoja �ēlo�anas periods. Tā kā Incēnos cita rūdīta dzērāja nebija, tad visas sievu paijas tika Cielaviņām.

� Viņam, nabadziņam, visgrūtāk ...

� Jā,� jā ... glāzīte bija viņa vienīgais mierinājums ...

� Ka tik nepakaras, paliksim bez kurpnieka ...

� Skaidrā viņ� nav nekāds strādātājs ...

� Aizies cilvēks postā, galīgi aizies. Ne viņam sievas, ne kārtīgas mājas ...

� Varbūt īstajiem dzērājiem, kas pieklājīgi uzvedas, svētdienās atļaus pa malciņam?

Agrāk neviens Cielaviņa dzīves gājumu tik vispusīgi un iejūtīgi nebija analizējis. Sausais likums viņu sievu acīs no plen�a bija pārvērtis moceklī un pie tam gandrīz vai svētajā. Stihiski noorganizējās labdarības komiteja, kas ar siltiem pīrāgiem un svaigu pienu kanniņā devās cietēju �ēlot.

Cielaviņa caur pieri skatījās uz atnācējām un drūmi klusēja. Pēc tam viņ� iebrēcās: �Lasās, lasās!� � un izdzina sievas ar visiem pīrāgiem no darbnīcas. Ta�u labdares neapvainojās un

nosprieda, ka sausais likums pret tādiem kā Cielaviņa tomēr ir pārāk ne�ēlīgs.

Nākamajā rītā cunftes amatnieks pie savas darbnīcas durvīm atrada avīzē ievīstītu kortelīti. Mirklī novērtējis apstākli, ka tuvumā neviena nav, Cielaviņa iegrūda dārgumu azotē kā zaglis vistu un no iek�puses aizkrampēja darbnīcas durvis.

Izdzerti Tūliņ uz vietas visu izdzert! Jau no �īm domām vien viņ� galvā juta vieglu �vinguli. Bet te kāda iek�ēja balss viņam teica, lai nesteidzas. Un viņ� pa vecam ieradumam sāka ar �o balsi strīdēties.

�Nedzer, Cielaviņ! Kāds tevi grib (auni izāzēt. Kāds tai pudelē ir ielējis ūdeni!�

�Korķim virsū ir fabrikas zīmogs!�

�Blē�i māk uzviltot ne tikai fabrikas zīmogus. Uzvilto tādus rubjus, ka pat milicim var iesmērēt!�

�Mums Incēnos blē�u nav.�

�Bet kāpēc lai �ajos posta laikos kāds tev grūstu par baitu velti dārgu mantu?�

�Pasaulē var gadīties arī cēli un nesavtīgi cilvēki ...�

�Varbūt kāds vienkār�i tēmē uz tavu kurpnieka vietu. Tiklīdz tu kortelīti izdzersi, viņ� nosūdzēs, tevi ietupinās uz pieciem gadiem, bet viņ� iesēdīsies tavā vietā.�

Cielaviņa paskatījās uz kortelīti un kā atvainodamies tam uzsmaidīja: �Pieci gadi nav joka lieta!�

�Paklausies, Cielaviņ,� balss nerimās, ��im �ņabim būs piemaisītas nāves zāles. Dzerot nemaz nemanīsi, bet no rīta būsi beigts. Tādas saindētas pudeles tagad varbūt noliek pie visu zināmo 148

dzērāju durvīm. īstu kortelīti neviens rio rokām ārā nelaidīs. Vai tu kādam atdotu, ja tev būtu?�

Saule vēl nebija uzrāpusies virs pilskalna, kad incēnie�i k|uva par lieciniekiem neparastam notikumam: rūdītais dzērājs Cielaviņa, laukuma vidū nostājies, atkorķēja kortelīti, paostīja, nopūtās un salēja saturu atkritumu urnā. Pēc tam viņ� tur iesvieda arī tuk�o pudeli un dziļdomīgi teica apkārtstāvētājiem:

� Neko labu jau tas �ņabis cilvēkiem nedara ... Tikai veselību maitā... Avīzēs par to viss ir smalki aprakstīts.

Avīzes pieminot, Cielaviņa nebūt negribēja kaitināt apkārtstāvo�os, kuri svaigi drukātu vārdu nebija redzēju�i jau vairākas dienas un nezināja, kad redzēs. Abi kolhozu priek�sēdētāji vēl arvien stāvēja katrs savā Zvījupītes krastā un stāstīja viens otram, ka ielūzu�ā tiltiņa vietā jauns nav vajadzīgs.

8

Naktī Bubiķi pamodināja dīvainas skaņas. Tajās bija kaut kas aizmirsts-un sen nedzirdēts. Bubi-ķis ieklausījās vērīgāk, �ņuksti. Viņa istabā kāds �ņukstēja. Bubiķis atvēra acis, bet tumsā nekā nevarēja saskatīt. �ņukstē�ana turpinājās. Pēc virziena sprie�ot, skaņām vajadzēja nākt no miesīgās sievas gultas. Bubiķiene tik sen nebija raudājusi, ka Antons bija paspējis aizmirst, kā �ādos brī�os jārīķojas, tāpēc viņ� apgriezās uz otriem sāniem un mēģināja iemigt. Pat imitēja paklusu -krāk�anu, lai sieva nedomātu, ka viņ� dzird, bet neliekas par viņas raudā�anu zinis.

Kāpēc viņa �inkst? Bubiķis minēja. Kāda dulla mu�a viņai iekodusi, ka viņa ne no �ā, ne no tā �inkst? Par to, ka skuķim parīt kāzas? Jāpriecājas, ne jāraud. �inīs laikos pie vīra tikt nav viegli! Bet varbūt tās ir prieka asaras?

Bubiķis iekrācās skaļāk, bet nemitīgā dīk�ana otrā gultā aizdzina pēdējās miega paliekas. Bubiķis apvēlās uz muguras un skatījās griestos, kur iezīmējās tikko jau�amas vērbaļķu kontūras.

� Tu raudi? � viņ� piesardzīgi jautāja.

� Aim ... mm ... � otrā gultā atsaucās.

� Kāpēc tu raudi?

� Par mūsu meitu.

� Nu meita iziet pie vīra, nu, un tad? Tas ir labi, ka viņa tiek pie vīra. Varis ir �akls, nedzērājs ...

� Visi tagad ir nedzērāji. Bet dzertu gan, ja dotu!

� Ko tu ar to gribi sacīt?

� Mm ... Mm ... Mm ... Mm ...

� Vai viņai pūra nav? Ir!

� Mm ... Mm ...

� Kleita pēc pēdējās modes, orķestris pūtīs polkas visu nakti...

� Kā nabadzītei, kā nabadzītei mūsu meitiņai jāprecas... Mm ... Mm ... Mm ...

� Nu saki, kas viņai vēl vajadzīgs, nopirksim!

� Nenopirksim, Anton, nenopirksim... Ak vai, vai, vai... Kumpī�a meitas kāzās nodzēra astoņdesmit pusstopus. Kas tās bija par lustēml Bet mūsējai, nabadzītei, būs jāskatās uz īgniem ģīmjiem. Tu redzēsi, visi sēdēs kā ūdeni mutē ieņēmu�i ... Un nebūs vēl lāga satumsis, kad skries projām. Kas tev sēdēs, ja nedod dzert?

� Ko es varu darīt?

� Būtu varējis gan, ja tikai gribētu, bet tu jau par savu bērnu nekad neesi domājis. Tev jau vienalga, kādas tavam bērnam kāzas. Nē, nē, Anton, to nu gan es no tevis negaidīju ...

� Likums ir likums. Likums ir priek� visiem. Es to neesmu izdomājis, bet atbalstu gan.

� Redzi, redzi... Tu atbalsti, ka tavam bērnam ir nabagu kāzas ...

� Likumus izmainīt es nevaru.

� Bet, Anton mīļais, tu tak vari nesaprast! Rakstīts papīrs tev vēl nav pienācis, avīzes mēs nedabūnam, bet pa telefonu visu ko var pārprast ...

� Tu mani māci uz blēdībām?

� Kādām blēdībām?

� Es pa telefonu visu glu�i labi sapratu: sausais likums, alkoholiskus dzērienus lietot aizliegts. Nekas vairs nav grozāms.

� Par alu tajā likumā nekas nebija teikts. Tur bija par alkoholiskiem dzērieniem, bet alus tāds padzēriens vien ir. Tikai sausumu no rīkles var aizskalot... Kri�onkolis uztaisītu tādu, ka no vienas glāzes divi vīri būtu gar zemi...

Ta�u Antons Bubiķis palika nelokāms. Atstāstot nakts sarunu biedram Taisnajam (tas notika kabineta), Bubiķis teica:

�� Likuma priek�ā mēs visi esam vienādi kā pirtī. Gan milicis, gan kurpnieks, gan izpildu komitejas priek�sēdētājs.

Varim �ķita, ka viņ� vēl nekad Ilzīti tik skaistu nav redzējis.-Viņ� nezināja, ka līgavas tērpā visas sievietes izskatās divtik skaistas.

Viņi sagaidīja viesus, sarkdami uzklausīja vienādos laimes vēlējumus, aicināja pie lepnā mielasta galda un �ķielēja, kā Bubiķiene krauj kaudzē dāvanu kastes ar sudraba un alpaka karotēm. Visai ātri viņi bija k|uvu�i arī par vienpadsmit lielu leļļu un �etru bērnu ratiņu īpa�niekiem.

Sakarā ar sauso likumu vīrie�i nenesa līdzi tradicionālās pudeles. To vietā Ilzītc dabūja glītas konfek�u kārbas ar rozā lentītēm.

Orķestranti bra�i pūta taures. Cielaviņa, uzcirties baltā piķē vestē, cienīgi sveicinājās ar pārējiem viesiem un laiku pa laikam devās pie muzikantiem pamācīt, kas un kā spēlējams.

Tā kā aicināti bija visi incēnie�i, Bubiķiene galdus tika klājusi pagalmā, un pāri tiem liecās ķir�u zari. Visvairāk tas patika dejotājiem, kuru priekus te neslāpēja istabu �aurība. Arī vietas pie galda ierādīja prasmīgi: lai mei�as varētu koķeti skatīties acīs pui�iem, bet vecākiem vīriem, uz kuriem �ādi skatieni vairs neiedarbojās, rastos iespēja apmainīties ar dzīves gudrībām un atzinumiem.

� Kā nekā �ņabis tomēr maitā veselību, � Cielaviņa sacīja, dzerdams kvasu. � Vēl tagad kaltē. � Viņam �ķita, ka pie slāpēm vainīgi tie pusstopi, ko viņ� bija dzēris pirms �etrām dienām. Visumā cunftīgais amatnieks jutās nevainojami. Beidzot viņam bija atgriezusies apetīte, un viņ� locīja iek�ā Bubiķienes ceptos kāzu labumus ar āmrijas neatlaidību.

� Lai veselība, kur veselība, � stāstīja Kri�-onkolis,^ � par veselību vēl nekas. Bet kur tās nepatik�anas! Dzērumā cilvēks pastrādā tādas lietas,kas pat trakajiem sapņos nerādās. Kad mums Incēnos vēl bija krogs ar stadulu, tur piektdienas vakaros mēdza iegriezties stārasta pusbrālis. Viņ� bija no klusajiem dzērājiem un nekad neālējās. Kā atnāca, tā apsēdās un vientuļ� sūca brandavīnu līdz svētdienas dievvārdiem. Viņam piemita draņķīgs paradums � gan tikai pēc piecpadsmitās glāzes � lamāt apkārtstāvo�os par mērkaķiem vai pusmērkaķiem. Bet viņam neviens to ļaunā neņēma, jo visi viņu pazina kā goda vīru un kārtīgu cilvēku. Ta�u reiz viņ� bija ierāvis pār mēru. Kad krogus priek�istabā ienāca pabrangs nepazīstams kungs un pie stoikas pasūtīja ķir�u sulu ar pankokiem, stārasta pusbrālis parādīja uz viņu un iekliedzās: �Hameleons! Hameleons!� Par to hameleonu viņam iegrieza piecus gadus spaidu darbus pēc politiskā panta, jo kungs izrādījās namsaimnieku frakcijas deputāts. Lūk, kur noved pārmērīga dzer�ana. Ja viņ� būtu dzēris tikpat cik citās reizēs un nolamājis to kungu tikai par mērkaķi, tad nekādi gadi viņam nebūtu jāsē�, bet ar hameleonu iznāca visās namsaimnieku frakcijas apvaino�ana divkosībā. Vēlāk gan atklājās, ka stārasta pusbrālis, pats to nemaz neapjau�ot, runājis skaidru patiesību, tomēr no cietuma viņu ārā neizlaida.

� Pie dzer�anas katram ir stingri jāietur savs mērs, � kozdams pīrāgā, piekrita vīrs, kas sēdēja blakus Cielaviņām, � bet vēl labāk, ja tu nemaz tādus vārdus kā hameleons nezini...

� Nezini... � Cielaviņa nopūtās. � Tur jau tā nelaime, ka tu dzērumā zini tādus vārdus, kādus nekad agrāk neesi pat dzirdējis. Reiz mēs, cunftes amatnieki...

Lai gan zaļais pūķis no galda bija padzīts, tas tālu tomēr neatkāpās un turpināja lidināties vīru atmiņās. Gandrīz visiem interesantākajiem un jautrākajiem pagātnes notikumiem, kurus vērts pastāstīt pārējiem, bija sakars ar zaļo pūķi.

Jaunie dejoja. Augstu virs galvām mirk�ķināja zvaigznes. Varis ar Ilzīti sēdēja galda galā un skatījās, kā gar ķir�os izkārtajām spuldzēm �audās sikspārnis.

� Ēdiet, ciemiņi, nekautrējieties! � skubināja Bubiķiene. Viņa bija pārsteigta, ka viesi nemaz netaisās bēgt projām un ka nebūs iemesla Antonam teikt: �Eka, man bija taisnība! Bez alus nekas prātīgs neiznāca!�

Pa�am Bubiķim pat likās, ka dzied jūsmīgāk un dejo vairāk nekā parasti kāzās.

� Ņemsim, pa piemēram, mani, � Cielaviņa lielīgi izriesa krūtis. � Vai es dzeru to draņķa �ņabi, ja viņa nav? Nedzeru. Un jūtos daudz labāk. Fakts! Un vai es meklēju, kur viņu dabūt? Nemeklēju. Tāpēc, ka tagad skaidri saprotu � alkohols ir inde! Cilvēkam alkohols nav nepiecie�ams! Un veselība... ne vairs sānos dūrēji, ne jāzīlē, ko iepriek�ējā vakarā esi ievārījis. Un tagad es jums pateik�u ko tādu, ka jūs visi nokritīsiet no beņķiem. Man mājās stāv divi neatkorķēti korte-lī�i. Dullās vecenes, domādamas, ka es bez �ņabja neizdzīvo�u, tos pa nakti liek pie manas darbnīcas durvīm. Es lai brāķētu to draņķi?

� Ū ... � Kri�onkolis neticīgi novilka.

� Gribi? Uzpūtī�u dva�u! Mājās stāv, bet nedzeru. Liela vajadzība! Dievs dod jaunajiem pie sausā likuma nodzīvot visu mū�u! Rūgts!

�Rūgts� skaļ�, bet vientulīgs pārlidoja svētku galdam un izkusa koku lapotnēs. Viesi neveikli sakustējās, jo viņiem nebija glāzes, ko pacelt jaunā pāra skūpsta gaidās, tāpēc ierastajam kāzu sauklim pārējās balsis nepievienojās. Kri�onkolis nolieca galvu un sāka ar dak�iņu bakstīt la�a �ķēli uz sava �ķīvja. Ser�ants Taisnais drud�aini meklēja izeju no neērtās situācijas, bet, nevarēdams neko prātīgu izdomāt, izlikās Cielaviņas saucienu nedzirdējis un pagriezās pret savu blakussēdētāju.

� Nozieguma apkaro�ana ir visas sabiedrības uzdevums. Statistika rāda ...

Orķestranti steidzīgi sāka pūst bra�u fokstrotu.

Varis ieraudzīja llzītes acu kaktiņā spo�u asaru.

Lai slēptu to no pārējiem viesiem, viņa piespieda vaigu Vara plecam un gurdi teica: � Vari...

� Ilzīt..'.

� Vari...

Uz dejām atvēlētā laukumiņa valsis �ūpoja dejotājus. Varis uzlūdza Ilzīti. Viņa piekļāvās cie�i, cie�i un bija skumja. Varis centās pasmaidīt, bet arī viņam kļuva skumji.

� Ilzīt...

� Vari...

Viņ� pamanīja arī llzītes otras acs kaktiņā spo�u asaru.

� Ilzīt, tu raudi?

� Lūdzu, nepievērs tam uzmanību. Man vienkār�i ir skumji. я

� Ilzīt...

Es esmu egoiste .,.

� Nerunā tā!

� Es esmu egoiste. Kaprīza egoiste. Es gribu, lai mums uzsauktu �rūgts� un mums būtu jāskūpstās visu priek�ā. Man nezin kāpēc liekas, ka pretējā gadījumā mums abiem nebūs salda ...

� Tā ir māņticība ...

� Es zinu. Un tomēr man gribas, lai sauktu �rūgts� tāpat kā citās kāzās. Lai, tāpat kā citās kāzās, viesi ar glāzēm rokās celtos kājās un sauktu mums tostus. Vienkār�us, mazliet muļķīgus, sentimentālus, bet mīļus tostus.

Asara, atstādama aiz sevis mitru krīto�as zvaigznes asti, noritēja pāri vaigam.

� Ilzīt...

� Lūdzu, lūdzu, neņem vērā! Es esmu egoiste. Es vēlos neiespējamo.

Varis satvēra Ilzītes roku. Ja vēlējās Ilzīte, tad viņam nekā neiespējama pasaulē nebija.

� Ejam!

� Bet Vari...

� Ejam!

Viņ� rāva viņu sev līdzi dārza tumsā.

' 10

�ampanie�a pudeles korķis ar vieglu klak�ķi izlidoja no kakliņa, apmeta gaisā slaidu loku, trāpīja viena muzikanta spo�ajam instrumentam un nokrita zālē. Vienā mirklī iestājās dziļ�, saspringts klusums. Apjuku�ie kāzinieki skatījās, kā Varis lej viegli putojo�o �ķidrumu Ilzītes turētajās glāzēs, un gaidīja, kas notiks tālāk.

� Lūdzu! � Ilzīte piegāja pie tuvākā pāra un sniedza glāzes. � Lūdzu, dzeriet! Par mums ar Vari.

Abi glā�u saņēmēji izskatījās pēc tādiem, kurus tūlīt vilks pie kāķa. Kā jau tas briesmu brī�os gadās, pēk�ņi izrādījās, ka tuvumā neviena cita vairs nav un stāvētāju loks ir atvirzījies krietni atpaka]. Manīgākie pazuda aiz mājas stūra un, juzdamies dro�ībā, svieda ķecerīgas asprātības:

� Dzeriet, kad dod! Nav jau inde!

Puisim trīcēia roka, un �ampanietis �ļakstījās pāri glāzes malām. Viņ� savā priek�ā redzēja Ilzī-tes priekā mirdzo�ās acis, Vari blakus viņai un kaut kur tālumā aiz abiem apsūdzēto solu tiesas zālē un moku kambarus ar restotiem logiem. Pieci gadi... Pieci gadi no dzīves nost! Ietupinās mani -kā balodīti, apkārt tik daudz liecinieku... Skatiens �audījās, meklēdams palīdzību, bet ser�antu Taisno nekur nemanīja � viņ� bija sapratis stāvokļa nopietnību un aizskrējis pēc formas cepures. Laiku, galvenais � vilcināties un iegūt laiku! . '

� Es, tā sakot, nekad neesmu bijis no dzērājiem, � puisis, sāji smaidīdams, teica. � Laikam tāpēc, ka māte grūtniecības laikā lietojusi alu... _v

� Dzer ta�u, � Varis mudināja. � Ilzīte to ļoti vēlas ...

� Varbūt mēs visi saskandinātu?

� Jā! � Ilzīte priecīgi piekrita.

� Patie�ām! Tā būtu visjaukāk! � pārtvēra meitene, kas stāvēja blakus pārbiedētajam puisim, un pasniedza Varim savu glāzi. � Es �ovakar nedrīkstu dzert, jo man rīt sākas eksāmeni...

� Anton, Anton! � Bubiķiene sauca, iebāzusi galvu pa lūku pagrabā, kur Bubiķis bija nokāpis pēc galerta un mārrutkiem. � Anton, nāc ātrāk! Puika traks! Es jau no sākta gala teicu, ka viņam prāta nav ne par kapeiku! Grib visus incēnie�us sadzīt katorgā! Glāb nu, kas vēl glābjams!

Izkāpis no pagraba, Bubiķis aptvēra radu�os situāciju un lieliem, smagiem soliem steidzās gar kāzu galdu pie Vara. Vispirms viņ� tam izņēma no rokas pudeli, tad �ķietami mierīgi teica: � Pietiek jokots! Da�s var vēl nesaprast un patie�ām iedzert. Ejiet nu, bērni, un sēdieties pie galda! Uzdziedāsim kaut ko!

� Ilzīte vēlas, lai viesi paceltu glāzes par mūsu svētku dienu, � Varis teica, un pēc balss varēja nojaust, ka viņ� nedomā atkāpties.

Ilzīti apbūra Vara drosmīgā uzstā�anās, un viņa piesita kāju.

� Jā, es tā vēlos!

� Vēlēties, bērni, vajag tikai to, kas atjauts! � Bubiķis meklēja samierinā�anās taciņu.

Notiks tā, kā Ilzīte vēlas!

� Jā! � Ilzīte varonīgi nostājās Varim blakus un pieskandināja savējo Vara glāzei. � Uz mūsu veselību!

Kristāls ilgi vibrēja nakts klusumā. Pirms Antons Bubiķis paspēja attapties, abi jaunlaulātie jau dzēra. Varis tāpēc, ka tā vēlējās Ilzīte, Ilzīte tāpēc, ka vēlējās būt varonīga vīra cicnīga_ sieva un visu līdz galam nebija paspējusi apdomat.

No dārza un aiz mājas stūra atrastajām paslēptuvēm atskanēja līdzjūtības pilnas nopūtas. Tās bija dzijas un patiesas. Kā par tādiem, kas tikko iztuk�oju�i indes kausus un tūdaļ kritīs pie zemes, lai slēgtu acis uz mū�u mū�iem.

Parādījās ser�ants Taisnais ar formas cepuri galvā. Virs tās lakotā naga svinīgi mirdzēja kokarde. Cenzdamies neskatīties uz Antonu Bubiķi, apzinīgais milicijas darbinieks �ķērsoja laukumiņu, kas viņu �ķīra no abiem dzērājiem, un teica:

� Likuma vārdā es jūs arestēju!

Ilzīte pieķērās Vara elkonim un sāka skaļi raudāt. Arī viesu vidū ieskanējās �ņuksti. Bubiķiene, stāvēdama virtuves durvīs, vaimanāja: � Un viss tā draņķa �ņabja dēļ, un viss tā draņķa �ņabja dēļ... s

� Likuma vārdā... � ser�ants atkārtoja. Viņam pēc iespējas ātrāk gribējās padarīt savu darāmo un tikt projām no �ejienes.

� Par ko? � Varis jautāja.

� Dīvains jautājums, � Taisnais murmināja un dro�ības labad paostīja vienu no glāzēm. � Protams, ka alkohols ... � milicis teica, pagriezies pret nobālu�o Bubiķi.

� Par ko jūs gribat mūs arestēt? � Varis atkārtoja.

� Par alkoholiska dzēriena lieto�anu, pilsoni. Balstoties uz Ministru Padomes lēmumu. Tagad ta�u ir sausais likums, pilsoni! Un nestāstiet man, ka jūs to nezinājāt! Jūs zinājāt! Un, pat ja mēģināsiet �o faktu tiesā noliegt, tas jūs neglābs no taisnīga soda, jo likuma nezinā�ana neatbrīvo no atbildības par tā pārkāp�anu.

� Nekāda sausā likuma nav.

� Ко?

Nekāda sausā likuma nav. Es pats to izdomāju, jo Ilzīte nevēlējās, ka mūsu kāzās dzertu. Viņa gribēja īstu, neviltotu jautrību. Es biju tas, kas piezvanīja Bubiķim un runāja Ministru Padomes vārdā. Jāatzīst, ka man ļoti palīdzēja ielūzu�ais Zvīļupītes tiltiņ�, kura dēļ mēs nesaņemam avīzes.

� Es ta�u pazīstu tavu balsi! � Bubiķis iesaucās.

� Vai atceries, Ilzīt, riekstu �emuru, kiiru es paņēmu, kad mēs gulējām zem lazdām? Tu vēl prasīji, kāpēc man tas vajadzīgs. Runājot pa telefonu, es vienu no riekstiem paliku zem mēles.

Ilzīte iebrēcās, palaida vaļā Vara elkoni un ieskrēja namā. Varis viņas acīs vairs nebija varonis, kuru spundēs cietumā uz pieciem gadiem. Varis bija slikts cilvēks, kur� viņu nemaz nemīl un tāpēc cen�as izjaukt skaisto kāzu .vakaru. Varis būs slikts vīrs, jo tas, kas slēpj no sievas patiesību, nevar būt labs vīrs un slēps arī prēmiju rubļus, ko klusībā no�ūpot.

Antons Bubiķis ar nodurtu galvu sekoja meitai. Viņ� bija pārliecināts, ka gudra izpildu komitejas priek�sēdētāja slava nu būs vējā un nākamajās vēlē�anās viņu izbalsos.

Veikalvedis, kam sausais likums bija norāvis plāna izpildi, izsacījās nepārprotami:

� Maita!

Bubiķiene Varim veltīja daudz spēcīgākus vārdus, jo baidījās, ka tādu kaunu meitas kāzās nepārdzīvos un �ie vārdi paliks neizteikti.

Kri�onkolis sūkstījās par zemē izgāzto brāgas mucu un, galvu klanīdams, saņēma līdzjūtības apliecinājumus.

Ser�ants Taisnais meklēja atmiņu apcirkņos likuma pantus, pēc kuriem varētu saukt Vari pie atbildības. Tā kā vainīgais krāp�anas brīdī nebija uzrādījis viltotus dokumentus un rīko�anos savtīgos nolūkos pierādīt būtu grūti, ser�ants apstājās pie pantiem par �sabiedriskās kārtības grau�anu� un �masu nekārtību organizē�anu�. Ta�u sevi�ķi pārliecināts par �o kriminālkodeksa pantu pielieto�anas iespējām viņ� nebija.

Lielākā viesu daļa .ņēmās aprēķināt starpību, kas rodas, salīdzinot pasniegto dāvanu cenas ar kāzu mielasta izdevumiem. Tā kā dzeramo uz galda nebija, par dāvanām izrādījās izdots nedaudz vairāk, un viesi jutās aplaupīti. Viņi izklīda saīgu�i un beidzot nezin kāpēc nosprieda, ka Varis nav vainīgs un afēru taupības nolūkos izdomājis pats Bubiķis, kura vecvectēvs arī esot bijis liels knīpstanga un ūdens-gauners.

Pēdējais aizgāja Cielaviņ?. Viņ� ilgi skatījās uz pusizdzerto �ampanie�a pudeli, ko Bubiķis bija nolicis pie lieveņa, tad strauji apsviedās, teikdams: � Ar diegiem nav �peilē�ana! � un sīkiem solī�iem aiztecēja uz savas mājas pusi.

Palicis viens, Varis apsēdās un, atbalstījis elkoņus uz ceļgaliem, aizsedza ar plaukstām seju. Tā viņ� sēdēja ilgi. Tikai, kad pamalē sāka svīst gaisma, viņ� piecēlās un gāja uz savu mazo istabiņu, kur bija vieta gultai, galdiņam un �emodānam zem gultas.

Ģimenes parlaments lēma meitas likteni. Faktiski lēmēja bija tikai Bubiķiene, jo Antons visu laiku klusēja.

� Viņiem jā�ķiras! Es nepieļau�u, ka mana meita dzīvo ar tādu plukatu un kauna darītāju. No alimentiem izvairīties viņ� nevarēs un maksās kā mīlulītis. Gan jau Ilzītei gadīsies kāds kārtīgs cilvēks, kas paņems ar visu bērnu. No kāzu dāvanām mēs viņam neko nedosim, jo mielasta galdu klājām par savu naudu. Skuķi! Nāc �urp! � Bubiķiene_ sauca,_ pagriezusies pret otras istabas durvīm, vēlēdamās ātrāk paziņot lēmumu. � Sku-u-ķi!

Atbildes nebija, Bubiķiene nospieda durvju rokturi.

Istabas logs bija atvērts līdz galam un nepārprotami liecināja, pa kādu ceļu Ilzīte aizgājusi. No pilskalna skanēja cunftīgā amatnieka dziesma:

Pār kapiem lai�as melna vā-ā-rna

Un �ēli ķērc: �Nav dzī-vot vēris...�

Nākamajā rītā ser�ants Taisnais pie drupām atrada divus tuk�us kortelī�us un gāja pie izpildu komitejas priek�sēdētāja, lai reiz galīgi izlemtu, kā bargāk cīnīties pret dzērājiem.

Pirms diviem gadiem Netālajos Rietumos un Tālajos Austrumos bija norībēju�i pēdējie nopietnie �āvieni. Pasaule sāka atkopties, valdības sprieda par amnestijām, bet Lutures me�ā ap ugunskuru sēdēja se�i vīri.

Lai gan Juksis bija ļoti reliģiozs � pirms gulētie�anas nekad neaizmirsa noskaitīt pātarus un staipīja līdzi lētu litogrāfiju ar jaunavas Marijas attēlu �, viņ� sadumpojās tie�i svētdienas vakarā. Brants tajā brīdī beidza klausīties niknajās vaimanās, ko sakarā ar Rozenbergu pāra tiesas prāvu pludināja ēterā Va�ingtona. Brants izskatījās nelāgi un ļoti iederējās - appluku�ajā, saules un lietus izbalinātajā vērmahta kapteiņa tērpā, kura pīto uzple�u sudrabs tomēr vēl blāvoja kā nule izkausēts svins.

Pirmais Juk�a sacītais teikums pat īsti neliecināja, ka sācies dumpis.

� Viss rāda uz lī�anu... Rīt gāzīs, kā likts!

Lijis nebija ilgi. Me�s kļuva skāņ� kā taure, �ķita, ka zem kājām lūsto�u zariņu troksni dzird kilometriem tālu. Pietiktu vienas vienīgas dzirksteles, lai bērzi un egles pārvērstos milzīgās.lāpās,

tāpēc Brants pavēlēja ap vakara ugunskuriem atrakt velēnas un dedzināt tos prāvāku laukumiņu vidū, aizliedza naktīs smēķēt, jo baidījās, ka var aizsvilties sauso lapu guļvietas.

� Nu, un tad? � Brants izslēdza uztvērēju.

� Pārvāksimies uz �ķūņiem.

Juksis, gar�, salīcis, pelēks un noaudzis tik prāviem bārdas rugājiem, ka vairs nevarēja saskatīt, kur sāku�ās un beigu�ās kādreiz lepnās ūsas, neveikli pamīņājās. Runā�ana viņu padarīja stūrainu.

� Pēc tādiem sausumiem var līt ilgi... Ja nesadzīs zem jumta, siens aizies postā ...

Ugunskura otrā pusē trīs bārdaiņi no saviem katliņiem kāri strēba sālimputru ar taukiem. Viņi jautri iesmējās.

� Nebīsties, Juksi! � viens no viņiem teica.

� �ekisti taisīs talku, un, kamēr viņi dak�os dābolu, mēs varēsim sist trumpas kaut lielceļa vidū. Se�rocīgo zolīti. Neviens pat uz vakti nebūs jāatstāj.

� Svētvakarā, Juksi, par darbiem neklājas runāt! Nāks rīts, nāks padoms, � Brants cieti, kā jau komandierim klājas, sacīja. Cerēdams, ka līdz nākamajai reizei (ja Juksis sācis runāt, tad sakāmais neap�aubāmi ir nopietns) būs labāk informēts par sarunas raksturu, cerēdams, ka svētvakara pieminē�ana Juksi uzreiz apklusinās.

� Roka nīd, ilgi līs, � Juksis tomēr vēl noteica un tikai tad, apgājis ugunskuram, ņēmās liet katliņā līmīgo rudzu putru. Citi jau bija nosmalstīju�i gandrīz visus taukus � lēnīgajam vientiesim darīja pāri, uzskatīdami to par joko�anos, tāpēc Brants izvilka no katliņa savu gaļas gabalu.

� Esmu aiz pārskatī�anās paķēris divus! � un, pārzibinājis skatienu bārdainajai trijotnei, * iemeta Juk�a putrā.

Sestais grupas loceklis, cilvēks ar augstu domātāja pieri, smalkiem vaibstiem un tikpat smalkiem, līdz caurspīdībai tīriem pirkstiem, bija ģērbies �ādai dzīvei nepavisam nepiemērotā uzvalkā, kura �ū�ana dro�i vien izmaksājusi vairāk nekā pārējo ģērbi kopā. Viņ� grupai pievienojās pavisam nesen, neviens īsti nezināja, kur viņ� slēpies, ta�u uzreiz ieņēma tādu kā komandiera vietnieka posteni. Saprāta dēļ. Viņu pazina. Līdz laikam, kad Ulmanis pavēlēja slēgt pērkoņkrustie�u organizāciju, viņ� bija apriņķa notārs un vietējo pērkoņ-nieku galva.

Ugunskuru apdzēsa, sargs uzkāpa snauduļot eglē, vīri, mēteļos un puska�okos tīdamies, atkrita vasarīgajās cisās; gaisā tomēr manīja rudens tuvumu, lai gan dienas vidū pat kreklā bija par karstu.

Notārs sadabūja somā gabaliņu tualetes ziepju, pārmeta pār plecu dvieli un pamirk�ķināja Brantam.

� Iesim uz upi nomazgāties!

Brants saprata, ka ar viņu grib runāt zem �etrām acīm.

Upīte urdzēja, �audamās no paceres uz paceri, atvariņā uzlēca vēl nepierijusies līdaka, drebelīgās ap�u lapas deva cita citai mīkstus pliķus.

Juksis grib satīt kaujas karogu, Brants nodomāja. Viņam, vientiesim,' ta�u nemaz nebija vajadzības to uzvilkt. Plikākais pagastā, pat līdz rentniekam nav mācējis uzsisties. Vēl nav trīsdesmit pieci, bet jau izskatās kā lēk�otājs pa sesto desmitu. Santīmu pie santīma � spītīga ticība, ka ar kalpa algu reiz var tikt pie savām pūrvietām.

� Cik ilgi mēs te varam noturēties? � jautāja Notārs. Nomazgājies līdz jostas vietai, viņ� berzēja ar dvieli muguru.

� Pagaidām par iztiku uztraukties nevajag. Viens iedod maizes kukuli aiz tīras cilvēkmīlestības, otram neērti atteikt pazīstamam, tre�ais dod dro�ības labad � varbūt amerikāņi tomēr atnāk, ceturto māc bailes � �ur tur me�inieki slaktējot pat neamatpersonas. Ir iero�i arī mums.

� Bezcerīgu cerību rezultātā cilvēkam jādemoralizējas, tāds ir dabas likums.

� So periodu es negribētu piedzīvot.

� Tātad jārīkojas, komandieri. Demoralizācijas pazīmes jau mana: pa dienu katrs aizklīst no nometnes, uz kuru pusi grib, un sargs lāgiem sargā tikai pats sevi, bet Juksis vispār grib dezertēt.-Cekā no viņa izspiedīs visu līdz pēdējam sīkumam.� Ir paņēmieni, kuru lieto�anas rezultātā pat mēmie sāk buldurēt. Saprotami buldurēt.

� Juksis neaizies man nepaprasījis atļauju.

� Oho!

� Jūs viņu nepazīstat.

� Un jūs pazīstat?

Brants Juksi pazina sen. Laikam viņi bija pat skolasbiedri, jo kādas pāris ziemas Juksis ābecē lauzījies tomēr ir. Vēlāk gan jebkuri sakari pārtrūka, jo Brants, vecākais, savu vienīgo mantinieku aizsūtīja mācīties uz karaskolu. Sagadījās ta, ka Brants, jaunākais, tēva mājas ieraudzīja tikai �etrdesmit tre�ajā gadā, kad kopā ar virsleitnanta pakāpi un dzelzs krustu saņēma arī divne-dēļīgu atvaļinājumu.

Dēla atbrauk�ana Brantā seniorā viesa prieku un apslēptu nemieru. Vecais sūkstījās, ka vācie�i atņēmu�i karagūstekņus, kurus pirms gada pa�i izmitināja pie saimniekiem kā darbaspēku, nedaudz pa�īkstēja par nodevām, par noņemto radiouztvērēju un centrfūgas galvu (krējumiņa. nu-mums ir tik, cik varam nosmalstīt no kannām), bet varēja apjaust, ka satraukuma iemesls ir cits. Beidzot vecais neizturēja un pateica:

� Manā me�a �ķūnelī dzīvo Juksis un vēl viens no pilsētas. Aizmuku�i no mobilizācijas punkta. Tu jau pats zini � tas^Juksis ir spītīgs. Ja sadomājis, ka viņam nav jākaro, tad nekaros, sit vai krustā. Aizsūtītu viņu uz tiem lēģeriem, nebūtu labums ne dievam, ne ķeizaram. 2ēl arī, roka viņam sa�auta un vairs lāgā nekustas, bet iet pie visiem darbiem, spēka diezgan. Tas otrais gan tāds pļun-durs pilsētnieks, tik vien kā tā centība, no lauku �eptēm neko nejēdz. Tiesā nu mani, dēls! Tu pats jau to saimniecību mantosi.

Juniors netiesāja. Bija �etrdesmit tre�ais gads, Volhovā no visa vada viņi bija paliku�i �etri. Un Brantu mājas atradās pa�ā pagasta nomalē me�u vidū. � -=�

Notārs uzvilka kreklu, pirksti ilgi taustīja apkaklīti, nejutās labi bez kaklasaites.

� Jūs sakāt: rīkoties... Mūsu apstākļos rīkoties būtu pa�nāvība. Labi, mēs ap�autu duci part-orgii. Bet ko tas mainītu? Es negribu Sibīriju, bet debess valstību vēl mazāk. Gaidīt... Nolādētā Rozenbergu prāva! Sī spēku samēru izlīdzinā�anās atņem pēdējo cerību, ka tuvākajā nākotnē kaut kas var sākties. Un tomēr labāk te nekā Sibīrijā.

� Bet vai Zviedrijas klimats jums nebūtu piemērots? Stāsta, ka latvie�i to labi panesot.

� Esmu domājis, bet tas ir nereāli.

� No Va�ingtonas, protams, neraida, ka �Mērsraga zvejnieku jaunās motorlaivas iziet selga�. Paklausieties Rīgu, tur to skandē simt piecdesmit reizes katru rītu.

� Visu biju redzējis, to ne. Elle! � sūkstījās �oferis.

� Vēl kilometri trīs, tālāk iesim kājām, � mierināja leitnants. Viņ� bija saburzītās drēbēs, platiem, negulētu nak�u riņķiem zem acīm. Kaklā pakārtais megafons vai pie katras bedres sa�ūpojās tālu uz priek�u, lai pēc tam dobji atsistos pret krūtīm. Mitrais papiross viņa pirkstos padega, padega un atkal dzisa.

Grāvjos saaugu�ie kārkli ar zariem pēra kabīnes logu. Faktiski ce|a nemaz vairs nebija. Tikai sacietēju�u mālu dangas, kas stiepās no kalna kalnā, cauri purva grī�ļu pieaugu�ām ieplakām un pazemu ozolu birzīm pauguru galos. Autoceļiem piemēroto �Opeli� grambas- svaidīja pilnīgi pēc sava prāta, �oferis tik vien varēja kā neļaut tam pilnīgi ieslīdēt grāvī.

Aug�ā, kulbā, klaudzēja garie dēļu soli, mezdami kā atsperes gaisā �ekistus.

� Jūs �īs vietas tik labi pazīstat? � brīnījās �oferis.

� Es te slēpos kara laikā.

� Mēs, pieci labi apbruņoti vīri, pie laivas varam tikt bez liekas lūg�anās, � Notārs sacīja.

� Se�i, � Brants pārlaboja.

� Juksis jālikvidē. Ko jūs uz mani tā skatāties? Jums, karavīram, arī jāsaprot � atkritēji jālikvidē tāpat kā pretinieki, jo atkritējs jebkuru brīdi var kļūt par pretinieku. Arī es esmu emocionāls, dziļi pārdzīvoju jebkura cilvēka bēdas, ta�u saprotu, ka ar emocijām neviens neko vēl nav panācis. Tikai tas sasniedz mērķi, kura prāts uzvar emocijas.

� Juksis var nākt mums līdzi.

� Viņ� nenāks.

� Viņu te nekas nesaista.

� Nesaista? Iesim!

Lēkdams pa krācītes akmeņiem, Notārs pār-kļuva strautam un māja Brantam, lai seko. Brants gāja negribīgi. Viņ� apjauta, ka sāk bīties no �ī cilvēka, un tāpēc pakļaujas.

Juksis aptaustīja puska�ociņa kabatu � biezā maizes rika bija savā vietā. Mazliet pagrozījies, viņ� piecēlās un mīkstiem soļiem devās biezoknī. Taka veda garām sarga eglei, tas diem�ēl vēl nesnauda, un Juksim ar nepatiku vajadzēja atbildēt:

� Tāpat... Pa dienu izsnauduļojos, tagad miegs nenāk ... Ieliku pie Sarkanā krasta āķus, ; aizie�u apskatīt un nomainīt ēsmu... Uz lietu taisās, vajag kosties ...

� Sito gaisa gabalu!

� A ko ta sadarīs, ja miegs nenāk? Ies, apskatīs?

� Bet zupai lai būtu!

� Raudzīs dabūt...

Pie Sarkanā krasta ķērās labi, un viņ� gandrīz vienmēr pārnesa zivis, tāpēc nevienam aizdomas par viņa patiesajām gaitām neradās.

Toreiz, kad� satika Baltu, viņ� arī gāja likt naktsāķus. Pareizāk būtu teikt, �atrada�, nevis �satika�, bet viņ� vienmēr teica �satiku�. Sev. Domās. Ar citiem jau tajās nevarēja dalīties. Viņ� taku pazina, tāpēc bija it pārsteigts, ieraugot brik-snājā starp sausajām eglītēm kaut ko balsnējam. Juksis pieplaka zemei, pacēla automāta dro�inātāju un rāpās atpaka|. Iespējams, ka viņ� aizbēgtu, ja nesaostu zirga smaku. Tā vilināja. Citu varbūt nevilinātu, bet Juksi vilināja. Viņ� bija iebēdzis me�ā, lai nevajadzētu karot vācu armijā � �neies nosist laiku un mētāties apkārt pa pasauli�.

Naivais domāja, ka varēs strādāt un turpināt krā�anu kārotajām pūrvietām, � �dabūtu kaut zemāku gabalu, gan jau es grāvjus saraktu, pa naktīm strādātu, bet saraktu...�. Kad ienāca Padomju Armija, Juksis bija tikko nolīdzis strādāt pie vecā Branta. Kādu brīdi viņ� gan taisījās �iet pasaulē�, jo vairs necerēja kāroto mērķi sasniegt � kara vētras bija aiznesu�as ne vien ietaupījumus, bet arī krājaizdevu sabicdiābas ēkas jumtu �, ta�u vecis viņu atrunāja: �Kur tu skriesi? Tā māja vēl deg! Pa�arā iek�ā? Apsvilināties? Te tev ne gailis pakaļ nedziedās, būsi pie labas maizes.�

Dziedāja gan. Atsūtīja ^mobilizācijas pavēsti. Juksim vairs nebija jāmāca, kas darāms. Ies atpakaļ uz me�a �ķūnīti. Kas pēc kara varēs izskatīt, kam tās pavestkas sūtītas, kam ne...'

Bez pūrvietām viņam bija vēl otrs sapnis � zirgs. Kārtīga ķēve, kurai būs kumeļi uņ tiem savukārt atkal kume|i, tad varēs vest sievu mājā, tad visa būs gana.

Tagad zirgs stāvēja eglītēs, pagriezis Juksim apa|o galu, un gaiņāja ar asti mu�as.

Vispirms Juksis apmeta prāvu riņķi, lai pārliecinātos, vai tuvumā nav kāds cilvēks. �ai iespējai viņ� gan neticēja, jo �ajā pagasta galā māju nebija. Nevienu nemanīja. Juksis mēģināja zirgam tuvoties, bet zem kājām salūza kāds sīks zariņ�, zirgs plati kā me�azvērs ieplēta nāsis un saslēja ausis. Juksis paslēpās aiz koka, ta�u viņ� atradās vēja pusē, � zirgs kaut ko neparastu juta, tāpēc uzskatīja par labāku doties projām, lēni pieklibodams ar labo priek�kāju.

�Gan jau paart varēs, bet sacīkstēs man ar viņu nav jāskrien!�

Medības turpinājās visu dienu. Juksis ne vien nenoķēra zirgu, bet ari neielika naktsāķus. Ta�u guva priecīgu atziņu, ka tas nav zirgs, bet ķēve, pie tam vēl sugas � redzēja uz gū�as iededzinātus ciparus un burtus.

Nākamajā rītā atklājās, ka pazudis viens no nometnes spaiņiem. Kad sākās tirdī�ana, Juksis atzinās � spainī paņēmis ēsmas zivtiņām, pavisam drīz viņ� to atgādās atpakaļ.

Viņ� nomeklēja vairākas stundas, līdz ķēvi atkal ieraudzīja. �oreiz noriņas malā pie avenā-jiem. Kad viņ� parādījās, ķēve tramīgi izslēja galvu. Viņus �ķīra zālainais klajums. Juksis nedaudz paskandināja spaini, kuru bija piepildī-. jis ar kliju dziru, panesa to da�us soļus uz ķēves pusi, nolika un pats iegāja atpakaļ me�ā. Dābolainā diezgan ilgi cīnījās ar kārdinājumu, ta�u beidzot dzēra. Bikli kā tramīga stirna.

Tā sākās iepazī�anās. Pēc nedēļas ķēve bubinādama kliboja viņam klāt. Juksis kasīja tās pieri un sauca visos viņam zināmajos zirgu vārdos, tad iedomājās, ka vārds var būt arī krievisks vai vācisks, un nokrustīja ķēvi pats. Par Baltu, jo viņa uztverē viss labais saistījās ar baltu krāsu: ābeļu ziedi, pirmais sniegs un līgavas tērps.

Kad viņ� bija ieguvis Baltas uzticību, tā par vari gribēja viņam sekot. Viņi atvadījās ilgi, līdz Balta palika stāvam kaut kur me�a pļaviņā, ko tagad darbaroku trūkuma dēļ neviens nepļāva. Turpat tā Juksi rītā sagaidīja. Ta�u viņu visu prombūtnes laiku tirdīja nemiers: ja nu Baltu atrod un aizved kāds cits, ja nu to kaut kur pavisam tālu aizbaida apkārtklejojo�ie, bez saimniekiem paliku�ie suņi? Vajadzēja ķēdi.

Prasīt tiem, kas palīdzēja ar pārtiku? Nedrīkst. Pie ēdamā iet pēc kārtas, un devējs var izpļāpāties par Juk�a dīvaino lūgumu. Tad Juksis apspriedās ar Svēto Mariju un pierādīja viņai, ka visizdevīgāk ķēdi būtu nozagt, jo vajadzīgi arī apau�i, � bez apau�iem siets zirgs var naktī ķēdē satīties un nosmakt. Tā kā citu grēku līdz �im viņam nebija, bet apkārt dzīvoja daudz grēcīgāki ļaudis, viņ� cerēja, ka to piedos. Ja jau nepiedod spaidīgos apstākļos radu�os grēku, tad daudzināto paradīzes dārzu nemaz nav vai tiem jābūt glu�i tuk�iem.

Juksis nosoļoja astoņus kilometrus turp, astoņus atpakaļ, atstāja īpa�niekam ķēdes mietiņu � to var nocirst me�ā �, bet paķēra līdzi gro�us. \ � . < Pamēģinās mācīt vagas turē�anu. Kara zirgs, ej nu sazini, ko tāds prot, ko neprot!

Kop� tā laika Juksis divreiz dienā gāja Baltu pārsiet, veda dzirdināt, sukāja, peldināja, aprūpēja tā, kā netiek aprūpēti pat meda|oti rik�otāji. Stundām domāja, bet nevarēja izdomāt, kur Baltu nomitināt pa ziemu. Laikam nekas cits neatliks, kā iet pieteikties. Ja atnāks ar savu zirgu, varbūt liks mierā.

� Kur mēs īsti ejam? � Brants īgni vaicāja.

� Tūlīt būsim klāt...

Notārs gāja pirmais, viņ� ar me�iem vēl nebija apradis, tāpēc bie�i nomaldījās no takas.

� Te tuvumā jābūt pļaviņai, � viņ� kā atvainodamies sacīja.

� Tad mums jāturas vairāk pa labi, tā piederēja manam nelaiķa tēvam.

� Jā, jā ... Pareizi... Pa labi... Tūlīt aiz tās lielās egles ...

Egle -slējās augstu pāri pame�am, zīmēdama uz tum�i zilgajām debesīm savas melnās kontūras.

Pļaviņā stāvēja �etri akurāti sakrauti zārdi. Virsū bija uzlikti alk�ņu zari, lai vēj� neaizpū� cepures.

� Juk�a darbs, � Notārs sacīja ar apsūdzētāja svarīgumu. .

Brants atsēdās zālē un sāka smieties. Viņam gribējās raudāt, bet viņ� smējās. Par vientiesīgo Juksi, par sevi. Par sevi tādēļ, ka viņam nekad vairs nebūs un nav nekad bijusi tāda kaislība � vienkār�a, praktiska, neatvairāma.

� Viņ� neaizies no �īm siena kaudzēm, � Notārs turpināja apsūdzību. ■� Viņu var nosist, bet viņ� neaizies. Tā ir reizē latvie�a slavējamākā un peļamākā īpa�ība, ko izmanto ...

� Jūs neaiztiksiet Juksi! Viņ� ir brīvs cilvēks un var darīt, ko vēlas.

� Ja cilvēks saistās ar kādu organizāciju, tad viņam jādara tas, kas atbilst organizācijas interesēm. Pretējā gadījumā organizācijas biedriem ir morālas tiesības rīkoties ...

Brants neklausījās. Viņ� piecēlās un ātri gāja atpakaļ uz nometni. Notārs tikpat ātri viņam sekoja, jo baidījās nomaldīties.

Informators bija ziņojis, ka bandīti me�a �ķūnītī pa�laik neuzturas, tāpēc leitnants savus �ekistus aizveda tur. Pērnā siena kārta bija plāna, bet pietika, kur sasēsties visiem.

� Atpūtieties! Ņemsim rīt dienas gaismā, ceru, ka upuru nebūs, jo es vispirms pavēstī�u par amnestiju. Sargkareivis lai uzlien uz vērba|ķa. Nē, ne tā, blakus. Tur dēlī ir divi zaru caurumi, skatieties, kur ir viņu nometne � no rīta kurinās uguni, tad jau dūmus manīsiet.

� Precīza informācijai

� Kas nu par informāciju. Es tikai �ajā �ķūnī pats divus gadus mitinājos.

Kad bija paēstas brokastis, Brants saaicināja vīrus kopā. Par lielu nepatiku Notāram, viņ� uzskatīja, ka jāļauj katram brīvi izvēlēties, kā turpmāk rīkoties. Iespējams, zemapziņā uz �ādu rīcību Brantu mudināja arī citi motīvi � viņ�

baidījās, ka pēdējā brīdī kāds varētu atteikties braukt projām no Latvijas, un tad �āds atkritējs jau būtu daudz nepatīkamāks balasts. ;

� Ir jādodas projām,.� Brants uzrunāja flegmatiskos, noskrandu�os bārdaiņus. � Priek�ā mums ir gar� ceļ�. Gar�, ja laimēsies, īss, ja nelaimēsies. Mēs mēģināsim pārkļūt robe�ai, un tad mums vairs nedraudēs ne karātavas, ne cietums. Ies, kas vēlas, bet, kas nevēlas, tie paliks.

� Uz.kuru pusi tā ie�ana būs? � ievaicājās pagāju�ās nakts sargs.

� Nav svarīgi.

� Man būtu jātiek uz Apguldi pie sievas radiem ... � Runātājs nezin kāpēc ļoti vērīgi skatījās uz Notāra pirkstiem, kas knibinājās ap automātu.

� Nav pa ceļam, � Brants sacīja.

� Ka nav, nav, � Apguldes tīkotājs it kā atvieglots noteica, pielika pie lūpām liepziedu tējas krūzi un sāka strēbt, ta�u rokas viņam drebēja tik ļoti, ka tēja �ļakstījās pāri krūzītes malai un apsvilināja lūpas.

� Es gan pa pasauli neie�u skraidīt, tā nav nekāda darī�ana, � Juksis izgrūda. Baidīdamies, ka par garu kaut ko pateicis, ieurba skatienu ugunskurā un sarāvās, sakumpa, it kā gaidīdams akmeņu krusu.

Abi atliku�ie bārdaiņi bija gājēji. Brants deva pusstundu, lai sakravātu mugursomas.

Skuju būda smar�oja skumji. Brants novilka kapteiņa mundieri, akurāti salocīja un nolika uz bluķa, kas līdz �im bija kalpojis pargaldiņu. Privātās drānas �ķita neērtas, bet izkāpt sve�a krastā militārā ģērbā būtu neapdomīgi � politisks bēglis visādā ziņā skan labāk. Radioaparāts vairs nebūs-vajadzīgs, lieka krava. Tikpat kā nekas vairs nebūs vajadzīgs. Jocīgi � esi nodzīvojis trīsdesmit gadus, bet tev nekas nav vajadzīgs, ir lieki pat dokumenti. Der tikai automāts, da�as granātas un speķis trim �etrām dienam. Un no kurienes �īs skumjas? Ej pretim brīvībai, bet skumsti pēc nebrīves. Ja vēl skumtu pēc tēva mājām, tad tas būtu saprotams, bet tās ta�u ir pamestas, aizmirstas un nevilina jau padsmitiem gadu.

� Khm, � aiz muguras kautrīgi iekāsējās.

Brants ieraudzīja Juksi, kas ar sa�auto roku mēģināja saglaust izspūru�o ērkuli.

� Es tā iedomāju, Branta kungs ... Tas mums abiem varētu ģeldēt...

� Klāj vaļā, Juksi!

� Jūs jau tagad kādu laiku tajās mājās nedzīvosiet?

� Kādās mājās? � Brants nesaprata.

� Nu jūsu tēva kunga, lai viņam vieglas smiltis...

� Nedzīvo�u gan.

� Tad jau, � Juksis atkal samulsa, � jūs tās man varētu izdot uz renti. Jūs man varētu atrakstīt, kur atrodaties, un es akurāti izsūtītu naudu. Es strādātu labi, spēka man diezgan ... � Zemeslode Juksim bija daudz" mazāka nekā citiem cilvēkiem un nedalāma.

Brants iesmējās. Tad viņ� smējās arvien skaļāk, skaļāk, skaļāk. Pa to laiku �ekisti jau bija aplenku�i nometni. Smiekli viņus dziļāk iespieda grīslī, ser�ants �ukstēja:

� Tur kāds prātā sajucis ...

у- �urp Notāru! � Brants skaji sauca. � Rakstiņ Notār! �Būdams pie pilna prāta uņ skaidras sapta�anas, novēlu man piedero�ās mājas ar visu inventāru...� Liecinieki, parakstiet! Juksi, tu tiec iecelts saimnieka kārtā! Pie �īs valdības tev tas nederēs, bet, kad atnāks amerikāņi...

�ekistu ser�ants redzēja, ka gar�, salīcis bandīts iet ar spaiņiem pēc ūdens. Sis bandīts izdvesa pavisam nesaprotamas skaņas. Vajadzēja labu brīdi tajās ieklausīties, lai apjaustu, ka tā ir dziedā�ana. Ser�ants koriģēja savu iepriek�ējo izteicienu:

� Viņiem tur laikam kand�as daudz!

�ķita, cīņa beigsies, pat īsti nesākusies. Bandīti redzēja, ka ir pamatīgi aplenkti, ka izlauzties patlaban nav iespējams, ka jānogaida vismaz tumsa. Kādu brīdi viņi tā arī gribēja darīt, bet tad �ekistu leitnants iekliedza megafonā pado�anās noteikumus un likumu par amnestiju.

� Blēņas, � Notārs teica. � Nekādas amnestijas nav! Neļausimies piemuļķoties! Ja līdīsim no �ejienes ārā, mūs visus kā vienu aiztransportēs uz Sibīriju lā�iem par barību!

Pēc tam viņ� draudēja no�aut katru, kas iedomāsies pacelt rokas. Brantam bija citādas domas, lai gan arī viņ� amnestijai sevi�ķi neticēja. Tomēr �ajā bezcerīgajā situācijā tā bija cerība un pie tam vēl glu�i gai�a cerība, tāpēc viņ� sacīja, ka vīriem pa�iem tiesības izlemt savu likteni. Un, lai atņemtu Notāram iespēju �aut saviem biju�ajiem biedriem mugurā, pavēlēja visiem izklīst un mēģināt izlauzties pa vienam. Nu bija rīcības brīvība gan tiem, kas varbūt vēlējās cīnīties, gan tiem, kas to darit vairs nevēlējās. Notārs grieza zobus un lādējās, tādēļ Brants palika blakus viņam un sevī nozvērējās viņu likvidēt, ja viņ� mēģinās �aut kādam no tiem, kas padodas.

Pirmais ar paceltām rokām no grī�ļa piecēlās un skrēja uz �ekistu pozīcijām tas, kam bija jātiek Apguldē pie sievas radiem. Tad kaut kur aiz krūmiem padevās vēl kāds, bet nebija iespējams saskatīt, kur� īsti.

Brantam par uzjautrinājumu, Notārs ar cieņu sāka spriedelēt par krievu likumiem, tos tik ļoti nemaz vairs nepeldams.

Pieci bandīti jau sēdēja �ekistu automa�īnā un gaidīja, kad viņus vedīs projām, sestais no pakal-niņa ar rokas lo�metēju gāza pār aplencējiem dzīvu uguni. Kā par brīnumu, �ekistu vidū upuru tomēr nebija. Pieci apcietinātie baidījās, ka sestais, vēl neapcietinātais, kādu varas pārstāvi no�aus un tad tas nepatīkami atsauksies uz viņu visu likteņiem.

� �auj kā traks, �ēl mūsu pui�us tī�uprāt dzīt briesmās, � ser�ants sūdzējās leitnantam. � Atļausiet lietot mīnmetēju?

Leitnants jau gribēja atļaut, bet tad apdomājās.

� Viņu komandieris ir?

� Jā.

Kad atveda Brantu, leitnants viņam pasniedza megafonu.

� Sakiet, lai viņ� tūdaļ padodas! Pretējā gadījumā es pavēlē�u laist darbā mīnmetēju.

Brants pamāja, ka sapratis. Nogaidījis lo�metēja kārtas beigas, viņ� sauca pāri grīslī gulo�ajai �ekistu rindai, pāri pakalniņam, pāri izdzisu�ajai ugunskura vietai un me�am, kurā tramīgi ausījās Balta:

� Juksi! Paklausies, Juksi...

�Jaunas tās ēkas nav, bet stipras diezgan,� Juksis domaja. �Ba|ķi jaunā mēnesī cirsti � tādi tev tik lēti nepūs! Tikai jumti jātur kārtībā...�

Pirmoreiz es vanagus ieraudzīju agrā pavasarī. Pa�ā maija sākumā. Mālaino zemes strēmeli, kas vēl samērā nesen tika dēvēta par ceļu, klāja vienīgi lāmu virtenes. �ņāca,

mutuļoja un nesa prom tiltiņus vasarā iz�ūsto�ie strauti, pakrūmēs balsināja sniegs, tikko atlidoju�ie kovārņi vēl vienotā barā lēkāja pa rudenī dzītajām vagām, bet dārzos asnus sprauca ārā vienīgi sparģeļi.

Uldis ar virves dejotāja veiklību vadīja automa�īnu gar, caur un pāri peļķēm un, sirdi atvieglodams, lādēja mani un dievu. Mani par to, ka biju pierunājis viņu dzīties �o gaisa gabalu, dievu � ka nebija radījis zemeslodi asfaltētu. Ceturtdaļkilometra no �Kraujām� automa�īnai bija apnicis mūs vizināt. Tā kaukdama izkārpīja pakaļējiem riteņiem prāvu bedri, iekārtojās tajā kā vista uz perē�anu un apstājās � tālāk mantību varat stiept pa�i!

Ogre bija piecēlusies visā augumā � viena vienīga smaga, mālaina straume. Mazliet baisma bez pierastajām, baltajām krā�u mugurām, pilna ar nolauztiem, peldo�iem kokiem, ātriem kā torpēdas.

� Bet, mīļais cilvēk, paskaties ta�u uz debesim! � Uldis iesaucās, izlēcis no kabīnes, un uzreiz aizmirsa, ka jāmeklē traktors. Viņ� ir īsts dabas bērns, kas tikai likteņa untumu dēļ piedzimis un uzaudzis uz Rīgas akmeņiem.

Debess bija pa�a miera iemiesojums. Gai�zilas emaljas debess ar sauli pamalē.

� Un vanagi? Tev tūdaļ jāiegādājas cāļi, lai

majestātiskajiem putniem svētdienās būtu pieklājīga maltīte! -

Vanagi bija divi. Lēni kā planieri tie riņķoja virs egļu me�a otrpus upes. Pa savām debesīm.

Palu laiks pagāja. Ogre iekrita atpakaf^savā gravā, padevīgi ļaudama brist sev pāri vai jebkurā vietā. Ciemos brauca draugi. Skatīties, kā �ajā nostūrī vienlaicīgi zied ievas un ceriņi, un dzert pa�brūvēto alu. Un tīksmināties par skatiem, kādi paveras no �Kraujām� uz naktsvijoļu, sviesteņu un ugunspuķu pilnajiem Ogres lī�iem, ūdenskritumu, kas vienā minūtē sakuļ vairāk putu nekā vismodernākā kokteiļma�īna veselā stundā. Tīksmināties par agrās rīta stundās dūmakā tītajām me�u galotnēm un ... vanagiem.

Kad rītos es izgāju pagalmā, tie jau riņķoja. Reizēm virs savām lielajām eglēm, reizēm tuvāk, reizēm tālāk, bet mans skatiens tos vienmēr varēja sameklēt. Es brīnītos, ja kādreiz to nebūtu. Skaidrā laikā tie lidoja tik augstu, ka acis tos varēja atrast tikai pēc dzidrajiem kaujas saucieniem, turpretī mākoņainās dienās bija iespējams at�ķirt pat spalvu rakstu. Man bija mazliet kauns, ka es precīzi nezinu to piederību pie vienas vai otras sugas; gribēju atvēst no Rīgas kādu ornitoloģijas grāmatu, lai �o robu zinā�anās aizpfl-dītu� bet nedaudzo braucienu laikā neatliekamāku darī�anu jūklī vienmēr aizmirsās. Tāpēc arī tagad es vienīgi varu pateikt, ka putni bija lieli, ka to atplestie spārni nebija mazāki kā melnajam stārķim, kas te da�kārt mēdz pastaigāties pa braslas malām, ķerdams mailītes un grundu-lēnus.

Melnajam stārķim piemīt iedzimts tramīgums, es tam nekad neesmu ticis tuvāk par pussimt metriem, toties savus vanagus esmu varējis apskatīt pavisam tuvu. Reiz mēs ar Itu nolēmām rīkot ekskursiju pāri upei. Uz me�u, virs kura bija vanagu valstība. Egļu dēļ. No �Kraujām� izskatījās, ka tām ir vismaz tūksto� gadu. Nevarējām atrast aļņu takas, un vajadzēja lauzties cauri ar apinā-jiem sapītajiem krastmalas alk�ņiem. Ilgi un grūti. Kad mēs nonācām p|avā, aiz kuras sākās eglājs, ✓sviedros bija izmirku�as visas drānas. Zāle sniedzās līdz krūtīm, bet bija mīksta. Mēs būtu tajā atkritu�i un gulēju�i ar sejām pret debesīm kā uz mīksta paklāja, ja nevilinātu eg|u ēnainums un noslēpumainā pustumsa.

Vanags virs mums parādījās pēk�ņi. Tas it kā nokrita no zilgmes un, nekustinādams spārnus, meta riņķi pēc riņķa'. Zemāk, tad nedaudz augstāk, atkal zemāk. Brī�iem bija tik zemu, ka pat kaujas sauciens izklausījās neparasts, spalgāks.

� Staņislavam aiznesti divi cā|i, � teica Ita. Staņislavs ir mūsu tuvākais kaimiņ�. Lāga vīrs kā visi �ejienie�i, kam neērti kaut ko lūgt, jo viņ� noteikti atnesīs vai izdarīs un pavisam kategoriski atteiksies. no samaksas. Viņam ir mērķtiecīgais zemnieka prāts, kas noraida visu traucējo�o, un zemes mīlestība, kurai blakus pilsētnieciskā dabas apjūsmo�ana �ķiet plātīga staigā�ana ar prievīti ap kaklu, apliecinot tautiskumu.

� Es gribētu zināt, vai vanags mūs apsveic vai tad... _ . _#

� Viņ� ir pārgalvīgs, es viņam pavisam viegli varētu trāpīt. � Itai ir otrā sporta klase �au�anā.

� Tevī mīt varmācīgas tieksmes ...

� Nē, tā ir vienīgi fakta konstatācija. Bet uz vanagu ta�u drīkstētu �aut. Vanags ir plēsoņa.

Dabas aizsardzība ir mans �jājamais zirdziņ��. Es esmu uzrakstījis vismaz duci rakstu par dabas aizsardzības jautājumiem, esmu tajos apelējis pie sirdsapziņas, izskaidrojis un brēcis pēc taisnīgas tiesas. Esmu meklējis ūdeņu piesārņotājus, lādējis tos, kuri iznīdē zivis ar augstsprieguma strāvu, esmu rakstījis par Gaujmalas koku izcirtējiem, ozolu dedzinātājiem, pilsdrupu postītājiem. Tāpēc bez jebkādas īpa�as piepūles es spēju nolasīt Itai lekciju par nepiecie�amību saglabāt dabas radīto līdzsvaru. Un domāju, ka lekcija bija iedvesmas pilna. Pirmkārt, jau tāpēc, ka man ir pretīga jebkura varmācības izpausme.

Me�ā mēs atradām āp�a alas un zaķskābenēm apaugu�us ierakumus � fronte te esot stāvējusi divas nedēļas.

\

Jaunajam sienam tvanot, pielīgoja Jāņi. Saldā, biezā misa mani gajdīja pārrodamies �Kraujās� ar raugu.

Kad ieradās Uldis, es Rīgas dzīvoklī kravāju mugursomu.

� Raķetes ir? � viņ� noprasīja.

� Ir muca, sveķi, celmu malka ...

� Bet salūtam?

� Man ir aizdomas, ka Jāņos nekādi salūti nav paredzēti.

� Kāpēc ne? � Viņ� jau pētīja pie sienas pakārto bisi. Tā tur karājās savu inkrustāciju dēļ, ta�u visbie�āk kaitināja manus draugus, kas sirga ar medību kaislībām, � �Francotte� ir slavena be|ģu firma. Kad es bisi mantoju no vectēva, viņi mani mēģināja kārdināt ar augstām cenām, pēc tam ar bibliogrāfiskiem retumiem, Plītes-Pleitcs akvareļiem un Liberta gleznu. Pēc tam visda�ādākajos variantos tika atkārtots sakāmvārds par suni uz siena kaudzes.

� Nav patronu, � nojautis, ko Uldis taisās sacīt, es iebildu.

� Ņemam līdzi! Kārtībnieks? Patronas es dabū�u! Sabēr�u piektā numura_ skrotis, un varēsi zvetēt pa zvirbuļiem, ja vien kāda paliks pāri...

Un, uzmetis bisi plecā, viņ� gāja uz automa�īnu.

Jāņu līksmībā aizmirst daudz ko vairāk par vientuļu bisi uz pakaramā. Var jau būt, ka salu-tē�anas alkas kādam arī uznāca, ta�u patronas bija pie Ulda un nevienam, kas iebaudījis kaut tikai glāzi alus, nebija ne mazāko cerību tās dabūt. Bet Jāņos alu nebauda tikai tie, kam ārsts noliedzis ar nāves draudiem.

Lūgtie un nelūgtie viesi pamazām izklīda, tre�ajā dienā apdzisa ari jāņuguns stabs, kas, spītīgi dūmodams, nodega līdz pa�ai zemei. Ciemoties palika vienīgi Uldis. Izspiedu�i no muciņas pēdējo alus kannu, mēs apsēdāmies pagalma mauriņā, aptaustījām skatieniem ugunskura vietas apkārtni, netīro trauku kaudzes, apkaltu�ās meijas, pajuku�os vainagus, savītu�os jāņuzāļu pu�ķus, tuk�ās konservu kārbas, ietinamo papīru lēverus un zobgalīgi viens otram atgādinājām, ka pasaulē dro�i vien biju�as arī pamatīgākas posta�as ainas, piemēram, pēc barbaru uzbrukuma Romai.

� Divdesmit, � teica Uldis.

� Kas?

� Divdesmit spaiņu ūdens. Divdesmit reiz septiņdesmit metru � pusotra kilometra... � Aka �Kraujās� ir patālu._� Nav nemaz briesmīgi, ja parēķina. Sibīrijā �ādus attālumus uzskata par tik niecīgiem, ka pat ģenerāl�tāba kartēs neatzīmē. Un da�iem staigāt ar ūdensspaiņiem zem tik dzidras debess ir lielāks baudījums, nekā tempt novadēju�os alu. Diem�ēl es pie tiem nepiederu.

� Es arī ne. Lozēsim.

� Jebkurā lozē�anā iespējamas blēdības... Skaties, kur tavi vanagi apdraud cāļus... Kāpēc es saku cāļus? Brigadierim esot aiznesta pīle ...

Vanagi cēli riņķoja virs sava me�a, pagriezās, nolaidās zemāk un sāka nolūkot medījumu vienā no Pārogres pļavām.

� Tiklīdz no Rīgas atbrauc talcinieki, visas zudu�ās pīles, zosis un vistas noraksta uz viņu rēķina. It kā līdz ar viņu iera�anos vairs neeksistētu ne lapsas, ne �agatas. Kamēr talcinieku nav, bet pie debesīm redzams vanags, tas kļūst par grēkāzi. Parasts stāsts, grēkāzis vienmēr �ķiet redzams, un, ja kaut kas ir redzams, citu meklēt vairs nav patikas.

� Un tomēr tava advokāta runa nav pārliecino�a. Es labprāt uzbliestu pa taviem mīluļiem, ja vien viņi pieplanētu tuvāk.

� Bet ja nu es neļautu? � Es biju pārliecināts, ka nejautu.

� Man? Nc]aut? Tas ir apvainojums! Es svie�u pie tavām kājām cimdu, kura klimatisko apstākļu dēļ man nav!

� Duelis ar �a�liku cepamajiem iesmiem!

� Ar bisi! Katram pieci �āvieni pa konservu bund�ām! Zaudētājs stiepj ūdeni, uzvarētājs kurina uguni! i

� Lūdzu! � Es �auju labi. Mednieki mani var apskaust ne tikai bises dēļ.

Iegājām istabā. Stobrs bija putekļains, es iztīrīju. Sakampis patronas, aizslēgs mīksti aizkrita.

� Tev priek�roka, � teica Uldis, nākdams pagalmā aiz manis.

Bise bija viegla, rotaļīga un tomēr iedvesa manī kaut kādu savādu sajūtu. Nē, ne tie�i pa�apziņu. Ari ne īstu varas izjūtu. Kaut ko dīvainu, varbūt vidēju starp tām abām. Varu sodīt ar nāvi, varu ap�ēlot...

Vanagi vēl arvien riņķoja-virs tās pa�as pļavas, bet nu jau es uz tiem skatījos ar citādām acīm. Kā uz iespējamu medījumu. Neatzinos sev, ta�u tā bija. Ja kāds gai�reģis to būtu pateicis, es noteikti liegtos un pierādītu, ka nekad agrāk man nav izpaudusies tieksme nogalināt, tāpēc nav iemesla domāt, ka tāda manī būtu tagad.

Uldjs vāca konservu kārbas un rindoja uz �oga virsējās kārts, mērija soļiem attālumu, vilka ar zābaka papēdi ugunslīnijas svītru. Kārbu dibeni saulē spīdēja kā spoguļi un gaidīja manas skrotis. Spīdē�ana traucēs tēmēt, es nodomāju, un, iedams gar svītru, meklēju vajadzīgo leņķi. _ъ Kad paskatījos aug�up, viens no vanagiem lidoja tie�i uz mani. Viņ� vēl bija neaizsniedzamā attālumā, ta�u strauji tuvojās; platie spārni vēza gaisu, tad, kā mani izaicinādams, kaitinādams,* vanags sāka planēt. Nemainot virzienu. Pēc pāris � sekundēm viņ� būs man virs galvas ... Smadzenes bez manas gribas lēsa augstumu un lido�anas ātrumu. Es vienlaikus dzirdēju Ulda azartisko ��auj!�, vanaga īpatnējo cīņas kliedzienu un sajutu laides atsitienu pret plecu.

Pēc tam es redzēju, ka vanags nodrebēja, it kā straujajā skrējienā atsities pret neredzamu klinti; kur bija ķēru�as skrotis, pa�ķīrās tum�ās virsējās spalvas, atsegdamas apak�ējās gai�ākās. Viņ� sāka gaisā streipuļot, mēģināja bēgt straujiem vēzieniem, ta�u labais spārns vairs neklausīja, un putns vienīgi zaudēja augstumu. Sagriezies pret vēju, viņ� turpināja lēni, nevarīgi planēt. Tā kara laikā ar dūmu grīstēm astēs atpakaļ uz savējo pusi planēja aiz�autas lidma�īnas. �ķita, vanagu visvairāk satriec tas, ka �is ir viņa pēdējais pla-nējums, ka vairāk neviena nebūs, ka �is ir augstākais punkts, no kura viņ� var skatīties uz zemi, ka tālāk sekos tikai zemāki, zemāki, ka viņ� planē lēni tāpēc, Jai �o pēdējo lidojumu pēc iespējas paildzinātu.

Uldis skrēja pa pļavu nopakaļ, jo izskatījās, ka vanagam tūlīt jākrīt. Es stāvēju ar bisi pie mājas stūra; aptvēru, ka esmu bezmērķīgi nokāvis, nokāvis nokau�anas dēļ, un izdomāju, sev pirmo mānīgo attaisnojumu savai rīcībai.

� Liels. Noderēs izbā�anai.

Kā par brīnumu, vanags arvien vēl turējās gaisā. Uldis jau bija pārtraucis skriet un tagad pavadīja to tikai ar skatienu. Kad vanags sasniedza me�u, viņ� vairs planēja koku augstumā. Viņ� glābās sve�ā eglainē; savējā, kurā viņam bija ligzda, atradās pārāk tālu.

Man vēl rokās bija bise, kad otrs vanags, |aunu nojautu pilns, nebēdādams ne par mani, ne Uldi, traucās tie�i pāri �Kraujām� uz sve�o eglaini pie sa�autā biedra.

Es gribēju kliegt uz Uldi, ka viņ� ir vainīgs, jo viņ� bija saucis, lai es �auju. Tas būtu glu�i dabiski � pat pēc kariem meklē, kas saucis ��auj!� Bet uz cilvēku es nebūtu �āvis! Vai varbūt varas kaisle ir tā pati mednieku kaisle, tikai citā pakāpē? Vai man ir tiesības vēl ticēt savam cilvēcīgumam?

� Lepni trāpīts, cepuri nost! � teica Uldis.

� Ko tu tāds jocīgs?

� Piektā numura skrotis da�reiz noņemot pat pīles...

� Esi bez bēdas, būs beigts. Spalvas nojuka pamatīgi! Ejam nest ūdeni! Tu tie�ām pārdzīvo? Muļķis! Reiz viesībās man kāda tante pārmeta, ka mak�ķerē�ana esot barbariska nodarbo�anās, bet pati rija mencu aknas.

Es pamodos naktī, kad gaisma vēl tikai iezīmēja pamali. Ceriņos aiz atvērtā loga vēj� �virkstināja lapas. Nevarēju saprast, kas mani pamodinājis, jo parasti guļu cie�i. Aptvēru. Laiku pa laikam no me�a, kurā bija nozudis vanags, atskanēja tā sauciens:

� Kli-ī, li-ī...

Pēdējais �ī> izklausījās gar�, skumj�.

Varbūt tas ir kāda cita naktsputna kliedziens, es nodomāju un pagriezos ar seju pret sienu, lai nedzirdētu. Bet dzirde palika izbiedēta un sasprindzināta, tā atkal un atkal uztvēra garo, skumjo �ī�.

Miega vairs nebija, miera vairs nebija. Atkal un atkal skumj�, gari stiepts kliedziens, sauciens pēc līdzjūtības. Nevis apsūdzība, bet sauciens pēc līdzjūtības. Apsūdzība būtu vieglāk panesama � jā, tā nu tas ir noticis, to mēs zinām, bet ko tur vairs var līdzēt?

Par varu mēģināju aizmigt. Neizdevās. Piecēlos un aizvēru logu. Vai nu iztēlē, vai tie�amībā, bet saucieni arvien vēl skanēja.

Manī pamodās pienākuma apziņa. Dīvaina, slēpjama pienākuma apziņa. Citiem es to nevarētu izskaidrot, jo man būtu kauns to darīt. Kauns iegūt mīkst�auļa slavu.

Klusi apģērbos un izgāju pagalmā.

� Kli-ī, li-ī...

Atradī�u! Varbūt vēl kaut kas ir glābjams! Tā nebija saprāta balss. Saprāta balss teiktu: �Liecies atpaka] savā migā, neko tu neatradīsi! Me�s ir liels, naktīs skaņas lido tālu un viegli!�

� Kli-ī, li-ī... Līdzjūtību ...

Līdzjūtība nevienu nav paēdinājusi, palīdzība gan. Es steidzos. Man nebija laika izvēlēties taciņas, es lauzos tie�i cauri briksnājam. Sausie eglī�u zari ķērās apģērbā, dūra, plēsa, skrāpēja, bet es brāzos uz priek�u. Man nebija laika. Man vajadzēja nok]ūt līdz vanagam, pirms pārstāj skanēt tā vientuļie kliedzieni. Kā par spīti, tie kļuva retāki un tad apklusa pavisam. Es atsēdos uz ciņa un ilgi gaidīju. Veltīgi...

Nākamajā, aiznākamajā un vēl daudzos citos rītos es ar cerībām raudzījos uz eglēm pāri upei. Varbūt vanaga brūces ir sadziju�as un beidzot tas atkal parādīsies? Kādu laiku �ķita, ka �ī cerīgā raudzī�anās kļūs par pieradumu. Bet kā visas kaislības, arī �ī pamazām pierima � kaislība saņemt piedo�anu, jo piedot var tikai dzīvie.

Rudenī Uldis, lietavu dēļ atkal lādēdams mani un dievu, atbrauca pēc mantības, kas jāved uz Rīgu.

� Nu, stāstu uzrakstīji? � viņ� man vaicāja.

� Kādu tu domā?

� Par sa�auto vanagu ...

� Par vanagu? Ak par to? � Es atcerējos. � Diezin vai ir jēga rakstīt stāstu par to vien, ka virs me�a vairs nelidinās vanags?

Liekam būt . . . Puiciskums . . . Kolekcionārs . . Sausais likums . . Mantojums . . . Vanags .....

Андрис Леонидович Колберт ЯСТРЕБ Рассказы

Издательство �Лиесма� Рига 1971 На латышском языке Художник В. Михане

Andris Leonīda d. Kolbergs

VANAGS Stāsti

Redaktore E. Grīnbcrga. Māksi, redaktors A. Galeviuss. Tehn. redaktore A. Gondare Korektore I. Lakstīgala.

Nodota salik�anai 1973. g. 27. decembrī. Parakstīta iespie�anai 1974. g. 22. jūlijā Tipogrāfijas papīrs Nr. 3, formāts 70x100/32. 6 flz. iespiedi.; 7.8 uzsk. iespiedi.; 7,63 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. JT 00640. Maksā 23 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 191/26310-Do-889. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lielu komitejas Rīgas Veidlapu tipogrāfijā Rīgā, Gorkija ielā 6. Pasūt. Nr. 3487,