PIRMĀ GRĀMATA

OTRĀ NODAĻA

Pirms gada Laras Kameronas dienaskārtība bija sīki izplānota.

1991. gada 10. septembris

5.00 � Treniņ�

7.00 � Intervija raidījumam �Labrīt, Amerika!�

7.45 � Tik�anās ar japāņu baņķieriem

9.30 � D�erijs Taunsends

10.30 � Plāno�anas komisija

11.00 � Faksi, tālsarunas, darījumu sarakste

11.30 � Celtniecības jautājumu apsprie�ana

12.30 � �S un L�, tik�anās

13.00 � Len�s � intervija �urnālam Fortune � Hļū Tompsons

14.30 � Metropolitan Union baņķieri

16.00 � Pilsētas Celtniecības plāno�anas komisija

17.00 � Tik�anās ar mēru Greisiju Men�enu

18.15 � Tik�anās ar arhitektiem -

18.30 � Dzīvojamo ēku būvniecības departaments

19.30 � Tik�anās ar Dalasas investoru grupu

20.00 � Dzim�anas dienas svinības Cameron Plaza lielajā zālē

Lara bija apģērbusi sporta tērpu un jau sāka zaudēt pacietību, kad beidzot ieradās viņas treneris Kens.

� Tu nokavēji.

� Atvainojiet, mis Kamerona. Modinātājs nezvanīja un...

� �odien man grūta diena. Tūdaļ sāksim.

� Klausos.

Pusstundu iesildīju�ies, abi sāka ātrus aerobikas vingrinājumus.

�Viņai ķermenis ir kā divdesmitgadīgai meitenei,� klusībā nosprieda Kens. �Un, ja vēl izdotos viņu iedabūt gultā...� Kens labprāt katru rītu �eit ieradās, bija ar Laru kopā un sievieti vēroja. Cilvēki nemitējās jautāt: �Kāda viņa ir, �ī Lara Kamerona?� � un treneris vienmēr atbildēja: �Sieviete uz goda.�

Lara bez sevi�ķas piepūles veica intensīvus vingrinājumus, ta�u viņas domas tobrīd nodarbināja glu�i kas cits.

Treniņam beidzoties, Kens promiedams ieteicās:

� Man jāskrien skatīties, kā jūs uzstāsieties pārraidē �Labrīt, Amerika!�.

� Ko? � Pārdomādama paredzēto tik�anos ar japāņu baņķieriem, Lara bija glu�i piemirsusi savu interviju televīzijā.

� Līdz rītam, mis Kamerona.

� Tikai nenokavē, Ken.

Lara nomazgājās du�ā, pārģērbās un vienatnē ieturēja brokastis uz augstceltnes jumta terases. Brokastīs viņa ēda greipfrūtu, auzu pārslu tumi un izdzēra tasi zaļās tējas. Pēc tam mis Kamerona iegāja savā kabinetā un pa iek�ējo tālruni sazinājās ar sekretāri.

� Es sarunā�os pa tālruni no biroja, � viņa brīdināja. � Pulksten septiņos man jābūt ABC. Parūpējies, lai Makss ierodas ar automa�īnu.

Piedalī�anās pārraidē �Labrīt, Amerika!� noritēja lieliski. Sarunas vadītāja D�oana Landena, kā alla�, bija laipna un vēlīga.

� Pēdējo reizi jūs viesojāties mūsu programmā pēc tam, kad tika svinīgi ielikts pamatakmens pasaules augstākajam debesskrāpim, � D�oana Landena atgādināja. � Kop� tā laika aizritēju�i gandrīz �etri gadi.

� Pilnīgi pareizi, � Lara piekrita. � Cameron Tower¹ pabeigs būvēt nākamgad.

� Kā jūtas tāda sieviete kā jūs? Jūs ta�u spējat īstenot dzīvē tik drosmīgus projektus un turklāt vēl pati esat jauna un lieliski izskatāties. Būtībā jūs esat tas ideāls, pēc kura tiecas daudzas sievietes.

� Ak, jūs pārspīlējat, � Lara iesmējās. � Man glu�i vienkār�i neatliek laika par to domāt. Esmu pārāk aizņemta.

� Jūs uzskata par vienu no visveiksmīgākajām uzņēmējām nekustamo īpa�umu biznesā. Tāda veida darījumi pieskaitāmi vīrie�u darbības sfērai. Kā jūs to visu spējat? Kā jūs, piemēram, izlemjat, kur būvēt jauno ēku?

� Es vietu neizraugos, � Lara atzinās, � vieta izraugās mani. Nu, piemēram, es ar automa�īnu braucu garām klajam laukumam, ta�u es to it kā nemanu. Manā iztēlē pavīd lielisks administratīvais korpuss vai arī patīkama dzīvojamā ēka ar visām ērtībām, kur ļaudis var justies laimīgi. Es sapņoju...

� Un savus sapņus jūs pārvēr�at īstenībā. Bet mēs turpināsim raidījumu pēc reklāmas pauzes.

Japāņu baņķieriem vajadzēja ierasties pulksten 7 un 45 minūtēs. Viņi atlidoja no Tokijas jau iepriek�ējā vakarā. Lara bija nolikusi �o tik�anos tik agri, lai neļautu baņķieriem atgūties pēc vairāk nekā divpadsmit stundu lidojuma. Kad atbraucēji raudzīja protestēt, Lara mierīgi paziņoja:

� Atvainojiet, d�entlmeņi, ta�u baidos, ka man cita brīva laika vairs nebūs. Tūlīt pēc mūsu sarunas es dodos uz Dienvidameriku.

Japāņi negribīgi piekrita. Viņi atbrauca �etri, mazi un laipni, un ikvienam no viņiem prāts bija ass kā samuraja zobens. Pirms desmit gadiem finansisti pieļāva lielu kļūdu, japāņus nenovērtēdami. Tagad viņi bija izmācīti.

Tik�anās notika Cameron Center 6. avēnijā. Viesi bija ar mieru ieguldīt simt miljonus dolāru Laras uzsāktajā jaunā viesnīcu kompleksa būvniecībā. Japāņus pavadīja uz pla�o konferen�u zāli, ikvienam no viņiem rokās bija suvenīrs. Lara pateicās baņķieriem un savukārt pasniedza viesiem dāvanas, kuras jau iepriek� bija likusi sekretārei iesaiņot parastā brūnā vai pelēkā papīrā, jo japāņiem baltā krāsa nozīmēja sēras, bet ko�s iesaiņojums �ajā gadījumā nelikās piemērots.

Laras palīdze Trisija pasniedza viesiem tēju, bet La-rai � tasīti kafijas. Iespējams, arī japāņi dotu priek�roku kafijai, ta�u viņi bija pārāk pieklājīgi, lai to pateiktu. Kad tēja bija izdzerta, Lara lika no jauna piepildīt viņu tasītes.

Konferen�u zālē ienāca Laras biznesa partneris Hovards Kellers. Tas bija piecdesmit gadus vecs vīrietis, bāls un kalsnējs, ar rūsganiem matiem, viņa uzvalks �ķita nedaudz saburzījies un izskatījās tā, it kā cilvēks tikko būtu piecēlies no gultas. Lara iepazīstināja viesus ar savu partneri, un Kellers izdalīja baņķieriem iespējamā investīciju projekta kopijas.

� Kā redzat, d�entlmeņi, � Lara ierunājās, � mēs jau esam saņēmu�i pirmo aizņēmumu pret ķīlu. �ajā kompleksā tiks izbūvēti septiņsimt divdesmit viesnīcas numuri. Trīsdesmit tūksto�i kvadrātpēdu atvēlēts telpām, kurās notiks lieti�ķas tik�anās, un garā�ai ar tūksto� autostāvvietām.

Laras balsī varēja saklausīt neizsīksto�u enerģiju, turpretī japāņi, iedziļinādamies investīciju projektā, visiem spēkiem centās atvairīt snaudienu.

Pēc nepilnām divām stundām sarunas beidzās, tās bija noritēju�as ļoti sekmīgi. Lara neaizmirsa sen ielāgoto patiesību: daudz vieglāk ir noslēgt darījumu par simt miljoniem dolāru nekā dabūt aizdevumā piecdesmit tūksto�us.

Līdzko japāņu delegācija bija prom, Lara tikās ar D�eriju Taunsendu. �is gara auguma cilvēks, kādreizējais Holivudas reklāmas aģents, Cameron Enterprises veica preses sekretāra pienākumus.

� Jūsu �ārīta intervija televīzijā bija vienkār�i lieliska. Nepārtraukti atskanēja zvani.

� Kas ir ar Forbes?

� Viss kārtībā. Nākamnedēļ jūsu fotogrāfija būs �urnālā People uz vāka. Vai Jūs redzējāt New Yorker jums veltīto rakstu? Vai tas nebija lielisks?

� Var iztikt, � Lara pamāja, tuvodamās savam galdam.

� �odien pulksten vienos paredzēta intervija �urnālam Fortune.

� Tur būs mazas izmaiņas.

� Kādēļ? � D�erijs likās izbrīnījies.

� Лг �ī izdevuma reportieri man norunāta tik�anās len�a laikā.

� Jūs gribat nedaudz pielabināties?

Lara nospieda iek�ējās sarunu iekārtas pogu.

� Ienāc, Ketij.

� Labi, mis Kamerona, � atskanēja balss.

Lara atkal pievērsās Taunsendam.

� Tas ir viss, D�erij. Es gribu, lai tu un tavi cilvēki nodarbojas galvenokārt ar Cameron Tower.

� Mēs jau to darām...

� Tātad jādara vēl vairāk. Man vajag, lai par to rakstītu ikviena avīze un ikviens �urnāls. Dieva dēļ, saprotiet ta�u � tas būs visaugstākais debesskrāpis pasaulē Visā pasaulē! Es gribu, lai visi par to runātu! Kad �is milzenis nāks gatavs, es vēlos, ka cilvēki mani lūgtos, lai atļauju viņiem ierīkot tm* savus apartamentus un veikalus.

� Skaidrs, � D�erijs pieceldamies noteica.

Birojā ienāca Laras atbildīgā sekretāre Ketija � trīsdesmit gadus veca, pievilcīga, gaumīgi ģērbusies nēģeriete.

� Vai tu uzzināji, kas viņam gar�o?

� �is cilvēks ir īsts gardēdis. Viņ� dod priek�roku fran�u virtuvei. Es piezvanīju uz Le Cirgue un lūdzu, lai Sirio sarūpē len�u ap pulksten diviem.

� Labi. Lai uzklāj galdu manā personīgajā ēdamistabā.

� Bet cik ilgu laiku aizņems jūsu intervija? Kā zināms, jums pustrijos Metropolitan ir tik�anās ar baņķieriem.

� Pārcel uz pulksten trijiem un saki, lai viņi brauc �urp.

Ketija teikto pierakstīja piezīmju blociņā.

�Vai vēlaties, lai nolasu jums adresētos paziņojumus?

� Dari to.

� Divdesmit astotajā datumā Bērnu fonds uzaicina jūs būt par goda viesi.

� Nē Paziņo viņiem, ka jūtos pagodināta, un nosūti �eku.

� Jūsu tik�anās Tulsā paredzēta otrdien pulksten...

� Atcel.

� Nākamo piektdien jūs oficiālās brokastīs ielūdz Manhatanas Sievie�u komiteja.

� Nē Ja prasa naudu, sūti viņiem �eku.

� Vispārējās izglītības savienība vēlas, lai jūs uzstājaties ar runu ceturtajā datumā svinīgās brokastīs.

� Es vēl padomā�u.

� Kāds cits ielūgums aicina jūs par goda viesi. Tiek dibināts fonds cīņai pret muskuļu dislrofiju. �oreiz nesakrīt datumi. Jūs tad atradīsieties Sanfrancisko.

� Nosūti viņiem �eku.

� Nākamsestdien S. rīko vakariņas.

� Pacentī�os ierasties. � Kristiāns un DeboraS. bija patīkami cilvēki un labi draugi. Lara labprāt ar viņiem satikās. � Bet tagad saki, Ketij, cik cilvēkus tu redzi?

� Kā, lūdzu?

� Nu, paskaties labi. Cik cilvēku �eit ir?

Ketija neizpratnē raudzījās uz Laru.

� Es redzu tikai jūs, mis Kamerona.

� Pareizi. Es esmu tikai viena. Un tu vēlies, lai es divos un trīsdesmit minūtēs tiekos ai- Metropolitan baņķieriem, �etros ierodos Pilsētas plāna komitejā, pēc tam piecos man jābūt pie mēra, bet se�os piecpadsmit kopā ar arhitektiem? Vēl pusstundu vēlāk man jāatro-das Dzīvokļu celtniecības departamentā un dzim�anas dienas svinībās? Nākamreiz, kad sastādīsi darba plānu, padomā mazliet ar galvu.

� Atvainojiet, mis Kamerona. Jūs gribējāt, lai es...

� Es gribu, lai tu domā. Neizdarīgi darbinieki man nav vajadzīgi. Pārcel paredzēto apspriedi ar arhitektiem un tik�anos Dzīvokļu celtniecības departamentā.

� Klausos, � Ketija ieteicās manāmi nomāktā balsī.

� Kā klājas mazulim?

�o jautājumu sekretāre nebija gaidījusi.

� Deivids? Viņ�... ar viņu viss kārtībā.

� Laikam jau krietni paaudzies.

� Drīz būs divi gadi.

� Vai tu jau izlēmi, kādā skolā dēlu sūtīsi?

� Pagaidām ne. Vēl ta�u ir par agru...

� Tu kļūdies. Ja tu gribi, lai tavs dēls apmeklē kārtīgu skolu, tev par to vajadzēja parūpēties jau pirms viņa dzim�anas. � Lara kaut ko uzrakstīja uz lapiņas. � Es pazīstu skolas direktoru Daltonā. Saki viņam, lai pieraksta Deividu savā skolā.

� Esmu... esmu jums ļoti pateicīga.

Lara pat necentās paskatīties uz savu sekretāri.

� Tas arī viss.

� Jā, mem, � Ketija izgāja no biroja, būdama neizpratnē, vai savu pavēlnieci mīlēt vai ienīst. Kad Ketija pirmo reizi ieradās Cameron Enterprises, viņu jau brīdināja. �Dzelzs taurenītis ir īsta maita,� Ketijai tika teikts. �Laras Kameronas sekretāri raujas vai pu�u, viņiem ne mirkli nav miera. Viņa tevi dzīvu aprīs.�

Ketija atcerējās savu pirmo tik�anos ar Laru. Viņas ģīmetnes jau bija redzētas daudzos �urnālos, ta�u neviena no tām neradīja patieso iespaidu, neatklāja cilvēka būtību. Dzīvē �ī sieviete bija tik skaista, ka aizrāvās elpa.

Lara Kamerona tie�i tobrīd lasīja Ketijas anketu. Viņa pacēla acis un nedaudz aizsmaku�ā balsī sacīja:

� Sēdieties, Ketij.

Likās, �ī būtne izstaroja valdonīgu enerģiju.

� Darba anketa ir bez vainas.

� Paldies.

�Vai viss tajā atbilst patiesībai?

� Atvainojiet?

�Vairums �ādu dokumentu, kas iet caur manām rokām, izrādās viltojumi. Vai jūs savu darbu labi protat?

� Savus pienākumus es pārzinu ļoti labi, mis Kamerona.

� Tikko no darba aizgāja divi mani sekretāri, un neizdarītais krājas kaudzēm. Vai tiksiet galā?

� Domāju, ka � jā.

� Iztiksim bez minējumiem. Es jautāju � vai jūs spēsiet visu paveikt vai ne?

Tobrīd Ketija nebija pārliecināta, vai viņa vēl vēlas �eit strādāt.

� Jā, spē�u.

� Norunāts. Dodu jums nedēļu pārbaudes laika. Jums vajadzēs parakstīt saistības, ka jūs nekad nevienam neko nestāstīsiet par mani un savu darbu Cameron Enterprises. Tas nozīmē � nekādu interviju, ne arī publikāciju, ar vārdu sakot � itin neko. Viss �eit notieko�ais nav nekur izpau�ams.

� Es saprotu.

� Lieliski.

Tā, lūk, viss sākās pirms gadiem pieciem. Kop� tā laika Ketija bija iemācījusies savu pavēlnieci mīlēt, ienīst, dievināt un nicināt.

� Kāda tad viņa īstenībā ir? � vīrs Ketijai reiz vaicāja.

Tas bija ļoti grūts jautājums.

� Viņa ir neparasta, � skanēja atbilde. � Mis Ka-meronai piemīt vārdos neaprakstāms skaistums, un es vēl neesmu satikusi cilvēku, kur� tik daudz strādātu. Vienīgi Dievam ir zināms, pa kuru laiku viņa guļ. Mana saimniece visās lietās cen�as sasniegt pilnību, un tas vēl jo vairāk atsedz pārējo niecību. Viņa ir sava veida ģēnijs. Lara Kamerona spēj būt gan sīkumaina, ļaunatminīga, gan arī neizsakāmi augstsirdīga.

� Ar vārdu sakot, viņa ir sieviete. � Ketijas vīrs pasmaidīja.

� Es nezinu, kas viņa ir. � Ketija �ķita pati nopietnība. � Reizēm man kļūst no �īs lēdijas bail.

� Liecies mierā, mīļā. Nevajag pārspīlēt.

� Nē, es patiesi domāju, ja kāds nostāsies Larai Kameronai ceļā, viņa to... iznīcinās.

Izskatījusi lieti�ķo pastu un nokārtojusi telefona sarunas, Lara pa iek�ējo tālruni sazinājās ar �ārliju Hauler u, gados jaunu un godkārīgu grāmatvedi.

� Ienāciet, �ārlij.

� Labi, mis Kamerona.

Pēc minūtes Haulers jau atradās viņas birojā.

� Klausos, mis Kamerona.

� Es izlasīju interviju, kuru jūs sniedzāt laikrakstam New York Times, � Lara sacīja.

Jaunais cilvēks atplauka.

� Es vēl neesmu to lasījis. Nu, kā jums �ķiet?

� Jūs runājāt par Cameron Enterprises un apspriedāt da�as mūsu problēmas.

�ārlijs Hanters sadrūma.

� Nu, jūs zināt, reportieris dro�i vien da�us manus izteikumus...

� Jūs esat atlaists.

� Bet kādēļ? Es...

� Iestājoties darbā, jūs parakstījāt saistības, ka nesniegsiet nekādas intervijas. Ceru, ka �odien esat �eit pēdējo dienu.

� Es... Jūs nedrīkstat tā rīkoties. Kas darīs manu darbu?

� Par to es jau esmu parūpējusies, � Lara atcirta.

Len�s tuvojās beigām. �urnāla Fortune reportieris Hjū Tompsons bija pieklājīgs inteliģenta izskata cilvēks ar vērīgām, brūnām acīm, ko aizsedza tum�i briļļu stikli raga ietvarā.

� Len�s bija lielisks, � viņ� iesaucās. � Mani mīļākie ēdieni. Pateicos jums.

� Priecājos, ka jums patika.

� Manis dēļ jums nevajadzēja tā pūlēties.

� Man tas nesagādāja grūtības, � Lara pasmaidīja. � Mans tēvs alla� mēdza atgādināt, ka ceļ� uz vīrie�a sirdi iet caur vēderu.

� Un, pirms sākt interviju, jūs nolēmāt iekarot manu sirdi?

� Tie�i tā, � Lara smaidīdama pamāja.

� Cik lielas ir grūtības, kuras �obrīd pārdzīvo jūsu kompānija?

Laras seja kļuva nopietna.

� Atvainojiet, kā jūs teicāt?

� Mēs ta�u varam runāt atklāti. Tādas lietas jau nav iespējams noslēpt. Neaprimst baumas, ka sakarā ar gaidāmajām parādu saistību izmaksām jūsu firma būs tuvu bankrotam. Bet pa�reizējā ne visai labvēlīgajā tirgus situācijā jūsu firmai Cameron Enterprises nākas līst vai no ādas ārā, lai izdzīvotu.

Lara iesmējās.

� Tad lūk, ko par mani tenko! Varat man ticēt, mister Tompson, jums neklājas klausīties muļķīgās runās. Vai zināt, ko es izdarī�u? Es aizsūtī�u jums savas finansu atskaites kopijas, un jūs pats visu pārbaudīsiet. Tas jūs apmierina?

� Pilnīgi. Starp citu, Jaunās viesnīcas atklā�anā es neredzēju jūsu vīru.

� Filips ļoti vēlējās piedalīties, � Lara nopūtās, � diem�ēl viņ� tajā laikā atradās viesizrādēs.

� Pirms trim gadiem man laimējās nokļūt kādā no viņa koncertiem. Viņ� ir vienreizējs! Nu Jau būs gads, kop� jūs esat precēju�ies, vai ne?

� Jā, un tas bija pats laimīgākais gads manā mū�ā. Man kā sievietei ir ļoti paveicies. Man bie�i jāizbrauc, un arī vīrs daudz ceļo, ta�u, kad mēs atrodamies tālu viens no otra, lai kur es arī būtu, es vienmēr varu klausīties Filipa ierakstus.

� Ta�u, lai kur arī jūsu vīrs būtu, viņ� visur var ieraudzīt savas sievas celtās ēkas, � Tompsons pasmaidīja.

Lara iesmējās.

� Jūs man glaimojat.

� Bet tā ta�u ir acīm redzama patiesība. Jūs esat uzcēlusi namus gandrīz vai visā valstī. Jums pieder dzīvojamās ēkas, biroji, viesnīcu kompleksi... Kā jūs to spējat?

� Es protu burt, � viņa pajokoja.

� Man jūs liekaties neizdibināma.

� Es? Bet kādēļ?

� Esmu pārliecināts, ka patlaban jūs esat visveiksmīgākā būvuzņēmēja Ņujorkā. Jūsu vārds ir lasāms uz katras otrās ēkas pilsētā. Jūs ceļat visaugstāko debesskrāpi pasaulē, konkurenti jūs dēvē par dzelzs tauriņu. Jums izdevies iekarot iespaidīgu vietu tādā biznesa sfērā, kas jau izsenis pieder stiprajam dzimumam.

� Un vai tas jūs uztrauc, mister Tompson?

� Nepavisam. Ta�u mani, mis Kamerona, tik tiesām satrauc tas, ka es nekādi nespēju izprast jūsu būtību. Ja es �o jautājumu uzdotu diviem da�ādiem cilvēkiem, tad saņemtu trīs vērtējumus. Visi ir vienisprātis, ka jums piemīt spo�s uzņēmējas talants. Jūs ta�u saprotat... Es gribu teikt... ka jūs ta�u nenokritāt no debesīm, lai tūdaļ kļūtu slavena un veiksmīga uzņēmēja. Es pietiekami labi pazīstu celtniekus � tie ir skarbi un samērā rupji vīri. Kā gan tādai trauslai sievietei kā jūs izdodas viņus savaldīt?

� Laikam ta�u es esmu neparasta. � Lara izvilināja sejā smaidu. � Bet, ja runājam nopietni, cs glu�i vienkār�i pieņemu darbā prasmīgus sava aroda pratējus un labi viņiem maksāju.

�Viņa vienkār�o,� Tompsons klusībā nodomāja. �Visu pārāk vienkār�o, bet taisnību sacīt negrib.� Viņ� nolēma pievērsties citam sarunas tematam.

� Par jūsu panākumiem var izlasīt, atverot jebkuru �urnālu. Tomēr es gribētu, lai mans stāstījums vairāk skartu jūsu personīgo dzīvi. Mēs gandrīz neko nezinām par jūsu pagātni.

� Ak, es ar savu pagātni ļoti lepojos!

� Lieliski. Tad par to arī runāsim. Kā tas viss iesākās? Kā jūs sākāt nodarboties ar nekustamā īpa�uma biznesu?

Lara atkal pasmaidīja, un Hjū Tompsons saprata, ka �oreiz tas nāk no sirds. Tagad viņa atgādināja mazu meiteni.

� Tie ir gēni.

� Mantojums?

� Jā, no mana tēva. � Viņa norādīja uz portretu, kas karājās aizmugurē pie sienas. Tajā bija attēlots skaists, labsirdīga izskata vīrietis ar kupliem sirmiem matiem. � Tas ir mans tēvs D�eimss Hjū Kamerons. � Laras balss skanēja maigi. � Viņam esmu pateicību parādā par saviem panākumiem. Es biju viņa vienīgais bērns. Mana māte nomira, kad es vēl biju maza, tad nu mani uzaudzināja tēvs. Jau sen mana ģimene bija izceļojusi no Skotijas, mister Tompson, un apmetusies uz dzīvi Gleisbejā, Jaunskotijā.

� Gleisbejā?

� Jā, �is zvejnieku ciemats atrodas netālu no Atlantijas okeāna piekrastes, Keipbereitonas salas ziemeļaustrumos. Tā viņu bija nosauku�i fran�u pētnieki pirmatklājēji. Gleisbejā nozīmē � ledus līcis. Vai vēlaties vēl kafiju?

� Nē, pateicos.

� Manam vectēvam Skotijā piederēja daudz zemes, un mans tēvs �os īpa�umus vēl pavairoja. Viņ� bija ārkārtīgi bagāts. Vēl tagad tur, netālu no Lohmorlihas ezera atrodas mūsu ģimenes pils. Astoņu gadu vecumā man bija pa�ai savs zirgs un Londonā pirktas kleitas, mēs dzīvojām varen lielā mājā, par mums rūpējās prāvs skaits kalpotāju. Mazai meitenei tas atgādināja pasaku.

Atceroties sen pagāju�ās dienas, Laras balsī jautās maigums.

� Ziemā mēs Gleisbejā slidojām, gājām skatīties hokeju, bet vasarā peldējāmies ezerā. Mēs apmeklējām arī deju vakarus �Forumā� un �Venēcijas dārzos�.

Reportieris visu cītīgi pierakstīja.

� Tēvs būvēja mājas Edmontonā, Kalgari un On-tārio. Darījumi ar nekustamo īpa�umu viņam bija sava veida spēle, un viņ� to mīlēja. Es vēl biju pavisam maza meitenīte, kad tēvs man �o spēli iemācīja, un arī mani tā pārņēma savā varā, � Lara aizrautīgi stāstīja. � Es gribu, lai jūs mani saprastu, mister Tompson. Tam, ar ko es nodarbojos, nav nekā kopēja ar naudu, nedz arī ar ķieģeļiem vai tērauda sijām, no kurām tiek celtas ēkas. Galvenais man ir cilvēki. Es ta�u spēju viņiem sagādāt ērtas mājas, km dzīvot un strādāt. �ajos mājokļos iemītnieki var radīt ģimeni un dzīvot kārtīgos apstākļos. Mans tēvs to uzskatīja par pa�u galveno, un arī man tas kļuvis par noteico�o.

Hjū Tompsons pārstāja rakstīt.

� Vai atceraties pa�u pirmo savu patstāvīgo darījumu?

Lara paliecās uz priek�u.

� Protams. Kad man palika astoņpadsmit gadu, tēvs vaicāja, kādu dāvanu es vēlētos saņemt. Tajā laikā Gleisbejā sāka ierasties ļoti daudz cilvēku, un pilsētiņa kļuva pārapdzīvota. Sapratu, ka atbraucējiem vajadzīgs jumts virs galvas, un teicu tēvam, ka gribu uzcelt dzīvojamo ēku. Tad nu viņ� man iedeva naudu, un pēc diviem gadiem es to varēju tēvam atdot. Vēlāk, lai uzceltu savu otro māju, aizņēmos naudu no bankas. Divdesmit viena gada vecumā man jau piederēja trīs mājas, un tās visas deva ienākumus.

� Tēvs laikam ļoti lepojās ar jums?

Laras sejai atkal pārslīdēja silts smaids.

� Tā bija. Viņ� mani nosauca par Laru � senā skotu latīņu cilmes vārdā. Tas nozīmē �ievērojama� vai �slavena�. Jau bērnībā tēvs man teica, ka ar laiku es noteikti kļū�u slavena. � Smaids stāstītājas sejā izdzisa. � Viņ� nomira ar sirdslēkmi, būdams vēl jauns. � Lara uz brīdi apklusa. � Katru gadu es braucu uz Skotiju, lai apmeklētu tēva atdusas vietu. Es... es vienkār�i vairs nespēju dzīvot mājā, kura pēc tēva nāves bija kļuvusi pamesta un vientulīga, tādēļ nolēmu pārcelties uz �ikāgu. Man radās doma uzcelt nelielas, ļoti ērtas viesnīcas, un es pierunāju kādu vietējo baņķieri finansēt manu projektu. �is pasākums izrādījās samērā veiksmīgs. � Lara paraustīja plecus. � Bet pārējais, kā mēdz teikt, jau pieder vēsturei. Domāju, ka, raugoties no psiholoģijas viedokļa, varu sacīt � savu valstību neesmu radījusi tikai sava prieka pēc. D�eimss Kamerons bija visbrīni�ķīgākais cilvēks, kādu vien man nācies dzīvē sastapt.

� Esmu pārliecināts � jūs savu tēvu ļoti mīlējāt.

� Jā, bezgala. Un arī viņ� man atmaksāja ar to pa�u. � Sievietes lūpu kaktiņos pazibēja tikko jau�ams smaids. � Stāsta, ka tajā dienā, kad es ierados pasaulē, mans tēvs piedzirdījis gandrīz vai visus Gleis-bejas vīrie�us.

� Patiesi, izskatās, ka viss ir sācies Gleisbejā, � Tompsons piezīmēja.

� Jums taisnība. � Laras balss skanēja pieļāvīgi.

� Tie�i tur jau arī viss gandrīz pirms �etrdesmit gadiem iesākās...

TRE�Ā NODAĻA

Gleisbejā, Ja un skotija

1952. gada 10. septembris

Naktī, kad pasaulē ieradās viņa meita un dēls, D�eimss Kamerons piedzēries vāļājās gultā kādā bordelī. Vīrietis gulēja starp divām palaistuvēm, dvīņumāsām no Skandināvijas. Negaidot pie durvīm sāka skaļi klauvēt �īs iestādes saimniece Kristi kundze.

� D�eims! � viņa iesaucās, atgrūda vaļā durvis un ienāca istabā.

� Ā, velns lai tevi parauj, vecā zoss! � D�eimss saērcināts kliedza. � Vai tie�ām pat �eit tu nevari vīri�ķim likt mieru?

� Atvaino, ka traucēju tev izklaidēties, D�eims. Man jāpastāsta par tavu sievu.

� Lai viņa iet dirst! � Kamerons nobļāva.

� Tas tiesa, � Kristi atcirta, � un tagad viņa dzemdē tev bērnu.

� Un kas par to? Lai dzemdē vien. Jūs, bābas, esat vienīgi tam radītas.

� Tikko kā zvanīja ārsts. Viņ� vairs necerēja tevi atrast. Ar tavu sievu ir pavisam ļauni. Labāk pasteidzies.

D�eimss Kamerons pierausās sēdus un aiztaustījās līdz gultas malai. Vīrie�a acis bija miglainas un galva smaga.

� Velna bāba, mū�īgi ar viņu ir kādas nepatik�anas. Nu labi, ie�u arī. � Viņ� pievērsās kailajām mei�ām gultā. � Es netaisos par �īm to maksāt.

� Vai nu tagad par to ir jārunā! Taisies ka lieci ātrāk mājās. � Kristi pagriezās pret mei�ām. � Bet jūs nāksiet man līdzi.

Kādreizējais skaistulis D�eimss Kamerons nu bija pārvērties vīrā, kura sejā atspoguļojās visi viņa dzīves grēki. Pēc izskata viņam varēja dot piecdesmit gadu, kaut īstenībā �im cilvēkam bija tikai trīsdesmit. Viņ� pildīja pārvaldnieka pienākumus kopmītnē, kura piederēja pilsētas baņķierim �onam Makalisleram. Pēdējos piecos gados D�eimsa Kamerona un viņa sievas Pegijas pienākumi bija stingri sadalīti: Pegija berza grīdas, mazgāja traukus un vārīja ēst pārdesmit kopmītnes cilvēkiem, bet D�eimss � dzēra. Katru piektdienu viņ� ievāca naudu no savas un vēl �etru citu kopmītņu iemītniekiem. Tās visas piederēja Makalisteram. Tas �im vīram noderēja par ieganstu � ja vien viņam tāds bija vajadzīgs �, lai aizietu no mājām un piedzertos.

D�eimss Kamerons bija nīgrs neveiksminieks, kas cie�i ticēja, ka pie visa vainojams kāds cits, tikai ne viņ� pats. Laika gaitā cie�anas Kameronam sagādāja gandrīz vai prieku, jo viņ� sevi uzskatīja par mocekli. Kad D�eimsam apritēja gads, viņa ģimene pārcēlās no Skotijas uz Gleisbeju. Viņiem nepiederēja itin nekas, izņemot no�ēlojamu iedzīvi, kuru vecāki nesāja sev līdzi. �iem cilvēkiem nācās cīnīties ar pēdējiem spēkiem, lai izdzīvotu. Līdzko D�eimsam apritēja �etrpadsmit gadu, tēvs viņu sūtīja strādāt ogļu �ahtā. Se�padsmit gadu vecumā, kad cirtnē atgadījās nogruvums, D�eimss savainoja muguru, un viņam vajadzēja �o darbu atstāt. Jau pēc gada zēna vecāki gāja bojā dzelzceļa katastrofā. Tad arī D�eimss nosprieda, ka visās viņa neveiksmēs vainojams vienīgi ļauns liktenis, kas viņu nemitīgi vajā. Ta�u daba jauno cilvēku bija apveltījusi ar divām vērtīgām īpa�ībām: pirmkārt � D�eimss Kamerons bija neparasti skaists, otrkārt � ja vien tikai vēlējās, viņ� varēja kļūt arī interesants un pievilcīgs.

Kādu svētdienu, atbraucis uz Sidneju � �ī pilsēta atradās Gleisbejas tuvumā �, D�eimss Kamerons iepazinās ar kautrīgu meiteni, kuru sauca Pegija Maks-vela. Viņa tur pavadīja atvaļinājumu kopā ar vecākiem. �ī meitene nebija visai pievilcīga, ta�u Maksveli izrādījās ļoti bagāti, toties D�eimss Kamerons bija nabags. Jaunais cilvēks sagrozīja Pegijai galvu, un, kaut arī tēvs centās meitu atrunāt, viņa kļuva D�eimsa sieva.

� Es do�u meitai pūrā piecus tūksto�us dolāru, � misters Maksvels nākamajam znotam teica. � �ī nauda radīs iespēju tev pa�am uzsākt savu biznesu. Tu vari to ieguldīt nekustamā īpa�umā, un pēc pieciem gadiem tavs kapitāls būs dubultojies. Un es tev palīdzē�u.

Ta�u D�eimss negribēja piecus gadus gaidīt; ne ar vienu neapspriedies, viņ� kopā ar kādu draugu ieguldīja naudu samērā riskantā pasākumā, un pēc pāris mēne�iem jaunajam vīram vairs nebija ne centa. Sievastēvs par to ļoti saniknojās un atteicās viņam vispār turpmāk palīdzēt.

� Tu esi muļķis, D�eims, � viņ� errojās, � un es netaisos naudu nosviest zemē

Tādā kārtā precības, kurām vajadzēja kļūt par Kamerona glābiņu, pārvērtās katastrofā, jo tagad viņam nācās uzturēt sievu, turklāt pa�am nebija darba.

Neveiksminieku izglāba �ons Makalisters. Pilsētas baņķieris bija piecdesmit piecus gadus vecs, neliela auguma pa�apmierināts resnītis, kas alla� valkāja vesti ar pulksteni masīvā zelta ķēdē Makalisters bija ieradies Gleisbejā pirms divdesmit gadiem un tūdaļ sapratis, kādas iespējas viņam �eit paveras. Pilsētā veseliem bariem saplūda ogļra�i un me�cirtēji, kuriem kā ēst vajadzēja jaunu mājokļu. Makalisters varēja ieguldīt naudu tāda veida ēku celtniecībā, ta�u viņam bija padomā kas labāks. Baņķieris nolēma, ka iznāks lētāk, ja atbraucējus nometinās kopmītnēs, un tādēļ uzcēla viesnīcu un piecas kopmītnes, kuras alla� bija pārapdzīvotas.

Atrast kopmītnēm pārvaldniekus izrādījās samērā grūti, jo �is darbs nebija no vieglajiem. Pārvaldniekam vajadzēja sekot, lai visas istabas būtu aizņemtas, organizēt iemītnieku ēdinā�anu un vēl rūpēties par tīrību un kārtību. Kas attiecas uz samaksu, tad jāsaka, ka Sons Makalisters nebija tas vīrs, kas svaidās ar naudu.

Gadījās, ka atbrīvojās vienas kopmītnes pārvaldnieka vieta, un Makalisters nolēma � �im postenim pats piemērotākais kandidāts būs D�eimss Kamerons. Laiku pa laikam Kamerons ņēma bankā nelielus aizdevumus, ta�u atmaksāt nesteidzās. Makalisters lika jauno cilvēku paaicināt pie sevis.

� Man priek� tevis ir darbs, � baņķieris pavēstīja.

� Darbs � pie jums?

� Tev ir laimējies. Tikko kā atbrīvojās laba vieta.

� Tas nozīmē, ka man nāksies strādāt bankā? � D�eimss neslēpa izbrīnu. Tādas izredzes viņu iepriecināja. Tur, kur apgrozās liela nauda, varēja gadīties, ka kaut kas atlēks arī viņam.

� Nē, ne jau bankā, � Makalisters sagrāva Kamerona cerības. � Tu, D�eims, esi ziķerīgs zēns, es ceru, ar cilvēkiem tu spēsi saprasties. Gribu, lai tu kļūsti par pārvaldnieku manā kopmītnē, kas atrodas Keiblhe-das avēnijā.

� Kopmītnē? � Kamerona balsī varēja saklausīt nievas.

� Tev ta�u vajadzīgs jumts virs galvas, � Maka-listers domāja. � Tur jums abiem ar sievu būs istaba par velti un ēdiens, bez tam vēl tu saņemsi nelielu algu.

� Ko nozīmē � nelielu?

� Nebū�u skops, D�eims. Maksā�u divdesmit piecus dolārus nedēļā.

� Divdesmit piecus?...

� Ja negribi, nevajag. Man ir vēl cili kandidāti.

Galu galā D�eimsam nebija izvēles.

� Lai notiek, esmu ar mieru, � viņ� piekrita.

� Tad ir labi. Jā, vēl kas � tev piektdienās nāksies iekasēt īres maksu arī no pārējām manām kopmītnēm, bet naudu man nodosi sestdienās.

Kad D�eimss �o jaunumu pavēstīja Pegijai, viņa likās pagalam apmulsusi.

� Mums ta�u nav ne mazākās sajēgas, kā kopmītne jāpārvalda, D�eims.

� Mēs to iemācīsimies. Sadalīsim pienākumus.

Pegija vīra vārdiem noticēja.

� Nu ko, tad jau galā tiksim, � viņa piekrita.

Un, kaut arī mazliet savdabīgi, savus darba pienākumus viņi pildīja.

Vēlāk D�eimsam Kameronam vairākkārt radās iespēja dabūt labāku darbu, kas solīja viņam noteiktu stāvokli sabiedrībā un labu atalgojumu. Ta�u jaunais cilvēks jau bija tā saradis ar savām mū�īgajām neveiksmēm, ka vairs nespēja no tām �ķirties.

� Vai maz vērts plēsties? � D�eimss Kamerons īgņojās. � Ja jau man tāds liktenis nolemts, pret likteni nevar cīnīties.

Arī tajā septembra naktī D�eimss Kamerons, būdams sarūgtināts, nodomāja: �Pie velna, kas tā par dzīvi! Pat ar skuķiem nevar padraiskoties. Ar manu veceni ir tīrais posts�.

Kad D�eimss iznāca no Kristi kundzes bordeļa, pūta ass rudens vēj�.

�Nebūtu par skādi mazliet iestiprināties, lai vieglāk vārētu izturēt kārtējo likteņa triecienu,� � tā nolēmis, viņ� iegāja krodziņā �Jūras vilks�.

Tikai pēc stundas D�eimss Kamerons aizkļuva līdz kopmītnei Ņūaberdinā, kas atradās visnabadzīgākajā Gleisbejas rajonā.

Kad viņ� pēdīgi pārradās mājās, atnācēju sagaidīja satrauktie iedzīvotāji.

� Pie tavas sievas ir ārsts, � kāds no viņiem pavēstīja. � Tu, vecīt, pasteidzies.

D�eimss grīļodamies iestreipuļoja mazajā, drūmajā telpā, kur viņi mita abi ar sievu. No blakus istabas atskanēja jaundzimu�ā kliedziens. Pegija nekustīgi gulēja gultā. Pār sievieti bija noliecies ārsts Patriks Dunkans. Izdzirdis ienākam D�eimsu, viņ� pagrieza seju pret vīrieti.

� Kas tad te nu notiek? � D�eimss ar pūlēm izvēla vārdus. Ārsts izslējās un ar riebumu paraudzījās jaunajā cilvēkā.

� Jums vajadzēja sūtīt sievu pie manis uz pārbaudēm, � viņ� sacīja.

� Ko vēl ne, izmest �ūksni naudas? Padomā tikai � dzemdē! Kāda jums te...

� Pegija ir mirusi. Es darīju visu, ko varēju. Viņai piedzima dvīņi. Zēnu glābt neizdevās.

� Ak Dievs! � Kamerons ie�ņukstējās. � Atkal jau likteņa pirksts!

� Ko jūs teicāt?

� Es teicu, ka mani piemeklē liktenis. Mū�dien man neveicas. Un tagad es zaudēju bērnu. Es...

Nesdama rokās sīku, segā ievīstītu radībiņu, istabā ienāca sieviete, zīdaiņu kopēja.

� Lūk, jūsu meitiņa, mister Kameron.

� Meitiņa? Kāda velna pēc tā man vajadzīga? � Kamerons ar stīvu mēli izgrūda.

� Esi gan tu pretīgs radījums, � ārsts Dunkans neizturēja.

� Es palik�u līdz rītam, � zīdītāja ierunājās, � un parādī�u, kā ar jaunpiedzimu�o jāapietas.

Paskatījies uz mazo, krunkaino sejiņu, kas raudzījās ārā no sedziņas, D�eimss ar cerībām nodomāja: �Varbūt arī viņa nomirs...�

Pirmajās trīs nedēļās nebija pārliecības, vai bērns izdzīvos. Par mazuli nepārtraukti rūpējās zīdītāja. Beidzot pienāca diena, kad ārsts satraucies D�eimsam varēja pavēstīt:

� Tava meita dzīvos. Dievs ir ap�ēlojies par nabaga bērnu.

� Mister Kameron, � zīdītāja sacīja, � jums jādod meitai vārds.

� Kas man daļas, kā jūs viņu sauksiet. Izgudrojiet pa�i kādu vārdu.

� Bet ja nu mēs meitiņu nosauktu par Laru? Tas ir tik mīļ�...

� Lai tikai jums, nejēgām, būtu pa prātam.

Un tā bērns ieguva �o vārdu.

Nebija neviena, kas par Laru rūpētos un meiteni audzinātu. Kopmītnes vīrie�i likās pārāk aizņemti pa�i ai- savām darī�anām, 1 aizvēl pievērstu vērību sve�am bērnam. Vienīgā sieviete bija miesās kuplā un augumā prāvā zviedriete Berta, kas nodarbojās ar ēstvārī�anu un uzkopa telpas.

D�eimss Kamerons nemaz nedomāja rūpēties par savu meitu. Atkal nolādētais liktenis �o cilvēku bija pievīlis, dāvādams bērnam dzīvību. Vakaros viņ� parasti sēdēja savā istabā, kur uz galda stāvēja viskija pudele, un gaudās par neizdevu�os dzīvi.

� �ī skuķa dēļ aizgāja bojā mana sieva un mans dēls.

� Tu nu runā aplamības, D�eims, � kaimiņi viņam pārmeta.

� Ko nu tur vairs! Mans dēls būtu izaudzis par lielu, stipru vīru. Viņ� dro�i vien arī naudas lielās nebūtu nejēga un parūpētos par sava tēva vecumdienām.

Kaimiņi tad atmeta ar roku un vairs negrasījās pārtraukt Kamerona �ēlabas.

D�eimss Kamerons vairākkārt centās uzmeklēt savu sievastēvu Maksvelu, cerēdams, ka �is radinieks pieņems viņa bērnu. Ta�u vecais vīrs nebija nekur atrodams. �Varbūt, man par laimi, vecais muļķis ir izlaidis garu,� D�eimss nosprieda.

Gleisbejā iedzīvotāji neapmetās uz pastāvīgu dzīvi, viņi iekārtojās kopmītnēs un pēc kāda laika izklīda uz visām pusēm. Te bija atbraucēji no Francijas, Ķīnas un Ukrainas: viņu vidū atradās arī itāļi, īri un grieķi, tie bija galdnieki, apģērbu �uvēji, atslēdznieki un apavu meistari. Pilsētas ostas rajona ielās � Mein-s trītā, Bclstrītā, Nordstrītā un Voterstrītā� pastāvīgi varēja saslapt atbrauku�os strādniekus. Viņi te ieradās, lai pelnītu sev iztiku og]u �ahtās, zāģētu kokus un zvejotu zivis. Gleisbejā bija tumsonīga un skarba pierobe�as pilsēta, kurā alla� pieturējās slikts laiks. Aukstās ziemas ar milzīgiem sniegputeņiem ieilga līdz pat aprīlim. Biezās ledus kārtas dēļ, kas izveidojās līcī, pat aprīlī un maijā vēl pūla salti vēji. Toties visu vasaru nepārtraukti līņāja.

Pilsētā bija astoņpadsmit kopmīles, kurās apmetās vairāk nekā septiņdesmit iebraucēju. D�eimsa Kame-

rona pārvaldītajā ēkā dzīvoja divdesmit �etri cilvēki, galvenokārt skoti.

Lara auga, neiepazīdama cilvēcīgu siltumu un mīlestību, meitene nemaz nenojauta par �ādu jūtu esamību. Viņai nebija ne spēļlietu, nedz draudzeņu, ar kurām varētu parotaļāties. Meitenei bija vienīgi tēvs. Lai viņam izpatiktu, Lara darināja sīkas, bērni�ķīgas dāvanas, ta�u D�eimss Kamerons tām nepievērsa vērību vai arī bērnu izsmēja.

Kad Larai bija pieci gadi, viņa nejau�i noklausījās, kā tēvs �ēlojas kādam īrniekam:

� Varēja ta�u meitene nomirt. Daudz labāk būtu bijis, ja izdzīvotu dēls.

Tonakt Lara ilgi un rūgti raudāja. Viņa savu tēvu tik ļoti mīlēja un vienlaikus arī ienīda.

Se�u gadu vecumā Lara izskatījās kā meitene Ķīna gleznā � mazajai bija lielas acis un bāla, vāja sejiņa. Togad kopmītnē ieradās jauns īrnieks. �o spēkpilno stiprinieku sauca Mungo Maksvīns. Viņ� tūdaļ sāka aizkustino�i rūpēties par mazo meitēnu.

-7- Bērniņ, kā tevi sauc? � Sve�ais gribēja zināt.

� Lara.

� Ak �itā! Brīni�ķīgs vārds un brīni�ķīgs bērns. Tu dro�i vien jau mācies skolā?

� Skolā? Nē.

� Kādēļ ne?

� Es nezinu.

� Tūlīt pat noskaidrosim. � Maksvīns devās pie D�eimsa Kamerona un sacīja: � Es dzirdēju, tavs bērns neapmeklē skolu?

� Kas �ai tur jāmeklē? Viņa tak ir skuķis. Nekāda skola viņai nav vajadzīga.

� Nē, vecais, tu maldies, � Mungo palika pie sava.

� Meitēnu vajag paskolot. Ari Larai ta�u būs jāizlau� savs ceļ� dzīvē

� Kādas muļķības! � D�eimss atmeta ar roku.

� Tā ir tikai lieka naudas tērē�ana.

Ta�u Maksvīns bija neatlaidīgs, un beigu beigās, lai tiktu no �ī cilvēka vaļā, D�eimss Kamerons vairs necēla iebildumus. Vismaz pāris stundu dienā skuķēns tagad nerēgosies acīs.

Izdzirdusi jauno vēsti, Lara briesmīgi izbijās. Viņa pastāvīgi dzīvoja starp pieaugu�ajiem un ar bērniem nekad nebija sagāju�ies.

Jau nākamajā pirmdienā kopmītnes Berta aizveda meiteni uz Svētās Annas skolu un pavadīja līdz direktores kabinetam.

� Tā ir Lara Kamerona.

Skolas direktore misis Kamingsa bija �etrdesmit gadus veca, nosirmojusi sieviete, kurai pēc vīra nāves vienai nācās rūpēties par trim bērniem. Viņa skatījās uz nabadzīgi ģērbto meiteni, pasmaidīja un siltā balsī ierunājās:

� Lara. Kāds jauks vārds. Mīlulīt, cik tev ir gadu?

� Se�i, � tik tikko asaras valdīdama, Lara izdvesa.

�Bērns ir pārlieku nobijies,� misis Kamingsa nodomāja.

� Mēs ļoti priecājamies, ka tu mācīsies mūsu skolā, � direktore sacīja. � Tev pie mums patiks, un tu daudz iemācīsies.

� Es nevaru �eit palikt, � Lara izgrūda.

� Kā tad tā? Kādēļ?

� Tētis būs mājās viens.�Meitenīte ar pūlēm aizturēja elsas.

� Tas nekas. Tu ta�u skolā uzturēsies tikai da�as stundas, � direktore mazo mierināja.

Un Lara ļāva, lai viņu aizved uz klasi, kur jau mācījās tik daudz bērnu. Jaunatnācēju nosēdināja kādā no pēdējiem soliem.

Skolotāja mis Terkela rūpīgi vilka uz tāfeles burtus.

� Burts �A�. Ar �o burtiņu iesākas vārds �arbūzs�, � viņa skaidroja. � Ar burtu �B� sākas vārds �bumba�. Nu, kur� man pateiks vārdu ar burtu �C�?

Kāds bērns pacēla roku.

� Cimds.

� Ļoti labi! Bet tagad burts �D�?

� Deguns.

� Lieliski. Kur� zina vēl kādu vārdiņu ar burtu �D�?

� Drātēties, � Lara skaļi sacīja.

Klasē Lara bija visjaunākā, ta�u mis Terkelai brī�am �ķita, ka �ī skolniece ir daudz vecāka par saviem vienaud�iem. Skolotāju uzmanīgu darīja tas, ka �ajā meitenītē jau varēja nojaust pieaugu�u cilvēku.

� Viņa ir jau kā maza sieviete, � skolotāja direktorei sacīja, � un vēl tikai gaida, kad nedaudz paaugsies.

Pirmajā dienā brokastīs bērni izvilka no somām līdzpaņemto ēdienu, ābolus un sviestmaizes, tikai Larai nekas ēdams neatradās � nevienam nebija ienācis prātā par viņu parūpēties.

� Kur tad ir tavas brokastis, Lara? � mis Terkela ievaicājās.

� Man ēst negribas, � Lara sabozās. � Es no rīta mājās krietni paēdu.

Vairākums meiteņu skolā ģērbās akurāti, tīros svārciņos un blūzēs. Lara valkāja izbalēju�as, rūtainas kleitas un nonēsātus kreklus, kuri viņai jau sen bija kļuvu�i par mazu.

� Man skolai vajadzīgs jauns apģērbs, � bērns tēvam reiz ieteicās.

� Kas vēl nebūs! � D�eimss Kamerons aizsvilās dusmās. � Tu domā, man nav kur naudu likt? Ej un izlūdzies 'kaut ko Pestī�anas armijas �tābā.

� Bet, tēt, tas ta�u ir domāts nabagiem! � Lara neslēpa savu sa�utumu un tūdaļ arī saņēma pamatīgu pļauku.

Laras klases biedrenes prata rotaļas, par kurām viņai nebija pat nojausmas. Meitenēm piederēja spēles un lelles, da�as arī labprāt ņēma jaunatnācēju savā pulkā. Ta�u viņa nemitīgi juta sarūgtinājumu, jo viss bija sve�s un pa�ai nepiederēja itin nekas. Un vēl jo ļaunāk �ķita tas, ka skolas gados Kamerona atvase ieraudzīja glu�i citu pasauli. �īm skolniecēm bija mīlo�i un gādīgi vecāki, kas savus bērnus apveltīja ar dāvanām un rīkoja tiem dzim�anas dienu svinības. Tikai tad Lara sāka saprast, cik ļoti viņai dzīve bija nodarījusi pāri. Un �ī atziņa bērnam lika justies vēl vientuļākam.

Kopmītne arī kalpoja par sava veida skolu. Tā atgādināja daudztautību mikropasauli. Pēc iemītnieku vārdiem un uzvārdiem Lara iemācījās noteikt, no kurienes ikviens no viņiem bija atbraucis: Maks no Skotijas, Hoders un Paiks no Ņūfaundlendas, �iasons un Ok-darns no Francijas, bet Duda�s un Koziks no Polijas. Starp �iem vīriem bija gan me�cirtēji un zvejnieki, gan ogļra�i un tirgoņi. Brokastis un vakariņas viņi ēda pla�ajā ēdnīcā, un Lara kā apburta klausījās �o cilvēku runās. �ķita, ka ikvienam vīru pulciņam bija sava, pa�iem vien zināma valoda.

Jaunskotijā, izklaidus pa visu pussalu, savu iztiku pelnīja tūksto�iem me�cirtēju. Kad �ie pui�i atgriezās kopmītnē, viņu drānas oda pēc zāģu skaidām un ugunskura dūmiem. Vīru runās varēja saklausīt tik sve�ādus vārdus kā � apcir�ana, kantē�ana, atzaro-�ana.

� �ogad mums jāsagatavo gandrīz divsimt miljoni pēdu, � reiz vakariņu laikā kāds no vīriem pavēstīja.

� Vai tad kokmateriāliem ir pēdas? � Lara neizprata.

Pie galda sēdo�ie draudzīgi iesmējās.

� Bērniņ, � kāds me�cirtējs raudzīja paskaidrot, � viena pēda � tas ir vienu kvadrātpēdu liels un sprīdi biezs dēļa gabals. Kad tu reiz apprecēsies un gribēsi uzcelt koka namiņu ar piecām istabām, tad vajadzīgais kokmateriālu daudzums būs divpadsmit tūksto�i pēdu.

� Es nekad neprecē�os, � Lara apņēmīgi noteica.

Zvejnieki izrādījās glu�i citādi. No viņiem dvakoja jūra, �ie ļaudis mēdza apspriest jauno austeru audzē�anas eksperimentu Bradoras ezerā un savā starpā lielījās, kur� vairāk nozvejojis mencu, siļķu, makreļu un pik�u.

Ta�u vēl lielāku sajūsmu meitenē radīja ogļra�i. Lin-ganas, Prinsas un Falenas ogļu raktuvēs bija nodarbināti vairāk nekā trīsdesmit pieci tūksto�i strādājo�o. Viņu iepriecināja �ahtu nosaukumi: �Jubilejas�, �Pēdējā iespēja�, �Melnais dimants� vai arī �Veiksmīgā�.

Ar pavērtu muti meitene klausījās, ko stāsta no darba pārnāku�ie ogļra�i.

� Vai �īs runas par Maiku ir patiesas?

� Pilnīgi. Nabaga zēns nolaidās cirtnē, ogļu vagonete noskrēja no sliedēm un sa�ķaidīja viņam kāju. Tas maita meistars teica � Maiks pats esot vainīgs, jo nepamanījies atlēkt sāņus, un tagad viņam lampa ir nodzisusi.

� Kā tas notiek? � Lara bija neizpratnā

� Nu, tas ir tā, � kāds no vīriem lūkoja meitēnam paskaidrot, � Maikls nolaidās savā darba iecirknī... un tajā ejā, kur viņ� skaldīja, vagonete � tādi smagi rati, kas pārvadā ogles, � nolēca no sliedēm un cilvēku piespieda pie sienas.

� Un tad viņam nodzisa lampa? � Lara vēl aizvien nesaprata.

Ogļracis labsirdīgi iesmējās.

� Kad saka � nodzisa lampa, tas nozīmē � tu esi atlaists no darba. *�

Kad Larai apritēja piecpadsmit gadu, viņa sāka mācības Svētā Mihaila vidusskolā. Nu viņa bija kļuvusi par garkājainu, izstīdzēju�u pusaudzi ar nepaklausīgām, melnām matu cirtām. Gudrās, pelēkās, lielās acis neiederējās bālajā un vājajā sejā. Nez vai kāds varēja paredzēt, kas izveidosies no Laras Kameronas. Pārejas vecumā viņas izskats neprognozējami mainījās. �ī būtne varēja pārvērsties neglītenē vai arī izaugt par skaistuli.

Ta�u viņas tēvam meita alla� bija un palika vienīgi izdzimums.

� Tev jāapprecas ar pirmo muļķi, kas vien gribēs tevi ņemt, � D�eimss Kamerons reiz paziņoja. � Ar tādu ķēma ģīmi tu nevari ne uz ko cerēt.

Lara klusēdama klausījās.

� Tikai tas bēdubrālis lai necer no manis dabūt pūru.

Tajā brīdī istabā ienāca Mungo Maksvīns. Viņ� tikai ar pūlēm spēja apvaldīt sa�utumu.

� Nu labs ir, skuķi, � D�eimss noteica, � lasies prom uz ķēķi.

Lara izskrēja no istabas.

� Kādēļ tu tā izturies pret savu meitu? � Maksvīns vairs ilgāk nespēja savaldīties.

� Tā nav tava darī�ana, � D�eimss rupji atcirta, vērdamies ienācējā ar miglainu skatienu.

� Tu esi piedzēries.

� Jā, piedzēries. Un kas par to? Kas cits man atliek? Ja meitie�u nav, tad vismaz var piedzerties.

Maksvīns aizgāja uz virtuvi, kur Lara mazgāja traukus. Meitenes acis no raudā�anas bija sasarku�as. Mungo apskāva viņas plecus.

� Neņem Jaunā, mazā, � vīrie�a balss skanēja nomierino�i, � tēvs negribēja tev darīt pāri.

� Viņ� mani neieredz.

� Tas nevar būt...

� Man nav nācies dzirdēt no viņa nevienu labu vārdu. Itin nevienu!

Maksvīns neziņā apklusa.

Vasarā Gleisbejā bija bezgala daudz tūristu. Skaisti saģērbu�ies, viņi atbrauca ar savām lepnajām automa�īnām, iegriezās Kastlstrītas veikalos, pusdienoja �Ciedru mājā� vai arī pie D�espera un devās izbraucienos uz Ingoni�as līci, Miglas zemesragu un Putnu salām. �ajos Jaudīs jautās tāds kā pārākums � viņi ta�u bija no cilas pasaules.

Lara bezrūpīgos atpūtniekus apskauda un, vasarai beidzoties, kad tūristi atkal devās atpakaļ uz savām mājām, sapņoja, kā varētu izkļūt no �īs nomaļās pilsētiņas un doties aizbraucējiem līdzi. Ta�u kā tas bija izdarāms?

Lara vairākkārt bija dzirdējusi pieminam savu vectēvu Maksvelu.

� Vecais spoks centās izjaukt manas precības ar viņa dārgo meitiņu, � D�eimss Kamerons �ēlojās ikvienam, kas gribēja viņā klausīties. � Viņ� bija velni�ķīgi bagāts. Un vai tu domā, ka vecais man kaut ko atmeta? N1 un ni. Bet es tik ļoti rūpējos par viņa Pegiju...

Un Lara noticēja, ka kādudien ieradīsies viņas vectēvs un aizvedīs mazmeitu uz pasakaini skaistajām pilsētām, par kurām meitene bija sapņojusi: uz Londonu, Romu vai Parīzi... �Tad man būs skaistas drānas. Simtiem kleitu un jaunu kurpju.�

Ta�u aizritēja mēne�i un gadi, bet Maksvels neatbrauca, Lara pēdīgi saprata, ka vectēvu nekad neredzēs. Viņai bija lemts visu mū�u nodzīvot Gleisbejā.

CETURTĀ NODAĻA

Gleisbejā pusaudzēm bija iespēja izraudzīties sev izklaides pēc sirds patikas. Varēja spēlēt futbolu, hokeju, ķegļus, slidot, bet vasarā peldēt un mak�ķerēt zivis. Pēc stundām vecāko kla�u skolēni sanāca bariņā pie aptiekas. Pilsētā bija arī divi kinoteātri; ja radās vēlē�anās padejot � varēja pavadīt vakaru �Venēcijas dārzos�.

Visas �īs izpriecas nebija domātas Larai. Viņa cēlās pulksten piecos un steidza palīdzēt Bertai gatavot kopmītnes vīriem brokastis, bez tam meitenei pirms skolas vajadzēja pagūt sakārtot visu iemītnieku gultas. Pēcpusdienā Kameronu atvase steidzās mājās un ķērās pie vakariņu vārī�anas. Lara Bertai palīdzēja uzklāt galdus, pēc ēdienreizes novāca netīros traukus, nomazgāja tos un noslaucīja.

Reizēm vakariņu laikā galdā tika celli skotu nacionālie ēdieni: howtowidie un hairst bree, cabbiecelow un skirlie. Ta�u visiecienītākais izrādījās Black Bun � pīrāgs ar gar�vielām.

Klausoties, ko skoti pie galda runāja, Lara iztēlē redzēja skarbas Ziemeļskolijas ainavas � no �īs kalnainās zemes bija cēlusies viņas dzimta, un tagad meitene sajuta kopību ar saviem sen�iem. Ne mazums viņai bija nācies dzirdēt par Lielo Glenu², tur atradās Lohnesa, Lohi un Lihne ezeri, kā arī daudz kailu piekrastes salu.

Viesistabā stāvēja vecas klavieres. Kad vakariņas bija paēstas, ap tām sapulcējās vīri un dziedāja par savu dzimto pusi.

�īs dziesmas saucās � �Annija Lorija�, �Kā viļņojās rudzulauks�, �Dzimtie pakalni�, cildināts tika arī La-monda ezera piekrastes skaistums.

Reizi gadā pilsētā notika parāde, un tad visi Gleis-bejas skoti, tērpu�ies savos kalnie�u rūtainajos svārciņos, lepni soļoja pa ielām, griezīgo dūdu skaņu pavadīti.

� Kādēļ vīrie�i valkā svārkus? � Lara jautāja Maks-vīnam.

� Tie, bērns, nav svārki, � vīra balss skanēja nopietni. � Tas ir skotu kalnie�u apģērbs. To mūsu sen�i sāka valkāt jau senatnē �īs drānas kalnos pasargāja karavīrus no aukstuma. Viņi varēja ātri skriet pa vir�u staignājiem un paglābties no ienaidnieka, jo kājas palika brīvas. Bet, ja naktis nācās pavadīt zem atklātām debesīm, garais drānas gabals vienlaikus noderēja par gultu un jumtu.

Skotu vārdi � Bredolbana, Glenfinnana, Kilbrid�a, Kilninvera un Kilmaikla � Larai �ķita ļoti dzejiski. Lara uzzināja, ka �kil� nozīmē viduslaiku mūku celli, bet, ja vārds iesākās ar �inver� vai �aber�, tas liecina, ka vieta atrodas pie upes grīvas. Savukārt �strat� vai �bad� norāda uz ieleju un birzi.

Ik vakarus pie galda iedegās nikni strīdi. Skotiem nemaz nevajadzēja īpa�a iemesla, lai sāktu ķildu. Kādreiz viņu lepnie sen�i bija piederēju�i da�ādām dzimtām, un skoti pat vēl �odien kaismīgi aizstāvēja savu izcelsmi.

� Brūsi laida pasaulē vienīgi no�ēlojamus kucēnus, kas pieglaimojās Anglijai!

� Tu, Jen, nejēdz, ko rīmā. Tie�i Lielais Brūss bija tas, kur� no angļiem nenobijās. Toties Stjuarts viņu priek�ā gandrīz vai krita ceļos.

� Tu esi gatavais stulbenis! Un visi tavi sen�i bija apdauzīti.

Tad nu iesākās ķīviņ�.

� Vai zini, kā Skotijai visvairāk trūka? īstu vadoņu, tādu kā Roberts Otrais. Tas bija varens vīrs. Viņ�, liekas, atstāja divdesmit vienu pēcnācēju?

� Pareizi. Un puse no tiem bija izdzimteņi!

Strīds uzliesmoja ar jaunu sparu.

Lara nesaprata, kā var tik dedzīgi strīdēties par notikumiem, kuri norisināju�ies pirms vairāk nekā se�simt gadiem.

� Neņem galvā, mazulīt, � Maksvīns tikai noteica, � skots pat tuk�ā mājā atradīs ar ko strīdēties.

Bija kāda poēma, ko sacerējis sers Valters Skots, un �īs dzejas rindas meiteni aizkustināja, rosinādamas viņas iztēli:

Jaunais Loh invars zirgā no rietumiem jāj,

Viņa kumeļ� ir straujākais aulek�otājs.

Jāj bez bruņām viņ� vientuļ�, un kalpu tam nav, Tikai zobens pie sāna kā vienīgais draugs.

Esi mīlā tu cēls, proti uzvaras gūt.

Kas gan, Lohinvar jaunais, spēj līdzīgs tev būt?

Tālāk �ī izcilā poēma stāstīja par to, kā Lohinvars, riskēdams ar dzīvību, atbrīvoja savu līgavu, kuru pret pa�as gribu gatavojās izdot par sievu kādam citam cilvēkam.

Tas bij auļo jums traks � virsājs garām vien skrien.

Bēgļus sameklēt nespēja vairs it neviens.

Esi mīlā tu cēls, proti uzvaras gūt.

Kas gan, Lohinvar jaunais, spēj līdzīgs tev būt?³

�Gan jau reiz pienāks tāds brīdis,� Lara nodomāja, �un arī es sagaidī�u savu skaistuli Lohinvaru, tad arī viņ� mani aizvedīs prom.�

Reiz virtuvē Lara nejau�i kādā �urnālā ieraudzīja sludinājumu, un meitenei aizrāvās elpa. Fotogrāfijā izskatīgs, gai�matains vīrietis bija ģērbies elegantā frakā ar baltu tauriņu. �Gandrīz kā mans Lohinvars,� meitene sajūsminājās. �Patlaban viņ� atrodas tālu prom. Meklē mani. Jauneklis ieradīsies un aizvedīs mani sev līdzi. Es tobrīd mazgā�u traukus, sve�inieks pienāks man klāt, apskaus plecus un vaicās: �Kā lai es tev palīdzu?� Tad es pagriezī�os, paskatī�os viņam acīs un sacī�u: �Noslauki �ķīvjus.��

� Ko tu teici, kas jādara? � Larai līdzās atskanēja tik pazīstamā balss.

Lara ātri atskatījās. Aiz muguras stāvēja Berta. Laikam gan meitene bija skaļi domājusi.

� Nekas. � Viņa nokaunējusies samulsa.

Laru ļoti aizkustināja notikumi, kas saistījās ar kalnie�u skumjo izdzī�anu trimdā. �ie stāsti meitenei nekad neapnika.

� Pastāsti man vēl, � pārvaldnieka meita mudināja Mungo Maksvīnu, kur� likās to vien gaidām.

� Nu tad klausies, � Maksvīns ierunājās, � viss sākās 1792. gadā un turpinājās vairāk nekā se�us gadu desmitus. Iesākumā to dēvēja par Bliadhna nan Cao-rach � Aitas gadu. Zemes īpa�nieki nolēma, ka viņiem izdevīgāk ir audzēt aitas nekā iznomāt savu zemi zemniekiem. Turīgie ļaudis sadzina kalnu ganībās aitu ganāmpulkus un drīz vien pārliecinājās � �etrkājainajiem bargās ziemas nespēj kaitēt. Tad arī sekoja kalnie�u padzī�ana.

Visu novadu pārskanēja kliedziens: �Mo truaighe ort a th ir, tha'n caoraich mhor a�teachd!� � �Vācieties prom � aitas nāk!�

Sākumā bija simt aitu, tad tūksto�, pēc tam � desmit tūksto�u. Tas bija velni�ķīgs uzbrukums.

Mui�nieki saprata, ka viņu rokās atrodas bagātība, par kuru tie nebija spēju�i par sapņot. Ta�u vispirms vajadzēja atbrīvoties no ļaudīm, kas tur apstrādāja savus niecīgos zemes pleķī�us. Dievs ir liecinieks � viņi dzīvoja pastāvīgā trūkumā, kalnie�u mājelēm nebija ne skursteņu, nedz logu. Ta�u lielie zemes īpa�nieki �os cilvēkus tomēr padzina.

� Kā tas notika? � Lara jautāja. Meitenes lielās acis vērās stāstītājā.

� Karaspēkam pavēlēja uzbrukt ciematiem un padzīt no tiem nomniekus. Tad nu zaldāti ieradās kādā vielā, lika se�u stundu laikā iemītniekiem savākt lopus, visu iedzīvi un doties prom kur acis rāda. Zemkopjiem nācās pamest pat savu ra�u. Pēc tam zaldāti nodedzināja �o ļau�u mājokļus... Vairāk nekā �etri miljoni vīrie�u, sievie�u un bērnu palika bez pajumtes un devās uz jūras piekrasti.

� Kā gan bagātie varēja padzīt cilvēkus no viņu zemes?

� Tur jau ir tā lieta, ka zeme laukkopjiem nekad nebija piederējusi. Zemnieks vienīgi no īpa�nieka kādu gabaliņu iznomāja, un tas arī bija viss. Lai varētu apstrādāt zemi un audzēt lopus, rentnieks bija spiests atdot daļu ra�as saimniekam vai arī tam kalpot.

� Kas būtu nolicis tad, ja cilvēki pretotos un nepildītu pavēles? � Lara, gaidīdama atbildi, aizturēja elpu.

� Sirmgalvji, kas nepaguva laikus aiziet, sadega savos mājokļos. Zemes īpa�nieki nepazina �ēlastību. Jā, tie bija briesmīgi laiki. Cilvēki cieta badu. Izcēlās holera un uzliesmoja vēl citas sērgas.

� Cik drausmīgi! � Lara �ausminājās.

� Jā, tā nu tas bija. Mūsu sen�i izvilka dzīvību ar maizi un ūdeni, putru viņi retu reizi dabūja paēst. Tikai vienu varasvīri nespēja kalnie�iem atņemt, tas bija � viņu lepnums. Nelaimīgie ļaudis cīnījās līdz pēdējam. Vēl ilgi pēc tam, kad tika nodedzinātas nelaimīgo mājas, bez pajumtes paliku�ie slēpās me�os, cerēdami krāsmatās atrast kaut ko no savas iedzīves. Mans vecvecvectēvs un vecvecvecmamma arī to visu pārdzīvoja. Lūk, kā. Tā ir daļa no mūsu tautas vēstures, kas neizdzē�ami ierakstīta ikviena skota sirdī.

Lara skaidri iztēlojās �os nelaimīgos cietējus, kuriem bija itin viss atņemts un kuri aiz bēdām zaudēja vai prātu. Viņa saklausīja sievu vaimanas pie nogalināto vīru līķiem un pārbiedēto bērnu raudas.

� Kas notika ar �iem cilvēkiem vēlāk?

�Viņi sasēdās zvalstīgos kuģī�os un aizbrauca uz tālām zemēm. Ceļā daudzi saslima ar drudzi vai dizentēriju un nomira. Gadījās, ka kuģis iekļuva vētrā un nedēļām ilgi svaidījās pa jūru, līdz sāka izsīkt pārtika. Kad kuģis nokļuva pie Kanādas krastiem, dzīvi izrādījās paliku�i vienīgi visizturīgākie. Toties, izcēlu�ies krastā, atbraucēji dabūja to, kas viņiem nekad nebija piederējis.

�Viņi ieguva zemi, � Lara uzminēja.

� Tev taisnība� meitiņ.

�Pienāks laiks,� Lara satraukti domāja, �arī man piederēs zeme un neviens, itin neviens man to nevarēs atņemt.�

Reiz jūnija sakumā, kad D�eimss Kamerons vakarā atkal izlaidējās Kristi kundzes bordelī ar kādu pa-laistuvi, bra�ulim uznāca sirdslēkme. Viņ� bija piesūcies kā mārks. Ieraudzījusi, ka klients sakņūp uz sāniem, mei�a nosprieda � vīrietis ir aizmidzis.

� Ei, tu, � viņa sauca. � Celies aug�ā! Mani gaida vēl citi klienti. Celies, celies!

Ieķēries ar rokām krūtīs, D�eimss krampjaini tvēra gaisu.

� Dieva dēļ, � viņ� ievaidējās, � sauc ārstu!

Ātrās palīdzības automa�īna aizveda vīrieti uz nelielu slimnīcu Kuori ielā. Ārsts Dunkans par notiku�o lika paziņot Larai. Meitene atskrēja ar trīco�u sirdi. Ārsts viņu sagaidīja.

� Kas noticis? � Lara satraukti jautāja. � Vai mans tēvs ir miris?

� Nē, nē, Lara, � ārsts centās meiteni nomierināt, � ta�u es baidos, jo D�eimsam Kameronam bija sirdslēkme.

Viņa palika nekustīgi stāvam.

� Viņ�... viņ� dzīvos?

� Grūti spriest. Mēs darām visu, kas mūsu spēkos.

� Vai es drīkstu pie tēva ieiet?

� Meitiņ, labāk atnāc rīt no rīta, � ārsts sacīja.

�ausmu pārņemta, Lara gāja uz mājām. �Es tevi lūdzu, Kungs, tikai neļauj tēvam nomirt. Viņ� man ir vienīgais pasaulē⁰

Kad Lara atgriezās kopmītnē, Berta meiteni gaidīja.

� Kas noticis? � virēja gribēja zināt.

Lara visu pastāstīja.

� Ak Dievs! � Berta likās satriekta. � Un, kā par nelaimi, �odien ir piektdiena.

� Kas?

� Piektdiena, es teicu. �ajā dienā vāc īres naudu. Cik es pazīstu �onu Makalisteru, tad viņ� �o gadījumu izmantos, lai mūs izsviestu uz ielas.

Kad D�eimss Kamerons bija pārāk piedzēries, viņ� nereti vien sūtīja meitu savākt naudu �onam Makaliste-ram piedero�ajās kopmītnēs. Lara atdeva visu tēvam, un otrā rītā Kamerons attiecīgo summu nodeva baņķierim.

� Ko lai mēs tagad iesākam? � Berta ievaidējās.

� Neuztraucies, � Lara apņēmīgi noteica. � Es visu nokārto�u.

Vakariņu laikā meitene uzrunāja pie galda sēdo�os vīrus:

� D�entlmeņi! Lūdzu, mazu uzmanību! � Sarunas apklusa. Visu skatieni bija pievērsti runātājai. � Mans tēvs... mans tēvs ir nedaudz sasirdzis. Viņ� atrodas slimnīcā. D�eimss Kamerons tur kādu laiku paārstē-sies... Tādēļ naudu par nodzīvoto pagaidām savāk�u es. Pēc vakariņām gaidī�u jūs viesistabā.

� Cerams, nav noticis nekas ļauns? � kāds no vīriem ievaicājās.

� Nē, nē, � Lara izvilināja smaidu. � Nekas nopietns.

Paēdu�i vakariņas, vīri sanāca kopā lielajā telpā un sāka kārtot naudas lietas.

� Meitiņ, lai tavs tēvs pēc iespējas ātrāk atkal kļūst vesels...

� Saki, ja vajadzīga mana palīdzība...

� Tu esi krietna meitene, ja palīdzi savam tēvam...

� Bet kā būs ar pārējām kopmītnēm? � Berta raizējās. � Vēl ta�u ir jāapstaigā �etras ēkas.

� Es zinu, � Lara atbildēja. � Ja tu apņemsies tikt galā ar traukiem, es ie�u savākt naudu.

Berta neticīgi noraudzījās uz izstīdzēju�o pusaudzi.

� Lai notiek, vēlu veiksmi.

Viss izrādījās daudz vienkār�āk, nekā Lara bija domājusi. Vairākums kopmītnē dzīvojo�o izturējās pret meiteni labi un mīļuprāt viņai arī palīdzēja.

Nākamajā dienā agri no rīta, savākusi naudas paciņas, Lara devās pie �ona Makalistera. Kad viņa ieradās, baņķieris jau sēdēja savā kabinetā.

� Sekretāre teica, ka tu vēlies mani redzēt.

� Jā, ser.

Makalisters uzlūkoja vājo, trūcīgi ģērbto meiteni.

� Tu esi D�eimsa Kamerona meita, vai ne?

� Jā, ser.

� Tevi sauc Sāra?

� Nē, Lara.

� Biju apbēdināts, kad uzzināju par tava tēva slimību, � Makalistera balss skanēja vienaldzīgi. � Zināms, tagad, kad tavs tēvs ir pārāk slims, lai varētu pildīt savus pienākumus, man vajadzēs kaut ko lietas labā darīt. Es...

� Ai nē, ser, � Lara steidzās iebilst. � Tēvs lūdza, lai pastrādāju viņa vietā.

� Tu?

� Jā, ser.

� Baidos, ka tu to ne...

Meitene nolika uz galda naudas paciņas.

� Te būs maksa par �o nedēļu.

Makalisters pārsteigts pavērās Larā.

� �eit ir visa summa?

Lara pamāja.

� Un tu pati visu savāci?

� Jā, ser. Un es to darī�u ik nedēļas tik iigi, līdz tēvs atkal atveseļosies.

� Skaidrs... � Atvēris paciņas, Makalisters sāka rūpīgi pārskaitīt naudu. Lara noskatījās, kā baņķieris ieraksta skaitļus zaļā ieņēmumu grāmatā.

Tā kā D�eimss Kamerons alla� staigāja iedzēris un izaicino�i uzvedās, Makalisteram pēdējā laikā bija radusies doma nomainīt �o vīru pret citu darbinieku, un tagad nu bija radusies iespēja no viņa tikt vaļā.

Baņķieris �ķita pārliecināts, ka �ī meitene netiks galā ar sava tēva pienākumiem, ta�u vienlaikus kopmītņu īpa�nieks saprata arī, kas notiks, ja izmetīs D�eimsu Kameronu un viņa meitu uz ielas.

� Dodu tev mēnesi pārbaudes laiku, � Makalisters pēdīgi izlēma. � Tad jau redzēsim, kā būs veicies.

� Paldies, mister Makalister. Liels paldies.

� Pagaidi! � Cilvēks aiz rakstāmgalda sniedza meitenei divdesmit piecus dolārus. � Tas tev.

Reizē ar naudu, ko Lara turēja rokās, viņā iestrā-voja brīvības nojauta. Pirmo reizi mū�ā meitene bija saņēmusi algu par savu darbu.

Atstājusi banku, Lara devās uz slimnīcu. Ārsts Dun-kans tie�i tobrīd iznāca no tēva palātas. Ieraugot cilvēku baltajā virssvārcī, Laru pārņēma izbailes.

� Vai viņ�...

� Nē, slimniekam jau kļuvis labāk, Lara. � Ārsts Dunkans vilcinājās. � To sacīdams, es domāju, ka tavs tēvs nemirs... vismaz pagaidām ne... ta�u sirdzējam kādas nedēļas nāksies pavadīt gultā. Viņu vajadzēs kopt un uzmanīt.

� Es rūpē�os par tēvu, � Lara dedzīgi nosolījās.

Paskatījies runātājā, ārsts saudzīgi ieteicās:

� D�eimss Kamerons, meitiņ, vēl īsti nenojau�, cik ļoti viņam ir laimējies.

� Vai es drīkstu pie viņa ieiet?

� Ej vien.

Iegājusi palātā, Lara apstājās un raudzījās uz tēvu. D�eimss Kamerons likās ļoti novecojis, bija bāls un vāj�. Meitene izjuta maigumu, viņa alka izdarīt kaut ko tādu, lai tiktu attiecīgi novērtēta un saņemtu pretī mīlestību. Lara piegāja klāt gulo�ajam.

� Tēt...

Cilvēks gultā pacēla aug�up skatienu un nomurmināja:

� Kāda velna pēc tu esi �eit atvilkusies? Tev mājās darba pāri galvai.

Lara sastinga.

� Es... es zinu, tēt. Es biju aizgājusi pie mistera Makalistera, es tev gribēju to vienīgi pavēstīt, tēt. Es baņķierim teicu, ka pa tavu slimības laiku naudu no īrniekiem savāk�u pati.

� Tu domā vākt naudu? Nesmīdini mani. � Slimajam krampjaini aizrāvās elpa. Pēc mirkļa viņ� atguvās un ierunājās vārgā balsī. � Tas ir liktenis, � D�eimss Kamerons ievaidējās. � Mani izsviedīs uz ielas.

Par to, kas notiks ar viņa meitu, Kamerons nemaz nedomāja. Lara ilgi stāvēja un, acis nenovērsdama, raudzījās tēva sejā, tad viņa pagriezās un izgāja no palātas.

Pēc trim dienām D�eimsu Kameronu pārveda mājās un noguldīja gultā.

� Jums vismaz trīs nedēļas vajadzīgs pilnīgs miers,� ārsts slimajam pateica. � Pēc pāris dienām es atkal atnāk�u.

� Es nevaru vāļāties pa gultu, � D�eimss raudzīja protestēt. � Esmu aizņemts cilvēks, man daudz darāmā.

� Tas jūsu ziņā, � ārsts mierīgi noteica. � Jūs varat gulēt un dzīvot vai arī staigāt un nomirt.

Iesākumā Makalisteram piedero�o kopmītņu iemītnieki nopriecājās, redzēdami �o patīkamo meiteni, kas ieradās savākt naudu. Ta�u ar laiku vīri sāka da�neda�ādi atrunāties un negribēja vairs maksāt.

� Es visu �o nedēļu slimoju, man ir pat ārsta izziņa...

� Dēls man ik nedēļas sūta naudu, ta�u �oreiz pasts aizkavējies...

� Es nopirku da�us amata rīkus...

� Jaunnedēļ man katrā ziņā būs nauda.

Tomēr jaunā meitene izmisīgi cīnījās par savu eksistenci. Vēlīgi uzklausījusi vīru atrunas, viņa sacīja:

� Man ļoti �ēl, ta�u misters Makalisters teica, ka naudai jābūt �odien un, ja jūs⁴ nevarat nomaksāt, nāksies nekavējoties atbrīvot kopmītnes telpas.

Nauda, kā par brīnumu, atradās.

Lara bija nepielūdzama.

� Ar tavu tēvu gāja vieglāk, � vīri rūca. � Viņ� alla� bija ar mieru da�as dienas pagaidīt.

Lai būtu kā būdams, kopmītnes iemītnieki nepārstāja apbrīnot trauslās pusaugu meitenes apņēmību.

Tomēr Lara rūgti maldījās, cerēdama, ka tēva slimība viņus satuvinās. Meita centās izdabāt tēva vēlmēm, ta�u, jo vairāk viņa pūlējās, jo tēva izturē�anās kļuva necie�amāka.

Katru dienu Lara nolika pie sirdzēja gultas ziedus un jaunus kārumus.

� Dieva dēļ! � D�eimss uzbrēca. � Beidz ta�u rēgoties man acīs. Tev nav ko darīt, vai?

� Es tikai gribēju tev sagādāt kādu prieku...

� Vācies! � Kamerons kliedza un aizgriezās uz sienas pusi.

�Es viņu ienīstu,� Lara klusībā domāja. �Patiesi ienīstu. �

Mēne�a beigās, kad Lara ar uztūku�ām naudas paciņām ieradās �ona Makalistera kabinetā, baņķieris, atnesto rūpīgi pārskaitījis, pavēstīja:

� Man, jaukumiņ, nākas atzīt � tu man esi sagādājusi pārsteigumu. Tu tiec galā ar �o darbu labāk nekā tavs tēvs.

Baņķiera vārdi pusaudzi aizkustināja.

� Pateicos.

� Jāteic, tas notiek pirmo reizi, kad visi īrnieki norēķinās laikā un pilnīgi.

� Tas nozīmē, ka mēs ar tēvu arī turpmāk varam palikt kopmītnē? � Lara nepacietīgi jautāja.

Makalisters brīdi meiteni vēroja.

� Es domāju � jā. Tu laikam gan savu tēvu bezgala mīli?

� Līdz nākamai sestdienai, mister Makalisler!

PIEKTĀ NODAĻA

Septiņpadsmit gadu vecumā vājā, izstīdzējusī pusaudze pārvērtās sieviete Laras sejā varēja manīt viņas skotu priek�te�u vaibstus: gluda, bāla āda, �auras, izliektas uzacis, tum�i pelēkas acis un biezi melni mati. Tam visam klāt pievienojās vēl dziļās skumjas, kuras �o jaunavīgo būtni nekad nepameta. Likās, ka skotu tautas traģiskā pagātne iemiesojusies arī viņā.

Vairākums kopmītnes vīrie�u dzīvoja bez sievām, viņi, zināms, apmeklēja Kristi kundzes bordeli un citus publiskos namus; pats par sevi saprotams, ka jaunā un skaistā meitene kļuva par iekāres objektu. Bie�i vien vīri mei�ai raudzīja uzmākties virtuvē vai arī istabās, kad viņa tās uzkopa, un kaislīgi �ukstēja: �Vai tu nevarētu pret mani izturēties mīļāk? Es tev varētu daudz palīdzēt.�

Vai ari: �Tu ta�u ne ar vienu nesatiecies? Es tev parādī�u, kā rīkojas īsts vīrietis.�

Un vēl: �Varbūt aizbrauksim uz Kanzassitiju? Es jaunnedēļ turp do�os un labprāt ņem�u tevi līdzi.�

Pēc �iem vīrie�u neveiksmīgajiem mēģinājumiem Laru iedabūt gultā meitene iegāja istabā, kur atdusējās nevarīgais D�eimss Kamerons, un sacīja: �Tev nebija taisnība, tēvs. Visi vīrie�i kāro pēc manis,� � to pateikusi, viņa tūdaļ izgāja ārā, bet gulētājs meitai veltīja izbrīnītu skatienu.

D�eimss Kamerons nomira pavasarī agri no rīta, Lara tēvu apglabāja Grīnvudas kapsētā. Aizgājēju pēdējā gailā pavadīja vienīgi viņas abas ar Bertu. Raudā�ana izpalika. ,

Drīz pēc tam kopmītnē ieradās jauns īrnieks � amerikānis Bils Rod�ers. �im miesās kuplajam, plikpaurainajam un runātīgajam vīram varēja būt septiņdesmit gadu. Pēc vakariņām viņam patika vēl uzkavēties un parunāties ar Laru.

� Velns parāvis, � vecais amerikānis reiz ieteicās, � tu esi par labu, lai nīktu �ajā nostūrī. Tev jābrauc uz �ikāgu vai Ņujorku. Ir īstais brīdis to darīt.

� Es jau tur kādreiz arī aizkļū�u, � Lara atņēma.

� Tev visa dzīve vēl priek�ā. Vai tu maz zini, ko vēlies sasniegt?

� Gribu kļūt īpa�niece.

� Ahā, tu gribi iegūt savā īpa�umā lepnas drānas un...

� Nē. Zemi. Es gribu būt zemes īpa�niece. Manam tēvam nekad nekas nav piederējis. Viņ� pārtika no tā, ko viņam atmeta citi.

Bila Rod�ersa seja atplauka platā smaida.

� Man savulaik ar nekustamā īpa�uma biznesu ir nācies saskarties.

�Vai patiesi? � Lara brīnījās.

� Man bija mājas daudzās pilsētās. Pat viesnīcas man piederēja. � Runātāja balss kļuva skumja.

� Un kas notika?

Bils Rod�erss paraustīja plecus.

� Es kļuvu alkatīgs un... visu pazaudēju. Ak, tie bija zelta laiki...

Turpmāk viņi gandrīz vai katru vakaru runāja par nekustamiem īpa�umiem.

� Pats pirmais likums, kas attiecas uz nekustamo īpa�umu,�Rod�ers skaidroja Larai, � ir SN. Atceries to.

� Ko nozīmē � SN?

� Sve�a nauda. Kādēļ darījumi ar nekustamiem īpa�umiem ir izdevīgi? Tādēļ, ka valdība ļauj saņemt ienākumus no peļņas un amortizācijas, tajā pa�ā laikā tavs aktīvs nepārtraukti palielinās. �ajā biznesā vissvarīgākās ir trīs lielas � vieta, vieta un vēlreiz vieta. Uzbūvēt lielisku celtni vientuļā vietā nozīmē pazaudēt naudu, bet noplukusi mājele izdevīgā pilsētas rajonā var tevi padarīt bagātu.

Bils Rod�ers stāslījai Larai par ķīlām, refinansē�anu, viņ� paskaidroja, kā izmantojami banku aizdevumi, meitene visā teiktajā iedziļinājās un centās atcerēties. �īs zinā�anas viņa kāri sevī uzsūca.

� Nav noslēpums, � Rod�ers reiz ieteicās, � Gleisbejā sevi�ķi izjūtams dzīvokļu trūkums, tas paver milzu iespējas. Būtu es divdesmit gadus jaunāks...

Kop� tā laika Lara skatījās uz Gleisbeju jau ar citām acīm, iztēlodamās, kā tuk�ajos klajumos paceļas biroju korpusi un dzīvojamās ēkas. Tas meiteni satrauca un arī nomāca. Larai gan bija sapņi, ta�u trūka naudas, lai tos īstenotu.

Aizbraucot no pilsētas, Bils Rod�erss �ķiroties atgādināja:

� Atceries, ko es tev teicu. Sve�a nauda. Lai tev, meitiņ, veicas!

Pēc nedēļas kopmītnē uz dzīvi apmetās neliela auguma se�desmit gadus vecs vīrs, kuru sauca �ārlzs Koens. �ī cilvēka āriene likās rūpīgi kopta, un viņ� tērpās labā uzvalkā. Pārējo iemītnieku vidū atbraucējs izcēlās ar to, ka bija ļoti nerunīgs, tādēļ radās iespaids, ka viņ� dzīvo pats savā pasaulē

Koens skatījās, kā Lara rosās pa kopmītni, smaidīja un nekad ne par ko nesūdzējās.

� Cik ilgi jūs pie mums paliksiet uz dzīvi? � Lara gribēja zināt.

� Es vēl nezinu. Varbūt nedēļu, mēnesi vai pat divus...

�ārlzs Koens meitenei �ķita neizdibināms. Viņ� ievērojami at�ķīrās no pārējiem, tādēļ Lara centās noskaidrot, ar ko �is cilvēks īsti nodarbojas. Koens likās daudz laipnāks un izglītotāks par pārējiem, tūdaļ varēja redzēt, ka �im vīram nebija nekā kopēja ar ogļra�iem un zvejniekiem, arī pēc tirgotāja viņ� neizskatījās. Koens paskaidroja Larai, ka gribējis noīrēt istabu viesnīcā, ta�u tur visas vietas izrādīju�ās aizņemtas. Vakariņās un brokastīs viņ� gandrīz neko neēda.

� Varbūt jums ir kādi augļi, � jaunais iemītnieks it kā atvainodamies ieteicās, � vai arī dārzeņi...

� Jūs ieturat kādu īpa�u diētu? � Lara painteresējās.

� Zināmā mērā jā, � Koens sastomījās. � Redzat, es ēdu tikai ko�erētu⁴ gaļu un baidos, ka Gleisbejā to neizdosies atrast.

Nākamajā dienā, kad Koens sēdās pie vakariņām, Lara nolika uz viņa galda �ķīvi ar jērgaļas siteni.

� Lūdzu mani atvainot. � Vīrietis likās norūpējies, � Es nevaru to ēst. Es ta�u jums paskaidroju...

� Jā, jā, protams. Tas ir ko�era ēdiens.

� Ko?! Vai tas var būt?

� Es Sidnejā atradu kādu veikalu, kur pārdod ko-Serētu gaļu, un nopirku to speciāli jums. Ēdiet uz veselību. Jūsu īres maksa paredz arī divreizēju ēdinā�anu. Rītdien es jums pagatavo�u stēku.

Līdz ko Larai radās brīvāks brīdis, Koens atrada visda�ādākos iemeslus, lai ar viņu parunātu. �o cilvēku sajūsmināja jaunietes domu dziļums un neatkarīgie spriedumi.

Reiz kādā sarunā �ārlzs Koens atklāja Larai, kādēļ viņ� bija Gleisbejā ieradies.

� Es strādāju Continental Supplies. � Tā bija ietekmīga un liela kompānija, kurai piederēja pla�s veikalu tīkls. � Un �eit esmu ieradies, lai izraudzītos vietu jauna universālveikala būvniecībai.

� Vienreizēji! � izsaucās Lara. �Es jau nojautu, ka �is cilvēks uzturas Gleisbejā sakarā ar kādu svarīgu lietu.� � Vai jūs taisāties celt ēku?

� To paveiks kāds cits. Mēs savus veikalus tikai īrējam.

Pulksten trijos naktī Lara pēk�ņi pamodās un piecēlās gultā sēdus, viņa sajuta sirdi satraukti dauzāmies. Vai tas bija tikai sapnis? Nē Viņas smadzenes drud�aini darbojās. Satraukums izrādījās pārāk liels, lai varētu aizmigt no jauna.

Kad �ārlzs Koens iznāca no savas istabas un devās brokastot, meitene jau viņu gaidīja.

� Mister Koen... Es zinu labu, piemērotu vietu, � runātāja vienā elpas vilcienā izgrūda.

Koena skatiens pauda neizpratni.

� Kādu vietu?

� To, ko jūs meklējat.

� Jā? Un kur tad tā atrodas?

Lara izlikās jautājumu nedzirdam.

� Atļaujiet man kaut ko pajautāt. Ja man rastos tāds zemes gabals, kas jūs apmierina, un es uz tā uzceltu ēku, vai jūs būtu ar mieru to noīrēt uz pieciem gadiem?

Koens pa�ūpoja galvu.

� Tas ir glu�i teorētisks jautājums?

� Un tomēr, � meitene neatlaidās.

� Lara, � veci�ķais kungs liegi ieteicās, � vai jūs maz saprotat, ko nozīmē uzcelt māju?

� Es jau arī nemaz to neceltu, � meitene steidzīgi piebilda. � �o uzdevumu es uzticētu arhitektam un labai būvfirmai.

�ārlzs Koens pēto�i vērās meitenē

� Tā tas varētu būt. Bet kur tad atrodas �is lieliskais zemes stūrītis?

� Es jums to parādī�u, � Lara apsolīja. � Varat ticēt, tas jums patiks. Labāku nemaz nevar iedomāties.

Pēc brokastīm Lara aizveda Koenu uz pilsētas centru. Mainstrītas un Komercstrītas stūrī atradās tuk�s kvadrātveida laukums, kuru jau �is vīrs pats pirms divām dienām bija ievērojis.

� Lūk, �o vietu es biju domājusi, � Lara piezīmēja.

Koens izlikās, ka uzmanīgi pēta laukumu.

� Izrādās, jums ir ahf� spēja sajust. Vieta patiesi ir ļoti laba.

Koens jau paklusām bija ievācis ziņas un noskaidrojis, ka �is zemes gabals pieder baņķierim �onam Makalisteram. Atbrauku�ā darboņa pienākumos ietilpa izraudzīties būvvietu, atrast objektam celtniekus un pēc tam noslēgt nomas līgumu. Kompāniju neinteresēja, kas �o ēku cels, vienīgi tai vajadzēja būt tādai, kas atbilst visām izvirzītajām prasībām.

Koens paskatījās uz Laru. �Meitene ir pārāk jauna,� vīrietis nodomāja. �Tas nav nopietni. Kaut gan... �Es Sidnejā atradu veikalu, kur tirgo ko�erētu gaļu... Rītdien es jums pagatavo�u stēku.� �im cilvēkbērnam piemīt rachmones � spēja just otram līdzi.�

� Ja es dabūtu �o zemes gabalu un uzceltu uz tā jūsu prasībām atbilsto�u ēku, � runātājas balsī jautās satraukums, � vai jūs to noīrētu uz pieciem gadiem?

Brīdi klusējis, Koens nesteidzīgi noteica:

� Nē, Lara. Mēs par �o māju noslēgtu līgumu uz desmit gadiem.

Pēcpusdienā Lara devās pie �ona Makalislera. Kad meitene ienāca baņķiera kabinetā, viņ� izbrīnā iepleta acis.

� Tu esi atnākusi par ātru, Lara. �odien ir tikai tre�diena.

� To es zinu, mister Makalister. Es gribēju jums kaut ko lūgt. -

Baņķieris, pie galda sēdēdams, pārlaida acis Larai. �Viņa patiesi ir kļuvusi skaista meitene. Ne jau meitene, bet gan sieviete.� Makalistera skatiens pakavējās pie krū�u pauguriem, ko apslēpa kokvilnas blūze.

� Sēdies, draudziņ. Kā es tev varu palīdzēt?

Lara bija pārāk satraukta, lai varētu sēdēt.

� Es gribu paņemt aizdevumu.

� Ko? � baņķieris pārsteigts iesaucās.

� Es gribētu aizņemties naudu.

� To var. Ja tev vajadzīga jauna kleita vai arī kāds apģērba gabals, es alla� esmu gatavs tev iedot avansu...

� Gribu izlūgties no jums divsimt tūksto� dolāru.

Makalistera sejā pazuda smaids.

� Tas jāsaprot kā joks?!

� Nē, ser, � Lara pieliecās tuvāk un izklāstīja savu nodomu: � Es gribu nopirkt zemi un uzbūvēt uz tās ēku. Man ir solīds nomnieks, kur� ir gatavs �o jaunceltni noīrēt uz desmit gadiem. Tas garantē, ka tiks segtas zemes pirk�anas un būvdarbu izmaksas.

Makalisters, pieri saraucis, raudzījās uz Laru.

� Tu jau esi vienojusies ar �īs zemes īpa�nieku?

� Patlaban jau es to daru, � meitene bija nesatricināma.

Tikai pēc laba brī�a Makalisters spēja aptvert teikto.

� Vienu acumirklīti. Tu runā par zemi, kura pieder man? *

� Tie�i tā. Tas ir zemesgabals Mainstrītas un Ko-mercstrītas stūrī.

� Un tu esi ieradusies, lai no manis aizņemtos naudu un nopirktu manu zemi?

� �ī gruntsgabala vērtība nepārsniedz divdesmit tūksto� dolāru. Es jau pārliecinājos. Es jums piedāvāju trīsdesmit tūksto�us. Jūs iegūsiet desmit tūksto� dolāru peļņu no zemes vien, un tam klāt vēl procenti no divsimt tūksto�iem, kurus jūs man aizdosiet ēkas celtniecībai.

Baņķieris pakratīja galvu.

� Tu prasi aizdevumu divsimt tūksto� dolāru bez jebkādām garantijām. Par to nevar būt ne runas.

� Garantijas ir, � Lara centās Makalisteru pārliecināt. � Jums paliks ķīlu zīmes gan par celtniecību, gan arī par zemi. Tādējādi jūs neko nezaudēsiet.

Makalisters sēdēja, raudzīdamies Larā, un apdomāja tikko dzirdēto priek�likumu. Baņķiera sejā pavīdēja smaids.

� Tu gan esi nekauņa! � Viņ� pa�ūpoja galvu. � Es nekad mū�ā nespē�u savai direktoru padomei paskaidrot, uz kāda pamata esmu tev �o aizdevumu izsniedzis.

� Jums nav direktoru padomes, � Lara iebilda.

Baņķiera seja atplauka smaidā.

� Tas tiesa.

Kad Lara paliecās uz priek�u, Sons Makalisters ievēroja, ka meitenes krūtis pieskaras galda virsmai.

�Ja jūs tam piekritīsiet, mister Makalister, jftifts nekad to nenāksies no�ēlot. Es apsolu.

Mazais resnītis nespēja novērst acu no meitenes krūtīm.

� Bet tu nemaz neesi līdzīga savam tēvam, vai ne?

� Nē, ser, neesmu vis. � �Es esmu glu�i cita,� Lara naidīgi nodomāja.

� Nu labi, � baņķieris piesardzīgi turpināja, � pieņemsim, ka teorētiski tavs priek�likums mani ir ieinteresējis. Kur� ir tas cilvēks, kas grib uz desmit gadiem īrēt �o ēku?

� Viņu sauc �ārlzs Koens. Viņ� ir viens no Continental Sapplies vadītājiem.

� Veikalu tīkla īpa�nieki?

-Jā.

Makalisters negaidot sāka izrādīt interesi, un Lara turpināja stāstīt:

� �ī kompānija grib uzcelt lielu universālveikalu ogļra�iem un me�cirtējiem.

Baņķieris nojauta, ka varēs labi nopelnīt.

� Kur tu iepazinies ar �o cilvēku? � viņ� it kā starp citu iejautājās.

� �ārlzs Koens ir apmeties mūsu kopmītnē.

� Skaidrs. Zini, Lara, man vēl jāpadomā. Atliksim to lietu līdz rītdienai.

Aiz satraukuma Lara gandrīz vai drebēja.

� Paldies, mister Makalister. Jūs neno�ēlosiet.

Viņ� pasmaidīja.

� Man arī tā �ķiet. Es neno�ēlo�u.

Pēcpusdienā �ons Makalisters devās uz kopmītni satikt �ārlzu Koenu.

� Es atnācu, lai apliecinātu jums savu cieņu, � baņķieris pavēstīja. � Mani sauc �ons Makalisters. Esu;^ �ejienes bankas īpa�nieks. Uzzināju, ka esat ieradies mūsu pilsētā. Jums vajadzēja apmesties viesnīcā, kur ir daudz ērtāk, nevis kopmītnē

� Ta�u viesnīcā nebija brīvu vietu, � Koens paskaidroja.

� Tas notika vienīgi tādēļ, ka mēs nezinājām, kas jūs esat.

� Bet kas tad es esmu?

�ons Makalisters pasmaidīja.

� Nespēlēsim paslēpes, mister Koen. Par jums klīst runas. Man kļuvis zināms, ka jūs gribot nomāt veikalu, ko uzcels uz man piedero�ās zemes.

� Par kādu zemi jūs runājat?

� Par gruntsgabalu, kas atrodas Mainstrītas un Ko-mercstrītas stūrī. Brīni�ķīga vieta, vai ne? Ceru, ka nekas jūs netraucē noslēgt darījumu.

� Bet es jau esmu vienojies ar kādu citu cilvēku. Makalisters sāka smieties.

� Ar Laru? Viņa, bez �aubām, ir jauka meitene? Varbūt mums vajadzētu tūlīt pat doties uz banku un parakstīt līgumu?

� �ķiet, jūs, mister Makalister, neesat visu labi sapratis. Es teicu, ka darījumu esmu jau noslēdzis.

� Jūs neesat pareizi sapratis, mister Koen. �ī zeme nepieder Larai. Es esmu tās īpa�nieks.

� Cik zināms, tad viņa gatavojas no jums to nopirkt?

� Jā. Ta�u es varu gruntsgabalu Larai arī nepārdot.

� Ne jau �ī zeme ir vienīgā. Es zinu trīs citas vietas, kuras man arī varētu noderēt. Pateicos jums par apciemojumu.

�ons Makalisters ilgi raudzījās Koenā.

� Tātad jūs... Vai tas domāts nopietni?

� Visādā ziņā. Es nekad neslēdzu negodīgus līgumus un alla� pildu savus solījumus.

� Ta�u Larai nav ne mazākās nejēgas par celtniecību. Viņa...

�Viņa cer atrast zino�us cilvēkus. Zināms, mēs varam Laras izvēlei arī nepiekrist.

Baņķieris kļuva domīgs.

� Vai tā ir taisnība, ka Continental Sapplies grasās parakstīt nomas līgumu uz desmit gadiem?

�Tie�i tā.

� Skaidrs. Tādā gadījumā man... man nāksies padomāt.

Vēlāk �ārlzs Koens pastāstīja meitenei par baņķiera apmeklējumu.

� Ar vārdu sakot, � Lara satraucās, � misters Makalisters grib mani apiet un...

� Neraizējieties, � Koena balss skanēja pārliecino�i, � viņ� noslēgs ar jums darījumu.

� Jūs patiesi tā domājat?

� Viņ� ir baņķieris, un �ī vīra darbs ir � iegūt peļņu.

� Bet jūs?! Kādēļ jūs manis labā tā pūlaties?

Koens jau pats sev bija uzdevis �o jautājumu. �Tādēļ, ka tev dzīve tikko sākas,� viņ� secināja. �Tādēļ, lai tu nenīktu �ajā nostūrī. Tādēļ, ka es sev vēlētos tādu meitu kā tu.�

Tomēr �ārlzs Koens vienīgi pateica:

� Man nav ko zaudēt, Lara. Man padomā ir vairākas citas vietas, un tās nemaz nav sliktākas par jau zināmo. Ja jums izdosies dabūt �o gruntsgabalu, es centī�os jums palīdzēt, cik vien būs manos spēkos. Manai kompānijai nav no svara, ar ko es slēdzu līgumu. Ja jums būs vajadzīgie līdzekļi un man neradīsies iebildumi pret jūsu darbuzņēmēju, varat uzskatīt � darījums ir noticis.

Lara aiz sajūsmas staroja.

� Es... Es nezinu, kā jums lai pateicos. Ie�u pie mistera Makalistera un...

� Es jūsu vietā to nedarītu, � Koens meiteni pārtrauca. � Lai viņ� pats nāk pie jums.

Lara satraucās.

� Bet ja nu viņ�...

� Gan jau atnāks. � Koens pasmaidīja. Vīrietis ie^jdeva meitenei nodrukāto līguma tekstu. � Varat to ņemt. Tas ir nomas līgums uz desmit gadiem, kas stāsies spēkā, ja uzceltā ēka apmierinās mūsu prasības.� Koens sniedza meitenei mapi ar dokumentiem. � Tajos ir fiksēti mūsu noteikumi un prasības.

Visu nakti Lara pētīja rasējumus un tehniskos noteikumus. No rīta piezvanīja Sons Makalisters.

� Lara, vai tu varētu atnākt pie manis? � baņķieris ierosināja.

Meitenes sirds sitās satraukti.

� Bū�u pie jums pēc minūtēm piecpadsmit.

Kad Lara ieradās kabinetā, baņķieris jau viņu gaidīja.

� Es pārdomāju mūsu vakardienas sarunu, � Makalisters teica. � Man gribētos redzēt nomas līgumu, kuru gatavojas parakstīt misters Koens.

� Tas jau ir pie manis. � Lara izņēma no somas vairākas papīra lapas.

Sons Makalisters dokumentus uzmanīgi izlasīja.

� �ķiet, ka viss ir pareizi.

� Tas nozīmē � mēs varam ar jums noslēgt darījumu? � Lara gandrīz vai neelpoja.

Makalisters pakratīja galvu.

� Nē

� Bet es cerēju...

Baņķieris ar pirkstiem bungoja pa galdu.

� Man jāatzīstas � es vispār nesteidzos �o gruntsgabalu pārdot, Lara. Gruntsgabala vērtība ar katru dienu pieaug.

Laras trulais skatiens bija pievērsts runātājam.

� Bet jūs ta�u...

� Tavs lūgums ir pārlieku neikdieni�ķs. Man vajadzīgs kāds sevi�ķs iemesls, lai tev pie�ķirtu naudas aizdevumu.

� Es nesāp... Kāds ir �is sevi�ķais iemesls?

� Nu, sacīsim tā... mazs atalgojums. Atzīsties, meitenīt, vai tev jau ir bijis mīļākais?

Tādu jautājumu viņa nebija gaidījusi.

� Man... nē � nē. � Lara juta, ka darījums draud izjukt. � Ta�u kāds tam visam sakars ar...

Makalisters paliecās uz priek�u.

� Es bū�u vaļsirdīgs, Lara. Tu esi pievilcīga, un es vēlētos ar tevi pārgulēt. Quid pro quo⁵, tas nozīmē..

� Es zinu, ko tas nozīmē � Laras seja sastinga.

� Apdomā labi. Tā ir tava iespēja izsisties uz aug�u, kaut ko iegūt un kļūt par cilvēku. Galu galā tu varēsi pierādīt, ka neesi tāda kā tavs tēvs.

Larai noreiba galva.

� Diez vai tev kādreiz vēl gadīsies tāda izdevība, meitenīt. Vari kādu laiku visu pārdomāt un...

� Nē � Viņa saklausīja pati savu dobjo balsi. � Es varu atbildēt tūlīt. � Lai aizturētu trīsas, Lara spieda pie krūtīm rokas. Visa viņas dzīve un nākotne bija atkarīga no �īs atbildes. � Es lik�os ar jums gultā.

Makalisters smīnēdams piecēlās no krēsla un tuvojās Larai, izstiepis pret meiteni savas īsās un tuklās rokas.

� Tagad nē, � viņa sacīja. � Tikai pēc tam, kad bū�u redzējusi līgumu.

Otrā dienā �ons Makalisters iedeva Larai līgumu par bankas aizdevumu.

� Tas, mana dārgā, ir pavisam vienkār�s līgums. Tu saņemsi divsimt tūksto�us dolāru uz desmit ga-

diem. Par katriem divpadsmit mēne�iem nāksies maksāt astoņus procentus. � Runātājs pasniedza Larai pildspalvu. � Tagad tev atliek vienīgi �o dokumentu parakstīt. Lūk �eit, pēdējā lappuse

� Ja jums nav iebildumu, es vispirms gribētu �o dokumentu izlasīt. � Lara paraudzījās pulkstenī. � Patlaban man gan nav laika. Es paņem�u līgumu līdzi uz mājām. Rītdien es to atkal atnesī�u.

Sons Makalisters paraustīja plecus.

� Protams, � viņ� klusi noteica. � Kas attiecas uz mūsu mazo tik�anos � nākamsestdien man jābrauc uz Halifaksu, mēs varētu turp doties abi.

Lara redzēja baņķiera iekāres pilno smaidu un juta kaklā sakāpjam kamolu.

� Labi, � meitene no�ukstēja.

� Lieliski. Tātad tu parakstīsi līgumu, atdosi to man, un mēs varēsim uzskatīt, ka darījums ir noticis. � Makalisters brīdi iegrima domās. � Tev būs vajadzīgs labs būvuzņēmējs. Vai esi dzirdējusi par celtniecības kompāniju Nova Scotia?

Laras seja atdzīvojās.

� Jā. Es pazīstu darbu vadītāju Ba�u Stīlu.

�is cilvēks bija uzcēlis Gleisbejas vislielākos namus.

� Ļoti jauki. Viņam ir teicama komanda. Es iesaku tev izraudzīties tie�i viņus.

� Jau rītdien es runā�u ar Ba�u.

Vakarā Lara parādīja līgumu �ārlzam Koenam. Protams, viņa nebilda ne vārda par papildu noteikumiem, kādus baņķieris izvirzīja. Uzmanīgi iepazinies ar dokumentu, Koens to atdeva Larai.

� Es jums neieteiktu to parakstīt, � viņ� sacīja.

� Kādēļ gan? � meitene satraukti jautāja.

� �eit minēts punkts, kas paredz, ka celtniecība jābeidz trīsdesmit pirmajā decembrī, pretējā gadījumā īpa�uma tiesības atgūst banka. Citiem vārdiem sakot � ēka piederēs Makalisteram, bet mana kompānija kļūs par viņa klientu. Jums nepiederēs vairs itin nekas, bez tam vēl nāksies atdot aizdevumu un procentus. Uzstājiet, lai �is punkts tiktu svītrots.

Lara saklausīja Makalistera teikto:�Man jāatzīstas � es vispār nesteidzos �o gruntsgabalu pārdot. Tā vērtība ar katru dienu pieaug.�

Meitene pakratīja galvu.

� Viņ� to nedarīs.

� Tādā gadījumā jūs ārkārtīgi riskējat, Lara. Jūs varat palikt tuk�ā, turklāt nāksies atmaksāt divsimt tūksto�us dolāru un vēl procentus.

� Bet ja nu celtniecība tiks pabeigta norādītajā termiņā...

� �ajā lietā ir viens liels �ja�. Celtniecības gaitā jūs būsiet atkarīga no daudziem cilvēkiem. Jūs nemaz nespējat iedomāties, cik daudz un da�ādu problēmu var rasties.

� Sidnejā ir lieliska celtniecības firma. Tā mūsu pilsētā jau uzcēlusi daudzus namus. Es pazīstu darbu vadītāju. Ja �is cilvēks apliecinās, ka spēj uzcelt ēku paredzētajā termiņā, es līgumu parakstī�u.

Izmisuma pilnā apņēmība Laras balsī izkliedēja Koena �aubas.

� Nu labi, � viņ� pēdīgi sacīja. � Parunājiet ar būvdarbu vadītāju.

Lara sastapa Ba�u Stīlu Sidnejā piecstāvu ēkas būvlaukumā. �is cilvēks bija ap �etrdesmit gadu vecs, ar iesirmiem matiem un vēja appūstu seju. Ieraudzījis Laru, viņ� ļoti nopriecājās.

� Kāda negaidīta sastap�anās! � darbu vadītājs iesaucās. � Kā gan viņi tur Gleisbejā ļauj tādai skaistai meitenei doties ceļā vienai?

� Es aizmuku, � Lara iesmējās. � Mister Stīl, man priek� jums ir darbs.

Uzrunātais pasmaidīja.

� Ahā! Ko tu taisies būvēt � varbūt rotaļu mājiņu?

� Nepavisam. � Lara izvilka Koena iedotos rasējumus un darba plānus. � Te tie ir.

Apskatījis zīmējumus, Bazs Stīls izbrīnījies paraudzījās meitenē.

� �is darbs nav no vieglajiem. Kāds tev sakars ar to?

� Es noslēdzu darījumu, � Lara lepni paziņoja.

� Man būs pa�ai savs nams.

Stīls klusi iesvilpās.

� Nu ko, tu esi liela gudriniece.

� Bet ir divas lietas.

� Jā, un?

� Ēkai jābūt gatavai līdz trīsdesmit pirmajam decembrim, pretējā gadījumā īpa�ums piederēs bankai. Un otrkārt � celtniecības izdevumi nedrīkst pārsniegt simt septiņdesmit tūksto�us dolāru. Vai tas ir reāli?

Stīls atkal iegrima rasējumos, un Lara uzmanīgi viņu vēroja.

� Izdalīsim, � visbeidzot viņ� paziņoja.

Larai nācās ļoti saņemties, lai savu sajūsmu neizpaustu skaļi.

� Tādā gadījumā es jūs nolīgstu.

Viņi paspieda viens otram roku.

� Ar tik skaistu priek�nieci man vēl nav nācies strādāt, � Bazs iesmējās.

� Pateicos. Kad jūs varēsiet ķerties pie darba?

� Jau rītdien es do�os uz Gleisbeju un apskatī�u gruntsgabalu. Es tur uzcel�u tādu ēku, ar kuru tu varēsi lepoties.

Promejot Laru pārņēma sajūta, it kā viņai būtu pieaugu�i spārni.

Atgriezusies Gleisbejā, Lara tūdaļ visu izstāstīja �ārlzam Koenam.

� Vai esat pārliecināta, ka �ai kompānijai var uzticēties, Lara?

� Pilnīgi, � viņa apgalvoja. � �ī celtniecības sabiedrība būvē namus �eit uz vietas, Sidnejā, Hali-faksā un...

Runātāja centās aizraut ar savu entuziasmu.

Koens pasmaidīja.

� Nu labi. Tad jau izskatās, ka lieta sāk kustēties.

� Tā jau izskatās, � Lara atplauka. Tad, atcerējusies gaidāmo tik�anos ar �onu Makalistcru, viņa saduga. �Nākamsestdien man jābrauc uz Halifaksu. Mēs varētu doties turp abi.� Līdz sestdienai bija atliku�as tikai divas dienas.

Otrā rītā Lara parakstīja līgumu. Sons Makalisters likās ļoti apmierināts. Baņķieris pat nepieļāva domu, ka meitene varētu kļūt par jaunuzceltās mājas īpa�nieci, un klusībā smējās par viņas naivumu. Makalisters gan minēto summu viņai izmaksās, ta�u patiesībā viņ� to būs aizdevis pats sev. Vīrietis jau domās iztēlojās, kā mīlināsies ar jauno, skaisto būtni, un viņu pārņēma miesaskāre.

Tikai divas reizes Larai bija gadījies būt Halifaksā. Salīdzinot ar Gleisbeju, tā likās trok�ņaina pilsēta, kuras ielās bija daudz ļau�u, automa�īnu un precēm pārpilnu veikalu. �ons Makalisters aizveda Laru uz kādu pilsētas nomales moteli. Novietojis automa�īnu stāvvietā, baņķieris noglāstīja meitenei celi un sacīja:

� Dārgumiņ, es ie�u un piereģistrē�os, bet tu �eit mani pagaidi.

Lara sēdēja automa�īnā baiļu pārņemta un gaidīja. �Es pārdodu sevi kā prostitūta,� viņa domāja. �Un tas arī ir viss, ko es varu pārdot. Makalisters vismaz ir mani par �ādu summu novērtējis. Divsimt tūksto�i dolāru � mans tēvs savā mū�ā tādu naudu nav pat redzējis. Viņ� alla� bija pārāk...�

Automa�īnas durvis pla�i atvērās, līdzās spēkratam stāvēja Sons Makalisters un smīnēja.

� Viss ir nokārtots. Iesim.

Pēk�ņi Lara sajuta elpas trūkumu. Sirds krūtīs sitās tik spēcīgi, it kā grasītos pārplīst. �Es to nepārdzīvo�u,� meitenei galvā pazibēja doma.

� Lara... � Vīrietis tā savādi uz meiteni skatījās. � Vai tev kaut kas noticis?

�Nū Es mirstu. Mani aizvedīs uz slimnīcu, un tur es nomir�u. Vēl būdama nevainīga.�

� Viss ir kārtībā, � viņa apgalvoja.

Lara lēni izkāpa no automa�īnas un sekoja Maka-listoram. Viņi iegāja nopluku�ā mājelē, kur atradās gulta, divi krēsli, apbru�āts galds un �aura vannas istaba.

Īstenība likās kā ļauns murgs.

� Tātad tas notiek pirmo reizi, ja? � Makalisters vaicāja.

Lara atcerējās savas klases zēnus, kuri reizēm mēdza viņai pieskarties, noglāstīt krūtis vai pabāzt roku zem svārkiem.

� Jā, � viņa no�ukstēja.

� Nevajag nervozēt. Sekss ir ļoti dabiska lieta.

Lara redzēja, ka Makalisters sāk izģērbties. Viņam bija ļumīga miesa.

� Velc nost drēbes, � baņķiera balss skanēja pavēlo�i.

Meitene lēnām novilka blūzi, svārkus un kurpes, atstājot mugurā vienīgi biksītes un krū�turi.

Brīdi pavērojis meitenes augumu, Makalisters viņai tuvojās.

� Tu nomaz neapzinies, cik skaista esi.

Vīrietis piespiedās jaunavai klāt un noskūpstīja viņu uz lūpām. Lara sajuta riebumu.

� Noģērbies pavisam, � Makalisters nepacietīgi skubināja. Viņ� piegāja pie gultas un novilka pcld-biksītes, atbrīvodams sārtu, piebriedu�u failu.

�Tas priek� manis ir par lielu,� Lara izbijās. �Viņ� mani nogalinās.�

� Nevilcinies ta�u, � baņķieris steidzināja.

Meitene lēnām novilka krū�turi un biksītes.

� Mans Dievs! � Makalisters iesaucās. � Tu esi pasakaini daiļa! Nāc pie manis, tuvāk.

Lara aizgāja līdz gultai un apsēdās. Makalisters tik spēcīgi saspieda viņas krūtis, ka jaunava aiz sāpēm iekliedzās.

� Tev tas sagādā prieku, vai ne? Tev jau sen ir laiks draudzēties ar vīrieti. � Makalisters nogāza meiteni aug�pēdus un izpleta viņai kājas.

� Man ta�u ir jāizsargājas, � Lara pēk�ņi sajuta izbailes. � Es gribu teikt... Es varu palikt stāvoklī.

� Neuztraucies, � Makalisters solījās. � Es beig�u ārpus tevis.

� Vēl ne, � meitene iekliedzās. � Es...

Ta�u bija jau par vēlu. Ar asu kustību viņa dzimumloceklis ietriecās meitenē, radīdams tai moko�as sāpes. Vīrie�a ķermenis �ūpojās, kustības kļuva arvien straujākas un straujākas, bet Lara gulēja, sāpes valdīdama, aizspiedusi muti ar plaukstu. �Pēc minūtes jau viss būs garām,� meitene domāja, �un man piederēs pa�ai savs nams, es varē�u uzcelt vēl otru tādu ēku, pēc tam vēl vienu...�

Sāpes kļuva nepanesamas.

� Padod pretī, � Makalisters uzkliedza. � Neguli kā beigta. Kusties!

Lara raudzīja kustēties, ta�u tas nebija iespējams � viņai pārāk sāpēja.

Drīz vien Makalisters sāka strauji elpot un Lara sajuta, ka vīrie�a ķermeni pārņem trīsas. Tad viņ� apmierināts noelsās un uzgūlās ar ļengano ķermeni meitenei virsū.

Laru pārņēma �ausmas.

� Jūs ta�u man apsolījāt.

Makalisters, atbalstījies uz elkoņiem, pacēla galvu un sāka taisnoties:

� Dārgā, tu esi tik brīni�ķīga, ka es nespēju turēties pretī. Bet neuztraucies. Ja tu kļūsi grūta, man ir pazīstams ārsts, kas tev palīdzēs.

Lara aizgrieza galvu, lai līdzās gulētājs nevarētu viņas sejā saskatīt riebumu. Iztuk�ota un asinīm notraipīta, nelaimīgā ar mokām aizvilkās uz vannas istabu. Kad viņas ķermeni skaloja silta ūdens strūkla, Lara klusībā sprieda: �Lūk, tas ir noticis. Es to izdarīju. Nu man pieder zeme, un es bū�u bagāta.�

Tagad vēl atlika vienīgi saģērbties, doties uz Gleis-beju un ķerties pie būvniecības.

Kad Lara iznāca no vannas istabas, Sons Makalisters pavēstīja:

� Bija tik labi, ka mums nāksies to atkārtot arī turpmāk.

SESTĀ NODAĻA

�ārlzs Koens bija apskatījis piecas būvfirmas Nova Scotia uzceltās ēkas.

� �ie ļaudis ir īsti sava aroda pratēji, � viņ� Larai sacīja. � Ar tādiem celtniekiem tev neradīsies nekādas grūtības.

Drīz vien Lara, �ārlzs Koens un Bazs Stīls jau stāvēja topo�ajā būvlaukumā.

� Tik tie�ām ideāli, � Bazs likās apmierināts. � �ī gruntsgabala izmēri ir aptuveni 43 560 kvadrāt-pēdu. Tas pilnībā ļauj radīt celtni, kuras lietderīgā kvadratūra būtu divdesmit tūksto�i kvadrātpēdu. Tie�i tik daudz jums arī ir vajadzīgs.

� Bet vai jūs spēsiet pabeigt darbus līdz trīsdesmit pirmajam decembrim? � Koens jautāja, kārtējo reizi gribēdams Laru pasargāt no varbūtējām nepatik�anām.

� Pat ātrāk, � Stīls apgalvoja. � Varu apsolīt, ka viss būs gatavs jau uz Ziemassvētkiem.

Lara aiz sajūsmas staroja.

� Kad jūs darbus sāksiet?

� Jaunnedēļ ap vidu mani vīri jau būs �eit, � Stīls noteica. � Vai es varu doties projām?

Koens palūkojās Larā un pamāja.

� Jūs varat doties projām, � Lara priecīgi teica.

Vērojot, kā top jaunā ēka, Lara izjuta vēl nebiju�u satraukumu. Ik dienu brīvā brīdī viņa steidzās turp.

� Man jāmācās, � jaunā zemes īpa�niece atzinās Koenam. � Man tagad viss tikai sākas. Reiz pēc daudziem gadiem man piederēs simt ēku.

�Vai Lara maz sajēdz,� Koens netika gudrs, �ko viņa uzņemas.�

Pa�i pirmie būvvietā ieradās zemes mērītāji. Viņi iezīmēja precīzas gruntsgabala robe�as un visos stūros iedzina zemē mietiņus, kas bija pārklāti ar gaismu atstarojo�u krāsu. Mērnieki pabeidza darbus divās dienās, un nākamajā dienā laukumā parādījās vareni zemesra-cēji � kāpurķē�u buldozers un ekskavators.

� Ko jūs taisāties darīt? � Lara jautāja Bazain Stilam.

� Sāksim attīrīt teritoriju, � uzrunātais paskaidroja.

� Ko tas īsti nozīmē?

� Buldozers izcels celmus un nolīdzinās grunti.

Tad pie darba ķērās ekskavators un sāka rakt būv-bcdri, tran�ejas ūdensvadam un kanalizācijai.

Notieko�ais jau bija kļuvis zināms visiem kopmītnes iemītniekiem, jaunās ēkas būvniecība tika pārspriesta no rīta un vakarā. Savos pārdzīvojumos ļaudis dalījās ar Laru.

� Kādi darbi patlaban būvvietā notiek? � viens no vīru pulka iejautājās.

Lara jau bija kļuvusi par īstu lietpratēju.

� �orīt zemē ielika caurules. Bet rītdien sāks gatavot koka veidņus dzelzsbetona karkasiem. � Runātāja pasmaidīja. � Vai jūs saprotat, ko es stāstu?

Nākamais posms bija betonē�ana, bet, kad pamats likās pietiekami stingrs un sacietējis, laukumā iebrauca jaudīgas kravas automa�īnas ar kokmateriāliem. Tagad namdaru brigādes sāka sliet koka karkasu. Troksnis �ķita neizturams, ta�u Larai tas atgādināja mūziku. Visapkārt skanēja āmuru ritmiskā klaudzoņa un zāģu �ēlabainie kaucieni. Pēc divām nedēļām jau stalti aug�up slējās sienas ar tuk�ām logu un durvju ailēm.

Parastam garāmgājējam �ī vieta saistījās vienīgi ar būvmateriālu grēdām, bet Larai tas nozīmēja daudz vairāk. Tas bija jaunās sievietes sapņa iemiesojums, �eit viņa ieradās gan rītos, gan vakaros un kā apburta raudzījās nolieko�ajā. �Tas ir mans,� viņa �ukstēja. �Tas pieder man.�

Vienīgais, kas lika Larai nodrebēt, bija bailes no grūtniecības. To iedomājoties, viņai tūdaļ metās nelabi, un, kad beidzot parādījās mēne�reizes, jaunā būtne atviegloti nopūtās: �Tagad man prātā ir vienīgi jaunceļamā ēka, par citu neko vairs nav jāraizējas.�

Larai bija nepiecie�ams jumts virs galvas, tādēļ viņa turpināja strādāt pie �ona Makalistera. Meitenei nācās pielikt milzu pūles un pārvarēt sevi, lai spētu ierasties pie baņķiera birojā.

� Mēs jauki pavadījām laiku Halifaksā, vai ne, dārgumiņ? � viņ� sacīja. � Derētu to atkārtot.

� Esmu aizņemta ar būvniecību, � jaunā sieviete cieti noteica. Viss ritēja pilnā sparā. Un, tā kā pie darba bija ķēru�ies gan skārdnieki un jumiķi, gan arī namdari, tad amatnieku skaits un vajadzīgo materiālu daudzums likās trīskār�ojies.

�ārlzs Koens jau bija aizbraucis no Gloisbejas, ta�u reizi nedēļā �is cilvēks centās ar Laru sazināties pa tālruni.

� Kā iet ar celtniecību? � pēdējo reizi viņ� vaicāja.

� Lieliski, � Lara sajūsmināti atbildēja.

� Viss norit saskaņā ar grafiku?

� Vēl daudz ātrāk.

� Tas ir vareni. Man jāatzīstas � es vispār neticēju, ka jūs to spēsiet.

� Jūs ta�u man devāt �o iespēju. Es pateicos jums, �ārlz.

� Labus darbus atdara ar to pa�u. Atcerieties, ka bez jūsu palīdzības es ta�u būtu nomiris badā.

Laiku pa laikam būvvietā uzradās Sons Makalisters.

� Izskatās, ka viss kustas uz priek�u straujā tempā? � viņ� secināja.

� Jā, � Lara piekrita.

Baņķieris, kā likās, par notieko�o izrādīja neviltotu prieku, un Lara klusībā nosprieda: �Misters Koens būs kļūdījies. Sons Makalisters nemaz negrasās mani apmānīt. �

Novembra nogalē ēkas būvniecība jau tuvojās beigām. Bija ielikti logi un durvis, varēja sākt apdari, vēl tikai atlika iek�darbi un telpu labiekārto�ana.

Decembrim iesākoties, darba ritms būvlaukumā pēk�ņi pierima, un, kad pēc pāris dienām Lara tur ieradās, viņa sastapa vairs tikai divus strādniekus, tie acīm redzami garlaikojās.

� Kur visi pārējie? � viņa centās uzzināt.

� Strādniekus aizsūtīja uz citu iecirkni, � viens no vīriem atbildēja, � rītdien viņi atkal būs �eit.

Nākamajā dienā neieradās vispār neviens.

Lara sēdās autobusā un brauca uz Halifaksu pie Baza Stila.

� Kas noticis? � jaunā sieviete uzklupa darbu vadītājam. � Kādēļ darbi apstāju�ies?

� Neuztraucies, � Stils raudzīja satraukto nomierināt. � Mums kādā iecirknī gadīju�ās neparedzētas grūtības, tādēļ nācās paņemt cilvēkus no tavas būves.

� Un kad viņi atgriezīsies?

�Jaunnedēļ. Viss notiks, kā grafikā paredzēts.

� Baz, jūs ta�u zināt, ko tas man nozīmē?

� Protams, Lara.

� Ja ēka nebūs uzcelta laikā, es to zaudē�u. Līdz ar to zaudē�u visu.

� Neuztraucies, mazā. Es to nepieļau�u.

Lara brauca mājup ar nemierīgu sirdi.

Apsolītajā dienā strādnieki atkal neieradās, un Lara vēlreiz aizbrauca uz Halifaksu.

� Atvainojiet, � sekretāre sacīja, � ta�u mistera Slīla �eit nav.

� Man noteikti ar �o cilvēku jārunā. Kad darbu vadītāju varēs sastapt?

� Nav zināms, kad viņ� atgriezīsies. Bazs Stils atrodas komandējumā citā pilsētā.

Laru pārņēma gandrīz vai panika.

� Tas ir ļoti svarīgi, � jaunā sieviete neatlaidās.

� Baza ļaudis ceļ manu ēku, kurai jātop gatavai pēc trim nedēļām.

� Es jūsu vietā gan neuztrauktos, mis Kamerona,� sekretāre centās viņu nomierināt, � ja misters Stils ir apsolījis, tad tas tiks izdalīts.

� Ta�u visi darbi ir apstāju�ies! � Lara izsaucās.

� Neviens nestrādā!

� Varbūt vēlaties parunāt ar Baza Stila palīgu misteru Eriksenu?

� Jā, labprāt.

Eriksens izrādījās laipns varena auguma vīrs ar platiem pleciem. �is cilvēks iedvesa paļāvību un mieru.

� Es zinu, kādēļ esat ieradusies, � viņ� paziņoja.

� Bazs man lika jums pateikt, ka viss būs kārtībā. Mēs esam mazliet aizkavēju�ies ar jūsu mājas celtniecību, jo mums radu�ās grūtības vairākos citos lielos objektos. Līdz gala termiņam atliku�as vēl veselas trīs nedēļas.

� Tur ta�u ir palicis tik daudz ko darīt...

� Nevajag to tik ļoti pārdzīvot. Jau pirmdien nosūtīsim turp brigādi.

� Liels paldies! � Lara jutās atvieglota. � Atvainojiet par traucējumu, biju ārkārtīgi noraizējusies. Man tas ir ļoti svarīgi.

� Nekas, nekas, � Eriksens pasmaidīja. � Varat doties mājās un justies mierīgi. Jūsu ēkas būvniecība atrodas dro�ās rokās.

Pirmdien būvlaukumā neviens strādnieks neieradās. Lara bija izmisusi, viņa zvanīja �ārlzam Koenam.

� Celtnieki pārtrauku�i darbu, � jaunā sieviete �ēlojās, � un es nevaru saprast, kādēļ. Viņi tikai sola, bet neko nedara.

� Vai �o firmu sauc Nova Scotia?

� Tie�i tā.

� Es jums vēlāk piezvanī�u.

Pēc divām stundām klausulē atskanēja �ārlza Koena balss.

� Kas jums ieteica izmantot būvfirmas Nova Scotia pakalpojumus? � viņ� gribēja zināt.

� Sons Makalisters, � Lara atcerējās.

� Tad viss ir skaidrs. Baņķieris ir �īs būvfirmas īpa�nieks, Lara.

Pēk�ņi viņu pārņēma tāds kā nespēks.

� Un saimnieks ar nolūku neļauj pabeigt celtniecību?...

� Negribas ticēt, tomēr tā ir patiesība.

� Ak, Augstais Dievs!

� �is lips nu gan ir � nahash tzefa � indīga �ūska.

�ārlzs Koens bija pārāk labs cilvēks, lai atgādinātu, ka viņ� meiteni jau reiz brīdinājis.

� Cerēsim... cerēsim, ka viss vēl nokārtosies, � labvēlis vienīgi noteica.

Koenu pārsteidza jaunietes gribasspēks un mērķtiecība, viņ� neieredzēja �onu Makalisteru. Ta�u �ārlzs Koens nespēja Larai palīdzēt.

Dusmodamās par savu muļķību, tonakt Lara neaizvēra no acu. Jaunā ēka tagad pāries Makalistera īpa�umā, bet pa�ai cēlājai paliks milzīgi liels parāds, kuru nāksies maksāt visu dzīvi. Lara �ausminājās, iedomājoties, kādā veidā baņķieris viņai varētu likt norēķināties.

Otrā dienā Lara ieradās pie �ona Makalistera.

� Labrīt, dārgumiņ, � baņķieris saņēma ienācēju. � Tu �odien lieliski izskaties.

Lara tūlīt uzsāka skaidru valodu:

� Man jāpagarina termiņ�. Ēkas celtniecību nevarēs pabeigt trīsdesmit pirmajā decembrī.

Savilcis uzacis, Makalisters atzvēlās krēslā.

� Vai patiesi? Tas nu gan ir nelāgi.

� Es lūdzu vēl mēnesi laika.

__Baidos, ka to nevarēs.�Baņķieris nopūtās.�Nē, dārgā, tas nekādi nav iespējams. Tu ta�u parakstīji līgumu. Un dokumentam ir liels spēks.

� Bet...

� Man ļoti �ēl, Lara, bet trīsdesmit pirmajā decembrī �o īpa�umu pārņems bļanka.

Kad notiku�ais kļuva zināms kopmītnē, vīri iedegās dusmās.

� Tas nu gan ir maita! � kāds no viņiem iesaucās. � Baņķieris nedrīkst ar tevi tā rīkoties.

� Viņ� to jau ir izdarījis, � Lara neslēpa izmisumu. � Nu viss ir pagalam.

� Un mēs viņam to atļausim?! � vīrietis sirdījās.

� Lika pagaidīt! � kāds cils runātājam pievienojās un vaicāja Larai: � Cik laika tev vēl ir atlicis � trīs nedēļas?

Uzrunātā pakratīja galvu.

� Mazāk. Divarpus.

Vīrietis vērsās pie pārējiem biedriem:

� Iesim apskatīties, kā ar to būvē�anu īsti ir.

� Kas no tā mainīsies... � Lara nesaprata.

� Tad jau redzēsim, � viņ� tikai noteica.

Drīz vien būvlaukumā stāvēja krietni liels cilvēku pulks, kas uzmanīgi vēroja nepabeigto objektu.

� Ūdensvada caurules vēl nav savā vietā, � kāds no vīriem konstatēja.

� Arī elektrība nav ievilkta, � atskanēja piezīme.

Sanāku�ie drebinājās decembra vējā un sprieda, kas vēl būtu darāms.

Lara izdzirda vīrie�a balsi:

� Tavs baņķieris ir viltīgs zellis. Būvdarbi ir gandrīz jau pabeigti; kad �is blēdis tavu ēku pievāks, te maz būs ko darīt. � Runātājs paraudzījās uz saviem biedriem. � �ķiet, ka divarpus nedēļās var visu paveikt.

Pārējie tam piekrita.

� Es neko nesaprotu, � Lara bija neizpratnē � Celtnieki tik un tā �urpu nenāks.

� Paklau, meitēn, mūsu kopmītnē dzīvo atslēdznieki, namdari, elektriķi, un viņiem visiem pilsētā ir daudz draugu, kuri neatteiksies palīdzēt.

� Ta�u man nav naudas, ko �iem cilvēkiem samaksāt, � Lara bēdājās. � Misters Makalisters man neko...

� Uzskati to par mūsu Ziemassvētku dāvanu.

Tam, kas norisinājās vēlāk, bija grūti noticēt. Vēsts par notiku�o zibens ātrumā izplatījās pa visu Gleisbeju. Un celtnieki, kas strādāja citos objektos, nāca skatīties Laras ēku. Daļa �o ļau�u ieradās aiz simpātijām pret savu kopmītnes saimnieci, pārējie viņiem pievienojās tādēļ, ka zināja �ona Makalistera īsto dabu un baņķieri neieredzēja.

� Mēs nelieti pārmācīsim! � Varēja saklausīt solījumu.

Pabeigu�i darbu, vīri steidzās uz Laras būvobjektu un rāvās tur līdz vēlai naktij. Arī sestdienās un svētdienās darbi ritēja pilnā sparā, visā tuvākajā apkaimē varēja saklausīt celtnieku rosī�anos. Savu apņem�anos �ie darbarūķi gribēja pildīt godam. Tādēļ nepabeigtajā jaunceltnē aroda prasmi lietā lika namdari, elektriķi, atslēdznieki un visi pārējie. Kad �ons Makalisters to uzzināja, viņ� nekavējoties ieradās būvvietā un kā apstulbis vēroja notieko�o.

� Ko tas viss nozīmē? � baņķieris uzstāja. � Tie nav mani strādnieki.

� Es �os cilvēkus esmu sarunājusi, � Lara izaicino�i atbildēja. � Manā līgumā nav teikts, ka nedrīkstu izmantot savu darbaspēku.

� Jā, bet... � Makalisters nomurmināja. � Ēka jāuzceļ atbilsto�i visām prasībām..

� Tā tas ari būs, � Lara apstiprināja.

Jaunā gada priek�vakarā ēka bija gatava. Staltā celtne lepni slējās aug�up pretī Gleisbejas saltajām debesīm. Prasmīgi darinātais nams izskatījās lieliski, Larai kaut ko līdzīgu vēl nebija nācies redzēt. Viņa stāvēja pie sava lolojuma un kā apburta nespēja no tā atraut skatienu.

� Tas nu pieder tev, � kāds no strādniekiem līksmi ieteicās un steidza piemetināt: � Nāksies iesvētīt, vai ne?

Likās, ka tovakar visa Gleisbejā svinēja Laras Kame-ronas pirmās ēkas uzcel�anu.

Tas bija sākums.

Tagad nu Laru nekas vairs nespēja apturēt. Viņai radās arvien jaunas un jaunas idejas.

� Jūsu darbiniekiem vajadzēs Gleisbejā kaut kur dzīvot, � Lara sacīja �ārlzam Koenain. � Es gribētu viņiem uzcelt namus. Vai tas jūs varētu interesēt?

� Pat ļoti, � uzrunātais piekrīto�i pamāja.

Kādā Sidnejas bankā, ieķīlājot veikalu, kura īpa�niece nu viņa bija, Lara aizņēmās pietieko�i lielu summu, lai varētu celt jaunas ēkas.

Kad tās bija gatavas, Lara vērsās pie Koena:

� Vai zināt, �ārlz, kas vēl �ai pilsētā iederētos? Nelielas mājiņas vasarā atbrauku�iem tūristiem, kuri vēlas atpūsties un pamak�ķerēt. Es zinu kādu jauku vietu, kur varētu celt. Tā atrodas netālu no lī�a...

�ārlzs Koens bija kļuvis Larai par neoficiālu padomdevēju. Nākamajos trijos gados viņa uzcēla administratīvo ēku, virkni vasaras mājiņu piejūrā un tirdzniecības centru. Sidnejas un Halifaksas bankas arvien labprāt izsniedza jaunajai uzņēmējai naudas aizdevumu.

Pēc diviem gadiem Lara pārdeva visu savu nekustamo īpa�umu un saņēma �eku par trim miljoniem dolāru. Toreiz viņa bija divdesmit vienu gadu veca.

Otrā dienā Lara Kamerona atvadījās no Gleisbejas un aizbrauca uz �ikāgu.

SEPTĪTĀ NODAĻA

�ikāga viņai bija atklājums. Lara vēl ne reizi nebija redzējusi pilsētu, kas būtu lielāka par Halifaksu. Ta�u �o milzīgo lielpilsētu ar Halifaksu nevarēja pat salīdzināt. �ikāgas ielās valdīja troksnis, kņada un nepārtraukta rosība, visi cilvēki likās aizņemti un kaut kur steidzās.

Lara apmetās viesnīcā Stewens. Uzmetusi skatienu eleganti ģērbtajām sievietēm viesnīcas vestibilā, Lara tūdaļ spēja kritiski novērtēt savu ārējo izskatu. �Tas der vienīgi Gleisbejai, �ikāgai ne,� viņa izlēma. Jau nākamajā rītā atbraucēja apmeklēja modes salonus � Kein un Ultimo, pasūtīja sev tērpus, iegādājās kurpes pie D�ozefa, Mar�āla laukumā un Piektajā avēnijā nopirka dārgu veļu, bet veikalos Trabert un Hoeffer � vērtīgas rotaslietas. Tam visam vēl pievienojās ūdeļādas ka�oks. Ikreiz norēķinoties par pirkumu, Lara dzirdēja tēva balsi: �Tu domā, man nav kur naudu likt? Aizej un palūdz kaut ko Pestī�anas armijas �tābā.� Viņa vēl nebija beigusi savu lielo iepirk�anos, kad jau viesnīcas numura skapis vai lūza no skaistu un modernu lietu pārpilnības.

Kad viss vajadzīgais likās iegādāts, Lara sāka �ķirstīt telefona grāmatas dzeltenās lappuses. Viņas uzmanību piesaistīja nodaļa �Nekustamā īpa�uma pārdo�anas aģenti�. Jaunā sieviete izraudzījās pa�u lielāko sludinājumu, tas piederēja mākleru firmai Parker & Associates. Lara piezvanīja uz grāmatā norādīto tālruņa numuru un lūdza paaicināt pie aparāta misteru Pārķeru.

�Vai drīkstu zināt jūsu vārdu? � sekretāre vaicāja.

� Lara Kamerona.

Pēc brī�a klausulē atskanēja vīrie�a balss:

� Brūss Pārķers klausās. Ar ko varu pakalpot?

� Es meklēju vietu, kur uzcelt greznu viesnīcu.

Balss klausulē kļuva mundrāka:

� Lieliski, tas ir tie�i mūsu darbības lauks, misis Kamerona.

� Mis Kamerona.

� Atvainojiet, mis Kamerona. Vai jums ir padomā kāds konkrēts rajons?

� Nē Taisnību sakot, es �ikāgu nemaz nepazīstu.

� Tas nekas. Esmu pārliecināts � mēs atradīsim jums piemērotu gruntsgabalu. Sakiet vienīgi, ko jūs vēlaties un kāda summa ir jūsu rīcībā.

� Trīs miljoni dolāru, � Lara lepni paziņoja.

Iestājās ilgs klusums.

� Trīs miljoni dolāru?

� Jā.

Atkal sekoja pārtraukums.

� Jūs interesē celtniecība vai arī jūs gribat nomaļā rajonā kaut ko nopirkt, mis Kamerona?

� Nekādā ziņā, � viņa iebilda. � Glu�i pretēji, esmu nolēmusi uzcelt greznu viesnīcu labā rajonā, kurā...

� Par trīs miljoniem dolāru? � Pārķers gandrīz vai iesmējās. � Baidos, ka mēs nespēsim jums palīdzēt.

� Pateicos, � Lara sacīja un nolika klausuli. Acīmredzot viņa bija kļūdījusies aģentu izvēlē

Jaunā sieviete atkal sāka �ķirstīt telefona grāmatas dzeltenās lappuses un vēl uzgrieza daudzus tālruņa numurus. Beidzot Lara izprata patieso stāvokli. Neviens mākleris par viņas piedāvājumu neizrādīja interesi un nevēlējās meklēt zemi presti�ā vietā, kur varētu uzcelt viesnīcu par trīs miljoniem dolāru. Viņi visi kā viens piedāvāja Larai uzcelt lētu viesnīcu sliktā rajonā.

�Nemū�am,� Lara klusībā nosprieda. �Tad jau labāk es atgriezī�os Gleisbejā.�

Mēne�iem ilgi sievietei sapņos rādījās viesnīca, kuru viņa bija nodomājusi uzcelt. Iztēlē jaunā biznesmene jau redzēja skaistu, apdzīvotu un pla�u namu. Lara vēlējās, lai viesnīcas iemītniekiem te rastos mājas sajūta. Jaunajā celtnē pārsvarā būs luksusa numuri. Tajos būs bibliotēka, iebūvēti kamīni, mīksti dīvāni, ērti krēsli, nelieli bāri un klavieres. Tam visam pievienosies vēl liels balkons, ikvienā apartamentā tiks iekārtotas divas guļamistabas. Lara skaidri zināja, kādai jāizskatās topo�ai viesnīcai. Problēma bija vienīgi, kā pie tās tikt.

Lara aizgāja uz tipogrāfiju Leikstrītā.

� Vai jūs man varētu izgatavot simt vizītkartes? � viņa jautāja.

� Katrā ziņā, � darbinieks atbildēja. � Kas uz kartēm jāraksta?

� �Mis Lara Kamerona� � aug�ā, bet zemāk: �Darījumi ar nekustamo īpa�umu�.

� Labi, mis Kamerona. Pasūtījums būs gatavs pēc divām dienām.

� Nē Man vajag �odien. Es jūs lūdzu.

Tad viņa devās apskatīt pilsētu.

Lara pagājās pa Mi�iganas avēniju, Steitslrītu un La Salle, uzkavējās ezera piekrastē. Viņai prieku sagādāja Linkolna parks ar zvērudārzu, golfa laukumu un seklo līci. Jaunā sieviete izstaigāja tirgu un iegriezās veikalā Kroch-Brentano, te viņa iegādājās ceļvedi pa �ikāgu. �is izdevums stāstīja par slaveniem cilvēkiem, kuru vārdi saistījās ar �o pilsētu, � tic bija: Karls Sendbergs, Frenks Loids Raits, Luiss Salivans, Sols Belous. Grāmatas lappuses vēstīja par Bērdu, Do-neliju, Fīldu, Palmeru un Volgrīnu ģimenēm, kas pirmās apmetās uz dzīvi �ikāgā. Lara apskatīja pilsētas pirmiedzīvotāju mājas ezera krastmalā un pla�os īpa�umus pilsētas nomalē �ikāgas dienvidu rajonos atbraucēja jutās kā mājās. Iedzīvotāju sastāvs te bija ļoti raibs � zviedri, poļi, īri, lietuvie�i. Tas viss viņai atgādināja Gleisbeju.

Jaunā sieviete gāja pa ielu, meklēdama mājas, uz kurām atradās plāksnīte ar uzrakstu �Pārdod�, un iegriezās pie nekustamā īpa�uma aģentiem.

Uz jautājumu �Cik maksā �ī ēka?� � viņa saņēma atbildes:

� Astoņdesmit miljonus dolāru...

� Se�desmit miljonus dolāru...

� Simt miljonus dolāru...

Pa�as trīs miljoni sāka likties arvien niecīgāki un niecīgāki. Viesnīcas numurā sēdēdama, Lara prātoja, kā labāk rīkoties. Atlika divas iespējas � uzcelt kādā no �īs lielpilsētas sliktajiem rajoniem nelielu viesnīciņu vai arī atgriezties mājās. Citas izejas nebija.

�Esmu pārāk daudz izcietusi, lai tagad atkāptos,� Lara nosprieda.

Otrā rītā viņa apstājās La Salle ielā pie ieejas bankā. Lara atvēra durvis un steidza uzrunāt tuvumā eso�o ierēdni.

� Es vēlētos runāt ar jūsu viceprezidentu. � Lara nodeva vīrietim savu vizītkarti. Pēc piecām minūtēm viņa jau atradās Toma Petersona kabinetā. Tas izrādījās miesās izplūdis vīrietis vidējos gados, viņa sejas muskuļi raustījās.

� Ar ko jums varu pakalpot, mis Kamerona?

� Esmu nodomājusi uzcelt �ikāgā viesnīcu. Man vajadzīga nauda, � Lara darīja zināmu sava nāciena iemeslu.

Vīrietis labsirdīgi pasmaidīja.

� Tādēļ jau mēs arī �eit atrodamies. Kādu viesnīcu jūs gribat būvēt?

� Augstākās klases viesnīcu labā rajonā.

� Izklausās vilino�i.

� Nākas atzīties, � Lara piebilda, � �im nolūkam man ir tikai trīs miljoni dolāru un...

� Nav problēmu. � Toms Petersons atkal pasmaidīja.

�Vai patiesi? � Lara juta satraukuma trīsas.

� Ar trim miljoniem var daudz ko iesākt, ja vien jūs protat ar tiem apieties. � Viceprezidents paraudzījās pulkstenī. � Patlaban esmu aizņemts. Jums nebūtu nekas pretī, ja mēs vēlāk kopīgi ieturētu vakariņas un par visu parunātu?

� Protams, � Lara tūdaļ piekrita. � Ar lielāko prieku.

� Kur jūs esat apmetusies?

� Viesnīcā Palmer PIouse.

� Pulksten astoņos es pēc jums ieradī�os.

Lara piecēlās.

� Liels paldies. Es nemaz nezinu, kā lai jums pateicos. Atklāti sakot, es jau sāku zaudēt cerības.

� Nav par ko, � Petersons tikai noteica. � Es par jums parūpē�os.

Pulksten astoņos bankas viceprezidents ieradās un aizveda Laru uz restorānu Henricis.

� Es ļoti priecājos, ka jūs mani uzmeklējāt. � Petersons atzinās, kad viņi sēdēja pie galda. � Mēs varam viens otram būt noderīgi.

� Vai jūs runājat nopietni?

� Pilnīgi. Mūsu pilsētā ir tik daudz jauku daiļavu, ta�u tāda pēcpuse kā jums, mīļā, nav nevienai. Mēs varētu atvērt greznu publisko namu un apkalpot vienīgi izmeklētu...

� Atvainojiet, ko jūs teicāt? � Lara sastinga.

� Ja jūs sameklētu se�as labas mei�as, mēs varētu...

Lara devās prom.

Otrā dienā jaunā sieviete apmeklēja vēl trīs bankas. Kad Lara bija uzticējusi savu nodomu pirmās bankas pārvaldniekam, viņ� sacīja: � Gribu dot jums vislabāko padomu, kāds vien var būt, � aizmirstiet visu. Darījumi ar nekustamiem īpa�umiem ir vīrie�u darbības lauks � sievietei tur nav ko meklēt.

� Kādēļ gan? � Lara sadrūma.

� Tādēļ, ka jums iznāks daudz darī�anu ar blē�iem un krāpniekiem, tie jūs dzīvu aprīs.

� Tomēr Gleisbejā es esmu vēl palikusi dzīva, � Lara centās iebilst.

Pārvaldnieks paliecās uz priek�u.

� Es jums atklā�u mazu noslēpumu: �ikāga nav Gleisbejā.

Nākamās bankas pārvaldnieks pavēstīja:

� Mēs labprāt jums palīdzēsim, mis Kamerona. Protams, par jūsu plānu nevar būt ne runas. Toties mūsu padoms ir �āds � uzticiet mums savu naudu, un mēs to ieguldīsim.

Pārvaldnieks vēl nebija beidzis runāt, kad Lara izgāja ārā no viņa darbistabas.

Tre�ajā bankā Laru ieveda kabinetā pie Boba Vensa. Tas bija patīkama izskata kungs ar iesirmiem matiem, kura āriene precīzi atbilda ieņemamajam amatam. Bankas prezidenta kabinetā atradās arī kāds trīsdesmit gadus vecs rudmatains, bāls un kalsnējs vīrietis, kuram mugurā bija saburzīts uzvalks. �ī cilvēka āriene krasi kontrastēja ar apkārtni.

� Tas ir Hovards Kellers, mis Kamerona, � Venss iepazīstināja, � viens no mūsu viceprezidentiem.

� Sveicināti!

� Kāda vajadzība jums lika ierasties pie mums jau no pa�a rīta? � Venss painteresējās.

� Es gribu uzcelt �ikāgā jaunu viesnīcu, � Lara paskaidroja, � ta�u, lai spētu savu projektu realizēt, man vajadzīga nauda.

Bobs Venss pasmaidīja.

� Esat ieradusies īstajā vietā. Vai gruntsgabals jau ir sadabūts?

� Nē, pagaidām zinu vienīgi rajonu, kurā vēlētos viesnīcu uzcelt, � tas ir netālu no Mi�iganas avēnijas.

� Lieliski.

Lara izstāstīja bankas prezidentam, kādu viņa savu grezno lolojumu iecerējusi.

� Izklausās jauki, � Venss piekrita. � Cik lieli ir jūsu naudas līdzekļi?

� Man ir trīs miljoni dolāru. Pārējo es gribu aizņemties no jūsu bankas.

Sekoja izteiksmīga pauze.

� Baidos, ka nevarē�u jums palīdzēt. Visa bēda ir tā, ka jums ir lielas ieceres, bet maz naudas. Ta�u, ja jūs vēlaties, lai mēs jūsu naudu ieguldītu... *

� Nē, pateicos, � Lara pārtrauca runātāju. � Esmu pateicīga par to, ka jūs man ziedojāt savu laiku. Palieciet sveiki, d�entlmeņi! � Jaunā sieviete pagriezās un saniknota izgāja no kabineta. Gleisbejā trīs miljoni skaitījās liela bagātība. �eit, kā liekas, to vispār neuzskatīja par naudu.

Lara jau bija izgājusi uz ielas, kad viņu kāds pasauca:

� Mis Kamerona!

Pagriezusies Lara ieraudzīja Hovardu Kelleru, ar �o cilvēku viņu tikko bija iepazīstinājis Bobs Vcnss.

-Jā?

� Es vēlos ar jums parunāt, � bankas viceprezidents sacīja. � Varbūt iedzersim tasīti kafijas?

Lara kļuva piesardzīga. �Vai �ikāgā būtu tikai seksuāli maniaki?�

� Tepat aiz stūra ir laba kafejnīca.

Sieviete paraustīja plecus.

� Lai notiek.

Gaidot pasūtīto kafiju, Hovards Kellers sāka sarunu:

� Ja jums nav iebildumu pret to, ka es iejaucos jūsu lietās, � es gribētu jums dot da�us padomus.

Lara uzmeta runātājam aizdomīgu saktienu.

� Nu tad klājiet vaļā!

� Pirmkārt, jūs visu sākat no nepareizās puses.

� Jūs domājat � no manas ieceres nekas neiznāks?

� Glu�i otrādi. Es uzskatu, ka tikt pie augstākās klases viesnīcas � tā ir lieliska ideja.

� Tad kāpēc gan... � Lara nesaprata.

� Tāda viesnīca �ikāgā ļoti iederētos, ta�u, man �ķiet, jums to nebūtu vērts celt.

� Ko jūs ar to gribat sacīt?

� Es jums labāk ieteiktu pameklēt kādu vecu viesnīcu labā rajonā un to rekonstruēt. Mūsu pilsētā ir vesels lērums nolaistu viesnīcu, kuras tiek pārdotas par samērā nelielu cenu. Ar jūsu trim miljoniem pietiks. Pēc tam jūs varēsiet paņemt bankā aizdevumu un pārvērst �o nolaisto ēku līdz nepazī�anai.

Lara sēdēja un pārdomāja tikko dzirdēto. Hovar-dam Kelleram bija taisnība. Tas izrādījās ļoti interesants priek�likums.

� Un vēl kas, � Kellers turpināja, � neviena banka jums nesniegs savu atbalstu, iekams nebūs pārliecinājusies, ka jums ir prasmīgs arhitekts un laba būvfirma. Jums nāksies baņķieriem uzrādīt itin visu, kas attiecas uz projektu.

Lara atcerējās Ba�u Stīlu.

� Es saprotu, � sieviete sacīja. � Vai jums ir zināms talantīgs arhitekts un laba būvfirma?

Hovards Kellers pasmaidīja.

� Pat vairākas.

� Pateicos par padomu, � Lara tencināja. � Ja es atradī�u piemērotu vietu, vai es drīkstē�u atkal jūs uzmeklēt?

� Katrā laikā. Vēlu panākumus.

Viņa jau gaidīja, ka tagad vīrietis sacīs tik pierasto: �Varbūt apspriedīsim �o jautājumu manās mājās?� � ta�u Hovards Kellers vienīgi pajautāja:

� Vai vēlaties vēl kafiju, mis Kamerona?

Lara atkal klīda pa pilsētas ielām, ta�u �oreiz viņa centās ieraudzīt ko citu. Netālu no Mi�iganas avēnijas, Delavaru prospektā, Lara pamanīja kādu nopluku�u viesnīcu, kas bija celta vēl pirms kara. �o ēku rotāja uzraksts: viesnīca �Fest vāls�. Viņa jau grasījās iet tālāk, ta�u negaidot apstājās un sāka vērīgi apskatīt ēku. Nama ķieģeļu ārsiena likās tik nomelnojusi, ka nevarēja nemaz noteikt tās sākotnējo krāsu. Tas bija astoņstāvu nams. Lara iegāja vestibilā. Viesnīcas iek�telpas izrādījās vēl nepievilcīgākas nekā ārpuse. Kalpotājs, ģērbies nonēsātā svīterī un d�insos, tobrīd raudzīja izgrūst uz ielas kādu ap�aubāma izskata vīrieti. Viesu reģistrācijas galds vairāk atgādināja biļe�u kasi. Vestibila galā rēgojās kāpnes. Kādreiz pa tām varēja aizkļūt uz telpām, kur satikās darījumu cilvēki. Tagad �īs istabas iznomāja da�ādi kantori. Kāpņu laukumiņā starp pirmo un otro stāvu bija iekārtojusies tūrisma aģentūra, teātra kase un darba birojs.

Viesnīcas kalpotājs atkal atgriezās vestibilā.

� Vai vēlaties noīrēt istabu? � viņ� ienācējai jautāja.

� Nē Es gribētu uzzināt...

� Dod atslēgu, Maik, � sarunā iejaucās pilnmicsīga, uzkrīto�i izkrā�ļojusies mei�a, kuras apģērbs pārāk cie�i ieskāva augumu. Līdzās viņai stāvēja kāds padzīvojis vīrelis.

Kalpotājs pasniedza atslēgu.

Lara nolūkojās, kā pārītis dodas uz lifta pusi.

� Ar ko varu jums pakalpot? � darbinieks jautāja.

� Mani interesē �ī viesnīca, � Lara sacīja. � Vai tā tiek pārdota?

� Cik es saprotu, tad pārdot var visu ko. Vai jūsu papucis nodarbojas ar nekustamā īpa�uma biznesu?

� Nē Es pati to daru.

Kalpotāja sejā jautās izbrīns.

� Nu, tādā gadījumā jums vajadzētu parunāt ar vienu no brāļiem Daimondiem. Viņiem tādu graustu ir tiku tikām.

� Kur �os cilvēkus var sastapt? � Lara gribēja zināt.

Kalpotājs minēja kantora adresi. Tas atradās Steit-s trītā.

� Jums neradīsies iebildumi, ja es apskatī�u ēku? � viņa pajautāja.

Vīrietis paraustīja plecus.

� Dariet to. � Un pasmīnēdams piebilda: � Kas zina, varbūt jūs vēl kļūsiet par manu priek�nieci.

�Nebaidies, tev tas nedraud,� Lara nodomāja.

Viņa apstaigāja vestibilu un neizlaida no acīm ne mazāko sīkumu. Viesnīcas ieeju rotāja masīvas marmora kolonnas. Pacēlusi uz aug�u nodilu�ā paklāja stūri, Lara konstatēja, ka arī grīdu sedz marmora plāksnes. Viņa uzkāpa pa trepēm da�us pakāpienus. Aiz atlupu�ajām sinepju krāsas tapetēm tāpat varēja ieraudzīt marmora sienas. Laru sāka pārņemt satraukums. Kāpņu margas bija nokrāsotas melnā krāsā. Pārliecinājusies, ka neviens viņu nenovēro, sieviete izņēma no somiņas savas viesnīcas numura atslēgu un mazliet paskrāpēja krāsu. Viņa ieraudzīja to, ko cerēja: margas bija no misiņa. Piegājusi pie melni krāsotā lifta, Lara atkārtoja to pa�u un arī �eit visur manīja spīdam metālu.

Cenzdamās neizrādīt satraukumu, Lara devās pie reģistrācijas galda.

� Sakiet � vai es drīkstu ieskatīties kādā no istabām?

� Varat skatīties, � uzrunātais vienaldzīgi noteica, paraustīja plecus un pasniedza prasīto. � Ceturtais stāvs, �etrsimt desmitā istaba.

� Paldies.

Lara brauca vecmodīgā liftā. �Es to pārveido�u,� viņa prātoja, �bet iek�pusi izdaiļo�u.�

Iztēlē Lara jau sāka �o viesnīcu atjaunot un labiekārtot.

410. istaba izskatījās tā, it kā tajā būtu plosījies negaiss. Tomēr vienlaikus varēja arī nojaust � te visu iespējams vērst par labu. Tā izrādījās necerēti liela, vecmodīgi iekārtota telpa ar bezgaumīgām mēbelēm. Larai sirds strauji iepukstējās. �Tie�i tas, kas man vajadzīgs,� viņa nosprieda.

Lejup sieviete nokāpa pa vecām trepēm, kuras izgaroja pretīgu pelējuma dvaku. Pakāpienus sedza nodilu�i grīdas celiņi, aiī zem tiem varēja saskatīt marmoru.

Lara atdeva atslēgu kalpotājam.

� Nu, vai ieraudzījāt to, ko gribējāt? � Viņ� neslēpa ziņkāri.

� Jā, � Lara tikai noteica. � Paldies.

Vīrietis pasmīnēja.

� Vai jūs patiesi taisāties �o graustu pirkt?

� Jā, � Lara apstiprināja. � Es patiesi taisos �o graustu pirkt.

� Es neticu pats savām ausīm. � Kalpotājs likās pagalam izbrīnījies.

Lifta durvis atvērās, tajās parādījās resnā mei�a ar savu veci�ķo pielūdzēju. Viņa pasniedza kalpotājam atslēgu un naudu.

� Paldies, Maik.

� Visu labu, � uzrunātais vēl nokliedza un pievērsās Larai: � Tātad jūs �eit atgriezīsieties?

� Pavisam noteikti. � Sievietes balss skanēja apņēmīgi. � Es atgriezī�os.

Pēc tam Lara taisnā ceļā devās uz Pilsētas reģistrācijas palātu. Tur sieviete palūdza izziņas un par desmit dolāriem saņēma mapi ar viesnīcas �Festivāls� dokumentiem, no kuriem varēja spriest, ka �is nams pirms pieciem gadiem pārdots brāļiem Daimondiem par se�iem miljoniem dolāru.

Brāļu Daimondu birojs atradās Steitstrītā, vecā ēkā. Laru tur sagaidīja austrumnieciska izskata sekretāre, kas bija ģērbusies �auros, sarkanos svārkos.

� Ko jūs vēlaties? � viņa jautāja.

� Es gribēju parunāt ar misteru Daimondu, � Lara atbildēja.

� Ar kuru no viņiem?

� Vienalga.

� Tādā gadījumā ar D�onu. � Pacēlusi iek�ējā telefona klausuli, sekretāre sacīja: � D�on, �eit ir atnākusi kāda dāma, kas vēlas jūs satikt. � Brīdi viņa klusēdama klausījās, tad paraudzījās uz Laru. � Kādā jautājumā?

� Gribu pirkt vienu no viņa viesnīcām.

Tad sekretāre atkal turpināja runāt:

� Dāma vēlas pirkt kādu no jūsu viesnīcām. Labi. � Viņa nolika klausuli. � Varat iet.

D�ons Daimonds bija ra�ena auguma vīrietis vidējos gados, kura saplacinātā seja liecināja par to, ka agrāk �is cilvēks aizrāvies ar amerikāņu futbola spēli. Mugurā viņam bija īspiedurkņu krekls, zobos kūpēja resns cigārs. Pie rakstāmgalda sēdo�ais vīrs pievērsās Larai.

� Sekretāre teica, ka jūs gribot pirkt vienu no manām ēkām. � Ar ātru skatienu D�ons Daimonds nopētīja ienācēju. � Jūsu āriene neliecina, ka esat pilngadīga.

� Tomēr esmu pietiekami pieaugusi, � Lara apgalvoja, � lai nopirktu kādu no jūsu namiem.

� Jā. Un kuru tad?

� Viesnīcu �Fest vāls�.

� Kādu?

� Vismaz tā stāv rakstīts virs ieejas. Kā es saprotu, tad tas nozīmē �Festivāls�.

� Ā, jā, jā!

�Vai �ī ēka tiek pārdota?

Daimonds pakratīja galvu.

� Nu, es nezinu. �is nams mums ienes vislielāko peļņu. Nedomāju, ka mēs varētu tā glu�i vienkār�i no sava īpa�uma �ķirties.

� Jūs jau esat to puslīdz izdarīju�i, � Lara atzina.

� Kādā ziņā?

� Viss nams ir drausmīgā stāvoklī un grūst kopā.

� Vai patiesi? Tādā gadījumā � kādēļ jums tas ir vajadzīgs?

� Es gribu to nopirkt un nedaudz pielabot. Acīmredzot iemītniekiem nāksies izvākties ārā.

� Tas neradīs grūtības. Cilvēki tur apmetas tikai uz nedēļu vai divām.

� Cik numuru ir jūsu viesnīcā?

� Simt divdesmit pieci. Ēkas kopējā izmantojamā platība � simt tūksto�i kvadrātpēdu.

�Pārāk daudz istabu,� Lara klusībā prātoja. �Ta�u, ja tās savieno un pārvēr� apartamentos, iznāks se�desmit vai septiņdesmit numuru. Tas būtu pieņemami.�

Nu bija laiks vienoties par cenu.

� Ja es gribētu �o namu pirkt, cik jūs vēlētos par to saņemt? � Lara jautāja.

� Ja es būtu nolēmis to pārdot, � Daimonds līdzīgā toņkārtā atbildēja, � es vēlētos saņemt desmit miljonus dolāru, nu, teiksim � se�us miljonus skaidrā naudā...

� Es jums piedāvāju... � Lara centās iebilst.

�... un viss. Tā ir galīgā cena.

Lara sēdēja un prātoja, cik varētu izmaksāt nolaistās viesnīcas remonts. Tas varēja būt aptuveni astoņdesmit dolāru par vienu kvadrātpēdu, citiem vārdiem sakot, astoņi miljoni dolāru. Pie �īs summas jāpieskaita vēl izdevumi par mēbelēm, telpu labiekārto�anu un aparatūru.

Sievietes smadzenes drud�aini darbojās. Viņa nemaz ne�aubījās � bankas aizdevumu varēs dabūt. Sare�ģījumus radīja vienīgi tas, ka Larai vajadzēja se�us miljonus, ta�u viņai bija tikai puse no �īs summas. D�ons Daimonds prasīja par viesnīcu pārlieku augstu cenu, tomēr jaunajai darījumu sievietei to ļoti gribējās iegūt savā īpa�umā. Viņas vēlē�anās likās tik dedzīga kā vēl nekad.

� Mēs spēsim vienoties, � Lara pavēstīja.

-Jā?

� Jūs savu naudu dabūsiet.

� Lieta kļūst interesanta, � D�ons Daimonds piezīmēja.

� Es jums samaksā�u trīs miljonus skaidrā naudā.

Vīrietis noraido�i purināja galvu.

� Tā tas neies cauri. Man vajadzīgi se�i miljoni. Un pie tam uzreiz.

� Jums tie arī būs.

� Kā tas jāsaprot? Kur gan radīsies atliku�ie trīs miljoni?

� No jums.

� Kā tad tā?!

� Trīs miljonus jūs aizdosiet man pret ķīlu.

� Ciliem vārdiem sakot � jūs gribat no manis aizņemties naudu, lai nopirktu manu īpa�umu?

To pa�u Gleisbejā bija jautājis arī �ons Makalisters.

� Mēģiniet uz �o lietu paraudzīties no pretējās puses, � Lara ieteicās. � Jā, tas patiesi tā iznāk � jūs aizņematies naudu pats no sevis. Ta�u jūs paliksiet ēkas īpa�nieks līdz tam laikam, kamēr es to izpirk�u. Tādējādi jūs neko nevarat zaudēt.

D�ons Daimonds brīdi padomāja, tad vīrie�a sejā iegūla plats smaids.

� Lēdij, � viņ� paziņoja, � jūs tikko kā esat kļuvusi par viesnīcas īpa�nieci.

Hovarda Kellera birojs atradās nelielā istabā, uz kuras durvīm varēja izlasīt viņa vārdu. Lara ievēroja, ka �ī cilvēka āriene bija kļuvusi vēl nepievilcīgāka nekā iepriek�.

� Vai jau atpakaļ? � Viņ� neslēpa izbrīnu.

� Jūs pats teicāt � es varu nākt, līdzko bū�u atradusi pirk�anai piemērotu viesnīcu, � Lara atgādināja. � Un es to arī atradu.

Viņ� atlaidās krēslā.

� Nu, stāstiet.

� Es atradu vecu viesnīcu, kuru sauc �Festivāls�. Tas ir Delaveru prospektā, da�us kvartālus no Mi�i-ganas avēnijas. Vispār jāsaka � ēka ir nolaista, ta�u, neraugoties uz visu, es gribu to nopirkt un pārvērst par greznāko viesnīcu �ikāgā.

� Kādi ir �ī darījuma noteikumi?

Lara izstāstīja par savu tik�anos ar D�onu Dai-mondu. Kellers iegrima domās, tad pēc brī�a sacīja:

� Iesim un visu izstāstīsim Bobam Vensam.

Bankas pārvaldnieks klausījās un kaut ko ierakstīja savā piezīmju blociņā.

� Jā, tas ir iespējams, � viņ� piekrita, � vienīgi, lūk, kas... � Vīrietis paraudzījās uz Laru. � Mis Kamerona, vai jums jau kādreiz ir nācies pārvaldīt viesnīcu?

Lara atcerējās savus darba gadus �ona Makalistera kopmītnē Gleisbejā. Tur viņa klāja gultas, berza grīdas, mazgāja veļu, traukus un visādi raudzīja izpatikt kopmītnes da�ādajiem ļaudīm, cenzdamās radīt miera un mājīguma atmosfēru.

� Esmu pārvaldījusi kopmītni, kurā dzīvoja ogļra�i un me�cirtēji. Ar viesnīcu, cerams, būs vieglāk.

� Bob, � Hovards Kellers sacīja. � Es gribētu redzēt �o ēku.

Laras entuziasms pārņēma arī Hovardu Kelleru. Staigādams pa viesnīcas pla�ajām istabām, viņ� redzēja jaunās sievietes satraukto seju un neviļus arī pats sāka raudzīties uz visu ar citām acīm.

� Te atradīsies lieliski apartamenti ar saunu. � Laras balss skanēja aizrautīgi. � �eit liksim kamīnu, bet tur stūrī � klavieres. � Viņa sāka staigāt pa is-

tabu. � Naudīgi ceļotāji, kuri ierodas �ikāgā, apmetas visdārgākajās viesnīcās, ta�u tur viņiem nākas dzīvot nemājīgās un vienveidīgās telpās. Ja mēs �iem bagātajiem viesiem varēsim piedāvāt ko citu � kaut arī tas maksātu nedaudz vairāk �, es ticu, ka viņi dos priek�roku mūsu viesnīcai, te �ie ļaudis patiesi Jutīsies kā mājās.

� Tas ir ļoti iespaidīgi, � Hovards Kellers piekrita.

Lara strauji pagriezās.

� Vai jūs domājat, ka banka man aizdevumu dos?

� To mēs drīz vien uzzināsim.

Pēc pusstundas Hovards Kellers apspriedās ar Vensu.

� Ko tu par �o lietu saki?

� Manuprāt, lēdija ir uz pareiza ceļa. � Kellers neslēpa savas domas. � Man imponē viņas ideja par grezno viesnīcu.

� Man tāpat. Vienīgā problēma ir tā, ka sieviete ir pārāk jauna un nepieredzējusi. Viņa uzņemas lielu risku.

Nākamā pusstunda aizritēja, apsprie�ot cenas un peļņas izredzes...

� Man liekas, ir vērts pamēģināt, � Kellers pēdīgi ieteicās. � Mēs neko nevaram zaudēt. � Viņ� pasmaidīja. � Ļaunākajā gadījumā pārvāksimies uz dzīvi viesnīcā.

Hovards Kellers piezvanīja Larai uz viesnīcu.

� Banka tikko nolēma jums pie�ķirt aizdevumu, � viņ� darīja zināmu.

� Vai jūs runājat nopietni? � Lara aiz prieka iekliedzās. � Tas ir vareni! Paldies jums, liels paldies!

� Mums vēl nākas apspriest vairākus jautājumus,� Kellers piebilda. � Jums nebūs iebildumu, ja mēs to nokārtosim �odien vakariņu laikā?

� Esmu ar mieru.

� Tad norunāts. �ovakar pulksten pusastoņos es aizbrauk�u jums pakaļ.

Viņi ēda vakariņas restorānā Imperial. Lara jutās tik satraukta, ka gandrīz nepieskārās ēdienam.

� Savu sajūsmu es nespēju vārdos izteikt, � sieviete atzinās. � Tā būs vislabākā viesnīca �ikāgā.

� Nesteidzieties, � Kellers satraukto būtni brīdināja, � tas viss ir ļoti tālu. � Bankas pārstāvis apklusa. � Vai drīkstu ar jums runāt pavisam atklāti, mis Kamerona?

� Varat saukt mani vārdā. Esmu Lara.

� Lara. Jūs esat mums kā sve�a, neizzināta planēta. Mēs ta�u par jums neko nezinām.

� Gleisbejā...

� �eit nav Gleisbejā. �ikāgā viss ir citādi, citi apstākļi, un ar tiem jārēķinās.

� Tādā gadījumā � kādēļ jūsu banka ir ar mieru man pie�ķirt aizdevumu? � Lara jautāja.

� Saprotiet mani pareizi. Mēs neesam labdarības organizācija. Var notikt Jaunākais, un banka glu�i vienkār�i izput. Ta�u man ir nojauta, ka jums izdosies. Es domāju � tā ir tikai leduskalna redzamā daļa. Jūs ta�u nedomājat palikt pie �īs viesnīcas vien, vai ne?

� Protams,' ne, � Lara atzinās.

� Es tā arī sapratu. Atklāti sakot, mēs nemēdzam piedalīties to klientu projektu īsteno�anā, kuriem esam izsniegu�i aizdevumu. Ta�u �oreiz � Ja vien gadīsies tāda nepiecie�amība, es vēlētos jums sniegt atbalstu.

Un tā Hovards Kellers bija izteicis vēlē�anos pats personīgi sadarboties ar Laru. Vīrietis jutās apburts Jau no pa�a pirmā brī�a, kop� viņu ieraudzīja. Kelleru savaldzināja �īs meitenes entuziasms un apņēmība. Turklāt Lara bija neparasti skaista. Bankas viceprezidents par katru cenu vēlējās �ai jaunavai iepatikties. �Varbūt reiz pienāks tāda diena,� Kellers nodomāja, �kad varē�u Larai izstāstīt, cik tuvu jau esmu bijis pasaules slavai...�

ASTOTĀ NODAĻA

Pasaules sērijas fināla ma�s tuvojās beigām. Stadiona �Wrigley Field� tribīnēs auroja 38 170 līdzjutēju. Bija gaidāma spēles kulminācija. Spēlēja �Chicago Cubs� pret �Yankes�, rezultāts 1:0. �Mājā� pirmajā pozīcijā bija izvietojies Tonijs Kubeks, otrajā � Vitijs Fords un tre�ajā � Jod�ijs Berra.

Kad laukumā uznāca Mikijs Mantis, ļau�u pūlis sāka neganti trakot. Mikijs bija �īs sezonas visrezultatīvākais spēlētājs.

Sporta komentētājs D�eks Brikhauzs satraukti klāstīja laukumā notieko�o: �Ahā! �ķiet, ka tūlīt notiks spēlētāju maiņa. Laukumu atstāj Moiss Drabovskis... �Chicago Cubs� komandas treneris Bobs �efings dodas pie tiesne�a... tūlīt redzēsim, kas nomainīs Drabovski... tas... tas ir Hovards Kellers! Viņ� ieņem me�anas pozīciju. Paklausieties, kas notiek tribīnēs! Publika trako! Visa atbildība par pasaules �empionāta iznākumu gulstas uz �ī jaunekļa pleciem. Vai viņ� spēs pieveikt tādu slavenību kā Mikijs Mantis? Pēc brī�a mes to uzzināsim! Tātad � Kellers koncentrējas metienam.-� viņ� uzmanīgi vēro pretinieku... ievelk dziļi elpu un atvēzējas. Lielisks metiens! Mantis atvēzē nūju... sit... un kļūdās!�

Tribīnēs līdzjutēji aizturēja elpu. Mantis smaidīdams nedaudz panācās uz priek�u ar paceltu nūju un bija gatavs atvairīt metienu. Hovards Kellers ar skatienu novērtēja spēlētājus, kas bija izvietoju�ies laukumā. No �ī spēlētāja bija atkarīgs visas komandas liktenis, viņ� spēja saglabāt mieru un savaldību. Pēc tiesne�a svilpiena Kellers atvēzējās kārtējai servei.

�Atvēziens... un metiens!� komentētājs jau gandrīz kliedza. �Kellera slavenais metiens ar iegrieztu bumbu... Un Mantis atkal bumbai netrāpa! Jau otrs punkts! Ja leģendāro Miku pārspēs jaunais Kellers, tad �Chicago Cubs� kļūs par pasaules ma�a uzvarētāju. Lēdijas un d�entlmeņi, patlaban mēs vērojam Dāvida un Goliāta cīņu! Jaunais Kellers tikai gadu ir augstākajā līgā, ta�u jau guvis ievērojamus panākumus. Mikijs Mantis stāv kā klints... vai jauniesācējam Kelleram izdosies �o akmens sienu salauzt? Viss atkarīgs no nākamā metiena.

Kellers vēlreiz atskatās uz spēlētājiem... atvēziens... lielisks metiens! Iegriezta bumba... Mantis paraujas uz priek�u, ta�u bumba ar pla�u loku pārlido pāri �mājas� centram... Tre�ais punkts!� komentētājs aiz sajūsmas gandrīz aizrijās. �Manlls apjūk! Lēdijas un d�entlmeņi, �oreiz varenais Miks cieta zaudējumu! Jaunais Hovards Kellers pieveica nepārspējamo Mikiju Mantlu! Spēle beigusies, �Chicago Cubs� ir pasaules �empioni! Skatītāji pieceļas no savām vietām, tribīnēs valda neprātīga sajūsma!�

Komandas biedri metās pie Hovarda Kellera, uzcēla viņu plecos un nonesa no laukuma...

� Ko tu tur dari, Hovard?

� Gatavoju mājas darbus, māmiņ, � piecpadsmitgadīgais Hovards Kellers, vainīgs juzdamies, izslēdza televizoru. Tik un tā � spēle jau patiesībā bija beigusies.

Beisbols bija Hovarda vislielākā aizrau�anās. Pusaudzis �ķita pārliecināts, ka reiz pienāks diena, kad viņ� spēlēs augstākajā līgā. Se�u gadu vecumā puika jau sacentās spēlē ar daudz vecākiem zēniem, bet, kad Hovardam palika divpadsmit gadu, viņu ieskaitīja kādā amerikāņu apak�grupas komandā. Hovardam bija tikai piecpadsmit gadu, kad par �o brīnumbērnu uzzināja Chicago Cubs komandas treneris.

� Kaut ko līdzīgu jums vēl nav nācies redzēt. Zēnam ir neatkārtojams metiens, vieglas kustības, viņ� tik lieliski pārvietojas pa laukumu � glu�i vai neticami!

Treneris likās noskaņots skeptiski.

� Labs ir, � viņ� negribīgi sacīja. � Es paskatī�os.

Noskatījies spēli, kurā piedalījās Hovarda komanda, �is cilvēks tūdaļ mainīja savas domas. Pēc spēles treneris aizveda zēnu sāņus.

� Puisēn, ar ko tu esi nolēmis nodarboties?

� Es gribu spēlēt beisbolu, � Kellers atzinās.

� Prieks dzirdēt. Mēs noslēgsim ar tevi līgumu par spēlē�anu mūsu junioru komandā.

�o satrauco�o vēsti zēnam gribējās pēc iespējas ātrāk izstāstīt saviem vecākiem.

Kelleri bija krietna un kārtīga katoļu ģimene. Ik svētdienu viņi apmeklēja baznīcu un vēlējās, lai arī mazais Hovards neizlai� nevienu dievkalpojumu. Ģimenes tēvs nodarbojās ar rakstāmma�īnu tirdzniecību, tādēļ bie�i atradās izbraukumos. Ta�u, mājās būdams, viņ� pēc iespējas vairāk centās veltīt laiku zēnam. Abi vecāki savu dēlu ļoti mīlēja. Māte neizlaida nevienu spēli, kurā piedalījās viņas dēls, un notieko�ajam aizrautīgi sekoja. Savu pirmo beisbolista ietērpu Hovards saņēma se�u gadu vecumā. Zēns fanātiski mīlēja �o spēli, bet, kas attiecās uz beisbola vēsturi un statistiku, �ajā ziņā viņ� varēja lepoties ar enciklopēdiskām zinā�anām. Hovards, jaunākais, pat slēdza derības ar saviem klases biedriem un vinnēja naudu, jo alla� zināja nosaukt visu beisbolistu vārdus, kuri jebkad bija spēlēju�i augstākajā līgā.

� Nu, piemēram, 1949. gads, �г kāds no puikām ieteicās.

� Tas man grūtības nerada, � Hovards atbildēja,

� Ņūkombs, Roijs, Hatens un Branka � Dodgers komandā. Reinholds, Ra�i, Birns un Lopats � Yankees sastāvā.

� Labi. To tu zini, � skatīdamies �Ginesa rekordu grāmatā�, apstiprināja vaicātājs, � kas ir aizvadījis visvairāk spēļu augstākajā līgā?

� Lū Gerigs, � Hovards nekavējoties atbildēja.

� Viņ� piedalījies divtūksto� simt trīsdesmit spēlēs.

Runas par jauno talantīgo spēlētāju izplatījās vēja ātrumā, profesionāļu komandu treneri ieradās, lai pavērotu, kā viņ� darbojas Chicago Cubs. Sporta lietpratēji likās pārsteigti. Septiņpadsmit gadu vecumā Kellers jau bija saņēmis piedāvājumus no Sentluisas Cardinals, Bal-timoras Orioles un Ņujorkas Yankees.

Hovarda tēvs ļoti lepojās ar savu dēlu.

� Viņ� ir atsities manī, � seniors sacīja. � Es arī jaunībā spēlēju beisbolu.

Hovardam bija atlicis viens mācību gads. Tovasar viņ� strādāja par jaunāko ierēdni bankā, kura piederēja vienam no Chicago Cubs komandas sponsoriem.

Hovards arvien bija kopā ar savu jauko skolas biedreni Betiju Kvinlanu. Neviens ne�aubījās, ka pēc koled�as beig�anas abi jaunie�i apprecēsies. Hovards meitenei stundām ilgi stāstīja par beisbolu, un, tā kā Jauneklis nebija Betijai vienaldzīgs, viņa pacietīgi klausījās. Jaunais spēlētājs dievināja anekdotes par saviem beisbola elkiem un ik reizes, līdzko kādu izdzirda, tūdaļ skrēja pie Betijas, lai meitenei to izstāstītu.

Keisijs Stengels sacīja: �Komandas vadī�anas noslēpums ir �āds � pieci pui�i, kas tevi ienīst, jātur pēc iespējas^ tālāk no tiem, kuri vēl nav izlēmu�i to darīt.�

Kad Jod�ijam Berram pajautāja, cik pulkstenis, uzrunātais atbildēja: �Vai patlaban?�

Jaunais Kellers zināja, ka arī viņ� ļoti drīz ieņems savu vielu slavas olimpā, bet dievi bija nolēmu�i citādi.

Reiz, kad Hovards atgriezās mājās no skolas kopā ar savu labāko draugu un komandas biedru D�esu, viņu gaidīja divas vēstules. Vienā no tām bija piedāvājums iestāties Printonas universitātē un spēlēt vietējā beisbola komandā, otrā atradās līdzīgs priek�likums no Hārvarda universitātes.

� Tas tik ir ko vērts! � D�ess iesaucās. � Apsveicu! � Hovards Kellers bija viņa pielūgsmes objekts.

� Kuru no �iem piedāvājumiem tu domā izvēlēties? � zēna tēvs painteresējās.

� Kādēļ man vispār jāstājas koled�ā? � Hovards paziņoja. � Es varētu uzreiz spēlēt augstākajā Ugā.

� Gan jau tu to vēl pagūsi, dēls, � māte stingri noteica. � Vispirms tev jāiegūst laba izglītība, pēc tam, kad beigsi spēlēt beisbolu, tu varēsi iekārtoties labā darbā.

� Lai notiek, � Hovards vairs necentās iebilst. � Varu arī mācīties Hārvardā. Betija nodomājusi doties uz Velsliju, es bū�u netālu no viņas.

Kad Kellers izstāstīja Betijai Kvinlanai par savu lēmumu, meitene bija sajūsmināta.

� Mēs tiksimies katru nedēļas nogali!

� Bet man bez jums būs skumji, � D�ess ieteicās.

Dienu iepriek�, kad Hovardam Kelleram vajadzēja braukt uz universitāti, viņa tēvs pameta ģimeni un aizgāja pavisam pie kāda sava klienta sekretāres.

Zēns bija pagalam satriekts.

� Kā gan viņ� varēja tā darīt?

� Viņam... viņam dzīvē bija vajadzīgas kādas pārmaiņas, � māte apmulsusi murmināja. � Tavs... tavs tēvs mani ļoti mīl. Viņ�... viņ� noteikti atgriezīsies, gan jau tu redzēsi...

Nākamajā dienā Hovarda māte saņēma no advokāta oficiālu vēstuli, kurā bija sacīts, ka viņa klients Ho-vards Kellers, seniors, pieprasa �ķir�anos, un, tā kā �im cilvēkam trūkst līdzekļu, lai segtu alimentus, tad nelielā ģimenes māja paliek sievai.

Hovards apskāva māti un centās viņu nomierināt.

� Neuztraucies, māmiņ. Es palik�u mājās un par tevi rūpē�os.

� Nē, � māte iebilda. � Es negribu, ka manis dēļ tu pamet mācības. � Jau kop� tavas dzim�anas mēs ar tēvu sapņojām, ka tu iestāsies koled�ā. � Tad, brīdi klusējusi, viņa tikko dzirdami no�ukstēja: � Parunāsim par to no rīta. Patlaban es esmu pārāk nogurusi.

Hovards negulēja visu nakti, jo nespēja izlemt, kā rīkoties. Viņ� varēja doties uz Hārvardu vai arī pieņemt augstākās līgas komandas uzaicinājumu. Ta�u abos gadījumos jauneklim vajadzēja atstāt māti vienu. Iz�ķirties nenācās viegli.

Kad otrā rītā Kellera kundze neieradās brokastīs, Hovards iegāja viņas istabā. Dēls ieraudzīja māti nekustīgi sē�am gultā ar pārvērstu seju. Viņu bija ķērusi trieka.

Lai nopelnītu naudu mātes ārstē�anai, Hovards atsāka strādāt bankā � �oreiz pavisam. Pulksten �etros, tūlīt pēc darba beigām, viņ� steidzās mājās, lai aprūpētu slimnieci.

Paralīze bija skārusi sievieti tikai daļēji, un ārsts apgalvoja Hovardam, ka māte drīz vien izveseļosies.

Hovardam vēl arvien turpināja pienākt uzaicinājumi no da�ādiem augstākās līgas komandu treneriem, ta�u jauneklis apzinājās, ka nevar atstāt māti vienu. �Līdzko viņai kļūs labāk, tā es varē�u braukt,� viņ� sevi uzmundrināja.

Izdevumi par zālēm un ārstē�anu auga augumā.

Sākumā Hovards ar Betiju Kvinlanu sarunājās pa tālruni reizi nedēļā, ta�u pēc da�iem mēne�iem zvani kļuva arvien retāki un retāki.

Mātes veselības stāvoklis neuzlabojās.

� Kad viņai beidzot kļūs labāk? � Hovards ārstam prasīja.

� �ādos gadījumos to ir ļoti grūti noteikt, dēls, � vaicātais atbildēja. � Tāds stāvoklis var turpināties mēne�iem un pat gadiem ilgi. Piedod, bet tā tas ir.

Tā aizritēja viens gads un sākās nākamais � Hovards vēl arvien dzīvoja kopā ar savu māti un strādāja bankā. Reiz viņ� saņēma vēstuli no Betijas Kvinlanas, kādreizējā skolas draudzene rakstīja, ka ir iemīlējusi cilu cilvēku un novēl mātei izveseļoties. Arī treneru zvani atskanēja arvien retāk, līdz pēdīgi apklusa pavisam. Hovardam atlika vairs vienīgi rūpes par māti: viņ� gāja iepirkties, vārīja ēdienu un strādāja. Beisbols nesenajam veiksminiekam nebija vairs ne prāts � vi-ņam arī bez tā ik dienas pietika rūpju.

Kad pēc �etriem gadiem māte nomira, Hovardu Kel-leru beisbols vairs neinteresēja. Tagad viņ� nu bija baņķieris.

Iespēja kļūt slavenam bija zaudēta.

DEVĪTĀ NODAĻA

Hovards Kellers un Lara vakariņoja divatā.

� Ar ko mēs sāksim? � Lara gribēja zināt.

� Pirmkārt, � Kellers sacīja, � mums vajadzīga vislabākā komanda, kādu vien par naudu var dabūt. Jāsāk ar juristu, kas ir specializējies nekustamo īpa�umu lietās. �is cilvēks sagatavos līgumu ar brāļiem Daimon-diem. Kad tas būs izdarīts, mums vajadzēs atrast talantīgu arhitektu. �ajā sakarībā man jau ir radu�ās kādas ieceres. Pēc tam mēs vienosimies ar uzticamu celtniecības kompāniju. Esmu jau izdarījis nelielus aprēķinus. Visa projekta aptuvenā cena varētu būt septiņi miljoni dolāru. Ja pareizi plāno, tad �ajā summā var iekļauties.

Arhitektu sauca Teds Tatis. Uzzinājis Laras plānus, �is cilvēks, plati smaidīdams, iesaucās:

� Taisnību sakot, es jau sen gaidu, kad pie manis ieradīsies kāds ar līdzīgu ideju!

Pēc desmit dienām Tatls jau varēja parādīt zīmējumus, kuros bija viss, par ko Lara sapņoja.

� Iesākumā viesnīcā bija simt divdesmit pieci numuri, � arhitekts paskaidroja. � Ta�u, kā jūs redzat, es centos ievērot pasūtītāja vēlē�anos un samazināju to skaitu līdz septiņdesmit pieciem.

Saskaņā ar Tatla projektu pēc rekonstrukcijas viesnīcā būtu piecdesmit apartamenti un divdesmit pieci luksusnumuri.

� Labāk vairs nevar būt, � Lara uzlielīja.

Sieviete parādīja zīmējumus Hovardam Kelleram, kur� arī bija entuziasma pārņemts.

� Tagad tikai jāķeras pie darba, � viņ� sacīja.

� Es norunāju tik�anos ar apak�uzņēmēju. Viņu sauc Stīvs Raiss.

�is vīrs tika uzskatīts par vienu no labākajiem �ikāgas apak�uzņēmējiem, un Lara jau no pirmā acumirkļa izjuta pret Stīvu Raisu simpātijas. Tas bija atklāts, lieti�ķs un reāli domājo�s cilvēks.

� Hovards Kellers jūs uzskata par pa�u labāko savā nozarē, � jaunā sieviete sacīja.

� Viņ� nekļūdās, � Raiss atbildēja. � Mūsu devīze skan: �Mēs ceļam nākamajām paaudzēm�.

� Lieliska devīze.

Raiss pasmaidīja.

� Es to tikko izdomāju.

Tagad vēl vajadzēja sagādāt atsevi�ķu detaļu un elementu skices un nosūtīt tās attiecīgajiem izgatavotājiem: metālkonstrukciju rūpnīcai, ķieģeļu fabrikai, logu rāmju un elektroietai�u sabiedrībai. Kopskaitā viņi bija saistīju�ies ar se�desmit līdzīgām organizācijām.

Kad viss sagatavo�anās posms bija galā, Hovards Kellers veselu dienu ziedoja tam, lai kopīgi ar Laru �o notikumu nosvinētu.

� Vai bankai nebūs iebildumu, ja jūs �odien neieradīsieties darbā? � Lara jautāja.

� Nē, � Kellers sameloja.�Tas ietilpst manos dienesta pienākumos.

Patiesībā �ī tik�anās sagādāja tādu prieku, kādu viņ� nebija izjutis gadiem ilgi. Hovardam patika atrasties jaunās lēdijas sabiedrībā, būt sarunu biedram vai arī tikai skatīties viņā. Vīrieti interesēja uzņēmīgās sievietes uzskati par ģimenes dzīvi.

� �orīt es izlasīju, � Lara ieminējās, � ka debesskrāpja Sears Tower celtniecība jau tuvojas nobeigumam. �ai ēkai ir simt desmit stāvu � tā ir visaugstākā pasaulē!

� Tā tas ir, � Kellers piekrīto�i pamāja.

� Vai zināt, Hovard, � Lara nopietni ierunājās, � pienāks diena, un es uzcel�u vēl augstāku debesskrāpi.

Hovards Kellers viņai noticēja.

Vakariņas notika restorānā Whitehall. Kopā ar viņiem pie galda sēdēja arī Stīvs Raiss.

� Dariet zināmu � kas notiks tālāk? � Lara gribēja rast skaidrību.

� Nu, � Raiss sāka stāstīt, � vispirms mēs pilnībā atbrīvosim iek�telpas. Marmoru gan saglabāsim, bet izņemsim logus un izjauksim vannas istabas un tualetes. Pēc tam ķersimies pie elektroietaisēm un caurulēm, kuras vēlāk nomainīsim ar jaunām. Tikai tad, kad tas viss būs padarīts, mēs varēsim sākt jūsu viesnīcas pārbūvi.

� Cik daudz cilvēku būs nodarbināti?

Raiss iesmējās.

� Vesels bars, mis Kamerona. Namdaru brigāde, stiklinieki, atslēdznieki, mūrnieki � viņi �o māju pil-uīgl pārveidos, sākot no jumta, līdz pat pagrabstāvam.

� Un cik ilgā laikā to varēs paveikt?

� Līdz atslēgu nodo�anai, es domāju, paies kādi astoņpadsmit mēne�i.

� Ja tiksiet ar visiem darbiem galā gada laikā, jūs saņemsiet prēmiju. :

� Lieliski. �Festivāls� būs...

� Nosaukumu es mainī�u. Turpmāk viesnīcu sauks Cameron Palace. � Izrunājot �os vārdus, Lara sajuta trīsas. Tas bija kaut kas līdzīgs seksuālai baudai, īpa�nieces vārds rotās ēku, un ikviens varēs to izlasīt.

Viesnīcas rekonstrukcija sākās kādā lietainā septembra dienā pulksten se�os no rīta. Lara ar aizturētu satraukumu vēroja, kā brigādes vīri ienāk vestibilā un ķeras pie darba.

Viņai par izbrīnu, drīz vien arī Kellers bija klāt.

� Jūs esat agri uzcēlies, � Lara viņu uzrunāja.

� Es nespēju aizmigt, � Kellers tikko jau�ami pasmaidīja. � Man ir tāda sajūta, ka te rodams sākums kaut kam ļoti nozīmīgam.

Pēc gada viesnīca Cameron Palace vēra durvis, un preses izdevumi �im notikumam veltīja jūsmīgas atsauksmes.

Laikraksta Chicago Tribune celtniecības un arhitektūras nodaļā parādījās raksts: �Beidzot nu �ikāgā ir viesnīca, kurā atbraucēji tik tie�ām var justies kā mājās. Tāda vieta radusies, pateicoties Laras Kameronas pūliņiem...�

Jau pirmā mēne�a beigās �eit nebija neviena brīva numura un izveidojās pat gaidītāju rinda.

� Ja tas tā turpināsies, � Hovarda Kellera balss skanēja aizrautīgi, � pēc gada visi izdevumi būs atpelnīti. Tas ir vienkār�i lieliski. Mēs...

�Varētu būt vēl labāk, � Lara runātāju pārtrauca.

� Es paaugstinā�u cenas. � Sieviete paraudzījās Kel-lera izbrīnītajā sejā. � Neuztraucieties. Viņi maksās. Kur gan citur vēl atbraucēji atradīs numuru ar diviem kamīniem, saunu un klavierēm?

Divas nedēļas pēc viesnīcas Cameron Palace atvēr�anas Lara tikās ar Bobu Vensu un Hovardu Kel-leru.

� Es esmu atradusi vēl kādu labu vietiņu viesnīcas celtniecībai, � jaunā sieviete paziņoja. � Nākamā būs līdzīga jau eso�ajai, tikai vēl lielāka un labāka.

Kellers pasmaidīja.

� Nu ko. Do�os �o vietiņu apskatīt.

Gruntsgabals patiesi izrādījās bez vainas, ta�u radās neparedzēts �ķērslis.

� Jūs esat mazliet nokavējusi, � Larai pavēstīja nekustamo īpa�umu pārdo�anas aģents. � �odien no rīta �eit jau bija ieradies kāds uzņēmējs, kuru sauc Stīvs Mer�isons. Viņ� ir nodomājis �o zemi pirkt.

� Kādu summu �is cilvēks jums piedāvāja?

� Trīs miljonus.

� Es jums do�u �etrus. Sagatavojiet dokumentus.

Aģents tikai pamirk�ķināja acis.

� Tiks izdarīts.

Otrās dienas pievakarē Laras apartamentos ieskanējās tālruņa zvans.

� Vai Lara Kamerona?

-Jā.

� �eit Stīvs Mer�isons. Klausies uzmanīgi, ko es tev teik�u, kuce. �oreiz es tev piedodu, Jo liekas, tu pati nesaproti, ko dari. Ta�u turpmāk nemēģini man stāties ceļā, jo tas var slikti beigties.

Saruna pārtrūka.

Bija 1974. gads. Pasaulē norisinājās svarīgi notikumi. Lai novērstu skandālu, savu amatu bija spiests atstāt prezidents Niksons, viņa vietu Baltajā namā ieņēma D�eralds Fords. Naftas eksportētāju valstu organizācija atcēla aizliegumu naftas piegādēm, un Izabella Perona kļuva par Argentīnas prezidenti. �ikāgā Lara sāka būvēt savu otro viesnīcu � Chicago Cameron Plaza. Pēc pusotra gada ēka bija uzcelta, un �ī viesnīca guva vēl lielākus panākumus nekā iepriek�ējā. Pēc tam veiksmīgo uzņēmēju nekas vairs nespēja apturēt. Vēlāk �urnāls Forbes rakstīja par Laras Kameronas fenomenu. �Viņas jaunievedumi mainīja pa�u viesnīcas jēdzienu. Mis Kamerona ir iekarojusi tradicionālo vīrie�u darbības jomu, par kādu tiek uzskatīti darījumi ar nekustamajiem īpa�umiem, un spējusi pierādīt, ka �ajā biznesā viņai nav līdzīgu.�

Larai piezvanīja �ārlzs Koens.

� Apsveicu, � viņ� sacīja. � Es ar jums lepojos. Pirms jums es ne par vienu nebiju uzņēmies aizbildniecību.

� Bet man savukārt trūka laba padomdevēja, � Lara iesmējās. � Bez jūsu palīdzības nekas nebūtu iznācis.

� Esmu pārliecināts, ka jūs arī bez manis būtu savu panākusi.

1975. gadā valsti pārskanēja un satricināja filma ��okļi�, un cilvēkiem kļuva bail doties okeānā. Planētas iedzīvotāju skaits jau pārsniedza �etrus miljardus un samazinājās par vienu cilvēku, kad bez vēsts pazuda kravas transporta vadītāju arodbiedrības priek�sēdētājs D�eimss Hofa.

� Vai jūs varat iedomāties, cik daudz māju ir vajadzīgs? � izdzirdusi �o astronomisko skaitli, Lara sacīja Kelleram.

Hovards nesaprata, vai sieviete to domā nopietni vai arī atļaujas pajokot.

Nākamajos trijos gados tika uzceltas vēl divas dzīvojamās mājas.

� Tagad es gribu uzbūvēt pa�ā piekrastes centrā administratīvu ēku, � Lara Kelleram darīja zināmu.

� Patlaban mums pārdo�anā ir kāds jauks zemes stūrītis, � Kellers viņai atbildēja. � Ja vien tas jums patiks, mēs varēsim sniegi finansiālu palīdzību.

Vakarā viņi devās apskatīt minēto vietu. Tā atradās netālu no krasta.

� Un cik �is zemes stūris var maksāt? � Lara iejautājās.

� Es jau aprēķināju � tas varētu būt simt divdesmit miljoni dolāru.

Larai aizrāvās elpa.

� Tādi skaitļi mani biedā

� Lara, � Kellers sacīja, � darījumos ar nekustamajiem īpa�umiem galvenais ir dabūt aizņēmumu.

�Sve�a nauda,� Lara atcerējās reiz dzirdēto. Tie�i tā viņu Gleisbejas kopmītnē bija mācījis Bils Rod�erss. �ķiet, kop� tā laika aizritējis tik daudz gadu un neparasti daudz notikumu! �Ta�u tas ir tikai pats sākums,� sieviete nodomāja. �Vienīgi sākums.�

� Da�i uzņēmēji ceļ mājas bez gra�a kabatā, � Kellers pārliecināti teica.

� Interesanti...

� Galvenais ir panākt, lai ēku varētu iznomāt vai pārdot tālāk par summu, no kuras būtu iespējams atmaksāt parādu. Un, ja atkal aizņemas naudu, tad jāatlicina līdzekļi jauna īpa�uma iegādei. Tādu apgriezto piramīdu jūs varat izveidot, liekot tās pamatā samērā nelielus līdzekļus.

� Saprotu, � Lara pamāja.

� Protams, jums jābūt ļoti piesardzīgai. �ī piramīda balstās uz papīriem, uz ķīlu zīmēm. Ja kaut kas nebūs kā vajag, ja peļņa no ieguldītā kapitāla nespēs nosegt parādus, tad �ī konstrukcija var sabrukt un aprakt jūs savās drupās.

� Skaidrs. Kā es varu iegādāties �o gruntsgabalu?

� Mēs noorganizēsim jums kopēju uzņēmumu. Par to es parunā�u ar Vensu. Ja tas nebūs mūsu spēkos, gri ezī�i mies pie apdro�inā�anas kompānijas vai arī paņemsim aizdevumu. Jūs saņemsiet pret ķīlu piecdesmit miljonus dolāru, bet banka, ieturot desmit procentus gadā, iegūs peļņā piecus miljonus. Tad vēl jāpieskaita amortizācija � un banka kļūs jūsu partneris. Tā gan atskaitīs savu peļņas procentu, ta�u īpa�ums piederēs jums...

Lara klausījās, kāri tverdama katru vārdu.

� Vai jūs dzirdat, ko es stāstu?

� Jā, jā.

� Pēc pieciem vai se�iem gadiem jūs iznomāto ēku pārdosiet. Ja jūs saņemsiet par objektu septiņdesmit piecus miljonus dolāru, tad pēc norēķinā�anās ar ķīlu zīmēm jums pa�ai paliks divpadsmitarpus miljoni dolāru. Bez tam astoņi miljoni, ko atskaita par amortizāciju, netiek aplikti ar nodokļiem. Tas palīdzēs jums samazināt citus ienākuma nodokļus.

� Tas ir fantastiski! � Lara iesaucās.

Kellers pasmaidīja.

� Valdība vēlas, lai jūs taisītu naudu.

� Bet varbūt arī jums derētu taisīt naudu, Hovard?

� Atvainojiet, ko jūs sacījāt?

� Es gribu, lai jūs nākat strādāt pio manis.

Kellers pēk�ņi apklusa. Jaunais vīrietis saprata, ka no gaidāmā lēmuma ir atkarīga visa viņa turpmākā dzīve, un naudai te nebija noteico�ā loma. Pats svarīgākais bija � Lara. Hovards �o sievieti mīlēja. Reiz jau Hovards mēģināja atzīties mīlestībā. Abu starpā tad notika saruna, kas atstāja rūgtas mieles viņa dvēselē Augu nakti Kellers prātoja, kā lūgt Laras roku, bet, kad otrā rītā ar savu sapņu tēlu satikās, spēja vienīgi nomurmināt: �Lara, es jūs mīlu.� Ta�u, iekams vīrietis paguva vēl kaut ko piebilst, Lara viņu nobu�oja uz vaiga un sacīja: �Es arī jūs mīlu, Hovard. Paraugieties uz jauno celtniecības grafiku.� Otram mēģinājumam viņam vairs nepietika drosmes.

Tagad nu �ī sieviete piedāvāja Hovardam kļūt par viņas partneri. Kellers strādās katru dienu kopā ar Laru un neuzdrīkstēsies viņai ne pieskarties, nedz arī...

� Vai jūs man ticat, Hovard?

� Cilvēkam jābūt glu�i trakam, lai jums neticētu.

� Es jums maksā�u divas reizes vairāk, nekā jūs saņemat patlaban, un do�u jums piecus procentus no kopējās peļņas.

� Vai es varu... vai es varu padomāt?

� Vai te vairs jādomā?

� Patiesi, nav jādomā... � Hovards Kellers piekrita,

� tādā gadījumā es esmu jūsu partneris.

Lara viņu apkampa.

� Tas ir brīni�ķīgi! Mēs abi celsim lieliskas ēkas. Visapkārt tik daudz briesmīgu graustu! Tie nav jāsaudzē Ikvienai ēkai jārotā pilsēta!

Hovards satvēra Laras roku.

� Palieciet vienmēr tāda, Lara!

Viņa paskatījās vīrietim acīs.

� To es jums apsolu.

DESMITĀ NODAĻA

Septiņdesmito gadu beigu posms bija straujas attīstības, pārmaiņu un lielu satraukumu laiks. 1976. gadā Izraēla iekaroja Entebi, nomira Мао Czeduns, D�eimss Kārters, jaunākais, tika ievēlēts par Savienoto Valstu prezidentu.

Lara uzcēla vēl vienu administratīvo ēku.

1977. gadā nomira �ārlijs �aplins un Elviss Preslijs.

Lara uzbūvēja vislielāko tirdzniecības centru �ikāgā.

1978. gadā sludinātājs D�ims D�ounss un 911 viņa sekotāji izdarīja masu pa�nāvību Gajanā. Savienotie �tati nodibināja diplomātiskas attiecības ar komunistisko Ķīnu, un tika ratificēts līgums par Panamas kanālu.

Laras īpa�umam pievienojās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Rod�ersparkā.

1979. gadā Izraēla un Ēģipte parakstīja Kempdēvi-das miera līgumu. Uz Trīsjūd�u salas notika starpgadījums ar radioaktīvajām vielām. Musulmaņu fundamentālisti iebruka ASV vēstniecībā Irānā.

Larai jau piederēja debesskrāpis un grezns kūrorta komplekss. Bez tam vēl ārpilsētas klubs Dorfildā ziemeļos no �ikāgas.

Lara reti rādījās sabiedrībā, un, ja arī tas notika, tad veiksmīgā biznesmene izraudzījās kādu klubu, kurā spēlēja d�ezs. Viņa bija iecienījusi klubu Endi, tajā muzicēja labākie d�eza izpildītāji. Lara klausījās, kā spēlē slavenie saksofonisti Vons Frīmans, Ēriks �nai-ders, Entonijs Brekstons un pianists Arts Houdzs.

Garlaicību Lara nepazina. Dienas aizritēja, tiekoties ar arhitektiem, vērojot darbā celtniekus, namdarus, elektriķus, ģeodēzistus, atslēdzniekus, � tie tagad bija kļuvu�i par viņas lielās ģimenes locekļiem. Ikvienai topo�ai celtnei Lara ziedoja visus savus spēkus, �ikāga kļuva par skatuvi, uz kuras plauksto�ā biznesmene spēlēja vado�o lomu.

Panākumi pārsniedza Laras vispārdro�ākos sapņus, ta�u personīgās dzīves viņai nebija. Atmiņas par �onu Makalisteru jaunajā sieviete pret seksu izraisīja vienīgi riebumu, ne reizi Lara nesastapa vīrieti, kur� būtu modinājis viņā dziļāku interesi. Visas tik�anās bija īslaicīgas. Kaut kur apziņas dziļumos mita tikko jau�ams tēls, kuru Lara reiz bija redzējusi un vēlējās satikt atkal. Bet �is tēls bija pārāk gaisto�s. Līdzīgi vīzijai tas nostājās Laras acupriek�ā, lai pēc mirkļa izzustu pavisam.

Par pielūdzēju trūkumu jaunā namīpa�niece sūdzēties nevarēja. To skaitā bija gan bagāti uzņēmēji, gan naftinieki un dzejnieki. Laras pielūdzēju vidū bija arī viņas darbinieki. Pret visiem stiprā dzimuma pārstāvjiem Lara izturējās laipni un pieklājīgi. Ta�u viņu attiecības bija atturīgas un neaizgāja tālāk par rokasspiedienu pie mis Kameronas apartamentu durvīm.

Bet tad Larai iepatikās kāds topo�as jaunceltnes vecākais darbu vadītājs Pits Raians, tas bija jauns, skaists un smaidīgs spēkavīrs, kas runāja ar īru akcentu. Bagātā uzņēmēja sāka arvien bie�āk apmeklēt objektu, kurā �is cilvēks strādāja. Viņi alla� runāja vienīgi par celtniecību, ta�u abi lieliski saprata, ka lieta grozās ap ko citu.

� Vai jums nebūtu iebildumu, ja es ielūgtu jūs vakariņās? � Raians reiz negaidot ieteicās. Vārdu �vakariņās� darbu vadītājs izrunāja, gari stiepdams, ai- uzsvaru.

Sieviete juta, kā salecas viņas sirds.

� Man nav iebildumu.

Pēc darba Raians ieradās pie Laras, ta�u vakariņot viņi neaizbrauca.

Lara pēc �ī brī�a bija noilgojusies. Viņu mīlestības prelūdija turpinājās jau vairākus mēne�us. Raians pacēla sievieti uz rokām un aiznesa uz guļamistabu. Kaisles pārņemti, viņi norāva savas drānas. Pitam bija slaids, muskuļains ķermenis, un Laras acupriek�ā iznira �ona Makalistera uzblīdu�ais, ļumīgais stāvs. Pēc brī�a viņi jau gulēja gultā un vīrie�a rokas kaislīgi glāstīja un mēle skūpstīja Laras ķermeni. No pāri plūsto�ās svētlaimes sieviete saldkairi vaidēja.

Pēc tam mīlnieki ilgi gulēja apskāvu�ies.

� Ak Dievs, � Raians teica, � tu esi īsts brīnums.

� Un tu arī, � Lara no�ukstēja.

Viņa neatcerējās, ka kādreiz dzīvē būtu guvusi tik lielu labsajūtu. Raians iemiesoja visu, par ko sievi�ķīgā būtne sapņoja. Pitam piemita gudrība un temperaments, abi sapratās jau no pusvārda, jo runāja vienīgi abiem saprotamā valodā.

Raians paspieda Laras roku.

� Esmu izsalcis kā vilks.

� Es arī. Tūlīt uzsmērē�u sviestmaizes.

� Rītdien, � vīrietis solīja, � mēs pavakariņosim, kā nākas.

Lara viņam pieglaudās.

� Norunāts.

Nākamajā rītā Lara ieradās jaunceltnē, lai apciemotu Raianu. Atnācēja ieraudzīja vecāko darbu vadītāju stāvam uz dzelzs sijas un izrīkojam savus ļaudis. Kad Lara devās pie pacēlēja, kāds strādnieks, ieraudzījis īpa�nieci, plati pasmaidīja.

� Labrīt, mis Kamerona! � Viņa balsī jautās dīvaina pieskaņa.

Kāds cits celtnieks garāmejot atļāvās pasmīnēt.

� Labrīt, mis Kamerona!

Arī divi strādnieki raudzījās sievietē ar nekaunīgu skatienu.

�Vai labi izgulējāties, �ef?

Lara pavērās apkārt. Gandrīz visi strādājo�ie smlnīgi viņu pētīja. Sieviete juta, ka pietvīkst. Viņa iekāpa pacēlējā un uzbrauca līdz stāvam, kurā atradās Pits Raians. Viņu ieraudzījis, tas pasmaidīja.

� Sveika, mīļumiņ. Cikos mēs �odien vakariņosim?

� Tev nāksies pabadoties, � ar pūlēm valdīdama pieaugo�o naidu, Lara cam* zobiem izgrūda. � Tu esi atlaists.

Katra Laras jaunuzceltā ēka bija kā izaicinājums liktenim. Viņa cēla nelielas administratīvās mājas, kuru platība nepārsniedza piecus tūksto�us kvadrātpēdu, un milzīgus daudzstāvu birojus un viesnīcas. Ta�u neatkarīgi no objekta veida � galvenais bija un palika pati vieta.

Bilam Rod�ersam izrādījās taisnība. �Vieta, vieta un vēlreiz � vieta.�

Laras impērija vērsās pla�umā. Viņa sāka iemantot pilsētas tēvu, preses un sabiedrības atzinību. Lara bija pievilcīga un apburo�a. Kad jaunā lēdija ieradās kādā labdarības pasākumā operā vai muzejā, preses reportieri steidza viņu fotografēt. Arvien bie�āk mis Kamero-nas balss skanēja radio vai arī viņas attēls parādījās tālrādes ekrānā. Visi viņas celtie objekti bija izdevu�ies, ta�u Larai tā arvien �ķita par maz. Liekas, jaunā sieviete dzīvoja brīnuma gaidās � kādu dienu atvērsies durvis un viņas dvēselē ieplūdīs līdz �im neiepazīta svētlaime.

� Kā jums vēl trūkst, Lara? � Kellers nesaprata.

� Pa�a galvenā. � Tas arī bija viss, ko Hovards spēja no Laras izdabūt.

Reiz Lara vaicāja Kelleram:

� Hovard, vai jums ir zināms, cik mēs katru mēnesi maksājam sētniekiem, veļas un logu mazgātājiem?

� Tas atkarīgs no attiecīgā pakalpojuma veida.

� Tādā gadījumā mēs �os pakalpojumus nopirksim.

� Par ko jūs runājat?

� Dibināsim meitas uzņēmumu, tad varēsim apkalpot savas un citas celtniecības firmas.

�ī ideja jau pa�ā sākumā izrādījās veiksmīga un ienesa jūtamu peļņu.

Kelleram bie�i �ķita, ka mis Kamerona ap sevi ir uzcēlusi biezu mūra sienu. �is cilvēks atradās viņai daudz tuvāk nekā pārējie, ta�u Lara vēl ne reizi nebija Hovardam stāstījusi par pa�as ģimeni, nedz arī uzticējusi savu pagātni. Izskatījās, ka viss, kas saistījās ar viņas personīgo dzīvi, ir noslēpums. Sākumā Kellers bija Laras padomdevējs, viņ� jauniņo biznesmeni mācīja un vadīja, ta�u tagad viņa visus lēmumus pieņēma patstāvīgi. Skolniece bija pāraugusi savu skolotāju.

Dzel�ainais raksturs nepazina �ķēr�ļus. �ai sievietei piemita spēks, kuram nevarēja pretoties. Viņa ikvienā lietā alka pēc pilnības, labi zināja, ko grib panākt, un neatkāpās ātrāk, iekams nebija sasniegts vēlamais rezultāts.

Sākumā da�i strādnieki Laru neņēma nopietni. Vīriem vēl nekad nebija nācies strādāt sievietes pakļautībā, un tas viņus pat uzjautrināja. Ta�u mis Kamerona ātri vien tika ar saviem celtniekiem galā. Reiz viņa pieķēra kādu darbu vadītāju, kas nodarbojās ar pierakstī�anu un centās Laru apmānīt, dodot parakstīt safabricētus norīkojumus. Pārējiem redzot, �is cilvēks tika ar troksni padzīts no sava ieņemamā amata. Topo�ā objekta īpa�niece ieradās jaunceltnē katru rītu. Darbs sākās pulksten se�os, un strādnieki bija pieradu�i, ka viņu saimniece arvien �eit ierodas pirmā. Tomēr nevarēja noliegt, ka sieviete būvlaukumā radīja arī zināmu divdomības atmosfēru. Nereti, kad īpa�niece atradās tuvumā, vīri palaida sālītus jociņus:

� Vai esi dzirdējis anekdoti par runājo�u p...? Tā iemīlējās metamajā un...

� Meita prasa mātei: �Vai var palikt stāvoklī, ja norij spermu?� Vaicātā atbild: �Ne No tā var palikt vienīgi bagāta...�

Larai nācās piedzīvot arī nepiedienīgas izdarības. Gadījās, ka, ejot garām jaunajai lēdijai, kāds no strādniekiem it kā netī�ām pārlaida roku viņas krūtīm vai arī piespiedās pēcpusei.

� Ak vai, atvainojiet, lūdzu, � vīrietis noteica.

� Nekas, nekas, � Lara atbildēja. � Saņemiet aprēķinu un aizvācieties.

Vieglprātīgo izturē�anos pamazām nomainīja cieņa.

Reiz Lara ar Hovardu Kelleru brauca pa Kedzi avēniju gar kvartālu, kur cita pie citas drūzmējās veikaliņi un nelielas tirgotavas. Apstādinājusi automa�īnu, viņa paziņoja:

� Tiek izniekots vesels rajons. �eit būtu īstā vieta lieliem veikaliem, tādas sīkas piparbodītes nedod nekādu peļņu.

� Jums taisnība, � Kellers piekrita. � Tikai mums nāksies ikvienu bodītes saimnieku pierunāt, lai tas pārdod savu īpa�umu. Da�s labs to varbūt nevēlēsies.

� Mēs visu nopirksim, � Lara paziņoja.

� Ta�u, ja kāds no viņiem iespītēsies, jums radīsies milzu problēmas. Jūs būsiet iegādājusies nevajadzīgus veikaliņus, ta�u celtniecību sākt nevarēsiet. Turklāt, ja īpa�nieki uzzinās, ka �eit paredzama liela būvniecība, viņi no jums noplēsīs bargu naudu.

� Savus nodomus mēs neizpaudīsim, � Lara sāka iekarst. � Pircēja lomu mēs uzticēsim da�ādiem cilvēkiem.

� Par to visu es jau esmu domājis, � Kellers brīdināja. � Ja par to uzzinās kaut viens cilvēks, veikalnieki no jums izspiedīs pēdējo peniju.

� Tātad mums jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem, � Lara noteica. � Mēs pērkam �o vietu.

�ajā Kedzi avēnijas kvartālā atradās vairāk nekā ducis mazu tirgotavu un bodī�u. Tur darbojās maizes ceptuve, dzelzs pre�u pārdotava, frizētava, apģērbu veikals, skārnis, �ū�anas darbnīca, aptieka, te varēja iegādāties kancelejas piederumus, pasēdēt kafejnīcā un tamlīdzīgi.

� Neaizmirstiet, ka risks ir liels, � Kellers brīdināja Laru. � Līdzko kāds izpļāpāsies, jūs pazaudēsiet visus �ajā lietā ieguldītos līdzekļus.

� Neuztraucieties, � mis Kamerona centās Hovardu nomierināt. � Viss tiks izdarīts, kā nākas.

Pēc nedēļas frizētavā, kurā bija tikai divi krēsli, ienāca kāds cilvēks. Tobrīd tās īpa�nieks lasīja �urnālu. Kad atvērās durvis, viņ� pārstāja lasīt un pamāja.

� Vai vēlaties nogriezt matus, ser?

Nepazīstamais pasmaidīja.

� Nē, � viņ� teica. � Es tikko kā ierados �ajā pilsētā. Ņūd�ersijā man pieder frizētava, ta�u sieva grib pārcelties uz dzīvi �ikāgā, lai būtu tuvāk savai mātei. Tādēļ es meklēju frizētavu, kuru varētu nopirkt.

� �ī frizētava te ir vienīgā, � saimnieks paskaidroja, � es to nepārdodu.

Sve�ais atkal pasmaidīja.

� Visu var nopirkt, ja prot sarunāt. Protams, par attiecīgu cenu. Nu, teiksim, cik maksā jūsu frizētava? Piecdesmit vai se�desmit tūksto�us dolāru?

� Tā aptuveni varētu būt, � saimnieks piekrita.

� Ta�u man tā katrā ziņā jānopērk. Ziniet, es do�u jums septiņdesmit piecus tūksto�us dolāru.

� Nē, nē, man pat prātā nav nācis frizētavu pārdot.

� Simt tūksto�us dolāru.

� Ļoti �ēl, kungs, bet nē..

� Jūs varēsiet paturēt visus instrumentus.

Frizieris neticīgi paraudzījās ienācējā.

� Jūs piedāvājat man simt tūksto�us dolāru, turklāt es varu paturēt �os krēslus un savus instrumentus?

� Tie�i tā. Man ir pa�am savi darbarīki.

� Vai es varu padomāt? Vajadzēs apspriesties ar sievu.

� Protams. Rīt es atkal pie jums atnāk�u.

Pēc divām dienām frizētava bija nopirkta.

� Viens jau skaitās, � Lara konstatēja.

Par nākamo kļuva neliela ģimenes maizes ceptuve un reizē arī pārdotava. Veikala dziļumā eso�ās krāsnis piepildīja telpu ar svaigi ceptas maizes aromātu.

� Mans vīrs nomira, � ceptuves īpa�niekam sacīja kāda sieviete, � un man palika apdro�inā�anas nauda. Floridā mums piederēja ceptuve. Es jau sen meklēju tādu veikaliņu kā jūsējais. Es to gribētu nopirkt.

� �eit ir ļoti izdevīga vieta, � maiznieks atzinās. � Mēs ar sievu nekad neesam domāju�i savu īpa�umu pārdot.

� Bet, ja nu jūs pēk�ņi tā nolemtu, kāda varētu būt cena?

Saimnieks paraustīja plecus.

� Es nezinu.

� Kā jūs domājat � vai �ī maiznīca varētu maksāt se�desmit tūksto�us dolāru?

� Ko jūs! Vismaz septiņdesmit piecus.

� Bet es savukārt piedāvāju, � sacīja sieviete, � par jūsu īpa�umu simt tūksto�us dolāru.

Beķeris iepleta acis.

� Vai jūs runājat nopietni?

� Nopietnāk vairs nevar būt.

� Vēl viens skaitās, � Lara otrā rītā apmierināta konstatēja.

Arī pārējie darījumi noritēja tikpat veiksmīgi. Bars vīrie�u un sievie�u staigāja pa kvartālu, uzdodamies par drēbniekiem, maizniekiem, farmaceitiem un miesniekiem. Turpmākajos se�os mēne�os Lara bija nopirkusi gandrīz visus veikaliņus un nolīga speciālistus, kas veiktu ģeodēziskos darbus. Arhitekti jau sāka gatavot �ī kvartāla jaunapbūves plānu.

Lara pārskatīja pēdējās atskaites.

� Izskatās, ka mums ir paveicies, � viņa Kelleram sacīja.

� Baidos, ka mums ir viena problēma. � Hovards �ķita norūpējies.

� Kādēļ tā? Vairs atlikusi ir vienīgi kafejnīca.

� Tur jau ir tā lieta. Saimnieks to iznomājis uz pieciem gadiem un nedomā atkāpties.

� Piesoliet �im cilvēkam lielāku summu...

� Viņ� saka, ka neatteiksies ne par kādu naudu.

Lara domīgi vērās Kellerā.

� Vai tas vīrietis nojau�, ka �eit notiks būvniecība?

� Nā

� Labi. Es pati ar viņu parunā�u. Varat ne�aubīties � kafejnīcas nomnieks no �ejienes aizvāksies. Noskaidrojiet, kas viņam �īs telpas ir iznomājis.

Otrā dienā Lara devās uz Kedzi avēniju. Kafejnīca Haley atradās kvartāla dienvidrietumu daļas pa�ā stūrī. Te lielā �aurībā pie letes drūzmējās se�i augsti sēdekļi un tālāk �etri galdiņi. Aiz letes stāvēja �īs iestādes saimnieks. Vīrietis likās ap se�desmit gadu vecs.

Lara apsēdās pie galdiņa.

� Labrīt, � veci�ķais vīrs viņu līksmi sveicināja.

� Ko pasūtīsiet?

� Man, lūdzu, apelsīnu sulu un kafiju.

� Tūdaļ.

Lara skatījās, kā cilvēks aiz letes izspie� apelsīnu.

� Viesmīle �odien neieradās darbā, � viņ� apmeklētājai sūdzējās. � Mūsdienās atrast labu palīdzi nav viegli. � Ielējis tasītē kafiju, saimnieks devās pie galdiņa, kur sēdēja Lara. Kad sirmgalvis panācās tuvāk, jaunā sieviete pamanīja, ka �im cilvēkam nav kāju un viņ� pārvietojas ar invalīdu ratiņiem. Lara tāpat klusēdama vēroja, kā viņ� noliek uz galdiņa kafiju un apelsīnu sulu.

� Pateicos. � Lara paraudzījās visapkārt. � �eit ir ļoti patīkami.

� Jā. Man arī tā �ķiet.

� Vai jūs jau sen �eit saimniekojat?

� Desmit gadu.

� Un vai jums ne reizi nav ienācis prātā �o darbu pamest?

Vīrietis pakratīja galvu.

� �onedēļ jūs jau esat otrais cilvēks, kas man to prasa. Nē, es nekad savu darbu nepametī�u.

� Varbūt jums piesolīja pārāk mazu naudu?

� Man nauda nav vajadzīga, mis, � sirmgalvis atteica. � Iekams nokļuvu �eit, es divus gadus pavadīju veterānu hospitālī. Man nebija ne draugu, ne arī kādu mērķu dzīvē. Tad kāds cilvēks mani pierunāja, lai iznomāju �o kafejnīcu. � Runātājs pasmaidīja. � Un tā pārvērta manu dzīvi vārda tie�ā nozīmē �eit mēdz iegriezties visi apkaimes iedzīvotāji. �ie cilvēki ir kļuvu�i par maniem draugiem, vēl vairāk � par manu ģimeni. Tagad manai dzīvei ir radusies kāda jēga. � Vecais vīrs vēlreiz pakratīja galvu. � Nē, nē Naudai te nav nekādas nozīmes. Vai atnest vēl kafiju?

Lara apspriedās ar Kelleru un arhitektu.

� Mums pat nevajag izpirkt viņa nomas līgumu,� Koi?агя paziņoja. � Es tikko kā runāju ar kafejnīcas īpa�nieku. Līgumā ir punkts, kas paredz, ka nomnieks zaudē savas tiesības, ja �ī kafejnīca ilgākā laika posmā neienes attiecīgo peļņu. Jau vairākus mēne�us minētais noteikums netiek pildīts, un mēs varam �o iestādi glu�i vienkār�i slēgt.

Lara pievērsās arhitektam.

� Man ir jums kāds jautājums. � Viņa aplūkoja uz galda izklāto kvartāla apbūves plānu un ar pirkstu norādīja uz dienvidrietumu daļu. � Kā būtu, ja mēs �o vietu atstātu neskartu? Lai tur paliek kafejnīca. Vai tas ir iespējams?

Arhitekts sāka pētīt rasējumu.

� Domāju, ka � jā, � viņ� pēdīgi sacīja. � Es varu no�ķelt �o mājas stūri un, lai rastos simetrija, arī otrā pusē izdarīt to pa�u. Protams, labāk jau to nedarīt...

� Ta�u iespējams tas ir? � Lara neatlaidās.

-Jā.

� Lara, � Kellers iejaucās sarunā.�Es jau teicu � mēs varam likt, lai kafejnīcu slēdz.

Lara noraido�i pakratīja galvu.

� Mēs ta�u visu pārējo nekustamo īpa�umu �ajā kvartālā esam nopirku�i?

� Tie�i tā, kā jūs to ierosinājāt, � Kellers apstiprināja. � Jūs tagad esat lepnas īpa�nieces godā � jums pieder apģērbu veikals, �ū�anas darbnīca, kancelejas pre�u tirgotava, aptieka, maiznīca...

� Labi, � Lara viņu pārtrauca. � Tie, kas apmetīsies mūsu jaun uzcelta jā kvartālā, būs priecīgi, ja blakus atradīsies arī kafejnīca. Un mēs tāpat. Та ka kafejnīca Haley paliek savā vielā.

Sava tēva dzim�anas dienā Lara sacīja Kelleram:

� Hovard, es gribu lūgt, lai jūs man izdarāt kādu pakalpojumu.

� Protams, ar lielāko prieku, � uzrunātais pauda patavību.

� Vai jūs varētu manā uzdevumā aizbraukt uz Skotiju?

�Vai tad mēs gatavojamies tur kaut ko celt?

� Mēs pērkam pili.

Hovards bija neizpratnē

� Ziemeļskotijas augstienē atrodas vieta, kuru sauc Lohmorliha. Tas ir pa ceļam uz Glenmoru, netālu no Avimoras. Tur pilis ir vai uz katra soļa. Nopērciet vienu no tām.

� Tā būs vasaras mītne?

� Es netaisos tajā dzīvot. Es gribu apglabāt tur savu tēvu.

� Jūs gribat, lai es Skotijā nopērku pili, kurā jūs apglabāsiet savu tēvu? � Kellers neticīgi pārjautāja.

� Tie�i tā. Man nav laika to izdarīt pa�ai, un jūs esat vienīgais cilvēks, kuram es varu �ādu lietu uzticēt. Tagad mans tēvs ir apglabāts Gleisbejā, Grīnvudas kapos.

Pirmo reizi Kellers uzzināja par jūtām, kas Laru saistīja ar viņas ģimeni.

� Jūs laikam savu tēvu ļoti mīlējāt?

� Jūs to izdarīsiet?

� Protams.

� Pēc tam kad tēvs būs pārapbedīts, atrodiet kādu, kas varētu kopt viņa kapu.

Pēc trim nedēļām Kellers atgriezās no Skotijas.

� Viss kārtībā, � viņ� ziņoja. � Tagad jūs esat tās pils īpa�niece, kurai līdzās apbedīts jūsu tēvs. �o skaisto vietu ieskauj pakalni, bet tuvumā atrodas neliels ezers. Jums tin patiks. Kad esat nolēmusi turp braukt?

Lara izbrīnā pacēla uzacis.

� Es? Nekad.

VIENPADSMITĀ NODAĻA

1984. gadā Lara Kamerona nolēma, ka pienācis laiks iekarot Ņujorku. Kad viņa izstāstīja pārdro�o plānu Hovardam Kelleram, viņ� nemaz necentās slēpt savas izbailes.

� Man tas ne visai patīk, � viņ� stingri paziņoja.

� Jūs nepazīstat Ņujorku tāpat kā es. Та, Lara, ir glu�i cita pilsēta. Mēs...

� To pa�u man teica, kad es no Gleisbejas iebraucu �ikāgā, � uzrunātā piezīmēja. � Mājas visur ir vienādas � vienalga, vai tā būtu Gleisbejā, �ikāga, Ņujorka vai Tokija. Visur valda vieni un tie pa�i noteikumi.

� Ta�u �eit jums iet tik labi, ka labāk nevar vēlēties, � Kellers raudzīja iebilst. � Ko jums vēl vajag?

� Es jau teicu, man vajag vēl vairāk. Es gribu, lai mans vārds starotu pār visu Ņujorku. �ajā pilsētā es uzcel�u namus Cameron Plaza un Cameron Center. Un kādu dienu, Hovard, es uzbūvē�u augstāko debesskrāpi pasaulē Lūk, ko es gribu. Un Cameron Enterprises pārceļas uz Ņujorku.

Ņujorkā valdīja īsts celtniecības drudzis. Pilsētā bija sabrauku�i tādi nekustamā īpa�uma darījumu giganti

kā Zekendorfi, Harijs Helmslijs, Donalds �lYamps, Juraizi un Rudini.

� Mēs pievienosimies �ai kompānijai, � Lara sacīja Kelleram.

Viņi apmetās viesnīcā Regency un sāka iepazīties ar Ņujorku. Laru pārsteidza milzīgās pilsētas kūsājo�ā dzīve. Tā jaunajai sievietei atgādināja debesskrāpju kanjonu, kura pakāje līdzīgi upēm plūda automa�īnu straumes.

� Salīdzinot ar Ņujorku, �ikāga Izskatās kā provinces pilsētiņa, � Lara sajūsminājās. Viņa gribēja pēc iespējas ātrāk ķerties pie darba. � Pats pirmais mūsu uzdevums ir � izveidot komandu. Nolīgsim vislabāko Ņujorkas advokātu, pēc tam atradīsim izpilddirektorus. Noskaidrojiet, kas strādā pie Rudiniem, un uzziniet, vai nevar viņus pārvilināt.

� Skaidrs.

� Te būs ēku saraksts, kuras man iepatikās, � Lara turpināja. � Uzziniet, kas �os projektus ir izstrādājis, es gribētu ar viņiem tikties.

Mis Kameronas satraukums pielipa arī Kelleram.

� Es atvēr�u bankā kredītlīniju, � viņ� pavēstīja.

� Mūsu �ikāgas kapitāli nav no mazajiem. Bez tam es saistī�os ar vairākām investīciju sabiedrībām un nekustamo īpa�umu pārdo�anas aģentiem.

� Lieliski.

� Ta�u, iekams jūs iesaistāties visā �ajā lietā � vai jums nederētu apsvērt, ko jūs īsti esat nodomājusi darīt?

Lara paraudzījās Hovarda ar nevainīgu skatienu.

�Vai tad es jums neteicu? Mēs pērkam Manhata-nas Centrālo slimnīcu.

Pirms da�ām dienām Lara Medisonas avēnijā apmeklēja frizētavas salonu. Kamēr viņai veidoja matu sasuku, Lara neviļus ieklausījās, ko blakus sēdo�ā kliente rīmā ar savu frizieri.

� Mums būs skumji bez jums, misis Vokera.

� Man arī, Dārlena. Cik gadus es �ajā frizētavā jau nāku?

� Gandrīz piecpadsmit.

� Kā skrien laiks! Man pietrūks Ņujorkas.

� Kad jūs aizbraucat?

� Pēc iespējas ātrāk. �orīt es saņēmu paziņojumu par manas darbavietas slēg�anu. Vai jūs spējat iedomāties � tāda iestāde kā Manhatanas Centrālā slimnīca un pēk�ņi � bankrotējusi! Gandrīz divdesmit gadu es tur nostrādāju par inspektori, un � viņi man atsūta rakstisku paziņojumu par atlai�anu! Pieklājības pēc viņi to varēja izdarīt personiski. Kas ar �o pasauli notiek?!

Tagad Lara sāka ieklausīties jau vērīgāk.

� Ta�u avīzēs par slimnīcas slēg�anu pagaidām nekas nav teikts.

� Pareizi. Viņi to noklusē. Vadība grib, lai slimnīcas personālam �ī vēsts nāktu negaidīta.

Friziere Larai vēl �āvēja matus, kad viņas kliente jau cēlās kājās.

� Es vēl neesmu beigusi, mis Kamerona.

� Nekas, � Lara pasmaidīja. � Es ļoti steidzos.

Manhatanas Centrālā slimnīca bija veca, samērā neglīta ēka, kas salas austrumu daļā aizņēma veselu kvartālu. Lara ilgi stāvēja, neatraudama skatienu. Iztēlē jaunā sieviete redzēja varenu debesskrāpi ar dārgiem veikaliem pirmajā stāvā un lieliskiem apartamentiem ēkas aug�daļā.

Iegājusi slimnīcā, Lara centās uzzināt �īs iestādes īpa�nieka vārdu. Viņai ieteica doties uz Rod�era Burn-hema biroju Volstrītā.

� Ar ko varu pakalpot, mis Kamerona?

� Es dzirdēju, ka tiek pārdota Manhatanas Centrālā slimnīca.

Vīrietis izbrīnījies pacēla uzacis.

� Kas jums to teica?

� Vai tas tā ir?

� Ļoti iespējams, � Rod�ers Burnhems izvairīgi sacīja.

� Var gadīties, ka es to gribē�u nopirkt, � Lara darīja zināmu. � Kāda ir jūsu cena?

� Paklausieties, lēdij. Es jūs pirmo reizi redzu. Jūs tā glu�i vienkār�i ienākat no ielas manā birojā un uzstājat, lai es apsprie�u ar jums darījumu par deviņdesmit miljoniem dolāru. Es...

� Deviņdesmit miljonu? � Larai nosauktā summa �ķita pārāk liela, ta�u viņai ļoti gribējās �o zemesgabalu nopirkt. Tas gan būtu labs iesākums! � Vai mēs runājam par �ādu summu?

� Es ar jums vispār neko nerunāju.

Lara pasniedza Rod�eram Burnhemam simt dolāru naudaszīmi.

� Par ko tad �ī nauda?

� Par �etrdesmit astoņu stundu handikapu. Es no jums izlūdzos vienīgi �īs divas diennaktis. Jūs ta�u negrasāties jau paziņot par slimnīcas slēg�anu? Jūs neko nezaudējat?! Ja es varu samaksāt �o naudu, jūs saņemsiet prasīto.

� Ta�u man nav pat nojausmas, kas jūs tāda esat.

� Piezvaniet uz �ikāgas Komercbanku. Prasiet pēc �īs bankas prezidenta Boba Vensa.

Brīdi sievieti uzlūkojis, Burnhems nogrozīja galvu un kaut ko nomurmināja. Līdz Laras ausīm nonāca vienīgi vārdi � �galīgi jukusi�.

Tomēr Rod�ers Burnhems sameklēja telefonu grāmatā vajadzīgo numuru, un sekretāre savienoja viņu ar Bobu Vensu.

� Misters Venss? Te Rod�ers Burnhems no Ņujorkas. Pie manis ir mis.,. � Runātājs jautājo�i palūkojās uz Laru.

� Lara Kamerona.

� Lara Kamerona. �ī sieviete grib pirkt kādu man piedero�u īpa�umu un apgalvo, ka jūs viņu pazīstot.

Burnhems kādu laiku uzmanīgi klausījās.

� Vai patiesi?... Ā-a... Ko jūs sakāt?... Nē, neesmu dzirdējis... Labi... Labi... � Viņ� atkal apklusa. � Liels paldies.

Nolicis klausuli, vīrietis skatījās uz Laru.

� Izskatās, ka jūs esat apgriezusi ar kājām gaisā visu �ikāgu.

� To pa�u es gatavojos izdarīt arī Ņujorkā.

Vīrietis palūkojās uz simt dolāru naudaszīmi.

� Un kas ar �o darāms?

� Nopērciet sev Havanas cigārus. Tātad es uzskatu, ka mēs esam vienoju�ies?

� Vispār tas ir diezgan neparasti... � Burnhems vēl arvien nenovērsa acis no sievietes, � es domāju, ka � jā. Dodu jums �etrdesmit astoņas stundas laika.

� Mums jārīkojas ļoti ātri, � Lara pavēstīja Kel-leram. � Lai noorganizētu �ī projekta finansē�anu, mūsu rīcībā ir tikai �etrdesmit astoņas stundas.

� Vai jūs jau esat aprēķinājusi, cik tas varētu izmaksāt?

�Vispārējos vilcienos � jā. Deviņdesmit miljonus Rod�eram Burnhemam un, pēc maniem aprēķiniem, vēl divsimt miljonu, lai slimnīcu nojauktu un tās vietā uzceltu jaunu ēku.

� Tātad � viss kopā divsimt deviņdesmit miljonu dolāru! � Kellers ar ieplestām acīm izsaucās.

� Jūs arvien esat bijis labs rēķinātājs. � Laras balsī jautās ironija.

� Bet kur mēs ņemsim tādu naudu? � Hovards iejautājās, nepievērsdams vērību viņas izsmieklam.

� Ņemsim aizdevumus. Es nedomāju, ka tas nāksies pārlieku grūti.

� Jūs ārkārtīgi riskējat. Var rasties tūksto� neparedzētu apstākļu, un jūs gatavojaties likt uz vienas kārts visu, kas vien jums ir...

� Tas jau mani arī uzkurina. Spēle, kurā es varu uzvarēt.

Dabūt naudu būvniecībai Ņujorkā izrādījās daudz vienkār�āk nekā �ikāgā. Pilsētas mērs Kohs bija parakstījis lēmumu 412-Л par jaunas nodokļu programmas ievie�anu. Tā paredzēja, ka uzņēmējs, kas ceļ savu ēku vecās vietā, var rēķināties ar atvieglojumiem, nodokļus maksājot, bet pirmos divus gadus vispār netiek aplikts ar nodokļiem.

Kad bankas un apdro�inā�anas sabiedrības bija pārliecināju�ās par Laras Kameronas finansiālo stāvokli, tās labprāt vēlējās ar viņu sadarboties. Vēl nebija pagāju�as ne �etrdesmit astoņas stundas, kad Lara jau ieradās Burnlieima birojā un pasniedza viņam �eku par trīs miljoniem dolāru.

� Tā ir mūsu darījumu pirmā iemaksa, � viņa sacīja. � Es pieņemu jūsu noteikumus. Starp citu, tos simt dolārus varat paturēt.

Lai atrisinātu finansu jautājumus, nākamos mēne�us Kellers sadarbojās ar bankām, bet Lara kopīgi ar arhitektiem strādāja pie jaunceltnes projekta.

Darbs ritēja uz priek�u bez kavē�anās. Arhitekti, celtnieki, tirgzinību speciālisti � visi savu uzdevumu veica paredzētajā laikā. Būvdarbi sākās aprīlī.

Lara bija nenogurdināma. Pulksten se�os no rīta viņa jau stāvēja laukumā un vēroja, kā top jaunā ēka. Tagad tur saimniekoja strādnieki, un veiksmīgajai uzņēmējai tas �ķita nedaudz garlaicīgi, Jo viņa bija pieradusi pie aktīvākas darbo�anās, bet �eit viņai nekas vairs nebija darāms. Mis Kameronai labāk palika celt vairākas ēkas vienlaikus.

� Varbūt mums jāpameklē vēl kaut kas? � Lara vaicāja Kclleram.

� Mums jau pilnīgi pietiek ar �o projektu. Viens nepareizs solis un � viss pagalam. Jūs ta�u pati saprotat, ka �īs ēkas celtniecībā esat ieguldījusi itin visus savus līdzekļus līdz pat pēdējam penijam. Ja nu kaut kas atgadās...

� Nekas nevar atgadīties, � Lara apgalvoja, ta�u Hovards izskatījās noraizējies. � Vai jūs kaut kas satrauc?

� Jā, jūsu parakstītā līguma noteikumi...

� Tur kaut kas nav pareizi? Naudu ta�u mēs saņēmām, vai ne?

� Man nepatīk punkts par ēkas nodo�anas datumu. Ja objekts nebūs pabeigts līdz piecpadsmitajam martam, jūs pazaudēsiet absolūti visu.

Lara atcerējās, kā bija cēlusi savu pirmo namu Gleisbejā un arī to, ka draugi viņai toreiz izpalīdzēja. Bet �eit viss bija citādi.

� Neuztraucieties, � sieviete Kelleru mierināja. � Celtniecība tiks pabeigta laikā. Vai esat pārliecināts, ka mums nenāktos padomāt par vēl vienas ēkas būvniecību?

Lara apspriedās ar tirgzinību speciālistu.

� Visas veikaliem paredzētās telpas un lielākā daļa apartamentu jau ir pārdoti, � komercdirektors Larai Kameronai paziņoja. � Pēc mūsu aprēķiniem, trīs ceturtdaļas no tiem tiks izpirkti līdz celtniecības beigām, bet nedaudz vēlāk arī visi pārējie.

� Es gribu, lai viss būtu pārdots jau iepriek�, � Lara cieti noteica. � Vairāk un neatlaidīgāk reklamējiet.

Tajā brīdī kabinetā ienāca Kellers.

� Man nākas atzīties, Lara, jums bija taisnība, � viņ� sacīja. � Darbi rit, stingri ievērojot grafiku.

� Cerams, ka �ī ēka kļūs mums par zelta āderi, kas nemitīgi nesīs naudu.

Piecpadsmitajā janvārī, se�desmit dienas pirms objekta galīgās nodo�anas, sienas un pārsegums jau atradās savā vietā un strādnieki varēja likt caurules, ievilkt elektrības kabeļus.

Lara stāvēja un vēroja, kā pa�ā aug�ā rosās strādnieki. Viens no viņiem atlieca muguru, lai izņemtu no kabatas cigare�u paciņu. Tajā pa�ā brīdī viņam no rokām izslīdēja uzgrie�ņu atslēga un lidoja zemē Neticēdama savām acīm, Lara redzēja, ka tērauda instruments milzīgā ātrumā drā�as viņai virsū. Sieviete tik tikko paguva atlēkt sāņus un sajuta sirdi me�onīgi dauzāmies krūtīs. Celtnieks skatījās lejup uz Laru un rādīja �estus, ka lūdz piedo�anu.

Ar dusmās pārvērstu seju Lara uzkāpa uz pacēlāja un nokļuva stāvā, kur atradās pats vaininieks. Nebīdamās no galvu reibino�ā augstuma, sieviete pa dēļu sastatnēm piegāja viņam klāt.

� Vai jūs nometāt uzgrie�ņu atslēgu?

� Jā, es atvainojos.

Lara no visa spēka iecirta vīrietim pļauku.

� Jūs esat atlaists! Un tagad vācieties prom no manas celtnes!

� Nu, paklausieties, � strādnieks taisnojās, � tas ta�u notika netī�ām. Es...

� Lasieties prom!

Strādnieks labu brīdi skatījās uz Laru, tad iekāpa pacēlāja būrī un nobrauca lejā.

Lai nomierinātos un atgūtu līdzsvaru, Lara dziļi ievilka elpu. Strādnieki to visu vēroja.

� Turpiniet strādāt! � viņa pavēlēja.

Lara brokastoja kopā ar Semu Gosdenu, Ņujorkas advokātu, kur� viņai gatavoja kontraktus.

� Es dzirdēju, ka jums viss rit spīdo�i, � Gosdens ieteicās.

� Labāk nemaz nevar vēlēties, � Lara pasmaidīja.

� Līdz fini�am atliku�as vairs tikai da�as nedēļas.

� Ziniet, mis Kamerona, man jums kādā lietā jāatzīstas.

� Klājiet vaļā, tikai pārāk nesakompromitējiet sevi.

Sems Gosdens iesmējās.

� Es saderēju, ka jums neizdosies pabeigt savu projektu.

� Vai tie�ām? Un kādēļ ne?

� Uzcelt tādu debesskrāpi pa spēkam ir tikai vīrietim. Parasti sievietes, kas nodarbojas ar nekustamā īpa�uma darījumiem, ir sīkas ve�iņas ar krāsotiem matiem, viņas pērk un atkal pārdod kooperatīvos veikaliņus.

� Un jūs saderējāt, ka es zaudē�u? <

Sems Gosdens pasmaidīja.

� Atzīstos � jā.

Lara pieliecās advokātam tuvāk.

� Sem...

-Jā?

� Neviens no maniem cilvēkiem nedrīkst nostāties pret mani. Jūs esat atlaists.

Lara piecēlās un izgāja no restorāna. Sems Gosdens palika sē�ot ar atvērtu muti.

Kad pirmdienas rītā Lara ieradās savā jaunceltnē, viņa acumirkli sajuta, ka kaut kas nav kārtībā. Tūdaļ jau ari viss noskaidrojās: nebija dzirdami ne āmuru klaudzieni, nedz urbjma�īnu griezīgās skaņas � visapkārt valdīja kapa klusums. Neticēdama pati savām acīm, Lara vērās uz nepabeigto ēku. Strādnieki vāca kopā darbarīkus un gatavojās atstāt būvvictu. Uzņēmēja pieskrēja pie darbu vadītāja.

� Kas �eit īsti notiek? � Lara gribēja zināt. � Pulkstenis rāda tikai septiņi.

� Es vedu savus vīrus prom.

� Par ko jūs runājat?

� Ir ienākusi sūdzība, mis Kamerona.

� Kāda sūdzība?

� Jūs iesitāt strādniekam?

� Ko?! � Lara jau bija paguvusi �o notikumu aizmirst. � Лк, jā. Un pie tam pelnīti. Es viņu atlaidu.

� Vai tad jums ir tādas tiesības � iet un izdalīt pļaukas saviem strādniekiem?

� Vienu acumirklīti, � Lara iebilda. � Tas notika glu�i citādi. �im strādniekam no rokām izkrita uzgrie�ņu atslēga, un tā mani tik tikko nenosita. Iespējams, es nedaudz iekarsu. Man ļoti �ēl, ta�u es nevēlos, ka �is cilvēks atkal te strādātu.

� �Viņ� nemaz i nedomā atgriezties, � darbu vadītājs sacīja. � Un mēs pārējie arī ne.

Lara iepleta acis.

� Vai tas jāsaprot kā joks?

� Mūsu arodbiedrība to neuzskata par joku, � darbu vadītājs darīja zināmu. � Mums lika aiziet, un mēs to arī darām.

� Bet es ta�u ar jums noslēdzu līgumu.

� Jūs esat to pārkāpusi. Ja jūs kas neapmierina, varat sūdzēties arodbiedrībā. � Sarunu biedrs pagriezās, lai dotos prom.

� Pagaidiet, � Lara vīrieti aizturēja. � Es jau teicu, ka notiku�o no�ēloju... Vai zināt ko? Es... esmu gatava �im cilvēkam atvainoties un viņu atkal pieņemt darbā.

� Mis Kamerona, man �ķiet, ka jūs neko neesat sapratusi. �is strādnieks nedomā atgriezties pie jums. Mūs visus jau gaida darbs citur. �ajā pilsētā celtniekiem darāmā ir pilnas rokas. Un, lūk, ko es vēl gribēju jums likt pie sirds, lēdij: mēs, velns parāvis, pārāk daudz strādājam, lai mierīgi paciestu pļaukas no saviem darba devējiem.

Lara stāvēja un skatījās, kā celtnieki aiziet. Viss redzētais viņai �ķita līdzīgs murgainam sapnim.

Beidzot atjēgusies, sieviete aizsteidzās uz savu biroju, lai izstāstītu notiku�o Hovardam Kelleram.

� Es jau dzirdēju, � viņ� sacīja, iekams Lara paguva bilst kaut vārdu. � Es sazinājos pa tālruni ar arodbiedrību.

� Un ko viņi saka? � Lara atdzīvojās.

� Viņi gatavojas �o lietu izskatīt nākamajā mēnesī.

Mis Kameronas seja pauda apjukumu.

� Nākamajā mēnesī! Bet mums ta�u līdz celtniecības beigām atliku�i vairs tikai nepilni divi mēne�i!

� Es viņiem to teicu.

� Un ko �ie?

� Atbildēja, ka tas viņus neuztrauc.

Lara bezspēcīgi noslīga uz dīvāna.

� Ak Dievs! Ko nu lai mēs darām?

� Es nezinu.

� Varbūt mums izdosies pierunāt banku... � Lara ievēroja Kellera sejas izteiksmi. � Diez vai... � Sieviete pēk�ņi atdzīvojās. � Es zinu! Mēs atradīsim citu celtnieku brigādi un...

� Lara, � Kellers runātāju pārtrauca, � neviens strādnieks �ajā pilsētā jūsu celtnei pat nenāks tuvumā.

� Man vajadzēja to nelieti labāk nosist!

� Patiesi. Tas jums būtu palīdzējis daudz vairāk,� Kellers drūmi noteica.

Lara pielēca kājās un sāka satraukti staigāt pa istabu.

� Es palūg�u Semu Gosdenu...�Tad viņa pēk�ņi atcerējās. � Kaut gan � nē, es ta�u viņu atlaidu.

� Par ko?

� Nav svarīgi.

� Var gadīties, � Kollers skaļi prātoja, � ja mēs saistāmies ar labu advokātu... ar kādu no tiem, kam ir sakari arodbiedrībā...

� Lieliska doma. Ar kādu izmanīgāku cilvēku. Vai jums tāds ir zināms?

� Nē Ta�u Sems Gosdens reiz kādu advokātu minēja. Viņu sauc Martins. Pols Martins.

� Kas viņ� tāds ir?

� Es īsti nezinu, �ī vīra vārds ieskanējās, kad mēs pārrunājām arodbiedrības problēmas.

� Vai jūs zināt, kādu firmu viņ� pārstāv?

� Nē

Lara izsauca sekretāri.

� Kelij, Manhatanā strādā advokāts Pols Martins. Atrodiet man viņa koordinātas.

� Jūs vēlaties uzzināt �ī advokāta tālruņa numuru un norunāt salik�anos? � Kellers vaicāja.

� Vairs nav laika. Es nevaru te sēdēt un gaidīt, kad Pols Martins sadomās mani pieņemt. �odien pat man jātiekas ar viņu. Būs labi, ja �is cilvēks varēs mūs pieņemt. Ja ne � nāksies meklēt citu ceļu, � Lara sacīja un klusībā nodomāja: �Bet cita ceļa ta�u mums nemaz nav.�

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Pola Martina birojs atradās Volstrītā, kādas administratīvās ēkas divdesmit piektajā stāvā. Uzraksts uz matēta durvju stikla vēstīja: �POLS MARTINS, ADVOKĀTS�.

Saņēmusi drosmi, Lara iegāja. Pieņem�anas telpa izrādījās mazāka, nekā to varēja gaidīt, tajā atradās vienīgi apbru�āts galds, pie kura sēdēja sekretāre � krāsota blondīne.

� Labrīt! Ko jūs vēlaties?

� Es atnācu, lai satiktu misteru Martinu, � Lara sacīja.

� Vai viņ� ir nolicis jums tik�anos?

� Jā. � Patlaban nebija īstais brīdis sniegt paskaidrojumus.

� Vai drīkstu zināt, kā jūs sauc?

� Kamerona. Lara Kamerona.

Sekretāre raudzījās ienācējā ar neuzticību.

� Vienu acumirklīli. Es tikai uzzinā�u, vai misters Martins jūs pieņems.

Gai�mate piecēlās no krēsla un pazuda aiz kabineta durvīm.

�Viņ� mani noteikti pieņems,� Lara centās sevi pārliecināt.

� Lūdzu, ejiet. � Sekretāre atkal parādījās un aicināja.

� Pateicos. � Lara centās neizrādīt atvieglojuma sajūtu.

Uzņēmēja iegāja kabinetā. Tas izrādījās neliels un pieticīgi iekārtots: darbagalds, divi atzveltnes krēsli, kafijas galdiņ� un vēl da�i sēdekļi. �Nekas te neliecina par ietekmi un varu,� Lara klusībā nosprieda. Pie galda sēdēja se�desmit gadus vecs cilvēks, kura sejā iegūla rievas, viņam bija līks deguns un galvu sedza sirmu matu krēpes. Biroja saimnieka izskatā jautās kaut kas dzīvniecisks. Pols Martins bija ģērbies gai�ā uzvalkā ar tikko samanāmu svītriņu, zem tā viņ� nēsāja baltu kreklu ar �auru apkaklīti. �is cilvēks runāja asā, zemā balsī, kas ietekmēja klausītāju.

� Mana sekretāre teica, ka esmu jums nolicis tik�anos.

� Atvainojiet, � Lara samulsa, � ta�u man katrā ziņā vajadzēja jūs satikt. Mana lieta ir steidzama.

� Apsēdieties, mis...

� Kamerona. Lara Kamerona. � Sieviete pievilka sev tuvāk krēslu.

� Ar ko varu pakalpot?

Lara ievilka plau�ās elpu.

� Man ir mazas nepatik�anas. � �Divdesmit�etrstā-vīgs dzelzsbetona ēkas karkass stāv dīkā.� � Runa ir par celtniecību...

� Kas tad ir noticis?

� Es nodarbojos ar celtniecību, mister Martin. Un patlaban beidzu celt biroju ēku Manliatanas austrumu rajonā. Tagad man radu�ās domstarpības ar arodbiedrību.

Cilvēks pie galda klusēdams klausījās.

� Es zaudēju pa�savaldī�anos, � Lara turpināja stāstīt, � un iecirtu kādam strādniekam pļauku. Arodbiedrība nu izsludinājusi streiku.

Advokāts pievērsa sievietei ba�īgu skatienu.

� Mis Kamerona... nu kāds tam visam sakars ar mani?

� Es dzirdēju, jūs varat palīdzēt.

� Baidos, ka jums ir nepareiza informācija. Esmu parasts advokāts, un man nav nekā kopēja ne ar celtniecību, nedz arī ar arodbiedrību.

Larai gandrīz vai apstājās sirds.

� Ak vai, � sieviete nomurmināja, � bet es domāju... vai tie�ām jūs neko nespējat palīdzēt?

Pols Martins atspieda plaukstas pret galda virsmu, it kā grasītos celties kājās.

� Es varu dot jums da�us padomus. Saistieties ar juristu, kur� specializējies darba konfliktu jautājumos. Lai viņ� iesūdz tiesā arodbiedrību un...

� Vairs nav atlicis laika. Pienācis pēdējais termiņ�. Es... Un kāds ir otrs padoms?

� Metiet to celtniecību pie malas. � Pola Martina skatiens kavējās pie sievietes krūtīm. � Jums ar to nevajadzētu nodarboties.

� Ko?

� Tas nav domāts sievietēm.

� Kas tad viņām ir domāts? � Lara aizsvilās dusmās. � Vienīgi guļamistaba un ķēķis?

� Nu, zināmā mērā � jā.

Lara piecēlās kājās, sieviete vairs nespēja pār sevi valdīt.

� Jūs laikam �eit esat ieradies no akmens laikmeta, tādēļ sprie�at kā dinozaurs. Jūs varbūt pat neesat dzirdējis, ka sievietes tagad ir brīvas?

Pols Martins nogrozīja galvu.

� Nē, � viņ� sacīja, � ne jau brīvas, viņas glu�i vienkār�i sāku�as skaļāk klaigāt.

� Uz redzē�anos, mister Martin. Atvainojiet, ka atņēmu jums jūsu dārgo laiku.

Lara pagriezās, izgāja arā, aiz cirzdama durvis. Gaitenī viņa apstājās, lai atgūtos. �Esmu pieļāvusi kļūdu,� Lara nodomāja. Bija pienācis mis Kameronas bēdīgais gals. Viņa bija likusi uz spēles visu, ko vien daudzos gados spēja radīt, bet tagad vienā mirklī iegūto zaudēja. Neviens vairs nespēja �ai sievietei palīdzēt.

Viss bija pagalam.

Lara klīda pa aukstām, slapjām ielām, neko neievērodama un nepievērsdama vērību ledainajam vējam. Sievietes domas nodarbināja pēk�ņā, negaidītā nelaime, un ausīs skanēja Hovarda Kellera brīdinājums: �Jūs ceļat mājas, uz kurām pati balstāties. Tas viss atgādina piramīdu; viena neuzmanīga kustība, un tā var sagrūt.� Tā arī notika. �ikāgas bankas tagad atņems viņai tiesības izpirkt ieķīlāto īpa�umu. Lara visu zaudēs un atgriezīsies tur, kur bija sākusi. �Nabaga Hovards,� viņa skumji nodomāja. ��is cilvēks noticēja maniem sapņiem, bet es viņa cerības neattaisnoju.�

Lietus vairs nelija. Debesis sāka noskaidroties. Cauri pelēko mākoņu aizsegam izlauzās da�i bāli saules stari. Pēk�ņi Lara saprata, ka ir pienācis rīts, tātad � viņa bija pavadījusi nakti uz ielas. Tikai tagad sieviete paskatījās visapkārt un centās saprast, kur īsti atrodas. Apkārtne likās pazīstama, divus kvartālus tālāk pacēlās viņas � tagad jau bijusī � jaunceltne. �Paskatī�os uz savu lolojumu vēl pēdējo reizi,� Lara skumīgi nodomāja.

Pagājusi uz priek�u vienu kvartālu, viņa negaidot izdzirda tik pierastās skaņas � tur saplūda kopā pneimatiskā urbja kaucieni, āmuru klaudzieni un belon-maisītāja rūkoņa. Apstājusies Lara kādu brīdi klausījās, tad metās skriet uz būvlaukumu ko kājas nes. Nonākusi galā, viņa palika stāvam kā sastingusi un, nespēdama noticēt savām acīm, raudzījās nolieko�ajā.

Visi celtnieki bija savā vietā. Darbs kūsāja.

Sievietei pienāca darbu vadītājs. Viņ� smaidīja.

� Labrīt, mis Kamerona!

Lara tikai ar pūlēm varēja parunāt:

� Kas... kas te notiek? Man... man likās, ka jūs aizvedāt strādniekus no būves.

� Iznāca neliels pārpratums, mis Kamerona, � vīrietis pieglaimīgi sacīja. � Bruno patiesi varēja jūs nosist, kad nokrita uzgrie�ņu atslēga.

� Ta�u viņ�...

� Ai, neuztraucieties. Viņ� �eit vairs neatgriezīsies. Turpmāk nekas tamlīdzīgs nenotiks. Jums ne par ko nav jāraizējas. Visi darbi rit stingri pēc grafika.

Larai �ķita, ka viss noliek sapnī. Viņa stāvēja un skatījās, kā strādnieki, būdami aizņemti darbā, nepārtraukti rosās, un nodomāja: �Es atkal to esmu atguvusi. To visu... Pols Martins.

Līdzko Lara atgriezās savā birojā, viņa nekavējoties piezvanīja advokātam Martinām.

� Atvainojiet, bet mistera Martina patlaban nav, � sekretāre atbildēja.

� Esiet tik laipna un palūdziet, lai viņ� man piezvana, � Lara teica, atstādama savu tālruņa numuru.

Pulksten trijos dienā, nesagaidījusi zvanu, viņa atgādināja sevi vēlreiz.

� Atvainojiet, ta�u mistera Martina patlaban birojā nav. � Viņa klausulē izdzirda to pa�u atbildi ko iepriek�.

Pulksten piecos Lara pati devās pie viņa.

� Lūdzu, dariet zināmu misteram Martinām, ka ar viņu vēlas runāt Lara Kamerona, � atnācēja paziņoja gai�matainajai sekretārei.

Pie galda sēdo�ā sieviete izskatījās manāmi samulsusi.

� Redziet, es... vienu acumirklīti. � Viņa nozuda � aiz dmvīm un pēc minūtes atgriezās. � Lūdzu, ejiet.

Larai ienākot, Pols Martins atrāva skatienu no aktu vākiem.

� Klausos jūs, mis Kamerona, � viņ� ierunājās balsī, kurā nebija jau�ams ne draudzīgums, nedz arī nepatika. � Ar ko varu pakalpot?

� Es atnācu, lai jums pateiktos.

� Pateikties � par ko?

� Par to... par to, ka jūs nokārtojāt manas attiecības ar arodbiedrību.

Vīrietis savilka uzacis.

� Nesaprotu, par ko jūs runājat.

� �orīt strādnieki atkal atgriezās jaunbūvē. Tagad viss ir kārtībā. Celtniecība nu rit pēc grafika.

� Nu ko tad vēl � es apsveicu.

� Ja jūs man piesūtīsiet rēķinu par savu...

� Mis Kamerona. Man �ķiet � jūs esat nedaudz kļūdījusies. Es varu vienīgi priecāties, ka jūsu nepatik�anas ir beigu�ās. Ta�u man ar to nav nekāda sakara.

Lara vērīgi paraudzījās runātāja sejā.

� Labi, � viņa pēdīgi sacīja. � Es lūdzu... es lūdzu mani atvainot, ka jūs iztraucēju.

� Nekas, � Pols Martins tikai norūca, skatīdamies, kā sieviete iziet no kabineta.

Pēc brī�a advokāta darbistabā ienāca sekretāre.

� Mis Kamerona lūdza jums nodot �o te, mister Martin, � viņa teica, uzlikdama uz galda nelielu, ar ko�u lenti pārsietu sainīti.

Ziņkāres pārņemts, vīrietis sainīti attaisīja. Tajā atradās sudraba bruņinieka figūriņa pilnā kaujas ietērpā un cīņas gatavībā. �Kā �ī sieviete mani nosauca? Par dinozauru?!� Martina atmiņa vēl arvien glabāja vectēva vārdus: �Tie bija briesmīgi laiki, Pol. Jaunie cilvēki gribēja pārņemt savās rokās mafijas vadību un atbrīvoties no vecajiem barve�iem, �iem dinozauriem. Asinis gan lija straumēm, tomēr viņi savu panāca.�

Ta�u tas viss notika pirms daudziem, daudziem gadiem senajā zemē Sicīlijā.

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

D�ibelīna, Sicīlija � 1879. gads

D�ibelīnā, nelielajā Sicīlijas ciematiņā, Martīni bija sve�inieki. Ciemata apkaime izskatījās tā, it kā to būtu uzgleznojis sadistisku tieksmju pārņemts mākslinieks:� skatam pavērās tuksne�aini, neauglīgi, svelmainās saules noplicināti lauki. �ajā novadā, kur labākā zeme piederēja bagātiem īpa�niekiem, Martīni ģimene nopirka nelielu fermu un tādējādi cerēja sev nopelnīt iztiku.

Kādudien D�uzepes Martīni mājās ieradās cilvēks � viņ� bija viens no apkaimes ietekmīgāko sinjoru pārvaldniekiem � un sacīja:

� Jūsu zeme ir tik slikta, ka sliktāka vairs nevar būt � vieni akmeņi. Ar olīvu un vīnogu audzē�anu neko daudz nevarēs nopelnīt.

� Par mani neuztraucieties, � Martīni atbildēja.

� Es visu mū�u esmu apstrādājis zemi.

� Bet mēs tomēr uztraucamies, � vīrietis neatlaidās. � Toties donam Vito zeme ir labu labā. Un viņ� ar lielāko prieku to jums iznomās.

� Jā, es zinu gan donu Vito, gan viņa zemi, � D�uzepe Martīni iesprauslājās. � Ja es parakstī�u dokumentu par dona Vito zemes izmanto�anu, viņ� pievāks trīs ceturtdaļas no manas ra�as un vēl piespiedīs samaksāt divkār�u cenu par aizdoto sēklu. Es varu vienīgi izputēt glu�i tāpat kā tie nejēgas, kas ar viņu ielaidās. Nododiet donam Vito manu pateicību par viņa rūpēm un dariet zināmu, ka es atsakos.

� Jūs izdarāt lielu kļūdu, sinjor. �ī vieta nav visai dro�a. Var gadīties visādi...

�Vai jūs man draudat?

� Nu ko jūs, sinjor. Es tikai gribēju pievērst jūsu uzmanību.

� Vācieties prom no manas zemes! � D�uzepe Martini aizsvilās dusmās.

Pārvaldnieks vērīgi uz viņu paskatījās, pagrozīja galvu un noteica: � Jūs esat ļoti ietiepīgs.

� Kas tas bija? � jautāja D�uzcpes Marlīni mazais dēlēns Ivo, kad nelūgtais viesis bija aizgājis.

� �o cilvēku bija sūtījis kāds no vietējiem bagātniekiem.

� Man viņ� nepatīk, � zēns sacīja.

� Man arī ne, Ivo. � Tēva balss skanēja domīgi.

Naktī D�uzepem Martīni sadega ra�a un pazuda vairākas govis.

Tad viņ� pieļāva savu otro kļūdu un devās uz policiju.

� Man vajadzīga palīdzība, � D�uzepe paziņoja.

� Tādēļ jau mēs �eit arī esam. � Policijas priek�nieks pārlaida ienācējam vienaldzīgu skatienu. � Kas jūs nomāc, sinjor?

� Pagāju�ajā naktī dona Vito ļaudis nodedzināja manu ra�u un nozaga govis.

� Tas ir nopietns apvainojums. Vai jums ir pierādījumi?

� Dona Vito pārvaldnieks man piedraudēja.

�Vai tad �is cilvēks teica, ka viņi gatavojas nodedzināt jūsu ra�u un aizdzīt lopus?

� Protams, ne.

� Bet ko viņ� jums sacīja?

� Viņ� teica, lai es pametu savu fermu un iznomāju zemi no dona Vito.

� Un jūs atteicāties?

� Glu�i dabīgi.

� Sinjor, � policijas priek�nieks ierunājās, � dons Vito ir ļoti cienījams cilvēks. Un jūs gribat, lai viņu arestētu tikai tādēļ vien, ka �is vīrs izteica vēlē�anos dalīties ar jums savā auglīgajā zemē?

� Es gribu, lai jūs mani aizstāvētu, � D�uzepe Marlīni neatlaidās. � Es to nepieļau�u, ka viņi mani padzen no manas zemes. .

� Es jūtu jums līdzi, sinjor, un pacentī�os lietas labā kaut ko darīt.

� Bū�u jums ļoti pateicīgs.

� Tātad esam vienoju�ies.

Otrā dienā, kad mazais Ivo atgriezās no skolas, zēns redzēja, ka viņu fermai tuvojas pusducis jātnieku. Tie steidzīgi iegāja namā.

Pēc brī�a Ivo ieraudzīja, ka viņa tēvu izved ārā.

Viens no sve�ajiem vīriem izvilka pistoli un kliedza:

� Mēs tev dodam iespēju izglābties, vari bēgt prom!

� Nē! � Marlīni cieti noteica. � �ī ir mana zeme! Es..,

Ivo ar �ausmām redzēja, ka vīrietis ie�auj zemē pie tēva kājām.

� Bēdz!

D�uzepe Martīni sāka skriet.

Vīri uzlēca zirgos un ar svilpieniem un nievām sāka gūstīt nelaimīgo cilvēku.

Ivo no sava slēpņa novēroja �o baismo ainu, kas norisinājās zēna acu priek�ā.

Jātnieki neatlaidīgi bēglim sekoja. Ikreiz, kad D�uzepe Martīni jau tuvojās putekļainās takas malai, kāds viņam aiz�ķērsoja ceļu un notrieca no kājām. Asinīm noplūdu�ais zemnieks sāka zaudēt spēkus.

Cam pieri nolēma, ka jau pietiek priecāties. Viens no viņiem apmeta nelaimīgajam ap kaklu virvi un vilk�us aizvilka līdz akai.

� Par ko? � D�uzepe, tverdams gaisu, ievaidējās.

� Ko es jums esmu nodarījis?

�Tu gāji uz policiju. Tev tā nevajadzēja darīt.

Cam pieri novilka savam upurim bikses, un viens no vīriem izņēma nazi, kamēr pārējie cie�i spieda savu upuri pie zemes.

� Tas tev būs par mācību! � sacīja cilvēks ar nazi.

� Nē! � D�uzepe lūdzās. � Lūdzu, nevajag! Piedodiet man!

Campiero pasmaidīja.

� To tu vari teikt savai sievai!

Viņ� pieliecās, ar kreiso roku satvēra D�uzepcs dzimumlocekli un, pavēzējis nazi, to nogrieza.

Apkārtni satricināja dvēseli ploso�s kliedziens.

� Tas tev vairs nebūs vajadzīgs, � campiero, kur� acīm redzami viņu vidū bija pats galvenais, ņirgājās. Paņēmis nogriezto peni, viņ� iebāza,to elsojo�ā Martini mutē Lai neaizrītos, D�uzepe izspļāva dzimumlocekli ārā.

Vadonis, paskatījies uz pārējiem campieri, nosmīnēja.

� Izskatās, ka tas viņam ne visai gar�oja.

� Uccidi guel figlio di puttana!

Viens no jātniekiem nolēca no zirga un salasīja vairākus smagus akmeņus. Tad viņ� uzvilka nelaimīgajam bikses, iebāza akmeņus kabatās un iekliedzās:

� Velc aug�ā! � D�uzepi pacēla no zemes un nolika uz akas malas. � Laimīgu ceļu! � campiero noteica, un Martīni nolidoja lejā.

� Tagad �ajā akā ūdenim būs urīna gar�a, � viens no vīriem ieteicās.

� Lauciniekiem tas ir vienalga, � kāds cils iesmējās.

Viņi brīdi stāvēja un klausījās, vai akā ir kas sadzirdams, bet, kad viss bija klusu, uzlēca zirgu mugurās un aizjoņoja uz māju.

Desmit gadus vecais Ivo Martini �o ainu bija novērojis no savas paslēptuves. Zēns metās pie akas.

Puisēns raudzījās lejā un trīco�ā balsī ierunājās:

� Tēvs...

Ta�u no akas dziļumiem nenāca ne skaņa.

Izrēķināju�ies ar D�uzepl Martini, campieri uzmeklēja viņa sievu Mariju, kas tobrīd atradās virtuvē

� Kur ir mans vīrs? � sieviete ienācējiem vaicāja.

Uzrunātie tikai ņirgājās.

� Dzer ūdeni.

Divi campieri tuvojās sievietei.

� Tu esi par labu priek� tāda izdzimteņa kā tavs vīrs, � viens no sve�ajiem sacīja.

� Vācieties ārā no manas mājas! � Marija uzkliedza.

� Vai tā sagaida viesus? � Vīrietis satvēra pie krūtīm kleitu un saplēsa to. � Tā tev vairs nebūs vajadzīga, turpmāk tu staigāsi sēru drānās.

� Nezvēri! � Marija iesaucās un, paķērusi kastroli ar vāro�u ūdeni, ie�ļāca to nelietim sejā.

� Fica! � viņ� ieaurojās un, izrāvis pistoli, iz�āva uz sievieti visu aptveri.

Marija beigta nogāzās uz grīdas.

� Stulbenis! � barvedis saniknojās. � Vispirms vajadzēja viņu nodrātēt, bet tikai pēc tam piebeigt. Ejam! Izstāstīsim visu donam Vito.

Pēc pusstundas viņi jau atradās dona Vito mui�ā.

� Mēs ātri tikām galā ar vīru un sievu, � campieri barvedis paziņoja.

� Bet kā ar dēlu?

Runātājs izbrīnījies skatījās uz donu Vito.

� Jūs neko par dēlu neteicāt.

� Kretīns! Es ta�u teicu � parūpējieties par ģimeni.

� Bet, don Vito, viņ� ta�u ir vēl tikai zēns.

� No zēniem izaug vīri, bet tie mēdz atriebties. Nogaliniet viņu!

� Kā jūs teiksiet, tā būs.

Tad divi vīri devās atpakaļ uz Martīni mājām.

Ivo, kura acupriek�ā tikko kā nogalināja abus vecākus, jutās �ausmu pārņemts. Viņ� bija palicis pasaulē pilnīgi viens, bez mājām un tuviniekiem. Tomēr nē! Viens cilvēks tomēr bija � puisēna tēvocis Nuncio Martīni, kur� dzīvoja Palermo. Ivo saprata, ka viņam jāsteidzas. Dona Vito ļaudis noteikti atgriezīsies, lai nogalinātu arī Martīni, junioru. Atlika vienīgi brīnīties, kāpēc tas vēl nebija noticis. Savācis sainīti ar ēdamo, zēns uzsvieda to plecos un steidzīgi pameta mājas.

Ivo soļoja pa �auru, putekļainu lauku ceļu, kas veda prom no ciemata, un ik reizes, līdzko atskanēja ratu riteņu troksnis, paslēpās aiz ceļmalas kokiem.

Aptuveni pēc stundas Ivo ieraudzīja da�us cam-pieri, tie jāja gar ceļu, acīmredzot meklēdami viņu. Zēns ielīda dziļāk krūmos un vēl ilgi pēc tam, kad jātnieki vairs nebija redzami, nekustīgi gulēja zemē Tikai pēc laba laika puisēns devās ceļā. Naktīs viņ� gulēja dārzos un pārtika no augļiem un saknēm, kuras bēglim izdevās nozagt.

Ivo ceļā pavadīja trīs dienas, līdz pēdīgi juta, ka atrodas dro�ībā. Zēns apstājās nelielā ciematā un pēc kāda laika, ieķēries garāmbrauco�as karietes aizmugurē, devās uz Palermo.

Tēvo�a mājā Ivo ieradās nakts vidū. Nuncio Martīni dzīvoja pilsētas nomaļā Viņam piederēja liela, diezgan grezna savrupmāja ar skaistu balkonu, terasēm un dārzu. Zēns no visa spēka sāka klaudzināt pie durvīm. Pēc krietna brī�a viņ� izdzirda zemu, dobju balsi:

� Kas tur ir? Velns parāvis!

� Tēvoci Nuncio, tas esmu es, Ivo.

Nuncio Martīni pla�i atvēra durvis. Viņ� bija liela auguma vīrs vidējos gados ar gariem, sirmiem matiem un augstsirdīgu romie�a seju. Martīni mugurā bija tikai naktskrekls, viņ� likās bezgala pārsteigts.

� Ivo! Ko tu dari �eit nakts vidū? Kur ir tavs tēvs un māte?

� Viņi ir miru�i, � Ivo ie�ņukstējās.

� Miru�i? Nu, nāc iek�ā, nāc iek�ā.

Zēns klupdams iegāja namā.

� Kāda drausmīga vēsts! Vai noticis nelaimes gadījums?

Ivo pakratīja galvu.

� Dons Vito viņus nogalināja.

� Nogalināja? Par ko?

� Tēvs atteicās nomāt viņa zemi.

� Ā-a.

� Kādēļ donam Vito vajadzēja manus vecākus nosist? Mans tēvs un māte ta�u viņam neko nav darīju�i.

� Viņiem ar to nav nekāda sakara.

� Nav nekāda sakara? � Ivo bija neizpratnē � Es nesaprotu.

� Donu Vito visi pazīst. Tā ir ietekmīga persona. Viņ� ir uomo rispettato � cienījams cilvēks. Ļoti varens. Ja viņ� būtu pieļāvis, ka tavs tēvs nepakļaujas, tad arī citi darītu tāpat un dons Vito zaudētu savu varu. Tā ka tur neko nevar darīt.

� Neko?! � Zēns izskatījās manāmi pārsteigts.

� Vismaz pagaidām ne, Ivo. Pagaidām. Bet tagad, man �ķiet, tev nenāktu par ļaunu labi izgulēties.

No rīta, ēdot brokastis, viņi sarunu turpināja.

� Vai tu būtu ar mieru palikt uz dzīvi �ajā skaistajā namā un strādāt pie manis? � Nuncio Martīni vaicāja. �is cilvēks bija atraitnis.

� Ļoti labprāt, � Ivo piekrita.

� Man būtu vajadzīgs tāds apķērīgs zēns kā tu. Turklāt, kā liekas, tu esi diezgan stiprs.

� Tas tiesa.

� Lieliski.

� Tēvoci, bet ar ko tu nodarbojies? � Ivo gribēja zināt.

Nuncio Martīni pasmaidīja.

� Es aizstāvu cilvēkus.

Mafijas � tā bija radusies visā Sicīlijā un vairākos citos nabadzīgās Itālijas apvidos � mērķis pirmsākumā bija aizsargāt cilvēkus pret ne�ēlīgo autoritārās valdības re�īmu. Tā apkaroja netaisnību un atriebās par valsts varas nelikumībām. Beigu beigās mafija kļuva tik varena, ka pat valdo�ās aprindas sāka no tās baidīties, bet tirgotāji un zemnieki maksāja mafijai nodevas.

Nuncio Martīni bija capo, Palermo mafijas krusttēvs. Viņ� sekoja, lai tiktu kārtīgi ievāktas nodevas, bet tie, kas atteicās maksāt, saņemtu attiecīgu sodu. Sākot no salauztas rokas vai kājas, līdz lēnai, mokpilnai nāvei.

Ivo sāka strādāt pie sava tēvo�a.

Turpmākajos piecpadsmit gados Palermo kļuva par Ivo skolu, bet tēvocis Nuncio par skolotāju. Vispirms Ivo strādāja par izsūtāmo zēnu, pēc tam viņam uzticēja ievākt nodevas, līdz beidzot viņ� varēja pildīt sava tēvo�a tuvākā palīga pienākumus.

Divdesmit piecu gadu vecumā Ivo apprecēja apaļīgu Sicīlijas meiteni Karmelu, pēc gada viņiem piedzima dēls �ans Karlo un viņi pārcēlās uz dzīvi pa�i savā mājā. Kad tēvocis nomira, Ivo ieņēma viņa vietu un vadīja mafiju vēl sekmīgāk, nekā to bija darījis vecais Nuncio Martīni. Tomēr viņam bija palicis kāds sens, nenokārtots rēķins.

Un kādudien Ivo savai sievai sacīja:

� Sakravā mantas. Mēs brauksim uz Ameriku.

Karmela skatījās izbrīnās pilnām acīm.

� Kādēļ mums uz turieni jābrauc?

Ivo nebija radis, ka viņa pavēles apsprie�.

� Dari, kā es teicu, � viņ� atcirta. � Man tagad jāaizbrauc. Bū�u atpakaļ pēc divām vai trim dienām.

� Ivo...

� Sagatavojies aizbrauk�anai.

Pie D�ibelīnas policijas iecirkņa piestāja melni brau-camrati. Vietējās policijas priek�nieks, kas tagad jau bija pieņēmies svarā par veselām trīsdesmit mārciņām, sēdēja pie sava darbagalda, kad atvērās durvis un telpā ienāca se�i nepazīstami vīrie�i. Viņi bija labi ģērbu�ies un radīja turīgu cilvēku iespaidu.

� Labrīt, kungi. Ko varu palīdzēt?

� Esam ieradu�ies, lai palīdzētu tev, � Ivo paziņoja. � Vai atceries mani? Esmu D�uzepes Martīni dēls.

Policista acis izspiedās no redzokļiem.

� Jūs? � viņ� iesaucās. � Ko jūs �eit darāt? Tas ir bīstami.

� Es ierados, lai tev sadakterētu zobus.

� Zobus?

� Tie�i tā. � Divi Ivo palīgi cie�i satvēra policijas priek�nieku aiz rokām. � Tev ir vajadzīgs labs zobārsts. Es tev palīdzē�u. � Pēc �iem vārdiem Ivo iebāza pārbaidītā policista mutē pistoles stobru un nospieda gaili. Tad, pagriezies pret saviem biedriem, mierīgi noteica: � Ejam.

Pēc stundas ceturk�ņa pie dona Vito mājas piebrauca trīs melni automobiļi, divi ārpusē stāvo�ie sargi ziņkāri noraudzījās notieko�ajā. Kad automa�īnas apstājās, no viena izkāpa Ivo.

� Labrīt, � viņ� sacīja. � Dons Vito mūs gaida.

�Viņ� neko nav teicis par... � sargs drūmi iesāka, ta�u jau nākamajā mirklī viņ� un viņa biedrs saļima no Ivo ļau�u raidītajām lodēm. �o vīru �autenes bija pielādētas ar lielkalibra skrotīm, kuras sargus vienā mirklī sarāva gabalos.

Dons Vito istabā izdzirda �āvienus. Paskatījies pa logu, viņ� tūdaļ saprata, kas notiek. Pieskrējis pie galda, dons Vito izrāva no atvilktnes pistoli un iesaucās:

� Franko! Antonio! �igli!

Ārpusē atskanēja jauni �āvieni.

� Don Vito... � Izdzirdis aiz muguras balsi, viņ� strauji apgriezās. Durvīs ai* pistoli rokās stāvēja Ivo.

� Nomet ieroci!

� Es... � Dons Vito raudzīja runāt.

� Met prom!

Dona Vito pistole nokrita uz grīdas.

� Ņemiet, ko jums vajag, un aizejiet.

� Man neko nevajag, � Ivo noskaldīja. � Es ierados tādēļ, ka esmu tavs parādnieks.

� Lai kāds arī būtu jūsu parāds, esmu gatavs to aizmirst, � dons Vito paziņoja.

� Bet es gan ne. Tu zini, kas es esmu?

� Nevaru iedomāties.

� Mani sauc Ivo Martini.

Vecis sarāva pieri krunkās, cenzdamies atcerēties, tad paraustīja plecus.

� �is vārds man neko neizsaka.

� Aptuveni pirms piecpadsmit gadiem tavi ļaudis nogalināja manu tēvu un māti.

� Vai, cik �ausmīgi! � dons Vito iesaucās. � Es viņus noteikti sodī�u, es...

Ivo atvēzējās un iesita ar pistoles spalu vecim pa seju. No dona Vito deguna sāka gāzties asinis.

� Nevajag kauties, � viņ� nomurmināja. � Es...

� Velc nost bikses, � nazi izvilcis, Ivo pavēlēja.

� Kādēļ? Es ta�u nevaru...

Ivo pacēla ieroci.

� Velc nost bikses!

� Nē! � vecis lūdzās. � Apdomā, ko tu dari. Man ir dēli un brāļi. Ja tu man nodarīsi kaut mazāko pārestību, viņi tevi atradīs un no�aus kā suni.

� Ja vien spēs mani atrast, � Ivo sacīja. � Bikses nost! *

� N-nē

Ivo ie�āva donam Vito celī. Vecis aiz sāpēm iekliedzās.

� Nu, tad man nāksies tev palīdzēt. � Ivo pieliecās un norāva vecim bikses un arī apak�bikses. � Nieks vien tur ir. Jādomā, kā pa īstam trāpīt. � Satvēris dona Vito dzimumlocekli, Ivo ar vienu na�a vēzienu to nogrieza.

Dons Vito zaudēja samaņu.

Nogriezto failu Ivo iemeta savam upurim mutē

� �ēl, ka tuvumā nav akas, kurā varētu tevi noslīcināt, � viņ� teica un ie�āva vecim galvā, tad pagriezās un izgāja no mājas. Viņa draugi jau automa�īnās gaidīja.

�Varam braukt, � Ivo pavēlēja.

� Donam Vito ir bezgala daudz radinieku, � kāds no vīriem bilda. � Viņi tev atriebsies.

� Lai mēģina.

Pēc divām dienām Ivo, viņa sieva un dēls �ans Karlo jau atradās uz kuģa klāja, kas devās uz Ņujorku.

Pagāju�ā gadsimta beigās Ņujorka bija neierobe�otu iespēju pilsēta, kurā apmetās uz dzīvi liels skaits ieceļotāju no Itālijas. Daudzi no Ivo draugiem bija jau emigrēju�i pirms viņa un tagad nolēma nodarboties ar lietām, kuras vislabāk prata un ar kurām bija saradu�i. Mafija sāka izstiept savus taustekļus pa visu pilsētu. Savu uzvārdu Ivo pārveidoja angliskāku un tagad saucās � Martins: visos darījumos viņu pavadīja apskau�ama veiksme.

Vienīgi �ans Karlo neattaisnoja tēva cerības, dēls nemaz neinteresējās par viņa darbu. Kad �anam Karlo apritēja divdesmit septiņi gadi, viņ� sāka saieties ar kādu Itālieti, kura drīz vien palika stāvoklī, un tad nu jaunajam vīrietim nācās �o sievieti apprecēt. Bet trīs mēne�us pēc viņu klusajām un sasteigtajām kāzām pasaulē ieradās dēls Pols.

Savam mazdēlam Ivo bija paredzējis lielu nākotni. Amerikā par īpa�i iecienītu tika uzskatīta jurista profesija, un Ivo nolēma, ka viņa mazdēls kļūs advokāts. Pols bija godkārīgs un samērā apdāvināts jauneklis, divdesmit divu gadu vecumā viņ� iestājās Hārvarda universitātes Juridiskajā fakultātē, pēc tam Ivo iekārtoja mazdēlu darbā kādā ietekmīgā juridiskā firmā, un jau pēc neilga laika Pols kļuva par vienu no tās līdzīpa�niekiem. Piecus gadus vēlāk jaunais Martins nodibināja pats savu advokātu kantori. Tolaik Ivo ieguldīja lielus līdzekļus legālos darījumos, tomēr nesaraudams saites ar mafiju; vēlāk �ie sakali lieti noderēja viņa mazdēlam. Kad 1967. gadā Ivo nomira, Pols apprecēja itāļu meiteni Ņinu, un pēc gada viņa savam vīram dāvāja dvīnī�us.

Septiņdesmitajos gados Pols rosīgi darbojās. �ī advokātu kantora galvenie klienti bija arodbiedrības, tas viņam deva diezgan lielu varu. Viņa domās ieklausījās bagāti biznesmeņi un uzņēmumu vadītāji.

Reiz Pols brokastoja kopā ar kādu no saviem klientiem, kuru sauca Bils Rohans. �im solīdajam baņķierim nebija ne mazākās nojausmas par Pola Martina ģimenes pagātni.

� Jums vajadzētu iestāties mūsu golfa klubā, � Bils Rohans ierosināja. � Jūs ta�u spēlējat golfu, vai ne?

� Reizēm Jau spēlēju, � Pols atzinās. � Kad iznāk laiks.

�Lieliski. Es esmu kluba valdes loceklis un, ja vēlaties, varu jūs ieteikt.

� Tas būtu varen jauki, � Martins līksmi piekrita.

Pēc nedēļas golfa kluba valde apsprieda jauno biedru kandidatūras. Tika nosaukts arī Pola Martina vārds.

� Varu viņu ieteikt, � Bils Rohans paziņoja.

� Pols Martins ir krietns cilvēks.

� �ķiet, viņ� ir itālis, � valdes loceklis D�ons Ha-monds ieteicās. � Paklau, Bil, kāda velna pēc mums vajadzīgi �ie dago*?

� Tev ir iebildumi?

� Tu esi uzminējis � man ir iebildumi.

� Okei, Pola Martina kandidatūra netiek apstiprināta. Nākamais...

Sēde turpinājās.

Pēc divām nedēļām Pols Martins atkal brokastoja ar baņķieri Bilu Rohanu.

� Es aizraujos ar golfu, � Pols pajokoja.

Bils Rohans mazliet samulsa.

� Redziet, Pol... radās neliels �ķērslis.

� �ķērslis?

� Es gan ieteicu jūsu kandidatūru, ta�u viens no valdes locekļiem to noraidīja.

� Bet kādēļ?

� Tikai neattieciniet to uz sevi. Viņ� ir fanātiķis un necie� itāļus.

Pols pasmaidīja.

" Nievājo�ā iesauka, ar kuru Amerikā apzīmē itāļus, spānie�us, portugāļus. (Tulk.)

� Mani tas nemaz neuztrauc, Bil. Daudzi necie� itāļus. Un arī �is misters...

� Hamonds. D�ons Hamonds.

� Viņ� nodarbojas ar gaļas pārvadājumiem?

� Tie�i tā. Esmu pārliecināts, ka viņ� savas domas mainīs. Es katrā ziņā ar misteru Hamondu vēl parunā�u.

� Nav vērts. � Pols pa�ūpoja galvu. � Atklāti sakot, es jau nemaz neesmu tik kaislīgs golfa spēlētājs.

Pēc se�iem mēne�iem, pa�ā jūlija vidū, �etri D�onam Hamondam piedero�i refri�eratori, piekrauti pilni līdz aug�ai ar cūkas fileju, karbonādi un �ķiņķiem, kas devās no Minesotas uz Bufalo un Ņūd�ersijas lielajiem tirdzniecības centriem, piestāja ceļa nomalē. �oferi izkāpa no kabīnēm, atvēra saldētājvāģiem aizmugurējās durvis un pa�i aizgāja prom.

To uzzinājis. D�ons Hamonds iedegās negantās dusmās.

� Velns parāvis, kas īsti notiek? � viņ� uzkliedza savam pārvaldniekam. � Pusotra miljona vērta gaļa ir sabojāta. Kā tas varēja gadīties?

� Arodbiedrība izsludinājusi streiku, � pārvaldnieks paskaidroja.

� Mūs iepriek� nebrīdinot? Ko tad viņi pieprasa? Algas paaugstinājumu?

� Es nezinu. � Pārvaldnieks paraustīja plecus.

� Viņi man neko nav teiku�i.

� Palūdziet, lai pie manis ierodas arodbiedrības pārstāvis. Es visu nokārto�u, � Hamonds paziņoja.

Pusdienlaikā viņa kabinetā ienāca cilvēks no arodbiedrības.

� Kādēļ man nekas netika ziņots par streika sāk�anu? � Hamonds prasīja atbildi.

� Es pats neko nezināju, mister Hamond, � ienācējs, vainīgs juzdamies, sacīja. � Visi kā sajuku�i. Tas notika glu�i negaidot.

� Jūs ta�u zināt, ka ar mani katrā laikā var vienoties. Kādas ir viņu prasības? Vai algas pielikums?

� Nē, ser. Runa ir par ziepēm.

Hamonds neizpratnē raudzījās uz runātāju.

� Jūs teicāt � par ziepēm?

� Tie�i tā. Viņiem du�u telpās nepatīk jūsu dotās ziepes. Tās ir pārāk kodīgas.

Hamonds negribēja ticēt pats savām ausīm.

� Pārāk kodīgas ziepes? Un tādēļ man nācās zaudēt pusotra miljona dolāru?

� Es pie tā neesmu vainīgs, � arodbiedrības pārstāvis taisnojās. � To izdarīja strādājo�ie...

� Лк Dievs! � Hamonds satraukts iesaucās. � Tas nav ar prātu aptverams! Kādas ziepes tad viņi grib � vai smalkās tualetes ziepes? � Viņ� uzsita ar dūri pa galdu. � Nākamreiz, kad maniem strādniekiem radīsies kādas problēmas, vispirms dariet to zināmu man. Vai jūs dzirdējāt, ko es teicu?

� Jā, mister Hamond.

� Un sakiet, lai viņi atsāk strādāt. �odien pat līdz pulksten se�iem strādnieku du�u telpās tiks noliktas vislabākās ziepes, kādas vien par naudu var nopirkt. Vai viss ir skaidrs?

� Jā, mister Hamond. � Arodbiedrības pārstāvis pamāja ar galvu un izgāja ārā.

D�ons Hamonds vēl ilgi sēdēja, niknuma pārņemts. �Nav brīnums, ka valsts iet postā,� viņ� nodomāja. �Viņiem neesot pa prātam ziepes!�

Pēc divām nedēļām kādā karstā augusta dienā piecas Hamonda kompānijas kravas automa�īnas, kas veda gaļu uz Sirakūzām un Bostonu, piestāja ceļa malā. �oferi atvēra saldētājvāģu durvis un pa�i aizgāja.

Par notiku�o D�ons Hamonds uzzināja pulksten se�os vakarā.

� Ko jūs, velns parāvis, vēl esat izdomāju�i? � viņ� savam pārvaldniekam uzkliedza. � Vai ziepes esat nomainīju�i?

�Viss tika izdarīts tūdaļ, tajā pa�ā dienā, � pārvaldnieks apgalvoja.

� Tad kāds velns viņus dīdīja �oreiz?

� Nav ne jausmas. Nebija nekādu sūdzību. Neviens man nav bildis ne vārda.

� Nekavējoties izsauciet pie manis to nolādēto arodbiedrības pārstāvi!

Pulksten septiņos vakarā Hamonds ar viņu sarunājās.

� Jūsu cilvēku izrīcības dēļ man sabojājās gaļa divu miljonu dolāru vērtībā! � viņ� uzkliedza. � Vai viņi patiesi zaudēju�i prātu?

� Mister Hamond, vai jūs gribat, lai es jūsu jautājumu nododu mūsu arodbiedrības priek�sēdētājam?

� Nē, nē, nevajag, � uzrunātais attapās. � Paklausieties, man ta�u nekad agrāk ar jūsu vīriem nav biju�as domstarpības. Ja viņi vēlas algas paaugstinājumu, tad lai nāk �urp, un mēs, kā tas saprātīgiem cilvēkiem pieņemts, visu klusi un mierīgi apspriedīsim. Cik lielu algas pielikumu viņi cen�as panākt?

� Itin nekādu.

� Ko jūs ar to gribat sacīt?

� Runa nav par naudu, mister Hamond.

� Jā? Bet par ko tad?

� Par gaismu.

� Par gaismu? � Hamondam �ķita, ka ir pārklausījies.

� Tie�i tā. Cilvēki nav apmierināti ar to, ka du�as telpās ir pārāk nespodra gaisma.

D�ons Hamonds atslīga atzveltnes krēslā un spēji apklusa.

� Kas īsti notiek? � Viņa balss ieskanējās klusi un maigi.

� Es ta�u teicu, strādājo�ie uzskata, ka...

� Beidziet melst niekus. Es gribu zināt, kas patiesībā noticis.

� Ja es to zinātu, tad pateiktu.

� Vai kāds mēģina mani izputināt?

Arodbiedrības pārstāvis neatbildēja.

� Nu labi. � Hamonds raudzīja atrast citu pieeju. � Nosauciet man tā cilvēka vārdu, ar kuru es varētu par �o lietu parunāt.

� Ir kāds advokāts, kur�, iespējams, spētu jums palīdzēt. Mūsu arodbiedrība bie�i izmanto viņa pakalpojumus. Viņa vārds ir Pols Martins.

� Pols? � D�ons Hamonds acumirklī visu saprata. � Tad lūk, kur tas suns aprakts! Tātad �is itāļu izdzimtenis nolēmis mani �anta�ēt! � Paskatījies uz arodbiedrības pārstāvi, viņ� klusi teica: � Vācieties prom! � Tad spēji iekliedzās: � Ārā!

Hamonds palika sē�ot, ar pūlēm valdīdams niknumu. �Neviens lai neuzdrīkstas mani �anta�ēt. Itin neviens!�

Jau pēc nedēļas �oferi pameta se�us refri�eratorus uz ceļa nomales.

D�ons Hamonds uzaicināja brokastīs Bilu Rohanu.

� Es domāju par tavu paziņu Polu Martinu, � viņ� baņķierim sacīja. � Es laikam bū�u nedaudz pārsteidzies, balsodams pret viņa kandidatūru.

� Tu esi varens zēns, D�on! No tevis tas ir ļoti augstsirdīgi!

� Lūk, ko es tev teik�u. Iesaki viņu uzņemt mūsu nākamajā sēdē, un es tevi atbalstī�u.

Pēc nedēļas, kad valdes sēdē tika nosaukts Pola Martina vārds, viņu vienprātīgi uzņēma par kluba locekli.

D�ons Hamonds pats piezvanīja Polam.

� Apsveicu, mister Martin, � viņ� sacīja. � Jūs tikko kā uzņēma mūsu golfa klubā. Mēs visi par to priecājamies.

� Paldies, � Pols īsi atbildēja. � Pateicos par zvanu.

Pēc tam D�ons Hamonds piezvanīja apgabala prokuroram un norunāja ar viņu satikties nākamajā nedēļā.

Svētdien Hamonds ar Bilu Robanu spēlēja golfu.

� Vai ar Polu Martinu vēl neesi ticies? � Rohans savam paziņam vaicāja.

� Nā � Uzrunātais pakratīja galvu. � Domāju, ka tuvākajā laikā viņam golfa spēle vairs nebūs prātā. Tavam draugam nāksies virināt tiesu durvis.

� Ko tu esi nodomājis darīt?

� Es grasos nodot apgabala prokuroram par �o itāli kādu informāciju, kura katrā ziņā varētu viņu interesēt.

� Vai tu maz sajēdz, ko dari? � baņķieris iesaucās.

� Jā, velns parāvis! Es viņu no�mieg�u kā nieku!

Pirmdien, braucot uz apgabala prokuratūru, D�ons Hamonds gāja bojā ceļu satiksmes negadījumā. Notiku�o neviens nebija redzējis. Vainīgo policija tā arī neatrada.

Pēc �ī notikuma Pols Martins ar sievu un abiem dvīņiem katru svētdienu brokastoja golfa klubā. Ēdienu tur gatavoja ļoti gar�īgu.

Pret ģimenes dzīvi Pols Martins izturējās ar lielu nopietnību. Viņ� pat nepieļāva domu, ka varētu pazemot savu sievu, uzaicinādams Ņinu uz restorānu, kurā pats mēdza vakariņot ar savu mīļāko. Ģimene �ī vīra dzīvē ieņēma vienu vietu, bet darījumi � atkal citu. Visiem Pola draugiem bija mīļākās, un tas pilnībā saderēja ar viņu dzīves stilu. Polu kaitināja vienīgi tas, ka padzīvoju�i vīrie�i aizrāvās ar jaunām meitenēm. Tādu rīcību Pols Martins uzskatīja par necienīgu, bet pa�cieņu viņ� vērtēja ļoti augstu. �is cilvēks klusībā nolēma, ka, sasniedzis se�desmit gadu vecumu, pārtrauks attiecības ar citām sievietēm. Un patiesi, pēc se�desmitās dzim�anas dienas Pols Martins jau divus gadus bija uzticīgs savai sievai Ņinai, kas bija viņam laba draudzene. Ar to pilnīgi pietika. Pa�cieņa.

Pie �ī cilvēka Lara Kamerona ieradās lūgt palīdzību. Martins jau bija dzirdējis viņas vārdu, ta�u, sievieti ieraugot, viņu pārsteidza tās skaistums un jaunība. Lara Kamerona likās godkārīga un ārkārtīgi neatkarīga, bet tajā pa�ā laikā arī apbrīnojami sievi�ķīga. Un, pa�am negribot, Pols nokļuva viņas skaistuma varā. �Nē,� vīrietis sprieda, �Lara ta�u ir vēl pavisam jauna meitene. Toties es esmu vecis. īsts vecis.�

Kad pirmajā tik�anās reizē Lara līdzīgi viesulim izmetās ārā no Pola Martina kabineta, viņ� ilgi palika sē�am un nespēja atvairīt domas par �o sievieti. Pēc tam Martins pacēla tālruņa klausuli un uzgrieza vajadzīgo numuru.

�ETRPADSMITĀ NODAĻA

Darbs ritēja stingri pēc grafika. Lara ieradās būvlaukumā no rīta un vakarā. Sieviete ievēroja, ka strādnieki sāk pret viņu izturēties ar tādu kā cieņu, ar zināmu godbijību. Tas izpaudās skatienos, sarunās un arī darbā. Mis Kamerona bija pārliecināta, ka par to visu jāpateicas Polam Martinām, un negaidot pati sev atzinās, ka arvien vairāk un vairāk domā par �o atbaido�i pievilcīgo cilvēku ar neparasto, pavēlēt radu�o balsi.

Lara vēlreiz piezvanīja uz advokātu kantori.

� Mister Martin, vai jums nebūtu iebildumu, ja mēs kopā paēstu pusdienas?

� Vai jums ir vēl kādas problēmas?

� Nē Es glu�i vienkār�i domāju, ka būtu patīkami ar jums iepazīties tuvāk.

� Atvainojiet, mis Kamerona, es nekad neēdu pusdienas.

� Tad varbūt vakariņas?

� Mis Kamerona, es esmu ģimenes cilvēks un alla� ēdu vakariņas kopā ar savu sievu un bērniem.

� Nu, skaidrs. Bet ja nu... � Klausulē atskanēja signāli. �Kas ar viņu notika?� Lara bija neizpratnē �Es ta�u negrasījos ar �o vīrieti pārgulēt. Es gribēju viņam vienīgi pateikties.� Lara centās vairs par to nedomāt.

Polam Martinām bija tik patīkami klausīties Laras balsī, ka viņ� pat izbijās.

� Ja mis Kamerona piezvanīs vēlreiz, sakiet, ka esmu izgājis, � Martins piekodināja sekretārei. �is vīrs negribēja ļauties kārdinājumiem, un Lara Kamerona, neap�aubāmi, bija iekārojama.

Hovardu Kelleru �ie panākumi sajūsmināja.

� Man nākas atzīties,�viņ� Larai pavēstīja, � ka jūs man likāt ba�īties. Mēs jau gandrīz bijām pagalam. Jūs tik tie�ām esat paveikusi brīnumu.

�Ja kāds ir paveicis brīnumu, tad tas ir Pols Martins,� Lara nodomāja. Varbūt advokāts dusmojas tādēļ, ka neesmu samaksājusi par viņa pakalpojumiem? Un, pakļāvusies pēk�ņai iedomai, Lara nosūtīja Polam Martinām �eku par piecdesmit tūksto� dolāriem.

Otrā dienā �eks tika atsūtīts atpakaļ.

Lara piezvanīja Martinām vēlreiz.

� Man ļoti �ēl, mis Kamerona, � sekretāre atbildēja, � bet mistera Martina patlaban nav.

Vēl viena necieņas izpausme. �ķita, ka viņ� no Laras Kameronas izvairās. �Ta�u, Ja �is Vīrs nevēlas ar mani runāt,� Lara prātoja, �tad kādēļ Martins toreiz pieļāva izņēmumu un man palīdzēja?�

Tonakt viņa Polu Martinu redzēja sapnī.

� Man paliek neizmantotas divas biļetes uz Endrū Loida Vebera jauno mūziklu �Dziesma un deja�. � Laras kabinetā ienāca Hovards Kellers. � Man jālido uz �ikāgu. Varbūt jums tās var noderēt?

� Nē, es... kaut gan... pagaidiet. � Lara brīdi klusēja. � Jā, man �ķiet, es varē�u tās izmantot. Pateicos, Hovard.

Kad Kellers aizgāja, viņa ielika vienu biļeti aploksnē un nosūtīja to uz Pola Martina biroju.

Otrā dienā, saņēmis teātra biļeti, Pols Martins norūpējies sāka to aplūkot tuvāk. �Kur� gan man varēja atsūtīt vienu biļeti uz teātri? Tā dro�i vien būs bijusi Lara. �ī lieta ir jāizbeidz,� Pols klusībā nodomāja.

� Vai piektdienas vakars man ir brīvs? � viņ� sekretārei jautāja.

� Jums paredzētas vakariņas ar savu svaini, mister Martin.

� Atceliet.

Lara nosēdēja visu pirmo cēlienu, bet krēsls viņai līdzās palika tuk�s. �Un tā viņ� arī neieradās,� jaunā sieviete nodomāja. �Nu, Dievs ar viņu. Es darīju visu, ko varēju.�

Kad nolaidās priek�kars, viņa prātoja � palikt uz otro cēlienu vai iet projām. Blakus krēslā kāds apsēdās.

� Iesim no �ejienes projām, � Lara izdzirda Pola Martina balsi.

Viņi ieturēja vakariņas kādā bistro, kas atradās Man-batanas austrumu rajonā. Manāmi norūpējies, Pols Martins sēdēja pie galdiņa iepretī Larai un vērās jaunajā sievietē ar pēto�u skatienu. Pienāca viesmīlis un pajautāja, ko viesi vēlas dzert.

� Viskiju ar sodu, � Lara sacīja.

� Es neko nedzer�u.

Lara izbrīnījusies pavērās pretimsēdētājā.

� Es alkoholu nelietoju.

Pēc tam kad viņi bija pasūtīju�i vakariņas, Pols Martins ievaicājās:

� Mis Kamerona, ko jūs no manis vēlaties?

� Es nevaru ciest, ja palieku kādam parādā, � Lara atbildēja. � Es ar jums neesmu norēķinājusies, un jūs man neļaujat maksāt. Tas mani uztrauc.

� Es jau jums teicu... jūs neko neesat parādā.

� Bet es...

� Esmu dzirdējis, ka jūsu celtniecība rit uz priek�u samērā labi.

� Jā. � Viņa jau grasījās sacīt �pateicos jums�, tad pārdomāja.

� Jūs labi tiekat galā ar saviem pienākumiem, vai ne?

� Tā laikam ir, � Lara pamāja. � Kas gan pasaulē var būt vēl satrauco�āks nekā tas brīdis, kad tava ideja, iemiesota tēraudā un betonā, pārtop par ēku, kurā turpmāk dzīvos un strādās cilvēki. �ī celtne zināmā mērā kļūst par tās radītāja pieminekli, vai ne?

Jaunās sievietes seja staroja.

� Tā nu tas ir, � Pols piekrita. � Ta�u, kad viens piemineklis ir gatavs, gribas celt nākamos?

� Jums tik tie�ām ir taisnība, � Lara aizrautīgi iesaucās. � Es gribu kļūt par vislielāko būvuzņēmēju �ajā pilsētā.

Jaunā sieviete apbūra ar savu �armu un pievilcību.

� Nebū�u pārsteigts, ja jums tas izdosies. � Pols Martins pasmaidīja.

� Kādēļ jūs nolēmāt �odien atnākt uz teātri? � Lara gribēja zināt.

Pols Martins bija ieradies, vēlēdamies pateikt, lai Lara Kamerona viņu vairs netraucē, ta�u tagad, atrazdamies �ai apburo�ajai būtnei tik tuvu, viņ� vairs nespēja savu nodomu izpildīt.

� Es dzirdēju labas atsauksmes par �o izrādi.

Lara pasmaidīja.

� Tādā gadījumā varbūt atgriezīsimies teātrī un noskatīsimies uzvedumu līdz galam, Pol?

Uzrunātais pakratīja galvu.

� Mis Kamerona, es neesmu precējies tikai formāli, esmu īsts ģimenes cilvēks. Un savu sievu es patiesi mīlu.

� Lieliski. � Lara sacīja. � Mana ēka būs gatava piecpadsmitajā martā. �im notikumam par godu mēs rīkosim saviesīgu vakaru. Vai jūs atnāksiet?

Pols Martins ilgi svārstījās un domāja, kā savu atteikumu ietvert pieklājīgos vārdos. Ta�u beigu beigās viņ� vienīgi noteica:

� Jā, es ieradī�os.

Saviesīgais vakars, kas bija veltīts jaunajai ēkai, izdevās visai pieticīgs. Laras Kameronas vārds vēl nebija tik pla�i pazīstams, lai piesaistītu preses pārstāvju vai ievērojamu pilsētas ierēdņu uzmanību. Tiesa, �ajā vakarā piedalījās pilsētas mēra palīgs un laikraksta Post reportieris.

� Gandrīz visa celtne jau ir iznomāta, � Kellers Larai priecīgi pavēstīja. � Bet pieprasījumi vēl arvien turpina pienākt.

� Labi, � Lara izklaidīgi attrauca. Sievietes domas bija aizņemtas ar glu�i cilām lielām. Uzņēmēja domāja par Polu Martinu un to, vai �is cilvēks ieradīsies. Neizskaidrojamā kārtā viņai las likās svarīgi. Sis cilvēks bija grūti uzminama mīkla. Viņ� noliedza, ka būtu Larai palīdzējis, un tomēr Lara uzplijās padzīvoju�ajam vīrietim, kas varētu būt viņas tēvs. Jaunā sieviete visiem spēkiem centās par viņu vairs nedomāt.

Mis Kamerona atgriezās pie saviem viesiem, kas baudīja ēdienus un dzērienus un jutās lieliski. Saviesīgā vakara vidū, kad ieradās Pols Martins, vispārējā gaisotne acumirklī pārmainījās.

Strādnieki atnācēju sveica tā, it kā būtu ieradies kāds no karaliskās ģimenes locekļiem. �is vīrs visiem iedvesa gandrīz vai godbijīgas bailes.

�Esmu parasts advokāts, un ar arodbiedrībām man nav nekā kopēja.�

Martins sarokojās ar pilsētas mēra palīgu un da�iem klāteso�ajiem arodbiedrības vīriem, pēc tam piegāja pie Laras.

� Esmu priecīga, ka varējāt ierasties, � viņa sacīja.

� Apsveicu, � Pols Martins, apskatīdams vareno ēku, teica. � Esat krietni pastrādājusi.

� Es ļoti pateicos. � Sievietes balss it kā atmaiga.

� Man patiesi nākas jums teikt lielu paldies.

Pols Marlins neatrāva acu no Laras. Uz �o sievieti skatīties bija bauda, un vienlaikus viņā modās izbrīns par tām sajūtām, kuras pa�am radās, �o brīnumaino būtni vērojot.

� Viesības jau gandrīz ir beigu�ās, � Lara ierunājās. � Ceru, ka jūs uzlūgsiet mani uz vakariņām.

� Es jau jums, mis Kamerona, teicu, ka vakariņas alla� ēdu kopā ar sievu un bērniem. � Pols Martins paskatījās Larai acīs. � Varbūt varu jums piedāvāt glāzi vīna?

Lara pasmaidīja.

� Tas būtu lieliski.

Viņi devās uz nelielu bāru, kas atradās Tre�ajā avēnijā, un sāka it kā mierīgi sarunāties, ta�u jau pēc brī�a nedz Lara, nedz arī Pols nevarēja atcerēties, par ko tikko kā runāju�i, jo vārdi kalpoja vienīgi par aizsegu abu jutekliskajam satraukumam.

� Pastāstiet par sevi, � Pols lūdza. � Kas jūs esat? Un no kurienes? Kas jūs iedro�ināja uzsākt �o biznesu?

Lara iedomājās �onu Makalisteru, viņa pretīgo ķermeni. �Bija tik labi, ka mums noteikti vajadzēs to atkārtot.�

� Es uzaugu mazā Jaunskotijas pilsētiņā, � viņa iesāka. � Tās nosaukums ir Gleisbejā. Mans tēvs tur bija kopmītņu pārvaldnieks. Kad viņ� nomira, �o darbu turpināju es. Kāds kopmītnes iemītnieks man palīdzēja nopirkt zemesgabalu, uz kura es uzbūvēju ēku. Та viss sākās.

Pols klausījās, nepārtraukdams stāstītāju.

� Pēc tam, � Lara turpināja, � es devos uz �ikāgu un uzcēlu tur vairākus namus. Mans uzņēmums plauka, un es atbraucu uz Ņujorku. � Runātāja pasmaidīja. � Lūk, tas arī ir viss. � Ja neskaita mokpilno dzīvi ar tēvu, kur� meitu neieredzēja, pazemojumus aiz nabadzības, no�ēlojamo eksistenci un vēl to, ka viņai vajadzēja ļaut �onam Makalisteram izmantot savu ķermeni...

It kā uzminējis viņas domas, Pols Martins sacīja:

� Varu derēt, ka viss nebija tik vienkār�i, vai ne?

� Es nesūdzos.

� Un kāds ir jūsu nākamais projekts?

Lara paraustīja plecus.

� Es vēl pati nezinu. Esmu izskatījusi daudzus variantus, ta�u, atklāti sakot, neviens no tiem mani nesaista.

Vīrietis nespēja no viņas atraut skatienu.

� Par ko jūs domājat? � Lara vaicāja.

Pols Martins dziļi nopūtās.

�Vai teikt atklāti? Es domāju, ja man nebūtu sievas, tad es varētu atzīties, ka jūs esat pati burvīgākā sieviete, kādu vien man dzīvē nācies sastapt. Tomēr es esmu ģimenes cilvēks, un mēs varam būt vienīgi draugi. Ceru, ka jūs mani saprotat.

� Saprotu ļoti labi.

Pols paskatījās pulkstenī.

� Tagad laiks iet.�Viņ� pasauca viesmīli. � Lūdzu, rēķinu.

� Varbūt jaunnedēļ paēdīsim kopā pusdienas? � Lara vaicāja, kad Pols Martins jau bija piecēlies no galda.

� Nē. Dro�i vien es jūs satik�u tikai tad, kad jūs būsiet uzcēlusi savu nākamo ēku, � vīrietis noteica un izgāja no bāra.

Tonakt Lara sapņoja, ka mīlējās ar Polu Martinu. Vīrietis bija uzgūlies viņai virsū, glāstīja ai- savām spēcīgajām rokām ķermeni un �ukstēja: �Tu nemaz neapjēdz, ko man tas nozīmē... Лк Kungs! Mīļā, piedod, ka es tev ne reizes neesmu teicis, cik ļoti es tevi mīlu, mīlu, mīlu...�

Pēc tam viņi saplūda kopā, un Laras ķermenis saspringa. Viņa ievaidējās, un �ie vaidi Laru pamodināja no miega. Drebēdama viņa piecēlās gultā sēdus.

Pols Martins piezvanīja pēc divām dienām.

� Liekas, man ir gruntsgabals, kas varētu jūs interesēt, � viņ� pavēstīja. � Tas atrodas Se�desmit devītajā ielā. �īs zemes vēl nav pārdo�anā. īpa�ums pieder kādam no maniem klientiem, un viņ� to grib pārdot.

Jau no rīta Lara ar Hovardu Kelleru devās uz norādīto adresi. Vieta izrādījās lieliska.

� Kā jūs uzzinājāt par �o gruntsgabalu? � Kellers painteresējās.

� No Pola Martina, � Lara īsi atbildēja.

� Ā-ā, saprotu. � Viņa balsī varēja saklausīt nepatiku.

� Kas noticis, Hovard?

� Lara... � Kellers saminstinājās. � Redziet, es... es ievācu par Martinu ziņas. �is cilvēks ir saistīts ar mafiju. Labāk turieties no viņa tālāk.

� Tā nav taisnība, � Lara aizkaitināta iesaucās.

� Viņ� glu�i vienkār�i ir labs cilvēks. Un vispār, kāds tam sakars ar �o gruntsgabalu? Vai jums �ī vieta patīk?

� Man ļoti patīk, labāku nemaz nevar vēlēties.

� Tādā gadījumā mēs to pirksim.

Pēc desmit dienām darījums tika noslēgts.

Lara nosūtīja Polam Martinām milzīgu puķu pu�ķi ar zīmīti: �Pol, lūdzams, nesūtiet ziedus atpakaļ. Tie ir jūtīgi un maigi.�

Vakarā viņ� piezvanīja.

� Paldies par ziediem. Godīgi sakot, neesmu pieradis tos saņemt no skaistām dāmām. � Pola balss �ķita piesmaku�i vairāk nekā parasti.

� Vai zināt, kas ir jūsu nelaime? � Lara jautāja un tūlīt atbildēja: � Jūs neviens nav spējis tā pa īstam samaitāt.

� Un tagad to gatavojaties izdarīt jūs?

� Jā, tik tie�ām � gribu pavedināt.

Pols iesmējās.

�Es runāju nopietni, � pavēstīja Lara.

� Zinu.

�Tādā gadījumā � kāpēc gan mums to neapspriest pie pusdienu galda?

Pols Martins vairs nespēja Laru aizmirst. Viņ� juta, ka kuru katru mirkli iemīlēsies pa īstam. �ajā sievietē bija kaut kāda ievainojamība un nevainīgums, bet vienlaikus arī neparasts jutekliskums. Pols saprata, ka visprātīgāk būtu ar Laru nesatikties, ta�u viņ� vairs nebija noteicējs pār sevi. Vīrieti pie apburo�ās būtnes saistīja spēks, kas rādījās stiprāks par viņa gribu.

Viņi pusdienoja klubā �21�.

� Ja vēlaties kaut ko noslēpt, � Pols Martins sacīja, � dariet to, visiem redzot. Tad nevienam neradīsies aizdomas, ka jūs darāt kaut ko sliktu.

� Bet vai mēs gribam kaut ko slēpt? � maigi ievaicājās Lara.

Vīrietis paskatījās viņā un pēdīgi nolēma: ��ī sieviete ir skaista un gudra, ta�u skaistu un gudru sievie�u ir bezgala daudz. �ķirties no viņas nenāksies grūti. Es tikai reizi ar viņu pārgulē�u, un ar to arī viss beigsies.�

Izrādījās, ka Pols Martins bija kļūdījies.

Kad viņi ieradās Laras apartamentos, Pols, pats nezinādams, kādēļ, ļoti nervozēja.

� Es jūtos kā zaļ� skolas puika, � vīrietis atzinās.

� Atklāti sakot, es nemaz vairs nezinu, kā to dara...

� Neuztraucies, � Lara �ukstēja. � Tas jau ir gandrīz tāpat kā braukt ar divriteni, līdzko uzsēdīsies uz sēdekļa, tā ritenis ripos. Ļauj, es tevi izģērb�u.

Lara novilka Polam �aketi, noņēma kaklasaiti un sāka atpogāt kreklu.

� Tu ta�u saproti, Lara, ka tas nevar būt nopietni.

� Es zinu.

� Man ir se�desmit divi gadi. Varu būt tev tēva vietā.

Atcerējusies savu neseno sapni, sieviete uz bridi sastinga.

� Es zinu, � Lara atkārtoja, turpinādama vīrieti izģērbt. � Tev ir tik skaists ķermenis.

� Paldies. � Viņ� to jau bija dzirdējis no savas sievas.

Laras rokas slīdēja gar vīrie�a gurniem.

� Tu ta�u esi stiprs, vai ne?

Pols neviļus izslējās.

� Es spēlēju basketbolu, kad biju...

Sieviete viņu noskūpstīja, un abi atlaidās gultā. Polu pārņēma tādas sajūtas, kādas viņ� nekad iepriek� nebija pazinis, viss viņa ķermenis dega kā ugunīs. Vīrietis un sieviete ļāvās mīlestībai, kurai, kā liekas, nebija ne sākuma, ne gala.

Polu it kā bija satvērusi varena straume, kas nesa viņu sev līdzi arvien ātrāk un ātrāk, ieraudama dziļ-dziļi atvarā. Visapkārt pletās samtaina migla, kas pēk�ņi pārvērtās zvaig�ņu mirādēs. Ta�u pats brīni�ķīgākais bija tas, ka viss atkārtojās arvien no jauna, līdz beidzot, zaudējis pēdējos spēkus, viņ� saļima bez elpas.

� Es nemaz nespēju tam noticēt, � Pols izdvesa.

Viņa tuvības brī�i ar sievu alla� bija tik pierasti, pat garlaicīgi. Toties ar Laru vīrietis izbaudīja vienreizējas, neaprakstāmas sajūtas. Savā dzīvē Pols Martins bija sagājies ar daudzām sievietēm, ta�u neviena nespēja līdzināties Larai. �ī bezgala jaukā būtne uz-dāvāja viņam to, kas nebija pa spēkam citām: Lara lika Polam atkal justies jaunam.

�Vai mēs vēl tiksimies? � Lara jautāja, kad vīrietis jau sāka ģērbties.

� Jā. � �Dievs Kungs, palīdzi man.� � Protams.

Astoņdesmitie gadi izvērtās ļoti vētraini. Ronaldu Reiganu ievēlēja par Savienoto Valstu prezidentu, bet Volstrītā sākās grūtas dienas. Irānas salis nomira trimdā, un nodevīgi tika nogalināts Anvars Sadals. Irānā atbrīvoja amerikāņu ķīlniekus, bet Sandra Deī O�Konora kļuva par pirmo sievieti � ASV Augstākās tiesas locekli.

Lara Kamerona bija sākusi savus darījumus īstajā brīdī un īstajā vietā, jo tajā laikā celtniecība sāka izvērsties ar vēl nebiju�u vērienu, un bankas labprāt ieguldīja naudu projektos.

Krājbankas un aizdevumu bankas laida apgrozībā milzīgu skaitu akciju, jaunais finansu ģēnijs Maiks Milkens izgudroja un sāka izplatīt akcijas ai- augstiem procentiem un augstu riska pakāpi, kuras tauta dēvēja par �makulatūru�. Cilvēku, kas gribētu ieguldīt līdzekļus kādā pasākumā, bija vairāk nekā pietiekami.

� Se�desmit devītajā ielā biroja ēkas vielā es laikam gan cel�u viesnīcu, � Lara kādu dienu pavēstīja.

� Kādēļ tā? � Hovards Kellers neslēpa savu izbrīnu. � �ī vieta birojiem ir kā radīta. Ar viesnīcu jums caurām diennaktīm būs liela noņem�anās. Nāksies nepārtraukti apkalpot atbrauco�os un aizbrauco�os klientus. Bet, ja jums būs administratīvā ēka, tad tikai reizi piecos vai desmit gados vajadzēs noformēt dokumentus par telpu iznomā�anu.

� Es to saprotu, Hovard, ta�u reizē ar viesnīcu var iegūt arī zināmu varu, jo apartamentos apmetīsies ievērojami ļaudis, un viņi mūsu restorānā da�neda�ādi izklaidēsies. TMēļ man �ī ideja patīk. Celsim viesnīcu. Es gribu, lai jūs norunājat tik�anos ar labākajiem Ņujorkas arhitektiem: ar Skidmoru, Svingzu, Merilu, kā arī ar Pīteru Aizenmanu un Filipu D�onsonu.

Tik�anās ar minētajiem arhitektiem notika nākamajās divās nedēļās. Da�i no viņiem centās runāt aiz-bildnicciskā tonī, jo �iem speciālistiem vēl nekad iepriek� nebija iznācis strādāt ar sievieti.

� Ja jūs gribat, lai mēs atdarinām... � kāds no arhitektiem ieminējās.

� Nē, � Lara runātāju pārtrauca. � Mēs uzcelsim tādu viesnīcu, kuru citi gribēs atdarināt. Pacentieties, lai �ī viesnīca būtu izsmalcināta. Esmu iedomājusies viesnīcu ar strūklakām pie ieejas, ar vestibilu, kas apdarināts ar itāļu marmoru, un ar ērtu konferen�u zāli...

�ādās tik�anās reizēs Lara prata radīt vajadzīgo iespaidu.

Pēc tam veiksmīgā uzņēmēja sastādīja savu komandu: tajā bija jurists Terijs Hils, pārvaldnieks Toms Kraitons un reklāmas grupa, kuru vadīja Toms Skots. Lara noslēdza līgumu ar arhitektu firmu Almont & Clark, un projektē�anas darbs varēja sākties.

� Mēs tiksimies reizi nedēļā, � uzņēmēja saviem jaunajiem līdzstrādniekiem paziņoja, � ta�u no ikviena es gribu saņemt atskaiti par dienā padarīto. Man vajag, lai darbs ritētu pēc grafika un saskaņā ar bud�etu. Es izraudzījos jūs, jo jūs savā nozarē esat vislabākie, tādēļ pacentieties, lai man nenāktos vilties. Vai ir kādas neskaidrības?

Nākamās divas stundas pagāja, atbildot uz jautājumiem.

Kad visi bija aizgāju�i, Lara Kelleram vaicāja:

� Nu, kā jums �ķiet, vai tik�anās noritēja labi?

� Lieliski, �ef.

Kellers pirmo reizi nosauca Laru par ��efu�. Viņai tas patika.

Piezvanīja �ārlzs Koens.

� Esmu Ņujorkā. Varbūt mēs varētu kopā paēst pusdienas?

� Katrā ziņā! Protams! � Lara līksmi piekrita.

Viņi sēdēja pie galdiņa restorānā Sardi.

� Jūs lieliski izskatāties, Lara, � Koens teica.

� Jūs pavada veiksme.

�Tas vēl ir tikai sākums, � viņa atbildēja. � Paklausieties, �ārlz... Varbūt jūs gribētu strādāt pie manis Cameron Enterprises? Es jūs iecel�u par sabiedrības līdzīpa�nieku un...

Uzrunātais pakratīja galvu.

� Nē, paldies. Jums viss vēl priek�ā, bet es jau esmu sava ceļa galā un nākamvasar taisos iet pensijā.

� Tad vismaz sazināsimies, � Lara teica. � Es negribu jūs pazaudēt.

� Man priek� tevis ir kāds pārsteigums, dārgais,� Lara sacīja, kad Pols Martins atkal ieradās, un pasniedza viņam da�us sainī�us.

� Ak vai! � vīrietis iesaucās. � Man ta�u �odien nav dzim�anas diena!

� Taisi vaļā!

Sainī atradās divpadsmit kreklu no Bergdorf Goodman un tikpat daudz kaklasai�u no Pucci.

� Bet man ta�u ir krekli un kaklasaites, � Pols iesmējās.

� Bet ne jau tādas, � Lara piezīmēja. � �ajās drānās tu jutīsies daudz jaunāks. Es uzzināju arī laba drēbnieka adresi.

Pēc nedēļas Lara uzstāja, lai Pols apgrie� matus pēc modes.

�Es patiesi izskatos jaunāks,� Martins, paskatījies spogulī, nosprieda. Pols Juta, ka viņam atkal radusies interese par dzīvi. �Un par visu man jāpateicas Larai. �

Pola sieva izlikās, it kā �īs pārmaiņas nemanītu.

Sanāksmē piedalījās Kellers, Toms Kraitons, D�ims Belons un Terijs Hils.

� Mums jāpasteidzina viesnīcas būvniecība, � Lara klāteso�ajiem pavēstīja.

Vīrie�i saskatījās.

� Tas ir bīstami. � Kellers neslēpa �aubas.

� Nepavisam ne, ja visu dara, kā vajag.

� Mis Kamerona, � Toms Kraitons ierunājās, � ceļot māju, ikviens darba posms jāpaveic attiecīgā laika periodā: vispirms tiek sagatavots būvlaukums, kad tas ir gatavs, var sākt rakt bedri pamatiem un veidot tran�ejas; ja tas ir padarīts � kārta pienākusi caurulēm; pēc tam...

� Uzstāda koka veidņus un dzelzs re�ģus, lai tos piepildītu ar betonu, � Lara runātāju pārtrauca. � Es to zinu.

� Bet kādēļ tad...

� Tādēļ, ka, �ādi strādājot, paies divi gadi. Bet es negribu tik ilgi gaidīt.

� Ja mēs forsēsim celtniecību, � D�ims Belons teica, � tad tas nozīmē, ka mums nāksies vienlaikus veikt da�ādus darba posmus. Viena kļūda � un viss pagalam. Māja var iznākt greiza un...

� Tātad atliek uzmanīt, lai nekādas kļūdas netiktu pieļautas, vai pareizi? � Lara raudzīja pabeigt sarunu. � Ja mēs to spēsim, tad viesnīca būs gatava jau pēc gada, nevis diviem, un mēs ietaupīsim divdesmit miljonus dolāru.

�Jā, bet tas ir riskanti.

� Man patīk riskēt.

PIECPADSMITĀ NODAĻA

Lara pastāstīja Polam Martinām par savu lēmumu paātrināt viesnīcas būvniecību un arī par notiku�o diskusiju ar saviem tuvākajiem padomdevējiem.

� Iespējams, ka viņiem taisnība, � Pols sacīja.

� Tas, ko tu taisies darīt, var izrādīties ļoti riskanti.

� Ta�u Tramps un Juraizs tā dara.

� Dārgā, � Martins maigi iebilda, � tu ta�u neesi ne viens, nedz otrs.

� Es viņus pārspē�u, Pol. Es uzcel�u Ņujorkā daudz vairāk ēku, nekā kāds cits to spējis pirms manis. Tā būs mana pilsēta.

Kādu brīdi vērīgi skatījies uz Laru, Pols noteica:

� Es tev ticu.

Laras kabinetā stāvēja tālrunis, kura numurs bija zināms vienīgi Polam Martinām. Arī viņa darbistabā atradās telefons, kas bija paredzēts tikai sarunām ar Laru. Viņi zvanīja viens otram vairākas reizes dienā.

Līdzko abiem gadījās brīvs vakars, viņi devās uz Laras apartamentiem. �īs tik�anās Pols gaidīja ar tādu ilgo�anos, ka pa�am par to bija jābrīnās. Visas viņa domas saistījās vienīgi ar Laru.

Kad Kellers uzzināja par Laras un Pola attiecībām, viņ� norūpējies sacīja:

� Domāju, ka jūs izdarāt kļūdu, Lara. Pols Marlins ir bīstams cilvēks.

� Jūs viņu nemaz nepazīstat, � sieviete iebilda.

� Viņ� ir tik brīni�ķīgs!

�Vai jūs viņu mīlat?

Lara to bija jautājusi arī pati sev. Viņai Martins bija vajadzīgs. Ta�u vai viņa �o vīrieti mīlēja?

� Nē

� Bet vai viņ� jūs mīl?

� Domāju, ka � jā.

� Piesargieties no viņa. Es jūs lūdzu, esiet ļoti uzmanīga.

Lara pasmaidīja un strauji noskūpstīja Kelleru uz vaiga. -4

� Man patīk, ka jūs par mani rūpējaties, Hovard.

Būvlaukumā mis Kamerona pārbaudīja pavadzīmes.

� Esmu ievērojusi, ka mēs iepērkam �ausmīgi daudz kokmateriālu. � Uzņēmēja vērsās pie jaunā izpilddirektora Pita Rīza.

� Es negribēju to teikt, mis Kamerona, � Rīzs' atzinās, � jo nebiju īsti pārliecināts, ta�u jums ir taisnība. Liela daļa kokmateriālu kaut kur pazūd. Esam spiesti pasūtīt divreiz vairāk, nekā tas ir vajadzīgs.

Lara vērīgi paskatījās uz Pitu Rīzu.

� Jūs gribat teikt, ka kāds zog dēļus?

� Tā izskatās.

� Vai turat kādu aizdomās?

� Nē

� Jums ta�u te naktī ir sargs, vai ne?

� Jā, sargs ir.

� Un viņ� neko nav redzējis?

� Itin neko. Tādā darba burzmā tas varēja notikt arī dienā. Izdarīt to varēja jebkur�.

Lara brīdi iegrima domās.

� Skaidrs, � uzņēmēja lēni sacīja. � Paldies, Pit, ka man pateicāt. Es pati to noskaidro�u.

Tajā pa�ā dienā Lara nolīga privātdetektīvu Stīvu Keinu.

� Kā gan iespējams gai�ā dienas laikā no būvlaukuma nemanīti izvest tādu daudzumu kokmateriālu? � Keins jautāja.

� Arī es to gribētu zināt, � Lara pavēstīja.

� Jūs sakāt, ka būvvietā pa nakti ir sargs?

-Jā.

� Ļoti iespējams, ka viņ� �ajā lietā ir iejaukts.

� Minējumi mani neinteresē, � Lara runātāju pārtrauca. � Noskaidrojiet, kas aiz tā visa slēpjas, un dariet man to zināmu.

� �ajā sakarībā būtu labi, ja jūs mani pieņemtu būvobjektā par strādnieku.

� Es par to parūpē�os.

Otrā dienā Keins ieradās darbā topo�ajā celtnē

Kad Lara pavēstīja Kelleram par notiku�o, viņ� sacīja:

� Jums ar to nav jānodarbojas. Uzticiet to man.

� Nē, Hovard, es pati gribu tikt ar visu skaidrībā, � Lara pastāvēja pie sava.

Та tas arī palika. Pēc piecām dienām Laras kabinetā ienāca detektīvs Keins.

� Nu, vai jūs kaut ko uzzinājāt? � Lara ienācējam vaicāja.

� Es visu noskaidroju, � viņ� sacīja.

�Vai sargs vainīgs?

� Nē. No būvvietas neviens kokmateriālus nav zadzis.

� Ko jūs ar to domājat?

� Es gribu sacīt, ka dēļi uz būvobjektu nemaz nav vesti. Kravas nosūtīja uz citu būvvietu D�ersijā un pārdeva ar viltotiem dokumentiem.

� Kur� ar to nodarbojās? � Lara centās uzzināt.

Keins minēja �ī cilvēka vārdu.

Projekta vadītāju sanāksmē piedalījās Laras advokāts Terijs Hils, Hovards Kellers, D�ims Belons un Pits Rīzs. Pie galda sēdēja vēl kāds cilvēks, kuru uzņēmēja stādīja priek�ā kā misteru Konroju.

� Vispirms noklausīsimies darba atskaiti, � Lara ierosināja.

� Patlaban, � Pits Rīzs sacīja, � celtniecība rit stingri pēc grafika. Pēc mūsu aprēķiniem, darbu beig�anai vajadzīgi vēl �etri mēne�i. Jums, mis Kamerona, bija pilnīga taisnība, kad ieteicāt paātrināt celtniecības tempu. Viss iet kā smērēts. Esam jau sāku�i likt ūdensvada caurules un ievilkt elektrību.

� Lieliski. Bet vai par kokmateriālu zādzību kaut kas ir noskaidrojies?

� Pagaidām vēl nekas nav zināms, � Pīts Rīzs atbildēja.

� �ķiet, ka par �o lietu mums vairs raizēties nenāksies, � Lara paziņoja. � Mēs zagli atradām. � Viņa pamāja ar galvu pie galda sēdo�ajam sve�iniekam. Misters Konrojs no Krāpniecības apkaro�anas nodajas. Pareizāk būs, ja sauksim viņu par detektīvu Konroju.

� Bet ko viņ� dara �eit? � Pits Rīzs brīnījās.

� �is cilvēks ir ieradies, lai jūs arestētu.

� Ko?! � Rīzs pagalam pārsteigts iesaucās.

Lara vērsās pie pārējiem.

� Visu �o laiku misters Rīzs pārdeva mūsu kokmateriālus citam būvobjektam. Kad viņ� uzzināja, ka es pārbaudu grāmatvedības dokumentus, Rīzs uzskatīja par labāku paziņot man, ka būvlaukumā notiek zag�ana.

�Vienu mirklīti, � Rīzs gribēja attaisnoties, � es... es... Jūs kļūdāties.

Lara pagriezās pret Konroju.

� Esiet tik mīļ� un aizvāciet �o cilvēku prom. � Pēc tam viņa vēlreiz paskatījās uz saviem kolēģiem. � Bet tagad apspriedīsim sīkāk viesnīcas atklā�anas norisi.

Viesnīcas celtniecības darbi tuvojās beigām, un satraukums ar katru dienu pieauga. Lara kļuva glu�i necie�ama. Viņa nelika nevienam mieru, visur atrada kādas vainas un zvanīja saviem darbiniekiem pat nakts vidū.

� Hovard, vai jūs zināt, ka mēs vēl neesam saņēmu�i tapetes?

� Dieva dēļ, Lara, pulkstenis ir �etri no rīta!

� Pēc deviņdesmit dienām mēs atvērsim viesnīcu. Ja mums nebūs tape�u, tad tas nevarēs nolikt.

� No rīta es visu nokārto�u.

� Rīts jau ir klāt. Sāciet darīt to tūdaļ.

Laras satraukums jo dienas pieauga.

� Vai jums ir mazi bērni, mister Skol? � Viņa nelika mieru reklāmas grupas vadītājam Tomam Skotam.

Uzrunātais bija neizpratni

� Nē Bet kas ir?

� Sprie�ot pēc tā, kā norit reklāmas kampaņa, rodas iespaids, ka to vada kāds garīgi atpalicis bērns. Es glu�i vienkār�i nespēju tam noticēt, ka visu �o bezjēdzību ir izdomājis pieaudzis cilvēks.

Skots sarauca pieri.

� Mis Kamerona, ja jūs kaut kas neapmierina...

� Mani nekas neapmierina, � Lara runātāju pārtrauca. � Jūsu reklāma nemaz nepiesaista. Tā ir nedzīva. To var attiecināt uz jebkuru viesnīcu. Ta�u �ī nav parasta viesnīca, mister Skot. Tā ir visgreznākā un modernākā viesnīca Ņujorkā. Jūs to esat parādījis kā aukstu, bezpersonisku celtni, bet tai jāizskatās patīkamai, mājīgai, tādai, kas paliek atmiņā. Lūk, kas cilvēkiem ir jāieskaidro. Vai jūs to spēsiet izdarīt?

� Es jums apsolu, ka viss tiks izdarīts. Mēs pārskatīsim reklāmas kampaņas taktiku un pēc divām nedēļām...

� Pirmdien, � Lara viņu pārtrauca. � Es gribu ieraudzīt jaunas reklāmas jau pirmdien.

Un drīz vien visā valstī avīzēs un �urnālos parādījās informācija par jauno viesnīcu.

� Kampaņa norit spīdo�i, � Toms Skots pavēstīja.

� Jums bija taisnība.

Paskatījusies uz runātāju, Lara mierīgi atbildēja:

� Es gribu, lai taisnība būtu jums, nevis man. Par to es arī jums maksāju naudu.

Lara pievērsās preses sekretāram D�erijam Taunsen-dam.

� Vai ielūgumus izsūtījāt?

� Jā, un vairākums viesu savu iera�anos ir apstiprināju�i. Atklā�anas ceremonija solās būt neparasti iespaidīga.

� Domāju gan, � Kellers noburk�ķēja. � Esam izgrūdu�i veselu kaudzi naudas.

� Nespriediet kā baņķieris, Hovard. � Lara pasmaidīja. � Sabiedrības acīs mēs veidojam tēlu, kura dēļ nav �ēl iz�ķiest pat veselu miljonu dolāru. Tur ieradīsies daudz slavenību un...

Kellers pacēla aug�up rokas.

� Labi, labi, es padodos.

Divas nedēļas pirms viesnīcas atvēr�anas steidza pabeigt pēdējos apdares darbus: tika līmētas tapetes, krāsotas gaiteņu sienas un izkārtas gleznas. Lara kopā ar pieciem tuvākajiem palīgiem pati personīgi pārbaudīja ikvienu viesnīcas numuru.

� �ie aizkari nav piemēroti,�viņa aizrādīja.�Nomainiet tos ar labākiem.

Kādā citā istabā Lara pārlaida pirkstus pār klavieru taustiņiem.

� Nav labi noskaņotas, � viņa piezīmēja. � Vajag savest kārtībā.

Tre�ajā telpā nedarbojās elektriskais kamīns.

� Salabojiet.

Viņas izmocītajiem palīgiem �ķita, ka uzņēmēja ir neapmierināta ar katru sīkumu. Lara ieskatījās arī virtuvēs, veļas mazgātavās un tualetes telpās. Ikvienā vietā viņai bija sakāms kāds vārds, nācās ar cilvēkiem pastrīdēties, lai panāktu savu.

� Nevajag tik ļoti uztraukties, mis Kamerona, � jaunais viesnīcas pārvaldnieks raudzīja īpa�nieci nomierināt. � Atklājot jebkuru viesnīcu, gadās nelielas kļūmes.

� Manās viesnīcās tā nedrīkst notikt, � Lara atcirta. � Tikai ne manās viesnīcās.

Viesnīcas atklā�anas dienā Lara piecēlās jau �etros no rīta � aiz satraukuma viņa vispār nespēja aizmigt. Viņai izmisīgi gribējās parunāt ar Polu Martinu, ta�u tik agrā stundā tas diem�ēl nebija iespējams. Sieviete apģērbās un izgāja pastaigāties.

�Viss būs labi,� Lara sevi dro�ināja. �Kompjūteru salabos, tre�o krāsni virtuvē sataisīs un septītajā numurā nomainīs durvju slēdzeni. Vakar atlaisto istabeņu vietā atradīsim citas. Un jāsaved kārtībā gaisa kondicionē�anas iekārta aug�ējā stāvā...�

Pulksten se�os vakarā sāka ierasties viesi. Pie ieejas viesnīcā nācējus sagaidīja parādes uniformā tērpies �veicars un rūpīgi pārbaudīja ielūgumus. Viesu vidū bija daudz slavenību, izcili sportisti un ietekmīgi biznesmeņi. Lara pati bija apstiprinājusi viesu sarakstu, izsvītrodama nevajadzīgas personas un arī tos, kas gribēja izmantot iespēju par velti iedzert un paēst.

Viņa stāvēja pla�ajā vestibilā un sagaidīja katru jaunieradu�os viesi.

� Esiet sveicināti, esmu Lara Kamerona. Ļoti priecājos, ka esat ieradies. Lūdzu, jūtieties kā mājās.

Lara pavilka Kelleru sāņus.

� Kādēļ nav ieradies mērs?

� Redziet, viņ� ir ļoti aizņemts un...

� Jūs gribat teikt, ka es neesmu pietiekami svarīga persona?

� Ar laiku viņ� savas domas mainīs.

Bija ieradies mēra palīgs.

� Paldies, ka atnācāt, � Lara viesi uzrunāja.�Mūsu viesnīcai tas ir liels gods.

Lara ar skatienu starp viesiem meklēja avīzes New York Times arhitektūras kritiķi Todu Greisonu. �Ja �im cilvēkam patiks,� viņa centās sevi pārliecināt, �tad var uzskatīt, ka mēs esam uzvarēju�i.�

Pols Martins bija ieradies ar savu sievu. Lara pirmo reizi redzēja misis Martinu. Tā izrādījās pievilcīga, eleganta sieviete, un Lara pēk�ņi izjuta vainas apziņu.

� Mis Kamerona, � Pols, klāt pienācis, sacīja, � es esmu Pols Martins. Un �ī ir mana sieva Nina. Pateicos jums par ielūgumu.

Lara paturēja viņa roku plaukstā mazliet ilgāk.

� Ļoti priecājos, ka ieradāties. Lūdzu, jūtieties kā mājās.

Pols apskatīja pla�o vestibilu, kuru viņ� jau bija redzējis reizes desmit.

� Lieliski! � Martins iesaucās. � Domāju, ka jūs gaida lieli panākumi.

Nina Martina nenolaida no Laras skatienu. �Esmu pilnīgi pārliecināta, ka �ī sieviete savu panāks,� viņa domāja.

�Vai patiesi viņai viss ir zināms?� Lara prātoja.

Viesi turpināja ierasties.

Pēc stundas vestibilā pie Laras pieskrēja Kellers.

� Dieva dēļ, � viņ� �ukstēja. � Visi jau sanāku�i. Vienīgi jūs esat �eit. Kādēļ jūs neejat uz zāli?

� Vēl nav ieradies Tods Greisons. Es viņu gaidu.

� Arhitektūras kritiķis no New York Times? Es ta�u viņu redzēju jau pirms stundas.

� Ko?!

� Jā, jā. Viņ� kopā ar citiem apskatīja viesnīcu.

� Kādēļ jūs man neteicāt?

� Biju pārliecināts, ka jūs viņu redzējāt.

� Un ko viņ� teica? � Lara uztraucās. � Kāds radies iespaids? Vai viņ� ir sajūsmināts?

� Neko neteica. Izskatījās apmierināts. Bet vai Grei-sons bija sajūsmināts vai ne � to es nezinu.

� Vai paliesi neteica no vārda?

� Neko neteica.

Lara sadrūma.

� Ja Todam Greisonam būtu palicis, viņ� kaut ko būtu teicis. Tas neliecina neko labu, Hovard, � Lara nomurmināja.

Vakaram bija milzīgi panākumi. Viesi ēda, dzēra un uzsauca tostus par godu jaunajai viesnīcai, bet atvadoties apbēra Laru ar komplimentiem.

� Tik brīni�ķīga viesnīca, mis Kamerona...

� Kad atkal ieradī�os Ņujorkā, es noteikti �eit apmetī�os...

� Kāda lieliska doma � katrā numurā novietot klavieres...

� Esmu sajūsmināts par kamīniem...

� Katrā ziņā ieteik�u �o viesnīcu saviem draugiem...

�Nu ko,� Lara sprieda, �ja arī New York Times mūs nokritizēs, tad tik un tā tie būs panākumi.�

Pols Martins ar sievu gatavojās doties mājās.

� �odien jūs uzvarējāt pa īstam, mis Kamerona,� Pols teica. � Rītdien par jums runās visa Ņujorka.

� Jūs esat ļoti laipns, mister Martin, � Lara atbildēja. � Paldies, ka atnācāt.

� Ar labu nakti, mis Kamerona, � Nina Martina rāmi sacīja.

� Ar labu nakti.

Kad abi atradās pie durvīm, Lara dzirdēja, ka misis Martina vīram sacīja:

� Viņa ir ļoti skaista, vai ne, Pol?

Ceturtdien, kad vajadzēja iznākt New York Times avīzes Jaunākajam numuram, Lara jau pulksten �etros no rīta stāvēja uz Brodvejas un �etrdesmit otrās ielas stūra pie avī�u kioska. Atvērusi laikrakstu, viņa tūdaļ pievērsās pilsētas jaunumu lappusei. Toda Greisona raksts iesākās ar vārdiem:

�Manhalanā jau sen bija vajadzīga viesnīca, kurā cilvēks nejustos kā sve�ā vietā. Cameron Plaza ir gai�a, pla�a un iekārtota ar nevainojamu gaumi. Lara Kamerona ir beidzot devusi Ņujorkai...�

Aiz prieka viņa gandrīz vai iekliedzās, pēc tam piezvanīja Kellcram un pamodināja vīrieti no miega.

� Par mums rakstīts avīzē! � Lara jūsmoja. � New York Times mūs uzliela!

Hovards sēdēja gultā, cīnīdamies ar miegu.

� Tas ir lieliski, � viņ� murmināja. � Un ko viņi raksta?

Lara nolasīja Toda Greisona atsauksmes.

� Brīni�ķīgi, � Kellers atzina, � tagad nu jūs varēsiet izgulēties.

� Gulēt? Vai jūs jokojat? Es noskatīju jaunu gruntsgabalu. Līdzko atvērsies bankas, sāciet sarunas par jauna aizņēmuma saņem�anu...

Ņujorkas viesnīcai Cameron Plaza radās milzīga piekri�ana. Visi numuri jau tūdaļ bija aizņemti, un izveidojās pat gaidītāju rinda.

� Tas ir tikai sākums, � Lara sacīja Kelleram. � Ņujorkā un tās apkaimē rosās vismaz desmit tūksto�i būvuzņēmēju, bet tikai da�i no viņiem � Ti�i, Rudini, Rokfelleri un �terni � ir vērā ņemami. Un patīk viņiem tas vai ne, mēs arī darbosimies viņu lauciņā. Mēs �o pilsētu pārvērtīsim.

Drīz vien Larai sāka zvanīt da�ādas bankas un piedāvāt aizdevumus. Viņa iepazinās ar labākajiem nekustamo īpa�umu mākleriem, visādi centās tiem pielabināties, aicinādama uz pusdienām un teātriem. �ie cilvēki Larai arī labprāt pastāstīja par īpa�umiem, kurus tuvākajā laikā paredzēts pārdot. Lara nopirka pilsētas darījumu rajonā divus vērtīgus gruntsgabalus un ķērās pie būvniecības.

Piezvanīja Pols Martins.

�Vai tu jau lasīji Business Week? � viņ� vaicāja.

� Izskatās, tu esi pakampusi krietnu kumosu. Vienkār�i satrieco�i! Tu lieliski tiec galā ar savām lietām.

� Es cen�os, � Lara pieticīgi atbildēja.

� Vai tu esi �ovakar brīva?

� Priek� tevis man vienmēr ir laiks.

Pēc tam Lara tikās ar slavenas arhitektūras firmas speciālistiem un iedziļinājās viņu līdzatnestajos zīmējumos un rasējumos.

� Nu, kā jums �ķiet? � Galvenais arhitekts gribēja uzzināt Laras domas. � Vadoties pēc jūsu vēlmēm, ēka būs eleganta, simetriska un pla�a. Atļaujiet man paskaidrot da�as detaļas...

� Tas nav vajadzīgs, � Lara runātāju pārtrauca.

� Es jau visu redzu. � Viņa vairs neskatījās uz zīmējumiem. � Atdodiet �os plānus māksliniekiem.

� Piedodiet, kā, lūdzu?

� Es gribu, lai mākslinieks da�us zīmējumus izkrāso. Lai būtu redzams kopskats, vestibils, gaiteņi un biroji. Baņķieriem trūkst iztēles. Tādēļ es gribu, lai viņi redzētu, kāda jaunā ēka izskatīties, kad būs gatava.

� Jāatzīst, ideja ir lieliska, � galvenais arhitekts piekrita.

Tad kabinetā ienāca Laras sekretāre.

� Atvainojiet, mis Kamerona, es nokavējos.

� �ī tik�anās bija paredzēta deviņos, Ketij. Bet nu jau pagāju�as piecpadsmit minūtes.

� Atvainojiet, mis Kamerona, man modinātājpulkstenis nenozvanīja un...

� Par to mēs parunāsim vēlāk. � Lara no jauna pievērsās arhitektiem: � Un vēl es gribu, lai jūs projektā izdarītu da�as izmaiņas...

�Da�u izmaiņu� apsprie�ana beidzās pēc divām stundām. Visi sāka izklīst.

� Bet jūs palieciet, � Lara teica Ketijai. � Sēdieties.

Sekretāre apsēdās.

� Vai jums patīk jūsu darbs? � Lara jautāja.

� Jā, mis Kamerona.

� �onedēļ jūs jau tre�o reizi nokavējaties. Es to vairs necietī�u.

� Man ļoti �ēl, bet es... es pēdējā laikā slikti guļu.

� Kādēļ tas tā?

� Nav nekas nopietns...

� Tomēr tas kavē jūs laikus ierasties darbā. Kas tad īsti ir noticis?

� Es nekādi nespēju aizmigt. Godīgi sakot, es... es baidos.

� No kā jūs baidāties? � Lara kļuva nepacietīga.

� Man... man ir izveidojies kāds audzējs.

� Ak! � Lara brīdi apklusa. � Un ko saka ārsts?

Ketija nopūtās.

� Es neesmu bijusi pie ārsta.

� Neesat bijusi pie ārsta! � Lara saskaitās. � Mans Dievs, vai jūs gribat paslēpt galvu smiltīs kā strauss? Nav ko daudz gudrot � jums vajag konsultēties ar speciālistu. � Lara satvēra telefona klausuli. � Savienojiet mani ar doktoru Pīteru. � Tad, nolikusi klausuli, viņa atkal pievērsās Ketijai. � Varbūt jūsu uztraukumam nemaz nav pamata, tomēr pie ārsta ir jāiet.

� Mana māte un brālis nomira ar vēzi, � Ketija trīco�ā balsī runāja. � Es negribu, ka ārsts arī man noteiktu tādu diagnozi.

Iezvanījās tālrunis. Lara pacēla klausuli.

� Hallo! Kur viņ� ir?... Mani neinteresē, ka viņ� ir aizņemts. Pasakiet doktoram Pīteram, ka man ar viņu steidzīgi jārunā.

Lara nosvieda klausuli.

Pēc brī�a telefons iezvanījās no jauna.

� Sveiks, Alan... nē, ar mani viss kārtībā. Nosūtu pie jums uz pieņem�anu savu sekretāri. Viņu sauc Ketija Tērnere. Viņa ieradīsies pie jums pēc pusstundas. Izmeklējiet viņu �odien pat. Cik vien iespējams rūpīgi... Un lai viss būtu augstākajā līmenī... Es zinu, jūs to izdarīsiet... Es parādā nepalik�u... Pateicos. � Nolikusi telefona klausuli, Lara paskatījās uz Keliju. � Brauciet uz Slounketeringas slimnīcu. Doktors Piters jūs tur gaidīs.

� Nezinu, ko jums lai saku, mis Kamerona. � Ketija jutās aizkustināta.

� Sakiet, ka rītdien jūs ieradīsieties darbā laikus.

Kabinetā ienāca Hovards Kellers.

� Mums ir radusies problēma, �ef.

� Pastāstiet!

� Tas ir saistīts ar �etrpadsmitās ielas gruntsgabalu. Mēs esam izliku�i no dzīvokļiem visa kvartāla iedzīvotājus, izņemot vienu māju. Se�i īrnieki atsakās savus dzīvokļus atstāt, pilsētas varas iestādes mums neļaus viņus izlikt uz ielas.

� Piesoliet viņiem vairāk naudas.

� �eit nav runa par naudu. �ie cilvēki namā nodzīvoju�i daudzus gadus un negrib pārvākties uz jaunu vietu. Viņiem tur ļoti patīk.

� Tad izdariet tā, lai viņiem vairs nepatīk.

� Ko jūs ar to gribat sacīt?

Lara piecēlās kājās.

� Aizbrauksim un apskatīsim �o māju.

Viņi pabrauca pa ielu garām nabagiem un bezpajumtniekiem, kas lūdza no garāmgājējiem dāvanas.

� Kāds kauns tik bagātai zemei, � Lara sa�utusi piezīmēja.

Meklētā māja izrādījās se�stāvu ķieģeļu ēka, ko ieskāva vecas, cilvēku pamestas celtnes, kas gaidīja savu nojauk�anas brīdi. _z

� Cik iedzīvotāju �eit vēl ir palicis? � Lara, mājas priek�ā stāvēdama, jautāja.

� Se�padsmit īrniekus mēs izlikām, bet se�i atsakās izvākties.

� Tātad se�padsmit dzīvokļi stāv tuk�i?

Kellers norūpējies paraudzījās uz Laru.

� Jā. Bet kas ir?

� Iemitināsim tajos cilvēkus.

� Vai jūs gribat �os dzīvokļus izdot? Bet kādēļ?...

� Mēs tos neizīrēsim, bet atdosim bezpajumtniekiem. Ņujorkā tādu ir tūksto�iem. Mēs par da�iem parūpēsimies. Jo vairāk �eit viņu būs, jo labāk. Un sekojiet, lai �ie ļaudis saņemtu ēdienu.

Kellers sadrūma.

� Man �ķiet, ka �ī doma nav no labākajām, � vīrietis ieteicās.

� Hovard, tas būs vienīgi labdarības �ests. Mēs izdarīsim to, ko nespēj pilsēta, � iedosim bezpajumtniekiem kur apmesties. � Lara vēlreiz uzmanīgi apskatīja ēku. � Logus vajadzēs aizsist ar dēļiem.

� Ko?!

� Mājai jāizskatās tā, it kā tajā nedzīvotu cilvēki. Vai tas dzīvoklis pēdējā stāvā, kam uz jumta ir dārzs, vēl arvien ir aizņemts?

� Vēl joprojām.

� Uzstādiet uz jumta lielu reklāmas vairogu, lai tas aizsedz visu skatu.

� Bet...

� Dariet, ko es jums teicu.

� Doktors Piters lūdza, lai jūs viņam piezvanāt, � teica Laras palīdze TYisija, kad uzņēmēja atkal atgriezās birojā.

� Savienojiet mani ar viņu.

Jau pēc minūtes klausulē atskanēja Pltera balss.

� Lara, es izmeklēju jūsu sekretāri.

� Un rezultāts?...

� Viņai ir audzējs. Man �ķiet, ka ļaundabīgs. Iesaku nekavējoties operēt.

� Es gribētu saņemt vēl kāda speciālista slēdzienu.

� Protams... kā vēlaties... ta�u es vadu onkoloģisko nodaļu un...

� Un tomēr. Lai viņu vēl kāds izmeklē. Kad būs zināms rezultāts, tad tūdaļ to paziņojiet man. Kur Ketija patlaban atrodas?

� Viņa ir ceļā pie jums.

� Pateicos, Alan.

Lara nolika klausuli un nospieda iek�ējās sarunu iekārtas taustiņu.

� Kad Ketija atgriezīsies, palūdziet, lai viņa ienāk pie manis.

Lara paskatījās uz galda kalendāru. Pēc trīsdesmit dienām vajadzēja sākties celtniecībai.

�Se�i stūrgalvīgi iemītnieki,� viņa nodomāja. �Redzēs, cik dienas viņi vēl pretosies.�

Kabinetā ienāca Ketija. Viņas seja bija uztūkusi, acis saraudātas.

� Man jau viss ir zināms, � Lara ierunājās. � Es jūtu jums līdzi, Ketij.

� Tagad būs jāmirst, � Ketija murmināja.

Lara piecēlās kājās un uzlika rokas uz sekretāres pleciem.

� Nekas tamlīdzīgs. Mūsdienās cīņā ar vēzi ir sasniegts milzīgs progress. Jums izdarīs operāciju, un pēc tam jūs noteikti atlabsiet.

� Mis Kamerona, bet man trūkst līdzekļu...

� Par to jums nav jāraizējas. Doktors Pīters vēlas, lai jūs izmeklē atkārtoti. Ja diagnoze apstiprināsies, jums nekavējoties nāksies gulties uz operāciju galda. Bet tagad ejiet mājās un atpūtieties.

Sekretāres acīs atkal parādījās asaras.

� Es... es esmu jums tik pateicīga.

Iznākusi no kabineta, Ketija neviļus nodomāja: �Nevienam nav izdevies �o sievieti pa īstam iepazīt.�

SE�PADSMITĀ NODAĻA

Nākamajā pirmdienā pic Laras ieradās pilsētas varas pārstāvis.

� Ir atnācis kāds misters O�Braians no plānu komisijas, � sekretāre viņai pavēstīja.

� Ko viņam vajag? � Lara satrūkās.

� Viņ� neteica.

Lara pa iek�ējo sarunu iekārtu sazinājās ar Kel-leru.

� Ienāciet pie manis, Hovard, � viņa palūdza, tad pagriezās pret sekretāri. � Paaiciniet misteru O�Brai-anu.

Endijs O�Braians bija korpulents vīrietis ar sārtu seju, viņ� runāja ar vieglu īru akcentu.

� Mis Kamerona?

Lara palika sēdot pie rakstāmgalda.

� Jā. Ar ko varu pakalpot, mister O�Braian?

� Diem�ēl man jāsaka, ka jūs esat pārkāpusi likumu, mis Kamerona.

� Ko jūs sakāt! Kādā veidā?

� Jums pieder māja �etrpadsmitajā ielā?

� Jā, pieder.

� Mums ir ziņas, ka �īs mājas dzīvokļos iemitināju�ies ap simt bezpajumtnieku.

� Ak lūk, kas par lietu! � Lara pasmaidīja. � Ja jau reiz pilsēta nespēj neko bezpajumtnieku labā darīt, tad es par �iem ļaudīm parūpē�os. Es viņiem vienīgi dodu pajumti.

Kabinetā ienāca Hovards Kellers.

� Misters Kellers. Misters O�Braians, � Lara viņus iepazīstināja.

Vīrie�i paspieda viens otram roku.

� Es tikko kā paskaidroju � mēs palīdzam pilsētai, dodot bezpajumtniekiem mājvietu. � Lara pievērsās Kelleram.

�Vai jūs pali �os ļaudis uzaicinājāt? � O�Braians gribēja zināt.

� Tie�i tā.

� Vai jums ir municipalitātes atļauja?

� Atļauja kādam nolūkam?

� Ja jūs dodat kur dzīvot, tam jābūt saskaņotam ar pilsētas varas iestādēm. Pastāv zināmi stingri noteikumi, kurus vajag ievērot.

� Man ļoti �ēl, bet es neko par to nezināju. Es tūdaļ pat centī�os dabūt atļauju.

� Domāju, ka jums tas neizdosies.

� Ko jūs gribat ar to sacīt?

� Mēs saņēmām no jūsu mājas īrniekiem sūdzību. Viņi apgalvo, ka jūs gribat panākt, lai viņi izvāktos piespiedu kārtā.

� Kādas muļķības!

� Mis Kamerona, �etrdesmit astoņu stundu laikā jums jāatbrīvo ēka no bezpajumtniekiem. Un, kad viņi aizvāksies, mēs Jums pavēlēsim noņemt dēļus, ar kuriem ir aizsisti logi.

Laru pārņēma �ausmas.

� Vai tas ir viss?

� Nē, mem. Aug�stāva īrnieks, kam ir dzīvoklis ar dārzu uz Jumta, sūdzas, ka Jūs esat tur uzstādījusi reklāmas vairogu, kas aizsedz skatu uz pilsētu. Arī to nāksies noņemt.

� Un ja nu es to nedarī�u?

� Esmu pārliecināts, ka darīsiet. Nav vērts naidoties � Jūs pasargāsiet sevi no nevajadzīgām nepatik�anām un sliktas slavas. Un arī mums nevajadzēs griezties tiesā. � O�Braians atturīgi pamāja. � Visu labu.

Kad viņ� bija atstājis kabinetu, Kellers pagriezās pret Laru.

� Nāksies tos bezpajumtniekus izlikt ārā.

� Nē, � Lara domīgi noteica.

� Ko nozīmē � nē? Viņ� ta�u teica...

� Es dzirdēju, ko viņ� teica. Iemitiniet tur vēl vairāk bezpajumtnieku. Es gribu, lai māja pārvērstos par klaidoņu midzeni. Vajag novilcināt laiku. Piezvaniet Terijam Hilam. Izstāstiet viņam visu. Lai cen�as panākt termiņa pagarinājumu vai kaut ko tamlīdzīgu. Mums visādā ziņā jādabū ārā �ie se�i īrnieki līdz mēne�a beigām, pretējā gadījumā mēs zaudēsim trīs miljonus dolāru.

Iezvanījās iek�ējais telefons.

� Zvana doktors Pīters, � sekretāre sacīja.

Lara pacēla telefona klausuli.

� Hallo! Alan?

� Es tikai gribēju pateikt, ka operācija ir beigusies. Liekas, viss noritēja labi. Ketija atlabs.

� Brīni�ķīgi! Kad es varu viņu apciemot?

� Kaut vai �odien.

� Es to ari izdarī�u. Paldies, Alan. Sekojiet, lai man tiktu piesūtīti visi rēķini, ja?

� Protams.

� Un varat darīt zināmu, ka slimnīca saņems ziedojumu piecdesmit tūksto�us dolāru.

Lara pasauca sekretāri.

� Nosūtiet Ketijai uz palātu puķes. Daudz puķu,� viņa teica, pēc tam, paskatījusies sarakstā, piebilda: � Pulksten �etros es viņu apciemo�u.

Birojā ieradās Torijs Hils.

� Jau liek gatavots orderis jūsu arestam, � viņ� paziņoja.

� Ko?! � Lara apstulba.

� Vai tad jūs nebrīdināja, ka jāaizvāc no mājas visi klaidoņi?

� Jā, bet...

� Jūs gaida lielas nepatik�anas, Lara. Ir sena paruna: �Nenaidojies ar pilsētas tēviem � vienmēr paliksi tikai zaudētājos.�

� Vai viņi patiesi gatavojas mani arestēt?

� Nu tik tie�ām, velns parāvis. Jums ta�u bija skaidri un gai�i pavēlēts.

� Nu, labi, � Lara piekrita. � Nāksies klaidoņus no mājas izlikt. � Viņa Kelleram sacīja: � Dariet to, tikai neizsviediet �os ļaudis uz ielas. Tas ir netaisnīgi... Mums slāv tuk�as mājas, kuras esam nodomāju�i pārbūvēt divdesmito gadu stilā. Lai viņi apmetas tur. Ja ir vajadzīga kāda palīdzība, tad sakiet. Un rīkojieties tā, lai pēc stundas tur neviena vairs nebūtu. � Lara atkal sāka sarunāties ar Toriju Hilu: � Tagad es aizbrauk�u, tā ka viņi tik un tā nevarēs mani arestēt, bet, kad atgriezī�os, viss jau būs nokārtots.

� Ir ieradu�ies divi d�entlmeņi no apgabala prokuratūras, � iek�ējā sarunu iekārtā atskanēja balss.

Lara deva zīmi Kelleram. Vīrietis piegāja pie iek�ējā telefona un sacīja:

� Mis Kamerona lr izgājusi.

Iestājās klusums.

� Kad viņa atgriezīsies?

Kellers paskatījās uz Laru. Sieviete pakratīja galvu.

� Nav zināms, � Kellers atbildēja un atvienoja telefonu.

�Es izkļū�u ārā pa sētas izeju,� Lara nolēma.

Lara neieredzēja slimnīcas. Tās viņai lika atcerēties dienas, kad tēvs, bāls un pēk�ņi novecojis, bija piesaistīts pie gultas. �Kāda velna pēc tu �eit esi atvilkusies? Kopmītnē ta�u ir darbu pāri galvai.�

Lara iegāja palātā pie Ketijas. Istabā bija daudz ziedu.

� Nu, kā jūs jūtaties? � ienācēja jautāja savai sekretārei, kas sēdēja gultā.

Ketija pasmaidīja.

� Ārsts apgalvo, ka man jau ir labāk.

� Nu, pacentieties. Man bez jums ir grūti iztikt.

� Es... es nezinu, kā lai jums par to visu pateicos.

� Un nevajag arī.

Lara pacēla pie gultas stāvo�ā telefona klausuli un piezvanīja uz savu biroju. Atsaucās Terijs Hils.

� Vai viņi vēl arvien ir tur?

�Jā, viņi ir �eit. Un paliks, līdz jūs ieradīsieties.

� Sazinieties ar Hovardu. Līdzko viņ� būs izlicis ārā bezpajumtniekus, es tūdaļ brauk�u. � Klausuli nolikusi, Lara pievērsās Ketijai. � Ja kaut ko vajag, tad dariet man zināmu. Rītdien es jūs atkal apciemo�u.

Lara devās uz arhitektu firmu Higgins, Almont & Clark. Viņu aizveda pie mistera Klārka. Ieraudzījis Laru, vīrietis piecēlās un steidzās ienācējai pretī.

� Kāds Jauks pārsteigums!�Klārks iesaucās.�Лг ko varu Jums pakalpot, mis Kamerona?

� Vai jums ir �etrpadsmitās ielas apbūves projekta rasējumi?

� Jā, protams. � Klārks piegāja pie rasējama dēļa.

� Lūk, te tie ir.

Tas bija lieliska daudzstāvu dzīvojamo ēku kompleksa plāns. �ajās augstceltnēs tika paredzēta vieta arī daudziem veikaliem.

� Es gribu, lai jūs �o plānu pārtaisāt.

� Ko?

Lara ar pirkstu norādīja uz plāna vidu.

� �eit vēl joprojām atrodas vecā ēka. Es gribu, lai to ieskautu augstceltnes.

� Jūs gribat sacīt, ka gatavojaties realizēt projektu, kurā tiek saglabāta viena veca ēka? Nē-ē, tā nevarēs. Pirmkārt, tas izskatīsies briesmīgi, otrkārt...

� Lūdzu, dariet tā, kā es jums saku. Un jau �ovakar atsūtiet rasējumu uz manu biroju. � To pateikusi, Lara izgāja.

Automa�īnā viņa piezvanīja Terijam Hilam.

� Vai ir kādas ziņas no Hovarda?

� Jā. Visi bezpajumtnieki no mājas ir izlikti.

� Lieliski. Piezvaniet prokuroram un sakiet, ka īpa�niece lika atbrīvot māju jau pirms divām dienām, ta�u sakarā ar telefona bojājumu nezināja, vai tas ir jau noticis. Bet �odien, uzzinājusi, ka klaidoņi vēl arvien ir turpat, nekavējoties viņus izlika uz ielas. Tagad es braucu uz biroju. Noskaidrojiet, vai viņi vēl taisās mani arestēt. � Lara pieskārās �ofera plecam.

� Brauciet cauri parkam. Un nesteidzieties.

Pēc trīsdesmit minūtēm, kad mis Kamerona piebrauca pie sava biroja, abu prokuratūras darbinieku, kas bija ieradu�ies, lai viņu arestētu, vairs nebija.

Kabinetā Lara apsprieda radu�os situāciju ar Ho-vardu Kellcru un Teriju Hilu.

� Mājas īrnieki nepadodas, � Kellers pavēstīja. � Es vēlreiz pie viņiem ierados un piedāvāju krietnu naudas summu, bet �ie cilvēki nebija ar mieru. Līdz veselo ēku nojauk�anai mums ir atliku�as tikai piecas dienas.

� Es palūdzu, lai misters Klārks pārtaisa kvartāla apbūves plānu, � Lara ieteicās.

� Jā, es jau to redzēju, � Kellers piezīmēja.�Ta�u nedomāju, ka tas kaut ko līdzēs. Mēs ta�u nevaram atstāt vecu graustu starp modernām augsceltnēm. Izskatās, ka mums nāksies griezties bankā ar lūgumu, lai pagarina būvdarbu sākuma termiņu.

� Nē, � Lara iebilda. � Glu�i otrādi, es gribu �o termiņu paātrināt.

� Ko?

� Sazinieties ar būvuzņēmējiem. Sakiet viņiem, ka mēs esam nolēmu�i nojaukt mājas jau rītdien.

� Rītdien? Lara...

� Jau no pa�a rīta. Ņemiet �o rasējumu un nododiet to darbu vadītājam.

� Un ko mēs ar to iegūsim? � Kellers bija neizpratnē.

� Tad jau redzēsim, � Lara noslēpumaini atbildēja.

No rīta �etrpadsmitās ielas bēdīgi slavenās ēkas iedzīvotājus pamodināja buldozera troksnis. Cilvēki izliecās pa logiem un ieraudzīja, ka vecajai mājai tuvojas mehānisks briesmonis, kas savā ceļā noslauka itin visu. �is skats viņus �ausmināja.

Misters Her�i, aug�stāva īrnieks, izskrēja uz ielas un devās pie meistara, kur� vadīja mājas nojauk�anu.

�Vai jūs sajēdzat, ko darāt?! � misters Her�i dusmās iekarsa. � Jūs nedrīkstat te strādāt.

� Kas jums to teica?

� Municipalitāte. � Her�i norādīja ar roku uz ēku, no kuras tikko kā bija izskrējis. � Jūs nedrīkstat �o māju aiztikt.

Meistars paskatījās izklātajā rasējumā.

� Pareizi, � viņ� piekrita. � Mums ir norādījums jūsu māju atstāt neskartu.

� Ko? � Misters Her�i iepleta acis. � Ļaujiet man mazliet ieskatīties. � Muti pavēris, viņ� lūkojās plānā. � Viņi gatavojas �eit sabāzt augstceltnes un �o māju atstāt?

� Tie�i tā, mister.

� Bet tas ir neiespējami! Mēs ta�u nevarēsim tādā troksnī un tādos putekļos dzīvot!

� Atvainojiet, jūsu problēmas mani neinteresē. Tagad esiet tik laipns un netraucējiet vairs, es gribu turpināt darbu.

Pēc pusstundas pa iek�ējo sarunu iekārtu Laru uzmeklēja sekretāre.

� Mis Kamerona, zvana misters Her�i.

� Sakiet viņam, ka manis nav.

Kad Her�i piezvanīja tre�o reizi, Lara beidzot pacēla klausuli.

� Jā, mister Her�i. Ar ko varu jums palīdzēt?

� Es gribēju jūs satikt, mis Kamerona.

� Diem�ēl es esmu pārāk aizņemta. Visu, kas jums ir sakāms, jūs varat man pateikt pa tālruni.

� Nu labi, domāju, tas jūs iepriecēs. Es aprunājos ar citiem mūsu mājas īrniekiem, un mēs nolēmām pieņemt jūsu priek�likumu un atbrīvot dzīvokļus.

� �is priek�likums jau ir novecojis, mister Her�i. Jūs varat savā dzīvoklī palikt.

� Bet, ja jūs izvērsīsiet celtniecību visapkārt mūsu mājai, mēs nevarēsim gulēt!

� Kas jums teica, ka mēs gatavojamies būvēt ēkas ap jūsu mājokli? � Lara mākslotā sa�utumā jautāja.

� Jūsu meistars man parādīja rasējumu un...

� Es viņu atlaidī�u no darba! � Uzņēmējas, balsi ieskanējās draudīgi toņi. � Tā ir slepena informācija.

� Vienu acumirkllti, mis Kamerona. Ja jums nav iebildumu, parunāsim kā prātīgi cilvēki. Ja mūsu mājas vairs nebūs, jūsu projekts no tā vienīgi iegūs. Es domāju � būs labāk, ja mēs savu dzīvokli atstāsim. Es negribu dzīvot starp tādiem milzeņiem debesskrāpjiem.

� Man glu�i vienalga, vai jūs paliekat vai braucat prom, mister Her�i. � Nu labi, ja nākamā mēne�a sākumā māja atbrīvosies, esmu ar mieru ievērot savus sākotnējos noteikumus.

Her�i brīdi iegrima domās.

� Labi, � vīrietis beidzot sacīja. � Es vēl parunā�u ar pārējiem, kaut gan varu jums apgalvot, ka viņi iebildumus necels. Pateicos jums, mis Kamerona.

� Bija patīkami ar jums iepazīties, mister Her�i. � Lara nolika klausuli.

Nākamā mēne�a sākumā celtniecība �etrpadsmitās ielas kvartālā izvērtās pilnā sparā.

Laras slava nemitīgi pieauga. Cameron Enterprises uzcēla augstceltni Bruklinā, tirdzniecības centru Vest-�esterā, univērsālveikalu tīklu Va�ingtonā, kā arī lētas daudzdzīvokļu ēkas Dalasā un Losand�elosā. Viņai ieplūda kapitāls no bankām, apdro�inā�anas kompānijām un privātiem investoriem. Laras Kameronas vārds kļuva ietekmīgs.

Pēc operācijas darbā atgriezās Ketija.

� Tā, nu es esmu ieradusies, � viņa pavēstīja.

Lara sievieti brīdi uzlūkoja.

� Kā jūs jūtaties?

� Lieliski. Un viss, pateicoties...

� Vai enerģijas pietiek?

�is jautājums Ketiju nedaudz pārsteidza.

� Jā. Es...

� Tad ir labi. Tā jums būs vajadzīga. Es jūs ieceļu par savu palīdzi. Varat gaidīt ievērojamu algas paaugstinājumu.

� Es pat nezinu, ko lai saku. Es...

� Jūs to esat pelnījusi. � Lara ievēroja, ka Ketija tur rokās kādu papīru. � Kas tas tāds ir?

� �urnāls Gourmet grib publicēt jūsu iemīļoto recepti. Ko jūs par to sakāt?

� Nā Sakiet viņiem, ka es esmu pārāk... starp citu, pagaidiet. � Brīdi padomājusi, Lara klusi noteica: � Labi, es to recepti viņiem do�u.

Laras recepte parādījās �urnālā pēc trim mēne�iem.

PĪRĀGS AR GAR�VIELĀM � iecienīts skotu ēdiens. Mīkla: pusmārciņa miltu, ceturtdaļmārciņas sviesta, nedaudz auksta ūdens un puslējkarote dzeramās sodas.

Pildījums: divas mārciņas rozīņu, pusmārciņa sasmalcinātu mandeļu, trīsccturtdaļmārciņas miltu, pusmārciņa cukura, divas tējkarotes krustnagliņu, divas tējkarotes ingvera, tējkarote kanēļa, pustējkarote dzeramās sodas un nedaudz brendija...

Lara ilgi neatrāva skatienu no �urnāla lappuses. Viņa atkal bija tālā pagātnē � sajuta pīrāga smar�u, ieelpoja kopmītnes virtuves gaisu un dzirdēja vīru trok�ņainās sarunas pie galda. Viņa redzēja arī savu tēvu, kas bezpalīdzīgs gulēja gultā.

Lara nolika �urnālu sāņus.

Ļaudis uz ielas jau pazina mis Kameronu, bet, kad viņa iegāja restorānā, visapkārt atskanēja satraukti �uksti. Laru pastāvīgi aplidoja kāds pusducis visai cienījamu pielūdzēju, skaistajai sievietei tika izteikti daudzi izdevīgi precību piedāvājumi, ta�u tas viss viņu nemaz neinteresēja. Pati nezinādama kādēļ un izjuzdama gandrīz vai mistiskas bailes, viņa turpināja meklēt kādu cilu. Lara meklēja kādu, kura tēls viņu nemitīgi vajāja. Kādu, kuru viņa ne reizes dzīvē vēl nebija sastapusi.

Ik rītu Lara cēlās pulksten piecos un brauca uz kādu no saviem būvlaukumiem. Tur viņa ilgi stāvēja, noraudzīdamās pa�as paveiktajā, un domāja: �Tu esi kļūdījies, tēvs. Es protu ievākt īres naudu.�

Larai diena sākās ar pneimatisko veseru dunoņu, ar buldozeru rēkoņu un metāla klaudzoņu. Reizēm uzņēmēja ar izļodzīto kravas liftu pacēlās līdz topo�ās ēkas jumtam un tur, pagriezusi seju pret vēju, nostājās uz tērauda sijas un �ukstēja: ��ī pilsēta pieder man.�

Pols Martins un Lara gulēja gultā.

� Es dzirdēju, ka tu �odien esot padzinusi divus savus strādniekus. ¹

� Viņi to bija pelnīju�i, � Lara sacīja. � Strādāja pa roku galam.

Pols pasmīnēja.

� Labi vismaz, ka tu tiec ar celtniekiem galā bez roku palai�anas.

� Bet redzi, kas notika, kad es patiesi vienam iegāzu. � Sieviete pieglaudās Martinām. � Tad es satiku tevi.

� Man jābrauc uz Losand�elosu, � Pols negaidot teica. � Es gribētu, lai tu man brauc līdzi. Vai tu vari uz da�ām dienām pazust?

� Es ļoti gribētu, Pol, bet man �ķiet, ka tas nav iespējams. Man katra diena ir sadalīta pa minūtēm.

Pols piecēlās sēdus un nomērīja ar skatienu Laru.

� Paklau, dārgā, varbūt tu pārāk daudz esi uzņēmusies. Man nepatīk, ka tev priek� manis vairs nav laika.

Lara pasmaidīja un noglāstija Polam muguru.

� Par to neraizējies.

�im zemesgabalam viņa bija braukusi garām jau simtām rei�u, bet nekad nepievērsa tam uzmanību. Tas atradās okeāna krastā, Volstrītas rajonā, netālu no Vispasaules tirdzniecības centra. Nu �is gruntsgabals lika pārdots. Tagad Lara skatījās uz �o vietu ar pavisam citām acīm un ne�aubīdamās ieraudzīja to, kam tur vajadzēja atrasties, � visaugstāko debesskrāpi pasaulē Mis Kamerona jau nojauta, ko sacīs Kellers: �Lara, tas ir par traku. Nevajag to uzņemties.� Ta�u Lara zināja arī to, ka nekas viņu neatturēs.

Ieradusies birojā, mis Kamerona saaicināja savā kabinetā tuvākos palīgus.

� Runa ir par zemesgabalu piekrastē pie Volstrītas, � uzņēmēja pavēstīja. � Mēs to pērkam un uzcelsim uz tā visaugstāko celtni pasaulē

� Lara...

� Iekams jūs sākat celt iebildumus, Hovard, atļaujiet man izrunāt līdz galam. Vieta ir ideāla. Tā atrodas pilsētas darījumu rajona pa�ā centrā. Firmas plēsīsies savā starpā, lai tikai dabūtu tur biroju. Ņemiet vērā � tas būs visaugstākais debesskrāpis pasaulē Tas izvērtīsies par īstu triumfu! �ī ēka kļūs par mūsu simbolu. Mēs to nosauksim par Cameron Tower.

� Bet kur mēs ņemsim naudu? � Kellera nalsī varēja saklausīt �aubas.

Lara pasniedza vīrietim papīra lapu.

Kellers ātri pārlaida acis skaitļu rindām.

�Jā-ā, jūs esat optimiste.

� Es esmu reāliste. Runa nav par kaut kādu parastu ēku, bet gan par īstu dārgakmeni, Hovard.

Vīrietis brīdi iegrima domās, tad piesardzīgi ierunājās:

� Jums nāksies riskēt ar visu līdz pēdējam centam.

Lara pasmaidīja.

� �ī nebūs pirmā reize, vai ne?

� Visaugstākais debesskrāpis pasaulē.. � Kellers lēni izrunāja vārdus.

� Tie�i tā! Katru dienu zvana baņķieri un piesola mums naudu. Viņi ir pieķēru�ies �ai idejai kā slīcējs pie salmiņa.

� Ļoti iespējams, � Kellers domīgi noteica, tad, paskatījies uz sievieti, vaicāja: � Vai jūs patiesi to vēlaties?

-Jā.

Viņ� nopūtās un pārlaida skatienu pārējiem.

� Labi. Vispirms jāizdara sekojo�ais � jāiegūst �ī gruntsgabala pirk�anas pirmtiesības.

� Par to jau es esmu parūpējusies, � Lara pasmaidīja. � Bez tam man priek� jums ir vēl kāds jaunums. �o vietu jau gribēja nopirkt Stīvs Mer�isons.

� Ā-ā, es viņu atceros. �ikāgā mēs nocēlām mūsu viesnīcas zemesgabalu viņam no deguna.

�Klausies uzmanīgi ko es tev teik�u, kuce. �oreiz es tev piedodu, jo liekas, tu pati nesaproti, ko dari. Ta�u turpmāk nemēģini man stāties ceļā, jo tas var slikti beigties.�

� Tie�i tā. � Lara piekrīto�i pamāja. � Patlaban Mer�isons skaitās viens no visne�ēlīgākajiem un veiksmīgākajiem uzņēmējiem Ņujorkā.

� Man �ī lieta diezko nepatīk, � Kellers piezīmēja. � Viņam sagādā baudu iznīcināt konkurentus.

� Nevajag visu attēlot tik drūmās krāsās, Hovard.

Nauda Cameron Tower būvniecībai atradās itin viegli. Larai izrādījās taisnība. Baņķieri tūdaļ saprata, ka visaugstākais debesskrāpis pasaulē radīs vēl nobiju�u sensāciju. Un Laras Kameronas vārds kalpoja kā labs stimuls. Sadarboties ar �o uzņēmēju skaitījās ietekmīga un cienījama lieta.

Lara nebija vienīgi apburo�a vājā dzimuma pārstāve. Viņa kļuva par simbolu un pielūgsmes objektu sievietēm visā pasaulē �Ja viņa to spēj, kādēļ tad es nevaru?� Mis Kameronas vārdā tika nosauktas jaunas smar�as. Viņu aicināja uz da�neda�ādiem sabiedriskiem pasākumiem, bet ievērojamu cilvēku ģimenes par katru cenu centās panākt, lai �ī persona ierastos viņu saviesīgajās pusdienās. Ar mis Kameronas vārdu saistījās panākumi, veiksme.

� Mēs izveidosim pa�i savu celtniecības sabiedrību, � kādā jaukā dienā Lara paziņoja. � Pieņemsim darbā celtniekus un varēsim izpildīt pasūtījumus pat citiem.

� Nav nemaz slikta doma, � Kellers piekrita.

� Tad nu arī sāksim darboties �ajā virzienā. Kad paredzēts sākt likt Cameron Tower pamatus?

� Patlaban tiek izstrādātas līguma detaļas. Domāju, ka pēc mēne�iem trim.

Lara sapņaini atslīga krēslā.

� Iedomājieties tik, Hovard! Pats augstākais debesskrāpis pasaulē!

�Interesanti,� vīrietis nodomāja, �ko par to būtu sacījis Freids*?�

�Zigmunds Freids (185G � 1939) � austrie�u ārsts psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs, indivīda psihoscksuālās attīstības teorijas autors.

Cameron Tower pamatu ielik�anas ceremonija izvērtās par grandiozu izrādi, kurā galvenajā lomā bija amerikāņu princese Lara Kamerona. �o pasākumu pla�i reklamēja avīzes un tālrāde. Lai kļūtu par �ī notikuma aculieciniekiem, nu vairāk nekā divtūksto� cilvēku stāvēja un gaidīja ierodamies Laru. Līdzko uzņēmējas baltais limuzīns apstājās pie būvlaukuma, pūlī atskanēja saucieni.

� Lūk, viņa!

Kad Lara izkāpa no automa�īnas un devās pie mēra, policija un miesassargi raudzīja savaldīt skatītājus. Ta�u ļau�u pūlis, saukdams uzņēmējas vārdu, turpināja spiesties uz priek�u. Uzzibsnīja fotoreportieru zibspuldzes.

īpa�ā ar virvi no�ogotā vietā stāvēja baņķieri, reklāmas aģentūru vadītāji, lielu uzņēmumu direktori, sabiedrības pārstāvji un arhitekti. Nedaudz tālāk, gatavi darbam, savu kārtu gaidīja lieljaudas buldozeri, ekskavatori un pa�izgāzēji.

Lara stāvēja līdzās mēram un Manhatanas pa�valdības vadībai. Sāka smidzināt lietus. Cameron Enterprises preses sekretārs D�erijs Taunsends ar lietussargu rokās piesteidzās pie Laras. Uzņēmēja pasmaidīja un ar �estu atraidīja piedāvājumu.

� �odien Manhatanai ir liela diena, � mērs iesāka savu runu, stāvēdams tālrādes kameru priek�ā. � Cameron Tower pamatakmens ielik�anas ceremonija ievada grandiozākā celtniecības projekta īsteno�anu Manhatanas vēsturē. Drīz vien �eit sliesies modernas dzīvojamās ēkas, divi tirdzniecības centri, konferen�u zāle un visaugstākais debesskrāpis pasaulā

Pūlī atskanēja aplausi.

� Kurp vien mēs veramies, � mērs turpināja, � visur mums pretī raugās Laras Kameronas paveiktais � tas iemiesojies tēraudā un betonā. Pilsētas dzīvojamo kvartālu vidū paceļas Cameron Center, mazliet tālāk Cameron Plaza un vēl vairākas lieliskas celtnes. Bet visā valstī darbojas Cameron Hotel tīkls. � Mērs pagriezās pret Laru. � �ī uzņēmēja ir ne tikai gudra, bet arī skaista.

Atskanēja smiekli, skatītāji atkal sāka aplaudēt.

� Lēdijas un d�entlmeņi, Lara Kamerona!

Paskatījusies uz tālrādes kamerām, uzrunātā pasmaidīja.

� Pateicos, mēra kungs. Esmu ļoti iepriecināta, ka varu dot mūsu pilsētas izaugsmei savu pieticīgo ieguldījumu. Maus tēvs alla� mēdza atgādināt, ka mēs esam �ajā pasaulē tādēļ, lai... � Lara uz mirkli apklusa. Viņa ļau�u pūlī pamanīja pazīstamu seju. Tur stāvēja Stīvs Mer�isons. �ī cilvēka attēlus uzņēmēja jau bija redzējusi avīzēs. Ko �is vīrs dara �eit? � ...to padarītu vēl labāku. Ceru, ka, ņemot vērā manus spēkus un iespējas, tas man ir izdevies.

No jauna atskanēja aplausi. Larai pasniedza aizsargķiveri un spo�u lāpstu.

� Lūdzu, sāciet, mis Kamerona.

Atkal uzplaiksnīja fotoreportieru zibspuldzes.

Lara iegrūda lāpstu gruntī un izcēla pirmo zemes pikuci.

Ceremonijas noslēgumā tika pasniegti atspirdzino�i dzērieni. Tālrādes kameras turpināja filmēt notieko�o. Lara vēlreiz pārlaida acis pūlim � Stīvs Mer�isons bija pazudis.

Jau pēc pusstundas Lara savā automa�īnā devās uz biroju. Viņai līdzās sēdēja D�erijs Taunsends.

� Liekas, viss noritēja lieliski, � preses sekretārs sacīja. � Vienkār�i lieliski.

� Jā, nebija slikti, � Lara pasmaidīja. � Paldies, D�erij.

Cameron Enterprises biroji bija izvietoju�ies Cameron Center piecdesmitajā stāvā.

�ajā stāvā Lara izkāpa no lifta. Līdzstrādnieki jau bija brīdināti par uzņēmējas iera�anos un visi nodevās darbam.

� Ienāciet pie manis, � Lara vedināja D�eriju Taunsendu.

Viņas pla�ais kabinets aizņēma ēkas stūra daļu, no tā pavērās skats uz pilsētu.

Izskatījusi dokumentus uz galda, Lara paraudzījās D�erijā.

� Kā klājas jūsu tēvam? Vai jau labāk?

�Kas viņai vispār ir zināms par tēvu?�

� Viņ�... viņ� nav vesels.

� Es zinu. Jūsu tēvam ir horeja, vai ne, D�erij?

-Jā.

Tā bija briesmīga slimība, kas progresēja un izpaudās kā patvaļīga, juceklīga muskuļu savilk�anās, raustī�anās, ko ar gribasspēku nevar apvaldīt, un rezultātā cilvēks zaudēja gara spējas.

� Kā jūs uzzinājāt par manu tēvu?

� Es esmu tās slimnīcas direktoru padomes locekle, kurā viņ� gulēja, un dzirdēju, ka ārsti par �o pacientu runā.

� �ī kaite nav ārstējama. � D�erijs jutās nomākts.

� Visas slimības ir neārstējamas, iekams nav atrastas īstās zāles, � Lara piebilda. � Esmu jau ievākusi informāciju. �veicē ir kāds ārsts, kur� diezgan sekmīgi nodarbojas ar �īs slimības izpēti. Viņ� ir ar mieru uzņemt jūsu tēvu savā klīnikā. Izdevumus seg�u es.

D�erijs aiz pārsteiguma sastinga.

� Jums nav iebildumu? � Lara vaicāja.

� Nē, nav, � Taunsends ar pūlēm izdvesa un vienlaikus klusībā nodomāja: �Es ta�u viņu nemaz nepazīstu. Neviens �o sievieti nav iepazinis.�

Pasaulē norisinājās ievērojami notikumi, ta�u Lara bija pārāk aizņemta, lai to pamanītu. Ronalds Reigans atkārtoti tika ievēlēts par ASV prezidentu, bet Padomju Savienībā valdības galvas �erņenko vietā stājās Mihails Gorba�ovs.

Lara cēla lētas dzīvojamās ēkas Dctroitā.

Par nelikumībām tirdzniecībā Ivanam Bocski tika piespriests simt miljonu dolāru naudas sods un trīs gadi cietumā.

Mis Kamerona sāka dzīvojamo namu būvniecību Kvinsā. Investori bija gatavi uz visu, lai tikai varētu ar �o slavu ieguvu�o uzņēmēju sadarboties. Uz tik�anos ar Laru ieradās vairāki Rietumvācijas investīciju banku vadītāji. Mis Kamerona vēlējās runāt ar �iem kungiem tūlīt pēc lidma�īnas nosē�anās. Vācie�i raudzīja iebilst, ta�u Lara bija nelokāma.

� Atvainojiet, d�entlmeņi, cita brīva laika man vairs nebūs. Es lidoju uz Honkongu.

Baņķierus cienāja ar kafiju. Lara pali dzēra lēju. Kāds no viesiem bija pamanījis kafijas neparasto gar�u.

� Tā ir īpa�a �ķirne, kuru izgatavo speciāli man,� uzņēmēja paskaidroja. � Aromāts kļūst jūtams vēlāk. Izdzeriet vēl vienu tasīti.

Sarunu noslēgumā Lara jau bija panākusi atlaides visos līguma punktos.

Dzīve būtu jauka, ja vien nenotiktu kāds nepatīkams starpgadījums. Jau vairākkārt Laras intereses sadūrās ar Stīva Mer�isona interesēm, ta�u izmanīgajai uzņēmējai alla� izdevās apvest �o vīru ap stūri.

� Mums nav jābā� galva cilpā, � Kellers brīdināja Laru.

� Lai viņ� pats nebā� galvu cilpā, � uzņēmēja ietiepīgi palika pie sava.

' Kādu rītu Lara saņēma skaistā ro�ainā papīrā ievīstītu sainīti.

� Briesmīgi smags, � Ketija novērtēja sūtījumu.

� Cerams, ka tā nebūs cepure.

Lara ziņkāri atvēra sainīti un pacēla vāciņu. Kastītē bija zeme. Tur atradās arī kartīte, uz kuras stāvēja rakstīts: �Frenka E. Kempbela apbedī�anas birojs�.

Celtniecība noritēja bez aizķer�anās, labāk nemaz nevarēja vēlēties. Uzzinājusi, ka birokrātu neizdarības dēļ pilsētas sporta laukums palicis pusbūvēts un tagad tiks pārdots, Lara ierosināja ar savas sabiedrības spēkiem to uzcelt līdz galam un uzdāvāt pilsētai. Atsaucība bija milzīga. Kāda avīze ievietoja rakstu: �LARA KAMERONA TO SPĒJ�.

Ai* Polu Martinu viņa satikās vienu vai divas reizes nedēļā, bet pa tālruni sarunājās katru dienu.

Lara nopirka māju Sauthemptonā un dzīvoja brīnu-* maiņā pasaulē, kurā netrūka dārgu lietu, ka�oku un limuzīnu. Viņas skapji vai lūza no greznu apģērbu pārpilnības. �Man skolai vajadzīgas jaunas drēbes.� � �Jā? Tu domā � man nav km naudu likt? Ej un palūdz kaut ko Pestī�anas armijas �tābā.�

Un Lara pasūtīja sev jaunu tērpu.

Laras darbinieki kļuva par viņas ģimeni. Mis Kamerona dzīvoja līdzi �o cilvēku priekiem un bēdām un pret visiem izturējās augstsirdīgi. Tā vienlaikus bija arī viņas dzīve. Uzņēmēja vienmēr atcerējās savu līdzstrādnieku dzim�anas dienas, iekārtoja viņu bērnus labās mācību iestādēs un maksāja skolas naudu. Kad kāds mēģināja labdarei pateikties, Lara ļoti samulsa. Sieviete kaunējās izrādīt savas jūtas � bērnībā tēvs par to bija viņu izsmējis. Un Lara it kā bija uzcēlusi ap sevi mūra sienu. �Neviens vairs nevarēs man nodarīt pāri,� viņa nozvērējās. �Itin neviens.�

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

� Rīt es lido�u uz Londonu, Hovard, � Lara paziņoja.

� Kas noticis? � Kellers pauda izbrīnu.

� Mani ielūdz lords Makinto�s. Viņ� grasās iegādāties kādu nekustamu īpa�umu un grib, lai es to apskatu, un piedāvā mums kļūt par partneriem.

Braians Makinto�s bija viens no visbagātākajiem Anglijas uzņēmējiem, �is vīrs nodarbojās ar nekustamo īpa�umu tirdzniecību un celtniecību.

� Cikos mēs izlidosim?

� Esmu nolēmusi turp doties viena.

� Jā?!

� Redziet, Hovard, būs labāk, ja jūs paliksiet �eit un pārraudzīsiet visas lietas.

Kellers pamāja.

� Labi. Es visu izdarī�u.

� Es zinu. Es vienmēr varu uz jums paļauties.

Lidojums uz Londonu noritēja labi. Laras personīgā lidma�īna Boeing - 727 nolaidās netālu no Anglijas galvaspilsētas Lutonas lidostā. Mis Kameronai nebija ne mazākās nojausmas, ka drīz vien viņas dzīve pilnīgi pārvērtīsies.

Viesnīcā Laru sagaidīja pats pārvaldnieks Ronalds D�ouns.

� Priecājamies jūs atkal redzēt mūsu viesnīcā, mis Kamerona, � viņ� sveica atbraucēju. � Es jūs pavadī�u uz jūsu apartamentiem. Jā, starp citu, mums ir da�as jums adresētas vēstules...

Izrādījās, ka vēstuļu bija vairāk nekā divdesmit.

Greznajā numurā jau atradās Braiana Makinlo�a un Pola Martina atsūtītie ziedi, kā arī viesnīcas administrācijas sarūpētais �ampanietis un uzkodas. Līdzko Lara ienāca istabā, tūdaļ iezvanījās tālrunis. Zvanīja no visiem Savienoto Valstu rajoniem.

� Arhitekts grib izdarīt da�as izmaiņas projektā. Tās mums izmaksās prāvu summu...

� Cementa piegāde aizkavējusies...

� Pirmā nacionālā hipotēku banka izsaka vēlē�anos finansēt mūsu nākamo projektu...

� Mērs jautā, vai jūs varēsiet ierasties Losand�e-losā uz atklā�anas ceremoniju. Pilsētas galva to iecerējis ar pla�u vērienu...

� Mums ļoti traucē laika apstākļi. Mēs jau atpaliekam no grafika...

Ikvienu problēmu vajadzēja tūdaļ pat atrisināt, un, kad Lara beidza telefona sarunas, viņa jutās pagalam iztuk�ota. Uzņēmēja pusdienoja savā viesnīcas numurā un pa logu vēroja, kā pa Brukslrītu brauc greznie rolsroisi un bentliji, un izjuta priecīgu satraukumu. �Mazā Gleisbejas meitene ir tālu tikusi, tēt.�

Otrā rītā Lara ar Braianu Makinto�u devās apskatīt pārdo�anā eso�o gruntsgabalu. Tas stiepās divas jūdzes gar upes krastu, visā pla�ajā teritorijā atradās grausti un �ķūņi.

� Tā kā mēs gatavojamies atjaunot veselu pilsētas rajonu, � Makinto�s skaidroja, � no valdības varēs panākt ievērojamus nodokļu atvieglojumus.

� Es vēl gribētu jūsu priek�likumu pārdomāt, � Lara nedeva galīgo atbildi. Patiesībā uzņēmēja Jau bija visu izlēmusi.

� Starp citu, � Makinto�s negaidot sacīja, � vakarā mana sieva apmeklēs klubu, bet man ir divas biļetes uz koncertu. Vai jums patīk klasiskā mūzika?

Par nopietno mūziku Larai nebija ne mazākās intereses.

-Jā.

� Filips Adlers �odien spēlēs Rahmaņinovu. � Braians Makinto�s paskatījās uz Laru, it kā gribēdams uzzināt savas nākamās biznesa partneres domas. Filipa Adlera vārdu viņa dzirdēja pirmo reizi.

� Tas ir brīni�ķīgi.

� Tad ir labi. Pēc koncerta mēs paēdīsim vakariņas. Pulksten septiņos es pie jums ieradī�os.

�Kādēļ gan es teicu, ka man patīk klasiskā mūzika?� Lara pati brīnījās. Izskatījās, ka vakars būs garlaicīgs. Vislabprātāk viņa būtu nomazgājusies siltā vannā un likusies gulēt. �Nu, lai būtu,� Lara nolēma, �viens garlaicīgs vakars vairāk vai mazāk � kāda tur starpība? Bet rīt no rīta es atgriezī�os Ņujorkā.�

Koncerta zāle bija pārpilna ar klasiskās mūzikas cienītājiem. Vīrie�i bija ģērbu�ies smokingos, sievietes � greznās vakarkleitās. It visā varēja manīt svētku gaisotni, un publika dzīvoja svinīgā notikuma gaidās.

Braians Makinto�s nopirka divas programmas, un viņi apsēdās savās vietās. Vīrietis vienu programmu iedeva Larai. Viņa uzmeta papīra lapai pavir�u skatienu. Londonas Filharmonijas orķestris... Filips Adlers spēlē Rahmaņinova darbus... Tre�ais klavierkoncerts re minorā, opus 30.

�Būs jāpiezvana Hovardam un jāatgādina, ka vajag precizēt gruntsgabala cenu Piektajā avēnijā.�

Uz skatuves parādījās diriģents, publika sāka aplaudēt. Lara nepievērsa tam vērību. �Būvuzņēmējs Bostonā ir pārlieku gauss. Vajadzēs pasteidzināt. Teik�u Kelleram, lai piesola papildu samaksu.�

Atkal atskanēja aplausi. Pie klavierēm skatuves vidū piesēdās kāds cilvēks. Diriģents pamāja ar nūjiņu, ieskanējās mūzika.

Filipa Adlera puksti pārskrēja pār taustiņiem.

Kāda sieviete Larai aiz muguras ar jūtamu Teksasas akcentu bijīgi no�ukstēja:

� Nu, vai viņ� uav lielisks? Es jau tev teicu, Agnese!

Lara atkal centās koncentrēties. �Par Londonas priek�likumu nevar būt ne runas. �is rajons nav piemērots. Ļaudis negribēs tur dzīvot. Vieta, vieta un vēlreiz � vieta.� Uzņēmēja atcerējās nesen piedāvāto celtniecības projektu pie Kolumba laukuma. �No tā var kaut kas iznākt.�

Sieviete ar Teksasas akcentu turpināja skaļi �ukstēt: � Kāda ekspresija!... Viņ� ir apbrīnojams! Viņ� ir viens no vis...

Lara centās neklausīties.

�Tur uzceltās administratīvās ēkas viena lietderīgi izmantojamā kvadrātpēda izmaksās aptuveni �etrsimt dolāru. Ja es spē�u celtniecības gaitā iekļauties simt piecdesmit miljonos, ņemot vērā, ka zeme maksā simt divdesmit piecus miljonus...�

� Ak Dievs! � sieviete aiz muguras sajūsminājās.

Lara atjūdzās no savām pārdomām.

� Viņ� patiesi ir lielisks!

Atskanēja bungu rīboņa, Filips Adlers vairākas taktis nospēlēja viens pats, tad atkal sāka skanēt orķetris, un mūzikas temps kļuva arvien ātrāks un ātrāks. Nodārdēja bungas...

Sieviete ar Teksasas akcentu vairs nespēja valdīt emocijas.

� Ieklausies labi! Melodija no piu vivo pāriet uz piu mosso! Vai tu kādreiz esi dzirdējusi kaut ko tamlīdzīgu?

Lara sakoda zobus.

�Iznomājamo platību cena būs trīssimt piecdesmit miljoni, tātad desmit procentu gadā � tas ir trīsdesmit pieci miljoni, plus desmit procenti kārtējiem izdevumiem...�

Ar katru takti mūzika kļuva ātrāka un skaļāka, līdz, kulmināciju sasniegusi, negaidot aprāvās. Klausītāji, sajūsmas pārņemti, cēlās kājās. Visapkārt skanēja �bravo!� saucieni. Piecēlies no klavierēm, pianists graciozi klanījās.

Lara pat nepaskatījās uz viņu. �Nodokļos aizies se�i miljoni, un vēl divi � atļaujai par zemes iznomā�anu. Nāksies rēķināties ar piecdesmit astoņiem miljoniem.�

� Viņ� ir satrieco�s, vai ne? � līdzās sēdo�ais Braians Makinto�s ieteicās.

�Jā-ā, � Lara piekrita, būdama aizkaitināta, ka atkal tiek iztraucēta no domām.

� Iesim aiz kulisēm. Filips ir mans draugs.

� Es, patiesību sakot, ne... � Lara jau iesāka, ta�u Makinto�s paņēma sievieti aiz rokas, un viņi sāka virzīties uz izejas pusi.

� Es priecājos, ka varu jūs iepazīstināt, � vīrietis teica.

�Pulkstenis Ņujorkā patlaban ir se�i. Es vēl pagū�u piezvanīt Hovardam un palūgt, lai viņ� sāk sarunas. �

� Tāda iespēja ir tikai vienreiz dzīvē, vai ne? � Braians piezīmēja.

�Ar vienu reizi man pilnīgi pietiks,� Lara nodomāja.

�Jā.

Abi bija nonāku�i pie dienesta ieejas, tur jau drūzmējās pielūdzēju bars. Braians Makinto�s pieklauvēja pie durvīm. Uz sliek�ņa parādījās �veicars.

� Ko jūs vēlaties, ser?

� Esmu lords Makinto�s. Vēlos satikt misteru Ad-leru.

� Labi, milord. Lūdzu, ienāciet. � �veicars pavēra durvis, ielaizdams iek�ā Braiauu Makiulo�u un Laru, pēc tam atkal tās aizvēra.

� Ko �ie ļaudis gaida? � Lara gribēja zināt.

Braians izbrīnījies pavērās sievietē.

� Viņi ir atnāku�i, lai redzēt Filipu.

�Bet kādēļ?� Lara bija neizpratnē

� Milord, lūdzu, ejiet uz aktieru atpūtas telpu, � �veicars vedināja.

� Pateicos.

�Vēl piecas minūtes,� Lara nosprieda, �un tad es teik�u, ka man jābrauc.�

Aktieru atpūtas telpā bija daudz ļau�u, tur valdīja troksnis. Visi drūzmējās ap kādu cilvēku, kuru Lara nespēja saredzēt. Uz mirkli pūlis pa�ķīrās, un tad mis Kamerona �o cilvēku ieraudzīja. Sieviete sastinga, likās, viņai pat apstājās sirds. Neskaidrais, tikko jau�amais tēls, kuru viņa visus �os gadus bija glabājusi savas dvēseles slēptākajā stūrītī, pēk�ņi ieguva reālu veidolu. Viņas sapņu teiksmainais tēls Lohinvars bija atdzīvojies! Ļau�u vidū stāvēja gai�matains cilvēks ar smalkiem, jutīgiem sejas vaibstiem. Viņ� bija ģērbies baltā frakā ar tauriņu, un Larai tūdaļ �ķita, ka viņa ar �o cilvēku jau reiz ir tikusies. Meitene kopmītnes virtuvē mazgā traukus, un viņai no aizmugures pienāk klāt kāds skaists jauneklis baltā frakā ar baltu tauriņu un �ukst: �Ko es varētu tev palīdzēt?�

� Vai jums kas noticis? � Braians Makinto�s �ķita norūpējies.

� Nē.. Viss ir labi, � Lara nomurmināja.

Viņiem pretī smaidīdams steidzās Filips Adlers.

Vīrie�a smaids bija tie�i tāds, kādu Lara to iedomājās. Pianists sniedza lordam Makinto�am roku.

� Braian, cik labi, ka tu atnāci!

� Es glu�i vienkār�i nevarēju neatnākt, � Makinto�s atbildēja. � Tu biji lielisks.

� Pateicos.

� Es, Filip, gribu tevi iepazīstināt ar Laru Kame-ronu.

Lara paskatījās māksliniekam acīs un glu�i negaidot klusi noteica:

� Noslauki �ķīvjus.

� Ko, lūdzu?

Mis Kamerona nosarka.

� Nē-ē. Neko. Es... � Sieviete pēk�ņi apjuka.

Ap Filipu atkal sāka pulcēties mākslinieka talanta cienītāji, apbērdami izcilo mūziķi ar uzslavām.

� �ovakar jūs spēlējāt kā vēl nekad...

� Likās, pats Rahmaņinovs bija kopā ar jums..

Uzslavas nepārtraukti skanēja no visām pusēm. Dāmas centās nokļūt Filipa tuvumā, pieskarties māksliniekam ar roku... Lara stāvēja un kā apburta raudzījās visā notieko�ajā. Sievietes bērnības sapnis bija īstenojies un fantāzija ieguvusi reālu piepildījumu.

� Jūs esat gatava? Mēs varam iet? � Braians Makinto�s jautāja.

�Nē� Viņai tik ļoti gribējās palikt, parunāties ar sapņu tēlu, pieskarties tam un pārliecināties, ka viss notiek īstenībā, nevis sapnī.

� Jā, varam iet, � Lara pretēji savai gribai sacīja.

No rīta uzņēmēja jau sēdēja lidma�īnā, kas bija uzņēmusi virzienu uz Ņujorku, un prātoja, vai kādreiz vēl satiks Filipu Adleru.

Lara vairs nespēja par �o cilvēku nedomāt. Sieviete centās sevi pārliecināt, ka tas ir muļķīgi, ka viņa glu�i vienkār�i pūlas atdzīvināt bērnu dienu sapni un no tā nekas nevar iznākt. Lara arvien vēl redzēja Filipa Adlera seju un dzirdēja �ī vīrie�a balsi. �Man atkal viņ� ir jārcdz,� mis Kamerona nolēma.

Otrā rītā agri piezvanīja Pols Martins.

� Sveika, dārgā! Man bez tevis bija skumji. Kā gāja Londonā?

� Jauki, � apdomīgi izraudzīdamās vārdus, Lara atbildēja. � Ļoti jauki.

Kad viņi pabeidza sarunu, Lara apsēdās pie galda un atkal sāka domāt par Filipu Adleru.

� Mis Kamerona, jūs gaida sē�u zālē, � sekretāre uzņēmējai atgādināja.

� Es eju.

� Apbūves projekts Kvinsā ir noraidīts, � Kellers pavēstīja.

� Kā tad tā? Man likās, ka tur viss ir kārtībā.

� Man tāpat, ta�u vietējās pa�valdības komiteja ir aizliegusi mums pārveidot rajonu.

Lara pārlaida skatienu zālē sēdo�ajiem valdes locekļiem. Te bija sanāku�i arhitekti, juristi, reklāmas aģenti un in�enieri celtnieki.

� Es nesaprotu, � mis Kamerona sacīja. � Kvin-sas rajona namu izīrētāji caurmērā ieņem deviņus tūksto�us dolāru gadā, bet renti maksā mazāk par divsimt dolāriem mēnesī. Mēs grasāmies bez maksas atjaunot viņu ēkas un uzcelt līdzās da�us namus. Mēs viņiem gatavojam Ziemassvētku dāvanu vasaras vidū, bet viņi vēl rauc degunu? Kā tas ir iespējams?

� Atklāti sakot, tur nav vainojama komiteja, bet gan tās priek�sēdētāja Edīte Bensone.

� Norunājiet ar �o dāmu vēl vienu tik�anos. Es turp aizbrauk�u pati.

Uz �īm sarunām Lara devās kopā ar galveno in�enieri Bilu Vitmenu. .

� Man jāatzīstas, es biju ļoti pārsteigta, kad uzzināju, ka jūsu komiteja noraidījusi mūsu priek�likumu. Mēs esam ar mieru ieguldīt �ī rajona labiekārto�anā simt miljonu dolāru, un jūs vēl atsakāties...

� Būsim atklāti, mis Kamerona, � priek�sēdētāja Edīte Bensone asi pārtrauca runātāju. � Jūs ieguldāt naudu ne jau tādēļ, lai labiekārtotu �o rajonu. Jūs to darāt ar aprēķinu, lai Cameron Enterprises varētu vairot savu kapitālu.

� Protams, mēs ceram iegūt zināmu peļņu, � Lara piekrita, � ta�u to mēs varam izdarīt, vienīgi palīdzot citiem cilvēkiem. Mēs gatavojamies jūtami uzlabot dzīves apstākļus jūsu rajonā un...

� Atvainojiet, es nevaru jums piekrist. Tagad pie mums ir klusi un mierīgi. Līdzko mēs jūs �eit ielaidīsim, tā rajons vienā acumirklī pārvērtīsies � pieaugs ielu satiksme, būs vairāk transporta, pasliktināsies ekoloģija. Tas mums nav vajadzīgs.

� Man tāpat, � Lara raudzīja pārliecināt. � Mēs nedomājam �eit sacelt kastītes, kuras...

� Kastītes?

� Jā, tās mū�īgās trīsstāvu apmestās mājeles. Mēs esam ieinteresēti pieņemt tādus arhitektūras risinājumus, kas neparedz palielināt troksni un neaizēnos citas mājas, kā arī nemainīs �im rajonam raksturīgo vidi. Mēs esam pret pārmērīgi izaicino�ām celtnēm. �im nolūkam es jau esmu nolīgusi pa�u labāko mūsu valsts arhitektu Stentonu Fildingu un atzīto apzaļumo�anas speciālistu Endrū Bērtonu no Va�ingtonas.

Edīte Bensone paraustīja plecus.

� Ļoti �ēl, bet tam nav nozīmes. Domāju, ka esam visu izrunāju�i. � Priek�sēdētāja jau cēlās kājās.

�Es nevaru aiziet prom tuk�ā,� Larai galvā pazibēja doma. �Vai tie�ām �ie cilvēki neapjēdz, ka tas tiek darīts viņu labā. Es gribu izdarīt, kā ir labāk, bet viņi atsakās.� Pēk�ņi mis Kameronai ie�āvās prātā neprātīga ideja.

� Vienu acumirkli, � Lara ieteicās. � Cik es saprotu, tad pārējie komitejas locekļi neiebilst pret mūsu projektu, vienīgi jūs liekat �ķēr�ļus tam ceļā.

� Jā, tā tas ir.

Lara dziļi ievilka elpu.

� Man ar jums jārunā. � Mis Kamerona apklusa. � Tas ir dziļi personisks jautājums. � Lara brīdi vilcinājās. � Jūs apgalvojat, ka man nerūp ekoloģija un tas, kas noliks ar apkārtējo vidi, ja �eit sāksies celtniecība? Atļaujiet man jums uzticēt kaut ko, kas, cerams, paliks vienīgi starp mums. Man ir desmitgadīga meita, kuru es dievinu, un mans bērns kopā ar savu tēvu dzīvos te, vienā no jaunuzceltajām ēkām.

Edīte Bensone pārsteigta raudzījās Larā.

� Es... es nezināju, ka jums ir meita.

� Neviens to nezina, � Lara runāja klusi. � Es vēl ne reizi neesmu bijusi precējusies. Tādēļ es lūdzu sacīto neizpaust. Ja tas kļūs zināms atklātībā, mana reputācija tiks nopietni iedragāta. Ceru, ka jūs mani saprotat.

� Protams, es saprotu.

� Es ļoti mīlu savu meitu un varu jums apgalvot, ka nekad nedarītu neko tādu, kas varētu manam bērnam kaitēt. Un es darī�u visu iespējamo, lai mūsu projekts vērstu labāku �ejienes cilvēku dzīvi. Un viena no tiem būs mana meita.

Edīte Bensone neteica vairs ne vārda, visa viņas būtne pauda dziļu līdzjūtību.

� Man jāatzīslas, mis Kamerona, � priek�sēdētāja beidzot sacīja, � tas maina lietas būtību. Es tikai gribētu vēl nedaudz padomāt.

� Es jums pateicos. Jūtos ļoti aizkustināta. � �Ja man būtu meita,� Lara nodomāja, �es patiesi vēlētos, lai viņa �eit dzīvotu.�

Pēc trim nedēļām vajadzīgā atļauja bija dabūta un Lara varēja ķerties pie projekta īsteno�anas.

� Brīni�ķīgi, � uzņēmēja sacīja. � Tagad mums jāsazinās ar Stentonu Fildingu un Endrū Bērtonu un jāuzzina, vai viņi �o darbu uzņemsies.

Hovards Kellers bija pilnīgi satriekts.

� Es uzzināju, kā jums to izdevās panākt, � viņ� sacīja. � Jūs ta�u priek�sēdētāju apmānījāt! Tas ir kaut kas neticams. Jums nemaz nav meitas!

� �is projekts galvenokārt ir vajadzīgs viņiem pa�iem, � Lara raudzīja attaisnoties. � Es nespēju izdomāt neko citu, lai piespiestu Edīti Bensoni mainīt savas domas.

� Ja viņi uzzinās patiesību, � Bils Vitmens piezīmēja, � tad izcelsies milzīgs skandāls.

Janvārī Se�desmit tre�ajā ielā bija pabeigta jaunās dzīvojamās ēkas būvniecība, Lara tajā sev rezervēja divus aug�ējos stāvus ar pla�ām istabām un terasēm. Savas mītnes iekārto�anai uzņēmēja nolīga vislabāko dizaineri. Kad viss bija gatavs, Lara rīkoja sālsmaizi un ielūdza viesos simt cilvēku.

� Pilnīgai laimei �eit trūkst tikai vīrie�a, � kāda no Laras paziņām dzēlīgi piezīmēja.

Lara atcerējās Filipu Adleru. Interesanti � kur viņ� patlaban atrodas un ko dara?

Kad Lara savā darba kabinetā sarunājās ar Hovardu Kelleru, ienāca Bils Vitmens.

� Labdien, �ef, � viņ� sveicināja. � Vai atradīsies brīvs brītiņ�?

� Protams, Bil. Kas par lietu?

� Sakarā ar manu sievu...

� Ja jums ir ģimenes problēmas...

� Nē, nē, glu�i kas cils. Mana sieva domā, ka mums� pienācis laiks uz pāris nedēļām doties atvaļinājumā. Varbūt uz Parīzi.

� Uz Parīzi? � Lara sarauca uzacis. � Patlaban pilnā sparā rit vairāku objektu celtniecība.

� Es saprotu, bet pēdējā laikā esmu pārāk aizrāvies ar darbu un nemaz vairs noredzu savu sievu. Zināt, ko viņa man �orīt sacīja? Sieva teica: �Ja tu, Bil, nedabūsi paaugstinājumu un ievērojamu algas pielikumu, tev nav vērts tā plēsties.� � Runātāja sejā iegula smaids.

Lara nomērīja Vitmenu ar pēto�u skatienu, tad atslīga krēslā.

� Līdz jaunajam gadam nekādas izmaiņas nav paredzētas.

Vitmens paraustīja plecus.

� Ko tur var zināt, kas noliks pēc gada. Piemēram, ja nu mums rodas nepatik�anas ar Kvinsas projektu? Jūs pali saprotat � �ī vecā dāma Edīte Bensone var kaut ko uzost un mainīt savu attieksmi pret mums. Mēdz jau tā gadīties.

Lara sēdēja nekustīgi.

� Es saprotu.

Bils Vitmens piecēlās kājās.

� Pārdomājiet labi, � viņ� pamāco�ā tonī teica,

� un dariet zināmu man savu lēmumu.

Lara ar pūlēm izvilināja smaidu.

� Katrā ziņā.

Bils Vitmens atstāja kabinetu. Mis Kamerona sadrūma.

� Augstais Dievs! � Kellers pārsteigts iesaucās.

� Ko tas viss nozīmē?

� To sauc par �antā�u, � Lara klusi noteica.

Nākamajā dienā Lara pusdienoja kopā ar Polu Martinu.

� Man ir radusies kāda problēma, Pol. Es nezinu, kā lai ar to tieku galā, � sieviete atzinās un izstāstīja savu pēdējo sarunu ar Bilu Vitmcnu.

� Vai tu paliesi domā, ka �is vīrs dosies pie tās vecās dāmas?

� Par to es neesmu pārliecināta, bet, ja nu viņ� tomēr aiziet, tad man radīsies Ifclas nepatik�anas ar dzīvokļu komisiju...

Pols paraustīja plecus.

� Es tavā vielā tik ļoti neuztrauktos. Varbūt viņ� vienkār�i grib paķert uz muļķa.

� Gribētos cerēt, � Lara nopūtās.

� Kā būtu, ja mēs brauktu uz Rīno? � Martins negaidot ievaicājās.

� Es labprāt brauktu, ta�u nevaru pamest darbu.

� Es nemaz nelūdzu, lai tu atstāj novārtā savas darī�anas. Man gribas uzzināt lavas domas � vai tu vēlētos tur pirkt viesnīcu un kazino?

� Vai tu runā nopietni? - Lara jutās pārsteigta.

� Es dzirdēju baumas, ka vienai no turienes viesnīcām drīzumā tiks atņemta licence. Та vieta ir īsta zelta ādere. Kad viss kļūs zināms atklātībā, viesnīcas pircēju uzradīsies vesels bars. Viesnīcu gatavojas pārdot izsolē, ta�u ceru, ka man izdosies nokārtot tā, lai �is īpa�ums tiek tev.

Lara �aubījās.

� Nezinu, ko lai atbildu. Es jau tā esmu parādos. Hovards Kellers saka � iekams es neatmaksā�u aizdevumus, bankas man nedos vairs ne centa.

� Tev nemaz nav jāgrie�as bankā.

� Kur tad?...

� Runa ir par procentu obligācijām. Volstrītā tās piedāvā daudzas firmas. Jāiomaksā tikai pieci procenti no kopējās summas, bet se�desmit piecus procentus maksās aizņēmumu sabiedrība. Pārējos trīsdesmit procentus tu vari aizņemties no kādas ārzemju bankas, kas nodarbojas ar naudas ieguldī�anu spēļu, biznesā. Tu vari izvēlēties pēc sirds patikas � �veici, Vāciju vai Japānu.

Lara sāka uztraukties.

� Izklausās ļoti vilino�i. Vai tu patiesi domā, ka varēsi man palīdzēt �o viesnīcu dabūt?

Pols pasmīnēja.

� Tā būs mana Ziemassvētku dāvana tev.

� Tu vienkār�i esi burvīgs! Kādēļ tu izturies tik labi pret mani?

� Es pats nezinu, � Pols atjokoja. Patiesībā viņ� to lieliski zināja. �ī sieviete bija viņu ļoti savaldzinājusi. Pateicoties �ai brīnum skaistajai būtnei, Pols atkal jutās jauns un varēja priecāties par dzīvi. �Glu�i vienkār�i es negribu tevi zaudēt,� Pols Marlins nodomāja.

Kad Lara ieradās savā birojā, Kellers viņu jau gaidīja.

� Kur jūs bijāt pazudusi? � vīrietis brīnījās. � Pulksten divos mums bija sanāksme, kurā...

� Hovard, pastāstiet man par obligācijām. Mums nekad nav bijusi ar tām darī�ana.

Kellers sāka sīki skaidrot, līdz pēdīgi iejautājās:

� Bet kāds jums ar to sakars?

Lara izstāstīja savu jauno ideju.

� Kazino, Lara! Ak Dievs! Tas ta�u saistīts ar Polu Martinu, vai ne?

� Nē, Hovard. Ja es sāku �o darījumu, tad tas attiecas uz mani. Starp citu, vai mēs esam saņēmu�i atbildi par mūsu priek�likumu attiecībā uz nekustamo īpa�umu Beterija parkā?

�Jā, mums atteica.

� Bet �is īpa�ums ta�u tiek pārdots?

� Zināmā mērā.

� Ko nozīmē �zināmā mērā�? Runājiet skaidrāk.

� īpa�ums pieder ārsta atraitnei Eleonorai Roisai. Cik daudzi jau izteiku�i vēlē�anos to nopirkt!

� Jūs gribat sacīt, ka viņu neapmierināja mūsu cena?

� No jau par to ir runa. �o cienījamo dāmu nauda neinteresē Tās viņai ir pietiekami.

� Bet kas tad viņu interesē?

� Eleonora Roisa grib radīt savam vīram tādu kā pieminekli. Viņa ieņēmusi galvā, ka apprecējusi pa�u Albertu �veiceru*, un vēlas, lai viņas nelaiķa vīra �ģēnija� slava nekad neaprimst. �ī vecene negrib, ka viņas īpa�ums tiek pārvērsts par kaut ko zemisku, par peļņas objektu. Starp citu, es dzirdēju, ka Stīvs Mer�isons jau ir centies atraitni pierimāt.

� Vai patiesi? � Lara brīnījās, tad, brīdi padomājusi, negaidot iejautājās: � Kas ir jūsu ārstējo�ais ārsts, Hovard?

� Ko, lūdzu?

� Kas ir jūsu ārsts?

� Simors Benets. Viņ� vada slimnīcu Midtaunā.

Otrā rītā mis Kameronas advokāts Terijs Hils jau sēdēja doktora Simora Beneta kabinetā.

� Mana sekretāre teica, ka jūs vēlaties mani steidzami redzēt un jūsu jautājums neesot saistīts ar medicīnas problēmām.

� Jautājumam, kura dēļ esmu ieradies, tomēr zināmā mērā ir sakars ar medicīnu, doktor Benet, � Terijs Hils paskaidroja. � Es pārstāvu investoru grupu, kas vēlas ieguldīt līdzekļus nekomerciālas klīnikas celtniecībā. Mēs labprāt rūpētos par cilvēkiem, kuriem trūkst līdzekļu, lai varētu regulāri ārstēties.

�Alberts �veicors (1875 � 1965) � vācu domātājs, protestantu teologs un misionārs, ārsts, mūzikas zinātnieks un ērģelnieks.

� Kāda lieliska ideja! � doktors Benets izsaucās.

� Kā es varu jums palīdzēt?

Terijs Hils izstāstīja ārstam savu lūgumu.

Otrā dienā doktors Bcnels ciemojās pie Eleonoras Roisas.

� �ie cilvēki, misis Roisa, mani lūdza, lai es ar Jums parunāju. Viņi vēlas uzcelt modernu klīniku un nosaukt to jūsu nelaiķa vīra vārdā. Viņi ir pārliecināti, ka tā kļūs par sava veida pieminekli jūsu vīram.

Misis Roisai iemirdzējās acis.

� Vai patiesi?

Pēc tam veselu stundu abi pārsprieda investoru grupas plānu, un, sarunai beidzoties, aizkustinātā atraitne sacīja:

� D�ord�s par to būtu ļoti iepriecināts. Pasakiet viņiem, ka esmu ar mieru.

Celtniecība sākās pēc pusgada. Kad visi darbi bija galā, veselu kvartālu aizņēma daudzstāvu dzīvojamās ēkas, milzīgs tirdzniecības centrs un izklaides komplekss. Bet visattālākajā nostūrī vientulīgi stāvēja vienstāva ķieģeļu ēka. Virs ieejas durvīm atradās necila plāksnīte ar uzrakstu: �D�ORD�A ROISA KLĪNISKĀ SLIMNĪCA�.

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Ziemassvētkus Lara pavadīja mājās. Mis Kamerona bija saņēmusi vairāk nekā desmit ielūgumu, ta�u todien viņu solījās apciemot Pols Martins.

� Svētkus es pavadī�u kopā ar Ņinu un bērniem,� vīrietis paskaidroja, � tomēr vēlos redzēt arī tevi.

Toties Lara domāja, ko gan �ajos Ziemassvētkos dara Filips Adlers.

Ņujorka bija iegrimusi klusumā un atgādināja skatu kartīti, pilsētu sedza balts, tikko uzsnidzis sniegs. Ieradās Pols. Rokās viņam bija lieli iepirkumu saiņi, kuros atradās dāvanas Larai.

� Man vajadzēja iegriezties savā birojā un tos paņemt, � Pols sacīja. �Lai sieva neuzzinātu.�

� Tu mani pārāk apdāvini, Pol! � Lara izsaucās.

� Kādē| tu to dari?

� Tas man sagādā prieku. Paskaties, ko es tev atnesu!

Lara jutās aizkustināta, redzēdama, ar kādu nepacietību Pols gaidīja, kad viņa atvērs dāvanas.

Tās bija rūpīgi izraudzītas un ļoti dārgas: Kartjē kaklarota, Hermes �alles, grāmatas no Rikoli tirgotavas, antikvārs pulkstenis senlaiku karietes izskatā, un tam visam klāt vēl maza, balta aploksne. Lara to atvēra un ieraudzīja kartīti, uz kuras lieliem burtiem stāvēja rakstīts:

Cameron Rēno viesnīca un kazino

� Tātad �ī viesnīca pieder man? � Lara izsaucās.

� Ar laiku tā būs tava, � Pols pārliecināti sacīja.

� Izsole sāksies jaunnedēļ. Tev tā sagādās prieku.

� Bet man nav ne mazākās jausmas, kā jāpārvalda kazino.

� Nav jāuztraucas. Es tur norīko�u vairākus lietpratējus, bet ai- viesnīcu jau tu pati tiksi galā.

� Es nezinu, kā lai tev pateicos. Tu tik daudz manā labā dari.

Pols satvēra sievietes rokas un klusi sacīja:

� Pasaulē nav nekā tāda, ko es tavā labā nedarītu. Atceries to.

� Es to atcerē�os, � Lara svinīgi solījās.

Pols paraudzījās pulkstenī.

� Man jāiet mājās. �ēl, ka... � Viņ� neizlēmīgi apklusa.

� Ko?

� Nē, neko. Priecīgus Ziemassvētkus, Lara.

� Priecīgus Ziemassvētkus, Pol.

Vīrietis devās prom. Mis Kamerona piegāja pie loga.

No debesīm lejup slīdēja it kā grezns un smalks plīvurs, ko izauda sniegpārsliņu virpulis. Lara piegāja pie radioaparāta un ieslēdza to. Atskanēja diktora balss: �... tagad mūsu svētku programmā uzstāsies Bostonas simfoniskais orķestris. Bēthovens. Piektais klavierkoncerts mi bemol minorā. Solists Filips Adlers.�

Lara iztēlojās, ka redz pie klavierēm sēdo�o Filipu Adleru, mūziķis bija skaists un elegants. �Man viņ� atkal ir jāsatiek,� sieviete no�ukstēja, kad bija izskanēju�i Bēthovena klavierkoncerta pēdējie akordi.

Savā nozarē Bils Vitmens skaitījās viens no labākajiem speciālistiem. �is vīrs par karjeru bija gādājis pats, un viņu arī cienīja. Vitmens centīgi strādāja un labi nopelnīja. Daudzus gadus Bilam Vitmenam nācās noraudzīties, kā celtniecības biznesa darboņi sarau� milzīgu peļņu, kamēr viņ�, neatlaidīgi pūloties, saņēma vienīgi algu. �Patiesību sakot,� vīrietis sprieda, �es ta�u palīdzu uzņēmējiem kļūt bagātiem. Bet viss labums tiek saimniekam, man pa�am � vienīgi pabiras.� Ta�u, sākot ar to dienu, kad Lara satika Edīti Bensoni, viss izmainījās. Lai dabūtu celtniecības atļauju, mis Kamerona sameloja, un �ie meli varēja uzņēmēju pazudināt. �Ja es ie�u uz komiteju un izstāstī�u patiesību, tad Larai būs beigas.�

Tomēr Bils Vitmens to darīt negrasījās. Viņam bija labāks plāns. Notiku�o �is vīrs gribēja izmantot kā līdzekli savu mērķu sasnieg�anai. Tādā gadījumā viņa priek�niece dos Vitmenam visu, ko vien viņ� prasīs. Jau toreiz, kad Bils lūdza uzņēmēju paaugstināt ieņemamo amatu un pielikt pie algas, galvenais in�enieris juta, ka mis Kamerona ir ar mieru piekāpties. Viņai glu�i vienkār�i nebija citas izejas. �Iesāk�u ar mazumiņu,� Vitmens sprieda, �bet vēlāk �o lēdiju pie�mieg�u pamatīgi.�

Divas dienas pēc Ziemassvētkiem atsākās viesnīcas būvdarbi īstsaidā. Bils Vitmens raudzījās uz milzīgo ēku un domāja: �Tā būs īsta zelta bedre. �oreiz es no savas daļas neatteik�os.�

Viss būvlaukums bija pieblīvēts ar lieljaudas celtniecības tehniku. Ekskavatoru kausi ierakās zemē, tad, izcēlu�i ārā tonnām grunts, izbēra tos pa�izgāzējos. Kādai no zemes rak�anas lieljaudas ma�īnām pēk�ņi gadījās kļūme, pacēlāja milzīgais kauss palika karājoties gaisā. Bils Vitmens pieskrēja pie sabojātā ekskavatora un apstājās tie�i zem gigantiskās ķetnas.

� Ei, D�esij!�galvenais in�enieris izsaucās.�Kas notika?

Cilvēks būvma�īnas kabīnē kaut ko neskaidru nomurmināja, ta�u Vitmens to nesadzirdēja un, mazliet pieliecies uz priek�u, iekliedzās vēlreiz:

� Ko?!

Viss notika vienā sekundē Ekskavatora kausa ķēde noslīdēja, un tērauda milzenis uzgāzās Bilam Vitmenam virsū, saspiezdams cilvēku plakanu. Strādnieki pieskrēja gulo�ajam klāt, bet viņ� jau bija miris.

� Dro�ības bremze neizturēja, � ekskavatora ma�īnists satriekts vēlāk paskaidroja. � Velns parāvis! Es vairs nerodu sev miera. Es Bilu tik ļoti mīlēju.

(

Kad Lara uzzināja par notiku�o būvobjektā, uzņēmēja tūdaļ piezvanīja Polam Martinam.

� Vai dzirdēji par Bilu Vitmenu?

� Jā. Nupat pārraidīja pa televizoru...

� Pol, vai tu ne...

Uzrunātais iesmējās.

� Es tevi lūdzu, nejauc sev galvu ar muļķīgām iedomām. Tu laikam esi saskatījusies kinofilmas. Un iegaumē: pozitīvie varoņi beigu beigās vienmēr uzvar.

�Bet es... vai es esmu pozitīvais varonis?� Lara nodomāja.

Nopirkt viesnīcu Rīno gribēja piecpadsmit cilvēki.

� Kurā brīdī man vajadzēs paziņot savu cenu? � Lara vaicāja Polam.

� Vēl ne, � vīrietis atbildēja. � Es tev pateik�u, kad pienāks īstais laiks. Lai pagaidām sacen�as citi.

Izsole izrādījās slēgta. Pircēji savus priek�likumus iesniedza aizlīmētās aploksnēs, kuras bija paredzēts atvērt nākamajā piektdienā. Līdz tre�dienai Lara vēl savu pieteikumu nebija iesniegusi. Mis Kamerona piezvanīja Polam Martinam.

� Esi mierīga, � viņ� pamācīja. � Kad pienāks laiks, es tev darī�u zināmu.

Viņi, kā arvien, zvanīja viens otram vairākas reizes dienā.

Pulksten piecos vakarā, stundu, pirms tika pārtraukta iesniegumu pieņem�ana, Pols beidzot piezvanīja un pavēstīja:

� Tagad ir laiks! Visaugstākā cena � simt divdesmit miljoni. Tev jāsola par pieciem miljoniem vairāk.

Lara ievaidējās.

� Ja es tā rīko�os, tad es �ajā darījumā zaudē�u naudu.

�Vari man ticēt, � Pols sacīja. � Kad viesnīca būs tava un tu sāksi to pārtaisīt, tad varēsi ietaupīt līdzekļus, nedaudz izmainot projektu. �ādu nepiecie�amību būs apstiprinājis dro�ības tehnikas in�enieris. Tu atgūsi piecus miljonus un vēl nopelnīsi.

Otrā dienā Larai paziņoja, ka viņas piesolītā cena ir pieņemta.

Uzņēmēja ar Kelleru izlidoja uz Rīno.

Viesnīcu sauca Reno Palace. Tā bija milzīgi pla�a, grezna ēka, kurā atradās pusotra tūksto�a viesnīcas numuru. Daļu ēkas aizņēma spilgti apgaismots kazino, pa spēļu nama tuk�ajām zālēm tagad gāja Lara un Hovards Kellers, viņus pavadīja kalpotājs Tonijs Vil-kijs.

� �īs iestādes biju�ie saimnieki, � Vilkijs stāstīja, � iekļuva lielā ķezā.

� Kādā ziņā? � Kellers vaicāja.

� �ķiet, ka divi �ejienes vīri bija pievāku�i no kases naudu...

� Citiem vārdiem sakot � nosmēlu�i krējumu, � Kellers piezīmēja.

� Jā. Bet īpa�nieki, protams, par to neko nezināja.

� Skaidrs, ka nezināja.

� Tad kāds paziņoja, kur vajag, un �ī lieta nāca gaismā. Tas gan skaitījās ienesīgs darbiņ�!

� Varu iedomāties. � Kellers jau bija iepazinies ar finansu atskaitēm.

Kad telpas bija apskatītas un Hovards ar Laru palika divatā, uzņēmēja ieteicās:

� Polam bija taisnība. �ī ir īsta zelta bedre. � Lara pamanīja, ka Kellera seja pārvēr�as. � Kas noticis?

� Itin nekas. � Vīrietis paraustīja plecus. � Man glu�i vienkār�i nepatīk būt iejauktam �ādās lietās.

� Ko nozīmē ��ādās lietās�? Tā ta�u ir slaucama govs, Hovard!

� Kas pārvaldīs kazino?

� Gan jau cilvēkus atradīsim, � Lara izvairīgi noteica.

� Kur tad? Varbūt skautu meiteņu organizācijā? Lai vadītu tādu iestādi, vajadzīgi cilvēki, kas profesionāli orientējas spēļu biznesā. Es tādus nepazīstu. Varbūt jūs zināt?

Lara klusēja.

�Varu derēt � Pols Martins jau pazīst, � Kellers jūtami iekaisa.

� Lieciet viņu mierā! � Lara aizsvilās.

� Es to ļoti gribētu. Un vēl es gribētu, lai jūs �o domu atmetat, la nav nemaz tik spo�a.

� Jūs arī par celtniecības projektu Kvinsā bijāt līdzīgās domās, vai atceraties? Par tirdzniecības centru Hjūstonā tāpat. Un tomēr �ie objekti mums ienes peļņu, vai ne tā?

� Lara, es nekad neesmu teicis, ka �ie projekti ir slikti. Es glu�i vienkār�i uzskatu, ka mēs pārāk steidzamies. Jūs kampjat visu, kas gadās pa rokai, bet neesat vēl neko pa īstam apskatījusi.

Sieviete viegli papliķēja viņam vaigu.

� Nomierinieties, � Lara izlīgsto�ā balsī sacīja.

Azartspēļu iestā�u uzraudzības komisijas locekļi Laru sagaidīja neparasti laipni.

� �eit jaunas, apburo�as sievietes nemaz tik bie�i nevar satikt, � komisijas priek�sēdētājs izteica viņai komplimentu. � Liekas, ka visapkārt kļuvis daudz gai�āk.

Mis Kamerona patiesi izskatījās lieliski. Sievietei mugurā bija gai�i brūns Donna Karana kostīms, krēmkrāsas zīda blūze un � par laimi � arī viena no Ziemassvētkos dāvātajām Pola �allēm.

� Paldies. � Lara pasmaidīja.

� Ar ko varam jums pakalpot? � viens no komisijas locekļiem iejautājās, kaut gan atbilde, viņiem bija labi zināma.

� Esmu �eit ieradusies, lai dotu savu ieguldījumu Rīno uzplauksmē, � Lara pavēstīja. � Es gribētu uz-dāvāt �ai pilsētai vislielāko un greznāko viesnīcu visā Nevadā. Es plānoju uzcelt virs Rino Palace vēl piecus stāvus un radīt izklaides centru, lai tādā kārtā pievilinātu �eit vairāk tūristu.

Komisijas locekļi saskatījās, bet priek�sēdētājs piebilda:

� Domāju, �is projekts pilsētu iespaidos labvēlīgi. Saprotams, ka mūsu galvenais uzdevums ir sekot, lai tāda veida darbība noritētu likumīgi.

� Bet es, kā liekas, neesmu nekāds izbēdzis katordznieks, � Lara smaidīdama sacīja.

Komisijas locekļi labsirdīgi iesmējās.

� Mums ir zināms jūsu līdz�inējais veikums, mis Kamerona, � priek�sēdētājs turpināja, � tas ir iespaidīgs. Tomēr jums nemaz nav pieredzes kazino pārvaldī�anā.

� Tas tiesa, � Lara piekrita. � Ta�u esmu pārliecināta, ka bez grūtībām atradī�u �im darbam piemērotus, kvalificētus lietpratējus, kuru kandidatūras apstiprinās jūsu komisija. No savas puses es labprāt dzirdētu arī jūsu priek�likumus.

� Kas attiecas uz jūsu plānu finansē�anu � vai jūs varat garantēt... � kāds no komisijas locekļiem iesāka.

� �ajā ziņā viss ir kārtībā, Tom, � priek�sēdētājs pārtrauca runātāju. � Mis Kamerona ir iesniegusi attiecīgos dokumentus. Es seko�u, lai ikvienam no mums būtu kāda kopija.

Lara sēdēja un pacietīgi gaidīja.

� �obrīd es neko konkrētu apsolīt nevaru, mis Kamerona, � priek�sēdētājs atkal ierunājās, � ta�u uzdrīkstos sacīt � personīgi es licences saņem�anai neredzu nekādu �ķēr�ļu.

� Tas ir brīni�ķīgi, � Lara atplauka. � Es gribētu sākt darbus pēc iespējas ātrāk.

� �ajā gadījumā tik ātri vis nevarēs. Uz galīgo atbildi jums nāksies mēnesi gaidīt.

� Veselu mēnesi? � Lara uztraucās.

� Jā gan. Mums jāveic visas nepiecie�amās pārbaudes.

� Es saprotu, � sieviete samierinājās. � Esmu pārliecināta, ka viss būs labi.

Kādā no viesnīcā eso�ajiem veikaliem bija mūzikas pre�u nodaļa. Vitrīnā atradās liels plakāts ar Filipa Adlera portretu un slavenā pianista jaunākā kompaktdiska reklāma.

Mūzika Laru neinteresēja. Kompaktdisku mis Kamerona nopirka tādēļ, ka uz vāka bija Filipa fotogrāfija.

� Hovard, ko jūs zināt par Filipu Adleru? � Lara vaicāja, kad viņi atgriezās Ņujorkā.

� To pa�u, ko visi. Patlaban viņ� laikam ir labākais pianists pasaulē �is mūziķis uzstājas kopā ar visslavenākajiem simfoniskajiem orķestriem. Es kaut kur lasīju, ka Filips Adlers esot nodibinājis fondu, no kura tiek izmaksātas stipendijas apdāvinātiem provinces mūziķiem.

� Kā �o fondu sauc?

� Man �ķiet, tas ir � Filipa Adlera fonds.

� Es gribu izdarīt labdarības iemaksu, � Lara ieteicās. � Aizsūtiet viņiem manā vārdā �eku par des-mittūksto� dolāriem.

Kellers izbrīnījies raudzījās Larā.

� Man likās, ka klasiskā mūzika jūs nesaista.

� Nesen es sāku to iemīlēt, � Lara atbildēja.

Avīzē bija lasāms virsraksts:

�APGABALA PROKURORS IZMEKLĒ POLA MARTINA LIETU: IESPĒJAMI SAKARI AR MAFIJU�.

Lara uztraukusies izlasīja rakstu un tūdaļ piezvanīja Polam.

� Ko tas nozīmē? � sieviete vaicāja.

Pols pavīpsnāja.

� Prokuratūra atkal zvejo duļķainā ūdenī. Jau kuro gadu viņi mēģina mani saistīt ar mafiju, ta�u bez panākumiem. Ik reizes, kad tuvojas vēlē�anas, viņi mēģina mani izmantot par peramo zēnu. Nevajag par to uztraukties. Vai �odien kopā pavakariņosim?

� Noteikti.

� Es zinu kādu klusu vietiņu Malberistrītā, tur mūs neviens netraucēs.

Vakariņu laikā Pols Martins sacīja:

� Es dzirdēju, ka tava tik�anās ar spēļu iestā�u uzraudzības komisijas locekļiem noritēja sekmīgi.

� �ķiet, ka jā, � Lara sacīja. � �ie cilvēki man likās diezgan draudzīgi.

� Esmu pārliecināts � tev sare�ģījumi neradīsies. Es atradī�u tavam kazino vairākus uzticamus vīrus. Iepriek�ējais iestādes saimnieks izrādījās pārāk alkatīgs. � Runātājs pievērsās citai tēmai: � Kā ar būvdarbiem?

� Teicami. Patlaban man darbā ir trīs projekti, Pol.

� Vai tu neesi uzņēmusies pārāk daudz?

Pols runāja glu�i kā Hovards Kellers.

� Nē, � Lara atbildēja noraido�i. � Katrs objekts tiek celts stingri pēc grafika un atbilsto�i tāmei.

� Tas ir labi, dārgā. Es negribētu, lai tev rastos kādas nepatik�anas.

� Tas arī nenotiks. � Sieviete satvēra Pola roku.

� Tu ta�u esi mans sargeņģelis.

� Un bū�u tāds vienmēr. � Pols paspieda Larai plaukstu.

Pagāja divas nedēļas. Lara vēl nebija saņēmusi nekādas vēstis no Filipa Adlera. Mis Kamerona pasauca Kelleru.

� Vai jūs pārskaitījāt desmittūksto� dolāru Adlera fondā?

� Jā, jau tajā pa�ā dienā.

� Savādi. Es domāju, ka viņ� man vismaz piezvanīs.

�Iespējams, mākslinieks tagad atrodas koncertce-ļojumā, � Hovards piezīmēja.

� Var jau būt, � Lara piekrita, pūlēdamās apspiest savu vil�anos. � Tagad parunāsim par to, kas notiek ar mūsu māju Kvinsā.

� Izskatās, ka mums tur nāksies zaudēt diezgan prāvu summu, � Kellers pavēstīja.

� Es zinu, kā mums no tā izvairīties. Visa ēka jānodod vienam nomniekam.

� Vai jums jau ir kāds padomā?

� Jā. Kāda apdro�inā�anas sabiedrība. Tās prezidenta vārds ir Horācijs Gutmens. Es dzirdēju, ka viņi meklē jaunas telpas savam birojam. Būtu labi, ja tā izrādītos mūsu ēka.

� Es ievāk�u par viņiem ziņas, � Kellers noteica.

Lara ievēroja, ka viņas palīgs neko nepieraksta.

� Jūs mani vienmēr pārsteidzat, Hovard. Vai jūs alla� spējat visu atcerēties?

� Man ir laba atmiņa, � Kellers pasmaidīja. � Savulaik es varēju paturēt prātā visu beisbola statistiku. � ��ķiet, tas bija pirms tik daudziem gadiem,� viņ� nodomāja. �Pusaudzis ar fantastisku metienu, Chicago Cubs junioru komandas zvaigzne. It kā tas būtu bijis kāds cits cilvēks.� � Reizēm es pats par to nemaz nopriecājos. Manā dzīvē ir notikumi, kurus es labprāt vēlētos aizmirst.

� Hovard, sakiet arhitektam, lai viņ� turpina strādāt pie Kvinsas projekta. Noskaidrojiet, cik lielu platību un cik stāvu apdro�inā�anas sabiedrībai vajadzēs.

Pēc divām dienām Kellers ienāca uzņēmējas kabinetā un sacīja:

� Mani jaunumi diem�ēl nav visai patīkami.

� Kas tad ir noticis?

� Esmu kaut ko uzodis. Jums izrādījās taisnība: �ī apdro�inā�anas sabiedrība tik tie�ām meklē telpas savam birojam, ta�u Gutmens jau sācis interesēties par ēku Junionskvērā. Tā pieder jūsu vecajam paziņam Stīvam Mer�isonam.

�Atkal Stīvs Mer�isons!� Lara bija pārliecināta, ka saini ar zemi atsūtīja viņ�. �Nekas, nekas, gan es vēl lik�u viņam trūkties.�

� Vai Gutmens jau noslēdzis līgumu ar Mer�i-sonu? � Lara gribēja zināt.

�Vēl ne.

� Labi. �o lietu es ņem�u savā ziņā.

Tajā dienā Lara piezvanīja daudziem paziņām. Beidzot mis Kameronai paveicās, klausuli pacēla Barbara Rozvela.

� Horācijs Gutmens? � sieviete atkārtoja jautājumu.

� Protams, es viņu pazīstu. Bet kas par lietu?

� Es gribētu ar �o cilvēku satikties. Man ir radusies par viņu zināma interese. Vai jūs varētu izdarīt man pakalpojumu un ielūgt �o kungu nākamsestdien pie sevis vakariņās?

� Norunāts, � Barbara tūdaļ piekrita.

Vakariņas izrādījās vienkār�as, ta�u reizē arī izsmalcinātas. Namamāte uz maltīti bija saaicinājusi piecpadsmit viesus. Alise Gutmena tovakar nejutās visai labi, tādēļ Horācijs ieradās viens pats. Pie galda Lara sēdēja līdzās viņam. �im vīram bija se�desmit gadu, ta�u viņ� izskatījās nedaudz vecāks. Skarbā seja pauda nogurumu, zods � stūrgalvību. Lara turpretī bija apburo�a, pat iekārojama. Ģērbusies melnā, dziļi dekoltētā vakarkleitā, kaklu greznoja �ķietami vienkār�a, bet pasakaini dārga rota.

� Man ļoti gribētos ar jums iepazīties, � Lara atzinās savam galdabiedram. � Esmu par jums tik daudz dzirdējusi.

� Par jums, jauno lēdij, es arī esmu daudz dzirdējis, � Gutmens savukārt sacīja. � Jūs esat bezmaz vai iekarojusi Ņujorku.

� Ceru, ka varu izdarīt kaut ko labu, � Lara pieticīgi attrauca. � Pilsēta ta�u ir tik neatkārtojama.

� No kurienes jūs esat atbraukusi?

� No Gerijas, Indianas �tatā.

� Ko jūs sakāt? � Gutmens paraudzījās Larā ar neslēptu izbrīnu. � Es tur esmu piedzimis. Tātad var sacīt, ka jūs esat mana novadniece, vai ne?

Lara pasmaidīja.

� Jā, patiesi. Par Geriju man saglabāju�ās visjaukākās atmiņas. Mans tēvs strādāja Post Tribune, bet es mācījos Rūzvelta koled�ā. Brīvdienās mēs parasti rīkojām piknikus Glisona parkā, klausījāmies muzikantu priek�nesumus un gājām spēlēt ķegļus uz bou-lingu �12 � 20�. Man (ik ļoti negribējās no turienes aizbraukt.

� Tomēr �eit jūs esat guvusi ievērojamus panākumus, mis Kamerona.

� Lara.

� Lara. Ar ko jūs nodarbojaties patlaban?

� �obrīd visas manas domas saistās ar jaunās ēkas celtniecību Kvinsā. Tai būs trīsdesmit stāvu, un kopējā platība sasniegs divsimt tūksto� kvadrātpēdu.

� Tas ir interesanti, � Gutmens domīgi noteica.

� Vai patiesi? � Lara nevainīgā balsī jautāja.

� Bet kādēļ?

� Lieta ir tāda, ka mēs tie�i �obrīd meklējam līdzīgu ēku savam jaunajam birojam.

� Ko jūs sakāt? Vai jūs jau kaut ko piemērotu esat atradu�i?

� Vēl ne glu�i, bet...

� Ja vēlaties, varu jums parādīt �īs ēkas plānu.

Brīdi klusēdams, Gutmens raudzījās runātājā un tad sacīja:

� Jā, es gribētu to redzēt.

� Varu pirmdienas rītā aizvest vajadzīgo uz jūsu biroju.

� Es ar nepacietību gaidī�u.

Vakars noritēja ļoti sirsnīgi.

Mājās pārradies, Horācijs Gutmens iegāja sievas guļamistabā.

� Kā tu jūties? � vīrs savai laulātajai draudzenei jautāja.

� Es jūtos labāk, dārgais. Kā gāja viesībās?

Horācijs nosēdās uz gultas malas.

� Visi par tevi apjautājās, ta�u man bija diezgan interesanta saruna. Vai tu esi kaut ko dzirdējusi par Laru Kameronu?

� Protams. Kur� gan nezina Laru Kameronu?

� Brīni�ķīga sieviete. Tiesa, nedaudz savāda. Viņa teica, ka esot piedzimusi Gerijā, Indianas �tatā, tāpat kā es, un zināja par �o pilsētu stāstīt itin visu � arī par Glisona parku un boulingu �12 � 20�.

� Un kas tur tik savāds?

Gutmens paraudzījās uz sievu un smaidīdams noteica:

� �ī skaistā lēdija ir dzimusi un uzaugusi Jaun-skotijā.

Pirmdien agri no rīta Lara ieradās Gutmena birojā. Uzņēmēja bija paņēmusi līdzi Kvinsā ceļamās ēkas rasējumu kopijas. Atnācēju tūdaļ aizveda uz sabiedrības prezidenta kabinetu.

� Priecājos jūs redzēt, Lara, � Gutmens sveicināja.

� Lūdzu, apsēdieties.

Mis Kamerona nolika kopijas uz prezidenta galda un apsēdās.

� Iekams jūs ķeraties pie rasējumiem, � Lara sacīja, � es gribu jums, Horācij, atzīties.

� Es klausos, � Gutmens, atlaidies atzveltnes krēslā, atbildēja.

� Tas, ko es sestdienas vakarā jums stāstīju par Geriju...

-Jā?

� Es nekad tur neesmu bijusi. Man glu�i vienkār�i vajadzēja jūs ar kaut ko ieinteresēt.

Prezidents iesmējās.

� Es patiesi nezinu, ko lai saku. Man nenākas viegli izsekot jūsu domu gaitai, jauno lēdij. Labāk apskatīsim rasējumus.

Pēc pusstundas Gutmens jau bija iepazinies ar ēkas projektu un domīgi teica:

� Atklāti sakot, es jau gandrīz esmu izvēlējies citu namu.

� Vai tie�ām?

� Kādēļ gan lai es tagad no tā atsakos un pieņemu kādu citu priek�likumu?

� Tādēļ, ka pie mums jums patiks labāk. Es pati personīgi seko�u, lai viss būtu tā, kā jūs vēlaties. � Lara pasmaidīja. � Turklāt jūsu sabiedrībai tas izmaksās par desmit procentiem lētāk.

� Tad lūk, kā! Ta�u jūs pat nezināt, kādu summu es biju nodomājis maksāt par iepriek�ējo ēku.

� Tas nav svarīgi. Es jums pilnīgi uzticos.

� Jūs paliesi būtu varējusi piedzimt Gerijā, India-nas �tatā. � Gutmens atkal sāka smieties. � Varat uzskatīt, ka esam vienoju�ies.

Kad Lara atgriezās birojā, viņa uzzināja, ka ir zvanījis Filips Adlers.

DIVDESMITĀ NODAĻA

Diena iesākās ar priecīgu vēsti. Piezvanīja Terijs Hils.

� Lara?

� Klausos!

� Tikko kļuvis zināms, ka azartspēļu iestā�u uzraudzības komisija nolēmusi jums izsniegt licenci.

� Bravo, Terij!

� Sīkāk es pastāstī�u, kad satiksimies, ta�u galvenais � mēs varam sākt rīkoties. Acīmredzot jūs esat atstājusi uz viņiem ārkārtīgi labu iespaidu.

� Nu ko, laiks ķerties pie darba.� Paldies.

�o jaunumu Lara paziņoja Hovardam Kelleram.

� Lieliski, � viņ� sacīja. � Jāpaņem līdzi skaidra nauda. Tā mūs atbrīvos no nevajadzīgiem sare�ģījumiem...

Mis Kamerona ieskatījās kalendārā.

� Mēs varēsim turp doties otrdien un jau uz vietas nolemt, kS labāk organizēt darbu.

Pa iek�ējo telefonu piezvanīja Ketija.

� Vada otrā galā ir misters Adlers. Vai viņam kas jāsaka?...

� Nē, nē � Lara pēk�ņi kļuva nervoza. Sieviete saķēra klausuli: � Filip?

� Sveicināti, esmu atgriezies.

� Es priecājos. �Es pēc Jums ilgojos.�

� Saprotu, ka esmu uzkritis kā sniegs uz galvas, ta�u, iespējams, jums atradīsies �ovakar laiks, lai ar mani kopā pavakariņotu.

�odien uz vakariņām Laru jau bija uzlūdzis Pols Martins.

� Jā, � Lara atbildēja. � Es �ovakar esmu brīva.

� Ļoti jauki. Uz kādu restorānu jūs vēlētos iet?

� Man vienalga.

� Tad varbūt uz La C6te Basque?

� Norunāts.

� Satiksimies tur? Pulksten astoņos?

� Labi.

� Līdz vakaram.

Kad Lara nolika klausuli, viņas seja laimē staroja.

� Vai tas bija Filips Adlers? � Kellers vaicāja.

� Jā gan. Es gribu ar viņu apprecēties.

� Vai jūs to sakāt nopietni? � Vīrietis likās pārsteigts.

� Pilnīgi nopietni.

Hovardam tas bija liels trieciens. �Es laikam viņu drīz vien zaudē�u,� vīrietis sprieda. Pēc tam viņ� sāka domāt reāli: �Uz ko gan es vispār varu cerēt? Man nekad nav bijis ne mazāko izred�u.�

� Lara... jūs ta�u �o cilvēku tikpat kā nepazīstat!

�Esmu viņu pazinusi visu mū�u.�

� Es negribu, lai jūs kļūdāties, � Kellers neatlaidās.

� Es nemaz to netaisos darīt. Es... � Ieskanējās tālrunis, pa kuru viņa mēdza sarunāties ar Polu Martinu. Lara *pacēla klausuli: � Labdien, Pol!

� Sveika, Lara! Cikos mēs �odien ēdīsim vakariņas? Astoņos?

Sievieti pēk�ņi pārņēma vainas apziņa.

� Pol... Diem�ēl �ovakar es esmu aizņemta. Ir steidzamas darī�anas. Es tev tikko kā gribēju zvanīt.

� Vai patiesi? Cerams, ka nav nekas nopietns?

� Nē, nē, viss kārtībā. Vienīgi no Romas ir atbrauku�i da�i cilvēki, � vismaz tā bija patiesība, � un man ar viņiem jāsatiekas.

� Man nelaimējās. Tātad citu reizi.

� Noteikti.

� Es dzirdēju, ka tu esi saņēmusi licenci Rīno viesnīcas atvēr�anai.

-Jā.

� Tā patiesi ir laba vieta.

� Es arī tā ceru. Man ļoti �ēl, ka �oreiz tā iznāca. Es tev rītdien piezvanī�u.

Līnija atvienojās.

Lara lēni nolika klausuli.

Kellers nenovērsa no sievietes skatienu. Vīrie�a seja pauda nosodījumu.

� Vai kaut kas jūs uztrauc?

� Jā, � Hovards sacīja. � Visa �ī sasodītā modernā aparatūra.

� Ko jūs ar to gribai teikt?

� Domāju, ka jums kabinetā ir pārāk daudz telefonu. Ar viņu nevar jokot, Lara.

� Cilvēks, ar kuru �nevar jokot�, � mis Kamerūnas balss salti ieskanējās, � jau vairākkārt ir izglābis mūs no nepatik�anām, Hovard. Vai ir vēl kādi jautājumi?

� Nav. � Kellers pakratīja galvu.

� Tad ir labi. Varam ķerties pie darba.

Kad Lara ieradās restorānā La C6te Basque� Filips jau viņu tur gaidīja. Pie galdiem sēdo�ie ļaudis, kā arvien, sāka uz izcilo mākslinieku skatīties. Filips sveicinādams piecēlās kājās, un Lara juta, ka viņai sastingst sirds.

� Ceru, ka neesmu nokavējusies, � sieviete ieteicās.

� Nekādā ziņā. � Filips ar apbrīnas pilnu skatienu vērās skaistajā būtnē Viņa acis izstaroja siltumu.�Jūs �odien izskatāties tik burvīgi.

Lara bija pielaikojusi veselu kaudzi drānu, nezinādama, ko vilkt mugurā � vai iespējami elegantāku, vai arī izaicino�āku, līdz pēdīgi izraudzījās neuzkrīto�u Diora kleitu.

� Pateicos.

Kad abi apsēdās, Filips sacīja:

� Es jūtos kā gatavais muļķis.

� Jā? Bet kādēļ?

� Es tūdaļ neapjēdzu, ka jūs esat tā pati Kamerona.

� Tas nu gan ir drausmīgi! � Lara iesmējās.

� Ak Dievs! Jūsu vārds ta�u saistās ar viesnīcu kompleksiem, dzīvojamo namu kvartāliem, biroju ēkām. Ceļojot pa valsti, es visur varu izlasīt jūsu vārdu.

� Tad ir labi.�Sievietes sejā iegula smaids.�Tas jums atgādina mani.

Filips ieskatījās Larai acīs.

� Es nedomāju, ka man ir vajadzīgi atgādinājumi. Man �ķiet, jums ir apnicis uzklausīt komplimentus, ka esat bezgala daiļa.

Lara jau gribēja sacīt: �Esmu priecīga, ja uzskatāt mani par skaistu,� � ta�u tā vietā izgrūda:

� Vai esat precējies? � Viņa bija gatava nokost sev mēli.

Uzrunātais pasmaidīja.

� Nē Es nevaru precēties.

� Bet kādēļ? � Lara brīdi aizturēja elpu. �Jo viņ� ta�u nav...�

� Tcīdēļ, ka gandrīz visu laiku pavadu viesizrādēs. �odien es uzstājos Budape�tā, rītdien Londonā un vēl pēc dienas Parīzē vai Tokijā.

� Ak! � Lara tūdaļ sajuta atvieglojumu. � Filip, pastāstiet man par sevi.

� Ko jūs gribat zināt?

� Visu.

Vīrietis iesmējās.

� To var izdarīt piecās minūtēs.

� Nē, es runāju nopietni. Mani patiesi tas interesē;

Mākslinieks dziļi ievilka elpu.

� Nu labi, mani vecāki dzīvoja Vīnē. Tēvs bija diriģents, māte pasniedza klavierspēli. Bēgot no Hitlera, viņi nonāca Bostonā. Tur es arī piedzimu.

� Vai jūs vienmēr esat zinājis, ka kļūsiet pianists?

� Jā gan.

Filipam ir pieci gadi. Zēns mācās mūzikas stundā uzdoto. Istabā iebrā�as tēvs.

� Nē, tā nē! Vai tu nespēj at�ķirt ma�oru no minora? � Tēva spalvainais pirksts apstājas pie no�u raksta. � Tas ir minora akords. Minora! Saproti?!

� Tēti, lūdzu, atļauj man pastaigāties. Puikas jau mani ārā gaida.

� Nē! Tu sēdēsi tik ilgi, kamēr visu iemācīsies!

Filips ir astoņus gadus vecs. Viņ� jau �etras stundas ir nosēdējis pie klavierēm.

� Es ienīstu mūziku! � zēns kliedz. � Es negribu vairs taustiņiem pieskarties!

�jauki, � māte mierīgi nosaka. � Tagad es vēlreiz gribu paklausīties andanti.

Adlers, juniors, ir jau aizvadījis savu desmito dzim�anas dienu. Ciemos pie vecākiem atnāku�i mūziķi.

� Tagad mans dēls mums kaut ko nospēlēs, � māte saka.

� Paklausīsimies, kā spēlē mazais Filips, � visapkārt skan uzmundrino�i saucieni.

� Spēlē Mocartu, Filip.

Zēns redz ciemiņu vienaldzīgās sejas un negribīgi nosē�as pie klavierēm. Atnācēji savā starpā turpina sarunāties.

Filips sāk spēlēt, mazā pianista pirksti pārskrien pār taustiņiem. Sarunas palēnām norimst. Viņ� atskaņo Mocarta sonāti, istaba pildās ar brīnumainām skaņām, un �ķiet, ka pie klavierēm sē� pats Mocarts.

Kad ir izskanējis pēdējais akords, istabā iestājas dziļ� klusums. Ciemiņi piesteidzas pie klavierēm un apber zēnu ar uzslavām. Mazais spēlētājs dzird aplausus un suminājumus. Un tad iestājas apjausmas brīdis, kad Filips sāk skaidri saprast, kas viņ� ir un ko no dzīves vēlas gūt.

� Jā. Es vienmēr zināju, ka bū�u pianists, � Filips sacīja.

� Kur jūs iemācījāties spēlēt?

� Līdz �etrpadsmit gadiem mani skoloja māte, pēc tam aizsūtīja mācīties uz Filadelfiju.

� Vai jums tur patika?

� Ļoti.

Filipam tikko kā bija apritējis �etrpadsmit gadu, kad zēns palika viens, bez draugiem, sve�ā pilsētā. Filadelfijas mūzikas skola bija izvietojusies kādas gadsimta sākumā celtas ēkas �etros korpusos. To varēja uzskatīt par līdzvērtīgu Maskavas konservatorijai. Filadelfijas skolā bija mācīju�ies tādi mūziķi kā Viardo, Jegorovs un Toradze. �o mācību iestādi absolvēja Se-muels Barbers, Leonards Bernstains, D�ans Karlo Me-noti, Pīters Serkins un desmitiem citu spo�u izpildītājmākslinieku.

� Vai jūs nejutāties tur vientuļ�?

� Nē

Viņ� Jutās glu�i vienkār�i no�ēlojami. Nekad vēl iepriek� Filips nebija pametis savu vecāku mājas. Iestājeksāmenos viņa spēli noklausījās, un tikai tad, kad pusaudzi jau pieņēma skolā, Filips pa īstam saprata, ka sākas jauna dzīve un mājās viņ� nekad vairs neatgriezīsies. Profesori tūdaļ pamanīja zēna apslēpto talantu. Par viņa skolotājiem kļuva Izabela Vengerova un Rūdolfs Serkins, kuru vadībā jaunais Adlers cītīgi mācījās mūzikas teoriju. No mācībām brīvajā laikā Filips kopā ar citiem studentiem spēlēja kamerorķestrī. Klavieres, kuras zēnam spieda spēlēt jau no trīs gadu vecuma, tagad viņa dzīvē ieņēma galveno vietu. No �ī brīni�ķīgā instrumenta talantīgā mūziķa pirksti bija iemācīju�ies izvilināt skaņas, kas atspoguļoja visu cilvēka izjūtu gammu � mīlestību, kaislību un naidu. Filips it kā runāja savdabīgā, visiem saprotamā valodā.

� Savu pirmo solokoncertu es spēlēju kopā ar Detroitas simfonisko orķestri. Toreiz man bija astoņpadsmit gadu.

� Vai jūs ļoti uztraucāties?

Viņu bija pārņēmu�as bailes. Jauneklis saprata, ka iepriecināt draugus ir viena lieta, bet uzstāties pla�as auditorijas priek�ā, spēlēt cilvēkiem, kas samaksāju�i naudu, lai tevi noklausītos, ir glu�i kas cits. Filips aiz kulisēm nemierīgi staigāja uz priek�u un atpakaļ, līdz beidzot teātra direktors satvēra debitanta roku un pavēstīja: �Ir laiks. Tagad jūsu uznāciens.� Filips vēl tagad nav aizmirsis jūtas, kas viņu pārņēma, izejot uz skatuves un dzirdot aplausus. Jaunais solists nosēdās pie klavierēm, un visas bailes acumirklī izgaisa. Pēc tam viņa dzīve pārvērtās par nepārtrauktu koncertu maratonu. Filips Adlers apbraukāja visu Eiropu un Āziju, pēc katras uzstā�anos pianista slava auga augumā. Par viņa impresāriju kļuva slavenais Viljams Elerbijs, un pēc diviem gadiem Adlers saņēma neskaitāmus piedāvājumus koncertēt visās pasaules malās.

Jaunais vīrietis paskatījās uz Laru un pasmaidīja.

� Jā. Es arī vēl tagad pirms koncerta tik ļoti uztraucos, ka nespēju nomierināties.

� Vai ir interesanti braukt viesizrādēs?

� Garlaicīgi jau nav. Reiz es uzstājos kopā ar Filadelfijas simfonisko orķestri. Pa ceļam uz Londonu mēs apstājāmies Briselē Ta�u miglas dēļ Briseles lidosta bija slēgta, tad mūs iesēdināja autobusā un aizveda uz �ifolas lidostu Amsterdamā. Tur mums paskaidroja, ka pasūtītā lidma�īna ir pārāk maza, mēs varot ņemt līdzi vai nu savus �emodānus, vai arī tikai instrumentus. Protams, mēs izvēlējāmies pēdējos. Londonā orķestris ieradās īsi pirms koncerta sākuma. Mēs nepaguvām ne pārģērbties, nedz nodzīt bārdu, nācās uzstāties d�insos un sporta apavos.

� Varu derēt, ka publikai tas patika, � Lara iesmējās.

� Pat ļoti. Reiz atkal es biju viesizrādēs Indianas �tatā, ta�u izrādījās, ka klavieres ir ieslēgtas, un neviens nezināja, kur ir atslēga. Tad mēs uzlauzām durvis.

Lara iesmējās.

� Pērn man vajadzēja nospēlēt Bēthovena koncertu Romā, un kāds mūzikas kritiķis uzrakstīja: �Adlera priek�nesums izrādījās pārāk garlaicīgs, un fināla interpretācija varēja būt daudz labāka. Spēles temps pilnīgi neatbilda �ī skaņdarba ritmam.�

� Cik �ausmīgi! � Lara dzirdēto ļoti pārdzīvoja.

� Bet vistrakākais ir tas, ka es to koncertu nemaz neesmu spēlējis. Es nokavēju lidma�īnu!

� Pastāstiet vēl kaut ko, � Lara lūdza.

� Reiz Sanpaulu, atskaņojot �opēna klavierkoncertu, instrumentam nolūza pedālis.

� Un kā jūs izlīdzējāties?

� Nospēlēju līdz beigām bez pedāļa.

Par savu darbu Filips runāja aizrautīgi.

�Es esmu laimīgs cilvēks, � viņ� sacīja. � Tas ta�u ir tik brīni�ķīgi, ka tava mūzika aizkustina cilvēkus, palīdz viņiem iejusties citā, daudz skaistākā pasaulē, sapņu pasaulē Reizēm man �ķiet, ka mūzika ir vienīgā gai�ā un veselā mūsu neprātīgās dzīves daļa.� Runātājs kautrīgi pasmaidīja. � Atvainojiet, bet es negribu, ka tas viss izklausītos pārāk augstprātīgi.

� Nekādā ziņā. Jūs ta�u dāvājat prieku miljoniem cilvēku. � Sieviete nopūtās. � Kad es dzirdu, kā jūs spēlējat Debisī Voiles, mani pārņem sajūta, it kā es staigātu gar vientuļu jūras malu un redzētu tālumā brauco�a kuģa mastu...

� Jā, man arī tā liekas. � Filips izvilināja smaidu.

� Bet, kad jūs spēlējat Skarlati, es traucos uz Neapoli, saklausu zirgu zviedzienus un ratu �īkstoņu, redzu ielās ejam cilvēkus... � Lara ievēroja, ar kādu neslēptu prieku Filips viņā klausījās.

Sieviete atcerējās visu, ko bija iemācījusies pie profesora Meijera.

� Bet reizē ar Bartoku jūs liekat man atrasties starp zemniekiem un pārcelties uz kādu ciemu Centrālajā Eiropā. Jūs it kā zīmējat ainas, bet es tajās izkūslu...

� Jūs pārspīlējat manas spējas.

� It nemaz. Viss sacītais ir tīra patiesība.

Viņi sāka ēst vakariņas. Tajās bija Chateaubriand ar ceptiem āboliem, salāti Valdorf, sparģeļi un saldajā augļu pīrāgs. Pie ikviena ēdiena pasniedza attiecīgu vīnu.

� Lara, � Filips ierunājās. � Mēs visu laiku sprie�am tikai par mani. Pastāstiet arī par sevi. Interesanti, ko jūt cilvēks, kur� visā valstī būvē augstceltnes.

Lara brīdi klusēja.

� To ir grūti izstāstīt, � viņa iesāka. � Jūs radāt ar rokām, es � ar galvu. Pati es mājas neceļu, ta�u es radu apstākļus, lai tās varētu būvēt. Es izloloju sapni, kurā viss ir no tērauda, stikla, betona, un iemiesoju to dzīvē Simtiem cilvēku es dodu darba vietas: arhitektiem, mūrniekiem, dizaineriem un namdariem... Es nodro�inu viņiem un �o cilvēku ģimenēm eksistenci. Es radu ļaudīm lieliskus un ērtus mājokļus, skaistus veikalus, kuros var nopirkt visu, ko vien sirds kāro. Var sacīt � es ceļu nākotni. � Lara nekautrējās. � Es patiesi nebiju domājusi noturēt runu.

� Jūs esat brīni�ķīga sieviete, � Filips sajūsmināts �ukstēja. � Vai jūs pati to apzināties?

� Esmu priecīga, ka jūs tā uzskatāt.

Tas bija skaists vakars, un, tam beidzoties, Lara saprata, ka ir pirmo reizi dzīvē iemīlējusies. Lara ta�u bija tik ļoti baiļojusies, jo domāja � neviens vīrietis uz pasaules pat nespēs līdzināties viņas iedomu tēlam. Nu beidzot sieviete bija satikusi savu sapņu princi Lohinvaru.

Mājās Lara pārradās ļoti satraukta, tādēļ gulēt iet vēl nevarēja. Viņai nemitīgi bija jādomā par aizvadīto vakaru. Filips Adlers izrādījās pats lieliskākais vīrietis, kādu jebkad viņai dzīvē bija nācies sastapt. Iezvanījās tālrunis. Lara smaidīdama pacēla klausuli. Viņa jau iesāka runāt: �Filip...� � kad izdzirda Pola Martina balsi.

� Es tikai gribēju pārliecināties, vai tu laimīgi esi nokļuvusi mājās.

� Ā-ā, � Lara izdvesa.

� Kā noritēja tik�anās?

� Labi.

� Es priecājos. Rītvakar noteikti kaut kur pavakariņosim.

Lara sāka minstināties.

� Norunāts, � pēdīgi viņa sacīja un klusībā nodomāja: �Vai patiesi man var rasties nepatik�anas?�

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA

No rīta Laras apartamentos tika atnestas sarkanas rozes. �Liekas, ari Filipam vakars paticis,� sieviete priecīgi nodomāja. Viņa atvēra ziediem pievienoto zīmīti un izlasīja: �Dārgā, es ar nepacietību gaidu �īs dienas vakaru. Pols.�

Lara jutās bezgala vīlusies. Visu rītu viņa gaidīja Filipa zvanu. Todien mis Kamcronai bija ieplānots daudz darī�anu, ta�u viņa nespēja koncentrēties darbam.

� Jaunās sekretāres ieradu�ās uz pārrunām, � pulksten divos uzņēmējai ziņoja Ketija.

� Labi, lai ienāk pa vienai.

Kandidātes bija se�as un visas augsti kvalificētas. Pēdīgi laimīgā loze krita Ģertrūdei Miksai. Tā bija trīsdesmit gadus veca, dzīvespriecīga un iznesīga sieviete, kas Laru acīm redzami dievināja.

Lara izskatīja jaunās darbinieces dokumentus un likās apmierināta.

� Jums jau kādreiz ir nācies strādāt celtniecības sfērā, vai ne?

� Jā, mem. Bet nekad iepriek� es neesmu satikusi tādu �efu kā jūs. Es esmu ar mieru �eit strādāt pat bez algas.

� Tas nav nepiecie�ams,�Lara pasmaidīja.� Jums ir ļoti labas rekomendācijas. Domāju, ka mēs dosim jums iespēju pamēģināt.

� Esmu jums ļoti pateicīga! � Ģertrūde aiz sajūsmas pietvīka.

� Jums nāksies parakstīt saistības, ka nesniegsiet nekādas intervijas un ne ai- vienu un nekad neapspriedīsiet to, kas notiek �ajā firmā. Vai esat ar mieru?

� Protams.

� Ketija parādīs jūsu darbavietu.

� Kā klājas jūsu tēvam? � Lara vaicāja D�erijam Taunsendam.

� Tagad viņ� atrodas �veicē Ārsts saka, ka tēvam ir izredzes izveseļoties. � Runātājam aizlūza balss. � Ja tā izrādīsies patiesība, tad tas būs noticis, tikai pateicoties jums.

� Katram cilvēkam ir kādas izredzes, D�erij. Ceru, ka tēvs izveseļosies.

� Es jums pateicos. � Taunsends atkal centās atgūt balsi. � Es... es nemaz nezinu, kā lai jums...

Lara piecēlās kājās.

� Es nokavē�u sarunas, � uzņēmēja satraucās. Viņa izgāja ārā, aizcirta durvis un atstāja D�eriju Taun-sendu vienu.

Tik�anās reizē, kurā piedalījās arhitekti, apsprieda Ņūd�ersijā būvējamās ēkas projektu.

� Jūs esat diezgan labi pastrādāju�i, � Lara novērtēja, � ta�u es vēlos izdarīt zināmas izmaiņas. Es gribu, lai �eit būtu ovālas arkas, kas no trim pusēm vestu uz vestibilu. Sienām jābūt no marmora. Jumtam jāpie�ķir piramīdas forma, to vajag noklāt ar vara loksnēm un aprīkot ar signālugunīm. Vai to ir grūti izdarīt?

�Es �eit nekādas grūtības nesaskatu, � kāds no arhitektiem teica.

Kad apspriede beidzās, sāka zvanīt iek�ējais telefons.

� Mis Kamerona, zvana kāds no jūsu darbu vadītājiem Raimons Dafī, viņam esot steidzami jums kas sakāms. *

Lara paņēma klausuli.

� Klausos, Raimon.

� Jums ir nepatik�anas, mis Kamerona.

� Stāsti.

� Nupat atveda cementa blokus. Materiāls nav derīgs, tas ir ļoti saplaisājis. Es taisos kravu sūtīt atpakaļ, ta�u vispirms gribēju darīt to zināmu jums.

Lara brīdi pārdomāja.

� Vai plaisu ir daudz?

� Diezgan daudz. Galvenais, ka bloki neatbilst mūsu specifikācijai un...

� Vai tos var izmantot?

� Domāju, ka � jā. Tikai tas var dārgi izmaksāt.

� Tad izmantojiet tos.

Brīdi vada otrā galā valdīja klusums, pēdīgi Rai-mons sacīja:

� Lai tā būtu. Jūs esat noteicēja.

Mis Kamerona nolika klausuli. Pilsētā bija tikai divi cementa piegādātāji, un ar viņiem ķildoties būtu neprāts.

Pulksten piecos Filips tā arī nepiezvanīja. Lara uzgrieza Adlera fonda tālruņa numuru.

� Lūdzu, Filipu Adleru.

� Misters Adlers patlaban ir viesizrādēs. Vai varu jums palīdzēt?

Viņ� pat nebija ieminējies, ka gatavojas atkal doties prom.

� Nē, paldies.

�Tur neko nevar līdzēt,� Lara sevi mierināja. �Vismaz pagaidām ne.�

Dienas beigās Laras birojā ieradās Stīvs Mer�isons.

�ī vīra stāvs bija plats un bezveidīgs kā ķieģeļu grēda.

� Ko es varu darīt jūsu labā, mister Mer�ison? � Lara vaicāja, raudzīdamās uz kabinetā iebruku�o apmeklētāju.

� Nemaisīties man pa kājām, bitīt matos! � vīrietis ierēcās.

Lara uzmeta milzīgajam tēvainim mierīgu skatienu.

� Vai esat ar kaut ko neapmierināts?

� Ar tevi! Man nepatīk cilvēki, kuri jaucas manās lietās.

� Jūs domājat notikumu ar misteru Gutmenu...

� Tie�i tā, lai velns tevi parauj!

� ...viņ� tikai deva priek�roku manam projektam, nevis jūsējam.

� Tādēļ, ka tu, padauza, viņu apvārdoji! Dievs ir mans liecinieks, es tevi esmu ilgi cietis. Es tevi jau brīdināju. Ilgāk es vairs necietī�u. Mums diviem �ajā pilsētā nav vietas. Nezinu, kur tev ir pauti, ta�u iesaku tos labāk noslēpt, citādi nākamreiz es tev tos norau�u! � Mer�isons nikni nokliedza un, durvis aizcirtis, nesās prom kā vēj�.

Vakarā Laru apciemoja Pols Martins. Maltītes laikā starp viņiem jautās neliels sasprindzinājums.

� Dārgā, tu izskaties noraizējusies, � Pols piezīmēja. � Vai tev ir kādas nepatik�anas?

Lara ar pūlēm pasmaidīja.

� Nē. Viss ir kārtībā. � �Kādēļ Filips neteica, ka viņ� gatavojas aizbraukt?�

� Kad sāksies darbi Rīno?

� Jaunnedēļ mēs ar Hovardu atkal turp brauksim. Ceru, ka viesnīcu varēsim atvērt pēc deviņiem mēne�iem.

� Tik ilgā laikā jau var dzemdēt.

Lara izbrīnījusies pavērās runātājā.

� Ко?!

Pols Martins satvēra sievietes roku.

� Lara, tu ta�u zini, ka tevis dēļ esmu pilnīgi zaudējis galvu. Tu esi pārvērtusi manu dzīvi. Man ļoti gribētos, lai viss kļūtu citādi un mums abiem būtu kopīgi bērni.

Sieviete nezināja, ko atbildēt.

� Man priek� tevis ir kāds mazs pārsteigums. � Pols izņēma no kabatas greznu kārbiņu. � Taisi vaļā.

� Pol, tu jau osi mani tā apdāvinājis...

� Nu, atver ta�u.

Kārbiņā atradās prasmīga meistara darināta briljanta kaklarota.

� Cik burvīgi, � Lara pārsteigta no�ukstēja.

Pols piecēlās, un Lara sajuta, ka vīrie�a pirksti apliek viņai ap kaklu dārgo rotu. Pēc tam Pola rokas slīdēja zemāk un sāka glāstīt viņas krūtis.

� Vai tu būsi pret mani mīļa? � Pola balss aiz satraukuma iedrebējās.

Vīrietis aizveda Laru uz guļamistabu. Viņas galvā jaucās pretrunīgas domas. Sieviete nekad �o cilvēku nebija mīlējusi, ta�u atdevās, daudz neprātodama, � tā bija maksa par to, ka Pols viņas labā ne mazums bija darījis, � ta�u �obrīd viss likās citādi. Tagad viņa bija iemīlējusies. �Kāda gan es esmu muļķe,� Lara nodomāja. �Pilnīgi iespējams, ka mēs ar Filipu nekad vairs nesatiksimies.�

Lara lēni izģērbās. Abi atlaidās gultā. Pols uzgāzās viņai virsū un, iegūdams sievieti, kaislību uzplūdā �ukstēja: �Dārgā, tevis dēļ es esmu kā bez prāta...� Lara atvēra acis, ta�u ieraudzīja Filipa seju.

Darbs ritēja uz priek�u bez aizķer�anās. Viesnīcas pārbūve Rīno turpinājās sekmīgi, tāpat arī Cameron Tower celtniecībā tika ievērots grafiks. Mis Kameronas reputācija nemitīgi auga. Pēdējo mēne�u laikā viņa vairākkārt zvanīja Filipam Adleram, ta�u alla� saņēma vienu un to pa�u atbildi: ,

� Misters Adlers ir Berlinā..

� Misters Adlers ir Parīzē...

� Misters Adlers ir Sidnejā...

�Nu, velns viņu rāvis,� Lara nodomāja.

Nākamajos mēne�os Larai izdevās nopirkt trīs gruntsgabalus, kurus bija gribējis iegādāties arī Stīvs Mer�isons.

� Klīst baumas, ka Mer�isons grasās ar jums izrēķināties, � Kellers norūpējies sacīja Larai. � Labāk būs, ja mēs viņu nekaitināsim. �is vīrs ir bīstams pretinieks, Lara.

� Es arī, � mis Kamerona pavēstīja. � Varbūt labāk būs, ja viņ� nodarbosies ar ko citu?

� Ar to nevajag jokot, Lara. Viņ�...

� Nedomājiet par viņu, Hovard. Es tikko kā saņēmu informāciju par gruntsgabalu Losand�elosā. Tas vēl nav izziņots pārdo�anai. Ja mēs pasteigsimies, tad varēsim �o vietu dabūt. Aizlidosim jau rīt no rīta.

Zemesgabals atradās netālu no vecās Biltmore viesnīcas un aizņēma piecus akrus zemes. Lara un Hovards ieradās tur kopā ar nekustamā īpa�uma tirdzniecības aģentu.

� Pirmklasīgs gabals, � viņ� teica, pievērsdamies Kelleram. � Jā, ser. Jūs neno�ēlosiet. �eit var uzbūvēt veselu pilsētu... dzīvojamās ēkas, tirdzniecības centrus, teātrus, gājēju alejas...

� Nē, � Lara asi pārtrauca runātāju.

Aģents izbrīnījies paraudzījās uz sievieti.

� Kā, lūdzu?

� Mani tas neinteresē.

� Neinteresē? Kādēļ?

� �ī vieta, � Lara paskaidroja. � Nodomāju, ka cilvēki gribēs dzīvot �ajā rajonā. Losand�elosa atlīstās rietumu virzienā. Cilvēki ir kā grauzējdzīvnioki lemingi. Jūs viņus nepiespiedīsiet virzīties uz pretējo pusi.

� Bet...

Lara pievērsās Kelleram.

� Es no�ēloju, ka esam izniekoju�i laiku. Pēc pusdienām atgriezīsimies Ņujorkā.

Viesnīcas kioskā Kellers nopirka jauno avīzi.

� Jāpaskatās, � vīrietis noteica, � ko raksta par biznesu.

Viņa pārlapoja laikrakstu. Reklāmas lapā bija ievietots liels sludinājums: ��ODIEN HOLLYWOOD BOWL SPĒLĒ FILIPS ADLERS�. Lara sajuta, ka viņai sāk kņudēt sirds.

� Uz Ņujorku mēs brauksim tikai rītdien, � mis Kamerona pavēstīja.

Kellers viņu pēto�i uzlūkoja.

� Jūs saista mūzika vai mūziķis? � vīrietis klusi ievaicājās.

� Pasūtiet divas biļetes, � uz jautājumu neatbildējusi, uzņēmēja deva norādījumu.

Larai vēl ne reizi nebija gadījies būt pasaules lielākajā, pa�as dabas radītajā amfiteātrī Hollywood Bowl, ko no visām pusēm ieskāva Holivudas pakalni ar brī-num jaukiem parkiem. Hollywood Bowl ieplakā varēja izvietoties astoņpadsmit tūksto�i skatītāju. Visas vietas bija aizņemtas, publika ar nepacietību gaidīja koncerta sākumu. Uz skatuves uznāca mūziķi. Atskanēja aplausi. Kad parādījās Filips Adlers � elegants kā vienmēr, baltā frakā ar taurenīti �, skatītāju rindās atskanēja klusa sa�ukstē�anās, bet pēc tam ar jaunu spēku uz-brāzmoļa aplausu vētra.

Lara paspieda Kelleram roku.

� Lielisks, vai ne? � sieviete �ukstēja.

Hovards neko neatbildēja.

Filips nosēdās pie klavierēm, un sākās koncerts. Viņa talanta brīnumainais spēks tūdaļ pārņēma klausītājus savā varā. Jau pati nakts �ķita pārpilna ar mistisku burvību. Zvaig�ņu miriādes tum�ajās debesīs nespodri apgaismoja pakalnus, kas ieskāva milzīgo amfiteātri, kurā nekustīgi sēdēja brīnumainās mūzikas apburti ļaudis. Kad izskanēja pēdējie akordi, sākās īsta aplausu vētra. Skatītāji piecēlās no savām vietām un, nerimtīgi sitot plaukstas, sāka saukt �bravo!�. Filips stāvēja uz skatuves un eleganti klanījās.

� Iesim aiz kulisēm, � Lara vedināja. Sievietes balss satraukumā drebēja.

Ieeja aizkulisēs atradās līdzās orķestra bedrei. Pie tās stāvēja sargs, kas centās atvairīt ļau�u pūli.

� Mis Kamerona vēlas tikties ar misteru Adleru,� Kellers vērsās pie sarga.

� Vai viņ� jūs gaida? � uzrunātais jautāja.

� Jā, � Lara teica.

� Lūdzu, pagaidiet �eit. � Sargs nozuda aiz durvīm un jau pēc brī�a atkal parādījās. � Varat ieiet, mis Kamerona.

Lara ar Kelleru iegāja aktieru atpūtas telpā. Filips stāvēja ļau�u vidū, kas apbēra mūziķi ar uzslavām.

� Dārgais! Es savā dzīvē vēl nebiju dzirdējusi tik izsmalcinātu Bēthovena izpildījumu. Jūs esat neatkārtojams...

Filips tik tikko paguva atbildēt uz nebeidzamajiem cildinājumiem:

� ...paldies... Kad �ādu mūziku spēlē, iedvesma rodas pati no sevis...

� ...paldies... Andrē ir izcils diriģents...

� ...paldies... uzstā�anās Hollywood Bowl man alla� sagādā lielu baudu...

Vīrietis pacēla skatienu, un, ieraugot Laru, viņa sejā parādījās pazīstamais siltais smaids.

� Atvainojiet, � Filips sacīja, sākdams virzīties cauri pūlim. � Es nezināju, ka jūs esat Losand�e-losā.

� Mēs atbraucām �orīt no rīta. Tas ir Hovards Kellers, mans kompanjons.

� Sveicināti, � mūziķis noteica, gandrīz nepaskatīdamies uz Hovardu, un, pagriezies pret aizmugurē stāvo�o plecīgo vīrieti, iepazīstināja: � Tas ir mans mened�eris Viljams Elerbijs.

Kamēr viņi apmainījās ar rokasspiedieniem, Filips nenolaida acu no Laras.

� �odien notiks sarīkojums Beverly Hilton. Es domāju... varbūt...

� Mēs labprāt aiziesim, � Lara sacīja.

Kad Lara ar Kelleru ieradās Beverly Hilton, tur jau bija sapulcējies daudz mūziķu un klasiskās mūzikas cienītāju.

� ...vai esat ievēroju�i � jo tuvāk ekvatoram, jo publika ir temperamentīgāka un ātrāk sajūsminās...

� ...kad spēlēja Ferencs Lists, viņa klavieres skanēja kā vesels orķestris...

� Es jums nepiekļūtu. Dc Grota talants izpaudās visspilgtāk ne jau Lista un Paganīni etīdēs, bet gan Bēthovena skaņdarbos...

� ...jums jāvalda pār orķestra emocionālo fonu...

�Mūziķiem ir sava īpa�a valoda,� Lara nodomāja.

Filips, kā parasti, atradās sajūsmināto pielūdzēju ielenkumā. Jau tikai paskatoties uz viņu, Lara sajuta sirdī ieplūstam siltumu.

� Jūs esat atbraukusi. Es jūtos tik priecīgs!

� Es nevarēju neatbraukt, � Lara sacīja.

�Varbūt ari man derētu iemācīties spēlēt klavieres,� Hovards Kellers prātoja, vērodams, kā abi sarunājas. �Vai arī glu�i vienkār�i man pienācis laiks atjēgties?� Cik daudz gadu Jau bija aizritējis kop� brī�a, kad viņ� sastapa �o spilgto, enerģisko un godkārīgo Jauno sievieti. Laiks bija strādājis viņas labā, ta�u Hovardam tas neatnesa neko.

� Rītdien man Jāatgrie�as Ņujorkā, � Lara ierunājās. � Mēs varētu pagūt kopā ieturēt brokastis.

� Ļoti �ēl, bet es nevaru. Jau agri no rīta es lidoju uz Tokiju.

� Kā tā?! � Lara vīlusies iesaucās.

Filips sāka smieties.

� Tāds nu ir mans darbs, Lara. Es sniedzu simt piecdesmit koncertus gadā. Reizēm pat � divsimt.

� Vai �oreiz jūs aizbraucat uz ilgu laiku?

� Bū�u prom astoņas nedēļas.

� Man būs skumji bez jums, � Lara noteica un klusībā piemetināja: �Jūs pat nenojau�at, cik skumji es jutī�os.�

DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA

Lara ar Kelleru vairākas nedēļas pavadīja izbraucienos. Abi aizlidoja uz Atlantu, kur apskatīja divus gruntsgabalus Einslija parkā un vienu Danvudijā.

� Uzziniet, kādas Danvudijā ir cenas, � Lara sacīja Kelleram. � Mēs tur varētu uzcelt dzīvojamo namu.

No Atlantas viņi devās uz Jaunorleānu un divas dienas izlūkoja pilsētas centrālo daļu, bet pēc tam ziedoja dienu, lai iepazītos ar rajonu pie Pont�etreina ezera. Lara izlēma nopirkt divus zemesgabalus.

Otrā dienā, kad viņi bija atgriezu�ies Ņujorkā, Hovards Kellers ienāca uzņēmējas kabinetā.

� Izskatās, ka ar Atlantas projektu mums nav paveicies, � viņ� pavēstīja.

� Ko jūs ar to gribat sacīt?

� Kāds mums ir aizsteidzies priek�ā.

Lara izbrīnījusies paraudzījās uz Kelloru.

� Kā gan tas varēja notikt? �ie gruntsgabali vēl nemaz nebija izsludināti pārdo�anai.

� Acīmredzot būs noplūdusi kāda informācija.

Jau tajā pa�ā dienā Kellers atnesa vēl kādu nepatīkamu ziņu.

� Arī pie Pont�etreina ezera gruntsgabals jau ir nopirkts.

Pēc da�ām dienām viņi aizlidoja uz Sietlu. Lara tur apskatīja būvniecībai piemērotu vietu. Braucot uz Ņujorku, mis Kamerona deva norādījumu Kclleram:

� Noformējiet pirk�anas līgumu. Esmu pārliecināta, ka �is zemes iecirknis dos mums krietnu peļņu.

� Labi.

Otrā dienā Lara gribēja pārliecināties.

� Vai jūs iesniedzāt pieteikumu par nekustamā īpa�uma pirk�anu Sietlā?

Uzrunātais pakratīja galvu.

� Kāds �o gabalu jau nocēlis mums no deguna.

� Ak tā? � Lara uz brīdi iegrima domās. � Paklau, Hovard, uzziniet, kas mums bā� sprunguļus riteņos.

Pēc vienas diennakts �is jautājums bija noskaidrots.

� Stīvs Mer�isons, � Kellers īsi paziņoja.

� Viņ� viens pats nopircis visus gruntsgabalus?

-Jā.

� Tātad mūsu firmā kādam ir pārāk gara mēle.

� Tā izskatās.

Laras seja sadrūma kā negaisa mākonis. Lai noskaidrotu, kādā veidā noplūst informācija, uzņēmēja otrā rītā aģentūrā nolīga detektīvus. Tomēr ari tas nedeva rezultātus.

� Mēs secinām, ka jūsu darbinieki ir bez vainas, mis Kamerona, � detektīvi paziņoja. � Nevienā telpā noklausī�anās ierīces nav atrastas, Jūsu telefona sarunas nav izsekotas.

Лг to arī izmeklē�ana beidzās.

�Iespējams, tā ir vienīgi apstākļu sakritība,� Lara nodomāja, kaut gan uzņēmēja bija pārliecināta, ka viss noticis citādi.

Se�desmit astoņu stāvu ēka Kvinsā bija jau pa pusei gatava, un Lara saaicināja baņķierus, lai viņi varētu pārliecināties, cik sekmīgi norit celtniecība. Parasti līdzīgās ēkās telpu īre bija atkarīga no stāva augstuma � augstākos stāvos arī cena izrādījās augstāka. Laras celtajam tornim patiesībā bija nevis se�desmit astoņi, bet gan piecdesmit septiņi stāvi. �o viltību uzņēmēja aizguva no Pola Martina.

� Tā dara visi,�viņ� smiedamies skaidroja.�Tev atliek vienīgi nomainīt stāviem numurus.

� Kā tas ir iespējams? � Lara bija neizpratnā

� Ļoti vienkār�i. Viens lifts vizinās pasa�ierus no pirmā līdz divdesmit ceturtajam stāvam, otrs � no trīsdesmit ceturtā līdz se�desmit astotajam. Та dara visur.

Parasti, ceļot objektu, strādājo�ajiem tika piepulcētas arī vairākas �miru�ās dvēseles�, no viņu algām kukuļus saņēma da�ādi arodbiedrības darboņi � darba aizsardzības nodaļas direktors, celtniecības koordinators, dro�ības tehnikas inspektors un vēl citi priek�nieki ar augstiem amatiem. Sākumā Larai tas nepatika, pat traucēja viņu.

� Neņem galvā, � Pols sievieti mierināja. � Та ir vienīgi daļa no MITB � maksas par iespēju taisīt biznesu.

Hovards Kellers dzīvoja Va�ingtona laukumā, pieticīgā mājoklī. Lara kādu vakaru savu kompanjonu apciemoja un, redzēdama �auro dzīvoklīti, ierosināja:

� Tā ta�u ir īsta peles ala. Jums vajadzētu pārcelties uz labāku.

Kellers ņēma viņas ieteikumu vērā un atrada sev jaunu, pla�u mājvietu.

Reiz viņi līdz vēlīnai vakara stundai aizkavējās darbā, un, kad viss jau bija padarīts, Lara sacīja:

� Jūs izskatāties noguris, Hovard. Brauciet mājās un labi izgulieties.

� Būs tā jādara, � Kellers �āvādamies piekrita.

� Satiksimies rīt no rīta.

� Protams. Tikai ne no pa�a rīta, nāciet tā pavēlāk.

Kellers iesēdās automa�īnā un brauca uz mājām. Vīrietis domāja par to, cik lieliski Lara tiek galā ar savu biznesu. Strādāt kopā ar �o sievieti bija patiess prieks. Prieks un reizē arī sarūgtinājums. Kaut kur sirds dziļumos viņ� arvien vēl cerēja � kādā jaukā dienā brīnum skaistā būtne sacīs: �Hovard, dārgais, es biju akla. Mani neinteresē Pols Martins, nedz arī Filips Adlers. Visus �os gadus es esmu mīlējusi tikai tevi.�

Tie bija dziļi maldi.

Mājās pārradies, Kellers izņēma no kabatas atslēgu un centās to iebāzt slēdzenē Izrādījās � atslēga nebija īstā. Hovards mēģināja vēlreiz. Negaidot durvis atvērās. Uz sliek�ņa stāvēja nepazīstams vīrietis.

� Ko jūs, velns parāvis, �eit meklējat? � sve�ais sa�utumā iebrēcās.

� Es �eit dzīvoju, � Kellers apjuka.

� Kas tie par ļaunumiem?

� Bet es... � Viņ� pēk�ņi atļēdzās. � Es... atvainojiet... � Kellers pietvīkdams nomurmināja. � Es agrāk �eit dzīvoju. Es...

Durvis ar troksni aizcirtās deguna priek�ā, un Kellers, pagalam apjucis, palika stāvot. �Kā es varēju aizmirsi, ka esmu pārvācies uz jaunu dzīvokli? Es laikam pārāk daudz strādāju, esmu gandrīz vai prātu izkūkojis. �

Tobrīd Lara vadīja apspriedi, kad iezvanījās tālrunis, kura numuru zināja vienīgi Pols Martins.

� Pēdējā laikā tu esi kļuvusi pārāk aizņemta, dārgā. Esmu pēc tevis noilgojies.

� Nācās daudz braukt, Pol. � Viņa nespēja piespiest sevi pasacīt, ka arī būtu noilgojusies.

� Paēdīsim �odien kopā pusdienas.

� Labprāt, � mis Kamerona piekrita. Viņa tik ļoti nevēlējās �o cilvēku aizvainot.

� Tu izskaties vienkār�i lieliski, � Pols pusdienu laikā sacīja. � Lai ko tu arī darītu, viss tev iet labumā. Kā veicās Rīno?

� Pirm�ķirīgi, � Lara atplauka un sāka sīki izklāstīt visu par viesnīcas celtniecību. � Jau pēc pāris mēne�iem mēs varēsim to atklāt.

Restorāna pretējā stūrī no galdiņa 'piecēlās vīrietis un sieviete un abi devās uz izeju. Lara saskatīja vienīgi vīrie�a muguru, ta�u viņai �is stāvs likās jau reiz redzēts. Kad vīrietis uz brīdi pagriezās, Lara atpazina Stīvu Mer�isonu. Arī viņa pavadone likās pazīstama. Lara nedaudz apjuka, sajuzdama, ka krūtīs iedrebas sirds. �Ģertrūde Miksa, mana sekretāre.�

� Va velns! � mis Kamerona tikko sadzirdami iesaucās.

� Vai kaut kas noticis? � Pols likās norūpējies.

� Nē, nē Viss ir kārtībā. � Un Lara turpināja stāstīt par viesnīcas būvniecību Rīno.

Atgriezusies no pusdienām, Lara izsauca pie sevis Kelleru.

�Vai atceraties to gruntsgabalu Feniksā, kuru mēs apskatījām pirms da�iem mēne�iem?

�Jā, mēs no tā atteicāmies. Jūs bijāt pārliecināta, ka tas mums nederēs.

� Es pārdomāju. � Lara nospieda iek�ējā telefona pogu. � Ģertrūde, esiet tik laipna un ienāciet.

� Labi, mis Kamerona.

Pēc mirkļa kabinetā parādījās Ģertrūde Miksa.

� Es gribu nodiktēt vēstuli uz Feniksu brāļiem Be-roniem.

Ģertrūde sāka pierakstīt.

� D�entlmeņi, esmu mainījusi savas domas par gruntsgabalu Skotsdeilā un nolēmu pie �ī jautājuma nekavējoties atgriezties. Ceru, ka nākotnē tas varēs kļūt par visnozīmīgāko mana īpa�uma daļu.

Kellers aiz brīnumiem iepleta acis.

� Tuvākajās dienās, � Lara turpināja, � es sazinā�os ar jums attiecībā par cenu. Vēlu jums visu labu, Lara Kamerona. Pārrakstiet ar ma�īnu un dodiet man parakstīt.

� Labi, mis Kamerona. Vai tas ir viss?

� Jā, viss.

Kellers noraudzījās, kā aiziet Ģertrūde, un tad pagriezās pret Laru.

� Ko jūs darāt, Lara? Mēs ta�u �o zemes iecirkni rūpīgi izpētījām. Tas nav pat plika gra�a vērts! Ja jūs...

� Nomierinieties, � Lara savu kompanjonu pārtrauca. � Mēs to nepirksim.

� Tad kādēļ jūs to darāt?

� Ja mana nojauta neviļ, tad �o gruntsgabalu nopirks Stīvs Mer�isons. �odien es redzēju, ka Ģertrūde ar viņu kopā ēda pusdienas.

Kellers pārsteigts vērās Lara.

� Velns parāvis!

� Lūdzu, pēc pāris dienām piezvaniet Beroniem un painteresējieties par �o zemes īpa�umu.

Kad bija pagāju�as da�as dienas, Kellers smīnēdams ienāca uzņēmējas kabinetā.

� Jums izrādījās taisnība, � vīrietis apstiprināja. � Mer�isons ir norijis mūsu izlikto ēsmu kopā ar visu āķi, mak�ķerauklu un pludiņu. Tagad viņ� ir laimīgi iegādājies piecdesmit akrus nekam nederīgas zemes.

Lara lika paaicināt pie sevis Ģertrūdi Miksu.

� Jā, mis Kamerona.

� Jūs esat atlaista, � uzņēmēja paziņoja.

Ģertrūde izskatījās pārsteigta.

� Atlaista? Kādēļ?

� Man nepatīk sabiedrība, kuras labā jūs strādājat. Atgriezieties pie Stīva Mer�isona un pastāstiet to visu viņam.

Ģertrūde nobālēja.

� Bet es...

� Saruna beigusies. Es parūpē�os, lai jūs pavada līdz ārdurvīm.

Pusnaktī Lara piezvanīja savam �oferim Maksam.

� Lūdzu, atbrauciet pēc manis.

� Labi, mis Kamerona.

Pēc nedaudz minūtēm limuzīns jau stāvēja pie nama durvīm.

� Kurp brauksim, mis Kamerona? � Makss jautāja.

� Pavizināsimies pa Manhatanu. Es gribu apskatīt sava darba augļus.

� Ko, lūdzu? � �oferis nesaprata.

� Savus namus.

Viņi brauca pa pilsētu, apstādamies gan pie tirdzniecības centra, gan pie dzīvojamām mājām un debesskrāpju pakājē Un visur bija lasāmi vārdi: Cameron Square, Cameron Plaza, Cameron Center. Visbeidzot, vēl arī milzenis Cameron Tower. Sēdēdama automa�īnā, Lara centās iedomāties cilvēkus, kas Sajās mājās dzīvoja un strādāja. �Esmu pārveidojusi pilsētu. Esmu piepildījusi visus savus sapņus. Ta�u kādēļ mani tirda tāds nemiers? Kā man vēl trūkst?� Atbildi viņa zināja ļoti labi.

No rīta Lara piezvanīja Filipa mened�erim Viljamam Elerbijam.

� Sveicināti, mister Elerbij!

� Labrīt, mis Kamerona! Ar ko varu pakalpot?

� Es gribu uzzināt, kur �onedēļ uzstājas Filips Adlers.

� Filipam ir diezgan saspringta programma. Rītvakar viņ� būs Amsterdamā, pēc tam � Milāna, Venēcija un... Vai vēlaties uzzināt visu viņa...

� Nē, nē Es tikai painteresējos... Paldies.

� Esmu alla� gatavs jums palīdzēt.

Lara iegāja Kellera kabinetā.

� Hovard, man jāaizlido uz Amsterdamu.

Uzrunātais neslēpa savu izbrīnu.

� Kas mums tur kārtojams? � viņ� gribēja zināt.

� Patlaban tā ir vēl tikai iecere, � mis Kamerona izvairīgi atbildēja. � Ja mana ideja apstiprināsies, es jums to darī�u zināmu. Parūpējieties, lai man tiklu sagatavota lidma�īna, norunāts?

� Bet jūs ta�u ar lidma�īnu aizsūtījāt Bertu uz Londonu, vai atceraties? Es teik�u, lai viņi atgrie�as jau rītdien un...

� Man jābrauc �odien. � Lara pēk�ņi izjuta kādu neizskaidrojamu satraukumu. � Es lido�u ar parasto lidma�īnu. � Uzņēmēja atgriezās savā darbavietā un pasauca Ketiju. � Pasūtiet man biļeti uz aviokompānijas KLM lidma�īnu, kas dodas uz Amsterdamu. Brauk�u ar tuvāko reisu.

� Labi, mis Kamerona.

� Vai jūs ilgi būsiet prom? � Kellers vaicāja. �Mums paredzētas vairākas tik�anās...

� Pēc dienas vai divām atgriezī�os.

� Vai vēlaties, lai braucu jums līdzi?

� Paldies, Hovard. Kādu citu reizi.

� Es runāju ar pazīstamu senatoru no Va�ingtonas. Viņ� uzskata par iespējamu, ka izdo�oties apstiprināt likumu par celtniecības sabiedrību aplik�anu ar progresīvo nodokli. Ja tas notik�ot, tad ievērojami palielinā�oties ienākumi no nodokļiem un varē�ot apturēt pieaugo�o neapmierinātību.

� Muļķības, � Lara asi atbildēja. � Tas var paralizēt celtniecības industriju.

� Jā. Un mans paziņa senators uzstājas pret �o likumu.

� Daudzi ir pret to. Tā ka �is likums netiks pieņemts, � uzņēmēja pauda savu pārliecību. � Vispirms...

Iezvanījās tālrunis sarunām ar Polu Martinu. Sieviete raudzījās uz aparātu. Tālrunis turpināja zvanīt.

� Vai jūs klausuli necelsiet? � Kellers pavaicāja.

Larai kļuva sausa rīkle.

� Nē, � viņa teica.

Pols Martins pacietīgi gaidīja, klausīdamies tālajās, dobjajās skaņās, līdz pēdīgi nolika klausuli. Viņ� ilgi nekustīgi sēdēja un domāja par Laru. Pēdējā laikā vīrietim �ķita, ka viņa iemīļotā atsve�inājusies, kļuvusi vēsa. �Varbūt viņai radies vēl kāds draugs? Nē, tas nav iespējams,� Martins sprieda. �Lara pieder man. Un vienmēr piederēs tikai man vienam.�

Lidot ar kompānijas KLM lidma�īnu bija tīrā izprieca. Vietas lielajā Boeing-747 pirmās klases salonā bija pla�as un ērtas, bet stjuartes � laipnas un uzmanīgas.

Ta�u Lara tik ļoti nervozēja, ka nespēja ne dzert, ne ēst. �Ko gan es daru?� viņa brīnījās pali par sevi. �Es neaicināta lidoju uz Amsterdamu, un var gadīties, ka Filips būs pārāk aizņemts un nevarēs ar mani satikties. Skriedama viņam pakaļ, es varu visu vienīgi sabojāt... Lai gan ir jau par vēlu.�

Atbraucēja devās uz Amsterdamas lepnāko viesnīcu Grand Hotel.

� Mēs jums varam piedāvāt brīni�ķīgus apartamentus, mis Kamerona, � kalpotājs pavēstīja.

� Pateicos. Es dzirdēju, ka �ovakar ar solo koncertu uzstājas Filips Adlers. Vai jūs zināt, kur tas notiks?

. �Protams, mis Kamerona. Viņ� spēlēs Concertge-bouw.

� Vai jūs varētu man pasūtīt biļeti?

� Ar lielāko prieku.

Kad Lara iegāja savā numurā, sāka zvanīt tālrunis. Tas bija Hovards Kellers.

� Vai labi atlidojāt?

� Jā, pateicos.

� Es domāju, ka jums būs interesanti uzzināt manu sarunu rezultātus ar divām bankām par mūsu apbūves projektu Septiņdesmitajā avēnijā.

� Nu?

Runātāja balss iedrebējās.

� Viņi ļoti pieķērās mūsu priek�likumam!

� Es jau to teicu! � Lara atdzīvojās. � Tur gan mēs izvērsīsimies! Sāciet tik veidot darba grupu.

� Sapratu. Rītdien es jums piezvanī�u.

Sieviete nolika klausuli un sāka domāt par Hovardu Kelleru. �is cilvēks bija tik neaizstājams. �Man ar viņu ir ļoti paveicies. Uz Hovardu vienmēr var paļauties. Vajadzēs viņam sameklēt labu draudzeni.�

Pirms koncerta Filips Adlers alla� nervozēja. Torīt solists mēģināja kopā ar orķestri, tad paēda vieglas brokastis un, lai mazinātu satraukumu pirms gaidāmā koncerta, nolēma noskatīties angļu filmu. Ta�u arī kinoteātrī viņ� nepārstāja domāt par mūziku, kuru vakarā nāksies spēlēt. Filipam ausīs skanēja kāda melodija, un viņ� tās ritmu sāka bungot ar pirkstiem pa krēsla atzveltni.

� Vai jūs nevarētu izbeigt to klaudzinā�anu? � līdzās sēdo�ais kungs nikni aizrādīja.

� Piedodiet, � Filips apjucis pieklājīgi atvainojās.

Viņ� piecēlās no krēsla, atstāja kinoteātri un devās paklejot pa Amsterdamas ielām. Filips iegriezās Rijks-museum, apmeklēja botānisko dārzu, apskatīja P. C. Hoof tstraat veikalu vitrīnas. Pulksten �etros atgriezies viesnīcā, Filips nolēma nedaudz nosnausties. Izcilajam mūziķim nevarēja ienākt ne prātā, ka līdzīgā numurā, tikai vienu stāvu augstāk, ir apmetusies Lara Kamerona.

Pulksten septiņos vakarā Filips pa dienesta ieeju iegāja Concertgebouw. Tā bija lieliska, veca koncertzāle, kas atradās pa�ā Amsterdamas centrā. Tur jau sāka ierasties pirmie klausītāji.

Kad Filips vilka mugurā balto fraku, viņa ģērbtuvē iebrāzās teātra direktors.

� Visas biļetes izpārdotas, maestro Adler! � viņ� izsaucās. � Bet cik gribētāju palika bez biļetēm! Ak, ja jūs varētu �eit aizkavēties vēl pāris dienu! Es tad... Zinu, zinu... Jums nav nevienas brīvas dienas. Es noteikti parunā�u ar misteru Elerbiju par jūsu viesizrādēm �eit nākamajā gadā, un var gadīties, ka...

Ta�u Filips noklausījās. Mūziķa domas aizņēma priek�ā stāvo�ais koncerts. Pēdīgi direktors, vainīgs juzdamies, paraustīja plecus un izgāja ārā. Filips sēdēja un domās nebeidza atkārtot muzikālās pasā�as.

� Lūdzu uz skatuvi, mister Adlcr!

� Paldies.

Mākslinieks piecēlās kājās un izstiepa uz priek�u rokas. Plaukstas viegli drebēja. Viņ� nekad nespēja izvairīties no pirmskoncerla drud�a. To bija izjutu�i visi lielie pianisti � Horovics, Rubin�teins, Serkins. Filipam izkalta mute, sirds sāka pukstēt straujāk. �Nu kādēļ es tik ļoti uztraucos?� mūziķis sev jautāja, kaut gan atbilde bija zināma. Pianists pēdējo reizi uzmeta skatienu spogulim, tad, iznācis no aktieru ģērbtuves, gāja pa garu gaiteni un kāpa pa trīsdesmit trim pakāpieniem, kas veda uz skatuvi. Pro�ektora gaismas apspīdēts, viņ� piegāja pie klavierēm. Sākās aplausu vētra. Filips apsēdās, sagatavojās spēlēt, un tad it kā uz burvja mājienu viss satraukums izgaisa. �ķita, ka pie klavierēm atradās glu�i cits cilvēks � mierīgs, nosvērts, pilnīgi pārliecināts par savām spējām.

Kad Lara, zālē sēdēdama, ieraudzīja uz skatuves iznākam Filipu, viņa ļoti satraucās. �im cilvēkam piemita kāda neizsakāma burvība. �Es ar viņu apprecē�os,� Lara domāja. �Es to zinu.� Sieviete atlaidās krēslā un ieslīga Filipa spēlētās mūzikas dievi�ķīgajās skaņās.

Koncerts izraisīja patiesu triumfu, pēc tam daudzi klasiskās mūzikas cienītāji sapulcējās aktieru atpūtas telpā. Filips jau sen bija iemācījies dalīt ļau�u pūli divās daļās: sava talanta cienītājos un mūziķos. Pielūdzēji alla� bija sajūsmināti un emocionāli. Bet mūziķi, ja uzstā�anās guva panākumus, viņu sirsnīgi apsveica. Ta�u, ja gadījās kļūme, apsveikumi kļuva vēl jo sirsnīgāki.

Amsterdamā Filipam bija vesels pulks kvēlu pielūdzēju, kuri tovakar sapulcējās aktieru atpūtas telpā. Klavierspēles virtuozs smaidīdams stāvēja zāles vidū, izdāļāja autogrāfus un laipni pieņēma sve�u cilvēku uzslavas.

� Vai jūs mani atceraties? � ik pa brīdim atskanēja līdzīgs jautājums.

� Jūsu seja man liekas pazīstama, � Filips izvairīgi atbildēja.

Viņ� atcerējās nostāstu par izcilo diriģentu Tomasu Bī�emu, kur�, lai slēptu savu slikto atmiņu, uz jautājumu �Vai jūs mani atceraties?� parasti atbildēja: �Nu protams! Kā jums klājas, ko dara jūsu tēvs, ar ko viņ� patlaban nodarbojas?� �ī mazā viltība Tomasam Bī�e-mam palīdzēja līdz brīdim, kad reiz pēc kāda koncerta Londonā pie diriģenta pienāca jauna sieviete. �Jūsu uzstā�anās bija lieliska, maestro!� viņa izsaucās. �Vai jūs mani atceraties?� Bī�ems, kā arvien, bija laipns: �Protams, mana dārgā! Kā klājas jūsu tēvam? Ar ko viņ� patlaban nodarbojas?� Uz �o jautājumu sieviete mierīgi atbildēja: �Ar tēvu viss ir kārtībā. Viņ� joprojām ir Anglijas karalis.�

Filips turpināja ar ierastām kustībām dāļāt uz visām pusēm autogrāfus, uzklausīja jau daudzkārt dzirdētās frāzes: �Brāmss kā dzīvs nostājās man acu priek�ā!..�, �Savu sajūsmu es nespēju izteikt vārdos!...�, �Man ir visi jūsu ieraksti!...�, �Vai jūs varētu iedot autogrāfu arī priek� manas mātes? Viņa jūs dievina...� � un tad paraudzījās aug�up. Durvīs, uz viņu skatīdamās, stāvēja Lara. Mūziķis izbrīnā iepleta acis.

� Lūdzu, atvainojiet, � viņ� klusi sacīja un, pie-

steidzies pie Laras, satvēra sievietes roku. __Kāds bur

vīgs pārsteigums! Ko jūs darāt Amsterdamā?

�Tikai lēnām, Lara.�

� Man �eit bija kārtojamas da�as darī�anas, un, kad uzzināju par jūsu koncertu, es glu�i vienkār�i nevarēju neatnākt. � �Izklausās diezgan ticami.� � Jūs spēlējāt tik vienreizēji, Filip.

� Pateicos jums... Es... � Viņ� uz brīdi novērsās, lai sniegtu kārtējo autogrāfu. � Paklausieties, ja jums ir laiks pavakariņot...

� Man ir laiks, � Lara nedomādama atbildēja.

Kad abi iegāja restorānā Bāli, pie galdiņiem sēdo�ie viesi tūdaļ Filipu atpazina un, piecēlu�ies kājās, sāka aplaudēt. �Amerikā �ie aplausi būtu domāti man,� Lara secināja, tomēr sievietei bija patīkami atrasties līdzās Filipam.

� Mums ir liels gods, ka esat ieradies mūsu restorānā, � zāles pārzinis, pavadīdams viņus līdz galdiņam, sacīja.

� Pateicos.

Apsēdusies krēslā, Lara pārlaida skatienu restorāna viesiem, kuri raudzījās uz savu pielūgsmes objektu.

� �ķiet, �ie ļaudis patiesi jūs mīl, � viņa piezīmēja.

Filips pakratīja galvu.

� Viņi mīl mūziku. Bet es esmu tikai starpnieks. Es to sapratu jau sen. Reiz, kad es biju pavisam jauns un, iespējams, arī pārāk pa�pārliecināts, man nācās uzstāties koncertā. Kad es beidzu spēlēt, sākās īsta aplausu vētra. Es stāvēju uz skatuves, klanījos un pa�apmierināti smaidīju. Tad diriģents pagriezās pret zāli un pacēla virs galvas partitūru, tādējādi it kā gribēdams klausītājiem atgādināt, ka viņi aplaudē ne jau man, bet Mocartam. Man tā bija mācība uz visu mū�u.

�Vai ļums nekad neapnīk nemitīgi uzstāties un spēlēt vienu un to pa�u mūziku?

� Nē, divu vienādu koncertu nemēdz būt. Mūzika var būt viena, bet diriģenti un orķestri ir da�ādi.

Kad vakariņas bija pasūtītas, Filips turpināja stāstīt:

� Ikvienu koncertu mēs cen�amies nospēlēt pēc iespējas labāk, ta�u sasniegt pilnību mums nekad neizdosies. Mēs esam saistīti ar mūziku, kura vienmēr ir varenāka par mums. Ik reizi mums nākas katru skaņdarbu pārdzīvot no jauna, lai atmodinātu to, ko tajā ielicis komponists.

� Jūs nekad neesat apmierināts?

� Itin nekad. Katram komponistam ir savs, tikai viņam raksturīgs skanējums. Vienalga, vai tas ir De-bisī, Brāmss, Haidns vai Bēthovens... Un mēs cen�amies pēc iespējas precīzāk uztvert �o skanējumu.

Pasniedza vakariņas. Tajās bija divdesmit viens indonēzie�u ēdiens, kas ticis pagatavots no gaļas, zivīm, putniem un mīklas. Tam visam klāt nāca vēl divi saldēdieni.

� Kā to visu iespējams apēst? � Lara iesmējās.

� Holandie�i par apetītes trūkumu nesūdzas, � Filips piezīmēja.

Vīrietis centās nenovērst no Laras acis, �īs sievietes klātbūtne radīja kaut ko līdzīgu svētlaimei. Skaistas sievietes dzīvē viņam bija nācies sastapt bezgala daudz, bet Lara nelīdzinājās nevienai no tām. Viņa bija stipra un vienlaikus arī sievi�ķīga, un radās iespaids, ka �ī brīnum jaukā būtne savu skaistumu nemaz neapjau�. Sievietes dziļā, satrauco�ā balss Filipu pilnīgi apbūra. �Man �ajā sievietē patīk itin viss,� Filips klusībā atzinās.

� Kurp jūs dosieties tālāk? � Lara gribēja zināt.

� Rītdien es bū�u Milānā. Pēc tam Venēcijā, Vīnē, Parīzē, Londonā un, visbeidzot, Ņujorkā.

� Izklausās ļoti romantiski.

Filips iesmējās.

� Man �ķiet, ka �is nebūs īstais vārds. Mēs mū�dien esam saistīti ar lidma�īnu reisiem, dzīvojam da�ādās viesnīcās, ēdam restorānos... Tomēr es nesūdzos, spēlēt klasisko mūziku ir brīni�ķīgi. Bet mani kaitina �ie mū�īgie de�ūrsmaidi.

� Kas tas ir?

� Pastāvīgi atrasties uzmanības centrā, smaidīt sve�iem cilvēkiem, kuri tev ir vienaldzīgi, un būt ar viņiem kopā.

� Es zinu, kā tas ir, � Lara klusi sacīja.

� Paklausieties, � Filips ieteicās, kad viņi bija beigu�i vakariņot, � pēc koncerta es alla� jūtos nedaudz satraukts. Kā būtu, ja mēs pabrauktos pa kanālu?

� Ar lielāko prieku.

Abi iesēdās kuģītī, kas vizināja braucējus pa Am-stela kanālu. Bija bezmēness nakts, ta�u pilsētu apgaismoja tūksto�iem spo�u uguņu. Viss apkārt eso�ais �ķita kā pasakā. Kuģī�a skaļrunī atskanēja gida stāstījums �etrās valodās: �Patlaban mēs virzāmies garām kvartālam, kur atrodas senlaicīgi tirgoņu nami ar bagātīgi izrotātām fasādēm. Tālumā var saredzēt vecās baznīcas torņus. Pavisam pilsētā ir tūksto� divsimt tiltu...�

Viņi pabrauca garām Amsterdamas vis�aurākajai mājai Smalsta Huis, kura nebija platāka par parādes durvīm, tad sekoja Westerkerk ar Hamsburgu imperatora Maksimiliāna kroni, kuģītis izlīda cauri paceļamam koka tiltam un aizslīdēja pa kanālu gar peldo�ām mājiņām, kurās dzīvoja simtiem ģimeņu.

� Kāda brīni�ķīga pilsēta, � Lara sajūsminājās.

� Vai jūs �eit nekad neesat bijusi?

� Nē

� Un atbraucāt �urp, lai kārtotu darījumus, � Filips līdzjūtīgi ieteicās.

Lara nopūtās.

� No glu�i...

Filipa skatiens pauda neizpratni.

� Cik atceros, jūs teicāt...

� Es atbraucu uz Amsterdamu, lai satiktu jūs, � viņa no�ukstēja.

Vīrietim bija patīkami to dzirdēt.

� Es... es esmu ļoti aizkustināts.

� Un es gribu jums atzīties vēl kādā lietā. Es teicu, ka interesējos par klasisko mūziku... Tā nav taisnība.

Filipa sejā iegula tikko jau�ams smaids.

� Es zinu.

� Jūs to zināt? � Lara brīnījās.

� Profesors Meijers man ir sens paziņa, � vīrietis maigi sacīja. � Viņ� man piezvanīja un teica, ka lasot jums lekciju kursu par pianistu Filipu Adleru. Profesors nojauta, ka jums attiecībā uz mani ir kādi nodomi.

� Viņam bija taisnība, � Lara atzinās. � Vai jums ir draudzene?

� Vai jūs... jūs to domājat nopietni?

Sieviete negaidot samulsa.

� Ja es jūs neinteresēju, varu braukt prom un...

Filips satvēra Laras roku un klusi sacīja:

� Labāk nākamajā pieturā izkāpsim.

Kad viņi atgriezās viesnīcā, Laru jau gaidīja prāva ^telefonogrammu kaudzīte no Kellera. Neizlasījusi uzņēmēja iebāza tās somiņā. Tobrīd viņai neatlika tam laika.

� Iesim pie jums vai manā istabā? � Filips klusi vaicāja.

₄ �Pie jums.

Sieviete aiz nepacietības gandrīz vai dega.

Larai �ķita, ka �o brīdi viņa gaidījusi visu mū�u. Tas bija tie�i tas, par ko Lara līdz �im varēja vienīgi sapņot. Beidzot viņa bija atradusi savu mīlestību. Abpusējas kaisles pārņemti, abi iegāja Filipa numurā. Viegli trīcēdams, viņ� sievieti apskāva un tik tikko jau�ami noskūpstīja uz lūpām. � Ak Dievs! � Lara ievaidējās. Un tad viņi sāka izģērbt viens otru.

Istabas klusumu pēk�ņi pār�ķēla no tāluma sadzirdami tuvā negaisa dārdi. Lēnām un it kā negribīgi, sēzdamies arvien zemāk un zemāk, debesīs sagūla melni mākoņi, tūlīt nokrita pirmās lietus lāses. Tās nāca no debesīm kautrīgi, nedro�i, it kā baidīdamās, maigi saskardamās ar silto gaisu, piesardzīgi tuvodamās namu sienām, iesūkdamās zāles maigajā zaļumā, skūpstīdamas nakts tum�os nostūrus... �is lietus slēpa sevī ilgi aizturētu kaisli, alkas, baudkāri, juteklīgumu; lēnām, pakāpeniski pieaugdams spēkā, tas tuvojās zemei, ar katru brīdi kļūdams arvien ātrāks, līdz pēdīgi pārvērtās īstā lietusgāzē. Neprātīga, me�onīga, uzstājīga, nikna, neapvaldīta dārdoņa, pieņemdamās stipruma un straujumā, sasniegusi savu kulmināciju, izpaudās negantā pērkona grāvienā. Tad pēk�ņi viss apklusa.

Lara ar Filipu gulēja apskāvu�ies, zaudēju�i spēkus. Filips bija tik cie�i piespiedis sievieti sev klāt, ka juta pukstam viņas sirdi. Viņ� atcerējās kādā kinofilmā dzirdēto frāzi: �Vai zemeslode grie�as tikai tevis dēļ?� �Tik tie�ām � tā tas ir,� Filips nodomāja. �Ja �ī sieviete iemiesotos mūzikā, tad tā varētu būt �opēna �Barkarola� vai �ūmaņa �Fantāzija�.�

Filips juta sievietes maigo ķermeni, viņā atkal modās iekāre.

� Filip... � Laras balss aizlūza.

-Jā?

� Vai tu vēlies, lai es tev braucu līdzi uz Milānu?

Viņ� neviļus pasmaidīja.

� Ak Dievs! Protams!

� Tad ir labi, � Lara no�ukstēja. Nedaudz pacēlusies, viņa pārliecās pār vīrieti, un sievietes zīdainie mati sāka slīdēt lejup pa Filipa kalsno, spēcīgo augumu.

Atkal sāka līt.

Beidzot atgriezusies savā numurā, Lara piezvanīja Kelleram.

� Vai es jūs pamodināju, Hovard?

� Nē Es pulksten �etros nekad neguļu, � vīrietis atbildēja miegainā balsī. � Kas noticis?

Larai tik ļoti gribējās savam kompanjonam visu izstāstīt, ta�u viņa atturējās.

� Nekas. Es braucu uz Milānu.

� Ko? Vai tad mums Milānā ir kas kārtojams?

�Ak jā, ļoti daudz kas kārtojams,� sieviete, svētlaimīgi smaidīdama, nodomāja.

� Vai jūs jau ieskatījāties manās telefonogrammās?� Kellers turpināja jautāt.

Lara tās bija glu�i aizmirsusi.

� Vēl ne, � viņa, vainīga juzdamās, sacīja.

� Esmu uzzinājis, ko runā par kazino.

� Nu, un ko tad baumo?

� Ir ienāku�as sūdzības par to, kā mēs �o īpa�umu esam iegādāju�ies.

� Par to neraizējieties. Ja arī kādas problēmas gadīsies � Pols Martins visu atrisinās.

� Jūs esat priek�niece, jums arī pieder noteico�ais vārds.

� Es gribu, lai jūs man atsūtāt lidma�īnu uz Milānu. Lai lidotāji mani gaida lidostā. Es ar viņiem sazinā�os.

� Labi, bet...

� Bet tagad liecieties gultā.

Pulksten �etros no rīta Pols Martins vēl nebija aizvēris acis. Viņ� jau vairākkārt bija ierakstījis savu sakāmo Laras apartamentos uzstādītajā automātiskajā atbildētājā, ta�u viņa nepiezvanīja. Agrāk sieviete Polu vienmēr bija brīdinājusi par gaidāmajiem braucieniem. Acīmredzot kaut kas bija noticis. Bet kas? �Esi piesardzīga, mana dārgā,� viņ� �ukstēja. �Esi ļoti piesardzīga. �

DIVDESMIT TRE�Ā NODAĻA

Milānā Lara un Filips apmetās brīni�ķīgā viesnīcā Antica Locanda Solferino, kurā bija tikai divpadsmit numuru, un pavadīja rītu, nododamies kaislīgai mīlestībai. Pēc tam abi pastaigājās pa pilsētu un ieturēja brokastis Komo ezera krastā, jaukā restorānā Villa d�Este.

Tovakar Filipa uzstā�anās beidzās ar triumfu, un operteātra La Scala aktieru atpūtas telpā kuplā skaitā sapulcējās kvēli mākslinieka pielūdzēji.

Lara, stāvēdama sāņus, noraudzījās, kā Filipa talanta cienītāji, ielenku�i savu elku, bārstīja uzslavas, lūdza autogrāfus un dāvāja viņam nelielus suvenīrus. Da�as sievietes bija jaunas un ļoti skaistas, tādēļ Larai viņas visas �ķita liekules. Kāda amerikāniete, ģērbusies dārgā, elegantā kleitā, nedaudz mulsdama, pavēstīja:

� Ja jūs, mister Adler, rītdien esat brīvs, tad es jūs uzaicinu uz vakariņām �aurā lokā manā villā. Ļoti �aurā lokā.

Lara bija gatava �o nekauņu no�ņaugt.

� Ak... es pateicos, � Filips pasmaidīja, � ta�u laikam gan es bū�u aizņemts.

Kāda cita sieviete centās nemanāmi iedot Filipam sava viesnīcas numura atslēgu, ta�u viņ� noraido�i purināja galvu.

Neatlaidīgu pielūdzēju ielenkts, Filips ik pa brīdim paskatījās uz Laru un pasmaidīja.

� Lei era magnifico, maestro!

�Mol to gentile da parte sua, � viņ� atbildēja.

� L�ho sentita suonare il anno acorso. Bravo!

� Grazie, � viņ� pasmaidīja.

� Sarebbe possible eenare insieme?- � kāda sieviete, satvērusi Filipu aiz rokas, lūdzās.

Uzrunātais pakratīja galvu.

� Ma non credo che sarai impossibile.

Larai �ķita, ka tas viss vilksies bezgalīgi. Beidzot, nokļuvis pie Laras, Filips klusi ieteicās:

� Lai�amies no �ejienes prom.

� Si! � Lara smaidīdama atbildēja.

Abi iegāja turpat operteātra restorānā Biffy, un tūdaļ tur eso�ie mecenāti, kuri koncertam par godu bija ģērbu�ies vakara tualetēs, piecēlās pie galdiņiem kājās un sāka aplaudēt. Zāles pārzinis Filipu un Laru pavadīja līdz galdiņam pla�ās telpas centrā.

� Jūsu vizīte mums ir liels gods, mister Adler, � viņ� sacīja.

Uz viņu galda parādījās pielūdzēju atsūtītais �ampanietis.

� Par mums visiem! � paceldams glāzi, Filips vēlīgi uzsauca.

Viņ� pasūtīja restorāna Biffy firmas ēdienu: osso bu�o un penne ale� arrabbiafa. Visu vakaru Filips ar Laru nepārtraukti runājās, it kā būtu pazinu�i viens otru jau visu mū�u.

Reizēm gan abus pārtrauca cilvēki, kuri pienāca pie galdiņa, lai izteiktu Filipam savu apbrīnu un palūgtu autogrāfu.

� Vai tā notiek vienmēr? � Lara painteresējās.

� Tas atkarīgs no valsts, kurā es viesojos, � Filips smaidīdams sacīja. � Kā likums � tās divas stundas, ko es pavadu uz skatuves, man nākas atmaksāt ar neskaitāmām intervijām un autogrāfiem.

It kā apstiprinādams nule sacīto, mūziķis apklusa, lai kārtējo reizi parakstītos.

� Tikai pateicoties tev, �is viesizrā�u brauciens man izvērtās tik jauks, � runātājs nopūtās. � Slikti ir vienīgi tas, ka rītdien man jābrauc uz Venēciju. Es pēc tevis bezgala ilgo�os.

� Es nekad neesmu bijusi Venēcijā, � Lara atzinās.

Lidostā abus gaidīja Laras Kameronas privātā reaktīvā lidma�īna. Kad viņi tur ieradās, Filips ar izbrīnu vēroja milzīgo laineri.

� Tā lidma�īna pieder tev?

� Jā. Un mēs ar to lidosim uz Venēciju.

� Tu mani lutini.

� Cen�os to darīt. � Sievietes seju rotāja smaids.

Pēc pusstundas gaisa putns nolaidās Venēcijas lidostā Marko Polo, tin atbraucējus jau gaidīja limuzīns, lai aizvestu viņus uz piestātni. Tad Lara un Filips pārsēdās kuģītī, kas savukārt nogādās viņus D�udekas salā viesnīcā Cipriani.

� Esmu pasūtījusi divus numurus, � Lara sacīja.

� Domāju, tā būs labāk mums abiem.

Jau kuģītī sieviete centās izdibināt:

� Vai mēs ilgi �eit būsim?

� �ķiet, ka tikai vienu vienīgu nakti, � Filips atbildēja. � Es nospēlē�u solokoncertu La Fenice, un mēs tūdaļ brauksim uz Vīni.

Izdzirdusi vārdu �mēs�, Lara sajuta vieglu satrau-kurnu. Aizvadītajā naktī, kad viņi apsprieda savus plānus, Filips bija teicis:

� Man ļoti gribētos, lai tu paliktu ar mani kopā pēc iespējas ilgāk, ta�u es neesmu pārliecināts, ka neatrauju tevi no daudz svarīgākām lietām.

� Nekas man nav svarīgāks, � Lara apgalvoja.

� Dienā es bū�u aizņemts mēģinājumā. Ceru, ka tu pārāk negarlaikosies, � Filips kā atvainodamies sacīja.

� Par to gan neraizējies, � viņa pārliecino�i noteica.

Ieradu�ies viesnīcā, atbraucēji apmetās savos apartamentos. Iegājis pie Laras, Filips sievieti apskāva un ar no�ēlu sacīja: � Tagad man jābrauc uz teātri, bet te ir tik daudz ko redzēt! Priecājies par Venēciju. Tiksimies vēlāk.

Abi saskūpstījās. Tas nebija tikai ātrs pieklājības �ests, viņi skūpstījās ilgi un kaislīgi.

� Būs labāk, ja ie�u ātrāk prom, kamēr vēl es to spēju, � viņa balss skanēja klusi, � citādi es izskatī�os tā, ka vestibilā par mani varēs nodomāt nezin ko.

� Lai koncertmēģinājums izdodas, � Lara novēlēja un ļāva viņam vaļu.

Filips aizgāja.

Lara piezvanīja Hovardam Kelleram.

� Kur jūs esat pazudusi? � Kellers gribēja zināt.

� Es jūs visur meklēju.

� Esmu Venēcijā.

Pēc ilga klusuma brī�a kompanjons iejautājās:

� Vai mēs pērkam kanālu?

� Pagaidām es vienīgi apvaicājos par cenu, � Lara iesmējās.

� Jums ir pēdējais laiks atgriezties birojā. Te ir tik daudz darba. Jaunais Frenks Rauzs ir nācis klajā ar interesantu priek�likumu. Man tas patīk, ta�u ir vajadzīga jūsu piekri�ana, lai varētu...

� Ja jums �ie priek�likumi liekas labi, tad tikai rīkojieties, � Lara runātāju pārtrauca.

� Un jūs pat negribat ar tiem iepazīties! � Kellera balsī varēja saklausīt neslēptu izbrīnu.

� Patlaban ne, Hovard.

� Nu, lai paliek. Tagad par nokustamo īpa�umu Vestsaidā. Man vajag jūsu piekri�anu, lai...

� Uzskatiet, ka esat jau to saņēmis.

� Lara... Vai jūs jūtaties labi?

� Man dzīvē vēl nekad nav bijis tik labi.

� Un kad jūs var gaidīt mājās?

� Es nezinu. Vēl sazvanīsimies. Uz redzē�anos, Hovard!

Venēcija patiesi bija brīnumaina pilsēta. Brīvās rīta un dienas stundas Lara pavadīja, iepazīdama pilsētas ievērojamākās vietas. Viņa pastaigājās pa Svētā Marka laukumu, apmeklēja Dod�u pili, pagāja garām Riva degli Schiavoni, ta�u, lai kur arī viņa atrastos, Laras domas kavējās pie Filipa. Mis Kamerona pastaigājās pa līkumainajām ieliņām, kurā cita pie citas atradās mazas tirgotavas, pārpilnas ar juvelieru un ādas izstrādājumiem, pirka dārgas jakas, �alles un veļu savām sekretārēm, kabatas portfeļus un kaklasaites Kelleram un pārējiem biroja vīrie�iem. Pēdīgi Lara apstājās juvelierizstrādājumu veikalā, kur Filipam iegādājās lielisku pulksteni ar zelta aproci.

� Esiet tik laipni, iegravējiet: �Filipam ar mīlestību no Laras�, � viņa palūdza, un, jau �o vārdu pieminot vien, sieviete tūdaļ sajuta, cik ļoti ilgojas pēc mīļotā.

Kad atgriezās Filips, abi devās dzert kafiju viesnīcas Cipriani vasaras dārzā.

Raudzīdamās uz pretim sēdo�o mīļoto cilvēku, Lara nodomāja: ��eit būtu lieliski pavadīt medusmēnesi. �

� Man tev ir dāvana, � Lara sacīja, pasniegdama Filipam kārbiņu ar pulksteni.

Viņ� to atvēra un pārsteigumā iesaucās:

� Ak Dievs! Tas laikam gan maksā bargu naudu! Tev nevajadzēja to darīt, Lara.

� Vai tev pulkstenis nepatīk?

� Patīk, protams. Tas ir ļoti skaists, bet...

� Ts-s. Nēsā to un atceries mani.

� Lai tevi atcerētos, man nemaz nav nepiecie�ams pulkstenis, tomēr es tev pateicos.

� Cikos mums jāiet uz teātri?

� Septiņos.

Lara pavērās uz Filipa jauno pulksteni un nevainīgi bilda:

� Tātad mums ir vēl divas stundas laika.

Zāle bija ļau�u pilna. Katru priek�nesumu izlutinātā publika sagaidīja ar vētrainiem aplausiem un sajūsmas saucieniem.

Pēc koncerta Lara devās uz aktieru atpūtas telpu. Tur viss bija tāpat kā Londonā, Amsterdamā vai Milānā, vienīgi sievietes �ķita uzstājīgākas un kārdino�ākas. Lēdiju vidū bija īstas skaistules, un Lara mēģināja iedomāties, ar kuru no �īm sievietēm Filips būtu pavadījis nakti, ja viņa neatrastos līdzās.

Vakariņas abi ieturēja slavenajā Harry's bārā, laipnais saimnieks viņus viesmīlīgi sagaidīja.

� Kāds prieks jūs redzēt �eit, sinjor, � viņ� izplūda vārdos. � Arī jūs, sinjorīna. Lūdzu, nāciet.

Bāra īpa�nieks aizvadīja viesus līdz stūra galdiņam, un viņi pasūtīja firmas ēdienu Bellinis.

� Iesaku vispirms nobaudīt pasta e fagioli, � Filips Larai sacīja. � Nekur pasaulē to neprot tik labi pagatavot kā �eit.

Vēlāk viņ� vairs nespēja atcerēties, kādi ēdieni tovakar tika sniegti galdā. Lara bija Filipu pilnīgi savaldzinājusi. Viņ� saprata, ka ir iemīlējies, un tas viņā radīja ba�as. �Man nav tiesību uzņemties kaut kādas saistības,� vīrietis prātoja. �Tas glu�i vienkār�i nav iespējams. Visa mana dzīve paiet ceļā.� Viņ� centās nedomāt par brīdi, kad Larai vajadzēs atgriezties Ņujorkā. Filipam gribējās, lai �is vakars nekad nebeigtos.

Kad vakariņas bija paēstas, Filips sacīja:

� Es Lido zinu kādu kazino. Vai tev patīk azartspēles?

Lara iesmējās.

� Kas tur tik smieklīgs? � viņ� nesaprata.

Lara iedomājās simtiem miljonu dolāru, ar kuriem viņai, ceļot savas ēkas, pastāvīgi nācās riskēt.

� Nekas, � sieviete noteica. � Man ļoti gribētos pamēģināt.

Viņi iesēdās kuģītī un devās uz Lido. Tur netālu no viesnīcas Excelsior milzīgā, baltā ēkā atradās kazino, kurā drūzmējās tie, kas gribēja izmēģināt savu laimi.

� Sapņotāji, � Filips, uz viņiem raudzīdamies, sacīja.

Pusstundas laikā Filips ruletē laimēja divtūksto� dolāru. � Man nekad agrāk azartspēlēs nav veicies. � Laimīgais vinnētājs pagriezās pret savu draudzeni. � Laikam tu man nes veiksmi.

Filips un Lara spēlēja līdz pulksten trijiem rītā un atkal jutās izsalku�i.

Atbrauku�i ar kuģīti līdz Svētā Marka laukumam, viņi klejoja pa piekrasti un nonāca pie krodziņa Cantina do Mori.

� Tas ir viens no Venēcijas labākajiem bacaros, � Filips paskaidroja.

� Es tev ticu, � Lara piebilda. � Bet ko nozīmē bacaros!

� Tas ir vīna bārs, kur var degustēl cicchetti, vietējo delikatesi.

Tum�i zaļas pudeļstikla krāsas durvis veda uz nelielu, neapgaismotu zāli, kur pie griestiem bija piekārti vara kausi, bet uz garās letes nespodri mirdzēja trauki...

Jau ausa rīts, kad Filips ar Laru atgriezās viesnīcā. Viņi izģērbās, un Lara pasmaidījusi noprasīja:

� Ko tu pirmīt teici par vietējiem kārumiem un delikatesēm?

Jau agri no rīta viņi izlidoja uz Vīni.

� Būt Vīnē, � Filips stāstīja, � tas ir tāpat kā nokļūt citā gadsimtā. Stāsta, ka, lidojot uz �o pilsētu, ekipā�as locekļi uzrunā pasa�ierus ar vārdiem: �Dāmas un kungi! Pēc da�ām minūtēm mūsu lidma�īna nolaidīsies Vīnes lidostā. Lūdzu, noregulējiet krēslu atzveltnes vertikālā stāvoklī un piesprādzējieties, nesmēķējiet un pārbīdiet savus pulksteņa rādītājus par simt gadiem atpakaļ.�

Lara iemējās.

� �eit ir dzimu�i mani vecāki, � Filips turpināja. � Māte un tēvs man stāstīja par senajiem laikiem, un es viņus apskaudu.

Kad viņi brauca pa Ring�trāsi, Filips uztraucās kā mazs zēns, kur� deg nepacietībā draudzenītei parādīt savus dārgumus.

�Vīne ir Mocarta, Haidna, Bēthovena un Brāmsa pilsēta. � Runātājs paskatījās uz savu līdzāssēdētāju un pasmaidīja. � Es gandrīz vai aizmirsu, tu ta�u esi liela klasiskās mūzikas lietpratēja.

Viņi apmetās viesnīcā Imperial.

� Man jādodas uz koncertzāli, � Filips skumīgi teica, � ta�u apsolu, ka rītdienu mēs pavadīsim divatā. Es tev parādī�u Vīni.

� Es gaidī�u, Filip.

Viņ� Laru apskāva.

� Man ļoti �ēl, ka jāiet.

� Man arī.

Filips maigi noskūpstīja viņu uz pieres.

� Vakarā mēs nokavēto atgūsim.

� Solījumi, vienmēr tikai solījumi. � Tēlotā aizvai nojumā Lara cie�i viņam piekļāvās.

Tovakar savā solokoncertā Filips atskaņoja �opēna, �ūmaņa un Prokofjeva skaņdarbus, un, kā alla�, uzstā�anās beidzās ar patiesu triumfu.

Atkal aktieru atpūtas telpa bija pielūdzēju pārpilna, tikai �oreiz viņi runāja vācu mēlē

� Sie waren wunderbar, Herr Adler!

� Das ist sehr nett von Ilmen. Danke. � Filips pasmaidīja.

� Ich bin grosser Anhanger von Ilmen.

� Sie sind sehr freundlich. � Filips atkal smaidīja.

Izcilais mūziķis sarunājās ar saviem talanta cienītājiem, nenolaizdams no Laras acis.

Vēlīnā stundā abi vakariņoja viesnīcas restorānā.

� Kāds gods! � steigdamies abiem viesiem pretī, izsaucās zāles pārzinis. � Es �odien biju jūsu koncertā. Jūs spēlējat lieliski! Glu�i vienkār�i lieliski!

� Jūs esat tik laipns, � Filips kautrīgi sacīja.

Vakariņas bija izsmalcinātas, ta�u abi jutās pārāk satraukti, lai spētu to novērtēt.

� Vai vēlaties desertu? � viesmīlis, pienācis pie galdiņa, jautāja.

� Jā, � Filips atbildēja, uz viņu pat nepaskatīdamies. Filips skatījās uz Laru.

Nojauta viņam teica, ka notiek kaut kas nelāgs. Viņa nekad nebija aizbraukusi uz tik ilgu laiku, neko nesakot. Vai tie�am Lara izvairījās no viņa ar nolūku? Ja tā bija patiesība, tad iemesls varēja būt tikai viens. �Ta�u pieļaut to es nevaru,� Pols Martins nodomāja.

*

Istabā pa logu iespīdēja bāla mēness gaisma, piepildīdama telpu ar vieglām ēnām. Lara un Filips kaili gulēja gultā un vēroja griestos �o ēnu spēli. Aizkarus sa�ūpoja tikko jau�ama vēja plūsma, un reizē ar tiem lēnā, dejojo�ā ritmā kustējās arī ēnas. Tīs līgani satu-vojās, tad attālinājās un atkal satuvojās, līdz beidzot saplūda kopā, un kustību ritms kļuva straujāks, arvien straujāks un straujāks, pēdīgi tas pārvērtās neapturamā, me�onīgā dejā... tad pēk�ņi viss apstājās, un tikai nemanāms vēsmas pieskāriens lika iedrebēties aizkariem.

� �odien mūsu rīcībā ir vesela diena, � Filips no rīta sacīja. � Es gribu tev tik daudz parādīt!

Paēdu�i brokastis viesnīcas restorānā, viņi pastaigājās pa Kārtner Strasse, �ī iela bija paredzēta tikai gājējiem. Tur atradās veikali, kas piedāvāja dārgu apģērbu, juvelierizstrādājumus un senlaicīgus priek�metus.

Filips sarunāja zirgu pajūgu, un abi brauca pa pilsētas platajiem bulvāriem. Viņi apmeklēja Schdnbrunn Palace, apskatīja dili�ansu kolekciju, pabija spāņu jā�anas skolā un izvizinājās ar velna riteni, pēc tam Filips sazvērnieciskā tonī paziņoja:

� Bet tagad mēs dosimies grēkot.

� Ak! � Lara nebēdnīgi iesaucās.

Vīrietis aizveda Laru uz kafejnīcu Demel's nogar�ot izslavētās kūkas un iedzert tasīti kafijas.

Vīnē Laru apbūra arhitektūras, stilu daudzveidība: viduslaiku baroks tur sadzīvoja cie�i kopā ar ncomo-dernismu. Filipu vairāk interesēja komponisti.

�Vai tu zini, Lara, � viņ� sacīja, � ka Francis �ūberts sākumā dziedāja �eit, Imperatoru kapelā, bet, kad jauneklim septiņpadsmit gadu vecumā iestājās balss lūzums, viņu no turienes padzina. Tad �ūberts nolēma sākt komponēt mūziku.

Abi ieturēja nesteidzīgas vakariņas nelielā bistro, pasēdēja pie vīna glāzes, vēlāk Filips ierosināja:

� Varbūt pabrauksimies pa Donavu?

� Ar lielāko prieku, � Lara tūdaļ piekrita.

Bija brīnumaina nakts, pilnmēness meta spo�u gaismu, virs ūdeņiem klejoja viegla vasaras vēsma. Un no debesīm lejup staroja zvaigznes. �Tās staro mums,� Lara nodomāja, �tādēļ, ka mēs esam laimīgi.� Lara ar Filipu iekāpa tūristu kuģītī. Skaļrunis atskaņoja liego valsi �Pie zilās Donavas�. Kaut km* tālumā nokrita zvaigzne.

� Ātri! � Filips iesaucās. � Vajag ātri kaut ko vēlēties.

Sieviete aizvēra acis un brīdi domāja.

� Nu, vai tu kaut ko vēlējies?

� Jā.

� Bet ko?

Lara paskatījās draugam acīs un pavisam nopietni sacīja:

� Es tev to nevaru teikt, citādi tas nepiepildīsies.� �Bet es ļoti, ļoti vēlos, lai tas notiktu,� viņa klusībā sacīja.

Filips atslīga krēslā un, paskatījies uz iemīļoto, izplūda smaida.

� Labi, vai ne?

� Jā, tā varētu būt vienmēr, Filip.

� Par ko tu domā?

� Mēs varētu apprecēties.

Viņa bija pieskārusies jautājumam, par kuru viņ� pēdējās dienās nepārtraukti domāja. Filips no sirds Laru mīlēja, ta�u uzskatīja, ka nav tiesīgs saistīt sevi ar ģimenes saitēm.

� Tas nav iespējams, Lara, � vīrietis klusi runāja.

� Nav iespējams? Kāpēc?

� Dārgā, es jau tev paskaidroju. Gandrīz visa mana dzīve aizrit ceļā. Tu ta�u nevari mani visur pavadīt.

� Nē, nevaru, � Lara piekrita, � bet...

� Nu, lūk. Nekas nevar iznākt. Rītdien Parīzē es tev parādī�u...

� Es nebrauk�u ar tevi uz Parīzi, Filip.

Vīrietim �ķita, ka ir pārklausījies.

� Ko?!

Lara dziļi ieelpoja.

� Mums nav vairs jāsatiekas.

� Bet kādēļ? � Filips apmulsis iesaucās. � Es ta�u tevi mīlu, Lara. Es...

� Es arī tevi mīlu. Tomēr nevēlos būt viena no tavām daudzajām pielūdzējām, kas tev alla� seko. Vari palikt kopā ar viņām.

� Lara! Izņemot tevi, man neviena cita nav vajadzīga. Dārgā, tu ta�u pati redzi, ka mēs nevaram laulāties! Mums katram ir sava dzīve. Lai cik ļoti es arī gribētu pastāvīgi būt kopā, tomēr tas nav iespējams.

� Nu ko, � Lara sausi ieteicās, � ja jau tā, tad paliec sveiks, Filip!

� Pagaidi! Es tevi lūdzu!�viņ� neatlaidās.�Nu parunāsimies. Iesim tavā numurā un...

� Nē, Filip. Es tevi ļoti mīlu, ta�u tā turpināties vairs ilgāk nevar. Viss ir beidzies.

� Es negribu, ka tu tā runā. Es tevi lūdzu, maini savu lēmumu.

� Es nevaru. Man pa�ai ir ļoti �ēl. Ta�u Jāiz�ķiras � vai nu viss, vai nekas.

Viesnīcā mīlas pāris atgriezās klusēdams. Tikai vestibilā Filips nedro�i ieminējās:

� Varbūt es ieie�u pie tevis? Mēs par visu parunāsim un...

� Nē, mīļais. Mums vairs nav par ko runāt, � Lara neļāva viņam pabeigt.

Filips noraudzījās, kā viņa ieiet liftā un aiz tās aizveras durvis.

Līdzko Lara ienāca savā numurā, tūdaļ sāka zvanīt tālrunis. Sieviete steig�us satvēra klausuli.

� Filip...

� �eit Hovards, � viņa izdzirda tālu balsi. � Es jūs meklēju visu dienu.

Lara centās neizrādīt vil�anos.

� Vai kaut kas ir atgadījies?

� Nē, es tikai gribēju zināt, kā jums klājas. �eit ir tik daudz jaunumu. Kad jūs domājat atgriezties?

� Rītdien, � Lara sacīja. � Es bū�u Ņujorkā rītdien. � To pateikusi, viņa lēni nolika klausuli.

Lara palika nekustīgi sē�ot un raudzījās uz tālruni, domās lūgdamās, lai aparāts sāktu zvanīt. Aizritēja divas stundas. Telefons arvien vēl klusēja. �Man nevajadzēja tā darīt,� sieviete pali sevi nosodīja. �Kādēļ man vajadzēja viņam uzstādīt tādas prasības... Un tagad es esmu viņu pazaudējusi uz visiem laikiem... Vajadzēja būt pacietīgākai... Ja es būtu braukusi ar viņu uz Parīzi... ja es būtu... ja es būtu...� Lara raudzīja iedomāties, kāda būs dzīve bez Filipa. �īs domas viņā radīja gandrīz vai fiziskas sāpes. �Ta�u arī �ādi tas turpināties nevar,� Lara centās sevi pārliecināt. �Es vēlos, lai mēs viens otram piederētu.� Rītdien viņai nāksies atgriezties Ņujorkā.

Lara atlaidās gultā ar visām drēbēm. Telefonu sieviete novietoja sev blakus. Viņa juta pilnīgu spēku izsīkumu, ta�u saprata, ka aizmigt nevarēs.

Tomēr aizmiga.

Filips savā viesnīcas istabā mētājās uz visām pusēm kā zvērs krātiņā. Viņ� dusmojās uz Laru, dusmojās pats uz sevi. Doma, ka viņ� �o sievieti nekad vairs neredzēs un nevarēs apskaut, likās neizturama. �Velns lai parauj visas sievietes!� Filips nodomāja. Ne velti vecāki bija dēlu brīdināju�i: �Tava dzīve ir mūzika. Ja gribi būt zvaigzne, viss pārējais jāaizmirst.� Un, kamēr vien izcilais mūziķis nebija saticis Laru, viņ� �ai devīzei sekoja. Ta�u tagad viss bija mainījies. �Ak, velns! Mums gāja lieliski! Kādēļ viņai vajadzēja visu sabojāt?� Filips Laru ļoti mīlēja, ta�u saprata arī, ka nekad nevarēs �o sievieti apprecēt.

Laru pamodināja tālruņa zvans. Vēl īsti neatmodu-sies, viņa piecēlās sēdus un skatījās uz sienas pulksteni. Bija piektā rīta stunda. Pussnaudā sieviete izstiepa roku un pacēla klausuli.

� Hovards?

� Kā tev �ķiet � varbūt mēs varētu rītdien Parīzē apprecēties? � Lara izdzirda klausulē Filipa balsi.

DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

Otrā rītā, kad Lara ieradās Cameron Center, uzņēmēju sveica visi kompānijas darbinieki.

� Kāds priecīgs jaunums!...

� To gan mēs negaidījām!...

� Vēlam laimi!...

Visapkārt skanēja �ādi un līdzīgi saucieni.

Hovards Kellers sagaidīja uzņēmēju viņas kabinetā. Viņ� cie�i apskāva savu skaisto priek�nieci.

� Sievietei, kura nemīl klasisko mūziku, tas ir drosmīgs solis.

� Jums taisnība! � Lara pievienojās.

� Tagad man nāksies pierast, lai godātu jūs par misis Adleri.

Lara kļuva nopietna.

� Domāju, mūsu darbam nāks par labu, ja jūs mani, tāpat kā līdz �im, sauksiet vecajā vārdā.

� Kā vēlaties. Esmu tik priecīgs, ka jūs atkal esat birojā. Pa �o laiku tik daudz kas ir sakrājies!

Lara apsēdās iepretī Hovardam.

� Labi. Stāstiet visu pēc kārtas.

� Nu, pirmkārt, Vestsaidas viesnīca mums nesīs vienīgi zaudējumus. Tomēr kāds pircējs no Teksasas ir izrādījis par to interesi, es vakar pats �o objektu apskatīju. Tas ir drausmīgā stāvoklī un prasa kapitālo remontu, kas mums var izmaksāt piecus vai se�us miljonus dolāru.

� Vai pircējs Jau viesnīcu ir apskatījis? _

� Nā Es apsolīju viņam to parādīt rītdien.

� Nolieciet �o tik�anos uz nākamo nedēļu. Aizsūtiet tur krāsotājus. Lai viss spīdētu un laistītos! Un gādājiet, lai, viņam atbraucot, vestibils būtu pilns ar cilvēkiem.

Kellers pasmīnēja.

� Labi. Patlaban ir atnācis Frenks Raouzs ar savām jaunajām skicēm. Viņ� gaida manā kabinetā.

� Es arī gribu tās apskatīt.

� Tagad par Midlendas apdro�inā�anas sabiedrību, ar kuru mūs saista jaunās ēkas celtniecība.

� Turpiniet.

� Viņi vēl līdz �im laikam nav parakstīju�i līgumu. Laikam vēl �aubās.

Lara kaut ko pierakstīja piezīmju blociņā.

� Es ar viņiem pati parunā�u. Tālāk.

� Septiņdesmit piecu miljonu aizdevums no Gotham bankas jaunā projekta finansē�anai.

� Kas ar to ir?

� Viņi atsakās no savas palīdzības, jo uzskata, ka jūsu ienākumi būs pārāk lieli.

� Cik procentus viņi pieprasa?

� Septiņpadsmit.

� Norunājiet tik�anos. Mēs piedāvāsim viņiem divdesmit procentus.

Hovards raudzījās runātājā kā apstulbis.

� Divdesmit procentus? Dieva dēļ, Lara! Tagad divdesmit procentus neviens vairs nemaksā!

� Dariet, kā es jums teicu.

Rīts pagāja nemanot. Pulksten pusvienos Lara pavēstīja:

� Es dodos pusdienot ar Polu Martinu.

Kellers uzmeta viņai satrauktu skatienu.

� Piesargielies, ka jūs pati nekļūstat par viņa uzkodām.

� Ko jūs gribat sacīt?

� To, ka viņ� ir sicīlietis. �ie ļaudis neko nepiedod un neko neaizmirst.

� Jūs pārāk dramatiski visu uztverat. Pols nekādā ziņā negribēs man nodarīt ļaunu.

� Tādā gadījumā man atliek vienīgi cerēt, ka jums izrādīsies taisnība.

Kad Lara ieradās restorānā, Pols Marlins viņu jau tur gaidīja. Vīrietis izskatījās noguris un novājējis, loki zem acīm liecināja par negulētām naktīm.

� Labdien, Lara, � viņ� sveicināja, nepieceldamies no krēsla.

� Sveiks, Pol. � Sieviete nosēdās viņam pretī.

� Esmu tavā autoatbildēlājā ierunājis visādas aplamības... Atvaino. Es nezināju... � Runātājs paraustīja plecus.

� Man vajadzēja tevi brīdināt, Pol, ta�u viss notika tik ātri...

� Jā. � Vīrietis neatrāva skatienu no Laras sejas.

� Tu lieliski izskaties.

� Pateicos.

� Kur tu ar viņu iepazinies?

� Londonā.

� Un tu tik ļoti viņā iemīlējies? � Runātāja balsī varēja saklausīt rūgtuma pieskaņu.

� Pol, mūsu starpā patiesi valdīja lieliskas attiecības, ta�u man ar to vien bija par maz. Man vajadzīgs kaut kas vairāk. Man vajadzīgs cilvēks, kas ar mani būtu kopā katru vakaru...

Vīrietis klusēdams raudzījās uz Laru.

� Es nekad negribēju tevi sāpināt, bet nu tā... tā ir iznācis.

Viņ� vēl arvien klusēja.

� Lūdzu, centies mani saprast.

� Protams. � Viņa sejā alplaiksnījās skumj� smaids. � Kā es noprotu, tad citas izejas man nav, vai ne? Kas izdarīts, tas izdarīts. Glu�i vienkār�i bija smagi to visu lasīt laikrakstos un vērot pa tālrādi. Es, godīgi sakot, domāju, ka mūsu attiecības bija daudz nozīmīgākas...

� Tev taisnība. Protams, man vajadzēja tevi brīdināt, � Lara atkal sacīja.

Pols izstiepa roku un pieskārās sievietes vaigam.

� Tevis dēļ es gandrīz vai zaudēju prātu, Lara. Un �is neprāts arvien vēl turpinās. Tu biji mans mira-colo. Es tev varu dot visu, ko vien tu vēlies, izņemot � laulības gredzenu. To deva tev viņ�. Ta�u es tevi mīlu un vēlos, lai tu būtu laimīga.

Lara sajuta dziļu atvieglojumu.

� Pateicos tev, Pol.

� Kad tu mani iepazīstināsi ar savu vīru?

� Jaunnedēļ mēs rīkosim viesības tuviem draugiem. Vai tu nāksi?

� Nāk�u. Pasaki savam vīram, lai viņ� pret tevi labi izturas, pretējā gadījumā tavam laulenim nāksies rēķināties ar mani.

Lara pasmaidīja.

� Es viņam tie�i tā arī pateik�u.

Kad Lara atgriezās birojā, Hovards Kellers vēl arvien atradās turpat.

� Kā pagāja pusdienas? � viņ� norūpējies vaicāja.

� Jauki. Attiecībā uz Polu jūs esat kļūdījies. Martins izturējās nevainojami.

� Tas ir labi. Esmu priecīgs, ka man nebija taisnība. Rītdien esmu paredzējis da�as tik�anās ar...

� Atceliet tās, � Lara runātāju pārtrauca. � Rītdien es palik�u mājās kopā ar savu vīru. Mums kā nekā ir medusmēnesis.

� Es priecājos par jūsu laimi, � Kellers noteica.

� Jā, Hovard, esmu tik laimīga, ka tas mani pat biedā Man �ķiet, ka tūlīt pamodī�os un viss izrādīsies tikai sapnis. Es nekad nedomāju, ka iespējams būt tik laimīgai.

Vīrietis pasmaidīja.

� Nu labi, es pats novadī�u �īs sanāksmes.

� Paldies. � Uzņēmēja noskūpstīja savu palīgu uz valga. � Jaunnedēļ mēs ar Filipu rīkojam viesības. Ceru, ka jūs atnāksiet.

Paredzētās viesības notika nākamajā sestdienā aug�stāva apartamentos. Lara ar Filipu sarīkoja bagātīgu bufetes galdu vairāk nekā simt viesiem. No Laras puses tajās piedalījās uzņēmējas kompanjoni un partneri: baņķieri, celtnieki, in�enieri, pilsētas varas pārstāvji, arhitekti, arodbiedrību līderi. Filips toties bija ielūdzis savus draugus mūziķus un mecenātus. Tā bija visnesaderīgākā sabiedrība.

Ne jau tādēļ, ka abas puses necenstos atrast kopēju valodu, glu�i vienkār�i viņi bija ļoti at�ķirīgi: vienus interesēja tikai celtniecība un arhitektūra, otrus � mūzika un komponisti.

Lara pieveda pilsētas arhitektu pie da�iem mūziķiem, kas bija iegrimu�i aizrautīgā sarunā.

� Vai jūs zināt, � viens no viņiem pavēstīja, � kā Rosini izturējās pret Vāgnera sacerējumiem? Reiz viņ� ar pēcpusi uzsēdās uz klavieru taustiņiem un paziņoja: �Lūk, kā skan Vāgnera mūzika.�

� Vāgners to arī ir pelnījis, � kāds cits papildināja. � Kad Vīnes Ring Theatre izrādes �Hofmaņa stāsti� laikā izcēlās ugunsgrēks, liesmās sadega �etri simti skatītāju. Bet Vāgners, to uzzinājis, sacīja: �Lūk, kas notiek ar tiem, kas klausās Ofenbaha operetes.�

Arhitekts runātājus steidzīgi pameta.

Vairākus Filipa draugus Lara iepazīstināja ar uzņēmējiem. '

� Grūtības slēpjas, lūk, kur, � viens no biznesmeņiem saviem kolēģiem skaidroja, � lai Jūs uzņemtu kooperatīvā, jums vajadzīgi vismaz trīsdesmit pleci procenti no līdzīpa�nieku atbalsta.

� Ja jūs gribat dzirdēt manas domas, � kāds cits uzņēmējs piezīmēja, � tad tie ir stulbi noteikumi.

� Es jums piekrītu. Piemēram, viesnīcas. Vai jums ir zināms, ka Manhatanas viesnīcās tagad par nakti ir jāmaksā caurmērā divi simti dolāru. Bet pērn...

Pēc mirkļa no mūziķiem nebija vairs ne vēsts.

�ķita, ka visas sarunas notika divās da�ādās valodās.

�Vīnie�iem piemīt tā īpatnība, ka viņi mīl vienīgi miru�us komponistus.

� Starp Piecdesmit septīto un Piecdesmit astoto ielu ceļ jaunu viesnīcu. Tās celtniecību finansēs Chase Man-hattan banka...

� Ja viņ� neprastu tik labi rīkoties ar diriģenta zizli, �is vīrs nemaz nebūtu kļuvis par izcilu diriģentu...

�... es pazīstu daudzus, kas uzskata, ka 1929. gada tirgus krīzei bija arī savas labās puses. la iemācīja uzņēmējiem ieguldīt naudu nekustamā īpa�umā...

�... un Horovics vēl daudzus gadus nevarētu spēlēt, tādēļ ka...

�... es �os rasējumus redzēju. Iek�telpās ir paredzēts izbūvēt ovālu arkādi un izejas uz trim pusēm..

�... Ein�teins labprāt mēdza spēlēt klavieres. Reizēm viņ� spēlēja kopā ar Rubin�teinu, ta�u pastāvīgi jauca ritmu. Beigu beigās Rubin�teins vairs neizturēja un iesaucās: �Albert, vai tu proti skaitīt?�

�... var gadīties, ka viņi tur Kongresā būs biju�i galīgi piedzēru�ies, ja jau pieņēma likumu par nodokļu reformu. Tas nesīs milzīgus zaudējumus celtniecības industrijai...

�... sarīkojuma beigās Brāmss promiedams sacīja: �Ja �eit vēl ir kāds, kuru es esmu aizmirsis apvainot, tad lūdzu piedo�anu.�

īsts Bābeles tornis.

Pols Martins bija ieradies viens. Lara steidzās viņu sagaidīt.

� Esmu tik priecīga, ka tu esi atnācis, Pol!

� Es nevarēju neatnākt. � Viņ� pārlaida acis viesiem. � Es degu nepacietībā iepazīties ar Filipu.

Lara aizveda Polu pie ļau�u pulciņa, kurā atradās arī viņas vīrs.

� Iepazīsties, Filip. Tas ir mans vecs draugs Pols Martins.

Filips pastiepa roku.

� Ļoti priecājos.

Vīrie�i apmainījās ar rokasspiedieniem.

� Jums ir ļoti laimējies, mister Adler. Lara ir brīni�ķīga sieviete.

� Tie�i to es arī viņam visu laiku cen�os iestāstīt, � Lara smaidot piebilda.

� Man nemaz to nevajag atgādināt, � Filips iebilda. � Es pats lieliski saprotu, ka man ir paveicies.

� Tad lūk, kā? � Pols vērās Filipā ar cie�u skatienu.

Pēk�ņi Lara sajuta gaisā zināmu saspīlējumu.

� Atļaujiet man jums piedāvāt kokteili, � Lara sacīja Polam.

� Nē, pateicos. Vai tad jūs esat aizmirsusi? Es ta�u nedzeru.

Lara iekoda lūpā.

� Jā, pareizi. Es jūs iepazīstinā�u ar pārējiem viesiem. � Sieviete pavadīja Polu pa viesistabu.

� Leons Flai�ers, � kāds mūziķis sacīja, � rītvakar uzstāsies ar solokoncertu. Es noteikti gribu viņu paklausīties. � Runātājs pagriezās pret Polu Martinu, kur� stāvēja netālu no Hovarda Kellera. � Vai esat dzirdējis, kā viņ� spēlē?

� Nē.

� Viņ� ir vienreizīgs. Turklāt Flai�ers spēlē tikai ar vienu � kreiso roku!

� Kādēļ tikai ar kreiso? � Pols, būdams ieintriģēts, vaicāja.

� Pirms desmit gadiem viņa labās plaukstas locītavai iestājās paralīze.

� Kā gan �is pianists var spēlēt koncertos ar vienu roku?

� Daudzi komponisti ir rakstīju�i skaņdarbus kreisajai rokai: Demjū, Francis �mits, Kornholds, lielisku koncertu ir sacerējis Ravēls.

Viesi lūdza, lai Filips viņiem kaut ko nospēlē

� Labi, � aicinātais pēdīgi piekrita. Viņ� nosēdās pie instrumenta un sāka spēlēt tēmu no Rahmaņinova klavierkoncerta. Sarunas pamazām apklusa. Klāteso�os gandrīz vai apbūra brīnumainās mūzikas skaņas, kas piepildīja pla�os aug�stāva apartamentus. Kad Filips beidza spēlēt, atskanēja jūsmīgi aplausi.

Pēc stundas viesi sāka izklīst. Pavadīdams pēdējo ciemiņu, Filips noteica:

� Vakars izdevās lieliski.

� Izskatās, ka tu lielas un skaļas viesības nevari ciest, vai ne? � Lara piezīmēja.

Filips sievu apskāva un pavīpsnāja.

� Vai tad to var manīt?

� Mēs rīkosim tādas viesības reizi desmit gados,� Lara nosolījās. � Paklau, Filip, vai tev neliekas, ka mūsu viesi pārstāvēja divas da�ādas planētas?

Viņ� noskūpstīja Laru uz vaiga.

� Tas nav svarīgi. Mums abiem ir pa�iem sava planēta. Liksim tai griezties...

DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA

Lara nolēma no rītiem strādāt mājās.

� Es vēlos, lai mēs pēc iespējas vairāk laika pavadītu kopā, � viņa sacīja Filipam.

Uzņēmēja lika Ketijai atsūtīt pie viņas aug�stāvā vairākas jaunas sievietes, kas pretendēja uz sekretāres vietu. Viņa jau bija aprunājusies ar daudzām kandidātēm, līdz pēdīgi pienāca Mariannas Bellas kārta. Tā bija divdesmit piecus gadus veca sieviete ar vijīgiem, gai�iem matiem, patīkamiem sejas vaibstiem un pieklājīgām manierēm.

� Sēdieties, � Lara aicināja.

� Paldies.

Mis Kamerona ieskatījās viņas dokumentos.

� Jūs esat beigusi Veleslijas koled�u?

-Jā.

� Jums ir mākslas bakalaura zinātniskais grāds. Tādā gadījumā � kādēļ jūs vēlaties strādāt par sekretāri?

� Man �ķiet, ka, strādājot pie jums, es varē�u daudz iemācīties. Un vienalga, vai es �o darbu dabū�u vai ne, � es arvien bū�u dedzīga jūsu pielūdzējā, mis Kamerona.

� Vai patiesi? Kādēļ tā?

� Tādēļ, ka es uzskatu jūs par atdarinā�anas cienīgu. Jūs pati ar saviem spēkiem esat daudz sasniegusi.

Lara vērīgi raudzījās pretim sēdo�ajā sievietē

� �is darbs prasīs ļoti daudz laika. Es ceļos agri. Pulksten se�os no rīta jums jau jābūt darbā.

� Tas nekas. Man patīk strādāt.

Lara pasmaidīja. Marianna viņai patika.

� Tādā gadījumā do�u nedēļu pārbaudes laika.

Nedēļas beigās Lara pārliecinājās, ka ir atradusi neaizstājamu darbinieci. Marianna bija ne vien patīkama un spējīga, bet arī gudra.

Pakāpeniski tika ieviesta jauna dienaskārtība. Ja neatgadījās nekas neparedzēts, Lara priek�pusdienā strādāja savos apartamentos, bet pēc pusdienām gāja uz biroju.

Ik rītus Lara divatā ar Filipu brokastoja, pēc tam viņ�, tērpies sporta krekliņā un d�insos, sēdās pie klavierēm un divas vai trīs stundas spēlēja, bet pa to laiku Lara savā darba kabinetā deva norādījumus Mariannai. Reizēm Filips par prieku sievai atskaņoja senas skotu melodijas � �Annija Lorija� vai �Kā viļņojās rudzulauks�, kas Laru ļoti aizkustināja. Arī pusdienas viņi ēda kopā.

� Pastāsti man par savu dzīvi Gleisbejā, � Filips reiz lūdza.

� To var izstāstīt piecās minūtēs, � uzrunātā pasmaidīja.

� Es runāju nopietni. Mani patiesi tas interesē

Lara attēloja dzīvi kopmītnē, bet, nespēdama pateikt patiesību par savu tēvu, izstāstīja, kā tika iepazinusies ar �ārlzu Koenu.

� �is cilvēks tev vareni palīdzējis, � Filips piezīmēja. � Man gribētos kādreiz ar viņu iepazīties.

� Esmu pārliecināta � tev �āda iespēja radīsies.

Lara pastāstīja arī par �onu Makalisteru.

� Nolādētais izdzimtenis! � Filips sa�uta. � Esmu gatavs viņu no�ņaugt pats ar savām rokām. � Filips maigi Laru apskāva un klusi noteica: � Vairs neviens tev nedarīs pāri.

Sākumā, kad Filips vingrinājās klavieru spēlē, Lara ieskrēja viesistabā un, neņemdama vērā, ka viņ� ir aizņemts, sāka runāt.

� Dārgais, mēs nedēļas nogalē esam ielūgti Long-ailendā. Vai tu gribi braukt?

Vai arī:

� Man ir divas biļetes uz Nila Saimona jauno lugu.

Vai atkal:

� Hovards Kellers mūs aicina sestdienas vakarā uz pikniku.

Filips ar visiem spēkiem centās savaldīties, ta�u pēdīgi viņa pacietība bija galā.

� Lara, � vīrie�a balss skanēja maigi, bet nopietni, � lūdzu, nepārtrauc mani, kad es spēlēju. Es nespēju koncentrēties.

� Atvaino, � sieviete samulsa, � bet es nesaprotu, kādēļ tev katru dienu jāvingrinās. Tu ta�u tagad neuzstājies.

� Es to daru tādēļ, lai vienmēr būtu formā. Redzi, dārgā, kad tu, celdama ēku, pieļauj kādu kļūdu, to var izlabot. Tu vari pārveidot projektu, nomainīt ūdensvada caurules, salabot elektrību vai vēl ko citu. Ta�u solokoncerta laikā tādas iespējas nav. Tu stāvi publikas priek�ā, un katrai notij jābūt precīzi nospēlētai.

� Piedod. � Laras balsī jautās vainas apziņa.�Tagad es saprotu.

Filips satvēra sievas roku.

� Ir tāds vecs joks: Ņujorkā no provinces ierodas kāds vijolnieks. Iebraucējs apmaldās un, apturējis uz ielas garāmgājēju, vaicā: �Sakiet, lūdzu, kā es varu nokļūt Kārnegīholā?� Uzrunātais skatās uz vijoles futrāli cilvēka rokās un atbild: �Vingrinieties, mīļais, vingrinieties.�

Lara iesmējās.

� Labi, atgriezies pie sava instrumenta. Es tevi vairs netraucē�u.

Uzņēmēja sēdēja savā darbistabā un, klausīdamās klusajās klavieru skaņās, domāja: �Es esmu tik laimīga. Tūksto�iem sievie�u dro�i vien mani apskau�, ka es varu sēdēt mājās un klausīties, kā spēlē Filips Adlers.�

Vienīgais, ko Lara vēlējās, � lai viņam nebūtu tik daudz jāvingrinās.

Viņi abi aizrāvās ar triktraka spēli. Kad bija paēstas vakariņas, Lara ar Filipu apsēdās pie kamīna un rīkoja jautras, aizrautīgas sacensības. Larai tik ļoti patika �ie nesteidzīgie, divatā pavadītie vakari.

Tuvojās kazino atvēr�ana Rīno. Pirms pusgada mis Kamerona D�erijam Taunsendam bija teikusi:

� Es gribu, lai par �o notikumu rakstītu visas avīzes. Es sarunā�u �efpavāru no �Maksima�. Jums jāpanāk, lai uz atvēr�anu ierastos vispopulārākie mākslinieki, Frenku Sinatru ieskaitot. Ielūgto viesu skaitā jābūt arī Holivudas, Ņujorkas un Va�ingtonas ietekmīgākajiem cilvēkiem. Man vajag, lai viņi par varēm gribētu �eit nokļūt.

Tagad, apskatījusi sarakstu, uzņēmēja sacīja:

� Jūs esat ar savu uzdevumu labi ticis galā, D�e-rij. Cik atteikumus mēs esam saņēmu�i?

� Divdesmit �etrus, � Taunsends atbildēja. � Ņemot vērā, ka bija ielūgti se�i simti cilvēku, tas nav slikti.

� Jā, jums taisnība, � Lara piekrita.

No rīta piezvanīja Kellers.

� Ir patīkami jaunumi, � kompanjons paziņoja. � Man zvanīja �veices baņķieri. Viņi rītdien ierodas, lai apspriestu mūsu sadarbības jautājumu.

� Lieliski, � Lara sacīja. � Tiekamies pulksten deviņos manā kabinetā.

Vakariņu laikā Filips pavēstīja:

� Rītdien notiks mana koncerta ieraksts. Tu ta�u nekad neesi bijusi uz ierakstu?

� Ne reizi.

� Vai tu gribi paskatīties?

Lara brīdi vilcinājās, atcerēdamās paredzētās sarunas ar �veices baņķieriem.

� Protams.

Viņa piezvanīja Kelleram.

� Sāciet sarunas bez manis. Līdzko varē�u � es atbrauk�u.

Skaņu ierakstu studija atradās trīsdesmit ceturtajā ielā, milzīgi pla�ās telpas bija pieblīvētas ar aparatūru. Te bija sapulcēju�ies aptuveni simt trīsdesmit mūziķu, bet aiz stikla sienas darbam gatavojās skaņu in�enieri. Larai �ķita, ka ieraksts velkas bezgala lēni. Ik pa brīdim viņi pārtrauca spēlēt un sāka atkal no sākuma. Kāda pārtraukuma laikā Lara piezvanīja Kelleram.

� Kur jūs esat pazudusi? � Hovards likās satraukts. � Es �eit raujos vai pu�u, ta�u viņi vēlas redzēt tie�i jūs.

� Pēc stundas vai divām bū�u klāt, � Lara solījās. � Tikmēr novilciniet laiku ar sarunām.

Pagāja divas stundas, bet ieraksts vēl arvien turpinājās.

Lara atkal piezvanīja Kelleram.

� Atvainojiet, Hovard, bet es nevaru ierasties. Pārceliet tik�anos uz rītdienu.

� Kas jums tik svarīgs tur ir? � Kellers gribēja zināt.

� Mans vīrs, � Lara atbildēja un nolika klausuli.

� Jaunnedēļ mēs brauksim uz Rīno, � mājupceļā Lara ieminējās.

� Kas tur notiks? � Filips painteresējās.

� Viesnīcas un kazino atklā�ana. Mēs aizlidosim tre�dien.

� Nolādēts! � Filipa balsī jautās no�ēla.

� Kas noticis?

� Atvaino, dārgā, bet es nevarē�u.

Sieviete , neizpratnē paraudzījās uz savu vīru.

� Kā tad tā?

� Man �ķiet, ka es tev Jau teicu... Pirmdien es dodos koncertceļojumā.

� Kādā ceļojumā?

� Elerbijs ir noorganizējis man se�u nedēļu turneju. Vispirms Austrālija, tad...

� Austrālija?

� Jā. Pēc tam Japāna un Honkonga.

� Tu nevari, Filip. Es... es gribu sacīt... Kamdēļ tu to dari? Tev tā nevajadzēja. Es gribu, lai tu būtu kopā ar mani.

� Tad brauksim abi divi, Lara. Es par to tikai priecā�os.

� Tu ta�u zini, ka tas nav iespējams! Te ir tik daudz darba! � viņa izmisusi iesaucās. � Es negribu, ka tu brauc prom.

� Es arī negribu. Bet, dārgā, es ta�u tevi pirms kāzām brīdināju, ka tāda ir mana dzīve.

� Jā, es zinu, � Lara piekrita, � tomēr tas bija agrāk. Tagad ir citādi, viss ir mainījies.

� Nekas nav mainījies, � Filips maigi atbildēja, � izņemot to, ka esmu tevī neprātīgi iemīlējies un, kad bū�u prom, es pēc tevis bezgalīgi ilgo�os.

Te nu Larai nebija nekas vairs sakāms.

Filips aizbrauca, un Lara jutās tik vientuļa kā vēl nekad. Vadīdama da�ādas tik�anās un sanāksmes, Lara ik pa brīdim atcerējās Filipu, un sievietes sirdī ielija maigums.

Mis Kamerona vēlējās, lai vīrs turpina savu iemīļoto nodarbo�anos, ta�u vienlaikus Lara arī gribēja, lai Filips alla� būtu viņas tuvumā. Lara nepārstāja domāt par divatā aizvadītajām stundām � par glāstiem, mīļumu un maigumu. Sieviete pat nespēja iedomāties, ka varēs kādu cilvēku tik ļoti iemīlēt. Filips zvanīja sievai katru dienu, ta�u �is sarunas nez kādēļ darīja viņu vēl vientuļāku.

� Kur tu atrodies, dārgais?

� Vēl arvien Tokijā.

� Kā norit vieskoncerti?

� Brīni�ķīgi. Tikai es ilgojos pēc tevis.

� Es arī ilgojos pēc tevis.

� Rītdien es brauk�u uz Honkongu, bet pēc tam...

� Kaut tu atgrieztos ātrāk!

� Tu jau zini, ka es nevaru.

� Jā, protams.

Viņi runāja pusstundu, un, kad Lara nolika klausuli, sieviete jutās vēl vientuļāka nekā pirms tam. Arī laika starpība Laru kaitināja: kad viņai bija otrdiena, Filips jau dzīvoja tre�dienā, reizēm tālrunis zvanīja nakts vidū, citreiz īsi pirms saullēkta.

� Kā jūtas Filips? � Kellers reiz apvaicājās.

� Ļoti labi. Saki, Hovard, kādēļ viņam tas viss ir vajadzīgs?

� Kas īsti?

� �ie koncertbraucieni. Viņam tas nav jādara. Es gribēju teikt, ka nauda Filipam nav vajadzīga.

� Ak! Protams, izcilais pianists to nedara naudas dēļ. Tas ir �ī cilvēka aicinājums, Lara.

To pa�u Larai bija sacījis arī Filips. Ar prātu jau sieviete to saprata, ta�u jūtas ņēma virsroku.

� Lara, � Kellers ierunājās, � viņ� ir jūsu vīrs, bet ne jūsu īpa�ums.

� Es to arī nemaz negribu. Es vienīgi cerēju, ka bū�u Filipam svarīgāka nekā... � Runātāja apklusa pusvārdā. � Kādas muļķības. Es pati saprotu, ka izturos bezjēdzīgi.

Mis Kamerona piezvanīja Viljamam Elerbijam.

� Vai mēs �odien varētu kopā ieturēt pusdienas?

� Protams. Es atlik�u visas citas lietas, � Elerbijs piekrita. � Vai kaut kas ir atgadījies?

� Nē, nē. Es glu�i vienkār�i gribēju ar jums parunāties.

Viņi satikās restorānā Le Cirque.

�Vai jūs �ajās dienās esat runājusi ar Filipu? � Elerbijs painteresējās.

� Vīrs man zvana katru dienu.

� Viņa vieskoncertiem ir milzīgi panākumi.

� Jā, es zinu.

� Atklāti sakot, es nekad nedomāju, ka Filips apprecēsies. Viņ� ir kā svētais, kas ziedo sevi uz mākslas altāra.

� Tas tiesa. � Lara apklusa. � Bet vai jums neliekas, ka viņ� pārāk daudz laika pavada braucienos?

� Nesaprotu.

� Tagad Filipam ir mājas. Viņam nav vajadzības mētāties pa pasauli. � Runātāja ievēroja, kā pārmainās mened�era seja. � Es nesaku, ka Filipam Adleram visu laiku jānīkst Ņujorkā. Jūs varētu manam vīram noorganizēt uzstā�anos Bostonā, �ikāgā vai Losan-d�elosā. Nu tā... lai viņam nebūtu jābrauc pārāk tālu prom no mājām...

� Vai jūs ar Filipu jau esat pārrunāju�i �o jautājumu? � Elerbijs piesardzīgi ievaicājās.

� Nē Es vispirms centos parunāt ar jums. Jūs ta�u varētu to nokārtot, vai ne? Es gribu sacīt, ka Filipam tagad vairs nav vajadzīga nauda.

� Misis Adlere, Filips saņem trīsdesmit piecus tūksto�us dolāru par vienu koncertu. Pagāju�ajā gadā viņ� viesizrā�u braucienos pavadīja �etrdesmit nedēļas.

� Es to zinu, tomēr...

� Jūs ta�u pati saprotat, ka tādas augstienes sasniedz tikai atsevi�ķi mākslinieki, un, lai tas varētu notikt, �iem talantiem nākas izturēt vissīvāko cīņu ar saviem konkurentiem. Tūksto�iem pianistu nospēlē savus pirkstus līdz asinīm, ta�u īstas superzvaigznes pasaulē ir tikai �etras vai piecas. Un jūsu laulātais draugs ir viens no tiem. Jums glu�i vienkār�i nav priek�stata, kas notiek mūzikas pasaules aizkulisēs. Konkurence ir drausmīga. Piemēram, koncertā jūs redzat frakā tērpu�os solistu, kura āriene pau� slavu un bagātību, ta�u, atgrie�oties ikdienā, viņ� tikai ar pūlēm spēj samaksāt par dzīvokli un pieticīgu maltīti. Filipam nācās gadiem ilgi, neatlaidīgi strādāt, līdz mākslinieks kļuva par pasaules līmeņa pianistu. Un tagad jūs lūdzat, lai es viņam to visu atņemu.

� Nē jau. Es vienkār�i ierosinu...

� Tas, ko jūs ierosināt, pārvilks svītru mistera Ad-lera karjerai. Jūs ta�u to negribat, vai ne?

.�Protams, negribu, � Lara piekrita un, brīdi klusējusi, ieteicās: � Cik man zināms, no Filipa nopelnītās naudas jūs saņemat piecpadsmit procentus.

� Jā, tā tas ir.

� Es negribētu, ka jūs ciestu zaudējumus, ja Filips uzstātos retāk, � sieviete runāja, rūpīgi izraudzīdamās vārdus. � Es labprāt piemaksātu jums starpību un...

� Misis Adlere, � Elerbijs pārtrauca runātāju,�man �ķiet, ka �is jautājums jums vispirms jāapsprie� ar Filipu.

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Lizas Smitas avī�raksts iesākās ar vārdiem; �DZELZS TAURENĪTIM DRĪZ APLAUZĪS SPĀRNUS... Vai neiebruks brīni�ķīgās lieluzņēmējas augstceltnes jumts, kad mis Kamerona uzzinās, ka viņas bijusī darbiniece par savu darba devēju sarakstījusi grāmatu, ko gatavojas laist klajā izdevniecība Candlelight Press? �ī grāmata solās kļūt par sensāciju. īstu sensāciju!�

Lara saburzīja avīzi un nometa to uz grīdas. Tātad � Ģertrūde Miksa, atlaistā sekretāre! Lara izsauca D�eriju Taunsendu.

� Vai jūs jau lasījāt Līzas Smitas rakstu �īsdienas avīzē?

�Jā, tikko. Atklāti sakot, �ef, mēs diez vai varēsim tur ko līdzēt. Ja jūs...

� Mēs vēl varam daudz ko darīt. Mani darbinieki ir parakstīju�i īpa�u vieno�anos, sakarā ar kuru viņi apņemas nekad neizpaust informāciju, kas saistīta ar mūsu kompānijas darbību. Tā ka Ģertrūdei Miksai nav tiesību to darīt. Es iesūdzē�u izdevēju tiesā.

D�erijs Taunsends pakratīja galvu.

� Es to neieteiktu darīt.

� Kādēļ?

� Tas jums radīs sliktu slavu. Ja jūs nepievērsīsiet jauniznāku�ajai grāmatai vērību, troksnis būs, ta�u tas ātri apklusīs. Toties, ja jūs mēģināsiet aizkavēt grāmatas iznāk�anu � sacelsies īsta vētra.

Taunsenda vārdi uz Laru lielu iespaidu neatstāja.

� Noskaidrojiet, kam �ī izdevniecība pieder, � uzņēmēja pavēlēja.

Pēc stundas Lara jau runāja pa tālruni ar Candlelight Press īpa�nieku Henriju Zainfeldu.

� �eit Lara Kamerona. Cik man zināms, jūs gatavojaties izdot grāmatu par mani.

� Jūs laikam izlasījāt Līzas Smitas rakstiņu? Jā, tā tas ir, mis Kamerona.

� Es gribu jūs brīdināt � ja tomēr jūs �o grāmatu laidīsiet klajā, es jūs iesūdzē�u tiesā par iejauk�anos manā privātajā dzīvā

� Domāju, � balss vada otrā galā sacīja, � jums vajadzētu apspriesties ar savu advokātu. Jūs, mis Ka-merona, esat sabiedriska darbiniece. Jums nav tiesību uz personisko dzīvi. Un, ja ņem vērā, ko raksta Ģertrūde Miksa, tad jūs esat vēl ail diezgan kolorīta persona.

� Ģertrūde Miksa parakstīja dokumentu, kas aizliedz viņai par mani kaut ko rakstīt.

� Tā ir jūsu savstarpēja lieta. Jūs varat viņu sūdzēt tiesā... � �Bet pa to laiku, protams, grāmata būs jau iznākusi.�

� Es negribu, ka �is safabricējums tiktu publicēts,� Lara uzstāja. � Es varētu izdarīt, lai jums būtu izdevīgāk �o grāmatu neizdot...

� Ne tik strauji, ne tik strauji. Man liekas, ka jūs esat uz bīstama ceļa. Es iesaku �o diskusiju pārtraukt. Palieciet sveika, mis Kamerona. � Saruna pārtrūka.

�Lai velns viņu parauj!� Lara iegrima domās. Viņa izsauca pie sevis Hovardu Kelleru.

� Kas jums ir zināms par Candlelight Press?

Kellers paraustīja plecus.

� Tā ir neliela izdevniecība. Galvenokārt izdod pub- / licistiku. Viņiem iznāku�as diezgan skandalozas grāmatas par �ēru, Madonnu...

� Paldies, Hovard. Pietiek.

Hovardam Kelleram atkal iesāpējās galva. Pēdējā laikā viņu bie�i bija sāku�as mocīt galvassāpes. Viņ� laikam pārāk maz gulēja. Mis Kameronas kompanjons bija apkrauts darbiem un pastāvīgi izjuta laika trūkumu. �Bet varbūt es glu�i vienkār�i esmu izsalcis.� Kellers piezvanīja savai sekretārei.

� Besa, esiet tik laba un pasakiet, lai man atnes pusdienas.

Klusums.

� Besa!

� Vai jūs jokojat, mister Keller?

� Jokoju? Kādēļ jūs tā domājat?

� Jūs tikko kā pusdienojāt.

Kellers juta pār muguru pārskrienam aukstas tirpas.

� Bet, ja jūs vēl esat izsalcis... � sekretāre turpināja.

� Nē, nē � Tagad Kellers atcerējās. Viņ� ēda salātus, rostbifu un... �Dievs, kas ar mani notiek?� � Es pajokoju, Besa, � vīrietis nomurmināja. �Kas tie nu par jokiem!�

Viesnīcas Cameron Palace atklā�anā Rīno valdīja īsta drūzma. Viesnīcā nebija vairs neviena brīva numura, bet kazino tik tikko spēja uzņemt daudzos spēlēt-gribētājus. Bija ieradu�ies visi ielūgtie. �Tikai viena trūkst,� Lara nodomāja. Nebija Filipa. Viņ� atsūtīja sievai milzīgu puķu pu�ķi ar zīmīti: �Tu esi mana mūzika. Es Tevi dievinu un pēc Tevis ilgojos. Tavs vīrs.�

Pie Laras pienāca Pols Martins.

� Apsveicu! Tu esi pārspējusi pati sevi.

� Pateicos, Pol. Bez tevis tas man nebūtu izdevies.

Vīrietis paskatījās visapkārt.

� Bet kur ir Filips?

� Viņ� nevarēja ierasties. Filipam ir vieskoncerli.

� Joprojām kaut kur spēlē? �odien tev liela diena, Lara. Viņam vajadzēja būt kopā ar tevi.

Lara piespiesti pasmaidīja.

� Viņ� jau arī pats to vēlējās.

Pie abiem piesteidzās viesnīcas pārvaldnieks.

� Tas tik ir vakars! Visi numuri jau pasūtīti trīs mēne�us uz priek�u!

� Pacentieties, lai tā būtu vienmēr, Donald!

Lai pievilinātu bagātus ārzemju klientus, Lara Jau iepriek� nolīga reklāmas aģentus Japānā un Brazīlijā. Uzņēmēja ieguldīja katrā luksusa apartamentā vienu miljonu dolāru un varēja ne�aubīties, ka tas atmaksāsies ar uzviju.

� Jums �eit ir īsta zelta bedre, mis Kamerona, � pārvaldnieks apgalvoja. Viņ� pārlaida skatienu zālei. � Jā, kur tad ir jūsu vīrs? Es ļoti gribu ar viņu iepazīties.

� Mans vīrs nevarēja atbraukt, � Lara paskaidroja. �Joprojām kaut kur spēlē�

' Izklaides programma izrādījās lieliska, ta�u vakara uzmanības centrā bija Lara pali. Semijs Kāns viņai par godu pat sacerēja dzejoli �Mana pilsēta�, kurā bija vārdi: �Man patīk tāda meitene kā Lara...� Uzņēmēja teica runu, izraisot aplausu vētru, no visām pusēm pie mis Kameronas steidzās cilvēki, lai iepazītos vai arī tikai pieskartos. No �urnālistiem nevarēja ne atkauties, un Larai nācās sniegt intervijas tālrādei, radio un da�ādām avīzēm. Viss gāja labi līdz brīdim, kamēr preses pārstāvji nesāka izvaicāt: �Kādēļ �odien te nav jūsu vīra?� �is jautājums Larai tūdaļ sabojāja garastāvokli. �Viņam vajadzēja būt kopā ar mani. Koncerts varēja arī pagaidīt.� Ta�u uzrunātā izvilināja smaidu un centās atbildēt: � Filips bija tik ļoti uztraucies, ka nevarēja ierasties!

Kad mākslinieki beidza uzstāties, sākās dejas. Pie Laras galdiņa pienāca Pols Marlins.

� Vai drīkstu jūs lūgt?

Lara piecēlās un pagājās viņam pretī.

� Nu, kā jūtas �ī nama saimniece? � vīrietis painteresējās.

� Lieliski. Un tas viss, pateicoties tev.

� Kādēļ tad ir draugi? Es ievēroju, ka te ir ieradu�ies vairāki lieli spēlmaņi. Izrādi viņiem uzmanību, Lara. Da�s labs te dro�i vien pazaudēs prāvu summu, un no tevis ir atkarīgs tas, lai viņi justos kā vinnētāji. Piedāvā �iem vīriem labu automa�īnu, mei�as vai vēl kaut ko, tas radīs iespaidu, ka viņi ir svarīgas personas.

� Es to ņem�u vērā, � Lara pamāja.

� Ir patīkami tevi atkal apskaut, � Martins negaidot sacīja.

� Pol...

� Es zinu, ko tu gribi sacīt. Tu atceries, ka es brīdināju tavu vīru, lai viņ� par tevi rūpējas, kā nākas?

� Protams.

� �ķiet, ka viņ� ne pārāk cen�as to darīt.

� Filips gribēja to būt, � Lara raudzīja viru aizstāvēt un tūdaļ nodomāja: �Bet vai patiesi gribēja?�

Filips piezvanīja Larai vēlu vakarā.

� Lara, es visu dienu domāju tikai par tevi, dārgā.

Kā noritēja viesnīcas atklā�ana?

� Lieliski. �ēl, ka tevis nebija, Filip.

� Arī man ir �ēl. Es tevis dēļ zaudēju vai prātu. �Tādā gadījumā � kādēļ tu neesi kopā ar mani?�

� Esmu bezgala noilgojusies. Brauc ātrāk mājās.

Hovards Kellers ienāca Laras kabinetā, nesdams rokās biezu papīra �ūksni.

� �ķiet, ka jums tas nepatiks, � viņ� pavēstīja.

� Kas tas ir?

Kellers nolika nesamo uz Laras rakstāmgalda.

� Tā ir Ģertrūdes Miksas manuskripta kopija. Tikai neprasiet, kā man izdevās to sadabūt. Citādi mēs abi vēl nokļūsim aiz restēm.

� Vai jūs to jau izlasījāt?

Viņ� pamāja.

-Jā.

� Un?

� Labāk lasiet pati. Vairums no aprakstītā ir noticis, pirms vēl viņa sāka strādāt. Rādās, ka �ai maitai ir izdevies daudz ko izo�ņāt.

� Paldies, Hovard.

Lara nogaidīja, līdz Kellers aiziet, tad nospieda telefona pogu.

� Manis nav.

Atvērusi manuskriptu, viņa sāka lasīt.

Tas bija iznīcino�s stāsts par despotisku sievieti, kura savus mērķus cen�as sasniegt ar jebkuriem līdzekļiem, sīki tika aprakstītas lieluzņēmējas pēk�ņās dusmu lēkmes, nekaunība un pavēlnieciskā izturē�anās pret padotajiem. �ajā sacerējumā Ģertrūde ar naidīgu izsmieklu atstāstīja desmitiem anekdotisku atgadījumu no savas varones dzīves. Kas atliecās uz Laras spējām patstāvīgi spriest, pieņemt drosmīgus lēmumus, iedzimto talantu, prasmi orcntētics attiecīgajā situācijā, augstsirdību � par to manuskriptā nebija ne vārda. Mis Kamerona lasīja tālāk:

�...Viens no Dzelzs Tauronī�a iemīļotajiem paņēmieniem bija nolikt tik�anos ar ārzemju partneriem agrā rīta stundā, tiklīdz viņi, pēc ceļojuma noguru�i, ieradās �tatos, bet mis Kamerona tajā pa�ā laikā bija atpūtusies un enerģijas pārpilna...�

�...Tik�anās laikā ar japāņu baņķieriem tika pasniegta tēja, kurai bija piejaukts valiums, bet Lara pati dzēra kafiju ar ritalīnu, kas aktivizē domā�anas spējas...�

� ...tiekoties ar vācu baņķieriem, viņiem pasniedza kafiju ar valiumu, toties mis Kamerona dzēra tēju ar ritalīnu...�

� ...Kad Lara Kamerona gribēja vienoties par celtniecību Kvinsā un vietējā vara uzņēmējai atteicās dot atļauju, viņai izdevās pa�valdību pārliecināt, izdomājot stāstu par savu neeso�o meitu, kura it kā pārcelsies uz dzīvi kādā no jaunajām mājām...�

� ...Uzzinājusi, ka īrnieki negrib atstāt savus mājokļus, Lara Kamerona izmitināja mājā bezpajumtniekus...�

Ģertrūde Miksa nebija izlaidusi nevienu sīkumu. Beigusi lasīt, Lara vēl ilgi nekustīgi sēdēja pie sava rakstāmgalda. Pēc tam viņa pasauca Hovardu Kelleru.

� Man vajadzīgas ziņas par Henriju Zainfeldu. Viņam pieder izdevniecība Candlelight Press.

� Sķaidrs.

Kellers atgriezās pēc stundas ceturk�ņa.

� Zainfeldam neklājas pārāk spo�i, � kompanjons pavēstīja. � Viņ� tik tikko turas uz ūdens, velkot dzīvību no vienas grāmatas līdz otrai. Viena neveiksme, un �im vīram nāksies atvadīties no biznesa.

� Pateicos, Hovard.

Uzņēmēja piezvanīja savam advokātam Torijam Bilam.

� Terij, vai vēlaties kļūt par grāmatizdevēju?

� Ko jūs esat nodomājusi?

� Es gribu, lai jūs nopērkat uz sava vārda izdevniecību Candlelight Press. Tā pieder Henrijam Zainfeldam.

� Nav problēmu. Cik jūs esat ar mieru maksāt?

� Pacentieties nopirkt to par piecsimt tūksto�iem dolāru. Vajadzības gadījumā varat paaugstināt cenu līdz miljonam. Parūpējieties, lai līgumā tiklu iekļautas visas Zainfeldam piedero�ās literāro darbu izdevējtiesī-bas. Mans vārds nekur lai netiktu pieminēts.

Izdevniecība Candlelight Press atradās Trīsdesmit ceturtajā ielā, kādā vecā mājā. Henrija Zainfelda birojs sastāvēja no mazas priek�istabas un nedaudz lielāka kabineta.

� Jūs vēlas satikt kāds misters Hils, � sekretāre viņam darīja zināmu.

� Palūdziet, lai ienāk.

Savu vizīti Terijs Hils bija pieteicis jau iepriek�.

Advokāts iegāja nolaistā kabinetā. Zainfelds sēdēja pie sava rakstāmgalda.

� Ar ko varu pakalpot, mister Hil?

� Es pārstāvu kādu vācu izdevējfirmu, kura vēlētos nopirkt jūsu izdevniecību.

Aizsmēķēdams cigāru, Zainfelds drud�aini pārdomāja tikko dzirdēto.

� Bet mana izdevniecība netiek pārdota, � viņ� atbildēja.

� Ak, cik �ēl! � Terijs Hils iesaucās. � Mēs cen�amies iekļūt Amerikas tirgū, un jūsu apgāds mums lieti noderētu.

� Es pats esmu �o izdevniecību izveidojis. Es sāku no nulles, � Zainfelds lepni paziņoja. � Tā man ir tikpat kā miesīgs bērns. � Es nekādā gadījumā no tās ne�ķir�os.

� Es saprotu jūsu jūtas, � advokāts piekrīto�i sacīja. � Ta�u mēs varētu jums par to samaksāt piecsimt tūksto�us dolāru.

Zainfelds gandrīz aizrijās ar savu cigāru.

� Piecsimt tūksto�us? Va velns! Vispār man tagad tiek gatavota izdo�anai grāmata, kas solās ienest vismaz miljons dolāru. Nē, ser. Jūsu priek�likums mani glu�i vienkār�i aizvaino.

� Es jums sagādāju īstu dāvanu, � Terijs Hils apgalvoja. � Jūs ta�u esat parādos līdz ausīm. Simt tūksto�i dolāru. Es pārliecinājos. Lūk ko, es jums do�u se�simt tūksto�us dolāru. Tas ir mans pēdējais vārds.

� Es nekad sev to nepiedo�u. Ja jūs man piedāvātu septiņsimt...

� Visu labu, mister Zainfeld, � Terijs Hils, kājās celdamies, sacīja. � Gan es atradī�u citu firmu. � Viņ� devās uz durvju pusi.

� Vienu mirklīti, vienu mirklīti, � Zainfelds sarosījās. � Nevajag pārsteigties. Atklāti runājot, mana sieva jau sen lūdzas, lai es visu �o lietu melu pie malas un dzīvoju mierīgi. Varbūt man patiesi ir pienācis laiks doties atpūtā?

Terijs Hils atgriezās pie galda un izņēma no kabatas jau sagatavoto līgumu.

� �eit ir pievienots �eks par se�simt tūksto�iem dolāru, jums atliek tikai parakstīties atzīmētajā vietā.

Uzņēmēja izsauca pie sevis Kelleru.

� Mēs tikko kā nopirkām Candlelight Press.

� Ļoti labi. Un ko jūs tagad domājat darīt?

� Vispirms jāiznīcina Ģertrūdes Miksas grāmata. Uzmaniet, lai tā netiktu izdota citā vietā. Ir daudz paņēmienu, kā to izdarīt. Ja viņa centīsies tiesas ceļā panākt savu, mēs varētu to nokārtot tā, lai �is process vilktos gadiem ilgi.

� Vai jūs domājat izdevniecību likvidēt?

� Protams, nē. Ieceliet kādu par tās vadītāju.

Atgriezies kabinetā, Kellers paaicināja savu sekretāri.

� Gribu nodiktēt jums vēstuli, � viņ� sacīja.

� �D�ekam Helmanam, �Hellman Realty�. Dārgais D�ek, es apspriedu Jūsu priek�likumu ar mis Kame-ronu, un mēs nācām pie slēdziena, ka patlaban mūsu sadarbība nav iespējama. Ta�u esam pārliecināti, ka tuvākajā nākotnē..�

Sekretāre pārstāja pierakstīt.

� Ko, vai tad jau pabeidzāt? � Kellers brīnījās.

Viņa savādi uz savu priek�nieku paskatījās.

� Mister Keller!

-Jā?

� Jūs jau man vakar �o vēstuli nodiktējāt.

Kellers norija siekalas.

� Ko?

� Tā vēstule ir jau nosūtīta.

Kellers raudzīja pasmaidīt.

� Es laikam bū�u pārstrādājies.

Tajā pa�ā dienā pulksten �etros Kellers ieradās pie ārsta Simora Beneta.

� Jūs esat teicamā formā, � ārsts paziņoja.�Jūsu veselības stāvoklis ir ļoti labs.

� Kā tad rodas �ie atmiņas zudumi?

� Cik sen jūs neesat bijis atvaļinājumā, Hovard?

Kellers mēģināja atcerēties.

� Jau vairākus gadus. Neiznāca laika.

� Nu, lūk, � ārsts pasmaidīja. � Jūs esat pārpūlējies. Tas notiek daudz bie�āk, nekā jūs domājat. Aizbrauciet kaut kur uz pāris nedēļām atpūsties. Un darbu aizmirstiet. Bet, kad būsiet atkal mājās, jutīsieties kā no jauna piedzimis.

Pēc �iem vārdiem Kelleram tūdaļ kļuva vieglāk.

Kellers ielūkojās Laras kabinetā.

� Vai jūs varētu man pie�ķirt nedēļu atvaļinājumu?

� Tas nozīmētu to pa�u, kā zaudēt labo roku, � viņa pasmaidīja. � Kas jums ir padomā?

� Redziet, Lara, ārsts uzskata, ka man vajag mazliet atpūsties. Atklāti sakot, man radu�ās problēmas ar atmiņu.

Lara norūpējusies viņu uzlūkoja.

� Vai kaut kas nopietns?

� Nē, nekas nopietns. Tikai brī�iem tas krīt uz nerviem. Labāk būs, ja es da�as dienas pavadī�u Ha-vaju salās.

� Izmantojiet manu lidma�īnu.

� Nē, nē, tā jums pa�ai būs vajadzīga. Es lido�u ar parasto reisu.

� Visus izdevumus segs kompānija.

� Paldies. Es sakārto�u visus dokumentus...

� Jums tas nav jādara. Es gribu, lai jūs domas par darbu izmetat no galvas. Labāk parūpējieties pats par sevi. Es nekādā ziņā negribētu, ja ar jums kaut kas atgadītos;

�Ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā,� Lara nodomāja. �Ar viņu nekas slikts nedrīkst notikt.�

� Zvana misters Adlers no Taipejas, � Marianna Bella sacīja.

Lara steidzīgi pacēla klausuli. *

� Filip!

� Sveiki, dārgā! �eit bija sakaru darbinieku streiks. Es jau vairākas stundas cen�os tevi sazvanīt. Kā tu Jūties?

�Vientulīgi.�

� Brīni�ķīgi. Kā norit vieskoncerti?

� Kā vienmēr. Es ilgojos pēc tevis.

Klausulē varēja sadzirdēt mūziku un Jautras balsis.

� No kurienes tu zvani?

� Ā, viņi �eit man par godu ir sarīkoju�i nelielas viesības. Tu jau zini, kā tas mēdz būt.

Lara saklausīja sievietes smieklus.

� Jā, es to zinu.

� Es atgriezī�os mājās tre�dien.

� Filip...

-Jā?

� Nē, nekas, dārgais. Atgriezies ātrāk.

� Es pacentī�os. Uz tik�anos!

Lara nolika klausuli. Interesanti, ko Filips darīs pēc viesībām? Kas tā bija par sievieti? Laru pēk�ņi pārņēma greizsirdība. Tās viņai bija līdz �im sve�as izjūtas.

�Es esmu tik laimīga,� viņa nodomāja. �Es negribu to visu zaudēt. Es nedrīkstu kaut ko tādu pieļaut.�

Hovards Kellers gulēja Havaju salu pludmalē Laiciņ� bija lielisks. Viņ� ik dienas peldējās, sauļojās, spēlēja golfu un gāja masēties. Hovards pilnībā nodevās atpūtai un jutās tik labi kā vēl nekad. �Dakterim Bene-lam izrādījās taisnība,� vīrietis prātoja. �Vainīga bija pārslodze. Kad atgriezī�os darbā, vajadzēs vairāk sevi saudzēt.� Patiesībā �ie atmiņas zudumi Hovardu biedēja daudz vairāk, nekā viņ� pats sev centās iestāstīt.

Pēdīgi pienāca laiks atgriezties Ņujorkā. Vīrietis nopirka biļeti uz nakts reisu un jau �etros no rīta bija Manhatanā. No lidostas Kellers taisnā ceļā devās uz savu biroju.

� Apsveicu ar atgrie�anos, mister Keller! � Atbraucēju sagaidīja smaido�a sekretāre. � Jūs izskatāties lieliski.

� Paldies, � uzrunātais noteica un pēk�ņi aprāvās. Viņa seja nobālēja.

Viņ� nespēja atcerēties savas sekretāres vārdu.

DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

Filips pārradās mājās tre�dienas vakarā. Lara viņu sagaidīja pie lidma�īnas trapa. Kad Filips izkāpa no lidma�īnas, sievietes apziņā atkal pavīdēja cēlsirdīgā Lohinvara tēls.

�Ak Dievs! Cik viņ� ir skaists!� viņa nodomāja un metās vīra apskāvienos.

� Es pēc tevis ilgojos, � Lara no�ukstēja, cie�āk piekļaudamās vīram.

� Es arī pēc tevis ilgojos, dārgā.

� Vai ļoti?

Filips ar pirkstiem parādīja sprīdi lielu attālumu.

� Lūk, tik daudz.

� Ak, tu nelieli! � viņa iesmējās. � Kur ir tava bagā�a?

� Tūlīt atnesīs.

Pēc stundas jau abi bija mājās. Durvis viņiem atvēra Marianna Bella.

� Esiet sveicināti mājās, mister Adler, � sekretāre pasmaidīja.

� Paldies, Marianna. � Filips pameta skatienu visapkārt. � Tāda sajūta, ka es nebūtu �eit bijis veselu gadu.

� Divus gadus, � Lara piezīmēja un jau sāka runāt: � Nekad vairs nebrauc projām, � bet tad iekoda lūpā.

� Vai esmu jums vajadzīga, misis Adlere? � Marianna jautāja.

� Nē Mums neko nevajag. Varat iet mājās. No rīta es jums nodiktē�u da�as vēstules. Uz biroju es �odien vairs neie�u.

� Ļoti labi. Tad palieciet sveiki, � Marianna atvadījās un devās prom.

� Jauka meitene, � Filips piebilda.

� Jā, patiesi. � Lara apskāva Filipu. � Un tagad parādi, cik ļoti tu pēc manis esi noilgojies.

Trīs dienas Lara nerādījās savā birojā. Larai gribējās būt kopā ar Filipu, sarunāties ar vīru un izjust mīļotā cilvēka tuvumu, lai pēdīgi varētu pārliecināties, ka viņ� patiesi eksistē No rītiem laulātie draugi ēda kopā brokastis, pēc tam Lara diktēja Mariannai da�āda satura vēstules un deva norādījumus, bet Filips sēdās pie klavierēm un muzicēja.

Tre�ajā dienā pusdienu laikā Lara izstāstīja Filipam, kā noritēja kazino atvēr�ana.

� �ēl, ka tevis tur nebija, dārgais. Tas bija fantastisks skats.

� Es ļoti no�ēloju, ka nācās to palaist garām.

�Joprojām kaut kur spēlē�

� Nekas, nākamajā mēnesī tev būs vēl viena iespēja. Ņujorkas mērs man pasniegs pilsētas atslēgas.

� Ak vai, dārgā! � Filips izmisis iesaucās. � Tā izskatās, ka man �is notikums ies secen.

Lara sastinga.

� Kā tad tā?

� Elerbijs ir sarunājis man vēl vienu turneju. Pēc trim nedēļām es brauk�u uz Vāciju.

� Tu to nevari darīt! � Lara satraucās.

� Līgums jau ir parakstīts. Kaut ko mainīt nav manos spēkos.

� Tu ta�u tikko kā atgriezies. Kādēļ tev atkal jābrauc prom?

� Tie ir ļoti nozīmīgi vieskoncerli, dārgā.

� Bet mūsu ģimenes dzīve nav nozīmīga?

� Lara...

� Nē, tu nekur nebrauksi, � Lara iekarsa. � Man ir vajadzīgs vīrs, nevis garāmgājējs.

Negaidot istabā ienāca Marianna Bella, sekretārei rokās bija vairākas vēstules.

� Lūdzu, atvainojiet. Es dro�i vien esmu ieradusies nelaikā. Es nodrukāju vēstules un atnesu jums tās parakstīt.

� Pateicos. � Laras balsī jautās saltums. � Kad man vajadzēs, es jūs pasauk�u.

� Labi, mis Kamerona.

Viņi klusēdami noraudzījās, kā aiz Mariannas aizveras durvis.

� Es zinu, ka tev jāuzstājas, � Lara atkal iesāka, � bet ne jau tik bie�i. Tu ta�u neesi kaut kāds tur ceļojo�ais aģents.

� Jā, ne jau kaut kāds, � Filips vēsi izmeta.

� Kādēļ tu nevari palikt uz atklā�anas ceremoniju un pēc tam doties savā turnejā?

� Es zinu, Lara, ka tev tas ir ļoti svarīgi, ta�u man savukārt svarīgi ir vieskoncerti. Es patiesi lepojos ar to, ko tu dari, ta�u gribu, lai tu varētu lepoties arī ar mani.

� Es arī lepojos, � Lara jau gatavojās turpināt strīdu, tad negaidot uz brīdi apklusa un, tik tikko asaras valdīdama, noteica: � Piedod man, Filip. Es tikai...

� Es zinu, dārgā. � Viņ� pievilka mīļoto sev klāt.

� Viss būs labi. Kad es atgriezī�os, mēs aizbrauksim kaut kur atpūsties.

�Tas nav iespējams,� Lara nodomāja. �Patlaban darbā ir pārāk daudz projektu.�

� Kurp tu �oreiz dosies?

� Uz Vāciju, tad uz Norvēģiju, Dāniju, Angliju, bet pēc tam � atpakaļ.

Lara dziļi ievilka elpu.

� Skaidrs.

� �ēl, ka tu nevari braukt kopā ar mani, Lara. Bez tevis man uzmācas vientulība.

Viņa atcerējās telefonā saklausīto sievietes balsi.

� Vai patiesi? � Aizgaiņājusi drūmās domas, Lara centās pasmaidīt. � Vai zini ko? Kā būtu, ja tu ņemtu manu lidma�īnu? Tas padarīs tavu braucienu daudz patīkamāku.

� Tu esi pārliecināta, ka tev tā nebūs...

� Pilnīgi. Līdz tavai atbrauk�anai es varu glu�i labi iztikt.

� Tik tie�ām, Lara, pasaulē neviens tev nespēj līdzināties.

Viņa lēnām pārlaida pirkstus pār vīra vaigu.

� Un centies to iegaumēt.

Filipa vieskoncertiem bija milzīgi panākumi. Berlīnes publika par izcilā mūziķa spēli neprātīgi jūsmoja, atsauksmes presē bija ļoti cildino�as.

Pēc katras uzstā�anās aktieru telpa kļuva pārpilna ar Filipa Adlera talanta cienītājiem, pārsvarā tās bija sievietes:

� Esmu nobraukusi trīstūksto� jūdzes, lai paklausītos, kā jūs spēlējat...

� Man �eit pieder neliela pils, un es domāju, varbūt jūs...

� Man ir sarūpētas lieliskas vakariņas. Mēs būsim glu�i vieni, tikai jūs un es...

Daudzas no �īm sievietēm bija bagātas un ļoti skaistas, un gandrīz viņas visas centās ievilkt Filipu savā gultā. Ta�u izcilais mūziķis bija iemīlējies...

� Esmu pēc tevis noilgojies. � Filips piezvanīja Larai, līdzko Dānijā bija beidzies koncerts.

� Es tāpat, � Lara atbildēja. � Kā noritēja uzstā�anās?

� Kamēr es spēlēju, no zāles neviens ārā neizgāja.

� Tas liecina vienīgi labu, � Lara iesmējās. � Patlaban man gan ir sanāksme, dārgais. Pēc stundas es tev piezvanī�u uz viesnīcu.

� Paklau, Lara, � Filips ieteicās, � es vēl uz viesnīcu neie�u. Direktors man par godu rīko vakariņas un...

� Tad lūk, kā? Viņam laikam ir skaista meita? � Lara tūdaļ no�ēloja sacīto.

� Ko? � Filips nesaprata.

� Nē, nekas. Man vairs nav laika. Parunāsim vēlāk.

Uzņēmēja nolika klausuli un pievērsās kabinetā sēdo�ajiem vīrie�iem.

� Vai viss kārtībā? � Kellers līdzjūtīgi iejautājās.

� Jā. Ļoti labi, � Lara mierīgi atbildēja. Ta�u sieviete nekādi nespēja koncentrēties darbam. Iztēlē viņa redzēja Filipu skaistuļu ielenkumā, kuras pasaules slavu guvu�ajam pianistam centās iedot savu viesnīcas numuru atslēgas. Laru tik ļoti mocīja greizsirdība, ka sieviete pati pret sevi izjuta riebumu.

Lai varētu atspoguļot presē svinīgo pilsētas atslēgu pasnieg�anas ceremoniju mis Kameronal, bija ieradu�ies daudz �urnālistu un fotoreportieru.

� Vai mēs nevarētu jūs nofotografēt kopā ar vīru? � �is jautājums atskanēja bie�i.

Un Lara, piespiesti smaidīdama, atbildēja:

� Viņam tik ļoti gribējās �eit būt, diem�ēl...

Tad ieradās Pols Martins.

� Filipa atkal nav? � viņ� noburk�ķēja.

� Viņ� tik ļoti vēlējās būt... � Lara mēģināja taisnoties.

� Kas par niekiem! � Martins sievieti pārtrauca. � �odien notieko�ais priek� tevis ir liels gods, Lara. Un viņam noteikti vajadzēja būt kopā ar tevi. Tādā gadījumā � kas viņ� par viru! Nē, nē, ar �o cilvēku vajag nopietni parunāt.

Tonakt Lara, gulēdama gultā, nevarēja aizvērt ne acu. Filips atradās desmitiem tūksto�u jūd�u attālumā no viņas. Sievietei ausīs vēl arvien skanēja Pola Martina teiktie vārdi. �Tādā gadījumā � kas viņ� par vīru? Nē, nē, ar �o cilvēku vajag nopietni parunāt.�

Atgriezies no Eiropas, Filips jutās bezgala laimīgs, ka atkal nokļuvis mājās. Viņ� atveda sievai veselu kaudzi dāvanu: trauslu porcelāna statueti no Dānijas, pasakaini skaistas lelles no Vācijas, zīda blūzes un zelta maciņu no Anglijas. �ajā maciņā Lara ieraudzīja briljanta aproci.

� Cik neizsakāmi burvīga! � sieviete iesaucās.

� Paldies tev, dārgais.

Otrā rītā Lara savai sekretārei Mariannai Bellai darīja zināmu:

� �odien visu dienu es strādā�u mājās.

Uzņēmēja sēdēja savā kabinetā un diktēja Mariannai da�ādas vēstules, no viesistabas �urp atplūda klavieru skaņas. �Mūsu dzīve ir tik brīni�ķīga un jauka,� Lara domāja. �Kādēļ gan Filips grib to sabojāt?�

Piezvanīja Viljams Elerbijs.

� Apsveicu, � mened�eris teica Filipam. � Es dzirdēju, ka vieskoncerli ritēju�i lieliski.

� Jā, tā ir taisnība. Eiropas publika ir vienreizīga.

� Man tikko zvanīja no Kārnegīhola direkcijas. Viņiem tur septiņpadsmitajā datumā ir kāds svarīgs notikums. Viņi vēlas uzaicināt tevi, lai tu sniegtu koncertu. Tu neatteiksies?

� Nē, protams.

� Nu, tad labi. Es jau gatavo�u līgumu. Jā, starp citu, � Elerbijs pēk�ņi mainīja sarunas tematu, � vai tu esi paredzējis savu koncertdarbību ierobe�ot?

� Ierobe�ot? � Filips jutās pārsteigts. � Kāpēc tu tā domā?

� Es runāju ar Laru, un viņa lika man noprast, ka tu, iespējams, vairs nevēlēsies izbraukt ārpus Savienoto Valstu robe�ām. Domāju, būs labāk, ja tu pats ar viņu aprunāsies un...

� Es to darī�u. Paldies, � Filips runātāju pārtrauca.

Vīrietis nolika klausuli un devās uz Laras kabinetu. Uzņēmēja diktēja Mariannai kārtējo vēstuli.

� Esiet tik laipna, atstājiet mūs uz brītiņu vienus,� Filips palūdza sekretāri.

� Protams, protams. � Marianna pasmaidīja un izgāja no darbistabas.

Filips pagriezās pret Laru.

� Es nupat runāju ar Viljamu Elerbiju. Tu esot viņam teikusi, ka es grasoties ierobe�ot savus ārzemju braucienus?

� Iespējams, es viņam kaut ko tamlīdzīgu ari minēju... Es domāju, mums abiem būs labāk, ja...

� Es tevi lūdzu tā vairs nedarīt, � Filips vēsi sacīja. � Tu zini, cik ļoti es tevi mīlu. Ta�u bez mūsu kopējās dzīves mums katram vēl ir arī savs darbs. Vadīsimies pēc �ādas norunas: es nejauk�os tavās lietās, bet tu � manējās. Та ir taisnīgi, vai ne?

� Protams, � Lara piekrita. � Piedod man, Filip. Glu�i vienkār�i, kad tevis nav mājās, es tik bezgala ilgojos. � Viņa ieslīga vīra apkampienos. � Lūdzu, piedod.

� Viss jau sen ir aizmirsts un piedots.

Hovards Kellers atveda mis Kameronai parakstīt līgumus.

� Nu, kā klājas? � viņ� vaicāja.

� Brīnum jauki, � Lara atbildēja.

� Vai ceļojo�ais mūziķis ir mājās?

� Jā, jā.

� Tātad patlaban jūsu dzīve ir viena vienīga mūzika, vai ne?

� Mana dzīve � tas ir viņ� pats. Jūs nevarat iedomāties, Hovard, cik �is cilvēks ir brīni�ķīgs.

� Kad mēs jūs atkal redzēsim darbā? Jūs mums esat vajadzīga.

� Pēc da�ām dienām.

� Lai notiek. � Kellers piekrīto�i pamāja, tad viņi sāka iedziļināties nule atnestajos dokumentos.

No rīta piezvanīja Terijs Hils.

� Lara, man tikko kā bija saruna ar RIno pilsētas azartspēļu iestā�u uzraudzības komisijas priek�sēdētāju, � advokāts darīja zināmu. � Viņi gatavojas izskatīt jautājumu sakarā ar jums izsniegto kazino atvēr�anas licenci.

� Kā tad tik pēk�ņi?

� Kāds ir izteicis apgalvojumu, ka jūs to esat ieguvusi negodīgā ceļā. Viņi aicina jūs septiņpadsmitajā datumā sniegt liecību.

� Pavisam nopietni?

Brīdi klusējis, Terijs Hils ieteicās:

� Vai esat pārliecināta, ka viss bija nokārtots likumīgi?

� Glu�i dabīgi.

� Tad jums nav jāuztraucas. Arī es brauk�u kopā ar jums uz Rīno.

� Kas notiks, ja es atteik�os ierasties?

� Viņi izsauks jūs caur tiesu. Jūsu reputācijai nāks par labu, ja jūs tur ieradīsieties pati.

� Labi, es tā darī�u.

Mis Kamerona piezvanīja Polam Martinām. Viņ� tūdaļ pacēla klausuli.

� Lara?

� Jā, tā esmu es, Pol.

� Tu jau sen neesi pa �o telefonu zvanījusi.

� Sen gan. Es gribēju ar tevi parunāt par Rīno...

� Es jau dzirdēju.

� Vai tu domā, tas ir bīstami?

� Nieki. Glu�i vienkār�i ir cilvēki, kuriem tu esi patrāpījusies ceļā, un viņi, protams, jūtas aizvainoti.

� Un tu esi pārliecināts, ka tie ir sīkumi, Pol? � Runātāja apklusa. � Mēs ta�u zinājām, kādas cenas ir piedāvāju�i citi pretendenti.

� Vari man ticēt � tā notiek vienmēr. Lai kā arī tin? būtu bijis, viņi tik un tā neko nespēs pierādīt. Tāpēc nevajag uztraukties.

� Labi, es pacentī�os.

Lara nolika klausuli, ta�u satraukums viņu neatstāja.

Pusdienas ēdot, Filips sacīja:

� Starp citu, mani uzaicināja sniegt koncertu Kār-negīholā. Un es domāju �o priek�likumu pieņemt.

�Vareni! � Lara staroja. � �im notikumam par godu es nopirk�u sev jaunu kleitu. Kurā datumā tas būs?

� Septiņpadsmitajā.

� Ak vai! � Smaids sievietes sejā izdzisa.

� Kas noticis?

� Es laikam nevarē�u tur ierasties, dārgais. Man jābūt Rīno. Ļoti �ēl.

Filips satvēra sievas roku.

� Izskatās, ka mūsu plāni ir tik at�ķirīgi. Nu, nekas, neuztraucies. Man vēl būs daudz solokoncertu.

TRĪSDESMITĀ NODAĻA

To, kas bija noticis ar Filipu, Lara uzzināja Rīno. Viņai piezvanīja Marianna Bella, sekretāre bija gandrīz vai histērijā.

� Vai viņ� ir stipri cietis? � Lara centās izdibināt.

� Mums neko sīkāk nepaskaidroja, � sekretāre atbildēja. � Patlaban viņ� atrodas Rūzvelta slimnīcā, intensīvās terapijas palātā.

� Es tūdaļ pat izlido�u.

Kad pēc se�ām stundām Lara ieradās slimnīcā, viņa tur sastapa Hovardu Kelleru. Vīrietis izskatījās satriekts.

� Kas tad īsti ir noticis? � Lara vaicāja.

� Acīmredzot, kad Filips iznāca no Kāmegīhola, viņam uzbruka. Viņu atrada ielas vidū bezsamaņā gulo�u.

� Vai stāvoklis ir smags?

� Viņam ir pārgriezta delnas cīpsla. Filips atrodas dziļā depresijā, ta�u ir jau nācis pie samaņas.

Lara un Kellers iegāja palātā. Filips gulēja gultā. Līdzās atradās sistēma.

� Filip... Filip... � Laras balss skanēja kā no tālienes. Gulētājs atvēra acis un ieraudzīja Laru un Hovardu Kelleru. Viņu silueti izplūda, rīkle likās izkaltusi, un ķermeni bija pārņēmis vājums.

� Kas ar mani notika? � Filips tikko sadzirdami ieteicās.

� Tevi ievainoja, � Lara sacīja, � bet tu drīz vien būsi vesels.

Filips paskatījās un, ieraudzījis savu sasaitēto roku, tūdaļ/visu atcerējās.

� Es biju... Vai tā ir grūti ārstējama vaina?

� Es nezinu, dārgais. Esmu pārliecināta, ka viss būs labi. Drīz vien pie tevis ieradīsies ārsts, un viņ� tev visu izstāstīs.

� Mūsu dienās mediķi spēj veikt īstus brīnumus,� Kellers uzmundrino�i piebilda.

Filipam atkal uznāca snaudiens.

� Es ta�u sve�ajam teicu, ka atdo�u visu, ko vien viņ� prasa. Kādēļ viņam � vajadzēja sakropļot man roku? � cietu�ais neskaidri murmināja. � Nu kādēļ... viņam vajadzēja sakropļot... manu...

Pēc pāris stundām palātā ieradās dakteris Deniss Stentons, un, līdzko Filips ieraudzīja ārsta sejas izteiksmi, cietu�ais tūdaļ saprata, ko ienācējs gatavojas teikt.

� Stāstiet.

Dakteris Stentons nopūtās.

� Mana informācija nebūs iepriecino�a, mister Adler.

� Kas noticis ar roku?

� Ir pārgrieztas saliecējmuskuļu cīpslas, tāpēc jūsu roka kļūs nekustīga un nejutīga. Un ne tas vien � vēl ir bojāts arī vidus un elkoņa nervs. � Sacīto ārsts nodemonstrēja pats ar savu roku. � Nervus medianus inervē īk�ķi un tam sekojo�os trīs pirkstus, elkoņa nervs ir saistīts ar visiem pirkstiem.

Filips cie�i aizvēra acis, cenzdamies apspiest izmi-sumu, kas viņu sāka pārņemt.

� Tātad jūs gribat sacīt... � gulētājs brīdi apklusa, tad ierunājās no jauna, � Jūs gribat sacīt, ka ar kreiso roku es neko vairs nevarē�u darīt?

� Jā, mister Adler. Jums ir paveicies, ka palikāt vēl dzīvs. Jums ta�u bija pārgriezta artērija. Ir brīnums, kā jūs nenoasiņojāt pavisam. Mums nācās uzlikt Jūsu rokai se�desmit �uves.

� Ak Dievs! Vai tie�ām nevar neko līdzēt?

� Kaut ko jau var. Mēs varētu jūsu kreiso roku operēt, tad tā kļūs kustīga, tikai �īs kustības būs ļoti ierobe�otas.

�Labāk viņ� būtu mani nogalinājis pavisam,� Filips Izmisis nodomāja.

� Kad jūsu roka sāks sadzīt, � dakteris Stentons turpināja, � jūs izjutīsiet stipras sāpes. Lai nenāktos ciest, mēs jums dosim zāles, ta�u varu Jums apsolīt, ka sāpes pamazām mitēsies.

�Nē, patiesā sāpe nekad nenorims,� Filipam galvā pazibēja. �Nekad.� Viss notiku�ais �ķita kā ļauns murgs.

Un no tā nevarēja vairs atbrīvoties.

Pie Filipa slimnīcā ieradās detektīvs. Tas bija vecā rūdījuma cilvēks, se�desmitgadīgs daudz pieredzējis vīrs, kura izskats pauda nogurumu.

� Esmu leitnants Man�īni, � atnācējs sacīja. � Jūtu jums līdzi, mister Adler. Labāk viņ� būtu jums salauzis kāju. Atvainojiet... es gribu sacīt, ja jau tam bija lemts notikt.

� Es saprotu, ko jūs domājat, � Filips strupi atbildēja.

Negaidot palātā ienāca Hovards Kellers.

� Vai jūs zināt, kur ir Lara? � Tad Hovards ieraudzīja sve�inieku. � Ak, atvainojiet!

�Viņai kaut kur �eit jābūt, � Filips atteica un piemetināja: � Tas ir leitnants Man�īni. Bet �is ir Hovards Kellers.

Detektīvs vērīgi paskatījās Kellerā.

� Esmu jūs kaut kur redzējis. Vai mēs neesam jau agrāk tiku�ies?

� Nedomāju vis.

Pēk�ņi Man�īni atplauka.

� Keller! Jūs ta�u spēlējāt beisbolu �ikāgā.

� Jums taisnība. Bet kā jūs...

� Vienu sezonu es �ikāgas komandai vervēju spēlētājus. Es vēl tagad atceros jūsu metienus un pārskrējienus. Jūs varējāt taisīt lielisku sporta karjeru.

� Jā-a... Lūdzu mani atvainot. � Kellers pievērsās Filipam. � Es gaidī�u Laru uz ielas.

Vīrietis izgāja ārā, un Man�īni turpināja sarunu ar Filipu:

� Vai jūs atceraties, kā izskatījās uzbrucējs?

� Tas bija baltais. Likās ļoti spēcīgs. Augumā aptuveni se�as pēdas un divas collas gar�. Viņam varēja būt piecdesmit gadu.

� Vai jūs uzbrucēju pazītu, ja kādreiz vēl satiktu?

� Jā. � �o seju Filips nekad nespēs aizmirst.

� Mister Adler, es varētu iedot jums paskatīties veselu kaudzi fotogrāfiju, ta�u domāju, ka tā būs veltīga laika �ķie�ana. Es gribu teikt, ka �oreiz mums ir darī�ana ar netipisku gadījumu. Mūsu pilsētā ir simtiem laupītāju. Bet, ja neizdodas nelie�us pieķert nozieguma vietā, parasti viņi tiek cauri sveikā. � Leitnants Man�īni izņēma piezīmju blociņu. � Tātad � ko viņ� jums atņēma?

� Kabatas portfeli un rokas pulksteni.

� Kādas markas pulkstenis bija?

� �Piaget�.

� Vai tam bija kādas sevi�ķas pazīmes? Piemēram, kāds iegravējums?

�o pulksteni Filipam bija dāvājusi Lara.

� Jā. Pulkstenim otrā pusē bija iegravēts: �Filipam ar mīlestību no Laras�.

Detektīvs sacīto pierakstīja.

� Mister Adler... man jānoskaidro vēl kāds jautājums. Vai jūs agrāk �o cilvēku neesat saticis?

Filips izbrīnījies pavērās leitnantā.

� Saticis? Protams, ne. Kādēļ jūs tā jautājat?

� Es glu�i vienkār�i painteresējos. � Man�īni aizvēra piezīmju blociņu. � Redzēsim, ko mums izdodies noskaidrot. Jums ir ļoti paveicies, mister Adler.

� Vai patiesi? � Filipa balsī Jautās ironija.

� Jā. Katru gadu mūsu pilsētā notiek tūksto�iem laupī�anas gadījumu, un policija ar visu nespēj tikt galā, bet tā ir gadījies, ka mūsu kapteinis ir dedzīgs jūsu talanta cienītājs. Viņam ir bagātīga jūsu ierakstu kolekcija. �is cilvēks darīs visu, lai noziedznieku notvertu. Mēs izsūtīsim jūsu pulksteņa aprakstu visiem lombardiem.

� Un, ja nu jūs to vīru noķersiet, vai jūs domājat, ka viņ� atkal padarīs manu roku veselu? � Filipa balsī ieskanējās rūgts izsmiekls.

� Ko, lūdzu?

� Neko.

� Mēs jums par visu ziņosim. Uz redzē�anos.

Lara ar Kelleru gaidīja detektīvu slimnīcas gaitenī.

� Jūs gribējāt mani satikt? � Lara vīrietim jautāja.

� Jā. Man jāuzdod jums da�i jautājumi, � leitnants Man�īni sacīja. � Misis Adlere, vai jūsu vīram ir ienaidnieki?

� Ienaidnieki? � Lara sarauca pieri. � Nē Kādēļ jūs tā prasāt?

� Var ta�u gadīties, ka viņam ir kāds skauģis. Teiksim, kāds no mūziķiem. Kāds, kur� gribēja viņam atriebties.

� Kā to saprast? Vai tā nebija parasta laupī�ana?

� Atklāti sakot, notiku�ais neizskatās pēc parastas laupī�anas. Uzbrucējs savainoja jūsu vīram roku pēc tam, kad bija cietu�ajam jau atņēmis kabatas portfeli un pulksteni.

� Es tur neredzu nekā neparasta...

� �āda rīcība ir grūti izskaidrojama, ja vien uzbrukums nav bijis iepriek� plānots. Jūsu vīrs ta�u neizrādīja nekādu pretestību. Jābūt trakam, lai tā rīkotos, kaut gan... � Detektīvs paraustīja plecus. � Nu labi, vēl jau mēs tiksimies.

Viņi noskatījās, kā leitnants Man�īni aiziet pa slimnīcas gaiteni.

� Ak Dievs! � Kellers no�ukstēja. � Viņ� uzskata, ka tas ir bijis speciāli organizēts!

Lara manāmi nobālēja.

� Velns parāvis! � Kellers, uz sievieti paskatījies, noteica. � Tas būs bijis kāds no Pola Martina rokaspui�iem! Kādēļ viņam tas bija vajadzīgs?

� Viņ�... � Lara juta, ka nespēj vairs parunāt.

� Viņ� laikam tādā veidā gribēja man palīdzēt. Filips... bie�i devās izbraukumos, un Pols patiesi sacīja, ka... ka tas nav labi un ar Filipu vajag nopietni parunāt. Ak, Hovard! � Sieviete, nespēdama valdīt asaras, pieplaka viņa plecam.

� īsts maitas gabals! � Kellers nikni iesaucās.

� Es ta�u brīdināju, lai jūs turaties no viņa pēc iespējas tālāk!

Lara smagi nopūtās.

� Filips izveseļosies. Noteikti izveseļosies.

Pēc trim dienām Lara pārveda Filipu no slimnīcas mājās. Vīrietis izskatījās bāls un nomākts. Pie durvīm viņus sagaidīja Marianna Bella. Sekretāre katru dienu bija apciemojusi cietu�o slimnīcā, atnesdama vēstuļu un telegrammu kaudzes, kuras sūtīja satrauktie mākslinieka talanta cienītāji. Tajās da�ādu valstu cilvēki pauda savu līdzjūtību. Avīzes arvien atgriezās pie �ī traģiskā notikuma, nosodot noziedzību Ņujorkas ielās.

Kad iezvanījās tālrunis, Lara atradās bibliotēkā.

� Jūs sauc pie aparāta, � Marianna Bella pavēstīja. � Zvana kāds Pols Martins.

� Es... es nevaru rimāt ar viņu, � Lara atbildēja, cenzdamās apspiest baiļu trīsas.

TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA

Viņu dzīve vienā mirklī bija mainījusies.

� Turpmāk es strādā�u mājās, � Lara darīja zināmu Kelleram. � Es esmu vajadzīga Filipam.

� Protams, � uzrunātais piekrita. � Es saprotu.

Katru dienu Filipam zvanīja desmitiem cilvēku, pienāca simtiem vēstuļu ar novēlējumiem ātrāk izveseļoties. Un te nu Marianna izrādījās neaizstājama. Viņa centās būt nemanāma, bet tajā pa�ā laikā prasmīgi ar visu tika galā.

� Lai �īs vēstules jūs neapgrūtinātu, mister Adler, � sekretāre ierosināja, � ja vēlaties, es pati uz tām atbildē�u.

� Paldies, Marianna, � Filips neiebilda.

Vairākas reizes zvanīja Viljams Elerbijs, ta�u Filips kategoriski atteicās ar viņu runāt.

� Es nevēlos runāt ne ar vienu, � viņ� Larai sacīja.

Dakterim Stentonam izrādījās taisnība: Filips sāka sajust moko�as sāpes. Sākumā viņ� visu pacieta un pretsāpju līdzekļus nelietoja, bet drīz vien vairs nevarēja izturēt.

Lara alla� atradās līdzās vīram.

� Mēs tevi aizvedīsim pie pasaules labākajiem ārstiem, dārgais, � Lara raudzīja vīru mierināt. � Jābūt kādam, kur� spēs tavu roku izārstēt. Es dzirdēju, ka �veicē ir kāds speciālists...

� Tas ir veltīgi. � Filips noraido�i pakratīja galvu. Viņ� paraudzījās uz apsaitēto roku. � Tagad es esmu kroplis.

� Nerunā tā, � Lara dedzīgi iebilda. � Pasaulē ir tūksto�iem lietu, ar ko tu varētu nodarboties. Es pati pie visa esmu vainīga. Ja es todien nebūtu braukusi uz Rīno, ja es būtu bijusi kopā ar tevi, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis. Ja es...

� Tu jau gribēji, lai es bie�āk esmu mājās, � Filips greizi nosmīnēja. � Tagad man tie�ām vairs nav kur iet.

� Ir tāds izteiciens: �Kas daudz grib, tam maz tiek�, � Lara nosacīja mazliet aizsmaku�ā balsī. � Jā, es tie�ām gribēju tevi noturēt mājās, bet ne par tādu cenu. Man sirds plīst vai pu�u, kad redzu, kā tu mokies!

� Nevajag manis dēļ tā pārdzīvot. � Filips nopūtās. � Tagad es gribu palikt viens un visu pārdomāt. Tas notika tik pēk�ņi. Man... man �ķiet, ka es nemaz to pa īstam vēl neesmu apjēdzis.

Aug�stāva apartamentos ieradās Hovards Kellers un atnesa Larai parakstīt vairākus līgumus. �

� Labdien, Filip! � atnācējs sveicināja. � Kā jūs jūtaties?

� Lieliski, � Filips strupi atcirta. � Es jūtos brīni�ķīgi.

� Piedodiet. Tas bija muļķīgs jautājums.

� Nepievērsiet man uzmanību, � Filips atvainojās.

� Pēdējā laikā esmu kļuvis pārāk nervozs. � Viņ� uzsita ar labo roku līdzās eso�ajam krēslam � Labāk tas nelietis būtu man sagriezis labo roku. Ir ta�u desmitiem koncertu kreisajai rokai, kurus es varētu spēlēt.

Kellers atcerējās sarunu kādā no saviesīgajiem vakariem: �Vairāki komponisti ir rakstīju�i skaņdarbus kreisajai rokai: Demjū, Francis �mits, Korngolds, lielisku koncertu sacerēja Ravēls.�

Arī Pols Martins tur bija. Un runāto dzirdēja.

Pie Filipa ieradās dakteris Stentons. Viņ� uzmanīgi noņēma apsēju, kļuva redzama gara, neglīta rēta.

� Vai varat kaut nedaudz saliekt pirkstus?

Cietu�ais centās to darīt. Ta�u neizdevās.

� Vai sāp? � ārsts jautāja.

� Pat ļoti, ta�u es negribu vairs dzert �īs sasodītās zāles.

� Es izrakstī�u citas zāles. Iesaku jums tomēr tās lietot. Varat man ticēt � pēc da�ām nedēļām sāpes pāries. � Dakteris Stentons piecēlās. � Jūtu jums līdzi. Es biju dedzīgs jūsu talanta cienītājs.

� Tagad varēsiet klausīties manus ierakstus, � Filips strupi noteica.

� Varbūt misteram Adleram varētu palīdzēt manuālā terapija? � Marianna Bella ieminējās Larai.

� Derētu pamēģināt, � Lara neiebilda. � Redzēsim, kādus rezultātus tā dos.

To izdzirdīs, Filips tikai pakratīja galvu.

� Nē Kādēļ tas būtu jādara? Ārsts ta�u sacīja...

� Mediķi var kļūdīties, � Lara stingri noteica.

� Mums jāizmēģina visi iespējamie līdzekļi.

Otrā dienā pie viņiem ieradās Jauns terapeits. Lara ieveda speciālistu istabā un iepazīstināja ar Filipu.

� Tas ir misters Rosmans. Viņ� strādā Kolumbijas apgabala slimnīcā. Dakteris Rosmans mēģinās tev palīdzēt.

�Vēlu sekmes. � Filipa balss skanēja izsmejo�i.

� Apskatīsim jūsu roku, mister Adler.

Cietu�ais izstiepa slimo roku, un Rosmans to uzmanīgi aplūkoja.

� Izskatās, ka jums ir nopietni bojāti muskuļaudi. Paskatīsimies, ko varam darīt lietas labā. Vai varat pakustināt pirkstus?

Filips paklausīja.

� Vēl neizdodas, ja? � jaunais dakteris pārprasīja. � Pamēģināsim roku nedaudz izvingrināt.

Tas Filipam sagādāja necie�amas sāpes. Rosmans noņēmās ar slimo roku veselu pusstundu un beigās nosolījās atnākt nākamajā dienā.

� Nē, labāk nevajag, � Filips iebilda. � Tam visam nav jēgas.

Istabā ienāca Lara.

� Filip, kādēļ tu negribi pamēģināt?

� Es jau mēģināju, � uzrunātais sacīja. � Vai tad tu nesaproti? Mana roka ir nedzīva. Un nekad tā vairs nebūs tāda kā agrāk.

� Filip... � Sievietes acīs sariesās asaras.

� Piedod, � Filips klusi sacīja. � Es tikai... Man vajadzīgs laiks, lai atgūtos.

Naktī Laru pamodināja klavieru skaņas. Viņa piecēlās no gultas un klusi aizzagās līdz viesistabai. Filips pid�amā sēdēja pie klavierēm un ar labo roku mēģināja izvilināt kādu melodiju. Pacēlis acis, vīrietis ieraudzīja Laru.

� Piedod, es laikam tevi iztraucēju no miega.

� Tas nekas, dārgais... � Lara pienāca Filipam cie�i klāt.

� Redz, cik savādi iznāca. Tu apprecēji slavenu pianistu, bet kļuvi par invalīda sievu.

Lara vīru apskāva un cie�i piespieda sev klāt*

� Tu neesi invalīds. Tu vari nodarboties ar daudz ko citu.

� Nevajag mani mierināt!

� Piedod man. Es tikai gribēju sacīt...

� Es saprotu. Un tu piedod man. Es... � Filips pacēla savainoto roku. � Es nekādi nespēju ar to aprast.

� Iesim labāk gulēt.

� Nē Ej vien. Es drīz nāk�u.

Filips visu nakti pavadīja nomodā, domādams par savu nākotni. �Kāda gan man var būt nākotne?� Vīrieti mocīja bezspēcīgs izmisums.

Tagad laulātais pāris ik dienas kopā ēda vakariņas, pēc maltītes abi lasīja vai skatījās tālrādi un tad devās pie miera.

� �Lara, es saprotu, ka esmu nekur nederīgs vīrs,� Filips reiz vainīgi teica. � Man... man glu�i vienkār�i mīlē�anās tagad nav prātā. Vari man ticēt � tu pie tā neesi vainojama.

� Es apprecējos ar tevi ne jau gultas dēļ, bet gan tādēļ, ka tevi neprātīgi mīlēju. Un joprojām turpinu mīlēt. � Laras balss ietrīcējās. � Un, kaut arī mēs nekad vairs negulētu kā vīrs un sieva, es tik un tā ar tevi jutī�os labi. Vienīgais, ko es gribu, lai tu mani mīlētu un vienmēr būtu kopā ar mani.

Gandrīz vai katru dienu viņi saņēma ielūgumus uz da�neda�ādiem saviesīgiem vakariem un labdarības pasākumiem, ta�u Filips kategoriski atteicās kaut kur doties. Viņ� neparko negribēja atstāt māju.

� Tu vari iet, � virs Larai teica. � Tas ir svarīgi tavam darbam.

� Man nav nekā svarīgāka par tevi, � sieva sacīja. � �ovakar mums būs klusas un jaukas vakariņas divatā.

Lara uzmanīja, lai pavārs gatavotu tikai Filipa iemīļotos ēdienus, vīrs gan bija pilnīgi zaudējis apetīti. Sanāksmes un lieti�ķās lik�anās mis Kamerona noturēja savos aug�stāva apartamentos, bet, kad uzņēmējai vajadzēja steidzami aizbraukt, viņa Mariannai sacīja:� Tagad es da�as stundas bū�u prom. Lūdzu, pieskatiet misteru Adleru.

� Labi, misis Adlere, � sekretāre apsolīja.

Kādu rītu Lara ieteicās:

� Dārgais, man negribas tevi atstāt vienu, ta�u man jāaizbrauc uz Klīvlendu. Vai tu bez manis liksi galā?

� Protams, � Filips apgalvoja. � Neesmu jau nemaz tik bezpalīdzīgs. Brauc vien. Un par mani neraizējies.

Kad Lara aizbrauca, Marianna atnesa Filipam atbildes vēstules, ko bija uzrakstījusi viņa vietā.

� Lūdzu, parakstiet tās, mister Adler!

� Nu protams. Man ir paveicies, ka neesmu kreilis! � Vīrie�a balss skanēja aizkaitināti. Viņ� paraudzījās uz Mariannu un mierīgi piebilda: � Atvainojiet. Es negribēju uz jums izgāzt savas dusmas.

� Es jūs saprotu, mister Adler, � sekretāre atbildēja. � Vai jums ne�ķiet, ka būtu labāk, ja jūs aizbrauktu ciemos pie kāda no saviem draugiem?

� Visi mani draugi ir ļoti aizņemti! � Filips no jauna iekarsa. � Viņi ir mūziķi. Uzstājas koncertos. Jūs gan esat neaptēsta!

Viņ� ātri izskrēja no istabas.

Marianna palika stāvam kā sastingusi.

Pēc stundas Filips iegāja viņas kabinetā. Sekretāre rakstīja ar rakstāmma�īnu.

� Marianna...

� Jā, mister Adler? ,

� Lūdzu, piedodiet mau. Brī�iem es vairs nevaldu pār sevi. Es negribēju jūs aizvainot.

� Es saprotu. � Sekretāre izturējās glu�i mierīgi.

Filips apsēdās viņai iepretī.

� Es neeju ārā no mājas, jo mani moka mazvērtības sajūta. Es domāju, ka visi tūdaļ blenzīs uz manu roku. Bet man nekāda �ēlo�ana nav vajadzīga.

Sekretāre klusēdama noraudzījās runātājā.

� Jūs pret mani ļoti labi izturējāties, � Filips turpināja , � es to protu novērtēt. Ta�u neviens nespēj man palīdzēt. Kas augstu kāpj, tas zemu krīt. Es biju uzkāpis augstu, Marianna, ļoti augstu. Mani nāca klausīties... karaļi, karalienes un... � Runātājs aprāvās. � Manu spēli klausījās cilvēki no visas pasaules. Es uzstājos Ķīnā, Krievijā, Indijā, Vācijā... � Filipa balss iedrebējās, pār vaigiem ritēja asaras. � Vai ievērojāt, ka pēdējā laikā esmu kļuvis raudulīgs? � Viņ� visiem spēkiem centās savaldīties.

� Neuztraucieties tik ļoti, � Marianna maigi sacīja. � Gan viss nokārtosies.

� Nē! Nekas vairs nenokārtosies. Ne-kas! Es esmu nelaimīgs kroplis.

� Nerunājiet tā. Jūs ta�u zināt, ka misis Adlerei ir taisnība. Jūs tik daudz ko varētu darīt. Līdzko jūsu roka vairs nesāpēs.

Izņēmis kabatdrānu, Filips noslaucīja asaras.

� Ak Dievs, esmu kļuvis no�ēlojams �īkstulis!

� Ja tas palīdz, var arī paraudāt, � Marianna ieminējās.

Filips paskatījās uz sekretāri un pasmaidīja.

� Cik jums gadu?

� Divdesmit se�i.

� Jūs esat ļoti prātīga.

� Nemaz ne. Es zinu, ko jums ir nācies pārdzīvot. Es atdotu visu, lai tas nebūtu noticis. Ta�u tas ir noticis, un es esmu pārliecināta, ka jūs tiksiet ar to galā.

� Man �ķiet, jūs �eit velti zaudējat laiku. � Filips atkal pasmaidīja. � Jums vajadzēja kļūt par sludinātāju.

� Ja vēlaties, es jums pagatavo�u kādu dzērienu.

� Nē, pateicos. Vai jūs labprāt spēlējat triktraku? � vīrietis negaidot ievaicājās.

� �o spēli es dievinu, mister Adler.

� Ja jūs gribat ar mani spēlēt triktraku, tad jums mani jāsauc par Filipu.

� Labi, Filip.

Un tā viņi sāka spēlēt �o spēli katru dienu.

Larai piezvanīja Terijs Hils.

� Diem�ēl man ir ienāku�as sliktas ziņas, � advokāts sacīja.

� Kas noticis?

� Azartspēļu iestā�u uzraudzības komisija nolēmusi līdz izmeklē�anas beigām apturēt jūsu licenci. Jūs varat tikt apvainota kriminālnoziegumā.

Tas bija negaidīts trieciens. Lara atcerējās Pola Martina vārdus: �Neuztraucies. Viņi neko nevarēs pierādīt.�

� Ko mēs �ajā lietā varam darīt, Terij?

� Patlaban neko. Jāsē� klusu un jānogaida. Es tie�i pa�reiz ar �o jautājumu nodarbojos.

Lara izstāstīja jauno ziņu Kelleram.

� Ak Dievs! � Hovards iesaucās. � Bet mēs ta�u no kazino ienākumiem cerējām samaksāt ķīlas. Vai viņi vismaz domā jums vēlāk atjaunot licenci?

� To es nezinu.

� Labi, � Kellers domīgi ierunājās. � Nāksies pārdot viesnīcu �ikāgā un izmantot akcijas, lai varētu samaksāt ķīlas un turpināt celtniecību Hjūstonā. Tā vien izskatās, ka nekustamā īpa�uma tirgus sāk brukt kopā. Daudzas investīciju bankas tagad pārdzīvo krīzi. Drexel, Burnham, Lambert ir Jau pārtrauku�i savu darbību. Saldā dzīve ir beigusies.

� Gan viss vēl nokārtosies, � Lara likās pārliecināta. �

� Būtu labi, ja tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Kreditori ar saviem zvaniem mani jau nomocīju�i.

� Neuztraucieties. � Laras balss skanēja uzmundrino�i. � Ja jūs esat bankai parādā vienu miljonu dolāru, jūs atrodaties bankas varā, bet, ja simt miljonus,� jūs esat stāvokļa noteicējs. Viņi vienkār�i nepieļaus, lai ar mani kaut kas atgadītos.

Otrā dienā Businessweek publicēja rakstu, kas sākās ar vārdiem:

�LARAS KAMERŪNAS IMPĒRIJAS PAMATI IR SAĻODZĪJU�IES. IESPĒJAMS, LARAI KAMERŪNAI NĀKSIES STĀTIES RĪNO TIESAS PRIEK�Ā. VAI DZELZS TAURENFTIS SPĒS NOSARGĀT SAVU IMPĒRIJU?�

Lara uzsita �urnālam ar dūri.

� Kā viņi uzdrīkstas tā rakstīt? Es viņus iesūdzē�u tiesā!

� Tas nebūs prātīgi darīts, � Kellers piezīmēja.

� Hovard, vai Cameron Tower ir pilnībā iznomāts?

� Pagaidām septiņdesmit procentu, bet �is darbs turpinās. Dienvidu apdro�inā�anas sabiedrība gatavojas aizņemt divdesmit stāvus, bet starptautiskā investīciju banka � desmit.

� Kad �ī ēka būs gatava, tā ienesīs mums pietiekami daudz naudas, lai atrisinātu mūsu finansiālās grūtības. Cik ilgs laiks vajadzīgs līdz tās pabeig�anai?

� Se�i mēne�i.

� Un tad, � Laras balss aiz satraukuma iedrebējās, � mums piederēs visaugstākais debesskrāpis pasaulē! Tas būs vareni!

Viņa pagriezās pret sienu, kur karājās topo�ā būvobjekta rasējumi. Tajos bija attēlota gigantiska monolīta celtne, kuras �ķautnēs spoguļojās apkārtējie nami. Apak�ējo stāvu slēgtajās galerijās bija izvietoti grezni veikali, bet aug�ējos � apartamenti un biroji.

� Mums vajadzēs iegūt sabiedrības labvēlību, � Lara sacīja.

� Nav slikta doma. � Kellers sarauca pieri.

� Kas noticis?

� Itin nekas. Es glu�i vienkār�i atcerējos Stīvu Mer-�isonu. Viņ� ļoti vēlējās �o gruntsgabalu iegūt.

� Jā, bet mēs viņu apsteidzām, vai ne?

� Tik tie�ām. Mēs bijām veiklāki, � Kellers lēni noteica.

Lara lika ieaicināt kabinetā D�eriju Taunsendu.

� D�erij, es gribu, lai Cameron Tower atklā�ana kļūtu par lielu, neparastu notikumu. Vai jums �ajā sakarībā kaut kas ir padomā?

� Ir kāds lielisks priek�likums. Atklā�ana notiks desmitajā septembrī, vai ne?

� Jā.

� Vai tas jums neko neizsaka?

� Desmitajā septembrī ir mana dzim�anas diena...

� Tie�i tā. � Taunsenda sejā atplauka smaids.

� Kādēļ gan mums neapvienot debesskrāpja atklā�anas svinīgo ceremoniju ar grandiozām jūsu dzim�anas dienas svinībām?

Lara brīdi iegrima domās.

� Tas patiesi ir interesanti. Aizraujo�a ideja! Mēs ielūgsim visus, ko vien var uzaicināt. Būs tāds troksnis, ka noskanēs pa visu pasauli. Es jūs lūdzu, D�erij, sagatavojiet sarakstu divsimt viesiem. Es gribu, lai jūs to sastādītu pats personiski.

� Varat uzskatīt, ka tas jau ir izdarīts, � Taun-sends pavīpsnāja. � Es jums to iesnieg�u apstiprinā�anai,

Lara uzsita dūri pa �urnāla Businessweek vāku.

� Mēs viņiem vēl parādīsim.

� Lūdzu, atvainojiet, misis Adlere, � Marianna sacīja. � Zvana Nacionālās celtniecības asociācijas sekretārs. Jūs neesat atbildējusi uz viņa ielūgumu sakarā ar piektdien rīkotajām vakariņām.

� Atvainojieties viņam un sakiet, ka es nekādi nevaru ierasties.

� Labi, mem.� Marianna izgāja no istabas.

� Lara, � Filips iebilda, �.es negribu, ka manis dēļ tu izvairies no sabiedrības. Tādi pasākumi tev ir ļoti svarīgi.

� Man ir svarīgāk būt kopā ar tevi. Kā sacīja tas amizantais vīriņ�, kur� Parīzē reģistrēja mūsu laulību: �Gan priekos, gan bēdās.� � Sieviete sarauca uzacis.

� Vismaz es domāju, ka viņ� tā teica. Es jau franciski nesaprotu.

Filips pasmaidīja.

� Es gribu, lai tu zinātu, � vīrietis sacīja, � cik tu man esi dārga. Man ir tāda sajūta, ka esmu tavu dzīvi pārvērtis ellē

� Tu maldies, � apskāvusi vīru, Lara no�ukstēja.

� Nevis ellē, bet paradīzē

Filips ģērbās. Lara palīdzēja vīram aiztaisīt krekla podziņas. Viņ� paskatījās uz savu attēlu spogulī un nopūtās.

� Es izskatos kā īsts hipijs. Vajadzētu apgriezt matus.

� Ja vēlies, es pateik�u Mariannai, lai pieraksta tevi pie friziera.

Filips nebija ar mieru.

� Nē Atvaino, Lara, es vē] nevaru rādīties cilvēkos.

Otrā rītā pie viņiem atnāca frizieris un manikīre.

� Ko tas nozīmē? � Filips bija neizpratnē

�Ja Muhameds neiet pie kalna, � Lara pavēs-tija, � tad kalns nāk pie Muhameda. Viņi ieradīsies �eit reizi nedēļā.

� Tu esi īsts brīnums, � viņ� teica.

� Tas vēl ir tikai sākums. � Lara noslēpumaini pasmaidīja.

Dienu vēlāk ieradās drēbnieks ar uzvalku un kreklu audumu paraugiem.

� Kas te īsti notiek? � Filips pārsteigts jautāja.

� Tu esi vienīgais man zināmais vīrietis, kuram ir se�as frakas, bet tikai �etri smokingi un divi uzvalki,� Lara atbildēja. � Domāju, ka ir pienācis laiks parūpēties par tavu garderobi.

� Kādēļ? Es ta�u nekur netaisos iet, � viņ� centās iebilst, tomēr atļāva noņemt sev mēru.

Vēl pēc da�ām dienām ieradās apavu meistars.

� Kas viņam �eit darāms? � Filips likās vēl vairāk apjucis.

� Tev vajadzīgi da�i jauni apavu pāri.

� Es jau tev teicu, ka netaisos nekur iet.

� Es zinu, mīļais. Bet, ja tomēr sadomāsi, � apavi tev ļoti noderēs.

Filips pievilka Laru sev klāt.

� Goda vārds, pasaulē vairs nevar būt labākas sievas.

� Un tu vēl �aubījies?

Laras kabinetā notika sanāksme.

� Mēs zaudējam tirdzniecības centru Losand�e-losā, � Hovards Kellers sacīja. � Bankas ir nolēmu�as atcelt aizdevumus.

� Tās nevar tā rīkoties.

� Tomēr jau rīkojas. Mēs esam bezspēcīgi.

� Mēs varētu ar bankām norēķināties, atvelkot līdzekļus no citiem objektiem.

� Lara, � Kellers rāmi iebilda, � jūs jau esat Izsmēlusi visas iespējas. Kaut gan drīz ienāks se�desmit miljoni dolāru no jūsu Jaunā debesskrāpja. ;j>.

� Es zinu, ta�u līdz tā pabeig�anai vēl paliku�i �etri mēne�i. Visi darbi rit pēc grafika, vai ne?

� Jā. � Kellers domīgi paskatījās Larā. Pirms gada uzņēmējai pat prātā nebūtu ienācis uzdot līdzīgu jautājumu. Tolaik viņa pārzināja katru sīkumu. �. Es domāju, būtu labāk, ja jūs vairāk laika pavadītu birojā,� viņ� piezīmēja. � Pēdējās nedēļās radu�ies daudzi neatrisināti jautājumi, ar kuriem varat tikt galā vienīgi jūs pati.

Lara pamāja.

� Labi, � uzņēmēja negribīgi piekrita. � Rīt no rīta es tur bū�u.

� Jūs lūdz pie telefona misters Viljams Elerbijs,� Marianna sacīja.

� Sakiet, ka es nevaru pienākt, � Filips noburk�ķēja.

� Atvainojiet, mister Elerbij, � sekretāre runāja klausulē, � misters Adlers patlaban ir aizņemts. Ko lai es viņam pasaku? � Marianna klausījās. � Labi. Paldies. � Nolikusi klausuli, sekretāre pagriezās pret Filipu. � Elerbijs ļoti vēlas, lai jūs ar viņu kopīgi paēstu pusdienas.

� Dro�i vien viņ� uztraucas, ka vairs nesaņems naudu par saviem pakalpojumiem.

� Laikam gan, � Mariannas balsī skanēja ironija, � viņ� dusmojas uz jums par to, ka jums uzbruka.

� Atvainojiet. � Filips samulsa. � Vai patiesi es tā izteicos, ka varēja �ādi saprast?

� Tik tie�ām.

� Ak Dievs, kā gan jūs varat mani paciest?

� Tas nenākas nemaz tik grūti. � Marianna pasmaidīja.

Nākamajā dienā Viljams Elerbijs zvanīja atkal. Filips atradās citā istabā. Sekretāre pacēla klausuli un, da�as minūtes parunājusi, devās meklēt Filipu.

� Zvanīja misters Elerbijs, � Marianna sacīja.

� Ja viņ� vēl kādreiz gribēs runāt, tad sakiet, lai vairs nezvana.

� Labāk pasakiet to misteram Elerbijam pats, � Marianna ierosināja. � Ceturtdien pulksten vienos jūs abi tiekaties pusdienās.

� Mēs kopā pusdienosim?!

� Elerbijs piedāvāja restorānu Le Cirque, ta�u es nodomāju, ka jums tik liela vieta nepatiks. � Sekretāre paraudzījās papīra lapā. � Misters Elerbijs jūs gaidīs restorānā Fu�s. Es parūpē�os, lai Makss jūs uz turieni aizved.

Filips pārskaities raudzījās Mariannā.

� Jūs devāt piekri�anu manā vietā, pat nepavai-cājusi, vai es to vēlos?

� Ja es būtu jums jautājusi, � sekretāre mierīgi atbildēja, � jūs nebūtu braucis. Ja gribat, varat atlaist mani no darba.

Krietnu brīdi vīrietis sekretāri nikni uzlūkoja, tad pamazām nīgrumu nomainīja smaids.

� Ziniet? Es jau esmu noilgojies pēc ķīnie�u virtuves.

Kad Lara pārradās mājās, Filips sacīja:

� Ceturtdien es pusdienās tiekos ar Elerbiju.

� Brīni�ķīgi, dārgais. Kad tu to izlēmi?

� To izlēma Marianna, � viņ� atzinās. � Sekretāre domā, ka man pietiek sēdēt mājās.

� Vai patiesi? � �Kad es tev to piedāvāju, tu atteicies.� � Marianna to ir prātīgi darījusi.

� Jā. Viņa ir īsta sieviete.

�Kāda es esmu muļķe,� Lara nodomāja. �Viņus nedrīkstēja atstāt divatā. Filips tagad ir tik jūtīgs.� <

Tajā brīdī Lara saprata, ka viņai Jātiek no Mariannas vaļā. _z.

Kad nākamajā dienā Lara pārnāca mājās, Filips ar Mariannu spēlēja triktraku.

�Та ir mūsu spēle,� sievietei galvā pazibēja doma.

� Kā lai es vinnēju, ja jums nepārtraukti, izkrīt pārskaitļi? � Filips smiedamies sacīja.

Lara stāvēja durvīs un skatījās. Viņa sen nebija dzirdējusi Filipu smejamies.

Marianna pacēla skatienu un ieraudzīja Laru.

� Labvakar, misis Adlere!

Filips pielēca kājās.

� Sveika, dārgā!� Vīrietis sievu noskūpstīja. � Viņas dēļ es palik�u bez biksēm.

�Es parūpē�os, lai tas nenotiktu,� Lara klusībā nosolījās.

� Vai es jums �odien vēl bū�u vajadzīga, misis Adlere?

� Nē, Marianna. Varat iet. Redzēsimies rīt no rīta.

� Pateicos, misis Adlere. Ar labu nakti.

� Ar labu nakti, Marianna.

Filips un Lara noskatījās, kā sekretāre aiziet.

� Ar viņu ir jautri, � Filips piezīmēja.

Lara noglāstīja vīram vaigu.

� Es priecājos, dārgais.

� Kā iet birojā?

� Ļoti labi. � Viņa negribēja vīram stāstīt par savām problēmām. Uzņēmējai atkal vajadzēja lidot uz Rīno, lai tiktos ar azartspēļu iestā�u uzraudzības komisiju. Ja lieta nenokārtosies viņai par labu, nāksies kazino slēgt un meklēt citus ienākumu avotus. Ta�u būs daudz labāk, ja Larai izdosies viņus pārliecināt, lai tik galēji nerīkojas. � Filip, man laikam nāksies vairāk būt birojā. Ir jautājumi, kurus Hovards viens pats nespēj atrisināt.

� Neuztraucies. Ar mani viss būs labi.

� Pēc da�ām dienām es aizlidoju uz Rīno. Tu ta�u arī varētu braukt līdzi?

Filips pakratīja galvu.

�Vēl es to nevaru. � Vīrietis paskatījās uz savainoto roku. � Vēl ne.

� Nu labi, dārgais. Es bū�u prom ne ilgāk kā divas vai trīs dienas.

Otrā rītā, kad Marianna Bella ieradās darbā, uzņēmēja viņu jau gaidīja. Filips vēl gulēja.

� Marianna... Vai jūs atceraties briljanta rokassprādzi, ko Filips man uzdāvināja dzim�anas dienā?

� Jā, misis Adlere.

� Kad jūs to pēdējo reizi redzējāt?

Sekretāre brīdi iegrima domās.

� �ī rota atradās jūsu guļamistabā uz mazā galdiņa...

� Tātad jūs rokassprādzi tur redzējāt?

� Jā, kādēļ jūs vaicājat? Vai kaut kas noticis?

� Diem�ēl. Rokassprādze ir pazudusi.

� Pazudusi? � Marianna, plati iepletusi acis, vērās Lara. � Kas to būtu varējis...

� Es jau jautāju visiem, kas �eit strādā. Neviens neko nezina.

� Varbūt jāsauc policija?...

� Nav vajadzīgs. Es negribu jūs nostādīt neveiklā stāvoklī.

� Nesaprotu...

� Ak jūs nesaprotat? Domāju, jums būs labāk, ja mēs savas attiecības glu�i vienkār�i pārtrauksim.

Pagalam apjukusi, Marianna skatījās uz Laru.

� Jūs ta�u, misis Adlere, zināt, ka es �o rokassprādzi neesmu ņēmusi. -4

� Es neko nezinu. Un negribu zināt. Bet ļums nāksies aiziet. � Lara ienīda pati sevi par to, ko �obrīd darīja. �Ta�u Filipu es neatdo�u nevienam,� viņa solījās. �Nevienam.�

Kad Filips ieradās brokastīs, Lara pavēstīja:

� Starp citu, mums būs jauna sekretāre.

Filips izbrīnījies raudzījās sievā.

� Kas tad nolicis ar Mariannu?

� Viņa brauc prom. Mariannai piedāvā darbu... Sanfrancisko.

Filipa izbrīns pieauga.

� Ak tā? Ļoti �ēl. Man likās, ka viņai �eit patīk.

� Man arī tā �ķita, ta�u mēs nestāsimies ceļā Mariannas karjerai, vai ne?

� Protams, ne, � Filips piekrita. � Es ie�u un novēlē�u viņai veiksmi. Viņa...

� Viņa jau aizgāja.

� Ko lai dara, � Filips skumji noteica, � acīmredzot man nāksies sev meklēt jaunu spēles partneri.

� Līdzko nedaudz nokārto�u savas darba lietas, � Lara sacīja, � es atkal kļū�u tava partnere.

Filips un Viljams Elerbijs sēdēja restorānā Fu's pie stūra galdiņa.

� Esmu tik priecīgs, ka varu tevi atkal redzēt, Filip, � Elerbijs neslēpa savu noskaņojumu. � Es tev zvanīju, bet...

� Es zinu, atvaino mani. Man ne ar vienu negribējās runāt, Bil.

� Ceru, ka viņi atradīs to nelieti, kas tev uzbruka.

� Policisti lika man noprast, ka aplaupī�anas gadījumiem viņi nepievēr� pārāk lielu vērību. Viņi tos pielīdzina gandrīz vai pazudu�u kaķu meklē�anai. Izskatās, ka to nelieti nekad nenoķers.

� Es saprotu, � Elerbijs nedro�i ieminējās, � ka tu laikam gan vairs nevarēsi spēlēt...

� Tu osi pareizi sapratis. � Filips pacēla savainoto roku. � Tā ir nedzīva.

� Toties tu pats esi dzīvs, Filip, � Elerbijs, paliecies uz priek�u, kaismīgi iesaucās. � Tev vēl visa dzīve priek�ā.

� Jā? Bet ko tad es darī�u?

� Tu varēsi mācīt mūziku.

Filipa sejā iegūla rūgts smaids.

� Vai tā nav ļauna ironija? Es ta�u biju izlēmis nodarboties ar stundu pasnieg�anu tad, kad bū�u beidzis savu koncertdarbību.

� Vari uzskatīt, ka tā diena jau ir pienākusi, � Elerbijs izrādīja iejūtību. � Es jau pasteidzos parunāt ar Ro�esteras mūzikas skolas direktoru. Viņi ir gatavi uz visu, lai tikai varētu tevi dabūt.

� Ta�u tas nozīmē, ka man nāksies apmesties uz dzīvi tur, � Filips sadrūma. � Bet Laras birojs atrodas Ņujorkā. � Runātājs pakratīja galvu. � Nē, es tā nevaru rīkoties. Tu pat nevari iedomāties, Bil, kā sieva par mani rūpējas.

� Varu iedomāties, ka viņa no tevis neatkāpjas ne soli.

� Lara gandrīz vai pameta visus savus darbus, lai tikai rūpētos par mani. Viņa ir visuzmanīgākā un vissmalkjūtīgākā sieviete pasaulē. Es par viņu esmu sajūsmā.

� Filip, bet tu �o priek�likumu vismaz apdomā, labi?

� Saki viņiem, ka esmu ļoti pateicīgs, ta�u baidos, ka mana atbilde būs noraido�a.

� Ja būsi pārdomājis, paziņo man.

� Noteikti. � Filips pamāja ar galvu.

Kad Filips atgriezās aug�stāva apartamentos, Lara jau bija aizgājusi. Nespēdams, nomierināties, viņ� bezmērķīgi klīda pa pla�ajām telpām un atcerējās sarunu ar savu mened�eri. �Es labprāt pasniegtu mūzikas stundas,� Filips domāja, �ta�u es nevaru prasīt no Laras, lai arī viņa apmetas uz dzīvi Ro�esterā, bet viens es turp nebrauk�u.�

Vīrietis izdzirda, ka atveras ārdurvis.

� Lara?

� Nē, atvainojiet, Filip. � Tā bija Marianna. � Es domāju, ka �eit neviena nav. Es atnācu, lai atdotu atslēgas.

� Jums ta�u vajadzēja jau būt Sanfrancisko.

� Sanfrancisko? Kādēļ?

� Vai tad tur nav jūsu jaunā darbavieta?

� Man nav nekāda darba.

� Bet Lara ta�u teica...

Pēk�ņi Marianna visu saprata.

� Tad lūk, kā! Vai viņa jums teica, kādēļ esmu atlaista?

� Atlaista? Viņa sacīja, ka jūs pati nolēmāt aiziet... ka jums piedāvāts kāds labāks darbs.

� Tā nav taisnība.

� Labāk apsēdīsimies, � Filips lēni sacīja. Viņi apsēdās viens otram pretī. � Kas tad �eit galu galā notiek? � vīrietis gribēja zināt.

Marianna dziļi nopūtās.

� Liekas, jūsu sieva uzskata, ka es... esmu uz Jums metusi acis.

� Ko jūs ar to gribat sacīt?

� Viņa apvainoja mani, ka esmu nozagusi jūsu dāvāto briljanta rokassprādzi. To viņa min par iemeslu manai atlai�anai. Esmu pārliecināta, ka misis Adlere �o lietu kaut kur noslēpusi.

� Tam es nespēju noticēt! � Filips iesaucās. � Lara uz to nav spējīga.

� Jūsu dēļ viņa ir spējīga uz visu.

�Es... es glu�i vienkār�i nezinu, ko lai saku, � Filips apjucis murmināja. � Es parunā�u ar Laru un...

� Nē Lūdzams, nedariet to. Un pat nesakiet viņai, ka biju �urp atnākusi. � Marianna piecēlās kājās.

� Un ko jūs tagad darīsiet?

� Par mani neraizējieties. Es atradī�u citu darbu.

� Marianna, ja es jums varu kaut kā palīdzēt...

� Jūs man neko nevarat palīdzēt.

� Jūs esat pārliecināta?

� Pilnīgi. Rūpējieties par sevi, Filip. � To teikusi, Marianna izgāja pa durvīm.

Filips satraukts nolūkojās aizejo�ajā sievietē Viņ� nespēja noticēt, ka Lara varētu tā rīkoties. �Kādēļ tad viņa man neteica ne vārda par pazudu�o rokassprādzi? Varbūt,� Filips sprieda, �Marianna patiesi ir rotaslietu nozagusi un Lara negribēja mani sarūgtināt. Marianna dro�i vien būs man samelojusi.�

TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA

�ikāgas lombardā, kas atradās Sautsteitstrītā, ienāca D�ess �ovs. Aiz letes sēdo�ais vecais vīrs pievērsa sve�ajam jautājo�u skatienu.

� Labdien! Ar ko varu pakalpot?

�ovs nolika viņam priek�ā rokaspulksteni.

� Cik jūs man par to dosiet?

Cilvēks aiz letes paņēma rokas pulksteni un sāka to uzmanīgi apskatīt.

� Piaget, � pēdīgi viņ� noteica. � Jauka mantiņa.

� Tā ir. Man ļoti �ēl no pulksteņa �ķirties, ta�u �obrīd esmu nonācis grūtībās. Jūs ta�u mani saprotat?

� Tāds jau ir mans darbs � saprast savus klientus, � lombarda darbinieks dziļdomīgi noteica. � Jūs pat nevarat iedomāties, kādus satrauco�us un ie�ēlino�us stāstus man �eit nākas noklausīties.

� Pēc da�ām dienām es ķīlu atkal izpirk�u. Pirmdien es sāk�u strādāt jaunā darbavietā. Bet patlaban man ļoti vajadzīga nauda.

Vecais vīrs atkal noliecās pie pulksteņa. Aizmugurējā vāciņā bija iegravēts kāds uzraksts. Viņ� paskatījās uz apmeklētāju.

� Esiet tik laipni un brītiņu pagaidiet. Es pārbaudī�u pulksteņa gaitu. Tādus izgatavo arī Bangkokā un aizmirst mehānismā ielikt da�us zobratiņus.

Iegājis blakus telpā, vīrietis paņēma lupu un centās izlasīt pusizdzēsto gravējumu. Ar lielām pūlēm viņam izdevās salasīt atsevi�ķus burtus: �Е1...Ш а.......Ibu .0

L.r.s.� Vecais vīrs atvēra galda atvilktni un izņēma policijas atsūtīto paziņojumu. Tajā bija meklētās mantas apraksts un atzīme par aizmugurējā vāka uzrakstu: �Filipam ar mīlestību no Laras.� Vecais lombarda darbinieks jau grasījās satvert telefona klausuli, kad apmeklētājs nepacietīgi iesaucās:

� Ei, jūs! Es ļoti steidzos! Vai jūs ņemsiet pulksteni vai ne?

� Es nāku, nāku! � mantu novērtētājs atsaucās un, nolicis klausuli, steidzās pie letes. � Par �o pulksteni es varu jums dot piecsimt dolārus.

� Piecsimt dolārus?! �ī manta ta�u maksā...

� Ja negribat � nevajag.

� Nu labi, � �ovs negribīgi piekrita. � Dodiet.

� Ta�u vispirms jums jāaizpilda �ī anketa, � vecais vīrs sacīja, pasniegdams apmeklētājam papīra lapu.

� Lai notiek, � uzrunātais pamāja un uzrakstīja: �D�ons D�ounss, Hentstrīta 21.� Cik viņam bija zināms, tad �ikāgā tādas ielas nebija, tāpat kā nebija, velns lai parauj, arī D�ona D�ounsa. D�ess �ovs pakampa naudu un iebāza to kabatā. � Esmu jums bezgala pateicīgs. Pēc da�ām dienām es pulksteni izpirk�u.

� Es par to ne�aubos.

Kad klients bija prom, vecais vīrs pacēla telefona klausuli un piezvanīja policijai.

Detektīvs ieradās lombardā pēc divdesmit minūtēm.

� Kādēļ jūs nepiezvanījāt, kamēr viņ� bija �eit? � vīrietis jautāja.

� Es jau mēģināju, � mantu novērtētājs sacīja,

� ta�u viņ� ļoti steidzās, glu�i kā sadedzis.

Detektīvs vērīgi aplūkoja aizpildīto anketu.

� Nez vai tā ko līdzēs, � vecīgais darbinieks piezīmēja. � Vārds un adrese laikam ir izdomāti.

� Kā to ņem, � detektīvs nomurmināja. � Vai viņ� anketu aizpildīja pats?

-Jā.

� Tad jau mēs viņu dabūsim ciet.

Policijas pārvaldes kompjūteram nevajadzēja pat triju minū�u, lai identificētu uz blankas atstāto īk�ķa nospiedumu. D�ess �ovs.

Viesistabā ienāca pārvaldnieks.

� Lūdzu, atvainojiet, mister Adler. Zvana kāds kungs, kur� stādījās priek�ā kā leitnants Man�īni. Kas man jāsaka?

� Es tūlīt runā�u. � Filips piegāja pie tālruņa. � Hallo!

� Filips Adlers?

-Jā. ....

� �eit leitnants Man�īni. Es biju atnācis pie jums uz slimnīcu. . ;

� Jā, es atceros.

� Es gribētu jūs informēt, kā notiek tā cilvēka meklē�ana, kas jūs aplaupīja. Jums ir paveicies. Es jau jums sacīju, ka mūsu priek�nieks gatavojas izsūtīt lombardiem jūsu pulksteņa aprakstu?

-Jā.

� Tagad pulkstenis ir atradies. Tas bija ieķīlāts kādā �ikāgas lombardā. Patlaban vietējā policijā cen�as izsekot pulksteņa ieķīlātāju. Jūs teicāt, ka varētu uzbrucēju atpazīt, vai ne?

� Noteikti.

� Tad ir labi. Es piezvanī�u vēl.

Laras kabinetā ienāca D�erijs Taunsends. Viņ� bija manāmi satraucies.

� Saraksts, par ko runājām, ir gatavs, � D�erijs svinīgi paziņoja. � Jo vairāk es par �o ideju domāju, jo interesantāka man tā �ķiet. Mēs nosvinēsim Jūsu dzim�anas dienu reizē ar pasaulē visaugstākā debesskrāpja atklā�anu! � Vīrietis pasniedza Larai viesu sarakstu. � Es iekļāvu tajā viceprezidentu. Viņ� ta�u ir kvēls jūsu pielūdzējs. .

Mis Kamerona pārlaida acis sarakstam. Tas drīzāk atgādināja informatīvo izdevumu �Kas kur� ir Va�ingtonā, Holivudā, Ņujorkā un Londonā�: tajā bija minēti valdības locekļi, pla�i pazīstami kinoļaudis, rokzvaigznes... Ar vārdu sakot, ļoti iespaidīgi.

� Lieliski, � uzņēmēja atzinīgi novērtēja. � Rīkojieties.

Taunsends iebāza sarakstu kabatā.

� Skaidrs. Tuvākajās dienās es sagatavo�u un izsūtī�u ielūgumus. Es jau piezvanīju Kariesam un liku. rezervēt lielo banketu zāli un gādāt par jūsu iecienītajiem ēdieniem. Galdi būs klāti divsimt personām. Vajadzības gadījumā svinību dalībnieku skaitu varēs papildināt. Jā, starp citu, vai ir kādi jaunumi attiecībā uz radu�os situāciju Rīno?

Jau no rīta Lara bija runājusi ar Toriju Hilu.

�Lielā �ūrija patlaban nodarbojas ar jūsu lietu, Lara. Ļoti iespējams, viņi nolasīs spriedumu, ar kuru jūs tiksiet saukta pie kriminālatbildības.�

�Vai tie�ām viņi to darīs? Tas, ka es vairākas reizes zvanīju Polam Martinām, vēl neko nepierāda. Varbūt mēs abi runājām par politiku, par viņa kuņģa �ūlu vai arī par ko citu.�

�Tikai nedusmojieties uz mani, Lara, bet es jums nepiekrītu.�

�Tad dariet kaut ko! Jūs ta�u esat mans advokāts. Izpestiet mani, velns parāvis, no �īm nepatik�anām!�

� Nē, � uzņēmēja Taunsendam atbildēja. � Viss ir kārtībā.

� Tad ir labi. Es dzirdēju, ka jūs ar Filipu gatavojaties sestdien doties pie mēra vakariņās.

-Jā.

Vispirms viņa gribēja no �ī ielūguma atteikties, ta�u Filips tam pretojās.

��ie cilvēki tev ir vajadzīgi,� viņ� sacīja. �Nedrīkst viņus aizvainot. Es gribu, lai tu piedalītos vakariņās.�

�Tikai kopā ar tevi, dārgais.�

�Lai tā būtu,� viņ� nopūtās. �Es arī ie�u. Laiks izbeigt vientuļnieka dzīvi.�

Sestdienas vakarā Lara palīdzēja Filipam apģērbties. Viņa ielika podziņas krekla man�etēs un aizsēja kaklasaiti. Filips stāvēja klusēdams un domās nolādēja savu bezpalīdzību.

� Glu�i kā Kens un Bārbija, vai ne? _n

� Ko tu teici? . t , л

� Nē, neko. * .f �

� Lūk, dārgais. Tu būsi pats skaistākais vīrietis �ajās vakariņās.

� Pateicos.

� Arī man vēl jāsaģērbjas, � Lara ieminējās; � Mēram nepatīk ilgi gaidīt. w

� Es bū�u bibliotēkā, � Filips sacīja.

Pēc pusstundas Lara ienāca bibliotēkā. Sieviete izskatījās apburo�i. Viņai mugurā bija brīni�ķīga balta Oskar de la Rent kleita, bet uz rokas Filipa dāvinātā briljanta aproce.

Filips visu nakti nespēja aizmigt. Vīrietis skatījās uz līdzās gulo�o Laru un centās izprast iemeslus, kas viņai lika apvainot Mariannu rokassprādzes zādzībā. Filips saprata � jāpanāk, lai sieva atzīstas �ajā zemiskajā rīcībā, ta�u vispirms viņ� gribēja parunāt ar atlaisto sekretāri.

No rīta, kad Lara vēl gulēja, Filips klusi apģērbās un izgāja uz ielas. Līdz biju�ās sekretāres mājai viņ� aizbrauca ar taksometru. Atrada Mariannas dzīvokli un piezvanīja pie durvīm.

� Kas tur ir? � miegaina balss jautāja.

� Tas esmu es, Filips. Man ar jums jārunā. � Durvis atvērās, uz sliek�ņa stāvēja Marianna.

� Filip?! Vai kaut kas noticis?

� Mums jāaprunājas.

� Labi, ienāciet.

Filips iegāja dzīvoklī.

� Atvainojiet, es laikam jūs uzmodināju, ta�u tas ir ļoti svarīgi.

� Kas tad ir atgadījies?

� Par rokassprādzi jums bija taisnība. Vakar Lara to bija uzlikusi viesībās. Man jums ir jāalvainojas. Atzīstos, es domāju... Varbūt tie�ām jūs to... Es gribu teikt � man ļoti �ēl, ka tā iznācis.

� Ir jau saprotams, ka jūs noticējāt viņai, nevis man, � Marianna runāja mierīgi. � Viņa ta�u ir jūsu sieva.

� �odien pat es Larai sarīko�u skandālu, ta�u vispirms man vajadzēja parunāt ar jums.

� Priecājos, ka esat atnācis, � Marianna, skatīdamās Filipam acīs, sacīja, � ta�u traci rīkot nevajag.

� Kādēļ? Kādēļ viņai vispār vajadzēja tā darīt?

� Vai tad jūs nesaprotat?

� Atklāti sakot, nē Tas ir muļķīgi.

� Liekas, ka es pazīstu jūsu sievu labāk nekā jūs pats. Lara jūs neprātīgi mīl. Viņa ir ar mieru darīt itin visu, lai tikai jūs nezaudētu. Iespējams, jūs esat vienīgais cilvēks �īs sievietes dzīvē, kuru viņa patiesi mīl. Jūs esat viņai vajadzīgs. Un domāju, ka arī jums Lara ir vajadzīga. Jūs ta�u viņu ļoti mīlat, vai ne, Filip?

� Jā.

� Tad aizmirstiet �o atgadījumu. Ja jūs sāksiet izskaidro�anos, nekas labs no tā neiznāks, jūs vienīgi sabojāsiet savas attiecības. Gan jau es atradī�u sev citu darbu.

� Bet jūs, Marianna, ta�u esat nepatiesi apvainota.

Uzrunātā skumji pasmaidīja.

� Pasaulē velti meklēt taisnību. � �Ja dzīvē valdītu taisnība, tad es būtu misis Adlere.� � Par mani neuztraucieties.

� Tad atļaujiet man vismaz ko darīt jūsu labā. Es do�u jums nedaudz naudas, lai varētu...

� Paldies, nevajag, � Marianna ierunājās. Viņai gribējās Filipam tik daudz ko pateikt, ta�u sieviete saprata, ka tas būtu veltīgi. � Atgriezieties mājās, Filip.

Būvlaukums atradās �ikāgas dienviddaļā. Tur tika celta divdesmitpiecstāvu administratīvā ēka. Netālu no jaunceltnes piestāja policijas automa�īna bez pazī�anas zīmēm, no tās izkāpa divi detektīvi. Viņi devās uz topo�o celtni un, apstādināju�i pirmo satikto strādnieku, vaicāja: � ¹

� Kur var sastapt jūsu priek�nieku?

Uzrunātais norādīja uz ra�ena auguma vīru, kur� nikni strostēja kādu strādnieku.

� Tur jau viņ� ir.

Detektīvi piegāja pie darbu vadītāja.

� Vai jūs �eit esat priek�nieks?

� Es esmu priek�nieks. Pie tam ļoti aizņemts, � vīrietis pagriezies sacīja saērcinātā balsī. � Ko jums vajag?

� Vai �eit strādā cilvēks, kuru sauc D�ess �ovs?

� �ovs? Jā. Viņ� ir aug�ā. � Darbu vadītājs ar roku norādīja uz celtnieku, kas strādāja uz dzelzs sijas divpadsmitajā stāvā.

� Esiet tik laipni, palūdziet, lai viņ� nokāpj zemē.

� Kāda velna pēc? Viņam ta�u ir jāstrādā...

Viens no detektīviem piebāza darbu vadītājam pie deguna policista apliecību.

� Sakiet, lai viņ� nāk lejā.

� Kas par lietu? Vai D�ess kaut ko ievārījis?

� Nē, mēs tikai gribam ar viņu parunāt.

� Labs ir. � Darbu vadītājs uzsauca kādam tuvumā eso�am strādniekam: � Uzbrauc aug�ā un saki D�esam, ka es viņu saucu.

Pēc da�ām minūtēm meklētais bija klāt.

� �ie d�entlmeņi vēlas ar tevi runāt, � darbu vadītājs sacīja un pats aizgāja prom.

D�ess smīnēdams uzlūkoja nepazīstamos.

� Pateicos jums. Es vismaz varē�u atvilkt elpu. Kā varu jums palīdzēt?

Viens no detektīviem parādīja rokas pulksteni.

� Vai tas ir jūsu? '

Smīns vīrie�a sejā izdzisa.

� N-nē

� Vai esat par to pārliecināts?

� Protams. � Viņ� norādīja uz savu kreiso roku.

� Es nēsāju �Seiko�.

� Bet jūs �o pulksteni bijāt ieķīlājis lombardā?

�ovs acīm redzami nervozēja.

� Ak, jā. Atcerējos, bija tāda lieta. Tas izdzimtenis man deva par pulksteni tikai piecsimt dolāru. Bet �ī manta ir vērta vismaz...

� Jūs ta�u teicāt, ka tas nav jūsu pulkstenis.

� Pareizi. Tas nav mans.

� Kur jūs to ņēmāt?

� Atradu.

� Jā? Bet kur?

� Uz celiņa pie savas mājas, � �ovs sameloja.

� Kad izkāpu no automa�īnas, pulkstenis gulēja zālē Nu, lūk... Tas saulē iespīdējās, un tā es to atradu.

� Jums palaimējās, ka nebija lietaina diena.

� Aha.

� Mister �ov, vai jums patīk ceļot?

� Nē

� �ēl. Jums nāksies doties nelielā izbraucienā uz Ņujorku. Mēs palīdzēsim jums sakravāt mantas.

Kad viņi ieradās �ova dzīvoklī, detektīvi sāka visu pārmeklēt.

� Ei, ko jūs darāt? � �ovs iekliedzās. � Vai jums ir kratī�anas orderis?

� Mums tas nemaz nav vajadzīgs, � viens no detektīviem mierīgā balsī atbildēja. � Mēs tikai palīdzam jums saposties ceļam.

Pa to laiku viņa kolēģis bija izskatījis drēbju skapi. Uz aug�ējā plaukta stāvēja kurpju kaste. Viņ� nocēla to un ielūkojās iek�ā.

� Augstais Dievs! � detektīvs pārsteigts iesaucās.

� Kādas dāvanas Ziemassvētku vecītis te atstājis!

Laras kabinetā pa Iek�ējo telefonu atskanēja Ketl-jas balss:

� Zvana misters Tillijs, mis Kamerona.

Tillijs bija Cameron Tower celtniecības vadītājs.

Lara pacēla klausuli.

� Hallo?

� Mums ir mazas nepatik�anas, mis Kamerona.

� Kādas tie�i?

� Izcēlās ugunsgrēks. Tagad tas Jau ir novērsts.

� Kāds tam bija iemesls?

� Gaisa dzesē�anas iekārtā notika sprādziens. Aizdegās transformators. īssavienojums. Tāds iespaids, it kā kāds būtu sabojājis vadu izolāciju.

� Vai bojājumi ir nopietni?

� Domāju, ka uz dienu vai divām darbus nāksies pārtraukt. Pa to laiku mēs visu satīrīsim un salabosim transformatoru.

� Rīkojieties. Un par notieko�o ziņojiet man.

Katru vakaru Lara pārradās mājās norūpējusies un nogurusi.

� Es raizējos par tevi, Lara, � Filips reiz ieteicās. � Varbūt es varu tev kaut ko palīdzēt?

� Nē, dārgais. Paldies. � Viņa centās pasmaidīt.

� Glu�i vienkār�i man darbā radu�ās da�as nepatik�anas.

Filips viņu maigi apskāva.

� Es jau esmu teicis, ka tevis dēļ vai zaudēju prātu?

Lara paskatījās vīram acīs un atkal pasmaidīja.

� Pasaki man to vēlreiz.

� Es tevis dēļ vai zaudēju prātu.

Lara cie�i piekļāvās vīram. �Vienīgi to es gribu, un vienīgi tas man ir vajadzīgs.�

� Dārgais, kad es mazliet tik�u galā ar savām darba lietām, mēs abi kaut kur aizbrauksim. Divatā. Tikai tu un es.

� Norunāts.

�Kādu dienu,� Lara nodomāja, �man nāksies Filipam izstāstīt par Mariannu. Es zinu, ka mana rīcība bija zemiska. Ta�u, ja es būtu Filipu zaudējusi, es to neizturētu.�

Otrā dienā Tillijs atkal piezvanīja.

� Vai jūs atteicāties no marmora, kas bija paredzēts grīdām?

� Kādēļ lai es būtu to darījusi? � mis Kamerona lēni izrunāja vārdus.

� Nezinu. Bet kāds to ir izdarījis. Marmoru vajadzēja atvest �odien. Kad es viņiem zvanīju, man atbildēja, ka pēc jūsu norādījuma pirms diviem mēne�iem �is pasūtījums ir anulēts.

Niknuma pārņemta, uzņēmēja klausījās Tillija vārdos.

� Skaidrs. Cik mēs tagad atpaliekam no grafika?

� Es vēl precīzi nezinu.

� Sakiet viņiem, lai atved marmoru pēc iespējas ātrāk.

Darbistabā ienāca Hovards Kellers.

� Izskatās, ka bankas jau sāk uztraukties, Lara. Nezinu, vai man vēl ilgi izdosies no tām izvairīties.

� Tik ilgi, kamēr nebūs uzcelts Cameron Tower. Mēs jau esam tuvu mērķim, Hovard. Atliku�i vēl tikai trīs mēne�i.

� Es jau viņiem to teicu, � vīrietis nopūtās.� Labi, pateik�u vēlreiz.

No iek�ējā telefona atskanēja Ketijas balss:

� Lūdzu, runājiet ar misteru Tilliju.

Lara paskatījās uz Kelleru.

� Palieciet uz vietas. � Uzņēmēja pacēla klausuli. � Jā?

� Mis Kamerona, ir v61 kāda problēma.

� Klausos.

� Lifti nav kārtībā. Tie nedarbojas atbilsto�i programmai, visi signāli ir sajaukti. Ja nospie� pogu �uz leju� � lifts brauc aug�ā. Nospie� uz astoņpadsmito stāvu � lifts nobrauc pagrabā. Kaut ko tādu es vēl neesmu pieredzējis.

� Domājat, tas viss izdarīts ar nolūku?

� Grūti pateikt. Iespējams, vienkār�i pavir�ība.

� Cik ilgu laiku aizņems remonts?

� Ne pārāk daudz. Speciālisti Jau ķēru�ies pie darba. j*. -

� Brauciet �urp uz biroju, � Lara, nolikdama klausuli, sacīja.

� Vai viss ir kārtībā? � Kellers gribēja zināt.

� Hovard, � uzņēmēja izlikās nedzirdam viņa jautājumu, � vai jūs pēdējā laikā esat kaut ko dzirdējis par Stīvu Mer�isonu?

Vīrietis neizpratnē raudzījās uz savu priek�nieci.

� Nā Kas tad ir?

� Nekas. Es vienkār�i painteresējos.

Cameron Enterprises celtniecību finansējo�ie baņķieri bija sarīkoju�i apspriedi. Viņiem bija iemesls satraukumam. Tomēr grūtības pārdzīvoja ne vien Cameron Enterprises, nopietnas problēmas bija skāru�as arī citus klientus. Celtniecības kompāniju akciju kri�anās izvērtās par īstu katastrofu, radīdama smagu triecienu korporācijām � �o vērtspapīru turētājiem.

Uz sarunām ar Hovardu Kelleru ieradās se�i baņķieri, tik�anās atmosfēra bija nomāco�a.

� Mums sakrāju�ies nenomaksāti vekseļi gandrīz par simt miljoniem dolāru, � kāds no baņķieriem savu kolēģu vārdā paziņoja. � Baidos, ka Cameron Enterprises mēs vairs ilgāk nevaram atbalstīt.

�Jūs esat aizmirsu�i divas lietas, d�entlmeņi, � Kellers viņiem atgādināja. � Pirmkārt, kuru katru dienu mēs gaidām, ka tiks atjaunota kazino licence Rīno. Jau ienākumu no kazino vien būs pieliekami, lai nosegtu jebkuru deficītu. Otrkārt � Cameron Tower celtniecība norit stingri pēc grafika. Pēc trim mēne�iem debesskrāpis būs uzcelts. Septiņdesmit procenti no �īs ēkas platības jau ir iznomāti, un varu jums apgalvot, ka atklā�anas dienā brīvas vietas tur vairs nebūs. Та ka, d�entlmeņi, jūsu nauda ir vislielākajā dro�ībā. Jums ir darī�ana ar Laras Kameronas neparastajām, brīnumainajām spējām.

Baņķieri saskatījās.

� Būs labāk, � kāds no viņiem noteica, � ja mēs radu�os situāciju apspriedīsim savā starpā un tad tiksimies ar jums no jauna.

� Lieliski. Es to visu pateik�u Larai Kameronai.

Kellers pastāstīja Larai par tik�anos ar baņķieriem.

� Es domāju, ka viņi turpinās ar mums sadarboties,� uzņēmējas kompanjons pauda pārliecību. � Tomēr pagaidām, lai noturētos virs ūdens, mums nāksies pārdot kādu no saviem īpa�umiem.

� Dariet tā.

Lara ieradās birojā agri no rīta un atgriezās mājās tikai vēlu vakarā. Viņa izmisīgi centās glābt savu impēriju. Savam vīram viņa nemaz nevarēja veltīt laiku. Ta�u Lara nevēlējās, lai Filips uzzina, ar kādām grūtībām viņai nākas cīnīties. �Filipam jau tāpat ir smagi,� sieviete sprieda. �Es negribu mīļotajam cilvēkam uzkraut vēl arī savas nepatik�anas.�

Pirmdien jau pulksten se�os no rīta zvanīja Tillijs. � ...

� Būs labāk, ja jūs atbrauksiet pati, mis Kamerona.

Lara tūdaļ saprata, ka noticis kas nelāgs.

� Nu kas tad vēl?

� Es gribu, lai Jūs to redzat pati ar savām acīm.

� Es braucu.

Uzņēmēja piezvanīja Kelleram.

� Hovard, Cameron Tower celtniecībā nāku�as klāt vēl jaunas problēmas. Es aizbrauk�u pēc Jums un paņem�u jūs līdzi.

Pēc pusstundas viņi jau traucās uz būvobjektu.

� Vai Tillijs vismaz pateica, kas īsti ir noticis? � Kellers centās noskaidrot.

� Nē Ta�u nejau�ībām es vairs neticu. Jums bija taisnība: Stīvs Mer�isons ļoti gribēja iegūt �o gruntsgabalu. Bet es viņam to nocēlu no deguna.

Ieradu�ies būvvietā, viņi ieraudzīja milzīgu daudzumu zemē nokrautu logu stiklu � tas bija tum�i ietonēts un rūpīgi iesaiņots. Patlaban tika izkrautas vairākas smagās automa�īnas ar līdzīgu vedumu. Pie Laras un Kellera piesteidzās Tillijs.

� Labi, ka jūs atbraucāt.

� Kas tad noticis?

� �is nav tas stikls, ko mēs pasūtījām. Tam ir cits tonis un citi izmēri.

Lara un Kellers saskatījās.

� Vai �eit uz vietas stiklu nevar sagriezt vajadzīgajos izmēros? � Kellers vaicāja.

� Nē, tas nekādi nav iespējams. � Tillijs pakratīja galvu. � Tad te radīsies veseli silikāta kalni!

� Kut mēs �os stiklus pasūtījām? � Lara painteresējās.

� Ņūd�ersijas celtniecības materiālu un stikla ra�o�anas kompānijā.

� Es tūlīt ar viņiem sazinā�os, � uzņēmēja stingrā balsī sacīja. � Kad ir mūsu beidzamais termiņ�?

Tillijs brīdi padomāja.

� Ja stiklus atsūtīs ne vēlāk kā pēc divām nedēļām, mēs vēl varēsim iekļauties grafikā. Protams, nāksies krietni saraut, ta�u principā tas ir iespējams.

Lara pagriezās pret Kelleru.

� Ejam.

Oto Karijs bija Ņūd�ersijas celtniecības materiālu un stikla ra�o�anas kompānijas pārvaldnieks. Viņ� nekavējoties pacēla klausuli.

� Jā, mis Kamerona? Cik es saprotu, tad jums ir kādas problēmas?

� Nē, � Lara atcirta. � Problēmas ir jums pa�iem. Jūs esat mums atsūtīju�i� nepareizu logu stiklu. Ja es divu nedēļu laikā nesaņem�u īsto pasūtījumu, Jums būs beigas! Jūsu kompānija apdraud projektu, kurā ieguldīti trīssimt miljoni dolāru.

� Es nesaprotu... Lūdzu, nenolieciet klausuli. � Pagāja piecas minūtes, līdz Karijs vajadzīgo noskaidroja. Pēdīgi pārvaldnieks atkal sāka runāt: � Es ļoti atvainojos, mis Kamerona. Bija nepareizi noformēts pasūtījums. Tas, kas ir noticis...

� Es par to nospļaujos, � Lara runātāju pārtrauca.

� Es vienkār�i vēlos, lai jūs izpildītu manu pasūtījumu.

� Es to darī�u ar prieku.

Lara izjuta atvieglojumu.

� Kad mēs savu stiklu saņemsim?

� Pēc diviem vai trim mēne�iem.

� Tik ilgi?! Par to nevar būt ne rimas! Tie mums vajadzīgi jau �odien!

� Es ar lielāko prieku jums palīdzētu, mis Kamerona, � Karijs sacīja, � ta�u mēs diem�ēl esam apkrauti ar citiem pasūtījumiem.

� Jūs neesat sapratis, � Lara neatlaidās. � Tas ir ārkārtīgi steidzami un...

� Es jūs labi saprotu. Un apsolu, ka mēs pieliksim visas pūles. Pēc diviem vai trim mēne�iem jūs savu pasūtījumu saņemsiet. Man ļoti �ēl, ka mēs nevaram ātrāk...

Lara ar troksni nosvieda klausuli.

� Es nespēju tam noticēt! � uzņēmēja sadusmota iesaucās, tad pagriezās pret Tilliju. � Vai ir vēl kāda kompānija, kas varētu izpildīt mūsu pasūtījumu?

Tillijs ar plaukstu paberzēja pieri.

� Tik īsā laikā � nez vai. Ja mēs pasūtīsim kādam citam, viņiem būs jāsāk no pa�a sākuma. Bez tam arī viņiem būs daudz pasūtījumu un vēl pa�iem savi klienti.

� Lara, � Kellers negaidot ieteicās, � vai drīkstu ar jums runāt zem �etrām acīm? � Viņi pagāja sāņus. � Man tik ļoti negribējās jums to sacīt, bet...

� Sakiet vien.

� ...iespējams, ka jūsu draugam Polam Martinam �ajā sakarībā ir kas zināms. Varbūt viņ� zina kādu, kur� savukārt pazīst vēl kādu...

� Laba doma, Hovard, � Lara piekrita. � Es mēģinā�u kaut ko uzzināt.

Pēc divām stundām Lara jau sēdēja Pola Martina kabinetā.

� Tu pat nevari iedomāties, cik es esmu laimīgs, ka tu man piezvanīji, � advokāts sacīja. � Ir pagājis tik ilgs laiks! Ak Dievs, tu, kā vienmēr, izskaties lieliski, Lara!

� Pateicos, Pol!

� Ko es tavā labā varu darīt?

� Izskatās, � Lara ieteicās, � ka es ierodos pie tevis tikai tad, ja man kaut kas ir vajadzīgs.

� Un es tev vienmēr palīdzu, vai ne?

� Jā gan. Tu esi labs draugs. � Sieviete nopūtās. � Un tie�i �obrīd man labi draugi ir vajadzīgi.

� Kas tad ir noticis? Vai atkal streiko?

� Na �oreiz runa ir par Cameron Tower.

Vīrietis sarauca pieri.

� Es dzirdēju, ka tev tur viss iet labi.

� Gāja labi. Man �ķiet, ka Stīvs Mer�isons ir nodomājis izjaukt �ī projekta īsteno�anu. Viņ� man atriebjas. Pēk�ņi viss sācis iet �ķērsām � sare�ģījumi seko cils citam. Līdz �im mums pa�iem izdevās ar visu tikt galā. Bet tagad... Tagad notikusi īsta katastrofa. Mums draud tas, ka mēs nevarēsim pabeigt celtniecību paredzētajā laikā. Mūsu galvenie klienti var no mums novērsties. Un es nevaru to pieļaut. � Lai nedaudz nomierinātos, viņa dziļi ievilka elpu. � Pirms pusgada mēs Ņūd�ersijas celtniecības materiālu un stikla ra�o�anas kompānijā pasūtījām tum�os logu stiklus. �orīt mēs saņēmām kravu. Ta�u atvestie stikli izrādījās pavisam citādi, nekā mēs bijām pasūtīju�i.

� Vai tu viņiem zvanīji?

� Jā. Pārvaldnieks apgalvoja, ka būs vajadzīgi divi vai trīs mēne�i, lai kļūdu izlabotu. Ta�u man stikli vajadzīgi jau divās tuvākajās nedēļās. Mani strādnieki stāv bez darba. Ja es nespē�u paredzētajā termiņā pabeigt �ī debesskrāpja celtniecību, tad zaudē�u visu, kas man ir.

� Nē, � raudzīdamies Larā, Pols Martins lēni izrunāja vārdus, � tu nezaudēsi. Man nāksies padomāt, ko es varu tur līdzēt.

Larai kā akmens novēlās no sirds.

� Pol, es... � Viņa nezināja, kā lai savas jūtas izsaka vārdos. � Paldies tev.

Pols satvēra sievietes roku un pasmaidīja.

� Dinozaurs vēl nav miris, � advokāts noteica. � Rītdien es tev piezvanī�u.

Otrā rītā pirmo reizi pēc ilgiem mēne�iem ieskanējās tālrunis, pa kuru mēdza zvanīt Pols Martins. Lara acumirklī pacēla klausuli.

� Pol?

� Sveika, Lara. Es sazinājos ar kādu no saviem draugiem. Lieta nav viegla, ta�u nokārtot to var. Viņi sola tev piegādāt logu stiklu jaunnedēļ.

Pirmdien Lara atkal zvanīja Polam Martinām.

� Stikls vēl nav atvests, Pol, � viņa sacīja.

� Jā? � Vīrietis brīdi klusēja. � Es to noskaidro�u. � Viņa balss atmaiga. � Zini, kas vienīgais man patīk visā �ajā notikumā? Tas, ka es atkal varu runāt ar tevi, dārgā.

� Jā, jā. Es... Pol... ja es laikā nedabū�u logu stiklu...

� Nekrīti izmisumā. Dabūsi.

Nedēļas beigās nekas nebija mainījies.

Laras kabinetā ienāca Kellers.

� Es tikko kā runāju ar Tilliju. Pēdējais termiņ� ir nākamā piektdiena. Ja stiklu saņemsim � viss būs kārtībā. Pretējā gadījumā mums ir beigas.

Arī ceturtdien stikls vēl nebija atvests.

Lara devās uz Cameron Tower būvlaukumu. Tur nemanīja neviena strādnieka. Milzīgais debesskrāpis majestātiski slējās pret mākoņiem, aizēnodams apkārtējās ēkas. Tas bija viņas piemineklis. �Es neļau�u tam sabrukt,� Lara nikni nosolījās.

Viņa atkal piezvanīja Polam Martinam.

� Atvainojiet, � advokāta sekretāre sacīja. � Misters Martins �obrīd ir izgājis. Ko lai es viņam pasaku?

� Lūdzu, pasakiet, lai viņ� man piezvana, � Lara sacīja un pievērsās Kelleram. � Man ir nojauta, kuru es gribētu pārbaudīt. Uzziniet, vai gadījumā �īs stikla rūpnīcas īpa�nieks nav Stīvs Mer�isons?

Pēc pusstundas Kellers atgriezās Laras kabinetā. Viņa seja bija bāla.

� Nu? Vai noskaidrojāt, kam �ī rūpnīca pieder?

� Jā, � Kellers lēni noteica. � Tā ir piereģistrēta Delaverā. īpa�nieks � Etna Enterprises.

� Etn a En ter prises ?

� Tie�i tā. Viņi to ir nopirku�i pirms gada. Etna Enterprises pieder Polam Martinam.

TRĪSDESMIT TRE�Ā NODAĻA

Par Cameron Enerprises turpināja izplatīties slikta slava. Avī�u reportieri, kuri vēl nesen Laru savos rakstos apjūsmoja, tagad it kā sarunāju�i sāka viņu kritizēt.

Hovarda Kellera kabinetā ienāca D�erijs Taunsends.

� Man tas viss nepatīk, � viņ� sacīja.

� Tie�i kas?

� Vai tad jūs avīzes nelasāt?

� Lasu. Viņi it kā būtu norāvu�ies no ķēdes.

� Ziniet, Hovard, mani ļoti uztrauc �ī gaidāmā dzim�anas diena. Ielūgumus es izsūtīju, ta�u sakarā ar presē sacelto troksni man nākas saņemt vienīgi atteikumus. Tie nelie�i baidās aptraipīt savu reputāciju. �ķiet, tā ir sakāve, Hovard.

� Ko tad jūs iesakāt?

� Atcelt svinības. Es izdomā�u, kā to izskaidrot.

� Jums ir taisnība, � Kellers piekrita. � Man ļoti negribētos, ka Lara nokļūst tik nepatīkamā situācijā.

� Labi, tādā gadījumā es izsūtī�u atvaino�anās vēstules un paziņojumus, ka vakars tiek atcelts. Jūs to pateiksiet Larai?

� Norunāts.

Larai piezvanīja D�erijs Hils.

� Es tikko saņēmu paziņojumu, � advokāts pavēstīja. � Parīt jūs izsauc uz Rīno. Jums Jāsniedz liecība Lielajai �ūrijai. Es arī brauk�u.

Aizdomās turētā D�esa �ova nopratinā�anas stenogramma.

Nopratinā�anu veic detektīvs leitnants Sels Man-�īni.

M.: Labdien, mister �ov! Es esmu leitnants Man-�lni.

Vai jums ir zināms, ka mūsu saruna tiek pieraks-tīla?

�.: Ir zināms.

M.: Jūs esat atteicies no advokāta?

�.: Man aizstāvis nav vajadzīgs. Visa mana vaina ir tā, ka es atradu pulksteni. Zvēru pie Dieva! Jūs mani atvilkāt �urp kā traku suni.

M.: Mister �ov, vai jūs pazīstat Filipu Adleru?

�.: Nē Kādēļ man viņ� būtu jāpazīst?

M.: Jums samaksāja par to, lai jūs �im cilvēkam uzbruktu?

�.: Es teicu � man nav ne mazākās nojausmas, kas viņ� tāds ir.

M.: Policija jūsu �ikāgas dzīvokli atrada piecdesmit tūksto�us dolāru. Kur jūs ņēmāt �o naudu?

�.: (Nav atbildes.)

M.: Mister �ov...

�.: Es �o naudu laimēju.

M.: Kur?

�.: Stadionā... totalizatorā... jūs jau �zināt...

M.: Jums gan laimējas, mister �ov.

�.: Jā. Laimējas.

M.: Patlaban jūs strādājat �ikāgā. Vai tā?

�.: Jā.

M.: Vai jums kādreiz ir nācies strādāt Ņujorkā?

�.: Nu, gadījās tur vienreiz pastrādāt...

M.: Man ir dokumenti, kas liecina, ka celtniecības laikā Kvinsā jūs bijāt tā ekskavatora ma�īnists, zem kura kausa gāja bojā kāds Bils Vitmens. �is cilvēks tur strādāja par galveno in�enieri. Vai tā bija?

�.: Jā. Notika nelaimes gadījums.

M.: Cik ilgi jūs tajā būvvietā strādājāt?

�*.: Neatceros.

M.: Tad atļaujiet man jums atgādināt. Jūs tin nostrādājāt septiņdesmit divas stundas. Jūs atbraucāt no �ikāgas vienu dienu pirms �ī negadījuma un pēc divām dienām jūs devāties prom. Vai es neko nesajaucu?

�.: Laikam jau ne.

M.: Kā izriet no aviosabiedrības American Airlines pasa�ieru reģistrācijas sarakstiem, tad jūs ieradāties Ņujorkā no �ikāgas divas dienas pirms uzbrukuma Filipam Adleram, bet nākamajā dienā jau atgriezāties mājās. Kāds bija �ī brauciena mērķis?

�.: Gribēju noskatīties da�as izrādes.

M.: Vai jūs atceraties redzēto izrā�u nosaukumus?

�.: Nē, tas bija tik sen. Esmu jau paguvis visu aizmirst.

M.: Kas bija jūsu darba devējs, kad notika negadījums Kvinsā?

�.: Cameron Enterprises.

M.: Bet kas Jūs pieņēma pa�reizējā darbavietā �ikāgā?

�.: Cameron Enterprises.

Hovards Kellers ar Laru gandrīz stundu apsprieda jautājumu, kā kompensēt zaudējumu, ko Cameron Enterprises bija radījusi preses negatīvā attieksme.

� Vai ir vēl kādi jautājumi? � Lara centās uzzināt, kad abu saruna tuvojās beigām.

Hovards sarauca uzacis. Kāds viņam bija lūdzis Larai kaut ko pateikt, ta�u vīrietis vairs neatcerējās �o vārdu saturu. �Nu labi,� viņ� nolēma. �Laikam jau tas nebija nekas svarīgs.�

� Jūs lūdz pie tālruņa, mister Adler, � pārvaldnieks Simzs sacīja. � Zvana kāds leitnants Man�īnl.

Filips pacēla klausuli.

� Leitnants? Ko es varu palīdzēt?

� Ir jaunas ziņas, mister Adler.

� Jā? Vai noziedznieku atradāt?

� Es gribētu pie jums aizbraukt un parunāt ar jums divatā. Vai jums nav Iebildumu?

� Protams, nē. Es jūs gaidī�u.

� Es ieradī�os pie jums pēc pusstundas.

Nolicis klausuli, Filips mēģināja iedomāties, kādēļ detektīvs nevēlējās ar viņu runāt pa tālruni.

Kad Man�īni atbrauca, pārvaldnieks Simzs viņu ieveda bibliotēkā.

� Labdien, mister Adler!

� Sveicināti! Ko jūs gribējāt man sacīt?

� Mēs notvērām cilvēku, kur� jums uzbruka.

� Vai patiesi? Jūtos pārsteigts, � Filips sacīja.� Cik atceros, tad jūs teicāt, ka tamlīdzīgus noziegumus gandrīz nekad neizdodas atklāt.

� �ajā gadījumā tas nav parasts laupītājs.

� Es jūs nesaprotu. � Filipa sejā pavīdēja neizpratne.

� Viņ� strādā būvlaukumā. Policijai par �o vīru ir daudz kas zināms: viņ� jau agrāk ir nodarbojies ar laupī�anu un zag�anu. Jūsu pulksteni viņ� ieķīlāja lombardā, un mēs vainīgo atradām pēc pirkstu nospiedumiem. � Man�īni izņēma no kabatas rokas pulksteni. � Tas ir jūsējais, vai ne?

Filips skatījās uz pulksteni un negribēja tam pieskarties. Domās atausa drausmīgais brīdis, kad uzbrucējs ar nazi sagrieza viņam roku. Filips negribīgi paņēma pulksteni rokās, apgrieza to otrādi un paskatījās uz pusizdzēsto uzrakstu.

� Jā, tas ir mans pulkstenis.

Leitnants Man�īni paņēma pulksteni atpakaļ.

� Kādu laiku tas paliks pie mums kā lieliskais pierādījums. Es gribu lūgt jūs rīt no rīta ierasties policijas pārvaldē, lai atpazītu �o cilvēku.

Jau iedomājoties vien, ka viņam nāksies aci pret aci satikties ar pretīgo neģēli, Filipu pārņēma niknums.

� Es bū�u.

� Mūsu adrese: Police Plaza I, 212. istaba. Vai pulksten desmitos jūs varēsiet ierasties?

� Noteikti. � Pēk�ņi viņ� atcerējās. � Ko jūs ar to gribējāt teikt, kad sacījāt � tas nav parasts laupītājs?

Leitnants Man�īni vilcinājās ar atbildi, tad teica:

� Viņam par �o noziegumu bija samaksāts.

� Ko? � Filips apstulba.

� Tas, kas ar jums notika, nebija nejau�ība. �is zellis ir saņēmis piecdesmit tūksto�us dolāru par to, ka sakropļoja jums roku.

� Es tam neticu, � Filips no�ukstēja. � Kur� gan varēja par to samaksāt tādu naudu?

� Viņu nolīga jūsu sieva.

TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA

�Viņu nolīga jūsu sieva!�

Filips bija satriekts. �Lara? Vai tie�ām viņa ir spējīga kaut ko tādu izdarīt? Kas viņu uz to pamudināja?�

�Es nesaprotu, kādēļ tu katru dienu vingrinies. Tev ta�u tagad koncertu nav...�

�Nē, tu nekur nebrauksi. Man vajadzīgs vīrs, nevis garāmgājējs... Tu ta�u neesi nekāds ceļojo�s aģents...�

�Viņa apvainoja mani, ka esmu nozagusi jūsu dāvāto briljanta aproci... Jūsu dēļ viņa ir gatava uz visu...�

Un tad vēl Elerbijs: �Vai tu grasies ierobe�ot savu koncertdarbību? Es runāju ar Laru...�

�Lara.�

Apspriedē policijas pārvaldē piedalījās apgabala prokurors, policijas komisārs un leitnants Man�īni.

� �ajā gadījumā mums nepavisam nav darī�ana ar D�einu Dou, � prokurors paziņoja. � Mūsu kundzīte ir rīkojusies neprofesionāli. Kādi pierādījumi jums, leitnant, jau ir?

� Es noskaidroju, � Man�īni atbildēja, � ka D�esu �ovu pieņemt darbā ieteica Lara Kamerona. Es izvaicāju kompānijas darbiniekus, vai mis Kamerona pati bie�i pieņem darbā strādniekus. Man atbildēja: �Nekad.�

� Un vēl?

� Klīst baumas, ka celtniecības galvenais in�enieris Bils Vitmens saviem draugiem lielījies � viņam esot Laru kompromitējo�i materiāli. �ādā veidā viņ� cerēja kļūt bagāts. Ta�u neilgi pēc tam �o cilvēku saspieda ekskavatora kauss. Būvma�īnu vadīja D�ess �ovs. Lai atbrauktu uz Ņujorku, �ovs pameta darbu �ikāgā. Pēc Vitmena bojāejas viņ� aiznākamajā dienā devās prom. Esmu pārliecināts, tā nav nejau�ība. Starp citu, viņa lidma�īuas biļetes apmaksāja Cameron Enterprises.

� Bet uzbrukums misteram Adleram?

� Glu�i tas pats. Divas dienas pirms uzbrukuma �ovs ierodas no �ikāgas un pēc tam otrā dienā brauc prom. Ja viņ� neizrādītos tik alkatīgs un necenstos vēl nopelnīt, ieķīlādams pulksteni, ko viņam patiesībā ^vajadzēja aizsviest prom, mēs D�esu �ovu nekad nebūtu noķēru�i.

� Bet kāds tam visam ir iemesls? � komisārs jautāja. � Kādēļ viņai vajadzēja tā sakropļot savu vīru?

� Es aprunājos ar da�iem mis Kameronas kalpotājiem, � Man�īni paskaidroja. � Lara Kamerona savu laulāto draugu burtiski dievina. Un, ja arī notika kādi strīdi, tad to iemesls bija vienīgi vīra bie�ie vieskon-certi. Viņa gribēja, lai vīrs vienmēr ir mājās.

� Tagad viņ� tik tie�ām būs vienmēr mājās.

� Tas tiesa.

� Un ko viņa saka? � prokurors jautāja. � Visu noliedz?

� Mēs vēl neesam mis Kameronu nopratināju�i. Vispirms mēs gribējām tikties ar jums un saņemt jūsu atļauju.

� Jūs sakāt, ka Filips Adlers var atpazīt �ovu?

� Jā gan.

� Ļoti labi. Man �ķiet, vajadzētu Larai Kameronai uzdot da�us jautājumus. Redzēs, ko viņa teiks.

Lara sarunājās ar Hovardu Kelleru, kad pa iek�ējo telefonu atskanēja sekretāres balss:

� Mis Kamerona, ar Jums vēlas tikties leitnants Man�īni.

Lara saīga.

� Ko viņ� grib?

� Viņ� neteica.

� Palūdziet, lai ienāk

Leitnanta Man�īni stāvoklis bija neapskau�ams. Bez neapgā�amiem pierādījumiem kaut ko uzzināt no Laras būs gandrīz vai neiespējami. �Ta�u mēģināt vajag,� leitnants nolēma. Tomēr viņ� nebija gaidījis, ka satiks �eit arī Hovardu Kelleru.

� Labdien, leitnant!

� Labdien.

� Ar Hovardu Kelleru jūs jau esat ticies.

� Jā, protams. �ikāgas komandā viņam bija visprecīzākie metieni.

� Ko jūs īsti vēlaties?

�Galvenais � nedrīkst steigties. Vispirms jānoskaidro, vai viņa D�esu �ovu pazīst, un tikai pēc tam varēs sākt iztaujāt tālāk.�

� Mēs esam arestēju�i cilvēku, kas uzbruka jūsu vīram. � Man�īni uzmanīgi vēroja sievietes sejas izteiksmi.

� Vai patiesi? Kas...

� Kā jums izdevās viņu notvert? � Kellers pievienojās.

� Viņ� ieķīlāja pulksteni, ko mis Kamerona bija uzdāvājusi savam vīram. � Leitnants atkal paskatījās uz Laru. � �ī cilvēka vārds ir D�ess �ovs.

Teiktais uz sievieti neatstāja nekādu iespaidu. �Viņa ir stipra,� Man�īni nosprieda. ��ai dāmai ir dzelzs nervi.�

� Vai jūs gadījumā to vīru nepazīstat?

� Nē, � Lara nelaipni atbildēja. � Kā gan es viņu varētu pazīt?

�Lūk,� Man�īnl klusībā sacīja. �Jau pirmā kļūda. Esmu viņu pieķēris.�

� Viņ� strādāja jūsu būvobjektos �ikāgā. Un arī Kvinsā. Tur �is cilvēks bija ekskavatora ma�īnists. Zem �īs būvma�īnas kausa gāja bojā, � leitnants sāka �ķirstīt savu piezīmju grāmatiņu, izlikdamies, ka meklē cietu�ā Bila Vitmena vārdu. � Tiesu medicīnas ekspertīze notiku�o atzina par nelaimes gadījumu.

Lara norija siekalas.

� Jā-ā.

Tad sarunā atkal iejaucās Kellers.

� Paklausieties, leitnant, � viņ� neslēpa savu sa�utumu, � mūsu kompānijā ir nodarbināti simtiem cilvēku. Mēs ta�u nevaram zināt, kā katru sauc.

� Bet vai jūs pazīstat D�csu �ovu?

� Nā Un esmu pārliecināts, ka arī mis Kamerona...

� Ja jums nav iebildumu, es gribētu, lai viņa pati atbild uz maniem jautājumiem.

� Es par viņu dzirdu pirmo reizi, � Lara apgalvoja.

� Par uzbruk�anu jūsu vīram �im cilvēkam samaksāja piecdesmit tūksto�us dolāru.

� Es... es tam nespēju noticēt! � Viņas seja tagad bija krīta bālumā.

�Nu viņa ir iekritusi,� Man�īni nosprieda.

� Vai jums par to nekas nav zināms?

Lara vērās leitnantā ar naidā zibo�ām acīm.

� Jūs varbūt gribat teikt, ka... kā jūs uzdrīkstaties! Ja �o noziegumu kāds ir organizējis, tad es gribu zināt, kur� tas ir!

� Arī jūsu vīrs grib to uzzināt, mis Kamerona.

� Vai... vai jūs ar Filipu jau par to runājāt?

� Jā, es...

Tajā pa�ā brīdī Lara izmetās ārā no kabineta.

Kad Lara iedrāzās aug�stāva apartamentos, Filips atradās guļamistabā. Vīrietis ar veselo roku kravāja savas mantas.

� Filip... ko tu dari?

Viņ� pagriezās un paskatījās uz Laru tā, it kā pirmo reizi �o sievieti redzētu.

� Es aizeju. /

� Kādēļ? Vai tu paliesi esi noticējis �iem baismīgajiem apgalvojumiem?

� Pietiek melot, Lara!

� Bet es nemeloju! Tev mani jāuzklausa! Ar notiku�o man nav ne mazākā sakara. Es tev nevarētu nodarīt pat vismazākās sāpes. Es ta�u tevi mīlu, Filip!

Viņ� paskatījās sievai tie�i acīs.

� Policija apgalvo, ka �is cilvēks darbojies tavā uzdevumā. Viņ� esot saņēmis piecdesmit tūksto�us dolāru par to... par to, ko izdarīja.

Lara izmisīgi purināja galvu.

� Man ta�u par to nekas nav zināms! Es zinu vienīgi to, ka man ar notiku�o nav nekāda sakara. Vai tu man tici?

Filips, ne vārda neteikdams, skatījās uz sievu.

Lara brīdi stāvēja nekustīgi, kā pārakmeņojusies, tad pagriezās un, neko ne redzēdama, nedz arī manīdama, izgāja no istabas.

Filips pavadīja bezmiega nakti kādā no pilsētas viesnīcām. Vīrietis nepārstāja domāt par Laru. �Jūsu fonds ir mani ļoti ieinteresējis. Es gribētu par to uzzināt kaut ko tuvāk. Ja nākamajā nedēļā jūs nebūsiet aizņemts...�

�Vai jūs esat precējies? Pastāstiet par sevi...�

�Kad jūs spēlējāt Skarlati, es jutos, it kā būtu nokļuvusi Neapolē..�*

�Es atbraucu uz Amsterdamu, lai satiktos ar jums...�

�Tu vēlies, lai es kopā ar tevi braucu uz Milānu?�

�Tu mani lutini.� � �Cen�os to darīt.�

�Un viņas sirsnīgums, līdzjūtība, labestība un gādība? Vai tā visa ir tikai izlik�anās?�

Kad Filips ieradās policijas pārvaldē, leitnants Man�īni viņu jau gaidīja. Viņ� ieveda atnācēju nelielā zālē, kuras vienā malā atradās kaut kas līdzīgs skatuvei.

� Jūsu uzdevums ir vienīgi atpazīt uzbrucēju, � Man�īni pavēstīja.

�Un tad viņi varēs �o lietu piesiet Larai,� Filips saprata.

Uz paaugstinājuma iznāca un nostājās rindā se�i vīrie�i � gandrīz vienādi pēc vecuma un izskata. Viņu vidū bija arī D�ess �ovs. �o nelieti ieraugot, Filipam neganti sāka dauzīties sirds. Ausīs atkal ieskanējās �ī iznireļa aizsmakusi balss: �Atdod kabatas portfeli!� � un ievainotā roka skaudri iesāpējās. �Vai tas var būt, ka Lara ar mani tā izrīkojās?� � �Tu esi vienīgais vīrietis, kuru es mīlu.�

� Paskatieties labi, mister Adler, � leitnants Man�īni piekodināja.

�Turpmāk es strādā�u mājās. Esmu vajadzīga Filipam...�

� Mister Adler!

�Mēs parādīsim tevi pasaules labākajiem ārstiem, dārgais...� Lara neatstāja vīru ne mirkli vienu, ar visiem spēkiem centās viņu mierināt un atbalstīt. �Ja Muhameds neiet pie kalna...�

� Vai jūs viņu pazināt?

�Es apprecējos ar tevi tādēļ, ka biju bezprātīgi iemīlējusies. Un mīlu vēl arvien. Un, kaut arī mēs nekad vairs negulētu kā vīrs ar sievu, man tik un tā ar tevi būs labi. Viss, ko es vēlos, � lai tu būtu man blakus un mīlētu mani...� Nē, tie nebija tikai tuk�i vārdi.

Un tad viņu pēdējais strīds. �Ar notiku�o man nav ne mazākā sakara. Es tev nespētu nodarīt pat vismazākās sāpes!�

� Mister Adler...

�Policija laikam kļūdās,� Filips centās sevi pārliecināt. �Dievs Augstais, es nespēju viņai nenoticēt. Lara to nav darījusi.�

� Kur� no viņiem ir vainīgais? � līdzās sēdo�ais Man�īni nepārstāja vaicāt.

Filips pagriezās pret leitnantu un klusi noteica:

� Es nezinu.

� Ko?

� Es viņu neatpazīstu.

� Bet jūs ta�u teicāt, ka esat to cilvēku labi iegaumējis!

-Jā.

� Tad parādiet, kur� tas ir.

� Es nevaru. Starp �iem vīriem viņa nav.

Leitnanta Man�īni seja apmācās.

� Vai jūs esat par to pārliecināts?

Filips piecēlās kājās.

� Pilnīgi pārliecināts.

� Tādā gadījumā � jautājumu vairāk nav, � detektīvs drūmi noteica. � Pateicos, ka atnācāt.

�Man steidzīgi jāsatiek Lara,� Filips klusībā sprieda.

�Man viņa jāsatiek.�

Lara sēdēja pie sava rakstāmgalda un raudzījās logā ar neko neredzo�u skatienu. Pats briesmīgākais ir tas, ka Filips viņai neticēja.

Pols Martins. Protams, viss bija noticis ar viņa ziņu. Bet kādēļ? �Atceries manu brīdinājumu tavam vīram, lai viņ� par tevi rūpējas, kā nākas? �ķiet, ka tavs lau-lenis ne visai cen�as to darīt... Nē, nē, ar viņu nāksies nopietni parunāt!� Vai tad tas būtu noticis aiz mīlestības? Vai arī Pols atriebās, jo neieredzēja Filipu?

Kabinetā ienāca Hovards Kellers. Uzņēmējas palīgs bija bāls un izskatījās noguris.

� Es tikko kā runāju pa telefonu. Mēs esam zaudēju�i Cameron Tower, Lara. Tā kā celtniecība netiks pabeigta noteiktajā laikā, mūsu galvenie klienti ir lauzu�i nomas līgumus. Tā ir katastrofa. Mēs vairs neva-ram izpirkt mūsu ieķīlāto īpa�umu. � Vīrietis, rūpju nomākts, pa�ūpoja galvu. � Mēs ta�u bijām tik tuvu pie mērķa! Visaugstākais debesskrāpis pasaulē.. �ēl.. Es zinu, ko jums tas nozīmēja.

Lara pavērās Kellerā. Viņas soja izskatījās briesmīgi � bāla ar ziliem lokiem zem acīm_M �ķita, ka Lara neapjēdza, ko viņai saka, citkārt piemīto�ais dzīvesprieks bija uzņēmēju pametis.

� Lara... vai jūs dzirdējāt, ko es jums teicu? Mēs esam zaudēju�i Cameron Tower.

Uzrunātā ierunājās pārsteidzo�i mierīgā balsī:

� Es visu labi dzirdēju. Neuztraucieties, Hovard. Mēs atvilksim līdzekļus no citiem objektiem un visu nomaksāsim. *

Laras noskaņojums Kelleram radīja ba�as.

� Lara, mums vispār vairs nav līdzekļu. Tas ir bankrots un...

� Hovard...

-Jā?

� Vai sieviete var pārāk stipri mīlēt vīrieti?

� Kā, lūdzu?

� Filips mani ir atstājis, � viņa tikko sadzirdami no�ukstēja.

Pēk�ņi Hovards visu saprata.

� Piedodiet, Lara... man ir ļoti �ēl.

Sievietes sejai pārslīdēja dīvains smaids.

� Savāda sakritība, vai ne? Es zaudēju visu reizē Vispirms Filipu, tad savus namus. Ziniet, Hovard, kas tas ir? Liktenis. Tas ir nostājies pret mani. Bet no sava likteņa ta�u nevar izbēgt, vai ne?

Viņ� vēl ne reizes nebija redzējis Laru tā cie�am. Hovardam sirds plīsa vai pu�u.

� Lara...

TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

Hovarda Kellera nopratinā�anas stenogramma. Nopratinā�anu izdara detektīvs leitnants Sels Man�īni.

M.: Vai jūs esat iepazinies ar savām tiesībām, mister Keller?

К.: Jā.

M.: Un jūs atsakāties no sava advokāta līdzdalības?

Kj Man nav vajadzīgs advokāts. Es būtu pats ieradies pie jums, jo nevaru pieļaut, ka ar Laru kas atgadās.

M.: Jūs atzīstaties, ka samaksājāt D�esam �ovam piecdesmit tūksto�us dolāru, lai viņ� uzbruktu Filipam Adleram?

K.: Jā.

M.: Kāds tam bija iemesls?

K.: Filips sagādāja Larai cie�anas. Viņa tik ļoti lūdzās, lai vīrs bie�āk būtu mājās, bet viņ� turpināja savus vieskoncertus.

M.: Un jūs nolēmāt viņu sakropļot.

К.: Та nebija domāts. Es negaidīju, ka D�ess aizies tik tālu. Viņ� acīmredzot pār�āva pār strīpu.

M.: Ko jūs varat teikt par Bilu Vitmenu?

K.: īsts nelietis. Viņ� centās Laru �anta�ēt. Un es nevarēju to pieļaut. Vitmens bija gatavs Laru pazudināt.

M.: Un tāpēc jūs �o cilvēku nogalinājāt?

K.: Jā, Laras dēļ.

M.: Vai mis Kameronai bija zināma jūsu rīcība?

K.: Protams, ne. Viņa nekad nebūtu tam piekritusi.

Nē Un es, saprotiet, uzskatīju par savu pienākumu Laru aizstāvēt. Es to darīju vienīgi viņas dēļ. Viņas dēļ es esmu ar mieru mirt.

M.: Vai pat nogalināt.

К.: Atļaujiet man jums uzdot kādu jautājumu, mister Man�īni. Kā jūs uzzinājāt, ka pie visa esmu vainojams es?

Nopratinā�ana beigusies.

Policijas pārvaldē kapteinis Bronsons vaicāja Man�īni tie�i to pa�u:

� Kā jūs uzzinājāt, ka pie visa vainojams ir Kellers?

� Viņ� mani nevil�us uzvedināja uz kādām domām, un man atlika tikai tām sekot. Godīgi jāatzīstas, ka sākumā es gandrīz aizgāju pa nepareizām pēdām. Pārbaudot D�esa �ova pagātni, es uzzināju, ka viņ� septiņpadsmit gadu vecumā bijis sodīts par beisbola inventāra zādzību no �ikāgas junioru kluba. Ievācot izziņas, noskaidrojās, ka abi spēlēju�i vienā komandā. Tad arī Kellers pieļāva kļūdu. Kad es vaicāju, vai viņ� pazīst D�esu �ovu, Kellers atbildēja, ka par �o cilvēku neko nezina. Es piezvanīju kādam savam paziņam, kur� senāk vadīja �ikāgas laikraksta Sun Times sporta ziņu nodaļu, un viņ� �os abus spēlētājus atcerējās. Izrādās, viņi pat biju�i labi draugi. Tad es tūdaļ sapratu, kas �ovam palīdzēja iekārtoties darbā Cameron Enterprises. Bet Lara Kamerona pieņēma D�esu �ovu savā būvobjektā tikai tādēļ, ka to bija lūdzis Kellers. Uzņēmēja tie�ām �o cilvēku nekad agrāk nebija redzējusi.

� Jūs esat labi pastrādājis, Sel, � kapteinis Bronsons viņu uzlielīja.

Man�īni tikko jau�ami paraustīja plecus.

� Vai zināt, ko es jums teik�u? Galu galā tam visam nav lielas nozīmes. Ja es viņu nebūtu pie�miedzis un ja mēs �o lietu pie�ūtu Larai Kameronai, Hovards Kellers pats būtu ieradies un atzinies.

Likās, pasaule ap viņu sagruva. Lara nespēja tam noticēt, ka Hovards Kellers � lai nu kur�, tikai ne viņ� � būtu vainojams visos �ajos briesmīgajos noziegumos. �Bet viņ� ta�u to darīja manis dēj,� mis Kamerona nodomāja. �Man jāmēģina viņam kaut kā palīdzēt.�

Iezvanījās iek�ējais telefons.

� Ma�īna ir piebraukusi, mis Kamerona, � klausulē skanēja Ketijas balss. � Vai Jūs esat gatava?

-Jā.

Lara devās uz Rīno, lai sniegtu liecību Lielajai �ūrijai.

Piecas minūtes vēlāk piezvanīja Filips.

� Atvainojiet, mister Adler, � Ketija sacīja. � Mis Kamerona tikko kā aizbrauca uz lidostu. Viņa dosies uz Rīno.

Viņ� ļoti uztraucās. Filips izmisīgi vēlējās Laru satikt, lai izlūgtos piedo�anu.

� Ja mis Kamerona piezvana, sakiet, ka es viņu gaidī�u.

� Labi, mister Adler.

Filips nolika klausuli, pēc brī�a to atkal pacēla un piezvanīja Viljamam Elerbijam.

� Bil... es palik�u Ņujorkā. Es pasnieg�u mūzikas stundas D�uiljardā.

� Kādu apsūdzību viņi man var izvirzīt? � Lara jautāja.

� Viss būs atkarīgs no jūsu liecības, � Terijs Hils atbildēja. � Viņi var atzīt jūs par nevainīgu, tādā gadījumā jums tiek atjaunota kazino licence, vai arī � uzskatot, ka pret jums ir pietiekami daudz pierādījumu, lietu nodot tiesā. Jā tāds būs viņu lēmums, jūs var saukt pie kriminālatbildības un jums draud cietums.

Lara kaut ko neskaidri nomurmināja.

� Atvainojiet, es nesadzirdēju.

� Es teicu � manam tēvam bija taisnība. Tas ir liktenis.

Laras Kameronas lieta tika izskatīta jau �etras stundas. Lara atbildēja uz jautājumiem, kādā veidā viņas īpa�umā nonācis Cameron Palace un kazino. Kad viņi pēdīgi atstāja sē�u zāli, Terijs Hils spēcīgi paspieda mis Kameronas roku.

� Jūs izturējāties lieliski, Lara, � advokāts sacīja.

� Domāju, jums izdevās atstāt uz �ūriju labu iespaidu. Nopietnu pierādījumu viņiem pret jums nav, es domāju, mēs varam uzskatīt, ka... � Terijs Hils pēk�ņi aprāvās un satrūcies raudzījās pāri viņas plecam.

Lara pagriezās un ieraudzīja Polu Martinu. Vīrietim mugurā bija vecmodīgs divrindu pogājuma uzvalks, sirmie mati sasukāti tāpat kā pirmajā tik�anās reizē

� Ak Dievs! � Terijs Hils no�ukstēja. � Arī viņ� ir izsaukts, lai sniegtu liecību. � Advokāts pagriezās pret Laru. � Vai �is cilvēks jūs ļoti neieredz?

� Kā jūs to domājat?

� Lara, ja Pols Martins sāks liecināt pret jums, tad vairs nav nekādu cerību. Jums būs jāiet cietumā.

� Nu... � Lara ieteicās, iztālēm raudzīdamās uz Polu Martinu, � tādā gadījumā viņ� pazudinās arī pats sevi.

� Tādēļ es arī jautāju, cik stipri viņ� jūs ienīst. Vai �is vīrs gribēs upurēt pats sevi, lai tikai jūs pazudinātu?

� N-nezinu, � sieviete tikko sadzirdami atbildēja.

Pols Martins pienāca viņiem klāt.

� Labdien, Lara! Es dzirdēju, ka tev klājas slikti.� Vīrie�a skatiens neko nepauda. � Man ļoti �ēl.

Lara atcerējās, ko bija teicis Hovards Kellers: �Viņ� ir sicīlietis. Viņi nekad neko nepiedod un neko neaizmirst.� Visu �o laiku viņā bija degu�as atriebības alkas, ta�u sieviete to nebija pat pamanījusi.

Pols Marlins jau pagriezās, lai paietu sāņus.

� Pol...

Uzrunātais apstājās.

-Jā?

� Man vajag ar tevi parunāt.

Vīrietis brīdi svārstījās.

� Labi. � Viņ� norādīja uz tuk�u kabinetu gaiteņa galā. � Iesim tur.

Terijs Hils noskatījās, kā abi aiziet. Vīrietis un sieviete iegāja kabinetā, durvis aiz viņiem aizvērās. Viņ� būtu devis daudz, lai tikai varētu dzirdēt �o sarunu.

Viņa nezināja, ar ko lai sāk.

� Ko tu īsti gribi, Lara?

Viss izrādījās sare�ģītāk, nekā viņa bija domājusi.

� Es gribu, lai tu mani atsvabini, � viņa pēdīgi ar pūlēm izdvesa.

Pols Martins likās izbrīnījies.

� Kā es varu to izdarīt? Tu ta�u nepiederi man.� Vīrietis acīm redzami par Laru ņirgājās.

Lara juta, ka viņai aiz�ņaudzas rīkle.

� Vai tev neliekas, ka tu jau esi mani pietiekami daudz sodījis?

Pols Martins stāvēja nekustīgi ar pārakmeņoju�os seju.

� Man bija ļoti labi ar tevi, Pol. Izņemot Filipu, man neviens nekad dzīvē par tevi tuvāks nav bijis. Esmu tev liela parādniece. Es nekad neesmu gribējusi tevi sāpināt. Vari man ticēt. � Larai bija grūti turpināt. � Es zinu, tu vari mani iznīcināt. Vai tie�ām tu to vēlies? Vai tu jutīsies laimīgs, ja mani iesēdinās? � Viņa izmisīgi centās aizturēt asaras. � Es tevi lūdzu, Pol. Ļauj man dzīvot savu dzīvi. Lūdzu, neuzskati mani par savu ienaidnieci...

Martina melnās acis joprojām bija saltas un vienaldzīgas.

� Es tevi lūdzu, piedod man. Esmu... esmu piekususi. Man vairs nav spēka cīnīties, Pol. Tu esi uzvarējis... � Viņas balss aizlūza.

Pie durvīm kāds pieklauvēja. Istabā ieskatījās tiesu izpildītājs.

� Lielā �ūrija jūs gaida, mister Martin.

Kādu brīdi viņ� vērīgi skatījās Larai acīs, tad pagriezās un gāja prom.

�Tas arī viss,� sieviete nodomāja. �Tās ir beigas.� Kabinetā iedrāzās Terijs Hils.

� Ak Dievs, kā es gribētu zināt, ko Martins ir nodomājis viņiem izstāstīt, � advokāts iesaucās. � Ta�u neatliek nekas cits, kā vien � gaidīt.

Un viņi arī gaidīja. �ķita, ka veselu mū�ību. Kad beidzot Pols Martins iznāca no sē�u zāles, viņ� izskatījās noguris un nomākts. �Novecojis,� Lara sprieda. �Un par to vaino mani.� Ar skatienu sameklējis Laru, Pols brīdi vilcinājās, tad pienāca viņai klāt.

� Es tev nekad to nevarē�u piedot, Lara. Tevis dēļ esmu kļuvis par muļķi. Pats labākais, kas manā dzīvē ir bijis, tā biji tu. Tādēļ es uzskatu, ka savā ziņā esmu tavs parādnieks. Vari būt mierīga � es viņiem neko neteicu.

� Ak, Pol! � Larai acīs sariesās asaras. � Es pat nezinu, kā lai tev...

� Uzskati to par manu dāvanu tavā dzim�anas dienā. Daudz laimes, dārgā!

Viņa nolūkojās, kā Pols aiziet, un tikai tad Lara saprata teikto vārdu jēgu. �odien bija viņas dzim�anas diena! Pēdējā laikā bija pārāk daudz kas noticis, lai viņa to spētu atcerēties. Arī viņai par godu rīkotās grandiozās svinības bija piemirstas. Viesnīcā Cameron Plaza viņu gaidīs divsimt viesu!

� Man nekavējoties jāatgrie�as Ņujorkā, � mis Kamerona sacīja Terijam Hilam. � Kā jūs domājat, vai viņi ļaus man aizbraukt?

� Pagaidiet brītiņu! � Advokāts pazuda aiz sē�u zāles durvīm. Pēc piecām minūtēm viņ� atkal atgriezās. � Varat braukt uz Ņujorku. Lielā �ūrija savu lēmumu nolasīs rīt no rīta, bet tā būs tikai formalitāte. Līdz rītdienai jūs paspēsiet atgriezties. Starp citu, jūsu draugs nav melojis. Viņ� patiesi neko nav teicis.

Pēc pusstundas Lara jau bija ceļā uz Ņujorku.

� Kā jūs tagad jūtaties? � Terijs Hils apvaicājās.

� Nekādas vainas, � paraudzījusies uz advokātu, Lara noteica. �ovakar viņu apsveikt būs ieradu�ies simtiem populāru un ietekmīgu cilvēku. Jubilāre sagaidīs visus ar lepni paceltu galvu. Viņa ta�u ir Lara Kamerona...

Mis Kamerona stāvēja viesnīcas Cameron Plaza lielās zāles vidū un raudzījās visapkārt. �Es to esmu radījusi. Esmu uzcēlusi milzeņus, kas slejas debesīs un ir pārmainīju�i daudzu tūksto�u cilvēku dzīvi visā Amerikā. Un tagad tas viss pāries kādu nejūtīgu baņķieru rokās!� Lara skaidri sadzirdēja sava tēva balsi: �Tas ir liktenis... Man mū�am nelaimējas...� Lara atcerējās mazo kopmītni Gleisbejā, kas kļuva par meitenes mājām, un savu pirmo skolas dienu. �Kur� vēl zina kādu vārdu, kas sākas ar burtu �D�?� Viņai prātā ienāca kopmītnes iemītnieki. Bils Rod�erss... �Pats

pirmais likums, kas attiecas uz nekustamo īpa�umu, ir SN. Sve�a nauda. Atceries to.� Un tad �ārlzs Koens... �Redzat, es ēdu tikai ko�orētu gaļu un baidos, ka Gleisbejā to neizdosies atrast...�

�Ja es dabūtu �o zemes gabalu un uzceltu uz tā ēku, vai jūs to noīrētu uz pieciem gadiem?�

�Nē, Lara. Mēs par �o māju noslēgtu līgumu uz desmit gadiem...�

Tad vēl Hovards Kellers. �... jūs pieejat �im jautājumam pilnīgi nepareizi...�

�Hovard... es gribu, lai jūs nākat strādāt pie manis...�

Tad sekoja panākumi. Neticami, spo�i, galvu reibino�i panākumi. Un Filips. Laras Lohinvars. Cilvēks, kuru viņa dievināja. Tagad Lara bija viņu zaudējusi... Tas bija viņas vissāpīgākais zaudējums.

� Lara! � atskanēja kāda balss.

Viņa pagriezās un ieraudzīja D�eriju Taunsendu.

� Karloss man teica, ka jūs esat �eit. � Vīrietis pienāca klāt. � Man ļoti �ēl, ka tā iznāca ar jūsu dzim�anas dienu.

� Kas... kas ir ar manu dzim�anas dienu?

Preses sekretārs izbrīnījies pavērās Larā.

� Vai tad Hovards jums neko neteica?

� Kas viņam man bija jāsaka?

� Sakarā ar presē sacelto troksni mēs sākām saņemt pārāk daudz atteikumu un nolēmām, būs labāk, ja atcelsim svinības vispār-. Es lūdzu, lai Hovards jums to pasaka.

�Jāatzīstas, ka pēdējā laikā man pasliktinās atmiņa.�

� Tas nekas, � Lara samierino�i sacīja. Viņa pēdējo reizi pārlaida skatienu pla�ajai zālei. � Ceru, ka man vēl ir piecpadsmit minūtes laika.

� Atvainojiet, ko jūs teicāt?

� N6, neko. � Viņa devās uz durvīm.

� Lara, � Taunsends sievieti uzrunāja, � uzbrauksim aug�ā birojā. � Tur vēl ir kas nokārtojams.

� Labi. � �Dro�i vien man �eit nekad vairs nenāksies būt,� Lara nodomāja.

Kad viņi jau brauca liftā uz biroju, D�erijs ieteicās:

� Es dzirdēju, kas noticis ar Kelleru. Ir grūti noticēt, ka viņ� būtu vainīgs notiku�ajā.

Lara domīgi pa�ūpoja galvu.

� Nē, D�erij. Es pati esmu pie visa vainīga. Es nekad sev to nepiedo�u.

� Jums ta�u ar to nav nekāda sakara.

Pēk�ņi Lara jutās bezgala vientuļa.

� D�erij, ja jūs vēl neesat ēdis vakariņas...

� Atvainojiet, mis Kamerona. Es �ovakar esmu aizņemts.

� Jā, jā. Es saprotu.

Lifta durvis atvērās, un viņi izgāja gaitenī.

� Dokumenti, kas jums jāparaksta, atrodas konferen�u zālē, � D�erijs darīja zināmu.

� Labi.

Konferen�u zāles durvis bija ciet. Advokāts apstājās un atļāva Larai pa�ai tās atvērt. Tajā pa�ā brīdī viņa izdzirda, kā �etrdesmit cilvēku koris draudzīgi skandēja: �Daudz laimes dzim�anas dienā, daudz laimes dzim�anas dienā...�

Aiz apjukuma Lara stāvēja kā sastingusi. Zālē bija sapulcēju�ies cilvēki, ar kuriem viņa daudzus gadus kopā strādāja, � arhitekti, in�enieri, celtnieki. Starp viņiem atradās arī �ārlzs Koens un profesors Meijers. Horācijs Gutmens, Ketija un D�erija Taunsenda tēvs. Ta�u Lara redzēja vienīgi Filipu. Vīrs steidzās viņai pretī, rokas izstiepis, un Laru aiz saviļņojuma pārņēma reibonis.

� Lara...

Lara ieslīga Filipa apkampienos, nespēdama valdīt asaras. �Esmu mājās,� viņai galvā pazibēja doma. ��ī ir mana ģimene.� Viņu apņēma dziļ� un svētlaimīgs miers, siltums, ko izstaroja mīļotais cilvēks. �Vienīgi tā dēļ ir vērts dzīvot,� viņa nodomāja. �Visam pārējam nav nozīmes.�

Jubilāri no visām pusēm ielenca mīļi, pazīstami cilvēki, un ikviens vēlējās viņai ko pateikt.

� Apsveicu dzim�anas dienā...

� Jūs lieliski izskatāties...

� Nu, vai patika pārsteigums?

Lara pagriezās pret D�eriju Taunsendu.

� Ak, D�erij, kā jums nav...

Preses sekretārs tēlotā izbīlī pakratīja galvu.

� Tas nebiju es. Pie visa vainīgs ir Filips.

� Ak, dārgais!

Viesmīļi sāka piedāvāt uzkodas un dzērienus.

� Nav svarīgi, kas noticis, � �ārlzs Koens sacīja, � es tik un tā ar jums lepojos, Lara. Jūs, cik atceros, reiz teicāt, ka iesiet savu ceļu. Dieva vārds, jums tas ir izdevies.

� �ī sieviete izglāba man dzīvību, � D�erija Taun-senda tēvs sacīja.

� Man arī, � Ketija pasmaidīja.

� Ierosinu uzsaukt tostu, � paceldams glāzi, izsaucās D�erijs, � par vislabāko �efu, ar kuru esmu kopā strādājis un arī turpmāk strādā�u!

� Par brīni�ķīgo mazo meitēnu, kas pārvērtās brīni�ķīgā sievietē! � �ārlzs Koens savukārt sauca.

Tosti nomainīja cits cilu, līdz pienāca kārta Filipam. Viņam tik daudz ko gribējās Larai sacīt, ta�u savas jūtas vīrietis izteica piecos vārdos:

� Par sievieti, kuru es mīlu!

Larai acīs sariesās asaras. Kaklā sakāpa kamols.

� Es... es jums esmu lielu pateicību parādā, � Lara aiz saviļņojuma trīco�ā balsī ierunājās. � Man laikam nekad neizdosies jums to atmaksāt. Es vienīgi gribu teikt... � viņa aprāvās. Satraukums Larai neļāva runāt. � ... jums paldies. � Jubilāre pagriezās pret Filipu. � Paldies tev, dārgais. �ī ir visskaistākā dzim�anas diena manā dzīvā � Tad sieviete pēk�ņi atcerējās. � Man ta�u �onakt jāatgrie�as Rīno!

Filips paskatījās sievai acīs un pasmaidīja.

� Es nekad Rīno vēl neesmu bijis...

Pēc pusstundas limuzīns jau viņus veda uz lidostu. Lara turēja vīra roku un domāja: �Galu galā viss ta�u vēl nav zaudēts. Turpmāk es savu dzīvi veltī�u Filipam. Visam pārējam nav nozīmes. Galvenais � būt līdzās viņam, rūpēties par vīru... Vairāk man nekas nav vajadzīgs.�

� Lara...

Viņas sapņainais skatiens bija pievērsts garāmslī-do�ajām Ņujorkas ainavām. � Maks, apturiet! � Lara negaidot iesaucās.

Spalgi iekaucās bremzes.

Filips izbrīnā pavērās sievā. Automa�īna bija apstājusies satiksmes maģistrāles malā pie milzīga, nezālēm aizaugu�a klajuma. Lara kā apburta pla�i ieplestām acīm raudzījās tālumā.

� Lara...

� Skaties, Filip! Paskaties uzmanīgi!

Viņ� pagrieza galvu.

� Uz ko man jāskatās?

� Vai tad tu neko neredzi?

� Bet kas man ir jāredz?

� Kāds brīni�ķīgs skats! Tur tālumā tirdzniecības centrs. Tuvāk pie ceļa labiekārtotas dzīvojamās ēkas. Te var uzcelt pat veselas �etras. Vai tagad tu redzi?

Dziļi aizgrābts, ar pielūgsmes pilnu skatienu Filips vērās Larā.

Viņa pagriezās pret viru. Laras balss aiz satraukuma drebēja.

� Bet tagad paklausies, ko esmu iecerējusi...

Sidnijs �eldons

Zvaigznes staro pār mums

Redaktors J. Sirmbārdis Korektore I. Sakse

Tehniskā redaktore V. Vasiļjeva Mākslinieciskais redaktors V. Lapiņ�

Formāts 84x108/32.13,5 iespiedi.

Iespiesta a/s �Rota-1� tipogrāfijā, Brīvības ielā 139, Rīgā LV-1012.

Pasūt Nr. 36.