Mirko Vuja�i�s

Ceļojosā cirka artisti

.

Arī es reiz biju mazs. Garkājains kā dzērve, kustīgs kā vilciņ�, tiepīgs kā ēzelis. Patiesību sakot, man ietiepības netrūkst arī tagad. Turklāt no viņām tālajām dienām manī saglabājusies patika ceļot.

Taka/kuru es esmu nostaigājis, būtu varējusi apjozt visu zemeslodi. Turpat vai visu savu bērnību esmu pavadījis uz riteņiem. Bet par to jau nav jābrīnās. Man ta�u nebija māju. Un vispār nekā nebija: ne vecāku, ne tuvinieku, ne kārtīgu drēbju. Tikai noskrandis mai�elis plecos un lielā, siltā saule pie skaidrajām debesīm.

Līdzko rītos tā pakāpjas kalnā, es tūdaļ, pagalam pārsalis, izrau�os no siena gubas ceļmalā, sadabūju piemērotu vietiņu, izklāju audekla tarbu, izstiepjos uz tās visā augumā un ļaujos saulītes siltajiem glāstiem. Guļu savā nodabā un sapņoju.

Sīs laikam gan ir manas bērnības spilgtākās atmiņas. Vēl atceros, kā es rokām �ķēru� mēnesi. Bija nakts. Es gulēju kādā būcenītī uz salmiem un, ieurbies acīm mēnesī, cik spēka, pūlējos aizsniegt to rokām, lai pēc tam kā rausi notiesātu. Atminos, kā toreiz kāda ve�iņa mani rāja par to, ka biju saplēsis māla podu, kurā viņa raudzēja pienu. Jādomā, ka tā būs bijusi mana vecmāmuļa.

Savu māti es neatceros. Viņa dro�i vien nomira, man pavisam mazam esot.

Neatceros ari tēvu. Atminu vienīgi, kā reiz kāds vīrietis, bu�inādams man matus un dungodams jautru dziesmiņu, ucināja mani uz ceļiem.

Tas ir viss, kas man palicis prātā no bērnības. Tomēr īsti nevaru apgalvot, ka viss bijis tie�i tā.

�Pieaugu�a cilvēka� dzīve man sākās tobrīd, kad es iestājos par mācekli ceļojo�ā cirkā.

Es pats neapjau�u, kā tur nokļuvu. Un neviens to nezina.

Reiz cirka īpa�nieks man pastāstīja, ka piecu gadu vecumā es esot bijis ļoti jocīgs radījums. Cirka artisti man bija iemācīju�i zviegt kā kumeļam.

Sis priek�nesums skatītājiem patika. Klausīdamies, kā es blēju vai zviedzu, skatītāji aiz smiekliem tīri vai plīsa pu�u.

Ta�u kādudien es pēk�ņi apjautu, ka vairs neprotu ne blēt, ne ari zviegt.

Tad man sameklēja citu darbu. Tiesa, �is darbiņ� nekāds izcilais nebija, cirka īpa�nieks par to naudu neieņēma, par maniem blējieniem un zviedzieniem viņ� ta�u prasīja papildu maksu.

Kādu laiku saimnieks centīgi ar mani noņēmās, lai es atgūtu agrākās spējas atdarināt mājas dzīvniekus. Tomēr no tā nekas neiznāca.

Atceros �ādu gadījumu.

Viņ� ieveda mani arēnā un, iespiedis milzīgās ķetnas sānos, mirk�ķināja vienīgo aci un ierasti komandēja:

� Kaza!

Es centos, cik spēju, bet pablēt nekādi nevarēju.

Ciklops, tā sauca cirka īpa�nieku, noskaitās.

� Ne jau kaza tu esi! Bļauris un liekēdis � lūk, kas tu esi!

Tad viņ� man lika ņaudēt, bet arī te es ar lielu troksni izgāzos.

Ak dievs, cik nelaimīgs es biju! Aiz izmisuma es biju gatavs vai dzīvs zemē ielīst.

Ciklops sagrāba mani aiz auss, turklāt tā, ka man dzirksteles vien gar acīm pa�ķīda, bet pēc tam uz kaut kurieni veda. Aiz sāpēm un kauna pietvīcis, es nedro�iem, grī|īgiem so|iem viņam sekoju. Gar aizslietņu malām skatījās cirka mākslinieki. Viņu smaidi man sagādāja jaunas, neizsakāmas cie�anas.

� Panāc �urp, lopiņ! Redzi, lauva nejūtas vesels. Viņ� savārdzis. Cerams, tu apjēdz, ko tas nozīmē. Viņam, nabadziņam, kaut kas sāp, tāpat kā patlaban tev auss...

Ciklops sazin no kurienes izvilka lielu, rupju vēr�-raga suku un pasniedza man.

� Slimajam saviesies daudz blusu. Izsukā viņu.

Plēsoņa pavēra acis. Varēja redzēt, ka viņ� nejūtas labi. Ja viņ� būtu pratis runāt, viņ� katrā ziņā lūgtu, lai mēs liekam viņu mierā. �obrīd viņ� gribēja palikt viens.

Ciklops piegāja pie lauvas un ņēmās sukāt tā pieputēju�ās, savēlu�ās krēpes. Lauva ar iesauku Rudais Laupītājs nebija rādījies arēnā jau divdesmit dienas. Neviens nebija sukājis tā krēpes � un tikai ar mokām varēja tajās ielaist suku.

Ciklops ar suku rīkojās a�i un rupji, sagādādams zvēram sāpes, un tas atņirdza savus asos ilkņus. Āda pierē savilkās grumbās. Ciklops izbailēs atlēca sānis. Bet man bija licies, ka viņ� ir vislielākais dro�sirdis pasaulē.

Tagad Ciklops sukāja krēpes lēni un glāstīgi � un plēsoņas acis atmaiga.

Pārlaidis pār krēpēm vēl pāris rei�u, Ciklops atdeva suku man. Es no bailēm biju ne dzīvs, ne miris, bet saimniekam par to, �ķiet, bija maza bēda...

Viņ� aizgāja, atstādams mūs vienus.

Suka man rokā drebēja. Stāvēju kā sastindzis, neuzdro�inādamies pieskarties lauvas spalvai. Atgriezās saimnieks.

� Ko tu drebinies, palaidniek? � viņ� man uzbruka.

� Strādā! Ja arī viņ� tevi aprīs, nekāds zaudējums nebūs!

Es bailīgi ar suku pieskāros krēpēm. Lauvas acis nikni iezibējās, un viņ� atkal atieza baltos zobus. Mana roka sastinga gaisā, suka palika krēpēs.

Ciklops atkal aizgāja un vairs neatgriezās, ta�u kuru katru mirkli viņ� no jauna varēja ierasties, un man gribot negribot vajadzēja sukāt lielā, vecā lauvas spalvu.

Aiz bailēm man aizrāvās elpa.

Mirkli pagaidījis, es par jaunu ķēros pie sukas un lūkoju vilkt pa krēpēm, ta�u lauva man atkal uzmeta nīgru skatienu � viņ� ieredzēja vienīgi savu veco draugu Jak�u, kas viņu parasti sukāja un gatavoja izie�anai uz �skatuves�.

Sprie�ot pēc sevis, es zināju, cik nepatīkami ik dienas sukāt matus, tādēļ suku noliku. Bet tās vietā Rudā Laupītāja krēpēs iegremdēju visus savus piecus pirkstus.

Lauvas niknais skatiens mani glu�i vai apsvilināja, bet drīz vien viņa acis kļuva jautrākas, un es nopratu, ka �āda sukā�ana viņam ir pa prātam.

Lauva paklusām ierēcās, pievēra acis, pastiepa ķepu un kā draudzības apliecinājumu uzlika to man uz ceļgala. Saņēmis dū�u, es noglaudīju viņam kaklu un tikai tagad sajutu, ka viņ� deg kā ugunīs.

Es atnesu ūdeni. Vienā mirklī viņ� to izdzēra un atkal pavērsa pret mani savas labsirdīgās acis.

Tagad es ar lauvas aprūpē�anas pienākumiem tiku galā daudz labāk.

Bija uzvarējusi mana pacietība.

Es atkal paņēmu suku. Lauva notrīsēja, un viņa acis uzzibsnīja, itin kā brīdinot, ka ar viņu joki ir mazi.

Es piesardzīgi pārbraucu ar suku pār biezo, rudo spalvu. No krēpēm bira sīki putekļi. Lauva gulēja uz vēdera, izstiepis priek�ķepas. Pēk�ņi viņ� apsviedās uz sāniem un a�i uz mani paraudzījās. Skatiens bija pavisam draudzīgs.

Atgriezās Ciklops. Piesardzīgais dzīvnieks lēnām uztrausās kājās � viņ� ne�aubījās, ka saimnieks grib vest viņu uz manē�u, un gaidīja, līdz atskanēs komanda.

� Izsukā viņam asti, bet tā, lai tur nepaliktu ne vienas vienīgas blusiņas, lai pat saulē nevarētu pamanīt ne vismazāko puteklīti!

Lauva paskatījās uz viņu neuzticīgi, un.es esmu gatavs apzvērēt � ja viņ� būtu pratis runāt, noteikti sacītu: �Liec mūs mierā. Kaut reizi mū�ā ļauj man atpūsties...�

Nesadzirdējis ierasto �hop�, lauva atkal atgūlās.

Ciklops aizgāja.

Es sāku sukāt lauvam muguru.

Tas viņam patika.

Ta�u, kad es suku ielaidu viņa apcirptajā astē, Rudais Laupītājs sabozās un viegli iecirta man ar ķepu.

Es aiz �ausmām ielīdu kaktā. Lauva tā savādi uz mani pablenza un atkal apgūlās.

Pārbīlī es pat necentos saprast, kas vareno zvēru karali tā aizvainojis.

Rudais Laupītājs piecēlās. No bailēm es tik tikko elpoju. Bet viņ� nelaimīgs pastaigājās pa �ķūni.

Es jutos visu aizmirsts un nevienam nevajadzīgs, jo kop� tā brī�a, kad Ciklops mani izslēdza no dzīvo rekvizītu saraksta, viņ� bija pilnīgi aizmirsis par manu eksistenci...

Drīz vien cirka mākslinieks, kuram es biju palīdzējis vilkt telts audeklu, dzīt mietiņus un izvietot dekorācijas, ar saimnieku sastrīdējās un no darba aizgāja. Tad Ciklops man lika strādāt kopā ar Jak�u. Noslēgtais, alla� sadrūvējies ve�uks bija pakurls, un, sarunājoties ar viņu, es gandrīz vai balsi izkliedzu.

Jak�a tikai retumis zaudēja pa�savaldī�anos, ta�u, ja tas gadījās, mana mugura ilgi nespēja aizmirst viņa �mācību�.

Todien cirks tika iekārtots jaunā vietā. Jak�a aizsūtīja mani dzīt mietiņus lielajai teltij. Zeme bija akmeņaina, mietiņus iedabūt tajā varēja tikai ar pūlēm, un koka siena, pie kuras piestiprināja telts audeklu, turējās uz godavārda.

Bija brīnum jauka rudens diena. Gaisā bija jūtama spēcīga ziedu un nobriedu�u aug|u smar�a. Cilvēki uz cirku gāztin gāzās.

Skatītāji smējās, visās malās bija dzirdama rēkoņa un aplausi. Vislielākos panākumus guva Rudais Laupītājs. Viņ� staigāja uz pakaļkājām, zobos nēsāja saimniecības somu, �lasīja� grāmatu, lēca pāri �ķēr�ļiem urr stāvēja miera stājā.

Vecais lauva prata arī dejot. Viņ� mācēja daudzas, dejas, ta�u skatītājiem vislabāk patika �lauvas tango�.

Viss ritēja normāli. Zvēru teātra īpa�nieks no visas sirds priecājās par savas trupas veiksmi. Te pēk�ņi, kad� izrāde gāja pilnā sparā, atskanēja �au�alīgs blīk�ķis,, un tajā pa�ā mirklī telts audekls pārklāja gan �māksliniekus�, gan skatītājus.

Varat iedomāties, kas tagad notika! Sievietes sauca pēc palīdzības, bērni brēca, bet saniknotie vīrie�i lamāja mūs vai no panckām laukā.

Kāds iekliedzās:

� Zemestrīce!

Nu sākās tāda jezga, ko nevar ne vārdiem izstāstīt, ne ar spalvu aprakstīt.

Es stāvēju pie pa�as izejas. Es nepaguvu ne attapties � manī jau bija ieķēru�ies desmitiem roku.

Arēnā skanēja sirdi ploso�i vaidi.

� Palīgā! Glābiet! Neļaujiet mums aiziet bojā!

Rudais Laupītājs rēca.

Es izķepurojos no telts audekla apak�as. Zemestrīces jau nemaz nebija. Nepakustējās pat agrajā rudenī ap-sārtu�ās koku lapas. Sur tur debesīs laidelējās putni.

Bezprātīgie skatītāji, cits citu spiezdami, skubīgi līda laukā no brezenta apak�as. Pēk�ņi arī lauva izbāza savu purnu, izlēca laukā un kaut kur aizdrāzās^

Visi laimīgi bija izkļuvu�i brīvībā. Vienīgi kāds ve�uks, ko pie zemes bija piespiedusi koka siena, skaļi vaidēja un sauca pēc palīdzības.

Pēdīgi parādījās arī mans vienacainais saimnieks. Ja jūs būtu redzēju�i viņa aiz bailēm un dusmām izķēmoto seju!

� Nē, zemestrīce tā vis nav. Tikai Skudra slikti bija nostiprinājis balstus.

Es no bailēm vai pamiru. Skudra � tā bija mana iesauka. Tā cirka artisti mani bija iedēvēju�i mazā auguma un �akluma dēļ. Bet manu īsto vārdu nezināja neviens. Pat Ciklops to jau krietni sen bija aizmirsis.

Ciklops lūkoja mani notvert. Pār manu galvu bira saniknotā pūļa draudi un lāsti. Es veikli izlavījos gar �ķūņiem ar cirka inventāru un paslēpos teltī, kur mētājās vairāki salauzti koka zirdziņi.

No �ejienes es mierīgi varēju vērot notikumu.

Viss risinājās apmēram �ādi. Pārradās Rudais Laupītājs un tūdaļ dzinās pakaļ kādai resnītei. No nāves briesmām viņa joza, ko nagi nes, un aiztrūksto�ā balsī kliedza:

� Ai, mirstu!

Ciklops mirklī aizmirsa ir mani, ir atriebību.

Lauva paskrēja kādus desmit soļus un apstājās. Tuvumā neviena nebija.

Koka zirdziņu mājoklī man bija labi. Es sēdēju dārka, bezgalvaina zirga mugurā un, acis nenolaidis, vēroju, kas notiek ārpusē. Bet tur risinājās tik jocīgi notikumi, ka aiz smiekliem varēja vai pu�u plīst. Vienīgi sūrā vainas apziņa man liedza bezrūpīgi izbaudīt �o ērmīgo izrādi. Pa priek�u lēk�oja Ciklops, aiz viņa skrēja Jak�a ar neizdibināmu izteiksmi sejā.

� Arī tu, vecais ēzeli, palīdzēji nostiprināt telts audeklu. Esam izblamēju�ies! Negodā kritu�i! � nikni zibsnīdams vienīgo aci, rājās Ciklops.

Ve�uks palika pavisam mierīgs: viņ� ta�u bija pakurls un nedzirdēja ne vārda. Kā mēms milzenis viņ� lēnītēm gāja pretim Rudajam Laupītājam. Lauva metās sānis, un viņa atieztajos, baltajos zobos jautās draudi.

Ļaudis pamazām izklīda. Notikuma vietā palika vienīgi cirka mācekļi. Kā dieva nepieņemti viņi klenderēja apkārt audeklam, kas atgādināja milzīgu, izplētu�os putnu.

� Ķer viņu, ķer! � Ciklops kliedza, rādīdams ar roku uz lauvu, kas it kā prātoja, kurp doties.

�ķita, ka viņam līdz kaklam bija apriebu�ies mū�īgie pavēlnieciskie �hop�, apnicis smīdināt cilvēkus, ākstīties un taisīt visādus ērmīgus jokus. Viņ� dro�i vien gribēja visu pamest un aizjoņot pa putekļainajām ieliņām turp, kur pletās tīrumi un slējās kalni, turp, kur viņu gaidīja brīvība. Viņa skatienā jautās nicinājums pret cilvēkiem, kas viņu bija ielenku�i. Vecais lauva itin kā gribēja sacīt, ka viņ� vairs nav viņu kalps un lai viņi pameklē sev citu ākstu.

Ciklops saprata, kas notiek vecā lauvas sirdī, un tūdaļ deva zīmi Jak�am un pārējiem, lai viņi paiet nostāk.

Biju�ais cirka artists devās uz kādu �ķūni un drīz vien atveda �urp Laupītāja māti, kas bija jau sen �nogājusi no skatuves�. Pēdējo reizi viņa bija uzstājusies pirms diviem mēne�iem. Viņa stāvēja uz pakaļkājām, bet ar priek�ķepām cēla pie purna alus pudeli. Es redzēju, ka �is rūgtais dzēriens viņai nebija pa prātam un dresētais plēsoņa dzēra vienīgi tālab, lai izdabātu tiem, kas viņu bija pakļāvu�i savai varai.

Lauvene smagnēji pacēla acis � blāvas, neizteiksmīgas, neko neredzo�as. Tādas acis laikam gan ir tiem, kas ilgu laiku pavadīju�i cietumā.

� Hop, � Ciklops mīlīgi uzsauca. *

Mani ļoti pārsteidza viņa glāsainā, rāmā balss.

Rudais Laupītājs aizdomīgi raudzījās uz savu māti. Viņa gausi pavirzījās uz priek�u un izgāja no ēnas saulē. Gaismā viņas vecums bija manāms vēl skaidrāk. Lauvene atgādināja noskrandu�u ubadzi, kurai jau krietni sen neviens neko vairs nepasniedz.

� Hop! � Ciklops iesaucās vēlreiz. � Apskauj nu, vecenīt, savu Jak�u!

Neskatoties uz cienījamo vecumu, klausīgā lauvene piegāja pie Jak�as, nostājās uz pakaļkājām, bet ar priek�ējām sāka plik�ķināt viņam pa plecu. Tās nosmulētā, nekoptā aste pēra putekļus, un Jak�am pie kājām pacēlās neliels zeltains mākonītis.

� Bet tagad sasveicinies ar Jak�u! � Ciklops teica.

Lauvene mazliet atkāpās, Jak�am zemu paklanījās un sniedza viņam ķepu.

� Neko nav aizmirsusi, � Jak�a noteica. � Bet ja nu viņa atgrieztos arēnā, pie skatītājiem?

Rudais skatījās, kā viņa māte loka ceļus cilvēku priek�ā. Bet viņa glu�i kā noburta padevīgi pildīja visas Ciklopa pavēles.

Vecā lauvene paraudzījās dēlā, kas apmulsis mīņājās �ogmalē. Viņas skatiens it kā sacīja:

�Griezies atpakaļ! Kurp tu dosies? Tagad ir jau par vēlu! Mūsu kājas vairs nav tik �iglas! Mūsu zobi kļuvu�i neasi. Mēs neesam jauni. Uz mitrajām lapām un kalnu ķērpjiem mums būs auksti. Alās mums būs drēgni. Arī mūsu acis atradu�as no nakts miglām. Mēs mākam dejot uz paklājiem un staigāt pa baļķi, bet tur � brīvībā būs jārāpjas pa klintīm un tavas neieradu�ās ķepas būs vienās skrambās un skabargās...�

Rudais Laupītājs sa�ļuka. Jak�a skatījās, kā Ciklops, �is lieliskais dresētājs, ar viltu ievilina Rudo Laupītāju krātiņā atpakaļ.

� Sāc nu, � Ciklops sacīja, dodams Jak�am zīmi uzlikt lauvam kakla siksnu.

Rudais Laupītājs bēdīgi nokāra galvu. Vēlē�anos bēgt nomainīja verdziska padevība. Parastā kakla siksna savaldīja plēsoņas me�onīgo raksturu.

...Jak�a aizveda lauvu uz �ķūni, bet Ciklops pavēlēja cirka artistiem uzsliet telti. Gā�oties tā vairākās vietās tika saplēsta, un tās dēļ Ciklops augu dienu skaitās un pukojās.

Nometinājis vietā nelielo lauvu ģimeni, Ciklops artistiem uzbļāva:

� Bet tagad pie darba! Paskatīsimies, kur� no jums visātrāk atradīs �o resgali Skudru.

Es nodrebēju. Ja atradīs, labi man neklāsies.

Visi kā apsēsti metās mani meklēt.

� Nu kur� viņu sadabūs rokā? � Ciklops iesaucās, vicinādams pletni, ar kuru parasti uzstājās arēnā.

Manu paslēptuvi uzgāja taisni viņ�.

Es biju gaidījis brāzienu un jau iepriek� berzēju ausi � Ciklops ta�u bija paradis mani plēst aiz auss.

Ta�u �oreiz nekas tamlīdzīgs nenotika. Ciklopu tīri vai pazīt nevarēja. Mani pat neizrējis, viņ� pavisam mierīgi lika man atstāt �ķūni.

Kā no laivas izmests, es gāju viņam līdzi.

Artisti mūs vēroja ar svelo�u ziņkāri � viņi kāroja uzzināt, kādu sodu Ciklops man sagudrojis.

Ejot garām sakritu�ajam telts audeklam, mani pēk�ņi sagrāba vārdos nepasakāma, baisma sajūta.

Mēs piegājām pie neliela �ķūnī�a, kurā mitinājās vecs lācis ar iesauku Manīgais. Savu iesauku viņ� bija dabūjis tālab, ka viņam labpatika iemest acis visās durvīs, kuras vien pagadījās ce|ā. Turklāt neviena atslēga viņam nesagāja nekādus �ķēr�ļus.

Patlaban viņ� nīka at�ķirtībā, jo izcieta sodu par kārtējo nedarbu.

Klīda valodas, ka izsalcis Manīgais ir ļoti bīstams. Pat saimnieks reizumis no viņa baidījās. Virs uzpurņa viņam aizvien uzmauca drā�u sietiņu, bet viņ� katrreiz pamanījās to sadīrāt gabalu gabalos. Viņ� atspie�as ar purnu pret grīdu, sa�ņaudz sietu ar ķepām glu�i kā ar knaiblēm � un no sieta vairs nav ne vēsts. Un Ciklops atkal taisa jaunu � vēl rupjāku un izturīgāku.

Reiz viņ� nograuza pirkstu cirka artistam, bet vienu-dien izrādes laikā metās uz skatītājiem, pielēca pie kādas lepni ģērbtas dāmas un iegāza viņai ar ķepu tie�i pa moderno cepuri. Dāma sūdzējās policijai, un Ciklops izķepurojās no �īs nelaimes tikai ar mokām. No pelnītā soda neizmuka arī Manīgais. Tajā pa�ā vakarā saniknotais saimnieks viņu tā noslānīja, ka nabaga pekainis augu nakti �ēlabaini stenēja un vaidēja, tādējādi modinādams līdzjūtību vecajā lauvenē, kura aiz �ķērssienas sērīgi nopūtās. Kopā viņiem sanāca tik pamatīgs duets, ka tonakt pilsētā tikai retajam izdevās aizmigt.

Ciklops pieveda mani pie �ķūņa, kurā bija ieslēgts komediants grūtdienis, noņēma no durvīm atslēgu un sacīja:

� Ej iek�ā!

Es nekustējos ne no vietas. Man pār vaigiem sāka līt gau�as asaras. Bet Ciklops, itin kā neko neredzēdams, atkārtoja:

� Ej iek�ā! Uz karstām pēdām!

Laikam gan es izskatījos pagalam no�ēlojams. Man skrēja �ermu|i pār kauliem jau tad, kad Manīgais uzstājās arēnā. Bet patlaban es aiz bailēm glu�i vai prātu biju zaudējis.

Saimnieks satvēra mani aiz rokas un ievilka �ķūnī. �ausmās apstulbis, es pat nepamanīju, kā viņ� izgāja un aizcirta �ķūņa durvis. Es atjēdzos tikai, kad noklik�ķēja atslēga, un man �ķita, ka �is dobjais, izdziesto�ais troksnis aizrauj līdzi arī manu dzīvību.

Lācis sēdēja kaktā. Es tūdaļ metos uz pretējo stūri.

�ķūņa dēļu sienas �ur tur bija izdrupu�as, un manā cietumā mazlietiņ iespraucās dienas gaisma.

Sākumā es it neko nevarēju saskatīt... Tad manas acis ar �o pustumsu aprada. Lācis laiski, nesteigdamies piecēlās un sāka apostīt nelūgto viesi. Ja vien būtu biju�i baiļu mērāmie svari, bultiņa apstātos pie pa�as pēdējās iedaļas.

�Visam ir beigas!� es skumji nodomāju.

Man nebija bijis nedz rotaļlietu, nedz vecāku, nedz bērnības, tomēr es nevēlējos kļūt lācim par barību.

Manīgais uzlika ķepu uz mana trīso�ā ceļgala. Es sarāvos �okurā. Lā�a ķepa gulēja man uz ceļgala, bet es izbaiļu pilnām acīm raudzījos uz viņa purnu.

Pēk�ņi lācis pla�i iepleta savu sarkano rīkli, kurā varētu saiet divas tādas galvas kā manējā. Es sastingu. Viņ� saldi no�āvājās un atkal cie�i aizvēra muti. Tobrīd viņ� izskatījās tik labsirdīgs, ka es tūdaļ nopratu � lācis manus kauliņus sagrauzt netaisās.

Manīgais noņēma ķepu no mana ceļgala, piegrūda man pumu un nolaizīja kaklu.

Mani pārņēma prieka trīsas, kas tomēr vēl aizvien mijās ar bailēm.

Aplaizījis mani ar valgo, aso mēli, lācis apsēdās un piekļāva galvu man pie vaiga. Tātad viņ� bija laizījis mani ne jau tālab, lai noskaidrotu, cik es esmu gar�īgs. Viņ� man gribēja apliecināt vienīgi savu draudzīgo attieksmi.

Pēc tam viņ� paberzēja galvu man gar zodu un iegrūda pumu man krūtīs.

Es vairs netrīcēju. Bailes izgaisa kā pērnais sniegs.

Lācis mani apkampa un iesēdināja sev klēpī. Uz viņa pinkainajām krūtīm man bija silti un tīkami. Tiesa, no viņa nāca slāpējo�a smaka, bet es to tikpat kā nejutu � es tā priecājos, ka man bija dāvināta dzīvība!

Tad Manīgais pievilka manu roku pie savas pinkainās galvas, itin kā lūgdamies, lai es to pakasu. Ar pirkstu galiņiem es pārbraucu pār lā�a biezo, taukaino spalvu, un uzreiz man pa seju sāka lēkāt blusas.

Uz lā�a pinkainajām krūtīm es, pa�am nemanot, iemigu.

Kad es pamodos, lācis gulēja uz muguras. Viņa kakls man bija bijis spilvena vietā.

Krēsloja.

Lācis piecēlās un sāka nepacietīgi soļot man apkārt. Viņu dro�i vien mocīja izsalkums.

Man atkal kļuva neomulīgi. Ja nu tumsā zvēri kļūst pavisam citādi? Ta�u Manīgais bija noskaņots caur un cauri labvēlīgi.

Lielās lā�a blusas, kuras Manīgais pat nejuta, dzēla man aizgūtnēm, tā ka niezēja visa miesa.

Iztālēm bija saklausāmi nesteidzīgi soļi. Pēc gaitas es pazinu, ka tas ir Jak�a.

Soļi tuvojās. Drīz vien �ķūņa durvis atvērās, un mūsu cietumā ienāca Jak�a.

Nebildis ne vārda, viņ� ar kabatas lukturīti pārlūkoja �ieslodzītos�.

Es nodomāju, ka viņ� atnācis mani atbrīvot. Bet kas to deva! Viņ� aplika Manīgajam kakla siksnu un aizveda viņu.

Uznāca tum�a, gara nakts.

Nākamajā rītā ieradās Jak�a un pla�i atgrūda vaļā cietuma durvis. Viņ� to darīja tikpat mierīgi kā vakar vakarā Manīgā dēļ.

Vēlāk Ciklops stāstīja, ka �ādu sodu uzlicis man tādēļ, ka zinājis, cik ļoti es baidos Manīgā.

I

PIRMIE TRENIŅI

Pēc tam kad manas vainas dēļ tika aizbaidīti visi skatītāji, Ciklops pavēlēja ar steigu doties prom.

Mēs gājām visu dienu. Ciklops baidījās, ka valodas par mūsu negodu būs aplidoju�as jau visu apkaimi un uz apmeklējumiem �eit nav ko gaidīt.

Izvārgu�ie dzīvnieki likās gar�ļaukus turpat uz ceļa. Par nelaimi, pēk�ņi sasirga viens zirgs, un da�iem galvenajiem �māksliniekiem� vajadzēja iet kājām.

Pieradis staigāt, Manīgais gāja, zvalstīdamies no vieniem sāniem uz otriem. Otrs lācis � Pinkainis ik pa brīdim atpalika, par to Jak�a viņu nemitīgi dunckāja un spārdīja. Lauvas �o pārgājienu izturēja necerēti labi.

Zemnieki lieca muguras un ziņkāri pavadīja mūs acīm, bet ciema bērneļi nenogursto�i kilometriem tālu soļoja mūsu raibās kolonnas astē.

Reizē ar pirmajām zvaigznēm mēs nokļuvām lielā līdzenumā netālu no kādas pilsētiņas. �eit mēs uzslējām �ķūņus, uzvilkām telts audeklu, pabarojām un izsukājām dzīvniekus. Ciklops personiski pats pārbaudīja katru mietiņu, katru mezglu.

Tovakar es dabūju �brīvsoli� un, parādot sevi�ķu labvēlību, man atļāva pārgulēt vienā teltī ar Jak�u.

Nākamajā dienā mēs piecēlāmies agri un katrs darījām savu ierasto darbu.

Es palīdzēju zvērus barot un vispār darīju, ko man lika.

Mēs ar Jak�u rakām arēnai apkārt grāvi, kad pie mums pienāca Ciklops un lika man doties viņam līdzi.

Es nospriedu, ka viņ� vēl nav aizmirsis notikumu ar telti.

Ciklops apstājās pie kādas telts un paraudzījās uz mani ar savu vienīgo aci.

Mēļoja, ka reiz viņ� nav varējis vienoties ar kompanjonu par peļņu un tas naktī izdūris viņam aci. Toreiz Ciklops savu iesauku arī dabūjis.

� Panāc �urp! � viņ� dobjā balsī noteica.

Es piegāju. Man galva tik tikko sniedzās viņam līdz viduklim.

� Vai tu gribi kļūt par virves dejotāju? � viņ� pavaicāja un uzsita man uz pleca.

Mūsu �trupā� galvenokārt bija dzīvnieki, tādēļ es pat nezināju, ko �is vārds nozīmē.

� Par virves dejotāju? � es izbrīnījies pārjautāju.

� Jā, par virves dejotāju.

� Bet kas tas ir?

� Vai tad tu nezini? Manu mīļo Skudriņ, tas ir cirka karalis!.

Brīnumainais vārds �karalis� uzreiz sasaistīja visus manus prātus.

�Cirka karalis!� man ausīs tas vien skanēja.

Ciklopam bija skaidrs, ka es neko neesmu sapratis. Viņ� pieveda mani pie soliņa un lika apsēsties. Tad pats apsēdās iepretim un sāka stāstīt:

� Redz, tā, Skudriņ, ja tu klausīsi manam padomam, kļūsi slavens visā pasaulē. Par tevi runās visur, kur vien lietus līst un saule silda, kur upes plūst un zivis nārsto. Turklāt, ja tu izkopsi savu māku līdz pilnībai, iegūsi ne vien slavu, bet arī naudu!

Ciklopa priek�likums satrauca manu iztēli ne pa jokam, jo vēl nekad es nebiju pieēdies pilnu vēderu, bet par naudu ta�u varēja nopirkt daudz ko.

� Esi gan tu sēnalu pakausis, nezini, kas ir virves dejotājs! Tad es tev pastāstī�u. Tas ir visvarens cilvēks, kas zina tūksto� da�neda�ādu gudrību. Virves dejotājs staigā pa virvi, telegrāfa vadiem un ar divriteni zibenīgi drā�as pa tilta margām un neiegā�as upē. Visaugstākā staba galā viņ� var stāvēt uz vienas kājas. Ko tik viņ� nemāk... Pēdīgi visjaukākais, ka tūksto�iem cilvēku nāk skatīties, cik viegli � glu�i kā teiksmains burvis tu pastaigājies pa virvi, kas pārstiepta pār upi. Tu savā nodabā soļo, bet viņu aplausi skan skaļi kā pērkona dārdi. Bet, ja tev apniks staigāt, tu apstāsies virves vidū, apsēdīsies, pārliksi vienu kāju pāri otrai, izvilksi no kabatas cigare�u paciņu, aizpīpēsi, pasviedīsi augstu gaisā sērkociņu kastīti un veikli to noķersi, bet no krasta uz tevi raudzīsies tūksto�iem acu, un visi skandēs tavu vārdu: �Skudra! Skudra!�

Ciklops notēloja brīni�ķīgu, bet � ak vai! � neti-camu ainu.

� Vai tu gribi kļūt par virves dejotāju? � redzēdams, cik spēcīgu iespaidu uz mani atstājis viņa stāstījums, saimnieks vēlreiz pajautāja.

� Gribu! � nodūris galvu, es atbildēju.

Visu vakaru es domāju par to, kas mani sagaida turpmāk. Es skatīju augstu debesīs izstieptu virvi un sevi sēdām uz tās, �ūpojam kājas un vienā mierā kūpinām pīpīti, bet cilvēki krastā kā sīciņi punktiņi kliedz līdz aizsmakumam un nerimtīgi aplaudē.

Visa mūsu nometne gulēja. Noguru�ie dzīvnieki atpūtās. Pār gulo�ajiem pletās zilganpelēkās rudens debesis, pilnas spēcīgas ābolu smar�as, kas vēdīja no apkārtējiem dārziem.

Uzausa rīts. Celdams cilvēkus no miega aug�ā, pa mūsu daudzkrāsaino nometni staigāja Ciklops.

Mēs berzējām salipu�ās acis.

Tūlīt pēc brokastīm notika pirmā nodarbība. Ciklops aizveda mani uz galveno telti un nolika garu, pusmetru augstu solu.,

� Kāp aug�ā! � viņ� nokomandēja.

Es uzrāpos.

� Bet tagad so|o pa to � tikai lēnām!

Staigāju pēc viņa komandas.

Nogāju pa solu kādas divdesmit reizes. Neko garlaicīgāku pat izdomāt nevarēja.

Tad Ciklops pavēlēja man noaut kājas. Viņ� noliecās un ilgi pētīja manas pēdas. Tagad es saprotu, ka viņ� tikai pārbaudīja, vai manas pēdas ir derīgas staigā�anai pa virvi.

Todien pa solu es tikai staigāju.

Nākamajā dienā atkārtojās tas pats. Bet vēl pēc vienas dienas es aiz garlaicības tīri vai nīku nost.

�Vai patie�ām te slēpjas virves dejotāja māksla?� pagalam negarlaikojies, es sev vaicāju.

Ceturtajā dienā Ciklops lika man staigāt pa solu aizvērtām acīm.

Sākumā tas man �ķita tīrais nieks � pa �o pa�u solu ta�u es biju nostaigājis tik daudz rei�u. Bet, jau sperot pirmo soli, es tik tikko nenokritu.

■ � Bravo! � Ciklops iesaucās. � No tevis iznāks lielisks virves dejotājs!

Es k|uvu mundrāks.

� Dro�āk uz priek�u! � viņ� auroja tik dedzīgi, it kā pats joņotu pa virvi, kas nostiepta zem kupola.

Bez atelpas es skraidīju pa solu turp un atpakaļ. Tā tas turpinājās stundas divas.

Uz vakarpusi zeme griezās man zem kājām. Es gulēju kā nosists un it neko nesapņoju.

Rītā pamostoties, man ap sirdi bija gai�i un priecīgi. Es ta�u pratu staigāt pa solu aizvērtām acīm un Ciklopa acīs kaut ko biju vērts.

Mēs atsākām manu izglīto�anu cirka mākslā. Ciklops atnesa garu, tievu dēli, pa kuru man bija jāskrien. Dēlis bija tikai mazdrusciņ platāks par manu pēdu un zem mana svara katrreiz stipri ieliecās.

Es ne reizi nenokritu. Ciklops bija apmierināts.

Tagad mani baroja labāk un es gulēju vienā teltī ar īpa�nieku � tur uz naktsguļu iekārtojās viss mūsu cirka trupas �zieds�.

Mani treniņi ilga vairākus mēne�us.

Beidzot es biju iemācījies dejot uz virves. Es vairs sen nebaidījos augstuma. Bailes no nāves man palīdzēja pārvarēt gan Ciklops, gan mana patmīlība.

Manu treniņu laikā cirkā visi pameta savus darbus un sasēdās lokā glu�i kā skatītāji. Neparastā lokanuma, veiklības un plastisko kustību dēļ mani iesauca par Panteru. Nav vārdam vietas, jaunā iesauka man glaimoja.

Tagad es viens pats varēju aizstāt veselu trupu, un Ciklops bie�i vien sarīkoja manas �solo� izrādes. Tās bija labi apmeklētas, un īpa�nieks mani uzskatīja par svarīgu personu. Gribot negribot manu darbu sāka cienīt arī pārējie.

Es iemācījos ģeogrāfiju, iedams aiz cirka pajūgiem. Taisnību sakot, īsta cirka mums nebija. Drīzāk tas bija da�neda�ādu gadatirgus numuru mistrojums.

Bija ziema. Barga, sniegiem un puteņiem bagāta. Debesīm pietrūka saules, zemei � siltuma.

Mēs gājām cauri ciemiem, stiepjot sev līdzi smago cirka inventāru. Uzlūkodami debesis, cirka artisti lādēja visu uz pasaules. Ciklops nespēja noslēpt savu satraukumu � viņ� baidījās, ka mūsu raibā karavāna var tikt aprakta zem sniega. Nemierpilns un �audīgs viņ� ik brīdi uzkliedza artistiem un it visur taujāja, vai vēl tālu ir līdz dienvidu novadiem.

Mēs bridām pāri kalniem bruņurupu�a gaitā. Dzīvnieki nomocījās līdz pēdējam, arī cilvēki tik tikko turējās kājās.

Visapkārt bija baltiņ balts, egles liecās zem smagās sniega segas.

Atradu�as no virves, manas kājas bija zaudēju�as agrāko vingrumu, pirkstu galiņi aiz aukstuma smeldza. Ausis bija kļuvu�as sarkanas kā gaiļa sekste.

Uznāca baismu pilna vējputeņa nakts. Saputināja tik �daudz sniega, ka mēs bijām spiesti apmesties uz atpūtu.

Zeme un debesis saplūda kopā.

Lukturu gaisma nespēja caur�ķelt necaurredzamo tumsu, un, lai nenovirzītos no ceļa, mēs dedzinājām salmus.

Es nesu mazu lukturīti un pie pavadas vedu Rudo Laupītāju. Nelaimīgajam dzīvniekam tik ļoti sala, ka, skatoties uz viņu, es raudāju.

Viņ� izskatījās no�ēlojams: krēpes bija apledoju�as, bet no astes kā zvārguļi nokarājās lāstekas. Patlaban viņu neapskaustu pat noplucis kaķis.

Pēk�ņi lauva ierēcās stiepti un skāņi. No viņa skaļās balss ietrīsējās apsnigu�ie egles zari. Vecā lauvene, kas gāja kolonnas priek�galā, viņam atbildēja ar �ēlu rūcienu.

Ciklops ļoti raizējās par dzīvniekiem.

Mans Laupītājs vēlreiz ierēcās. �ķita, ka viņ� apraud savu kaunpilno galu. Viņ�, Āfrikas d�ungļu karalis, kas pirmoreiz ieraudzījis debesis zem kādas krā�ņas palmas vai kaktusa, kļuvis par no�ēlojamu komediantu, nonācis piesnigu�ajos Balkānos un tagad kopā ar Ciklopa vārg-mie�iem salst sve�ā pusē.

Laupītājs �ēlabaini vaidēja un ik pa brīdim apstājās.

Lā�i jutās daudz labāk. �ķita, ka viņiem vairāk vajadzīga atpūta, nevis siltums. Tik tie�ām � te ta�u bija viņu dzimtā puse.

Dzīvnieku vidū izcēlās panika.

It kā pastaro dienu paredzēdama, vecā lauvene vēl aizvien skaļi vaidēja.

Baiļu pārņemts, Ciklops saķēra galvu, te viņ� gaidīja pārguru�os, te uzmundrināja tos, kas bija zaudējusī jebkuru cerību, te aizsteidzās pa priek�u un rādīja ceļu. Aizjūga zirgi grima sniegā gandrīz vai līdz pa�am skaustam. Tikai viņi un vēl lā�i varonīgi pacieta puteni, nepietiekamu barību un visas ceļa grūtības.

Pēk�ņi vecā lauvene mitējās rēkt. Es nospriedu, ka viņai iedots gabals sasalu�as gaļas, viņa iestiprinājusies un tālab aprimusi.

Mēs uzrāpāmies kalna virsotnē. Stiprais vēj�, kas pūta mums taisni pretī, aizķepināja acis ar sniegu, un mēs bijām spiesti apstāties.

Stāvoklis bija kritisks. Ta�u Ciklops, visu cirka artistu artists, tā viņ� pats sevi dēvēja, arī �ajā brīdī nezaudēja galvu. Ilgi nedomādams, viņ� mums lika ar visu karavānu griezties atpakaļ, lai nok|ūtu vēja aizsegā.

Nu mēs atradāmies skuju koku me�a vidū. Ciklops paņēma cirvi, sacirta koka zirdziņu un aplēja to ar petroleju. Artisti sanesa mietiņus un citas tel�u koka �daļas.

Virpuļojo�ajam sniegam par spīti, uz�āvās spo�a liesma.

Ciklops atkal paņēma cirvi, nocirta nokaltu�u koku un saskaldīja to. Artisti stiepa �urp pagales. Ugunskurs nedzisa.

Sāka svīst rīts. Likās � sniegputenis nekad nenorims.

Ciklops nolēma aplūkot zvērus. Mani viņ� paņēma sev līdzi.

Pa�ā kolonnas astē tie�i sniegā gulēja vecā lauvene. Viņu kratīja drudzis.

Ciklops sakoda zobus un pasauca artistus. Par laimi, tepat netālu atradās kurlais Jak�a. Viņ� mums vispār bija kā glābējs eņģelis, un viņam vienmēr uzgrūda visu, ar ko citi netika galā.

Jak�a palīdzēja lauvenei uzslieties kājās. Viņa plati iepleta rīkli, zvidzinādama savus vēl stipros ilkņus.

Mēs ar Ciklopu gājām pirmie, iemīdami ceļu Jak�am, kas pieturēja mirsto�o lauveni. Mūsu skumjais gājiens atgādināja bēru procesiju.

Pēk�ņi Jak�a paklupa � un reizē ar viņu nokrita arī lauvene.,

Mēs palīdzējām Jak�am piecelties, un viņ� veda lauveni tālāk.

Man sirds vai pu�u plīsa nabaga dzīvnieka dēļ.

Jak�a pieveda lauveni pie ugunskura. Ciklops nolīdzināja sniegu, uzlika uz tā dēli, noklāja to ar segu un lika Jak�am noguldīt tur lauveni. Ciklops sildīja pie ugunskura rokas un ar siltajām plaukstām berzēja viņai ķepas. Ta�u lauvene izskatījās kā nedzīva. Kāds artists pielika ausi viņai pie krūtīm.

� Tikpat kā nedzird! � viņ� noteica.

Ciklops sāka lauveni mākslīgi elpināt.

Zvērs notrīsēja, izmeta ķepas uz priek�u un izstiepās. Tad atvēra savas skumjās acis un tūda| pat atkal aizvēra plakstus.

Ciklops vēl aizvien sildīja savas milzīgās plaukstas pie ugunskura, pārnesdams uz lauvenes krūtīm kaut kripatiņu siltuma.

Sazin no kurienes attenterēja Manīgais, at�iepa aug�-lūpu, parādīdams �ilbino�i baltus zobus, un apostīja uguni. Dūmu smar�a viņam dro�i vien bija pa prātam � piedūmoto gaisu viņ� nāsīs vilka tik kāri, kā ieelpo tabakas dūmus kaislīgs pīpmanis, kuram ilgu laiku vajadzējis iztikt bez smēķa. Viņ�, kā alla�, bija labā omā, vienīgi acīs dzalkstīja izsalkums. Pēk�ņi viņ� strauji apsviedās, piegāja pie tieviņa di�skābar�a, kas rēgojās ārā no kupenas, un sāka aizgūtnēm tam apkārt vandīt sniegu. Visi neizpratnē vēroja veco cirka artistu. Beidzot izbadēju�ais pekainis noplēsa ar zobiem cieto mizu un ņēmās zelēt �ķiedraino pamizu.

� Palūk, kāds blēdis! Tāds nekur nepazudīs, � kāds no artistiem noteica.

Manīgais uzmeta mums pa �ķelmīgam skatienam, itin kā juzdams, ka runa ir par viņu.

Bet mums patlaban bija cita rūpē.

Ciklops bez pārstājas berzēja un mākslīgi elpināja slimnieci.

Pēk�ņi es pamanīju, ka pār viņa seju pārlai�as ēna. Viņ� lēnām nolika lauvenes kājas sniegā, aizvēra savu vienīgo aci un nolieca galvu.

� Vecās lauvenes vairs nav! � viņ� klusi sacīja. � Neviens neprata tik veikli lēkt pār �ķērsli un rādīt, kā skolotājs piedraud skolēniem, kas palaidņojas...

Visi bija sapulcēju�ies ap miru�o lauveni.

Manīgais piegāja pie ugunskura un apsēdās blakus miru�ajai. Likās � viņ� saprata, kas noticis... Tad viņ� apgāja apkārt ugunskuram un skumju pilnām acīm raudzījās uz to, kas vēl nupat bija lauvene.

� Viņa atsvēra veselas divas! � Ciklops sacīja. � Mūsu arēnā nekad vairs nebūs tik skaistas un dzīvespriecīgas lauvenes.

Kurlais Jak�a bija bēdu nomākts.

Es pārlaidu skatienu pār artistiem � visiem bija �ēl lauvu vecenītes.

Vēl sniga, tomēr vairs ne tik stipri. Baltās, smagās sniega cepures koku zarus nolieca līdz pa�ai zemei.

Rudais Laupītājs bija galīgi pārvērties.

� Ja tas tā turpināsies, mēs pazaudēsim arī viņu.� Ciklops nopūtās. � Jātiek no �ejienes projām, cik vien ātri iespējams. Bez zvēriem mēs esam pagalam. Viņi ta�u baro mūs.

Artisti krāva zirgos mūsu iedzīvi.

Beidzot mēs devāmies ce|ā.

Mātes līķim Rudais Laupītājs pagāja garām vienaldzīgi. Bet varbūt lauvas savas bēdas nerāda?

Ta�u, kad bijām pagāju�i kādus desmit so|us, zvēru karalis atskatījās un, izrāvies no rokām artistam, kas veda viņu aiz pavadas, pieskrēja pie miru�ās lauvenes un pieglauda savas krēpes pie viņas kailā kakla. Tā apskaujas draugi pēc ilgas �ķir�anās. Tad viņ� ar zobiem iekodās viņas ausī un vilka sev līdzi. Aiz viņiem palika dziļa sliede, kāda rodas, ja pa sniegu tiek vilkts milzīgs koks.

Jak�a aizsteidzās, lai atvilktu Rudo no lauvenes mirstīgajām atliekām. Mēs baiļojāmies, ka lauva var viņu no bēdām saplosīt. Ta�u vecais cirka meistars nepretodamies pakļāvās un glu�i kā jēriņ� gāja Jak�am līdzi.

Mēs bijām aizgāju�i jau krietni tālu.

Pēk�ņi lauva pagriezās un tik griezīgi ierēcās, it kā krūtīs viņam būtu ietriekts duncis.

Visi atskatījās.

Uz vizo�i baltā sniega blakus pelnu kaudzītei, kas bija pārpalikusi no ugunskura, kā mazs, pelēks lāsumiņ� vīdēja �aktrises� rumpis, aktrises, kas bijusi slavena tāltālā apkaimē.

Stindzino�ā sala un sniegputeņa iebiedēts, lauvenes nāves un citu nedienu nomākts, Ciklops ar saviem artistiem augām dienām bez atelpas bēga no sniegā ieputinātajiem kalniem.

Mēs bijām pārguru�i kā vēl nekad. Cilvēki un zvēri turējās uz kājām ar pēdējiem spēkiem.

Dzīvnieki sa|ima tie�i uz ceļa. Pa lā�u un lauvu mugurām ik brīdi �vidzināja pātagas.

Beigu beigās mēs nokļuvām dienvidos. Tomēr Ciklops vēl arvien neapstājās. Cirka trupa devās uz jūru.

� Ziemā cirkam jābūt tur, kur aug apelsīni! � viņ� nerimās atkārtot.

Ratu mums nebija � tos mēs bijām pametu�i piesnigu�ajos kalnos. Asās ceļa smiltis savainoja man pēdas. Dzīvniekiem ķepas asiņoja.

Pie pirmās izdevības Ciklops nopirka lielus, stiprus ratus, pats pārtaisīja tos ar brezentu pārvilktā furgonā, iegādājās divus zirgus, un mūsu jautrā kompānija vispacilātākajā noskaņojumā devās tālāk.

Manīgais un Rudais Laupītājs gulēja salmos, vienā mierā laizīdami savas brūces. Bet Pinkainis tā uzreiz neprata priecāties par to, ka beidzot brauc.

Negaidot mūsu acīm pavērās jūras tum�ais klaids. Mūsu priekiem nebija gala. Arī gaiss �eit bija pavisam citāds � smar�īgs, silts.

Mēs braucām lejā pie jūras. Vēl ne reizi es nebiju juties tik laimīgs. Un ne jau es vien. Alla� drūmsejīgais, neizdibināmais Jak�a � pat viņ� pārvērtās. Viņa seja pauda neslēptu prieku.

Vecais, piesardzīgais cirka īpa�nieks uzreiz kļuva labsirdīgāks. Izsniegdams ēdienu, viņ� neskopojās kā agrāk, nevienam nekliedza virsū un neīgņojās.

Mums tie�i pretim pletās liels, zaļ� līcis. Krastmalu izdaiļoja augstie, slaidie veco baznīciņu zvanu torņi. Gar ceļmalām auga savvaļas granātkoki, piesolot ceļiniekiem savus rūgtenos augļus.

Mēs visi kā viens uzklupām tiem. Pat Jak�a, kas ar neuzticību uzņēma ikvienu jauninājumu, ar na�a spalu ņipri klaudzināja pa saplaisāju�o augli. un ar trauk-smīgu steigu bāza mutē skābos, sarkanos graudiņus.

� Paraugieties, līcis! Glu�i kā pasakā! Brīnumains, zaļgans! Rīt pat pārsviedī�u virvi no krasta līdz krastam un tu pa to dejosi. Sarausīsim skano�ā, ka vai nu! Bet pēc tam sarīkosim lepnu lepnās dzīres! � purinādams mani aiz pleca, tērgāja Ciklops.

Vārdu sakot, tuvojoties līcim, mūs pārņēma aizvien lielāka līksme.

Bet mūsu prieki diem�ēl nebija ilgi.

Pārguru�i un noskrandu�i mēs pa lī�lo�u ceļu nobraucām lejā. Ciklops uzmanīgi ieklausījās.

� Vai tu kaut ko dzirdi? � viņ� man jautāja un apstājās.

� Vienīgi krasta bangas.

� Bet vai tev neliekas, ka tur kaut kur spēlē leijerkaste un grie�as karuselis?

Es ieklausījos. Un atkal neko nesadzirdēju.

� Karuselis! Karuselis!�Ciklops atkārtoja.� Klau, pui�i, � vai jūs neko nesaklausāt?

� Nē, � artisti korī atbildēja.

Mans kungs gāja sadrūvējies.

Tagad skaidri bija dzirdama cirka mūzika. _

� Ja kāda cirka trupa �eit jau ieradusies, mes esam pagalam, � Ciklops ba�īgi ierunājās. � �ejienes iedzīvotājiem nav naudas pat vienai izrādei. Ļau�u valodās viņi izslavināti par bagātniekiem, bet īstenībā visi ir plikadīdas. Turklāt vēl neganti skopuļi!

Pēk�ņi krasta pusē no cipre�u birzs atskanēja lauvas rēciens. Ciklopam aizrāvās elpa.

� Vai es neteicu? � viņ� iesaucās.

Mēs nogājām pie jūras.

Jūras krastā auga daudz palmu un citu savādu koku. Pa pludmali lēnītēm pastaigājās grezni ģērbti cilvēki. Kāds ve�uks ar mak�ķeri sēdēja uz akmens pa�ā ūdens malā.

Es uz viņu paraudzījos. Viņ� pat acu nenovērsa no mak�ķeres.

� Vai redzējāt? � Ciklops iekarsa. � Viņ� uz mums ir paskatīties nevēlas, bet uz cirku viņu ne ar virvi neatvilksi. Kā tad, ies viņ� tērēt naudu par biļeti! Ak dievs, kas tie par cilvēkiem!

Arī staigājo�ie mums nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Vienīgi kāds mūks soļoja mums pa pēdām un noskatījās uz mums kā uz ne�ķīsteņiem.

Klāt bija arī pats cirks. Tā bija vesela pilsēta ar spilgtām teltīm, uz kurām sazīmētas zvēru figūras, un visda�ādāko cirka inventāru.

Kādas telts priek�ā stāvēja vieglais automobilis. Tas acīmredzot piederēja cirka īpa�niekam. Bet mūsu Ciklops brauca zirgos.

Mēs ziņkāri aplūkojām cirku.. Mūsu saimnieks skaitās. Viņam nepatika, ka viņa nobru�ātā �kuģa� komanda tīksminās par �o greznību.

� Nav ko acis bolīt pie sve�iem labumiem! � viņ� burk�ķēja. � Labāk dariet, kas jādara, rūpējieties par dzīvniekiem, kas dod jums maizi!

Ciklopa labā roka Stojans, kas baudīja bezgalīgu saimnieka uzticību, pagausināja gaitu un sāka visus skubināt.

Mēs gājām garām lepnajai tel�u pilsētiņai, neiedro�inādamies pacelt ne acu uz to. Negaidot no cipre�u birzs iznāca gar�, tievs, dzērvei līdzīgs cilvēks.

Viņ� bija uzvilcis dīvaina piegriezuma bikses un galvā uzlicis trīsstūrainu mici ar peļasti galā.

Viņ� skatījās uz mums ar tādu pa�u nicinājumu, ar kādu apskurbis bagātnieks raugās uz no�ēlojamu diedelnieku. Viss viņa izskats pauda, ka tikai ārkārtīgi svarīgi apstākļi liek viņam vis�ēlīgi uzsākt sarunu ar tādiem skrandaiņiem.

Ciklops vēlējās sve�ajam cirkam paiet garām ar cieņu.

� Ei, kolēģi, esi sveicināts! � dzērvei līdzīgais cilvēks iesaucās.

Mans saimnieks ne aci nepamirk�ķināja.

� Sveiks, draugs! � atkal viņu uzrunāja cilvēks ar micīti galvā.

Ciklops izlikās nedzirdam.

� Vai tu gadījumā neesi anglis? Atbildi ta�u! � nerimās sve�ais. � Es varu tev pārdot pērtiķi. Konkurences tev nav ko bīties. Vari mani kaut apzeltīt � ne mirklīti �e vairs nepalik�u.

Ciklops apstājās.

� Ejiet! � viņ� uzsauca artistiem un pievērsās man: � Bet tu paliec.

� Mūsu Skudra ir svarīga persona! � kāds artists pazobojās.

Man vēl nebija ne trīspadsmit gadu, bet mūsu vienībā man jau bija visai nozīmīga vieta.

� Pagādā sev tādas kājas, arī tu alla� būsi saimniekam līdzās, � piemetināja cits.

� Plātās te ar savām in�a ķepām! Arī tas, izrādās, ir talants.

Artistu zobgalības mani nepavisam neaizskāra.

Divu ceļojo�u cirku īpa�nieki noraudzījās viens otrā pētījo�i.

� Man ir lielisks pērtiķis. Lēti atdo�u. Viņ� viens pats pabaros tavu mazo, trūcīgo cirku.

� Mans cirks ir slavens! � Ciklops dedzīgi iesaucās.

� Es jau neko nesaku. Katrs cirks ir slavens. Bet arī mans pērtiķis ir diezgan slavens.

Ciklops klusēja. Viņ� acīmredzot nebija labā omā.

� Un ko tad jūsu pērtiķis prot? � Ciklops noprasīja.

� Ak, jūs vēl vaicājat, ko mans pērtiķis prot! Jūs, labais kungs, labāk pajautājiet, ko viņ� neprot.

� Es gribētu viņu redzēt. Es nepavisam nevēlos pirkt sivēnu maisā, pat tad ne, ja �is sivēns ir pērtiķis! � mans saimnieks pavīpsnāja.

� To var. Iesim uz manu pilsētiņu.

Ciklops sarāvās. Vārds �pilsētiņa� bija aizskāris viņu vārīgā vietā. Viņ� lieliski saprata, ka viņa nabadzīgo cirku nekādi nevar salīdzināt ar �o krā�ņo apmetni, kur bija skaistas teltis, zvērnīca un visda�ādākie mehānismi, nerunājot jau par to, kas glabājās neskaitāmajās kastēs un lādēs.

Mēs iegājām nelielā �ķūnītī. Cirka īpa�nieks pagrieza slēdzi.

Gāzes radziņa baltajā gaismā mēs ieraudzījām guļam pērtiķi uz segas kaktā. Mani pārsteidza viņa krāsa: pakaļpuse viņam bija zeltaina, mugura gai�i rūsgana, galva melna, purns melnīgsnējs, bet plaukstas un vēders balts.

Pērtiķis piecēlās kājās kā cilvēks un, negaidīdams komandu, nodemonstrēja savu visvieglāko numuru � piegājis pie Ciklopa, sniedza viņam savu lāsumoto roku. Pēc tam pienāca man klāt, galanti paklanījās un arī sniedza roku.

Es satvēru viņa mīksto, spalvaino roku, un man uzreiz sazin kādē| k|uva viņa �ēl.

Pērtiķis bija ļoti jautrā noskaņojumā.

Pēk�ņi viņ� savādi iespiedzās, pagriezās un norādīja uz kādu milzīgu kaķi, glu�i kā piedāvādams ar to iepazīties.

� Zināt, pērtiķis ir ļoti sabiedrisks un nepagalam necie� vientulību, � lepnā cirka īpa�nieks paskaidroja.

Cirka artisti kaulējās.

Ciklops gribēja iepazīties ar visu pērtiķa repertuāru.

� Vispirms viņ� lieliski prot staigāt pa virvi! � ar lepnumu noteica modernā cirka īpa�nieks un uzskaitīja viņa talantus.

�ēlumu, ko es līdz �im jutu pret pērtiķi, uzreiz nomainīja nepatika. Tā vien skaties, ka �ī nekaunīgā mērkaķa dēļ man būs jāpamet arēna.

� Viņ� prot pat smaidīt! � �ī brīnumainā dzīvnieka īpa�nieks visbeidzot palielījās.

Es iesmējos.

� Smaidīt! Tad ta liela mui�a! Tur, manuprāt, īpa�as mākas nevajag.

� Kā nu kuram, � pērtiķa īpa�nieks pasmīkņāja.

� Tev, zināms, nav jāmācās smaidīt, bet pērtiķim gan.

Nu, Grieķi, esi tik mīļ�, uzsmaidi viesiem!

Pērtiķi sauca par Grieķi � pēc pēdējās dzīvesvietas: viņu bija nopirku�i kaut kur Tesālijā.

Pērtiķis izstiepa savas melnās lūpas, un viņa sejā pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam, kas vairāk gan līdzinājās raudām.

Ciklops skatījās uz Grieķi, apsvērdams, kādus ienākumus varētu gūt no pērtiķa smiekliem.

Pārdevējs un pircējs vārdos skopi, tomēr stingri aiz- ķ stāvēja savas prasības.

Pēdīgi pērtiķa īpa�nieks devās spējā triecienā, negaidīti nolai�ot cenu, un Grieķis nokļuva mūsu īpa�umā-

� Nu tad ņemiet ar ciet! Bet rūpējieties gan par t viņu! Man viņa �ēl kā pa�a bērna.

Kamēr mēs sarunājāmies, pērtiķis sēdēja kaktā blakus kaķim.

Saimnieks lika pērtiķim iziet no �ķūņa. Itin kā ziņā- � dams, ka uz visiem laikiem �ķiras no drauga, Grieķis uzsmaidīja kaķim un skumji zibo�ām acīm paklausīgi ( izgāja.

Mēs devāmies uz lielo paviljonu, jo pēc vieno�anās Grieķim vajadzēja demonstrēt visu savu repertuāru.

� Nu tad parādi visu, ko tu proti! � cirka artists pasacīja to tik vienkār�i, it kā runātu ar kādu no saviem padotajiem.

Pērtiķis paskatījās uz viņu un izdvesa caur degunu savādu skaņu.

� Aukla! � viņa biju�ais saimnieks pavēlēja.

Virve bija nostiepta zem pa�a kupola.

Grieķis uztrausās aug�ā apbrīnojami veikli un, ieķēries rokām virvē, sāka �ūpoties. Krietni ie�ūpojies, viņ�-mirklī sastinga un pēk�ņi velni�ķīgā ātrumā sāka griezties uz vietas.

Pēc artista pavēles viņ� beidza griezties un sveicinot māja mums ar roku. Viltnieks gaidīja aplausus.

Es jutos ļoti nelāgi. Kā es gribēju, lai �is pretīgais mērkaķis noveltos no virves un sa�ķīstu gabalgabalos! Tad es būtu ticis vaļā no bīstamā sāncen�a.

Grieķis pablenza uz mani un �ķelmīgi pameta ar aci-Viņa drastiskā mirk�ķinā�ana man ie�ņāpa kā ar nazi-Tas nozīmēja, ka manai cirka karjerai ir beigas.

Es apskaudu viņu visādā ziņā. Pūkainu, baltu spalva klātie, garie, slaidie pirksti � pat tie manī izraisīja nenovīdību.

Neviens nebija bildis ne vārdiņa, bet saimnieks acīmredzot tika devis viņam slepenu zīmi. Ne no �ā, ne no tā Grieķis metās dejot uz tievās virves. Viņ� palēcās uz aug�u un atkal ar kājām pieskārās pie virves, tad griezās uz vietas un galvu reibino�ā lēcienā mētāja kājas, pēc tam stāvēja kā sastindzis un kratīja galvu, jocīgi vaikstīdamies.

� Diezgan! � cirka artists noteica. � Nevajag aktieri pārpūlēt.

Pērtiķis nolaidās lejā, nostājas ar seju pret �skatītājiem� un militāri sveicināja.

Es jutu, ka viņa talanti Ciklopam nebija vienaldzīgi.

Mēs izgājām no paviljona.

Parūpēties par savu jauno mīluli Ciklops uzdeva man un vēl vienam artistam.

Mēs aizvilkāmies līdz tuvākajai pilsētiņai.

Glu�i kā pārguris gājputnu bars, mēs nometinājāmies nelielā pļaviņā, pilsētiņā nemodinādami ne visniecīgāko rosību. Ap mūsu vecajām, noskrandu�ajām teltīm grozījās vienīgi laimīgu pui�eļu pulciņ�.

Kāds zēns ielūkojās �ķūnītī, kur mitinājās dzīvnieki. Un tūdaļ pa nometni aizskanēja gavilējo�s brēciens:

� Ehē! Te ta�u ir tas pats pērtiķis, kas danco pa virvi!

�Tātad �eit visi viņu pazīst!� es skaudīgi nodomāju.

Saimnieks pavēlēja man aizvest Grieķi uz �ķūni slimajiem dzīvniekiem.

� Bet kur mēs liksim Rudo Laupītāju? � es pretojos. � Viņ� vēl nav atlabis. Un sēro pēc lauvenes.

Rudais Laupītājs patie�ām bija krietni apsaldējies.

� Bet tu nepalaid muti un dari, ko tev liek! Kur� te ir saimnieks � tu vai es? � Ciklops man uzklupa.

Es uzreiz sapratu, kādēļ viņa izturē�anās pret mani tā mainījusies: tagad manā vietā uzstāsies Grieķis.

Es precīzi izpildīju saimnieka rīkojumu � aizvedu savu sāncensi uz �ķūni un no salmiem kaktā sakārtoju guļvietu, nepalaizdams garām izdevību papūlēties, lai tā neiznāktu pārāk mīksta.

Ta�u pērtiķis tūdaļ aptvēra, kas un kā: viņ� vienā mirklī sarausa salmus vienkop un saritinājās uz tiem �okurā.

Ciklops lika gatavot afi�as. Reiz tās vēstīja, ka virves dejotājs Skudra demonstrēs daudzus da�neda�ādus brīnumus, un to visu varēs noskatīties tikai par diviem dināriem. Tagad tas pats tika teikts par pērtiķi Grieķi.

Es nolādēju savu likteni. Man sirds aiz sāpēm vai lūza, kad uz telegrāfa stabiem es līmēju visus �os papī-reļus, kuri cildināja visparastāko mērkaķi, kas noķerts Āfrikas d�ungļos un sazin kā nokļuvis Grieķijā, bet pēc tam �eit.

Nākamās dienas vakarā pie mūsu cirka sāka pulcēties ļaudis. Visas biļetes bija pārdotas. Vislielākais vilinājums �oreiz bija pērtiķis.

Publikas mīlulis parādījās sarkanās biksītēs. Ciklops alla� bija lielisks visvisādu butaforisku triku meistars. Gandrīz vai ik izrādē viņ� izgudroja kaut ko jaunu, aizvien sajūsminādams publiku.

Grieķis zemu paklanījās un pēk�ņi metās kaut kur sānis. Skatītāji nebija paguvu�i ne attapties, kad viņ� jau atradās aug�ā pie pa�a kupola.

Pērtiķim bija spīdo�i panākumi. Pēc katra numura atskanēja graujo�i aplausi. Reizumis pat es aizmirsies plauk�ķināju.

Vienā pa�ā vakarā Grieķis nopelnīja saimniekam tik daudz naudas, ko es nebūtu varējis sadabūt ne piecās izrādēs.

Skatītāji izklīda.

Grieķis apsēdās arēnas vidū. Ciklops sniedza viņam roku. Viņ� saprata, ka viņu apsveic, tomēr prieku nekādi neizrādīja.

� Kas viņam noticis? � Ciklops noba�ījies vaicāja. � Vai viņ� nav sasirdzis? Nakts bija auksta, dro�i vien viņ� ir pārsalis.

Pavēlējis, lai es viņam sekoju, Ciklops pa kaklu pa galvu drāzās uz �ķūni, kur pērtiķis bija gulējis.

� Kādēļ tu tā izdarīji? � cilādams plāno salma kārtiņu, viņ� noprasīja.

Ciklopa acis meta zibeņus. Nolaidis galvu, es gaidīju brāzienu. Ta�u Ciklops lika man savākt salmus un aiznest uz savu telti. Es paklausīju. Ciklops sekoja man uz pēdām.

� Pagrūd �urp savu lāvu! � viņ� mierīgi sacīja.

Es pastūmu.

� Salmus noklāj sev, bet lāviņu atdod Grieķim. Lai pamatīgi atpū�as... No pērtiķa tomēr tu krietni atpaliec!

Es jutos pazemots. Pirmajā mirklī man radās nepārvarama vēlē�anās aizbēgt no �ejienes nakts miglā, aizbēgt un vairs nekad neatgriezties. Bet man pietrūka spēka, un es aizvainojumu bez kurnē�anas noriju.

Ciklops pats atveda pērtiķi uz manu telti un ierādīja viņam lāviņu. Viņam iedeva siltu ēdienu, kas bija pagatavots pēc �Pūķa� (tā dēvēja cirku, kur pērtiķis bija �strādājis� pirms tam) īpa�nieka receptes.

Toties man vajadzēja samierināties ar gabalu maizes un kārbiņu zivju konservu, ko mēs notiesājām kopā ar Jak�u.

Pamodies es jutos kā salauzts, man stipri sāpēja galva. Ja man būtu liku�i staigāt pa virvi, es būtu nolidojis lejā, sperot jau pirmo soli.

No rīta Ciklops lika man pabarot Grieķi. Pavārs bija izvārījis viņam biezputru ar sviestu.

Es atvēru durvis.

Uz manu iera�anos pērtiķis nekādi nereaģēja. Viņ� kūtri pavēra acis un pakasīja skaustu. Es noliku viņam priek�ā bļodiņu ar biezputru un ieurbos logā � kuru katru mirkli varēja ierasties Ciklops, lai pārbaudītu, kā es baroju viņa mīluli. Tomēr Ciklops nenāca.

Grieķis piecēlās, pienāca man klāt un ar savām tievajām roķelēm apķērās man ap kaklu. Man pār muguru pārskrēja �ermuļi.

Pērtiķis kaut ko nomurmināja un tad kā vien mācēdams sāka gausties.

� Ed, tev saka! Tu � princi! � es noteicu un nelaipni piegrūdu bļodiņu viņam tuvāk.

Pērtiķis apvainojās, saviebās un, glu�i kā nedarbus pastrādājis �unelis, nogūlās uz lāviņas.

� Vai tu gribi, lai es tevi apmīļoju? Gaidi vien! Kaut arī tu būtu vislabākais virves dejotājs pasaulē � man par tevi tikai nospļauties!

Es aizgāju, pametis viņu pie bļodiņas ar biezputru. Zem loga paslēpies, es ilgi viņu vēroju. Pērtiķis vēl joprojām gulēja uz lāviņas. Biezputrai viņ� tā arī nebija pieskāries.

Saimnieks pavēlēja doties prom. Viņ� bija nopircis vēl vienus ratus. Tajos brauca viņ� pats, Stojans un Grieķis.

Kā parasts, Ciklops lika gatavot afi�as, kas vēstīja par �Āfrikas d�ungļu saimnieka neparastajām spējām�.

Izrādei viss bija sagatavots. Grieķis gulēja savā guļvietā un skumjām, iekaisu�ām acīm raudzījās uz Ciklopu, kas bija atnācis tam pakaļ.

� Tūdaļ pat slienies aug�ā, slinkuli! � saimnieks viņam uzklupa.

Grieķis ir nedomāja paklausīt. Glu�i otrādi, viņ� aizvēra acis, itin kā teikdams:

�Lieciet mani mierā. Man nav nekādas daļas gar jūsu � cilvēku darī�anām!�

Es biju sajūsmā. Vēl viena tāda dieniņa, un es atkal atgriezī�os manē�ā.

Ciklops pienāca pērtiķim klāt, maigi saņēma to aiz rokas un klusi ierunājās:

� Manu mazulīt, nu ejam ta�u! Ejam, mūs gaida. Ja vien tu zinātu, cik daudz ļau�u tevi gaida! Tevi gaida pats pilsētas galva! Visi tevi gaida. Pat baznīctēvs'� ir tas atnācis, lai paskatītos uz mūsu velnēnu! Nu, celies jel, celies!

Bet Grieķis nekustējās ne no vietas. Saniknotais saimnieks iezvēla viņam pa muguru. Viņ� iekunkstējās, tomēr no gultas nepiecēlās.

Tad Ciklops pievērsās man un pikti izgrūda:

� A�i apģērbies un dari visu, ko proti!

Kaut ko noņurdējis par parastu Āfrikas mērkaķi, es ar skubu apģērbu savu �Tarzāna� kostīmu. Cirka treneris deva man da�us padomus un aptaustīja manus muskuļus. Viņ� ar tiem laikam nebija mierā, jo lika man nedaudz patrenēties.

Cirka izrīkotājs jau iznāca arēnā. Skatītāji kļuva nepacietīgi. Tie kāroja ieraudzīt dresēto pērtiķi.

� �odien mūsu slaveno Grieķi jūs diem�ēl neredzēsit. Viņa vietā uzstāsies pazīstamais virves dejotājs Skudra.

Skatītāji svilpa, bet es aiz pazemojumu drebēju.

Neviens numurs man nepadevās tā kā agrāk. Manas kustības bija gurdenas, un arī es pats sev likos neizveicīgs un tuntulīgs.

Skatītāji cits pēc cita atstāja mūsu izrādi.

Ciklopu māca dusmas. Viņ� nosprieda, ka es atspēlējos viņam pērtiķa dēļ.

Pēc izrādes viņ� iesauca mani savā teltī, kur ieiet bija atļauts vienīgi izredzētajiem.

� Kālab tu, nekrietneli, apkaunoji mūsu cirku?

� Es nespēju padejot.

� Ja jau tu nejaudāji padejot, jaudāsi badu ciest! Un viņ� ar galvas mājienu man rādīja uz durvju pusi. Ciklops aizgāja aplūkot pērtiķi. Redzēdams, ka viņam

ir karstumi, saimnieks uzlika viņam uz pieres aukstu kompresi. Bet nekas nelīdzēja. Grieķis dega kā ugunīs.

Vajadzēja meklēt ārstu.

Pavecais dakteris kategoriski atteicās ārstēt pērtiķi.

� Es jums neesmu nekāds lopu dakteris! � viņ� pukojās. � Un gar pērtiķiem man nav nekādas daļas.

Ciklops atnāca atpakaļ be�ā un, lamādams ārstu beidzamajiem vārdiem, sāka kā prazdams dziedināt pērtiķi.

Pēc da�ām dienām viņ� jau bija uz pekām un no jauna uzstājās. Cirks atkal bija pārpildīts, un mūsu kasē plūda naudiņa.

Uz priekiem Ciklops nolēma pa godam pacienāt sava apputēju�ā kuģa ekipā�u. Mēs locījām iek�ā �evap�i�i¹un piedzērām klāt skāņu vīnu...

Grieķis atveseļojās, un es atkal tiku aizmirsts. Patlaban mūsu saimniekam es nebiju vērts ne tik, cik melns aiz naga.

t

Reiz vakarā, kad es bezmiegā gul�ņāju uz savas trūcīgās lāviņas, man ienāca prātā patiesi baisa doma. Es gainīju to prom, tomēr tā mani nepameta un pēdīgi sagrāba savā varā tā, ka es gandrīz vai iz�ķīros par briesmīgu soli.

�Nobendē pērtiķi! Nobendē!� kāda iek�ēja balss nerimtīgi �ukstēja.

Es pats nesapratu, ko lai ar sevi iesāku. Es cēlos aug�ā un, lai atvēsinātos un palūkotos uz zvaigznēm, gāju laukā no telts, kāri tverdams smar�īgo, rudenīgo gaisu. No drūmajām domām diem�ēl es netiku vaļā.

Tā pagāja nakts, bet rītsvīdā, kad es piecēlos, cie�i apņēmies pērtiķi nogalēt, man pēk�ņi kļuva viņa �ēl.

�Tik tie�ām � par ko gan tu gribi Grieķi nomaitāt? Neaptraipi savu sirdsapziņu! Reiz viņ� bezrūpīgi kāpelēja pa kokiem, gulēja siltumā līdzās savai mātei, viņu sildīja Āfrikas saule. Tad ieradās mednieki, ar viltu pievilināja viņu un uzmeta viņam tīklu. Tā nabadziņ� bija nokļuvis nebrīvē. Ja tā nebūtu gadījies, viņ� pa�reiz būtu snaudis zem kokospalmas vai arī vērojis zālē lodājo�ās ķirzakas.�

Tā es prātoju, atsacīdamies no nodoma atņemt pērtiķim dzīvību. Bet jau pēc da�ām dienām, apskauzdams Grieķa panākumus, es atkal kļuvu ne�ēlīgs.

Es zināju, ka Grieķim gar�o sasaldināta maize. Reiz ziemas vakarā, iemetis mēriņu rakijas², Jak�a mums pastāstīja, kā jaunībā nobeidzis kādu niķīgu lāci, iestūķēdams maizē stikla drumslas.

Man nejau�i ienāca �is nostāsts prātā, un es nospriedu viņa pieredzi izmantot.

Atkritumu kastē savācis pudeļu lauskas, es devos uz me�u, saberzu stiklu un iemīcīju drumslas sasaldinātas maizes mīkstumā.

Dro�i vien bija jau dienasvidus.

Slepus pielavījos pie pērtiķa �ķūņa un ielūkojos pa lodziņu.

Grieķis mierīgi gulēja savā guļvietā.

� Grieķi! � es klusītēm viņu pasaucu.

Viņ� piecēlās.

�Viss būs labi,� es nodomāju. �Viņ� ir izsalcis un uzreiz metīsies maizei virsū.�

� Grieķi, Grieķi! Rau, tavas pusdienas! � es iesaucos un iesviedu pa logu maizes bumbiņu ar bagātīgu cukura un stikla pildījumu.

Izsalku�ais Grieķis pienāca maizei klāt, gabaliņu nokoda, mazliet pako�ļāja un pēk�ņi, saviebis skābu ģīmi, visu izspļāva uz grīdas. Tad pavērās manī. Viņa acis itin kā sacīja:

�Redzi, es neesmu cilvēks, tomēr par tevi esmu gudrāks!�

Un tad mani sagrāba negantas bailes. Pērtiķis bija ieslēgts, un ieiet �ķūnī, lai noslēptu savas neveiksmīgās ļaundarības sekas, es nevarēju. Ciklopam bija vērīga acs, maizes bumbiņā viņ� uzreiz pamanīs stikla spīguļus un bez pūlēm uzminēs, kā roku darbs tas ir.

Izmisis es skrie�us metos pie Ciklopa, lai par katru cenu izkrāptu viņam atslēgu.

Savus nodomus īstenot es tomēr nepaspēju. Es sastapu Ciklopu pie viņa telts.

� Uz kurieni tu tā nesies? � viņ� noprasīja.

Apjukumā es nespēju bilst ne vārda.

Par laimi, viņ� netaisījās mani tālāk izjautāt, un es papūlējos pēc iespējas ātrāk pazust viņam no acīm.

Daudz nedomādams, es devos uz me�u, nogriezu garu, tievu rīksti, aptinu ap to stiepli un iebāzu pa lodziņu, lai varētu aizķert maizes bumbiņu.

Es veiksmīgi biju iecirtis stiepli bumbiņā un jau cēlu to aug�up, bet �ī, kā par spīti, pār�ķēlās pu�u. Aiz �ausmām drebinādamies, raudzījos uz maizē zalgojo�iem stikla miltiem.

Katra minūte man likās kā vesela mū�ība.

Beidzot bija pienācis laiks pusdienot.

Ciklops iedeva man �ķūņa atslēgas un lika pabarot Grieķi.

Pērtiķis bija gau�i drūms. Viņ� it kā būtu nojautis manas slepenās domas un man no rokām neko vairs negribēja ņemt.

..

KĀ ES MEKLĒJU IRBJU OLAS

Kādā no maija dienām mūsu ceļojo�ais cirks nonāca kailā, neauglīgā līdzenumā. Mēs brīnījāmies vien, kā Ciklops pamanījies atvest cilvēkus un dzīvniekus uz �o trūcīgo, nabadzīgo novadu.

Visiem ciemiem, kuriem mēs gājām cauri, bija viens un tas pats nosaukums � Nera�as ciems.

Zeme �e bija akmeņaina, un tajā auga vienīgi kadiķi. Vietumis gar ceļmalām reibino�i tvanēja rūgtās vērmeles. Un no kvarca blāķu apak�as dieva pasaulītē spraucās nīkulīga zālīte.

Pat putni � ir tie �urp nelidoja. Ja nu vienīgi maitas ērglis apmeta loku debesīs un atkal izgaisa zilganpelēkajā tālē. Sis apvidus bija iepaticies tikai irbēm. Tās dievināja kadiķus: gandrīz vai zem katra krūma ņudzēja vesela saime, starp satrunēju�ajām skujām cītīgi meklēdama pērnā gada ogas.

Mūs ēdināja paknapi, un es bie�i vien gāju meklēt irbju olas akmeņainajos tīrumos.

�ajā gadalaikā akmeņu spraugās un zem kadiķu krūmiem irbes dēja olīvkrāsas olas ar daudzkrāsainiem lāsumiņiem.

Da�reiz man paveicās, un vienā ligzdā es uzgāju turpat desmit olas. Iedūru adatiņu strupajā galā, izsūcu olu un atliku �aumalu atpakaļ, lai putns nebēdātos.

Man ne prātā neienāca, ka �ī sīkā blēdība nespēja maldināt irbju māti, un es mierīgu prātu meklēju brīni�ķīgās oliņas. Viss būtu bijis labi, ja negadītos odzes. Es tik |oti baidījos no tām, ka pat sapņos man rādījās baismīgas vīzijas.

Kolīdz esmu pielavījies pie ligzdas un pastiepis roku pēc gardā laupījuma, tā piepe�i no tuvējā akmens apak�as izlien raiba odze un �ņākdama atie� adatveidīgos zobus.

Par laimi, man nekas ļauns neatgadījās, toties Grieķis, kas da�kārt medībās nāca man līdzi, no odzes dzēliena neizbēga, un saimnieks veselas desmit dienas cīnījās par viņa dzīvību. Nabadziņ� tā bija pietūcis, ka nevarēja saprast, kur ir galva, kur rumpis un kur kakls. Tad cirka ļaudis iesauca viņu par Rausi.

Mēs sniedzām izrādes divreiz nedēļā, tomēr apmeklētāju bija maz. Ciklops uzturēja cirku ar saviem ietaupījumiem. �ejienes zemnieki dzīvoja pusbadā un savus nabaga gra�us taupīja maizei.

Toties glābiņa nebija no bezmaksas skatītājiem � ciemata bērneļiem. Viņi skrēja pie mums kā bites uz medu. Sastājas ap mūsu caurumaino telti un pēc sirds patikas noraugās zvēru priek�nesumos.

Kamēr viņi uzvedās klusu, saimnieks gar viņiem nelikās ne zinis. Ta�u, kolīdz kaut viens iesmējās par kādu pērtiķa izdarību, saimnieks tūdaļ drāzās no sava balagāna ārā un, nikni zibsnīdams acīm, sāka trenkāt katru uz savu pusi. Jak�a sekoja viņam uz pēdām, nostājās maliņā un acīgi vēroja ķīviņu, lai ārkārtējas nepiecie�amības gadījumā laistu darbā savas stiprās dūres, kurām pretoties neuzdrīkstējās pat vispārgalvīgākie kau�ļi.

No ielas atplūda kautiņa un rā�anās troksnis. Drīz vien to nomainīja kāda resgaļa negants brēciens, bet viņ� pats drāzās projām, ko nagi nes, lai mūsu cirkā <vairs nekad nespertu kāju. Viņam, jādomā, uz ilgāku laiku būs zudusi patika bez maksas skatīties cirka izrādes.

Pārliecinājies, ka te daudz neko nenopelnīs, kādudien Ciklops pavēlēja doties projām. Redzēdami, cik saudzīgi tiek iesaiņoti rekvizīti, cik rūpīgi kalēji apkaļ zirgus, imēs nopratām, ka ne jau tuvi ceļi mums būs jāmēro.

Man nebija �ēl atstāt �o skarbo novadu.

Cirka ļaudis sajūdza zirgus, un mūsu raibā armija jau sazin kuro reizi devās ceļā.

Pinkaiņa dēļ mēs virzījāmies bruņurupu�a gaitā. Meklēdams barību, viņ� beidzamajās dienās bie�i bija ka�ņājies zem paegļu saknēm un savainojis ķepu. Tā pietūka, un mūsu smieklīgi bēdīgais varonis nejaudāja paspert ne soli.

Nelaimīgo, izmocīto lāci, kas zvalstīdamies klumpa-�oja pa ceļu tā, it kā mugurā tam būtu uzkrautas simt-pudu bumbas, visi apcēla. No daudzajām rētām purnā, ko bija sadurstīju�i asie dzeloņi, sūcās asinis.

Grieķis jutās lieliski. Viņ� bie�i lēca no ratiem, gāja tiem blakām, draiskojās un visiem pinās pa kājām.

Ciklopam bija apniku�i pērtiķa nedarbi, viņ� saņēma to aiz auss un nolieca pie zemes. Grieķis �ēli iesmilkstējās, sabozās, ielēca ratos un augu dienu neatļāvās ne vismazāko palaidnību.

Tuvojoties naktij, mēs ierīkojām nometni taisni klajā laukā. Tuvumā nebija ne ūdens, ne me�a. Rudo Laupītāju mocīja slāpes, un viņ� rēca, neļaudams mums gulēt.

Nākamajā dienā mēs piecēlāmies, kolīdz virs apvār�ņa parādījās saulīte un sāka bārstīt pār zemi siltos starus.

Bija vēl pavisam agrs, acis lipa ciet, bet nebija ar ko tās izmazgāt.

Torīt mūs necēla aug�ā alla� ierastie Ciklopa skubi-nājumi. Nebija dzirdami viņa kliedzieni un bār�anās.

Mēs prasījām cits citam, kur palicis saimnieks.

Jak�a sukāja zirgus. Es pieskrēju viņam klāt, lai dabūtu zināt, kas Ciklopam noticis. Viņ� klusēdams paraustīja plecus.

Laiku pa laikam cirka artisti paraudzījās uz saimnieka telti.

Laiks ritēja, bet no saimnieka nebija ne miņas.

Zvēri izklīda kur kurais. Lauva savā nodabā pastaigājās pa āru un kuru katru brīdi kādam no mums varēja uzbrukt.

Pinkainis ieraduma pēc palaida nagus. Viņ� izgrauza caurumu kartupeļu maisam, ko Ciklops bija glabājis nebaltai dienai, un vienā mierā locīja iek�ā kartupeli pēc kartupeļa.

Krietni izstaigājies, Rudais Laupītājs apguļas un svētlaimē aizmiga.

Grieķis sēdēja ceļmalā uz celma un aiztika garāmgājējus.

Saule bija jau augstu debesīs, tomēr Ciklops vēl joprojām nerādījās.

Man bija ļoti nemierīgs prāts. Es noskārtu, ka viņam atgadījies kas nelāgs. Nevarēja būt, ka viņ� kaut kur būtu aizgājis � lai gan uz Jak�u un Stojanu viņ� pilnīgi paļāvās, tomēr savus dzīvniekus neatstāja ne uz brīdi.

Visi pacietīgi gaidīja, ko teiks Stojans.

Beidzot, kad es biju galīgi pārliecinājies, ka saimnieks nopietni sasirdzis, atnāca māceklis un aicināja mani pie Ciklopa.

Es iegāju viņa teltī.

Milzīgs, nomelnēju�u seju Ciklops gulēja gultā.

� Skudra... � viņ� mani pasauca klusā, aiztrūksto�ā balsī.

Viņ� gribēja vēl kaut ko sacīt, bet acīmredzot pārdomāja un atkal pasauca:

� Skudra!

Es pievirzījos tuvāk. Ciklops smagi elpoja. Varēja manīt, ka ik vārds viņam sagādā lielu piepūli.

Viņ� man jautāja, vai es par pērtiķi rūpējos, vai viņu labi baroju.

Stojans aizgāja. Pie slimā saimnieka es paliku viens.

Es redzēju, cik strauji pasliktinās viņa izskats. Kaklā pulsēja dzīsliņa. Brī�iem pār miesu pārskrēja drebuļi.

Man kļuva �ēl cilvēka, no kura neko labu es netiku pieredzējis. Pēdējais �unelis cirkā viņam bija nozīmējis daudz vairāk nekā es.

' Es uzvārīju tēju. Viņ� uzmeta man ilgu, līdzjūtīgu skatienu, noglaudīja man galvu un teica, ka no manis iznāk�ot labs cirka artists.

Pēc divām dienām viņa vairs nebija starp dzīvajiem. Es nekādi nevarēju saprast, kā tāds stiprs, visvarens cilvēks var nomirt tik klusi, nemanāmi.

Iespējams, ka cilvēku bēdas izjūt dzīvnieki. Todien, kad artisti savu pavēlnieku izvadīja uz kapsētu, neviens dzīvnieks barībai nepieskārās. Grieķis nekustīgi gulēja uz lāviņas. Pinkainis �ķūnī snauduļoja, bet Rudais Laupītājs ik pa brīdim �ēli ierēcās un, izslējis galvu, izkliedza savas sāpes pret sauli. Zirgi stāvēja ēnā glu�i kā nopērti, bet tas, ar kuru Ciklops parasti jāja, procesijai ejot garām, iezviedzās.

Ciklopa iemīļotais suņuks, kas alla� pinās viņam pa kājām, augstu pasitis gaisā purniņu, ilgi un stiepti gaudoja.

Iespējams, ka cirka artisti mirst visu aizmirsti un viņus apglabā tik pieticīgi. Ciklopu pavadīja vienīgi viņa padotie un �unelis, kas visu laiku grozījās vienkār�ā egles zārka tuvumā.

Vēl dzīvs būdams, Ciklops alla� bija strīdējies ar varasvīriem, un arī tagad � jau miru�am tie nedeva viņam miera. Garīdznieks vispirms noprasīja, pie kādas ticības nelaiķis piederējis. Neviens to nezināja, un tad viņ� deva rīkojumu apbedīt Ciklopu zem paeg|u krūma aiz kapsētas mūriem.

Rokot kapu akmeņainajā zemē, artisti mirka vienos sviedros. Mēs ar suņuku stāvējām pie zārka godasardzē.

Beidzot viss bija gatavs. Lai�ot zārku kapā, artisti raudāja. �unelis, kuru visi bija piemirsu�i, aiz bēdām ielēca kapā. Gribot negribot man vajadzēja viņam sekot un izvilkt viņu no bedres. Ciklops tā arī nedabūja zināt, ka viņa visuzticamākais draugs bijis suns.

Atsizdamies pret zārka vāku, ar zemi sajauktie akmeņi dobji dunēja, iedve�ot mums �ausmas. Tagad es ne�aubījos, ka saimnieka starp dzīvajiem vairs nav.

Līdzko mēs bijām guldīju�i savu pavēlnieku zemes klēpī, Stojans izziņoja sapulci. Bet jauno priek�nieka neviens neklausīja, kaut arī viņ�, tāpat kā Ciklops, lūkoja būt stingrs. Pat dzīvnieki pamanīja, ka cirkā pietrūkst tās stingrās rokas, kas visus turēja gro�os.

Viss gāja pavisam a�gārni.

Jau pirmajā pilsētā mūsu izrāde sākās ar lielu nokavē�anos � un publika mūs izsvilpa. Ja ar to vien viss būtu beidzies, mēs pārmēram nebūtu raizēju�ies. Svarīgākais bija tas, ka skatītājus varēja uz pirkstiem saskaitīt. Un ne jau velti!

Tobrīd avīzes daudz rakstīja par karu un cilvēki par to vien runāja. Savu rūpju un rai�u dēļ mēs bijām tālu projām no visa, kas notika pasaulē.

Torīt, kā par spīti, es pamodos, gaismai svīstot Debesis bija apmāku�ās, un caur mākoņiem smagi un moko�i lauzās cauri drūmā diena.

Pēk�ņi viss debesjums uzliesmoja tik spo�i, it kā to būtu aizdedzināju�i tūksto�iem zibeņu. Apdullino�i no-granda un rībināja pērkons. Zeme sāka drebēt kā drudzī.

Man aizrāvās elpa. Ce|odams pa pla�o pasauli, es biju bie�i dzirdējis no saviem vienaud�iem aizraujo�us nostāstus par pastardienu, par Noasa �ķirstu un pasaules plūdiem. Tālab es nospriedu, ka pastardiena ir klāt. Tūdaļ es iztēlojos apmēram �ādu ainu: kaut kur aug�ā, paklājiem klāta mākoņa mugurā, sē� dievs un sūta uz zemi zibeni un pērkonu, lai tie sa�ķeļ zemi druskās un iznīcina cilvēku dzimumu. Savā nabadzīgajā gultiņā uz celī�iem tupēdams un cītīgi mezdams krustus, es karsti lūdzos, lai dievs ap�ēlojas par nabaga grēciniekiem.

Es brēcu, ka it nemaz neesmu vainīgs, ka nedrīkst nogalināt cilvēku par tādu sīku noziegumu kā mēģinājumu atņemt dzīvību pērtiķim.

Mani kratīja drudzis.

Es iztēlojos, kā saniknotais dievs vicina burvju nūjiņu un ar katru vēzienu pār visu zemeslodi �ķīst zibeņi un dārdina pērkons.

Pēk�ņi blakusmājā plīsa stikli. Tātad dieva dusmām no tiesas nav gala.

Es aizsedzu seju rokām un devu vaļu asarām. Es pūlējos saņemt sevi gro�os un iziet uz ielas pie cilvēkiem, lai tikai nebūtu jāaiziet bojā vientuļam. Bet, kolīdz es vēru acis vaļā, redzēju nerimtīgi �ķīstam zibeni, kas kuru katru mirkli varēja mani ap�ilbināt.

Aiz bailēm sarāvies �okurā, es caur pirkstu spraugām raudzījos uz debesu kvadrātiņu, kas bija saredzams pa logu. Tālumā liesmoja uguns, no kuras augstu debesīs cēlās taisns biezu, melnu dūmu stabs.

�Dievs nolēmis nodedzināt visu līdz pamatiem!� ie�āvās doma manās sakaitētajās smadzenēs.

Uguns pieņēmās spēkā, dūmi kļuva aizvien biezāki un kāpa aizvien augstāk. Es vairs neredzēju neko citu kā vienīgi milzu uguns priek�karu, kas galīgi aizsedza apmāku�ās debesis. Netālu no manis sabruka māja. Manu lodziņu aizbēra akmeņiem un kaļķiem.

�Tagad pienākusi mana reize,� es aiz �ausmām nodomāju.

Lūgt dievu es vairs nevēlējos. Tagad viņ� man �ķita ļauns un cietsirdīgs ve�uks, kas atgāzies sēd zīda dīvānā, malko kafiju un tāpat vien aiz gara laika uzsūta cilvēkiem mēri.

Lai liesmas labāk varētu saredzēt, es-piegāju pie loga un tikai tagad saklausīju, ka turpat vai visu debess velvi piedārdina lidma�īnas.

Garām teltij pagāja divi vīri.

� Cirks vien ir! � viens sacīja tik mierīgi, itin kā nekas nebūtu atgadījies.

� Nē, brāl, ir kar�, nevis cirks. īsts kar�! � iebilda otrs.

JAUNAIS CIRKS

Karu es redzēju pirmo reizi mū�ā. Nu es sapratu, ka dievam gar to nav nekādas da|as. Ar savu burvju nūjiņu viņ� to nebūtu varējis izdarīt.

Bet kāpēc vīri, kas nupat bija pagāju�i gar manu logu, karu nosauca par cirku? Tā man palika mīkla.

Tomēr pienāca brīdis, kad es sapratu, ka arī karā, tāpat kā cirkā, daudz kas ir neticams un neizprotams. Starpība ir tikai tā � kar� nes nāvi un postu.

Es stāvēju pie loga un skatījos laukā. Stojans iznāca no savas telts, kuru bija saplosīju�i sagruvu�ās blakus-mājas ķieģeļi.

� Kas noticis? � es vaicaju.

� Ej prom no loga! � atbildes vietā viņ� noburk�ķēja. � Cirks!

Lidma�īnu vairs nebija. Dārdoņa bija pierimusi.

Teltij garām gāja cilvēki. Vieni gāja klusēdami glu�i kā mēmie, otri skaļi klaigāja un bārās.

Pār pilsētu savilkās milzīgs dūmu slānis, �ur tur liesmoja ugunsgrēki.

Bija saklausāmi kliedzieni un bērnu raudas.

Es nekādi nevarēju saņemties un iziet ārā.

Pēdīgi es izgāju. Ceļ� bija aizbērts smiltīm, jumta spārēm, dakstiņiem un ķieģeļiem.

Taisni ielas vidū stāvēja gulta. Blakusmāja bija tā sa�ķiebusies, ka jumts skāra zemi.

Ūz pussagrautās sienas sēdēja kaķis. Pamezdams uz mani ba�īgus skatienus, viņ� laizīja asiņaino ķepu. Te pie sienas kāds piegāja, kaķis izbijies cirtās sānis un novēlās uz apsvilu�ās zāles.

Kāds sirmgalvis rokās nesa no bailēm pamiru�u mazuli.

Pēk�ņi es izmisis iekliedzos �au�alīga, necilvēciskā balsī. Turpat netālu no manis gulēja vairāki līķi, kuros es sazīmēju mūsu cirka artistus. Viņus no �ķūņa dro�i vien būs izmetis sprādziena vilnis. Man sirds aiz sāpēm sa�ņaudzās � �ie cilvēki ta�u bija no manas ģimenes. Dobji ievaidējies, es nokritu ar seju smiltīs, lai nevajadzētu skatīties uz līķiem.

Garām miru�ajiem artistiem pagāja Pinkainis, apgūlās man līdzās un sāka laizīt man vaigus. Nekas tā nesatuvina cilvēkus un dzīvniekus kā cirks. Pinkainis glaudās man klāt, noslienāja man seju un rokas, nokrāsodams tās sarkanas. Viņ� bija ievainots.

Atkal sāka dārdēt. Nepārtraukti lidoja lidma�īnas un gāzās lejup glu�i kā klijas uz savu upuri.

Daļu pilsētas aptvēra liesmas. No dūmiem un uguns debesis bija kļuvu�as lāsumainas.

Tik tikko elpodams, es pieplaku pie zemes; lācis visnotaļ pūlējās paslēpt zem manis savu vareno muguru.

Bombardē�ana beidzās, bet mēs ar Pinkaini joprojām gulējām zemē.

No �ķūņa iznāca Stojans un Jak�a.

Es domāju, ka viņi lies asaras pie artistu līķiem, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņi mierīgi pagāja tiem garām un sāka vākt kopā un apskatīt nesabojāto inventāru.

Es piecēlos. Aug�ā uztrausās arī Pinkainis un tūlīt pat kaut kur nozuda. Es piebiedrojos Stojanam un Jak�am.

Netālu no galvenās telts bija Rudā Laupītāja �ķūnis. Tagad tai vietā rēgojās liela, melna bedre.

� Mūsu Rudā Laupītāja vairs nav. � Jak�a nopūtās.

Stojans klusēja. Viņ� bija sagrauzts un nomākts.

Cerēdami ieraudzīt Rudā Laupītāja atliekas, mēs ieskatījāmies bedrē. Bet tā bija tuk�a. Tad mēs sākām spriest, kur viņ� būtu varējis palikt.

Jak�a domāja, ka te nokritu�as divas bumbas; pirmā noārdījusi �ķūni, un Rudais, atguvis brīvību, devis kājām vaļu. Sprāgstot otrai bumbai, viņ� jau bijis aiz trejdeviņām jūrām.

Tiklīdz mēs bijām sev iestāstīju�i, ka Rudais Laupītājs ir dzīvs, es nejau�i uzmetu skatienu blakusmājas drupām kādus divdesmit metrus no mums. Starp saārdītajām jumta spārēm rēgojās lauvas galva.

Mēs piegājām pie tā, kas vēl vakar bija bijis Rudais Laupītājs.

Viņa acis bija pavērstas aug�up. Ap puspavērto muti iegūlusies nikna rieva.

Ķermenī nebija manāma ne skrambiņa. Viņu � tik lielu un stipru � sprādziena vilnis glu�i kā pūciņu bija uzsviedis uz jumta un nobeidzis.

Mēs devāmies uz pērtiķa mītni.

Es pats brīnos, bet es nepavisam nevēlējos atrast viņu beigtu. Glu�i otrādi � viņa dēļ es biju ļoti noraizējies.

Grieķis sēdēja kaktā un vienā laidā mirk�ķināja savas labsirdīgās, asaru pilnās acis. Viņ� it kā saprata, ka tur, aiz �ķūņa sienām, notiek kaut kas baigs un neizprotams.

Pērtiķis piecēlās, pienāca pie mums un visiem pēc kārtas sāka glausties klāt, ta�u, redzēdams, ka viņa glāstiem neviens neatbild, uzreiz ierāvās sevī un atgriezās savā gu|vietā.

Stojans apmeklēja visus dzīvniekus un tikai pēc tam skaitīja cilvēkus.

Dzīva bija palikusi taisni puse artistu. Nogalināto vidū bija pavisam jauns akrobāts, pēc kura mēs visi ļoti sērojām.

Augu dienu mēs lāpījām teltis, labojām salauztos krēslus un pārējo inventāru.

Mūsu programma iznāca ļoti īsa, jo vairs nebija Rudā Laupītāja. Cik jocīgi viņ� prata notēlot runātāju tribīnē vai arī aukli. Reiz Stojans ietrausās bērnu ratiņos: lauva pienāk viņam klāt, apsedz ar segu, noglauda galvu un, ar priek�ējām ķepām stumdams ratiņus, braukalē pa arēnu.

Uz ātru roku mūs abus ar Grieķi nofotografēja. Mēs stāvējām apkampu�ies pilnā cirka ietērpā. Fotogrāfiju pielīmēja pie afi�as, kas vēstīja, ka ��ovakar puisēns, saukts Skudra, un draiskulis pērtiķis ar iesauku Grieķis parādīs daudz neredzētu brīnumu�.

Vakarpusē ieradās kapra�i un aiznesa līķus.

Bija pienācis brīdis, kad mēs parasti sākām izrādes. Tikai tobrīd mēs sapratām, ka vienīgi bezprā�i varēja cerēt uz apmeklētājiem.

Tā mēs, ceļojo�ā cirka artisti, nolīdām katrs savā kaktiņā, lai visu nakti aizvadītu drūmās pārdomās.

Pilsēta bija glu�i kā izmirusi.

Tramvaji negāja. Apgaismojuma nebija. Vienīgi reizumis ielās bija saklausāmi kāda vēlīna garāmgājēja soļi.

Jau agrā gaismiņā Stojans pavēlēja sukāt dzīvniekus un saiņot mantas. Apkārtējā jucekļa iebaidīti, zirgi satraukti smailēja ausis.

Mūsu kolonna gāja pa tuk�ām, neapdzīvotām ielām. Man acu priek�ā stāvēja miru�ie artisti, kas vēl vakar bija slēju�i teltis, steigu�ies, rosīju�ies, strādāju�i, mainīju�i dekorācijas, brī�iem viņu veidolu nomainīja Rudā Laupītāja galva, kas rēgojās jumta korē.

Neviens mums negāja nopakaļ, logos nebija redzams ne acu pāris. Ja cirka artistus nepavada ziņkārīgiem skatieniem � vairs nav labi.

Kur gan paliku�i nomales bērneļi, kas trok�ņainā varzā diedza mums līdzi vēl pavisam nesen!

Nopluskāto vezumu rinda ilgi braukalēja pa akmeņiem sagāztām ielām.

Kad beidzot mēs bijām no pilsētas izkļuvu�i, bija jau pusdienas laiks. Visapkārt, cik vien skatiens sniedza, zēla tīruma zelmenis. Cauri pelēkajai dūmakai virs apvār�ņa varēja sazīmēt neskaidras kalnu aprises.

� Uz kurieni tagad? � vaicāja Stojans kurlajam Jak�am.

� Uz jauno cirku. Karā!

Aizlidoja vesels milzums lidma�īnu. Grieķis, sēdēdams divri�os, kurus vilka kalnu zirģelis, spalgi iespiedzās.

Pinkainis uzvedās visai slavējami � viņ� cienīgi sēdēja orē un vienā mierā skatījās uz nopakaļ slīdo�o ceļu. Tālumā varēja samanīt kalna pakājē izklaidus izvietoju�ās ciema mājas.

Pēk�ņi tuvojās motora rūkoņa.

Pēc pusstundas mums garām padrāzās motociklisti. Mēs tik tikko paguvām nogriezt malā neveiklās ores.

� Bo�i! � Jak�a iesaucās.

Viņa balsij bija tik baiga pieskaņa, ka mūs pārņēma �au�alas. Patie�ām � neko labu nākotne mums nesolīja.

Parādījās bruņuma�īnas uz kāpurķēdēm. Artisti minēja, kas tās varētu būt.

Kāds noteica:

� Tanki!

Tā es vaigu vaigā saskāros ar karu.

Todien mani bija apsēdu�as vispretrunīgākās domas. Man reizē nāca smiekli un māca bailes.

Pa ceļu nebeidzamā straumē brauca smagās ma�īnas ar karavīriem. Labi barotie sārtvaid�i vācie�i viscaur bija apjozu�ies un apkāru�ies iero�iem.

Uz mums viņi pat nepaskatījās.

Karavīri bija bruņucepurēs un zaļos formas tērpos. Visiem vienaldzīgas, nopietnas sejas. Nu, glu�i kā manekeni, kas nokāpu�i no viena un tā pa�a konveijera.

Es paraudzījos te uz Stojanu, te uz Jak�u, te citiem artistiem. Viņu sejas pauda apjukumu, samulsumu.

Tagad es vēl skaudrāk izjutu bezcerīgu, neremdināmu vientulību.

Piekusu�i, izsalku�i, slāpju mocīti, mēs vilkāmies pa tīrumiem un kailiem, atmatā pamestiem laukiem. Mūsu acis priecēja vienīgi dzeltenās dzegu�puķes, vēstīdamas, ka atnācis pavasaris.

Tīrumos kā mākonis bija salaidu�ies kraukļi. Viņi satupās vagās un knābāja sēklas. Kara iebiedētie zemnieki pat nemēģināja tos gaiņāt prom.

Visgarām ceļam, pa kuru vilkās mūsu savainotā karavāna, pletās kārklājs: zaļ�, spēcīgs un ziedu pilns.

Nogaidījis izdevīgu brīdi, es nemanot atpaliku no savējiem. Man priek�ā �irkstēja rati. Ratu aizmugurē sēdēja Manīgais un raudzījās manī vienaldzīgi un truli.

Kādā vietā kārklājs bija noaudzis līdz pa�am ceļam. Es paspēru da�us soļus un glu�i kā zaķis ie�maucu krūmos.

Zem kārkla gulēdams, acīm sekoju mūsu daudzkrāsainajai karavānai, kurā biju aizvadījis tik daudz gadu.

Rati, cilvēki un dzīvnieki aizgāja, pārvērzdamies mazos, tikko samanāmos punktiņos. Nu vairs bija redzami vienīgi furgonu jumti un putekļu mākonītis aiz tiem. Beidzot pagaisa arī tas, izņemot vienu vienīgu neskaidru līniju, līdz pēdīgi izzuda arī tā.

Es pavēros apkārt � nevienas dzīvas dvēseles. Uz kurieni lai es dodos?

Glu�i kā cerības stars no tālās, agrās bērnības ienāca prātā vecmāmuļa.

Iztēlojos zemnieku būdiņu ar trūcīgu iekārtu: da�as krūzes ūdens un piena glabā�anai, divi trīs izļodzīju�ies krēsli un kaķis, kas tā vien trinas pavarda tuvumā.

Man bija divpadsmit gadu, bet sevi atcerējos no �etru gadu vecuma. Tātad, kop� esmu �ķīries no vecmāmiņas, aizritēju�i veseli astoņi gadi. Vai viņa vēl ir dzīva?

Es gāju, kurp deguns rāda. Man taisni acu priek�ā, no izcilnī�a izrāpās kurmis un uzsāka zālē pastaigu. Es nekad agrāk nebiju redzējis kurmjus un ārkārtīgi gribēju ar to parotaļāties, bet, kolīdz es uz dzīvnieka pusi spēru soli, tas atkal noslēpās savā pazemes labirintā.

Atkal es biju glu�i viens.

Es biju pieradis pie cirka taurēm un timpāniem, dziesmām, trok�ņa un kņadas un vientulību izjutu tikpat moko�i kā, teiksim, fiziskas sāpes.

Es gāju pa kārklāju ar vienu vienīgu vēlē�anos � uziet cilvēkus. Ta�u ceļā man gadījās tikai pelēki putni ar zāles ku�ķiem knābjos � �ai gada laikā putni vija ligzdas, bet arī tie, ieraudzīju�i cilvēku, bailīgi cirtās sānis.

Meklēdami tārpus, zem kokiem ka�ņājās strazdi.

Es izgāju no kārklāja un soļoju gar netīras, duļķainas upes krastu. Pār upi bija pārsviests pārkaramais tiltiņ�. Sa�ķobījies un grīļīgs � tas karājās virs ūdens glu�i kā �ūpoles.

Ilgi nevarēju iz�ķirties, vai iet uz otru krastu.

Viņā pusē slējās kaili kalni, bet nogāzēm piekļāvās nelielas mājeles. Nezinu, kālab, bet es uzreiz gandrīz vai noticēju, ka vienā no tām dzīvo mana vecmāmuļa, un uzkāpu uz tilta.

Tilta vidū apstājos un skatījos, kā zem pavasara debesīm kaut kur steidzas pelēkā, neapturamā upe.

Nezinu, cik ilgi uz �ā �īksto�ā, ļodzīgā tiltiņa biju nostāvējis. Negaidot man acu priek�ā sāka rēgoties kara biedi � nogalinātie cirka ļaudis un jumtā iekāries Rudais Laupītājs.

Pēk�ņi es sagribēju, lai man blakām būtu kaut vai viens dzīvnieks. Uz brīdi es pavisam aizmirsu ir vecmāmuļu, ir ciemu kalna pakājē.

Vajadzēja iet tālāk, bet es sazin kādēļ negribēju iet projām no pārkaramā tiltiņa pār duļķaino upi, kurai nosaukumu nezināju.

Tūlīt aiz tilta es uzdūros kareivju un zemnieku pūlim. Viņi trok�ņaini tirgojās.

Kāds kareivis pārdeva slaiku melni iekritu�iem sāniem un baltu zvaigzni pierē. Kareivis par zirgu prasīja tikai simt dināru, zemnieks solīja piecdesmit. Viņi ilgi kaulējās, līdz beidzot salīga par septiņdesmit pieciem. Par cenām man nebija nekādas sajēgas, bet, uzturēdamies cirkā, es slepus loloju sapni iegūt zirgu � skaistu kā zvaig�ņotās debesis.

Cits kareivis .pārdeva �auteni. To aizlaida prom par siltas maizes klaipu, un apmierinātas palika abas puses � ir pircējs, ir pārdevējs. Kareivis bija izsalcis, turklāt viņam bija apnicis stiept lieku smagumu. Tik tie�ām � kādēļ gan tagad vajadzīga �autene, ja robe�as vairs nav un vācie�i lo�ņā pa visu zemi?

� Bet kāpēc �autene vajadzīga zemniekam? � es pavaicāju kādam kareivim.

� Viņam patīk ierocis aiz paraduma. Ja vācie�i neatradīs, viņ� �aus uz kraukļiem, lai tie ne�iepj sēklas.

� Bet ja atradīs? Ko tad?

� Tad pakārs!

� Pakārs! Kā tā � pakārs? � es brīnījos.

� Pavisam vienkār�i. Paņems auklu, apmetīs cilpu, uzsviedīs kaklā, bet otro galu piesies, lūk, tā vītola zarā.

� Un cilvēks nomirs?

� Protams.

� Un viņiem nebūs �ēl?

Kareivis iesmējās.

� Nē, manu puisīt Viņi tādēļ �urp atnāku�i, lai sista un kārtu. Tas ir viņu amats.

� Vai vēl ilgi būs kar�?

Kareivis padomāja, tad noteica:

� Tu gribi zināt par daudz. To neviens nezina.

Zemnieks uztrausās zirgā un aizjāja gar upi, bet kareivji ķērās pie maizes dalī�anas.

Klusēdams sēdēju viņiem blakām. Visapkārt tik gardi smar�oja siltā maize, ka man taisni siekalas sakrāja mutē.

Kareivis, kad bija apgaismojis mani kara zinībās, nolauza gabaliņu no savas porcijas un pastiepa man. Pusi es apēdu, otro pusi iebāzu kabatā.

� Kam tu to paglabāji? � kareivis noprasīja.

� Vakariņām.

� Labāk ēd tūlīt, līdz vakaram vēl tālu.

Es nepaklausīju.

Kopā ar kareivjiem devos uz kalnu, kura pakājē atradās ciems.

� No kurienes tu esi? � kareivis man vaicāja.

� Nezinu, � es nomurmināju.

Kareivis nosprieda, ka izliekos par muļķi, un pacēla balsi:

� Kā tā � nezini?

� Nezinu � un viss.

� Kur dzīvo tavi vecāki?

� Man nav vecāku.

� Un kur tu dzīvoji līdz �im?

� Cirkā.

Kareivji iesmējās.

Mēs tuvojāmies ciemam, kuru bijām redzēju�i no krasta.

Tagad es skaidri saskatīju mājas � tās bija māliem apmestas būdas.

Pie ciema �oga es �ķīros no kareivjiem. Viņi ļoti steidzās, bet es gribēju pameklēt savu pazudu�o vecmāmuļu.

Pa netīrajām ielām gāja vecas sievietes. Cie�i ielūkojos katrā un ikvienā saskatīju kādu līdzību ar savu iedomāto vecmāmuļu.

Pie kāda namiņa pavijas sēdēja ve�iņa. Viņai rokās dūca vārpsta. Suns pie viņas kājām noraudzījās manī nikni un neuzticīgi.

Ve�iņa piecēlās.

�Vai tik �ī pati nav mana vecmāmuļa?� es nodomāju. Sieviete pavaicāja, kas es esmu un kurp eju.

Smagu sirdi atbildēju uz visiem viņas jautājumiem.

Ve�iņa skumji nopūtās un iznesa no mājas maizi un karsētu pienu. Es kāri metos uz ēdienu. Kad biju iestiprinājies, ve�iņa uzaicināja mani palikt pie viņas. Bet es biju pieradis pie klaidoņa dzīves, tādēļ, krietni viņai pateicies, ar kareivja doto maizes ņuku kabatā devos tālāk. �ķiroties viņa apraudājās, bet es vēl ilgi domāju par vecmāmu|u, kas nebija manējā.

Pļaviņā, netālu no mājas, kurā mani tik labi bija pabaroju�i, zem apses spēlējās manu vienaud�u bariņ�.

Zēni trok�ņoja, klaigāja, smējās, bija tikpat jautri kā pie �igānu teltīm.

Pēc sātīgajām pusdienām man nebija iebildumu mazlietiņ parotaļāties.

Es apsēdos zālē nostāk no puikām un skatījos, kā viņi spēlē �sunī�us�. Viņiem visai lāgā neveicās, un es sagribēju viņu priek�ā paspīdēt ar savu veiklību un izmaņu.

Ta�u zēni man nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Viņiem dro�i vien nebija pa prātam manas skrandas. Bet man tā vien kārojās, negaidot uzaicinājuma, uzsākt spēli. Lai �ie augstprā�i paskatās, kā vajag spēlēt �sunī�us�.

Pēk�ņi man gar ausīm klusu nosvilpa, un tajā pa�ā mirklī es sajutu vieglu sitienu pa kaklu. Kāds delveris bija �āvis uz mani no rotāju �autenes. Aiz pārsteiguma es nodrebēju. Zēni lēkāja un ļauni smējās, bet es mulsi blenzu zemē.

Pēdīgi viņu barvedis, ruds, plecīgs zēns ar plakanu degunu, uzsāka sacensību � kur� augstāk uzrāpsies apsē. Viņi spēlēja uz naudu, tā ka uzvarētāju gaidīja ne vien slava, bet arī nauda.

Man kabatā �vadzēja desmit dināru, un es nespēju vien sagaidīt, kad tos varē�u paspēlēt. Ta�u savā sirdī es biju pārliecināts, ka smiedamies uzrāp�os pa�ā galotnē un visa naudiņa cepurē būs manējā.

Zēni meta naudu cepurē jau otrreiz un klaigādami un spiegdami uzmanīja tos, kuri centās uzrāpties augstāk nekā iepriek�ējie. Smiekli nāca, skatoties, cik neveikli viņi trausās aug�ā.

Rudais zeņķis uzrāpās tikko līdz pusei un kļuva par uzvarētāju. Tā tas atkārtojās vēl divas reizes.

Atkal cepurē bira naudas gabali. Tad es neizturēju, piegāju pie zēniem un nevērīgi iemetu cepurē savu dināru.

Puikas skaļi smējās un izteica man domātus da�ādus jociņus. Bet barvedis, kuru bija iekārdinājis papildu laimests, lika mani pieņemt.

Es nospriedu, ka savus spēkus rādī�u pēdējais. Atkal visaugstāk uzrāpās rudais zēns.

Zēni tā bija aizrāvu�ies ar spēli, ka mani galīgi aizmirsa. Viņi jau dzīrās uzsākt jaunu apli, bet arī es vairs nesnaudu � vienā mirklī nometu nomīdītos sprāgu�ām vardēm līdzīgos zābakus un, visa bērnu bara smieklu pavadīts, piegāju pie koka.

Es rāpos lēnām � tusnīdams un stenēdams, tādējādi savos ienaidniekos izraisīdams draudzīgus smieklus. Mazlietiņ neaizsniedzis barve�a atzīmi, izlikos piekusis un nolaidos lejā.

Nu gan visi pa īstam uzjautrinājās! Pār manu galvu birtin bira zobgalības. Man ne drusciņas nebija �ēl zaudētā dināra � tik un tā visa nauda no cepures pāries manā kabatā.

Atkal cepurē bira naudas gabali. Negribēdams riskēt ar pēdējo dināru, kāds zēns no spēles izstājās.

Atkal es startēju pēdējais. �oreiz es uzrāpos kādu sprīdi augstāk nekā barvedis.

Zēni apklusa. Izbrīnai nebija gala. Kādam radās pat aizdomas, ka es krāpjos, un viņ� man uzlocīja bikses līdz ceļgaliem, lai pārbaudītu, vai tur nav kāds līdzeklis, kas sekmētu rāp�anos kokā.

Es izpurināju no cepures naudas gabalus tik nevērīgi, itin kā visu mū�u to vien būtu darījis.

Sacensības atsākās. Zēni kā vien spēdami centās mani pieveikt. Viņiem ne prātā nenāca, ka viņu pretinieks ir no cirka izbēdzis virves dejotājs.

Kad cepurē visi bija iebirdināju�i pēdējo naudu, es veikli kā kaķis uzrāpos pa�ā apses galotnē.

Iestājās nomākta klusē�ana.

Es paņēmu laimestu un devos prom. Apkaunoti un nikni zēni nekustīgi stāvēja zem apses.

Es iegāju pirmajā krodziņā un sarīkoju sev īstas dzīres. Tā bija mana pirmā peļņa, kuru es varēju izlietot, kā vien gribēju.

Krodziņa īpa�nieks ziņkāri blenza uz skrandaini, kas viņam maksāja skano�us naudas gabalus.

Izgājis no krodziņa, es devos, kurp acis rāda.

Abpus ceļa pletās prie�u sils. Gaisā dvesmoja rūg-tenā skuju smar�a.

No plakankalnes, kas bija palikusi aizmugurē, �urp atplūda motoru troksnis.

�Kar�!� es pēk�ņi atcerējos un, baiļu pārņemts, nolēmu paslēpties no tā me�ā. Ta�u, kolīdz es biju izlēmis �ādi paglābties, motociklisti mani panāca. Viņi aizdrāzās garām �au�alīgā ātrumā, bet viņiem pakaļ dzinās sausu putekļu virpuļi.

Motociklistiem sekoja smagās ma�īnas ar kareivjiem, kas sēdēja glu�i kā figūras uz �aha dēļa. Aiz ma�īnām vilkās artilērija. Es nekustīgi stāvēju ceļmalā un kā apstulbis skatījos uz bruņās iekalto �cirku� un cirka artistiem zaļos formas tērpos.

Kolonnu noslēdza tanki, atstādami aiz sevis sakropļotu, glu�i kā uzartu ceļu.

Es uzkāpu pa�ā kalna galā. Man ausīs vēl joprojām skanēja metāla �vadzoņa.

Man mācās virsū miegs, galva slīga lejup, ta�u zeme bija mitra, un es uztaisīju guļvietu zem priedes no nobiru�ajām skujām.

Pār mani pletās debesis � dzidras un zilās kā ezers.

Pēk�ņi augstu debesīs saules staros pavizēja kustīgs punkts. Tas ātri tuvojās un drīz vien pārvērtās par lielu putnu. Es ielūkojos vērīgāk � taisni virs manis, lēni vēcinādams spārnus, meta lokus ērglis.

Ērglis nolaidās piecus se�us metrus no manis. Tas bija milzīgs putns līku knābi un spēcīgu, kailu kaklu. Ta�u viņa ledainajā skatienā jautās skumjas.

Nagos viņ� turēja kaut ko mīkstu, pūkainu._ Klusītēm es paņēmu akmeni un sviedu plēsoņam. Spārnotajam laupītājam izkrita medījums, bet viņ� pats kā bulta uz�āvās gaisām

Es pieskrēju pie upura.

Zālē nekustīgi gulēja pelēks zaķēns. Viņa a�eles, aiz bailēm kļuvu�as pusaklas, raudzījās lejup, ausis bija pieglaustas īsiņajam kaklam.

Es pacēlu nedzīvo kamoliņu aug�ā un piespiedu pie krūtīm. Un tūdaļ pat gaisā sadzirdēju smagu spārnu �vīkoņu.

Es atskatījos. Gandrīz man virs galvas planēja ērglis.

Pirmajā mirklī man ienāca prātā doma zaķēnu nomest, lai aizstāvoties rokas būtu brīvas. Bet zaķēns, itin kā juzdams manu nodomu, pagrieza galvu, un es ieraudzīju viņa miklās, uzticības pilnās acis, kas pauda lūgumu un izmisumu.

Man pārskrēja �ermuļi. Ko lai dara?

Pēk�ņi, sekodams kādai instinktīvai apjautai, es cirtos jaunaudzes brik�ņos. Ērglis, metoties uz upuri, izdur tam knābi cauri glu�i kā �ķēpu, un prie�u pūkainās ķetnas būs dro�s aizsegs.

Kolīdz palīdu zem zaļā lietussarga, plēsoņa kā akmens nokrita uz tā, un viņa spārni sapinās zaros. Es satvēru viņu aiz astes un rāvu sev klāt. Ērglis satrūkās un atkal pacēlās zilajās debesīs.

Es ziņkāri sekoju viņa lidojumam. Viņ� laidās aizvien tālāk un tālāk, līdz beidzot pārvērtās nelielā punktā, zeltainā saules dūmakā pamazām izgaisdams pavisam. Kad es atģidos, zaķēna uz krūtīm man vairs nebija.

Zālē bija samanāmas sarkanas pilītes, tik maziņas kā rīta rasa.

Es gāju pa pēdām, tikpat ka necerēdams zaķīti atrast.

Ērgļa es vairs nebaidījos.

Es jau gribēju mest meklē�anu pie malas un ļaut �ķībacim iet savu ceļu � varbūt viņ� me�ā sastaps savu māmiņu, kas viņu pabaros un aplaizīs viņa brūces �, kad pēk�ņi ieraudzīju viņu da�us sojus tālāk. Pusdzīvais garausītis gulēja zem koka, un viņa lielajās, stingajās acīs atainojās caur koku zariem samanāmās debesis.

Es viņu pacēlu. Zaķis trīsēja.

Zem lāpstiņas viņam bija dziļa brūce, ko es agrāk netiku pamanījis.

Es noliku zaķēnu zemē un gāju meklēt kādu lielu lapu pārsējam. Kaut kur tepat auga māllēpes, tām bija platas lapas ar mīkstu apak�u.

Atgriezies pie garau�a, es pieliku brūcei klāt māllēpes lapu un marles saites vietā aptinu nokaltu�as papardes stiebru.

Mēs mierīgi gulējām blakām, sildīdamies pavasarīgajā rīta saulē. Brī�iem es paraudzījos debesīs, jo aizvien vēl baidījos, ka var atgriezties ērglis. Bet debesis bija tīras un skaidras.

Beidzot mani pieveica nogurums, un es aizmigu. Kad es pamodos, saule jau bija pa�ā dienvidū, bet mans pelēkais draudziņ� miris. Ieraugot viņa sastingu�ās, bezkrāsainās acis, kurās vairs nebija nedz dzīvības, nedz asaru, nedz debesu, man sirds aiz sāpēm sa�ņaudzās.

Es nostājos zem citas priedes, lai tur garausi rimti apraudātu.

Zem tievas, slaikas eglītes izraku dziļu kapiņu, tā apak�u noklāju zeltainām skujām, bet sānus nospraudīju zaļiem zariem. Ieliku zaķīti kapā, apsedzu ar zaļu ķērpi, bet virsū uzbēru zemi. Tad es aizgāju uz pļavu, ar asu nūju sagriezu velēnas un apliku ar tām kapu, izveidodams nelielu kopiņu.

Pieminekļa vietā bija kupla egle.

Nezinu, cik ilgi, skumstot par zudu�o draugu, pie kapiņa biju nosēdējis. Pēk�ņi es pielēcu kājās un neatskatīdamies drāzos uz ceļu.

Zaķēna kaps palika tālu aiz muguras.

Es gāju pa līdzenumu gar tuk�ām ganu būdām. Visapkārt valdīja klusums, nemanīja nevienu cilvēku.

Bija vakars.

Pēk�ņi līdz ar vēju atplūda aprautas cirka mūzikas skaņas. Es apstājos un ieklausījos. Nē, dzirde mani nebija pievīlusi.

Ta�u mūzika apklusa � un es devos tālāk.

Es jau sen gribēju ēst un sāku zālē meklēt skābenes, bet tās, kā par spīti, �eit neauga. Es pieliku soli, lai ātrāk nokļūtu uz �osejas.

Platais ceļ� viscaur bija pieblīvēts vācu ma�īnām, tādēļ gājējiem vajadzēja turēties gar pa�u grāvju maliņu. Tomēr iet pa �oseju bija daudz vieglāk nekā pa lauku celiņiem un pļavām.

Mana auss atkal uztvēra vāras mūzikas skaņas, tik tālas, it kā tās plūstu no pazemes.

Es tuvojos pilsētai, kas bija izvietojusies kādas gausas un netīras upes krastos. �ķērsodama ielas, tā aiz-plūdināja duļķainos, tum�os ūdeņus nezināmā tālē.

Mūziku es vairs nedzirdēju. Dro�i vien tā bija man tikai likusies.

Veikali bija slēgti, garāmgājējus es sastapu reti.

Iesmar�ojās maize. Mani necie�ami mocīja izsalkums. Vēders rūca, ceļgali grīļojās.

Es devos pa ielu turp, kur tik gardi smar�oja tikko ceptā maize.

Smar�a mani ieveda �aurā ieliņā. Tur bija ceptuve un uz letes silta, tikko no krāsns izņemta maize.

Pēc sirds patikas izpriecājies par gar�īgajiem klaipiem, es izvilku no kabatas da�us naudas gabalus, nopirku puskukulīti un devos uz tuvējo parku. Tikko es biju paguvis apsēsties un sācis ēst, pēk�ņi man priek�ā iznira Stojans un Jak�a.

Viņi mani pārsteidza negaidot. Attaisnodamies es kaut ko novervelēju un kā jēriņ� viņiem sekoju.

Cirka artistu acīs es biju nodevējs.

Jau pirmajā vakarā man vajadzēja staigāt pa virvi. Es sen nebiju trenējies un visiem spēkiem turējos, lai nenokristu. Man neplauk�ķināja neviens. Bet es tā biju pieradis pie aplausiem, ka man tie bija vajadzīgi kā gaiss.

Pēc manis uzstājās Grieķis. Viņ� bija labā formā, un skatītāji viņam sarīkoja īstas ovācijas. Kur nu skatītāji � pat es viņā raudzījos ar neviltotu sajūsmu!

Pēc izrādes Stojans mani iesauca pie sevis. Viņ� teica, ka ar mani esot Joti nemierā un, ja es tikpat slikti strādā�ot arī turpmāk, viņ� man kārtīgi sado�ot pa ādu. Man neesot bijis nekādu tiesību bēgt, jo cirks mani esot uzaudzinājis, ēdinājis, un tagad mans pienākums kalpot cirkam ar sirdi un dvēseli. �ķiroties viņ� apsolīja mani vēlreiz krietni iekaustīt, ja vien es lāpī�ot slinkumu.

Tovakar es rūgti raudāju, asarām slacīdams jūras zālēm pildīto spilvenu.

Ap pusnakti sāka gaudot suns. Viņ� gaudoja tik �ēlabaini, itin kā visā pasaulē būtu palicis galīgi viens.

Uzausa rīts. Es jutos pagalam slims, glu�i kā salauzts, galvā man nebija nevienas skaidras domas, kājas grīļojās. Brokastīm es pat nepieskāros.

Es apsēdos pie telts durvīm un skatījos, kā Jak�a zvetē Manīgo. Nabaga lācis aizvien cie�āk spiedās klāt barjerai, tādējādi cerēdams izvairīties kāviena.

Sā bargā soda iemesls bija Jak�as jaunā cepure. Iepriek�ējā vakarā viņ� to bija aizmirsis uz barjeras. Garlaicības mākts, ķepainis to bija nocēlis un kūļājis pa smiltīm, līdz tā saira lupatu lēveros. Jak�am cits nekas neatlika kā staigāt kailu galvu, nododot apskatei savu pamatīgo pliko pakausi.

Skatīdamies uz neveiksminieku lāci, es salīdzināju mūsu likteņus. Tie mums bija gandrīz līdzīgi. Mēs abi strādājām par uzturu, vas�arā abi sildījāmies saulīte, bet ziemā salām nost. Un mērojām tālus ceļus, pēdās ieberzdami asiņainas tulznas. Mums abiem nebija ne vecāku, ne dzimtenes. Man nolaupīja, vismaz es tā iztēlojos, ciemu pie upes, kur artisti nozaga mani vecmāmuļai, bet lācim atņēma dzimto me�u, no kura to, glu�i vēl dumiķi, bija aizmānījis kāds uzņēmīgs zemnieks. Lā�u māte bija aizgājusi pēc pīlād�ogām brokastīm, bet atgriezusies ieraudzīja midzeni tuk�u un cilvēka pēdas zālē. Ilgi lā�u māte saukalēja savu lācēnu. Bet me�ā viņa vairs nebija. Izbijies un drūms viņ� tupēja maisā un pa spraudziņu skatījās uz tirgus burzmu un kņadu, kurp zemnieks viņu bija atnesis, lai pārdotu.

Viss bija noticis taisni tā. Taisni tā Manīgais bija pazaudējis savu māju un brīvību.

Nopūta signāltaure. Stojans deva rīkojumu posties ceļam.

Mēs veicīgi sakravājāmies un uz labu laimi devāmies tālāk pēc dieni�ķās maizes.

Pa platu zemesceļu mēs gausi un gurdeni kāpām me�iem noaugu�os kalnos. Abpus ceļa zaļoja skābar�i, smar�oja vērmeles. Viss bija kā nosēts krāsainiem, lāsumainiem oļiem.

Kad mēs tuvojāmies kalna virsotnei, mums pretim nāca liela kolonna bo�u. Man �ķita, ka tie ir tie pa�i, kurus mēs bijām sastapu�i pirmo reizi.

Virsnieks kaut ko nokliedza. Mēs nopratām, ka mums liek nogriezties malā, un mēs paklausīgi atbrīvojām ceļu.

Raudzīdamies uz nebeidzamo kareivju virteni, es domāju, kurp �ie sve�inieki dodas un kas viņiem te vajadzīgs.

Palaidu�i garām armiju, mēs uzkāpām pa�ā kalna galā. Mums zem kājām pletās pla�s līdzenums, ko viscaur �ķērsoja strauti.

Tālumā bija samanāmas pilsētas, kuras manām piekusu�ajām kājām likās pārāk tālas. Mēs nokāpām lejā un tūda| pat metāmies klāt ūdenim. Mūs mocīja īpa�a bada sajūta � mūsu tuk�ajiem vēderiem slāpa. Jaunais saimnieks bija apcirpis jau tā skopo uzturdevu.

Glu�i kā izmocīti gājputni mēs apmetāmies pļaviņā pie pirmās pilsētiņas.-

Pilsēta bombardē�anā jau bija cietusi, un ielas bija pieblīvētas akmens un ķieģeļu �ķembām.

Stojans devās uz pilsētas valdi pēc atļaujas vakara izrādēm, bet ne no valdes, ne ierēdņiem vairs nebija ne miņas.

Izrādei mēs gatavojāmies visu dienu. Es trenējos tik ilgi, kamēr man tum�s gar acīm metās.

Pienāca laiks sākt izrādi. Ta�u pie cirka nebija ne dzīvas dvēseles.

Es satraukti soļoju pa arēnu. Arī Manīgais nevarēja vien sagaidīt, kad varēs parādīt savu māku. Grieķis savā būrī cīkstējās ar suni maizes garoziņas dēļ. Aizstāvēdams savu ieguvumu, pērtiķis spiedza un skrāpēja, bet palaidņa suns pamanījās viņam kumosiņu izraut un, izlīdis caur dzelzs re�ģiem, savu laupījumu vienā mierā notiesāja.

Jak�a un Stojans, gaidīdami skatītājus, cirka priek�ā nervozi staigāja. Biļe�u nebija. Par trim dināriem varēja sēdēt jebkurā vietā. Bet neviens nenāca.

Pēdīgi ar lielu nokavē�anos ieradās trīs zeņķi. Viņi tuk�ajā zālē pagarlaikojās, pagarlaikojās un aizgāja projām, nepaņēmu�i atpakaļ pat savu naudu.

� Te tev nu bija! � izvietodams mītnēs dzīvniekus, Stojans skaļi nopūtās. � Var domāt, ka visa pasaule stāvus zemē iegrimusi. Vai arī, vācie�iem ienākot, visi būtu aizmirsu�i smieties. Kādi te cilvēki � stulbeņi gatavie! Viņiem nav nekādas jēgas ne par cirku, ne pērtiķiem, ne lā�iem. Kaut viņi iz�ibētu!

Krietni izbļaustījies, viņ� devās uz pilsētu, lai noskaidrotu, vai mūsu nelaimē nav vainojami artisti, kas bija līmēju�i afi�as, � varbūt aiz izklaidības viņi izlīmēju�i ne tur, kur vajadzīgs.

Atgriezies viņ� ilgi sunīja iedzīvotājus, piedraudēdams, ka uz visiem laikiem atstāj �o draņķīgo pilsētu, ka viņi vēl no�ēlos, vēl gribēs citreiz redzēt viņa zvērus un virves dejotājus, bet būs jau par vēlu.

Nakts vidū mani pamodināja signāltaures skaņas.

� Stojans ārdās un plosās kā nelabais. Pavēlējis posties ceļam, � kāds no artistiem paskaidroja.

Noguru�ie, pusaizmigu�ie dzīvnieki neparko negribēja celties, un cirka ļaudīm ilgi vajadzēja pūlēties, lai tos izvestu no �ķūņa. Bet Manīgais pretojās, kamēr viņam uzdeva ar pātagu. Tad viņ� piecēlās, gausi aiz�āpoja līdz izejai un aizsedza to ar savu vareno, pinkaino augumu, neļaudams iziet citiem dzīvniekiem.

Mēs gājām pa tuk�ām, kā izmiru�ām ielām. Ielu laternas nedega, logos neatspīdēja gaisma.

Aug�ā virs mums pletās debess, kas bija piebārstīta biklām, trīsuļojo�ām zvaigznēm. Viss izsmar�oja pavasari, bet mums nopakaļ raudzījās muļķīgais, brie�a ragam līdzīgais mēness.

Ielās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Naksnīgajā kapa klusumā neielauzās ne skaņa.

Cirkam netīk klusums. Mūsu kolonna atgādināja sēru gājienu.

Jak�a dziedāja, ta�u ne jau no priekiem, bet gan aiz bēdām, ka mums nepagalam nevedas.

Manīgais viņam piepalīdzēja, ta�u viņam sanāca nevis dziesma, bet tāda �ēlabaina vaimanā�ana.

Mani mocīja slāpes. Aiz noguruma grīļojās ceļgali.

Mēs soļojam gar purvu, kas bija aizaudzis gariem meldriem.

Līganā pustumsa, ko vāri apspīdēja sidrabainais mēness, mani tā vien vilināja niedrājā.

Daudz nedomādams, es nogriezos no ceļa un ie�maucu niedrājā.

Ta�u, kolīdz es biju paspēris da�us soļus, man kājas iegrima staignās, lipīgās dūņās. Pārbijies es a�i metos atpakaļ.

Es skubīgi spraucos biezajiem meldriem cauri, lai ātrāk panāktu savējos, te pēk�ņi � ak �ausmas! � es ievēlos līdz kaklam muklājā. Pārbīlī man �ķita, ka arī galva pamazītēm grimst dzelvē.

Es skaļi iekliedzos, bet mani neviens nesadzirdēja.

Izmisis es ieķēros meldros, bet trauslie stiebri salūza, un man atkal nebija pie kā pieturēties. Pēdīgi, lai izkļūtu no muklāja, es ar visu augumu rāvos aug�ā, bet, sev par �ausmām, iestigu vēl dziļāk.

� Ei, vai dzirdat? Es slīkstu! Slīkstu! � es auroju pilnā kaklā.

Bet neviens neatsaucās. Vienīgi mēness ļauni smīnēja par manu nelaimi, un kaut kur tepat kurkstēja vardes.

Tagad es nolēmu rīkoties ar vislielāko piesardzību, tomēr ikviena � pat visniecīgākā kustība mani gremdēja aizvien dziļāk un dziļāk.

Tā es stāvēju, līdzinādamies kokam, kas izlaidis dziļas saknes.

Pēk�ņi man ie�āvās prātā laimīga doma.

Drud�ainā steigā es sāku raut meldrus. Norāvis visus, ko vien varēju aizsniegt, es nopinu divus ap|us � otrs iznāca krietni mazāks �, noliku katru savā pusē un sāku pievilkties. Apļi negrima, un drīz vien es jau atrados virspusē. Tad es piesēju apļus pie kājām un izkļuvu no purva uz �osejas.

Es ātri panācu cirku un, it kā nekas nebūtu atgadījies, pievienojos kolonnai. Artisti pat nepamanīja, ka esmu nota�ķījies dūņām.

Aiz aukstuma es trīcēju. Galva dūca.

Manam dīvainajam izskatam pievērsa uzmanību tikai rītsvīdā, tomēr neviens neko neprasīja, kā man palaimējies tik vareni novārtīties.

Mēs apstājāmies tuvākajā pilsētā.

Garāmgājēji noraudzījās zvēros, un mēs nospriedām, ka �e mūs gaida krietni ienākumi.

Saulei lecot, es devos uz upīti, kas plūda caur bieziem kārklājiem tepat aiz pilsētas, un ar visiem kankariem ielēcu ūdenī.

Pēc peldes man uzreiz uzmetās zosāda � pavasara saule vēl nebija paspējusi sasildīt nedz zemi, nedz ūdeni. Brīdi zem kokiem pasēdējis, vēl pavisam slapj� es vilkos uz nometni.

Nometnē ne�petni lamājās. Stojans bāra artistus, apsaukādams viņus par slaistiem un nepra�ām, bet viņi savukārt piedraudēja Stojanam, ka novilk�ot viņam ādu pār acīm.

Galu galā artisti uzsvieda plecā tuk�os mai�eļus un dzīrās iet prom, tā arī nesaņēmu�i savu peļņu. �ķiet, vētra bija norimusi. Te pēk�ņi atgadījās kaut kas neparedzēts: īsi pirms promie�anas kāds artists atvēzējās un iegāza skopulim pa seju. Saimnieks sazvārojās. Artists atvēzējās vēlreiz, bet viņu ķīviņā iejaucās Jak�a, un atriebēja roka palika karājamies gaisā.

Artisti aizgāja. Stojans devās uz strautu nomazgāt uztūku�o degunu.

Saimnieks bija projām visu dienu. Jak�a klenderēja pa nometni un kārtoja lielo telti. Divi paliku�ie artisti izvietoja dekorācijas.

Pienāca laiks sākt izrādi, bet skatītāju nebija. Manīgais, kam ļoti patika uzstāties, aiz telts bezrūpīgi snauduļoja. Neieradās pat zēni, kuri alla� bija kā pielīmēti pie visiem caurumiem telts audeklā. Lai pievilinātu garāmgājējus, kāds sāka spēlēt uz leijerkastes, tomēr pilsēta par mums nelikās ne zinis.

Ieradās arī saimnieks, viņa milzīgais deguns bija zils un pamatīgi pietūcis. Stojans lēnām pastaigājās pa arēnu, pārlaizdams drūmu skatienu pār tuk�ajiem soliem.

Grieķis sēdēja pie dienesta ieejas un kaut ko buldurēja. Manīgais paklusām piecēlās, piezagās pie Stojana un iekrāva viņam ar ķepu taisni pa sadauzīto degunu. Saniknotais saimnieks viņu tā noslānīja, ka nabaga Pekainis aiz sāpēm iekaucās.

Nostāvēju�ies zirgi kārpīja zemi. Vakariņas neviens nebija ēdis. Cirkā valdīja likums: ja nestrādāsi � neēdīsi. Jau tre�oreiz mēs velti gaidījām skatītājus un likāmies gulēt neēdu�i.

Es gulēju, auksto zvaig�ņu apmirdzēts, un atcerējos tās laimīgās dienas, kad cirks bija pārpildīts un tā audekla sienas drebēja aplausu vētrā.

Es atcerējos Ciklopu � robustu vienaci, kas palika guļam aizmirstā kalnu norā. Nezin kādēļ es nodomāju � ja �is izveicīgais, skarbais, vienmēr aizdomu pilnais cilvēks grumbām izvagotu seju pēk�ņi no kapa pieceltos, viss uzreiz kļūtu pavisam citādi. Es staigātu pa virvi nepieredzētā ātrumā, izdarot simtiem neiedomājamu triku, bet Grieķis, stāvēdams uz vienas kājas zem pa�a cirka kupola, militāri sveicinātu aiz sajūsmas rēco�o pūli.

Pēc sirds patikas izfantazējies, es aizmigu kā nosists un, jādomā, būtu nogulējis līdz rītam, ja mani nepa-modinātu kaimiņ� no blakustelts.

Atkal mēs vilkāmies pa vientu|o, pelēcīgo ceļu. Drūmi telefona stabi, skaņa lapu �aboņa kokos un telegrāfa vadu sanoņa.

Mums pretim nāca kareivji � neapbruņoti, izsalku�i, bāli. Viens pat raudāja, un es nekautrēdamies viņam pavaicāju, kas viņam nodarījis pāri. Kareivis juceklīgi skaidroja, ka virsnieks viņam pavēlējis nolikt �auteni tādā laikā, kad dzimteni mīda ienaidnieks.

�Gatavais stulbenis!� es nodomāju. �Ir nu gan par ko raudāt!� Toreiz es vēl nesapratu, kas ir dzimtene.

Kareivis devās tālāk. Mēs viņu pavadījām izsmējīgiem skatieniem. Vienīgi Jak�a, kas jau reiz karā bija piedalījies, juta viņam līdzi.

� Arī jūs raudāsiet, ja jums neļaus sevi aizstāvēt.

Stojans stāstīja par kādu brīnumainu pilsētu, kurā mēs drīz nonāk�ot. Tur dzīvojot jautri, dzīvespriecīgi ļaudis, kam ļoti patīkot dziesmas, joki un cirks.

Ta�u ceļ� nebeidzās un nebeidzās un bagātās un jautrās pilsētas kā nebija, tā nebija.

No ie�anas sāpēja kājas, bet pelēkais ceļ� acu priek�ā jau kūleņoja.

Dzīvnieki sēdēja ratos, bet papagailis negaidot izlauzās no būra un uzlaidās kokā. Jak�a burk�ķēja, ka mums līdz �im tā vēl nav gadījies. Viltnieks sēdēja zarā un atdarināja ratu �irkstoņu.

Tikai ar lielām mokām izdevās viņu saķert un ielikt būrī.

Galu galā mēs ieraudzījām ilgi gaidīto pilsētu, kas pletās starp birzīm kalnu pakājē. Tā bija izvietojusies ļoti savādi. �ķita, ka visas mājas būtu kaut kur skrēju�as, bet piepe�i satrūku�ās, izbailēs apstāju�ās un tagad stāvēja, kur pagadās.

Mums sekoja bariņ� bērnu. Tā bija laba zīme. Tātad atgriezīsies vecie, labie laiki.

Jak�a uzstādīja karuseli, un mums tūlīt sāka birt sīknauda.

Tomēr mūsu darbs atgādināja uguni, kas iedegas ar spo�u liesmu un tūdaļ pat nodziest. Pavisam drīz groziņi karuselī atkal bija tuk�i. Jak�a tos nomainīja ar koka zirdziņiem un putniem, tomēr arī tie sev pasa�ierus nepievilināja.

Pienāca vakars.

Cirks atkal bija tuk�s.

Manīgais skraidīja pa arēnu, �ļucinadams sev līdzi saplēstu paklāju.

Mēs �eit sabijām divas dienas, velti gaidot apmeklētājus un naudu.

Pilsētā bija vācie�i. Uz visiem stabiem karājās paziņojumi vācu valodā, kuru neviens neprata.

Pilsētā staigāja patruļas. Viena ieradās arī mūsu cirkā. Stojanam pavēlēja uzrādīt cilvēku un dzīvnieku sarakstu.

Lai mūsu nelaimēm mērs butu pilns, beidzas produkti, bet Stojans necēla ne ausu.

Nākamajā rītā mēs pamanījām, ka nav divu artistu. Viņi bija pazudu�i bez vēsts.

MŪSU CIRKA SAIMES PĒDĒJĀS DIENAS

Stojans bija ataicinājis kādu cilvēku un piedāvāja viņam nopirkt zirgus.

�Vai viņ� jucis!� es ba�īgi nodomāju. �Kas tad vilks ratus? Vai tad Manīgais un Grieķis ies kājām? Un papagailis? Kas viņu nesīs? Un kur mēs liksim mūsu rekvizītus?�

Viņi ātri salīga, un pircējs aizbrauca ratos, kuros mēs parasti krāvām teltis.

Es bēdīgi raudzījos, kā mūsu Melnis izliec muguru zem jaunā saimnieka pātagas cirtiena, kā viņa spo�ajos krustos spīgo saule. Aiz skumjām man ieniezējās plauksta, no kuras viņ� ar savu valgo mēli tik bie�i bija uzlasījis sāls drusciņas. Jaunais saimnieks ar zirgu apgājās visai bargi. Tik tikko nopircis to un tūdaļ liek izjust tam pātagu. Uz zirga krustiem skaidri iezīmējās pātagas cirtienu pēdas. Es aizsedzu seju rokām, lai neredzētu, kā ielas galā izzūd spo�ais, melnais punkts.

Kāds zirgu stallis viņu gaida? Vai viņ� būs paēdis? Es viņu katru dienu mieloju ar cukura graudiņu. Viņ� pateikdamies kustināja ausis, grozīja pumu un vērīgi nolūkojās manī savām gudrajām acīm.

Izaudzis starp dzīvniekiem, es ar sirdi un dvēseli biju tiem pieķēries, tādēļ izmisis raudzījos nopakaļ Melnim, kas uz visiem laikiem bija no manis aizgājis.

To pa�u dienu ieradās-divi zemnieki. Viņi ilgi apskatīja un grozīja telti, ar Stojanu gari kaulējās, līdz beigu beigās sita saujā, iekrāva telti ratos un aizveda.

Es negribēju �ķirties arī no telts. Tajā ta�u bija aizritējusi gandrīz vai visa mana bērnība. Tajā skatītāji bija apbēru�i mani aplausiem, kad es veikli kā vāverēns lēkāju no virves uz virvi.

Zemnieki ar to apsegs kvie�us, un pa to lēkās un draiskuļos peles.

Tad pienāca papagaiļa kārta. Viņ� tupēja būrī, vienaldzīgi raudzīdamies sev priek�ā, bet dāma, kura ērcīgi aplūkoja viņa spalvas, knābi, acis un kājas un bija tik ārkārtīgi līdzīga viņam, mēģināja izraisīt sarunu. Ta�u papagailis spītīgi klusēja.

Stojans apgalvoja, ka tas ir visgudrākais papagailis, kādu vien viņam izdevies redzēt, tomēr dāma nebija ar viņu vienis pratis. Viņa skandināja vienā laidā, ka putns ir galīgs nejēga un it nemaz nav jocīgs.

Sieviete vīlusies dzīrās iet prom, te pēk�ņi putns atvēra pļāpīgo knābi un spīdo�i nodemonstrēja visu, ko vien prata. Sieviete aizgāja pēc būra, iebāza tajā papagaili un devās prom. Tā mēs pazaudējām vēl vienu savas grupas biedru.

No visas mūsu cirka ģimenes, kura reiz tā uzjautrināja skatītājus, bija paliku�i vairs tikai da�i � es, viens �onglieris, artists, kas prata atdarināt zvēru balsis, Manīgais, pērtiķis, Jak�a un Stojans.

Saimnieka nolūki bija skaidri � viņ� gribēja pārdot visu, ko vien varēja. Bet neviens negribēja pirkt Manīgo un pērtiķi.

Pēc da�ām dienām mūsu nometne izskatījās gau�ām bēdīga un smieklīga. Visi rekvizīti bija samesti kaudzē, par dzīvniekiem neviens nerūpējās.

Jau tāpat mazrunīgais un drūmais Jak�a, alla� vienaldzīgs pret citu cie�anām un tikpat nesaudzīgs pret sevi, augām dienām klusēdams klīda pa tuk�o nometni, aiz paraduma pārvietoja cirka inventāra paliekas no vienas vietas uz citu un uzdzina skumjas visiem, kas viņam gadījās ce|ā.

Stojans steidzās. Ik pa brīdim viņ� aicināja sazin kādus cilvēkus, rādīja viņiem �preci�, tirgoja prom cirka inventāru vairumā un mazumā.

Saimniekam patika nauda. Es no tiesas baidījos, ka �odien vai rīt arī mani bez maksas iesmērēs kādam zemniekam, lai es mēztu kūtsmēslus, skaldītu malku un uzmanītu lopus.

Tomēr brī�iem es ticēju, ka cirks vēl tiks uz pekām: _ч kādā jaukā dienā pircēji atnesīs atpakaļ nopirktās mantas, agri vai vēlu mēs atkal klausīsimies mūsu jautrā papagaiļa buldurē�anā un mūsu teltīs dzīve atkal kūsās.

Laiks ritēja, bet �is brīdis kā nenāca, tā nenāca, un mani arvien vairāk māca skumjas un grūtsirdība.

Manāmi nervozēja arī Manīgais. Reiz viņ� ar ķepu izgāza sava �ķūņa durvis, ielīda kādā virtuvē, apsēdās pie galda un, sākumam notiesājis maizi, steidzīgi tuk�oja visus podus un katlus. Saimniece ieradās taisni tobrīd, kad viņ� cītīgi laizīja kārtējo grāpi.

Uz sievietes kliedzienu saskrēja, kaimiņi. Viņiem uz pēdām ieradās Jak�a un, aizmirsis saimniecei atvainoties, neganti slānīja Manīgo. Sātīgās pusdienas Ķepai-nim dārgi maksāja.

Es gulēju pie �ķūņa, sildīdamies siltajā pavasara saulē.

Pērtiķis nopūlējās gar riekstu � viņam nekādi neizdevās izdabūt laukā kodolu.

Stojans atkal kaut ko pārdeva, bet Jak�a, it kā nekas nebūtu noticis, laboja �ogu, kuru varbūt �o pa�u brīdi tā saimnieks grasījās laist pa vējam.

Tobrīd pie mums ieradās trīs vācu kareivji. Viņi pārlaida acis pār mūsu izpostīto nometni un kaut ko skaļi sacīja, bie�i atkārtojot vienu un to pa�u vārdu, atskārzdami, ka viņu vārdi tuk�u vēju pū�, viņi aizgāja un drīz atgriezās ar kādu cilvēku, kas pārtulkoja mums vācu pavēlniecības rīkojumu; tajā tika teikts, ka mums no �ejienes nekavējoties jāaiziet.

Mēs vēl kravājāmies, kad mūsu pagalmā jau iebrauca cits �cirks� ar dīvainiem man nesaprotamiem rekvizītiem.

Pie pa�iem vārtiem, stobrus gaisā izslēju�i, stāvēja lielgabali. Tiem blakām � mīnmetēji. Kareivji pārlūkoja lielas, dzeltenas granatas, kas bija tik ļoti līdzīgas bumbieriem.

Mēs �igli sakravājām savu trūcīgo iedzīvi un atstājām pagalmu._

Jau pirmajā pļaviņa aiz pilsētas Stojans izziņoja atpūtu un kaut kur nozuda.

Mums nebija nedz ūdens, nedz iztikas.

Lai sadabūtu ko ēdamu, lācis klīda pa pļavu un rakņāja zemi, raudams ārā ē�anai derīgas saknes.

Atbalstījis zodu dūrē, pērtiķis skatījās uz visām pusēm, itin kā sazin no kurienes gaidīdams palīdzību.

Ap pusdienas laiku ieradās Stojans. Viņam līdzi, skubinādami zirgus, nāca divi zemnieki. Viņi ātri sakrāva ratos mūsu pēdējo mantību un aizbrauca.

Ne vārda neteicis, viņiem nopakaļ aizgāja Stojans.

Mēs � es, Jak�a un divi jauni artisti � domājām, ka viņ� atgriezīsies, un nolēmām līdz rītam pagaidīt. Rītā, kad es pamodos, jauno artistu vairs nebija.

Tagad bēdīgo komediantu saimē bija Jak�a, pērtiķis, Manīgais un es. No cirka inventāra mums bija palikusi viena vienīga telts � tik veca, ka pa caurumiem varēja skaitīt zvaigznes. Nokāris galvu, Jak�a nekustīgi sēdēja zālē. Pēc Stojana aizie�anas viņ� saprata, ka ar mūsu cirku ir cauri.

Naktī sāka līt. Mana salmu guļvieta galīgi izmirka, un man vajadzēja celties aug�ā.

Jak�a vēl gulēja. Debesis nesaudzīgi �austīja zibeņi.

Dzīvnieki bija teltī kopā ar mums.

Lācis ilgi rūca, ar ķepu dauzīja audeklu un pēk�ņi skaļi ierēcās. No �ā vientuļā, bezpalīdzīgā kliedziena aklajā naktī kļuva skumji un neomulīgi.

Lācis laida vaļā savu bļaujamo, itin kā lūgdamies, lai viņu glābj no neizbēgamas bojāejas.

Es nezināju, ka dzīvniekiem piemīt paredzē�anas spējas, tomēr ne mirkli ne�aubījos, ka mūsu nelaimi Manīgais nojau�. Kā gan lai viņ� to neapjaustu, ja vairākas dienas slepus bija sūkājis ķepu!

Viņa brēkoņas mudināts, iekunkstējās arī pērtiķis. Viņi kliedza uz balsīm � lācis zemā basā, pērtiķis spiedzo�i vilka līdz, un likās, it kā reizē kliegtu tēvs un mazulis.

Debesis, kurām zibeņi bija pielaidu�i uguni klāt, vēl aizvien liesmoja.

Dārdēja pērkons.

Bailes un izsalkums man neļava aizmigt. Lai ieelpotu svaigu gaisu, es gribēju iziet ārā, bet lietus gāza kā ar spaiņiem. Telts, lai gan caura, tomēr no negaisa mazliet ' pasargāja.

Jak�a smagi elpoja. Es raizējos � vai tik viņ� nav saslimis? Vai arī viņu sarūgtinājis mūsu.cirka gals?

� Skudra! Skudra, kur tu esi? � viņ� mani sauca ārkārtīgi klusā, satrauktā balsī.

Es atsaucos, bet viņ� mani nesadzirdēja.

� Skudra! � viņ� sauca vēlreiz. � Vai tu zini, ka mūs gaida bada nāve?

Lācis vēl joprojām rēca, un viņa skumjajam basam piebalsoja pērtiķis.

Atausa gaisma.

Rīts aizgaiņāja lietu un mākoņus. Aiz kalna parādījās saule, tīra kā nomazgāta.

Mēs bijām kā tvaikonis bez kapteiņa. Sadragāts tvaikonis bez burām un salauztu mastu.

Izsalku�ie dzīvnieki vēl joprojām kliedza.

� Skudra, ejam no �ejienes projām! � Jak�a bēdīgi nosēcās.

� Uz kurieni?

� Kur acis rāda.

Mēs salocījām telti un dzinām pa priek�u vecīti Manīgo. Pērtiķis tecēja aiz mums. No izsalkuma mēs visi mirām vai nost.

Neieradis iet kājām, Ķepainis drīz vien noberza izlu-tu�ās ķepas, tā ka mums bie�i vajadzēja apstāties, lai ļautu viņam atvilkt elpu.

Katrā atpūtas vietā viņ� apsēdās uz ceļmalas staba un, izslējis kāju gaisā, rādīja mums asinīm noplūdu�o pēdu. Bet viņa acis teica: �Kālab jūs mani mokāt? Vai arī jums varbūt patīk skatīties uz manām asiņainajām tulznām?�

Jak�u ie�ēlināja viņa brūces. Viņ� novilka kreklu, saplēsa strēmelēs un apsaitēja Manīgā ķepas. Lācim kļuva vieglāk, bet radās jauna nelaime: pērtiķis bija tā piekusis, ka nespēja pakustēties ne no vietas.

Nospriedām viņu atstāt me�ā. Pametīsim viņu pirmajā pagriezienā, lai viņ� dara, kā zina. Lai lo�ņā pa zariem un ēd saknes un �iekurus. Bet viņ�, glu�i kā nojauzdams, par ko ir runa, vienā mirklī pielēca mums klāt un sāka visādi gar mums luncināties. Ko tik viņ� nedarīja � apskāva mūs, ķērās ap kaklu, laizīja mums vaigus un ar purnu uzticīgi badīja sejā! Mums pietrūka dū�as pamest viņu likteņa varā. Jak�a ielika viņu maisā un uzsvieda mugurā.

Aprimu�ais Grieķis maisā snauduļoja.

Tā mūsu raibās nometnes paliekas klīda pa kalniem, nezinādamas, kurp. Ta�u tas mūs it nemaz neuztrauca. Vai nav vienalga, uz kurieni iet, ja dzīve, pie kuras mēs bijām pieradu�i, vairs nekad neatgriezīsies!

Vajadzēja meklēt darbu.

Tepat netālu no ceļa klaudzēja cirvji un skanēja jautra dziesma. Tā bija pirmā dziesma, kuru es dzirdēju kop� kara sākuma.

� Iegriezīsimies me�ā! � es Jak�am uzbildu. Viņ� nesadzirdēja. Tad es iekliedzu viņam pa�ā ausī: � Ejam! Tur ir cirtēji. Palūgsim viņiem maizi.

� Labi, ejam! � viņ� piekrita. � Me�a cirtēji ir labsirdīgi, viņiem patīk zvēri un putni.

Mēs gājām gar nogāztiem kokiem.

Noberzto ķepu dēļ lācis gāja gāzelēdamies, it kā nebūtu me�ā dzimis. Toties pērtiķis tā draiskuļojās, ka mēs taisni vai pabrīnījāmies. Viņ� rāpās kokos un mums no aug�as nebēdnīgi uzsmaidīja, lēkāja no zara zarā un mūs atkal panāca. Man likās � tik au�īgs viņ� nekad nebija bijis pat Ciklopa laikā.

Pavisam netālu no mums nogāzās liela egle. Mums sejās iesitās spēcīga gaisa �alts. No koka nāca sulīga, patīkama smar�a.

Mūs ieraudzīju�i, me�a cirtēji iecirta cirvjus nogāztajā kokā.

� No kurienes nākdami? � vecais me�a cirtējs ziņkāri vaicāja.

� Ne no kurienes, � es atbildēju.

� Bet kādēļ lācim apsaitētas kājas?

� Viņ� gāja kājām.

Me�a cirtēja seja pārvērtās.

� Tad rau, kā! Savas kājas pārpūlēji! Tā tev, nelieti, vajag! Nepostīsi sve�us bi�u stropus! Pagaidi vien, gan es tev, garnadzi, tik�u klāt!

� Mūsu lācis ir godīgs, � es iebildu. � Nu, Pe-kaini, parādi tēvocītim slimās kājas!

Manīgais zvalstīdamies piegāja pie me�a cirtējiem, pacēla priek�ējo ķepu un savieba ģīmi �ēlā grimasē.

� Bet tagad mazliet uzdejo valsi! � es pavēlēju noguru�ajam lācim. � Rādi visu, ko vien proti, un tēvocis mums iedos maizi.

Man acis bija kā piekaltas mai�elim, no�kura spraucās ārā liels, apaļ� maizes klaips.

�Tu viens mūs vari pabarot,� es nodomāju, pierunādams Manīgo dejot.

Manīgais lēnām pieslējās paka|kājās un, augstu pacēlis slimas ķepas, spēra pirmos cie�anu pilnos soļus. Pēc tam vēl da�us un vēl. Pamazām dejas ritms kļuva straujāks � un nu jau �dejotājs� kā virpulis traucās starp kokiem, ļoti jocīgi kratīdams savas kuplās miesas. Vecais dresētājs Jak�a sita takti.

Es redzēju, ka lā�a balets me�a cirtējiem tīk.

� Vareni, Ķepaini! Padanco vēl! � jaunais malkas cirtējs mudināja.

Bet lācis klausīja vienīgi man vai Jak�am.

� Iedodiet viņam paēst, un viņ� parādīs savu labāko numuru.

Vecais me�a cirtējs noņēma no zara mai�eli, nogrieza puskukuli un sniedza man, sacīdams:

� Tas jums, lai nevajadzētu par velti mūs izklaidēt!

Mēs bez kautrē�anās sadalījām maizi �etrās līdzīgās daļās.

Me�a cirtējs atkal iebāza kulē roku un izvilka sālītu liellopu gaļu. �oreiz Grieķim tika mazākais gabals.

�Izrāde� beidzās. Vecais me�a cirtējs stāstīja par lā�iem, kas izlaupīju�i viņa bi�u dravu.

� Viņi visi ir vienādi! Arī jūsu rātnais nav par citiem labāks. Varat man ticēt. Ielaid jūsu lēnprāti me�ā, un pēc divām dienām viņu vairs nepazīsiet � būs tāds pats rakaris kā viņa radagabali.

Es vairs nevarēju izturēt un pieklājīgi iepazīstināju mūsu saimniekus ar Grieķi.

� Bet �is ir mūsu radinieks no Āfrikas! Viscēlsirdīgākais radījums. Lūdzu, saņemiet ar laipnību!

Grieķis negribīgi piecēlās, pienāca mums klāt un pēk�ņi, au�īgi iespiegdamies, palēcās, ieķērās zarā un sāka �ūpoties. Tuvākie zari viņu liegi glaudīja, un viņ�� glu�i kā ieaijāts, aizvēra acis un beidza �ūpoties.

� īsts sātans! � vecais me�a cirtējs noteica. � Savu mū�u netiku redzējis tādu brīnumu.

� Laidies lejā! � es Grieķim pavēlēju.

Viņ� mirklī nolēca uz nogāztā koka stumbra.

� Un tagad padejo! � es mī|i lūdzu.

Grieķis sāka griezties straujā dejā.

� Stāt! � es Grieķim uzsaucu.

Pērtiķis apstājās.

Tuvojās nakts.

Me�a cirtēji bija galīgi aizmirsu�i darbu. Negaidītās izklaidē�anās iepriecināti, viņi piedāvāja mums naktsmītni savā zaļajā pēc me�a smar�ojo�ā skuju namiņā.

Pusi būdas aizņēma Manīgais un Grieķis, otrajā pusē izvietojās visi pārējie.

Vecais me�a cirtējs, kas bija lamājis lāci, atnesa pilnu klēpi sausu papar�u un papla�ināja savu guļvietu.

Es apgūlos viņam blakus, bet Jak�a � līdzās jaunajam me�a cirtējam. Mēs apsedzāmies ar rupjām kazas vilnas segām.

Dro�ības labad mēs Manīgo sapinām.

� Varbūt sapīt arī mērkaķi? � vecais me�a cirtējs iejautājās.

� Kālab velti apvainot dzīvnieku? Viņ� tā kā tā nekur neaizbēgs.

Man blakus bija mazmazītiņ� lodziņ�, pa kuru varēja saskatīt gabaliņu zaļas debess un starp eglēm izbārstītās zvaigznes. Es iemigu ļoti ātri pilnām riek�avām zvaig�ņu acīs.

Es redzēju brīnumainus sapņus.

Reizē ar zvaig�ņu lietu aizgāja prom arī nakts.

Naktī mani uzmodināja kāds troksnis, bet man tik ļoti nāca miegs, ka es apgriezos uz otriem sāniem un atkal cie�i aizmigu.

Kāda rupja roka man cie�i sa�ņaudza kaklu. Es tūdaļ pielēcu kajas.

� Laupītājil Vazaņķi! Blē�i nolāpītie! � vecais malkas cirtējs skaļi kliedza. Viņa balss sa�utumā' drebēja.

Viņ� aizdedza egles �ķilu, un būdu apgaismoja spo�a liesma.

Nokāris galvu, lācis sēdēja savā kaktā. Viņam priek�ā gulēja maizes gabali, siers un citas ēdamas lietas. Blakām stāvēja tuk�s mai�elis.

Vai varat aptvert, kāda sejas izteiksme me�a cirtējam bija tobrīd, kad viņ� ieraudzīja, cik vareni lācis izsaimniekojis visus viņa pārtikas krājumus!

Manīgais apmierināts smaidīja. Me�a cirtējs sagrāba mani abām rokām, pacēla un notrieca gar zemi. Man dū�a saskrēja papē�os. Es vēl nekad nebiju tā nobijies.

Otrs me�a cirtējs nekustīgi sēdēja savā guļvietā.

Jak�a gulēja kā nosists.

� Ei tu, celies aug�ā! � bliezdams ar kāju viņam mugurā, me�a cirtējs auroja.

Jak�a pietrūkās kājās, a�i izberzēja acis un visu saprata.,

Sabuknījis Jak�u, me�a cirtējs nikni metās virsū, lācim, bet jau pēc otrā zvēliena viņa kaujas degsme tika noņemta kā ar roku � saniknotais lācis atieza stipros, baltos zobus, un gudrais me�a iemītnieks labi zināja, ka ar lā�a zobiem jokot ir bīstami.

Jak�a paņēma Manīgo aiz pavadas un izveda tum�ajā, lietainajā naktī.

Pagāju�i kādus divdesmit soļus no būdas, mēs sapratām, ka esam_ apmaldīju�ies. Tikai tagad mēs atskārtām, ka nav pērtiķa. Blēdis izmantoja gadījumu un aizbēga. Viņam bija apnicis klaiņot ar cirku un smīdināt cilvēkus.

Lietus gāza kā ar spaiņiem. Mēs nostājāmies zem koka. Tomēr lielās, bie�ās lietus lāses mums tika klāt arī �eit. Ducināja pērkons. Manīgais skaļi rēca.

Zibeņiem plaiksnoties, varēja sazīmēt lā�a un viņa saimnieka no�ēlojamos, smieklīgos apveidus.

� Grieķis aizies bojā! � Jak�a nopūtās.

� Kaut kā izkulsies! � es mierināju.

� Diezin vai.

Nodārdēja pērkons. Zem mūsu kājām notrīcēja zeme. Manīgais rēca tik �ēlabaini, it kā viņam būtu trāpījusi mednieka lode.

Mēs mirkām lietū tuksnesīgajos kalnos glu�i kā dieva nepieņemti grēcinieki. Kaut zinātu, vai vēl tālu ir rīts! Pie miesām bija pielipu�i lanckari, zem kājām �ļakstēja ūdens. Lai sasildītos, es lēkāju. Jak�a stāvēja kā pienaglots. �ķita, ka �ī nakts nekad nebeigsies.

Beidzot pār kalniem nolaidās drūma, nespodra rītausma. Kļuva redzamas takas un taciņas.

� Pameklēsim Grieķi, labi? � es ieteicos Jak�am.

� Viņ� dro�i vien būs aizlavījies vēl pirms lietus un sē� kādā priedē.

Mēs visi ķērāmies pie darba. Mēs apskatījām katru koku, tomēr Grieķa nekur nebija.

Tas nozīmē, ka nabadziņ� iemaldījies biezoknī un mēs viņu nekad vairs neredzēsim.

Vajadzēja iet tālāk trijatā.

Pēk�ņi apstājāmies, kā zemē iemieti.

No me�a cirtēju būdas skaidri un saprotami atskanēja pērtiķa vaidi.

� Grieķis! � es līksmi iesaucos un centos Jak�am ieskaidrot, ka Grieķis palicis būdā.

Vajadzēja iet pie me�a cirtējiem. Ta�u kā lai mēs tur rādāmies pēc lā�a pastrādātajiem nedarbiem?

� Ej un atved pērtiķi! � es sacīju Jak�am.

Viņ� klusēja. Es sapratu, ka tik�anās ar me�a cirtējiem viņam nepagalam nav tīkama.

� Mums viņ� jāizglābj! � es dedzīgi iesaucos.

Jak�a paraustīja plecus.

Līdz manām ausīm atkal atplūda Grieķa kunkstieni.

� Ejam kopā! � es izmisis ierosināju.

Jak�a noraido�i purināja galvu.

Tagad es atskārtu, kādēļ viņ� negrib glābt mūsu Grieķi. Viņam bija apnicis stiept to uz muguras.

Raudzīdamies uz Jak�u, es rūgti nodomāju, cik strauji mainās cilvēks. Man no visas sirds bija �ēl Grieķa. Biju pie viņa pieradis. Man patika vērot, cik veikli viņ� rāpjas kokos, cik �ķelmīgi lūkojas uz manu delnu, kur bie�i vien atrod kādu kārumu.

� Ejam! � es parāvu kurlo aiz piedurknes.

Viņ� man uzmeta naidīgu skatienu.

Tad es liku viņu mierā un dro�i devos uz būdu.

Es gāju, lavīdamies starp kokiem, lai nepamanīts varētu pienākt tuvāk.

Pēk�ņi es sadzirdēju cirvja klaudzienus. Kaut kur tepat zāģēja koku.

Koks nogāzās, un tūdaļ pat Grieķis izbīlī iespiedzās. Nabadziņ� vēl nekad nebija redzējis, kā no cirvja cirtiena gā�as koki.

Es piegāju vēl mazliet tuvāk un apstājos aiz satrupēju�a, mazām eglītēm apaugu�a baļķa.

No �ejienes varēja tālu redzēt.

Vecais me�a cirtējs atzaroja koka stumbru. Viņa biedrs sēdēja uz bluķa un no rokas baroja ar maizi Grieķi.

�Bet ja nu viņ� man Grieķi neatdod?� es satraukts nodomāju. �Kam lai sūdzas, ja viņ� pērtiķi negribēs atdot? Viņam ta�u ir tiesības to paturēt.�

Es skatījos, kā Grieķis glu�i kā izbadējies ubags skubīgi uzlasa maizes gabaliņus no me�a cirtēja rokas. No aizrautīgā akrobāta, ko es biju radis skatīt zem cirka kupola, nekas vairs nebija palicis pāri.

Beidzot es sadū�ojos, atstāju paslēptuvi un piegāju pie me�a cirtējiem.

� Panāc �urp, Grieķi! Kāpēc tu, nekrietneli, aizmuki? � es uzbruku Grieķim, it kā mēs būtu divi vien.

�ķelmis paskatījās uz mani tā, kā skatās grēcinieks, kas no�ēlo grēkus.

� Celies, Grieķi! � es ieaurojos pilnā kaklā.

Tomēr pērtiķis, nodarbināts ar maizi, nekustējās ne no vietas.

Es pasaucu viņu tre�o reizi. Viņ� piecēlās un pienāca man klāt.

Vecais me�a cirtējs, ko bija aizskārusi mana pārdro�ība, uzkāpa uz egles, kuru nupat bija atzarojis, iedzina tajā cirvi un sacīja:

� Paklau, smurguli! Vispirms samaksā par maizi un speķi, ko salika ribās lācis, un tikai tad prasi atpakaļ savu mērkaķi.

� Lika drusciņ pagaidīt! Lācis apēda, viņam arī prasi! � es iekarsu. � Bet mani liec mierā. Es it nemaz neesmu vainīgs!

Aizvainotais me�a cirtējs metās man virsū ar dūrēm, bet es veikli izlavījos starp zariem un juku jukām sagāztajiem kokiem un tiku cauri sveikā. Grieķis uz pēdām diedza man līdzi. _

Kādu brīdi me�a cirtējs dzinās mums pakaļ. Pēk�ņi viņ� apstājās un sāka mūs apmētāt ar egļu �iekuriem. Viens man trāpīja pa pakausi. Es saķēru galvu. Grieķis bēdīgi sa�ķobīja lūpas. Manam nabaga pērtiķēnam manis bija �ēl.

Bijām jau tālu prom me�ā, bet es vēl ilgi dzirdēju mums veltītus lāstus un kritalu brik�ķē�anu zem saniknotā me�a cirtēja kājām.

.

TRE�A DAĻA

..

PURVĀ

Es aizvedu Grieķi uz turieni, kur biju atstājis Manīgo un Jak�u, bet viņu, kā par brīnumu, tur nebija.

�Kur viņi būtu varēju�i palikt?� es nodomāju un pārmeklēju tuvākos kokus un krūmus. Varbūt viņi nolēmu�i mani izjokot un zem kādas kuplas egles paslēpu�ies? Tomēr drīzāk es meklēju tādēļ, lai nebūtu sirdsapziņas pārmetumu, jo �ādi joki un izdarības Jak�am nekad nebija piemitu�i.

Es skaļi saucu Jak�u, bet mana balss izgaisa tuvīno egļu zaros.

Tad es klausījos, vai nedzirdē�u kaut kur rēcam lāci, ta�u saklausīju vienīgi putnu �ivinā�anu un attālus cirvja klaudzienus.

Tad zālē es skaidri pamanīju Manīgā pēdas.

Mēs gājām pa pēdām, tomēr drīz vien arī tās varēja tik tikko samanīt.

� Bēgļi! Nodevēji! Aizmuku�i! Pametu�i! � neizsakāmu dusmu uzplūdos es auroju.

Mēs gājām, ceļu nemeklēdami. Aiz noguruma es ar mokām steberēju. Man bija bezgala smagi ap sirdi. No mūsu lielās, draudzīgās cirka artistu saimes, kas bija priecējusi lielas pilsētas, ciemus un miestiņus, bijām paliku�i tikai mēs ar Grieķi, turklāt rūpes tagad gūlās uz maniem pleciem.

Mēs apsēdāmies uz baļķa. Grieķis raudzījās kaut kur tālumā. Viņam acīs sariesās asaras.

� Paraudāsim, un mums uzreiz kļūs vieglāk! � es sacīju Grieķim.

Tagad mēs raudājām abi, nemanīdami, kā rit laiks.

Debesis bija noskaidroju�ās. Gai�i zilās egļu un prie�u galotnes spo�i apmirdzēja saule.

Zarā virs mums uzmetās strazds un tajā pa�ā mirklī nobijies aizlaidās.

� Pat putni no mums bēg! � es skaļi sacīju.

Grieķis klusēja.

� Uz kurieni tagad? � es vaicāju savam ceļabiedram.

Viņ� uzlūkoja mani izsalku�ām acīm.

Mēs maldījāmies pa me�u, cerēdami uziet ceļu. Es apskatīju katru krūmu, veltīgi cerēdams tur atrast Jak�u.

Es viņu saucu. Mans sauciens aizskanēja pār kalniem bez atbildes.

Mēs iebridām meldriem aizaugu�ā purvā. Vajadzēja lauzties caur garajiem stiebriem, vietumis pat līst uz vēdera. Grieķis bija tā novārtījis mīksto ka�oku, ka es negribot iesmējos.

Lūk, arī ceļ�!

Grieķis bija ļoti noguris. Ka�oks dubļos savēlies. Pēk�ņi viņ� aizsteidzās man priek�ā, apsēdās ceļa vidū, izstiepa roku un piebāza man pie acīm. Delnā bija iedūrusies pamatīga skabarga.

Skabargu es izvilku, un Grieķis uzreiz kļuva jautrāks.

Tā soli pa solītim mēs nonācām uz lauku ceļa, kas no�ķīrās no lielceļa.

� Varbūt iegriezīsimies ciemā? � es ievaicājos Grieķim.

Netālu no ceļa stāvēja mājiņa. Tās izskats liecināja, ka tur dzīvo trūcīgi ļaudis.

Es pieklauvēju, bet neviens neatbildēja. Es pieklauvēju stiprāk. Atkal nebija nekādas atbildes. Grieķis uzrāpās uz palodzes un skatījās pa logu.

Pēk�ņi man aiz muguras iznira sakumpis klaunam līdzīgs ve�uks ar garu, jocīgu degunu.

Es stāvēju pie durvīm kā noziedznieks, kas pieķerts nozieguma vietā. Ve�uks nebilda ne vārda.

� Kas tu esi? � beidzot viņ� vaicāja man daudz mierīgāk, nekā es biju gaidījis.

� Skudra. No cirka.

� Skudra? � brīnījās ve�uks. � Kāds Skudra?

� Tā mani sauc.

� Uz kurieni tu dodies?

� Meklēju darbu un maizi!

� Darbu? Bet kur tavs cirks?

� Nav. Uznāca kar�, un cirku likvidēja.

� Jā, kad ir kar�, ļaudis vairs nesmejas.

Tikai tagad ve�uks pamanīja pērtiķi uz palodzes. Dubļiem ne�ķiestais dzīvnieks viņam dro�i vien likās esam pats nelabais. Viņa seja no bailēm pārvērtās. Viņ� iekliedzās un kāpās atpakaļ.

� Ko tu vadā sev līdzi?

� Pērtiķi.

� Hm, pērtiķi! Kālab tev pērtiķis vajadzīgs?

� Viņ� skaisti dejo. Prieks skatīties.

� Man būtu lielāks prieks, ja nevajadzētu uz viņu skatīties!

� Ja jūs būtu viņu redzējis cirkā, jums būtu tāds prieks, ka gribētos uz viņu paskatīties vēlreiz. Grieķi, padejo nu!

Grieķis taisni no palodzes ielēca pīlādzī, kura zari skāra mājas jumtu.

Sākumā ve�uks viņā ziņkāri noraudzījās, bet tad viņa sejā atainojās pretīgums.

� Nieki! � atmetis ar roku, viņ� noteica. � No dan�iem paēdis nebūsi. Ir jāstrādā.

� Bet tas jau ir mūsu darbs! � es apbēdināts iebildu.

� Tā gan ir, bet nelaime � ka nav, kas uz jums skatās. Ir jāstrādā.

� Tad dodiet man darbu.

� Kādu darbu? Ko tu proti darīt? Vai zemi irdināt proti?

� Protu! � ne acu nepamirk�ķinādams, es izgrūdu, kaut gan kapli ne reizi netiku rokā turējis.

� Un pērtiķis... ko viņ� prot? � Ve�uks zobgalīgi iesmējās. � Laikam to vien kā palaist nagus.

� Nē! Nav tiesa!

Es biju aizskarts līdz sirds dziļumiem.

Ve�uks līdzjūtīgi pasmaidīja.

� Labi, iesim uz tīrumu. Tu stādīsi kartupeļus un dabūsi pusdienas.

Es biju ar mieru.

Mēs aizgājām uz smil�ainu lauku, kas atradas no-kalnē netālu no ve�uka mājas. Vietumis zemi bija izskalojis ūdens, atsegdams akmeņainu slāni.

Ve�uks iedeva man nelielu kapli ar negludu, raupju kātu un ķērās pie darba.

Es vicināju kapli no visa spēka. Ik pēc pāris reizēm tas atdūrās pret akmeņiem, noslīdēja no tiem un �ļūkāja pa zemi.

Ve�uks bija tālu man priek�ā. Es pat nepūlējos viņu panākt.

Beidzot viņ� atskatījās un, ilgi manī noraudzījies, pamāco�i teica:

� Maizi iegūst no zemes. Viegli tas nenākas. Nav jau tā kā dziedāt cirkā.

Es strādāju, muguru neatliekdams. Aiz noguruma man dauzījās sirds, smeldza jostas vieta, lija sviedri aumaļām.

Ve�uks pienāca pie manis, paņēma kapli un rāmi noteica:

� Raugi, kā es strādāju. Tu tikai velti iz�ķied spēkus, bet jēgas nekādas. Nu, skaties! ⁴

Viņ� atvēzējās lēni, vienmērīgi un bez piepūles, veikli izvairījās no akmeņiem, un kaplis ik reizi iedūrās zemē.

Atsteidzās Grieķis un nostājās mums priek�ā.

Ve�uks pameta darbu, paraudzījās uz viņu un pasmaidīja.

� Mūsu delveris paspēj it visu!

Es uzbļāvu Grieķim, un viņ� mirklī bija prom no lauka.

� Paskat vien, �is velnēns tevi klausa!

� Un kā vēl! Viņ� ir ļoti gudrs.

� Labi, strādāsim! Pavasarī zemniekam diena par īsu. Dabū pamatīgi pasvīst, Tcamēr �o zemes pleķīti apstrādā.

Mēs kaplējām.

Ve�uks bie�i atskatījās un mani pamācīja. Tomēr tas maz ko līdzēja. Plaukstas man dega.

� Nesa�ņaudz kātu, � ve�uks sacīja. � Turi svabadāk, tā, lai tikai nekrīt no rokām. Spēciņa tev nav daudz. Vajag pietaupīt.

Mēs kaplējām.

Es jau sen gribēju ēst, aiz nespēka tik tikko turējos kājās.

Ko lai dara? Vai palūgt ve�ukam maizi?

Es atspiedos pret kapli un saucu:

� Tēvocīt! Gribas ēst. Lūdzu, iedod maizīti!

Ve�uks atliecās un vērīgi manī paraudzījās.

� Tūdaļ. Mazlietiņ pagaidi.

Viņ� atnesa e�malē nolikto tarbu un iedeva man maizi. Gabalu es nogriezu arī Grieķim.

Es centos strādāt, cik vien labi mācēju. No kapļa apak�as lēca dzirksteles un krita smil�ainajā zemē.

Laiks vilkās bezgala lēni.

Laiku pa laikam es paskatījos uz sauli � tā, �ķiet, visu laiku stāvēja uz vietas.

Man spēki bija izsīku�i, un es apsēdos pļaviņā tīruma malā.

Ve�uks pameta acis atpakaļ.

� Vai esi piekusis? Nekas, drusciņ atpūties.

To dzirdot, man ap sirdi kļuva vieglāk. Liekas, pat laiks ritēja ātrāk.

Grieķis atsēdās man līdzās. Viņa acis pauda līdzjūtību.

� Vai esi atpūties? � zemnieks vaicāja.

Es atkal ņēmu kapli rokā.

Saule debesīs bija pavirzījusies taisni par sprīdi.

� Bet laiks tomēr iet uz priek�u! � es līksmi iesaucos. � Dro�i vien drīz ēdīsim pusdienas.

Ve�uks devās uz māju un atnesa pilnu katlu silta piena. Es iedrupināju maizi pienā un krietni pieēdos.

Grieķis dabūja kukurūzas plāceni.

Paēdis pusdienu, zemnieks klusēdams aizgāja uz tīrumu. Es viņam sekoju, bet Grieķis man nopakaļ.

� Kas man jādāra? � es prasīju ve�ukam.

Viņ� pastiepa man grozu ar kartupeļiem, kas bija sagriezti vairākās daļās.

� Liec dobītē kartupeļus. Tikai pielūko � vienā dobē neiemet divas daļas.

Ar manu darbu zemnieks bija apmierināts.

Vecītis gatavoja bedrītes, bet es tajās liku kartupeļus.

Pabeigu�i kartupeļu stādī�anu, mēs devāmies uz otru tīrumu. Tīrumu, kuru mēs bijām apstrādāju�i, no otra �ķīra biezs krūmājs.

Grieķis tūdaļ pazuda krūmājā. Es biju priecīgs, ka viņ� atradis sev nodarbo�anos un nekavē mani darbā.

Laiks gāja. Mēs bijām uzraku�i pusi lauka.

Darbu beidzis, es apskatīju tuvākos kokus.

� Ei, Grieķi! � es skaļi saucu.

Grieķis nerādījās.

�Pag, nekrietneli, atstā�u tevi me�ā, lai vilki apēd!� es domās viņam draudēju. �Nepateicīgais, jau otru reizi tu bēdz!�

� Kur tu esi, Grieķi? Ejam! � pa me�u aizskanēja mans sauciens. Ve�uks palīdzēja man pērtiķi meklēt.

Slīpie saules stari, strauji izzuzdami aiz kalniem, krita uz kokiem gandrīz horizontāli. Grieķis vēl arvien nebija atradies.

Man kļuva skumji un vientulīgi.

� Varbūt viņ� ir tur, kur mēs strādājām rīta cēlienā? � ve�uks ieteicās.

Tuvojoties laukam, mēs palikām stāvot, kā zibens sasperti. Grieķis bezrūpīgi pastaigājās pa vagām, vilka ārā kartupeļus un bāza tos mutē.

Zemnieks iespieda rokas sānos, nospļāvās un kaut ko noburk�ķēja.

Es domāju, ka viņ� metīsies uz pērtiķi ar kapli un nositīs to, bet viņ� klusēdams stāvēja uz vietas.

Grieķis uzsāka jaunu vagu. Mutē viņam bija kārtējais kartupelis. Zemnieks vēl joprojām stāvēja turpat.

Es aizdzinu Grieķi no lauka.

� Ak tu, nelietīgais zvērēn! � pēdīgi vecītis ierunājās. � Tevis dēļ zaudējumi vien ir.

Neviļus es uzmetu skatienu ve�uka sastrādātajām rokām. Ja nu tās pēk�ņi sāk dancot man pa muguru? Nē, nekādu vakariņu man nevajag. Ja vien viņ� ļauj iet uz visām �etrām debespusēm.

� Ejam, Grieķil Tu resgalis un negantnieks! Ko lai ar tevi dara? � lai saimniekam izdabātu, es skāņi bāru pērtiķi.

Galvu nokāris, es bēdīgs kūņojos no tīruma laukā. Grieķis man sekoja.

� Nāc atpakaļ! � es dzirdēju zemnieku sakām. � Tu esi strādājis, un tev ir jāpaēd. So zaglēnu lai dod �urp. Arī viņu paēdinā�u. Zaga tālab, ka bija izsalcis.

No brīnumiem es vai pamiru. Sis neglītais, nīgrais ve�uks bija labestīgs un sirsnīgs.

Vakariņas ēdām trijatā.

Ēdot vakariņas, es nodomāju, ka draudzība ar dzīvniekiem man atnesusi vienīgi likstas. Vakar mani iegāza lācis, �odien � pērtiķis.

Krietni iestiprinājies, es atvadījos no zemnieka un izgāju no mājas. Grieķis man uz pēdām sekoja. Nepagājis ne simt metrus, es izdzirdu ve�uku saucam:

� Ei, tu ar pērtiķi! Pagaidi!

Kālab es viņam būtu ievajadzējies? Viņ� ta�u zina, ka man nekā nav.

� Jau krēslo. Vari viegli apmaldīties. Pārnak�ņojiet pie manis. Aiziesiet rīt.

Mēs mierīgi pārlaidām nakti pie krietna cilvēka, bet nākamajā rītā atstājām viņa viesmīlīgo māju.

Es nokļuvu trok�ņainā pilsētā.

Bija tirgus diena. Zemnieki, rati, tirgus raibumi, troksnis, kņada, burzma.

Visur gāja vaļā dzīva tirdzniecība, es vienīgais nevarēju ne ko nopirkt, ne pārdot.

Pēk�ņi man ie�āvās prātā doma sarīkot nelielu izrādi. Patie�ām, es spriedu, vai es būtu sliktāks par citiem klauniem un kumēdiņu taisītājiem, kuri no laika gala staigā pa tirgiem un uzjautrina cilvēkus?

Daudz nedomādams, es uzrāpos stabā, pie kura zemnieki sēja zirgus, un pla�i izplētu rokas. Manī lūkojās tūksto�iem acu. Pēc sirds patikas izpriecājies par vispārēju uzmanību, es veikli kā vāverēns nolaidos lejā.

Uzreiz pie manis� pienāca kāds zeperis un lūdza, lai uzrāpjos kokā vēlreiz.

� Par velti nerāp�os. Maksā dināru! � es uzpūtīgi noteicu.

Zeņķis ieaurojās:

� Labie ļaudis, nāciet skatīties brīnumus! Tikai par vienu dināru!

Es nosviedu zemē cepuri. Pirmie skatītāji tajā nedro�i ielika naudu.

� Noslēgsim derības! � ne�ēlodams balsi, es kliedzu. � Stāvu stabā piecas minūtes! Minūti � uz vienas kājas. Rokas � gaisā! Paspēlē�u � do�u katram divus dinārus!

Es ielūkojos cepurē � tā bija pilna ar naudu līdz malām. Tātad var sākt.

Visu �programmu� es veicu apzinīgi. Norausos zemē un pagalam augstprātīgi iebāzu naudu kabatā.

Pui�elis, kas bija uzņēmies �iek�ā saucēja� lomu, no manis neatkāpās ne soli.

� Es varu parādīt ko tādu, kas jums pat sapnī nav rādījies! � es viņam noslēpumaini �ukstēju.

� Ko īsti?

� Tas ir noslēpums, bet par diviem dināriem esmu gatavs to pārdot. Maksā ragā!

Zēns mani, burtiski, nomocīja ar jautājumiem, nelika man miera, raustīja aiz piedurknes, tomēr es augstprātīgi klusēju.

Tad zēns skaļi iekliedzās:

� Jauni brīnumi par diviem dināriem!

Es atkal noliku zemē cepuri. Bet cilvēki nesteidzās mest tajā sīknaudu. Par da�iem no�ēlojamiem gra�iem es negribēju riskēt un pacietīgi gaidīju, kad sametīs vairāk.

Beidzot naudas cepurē salasījās krietni daudz. Es uzkāpu stabā, izplētu rokas un iesaucos:

� Grieķi! Pie manis!

Pērtiķis kā viesulis uzlidoja stabā, uzlēca man uz delnas un apsēdās. Es noliecos, izlikdamies, ka krītu. Pūlis izdvesa dobju un stieptu �ā-ā-ā�. Es atliecos un iesvilpos. Grieķis zibenīgi pārlēca uz otras delnas.

Skatītāji dedzīgi aplaudēja.

Pērtiķim sē�ot man uz galvas, es norāpos zemē.

�Izrādei� bija kolosāli panākumi. Tā bija mana personiskā cirka svinīga atklā�ana.

Tikko es biju naudu sabāzis kabatā, kā netālu atskanēja skarbs uzsauciens sve�ā valodā. Cilvēki, glu�i kā vētras nesti, metās kur kurais. Vienā mirklī laukums bija tuk�s.

Kāds iesaucās:

� Ķer �igānus un ebrejus!

Es nezināju, kas es esmu un kur dzimis, tādēļ nepavisam nenobijos.

Divi kareivji satvēra mani aiz rokas un kaut kur veda. Pērtiķis skrēja man nopakaļ.

Kareivji sarunājās. Pēc viņu sejas izteiksmes es nopratu, ka viņi baras.

Mani aizveda uz kādu māju, kas bija smagi cietusi bombardē�anā, un ieslēdza kopā ar manu uzticamo pērtiķi.

Nebija pagājusi ne stunda, kad ieradās kareivis un aizveda mani uz vācu komandantūru.

Plikpauris vācietis ar dienesta pakāpes uz�uvi uz pleciem lauzītā serbu valodā jautāja, kā mani sauc.

� Skudrai � es atbildēju.

� Un vārds?

� Skudra.

� Pieņemsim. Bet vai tas ir vārds vai uzvārds?

� Abi kopā.

� Tēva vārds?

� Nezinu.

� Kā tā � nezini?

� Tā, nezinu.

� No kurienes tu esi cēlies?

� No cirka.

� Ceru, ka ne jau cirkā tu esi piedzimis?

� Kur esmu piedzimis, nezinu.

� Kā sauc māti?

� Nezinu.

Manas atbildes izsita vācieti no sliedēm. Pāris mirkļu viņ� saspringti skatījās uz tuk�o papīra lapu sev priek�ā, nolamājās un lika kareivim mani aizvest.

Atgriezies cietumā, es Grieķi uzreiz nepamanīju. Izrādījās, ka viņ� sē� uz sienas izciļņa pie pa�iem griestiem un ir ļoti jautrā noskaņojumā. Acīmredzot bija no�iepis kaut ko ēdamu. Izbadējies viņ� alla� bija grūtsirdīgs.

Es pieplaku pie atslēgas cauruma � sarga pie majas nebija.

Laiks ritēja lēni. Beidzot debesīs iemirdzējās zvaigznes. Ja vācie�i pēc manis neatnāks, es drīz vien izkļū�u brīvībā.

Nogaidījis tumsas iestā�anos, es uzrāpos uz loga un paraudzījos uz ielas. Pēc mirkļa es jau biju brīvībā. Grieķis izlēca tūdaļ aiz manis.

Mēs devāmies uz pilsētas centru, cenzdamies negadīties pa kājām vācu kareivjiem. Garāmgājēji ik pa brīdim uzmeta mums ziņkārīgus skatienus. īpa�u uzmanību pievērsa mans nosmulējies ceļabiedrs � viņa pūkainais ka�oks vēl arvien bija notraipīts purva dūņām.

Pēk�ņi man nāsīs spēcīgi iesitās cepe�a smar�a. Namā, kuram mēs gājām garām, dro�i vien cepa gaļu. Grieķis uz vietas vai sastinga. No visa spēka es rāvu viņu uz priek�u, bet viņ� � glu�i kā zemē ieaudzis.

� Ei, zeperi, vai tikai tu neesi �igāns? � kāds garāmgājējs man vaicāja.

Es nopētīju viņu no galvas līdz kājām un bramanīgi iesaucos:

� Pieņemsim. Un kas tad ir?

� Sargies vācie�u. Viņi �igānus nogalina.

�Tas nu gan mel� niekus!� es nodomāju. �Ja ticēt viņa vārdiem, mani var nogalināt pavisam vienkār�i, taisni uz ielas. Tas nevar būt!�

Es pieklaudzināju pie vienām durvīm, tad pie otrām, tre�ām, bet iek�ā mani neviens nelaida. Jādomā, tādēļ, ka es ar savām pinkām biju ļoti līdzīgs �igānēnam, bet varbūt Grieķa dēļ � viņam ta�u ir blusas.

Veselus divus mēne�us es klaiņoju, ar grūtībām nopelnīdams gabalu maizes.

Reiz, iedams pa ceļu, debesīs pamanīju lidma�īnu. Tā lidoja pavisam zemu un meta zemē zaļas skrejlapas. Es noķēru vienu un izlasīju.

Tās bija vācu skrejlapas. Vācie�i draudēja dumpiniekiem, aicināja viņus atgriezties mājās, apsolīdami piedot viņiem visus grēkus. Kas ir �dumpinieki� un kādi viņu grēki, es tobrīd nezināju.

Tomēr, pa ciemiem klaiņodams, arvien bie�āk un bie�āk es sastapu cilvēkus ar sarkanām zvaigznēm pie cepurēm. Viņi bija ģērbu�ies kā zemnieki.

Sajās dienās es pirmo reizi dzirdēju vārdu �partizāns�.

Atceros gadījumu � vairākas dienas es biju klīdis pa kādu pilsētiņu, līdz beidzot iemaldījos parkā.

Man blakus uz soliņa sēdēja divi uzcirtu�ies kungi. Viņi runāja par partizāniem. Kungi �os cilvēkus visvisādi lamāja, saukāja par bandītiem un rīkļurāvējiem, kuriem nogalināt cilvēku ir tīrais nieks.

No bailēm man aizrāvās elpa.

Beidzot es sadū�ojos un bikli iejautājos:

� Sakiet, lūdzu, � vai virves dejotājus partizāni neaiztiek?

Sarunas biedri apjukumā saskatījās, brīdi klusēja, tad viens no viņiem sacīja:

� Nē, neaiztiek. Viņi tos nogalina.

Tonakt es nevarēju aizmigt. Visu laiku es domāju par to, ko lai iesāku: vai lai palieku �ai draņķīgajā pilsētiņā vai arī dodos tālāk? Pilsētiņā var nomirt badā, bet me�ā un uz ceļiem ir partizāni. Tā vien skaties, ka nenobeidz.

No rīta pilsētiņas ielās atgadījās kaut kas neiedomājams.

Paslēpies aiz pussagruvu�a nama sienas, es ziņkāri vēroju gai�matainu zēnu, kas izbailēs joza pa ietvi, ko nagi nes. Viņam uz piedurknes bija dzeltens apsējs, bet no acīm straumēm plūda asaras. Kad viņ� pieskrēja �pie manas slēptuves, es izdrāzos uz ietves un satvēru viņu aiz rokas. Pārsteigumā viņ� iekliedzās.

� Nebaidies, � es teicu. � Uz kurieni tu?

� Man dzenas pakaļ.

� Kāpēc?

� Tāpēc, ka esmu ebrejs!

Man kļuva zēna �ēl.

� A�i nāc �urp! Viņi aizskries garām.

Zēns nopūtās:

� Vieni aizskries, citi atnāks.

� Vai bērnus arī ķer?

� Un kā vēl!

� Kādēļ tu esi apsējis lenti?

� Lai visi zinātu, ka mani vecāki ir ebreji.

Zēna acīs iezagās asaras.

� Jā, no kara nekur nepaglābsies.

� Paglābsies gan! � zēns dro�i noteica. � Me�ā!

� Bet tur ta�u ir partizāni! Stāsta, ka arī viņi nogalina.

� Viņi nogalina vienīgi vācie�us.

� Bet vācie�i nogalina viņus!

� Vācie�i nogalina visus pēc kārtas.

� Tātad nogalina cits citu, � es dziļdomīgi piemetināju. � Kādēļ viņi visi tā steidzas uz viņpasauli?

� Kaut varētu nokļūt pie partizāniem! Katrs vāctf kareivis var no�aut mani kā suni.

� Par to viņu iesēdinās cietumā.

� Gaidi vien!

� Tad nāc kopā ar mums. Naktī mēs ar Grieķi aizvedīsim tevi uz me�u.

� Bet kā mēs tiksim no pilsētas ārā? Uz visiem ceļiem ir posteņi.

� Par to nebēdā. Dari, kā teicu.

Patruļa aizdrāzās.

Bija saklausāma raudā�ana.

Pēk�ņi zēns sacīja, ka ie�ot uz mājām.

� Tātad tu pats gribi līst cietumā? Es tavā vietā izvēlētos brīvību.

Zēns nāca man līdzi, aizmirsis noņemt apsēju.

Mēs nebijām paguvu�i ne soli paspert, kad mums uzklupa vācu kareivis. Mēs a�i vicojām prom un laimīgi paspējām nozust �ķērsielās.

. Zēns neprata kāpelēt pa �ogiem, un es krietni nopūlējos, viņam piepalīdzēdams.

� Noņem savu nolāpīto lenti, nejēga! � es pārskaities kliedzu.

Viņ� to norāva un nosvieda uz ietves. Pēc tam es lūdzu, lai viņ� iedod man kādu no saviem apģērba gabaliem, jo savos kankaros es biju līdzīgs �igānēnam.

Drīz vien mēs nokļuvām pilsētas nomalē. Vācu patruļas skatījās tikai uz pērtiķi.

� Stāt! � iekliedzās sargs, kad mēs gājām garām kontrolpunktam.

Mans jaunais paziņa no bailēm sastinga. Arī man kļuva baisi.

� Mēs ejam pie krustmātes! � negaidīdams jautājumu, es izgrūdu.

� Kāpēc jums līdzi ir pērtiķis? � jautāja kareivis �erbu valodā.

� Gribam uzdāvināt to tēvocim vārda diena.

Sargs, kas bija runājis serbu valodā, kaut ko skaidroja priek�niekam. Tas noglaudīja Grieķim galvu un deva zīmi, lai mēs ejam.

Uznāca nakts. Uz tuk�ā ceļa mēs bijām vieni.

Zēns no bailēm vēl aizvien trīcēja. Viņ� neticēja, ka pilsēta jau ir aiz muguras.

Ilgajā ceļā piekusis, viņ� smagi elpoja un laiku pa laikam �ēlabaini atkārtoja:

� Māmulīt, kur tu tagad esi, māmulīt?

� Ne�inksti!� es pikti uzbrēcu �im ņuņņam. � Man nemaz nav mātes, tomēr es nepink�ķu. Labāk nogriezīsimies no ceļa. Varbūt uziesim ganu būdiņu vai kādu alu. Tur arī pārlaidīsim nakti.

� Kur mēs gulēsim? Kas mums iedos gultas? � zēns taujāja.

� Es tev visu iedo�u.

Zēns manī pavērās neticīgi.

Mēs ilgi gājām pa kailu, klin�ainu nogāzi, veltīgi cerēdami atrast pamestu laidaru.

Pēdīgi es pamanīju klinti, kura kā jumtiņ� bija pārķērusies pār gludu akmens laukumu, ko no visām pusēm ieskāva krūmāji.

� Pārgulēsim �epat! � es iesaucos un rādīju zēnam laukumiņu.

� Bet kur ir gulta?

� Te jau tā ir, tikai pacieta.

� Un spilvens?

� Lūk, arī spilvens! � Es satvēru viņa piedurkni un pavēcināju gaisā.

� Bet sega? Tā mēs nosalsim! � zēns bēdīgi noteica.

� Ir arī sega. Paraug, cik liela un skaista! � Es rādīju uz debesīm. � Turklāt te neviens mūs neatradīs.

Zēns nomierinājās, atgūlās man līdzās un ātri aizmiga.

Rītausmā mēs atkal izgājām uz ceļa.

� Kur tad ir partizāni? � zēns vaicāja.

� Nebēdājies, atradīsim! Mazdrusciņ pacietības � gan būs arī partizāni.

Negaidot mēs izdzirdām �āvienus.

�āva pavisam netālu. Mums pāri aizsvilpa lodes. Zibenīgi mēs nogriezāmies no ceļa un nogūlāmies pirmajā iedobē. Bet �im dīdoņam Grieķim �aurais patvērums nebij-a pa prātam. Viņ� īgni noņurdēja un izrāpās ārā. Es saucu viņu atpakaļ, ta�u viņ� neparko negribēja atgriezties slēptuvē.

� Viņ� vēl nav ostījis pulveri! � gai�matainais zēns sacīja.

Grieķis gozējās saulītē un, noraidīdams visus manus brīdinājumus, mierīgi meklēja blusas nopluku�ajā ka�okā. Pēk�ņi netālu no mums sprāga �āviņ� un apbēra viņu ar zemi. Viņ� iespiedzās un kūleniski ieripoja iedobē. Kā mēs smējāmies par mūsu drosuli pērtiķi!

Kauja pieņēmās spēkā.

Es piesardzīgi pacēlu galvu no iedobes un ieraudzīju tuvojamies vācie�us.

No otras puses bruka virsū partizāni.

Mēs atradāmies krustugunīs.

Gai�matainais zēns raudāja. Mani kratīja drebuļi.

Norībēja sprādziens. Nokalnē, nedaudz augstāk par mūsu slēptuvi, uz�āvās melni dūmi.

� Mūs notvers! � mans draugs sacīja.

� Protams, ja vervelēsi kā papagailis.

Mēs noklusām. Pār mums pārliecās kļavas zars.

Es ba�ījos Grieķa dēļ. Reizumis ar �o trakuli bija tīrais posts � mani vārdi atsprāga no viņa kā zirņi no sienas. Es cie�i piespiedu Grieķi sev klāt, lai viņ� ar savu purpinā�anu mūs nenodotu.

Vācie�i vēl arvien nāca un nāca.

� Viņiem acīmredzot nebūs gala! � Es nopūtos.

� Viņu visur ir papilnam! � gai�matainais zēns atsaucās.

Piepe�i iestājās klusums. Mēs izlīdām no iedobes un skatījāmies visapkārt.

Grieķis priecīgi skraidelēja pa me�u, gāza sēnes, kāpelēja pa kokiem un lobīja tiem mizu.

Pēk�ņi starp nokarenajām eglēm pavīdēja divi kareivji. Mēs nevilcinoties iemukām iedobē. Grieķis palika sē�am kokā. Kareivji viņu pamanīja, nostājās zem egles un aplūkoja kā nezin kādu brīnumu.

Viens vācietis pacēla no zemes akmeni un svieda Grieķim. Viņ� satrūkās un uzrāpās pa�ā galotnē. Tas vācieti tikai uzkurināja. Nabaga pērtiķim gāzās virsū vesels lēvenis akmeņu. Grieķis neizturēja un nolaidās lejā.

Kareivis satvēra viņu pie rokas un aizvilka sev līdzi. Grieķis rāvās ārā, skrāpēja, bet tad ar savu likteni samierinājās un paklausīgi sekoja fri�iem.

Mana sirds aiz bēdām vai lūza. �ķita, ka es redzu viņu pēdējo reizi.

Gai�matainais zēns no bailēm drebēja.

Kauja aprima. Tuvumā nebija neviena kareivja.

Mēs izlīdām no slēptuves un gājām, kur acis rāda.

Vajadzēja meklēt partizānus, bet es, taisnību sakot, pārāk nesteidzos to darīt � man ausīs skanēja nejau�i noklausītā saruna parkā.

Ta�u mums galīgi nebija kur palikt.

Man sirdi grauza nemiers.

Es domāju par Grieķi. Viņ� dro�i vien sē� miklā pazemē bez ēdiena un ūdens.

Jau par to domājot vien, acīs iezagās asaras, bet es tās savaldīju � negribēju laist vaļā bimbās, kad redz nepazīstamais zēns, kas no bailēm jau tāpat nezināja, kur likties.

Pēk�ņi aiz muguras es izdzirdu vieglu �alkoņu. Es a�i atskatījos un izbrīnā glu�i vai apstulbu � mūs centās panākt Grieķis.

Viņ� izskatījās nomocījies un piekusis.

� Ā, tas esi tu � puzudu�ais grasi! � es uzklupu Grieķim. � Gribi dzīvot pēc sava prāta! Par to, ko saku�es, tev tikai nospļauties! Pielūko vien, pazaudēsi savu pērtiķa galvu!

Grieķis steidzās mani apkampt. Viņ� laikam saprata izteikto pārmetumu nozīmi.

Mēs nebijām paguvu�i ne aiziet, kad pēk�ņi mūsu priek�ā glu�i kā no zemes izauga cilvēks ar piecstūrainu zvaigzni pie cepures. Man dū�a saskrēja papē�os. Gai�matainais zēns nopriecājās.

� Kurp iedami? � partizāns jautāja.

� Pie jums! � mans ceļabiedrs atbildēja.

Cilvēks ziņkāri vēroja mūsu dīvaino sabiedrību.

Man dū�a galīgi sa�ļuka.

� Tātad pie mums! � partizāns noteica, uzmezdams mums pētījo�u skatienu. � Bet ko jūs darīsiet? Vēl jau esat mazi, �aut nemākat.

Iestājās neveikls klusums.

� Kas jūs �urp atsūtīja? � cilvēks ar piecstūraino zvaigzni taujāja.

Gai�matainais zēns pastāstīja, ka vācie�i iesēdināju�i cietumā viņa vecākus.

� Bet tu aizmuki ar savu zvērudārzu? � partizāns iesmējās.

� Tas zvērudārzs nav mans! � zēns teica.

Eh, kādas man uz viņu bija dusmas! Sis vientiesis pat samelot nejēdza. Kādēļ viņ� nevarēja pasacīt, ka pērtiķis mums ceļā pieklīdis!

� Bet no kurienes tu esi?

Es stāvēju, kā ūdeni mutē ieņēmis. Taisnību teikt nedrīkst: cirka artistus uzskatīja par blē�iem un krāpniekiem.

� Vai tavs draugs ir mēms? � partizāns jautāja manam ceļabiedram.

� Es esmu cirka artists.

� No cirka? � partizāns brīnījās. �Tad tas ir tavs zvērudārzs?

� Pērtiķis ir mans.

� Nu, ja jau tā, nāciet man līdz. Tikai pērtiķi atstājiet tepat. Partizānu vienībā viņam nav ko meklēt.

� Neatstā�u vis! � es pretojos.

Mana drosme partizānu pārsteidza.

Gai�matainais zēns pastāstīja par sevi, par savu� māju un vecākiem.

Es atskatījos. Grieķis tipināja mums nopakaļ.

Partizāns nogriezās no takas. Tagad mēs ar mokām lauzāmies caur biezu eglāju.

� Kā sauc �os kalnus? � gai�matainais zēns pavaicāja.

� Lēlija. Sie ir Lēlijas kalni.

� Lēlijal � es jūsmīgi atkārtoju.

Mēs iegājām dziļi me�ā. Simtgadu egles un priedes stiepa mums pretim spalvainās ķepas. Smar�oja pēc sveķiem.

Pēk�ņi atskanēja spalgs kliedziens:

� Stāt! Kas nāk?

� Pērtiķis un trīs cilvēki!

Sardzes vīrs apjuka.

� Stāviet visi! � viņ� ne visai dro�i uzkliedza.

� Ei, Rad�en, vai nepazīsti savējos? � partizāns iesaucās.

Sargs nolamājās un veda mūs uz nelielām, zaļam,, no egļu zariem pītām būdām. Tās bija tik skaistas kā pasakās.

Rad�ens iegāja būdā. Es nenocietos un ielūkojos iek�ā.

Rad�ens piegāja pie kāda cilvēka, nostājās miera stājā un pie deniņiem pielika labo plaukstu. �Tad ta izrāde!� es klusībā nodomāju un bezmaz iesmējos. Toreiz es vēl nezināju, ka tā militāri sveicina dienesta pakāpē augstākos.

Es ļoti gribēju noklausīties viņu sarunu, tomēr, lai kā pūlējos saasināt dzirdi, neko nevarēju sadzirdēt. Tikai uz beigām saklausīju, ka cilvēks, kura priek�ā stāvēja Rad�ens, vaicāja:

� Pērtiķis? Kāds pērtiķis?

Abi partizāni iznāca no būdas.

Cilvēks, kas bija sarunājies ar Rad�enu, sasveicinājās ar mums.

� Tu, protams, paliksi �eit, � viņ� pievērsās gai�matainajam zēnam. � Pats peklē pie velniem jau nelīdīsi! Tādēļ jau mēs ņēmām iero�us rokā, lai aizstāvētu nevarīgos un neaizsargātos.

Tik siltus, iejūtīgus vārdus es dzirdēju pirmoreiz.

Tad viņ� pagriezās pret mani.

� Tu esi no cirka. Tātad � cirka artists. Tā, tā. � Brīdi klusējis, viņ� piebilda: � Arī tev vieta atradīsies. Visiem drosmīgajiem un godīgajiem pie mūsu ugunskura vietas ir gana.

Man sirds līksmi ietrīsējās. Da�i silti, sirsnīgi vārdi vienā mirklī izkliedēja visas manas bailes.

�Visiem drosmīgajiem un godīgajiem pie mūsu ugunskura vietas ir gana!� ik brīdi man ausī �ukstēja kāda balss.

� Nu, bet ko lai dara ar tevi? � partizāns noglaudīja Grieķim galvu. � Arī tev darbs atradīsies. Tu mūs izklaidēsi. Labi? Tikai pielūko, nenokļūsti gūstā. Pagalam tad būsi! � Partizāns pasmaidīja. � Bet tagad atpūtieties!

Pie mums pienāca kāds zēns ar īsiņu �autenīti.

� Tātad pilsētnieki. Mīkstpēdiņi! Nekas, te jūs sūras dienas pieredzēsiet! � viņ� par mums pazobojās.

Pēk�ņi viņ� piegāja pie Grieķa un iezvēla viņam pa galvu. Es atvēzējos un iecirtu zēnam pamatīgu pļauku. Viņ� deva man pretī. Tad es viņam atpakaļ. Tad viņ� man. Sākās kautiņ�. Mēs plēsām viens otru aiz matiem, skrāpējām degunus un apveltījām dunkām.

No būdas izskrēja partizāns, tas pats, kura priek�ā Rad�ens bija stāvējis miera stājā.

� Ko jūs darāt? � viņ� kliedza. � Partizāni, bet plūcas. Kaunēju�ies būtu!

Cik tīkami skanēja �is vārds �partizāns�, kas bija attiecināts arī uz mani!

� Ķildu, protams, uzsāki tu, Ivan! Vai gribi, lai tev noņemu zvaigzni?

Zēns nolaida acis. Man no deguna tecēja asinis.

� Bet tagad stāsti � kā tā jezga sākās? � partizāns vaicāja manam draugam.

� Viņ� mūs apvainoja un pēc tam iesita pērtiķim.

� Ko viņ� jums teica?

Zēns izstāstīja visu, kā bija.

� Kā tevi sauc? � viņ� man noprasīja.

� Skudra.

� Lūk, tā, Ivan, tu panāksi, ka es noņem�u tev �auteni un atdo�u to Skudrām.

Ieradās kāds partizāns un sacīja:

� Biedri komandieri, sardzes vīri atvedu�i divas �mēles�.

Komandieris aizgāja.

�Tātad tas ir komandieris,� aizsegdams ar roku sadauzīto degunu, es nodomāju.

� Celties, celties! � visās malās kliedza.

Partizānu bija apmēram piecdesmit. Ivans tūliņ iejuka kolonnā. Mēs ar Grieķi un gai�mataino zēnu palikām pie vezumniekiem; viņiem bija viens vienīgs zirgs, ar kuru veda katlu, maisu miltu, divas kastes ar munīciju un citiem sīkumiem.

Aiz ratiem nesteigdamies soļoja pusmū�a vīrietis ar apaļu seju un retām, rūsganām ūsām.

� Ņem�u tevi palīgos, � viņ� sacīja, uzmezdams man izteiksmīgu skatienu. � Soļosi aiz zirga, tīrīsi kartupeļus un mazgāsi traukus.

Es uzreiz nokāru galvu.

Trauku mazgātājs! Smalka nodarbo�anās izcilajam virves dejotājam Skudrām. Nē, �ādas izredzes mani nepagalam neiepriecināja. Ja vairs nebūs izturams � aizbēg�u. Vienalga, uz kurieni.

� Bet ko lai iesāk ar tevi? � vezumnieks paraudzījās uz pērtiķi. � Laikam |ausim tev iet uz visām �etrām debespusēm. Ej vien uz me�u, no kurienes esi nācis. ,

Es sadusmojos. Kaut kāds vezumnieks iedro�inās izrīkot, ja komandieris par to pat ieminējies nebija.

Nometne palika tālu aiz muguras. Partizānu vienība atstāja Lēlijas kalnus.

Atskanēja �auteņu sprak�ķi.

Virs kolonnas sāka riņķot vācu lidma�īna. Komandieris visiem pavēlēja gulties. Cilvēki kā irbes paslēpās koku puduros. Vienīgi zirgs rāmi stāvēja koka ēnā un ausījās, kad viņam pāri aizducināja motori.

letark�ķējās lo�metējs. Es ierāvu galvu plecos. No agrākās dro�sirdības nebija ne vēsts.

Lodes spindzēja aizvien bie�āk un bie�āk. Karstais svins svilpdams �ķēla gaisu. Es gulēju, baidīdamies pakustēties. Beidzot es mazlietiņ paslēju galvu. Kareivji salieku�ies īsiem pārskrējieniem virzījās uz priek�u.

Komandieris stāvēja me�iem noaugu�ā paugurā, un es no �ā labā un bezbailīgā cilvēka nevarēju ne acu novērst.

Tikai tagad es pamanīju, ka nozudis vezumnieks. Zirgs vēl joprojām stāvēja ēnā, bet muļķa pērtiķis, itin kā nekas nebūtu noticis, netālu no manis draiskuļojās.

Pēk�ņi no tuvējā krūma atskanēja klusa �aboņa. Es skatījos un ieraudzīju rēgojamies kājas. Kamēr citi karoja, mūsu drosmīgais vezumnieks glābās krūmos. Gai�matainais zēns gulēja viņam līdzās.

Kauja pieņēmās spēkā.

Paugurā komandiera vairs nebija.

� Hei, vezumniek, padod patronas! � kāds kareivis iesaucās.

Nobālis, drebēdams no krūmiem izrausās vezumnieks. Man ap sirdi kļuva vieglāk � galīgs zaķapastala^ es tomēr nebiju. Kļuva mundrāks arī gai�matainais zēns. Pirmais uztraukums bija pāri.

Mēs stūmām kasti, klupdami uz sīkajiem krūmiņiem. Turklāt mums pa kājām pinās Grieķis. Saniknotais vezumnieks notēmēja uz viņu ar �auteni.

� Neiedro�inies! � es iebļāvos nelabā balsī.

Vezumnieks nolaida �auteni.

Mēs atkal devāmies uz priek�u. �epat jau bija pēdējā ķēde. Partizāni �āva uz vācie�iem guļus. Zeme, triekdama gaisā akmeņus, kūpēja.

Negaidot es izjutu neparastus drosmes uzplūdus. Ak, ja man būtu �autene, es nodomāju, es, tāpat kā citi, �autu uz ienaidnieku. Norēķinātos ar viņu par cietumu un pratinā�anu. Atriebtos par zēnu ar dzelteno apsēju, iemācītu viņam būt bezbailīgam un varonīgam.

Manas pārdomas iztraucēja lode, ietriekdamās kokā man tie�i virs galvas. Es nodrebēju. Tā ta�u varēja ieurbties man galvā.

Pēk�ņi pāri mums aizskanēja komandiera balss:

� Uzbrukumā! Biedri, uzbrukumā!

Kareivji traucās uz priek�u pretim lo�u krusai. Vēl īsti neatjēdzies no nesenajām bailēm, es metos viņiem līdzi. Grieķis par mani bija nesalīdzināmi pārāks, viņ� nemaz nebaidījās. Aplamnieks nesaprata, ko nozīmē iet uzbrukumā. Kā viņ� varēja zināt, ka ik lode nes nāvi!

Karavīri krita.

Saļima karavīrs man blakus. Cits pieskrēja viņam klāt, uzvēla viņu plecos un aiznesa. Ap�aude nerimās. Lode panāca karavīru, kas nesa ievainoto, un viņi abi palika guļam kaujas laukā.

Vācie�i bija pavisam tuvu.

Gaisā jautās stipra pulvera smaka. Debesis klāja dūmu priek�kars. Tuvējā paugurā jau rēgojās za|ie formas tērpi.

Sākās varena kauja.

Cita pēc citas sprāga granātas. Bija dzirdami kliedzieni, vaidi. Zemi �austīja mīnmetēji.

�Tad redz, kāds ir kar�!� slēpdamies piekalnes krūmos, es nodomāju.

Man līdzās gulēja Grieķis un gai�matainais zēns. Pērtiķis vairs nebija tik uzpūtīgs. Biezā spalva uz lāpstiņām manāmi drebēja.

� Mūc prom no �ejienes! � es uzklupu savam kaimiņam. � Divatā mēs esam ienaidniekam lielisks mērķis.

Gai�matainais zēns pārskrēja uz citu krūmu.

Kalnā kāpa aizvien vairāk vācie�u. Partizānu rindas kļuva retākas.

Mēs atkāpāmies.

Tagad es redzēju, kā notiek atkāp�anās. Vieni no aizmugures �auj, citi atkāpjas. Pēc tam tie, kuri bija atkāpu�ies, sedz tos, kuri �āvu�i pirms tam.

Mūsu neparastā trijotne ar vezumnieku priek�galā atkāpās pirmā.

Beidzot ap�aude beidzās. Iero�i noklusa.

Pavārs izsniedza ēdienu. Katrs kareivis saņēma gabalu maizes un brinzas. Grieķim neiedeva neko, un man savā uzturdevā vajadzēja dalīties ar viņu.

�Kādēļ cilvēki karo?� zem o�a sēdēdams, es prātoju. �Kāvās nez kāda paugura dēļ. Te ta�u nekas neaug. Visapkārt akmeņi vien ir. Vai tad nav vienalga, kam tie pieder? Rīt vācie�i dosies uz pilsētu, un �e atkal mitināsies irbes, �ūskas un skudras.�

Atnesa ievainotos. Pavisam divus. Viens bija ievainots rokā, otram lode ieurbusies krūtīs. No brūces sūcās asinis. i

Kareivis elpoja smagi un ātri, acīs bija jau�amas sāpes. Tik cie�anu pilnu skatienu es vēl nekad netiku redzējis. Ievainotais lēnām vēra ciet plakstus. Viņa seju klāja nāves bālums. Man likās � viņam kļuvis labāk, viņ� ir tikai iemidzis.

Bet tas nebija miegs: viņam acis aizdarīja ciet nāve.

Kareivji zem priedes izraka dziļu kapu un aizbēra to zemēm. Pāris mirkļu mēs klusēdami pastāvējām pie kapa kopiņas.

Mēs devāmies tālāk.

Kritu�ais partizāns palika guļam zemē zem priedes.

Es skatījos uz priedi tik ilgi, līdz tā vairs nebija redzama.

...Divus mēne�us es sabiju vezumniekos, piepalīdzēdams pavāram.

Gai�matainais zēns pārgāja uz citu daļu. Tikai Grieķis visur un vienmēr bija kopā ar mani.

Es apradu ar jauno dzīvi, disciplīnu un kārtību. Arī izsalkums �ķita tīrais nieks. Es ta�u jau cirkā biju pieradis savilkt siksnu cie�āk.

Reiz pie manis pienāca Ivans, tas pats, ar kuru es toreiz kāvos.

� Tevi sauc komandieris, � viņ� nopietni pavēstīja.

Man sirds vai pamira. Skaidrs, ka bārs. Tikai par ko?

Likās � neko nebūtu nogrēkojis. Varbūt Grieķis pastrādājis nedarbus un man par to vajadzēs atbildēt?

Komandieris sēdēja būdā. Viņ� smaidīja un bija lieliskā omā.

� Kā tev klājas, Skudra? � viņ� laipni vaicāja.

Man kā slogs novēlās no sirds.

� Kā tev mūsu vienībā patīk?

Es nezināju, ko lai atbildu.

� Un kā tev patīk karot?

� Nu galīgi nepatīkl � es sacīju pavisam atklāti.

� Kādēļ gan ne?

� Tādēļ, ka cilvēki cits citu nogalina.

� Jā, tas tiesa, � komandieris sacīja. � Arī mums ir jānogalina. Jā, mēs iznīcinām fa�istus. Kādēļ? Vai tu to zini?

� Nē.

� Mēs fa�istus iznīcinām tādēļ, ka viņi ir mūsu ienaidnieki. Viņi mums atņēmu�i zemi. Un jūru. Un me�us. Un upes. Atņēmu�i mums brīvību. Ierīkoju�i mums cietumus. Uzcēlu�i karātavas. Viņu tanki izpostīju�i mūsu sējumus. Mūsu zemē neviens nevar mierīgi gulēt. Viņi paņēmu�i savā varā pat debesis. Putnu vietā mēs redzam lidma�īnas, kas uz mūsu bērniem met bumbas.

Es atcerējos pirmo bombardē�anu. Atcerējos sagrautos namus un miru�os cirka ļaudis, kurus vācu bumbas bija nogalināju�as aizmigu�us.

Komandieris stāstīja vēl un vēl, un es viņā ziņkāri klausījos, priecādamies, ka �is dro�sirdīgais cilvēks runā ar mani kā ar līdzīgu. Viņa skatienā es samanīju patiesu nemieru un interesi.

Pēdīgi komandieris man vaicāja, ko es esot nolēmis darīt ar pērtiķi. Viņ� zināja, cik ļoti esmu tam pieķēries.

� Paliec pie mums! Sameklēsim tev nodarbo�anos. Es par to parūpē�os. Un vēl kas: pasaki pavāram, lai viņ� ieskaita apgādē arī tavu mērkaķi.

Aiz laimes es vairs nezināju, ko iesākt.

Dienas gāja, un beidzot mēs nokļuvām Lēlijas kalnu virsotnē. Kareivji zem kokiem atpūtās, zaros svilpoja vēj�.

Tālumā aiz Lēlijas kalnu pēdējām atradzēm zeltoja kvie�i, kalnu pakājē baltojās �ur tur sabūvētās zemnieku mājiņas;

�Ai, kāda tur labība!� skatīdamies uz ciemu, es nodomāju.

Priecādamies par viļņojo�o kvie�u druvu lejā, es atkal atcerējos tālo bērnību un savu ciemu un atkal vēlējos par kaut ko būt � visā partizānu vienībā ta�u man vienīgajam nebija uzvārda'.

Valdīja tāds klusums, it kā kara troksnis jau sen būtu aizdunējis. Vasara solīja bagātu ra�u.

Grieķis gulēja ēnā. Es skumīgi raudzījos uz baltajām mājiņām kalna pakājē.

� Nu,. Skudra, vai tev patīk ciems? Tas patie�ām ir ļoti jauks. Tikai neapdzīvots. Vakar vācie�i aizdzina projām visus vīrie�us, � aiz muguras es izdzirdu komandiera balsi.

Es jau dzīros viņam pastāstīt par savu vecmāmuļu, bet viņ� atkal ierunājās:

� Kādēļ tu, Skudra, esi tāds bēdīgs? Parādi mums kaut ko no savas programmas! Runā, ka tu esot labs virves dejotājs.

Es pasmaidīju. Sen nebiju trenējies, mani muskuļi bija atslābināti, locītavas zaudēju�as elastību, bet komandiera vārdi mani vienā mirklī uzmundrināja un deva ticību saviem spēkiem.^

Es uzrāpos egles galotnē un ieķēros egles zara_. Krietni ie�ūpojos, spēji rāvos uz priek�u un ieķēros cita zarā.

No aug�as es redzēju kareivju jūsmīgas sejas. No priekiem es pat aizmirsu, ka gribu ēst.

Man uz pēdām uzstājās Grieķis. Viņ� trakulīgi lēkāja pa egļu galotnēm, gaisā bramanīgi palēcās un, ieķēries ar roku zarā, �ūpojās augstu no zemes.

Kā balvu par mūsu pūlēm mēs pusdienās saņēmām dubultporciju.

Pēc pusdienām komandieris atkal pienāca man klāt.

� Kā tev �ķiet, kādēļ esmu atnācis? � viņ� vaicāja. Un, brīdi klusējis, teica: � Nezini. Es tev atradu darbu. Sākot ar �odienu, tu atkal būsi cirka artists. Tev nebūs ne �autenes, ne granātu, tomēr tu iznīcināsi daudz fa�istu.

Es nekā nesapratu. Skaidrs bija vienīgi tas, ka komandiera sejā jautās mīlestība pret mani.

� Tu staigāsi pa pilsētām un ciemiem, � viņ� turpināja. � Zināms, kopā ar savu Grieķi. Tu būsi mūsu izlūks. Protams, ja būsi ar mieru. Nez kādēļ es ticu, ka no tevis iznāks lietaskoks. Nogalināt ienaidnieku bez �iero�iem � tā, Skudra, ir liela māksla! Un mēs tev to �iemācīsim. Tu klaiņosi pa pilsētām un ciemiem un vācu .garnizona tuvumā sarīkosi �izrādes�. Tavs darbs būs staigāt pa virvi, �ausim mēs.

Tās pa�as dienas vakarpusē es devos uz pilsētu. No �vienības es aizgāju slepus, un visi nosprieda, ka esmu .aizbēdzis. Man kļuva mazliet skumji, jo partizāni mani uzskatīja par sazin kādu klaidoni, tomēr, kolīdz atcerējos komandiera vārdus, man ap sirdi kļuva vieglāk.

Komandieris man bija sadabūjis jaunas drānas: �aur-malu platmali, �auras bikses, jaunu kreklu un labus zābakus. Tagad es it nemaz nelīdzinājos �igānēnam, 'glu�i otrādi � izskatījos kā īsts mākslinieks.

Es nogriezos no kalnu takas, apsēdos zālē, izņēmu �no mai�eļa pārtikas krājumus un krietni iestiprinājos. Tad izņēmu suku un kārtīgi sasukāju Grieķi. Viņ� smaidīja, rādīdams savus �ilbino�i baltos zobus.

Tagad viņ� izskatījās pavisam labi, un mēs varējām doties tālāk.

Mēs nonācām lielā ciemā ar dārzos iegrimu�ām baltām mājiņām. Man uzreiz dūrās acīs visur plando�ie melnie karogi. No iedzīvotāju sarunām es nopratu, ka vakar �eit biju�i fa�isti un no�auts daudz vīrie�u.

Kāds zemnieks mūs izmitināja pa nakti. Agri no rīta <es pamodināju Grieķi un devos uz pilsētu.

Pilsēta jau bija gandrīz klāt, bet man acu priek�ā vēl aizvien plandīja melnie karogi.. No prāta neizgāja komandiera vārdi: �Tu iznīcināsi daudz fa�istu. Nogalināt ienaidnieku bez iero�iem � tā ir liela māksla.�

Klāt bija arī kontroles punkts. Grieķis gāja kādus desmit soļus man pa priek�u. Sardzes vīrs paraudzījās uz viņu un pasmaidīja.

Mēs netraucēti iegājām pilsētā, un es tūdaļ devos meklēt municipalitāti.Tur izsniedza jaunos dokumentus.

Pienāca arī mana rinda, tomēr man, nepilngadīgajam, personas apliecību neizsniedza.

Tad es pievedu ierēdnim klāt Grieķi un lūdzu izsniegt rakstisku atļauju staigāt pa pilsētu ar pērtiķi. Ierēdnis pacēla klausuli un ar kādu ilgi runāja vāciski. Pēc tam paņēma blanku un izrakstīja man pastāvīgu caurlaidi.

Vakarā es sarīkoju izrādi taisni uz ielas.

Grieķim bija milzīgi panākumi.

Jau izrādes sākumā es pūlī ievēroju divus vācu virsniekus. Viņi ar interesi vēroja mūsu priek�nesumus, un es ļoti centos, lai viņiem iepatiktos.

Es nopelnīju prāvu summu un pirmoreiz mū�ā nak�ņoju viesnīcā. Grieķim es noīrēju nelielu �ķūnīti pilsētas nomalē. Cik labi bija gulēt mīkstā gultā, tomēr man ārkārtīgi pietrūka me�a un papar�u!

Reiz kādas izrādes laikā pie manis pienāca vācu virsnieks un lika ierasties garnizonā, lai izklaidētu kareivjus. Es rādīju vienaldzīgu seju un ilgi atrunājos, bet sevī spriedu: �Tie�i tas man ir vajadzīgs.�

Norunātajā laikā es ierados garnizonā.

Vispirms uzstājās Grieķis. Kareivji līksmi smējās.

Maz pamazām es kļuvu savs cilvēks garnizonā un varēju tur ierasties jebkurā laikā. Ar savām izrādēm es vērtu garlaicīgo kazarmu dzīvi karavīriem mazliet vieglāku un biju viņiem apmēram kaķa vai suņa vietā.

Es ātri apguvu sve�o valodu. Tiesa, man nekādi neveicās ar izrunu, jo, kad es centos runāt vāciski, man visapkārt visi smējās.

Mūsu izrādes bie�i apmeklēja komandants � rupj�, cietsirdīgs cilvēks, kura priek�ā kazarmās visi drebēja, vienīgi pret mani viņ� izturējās iecietīgi un da�reiz no rītiem mani iesauca savā kabinetā. Tur mēs ar Grieķi rādījām da�ādus trikus.

Beidzot es pavisam pārcēlos uz garnizonu un uz pilsētu tikpat kā nemaz negāju. Ēdienu es saņēmu no kopējā karavīru katla.

Katru dienu es mazgājos, sukājos, tīrīju zābakus, vārdu sakot, izskatījos kā īsts modes āksts.

Arī Grieķis vairs nelīdzinājās ceļojo�ā cirka skrandainim, kuru nomocīju�i garie pārgājieni un nepietiekamais uzturs. Viņ� atkopās, kļuva jautrāks, tīrā spalva tīkami laistījās. Viņ� gulēja stallī, gultā, ko viņam bija darinājis zirgkopis.

Es valkāju vācu formas tērpu. Karavīru drēbnieks to uz�uva man pēc auguma.

Es dzīvoju istabiņā, kas atradās blakus ziņne�a miteklim. Neviens nesekoja, kad un uz kurieni es eju un ko daru.

Norunātās dienas vakarā es ierados pie nama ar zaļajiem slēģiem. Divi logi ēkas ārējā pusē bija cie�i aizvērti, bet vidējā aiz zaļajiem aizkariem spīdēja gaisma. Mājas numurs un ielas nosaukums saskanēja ar komandiera teikto.

Es piezvanīju. Durvis atvēra nekavējoties. Cilvēks, kas mani ielaida namā, nosauca paroli. Bet es, kā par nelaimi, biju aizmirsis, kas man jāatbild.

Apjukumā es mīņājos no vienas kājas uz otru. Sakarnieks pacietīgi gaidīja. Viņ� bija pagalam apmulsis. Tagad es zinu, ka ne jau mana klusē�ana bija viņu izsitusi no sliedēm. Visvairāk viņu mulsināja tas, ka es \ biju ģērbies vācu formas tērpā, � vai tad Lēlijas kalnu komandieris varēja paredzēt, ka es vienā rāvienā iztaisī�u �ilbino�u �karjeru�?

Ja es vēl klusē�u kaut mirklīti, viņ� mani izsviedīs laukā. Stāvoklis bija pagalam nelāgs.

Te uzreiz, glu�i kā pēc burvju mājiena, parole izspruka pati:

� �Karogs!� � es iz�āvu kā no lo�metēja.

Cilvēks uzreiz it kā atdzīvojās, tomēr bija jūtams, ka viņ� vēl nav īsti pārliecināts, vai esmu tie�i tas, kur� viņam vajadzīgs.

Mēs soļojām pa aklu tumsu � nomalē nebija apgaismojuma. Ceļā es atkal un atkal atmiņā pārcilāju visu, kas bija jāpaziņo komandierim.

Komandieris bija vēlējis man neko nepierakstīt. Toreiz es biju paļāvies uz savu atmiņu, tomēr tagad, iedams uz tik�anos ar viņu, domāju, ka būtu varējis pastāstīt daudz vairāk, ja būtu pierakstījis visu, ko biju redzējis vācu garnizonā.

Bija dzirdami soļi.

Sakarnieks apstājās un paraudzījās debesīs.

� Laikam mans pulkstenis ir ātrāks! � viņ� pēc kādām piecām minūtēm nomurmināja un ātri tuvojās cilvēkam, kas nāca mums pretim.

Tas bija Lēlijas kalnu partizānu vienības komandieris.

Apmēram divdesmit metru aiz viņa stāvēja divi partizāni.

� Skudra! � mani apskaudams, komandieris priecīgi �ukstēja.

Sakarnieks palika pie kareivjiem, bet mēs atgājām sānis un apsēdāmies zem zīdkoka.

Es stāstīju, bet komandieris smaidīja un visu pierakstīja piezīmju grāmatiņā.

� Nosaki termiņu, veiksim operāciju, un es tev iedo�u ne vien �auteni, bet piedevām arī lielgabalu. Zināms, ja tiksi ar to galā, � komandieris jokoja. � Bet formas tērps pa�ūts lieliski. Tikai ārpus pilsētas tajā nerādies � mūsējie tevi noknābs, domādami, ka esi vācietis. Kā klājas tavam mērkaķim?

Mēs nolikām nākamo tik�anos.

Partizāni devās kalnos, bet es atgriezos pilsētā.

Man ausīs visu laiku skanēja partizānu komandiera vārdi:.

�Viņi mums atņēmu�i zemi. Un jūru. Un me�us. Un upes. Atņēmu�i mums brīvību. Ierīkoju�i cietumus. Uzcēlu�i karātavas. Viņu tanki izpostīju�i mūsu sējumus. Mūsu zemē neviens nevar mierīgi gulēt. Viņi paņēmu�i savā varā pat debesis. Putnu vietā mēs redzam lidma�īnas, kas uz mūsu bērniem met. bumbas.�

Es biju aizmirsis, kurp eju un kādēļ.

� Halt! � pēk�ņi atskanēja skarbs apsauciens.

� Vācie�i! � iesaucās sakarnieks un metās sānis.

Arī es devu kājām vaļu. Man nopakaļ lidoja lodes. Ielēcu cietok�ņa grāvī un apgūlos.

Spo�i spīdēja mēness, un es dusmojos pats uz savu ēnu � tā vien skaties, ka tā atklās mani vajātājiem.

Par laimi, patruļa aiztraucās garām. Mirkli nogaidījis, es izrāpos no grāvja un atkal soļoju pa ceļu.

Es soļoju savā nodabā svilpodams un no patruļas nemaz nebaidījos. Es ba�ījos vienīgi sakarnieka dēļ.

Pie caurlai�u būdas mani apturēja. Es pateicu savu vārdu, un sargs mani ielaida garnizonā. Bet pagalmā man piesējās kāds piedzēries virsnieks. Viņ� sagrāba mani aiz apkakles un aizvilka atpakaļ uz caurlai�u telpu. Es kliedzu, ka sūdzē�os komandantam, tomēr �ūpa neko negribēja dzirdēt un manu krāgu palaida vaļā tikai pēc tam, kad sargs viņam bija pamatīgi ieskaidrojis, kas es esmu.

Vispirms es apmeklēju Grieķi. Viņ� savā guļvietā mierīgi gulēja, toties es nekādi nespēju iemigt.

Sāka līt. Debesis �ķēla zibeņi.

�Kā gan tur kalnos tagad klājas partizāniem?� es satraukti domāju. �Kamēr komandieris nokļūs līdz nometnei, viņ� izlīs līdz ādai.�

Acis kā piekaltas lūkojās lietus sijā�anā.

Kaut kur skanēja mūzika, un es tūdaļ atcerējos cirku un skatītāju vētrainās ovācijas.

Nākamajā rītā, paķēris līdzi Grieķi, es devos pie komandanta. Grieķis tūlīt uzlēca uz palodzes, bet es stāvēju kabineta vidū un gaidīju, kad viņam labpatiks uzlēkt man uz galvas.

Komandants ilgi runāja pa telefonu. Vairākkārt viņ� atkārtoja vārdu �partizāni�.

Mēs ar Grieķi ākstījāmies, it kā neko nebūtu dzirdēju�i.

Komandants nolika klausuli, izsauca ziņnesi un, dusmās piesarcis, uzbļāva viņam.

Viņ� ik pa brīdim lēca aug�ā no krēsla, gāja pie sienas un pētīja karti.

Tad viņ� nospieda zvana pogu. Ienāca ziņnesis un tūdaļ pat aizdrāzās izpildīt pavēli.

Es joprojām spēlējos ar Grieķi.

Pēk�ņi viņ� laipni lūdza mani iziet laukā.

Durvīs sadūros ar virsnieku grupu. Kabinets atradās pirmajā stāvā. Es aizvedu Grieķi zem loga un sāku tur ar viņu rotaļāties, ik pa brīdim uzmezdams acis kabineta logam.

Karte karājās taisni sienas pretējā pusē.

Komandants vilka pa to ar rādāmo kociņu. No sarunas uztvēru vienu vienīgu vārdu �Lēlija�.

Pēdīgi apspriede beidzās. Virsnieki aizgāja. Komandants nervozi staigāja pa kabinetu. Brī�iem viņ� apstājās pie loga un noraudzījās mūsu rotaļās.

Nometnē sākās dzīva rosība. Sakarnieki nerimtīgi skraidīja no kazarmas uz kazarmu.

Nemanīts es izslīdēju pa vārtiem un lēnītēm devos uz namu ar zaļajiem slēģiem. Uz manu klauvējienu neviens neatsaucās. Sakarnieka nebija mājās. Ko darīt? Kas to lai zina, cik ilgi viņ� būs prom?

Es apsēdos tie�i uz ietves un acu apmānī�anai sāku spēlēties ar Grieķi. Acumirklī mani ielenca pui�eļu bars.

Sakarnieku vajadzēja sagaidīt visāda ziņa.

Beidzot viņ� atgriezās.

Atstājis pērtiķi uz ielas, es klusēdams iegāju namā. Pēc saimnieka sejas es spriedu, ka mana negaidītā vizīte viņam nepatīk.

No mājas mēs izgājām kopā. Sakarnieks aizslēdza durvis un ātri aizsoļoja pa ielu.

Es vēl brīdi ar puikām parotaļājos, paņēmu Grieķi un nesteigdamies devos uz pilsētas centru. Zēnu bars mums sekoja. Garāmgājēji apveltīja mani nicino�iem skatieniem. Pēc viņu domām, es biju vācu roklai�a.

Pa garnizona vārtiem izgāja zaļās vienības. Kareivji bija bruņucepurēs un pilnā apbruņojumā.

Es veikli ielavījos pagalmā un skata pēc ņēmos ar Grieķi. Bet galvā skaitīju karaspēka daļas. Pirmoreiz tās it visas bija man kā uz delnas.

Aiz karavīriem virzījās kalnu artilērija.

Drīz vien uz partizāniem atklās uguni � un daudzi kritīs.

Pēdīgi pie vārtiem piebrauca bruņuma�īna. Tajā sēdēja komandants un vēl kāds virsnieks. Ierēcās motors, un ma�īna aizdrāzās.

Pēc brokastīm es atkal �strādāju�.

Kazarmās neviena nebija, un es netraucēti varēju pastaigāties pa visu teritoriju.

Ar soļiem izmērīju dzeloņdrā�u �oga garumu, pārskaitīju pat �oga mietus, centos ievērot visu, ko var sadedzināt vai uzspridzināt.

Pēc divām stundām no Lēlijas kalniem atskanēja artilērijas dunoņa.

Es nespēju nosēdēt uz vietas un devos uz pilsētu.

Pilsētas iedzīvotāji no manis nicino�i novērsās. Bet es ļoti vēlējos iemest viņiem sejā: �Jā, es valkāju vācu formas tērpu, tomēr cīnos pret fa�istiem. Nevis jūs, bet es.�

Ap�aude turpinājās ilgi, un es bezmērķīgi klīdu pa ielām.

Beigu beigās kauja aprima. Es atgriezos atpakaļ (garnizonā.

Pilsēta dārdēja. No karalauka atgriezās armija. Kareivji gāja pa vārtiem galīgi sadrūmu�i. Aiz viņiem trauca ma�īnas ar ievainotajiem.

Nākamās dienas vakarā man izdevās pabūt mājā ar zaļajiem slēģiem.

� Par laimi, vienību paspēju brīdināt, � sakarnieks �stāstīja. � Vācie�us tā saņēmām, ka spalvas vien pajuka!

Laimīgs es atgriezos garnizonā. Tātad arī es iznīcinu ienaidnieku.

Ja to dabūtu zināt vācie�i, mani pakārtu laternas stabā.

Es slaistījos pa pilsētu. Saule necie�ami cepināja, un es jutos pagalam piekusis, gurdens un kā salauzts.

Man nedeva miera garāmgājēju nievājo�ie skatieni.

Cik ilgi �ie cilvēki mani mocīs ar �iem klusajiem pārmetumiem? Kālab viņu priek�ā man jānolai� acis? Man nav vairs spēka. No �īm mocībām mani paglābs � melnas brilles. Es iegāju veikalā, bet, kā par spīti, bri|ļu bērniem tur nebija.

Es nebiju paspējis ne durvis aizvērt, kā man sejā ietriecās smails akmentiņ�. Kāds delveris bija �āvis uz mani ar kaķeni. Delnā noslaucīju asinis un devos pāri ielai. Tik tikko es biju paspējis paspert da�us soļus, man aiz muguras atskanēja skaļi smiekli. Smējās kaut kādi zeņķi. Es atskatījos. Tuvumā neviena nebija. Resgaļi dro�i vien bija paslēpu�ies pavārtē. Es gāju tālāk. Tagad man nopakaļ skanēja dziesmiņa:

Bravo, bravo, Skudra!

Nav te ko gudrot!

Hitleram drīz būs vāks Un tev arī, Skudra! Sausa koka zarā Drīz tu mums karāsies, Hei, bravo, Skudra!

No aizvainojuma man sa�ņaudzās sirds. Ikviens viņu vārds mani svilināja kā nokaitēta dzelzs.

Es devu kājām vaļu, lai ātrāk paglābtos no zobgaļiem. Bet kas to deva! Viņi uz pēdām man sekoja, raidīdami nopakaļ savu pretīgo dziesmiņu.

Man blakus nokrita akmens.

Ko lai dara? Atgriezties garnizonā es negribēju. Pēk�ņi kājas pa�as aiznesa mani līdz namam ar zaļajiem slēģiem. Varbūt sakarnieks mani sapratīs un aizvedīs atpakaļ kalnos.

Ap�aude no kaķenēm nerimās. Zeņķi dzinās man pakaļ, kā kraukļi dzenas pēc vanaga. Kāds mani tā vien skubināja iemest acīs �iem nekrietneļiem: �Nejēgas! Jūs te sē�at, rokas klēpī saliku�i, bet es cīnos pret fa�istiem.� Kā es pārdzīvoju, �os vārdus nevarēdams iekliegt viņiem sejā!

Vajātāji kļuva aizvien uzbāzīgāki.

Daudz nedomādams, es metos pavārtē. Tomēr no akmeņiem arī tā mani nepaglāba.

Negaidot dziesmiņa pieklusa � un viss bars metās kur kurais. Uz tās ielas pusi, kur dzīvoja sakarnieks, gāja vācu patruļa.

Es izgāju no pavārtes un mierīgi sekoju vācie�iem.

Tikko vācie�i nogriezās aiz stūra, uz mani atkal sāka birt akmeņi.

Es skrēju taisni uz namu ar zaļajiem slēģiem.

Kad es biju konspiratīvajam dzīvoklim bezmaz jau klāt, pēk�ņi atskārtu, ka man nav tiesību turp iet tūlīt. So māju nedrīkst turēt aizdomās.

Es spēji metos sānis un pieplaku pie koka, kas auga uz ietves. Zēni paskrēja garām. Bet es iegriezos sān-ieliņā un konspiratīvajā dzīvoklī ierados no otras puses.

Sakarnieks bija mājās.

� Es vairs nevaru, � sveiciena vieta noberu. � Aizeju kalnos.

� Kādēļ? � sakarnieks brīnījās.

� A'lani apmētā akmeņiem, saukā par vācu aitu suni!

� Lieliski!

� Jums lieliski, bet man? Aizvediet mani pie partizāniem.

� Rīt �e būs komandieris. Atnāc arī tu.

Garnizonā es atgriezos pagalam satraukts un tūlīt likos gultā, aizmirsis apmeklēt pat savu Grieķi.

Kaut kur me�ā kliedza ūpis. Pagalmā klaudzēja zābaki � mainījās sardze.

Nākamajā rītā es izlikos slims. Atnāca ārsts un iedeva man tabletes. Es biju ar mieru dzert it visu, ko vien liek, ja tikai nav jāklimst pa garnizonu.

Ap pusdienas laiku izvedu Grieķi no �ķūņa un līdz tumsai dzīvojos ar viņu pa pagalmu. Tad es aizvedu viņu uz �ķūni un cienīgi pagāju garām sarga būdai.

Aiz vārtiem es apstājos � bailes no kaķenēm mani, burtiski, piekala pie zemes.

Visu ceļu es domāju, ko lai komandierim saku.

�Nekādā ziņā nepalik�u garnizonā!� ik pa brīdim es klusībā atkārtoju. �Ja neņemsiet atpakaļ, klīdī�u ar savu pērtiķi pa pasauli. Vairs negribu paciest �o smurguļu nievas.�

Klāt arī bija nams ar zaļajiem slēģiem.

Sakarnieks mani tūlīt ieveda istabā, kur komandieris jau gaidīja. Viņ� bija ļoti priecīgs un ilgi turēja roku man uz pleca.

� Vai es neteicu, ka tu iznīcināsi ienaidnieku bez iero�iem?

Komandieris pastāstīja, kā viņi, saņēmu�i manu ziņojumu, pienācīgi sagaidīju�i vācie�us, cik lielus zaudējumus vācie�i cietu�i un kā diegu�i atpakaļ uz pilsētu.

� Bet tas vēl nav viss. Nupat mēs viņiem sadevām sutu kalnos, bet tagad mums jāapsprie�, kā iznīcināsim viņus �eit pilsētā. Garnizonā.

� Garnizonā? � es brīnījos.

� Jā, garnizonā. Nekā neiespējama te nav.

� Bet tur ir dzeloņdrātis. Un aiz tām � grāvji. Un milzums sargu.

� Nepiecie�ama tikai drosme un enerģija � un pilsēta būs mūsu! Viss būs mūsu! Gan tie lielgabali, kurus tu skaitīji, gan tie, kuri pirms da�ām dienām �āva kalnos. Viss! Un tu mums palīdzēsi. Jā, tu! � atkārtoja komandieris. � Rau, kā mēs to izdarīsim!

Viņ� paņēma papīra lapu un, vadoties pēc mana stāstījuma, zīmēja vācu garnizona plānu. Komandan-, tūra, dzeloņdrātis, novēro�anas torņi � viss tika uzlīmēts uz papīra ar apbrīnojamu precizitāti. Tad viņ� no kabatas izņēma asknaibles.

� Vai redzi, kas man ir rokā? Nieciņ� vien ir. Tomēr 1 ar �o lietiņu var ieņemt visu garnizonu un atbrīvot pilsētu no vācie�iem. Un to visu izdarīsi tu, puisīt!

Es vēl aizvien nekā nesapratu.

� Lūk, �eit, � komandieris plānā parādīja vietu * starp diviem torņiem pa labi no galvenās ieejas, � lūk,

te rīt ap pulksten desmitiem vakarā tu drātīs iegriezīsi caurumu, tik lielu, lai varētu izlīst cauri cilvēks. Pa �o caurumu ielīdīs divi mūsējie. Tu viņus sagaidīsi. Viņi būs vācu karavīru formas tērpos. Parole �Cīņa�. Rau, �ķūnis, kur mitinās tavs pērtiķis. Ievedīsi viņus �ķūnī, lai neviens nemana. Es domāju, ka tu galā tiksi.

� Bet pēc tam?

� Pēc tam būs vieglāk. Vissvarīgākais ir �is uzdevums. Ja tas tev izdosies, mēs saņemsim gūstā visus līdz pēdējam vācietim.

� Un ko tālāk?

� Par tālāko tev nav jaraizējas. Kad sāksies ap�aude, pamatīgi noslēpies. Tu vēl esi mazs. Jāpiesargās!

Es paņēmu asknaibles.

Komandieris vēl brītiņu pasēdēja un gaja prom.

Ar asknaiblēm kabatā es atgriezos garnizonā. �ī mazā nekaitīgā lietiņa man iedvesa �ausmas.

�Labi,� pagalam apjucis, es spriedelēju, �divi partizāni vācu formas tērpos iekļūs garnizonā. Bet ko viņi divatā var paveikt? Neko. Nākamaja rītā vācie�i viņus noķers un pakārs.�

Man bija baisi. Nevis no domas, ka sargs mani var. notvert nozieguma vietā. Pa�a dzīvi es jau sen nevērtēju augstu. Baidījos partizānu dēļ.

Augu dienu es gul�ņavāju. Komandants bija tik aizņemts, ka manu prombūtni pat nepamanīja. Viņ� alla� smējās, kad mēs ar Grieķi ieradāmies viņa kabinetā. �odien viņam smiekli nebija prātā � partizāni Lēlijā bija krietni paplucināju�i viņa armiju.

Beigu beigās pienāca vakars. Es paēdu vakariņas. Vēl bija vesela stunda laika.

Zem loga atskanēja soļi. Es paskatījos. Kāds nepazīstams kareivis sauca:

� Ei, Skudra! Tevi sauc komandants! A�i!

Es sastingu. Tagad visam ir beigas. Līdz �operācijas� sākumam bija kādas piecdesmit minūtes.

Tomēr neko nevarēja darīt. Es �igli sakārtojos un devos pie komandanta.

Viņ� dzēra kafiju.

� Bet kur ir Grieķis? � viņ� jautāja lauzītā serbu valodā. � Bez viņa tu neesi plika gra�a vērts!

Es atvedu pērtiķi.

Grieķis ēda cukuru no komandanta rokas, bet es domāju par asknaiblēm un spraugu, kas man ar tām jāizgrie�. Un arī par partizāniem. Es jau skatīju, kā viņi sē� �ķūnī līdzās Grieķim, bet pēc tam � kuļājas stabā. Un viņiem garām vienaldzīgi staigā kareivji.

Cik ilgi vēl mani noturēs komandants?

Es pavēros sienas pulkstenī. Līdz operācijas sākumam paliku�as divdesmit minūtes. Taurētājs jau vēstīja gulētie�anas laiku. Ātri vajadzēja kaut ko izdomāt.

Es pastaipījos un saldi no�āvājos, visādi izrādīdams, cik ļoti man nāk miegs.

� Ak tu, miegamice! � Komandants iesmējās. � Ņem paraugu no Grieķa! Bet vispār vari arī iet.

Es a�i izskrēju pagalmā. Grieķis man sekoja. Pagalmā neviena nebija. Tikai kāds karavīrs staigāja �urpu turpu taisni tajā vietā, kur man vajadzēja izgriezt eju.

Bija paliku�as piecpadsmit minūtes.

Es ievedu Grieķi �ķūnī, aizgāju pēc asknaiblēm un ķēros pie darba. Divdesmit metrus no manis rēgojās sarga augums. Bet es biju vēl mazs, tālab pārāk acīs nedūros. Es sa�ņaudzu asknaibles un pārgriezu vienreiz. Tad otrreiz un tre�oreiz. Darbs nevedās ātri. Rokas bija vienās asinīs, tomēr sāpes es nejutu.

Vēl da�as reizes vajadzēja saspiest asknaibles, kad pēk�ņi pavisam netālu es sadzirdēju soļus. Man tuvojās sargs. Aiz noguruma es smagi elpoju, kaklā sāka kasīt. Lai neieklepotos, es piespiedu mutei plaukstu un pieplaku pie zemes.

�Ak dievs, kas tagad būs?� es aiz �ausmām domāju. �Viņi var ierasties kuru katru bridi.�

Nepienācis man klāt, sargs apgriezās un aizsoļoja atpakaļ. Es atkal ķēros pie knaiblēm. Drīz vien sprauga bija gatava.

Bet partizānu vēl nebija. �Ko lai dara? Kādēļ viņi kavējas? Ja nu sargs pēk�ņi atkal nāk �urp?� Ik minūte man �ķita kā mū�ība.

No meldrāja aiz dzeloņdrātīm atskanēja klusa �aboņa. Tad sakustējās stiebru galotnes.

�Beidzot!� es nopriecājos.

Partizāni bez trok�ņa izspraucās caur spraugu. Viens nesa rokas lo�metēju, otram uz muguras bija liela mugursoma.

Aizmirsis pasacīt paroli, partizāns ar lo�metēju a�i pajautāja:

� Kurp?

Pagalms bija tuk�s, un es viņus aizvedu uz �ķūni pie Grieķa bez īpa�ām grūtībām.

� Bet tagad ej uz savu mitekli, � partizāni sacīja.

� Neaizmirsti, ko tev piekodināja komandieris � iekams ap�aude nebūs beigusies, laukā neej. Saraujies �okurā un gaidi. Un priecājies par mūsu veiksmi!

� Bet kas būs?

� Mēs ieņemsim garnizonu un atbrīvosim pilsētu.

�Augstais dievs, vai tas maz iespējams?� es nodomāju.

Beidzot atskanēja pirmie �āvieni. Mēness apspīdētajās debesīs uzlidoja vizo�a lode. Kādu mirkli viss bija klusu. Te uzreiz klusumu pārtrauca lo�metēja tark�ķē�ana. Zirgi iezviedzās.

Drīz tiem pievienojās granātu kaukoņa.

Es paraudzījos pa logu. Debesis bija izraibināju�as lodes un ugunis.

Atskanēja kliedzieni, īsas komandas vācu valodā.

Komandanta dzīvoklis atradās blakus kazarmām, kur dzīvoja sakarnieki. No viņu durvīm es nenolaidu ne acu.

Pēdīgi durvis atvērās. Komandants izgāja uz balkona un tai pa�a mirklī nokrita kā nopļauts. Viņu notrieca partizāns ar lo�metēju.

Man ausīs d�inkstēja.

Manā logā iecirtās lode. Tā ielidoja istabā un ieurbās sienā taisni man virs galvas. Uz grīdas no�ķinda stikli.

Es no bailēm vairs nedrebēju. Glu�i otrādi � mani tā vien vilka laukā, tur, kur mutu|oja kauja.

Tepat netālu iz�āvās spo�a liesma. Virs tās pacēlās melnu dūmu vērpetes. �ķita, ka debesīs plīvo divi ka-rogi � sarkans un melns.

Pēk�ņi pagalmu pār�alca varens partizānu �urā!�.

Ārā bija gai�s kā dienā. Es sēdēju kā uz adatām, bet kauja nebeidzās un nebeidzās. Jau svīda gaisma, bet partizāni vēl arvien negāja prom.

�Visi aizies bojā!� es noba�ījies domāju.

Bet pēc kāda brī�a stāvoklis mainījās.

Tagad �āva pie manas mājas. Tātad partizāni spie� ienaidnieku atpakaļ.

No priekiem es pieskrēju pie loga un uzgūlos uz palodzes.

Pār sienu pārlaidās ēna. Tā kļuva par kareivi ar automātu. Aiz stūra tie�i uz viņu tēmēja no �autenes stobra.

Vācietis aiz bailēm nometa automātu un drāzās uz priek�u. Tomēr līdz mājas stūrim netika � ar �ēlu vaidu nostiepās zemē.

Kaujas uguns pamazām rima.

Vienīgi retumis atskanēja atsevi�ķi �āvieni. Glu�i kā pēdējie kaujas elpas vilcieni.

Lejā zem loga partizāni atbruņoja gūstekņus. Laimīgs es izmetos no mājas un glu�i kā spārnos aizjoņoju pie savējiem.

Kāds mani apkampa un aizveda pie komandiera.

Komandieris mani satvēra abām rokām un noskūpstīja.

Mēs abi aiz laimes slaucījām asaras.

Tā es kļuvu par īstu partizānu...

to

PIRMĀ DAĻA

Kā es aprūpēju lauvu.....

Kā sagāzās lielā telts.....

Neparastais sods.......

Pirmie treniņi........

Lauvenes nāve sniegoto kalnu klusumā ...........

Piejūras pusē........

Pērtiķis..........

Kā es gulēju pērtiķa gu|vietā . . Kā mēs ārstējām Grieķi .... Kā es bezmaz nomaitāju Grieķi

OTRA DAĻA

Kā es meklēju irbju olas .... Ciklopa vairs nav......

Pastardiena.........

Jaunais cirks........

Pilsēta bija glu�i kā izmirusi . . Bēg�ana ..........

Pirmā nauda........

Kā es izglābu zaķi un apbedīju savu draugu ........

Un atkal cirks........

Kā es slīku.........

Mūsu cirka saimes pēdējās dienas

Ceļojo�ā cirka artisti .... Kā Manīgais atmaksāja me�a cii tējiem par viesmīlību . . . .. Grieķis gūstā.......

TRESA DAĻA

Purvā..........

Kā Grieķis palaida nagus . . Cietumā.........

Dzīve zem skaidrām debesīm . Pie partizānu ugunskura . . . Ugunskristības......

Mans pirmais uzdevums . . . Neganta pārestība.....

Pilsēta ieņemta .....

Мирко Вуячич БЕСПРИЮТНЫЕ ЦИРКАЧИ

Рига �Лиесма� 19S0 На латышском языке

Перевела с русского В. Чигане Иллюстрировал А. Спрудж

ИБ № 2734

Jaunākā skolas vecuma bērniem Mirko Vuja�i�s

CEĻOJO�A CIRKA ARTISTI

Redaktore T. Pētersone. Mākslinieciskais redaktors D. Lapsa. Tehniskā redaktore S. Zandberga. Korektore J. Indāne.

Nodota salik�anai 16.08.79. Parakstīta iespie�anai 16.01.80. Formāts 60X84/16. Tipogrāfijas papīrs № 1. Latīņu garnitūra. Augstspiedums. 8,37 uzsk. _ iespiedi.; 6,63 izdevn. 1. Metiens 30-000 eks. Pasūt. № 2007-B1. Cena kap. Izdevniecība �Liesma�, 226047 /Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 64/30271/B-564. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā �Cīņa�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

�evap�i�i � uz pannas cepti maltas ga|as veltnī�i.

R а к i j а � augļu degvīns.