Anna Daniela

Avārija

Gabi Majdiks noknik�ķina slēdzi. No krēslas palec pretim platas koka kāpnes. Pakāpieniem abās pusēs ar vēsu spīdumu mirgo sarkanīga marmora imitācija.

Viņi drā�as lejā. Pa priek�u līdi, aiz viņas Saņl, Es-tere un Tinde. Pēdējais viņiem nopakaj omulīgi slāj* Gabi.

� Kuram radās tā baigā ideja? � līdi sastingst un ar kurpes purngalu pabaksta marmora imitāciju.

� Man ne. To tu gan varētu iedomāties. � Gabi nicīgā balsī saka: � Interjeristam.

� Un tavi sen�i, protams, klausīja?

� Sen�i mēdz klausīt tos, kurus nevajadzētu klausīt. Tādi nu viņi ir.

� Baigi, � līdi atkārto. Un drā�as lejup, galvu purinādama, it kā strīdēdamās ar interjeristu.

Kāpņu lejgalā hallē viņa piepe�i apsvie�as. Atmetusies pret margām, līdi samiegtām acīm nopētī kāpnes.

� Malas vajadzēja noklāt ar ķieģeļiem, � viņa murmina. � Ja jau tas tipiņ� tik ļoti gribēja kaut ko tādu.

Sani pārņem pēk�ņs kauna pilns apjukums. Viņ� otro reizi ir Gabi vecāku jaunajā divstāvu villā un klusībā ir visu apbrīnojis. Plato, gari izstiepto terasi, ar koka paneļiem apdarināto halli un stūra dīvāniem, Ķīnas vāzi uz zemā galdiņa, caur platajām stikla durvīm dzīvojamo istabu stāvlampas dzeltenajā, izkliedētajā gaismā � baltās koka da]as asi kontrastē ar klubkrēslu melno ādu �, virtuvi, no kurienes viņi ar Gabi stiepa launagu, ēdamistabu ar tās kokgriezumiem greznoto iekārtu. Jā, visas telpas, kurām viņi �odien bija izskrēju�i cauri, � visas

rādījās izmeklēti smalkas. Bet nu vienā rāvienā tas sarkanīgais, vēsais spīdums pakāpienu malās arī viņam sāka likties izaicino�s un rupj�. �Marmora imitācija...� Baigi., r No �iem pāris vārdiem visa māja sagrīļojas un aizslīd prom. Kāpnes kā nikotīna sadzcltināta zobu rinda neglīti ņirdz par viņu. .

� Pa rindai sarkano ķieģeļu gar malām, tas būtu tik... � līdi izvelk kreiso roku no d�insu kabatas, pavicina pirkstus, it kā meklēdama gaisā, gribēdama tur notvert vārdu, � ...būtu tādā rustikas stilā.

� Rus... tikās... � Tinde atkārto un spurc.

�aņi aplūko meitenes plato dibenu. Bikses uzspīlētas uz pilnīgajiem stilbiem. īsts dromedārs! Un .tādu var saukt par Tindi!¹

līdi sarauj uzacis kā izbrīnā, kā pārmeto�i.

� Kāpēc tu, Tinde, neuzstājies televīzijas kabarē? � Tad viņas seja pavēr�as pret Gabi. � Ja nerunājam par �īm baigajām kāpnēm, tad jūsu māja ir kolosāla.

� Baigi kolosāla! � piekrīt Tinde. � Un no �ejienes paveras skaistāks skats nekā no mūsu mājas.

� Iesim! � Esteres balsī skan nepacietība.

� Tik steidzīgi? � Gabi jautā.

Estere pamāj ar galvu, jā gan.

� Es neesmu sajūsmā par gaidāmo sprediķi.

� Tu slikti audzini savu ģimeni, � Gabi ņirgājas.

� Es sdn vairs nedodu nekādus termiņus.

� Vai jūs nāksiet vai ne?

� Kā tev svilst, � Tinde konstatē.

� Tev viegli lēkāt. Tu dzīvo tepat se�as mājas lejāk, � Estere uzsprēgā. Viņa dodas uz priek�nama pusi.

� Mieru! � līdi saka. � Aizvedī�u tevi mājās ar taksi.

� Vai esi saņēmusi mantojumu? � ņirgājas Gabi.

� Izprasīju no mātes papildkredītu. Iedeva divi simti, simtu dro�i vien mazā mīlulīte vēl piesviedīs, to piedzīs no tētiņa. Nu nāc! � līdi satver Esteri aiz rokas.

� Aizvizinā�u gan tevi, gan �aņi. � Viņa ieķeras arī zēnam elkonī. � Maciņ� biezs.

Ildi smejas. Seja pēk�ņi ir atmaigusi. Zaļajām, dzirk-stīgajām acīm it kā migliņa priek�ā. �aņi rādās, ka nu Ildi acis ir zilas.

� Es labāk ar autobusu, � viņ� samulsis murmina.

� Nemuļķojies! Maksā tas, kuram ir. � Ildi piesit pie kabatas.

� Nu... � Estere! noraustās lūpas. Viņa apklust. Sakāmais bezveidīgi mutu|o viņā. �aņi pētījo�i paraugās Estere.

� Gabuci, izsauc taksi! �� Ildi spalgā, komandējo�ā balss ir aizslaucījusi no viņas acīm vāro, gaismu slāpējo�o dūmaku.

Gabi iet pie telefona un grie� numuru. Tad pārī plecam pavēstī:

� Pēc piecām minūtēm būs klāt!

� Vai tā sacīja? � Estere jautā.

� Es tā saku. .No taksometru stāvvietas līdz �ejienei piecu minū�u brauciens. Ja �alis stieps gumiju, atbrauks-pa se�ām. � Viņ� izstaipās, purinādams garās, kalsnās rokas kā vingrotājs televīzijā, demonstrēdams atslābinā�anu. � Mamma lasa vienu sasodīti labu grāmatu. Vismaz nosaukums ir prīmā � �Zeme ir neapdzīvojama tāpat kā Mēness�.

� Kāpēc zeme ir neapdzīvojama? Uz tās dzīvo vairāk nekā �etri miljardi cilvēku! � Esteres balss skan dzēlīgi. .

� Tu visu uztver burtiski! � Nu Gabi purina pirkstus. it kā gribēdams tos nokratīt.

� Ne jau visu. Man tikai nepatīk, ka spēlējas ar lieliem vārdiem.

� Kas spēlējas? � Gabi apvaicājas.

� Tie, kas spēlējas.

� Man tas nosaukums patīk, � Tinde saka. � Vai ungāru grāmata?

� Ne velna. Ang|u.

� Cūcībai � �aņi rezumē. � Tāda grāmata ir cūcība.

� Tīkams stāvoklis, ja cilvēks ne|auj sevi ietekmēt faktiem, � Gabi konstatē.

� Satrieco�s virsraksts! � Tinde turas.

� Beidziet strīdēties! � Estere atrauj vajā durvis. Priek�namā viņa noņem no pakaramā savu jaku un -uzrauj to mugurā. Klusēdama, sadrūmusi viņa stāv, kamēr pārējie trīs uzģērbj mēteļus.

� Sveiki un �au, �au! � Tinde atvadās un drā� projām. � Līkumainā iela drīz vien ir aprijusi viņas stāvu.

Pārējie trīs dārza malā gaida taksometru. Visi d�insos, ta�u līdi ir īsti jeans un brūnas brie�ādas �akete, plecā uzmestā somiņa vienā krāsā ar kurpēm.

Estere drūmi blen� sev priek�ā, ar papēdi nepacietīgi dauzīdama zemi.

� Kas tev ir? Vai salst? � �aņi pieliecas viņai klāt.

� Nesalst.

� Aha. Tu tāpat vien danco. � Zēns saslienas un paiet nost.

� Dancoju aiz prieka, � Estere atcērt.

Viņa raugās debesīs. Debesu velve bez zvaigznēm, mākoņu spraugā ir parādījies mēness. Cik savādi, sensenos laikos cilvēki domāju�i, ka debesis esot apgāzta zila milzu bļoda, saule un mēness pārmaiņus noguļot pusi dienas kaut kur zem zemes, zvaigznes esot sīki, spo�i priek�meti vai pat dzīvnieciņi, zaķi un peles zalgojo�ām acīm, gaismiņai austot, tie izklīstot, bet, kamēr atrodoties pie debesīm, |oti, loti gar� cilvēks no joti, |oti augsta koka varētu, roku izstiepis, kādu no tiem notvert. Un varētu būt, ka reiz sensenos laikos kāds ir kāpis ļoti augsta koka galotnē, kacējies un mēģinājis sasniegt kādu spo�aci zvaig�ņu peli un vīlies, ka nav izdevies, ka veltīgi rāpies milzu koka galotnē, veltīgi kacējies. Un, protams, arī vēlāk cilvēki daudz ko zināja citādāk nekā tagad.

Vēl Estere pārdomāja, nez kāpēc viņa palikusi tik maziņa. Tie divi ir gari. Ne jau tādi debesskrāpji kā Gabi, kuram turklāt cirtainie mati stāv gaisā un izspūru�i, uz kalsnējā auguma viņa ķobis atgādina dārgāko no spalvu slotiņām. Gabi mā�ele arī būs izstīdzējusi. Nav labi k|ūt par tādu debesskrāpi, ta�u tik mazai arī nav labi, ja izaugtu vēl par īk�ķa tiesu, tad viņa jau būtu vidēja auguma, slaida vidēja auguma, ta�u ģimnāzijas otrajā klasē diem�ēl vairs nevar cerēt uz nez kādu aug�anu. Visā klasē mazāka par Esteri ir vienīgi Bea Kalmāra.

� Labāk tomēr būtu ar autobusu! � viņa murmina. Tad atskan motora dūkoņa.

� Brauc, � �aņi saka un piemetina: � Tūlīt redzēsim, kas tas ir.

Liela, tum�a ma�īna aiz�alc garām.

� Volvo, � līdi un zēns reizē konstatē.

� Tas nav braucis pēc mums. � �aņi noklak�ķina mēli un parāda aizbrauku�ajai ma�īnai pigu. � Gabu�a sen�iem arī ir volvo. Un lada turklāt.

� Majdiku tēvs vienu acī operē par �etriem tūksto�iem, bet abas reizē tikāt par septiņiem tūksto�iem, � Ildi saka. � Vairumā ir izdevīgi.

� Vai tu to zini no pieredzes?

� Es ne, bet vienu tēva kolēģī viņ� graizīja. Abas acis. Iedomājieties, ja būtu trīs acis, kādu nolaidi tas cilvēks būtu dabūjis. Vispār dzird runājam, ka Majdiku tētis esot liels speciālists.

� Un ja tas nolāpītais taksis nenāks.., � Estere ar delnu brauka bikses. � Varbūt ir jau aizbraucis, kamēr mēs...

� Kāpēc aizbraucis? Arī par gaidī�anu tam maksā.� Ildi balss ir augstprātīga, un viņa vēl piemetina: � Ne-knukstil

� Tā nav knukstē�ana.

Pēk�ņi uzbruku�ais vēj� paslēpj mēnesi aiz mākoņiem un uzpilina gaidītājiem sīkas lietuslāsītes.

�aņi paliecas uz priek�u un ausās.

� Varu saderēt, ka tas būs mūsējais, � viņ� saka.

� Uz ko tu deri? � Estere jautā.

� Drusku pagaidi, tad pasacī�u.

� Tas nu skan diezgan nedro�i, � Ildi smejas.

Viņa papurina galvu un ieskrien ielas laternas gaismas lokā. Mazais gaismas ezeriņ� balti vizmo krēslā.

� Taksi! � viņa kliedz un māj ar roku ma�īnai, kas tuvojas.

�oferis izliecas ārā un apskata viņu. Izstīdzējusi sku-, ķīte, no galvas līdz papē�iem labi ģērbusies, neizskatās pēc tādas, kas par velti vizināma. Viņa skatiens pārslīd uz abiem pārējiem, kas jau tuvojas ma�īnai.

�oferis aptur taksometru gaismas.lokā un jautā:

� No kurienes jūs esat?

� Zvanījām no divdesmit sestā numura. � Ildi ar pirkstu pamet uz mājas pusi.

�oferis atver durtiņas.

� Viens man blakus, divi aizmugurē.

� Visi trīs aizmugurē. Mēs esam tievi. � Ildi jau ir iemetusies sēdeklī.

�oferis atļauj. Pēdējā laikā viņam bie�i gadījies vest padsmitgadniekus, arī tādus zaļknābjus. Ildi vispirms pasaka �oferim Esteres adresi. Estere lūkojas ārā, kopā saņemtās rokas noguldījusi uz ceļiem. Skatās �ofera mugurā, redz �urpu turpu staigājo�o logu tīrītāju, ielas laternu gaismā atpakaj joņojo�ās mājas, pa priek�u brauco�ās ma�īnas sarkano aci, mitro, tum�o asfaltu. Zēns viņai līdzās pavirzās tuvāk pie līdi. Lai virzās, ja tīk. Mazo spraugu starp sevi un �aņi viņa jūt kā pēk�ņi radu�os bezdibeni, draudīgu tuk�umu, no kura mutuļo aug�up ainas, kas dzenā cita citu un saplūst kopā, un spītīgi grie�as atpakaļ uz viņas vienīgo braucienu taksometrā toreiz, kad viņu pēc aklās zarnas operācijas veda mājās no Madarāsa ielas slimnīcas. Viņa redz arī domino, ko tēvs viņai aiznesa, izvilka no burtnīcām piebāzta portfeļa. D�ungļu grāmata it kā priek�ā pastumta, viņa redz pat zīmējumus tanī...

Māte, beigusi darbu bērnudārzā, nāca katru dienu, iespraucās arī tad, kad nebija apmeklējumu laiks, atnesa apelsīnu sulu vai banānu, uz apelsīnu sulas pudejes bija rakstīts �Ohjmpos�, banānu svētdien apēda Brālītis un Punktiņa, jo viņai jau bija drudzis, sākās plau�u karsonis, tikai to vēl nebija pamanīju�i; viņa gan iekoda banānā, bet viņai negar�oja, atdeva to Brālītim un Pun-ktiņai, Punktiņa tā ēda, ka viens vaigs izspiedās uz āru. No slimnīcas viņi brauca ar taksometru, tētis aizgāja meklēt ma�īnu, viņas ar māmiņu ilgi gaidīja priek�telpā uz sola. Abi bērni, ar kuriem viņa bija gulējusi vienā palātā, bija aizbrauku�i krietni agrāk. Vienam pakaļ atbrauca vecāki ar savu ma�īnu, pēc otra ieradās taksometrā.

�Atpogā mēteli, sasvīdīsi te siltumā!� māmiņa sacīja. Tad nāca tētis, jau pie ieejas mādams viņām, lai nāk. �Aizpogā mēteli!� māmiņa sacīja, paņemdama viņu pie rokas. �Balsties pret mani, Ester!� Mantas nesa tētis. Viņ� elsa. �Kamēr tu, cilvēks, sadzenā ma�īnu!� � �Vajadzēja pasacīt �veicaram,� māmiņa teica. �Nebūtu bijis ātrāk. Tikai desmitnieks klāt.� Māmiņa nopūtās: �Arī tāpat iznāk diezgan dārgi.�

Viņi brauca pa Margitas tiltu. Budas puses gaismas reklāmas gleznoja ūdenī zilzaļisarkanu ornamentu. Pa krāsu plankumiem, pa blāvi spīdo�o ūdens tum�umu tur gāja ģimene ar saiņiem. Ģimene. Viņi nesa saiņus uz metro, visiem bija kaut kas nesams, tētis un viņa stiepa smagākos. Māmiņa bija stāvoklī ar Punktiņu, māmiņa ķengura somā nesa Punktiņu. Māmiņa uz slīdo�ajām kāpnēm cie�i turēja Punktiņas rociņu ...

�Kā jūs liekat to �emodānu? Ja nu tas noveļas... Vai esat noīrējis eskalatoru?� smaildegune sieva viņiem uzsauca. �emodāns nevarēja novelties, tētis bija noliecies un turēja to aiz roktura, bet viņa savai somai stāvēja priek�ā un balstīja to ar kāju. Tā uz Austrumu staciju, ja brauca pie tēvo�a Kāroja uz Sārospataku, tā uz Dienvidu staciju, kad bija saņēmu�i ģimenes ceļazīmi uz Kāp-lalanfiredu, vienmēr ar mantām uz metro un pa eskalatoru.

Taksometrs apstājas. Estere trau�as ārā.

Ildi skatās pulkstenī.

� Redzi, tomēr iznāca ātrāk.

� Jā, � Estere atbild. � Ātrāk gan. � Un atvadīdamās: � Cau, �au!

� Ca�au, � atbild abi pārējie.

�aņi pasaka �oferim:

� Desefi iela trīs.

Estere, uz ietves stāvēdama, caur lietus aizkaru nolūkojas pakaļ aizbrauco�ajai ma�īnai. Pamatskolā viņa bija brīdinājusi �aņi, lai nesauc �o ielu par Desefi ielu. Matemātikā �aņi arvien veicās pa pirmo, īstenībā viņiem abiem vienādlabi, toties gramatika viņam nepadevās. �aņi pareizrakstība bija drausmīga. Ilgi. Vārdu �mēs� viņ� rakstīja ar diviem �s�. Ar diviem �s�, viņa atkārto, meklēdama lifta atslēgu. Sētniece, Kruji�a krustmāte, patlaban iet slēgt vārtus ciet.

Estere nospie� piektā stāva pogu un atslienas pret lifta kabīnes sienu pretim uzrakstam �Sētniek, es tevi die-vinul�. Nu jau sen tas nav vairs nodzē�ams, kokā ieskrāpētie burti tī�uprāt iztriepti. Dro�i vien Kruji�a krustmāte pati vai drīzāk viņas dēls. Absolūti dro�i, ka uzraksts domāts Karesam Kruji�am un, jādomā, būs Andi Files darbs. Andi var aizsniegt tik augstu, un viņa visvairāk bola acis uz Karesu Kruji�u, kad tas vāc atkritumus.

Estere iesmejas.

Un tagad atpakaļ uz Budu. Goldmarka iela.

� Loka brauciens? � �oferis jautā.

� Loka brauciens, � Ildi atmāj.

Protams, �is tips mērķē uz to, ka, braucot lejā no Gabi villas, viņi aizlaida garām Vāro�majorai, būtu vajadzējis tikai pārbraukt otrā pusē un aug�ā pa stāvo nogāzi. _

� Man vajadzēja draugus aizvizināt mājās, � viņa saka.

__ Nu jā, � �oferis atbild un piebilst: � Vajadzēja?

� AhalBiju apsolījusi.

� Ir skaisti, ja cilvēks tur vārdu, � �oferis viņu velk uz zoba.

� Draņķis tas, kas netur.

� Redziet, tā nu gan ir taisnība. � Viņ� ņem cigareti.

� Pagaidiet, es jūs pacienā�u. � Viņa ver va|ā somiņu.

� Ar ko jūs pacienāsiet? _w

Ildi pamana, ka �oferis viņu novēro atpakaļskata spogulītī.

� Marlboro. � Un. viņa ņem cigaretes.

� Tās man par vieglām. Es sūcu munkā�u.

� Un fe�ke? Arī neder?

�oferis purina galvu. Aizsmēķē. Un saka pār plecu:

� Ko tad jūs smēķējat? Marlboro? Vai fe�ki?

� Pārmaiņus. Kuru iegribas.

Un roka, kas ņēmusi cigareti, paliek pusce|ā. Ildi ienāk prātā romāns, ko viņai ir aizdevusi-Tinde. Kāda baronese skaidro savam mīļākajam, ka neklājas uzrunāt kalpotājus, piemēram, viesībās, kad tie nēsā apkārt ēdienus; nedrīkst pateikties, ja kalpotājs sniedz bļodu. Baronese skaidroja tam cilvēkam, kas, protams, nebija no di�ciltīgas ģimenes, ka apkalpojo�ais personāls jāuzskata par mehānismu, jo tā esot īstā pieklājība. Tas tips pa meta �o sievieti viņas pa�as meitas dēļ, un izskatās pēc Tindes, ka viņa glu�i vai prātu zaudējusi �ā romāna dēļ, izzvejojusi to no vecmāmiņas vecajām grāmatām.

Ildi mazliet iegrozās, lai varētu saredzēt spogulītī vadītāju. Glu�i glīts, nebijis tikai deguns uzrauts. Gar�, izliekts deguns izskatās for�i kā Belmondo, kā Bālin-tam Bala�i.

�oferis ir pamanījis, ka skuķis viņu vēro. Viņ� pavīpsnā un piemiedz aci. Ildi pietvīkst un paslīd tālāk. Ko gan viņ� iedomājas? Viņa mulsumā no�āvājas.

� Vai miegs nāk? � �oferis jautā un nospie� cigareti.

� Mazliet. Ieņēmu drusku ķē vitamīna.

� Ahal No ķirsī�a nāk miedziņ�, � �oferis saka.

� Ķirsītis a�i sakāpj bēniņos.

(Vai viņa balsī slēpjas zobgalība? Vai jaunie�iem galva grie�as no vienas glāzītes ķir�u degvīna? Vai arī viņ� runā vispār?)

Nu un vakar arī vēlu gāju gulēt, jo biju operā.

Viņa vēl grib piebilst, ka �Valkīra� vēlu beidzoties un, kamēr viņa izstāvējusi rindu, bufetē vairs nav biju�as sviestmaizes, tāpēc mājās vēl iegrauzusi kaut ko un izbāzusi galvu pa logu, jo tanī vēl dūkusi Vāgnera mūzika; pēc tāda liela ļembasta vajadzētu iet kājām, elpot svaigu gaisu, nevis triekties ar auto, ta�u pasaka tikai: *

� Es agri ceļos, jo skola ir tālu.

� Cik tālu?

� Pie Baro�a ielas baznīcas.

� Un jūs no Goldmarka ielas braucat uz turieni?

� Jā. Matemātikas novirziens. Mēs visi trīs ejam , tur. Arī tas puika, kur� pa telefonu pasūtīja taksi.

Viņai atkal uznāk �āvas.

� Esmu �ausmīgi apmiegojusies.

� Bet es � izsalcis, � �oferis saka. � �ausmīgi izsalcis.

� Labāk gar�os vakariņas. � Ildi atlai�as sēdeklī un, iesāņus sagriezusies, ērti izstiepj kājas.

� Līdz tām vēl tālu. Vispirms jātiek mājās. � Viegla nopūta. � Vēl ilgi.

- Ilgi?

� Ilgi. Es dzīvoju Ki�pe�tā. Kamēr no Naģvāradas laukuma tas spitālis piecdesmit otrais ...

Ildi piemiegtām acīm klausās. Pēk�ņi viņai apskaidrojas, ka romānā tā sieviete, ka� skoloja savu �ali, nemaz nebija baronese, viņas tētiņ� bija tikai zemes īpa�nieks un virsnieks. Fru�i Samekas mamma sacīja, ka patlaban daudzi arhīvā meklējot savu ciltskoku. Dzenoties pēc tā . uz arhīvu un visur kur. Kāds stulbums! Ikvienam ta�u ir ciltskoks, ja tā apdomā.

Viņa vēro savus izstieptos stilbus. Gari, varbūt pat pārāk. Labāk pārāk gari nekā īsi. Viņai pēk�ņi pasprūk:

� Ja esat izsalcis, ienāciet pie mums.

� Pie jums? � �oferis izbrīnā jautā un uz mirkli pagrie�as pret Ildi.

� Ja esat izsalcis un dzīvojat tālu. � Ildi parausta plecus.

� Ko tad jūs man dosiet?

Cik �is zellis savādi runā, drusku tā kā nekaunīgi, bet nu viņa vairs nevar atkāpties. Vairs nevar.

� Kaut kas jau gadīsies. Desa, sviests. � Viņa domādama savelk uzacis. � Pīles cepetis. � Ienāk prātā, ka pīle gatavota divām dienām, �ai dienai � atgriezumi, ritam � ga|a. Vienalga?

� Vai aknas ari ir?

� Mazdrusciņ. Tikai viens kumosiņ�. Ceptas olas va-rat dabūt.

� Un ko mājās teiks par to? � viņ� tēmē uz līdi jautājumu.

� Par ko?

� Ka jūs ierodaties ar nelūgtu viesi.

Aizdomu pilna, pētījo�a balss.

� Nekā nesacīs. � Viņa atkal parausta plecus un sakrusto kājas. � Var būt, ka jau gulēs, un vispār... Kāpēc es nevaru jūs pacienāt, ja esat izsalcis un dzīvojat tālu? � Ildi smejas. Viņa ieplestiem pirkstiem sakārto sev matus.

Viņi brauc aug�up gar Vāro�majoru.

� Griezieties pa labi! � Ildi rīko. � Tad es pateik�u, kur apstāties. Mūsu dārzam ir divas ieejas.

� Te iet divdesmit astotā autobusa mar�ruts, � �oferis saka.

� To es lādu gandrīz katru rītu. Pēc saraksta ejot ik pēc desmit minūtēm. Ja atnāku precīzi, tad jāgaida vismaz ceturksnis. Es negaidu, skrienu lejā uz Maskavas laukumu. Kāpēc pie mums jaunākiem par astoņpadsmit gadiem neatļauj vadīt ma�īnu?

� Ar atļauju drīkst. Ja ir pilni se�padsmit.

� Tas puika, pie kura mēs bijām, lūdza atjauju. Tādi apdauzīti, veci krāmi ar astoņām dioptrijām, tie drīkst vadīt ma�īnu.

-r Vai jums jau ir se�padsmit?

� Pēc diviem mēne�iem būs, bet kad vēl tik�u pie brauk�anas...

Viņa vairs nenoņemas ar matiem, sabā� abas rokas kabatās un domīgi aplūko savus d�insos apslēptos stilbus. Slīpi atlai�as uz sēdekļa, kurpes purns atmetas ma�īnas sānos.

Viņa kopā ar �aņi brauca metro. �Nevar zināt, kur� puika, kura meitene,� sacīja kāda ve�a. Un cita vecava: �Pēc dibeniem var. Tikai pēc dibeniem...� Par to bija jāsmejas. Ka tikai pēc dibeniem.

Ildi pagrie�as uz sēdekļa par deviņdesmit grādiem, pavelk kājas sev apak�ā, paliecas uz priek�u un skatās skaitītājā. Se�desmit �etri forinti. Viņa atver plecā pakārto somiņu un izņem simtnieku².

� Tagad pagrieziens, un esam klāt. Iesim pa lejas vārtiem, mēs dzīvojam dārzā otrā mājā.

Taksometrs nobremzē. �oferis paliecas atpakaļ, atver durvis, Ildi izlec un sniedz simtnieku.

� Izdodiet divdesmit, � viņa piebilst.

� Izdo�u �etrdesmit. Jūs mani ielūdzāt vakariņās.

Ildi izslējās.

� Negribu uz jūsu rēķina iedzīvoties.

� Tie�i tā. Es uz jūsu arī ne. � Viņ� izvelk divus divdesmitniekus un iebā� tos Ildi kabatā.

� Tad es maksā�u jums �etrus forintus.

� Izbeidziet �o tēmu.

Asfalts ved gar mauriņa malu uz divām vienādām mājām/ _

� �eit ir privāti dzīvokļi, vai ne? � �oferis jautā.

� Jā. � Ildi pamāj.

Izsist robu ierastības likumos... Tā teica Gabi. Viņ� reizēm sarunā tik trakas lietas. Dīvaini, bet pareizi. Izsist robu ierastības likumos, Ildi atkārto bez skaņas. Viņa izvelk no bik�u kabatas ādas futrāli ar riņķī savērtām atslēgām. Pēc tam kad viņa otro reizi bija pazaudējusi -vārtu atslēgu un mājas vecākais sacēla skandālu, tētis nopirka ādas futrāli ar riņķi.

Atslēga bez skaņas pagrie�as ārdurvju slēdzenē. Ildi ieiet dzīvoklī un iededz gaismu.

� Velciet nost mēteli, � viņa saka �oferim.

Ildi apskata �o glu�i sve�o cilvēku. Mute liela un ļoti sarkana, it kā viņ� būtu ēdis papriku vai tum�os ķir�us, mati melni. Viņa par �o cilvēku nekā nezina.

Hepenings. Ildi vairākas reizes klusībā atkārto �o vārdu. Izsist robu ierastības likumos. Glu�i nejau�i viņa ir izsitusi robu. īsts hepenings. Ta�u viņa ir tīri apmierināta, ka vecāki guļ. Tādi snobi, dro�i vien raustītu degunus, sevi�ķi māte.

� Nāciet, ēdamais uz to pusi.

�aņi atver priek�nama durvis. Tēvs iet uz virtuves pusi. Tas ir viņa ceļ�, pārnākot no pēcpusdienas maiņas. Sīs kustības: pakar mēteli uz pakaramā, frenci uz- pleci-ņfem, cepuri uz plaukta un, ja laiks vēl ar zobiem, uzvelk treniņtērpu vai mātes adītu jaku, jo viņam mugura Jutīga pret aukstumu, sasilda vakariņas un sē�as pie virtuves galda. Tādas ir viņa kustības septiņus vakarus ik pēc nedē|as, tikai �oreiz laiks paslīdējis garāks vairs nav pusvienpadsmit, tēvs būs pa ceļam iemetis piecdesmit gramu vai arī fre�u³, bet dro�i, ka ne vairāk Viņ� tikai vienu nakti vēlu pārnāca piesūcies. �aņi pa modās no zvana pie durvīm, māte uzmeta plecos rīta-svārkus un basām kājām aizskrēja atvērt, tēva balss bija aprauta, juceklīga, tāda kā sve�a, tomēr pazīt varēja: �Nevaru atrast atslēgu, Annu�. Varbūt... bū�u atstājis tur. Tur fabrikā. Nevaru atrast, Annu�.� � �Es gaidīju vīru mājās, bet atnāca dzērājs,� māte tik vien pateica, tad pēk�ņi sāka raudāt. Kati nebija pamodusies no zvana, tolaik viņi gulēja vienā istabā, bet viņ� izskrēja mātei līdzi; viņa izskatījās tā, it kā negribētu laist iek�ā to dzērāju, kas atnācis tēva vietā.

�aņi padod labvakaru un taisās uz virtuves ni�u klāt sev gujvietu, bet tēvs viņu aptur.

� Vai rit skola būs slēgta?

�- Nebūs vis.

� Es tikai tāpēc vaicāju, ka tu ap �o laiku nāc mājās. Ja Kasas māte būtu laikā aizslēgusi vārtus...

�Tad es būtu maksājis forintus.� Atbilde ir �aņi mēles galā, ta�u viņ� labāk to norij.

� Mēs bijām Būdā pie Gabi Majdika, aizpjāpājā-mies.

Tēvs iededz gāzi zem zupas katla. �aņi stāv durvīs. Ildi purina galvu, mati vien plīvo. Sudrabgai�i mati. Kā ķivere. Estere matus pin divās bizēs, reizēm palai� va|ā. Toreiz Erdas dārzā Esteres seja bija tik bezpalīdzīga. Toreiz dārzā. Bet nākamajā dienā viņa aizbrauca uz Sā-ro�pataku pie tēvo�a. Pārbrauca uz mācību gada sākumu. Ildi ienāca klasē īsi pirms akta sākuma. Iedegusi samtaini brūna, mati mirdzo�i gai�i. Puk�ķe nāca iek�ā viņai pa pēdām un, atbalstījusies pret skolotāju galdu, sacīja: �Ildiko Silvā�i. Jūsu jaunā biedrene.�

� Vai tu lidoji uz māju, ka neesi slapj�, � tēvs jautā.

� Atveda ar taksi, � �aņi negribīgi izgrū�.

Tēvs ar karoti nogar�o virs silta ūdens katla sildāmo ga|u ar rīsiem un nodzē� mazo gāzes liesmiņu zem katla.

� Da�iem gan labi klājas, � viņ� saka.

� Jā gan. � �aņi plauksta jau kavējas uz roktura.

� Kas tad tevi atvizināja?

Tēvs lej �ķīvī zupu. Grie� maizi.

� Kāds klasesbiedrs.

Pēk�ņi �aņi visai spilgti redz, kā viņi skrien lejā pa kāpnēm: uz Tindes apaļīgā dibena uzspīlētas bikses, Es-teres abas bizītes sitas pret kaklu, Ildi pagrie�as atpakaļ, atspie�as pret margām, izslien galvu, deguns gaisā, raibā blūze pie kakla atpogājusies. Esterei acis tum�i brūnas ar kuplām, miklām stirnas skropstām, Ildi acis mainīgas, za|as, bet reizēm atsit vairāk zilu. Ildi seja saspringta un skatiens kā asa, mirdzo�a matērija, kā za|� stikls. Pēc Ein�teina teorijas, matērija esot sastingusi enerģija. Varētu būt arī otrādi, kāpēc ne, ta�u līdi skatienā enerģija sastingst par matēriju. Esteres lūpas apaļīgas, augumiņ� mazs, bet proporcionāls. Vai ir normāli, ka patīk divas meitenes reizē un vienlīdz stipri? Pareizāk sakot, vispirms patika Estere, bet nu, kop� klasē ir ieradusies Ildi � dro�i vien ar protekciju, jo eksāmenu matemātikā vispār nenolika prīmā... �, stāvoklis ir tāds... sare�ģīts, jā gan, |oti sare�ģīts. Estere ir drīzāk draugs. Nu, bet uz drauga krūtīm ta�u nemēdz skatīties. Esteres krūtīs ir stingras, apa|īgas lodītes, Ildi ir slaida un lokana, zēniska un reizē meitenīga. Ildi... Uzlēca saule, un tās gaismā nobālēja mēness... Es to kaut kur esmu lasījis. Vai ari glu�i otrādi: noriet saule, uzlec mēness. Ja pajautātu tēvam, vai tas ir normāli, ka reizē patīk gan Ildi, gan Estere, vienlīdz stipri un tomēr da�ādi, jā, Estere drīzāk kā draugs, tomēr nav glu�i kā draugs, mēs ta�u vasaru bu�ojāmies. Jāpajautā tēvam, viņ� ta�u ari ir bijis jauns. Sļurkstinādams strebj zupu. Man nepatīk, ka �ļurkstina. Būtu jāpajautā. Varbūt tā vispārīgi.

� Kāda velna pēc tu ļauj sevi vizināt? �� tēvs runā. � Varbūt tavam dibenam metro un tramvajs nav pietiekami labs?

� Mēs braucām trijatā. Viens pasauca taksi. Vai man vajadzēja izlēkt, sak, es nesēdī�os iek�ā, es uz savu roku?!

� Tu jau tāpat diezgan lēkā. Sit pāri veselam ducim blusu. � Viņ� noliek priek�ā kastroli ar gaļu un rīsiem un uzliek sev. � Un Ja nākamo reizi gaidīs, lai tu viņus izvadā pa mājām?

� Tas nebija uz atmaksā�anu, � �aņi turas pretim.

� Ildi nav tāda meitene.

Viņam jau �ēl, ka pasprucis Ildi vārds.

Tēvs pace| galvu.

� Nu vēl kas! Turklāt meitene.

� Klasesbiedrene. Tā, kas no Kenija?.

� Man vienalga, no Kenijas vai no ratu paka|as, bel lai manam dēlam neizmaksā! � Viņ� cērt karoti rīsos.

� Lai neviens nevarētu sacīt, ka samaksājis Ģurika pui-kas vietā.

�aņi nikni spie� plaukstā rokturi. Tās vien vēl trūka, �ās vecās plates. Ģuriku dēls. Ģuriku dzimtas labā slava.

� Vai tev jau izbiris no prāta, kā toreiz tā sieviete atnāca flomāsteru dēļ? Haverāne, � tēvs, brītiņu apdomājies, piebilst un pamāj it kā apmierināts; pēc tik ilga laika vēl arvien atceras �o vārdu.

�aņi plauksta slīd pa rokturi. Kaut kas jādara. Vienalga, kas. Kaut vai ar plaukstu jānovelk gar biksēm. Arī torēiz tēvs pieminēja Ģuriku dzimtas labo slavu. Pamatskolas otrajā klasē Lindi Havera bija viņam uzdāvinājusi pusi savu flomāsteru, un nākamajā dienā iedrāzās viņas māte, tā ar zirga ģīmi, un pieprasīja dāvanu atpakaļ. Pēc tam tēvs �aņi notēsa. AAāte lēja asaras: �Cik rei�u tev tas sacīts? Tādu kaunu mums...� Uz ziemsvētkiem arī viņ� dabūja flomāsterus, bet vairs nepriecājās. Tie vienmēr atgādināja par pērienu. Cik paņēma kādu rokā, tik nācās atcerēties. Viņa kārbā bija mazāk flomāsteru nekā Lindi. Tikai se�i, bet tanī bija desmit.

Viņu pārņem rūgtums.

� Ļoti labi atceros to zirgaģīmi Haverāni. Bet mēs, Jaunie, nerēķinām, kas kura. Mēs ...

Viņam aizraujas balss.

� Maksājam no cita kabatas. Nu, pietiks. Te es esmu saimnieks, � tēvs saka tik apvaldīti, ka prātu var zaudēt. Un расе) rādītājpirkstu. � Un, kamēr es esmu saimnieks, tu nebraukāsi ar taksometru ne par mūsu, ne par sve�u naudu.

� Cik man zināms, es vasarā strādāju. Un arī pērn.

� Cik man zināms, tu nopirki magnetofonu. Mēs pat pielikām.

� Atvelciet to no ziemsvētku dāvanas! Un no dzim�anas dienas. Un nākamgad un aiznākamgad arī.

� Tu uzmodināsi māti. � Tēvs runā klusu, ēd gaļu ar rīsiem un uz dēlu pat nepaskatās. � Neplāti muti platāk, nekā balss pietiek. Un iegaumē, ko es teicu. �*

�aņi pārņem nevarīgas dusmas. Tēvs sē� tur un, galvu nodūris, gremo gaļu ar rīsiem. Kaut varētu satriekt tēva velni�ķo pa�pārliecinātību. Un viņ�, ēzelis, vēl gribēja runāt... Ar tādu � Es Esmu Saimnieks � tēvu ta�u nav iespējams nekā sarunāt. Itin nekā. Labi vēl, ka nepieminēja karu un gaisa trauksmes, un kā vecmāmiņa kājām gājusi pelņā � ve]u mazgāt un gludināt, jo tramvajam neiznācis naudas, ka tēvs puikas gados strādājis no ausmas līdz rietam Pili�boro�jenē pie vecvecmāmuļās. labi, ka nesāka: ar jums dzīve auklējas. Tas būtu par daudz.

Laiku pa laikam to stāsta tēvs � Es Esmu Saimnieks.

�aņi aizver durvis un noveļas uz ku�etes. Vajadzētu klāt guļvietu. Tomēr viņ� sē�, nekustēdamies no vietas, un ar skatienu taranē sienu. Cik draņķīgs kambūzisl Tajā tik tikko var izstaipīties. Būtu kaut kas jādara ar dzīvokli. Lielāko istabu varētu ar bīdāmu sienu pārdalīt uz pusēm. Tindes Leāņfalu vasarnīcā ir sabīdāma siena Gaidi nu, ka tēvs gādās sabīdāmu sienu. Zemes gabals Erdā ... Visus spēkus tam, uz turieni pārcelsies vecumdienās. Pirmais programmas punkts bija-sēta. Tad koku stādī�ana. �ogad uzcēla mājeli, kā tēvs to saukā. Arī no fabrikas brauca palīgā. Nu jā, skaista jau ir tāda kopā-turē�anās, bet kāpēc tēvs nesaprot mūsu kopāturē�anos? Ko skandalējas taksometra dēļ? Un būtu vēl par vakariņām uzzinājis, �ēlīgais dievs, �ī varenā tēma...

�aņi pielec kājās, parauj uz aug�u tahtas virsu, izmet uz krēsla ve)u. Tēvs mazgājas vannas istabā, var dzirdēt ūdens �ņākoņu, tad aizgrieztais krāns vēl brītiņu pil.

� Un es gribēju ar viņu parunāties, � �aņi murmina.

Viņ� gu] tumsā, ģērbies pid�amā, ar segu uz galvas. Jo no Hajdu virtuves iespīd gaisma. Pēk�ņi viņ� Joti dzīvi saklausa mātes un tēva balsi no trīs vai �etru gadu tāluma.

�Kāpēc tu neparunā ar �aņi par pusaud�a gadu īpatnībām?�

Māte to nejautāja, drīzāk pārmeto�i konstatēja.

Viņ� pieplaka pie priek�istabas sienas.

�Ko vella es tur runā�ul� atbildēja tēvs � Es Esmu Saimnieks.

- �Nu, par pusaud�a gadiem � kā es agrāk ar Māri un vēlāk ar Kati. Ar puiku runāt ta.�u es nevaru.�

�Ko ta lai saku! Domā, �aņi nezina to, ko mēs zinām?�

�Zina, tomēr ir kas cits, ja tu... Klases audzinātāja ari sacīja, lai ar puikām runājot tēvi.�

�Vai man jāsaka, lai ne�ķielē uz skuķiem? Tik un tā viņ� to darīs, kad tas laiks būs klāt. Vai nu viņ� sāks vai tā skuķene. Kas runāja ar mani un tevi? Pec stundām gāju dārzā kaplēt, lai tiktu pie kartupeļiem, kolrābjiem un sīpoliem.�

Tēvs ir iemanījies vienmēr beigās piemest, cik viņa bērnībā bijis grūti un cik mūsdienu jaunatnei laba dzīve. Pārāk viegla dzīve, tur tā vaina!

Tētiņ, ja tu iedomājies, ka tev ir licence uz grūtu dzīvi... �aņi, gulēdams uz dīvāna, pasmīn. Jāno�a Ģu-rika patents, atdarināt stingri aizliegts.

Tur, virtuvē, nodziest gaisma, tikai no galerijas puses spie�as iek�ā niecīgs gai�umiņ�, drīzāk blāzmiņa. Un pēk�ņi tur stāv Ildi, plīvo �inī blāzmā. Gai�ie mati kā sudraba ķivere. Viņa smejas. Un skrien lejā pa kāpnēm.

� Sēdieties!

Ildi rāda uz augstajiem sēdek|iem, kas sarindoti gar bāra leti.

�oferis atkrīt uz maza, sarkana sēdeklī�a. Un skatās apkārt.

Virtuves sienas izklātas ar zilām, ornamentētām flīzēm līdz meitenes plecu augstumam, ta�u �ī d�ude var būt ap simt septiņdesmit centimetru gara. Tādas flīzes ir no visdārgākajām. Gridu sedz pelēka plastmasa ar zilām stīdziņām. Pie bāra pults gar�, �aurs logs, caur kura stiklu redzams viss otrā pusē: liels, apa|� galds, salmu pinuma krēsli. Virs bāra pie dzeltenās paneļu sienas katrā pusē tum�a koka maska. Abas divas garenas, biezām lūpām.

� Te mēs parasti ieturamies, � Ildi saka. � Te ir ērtāk nekā tanī pusē. � Viņa ar zodu parāda uz ēdamistabu.

�oferis pētī garo, �auro logu. Bīdāms. Pa to pasniedz ēdienus. Tādu viņ� Ir redzējis �urnālā cLakdskultūrai. Piro reizēm nopērk �Lakāskultūra�. Nez kāpēc? Kad vēl viņiem iznāks līdzekļi mājas pārbūvei?

� Redzu, ka Jums ir ari tvaiku nosūcējs.

� Mums nepatīk ēdiena smaka. Sai jautājumā ģimene ir vienisprātis.

� Tikai �ajā? _x

� Vai jūs zināt kādu ģimeni, kurā visiem domas sakrīt? � Viņa parausta plecus.

�oferis smejas.

� Jums taisnība. Un pat ļoti!

Ildi metas pie ledusskapja, pieliecas, mati sakrīt viņai uz sejas. Starp d�insiem un blūzi pavīd kaila vidukļa svītra.

�ofera acis pielīp �ai svītrai.

� Tagad meitenēm ir modē nevalkāt kombinē, � viņ� saka.

� Varbūt. � Ildi atkal parausta plecus un vienlaikus ar neapzinātu kustību pavelk blūzi uz leju.

� Mani tas netraucē. � �oferis uzliek roku uz pults un uzsmaida meitenei. � Patiesi, mani netraucē, ka jums nav kombinē.

� Par modi es pasvilpoju. Kombinē nevalkāju tāpēc, ka man negribas. Te būs ēdamais!

Viņa noliek �oferim priek�ā ugunsdro�ā stikla bļodu ar pīles cepeti.

� Un mums nesalst tā bez kombinē?

� Mēs esam rūdīti, � Ildi cērt pretim. � Aknu gan tikai tāds krikumiņ�.

� Tas nekas. � �oferis atmet ar roku.

Ildi izņem no iebūvēta skapja �ķīvi un galda piederumus.

Par ko cilvēki runā tādos hepeningos? To, kas patla- � ban iekrīt prātā. Tā ir interesanti. Tas ir tas sevi�ķais. Divi cilvēki, kas viens otru nepazīst, kam nav pat nojautas vienam par otru, un pēk�ņi... Piemēram, es varētu ieminēties, ka aknas apēdām pusdienās kopā ar atgriezumiem, tāpēc ir atlicis tikai viens kumoss.

Viņa noliek �oferim priek�ā� �ķīvi, nazi un dak�iņu.

� Kāpēc jūs neēdat? � �ofera seja ir pagriezta pret Ildi.

¹ eLakdskultura* � ungāru �urnāls �Dzīvokļa Kultūra�.

�- Neesmu izsalkusi. Mēs jau iegrauzām.

� Hankoci ielā?

� Uzminējāt. � Ildi pamāj.

Arī krū�turi viņa nevalkā. Biksītes, d�insi un blūze.

- �oferis ar acīm seko viņai. Sī d�ude kustas, it kā gaidīdama apbrīnu. Grie� maizi.' Viņiem ir grie�amā ma�īna kā da�os pārtikas veikalos. Sitie ir apgādāju�ies.

� Veikls aparātiņ�.

� Reiz es �ausmīgi sagriezu pirkstu. Biju neveikla.

� Nē jau, nevis jūs, bet aparāts.

Ja viņ�, runās tādas muļķības... Ildi noliek maizi viņam priek�ā. �oferis noplē� pīles stilbu un nogrie� arī no baltās gaļas.

� Es jums attaisī�u sardīnes. (Rīt būs trakums ar pusdienām.)

� Netaisiet visi

� Kāpēc?

� Man tās negar�o. Apsēdieties!

� Vispirms iedo�u ko dzert. Paskatī�os, kas ir krājumā. � Viņa aizdejo līdz ledusskapim bet, pirms pieliecas, sarausta blūzi.

� Es ta�u sacīju, ka jūsu viduklis mani netraucē.

Ildi �o piezīmi lai� gar ausīm.

� Ir vīnogu sula un jāņogu sīrups. Varat izvēlēties.

� Jūs to sakāt tā, it kā piedāvātu man skotu viskiju vai d�inu.

Ildi izslien galvu.

� Cik man zināms, jūs nevarat dzert nekā spirtota. Varētu dot vīnu. Mazdrusciņ.

� Ak jūs esat tik skopa?

� Nevis es esmu skopa, bet pudele. Ja nu jūs tik ļoti esat uz alkoholu ...

� Pa jokam, � �oferis viņu pārtrauc.

� Tad jau labi, ja -nebūtu pa jokam, es jūs palūgtu braukt uz pilsētu un tur pirkt sev d�inu. Vai skotu viskiju.

� Jums nu gan ir asa mēlīte.

� Vai tad slikti? Jums labāk patiktu, ja es būtu garlaicīga?

� Es saku:'jums ir asa mēlīte, bet nu pamatīgi. Dodiet glāzi gāzētā ūdens.

� Traubi?⁴

� Nē, parasto gāzēto. Paldies.

Ildi atspie�as pret pulti. �oferis ēd. Cik tam kāmim varētu būt gadu? Tā ap trīsdesmit. Acis tādā pastkartī-tes zilumā. Kā Vidusjūra pastkartēs. Vai arī rudzupuķes. Stipri zilas un spo�as. Arī mute spēcīga un spilgti sarkana, mati |oti melni. Lūpas spīd no pīles taukiem. Smaids plats kā zobu pastas reklāmā.

� Laba ga|iņa. Ar ķiplokiem gatavota, vai ne?

Ildi jūt uz sava auguma �ofera skatienu. Viņ� ap-vērtē līdi seju un stāvu. Viņa sakrusto rokas.

� Ēdiet, ja gar�o.

� Nu... Lūgties nelik�u. Izsalcis esmu, un ari gar�o.

Viņ� nogrie� vēl. Apēdis jau pusi pīles krūts gabaliņa. Varbūt vajadzēja olu kulteni...

� Vai māmiņa cepa?

� Nē. Mums te viena tante gatavo ēdienu. � Viņai pasprūk smiekli.

� Ko jūs smejaties?

� Tik jocīgs uzvārds. Kārojne Nemoda. Ta�u tas nav visjocīgākais. Bet māmiņa ... Saka viņai: �Neejiet turp, bet �urp¹ pie mums.* Ziniet, māmiņa viņai stipri iztop, jo viņa ir uzticama. Turpretim...

Viņa ta�u nesāks te apspriesties par mājstrādnieci. Vajadzētu ko citu. Kaut ko interesantu...

� Turpretim? � �oferis atkārto jautājo�ā tonī. Mute viņam gandrīz pilna.

� Nezinu, ko gribēju sacīt. Dro�i vien neko svarīgu, ja jau aizmirsās.

� Kāpēc jūs nesē�aties? Neesat nekāds stārķis, ka visu laiku uz vienas kājas. Garkājains stārķis... Sēdieties man līdzās!

� �Garkājainais stārku tēti,

Cik tu ilgi stāvēsi? ...�

Ildi smejas. Un purina galvu. Mati plīvo. � Garkājainais stārķu tēti... es zinu tādu dzejolīti.

� Jūs neesat nekāds tētis. � Arī �oferis smejas. Piemiedz rudzpuķu zilo aci. Viņ� satver Ildi aiz rokas. � Garkājaino stārķīt, pasēdiet man līdzās.

Nav slikts �is hepenings. Glu�i labs.

� Meties te! � �oferis saka.

_ч 1 Vārdu.spēle: nern oda � ne turp.

Ildi apsē�as viņam līdzās. Viņa atspie�as ar elkoņiem pret bāra pulti un �ūpo kājas.

� Jums ir neģēlīgi labas maskas. Vitrīnās tādas nav redzētas. Vai �eit pirktas?

� Atvedām no Kenijas. � Ildi vēl piemetina: � No Āfrikas.

� Ak tu vai, no Āfrikas! Un es biju pārliecināts, ka Kenija atrodas Kanādā vai Helsinkos. Cik labi, ka manā ma�īnā iekāpāt tie�i jūs. �itādu izglīto�anul

līdi paskatās. Cālis ir apvainojies.

� Es kļūdījos, Kenija ta�u atrodas Kajāsosentpetri ciemā.

Abiem reizē sprūk vaļā smiekli.

� Man patīk jūsu humors, � �oferis pavēstī.

� Citi arī to pa�u saka.

Sī mazā d�ude ir ļoti jauna, bet pār mēru nekaunīga. Var redzēt, ka vienmēr visu ir dabūjusi. �oferis vienu brītiņu stingi skatās uz viņu. Tad puisis pēk�ņi pasmīn, un viņa roka virzās uz ugunsdro�ā stikla bļodas pusi.

� Redzu, ka arī Kenijā ir modē gari mati. � Viņ� ar dak�iņu pamāj uz maskas pusi.

� Tie nav mati.

� Kas tad?

� Ausis. Vienas iedzimto cilts piederīgajiem ausis izstiepj tā, ka tās nokarājas līdz pleciem.

� Nerunājiet niekusl

� Es nerunāju niekus. Desmit gadu vecumā viņiem sāk stiept ausis. Karina klāt arvien lielākus smagumus. Beigās ausis kā bizes.

� Vai jūs esat bijusi Kenijā?

� Trīs gadus nodzīvoju.

� Un daudz tādu pārvedāt?

� Protams. Koka figūriņas, maskas, manā istabā ir bungas. Tamtams.

� Jūs varētu man parādīt.

Ildi to lai� gar ausīm.

� Un ko jūs tur darījāt?

� Daudz ko. Braucu ekskursijās, skatījos televizoru, gāju skolā, draudzējos ar bērniem.

� Arī ar nēģeru bērniem?

Ak tu tētīt, kas tad nu? Politisks seminārs kopā ar pīles cepeti.

� Tur nekad nesaka: nēģeri. Tas skaitās apvainojums. Jāsaka: melnie.

� Vai по tā viņiem kļūst labāk?

Ildi rausta plecus.

� Vārds �nēģeris� viņiem �ķiet apvainojo�s.

� Nekas nekļūst labāk, ja viņus dēvē par melnajiem, � �oferis apgalvo.

Ildi domā un rauc pieri. Tam, ko �is �alis saka, ir sava jēga, tomēr viņam nav-taisnība. Ja jau viņiem �ķiet pazemojo�i saukties par nēģeriem. Ja cilvēkam pastāvīgi apgalvo, ka viņ� ir suns, tad viņ� arī pārvērtīsies par suni. Vai nu kalpos, vai kodīs. Var gadīties, ka kļūs traks. Kāds no pieaugu�ajiem tā sacīja, da�kārt arī viņi ko prātīgu pasaka.

� Iedomājieties, iedzimtie ie�auj bultu mājdzīvniekam, ar vārdu sakot, govij sānos, tad patur apak�ā trauku, kurā iepriek� ieslaukts piens, un govs asinis tek tajā, viņi sajauc kopā un dzer.

� Aiz māņticības?

� Nē. Tā ir viņu pārtika. Masaju. Masaji ir da]a iedzimto. Kad mēs braucām uz provinci, es redzēju, kā govij ie�auj bultu un pieliek izdobtu ķirbi, lai asinis tek...

� Tātad man taisnība. Ir glu�i vienalga, vai viņus sauc par nēģeriem vai melnajiem, ja viņi vēl sūc asinis no mājlopu sāniem.

� Bet tie�i tāpēc viņus dēvē par melnajiem, nevis par nēģeriem, jo arī tā ...

�oferis atmet ar roku, it kā teikdams: izbeigsim. Viņ� pārtrauc Ildi: � Pīles cepetis ir labāks, tas nu skaidrs. Labāks nekā govij no sāniem izsūktas asinis.

Skaidrs arī tas, ka �is �alis pamatīgi loka iek�ā. Iznīcinātās pīles krūtiņa rēgojas kā kuģa vraks. Kuģa vraks paceļas virs brūnām tauku dūņām. Un pārpalikums? ... Tur vairs rītam pusdienas neiznāks. Par mā-muci un tēti nekāda bēda, bet Nemodas kundze sacījās viesistabā taisīt ģenerāltīrī�anu ar logu mazgā�anu. Viņa būs nikna, un māmucis veltīgi pūlēsies viņai pieglaimoties ar �nevis turp, bet �urp�, smiedamās kā stulba pusaudze. Nemodas kundze, �beidzot uzticams darbaspēks mājās�, tikai kurnēs. Ta�u tas ir nieks. Galu galā �is zellis ir izsalcis, bija izshlcis, tāpēc tā loka iek�ā.

� Kas tas tāds? � �oferis rāda uz ēdamistabas sienu. Tur karājas kaut kas liels, izliekts, no kā atspīd rēna gaisma.

� Vairogs.

�� Tavu brīnumul Vairogs. Dro�i vien no Kenijas.

� Mhm.

Viņ� ēd bez mitas. Bronzas medaļas ieguvējs ē�anā. Ildi pielec kājās.

� Ari man iegribējās ēst. � Viņa aizplivinās pie iebūvētā skapja. � Jūs tik apetītlīgi ēdat,

� Es ari visu citu daru apetītlīgi. � Viņ� piemiedz aci.

Ildi, acis samiegusi, viņu noskata. Vai tik viņ� ne-mērķē uz to? Vai tikai nebūs iedomājies? ...

Viņa paņem sev �ķīvi, nazi un dak�iņu, tad atvirzās ar visu krēslu nostāk no �ofera. Nogrie� sev krietnu gabalu pīles cepe�a un klusēdama ēd.

� Nupat vēl jūs bijāt runīgāka, � �oferis konstatē.

� Patlaban ēdu.

Vīrietis pieliecas viņai tuvāk.

� Mēs te sē�am un pat viens otra vārdu nezinām.

� Un ja mēs sēdētu vilcienā? � Ildi gudro, vai tādos hepeningos cilvēki zina viens otra vārdu. Vajadzētu būt, ka nezina. Dzīve vai nejau�ība saskalojusi viņus kopā, pēc tam katrs aiziet savu ceļu. Bet pirms tam ir izsists robs ikdienībā ...

No pīles gan nepaliks ne kumosa. Tas zellis atkal sniedzas uz bļodas pusi.

� Mani sauc par Karesu. Kārojs Varga, bet uzrunā mani par Karesu. � Viņ� sniedz roku.

� Ildiko Silvā�i.

Arī viņa sniedz roku. �oferis paspie� to un patur savējā.

� Laidiet vajā! Es nevaru ēst. � Un viņa piebilst:

� Arī jūs nevarat.

� Tas nekas.

� Jums. Toties man gan. Es gribu ēst!

Viņas balss pēk�ņi skan asi un kategoriski.

� Nu labi, � �oferis saka. � Ēdiet.

Ildi jau mēles galā ir: patie�ām laipni, ka jūs atļaujat. Mīļ� paldies. Bet kā pēc tam lai turpina sarunu? Nevar ta�u sēdēt kā mēma. Tādā situācijā jārunā.

Ar acs kaktiņu viņa slepeni vēro sve�o. Cik viņam varētu būt gadu? Divdesmit astoņi? Trīsdesmit? Vai vairāk, varbūt ari mazāk. Vieglāk noteikt gadus padsmitniekiem un vecākiem cilvēkiem.

� Pirms brītiņa jūs jautājāt, vai es esot draudzējusies ar melnajiem bērniem. Arī skolā gāja da�i no viņiem, protams, ka mēs kopā rotaļājāmies, bija pat viens tāds, ar kuru sagājāmies.

� Vai jūs mācījāties nēģeru valodā?

� Nē, nebūt ne! � Viņai uznāk smiekli, to iedomājoties. � Angļu valodā. Mē sagājām ang|u skolā.

Viņai gribas piebilst, ka tā bijusi drausmīgi dārga un -izcila skola, tik dārga, ka pat māmiņa nesūkstījās, kaut gan māmiņa ir pār mēru snobiska. Bet �o piezīmi viņa norij neizteiktu.

� Tad jau jūs labi runājat angliski? -J

� Protams.

Ildi papurina galvu, mati noplīvo. Viņa skatās uz abām maskām. Aiz iegarenajām sejām ar biezajām lūpām garām slīd skola. Pagalmā auga palmas, un jau- . nam baobabam zari slējās uz visām pusēm, it kā pret debesīm paceltos saknes. Viņa redz arī putnus ar sarkaniem, līkiem knābjiem, tikai to nosaukums neienāk prātā. Ligzdas kā milzu kūniņas karājās baobaba ^ros. Kad viņi brauca uz valdības teritoriju pie otras ungāru ģimenes, pa zariem lēkāja pērtiķi, varēja redzēt lēk�ojam zebras, un tas lērums putnu... Skolai bija ari peldbaseins, un viņu klasē augstās mācību maksas dēļ mācījās tikai divi melnie bērni. Visā skolā melno bērnu tikpat kā nebija, bet rotaļu laukumos viņi mud�ēt mud�ēja. Un galvenais, braukdami ciemos pie otras ungāru ģimenes, viņi redzēja ciematos būdiņas un milzum daudz novārgu�u bērnu lieliem vēderiem,., Maziņie bija pliki. Lielākie bērni un pieaugu�ie aptinu�ies ar kaut ko palagiem līdzīgu.

Ildi papurina galvu, nozūd viss � angļu skola ar peldbaseinu, baobabu, sarkanknābjiem, papagaiļiem, būdiņas, vājie, plikie bērneļi lieliem vēderiem.

� Un ko jūsu tētiņ� Kenijā darīja?

� Vadīja ārējās tirdzniecības pārstāvniecību. Tur īr maz speciālistu. Atpalicis nostūris.

� Dro�i vien jūsu tētiņam labi maksāja.

� Varbūt. � Viņa parausta plecus. �ausmīgi. Nu jau ari �is sāks par naudu runāt. Pieaugu�ajiem kaut kas sakāpis galvā, vienmēr par naudu... � Mani nauda neinteresē, � viņa atcērt.

Nu viņi ēd kā sacensībās. Ugunsdro�ā stikla bļodā guļ kuģa vraks. Ildi domīgi skatās. Pirāti ir izlaupīju�i un nogremdēju�i kuģi. Veca, veca galera, izzvejota no jūras dzīlēm. Tā ir atrasta, izdarot naftas urbumus. Ta�u Ne-modās kundzi nez vai aizkustinās skumjais kuģa vraka liktenis. Viņa būs nikna. Nu lai, priek� kaķiemlSagrabi-nās kaut ko vai ari atliks viesistabas ģenerāltīrī�anu. To mazo palieciņu no kuģa vraka priek�gala vai pakaļgala es noknibināju. �Pēc mar*b kaut ūdens plūdi,� vēstīja Puk�ķe. pareizāk sakot, kāds karalis. Cilvēkam vajadzīgas sevi�ķas spējas, lai būtu tik garlaicīgs kā Puk�ķe.

� Un kas jūs interesē? � �oferis vaicā.

� Daudz kas. Sports, ce|o�ana, grāmatas, patīk tērzēt ar draugiem. Un jūs?

� Sakiet � Kāres!

� Labs ir. Un jūs, Kāres?

� Apmēram tas pats. � Viņa plauksta aizmaldās uz Ildi rokas. � Un vēl kaut kas.

Nu viņai nebūtu nekas pretim, ja �is Karess Ietu projām. Ja būtu jau ārā no viņu dzīvokļa. Vai ari nebūtu te spēris savu kāju. Ta�u patlaban situācija sāk kļūt interesanta.

� Zināt, kas mani visvairāk interesē? � Karess atkal piemiedz aci. � Meitenes.

� Nu, un kā jūs? � Ildi atvelk roku nost. � Es domāju... Jūsu ģimene?

� Man ir pusducis bērnu un ceturtdaļdu�a mazbērnu. Vai neticat?

� Nē.

� Jums taisnība. Es arī neticētu.

� Nu tad!

� Es meklēju tādu meiteni... Ar vārdu sakot, īsto.

� Ja meklējat, tad atradīsiet.

� Nav visai dro�i. Man vajag īsto.

Viņa acīs nav nekādas izteiksmes. Tādas kā zivs acis. Nevis krāsa. Tās ir vijolī�u zilas.

� Iedzer�u vēl glāzi gāzētā ūdens. Jūs dzeriet vīnu! � Karess pieceļas.'� Un saskandināsim.

� Vīna nevajag.

� Jūs, Ildi, varat dzert. Jums nav jābrauc. Ziniet ko, ari es iedzer�u vienu glāzīti, un mēs saskandināsim. � Viņa seja jau gandrīz saskaras ar Ildi seju. � Kur ir vīns?

� Tur pie ledusskapja.

� Aha! � Viņ� jau nes labi patuk�u pudeli un ielej. , � Uz mūsu veselību!

� Uz mūsu veselībul � Ildi pazibina smaidu.

Abi saskandina.

� Vajag izdzert visu, citādi nav spēkā. Dzersim par to, lai ikviens no mums atrastu savu īsto.

�Viņ� melo,� Ildi klusībā nosaka. �Esmu ar mieru derēt, vienalga, uz ko, � viņam ir sieva.�

Viņa vienā atņēmienā izdzer vīnu. Un jūt, ka augumā ielīst siltums. Acu priek�ā tāda kā migliņa. Varbūt nevajadzēja dzert vīnu. Pēc ķir�u pālinkas. Nedrīkst Jaukt dzērienus. Protams, viņa ir tostarp ēdusi. Par laimi. Piles cepetis uzsūks un neitralizēs dzērienu. Pults �ūpojas, līgojas. Virtuve lēni grie�as.

� Gribētos atrast tādu meiteni kā...

Viņa pirksti pieskaras pie Ildi krūtīm.

� Ņemiet nost roku!

� Kāpēc?

� Tāpat vien. Nevaru ciest, ka man. pieskaras.

� Nav taisnība, � �oferis atcērt. Un liecas viņai tuvāk. Ar vienu roku apņem viņas vidukli.

� Laidiet va|āl

� Netēlo nul

� Laidiet vajā! Tūlīt!

� Tu mani aicināji. Ko spirinies?

� Jūs teicāt, ka esot izsalcis.

� Kā tev liekas, vai es citur nebūtu dabūjis vakariņas? Nu ir joki!

Viņ� rauj Ildi sev klāt.

� Laidiet va|ā, vai arī es sacel�u kājās visu māju!

� Tētiņu, kas Kenijā ir tik labi iedzīvojies?

Kādu brītiņu abi klusēdami stīvējas, tad Karess spēji palai� Ildi va|ā.

� Ja man būtu tāda meita kā jūs, es viņai iegāztu divas pļaukas. Bet nu veriet durvis va|ā, jo man nav nekādas patikas te pie jums pārnak�ņot.

Ildi drūmi veras viņā.

� Nezibiniet acis! Veriet durvis vaļā! Nebaidieties! ' Mani neinteresē tādas sīkaļas d�udes. Tāpat vien pamēģināju ... Kālab ne?

Viņi klusēdami iet ārā. Ildi atdara vārtus. Pēc tam aizslēdz.

�Fūrmanis! Ko viņ� iedomājas? Gribēja mani apdzirdīt.�

To viņa saka aizslēgtajiem vārtiem, atslēgu riņķī ievērtajai atslēgai, ko nupat ir izvilkusi no slēdzenes un iebāzusi atpakaļ ādas futrālī.

�Ņemiet nost savu pretīgo roku! Izmetī�u Jūs ārāl Ņemiet vērā, ka* Jūs esat izmests.�

To viņa saka atkritumu tvertnei vārtu ailā. Un otrai tvertnei: �Viņ� aprija pīli. Gandrīz visu.�

�Ko gan grib tāds sagrabējis krāms? Salīdzinājumā ar mani viņ� ir vecs, sagrabējis krāms. Viņam ir vismaz trīsdesmit gadu, varbūt pat vairāk.�

To viņa saka kāpnēm.

Un gumijotajam ķieģejkrāsas kājslauķim pavēstī: �Rādi nu vēl kādam labu sirdi!� Bet nu tas āpsis ir saņēmis, ko pelnījis.

�Izsviedu ārā,� viņa saka savā istabā bungām, ar ādu apvilktām koka bungām.

�Hepenings,� smīnēdamas atbild pie sienas pakārtās bungas.

�Hepenings,� saka ebenkokā grieztais masajs ar kaujas �ķēpu rokā.

�Izsist robu ieraslības likumos,� �ukst mazās koka figūriņas uz grāmatplaukta. Un drūmi piebilst: �Rīt Nemodas kundze...�

Ildi metas uz vannas istabu. Palien zem du�as. Pēc tam viņa tik nikni ber�as ar frotē dvieli, ka uz ādas parādās sarkani plankumi. Viņa aplūko sevi lielajā spogulī no galvas līdz kājām.

Nav taisnība, ka esmu sīka|a.

Gulēt iedama, Ildi nogulda sev blakus pusnoplīsu�u lācīti.

Viņas istabā ir daudz no Āfrikas pārvestu mantu, dziji skapī noglabātās bērnudienu lelles, bet viņa vienmēr guļ kopā ar veco, apdilu�o rotaļu lācīti.

Ildi, sporta somu vicinādama, atver dzīvokļa durvis. Viņa jau� nepatik�anas. Nekur ne troksnī�a. Sienas skapis, kurā glabājas dzīvokļa uzkop�anas piederumi, ir ciet. Ēdamistabā galds nav klāts. Un, galvenais, priek�telpa. Grīda pielā�ota. Zem pakaramā divi zāles stiebri. Divi novītu�i, dzeltenzaļi zāles stiebri uz melnajām flīzēm.

Protams, es no ietves nolēcu zālē. Labu brīdi lēkāju �urpu turpu, un tas riebīgais �oferis smējās. �Mazais sienāzis,� viņ� sacīja. Stulbs tips, meiteni nedrīkst salīdzināt ar sienāzi, pat ja viņa lēkā. Tās ir viņa pēdas. Riebīgo pleznu, riebīgo tupe|u pēdojums^ Un viņ� nejūsmojot par sīkajām d�udēm! Elsa un pūta, un līda bu�oties ar savām neglītajām, biezajām lūpām! Sīkajai Bet kur palikusi Nemodas kundze?

Līdi ielūkojas virtuvē. Tuk�s. Mazgājamā traukā divi �ķīvji ar galda piederumiem un ugunsizturīgā stikla bļoda. Iemērkti ūdenī. Tas ir duļķains no mazgājamā pulvera. Odenī peld sīkas ēdiena dranckas. Bet kur pali- . kusi Nemodas kundze?

Ildi parausta plecus. Viesistabā nedūc putekļu sūcējs. Nekur nedūc. Nemodas kundze nestāv uz kāpnītēm pie loga. Viņas nav. - �

Ildi metas uz savu istabu un tur iegrimst pārdomās. Kaut kas nav kārtībā. Un māmīte? Atpū�as vai aizkavējusies teātrī?

Ildi aizsmēķē. Ledusskapī ir speķis un olas. īstenībā tam eksemplāram vajadzēja .iegrūst speķi. Nebija vērts to pīles cepeti. Nu, vienalga... Nolocīja, un gatavs ir.

Durvis atsprāgst. Iedrā�as māmīte.

� Kas te vakar vakarā notika?

Ildi tikai pa pusei pavēr�as pret māti. �aubu nav, māmīte ir nikna. Lielās, tum�brūnās acis � cik mīlīgi tās prot lūkoties, vilino�i, nevainīgā maigurfiā, sevi�ķi, ja māmīte ko vēlas, viņas skatiens ir kā maiga, līsto�a �okolādes masa, kas plūst, kamēr applūdina iekāroto un izdabū sev pasūtījumu kostīmu metiem televīzijas raidījumā par Aklo Boķānu⁵, tās pa�as acis patlaban taisni dzirksteļo un zvēro.

� Kā tā � kas bija? � Ildi, izbrīnu tēlodama, uzrauj uzacis.

� Tu vēl jautā?

Māte nāk tuvāk un dramatiski ieple� rokas.

� Kad Nemodas kundze iegāja virtuvē un ieraudzīja uz pults pīles kaulus un netīrus �ķīvjus...*'

Kaulus gan vajadzēja iemest atkritumu spainī. Jā. �ķīvji ar kauliem palika turpat.

� Viņa ieskrēja pie manis ceturksni uz astoņiem.,/

� Viņa varēja ieskriet tikai ceturksni pēc astoņiem, jo ceturksni pēc septiņiem es gāju ārā.

� *Es tavā vietā nestrīdētos.

� Es tikai palaboju.

' � Un kāpēc tu smēķē? Kūpini kā fabrikas dūmenis.

� Kā izcilas, lielas rūpnīcas dūmenis. Māmīt, pus-klase kūpina.

� Tikko dzīvoklī iek�ā ...

� Tāpēc ka tanī nolādētajā skolā aizliegts smēķēt palīgtelpās. Tur tas āķis, ka nevar, jo mazmājiņas tiek pārraudzītas.

� Stāvi klļjsu! Ņem vērā, ka Nemodas kundze mums uzteica. Viņa nevēlas vairs palikt pie mums.

Tagad māmīte �ukst. Paliekusies uz priek�u, �ukst. Atdarina Ivānu Darvā�u⁶. Kaut gan nekad nav veidojusi kostīmu viņam. Un cik slikti atdarina. Ir māksla tik slikti atdarināt labu aktieri.

� Beidzot mums bija uzticama apkopēja, kas lieliski gatavo ēdienu, un tu ...

Māte �ukst tā, ka pat mironim ierunātos sirdsapziņa.

�- Kas vakar vakarā te notika? Kas te bija? Kas apēda pīli, kaut gan Nemodas kundze ...

Viņa �ukst gārgdama. Protams, nu jau Nemoda nevis �urp.,. Ildi valdās, lai nebūtu jāsmejas.

� Kāds �oferis, � viņa atbild.

� Kas?

� Tas �oferis, kas mani pārveda mājās.

� Un ko tas �oferis pie mums meklēja?

� Viņ� bija izsalcis. Es viņu pacienāju ar vakariņām.

� �oferi? Ar vakariņām?

� Kāpēc gan ne? Arī �oferi mēdz ēst vakariņas. Glu�i kārtīgs cilvēks. Viņu sauc par Karesu, otru vārdu esmu piemirsusi.

� Ak tā-āl Viņu sauc par Karesu, un otru vārdu tu esi aizmirsusi. Glu�i kārtīgs cilvēks. Viņ� ir tik laipns un apēd cepeti, ko Nemodas kundze pagatavoja nākamajai dienai...

� Mēs abi apēdām. Arī es ēdu.

� Nemodāne to izcepa tāpēc, ka �odien taisījās lielajā istabā mazgāt logus un veikt lielo tīrī�anu, un �ās pīles pēc viņa uzteica vietu. Viņa sacīja, ka �odien negatavo�ot ēst. Nedrīkst jaukt cilvēkam plānus, sevi�ķi, ja �is cilvēks ir uzticama mājstrādniece. Un sevi�ķi saskaitusies viņa bija par to, ka virtuvi atrada kā cūkkūti, kaut gan vakar bija izmazgājusi grīdu un ievedusi priek�zīmīgu kārtību, nav ta�u nekā briesmīgāka par veltīgu darbu, senie dievi ar to esot sodīju�i Sīsifu.

� Liec ta�u mierā to riebīgo Sīsifu ar viņa no�ēlojamo akmeni. To esmu no tevis pietiēkami izklausījusies. Nāks cita apkopēja, un viss būs labi.

� Nerunā ar mani tādā tonī! Uzticama...

Māte расе] acis pret griestiem, it kā gaidīdama, ka So�i no otrā stāva caur griestiem varētu nolaist viņai uzticamu darbaspēku.

� Arī teātrī man tas vien stāv prātā... Taisni galva sāp. � Māte nopū�as. � Un kur tu biji vakarvakarā? Atkal nebiji atstājusi zīmīti, kurp aizej.

� Biju pie Majdikiem. Diezgan kolosāla māja.

� Tu vēlu atgriezies.

� Neesmu vairs zīdainis.

� Esmu to pamanījusi. Zīdaiņi nav nekaunīgi.

� Tādā gadījumā godbijīgi paziņoju: nogādāju mājās divus klasesbiedrus. Nevajag tūlīt iedomāties ко sliktu.

� Diezgan! � māte iespiedzas. � Tu iesi uz virtuvi un nomazgāsi traukus. Skaidrs?

� Neesmu ne kurla, ne prātā nepilnīga.

� Es tā lūdzos Nemodas kundzi... Viņa teica, padomā�ot, varbūt... gadījumā... Rīt no rīta es pie viņas aizie�u. � Māte nopū�as, kā lielajā cīņā līdz nāvei nogurusi. � Pusdienu, protams, nav. Uztaisi sev kaut ko vai ēd aukstu, es nolik�os atpūsties, pēc pusdienas būs viesi. īstajā momentā ... � Un piepe�i:

� Līdz cikiem tas �oferis bija te?

� Vai es zinu?! Pulkstenī neskatījos.

� Tā ka nekas tāds tev vairs prātā nenāktu!

� Nevaru zināt, kas man ienāks prātā. Patie�ām, es nevaru zināt turpmāko.

Pametusi mātes balsi aiz sevis, Ildi jo� uz virtuvi. Viņa ar pretīgumu skatās uz taukaini brūnā ūdenī peldo�ajām gaļas dranckām mazgājamā traukā. Meitene pa�ķielē uz ēdamistabas pusi: uz galda divi baltā papīrā ietīti vīstokļi no konditorejas. Viesiem. Uz mazā plauktiņa virtuvē viņa atklāj labu baltmaizi. Vispirms jātiek galā ar mazgā�anu.

Viņa ielej stikla bļodā un �ķīvjos mazgā�anas līdzekli, atgrie� siltā ūdens krānu, ar mazgājamo suku pāris rei�u pabaksta traukus, tad �ķebīgi nomet suku. Lai gā�as karstais ūdens! Viņa atver ledusskapi � pergamenta papīrā

ietīts �ķiņķis, viņa izvelk divas �ķēlītes un noloka tās bez maizes. Nogrie� arī no EmmentSles siera. Netaisīs vis sev ēst!

Ildi lūkojas uz mazgājamo trauku. Ūdens gā�as un gā�as. īsta Niagara. Tā vajag mazgāt. Krietnu devu roku kop�anas līdzek|a �Tip�. Abi �ķīvji kārtībā. Taisni kā no ķīmiskās tīrītavas. Stikla b|oda vēl mazliet jāpaber�. Gatavs ir. Es jau nu tāpēc neiznīk�u!

Ildi vannas istabā mazgā rokas. Apo�ņā pirkstus. Nekādas sliktas smakas nejūt. Viņa iesmar�ojas.

Un tagad pusdienās. Cik naudas atlicis no 1iem diviem simtiem? Se�desmit septiņi forinti. Kur es būtu iztērējusies? Aizvakar dabūju. Taksometrs. Nu un pārējā? Kur tā izgāja? Vienalga. Notriekta ir � un pagalam. Pārvērtusies par kaut ko. Pusdienām iznāks atliku likām. Vīnes �nicele ar Somlo ķiļķeniem. Māmītei arī rokas nebūtu notrūku�as, ja pati būtu ko pagatavojusi. Patlaban viņa dro�i vien ir uzlikusi uz sejas rauga masku un atgūlusies.

Ildi ieskrien .savā istabā un pārģērbjas. Uzrauj ādas bikses, uzloka staru galus, uzvelk zābakus, apmaina arī blūzi, apliek apmetni. īsts ceļotāja tērps.

Viņa jau ver ciet priek�istabas durvis, kad attopas: jā atstāj ziņa. Nevajag mātei dot iemeslu atkal piesieties. Viņa pagrie�as atpakaļ, izrauj lapu no bloknota līdzās telefonam un uzraksta: �Aizeju pie Esteres,� � un, mirkli vilcinājusies, pieskrīpsnā � �mācīties. Ildi.�,

� Tagad paraksties.

Tēvs pace| pār kontroldarbu lapiņām noliekto galvu. Estere pasniedz viņam dienasgrāmatu.

� Divnieks. Jau otrais. Ņemot vērā, ka ir divdesmit septītais oktobris ...

Dzijā ieelpa varētu būt arī maza nopūta.

Esteri satrauc nevis �ī apspiestā nopūta, bet tēva skatiens. Dziļās, tum�ās acu dzīles it kā jautā: �Kāpēc tu tā dari?�

Viņa atbild skatienam.

� Puk�ķe ir apdullino�i garlaicīga. Skaidri izsakoties: stulbene. Tu pats zini, ka viņa ir absolūta muļķe. Neliedzies.

� Vēl neesmu liedzies.

� Ta�u sāksi.

� Ar tavu laipnu atļauju. Biedrene Carmāka, cik man zināms... � .

� Cik tev zināms, � Estere viņu pārtrauc, uzsvērdama �os vārdus. � Tur jau ir tas āķis.

� Nenoliedzami, viņa ir mazliet aprobe�ota.

� Es saku, ka absolūta mufķe.

� Pieņemsim, ka tā ir. Mēs stāvam uz da�ādām saprāta pakāpēm, tāda ir dabas noteiktā kārtība.

Nevar zināt, kad tēvs runā nopietni un kad zobojas, īstenībā viņ� zobojas gandrīz vienmēr, pat nopietni runādams, vismaz drusciņ. Un ironija ir mērķēta ari uz viņu pa�u.

� Ja tā dumjā Puk�ķe vismaz nebūtu pretencioza. Bet nē! � Estere turpina.

� Nepretenciozs muļķis ir tikpat reta parādība kā ģēnijs. Ja labi apdomā, nekad vēl neesmu sastapies ar tādu parādību.

� Nekā nezina, bet tik prasīga � bez �ēlastības dzen mums galvā visu, ko pati ir iekalusi vai izlasījusi savās piezīmēs. _

� Tu esi viņas varā.

� Neesmu.

� Viņa ir tava klases audzinātāja.

� Nu un tad?

� Gatavības apliecība, � tēvs saka. Viņam sejā lasāma nepatika, bet balss taisni kaitino�i, skolmeistariski pacietīga kā tādam, kas radis kaut ko* atkārtot līdz apnikumam.

� Gatavības apliecība ir vairāku gadu darba rezumējums. Ja tu nozāģēsi zaru ...

� Nozāģē�u. � Estere pamāj.

� Pie Carmākas.

� Sauc vien mierīgi par Puk�ķi vai Pūpēdi.

*� Nav svarīgi, kā es viņu dēvēju. Ar tavu atļauju es arī turpmāk sacī�u: Carmāka. Ja tu par �o vai to sanaidosies ar viņu un nesīsi mājās divniekus viņas priek�metā, kas pie tam parādās gatavības apliecībā, tad tu nevarēsi iet uz universitātes eksāmeniem ar augstāko vidusskolas novērtējumu.

� Es neļau�os sevi steidzināt. � Viņa sa�utumā uzsver pēdējo vārdu. � Pēc vidusskolas nostrādā�u divus gadus, pēc tam pieteik�os universitātē, starplaikā nodarbo�os ar to, kas mani interesē.

Tēvs saliek rokas uz vēdera.

� Tu zaudēsi divus gadus.

� Zaudē�u, ja mācī�os to, kas mani garlaiko. Tā ir vislielākā laika nosi�ana. Tu mani gribi steidzināt tā, lai es iz�ķie�u laiku. Ja tu būtu paklausījies Puk�ķes vēstures stundas vai arī to, kā viņa analizē dzejo|us. Urbjas dzejolī kā ķirmis kokā, �irkst, un pa�ai nav nekādas sajēgas, kas ir dzejolis, tici man: ja mēs viņai atprasītu priek�metus, ko viņa māca gadiem ilgi, mierīgu sirdi varētu likt divnieku vai vieninieku.

� Nu, nu! Cik pa�pārliecināti!

� Par pa�as vielu, jā gan! Ja viņa zinātu divdesmito, ko nu, simto daļu tā, ko tu zini, jo tev, tēt, ir tie�ām gudra galva.

� Neesmu �ā vērtējuma cienīgs.

Tēvs paklanās tāpat sēdus. Ar plato seju un uz vēdera sakrustotajām rokām viņ� atgādina Budas tēlu.

� Patiesi. Nevar būt, ka tu nezinātu. Nemaz nesaprotu ... � Viņa noko� teikumam galu. Kāpēc tēvs necentās tikt augstāk? Kāpēc necentās tikt par profesoru universitātē?

Vai viņ� ir atklāts ar saviem �neesmu cienīgs�? Ta�u vērtē sevi pārāk zemu. Reiz viņa tēvam par to pajautāja, tēvs, atbildēja, ka arī pilnīgai atklātībai esot daudz nian�u un salīdzinājumā ar ievērojamiem cilvēkiem viņ� apzinoties esam pārāk sīks. Un vai māte saprot tēvu? Laikam... jā. Nevis ar prātu, jo nav iespējams apgalvot, ka māte būtu ar sevi�ķu prātu apveltīta. Ta�u kaut kā viņa tēvu saprot. Izjūt. Kaut kas viņus saista kopā loti cie�i. Varbūt mēs, bērni. Ta�u, ja �is kaut kas nebūtu viņus cie�i saistījis kopā, tad nebūtu mūsu, trīs bērnu. Māti �is divnieks vēsturē sāpinās vēl vairāk, jo māte vēl vairāk vēlas, lai Estere tūlīt pēc vidusskolas iestājas universitātē.

Estere drūmi sarauc uzacis.

� Jums būtu vajadzīgs �aņi. �ēl, ka viņ� nav jūsu bērns.

� Vai tu mums kā vecākiem uzsaki? � Viņ� paver plaukstu. � Vai*ārī tikai man?

� Glu�i nopietni, tēt. Es to saku tāpēc, ka �aņi ir teicamnieks. Viņ� nenes mājās divniekus. Absolūtais teicamnieks, kop� tika galā ar pareizrakstību.

Tēvs nu jau |oti uzmanīgi vēro Esteri. Pētījo�i, pat ar rūpēm. Tad māksloti vieglā tonī saka:

� Tātad uzteikumu tomēr neesmu saņēmis?

� Un vai tu savukārt nevēlies mani apmainīt?

� Iedomājies, nē! Tas skan neticami. Un tomēr � nē.

� Tad jau labi! � Estere pielec kājās. � Uzsmērē�u sev sviestmaizi. Kopgaldā bija putraimu biezputra.

� Pie mums tāpat.

� Vai atnest tev arī?

� Es vispirms beig�u labot.

Estere iet, vilcinās, apstājas. Vajadzētu pateikt tagad, pirms tētis iedziļinājies atkal savās kontroldarbu lapiņās.

� Tēt.,.

Esterei gribas, bet viņa nespēj pateikt, ka Tinde piedāvā īstus d�insus. Bija viņu aizvedusi pie savas mātes uz Republikas prospekta kosmētikas salonu. E�eras tirdziņā īsti d�insi maksā tūksto� septiņi simti forintu, bet �os dod par tūkstoti, jo �ie ir mazi, ta�u neap�aubāmi īsti un viņai pa�ā laikā. �Māte tūlīt iedomājās tevi,� Tinde sacīja.

Tomēr nesacī�u � nevis vēstures dēļ, bet tāpēc, ka mājās jau tā viss tiek rēķināts pa gramiem. Jārēķina. Ari gaļa. Katram viena �ķēlīte. Vai divas kotletes. Gabu-cis reiz sacīja, ka ikviens neieredzot, nīstot vai nicinot savus vecākus, ta�u galu galā kļūstot tāds pats kā viņi. Nav taisnībai Es viņus mīlu. Un būtu slikti, ļoti slikti, ja māte runātu kā Tindes māte. �Diplomētie! Par tādiem man no�ķaudīties! No tā vien, ko man kabatā sabā�, sanāk vairāk nekā trīs jaunu in�enieru algas. No dzeram-naudām vien.� Viņa griezīgi smējās. Un nemaz neslēpa, ka ķicģe|us vasarnīcai ņem no tā kooperatīva krājumiem, kur Tindes tēvs strādā par būvtehniķi... Cik �ķebīgi! Ta�u, ja pat d�insus par tūkstoti ne... Nevar. Brālītim mū�dien noplēstas kurpes, kaut gan māte liek pasist lieku pazoli. Punktiņa no visa izaugusi. Brālītis arī. Vienmēr kaut kā vajag un nekad tā, ko paliesi vajadzētu.

� Nu? � tēvs, pat galvu nepacēlis, tāpat pajautā.

� Lūdzu?

� Tu kaut ko sacīji, tad aprāvies. � Tēvs paceļ acis no kontroldarbu lapiņām.

� Ak, nekas, nav svarīgi, � viņa piemetina. � Pat neatceros, ko gribēju teikt.

Zvana.

*� Vai tas būtu �aņi?

� Nu tad ķersimies klāt. � Tēvs berzē rokas. Apaļā galva dara viņu līdzīgu spē|u lācim. �ēl, ka veidojas pliks pakausis.

Kāpēc es nevaru kārtīgi koncentrēties?...

Estere atbalsta zodu plaukstā un stingi veras papīrā. Viņi sē� kā parasti pie rakstāmgalda abās pusēs tēvam. Tēvam zīmulis rokā.

Es gribu klausīties. Man priek�ā atrodas lodveida pasaule L, kuras ziemeļpolu skar plaknes pasaule P: Divas pasaules. Tēvs zīmē, un mēs pieņemam, ka tās.abas ir no stikla. Divas pasaules. Divas stikla pasaules. Kaut jel fldi būtu palikusi Kenijāl Vai gājusi kādā citā skolāl Ja ar to būtu kas līdzēts. Nejau�ība. Un var gadīties, ka es tikai iedomājos. Jāklausās. L iek�ienē dzīvojo�ie l cilvēciņi pēk�ņi savu lodi uzskata par plakni un P pasaules p cilvēki savu plakni � par lodi. Gaismas avots... Sīs pārvērtības saistītas ar gaismas avotu. �aņi ir pārvērties. Nezinu, kad. Pēk�ņi... Attāluma maiņa starp l un p cilvēkiem un gaismas avotu... Pirmīt es vēl sapratu. Pat pamāju. Bet patlaban nesaprotu, kāpēc l cilvēciņiem lode pārvērtusies par plakni, bet p cilvēciņiem plakne par lodi, man tas paslīdējis garām, un es nespēju sniegties pakal domai un nezinu, kāpēc cilvēki īstenajā pasaulē pēk�ņi pārvēr�as. Kāpēc man �aņi ir tik drausmīgi svarīgs, nekad es neticēju, ka tik |oti svarīgs, man nesāpēja toreiz, kad taksometrā viņ� pavirzījās tuvāk �Ildi, jo es negribēja, ka sāp. Cik pazemojo�i, ka es nespēju klausīties, kaut gan gribu. Tēvs savilcis līnijas uz lodes, �īs līnijas atgādina re�ģi. Varbūt es tikai iedomājos, ka �aņi... ne jau tāpēc, ka es būtu aizdomīga. Esmu jūtīga. Aizdomīgums ir pavisam kas cits nekā jūtīgums. Var jau būt, ka Ildi viņam mazliet patīk, ta�u īsteni pieķēries viņ� ir man, un tad man no�ķaudīties par / un p cilvēciņiem, kas man da|as, kā viņiem liekas � lode plakana un plakne lodveida, mani tas neinteresē, neinteresē. Ta�u, ja �aņi klausās, ja viņ� var klausīties, bet es viņa dē| nevaru, tas ir pazemojo�i. Es gribu būt pa�apzinīga. Ilgu laiku mēs ar �aņi bijām draugi. Tad pēk�ņi... Punktiņa ir sacerējusi dzejoli kā parasti, drausmīgi muļķīgu dzejoli. Pārnākusi no bērnudārza, nodeklamēja dzejoli man un �aņi. Palocījās kā aktrise, par aplausiem pateikdamās, un sacīja:

Trīc un dreb, trīc un dreb, Rokas kājas trīc un dreb.

Iepriek�ējā dienā bija sanācis skandāls ar dāvanu groziņu un fran�u konfektēm, dro�i vien tāpēc dzejolis lesā-kās tā, ta�u �aņi to nezināja un vai plīsa aiz smiekliem. Tad sekoja apmēram tā: �Virpulī, virpulī, pīles birst no koka,� � mēs abi smējāmies, es izlaboju, ka zīles birst no koka, Punktiņa sapūtās, seja pietvīka sarkana, un viņa metās ārā. Un tad �aņi uzlika savu plaukstu man uz rokas, un viņa plauksta pulsēja ikvienā manā �ūniņā. Ir daudz tādu meiteņu, kas bu�ojas te ar vienu, te ar otru, vai arī notiek vēl kas cits, kāpēc gan es tā cīnos ar �īm atmiņām par plaukstas pieskārienu?

� Vai skaidrs? � tēvs jauta. � Nākamnedēļ turpināsim. � Viņ� piece|as un izstaipās. � Ester, pasaki mātei, ka es �ovakar eju mācīt strādniekus. Jāaizvieto viens kolēģis. Sveikil

� Interesanti! � �aņi rāda uz papīra lapu. Galvu pieliecis. � Satrauco�i.

� Mhm. � Estere spēlējas ār tēva zīmuli. Groza to diviem pirkstiem.

�Kāpēc mēs esam apmulsu�i?� viņa prāto. Tas traucē. Sis mulsums.

� Tev ir kolosāls tēvs. � �aņi vēl arvien vēro L un P pasaules.

� Jā. Tikai...

Nu �aņi pace| acis no zīmējuma, Esterei raustās lūpas.

� Tikai? � �aņi jautā. (Kāpēc Estere tā rausta lūpas, nav nekāds mazais bērns.) � Ko tu gribi sacīt ar to �tikai�?

� Aiz jebkura stāv tāds �tikai�. Tēvs zināmos jautājumos prot būt baismīgi stīvs. Es nesaku, ka viņam nav taisnība. īstenībā viņam ir taisnība. Tikai... � Viņa smejas spalgi, kā stiklu �ķindinādama. � Reiz viņam atsūtīja lielu dāvanu grozu. �okolādes konfek�u kārba, konjaks, apelsīni un tā tālāk. Un trīs lielas �okolādes olas mums. Turklāt sūtījums nāca no laba skolnieka. Punktiņa bija mājās viena, bija pieņēmusi, attaisījusi �okolādes kārbu un, protams, arī ēdusi no tās. Grozu vajadzēja nest atpakaļ, tēvs nopjrka lielu �okolādes kārbu vietā un pievienoja pāris rindiņu, glu�i viņa stilā bija vārdi: �Neesmu cienīgs saņemt...�

� Jā ... protams ... � zēns nomurmina.

� Zini, tēvs tie�ām spīdo�i skaidro L un P pa�auju miju, bet neaptver un nemaz nevēlas aptvert to, ka viņa un mātes jaunības dienās gandrīz nevienam nekā nebija, bet tie nedaudzie, kam bija viss, tikpat kā nebija redzami, toties tagad no tādiem visur �um un mud�, un...

Viņai aizlūst balss.

� Saprotu, � �aņi saka, � Es tevi saprotu. Arī es...

Viņ� vēro meitenes spītīgo muti, gandrīz caurspīdīgo ādu, divās bizēs sapītos matus.

� .Tu turi zīmuli taisni tāpat kā pirmajā klasē, kad iedūri Ezim.

� Es dūru pretiml �� Estere izslien galvu. � Viņ� sāka. Un paslepeni iespēra man pa potīti.

� Viņ� saņēma savu da|u.

� Tu likies viņam virsū un sadevi. Tev jau toreiz rokas bija stipras, nevis tādas kā pirmklasniekam. Baigi sadevi.

� Divkosīgs zeņķis. Un tāds pats ir palicis, � �aņi saka.

� Viņ� nekad nevienam nepalīdzēja.

� Tāds kā tie pieaugu�ie, kas ēdas prēmijas dēļ.

� Kad tu viņam sadevi, tad mēs abi sākām draudzēties.

� Mēs uzzīmējām viens otru, � zēns saka. � Vai atceries?

� Protams. Tu biji uzzīmējis man garu kleitu.

� Gribēju, lai tu būtu skaista.

�� Ļoti miji. Tu patiesi labi proti pateikt ko mī|u.

� Nemuļķojies, Ester. Tev bija se�i gadi.

� Septiņi.

� Nu labi, septiņi. Bet tu biji man piezīmējusi garu, tievu kaklu. Kā cigareti.

� Gribēju, lai būtu redzams tavs garums.

� Stundā ienāca kāda sve�a sieviete un jautāja tev: �Kāpēc jūs esat uzzīmēju�i viens otru?� Un tu atbildēji: �Tāpēc, ka mēs esam draugi.�

� Vai atceries, kā mūs uzņēma matemātikas novirziena klasē?

� Es dziedāju:

Nu jau zinu, ko es daru, Galdniekmācekļos jau licis, Mazas gultiņas es taisu � Gulēt mazām meitenītēm.⁷

Viņi saskatās. �aņi pēk�ņi pieliecas meitenei klāt un meklē viņas lūpas. Estere parauj galvu nost.

Negribu.

Arā noņirkst atslēga slēdzenē. Soļu duna.

� Māte pārnākusi, � Estere saka. Zodu delnā atbalstījusi, viņa veras sev priek�ā, tad uz zēnu.

� Un arī tu negribi. � Viņa norīstās. � No sirds negribi.

� Kur tu to ņēmi?

�aņi jūt, ka ir pietvīcis kā ķir�oga. Pat ausis. Ausis svilst kā pēc tēva pļaukas.

Esteres seja ir saspringta un stingra. Rokas mazliet dreb.

� Ne viens, ne otrs negribam to no sirds.

� Ja tu labāk zini...

Zēns rausta plecus.

Estere patlaban redz rotaļu laukumu, uz kurieni viņus veda tēvocis Endre no pagarinātās dienas skolas. Ja pie viņiem palika tēvocis Endre, tad viņi Ikreiz gāja uz laukumu rotaļāties, tēvocis veda viņus arī pastaigās uz Budu. Viņa redz rotaļu laukumā lielo koku ar mezglaino stumbru. Vecum vecs koks ar diviem apaļiem caurumiem stumbrā, �ie caurumi atgādināja acis, un viņa redzēja koka stumbrā brīnum daiļu meiteni mizas matiem graciozi sāņus noslīgu�u, garā tērpā � tādā kā viņa pati �aņi zīmējumā.

� Ej tik iek�ā! � dzirdama mātes balss.

Stingri, sīki solī�i, un durvis atsprāgst. Ildi. Viņai ir gar�, pelēks apmetnis, pērļu pelēkais apmetnis gandrīz zemi slauka, un Ildi tajā izskatās vēl slaidāka.

� Sveiki un �au-�au!

Ildi nomet apmetni uz krēsla. Viņai kājās līdz pus-stilbiem uzlocītas ādas bikses, blūzes kakls vaļā, garas ķēdītes galā �ūpojas maza figūriņa.

� Maigi izsakoties, man kļuva nelabi no mūsmājas atmosfēras. Bija vajadzīgs mazliet ozonēta gaisa.

Viņa apsē�as un sakrusto kājas.

Estere saka tikai:

� Vai patiesi?

Cik daudz ko cilvēks var saredzēt reizē! Rotaļu laukumu un feju ar mizas matiem, apaļām acīm, feju garā tērpā, Ildi uz krēsla, �aņi seju, acis, kā viņ� raugās uz līdi, abus zīmējumus, kur divi bērni attēloju�i viens otru, pirmās klases skolēnus, draugus, �aņi ģimenes dārzu Erdā un �aņi seju, �aņi seju ...

Ildi izvelk no bik�u kabatas fe�kes paciņu.

� Vai gribat? � viņa jautā.

� Man vari dot, � �aņi saka.

Viņ� aizsmēķē, ievelk dūmu. Tāpat vien nosmēķēs. Mājās nevar to darīt. Reiz pamatskolas laikā viņ� bija pamēģinājis. Tēvs toreiz lika viņam nosmēķēt pusduci cigare�u citu pēc citas. Viņam kļuva nelabi, viņ� vēma. Māte raudāja: �Bērns saindēsies ar nikotīnu.�

�Pāries patika,� tēvs rūca. �Kad pats nopelnīs tabakai, lai smēķē. Es arī to nedarīju, kamēr- biju vecāku maizē.�

Estere vēro līdi: tā neievelk dūmus. Gabucis arī reiz sacīja: �Tu esi tāds svētdienas pīpmanis!� .Ildi smiedamās atbildēja, ka viņai patīkot aizkūpināt, viegli ievilkt dūmus un vērot mutulī�us. Viņai smēķē�anā sniedzot baudu �īs sīkās izdarības un virpulī�os sagriezu�ies dūmi.

� Un kāpēc tev kļuva nelabi no mājas atmosfēras? � zēns jautā.

� Tas ir atsevi�ķs stāsts. Kur purināt pelnus? � Viņa ar zodu pamāj Esterei.

� Skaidrs viens: uz grīdas ne. Uz galda arī ne, � Estere atcērt.

� Kāpēc tu esi tik ērcīga? Vai kādas nepatik�anas? Ildi balsī nav ne nieciņa zobgalības.

� Nekas man nekait, pēc manām domām, ērcīga neesmu un tūlīt atnesī�u jums pelnutrauku.

Ja Ildi rīkotos paslepeni, ļaunprātīgi... Tad situācija būtu vienkār�a, Estere prāto, iedama uz blakusistabu pēc pelnutrauka. īstenībā Ildi ir kārtīga. Tas ir... Daudzējādā ziņā kārtīga. Ildi aizdeva savu apmetni Kingai, kaut gan viņas nedraudzējas,-bet Kinga gāja uz randiņu ar to fran�ir puisi, kas nav īstens francūzis, tikai viņa vecāki emigrēju�i uz Franciju, zēns bija atbraucis pie vecmāmiņas, tad aizbrauca atpakaļ un pat neraksta Kingai. Neraksta ... Maigi izsakoties ... Neatbild. Ta�u Ildi bija aizdevusi Kingai apmetni un puloveru, un somiņu turklāt. Ja atnes apelsīnu, tad pacienā visus, tāpat arī ar �okolādi, turpretim dvīņi Keke�i ir baigi savtīgi. Veikli izliekas, tomēr var manīt. Naudas viņiem nav tie�i tad, kad kāds grib aizņemties. Ja viņiem reiz izkratītu kabatas tādā brīdī, kad viņi apgalvo: ��ēl, bet patiesi nav ne plika gra�a ...� Toties Tindei pla�s vēriens tikai Gabi dēļ, viņa vai mirst pui�a dēļ, bet �is ne ausu nekustina.

Domas no Tindes atkal pārsvie�as uz īstajiem d�insiem, par kuriem viņa neieminēsies. Cik gadu jau, kop� viņa iesaistīta ģimenes finansu jautājumos. Divas algas, tēva blakusienākumī, izdevumi. Naudu iedala kopīgi. Ģi-. menes padomē piedalās arī Brālītis, tas ir, varētu piedalīties, ta�u viņ� labāk iet spēlēt futbolu. �Tev uz to ir tiesības,� viņam saka. �Neviens nespie�...� Pēc �aņi domām, pie mums esot paradīze salīdzinājuma ar to, kas pie viņiem. īstenībā taisnība salīdzinājumā ar to, kas pie viņiem... Un kā citādi to varētu labāk nokārtot? Nevar ... Un tomēr tā nav labi.

Ildi un �aņi sē� viens otram iepretim un smēķē. Estere noliek viņiem priek�ā apaļu metāla pelnutrauku.

� Paldies, � viņi saka reizē. Ildi smaida. No smaida viņas seja reizēm atmaigst, bet viņai ir arī tāds ciets, dzirkstīgs smaids.

� Ko tu saki par manu doktoru Bubo? � Ildi rāda ķēdītē iekārto nieciņu. � Tēvocis Bubo ārstē visas vainas.

� Bra�i, � Estere nosaka. � Visas vainas.

� Ceru. Atradu to kāda juveliera skatlogā, bet dziedino�o spēku vēl neesmu pārbaudījusi. Bubo, lai man nenāktos tevī vilties!

�aņi stingi veras kādā neredzamā punktā. Esterei bija taisnība. Arī es negribēju. Nedz viens, nedz otrs. Bet kāpēc tad? ...

� Es gaidu tevi, lai pastāstītu.,. � Ildi pavēr�as pret Esteri, � redzi, kā. Ar vārdu sakot, kad es izsalkusi un salauzta pārnācu no skolas, māmucis sacēla� traci. Mūsu pērle, apkopēja, uzteikusi. No māmu�a dramatiskā priek�nesuma uzzināju; uzteikts esot tāpēc, ka mēs ar �oferi nolocīju�i pīles cepeti. Nūja, aizmirsu pavēstīt, ka es biju ielūgusi mūsu �oferi vakariņās, laikam par to māmucis bija visvairāk sa�utis, jo sirds dziļumos mazais mīlulis ir liels snobs.

� Kāpēc tu viņu ielūdzi? � jautā �aņi.

� Viņ� bija izsalcis. � Ildi atzvilst krēslā un slaidi � izstaipās. � Gabucis stāstīja, ka pazīstamā ģimenē esot bijusi ballīte. Otrā rītā mamma izgājusi virtuvē, zemē uz gumijas matra�a bārdains puisis berzējis acis; Ledusskapis tuk�s. Pilnīgi pa tīro. �Kas jūs tāds esat?� mamma jautā. �Cilvēks. Vārds ir lieka piedeva,� � un tas zellis aiztinies. Galvenais tanī jezgā ir tas, ka mājas d�ude arī neesot zinājusi, kas tas par bārdaini. Kāds viņu atvedis, un tur viņ� palicis.

� Nav ko teikti � Estere saviebjas.

�aņi labi zina �o spītīgo, sūro grimasi.

' � Pārspīlējums! � Ildi formulē. � Manuprāt, tas jau nu par daudz! Es tā pateicu ari Gabucim. Bet kāpēc mā-mucim vajadzēja tik ļoti skandalēties? Tā uzdeva- man, ka es tūlīt metos no mājas ārā, labu laiku staigāju, līdz izvēdināju dusmas.

� Vai esi izsalkusi? Vari dabūt kaut ko. Sviestmaizi vai ievārījuma maizi?

� Paldies, Ester, esmu ieturējusi pusdienas. Iegāju Napoletanā, pasūtīju picu un tādu par itālisku apsaukātu kafiju. Ak jā, saldējumu ari. Vispār to �oferi drīz nācās izmest ārā..

Viņa ietur pauzi. Gaida jautājumu. Ta�u viņi nejautā.

� Vecais zēns gribēja bu�oties,

� Un tu viņu izmeti ārā? � �aņi paliecas uz priek�u.

� Ārā! Pateicu, lai tinas prom.

� Un viņ� tā ar aiztinās? � �aņi balsī slēpjas �aubas. Viņa skatiens notēmēts uz Ildi.

� Ne jau nu glu�i vienkār�i aiztinās, iepriek� iz�īkstējās.

� Iz�īkstējās, � Estere zobgalīgi atkārto �o vārdu.

� Nu, ar vārdu sakot, uzmācās, bet es viņam ļoti noteikti pasacīju, lai iet pie joda, un nikni noskatīju no galvas līdz kājām.

� Labi paēdis, glīti aizgāja, � Estere piebilst.

Viņu skatieni saduras. Ildi parausta plecus. Papurina galvu.

� Aizgāja tāpēc, ka es viņu izmetu. Pateicu: �Vecīt, tur ir durvis!� Un, ja jūs ļoti gribat zināt, tad viņ� jau ēzdams līda bu�oties.

Ja tagad viņi jahtās: nu, un kā tad tā pīle apēdās? Estere dzeļ ar dīvainu, jautājo�u, stingru skatienu, it kā gribētu Ildi iesūkt sevī ar lielajām, tum�ajām acīm.

� Patriecu �o pie joda un likos klāt pārpalikumam.

Tā nav labi. Tā nevajadzēja sacīt. Patiesība ir tāda, ka Karess vispirms pierijās un tikai tad sāka... Tad uzgribēja ko citu. Nēdaudz loģikas, un to var apjēgt. �aņi tā kā ņirdz, Estere izskatās kā tiesnesis.

Istabā iedrā�as Punktiņa. Skolas soma vēl uz muguras.

� Man jāraksta par savu vismīļāko putnu. Sacerē-' jums. Uzzīmēt ar vajagot.

Viņa skatās apkārt, palīdzību gaidīdama.

� Raksti par balodi! � �aņi Iesaka. � Arī uzzīmēt nebūs grūti.

� Balo�us nevaru ciest, � Punktiņa paziņo.

� Bezdelīgu. � Ildi pazibina smaidu. � Vai stārķi. Varēsi izkrāsot.

� Nevaru ciest ne bezdelīgas, ne stārķus. Gribu zīmēt grifu. /

� Tu ta�u nekad neesi redzējusi grifu, kā tad to uzzīmēsi? � Estere noliecas pie māsiņas. � Nāc, es noņem�u tev somu.

� Grifs ēd maitas, liels, neglīts putns, Ildi runā pamāco�ā balsī.

� Nē! � Estere uzsprēgā.

� Kā tā � nē?

� Tā: neviena dzīva būtne nav neglīta. Visā, ko daba radījusi, vienmēr ir kaut kas... � viņa meklē īsto vārdu � ... kaut kas galīgs. Var būt tikai tā, bet ne citādi.

� Arī mu�a? Arī ods? Vai uts?

� Uti nekad neesmu redzējusi, bet mu�a un ods savā ziņā ir skaisti.

�aņi viņu pārtrauc: �

� Tāpēc tu tos sit nost, vai ne?

Esterei kļūst sāpīgi. Vai �aņi ir tik nesaprātīgs? Nē! tikai izliekas, niekojas.

� Gribu grifu, � Punktiņa iecirtīgi atkārto.

� Nu, nāc, es tev uzzīmē�u grifu, � �aņi piedāvā.

� Nezīmēsi vis. Pirmām kārtām to uzreiz pamanīs.� Estere paliecas uz priek�u kā cirtienam gatava kaķe.

� Pirmām kārtām to nepamanīs, jo es uzzīmē�u uz papīra un Punktiņa pārkopēs.

� Nekopās!

� Kas tev lēcies? � �aņi groza galvu.

� Ja grib grifu, lai gādā sev grifu! Lai zīmē pati! � Estere vēro uzlocītās ādas bikses, Ildi kaklā pakārto doktoru Bubo, uz krēsla nosviesto apmetni. � Ja grib grifu, lai izdomā! � viņa izkliedz �os vārdus tik skarbi, ka Punktiņa apraudas.

Ildi nosodo�i sarauc uzacis. Kreisā uzacs viņai vienmēr uzraujas mazliet augstāk nekā otra. Viņa aizsmēķē, papurina galvu, lūkojas cigaretes dūmu virpuļos, tad pasniedz �aņi cigare�u paciņu.

� Ņem!

Viesi ir pārplūdināju�i visu dzīvokli, aizņēmu�i pakaramo ar saviem mēteļiem, viesistabu ar savām balsīm, kas spie�as cauri priek�nama durvīm un dzeltenajam, līdz zemei garajam aizkaram, kur� atdala ēdamistabu no viesistabas.

Māmīte dro�i vien būs klājusi auksto galdu un pārpalikumiem � to nav daudz � priek�ā aizvilkusi aizkaru, Ildi, pasniegusies pāri tuk�ajām vīna un kolas glāzēm, ar fran�u salātiem, olu atbirzumiem un gurķu gabaliņiem pietrieptajiem �ķīvjiem, paķer sviestmaizi, tad pavelk tuvāk bļodu. Būtu nu atstāju�i vairāki

Viņa apsē�as pie galda. Vīna tikai maza lāsīte. Izdzēru�i. Būtu noderējis. Viņa ielej kolu kādā tīrā glāzē. Kāds nav vēlējies dzert.

Pēc saklausītajām balsīm viņa iztēlē skata �os cilvēkus. Dobjā balss pieder resnajam televīzijas sinhronre�i-soram, kas vairs neietilpst savās biksēs. Vasarā māmucis bija viņu ielūdzis uz savu vasarnīcu pie Balatona. Dienām ilgi viņ� kleknēja atpūtas krēslā, tērpies netīrā peld-mētelī, vai arī, ja saule ne�ēlīgi kveldēja, peldbiksēs izrādīja savu vareno punci un naktīs tā krāca, ka. pat ar vati ausīs nebija iespējams gulēt. Viņ� bija apgādājis māmucim pasūtījumu �Aklā Boķāna� kostīmu metiem. Tā drusku mek�ķinosā balss absolūti dro�i pieder viņa sievai, kaut gan tai lempīgajai govij ar ūdeņainajām acīm drīzāk piestāvētu mau�ana: mū-ū. Bet �īkstīgā sievietes balss... Par to Ildi nezina, kam tā ir. Aktieri viņa pazīst. Viņ� mēdz tēlot nekrietnus intrigantus, tiesne�us, iz�ķērdētājus, grāmatve�us, dzīvo tepat netālu, agrās pēcpusdienās Ildi viņu reizēm redz Vāro�majorā sporta ratiņos stumjam savu mazbērnu. Ar viņiem kopā iet arī vasarraibumains, briļļains puisītis, vairākas reizes puika ir lēk�ojis aktierim līdzās, tad aizjoņojis rotaļāties ar draugiem, un plikpaurainais vectētiņ� ar skābu seju savā artikulētajā aktiera balsī sauca: �Tibik, esi savaldīgs!�

Sprie�ot pēc glāzēm un �ķīvjiem, tur iek�ā vajag būt diezgan daudziem. Ildi iztēlojas starp viņiem savu tēvu: Misters sē� stingi, kā radis, rūpīgi izlīdzinājis bikses uz ceļgaliem, un, ja ko runā � viņ� runā reti �, tad viņa stāstījums plūst pareizos teikumos. Viņ� runā, it kā komentēdams ūdens līmeņa svārstības. īstenībā viņ� ir izskatīgs, tikai... Pēc izskata esmu atsitusies tēvā, par laimi, tikai pēc izskata. Viņ� noteikti ir gudrs, bet baigi garlaicīgs.

Mātei dro�i vien seja svaiga pēc rauga maskas. Viņa vītero. Māte sabiedrībā nerunā un nestrīdas. Viņa vītero. Citādi ,^nevar nosaukt-. Ko viņa varētu būt uzģērbusi? Pēdējā laikā viņa ir kļuvusi pilnīgāka, bet vēl arvien izskatās kolosāli. Kā viņa varētu būt noformēta? Tajā krēmkrāsas kostīmiņā, kas ļoti piestāv viņas tum�ajām acīnļ un brūnajai ādai? Vai arī biksēs ar lureksa puloveru? Arī tā kleita ar turku ornamentu ir skaista, ta�u neizceļ māmīti.

� Lielākajā daļā ģimeņu iznāk ķildas par to, kuram lietot ma�īnu. (Cīkstīgā sievietes balss.) Par laimi, Sebe nebrauc. Viņ� nevēlas vadīt ma�īnu. Pie mums �is jautājums ir atrisināts.

Aha! Sitās vīrs ir pasniedzējs universitātē. Adjunktņ vai kā tur viņus sauc. Sī �irka mēdz vīru dēvēt par Sebe-ē-e.

� So jautājumu var atrisināt visur. Jātur divas ma�īnas. (Ņirdzīgā balss.) Varbūt trīs vai �etras, un strīdu nebūs.

Tas ir Kuhaneks. Vecīt, tava pēdējā raidluga bija interesanta. To es tūlīt tev pavēstī�u. Ar savu smailo, melno bārdiņu un iesirmo apspalvojumu tu esi tāds kā pavecs pirāts. Kaut jel nemēģinājis maskēties par pusaudzi. Pagāju�o reizi tu biji ieradies sarkani noformēts� sarkanas bikses, pulovers un dzelteni mokasīnu veida apavi, ta�u tu vismaz tilpsti savās biksēs.

� Divas vai pat trīs ma�īnasl Ko tu iedomājies!

Sis muļķis ir ņēmis par pilnu vecā pirāta ironiju. Ildi jau ir tikusi līdz pēdējai sviestmaizei. Patiesi, būtu varēju�i atstāt vairāk.

� Ar trīspadsmit tūksto�iem mēnesī mēs divatā tik tikko izdzīvojam, � tas stulbenis iek�ā turpina.

� Ar trīspadsmit tūksto�iem mēnesī būtu jāiztiek pieciem cilvēkiem. � Tas ir Misters. � Tādi ir vidējie ienākumi ...

� Gēza, es tavā vietā neanalizētu vidējos ienākumus. Trīs gadi Kenijā, komandējumi uz rietumiem, � iebilst vecais pirāts.

� Strīdiem vienmēr atradīsies iemesli. Vai arī kāds iegansts. � Māmīte a�i metas vidū kā treneris cīkstoņu apmācībās. � �orīt mūsu apkopēja, īsta pērle, Kārojne Nenioda Pirmā uzteica darbu un aizgāja, jo Ildi...

Māmīte atstāsta par �oferi un pīles cepeti. Ildi ausās.

� Grandiozi! Ielūgusi taksometra �oferi vakariņās! Tas tik ir malacis! Tas ir pirātiskais pusaudzis, Joli, atdzīstieties, jums tas nekad nebūtu ienācis prātā!

Viņam sprūk vajā smiekli.

� Tas ir jaunais stils, Jolik. (Nokarenais puncis.) Jaunie izprot mūsdienu situāciju; ko es nedotu par tādu malaci!

Māmīte:

� Tas nav pārdodams, Piķukl (Rotaļīgā balss. Mā-mīte dro�i vien smaida savu meitenīgo, noslēpumaini nevainīgo smaidu.) Nav ko teikt, manai meitai rodas idejas! � viņa skanīgi smejas.

Pēc tam atkal tas ar trīspadsmit tūksto�iem uzsāk, ka ar trīspadsmit tūksto�iem...

Ildi pielec kājās un aizcērt aiz sevis durvis. Lai mā-mīte dzird, ka esmu pārnākusi. Ceturksni uz trim varena dramatiska scēna, vakarā �ī ķiķinā�anās. Variācijas par vienu tēmu.

Ildi ieiet virtuvē. Uzliek uz elektriskās plīts tējas ūdeni.

Un es vēl kaunējos, ka pie Esteres mazliet par daudz uzsvēru �o notikumu! Estere bija neiedomājami pretīga. Dro�i vien �aņi dēj. �aņi mani vai aprija ar acīm. Ko tur var darīt? īstenībā ...

Viņa apsē�as uz krēsla pie bāra letes, lēni �ūpo kājas, caur stiklu vēro vairogu � to bronzas vairogu pie ēdamistabas sienas.

Māmīt, tu esi nolikusi eksāmenu. Un Misters? Apsēzdamies viņ� rūpīgi izlīdzina bikses. �Nākotne pieder skaitļo�anas ma�īnām, Ildi.� � �Spiedīsim uz ekonomikas fakultāti,� māmīte saka. �Skaitļo�anas ma�īnu specialitāte ar angļu un krievu valodu ...�

�Labāk angļu un vācu,� māmīte pārtrauc. �Ildi var katru gadu pavadīt vasaru Vācijā, un abas valodas ir radniecīgas...�

�Joli, piedod, to nu es labāk saprotu. Krievu un an-g|u . ..�

Ildi aizspie� ausis, it kā dzirdētu viņu sarunu.

� Goldmarka iela pēk�ņi it kā pārvērtusies vulkānā man zem kājām un lavas vietā spļauj dūņas, � viņa �ukst.

Nu tas būtu mazliet pārspīlēti, viņa atmet ar roku. Vulkāns, dūņas.., Nelāgi izklausās. Varbūt tās Gold-mārkā ielas dēļ, ja Goldmarka ielas vietā minētu kādu citu, tad vulkāns varētu izmest arī dūņas.

Tējas trumulis svilpj. Dro�i vien jau labu bridi svilpj, bet viņa aizspiestām ausīm nav dzirdējusi. Tvaiks gāztin gā�as ārā.

Ildi ieliek tasē Liptona tēju un aplei ar verdo�u ūdeni.

Jāpalūdz nauda. No tā divsimtnieka �vairs �iks vien atlicis. īstenībā nu būtu Mistera kārta, jo māmīte aizvakar iedeva papildinājumu. Toties māmītei būs vainas apziņa. Ne jau velti. Viņai vajadzēja dzirdēt, ka es aiz-cērtu durvis. Tātad tomēr no māmītes.

Ildi no�āvājas.

Jau vairākas naktis maz gulēts. �ovakar agri ie�u pie miera.

Estere sliktā omā sē� trīskājainā, grozāmā atzveltnes krēslā un pūlas izlikties jautra. Viņa ir nikna pati uz sevi un uz citiem, uz visiem, kas sē� te Ildi istabā. Kāpēc gan nupat, noliecoties pēc nokritu�ās lodenes � kāda velna pēc viņa to glabā bik�u kabatā kopā ar papīra mutautiņu un mēne�biļeti? � viņai pasprukai

� Cik silta grīda!

� Grīdas apkure, � Ildi atsaucas.

Tinde tūda| metas starpā:

� Mēs arī gribējām grīdas apkuri, bet tā...

Ildi viņu pārtrauc:

� Mums tā patīk. � Un uzliek plati.

Estere vismīļāk būtu sevi sapļaukājusi. Sis �ests, kā Ildi paslej degunu gaisā. Tinde gari nosmaida. Varbūt Ildi un Tinde iedomājas, ka viņa nav ne dzirdējusi par grīdas apkuri? Viņa caururbjo�i vēro melno koka statuju ar �ķēpu. Protams, Tinde mū�dien smaida. �Kā man patīk lavs arhaiskais smaids,� pagāju�o reizi viņai sacīja Gabi. Un, pieņemdams, ka Tinde nezina vārda �arhaisks� nozīmi, piebilda: �Viegli padumj�, bet mīlīgs smaids. Tādu redz vecām statujām.�

Zvana. Ildi metas ārā un atgrie�as kopā ar Gabi. Zēns vēl ir priek�pusdienas ietērpā. Viņ� ceremoniāli palokās.

� Kāda parādība! � Estere tver pie sirds.

� Prātu var zaudēt! Tu esi līdz ārprātam' seksīgs, Ildi konstatē. � Tavi labi veidotie, musku|otie stilbi �ais īsajās biksēs! Tu esi taisni satrauco�s.

� Kā tad tu no rīta klasē izturēji? � Gabi Jautā, saglabādams nāvīgi nopietnu seju.

� Milzīga savaldī�anās. Daudz netrūka, būtu tevi izvarojusi, līdzko ieraudzīju.

�aņi piere pēk�ņi saraucas krunkās. Kāpēc Ildi tā runā? Nevajadzētu tādus jokus dzīt. Turklāt Gabi ir par viņiem vecāks. Neizprotamu iemeslu dē| viņ� gadu pēc pamatskolas tika noslaistījies. To kur� katrs nevar vis atļauties.

-� Un kas tevi atturēja? � Gabi Iekārtojas uz ku�etes.

� Da�am labam lūstu sirds.

� Sir�u lū�ana ir veca mode, � Gabi protestē.

�� Un klusa zvaigā�ana nomāca manas kvēlās jūtas. Puk�ķe aiz dusmām bija sarkana kā biete.

� Viņai drebēja nāsis, un, uz tevi skatoties, viņas tilpums strauji pieņēmās, � saka Estere.

Viņa tūlīt no�ēlo, ka to pateikusi. Puk�ķe ir apnicīga būtne un aiz dusmām mēdz uzpūsties, ta�u �oreiz viņai bija taisnība. Gabi bija ieradies skolā tērpies īsās biksēs, elegantā �aketē, un viņa balto kreklu rotāja pu�ķī sasieta kaklasaite.

��odien ir ārkārtēja diena,� viņ� skaidroja zēniem, kas viņu ielenca. �Kaut kā jānosvin. Izdevās nolikt autovadītāja eksāmenu.�

Puk�ķe aiz niknuma aiz�ņaugtā balsī apvaicājās, kā viņam ienācis prātā parādīties skolā �ādā apģērbā, un Gabi, bijīgi noliecis galvu, balsi trīsinādams, atbildēja, ka skolas uzsvārcis esot mazgā�anā, bet garās bikses nodotas ķīmiskā tīrī�anā.

Nav �aubu, ka Puk�ķe bija uzpūtusies, viņas nāsis pie katras ieelpas izpletās vismaz par divdesmit milimetriem, ta�u Gabi ietērps ...

�Izaicino�a, skolai nepiedienīga apģērba un necienīgas izturē�anās dēļ izsaku piezīmi,� Puk�ķe Ierakstīja Gabi dienasgrāmatā, un Gabi tikpat kā �ukstus jautāja: �Lūdzu, skolotāj, kādā ziņā mana izturē�anās bija necienīga? Un vēl piebilda: ��oreiz.��

Estere nopēta izstīdzēju�o puisi. Gabucis īstenībā ir attapīgs puika. Tikai pasvilpo par visu vai vismaz izliekas pasvilpojam. Vienīgi izturības viņam nav. It nemaz nav. Alan ir, ja mani kas interesē. Arī literatūra mani interesē, tikai necie�u to, ko Puk�ķe no literatūras iztaisa

� Cik ilgi tu taisies demonstrēt �o masku tērpu?

� Pagaidām pietiks ar �odienu. Laba daudz nevajag.

Estere domīgi grau� vafeli. Kāpēc Gabi visu uztver tik vieglprātīgi? It visu pasaulē. Nu viņ� berzē ceļgalu. Stilbi tievi, ceļgali kaulaini. Un tādi bāli. Uz savas lielās terases viņ� varētu gan pietiekami sauļoties. Un ar kādu sunlsku izteiksmi acīs viņu vēro Tinde.

� �urp nākot, man izdevās novērot vēl vienu skolotāju domu izpausmi. � Gabi aplūko savu kaulaino ceļgalu. � Pie sliedēm netālu no Majorielas stūra saskrējos ar Katotanti. Viņa gaidīja tramvaju.

� �ķiet gan, ka viņai acis aizķērās pie tevis.

� Ildi, to tu esi uzminējusi.

� Nu, un kā?

� Viņai ķobī ir kas vairāk nekā Puk�ķei. Uzsmaidīja man. �Taisni kā Ttonas students svētdienas drānās. Jauki, ka dzīveslīmenis ir tā cēlies.� Un vēl pajautāja: �Vai tas ir jūsu jaunais statuss, Majdik?� Es atbildēju, ka tikai mana visjaunākā godkāres izpausme.

� Un viņa?

� Iekāpa tramvajā un prom bija.

� Es tikai nesaprotu, kāpēc tu staigā kājām, ja esi izturējis vadītāja eksāmenu, turklāt ar speciālu atļauju! � �aņi dzēlīgi pamaj uz Gabi pusi.

� Pēc skolas beig�anas es dabū�u ma�īnu. Man ap-solīja. � Arī Tinde-sakrusto un izstiepj kājas tāpat kā -Ildi.

� Viss kārtībā. Dabūsi. � Gabi pamāj.

� Vēl nezinu, kādu mārku izvēlēties. ,

� Mieru! Laika diezgan. � Gabi paplik�ķina viņai pa elkoni. � Kāpēc es neizmantoju svaigās, grūti iegūtās tiesības? Pirmkārt, no manas personas neatkarīgu apstākļu dēļ: nevienas no mūsu ma�īnām nebija mājās. Otrs, no manis pa�a atkarīgs iemesls: man patīk staigāt. Staigājot man rodas domas.

� Es tavā vietā labāk nestaigātu, � �aņi iebilst.

� Vispirms noklausieties līdz galam. Uz �ejieni �āpodams, izperēju satrauco�us secinājumus.

� Viņ� pieceļas un nokabina no sienas bungas.

� Vai tu neesi dzēris? � Tinde norūpējusies paliecas uz viņa pusi.

� Neesmu. Ja netici, uzpūtī�u elpu. Ta�u vairāk nekā netaisos darīt.

� Izbeidz muļķo�anos! � Tinde piespiesti spurdz.

Gabals miesas... Estere lūkojas uz Tindi, it kā gribēdama iespiesties tās platajā sejā. Liels miesas gabals bez dzirkstītes pa�apziņas. Un no Gabi pacie� visu.

īstenībā uz Tindi visi lūkojas no aug�as. Viņa ir muļķe. Tomēr pievienojusies viņiem no В klases, kur nu pievienojusies, � piesūkusies kā ērce. Un tie�i Gabi dēļ. Sē� ari te pie Ildi. Kā tas izskaidrojams? Gabi un Ildi mātes apmeklē to kosmētikas salonu, kurā Tindes mamma spaida pinnes un masē grumbas. Bet tas nav nekāds iemesls. Pat tas nav pietiekams iemesls, ka Tindes tēvs sagādāja Gabi vecākiem visu būvē�anai vajadzīgo. Tindes vecāki nesaietas ar Gabi vecākiem, skaidrs kā diena: Majdikiem viņi neliekas pietiekami smalki, sen�i vispār ņem vērā ko tādu, taisnība, viņas tēvs ne. Bet kā Gabi var paciest Tindi?... Varbūt tāpēc, ka Tindes mīlestība viņu tomēr aizkustina; toreiz, kad Gabi pavēstīja savu baismo ideju braukt uz Dienvidslāviju, no turienes �maukt uz Itāliju un iestāties darbā uz karakuģa, Tinde raudādama lūdzās, lai tā nedarot. Varbūt pat ceļos nometās Gabi priek�ā. To no viņas var sagaidīt. Ta�u Gabi to nebūtu darījis, viņ� tikai pļāpā, tēlo...

� Tāda doma, pareizāk sakot, secinājums...

Gabi satver abas bungu rundziņas.

� Tu gribi sist tamtamu, tu biezausi! � Ildi viņam uzsauc.

� Lūdzu uzmanībul

Gabi uzsit pa bungām, Ildi aizbā� ausis.

� Es vados no domas, kādu mēs redzētu pasauli, ja būtu tik sīciņi kā elektroni. Alēs visur redzētu virpuļveida un lī�lo�u kustības. Nekur neviena sastingu�a punkta, nekam nebūtu konkrētas vietas, lieluma, formas. Lidojo�as primārās daļiņas sadurdamās pārveidojas enerģijā.

Ildi jau ir izvilkusi pirkstus no ausīm.

� Tu esi dzejisks, ta�u varētu beigt, � viņa saka.

� Nē! � Gabi purina galvu. Viņ� pakar bungas kaklā. � Gribu sevi "izteikt un turpinu. Uzmanību! Bungas man kaklā, un es ar bungām kaklā, un jūs, mēs visi esam glu�i nesaredzamas, mutuļojo�as, lēkājo�as, skrejo�as vielas daļiņas. Ta�u, ja mēs būtu tādi kā planēta...

� Ko tu gribi? Beidz ta�u! � �aņi viņam uzsauc. � Netaisi te priek�metu pulciņu, � Ildi piebalso.

� Neklausies, Gabucl Turpini! Tindes balss spiedz.

� Vai dzirdat?! Sī burve Tinde mani mudina turpināt. Iedro�ina. �� Viņ� atkal uzsit pa bungām. � Ja mēs būtu tādi kā planēta, arī tad redzētu nepārtraukti riņķojam mūsu debesu ķermeņus Saules sistēmā, bet Saules sistēmu...

� To mēs zinām, � viņu pārtrauc Estere.

� Klausies manus secinājumus. Atzīsim, ka par �o tīkamo cietību un pārredzamību, ko vērojam ap sevi, jā- , pateicas mūsu vidējam lielumam. Mēs neesam ne par maziem, ne par lieliem, � viņ� noducina caur degunu un atkal pabungo. � Lai dzīvo viduvējībai

� Nepūt miglu acīsl � Estere viņam uzbrūk.

� Es nebūt nerunāju aplam.

� Kā nu ne? Tu pūt miglu. Nekā cita tu nedari.

� Tu ar nolūku jauc jēdzienus �vidējs lielums� un �viduvējība�! � saka �aņi.

� Lai dzīvo viduvējība un aprobe�otība! � Gabi �estikulē ar bungu vālītēm. � Tās pārdzīvo visu. Un pastāvīgi uzbrūk.

� Nemuļķojies! � �aņi viņu apsauc.

� Lai dzīvo Puk�ķe un viņai līdzīgie!

Ildi pielec kājās.

� Nevēcini bungu vālītes!

� Es tavā vietā drīzāk uzsauktu, lai dzīvo Kato-tante, � Estere zāģē.

� Labs ir! Lai dzīvo arī viņa. Ar mani var sarunāt.

� Retumis! � Ildi pazibina smaidu..

� Un Katotantei citādu �lai dzīvo� nekā Puk�ķei. No visas sirds vai nemaz! � Estere turas.

� Vispār zināms, ka sirdij nevar pavēlēt. Starp citu, es Katotantei no visas sirds saucu �lai dzīvo!�, kaut gan tā mazā �ūska taisījās man dzelt. Ildi, atnes kaut ko, lai tuk�oju glāzi uz viņas veselību.

� Glāzi krāna zupiņas? � Ildi atliec galvu, un arī viņas viduklis atslīgst atpaka].

� Vai jūsu nams Ir tik no�ēlojami nabadzīgs? � Gabi Jautā.

� Dzeramais pie Mistera, un pie Mistera ir ārzemnieki.

Vārdi, dobji klabēdami, krīt caur Esteres ausīm tuk�umā. Sirdij nevar pavēlēt, tā klab kā ma�īna. Viņa saritinājusies sē� atzveltnes krēslā, uzrāvusi kājas, rokas savijusi ap ceļgaliem. Ko gaq �aņi tagad domā? Ko viņ� jūt? Tikko pagājusi nedēja, kop� viņ� gribēja mani skūpstīt, Neviens no mums to negrib pa īstam � tā es sacīju.

Zēns vēro Ildi. Paskatās, paskatās it kā nejau�i, tad novēr� skatienu. Cik savāds līdi smaids. Reizēm glāsta, reizēm ciets kā ierocis. Ģērbusies bē�krāSas velveta biksēs un sarkanā puloverā. Locītavu aptver rokassprādze. Un cik viegli viņa izmeta: krāna zupiņu. Viņam būtu bijis kauns. Bet pie viņiem jau neviens draugs iedzert neprasa. Ne prātā nenāk. Neviens cits arī nenāk kā vien Estere un Tomi Polgārs. Gabi ir pāris rei�u ieskrējis. Tēvs stipri greizi noskatījās. Gabi toreiz bija baigi moderni ģērbies, mētelī lielām rūtīm. �Putnu pazīst pēc spalvām, cilvēku pēc draugiem,� tēvs pie vakariņu galda izmeta.

� Vai vēlies krāna zupiņu? � Ildi ir tā atliekusies, it kā taisītos vingrot.

� Atsakos! Tuk�oju glāzi iztēlē!

� Izbeidz, Gabi! � Ildi izslienas taisni. � Un liec nost tamtamu!

� Mēs gribējām norunāt, ko, kādus priek�likumus izvirzīt skolēnu komitejā, � saka �aņi.

� Es ne. Manis dēļ...

� Vai nepagaidīsim dvīņus Keke�i? � Tinde jautā.

� Viņi zvanīja. Vecmāmuļa esot salauzusi roku. Aizvesta uz slimnīcu. Manuprāt, būtu pieticis ar vienu dvīni, ta�u viņi vienmēr ir ne�ķirami.

� Visu labāko par vecmāmiņām! � Gabi sakārto kaklasaites pu�ķi. � Esmu par viņām. Visumā vecmāmiņas ir kārtīgas. Mana mā�ele ir tie�ām pretīgs skuķis, bet vecmāmiņu mīl pat viņa.

� Mēs gribējām runāt par skolēnu komiteju, vai ne? � �aņi jautājums vairāk skan kā uzruna.

� Vajadzētu sacīt, lai mazmājiņās pieliek spoguļus,. � Tinde ierosina, ar pielūgsmi vērdamās uz Gabi.

� Laikmeta cienīgs ierosinājums, � �aņi atzīst.

� Patiesi, vismaz meitenēm.

� Ja jau esam pie mazmājiņām, tad prasīsim smēķē�anas tiesības mazmājiņu priek�telpās, � Ildi saka. � Spoguli var iegādāties, neviens no mums nebūs pret to.

� Jā, � �aņi norīstās. � Varu ierosināt.

� �ēl tvaika. � Gabi atmet ar roku. � Ja skolā atļaus, sen�i tik un tā izgāzīs cauri. Ne jau taisni mūsējie, bet vispār... Jau redzu avīzē vēstuli. �Norūpējies tēvs� raksta: �Vēl nepietiek, ka mēs darbavietās elpojam cigare�u dūmu saindētu gaisu, arī mūsu bērnu augo�ie organismi skolās ...� Un plūdīs atsauksmes, norūpēju�os vecāku vēstu|u straume.

Tinde spurdz.

� Ko tu, Gabi, īsti gribi? � Ildi pasvie�as uz zēna pusi.

Nu �aņi redz Ildi seju profilā. Saspringto deguna līniju, izvirzīto zodu.

� Nekol � Gabi paloka galvu. � Iepriek�ējā paaudzē tik daudz ko ir gribējusi un grib. Vienmēr izgudro kaut ko sev un citiem, ko gribēt. Un pa�i kļūst iek�ēji sīki. Nu tad es izgudroju, ka gribu nekā negribēt.

� Atkal pūt miglu! � �aņi uzsauc.

� Nav taisnība, ka viņi tā izgudro. Un arī tā nav taisnība, ka visi ir k|uvu�i sīki! � Estere jau kliedz.

Man |oti patīk tavs sevi�ķais pionieriskais optimisms! � Gabi ir nikns.

� Nemuļķojies, Gabuci! Piemēram,' es gribu daudz ko. � Ildi izstaipās. � Ceļot un peldēt, lasīt, tērzēt ar draugiem arī tad, ja esam saķīvēju�ies, gribu teātri un kino, un ekskursijas. Nu, un jā�anu. Un gribē�u vēl milzum daudz ko.

� Uz priek�u! � Gabi atkal uzsit pa bungām. � Tamtam, uz priek�u, uz priek�u! Kas tevi traucē, Ildi? Es ne.

� Neviens. Es to neciestu.

� Klases ekskursijas vajadzētu organizēt tā...

�aņi runā. Un skatās uz Ildi. Nemaz nav jāskatās, redz viņu arī aizmiegtām acīm.

Estere noliec galvu. Un klusē.

Kāpēc es neiesniedzu savu ierosinājumu?' Lai bērni varētu atprasīt skolotājam. To pa�u vielu, ko viņi māca. Ko prasa zināt mums. Tas būtu viegli atrisināms. Skolotāji saņemtu jautājumus aizlīmētās aploksnēs un mūsu klātbūtnē uzrakstītu atbildes. Tad tādi kā Puk�ķe... pamatīgi noplaktu, sakristos un būtu spiesti mazliet atsvaidzināt zinā�anu krājumu smadzeņu �ūnās.

Un tomēr ne ...

Neteik�u nekā. Lai cik no�ēlojami pretīgs radījums ir Puk�ķe vai vēl kāds, es neizteik�u.�o priek�likumu. Mācīties ir garlaicīgi. Pretīgi. Vienīgā atziņa, ko gūstam no viņas kokapaura. Bet Gabi negrib nekā. To viņ� pateica. Ildi grib visu ko. Pati sev. Slikti. Abējādi ir ļoti slikti. Nezinu, kas ir sliktāk. Un tomēr kaut cik taisnības ir

Gabi sacītajā. Pieaugu�ie ir kļuvu�i iek�ēji sīki. Protams, ne visi. Taisnība arī tas, ka da�iem ir daudz darba. Piemēram, māte no agra rīta līdz pieciem pēc pusdienas ir bērnudārzā. Pēc tam jā,vāra ēdiens, jāgatavojas nodarbībām bērnudārzā, jāraksta par bērniem tās piezīmes, ko viņi sauc par �personiskajām lietam�, sākumā tās aizpilda ik pēc divi nedēļām, vēlāk reizi ceturksnī. Un māte mūs visus apada un Punktiņai visu sa�uj. Daudz laika viņai neatliek. Ta�u vajadzētu tā, lai'cilvēks varētu visu apdomāt, visu saprast vai vismaz saprast pēc iespējas vairāk, un vēl � lai viņam būtu drosme izteikties. Ta�u fakts, ka māte ir nevis prāta, bet jūtu cilvēks. Un neap�aubāmi, ka vairums pieaugu�o grib tikai raut un raut. Gabi ir īpatnējs, jo izsaka savu negatīvo nostāju, kurā gandrīz vienmēr ir arī kas patiess. Tikai tā deklamācija par brauk�anu no Dienvidslāvijas uz Itāliju un tur uz karakuģa... Tā bija tikai tāda izdoma,-ar ko �ilbināt acis tuk�paurei Tindei. Bet ja tomēr nopietni?... Kālab? Tēvocis Ģuriks reizēm saka: �Suns aiz pārāk labas dzīves var palikt traks.� Aha,>aiz pārāk labas dzīves.

� Kas tev, Ester, vai tu snaud? � viņu atsauc īstenībā Ildi balss.

� Neguļu vis. Klausos jūs. Bet nu man laiks iet.

� Ar vārdu sakot, labāka ekskursiju organizē�ana, un peldbaseina ūdenim jābūt par divi grādiem vēsākam, jo siltā ūdenī mēs apmiegojamies, � �aņi rezumē.

� Satrieco�i laikmetīgi priek�likumi.

� Vai tu, Gabi, zini labākus?

� Nezinu, Saņik, tas viss ir blēņas, un es tinos prom.

Gabi izstaipās neaptverami gar�. Tinde stāv viņam līdzās kā uzticīgs suns savam saimniekam, ta�u saimnieks viņai nepasvilpj, saimniekam par viņu no�ķaudīties.

Esterei �ī izsmējība rādās tik rūgta, ka taisni acīs ko�, arī �aņi ir uzslējies kājās, bet viņam Ildi uzzibina smaidu.

� Paliec. Ar tevi man vēl jārunā.

Kāpņu telpā rūgtums tik ne�petni kņtidina Esterei acis, ka izsprāgst asaras. Viņa novēr� seju, lai tie nepamana. Tinde pļāpā. Ne redz, ne dzird ko citu kā vien Gabi. Un Gabi?...

Gabi neveikli paplik�ķina Esterei pa plecu.

� Tu gribēji, lai es palieku. � �aņi paliecas uz priek�u. Viņ� jūt, ka mazliet dreb, rokas. Zēns tās saņem kopā un iespie� starp ceļgaliem.

� Jā.

� Kāpēc?

Ildi uzrauj uzacis, it kā pārdomātu �o jautājumu.

� Es ta�u jau sacīju. Gribu ar tevi kaut ko pārrunāt.

_ Ko tu gribi ar mani pārrunāt?

Tu sēdi kā sfinksa.

� Tas tik ir salīdzinājumsl Sfinksas aug�daļa ir sieviete. � �aņi izslējās. � Vai teiksi? .

� Ievēroju, ka tu uz mani skaties.

pat nenosarka. Es sarkstu, puika būdams. Man pat ausis pietvīku�as, sviltin svilst.

� Sevi�ķi tobrīd, kad es piecēlos un izstaipījos.

Es skatījos uz viņas krūtīm. Uz vidukli. Uz atpakaļ atliekto galvu. Ar cik daudziem viņa varētu būt skūpstījusies tur Kenijā, Spānijā un pie mums? Meitene būdama � ar cik daudziem?

� Nu, un kas tad būtu? (Cik dīvaina �ķiet pa�a balss. Sve�a, it kā cits kāds runātu ar viņa muti.) Vai aizliegts uz tevi skatīties? � viņ� smejas. Smiekli skan nedzīvi. � Vai par to biļete jāpērk?

� Kokpauril � Ildi smaida. � Te nav diskobārs, ja tu to vēl nezini. Ievēroju, ka tu skaties, bet redzēju arī to, ka Estere... Bija galīgi no�ļukusi.

� Galīgi no�ļukusi? Es neredzēju,

�aņi purina galvu, it kā gribēdarfts sevi pārvarēt.

� Es gan. Kas starp jums ir?

� Kāpēc tu vaicā?

Ildi brītiņu klusē, it kā pārdomātu atbildi. Viņas seja ir sastingusi.

� Tāpēc, ka man nevajag tā, kas pieder citam. Nekad � tā, kas pieder citam. Daudz ir tādu, kas taisni meklē atvilt citai �ali vai zēnam noņemt d�udi. Man nevajag. Es tā nedaru.

�Viņa runā par mani kā par kādu mantu,� zēns domā. It kā sacītu: �Man nav vajadzīgs citas pulovers. Nelieto�u otra maģi.� Viņā plosās kauns un apjukums un tomē^ ielīst līksme. Augumā springst gaviļu pilns prieks.

� Mēs esam draugi. Jau no pamatskolas. Gājām vienā klasē. � Viņa acis mulsi vairās Ildi skatiena.

� To es zinu, � Ildi viņu pārtrauc.

Nu viņai ir zilas acis un maiga seja. Lūpas mazdrusciņ pavēru�ās kā plauksto�s pumpurs. Erdas dārzā ar Esteri... Tas bija sen. Vasarā. Sen jo sen.

Zēns liecas viņai tuvāk. Nu viņ� jau skaidrāk jūt to smar�u, kas vienmēr apņem līdi. Viņi ilgi skūpstās. Tad Ildi atraujas nost.

�aņi skatās uz viņas lūpām. Miklas. Arī viņa lūpas. Lūpas miklas vienas no otrām. -

� Tev acu zīlītes iepletu�ās, � Ildi �ukst. � Es re-' dzu tanīs sevi.

Viņa pieliecas pie zēna sejas, tad spēji atlec nost.

� Bet nu pasaki, ko tu manī mīli, ko nemīli.

�aņi ar izbrīnu palūkojas.

� Kāpēc tu tā jautā?

� Tāpat vien. � Viņa paņem cigareti, tad pastumj kārbiņu �aņi. � Gribu zināt.

�aņi aizsmēķē. Viņam atkal dreb rokas.

Ildi, lūpas savilkusi ripulītī, mēģina pūst dūmu mutuļus.

� Vai tāpat vien patīku un vairāk nekā? � viņa jautā.

�aņi vilcinās ar atbildi. Un uzmanīgi izvairās:

� Vai tev jau ir tāda pieredze?

� Es jautāju pirmā. � Viņa, uzacis sarāvusi, vērīgi skatās zēnā. � Zini ko, es tev palīdzē�u. Pieņemsim, ka tā nav tuk�a patik�ana. Nav rotaļa. Nu, tātad kas tev pie manis patīk, kas nepatīk.

� Sāc tu pirmā.

� Tu esi tik piesardzīgs, it kā visu laiku kustētos starp slazdiem.

�aņi raugās mazajā koka figūriņā uz grāmatplaukta. Nēģeru karotājs ar �ķēpu. Un atmiņā pazib pa�u mājas divas istabas sētas pusē. Virtuve. Ni�a pie virtuves. Protams, mēdz būt arī sliktāk. Bence Naģs -gu| virtuvē aiz skapja. �Tā ir mana impērija,� viņ� rādīja uz aizskapi. Noskaidrojās, ka Bences māsiņa nemaz nav viņa māsa, to tikai atvedusi mamma, kas ir Bences tēva dzīvesbiedre. Bet nez vai Bencem ir sliktāk, varbūt nemaz nav sliktāk, jo viņ� kļūs par krāsotāju un tapsētāju, un tas ir |oti pieprasīts amats, cauri Ildi smar�ām uzmutujo pa�māju virtuves dvaka.

Varbūt tā iesūkusies manā sporta tērpā, manās bik- ' sēs..,

�aņi sabā� abas rokas kabatās, noliec galvu, o�ņā savu sporta Jaku. Nekas rrav jūtams. Tiesa gan, viņ� savas drēbes vienmēr pakar priek�namā un bie�i mazgā matus. Un Jldi nebūtu ar viņu skūpstījusies, ja viņam būtu virtuves smaka.

� Es neesmu piesardzīgs. � Nu viņa balss skan ērcīgi. � Es nebaidos no slazdiem. Bet, ja tu gribi zināt, jāsāk tev.

� Labs ir. Man |oti patīk tavas platās ķepas un tava gudrā galva, un tas, ka tu esi lāga �alis un kolosāli noaudzis, un kaislīgs arī... Nu, esi jel mierīgsl Man nepatīk, ka tu esi teicamnieks.

�aņi pasprūk smiekli.

� Ko tu zvaigā? Man nepatīk pārāk liela centība. Varbūt tāpēc, ka tētis un māmiņa tevi tik |oti dzen. Gabi nav taisnība, ka neko nav vērts gribēt, ta�u... Teicamnieks nav pa manai gaumei.

� Sākumā man vienmēr gadījās pa �etriniekam, reiz bija pat trijnieks gramatikā. Pareizrakstības dē|. Estere man palīdzēja. � Viņa skatiens pielīp audumam virs ku�etes.

� Palīdzēja. � Ildi pamāj, it kā atzīdama �o palīdzē�anu par pareizu.

�aņi a�i aptver Ildi vidukli. Roka aizslīd līdz krūtīm.

� Vispirms pasaki! � Ildi attur roku.

� Ko lai saku? Sestajā klasē pirmo reizi k|uvu par teicamnieku.

Ja Estere nebūtu izskaudusi to �būss�. Ta�u izskauda. Roka uz Ildi krūtīm, augums sasprindzis, acii priek�ā lēkā �būss�.

� Un?

� Tēvs apskatīja liecību un sacīja: �Tas ir vismazākais, ko es gaidu no tevis.�

� Nu re... � Ildi smīkņā. � Un tu nepajautāji tēvam, kas ir tas lielākais, ja teicamnieks ir vismazākais?

� Nē! � �aņi balss ir dobja kā aizsmakusi. � Nepajautāju.

� 2ēl, � Ildi izmet. Tad ziņkāri taujā: � Kānēc tu nepavaicāji?

� Viņ� neatbildētu. Vai arī sadotu man.

� Aha! Vhļ� ir no tiem, kas tūlīt skrien griestos.

Ja tēvs to dzirdētu. Tēvs � Es Esmu Saimnieks. Ka^ viņ� ir no tiem, kas tūlīt skrien griestos.

Smagiem soļiem tuvojās tēvs, piekļāvis klāt cietu, �etr�ķautņainu paciņu, nesa tik uzmanīgi kā bērnu. Nolika uz galda. �Taisi vaļā, �aņi! Tas ir tev.� Tēvs bija nopircis lielo krievu-ungāru vārdnīcu, jau septītajā klasē, kad tā vēl nemaz nebija vajadzīga, arī vēlāk ne, bet, ja tēvs pēc rīta maiņas ir mājās un es mācos krievu valodu, tad lieku lielo vārdnīcu sev priek�ā. Reiz tēvs aizdomīgi ieminējās: �Tā vārdnīca tā kā nebūtu lietota.� Tēvs, mājās būdams, vienmēr darbojas: vannas istabā taisa apak�-griestus, kur salikt liekās mantas, kas vēl būs lietojamas, krāso durvis, labo slēdzenes, vīlē atslēgas. �Тёуос Ģurik, mums pazudusi lifta atslēga... �aņi, dēls, palūdz tēvam .,.� Vai arī sē� pie izvelkamā, apaļā galda un dedzīgi buras avīzē. Vai arī saka: �Lieldienu brīvdienās ķersimies klāt un izkrāsosim virtuvi.� Vai arī saka: �Ieminies skolotājam Vargas kungam, varbūt viņiem kas labojams.�

� Ar sen�iem vienmēr gadās kāda zapte, � Ildi konstatē. � Gabucis tikai muldās, ka esot savējos pāraudzinājis.

�aņi vēro dzīsliņu uz Ildi slaidā kakla. Noskūpstīt kaklu.

Ildi paliecas atpakaļ.

� Un tagad pasaki, ko tu manī mīli, ko nemīli.

�Es tevi mīlu tāpēc, ka tu esi slaida, lokana un muskuļota,� Zēns domās saka. �Medniece Diāna, redzēju viņu bildē pie Esteres. Tu esi smar�īga un noslēpuma apvīta, tu atbalsties pret margām, saki vārdu, un viss kļūst citāds. Tev aiz muguras tamtamu bungas, uz tava grāmatplaukta tum�as iedzimto grieztas koka figūriņas. Ap tevi lēkā zebras un klusiem, cienīgiem soļiem staigā lauva. Tu papurini galvu, tavi mati plīvo, un es jūtu uz ādas to pieskārienu. Tavi �alco�ie mati ieplūst manī, mans augums no tiem tirpst un saspringst.�

Ta�u tā var tikai domāt, izteikt nevar. Ja izteiktu, tūlīt būtu kas cits. Vārdi visu sakropļotu. Varbūt pa�am nāktu smiekli.

� Nu ,.. Man ļoti patīk tavas acis. Tanīs rotaļājas krāsas. Un tavs augums � zēnisks, tomēr meitenīgs. Arī tavi mati man ļoti patīk un tava seja kopumā, un man patīk, ka tu esi lāga �alis. Bet tas ir muļķīgi. Mīlam kādu, tāpēc ka mīlam.

Ildi sniedz zēnam lūpas. Viņi gandrīz nosmok skūpstā.

� Un kas tev pie manis nepatīk? � viņa tirda.

� Varbūt tas, ka tu reizēm esi tik... augstprātīga. It kā tev vajadzētu tikai pastiept roku pēc kaut kā. Varbūt tāpēc, ka tu mājās dabū visu.

� Ak tā! Citi arī dabū daudz ko. Tindei pēc skolas beig�anas apsolītā ma�īna. Kur nu man līdz ma�īnai! Ja Misters nopirks vēl vienu, tā būs māmītei. Un jautājums, vai vispār pirks. Man ienāca prātā... Mistera ārzemnieki jau būs aizvāku�ies. Ceru. Tad iesim uz terases. Paliec te, es apskatī�os.

Viņa iz�mauc ārā. �aņi nolūkojas viņai paka]. Tad skatās uz bungām. Un lēni �ūpo galvu.

� Ir aizvāku�ies! � Ildi no durvīm sauc zēnu uņ māj ar roku: nāc!

Lielistabā stalts, blonds vīrs atzveltnes krēslā расе] acis no �urnāla.

� Tēt, mans klasesbiedrs �aņi Ģuriks.

� Aha, klasesbiedrs. Sveiks. � Viņ� skatās �urnālā.

� Māte lika pasacīt, ka esot televīzijā.

� Vai Boķāna dē|?

� Kā, lūdzu? � Misters jautā.

� Nekas. Iziesim svaigā gaisā.

Ildi aizver balkona durvis.

� Riebeklība, ka manai istabai nav balkona. Ko padarīsi, fakts tāds, ka nav. Paskaties uz mēnesil

Viņi stāv, kopā saglaudu�ies. Mēness ir glu�i apa|�. Liels, oran�s apelsīns, bet krūmi un koks pie balkona lādi kā ar mēnessgaismu apsnigu�i.

� Vai tev nesalst? � zēns jautā.

� Nē! Un tev?

� Man arī ne. Ir labi.

Viņ� paraugās atpakaļ. Redz Ildi tēva stīvo muguru un blondo pakausi. Un apskauj meiteni.

� Atnāc svētdien, � Ildi �ukst.

� Svētdien? � �aņi vīlies jautā.

� Rīt nevar. Pēc skolas es eju jāt. Vakarā uz teātri. Man atliek tikai tik daudz laika kā paiet zem du�as un uzraut kaut ko mugurā.

� Svētdien braucam uz Erdu. Visa ģimene.

Ildi mazliet pa�ūpo galvu. Tad ieplestiem pirkstiem iegrābj viņa matos. Zēnam �ī kustība sāp.

� Jāstrādā, � viņ� izmet. � Dārzā.

� Vakarā ta�u jūs nestrādāsiet. Vai tad vakarā arī?

� Vakarā ne. Līdz kaklam diezgan visu dienu.

� Nu tad atnāc vakarāl Uz vakarpusi.

� Labi! � �aņi atbild. � Uz vakarpusi. Iepriek� arī es paie�u zem du�as un uzrau�u mugurā kādu pancku.

� Vai tu zobojies?

� Kāpēc gan? Bet pliks nākt es nevaru.

Ildi atbalstās pret margām. �aņi stāv cie�i viņai līdzās. Viņ� veras ar mēnessgaismu apsnigu�ajos krūmos un uz �auro, balto asfalta svītru mauriņā.

� Kur Erdā ir jūsu dārzs? Kādā ielā? � Ildi jautā.

� Lajo�a Ko�uta ielā. Un kur tu jāsi?

�� Kur es jā�u, kā tu domā, kur? Taterzālē.⁸

Esteri pamodina sīka gaismas strēle, kas, ielauzusies pa logu, noslīd lejup un uzglezno uz parketa �auru, dzeltenu plankumu. Viņa pagrie�as uz muguras un sakrampē rokas. Punktiņa guļ �ņāku|odama, reizēm pa�āpstina muti, it kā grauztu cepumu. Saules gaisma vēr�as pla�āka, veikli lien uz priek�u, tūlīt būs pie Punktiņas ku�etes, meitenītei, kā parasti, miegā mule vajā, aizveras tikai �āpstinot.

Būtu abas ku�etes vismaz vienādas, bet nav � manējai uz sarkana pamata dzeltenmelni ziedi, Punktiņai � dzeltenīgi sarkani, un ziedu raksts arī glu�i citāds, jo tolaik, kad Punktiņa bija izaugusi no savas bērnu gultiņas, ku�etes ar dzeltenmelnu rakstu vairs nebija dabūjamas. Vajadzēja iegādāties abas reizē. Vajadzēja... Nav nekāda �vajadzēja�, ir tikai �ir�. Bet pārsegus abām ku�etēm � to nu nekādā ziņā. Pie Sārti�iem tādu pārsegu dēj dzīvoklis izskatās tik mietpilsonisks, pārsegs liek domāt, ka zem tā kas noglabāts � netīrs mēbe|-audums vai ģimenes noslēpumi. Es atrunāju māti, tas nenācās viegli, jo viņa jau bija komisijas veikalā nolūkojusi audumu. Bet Punktiņa jāņem uz grauda, lai nedomā vēlreiz uz ku�etes ieturēt maltīti, pietiek un pat |oti pietiek, ka pagāju�o svētdien ir uzpilinājusi kakao.

Estere gu| pusmiegā, acis aizvērusi. Svētdiena... Durvis veras ciet un vaļā. Tēvs iet uz vannas istabu. Darbdienās visagrāk ceļas māte. Viņas bērnudārzs atrodas drausmīgi tālu, tas jāpacie� tāpēc, ka viņa ir kļuvusi par vadītāju. Māte sacīja: �Tā ir samaksa. Kaut ko saņem, kaut ko piecieti*

Darbdienās māti bez ceturk�ņa se�os modina pulksteņa zvans, svētdienās viņa guļ pat līdz deviņiem. Tēvs ceļas bez ceturk�ņa septiņos. Gan svētkos, gan atvaļinājuma laikā. �Gulta met ārā,� viņ� mēdz sacīt. Svētdienu rītos es ar tēvu tiekos tikai tad, kad dodos kādā ekskursijā. Bet �odien tādas nav, un varbūt uz visiem laikiem beigas tādām ekskursijām, kad mēs �etratā vai piecatā dodamies kalnos. Varbūt nekad vairs nebūs tā.

Kaut kas aiz�ņaudz kaklu. �Esmu gan gurķis,� viņa mundrina sevi. Kālab lai ekskursijām būtu beigas?

No ekskursijas viņai pēk�ņi domas pārlec uz jaunajām strīpainajām zeķītēm un Brālīti. Zeķītes ir apdraudētas! ... Vakarvakarā Brālītis tās pamatīgi apskatīja, izvilka no manām kurpēm un nopētīja. Vilks kājās. No viņa var to sagaidīt, pats slinks savējās mazgāt, gaida lielo ma�īnmazgā�anu.

Miegs pēk�ņi Esterei no acīm ārā. Tāpat pid�amā viņa iedrā�as pie Brālī�a. Nu, lūdzu! Strīpainās zeķes jau kājās, viena keda aizauklota, otru velk kājā.

� Tūlīt manas zeķītes nost no savām pleznām!

Brālītis,rādās apvainots.

� Ko tu lēkā? Novilk�u ar.

Ta�u nevelk vis. Iet uz virtuves pusi.

. � Vai nedzirdēji, ko es teicu?

� Vispirms paēdī�u brokastis.

� Vispirms novilksi manas zeķītes. Vienu vienīgu reizi bija kājās. Pa�am vajadzētu turēt kārtībā savas mantas, nevis piesūkt manas.

� Es protestēju. Tā nav piesūk�ana.

� Kas tad?

Brālītis sāk uzbrukumu.

� Vai tev bail, ka es laidī�os pār robe�u?

� Nē. Pārnesīsi sviedros sasmirdu�as un cauras, jo tev lielajam pirkstam tāds nags kā zirgam.

� Klausī�os es tavu jaukiņo, ro�aini smar�īgo pasaciņu. Kuram māmiņa sacīja, ka pirkstu starpas arī jāizslauka? Kuram to sacīja Kāptalanfiredā?

� Es tavā vietā nekļūtu nekaunīga, ja būtu piesūkusi cita mantas.

Brālī�a sejā ievelkas zobgalīgs smīns.

*� Ja kāds iedomāsies veidot savtīguma statuju, piesakies par modeli!

Estere klusēdama raugās viņā. Viņa grib skatīties Brālītī dzēlīgi un nosodo�i. Cerams, ka izdevās.

Nu, vismaz tik daudz esmu panākusi, ka viņ� atsaitē kedas un velk manas zeķes no savām pleznām nost.

� K|ūsti laimīga ar savām zeķēm! � Brālītis ar apvainotu seju un nicīgu �estu pasniedz zilbalti svītrotās zeķes.

� Padevīgi pateicos. � Labs Joks, ka esmu savtīga. Kur� tas bija, kas Kāptalanfiredā par naudu nesa ūdeni jaunkareivjiem? Kuru tētis par to rāja?

� Es nesu aiz laba prāta. Viņi pa�i man to forintu uzspieda, ja tu gribi zināt.

� Biji jau krietni pielasījies tādu forintu.

Brālītis metas uz virtuvi, Estere lien atpakaļ gultā. Būtu labi aizmigt, bet viņa nevar. Saulstaru strēle jau sasniegusi Punktiņas gu|vietu. Istabā klājas bālas, plānas gaismas svēdras. Estere pagrie�as uz sāniem. Viņā smeldz rūgtums. Viņa domā par fizikas pulciņu rīt pēc pusdienas. Nevajadzētu domāt, ta�u jādomā. Pēc pulciņa viņi ar �aņi vienmēr gāja mājās kopā. Iznāca visa grupa, tālāk da�s ar autobusu, da�s ar tramvaju, da�s kājām. Pie Lielā loka Keke�i dvīņi un viņi abi kāpj tramvajā. Viņi ar �aņi Luizas Blahas laukumā iet uz metro. Reizēm viņi kopā ar dvīņiem aiziet līdz Majakovska ielai un no turienes brauc ar trolejbusu. Bet metro viņa vienmēr ir divatā ar �aņi. Ar trolejbusu tāpat. Reizēm nāk kājām līdz pat mājām. Da�u labu reizi kādu brītiņu pa Donavas krastu, gar suņu pastaigas laukumu.

Pēc matemātikas pulciņa ir citādi. Pabeigu�i viņi tūlīt Iet kaut kur ēst saldējumu. Ir biju�i pat alus bāros. Gabi ir vairākas reizes ielūdzis viņus visus. Arī Ildi. Pēdējo reizi viņi ēda sautētu teļa ga|u lielas porcijas.

Estere ar plaukstu spie� degunu plakanu. Arī Ildi ir vairākas reizes izmaksājusi visiem. Pēc matemātikas pulciņa saldējumu kafejnīcā �Sevi�ķā� un reiz vakariņas alus bārā �Rūtainais lauva�. No viņu kompānijas uz �iem pulciņiem iet tikai �etri, viņi ar �aņi un dvīņi Keke�i, kaut gan Gabi �ajos pulciņos būtu vieglāk nekā dvīņiem. Ta�u Gabi ir specnumurs. Pēc astotās klases viņ� nevēlējās Iet skolā. Viņu ārstēja psihiatrs. �Slaistījos, labi izgulējos,� viņ� atbildēja uz jautājumu, ko darījis veselu mācību gadu. Un vēl piebilda: �Laiks aizskrēja tik ātri ka pasakā, vesels gads trīs dienās, varbūt pasakā otrādi, bet man �is gads ilga trīs dienas.�

Bet kas man daļas, ka Gabi visu uztver tik vieglprātīgi. apgrie� visu sakāmo otrādi, maļ un ber�, kamēr īstenais un aplamais saplūst kopa. Patlaban visasākais jautājums: kas notiks pēc fizikas pulciņa? Vai iesim u� mājām kopā tāpat kā agrāk, kad �aņi vēl neglāstīja ar acīm Ildi. Iet ar �aņi, izlikties nezinām, ka aizvakar viņ� palika pie Ildi? Un ja negribē�u iet divatā ar �aņi, kādu ieganstu minēt? Sacīt, ka man darī�anas citā vietā? Un ja viņ� saka: �Laika diezgan, ie�u tev līdzi?,..� Nez vai... Un ja tomēr? Tad izlīdīs zirga kājā, kā tēvocis Ģuriks mēdz sacīt. Visbriesmīgāk būtu, ja �aņi pajautātu: �Vai tikai tu necel degunu gaisā? Varbūt greizsirdīga esi?� Tas būtu briesmīgi. Apkaunojo�i. Pazemojo�i.

Vajag nolemt, vajag izdomāt par rītdienu,

Un ja viņ� ir gribējis, lai kļūstu greizsirdīga? �Mazais burbulis,� neskaitāmas reizes viņ� man if tā sacījis. Un reiz: �Ester, mazais zvēriņi� Un smējās.

Esterei kļūst vieglāk, bet tikai uz brītiņu. Uzkrājies rūgtums atkal ņem virsroku.

Izlemt!... Nupat kaut kas bija ie�āvies prātā. Par lēmumu. Jā. Estere ko� lūpā un mudīgi ķer rokā garām aizslīdēju�o domu.

Tēvs ņemas pā virtuvi. Gatavo sev brokastis. Estere izlec no gultas �ībās iek�ā, un nu arī viņa ir tur.

� Nu, kas tad tev lēcies? � Tēvs silda pienu. Kafija jau uzlikta.

� Kā tā � kas lēcies?

Tēvs uzmana burbuļus kafijas automātā un pienu kastrolī.

� Ka tik agri esi piecēlusies. Vai tomēr brauksi ekskursijā?

Viņ� nodzē� gāzi zem piena kastroļa.

Tādi ir vecāki! Pat viskārtīgākie. Pat tēvs. Nemaz nemana, ka es divas dienas mokos. Māte izraudzījusies no �Burdas� priek�autkleitu Punktiņai, Sārti�u krustmāte iztaisīja piegrieztni, māte pūlas ap kleitu, lai dabūtu to gatavu, jo Punktiņai jāiet uz dzim�anas dienu. Mātei tāda nesapratne piedodama. Bet tēvs... Ar viņu mēs tik labi saprotamies. Arī viņ� nemana, kā meita cie�. Māca, gatavojas nodarbībām, lasa speciālo literatūru, lasa lekcijas universitātē, labo kontroldarbus, sūc putekļus � parasti tie�i tad, kad televīzijā vai radio, ir

laba programma, un viņam nav pat jausmas, ka ^vil?^a meita, viņa bērns ...

� Neie�u nekur, � viņa strupi atbild.

�� Nu tad nāc brokastīs.

Tēva skatiens pievērsts kafijas automātam, un cik mo�a viņam balss. Kurls un akls. Garīgi. Vismaz patlaban. Re, viņ� ievēro gan, ka no automāta ir iztecējusi pēdējā kafijas lāse, a�i nodzē� uguni, dievs nedod, ka nesadeg gumija. Re, cik rūpīgs pret katijas automātu, sargā draņķa gumiju, lai tā ilgāk kalpo.

� Vai vēlies kafiju ar pienu? Te iznāk diviem. �. Tēvs nocel automātu no pavarda.

� Dzer�u tēju. � (Pat nojautas viņam nav. Pat nepagrie�as uz manu pusi. Liek uz galda tases un lej kafijai klāt pienu.)

� Ester, uzvelc rītasvārkusl Nosalsi.

� Nenosal�u.

� Ieteicamāk uzvilkt rītasvārkus. Es pa tam sagriezī�u maizi.

Viņ� neatkāpsies, kamēr nebū�u uzvilkusi to krāma paltraku. Nu tad � lai būtu miers mājās. Ko lai dara, ja mīlams tēvs īstenība ir garīgi kurls un akls?!

Iepriek� viņa nekad nebija iedomājusies, ka rītasvārki nopirkti komisijas veikala. Viņa priecājās par stepēto neilona uzsvārci, sevi�ķi par dzelteno krāsu. Apelsīnu krāsa tik labi piestāv viņas tum�ajiem matiem. Meitenīgi oran�i rītasvārki. Ta�u tas pirkts komisijas veikalā, tātad jau valkāts, vai arī tam ir kāda apslēpta vaina, kas līdz �im nav atklāta.

Esteres acu priek�ā rindojas meitenes iz�ūtos aitādas ka�ociņos, mohēras jaciņās, svītrainās ķostīmbiksēs ar tonī pieskaņotām �aketēm un otrādi, viņas so|o, grozās, līkumo, da�as rādās vairākām kārtām kā toreiz, kad ar Zemes pavadoņa palīdzību no Japānas pārraidīja slido�anas sacīkstes. Viņas ir atbrauku�as no Itālijas un Spā.-nijas; Estere gan pazīst Alhambru pēc bildēm, bet viņas ir redzēju�as to īstenībā un stāsta, ka pa labi no Alham-bras esot konditoreja ar ļoti labu saldējumu, un strīdas, vai pēc saldējuma jāiet pa labi vai pa kreisi. Visilgāk viņa redz Ildi, tā tuvojas, ģērbusies pelēkā apmetnī, uzsit pa somiņu un' smejas, smiekli plūst kā strautiņ�. Maksā tas, kuram ir!

Estere uzvelk dzelteno neilona rītasvārku, tomēr ne-sapogā to.

Tēvs jau uzņem barību, uzlicis arī tējas ūdeni, lai nu tomēr nolai�as no N dimensiju pasaules te, uz trīsdimensiju Zemes, kur viņ� nemāna... Kur viņ� cildenas dvēseles dēļ � nebūt ne, �oreiz labāk iederas �savas gari-⁴, gās pasaules dēļ� � aizsūtīja atpakaļ dāvanu grozu, paņēma tikai lielo fran�u konfek�u kārbu, no kuras Punktiņa Jau bija pana�ķojusies, un ne reizi viņām nav Ienācis'prātā, ka man nekad nav bijis somiņas tādā pa�ā krāsā kā kurpes, ko vēl runāt par Alhambru.

Tēt, vai esi pilnīgi pārliecināts, ka ir pareizi tas, ko esi ieņēmis galvā? ...

Mātei nevar jautāt neko tādu, vismaz �ai jautā�anai nebūtu jēgas. Viņa atbildētu: kā tev tas ienāca prātā? Kā tu domā, vai kārtīgi vecāki nepūlas bērnu labā? Un sāktu stāstīt, ka gadās diem�ēl arī nekur nederīgi vecāki. Klāriku meitiņu vajadzējis aizsūtīt mājās, jo tā bijusi utaina, un pēc tam esot sācies. Klārikne uzrakstījusi sūdzību, ka viņas bērnu neņem dārziņā. Ta�u gan daktere, gan māte pati esot viņu brīdināju�as, sacīju�as: �Māmiņ, Viki ~ ir ļoti neapkopta. Biksītes, māmiņ. Bērnu vajag katru vakaru vannot vai noberzt no galvas līdz kājām.� Vai arī māte minētu Tuha�eku tēti, kur� mājupceļā aizķeras dzērienu veikalā kopā ar bērnu vai arī nemaz neatnāk pēc tā, cik rei�u nav gadījies, ka pa�as ved Bēnei uz mājām, jāatstāj bērns pie kaimiņiem. Protams, gadās arī tādas dzīves, un tu vēl... Māte apvainotos. Absolūti dro�i. Ar tēvu var strīdēties.

Lai viņ� atbildēs ko atbildēdams, es^viņu ie�mieg�u kaktā. Estere lēni �ūpo karotīti, it kā turētu rokā ieroci.

Tēvs zie� sviestu uz plāceņa. Galvu pieliecis sāņus. Galva apaļa, tāds lā�u tētis jau papliku pakausi. Viņ� ko� plācenī, jo svētdienu rītos viņi ēd brokastīs plā- * ccņus.

� Pasaki, tēt, ja tu esi ko svarīgu nolēmis, vai esi pārliecināts, pilnīgi pārliecināts, ka izlemts ir pareizi?

Galerijā tēvocis Sānti�s laista puķes. Viņam tur īsta puķu audzētava. Pats ģērbies treniņtērpā, matus apsējis ar tīkliņu.

� Nu .... Es cen�os pamatīgi apsvērt, pirms izlemju.

� Un ja. tomēr esi maldījies? Ja esi izlēmis slikti? Nepareizi?

Viņa ielej tēju, ta�u nepieskaras tai.

� Var gadīties. Ar kļūdas iespējamību jārēķinās vienmēr.

Estere tēmē pret viņu ar mazo karotīti taisni kā ar �autenes stobru.

� Pagāju�o reizi tu jauki skaidroji, ka uz L lodes dzīvojo�ie savu apaļo pasauli uztverot kā plakanu, bet plaknē P dzīvojo�ie redzot savu līdzenumu lodveidīgu, ja gaismas avots.. Saki, tēt, vai tev ir nācis prātā, ka arī dzīvē iespējams kas tāds: kas tev ir labs un viegls, un dabisks un tev izskatās pārredzami līdzens, citam...

Viņai aizlūst balss. Karote ar sīku knik�ķi nokrīt uz galda.

� Kas tev noticis?

Tēvs pārtrauc ē�anu. Apaļā galva uz druknā kakla paliecas uz priek�u.

� Nekas nav noticis. Es tev kaut ko jautāju, ta�u tu nevis atbildi, bet interesējies par manu labsajūtu. � Estere iecērt nazi sviestā. � Es jūtos lieliski.

Uz mirkli viņu skatieni saduras, tad Estere noliec galvu un līdzina sviestu uz plāceņa gabala.

� Mēģinā�u atbildēt. �- Tēvs noklepojas. � Ar eksperimentu. Divus mērkaķus iesloga krātiņos vienofram pretim.

� Vai tā ir mācību pasaka?

� Visi eksperimenti savā ziņā ir mācību pasakas.

� Nu labi. Kas ar viņiem notiek?

� Vienā no krātiņiem ir slēdzis. Ja to parausta, abu mērkaķu krātiņos vai nu iekrīt ēdamais, vai arī viņi dabū elektriskās strāvas triecienu. Ta�u tas, kur� rauj slēdzi, nezina, kad viņi saņems ēdienu, kad abus ar biedru kra-tīs^elektriskā strāva. Ar laiku tas, kur� rauj slēdzi � viņam jārauj, lai dabūtu ēdienu, � kļūst melanholisks un aiziet bojā. Skaidrs, ka viņu nobeidz atbildības sajūta. Otrs pārcie� strāvas triecienus.

� Nu, un? � Estere raugās tēvā no liela tāluma. � Ko tu ar savu stāstu gribi pierādīt? � viņa ērcīgi uzsprāga.

� Mēs neesam krātiņos ieslodzīti mērkaķi, galvenajās līnijās zinām, kas ar mums notiek. Ja esam nepareizi izlēmu�i... var gadīties. Bet var gadīties arī tā, ka nepareizi izskatās, tikai no cita viedokļa raugoties.

Tēvocis Sānti�s ar lejkannu atkal aizslīd gar logu. No rītiem viņ� savus augus izliek ārā, vakaros nes iek�ā. Soļo stingri, militāri. Kāpēc viņam ap galvu tīkliņ�? Tēvs tādu nekad nevalkā. No cita viedokļa raugoties... Estere paņem rokā apziesto plāceni, un pēk�ņi viņai izlau�as elsas. Asaras plūst *pār seju, un sīkās, no�ēlojamās skaņas, kas plēsa viņu pu�u, � pa virtuvi. �

� Ir tādi, kam viss viegli. Kāpēc? � viņa �ņukst.

� Pastiepj roku, grib to un grib �ito, un visu dabū. Viņu acīs tāds pārākums, viņi iedomājas, ka drīkst visu. Nopietni tic tam, un viņiem arī izdodas. Zibina smaidus kā fotogrāfs zibspuldzi. Lieto smar�as �Dior� un �Ņina Ri�i�, un viņai visapkārt smalks aromāts... �? Estere pat nepamana, ka ir pārgājusi uz vienskaitli. � Un pui-' kas domā, ka tā smar�a ir no viņas un pieder pie viņas, . bet tā nav, smar�a nav no viņas, es ta�u arī katru va*-karu eju zem du�as un no rītiem mazgājos pamatīgi, aukstā ūdenī seju, kaklu, paduses, un ne druskas nesvīstu, pat pēc vingro�anas neesmu nosvīdusi.

Viņai aizlūst balss. �

� Nu... � tētis pasaka tikai tik vien. Viņ� groza galvu. Viņa seja ir vienās krunkās. Pēk�ņi novecojusi. Un viņ� atkārto: � Nu ...

Tēvs spie� degunu, it kā baidīdamies, ka seja varētu sabrukt, un Estere domā, ka arī viņa mēdz ar plaukstu placināt degunu, ja par kaut ko domā, vai nu tas ir iedzimts, vai vienkār�i no tēva pārņemts paradums. Māte reizumis viņai aizrāda: � Iemācījusies no tēva. Tev būs tāds deguns kā profesionālam bokserim.

Viņa vēro tēva grumbaino seju, un it kā sve�s spēks rauj viņai ārā vārdus:

� Es zinu, ka nedrīkst un nevajadzētu par to... Es stāstu pati sev, ka Melnajā Āfrikā katru brīdi kāds nomirst badā vai aiziet bojā slikta uztura un medikamentu trūkuma dēļ. Kamēr mēs te sē�am pie brokastīm, Āfrikā ... Es to stāstu sev. Un tomēr..,

� Nu... � Tēva roka pārslīd no deguna u� pieri.

� Flakonu �Ņina Ri�i� vai �Dior� arī tu dabūsi. Uz ziemsvētkiem. � Viņ� norij kaut ko. � Varētu to ziemsvētku dāvanu pasniegt arī iepriek�, ja...

� Vai tev ir jausma, cik tas maksā?

� �Dior� � �etrsimt trīsdesmit forintu, ja atmiņa nevij.

� Kā tu to zini?

� No sagatavo�anas kursiem bie�i vien nāku mājās caur iek�pilsētu. Reizēm pavēroju skatlogus. Tas nav aizliegts.

Krunkas pēk�ņi savelkas smaida. Piespiedu smaida.

� Nav aizliegts, tikai... � Estere papurina galvu.

� Nepērciet man ne �Dior�, ne �Ņina Ri�i�. Tam nav jēgas, patiesi. Nekādas jēgas, tēt.

Laiks rit tikJēni, lien kā liels, lempīgs bruņurupucis, turklāt palēninātā filmā. Jo veiklāk kustas cilvēka rokas, jo lēnāk virzās pulksteņa rādītājs. �aņi brī�iem zag�us palūkojas rokas pulkstenī. Tēvs viņu apsauc:

� veltīgi �ķielē uz pulksteni, ātr^k galā neliksim. Vispār kāpēc tev krāsojot pulkstenis uz- rokas?

Mājas svaigi krāsotie logi va|ā. Tas mātes darbs. Viņas ar Kati iek�ā līdzina riekstus, lai �ūst.

Tā paiet svētdiena, jo jātiek ar darbiem galā, pirms mūs apsveic ziema. Apsveic... Tēvs sacīja tik skaisti, tie�ām dzejiski. Un vēl iedro�ināja. �Līdz pavasarim, Sani, visas svētdienas piederēs tev pa�am.� It kā viņ� pasniegtu dēlam visu pasauli līdz pavasarim.

Tēvs, acis samiedzis, aplūko uz steķiem noguldītās durvis, vai krāsa vienmērīgi noklāta, vai .nav manāmi kunkuļi, sīki pūslī�i, plaisas, vai nav pieķēries kāds sars ņo otas, tad viņa seja kļūst gai�āka, viņ� apmierināti pasmaida, aizkūpina cigareti un uzrunā �aņi:

� Atpūties tu arī, tad ķersimies pie'rak�anas. � Tēvs apsē�as, bet krēslu pagrie� tā, lai skatiens nevērstos pret vecvecmāmuļu.

�aņi mīļuprāt būtu turpinājis darbu, lai drīzāk tiktu galā. Labi vēl, ka tēvs izgudrojis to paātrināto paņēmienu � jauc emaljas krāsai klāt laku, tad nevajag durvis krāsot divreiz. Ta�u tēvs grib vēl �odien izrakt bedri kompostam. Ja viņi ta'gad alpū�as, nevis rok, tad �aņi netiks vaļā pirms saulrieta.

Varbūt vienīgi vecvecmāmuļas dēļ. �aņi cer uz vcc-vecmāmuļu, kaut gan nevar viņu ciest. Vecvecmāmuļu nemīl neviens, pat tantes Margitas ģimene ne, kaut gan tic gaida mantojumu, ar Margitas ģimeni viņiem mū�īgie strīdi, jo vecvecmāmuļa viņiem pret mū�a uzturu norakstījusi māju un vīnadārzu Pili�boro�jenē, bet izmanto�anas tiesības paturējusi sev. Margita katru mēnesi grabina kopā astoņi simti, maksā nodokli par māju un vīnadārzu, bet nekā nevar pārdot, kamēr vecvecmāmuļ.a dzīva, ta�u ve�iņa ar saviem deviņdesmit diviem gadiem vēl itin ņipra, no rītiem iet uz vecuļau�u atpūtas namu,

vakaros pārnāk, svētkos vai slimības reizē ēst viņai gatavo Margitas ģimene. Ve�iņa it visu ir likusi sarakstīt, un padome kontrolē, kā Margita pilda līgumu. Krustmāte Margita ir nekrietnele, viņai nebūtu nekas pretim, ka ve�iņa atstiepj kājas, ta�u fakts, ka vecvecmāmuļa ir tās naudas vērta. . �

�aņi staigā �urpu turpu pa dārzu, skatās, kā tēvs smēķē, pavēro to sīko, pelēkā lakatā tīto būtni, kas uz. krēsla tik tikko saredzama. Vecvecmāmuļa... Viņa mirk�ķina apsarku�ās acis blāvajā saules gaismā. Vai vecvecmāmuļa varētu būt tā pati ne�ēlīgā sieviete, kas tēvu bērnudienās dzinusi darbā kā no�ēlojamu lopiņu? �Trieca no ausmas līdz vēlam vakaram, tik tikko ēst deva,� tēvs bija stāstījis mātei.

Bet tēvs nemelo. Nepatiess vārds no viņa lūpām nekad nav atskanējis.

�Cik ciets tu, Jāni, esi pret sevi un citiem, pret visiem tu esi ciets,� māte reiz sāpīgā balsī sacīja viņam.

�Kam bijusi tik sūra bērnība, tas vai nu kļūst ciets, vai arī kļūst par lupatu,� tēvs atbildēja.

�Arī man nav viegli gājis,� māte' sacīja. �Arī man dzīve nebija nekāda izprieca. Vispirms puķu veikals, tad fabrika.� �

�Nebija viegli. Tomēr tevi mājās gaidīja ēdiens-un labs vārds. Bet ko tā briesmīgā vecene darīja .ar mani...� . z . 5

�aņi vēlreiz aiz�ķin garām vecvecmāmuļai. Viņa sē�, satuntulējusies lakatā, rokas salikusi, sa�uvu�ās lūpas kustas, varbūt lūdz dievu.

Vecvecmāmuļa, kop� kļuvusi veca, trīsreiz dienā ar ro�ukroni rokās lūdz dievu. Tēvu � Es Esmu Saimnieks � viņa savā laikā esot dzinusi no agra rīta līdz vēlam vakaram, jo vectēvs esot bijis karā, vecmāmiņa nespējusi pabarot tik daudzas mutes, tā tēvs esot nokļuvis ciematā pie vecvecmāmuļas, tad vectēvs kritis karā, tēvs, � smagumus celdams, dabūjis trūci. Tēvs esot stiepis cūkēdienu, strādājis vīnadārzā un griezis pat kukurūzas � smalcinātajā ratu dzirnakmens lielumā, jo vecvecmāmuļa esot turējusi daudz cūku. �aņi bija dzirdējis, kā vecmāmiņa esot lādējusi vecvecmāmiņu: �Lai dievs jūs soda par to, ko tikāt nodarījusi tam puikam, sava dēla bārenim. Lopa jums vairāk �ēl nekā pa�as mazbērna. Pat ēst viņam nedevāt, kā nākas, labi vēl, ka pa trim dienām reizi vārījāt pupas vai kukurūzu.� Vecvecmāmiņa esot cirtusi pretim, lai vedekla viņu nemācot, viņa strādājot, gribēdama ģimeni dabūt uz ciņa, ģimenes dēļ sitoties un darbā ejot citiem pa priek�u. Tad vecmāmiņa paņēmusi tēvu projām, un vecvecmāmu|a esot kliegusi, ka viņiem nekā nenorakstī�ot, jo esot gribējusi tikai labu ģimenei.

Vecmāmiņa ir mirusi, un �ī sa�okurojusies, krunkainā ve�iņa, kas bailīgi tinas lielajā lakatā,-neticami, tomēr taisnība, ir tā pati, kura no rīta līdz vakaram dzina darbā savu mazdēlu un pēra viņu ar siksnu, ja darbs negāja no rokas, neticami, tomēr taisnība, ka puisītis, ko pēra ar siksnu, ir tas pats tēvs � Es Esmu Saimnieks. Ir tik pārsteidzo�i, ka cilvēki var tā pārvērsties, it kā nebūtu vairs viņi pa�i. Un pārsteidzo�i ir arī tas, ka viņ� saprot ikvienu no viņiem, dusmojas un attaisno, un laikam nemaz nav labi tā saprast visus, jo ir vieglāk tādam kā tēvs, cietam un nepielaidīgam, vai arī pa�ai rimtībai kā māte, tādiem visas �ūniņas no vienas un tās pa�as vielas, tāds ir caurredzams un var pats sevī ieskatīties.

�aņi atslienas pret riekstkoku, labi būtu uzsmēķēt, ta�u par to nevar būt ne runas. Kaut jel ķēru�ies pie tās komposta bedres, lai viņ� drīzāk tiktu mājās, vienīgā laime, ka vecvecmāmuļa ir iebraukusi no Pili�boro�jenes uz medicīnisko pārbaudi. Viņas dēļ vajadzēs braukt projām agrā pēcpusdienā, jo ve�iņa iet gulēt reizē ar vistām, vismaz tik daudz labuma no viņas tiks, ja jau viņas dēj �aņi bija jāpārceļas no savas gultas uz piepū�amā gumijas matra�a. Vismaz tik tā labuma būtu no vecvec-māmuļas, jo ikreiz, kad viņa ierodas, iznāk kāda jezga. Pagāju�o reizi Tomi Polgārs bija atnācis aizņemties kāpnes, un pēc tam vecvecmāmuļa sāka taujāt: ��aņi, dēls, vai tam Tomasam nav tāds kā �īda deguns?� Tēvs viņai uzrēca: �Tādas runas aizmirstiet! Manā mājā nevienam nav jāpētī, kur� kristietis, kur� ebrejs.�

Ar to vēl viss nebeidzās, jo �aņi, sev par nelaimi, pajautāja, kāpēc ebrejus tā saucot. Māte atbildēja, ka tas esot neglīti, tā runājot uz laukiem; tēvs savukārt kliedza, lai māte nepļāpājot niekus, tā runājot pilsētā, bet savā mājā viņ� to negribot dzirdēt. Jocīgi, tēvs ir dzimis Ki�pe�tā, ta�u uzskata sevi par laucinieku, jo Ģuriki pēc Pirmā pasaules karā pārcēlu�ies �urp no Sēkejas.

Pēc tam �aņi tikai klusībā prātoja, taisni brīnums, ka vecāki ļaudis apjēdz, kur� kristīgais, kur� ebrejs; nēģerus var at�ķirt pēc ādas krāsas, tāpat arī indie�us, vēl ^ar?p^UJ� tas ir skaidrs, kaut gan nebūtu nekādas nozīmes at�ķirt. _ So jautājumu viņ� toreiz bija apspriedis ar Esteri, arī viņa sacīja, ka nespējot iedomāties, kā pieaugu�ie to pamanot, un esot pārliecināta, ka jaunie�iem, pat vissliktākajiem, mūsu laikos tas nenākot ne prātā, tomēr viņa pavaicā�ot tēvam. Esteres tēvs esot ilgi skaidrojis, ka senāk ebrejiem biju�as citādas iera�as un laikā starp abiem pasaules kariem, cilvēcei par postu, esot radusies rasu teorija, kuras saknes sniedzoties tālu, ta�u no visa tā nenoskaidrojās, kā vecāki ļaudis to pamana. Laikam gan pat viskārtīgākie pieaugu�ie ir noskaņoti- zināmus jautājumus neizskaidrot.

Vakarējais negadījums sākās ar vecvecmāmuļas paziņojumu, ka viņa norakstī�ot �aņi astoņi simti kvadrātasu zemes. To es dāvinu tev, �aņi, ie�u uz padomi un pieteik�u: �So zemīti norakstu savam mazmazdēlam Sāndo-ram Jāno�am Ģurikam.�

Tēvs atcirta, ka tā neesot nekāda dāvana, ja viņ� atceroties, kā mocījies pa vecvecmāmuļas zemi bērna un pusaud�a gados. Būtu vecvecmāmuļa palīdzējusi tolaik, kad vedekla palikusi viena ar �etriem bērniem. Vecvec-māmuļa sāka raudāt un sacīja, gan pēc viņas nāves tēvs uzzinā�ot, kas viņa bijusi, un tad aizsaulē..., Tēvs viņu pārtrauca, sacīdams, ka no aizsaules nebaidoties, jo neesot ticīgs, bet, ja aizsaule tomēr būtu, tad vecvecmāmuļu tur-gaidītu vil�anās, jo svētais Pēteris viņu nelaistu iek�ā pa debesu vārtiem. �Jāni,� tik vien pateica māte, un tēvs jau bija ārā, aizcirta durvis, ve�iņa �ņaukādamās raudāja, pēdējā laikā viņai par visu birst asaras.

� Nākotnē ierīkosim ūdensvadu. � Tēvs aizmet cigaretes galu. Tad izslienas, izstaipa muguru. � Pie mājas piebūvēsim vannas istabu un klozetu. Un likvidēsim būdiņu.

Viņ� runā ar �aņi; bet vecvecmāmuļa saausās.

� Tevī būdama, Jāni, es būdiņu atstātu. Kur tie labiem mēsli augļu kokiem!

� Vecvecmāmuļa Pili�boro�jenē var darīt, kā viņai tīk. Te es darī�u, kā atzīstu par labu. Būdiņu nost. Mēslojumam būs komposts.

� Kad vēl no tām lapām būs komposts, Jāni? Tur � vajadzēs vai divi gadi. Tik ilgi atstāj būdiņu.

� Vecvecmāmuļa, ja jums vēl nav zināms � es esmu saimnieksl

� Sveiki!

�īkstēdami veras vaļā dārza vārtiņi. Ildi! Nāk tuvāk, sabāzusi rokas kabatās. Mugurā cie�i pieguļo�a ādas �a-�kete. Plecā pakārta somiņa.

�aņi aiz�ņaudzas rīkle no prieka, uztraukuma, kauna. Tātad Ildi ir atbraukusi pie viņa uz Erdu. Tāpēc viņa alz-\ vakar uz terases jautāja: �Kur jūsu dārzs Erdā ir? Kādā ielā?� Un mājas numurs? Kā viņa to uzzinājusi? No Esteres?... No �īs domas viņ� satrūkstas. Bet ko var darīt, ja tā ir iznācis? Tā ir gadījies? Draudzība ta�u paliks tāda pati � viņa un Esteres draudzība. īstenībā tā vienmēr ir bijusi tikai draudzība. Protams, tad nevajadzēja skūpstīties. Bet cilvēks jau nav no koka, vai ne? Un salīdzinājumā ar citu izdarībām. Gabi reiz bez aplin-" kiem sacīja: �Viena d�ude laba tā, otra, citādi. Ideāla nav neviena. Parole: �Nekad ne par ko nevajag kaunēties.�� Kurai meitenei gan vajadzīgs tāds �ķeista Gabi kā vien tai taukupickai. Turklāt viņ� reizēm stostās, pa�laik gan retāk nekā pērn. Bet ja Ildi to numuru no Esteros... Pēk�ņi viņ� uzelpo. Atceras, ka Ildi atvadīdamās bija pajautājusi arī mājas numuru, teikdama, ka vienai no viņas māte� draudzenēm esot mānija uz horoskopiem, viņasprāt, īsta muļķība, ta�u jautra izdarī�anās; horoskopu�sastādot no dzim�anas vietas un dzīvesvietas datiem, jo it kā pastāvot sakarība starp zvaig�ņu starojumiem un dzīvesvietu, un, tā kā �aņi bie�i esot Erdā, tad horoskopam vajadzīgs arī turienes mājas numurs. Tātad viņa adresi nav uzzinājusi no Esteres. Bet Ja nu ir dzirdējusi domu apmaiņu par mazmājiņu? Viņa tik savādi smaida, it kā slepeni smietos. Slepeni smejas, ka viņi no mazmājiņas nesīs mēslojumu augļu kokiem. Pat ja nav dzirdējusi, tur tā nolādētā mazmājiņa stāv.

� Vai tu nepriecājies? Es iedomājos apskatīt Erdu. Vēl nekad neesmu te bijusi. Iepazīsties ar dzimtās zemes ciematiem un dārziem!

Viņa pielidoja pie vecvccmāmuļas. Pieliecās tai klāt.

� Skūpstu roku, tante. Es esmu Ildi Silvā�i, �aņi klasesbiedrene.

Vecvecmāmuļai laika iznāk izteikt �lai dievs...� un pamirk�ķināt dziļās krunkās iegrimu�ās zaķa acis, viņa taisās atbildēt, ka ir �aņi vecvecmāmuļa, ta�u Ildi vairs neklausās; ka ve�iņai rīt jāejot uz izmeklē�anu slimnīcā, to viņa stāsta Ildi mugurai, jo Ildi, laipni pamājusi, tūlīt dodas pie tēva, nosauc savu vārdu viņam, tēva skatiens taisni dze|, kad viņ� uzaicina:

* 7* Apsēdieties te pie mums!

�aņi ieskrien iek�ā pēc krēsla, māte vēl arvien ņemas ap riekstiem.

� Māmiņ, te ir Ildi, mana klasesbiedrene.

Māte ielūkojas �aņi sejā, pasmaida, nomazgā bļodā rokas un arī nāk ārā.

� �aņi klasesbiedrene. Es esmu �aņi māmiņa. Ģu-rikne. Parunāities vien! Tūlīt ko uzlik�u uz galdu.

Ildi uzacis mazliet uzraujas, if kā viņa jautātu: �Vai ungāriski var runāt arī tā?� �aņi pat ausis piesarku�as. Kāpēc māte nespēj iemācīties saskaņot vārdus? Vienīgi �parunā�u ar savu vīru� viņa nekad nesaka nepareizi. Ta�u vainīgs arī tēvs, pats runā, kā nākas, būtu varējis māti brīdināt. Vecvecmāmu|ai tikai divas klases, tomēr viņa nekad nesaka aplam.

Māte atkal nepareizi izrunā vārdu līdi un varbūt arī galdu, uz kura liks ēdienu, Ildi dro�i vien jau ir pamanījusi mazmājiņu, jo skatās taisni turp. Patlaban no tās nāk ārā Kati, krietnu brīdi tur notupējusi, nāk ar *Ndk Lapja� padusē, viņa mēdz iekārtoties palīgtelpās un tur lasīt, tā viņa radusi. Māte ce| galdā kūkas un uzsauc Kati, lai nomazgājot rokas. Pa riekstkoka dzeltējo�ām lapām dejo bāli gaismas laukumi, rudens pin Ildi matos metāla pavedienus.

� Brīnum gar�īga kūka, � Ildi saka, papurina galvu, mati sakrīt uz sejas, viņa atgā� galvu, mati atkrīt uz kakla, līdi smaida un klausās vecvecmāmuļas steidzīgo stāstu nezin kuro reizi jau, kā viņa dabūjusi atpakaļ savu tūksto� divsimt kvadrātasu zemes gabalu, kas bijis atņemts tāpēc, kā viņai tai pagastā esot vēl māja un mazs vīnadārziņ�.

�Cienītā Partija un Valdība, Biedri!� � tā esot sākusies vēstule, ko viņa līdz pat beigām rakstījusi ar lielajiem burtiem, izstāstījusi, ka esot nabaga darba zemniece, to mazumiņu, kas viņai pieder; sastrādājusi sūrā, grūtā darbā pa�as rokām. Esot arī dabūjusi to zemi atpakaļ, �etrsimt asu no tās pārdevusi, nauda bū�ot mazmaz-meitai Kati, bet zeme...

Tēvs ceļas un ņem lāpstu, dro�i vien pat nedzirdējis', ka vecvechiĀmuļa saka: �Astoņsimt kvadrātasu zemes norakstī�u mazmazdēlam Sāndoram.�

�aņi vairs nevar izturēt, vecvecmāmuļu pārtraukdams, viņ� pieliecas Ildi tuvāk un jautā, kā vakar bijis teātrī. Tēvs klusēdams sāk rakt, ta�u vēlreiz pamet uz viņu pusi durstīgu skatienu, un māte saka:

� Es ie�u tev palīgā. Lai �aņi parunājas ar Ildi.

� Paliec vien, Annu�, � tēvs ar mājienu protestē. Ildi ieskatās �aņi acīs.

� Ej rakt, es tepat pastāvē�u līdzās, papļāpāsim, tad man būs jādodas ceļā.

�aņi negribīgi aizvirzās līdzās tēvam.

Ildi pielec kājās. Acis samiegusi, vēro racēju kustības, kaudzēs uzkrāju�os izmesto zemi.

�- Kam tā bedre būs?

� Kompostam, � �aņi atbild un jūt, ka svīst.

� Kompostam? Kādā kokā tāds aug?

� Ikvienā, � �aņi atsaucas.

� Ko tu muļķojies!

� Es nemuļķojos. Komposts ir no koku lapām un nezālēm veidojusies trūdviela.

Tēvs klusēdams rok.

� Saprotu, � Ildi saka. � Tāds mēslojums.

Viņa pasmaida, palūkojas apkārt, kā pūlēdamās iegaumēt �o mazo māju, dārzu ar lielo riekstkoku un sīkajiem augļu kociņiem, vecvecmāmuļu pelēkajā lakatā, mazmājiņu, rokamo bedri, zemē cērto�ās lāpstas, abas brī�iem nolīku�ās, brī�iem atstiepu�ās muguras.

� Es � ie�u, � viņa saka un iegrābj sev matos. � Skūpstu roku! � viņa nevērīgi pakliedz vecvecmāmuļai un mātei, kas patlaban iet iek�ā ar kūku �ķīvi. � Ģurik-tante, paldies par gar�īgo kūku! Uz redzi, Ģurikonkul, labu veiksmi! Sveiks, �aņi, un �au-�au!

Un viņa jau atrodas viņpus sētai.

�� Kas tas par tādu sveicienu? Labi vēl, ka jūs ne-saruk�ķaties! � Tēvs cērt lāpstu zemē.

Pagaidām viņi iet pa gaiteni. Pagaidām viņa soļo starp �oltu un �aņi. Kinga rik�o līdzās �abam. Estere pagrie�as uz �olta pusi, it kā viņu ļoti interesētu, ka brāļi Keke�i vispār neciena zinātnisko fantastiku, izņēmums esot Lēma grāmatas un tas, ko rakstot amerikānis Von negūts.

� �Mērkaķu planēta� arī ir laba, � saka �aņi.

�Mēs to redzējām filmā. Biju gaidījis vairāk. � Caba Keke�i iesūc lūpas. Viņam tāds paradums. Klusēdams viņ� dīvaini iesūc lūpas.

� Man tā filma patika, � �aņi iebilst.

Estere stingi raugās lejup. Uz gaiteņa klonu.

� Kaut arī par �o filmu'bija sacelts īsts jandāliņ�, � Kinga saka.

� Man patika, � �aņi apgalvo. � Ta�u romāns Ir vēl labāks.

�- Kādā ziņā romāns ir labāks nekā filma? � Zolts jautā.

� Piemēram, nobeigums�. Romāna beigās no mērkaķu planētas pārbrauku�o ce|otāju lidlaukā sagaida gorilla.

� Arī filmas beigas ir glu�i labas. Liedagā nogāzts Brīvības piemineklis. Filmiskas _xbeigas.

Tik sve�a viņai pa�as balss. Mehāniskā Estere. Skaitļo�anas automāts Estere, kurā ievadīti dati par �Mērkaķu planētu�, un nu viņa pēc perfokartēm veido atbildi, jo vajag runāt. Vienlaikus īstā Estere pati sev saka: �Pagaidām mēs ejam pa gaiteni. Un aiz vārtiem būs no manis atkarīgs, vai kāp�u tramvajā kopā ar pārējiem un pie Luizas Blahas laukuma izkāp�u kopā ar �aņi; no manis atkarīgs, vai slīdkāpnes mūs kopā nesīs lejup, vai mēs kopā metīsimies uz metro, kamēr Keke�j savās ūdens necaurlaidīgajās jakās brauks ar tramvaju līdz Majakovska ielai. No manis atkarīgs, vai redzē�u Kingu skrienam uz pretējo pieturu, kad viņa būs izkāpusi pie Petēfi tilta. No manis atkarīgs, vai es viņiem sacī�u tā glu�i pavir�i: �Sveiki, māte lūdza ieskriet pie kādas radinieces, lāga ve�iņa, vienā istabā tikai vecas mēbeles, oriģināls bīdermeijers, viņai ir pa�as gatavoti ievārījumi, un viņa taisa kolosālas sviestmaizes, radziņam izņem mīkstumu un iepilda labu malto galu...� Kā tad, taisni man jau nu pildīs radziņus! Muļķības! Jārunā citādi. �Jauka ve�iņa, mātei attāla radiniece, mazdēls Sopronā me�tehnikas pirmā kursa students...� Kāpēc tie�i me�-tehnikas? Lai nestudē nekur, lai nav tāda mazdēla, es vienkār�i sacī�u: �Sveiki, man darī�anas uz otru pusi.� Nav nekādas jaukas ve�iņas ar bīdermeijera mēbelēm.

Pagaidām vēl varu �sacīt visādi vai nesacīt nekā un kāpt tramvajā kopā ar �aņi un Keke�i, vienam dvīnim jaka zaļa, otram brūna, za|ajai padrēbes vietā brūna mākslīgā āda, brūnajai bē�krāsas silta drāna. �abam zaļa jaka, Zoltam � brūna, bef kāpēc es domāju par vL sām �īm blēņām... Pagaidām viss atkarīgs no manis. Ar mani būs tā, kā pati nolem�u. Tā ir īstā brīvība, cilvēks pats izlemj, ko darīt. Pagaidām vēl ejam pa gaiteni. Kla�u durvis. Pie sienas plakāti. Gleznas ietvaros. Gauss ar mājas cepuri galvā, garu uzsvārci mugurā, bik�u staras sakrokotas, tā viņ� tur stāv pie kolonnas uz plakanās pēdas. Cik daudz rei�u te garām iets, un tikai tagad pamanu, ka Gausam ir plakanā pēda. Gauss esot pieveicis Jāno�u Bojāji. Labi pieveicis. Pamatīgi! Kāpēc gan Jā-no�s Bojāji, kas esot bra�i duelējies, neuzdūra Gausu uz rapiera? Zobena smaili vēderiņā! Protams, nav pierādāms, ko Gauss izmantojis no Bojāji ģeometrijas. Ta�u skaidrs, ka viņ� ir Bojāji iznīcinājis. Nobendējis. Un Jā-no�s Bojāji aprakās. Abi Bojāji, tēvs un dēls, aprakās katrs savā veidā.

Pagaidām mēs ejam pa kāpnēm, iela viņpus vajējiem⁴ vārtiem ir pelēks tuk�ums. Tūlīt, būsim ārā. Ir ta�u arī cita iespēja. Neizdomāju ve�iņu ar bīdermeijera mēbelēm un me�tehnikas studentu, nekliedzu: �Sveiki, es aizeju,� � nekāpju lejup uz metro kopā ar �aņi, it kā nekas nebūtu atgadījies, bet pavaicāju: �Saki � kas noticis? Runā atklāti! Kas jums ar Ildi ir? Tu vari man sacīt, mēs ta�u esam draugi, pazīstamies jau desmit gadus un esam pārspriedu�i tik daudz visa kā.� Un varbūt vēl pavēstī�u: �Mūsu draudzība var palikt spēkā...� Nē. Tā ne.l Tad es parādītos tādā gaismā...

Uz ielas virmo migla. Gabi it kā izslīd no miglas, it kā migla būtu sabiezējusi par izstīdzēju�u, kalsnēju zēnu, Ildi pelēkais apmetnis aiz viņa muguras arī tāds kā miglas austs.

� Mēs atnācām jums pretī. � Ildi iznāk priek�ā.

� Gabi Majdiks uzskatītu par laimi...

- � Par milzīgu laimi. Par necilvēcisku laimi, � Gaļ>i viņu pārtrauc.

Un abi reizē saka:

� Ielūgt draugu pulciņu vakariņās.

Esterei aiz�ņaudzas kakls. Viņai gribas skatīties miglā, nevis sejās.

� Var izvēlēties. � Rūtainajā mētelī Gabi izskatās vēl .kaulaināks. � �Vecais parlaments�? -

� �Vecajā parlamentā� bijām pagāju�o reizi. � Ildi melnie, atlokainie zābaciņi mīņā miglu.

� �Rūtainais lauva�, �Sarkanais ezis�. ~ Gabi �ūpo kāju.

Estere sakrampē rokas, it kā pati sev roku pasniegusi, it ka pati pie sevis turēdamās.

�� ~^z �Sarkano ezi�! � dvīņi Keke�i uztver.

Tur ir kolosāls tatāru bif�teks. Es piekrītu. � līdi viegli pamāj_ ar �okejcepures segto galvu. Pelēka �okejcepure ar sārtu nagu. Arī apmetņa apkakle un kabatu apmalojumi sārti.

� Tātad norunāts? � Gabi jautā.

� Norunātsl � atsaucas vispirms Kinga, tad �aņi.

� Es nevēlos. � Estere saņem visus spēkus, lai balss skanētu mierīgi. -

� Vai tev nepatīk �Sarkanais ezis�? Ko tu iesaki? � Gabi noliecas viņai mazliet tuvāk.

� Neko. Es neie�u līdzi.

� Ja tu gadījumā vēlies steidzīgi nodibināt vispasaules mieru, tad vari no tuvākās kabīnes piezvanīt, lai tevi drusku pagaida.

� Tavā vietā, Gabi, es netaisītu muļķīgus jokus par visu. Ir arī kas tāds, par ko nedrīkst.

� Tss! Ikviens runā pats savā vārdā un taisa-jokus pats savā vārdā. Ikviens ir savā vietā un savā ādā, nevis kāda cita. � Gabi noklak�ķina mēli. � Es tevi aicinu, nākt vai nenākt � tā ir tava darī�ana.

� Es jau teicu, ka ne.

� Patiesi, Ester... � �aņi sāk.

Viņ� pasaka tikai tik daudz. Un arī to pa�u jo mulsi.

� Kāpēc tu grauj labo noskaņu? � Cabas balss skan pārmeto�i.

Esterei uznāk pēk�ņas dusmas nevis par Cabas �kāpēc tu grauj noskaņu�, bet par �aņi �patiesi, Ester...�, par to, ka �aņi nevis stājas viņai līdzās, bet vēl jautā: �Kāpēc tu, Ester, negribi iet kopā ar pārējiem?� Vairās, it kā sāk savu sakāmo, tad apklust. Pats dievs spļaujot ārā tādus ne aukstus, ne karstus. To viņa dzirdēja pērn baznīcā, vajadzēja pavadīt' krustmāti Māli. Sāro�patakā mācītājs tā sacīja, ne glu�i tā, bet apmēram.

� Lai neviens man neizmaksā! Neaplaimojiet mani! � viņa atcērt.

� Vai tu esi jukusi? � To jautā Ildi. � Par kādu aplaimo�anu tu runā?

� Mī|ais bērns, esmu pārliecināts, ka tev pat .jausmas nav. cik grūti kādu aplaimot. � Gabi ņirdz, viegli paplik�ķinādams Esterei pa plecu. _r .

� I

� Tūlīt vāc savu ķepu nost!

. Jau novācu.

� Neviens lai man neizmaksā ne vakariņas, ne konditoreju no savas tūksto� forintu kabatas naudas plus iz�īkstētā.

, � Aplam. Pirmām kārtām summa. Kopā ar autobusa, mēne�karti es saņemu astoņi simti. � Gabi nerātni ņirdz, un �ai miglainajā ielā �ķiet, ka viņ� runā ar Esteri no augstākas vietas.

� Tu ta�u nesāksi te atskaitīties! � Ildi uzsprēgā.

� Iesim vai nīksim tepat? � Caba jautā.

�aņi klusē. Viņ� klusē.

� Astoņi simti vai tūkstotis, vai kaut desmit tūksto�u mēnesī! Man vienalga.

� Kāpēc ne simt tūksto�u? Tā skan vēl labāk. � Gabi �ūpo galvu.

� Kas man daļas, lai būtu kaut simt tūksto�u, bet lai neviens no jums man to nebā� acīs.

� Kur� gan to ir bāzis acīs tev vai kādam citam? � Ildi panāk tuvāk.

� Jūs. Dvīņiem, ja gribat zināt.

� Mu-ums? � Abu Keke�i sa�utums pirmo reizi skan kanonā, sāk Caba. Tad viņi vienbalsīgi atkārto:

� Mu-ums?

� Nē, � Caba saka.

� Nekad, � apstiprina Zolts.

� Neapmelo, � Ildi protestē. � Tas ir apmelojums, vai zini!

� Nav vis apmelojums! � Estere kliedz. Viņa grib runāt klusu, ta�u balss neklausa, sāk spiegt.

Viņi stāv miglā un strīdas. Un pārtrauc cits citu.

� Jūs aizsprostojat ietvi! � �ņāc kāda resna sieva.

� Tu varētu būt tik laipna un pavēstīt to faktu, � Gabi runā nekaunīgi pieklājīgi. � Dot pierādījumus, kā mēdz sacīt.

� Ildi sacīja dvīņiem: �Reiz arī jūs varētu izmaksāt.�

� Nu, vai zini! � arī Ildi kliedz. � Tas nu ir par daudz! Vai esmu jums to sacījusi? � viņa pievēr�as abiem Keke�i.

� Nē! � dvīņi atsaucas.

� Padomājiet vien! Pirms divām nedēļām, � Est turas.

� Un tagad tev tas ienāca prātā? � jautā Kinga.

� Nav svarīgi, kad man ienāca prātā. Varbūt man kop� tā laika bija prātā. Pirms divi nedē|ām, kad gājām saldējumu ēst.

Viņa stingi veras uz dvīņiem. Ar skatienu varētu viņus satriekt.

� Aha! �; Caba iesūc lūpas. Tad pēc īsa klusuma brītiņa saka: � Ildi nesacīja tā. Viņa jautāja, vai mēs varētu samaksāt par visiem, bet mums nebija ne plika gra�a, no�ēlojami, bet fakts. . ,

� Nu redzi, � Ildi piebalso. Viņas balss grie�.

� Es iesaku nenoņemties ar tādām no�ēlojamām runām, citādi arī mūsos sāks veidoties tā iepriek� minētā sīkmanība. Un priek�laicīgi. � Gabi piespiesti smīn.

Esteres sirds me�onīgi dauzās. Pulsācija kāpj aug�up uz kaklu, spie� kuņģi, slīd pa visu miesu aug�up lejup, migla tinas apkārt un mikli smacē. Viņai ir taisnība, ta�u glu�i taisnību viņa nav teikusi, vhr jau būt, ka Ildi nesacīja: �Reiz arī jūs varētu izmaksāt,� � ta�u Ildi balsī un pozā bija lasāms: �Reiz arī jūs...�

� Un tu, Ildi, sacīji dvīņiem: �Kad vajadzīgs, jums nekad nav plika gra�a.� Un Tinde piedāvājās ieskriet cepuru veikalā pie tantes.

� Cik ilgi*mēs te �ammāsimies kā Pasaules ekonomiskā padome? � Gabi jautā.

Vai īr tāda Pasaules ekonomiskā padome? � Kinga interesējas.

� Ir. Mans tēvocis ir tās loceklis. Nabadziņ� nesen sūrojās, ka Briseles �Hiltonā� neesot istabās ledusskapju.

� Sis strīds īstenībā ir mums apvainojo�s, � 2olts pavēstī. � Mēs esam nostādīti tādā gaismā...

� Nemuļķojies! � Ildi viņu pārtrauc un aptver puisi ap pleciem.

� Diskusija slēgta! � Gabi rezumē. � Uz priek�u!

� Pagaidi! � Ildi pat piecērt kāju-. Viņa nostājas Esterei pretim. � Es zinu, kas tev kai�.

� Kas man kai�?

Vai man jāsaka? Pati zini.

�� Vai mēs te gaidīsim rītdienas zvanu? � Gabi iekunkstas. � Jums kaut kas sakāpis galvā. .

Estere redz līdi seju pavisam tuvu. Smaids ir uzklāts kā krāsa, augstprātīgs, dzedrs smaids. Labajā pusē divi zobi mazliet uz priek�u, it kā kodienam gatavi.

� Kas tad man kai�, ko, tavuprāt, es pati zinu?.

� Ja ļoti gribi, varu pateikt. Tu man piekasies, tāpēc ka esi iedomājusies: es tev esmu atņēmusi �aņi.

� Ildi, esi tik laipna, izbeidz. Es ta�u neesmu,.� � �aņi balss aiztrūkst. .

Un tik vien �aņi varēja? Pārtraukti Estere arvien stingrāk turas pati pie sevis.

� Muļķības, līdi. Tā tikai pieaugu�ie izsakās. Bērnudārzā vecāki izsūdz māmiņai savas bēdas.: �Tā skuķe noņēma man vīru, man atvīla sievu.* Maciņu var tā piesūkt, pulksteni vai automa�īnu.

Migla notrau� smaidu no Ildi sejas. Tas bijis uzkrāsots smaids, un nu migla ar miklu plaukstu to no-. slauka.

� Es jau gan jautāju �aņi, kas jums tāds ir bijis. � Ildi ieurbj deguntiņu mitrajā gaisā.

� Nu vēl sāksies sirdslietas. Tā vien tik trūka! � Gabi aizspie� ausis.

� Man nevajag citas �ali, � Ildi turpina.

� Liecies tak mierā! � �aņi kliedz, viņa balsī skan lūgums.

� Nelik�os vis.

� Neliecies mierā! � Estere saka. � Turpini!

� �aņi sacīja, ka jums esot bijusi tikai draudzība.

Estere brītiņu klusē. Galvā kaut kas me�onīgi klab, dārdina deniņos.

Garām aizdrā�as ātrās palīdzības ma�īna, nokauc sirēna.

� Jā, draudzība, � viņa saka, un balss ķeras tikai mazdrusciņ. � Mēs gājām kopā no pirmās klases. Klusē, �aņi, pārtrauc mani tikai tad, ja nesaku taisnību. Gājām kopā jau pirmajā pamatskolas klasē. Pirmajā klasē man kāds nekrietns puika iespēra pa kāju, es viņam dūru sānos ar zīmuli, bet tas puika bija lielāks un stiprāks. Mājupejot viņ� mani' paklupināja, un �aņi viņu piekāva. Un tā sākās mūsu draudzība, vai ne, �aņi? Pirmajā klasē mēs viens otru uzzīmējām kā draugi.

� Skaidrs. � līdi pamāj ar �okejcepuri segto galvu. � Uzzīmējāt viens otru. Un tad?

� Un draugu nevar nevienam tā atņemt kā, teiksim, vīru vai... Nu, teiksim, puisi vai skuķi kādam. Ikviens iet pats, ikviens izvēlas pats, un ikviens ir atbildīgs par sevi pats.

Gabi pēk�ņi noliecas un apskauj Esteres plecus.

* To tu skaisti pateici. Patiesi. Patlaban es nemuļķo? jos. Man arī �ādā sakarībā kaut kas glabājas atmiņā. Un es vēlreiz jautāju: vai nāksi līdzi uz �Sarkano ezi�?

� Nē. � Un viņa atkārto vēl pārliecino�āk: � Neie�u.

� Sorry, � saka Gabi. � Tu manī izraisi �ēlabas.

� Sveiki! � Estere apcērtas uz papē�a un straujiem soliem dodas tramvaja pieturai pretējā virzienā.

Sāpju skaudrumā viss pēk�ņi kļuvis vienkār�s un caurredzams. Skaidrība sāpēs, arī ir vieglāka nekā neskaidrība. Si�ets tāds: �aņi ir iemīlējis Ildi. Bet kāpēc viņ� to nepateica? Kāpēc viņ� meloja Ildi, ka mums vienmēr ir bijusi tikai draudzība un nekā cita? Kāpēc viņ� gribēja mani noskūpstīt toreiz pie mums? Un galvenais, kāpēc viņ� nupat nestājās man līdzās, kāpēc ļāva cīnīties vienai, būtībā ta�u man bija taisnība,_ ja arī ne vārds vārdā.

Sāpes atbild: ��aņi ir gļēvs. Tāpēc klusēja. Viss notika tāpēc, ka viņ� ir gļēvs.�

Kāpēc �aņi ir tāds? Kāpēc es agrāk nezināju, ka viņ� ir tāds?

�Ikviens izvēlas pats spēku vai vājumu,� saka sāpes.

Tie tur jau cilpo uz cietok�ņa pusi. Iet iek�ā �Sarkanajā ezī�. Es arī būtu varējusi iet līdzi.

�Nekādas jēgas,� saka sāpes. �Tu labi zini, ka tam nebūtu jēgas.�

, Viņa iznāk uz kāda laukuma. Varbūt nekad te nav bijusi, vai arī viss tikai izskatās nepazīstams. Uz kāda sola apskāvu�ies meitene un zēns, migla viņus apsegusi tikpat kā ar segu. Nobiru�o lapu un mitrās zāles smar�a tik bieza, kaut vai kod tanī.

� Negāju viņiem līdzi, tāpēc ka negribēju. Es nepiederu pie viņiem, � Estere klusām bubina.

Atkal signalizē ātrās palīdzības ma�īna. Operāciju ma�īna, tās signalizē tā. Kaut kur noticis smags nelaimes gadījums.

...Aizpērn, kad biju apdedzinājusi roku ar verdo�u eļļu, man vajadzēja sargāties. Ikviena kustība bija piesardzīga un mērķtiecīga. Sāpes vienkār�o visu.

Viņa apstājas pie kāda koka. Piespie� pieri pie mizas, apkampj stumbru un pieplok pie koka. Un klusēdama sūdz bēdas kokam.

� Floki! � aiz muguras atskan stiepta balss. � �urp, Floki!

Estere atslienas taisni. Ja kāds ieraudzīs! Ja uzsauks: �Pusdulnā! Ko tū glāsti to koku?�

Estere metas skriet. Tāds sacīk�u skrējiens pa�ai ar sevi. Kāpēc par to jādomā? Kāpēc viņa visu laiku bez vārdiem atkārto: �Skrienos pati ar sevi.� Vienā paņēmienā viņa joņo līdz pieturai un aizelsusies ielec tramvajā.

Mājās...

Māte pielaiko Punktiņai jaunu kleitu.

� Ko tu, Ester, saki?

� Kolosāli, � viņa atsaucas. Ka tik nesāktu kaukt.

Un mēģina smaidīt.

Mātes seja staro.

� Izdevās labi. Esmu apmierināta ar sevi. � Viņas balss vītero.

Punktiņa metas uz 'priek�namu, atstiepj no virtuves ķeblīti, uzkāpj uz tā, grozās pie spoguļa, spiedz, lai atnesot viņas sarkano somiņu, viņa grib ar to rokā aplūkot sevi s'pogulī. �Vari izstiepties!� Estere domās viņai uzbrēc.

.� Sarkano somiņu!

� Rāpies pati pakaļ!

� Tu esi riebīga!

� Vari izstiepties! � to Estere saka jau pusbalsī.

Brālītis groza rakstāmo, priek�ā krievu valodas burtnīca.

� Beidzot tu esi mājās. �ausmas, kādus raķstu darbus uzdod!

� Tūlīt!

� SOS!

� Es teicu, ka tūlīt!

Estere atver tēva istabas durvis.

� Sveiks, tēt, kā tur bija precīzi tas teikums, ka remdenie tiek atstumti.

Tēvs paceļ galvu. Tad samiedz acis.

� Atstumti? � viņ� atkārto.

� Man �ķiet, no dieva. Laikam bībelē tā rakstīts.

� Bībelē, � Tēvs rauc pieri. �Ja būsi remdens, bet ne auksts, ne karsts...� Nu re, nevaru atcerēties, kā tie�i tur tālāk.

� Bet vai to atceries, ka atstumj?

�. Izspļauj. Bībelē ir apmēram tā: �Tas kungs izspļauj.� Es saku, ka tie�i neatceros.

Viņa skatiens jautā.

� Es to dzirdēju Sāro�patakā, kad pavadīju krustmāti Māli uz baznīcu. Tu jau zini, toreiz, kad viņai kājas sāpēja. � \ � к -

Nu viņa ir kaut ko atbildējusi uz skatiena jautājumu, īsto atbildi tomēr nevar dot�.

� Atstumj vai izspļauj � būtībā viens un tas pats. � Viņai noraustās lūpas. � Un vēl kaut kas. Vienu laiku es biju uz tevi sapūtusies,.ka aizsūtīji atpakaļ to dāvanu grozu. Bet tu, tēt, neesi remdens. Un es arī ne.

� Vai tu nenāksi? Es beidzos nost ar krievu valodu, � Brālītis gaudo.

� Kas tad es esmu? Kāda glāb�anas komisija, vai? Eju. Negaudo!

� Keke�i, ungāri � dzimtenes iekarotāji, uz priek�u, ieņemt galdu! � Ildi rāda uz ietves otru pusi �Sarkanā e�a� virzienā. ✓

Viņiem priek�ā kāda gājēja pagrie�as atpakaļ. Maza auguma sieviete ar brillēm vienu mirkli tā pētī jaunie�us, it kā gribētu viņus fotografēt

� Kāpēc mums jāaizņem galds? � Caba jautā.

� Jums tādi vārdi kā dzimtenes iekarotājiem.⁹¹⁰

� Tev tāpat, Ildiko.

� Ildiko vēl kaut kā iederas starp dzimtenes iekarotājiem, bet Silvā�i² � itin nemaz. Silvā�i ir zemkopju, ne nomadu ungāru uzvārds.

� Ir jau arī me�a plūmes. Tad tu sauktos Vadsilvā�i.

Sve�ā sieviete pāriet ielai pāri un nozūd �Sarkanajā ezī�.

� Tā vecava man rādās tā kā redzēta. � Ildi rauc pieri. � Tikai nezinu, kur.

� Kā viņa mūs nopētīja, � Zolts saka. � Man arī . viņa nez no kurienes prātā palikusi.

� Aizmirsīsim viņu, � ierosina Gabi. � Cilvēks ar tādu ārieni jāaizmirst labi ātri.

� Uzbrukumā �Ezim�! � Zolts atstumj bāra ieejas , aizkaru.

Viņi saiet iek�ā.

Tur ir piemērots galds. Iznāk vietas se�iem.

Caba rāda uz puslokveida solu, apvilktu ar'sarkanu ādas imitāciju. � Vai derēs?

� Jā. � Ildi nometas uz sēdek|a. Un veras uz sīkos, sarkanos plastmasas konusos ietvertajām 'lampām pie griestiem. Daudzās, daudzās sarkanīgās lampas smailiem galiem simbolizē e�a saslietās adatas. Tad pamāj uz purpurgaismas pusi. � *

� Sveiks, ezīti

� Dabūjām kolosālu vietu, � Kinga konstatē. � Pagāju�o reizi sēdējām tālāk � tur līdzās mazgājamām telpām. Atcerieties, kāda tautas staigā�ana bija!

Ildi atpogā apmetnī un lēnītēm, kā sauļodamās sarkanajā gaismā, dodas pie piekaramā. Pakar apmetni, noņem �okejcepuri, papurina matus, tad uzspie� cepuri atpakaļ galvā.

Arī pārējie noliek mēteļus, vienīgi Gabi nikni rausta savas jakas rāvējslēdzi, tas ieķēries kādus desmit centimetrus no aug�as.

� Ne ārā, ne iek�ā, � Kinga konstatē.

� Nerausti tik stipri, notrūks cilpiņa. � �aņi pieliecas klāt. � Es pamēģinā�u.

� Ar ziepēm jāiezie�, Gabuc, � Kinga iesaka.

� Gudrs padoms. Mazgājamā telpā ir �ķidrās ziepes.

� Ja nevarēsi Gabi izlobīt no jakas, kar visu kopā uz pakaramā. � Ildi stāv, rokas .kabatās sabāzusi, un smaida.

Kuram domāts �is dzirksto�ais smaids? Kingai, kas kārto matus, Gabi, kas iesprūdis savā jakā, vai viņam, kas mokās ap slēdzi. Ildi acis'vienu mirkli pazib sazvērnieciski, un �aņi jūt, ka �is smaids domāts tikai viņam. I Pa visu miesu izplūst karstums.

� Mani kārt uz pakaramā? � Gabi groza galvu.

� Tu, Ildiko, esi lēmusi n1an tik bēdīgu galu? .

� Pakārt kopā ar �aketi, Gabi. Ir ta�u liela at�ķirība.

� Pateicos, bet nevēlos.

Ildi pagroza galvu, pavirza zodu uz priek�u.

� Ej nu, Gabi! Uz pakaramā vajag būt amizanti. Tu dzirdētu, ko runā citi mēteļi un da�as galvassegas. �aņi, kad kārsi Gabi, neaizmirsti viņam nopogāt d�inksto�o!

�aņi mīļuprāt atbildētu, ka nekādu d�inksto�o viņ� ņepogās nost, bet tikai pasmīn, jo Ildi ta�u joko. Ir kaut kas, par ko nedrīkst..; Viņam �ķiet, ka pavisam tuvu v^^a?-_:P^s^^ef^es balss. Protams, bet ne glu�i tā. Kaut jel kustējies tas sasodītais slēdzis. �ķidrās ziepes nez vai Ildzes, varbūt vēl vairāk salipinās.

. Jldi lēnām, viegli �ūpodamās, iet pie izraudzītā, galda, laiskiem soļietn slīd pa sarkanīgo, blāvo gaismu. Dvīņi un Kinga sē� pie galda un pētī ēdienkarti.

Gabi uzsauc līdi:

� Ja jūs pasūtāt un es te vēl ķēpājos, tad man tatāru bif�teku,

Ildi pār plecu jautā:

� Un tev, �aņi?

�aņi gudro. Tatāru, bif�teks maksā divdesmit deviņus (orintus. Rostbifs ir lētāks, ceptas aknas arī. Ta�u rost-bifu vai ceptas aknas viņ� var ēst arī mājās. Tatāru bif-�teks, jēla malta gaļa ar sīpoliem un citām gar�vielām, Ģuriku galdā netiek celts nekad. �Mēs ta�u neesam me�oņi,� māte sacītu un piebilstu, ka restorānos vispār ceļ galdā siseņus un vabples.

� Man arī tatāru bif�teku.

Gabi ta�u ir pilnīgi vienalga, cik viņ� maksā. Ja izies mēne�a astoņsimtnieks, vecmāmuļa iedos vēl. Ja vecmāmuļai nebūs pie rokas, tad atliek Tinde.

Ildi nometas uz lokveida sola un aizsmēķē. Kinga, uz priek�u paliekusies, mo�i pļāpā. Jocīgi ar to Kingu. Viņas klātbūtne ir glu�i nejūtama. �ī meitene ir galīga tuk�ums. Tomēr dumja nav, arī pēc izskata tīri nekas, ja neņem vērā viņas īsās О veida kājas. Tās viņai kā tak�elim. ta�u man labāk patīk tā stulbene Tinde, spurco�a, resna un dumja, bet viņa vismaz ir tāda, kāda ir.- -Dumja, resna un spurco�a. Estere reiz sacīja, ka Kingas nelaime esot cen�anās pār mēru, viņa cen�as it visur, bet nekur viņai neiznākot. Skolā viņa cen�as svīzdama, bet nevienā priek�metā īsti labi neveicas, ar puikām varen klīrējas, bet nekas nesanāk, un tā fran�u pui�a dēļ dabūja izraudāties pēc nabaga.

�aņi uzmanīgi rausta slēdzi, un pēk�ņi acu priek�ā nostājas tas skats pie skolas: it kā grieztos karuselis un da�as figūras reizē apstātos, bet pats karuselis joprojām grieztos un grieztos. � ■

�Man lai neviens neizņiaksā! Neaplaimojiet mani!� Estere runā klusu, tomēr kliedz. Spalgi skan katrs viņas vārds... �Ikviens ir pats savā, nevis cita ādā,� saka Gabi� kuram viņ� patlaban cen�as atmūķēt iesprūdu�o rāvējslēdzi. Ildi un Estere stāv vienotrai pretim. �Tev ir cita vaina!...� Ildi melnā zābaka augstais papēdis noklaudz, kad viņa panakas uz priek�u. �Kāda man vaina?� Estere izslienas, tomēr paliek maziņa. Acis zibeņo. Viņ� dzird arī pats sevi: �Ildi, esi tik laipna, liecies mierā Balss ir aizsmakusi. Viņ� grīļojas. Esteres acīs dusmās un izmisums. �Sveikil� Viņa apsvie�as uz papē�a un steidzīgiem soliem iet projām. Arī viņas soļi klab.

� Nu, beidzotl-

Mazais tureklītis gludeni noslīd, slēdzis, kā plati smaidīdams, rāda zobiņus līdz galam.

� Vareni, dakter Ģurik! Apsveicu par operāciju. Redzu, ka atpakaļ uzvilkt nevarēs.

� Varēs, apmēram līdz sirds rajonam.

� Mājās ejot, man sals, � Ģabi raizējas.

� Kāpēc nebrauci ar ma�īnu?

� Ar volvo bija aizbrauku�i pa�i, bet mātes ma�īnā � mēs tik daudzi nebūtu satilpu�i.

� �Viņ� pat nav pamanījis, ka es zobojos,� �aņi saka pats sev. �Vienkār�i nav pamanījis.�

� Būtu zinājis, ka Estere nenāks, �₽ Gabi turpina. � Nu, vienalga. Atkal esmu kritis par upuri savai labajai sirdij.

� Tad tomēr! Neuzkabināja tevi uz pakaramā!

Tas ir raksturīgi! Ja to vēlreiz būtu sacījusi Ildi, būtu papurinājusi galvu, ne�alkotu mati... Bet Kinga kā papagailis atkārto Ildi domu. Grib būt asprātīga, bet viņai neizdodas. Da�iem nekas neizdodas. Kāpēc?.., �aņi apsē�as līdzās Ildi, meitene sē� starp viņu uņ �abu. Dvīņi iekārtoju�ies � viens līdzās Ildi, otrs viņai pretim. Gabi nolai�as līdzās Zoltam.

� Tā kantainā sieviete, vai atceraties? Uz ielas viņa mūs noskatīja, � Ildi �ukst.

� Kas ar viņu ir? � Gabi jautā.

� Cst, ka neuzdzird! Man ienāca prātā, ka mēs viņu redzējām �Rūtainajā lauvā�. Viņa izskatās tā₍ it kā taisītos rakstīt reportā�u par jaunie�iem vai vismaz gatavot televīzijas raidījumu.

� Kur tu ķēri, ka viņa kaut ko grib? � Caba jauļa.

� Runā �ukstus! Pirmkārt, viņa skatās uz mums tā, ka vai acis krīt ārā, otrkārt, ausās tā, ka gandrīz gā�as no krēsla nost. � Ildi signalizēdama piemiedz aci un atlai�as pret �aņi plecu, � Sākam izrādi! д Tūjīt_ ^mēs viņu paķersim uz āķa. � Kinga, viņas aoinu uztvērusi, pieplok pie Zolta. � Ildi pavēstī: � A�i kaut ko izdomājietl

Gabi uzplāj �aņi pa plecu. Viņa balss taurēt taurē.

� Ka tev, vecais, gāja pie sirds -tās marihuānas cigaretes?

�aņi smējiens iznāk taisni zirdzisks. Marihuānai Viņ� ta�u mājās neuzdrīkstas pat <Fe�fei> aizkūpināt.

� �ausmīgi for�asl � Un viņ� zvaigā.

�� Skāde, ka vairāk nav. � Gabi paplāta rokas, kā gribēdams parādīt, ka marihuānas nav.

Ildi paliecas uz priek�u, viņai acīs zaļgana vizma.

� Ir tāds varens joks. Tas māmiņas paziņa rakstnieks, zināt jau, pirāta imitācija pusaud�a tērpā, esot aizgājis uz tik�anos ar lasītājiem kādā skolā. Varat iedomāties, kad bērni viņu ieraudzīja... Turklāt viņ� bija ielūgts uz mazpilsētu, kur tāds ietērps nav parasts. � Ildi pieceļas im stāsta, pavērsusies pret mazo, briļļaino sievieti. � Kāds mazs zeņķītis esot pajautājis, vai rakstnieks pazinis Lajo�u Ko�utu.. Un iedomājieties, tas pieaugu�ais mu|ķis noticējis, ka mazais pa īstam ir tik dumj� un domā, ka viņ� varētu būt redzējis Ko�utu. Neaptvēra, ka viņu ķer uz āķa.

Viņa smejas, galvu �ūpodama.

� Viņa vietā es būtu zemē ielīdusi.

Viņi zvaigā, vēderu turēdami. Sieviete dzēlīgām acīm noskatās viņos, tad piesarkusi veras galdā.

� Gliemezītis ievilkās �aulā, � Zolts nodungo.

Ildi apsē�as. Atlai�as pret atzveltni un aplaiza lūpas.

� Iznāca tīri laba izrādīte.

� Ko varu atnest? � Pie viņu galdiņa stāv oficiants.

� Vienkār�osim, � Gabi saka. � Se�us tatāru bif�tekus un trīs pudeles alus.

� Nepilngadīgiem viesiem alkohola dzērienus nepasniedzam.

Būtu vismaz sacījis klusītēm, �ukstus. Bet �is auro kā ska|runis.

� Ak tā, � Gabi saka. �

� Tādi noteikumi, � oficiants piebilst.

Ta�u es vairs neesmu nepilngadīgs. � Gabi augstprātīgi smaida. � Jau divi dienas, kop� man ir astoņpadsmit, kā tas izriet no maniem dokumentiem. Tūdaļ parādī�u. <

� Nevajag. Alu nenesī�u.

� Es pierādī�u, ka jau divas dienas esmu pilngadīgs. � Gabi rakņājas pa kabatu.

� Turpretim jūsu biedri nav.

Oficiants ieskatās sejā abiem dvīņiem. Caba un Zolts ir bra�i noaugu�i pui�i, ta�u āda viņiem gludena kā zīdaiņiem.

Gabi nepadodas.

� Alu nesīsiet man, nevis biedriem.

� Pie�nepilngadīgu viesu galdiņa nenesam alkohola dzērienus. Se�us tatāru. Un vēl?

� Se�as glāzes gāzētā ūdens. Cerams, ka to var dabūt arī nepilngadīgi.

� Var dabūt. � Oficiants, paplāti vicinādams, dodas tālāk.

� Pie velna tos stulbos noteikumusl � Gabi izgā� savu sa�utumu.

� Mieru, � iebilst Ildi. � Tev palika kabatā divdesmit �etri forinti. Vai arī trīsdesmit se�i.

� Mīnus se�as glāzes gāzētā, � Kinga papildina.

� Man patīk tava precizitāte, � �aņi apgalvo.

�olts pastiepj kaklu.

� Tie tur priek�ā: �alis puloverā un mei�a ar brillēm... Tie ta�u nāca pie mums, vai ne?

� Protams. � �aņi ņemas apbrīnot kompāniju. � Arī tas blondais bārdainis. Tā meitene vadīja politisko diskusiju klubu. Runādama kunkstēja, bet stāstīja diezgan interesanti.

� Viņiem nes alu! � Kinga nopū�as.

� Mjā, tie neskaitās mazgadīgi! � Gabi attrauc.

� Nu redzi, Gabi, arī es to gribu. Sasniegt astoņpadsmit, lai oficiāli neskaitītos mazgadīga, lai varētu vīnu, alu vai ko stiprāku dzert tur, kur man patīk. Atceries, reiz tu pie mums sacīji, esot izdomājis, ka gribot nekā negribēt.

� Atceros. Situ tavas tamtama bungas, bet neviens neklausījās pravietī.

� Tinde klausījās savā pravietī. Absolūti dro�i, � saka Caba.

� Stingrticīgā. Tas jau ir ko vērts, � �aņi izlau�as dzēlīga piezīme.

� Tātad kur �odien tava pavadone? � To jautā Kinga.

� Kopā ar ģimeni atsē� tantes vārdadienu.

�7 ^Cik saderīga ģimene! Cik skaisti, ka-ģimene tā tu< -ras kopā! � atsaucas Ildi.

Gabi smejas. Spalgi, aprauti smiekli.

Vai tu pats zini, ka reizēm zviedz kā hiēna?

� Hiēnas smejoties, tā mēdz sacīt. Vai tev ir gadījies dzirdēt? � Gabi aizkūpina cigareti.

� Esmu dzirdējusi.

� Vai Āfrikā?.

� Nē. Zooloģiskajā dārzā.

Ildi ar elkoni atspiedusies pret galdu. No svītrainās, platās pulovera piedurknes rēgojas rokassprādze. -

Kaklā karājas ķēdītē' iekārta �etrstūraina metāla plāksnīte, taisni-tāda kā �ilete. Protams, nav asa, bet citādi tie�i tāda.

� Kur tu liki doktoru Bubo? � �aņi jautā.

� Bubo?... � Ildi sarauc uzacis. � Man tas ir apnicis.

� Apnicis doktors Bubo, kas dziedina visas sāpes un kaltes? � �aņi, neti�īgo tēlodams, groza galvu.

� Man nav nedz sāpju, nedz kai�u. � Ildi sejā aizvainojo�a izteiksme. � Man nav vajadzīgs doktors Bubo. Un apnicis. .

Kāpēc �aņi �obrīd redz Esteri, viņas ie�ķībās acis, . spītīgās, uzmestās lūpas, kāpēc redz, kā viņa apcērtas uz papē�a? Viņ� ta�u redz Ildi seju, matus, zilzaļās a'cis, svītraino puloveru ar platām piedurknēm, rokassprādzi ar zvaigznēs iekaltiem zaļiem akmeņiem, va�iņā iekārto �ileti. Kāpēc viņ� redz Esteri aizejam? Nāk ta�u oficiants ar paplāti.

�aņi ieko� lūpā. Ikviens aiziet pats, ikviens izvēlas pats... ■^z >

� Nu beidzot nes tatāru bif�teku, � Kinga saka.

�aņi saitē ciet sporta kurpes.

Sacīju, ka ie�u ekskursijā uz Lajo�a avotu. Jāvelk sporta kurpes. Sīs kurpes ir manas muldē�anas loģiskais turpinājums. Māte ir pielādējusi mugursomu līdz plī�anai, pat termosu ielikusi, pilnu ar kakao. Vārījusi man kakao, it kā es būtu sīkaliņ�. Bet nedrīkst jau runāt, ja drīkstētu, tad es izstāstītu, ka mēs nevis iesim uz Lajo�a avotu, bet Gabi mūs vedīs uz Velences ezeru. Ta�u tēvs tad ņurdētu auto dē|, māte strīdētos pretim vai klusētu. Viņi pa�i, galvenokārt tēvs, ir vainīgi, ka esmu spiests stāstīt blēņas. Tā kā tēvs lec no ādas ārā taisnības dēļ, tad es esmu spiests..� Alans tēvs neparko nelaistu mani kopā ar Gabi uz Vclences ezeru, skaidrs kā diena. Man bija jāizgudro vēl viena pasaciņa, kāpēc es pārnāk�u mājās vēlu, nevis pirms tumsas. �Pēc ekskursijas sapulcēsimies pie Majdikiem uz apspriedi.� � �Kas jums, pie joda, apsprie�ams?� tēvs jautāja. �Skolēnu komitejas darbs.�

Uz skolēnu komiteju varu atsaukties dro�i, kop� esmu tanī ievēlēts. Māte pukstēja, ka man vajadzētu atskriet mājās nomazgāties, apmainīt bikses un kreklu, ta�u beidzot apklusa, kad es sacīju, ka arī pārējie netaisa ceremonijas.

Kāpēc mani spie� tā mānīties? Tēvs spie�, taisni ar varu spie�. Viņam nav pat jausmas, kā dzīvo pārējie vai vismaz lielākā daļa pārējo. Viņ� negrib to zināt. Protams, visiem nav tik viegla dzīve kā Gabi, Ildi, Tindes ģimenēm. Piemēram, Keke�i dzīve nav tāda. Esteres ne tik... Ta�u nevienu netur tik īsā pavadā kā mani. Tik spītīga, nesaprātīga tēva nav nevienam. �Vecākiem bērns jāaudzina dzīvei. Dzīve nelutinās,� � tā vien borē. Kas ir dzīve, tēt? Vai tu izlem, kāda būs dzīve? Tev vajadzētu būt pāri tam, ko tev ir nodarījusi vecvecmāmuļa. Laika tev bija atliku likām. Jāsmejas. Iebaza man saujā desmitnieku un piecnieku¹. �Ja gribēsies dzert, par to desmitnieku pacienā Esteri ar.kaut ko atspirdzino�u. Piecnieks rezervē.� Māte iesaiņoja atsevi�ķi trīs ābolkūkas. �Tās | Esteref, es zinu, viņai gar�o kārtainās mīklas kūkas.�

Arī par kūkām jāmānās. Estere kop� tā laika ir dusmīga. Pati apvainoja, un pati uz mani dusmojas. Tas ta�u dabiski.

�aņi iziet virtuvē, ieslēdz radio, ielej kastrolī pienu, uzliek uz uguns un, kamēr silst, grie� maizi.

Estere nebrauks līdzi, nebrauktu pat, ja būtu aicināta, kop� tā laika viņa vairās no biju�ajiem draugiem. Tas ir, ar pārējiem runā, bet ar mani...' �Tu meloji!� viņa cirta man acīs. �Nav taisnība. Kad es esmu tev melojis?� ■� �Piemērām, toreiz, kad gribēji mani skūpstīt, bet jau biji iegrābies Ildi.� � �Pirmkārt tā nav taisnība.� � �Ir gan

15 forinli � apmēram 90 kapeikas. taisnībai� Estere atcirta, un viņas seja bija ne�ēlīga. �Nē, toreiz vēl ne, un vispār tie nebija meli.� � �Melot var ne vien ar vārdiem. Var ar rīcību. Ar smaidu. Ar klusē�anu. Un liec aiz auss, �aņi, ka tu esi arī gļēvulis!� � �Tas nu par daudz! Kādā ziņā es esmu gļēvulis?� � �Tāpēc, ka tev nav dū�as pateikt taisnību.� � <Ko man vajadzēja sacīt?� � �Ka tu esi iegrābies Ildi. Vajadzēja pateikt. Bet tu mani taisīji par muļķīti. Līdi bu�oties, kad jau Ildi...�

�aņi noce| pienu, apzie� maizi.

�...bez mākoņiem, gaidāma vidējā temperatūra 8� 12 grādi... Valsts austrumu daļā nedaudz apmāksies ...�

Tas nav svarīgi. Valsts austrumu daļa mani neinteresē.

īstenībā Estere mani piespieda tā melot. Ja to vispār var saukt par melo�anu. Nevar tā saukt... Viņa negrib saprast, ka nepateicu par Ildi, viņu pa�u mīlēdams un �ēlodams. Un kā vispār to var pateikt. Cita meitene sen būtu pamanījusi. Cits zēns būtu vienkār�i atkratījies- no Esteres. Atkratījies � un cauri. Protams, ar mums ir citādi. Mēs tik sen esam draugi. Mazajās klasītēs es viņu mācīju kauties. Reizēm mēs cīkstējāmies tāpat pa jokam. Estere man nebija meitene. Nekādā ziņā viņa toreiz nebija meitene. Tikai septītajā klasē... Pionieru nodarbībās bijām izmirku�i līdz ādai, metāmies viens otram virsū, kā senāk radu�i, grūstījāmies un kāvāmies, pieskāros viņai pie krūtīm un jutu, ka viņa ir ne vien draugs, bet arī meitene. Pēc tam ilgi nekas nenotika. Es biju tūļa. Jutu, ka viņa ir meitene, bet biju tūļa. Tikai �ovasar. Draudzība pēk�ņi noslīdēja mālā..* Un tad ieradās Ildi. Bet tāpēc mēs ar Esteri būtu varēju�i satikt, neesmu vainīgs, ka galīgi iz�ķīrāmies, es tur nekā nevaru darīt, gribēju Esteri saudzēt, bet viņa apvainojās. Es viņai sacīju: �Ester, tu prasi, lai tev vienmēr saka taisnību, bet nespēj to paciest.� � �Tu maldies,� viņa ledaini atbildēja. �Es, �aņi, pacie�u visu, tikai ne melus. Pareizāk sakot, man sakarā ar tevi nav nekā cita ko paciest kā vien tavi meli, un tie man jau līdz kaklam. Nevaru draudzēties ar tik gļēva rakstura cilvēku.� � �Es protestēju!� � �Protestē vai ne, bet tu esi un paliec gļēva rakstura cilvēks.�

Paretām trim ābolkūkām nevar sacīt patiesību, jo tad vajadzētu izstāstīt visu garo, sare�ģīto notikumu, ko mājās tik un tā nesaprastu un kas uz viņiem nemaz neattiecas. Sare�ģīti: ja Estere � kā vairākkārt ir apgalvojusi � nespēj iedomāties mīlestību bez draudzības, kāpēc viņa �o draudzību pārtrauca, pat nerunā ar mani kop� tā brī�a, kad sarāvās ar Ildi un tā viņai.meta acīs... Kāpēc Estere negrib saprast? īsts draugs saprot. Estere mani apvaino melos, bet melo pati sev. Negrib saredzēt īstenību, ka dusmojas tāpēc ...

� Atkal tu ēd stāvēdams! � Māte paver virtuves durvis. � Kāpēc nesēdi pie galdu?

� Galda! � �aņi uzsver skaņu �a�.

� Hm? .. r � Māte nedzird uzsvērto skaņu. Un turpina savu sakāmo. � Sabeigsi māgu, gan redzēsi, kad tev būs �etrdesmit.

Māte vēl uzspie� viņam sūnzaļo cepuri. �Varbūt uznāk lietus, ko var zināt.� So mīksto beretveida krāmu viņa ir iegādājusies, apciemodama radus Cehoslovakijā, katrs ģimenes loceklis dabūja savu, lielumi da�ādi, krāsa vienāda.

�Tik smuki za|as bija manas mā�eles kakiņas, kad viņa ēda spinātus,� par cepuri izteicās Gabi.

�aņi drā�as lejup pa kāpnēm, un kabatā d�inkst piecpadsmit forinti. īsts ārprāts dot vidusskolas tre�ās klases skolniekam piecpadsmit forintu, un lai pacienājot arī meiteni.

So cepuri neesmu licis galvā kop� tā laika, kad Gabi to salīdzināja ar mā�eles senlaiku kakām. Dīvaini iedomāties, ka sīkā Or�i Majdika, kurai uz bik�u dibena uzspiests �Loue�, t.i.� mīlestība, spinātus saēdusies...

�aņi joņo uz metro pieturu Deāka laukumā.

Estere negrib saprast, ka cilvēks var pārveidoties, tāpat arī viņa jūtas, ta�u palikt tas pats; un manā jaunajā jūtu pasaulē es būtu Esteri mīlējis kā labu draugu. Tas bija atkarīgs no viņas, nevis no manis.

Estere neprot pa īstam bu�oties. Ildi ir citāda. Satrauco�a. Ar Ildi var daudz ko tādu, ko nevar ar Esteri. Taisnība, ar Esteri nemaz nebūtu ienācis prātā. Vai nu neienāca prātā, vai nedrīkstēju, tāpēc ka biju tūļa, bet varbūt Estere mani pietiekami nevaldzināja kā sieviete.

�Pietiekami nevaldzina kā sieviete,� � tā bija izteicies kāds'strādnieks no tēva brigādes, kāds, kur� gribēja atstāt sievu, un tēvs esot viņam jautājis: �Kāda velna pēc tad tu viņai uztaisīji divus bērnus? Būtu agrāk pado-stāsti! im-�'"^a�^vai nevaldzina.� Es dzirdēju, ka viņ� to siasuja match Māte piekrita: �Pareizi pateici, Jāni.� -

, ^le un tēvs visu saredz pilnīgi vienādi: jā vai nē, melns vai balts, bet dzīvē viss ir sare�ģītāk. Ta�u viņi ir neskoloti ļautiņi, turpretim Estere ar savu prātu un zinā�anām varētu visu saprast, tik daudz ko viņa saprot, bet tie�i to ne.

�aņi ielec metro vagonā.

Cik daudz braucēju ar somāml Acīmredzot brauc uz Dienvidu staciju. Tomēr ar ma�īnu glu�i citādi. Labāk paveras ainava. Var apstāties, kur iepatīkas.

� Lec iek�ā! � Ildi paver ma�īnas durvis.

Tinde pagrie�as atpakaļ no priek�ējā sēdekļa.

� Nu, vai mēs neesam precīzi? � Viņa paceļ roku un rāda pulksteni. � Tie�i pusastoņi. . _

� Vai ilgi tu bez mitas turpināsi tēmu �cik pulkstenis�? � Hdi J^al�t3- . ■ _ .

_ Kā tā? � Tinde neizpratne ieple� acis.

� Es jautāju, vai ilgi tu runāsi par pareizu laiku, lai būtu iespēja parādīt pulksteni.

Gabi klusu pasmejas un sāk braukt.

� Es nerādu. � Tinde nosarkst. � Es...

� Mēs visi to ņemam vērā. Ciparnīcas nav, ar elektroniskiem skaitļiem parādās stunda, minūte, sekunde, mēs visi vēl dabūsim izjūsmolies, kad tie izdzisīs.

� Ko tu man piekasies? � Tindes balss-skan �ēlabaini.

� Mēs zinām, ka tavs pulkstenis ir no labākajiem, jo � tiem otriem vajag nospiest podziņu, tikai tad iegaismojas * skaitļi; mēs saprotam, ka podziņu spaidīt nav ērti un, ma�īnu vadot, būtu neparocīgi. Teiksim, ja tāds pulkstenis būtu Gabi.

Ildi seja ir mierīga, balss draudzīga, bet viņas sacītais tā grie�.

� Tu esi ar kreiso kāju izkāpusi no gultas! � Tinde atcērt.

� Maldies. Es arvien no tahtas kāpju ar labo kāju. Iesīkstējis paradums � kāpt ar labo.

� Neizskatās, � Tinde saka.

Līdz �ai_ atbildei paiet brītiņ�. Nez vai no Tindes iznāks cīnītājs asprātības laukā. Taisnība, Ildi pēdējās lēnas ir ērcīga. Nu viņa pieliecas tuvāk Gabi.

/

� Redzu, ka tavi sen�i, nododami ma�īnu tava rīcībā, ir sagatavoju�ies uz visjaunāko. Dro�ības jostas arī pakaļējā sēdeklī.

Gabi �o piezīmi lai� gar ausīm, Tinde sa�utusi metas viņu aizstāvēt.

� Gabi ļoti labi nolika autovadītāja eksāmenu.

� Būs pārspīlēti, ja teik�u, ka mūsu dzimtenē dro�ības jostas pakaļējā sēdeklī ir piecām ma�īnām, � līdi turpina. � Bet, ja nu ir, tad izmantosim tas. � Viņa aizknik�ina slēdzi un uzsauc �aņi, kas mokās ar savējo: � Tu tā ķēpājies, it kā pirmo reizi mū�ā sēdētu ma�īnā.

�aņi ieko� lūpā. Jā gan, dro�ības jostu viņ� aizsprādzē pirmo reizi mū�ā. Cik asa un ņirdzīga Ildi reizēm var būt, ta�u pati ir tik viegli aizvainojama.

Viņ� skatās uz meiteni, tā viņa sē�, kaklu uz priek�u pastiepusi, zodu izslējusi. Pārējie nezina un nenojau�... Viņ� nekad nebūtu spējis iedomāties, ka līdi ir tik viegli ievainojama un var nonākt līdz sabrukumam. Sarkani saraudātām acīm viņa sūdzējās: krustmāte Kāto¹¹ ierakstījusi viņas dienasgrāmatā, ka vēloties runāt ar vienu no vecākiem.

�Un iedomājies, �aņi, Misters aizgāja, un tā nekauņa Misteram esot sacījusi: pēc viņas novērojumiem, man neesot matemātiķa smadzenes, un labāk būtu...�

Es satvēru aiz rokas grēcīgo Ildi, saraudātu seju, toreiz, kad viņas matemātikas mājskolotājs bija saslimis.

�Iedomājies, �aņi, tas tips ir dabūjis �arlaku, divdesmit piecus gadus vecs tēviņ�, pa�a bērns viņu aplipinājis, un nu viņi abi guļ Lāslo slimnīcā, un �is būs karantīnā nedēļām ilgi...� Es sacīju Ildi: �Nebēdā nenieka! Es mācī�os kopā ar tevi, līdz viņ� izveseļosies. Man tas nekaitēs.�

Savādi, Ildi ir jāvada kā mazs bērns soli pa solītim. Stundā noietais ceļ� jādala sīkos posmiņos. Ir skaidrs kā diena, ka tas mājskolotājs savu algu nesaņem par velti. Un sava jēga ir arī krustmātes Kāto vārdos, ka Ildi smadzenes nav matemātiķa smadzenes. Ta�u �ī grēcīgā līdi, ko es ņēmu savā �efībā, man ir kļuvusi simtkārt mīļāka. Pirms tam es uz viņu lūkojos mazliet no lejas. �ķita, ka viņa var ar rokas mājienu likt mājai sagrīļoties. Tagad ir labāk. Intīmāk. Esam tiku�i viens otram cilvēciski

tuvāk. Grēcīgā Ildi, kuras mirdzo�ās acis un augstprātīgais Smaids slēpj jūtīgumu.

Cik _divaini ir cilvēki. Neizdibināmi vai vismaz grūti izdibināmi, tikai ilgākā laikā tos var iepazīt. Pārsteidzo�ā pagriezienā pazib jauni vaibsti, pazīstamā seja parādās, citāda, tomēr ir tā pati. Piemēram, Esterel Viņa iecirtīgi nevēlas mācīties Puk�ķes priek�metu, nevis atbild uzdoto, bet klusu saviebj lūpas vai arī negribīgi izmet pāris vārdu; dabūs pēc skolas beig�anas nostrādāt divus gadus, ja vien viņai nepaveiksies valsts matemātikas olimpiādē¹¹, jo Puk�ķe, būdama klases audzinātāja, nez vai ieteiks Esteri mācību turpinā�anai. Estere riskē. Viņa pateica: ja olimpiādē netik�ot pirmajā desmitniekā, tad rīta agrumā nēsā�ot avīzes, bet pa dienu mācī�oties. �Nodarbo�os, ar' savu nākamo specialitāti un sve�valodām,� � tā viņa sacīja, ta�u viņas mamma mani lūdza, lai palīdzu Esteri* pierunāt. Nojau�u, ka velti dzisinu muti. Estere ir lepna. Ildi rādās lepna, ta�u nav. Īstenībā viņas stāvoklis ir mazliet pazemojo�s, precīzāk izsakoties, kaut kas pazemojo�s ir tai situācijā, kuru es nekāda ziņā neliktu viņai izjust. Ta�u ir fakts, ka Kāto krustmāte gribētu viņu dabūt prom. Un arī tas ir fakts, ka patlaban es viņā uzturu dū�u... Arī to nesaprotu, kāpēc Ildi nesaceļas pret vecākiem, viņi ir tie, kas izdomāju�i: Ildi jāstudējot skaitļo�anas tehnika. Pēc Ildi vārdiem, Misters mēdzot sacīt: �Skaitļo�anas tehnikai pjeder tagadne un nākotne. Pārvaldot divas pasaules valodas, ar �o specialitāti...� Ildi atdarināja tēvu � sē� izlaidies atzveltnes krēslā, stumda brilles un saka: �Skaitļo�anas ma�īnām pieder tagadne un nākotne.� Kāpēc Ildi pakļaujas vecākiem, ja viņai iet tik grūti ar fiziku un matemātiku? Jāvada no vienas stundas uz otru kā mazs bērns. Skaidrs, ka pie skaitļojamām ma�īnām labi pelna, bet Ildi ģimene ir tie�ām labi situēta. Ildi tik drosmīgi pieprasa visu, ko vēlas, un necie� nekādu iejauk�anos. Nāk mājās, kad pati grib, tomēr sen�i viņu regulē.

Protams, cilvēki ir neizdibināmi. Nekad,, nebūtu iedomājies, ka Estere var būt tik Jauna un Ildi... pa�os pamatos tik vāja.

Labi, ka Ildi ir vāja, ka esmu viņai vajadzīgs.' Kaut tikai Kāto krustmāte viņu neaizdabūtu projām!

� Skolēnus, kas valsis olimpiādē izcīnīju�i kādu no desmit labā-Kajam vietām, uzņem augstskolās bez iestājeksāmeniem.

�aņi sirdī iedzeļ greizsirdība. Ja Ildi aizietu no mate-mātikas novirziena, tād dro�i vien pārietu uz citu skolu, viņi vairs nevarētu ik dienas būt kopā. Un kas zina, kā citā skolā... Cita vide, cita sabiedrība. Ildi vajag noturēties.

Tinde pamāj atvadas Ostapenko piemineklim:

�, Uz redzītil

līdi palūkojas uz debesīm. �aņi seko viņas skatienam.

� Debesīs neviena mākonī�a. Būs skaists laiks.

� Sauļosimies Venēcijā¹. � Ildi smejas. � Drīz vien sauļosimies mūsu pa�u Venēcijā, Gabuc, es jau pagāju�o reizi gribēju sacīt, ka tu labi brauc.

� Kā tu zini?

� To nav grūti konstatēt. Ja pie stūres sē� Misters, es jūtos absolūtā dro�ībā. Turoretim mamma, mazā mīlulīte ... tad man bez mitas jāaomā, ka sē�am ma�īnā un ka avīzēs raksta par nelaimes gadījumiem. Arī Misteram ir bail, kaut gan viņ� to slēpj.

� Vai mēs nevarētu izvairīties no �īs tēmas? � uzsauc Tinde.

� Tev par prieku varam, es tikai konstatēju, ka Gabi labi brauc,

� Izbraucot tu it kā citādi runāji.

� Manas domas ir mainīju�ās. Tā gadās.

�, Mhm. Un ja tev nebūtu zināms: eksāmenu es izturēju ar uzslavu.

� Nu re! Tomēr tu kādreiz kaut ko gribi.

� Negribēju izgāzties eksāmenā, uņ tas ir viss.

� Tomēr tu kaut ko gribēji, � �aņi rezumē.

� Ir milzīga at�ķirība starp gribē�anu ko sasniegt un gribē�anu no kaut kā izvairīties. Piemēram, es negribu badoties.

� Kāda sakarība vadītāja eksāmenam ar bado�anos? � �aņi purina galvu.

� Ma�īna nodro�ina kustību brīvību. Un ērtības.

� Jā, � Tinde piekrīt. � Ir tik briesmīgi neērti bez ma�īnas. Tļķ tikko spēju sagaidīt...

� To mēs zinām. Pēc skolas beig�anas dabūsi ma�īnu, � Gabi viņai atbild. � Ieslēg�u radio, ja nav iebildumu.

Klusu skan deju mūzika.

naart₽^^Sis?^pl � Tinde Vispirms pasaka to Gabi, tad pagrie�as atpakaļ - Misisipi.

��.� .^er. .^2U� � Gabi iebilsta *- Nekur neredzu, kaut gan Misisipi ir liela un plata. \

Nemuļķojies! � Tinde uzsit zēnam pa ceļgalu.

� Es runāju par to gabalu. ''

�� Aha! Un es doniāju, ka tu redzi upi.

Tindes vietā būdams, �aņi būtu cirtis pretim pusduci atbil�u, bet nu viņ� klusē. Skatās uz Ildi, kā viņa melodijas ritmā �ūpo galvu. Mati apgriezti vēl īsāki, varbūt tāpēc viņam nāk prātā, ka Ildi atgādina pā�u. Garkājains, blonds pā�s, kas spītīgām galvas kustībām iekļaujas Misisipi melodijas ritmā. - . ■

� Mēs varētu kaut kur apstāties un iedzert kafiju, � garkājainais pā�s saka, un �aņi neviļus tver kabatā, aptausta savus piecpadsmit forintus, no kuriem tēvs piecus gaida atpakaļ, jo iedeva tā: �Ja kaut kas atgadītos...�

Kaut jel reizi varētu viņus ielūgt! Ta�u par piecpadsmit forintiem neiznāk �etras tases kafijas. Un ja es pasūtītu tikai viņiem trim?

�... man lai neviens neizmaksā!�

Cik spalgi skan Esteres kliedziens, bez skaņas pārtrauc mūziku un tērzē�anu.

� Vai tu no rīta nedzēri kafiju? � Tinde interesējās.

� Nedzēru. Vakarā aizmirsu uzvārīt, un no rīta vairs nebija laika.

� Es iedzēru �ķīsto�o.

� Nevaru ciest �ķīdeni. Gabi, apstāsimies kafiju dzert, vai ne? ' - ,

� Apstāsimies, ja pa ce|am būs. Līkumu netaisī�u. Aizbrauksim, tad varēsi dzert kafiju, cik lien.

� Kur? � .

� Tantes mājā laikam gan atradīsies. Ja nebūs, tad necik tālu ezermalā ir tāda vieta, kur pārdod ceptas zivis. Mēs mēdzam iet uz turieni.

r- Kad būsim galā... Bet tas vēl tālu. �aņi, kas tev termosā klunk�ķ?

� Pati vari iedomāties, ka tā nav kafija. Ja būtu, es būtu pateicis.

� Es tev nejautāju, kā tur nav, bet gan, kas tur ir.

� Kakao! � Pat? �aņi ir pārsteigts, cik nikni izmetis �o vārdu.

~ Kakao, � Ildi atkārto, vārdu stiepdama. � Tad es drusku nosnaudī�os.

� Un ja termosā būtu piens? Vai arī konjaks �Napoleons�?

� Snaustu arī tad, �aņi. Nomodā paliktu vienīgi tad, ja tur būtu kafija.

� Es gaidīju ko citu.

� Ko tu gaidīji? . \

� Iebildi, ka konjaku �Napoleons� nemēdz liet termosā.

Ildi pasmaida.

� Tu, �aņi, pats to zini. Kāpēc man būtu jāsaka?

Viņa aizver acis un atlai�as sēdeklī.

� Ar labu nakti līdz Gabu�a tantei. Varat modināt, kad tā māja jau būs saskatāma.

� Vēl nepaspēsi aizmigt... � Gabi saka pār plecu.

� Runā a�i, tūlīt bū�u aizmigusi.

� Vienu vārdu. Cik tev ir d�inksto�ā?

� Apmēram septiņdesmit. � Ildi aizdara acis.

Tinde pieliecas Gabi klāt. Viņas balsī skan raizes.

� Un tev?

� Simtnieks, divi divdesmitnieki un kaut kāda sīcene. Bet vajadzēs uztankoties. Nāc, Tindel

Tinde sakņūp, kā dabūjusi triecienu pa vēderu.

� Aizmirsu maciņu mājās, � viņa �ēlabaini kunkst.

� Ā-ārprāts! � Gabi nosaka, stiepdams �ā�.

� Nupat tikai pamanīju, kad taisījos no�ņaukties, � Tinde taisnojas.

�aņi jūt, ka viņam nosvīdusi delna. Viņ� bā� roku kabatā, un pirksti meklē abas^metāla monētas. Ildi jau snauduļo, atlaidusies viņam līdzās, aizvērtie plaksti it kā nosegu�i seju ar �alūzijām.

� �aņi, cik tev ir?... � Tinde vilcinādamās jāutā.

� Liec mierā �aņi! � To Ildi saka tāpat aizvērtām acīm. Tad strauji izslienasj viņas balss kļūst asa un skatiens dzalksta Tindi. � Vajadzēja domāt nevis par �ķī-deni, bet par maciņu.

Kāds būs mazākais ļaunums? Sani vēl arvien tausta desmitnieku un piecnieku. Ja man pat nejautā, tad tik un tā zina, ka man nav, man nevar būt tik daudz, tātad manā kabatā �ķind tikai sīknauda. Kas ir sliktāk? Ja viņi jau iepriek� ņem to vērā? Vai arī, ja man jautā? Nē, vissūrākais ir Ildi aizstāvība, it kā mani būtu skāris kāds apvainojums, it kā aklam jautātu, kāpēc viņ� neredz.

� Gribētos zināt, kāpēc nedrīkst pajautāt, cik man naudas!

Sinhroni pa�a balsi] viņ� dzird Tindes gau�anos: -_.T?^{ai tad} es reiz mū�ā nevaru kaut ko aizmirst majas?

N?^vļ^s ko, bet gan naudu, � līdi atsaucas un HfMd � Р*' ^3r Pukstu, Kā nogriezdama ceļu Tindes

� Man ir piecpadsmit forī�u. Desmitnieks un piecnieks, un apmēram divi forinti sīcenes. � �aņi nervozi vāc kopā naudu. � Se, Tinde!

Kabatā ir vēl sīknauda, bet tā slīd no pirkstiem ārā. Viņam dreb rokas.

� Neniekojies! � Ildi. satver �aņi roku. � Sametīsim, cik ir, tāpat kā vienmēr.

� .Nebūs tā kā vienmēr. Tagad es piemetī�u desmit, nē, laboju, piecpadsmit forintu plus nez cik filleru un pasnieg�u Tindei. _ .....

� Liecies miera, �aņi! � Ildi roka vel arvien ir uz zēna delma.

Sani slauka nosvīdu�o delnu. Slauka to kabatas pa-drēbē. Saujā desmitnieks, piecnieks un divi divdesmit filleru gabali. Ar otru roku viņ� vandās, meklēdams pārējo naudu.

� Es teicu, liecies mierā!

Ildi grib noturēt �aņi roku, ta�u zēns nepadodas.

� Ņem! � viņ� saka Tindei.

Cik�savādi skan pa�a balss! Aizsmakusi. ^Nikna, aizsmakusi balss, tāda kā sve�a.' "

� Nevajag! � Tinde pagrie�as atpakaļ un rausta plecus.

� Saki, �aņi, � vai tu atdarini Esteri? � Ildi nosodo�i uzrauj uzacis. �Kā tev varēja ienākt prātā?* jautā �īs uzrautās uzacis.

� Nevienu neatdarinu, ņem ta�u naudu, Tindei

� Sacīju, ka ne!

Viņ� dusmojas nevis uz Tindi, bet gan uz tēvu � Es Esmu Saimnieks. Uz visiem. Uz tēvu un Tindi, un-Ildi-izbrīnā uzrautajām, izsmējīgajām uzacīm, uz Esteri, sevi,, ma�īnu, Gabi galvas grozī�anu, uz visu pasauli. Dusmojas uz visiem un visu, ar niknu kustību nomezdams naudu uz Tindes sēdekļa.

� Tu. nu gan esi... � Tindei sprūk vaļā raudas.

� Nedariet ar_ mani tā! Ne jau es gribēju uz kafejnīcu.

� Es gribēju un gribu iedzert kafiju, bet tu kasies, cik kuram ir. � Ildi paklaudzina ar kurpes purngalu.

� Tūlīt izbeidziet! � Gabi taisni kliedz.

� Teiksi, ka es kasos? Gabi pajautāja tev, un tad es... � Tindei aizraujas balss.

� Ja jūs nebeigsiet to bezmaksas cirku, es tūlīt_ griezī�os atpaka], negribu nokļūt trakonamā. Jautājums izsmelts.

Gabi pagrie� radio ska|āk. Vīrie�a balss pilnā rīklē dārdina: *�

- Da�a jautā, Da�a tev pieder, Da�a iet pro-o-om ...

� Tinde, uz vietas izbeidz pink�ķēt. Nevaru ciesti � Gabi runā ērcīgi, tā kā caur zobiem. Pēc brītiņa viņ� piebilst: � Ņem piemēru no manis. Es neraudu pat vispretīgākajos gadījumos.

Ildi paliecas uz priek�u.

� Vai tev ir biju�i pretīgi gadījumi?

� Aha. Tik pretīgi, ka es sāku stostīties. S-s-stostīties. Es s-s-stostījos tik s-stipri, ka nevarēju iet s-s-skolā. Veselu ga-gadu.

� Liecies mierā! � Tinde lūgtin lūdzas. � Te var prātu zaudēt.

� Es tikai gribēju parādīt, kā tas bija. Pirmajā ģimnāzijas klasē es vēl stipri stostījos, vai ne, �aņi?

� Jā ... Otrajā jau retāk.

� Un nu esmu ticis tam pāri. Redziet, tā attīstās cilvēks. Ildi, vai tu gribi ko nolasīt man no smadzenēm ka esi tā pieliekusies?.

� Neprotu lasīt smadzenēs. Rokā arī ne.

� Mammai ir kāda paziņa, kas saprotot rokas līnijas, � Tinde mēģina smaidīt.

� Var jau būt, ka zīlē�ana rokā arī nāks modē tāpat kā horoskopi, � �aņi piebilst.

� Ikviena muļķība agrāk vai vēlāk nāk modē, � Gabi nosaka. Tad paliecas uz Tindes pusi. Tinde aizdedz man cigareti.

�- Sitas ūķis man patīk! � līdi atvelk rāvējslēdzi savai virsjakai ar ķengurkabatu ui1 kapuci un nomet gai�zilo pancku uz bluķēna, kas apdarināts sēdē�anai. _

Ap dzirnakmens galdu rindojas pieci tādi bluķa sēdekļi, māja te līdzās aiz nolaistām �alūzijām guļ.

*7 Brinum labi izskatās tas ritenis tur aug�ā kopā эг. meldru saini. � Tinde, acis samiegusi, skatās blāvajā piesaulēm /

� Vaī tas karājas no masta? � Ildi iekārtojas uz celma, ko pārklājusi ar virsjaku.

� No akas vindas, � �aņi atbild. Ja nemaldos, tur slienas neviltota akas vinda, sakārota ar ratu riteni. Plus oriģināls meldru sai�ķis diezgan no�ēlojamā stāvoklī.

� Tu nemaldies. ,Te atrodami visi lauku dzīves atribūti komplektā ar pilnīgu komfortu. � Gabi rotaļājas ar gredzenā savērtām atslēgām..

� Un vēl nav uzkritis nevienam uz smadzeņu poda? � Ildi skatiens rāda uz riteni.

� pagaidām ne. Rūpīgā tantiņa ir likusi to stipri pienaglot. � Gabi pagrie�as uz mājas pusi.

� Nemaz tik rūpīga nav, Ja ir iedevusi tev mājas atslēgu,.� �aņi sauo viņam nopakaļ.

~ Tavs humors te ir lieks.

Es tikai nesaprotu, kāpēc tava krustmāte ir nopirkusi māju pie Velences ezera? � Arī Tinde apsē�as uz bluķēna.

_ Pirmkārt, nekāda krustmāte, bet gan kūma, tikpat kā māte plus radiniece, otrkārt, ko nozīmē, kāpēc te?

� Tādā nozīmē: kāpēc gan ne pie Balatona vai Dona-vas kanjonā?

� Ak mūsu dzimtenes Venēcija tev nav pietiekami laba? � �aņi sirdī atkal kāpj aug�up piktums. Cik tā meitene resna, gandrīz vai plūst nost no bluķa ur visām pusēm. Kāpēc viņas omulīgi dudino�ā mamma nenoka�ā viņai nost kādus desmit kilogramus tauku? Viņi ar Tindi palika divatā, kamēr līdi un Gabi dzēra kafiju ceļmalas kafejnīcā. Tinde bija iespītējusies un nepieskārās uz sēdekļa nomestajai naudai. Beidzot Gabi desmitnieku iebāza kabatā, piecnieks bija ieslīdējis starp sēdekli un atzveltni. �Jūs esat smieklīgi, bet lūgties mēs neiesim,� Ildi uzsauca un aizgāja kopā ar Gabi.

Jā gan, mēs bijām smieklīgi, gan es, gan Tinde..,. �aņi vēro dūmakas klāto ezeru, dzeltējo�o meldrāju. No �ās kalna nogāzes viss rādās tik tuvu.

�Smieklīgi,� viņ� klusām atkārtoja. Tinde no ceļa malas slepus mēģināja novērot Ildi un Gabi, ta�u nebija* redzams nekas vairāk kā Vien aizkariem segtie kafejnīcas logi un durvju virinā�anās ciet un vaļā. Viņa stāvēja kā zemē iemieta, es staigāju �urpu turpu, un mēs nerunājām neviena vārda.

� Tagad tas modē, � Tinde turpina. � Nopērk lauku māju -un iek�pusi uztaisa tip top modernu. Es tikai nesaprotu, kāpēc tava tante labāk nepirka pie Balatona, � viņa spītīgi atkārto.

� Līdz �ejienei var ātrāk atbraukt. � Gabi jau ir iegājis mājiņā ar lieveni, atvēris logu, salicis rokas ruporā un auro Tindei: � Un, protams, no �ejienes ātrāk tiek līdz pilsētai.

� Man patīk tavs humors!¹ � Tinde smej.

� Labi, ka patīk. Ta�u humors tas nav. Tante patiesi zina, ka Velence pie Budape�tas ir tuvāk nekā Balatons. Nāciet nu! Lieniet iek�ā!

Visi sagā�as iek�ā.

� � Brr, cik te ledaini! � Ildi uzrauj mugurā virsjaku.

� Es ieslēdzu elektrisko sildītāju. Pēc piecām minūtēm jutīsi tīkamu siltumu.

� Pa piecām minūtēm var nosalt. � Ildi uzmet galvā kapuci.

� Ņemot vērā, ka atrodamies Venēcijā, klimats ir diezgan skarbs, � �aņi piebilst.

� Es nebiju sajūsmā. �- Tinde saviebjas.

� Par ko? � Gabi jautā, sildīdams rokas pie elektriskās krāsns.

� Par Venēciju. Par īsto.

� Kas tad tur neiekaroja tavas simpātijas?

� Puve�u smakā. � Tinde rausta degunu. Un vaikstās.

� Vizinieties Venēcijas gondolās! Lagūnu pilsēta! Saule, dziesmas, mīla! � Ildi dejo, augumu līgani �ūpodama.

� Pavadiet nedējas nogali Venēcijā! Barojiet balo�us! Mūsu ceļojumu biroju piedāvājumos ietverta balo�u baro�ana, � auro Gabi. � Ildi, vai tu esi piedzērusies, ka tā streipuļo?

� Mhm. Apskurbusi no Venēcijas.

�aņi vēro meiteni. Tērpusies zilajā virsjakā, viņa streipuļo it kā ap iedomātu laternas stabu. Ērmīgi klūp, atdarinādama dzērāju. Sabā� rokas kabatās, savelk lūpas �okurā, nopurina kapuci un ieurbj pirkstus matos.

� Palūkosimies, no kā būs jāpārtiek! � Gabi atkāpjas no elektriskās krāsniņas. � Ieskatī�os virtuvē.

Tinde iet viņam līdzi kā uzticīgs platmuguris aitu suns.

Ildi saka viņiem nopakaļ: \ ■

� Arī man Venēcijā nepatika. � Un turpina līgoties ap neredzamo laternas stabu. * �

� Puve�u smakas dēļ? � �aņi jautā.

� Nē. � Ildi purina galvu. � Kad mēs tur bijām, nekādas smakas, nebija. Tikai... Nekā sevi�ķa... Vismaz man Venēcija nav nekas sevi�ķs.

Viņa apstājas un atkal ieurbj pirR�tus matos.

� Kāpēc tu ma�īnā tā dullojies?

� Es nedullojos, bet.-

� Nav vērts. � Ildi papurina galvu. Tad ar spēju kustību izlobās no virsjakas.

Taisni kā izģērbdamās... �aņi jūt, ka ir nosarcis. Ildi it kā izģērbjas, kaut gan ir nometusi�tikai virsjaku . tāpat kā pirmīt mājas priek�ā. (It kā būtu glu�i kaila.) Ta�u viņai mugurā svītrains pulovers un pelēkas velveta bikses. ¹

� Nav vērts, � Ildi atkārto. �aņi grib viņu pievilkt sev klāt un noskūpstīt, bet pa durvīm nāk Tinde.

� Paraugieties, kādi pārtikas krājumi! �- viņa spiedz.

_ To saukt par krājumiem būtu vismaz neliels pārspīlējums. � Virtuves durvīs ir parādījies Gabi. � Kārba sardīņu, sālīti rieksti. Tēja ir, kafijas nav.

�� Tu varētu paziņot tantei, lai turpmāk savu pieliekamo apgādā labāk. � Ildi apsē�as, atliec galvu atpakaļ, izstiepj kājas uz priek�u.

� Viņai nemaz nav pieliekamā, ir tikai saldētājs, skaidrāk izsakoties, ledusskapis.

� �aņi, kas tev slēpjas mugursomā, ja nerunājam par kakao? � Ildi, galvu atgāzusi, runā kā no tāltālas zemes.

� Maize ar kerezetu¹, desa, � �aņi kaut ko norij, � un ābolkūkas.

� Kravājam ārā, � Tinde ierosina.

� Virtuvē, � Gabi nosaka. � Nav patikas te sāk� lielo tīrī�anu.

� Virtuvē ne. Arā saulītē, � Ildi noskalda.

� Ar tevi ir gājis bojā ģenerālis, � Gabi piezīmē.

� Cik biezas rikas! � Tinde pārmeto�i iesaucas, �ķiet,

kas maisījums� īpatnējs⁴'sviesta, siera, maltas paprika viņa no �ejienes, Velences ezera piekrastes, tēmē pārmetumu Ģuriku tantei, kuru viņa nemaz nepazīst, kāpēc tā ir griezusi tik biezas maizes rikas.

� Man nav bada diēta, � �aņi cērt pretim. � Man tā nav vajadzīga.

� Mīļi lūdzu, liec man micrul � Tindes sejā āda saspringst kā uz pu�u sprāg�anu. � Kas tev daļas gar mani?

� Nekādas. Absolūti nekādas.

� Tu nekā cita nedari, kā vien nerro mani. Visu ceļu.

�� Izbeidziet ta�u! � Gabi aizspie� ausis.

Arī mans ēdamais at�ķiras no pārējā ... �aņi drūmi blen� uz dzirnakmens galdu. Tindei līdzi plāni griezts �ķiņķis, kemembersiers un divi apelsīni, Ildi � sālāmi desa un �etri banāni.

� Un tavi krājumi, Gabi? � Ildi pa�ķielē uz izstīdzēju�o zēnu,

� Mēteļa kabatā nedaudz iesākta riekstu �okolādes tāfelīte un divas darbīgas rokas, kas piegādās ēdamo mutei.

Pat mūsu pārtika ir da�āda ... Tēvs apgalvo, ka bērni jāaudzinot dzīvei, māte piekrīto�i māj, nedrīkst runāt pretim, varbūt viņai tas pat neienāk prātā. Tomēr es aiz kauna zemē ielīstu, ja būtu paņēmis līdzi tikai iesāktu riekstu �okolādi, Gabi vēl smīkņā un piemin darbīgās rokas, ar kurām stūķēs ģīmī. Un tai taukupiekai pat īstā Venēcija nav diezgan laba. Keke�i vasaru bija ielūgti pie radiem �veicē, viņi reizēm staigā ar vienu d�udi, reizēm ar citu un neko neņem galvā. Kur ir tas noslēpums, kāpēc _a da�i nekad nekā neņem, galvā?

� Vai tas ir joks? Darbīgas rokas, mazliet riekstu �okolādes un vairāk nekā? � Ildi jautā.

� Nevis joks, bet skarba īstenība.

� Badā nenomirsim! � Tinde iespurdzas un aptver ceļgalus. *

�aņi noskatās. Tā Ildi mēdz tupēt, ceļus uzrāvusi, Tinde viņu atdarina. �Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim.� Puk�ķes teiciens.'Tik dumji aforismi viņai ļoti piestāv' Ta�u �oreiz �is teiciens ir vietā.

� Burvīgā Tinde mūs nomierināja: badā nenomirsim. Bada nāve mums nedraud.

Tinde nenolai� no Gabi savas apaļās, brūnās acis.

� Netēlo, Gabi, tas sāk nogurdināt. � Ildi viegli no-, �āvājās par pierādījumu, ka Gabi ir nogurdino�s.

no�? ^Neka' ^neesmu apgalvojis, ka spētu būt u�jautri-

� Ta�u reizēm tu tāds esi. � Ildi vēro vēso vēla rudens saules spozmi. � Ko darīsim pēc ē�anas? � Un, _z atbildi negaidīdama, turpināt *� Vislabāk būtu kāpt aug�ā uz skatu torni, no turienes atpakaļ uz ma�īnu, ar ma�īnu lejup līdz ezeram un paplun�āties gar krastmalu. Un, beidzot, kaut kur pasēdēt. Man gribētos tādā pagāniski draņķīgā vietā.

� Necik tālu ir tāda vīna bufete. � Gabi knik�ķina pirkstus.

__ Tu nevari dzert, tev jābrauc. � To saka visi' trīs rejze. vaj _{es af vār(}jjņ_{U esmu} sacījis, ka gribu dzert? Uz bufetes durvīm rakstīts: dabūjami silti un auksti sed-vi�i Sedvi�i bez �n�, tomēr silti un auksti.

' K_ad tu redzēji to uzrakstu? � līdi jautā.

� Kaut kad septembrī.

. patlaban ir novembra beigas, ja tēv vēl nebūtu-zinams^on^ēr � _cjfc _saulaina novembra nogales svētdiena! Tur var dabūt arī ceptas zivis.

� Lai dzīvo ceptas zivis! � Ildi pavicina roku. � Es vārī�u tēju. Gabi, iznes �etras tases! Ceru, ka te atradīsies �etras tases. Tu, �aņi, dzersi kakao vai tēju?

� Tēju tāpat kā citi.

� Labi. Katram iznāk pa banānam.

� Es nevēlos. � Tinde nopū�as.

� Ko tu āksties? Pārgājienā nekritīsies.

� Nevajag.

� Tad sadaliet ceturto banānu trīs daļās!

� Tu esi augstsirdīga. � Gabi pamāj. � Ceturto banānu trīs daļās! Augstsirdīgā un taisnīgā Ildi.

� Jā, esmu augstsirdīga un taisnīga. Jau sen to zinu.

Tēja ir gatava, Ildi ielej visiem. Gabi atnes cukuru un karotītes.

� Es nekad nelieku pie tējas cukuru, � Tinde deklarē. � Angļi arī neliek.

�aņi maisa tēju un iedzer malku.

*� Izņem karoti no tējas! � Ildi uzsauc. �* Tu dzer kā sētnieks.

�aņi nosarkst. Pat tēju es dzeru citādi nekā viņi.

� Vai tu lasi grieķu mitoloģiju?

Ildi noko� kumosu �ķiņķmaizes, viņai pilna mute, viņa purina galvu, ka nelasot, un tikai uzrautās uzacis un skatiens pau� zobgalīgu izbrīnu, sak, atkal Gabi. demonstrē jaunu pagriezienu. Un arī kustībā, ar kādu viņa paceļ zodu tā mazliet izaicino�i, ir lasāms: es tev jautāju, no kā tu sāki tā stostīties, ka nevarēji iet skolā, un tu nevis atbildi, bet interesējies, vai es lasu grieķu mitoloģiju.

Ildi atspie� kreiso elkoni pret dzirnakmens galdu un paliecas uz priek�u.

Ildi reizēm tik dīvaini jautā... �aņi ēd ar kerezetu apziesto maizi. Man jautāja, kāpēc es tēvam neesot pateicis, ka svētdiena pieder man, un kāpēc mēs virtuvē neierīkojot tvaika novadītāju.

Ildi norij kumosu un nu vārdiem apstiprina to, ko jau pauda viņas seja:

� Mitoloģiju es nelasu, mani tā neinteresē.

Ja tagad es sāktu tā: ja neesi lasījusi, kā vari zināt ka neinteresē? Ta�u nesacī�u nekā. Klusē�u. Klusē�u, jo.. It kā es būtu no viņas atkarīgs. No Ildi esmu vairāk atka rīgs nekā no jebkura cita. Ja pārējie to zinātu, viņi man izsmietu. Mūsdienās pieņemts izsmiet tos, kuri stipri mīl Arī par Tindi smejas. Un Estere? Viņa dro�i vien mī mani. Par viņu nesmejas neviens. Viņa ir cieta. Zina, kj izturēties. Tindei nav tādas stājas. �Sunītis luncina asti,: Estere reiz nicīgi izteicās par Tindi.

� Grieķu mitoloģijā darbojas tāds �alis vārdā Prok rusts. � Gabi jau ir ticis līdz ābolkūkai. � Prīmā, -viņ� novērtē. �� Tavas mammas rokas būtu jāapzeltī, �aņi

Tātad �is Prokrusts esot bijis viesmīlīgs zellis, paturējis pie sevis ikvienu, kur� iegriezies pie �ā. Un �im esot bijusi pa�taisīta gulta, kurā viesi guldījis, un, ja'daba mīļo viesi bijusi izveidojusi garāku nekā gulta, tad �is no�ķēlis tādu gabaliņu nost, lai viesis ietilptu �ā roku darinājumā; ja mījais viesis bijis īsāks, tad �is to stiepis tik ilgi, līdz viesis sasniedzis vēlamo garumu. Nu jūs varat iedomāties cik apmierināts jutās Prokrustonkulis � visi mīļie viesi mats matā vienādi� Tas apmierinātais Prokrustonkulis ir profesors Majdiku tētis.

� Un? � Ildi atbalsta zodu rokā.

� Un īstenībā-ar to pietiktu, lai puikam mazie vār tiņi būtu ciet. Bet ar mani iznāca citādi.� Biju sabojājis

^manI P^a'aida no skolas uz māju, un es atradu pie mammas,.. Nu, kādu cilvēku... Situācija bija nepar-protama.

� i ^beidzi � �aņi nomet tāsī uz galda tā, ka noklaudz.

� Kāpēc? Nu jau nāks tas sevi�ķais, kā Puk�ķe saka, kulminācijas punkts. Sī notikņma kulminācija.

� Tas nevienu neinteresē! Nevienul � �aņi griezīgā balsī sauc.

Gabi ie�ķībi paraugās viņā, bet tikai vienu mirkli. Tad klusām, ta�u noturīgā balsī turpina)

� Es jautāju: ma-ma-mamma, ka-ka-kas tas ir? Laikam rādīju absolūta analfabēta seju, jo drīz vien mani aizstiepa pie. psihiatra. Īstenībā nevis mana analfabētiskā izskata pēc, bet tāpēc, ka nespēju neviena vārda izdabūt, ja man tā uznāca. Nav tīkami kla-klausīties s-s-stostī-�anos.

Tinde iespiedzās)

*� Nē nē! �

� Ko* nozīmē �nē�? Es stostījos un kā vēl, �aņi mans liecinieks. Starp citu, ja ticam nostāstiem, tad papiņ� Prokrusts arī neesot laulāto uzticības paraugs.

� Esi tik laipns, izbeidz �o tēmul � Ildi sāk lobīt

banānu. . _� . i-j

� Bū�u tik laipns, ja tu mani laipni palūdz.

Sani stingi blen� gaisā. Pa -kalna nogāzi aug�up rāpjas� vīnadārzi. Kailas vīnstīgas pie mietiņiem. Ja labi apdomāju, tēvs �- Es Esmu Saimrtieks � arī ir no Prokrusta slakas. Arī viņ� gan grie�, gan stiepj, lai iegūtu tie�i iecerēto lielumu. Ta�u mūsu mājās ir glu�i citādi. Tur ir pilnīgi cita situācija. Sausmīgi/ka Gabi māte... Arī tad būtu �ausmīgi, ja Gabi tikai nojaustu, turētu aizdomās. Būtu briesmīgi pat tādā gadījumā, ja Gabi nekā nezinātu.

Pēk�ņi viņu aptver līdzjūtības vilnis. Viņam �ēl Gabi. Gabi augstprātīgais smīns, vienaldzība, veids, kādā viņ� visu noniecina, nu rādās esam uzspiesta loma, ko Gabi tēlo. Viņam �ēl Gabi kalsnējās sejas, izspūru�o, gai�o matu, spalvu slotiņai līdzīgās galvas un tievo stilbu. Pēk�ņi viņ� vēro Gabi no aug�as, �ķiet, dro�ības izjūta uzsviedusi viņu milzum augstu, � nē, ar mani tā nevar gadīties^ pie mums nekad.

Kāpēc Gabi māte ne�ķiras, ja jau... Kāpēc Gabi vecāki ne�ķiras? Un viņ� pēk�ņi ierauga savu māti, kas rīta-svārkos skrien pie durvīm, dzird viņu sakām: �Gaidīju mājās vīru, pārnāca dzērājs...� Un otrā rītā, kad tēvs bija atskurbis, māte sacīja: �.la tu, Jāni, vēlreiz tā izdarīsi, tad es no tevis �ķir�os. Bērnus tiesa piespriedīs man.� Tēvs nomurmināja apmēram tā: lai māte runājot tad, ja vēlreiz viņu redzē�ot iedzēru�u.

Gabi vecāki... Vecāki nedrīkst tā rīkoties. Taisnība, ari Keke�i �izmēģina� katru skuķi, ko vien var, ta�u tas ir citādi. Keke�i ir puikas, viņiem nav ģimenes, ta�u, ja puisis vai meitene tā pierod �izmēģināt� vai skraidīt ar visiem pēc kārtas, tad var gadīties, ka viņi tāpat rīkosies, arī būdami ģimenes cilvēki. Varbūt Gabi vecāki...

Agrāk es par tādiem jautājumiem strīdējos ar Esteri. Bet nu Estere vairās no manis kā no spitālīgā. Vairās vai nu ienīzdama, vai arī vēl arvien mīlēdama. Ta�u viņa sacīja, ka ikviens izvēloties pats.

� Ja būsiet paimeitiņas, tad es citreiz arī pastāstī�u ko no mitoloģijas. � Gabi piespiesti smīn un uzplāj abām meitenēm pa delmu.

� Atsakos. Ēdiet ta�u banānu! � Ildi izstaipās. � Apnicis te tupēt. Tinde, to apelsīnu pa ceļam. Piecās minūtēs, jāieved kārtība.

Gabi ceļas kājās.

� Ja nenāksim atpakaļ uz māju, tad es izslēg�u elektrisko krāsni. _f

� Es teicu, ka man vīnu net � �aņi skatās savā �ķīvī.

� Vai gribi vadīt ma�īnu? � Tinde to domā pa jokam, pat mazliet iespurcas.

� Kas tev atgadījies? Citreiz tu ņem iek�ā diezgan glītu porciju. � Ildi aplaiza no eļļas spīdīgās lūpas.

�aņi neatbild. Viņ� veicīgi- ēd zivi.

Nav iespējams paskaidrot, kāpēc viņ� nevēlas dzert, vīns viņam gar�o, un �inī ieskrietuvē ar alkohola dzērieniem netaisa cirku kā �Sarkanajā ezī� vai �Vecajā parlamentā�. Vīns viņam gar�o, tomēr nedzers. Zivs � tas ir. kas cits. Likumīgi. Pusdienām salika ēdamo kopā, un Gabi pamatīgi locīja iek�ā, kaut gan bija atvedis tikai iesāktu riekstu �okolādes plāksnīti. Ar ceptu zivi tātad viss kārtībā, bet vīns ...

� Piesakies, kad prāts būs atgriezies, � Ildi uzplīk�ķina viņam pa plecu. � Tad saskandināsim.

� Jocīgi tā stāvot ēst. � Tinde noslauka lūpas un iemet pēdējo malku vīna.

� Kāpēc jocīgi? Vai tu nekad neesi tāda vietā bijusi? � Ildi jautā.

� Tādā vēl nekad.

� Nu būsi pamēģinājusi, � Gabi saka.

� Kolosāla vietiņa. � Ildi, kā fotografēt gribēdama, skatās apkārt pa ieskrietuvi, kas smar�o pēc zivs, vīna un dūmiem. � Man patīk tādas mazas, draņķīgas vietiņas.

Ildi divi priek�zobi izvirzīti.uz āru. To redz galvenokārt, kad viņa ēd vai smejas. Sie divi zobi tā kā gribētu atkost gabaliņu gaisa. Caur taukaino ceptu zivju smar�u, skābenajiem vīna izgarojumiem un cigare�u dūmiem �aņi uzsūc vieglo aromātu, kas plūst no Ildi. Ari Tinde lieto smar�as vai odekolonu, ta�u tas ir citādi, reizēm cauri jūt sviedru smaku. Nebūtu viņa tik resna, varbūt nesvīstu,, kaut gan � kas to zina ... Uztraukumā t-a�u... Arī man delnas bija miklas, kad ma�īnā sviedu to naudu. Piecnieks, ko tēvs iedeva rezervē, ieslīdēja starp sēdekli un atzveltni. .

Ildi-balss pamodina domu par naudu, ka� lidoja uz ' sēdekli.. . C

� Dzer�u vēl vienu glāzi! � viņa saka.

� No kā? � Gabi jautā.

� No glāzes. Vēl divsimt gramu no glāzes. Skaidrs?

� Kaut jel zinātu, no kā tu maksāsi. Mums vajadzēs uztankoties. Vai skaidrs?

Ildi smaida. Un papurina galvu.

� Ladā ir rezerves tvertne. Piecu litru tilpuma. Nopirksim tikai tik daudz, lai tiekam līdz mājām. Skaidrs.� Un viņa ar glāzi rokā iet uz kasi.

� Paņem �eku man ari, � sauc Tinde.

� �aņi, vai tev vēl prātiņ� nav atgriezies? � Ildi iedama pār plecu pajautā. . ' -

� Tā izskatās. � �aņi atkal redz, kā metāla ripiņas ma�īnā lido uz priek�u, un domu sēriju noslēdz tā: to pieeforintu gabalu es nemeklē�u. Neurķē�os tur. Nē!

līdi nāk atpakaļ ar diviem �ekiem, vienu no tiem iespie� Tindei rokā.

� Esi tik laipna un papūlies pēc vīna aiziet pati. Divreiz divsimt gramu man nedos.

� Manai mammai tart skaidrosi tu, kāpēc ma�īnā izbeigusies rezerves degviela. � Gabi purina roku. Tā ir lipīga.

� Esi mierīgs, paskaidro�u tavai mammai. Man ļoti patīk sen�iem paskaidrot. � Ildi iebā� roku pleca pakārtajā somiņā. � Se tev papīra mutautiņ� par salveti.. � Viņa izrauj mutautiņu un pasvie� to Gabi. � Nevainojami tīrs.

� Tāpat kā tu.

� Protams, tāpat kā es.

Abas meitenes .stāv pie bāra pults, �aņi redz tikai Ildi galvvidu un platā, svītrotā pulovera segto roku, Ildi augumu aizsedz Tindes kuplās miesas.

Gabi atstumj �ķīvi, mazliet saviebjas, pagrie� muguru zivs asakai ar stāvus saslietām ribām. � �aņi, atpakaļ braucot, sēdi man blakus.

�aņi ar izbrīnu veras viņā.

� Tinde man krīt uz nerviem. Gandrīz vai nost rij ar acīm.

Taisnība ir. Rij gan. Ta�u Gabi nav diez cik kārdino�s kumoss. Izstīdzējis zeņķis, taisni kauli grab, bijis viņ� meitene, tad tā albīnbaltā āda vēl kaut kā piestāvētu, bet puikam ...

� Visu laiku spie�as man klāt. � Gabi skumīgi �ūpo spalvu slotiņai līdzīgo galvu. � Nervi neturi

Ir grūti izturēt, ja virsū gā�as skuķene, ko puika nemaz negrib. It īpa�i, ja �alim jāvada ma�īna. Vārdu sakot, Gabi ir ķezā; viņam Tinde tik ļoti nepatīk, ta�u tā gā�as virsū ar savām treknajām miesām, bet Gabi ir jāvada ma�īna. Jā gan, �ādu stāvokli var nosaukt tikai par ķezu. Ta�u Tindes naudiņa ir Gabi pa prātam. Un tā tul-linā�ana arī. Bez �aubām, reizēm arī tā. Tāpēc nevajadzētu par Tindi tik skarbi izteikties.

Fi-īt, ja tēvs � Es Esmu Saimnieks � zinātu, cik bie�i Tinde pabā� naudiņu Gabi.

� Tu sēdēsi man blakus, � Gabi pieliek punktu. � Ar meitenēm es to sarunā�u. Tas nozīmē � ar Tindi, jo ar Ildi jau ir sarunāts.

Tātad viņ� ir Tindi nodevis ari Ildil Savukārt ir taisnība, ka Tindi nemaz nevajag nodot, ikviens ta�u redz, kā �ī meitene iegrābusies Gabi. Tomēr nevajadzētu pret viņu tā izturēties. Ta�u Tindei tā, vienalga, ir labāk nekā būtu, ja Gabi viņu atstātu. �Katram tiek tāda vieta, kādu tas pelnījis,� sacīja Caba Keke�i. Izteica tā, it kā uzska-tītu �o stāvokli par dabisku. Varbūt tas patiesi ir dabisks?... Vai var samierināties, ka labākā vieta arvien tiek varenākajam un neaizsargātajam nākas sarauties? Ka saraujas tas, kur� ļoti mīl, tikai tāpēc, ka mīl. Este-rei viegli. Viņa nekad nenonāktu tādā situācijā kā Tinde. Estere reiz izsacījās, ka viņas mīlestība izbeigtos, ja viņai nāktos vilties mīlamā cilvēkā. �Tu nolemtu, ka vairs nemīlēsi, un ar to cauri?> es jautāju. Estere purināja galvu. �Nē. Tas notiktu pats no sevis, �aņi. Man pret to cilvēku rastos tāda nepatika kā pret lielu ne... nelaimes �upu.�

Estere mani nosauca par gļēva rakstura radījumu, tātad jūt nepatiku arī pret mani. Ta�u var gadīties, ka viņa to meta man acīs tikai aiz dusmām vai sarūgtinājuma un īstenībā nemaz nedomā, ka esmu gļēvulis, tātad... Jā, tad viņas mīlestība nav izbeigusies. Bet kāpēc viņa skatās manī kā tuk�a gaisā? Ja Estere būtu iedomīga, tad es saprastu. Ta�u viņa tāda nav. Es viņu pazīstu. Bet nez vai. Nevienu es nepazīstu pa īstam, pat sevi ne. Nebūtu redzējis Ildi saraudātām acīm, nekad nebūtu iedomājies, ka viņa ir vāja.

Tuvojas slaids pā�s sudraba ķiveri galvā, vīna glāzi rokā. Tam seko Tinde. Blakus viņai nevar izspraukties gar galdiņiem.

Cik neaizsargāts un kails ir Ildi kakls, kad viņa, galvu atgāzusi, lēni malko vīnu. Glāstīt, skūpstīt, sevī uzsūkt �o kaklu!

� Tas bija baudījums! � Ildi glāze noskan pret galdu. � Tu, �aņi, nezini, ko esi zaudējis, � Tinde saka. �aņi viņu noskata no galvas līdz kājām.

� ja jau nezinu, tad nav tik slikti.

� Par vīnu izbeidzam! Tinamies proml � Gabi-jau komandē pat �aņi.

Arā viņus apņem vēla rudens novakares miklais gaiss, tikpat kā uzklāj mitru apsegu.

� Tinde, tu pakaļējā sēdeklī, � Gabi norīko, kad visi jau pie ladas. � �

� Es priek�ā ... � Tinde taisās vērt vaļā priek�ējās durvis.

� Nē, tu aiz muguras. Blakus Ildi. � Gabi ietrau�as savā vietā. � �aņi sēdēs man līdzās, lai ieskatītos, kā vadāma ma�īna.

� Bet es ta�u arī � � � Pēc skolas beig�anas es dabū�u ma�īnu. , , . . .

� Tas būs pēc -skolas beig�anas. Bet tagad ir tagad �aņi, nāc!

Ildi iemetas pakaļējā sēdeklī. Un.sauc:

� Tinde!

�aņi pamet skatienu uz violeti pelēko debess pamali.

� Apmācies. Pilnīgi apmāku�ās debesis.

Un viņ� iekārtojas blakus �oferim.

Motors sāk mun āt.

Un nu Tinde var palauzīt galvu, kur� to vietu maiņu izdomājis � Gabi, līdi vai es ...

�aņi, reizēm kaut ko sacīdams pār plecu, iesāņus vēro meitenes. Tinde ko� lūpās, stingi blen� taisni uz priek�u, Ildi vienaldzīgi lūkojas pa logu, vēro ceļu, ko lietus dara tum�u un spo�u. Tindes seja it kā viļņojas. Plata, viļņojo�a seja. Tinde ko� lūpās, �ķiet, nupat, nupat raudās. Vai esmu galīgi stulbs, ka �ēloju? Velencē pie tās mājas man bija �ēl Gabi viņa stostī�anās dēļ... Patlaban esmu nikns uz Gabi, man �ēl tās taukupickas. Kāpēc man pastāvīgi kāda �ēl? �Zini, �aņi, tētis ir zaķa pusē, ja zaķi medī, turpretim, ja zaķis grau� kāpostus, tad � kāpostu pusē,� � tā sacīja Estere. Varbūt esmu līdzīgs Esteres tētim. Dvēseļu radniecība! Bijis viņ� mans tētis! Diem�ēl cilvēks nevar izvēlēties sev ģimeni. Tomēr arī manā tēvā ir kas labs, ja es tā apdomāju, nebijis tikai no Prokrustu slakas.

Būtu jāapliek dro�ības josta, ta�u atkal var nepaveikties, tad Ildi man uzkliegs. �odien jau divas reizes skoloja. Tu dzer kā sētnieks. Sētnieku nemaz nav, ir namu uzraugi. Vajadzēja pajautāt: kur- tu uzzināji, kā viņi dzer? Varbūt ir kāda statistika par namu uzraugu tējo-�anu? Protams, vajadzēja tā pajautāt, augstprātīgi, zobgalīgi, ta�u es klusēju. Kā jau radis.

Logu tīrītājs veicīgi darbojas.

� Parasta lietusgāzīte, � Gabi konstatē.

� Nevajadzēs mazgāt ma�īnu, lietus onkulis nomazgās tavā vietā, � �aņi piemet sīku zobgalību.

� Kā tad. Pārbrauksi ar ideāli tīru lādu. Iepriecēsi mammu. � Ildi pavelk ar pirkstu pa nosvīdu�o logu.

� Pārbrauksi ar lādu, iepriecēsi mammīt. Lada gandrīz iek|aujas ritmā.

� �aņi, ar tevi iet bojā dzejnieks. � Ildi ar pirksta galu velk uz rūts lokus un svītras. Un skatās neredzamā zīmējumā uz stikla.

� Kāpēc Iet bojā? � �aņi uztver mesto izaicinājumu.

� Cerēsim, ka dzejnieks tevī ir gājis bojā, � Ildi smīkņā. - .

� Nenieciniet Saņil Viņ� iekļāva ritmā lādu, � iejaucas Gabi.

Visi smejas. Korī skandē: �Pārbrauksi ar lādu, iepriecēsi mammu.�

�aņi kaitējas ar jostas metāla slēdzi. Ildi smieklos dzirdams, ka skaņas virpuļo dejā, bet Gabi smiekli skan kā spalgs, aprauts zviedziens. Tinde? Tinde smej neskanīgi un tuk�i... Velns parāvis, atkal man viņas �ēl? Viņa ta�u uzrāva degunu, runādama par puve�u smaku Venēcijā. Kāpēc es esmu tāds savādnieks, tāds neiedomājams eksemplārs? Priecājos, ka esmu absolūts teicamnieks, un skumstu, ka 2oltam nekad neveicas, kaut gan viņ� |oti cen�as. Tomēr es viņu nemaz tā īsti nemīlu. Un sportā tāpat. Ir labi, ja mūsu komanda uzvar, es ar visu sirdi esmu mūsējo pusē, ta�u man mazdrusciņ �ēl pretējās puses zaudētāju. Varu just līdzi jebkuram, kas cen�as. Protams, ja viņ� nav galīgs riebeklis.

Uz tum�ā, platā ce|a kā divas sarkanas acis spīd pa priek�u brauco�ā folksvāgena gabarītugunis, ladas pro-, �ektori slauka prom arvien biezējo�o krēslu. Kad tiksim līdz Ostapenko piemineklim, būs jau glu�i tum�s.

No tumsas iznirst zemas, pa pusei krēslā izkusu�as mājas, to apgaismotie logi svie� uz ceļa gaismas paltis. Būtu labi sēdēt līdzās Ildi, tomēr nav �ēl, ka sē�u te. Ildi �odien ir daudz dzalstījusi pirmām kārtām Tindi, bet tika jau man arī. Varbūt tāpēc tik piekasīga, ka iedomājusies: es sevi turu par nezin ko. Muļķības, tā iedomāties viņa nevar. Esmu priecīgs, ka varu viņai palīdzēt. Palīdzētu arī tad, ja viņa būtu muļķe. Ta�u Ildi nav muļķe, ■ viņai ir prāts.'Ar viņu var runāt par visu ko � par filmām, sportu, dzīvi, ceļo�anu. Par ceļo�anu... Nu jā, īstā Venēcija arī viņai neesot patikusi, ta�u ikvienam ir tiesības sacīt: man tas vai tas nepatīk. Tie�i tādos izteicienos atklājas patstāvīgi uzskati. Un Ildi neraustīja degunu kā Tinde. Varbūt arī es nejūsmo�u par Venēciju, ja reiz nokļū�u Itālijā. Nokļū�u. Tikko bū�u stājies darbā un pats nopelnī�u sev maizi, arī es ceļo�u. T^�u es vispirms iepazī�os ar Skandināvijas valstīm.

Ma�īna no vijīga līkuma iegrie�as taisnvirziena ceļā. Kāda kravas ma�īna ap�ķie� priek�ējo stiklu ar dubļu �ļakatām.

� Vajadzēs kaut kur palūgt ūdeni logu tīrītājam, � Gabi saka.

� Vai tad tu izbraucot nepaskatījies rezervuārā? � �aņi jautā. �

� Tu uzminēji.

� Tu nu gan esi vējains radījums. � Ildi acis pazibsni.

� Vai tu tikai tagad to atklāji?

� Nē. Esmu to atklājusi diezgan sen. � Ildi atlai�as sēdeklī ar tādu kustību, it kā taisītos ieurbt galvu atzveltnī. � Ziniet, tas lētais krodziņ�, kur ēdām ceptas zivis, bija tik jauks, � viņa runā sapņainā balsī. � Es dievinu tādas mazas vietiņas. Un vīns... Tas nu bija... Viņa savelk lūpas �okurā, pieliek pie tām divus pirkstus un pamet skūpstu atmiņām par vīnu.

� Nebija tas vīns diez kāds, � Tinde protestē.

� Tu ta�u arī izrāvi divas glāzes.

� Nu jā, pēc ceptas zivs. Manuprāt, vīns tik labi gar�oja tās zivs dēj.

� Absolūti vienalga, kāpēc, ka tik gar�īgs. � Ildi parausta plecus. � Ja es kaut ko atzīstu par labu, tad tas ir labs, kamēr man tāds liekas.

� Cik jauka filozofijai � Gabi iespurdzas. � Gan mazliet kliba, bet tas nekas, nebūsim sīkumaini.

�aņi ieurbis skatienu ceļā. Priek�ā sarkani gailē folks-vāgena gabarītugunis. Kāda gan varētu izskatīties Ildi tobrīd, kad sacīja: ja atzīstu ko par labu, tad tas ir labs, kamēr man tāds liekas.

� Laikam tā vadīsim viens otru līdz Pe�tai � mūsu lada un tas folksvāgens, � viņ� ierunājās. ₄

(Cik nesakarīgi es p|āpāju. Un kāpēc �mūsu lada�? Kāpēc?!)'

� Var gadīties, � Gabi strupi atbild. Tad pasniedzas kabatā pēc cigaretēm. � �aņi, padod uguni! Vajadzēja ar uznākt tam lietum!

� Vai nevajadzētu lēnāk? � Tinde jautā. � Ceļ� ir slidens.

� Es neesmu gliemezis.

� Un nevajag. � Ildi papurina galvu. � Man nepatīk glieme�i.

Pa radio skan mūzika kā parasti piecos. Ildi sakrusto kājas, atbalsta galvu pret atzveltni. Mūzikai cauri au�as motora klusā dūkoņa. Krēsla izplūst, atritina vakaru, lēni apsedz apkārtni. Ceļ� it kā viļņojas. Tie�i priek�ā folks-vagens pēk�ņi sāk palēnināt gaitu, Gabi nospie� bremzi, folksvāgens apstājas. Lada slid.

� Bremzēt � Ildi kliedz. � Lops tāds!

Gabi "krampjaini spie� bremzes pedāli.

�aņi dzird spalgu spiedzienu. Tinde spiedz.

�aņi apziņā tas viss iespie�as vienā acumirklī. Laiks ir izpleties. Mirklis ir izstiepies. Kā fotoaparāts sekundes da|ā spēj fiksēt ainavu, tā viņa apziņā iespie�as: apstājusies ma�īna (dzeltens folksvāgens), sarkans stopsignāls, ceļmalas josla, mikli samelnējis ceļ�, uz ceļa balta vidus- -līnija, violeti brūns, aparts lauks, lauka malā gar ceļu rindā, nokrauti sniega aiztures vairogi (tik tikko saredzami), tālāk � izklaidus gaismas punkti.

Viņ� kā magnetofona lente fiksē skaņas.

� Bremzē!... Lops tāds! � kliedz Ildi. Tinde spiedz. Magnetofona lente �aņi smadzenēs fiksē skaņas.

� A-a-ak! � Lente ir fiksējusi arī Gabi stostīgo izsaucienu un jaunus �ausmu kliedzienus aiz muguras.. Fotoaparāta objektīvs smadzenēs palielina ma�īnu (dzelteno folksvāgenu), kurā viņiem neglābjami jāietriecas. Drausmīga dzeltena masa. Drausmi nekustīga un masīva. � A-ak! � kunkst Gabi,

�aņi dzird dārdo�u brīk�ķi. Un izlido no vietas. Spalgs me�onīgu skaņu jūklis � klaudzieni, �ķinda, brīk�ķi. Briesmīgs trieciens. Briesmīgi sāp.

Klusums. Viņ� grib kustēties,�bet nevar. Pa seju, pa visu-miesu tek kas �ķidrs.

Asinis, viņ� domā. Nelaimes gadījums. Esmu sasities. Nedabisks klusums. Varbūt esmu k)uvis kurls. Nevaru pakustēties. Avārija.

Sāpes atlai�as. Bet nu ir nespēks. �aņi reibst. Tik stipri reibst, ka jāver acis ciet. Tāds nespēks, ka negribas kustēties. Un viņ� lēni slīd lejup bezgala tumsā.

�aņi dzird Ildi balsi, laikam tā sauc viņu no liela tāluma, jo ir tik tikko sadzirdama.

� �aņi! Nekusties! Tūlīt būs ātrā palīdzība. Viņus jau izsauca. Vai dzirdi, �aņi?!

Viņam gribas atsaukties Ildi, bet viņu māc ārkārtīgs gurdums. Augums it kā lido un tomēr ir tik smags. Zodā duras kaut kas ass. Ja pakustinātu galvu, tad varētu izņemt. Vajadzētu pacelt galvu, pakustināt roku, ta�u viņ� jūtas tik noguris. Vispirms jāsaņem spēki. Tas asais tik ne�ēlīgi duras. Laikam stikls, kāda �ķemba. Laikam logs izsists. Viņ� grib sacīt, lai izņem viņam no sejas to aso, smailo kaut ko, lai paceļ galvu, Varbūt viņ� pat saka, bet viņi nedzird.

�■ Zaudēja samaņu, � līdi balss aizlūst.

Viņam gribētos Ildi nomierināt, sacīt, ka ir pie sama ņas. Viņ� paver muti, bet nav spēka runāt. Dos zīmi ar acīm, ar skatienu.

� Atvēra acisl

Ildi seja noliecas pāri viņam un tūlīt zūd tumsā Balss skan no liela tāluma..

� Nāca pie samaņas. Saņil...

Atkal pavīd Ildi seja. Tā virmo. It viss grie�as kā karuselī. Arī tumsa. Tikt nost no �ā reibino�ā karuseļa.

Lada ar labo spārnu ir ietriekusies folksvāgenā.

No trieciena pirmā at�irgst Ildi.

Viņai priek�ā �aņi pusguļus, pussēdus saļimis stikla �ķembās. No viņa nekustīgā auguma tek asinis, asiņu svītra no galvas, no auss, asinstraipi uz zaļā pulovera. Gabi sakņupis, uzkritis uz stūres, raustās neskanīgās elsās, Tinde brēc: _e '

� Mana roka!

Ildi pamet skatienu uz savu roku. Smeldz. Būs zilums, ierauta gara skrīpsna. Pārsies pati. Tad viņa paliecas uz nekustīgā auguma pusi.

� Saņil... � Viņas pirksti sniedzas pie zēna asinīs salipu�ajiem matiem, bet tūlīt atraujas atpakaļ. Viņa nodreb.

No folksvāgenā, kam saplacināts pakaļgals, izlec vīrietis, aiz viņa sieviete. Vīrietis atrauj ladas labās puses durtiņas.

� Nu tad nostrādājāt! Neievērot distanci!... � Viņa . skatiens atduras pret asiņainu, nekustīgu ķermeni. Viņ� ieskatās. � Kungs dievs! Kāpēc tu sēsties pie stūres, ja tev nav galvas? � viņ� uzrēc Gabi.

� Piezvaniet ātrajai palīdzībai! � Ildi ir atguvusi balsi. � Skrieniet, izsauciet ātro palīdzību!

Vīrietis sakniebj lūpas, it kā norīdams vēl kādu piezīmi, kas lau�as uz āru, un metas projām.

Sieviete nokliedz viņam paka):

� Zoli! Miliciju! Izsauc miliciju! Mēs neesam vainīgi! Saki, ka mēs pēc noteikumiem...

\

Ildi pavelkas uz priek�u, ieķeras sēdekļa atzveltnī uh noliecas pār �aņi. Tinde joprojām vaid.

�r �aņi! Tūlīt būs ātrā palīdzība. Viņiem jau zvana. Vai dzirdi, �aņi?

�aņi lūpas violetas, se]a balta kā audekls. No matiem pilo�ās asinis notriepj seju. Ildi atrauj skatienu no viņa.

� Gabi! Vai esi ievainots? Kā tev ir, Gabi?�� Tinde �inkst.

� L-l-liec mani m-m-mierāl �■� Gabi ar mokām spie� ārā vārdus. . - , � ... -

Ildi saņem visus spēkus un skatās�uz samaņu zaudēju�o �aņi. Kliegtgriba �ņaudz kaklu, mokā nelabums. Visu augumu caurstrāvo �ausmas. Pirms pāris minūtēm viss bija okei. Un nu... Gabi izraisīja sadursmi. Un folksvāgens. Viņi vainīgi. Bet ja �aņi būtu aplicis dro�ības jostu... Kāpēc viņ� to neaplika?

� Nedrīkst pieskarties pie cietu�ā ķermeņa, � saka . sieviete no folksvāgenā.

Ķermenis! Sis sievi�ķis ar uzspraustajiem matiem saka par �aņi � �ķermenis�?! Kā viņa uzdro�inās?... It kā �aņi nebūtu dzīvs. Bet viņ� ir dzīvs. Elpo. Tikai acis nekustīgi veras vienā punktā. Acis iedve� baismas.

� Kāp ārā! � Ildi saka Tindei.

� Mana roka. Baidos, ka lūzusi.

� Ar roku nav jākāpj. � Ildi gribētos sacīt: �Ne�īksti!� � ta�u viņa pārvar savu sa�utumu. Tikai ārā! Arā no �ās nolādētās ladas!-

Ma�īnas dūkoņa. Auto bremzē. Pa logu izbā� galvu plikpaurains vīrs.

� Kas noticis?

� Smags nelaimes gadījums, � saka tā ar uzkasīto < frizūru. � Iedrāzās mūsu ma�īnā. Lūdzu, izsauciet ātro palīdzību! Mans vīrs aizgāja zvanīt, bet jūs ātrāk tiksiet līdz telefonam.

� Labs ir, � plikpauris atbild. � Spied, Pēteri

� Autoinspekciju arī, � sieviete vēl kliedz.

Tinde izrāpjas ārā. Pēc tam arī Ildi izlien no slīpi sagāztās ma�īnas. Tinde kauc kā nesmērēti rati. Nemodas kundzes priek�tece mēdza sacīt: �Tibi kauc kā nesmērēti rati.� Gabi vēl arvien sakņupis uz stūres. Ildi viņu nikni noskata. Prātu izkūkojis. �aura asins svītriņa plūst no �aņi auss pa kaklu. Roka nokarājas. �aņi... Nevar būt, ka �aņi.,, Nedrīksti

Ildi stāv ceļa malā līdzās saplacinātajai' ladai, rokas saņēmusi, it kā skaitītu lūg�anu miglā tītajai ainavai.

� Piedzēru�ies, � saka � sieviete no folksvāgena. � Saderēt varu, ka piedzēru�ies. Tādi sē�as ma�īnā un skrien otram virsū.

� Nav taisnība! � līdi kliedz.

� Kas nav taisnība? Ka uzskrējāt mums virsū? Un kā vēl! Tas nenotika mūsu vainas dēļ. Paskatieties uz to puisi pie stūres!

Ildi veras sev priek�ā. Vajadzētu pataustīt �aņi pulsu. Ielīst ma�īnā un ļenganajā rokā sameklēt, sataustīt pulsu. Bet ja nu... Viņa nodreb.

� Nevaru, � viņa klusu sev saka. � Nevaru.

� Ja tas nelaimīgais zēns būtu aplicis jostu�.. Kā jūs domājat, kāpēc tās ir obligātas? � Sieviete pamāj uz �aņi pusi.

Ildi pagrie� viņai muguru. Kaut jel brauktu ātrā palīdzība! Vai vismaz milicija. Kaut varētu parunāt kādu vārdu ar savējiem! Bet Tinde �īkst, Gabi sakņupis uz stūres, un, ja �ī sieviete no folksvāgena vēlreiz sacīs, ka esam piedzēru�ies, tad vilk�u pa purnu.

Ma�īna bremzē.

� Negadījums? �' kāda dobja balss jautā, it kā nebūtu redzams, kas te noticis.

� Mums uzdrāzās virsū, �_tā sieviete atkal sāk. � Mans vīrs aizgāja zvanīt, bet arī viens poļu fiats apņēmās ...

� Māt, neļauj bērniem...

� Zolti, Viki, neskatieties! Brauc, Bēla! Tik un tā te nekā nevaram līdzēt. Zolti, es teicu, neskaties!

� Mana roka, � Tinde pukst. � Bet kas nu par to, ja �aņi... Un Gabi... Gabi, kāpēc tu nekā nesaki?

. Vīrs no folksvāgena nāk atpakaļ.

� Kas ir, Zoli?

� Ātrā palīdzība izbraukusi.

� Un milicija? Situācija jāuzņem, Zoli.

� Brauc.

� Tas nabaga zēns! � Sieviete nopū�as un apslauka acis. � Un vecāki, nelaimīgie vecāki! Nav spēka skatīties, kā viņ� tur guļ.

� Nedrīkst kustināt, Irēn. Smaga trauma. Viņu kustinādami, varam izdarīt liktenīgu kļūdu. Smagi traumētos nedrīkst aiztikt. Jāgaida ātrā palīdzība. � Vīrietis staigā �urpu turpu.,� Palūko�u pulsu. � Viņ� Iet pie ma�i-^nasL L- t?P � viņ� uzsauc Gabi.

Gabi liekas nedzirdam.

Kusties jell � Sve�ais rau�us izrauj Gabi .ārā.

� Kā tu īsti iztaisīji �o avāriju?

� Tā, ka jūs apstājāties, � Ildi vairs nevaldās.

� Man motors noslāpa. Pa�i neievēro distanci un nu vēl būs lieli. � Viņ� ielien ma�īnā un, saņēmis �aņi roku, meklē pulsu.

� Vai pulss ir, Zoli? � sieviete jautā.

� Ir, bet ]oti vāj�.

Sieviete nopū�as. Tad izvelk no somiņas neilona lakatiņu un apsien to ap galvu.

Pirms maza brītiņa viss vēl bija kārtībā. Es domāju: drīz būsim pie Ostapenko Ildi iecērt nagus delnā. Ja ceļ� nebūtu slidens, ja Gabi nebūtu zaudējis apvaldu un triecies tik ātri, ja būtu laikus bremzējis vai iepriek� būtu apdzinis, ja folksvāgens nebūtu noslāpis, ja �aņi būtu aplicis jostu, ja... �

__ Vai tomēr nevajadzētu �aņi celt ārā? � Tinde labajā rokā satvērusi kreisās locītavu. Viņa raugās uz savu sabendēto roku. � Baismīgi sāp. Tūkst arī. Ik pēc brītiņa vairāk satūcis. Gabi, vai nevarētu �aņi...

� Gabi neatbild. Viņ� neko neredzo�ām acīm blen� uz priek�u.

_Vai nevarētu viņu celt ārā no �ķembām un apguldīt? � Tinde atkal sāk no gala.

� Es teicu: nevar. Viņam skarties klāt drīkst tikai . ātrā palīdzība. Es neuzņemos atbildību, � vīrs no folksvāgena uzbrēc Tindei. .

Tinde �ņukst.

Krēslu pār�ķel ātrās palīdzības ma�īnas signāls.

� Nu, beidzot! � Tinde nokunkst.

� Turi ta�u muti! � Ildi viņai uzkliedz, Un pati satrūkstas no savas balss. Tā ir rupja, prasta, sve�a.

Sis nekustīgais, asiņainais augums� uz nestuvēm... Ildi nagi vēl cie�āk iecērtas delnā. Galvaskausa pamatnes lūzums. Traumēts krū�ukurvis. Sie vārdi laidelējas apkārt kā lieli, melni putni. Melnie spārni �alc, putni ķērc un kāre. Nestuves ieslīd ma�īnā. Arī Tindei palīdz iekāpt. Un Ildi nu paliek te pie saplacinātās ma�īnas kopā ar Gabi, kas stāv klusēdams, viņa tievie stilbi .un pleci trīc. Viņa jr palikusi te uz �osejas un salst. Smidzina lietus. Miklais dzestrums spie�as cauri visai miesai.

Telefoni gar �oseju izvietoti puskilometra attālumā cits no cita. Tas Zoli no folksvāgena gāja zvanīt, bet otra ma�īna bija tikusi ātrāk. Ātrā palīdzība atbrauca drīz. Kas notiks, ja �aņi?... Viņ� nebija aplicis jostu. Turp-ceļā aplika tā neveikli. � Es viņam uzkliedzu, � līdi nomurmina, tad papurina galvu. �aņi ta�u zina, ka priek�ējā sēdeklī jāapliek josta.

Atkal ma�īna. No otras puses. Tā apstājas.

� Kas te noticis? Saskārāties?

� Saskārāmiesl � sieviete no folksvāgena sūri uz-sprēgā. � Ātrie jau aizveda divus cietu�os. Viens no viņiem smagi ievainots.

� Tādi jaunie�i apdraud pasauli, � Zoli apgalvo.

Ildi ar skatienu dzeļ viņam. Pretīgs tips. Balss, tāpat kā seja, rupja un taukaina. �aņi... Uz kuru slimnīcu viņu aizveda? Vajadzēja pajautāt. Ar Gabi nav ko iesākt. Galīgi nojūdzies. Absolūti nojūdzies. Esmu viena.

Signāls. Autoinspekcija. Ildi kļūst mazliet vieglāk, kad viņa-ir pasniegusi personas apliecību.

� Nekā nevarēju darīt, noslāpa motors. Lada nesās-virsū kā ārprātīga. � Vīrs no folksvāgena rāda uz Gabi. � Viņ� neievēroja distanci. Tad zaudēja sapra�anu. Mierīgi varēja apdzīt.

� Izstāstiet, kā tas notika. � Viens no mili�iem pievēr�as Gabi, otrs apskata ma�īnas.

Gabi stostās:

� E-e-es...

� Saņemieties! � milicis viņam uzsauc. � Paklausīsimies, kā tas notika.

�: Viņ� bremzēja, bet pa slapjo ceļu ma�īna slīdēja, � Gabi vietā paskaidro Ildi.

� Nesās kā prātu zaudējis,. � sve�ais vīrs atkārto, � neskaitāmas reizes pa radio ir brīdināts, ka lietus laikā nedrīkst ātri braukt. Vienmēr jābrauc atbilsto�i ceļa apstākļiem.

� Dro�i vien dzēris arī bija, � piebilst sieviete.

� Nav taisnība! Viņ� nebija dzēris! � Ildi kliedz.

� Nestrīdēsimies! Tūlīt noskaidrosies. � Milicis izņem zondi un uzsauc biedram: � Sāciet situācijas uzņem�anu!

Ildi klab zobi.

Kā.da laime, ka Gabi netika dzēris. Laime?!... Tik vien tās laimes, ka tie divi bļauri tagad atsēdīsies. Jābrauc atbilsto�i ceļa apstākļiem,,, Tinde jautāja: vai nevajadzētu lēnāk? Gabi atbildēja, ka neesot gliemezis. Tie�i tādiem vārdiem. Un es tāpat: nevajag. Man glieme�i nepatīk. Protams, tāpēc jau Gabi varēja braukt lēnāk. Nav svarīgi, ko es sacīju. Tas nav iz�ķiro�ais. Nelaime tā, ka draņķa folksvāgens noslāpa, ka lija lietus, ka lada slīdēja un ka Gabi zaudēja galvu. Arī patlaban. Viņ� tikai stostās un stostās, tik tikko vienu vārdu spēj izkunkstēt, prātu var zaudēt. Atkal sācis stostīties. Vai arī tikai tēlo?

Ildi ieslidina atslēgu slēdzenē. Pa durvīm no dzīvojamās istabas puses spīd televizora gaisma. Māte hallē runā pa telefonu.

� Nē, Piro, tu nekā neesi zaudējusi, ja to gabalu neliki redzējusi. Vienīgi tuk�a muldē�ana. � Viņa ar klausuli rokā pagrie�as uz Ildi pusi. � Beidzot tu, jaun-kundz, arī esi mājāsl

Ildi stāv kā sasalusi, ar elkoni spiezdama pie sāna plecā pakārto somiņu.

� To es sacīju Ildi. � Māte lēni �ūpojas krēslā. � No rīta aizgāja ekskursijā, nupat vien pārradās. Tātad, Piro, tā luga ir zem vidējā līmeņa. Es būtu aizgājusi no pusizrādes, ja varētu. Ta�u mani pazīst tik daudzi. Negribas izturēties uzkrīto�i.

Viegla nopūta.

Mākslota, Ildi konstatē. Māte jau nu gan varētu noprast, ka man kaut kas nav kārtībā. Taisnība, īsredzīga viņa ir, ta�u brilles nevalkā, jo negrib slēpt aiz stikliem savu maigo, �okolādes saldo skatienu.

� ... To aktieri es ciest nevaru, � māte kategoriski saka. � Ja būtu mana teik�ana, būtu no skatuves padzinusi. Uzmet kūkumu kā murrājo�s runcis un noslēpumaini �ukst. Visu laiku �ie noslēpumainie �uksti...

Ildi, acis samiegusi, skatās. Arī māte �ukst. Ar roku aizsegusi klausuli, �ukst. Nu, protams, lai netraucētu Misteru. Misters lielistabā skatās kriminālfilmu. Māte nekad tās neskatās. ' ?

� Tu viņu neciet, es arī ne, tomēr viņ� arvien izrāda savu kūkumu galvenajās lomās. Tu domā, Piro, ka viņam drīz bus jāatsakās no lielajām lomām?' Kaut jel mūsu ilgas un publikas gaume.,. Jā, Piro, jā.

/

� Beidz jell � Ildi paiet uz priek�u.

� .sakristu, � māte pabeidz teikumu, ar nervozu galvas kustību saukdama līdi pie kārtībaa.

� Vai tu nesaproti? Izbeidz sarunu! Tūlīt!

� Vai tu esi prātu zaudējusi?! Piedod, Piro, vienu mirkli. Paliec vadā!

IMi pieskrien pie telefona un nospie� klausules turētāju. i

� Satrieco�i! Tava nekaunība, līdi...

� Man vajadzīgs telefons. Es gribu zvanīt.

Māte, acis samiegusi kā da�dien īsredzīgie, skatās uz līdi, nu viņa pamana, ka meita ir bāla, izmocīta un tik tikko turas kājās.

� Kas tev noticis?

� Man nekas. Alūsu ma�īna avarēja.

� Kāda ma�īna? Kungs dievs, kāda ma�īna?!

� Majdiku. Tā, ar kuru mēs braucām.

� Ildi, tu mani traku pataisīsi! Runā jel!

� Cik rei�u man jāsaka: avarējām. Viens no zēniem ir smagi ievainots. Gribu zvanīt uz ātro palīdzību.

� Ātrie aizveda? Kur? Vispār, kur jūs bijāt?

Ildi neatbild. Parausta plecus un grie� numuru.

Tēvs sauc no blakusistabas:

� Vai nevarat palikt mierā? � Sa�utums skan tikai vārdos, balss glāsto�i ritmiska kā arvien.

Māte metas pie durvīm, xauj tās vaļā.

� Gēza! Viņi biju�i ar ma�īnu, un noticis nelaimes gadījums.

Ienāk tēvs.

� Tikai tagad uzzinu, ka esat biju�i ar ma�īnu.

Ildi grie� ātrās palīdzības numuru. Aizņemts. Vēl arvien aizņemts.

� Ar ko jūs braucāt? Kas vadīja ma�īnu? � Misters jautā.

� Ar Majdiku ma�īnu. � Ildi norīstās. � Brauca Gabi.

� � Par to es uzzinu tikai tagad, � Misters atkārto.

� Vai tu, Gēza, domā, ka es zināju?! Ildi, tu ne ar vārdiņu neieminējies, ka jūs brauksiet ar ma�īnu. Vai pieaugu�o nebija līdzi?

� Runā ar citu. �� Ildi purina galvu, it kā strīdētos ar telefonu un �ai strīdā purinātu galvu. � Nebija, � viņa atsaucas.

7" Un ma�īnu vadīja Majdiku puika?

satracino�i, cik Misters lēni runā un visu laiku atkārtojas. Un viss viņam tāds bezkrāsains. Blāvie, gai�ie, jau paretie mati, blāvi zilās acis, āda, uzvalks. Ildi satriekta ko� lūpā.

� Kur� ir smagi ievainots? � Māte paliecas tuvāk.

� Saņil �aņi Ģuriks. Un Tinde, bet viņa nav smagi. Palieciet mierāl Palieciet ta�u mierāl

Misters kaut ko saka, māte kaut ko saka, Ildi visu lai� gar ausīm. Beidzot ātrās palīdzības numurs ir brīvs.

� Es zvanu sakarā ar nelaimes gadījumu. So pēcpusdienu no �osejas posma M-7 ieveda zēnu, vārdā Sandors Ģuriks. Autokatastrofa... Sāndors Ģuriks. Viņ� bija bez samaņas. Es... viņa biedrene. Uz kurieni viņu aizveda?� � Ildi stingi veras tapetēs. Stāvlampa uz tām veido rakstu. Viņai aiz�ņaudzas balss.

� Ievainoto aizveda uz Valsts traumatoloģisko institūtu, � balss pavēstī.

__ Trauma/.. Piedodiet, nesapratu.

� Traumatoloģiskais institūts, to mēdz saukt arī par nelaimes gadījumu slimnīcu.

� Pateicos. Un kādā stāvoklī viņ� bija, kad...

Saruna pārtrūkst. Klausule ir nolikta. Arī Ildi noliek savējo.

Māte stāv cie�i viņai līdzās. Piekjauj viņu sev klāt.

� Vai tev nekas nav noticis? Parādies, Ildi!

� Tu mani redzi jau vismaz piecas minūtēs. Man nekas nav noticis. Man jāzvana uz slimnīcu.

� Kā jums gadījās tik smaga avārija? � Misters jautā. Viņ� saliek rokas aiz muguras.

Ildi lapo iestā�u telefonu grāmatu. Slimnīcas.- Jāpārskata slimnīcas. Noliekusies pār telefonu grāmatu, viņa saka:

� Kādai ma�īnai mums priek�ā noslāpa motors. � Viņa ar ādu jūt tēvā skatienu. � Ceļ� bija slidens, mūsu ma�īna slīdēja, un mēs ietriecāmies otrā.

Ātrajā palīdzībā nepateica, kādā stāvoklī �aņi bijis, kad aizvests uz slimnīcu. Vai dzīvs? Cik bie�i avīzēs lasāms: miris ceļā uz slimnīcu. Viena vienīga ziņa par �aņi: cietu�ais Sāndors Ģurik�. Viens cietu�ais. Tie no pretīgā folksvāgenā sacīja par �aņi: ķermenis. Ķermeni nedrīkst kustināt... Sanitāri viņu izcēla. Bet �aņi bija dzīvs. Pulss bija. Tas Zoli pataustīja pulsu.

Jūsu ma�īna slīdēja, � Misters atkārto faktu.

� Nesaprotu, kā varēja notikt tik smags nelaimes gadījums.

Numurs iri Ildi grie�.

� Kā tas atgadījās?!

* �Nebija aplicis dro�ības jostu.

� Un Tinde? � māte vaicā.

� Klusul � Ildi uzbrēc vecākiem. � Traumatoloģis-kais institūts, � atsaucas kāda vārga balss. � Hallo, ātrā palīdzība ieveda slimnīcā kādu zēnu Sāndoru Ģuriku. Lūdzu, pasakiet, kā viņam ir. Mēs bijām kopā, kad notika avārija.

� Sāndors Ģuriks... Jā, Ģuriks Sāndors. Paskatī�os.

� Nebija aplikta dro�ības jostai Gatavais ārprāts! � māte ievaidas.

� Majdiku ņems priek�ā, � Misters saka. � Atbild ma�īnas vadītājs. Bet tev arī vajadzēja būt tik daudz prāta ka biedru brīdināt. � Viņ� pievēr� meitai salti zilo acu skatienu. � Vai tas puika bija dzēris?

� Nē! � līdi noliec galvu.

� Bērni�ķas ākstības. To vien jūs protat! � māte nopū�as.

Atkāpieties ta�u! Bet to Ildi izsaka tikai domās. Un pamāj, lai vecāki apklust.

� Sāndoru Ģuriku pa�laik nes ārā no operāciju zāles, � vada otrā galā ziņo vārga balstiņa.

� Kad es varētu uzzināt, kā...

� Rīt no rīta painteresējieties pie de�ūrārsta!

Aparātā noklik�ķ, Jdausuļe ir nolikta. Ildi sagumusi lēnām noliek savējo.

� Jums nav atbildības sajūtas, � Misters rezumē.

� Traks var palikt, iedomājoties, ko jūs esat izstrādāju�i! � Mātes balsī jau�as raudas. � Ildi, mī|ā, parādi savu roku!

� Nav vērts. Zilums. Mazliet uzsitās. Es saku, nav vērts.

� Jāpaskatās. Rīt aiziesim pie ķirurga.

'■� Tu esi nepareizi nolikusi klausuli, � Misters saka. � Mūsu numurs rādās aizņemts.

� Apsēdies ta�u, Ildi! � māte aicina. � Tu tik tikko turies uz kājām. Kur� vēl ir cietis?

� Sacīju jau, ka Tinde. Bet viņai ir tikai delma lūzums,

7� Tikail � māte sāpīgi un zobgalīgi iekliedzas.

� Jums tas ir tikai!

� Varbūt nemaz nav lūzums, varbūt tikai spēcīgs sasitums. ^;� Ildi parausta plecus.

� Nemaz nezinu, kura man vairāk �ēl..Та zēna vai viņa vecāku?,.. � Māte nopū�as, viņas skaistās stirnasj acis sedz skumja migliņa. � Vai tev, Ildi, nav slikti?

_z � Nē.. -

� Es tev uzvārī�u tēju, ieēd kaut ko.

� Nē. Tagad es ie�u. � līdi pagrie�as uz priek�ista- * bas pusi. ¹ � ' . .

� Ildi... ' -

Māte saņem kopā rokas un paceļ tās pret griestiem, it kā lūgdama griestus, lai neļauj viņas bērnam aiziet. Kāpēc viņai nav nevienas dabiskas kustības? Ildi Skatās mātei garām.

__ Ie�u pie Ģurikiem. Jāpasaka viņiem.

_ Tu paliksi mājās,� Misters nosaka tonī, kādā parasti ziņo par ūdens līmeni upēs, ta�u �ī monotonā runa Ildi �obrīd nomierina. ~

� Kādam ta�u tas jāpasaka. Gabi... Majdiks ir pilnīgi sabrucis.

� Tu paliksi mājās, � Misters atkārto. � Vecākiem paziņosim citādi.

Ildi kustība pau� vilcinā�anos, bet īstenībā viņai kļūst mazliet vieglāk. Rādīties pie Ģurikiem... Pateikt viņiem tie�i acīs...

� Es pieņemu, ka telefona viņiem nav, � Misters turpina.

� Nav.

� Pasaki viņu adresi!

� Vai tu gribi braukt pie viņiem?

� Nē. Pajautā�u ziņu birojā, �kam tai mājā ir telefons. Kāds no diviem vai trim nama iemītniekiem dro�i vien pacels klausuli, pasauks Ģurikus vai uzņemsies nodot viņiem ziņu. Ja būs pēdējais variants, palūg�u, lai Ģuriki piezvana mums, tad varēs izstāstīt sīkāk un būsim dro�i, ka ziņa nodota.

Ildi palūkojas uz tēvu, tad nokar galvu.

� Nāc! � Māte viņu apskauj. � Liecies gulēt, es tev aiznesī�u pie gultas tēju un kaut ko ēdamu.

� Taikai tēju ... Lūdzu, tasi tējas.

Savā istabā Ildi iekrīt grozāmajā atzveltnī. MāteTtlāj gultu. Tad aiziet virtuvē vārīt tēju. Nu viņa tie�ām ir maza mīlulīte. Misters liclistabā neskatās krimlnālfilmu. Viņ� ņemas ap telefonu. Parasti viņi �īs mēdz skatīties divatā, īstenībā tikai tad viņi, tēvs un meita, ir kopā. Varbūt tēvs patlaban runā ar �aņi vecākiem. Viņ� pateiks. Ir vieglāk, ka pasaka viņ�. Misters Tēvs.

Ildi mehāniskām kustībām izģērbjas. Uzvelk pid�amu, uzrauj sev virsū apsegu. Izsmeltība visapkārt kā siena. Kaut jel nāktu māte ar karstu tēju.

Uz Ildi pusi sniedzas kāda roka. Gara, melna roka. Tā tur bultu. Roka ir glu�i tuvu, dro�i vien tūlīt tum�ie pirksti pieskarsies pie viņas kakla, vai arī viņa tos satvers. Sākumā viņa redz tikai roku ar bultu un divas garas, līdz pleciem nokāru�ās ausis. �Masajs,� Ildi domā. �Acis viņam it kā ciet, ta�u to nemaz nav. Akli veras manī neeso�as acis tādā pa�ā krāsā kā roka � bez spo�uma, bez gaismas. Masajs,� viņa atkārto. �Patlaban taisās �aut bultu govij sānos. Kenijas govīm uz muguras kupris kā vienkupra kamielim, bet piens kā kārtīgām govīm.� � �Kārtīga govs, protams, kārtīga govs,� masajs iesmejas. �Visas govis, kas dod pienu, ir kārtīgas, vienalga, � ar kupri vai bez ta. Tu, Ildi, esi muļķe!� � �Es protestēju!� � �Tu esi muļķe un* pār mē�ru pa�pārliecināta.� Masajs, to sacīdams, paloka galvu, līdz pleciem nokāru�ās ausis plīvo. �Ka tu uzdro�inies ar mani tā runāt?� � �Un arī gļēvule esi.� � �Nav taisnība!� � �Tev, Ildi, ir liela mute! Skaidrs. Lielmutīga skuķene, tāda tu esi, pusaudze!� Masajs smejas, ausis atkal noplak�ķ. �Slēpies aiz tētiņa muguras.� � �Es ne...� � �M.uti ciet,� masajs saka. Viņ� skatās uz Ildi. �Un tagad es iz�au�u bultu.� � �Zinu, govij sānos. Cik neglīti, ka jūs pienu jaucat kopā ar asinīm. Es to nedzertu.� � �Mēs esam lopkopji,� masajs saka, �zemkopju cilts...� � �Es zinu, tikai nevaru atcerēties, kā jūs sauc.� � �Arī ko citu tu nevari atcerēties.� Masajs atmet ar roku. �Un nu es �au�u bultu tev cauri.� � �Nē!� Ildi pretojas. �Nē!� � �Nesāpēs, Tev nekas nenotiks. Pat tik daudz nejutīsi kā pie zobārsta, kad dur injekciju adatu.� � �Pateicos, tas ir sāpīgi.� � �Bulta nedarīs sāpes, tev nekas nenotiks.� � �Kāpēc tu gribi man cauri �aut uz govi?� � �Muļķe. Es gribu tēmēt nevis govij sānos, bet uz auto. �au�u ma�īnai ritenī.� � �Vai ladai? Un kas⁴ notiks, ja tu trāpīsi ladai ritenī?� � �Tad lada apstāsies, neskries virsū folksvāgenam un sadursme nenotiks.� Masajs uzvelk loku un ieliek bultu. �Negadījums jau ir noticis,� Ildi �ukst. �No Zemes viedok|a. Ta�u, pieņemot, ka bultu uz ladas riteni iz�auju no tālas planētas, protams, ar gaismas ātrumu, mums vēl laika papilnam. Ir tāda zvaigzne,_ no kuras gaisma nāk tūksto� gadus.� � �Tu esi absolūts muļķis! Tava bulta sasniegs ladas riteni Dēc tūksto� gadiem! Vai saprati?! Pēc tūksto� gadiem. Par vēlu.� _� .�T^u maldies. Biju�ajam un nākamajam vienkār�i jāmaina plus un mīnus zīmes. Sastādi vienādojumu! Tas ir tik vienkār�i. Tik daudz ta�u tu, līdi, varēsi?� Masajs savelk loka stiegru, bet vēl neļauj bultai lidot. Viņa seja ir barga. �Jāaprēķina ļoti precīzi, kad un no kurienes iz�aut bultu, lai tā likumsakarīgi ieurbtos ladas ritenī tai sekundes daļā, kad lada skrien folksvāgenam virsū. To vajag ļoti precīzi aprēķināt.� Masaja balss skan pamāco�i. Uzacis sarauktas. �Brīdinu tevi, Ildiko Silvā�i, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi. Jāaprēķina precīzi. Viss atkarīgs no aprēķina, Silvā�i!� � �Ar elektronisko kalkulatoru...� � �Nevar. Neatbilst noteikumiem.� Masajs purina galvu. �Bet kā tad?...� Nu masajs runā Katotantes balsī: �Diem�ēl tev nav matemātiskās domā�anas. Es jau sacīju tavam tēvam: Ildi nav matemātiskās domā�anas. �aņi...� � �Ar �aņi ir noticis nelaimes gadījums. �aņi aizveda ātrā palīdzība... �aņi...� � �No Zemes viedokļa. Trīsdimensiju sistēmā. Bet ja tu par pamatu pieņem �etras dimensijas, telpu un laiku... Vispār to var atrisināt arī citādi. Ja tu viņu brīdināsi. Pagriezīsim laiku atpakaļ, un tu viņu brīdināsi, lai apliek dro�ības jostu.�

� �aņi! Dro�ības josta! Saņil Apliec to!,...

Ildi uztrūkstas no pa�as kliedziena. Aiz �ausmām sarāvusies kamolā, viņa tup uz tahtas.

Pirksti meklē slēdzi, ilgi taustās, līdz atrod. Gaisma ie�ļācas sejā, priek�meti izlec no tumsas. Masajs ar �ķēpu rokā stāv uz plaukta, tamtams karājas pie sienas virs tahtas, otrpus zemam galdiņam divi grozāmi atzveltņi. Ildi iekunkstas, atkrīt guļus un aizver acis. �Rīt zvanī�u uz slimnīcu. Neie�u uz skolu, kamēr nebū�u runājusi ar slimnīcu.�

Viņa aplaiza saplaisāju�ās lūpas. Gaisma ir sāpīga pat aizvērtām acīm, ta�u viņa negrib to nodzēst. Tumsā ir slikti.

Ja nu aizietu pie mātes pēc miegazālēm?... Māmucis mēdz tās lietot. Tableti einoktīna. Misters par to rājas: �Beidzot tā pieradīsi, ka vairs nelīdzēs...� Palūgt mātei miegazāles? Protams, tad man vajadzēs viņu modināt. Un jāiet� cauri lielistabai, bet es jūtos tik nogurusi. Māni ucis varēja atstāt miegazāles te. Pie tējas būtu devusi tableti seyenaleta, ta�u gribēja, lai es iepriek� ēdot. �Tikai vienu kumosu, līdi...�

Ildi skatās uz galdu. Uz apak�tases tuk�a tējas tase. Uz maza �ķīvī�a sviestmaize ar �ķiņķi. Uz papīra salvetes tītā biskvīta �ķēlīte. Kāpēc māmucis ir aiznesis projām to nabaga sevenaletu? Es ta�u lūdzu, lai atstāj. Bet nē! Ja reiz ko ieņēmusi galvā... Gribas ēst. Patiesi esmu izsalkusi. Nāk miegs un gribas ēst. Un galvā dūc.

Ildi plaksti noraustās. Viņa pasniedzas pec �ķiņķ-maizes, ieko� tanī. Maize ir sīksta. Viņa noliek to atpakaļ uz galda. Varbūt to biskvītu. Viņa norij tikai vienu kumosu, taisni kā zāģuskaidas. Būtu māte labāk nolikusi apelsīnu. Ja es skaidri zinātu, ka mājās ir apelsīni, aizietu pakaļ. Ta�u varbūt jau apēsti.

Viņa nodzē� gaismu. Klusums. Arī klusums ir tum�s.

Tumsā piepe�i parādās masajs, nu ar �ķēpu rokā, viņ� plīvo augstu pāri viņai. Vienā rokā �ķēps, otrā bungu vālīte. Bungas pakārtas uz pleca un nokarājas pret krūtīm. .Viņ� paceļ vālīti. Bungas paslīd uz priek�u. Ko tas nozīmē? Vai priek�metiem piemīt sava griba, vai tie var darīt, kas pa�iem tīk? Garausis masajs cilā vālīti tāpat kā Gabi. �Nesit bungas, vai dzirdi! Nesit tās nolādētās bungas! Neatgādini man neko! Es negribu atcerēties! Gribu gulēt.�

�Cilvēks atceras arī negribēdams.� Masajs ņirdz, lidinās zem griestiem, atie� garus zirga zobus, pakausis viņam gandrīz sitas pret griestiem. �Varēji gan brīdināt �aņi. Protams, milicijā un tiesā atbildēs Gabi. Ma�īnas vadītājs.� � ��aņi pats zināja, ka jāapliek josta.� � �Tu visu laiku viņu zoboji. Biji nejauka pret viņu. Ļoti nejauka. Karotīte tasē... Jūs bijāt iedomīgi!� masajs sa�utis kliedz. �Kur� bija iedomīgs?� � �Tu! Jūs visi trīs un vēl daudzi citi.� � �Tā juriā Estere.� � �Tu smēķē marlboro. Tu iekod kūkā un met to projām.� � �Vai man būtu tā jāsūta masajiem? Asprātīgil Liec man mieru!�

Masaj$ klusu pavīpsnā, istabas sienas bez trok�ņa pa�ķiras, tur riņķo lidma�īna; no tās nolai�as kāpnes*, kas sniedzas līdz Ildi guļvietai. Viņa brīnās, kā gan no riņķojo�as lidma�īnas var nolaisties kāpnes. Masajs ar �ķēpu dod komandu �stāt�, lidma�īna kā tērauda putns izplestiem spārniem planē. Blonda stjuarte palīdz pa�a-

�leriem izkāpt, krīt milzīga baobaba ena, plūst plata, klusa upe, tās zaļos krastus klāj ūdensaugi. Tur pārceļo iedzimtie, no apvidus ma�īnas var viņus redzēt, viņi dzen kuprainas govis, sievas nes mājputnus grozos vai sasietām kājām pakārtus pār plecu, ikviens kaut ko stiepj, pat plikie bērneļi. Viņi pārceļas uz jaunām ganībām. '

Masaju karavīrs uzsit pa bungām, acis viņam sarkanas un spīd kā folksvāgenā stopsignāls. Ildi paslēpj galvu spilvenā... Sniegbaltajā mājā, kurā viņi dzīvoja Kenijā, uz jumta terases bija peldbaseins, divas melnās pēc kārtas sakopa māju. Kādā ekskursijā ma�īnai garām paauļoja zebra. Aiz masaja �ķēpa tum�ojas d�ungļi, tajos mīt dīvaini, un baigi zvēri ļaunām acīm, raibi putni di�ojas visās varavīksnes krāsās, �audās leopardi, spalgi brēco�i mērkaķi svie�as no zara uz zaru, garkrēpjaini lauvas staigā klusiem, cienīgiem soļiem.

Nu masajs tur rokā loku, bulta �ņākdama izlido, ta�u ieurbjas nevis ladas ritenī, bet tie�i �aņi sirdī. �aņi nokrīt, bet tūlīt neievainots ceļas aug�ā, masajs tēmē vēl un vēl, �aņi krīt vēl un vēl, jo bulta spindzēdama urbjas viņam cauri, un atkal viņ� ceļas kājās. Ildi groza galvu, svaidās �urpu turpu, veltīgi ver acis ciet, arī tumsā viņai jā redz.

Masajs atkal sit bungas, iedzimtie mēdz ar bungām cits citam dot ziņu, tamtami dzirdami pat simt kilometru attālumā. Gaiss virmo no �īm sirdi ploso�ajām skaņām, putni kāre, motors rūc, atskan brīk�ķi, metālam lūstot, �ķind birsto�i stikli, �is bezskaņas troksnis ārdās pa Ildi smadzenēm. Viņa aizspie� ausis, tomēr dzird. Pēk�ņi viņai sāk līt asaras. Ildi �ņukstēdama svaidās �ajā troksnī, kas gan pieņemas, gan rimst. Tad tracis lēni norimst, un Ildi aizmieg.

Kaimiņiene Bodī�a piezvana pie Ģuriku dzīvokļa durvīm.

� Kuru tur nelabais trenc... � Jāno�s Ģuriks nopurina cigaretes pelnus. � Kati, ej! � viņ� norīko meitu. � Pasaki, ka tēvs skatās filmu, ja kādam kas salūzis, lai atnāk pēc pārraides.

Kati negribīgi sarosās, bet māte jaū ir piecēlusies.

� Es pati, Jāni. Lai nu bērns...

� Pat svētdienas vakara... � jānos� Ģuriks atliec muguru. Pēdējā laikā diezgan stipri traucē mugura. Viņ� ir pārstiepies pie būves. Reimatisma noda|as ārste, kuru nākas godināt par �virsārstes kundzi�, sacīja, ka vienmēr vajagot sēdēt ar taisnu muguru un pēc iespējas nesēsties mīkstā krēslā. Jāno�s Ģuriks sē� virtuves krēslā, kas speciāli tādē| nolikts televizora priek�ā. Filmā leitnants izmeklētājs kautri pagrie�as sāņus, piesit sev pie pieres, un seko viņa parastais teiciens: �Jā gan, nupat man ienāca prātā...�

Ģuriks nekad neuzzina, kas �im leitnantam ienācis prātā, ar kādām jautājumu krustugunīm viņ� nogādās krātiņā noziedznieku.

Sieva nāk atpakaļ.

� Bodī�u māte atnākusi.

� Jau atkal netiek dzīvoklī?

� Tevi aicinot pie telefona.

� Mani?

� Tevi gan, Jāni.

� Nu tad... � Ģuriks piece|as un parausta treniņtērpa blūzi. Bodī�u māti viņ� panāk galerijā.

� Tas cilvēks sacīja tā: ja Ģurika nebū�ot mājās, lai es atstājot viņam telefona numuru, un jums vēl �ovakar vajagot piezvanīt. Viņ� sacīja, ka tas esot ļoti svarīgi, � Bodī�u māte stāsta.

� Kauna lieta, ka jums tādēļ jānāk prom no filmas. Un ja nu mani tikai mu|ķo?

Viņ� pārdomā, kur� gan varētu muļķoties. No viņa brigādes neviens.

� Kāds Gēza jūs ļoti steidzīgi meklē, � kaimiņiene paskaidro.

� Gēza? � Ģuriks pārlūko savus atmiņu krājumus. � Pag, pag. Gēza Silvā�i.

Ģuriks sarauc uzacis. Silvā�i, viņ� domās atkārto.

� Mana dēla klasē iet kāda Silvā�i. Bet kāpēc tāda steiga?

� Jūs gan, kaimiņ Ģurik, esat laimīgs tēvs. Dēls tik labi mācās un izskatīgs arī ir. Un meitiņa glīta. Abi divi ir tik pieklājīgi.

� Jātur tik gro�i labi stingri. � To viņ� saka jau uz kāpnēm, jo. Bodī�i dzīvo stāvu augstāk. � Es jau pamatskolas laikā puikam pateicu: �Tava māte fabrikā strādā tāpēc, lai tu varētu tikt pie diploma. Tad nu izlem pats: vai cīnīsies ar mācībām vai apgūsi amatu.�

Ko tas Silvā�i varētu gribēt? Kas viņam tā svilst? �aņi sacīja, ka vakarā bū�ot pie Majdiku puikas. Jā, tie�i tā sacīja. Ka tik nebūtu ko nodarījis tai Silvā�i meitenei. Sasitī�u pusbeigtu, ja būs nodarījis meitenei pāri un mums kaunu. Pāri un kaunu. Annu�a atkal ķērks,, kāpēc es neesmu puiku apskaidrojis. It kā būtu kāda vajadzība. Viņi ta�u visu zina. Skolas ārsts esot ar viņiem runājis. Atsevi�ķi ar zēniem, atsevi�ķi ar meitenēm. Būtu labāk viņiem ieskaidroju�i, kā ar godu uzvesties. Lai iemāca to. Ko tas Silvā�i varētu gribēt, ka viņam tāda steiga? Ja būs kas noticis, es tam �aņi tādu dziesmiņu uzspēlē�u, ka viņ� neaizmirsīs. Bet meitene pati arī vainīga. Viena pagale nedeg. Pateik�u viņas tēvam, ka viena pagale nedeg, kaut viņ� simtkārt būtu in�enieris, tomēr pateik�u. Man vienalga, cik liels vīrs viņ� ir. Pie manis nolauzīs zobus.

Bodī�a atver sava dzīvok|a durvis.

_ Tālrunis ir tur. � Viņa pamet ar roku pa kreisi. � Es ie�u atpakaļ pie televizora.

Istabā deg gaisma, Ģuriks ceļ klausuli pie auss.

� Labvakar. Jāno�s Ģuriks klausas.

_ Te runā Gēza Silvā�i. Jūsu dēls un mana meita mācās vienā klasē.

� Zinu.

� Diem�ēl man jasaka jums slikta ziņa. Jūsu dēls ir cietis autokatastrofā.

� �aņi? Autokatastrofā? � Ģuriks stingi blen� uz telefonu. Telpa sakustas un sagrie�as virpulī ap viņu.

� Viņ� ir dzīvs, bet smagi ievainots. Ātrā palīdzība esot viņu nogādājusi uz Valsts traumatoloģisko institūtu. Imres Mezes prospekts septiņpadsmit.

Ģuriks grib pavaicāt, kā �ī katastrofa notikusi, kā viņa dēls gadījies ma�īnā, kas ma�īnu vadījis, ta�u balss neskan, �ķiet, ka viņ� smok nost. Stāv ar klausuli rokā.

� Diem�ēl bez mūsu ziņas mana meita bija devusies �ai ekskursijā. /Ma�īnu vadījis kāds klasesbiedrs. Pēk�ņi uznāku�ā lietus dē| �oseja posmā M-7 k|uvusi slidena un jaunie�u ma�īna uzskrējusi virsū citai, kas negaidīti ap-stājusies. Jūsu dēlam nav bijusi aplikta dro�ības josta. Viņ� sēdējis visbīstamākajā vietā � līdzās ma�īnas vadītājam.

. ĢurikS- vēl brītiņu klusē. Viņam dreb rokas. Nekad visa mū�a viņam nav drebēju�as rokas.

� Mēs zvanījām uz traumatoloģisko, bet uzzinājām tik vien, ka jūsu dēls atrodas operāciju zālē. Varbūt pēc brītiņa varat painteresēties. Varu pateikt numuru, ja jums ir klāt papīrs un ar ko rakstīt.

� Nav.

Tomēr balss radās.

� Atradīsiet telefonu grāmatā pie vārda �slimnīcas�. Valsts traumatoloģiskais institūts. � To viņ� saka pa balsieniem. � Lūdzu, vai atcerēsieties?

� Atcerē�os.

� Nu tad uz sadzirdē�anos! Protams, arī mēs painteresēsimies slimnīcā.

Jāno�s Ģuriks joprojām �ņaudz rokā klausuli. Jāpagaida, līdz rimstas roku trīce. Viņ� grib, lai tā rimstas. Annu�a nedrīkst viņu redzēt tādu. Annu�a pagaidām nedrīkst zināt, ka �aņi... Kas viss gan vecākiem nav jāpieredz! Ka viņu zibens saspēris, to ma�īnas vadītāju! �aņi! Kāpēc tu, dēliņ, neapliki dro�ības jostu, 'kāpēc, �aņi? Dzīvs, bet smagi ievainots. Viņu operē. Ja nu paliek kroplis? Ar vienu kāju, vienu roku. Ja nu ir zaudējis acu gaismu.

Visa dzīve sāk rādīties trīco�a, no telefonu grāmatas uzglūn nāve, kroplība un �ausmas. �Nav taisnība! Nevar būt taisnība!� viņam gribētos rēkt klausulē, ta�u viņ� zina, ka dzirdētais atbilst patiesībai. �aņi ir cietis smagā negadījumā. Un atrodas operāciju zālē.

Jāno�s Ģuriks �ķirsta telefonu grāmatu. Zvanīt uz slimnīcu... Nezvanīs! Dosies turp. Tēvam ir tiesības vēlā vakarā ierasties slirrinīcā, ja viņa dēls ir cietis satiksmes negadījumā. Tikai pagaidīs, līdz rokas beidz drebēt. Dosies uz slimnīcu, lai uzzinātu, kas ar �aņi noticis. Annu-�ai pagaidām nesacīs. Annu�ai pagaidām nav jāzina.

Jāno�s Ģuriks noliec galvu un sakniebj lūpas.

Vai dzirdat, rokas, nedrebiet! Vai dzirdi, seja, neizpaud nekā! Arī balss nedrīkst izpaust! Arī skatiens ne. Es esmu jūsu saimnieks.

� Kaimiņ Ģurik, ārā iedams, aizsitiet durvis, � sauc Bodī�māte. Tad pēk�ņās aizdomās vēl jautā: � Vai tikai nav kas atgadījies?

Ģuriks lai� �o jautājumu gar ausīm.

� Pateicos par jūsu laipnību! � Un taisās, ka tiek ārā.

Ce|� pa galeriju un viens kāpņu posms līdz pa�a dzīvoklim rādās bezgala gar�. Kājas�gandrīz neklausa. �An-ņusai nesacī�u,� viņ� klusītēm atkārto. Galvā it kā malku kāds skaldītu. Varbūt kļūtu vieglāk, ja pret kaut ko atbalstītos. Nevar. Viņ� stalti izslienas un bra�i ver va|ā savas durvis.

� Kas tevi, Jāni, aicināja pie telefona?

Ģuriks iesāņus paveras sievā. Annu�a sē� pie televizora, kājas uz krēsla uzcēlusi. Viņai papla�inātas vēnas, kajas mazliet tūkst arī. Redzēdams sievas venozās, uztūku�ās kājas, viņ� vēlreiz klusībā atkārto: �Annu�ai nesacī�u, kamēr nebū�u uzzinājis, kas ar �aņi.�

� Tas p|ēgurs Bortņiks atkal ālējas. Nevar, diedelnieks, nostilt savā ādā.

Ģuriks nomet treniņtērpa blūzi un iet pie skapja.

Sieva brīnās:

� Vai tad tu, Jāni, vēl iesi?

Ģuriks izņem uzvalku.

� Ie�u, Annu�. � Viņ� norīstās. � Tur manis vajag.

__ Būtu vismaz filmu noskatījies.

Ģuriks neatbild.

__ Svētdienas vakars, Jāni, un tu aizej.

Jāno�s Ģuriks iziet blakusistabā, uzvalku tāpat uz pakaramā nesdams rokā, iziet pārģērbties. Durvīs viņ� saka:

__ Ej vien gulēt, es centī�os drīz būt atpaka).

Viņ� paņem vārtu atslēgu no naglas priek�nama sienā. Galvā vēl arvien kāds skalda malku. Kur� to ma�īnu vadīja? Kāpēc �aņi nebija aplicis jostu? Kā viņ� tai ma�īnā nokļuvis, kam tā ma�īna pieder, kāpēc. �aņi nesacīja, ka viņi brauks ar ma�īnu? Galva grie�as no �iem jautājumiem bez skaņas. Sāndor, dēls, kāpēc tu man meloji?! Un uzreiz viņam gā�as virsū �ausmas: varbūt viņ� rāj cilvēku bez kājām, varbūt pārmetumi skar dēlu jau miru�u.

Kamēr viņ� skrien uz tramvaju, galva virpuļu virpuļiem citcitu trenkā domas. Ar tramvaju līdz Deāka laukumam, no turienes ar metro līdz Austrumu stacijai � tā visātrāk tiks uz slimnīcu.

�Jūs gan, kaimiņ Ģurik, esat laimīgs tēvs...� Pirms maza brītiņa tā sacīja Bodī�ne. Sie vārdi nu smadzenēs grab tik ironiski asi. Laimīgs tēvs! Kā lai to pasaku Annu�ai? Ko tai nabaga sievietei vajadzēs dzirdēt? Kāpēc dēls nepateica? Kāpēc meloja? Manā mutē vēl nepatiesa vārda nav bijis. �Gro�i jātur stingri...� Protams, stingri. To es sacīju klases audzinātājai, kad �aņi gāja pamatskolā; nevar viņiem visu ko at|aut. Kāpēc es esot pļaukājis dēlu, septītās klases audzēkni... Atbildēju, ka ievilku viņam tāpēc, ka viņ� neturējās pie norunas. Es piekodināju: �aņi, desmitos esi mājās. No se�iem līdz desmitiem pietiek kratīties tai sarīkojumā. Viņ� atskrēja piecas minūtes pirms vārtu slēg�anas. Es gaidīju uz ielas. Dabūja savu tiesu. Tobrīd gāja garām kāds skolotājs. �aņi krievu valodas skolotājs. Tas bija aizskrējis pie klases audzinātājas, ka es pļaukājot savu dēlu. Viss kārtībā, es sacīju klases audzinātājai. Vienam cilvēkam rādās, ka pareizi ir tā, otram � citādi. Labāk Sāndoru situ es, lai nesit dzīve. Pareizāk sakot, lai dzīve viņu nesit manu k|ūdu dēļ. Tāpēc slaistās apkārt tāds huligānu bars, ka jaunie�us tullina un viņiem visu atļauj. Klases audzinātāja tik skaidroja, ka miesas sodi esot kaitīgi, nekā nelīdzot, ka �aņi esot kārtīgs puika. Paraugbērns. �Tāpēc ir paraugbērns, ka es stingri turu gro�us.� � �Plaukāt par �etrdesmit piecu minū�u nokavē�anos?� � �Viņ� nokavējās piecdesmit piecas minūtes,� atbildēju. Un piebildu: �Es skatījos pulkstenī.� Beidzot es sacīju klases audzinātājai: �Lūdzu, skolotāj, atļaujiet kaut ko jautāt.� � �Jautājiet vien, biedri Ģurik.� � �Ja bērns izaugs līdz divdesmit gadu vecumam, nespēris nevienu soli, vai viņ� spēs kājām aiziet no skolas līdz Margitas salai?� � �Nē. Pat līdz ielas stūrim neaizies. Es nojau�u, kā jūs gribat attaisnoties,� viņa atbildēja. �Tad jau skolotāja zinās, kāpēc es puikam situ par piecdesmit piecu minū�u nokavē�anos. Kārtību un pienākuma apziņu nevar iemācīties vienā mirklī.� Audzinātāja turējās pretim, es paliku pie sava. �Biedri Ģurik, vajag atrast vidusceļu...� � �Vidusceļu? Kur� to var atrast? Kā to pazīt? Kur� spēj iezīmēt vidusceļu? Kur ir tā līnija? Kur� to parādīs? Mani sita ar siksnu, tomēr no manis ir iznācis cilvēks. Ar siksnu es savus bērnus neesmu aizticis. Viegli runāt par tādu vidusceļu, bet jājautā, vai tāds vispār ir.�

Sās citcitu dzenājo�ās, pretrunīgās domas arvien vairāk tinas viņam apkārt un �ņaudz viņu. Metro jau pie Austrumu stacijas, Jāno�s Ģuriks izkāpj, slīdkāpnes neliekas diezgan a�as, viņ� lau�as pa tām aug�up.

Atkal sāk līt. Jāno�s Ģuriks, stādamies slimnīcas vārtsarga priek�ā�, �ņaudza rokā slapju �okejcepuri.

� Labvakar. Lūdzu atvainojiet, manu dēlu Sāndoru Ģuriku �odien pret vakaru ātrie esot atvedu�i �urp.

Smags negadījums. Pa telefonu sacīja, ka viņi esot operāciju zālē. �

Kāpēc jūs esat atnācis?

- Nu... kā manam dēlam. Vispār... Es zinu tikai to, ka esot bijis smags negadījums un ātrā palīdzība viņu atvedusi �urp. '

Ģuriks vēl taisās stāstīt, ka uz slimnīcu nav zvanījis pats, bet vārtsargs saka:

� Pagaidiet, es uzzinā�u.

Ir ilgi, drausmīgi ilgi, kamēr vārtsargs �ķirsta grāmatu un runā pa telefonu. Jānos am Ģurikam nekad nebūtu ienācis prātā, ka da�i mirkļi var izstiepties tik bezgala gari. Viņ� jūtas it kā pakārts aiz roku locītavām. Kāpēc tāda doma? Kara laikā cilvēkus esot tā mocīju�i � pakāru�i aiz roku locītavām. Kāds rakstnieks to stāstīja par sevi, Ģuriks to ir dzirdējis televīzijas pārraidē. Viņ� palūkojas uz savu locītavu. Skatās pulkstenī. Atkal uzplūst bai|u vilnis.

� Saprotu, � vārtsargs saka klausulē. � Parveda. Tēvs atnācis... Labi. Kartība. � Viņ� noliek klausuli. � Operācija pabeigta.

� Ko viņam operēja? � Ģuriks �ņaudza sauja savu �okejcepuri.

Telefons zvana.

� Tēvoc Pi�ta, neņemiet ļaunā! � Vārtsargs purina galvu. � Es tos riekstus neņem�u. Jūsu rieksti, tēvoc Pi�ta, ir tārpaini... Sieva lamās mani, nevis jūs, tēvoc Pi�ta.

Jāno�s Ģuriks sakniebj lūpas. Ja vien varētu, viņ� vārtsargam uzrēktu: �Ko dzisināt muti ap riekstiem! Pasakiet � ko manam dēlam operēja? Vai viņam ir rokas, kājas, acu gaisma?�

Vārtsargs atlai�as sēdeklī.

� Tēvoc Pi�ta, es ne ar vārdiņu neesmu teicis, ka jūs man pārdodat aizpērnos... Nedz arī, ka jūs man tos esat iemānījis. Es saku, ka jūsu rieksti ir tārpaini, un tā, tēvoc Pi�ta,- ir patiesība. Pagāju�o nedēļu pārnesu riekstus, vakar skatāmies � virtuves siena ņudz no tārpiņiem. Kur ta �ie citur izlīda, tēvoc Pi�ta, kārno riekstiem?

Ģuriks sper pussoli uz vārtsarga ni�as pusi. Likties virsū tam zebiekstes ģīmim!

Bet tas vēl niekojas:

� Par to es, tēvoc Pi�ta, vairs neielai�os runās. Jūs dabūsiet atpakaļ savus riekstus, e� � savu naudu, tin labi drīz. Rīt pat.

Vai viņ� reiz nebeigs? Cik ilgi var kladzināt par tārpainiem riekstiem? No ieejas puses tuvojas divi vīri baltos uzsvār�os ar sievieti uz nestuvēm. Brilles, izmocīta seja. Rokas sakrampētas kopā. Jāno�a Ģurika skatiens pavada nestuves. Nāk ārā kāds drukns vīrs. Vārtsargs sveicina:

� Labvakar, virsārsta kungs.

Arī �aņi �urp atnesa uz nestuvēm balti tērpti vīri un operēja kāds, kuru vārtsargs uzrunā par �virsārsta kungu� un sveicina, viegli paklanīdamies. Tad �aņi noguldīja slimnīcas gultā, viņa tēvs stāv te un nezina...' � Nezina nekā, vienīgi to, ka �aņi ir operēts.

Vārtsargs ir beidzis strīdu par riekstiem. Jāno�s Ģuriks bā� roku iek�kabatā, izvelk maciņu, no maciņa � divdesmitnieku un paslidina to vārtsargam.

� Lūdzu, pajautājiet � kas manam dēlam operēts un kā viņ� jūtas.

� Lai nu paliek, es ta�u pajautā�u tāpat, cilvēcības dēļ, � vartsargs atbild. Tomēr divdesmitnieku pievāc.

� Jūsu dels pārvests uz reanimācijas nodaļu. Uzgriezī�u viņiem.

Ģuriks pamāj. Reanimācijas nodaļa. Sis nosaukums viņam it nekā neizsaka. Viņ� gaida. Mīņājas, pārnes savu svaru no vienas kājas uz otru. Saujā slapjā, samīcītā �okejcepure.

� Te vārti. Māsiņ, lūdzu, pie jums pēc operācijas ieveda zēnu Sāndoru Ģuriku. Viņa tēvs atnācis... Gribētu uzzināt...

� Ko viņam opereja? Vai nepaliks par kropli? � Ģuriks viņu pārtrauc.

� Csst! � vārtsargs nervozi klusina.

Jāno�s Ģuriks atkal karājas tuk�umā.

� Pateicos, māsiņl � Vārtsargs uzrunā Ģuriku:

� Krū�ukurvja un galvaskausa operācijas. Patlaban viņu modina no narkozes. Kroplis nebūs.

� Kādā palātā viņ� ir? Rīt mēs ar māti gribētu atnākt.

� Kā tad jūs nāksiet? Vai nedzirdējāt, ka viņ� ir reanimācijas nodaļā? Tur tikai ārsts un māsa drīkst savu kāju spert.

� Tātad mēs nevarēsim paskatīties uz savu dēlu?

� Pa televizoru varēsiet. Ja ārsts atļaus, varēsiet viņam ko pateikt. Painteresējieties rīt.

... Pateicos par jūsu pūlēm, � Jāno�s Ģuriks saka.

Viņam kļūst vieglāk. �aņi nekas nav amputēts. Vārtsargs skaidri sācījaf krū�ukurvja un galvaskausa operācijas. Kroplis nebūs. Tātad akls nebūs, rokas, kājas arī klāt.

Ticis uz ielas, viņ� uzbā� galvā izmirku�o �okeni uņ dziļi uzelpo. Ta�u pa ceļam uz metro pieturu viņam atkal sāk skriet �ermuļipa muguru, veltīgi viņ� cen�as tos nomākt, �ausmu izjūta aug augumā, simtkār�ojas, uzglūn no ielas laternu gaismas, no dziļām pavārtēm, �ņaudz viņu ledainām rokām. Saņj pārvests uz reanimācijas nodalu. Tur acīmredzot nokļūst tie, kuriem dzīvība apdraudēta. Tāpēc pie viņiem nelai� apmeklētājus. Vajadzēja pajautāt, kādā stāvoklī ir �aņi. Sirds... Bija ta�u krū�ukurvja operācija. Krū�ukurvja un galvaskausa operācijas. Un viņ�, tēvs, visu laiku tikai par to: vai dēls nepaliks kroplis. �aņi reanimācijas nodaļā. Nupat viņ� sāk apjēgt �ā vārda nozīmi. Patlaban atgūst samaņu. Vai patiesi vārtsargs teica tā? Varbūt viņ� tikai gribēja tā sadzirdēt? Protams, vārtsargs sacīja: viņu modina no narkozes. Bet ja veltīgi? Ja viņ� vairs nepamostas? ... Rokas kājas.būs, ta�u nepamodīsies. Un liekas, ka arī viņ�, tēvs, būs vainīgs, ja �aņi nenāks pie samaņas, viņ� ta�u bez mitas taujāja, vai dēls nepaliks kroplis, vai rokas, kājas veselas. It kā slepenībā, sirds dziļumos būtu vēlējies, lai �aņi labāk nomirst, nekā Jāno�am Ģurikam jāiztiek ar kropiu dēlu:

�Prātu var zaudēt,� Ģuriks klusām murmina. �Es ta�u to nevēlējos, nē jau, nevēlējos. Es labi zinu, ka mirt vai dzīvot nav atkarīgs no cilvēka vēlmes. Gribēju tikai to, lai mans dēls Sāndors nebūtu kropls. Un pie tā palieku... Kas es tāds esmu? Māņu pilna vecene, vai?

Braucot ar metro, viņam ataust doma, ka būtu jāiet atpakaļ pie vārtsarga un par vēl vienu divdesmitnieku jāuzzina, vai �aņi ir atguvis samaņu. Ta�u ārā viņ� nekāpj. Kauns griezties atpakaļ. Arī noguris jūtas, galīgi samalts. Un maciņā neviena divdesmitnieka vairs nav, ir tikai viens metāla desmitnieks, da�i divforintu un vlenforinta gabali. Sīknauda. Nevar ta�u vārtsargam bērt saujā sīknaudu.

Ģurika sieva taisās iet gulēt, kad ienāk vīrs.

� Kas jauns, Jāni? Diezgan ātri esi atpakaļ.

� Diezgan ātri, � Ģuriks neomīgi atkārto un velk uzvalku nost.

� Ko tad nu tas plencis atkal ir sadarījis? Tev bikses no�ļakstītas, Jāni, nekar tās skapīt

� Tik daudz prāta man vēl ir, Annu�. . .

� Labi, labi. � Ģurikne ielien naktskreklā. � �aņi vel nav mājās, bet netaisi par to skandālu. Esmu tā kā mani-Iusi, � turpmāko viņa saka �ukstus, � ka viņ� ir iegrā-des...

� Annu�...

Sievas skatiens sastingst. Vīra balss skan tik savādi.

� �aņi ir cietis negadījumā. Autokatastrofā.

� �aņi?! � Sievas seja kļūst balta kā audekls. � Sabraukts?

~ Ne, Annu�, viņiem gadījusies avārija.

� �aņi? Avārija? Mūsu �aņi? Nevar būti Tā nevar būt taisnībai

� Es biju slimnīcā. Traumatoloģijas slimnīcā.

� Jēzusmarija! Mūsu �aņi?

� Nekliedz, Annu�l �aņi ir dzīvs. � Viņ� norīstās.

� Arī kroplis nebūs.

� Vai tu redzēji �aņi?

� Neredzēju. Vārtsargs piezvanīja uz to nodaļu, kur viņ� guļ.

� Bet kas tā par ma�īnu?

� Gan jau noskaidrosies.

� Jāni, kā dievs varēja pieļaut, ka mūsu �aņi?.., � Annu�, dieva vai nu nav, vai arī, ja ir, tad viņ� atļauj neierobe�oti daudz ļaundarību. Un beidz vaimanāt. Sacelsi kājās visu māju. �aņi ir operēts. Kad es tur biju, viņ� gulēja. Vārtsargs runāja ar māsu. Māsa tā stāstīja. Es stāvēju vārtsargam blakus. Vai saprati, Annu�? Paliec klusu, es saku. Uzmodināsi Kati.

�aņi mostas; uz krūtīm gulst it kā simtiem kilogramu svars, arī galva ir smaga un dūc, un tik dīvaini tuk�a. Viņ� atver acis. Priek�ā plīvo blāva migla, tā lēni klīst. ' Viņ� aizver acis, tad atkal atver. Caur virmojo�u, blāvu miglu viņ� redz blakusgultā sirmu vīru ar cauruli kaklā. Viņam gribas aptaustīt savu kaklu, ta�u nav spēka. �aņi jūtas noreibis un nezina, kas noticis. Nupat vēl sēdēja adā, un nu pēk�ņi atrodas slimnīcā. Blakus gultām miglā ēni �ūpojas aparāti. Tie rindojas pie visām gultām, расе-as tām pāri, liecas klāt. Daudz, daudz aparātu. Sī nav āda slimnīcas palāta, kādā gulēja tēvocis Ģula. Glu�i citāda. Pie balta galda divas māsiņas. Tre�ā, noliekusies pār sirmo tēvoci, ņemas ap kādu aparātu, tā viņa brīdi stāv salīkusi, tad izslienas taisni. Un nāk pie �aņi�.

' Atkal krīt lejup un biezē blāvā migla. �aņi vēl grib sat miglas klātajai sejai pavaicāt, cik ilgi viņ� te ir. Kā-P5^C\ V^{n c}iķ ilgi vajadzēs te gulēt? Kas noticis ar pārējiem? Ta�u �pēka nav. Migla reibino�i, kņudino�i viļņojas. �ņaudz.

� Or�i, skrien pēc daktera Benkes! Viņ� zaudēja samaņu. � Māsa nopū�as. � Arvien vairāki Pagāju�o nedēļu tās divas skuķes, kas ceļoju�as ar autostopu... Un nu �is nabaga zēns...

�aņi gu] uz �auras klin�u pārkares, lejā neaptverami dziļ� bezdibenis, ja viņam noreibs galva, viņ� gāzīsies lejā; Iegāzīsies arī tad, ja paslīdēs, bet viņ� nevarēs mū�īgi mū�am izturēt uz �ās klin�u karnīzes pilnīgi nekustīgi. Viņ� tur guļ kop� mū�ības, miesa notirpusi, locek|i smagi. �aņi saņem visus spēkus, paceļas sēdus, atspie� muguru pret klintssienu, bet nu bezdibenīgā plaisa veras tie�T acīs. Viņa kājas jau karājas nebūtībā. Bezgalīgais, tum�ais bezdibenis ir nāve. Ja padosies, tad kritīs.

Viņ� ir it kā pārlūzis uz pusēm. Viena puse turas uz �aurās klin�u karnīzes, karinādama kājas nebūtībā, otrs �aņi guļ slimnīcā; ja reizēm atver smagos plakstus, viņam rādās, ka redz pāri savam pagalvim slienamies infūzijas iekārtu. Ik pēc brītiņa viņam kaut ko bā� degunā/ tā ka pa miglu nāk prātā, ka smagi slimos barojot pa degunu. Un visu viņ� redz caur blāvo miglas aizkaru: baltās slimnīcas gultas, gultās izstiepu�os augumus, baltos uzsvār�us, tiem klātpiederīgās sejas, vienīgi �alco�o, tum�o bezdibeņa atiezto muti viņ� redz skaidri.

� Tā bija smaga operācija, � ārsts gaitenī saka Ģu-rikiem, kas apmeklētāju istabā ir palūkoju�ies uz �aņi televizorā. � No asinsizplūduma ievainotā krū�ukurvī bija radies trombs, iekļuvis plau�ās un iestrēdzis asinsvadā. Sāndors uz operācijas galda nonāca jau klīniskās nāves stāvoklī. Par laimi, viņu neatnesa piecas minūtes vēlāk.

Pagāja laiks no svētdienas vakara līdz otrdienas rītam, kamēr ziņa par negadījumu nonāca līdz Esterei.

Pirmdienas rītā bez ceturk�ņa piecos Jāno�s Ģuriks ar sievu jau bija uz ielas. Viņ� no automāta piezvanīja uz slimnīcu un lūdza reanimācijas nodaļu. Sieva nervozēja viņam līdzās.

� Māsa teica, ka �aņi esot nogulējis visu nakti. Tikt pie viņa nevarē�ot.

� Kāpēc es nevaru iet pie �aņi?

� Nejautā to man, Annu�! Jautā slimnīcai! � Un viņ� turpināja: � Pēcpusdienā mēs varē�ot viņu redzēt televizorā. Izbeidz to �ņaukā�anos, man vairs nervi netur!

Jāno�s Ģuriks aizgāja uz savu fabriku. Ģurikne griezās uz mājām, ūzlika gatavoties vakariņām paredzēto gaļas sautējumu, sataisīja Kati līdzņemamās sviestmaizes un pamodināja bērnu. Izdomāja, ka pēc darba uztaisīs �peldo�ās salas�, jo �aņi tās ļoti gar�o, tad viņa atjēdzās, ka pie �aņi netiks, vienīgi skatīs viņu televizorā, un apraudājās. Viņu pārņēma sāpes un neizpratne.

Līdz �im viņa bija svēti ticējusi, ka pazīst �aņi, abi bija tik daudz ko pārspriedu�i; kad pie viņiem Erdā bija parādījusies tā blondā meitene Ildi, viņa bija pamanījusi, kā jaunie�i skatās viens uz otru, un izdevīgā brīdī pajautājusi: �Dēls, saki atklāti! Tev ļoti patīk �ī meitene, vai ne?� Un �aņi atzinās, ka ļoti patīkot, bet ar Esteri viņi esot draugi. Ta�u Estere.nu jau ilgi nav te kāju spērusi.

Sievas darbā bez mitas sūrojās par saviem bērniem. Cik rupji, kā klaiņo, pat ja strādā, naudu nedod; Timāra peesot laidusi meitu iek�ā, jo tā esot pārnākusi uz rīta pusi. Toreiz viņa bija brīdinājusi: �To jūs nedarījāt labi! Kā jūs domājat, kur tā meitene likās, u� Hiltonu¹² gāja, vai?� Timāra purināja galvu: �Tur viņu nelaistu Iek�ā. Viņa esot sēdējusi Rietumu stacijas uzgaidāmajā zālē. Es viņai pateicu: Ja tu ar saviem se�padsmit gadiem vēlreiz mētāsies apkārt līdz rītam, varēsi vēlreiz nak�ņot stacijā. Gan tevi milicija pievāks. Pievāca arī.�

Cik rei�u viņas bija sūroju�ās, tik rei�u viņa sacījusi: �Paldies dievam, man ar bērniem rai�u nav.� Cik rei�u netika lielījusies: �Dēls Sāndors absolūts teicamnieks un vienmēr visu izstāsta.�

Bet viņ� nebija izstāstījis. Sacīja, ka ie�ot ekskursijā f�a Budas kalniem. Uzvilka sporta kurpes. Ielika arī tās rīs ābolkūkas, ko sūtīju Esterei, ta�u Estere � pilnīgi skaidrs � nebija ar viņiem kopā.

Un pēk�ņi viņai Iedzēla doma, ka dels �aņi stalga nez kādus noslēpumainus, tum�us, briestfiu pilnus ceļus.

Viņa uzvārīja sev tasi tējas, apzieda maizi ar sviestu. �Kāpēc?� viņa sev jautāja. Nokoda kumosu un lēni viļāja to pa muti. Kāpēc �aņi tā darīja? Kas viņu bija uz to pamudinājis? Jo kāds bija "pamudinājis: Kas varēja tik ļoti saistīt �aņi uzmanību, ka viņ� neaplika dro�ības jostu?

Pēk�ņi sūrmei piejaucās naids, dedzino�as, moko�as dusmas. Viņa dusmojās uz to slaido blondīni, kas mēdza-purināt galvu, uz viņas tēvu, ko nekad nebija redzējusi, uz izstīdzēju�o, ņirdzīgo Majdiku zēnu, uz viņu villu, ma-. �īnu un pat uz savu vīru. Nebijis Jāni tik stingrs, varbūt �aņi... nevar izturēties pret bērnu. Jāni vajadzēja citādi izturēties pret �aņi. Ta�u teikt viņam kaut ko bija veltīgi. �Bērni jāaudzina dzīvei, Annu�, dzīve nelutinās.� Pēk�ņi viņai atausa atmiņā vīra seja, kādu viņa to bija redzējusi agri no rīta elektrības gaismā. Jāni seja bija sakritusies, plaksti uztūku�i un zilgani. Vienā naktī viņ� bija kļuvis vecs, salauzts cilvēks. Varbūt pats bija attapies: nevajadzēja pret �aņi būt tik bargam ...

Ģurikne uzmodināja Kati, nodzēsa liesmu zem gaļas katliņa, līdz galam izvārīs, kad pārnāks no slimnīcas, un gāja. Darbā viņa atkal apraudājās. Sievietes sanāca viņai � apkārt. Visu apavu virsu cehu pārskrēja ziņa, cik liela nelaime atgadījusies Ģurikiem.

Pēc pusdienas māte televizorā Ieraudzīja dēlu starp aparātiem, kas ap viņu vijās kā �ūskas, viens no tiem slējās pāri kā kolonna. �aņi atradās aparātu ielenkumā, it kā tie negribētu viņu laist ārā; māte ieraudzīja dēļu, kas izskatījās tikpat nedzīvs kā caurules un vadi ap viņu un pār viņu, noda|as ārsts gan apgalvoja, ka �aņi esot dzīvs un briesmas jau garām, un Jāni vēlreiz atkārtoja, ka �aņi nebū�ot kroplis; sāpes viņu padarīja tik bezspēcīgu, ka pēc atgrie�anās mājās viņa tikai uzlēja gaļai ūdeni un apgūlās. Nosacīja, lai Kati sē�ot virtuvē un pieskatot gaļu, lai turpat mācoties un uzmanot, ka nepiedeg, reizēm kādu gabaliņu pabakstot ar dak�iņu; vai nav mīksts, lai nomizojot kartupeļus un uzliekot vārīties sālsūdenī, ta�u Jāno�s Ģuriks tūlīt uzsauca meitenei:

EJ vien Istabā mācīties, es nomizo�u kartupeļus un uzmanī�u gaļu.

balss^³^ ^^ur^^<ne� ^V^1 glu�i apdullusi, uztrūkās no vīra

� Kā tev tā burtnīca izskatās? Skolas uzdevums vai smērējums ar cūkas kāju? Vai nu tu rakstīsi, kā nākas, vai arī es tev tā uzskaitī�u, ka ilgi paliks prātā.

Arī Tindi ātrās palīdzības ma�īna nogādāja uz Trau-matoloģlsko institūtu. De�urējo�ais ķirurgs apskatīja viņas roku, ko ātrās palīdzības ārsts bija uzsaitējis, pieskārās tai un konstatēja:

� Dro�i, ka lūzums.

Pa ce|am Tinde bija ma�īnā salusi un drebējusi. Iz-dzirdusi par lūzumu, viņa apraudājās.

� Nav ko skumt, � ķirurgs paplik�ķināja resnītei pa plecu, � jauni kauli, tāpat kā suņa kauli, ātri dzīst. Tagad ejiet pa kreisi uz rentgenu.

� Kā jums tas lūzums gadījās? � viņ� apjautājās, skatīdamies rentgena uzņēmumu.

� Cietām avāriju.

� Vai jūsu vecāki ir te, lai pārvestu jūs mājās?

Tinde purināja galvu.

� Es biju kopā ar draugiem.

� Ahal Autobrauciens kopā ar draugiem. Ja tēvs vai māte atnāks pēc jums, varēsiet iet mājās.

� Varētu viņiem piezvanīt. Bet ja nebūs mājās?

� Tad jūs paliksiet te, � ķirurgs atsaucās'.

-� Vai nevarētu atnākt... kāds skolasbiedrs?

� Kas nu vēl nebūsi Nevar. Tagad ejiet otrā istabā un pasakiet, ka ārsts Soltess lika paziņot jūsu vecākiem.

Tinde aizgāja. Numuru griezdama, viņa redzēja �aņi. �aņi zaļā puloverā sē�am līdzās Gabi, �aņi guļam uz nestuvēm, kad sanitāri viņu cēla iek�ā. Pa ceļam viņa, galvu nokārusi, bija lūkojusies ma�īnas grīdā. Nebija dū�as paskatīties uz �aņi. Cik briesmīgi! Ārsts un divas māsiņas pie nestuvēm. Un pa ceļam! Asins noņem�ana analīzei. Infūzija... Kad ārsts iesaucās: �Skābekli!� � Tinde aizbāza ausis, aizvēra acis,

�Briesmīgi!� viņa domās atkārtoja. Nabaga nelaimīgais �aņi! Un Gabucis .., Nervi pagalam. To viņa jau vairākas reizes domās bija atkārtojusi, gaidīdama, kamēr mājās kāds paceļ klausuli. Nabaga Gabucim nervi būs pilnīgi pagalam.

Tindes tēvs nolamājās, izdzirdīs, kas noticis.

� Mēs braucam tev pakaļ, � viņ� beidzot sacīja.

Pēc pusstundas Tinde ieslīd ma�īnas pakaļējā sēdeklī līdzās mātei, motors iedūcās, tēvs sāk braukt. Tinde pēta savu ie�inēto, ieģipsēto roku. Uz vecākiem skatīties negribas. �Gabuci!� viņa domās �ukst. �Gabucil> Un slīd pa sēdekli arvien zemāk.

Sēdi, kā nākasl � Ki�a kundze uzsauc. � Tā vien vēl trūkst, ka liksies uz dibena un salauzīsi arī to.

Pa ce|am Ki�s jautā:

� Ko tas Majdiku puika tādu darīja, ka jums iznāca avārija? '

Tindei izlau�as kliedziens:

� Gabi tur nekā nevarēja darīt! Viņ� nav vainīgs!

� To noskaidros milicija, bet vispirms ar viņu runā�u es.

__ Negribu, ka Gabi.... Neļau�u!

� Turi muti! Es brauk�u pie Majdikiem. <

� Nebrauksi vis, iebilst Tindes mamma. � Pirmkārt tu ar to nekā nepanāksi.

и- Sado�u viņiem pa mizu.

� Tikai sacelsi naidu. Tāds būs iznākums, Majdika kundze Ir mana pastāvīgā kliente, un viņai ir varena svīta, visas nāk pie manis. Ja Majdika kundze un viņas svīta mūsu salonu pametīs, es zaudē�u vismaz tūksto� pieci simti mēnesī. Vai ir kāda jēga?

� Ja es atceros, kā gādāju viņu būvei ķieģeļus.., � Ki�s niknojas.

� Ne jau par velti gādāji, � Ki�a kundze atcērt.

� Lai stās zeņķis iziet sausā?

� Varbūt izies, varbūt neizies. Pats nupat sacīji, ka tā esot milicijas darī�ana. Saproti jel, Ģula, nav ta�u nekādas jēgas skandalēties ar Majdikiem. Mums pa�iem bās par Sliktu. Zaudēsim mēnesī tūksto� pieci simti.

Tinde nupat vaimanāja aiz bailēm, ka tēvs drāzīsies pie Majdikiem un uzbruks Gabucim. Māte atrunāja tēvu. Majdika kundze ar svītu. Slaucama gotiņa. Tūksto� pieci simti mēnesī. Ko tu, Ģula, būsi panācis, ja sarīkosi Majdikiem skandālu?...

Tinde, acis iepletusi, veras mātes glītajā sejā, kas ir dīvaina pāreja no mīļi �ķelmīgas meitenes burvīguma uz nobriedu�as sievietes daiļumu, veras uz tiem pāris vasar-raibumiņiem, ko māte atstājusi pie deguna par pierādījumu, ka labas kosmētiķes nestaigā ar vienveidīgi noformētām sejām un ka ikviena sieviete var atļauties sev tādus sīkus defektus, kas vēl labāk Izceļ skaisto un pievilcīgo. Tad viņas skatiens noslīd uz mātes pārāk kuplajām, bet labi veidotajām krūtīm, un pēk�ņi viņa satrūkstas, apjautusi, ka pati ir greizs mātes atveids, ta�u mātei visa ir īstā vietā, pat tie sīkie raibumiņi pie deguna, toties viņai ar �iem raibumiem kā nosētas gan rokas, gan kakls, divas reizes tie jau ir nodzīti, bet sarodas no jauna. Arī viņai ir pārāk kuplas krūtis, ta�u viss augums drukns no viena gala līdz otram, viņām abām ir līdzīgas kaķa acis, tomēr Tindes seja... it kā dabai būtu bijis pretīgi to veidot. Kas to teica? Kāds jau nu teica. Kāds autobusā. Un tie divi zeņķi peldētavā. �Paskaties uz to skuķi, tur ir ko redzēt...� Un abi rēca.

Pēk�ņi Tindei iedzeļ jau bie�i zemapziņā nojaustā doma, ka māte uz viņu dusmīga �o spītīgo vasarraibumu un tukluma dēļ, tāpēc ka abas tik līdzīgas un tomēr da�ādas. �abu māte mīl. Viņam vasarraibumi parādās tikai pie deguna. Bet visvairāk māffc fnī| kosmētiku, salonu, tērzē�anu ar apmeklētājām un to, ka viņa ir visiecienītākā no visām kosmētiķēm. �Citas?! Netiek līdzi. Man vienai pa�ai tik daudz blakusienākumu kā viņām pa �etrām ...�

Jā, māte atturēja tēvu no uzbrukuma Gabi, bet kāpēc? To tūksto� piecsimt forintu dēļ. Majdika kundzes un viņas svītas dēļ. Alan roka lauzta? Nu, kas par to! Gan saaugs. Jauni kauli saaug tikpat ātri kā suņa kauli. Tas muļķa ķirurgs tā teica. Viņam tas tikai labs joks.

� Vai sāp? � Ki�a kundze ievaicājās.

� Tas neskaitās, � Tinde atcērt, cenzdamās balsī ielikt pēc iespējas vairāk skumju un pārmetuma.

� Ja jau ir ģipsī, tad nesāp, � Ki�s paskaidro. � Es zinu no pieredzes. Kad Tatros biju salauzis potīti..,

Tinde, galvu nokārusi, blen� uz ieģipsēto roku. Kāpēc Gabi negribēja, ka sē�u viņam blakus? Reizēm viņ� ir līdz ārprātam untumains. Zobgalīgs, augstprātīgs un runā tik savādi. Viņ� vienmēr gribētu iet pa ietves otru pusi, nevis pa to, pa kuru patlaban iet. Vienmēr pa otru pusi. Un tas karakuģis. Ja es nebūtu viņu atturējusi, nebūtu lūgusies, viņ� būtu meties Adrijas jūrā, laidies uz Itāliju � vai nu noslīcis jūrā, vai arī aizgājis bojā uz itāļu karakuģa. Gabi man lika sēsties aizmugurē, rādās, ka to bija izgudroju�i viņi ar Ildi, vai arī Ildi bija uzstājusi, gribēdama mani iznest cauri. Viņa visu ceļu nekā cita nedarīja, kā vien nesa cauri. �aņi un mani. Varbūt ir nolēmusi atkratīties no �aņi, varbūt metusi acis uz Gabi.

� Vienmēr tev krīt nelaimīga lozē, � māte nosaka.

Г� Mani interesē milicijas slēdziens, � Ki�s saka. � Neredzējis varu apgalvot, ka tas zeņķis ir bijis ne-.uzmanīgs.

Tinde klusē.

J5, dro�i vien Ildi ir metusi acis uz Gabi, un pirmais gājiens bija atsēdināt Tindi aiz muguras. īstenībā ta�u Ildi viņu ierāva pakaļējā sēdeklī. Gabi nav vainīgs, pat ja viņ� patiesi nebūtu ievērojis distanci, un tas vēl nav pierādīts, to tikai apgalvoja preteklis no folksvāgena, tas lielmutīgais tips. Pa�a ķerrai noslāpa motors, bet �is uzvels visu atbildību Gabi. Un, pieņemot, ka Gabi īstenībā nebūtu ieturējis distanci, tā briesmīgā nelaime ar �aņi nebūtu notikusi, ja Ildi nebūtu zobojusies. Tad viņ� būtu aplicis Jostu. Mēs bijām sarūgtināti � gan es, gan �aņi; ja viņai būtu bijis kaut nieciņ� labas gribas, tad viņa būtu brīdinājusi. Mēs visi trīs cie�am Ildi dēļ. Nabaga �aņi, cik baigi viņ�. Izskatījās uz nestuvēml Un mana roka arī lūza Ildi vainas dēļ. Un Gabi... Kā viņ� to izturēs? Nervi pagalam. Nelaimīgais stostījās, stostījās tāpat kā toreiz, kad ieraudzīja savu mammu.,, Majdika kundze ar svītul -

� Turklāt labā roka, � Ki�s saka.

� Ja tu tiksi cauri bez papildeksāmeniem, tad es le�u uz katedrāli dievu lūgt, � māte piebilst.

�Pēceksāmeniem,� Tinde domās labo. Tik daudz jūs varētu zināt, ka tos sauc par pēceksāmeniem. Viņai ienāk prātā, ka -māte pati izlaiduma eksāmenos esot izkritusi fizikā. Kāda no viņas tā laika klasesbiedrenēm smiedamās stāstīja, ka māte, uzzinājusi rezultātus, esot gaitenī notēlojusi ģīb�anu. Sanāku�ie vecāki vienā mutē gānīju�i cietsirdīgos skolotājus. �Vai atceries, tu ta�u visu ⁴pirmseksāmenu laiku sauļojies pie Balatona,� mātes draudzene toreiz sacīja, un viņas abas pasmējās.

Mājās Tinde ierīkojas netālu no telefona. Viņa gaida, ka Gabi piezvanīs, ta�u viņ� nezvana.

Māte sagrie� viņai no pusdienām atliku�o gaļu, nomizo un sadala apelsīnu. Tinde skumīgi ēd, vēl arvien cerēdama, ka Gabi zvanīs. Viņai nav dū�as uzgriezt Majdiku numuru. Tēvs atkal sāktu jandāliņu.

� Tev ir laimējies! Varēsi gulēt līdz desmitiem, � pirms gulētie�anas pa�ukst mazais brālis.

� Laimējies, � Tinde sērīgi atkārto.

� Rīt paziņosim uz skolu, ka Tinde ir lauzusi roku, � tēvs saka.

� Es paziņo�u, � māte atbild. \

Ta�u nākamajā dienā viņi vispirms pieteic negadījumu apdro�inā�anas inspekcijai. ,

Tiek norunāts par negadījuma apstākļiem pagaidām klusēt.

Tinde pat gultā klausās, vai nezvana. Gabi nezvana.

� Vai tu maz saproti, ko esi nodarījis? � Kārojs Majdiks staigā �urpu turpu.

Gabi klusē.

� Gabi brauk�anas eksāmenu nokārtoja ar uzslavu. � Majdiknes nāsis savelkas �auras. � Varam apliecināt, ka viņ� saņēma uzslavu.

� Ko tu mal tādas blēņas!

� Tas ir fakts. Un esi tik laipns, met pie malas �o rupjo toni! Ja Gabi eksāmenā saņēma uzslavu, tad laikam gan avārija nebūs notikusi viņa vainas pēc. Gabu-cīt...

Gabi paceļ acis. Skatās tik dzēlīgi, salti un naidīgi, ka Majdikne uzreiz apraujas.

� To tu vari stāstīt. Uzslava eksāmenā! Stulbums! Speciālisti noskaidros, kā tas noticis. Un tā dro�ības josta! Gabi nedrīkstēja kustināt ma�īnu no vietas, kamēr � puika nebija aplicis jostu. Būs tāds skandālsl

Gabi lēni pagrie�as pret tēvu.

� Skandāls gan! � viņ� saka vēl mazliet stīvu mēli. -

� Jā gan, skandāls, jaunskungs! Turklāt tāds skandāls, ka tu nedabūsi rekomendāciju studijām. Tāds skandāls, ka nok|ūsi tiesas priek�ā.

�=- Kāroj, ļoti lūdzu, valdies!

� Un kā vēl... Ja tas nabaga zēns... Ja tas klasesbiedrs... ja stāvoklis izvērtīsies tik traģisks, ka viņ� eksitēs, tad Gabi vēl dabūs redzēt.

� Tad es dabū�u redzēt..; � Gabi runā vēl vairāk stiepti un smīn. Ta�u �is dīvainais, greizais smīns ir tuvs raudām.

� Jau iepriek� varu pateikt, tur nevajag nekādas gai�redzības: nopratinā�ana sāksies ar to, ka Gabi sauks pie atbildības, kāpēc viņ� vedis pasa�ieri, kam nav aplikta josta. Un kas vēl būs, ko viņam vēl piesies, sevi�ķi, ja klasesbiedrs eksitēs .,.

Kāpēc tēvs nesaka: ja nomirs? Ja klasesbiedrs nomirs. Tavas vainas dēj.

Gabi vel arvien raugās tēvā ar to pa�u dīvaino, greizo smīnu. ' ^b

� Bet, Kāroj, � Majdikne atsāk.

� Tas ir reāli. Gabi vienu gadu jau ir zaudējis.

� Par to nerunāsim! � Majdikne noknik�ķina pirkstu kā kastaņeti.

� Ja viņam iegriezīs se�us mēne�us, labākajā gadījumā nosacīti...

Tagad Majdiks pievēr� skatienu sievai, kura mazliet pagrie�as sāņus un_skatās gaisā. Gabi zina, jūt, ka viņi strīdēsies, līdzko būs paliku�i divatā. Me�onīgi, �ņāco�i �uksti, apslapēti rēcieni, naidīgas, aprautas falseta skanas � tā viņi slepenībā strīdas. Reiz viņ� bija to dzirdējis. Tolaik, kad stostījās.

Nu viņi strīdēsies, kā vainas dēļ viņ� zaudējis mācību gadu. Un par universitāti, par iekļū�anu universitātē. Pņr skolas rekomendāciju. Trīs vai se�i mēne�i, varbūt nosacīti. Ka �aņi varbūt... vai paliks dzīvs?

Un viņam izlau�as:

� Jūs e-esat v-vēl no-no�ēlojamāki nekā es!

Profesors veras viņā ar tādu kā pārakmeņoju�os seju. Pirms viņ� paspēj sākt uzbrukumu Gabi, zēns metas ārā, aug�ā pa kāpnēm un ieslēdzas savā istabā.

Kad nākamajā rītā apkopēja Gabi modina, viņ� nespēj noturēties kājās. Profesors Majdiks viņu Izmeklē.

� Drudzis, � viņ� saka sievai. � Piezvani Klu�ā-kam! Man �ķiet, ka tas ir nervu drudzis. Man jābrauc uz kongresu Po�oņā¹³. Pēc pusdienas tev piezvanī�u, esi mājās! Nepametiet Gabi vienu. /

Sieva iekunkstas.

� Nabaga zēnam tik vāja nervu sistēma.

� Vāja, � Majdiks atbild. � Mēs abi ļoti labi zinām, ka vāja. Piezvani Klu�ākam un gādā, lai Gabi netiek pie miegazālēm. Un esi tik laipna � paliec mājās.

� Tu ar mani runā tā...

� Sveiki! Braucu uz Po�oņu.

Majdikne piezvana terapeitam, noglabā aiz atslēgas miegazāles, padod ziņu neiropatologam, kas reiz bija Gabi ārstējis, vēlāk noklausās, ko saka terapeits, kas iet projām, galvu grozīdams, jo Gabi viņam ir uzbrēcis: �cLieciet mani mierā!� Arī terapeitam Ir aizdomas uz nervu drudzi, ta�u viņ� ņem vērā, ka patlaban izplatās lipīgas slimības epidēmija. Neiropatologs piezvana ap pusdienlaiku un ierodas agrā pēcpusdienā, ta�u Gabi atkal ir ieslēdzies un netaisās laist ārstu iek�ā. Majdiks divas reizes zvana no Po�oņas', vienu reizi pēc kongresa sēdes, otru � pēc vakariņām, un tik daudzu uztraukumu -dēļ Majdiknei neienāk prātā piezvanīt uz skolu.

Skolai ir paziņojis Gēza Silvā�i pirmdien pēc pusdienas, pabeidzis apspriedi ar ang|u in�enieriem. Viņ� izstāstījis direktora vietniekam par negadījumu. Meita, domājams, ie�ot uz skolu tre�dien, ievainota neesot, bet avārijā izmocījusies gan. Par Sāndora Ģurika stāvokli viņi esot apjautāju�ies vairākas reizes, pagaidām tas esot kritisks.

�aņi vēl arvien gan tup uz klints, gan gu| gultā. Kā klints pārkari, tā gultu veido materializēta tumsa. Tumsa aizā, tumsa zēnā pa�ā, it visur tumsa. �aņi izplūst �ai visureso�ajā tumsā.

Sīki injekciju adatu dūrieni. Sīki, atkārtoti dūrieni. Miglas mutuļos garām slīdo�i stāvi, pāri viņam noliektas sejas...

Pēk�ņi pazib sīks spo�umiņ�. Tas parādās aizas dibenā, staro vienmērīgi, un �is sīkais, ugunīgais spo�umiņ� aprij tum�o aizu. Cik savādi, ka tik niecīgs gaismas plankumiņ� iznīcinājis visur eso�o tumsu. Nu vairs nav divu �aņi, nevajag tupēt uz klints karnīzes, karinot kājas tuk�umā, ir tikai viens �aņi, kas slimnīcā guļ gultā, un �is maziņais, ugunīgais spo�umiņ� izgaismo arī viņu. Sis spo�ums ir dzīvība. Gaisma iet pla�umā, tanī pavīd sejas un augumi, saplūst kopā un atdalās, rindojas cits aiz cita. Aīāte uzsvārcī ar milzu ziedu ornamentu; Esteres vērīgā seja, spītīgās lūpas un ie�ķībās acis; Ildi papurina galvu un mati plīvo, tad viņa apstājas, rokas kabatās sabāzusi; tēvocis Varga ar lāciski plecos ierautu galvu; tētis treniņtērpā ar tālsķaļāmām brillēm. Pazīstamas un nepazīstamas sejas, ikvienā no tām kaut kas pievilcīgs, viņam mīļ�. Viņ� redz arī tēvoci Endri, skolotāju pagarinātas dienas skolā, to, kur� nomira, kad �aņi gāja sestajā klasē. Arī tagad tēvocis Endre saka: �No pastaigas esam pārnāku�i, nu, bērni, kādas piecpadsmit minūtes varat izkliegties, cik katram rīkle ļauj; kad es pacel�u roku, jūs apsēdīsieties un ķersieties pie mācībām.� Sājā spo�umā atviz arī priek�meti, kļūst tuvi un prasa pievērst Hem uzmanību: baltā slimnīcas gulta ar melnu plāksnītī kājgalī, infūzijas iekārta, aizvērtās durvis, māsiņas apaļā seja, otras māsiņas adāmadatas. Un arī tālie, sen pazīstamie priek�meti nu ir tik mīļi: tēva ve�ās �ķiltavas, krievu valodas vārdnīca, virtuves ni�a, grāmatas plauktā, raibais katūna aizkars pie viņa gu|vietas mājās.

Nu viņam gribas apsveikt visu: infūzijas � iekārtu, māsiņas apa|o seju, otras māsiņas adāmadatas, apdilu�ās tēva �ķiltavas, Donavas krastu ar pelēcīgi plūsto�o ūdeni, apa|īgi apcirptos kokus gatves malā (kaut gan viņam nepatīk dresēti koki), suņu pastaigas laukumu, ūdens smar�u, katūna aizkaru pie savas guļvietas, mazo istabiņu, ko pats tika dēvējis par būceni, saules tveici, lietu, svaigo zemes aromātu pavasarīgā me�ā, rudens krāsas,* peldē�anas līksmi, skrējiena līksmi, pastaigas līksmi, kamaniņu braucienus bērnībā, koku da�da�ādo zaļumu, vasaras nometnes, augļu vāk�anu no se�iem līdz diviem, nazīti, kas reiz bija kaut kur noslēpies, viņ� ilgi meklēja, jau bija samierinājies un tad atrada to pieliekamajā u� plaukta, nevarēja, aptvert, kā tas tur gadījies; gribējās apsveikt sevi: viņ� redz, dzīvo, guļ slimnīcas gultā ar drenu krūtīs, ar elektrodiem uz krūtīm, sveikt visus cilvēkus, ko pazīst un ko vēl iepazīs, gan tos, kurus mīl, gan tos, kurus necie�. Viņa lūpas mazdrusciņ paveras, un viņ� �ukstus saka: �Esiet sveicināti!� Tik klusu, ka nedzird neviens cits, vienīgi pats un tas mazais ugunīgais spo�umiņ�, kas viņā gailē.

� Mana masa gribēja puiku, � saka māsiņa ar adīkli.

� Vienalga, puika vai meitene. Ka tik vesels, � atbild tā ar apaļo seju.

� Nav vis vienalga. Puikām ir vieglāk.

� Kādā ziņā puikām vieglāk? Mūsu laikos.,,

� Tici man, viņiem ir vieglāk.

� �aņi gribas iejaukties, sacīt, ka puikām un meitenēm ir vienlīdz viegli un vienlīdz grūti, bet viņ� ir noguris. Pateiks viņām to vēlāk. Viņ� lai�as miegā.

Pirmdienas rītā, klausoties ziņojumu par klātneeso�a-jiem, Esteri sāka �ņaugt bailes. Kas varētu būt noticis, kā nav ieradu�ies �aņi, Ildi un Gabi, trīs no viņējiem?

Vai nejau�ība? Nez vai. Viņu plosīja gan raizes (�aņi dēļ)', gan sīvs niknums. .

Vai �aņi būtu iejaukts kādā ķezā? Vai viņi būtu to ievilku�i?.,. Gabi reiz bija ieminējies, ka zinot, kā no zālēm sabrūvēt narkotisku līdzekli. Ja nu viņi ir to mēģiy nāju�i? No Gabi un Ildi to var sagaidīt, viņi būs �aņi pielauzu�i. Un viņ� ir tik vāj�...

Estere iztēlē skatīja viņus: nule mostas, stulbām acīm, tuk�u skatienu blen� sev priek�ā. Tad �o skatu nomāca cits, vēl moko�āks: �aņi un Ildi saķēru�ies kopā, �aņi kaislīgi skūpsta Ildi, Ildi galva uz �aņi pleca, abu pleci kaili kā tiem jaunie�iem televīzijas filmā. Ildi pielec kājās, viņas kailais augums noslēpumaini izgaismojas puskrēslā, �aņi acis kā piekaltas pie tā.

Pirmdien pēc pusdienas Estere ilgi kavējas pie telefona. Piezvanīt Gabi... Viņa vēl un vēl atkārto savu sakāmo: �Cau, vecais! Vai tev atkal riebums pret skolu?� Vai labāk: �Kas jauns, veco brāl?� Ta�u ir bail, ka Gabi redzēs viņai cauri un augstprātīgi pasviedīs kādu nenozīmīgu vai dzēlīgu piezīmi.

�aņi ir gļēva rakstura cilvēks. Negribu ar viņu noņemties, Estere klusībā atkārto, ta�u arvien vairāk viņai ģā�as virsū baismas, moko�as iztēles ainas.

Otrdienas rītā, tūlīt pēc zvana brīdino�ajām skaņām, klasē ienāk Puk�ķe.

� Pirms sākam ungāru valodas stundu, man jums jāpavēstī satrauco�a ziņa.

Estere sastingst, noliec galvu.

� Pagāju�ā mācību gada audzinā�anas stundās mēs runājām par satiksmes dro�ību. Par obligāto piesardzību, - kuru neievērojot var izraisīt traģēdiju. Traģēdijas, � viņa atkārto �o vārdu daudzskaitlī un ar uzsvaru.

Estere sakņūp un neko neredzo�ām acīm skatās solā. Gaiss viņu spie� nost, sirds me�onīgi dauzās.

� �etri jūsu skolasbiedri svētdien bija devu�ies izbraukumā ar automa�īnu. Pieaugu�ie nav biju�i līdzi. Trīs no viņiem iet mūsu klasē. Audzēknis, kas sēdējis līdzas ma�īnas vadītājam, esot aizmirsis aplikt obligāto dro�ības jostu. Ma�īna cietusi avāriju. Sās galējās bezrūpības rezultātā Sāndors Ģuriks, mūsu �aņi, ir ieguvis ļoti smagus miesas bojājumus. Pakaļējā sēdeklī sēdo�ajai paralēlklases Tindei Ki�ai lauzta roka.

Klase sāk �ūpoties, Estere pieķeras pie sola.

Caba Keke�i jautā:

X^al yaram �aņi apciemot?

Gribēju sacīt, ka pagaidām nevar �aņi apciemot. Viņ� guļ reanimācijas nodaļā. Pārējie jūsu biedri, Ildiko Silvā�i un Gābors Majdiks, nav cietu�i. Viņi drīz nāks uz skolu.

� Vai mēs nevarētu kopīgi rakstīt �aņi? � To ierosina otrs Keke�i. л

Ja pienāktu tāda reize, kad jāvāc nauda kapu vainagam, vairāk nekā dro�i, ka ar sarakstu staigātu brāļi Keke�i. Viens iekasētu naudu, otrs pierakstītu summu. Kā es spēju iedomāties kaut ko tik briesmīgu? Kāpēc es esmu tik ļauna?-Estere iekniebj sev gurnā.

Puk�ķe piekrīt. �aņi reanimācijas nodaļā dro�i vien būtu priecīgs, ja biedri viņam aizrakstītu. �Klase ir kā liela ģimene,� Puk�ķe saka. Glīta ģimenīte. Ja viņi biju�i �etratā, tad ma�īnu ir vadījis Gabi. Avārija. Kas ar ma�īnu ir atgadījies? Kas ma�īnā ir noticis? Esterei kaklā krājas rūgtums.

� Negadījuma apstākļus izmeklēs milicija. Tas ir viņu uzdevums. Mēs, jūsu skola, jūsu skolotāji, lūdzam: domājiet par sevi. Domājiet par saviem vecākiem un sabiedrību. Savās, savas ģimenes un sabiedrības interesēs neaizmirstiet vajadzīgo piesardzību! Nākamajā audzinā�anas stundā atkal runāsim par satiksmes noteikumiem. Cerēsim, ka līdz tai būsim dzirdēju�i labas ziņas par �aņi. 2olt, to vēstuli arī es parakstī�u.

■� Kā mums, vecīt, ir laimējies, � starpbrīdī Caba Keke�i �ukst savam dvīņubrālim. � Iedomājies, ka tai Ildi skraidītu paka) nevis nabaga �aņi, bet tu vai es un mēs abi būtu sēdēju�i tai vāģī.

� Mēs būtu apliku�i jostu.

� Tas nu gan ir skaidrs.

� Red�i nu! Nabaga �aņi! Un tik prātīgs puika. Kur viņam galva bija?

Izturēt stundas un starpbrī�us. Starpbrī�os izlikties, ka mācos krievu valodu, vēsturi, vācu vārdiņus. Nokāpt ēdamzāle, apsēsties starp Kingu un kādu pirmās klases audzēkni. Jāiztur! Ēdamzālē, kas pilna ēdienu garaiņiem, Estere norij pāris karo�u zupas, un viņai iek�ā jau sāk griezties rūgtums. No gaļas ar rīsiem viņa apēd vienu kumosu, rīsi pielīp pie mēles. Estere ceļas kājās.

� Kas tev lēcies? � Kinga vaicā.

� Kaut kas ar kuņģi...- Ie�u mājās.

� Vai uz pulciņu atnāksi?

� Redzēs, kā būs. Tagad ie�u mājās.

Bet mājās viņa neiet vis. Brītiņu �urpu turpu pastaigājusi pa �aņi ielu, viņa iegrie�as viņu namā. Uzkāps pie viņiem. Vai nu būs kāds mājās, vai nebūs. Ja nebūs, tad atnāks vēlreiz. Ģuriktante vienmēr strādā rīta maiņā, var gadīties, ka pēc darba būs aizgājusi iepirkties un tad uz slimnīcu, bet vakarā dro�i vien būs mājās.

Estere piezvana.

Ģuriktante atver durvis. Uz pakaramā kopā ar mēteļiem arī �aņi jaka. Esterei tas ir kā trieciens krūtīs. Viņa pat sveicināt aizmirst.

� Annu�tante... �aņi... Kas ar �aņi?

� Vai tad tu nezināji?! � �aņi māte sāk raudāt.

Esterei saviļņojums �ņaudz kaklu ciet. Viņa izslienas.

� Nu jau ir labāk, � Ģuriktante caur asarām izspie�. � �orīt agri biju slimnīcā. Vakar pateicu savam maiņas priek�niekam: �Biedri Vērtēsi, neņemiet ļaunā, bet es rīt ie�u uz slimnīcu un darbā ieradī�os vēlāk. Nebū�u dusmīga, ja pusi_ dienas neskaitīsiet.� Viņ� sacīja: �Ejiet vien, Ģurikne, jūs esat diezgan centusies.�

� Ak tad.,. �aņi ir labāk?

� Labāk. Bet iek�ā pie viņa vēl nelai�. Nedrīkst. Kamēr būs reanimācijas noda|ā, tikmēr nedrīkst. Parādīja man dēlu pa televizoru. Māsiņa sacīja, ka �aņi varē�ot ņemt telefonu rokā, kad bū�ot stiprāks, un tad mēs varē�ot parunāties. Nāc, Ester, pasēdi pie mums!

Estere nekustas, kājas kā zemē ieaugu�as. Ģurikne saņem viņu aiz rokas.

� Tevis tur nebija, vai? Tanī avārijā?

. . � Ne. Es tikai �odien uzzināju. �orīt klases audzinātāja pateica.

�aņi māte mudina Esteri iet iek�ā.

� Jāni, �- viņa sauc no durvīm. � Estere par to negadījumu nekā neesot zinājusi. Tikai �odien dzirdējusi ka ar mūsu �aņi atgadījusies nelaime. Nu kāpēc viņ� neuzmanījās! Ja būtu dzēris. Ta�u viņ� ne mutē neņēma. Slimnīcā arī tāpat sacīja, dzēris neesot, Ester. Bet kāpēc tad?

� Nejautā to ne man, nedz Esterei! � Ģuriks atkliedz. � Jautā �aņi. Viņ� to zina.

� Protams, jautā�u. Lai tik pārnāk mājās. Ko tev, Ester, atnest? Kafiju?

� Jā... mazliet melnas kafijas nāktu par labu, Annu�tantl

� Pa tam parunājieties, Ester, parunājies ar tēvoci Jāni.

Estere norīstās. Mēģina norīt to skābumu, kas mutē.

� Galvenais, ka �aņi briesmas jau garām, tēvoc Ģurik. z

Viņi klusē. Jāno�s Ģuriks aizkūpina cigareti.* Estere stingi blen� sev priek�ā. Nevajadzēja te palikt. Nevajadzēja pieņemt kafiju. Bet es ta�u to nepieņemu no �aņi. Kafiju vāra Annu�tante. Ar Annu�tanti un tēvoci Ģuriku man nav nekādu domstarpību. Kafija man tagad nāks par labu. Ja es atteiktos, Annu�tante varbūt apvainotos.

� Pēdējā laikā mēs tevi tikpat kā neredzam. � Ģuriktante noliek viņai priek�ā kafijas tasi. Viņa ir ienesusi arī sev. Tasēs mazās karotītes. Zaļas plastmasas cukurnīcā kristālcukurs.

� Daudz ko darīt, � Esterei nodreb lūpas.

� Agrāk tu nāci bie�i.

� Daudz ko darīt, Annu�tant.

� Nu jā, ta�u agrāk...

� Ja jau Esterei daudz ko darīt... Kāpēc tu negribi saprast? Cik rei�u tev, Annu�, vajag kaut ko atkārtot, lai tu saprastu?

� Kāpēc tu, Jāni, vienmēr esi tik indīgs?

� Kāpēc, kāpēc? Tāpēc, ka tu otrā nemaz neklausies, tikai vienā laidā saki savu sakāmo.

� Jāni, būtu labāk priecājies, ka �aņi vairs nedraud briesmas. Es pat nepajautāju tev, Ester, ko tu ēstu. Ir speķis, sviestmaizes.

� Nupat paēdu, Annu�tantel Pateicos par kafiju, stipri atspirdzināja. Nu gan jāiet. � Viņa ceļas kājās. � Kā es priecājos, ka �aņi... ar vārdu sakot, kā akmens no sirds novēlās man, mums, visai klasei, dzirdot, ka Ir labāk. Rīt pateik�u klasē.

Mājās Esteri gaida brālis:

� Nu, beidzot!

� Kāpēc, nu beidzot?

� Tāpēc, ka beidzot esi pārnākusi.

Estere, ne vārda nebildusi, iet iek�ā. Brālītis pakaļ.

� Man jāraksta novele, � viņ� drūmi vēstī.

� Nu tad raksti.

� Netaisi jokus! Man jāizvēr�ot par stāstu viena no �Esi labs līdz pat nāvei!�¹⁴ nodalām. Baigi, vai ne?

� Katram pa�am jātiek galā ar saviem baigumienf.

� Un tā esot māsa!

Estere cie� klusu. Un kravā mantas ārā no somas.

� Un tu neteiksi neviena vārdiņa? � Brālītis jautā.

� Var jau būt, ka esmu ļauna, ta�u stāstu tavā vietā nerakstī�u. Un tagad es vēlos mācīties.

Brālītis virzās uz durvju pusi, bet pusce|ā apstājas.

� Zvanīja Caba Keke�i. Sacīja, ka esot sazinājies ar slimnīcu. �aņi sākot atlabt.

� Jā? � Estere cen�as rādīt vienaldzīgu seju.

Bfālītis atnāk atpakaļ, atmetas ar elkoņiem pret galdu.

� Tu neesi ne vārdiņa bildusi par to, ka �aņi ir cietis avārijā.

� Tikai �odien uzzināju.

� Vai esat saplēsu�ies? � Brālītis noslīgst uz galda, viņa seja tikpat kā pieskaras Esteres sejai.

� � Kā tu vari jautāt tādas muļķības?

� Muļķības?! Varbūt nebūsim nekad dzirdēju�i, ka skuķene saplē�as ar savu �ali?

� Mīļi lūdzu, labi ātri kraties prom!

� Jūsu ilgas piepildās. � Brālītis atkal iet uz durvju pusi un atkal apstājas.

� Un ja es izstrādā�u �o � �Mi�i Ņila�s pedagoģiskās padomes priek�ā�? Viņ� tur labi nodeklamēja. Nu? Ko tu par to saki?

Estere iztēlē redz �abu Keke�i. Viņ� ir vispirms piezvanījis uz slimnīcu, tad pēc kārtas visiem klasē galvenajiem. Dro�i vien aizgājis pie mammas uz bibliotēku un tur ņemas ar zvanī�anu. Rīt viņ� labo ziņu pavēstīs Puk�ķei un citiem skolotājiem. ��aņi jūtas labāk.� Un tie divi ar augstprātīgajām sejām, tie, kuri izspruka sveikā? Tie, kuriem ne matiņ� nav skarts?

� Vai tu esi galīgi stulba?

� Ko-a?

� Es tev jautāju, ko tu saki, ja Mļ�i Ņilfc�s noskaitītu pamācību skolotājiem, bet tu blenz gaisā, it kā nemaz neatrastos te. Es teicu, ka tu esi galīgi stulba.

� Bet es saku, lai tu 'nekļūsti bezkaunīgs pret mani.

~ Tu kļūsti arvien rupjāka.

� Pārrunas tiek atliktas.

-7 Arī no manas puses. Bet tad tu varēsi pagaidīt, kamēr Sāro�patakā tiksi uz mana velosipēda.

� Lai nelabais tavu velosipēdu... nevis es.

� Nu, protams! Tu ta�u brauksi ar ma�īnu kā...

� Arā no �ejienes, bet a�i! � Estere brēc.

� Jaunkundze uzkāpusi apsē. Tikai nezinu, kāpēc. Kaut gan nojau�u; t

� Lasies ārā! Vai nesaprati? Arā!

Estere apņemas skolā nelikties ne zinis par �tiem diviem�. Skatīsies viņiem pāri, izliksies, ka viņi neeksistē. Tinde neskaitās, pirmkārt, viņa ir tuk�paure, otrkārt, ne- , laime nenotika viņas dēļ.

Viņas apņem�anās pietiek īsam brīdim. Tie�i līdz ceturtdienas garajam starpbrīdim.

Tie divi pirmo reizi parādās klasē tre�dien. Esterei ir aizdomas, ka viņi to iepriek� norunāju�i � tomēr nav tik neērti vai arī vismaz ir mazāk neērti. �Sabiedrotie,� Estere zobgalīgi un spīvi domā. �Veiksmīgo līga. Aizstāvē�anās un spīts apvienība.�

Esterē mutuļo dusmas, klausoties � pat negribēdama viņa dzird, jo ne klasē, ne gaitenī nekā cita nerunā, � kā� Ildi, brī�iem galvu papurinādama, stāsta, ka folksvāgens pēk�ņi esot noslāpis un uz slidenā ceļa lada veltīgi bremzējusi, un Gabi stostīdamies pievienojas Ildi. Briest naids pret viņiem, tāpēc ka viņi veseli, neskarti atrodas te; naids tāpēc, ka �aņi guļ slimnīcā reanimācijas nodaļā un gulēs nez cik ilgi, naids par to, ka �aņi bija gļēvs un bija pieslējies viņiem; un vēl Estere viņus nīst par to, ka viņai jādusmojas uz �aņi, ka nevar izlīgt ar viņu. Jā, tagad, kad �aņi dzīvība vairs nav briesmās, viņa atkal dusmojas. Nevis tāpēc, ka �aņi aizgāja ar viņiem. Bet par viņa gļēvumu.

Viņa ienīst Ildi un Gabi. Ienīst Ildi brūnsvītrota puloveru, kas rēgojas pa skolas uzsvār�a neaizpogāto kakla Izgriezumu, ienīst brūnās bikses, Ildi pakārto ka�ociņu ar nutrijādas ap�uvēm; ja varētu, viņa to sagraizītu ar �ileti, ja varētu, viņa gāztu Ildi ar dūri pa seju. Viņa ienīst abus Ildi zobus, kas izvirzīti uz priek�u, ja Ildi ver muti, �ķiet, ka viņa taisās kost. Viņa ienīst Gabi, kas cen�as rādīt vienaldzīgu seju, tādu kā izgludinātu, un skaidro: distance, bremzes, ce|a apstākli. Estere ienīst viņa paradumu pastiept galvu uz priek�u, it kā gribētu palūkoties pāri neredzamai, augstai sētai, it kā viņu |oti interesētu tur redzamais, nevis tas, ko saka pats vai citi. Viņa nīst arī Puk�ķi ar viņas audzinā�anas stundām un piesardzību uz satiksmes ce|iem. Kaut satiksme būtu simto daļu tik dro�a, kā to cen�as nodro�ināt klases audzinātāja Puk�ķe. Mī|ajai, labajai audzinātājai ne prāta stūrītī nerodas jautājums, kāpēc �aņi, �mūsu �aņi�, klases, skolotāju, skolas �aņi, nebija aplicis dro�ības jostu tai nolādētajā ma�īnā. Viņa nespēj aptvert, par ko �aņi varētu būt aizdomājies, kad aizmirsa nodro�ināties. Tikai viens vienīgs teicieniņ�: �Tāda neapdomība varēja beigties traģiski, ta�u vainīgi ir arī Gābors Majdiks un Ildiko Silvā�i, tāpēc ka nebrīdināja. Pirmkārt tu, Maj-dik, kā ma�īnas vadītājs esi vainīgs.� Vai Puk�ķe ir absolūta mu]ķe vai arī tik gaudena? Kā cilvēki, pieaugu�ie un jaunie�i, var no visīstākās patiesības, no būtiskā iztaisīt tādu iluzionisma izrādi? Klase noklausās Puk�ķes eļļaino priek�nesumu, ka jaunie�iem nevajagot doties autobraucienos bez pieredzēju�iem pieaugu�iem, jo �pieņemsim tādu gadījumu, ka �ofera tiesību īpa�niekam Gāboram Majdikam kļūst nelabi, tas var gadīties ar ikvienu. Ko lai Iesāk pārējie?... Pieņemsim tādu gadījumu ...�

Caba Sabo iebilst, ka tāds variants iespējams arī tad, ja ma�īnu vada pieredzējis pieaugu�ais un neviens no pasa�ieriem neprot vadīt ma�īnu' Tādā gadījumā ma�īna apstājas, kāds no pasa�ieriem tik ilgi māj garām brauco�ajiem, līdz kāds pietur un var uzņemt pieredzēju�o �oferi, kam k|uvis slikti, un tā �ī tēma pagrie�as uz palīdzību nelaimē cietu�ajiem. Rēka Pungora atceras, ka viņu acu priek�ā kāda ma�īna aizdrāzusies garām grāvī gulo�am, asiņainam motociklistam, viņi, protams, to uzņēmu�i, jā gan, tas tips bijis piedzēries, ta�u ir tik briesmīgi atstāt cilvēku grāvī noasiņojam. Zolts Keke�i atsaucas uz kādu televīzijas filmu, kas bijusi for�a un sākusies tie�i ar tādu gadījumu � sieva esot pārmetusi vīram, ka viņ� atstājis savainotu motociklistu ce|malā.

Estere ar sīvām dusmām sirdī klausās Puk�ķē un citos runātājos. Viņa dusmojas arī pati uz sevi. Kāpēc ▼iņa nerunā pretī Puk�ķei, kura klasi izdaudzina par

Ielu ģimeni, kurā apdomīgākajiem jāsargā neapdomīgie, o_ tikai tā varot veidoties īsta sabiedrība, miera sala; kā-)ēc viņa nepateic Puk�ķei, ka te nevar būt ne runas par ielu ģimeni vai miera salu, visa �ī pļāpā�ana ir salkans sīrups, no kura cilvēkam iek�ās sāk griezties.

�ās audzinā�anas stundas dēļ Esterē uzkrājies naids un rūgtums eksplodē. . .

� Kāpēc jūs viņu nebrīdinājāt? � Viņa piesper kāju Ildi priek�ā.

Ildi mazliet sarauc uzacis. Tas Esteri vēl vairāk sakaitina.

� Neienāca prātā. Nepamanījām.

� Aha?l Nepamanījātl Viņ� sēdēja tev priek�ā, bet tu nepamanīji.

� Ko tu te piekasies? Man �ķiet glu�i dabiski, ka jostai jābūt apliktai.

� Jums �ķiet dabisks viss, kas nodro�ina jūs.

� Vai tu mani uzrunā daudzskaitlī? � Ildi jautā.

� Nē. Es runāju ar jums abiem. Majdik, nāc �urp!

� Kas ir? � Gabi slāj tuvāk. � Strīdaties?

� 'Strīdamies. � Estere pamāj.

� -�aņi' ir dzīvs, viņam jau labāk. Drīz tiks ārā no reanimācijas. Tinde tika cauri ar lauztu roku. Neviens nav zīdainis. � Ildi rausta plecus. � �aņi pats zina, ka jāapliek dro�ības josta.

Klusuma brīdis. Estere skarbi un naidīgi veras viņos.

� Bijām arī dzēru�i. Es � diezgan daudz. Divas glāzes vīna. Tinde tikpat daudz. Nebijām īsti formā.

� Gabi, vai tu arī biji dzēris? � Estere jautā.

� Nē. Tu gan varētu iedomāties,-ka milicija mani tu-, līt pārbaudīja. � Viņ� piespiesti smīn. � Mans gods ir neaptraipīts.

ievelkas dziļa rieva starp Esteres kuplajām uzacīm. Maza, rūpju iegrauzta rieva.

� Un �aņi? Vai viņ� dzēra?

Gabi brītiņu vilcinās. Estere jūt, ka Gabi Majdiks nojau�, kurp viņa tēmē. Un ja Gabi teiks ko citu? Nevis patiesību? Esteres roka �ņaudzas dūrē. Vienalga, iedzī�u strupceļā.

� Nedzēra, � Gabi atbild.

Un arī Ildi apstiprina.

� �aņi nebija dzēris.

� Nu tad es gribētu zināt, kāpēc �aņi nebija aplicis jostu. Sēdēja līdzās �oferim, bīstamā vietā, dzēris nebija, tomēr nepiesprādzējās.

� Vai tā ir nopratinā�ana? � Ildi iesmējās. Spalgi smiekli, tajos atskan daudz kas, pret sēdekli noplak�ķ nauda, desmitnieks un piecnieks, arī sīcene, tasē no�ķlnd karotīte, �aņi ar pirkstu piespiedis karotīti pie tases apmales, �tu dzer kā sētnieks�, masaju karavīrs ņirdz, met �ķēpu. Muļķības, �aņi jau jūtas labāk. Drīz viņ� tiks ārā no reanimācijas nodaļas, tad varēs iet ciemos, nelaime var gadīties katram.

� �aņi vienmēr bija piesardzīgs. Pārgalvīgs nekad, � Estere saka.

� Vai tu neizbeigtu apspriest �o tēmu?� Gabi jautā.

Estere liekas nedzirdam.

� Es gribu zināt, ko jūs esat ar viņu izdarīju�i!

� Tu esi sajukusi! � Ildi atmet galvu. � Glu�i kā sajukusi!

� Es gribu zināt, ko jūs esat ar viņu izdarīju�i! Es jautāju, ko jūs esat ar viņu izdarīju�i, jūs ar papiņa un mammiņas naudu kabatā,_ ar papiņa un mammiņas ma�īnu zem dibena? Es jautāju, ko jūs darījāt, ka varēja tā notikt?

Ildi ir kļuvusi glu�i bāla.

� Neko nedarījām. � Balss ir aizsmakusi. � Tev ir sakāpis galvā...

Gabi iejaucas:

� Redzi, Ester, draņķi jau mēs esam, bet...

� Nerunā par mani! � Ildi viņam uzkliedz. � Par sevi vari deklarēt, kā sirds vēlas, bet man liec mieru!

� Mierīgi, Ildiko, deklarē�u tikai par sevī. Draņķis esmu, Ester, ta�u ne tik liels, kā tu esi iedomājusies. Kad būsi aprimusies, pati sapratīsi.

� Nesapratī�u. к

� Protams, ne. Tu esi skaudīga un greizsirdīga! � Ildi paslien degunu gaisā. Tad uzgrie� Esterei muguru un metas prom.

Jāskrien viņai pakaļ. Jāpasaka kas tāds, lai aiz kauna zemē ielien. Estere nevar vairs izteikt ne vārda.

� Jā... nu tad veltīgi tev kaut ko stāstīt. � Gabi �ūpo kāju. � Galu galā arī es cietu avārijā. Tā nu ir noticis. Labojams nav nekas. Kas noticis, tas noticis. Un �aņi tomēr ir briesmām pāri.

�aņi pamostas. Vienu mirkli viņ� kā noreibis lūkojas apkārt. Meklē infūzijas iekārtu, �etrstūraino gaismas ķermeni pie griestiem, tādu kā lielu, spo�u divkār�u domino klucīti, reanimācijas nodaļas grozāmo lampu, to lielo, gai�mataino tēvoci blakusgultā � nesen tādu tur ievie- �-toja pēc tā tēvo�a, kur� nomira. Viņ� meklē māsiņas baltos uzsvār�os, palātā vienmēr atradās vismaz divas, meklē monitorus, pa kuriem novēro slimniekus, un elektrodus uz krūtīm. Tad viņam ataust apziņā, ka �orīt viņu no reanimācijas nodaļas atstūma �urp, uzpeld sīkumi. Divas kopējas viņu uzcēla uz stumjamiem ratiņiem, māsas visapkārt: visu labu, �aņi... pāri viņam noliecās māsa Olga, sīka auguma sieviete dzidri zilām acīm, �aņi reizēm iedomājās, ka tik dzidri zils varētu būt ūdens kalnu ezeros. Masai Olgai apaļa sejiņa, kad viņa smaida, acu kaktiņos savelkas sīkas krunciņas. �Visu labu, �aņi!� Māsiņas māja viņam, arī tas lielais blondais vīrs, kam bija operēts �ultspūslis, pacēla roku mājienam, vārgam mājienam, vairāk viņ� nespēja. �aņi redz vakarējo ārstu vizīti tā, it kā viņam to rādītu filmā. Pa priek�u iet ķirurgs, tūlīt pēc viņa reanimācijas nodaļas vadītājs, glu�i kā laipns valsts prezidents, kas precīzi turas pie pieklājības likumiem, kuri jāievēro pret viesos atbrauku�o citas valsts prezidentu; pec viņiem godbijīgā attālumā, ta�u tik tuvu, lai dzirdētu katru vārdu, nāk �etri citi ārsti. Viņi mētājas ar sve�vārdiem, latīniski izteicieni lido kā tenisa bumbiņas sacīkstēs, tikai �ie te neskraidelē baltos �ortos, bet ir ģērbu�ies baltos uzsvār�os un. biksēs, viens no viņiem, uzrunādams galveno ķirurgu, pat sasita papē�us, it kā sacītu: visu cieņu. Kaut gan, iedams vizītē viens, viņ� stāv, kājas iepletis un galvu pieliecis kā Napoleons �Ilustrētajā pasaules vēsturē�.

�Sis gadījums ir klasisks piemērs.,.� Seko gar� latīņu nosaukums. Ķirurgs skaidro ar visai apmierinātu seju, rādās, ka folksvāgenam vajadzēja noslāpt tādēļ, Gabi zaudēja galvu tādēļ, lada paslīdēja tādēļ, pat pēk�ņais lietus uznāca tādēļ, lai būtu �is klasiskais krū�u-kurvja un galvaskausa traumas piemērs. Pēc vizītes nodaļas ārsts atnāca vēlreiz un sacījai

�Jūs, Ģurik, rīt atvadīsieties no�mūsu nodaļas. Turpmāk esiet prātīgāks, ja sēdīsieties ma�īnā.�

�aņi no gultas lūkojās pa logu, caur augstajiem stikliem slīpām svītrām plūst iek�ā blāva saules gaisma, ārā ir ziema, uz palodzes gu| sniegs. Viņ� iedomājas sevi bez samaņas guļam uz operāciju galda. Un ķirurgs?.,. Dro�i vien viņam lija sviedri, kamēr viņ�, katru nervu �ķiedru sasprindzis, strādāja pie nemaņā guļo�ā ķermeņa. � Pie manis, � viņ� klusībā nosaka.

� Kāds datums �odien? � viņ� jautā vīrietim blakusgultā.

Tas klusē. Atbild pavecs, ūsains onkulis otrā pusē:

� Astotais decembris.

Astotais decembris. Drīz sāksies ziemas brīvdienas.

Pērn sniegs uzsniga īsi pirms ziemsvētkiem. Otrajos svētkos, divdesmit sestajā decembri, viņi devās ekskursijā. Ildi vēl nenāca līdzi, viņa vel dzīvoja Āfrikā. Estere, es, abi Keke�i un vēl divas meitenes, viena no ceturtās klases, bet nāvīgi iegrābusies Zoltā, mēs visi kopā gājām pa me�a ceļu. Gabi neiztrūksto�ās Tindes sabiedrībā mums pievienojās pie Hārma�hatāra kalna restorāna, viņam nepatīk agri celties, ta�u lejup mēs kopā soļojām pa dziļo, gurksto�o sniegu līdz autobusa pieturai. Es gāju pa priek�u, pēc manis Estere, �ad tad mēs pasmējāmies, jo Esterei bija zaļi velveta bo�kori¹⁵ ar brūnu apmali, Brālītim � tādi pa�i ar melnu apmali, un Estere no rīta steigā bija uzvilkusi nevienādus, tas ir, kreisajā kājā Brālī�a bo�koru. Pērn viņiem derēja viena lieluma apavi. Es ievēroju Esteres nevienādos apavus, bet atpakaļ griezties jau bija par vēlu. Smējāmies par bo�koriem, par to, ka Brālītis būs uzkāpis apsē, pēc pusdienas sacels skandālu, jo taisījās ar kādu mājas meiteni doties vizināties ar ragutiņām.

Es gāju pa priek�u, lai Estere varētu nākt pa iemītām pēdām, koki bija tinu�ies sniega apmetņos, da�s labs no viņiem sniedza pretim kailos zarus, it kā gribēdams mOs uzrunāt vai kaut ko Jūgt. Kaili koki ir skaisti ne vien sniega apmetņos tītiem zariem, bet vienmēr skaisti, arī glu�i kaili, no pavasara līdz vēlam rudenim tiem piemīt citāds skaistums, koks bez lapām ir vienkār�i skaists, redzama tā uzbūve, nekas nenosedz sare�ģīto zarojuma sistēmu. Arī cilvēkus vajadzētu redzēt tā, tik skaidri, tikai

t�i kas viņos būtisks. Bet cik grūti ielūkoties cilvēkos, pat sevī pa�ā.

Ar stumjamo galdiņu atved pusdienas. -

� Atkal tā dārzeņu zupa ķīnie�u gaumē, � pukojas kāds vīrs papliku pakausi un augstu uzkarinātu kāju. � Mājās lik�u sievai izvārīt milzu katlu vēr�ga|as zupas.

�aņi smalsta zupu. Negar�o. Un tad?! Es gan nekad nesacī�u: �Lik�u sievai izvārīt.> Jaunie�i tā nerunā. Tā ta�u nesaka pat tēvs � Es Esmu Saimnieks. Nu jā..*. Ielūkoties cilvēkos, iepazīt viņus un sevi pa�u.

Kur� vainīgs, ka es te gu|u? Pats. Bet vai tikai es viens esmu vainīgs?

�aņi noliek zupas b|odiņu uz naktsgaldiņa un pavelk tuvāk otru trauku. Kartupeļu biezenis ar malto gaļu. Viņ� lēnām ēd. It kā iedams garu, līkumotu ceļu, �aņi pūlas atainot atmiņā visu to, kā dēļ viņ� te guļ. Aizmirsu pie-saitēties? It kā. Varbūt. Bet ne glu�i. Man tas divas reizes ienāca prātā. Varbūt, ja tēvs nebūtu iedevis piecpadsmit forintu. Ja es būtu varējis viņus ielūgt uz kafiju. Ja Ildi nebūtu sacījusi: �It kā pirmo reizi mū�ā būtu ma�īnā iesēdies.� Ja es tēju dzertu tāpat kā viņi. Ta�u pie mums visi tēju dzer tā kā es pie Velences ezera. Arī māte. Arī tēvs. Karotīte paliek tasē, kamēr dzeram. Kā Estere dzer tēju? Nezinu. Nekad neesmu pavērojis. Varbūt arī viņa � dzer citādāk nekā es, tikai neesmu to pamanījis. Neievē- " roju. Tas nebija svarīgi. Varbūt tējas dzer�ana nevienam no mums nebija svarīga tāpēc, ka mums bija tik daudz . kā cita svarīga. Varbūt cilvēku katrs nieks sāpina tāpēc, ka viņ� ir iemīlējies, tad sīkumi spēj satriekt. Tomēr Ildi nevajadzēja sacīt: �Dzer kā sētnieks.� Protams, arī mani kaitina viena otra Ildi īpa�ība. Piemēram, tā galvas purinā�ana. Ja papurina tikai reizi, tad.nekas, bet, kad tā pa īstam kratās, mati plīvo uz visām pusēm, tad man drusku bojā omu. Tāda savāda, sākumā interesanta galvas purinā�ana, bet pie Velences ezera man jau rādījās, ka �ā labuma ir par daudz. Pa�ā*sākumā, kad Gabi ieslēdza ra-dio, līdi atgādināja blondu, garkājainu pā�u, kas strau-jām_ galvas kustībām iekļaujas dziesmas ritmā. Ta�u reizēm viņa pārcen�as. It kā aiz augstprātības gribētu noslēpt to.,. Viņa ta�u varētu atzīt, ka matemātiskas domā�anas viņai nav. Tas nav nekāds negods.

Savādi � pēk�ņi cilvēks kaut ko Ievēro, ko tādu, kas agrāk nav pamanīts vai pat ir paticis, un pēk�ņi... tas ir līdz kaklam.

Un Tinde. Pirmo reizi �aņi galvā pavīd doma, ka viņa un resnās mei�as likteņos ir kopīga iezīme. Ne jau tādā ziņā, ka abi ir cietu�i negadījumā, Tinde viegli tika cauri.

Jā, lai kā viņ� bo�as, tomēr jāatzīst, ka viņam ir vienāds liktenis ar �o dumjo, iedomīgo taukupicku. Kādā ziņā? Vai tad Tinde apnicīgi nelark�ķ par ma�īnu, ko dabūs pēc vidusskolas beig�anas? Vai viņa nelielās ar savu ekstrā pulksteni? Naudas viņai arvien papilnam. Ne Jau velti viņu apsaukā par dubultresnīti. �ī zostiņa tā ņēma pie sirds, ka Gabi par viņu tikai no�ķaudās, ka Gabi viņai neatļāva sēdēt priek�ā, ka bija to sarunājis ar Ildi.

�Kāpēc?,.. Es priek�ā...� Tinde murmināja. �Tu � aiz muguras,� Gabi viņai nevērīgi izmeta. Ildi iegrūda Tindi pakaļējā sēdeklī. Un es palīdzēju. Kā parasti, klusēju. Palīdzēju Tindi pazemot. Kaut velns rāvis manu raksturu! Atkal �ēloju. Viņai no tās resnās rokas jau ģipsis noņemts, es guļu te, un kas zina, cik ilgi vēl nīk�u slimnīcā.

Viņ� pasniedzas uz naktsgaldiņu. Uztausta klasesbiedru vēstuli. Kopā ar pārējām mantām �urp ir pārvestas ari vēstules.

�Mīļais �aņi!

Rakstu visas klases vārdā, jo tika pieņemts, ka manas ķepas skrāpējumi esot vislabāk salasāmie. (Kiņgas humors.) Tik tikko spējam sagaidīt brīdi, kad Tu atkal būsi pie mums. Tikpat stipri gaidām to brīdi, kad varēsim Tevi apciemot, tikai nenobīsties, mēs neuzbruksim visi reizē, bet pa daļām. Mums Tevis ļoti trūkst, skolotājiem un biedriem vienlīdz stipri. (Pirms �skolotājiem� ir dzēsums, dro�i vien Kinga vispirms ir uzrakstījusi �biedriem�. Sani pasmīn, pagroza galvu.) Citādi nekādu jaunumu nav, ja nu tik daudz, ka nesanāk nekāda lāga izpļāpā�anās, kop� Tevis nav pie mums. Negribam Tevi nogurdināt ar ilgsto�u �ā skrīpsnājuma lasī�anu. Vēlam drīzu atveseļo�anos, jo ir baigi slikti, ka Tu neesi kopā ar mums.

Kinga (klases skrīvera lomā)�

Paraksti. Da�s wēl parakstam līdzās uzrāvis, pāris vārdu. �Daudz domājam par Tevi: dvīņi.� �-� �Tevis ļoti, ļoti trūkst. Ildi.� Parakstīju�ies arī skolotāji. �Ar mīlestību domāju par Tevi. Kāto krustmāte.� � �Drīzās atkalredzē�anās cerībās Tevi sveicina klases audzinātāja, Dr. Lajo�ne Carmāka (Piro�kas krustmāte), tēvocis Gusti, tēvocis Lejo�s.� Un starp citiem vārdiem: Estere Varga. Tik vien.

Nu �aņi paņem pārējās divas vēstules. Vispirms izlasa Ildi vēstuli. To viņ� zina gandrīz no galvas.

�Mans mīļais �aņi!

Tre�dien viesu laikā es aizlūdzos līdz monitoram, pa ceļam pārciezdama pretīga ārsta un divu vēl pretīgāku māsiņu vaikstī�anos, redzēju Tevi uz ekrāna, Tu gulēji, un es Tev novēlēju vismaz sapnī zināt, ka es Tevi redzu un esmu te. Drīz ieradās virspreteklis numurs �etri un padzina mani. Vari iedomāties, ka es viņam kaut ko teicu, bet tikai domās. Diem�ēl. Miljons bu�u. Sargā sevi!

Tava Ildi�

Arī Gabi vēstuli viņ� lasījis jau divas reizes.

��aņi,

būtu veltīgi rakstīt, lai Tu nedusmojies, rakstīt, ka man vajadzēja Tevi brīdināt un braukt uzmanīgāk. Tas ir noticis. Un viss notiku�ais ir galīgs. Man (tēvam!) uzlika samaksāt divus tūksto�us forintu soda naudas, un man (nevis tēvam!) uz gadu, atņēma tiesības vadīt ma�īnu. Izturēsim abi. �aņi, man gribētos Tev rakstīt daudz ko, ta�u esmu pārliecināts, ka būtisko es nespētu pateikt, Gribētos, lai Tu ātrāk izveseļojies, jo (esmu nekrietns, patmīlīgs tips) tad arī man būtu vieglāk.

Tā nu ir. Gabi.�

Kur� pie �īs sadursmes vainīgs? Vai tikai Gabi? Vai vīrs no folksvāgena? Vai abi divi? Pēk�ņais lietus, slidenais ceļ�? Tātad kopā ar lietu un. ceļu ir �etri vainīgie? Un kas vainīgs pie manas nelaimes? Pie tā, ka man būs te jāgu] diezin cik ilgi?

�aņi iebā� mutē īk�ķi un ko�ļā to tāpat kā bērnībā, slāpēdams raudas. Kad tēvs � Es Esmu Saimnieks � viņu pēra vai rāja, tad viņ� taisni tā ko�ļāja īk�ķi.

�aņi domās viss noskaidrojās tik pēk�ņi, it kā tum�ā telpā būtu iedegta gaisma un tanī kļuvu�i skaidri saskatāmi visi priek�meti, pat vissīkākie. Dro�ības jostu'neaplika daudzas rokas. Par to ir atbildīgas daudzas sejas, daudzi vārdi, daudzreiz paraustīti pleci, daudzas kustības. Tindes ekstra pulkstenis, kurā elektrība grie� ciparus, �to citu� apmaksātie rēķini, tēva balss: �Bērni jāaudzina dzīvei, tā ir ciets rieksts,� � karotīte tējas tasē. Ildi piezīme, ka viņa māte ungāriski runājot kļūdaini, Ildi sarauktā^ uzacis, smiekli, balss skaņa, sakot: �Maciņ� biezs!� �* Gabi villa, divas automa�īnas, viņu vieglā dzīve, Estere� cietā daba, tēvs, māte, pat vecmāmuļa ir līdzvainīgi pie tā, ko viņ� nebija izdarījis.

� Kas .nu būs, Sāndor, vai jums pusdienas nedod, ka pirkstiņ� jāgrau�. � �aņi gultai tuvojas māsiņa ar diviem banāniem. � Tos jūsu māte bija iesūtījusi agri no rīta, nupat uznesa. Viņa ir saņēmusi telefonogrammu, rīt nāks jūs apciemot.

�aņi noloba banānam mizu un lēni ko� augli, cik gards �is maigais saldums mutē. Banāns ir gards. Rit vecāki būs pie manis. �Man gar�o banāns,� viņ� domās saka sev, �man patīk ēdiena smar�a, mātes vārītās pupiņu zupas smar�a, televizors � pat ja pārraida muļķīgas sērijas �, sniegs un saules svelme, es priecājos, ka atkal varē�u peldēt, ka gatavojos kaut kam turpmākam un ka man ir laba galva. Cik savādi, cilvēks jūtas galīgi satriekts, un � pēk�ņi...�

� Es atkal esmu klāt. Pēc jums Ir liels pieprasījums! � māsiņa runā �ukstus. � Jums vēstule. Tikko atnesa tāda glīta gai�matīte.

� Kāpēc jūs viņu nelaidāt iek�ā?

� Ko vēl negribēsiet? Ir klusā stunda. Jāguļ. �orīt ieradies no reanimācijas noda|as un tūlīt gribēs randiņus!

�aņi atplē� aploksni.

�Mijais �aņi!

�orīt uzzinājām, ka esi ārā no reanimācijas noda|as un turpmāk būsi redzams. Mēs gribam Tev aiztaupīt intensīvus apmeklējumus � esam attapīgi, vai ne? � ta�u it visi kvēlojam ilgās patērzēt ar Tevi, tādē| uzticēsim lozei izlemt apmeklējumu kārtu, tā ka Tu katrā apmeklējumu dienā varēsi jūsmot par piecu savu biedru cildenajiem vaibstiem un atjautīgo garu. Arī pulciņa biedri klusu kurn un pieprasa savas tiesības kā tauta pla�i pazīstamajā Pe-tēfi dzejolī (jaunākā asprātība), tātad sagatavojies uz ļaunāko: nepārtrauktiem periodiskiem tautas staigā�anas uzplūdiem.

Kinga kā skrīveris.

Vēstuli nesī�u es, Ildi.*

Vēstuli bija parakstījusi visa klase. Arī daudzi no citām klasēm, matemātikas un fizikas pulciņa biedri. Trūkst tikai viena paraksta. Esteres.

Ester, kāpēc tu esi tik ļaunīga?

�aņi aizver acis.

Tu esi ļaunīga. Ko visu puikas nenodara meitenēm, un tu... Arī tevi neesmu pazinis. Ildi... Ildi nesa vēstuli.

Tas pa�as dienas pievakare. Estere pamāk mājās. Beidzot ir brīdis, kad neviena nav. Viņa* nomet somu un stingi blen� uz priek�u. Nu vismaz izraudāties varēs. Protams, vēstules rakstīt nav grūti. Klasei vajadzēja pateikt acīs Ildi un Gabi savas domas. Vismaz kārtīgākajiem biedriem vajadzēja izteikt savas domas.

Ja �aņi vajadzēs zaudēt mācību gadu? Ja viņ� nekad nekļūs pilnīgi vesels? Gabi bez pūlēm iekļūs universitātē, Ildi staigā uz jā�anu Taterzālē, vakar parādījās glu�i jaunā jā�anas tērpā, tuk�paure Tinde dabūs savu ma�īnu, ja izķepurosies cauri gatavības eksāmeniem.

Estere sakņūp uz savas somas un raud. Viss augums kratās elsās. Viņu apņem_ mikla, smacējo�a tumsa, atmiņas, �urpu turpu rausta sūruma un cerības spēcīgās, stigrās saites. Un cauri smagajai tumsai, pa kuru viņa elsodama svaidās, uz viņu uzmanīgi un skumji veras �aņi, seja.

__ Nē, nē, � Estere �ukst. � Negribu!

Gandrīz vai galva plīst pu�u, viņas dūre savelkas un cērt tuk�ā gaisā. Kam? Visiem, kas viņai atņēmu�i �aņi. Visiem tiem uzpūtekļiem un naudasmaisiem. Visiem, kas nomaskē patiesību.

Zvana.

Estere piespie� seju pie somas.

Nevēr�u vaļā. Lai .liek man mieru. * '

Atkal zvana. Tad vēlreiz. Ka viņus jupis! Sitas Jau mierā neliksies. Tā man vajadzēja. Manai stulbajai galvai. Es ta�u atstāju atslēgu slēdzenē.

� Tūlīt! � viņa kliedz. Noslauka asaras un vannas istabā a�i noskalo seju.

Tas tur kā pielipis pie zvana. Ja būs Brālītis, tad dabūs pa mizu ,.. �'

� Tūlīt! � viņa kliedz priek�namā. � Lidot es neprotu.

� Ņemu vērā, ka tu neproti lidot, � pa durvju spraugu Saka Kinga.

Tā vien vēl trūka! Klases skrīveris. Skrīveris ar zelta spalvu.

� Ieskrēju pie tevis, � Kinga saka.

Grandiozi! Konstatē, ka esot ieskrējusi pie manis. Tc cs pati būtu pamanījusi.

� Tad nāc jel iek�ā!

Nāc iek�ā, es saku, kaut gan gribas teikt: taisies, ki tiec. Reiz varētu izraudāties, un tu esi klāt.

- �- Vai tev каз kai�? Kinga jautā.

� Kas man varētu kaitēt? Galīgi nekas. Kāpēc tu iedomājies, ka man kaut kas kai�?

Klusunla brīdis. Kinga mulsi mirk�ķina acis.

�- Tu tik ilgi hevēri durvis, � viņa vilcinādamās atbild.

� Ar tavu laipnu atjauju es sēdēju mazmājiņā.

Kingai ienāk prātā, ka nav dzirdējusi klozetā ūdens �alkoņu. Un Estere� acis ...

� Ieskrēju tāpēc, ka netieku galā ar vienu uzdevumu. Vai tu jau esi izrēķinājusi?

� Vēl ne.

� Iedomājos, ka.mēs varētu pasēdēt pie tiem kopā.

Estere parausta plecus.

� Varam pasēdēt. � Viņa skatās uz Kingu tā, it kā aiz tās sejas meklētu otru. Kādu citur eso�u seju.

� Pirmais piemērs ir labs. Varbūt tikai salīdzināsim iznākumu, bet otrais .,. � Kinga groza galvu.

Sī vismaz saka, ko grib. Estere, uzacis saraukusi, skatās uzdevumā. Viņa sakniebj lūpas.

� Man nav skaidrs Kinga atsāk.

� Ja tu runā, es nevāfu domāt.

� Es tev neieteiktu izvēlēties diplomāta karjeru.

� Nemaz netaisos to izvēlēties. K|ū�u par avī�u iznēsātāju.

� Avī�u Iznēsātāja? � Kinga ir pārsteigta. � Vai tas ir joks?

� Kāpēc joks? Ja nepaveiksies valsts olimpiādē, tad divus gadus strādā�u par avī�u iznēsātāju, pēc tam centī�os iekļūt universitātē. Es tanī netaisos iejāt uz papu�a vai ma'mmu�a muguras.

�� Es arī ne. � Kinga pietvīkst, un viņas seja pēk�ņi kļūst skarba.

� Protams, tu arī ne. Kam nav uz kā jāt, tie nejās. � Estere veras Kingas pārakmeņotajā sejā. � Man ir briesmīgas manieres. Neņem galvā! Bet nu vienu brītiņu ļauj domāt. Padomā tu pati arī.

Vai Kinga būtu klase izvirzījusies par apustuli, vai viņai vēl nepietiek ar skrīvera amatu? Tikko sapratusi uzdevumu, tūlīt sāk.

� Klases vēstuli gan varēji parakstīt.

Pēc Esteres sejas izteiksmes varētu domāt, ka viņa nav nojautusi par �ai piezīmē slēpto dzeloni.

� Vienu ta�u es parakstīju.

r Kinga nepadodas.

� Es^ runāju nevis par to, kuru tu parakstīji, bet par t� kopīgo vēstuli, kuru tu neparakstīji.

Skrīveris ar zelta spalvu, apustulis. Tikai apustuli un varbūt vēl mūļi var būt tik spītīgi. Estere klusē un veras sienā. Gar durvīm aug�up vijas lī�lo�u plaisa.

� Nu labi, jūs iz�ķīrāties, tomēr parakstīt tu varēji. �_z Kinga nav apturama.

Tas nu ir par daudz pat no apustuļa. To mana stulbā galva ir pelnījusi! Kāpēc es Kingai nepateicu, lai taisās, ka tiek? Kāpēc gāju pie durvīm? Viņa pielīmējās pie zvana, un es laidu iek�ā. Nu viņa sē� man uz kakla un spēlē uz jūtām.

� Mēs neesam iz�ķīru�ies! � Estere piespiesti smaida. Viņa jūt, ka smaids ir neīsts, zina to tik skaidri, it kā lūkotos spogulī, smaids ir neīsts.

� Kā mēs varējām iz�ķirties, ja nesagājāmies tā,

__ Nu labi, tātad jūs neesat iz�ķīru�ies.

� Ko nozīmē � �nu labi, tātad jūs neesat iz�ķīru�ies�? Tu runā ar mani kā psihiatrs ar trakonama iemītnieku.

Kinga groza galvu. Groza galvu tik satrieco�i rāmi, ka Esterei gribas gāzt pa to ar somu.

� Mēs bijām draugi, un tad mums radās zināmas nesaskaņas uzskatos. Ta�u iz�ķīru�ies parastajā nozīmē mēs neesam, es atkārtoju, tāpēc ka nekad neesam sagāju�ies tā.

Kinga nolai� acis. Smieklīgi. Ko viņa ir iedomājusies, es laikam apmulsī�u no viņas skatiena? ... Maldās. Estere atlai�as krēslā un pikti pētī plaisu sienā.

� �aņi ir tiesības staigāt, ar ko viņ� vēlas. Man tāpat, ja es vēlē�os.

� Protams, to ta�u neviens neapstrīd.

� Un nevar apstrīdēti � Estere uzsprēgā.

� Es ta�u arī saku to pa�u. Vienīgi nespēju saprast, kāpēc tu neparakstīji kopīgo vēstuli.

� Tāpēc ka tā, manuprāt, ir muļķība. �ēlastības dāvana. Veiksminieki, uzpūtekļi, nekauņas nu raksta apzeltītas vēstules.

� To rakstīja klase. Kolektīvs.

Estere atkal klusē. Un ko� lūpās. Krāsotājs ir strādājis tik pavir�i, ka siena jau vasaras beigās saplaisājusi, bet varbūt tāpēc, ka durvis ir aizcirstas. Varbūt pagāju�o reizi Brālītis aizcirta, kad viņa to izraidīja ārā.

� �aņi nenāk par labu, ja tu viņu uzlūko par tuk�u vietu,� Kinga turpina.

� Vai viņ� tev par to pasūdzējās reanimācijas nodaļā? Tur, kur pat vecākus nelai� iek�ā?

Kinga atkal groza galvu. Bēdīga gudrā pūce. Citādi būtu lāga biedrs. Kārtīgs biedrs, kaut tikai vāktos projām.

Dabiski, ka viņ� par to nesūdzējās reanimācijas nodaļā. Viņ� senāk reiz ar pusvārdu ieminējās, bet,,, Estere pārcērt Kingas runu:

� Domāju, ka būsi pārpratusi to pusvārdiņu. Redzi, Kinga, man par draudzību ir visai noteikti uzskati. No zināma viedokļa, �aņi.,. Esmu viņā vīlusies. Vīlusies kā draugā. Vēlu viņam drīzu izveseļo�anos un, ja viņ� gribēs iedzīt mācības, palīdzē�u, kā palīdzētu jebkuram, kaut gan, manuprāt, viņ� �o gadu zaudēs.

� To mēs fievaram zināt. � Kinga ceļas kājās.

� Zināt nevaram, ta�u iespējams ir.

� Tad es nu eju. Paldies, Ester.

� Nav par ko. Man pa�ai bija izdevīgi. Ja tu nebūtu mani brīdinājusi, es, sakni velkot, būtu kļūdījusies.

Priek�namā Kinga atkal atsāk:

� Nākamo vēstuli tomēr paraksti. Esmu absolūti pārliecināta, �aņi sāpīgi pārdzīvo, ka tava vārda tur nav, Estere nesaka nekā. Tēvs pa�laik ver vaļā durvis.

Estere nogā�as uz ku�etes. Uzacis drūmi saraukusi, viņa veras sienā, tai lī�lo�u plaisā, un negrib domāt nekā cita, vienīgi par to, vai krāsotājs tik slikti strādājis, vai arī vainīgs Brālītis. Un ko viņ� vispār te bā� savu degunu. Vai man nepietiek ar Punktiņu? Kaut būtu atsevi�ķa istaba, tik vien liela kā zārks! Vai arī �ī būtu aizslēdzama, kad Punktiņas nav mājās, ta�u �ai �ausmīgajā dzīvoklī viss tiek savandīts, un nekārtības vaininieka nekad nav, No �ā- bezpersoniskuma un nozudu�ās atslēgas viņai domas pārlec uz tēvoci Ģuriku. Ģuriks slēdzenē ielūzu�ās atslēgas vietā uztaisīja divas. Ta�u doma par tēvoci Ģuriku un atslēgu atkal uzvanda rūgtumu, un nu Ir veltīgi blenzt uz.plaisu sienā, arī tur parādās tikai �aņi seja.

Veras durvis. Nāk tēvs.

Istaba sāk griezties. Pat viņ� neliks mani mierā? Pat tēvs?

Neviens neliks miera, ņirdzīgi smej plaisa. Tās smē-jiens ir spalgs un lī�lo�ains.

Tēvs novietojas uz krēsla, it kā nemaz nemanītu, ka meita ilgotas būt vienatnē.

� Ko tu nebiji parakstījusi? � viņ� jautā.

� Kādu vēstuli, � Estere nevērīgi atbild.

� Tik daudz no jūsu sarunas mana vecā galva uztvēra. '

� Ko tad tu jautā? Visu zini, bet vēl taujā.

� Maldies. Par viszini nekad neesmu uzdevies. � Viņ� viegli parausta plecus. � Pa�am �ķiet, ka iedomīgs neesmu. So vainu daba man aiztaupījusi, ta�u, ja man būtu tāda tieksme, tad es pūlētos to pieveikt. Starp mums runājot, tā ir cilvēka necienīga īpa�ība. Bīstama arī.

Estere atbalsta plaukstas pret ceļgaliem. Un paliecas uz priek�u.

� Vai tu'gribi ar mani apspriesties par iedomību?

� Nekad nevar zināt, pie kā apsprie�anās noved, ja abām pusēm, kā �olaik mēdz sacīt, ir gai�as galvas.

� Ai, tēt, izņēmuma kārtā, lūdzu, nerunā tādiem aplinkiem.

� Kādu vēstuli tu neparakstīji?

� Klases vēstuli.

� �aņi?

� �aņi.

� Kāpēc tu neparakstīji?

� Tam nav nekādas nozīmes. Manuprāt

� Tavuprāt?

� Jā, jā, manuprāt.

� To nu es nesaprotu.

� Ko tu nesaproti?

� �aņi slimnīcā saņems vēstuli. Viņ� izlems, vai vēstulei ir nozīme vai nav.

� Saki, tēt, � kāpēc tu mani neliec mierā? Ja es mīļi lūgtu.

� Nē. Vari mī|i lūgt, nelik�u mierā. Turpināsim.

� Un ja es klusē�u?

� Mēģinā�u uzminēt, ko tu varētu sacīt.

� Būs nogurdino�i.

Tēvs parausta plecus, it kā sacīdams: �Ko lai dara?> Ja nogurdino�i, tad nogurdino�i. Viņa acīs deg skumja spīts, no kuras Estere sa�|ūk.

Estere skatās uz plaisu. Reiz viņa liks pievīlēt atslēgu, ieslēgsies, nostāsies pie plaisas un skatīsies tanī, cik gribēsies. Kamēr pagurs skatīties.

� Es to vēstuli neparakstīju. Man ir absolūti vienalga, ko klase par mani domā.

� Es runāju par �aņi. Klase nav cietusi negadījumā.

� Tā ir patiesība. Skaidrs, ka klase nav cietusi negadījumā. Klase raksta un raksta viņam vēstules. Puk�ķe lasīja lekciju par satiksmes dro�ību. � Pēk�ņi viņai izlau�as: � Aizmālē būtisko. Un citi tāpat. To... � Viņa ieko� lūpā, it kā ar zobiem nogriezdama ce|u balsij.

� Ko viņi aizmālē?

� Patiesību. Noklusē, ka ir tāda atmosfēra, kas saindē. Un kāds ir atbildīgs par �o indējo�o atmosfēru. Pat vairāki.

� Nerunāsim par atmosfēru. Man liekas, tur tev ir taisnība, vismaz daļēji.

� Nav vis da|ēji. Man if pilnīga taisnība.

� Arī tādā gadījumā nerunāsim par to. � Tēvs mazliet noliec galvu un pie�ķiebj to sāņus. Tad loti klusu un lēni saka: � Vai nu tu vēstuli neparakstīji tāpēc, ka mīli �aņi, vai tāpēc, ka dusmojies uz viņu, vai arī tevī verd abas �īs jūtas kopā ...

� Izbeidzi � Estere kliedz.

� ... tu esi ne�ēlīga. � Tā pati klusā balss.

� Nē! � Estere ir pietvīkusi ugunssārta. � Tu nesaproti! Glu�i vienkār�i tu nesaproti!

� Jo vairāk tu cērt, jo stiprāk ievaino pati sevi.

� Es ne�ēloju sevi. Negribu �ēlot!

Esteres lūpas saviebjas nervozā smīnā, tad pēk�ņi viņa sāk raudāt. � To vēstuli... arī to uz slimnīcu nesa viņa, Ildi.

� Par ko tev patlaban jārūpējas? Par Ildi? Vai par pa�as personu?

Tēvs apklust. Klusumā karājas viņa neizteiktie vārdi. Neizsacīts jautājums. Tēva klusē�ana kliedz.

Viņ� klusēdams pieceļas un aizcērt aiz sevis durvis. Tā tēvs vēl nekad nav darījis. Lī�lo�u plaisa palec tālāk, kaļķu drumslas birst uz parketa. Estere atbalsta pieri plaukstā. Tomēr �ī plaisa ir Brālī�a darbs, bet varbūt vainīga ir Punktiņa. Vienalga. Siena plaisā.

Caur Esteres galvu klabēdamas joņo domas. Atmiņu ainas un balsis trenc cita citu. Gabi villā .,. Viņi skrēja pa kāpnēm. Ildi pagriezās atpakaļ, pacēla roku, no�vīk-stināja gaisā.

Varbūt toreiz sabruka viss starp �aņi un mani. Tikpat pēk�ņi sabruka, kā radās �ī plaisa sienā gar durvīm vai kā koki izģērbjas kaili? Viņa redz �aņi acis, viņ� ar savu skatienu it kā aprij Ildi, viņa redz arī to mirkli, sastingu�u momentuzņēmumā, kad Ildi uz ielas stājās viņai pretim. Toreiz �aņi viņu galīgi atstāja. Toreiz �aņi viņu noliedza. Toreiz viņ� izvēlējās Ildi un viņus.

�Par ko tev patlaban jārūpējas? Par Ildi? Vai par pa�as personu?>

Estere nolai� skatienu.

Vai varētu būt tā, ka es uz �aņi dusmojos nevis par to, galvenokārt par to, ka viņ� mani maldināja, nepateica patiesību, nevis viņa rakstura gļēvuma pēc,* bet tāpēc, ka viņ� ir iemīlējies Ildi?! Tas nozīmētu, ka es dusmojos nevis �aņi vainas dēj, bet galvenokārt sevis pa�as dē|. Varbūt es nevaru piedot, ka viņ� ir iemīlējies Ildi, ka izraudzījies viņu. Un, ja patiesi es uz �aņi dusmojos sevis pa�as dē|, ienīstu Ildi sevis pa�as dēļ, ienīstu tāpēc, ka viņa ir dabūjusi un dabū visu, bet man iznāk daudz mazāk, ja neesmu cieta patiesības dē|, tad viss ir maldi. Tad mana mēraukla viļ. Tad arī es esmu melojusi... Es teicu �aņi: �Negribu par tevi nekā zināt, jo tu esi g|ēva rakstura cilvēks.� Bet es ta�u dusmojos nevis par to vien, ka viņ� bija noklusējis patiesību.

Es... Estere salīkst uz priek�u. Es dusmojos uz �aņi arī tāpēc, ka ienīstu Ildi. Ienīstu viņu vieglās dzīves pēc. Ne tikai tāpēc, ka �aņi ir viņā iemīlējies. Ienīstu tāpēc, ka viņa ir augstprātīga, vienmēr dara to, ko grib, un jauj, lai citi aiz viņas novāc drupas. Manā mazajā pirkstiņā ir vairāk prāta un cilvēcības nekā viņā. Es... Atkal ņemos ap Ildi. Un ap sevi. � �aņi, � viņa �ukst. � Ir �ausmīgi slikti, ka es to vēstuli neparakstīju.

Neeso�ais paraksts skatās viņai pretim, burti ņirgājas. Nerakstītais, paraksts stāv priek�ā kā sena kalnu grēda. Un no citcitu dzenājo�ām domām pastāvīgi grie�as atpakaļ un visām pamatā ir viena: arī es neesmu bijusi pret sevi atklāta tāpat kā �aņi pret mani. Man svarīgākas bija savas dusmas, savs aizvainojums. Svarīgāks par nelaimi, kas uzbrukusi �aņi.

Skumjas k|ūst smagas, nosē�as kā liels, tum�s putns un apsedz Esteri saviem spārniem. Nepalīdz vairs atmiņā atplaiksnījusī Ildi neveiksme Kāto krustmātes stundā. Ildi stāvēja pie tāfeles un purināja galvu, bet viņai neveicās.

Nelīdz nekas. Vajadzēja parakstīt to vēstuli. Nevis tā kā pirmo: Estere Varga. Vajadzēja uzvilkt: Ēsto. Agrāk �aņi viņu pa jokam tā uzrunāja. Reiz viņ� sacīja: �Ēsto, tu esi asinskārs briesmonis.� Viņ� to teica pa jokam un no vasaras pe|ņas nopirka divas porcijas piecforintu sab dējuma. Saldējumu par �etriem forinticm un par forintu klāt putukrējumu, es teicu: �Asinskāri briesmoņi neēd saldējumu ar putukrējumu.� �aņi man atbildēja: �Te jau slēpjas tā bū�ana, tu esi tāds asinskārs briesmonis, kas apēdīs saldējumu un no tā kļūs drusciņ rāmāks.� Un tad es... Bet tas nav svarīgi.

Svarīgi ir noskaidrot, kāpēc es dusmojos u� �aņi. Ja dusmojos galvenokārt Ildi dēļ, tad neesmu bijusi atklāta, pati pret sevi neesmu bijusi atklāta. Tad neatliek nekas cits kā vien atzīt, ka esmu netaisna. Ne�ēlīga. �aņi ir vainīgs, ka tūlīt nepateica par Ildi, ta�u nav gļēva rakstura. Man jāpasaka viņam, ka neturu viņu par gļēva rakstura cilvēku, un vispār...

Rakstīt �aņi tāpat kā visa klase? Bet ko? Aiziet pie viņa? Bet es ta�u kop� tā laika neesmu ar viņu runājusi. Ja aizietu pie viņa, pateikt nekā nevarētu, jo visapkārt dro�i vien sē� apmeklētāji. Vecāki, māsa, puikas... Cik briesmīgi grūti nokārtot. Cik sare�ģīti. Ta�u būtu sakāms tikai: ��aņi, es tevi neturu par gļēva rakstura cilvēku, kaut gan tev vajadzēja man visu apskaidrot.� Jā, tie būs pareizie vārdi. Paliek vienīgi jautājums � vēstulē vai labāk pa�ai. Ja rakstī�u, tad paraksts būs � �Estere�. Nekādā ziņā � �Ēsto�.

Durvis atsprāgst. Nāk Punktiņa. Viņa aiz siksnas �ūpo skolas somu.

* � Sveika! Man ir jauns dzejolis.

� Mhm.

� Zīmē�anas stundā izdomāju. Noskaitī�u. Vai gribi? � Neatstājusi laiku atbildei, viņa sāk:

Auksts, auksts, auksts, Mājai tik ļoti salts vaigs, Jo ārpusē nesilda tvaiks.

Un viņa pace] rādītājpirkstu.

� Bet nu klausies labi uzmanīgi!

Esteres acīs mirdz zvaigznītes, Bet da�reiz tur izlido lapsenes. Tās vis nav lapsenes, tās � īstas dzirksteles.

Punktiņa Ir apklususi un brītiņu gaida.

� Vai tu saproti, ka es to sadzejoju par tavam acīm?

� Mhm. Tum�as, un reizēm es dusmīgi skatos.

� Labi. Tad es turpinu:

Auksts, auksts, auksts,.,

Estere sāk raudāt Viņa raud klusu, bez skaņas. Punktiņa pārtrauc dzejoli un iet Esterei klāt.

� Kas tev kai�?

Estere neatbild. Viņai gribas dzīt Punktiņu projām, ta�u nav spēka.

� Vai tu raudi mana dzejoļa dēļ? Es jūtu, ka tas ir izdevies. Un tik ātri izdomāju. Kamēr izkrāsoju māju, koku un trolejbusu, gatavs bija. Zini ko, es tev sacerē�u jautrāku. Labi drīz.

Vārtsargs mani neapturēja. Pirmajam �ķērslim esmu garām. Varbūt izdosies nepamanītai tikt iek�ā. Un ja ne... Arī tad nepado�osl ' � .

Estere, somu pie sāniem piespiedusi, skrien aug�up pa kāpnēm, it.kā sve�s spēks viņu grūstu uz priek�u.� Aizvakar viņa bija izdibinājusi pie vārtsarga, kurā palātā �aņi guļ � Ģurikiem viņa to negribēja jautāt un klasesbiedriem ne tik �, aizvakar viņa bija prasījusi palātas numuru, gribēdama �aņi rakstīt. Toreiz viņa domāja tā. Ta�u neuzrakstīja ne pirmdienas vakarā, ne otrdien, tāpat vien nosēdēja ar lodenl rokā, grozīja rakstekli, spaidīja degunu un vēstulē neuzrakstīja neviena burta. Sākumā viss likās tik vienkār�i. Domās teksts jau bija gatavs. Tikai da�i vārdi. Būtība: ��aņi, es atzīstu, ka esmu maldījusies.� Pēc tam iekavās: zināmā mērā. Tad turpinājums: �Es tevi neuzskatu par gļēva rakstura cilvēku.�

Ta�u, ja rakstīs iekavās �zināmā mērā�, tad vajadzētu paskaidrot, kāpēc viņa nav pilnīgi kļūdījusies, novērtēdama �aņi raksturu. Protams, to �zināmā mērā� varētu nerakstīt, bet, ja tas nebūtu pateikts, vēstule atstātu tādu kā grēku no�ēlas iespaidu, un to nu gan nedrīkst pieļaut, nevis tāpēc, ka Esterei trūktu dū�as no�ēlot grēkus, bet tāpēc, ka viņa, �aņi vērtēdama, tie�ām ir tikai zināmā merā kļūdījusies. �aņi nav cilvēks ar gļēvu raksturu, tas būtu pārspīlēti, ta�u nav rīkojies tik atklāti, kā vajadzētu. Tātad �ie trīs ieplānotie strupie teikumi īstenībā prasa garu paskaidrojumu. Būtu jāpieraksta vismaz �etras lappuses, varbūt visas astoņas, lai izteiktu savu motivējumu un nebūtu ne pārāk stingra, ne pārāk pieļāvīga. Tiem da�iem vārdiem būtu jāpievieno skaidrojums, turklāt diezgan pla�s. Pla�a apjoma sacerējums! Arī tas ir Puk�ķes izteiciens. Viņa to lieto bie�i, un viņas rāceņveidīgā seja tad raugās apkārt tik apmierināti.

Vēstules rakstī�anai ir vēl tāds āķis. Es gribu viņam piedāvāt savu palīdzību. Galu galā ilgi esam draudzēju�ies, tikai pēdējā laikā ne. �aņi sarāva mūsu draudzības saites. Tas ir nenoliedzami. Ta�u arī bijusī draudzība uzliek pienākumus. Pēc Ģuriktantes domām, �aņi slimnīcā palik�ot vismaz piecas nedē)as un, arī ārā ticis, vēl kādu laiku atpūtī�oties mājās, līdz atveseļosies. Kas zina, cik ilgi �ī veseļo�anās turpināsies... �aņi zaudēs mācību gadu, ja vien... Par tre�o klasi viņ� varēs eksaminēties īsi pirms jaunā mācību gada sākuma, ta�u palīdzība viņam katrā ziņā būs vajadzīga, ja negribēs palikt uz otru gadu. Otrgadnieks! Pat iedomāties pretīgi. �aņi tas būtu baigi. Un viņa vecāki! Ta�u pēc �atzīstu, ka esmu maldījusies (zināmā jnērā)... Neuzskatu tevi par gļēva rakstura cilvēku� es nevaru karināt klāt: �Labprāt atkārto�u ar tevi kopā matemātiku un fiziku kā slimnīcā, tā arī pie jums, līdz tu galīgi atveseļosies.� Par tādu vēstuli būtu taisni jāzviedz. Vajadzēs apmeklēt �aņi, citas izejas nav,.

Tomēr pa�laik, skriedama aug�up pa kāpnēm, viņa pēk�ņi nav dro�a, vai ir atnākusi uz slimnīcu pirms apmeklē�anas laika tāpēc, ka vēstulē skaidroties iznāk pārāk gari un neērti. Varbūt viņa drīzāk nāk paskatīties uz �aņi un parunāties ar viņu divatā. Un varbūt �aņi arī domās tāpat.

� Tas nekas! � Estere saka pati sev. � Kas man daļas, ko viņ� domā. Gribu viņu redzēt. Gribu viņam pateikt. Pateikt saviem vārdiem. Pateikt, ka viņam nav gļēvs raksturs. Pateikt, ka palīdzē�u. Pateikt...

Piektais stāvs. Pa gaiteni velkas vīrs ar kruķiem. Ģērbies pid�amā. Uz balta slimnīcas sola sē� cilvēks ar apsaitētu galvu un otrs ar ieģipsētu roku. Viņi smēķē un runājas.

� Kurp tu iesi?

Skarba, nelabvēlīga balss. Esterei pretim nāk stalta, kalsnēja māsa. īstenībā izlec viņai pretim. Māsai aiz muguras pa durvju spraugu redzama �aura istabiņa.

� Mans klasesbiedrs �etri simti astotajā�■�

*� Apmeklē�anas laiks sākas plecos.

(Māsai seja kā eņģelim renesanses laika gleznāj stingrais eņģelis ar liesmu �ķēpu rāda Ādamam un Ievai; �kic, ārā no Paradīzes! �ā eņģeļa pirksts rāda uz kāpņu pusi.)'

�; Plecos varēsiet iet palātā.

Citā reizē Estere būtu iekodusi lūpā un atcirtusi: �Ņemu vērā!� Apsviedusies uz papē�a, viņa skrietu lejā. Ta�u tagad Estere saka:

� Atnesu skolā izņemto. Sāndors Ģuriks �etri simti astotajā.

� �aņi...

Estere ķeras pie Saņi_ч vārda, ķeras pie māsas balss kā pie glāb�anai pasviestas virves.

� � Es gribētu ar viņu mazliet atkārtot to, ko esam izņēmu�i. Tikai drusciņ.

� Tie�i pirms apmeklē�anas laika?

� Apmeklē�anas laikā nevarēs. Tad nāk daudzi. Esmu viņa klasesbiedrene. Negribas, ka viņ� zaudētu gadu. Man vajadzētu ar viņu parunāt... . .

Estere apklust. Ir pietrūcis vārdu. Un pamatojuma. Māsa skatās uz viņu tie�i tā, kā māte mēdz skatīties iepērkoties, ja nojau�, ka prece nepareizi nosvērta vai arī miesnieks ar veiklu kustību iebā/is gaļai līdzi lielu gabalu cīpslu.

� Pagaidiet! � māsa saka. � Es palūko�os, vai var iet iek�ā.

Tas ta�u nav tas eņģelis, kas padzina Ādamu un Ievu. Nez kas to gleznu ir gleznojis? Glu�i vienalga. �ī ir labsirdīga būtne, ļoti kārtīgs cilvēks, ieskatās palātā un saka:

� Ejiet! Bet lai būtu klusums!

Estere iet iek�ā. Vienu mirkli viņa sadrūkstas. Gaiss kā stikla siena viņu aptur. Caur stikla sienu viņa redz gultas, tanīs guļo�us, pid�amās tērptus augumus, stikla sienai cauri sao� slimnīcas dvakai piejauku�os citus izgarojumus � tādus jūt vingro�anas zālē, ja viņas iet vingrot tūlīt pēc zēniem, Rēka to sauc par ā�a smaku �, Estere iet tālāk, stikla siena virzās līdzi, caur �o stiklu viņa ierauga �aņi: uz kailās galvas plata, balta pārsēja svītra, un stikla siena vienā mirklī iegrimst nebūtībā, kad �aņi sejā atmirdz smaids.

� Ester! Sveika. Tu esi atnākusi?

Estere apstājas pie gultas kājgaļa. Kāpēc viņ� nesacīja �Ēsto�? Vajadzēja uzrunāt tā, ja... ^Sķiet, ka �aņi nemaz... Ta�u kāpēc viņ� man uzsmaida?^ Pat acis smaida. Skatiens tik glāsto�s. Vai man tā rādās? Var būt, ka tikai rādās.

� Nu, atnācu.

� Nāc sēdies! Te uz krēsla man blakus vai labāk uz. gultas malas.

� Sēdī�os uz krēsla. � Estere kaut ko norij. * � Vārdu sakot, esmu atnākusi pateikt..� �Viņa aprau- . jas. Ar plaukstu novelk gar biksēm, izslienas, tikpat kā pārakmeņojas. � Man nebija glu�i taisnība, kad es sacīju, . ka tu esi gļēva rakstura cilvēks. Es kļūdījos. Atzīstu, ka esmu kļūdījusies. � Viņa vēlreiz kaut ko norij. � Zināmā mērā esmu kļūdījusies, � viņa piebilst.

Cik bāla �aņi seja, it kā no tās būtu izsūknētas asinis, it kā viņa dzīslās riņķotu tikai zāles. Arī lūpas bālas, uz pieres �uve. Acis lielākas, ar lokiem, rokas kļuvu�as tievas un zaudēju�as krāsu.

� �aņi, tu neesi gļēva rakstura cilvēks.

. � Vai tev bija ļoti grūti to pateikt?

� Jā ... gan. Mazliet.

� Un tu to saki nopietni?

� Es.nekad nemēdzu apgalvot kaut ko tādu, ko nedomāju nopietni. Tas tev būtu jāzina. Tu mani pazīsti diezgan ilgi.

� Protams. � Zēns pamāj. � Bet varbūt aiz līdz- I jūtības, tāpēc ka es te guļu?

� Muļķis tu esi, �aņi. Tu guli te, nevis tavi pelni urnā. Pēc pāris nedēļām tevi no �ejienes izmetīs.

� Nu jā. Tikai.,, ilgi tas velkas. Taisnība ir, pats esmu vainīgs.

Tevi ierāva, Estere domās viņam uzcērt.

� Esmu atnākusi tādēļ, lai izņemtu kopā ar tevi fiziku, matemātiku un vācu valodu, ja tu vēlētos, negribas, ka atpaliec.

� Tas no tavas puses ir baigi cēli.

� Liecies mierā! � Viņai negribas skatīties uz �aņi. Tam tipam tur viņā pusē kāja uzslieta taisnā leņķī uz aug�u. Lūzums, tagad kāju stiepj. Viņ� ēd vafeles, dū�īgi stūķē iek�ā. Pie izlietnes kāds plikpauris noliecies, it kā gribētu mesties izlietnē iek�ā. � Ziemas brīvlaikā es varētu nākt kaut vai katru dienu. Tētis sacīja, ka tādā gadījumā varot palūgt atļauju.

� Tu esi baigi cēla.

� Beidz tādu muldē�anul Tātad, ja tu gribi, es palīdzē�u. , .

� Protams, gribu.

Vienu mirkli viņa jūt uz savas sejas �aņi skatienu, tad tas aizslīd kaut kur tālumā.

Vajadzētu ko sacīt vai arī celties un- iet.

� Klasē runāja, ka tev esot bijusi drena..

� Jā, piecas dienas.

Abi nosarkst.^Vispirms �aņi, tad Estere. Par drenu bija stāstījusi Ildi. Viņa esot iezagusies reanimācijas nodaļā un apmeklētāju istabā pa televizoru redzējusi �aņi. Estere redz tik skaidri, it kā Ildi būtu nolikta viņai priek�ā. Ildi stāv pie loga, pagriezusies pret klasi, un satraukti stāsta: �Viņ� gulēja, un viņam no krūtīm stiepās drena... > Estere dzird arī Ģuriktantes balsi: �Np mana nabaga dēliņa rēgojas drena.�

Estere skatās baltajā lampas kupolā. �aņi ir pietvīcis, dro�i vien atceras Ildi. Viņa grib iet, ta�u paliek.

� Vai tā drena riebīga?

� Nu tā... Ir pieredzēts arī kas labāks..

� Kad to izņēma?

� Pirms pārve�anas uz �ejieni.

� Tur slimniekus pastāvīgi uzrauga, vai ne?

� Jā, māsas pa televizoru un vismaz divas ir iek�ā, arī ārsts nāk bie�i.

�... Tik daudz ko gribētos ar Esteri pārrunāt. Pastāstīt par to mazo gai�umiņu, kur� aprija tumsu, pajautāt, vai viņa ir ievērojusi, ka es, tēju dzerdams, atstāju karotīti tasē, gribētos paskaidrot, ka toreiz klusēju nevis aiz gļēvuma, jā, arī aiz gļēvuma, bet galvenokārt, viņu �ēlodams un mīlēdams. Izstāstīt visu, pateikt, cik tas bija sare�ģīti, briesmīgi sare�ģīti, cik nejauki bija ap dū�u, kad Estere nebija parakstījusi otru vēstuli un pirmajai beigās tik oficiāli' pavilkusi � Estere Varga.�

� Atsūti ziņu, kad varēsim sākt. � Estere ceļas kājās.

� Vai tu Jau ej? Kāpēc tu tā steidzies?

� īstenībā...

� Vai tu nevarētu vēl brītiņu palikt? Tik sen neesam runāju�ies.

� Mazu brītiņu vēl varu. � Estere noslīgst atpakaļ.

Zēns lēni un neveikli stiepj roku uz viņas pusi. Esteres pirksti turas pie krēsla, it kā viņa baidītos, ka tas var aizslīdēt,

�aņi roka apstājas.

� Saki, Ēsto..� � Bet tad viņ� apraujas.

Estere sē� stīvi, lūpu zobos iekodusi.

� Kad tev to drenu ielika?

(Atkal jau drena! Esteri Kāpēc mēs nevaram izrunāties kā citām reizēm, kā agrāk?) �aņi skatās segā.

� Kad ātrā^ palīdzība atveda mani �urp,. � viņ� vilcinādamies saka.

� Tu biji bez samaņas, vai ne^

� Jā.

� Vai sadursmi atceries?

� Nē. Galīgi izkritusi no prāta. Atceros tikai to, ka sēdēju ma�īnā, priek�ā dzeltens folksvāgens, kas pēk�ņi izauga milzīgi liels, un tad es gulēju reanimācijas nodaļā. It kā montētājs būtu no filmas kaut ko izgriezis.

� Saprotu. Un arī vēlāk neizdevās atminēties?

� Pa�u sadursmi ne. Reizēm tā kā rādās... Nē. Reizēm redzu sapnī. � Viņ� mēģina pagrozīt galvu. � Esmu te sasapņojies tik daudz visa kā.

Klints pārkare. Tum�ā aiza. Gaisma. Sīkā gaismiņa aprij vareno, melno aizu. �aņi pirksti bez skaņas sit ritmu pa segu.

� Reiz mēs runājām par to, ka dzīvot ir vērts tikai tad, ja cilvēks kaut kam tic. Kaut kam grandiozam, lielākam par pa�u, tādam, kas sniedzas pāri visam.

Estere krampjaini �ņaudz krēsla malu. Tā bija viņu pēdējā īstā saruna. Toreiz viņa vēl cerēja �aņi atturēt.

� Jā, � viņa atbild.

� Tu sacīji: tad cilvēks aug līdzi tam, kam tic un kas viņam ir svarīgs.

� Jā. � Esteres balss skan tik apslāpēti, it kā plūstu caur biezu aizkaru.

� Un tu sacīji, ka tāds, kas nekam neticot, tāds, kam nekas di�ens nekā nenozīmējot, esot no�ēlojams cilvēks.

Estere pamāj: jā.

� Un vēl to, ka cilvēka dvēselē notiekot atombumbas sprādzienam pretēja reakcija, kas enerģijā nepārvērsto vielu, to, kas netiek izmantota cīņā par kādu mērķi, pārveidojot trīs vai �etru stāvu villās, volvo, d�inā. Viegla dzīve.

� Estere skatās pa logu. Tagad viņai negribas redzēt �aņi seju, jo �ī ir apsūdzība arī pret viņu. Pirmām kārtām pret viņu. Pārējie? Lai dara, kā grib.

�aņi apklust.

Vajadzētu kaut ko sacīt. Vienalga, ko. Sē�u uz gultas malas, kā valodu zaudējusi.

� Krievu valodu ar tevi varētu izņemt dvīņi vai Kinga. Viņi krievu valodā visstiprākie.

� Ar krievu valodu pats tik�u galā,*ja tu uzrakstīsi, ko esat izņēmu�i.

Kāds prieks uzreiz pārņem Esteri! Augums tik viegls, pat lidot viņa varētul �aņi sacīja: �Ar krievu valodu pats tik�u galā, ja tu uzrakstīsi, ko esat izņēmu�i.� Tātad nevēlas, ka viņu iņācītu arī kāds cits.

�aņi roka atkal ar to pa�u neveiklo, lēno kustību slīd pa segu uz Esteres pusi. Nu Esterei acu priek�ā pavīd tā reize, kad �aņi saņēma viņu aiz rokas locītavas un viņu sejas bija tik tuvu kopā, ka viņa juta zēna elpu un viņai visu miesu nokņudināja tikpat kā elektriskā strāva. �aņi �ukstēja viņai pie pa�ām lūpām: Ēsto.

Sekodama �ai kustībai, Estere virzās atpakaļ pagātnē, veras gadu, mēne�u, dienu vārti, pa tiem nāk atmiņas, raugās Esterē un �ukstus uzrunā viņu.

� Vai runā�ana tevi nenogurdina? � viņa jautā.

� It nemaz. Ja pats nezinātu, ka man galvā taisīts caurums...

� Tikpat kā galva saspiesta. � Estere māksloti smīn. .

� Manā paurī esot iztaisīju�i caurumu ptecforintu gabala lielumā.

� Tavā kāpostgalvā.

� Nu tā ir gluda kā lode. Noskuvu�i glu�i kailu.

� Tā ir pagaidu plikpauriba.

� Ceru, ka tā. � Kādas muļķības mēs runājam. Man gribētos pavaicāt: �Ēsto, vai tu dusmojies uz māni?� Gribētos pateikt: �Nedusmojies*. Kādreiz tev to paskaidro�u. Kad pats bū�u sapratis. Sobrīd vēl viss jūk kopā.� Viņ� nopū�as. � Ziemsvētki būs jāpavada te. Tāpat arī vecgada vakars un Jaunaisgads.

� Gan jau izturēsi, vai ne? (Kāpēc es esmu tik riebīga?)'

� Protams, izturē�u.

� Svarīgi ir tas, ka tu drīz būsi vesels. Pilnīgi, � Estere apgalvo.

� Jā. Varēja beigties arī sliktāk.

Abi jūt, ka vajadzētu runāt ko citu. Abi klusē.

�aņi gribētu jautāt: �Vai tu vēl vienmēr esi pārliecināta, ka manī ir notikusi atomsprādzienam pretēja reak-cīja? Ka es gribu visu mainīt pret vieglu dzīvi. Vai tu vel arvien iedomājies, ka ikviens ir tikai �āds vai tikai tāds, ka ikvienam ir tikai viena garīgā seja, tāpat kā viena miesīgā, kaut gan pat miesīgā seja mainās. Saki, Ester, tev jāpasaka tas, jo �ie divarpus mēne�i nevar būt mūs pilnīgi at�ķēlu�i vienu no otra, kaut arī �ai laikā tik daudz kas uzkrājies.�

Esteres acis vaicā: �Vai tu vēl vienmēr iedomājies, ka esmu skaudīga un skaudības pēc gatava pasauli gāzt apkārt? Es negribu apgāzt pasauli, ta�u man patiesi sāp, ka miljoniem un miljoniem cilvēku cie� badu, iet bojā tādi, kas būtu glābjami. Manis dē| sauciet to par skaudību, ta�u es varētu tiem uzpūtīgajiem, iedomīgajiem plecu raustītājiem kraut pa ģīmi, plēst nost viņu moderno noformējumu un spert viņiem pa dibenu.�

� Un Gabi? � Zēna balss skan ļoti klusu, liekas, viņ� meklē vārdus, lai turpinātu.

Estere ieskatās viņā.

� Vai man jāuzmin, ko tu gribi? Pateici tikai: Gabi. Kā lai tieku gudra?

� Viņ� man rakstīja.

� Ļoti mīļi no viņa puses.

� Man �ķiet, ka viņ� ļoti pārdzīvo.

� Aha, pārdzīvo. Sāc vēl arī tu tāpat kā tuk�pāure Tinde: viņam nervi pagalam. Gabi nervi pagalam par to, ka tev ir lūzu�as x ribas plus caurums galvaskausā piec-forintu gabala lielumā.

� Nav vis x ribas. Trīs gabalas. �ķērsām pu�u.

� Man patīk tavs humors, bet ar mēru. Kā jūtas nabaga Gabi Majdiks, kā viņ� jūtas?

Viņa sāk smieties. Ausīs spalgi un sve�i skan pa�as balss.

� Pie viņiem esot bijis _ drausmīgs skandāls. Tinde stāstīja. Gabi mammai atkal* esot jauns pielūdzējs. Glu�i jauns zeņķis. Tas esot viņu sapļaukājis. Uz ielas, turpat villas priek�ā. Gabi esot to redzējis un Tinde arī.

� Par kuru man tagad būtu jālej asaras?

� Paklausies, Esteri Esmu par to daudz lauzījis galvu. Gabi... un arī pārējie... mājās ir pataisīti tādi, kādi viņi ir. Arī es. � Viņ� uztraukti paceļ galvu. � Tāpēc man �ēl ikviena, kur� nav ļauns vai zemisks. Ir ta�u tik maz tādu, kas no dabas būtu ļauni vai zemiski. Es... � Viņ� apklust.

� Tu?!

�aņi sejā ir iegūlis savāds, skumīgs smaids.

� Tik vien gribēju pateikt.

� Skaisti jau skanēja tas, ko tu teici, ta�u tas attiecināms tikai, uz mazuļiem. Mēs vairs neesam uz podiņa sēdināmi. Mums ir se�padsmit vai septiņpadsmit gadu, Gabi � pat astoņpadsmit. Ikvienam ir pa�am jāatbild, ja viņ� ir padarīts par �ādu vai tādu. Kāpēc ļāvās?

� Tev jau viegli. � �aņi balss aiztrūkst

� Kāpēc man ir viegli?

� Kāpēc? Kāpēc?! Ar taviem vecākiem nekādu grūtību nav. - ' .

� Ar visiem vecākiem ir �ādas vai tādas grūtības. Ar visiem. Mums ar viņiem, viņiem ar mums. � Viņa brītiņu nogaida. � To es nupat atklāju. �

� � Labi, piekrītu, nav ideālu vecāku un ideālu-bērnu, vispār nav nekā ideāla. Ta�u zināmas pakāpes ir.

Esteres seja kvēlo. �ķiet, ikviens vārds grū� viņu tālāk projām no �aņi. Atstumj viņus vienu no otra. Ja viņa spētu �aņi ieskaidrot, ka cilvēks vienmēr var izdabūt ko labu no tā, par ko viņ� ir pataisīts. Un īstenībā katrs veido sevi pats, protams, ir nozīme arī videi, ta�u tai mēdz uzvelt pārāk lielu atbildību. Ja Gabi būtu cilvēks ar stingru mugurkaulu, tad viņ� būtu pametis .vecākus ar viņu villu, volvo un koka paneļiem. Ta�u viņai pasprūk kas glu�i cits. Viņa rupji uzsauc:

� Tu esi īsta grīdas lupatai

� Grīdas lupata? � �aņi acis brīnās.

� Jā. Uzsūc sevī visu. Un beidzot.,, � viņa norij vārdu.

� Saki vien ārāl Kas beidzot notiek? � �aņi knosās un staipa kaklu.

� Beidzot no tevis sāk pilēt.

Nu viņai jau kļūst �ēl, ka ir tā pasprucis. Kāpēc man jāgā� ārā viss, kas ienācis prātā? Un �is salīdzinājums ar grīdas lupatu... Kāda vajadzība bija? Itin nekādas. Tik tā labuma, ka mēs galīgi atsve�ināsimies.

� Ja tev pastāvīgi sacītu: �Mīļā, tev jābūt tik taisnai kā papelei,* � �aņi domās skata tēvu � E� Esmu Saimnieks. �Stājies te, �aņi! Skaties man acīs!*' � Kā papelei, � zēns atkārto. � Baidos, ka agrāk vai vēlāk ari tu pārvērstos, grīdas lupatā un pat pilētu.

�aņi seja ir sastingusi. Viņ� aizver acis.

Estere pieceļas. Sūrums un bēda viņā veļas kamoliem, �ņaudz kaklu, spie� sirdi, gulst vēderā.

� Tad nu es... ie�u. � Viņa mirkli nogaida. � Ja tev manis vajag, uzraksti kartīti, varu arī ielūkoties pie taviem vecākiem. Tad, ja vajadzēs, es nāk�u...

� Paldies, � �aņi atbild. Viņ� skatās gaisā. Viņa balss ir nedzīva.

� Ja vajadzēs, tētis parunās ar ārstu, lai ārpus apmeklē�anas laika... Terapijas nodaļā strādā kāds no viņa biju�ajiem audzēkņiem.

� Paldies, � �aņi atkārto.

Estere jau ir pie durvīm, ta�u vēlreiz grie�as atpakaļ. Viņa skrien pie gultas.

� Tu neesi grīdas lupata! Tas bija muļķīgs salīdzinājums. Kādreiz paskaidro�u.

Viņa metas ārā.

Te viņi ir. Ildi, dvīņi Keke�i, Kinga, Ildi, vēlreiz Ildi. Nes biskvītus, apelsīnu sulu, �okolādi, banānus. Naktsgaldiņ� kā tirgus būda. Kaķumēlītēm¹⁶ vietas iznāk tikai atvilktnē blakus zobu pastai. Viņi apstāj gultu, abas meitenes novietojas uz segas malas. Ildi galvā kupla ka�okādas cepure. Viņa to noņem un groza rokās. Seja iedegusi; dro�i vien lieto kvarca lampu. Durvis veras vaļā un ciet, pa vienam vai grupiņās plūst iek�ā apmeklētāji, skan balsis, skan magnetofona mūzika pie tā bārdaiņa tur sienmalī, ap �aņi rosme un nemiers sit nerimsto�u vilni.

Cik savādi. Kāpēc tagad viņ� Ildi redz tikai kā miesu? Gai�ie mati plūdeniski ietver seju, zaļzilas acis, ik pa brīdim uzrautas uzacis, taisns, nedaudz smails deguns, plānas, glīti veidotas lūpas, divi zobi izvirzīti uz priek�u. Kāpēc viņ� par Ildi domā tā: slaids kakls, roka beidzas ar strupiem, sudraboti lakotiem nagiem, zem tum�zilās blūzes un piegulo�ās strīpainās vestes stingras krūtis? Pelēkajās biksēs slaidi stilbi, plakans vēders, ap vidukli plata ādas josta. Kāpēc visu laiku jādomā, ka Ildi ir tikai augums.

� Kāto krustmāte pēdējā laikā ir baigi riebīga. � Ildi lēni �ūpo kāju. Viņa sē� �aņi gultā, mazliet atzvilusi, un �ūpo izstiepto labo kāju. � Ja nojauta neviļ, viņai briest ģimenes drāma.

� Ģimenes drāma? � jautā Caba Keke�i, savilkdams uzacis tādā pa�ā jautājo�ā izbrīna izteiksmē kā parasti Ildi.

� Jā, jā, Eme Duboveca esot saskrējusies ar viņiem kafejnīcā �Sevi�ķā�. Esot sēdēju�i vienotriem pretim, Eme ar savu �ali galdu rindā pie loga, Kāto krustmāte ar vīru blakus kāpnēm uz garderobi.

� Kāpēc tu nenosauc arī platuma un garuma grādus? � �olts Keke�i smīn. � Grādu vien trūkst, un iznāktu prīmā teksts Zila Verna stilā.

� Es nepazīstu Zilu Vernu.

� Zēl. Ta�u esi nokavējusi. � Pat Zolta pirksta kustība signalizē par laika zaudējumu. � Ar Zilu klājas iepazīties vecumā no deviņiem līdz divpadsmit.

� Atsakos no Zila. Nejūtu viņa trūkumu. � Ildi no�āvājas.

� Tu esi daudz zaudējusi. Cilvēkam starp deviņiem un divpadsmit Zils ir ļoti labs draugs. Atbilsto�s.

� Sacīju, ka man viņa netrūkst. � līdi pagrie� galvu prom un uzsmaida �aņi. � Vai varu sākt? � Un viņa pēk�ņi piesit sev pie pieres. � Ielie�u tev apelsīnu sulu.

� Ed klāt biskvītu, � Kinga iesaka.

� To vēlāk. Nu, kas tad notika �Sevi�ķajā�?

� Eme saka, krustmātes Kāto vīrs esot viņu tīri vai aprijis ar acīm. Ar to zināmo glāsto�o skatienu.

� Stop! � Kinga viņu pārtrauc. � Kā Dubo varēja zināt, ka tas tipiņ� ir krustmātes Kāto vīrs?

� Krustmāte Kāto esot paaicinājusi Erni un viņas puisi pie sava galdiņa. Tas puisis arī esot no Kāto biju�ajiem audzēkņiem. Esot brītiņu pasēdēju�i kopā. Jūs zināt, kā mēdz būt: universitātē tā un universitātē �itā. Un Eme stāstīja, ka krustmātes Kāto vīrs esot vairākas reizes piespiedis savu kāju pie viņējās, tas ir, Ķmes kājas.

� Mūsu vecvecāku laikos �ai izdarībai bija nez kāds vācisks nosaukums, � Zolts smej. � Vēlāk tā izgāja no modes. Mūslaiku jaunie�i uzmin uz kājas atklāti, nevis slepeni.

� Cik tam āpsim varētu būt gadu? Krustmātes Kāto vīram? Sirms ve�uks? � To jautā Kinga.

� Vai es zinu! � Ildi parausta plecus. � Klāt nebiju. Starp citu, kā tu, Zolt, zini par to kājas piespie�anu, kā to sauca?...

� Kaut kā vāciski, Vectēvs zināja.

� Varbūt prīmā �alis, � līdi glāsta savu plato jostu. Viņas viduklis sasprindzis. Viņa smaida.

�aņi skatās, atspiedies pret aizmugurē iemīcīto spilvenu.

Kāpēc visu laiku jādomā, ka Ildi ir miesa. Mirdzo�i, gai�i mati, es iespiedu seju viņas matos, viņas mati man sejā, skūpstīju viņas slaido kaklu, palika sārts plankums, otrā dienā līdi bija kaklu satinusi �allē, vieglā, sarkanā �allē, lai apslēptu �o plankumu. Skūpstīdamās viņā sasprindzināja vidukli tāpat kā tagad. Savādi, toreiz man neienāca prātā, ka Ildi ir miesa. Pat neiedomājos. Varbūt tagad mēs skūpstītos citādi. Ja izveseļo�os, skūpstī�u viņu citādi. Varbūt...

� Vectēvs ir tulkotājs, � Zolts turpina. � Viņ� esot kādā stāstā to vārdu ielicis, bet redaktors izsvītrojis. Pateicis, ka mūslaikos to zinot tikai sagrabēju�i-ve�uki, � Zolts pasmejas, tad apņem savus uzrautos ceļgalus. � Vectēvs, protams, bija sa�utis. Jāatzīst, ka vecais ir rūpīgs. Vienmēr bloknots līdzi, ja uz ielas, autobusā vai citur notver kādu kolosālu izteicienu, tūlīt pieraksta. Sē� rotaļu laukumos, klausās bērnu runā un...

� Vai es varē�u pabeigt? � Ildi viņu pārtrauc.-

� Lūdzu, lūdzul � Zolts palai� ceļgalus vajā un abām rokām signalizē, ka ce]� brīvs.

� Mēs apstājāmies pie tā, ka krustmātes Kāto vīrs uzmina Emei uz kājas, � Kinga saka.

� Es zinu, kur palikām! Nevis uzmina, bet pieglauda pie Ernes stilba savējo.

Pār �aņi nolai�as gurdums. Kas man da|as gar Erni Dubovecu, krustmātes Kāto vīru un viņu stilbiem?

� Ja tu tādu stilbu taustī�anu uzskati par ģimenes drāmas priek�spēli.,. � Caba atmet ar roku. �.Mīļais bērns..,

� Tu laikam esi jau embrija vecumā apprecējies, ja es tev esmu �mī|ais bērns�? � Ildi viņam iesāņus iedzel ar acīm.

� Ja par to runājam, bērnu var uztaisīt arī bez precē�anās, � Caba augstprātīgi pasmīn.

� Ta�u ne embrija vecumā. � Ildi atgā� galvu, aizver acis, kā pauzdama savu apnikumu par �o ecē�anos.

� Ko tas nozīmē � embrija vecumā? Mēs esam trīs mēne�us vecāki par tevi, Zolts vēl plus stundas ceturksni.

Dvīņi ir Jotī līdzīgi, tikai smejas da�ādi, brīnums, kādus niekus cilvēks, slims būdams, pamana. Caba ska|i grudzina platu muti, un no mutes kaktiņiem lejup stiepjas dzl|as rievas. Viņ� ir mazdrusciņ garāks nekā Zolts, un viņa sejā lasāma tāda pieklājīga triumfa Izteiksme, it kā viņ� būtu uzvarētājs olimpiskajās spēlēs un patlaban kāptu uz pjedestāla. Abi Keke�i ir īsti spēkavīri, cits vārds viņiem nepiestāv, slaidi augumi, bra�a stāja. �aņi viņos skatās un klausās kā no lēnas upes straumes... Arī es esmu gandrīz tikpat gar� kā dvīņi, labi vingroju un, kad pirmo reizi spēkojāmies, glu�i pa jokam nospiedu Zoltu pie zemes, kaut gan neesmu nekāds spēkavīrs, nekad tāds nebū�u, tur nepietiek ar augumu un spēku vien, ir vajadzīgs vēl kaut kas tāds, kā man trūkst, varbūt tāpēc, ka mājās... tāpēc ka tēvs... �Tev iek�ēji jābūt tādam kā papele. Tik taisnam. Tā tev jāstāv cilvēku priek�ā.� Protams, tēva salīdzinājums nav nekāds labais, jo papele ta�u vējā lokās, bet kur� ies strīdēties? Neviens. Itin neviens.

Pēk�ņi viņu sasniedz Ildi balss:

� Eme ar viņiem esot sagadījusies kopā arī kino. Sēdējusi viņiem aiz muguras. Visu filmas laiku viņi esot skatīju�ies viens pa labi, otrs pa kreisi kā divi sve�inieki. Eme tā arī sacīja: it kā vēlētos būt sve�i.

� Eme Duboveca ir potenciāla romānu rakstniece, � Zolts nosaka.

� Tas nav tik vienkār�i. � Kinga domīgi purina galvu. � Mamma sākumā strādāja par audzinātāju internātskolā. Viesu dienās viņa vienmēr esot zinājusi, kurai meitenei līdzās sē� brālis vai brālēns, kurai � puisis. Pieticis palūkoties uz viņu rokām � brāļu -un brālēnu rokas esot biju�as tik apnicīgi gurdi nokārtas gar sāniem. Mamma esot pēc rokām noteikusi viņu attiecības.

� Skaidrs. Nebija tā brīnumainā fluīda. � Caba plati smaida, spilgti zib viņa zobi. � Vai atceraties Puk�ķes audzinā�anas stundas par mīlestība un seksu? �Ja starp zēnu un meiteni nav tā noslēpumainā fluīda,: tad visas fiziskās saskarsmes, pat skūpsts, kļūst pretīgi.� Kāds jautāja: kā mēs pamanīsim, ka tas ir?

Viņi smejas.

Ildi kakls un seja vibrē aiz smiekliem. Viņa loba banānu un met mizas uz naktsgaldiņa.

� To jautāja Ivāns Sēstāks.

� Nez vai. Tad es atcerētos, Jo pērn viņ� sēdēja man blakus, � Caba saka. - -

Ildi skatiens pazibinās uz viņa pusi, tad aizslīd projām. Viņa bā� �aņi mutē pliku banānu.

� Aml Ed nosti � Viņa pielec kājās, aizskrien ar mizām uz atkritumu kasti, iemet tās, tad gar gultām skrien atpakaļ.

�aņi lēni ēd banānu. Ildi lokanais augums viņam it kā noslēdz, telpu. Tas bārdainais puisis, kas nāk pie sava vecātēva, ieurbis skatienu Ildi. Un viņa skatās kā no liela tāluma. Drīz būs klāt mājinieki...

Ildi nesē�as, viņa atspie�as pret kājgali.

� Ļaujiet pabeigt par krustmāti Kāto... Sai gadījumā ir absolūts fluida trūkums. Vakuums. Vīram gar viņu nav nekādas daļas, tāpēc viņa uzbrūk audzēkņiem, protams, visvairāk tām meitenēm, kuras nav tie�i neglītas.

� Vai tu runā par sevi? � Caba jautā.

� Uzminēji. Un vēl ir da�as.

� Nu... � Kinga kā kunkuli norij to, kas ir lauzies uz āru.

� Kas tas ir �nu�? Jā, viņa grib izēst mūs vairākas.

� Vai nevarētu izbeigt tēmu par krustmāti Kāto? � Zolts jautā.

Ildi laiski, gurdi novelk roku pa plato ādas jostu.

� �aņi, vai nolobīt tev vēl vienu banānu? � To viņa jautā �ukstus, un viņas balss glāsta zēnam visu augumu.

Durvis veras. Pa priek�u tēvs, ģērbies savā svētdienas uzvalkā, pussoli nopakaļ māte, viņai blakus Kati. Mātei rokā polietilēna maisiņ� ar stikla burciņu. �aņi pasmaida. Dro�i vien atkal �peldo�ās salas�.

Sākumā likās tik savādi gulēt Kati vietā lielajā istabā. Sākumā viņ� modās no atkritumu vācēju saceltā trok�ņa: ārā velkamās tvertnes blāk�ķ, dārd un grab, dzirdams �ņāco�s knik�ķis, kad transportieris ierauj atkritumus ma�īnā.

�aņi sē� atzveltnī pie loga. No�āvājas, tad noliek grāmatu, istabas gaiss viņu nogurdina. Viņ� paraugās pa logu. Snieg, pārslas, virpuļo. Gadiem ilgi nav bijis tik daudz sniega kā �oziem, bet viņam jānīkst �etrās sienās. Nu tā rādās jau īsta mū�ība.

Jau veselu nedēju esmu mājās. �� Tēvs pa �o laiku ir ārdījies trīs reizes. Pirmo eksploziju izraisīja Kati, vairs nezinu, par ko. Briesmīgi, ka pie mums viens divi ir.aizmirsies, par ko skandāls izcēlās. Bija � uņ cauri, tiķal pērkons palicis prātā. Pēc Kati bija mātes kārta par stāvlampu, ko viņa bija aizņēmusies no Pintēriem. �Ja Sani sē� atzveltnī, no lustras viņam nepietiek gaismas,� māte sacīja. �Tad lai liekas guļus un iededz mazo lampiņu.� Vannas istabā dzirdēju, kā viņi strīdas. �Ārsts piekodināja, lai �aņi pēc iespējas vairāk sē�ot,� māte pamatoja savu domu. �Bet es saku: nekādas aizņem�anās! To lampu, Annu�, tūlīt nes atpakaļ.� Māte iecirtās. �Aiznesī�u, ķad būs pa�iem sava.� Tēvs nekā nesacīja. Kad nācu iek�ā, tēvs drūmi skatījās uz lustru. Māte tikai vēlāk pamanīja, ka tēvs aizgājis, uz pakaramā nebija viņa mēteļa. Tēvs pārnāca pēc pusotras stundas ar stāvlampu padusē. �Se tev! Un tūlīt aiznes Pintēriem, ko esi paņēmusi.�

Tad atkal bija Kati kārta, tēvs bija pamanījis, ka Kristiāns Hajdu glūn pa logu, kad Kati elektrības gaismā izģērbjas ni�ā, uz kuru viņa bija negribīgi pārvākusies. Vecāki kopīgi rāja Kati: �Meitenei desmit gadu, bet prāta nemaz, lēkā vienās biksītēs gar apgaismotu logu.� Māte ieminējās, ka nu visa māja vilk�ot Kati uz zoba, tēvs solījās Kristiānu pamatīgi notēst, ja vēlreiz lo�ņā�ot gar Ģuriku dzīvokli.

Jā, tātad esmu mājās... It kā būtu atgriezies no gara, gara ceļojuma. Pagaidām esmu pārvācies no savas ni�as uz lielistabu. Māte pievilka pie tahtas mazo galdiņu, lai guļot man viss būtu pa rokai, novietoja atzveltni pie loga, tēvs iegādājās stāvlampu, bet citādi... Tās pa�as ka�ķē�anās, rūpes, virtuves dvaka, ja durvis paliku�as vaļā, viss pa vecam. Esmu mājās.

�aņi paveras ārā uz citcitai pieplaku�ajām mājām. Uz Jumtiem zilganbalts vizmo sniegs. Pa pretējā nama izlūzu�ā bēniņu loga spraugām lido ārā putni. Kovārņi. Agrāk tur mitinājās balo�i, bet nu kovārņi ir tos izdzīvoju�i.

�aņi pieceļas. Pie straujās kustības viņam iedur sāpe. Slimnīcā viņ� tika brīdināts, ka lūzuma vietu jutī�ot diezgan -ilgi. Reizēm tā tikai smeldz, reizēm, guļvietā pagrozoties, neuzmanīgi pieliecoties vai aug�ā slienoties, iesāpas tā, ka pat elpu aizsit.

�aņi iet pie loga un piespie� degunu pie rūts.

Kaut ātrāk ataugtu mati! Tā esmu glu�i kā cietumnieks. Pakausis apcirpts kā ieslodzītajam. Filmās esmu redzējis tādus vergus noskūtām galvām. Vai pa televizoru? Vai kino?

No elpas uz rūts radies mazs, apsvīdis plankumiņ�. Iela zem pelēkajām, nokarenajām debesīm viz spo�i balta. Uz ietves gājēju pēdās, uz brauktuves riteņu sliedēs pretim melnojas asfalts, no aug�as tas izskatās kā nosalis. Ko visu cilvēks nesadomājas, vienatnē garlaikodamies.

Biju sagatavojies, ka tēvs ņems mani priek�ā. īstenībā viņ� sāka arī.

��aņi, skaties man acīs!� Biju pārliecināts, ka viņ� tūlīt bruks man virsū, ta�u pateica tik vien: �Kāpēc tu, Sāndor, mums meloji?� Brītiņu viņ� gaidīja laikam manu atbildi, tad atmeta ar roku. Es klusēju.-"

Bet man tā gribējās viņam paskaidrot... Palūgt, lai nav tāds, kāds ir, jo tad būtu daudz vieglāk, glu�i citādi. Ta�u raksturīgi, ka ikviens ir tāds, kāds ir, un tāpēc dzīve ir tik sare�ģīta; ta�u taisnība būs arī tā, ka mēs spējam sevi pārveidot un, ja gribam, stipri gribam, tad neesam glu�i tādi kā brī�os, kad nevēlamies būt citādi. Jā, Esterei taisnība, ka tā ir īstā brīvība. Taisnība ir arī tajos vārdos, ko viņa teica pagāju�o reizi: ikviens no jaunie�iem savu reizi dusmojoties uz vecākiem, kaunoties par viņiem kā es reizēm par savu māti; katrs kļūstot nikns kā es bie�i vien uz tēvu, un skaidrs, ka arī viņi reizumis nevar paciest mūs vai arī vismaz nepārtraukti vēlas, lai mēs būtu tādi, kādus viņi mūs iztēloju�ies savos tālejo�os plānos; kaut- arī mēs reizumis vieni otrus necie�am, jūtam dusmas un kaunu, tomēr mēs vieni otrus mīlam. Estere sacīja, ka būtu nevis mīlestība, bet sīrupains ķausis, ja reizumis mēs vieni otrus nesūtītu pie joda; viņa eksplodē-jot ikreiz, kad māte sākot uztiept, lai liekot cepuri galvā, uz dzim�anas dienu māte esot Esterei noadījusi divas cepures, kaut gan labi zina, ka Esterei riebjas cepures, pat virsjakas kapuci viņa uzmet galvā tikai lietusgāzē vai sniegagāzmā. Un tomēr māte applūdina meitu ar poda vākiem!,.. īsta muļķība! �Un es nevaru ciest,� Estere stāstīja, �ka tēvs nokar galvu, it kā tā būtu par smagu, tad man vienmēr gribas gudrot, kāpēc viņam tāda glu�i apaja galva un kāpēc tā tik smaga, ka viņ� to nokar, kāpēc viņ� ir tik lācīgs. Un kad viņ� paver manas istabas durvis: �Vai tu gadījumā nepazīsti tādu meiteni

Esteri Vārgu?� Un cita variācija: �Meklēju kādu meiteni, Esteri Vārgu (Punktiņu Vārgu)'. Vai nezini, kur. viņu atrast?� � �Reiz es klupu viņam virsū,� Estere sacīja. �Izbeidz ta�u �īs nejēdzības!� Tomēr es viņu briesmīgi mīlu, un mēs labi satiekam.

Pa Ielas pretējo pusi Sebēku tante vizina abus mazbērnus. Viņa, visu augumu sasprindzinājusi, saliecas un velk ragaviņas, dro�i-vien �ad tad ieminēdamās: �Es esmu ziemeļbriedis.� Tā viņa mēdz sacīt. Rajmundiņ� un mazā Rēka smej pilnā kaklā un spiedz: �Vecmāmuļa ir ziemeļbriedis!� Jā gan, mīlestība ir kā mugursoma, kurā var sabāzt visu ko, dzīve tai sainī bez pārtraukuma bā� kaut ko. Bie�i esmu nīstin nīdis tēvu � Es Esmu Saimnieks �, bet gandrīz apraudājos, kad viņ� jautāja: �Kāpēc tu, Sāndor, mums meloji?� Pēc tam viņ� brītiņu gaidīja, tad atmeta ar roku; es apraudājos, tēva sainī arī ir sabāzts daudz kas, tāpēc viņ� ir kļuvis tāds, kā ir, vismaz pa daļai tāpēc. Mīlestība un naids ir kā maiņstrāvas plūsma; ja es saku: nīstu to vai citu, tad itin drīz atklāju, ka mīlu un, arī visniknāk nīzdams, esmu to mīlējis. Ta�u, jūtot pret kādu riebumu vai nicinājumu kā Gabi pret saviem vecākiem, �is nicinājums nekad nevar pārvērsties par mīlestību. Vismaz es nespēju iedomāties, ka Gabi kādreiz spētu viņus iemīlēt. Ildi sacīja: �Salīdzinājumā ar Gabi vecākiem Misters ir sapņu bruņinieks un mazā mīlulīte � labā burve.� Un piebilda: �Zēl Gabi. -Nabaga puika.�

Estere ne�ēlo. �Kāpēc viņ� neiet prom?� � �Kurp lai viņ� iet?� � �Uz visām debesspusēm, �aņi. Ak kungs, aizies strādāt, skolu pabeigs vakara nodaļā. Protams, tagad viņam ir ērtāk.�

Ielai patlaban tāds stiklains spo�ums. Starp, mākoņu driskām ir parādījusies saule, bet �o zilganbalto spo�umu atstaro sniegs. Piepe�i �aņi jūtas noguris, pat mazliet noreibis, viņam rādās, ka iela un arī grīda zem kājām līgojas. Viņ�, atsē�as atzveltnī.

� Kaut velns parāvis! � viņ� nomurmina. Tik bezgala tāls �ķiet tas brīdis, kad viņ� varēs iet un nākt tāpat kā citi, varēs skriet, ja būs patika. Kad sāpes vairs neliks sevi manīt atkal un atkal.

Ārā nograb atslēga. Māte. Viņa priek�namā vēlreiz noslauka kājas uz iek�pusē noliktā slauķa. Uzauj �ības. Vēl pāris nedēļu, un arī es varē�u iebāzt atslēgu slēdzenē, iepriek� noslaucī�u kājas ārpus durvīm, tad iek�-pus, tad uzvilk�u �ības. Viss būs tāpat un tomēr citādi. Glu�i citādi.

Māte tūlīt nāks iek�ā izstāstīt, ko vārīs vakariņās, no tā pa�a man būs arī rīt pusdienas. Apjautāsies, kā pagājusi priek�pusdiena. Ar viņu kopā ir ienācis vēl kāds. Varbūt Pintēru tante?...

� Tūlīt viņam pateik�u! �� dzirdama mātes balss.

Māte nāk iek�ā. Viņa aizver durvis aiz sevis.

� �aņi, Ildi ir atnākusi. Kā tev gāja �o priek�pusdienu?

Ildi!... Ap �o laiku viņa nemēdz nākt. Otrdienās un ceturtdienās pēc mācībām Ildi iet uz Taterzāli jāt.

Durvis atsprāgst.

� Sveiks!

Un nu tur stāv Ildi. Ar �ībām kājās. Manas �ības. Viņas degunu sals ir saknaibījis sarkanu un acis sprēgā.

Māte iziet. Ildi ko� lūpā.

� �aņi, iedomājies, tā maita... � Viņai aizlūst balss.

� Kas ir noticis?

Ildi acu zaļumam nav apkārt porcelanbaltā ieloka. Acis saraudātas sarkanas.

� Es jau paredzēju, ka tā pretekle... Es jutu, zināju, ka viņa grib mani izēst.

� Vai krustmāte Kāto? � Zēna roka vilcinādamās apvelk loku. Viņ� ir samulsis.

� Kur� tad cits? Prātu zaudē, ieraudzījusi meiteni, kam krūtis nekarājas kā viņai un kam nav viduklis zem padusēm, un kam arī seja glīta.

�Nē,� �aņi domās saka. �Tā rtevajadzētu. Tā nav taisnība. Viņai pa�ai jāzina, ka tā nav taisnība.�

Ildi nometas uz krēsla un iemiedz plaukstas starp ceļ-galiem.

� Bija paaicinājusi Misteru un tam borējusi. Lai es ejot uz Tindes klasi. Man neesot matemātiskās domā�anas. Vai viņa domā, ka būs kas labāks, ja viņa mani neredzēs? Sī par seksbumbu kļūs, vai? Aplam,..

� Redzi, Ildi.,,

� Ko nozīmē � �Redzi, Ildi!�? Sī varbūt iedomājas: ja es nesēdē�u tur acu priek�ā, �ai ģīmī krunku kļūs mazāk un viduklī nekritīsies kādi desmit centimetri?

� Tev nav taisnība! � �aņi satrūkstas pats no savas balss, tik sve�a tā ir. īstenībā viņ� gribēja klusēt. Ja Ildi sāk psihot, tad labāk ir viņai to atļaut. Preto�anās un mierinājumi viņu satracina. Tomēr viņam vajadzēja pateikt: tev nav taisnība. '. Ildi pasvie� galvu atpakaj, zods izslienas uz priek�u.

� Kā tā � man nav taisnība? Vai tad tu nesaproti? Viņa izsauca Misteru un apgalvoja viņam./.

Kāpēc Ildi neuzdro�inās skatīties patiesībai acīs? Kāpēc negrib? г

� Viņa urda mani tāpēc, ka Ir novītusi un neglīta un Jaunībā bijusi nabaga. Vai atceries, viņa pati sacīja, ka ne ģimnāzijas, nedz universitātes laikos viņai neesot bijis neviena pieklājīga apģērba gabala. Nu gribēs pret mani atspēlēties.

� Ildi...

� Mani dzen prom, un tu... Skaisti, ka tu vēl nesaki: �Neliecies ne zinis!�

� Tomēr vajadzētu.

� �itā pretīgā, skaudīgā, sarūgusī vecaval

� Atzīsti, ka tev nav matemātiskās domā�anas.

Ildi acis iedzeļas viņā.

� Nav taisnība! � Viņas balsī dzirksteļo dusmas. Saraudātās acis samiedzas �auriņas.

�aņi skatās kā no liela tāluma. Tā sve�i. Ar drusciņu �ēluma.

� Ta�u tu savā ziņā... � Teikums paliek pusē.

Ildi to pārtrauc, atkārtodama:

� Es savā ziņā... � Un skatās uz zēnu. Viņas balsī skan �ūskas �ņāciens.

� Tici man, nav ta�u svarīgi... vai cilvēkam ir matemātiskā domā�ana vai nav.

� Arī tu pūtīsi to pa�u stabulītll Visgudrais! Klasē pirmais!

�aņi sāk uztraukties.

� Veltīgi kliedz. Ar klieg�anu vēl neviens nav dabūjis matemātisko domā�anu.

Ildi lūpas cie�i sakniebtas. Viņa klusē. Pēk�ņi līdi seja un kakls k]ūst tik sarkani, it kā zem ādas būtu izplūdusi krāsa. Dūrē savilktā roka dreb.

� Redzi, Ildi, varbūt tev Tindes klasē būs vieglāk.

Ildi smejas. Spalgie smiekli it kā grab.

� Pielaizies vien!

� Es nevienam nepielai�o�i � �aņi kliedz.

� Visiem tu pielaizies. Visgudrais! Virslai�a!

� Paklausies! Pret mani tu savas dusmas neizgāzīsi

� Es varēju braukt slēpot uz Mātru.

� Tu-ta�u aizbrauci,

~ U� trim dienām. Pēc trim dienām tevis dēļ atgriezos.

� Kur� tevi lūdza braukt mājās?

� Tu!

� Es?

� Jā. Tu, tu!

� Ne ar vārdiņu netiku lūdzis.

� Arī bez vārdiem var lūgt.

� To es nezināju.

� Tagad zināsi. Arī ar- skatienu var lūgt. Tu skatījies uz mani tā, kā mazi bērni lūkojas konditorejas skatlogā.

� Muļķībasi

Ildi aplaiza lūpas.

� Viņiem nav naudas, par ko nopirkt kūkas, tad rij ar acīm.

Sarkanā krāsa zem Ildi ādas jau uzsūkusies. �aurais zodiņ� izskatās glu�i smails. Smails, nikns zods. Ne�ēlīgs.�

� Es turos pie� tevis. Apciemoju tevi. Man riebjas slimnīcas gaiss, tomēr biju aizgājusi tur daudz rei�u.

�aņi vēro smailo zodu. Viņ� paloka galvu.

� Biji pie manis.

� Jā gan, biju, kaut arī būtu varējusi darīt ko citu.

� Dro�i vien.

� Vai tu ņirgājies?

� Nē. Tikai apstiprinu tevis sacīto. Tu būtu varējusi darīt ko labāku.

Tikai miesa. Kāpēo pastāvīgi tas prātā? Kāpēc visu laiku jāatkārto: tikai miesa? Viņ� dzird Ildi pacelto balsi, pa�a atbildes, pa�a klusē�anu, un pa vidu tā kā pulkstenis tik�ķ: tikai miesa. Zaļi zibo�as acis. Plānas, labi veidotas lūpas, divi uz priek�u izvirzīti zobi. Esmu daudz skūpstījis �īs lūpas, zinu to gar�u. Esmu skūpstījis slaido kaklu. Skūpstoties viņa izlieca vidukli. Nu viņa расе] roku tai pa�ā pazīstamajā līganajā kustībā, ta�u no tās vairs nekas nenodreb, burvestība ir beigusies. Slaidi pirksti, lakoti nagi. Ildi paceļ roku, un tas ir viss.

� Tie bija maldi, � �aņi saka.

� Kas bija maldi? �� Ildi skatās jautājo�i, nedro�i.

� Viss.,, kas bija starp mums.

Ildi seja saspringst, viņa ieko� lūpā. Un pielec kājās.

Apdomā labi, ko runā!

Viņa �ķielē. Varbūt tikai izskatās tā, Jo viņa ir pagriezusi galvu sāņus. Slaids augums, mazliet sāņus pagriezta galva, �ķielējo�as zaļi zilas acis.

Abi klusē. �aņi jūt, cik smags ir �is klusums. Viņ� blen� sev priek�ā. Klusums it kā pastiprinās, jau plē� bungādiņas, klusumā kliedz vārdi, ko viņ� ir teicis Ildi, un vārdi, ko Ildi ir teikusi viņam. Tur ir arī auto dūkoņa, naudas, �ķinda, tās naudas, ko viņ� nosvieda uz sēdekļa; tur ir Ildi smiekli un Esteres balss, kas saka: ikviens aiziet pats, ikviens izvēlas pats, ikviens atbild par sevi pats.

Ildi, pagriezusi galvu, nedaudz �ķielē un izskatās kā ' sastindzis filmas kadrs. �aņi atkārto:

� Ildi, tie bija maldi.

Aizcērtas durvis. Tās aiz sevis ir aizcirtusi Ildi. Un atkal iestājas klusums..

No jauna krīt sniegs. �aņi vēro virpuļojo�ās pārslas. Tās plīvo ielas laternu gaismā. Gaisma spīd cauri sabiezējo�ās krēslas aizkaram, un �ai krēslas lauztajā gaismā virpuļo un krīt pārslas.

�Vai tā bija mīlestība?� �aņi jautā sev.

Tas tev jāizlemj pa�am.

No krēslas aizkara, no ielas laternu gaismas starp lidojo�ām pārslām parādās Estere. �Tev pa�am jāizlemj, �aņi.�

�Tu, Ester, esi stingra.�

�Esmu stingra.�

Estere smaida un grau� īk�ķi. �Vai nav vienalga, kas ir bijis, ja tas ir pārgājis?� viņa jautā.

�Es nezinu, Ester, kas mani tā saistīja pie viņas. Viņa pati vai tas, kas ap viņu.�

�Dekorācija.� Estere �ūpo galvu.

�Viņa nav vainīga, ka kļuvusi tāda, kā ir. Tā nav glu�i viņa. Nav viņa.�

�Klusēju, lai galīgi nepazaudētu tevi.�

�Tas skan jau labāk.�

�Nevis aiz zemiskuma, Ester. Nevis aiz divkosības. Reiz es tev paskaidro�u, kā tas notika". Man gribētos izdzīvot līdzi ikviena taisnību, ikviena, kuram ir vismaz lāsīte taisnības. Arī pretinieka. Arī tā cilvēka, uz kuru es dusmojos. Gribu to izdzīvot līdzi, lai nek|ūtu tāds kā mans tēvs � Es Esmu Saimnieks. Vai saproti, Ester?�

Estere pamāj. Viņas ie�ķībās acis mirdz. Tum�ās, ieslīpās acis.

�Skaidrs, sapratu, �aņi. Tāpēc es aiz dusmām nosaucu tevi par grīdas lupatu.�

�Tu ņēmi to atpakaļ.�

�Es ņēmu to atpakaļ.� Estere pasmaida. Smaids ir mīļ�, piedodo�s.

�Ar tevi, �aņi, man vēl būs daudz posta.�

�Nu... man ar tevi arī.�

Esteres tēls plīvo starp sniegpārslām. No tā staro gaisma.

Ar kuru citu gan cilvēks lai strīdas kā vien ar to, kuru mīl. Gar kuru nav nekādas daļas.., nav pat tik daudz, lai ar tādu strīdētos. Ar tādu.

Mums ir briesmīgi daudz ko runāt. Par to, kas bijis. Par mums pa�iem. Par dzīvi. Par visu ko, Ēsto.

�aņi atliec galvu. Viņ� vēro, kā virpuļo pārslas.

Ungārijas galvaspilsētas Budape�tas centrā Donavas krastā atrodas pils, ko gribas saukt par pasaku pili � tik skaista tā ir. Ikdienas valodā �o pili gan dēvē par Parlamenta namu. Pavisam netālu no tā, vietā, kur varētu mājot fejas, laumas un pasaku princeses, dzīvo ļoti vienkār�a, sirsnīga un gudra sieviete. Tā ir Anna Bāniela, ievērojama ungāru rakstniece, kas tulkota daudzās pasaules tautu valodās. Romāns �Avārija� ir pirmais darbs, kas iepazīstina latvie�u lasītāju ar �īs autores daiļradi.

Rakstniece dzimusi 1918. gadā, tātad viņa ir cilvēks ar lielu dzīves pieredzi. Jau agrā jaunībā viņa rakstījusi stāstus un romānus, ta�u bijusi pati sev stingra kritiķe un atzinusi agrīnos darbus par neveiksmīgiem, tāpēc uz kādu laiku rakstī�anu pilnīgi pārtraukusi, toties daudz tulkojusi daiļliteratūru, tādējādi nemitīgi spodrinot savu literāro meistarību.

Tā kā rakstniece gandrīz trīsdesmit gadu nostrādājusi par pedagoģi skolā, �ajā dzīves sfērā viņai sakrājies bagāts faktu materiāls, novērots daudz spilgtu tēlu un raksturu. Tāpēc vairāki viņas romāni rakstīti jaunie�iem un par jaunie�iem.

Sākot ar 1973. gadu, Anna Dāniela atkal ļoti intensīvi raksta. Gandrīz katru gadu top kāds romāns gan jaunatnei, gan vecākajai paaudzei. Pēdējos gados viņa uzrakstījusi vairākas grāmatas par ievērojamiem cilvēkiem � Didro, �or�u Sandu, pati pēdējā ir par I�tvānu Tirru (Tiirr Isiudn), ungāru cilmes karavadoni, tuvu Garibaldi līdzgaitnieku itālie�u brīvības cīņās.

Rakstniecei patīk ceļot, viņa apbraukājusi vairākas Eiropas zemes, bijusi arī pie mums Rīgā (un sapņo vēlreiz ierasties �eit)'. Ungāriem savas jūras nav, bet tā vilina ikvienu ungāru, un, lai gan laiks rakstnieces ciemo�anās reizē bija visai nepatīkams, tomēr Baltijas jūra rakstnieci ievilināja ūdenī. Malā viņa atgriezās starojo�a un laimīga, jo atkal bija pieredzēts un izjusts kaut kas jauns un nebijis.

Annas Dānielas romāns �Avārija* jau tulkots poļu un �ehu valodā. Autore par to apbalvota ar Maksima Gor-kija literāro prēmiju. Un tie�ām � �is ir viens no romāniem, kurā visvairāk, visraksturīgāk atklājas Ungārijas skolu jaunatnes dzīve.

Kā �ajā, tā ārī citos jaunatnes romānos autore visai daudz uzmanības -veltījusi jaunie�u un vecākās paaudzes � vecāku un skolotāju � attiecībām, ta�u nekur nav manāms, ka autore nostātos �savējo� pusē. Jaunie�u jūtās � un pārdzīvojumos viņa pratusi ielūkoties ar izpratni un cieņu.'Viņas romānos nav varoņu dalījuma �melnajos� un �baltajos�, nav shematiskās negatīvo tēlu pāraudzinā�anas kolektīvā. Vecāki ir da�ādi � kādi nu kuram tie gadīju�ies. Skolotāji parādīti tikai tādi, kādi tie izskatās skolēnu acīs.

Sājā romānā ir skarti (tikai skarti, risinā�anu autore uztic jaunie�iem pa�iem) daudzi un da�ādi jautājumi, kas plosa jaunās sirdis laikā, kad pui�i un meitenes jau sper pirmos soļus pieaugu�o pasaulē. Ir pilnīgi skaidrs, ka jaunatne nav naiva. Bet vai pieaugu�ie ir tik naivi, par kādiem tos uzskata romāna varoņi?

Grūti ir Sāndoram � vienam no galvenajiem romāna varoņiem, jo tēvs viņu nemitīgi audzina, bet vai viegli ir Gāboram, kuru vispār neaudzina neviens?

Arī ideāli vecāki � tādai pilnībai romānā vistuvāk ir Esteres tēvs � nav visu problēmu atrisinājums. Esterei pietrūkst tā, kas ir Ildi. Ildi ir skaista. Ildi ir bagāta. Ildi ir daudz redzējusi, arī viņas vecāki nebūt nav no sliktākajiem, tomēr vecāku ziņā visvairāk ir laimējies Esterei.

Un Tinde? Tindes gan �ēl. Ir tikai spo�ais vārds, (feja) un, protams,, nauda. Maz. Bet vai tas ir labi vai slikti, ka viņa pati �o �maz� neapzinās?

Un mū�īgais jautājums par mīlestību? Vai labāk, ja tā izaug no draudzības, vai zibenīgi uz�ķiļas no zilu acu skatiena?.

Ikvienam mū�ā savu reizi jāsamēro un pa�am jāatrod pareizās proporcijas starp tikumiskajām un materiālajām vērtībām, jānosaūa vienu un otru' īpatsvars dzīvē. Gan �ajā grāmatā, gan citos Annās Dānielas darbos �is izsvēr-�anas un samēro�anas process ir visai sāpīgs. Bet diem�ēl tur nekā nevar darīt. So gudrību ar karoti nevar ieliet, kautarī pieaugu�ajiem, mīlo�ajiem vecākiem, to pat ļoti gribētos. Katram pa�am ir jāizmaļas caur izvērtē�anas dzirnakmeņiem. Mums varētu rasties zināmas ba�as par Ildi, vai �labklājības muklājs� (tā to gribas nosaukt) neiesūks sevī �o vispār lādzīgo meiteni. Slikta Ildi nav, bet kaut kā viņā trūkst, un nupat būtu īstais brīdis tam rasties. Radīsies? Vai neradīsies?

Tāpat kā �Avārijas� varoņi, pārvar pretrunas arī Annas Dānielas jaunākā romāna �Ansamblis� jaunie�i. Vecāki, materiālie apstākļi, pa�u attiecības, sve�u pieaugu�o attieksme pret jaunatni vispār � tas viss ir samezglojies un liek meklēt atrisinājumu. Jaunie�i nodibina ansambli, kura uzvedumus sacer un veido pa�i, saturā ietverdami da�ādus sāpīgus jautājumus. Viņi grib atklāti runāt par to, kas viņiem svarīgi.

Pa mazu spraudziņu arī mēs Ielūkosimies �Ansambļa� varoņu pārdomās:

�Meitene vai zēns atgrie�as no skolas, atver tuk�a dzīvokļa durvis. Ko viņ� jūt, pēc kā ilgojas? Kas viņam sāp, kam viņ� gatavojas? Viņ� domā. Vai pasaulē ir īsta laime?

� Un bie�i manī ir it kā divas būtnes. Viena dara vai domā tā, otra apvalda: �Glu�i tā vis nav.�

� Viena otru pieskata, � Rēka domīgi pamāj.

� Esmu lasījusi, ka cilvēkam vienā un tai pa�ā dienā varot būt pat simt seju. Garīgo seju. � Rēka pārlai� pār pieri izplestus pirkstus. � Kāds slavens vīrs tā esot par sevi konstatējis: �Man vienā dienā ir pat simt seju.� Neienāk prātā, kur� tas bija.

� Tas nav svarīgi. Svarīga ir pati doma. Tas, ka mums vienā dienā ir simt seju.

� Un ne tikai man, � turpina Kati, � bet arī otram. Un tie�i tāpēc...�

�Or�i vēl arvien skatās uz lielajiem sarkanzilajiem iespiedburtiem. Nu viņa pārdomā, ka nav tik gudra kā Arpads vai Rēka, nav tik izglītota kā Kati, kura labi prot ne tikai krievu, bet arī ang|u valodu, viņai nav ne magnetofona, ne krāsu televizora, ne elektroniskā rokas-pulksteņa kā �abam, viņa beigs trīsgadīgos medmāsu kursus un nekad nevarēs kļūt par virsmāsu, un viņa dzīvo aiz priek�kara. Jā, pat istabas viņām nav, viņai un mātei. Un varbūt tie�i tāpēc, tie�i tāpēc, ka viņai nepieder nekās, tāpēc viņai izdosies, tāpēc viņai izdosies. Kā pasakā, kur-viss izdevās jaunajam princim un nabaga dēlam un kur vājākais kume|� kļuva par burvju zirgu. Kumeļ� noskurinājās un kļuva skaists un visvarens.. .>

Tulkotā/а

Анна Даниэл

АВАРИЯ Рига �Лиесма� 1986 На латышском языке С венгерского перевела Элга Саксе Художница Давна Вигнере

ИВ № 4635 Anna Dāniola AVARIJA Redaktore J. Roze Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne Tehniskais redaktors A. Zandbergs Korektore M. Tirzlte Nodota salik�anai 27.06.85. Parakstīta (esp!e� �anal 28.11.85. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs № 3. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 10,50 uzsk. iespied!.; 10,81 uzsk. kr. nov.; 12,03 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Pasūt. № 840-5. Cena 1 rbl. 30 kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 16(32228)J-2861. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, Kllgrāfljas un grāmatu tirdzniecības lietu mitējas tipogrāfijā �Ciņa�, 226011 Rīgā. Blaumaņa Ielā 38/40.

Ja runā par skolas dzīvi, tad rakstniecei Annai Dānielai (dzimusi 1918. g.) varam ticēt. Gandrīz trīsdesmit Kādu viņa nostrādājusi skolā. Jaunibā uzrakstīto � pati vērtējusi |oti pa�kritiski, tāpēc kādu laiku nav rak-bttStijusi nemaz. Ta�u kop� 1973. gada ir uzrakstīti un К publicēti vairak nekā desmit darbu da�ādos �anros. Vairāki no tiem ir par skolas dzīvi, kuru viņa saista Bfcar ikviena skolēna �aizmuguri� � mājām.

�ajā grāmatā mēs iepazīsimies ar kādu vidusskolas klasi, 'pareizāk sakot, ar nelielu �is klases skolēnu grupiņu, kura jo cie�i turas kopā. Viena mācību gada laikā atgadās daudz kas. Ierodas jauna biedrene, iedomājieties - no Āfrikas! Gābors iegūst autovadītāja tiesības pēc tam Un visvairāk dabū ciest � Sāndors? 'Laikam gan. Ta�u ari mazajai Esterei neklājas viegli.

Tinde (ung. tūnde) � feja.

Simt forintu � apmēram se�i rubļi.

Skābais vīns ar gāzēto ūdenī.

�Traubi � szoda� � gāzēta vīnogu sula.

Aklais Boķāns � ungāru karavadonis 17. gs. beigās, Jāno�s Boķāns, cīnījies pret turku iekarotājiem.

Ivāns Darvā�s � aktieris.

Atdzejojusi Laima Ziliare.

Taterzāle � manē�a Budape�tā.

¹ Caba un Zolts ir ļoti seni ungāru vārdi.

No vārda szilua � plūme.

Vardu spēle: arī Venēcija ungāriski saucas � Velcuce.

Hiltons � viena no greznākajām viesnīcām Budape�tā,

Bratislava, sarunu valodā lieto agrāko nosaukumu.

�Esi labs līdz pat nāvei!� � Z. Morica romāns jaunatnei.

Bo�kori � viegli senatnīgi apavi, līdzīgi pastalām, ta�u mēdz būt ari ļoti grezni bo�kori.

Kaķumēlītes � |otī laba �okolāde.