/. Indrāne

«Kas jūra iemests, tas trīskāršojas..

Pēc /. Indrānes

Jurģim pieder jūra no saullēkta līdz saulrietam* un vēl mazu gabaliņu pēc tam, kad dzelmē nogrimst staru tilts. Uldim pieder divritenis. Ansim — za|a pistole. Jurģim — jūra. Vai viņa ir laba princese vai |auna burve? Kādus pasakainus tērpus viņa maina simtreiz pa dienu, kādās skaņās šūpojas! No kurpēm viņai birst balti dzintara graudi un melnas dimanta podziņas.

Jurģis atnāk no paša rīta, nodzied sveicienu jūrai:

— Jūnananāāā laini lainenāāā aaā! — un metas bagātniecei pie kājām uzlasīt baltos dzintarus. Viens... divi... trīs... Ilgu laiku tikai trīs. Bet Jurģis iet un iet gar krastu, notupstas, parušinās ar vienu pirkstu smiltīs — ir vai nav baltais? Saule kā putns ce|as pāri koku galotnēm. Jūra apmaina rožaino rīta plīvuru pret gaiši zilu svārku. Bet Jurģis iet un iet.

— Skat, baltais dzintars! — Jurģis pastiepj plaukstu pretī agrīnam nācējam¹². — Redzi?

Svešā sieviete apstājas, noliecas pār Jurģa plaukstu.

— Ai, bērniņi Akmeņi vien.

Un Jurģis nes tālāk dārgo plaukstu.

— Lūdzu! Baltais dzintars! — Jurģis pastiepj plaukstu nākošajam. — Vai tu esi tādu atradis?

Jauns vīrietis parausta plecus¹ un aiziet garām. Apstājas divas vecākas tantiņas. Viena glauda Jurģim galvu, otra dod konfekti.

— Kāds jauks puisītis! Nedraiskojas. Lasa akmentiņus.

— Noņem, tantiņ, melnās brilles, tad tu redzēsi, cik balts, — saka Jurģis. — Ņem, es tev tos atdodu! — viņš lūdzas.

— Paldies, mazais! Patiesi skaisti akmentiņi!

Jurģis apsedz baltos dzintarus ar otru plaukstu, piespiež pie krūtīm. Katram tos nevar rādīt. Lielie puiši rausta plecus. Meitenes aiziet, skaļi smiedamās. Melnās brilles visu redz melnu. Vai cilvēki var dzīvot bez baltā dzintara? Un bez acīm? Jurģis meklē cilvēkus ar acīm. Lūk, vecais vīrs ar spieķi. Iet un stājas. Iet un skatās uz jūru, uz jūru vien.

— Krusttēv, paskaties, vai tu redzi manu balto dzintaru?

— Mūsdienās dzintaru grūti atrast. Kad es biju jauns kapteinis, tad gan ...

Mazais lūdzējs klusē, nesaka neviena vārda, stāv, plaukstu izstiepis³⁴, — ņemiet!. Bet ļaudis iet garām. Garām vien. Tikai viena meitene piestājas. Uzsmaida Jurģim. Un acis viņai kā jūrai — zaļas un valgas.

— Kas tās tev par dārglietām? Vai tik nav pien-akmens? Vai mēnessakmens?

— Baltais dzintars, — čukst Jurģis, lai neviens nedzird, nesmejas.

— Jā! Baltais gan. Viens, divi, trīs, desmit... piecpadsmit ... Cik tu esi bagāts cilvēks!

— Ņem, es salasīšu vēl! Un vēl! Un, ja gribi, — dabūšu tev melnas dimanta pogas. Tikai caurumiņi jāizurbj.¹ Redzi, jau viena, jau otra. Tev būs mētelis ar divi simti deviņdesmit deviņām dimanta pogām.

Meitene smejas, un jūrā sāk mirgot un skanēt balti vilnīši no viņas smiekliem.

— Uzšūšu tumši zilu naktssamta vakarkleitu ar dimanta pogām. Un sešām kārtām ap kaklu⁵⁶ baltā dzintara kaklarotu. Tad gan es būšu skaista kā pati jūra.

— Un bagāta. Kā pati jūra. Vai tevi sauc par Jūnu?

— Jā.

— Un vai tu vari staigāt pa saulrieta tiltu?

— Jā, — saka meitene. Viņi ar Jurģi, rokās saķērušies, iet gar krastu. Un jūra skalo viņiem pie kājām balto dzintaru, balto vien.

— Kur mēs liksim tik daudz dzintara? — saka Jūna. Jurģis pacel divas pilnas saujas un sviež ūdenī.

— Met vēl! — saka Jūna. — Kas jūrā iemests, tas

trīskāršojas!¹ Viena grauda vēl skaistākus.

dzelme — пучина

nogrimt (nogrimst) — no-грузнться-погружаться

tērps — наряд

mainīt (maina) — менять

dimanta podziņas — алмазные пуговки

bagātniece — богачка

notupties (notupstas) —присесть на корточки

parušināties (parušinās) —порыться, покопаться

draiskoties (draiskojas) —шалить

vietā tev jūra izskalos trīs

piespiest (piespiež) pie krūtīm — прижать к груди

spieķis — палка; трость

mūsdienās — в наши дни

uzsmaidīt (uzsmaida) — улыбнуться

valgas (acis) — влажные (глаза)

poga — пуговица

mirgot — играть

rokās saķērušies — взявшись за руки

Pēc А. Ķirškalnes

Pie Meža ķēniņa

Maija saule šūpojas baltajās anemonēs, kad mūsu skolas ekskursantu grupa uzsāk gājienu pa Anneles takām. Stāvam uz celiņa plašajā parkā, kur novietota gaumīgi veidota plāksne⁷⁸ ar rakstnieces Annas Briga-deres vārdiem, un Līga skanīgā, tīrā balsī lasa: «Lai stāv ziedi! Lai aug! Lai nav neviena roba! Nekad nav redzēta tik skaista p|ava, tik skaists mežs. Tik spoža saule, tik lieli ziedi... Lai aug neskarts! Kluss. Skaists. Svēts.»

Lai aug neskarts! Un viena otra roka, kas jau bija pastiepusies pēc neparastā zieda, bailīgi atraujas.

«Sprīdīšu» — Annas Brigaderes muzeja apkārtne ar dcndroloģisko dārzu un Tērvetes meža ainavu parku⁹ik uz so|a paver dabas daudzveidīgo skaistumu, stāsta pārcilvēku rūpīgo attieksmi pret to. Ieskatāmies,ieklausāmies, priecājamies. Padzīvojamies piekalnītē, kur ogo Annele ar draudzenēm — koktēlnieka Krišjāņa Kugras darinātās meitenes. Arī pie Sprīdīša un Milža Lutauša paiet krietns brīdis.

Tad aizklīstam pasaku dārzā pie paša Meža ķēniņa. Kluss un noslēpumains viņš pakāpies uz stipra ba|ķu troņa savā zaļajā valstībā, un saules zaķīši caur zaru un lapu smalkajiem režģiem lēkā pa viņa staraino kroni.

Nometamies pie Meža ķēniņa kājām. Viņš laikam to vien gaidījis un uzsāk ar mums sarunu.

Vai mēs esam dabas draugi? Varbūt arī kāds postītājs paslēpies mūsu vidū? Esot te gadījušies arī tādi, kas no Tērvetes krasta nogrūduši Sprīdīti, kas Lutausim muti izdedzinājuši, kas ievām zarus aplauzuši, kas...

Vai, vai, cik briesmīgi! Inese purina galvu: nē, tādu gan mūsu vidū nav!

Bet kādu zaļo rotu mēs esam iedēstījuši un iekopuši ap savu skolu, katrs ap savu māju? Meža ķēniņš neatlaižas.

Tad Meža ķēniņš sadomā uzprasīt, kādas tautasdziesmas par kokiem un putniem bērni zina. Cik bēdīgs un neapmierināts kļūst viņa vaigs, ja atrodas tādi, kas nezina nevienas. Šķiramies no Meža ķēniņa ar atziņu un apņemšanos, ka cilvēkam jābūt dabas draugam, jāpazīst tā, jākopj un jāsaudzē.

Mūs pavada Annele, Sprīdītis, sērdienīte Maija. Sprīdītis vēl liek mums izbrīnā pacelt galvas pret slaikajām Tērvetes priedēm, kuras augumā daudz neatpaliek no pašām augstākajām priedēm visā pasaulē.

Paldies, Meža ķēniņ, par jaukajiem brīžiem tavā valstībā!

Pa Sprīdīša takām

Sprīdīti, Sprīdīti, dod savu lāpstu,

Avotu uzrakt lai spēju,

Tad, kad pagurstu, tad, kad slāpstu, Sirdi kur atveldzēju!

Sprīdīti, Sprīdīti, dod stabulīti,

Dod savu dūšu un sparu!

Pašam Lutausim vajadzēs bīties, Dancināt viņu ja varu.

Sprīdīti, Sprīdīti, liec savu roku Cieši jo cieši man plaukstā!

Labāk ar tevi man saredzēt sokas, Tērvetes priedēm kāds augstums.

neskarts — нетронутый neparasts — необыкновенный

bailīgi — пугливо

daudzveidīgs — многообразный

rūpīgā attieksme — заботливое отношение

koktēlnieks — резчик по дереву

aizklīst (aizklīstam) — попасть

caur režģiem — через решётку

starains — лучеобразный postītājs — разрушитель

izdedzinājuši — выжгли

purināt (purina) galvu — трясти головой

šķirties (šķiramies) — pac-статься-расставаться

atziņa — вывод

pazīt (jāpazīst) — знать

kopt (jākopj) — ухаживать

saudzē (jāsaudzē) — оберегать

sērdienīte — сиротка

apbrīnā — с восхищением

pagurt (pagurstu) —устать-уставать

slāpt (slāpstu) — жаждать, испытывать жажду

atveldzēt (atveldzēju) — освежить

stabule — свирель

dūša — храбрость

spars — сила

Pēc /. Indrānes

Zāļu dienas ceļotāji¹ šorīt aizgāja uz to pusi, kur saule aust, bet atgriežas no tās puses, kur riet. Bet kur tad vecmāmiņa — mājas zelta atslēdziņa? Gulta tukša. Bluķītis plītspriekšā¹⁰¹¹ tukšs.

— Vecmāmiņ, uhū!

Gailis stāv uz vienas kājas un noskatās. Vecmāmiņas nav.

— Uzmini, vecmāmiņ, — ko mēs tev atnesām?

— Tavas mīļākās puķes! — sauc Vabolīte.

— Līdz pasaules galam aizgājām. Līdz pašam Zā|u dienas vidum ceļojām! Vecmāmiņ, atsaucies, atrodies!

Dārzs tukšs. Malkas šķūnītis tukšs.

— Nevajadzēja gan mums tik tālu iet! — Bērni meklē ap māju, līdz beidzot ierauga zā|u nastiņu sien-malī¹². Turpat, kur trīsreiz jau garām gājuši, piesliets stāv vecmāmiņas draugs un palīgs — paegļa spieķis¹³. Blakus uz sola — zā|u nasta. Pušķītis koši dzelteno asinszāļu ar melnajiem punktiņiem, šķipsniņa rudzpuķu

ziluma, violeto piparmēru sauja¹, vērmeļu žūksnītis¹⁴¹⁵smaržo kā negudrs. Re, re — te vēl dzeltenās kaķpēdiņas un dzeltenās pīpenes! Te melleņu rožainās galotnītes sasietas kopā ar sārtu lentīti. No kādiem purviem un pļavām tās te nokļuvušas? Bet, skat, vai šīs tikai nav baldriānu saknes?

— Nē, tās ir kalmju saknes! Paod, kā smaržo! — saka Vabolīte.

— Bet šīs? Vecmāmiņ, kā mēs bez tevis zināsim, kas šīs par saknēm, kas tās par puķēm?

— Vai, bērniņi, tur garš mūžs jāmācās. Ar basām kājām pa to pasaulīti jāstaigā. Ir tad visas nepazīsi, ir tad viņas tev rokā nedosies!

— Ahā! Nu mēs tevi noķērām, vecmāmiņ!

Trīs pāri roku sakrīt apkārt zāļu nastiņai.

— Vecmāmiņ, vai tu spēlēji⁴paslēpes¹ viena pati?

— Biju aizsnaudusies. Domāju — pasēdēšu, lai tēj-zālītes pazust. Te miegs kā silta rasa uz pieres uzrasi-nāja. Un tie baldriāni un vērmeles tā smaržo, tā smaržo — i galva apreiba, i sirds pagura. Un es te tā guļu. Un bites man lido riņķī. Ielien ausī. Izlien.

— Vecmāmiņ, lakatiņu vajag apsieti — pamāca Mārīte.

— Negadījās neviena tik raiba, tik skaista kā šodienai piedienētos¹⁶¹⁷.

— Bet, vecmāmiņ, vai zini, kādu lakatu es tev noaudīšu?

— Ņuka, ņuka — noaud gan man lakatu, Vabolīti

— Gar malu baltas bārkstis. Tu zini, kas tās par bārkstīm?

— Nu, tās tā kā madaras būtu.

— Jā, madaras! Un tālāk rožainas un zilas svītras!

— Tie jau zilie zvani un sveķenes! Vai, vai, cik košs lakats!

— Pagaidi, es vēl audīšu rūtis — nu tādas zilganpelēkas kā baložus, lielas, lielas rūtis...

— Un gar maliņu vienu zilu diedziņu no rudzupuķēm. Vai jā? Tad jau Rubeņu kalnos ir atkal rudzi sēti, vai jā?

— Septiņi rudzu kalni. Septiņas rūtis. Bet tagad es aužu tumši zilu krāsu tavā lakatā. .

— Ej nu ej! Vai tad lietus mākoņi ar uznāca? Kur tad jūs glābāties?

— Vecmāmiņ, vai varavīksni ar ieaust tavā lakatā?

— Aud nu vien visu taisnību, kā bija, kā redzēji!

— Bet pašā viducītī tam lakatam būs balta acs ar zaļām malām.

— Tad jau esat aizgājuši gan līdz stirnu pļavai¹ meža vidū. Un to mazo bērnu tik tālā ceļā — vai, vai! — Vecmāmiņa šūpo galvu.

— Vecmāmiņ, bet mēs tev naktsvijoles atnesām no turienes! — sauc Mārīte un bāž vecmāmuļai pušķīti pavisam vai acīs. — Redzi, redzi?

— Redzu jau, redzu, bērniņ! Jaunība baltā sagšā aizlīgo man garām.¹⁸¹⁹ Nosmaržo vien. Vai, galva noreiba²⁰ no tā raibā lakata, no tās baltās villaines! Palīdziet nu līdz gultai tikt!

nasta — ворох

pušķītis — пучок, букет asinszāles — зверобой šķipsniņa — пучок pīpene — ромашка rožains — розовый baldriānu saknes — корни

валерьяны

kalmju saknes — корни аира

aizsnausties (biju aizsnaudusies) — задремать

bārkstis — бахрома madara — подмаренник sveķene — смолка varavīksne — радуга bāzt (bāž) — совать

Pēc V. Upmales

Tikai vakar tētis mani pārveda no slimnīcas. Mandeles vairs neskaitās. Es jūtos gandrīz kā varonis vai jubilārs. Tētis vēl ārstam ieprasījās:

— Kā tad zēns turējās?

— Braši, — ārsts atbildēja.

Tētis par manu brašumu vairākas reizes ir izstāstījis mājniekiem. Man tagad šķiet, ka esmu ļoti maz, var teikt, pat nemaz neesmu baidījies²¹ notās nieka slimnīcas.

Kamēr es grozos dārza galā, Māris ir klāt. Ieraugu tikai tad, kad nāk jau pa ceļu un tūdaļ būs pagalmā iekšā. Ko lai es tagad daru? Nevaru taču izrādīt, ka es šo gaidu. Ātrumā nespēju neko sagudrot. Pagalma stūrī stāv vecs automašīnas karkass bez riteņiem. Tam ir noskrūvēts viss, kas vien noskrūvējams.¹ Tikai vīri nevar un nevar aizvest to lūžņos. Paķeru kloķi un sāku iedarbināt motoru. Tā griežu kloķi, ka pats gandrīz kūleni apmetu līdzi²²²³. Beidzot, kad Māris ir pavisam līdzās, nosviežu kloķi un, sviedrus slaucīdams²⁴, izmetu:

— Nepielec dzirkstele.²⁵

Pirmais, ko ieraugu sev līdzās, ir zābaki. Pareizi, tādi kā slēpju zābaki. Tik jaukā un siltā dienā? Vai viņš gadījumā nav sajaucis gadalaikus? Ārkārtīgi aizdomīgi. Kā ceļu skatienu augstāk¹, samulstu vēl vairāk. Kas šim tur padusē? Raibs kaķis, vai?

— Ko tu āksties!²⁶²⁷ — Māris apsveicinās. — Varbūt tev pašam te nav pielekusi dzirkstele? Sitam kraķim taču nav akumulatora!

Viņš rāda sev pie deniņiem. Te jau neviens nav mazais bērns, kas nesaprot, ko tas nozīmē.

Nu es skaidri redzu, ka raibais nav vis kaķis, bet bumba. īsta futbola bumba, kādu es tikai pa televizoru esmu redzējis.

— Palūko, kā koks!

— Kur tu tādu ņēmi? — es noprasu.

— Krusttēvs no Rīgas atveda.

Jā, ir gan pasaulē visādi labi krusttēvi. Arī pats Māris ir formā. Biksēm gar sāniem nošūtas dzeltenas strīpas²⁸, bet uz krūtīm — pieci ripuļi²⁹. Tikai tagad es attopos, ka manā priekšā stāv olimpiskais čempions.

Mana dižošanās ar slimnīcas varoņdarbiem pilnīgi nobāl. Es klusām ieprasos:

— Kuru komandu tu pārstāvi?

— Es? «Džokondu». Esmu brazīlietis Pele — pasaulslavenais futbolists.

Te nu man mute paliek vaļā.

— Zini ko? — saka Māris Pele. — Vai nevajadzētu izmēģināt?

— Bet laukums? — es plātu rokas³⁰.

Abi nolemjam, ka īsts laukums nemaz nav vajadzīgs. Galvenais ir vārti. Un tie nhims būs — nostādām katrā galā divas kartupeļu kastes. Cits mums nav vajadzīgs. Sitīsim tikai vārtos¹, un, protams, katrs savējos aizstāvēs līdz nāvei. Tā nu pirtiņas priekšā, līdzās aitu ganībām, itin ātri un ērti ierīkots mūsu sporta laukums.

Māris kā pasaulslavens futbolists nostāda bumbu pirmais. Vispirms vairākas reizes savicina un iešūpo kāju³¹³²un tad sit bumbai pa sāniem. Sī tā kā lode aiziet stāvus gaisā³³, pāri aitām. Jēri pašķīst uz visām pusēm³⁴, bet vecās aitas, ja vien nebūtu piesietas ķēdēs, droši vien uzlidotu kosmosā. Ko mu|ķa lopi sajēdz no futbolal

Es tāpat savicinu kāju un gāžu no visa spēka³⁵, bet mani kauliņi nokrakšķ³⁶. Saķēris kāju³⁷, es no sāpēm valstos pa zemi kā īstā futbolā. Visi pirkstiņi būs pagalam.

— Tev patiešām dzirkstele nav pielekusi! Ar čībiņām spēlēt futbolu! Sadabū kārtīgus zābakus! Jo lielāki, jo labāk.

Bet tā nemaz nav nieka problēma — atrast kārtīgus zābakus. Gumijnieki neder, velteņi nepavisam. Varbūt vienīgi slēpju zābaki? Man ir aizdomas, ka arī Mārim tie nav īsti. Bet kurš tagad varētu pateikt, kurā pagultē pašlaik mitinās mani apavi? Sajās lietās visizglītotākais cilvēks ir vecmāmiņa. Tāpēc dodos taisni pie viņas un jautāju:

— Vecmāmiņ, vai tev gadījumā nav nākuši pretī mani slēpju zābaki?

— Ko tu teici? Slēpju? — Viņa aizdomīgi nopēta mani. Sak, vai tikai tas bērns pa slimnīcu nav sajucis prātā¹.

— Mēs gribam paspēlēt futbolu.

— Tad jākāpj bēniņos.

Māris tikmēr trenējas. Es uzmundrinu viņu, rāpdamies uz bēniņiem³⁸³⁹. Jā, tepat jau ir mani ziemas zābaki. Brīnums, pa slimnīcu laikam esmu izaudzis lielāks vai arī zābaki no siltuma sarāvušies. Vienu uzdzenu gan kājā, bet tūda| jūtu, ka nekāda jautrā spēle te neiznāks.

Sāku aplūkot pārējos, jo nevar taču cilvēks tādā reizē palikt tukšā. Tepat rindā stāv tēva garie zābaki. Uzvelku tos pašus. Vienīgi mazliet bailes, ka zābaks neaizskrien līdzi bumbai.

— Manu komandu sauks «Brašie zēni», — es saucu no bēniņiem. — Tu redzēsi augstu klasi. Saturies! Tagad es esmu īsti sportiskā formā.

Nostādu bumbu Māra vārtiem pretī un iešūpoju zābaku. Māris stāv savos vārtos sasprindzis, saliecies, gatavs saņemt liktenīgo triecienu⁴⁰. Es gribu īsti parādīt šava lidojuma vērienu. Samiedzis acis⁴¹, situ no visa spēka un gaidu Māra apbrīnas saucienu, bet piepeši atskan: «Tinkšķ—blinkšķ—blankšķ!»

— Viens — nulle «Brašo zēnu» labā! — nočukst Māris.

Sasodīts, vai tikai nešķindēja stikli?⁴² Kur tie te varēja gadīties? No gaisa? Paveros debesīs, nekādu lidmašīnu, kam varēja izbirt logi, neredz.

Paskatos uz māju, šajā galā logu nav. Ko gan slavenais Pele tā skatās uz pirti? Manī raugās pirts lodziņš — melns un tukšs. Vai nav Viens neizprotams

brīnums? Pa desmit soļiem nevar iesist vārtos, bet bumba pati atrod mazo lodziņu visā plašā pasaulē. Es; to nespēju saprast.

Paeju tuvāk un pabakstu ar pirkstu¹. Jā, iziet cauri-Bet iekšā dzirdams dīvains troksnis. No pirtiņas melnajiem dziļumiem uz augšu klukstēdams lec kaut kas. balts.⁴³⁴⁴

Cāļu māte! Tur ir cāļi.

Jāglābj, kas vēl glābjams. Veram palēnām durvis vaļā. Cāļu māte piepūtusies, izspūrusi kā ragana metas mums virsū⁴⁵. Grīda stiklu pilna, tie sakrituši pat dzirdināmā traukā un uz putraimu dēlīša. Pa pirtiņu čiepstēdami šaudās cāļi⁴⁶. Par laimi, upuru neredz.

— Ragana ir jāsaķer ciet! — ierosina Māris. — Es došos pirmais. Tu sargā durvis, lai cāļi neizsprūk laukā⁴⁷!*

Taču ilgi viņš neiztur un izšmauc pa durvīm⁴⁸.

— Tā ir atombumba, ne cāļu māte! — viņš saka, rādīdams saknābātās rokas⁴⁹.

Tagad jādodas man. Es nolemju pielietot viltību. Līdīšu četrrāpus, svārkus uzmetis uz galvas. Vista nevarēs saprast, kas tas ir. Domās, ka zvērs, un baidīsies uzbrukt, bet es pa to laiku — stiklus cepurē un atkāpšos.

Lēnām lienu cāļu mātes cietoksnī. Piedevām vēl rūcu un klabinu zobus⁵⁰. Pirmie triecieni ķer svārkus. Spēcīgi? Cāļu māte atkāpjas, bet tad ar vēl lielāku niknumu

metas man virsū¹. Nu viņa ir ieraudzījusi manas rokas un knābj kā negudra.

Fanātiska vista. Mēģinu viņu saķert aiz kājas vai kakla, bet tad atskan tāds ķērkstiens⁵¹⁵², ka labāk palaižu va|ā un atkāpjos pats.

Beidzot nolemjam uzbrukt kolektīvi — kamēr viens cīnīsies divkaujā, otrs salasīs stiklus. Tā mums izdodas kaut cik piekopt kaujas lauku.

Mūsu pirmais futbolmačs ar slaveno Peli ir noslēdzies nelādzīgi⁵³. Kā lai tagad lodziņu atkal iemāna vietā? Tas ir vēl grūtāks jautājums. Māris šoreiz ir gudrāks:

— Par to tu nebēdā! /Mans vectēvs visiem griež stiklus. Tikai jānoņem mērs⁵⁴. Pie vectēva bieži ierodas tantes ar diedziņā iemestiem mezgliem⁵⁵. Pēc tiem viņš saarot, cik lielu vajag griezt.

Labi, aizteku uz istabu. Vecmāmiņa, par laimi, iegūlusies dienvidū⁵⁶. Norauju no dzijas kamola krietnu pavedienu un skrienu uz pirti. Kas tad nu vairs, iemetam mezglus un dodamies pie Māra vectēva.

Vectēvs mājas galā meistaro kaut kādas kastes. Tad nu es velku laukā savu dzijas galu un kautrīgi iesāku:

— Mani vecmāmiņa atsūtīja un lūdza. Mūsmājās izsities pirts lodziņš. Tur pašlaik atrodas cā|i. Var vēl nosalt. Vai arī sesks pa nakti izvilkt.

Meistars paņem manu dziju un staipa kā gumiju⁵⁷.

— Kas tas par mēru! Te nekas nesanāks. Būs jāiet uz vietas un jāskatās.

— Nevajag! Es aizskriešu vēlreiz nomērīt, — uztraucies atrunājos.

Taču vectēvs jau ce|as, salūko stikla griežamo’, garu lineālu un padusē paņem stikla loksni. Tikai tagad jūtu, cik smagi kļuvuši⁵⁸⁵⁹ mani futbola zābaki. Tā ka nepanest. Mēs pat atpaliekam no vectēva labu gabalu. Viņš nemaz nezina, ka tūdaļ nāks gaismā mūsu nedarbi⁶⁰.

Vecmāmiņa jau izgulējusi dienvidu un stāv uz trepēm. Viņa droši vien nevar saprast, kas tā par delegāciju.

Es steidzos pirmais, jo viņai jādara kaut kas zināms. Man ausis kļūst gluži karstas, kad stāstu:

— Vecmāmiņ, cāļu māte laikam ieskrējusi lodziņā. Stikls laukā. Varbūt arī vējš? Nē, laikam gan vanags gribējis aiznest kādu cāli.

Visi dodamies uz notikuma vietu⁶¹. Dadžu lapās⁶² guļ Māra raibā futbola bumba.

— Tepat jau ir tas vanags... — vecmāmiņa saka un skatās uz mums.

Kā viņa tā uzreiz zina, ka vainīga ir bumba?

mandeles — миндалины ieprasīties (ieprasījās) —

спросить

brašums — бойкость izrādīt — показывать lūžņi — металлолом iedarbināt — заводить kloķis — рукоятка ārkārtīgi aizdomīgi —

очень подозрительно

samulst (samulstu) —смутиться, смущаться

padusē — под мышкой

deniņi — виски

palūkot (palūko!) — по

щупать

noprasīt (noprasu) —спросить

attapties (attopos) — спохватиться

«dižošanās — хвастовство nobālēt (nobāl) — померкнуть

,-pārstāvēt (pārstāvi) —

представлять

■ķēde — цепь

.-sajēgt (sajēdz) — понять

•valstīties (valstos) — ва

ляться

:gumij nieki — резиновые

сапоги

•velteņi — валенки nepavisam — совсем не aizdomas — подозрения ■mitināties (mitinās) —

ютиться

^visizglītotākais — самый образованный

nav nākuši pretī — не повстречались

ibēniņi — чердак sarāvušies — съёжились sasprindzis — напряжённый

vēriens — размах upuris — жертва viltība — хитрость četrrāpus — на четверень

ках

atkāpties (atkāpšos)—отступить, отступать

trieciens — удар

knābt (knābj) — клеваться

divkauja — дуэль dzijas gals — нитка kautrīgi — застенчиво sesks — хорёк loksne — лист

trepes — ступеньки vanags — ястреб

Pēc V. Upmales

Pa trešā stāva logu pēkšņi izlidoja dzeltenas bikses. Tās gūstīt metās divi: puika tumšiem matiem un brūnām acīm un balts plušķains sunītis¹. Suns ieraudzīja, 'ka līdzās stāvēja vēl trešais — garkājains skuķis zilā irotē blūzītē un īsās biksītēs. Plušķis sāka tik sirdīgi •riet, ka slapjums no spalvām sprakstēja uz visām .pusēm⁶³⁶⁴.

— Poga! Podziņ! Paliec mierīgs! — saimnieks apjauca to, bet, kad tas nelīdzēja, zēns paķēra suni pa-•dusē.

Pa to pašu logu atskanēja uzstājīga balss:

— Jurīt, bērniņ, uzvelc garās biksītes, lai nesalst (kājiņas! Tikai nesasmērē!

Diemžēl rīkojuma pēdējā da|a bija nokavēta, suns (par to jau bija parūpējies — dzeltenos džinsus rotāja vairāki tumši ornamenti.

— Jurīt, vai kartupeļiem vaboles nolasīji? Daudz bija?

Jurītis neko neteica pretī, tikai pārmetoši pavērās uz augšu.

— Paņem no malkas šķūnīša petroleju un uzlej virsū!

— Labi jau, labi... — puika noņurdēja, vienā padusē turēdams suni, otrā bikses, lai no augšas neredzētu •tumšos plankumus. Un galvenais — ko tas skuķis šeit stāvēja un blenza? Kur tāds uzradies?

No loga puses atkal iedarbojās tālvadīšanas sistēma.

— Kājiņas netika slapjas? Jurīt, bērniņ, varbūt nosviest arī sausas zeķītes?

— Mamm! — pārmetoši novaidējās Jurītis. Un tas viss notika kaut kāda sveša skuķa priekšā, kas vicināja iīkliņu ar maizes kukuli. Skuķis lauza pa gabalam no ikukuļa, ēda un smīnēja.

— Nav te ko skatīties! — puika, sāniski sagriezies, nošņācās¹.

— Tu laikam domā, ka es uz tevi skatos? Nemaz. Uz Pogu.

— Kā tu zini, ka manu suni sauc par Pogu? Izspiegoji?⁶⁵⁶⁶

— Es taču skatījos, kā tu centies viņu dresēt. Lec, Podziņ! Lec! Veltīgi. Klēpja sunīši esot diezgan dumji⁶⁷, itos nevarot izdresēt. Visgudrākie esot vācu aitu suņi .un kolliji.

— Atradusies suņu speciāliste! — puika nošņāca.

— Diezin vai pašai maz suns ir?

— Nav, — viņa mierīgi atbildēja.

— Tie jau ir visgudrākie mācītāji, kas paši nekā nesaprot.

— Manam vectēvam ir vilks, bet mēs tur reti aizbraucam. Pāris nedē|u vasarā.

— Jurīt, tikai skaties — nekur neaizklīsti! — atkal skanēja no trešā stāva.

Puika attapās, ka laikam par ilgi noņēmies ar svešo ciemiņu, un steigšus pazuda aiz stūra.

Meitene pa to laiku prātoja — iet projām vai vēl mazliet pagaidīt.

Par laimi puika dzeltenajos džinsos atgriezās pavisam drīz. Ap vidu viņam bija uzradusies lepni izrotāta siksna ar patronu somām un revolvera maksti¹, kas laikam stipri cēla viņa pašapziņu. Skuķis viņu apstulbināja⁶⁸⁶⁹.

— Vai tu ūdenspolo proti spēlēt?

Jurītis, pārsteigts par šādu jautājumu, vienīgi nopētīja viņu un gribēja jau celt pirkstu pie deniņiem par attiecīgu zīmi, bet tad noprasīja:

— Un tu?

— Es arī ne. Mums ir upē slaloms.

— Upē slaloms? Melo! — apstrīdēja puika. — Kāds upē var būt slaloms?

— Starp abiem tiltiem, kur ūdens griežas.

— Un brauc tā? — viņš ar pirkstu rādīja līču loču⁷⁰.

— Ar ūdens slēpēm?

— Jā. — Skuķis tāpat ar pirkstu vilka pretī. — Tikai nevis ar slēpēm, bet smailītēm.

To nu gan vajadzēja steigšus pārbaudīt, citādi skuķis vēl diezin ko pierunās¹.

Tikuši aiz lielākiem krūmiem, viņi pārgāja so|os.

Meitene aizelsusies⁷¹⁷² iesāka pirmā:

— Tavu vārdu «Jurīt, bērniņ» es jau dzirdēju vairākas reizes. Bet mani sauc par Agiju.

*

— Nu, skaties! — Agija sacīja uzvaroši, rādīdama lejā.

Visa upes daļa starp abiem tiltiem, kur rāmā straume nezin kāpēc satrakojās un kļuva krāčaina⁷³, bija piesprausta melnbalti svītrainiem stabiņiem. Pie katra stabiņa bija dēlītis ar numuru.

— Ak tad šis ir tas slaloms? — Juris nicīgi pārprasīja.

— Jā. Tie ir vārti, caur kuriem smailītēm jāizbrauc. Nevienam nedrīkst pieskarties un apgāzt. Manam tētim .arī ir smailīte, — Agija vēl dižojās. — Līcī pie pilsētiņas viņš man iedeva paairēt.

Viņi pat nepamanīja, kā no tilta apakšas izšāvās divas smailītes⁷⁴. Airi rotaļīgi zibēja sportistu rokās. Tās bija meitenes ar savādām gumijas cepurītēm galvā. Nevarēja saprast, kas laiviņas tik viegli un ātri nes uz priekšu — straume vai airi.

— Tu ņem pirmo celiņu! — viena sportiste uzsauca •otrai.

— Šī dzeltenā būs manējā! Labi? Es turēšu īkšķi! — sauca Agija.

— Man zilā smailīte, — atsaucās Juris.

Pret pirmo kārklu ceru, kur ūdens no augšas izskatījās balts, smailītes it kā palēcās, pasviedās gaisā un sagriezās kā skaidas¹. Cauri pirmajiem vārtiem dzeltenā tā arī izbrauca otrādi — ar pakausi pa priekšu —, lai gan sportiste ar airi centās nostādīt laiviņu pareizi. Pirms trešajiem vārtiem, kur laikam apakšā bija lielie, apa|ie akmeņi, kas sausās vasarās izslēja pelēkās muguras no dzelmes, ūdens mutu|oja vien⁷⁵⁷⁶.

— Hē! Tavējā uz mutes! — Agija kliedza un lēkāja. — Re, kur ķepurojas laukā no ūdens!

— Nāc, es tev arī kaut ko parādīšu! — uzsauca Juris.

Viņš nemaz negaidīja, vai skuķis tam piekritīs, — paķēra to aiz rokas un rāva sev līdzi. Viņi neskrēja vis pa dzelzce|a tilta apakšu, kur starp malējo balstu un upi veda ceļš uz Dzegužciemu, bet pavisam pretējā virzienā.

Nezin cik ilgi viņi būtu tā drāzušies pa galvu pa kaklu, neteikdami ne vārda, kur un kāpēc jāskrien, ja priekšā negadītos grāvis. Agija ātrumā pat nesaprata, kā Juris ticis otrā krastā. Viņš nometa Pogu, lai pats zina par sevi, un, notupies grāvja malā, komandēja:

— Lec!

Agija precīzi izpildīja pavēli un iekrita ūdenī. Atmetusies ar rokām pret krastu, viņa juta, ka grimst un kļūst mazāka, ka stāv dūņu putrā.

— Briesmīgi staigns⁷⁷, — Agija teica, cenzdamās tikt laukā.

— Se tev nu bija slaloms! — Juris pamācīja. Tagad viņš varēja to darīt. — Es tev sacīju — lec pāri. Bet šī stāvus iekšā. Nu būs jāmeklē traktors.

Agija tomēr izkārpījās laukā⁷⁸, tikai bez čībiņām.

— Čības palika grāvī! — viņa bēdīgi paziņoja.

— Tās laikam būs jāatstāj tur, — atzina arī otrs, kad abi veltīgi bija mēģinājuši kaut ko sataustīt. — Tā sacīt, jāuzdāvina. Tev būs jāņem manas sandales.

Arī Jura krāšņie, dzeltenie džinsi bija k|uvuši krietni raibāki. Viņš mazliet tos paberzēja, tad atmeta ar roku, jo tikpat vairs nekas nebija glābjams. Pasaucis Pogu, viņš tikai steidzās tālāk, un Agijai cits nekas neatlika kā doties līdzi pa zālē iestaigāto taciņu. Poga, pīdamies zālē, tipināja pats. Suņukam te likās visbriesmīgākie džungļi pasaulē. Agijai šķita, ka briesmas jau pāri, bet viņa bija maldījusies, jo puika apstājās pie Vecupes attekas, pār kuru veda laipa, kas sastāvēja no divām tievām kārtiņām. Droši vien tur kādreiz bijusi arī trešā kārtiņa un vēl viena, kur rokai pieturēties, bet tagad redzami tikai divi pliki kociņi. Ne velti Juris zīmīgi atskatījās uz skuķi un pirmais pārskrēja pāri. Poga arī pārskrēja. Agija šoreiz negaidīja, lai viņu sāk komandēt. Viņa nometās rāpus¹, ar rokām aptvēra kārtiņas — un ne so|a vairs tālāk.

— Tālāk es neiešu. Neparko.

— Tā arī te paliksi laipas vidū? Kā tad tu tiksi atpakaļ? Cita ceļa nav. Nu tad — čau!

Agija līda rāpus, gandrīz raudādama.

— Es nemaz nezināju, kur tu mani vedīsi.

— Tagad vairs nav tālu.

Kad viņi bija pārvarējuši vēl kādus trīs grāvjus⁷⁹⁸⁰, puika apstājās un cieši noprasīja:

— Vai tu «Robinsonu Krūzo» esi lasījusi?

— Grāmatu? Protams. Arī filmu skatījos.

— Nu tad tev ir zināms, kas tur notiek.

— Lai gan sākumā teikts, ka tas īstenībā noticis, es neticu. Noteikti izdomāts. Rakstnieki visu izdomā.

Juris satriekts sacīja:

— Tad ar tevi nav vērts runāt. Un fantastiskās grāmatas?

— Tās es vispār nelasu. Tur ir izdomātas tādas lietas, kas nekad dzīvē nevar notikt. Nepatiesība no gala līdz beigām.

— Labi, bet tagad klausies par Robinsonu Krūzo. Mums te ir sala un viss kā grāmatā. īsts Robinsons un Piektdienis.

Nu gan skuķis iepleta acis. Puika noslēpumaini turpināja:

— Patiesībā es nemaz nedrīkstu stāstīt un rādīt. Ja to uzzinās Robinsons, tad man beigas. Es no šās grāmatas esmu Papagailis.

— Papagailis! Kāpēc tieši papagailis? Vai tu daudz p|āpā? Varbūt tev mājās ir dzīvs papagailis?

— Nemaz! Tu nekā nesaproti, — Juris aizvainots norūca. — Grāmatā ir tikai divi cilvēki, kas dzīvo uz salas, — Robinsons un Piektdienis. Kad es ierados, viņi jau te bija priekšā. Man vajadzēja izdomāt ko citu. Es taču nevarēju būt mežonis vai jūras laupītājs¹. Un papagailis ir gandrīz kā cilvēks — prot pat runāt dažus teikumus. Tur nekā smieklīga nav.

— Vai es arī nevarētu piedalīties jūsu spēlē?

— Šaubos gan. Mūsu Robinsons neieredz skuķus. Bet grāmatā arī nav nevienas meitenes. Vispār neviena sieviešu kārtas pārstāvja. Ja nu vienīgi kazas? Par kazu taču tu negribētu būt?

— Kaza jau nu ne... — Agija bēdīgi piekrita.

— Es tad vismaz esmu papagailis.

— Bet tur ir jābūt arī citiem putniem. Varbūt bezdelīga, žubīte vai cielaviņa? Pareizi? Varbūt tur ir citādi putni kā pie mums? Vai vāveres tur nedzīvo? Es varētu būt vāvere. Esot taču pat tādas lidojošās vāveres!

— Tad jārunā ar Robinsonu. Labāk vispirms ar Piektdieni. Es pats domāju, ka mums |oti derētu meitene, citādi man jādara visi sīkie darbi.

— Uz salas? Virtuves darbi?

— Tu redzēsi. Es tev parādīšu. Tikai nevienam ne vārdal

Papagailis vēl domāja, vai likt skuķim zvērēt⁸¹⁸², bet nosprieda, ka skuķi nav spējīgi zvērestu pildīt. Viņš atkal sagrāba Agiju aiz rokas, pasauca Pogu un laidās skriešus, kamēr apstājās pie savāda gājēju tilta pār lielo upi.

— Tūlīt sāksiesl — viņš noslēpumaini paziņoja, pacēlis pirkstu pie lūpām. — Tu redzi ozolus — tur pāri viņā pusē? Tā ir Robinsonu sala.

papagailis — попугай gūstīt — ловить skuķis — девчонка sirdīgi — сердито apsaukt (apsauca) — остановить

nelīdzēja — не помогло paķēra padusē — взял под мышку

uzstājīgs — настойчивый sasmērēt — испачкать diemžēl — к сожалению rīkojums — распоряжение vabole — жук petroleja — керосин noņurdēt (noņurdēja) — проворчать

plankums — пятно blenzt (blenza) — пялить

глаза

tālvadīšanas sistēma — дистанционное управление

novaidēties (novaidējās) — простонать

kukulis — буханка

nošņākt (nošņāca) — прошипеть

mācītājs — указчик attapties (attapās) — спохватиться

steigšus — поспешно deniņi — виски

apstrīdēt (apstrīdēja) — оспаривать

smailīte — байдарка

svītrains — полосатый

nicīgi — презрительно, пренебрежительно

dižoties (dižojās) — хвастаться

paairēt — погрести

turēt īkšķi — держать кулак

cers — куст

dzelme — пучина

ķepuroties (ķepurojas) — барахтаться

virziens — направление

pa galvu pa kaklu — сломя голову

notupties (notupies) — присесть на корточки

grimt (grimst) — вязнуть dūņas — ил

raibs — пёстрый

paberzēt (paberzēja) — потереть

iestaigāta — протоптанная

tipināt (tipināja) — семенить

atteka — рукав (реки) laipa — мостки

zīmīgi — многозначительно

aptvert (aptvēra) — обхватить

neparko — ни за что īstenībā — на самом деле satriekts — потрясённый pļāpāt (pļāpā) — болтать smieklīgs — смешной

neieredzēt (neieredz) — ненавидеть

pārstāvis — представитель

zvērests — присяга

sagrābt (sagrāba) — схватить

Pēc A. Dripes;

Zem spārniem ceturtā daļa zemeslodes

Varenā IL-18 korpuss viegli vibrē aiz spēka pārpilnības. Turboreaktīvo dzinēju propelleri griežas reibinošā» ātrumā un rauj uz priekšu, uz priekšu vien. Tūkstoši kilometru, divi tūkstoši, trīs, pieci... Saule uzlec un? riet, un atkal iemirdzas pār balto mākoņu kalniem, bet lidmašīna veic kilometru tūkstošus mierīgi un droši — nakts vai diena, ausma vai riets. Tur lejā slīd atpakap neredzamā zeme, pilsētas, kalnu grēdas, upes un neaptveramais taigas plašums. Bet laiks skrien pretī ar 800 kilometru lielu ātrumu stundā. Aiz borta temperatūra -50 °C.

— Ja tagad izbāztu roku pa iluminatoru, tā sasaltu’ kā lāsteka, — Artis saka.

— Pirms tā sasaltu, gaisa spiediens to izrautu no-tava pleciņa kā burkānu no dobes, — Jānis atbild. Viņš-ir trīs gadus vecāks par brāli.

— Nejauc manu muskulatūru ar savējol — Artis šos-trīs gadus nekad nav ņēmis par pilnu. Viņš ir sportists ar vārdu, un astotā klase nemaz nav tik tālu no vienpadsmitās.

— Ohotskas jūra. Drīz būs Magadana, — tēvs saka..

Magadanas lidostā tētis nopērk jocīgu suvenīru: kauta sieviņu ar brūniem acu punktiņiem.

Un atkal gaisā. Pēdējais kilometru tūkstotis, devītais tūkstotis.

Lejā atmirdz sudrabots ūdens klajums, kas izlokās ap melnām klintīm un vulkānu sopkām. Dziļi zemē iestiepjas milzīgs līcis, tajā kā niecīgas rotaļlietas — kuģi.

— Klusais okeāns. Vai jūs saprotat, puikas? Kamčatka!

Puikas klusē, puikas saprot. Ir šķērsota gandrīz ceturtā daļa zemeslodes.

pārpilnība — избыток reibinošs — одуряющий, головокружительный

ausma — рассвет lāsteka — сосулька

spiediens — давление savējais — свой izlocīties-(izlokās) — из гибаться, извиваться

Upē zivju vairak nekā ūdens

— Kā sauc šo upīti?

— Nekā.

— Kā tā — nekā? — Artis nespēj saprast. Latvijā katram strautiņam ir savs vārds, bet šī nemaz nav tik maziņa. Vismaz tāda kā Amata. Tētis izvelk un apskata maršruta shēmu.

— Tā ir Pirmā upīte.

— Un šī, un šī? — Artis rāda ar pirkstu papīrā.

— Otrā, Trešā... Septītā.

Izrādās, Kamčatkā vēl neviens nav pūlējies⁸³ šādām upēm dot nosaukumus.

Un viņi dodas pāri Pirmajai, Otrajai un tā tālāk. Odens ir auksts. Pārbrienot otrā pusē, kājas nemaz vairs nejūt. Upes taču sākas kalnu ledājos. Un visās Artis meklē zivis. Viņš ir vienīgais ģimenē, kurš neglābjami saslimis ar makšķerēšanu. Bet ātrajā, seklajā straumē nevienu zivi pamanīt neizdodas.

— Redzēsim, kā būs tālāk.

Tuvojas vakars. Un tad nāk Sumnaja. Upe ar vārdu. Artis piesteidzas pie krasta un sastingst. Tas vairs nav normāli. Viņš apjukumā sāk stostīties. Nu viņi stāv uz zemā krasta un raugās straumē.

— Tēti, Janka, skatietiesl Mamma, tu redzi? Tādas zivisl Tādas zivis!

Artim rokas trīc, viņš skraida gar upes malu, pieliecas, izslienas, bet acīs tik liels pārdzīvojums, ka jau kļūst mazliet bailes. Un to var saprast. Ar vaļējām mutēm⁸⁴ ūdenī lūkojas arī pārējie.

Pagriezuši degunus pret straumi, spuras viegli kustinot, peld laši. Simtiem, tūkstošiem, miljoniem. Cits pie cita, cits virs cita. Tikai vietām starp zivju tumšajām mugurām var saskatīt upes gultni. Te vairs neder parastais: «Upē daudz zivju.» Ko gan šie vārdi izsaka?

Varbūt varētu sacīt: «Upē zivju vairāk nekā ūdens.» Tas jau būtu tuvāk patiesībai. Pēkšņi lašu masa dodas uz priekšu. Ūdens iekrācas, viļņo, mutuļo. Upe visā platumā vārās, zivis spiežas cita citai virsū, izlec virs ūdens, simtiem sudrabotu, platu, spēcīgu ķermeņu.

Vai tiešām mūsu civilizētajā pasaulē kas tamlīdzīgs vēl ir iespējams?

— Nu, ko tu teiksi? — Jānis aizelsies čukst.

Bet Artis vairs nespēj pasacīt nekā. Viņš uz brīdi zaudējis valodu.

Uz smilšu zemes mēles starp okeānu un krūmu biezokni jāce] telts. Artis sit mietiņus, taču acis tikai raugās uz upi.

— Es vēl aizskriešu drusku paskatīties.

— Rīt, Arti, rīt. Mēs te paliksim kādu laiku.

— Nu jā, bet...

Vai var viņu nelaist? Pēc brīža Artis ir atpakaļ.

— Tāpat vēl peld. Tikpat daudz.

— Protams, Arti. Kur gan lai viņi paliktu?

Roka vicina cirvīti, bet skatiens atkal pievērsts upei. Tumsā, kad jau liesmo ugunskurs un straumē vairs saskatīt nekā nevar, Artis vēl klīst gar upes krastu un klausās, kā laši šļakstinās.

— Tas jau ir zivju biezenis, — viņš saka.

— Arti, jāiet gulēt. Mēs šodien veicām trīsdesmit .•sešus kilometrus.

1<alnu ledāji — горные ледники

neglābjami — безнадёжно

stostīties — заикаться

spuras — плавники

.spiesties (spiežas) — прижиматься

«civilizētā pasaule — цивилизованный мир

tamlīdzīgs — тому подобный

vicināt (vicina) — размахивать

šļakstināties (šļakstinās) — плескаться, брызгаться

biezenis — пюре

Pa lāču takām

Vēlāk viņi dodas gar upi uz augšu izlūkot apkārtni. Tālāk no okeāna Sumnaja sadalās vairākās straumēs ’un krākdama brāžas pār sēkļiem¹ un akmeņiem.

— So taku varbūt ieminuši lāči? — Artis jautā.

— Pilnīgi iespējams, — Jānis atbild. Un šoreiz tas rir nopietni.

— Tēti, bet, ja lācis nāks pretī, ko viņš darīs?

— Nogriezīsies sānis, — tētis saka.

— Vienmēr?

— Izņēmums ir lāču māte ar lācēniem.

— Un ko tu darīsi, ja tā būs lāču māte?

Tētis stāsta, ka lācis pirms uzbrukuma vienmēr sa-

slienoties pakaļkājās¹. Nu, un tad vajag tikai izraut nazi un drošu roku durt no apakšas uz augšu. Tas ir tīrais sīkums.

Artis skatās uz nazi, kas karājas makstī² tētim pie sāniem. Tas ir īsts medību duncis. Piereģistrēts, ar numuru.

— Un tu dursi? — Artis prasa sausu muti.

— Protams.

Bet Jānis paskatās uz tēti un gari novelk:

— Ak, fāterīt...

Nē, īpaši omulīgi staigāt pa lāču takām nav.

Viņi iznāk pie upes krasta. Pirmais lāci pamana tētis.

¹ saslienoties pakaļkājās — поднимается на задние лапы² karājas makstī — висит в ножнах

3 — Baltais dzintars

Par laimi, tas nenāk pretim pa taku, bet atrodas Sum-najas otrā pusē. Pamatīgs tēvainis. Piegājis pie straumes, lācis noliec galvu un skatās ūdenī. Vēl viņš nav sajutis, ka pats tiek novērots. Seklajā līcītī drūzmējas laši.

Tagad viņš ievērojis divkājainos tur — otrā krastā. Nav arī no šiem miera! Savairojušies tik daudz, ka pat Kamčatkā sāk lāčiem-pusdienas traucēt.

— Tēti, bet ja viņš drāžas pāri upei? — Artis nemierīgi jautā.

Tētim teleobjektīvs neklausa, laikam pirksti trīc. Lācis skatās. Ko tas lielākais divkājainis tur liek pie acīm? Tādu garu, melnu pu|ķi. Vai tikai nav kāds šaujamais? Te, rezervātā, ar tādiem rīkiem gan ienākt aizliegts, bet ko var zināt. Pagājušajā rudenī vecajam lācim gadījās aizklīst aiz rezervāta robežām, un tad viens tāds pats nezvērs kā trieca svinu virsū⁸⁵, tā vēl tagad plecos smeldz un mazliet jāpieklibo. Un lācis nesteidzīgi apgriežas un cienīgi aizsojo atpakaļ uz biezokni.

medību duncis — охотничий нож

omulīgi — уютно

pamatīgs tēvainis — здоровый верзила-

sekls — мелкий

drūzmēties (drūzmējas) — тесниться

savairoties (savairojušies) — размножиться; наплодиться

puļķis — втулка, затычка rīks — орудие

aizliegts — запрещено nezvērs — чудовище smelgt (smeldz) — ныть pieklibot (jāpieklibo) — подковылять

biezoknis — чаща, лесные дебри

Devītais vilnis

Puikas izpeldas Sumnajā. Auksts. Varbūt mēģināt okeānā? Vēl aukstāks. Tikai deviņi grādi siltuma. Taču okeāns vilkšus velk pie sevis¹. Melnās smiltis sakarsušas, gandrīz pēdas deg, bet no austrumiem ve|as ledainas zilganas bangas. Gribas skriet līdzi. Desmit so|us, vēl piecus. Uhhl Jauna banga. Kāju stilbi svilst. Bet tagad vēl mazliet uz priekšu. Nāk devītais vilnis. Katram zināms, ka devītais vilnis ir visspēcīgākais un augstākais. Augumu līdz pusei apsvilina kā ar uguni. Tagad jābēg. Smiltis zem kājām pazūd, palieli akmeņi, saulē mirdzēdami kā melns antracīts, ve|as un ripo kopā ar vilni. Un atkal mazākās bangas vilina uz priekšu, liekas, ka okeāna spēks jau izsīcis. Līdz nākošajam — devītajam. Varbūt tas nav tieši devītais, varbūt desmitais vai vienpadsmitais, bet tas atnāk un notriec gandrīz vai no kājām. Jau sāk zobi klabēt.

velties (veļas) — катиться

izsīcis — иссяк

bangas — прибой

Geizeru ieleja

Zeme pārvērtusies. Tā vairs nav mierīga, vēsa un klusa. Zeme kļuvusi kustīga, karsta un trokšņaina. Tas manāms jau pirms Geizeru ielejas. No nogāzes vairākās vietās paceļas tvaiki. Artis pieliecas un pieliek plaukstas sārtajam mālam — silts, tikpat kā būtu pieskāries radiatoram. Pa labi elpo karsta, sarkana rīkle, kas pazūd kalna dziļumā. Tvaiki un krākoņa.-Un tad pēkšņi rīkle izspļauj baltu, karstu miglas mākoni kopā ar šķidru dubļu šalti⁸⁶⁸⁷.

Beidzot visi stāv uz kraujas malas, kas apaugusi ar akmensbērziem. Pa kreisi starp kokiem slēpjas zaļganas teltis, priekšā paveras Geizeru ieleja visā plašumā un krāšņumā, bet aiz tās debesīs slienas stāva klinšu

siena. Tālu lejā, ielejas dibenā, skrien putās sakults strauts. Ap to grupējas nelieli ezeriņi, un visur augšup kāpj lielāki un mazāki tvaiku mākoņi.

Vienīgā vieta, kur šis brīnums sastopams pie mums, ir Kamčatka — Kronoku rezervāts. Un tagad zēni stāv kraujas malā un skatās brīnumā. Bet tai pašā laikā būs cilvēki, kas, paraudzījušies lejup, varbūt teiks: «Nu jā, bet, kad laistu gaisā verdošu ūdeni no metru resnas ugunsdzēsēju š|ūtenes, iznāktu apmēram tas pats. Vai tādē| jābrauc desmit tūkstoši kilometru un jārāpjas pāri kalniem, kad mums ir izgudrots asfalts un autobuss un tramvajs visur pieved klāt?» Un viņi paraustīs plecus, dosies vārīt kafiju un būs vīlušies. Jāsaka atklāti — šādi |audis reti kad atklīst līdz Geizeru ielejai, bet starp organizētajiem tūristiem dažkārt gadās. Starp «mežoņiem» — nekad.

Zēni stāv kraujas malā un skatās. Kā tētis, tā mamma zina: viņi patiešām ir ieraudzījuši brīnumu.

trokšņains — шумный nogāze — склон tvaiki — пар māls — глина rīkle — горло; пасть krākoņa — рёв

krauja — круча ugunsdzēsēju šļūtene

пожарный рукав vīlušies — разочарованные mežonis — дикарь

Kad izaugsiet, aizstāviet dabu!

Kur zēni? Zēnu nav. Tad jau skaidrs — sēž kara|a teltī. Par to nav ko brīnīties. Vitālijs viņiem ir kļuvis līdzīgs pasaku varonim. Kur tikai viņš nav bijis, ko visu redzējis un kādus amatus prot! Matrozis uz Klusā okeāna zvejas kuģa, briežu mednieks Cukotkā, ar slēpēm šķērsojis visu Kamčatkas pussalu, piedalījies vul-kanologu ekspedīcijās, izklejojis Sibīriju un savā laikā Rostovā pie Donas ieguvis pirmo vietu ar savu modeli vīriešu uzvalku modes skatē. Bet dzimis saulainajā ₄ Gruzijā.

— Tagad es palikšu te. Esmu atradis to, ko meklēju. Vulkanologu uzdevumā es sekoju geizeru režīmam. Geizeru ielejā vēl neviens nav pārziemojis. Es gribu mēģināt. Sarunāšu ar lidotājiem. Helikopterā atvedīs saliekamo mājiņu, — Vitālijs, acis pievēris, sapņo par nākotni. Viņš ir mazliet fantasts, mazliet pārdrošnieks, bet citādi arī nevar būt.

Zēni guļ abās pusēs karalim uz lielas, sirmi pelēkas lāčādas. Virs telts piestiprināti balti žuburoti ziemeļbrieža ragi⁸⁸, sienas noklātas briežu ādām.

— Geizeru ieleja ir brīnums. Tā ir pasaka. Tā jāsaudzē un jāsaglabā neskarta, pirmatnīga.

— Vakar viena sieviete ar cirvīti skaldīja no Konusa geizerītu, — Jānis sadrūmis saka.

— Viņu vajadzēja uzsēdināt uz grifona, kad geizers strādā, — Artis šņāc.

— Jā, daži cilvēki vēl nesaprot, — Vitālijs arī kļūst drūms. — Es esmu viens, visur nespēju būt. Un gadās tādi, kas lauž, skalda, posta. Paši neapjēdz, kam un kāpēc. Katrai grupai stāstu, skaidroju, bet muļķi arvien atrodas.

Viņš paskatās Artī, tad Jānī.

— Bet jūs, kad izaugsiet, aizstāviet dabu!

šķērsojis — пересек saliekamā mājiņa — сборный домик

pārdrošnieks — смельчак neskarts — нетронутый pirmatnīgs — первобытный sadrūmis — нахмуренный

skaldīt (skaldīja) — откалывать

šņākt (šņāc) — шипеть

postīt (posta) — разрушать

neapjēgt (neapjēdz) — ne понимать

Kukaiņi, putni un zivis pirms lietus izturas dažādi. Skudras noslēpjas savā «augstceltnē» un aizver visas ieejas. Zivis lec ārā no ūdens un ķer knišļus un mušas. Bezdelīgas lido zemu; pīles, kaijas un gulbji bieži nirst, skaļi vēcinot ar spārniem; zvirbuļi salasās lielos baros un «peldas smiltīs».

*

Zīlīte vienā gadā iznīcina līdz seši miljoni kukaiņu, kāpuru un oliņu. Viņa vienā dienā apēd tik daudz kukaiņu, cik pati sver.

*

Vienā sekundē gaisma veic 300 000 kilometru lielu attālumu, gliemezis — pusotra milimetra, Zeme ceļā ap Sauli noskrien 29 600 metru, Mēness ap Zemi — tikai 100 metru. Labs sportists noskrien apmēram 10 metru, bet strauss apmēram 35 metrus. Bezdelīga vienā sekundē nolido apmēram 70 metru lielu attālumu, bet sēne pa šo laiku izaug tikai par astoņām milimetra simtdaļām.

*

Vanags redz astoņas reizes labāk nekā cilvēks. Meža zosis nodzīvo 70 gadu. Viena lauka pele pa vasaru apēd 1 kilogramu graudu. Bet viena pūce pa vasaru iznīcina 1000 peļu. Tātad viena pūce pa vasaru izglābj vienu tonnu graudu.

Krokodils var nodzīvot bez barības 700 dienas, bruņurupucis — 500, varde — 400 dienas.

♦

Ar parasto zīmuli var novilkt 60 km garu nepārtrauktu līniju vai uzrakstīt 50 000 vārdu.

*

Pats zinošākais poliglots (cilvēks, kurš zina daudz valodu) laikam bijis Rasmuss Kristians Rasks (1787— 1832), Kopenhāgenas universitātes profesors. Viņš runājis 230 valodās, kā arī sastādījis vairāku desmitu valodu vārdnīcas un gramatikas.

kukaiņi — насекомые knišļi — мошки kaija — чайка nirt (nirst) — нырять

kāpurs — гусеница; личинка

gliemezis — улитка pūce — сова bruņurupucis — черепаха

Ar zobenu saule lēca...

Pēc A. Gulbja

Tas notika jūlija vidū, kad pazuda Kārlēns, lielākais un stiprākais no mums. Alans draugs bija kā akā iekritis. Darba devējs nāca pie mātes apprasīties, kālab dēls nenāk strādāt. Darba esot sakrājies daudz, bet neesot darītāja. Meldertante arī nezināja, kur Kārlēns varēja tik pēkšņi palikt, un staigāja nobēdājusies.

Bija pagājušas jau piecas dienas, kopš Kārlēns pazuda. Es vakarā vēroju rietošo sauli. Tā kā sarkana acs nogrima aiz apvāršņa, pār zemi nolaidās krēsla un nodzēsa dienas košās krāsas. Arī putni bija devušies pie miera¹, un purviņā aiz mājas kāpa migla. Es vēl kavējos sētā un mazgāju silē pie akas kājas. Jau cēlos, lai ietu iekšā, kad izdzirdu klusu saucienu:

— Janka, panāc šurp!

Pagājos aiz šķūnīša un apstājos, lai ieklausītos, no kurienes nāk klusā balss, un ieraudzīju krēslā Kārlēnu. Gribēju viņu jau priecīgi apsveikt, bet Kārlēns meta zīmes, lai ciešu klusu⁸⁹⁹⁰ un eju tuvāk. Apsēdāmies grāvmalas zālē, Kārlēns čukstēja:

— Runā klusu, mani meklē policija!

— Nerunā niekus¹, par ko lai tevi meklētu.

— Tomēr tā ir patiesība. Biju Remtē kopā ar citiem pils dedzinātājiem, un tur mani kāds pazina. Nezinu, kurs tas varēja būt, balss likās sveša, bet viņš mani sauca vārdā. Tāpēc tagad nedrīkstu rādīties, ne arī iet istabā, jo var ierasties policija mani arestēt.

— Vai dieniņ⁹¹⁹², tad tev jāslēpjas! Dodies ātrāk prom, tālāk no Dobeles un mājām!

— Tā arī darīšu, bet papriekš man jādabū drānas. Kur es vecās, salāpītās drānās varu rādīties! Janka, ieej mūsu istabā un iznes manas jaunās drānas! Tēvs vakaros nekad nav. mājās, jo pasta sta||os aprūpē zirgus⁹³. Māti redzēju aizejot, vienīgi māšele varētu būt istabā. Nesaki viņai neko, paņem no skapja drēbes un nes šurp!

Viss izdevās tīri brangi. Olga bija iegājusi mūsu galā, un Melderu istabā neredzēju neviena cilvēka. Iznesu drānas. Kamēr Kārlēns pārģērbās, es viņu izvaicāju par Remtes pils dedzināšanu.

— Es tev pateikšu, bet citiem labāk neko nestāsti. Vai atceries, kādu atbildi deva mežabrāli uz mūsu zīmīti?

— Atceros — trešajā jūlijā.

— Nu redzi, un Remtes pils dega sestajā jūlijā. Tagad saproti, kādu ziņu bijām atnesuši no Naudītes?

— Liekas, saprotu. Tā bija dedzinātāju pulcēšanās diena. Bet saki, kālab tieši Remtes pili dedzināja, — es gribēju noskaidrot.

— Remtes grāfs Mēdems licis savā pilī nošaut sešus revolucionārus. Par šo neģēlīgo darbu⁹⁴ viņam

vajadzēja saņemt atmaksu. Grāfs pats pilī vairs nedzīvoja, bet turēja tur dragūnus. Aležabrāļi bija izsekojuši, ka sestā jūlija rītā dragūni no pils aizjājuši, un padeva ziņu, ka laiks iet uz pili. Tad mēs, desmit vīri, gājām turp. Kā jau darba cilvēki — darba drānās un dažam pat pastalas kājās, bet šaujamie bija visiem. Drīz abos pils stāvos lauzās pa logiem ārā uguns.

Tumšsarkanas liesmas apgaismoja tuvāko apkārtni un drūmo rītu.

Kad pils dega pilnās liesmās, mēs gājām projām. Mani, kā jau teicu, nosauca vārdā svešs vīrs un gribēja aizturēt, bet es metos krūmos. Vēl manīju, ka pa ce|u skrēja vīri ar ugunsdzēsēju šļūteni⁹⁵, bet uz putās nodzītiem zirgiem auļoja šurp¹ dragūni, kaut ko bļāva un kliedza. Tie esot bijuši Irlavas un Grenču dragūni. Tas nu viss, bet tu turi mēli aiz zobiem.

Kārlēns klusēja, es arī neko neteicu. Drauga skatiens bija drūms, kad viņš deva man roku un atvadījās.

— Es tagad iešu. Nezinu, vai kādreiz vēl satiksimies. Pasveicini manu māti un saki, lai nebēdājas, — teica Kārlēns.

Draugs aizgāja, un es paliku viens un pavadīju viņu ar ilgu skatienu, līdz viņš pamazām izzuda un pagaisa krēslā.

Otrā dienā pie Meldertantes atnāca uradņiks un prasīja pēc Kārļa Meldera.

— Vai die, tas jau mans Kārlēnsl Kas noticis? — vaimanāja Meldertante.

— Neslēp dedzinātājul — bargi uzkliedza uradņiks.

— Gādā viņu rokā, citādi tevi pašu ietupinās aiz restēm⁹⁶⁹⁷!

Taču Kārlēns bija pazudis, un es vairs viņu neredzēju. Tā arī nekad neuzzināju, kas ar viņu — manu bērnības draugu bija noticis.

apprasīties — поинтересоваться

kālab — почему

rietošo sauli — заходящее солнце

biju pārsteigts — я был удивлён

nodzēst (nodzēsa) — погасить

sile — корыто

ieklausīties (ieklausītos) — прислушаться grāvmala — край канавы patiesība — правда; истина

dedzinātājs — поджигатель

papriekš — сначала

salāpītās drānās — в заплатанной одежде

zīmīte — записка

pulcēšanās diena — день сбора

licis nošaut — приказал расстрелять

atmaksa — возмездие, расплата

bija izsekojuši — выследили

šaujamais — оружие

lauzties (lauzās) ārā — вырываться aizturēt — задержать skatiens — взгляд drūms — мрачный vaimanāt (vaimanāja) — охать; причитать

kas noticis? — что случилось?

Pēc A. Upiša

Austra izliekas, ka guļ, bet dzird visu. Sorīt viņa nevar gulēt. Miegs nenāk, un nekāda miera nav. Istabiņā liekas karsti. Sega bieza un smaga. Viņa grozās klusiņām, lai māte nemana, ka meitene neguļ.

Un māte patiešām nemana, ka viņa neguļ. Klusiņām pieceļas, apsedz brālīti, kurš paliek gultā. Tad pavelk loga aizkaru vienā malā, no kurienes tūlīt ieplūst spilgta gaisma. Bet māte noraisa galvai apsieto salocīto lakatiņu, paņem spogulīti, ūdens trauciņu un vati un sāk mazgāt savas slimās ausis. Lūpas viņai cieši sakniebtas, sejā redzamas stipras sāpes. Bet viņa tomēr savaldās un ne reizes neievaidas. Austra palien pavisam zem segas.

Tad māte aizkurina plītiņu un uzliek kastrolī ūdeni kafijai. Pēc tam viņa aiziet pēc piena. Galvu māte vienos lakatos ietinusi — pat mute ciet. Tikai asais deguna gals vien laukā.

Līdzko durvis ir ciet, Austra izlec no gultas. Un tad tikai viņa pamana, ka istabiņa nemaz nav tik silta. Ģērbjoties viņai reizes trīs jāskrien pie plīts apsildīties. Bet piecās minūtēs viņa ir gatava. Svētdienas drēbes mugurā, mātes vecie zābaki kājās.

Viņa arī aiziet, aplūko brālīti. Brālītis guļ. Tad Austra atskatās vēlreiz un izskrien pa durvīm. Iela lieliem krusas graudiem nobirusi¹. Uz trotuāriem kūst; pa jumtu renēm ūdens plūst straumītēm. Iela liekas gluži kā nosniguši. Izskatās tik savādi, vakar bija pavisam melna. Gar sētmalēm jau zālīte sāk dīgt. No kurienes tad uzreiz tas sniegs?

Bet par to Austra tikai pirmajā acumirklī domā. Viņa pa šķērsielu izskrien uz lielās un nogriežas uz labo pusi. No kreisās māte nāks ar pienu — un to viņa tagad neparko negrib satikt.

Tad viņa apstājas un pace| galvu. Jā ... Ir jau! Visas mājas izgreznotas sarkaniem karogiem. Daža pat diviem! Citi ir mazāki, bet daži ir milzīgi lieli. Un tie, pie tām zemajām koka mājām, gājējiem līdz pašām galvām. Un vējš tos visus plivina. Skaisti, ļoti skaisti! — Austra sasit rokas⁹⁸⁹⁹, iet lēnām pa ielu un skatās un skatās. Viņa skrien pa vienu pusi. Tad pārskrien uz otru, no kurienes tālāk var redzēt. Viss sarkans! Visur plūst tā pati sarkanā straume. Acis žilbst¹⁰⁰ no spilgtā sarkanuma. Skaisti, skisti! Austrai visa sirds trīc. Kad vējš uz acumirkli aprimstas¹⁰¹, tur patālu dzirdama mūzika Marseljēza... Tur tālu, ielas galam pāri, iet gājiens. Laikam uz sapulcēšanās vietu. Pa priekšu nozib muzikantu spožie instrumenti, tad ļaužu drūzma plūst pa ielu, pa trotuāriem. Un karogi, karogi!... Austra nevar novaldīties, kājas pašas nesas turpu.

Tad pēkšņi Austra atceras māju, māti un brālīti. Viņa skrien atpakaļ, sirds skaļi sit krūtīs. Un rokas dreb. Māte būs dusmīga... Viņa sāk skriet ātrāk... Varbūt piena tik drīz nevar dabūt un jāgaida. Varbūt pagale izkritusi¹⁰² no plīts un istabiņa pilna dūmiem.

Brālītis varbūt uzmodies, salst un raud. Austra domā: kā viņa tā varēja aizskriet un atstāt... Viņa skrien vēl ātrāk.

Māte ir mājās un aptītu galvu guļ atkal gultā. Nabadzīte — viņai šodien atkal sliktāk. Vakar viņas runāja un nosprieda, ka šodien vajag būt labāk. Bet nekā — tādai slimībai nekā nevar paredzēt... Kafija uz plīts jau kanniņā un tasīte virsū... Austra sameklē glāzes, sviesta trauciņu un cukuru. Viņa gaida, ko sa-.cīs māmiņa. Bet māte nesaka nekā. Laikam ļoti sāp, tad viņa ir klusa. Vai varbūt šodien tāda diena, kad viņa nevar rāties.

Brālītis arī uzcēlies. Austrai grūti pierunāt viņu ģērbties un izkāpt no gultas. Viņai gribot negribot jāpastāsta par sarkano karogu vīļu fabrikanta dārzā. Un tad viņš nu reiz ir uz krēsla, sasit plaukstas, skatās pa logu un priecājas par lielo plīvojošo karogu.

Un piepeši arī māte pasmejas. Austrai paliek labi ap sirdi. Cik labi, ka viņa smejas!

— Ak tas arī izkāris sarkanu karogu... — māte pasmejas vēl.

Viņas ar māti zina, kāpēc smejas. Brālītis, muļķītis, nezina nekā, bet arī smejas. Vienu brītiņu viņiem visiem trim jautri.

— Tagad arī izkāris... — māte saka. — Bet toreiz, kad mūsu tētiņš vēl tajā fabrikā strādāja... Pie fabrikas bērzā Pirmā Maija rītā bij uzvilkts. Koks slaids un resns un no apakšas augstu bez zariem. Rāpjas viens gorodovojs un nobrauc atpakaļ. Rāpjas otrs — atkal lejā. Bikses bija pārplēsis. Mēs stāvam visi apkārt un smejamies. Bet fabrikants no ādas lec laukā¹⁰³. Pieci rubļi tam, kas noņems, — desmit rubļi!

— Es arī gribētu iziet... paskatīties... — Austra kaut kā pasaka un nosarkst, jo viņai žēl atstāt slimo māti.

Māte brīdi nesaka nekā. Un Austrai liekas, ka paiet vesela stunda. Tad viņa izdzird mātes balsi:

— Izej vien kādu brītiņu! Tikai ilgi nepaliec! Sorīt tāds vēss laiks, un tev tā jaciņa tāda plāna... Vai zābaki atkal nav cauri?

— Nē... — Austra piesarkst atkal. — Tas viens drusku ... bet es pa slapjumu nebridīšu ...

— Uzmanies gan, — māte brīdina, — ka nesasaldējies un nek|ūsti slima! Ko mēs divas tādas iesāksim? Un nāc drīzāk atpakaļ! Man ar to puiku būs grūti.

Bet brālītis klausās vien. Austra ies? Bet tad viņš arī līdzi... Māte negrib brālīti laist, bet tad piekrīt.

Māte un meita runā par tēvu. No cietuma arī visi izlaisti — viņas lasījušas avīzēs. Bet kāpēc viņš vēl nav mājās? Tikai viņš vien vēl nerodas. Viņas gaida, katru dienu gaida ...

Austra ar brālīti ir uz ielas. Brālītis aiz durvīm paliek stāvot kā staba gals. Fabrikanta karogs viņu ieinteresējis. Viņam vajag zināt, kāpēc tas tā raustās un lokās. Kas karogu izbāzis pa logu un kāpēc tas nestāv uz augšu, kā vējš to grib sacelt.

♦

Pa Aleksandra ielu gājiens plūst uz Gaisa tilta pusi. Cilvēku gar abām malām kā mežs. Bet Austra ar brālīti izspraucas cauri lielajiem un nostājas pašā trotuāra maliņā. Visa platā iela ir pilna no vienas malas līdz otrai — galva pie galvas. Tur ir jātnieki dzeltenām pa-gonām un melniem zirgiem. Lidotāji ādas svārkos, tad atkal kazaki sarkani strīpotām biksēm.

Austra tā aizņemta, ka nepievērš uzmanību atsevišķiem cilvēkiem. Viņa neredz, ka viens otrs ar labpatiku

noskatās viņos abos’. Austra lasa uzrakstus uz karogiem un pēc tiem sāk atšķirt atsevišķas gājēju grupas. Galva viņai reibst no tās dažādības, dziesmām un mūzikas. Iet skolnieki. Tad nāk latviešu bataljons, un Austra tiecas vēl uz priekšu. Brālītis liek roku pie cepures un stāv.

Bet tad notiek kās neparedzēts.

Viens strēlnieks noliecas — un acumirklī brālītis sēž viņam uz pleca. Stipra roka satur Austru, un viņa at-

¹ ar labpatiku noskatās viņos abos — с удовольствием смотрит на обоих jēdzas tikai tad, kad jau so|o rindā līdzi. Viņa nezina, ko darīt, vai palikt vai bēgt projām. Bet izrauties un aizbēgt nemaz nav tik viegli, kad viena rinda iet pa priekšu un otra nāk tūliņ aiz muguras. Viņas roka nu ir brīva, bet viņa tomēr nebēg. Kur tad paliks brālītis? Austra skatās, ko viņš tur augšā dara. Bet brālītis smejas. Viņš ir mierā, ļoti mierā ar savu tagadējo stāvokli. Viņš ir mierā arī ar to, ka viņu pārsēdina otram strēlniekam uz pleca. Neviens viņam te ļauna negrib darīt. Bez tam Austra arī ir tepat, tā neļaus. Ļoti patīkama ir apziņa, ka tu arī esi gājienā un ej līdzi tāpat kā Austra un tie lielie. Pavisam cita lieta nekā malā stāvēt, kur tevi stumda un grūsta’.

Arī Austra no sākuma iet braši, ar sajūsmu. Sajūsma par to, ka arī viņa ir pulkā¹⁰⁴¹⁰⁵ un vēl starp latviešu strēlniekiem, pie paša karoga. Lepna par to, ka brālītis izturas braši un nemaz nebaidās. Tā tas iet līdz Gaisa tiltam. Bet tur nāk nelīdzena šoseja ar lielām ūdens paltīm¹⁰⁶. Kājas kļūst slapjas. Tikai strēlnieki ar saviem garajiem zābakiem var iet pa vidu. Visi, kam īsi zābaki un kurpes, spiežas uz trotuāra. Brālīti noceļ zemē un palīdz viņiem abiem arī nokļūt malā.

Te nu ir pavisam grūti. Drūzma tāda, ka nekur pagriezties. Rauj tikai uz priekšu, grūsta, stumj. Brālītis beidzot apstājas un atsakās tālāk iet, izstiepj lūpas un taisās raudāt.

Austra paņem brālīti klēpī un mēģina spraukties atpakaļ¹⁰⁷. Tas ir grūts uzdevums. Ļaudis plūst un plūst bez gala un malas. Mazos pretimnācējus neviens neievēro.

Brālītim ir tāda savāda īpašība. Istabā viņš ir vieg-liņš, viņu tā patīkami pacelt un panēsāt. Bet te smags kā akmens. Saki vai nesaki, ap kaklu viņš te nekaras. Nemaz vairs negrib kājām iet.

Lielie cimdi samirkuši un nošļukuši¹. Plikie roku stilbi sarkani nosaluši. Bet galva un mugura ir slapja. Ar mokām Austra velk elpu. Viņai liekas, ka varētu brālīti tepat nomest ielas malā un atstāt. Un nemaz nebūtu žēl. Dusmīgi viņa paveras brālītim sejā. Aizmidzis ... Un tad viņa saprot, cik |auni un nelabi nupat domājusi. Nemūžam!¹⁰⁸¹⁰⁹ Nemūžam viņa to nepamestu ielas malā. Nevienam viņa to neatdotu!

Kad nogriežas uz māju pusi, kļūst drusku labāk. Nu jau vairs nav tālu... Bet uznāk mākonis ar krusu un smagām lietus lāsēm. Viņa apsēžas uz kādām trepēm — ar muguru pret vēju. Patīkami ir brītiņu atpūsties. Viņa sēž un sargā brālīti no vēja.

Bet pēc tam liekas vēl smagāk un grūtāk. Mazajā šķērsieliņā viņiem pieskrien fabrikanta lielais suns. Piespiež viņus pie sienas un kārām acīm¹¹⁰ raugās uz brālīti. Viņa vairs nezina nekāda glābiņa.

Piepeši Austra mana, ka kaut kas ir aizstājies saulei priekšā¹¹¹, spēcīgs kājas spēriens aizdzen suni. Un tad viņa redz bālu seju tuvu pie savējās, un iekritušas, laipnas acis¹¹² skatās viņas un brālīša sejā. Un tad skūpsta viņu un brālīti... Sveša bārda viņai duras sejā, bet skūpsts ir tik pazīstams un mīļš, ka acis pārplūst asarām¹¹³. Un tad pazīstamas, spēcīgas rokas paceļ abus augšā, saulītē... Tad viņa mana, ka ir atkal kājām uz ielas. Tikai to — un to, ka brālīša nav vairs klēpī.

Viņa metas ap stūri un kā negudra pa durvīm iekšā.

— Tētis ir mājās! — viņa kliedz, durvis neaiztaisījusi¹¹⁴. Viņa sit plaukstas un lec gaisā, raud, un smejas, un sauc:

— Tētis ir mājās! Tētis mājās!

izlikties (izliekas) — притворяться

grozīties (grozās) — ворочаться

aizkars — занавеска noraisīt (noraisa) — снять sakniebtas — сжаты savaldīties (savaldās) —

овладеть собой līdzko — как только apsildīties — согреться rene — жёлоб, сток nosniguši — покрыта сне

гом

gar sētmalēm — под забором

dīgt (zāle dīgst) — всходить

šķērsiela — переулок nogriezties (nogriežas) —

свернуть

plivināt (plivina) — развевать

nozibēt (nozib) — мелькнуть

laužu drūzma — толпа людей

novaldīties — сдержаться vī|u fabrikants — владелец фабрики, где изготовляются напильники

izkāris — вывесил bija uzvilkts — был выве

шен slaids — стройный rāpties (rāpjas) — карабкаться

pārplēst (pārplēsis) — разорвать

cietums — тюрьма raustīties (raustās) — дёр

гаться

izspraukties (izspraucas) cauri — протиснуться

sarkani strīpots — в красную полоску

aizņemts — занятый

nepievērst (nepievērš) uzmanību — не обращать внимания

atsevišķs — отдельный galva reibst — кружится

голова

atjēgties (atjēdzas) — прийти в себя

tagadējais stāvoklis — настоящее положение

apziņa — сознание sajūsma — восхищение durties (duras) — колоться skūpsts — поцелуй spēcīgs — сильный, здо

ровый

metas ap stūri — бросается за угол

negudra — безумная

2. Purvs-

Pirmais Maijs —

sārta gaisma

no zemes pret debesīm staro, Sārta gaisma

pār planētu zilo

plīvo un zied:

Tie ir

karogi, karogi,

sarkanie brīvības karogi — Strādnieku solī

tie svētku

gājienā iet.

Pirmais Maijs —

visas pasaules strādnieku

brālības diena,

Visas pasaules

sarkano karogu sasaukšanās:

Dzirdiet, godīgie ļaudis: -

šī planēta

visiem mums — viena,

Un mums, cilvēkiem,

jāizlemj pašiem,

kā dzīvot uz tās.

Kā dzīvot uz tās.

starot (staro) — сиять, све- sasaukšanās — перекличка титься izlemt (jāizlemj) — pe-

plīvot (plīvo) — реять шить

Pēc V. Branka

Niedru aizsegā

Divīzija jau otro dienu atkāpās pa saules sakarsēto svelmaino Taurijas stepi. Kur vien vērās strēlnieku acis, ne krūmu, ne mežu, ne kalnu, tikai līdzenums, arvien tālēs bēgošs horizonts...

Naktī maza atpūta, gu|ot uz kailas zemes, tad atkal ce|ā, jo līdz Dņestrai vairāk nekā astoņdesmit verstu. Nesot smagās mantas, strēlnieki noplūda sviedriem, bet ūdens nebija ne lāsītes.

Atejošiem strēlnieku pulkiem vajadzēja pasteigties, lai ar gaismu karaspēka da]as tiktu pāri Dņepras izjaucamajam koka tiltam.

Jauns vidēja auguma puisis Jānis Dzenis komandēja strēlnieku vadu, kuram bija jāsedz pulka atkāpšanās.

Ienaidnieka artilērija nepaspēja pietuvoties; strēlnieku pulkiem izdevās sekmīgi pāriet Dņepras tiltu un izjauktu pievākt Berislavas pusē.

Dzeņa puiši palika pretējā upes krastā, lai apsargātu tilta demontāžu. Viņiem atstāja vairākas laivas, lai, operāciju beidzot, varētu pārkjūt pie savējiem.

Tuvojoties Dņeprai, balto jātnieki izvērsās un uzvaras sajūsmā au|oja uz priekšu. Norietošās saules atblāzmā starp putek|u mākoņiem vizu|oja zobenu mežs...

Vada komandieris, vērodams jātnieku lavīnu, atbrīvojās no mugursomas, nosvieda zālē pie kājām cepuri. Šauteni rokā turēdams, viņš nometās gu|us blakām tuvākajam «Maksim». Nu jau zeme dimdēja tuvu. Jātnieku uzbrukums triecās pret bijušo tilta galu, kur atradās sedzošais strēlnieku vads.

Putekļu mākonī jau pavīdēja atsevišķu zirgu silueti, uz priekšu noliekušies kazaku stāvi. Uzbrucēju priekšgalā au]oja sotņas vadonis melnu apmetni plecos.

Vada komandieris uzkāra tālskati kaklā, notēmēja uz pārgalvīgo jātnieku un skarbi pavēlēja:

— Uguni!

Labi tēmēta uguns pļāva nāves vālu. Brašais komandieris, dabūjis lodi krūtīs, izlidoja no sedliem. Apmetis kūleni, jātnieks atmuguriski nokrita uz zemes... Zobens izslīdēja no rokas, papaha kā nerātnu puišeļu pasista bumba aizripoja uz priekšu ...

Ložmetēji pļāva un pļāva bēgošo balto jātnieku rindas.

Vada komandieris Dzenis uzvaras priekā pietupās uz ceļiem, viņa gaišie mati plīvoja, pietvīkušajā sejā at-blāzmojās norietošās saules sārtums. Stepē nograndēja uzbrucēju artilērijas zalve. Šrapneļi sprāga virs strēlnieku ieņemtajām pozīcijām.

Dzeņa galvu trāpīja smags sitiens. Melna tumsa aizsedza skatienu, un viņš saļima uz zemes.

Vada komandieris Dzenis atguva samaņu, kad viņu kāds sāka raustīt aiz kājām. Smeldzīgi iesāpējās galva ... «Varbūt tumšie stāvi, kuri te rosās, nav savējie?» Kad viņam vilka nost zābaku, Dzenis ļāva kājai brīvi krist uz zemes. Pēc tam saliekti pirksti apčamdīja bikšu kabatas. Laupītājs izņēma kabatas nazi un grāmatiņu ar kaujas biedru vēstulēm.

«Kaut tikai nesajustu miesas siltumu,» Dzenis domāja. «Ja pamanīs dzīvības pazīmes, visam beigas! Baltie parasti nogalina smagi ievainotos sarkanarmiešus.»

Tumsā atskanēja signāla taures. «Izlūki» uzsēdās zirgos un aizjāja.

Dzenis juta, ka viss trīc no nakts dzestruma, visvairāk sala kājas, kurām bija nokrituši arī auti. Dzenis mēģināja pierausties sēdus, bet trūka spēka, galva sāpēja tā, it kā pie pakauša būtu svelmojošas ogles... Dzenis ar pūlēm pielika roku sāpošajai vietai, pirksti sataustīja rētu ...

Nežēlīgi slāpa, mēle bija pietūkusi un stīva. Pastiepis rokas sānis, Dzenis sataustīja rasaino zāli un ar mitro delnu apslapināja lūpas...

— Kamdēļ visapkārt tik klusu, kur palikuši biedri? — Dzenis jautāja sev un sāka uzmanīgi ieklausīties klusumā. Stepē sprauslāja ievainotie zirgi. Brīdi pagulējis, viņš pakustināja kāju pirkstus, palocīja ceļgalus, likās, sastingums ir atslābis pavisam. Dzenis mēģināja pavelties uz sāniem, bet galva bija kā kausētas alvas pielieta ... Viņš skatījās, skatījās un netālu ieraudzīja guļam kādu strēlnieku. Arī tam bija novilkti zābaki. Dzenis ar pūlēm paslējās uz elkoņiem un mazliet parāpās uz priekšu. Viņš aptaustīja cīņu biedra atpakaļ atmesto roku. Tā bija auksta, sastingusi. Tas bija strēlnieks Ruņģis.

Ūdens čala tuvumā pavairoja slāpes. Pārvarēdams asas sāpes, Dzenis sāka rāpot no kraujas uz leju. Upes troksnis tuvojās. Vēl neliela piepūle, un viņš jau pie-plaka ar lūpām pie ūdens un dzēra, dzēra... Mazliet atpūties, viņš atveldzēja seju upes straumē. Spēki bija kaut cik atgūti, no upes cēlās migla. Dzenis sāka vērot apkārtni. Kaut kur priekšā atradās būdai līdzīga celtne. Ievainotais rāpoja būdas virzienā. Nojauta nebija vīlusi — tur atradās nopļautas niedres, saliktas būdai līdzīgā sastatnī. Dzenis, ar rokām taustoties, atrada ieeju. Viss liecināja, ka tā apdzīvota. Zeme noklāta ar sausiem, mīkstiem stiebriem. Dzenis ierāpoja būdā un apgūlās uz niedru paklāja. Te viņš atrada sirpi un stabuli. Tā bija ganu stabule. Varēja domāt, ka te mitinājies gans.

Lai kaut cik sasildītos, Dzenis centās basās pēdas iebāzt sausajos stiebros. Būdā bija daudz siltāk nekā uz kailas zemes upes krastā, kur pūta ass vējš. Telpa izrādījās pietiekami liela, tā ka varēja izstiepties visā garumā. Pamazām pārņēma nogurums un nespēks. Tad viņš iesnaudās.

Gaismiņai austot, Dzenis atmodās, smagums un reibonis galvā bija mazinājies. Viņš piecēlās sēdus, caur ieejas spraugu ieraudzīja virs upes biezu miglas mākoni. Gar visu upmalu bija redzami niedru slietņi.

Pēkšņi viņš padzirdēja ganu stabuli. Pa vidu varēja saklausīt kazu blējienus.

Dzenis, cik uzmanīgi varēdams, pielīda pie būdas ieejas, lai paskatītos un paklausītos, kas tur notiek. Pie upmalas piebrauca dīvains pajūgs. Mazus, paštaisītus ratus vilka divas baltas kazas. Nonākušas pie upmalas, kazas sāka dzert ūdeni. Turpat tuvumā lēkāja divi mazi kazlēni. Pie dīvainā pajūga ar stabuli rokā stāvēja zēns. īsās bikšeles un apdilušie svārki liecināja, ka viņš ir no trūcīgas zemnieku ģimenes. Gans piegāja pie tuvākā slietņa, saņēma klēpī niedres un sāka kraut ratos.

Dzenis juta, ka zēnam var uzticēties. Sirds ietrīcējās priekā.

Kad rati bija piekrauti, zēns atsēdās zālē un, izņēmis no tarbiņas sausiņu, sāka to grauzt, tad atkal iebāza roku audekla kulē un izņēma žāvētu zivi. To redzot, Dzenim modās neatvairāma ēstgriba. Viņš pielika plaukstas pie mutes un klusi pasauca:

— Puisēn! Puisēn! Panāc šurp!

Zēns pārtrauca ēšanu, uzmanīgi paskatījās visapkārt un piecēlās kājās. Tad, rokas salicis uz muguras, viņš nāca uz būdas pusi. Dzenis, lai izturētos brašāk un neizskatītos tik vārgs, piecēlās sēdus, saglauda matus un atbalstījās ar muguru pret niedru sienu.

Zēns gāja nesteigdamies, skatīdamies visapkārt, it kā šaubīdamies, vai dzirde nav vīlusi.

— Nāc vien tuvāk, nebaidies, — ievainotais aicināja.

Nācējs un abi kazlēni apstājās. Pieliecies zemāk, zēns ielīda iekšā. Pirmajā brīdī viņš apmulsa aiz pārsteiguma, bet tad, ieraudzījis ievainotā neapkopto galvu, līdzjūtīgi ierunājās:

— Ak dievs, kāds tu izskaties! Es zinu, tu esi ievainots sarkano zaldāts!

Dzenis ieklepojās, tad klusi jautāja:

— Kamdēļ tu tā domā?

— Mūsu sādžā stāv baltie kazaki! Viņnakt atnesa pieci pāri zābaku! Bet uz krasta ir četri krituši sarkano zaldāti, — zēns, brūnās acis piemiedzis, mazliet lauzītā krievu valodā sacīja.

— Tātad pozīcijās palikuši četri kritušie biedri, — Dzenis noteica un pamāja zēnam ar galvu: — Tev taisnība!

— Bet galvu tev vajag pārsiet, — zēns iebilda un sāka meklēties pa maizes tarbiņu. Viņš izvilka no tās marles saišu paciņu.

Puisēnam varēja būt gadu divpadsmit trīspadsmit.^ Viņš nēsāja pagarus, apgrieztus matus. Seja apaļīga, deguns taisns. Mute maza, balti, veselīgi zobi, tumšas iešķības acis.

Dzenis vēroja mazo cilvēku, kā tas rīkojas ar nazi un saiti, un viņam radās pārliecība, ka ieguvis draugu. Viņš jautāja:

— Kā tevi sauc?

— Tarass Truģcnko, — zēns atbildēja. Tad, it kā pārvarējis šaubas, paspēra soli tuvāk, pielika roku pie ievainotās galvas un klusi teica:

— Nevaru apsaitēt, vispirms jāapmazgā rēta.

Zēns izlīda no būdas un aizskrēja. Pēc brīža viņš atgriezās ar īso kareivja lāpstiņu un zupas katliņu rokās. Izberzis katliņu ar smiltīm, atnesa no upes ūdeni.

Dzenis skatījās un brīnījās — tas bija viņa zupas katliņš. Piesiets pie mantu somas, trauks bija palicis pozīcijās.

Mazais sanitārs nogrieza no marles saites gabalu un sāka apmazgāt pieķepušos matus. Pēc tam Tarass sāka pārsiet galvu. Tad, nopietni pavēries ievainotajā, klusā balsī piebilda:

— Vai stipri sāp?

Dzenis, nezinādams, kā pateikties un ko atbildēt, saņēma mazā drauga cieti sastrādāto roku un piespieda cieši pie krūtīm.

Zēns strauji pielēca kājās, paķēra katliņu un aizskrēja pie upes to izmazgāt. Tad viņš piegāja pie kazām, salicis krusteniski kājas, apsēdās, nolika katliņu sev priekšā un sāka veikli slaukt lielāko kazu. Piens tecēja skārda katliņā.

Drīz zēns apmierināts atgriezās būdā un, sniedzot silto pienu, draudzīgi mudināja:

— Dzer, tas ir veselīgsl

Ievainotais paņēma trauku un dzēra silto, smaržīgo pienu.

Iespiedis rokas sānos, Tarass smaidot noskatījās, ar kādu baudu strēlnieks dzer. Tad zēns izņēma no maizes tarbiņas sausiņus un žāvētu zivi un, sniegdams to Dzenim, kautrīgi piebilda:

— Nekā labāka man nav!

Bet ko gan labāku varēja vēlēties šajos bada un kara laikos saules izkarsētajā stepes malā? Labs ēdiens sen bija aizmirsts, daudzus mēnešus trūka pat sausiņu. Putras un putras. Paņēmis sausiņu vienā rokā, zivi — otrā, Dzenis priecīgi pārsteigts pateicās:

— Paldies, Taras, tā ir pati lielākā un dārgākā dāvana mana dienesta laikā!

Tarasa seja pietvīka, acīs spulgoja prieks, kad viņš rosījās iet projām.

— Kur tu tā steidzies? — Dzenis jautāja.

— Es taisu jumtus... jūsu lielgabali sašāva oficieru māju, — zēns it kā nokaunējies par to, ka jāpalīdz baltajiem, atrunājās.

— Kur tad tavi vecāki?

— Māte ir mājās, bet tēvs jau četri gadi frontē.

— Kurā?

— Sāka Rīgas frontē, — tagad sarkanais kazaks.

— Arī es agrāk cīnījos Rīgas frontē, bet tagad Tau-rijas stepēs situ barona Vrange|a karapū|us, — Dzenis, grauzdams sausiņu un piekozdams zivi, stāstīja.

— Man nu jābrauc, citādi viņi nelaiž uz upmalu, bet es vēl nākšu atpakaļ, — zēns kļuva nevaļīgs, taču Dzenis viņu draudzīgi aizturēja:

— Saki, kur stāv balto posteņi?

— Posteņu gan vēl nav, bet patruļnieki jādelē ošņādami gar upmalu. Ja kāds tuvojas, ielien dziļāk būdā un aizvelc priekšā stiebrus, — zēns pamācīja un tad devās pie savām kazām.

Saule kāpa augstāk bezmākoņu debesīs, svelmaini karsēdama izžuvušo, saplaisājušo stepi.

Krimas zemes šaurumā brieda nopietnas kaujas.

slēpnis — тайник

niedru aizsegā — под укрытием тростника

atkāpties (atkāpās) — отступать

svelmains — знойный

vērties (vērās) — глядеть, смотреть

līdzenums — равнина

tālē bēgošs— исчезающий вдали

mantas — вещи

noplūst (noplūda) sviedriem — залиться потом

atejošs — отходящий

izjaucamais tilts — разборный мост

vidēja auguma — среднего роста

segt (jāsedz) atkāpšanos — прикрыть отступление

pietuvoties — приблизиться

pretējais — противоположный

izvērsties (izvērsās) — развернуться

atblāzma — отблеск

dimdēt (dimdēja) — гудеть, дрожать

uzbrukums —наступление sedzošais vads — прикры

вающий взвод

pavīdēt (pavīdēja) — мелькнуть

priekšgalā — впереди apmetnis — плащ tālskatis — подзорная

труба

notēmēt (notēmēja) — прицелиться

pārgalvīgs — лихой, удалой

apmetis kūleni — перекувырнувшись

atmuguriski — навзничь

pietupties • (pietupās) — присесть

pietvīkusi seja — покрасневшее лицо

atblāzmoties (atblāzmo-jās) — отсвечивать

nograndēt (nograndēja) — прогреметь

trāpīt (trāpīja) — попасть raustīt — дёргать smeldzīgi iesāpējās — но

юще заболела

vilka nost zābakus — снимал сапоги

apčamdīt (apčamdīja) — обшарить

laupītājs — грабитель miesas siltums — теплота

тела

dzīvības pazīmes — признаки жизни

nogalināt (nogalina) — убивать

dzestrums — прохлада pakausis — затылок slāpa — томила жажда mēle bija pietūkusi — язык

припух

stīvs — коснеющий

delna — ладонь

sprauslāja zirgi — фыркали лощади

sastingums ir atslābis — оцепенение ослабело

elkonis — локоть

aptaustīt (aptaustīja) —

ощупать

atpakaļatmesto roku — откинутую назад руку ūdens čala — плеск воды krauja — обрыв

piepūle — усилие

pieplakt (pieplaka) — припасть

atveldzēt (atveldzēja) — освежить, освежать

virzienā — в направлении nojauta — предчувствие nebija vīlusi — не обмануло

sastatnis — суслон

paklājs — подстилка

sirpis — серп

izstiepties visā garumā — растянуться во весь рост

reibonis — головокружение

caur spraugu — в щель kazu blējienus — блеяние

коз

paštaisīts — самодельный apdilušie — обношенные sausiņš — сухарь

saglaust (saglauda) matus — пригладить волосы šaubīdamies — сомневаясь apmulst (apmulsa) — смутиться

pārsteigums — неожиданность, изумление

līdzjūtīgi — с сочувствием pārsiet — перевязать tarbiņa — торбочка marles saite — марлевый бинт

iešķības acis — глаза с косинкой

apsaitēt — перевязать pieķepušos matus — грязные слипшиеся волосы

bauda — удовольствие kautrīgi — застенчиво pārsteigts — удивлён spulgot (spulgoja) — блестеть, гореть

karapūļi — полчища piekozdams zivi — заку

сывая рыбу

zemes šaurums — пере шеек

Brīdinājums

Dzenis atmodās, kad kazu vilktie rati piestāja pie būdas. Zēns uzmanīgi ielūkojās, tad ielīda iekšā pats. Redzēdams, ka ievainotais ir gulējis un tikko kā pamodies, viņš satraukts brīdi klusēja. Tad sacīja:

— Rīt baltie apraks savus kritušos, apraks arī tavus draugus — latviešu strēlniekus. Balto oficieri zina, ka krituši pieci, bet krastā gu| tikai četri. Viņi meklēsi Tev jāpaslēpjas uz mana plosta.

— Labo puisēn, tev ir plosts? — Dzenis, priecīgas domas pārņemts, jautāja.

— Jā, ir, bet saproti — vēl nevar pārbraukt. Tu esi slims, tev nav spēka. Upe ir plata, vienu versti un vairāk, — zēns, nojautis drauga vēlēšanos, atrunājās. Tad viņš izņēma no tarbiņas īstu baltmaizes puskukulīti, pēc tam papīrā ietītu speķa gabalu. Lai gan zēns visu sniedza ievainotajam, rokas Dzenim necēlās un viņš jautāja:

— Vai tikai pats esi ēdis?

Puisēns pietvīka un pamāja ar galvu, bet, lai pierādītu, ka nav tukšā, izņēma sausiņu un žāvētu zivi.

— Kur tu ņēmi tādus gardumus?

— Nopelnīju, — ar zināmu lepnumu skanēja atbilde.

— Ko tu tādu darīji?

— Es jau teicu — oficieru mājai jumtu laboju. Uzklāju jaunu niedru segumu.

— Tu esi jumiķis?

— Jā, es klāju jumtus, māte mani iemācīja. Arī šīs niedres ir manas, — Tarass paskaidroja, tad pietrūkās kājās, it kā kaut ko aizmirsis, un, līzdams pa spraugu ārā, steigā nosauca:

— Es drīz būšu atpakaj!

Zēns drīz sakrāva niedres vezumā un atgriezās būdā. Viņš teica:

— Man ir labs plosts — es to slēpju, citādi atņems. Es atnākšu uz upi vairākas reizes un sagatavošu tev guļasvietu uz plosta. Te vairs nedrīkst kavēties, viņi var tevi atrast, un tad — paukš! — gatavs! Es zinu vietu, kur var pārcelties, tikai viss labi jāpārdomā.

— Vai tev nebūs žēl plosta? — Dzenis jautāja.

— Alan ir žēl plosta, bet tevis vēl vairāk. Tu esi sarkanais, mans tēvs arī. Neviens to nezina — tikai mana māte un tu. Mēs saņēmām slepenu vēstuli. Sarkano kazaku atamans-ir Vitālijs Primakovs. Latviešu sarkanos jātniekus vada atamans Jānis Krišjānis! Mana tēva pulks un latviešu jātnieku pulks kopīgi sit baltos, vai saprati? — Tarass aizrautīgi stāstīja.

Redzēdams, ka ievainotais strēlnieks sapratis, viņš turpināja:

—- Sovakar es tevi nogādāšu uz plosta.

— Vai arī sādžas puikas nezina, ka tev ir plosts? — Dzenis, pētījoši raudzīdamies zēnam acīs, jautāja.

— Es teicu, ka plosts ir aizvests. Es to noslēpu un apklāju ar zāli. Es ncmelojul Kamēr citi puikas spēlē gorodkus, es ganu kazas un taisu jumtus. Sādžas puikas mani negrib, jo mana māte ir tatāriete. — Tarass piesarka, un varēja manīt, ka tas zēnu apbēdina.

Lai zēnu nomierinātu, Dzenis teica:

— Bet tavs tēvs taču ir ukrainis, kazaks! Arī uzvārds Truģenko to apstiprina.

Zēns piekrītoši uzsmaidīja, aizskrēja uz upmalu un atnesa katliņā ūdeni. Tad noteica:

— Tu paliec būdā — apkārt blandās balto patruļas.

Dzenis piekrītoši pamāja ar galvu, viņš apbrīnoja zēna attapību. Bija jābrīnās arī par to, ka viņš zināja pat latviešu jātnieku pulka komandiera vārdu. Skaidrs bija tas, ka zēns izdarīs visu, lai palīdzētu viņam pārcelties pāri upei pie savējiem.

brīdinājums — предупреждение

satraukts — взволнованный

kritušie — павшие

plosts — плот

pārņemts — охваченный nojautis vēlēšanos — предугадав желание

speķis — сало

pietvīkt (pietvīka) — покраснеть

žāvēts — копчёный

nopelnīt (nopelnīju) — заработать

jumiķis — кровельщик

guļasvieta — постель; место для спанья

kopīgi — совместно, сообща

aizrautīgi — с увлечением nogādāt (nogādāšu) — доставить

sādža — станица

melot (meloju) — лгать piesarkt (piesarka) — покраснеть

piekrītoši uzsmaidīja — одобрительно улыбнулся blandās — слоняются attapība — сообразительность

Sagatavošanās bēgšanai

Atmodies Dzenis izstaipīja nogulētos locvk|us, tad pastiepa plaukstas cauri būdas spraugai, apslapināja tās rasainajā zālē, pēc tam noslaucīja teltenē, sameklēja sausiņus un sāka tos grauzt.

Migla uz upes vēl nebija izklīdusi, kad pie būdas ar kazām piebrauca Tarass. Šoreiz zēns vispirms ielīda pie sava drauga un teica:

— Nākošnakt mēs trijatā bēgsim ar plostu... Mēs nevaram te palikt, oficieri dzērumā ņirgājās par manu māti.

Dzenis noglāstīja zēna pieri un, it kā pats sevi pārbaudīdams, jautāja:

— Vai mēs tikai nepārsteidzamies?

— Nē, viss ir labi apsvērts.

— Bet vai plosts noturēs visus trīs?

— Jā, mana mamma ir viegla kā spalviņa. Es vēl piesiešu plostam niedru kūļus!

— Labi, esmu ar mieru kaut vai tūlīt, tikai baidos par jums abiem, — Dzenis piekrita.

— Bēgsim jau šonakt, — Tarass apņēmīgi noteica.

Dzenis ar apbrīnu vēroja katru zēna soli un ļoti baidījās par viņu, jo baltie varēja pamanīt zēna aktīvo darbošanos.

Tad Tarass atkal aizgāja.

Pēc ilgākas gaidīšanas aiz krasta pauguriem ieskanējās gana stabule. Zēns spēlēja melodiju, ko bija dzirdējis no baltkazakiem.

Šoreiz kazas aiz pavadas veda māte. Tukšie rati apstājās pie kārklu krūmiem, netālu no niedru slietņa.

Lai ziņotu draugam, ka viss kārtībā, Tarass uzsāka kādu skanīgu kazaku dziesmiņu. Nevienam kazaku patruļniekam neienāca ne prātā, ka dziedāšana sedz labi apdomātu viltību.

Pārmaiņus te zēns, te māte pienesa vezumā niedres. Ejot garām slēpnim, Tarass ielīda būdā pie ievainotā strēlnieka un teica:

— Mana mamma vairāk neies istabā! Viņa grib paslēpties tepat upmalā.

— Bet ja nu viņi noķer mūs visus? — Dzenis jautāja.

— Es zinu, ko darīt. Kad uznāks tumsa, mēs paslēpsimies uz plosta.

— Vai tu spēsi pārvest plostu pāri upei?

— Spēšu! Par mani nebaidies. Es zinu, ko daru!

Zēna stingrā pašpārliecība,un drosme Dzeni nomierināja. Tieši tagad bija īstā reize tikt pāri upei un brīdināt savējos par balto plāniem.

— Bet kā jūs dabūsiet mani uz plosta? — Dzenis nedroši pajautāja.

— Par to tu nebēdā — spēka man diezgan. Bet nu es skriešu pie mammas. Es viņai pateikšu, ka tu esi ar mieru šovakar pāriet uz plostu, — Tarass kā spārnos aizskrēja pie mātes.

sagatavošanās — приготовление

izstaipīt (izstaipīja) — расправить

teltenc — плащ-палатка

dzērumā — во хмелю

ņirgāties (ņirgājās) — издеваться

pārsteigties — поступить опрометчиво

apsvērts — продумано apņēmīgi — решительно paugurs — холм viltība — хитрость kad uznāks tumsa — когда

стемнеет

pašpārliecība — самоуверенность

brīdināt — предупредить

Pāri upei

Tarass vēl ielīda slietnī un paņēma telteni un katliņu. Māte ar dēlu pa abiem paņēma ievainoto zem padusēm, lēnām pieveda pie upes un palīdzēja tam nogulties uz niedru kūļiem. Novietojuši visu līdzpaņemto, viņi sāka stumt kūļus pa zālaino pakrasti uz priekšu. Niedru pontons atstāja aiz sevis šauru stigu.

5 — Baltais dzintars

65

Drīz kūļi iepeldēja straumes šūpotā niedru mežā, kur atradās nomaskētais baļķu plosts. Tarass pirmais uzmetās ar krūtīm uz plosta malas un uzrāpās virsū, tad pievilka kū|us tuvāk, piesēja tos pie malējā dēļa un palīdzēja ievainotajam uzrausties uz plosta.

Drīz arī Tarasa māte atradās uz plosta blakus Dzenim. Odens straumēm tecēja no izmirkušajām drēbēm. Tarass mierināja māti:

— Māmuk, viss būs labi, drīz būsim pāri upei. •

Sos klusos vārdus dzirdēja arī ievainotais strēlnieks, kas gulēja uz plosta, rokas salicis zem pārsietās galvas. Viņš juta plosta mierīgo šūpošanos, klausījās melno, plašo ūdeņu čalošanā un ne mirkli nešaubījās par mazā drauga izturību un drosmi. Divas diennaktis, pavadītas upmalas slēpnī (izņemot tos brīžus, kad viņu apciemoja Tarass), likās kā ieslodzījums nāvinieku kamerā. Tagad krūtis dziļi ieelpoja svaigo, veldzējošo gaisu, jo katrs mirklis veda tuvāk cīņu biedriem...

Sākoties apšaudei, plosts jau bija tālu aizpeldējis no apdraudētās joslas un tuvojās savējo krastam.

Vērodams tālumā apgaismotos Dņepras ūdeņus, Tarass pamanīja tuvu blakām ar niedrām apaugušās salas krastus.

Kad plosts atdūrās pret sēkli, Tarass nometa kārti un līksmi apskāva māti.

— Manu mīļo zēn, tu esi tikpat drosmīgs kā tavs tēvs, — viņa izdvesa.

Prieku nespēja apslēpt arī Dzenis; viņš saņēma Ta-rasa roku un, cieši to paspiedis, klusi teica:

— Vēl zēns būdams, tu esi turējies kā īsts vīrs. Es apbrīnoju tevi, Taras.

__ Es darīju tikai to, ko citi zēni būtu darījuši manā vietā, — zēns kautrīgi nočukstēja.

• Māte ar dēlu iebrida ūdenī un izvilka plostu seklumā. Pēc tam liela kārklu krūma pavēnī ierīkoja guļasvietu. Tad, paņēmuši ievainoto zem padusēm, aizveda to līdz apmetnei. Apsegušies ar telteni, viņi tā nogulēja līdz rītausmai.

No rīta viņus pamanīja sarkano strēlnieku artilēristi, kuri bija ieradušies uz salas, lai tur ierīkotu labas uguns pozīcijas.

Tanī pašā dienā ievainoto kopā ar Tarasu un viņa māti pārcēla no salas uz sarkanarmiešu pozīcijām. Vada komandieri Dzeni nogādāja uz Berislavas slimnīcu.

Tarass ar māti ieradās komandantūrā un pastāstīja visu, ko bija dzirdējuši un redzējuši viņpus Dņepras. Štāba automašīnā abus nogādāja pie Tarasa mātes radiem, kur zēns pēc tam vēl bieži apmeklēja slimnīcā savu ievainoto draugu.

Pagāja daži mēneši, un latviešu strēlnieki kopā ar citām Sarkanās Armijas daļām augustā forsēja Dņepru. Oktobra beigās latviešu strēlnieku divīzija pārgāja izšķirošā uzbrukumā pret Deņikinu.

zālains — травянистый stiga — след nomaskētais — замаски

рованный

malējais — крайний uzrausties uz plosta — взо

браться на плот izmirkušās drēbes — про

мокшая одежда čalošana — журчание izturība — выносливость ieslodzījums nāvinieku kamerā — заключение в камеру смертников

veldzējošs — освежающий apšaude — обстрел apdraudētā josla — опасная полоса

sēklis — мель

kārts — шест

kautrīgi — застенчиво

kārklu krūma pavēnī — в тени лозняка

apmetne — стоянка rītausma — рассвет izšķirošā uzbrukumā — в решительную атаку

Pēc R. Eidemaņa

Vakarā mums jau bija zināms, ka naktī sagaidāms uzbrukums, kurā piedalīsies tanki. Artilērijas priekšnieks vēlreiz pārbaudīja manu gatavību pa telefonu. Viņa pēdējā pavēle bija:

— Nekādā ziņā neatstāt lielgabalu! Pielaist tanku, cik iespējams, tuvu! Neatkāpties arī tad, ja atkāpsies strēlnieki no ierakumiem!

Vakars atnāca ar veldzi un ar miglu. Tā vēlās no Dņepras, līda dzīva un kustīga pa stepi, pārklāja ar baltu aklību ierakumus, aizvilka horizontu...

Kaut kur ierējās ložmetējs un apklusa. Stepe gaidīja.

Miglā rībēja rati.

Vai būs?

Vaņa Petrovs stāstīja anekdotes. Bet tovakar laikam smējās tikai viņa acis. Mēs visi gaidījām.

Atkal ložmetējs. Bet tas vairs neapklust. Tas tarkšķ minūti, divas, trīs...

Telefons vairs nestrādāja.

Vaņu Petrovu es aizsūtīju uz ierakumu pusi — uzzināt, kas notiek. Tagad mēs gaidījām viņu atnākam... Vai viņš nebija apmaldījies miglā?

No miglas izauga divi jātnieki. Viņu zirgi likās neparasti lieli un drausmīgi... Viens no jātniekiem bija Grupas komandieris.

— Biedri Gaigal, nupat iet uzbrukumā tanki. Pēc izlūku ziņām, tie nāk virzienā pret jūsu sektoru. Saņemiet viņus kā pienākas!

— Būs darīts!

— Nu, vai nedreb mazliet sirds?

— Nē, biedri komandieri

— Visu labu! Neapkaunojiet savu lielgabalu!

— Varat būt mierīgs, biedri komandieri

Viņš aizauļoja miglā uz ierakumu pusi. Mēs palikām vieni stepē. Pēc laiciņa atgriezās arī Vaņa Petrovs. Viss esot labi... Kāpēc bijis tik ilgi? O, viņš arī izlaidis vienu ložmetēja lenti.

Kas tas? Lādiņi sāka krist netālu no mums. Savādi, likās, ka šauj no dziļuma mūsu lielgabali... Varbūt strēlnieki no ierakumiem jau atkāpušies?

Priekšā vēl arvien vārījās ložmetēju, šauteņu un lielgabalu uguns. Tātad divīzija bija tur. Ierakumi turējās.

Vēlāk es uzzināju, ka kareivji bija palikuši tur arī tad, kad tanki līduši pāri ierakumiem, un saņēmuši ar negaidīti spēcīgu uguni baltos, kuri sekojuši tankiem. Ierakumos bija arī Grupas komandieris.

Mēs sēdējām miglā un gaidījām. Kaut kur netālu strādāja tā kā motors. Vai tur nebija pienācis Grupas priekšnieka automobilis, kā arvien pārgalvīgi drošs? Jeb varbūt artilērijas priekšnieks ir iedomājies izbraukt uz pozīcijām, neskatoties uz kauju?

Mēs bijām nesaprašanā¹¹⁵. Jāatzīstas, par tankiem mēs vēl nedomājām.

Tāpēc negaidīts bija kliedziens — tanks! tanks!

Kādā virzienā tas nāks?

Vaņa Petrovs aizgāja izlūkot. Viņš drīz pazuda miglā. Mēs gaidījām. Pāri mums svilpoja lodes,urbās zemē... Tanks nevarēja būt tālu. Tā motors strādāja kaut kur tuvu. Tanks laikam stāvēja vai arī kustējās apdomīgi, kā ceļu caur miglu taustīdams*.

Petrovs drīz atgriezās. Viņš atgriezās skriešus.

— Tanks! — viņš gandrīz izmisis izkliedza un pastiepa roku. — Tanks tur!

Un tāpat ar pastieptu roku saļima.

— Kas ar tevi, Vaņa?

— Es esmu ievainots...

— Vaņa!

— Vaņa!

Viņš vairs neatbildēja. Vaņa Petrovs bija šoreiz samelojis¹¹⁶¹¹⁷; viņš nebija ievainots, viņš bija miris.

Mēs izšāvām tai virzienā, uz kuru mums rādīja kritušā roka.

Tai sektorā, kur atradās tanks, plīsa jau daudzi lādiņi. Plīsa arī mūsu. Bet tanks vēl arvien strādāja. Mēs tagad skaidri dzirdējām tā dzelzs sirds uztrauktos sitienus¹¹⁸. Tanks tuvojās lēni, apdomīgi. Reizi pa reizei apstādamies. Mēs šāvām un klausījāmies. Motora sirds strādāja. Es jutu, ka ar katru brīdi manī vairāk aug dusmas par savu nespēku... Ātrāk! Ātrāk!

— Jān, dod tak lādiņu! Vai tu guli, Jān?

Jānis tiešām gulēja ...

Viņš gulēja, atspiedies pret lādiņu kastes ratiem... No mutes viņam tecēja kaut kas tumšs...

Es nepratu vingrot tā ar lādiņiem kā Jānis Ziediņš. Bet tai naktī es metu lielgabalā lādiņus, nejuzdams to svaru. Velns viņu zin, no kurienes nāca tāds spēks manās rokās!

Es biju palicis viens. Pats nesu lādiņu, pats lādēju, pats šāvu, pats devu lielgabalam vajadzīgo virzienu. Lodes svilpoja man garām. Es svaidījos starp saviem daudzajiem pienākumiem un lodēm kā apjucis¹. Nudien, es nevaru teikt, vai es kādreiz savā mūžā biju tā svīdis kā tajā neprātīgajā naktī.

Cik ilgi tas vilkās? Man toreiz likās, ka tanks pārāk ilgi un lēni ķepurojas miglā. Pašu tanku es ieraudzīju tikai tad, kad tas soļus trīsdesmit no manis, liels, tumšs, uguni spļaudams, izpeldēja no miglas. Tanks

svaidījos kā apjucis — метался в замешательстве gāja lēni, ik mirkli apstādamies. Tā motora sirds strādāja nevienādi, uzbudināti. Tanks apstājās, kā ce|u meklēdams, kā pārdomādams — vai iet uz priekšu vai atgriezties.

Un tad — es izšāvu. Es izšāvu un pats nokritu. Es redzēju, kā saslējās uz augšu tanks. Dzirdēju, ka nobrakšķēja tā kauli, ka tas ievaidējās, — un motors vairs nestrādāja. Virs tanka gaisā uzsitās uguns stabs. No tanka izlēca divi cilvēki. Viņi bēga miglā, atšaudīdamies* ar rokas ložmetēju. Es dzinos viņiem paka). Vicināju savu revolveri, kurā bija tikai viena lode, un kliedzu: — Urā! — Man vajadzēja viņus noķert. Viņu lodes skrēja man garām. Kāpēc šī svelošā sāpe kājā? Un kāpēc kājas pinas zālē? Es pakritu. Un ari krizdams es vēl kliedzu priecīgu, neprātīgu: — Urā!

tarkšķēt (tarkšķ) — трещать

drausmīgi — страшные virziens — направление aizaujot (aizauļoja) —

ускакать

pārgalvīgi — отчаянно

izlūkot — в разведку urbties (urbās) zemē —

вонзаться в землю

izmisis — в отчаянии kritušā — павшего plīst (plīsa) — рваться nejuzdams — не чувствуя lādēt (lādēju) — заряжать nobrakšķēja kauli — затрещали кости

svelošā sāpe — жгучая боль

pīties (pinas) — путаться

Es atmodos lazaretē. Laikam biju ilgi gulējis. Galva man bija smaga un tukša. Saule, viegla un balta, staigāja pa istabu un sienām ... Bet man no pieres spiedās auksta rasa. Tāpēc es domāju par rudeni.

Kāpēc es te lazaretē? Ak, jā, mani ievainoja... Tiešām es jutu, ka kāja kaut kur lejpus ceļgala smeldz¹¹⁹¹²⁰. Sāpi es jutu skaidri. Pat vairāk — es jutu kājas pirkstus. Tātad mana kāja bija tikai viegli ievainota...

Es gribēju runāt... Man tas nebija atļauts... Māsa staigāja ap mani kā klusa ēna. Viņa staigāja pa istabu tikpat mī|a, klusa un uzmanīga kā augusta saule.

Es atkal zaudēju samaņu.

Kad es, murgos nomocījies¹, atmodos, — pie manas gultas sēdēja ārsts. Viņš turēja manu roku savējā un uzmanīgi caur brillēm vērās manās acīs.

— Kā jūs jūtaties? ...

— Es gribu, ēst.

— Šodien jūs dabūsiet buljonu.

— Vai mana kāja drīz sadzīs?

— Grūtākais jau ir cauri¹²¹¹²²...

Ārsts bija novērsis acis. Viņš skatījās man pāri — kaut kur projām.

— Krīzi jūs izcietāt labi... Man liekas, ka būs labāk, ja jūs mazāk runāsiet un domāsiet, — viņš klusu teica.

Man bija labi. Es jutu savu slimo kāju — es jutu tās smagumu un siltumu. Vairāk pat: es atkal jutu kājas pirkstus un smējos...

— Nu? — smaidīja arī ārsts.

— Es jūtu slimās kājas pirkstus... es tos labi sajūtu... Es tos sajūtu labāk nekā veselās kājas pirkstus.

Ārsts nolieca galvu. Viņš pētīja manu roku.

— Beidziet domāt par savu slimību! Jūs drīz būsiet pavisam vesels.

Kad es mēģināju celties sēdus, viņš rūpīgi noguldīja atpakaļ spilvenos manu galvu.

Velns lai parauj, es jūtos tik labi, ka es labprāt pa--staigātu^dažus soļus pa istabu!

Tai pašā dienā mani apmeklēja Grupas komandieris. Viņš neveikli saņēma manu roku savējā.

— Biedri Gaigal, — tā viņš teica. — Es nācu paziņot, ka Armijas Revolucionārā Padome nolēmusi jūs apbalvot ar Sarkanā Karoga ordeni...

Grupas komandiera lielie, sarkanie pirksti neveikli piestiprināja man pie krekla ordeni... Vēl tagad cs nevaru pateikt, kādas jūtas tai* brīdī cīnījās manīl Prieks? Lepnums?

— Biedri komandier... Man ir tikai viens lūgums. Pēc izveseļošanās es gribētu atkal atgriezties savā divīzijā ...

Grupas priekšnieka sejā atplauka smaids — plats kā viņš pats ...

— Labi, labi... to redzēsim ... Redziet, Andrej Pet-rovič, — kādi jums braši zēni!... Viņam viena kāja — bet viņš grib vēl karot!

— Ko? Viena kāja?!

Es tik pēkšņi uzcēlos sēdus, ka ārsts nepaspēja mani nogāzt atkal gultā... Es atrāvu segu... Zem segas gulēja tikai viena kāja... Otrās vietā bija palicis mazs klucis baltā apsējā ...

Es biju kroplis!

Biedri, es neprotu raudāt... Bet es toreiz raudāju ... Es raudāju klusi, sakozdams lūpas līdz asinīm... Man nebija spēka pār savām asarām. Tās plūda karstas, — verdošas tās plūda uz vaigiem, uz Grupas komandiera rokām.

— Nomierinies... tas nav nekas ... Mēs tev iztaisīsim tādu kāju, ka tu nejutīsi zaudējumu... Draugs... mīļais mans, labais...

Bija kaut kas neparasti silts šais vārdos.

Es toreiz pasmaidīju caur asarām. *

— Nu — redzi... Karavīram pie visa ir jāpierod...

Un tikai tad, kad es jau sāku staigāt, — mūsējie jau bija Krimā, — es sevi ieraudzīju spogulī.

Es biju nosirmojis ...

Pie savas mākslīgās kājas es esmu pieradis. Pie sirmajiem matiem ari. Bet sirds man vēl ir tāda pati — nemierīga kalpa sirds, kāda tā bija toreiz.

Mans stāsts bija domāts par tankiem. Bet iznāca stāsts par cilvēkiem un par mīlestību. Un galu galā man liekas, ka cīņā uzvarēs tikai tie tanki, aiz kuriem stāvēs cilvēks, liels savā naidā un mīlestībā.

sadzīt (sadzīs) — зажить bija novērsis acis — отвёл глаза

izciest (izcietāt) — перенести

smagums — тяжесть

noguldīt (noguldīju) — укладывать

sejā atplauka smaids — лицо озарилось улыбкой verdošs — кипящий

Pēc V. Spāres

Mēs ar Ernu basām kājām ejam kolonnas beigās. Man viena kurpe pazuda pirmā uzlidojuma laikā. Erna savus apavus atdeva kādam zēnam.

Spiež saule. Pār Ernas vaigiem rit sviedru lāses. Lūpas sakniebtas¹, biezās uzacis sarauktas kopā¹²³¹²⁴. Acīs es vairos skatīties. Ernai ir briesmīgas acis. Es nezinu, kādas ir man.

Varbūt labi, ka nezinu.

Raugos gājējos. Nupat pārkārtojām grupas: lielākajiem zēniem pie rokas mazās meitenes. Un lielās meitenes ved mazos zēnus. Galviņas nokārtas. Klusums, tikai soļi švirkst¹²⁵ smiltīs. Viņi kliedza un raudāja naktī, šorīt. Tagad vairs nc.

Viņi nesmejas un nesarunājas savā starpā. Liekas jocīgi, ka vēl nesen viņi dziedāja un ālējās. Tagad mums nav jāapsauc, tikai jāskatās, kad kāds kritīs. Tie ir mazi vecīši un var pakrist. Tā jau bija. Un atpūtas stundā viņi jābaro kā vecīši, kas neko vairs negrib.

Vienaldzīgi viņi ļauj apskatīt savas noberztās kājas’ un nesūdzas, ka sāp.

Es nezinu, kādas ir manas acis. Bet tās nevar būt tādas kā tai Rudītei, kurai pirms diviem mēnešiem palika astoņpadsmit gadu. Rudītes acis vienmēr smējās un koķetēja ar zēniem. Manējās ir redzējušas, kā deg sa-bombardēts ešelons, kā mirst bērni, kā bērni rok kapu, kurā guldīt tādus pašus kā viņi. Kā bērni plūc ziedus un zāli un kaisa uz rindiņā guļošo līķīšu sejām. Kā bērni pārvēršas par vecīšiem, kam nekas nesāp, kam nekas nav vajadzīgs...

Manas acis to.visu redzēja, tās nevar būt tādas kā Rudītei.

Mūsu ešelona vairs nav. Priekšnieka arī vairs nav. Nav arī mūsu Soņas.

¹ noberztās kājas — натёртые ноги 76

Hilda nemitīgi raud. Kur var rasties tik daudz asaru? Man tās sadeg kaut kur iekšpusē.

Mana kārta nest ārstes meitiņu: viņai, lecot ārā no vagona, sadauzīta mugura, nemaz nevar paiet. Ārste Irina ir krieviete, mēs sarunājamies vairāk ar zīmju palīdzību¹²⁶. Ārste aizsteidzas uz kolonnas priekšgalu, apstājas un |auj paiet bērniem garām, tad atkārto to pašu. Nākamajā reizē viņa izved no rindas dažus bērnus, liek rādīt mēli, tausta galviņas, pulsu. Un bieži dod zāles.

Mums jānoiet vēl divdesmit pieci kilometri. No turienes dzelzce|a līnija ir kārtībā, un mums dos jaunus vagonus.

Atrodamies kaut kur pie Pleskavas. Krievija. Viss svešs. Lielos atstatumos ciemati, izstiepti garā rindā abpus ce|a.

Ciemata centrā aka, ap to ļaužu, ka biezs. Mūsu ārste ska]i baras, bet mūs nelaiž klāt bez rindas. Ļaudis kā traki pēc ūdens. Un visi ciemati pilni ar evakuētajiem. Mums grūti sameklēt ēdamo tik lielam baram. Ārste Irina skraida pie visvisādiem priekšniekiem, kamēr mēs stāvam rindā pie akas, un parasti viņa kaut ko sadabū — vai nu maizi, vai pienu.

Ārstes meitiņu sauc — Galočka. Viņa pūlas novērst sejiņu no manām krūtīm, kaut gan grūti turēt galvu aizgrieztu. Galočkai laikam nepatīk brūnganie asiņu plankumi uz manas baltās mežģīņu blūzes, sakaltušo asiņu smaka. Tās nav manas asinis. Es vilku ārā no vagona saplosītus bērnus.

Līdzko manas domas atgriežas pie kapa, tās apstājas un sastingst. Mūsu ešelons bija nokārts ar sarkanā krusta karogiem, lidmašīna laidās tik zemu, ka es redzēju lidotāja galvu kabīnē. Tātad arī vācu lidotājs redzēja bērnus, kas lēca ārā no vagoniem. Redzēja. Bet, pārlidojis vienreiz, atgriezās, lai nomestu bumbas. Bumbas uz neaizsargātiem bērniem!

Un tad bēra kārtas no ložmetēja. Uz bērniem uzbēruma malā.

Tas nav karš!

— Tas ir fašisms, — saka Erna un ar savām briesmīgajām acīm skatās kaut kur tukšumā. Bet man ar tādu apgalvojumu vien nepietiek. Man jāsatiek tas lidotājs ...

ālēties (ālējās) — дура- taustīt (tausta) — щупать читься mežģīnes — кружева

Gorkijā mūsu ārste Irina ar bērniem dodas uz bērnu namu. Mūs līdzi neņem. Mūs pārsēdina citā ešelonā, jābrauc tālāk. Kurp? Neviens nesaka. Mēs ar Ernu nemaz nevēlamies braukt uz bērnu namu, bet arī baidāmies, ka mūs aizvedīs nezin kur, vēl tālāk no Latvijas. Nese, kas paklusām bija aizlavījusies uz staciju pie kara komandanta, atgriezusies bēdīgi stāsta, ka par fronti neesot ko domāt; no Latvijas evakuētās meitenes neņemot, lai braucot uz aizmuguri strādāt.

Erna kliedz, ka biklā Nese neesot pratusi paskaidrot, kā pienākas, uzbrūk viņai. Bet vienīgi Nese prot krieviski.

Evakuētos sadala pa dažādiem apgabaliem un rajoniem.

Vagona durvis līdz galam atvilktas, gar acīm slīd pilsētiņas un lauki. Ešelons apstājas mazā stacijā, uzraksta nav. Nekur tagad uz ce|iem nav uzrakstu. Nelielais stacijas laukumiņš kā piebāzts ar pajūgiem¹²⁷. Izkāpjam, jo dzelzceļnieki teic, ka vilciens tālāk neiešot. Uz perona saplūst evakuēto bars, vairāki vīri rāda ar ro-^I<anļ uz pajūgiem, stāsta, skaidro. Atbrīvojam Nesi no "dā kofera un sūtām izlūkos.

7" Esam nokļuvuši Staļingradas apgabalā Cernojaru rajonā, — Nese ziņo. — Vedīšot uz kolhoziem. — Un Nese nosauc kolhozu vārdus. Vienprātīgi balsojam par Tēhnani: vismaz kolhoza nosaukums atminams un saprotams. Ko darīsim kolhozā, nav ne jausmas.

Vienā pajūgā netiekam, es palieku stāvam, meitenes klaigā, Erna grib lēkt ārā, bīdamās, ka gadījums mūs izšķirs. Bet Nese sapratusi, ka šie pajūgi visi no Tēl-maņa. Braucējs — ar dzeltenīgu, plakanu seju pamāj ar pātagas kātu un plati pasmaida. Ratos uz mantu maisa, aptvērusi rokām tēmu¹, jau sēž sieviete. Turpat sainīšus cilā meitene.

— Ņetu! Ņetu! — meitene pikti kliedz. — Redz, ka vezums pilns, bet lien! — viņa latviski saka laikam mātei un pagriežas pret mani, ieskatās, apklust pusvārdā.

— Jūs?! Sēdieties! Nu, ko stāvat? Vai, aizmirsu, kā jūs sauc ... Mammu, tā ir rīdziniece, mēs iepazināmies uzlidojuma laikā, kad es dežurēju patvertnē!

Sieviete vēlīgi pamāj, bet, aplūkojusi manu sanitāro somu, sēri pasmaida:

— Vai jums nekā cita nav līdzi?

— Man ir viss, kas vajadzīgs! — asi attraucu¹²⁸¹²⁹; daži pratuši ar visiem maisiem evakuēties, turpretim citiem nebija iespējas ar kailo dzīvību vien iespraukties kādā mašīnā.

*

— Timofejevna! — sauc vedējs, apturējis zirgu. Pagalmā iztek sīka večiņa, uzsāk ar vedēju skaļu valodu.

— Ņičevo! — vedējs viņai uzsauc, izsviež sētmalē mantas un aizbrauc.

— Viņai nupat jau atveduši iedzīvotāju, — Asjas māte nopūšas. — Istaba esot maza.

Neliela lampiņa uz balti noberzta dēļu galda. Pie loga sienmalē gulta, tajā sēž sīka tumšmate ar zilganām ēnām izdilušajos vaigos. Saimniece viņai kaut ko saka. Tad tumšmate pieceļas, paņem gultā iemesto portfeli un apsēžas uz sola. Gulta būs Asjas mātei ar mazo. Mums večiņa pamet divas svītrainas, biezas segas un rāda uz grīdu.

Pamostos agri. Rīts ir saulains. Aiz mājiņas neliels sakņu dārzs, lejā upe. Es pastiepjos pēc ziepju gabala uz krāsns un dodos uz upi. Odens ir ļoti silts. Izpeldējusies jūtos it kā atjaunota. Mazgāju savu kostīmu, bet plankumus grūti izberzt.

bērnu nams—детский дом aizlavīties (bija aizlavījusies) — улизнуть

aizmugure — тыл

uzlidojuma laikā — во время налёта

patvertne — убежище

iespraukties — втиснуться

Ir pagājusi nedēļa. Esam iekārtojušās kopā.

Pirmās dienas neko nedarījām, bet tad brigadieris aicināja talkā kolhozam ražu vākt. Daudzi atbraucēji skaļi kurnēja. Mēs tūdaļ pieteicāmies iet. Nese aizrakstīja krievu valodā vēstuli -rajona kara komisariātam, tik un tā jāgaida atbilde. Mēs esam jaunas, spēcīgas, kāpēc .nepastrādāt. Lai nesaka tēlmanieši, ka Rīgas meitenes velti maizi ēdušas.

Raža izaugusi milzīga, bet grūti to novākt. Frontei vajadzīga maize, tādēļ visi strādā bez atpūtas. Frontē jau grūtāk. Ļaudis dara arī frontinieku tiesu.

Kolhozu valdes sēdē mūsu brigadieris ziņoja, ka Rīgas meitenes esot tīrais zelts. Izglābušas brigādil Prēmijā mums izsniegšot drēbes.

Klausos, un man paliek kauns... Kā mēs sākumā lamājām kolhozu un brigadieri... Nesapratām nekā_r dumjās zosis!

Esam iedzīvojušās, apradušas. Un tomēr jūtamies kā* gājputni, kas gaida savu laiku.

Nav atbildes no kara komisariāta. Nese aizbrauc.. Atved atteikumu.

Klusītiņām sākam kaldināt plānus. Drīz rudens, ber ziemas drēbēm nekur netiksim ... jābēg uz fronti, kamēr vēl silts.

*

— Iesaku jums braukt uz Tirleānu mācīties, — Ķīsis-paziņo. — Redzu, ka esat dūšīgas meitenes, arī vispārējā izglītība puslīdz laba, no jums iznāks prasmīgas,, patiešām noderīgas māsas.

Sapņi sagrauti. Bet arī divīzijā pašreiz ir apmācībui laiks. Cilvēkus nesūta uz fronti bez zināšanām. Vispirms teorija, treniņi, tikai tad karavīrs nokļūst īstās, cīņās. Un Tirleānas skolā apmācību laiks būs saīsināts ...

*

Smagi svelpj vējš lielajos logos. Jau nedēļu Tirleānui, ielenc sniega vētras. Mani pamodinājis aukstums, zinu,., ka vairs nesasilšu un neaizmigšu.

Reizē ar mani mostas izsalkums. Tas mani vajā kā’ apnicīgs suns.

Meitenes drebinās, dzirdu, kā Anitai, kas stāv man? līdzās, klab zobi. Man nav zeķu, basas kājas ieautas puszābakos, mugurā īss, izvalkāts vatenītis un tie pašii papīra plānumā mazgājot izdilušie Rīgas svārciņi.. Vējš un sniegs, šķiet, izģērbj mani kailu, norauj ādu, es neko nejūtu un nedzirdu, izņemot salu, kas nu plosās manā iekšienē, ar ledainām pātagām sit pa atkailinātu-sirdi. Lai neraudātu, jo asaras tūdaļ sasalst skropstās,

6 — Baltais dzintars «es pūlos iztēloties¹ vasarīgu dārzu un baltu ābeli. Tā •ceļš no kopmītnes līdz skolas ēkai paiet drusku ātrāk. Tad stājamies rindā pēc maizes. Tad rindā pēc skuju •viras. Komsordze Cintija raugās, lai mēs katra izdzertu kausu šā vitamīnu dzēriena, kas ir tik rūgts un pretīgs. Tikai tad, kad esam izdzērušas, varam saņemt brokas-iis. Maizes deva, divas rindas izstāvot, jau apēsta. Apēdu biezputras piku ar sīko sviesta actiņu vidū un, pa pusei izsalkusi, domās gaidīdama pusdienas, eju maltajā klasē, kur trijās rindās novietoti gari galdi ar soliem.

Mēs patiešām esam novājējušas,izbadējušās kā jauni "vilcēni. Bet, līdzko ieejam klasē, pārvēršamies. Tad mēs ■vairs neko neattiecinām uz sevi personiski, mēs kļūstam medicīnas māsas ar skaistu, cildenu uzdevumu dzīvē.

Roga ir terapeits, viņa lekcijās valda īpašs, svinīgs moskaņojums. Direktors, rokas sev priekšā uz galda .salicis, runā paklusi un lēni. Viņš uzsver, ka mediķa zināšanām jābūt precīzām.

Un tad nāk ķirurgs Krāmers un visu sajauc. «Pagājušajā reizē...» atskan jau no durvīm. Asi, enerģiski. Krāmers diktē ātri, pār mums gāžas latīņu termini, receptes ... pamēģini izlaist vienu vārdu, sajaukt devu,— būsi pazudusi.

Krāmers nemēdz atkārtot un necieš, ja to dara citi. Viņš mūs šaustīt šausta¹³⁰¹³¹ ar faktu summu, kas jāiegaumē .līdz rītam. Meitenes runā, ka Krāmers patvarīgi paplašinājis programmu un lasa mums arī no institūta ūursa. Lai būtu kā būdams, jāiegaumē patiešām daudz. Jāprot diagnosticēt. Jāprot ārstēt, pašām nosakot, kājas zāles slimniekam nomaināmas, kādas izrakstāmas no jauna. Krāmers vietējā slimnīcā mūs pārkontrolē, un to, kurai misējies praksē, neglābs arī iepriekš ieliktais piecnieks teorijā. Mums jāmāk apkopt un ārstēt brūces, asistēt operācijās, nosiet asinsvadus, ne tikai zināt ikkatras ķirurģiskās iejaukšanās kārtību, instrumentu pasniegšanas gaitu, bet pašām jāiemācās ar tiem rīkoties. Visas ķirurģiskās slimības, to iespējamās-komplikācijas, ārstēšanas metodes, receptūra, dažādas-diētas — jāzina kā vienreiz viens¹. Pirksti nedrīkst trīcēt. Aukstasinību, bet saspringtu, domājošu aukstasinību! Zibenīgu reakciju, lai no visiem palīdzības variantiem nck|ūdīgi izvēlētos visefektīvāko. Ķirurgs ir dievs zemes virsū, ķirurgs vienmēr uzvar. Tādam, kas-šaubās, pieļauj neveiksmes varbūtību¹³²¹³³, — nedrīkst dot rokā skalpeli! Ķirurģija nav amats, ko var iemācīties,, tā ir aicinājums, jaunrade. Plašas zināšanas plus radoši meklējumi, risks, ja cilvēka dzīvība briesmās¹³⁴. Arī tad, kad iestājusies klīniskā nāve, ķirurgam vēl ir cerība! Piekāpties? Nekad! Nekādos apstāk|os!

Mūsu iepriekšējās zināšanas ir nevienmērīgas, arī uztveres un iegaumēšanas spējas stipri dažādas. Krāmers diezgan netaktiski «atlasa» grupu spējīgāko un nodarbojas ar to vēl atsevišķi. Es cenšos, cik spēka, ja neveiksminiecēm ķirurģijā mazas izredzes tikt uz fronti.

atkailināts — обнажённый neattiecināt (neattiecinām) — не относить kurai misējies — которая ошиблась

ārstēt — лечить

asinsvads — кровеносный сосуд

iejaukšanās kārtība — порядок вмешательства aukstasinība — хладнокровие

saspringts — напряжённый

aicinājums — призвание-jaunrade — творчества meklējums — поиск cerība — надежда piekāpties — уступить

nevienmērīgs неравно- iegaumēšana —* запомина-мерный; неодинаковый _Ние

•uztvere — восприятие spējīgs — способный

♦

Līdz аг farmakoloģes Marinas ierašanos mums rodas jauna mīlestība. Marinai ir tumši mati, kalsena seja •un lielas, tumšas acis. Marina staigā garā, rupjā vilnas kleitā, kas nekādā ziņā nav šūta viņas trauslajam augumam. Viņai ir nedroša balss un nedrošas kustības. Ma-Tinā ir kaut kas no stirnas un kaut kas radniecīgs ar mājām. Viņa ir neglābjami veca, ap trīsdesmit pieci gadi. Es gan tik ilgi nedzīvošu.

Pirmajās nodarbībās Marina uzsvēra, ka neesot farmakoloģe, viņai būšot grūti. Bet nevarot atrast pasniedzējus, kas prastu latviešu valodu. Marina nav stingra, bet mēs pret viņu esam godprātīgas, mācāmies, lai neviens nesacītu, ka viņa ir nepiemērota skolotāja. Farmakoloģijas stundas bieži ir pēdējās, tāpēc miegā es vēl rakstu receptes.

Lekcijas sākas agrā rītā, beidzas vēlu. Mums nav brīvdienu, nav atpūtas stundu. Tikai miegam. Nese k|uvusi nervoza, bieži raud no pārpūles. Krāmers iesaka viņai labi izgulēties kopmītnē. Nesi nākamajā dienā atstājam gultā, sasedzam virsū vēl trīs segas no savām. Vakarā pārliecināmies, ka Nese vēl guļ, nav pat .apgriezusies uz otriem sāniem. Uz taburetes pie gultas neskarts ēdiens, ko dežurante atnesusi.

Kādā dienā pie skolas piebrauc sanitārā mašīna. Nepazīstami ļaudis saiet skolotāju istabā. Atskan zvans, bet lekcijas nesākas. Pa gaiteni, uztraukti roku vicinādama¹³⁵, aizskrien Cintija. Gar klasēm lido satraukti •čuksti: Ufas kara hospitāļiem trūkstot konservēto asiņu...

Pēc brīža mūs sasauc vienā klasē.

— Meitenes,— iesāk direktors, acis nepacēlis. — Ufas bospitā|os ir daudz ievainotu karavīru ...

Saprotams, ka meitenes neatteiksies dot asinis. Fronte — tas ir svēts vārds.

kalsens — худощавый godprātīgs — благородный trausls — хрупкий . pārpūle — переутомление pasniedzējs — преподаватель

*

Nu jau vairākus mēnešus Erna ir partizāņu mežos. Komisārs Klāvs klusībā brīnās par jauno darbinieci. Viņu var saukt par dzīvespriecīgu. Saliņā bieži atskan sulīgā altā dudināta dziesma. Erna sirsnīgi smejas, ja ]<āds partizānis pastāsta jocīgu atgadījumu.

Biedriska, izturīga, darbā precīza — labu raksturojumu Klāvs dotu Ernai. Un tikai viņš zina, ka Ernas •vecāki nogalināti pirmajās kara dienās.

Sprādziens!

Tuvu. Tur, kur atrodas priekšposteņi.

Atgadījusies reta nelaime: jaunais partizānis Liniņš aizskrējis uz pašu izliktas mīnas ...

Zābakam purns driskās... Arveds pūlas neskatīties, .bet Erna pavēl turēt ievainotā kāju.

— Žņaugu!

«Kāpēc mocīt?» Arveds domā. «Ko te var līdzēt žņaugs? Dot pāris stundu dzīvības?»

Erna domā, ko iesākt. Trīs pirksti karājas ādas lēveros, viens iešķelts līdz pusei. Augstāk desmitiem nelielu sprāgstvielas brūcīšu. Pēda un potīte šķiet neskartas... Kā aizsiet pārrautos asinsvadus? Te nav operāciju zāle, bet mežs...

— Lielās šķēres! Uzdedz spirta lampiņu!

Balto autu virs gumijotās sedziņas paklāj pati.

Norīvē pirkstus ar spirtu. Devīgi līst jods. Krāmers kļūtu traks, ja redzētu, ko viņa audzēkne dara. «Te viss ir nesterils, es leju jodu sirdsapziņas nomierināšanai, ķirurg Krāmer! Un tūlīt es griezīšu ar instrumentiem, kas nav visai sterili...»

— Pacieties, Liniņ! Ķirurgs ir dievs zemes virsū! Ķirurgs vienmēr uzvar!

Asinsvadus vajadzēs piededzināt ar nokaitētu dzelzi. Erna pace|as, pasauc Arvedu sānis.

— Knieb viņam vaigā, kad pamāšu. Tā vajag!

Liniņš vīrišķīgi turējies, bet nu vairs nespēj. Arveds uzsēdies uz krūtīm, ieķēries ar visiem pieciem zem acīm, spiež. Prātu zaudējis? «Nost! Nelieti! Palīgā-ā!» ievainotais iesaucas. Liniņš vai aizsmok dusmās.

— Pietiek! — Erna saka.

Lielās brūces malās tumši plankumiņi. Netek?...

Netek!

«Risks, ja cilvēka dzīvība briesmās... Vai varēšu savilkt muskuļu atliekas un sašūt ādu? ... Varbūt likt klamburus? Kā jūs domājat, dakter?

Dakter, es te kaut ko izdarīju? Parādiet no tālienes, kurās ampulās ir zāles pret asins saindēšanos? Tetānusa serumu injicēju, vajadzēja vai ne? Arved, kur šķēres? Griezīsim apģērbu. Vai, te vēl šķemba!»

— Pacieties! Tev sāpēs! Nekliedz!

«Dakter, te es savilku ar klamburiem un atstāju tamponu...»

*

Ir pagājusi stunda. Pārsietas astoņpadsmit lielākas un mazākas brūces. Liniņa seja balta, balta.

*

Liniņš guļ skuju būdā.

— Izdzīvošu? — klusi vaicā.

— Noteikti! Tikai tev ļoti jātic. Iespaido sevi: «Man nesāp, es esmu vesels, vesels!» Pašhipnoze palīdz, ļoti palīdz tādās reizēs.

*

— Nu kā? — Kalniņš sagaida ārpusē.

— Nezinu... — Erna atčukst. Kalniņam var atzīties, vienības komandieris ir labs kā tētis. Erna taču bijusi kopā ar viņa sievu un meitenēm, ar Asju mācījusies māsu skolā.

— Nezīlē tu man kafijas biezumos! Saki bez aplinku «ceļiem: izdzīvos? Pati vienmēr lielies, ka slavena profesora skolniece, esi pie viņa studējusi pirms kara... Tev jāzina! — uzstāj Kalniņš.

— Netirdiet, Tētuk, — Erna skumīgi atbild. — Es vienu gadu Rīgā «studēju» Sarkanā Krusta māsu skolā. Un Tirleānā beidzu sešu mēnešu kursus. Un ķirurgs Krāmers nav profesors, vienkārši — ķirurģijas dievs. Vismaz mums tā likās. Un īsti pie viņa studēšu pēc Ieara. Nu, kļuva labāk, kad uzzinājāt? Ja ievainos, pašam būs bail laist klāt... Bet es gribu, lai biedri domā, ka es visu spēju, visu zinu! Tad man rodas lielāka pārliecība un drosme. Dumji, vai ne? Nesakiet, lūdzu, nevienam.

— Neteikšu ...

— Liniņš ir jauns, organisms viņam spēcīgs. Ja neradīsies asins saindēšanās... Es tomēr ceru, Tētuk, ka būs labi.

*

Ko tikai Erna nav darījusi ar pacietīgo slimnieku! Peldinājusi ceļmallapu vannā, likusi saujām ēst ka--diķu ogas, priežu dzinumus, dzert putnu olas... Kas gan Tirleānā zināja, ka Erna var būt tik uzņēmīga

slimnieku kopēja, pašaizliedzīga! Ja direktors Roga viņu redzētu...

Māsas Ernas palāta jūs varbūt aizkustinātu, direktor? Tā atrodas Saliņas augstākajā vietā. Grīdas vietā bieza baltu smilšu kārta. Smiltis nestas tālu, tālu no Vilku takas. Telts stūros silītes, tajās māsa ber kvēlojošas lielas ogles no ugunskura. Liniņam liekas, ka gaiss kļūst sausāks, tīkamāks. Ārā drēgns...

Ja saule apžēlojas un paskatās lejā, māsa Erna stiepj Liniņu ārā sauļoties. Liek gulēt uz paparžu matrača, kvēpina teltī kadiķus; tā esot dezinfekcija. Nesmīniet, direktor, te cilvēks ar lielu prātu un lielu izdomu cīnās par otra cilvēka dzīvību.

Ķirurgs Krāmers pēc kara, ieraudzījis Liniņa rētas, skaļi rās neizveicīgo ķirurgu, kas ārstējis viņu. Bet Li-niņš jau pastāstīs, kā bija. Krāmera atmiņa glabā spējīgo skolnieču vārdus, Erna Lauka starp tām nevar būt. J_a Liniņš zinātu kaut ko par Tirieānas meiteņu palaidnībām, tad gan slavenā ķirurga atmiņā Ernas vārds ataustu pirmais. Lai paliek vārds. Krāmeram rētas pastāstīs pašas. Nepareiza pirksta falangas ampu-tācija traucē valkāt apavu, tāpēc jau Liniņš ies pie Krāmera... Ķirurgs Krāmers ar acīm pārskatīs rētas, tad brītiņu sēdēs klusi un domās. Kā izvairījās no gangrēnas? No asins saindēšanās? No toksikozes, no mazasinības, no pneimonijām? Un, galvenais, kā tika galā bez kvalificētas medicīniskās palīdzības?

Rētas stāstīs, ka ir iztikts, stāstīs, ka ierindas māsa izmisīgi pūlējusies aizstāt ķirurgu. Un ka viņai necerēti palaimējies.

— Kur viņa tagad? — Krāmers noteikti pavaicās pa

cientam.

žņaugs — жгут ādas lēveri — клочки кожи pēda — ступня potīte — лодыжка auts — (стерильное) по

крывало

norīvēt (norīvē) — обтереть

sirdsapziņas nomierināšanai — для успокоения совести

piededzināt — прижечь-прижигать

nokaitēta dzelzs — раскалённое железо

kniebt (knieb!) — щипать vīrišķīgi — мужественно spiest (spiež) — давить,

жать

aizsmakt (aizsmok) — охрипнуть

plankumiņi — пятнышки asins saindēšanās — заражение крови

serums — сыворотка šķemba — осколок iespaidot (iespaido!) — повлиять

nezīlē — не гадай

tirdīt — терзать, выпыты

вать

pārliecība — уверенность dumji — глупо

ceļmallapas — подорожник

uzņēmīga — предприимчивая

aizkustināt (aizkustinātu) — тронуть

kvēpināt (kvēpina) — курить

palaidnība — шалость, проказа

ierindas māsa — рядовая сестра

izmisīgi — отчаянно pūlējusies aizstāt — ста

ралась заменить

Pēc E. Lukjanska

Torciz bija karstas, svelmainas dienas. Taču nebija laika ne apstāties, ne atpūsties. Un neviens to arī nevēlējās. Gāja uz priekšu, tikai uz priekšu — cauri saules versmei¹ un nepārtrauktai ložu krusai. Arī torciz mocīja slāpes, bet cilvēki tās pacieta un izturēja.

Un tieši tad rota straujā triecienā ieņēma mazu ciemu. Tam bija garš un nesaprotams nosaukums.

Pēc kāda laika vācieši attapās un nāca pretuzbrukumā¹³⁶¹³⁷. Ciems atradās augstienē, un ielejā locījās maza upīte. Tuvāk ienaidnieks netika. Pārliecinājušies, ka tiešā triecienā¹³⁸ ciemu nevar atgūt, vācieši gaidīja spēku pastiprinājumu.

Tad iestājās klusums.

Mēs ar Viktoru bijām ieņēmuši kādas pussagrautas mājas pagrabu¹³⁹¹⁴⁰. Viktors man pārsēja ievainoto roku un teica:

— Centies, Aleksi, mazāk domāt par to, kas tev dara sāpes! Tad ir daudz vieglāk.

Piepeši atskanēja sen nedzirdēta balss. Mums aiz muguras kāds bērns sauca māti.

Mēs aizlīdām līdz pussagrautajai mājai. Pagāja ilgs laiks, kamēr aiz gruvešu kaudzēm¹³⁹ atradām aizbērtas durvis, kas veda mazā istabiņā. Tur raudāja’meitenīte — apmēram piecus gadus veca. Uz mums raudzījās lielas saraudātas acis, un nepārtraukti skanēja sauciens:

— Māmiņ!

Sis sauciens mūsu ausīs un apziņā ieskanēja daudz skaļāk un drausmīgāk nekā svilpojošie artilērijas šāviņi un fugasu sprādzieni.

Mēs viņu mierinājām, kā vien mācējām. Viktoram mājās bija palikuši divi bērni, un mazā meitenīte to laikam juta. Viņa pieglaudās Viktoram un nelaida vaļā. Bērns pārstāja raudāt. Pēc tam iepazināmies.

— Nataša.

Nomierinājusies Nataša prasīja dzert. Viktors paskatījās uz mani. Mēs nebijām dzēruši kopš vakardienas. Slāpes mocīja visu laiku, bet centāmies par tām nedomāt. Ūdeni varēja dabūt vienīgi upītē. Bet tas bija bīstami. Vajadzēja gaidīt, kad iestāsies nakts. Viktors stāstīja pasaku, taču Nataša neklausījās, bet tikai lūdza dzert. Viktors viņu mierināja, lai paciešoties, līdz norietēs saule un debesīs iedegsies zvaigznes, līdz kļūs tumšs.

Nataša sacīja, ka neesot dzērusi ilgi, ilgi,arī māmiņai nenākot ilgi, ilgi, un atkal sāka raudāt. Viktors piecēlās un teica:

— Es tūlīt atnesīšu ūdeni.

Pagāja brīdis, tad klusumu pārtrauca neganta ložmetēju un automātu uguns. Šāva no upes pretējā krasta.. Pieteicu Natašai neatstāt istabu, jo drīz atgriezīšos. Tad līdu lejā pie upes.

Viktors gulēja dažus metrus pa labi, kaut kā dīvaini apķēris ceļgalus¹, un ūdens skaloja viņa tumšos matus.

Raudzījos uz savu biedru un nekā vairs viņam nevarēju palīdzēt.

Raudzījos uz Viktoru un domāju, ka varbūt man vajadzēja līst pirmajam.

Gaisu pāršķēla spēcīga ložmetēju kārta¹⁴¹¹⁴², un lodes, nikni iesitās krasta smiltīs.

Es nolaidu roku ar kareivja pudeli un iegremdēju ūdenī. Tas lēni pildīja trauku.

Ložmetējam pievienojās automāti, apkārt spindzai lodes. Nepaspēju un arī nekādi nevarēju ar vienu roku aizskrūvēt pudeli.

Lēnām līdu atpaka) un domāju, kaut dzīvs varētu aizkļūt pie Natašas.

Visapkārt spindza lodes, un es līdu ļoti lēni. Veselajā rokā turēju pudeli ar ūdeni, kas nepārtraukti šļakstījās ārā.

Brīnums, kā toreiz nokļuvu galā. Un brīnums, ka pudelē vēl tomēr atradās daži malki ūdens.

Nataša satvēra pudeli un kāri dzēra.

Nokritis istabas kaktā uz grīdas, es raudzījos uz šo mazo cilvēciņu un biju laimīgs.

pievienoties (pievienojās) — присоединиться

spindzēt (spindza) —

свистеть, -жужжать

aizskrūvēt — завинтить

šļakstīties (šļakstījās) ārā — выплёскиваться daži malki — несколько» глотков

kāri — с жадностью

Pēc V. Spāres

Manu jauno dienu zeme, esi sveicināta! Ilgi neesmu? spērusi soli tavās takās, bet nesaņem mani kā svešinieci, jo es tevi mīlu.

Neesmu ziņojusi par savu atgriešanos. Man vajadzīgs-laiks, lai atgūtos¹, stingri nostātos uz dzimtās zemes-un tā īsti noticētu, ka esmu atkal mājās. Pa pilienam, dzeršu no atgriešanās prieka kausa, jo gribu aizskalot • sāpes, kas šos ilgos gadus krājušās sirdī. Varbūt,, iedama pa pazīstamo ce|u gar skolu, es pārkāpšu milzīgo aizu¹⁴³¹⁴⁴, kas mani šķir no jaunības. Kaut kur taču*, vajag būt tiltam, uz kura sastapsies septiņpadsmit gadus vecā pionieru vadītāja un es.

Stacijas malā drupu kaudze. Vai visur man pakaļ vilksies fašistu zābaku pēdas? «Muļķīte,» pati sevi aprāju. «Te arī bija karš. Starpība vienīgi tā, ka pie šīs stacijas cīnījās biedri, kuru vārdus es nezinu. Un ievainotos pārsēja kādas citas frontes meitenes rokas.»

«Uzcelsim!» domāju. «Ķieģeli pie ķieģeļa! Lai bērni, kas dzims, pat neredzētu šīs pēdas.»

Pielieku soli. Lielo bērzu uzkalnā šāviņš pāršķēlis uz pusēm¹⁴⁵. Te Ērikam reiz saplīsa velosipēds. Kamēr viņš to lāpīja, es sēdēju zem bērza un raudzījos, kā tekā melnās skudriņas¹⁴⁶. Un tad mēs runājām par zilo rozi. Un tad ...

Šķēluma vieta bērzam jau kļuvusi brūngani melna. •«Sadzīs,» es to domās mierinu. «Un, ja ne... redzi, cik tev zaļoksnējas atvases¹, tās izaugs ātri.»

Tepat aiz meža būs skola. Zinu, ka vācieši to nodedzinājuši, bet grūti iedomāties. Skatienam paveras izrobotu, nomelnējušu logu ambrazūras.¹⁴⁷¹⁴⁸ Trešais no kreisās — tur bija pionieru istaba.

Nespēju paiet garām ierastajam ceļam.

Pagalmā, dārzā, rosās kāds cilvēks. Saulē balto sirmo matu cekuls¹⁴⁹, reizi pa reizei pazib lāpstas asmens.

Skolotājs Dukurs!

— Ilgai... — gaišās acis aiz bri||u stikliem sāk: mirkšķināt, sasarkst, delnas smagi nogulstas uz lāpstas-kāta¹, iegrūzdamas asmeni dziļi zemē. Man šķiet, ka viņš nokritīs, pieskrienu un satveru aiz pleciem.

— Mājās..-, mājās gan... Redzi, man sirds pavisam ... Ne prieka, ne bēdu nevar panest...

Tagad es pamanu, ka skolotājs Dukurs kļuvis pavisam vecs.

— Iesim istabāl Skolotāju māja vesela, mitinos agrākajā Zīles dzīvoklī. Iesim nu! Paņem kociņus, noliksim ēnā. Vēlāk sastādīšu. Zini, kur būs jaunā skola? — Dukurs pēkšņi ar seno, jauneklīgo kustību atmet galvu: un rāda uz ceļa pusi. — Tur — kalnā. Pa vaļas brīžiem¹⁵⁰¹⁵¹vācu stādus jaunajam skolas dārzam. Kamēr uzbūvēs,, kociņi saņemsies.

Pazīstama istaba, lai gan arī te daudz pārmaiņu.. Nabadzīgāka, kailāka. Bet globuss uz skapjaugšas stāv tai pašā vietā. Gribas tam uzsmaidīt kā vecam paziņam.. Vienīgi uz globusa nav redzams, cik dziļas brūces ir pārklājušas zemi...

Dukurs apsēžas aiz galda un brītiņu vēro mani. Viņš, nojauš, ka esmu izmainījusies, ka mums jāiepazīstas. no jauna. Arī es klusēju. Jūtu, ka manī pamazām ieplūst mierīgās dzīves tiešamība. Globuss ... izraktie kociņi,, skola, kas vēl jāceļ... tas ir tilts uz manu jaunību» Es zinu, ka drīz skola, globuss un kociņi piederēs man, ka kopā ar Dukuru mēs domāsim, kā dzīvot, lai tiem,, kas augs pēc mums, būtu labi. Mēs pratīsim dzīvot» Nedrīkst neprast. Pārāk dārgi samaksāts par šo brīvo,, saules pielieto¹⁵² dienu.

Dukura paceltā galva viegli trīc, bez vaicāšanas .zinu, ka viens okupācijas gads viņam maksājis piecus. Un manas rokas... ja no katra biedra, kas, nāvīgi ievainots¹⁵³, gulējis uz šīm rokām, es varētu izpildīt tikai "vienu vēlējumu, — arī tad manas dzīves būtu par maz.

— To nevar aizmirst, — laikam es pasaku savas do-:mas skaļi, jo skolotājs Dukurs atsaucas:

— Nevar. Un nedrīkst.

— Tās brūces nesadzīs, — turpinu. — Tās, kas pa-.lika sirdī. Drupu vietā var uzcelt jaunu māju, rūpnīcu. Bet kā dzīvos cilvēki, kuru dzīves sadragājis karš? īstas dzīves nebūs. Nekad.

— Nē, tev tā patlaban liekas, — Dukurs cieši paskatās manī. — Brūces vietā paliks rēta. Reizēm smelgs, bet neasiņos. Aiziesim, Ilga, uz jauno skolu, palīdzēsi man aiznest kociņus.

Uzkalnā, krietni atstatu no savesto būvmateriālu kaudzēm, meža tumšajā mugurā iezīmējušies viegli, gaišzili mākonīši — sastādīto bērzu plaukstošās cepures.

— Roc, — skolotājs padod man lāpstu. Es saprotu, viņš grib, lai es iestādu kociņu. Daru to ar savādu iekšēju satraukumu.

— Kokam vajadzīga saule, cilvēkam... «Ja tavai sirdij ir tūkstoš vārtu, pa visiem laid iekšā prieku ...»

Vairāk viņš nekā nesaka, bet es bez paskaidrojuma zinu, ko skolotājs grib man teikt. Klusi paloku galvu, un tad mēs šķiramies.

starpība — разница rosīties (rosās) — суе

титься

mirkšķināt — мигать

pārmaiņas — изменения

nojaust (nojauš) — догадываться

tiešamība — действительность

nogurums — усталость vēlējums — пожелание sadragājis — разбил rēta — рана

smelgt (smelgs) — ныть atstatu — поодаль iezīmējušies — обозначались

satraukums — волнение

Darbs dara darītāju...

Latviešu tautas paruna

O. Vācietis

(Vēstule mātei)

— Tu šodien laimīgs, — varbūt kāds man sacīs, Es tiešām nezinu, bet klausies, māt, Reiz lācīti ar brūnām stikla acīm Jūs man ar tēvu nesāt dāvināt.

Un tad es biju laimīgs ļoti, ļoti,

Jo nejutu, cik drūms ir lācēns tas, Ka santīmi vispēdējie tam doti, Bet bērna laimei vajadzēja maz —

Vien pļavas, kurās skraidīt mazām pēdām, Vien krūma, kurā putnu dziesmas skan.

... Bet pagastā ar saviem priekiem, bēdām Šalc sabangotais dzīves okeāns.

Kaut kad, kaut kā kaut kāds tur karš bij sācies, Un ceļi nebij kūpējuši tā,

Bet bērns bij laimīgs — viņam bij savs lācis, Un vairāk viņam nevajag nekā ...

Un drīz vien lācim trūka vienas kājas ... Un, šalcot vējā maija lapotnei, Es teicu, ka par šauru kļuvis mājās, Ka vajag ceļa, kas pret tāli skrej.

Tu visu saprati, mums nebij vārdu asu, Un atceros, tas rīts bij ļoti kluss, Kad bridām mēs pa balto, auksto rasu Un mazliet nokavējās Rīgas autobuss.

Es tagad mācos te ar biedru saimi, Kā stingri savas dzīves soļus lemt. Jūs man ar tēvu šodien vēlat laimi, Cik labi gan, ka viņu nevar ņemt.

Un ielikt rokās kā to lāci seno, — A4āt, labi, māt, bet var jau būt, ka rīt, Tāpat kā lāci, nezinādams cenu, Es varu arī laimi sapostīt.

Un, ja ne sapostīt, tad nebūs prieka, Par katru soli, ko uz priekšu sper,

Rīt gaida darbu daudz, un, māt, man liekas, Ka laime tur un tā ir jānotur.

Bet parīt atkal darbu būs bez skaita, Tie jādara ar sirdi kaistošo, Māt, laime ir šai nepārtrauktā gaitā, Pašreiz es nezinu, bet ejot jūtu to!

drūms — мрачный sabangots — взволнованный

trūkt (trūka) — не хватать

maija lapotne — майская листва

ass — резкий

lemt — решить

nezinādams cenu — не зная цены

sapostīt — погубить, разрушить

ko uz priekšu sper — что идёшь вперёд

bez skaita — без конца kaistošs — пылающий nepārtraukts — непрерыв

ный

Pēc S. Vieses

Puķu dobes bija mātes valstība. Viņa pati līdzināja vagas, veidodama šūpuļus nākamajām puķēm, pati vilka līnijas sējumiem un, ceļos nometusies, pati kaisīja bedrītēs sēkliņas. Pilni bijības, Zaniņš un Līziņa noskatījās mātes darbā. Tikai viņa prata katru puķi tā ielikt savā vietā, lai vasarā nevienu stādiņu neaizsegtu cita lapas, lai krāsa sasauktos ar krāsu un smarža nenomāktu smaržu.

Visjaukākais bija tas, ka mātei priekš katras vagas bija sava dziesma. Varbūt arī tāpēc viņas sējumi vienmēr dīga? Bērni kustējās mātei līdzi, nesa ūdeni stādiem, pasniedza sēklu maisiņus un klausījās abām ausīm.. Tur bija kliņģerīšu dziesma un rožu dziesma, dziesma par sīklapu magonītēm un sārtajām pujenēm. N° dziesmām vien varēja zināt, kāds izskatīsies dārzs, ziedu pumpuriem veroties. Dziesma apšūpoja katru sēkliņu gluži kā mazo māsu, tai gulēt ejot. Liecies uz auss un audz lielai

Klusi un svinīgi, kā elpu aizturot, dārzā dīga stādi. Divas za|as plaukstas pacēla puķu pupa, tukšo grauda čaumalu sev virsū turēdama. Vienā naktī sazaļoja kliņģerītes. Žaniņš līkumoja starp dobēm — kas vēl izlīdīs no melnās zemes?

valstība — царство

ceļos nometusies — став на колени

kaisīt (kaisīja) — сыпать bijība — благоговение nenomākt (nenomāktu) —

не заглушить

pumpuriem veroties — когда распустятся бутоны

apšūpot (apšūpoja) — убаюкать

liecies uz auss — усни dīgt (dīga) — всходить stādi — растения

Aicinājums

Ar milzu spēku Žaniņu atkal pārņēma senā izjūta — ap viņu, pār viņu, viņā pašā kā palu straume šalc dziesma. Skan visur — no senseniem laikiem šurp nākdama, no vistālākajām nomalēm plūzdama. Simtiem balsu paceļas un stāsta par savu mūžu, saviem sapņiem, nemierīgas sirdis vēsta par meklējumiem, maldiem, uzvarām.

Žaniņā vibrēja jūtas kā ūdenszāles. Pacelt savu balsi, skanēt līdzi! Vai tās nav pārdrošas, neprātīgas ilgas? Zēns atcerējās savus pirmos pantus Grīvas skolā, un sajūsma saplaka. Viņā dūmoja slimīga neticība darbam, kuram viņš gribētu — zēns baidījās pilnībā sev atzīties — veltīt visu mūžu.

Kādreiz skolotājs bija teicis, ka ikviens mākslinieks jūt savu aicinājumu. Vai mazais Mora juta aicinājumu, kad viņš tik ļoti ilgojās kļūt dzejnieks? Vai Pēteris (Stučka) juta aicinājumu, domādams par arhitektūru? Vai Žaniņa aicinājums būtu tās daudzās balsis, kas skanēja no grāmatu plauktiem? Tās sauca kā gāju putni pavasarīgā debess dzīlē:

— Tu dzirdi tāpat kā mēs, tu redzi pasauli tādu, kā redzam mēs. Nāc līdz! Nāc līdz! Mēs dodamies vīt ligzdas jaunatrastu ezeru krastos...

Reizēm zēnam šķita, ka viņu rauj uz priekšu nevaldāms spēks. Rakstīt par Imantu, rakstīt par Kaupu... kā Sillers, kā Merķelis, kā Eshils... Dzejniekam būt?

Jaunais Pliekšāns neuzdrošinājās pie iecerētā darba doties taisni. Radās vilinoša un drosmīga ideja — viņš latviešus iepazīstinās ar citu tautu dzejas labākajiem paraugiem. Zēns studēja Puškina «Borisu Godunovu» un Gētes «Faustu», pētīja Herdera «Tautu balsis dziesmās». Viņš sāka atdzejot. Bieži vien aizmirsdams paukošanas pulciņu, norunātās pastaigas un stundu gatavošanu, Žaniņš nosēdēja no pusdienām līdz vēlai naktij, grāmatām un papīra lapām apkrāvies. Viņš lasīja, atzīmēja pēdas, bubināja pie sevis rindas un pantus, ierakās vārdnīcās, vajadzīgo teicienu meklēdams. Viņš aizrāvās no tēlu burvības, līksmoja, kad svešā mēlē teiktais piepeši iekļāvās dzimtās valodas skaņās.

Un tad — vai nu Žaniņš gribēja vai ne — blakus atdzejotajām rindām viņš dzirdēja savējās. Dziesma ienāca pie viņa kā svešā sētā ienāk apmaldījusies meitene:

Tajā niknā dienā, Asins šaltīm šļācot, Grima zemē pils un karaļmeita ...

Apmulsis Žaniņš vēroja uzrakstīto. Nupat viņš bija lasījis teiku par apburto pili. Vai šī dzeja izteica kaut daļiņu no teikas skaistuma?

Zēnu cēla nepazīstams spēks. Radīšanas prieks, sevis izteikšanas prieks. Bet radīšanas prieks -nesa līdzi šaubu sāpes. Atkal un atkal tas pats: vai tiešām viņš ir dzirdējis aicinājumu? Vai viņš spēja dot vislabāko?

Daiļā karajmeita Sēd tur dziļi pilī, Sēd un vērpj jau seši simti gadu ...

Žaniņš nevarēja un nevarēja atkratīties no vārsmām, kuras bija skanējušas savā ritmā visu ziemu. Tās rindojās arvien jaunos vārdos.

Jasmuižā

Agros rītos, kad Dora vēl gulēja, Žaniņš pa rasoto zāli aizgāja līdz lielajam ozolam. Mātes strīpaino segu zemē paklājis, viņš aizrautīgi tulkoja «Borisu Godunovu». Šalca Jašas upīte, viegli čabēja ozollapas. Senais, drūmais Puškina pagātnes stāsts pats devās rokās jaunajam atdzejotājam:

... es nedomāju tautu

Ar slavu, bagātību mierināt,

Ar devību sev viņu mīlu gūt,

Bet visas veltās pūles atmetu,

Jo |audis katru dzīvu varu nīst...

Lapas, kaut arī desmit reiz strīpotas un pārrakstītas, lēni krājās kaudzītē cita pie citas. Pirms brokastlaika trallinādama nāca Dora.

— Tagad diezgan rakstīts, tagad lasil

Žaniņš lasīja, priecīgs par klausītāju, kas neiebilda ne vārda, bet pat piedāvājās pārrakstīt gatavās ainas. Papīrus līdz nākošajam rītam galda atvilktnē nolikuši, abi klejoja gar Jašas malu, gāja makšķerēt dzirnu ezerā, izšķirstīja mājās esošās grāmatas.

nomale — окраина; захолустье .

meklējumi — поиски; искания

maldi — заблуждения

pants — стих

sajūsma saplaka — восторг спал

nevaldāms — неукротимый

iecerēts — задуманный

vilinošs — заманчивый

atdzejot — переводить (стихотворное произведение)

paukošanas pulciņš — кружок фехтования

apkrauties — обставиться

pēda — стопа

bubināt (bubināja) — бормотать

teiciens — оборот

iekļauties (iekļāvās) — уложиться

asins šaltīm š|ācot — кровь лилась фонтаном apburts — заколдованный radīšanas prieks — радость творчества

šaubu sāpes — боль сомнения

vērpt (vērpj) — прясть atkratīties — отделаться vārsmas — стихи

ritms — ритм

Pēc R. Akera

Atnākusi jauna pavasara diena. Ir agra rīta stunda. Mežzinis, vecais Miervalda tēvs, stāv uzkalniņā un raugās lejup uz ziedošo bumbieru birzi krasta nogāzē. Tur uzsnidzis ziedu sniegs. Baltās ziedu kupenas gu| vēl klusi, tikai reibinoša smarža plūst augšup.

Piecpadsmit gadi pagājuši kopš tās dienas’, kad viņš kopā ar saviem palīgiem — skolas jaunajiem naturālistiem ķērās pie šā lielā, skaistā un cildenā darba. Toreiz, spēkus nežēlodami¹⁵⁴¹⁵⁵, viņi izcirta piekrastes krūmājus, sagatavoja zemi. Skolas un mežsaimniecības izmēģinājumu lauciņos jau bija izaudzēti bumbieru sēklaudži un za|u zaru spraudeņu stādi. Vēlāk te iestādīja arī plūmes.

Un tad nāca ziema. Sākās cīņa ar nelūgtajiem viesiem — zaķiem. Skolēni savās darbnīcās izgatavoja koka režģus. Jaunie kociņi tika nosargāti.

Un tagad, re, bumbieres zied!... Tas ir viens vienīgs ziedu mežs, dzīvs piemineklis cilvēka darbam un viņa dvēseles skaistumam.

Mežzinis pace| acis uz augšu. Tur — upes otrajā krastā ceļas jau saule. Bet saules priekšā sakustas mākoņu augstiene. Mirdzošām acīm mežzinis raugās jaukajā dabas rotaļā. Garajos darba gados mežzinis ļoti saaudzis ar dabu. Viņam patīk raudzīties debesīs. Viņi taču tik ļoti mīl viens otru — sirmais mežzinis un mūžam jaunā, neizsakāmi krāšņā daba!

Cauri mākoņiem paceļas mirdzošie saules stari. Saule, kas pati vēl aiz apvāršņa, spēlē it kā arfu ar savām rīta staru stīgām. Un tad viss sāk skanēt. Rītausmas maigo sārtumu nomaina kvēla saules gaisma, kas kā žilbinoši ūdeņi applūdina visu, arī mākoņus un ziedošo bumbieru birzi. Visa apkārtne skan kā pasakaina mūzika.

Bumbieru birztalā arvien spēcīgāk atskan visu dziedātāju putnu jauktais koris. Katrs dzied savā melodijā, katrs savā valodā. Skan flautas, svilpes, stabules un bungas.

Jaunu spēku un prieku jūt arī sirmais mežzinis. Viņš lēni kāpj lejup pa nogāzi uz bumbieru birztalu.

Bumbieres it kā nāk pretī savam kopējam un smejas gaišām ziedu acīm.

No zieda uz ziedu lido bites. To klusā, samtainā dūkšana saplūst kopā ar skanīgo rīta simfoniju, kas vijas ap sirmgalvi kā vārdos neizsakāms prieks un laime.

Un tad iedūcās traktors. Arī cilvēki jau sākuši jaunu darba dienu.

Mežzinis pamostas kā no jauka, neaizmirstama sapņa. Arī viņu gaida darbs. Mākoņu tēlnieks — vējš panes tam pretī nesen pabeigtu darbu. Tā nav vairs arfa. Nē, tagad tas ir liels un varens padebešu traktors, kas tur slīd gar pamali, kā sniegbaltu tīrumu ardams. Un līdzās, pie sarkani nokaitētas ēzes¹⁵⁶, stāv saulains mākoņu milzis ar pelēku veseri rokās. Tas ir darbs, mūžam nebeidzamais, cildenais darbs, ko debešos attēlojis lieliskais skulptors. Vējš mākoņos atainojis zemes cilvēku spēku un diženumu.

krasta nogāze — береговой склон

ziedu kupenas — сугробы цветов

reibinošs — одуряющий cildens — благородный izcirst (izcirta) — вырубить

piekrastes krūmāji — прибрежные кустарники

mežsaimniecība — лесное хозяйство

izmēģinājumu lauciņi — опытные участки

sēklaudži — сеянцы spraudeņu stādi — саженцы черенков

režģis — решётка mežzinis — лесничий augstiene — высота stīgas — струны maigs — нежный kvēls — пламенный

žilbinošs — ослепительный

applūdināt (applūdina) — залить

tēlnieks — скульптор

spirdzinošs — освежающий

jauktais koris — смешанный хор

sirmgalvis — старик padebesis — облако pamale — горизонт veseris — молот attēlojis — изобразил atainojis — отразил

Pēc S. Kaldupes

Kā maza, saulē sačokurojusies, vējos sazilējusi paegļa oga¹ izskatījās būdiņa Tērvetes krastā. Vējš atskrēja un ilgi klaudzināja pie paspārnes, jautādams, — vai saimnieks slinko un negrib mājai kārtīgāku jumtu uzlikt? Bet vairums vēju tikai pasmējās par cauro jumtu un aizaulekšoja kā jauni kumeļi. Māla zemes smarža novēdīja¹⁵⁷¹⁵⁸ Tērvetes ceļos. Vīrs, kam piederēja būdiņa, tiešām nemācēja salabot jumtu. Ne jau par to viņš bēdājās! Bet māla smaržu prata lietā likt un godā turēt¹⁵⁹. Katrā zābaku pārī, ko viņš pagatavoja, kurpnieks ielika māla zemes smaržu. Kad zābaks bija gatavs, viņš to kārtīgi nospodrināja, tad pāris reižu uzsita ar to pa zemā galdiņa malu un pats ieklausījās jaunā apava skaņā. Tinn, tinn, tinkš... Tā kā mazs pavasara strautiņš, steigdamies uz Tērvetes upi, dziedāja jaunais apavs. Meistara sirds bija droša: zābaks dziedās, arī tālu ceļu staigādams, un zābakā iešūtā māla zemes smarža atgādinās valkātājam Tērvetes piekrastes ievu baltumu un kārklu sīkstumu.

Kurpnieka dēls bija citāda rakstura. Ne Tērveti mīlēja, ne māla zemes smaržu. Tēva izgatavotie zābaki viņam šķita pamuļķa prātā. Iet, iet un pie katra Tērvetes pakalna apstājas, it kā to sveicinādami.

— Vai tu man nevarētu pašūt tādus zābakus, kas vienā cēlienā noskrien deviņas jūdzes¹? — kādu dienu dēls saka. — Ja tu man iztaisītu deviņjūdžu zābakus...

Tēvs pakrata galvu: darbs māca darītāju, bet šajā reizē ne darbam, ne darītājam gudrais padoms nav zināms. Dēls nekrata galvu. Dēls pārlec pāri būdiņas slieksnim kā spītīgs auns. Viņš pat durvis atstāj va|ā, lai vēji ātrāk apgāž būdiņu, lai izsvaida uz visām pusēm zābakus, no kuriem neviens nav deviņjūdžu skrējējs. Vēji paskrien pa būdiņu, dēls pa lauku, tad atkal atgriežas pie tēva un jautā:

— Kā tad būs ar deviņjūdžu zābakiem, tēvs?

— Mēģini pats! Sen bija laiks iemācīties, — mierīgi atbild tēvs un atkal iešuj vienā zābaku pārī Zemgales māla smaržu un spēku.

Kādu nakti dēls izdzird pagalmā tā kā kumeļus zviedzam¹⁶⁰¹⁶¹. Dēls atver logu un skatās: stalts kumeļš stāv pie būdiņas durvīm, tad atsperas un paceļas lidojumam. Pēc brīža tas pazūd mākoņu kalnos.

Citu nakti dēlam šķiet — pagalmā ieaulekšo vesels pulks zirgu: rudi, sirmi, sudrabaini zirgi, tad paceļas it kā spārnos un aizlido mākoņu kalnos.

Nākamajā dienā dēls jautā tēvam:

— Vai tu, tēt, man nevarētu pašūt tādus zābakus, pie kuriem var sudraba piešus piestiprināt? Es esmu sadomājis doties ceļā.

Tēvs pakrata galvu. Bet dēls sola aiziet projām basām kājām, ja tēvs viņam nespēj tādus zābakus sagādāt.

Tad tēvs dusmīgi saka:

— Tik nabadzīga nav neviena, lai nevarētu savam dēlam kādu dārgumu atstāt. Arī man ir trīs dārgumi, kurus esmu tev nolēmis dāvināt. Pirmais — ūdens trauks, otrs — tavas māmiņas atstātā veļas velējamā vālīte¹, bet trešais dārgums pašreiz vēl zem pelniem paslēpts. Pārāk ilgi vieglas dienas pavadīdams, ne pats esi pelnus no pavarda izgrābis, ne arī sievu — pavarda kūrēju sameklējis.

Kad tēvam dusmas pārgāja, viņš pastāstīja, ka zem pelniem glabājoties laimes čiekurs. Rokas un sirdi spējot sasildīt, katram darbam sākumu parādīt.

— Ciekurs? Ciekursl — smējās dēls. — Vai tā kāda laime, kas gadiem ilgi tup pelnos, gaidīdama, lai to izrušina?

Un puisis atkal skatās pa logu, nakts kumeļus meklēdams. Dienā pagalmā viņu nebija.

Tā dēls un tēvs pavadīja vienu vasaru — starp brīnumiem, starp tēva darinātajiem smagajiem zābakiem un piešainajiem septiņjūdžu skrējējiem, kas dēlam sapnī rādījās.

Atnāca rudens. Tēvs nomira. Palika Tērvetes piekrastes būdā tikai dēls. Sanāca kaimiņi, aiznesa zābaku pārus. Dažus vecais kurpnieks nebija paguvis salāpīt. Atirušajās vietās vīdēja¹⁶²¹⁶³ sārtais māls un šoreiz smaržoja pēc egļu skujām un brūklenājiem.

Dēls stāvēja istabas vidū un turēja rokās pēdējo tēva darināto zābaku pāri. Tad nosvieda tos un uzkliedza mājai:

— Kaut tevi nelabais gaisos uzrautu, vecā, caurā būdai Kaut tu mākoņos uzskrietu!

— Ko tu teici? Ko tu teici? — nezin no kurienes saradušies, vēji auroja cits caur citu. Grūstīja durvis, kauca un vaidēja. Beidzot pacēla vecā kurpnieka būdu un aiznesa gaisos. Dēls arvien vēl stāvēja istabas vidū, bailēs ar abām rokām ieķēries palodzē.

Beidzot viņš paskatījās lejup. Sīka lejā vīdēja Tērvetes upīte. Bet kurpnieka būda dejoja gaisā uz pelēki zila mākoņa muguras.

— Kas jūs esat, kas jūs esat, ka mani tik ātri raujat uz priekšu? — dēls jautāja.

— Tukšie mākoņi! Tukšie, tukšie... — ausīs skanēja tāda kā sakaitinātu runču šņākšana’.

— Kas tie tādi ir — tukšie mākoņi?

— Bez sniega gaišuma, bez aprīļa lietus valguma.

— Tukšie mākoņi?! Kur tad jūs īsti gribat aizskriet?

— Nekur! Nekur! Tāpat vien pa gaisiem kūleņojam.

— Tad mums nav pa ceļam! Nesiet mani tūliņ atpakaļ! — sauc kurpnieka dēls dusmīgi.

— Tu jau pats mūs sauci... visu vasaru meklēji un sauci.

Cik ilgi kurpnieka dēls tā vizinājās tukšajā mājā, uz tukšo mākoņu muguras sēdēdams, to vēlāk viņš nevienam nestāstīja.

Pēc pāris dienām gadījās redzēt gulbju pāri debess ezeros peldam.

Zēli lūdzās dēls gulbjiem, lai tie ar viņu parunājoties. Vai tad palīdzības vajagot? Kā tad ne, kā tad ne! Vējš esot aizrāvis tēva būdiņu — viņa vienīgo dārgumu gaisos, bet dēlam nepatīkot nemaz šāda auļošana.

Pirmā atbildēja baltā gulbe. Nebūšot vis taisnība, ka tēvam būdiņa bijusi vienīgais dārgums.

— Vai tur Tērvetes malā bijušā pavarda vietā kaut kas nekvēlo? — rādīja gulbis, un kurpnieka dēlam gribot negribot bija jāsāk raudzīties atpakaļ. Tiešām, tāda kā koši sarkana oglīte gailēja. «Laikam pelnos apraktais čiekurs sācis spīdēt, tad jau gan tas būs laimes čiekurs...» domāja mākoņu braucējs un arvien uzmanīgāk raudzījās lejup. Līdzās kādreizējam pavardam stāvēja dzēriena trauks, bet uz klona gulēja mātes veļas velējamā vālīte.

Dēls skatās un skatās. Sausās lūpas sāk slāpēs gandrīz vai degt, sirds kļūst smaga. Taisnība gan gulbī-šiem — tēvam tiešām bija vēl citi dārgumi...

— Aiznesiet mani atpakaļ Tērvetes krastā, mēģināšu kaut ko labu izdarīt, — nokaunējies viņš lūdzās gulbjiem, un gulbji viņa lūgumu izpildīja. Mājās atgriezās tukšo mākoņu ceļinieks.

Vispirms viņš padzērās no zilās māla krūzes un ar katru malku juta sirdī līdz šim nebijušu spēku. Bet rokas — tā kā nemaz nebūtu viņa rokas — lūdzas pēc darba, prasīt prasa. Laimes čiekuru izrakt nebija grūti, un, tiklīdz tas izdarīts, brīnum vieglas, zeltainas sēkliņas salaidās saujā. Turpat Tērvetes malā, kur smiltāji piekļāvušies sārtajiem māla uzkalniņiem, dēls sāka sēt priedes. Tās ātri uzdīga, ātri auga mazās priedītes, it kā būtu nolēmušas ar savu smuidrumu pārspēt visas Zemgales priedes.

Nākamajā pavasarī kurpnieka dēls uzcēla jaunu māju. Pēc tam viņš apprecēja Tērvetes piekrastes skaistāko meiteni.

— Ņem šo manas māmuļas veļas velējamo vālīti, — viņš sacīja, — būs tev kāzu dāvana. Tēvs apgalvoja, ka tai esot brīnumains spēks.

Bet uz sliekšņa — tā kā nepamanīti vai nokavējušies ciemiņi — stāvēja brūni zābaki.

Sieva pieskrēja pie vīra.

— Kas tie tādi?

Tāla, tāla agrās jaunības atmiņa uzlika roku vīram uz sirds.

— Varbūt jūs esat brīnumzābaki? Varbūt spējat vienā darba cēlienā noskriet deviņas jūdzes?

Nē, nē, to viņi nespējot. Bet protot vienā pašā darba cēlienā parādīt deviņus brīnumus, — smaidīdami atbildēja zābaki, un sieva teica vīram, lai tūlīt aujot kājās.

Tā tajā rītā jaunais vīrs devās Tērveti apciemot. Gluži jauni zābaki kājās.

— Vai tavu neredzētu brīnumu! Kāda Zemgales mālam spēcīga un laba smarža! — viņš samulsis sacīja, apstādamies pie pirmāi pakalna.

— Vai tavu brīnumu, kā ievas smaržo! Un cik Tērvetei laipnas, zilas acis.

Priedes, tik garas un slaidas, it kā zaru vainagus tieši saulei gribētu apvīt, šķita pats lielākais brīnums. «Jāparāda sievai, varbūt viņa vēl nav pamanījusi Tērvetes priežu brīnumaino smuidrumu,» viņš domāja un steigšus devās mājup.

Atkal kāda tāla atmiņa uzlika roku uz sirds. «Vajadzēs arī pastāstīt, kāda laba daba maniem tēva zābakiem, pat apvainojumu tie neglabā vis gadiem ilgi...»

Pagalmā jaunā sieva velē kreklus — sudrabotas ūdens šļakatas sitas augšup vai līdz priežu galotnēm. Tukšo mākoņu driskās vēl klaiņo pie debesīm. Bet ūdens strūklas tik spēcīgi sitas augšup, ka drīz vien tās būs pavisam pazudušas.

«Brīnums, brīnums... ir arī tādas meitenes, kas jau pēckāzu dienā ķeras pie darba,» viņš smaida.

— Vai tu zini, kāpēc Tērvetes priedes tik pārlieku garas un slaidas? — jautā viens ķipars otram, pēkšņi pārtraukdams rotaļu ar čiekuriem.

— Zinu, zinu! Tās izaugušas no laimes čiekura.

— Jā, jā! Un priedes sargā debesis, lai tur nekad neklaiņo tukšie mākoņi. Tiklīdz tie parādīsies, priedes ar saviem zariem tos saplosīs. Tādas ir mūsu Tērvetes priedes.

— Bet vai tu zini, ka skaidros jūnija rītos vēl arvien var dzirdēt skanam ve|as velējamo vālīti, it kā viss mums stāstītais būtu noticis tikai vēl vakar?

— ...Varbūt vakar, varbūt tikai šorīt, — iešalcas priedes, kas vienmēr klausās bērnu sarunās, un izsēj zeltainu gaismu pāri Zemgalei un tās debesīm. Lai tuk

šiem mākoņiem un tukšiem

paspārne — стреха aizaulekšot (aizaulekšoja) — ускакать, умчаться

sīkstums — упорство atsperties (atsperas) — упереться ногами

pieši — шпоры

pelni — зола

pavards — очаг

izgrābt (izgrābju) — выгрести

izrušināt (no pelniem) — выкопать (из золы)

brūklenāji — брусничник

sapņiem nekur nav vietas.

aurot (auroja) — завывать kaukt (kauca) — выть vīdēt (vīdēja) —мелькать gailēt (gailēja) — тлеть klons — глиняный пол malks — глоток smuidrums — стройность apvainojums — обида velēt (velē) — колотить вальком

driskās — клочья

ķipars — малыш klaiņot (klaiņo) — ски

таться

Pēc I. Ziedoņa

— Kādas šodien ir debesis) Tādas gaiši zilas, ar baltām drīksniņām¹, — izgājusi zem Piltenes debesīm, no rīta sauc Unigunde. Taču visa diena paiet Piltenes muzejā. Tas ir visbagātākais skolu muzejs par revolucionārās cīņas attīstību Latvijā. Visplašākais materiāls savākts par Kretuļa sarkano partizāņu cīņām 1919. gadā. Katrs partizāņu pārgājiens tik smalki izanalizēts, daudzi

¹ ar baltām drīksniņām — с белыми пушинками

8 — Baltais dzintars puikas tā izstudējuši partizāņu cīņu stratēģiju un taktiku, ka patstāvīgi var vadīt kara spēles. Sniega kaujas, partizāņu slieteņu būvēšana un romantiski pārgājieni — vēsture iemācīta it kā spēlējoties.

113

Kā magnēta stienītis tērauda skaidiņās¹ ir pats skolas direktors Knēts Herberts. «Ar vienu roku nekā nevar padarīt.» — «Neskaiti so|us, debesīs kāpjotl» Un tāpēc arī paveicas — ka nežēlo laiku. Ciema padome atvēlējusi vairākistabu telpu muzejam, kolhozs muzeja atklāšanas dienā dāvinājis magnetofonu, daudz no atrastā un izzinātā savas nozīmības pēc aiziet uz Zinātņu akadēmijas fondiem, un Piltenes puikas un skuķi, republikas prasmīgākie novadpētnieki, bijuši salidojumā Gru-zijā. «Par tautas senatni un vēsturi, par māti Gruziju, par viesiem un tautu draudzību!» — visi vēl atceras gruzīnu tostu, vīnogu sulu gruzīnu glāzēs.

Bet ja nu direktors aiziet no šīs skolas? Var taču tā būt. Vai apsīkst lepnībā par sasniegto? Var tā būt, ja pašmērķis ir muzejs un ekspozīcija, bet ne tas meklētāja gars, kas bērnos uzturams¹⁶⁴¹⁶⁵. Magnētiskās līnijas izzūd, magnetofona lentes un vecie papīri zaudē savu noslēpumainību un heroisko oreolu, nāk jauns skolotājs, un bērni kļūst apātiski. Tepat skolas muzeja materiālos var jaust tos enerģijas atplūdus un uzplūdus¹⁶⁶, kas valdījuši skolā. Lūk, vecajā skolas «Žurnālā Avīzē» runā pašu skolēnu balsis:

«Bet mēs nu esam briesmīgi sasparojušies ar tiem darbiem, ar to mūsu pašizglītību un kopā būšanu¹⁶⁷. To rāda mūsu eglīte. Vispirms — tā ko sadomāt. Nu, kā tad ne? Vai Piltenē šogad vēl kaut kur kaut kas tamlīdzīgs ir bijis, t. i., kopēja sabiedriska eglīte¹? Vismaz nekas nav dzirdēts, un darbi, pašdarbība — vai tās te bija mazums? Tieši pašdarbībai Kas tad priekš mums ko darīja? Tikai paši. Es, tu, viņš, viņa — mēs paši, paši!

Un vai zālē nebija galdu? Vai tie nebija apklāti sniegbaltiem autiem¹⁶⁸¹⁶⁹? Vai uz galda nebija jauks, zaļš vijums un trauki, trauki ar visu ko? Un vai glāzēs nekūpēja smaržīga tēja?

Es pats paņēmu mājās klusiņām — nē, neteikšu vis, lai neiznāktu lepošanās. Mēs, mēs, visu darījām mēs! Un tad pašdarbība, sēžot pie galda, un pakalpošana citiem. Vai es ne pats bēru cukuru glāzē un cītīgi maisīju? Un vai tev un viņam arī nepasniedzu? Vai mēs visi nepriecājāmies?

Un vai es nedeklamēju par laimi un par nāvi? Vai tu nerunāji par to, ka sirdsmiera maz? Vai viņa neatgādināja, ka vajag strādāt, kamēr nav atnācis vakars? Un vai tas nebija viņš, kas mums visiem novēlēja sekmes un saticību? Un vai par to visu agrāk kāds ko bija domājis? Vai tas viss nenāca tā no brīvas sirds?

Nu, ko tur tik daudz! Mums pašiem skaidrs, ka mēs gribam, ka mēs varam pulcēties, biedroties un kopā sev pašiem jo jauki, ierosinoši laiku pakavēt. Un citiem to neiestāstīs, tas jānāk un jāredz.»

Nāk prātā Veidenbauma teiktais: «Ja kāds grib ko pasaulē atstāt, lai atstāj savus darbus.» Sājā klusajā pilsētiņā gribētāju bijis daudz, pat negaidīti daudz.

Piltenes skolas muzejs ir vienīgais republikā un Savienībā, kurš tik daudz zina par Ernestu Sulcu (E. Krustdēlu), leģendāro «Zelta ešelona» glābēju, Krasnojarskas guberņas izpildu komitejas locekli, avīzes «Krasnojarskij rabočij» redaktoru, vēlāk Sibīrijas finansu komisāru. Kad baltgvardi tuvojās Krasnojar-skai, Ernestam Šulcam (toreiz viņš bija Krasnojarskas bankas pārvaldnieks) neticamā kārtā izdevās izraut gandrīz vai no baltgvardu nagiem ešelonu ar bankas vērtībām.

Pagājušajā gadā, paplašinot Piltenes dārzniecību, atrada piķī iekausētu vīstokli. Tajā bija vijole, Ernesta Sulca vijole, un zīmīte: «Biedri, kad uzvarēs, atcerieties mūs.»

Piltene no laika gala bijusi sarkana pilsēta. Un aizrautīgi rit meklētāju — sarkano izlūku darbs. Aktīvākie šajā darbā apguvuši fotogrāfijas un žurnālistikas iemaņas, prot rīkoties ar magnetofonu un bloknotu, arī arhīva noformēšanas māku. Tātad no skolas aizies jaunie, kas pasaules informācijas plūsmā neapjuks, jo viņi jau prot informāciju organizēt, sistematizēt un izmantot.

pārgājiens izanalizēts — поход проанализирован izstudējuši — изучили slietenis — шалаш atvēlējusi — выделил nozīmība — значимость Zinātņu akadēmijas fondi — фонды Академии наук

prasmīgākie novadpētnieki — самые умелые краеведы

senatne — прошлое

sasparojušies — подтянулись

zaļš vijums — зелёные гирлянды

pakalpošana — услуга sirdsmiers — душевный

покой

atgādināt — напоминать sekmes — успех

saticība — согласие neticamā kārtā — неверо

ятным образом informācijas plūsma —

поток информации

Pēc Z. Skujiņa

Ceturtdienas rītā Sperliņš iedrāzās cehā ar noslēpumaini nopietnu seju. Lipsts nenocietās nepajautājis:

— Klausies, Uģi, vai tu gadījumā neesi iecelts par tresta pārvaldnieku?

Uģis, neko neatbildējis, padeva Lipstam roku un tūlīt sāka rosīties ap konveijeru. Baltās uzacis bija enerģiski savilktas, pieri dalīja uz pusēm trīs domīgas grumbas. Ja Uģis neizskatījās pēc eža, tad tik domīga seja varēja būt vēl vienīgi Sokrātam.

— Kāpēc tu nerunā?

Uģis klusi izdvesa:

— Ārkārtīgi svarīga lieta ...

— Tiešām?

— Tu nevienam nestāstil Pagaidām tās ir tikai baumas, kaut arī no drošiem avotiem: fabrikā tuvākajā laikā izsludinās jauniešu konkursu par labāko racionalizācijas priekšlikumu. Pavisam būs deviņas godalgas.

— Ak tā ... Vai tev ir kas padomā?

— Pašreiz nav, — Uģis turpināja. — Ziņa nāk pārāk negaidīti. Bet vēl ir laiks. Izdevība ir vienreizēja.

Lipsts paraudzījās apkārt, tūdaļ vajadzēja sākties darbam. Detaļas jau bija pievestas. Meistars iznāca no sava nodalījuma un devās ieslēgt konveijeru.

Lipsts izrēķināja, ka līdz septiņiem vakarā palikušas vairs vienpadsmit stundas, un viņam bija brīnišķīgs garastāvoklis.

— Es domāju, — ja tu labi gribēsi, kādu godalgu noteikti dabūsi, — Lipsts sacīja. — Kāpēc gan tu, Uģi, nevarētu izgudrot kaut ko pilnīgi vienreizēju?

— Jāpamēģina, — Uģis mīdījās no vienas kājas uz •otru. — Deviņas godalgas, tas nav maz.

— Tas ir pat ļoti daudz.

— Un galvenais — konkurss būs aizklāts.

Uģis drusku aprāvās.

— Citādi man nav nekādu izredžu, — viņš piebilda. — Cik reižu neesmu gājis pie meistara un prasījis, lai laiž mācīties par virpotāju. Visi smejas... Bet es varētu, goda vārds ...

— Kāpēc ne, — apstiprināja Lipsts. — Protams.

Uģa vēlēšanās mācīties par virpotāju Lipstam bija jaunums.

— Lai... — Uģis turpināja. — Galvenais, jāpaliek morāli stipram. Drosmi nedrīkst zaudēt. Bez drosmes uz pasaules nekas ievērojams nav paveikts. Tev var būt gudrība, izturība, vīrišķība. Tomēr kāda tam visam vērtība, ja trūkst drosmes ķerties pie liela uzdevuma? Pieņemsim — tu esi tēlnieks un tev ir skaists koka klucis. No tā var izcirst lielu mākslas darbu, taču to var arī izniekot — izdrāzt vienu buntīti zobu bakstāmo, otru, trešo.

— Bet ja trūkst talanta?

— Es apskaužu katru, kam ir kāds talants. Tiem, protams, panākumi iekrīt rokās daudz vieglāk. Tiem, kam nekāda talanta nav, atliek tikai neatlaidība un gribas spēks. Lipst, vai tu izlasīji grāmatu par Kolumbu?

— Jā, rīt es Kazim atdošu.

Zini, man tas Kolumbs nedod mieru. Un tāpat viņi visi — Amundsens, Skots, Berings, Cirikovs, Belings-hauzens... Nu, kā to teikt. Kad runā par mākslīgajiem Zemes pavadoņiem, par ielaušanos kosmosā un ceļošanu uz citām planētām, man vienmēr jādomā par viņiem. Kāpēc tie bija tieši viņi? Varbūt daba viņus bija apveltījusi ar kādām sevišķām īpašībām? Es saprotu, ka talants ir uz dziedāšanu, gleznošanu, matemātiku. Bet jaunu zemju, jaunu pasauļu atklājēju talanta taču nav... Jeb vai varbūt ir? Kā tu domā?

Tādus savādus jautājumus prata uzdot vienīgi Uģis. Lipsts paraustīja plecus. Par šīm lietām viņš nekad nebija domājis.

Iedūcās elektromotori, konveijera lenta sāka lēni slīdēt uz priekšu.

— Jaunie cilvēki, mostietiesl — iesmējās Ciekuriņa.

Viņai bija taisnība — vajadzēja sākt strādāt.

pārvaldnieks — управляющий

rosīties — суетиться uzacis — брови grumbas — морщины izdvest (izdvesa) — вы

дохнуть

ārkārtīgi — чрезвычайно baumas — слухи izsludināt konkursu —

объявить конкурс

priekšlikums — предложение

vienreizēja izdevība — неповторимый случай

aizklāts — закрытый izredzes — шансы drosme — смелость izturība — выдержка vīrišķība — мужество tēlnieks — скульптор koka klucis — колода mākslas darbs — художественное произведение

izniekot — испортить zobu bakstāmais — зубочистка

neatlaidība — упорство atklājējs — открыватель

Lipsts paraudzījās pulkstenī — veselu pusstundu par agru!

Bija dzestrs atvasaras rīts. Aizejošā vasara, likās, pēdējo reizi atskatījās pār plecu, pirms iebrida rudens miglā un pelēcībā. Lipsts neaizbrauca līdz galam, bet izkāpa no tramvaja divas pieturas vietas iepriekš un atlikušo ce|u gāja kājām.

Netālu no fabrikas viņu panāca Uģis.

— Atļauj, Lipst, tevi apsveikt.

— Ar ko?

— Ar pēdējo dienu, kad montāžas cehs strādā pa vecam un tu strādā montāžas cehā!

— Tāda, draudziņ, ir dzīve. Katru dienu mēs kaut ko darām gan pirmo, gan pēdējo reizi.

— Un tomēr, — Uģis sparīgi vicināja elkoņus. — Ja tā padomā: pirms dažiem mēnešiem mēs vēl tikai spriedām, kā būtu, ja izdarītu tā, un kā būtu, ja izdarītu tā. Bet rīt jau cehs strādās pa jaunam. Atceries nakti tavā pagalmā uz dē|u kaudzes? Savu gudrību šai lietā tagad ielikuši daudzi, bet ideja, ierosinājums ir mūsu. Un tad liekas, ka tev rokā būtu milzīga svira, — tikai pagriez, un, lūdzu, vesels cehs apgriežas otrādi.

— Jā, — sacīja Lipsts, — to nakti es* atceros labi.

— Tā bija savāda nakts. Tādās naktīs sapņo vaļējām acīm. Es nezinu, kā citiem, man visi plāni rodas vienīgi naktīs.

— Tad tu bieži neguli, — Lipsts pasmaidīja.

— Kā kuro reizi.

— Vai tev atkal kāds plāns?

Uģis satvēra Lipsta roku un apstājās.

— Jā, — viņš sacīja. — Es braukšu projām. Uz tādu vietu, kur jāatklāj jauna pasaule, kur jāsāk no paša sākuma, no pirmā mietiņa, no pirmā ķieģeļa.

Uģis paraudzījās uz Lipstu mirdzošām acīm un, baidīdamies, ka viņu varētu pārtraukt vai nesaprast, ar steigu runāja tālāk:

— Tas nav untums, nē, Lipst, paklausiesl Alan ir ļoti nopietns iemesls, es visu esmu izdomājis un simtkārt pārlicis. Vakar biju aizgājis pie Kaža uz slimnīcu. Satiku arī Viju. Es, Lipst, nevaru, saprotil Es cerēju, ka tikšu tam pāri. Nekā. Es negribu kļūt par nožēlojamu nelaimīgu mīlētāju, kas apskauž citu laimi, un lēnām noslīkt mazvērtības sajūtā. Es negribu būt sīks cilvēks. Lai varētu sevi cienīt, man tagad jāķeras pie visgrūtākā uzdevuma. Un jātiek galā, jāuzvar. Tāpēc es nolēmu braukt. Varbūt uz Kazahiju, varbūt uz kādas lielas elektrostacijas celtniecību Sibīrijā.

Arēji Lipsts palika gluži mierīgs, bet iekšā viss viņam sagriezās. Tikko dzirdētie vārdi iekrita smadzenēs ar skaudru belzienu, kaut kas viņā, likās, pārtrūka, un pēkšņi viņš ieraudzīja jaunā, dīvainā skaidrībā gan Uģi» gan pats sevi, gan to, kas bija zudis, gan to, kas bija atrasts.

— Pie konveijera man vietnieku atradīs ātri, — viņš sacīja. — Protams, kādreiz es atgriezīšos, pēc gadiem pieciem vai desmit...

Lipsts pakratīja galvu.

— Un tu esi izlēmis galīgi?

— Jā. Galīgi.

— Pietiks spēka?

— Pietiks. Viegli jau nebūs. Bet tas nekas. Šoreiz man ir jāuzvar, citādi es vienmēr staigāšu ar apziņu, ka esmu nulle.

Viņi bija atnākuši pie fabrikas vārtiem.

__ Uģi, zini ko? — sacīja Lipsts. — Tu mani krietni sapurināji. Paldies.

Uģis sarauca pieri.

— Kā tā?

— Tāpat.

Vairāk viņi neko nerunāja.

Pēdējā darba diena pēc vecās kārtības montāžas cehā iesākās gluži tāpat kā vienmēr. Apskatījis, vai visi vietā, meistars Smidre aizgāja ieslēgt konveijeru.

Ierūcās motori. Konveijers sāka slīdēt.

«Rīt ap šo laiku es strādāšu instrumentu cehā,» Lipsts nodomāja.

Tas bija tepat, divus stāvus zemāk. Bet Lipsts jutās tā, it kā viņam stāvētu priekšā tāls ce|š.

dzestrs — прохладный atvasara — бабье лето svira — рычаг sapņot (sapņo) ar vaļējām

acīm — мечтать с открытыми глазами

mietiņš — колышек untums — каприз

iemesls — причина

apskaust (apskauž) — завидовать

mazvērtības sajūta — чувство малоценности

belziens — удар

sapurināt (sapurināji) — встряхнуть

A. Krūklis

Ir putni,

Kas neprot vairs brīvībā laisties, Jo spārni tos nespēj pret tālumiem nest. Vien sapnī tiem atviz vēl apvāršņi skaistie, Pret kuriem tie krūtis reiz varēja plest.

Bet ir arī putni, kas lido pār gālēm

Un rudeņos drosmīgi skrējienu sāk:

Tie steidzas uz saulainām dienvidu tālēm Un ziedonī — atpakaļ nāk.

To mūžs ir daudz grūtāks, bet, brīvībā skrejot, Tiem nepagurst spēcīgie spārni nekad.

Tie lido uz priekšu, un, bojā pat ejot, Vēl tālumus meklē to trauksmainais skats.

Lūk, tādiem mums jābūt — ne snaudošiem zālē, Ne zvilnošiem zarā, kas mierīgs mūs turi Alums jābūt

mūžīgi skrejošiem tālē — Putniem, kas nepagurst!

nepagurt (nepagurst) — не уставать

atvizēt (atviz) — блеснуть

apvāršņi — горизонты

pār gālēm — над льдами bojā pat ejot — даже погибая

trauksmainais skats — стремительный взгляд snaudošs — дремлющий zvilnošs — лежащий mūžīgi — вечно skrejošs — бегущий

Pēc P. Bauģa

Kolhoza kantorī ienākusi gurdena vasaras novakare. Sur tur gan vēl dzird noklaudzam durvis, gaitenī nodipam soļus¹⁷⁰, bet šie trokšņi kļūst arvien retāki un retāki. Pamazām norimst spriegā darbā aizvadītā diena.

Priekšsēdētāja kabinetā valda klusums. Sociālistiskā Darba Varonis Edgars Kauliņš, tikko pārradies no lauka, sēž savā ierastajā vietā pie rakstāmgalda un bez steigas pārskata dienā atnesto pastu. Cenšos viņu netraucēt.

Nemanot rit minūtes. Priekšsēdētājs pārlūkoto pastu atbīda sāņus un kā atvainodamies ierunājas:

— Būtu laiks doties uz mājām, bet sarunājām ar vienu puisi, ka viņš šovakar atnāks. Varbūt ieradīsies. Pagaidīsim.

— Kas viņš tāds ir? — painteresējos.

— Aizgāja no mums pasaulē laimi meklēt, bet liekas, ka nav to atradis. Jāparunā... — Pie durvīm atskan bikls klauvējiens, un Edgars Kauliņš, nepabeidzis sākto teikumu, saka: — Lūdzu, lūdzu, ienācietl

Apmeklētājs ir vidēja auguma jauneklis gaišiem linu krāsas matiem, šķiet, nesen pārkāpis divdesmit gadu slieksni.

— Jūs vēlējāties ar mani aprunāties, priekšsēdētāj. Vai netraucēju? — pie durvīm stāvēdams, klusā balsī vaicā ienācējs.

— Ja aicināju un gaidīju, tad netraucēsi. Nāc apsēdies!

Es pieceļos. To pamanījis, priekšsēdētājs mani aiztur:

— Sēdi vien mierīgi. Nekādus noslēpumus mēs nerunāsim.

Es tomēr vairs neapsēžos agrākajā vietā. Aizeju pie atvērtā loga un raugos klusajā pagalmā, kas pamazām slīgst zilganā vakara krēslā. Priekšsēdētāja apmeklētājam esmu svešs cilvēks.

Sāku vērīgāk ieklausīties sarunā.

— Aizgāju, priekšsēdētāj, iespējams, ka izdarīju k|ūdu, bet gribējās vairāk nopelnīt, labāk iekārtoties. Cerēju, ka pilsētā būs vieglāks darbs un augstāka apmaksa, — sev aiz muguras dzirdu puiša mazliet aizsmakušo balsi.

— Tāda nu reiz ir patiesība, ka nekur nav maizes bez garozas, — it kā pie sevis skaļi domādams, nosaka priekšsēdētājs un tūliņ turpina: — Kas bijis, tas izbijis¹⁷¹. Kāpēc atkal meklēt citur darbu? Nāc atpakaļ uz kolhozu, tūliņ tevi varam iekārtot piemērotā darbā.

— Nevaru.

— Kāpēc?

— Kauns. Cilvēki smiesies.

— Muļķi smiesies, bet arī viņi pārstās to darīt, ja labi strādāsi. Man drīzāk kauns būtu tavos gados vēl prasīt no vecākiem atbalstu.

— Tā mūsu ģimenes darīšana.

— Var spriest tā un arī citādi. Es domāju, ka mēs, kolhoznieki, esam kopīga ģimene. Un, ja tu vēl neesi pats nostājies uz savām kājām, tad mums nav vienalga, kā tu rīkojies. Arī mācīties tev nekaitētu.

— Ko nu vairs, priekšsēdētāj, skolas gadi man jau garām.

— Nekas nav garām. Es labprāt ar tevi mainītos vietām, lai tikai dabūtu tavus gadus. Padomā mierīgi par visu, par ko mēs te runājām, un atnāc vēlreiz.

Puisis piecēlās, pieklājīgi atvadījās un aizgāja. Mēs ar Edgaru Kauliņu atkal palikām divatā.

— Kā tu domā, vai viņš atgriezīsies? — ievaicājos.

— Ja saprastu, ka vieglums un laba peļņa dzīvē nav pats galvenais, tad ar to vien man pietiktu. Nav svarīgi, kur un ko viņš strādās, svarīgi ir tas, lai viņam atvērtos acis, ka sūra darba augļos cilvēks atrod dzīves saldumu. Katrai paaudzei nācies un arī turpmāk nāksies pārvarēt sava laikmeta grūtības, bet mūsu paaudzes cilvēki var lepoties ar īpaši lielu smagumu, ko viņi nesuši uz saviem pleciem. Četrus gadus no mūsu dzīves paņēma karš, ko mums uzspieda hitleriskā Vācija. Tas bija visasiņainākais un vispostošākais karš, kādu vien pieredzējusi cilvēces vēsture. Mums vajadzēja novākt šā kara atstātās drupas, to vietā uzcelt jaunas pilsētas un rūpnīcas, atjaunot ce|us, no jauna iekopt artilērijas lādiņu un mīnu sprādzienu izārdītos laukus¹. Mēs to visu godam paveicām, pat paspējām krietnu gabalu aizso|ot tālāk no tās vietas, kur atradāmies kara priekšvakarā. Vai šo milzīgo smagumu uz saviem pleciem spētu panest paaudze, kas meklētu vieglas dienas? Gribētos, lai mūsu jaunā maiņa to vienmēr atcerētos un pati kļūtu vēl stiprāka, nekā bijām mēs ...

Edgars Kauliņš runā klusi, mierīgi, nesteidzīgi, gandrīz aiz katra teikuma apstādamies, katru nākamo vārdu apdomādams. Tā parasti cilvēks sarunājas pats ar sevi, ar savu sirdsapziņu, domās pārstaigādams aizvadīto dzīvi, kavēdamies pie krustceļiem, pārbaudīdams, vai pats vienmēr izvēlējies un gājis pareizāko taku, vai viņam ir tiesības citus pamācīt. Rakstot grāmatu «Kad migla krīt...», man daudzas reizes vajadzēja pārcilāt Edgara Kauliņa dzīvi, un vienmēr esmu nācis pie vienas un tās pašas atziņas: Edgars Kauliņš krustceļos nekad nav meklējis uzrakstu, kas norādītu, kur atrodamas vieglās dienas. Edgaram Kauliņam bija tikai nepilni sešpadsmit gadi, kad viņš 1919. gadā brīvprātīgi iestājās Sarkanajā Armijā un sāka cīnīties pilsoņkara frontēs¹⁷²¹⁷³. Arī Lielā Tēvijas kara sākumā viņš atkal brīvprātīgi stājās Sarkanās Armijas ierindā, lai Padomju zemi aizstāvētu pret fašistiskajiem iebrucējiem.

Ar kaujām viņš nostaigāja visu garo cīņu ce|u no Maskavas pievārtes līdz Kurzemes katlam, kur piedzīvoja lielās uzvaras dienu — hitleriskās Vācijas bezierunu kapitulāciju¹. Vieglas dienas viņš nemeklēja arī pēc demobilizācijas. Partija viņu sūtīja darbā uz laukiem par pagasta partorgu¹⁷⁴¹⁷⁵. Tādus pienākumus Edgars Kauliņš agrāk nekad nebija veicis, turklāt apstākli bija grūti — zeme izpostīta, visur trūka lauksaimniecības inventāra, cilvēki neticīgi raudzījās nākotnē. Edgars Kauliņš bez ierunām dodas uz Lielvārdi, kur viņš, kā pats vēlāk saka, atrod savu otro dzimteni. 1948. gada vasarā, kad lielvārdieši dibina kolhozu «Lāčplēsis», viņi par tā priekšsēdētāju ievēlē Edgaru Kauliņu. Jauno kolhoznieku uzticību viņš izpelnījies, strādājot par partorgu. Bet Edgaram Kauliņam tas atkal ir maz pazīstams, atbildīgs darba lauks. Ir tikai viena izeja — strādājot likt pamatus kolhoza turpmākajam uzplaukumam un reizē apgūt visas nepieciešamās zināšanas, kas vajadzīgas tāda kolhoza vadīšanai. Tas prasa no cilvēka daudz, taču Edgars Kauliņš spēkus nekad nav taupījis. Daugavas labajā krastā blakus Lielvārdes pilsētciematam tagad kā zaļoksnējs ozols kuplo viens no Padomju Latvijas spēcīgākajiem kolhoziem, pie kura karoga mirdz Ļeņina ordenis. Tas ir «Lāčplēsis», ko jau ilgus gadus vada gudrs, zinošs saimnieks — Edgars Kauliņš.

— Redzi, kā iznāca, — parunājos ar jauno cilvēku un aizdomājos par visas mūsu paaudzes likteni. Laiks tomēr doties uz mājām, — manas domas pārtrauc Edgars Kauliņš, lēni pieceldamies no krēsla.

Vasaras vakari ir gari. Kad mēs izejam no kolhoza kantora, saule jau norietējusi, bet ārā vēl gaišs. Mēs so|ojam pa auglīgos dārzos iegrimušu taku, kas ved gar pirmajām «Lāčplēša» ciematā celtajām mājām. Tās

būvējuši ļaudis, kas ticēja kolhoza nākotnei. Te atrodas arī priekšsēdētāja māja.

Edgars Kauliņš liek smagnēju darba cilvēka soli. Pagalmos |audis viņu sveicina un ar cieņu noraugās viņa nosvērtajā gaitā. Iet zemes saimnieks.

gurdens — усталый novakare — предвечерняя

пора

spriegs — напряжённый ierasts — обычный atbīdīt (atbīda) sāņus — отодвинуть в сторону apmeklētājs — посетитель slieksnis — порог apmaksa — оплата aizsmacis — охрипший garoza — корка

darīšana — дело

nav vienalga — не безразлично

pieklājīgi — вежливо pe|ņa — заработок sūrs — тяжёлый

uzspiest (uzspieda) — навязать

postošs — разрушительный

drupas — руины priekšvakarā — накануне

sirdsapziņa — совесть atziņa — вывод, заключение

krustceļos — на распутье brīvprātīgi — добровольно ierindā — в строй iebrucējs — захватчик uzplaukums — расцвет zaļoksnējs — здоровый smagnējs — тяжёлый nosvērta gaita — ровный шаг

Ja es apzinos, ka zinu maz, es panākšu to, ka zināšu vairāk.

V. /. Ļeņins

Bez izglītības kā bez acu.

Mācīties nekad nav par vēlu.

Jo dzīvo, jo mācies.

Latviešu tautas parunas

Pasauli apgaismo saule, bet cilvēku — zināšanas.

Zināšanas jaunībā — tā ir gudrība vecumā.

Krievu tautas parunas

Zināšanas — labākais pavadonis tālā ce|ā.

Indiešu paruna

Nekad nedomājiet, ka jūs jau visu zināt.

Ne soli tālāk, pirms nav apgūts iepriekšējais.

I. Pavlovs, krievu zinātnieks

Atkārtošana — zināšanu māte.

Seno romiešu paruna

Jo cilvēks izglītotāks, jo noderīgāks savai tēvzemei.

A. Gribojedovs, krievu rakstnieks

apzināties (apzinos) сознавать

izglītība — образование gudrība — мудрость vecums — старость

pavadonis — спутник iepriekšējais — предыдущий

izglītots — образованный noderīgs — полезный

9 — Baltais dzintars

Voldemārs Branks

Prozaiķis Voldemārs Branks dzimis 1897. gada 9. februārī Alūksnē strādnieku ģimenē. Viņš ir viens no latviešu vecās paaudzes rakstniekiem. Pēc Oktobra revolūcijas V. Branks Sarkanajā Armijā cīnās pret baltgvardiem. V. Branka dzīve ir strādnieka ceļš uz literatūru: viņš daudz mācās pašmācības ce|ā. 1928. gadā iznāk dzejoļu krājums «Zelta važas», kurā autors vēršas pret kara šausmām. Savos darbos V. Branks atspoguļo pirmā pasaules kara notikumus: «Gājiens pret nāvi»,. «Kauju negaisos». Lielā Tēvijas kara laika zēnu varonība atspoguļota stāstā bērniem «Partizāna mazie draugi» (1948). Zēnu varoņdarbi 1905. gada revolūcijā parādīti stāstos «Kara cepure» (1958) un «Kaujinieka dēls» (1962).

Stāsts bērniem «Slēpnī pie upes» (1970) veltīts ukraiņu zēna un latviešu strēlnieka draudzībai pilsoņkara laikā Taurijas stepē.

V. Branka darbu varoņi ir nabadzīgi zēni un varonīgie strēlnieki, kas cīnās par gaišāku un laimīgāku nākotni.

Rakstnieks miris 1973. gadā.

pašmācības ceļā — путём važas — цепи самообразования

Andrejs Dripe

Andrejs Dripe ir pazīstams latviešu prozaiķis un • dramaturgs. Dzimis 1929. gada 9. jūnijā Rīgā kalpotāju ģimenē. 1964. gadā viņš neklātienē beidz LVU ģeogrāfijas fakultāti, piedalās vairākās zinātniskās ekspedīcijās Kaukāzā, Altajā, Rietumsibīrijā, Urālos un Vidusāzijā. Rakstniecībai A. Dripc pievēršas 1954. gadā un kjūst pazīstams vispirms kā bērnu rakstnieks. Stāstā «Mežciema puikas» autors parāda mums mežsarga dēlu pārdzīvojumus, bet stāstā «Četri ceturkšņi» attēloti kādas lauku skolas piektās klases skolēni. Abi stāsti tulkoti krievu valodā. Konkursā godalgotajā stāstā «Pār laukiem vēl migla» A. Dripe parāda lauku komjauniešu cīņu pret bandītiem 1947. gadā, viņu veiksmes un grūtības. Plaši pazīstams ir A. Dripes romāns «Pēdējā barjera», kurā tiek risinātas sarežģītas audzināšanas problēmas. Romāns dramatizēts, un to izrāda Akadēmiskajā Raiņa Dailes teātrī. Interesanti ir A. Dripes un viņa divu dēlu piedzīvojumi un vērojumi Kamčatkā, kas apkopoti grāmatā «Brīnumu meklējot».

pārdzīvojumi — пережи- «Brīnumu meklējot» — вания «В поисках чуда»

ceturksnis — четверть

Roberts Eidemanis

Vīrišķības un maiguma, cīņas un jauncelsmcs dzejnieks Roberts Eidemanis dzimis Lejasciemā skolotāja ģimenē 1895. gadā. Viņa tēvs piedalījās 1905. gada revolūcijā, un viņš dod ierosmi dēla revolucionārajām gaitām, pamodina zēnā interesi par literatūru. Piecpadsmit gadu vecumā iznāk R. Eidemaņa pirmais dzejoju krājums. Roberts Eidemanis kjūst par boļševiku partijas biedru, bet pilsoņkara laikā viņš izvirzās izcilāko komandieru vidū. Plecu pie pleca Eidemanis cīnās ar ievērojamo karavadoni M. Frunzi. Kauju gaitās dzimst viņu draudzība un savstarpējā cieņa. Pēc pilsoņkara Eidemanis ir Sibīrijas kara apgabala komandieris, M. Frunzes Kara akadēmijas priekšnieks, Revolucionārās kara padomes loceklis. Viņš ir cīnītājs kā dzīvē, tā literatūrā. R. Eidemaņa varoņi ir stipras gribas cilvēki, kuru raksturus veidojusi pagrīdes cīņa un cara cietumi. Pienākums pret revolūciju viņiem augstāks par visu. Tāds ir arī stāstā «Divkauja* notēlotais komandieris — latviešu sarkanais strēlnieks Pēteris Gaigals.

Roberta Eidemaņa dzejoju krājumos «Zeme un maize smaržo», «Ejam tālāk uzbrukumā» un «Ar paceltu galvu» runā bijušais kaujinieks, padomju cilvēks, kas darbā ce| sociālismu. Dzejnieks miris 1937. gadā.

maigums — нежность ierosme — побуждение kara apgabals — военный округ

kara padome — военный совет

pagrīdes cīņa — подпольная борьба

cietums — тюрьма

Ilze Indrāne

Skaisti ir Vidzemes augstienes dienvidi, kur krēslā pie ezeriem nāk dzert aļņi un «egles, uz pirkstgaliem pacēlušās, ieklausās klusumā». Šeit Ilze Indrāne meklē un atrod vārdus saviem darbiem, te viņa izaug par rakstnieci.

I. Indrāne dzimusi 1927. gada 23. aprīlī Madonas apriņķa Lazdonas pagastā kalpu ģimenē, mācījusies Madonas vidusskolā, studējusi Rīgas Pedagoģiskā institūta neklātienes nodaļā latviešu valodu un literatūru un strādājusi par skolotāju Madonas rajona skolās. Jau pirmā stāstu grāmata «Dzirkstis» (1959) iegūst lasītāju atzinību, bet Latvijas PSR Valsts prēmiju rakstniece

saņem par romānu «Lazdu laipa» (1963), kas jaunatnei kļūst par vienu no mīļākajām grāmatām. Tas ir romāns par skolēnu dzīvi, mācībām, cerībām, par savstarpēju cieņu citam pret citu, jaunības romantiku. Ar kvēlu mīlestību, lielu cieņu pret cilvēku un naidu pret visu slikto ir rakstīts arī viņas nākamais romāns «Cepure ar kastaņiem» (1966). Ilzes Indrānes darbu galvenie varoņi ir mūsdienu jaunieši — spēcīgi un godīgi, uzticīgi Dzimtenei.

alnis — лось

uz pirkstgaliem pacēlušās — встав на цыпочки

kalpu ģimenē — в батрацкой семье

«Dzirkstis» — «Искры» «Lazdu laipa» —«Зыбкие мостки»

Skaidrīte Kaldupe

Dzejniece un prozaiķe Skaidrīte Kaldupe dzimusi 1922. gada 24. februārī Jūrmalā, Mellužos, krāsotāja ģimenē. Viņa mācās Mellužu pamatskolā, pēc tam turpina mācības Alūksnes un Jūrmalas vidusskolā. Mācības pārtrauc Lielais Tēvijas karš. Pēc vācu fašistu kapitulācijas Skaidrīte Kaldupe strādā Alūksnes vidusskolā par skolotāju. 1951. gadā dzejniece beidz LVU Filoloģijas fakultāti. Kādu laiku viņa strādā par zinātnisko līdzstrādnieci Zinātņu akadēmijas Raiņa Valsts literatūras muzejā. Dzejoļi periodikā parādās ar 1952. gadu. Dzejniece savā pirmajā grāmatā «Jūras tuvums» (1958) izsaka alkas pēc plašuma, lieluma un skaistuma, augšanas nemieru. Krājumā «Grieze sauc» (1961) autore atceras kritušos varoņus, runā par dabu un darba vērtību. Tā ir vasarīga dzimtenes mīlestības dziesma. Grāmatā «Gaismas audēja» (1963) dzejniece attēlo kara šausmas, vairāki dzejoļi veltīti Pļaviņu HES celtniekiem. Krājumā «Zaļās gatves» (1965) risināta celtniecības tēma, rakstīts par mūsu brālīgo Ukrainas republiku. Dzejniece labi pazīst lauku dzīvi, viņa apdzied dabas krāšņumu, darba cilvēka gaitas. Skaidrītes Kaldupes dzejas un prozas valoda ir emocionāla, skanīga. Tāpēc komponists Aldonis Kalniņš komponējis daudz dziesmu ar dzejnieces vārsmām. Plaši pazīstamas ir viņas literāro pasaku grāmatas «Piejūras dārzi» (1968), «Griezes bērns» (1970). Tā ir liriska proza par pagātni un šodienu, par cilvēku sadzīvi. Interesantas, pārdomām bagātas ir Skaidrītes Kaldupes «Ziemeļzemes pasakas».

krāsotājs — маляр nemiers — беспокойство,

zinātniskā līdzstrādnie- тревога

ce — научный сотрудник «Grieze sauc» — «Ko-alkas — жажда p остель зовёт»

gatve — аллея

Zigmunds Skujiņš

Iemīļotais jaunatnes rakstnieks Zigmunds Skujiņš dzimis 1926. gada 25. decembrī Rīgā, I|ģuciemā, strādnieku ģimenē. 1940. gadā žurnālā «Pionieris» parādās nākošā rakstnieka pirmie mēģinājumi literatūrā un zīmēšanā. Viņš ir viens no pirmajiem Padomju Latvijas pionieriem, kas mūsu republikas jaunatnes delegācijas sastāvā dodas uz Maskavu. Vācu fašistu okupācijas laikā Z. Skujiņš kādu laiku mācās Industriālajā politehnikumā. Viņš pazīst cilvēkus, kas darbojas pagrīdē, un palīdz tiem. Pēckara periodā Z. Skujiņš mācās J. Rozentāla mākslas vidusskolā un Raiņa vakara vidusskolā. Pēc tam vienpadsmit gadus strādā par literāro līdzstrādnieku laikrakstā «Padomju Jaunatne». Lielu popularitāti Z. Skujiņš iegūst ar romānu «Ko-lumba mazdēli» (1961), kas ir optimistisks stāsts par mūsu rūpnīcu jaunajiem strādniekiem. Viņi strādā pie

darbgaldiem, meklē labākus darba paņēmienus, izstrādā un ievieš racionalizācijas priekšlikumus. Sie jaunieši negrib atpalikt no dzīves, viņi darbā saskata dzīves jēgu, grib dzīvot īstu, skaistu dzīvi. Romāns «Kolumba mazdēli» apbalvots ar Latvijas PSR Valsts prēmiju. Z. Skujiņš sarakstījis arī romānus «Fornarīna», «Sudrabotie mākoņi», «Vīrietis labākajos gados», stāstu un tēlojumu grāmatu «Varavīksne» u. c. Rakstnieks ir arī vairāku kinoscenāriju autors, kā «Šķēps un roze», «Tauriņdeja» u. c. 1973. gadā Z. Skujiņam piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums.

jaunatnes delegācijās sastāvā — в составе молодёжной делегации

pagrīde — подполье darba paņēmieni — приёмы (методы) работы

ieviest (ievieš) — внедрять

dzīves jēga — смысл

жизни

Velta Spare

Jūs visi atceraties stāstu «Ābols», kurā atainots patiess notikums pēc Lielā Tēvijas kara. Mazs ukraiņu zēns Saško veselu .gadu gaida tēvu atgriežamies no frontes un tēvam domāto ābolu uzdāvina rakstniecei Veltai Spārei — toreizējai frontes feldšerei.

Velta Spāre dzimusi 1922. gada 5. aprīlī Cēsu apriņķī rentnieku ģimenē. 1940. gada jūlijā viņa iestājas komjaunatnē un strādā par pionieru vadītāju. Lielā Tēvijas kara laikā viņa pabeidz Tirļanu medicīnas māsu skolu Baškīrijā un brīvprātīgi dodas uz fronti. Savus vērojumus un iespaidus kara laikā Velta Spāre apraksta romānā «Tirleānas meitenes» (1968). Romāna raksturīgākā iezīme ir ticība cilvēkam, visam labajam un skaistajam, kas viņā mīt. Neatlaidīgā, pašaizliedzīgā

darbā Dzimtenes labā cilvēks gūst lielāko gandarījumu. Pēc Lielā Tēvijas kara Velta Spāre darbojas kā žurnāliste. 1959. gadā iznāk viņas pirmais stāstu krājums «Piencnītc», kurā autore vēršas pret vienaldzību un egoismu, aizstāv dziļas un patiesas cilvēku attiecības. Piebalgas stāstu cikls «Zilā roze» attēlo jaunas meitenes izveidošanos par cīnītāju — padomju cilvēku. Velta Spārc darbojas arī kā tulkotāja.

rentnieks — арендатор vērojumi — наблюдения iespaidi — впечатления neatlaidība — настойчи

вость

pašaizliedzība — самоотверженность

gandarījums — удовлетворение

Andrejs Upīts

Latvijas PSR Tautas rakstnieks Andrejs Upīts dzimis 1877. gada 4. decembrī Skrīveru pagastā rentnieka ģimenē. Vispirms viņš mācās vietējā pagastskolā, tad pašmācībā sagatavojas eksāmeniem un iegūst skolotāja tiesības. Pagājušā gadsimta beigās parādās pirmie A. Upīša stāsti. Jaunais rakstnieks daudz lasa, mācās no labākajiem krievu un citu tautu rakstniekiem un dzejniekiem. Smagi A. Upīts pārdzīvo 1905. gada revolūcijas sakāvi. To viņš spilgti parāda «Robežnieku» cikla romānos. Kopš 1908. gada A. Upīša dzīve saistās tikai ar rakstniecību. Viņš piedalās laikrakstu «Jaunā Dienas Lapa», «Jaunais Vārds», žurnālu «Izglītība» un «Domas» redakciju darbā. Pirmā pasaules kara laikā strādā par Daugavas pārcēlāju. Karš vēlāk viņu aizved uz Valku, Baku, Ikšķili. 1917. gada Februāra revolūciju A. Upīts sagaida Rīgā un aktīvi iekļaujas partijas un padomju darbā. Viņu uzņem Komunistiskajā partijā» ievēlē Rīgas Strādnieku deputātu padomē un tās izpildu komitejā un Vidzemes bezzemnieku padomē. A. Upīts pārzina laikrakstu «Cīņa» un «Laukstrādnieku Cīņa» apskatu nodaļu, organizē strādnieku teātri. Pēc vairākiem vācu okupācijas laikā cietumā pavadītiem mēnešiem A. Upīts dzīvo Skrīveros, bet, kad Latvijā nodibinās padomju vara, viņš 1919. gadā atkal atgriežas Rīgā, kur kā Padomju Latvijas Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītājs organizē kultūras dzīvi,, teātru, augstskolu un muzeju darbu, kā arī grāmatu* izdošanu. Viņu ievēlē par Latvijas Centrālās izpildu komitejas locekļa kandidātu. Kad atkāpjas padomju karaspēks, A. Upīts 1919. gada maijā evakuējas uz. Rēzekni un Maskavu. 1920. gada pavasarī viņš atgriežas Latvijā, bet tūlīt tiek apcietināts. Pēc neilga laika A. Upīti atbrīvo, tad arestē atkal. No cietuma rakstnieks, iznāk augustā — pēc amnestijas. No 1920. līdz 1940. gadam A. Upīts strādā Rīgā un Skrīveros kā profesionāls rakstnieks. 1941. gadā viņu ievēlē par Latvijas. PSR Augstākās Padomes deputātu. Kā LPSR Rakstnieku un Žurnālu arodbiedrības priekšsēdētājs A. Upīts-organizē jauno Rakstnieku savienību, ir tās biedrs kopš. 1940. gada. 1941. gadā viņu ievēlē par Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāju, viņš vada Raiņa fondu,, rediģē žurnālu «Karogs».

Lielā Tēvijas kara laikā A. Upīts dzīvo netālu no Kirovas klusajā Kstiņinas sādžā. Viņš vada laikraksta «Cīņa» literāro daļu, raksta uzsaukumus radiopārraidēm un informācijas birojiem. 1943. gadā A. Upītim piešķir Latvijas PSR Tautas rakstnieka goda nosaukumu. Kstiņinā tiek uzrakstīts romāns «Zaļā zeme», par ko A. Upīts kā pirmais no latviešu rakstniekiem saņem PSRS Valsts prēmiju. Grāmatas darbība notiek pagājušā gadsimta 80.—90. gados. Tajā stāstīts par vienas lauku mājas lielsaimniekiem, viņu gājējiem un kaimiņiem. Rakstnieks atklāj sociālās pretrunas, bagātnieku patvaļu un kalpu šķiriskās apziņas mošanos. Romāns tulkots daudzu tautu valodās. «Zaļās zemes»-turpinājums ir kultūrvēsturiskais romāns «Plaisa mākoņos», kurā atspoguļota strādnieku dzīve 19. gs. beigās. Tas vēstī par proletariāta uznākšanu uz vēstures skatuves, notikumus aizvadot līdz tā sauktajam Džutas •dumpim. Epopejā darbojas tādas vēsturiskas personas kā Rainis, Veidenbaums, Aspazija u. c. Romāns uzrakstīts pēckara gados. 1944. gada rudenī atgriezies Rīgā, Upīts noorganizē LVU Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras noda|u. 1945. gadā A. Upītim piešķir filoloģijas zinātņu doktora grādu un profesora •nosaukumu, bet 1967. gadā viņam piešķir Sociālistiskā Darba Varoņa nosaukumu. A. Upīts ir arī izcils literatūras zinātnieks. Rakstnieks miris 1970. gadā.

Izcilais vārda meistars sarakstījis daudz noveļu, Jugu, rakstījis arī dzejoļus. Daudzus savus stāstus A. Upīts veltījis bērniem un jaunatnei. Bērniem veltīti krājumi «Tāli ceļi», «Ūdeņos», «Jaunā dzērve», «Minces piedzīvojumi», «Gliemeža ceļojums», garie stāsti «Pa Lauča pēdām», «Sūnu ciema zēni». Rakstnieks šajos darbos aicina mazos lasītājus būt drosmīgiem un darbīgiem, mīlēt savus vecākus, Dzimteni, palīdzēt cits citam, saudzēt dzīvniekus un dabu. Daudzi no minētajiem krājumiem un stāstiem tulkoti krievu valodā.

A. Upīša vārdā nosaukta iela Rīgā, Valsts Akadēmiskais drāmas teātris un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūts.

.pagastskola — волостная школа

pašmācībā — самостоя

тельно

tiesības — права

sakāve — поражение

.pārcēlājs — перевозчик bezzemnieks — безземель

ный крестьянин valde — правление •uzsaukums — воззвание

gājējs — батрак

sociālās pretrunas — социальные противоречия

patvaļa — произвол šķiriskās apziņas moša-nās — пробуждение классового сознания

«Plaisa mākoņos» — «Просвет в тучах»

dumpis — мятеж

Vija Upmale

Prozaiķe Vija Upmale dzimusi 1932. gada 14. oktobrī Valkas rajona Erģemes ciema Upmajos zemnieku ģimenē. Viņa mācījusies Erģemes—Turnas skolā, Valkas vidusskolā, pēc tam Cēsu Skolotāju institūtā, neklātienē pabeigusi LVU Filoloģijas fakultāti.

1954. gadā Vija Upmale sāk strādāt Olaines vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. 1974. gadā viņu uzņem Rakstnieku savienībā.

V. Upmales pirmais stāsts iespiests 1961. gadā laikrakstā «Padomju Jaunatne». Visas viņas grāmatas adresētas bērniem.

Bērnu un jaunatnes literatūras konkursā prēmiju eegūst stāsts par divu zēnu piedzīvojumiem «Mazais Muks» (1968).

Stāstā «Brigas un kapteiņi» (1971) rakstniece izmantojusi savas bērnības atmiņas — attēlo pēckara laiku.

īso stāstu krājumā «Mans pasta balodis» (1972) parādīta un vērtēta bērnu attieksme pret dabu un dzīvniekiem.

Raibi notikumi zēnu vasarā laukos veido stāsta «Jautrās nedienas» (1973) sižetu.

iespiests — напечатай pēckara laiks — после-adresēts — адресованный военное время

Ojārs Vācietis

Ojārs Vācietis dzimis 1933. gada 13. novembrī Valkas apriņķa Trapenes pagasta Dumpjos kalpu ģimenē. Viņš mācās Trapenes pamatskolā, tad Gaujienas vidusskolā, kur viens no pirmajiem iestājas komjaunatnē un veic skolas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāra pienākumus. Vēlāk O. Vācietis studē Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Jau skolas gados viņu savaldzina dzeja. 1956. gadā iznāk jaunā autora pirmais dzejo|u krājums «Tālu ceļu vējš», kas pauž jaunības trauksmi un nemieru. Daļa krājumā ievietoto dzejoļu uzrakstīti vēstuļu formā. Tam seko-krājums «Ugunīs», kurā dzejnieks atspoguļo padomju cilvēku sabiedrisko aktivitāti, darbību, nosoda vienaldzību. Dzejoļu krājumā «Krāces apiet nav laika»-(1960) Ojārs Vācietis pilnā balsī runā par komunismu, jauno paaudzi, vēršas pret mietpilsoņiem, baltročiem, cildina godīgu, pašaizliedzīgu darbu. Te pazib dzejnieka iespaidi no ceļojuma pa Sibīriju. Vācietis sarakstījis arī garo stāstu «Tās dienas acīm». Kopš 1966. gada viņš ir PSKP biedrs. Par dzejoļu grāmatu «Elpa» autors saņem Latvijas PSR Valsts prēmiju. Bet 1977. gadā viņam piešķirts Latvijas PSR Tautas dzejnieka goda nosaukums.

O. Vācieša dzeja ir kaujinieciska, aktuāla. O. Vācietis raksta arī bērniem: krājumi «Dziesmas par ...» (veltīts zēnu ikdienai un fantāzijai), «Punktiņš, punktiņš, komatiņš». Viņš veidojis scenāriju dokumentālajai filmai par Latvijas komjaunatni «Nemierīgās sirdis». 0. Vācieša darbi tulkoti daudzu tautu valodās.

kalpu ģimenē — в батрац- mietpilsonis — мещанин кой семье «Elpa» — «Дыхание»

krāces — пороги kaujiniecisks — боевой

apiet — обойти

Imants Ziedonis

Jūras mala. Te dzīvo stipri un drosmīgi ļaudis. Jūras malā — Slokas Ragaciema Birutās 1933. gada 3. maijā sācies Latvijas PSR Tautas dzejnieka, Komjaunatnes prēmijas laureāta Imanta Ziedoņa dzīves ceļš. Imants Ziedonis vispirms mācās Lapmežciema pamatskolā, tad Tukuma 1. vidusskolā, pēc tam neklātienē beidz LVU. 1961. gadā nāk klajā viņa pirmais dzejoju krājums «Zemes un sapņu smilts», tad dzejoju krājums •«Sirds dinamīts». Tam seko liriskais ceļojuma apraksts «Dzejnieka dienasgrāmata», dzejoļu grāmatas «Motocikls», «Es ieeju sevī», apraksts prozā «Kurzemīte» •divās da|ās, «Epifānijas» divās dajās u. c.

Pēc ceļojuma pa Tadžikiju Imants Ziedonis un ukraiņu dzejnieks Vitālijs Korotičs uzraksta un fotogrāfs Kjunārs Janaitis ilustrē grāmatu «Perpendikulārā karote» (1972). Bērniem adresētas «Krāsainās pasakas» (1973). Imanta Ziedoņa dzeja un proza stāsta par •darbu un tā darītājiem. Skaistums nav jāmeklē tikai «plaukstošos ziedos», skaistums vispirms «izsūrst rokās un tikai tad sirdī ienāk». Arī varonību var atrast •tepat ikdienas darbā. Darbs — tas ir cilvēka sāpes un prieks. Katram jāatrod sava vieta dzīvē, jākaj sava laime. Alkas pēc patiesā, skaidrā, stiprā un godīgā — tas liek iedegties dzejnieka sirdij.

Par «Kurzemīti» 1976. gadā Imants Ziedonis saņem Valsts prēmiju.

1977. gadā Imantam Ziedonim piešķirts Latvijas PSR Tautas dzejnieka goda nosaukums.

sūrstēt — ныть, жечь дневная работа

ākdienas darbs — повсе-

Kas jūrā iemests, tas trīskāršojas

J. Indrāne

1. Baltais dzintars. Pēc /. Indrānes.......

2. Pa Sprīdīša takām. Pēc A. Ķirškalnes......

3. Zā|u nasta mugurā. Pēc /. Indrānes......

4. Tiešs trāpījums. Pēc V. Upmales.......

5. Papagailis, poga un slaloms. Pēc V. Upmales ....

6. Brīnumu meklējot. Pēc A. Dripes.......

7. Vai tu to zini? . ..........

Ar zobenu saule lēca ...

1. Remtes pils deg. Pēc A. Gulbja .......

2. Austra un brālītis. Pēc A. Upiša.......

3. Pirmais Maijs. Z. Purvs ...........

4. Slēpnī pie upes. Pēc V. Branka........

5. Divkauja. Pēc R. Eidemaņa........

6. Tirleānas meitenes. Pēc V. Spāres.......

7. Izvēle. Pēc E. Lukjanska.........

8. Zilā roze. Pēc V. Spāres .........

Darbs dara darītāju

Latviešu tautas pa

1. Dzimšanas dienā. 0. Vācietis ........

2. Puķu valstībā. Pēc S. Vieses........

3. Bumbieru birztala. Pēc R. Akera . ... .. .

4. Tērvetes priedes. Pēc S. Kaldupes . _w.....

5. Pic Piltenes novadpētniekiem. Pēc /. Ziedoņa .

6. Kolumba mazdēli. Pēc Z. Skujiņa.....

7. Putni, kas nepagurst. A. Krūklis.....

8. Zemes saimnieks. Pēc P. Bauģa.....

9. Atziņas............

Īsi par rakstniekiem.........

/

БЕЛЫП ЯНТАРЬ

Составили Антонина Яновна Еча и Павелс Янович Лкспнньш

Издательство «Звайгзнe» Рига 1979

На латышском языке

Художник Роман Янович Тнлберг

BALTAIS DZINTARS

Sastādījuši Ječa Antonina un Liepiņš Pāvels

I izdevums

Vāku zīm. R. Tilbergs. Redaktore V. Sproģc. Māksi, redaktore Л. Meiere. Tehn. redaktore B. Briedē. Korektore /. Liberte.

ИБ № 1157

Nodota salikšanai 27.09.78. Parakstīta iespiešanai 29.05.79. Formāts 84X108711. Tipogr. papīrs № I. Literatūras garnitūra. -Augstspiedums. 4.5 fiz. iespiedi., 8,37 uzsk. iespiedi., 6,55 iz-devn. 1. Metiens 15 000 eks. Pasūt. Nr. 2601-D. Cena 20 kap. Izdevniecība «Zvaigzne». 226261, Rīgā-PDP. Gorkija ielā 105. Izdevn. Nr. 4810-KS-I34. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu ko-.mitējas tipogrāfijā «Cīņa». 226424, Rīgā-PDP, Blaumaņa ielā 38/40.

no saullēkta līdz saulrietam — от восхода до заката солнца

pastiepj plaukstu pretī agrīnam nācējam — протягивает ладонь к раннему встречному

parausta plecus — пожал плечами

stāv, plaukstu izstiepis — стоит, протянув ладонь

Tikai caurumiņi jāizurbj. — Только дырочки надо просверлить.

sešām kārtām ap kaklu — шесть раз вокруг шеи

Kas jūrā iemests, tas trīskāršojas. — То, что брошено в море, утраивается.

gaumīgi veidota plāksne — доска, сделанная со вкусом

meža ainavu parku — парк лесного пейзажа

zā|u dienas ceļotāji — путешественники дня трав

bluķītis plītspriekšā — колода перед плитой

zāļu nastiņu sienmalī — ворох трав у стены

paeg|a spieķis — палка из можжевельника

piparmētru sauja — горсть перечной мяты

vērmeļu žūksnītis — пучок полыни

spēlēji paslēpes — ты играла в прятки

kā šodienai piedienētos — как сегодняшнему дню подобало бы

līdz stirnu pļavai — до луга, где пасутся косули

Jaunība baltā sagšā aizlīgo man garām. — Молодость в белом шерстяном покрывале проходит мимо меня.

galva noreiba — закружилась голова

nemaz neesmu baidījies — совсем не боялся

Tam ir noskrūvēts viss, kas vien noskrūvējams. — У пего отвинчено всё, что только можно отвинтить.

gandrīz kūleni apmetu līdzi — чуть не перекувырнулся

sviedrus slaucīdams — вытирая пот

Nepielec dzirkstele. — Не подаётся искра.

ceļu skatienu augstāk — поднимаю глаза выше

Ko tu āksties! — Чего дурачишься!

gar sāniem nošūtas dzeltenas strīpas — по бокам нашиты жёлтые полосы

pieci ripuļi — пять кружков

plātu rokas — развожу руками

sitīsim tikai vārtos — будем бить только по воротам

iešūpo kāju — раскачивает ногу

aiziet stāvus gaisā — уходит прямо в небо

pašķīst uz visām pusēm — разлетаются во все стороны

gāžu no visa spēka — бью изо всей силы

kauliņi nokrakšķ — кости трещат

saķēris kāju — схватив ногу

* nav sajucis prātā — не сошёл с ума

rāpdamies uz bēniņiem — взбираясь на чердак

liktenīgo triecienu — роковой удар

samiedzis acis — сощурив глаза

Sasodīts, vai tikai nešķindēja stikli? — Чёрт возьми, не звенели ли стёкла?

pabakstu ar pirkstu — тыкаю пальцем

No pirtiņas melnajiem dziļumiem uz augšu klukstēdams lec kaut kas balts. — Из чёрной глубины бани, кудахтая, взлетает что-то белое.

piepūtusies, izspūrusi kā ragana metas mums virsū — надувшись, растрёпанная, словно ведьма, бросается на нас

čiepstēdami šaudās cāļi — пища мечутся цыплята

lai neizsprūk laukā — чтобы не вырвались на улицу

izšmauc pa durvīm — шмыгнул в дверь

rādīdams saknābātās rokas — показывая исклёванные руки

piedevām vēl rūcu un klabinu zobus — вдобавок ещё рычу и стучу зубами

2 — Baltais dzintars IT

ar vēl lielāku niknumu metas man virsū — с ещё большей яростью бросается на меня

tāds ķērkstiens — такое клохтанье

ir noslēdzies nelādzīgi — кончился плохо

jānoņem mērs — надо снять мерку

ar diedziņā iemestiem mezgliem — с ниточками, на которых узлами сделаны отметки

iegūlusies dienvidū — заснула после обеда

staipa kā gumiju — растягивает как резину

salūko stikla griežamo — находит стеклорежущий инструмент

cik smagi kļuvuši — какими тяжёлыми стали

nāks gaismā mūsu nedarbi — обнаружатся наши проделки

uz notikuma vietu — на место происшествия

dadžu lapās — в листьях репейника

plušķains sunītis — лохматая собачка

slapjums sprakstēja uz visām pusēm — брызги летели во все стороны

sāniski sagriezies, nošņācās — отвернувшись, прошипел

Izspiegoji? — Пронюхала?

klēpja sunīši esot diezgan dumji — комнатные собачки, говорят, довольно глупые

’ siksna ar revolvera maksti — ремень с кобурой

viņu apstulbināja — его ошеломила

līču loču — зигзагообразно

diezin ko pierunās — бог знает что наговорит

aizelsusies — запыхавшись

satrakojās un kļuva krāčaina — разбушевалась н стала порожистой

no tilta apakšas izšāvās divas smailītes — из-под моста вылетели две байдарки

sagriezās kā skaidas — закружились, как щепки

ūdens mutuļoja vien — вода бурлила

briesmīgi staigns — ужасно топко

izkārpījās laukā — выкарабкалась

’ nometās rāpus — стала на четвереньки

bija pārvarējuši vēl kādus trīs grāvjus — преодолели ещё три канавы

mežonis vai jūras laupītājs — дикарь или морской разбойник

likt zvērēt — заставлять поклясться

nav pūlējies — не постарался

’ krākdama brāžas pār sēk|iem — с рёвом мчится через мели

trieca svinu virsū — пальнул свинцом

vilkšus velk pie sevis — влечёт к себе

izspļauj kopā ar šķidru dubļu šalti — выплёвывает вместе со струёй жидкой грязи

žuburoti ziemeļbrieža ragi — ветвистые рога северного оленя

bija devušies pie miera — легли спать

meta zīmes, lai ciešu klusu — подавал знак, чтобы я молчал

nerunā niekus — не болтай

vai dieniņ! — о боже!

pasta staļ]os aprūpē zirgus — в почтовых конюшнях ухаживает за лошадьми

par šo neģēlīgo darbu — за это подлое дело

ar ugunsdzēsēju šļūteni — с пожарным рукавом

uz putās nodzītiem zirgiem aujoja šurp — на взмыленных лошадях скакали сюда

ietupinās aiz restēm — посадят за решётку

krusas graudiem nobirusi — градинами усыпана

sasit rokas — всплёскивает руками

acis žilbst — слепит глаза

vējš aprimstas — ветер стихает

pagale izkritusi — полено выпало

no ādas lec laukā — лезет из кожи вой

stumda un grūsta — толкают

pulkā — вместе со всеми

ar ūdens paltīm — с лужами

mēģina spraukties atpakaļ — старается пробиться назад

cimdi samirkuši, nošjukuši — варежки промокли, сползли

Nemūžam! — Никогда!

kārām acīm — жадными глазами

kaut kas ir aizstājies saulei priekšā — кто-то заслонил солнце

iekritušas, laipnas acis — впалые, ласковые глаза

^e acis pārplūst asarām — глаза наполняются слезами

durvis neaiztaisījusi — не закрыв дверь

bijām nesaprašanā — мы были в недоумении

apdomīgi, kā ce|u taustīdams — осторожно, как бы прощупывая дорогу

bija samelojis — соврал

dzelzs sirds uztrauktos sitienus — взволнованное биение железного сердца

atšaudīdamies — отстреливаясь

kaut kur lejpus ceļgala smeldz — где-то ниже колена ноет

murgos nomocījies — измученный бредом

grūtākais jau ir cauri — самое трудное уже позади

lūpas sakniebtas — губы сжаты

biezās uzacis sarauktas kopā — густые брови сдвинуты

soļi švirkst — шаги шуршат

mēs sarunājamies vairāk ar zīmju palīdzību — мы объясняемся главным образом знаками

kā piebāzts ar pajūgiem — битком набит обозами

aptvērusi rokām bērnu — обняв ребёнка

asi attraucu — резко возразила я

es pūlos iztēloties — я стараюсь представит себе

šaustīt šausta — бичует

kā vienreiz viens — как таблица умножения

pieļauj neveiksmes varbūtību — допускает возможность не удачи

dzīvība briesmās — жизнь в опасности

uztraukti roku vicinādama — взволнованно взмахивая рукой

* cauri saules versmei — сквозь солнечный зной

nāca pretuzbrukumā — шли в контратаку

tiešā triecienā — прямым ударом

pussagrautas mājas pagrabu — погреб полуразрушенного дома

aiz gruvešu kaudzēm — за грудами развалин

kaut kā dīvaini apķēris ceļgalus — как-то странно обхвати» "колени

gaisu pāršķēla spēcīga ložmetēju kārta — воздух прорезала сильная пулемётная очередь

lai atgūtos — чтобы прийти в себя

pārkāpšu milzīgo aizu — переступлю огромное ущелье

šāviņš pāršķēlis uz pusēm — снаряд разорвал пополам

kā tekā melnās skudriņas — как снуют чёрные муравьи

cik zaļoksnējas atvases — какие здоровые побеги

Skatienam paveras izrobotu, nomelnējušu logu ambrazūras. — Перед глазами открываются амбразуры разбитых, почерневших окон.

saulē balto sirmo matu cekuls — на солнце белеет седой чуб

delnas smagi nogulstas uz lāpstas kāla — ладони тяжело ложатся па рукоятку лопаты

pa vaļas brīžiem — в свободное время

saules pielieto dienu — залитый солнцем день

nāvīgi ievainots — смертельно раненный

piecpadsmit gadi pagājuši kopš tās dienas — пятнадцать лет прошло с того дня

spēkus nežēlodami — не жалея сил

pie sarkani nokaitētas ēzes — у докрасна раскалённого горна

saulē sačokurojusies, vējos sazilējusi paegļa oga — сморщившаяся на солнце, посиневшая на ветрах можжевёловая ягода

māla zemes smarža novēdīja — повеяло запахом глинистой земли

prata lietā likt un godā turēt — умел употребить в дело и относиться к нему с уважением

kas vienā cēlienā noskrien deviņas jūdzes — одним махом пробегает девять миль '

izdzird tā kā kumeļus zviedzam — слышит как будто ржание коней

veļas velējamā vālīte — валёк

* tāda kā sakaitinātu runču šņākšana — как будто шипение разъярённых котов

kā magnēta stienītis tērauda skaidiņās — как магнитный брусок в стальных стружках

meklētāja gars, kas bērnos uzturams — дух искателя, который необходимо поддерживать в детях

var jaust tos enerģijas atplūdus un uzplūdus — можно увидеть эти отливы и приливы энергии

ar pašizglītību un kopā būšanu — с самообразованием и нахождением вместе

kopēja sabiedriska eglīte — общественная ёлка

apklāti sniegbaltiem autiem — покрыты белоснежными скатертями

dzird noklaudzam durvis, nodipam soļus — слншится стук дверей и шум шагов

kas bijis, tas izbijis — что было, то прошло

no jauna iekopt artilērijas lādiņu un mīnu sprādzienu izārdītos laukus — заново возделать поля, развороченные разрывами артиллерийских снарядов н мин

pilsoņkara frontēs — на фронтах гражданской войны

bezierunu kapitulācija — безоговорочная капитуляция

par pagasta partorgu — парторгом волости