Hugo Glāzers

Dramatiskā medicīna

Medicīnā, kas kalpo cilvēkam, apvienojas māksla ar zinātni. To apvij apbrīnojamas varonības oreols, bez kura medicīna nav domājama. Tas atliecas ne tikai uz izcilām personībām un notikumiem, рг*г kuriem stāsta �ī grāmata, ne tikai uz tiem, kuri iedzēra mikrobu kultūras, lai pārbaudītu to bīstamību vai pierādītu to nekaitīgumu; ne tikai uz tiem, kuri ar sevi izmēģināja tikko izgatavotus ķīmiskus preparātus, neko nezinādami par �o preparātu iedarbību uz organismu; un arī ne tikai uz tiem, kuri izdarīja vīri�ķības ziņā nez vai pārspētu izmēģinājumu � ievadot pa rokas vēnām līdz sirds kambariem tievu gumijas caurulīti; vai arī uz ciliem, kas, riskēdami ar savu dzīvību, izdarīju�i ne mazāk pārdro�us eksperimentus, � nē, tas attiecināms arī uz parasto ārstu, tiklab uz ievērojamu speciālistu, kā uz vienkār�u praktisko ārstu, kas, nejuzdams baiļu, dodas pie smagi sasirgu�a infekcijas slimnieka gultas, tausta lā pulsu, apskata �āvu un, to darīdams, nedomā par sevi, bet gan par savu bērnu, kas viņam skries pretim, lai apskautu viņu, ārstu, kur� nule varbūt atgrie�as no maza difterijas slimnieka. �

Tā var arī nebūt difterija, kas kādreiz iedvesa �ausmas visām mātēm; no �ī bērnu nāves vēstne�a viņas baidījās vairāk nekā no visām cilām slimībām kopā. Tikpat labi �ī slimība var būt glu�i parastās, ma�kailīgās masaliņas. Un arī tās vairs neuzskata par nekaitīgām kop� lā laika, kad kļuvis zināms, kādas briesmas masaliņas nes bērnam, kas vēl atrodas mātes miesās. Ja �ajā periodā māte pārslimo masaliņas, lad var dro�i apgalvot, ka bērns piedzims ar kādu izkropļojumu. Un ārsts, �īs topo�as dzīvības tēvs, tomēr dodas pie sve�a ar masaliņām saslimu�a bērna, glāsta tam galviņu, nomierina bērna māli, neapzinādamies, ka tādējādi veic varoņdarbu, kuru neapskaudīs neviens tēvs un par kuru tas ne tikai nesaņems atzinību, bet reizēm pat ne atalgojumu. Tā ir klusa, nemanāma, nevienam nezināma un neviena necildināta, bet tikai pa�am ārstam saprotama varonība, ka viņam tūksto�iem rei�u savas vairāku gadu desmitu profesionālās darbības laikā nākas riskēt ar savu un savu tuvinieku veselību. Tā rīkoties viņam pavēl cilvēka augstākais likums � viņa sirdsapziņa.

Tiem, kas spilgti izcēlu�ies pārējo vidū, jāpievēr� sevi�ķa uzmanība, jo, aizmirsdama izcilos varoņus un mocekļus, kas eksperimentēju�i ar sevi un upurēju�i sevi, medicīnas vēsture, kā ari cilvēces vēsture rīkotos netaisni. Kur� no �iem varoņiem bijis pirmais, protams, nav zināms, ta�u viņu skaits ir ļoti liels. So cilvēku vidū pazīstamākais ir Maksis Peten-kofers, tādēļ arī ar viņa varoņdarbu iesāksim stāstījumu.

Ne jau tādēļ mēs viņu vērtējam tik augstu, ka tas būtu pats pirmais eksperiments, ko ārsts izdara pats ar sevi. Liela nozīme ir sevi�ķajiem tā laika vēsturiskajiem apstākļiem un �īs problēmas svarīgumam. Eksperimentu 1892. gada 7. oktobrī izdarīja 73 gadus vecais higiēnas profesors Maksis Petenko-fers. Viņ� liecinieku klātbūtnē iedzēra holeras vibrionu kultūru, lai pierādītu savas izvirzītās teorijas pareizību. Kaut gan �is eksperiments nozīmēja gandrīz vai pa�a zinātnieka nāvi, rezultāts bija glu�i negaidīts. Petenkofers ar holeru nesaslima; ta�u viņa teorija bija maldīga.

Tajos laikos holera Eiropā jau sen bija pazīstama un iedvesa �ausmas. Līdz 19. gs. pirmajam ceturksnim valdīja uzskats, ka holera ir slimība, kas izplatās vienīgi tālās zemēs un Eiropai no tās nav jābīstas. Viss kļuva citādi, kad 1817. gadā Indijā negaidīti un nenoskaidrotu iemeslu dēļ uzliesmoja Āzijas holera, kas no turienes izplatījās uz Rietumiem. Divus gadus vēlāk epidēmiju pirmoreiz iepazina Āfrika, to ievazāja karavānas, un tajā pa�ā laikā cauri Ķīnai epidēmija iekļuva Krievijas Eiropas daļā, vispiņns Orenburgā, kur glu�i negaidot tā pārsteidza ar ārkārtīgi lielu saslim�anas gadījumu skaitu, ne tik daudz ar mirstību. Acīm redzot, garā, bargā ziema apvaldīja tās trako�anu. Toties Odesā holera varēja plosīties pēc patikas. Tur apmira gandrīz puse saslimu�o. �īs ziņas pilnīgi saskan ar tām, kas pirmā pasaules kara gados holeras epidēmijas laikā saņemtas no Peremi�ļas cietok�ņa. Arī Odesā epidēmiju, kas plosījās ilgi pirms bakterioloģijas ēras, centās likvidēt, slimniekus izolējot. Ta�u tas palika vienīgi mēģinājums. 1830. gadā holera sasniedza Maskavu, kur ar to saslima tikai neliela iedzīvotāju daļa. Citādi tas bija Vācijā. Tur tā izplatījās da�us mēne�us vēlāk. 1831. gada augustā Berlīnē tika reģistrēti pirmie holeras slimnieku nāves gadījumi, pēc tam pienāca kārta Hamburgai, ta�u bija arī tādi Vācijas apgabali, kurus holeras epidēmija neskāra. Sērga tos, var teikt, apgāja, pārņemdama Franciju un Angliju, no kurienes to ievazāja Ziemeļamerikā. Tas viss atbilda tā laika transporta kustībai, tādēļ arī holeras ceļojums bija attiecīgi lēnāks.

�ur un tur vēl bija vērojami nelieli �īs sērgas perēkļi, līdz pēdīgi epidēmija izzuda, tomēr 1892. gadā Vācijā no jauna uzliesmoja pla�a holeras epidēmija, jo sevi�ķi Hamburgā, kur piecu mēne�u laikā saslima 18 tūksto�i cilvēku, no kuriem 8 tūksto�i nomira. �ajā laikā jau bija pazīstams holeras izraisītājs. 1883. gadā Roberts Kohs atklāja holerasvibrionu. Tā pa�a gada rudenī holera uzliesmoja no jauna, �oreiz Ēģiptē, turklāt radās draudi, ka, tāpat kā iepriek�, sērga uzsāks gaitu pa visu pasauli. Tādēļ vairāku valstu valdības, vispirms Francijas valdība, nolēma sūtīt uz Ēģipti pētnieku grupu, lai ar jaunām metodēm mēģinātu izpētīt un apkarot �o sērgu.

Līdzīgs lēmums tika pieņemts arī Vācijā. Valdība iecēla Kohu par vadītāju komisijai, kas 24. augustā ieradās Aleksan-drijā. Par darbības vietu tika iziaudzīta grieķu slimnīca. Jau gadu iepriek� Kohs bija novērojis lielu daudzumu baktēriju zarnu gabaliņā, kas bija atsūtīts no Indijas un iegūts no kāda holeras slimnieka līķa, ta�u �im faktam viņ� nepie�ķīra sevi�ķu nozīmi, jo zarnās vienmēr atrodas daudz baktēriju.

Tagad, būdams Ēģiptē, Kohs to atcerējās. �Iespējams,� viņ� nodomāja, �ka tie�i �is mikrobs ir meklētais holeras izraisītājs.� 17. septembrī Kohs varēja ziņot uz Berlīni, ka divpadsmit holeras slimnieku un desmit ar �o slimību miru�o zarnās atrasts raksturīgs mikrobs un izaudzēta tā kultūra. Ta�u izraisīt saslim�anu, inficējot ar �o kultūru dzīvniekus, viņam nebija izdevies.

Tajā laikā Ēģiptē epidēņuja jau sāka norimt, un turpināt pētniecības darbus nebija iespējams. Tādēļ komisija devās uz Indiju � Kalku tu, kur vēl aizvien holera bija atrodama. Slimos un miru�os atkal izmeklēja un atrada to pa�u mikrobu, ko Ēģiptē, tos pa�us komatveidīgos, pa divi kopā saistītos baciļus; tie bija holeras izraisītāji � par to Koham un viņa līdzstrādniekiem nebija ne mazāko �aubu. Vēl papildus izstudējis holeras infekcijas procesu un to, kāda nozīme slimības apkaro�anā ir iedzīvotāju apgādei ar dzeramo ūdeni, Kohs atgriezās dzimtenē, kur viņu triumfāli sagaidīja.

Kohs bija pārliecināts, ka atradis holeras izraisītāju. Bet ne jau visi zinātnieki bija tādās pa�ās domās, ne jau visi �o atklājumu pieņēma bez iebildumiem. Pie tiem piederēja arī Petenkofers. Cilvēks, kuru var uzskatīt par mūsdienu higiēnas pamatlicēju un kur� holeras vēsturē ieņem palieko�u vietu, ir pelnījis, lai par viņu nedaudz pastāstītu. Viņa dzīve bija pilna romantikas.

Maksis Petenkofers bija īpatnējs cilvēks. Viņ� bija zemnieka dēls, viens no ģimenes astoņiem bērniem. Tā kā tēvam bija pietiekami daudz rūpju, tas jutās laimīgs, kad brālis, Minhenes galma aptiekārs, kuram pa�am bērnu nebija, paņēma dēlus pie sevis un uzņēmās par tiem gādību. Tēvocim �ķita, ka Maksis viņam sevi�ķas grūtības nesagādās. Mācības ģimnāzijā zēnam padevās labi. Tēvocis prātoja, ka ar laiku no tā iznāks krietns aptiekārs, varbūt pat viņa amata mantinieks. Ta�u kādu dienu Maksim, kas tajā laikā jau mācījās aptiekā un bija uzkalpojies līdz aptiekāra palīga amatam, izkrita no rokām kāds trauks un saplīsa. Saniknotais tēvocis apveltīja neizdarīgo brāļadēlu ar pļauku; zēnam vairs ilgi nenācās gudrot. Viņ� pameta aptieku un tēvoci un devās uz Augsburgu, lai kļūtu par aktieri. No Petenkofera viņ� pārvērtās par Tenkofu, tādā kārtā sava uzvārda vidus daļu pieņemdams par pseidonīmu. Notēlojis kādu no Gētes �Egmonta� lomām, viņ� augsburgie�iem parādīja, ka pie viņu teātra mākslas debesīm gatavojas uzlēkt jauna zvaigzne. Tā vismaz domāja Tenkofs pats. Ta�u skatītāji bija citādās domās, un kritika viņu nesaudzēja. Tomēr Tenkofa kungs palika pie sava, kaut gan vecāki to lūgtin lūdza atgriezties iepriek�ējā profesijā. Tikai tad, kad iejaucās māsīca Helēna, kas klusībā skaitījās Mak�a līgava, un lūdza viņu atkal kļūt par �kārtīgu cilvēku� un turpināt uzsāktās mācības, Tenkofs padevās. Vienīgi tēvocis nebija samierināms, uzskatīdams, ka cilvēks, kas reiz bijis aktieris, nekad nespēs vadīt galma aptieku. �Tāds cilvēks labākajā gadījumā var noderēt tikai medicīnai,� skanēja viņa gudrības pēdējais secinājums, un mēs varam būt pateicīgi labajam tēvocim par �o lēmumu.

Tā Petenkofers kļuva par mediķi. Un, kaut arī praktiskā medicīna un ārsta prakse viņu nevilināja, tomēr, jau students būdams, viņ� parādīja sevi kā spējīgu mediķi, ķīmiķi, eksperimentētāju, var pat sacīt � pētnieku.

Petenkofers devās uz Gīsenu pie tā laika ievērojamākā ķīmiķa Lībiha un pabeidza tur studijas. Nekā prātīgāka nevarēdams izdomāt, turklāt arī Helēnas pierunāts, viņ� iestājās dienestā Minhenes naudas kaltuvē, kaut arī �o darbu pildīt viņam nenācās viegli, jo viņ� tomēr bija ārsts, lai gan tajā laikā Petenkoferu pazina arī kā ķīmiķi.

Petenkofers nekad nemēdza strādāt pēc stingri noteiktas kārtības un sistēmas. Viņ� ķērās te pie vienas, te pie otras tēmas, atrazdams katrā pa zelta graudiņam. Tā tas bija studenta gados un turpinājās arī naudas kaltuvē. Viņam izdevās iegūt nelielu daudzumu vērtīgā platīna no sudraba dālderiem un atklāt antīkā purpura stikla noslēpumu. Var teikt, ka viņa talants drīz vien tika novērtēts: Petenkoferu iecēla par medicīniskās ķīmijas profesoru.

Kop� tā laika viņ� strādāja savā jaunajā vietā pie da�ādām problēmām. Petenkofers atklāja veidu, kā izgatavot cementu, kas kvalitātes ziņā neatpalika no angļu markas, darīja zināmu. kā iegūt deggāzi ne vien no dārgajām akmeņoglēm, bet arī no lētas koksnes, kas satur daudz sveķu. Neveiksmes, kas viņu �ajā darbā piemeklēja, uzskatāmas par nenozīmīgiem starpgadījumiem. Bāzelē, kur Petenkofera. metode tika pielietota praksē un kur, piedaloties lielam skaitam iedzīvotāju, gatavojās atzīmēt pilsētas apgaismo�anas svētkus, pirmajā mēģinājumā jaunā sistēma atteicās darboties, un pats autors, kas, protams, bija tur klāt, jutās dziļi nelaimīgs. Pa vaigiem tam tecēja dusmu un kauna asaras, ta�u viņ� tūlīt steidzās atpakaļ uz savu Min-henes laboratoriju, lai atrastu kļūdu � �īs neveiksmes cēloni. Pēc divu diennak�u darba un pāi domām kļūda tika atrasta un novērsta, un Bāzelē iedegās gāzes gaisma.

Tas viss bija ļoti svarīgi. Ta�u galvenais Petenkofera nopelns ir modernās higiēnas nodibinā�ana. Tā bija nejau�ība, ka viņ�, ķīmiķis un tehniķis, sāka nodarboties ar higiēnas problēmām. Tas iesākās tad, kad viņam uzdeva noskaidrot, kāpēc karaļa pilī gaiss tik sauss, ka karalim pastāvīgi jākāsē. Tātad viss sākās ar dzīvojamo telpu higiēnu. Tad sekoja apģērba higiēna, uztura jautājums, ūdens apgāde, ar vārdu sakot, viss, kas pieder pie sabiedriskās un individuālās higiēnas. Un tāpēc arī saprotams, kādēļ Petenkofera pētījumiem tika radīts speciāls zinātnisks institūts � higiēnas nams, kura darbība deva valstij bagātus augļus. Protams, viņu nodarbināja arī infekcijas slimības, jo aizsargāt no tām iedzīvotājus ta�u ietilpst higiēnista pienākumos. Tas, ka no visām infekcijas slimībām zinātnieku visvairāk interesēja holera, kļūdama par Petenkofera izpētes objektu un pamudinot viņu radīt savu teoriju par �īs sērgas un citu epidēmisku slimību ra�anos, bija saprotams, jo tie�i �ai laikā holeras epidēmija uzliesmoja sevi�ķi bie�i. Ta�u holeras izpēte un cīņa pret to Petenkoferam nebija vienīgi zinātnisks, bet arī personiska rakstura eksperiments. �ajā sakarībā viņ� izteicās: �Ar holeru saslimu 1854. gadā, tas ir, pēc �īs sērgas uzliesmojumiem 1836. un 1837. gadā, kad mācījos ģimnāzijas pēdējās klasēs, un holera man pagāja secen Pēc manis saslima mana virēja, kura slimnīcā nomira, tad slimība piemeklēja vienu no manām dvīņumeitām � Annu, kas tikai ar lielām grūtībām izveseļojās. �ie pārdzīvojumi man katrā ziņā ļoti ķērās pie sirds un mudināja izsekot holeras cēloņus.� Vārdu sakot, Petenkofers pieteica holerai karu un uzsāka to.

Kad Kohs atklāja holeras vibrionu, Petenkofers, protams, nenoliedza �ī atklājuma pareizību, viņ� alla� pats bija domājis par dzīvu holeras izraisītāju. Ta�u �o sakarību viņ� bija iedomājies citādu. Pirmkārt Petenkofers neticēja �īs slimības pār-nesamībai un sacīja: �Patlaban jautājums vairāk attiecas uz to, kā �im bacilim piekļūt, kā to iznīcināt vai aizkavēt tā izplatī�anos. Cīņu pret mikrobiem tagad uzskata par vienīgo iedarbīgo profilaksi un ignorē daudzus epidemioloģiskus faktus, kas kategoriski noliedz hipotēzi par saslim�anu ar holeru parastas infekcijas ce|ā. Daudzi pēta tikai holeras baciļus kolbās, platēs vai arī kultūrās, pilnīgi nedomādami par to, kā holera izskatās praktiski epidemioloģiskā procesa laikā.�

Protams, Petenkofers holeras problēmu aplūkoja vispirms no tie�ā darba viedokļa. Viņam kā higiēnas profesoram par �o tematu nācās lasīt lekcijas, un tas, ka viņ� holeru uzskatīja par savu personisko ienaidnieku, teikts jau iepriek�.

�Baciļu mednieki�, kā viņus dēvēja Petenkofers, arī jau zināja, ka ir cilvēki, kuri sava organisma īpatnību vai arī kādu citu iemeslu dēļ, kas viņus pasargā no slimībām, nesaslimst pat lielas epidēmijas laikā. Tagad jau sen pazīst iedzimto, kā arī iegūto imunitātes fenomenu, tāpat arī zināms, ka ikvienā atsevi�ķā gadījumā liela nozīme ir cilvēka veselības stāvoklim, kuņģa un zarnu darbībai. Petenkoferam holeras problēma sākumā bija vienādojums ar diviem un vēlāk pat ar trim nezināmiem, un holeras baciļu atklā�ana �ajā vienādojumā vēl skaidrību neienesa. Bez �aubām, viņ� varēja sevi uzskatīt par speciālistu epidemioloģijas nozīmē. �Eksistē,� viņ� sacīja, �teritoriālie un laika faktori, kas sekmē epidēmijas ra�anos.� Vispirms jau gruntsūdens sastāvs bija tas, kuram Petenkofers pievērsa tik lielu uzmanību. Pēc viņa domām, no grunts piesātinātības ar ūdeni atkarīgs pū�anas process organiskās substancēs, ar kurām saplūst holeras izraisītājs; par holeras izraisītāju Petenkofers uzskatīja ārkārtīgi niecīgas organizētas specifiskas vielas, līdzīgas tām, kas izraisa rūg�anas procesu.

Petenkofers bija arī Minhenes higiēnists, viņam bija jāgādā par veselības aizsardzību pilsētā. Lai iedarbotos pret holeras izraisītāju atbilsto�i savai teorijai, viņ� ieteica augsnes tīrību. Slimnieku izkārnījumu un urīna dezinficē�anai, ko pats sākumā ieteica, � �o atgādinājumu var atrast dokumentos par holeru, kuri attiecas uz 1866. gadu, � viņ� vairs neuzticējās, uzskatīdams to labākajā gadījumā par preventīvu līdzekli, kas pielietojams pirms epidēmijas iestā�anās. Petenkofers, protams, izteicās arī pret neprātīgajiem mēģinājumiem dezinficēt vēstules, kuras pienāca no ārzemēm; tās vispirms sadurstīja ar adatu un tad apdūmoja. Petenkofers tāpat bija pret izolē�anu, pret karantēnu, un, holerai sākoties, ieteica doties uz apvidiem, kur �is sērgas nebija.

Nav nekāds brīnums, ka �īs Petenkofera domas un priek�likumi daudzos izraisīja asus protestus, ta�u atradās arī zinātnieki, kuri viņam piekrita. Daudziem no tiem, pat Virhovam, patika Petenkofera ideja par gruntsūdeni.

Petenkofers pastāvīgi devās uz turieni, kur savām idejām varēja rast apstiprino�us materiālus; �im nolūkam viņ� ne�ēloja ne pūliņus, ne ari naudu. Viņa pretiniekiem nebija viegli. � Kādē| gan, � Petenkofers jautāja, � �ajā pilsētā ir holera, bet citā nav? Te katrā ziņā vainojama augsne.

� Es nolieku �os pierādījumus savu soģu priek�ā, � Petenkofers sacīja, � varbūt ar nedaudz satrauktu, tomēr dro�u prātu un vēlos, lai tie izraisītu karstu cīņu, cīņu par cilvēces lab-. klājību.

Petenkoferam, tāpat kā citiem, kuri �aubījās par to, ka Koha atklātais bacilis izraisa holeru, bija vērā ņemams arguments. To uzskaitījumu virknē, ko minēja Kohs, lai pierādītu, ka holeras vibrions ir vienīgais �īs epidēmijas izraisītājs, trūka ļoti svarīga posma. Kā tad tas bija agrāk, kad, piemērāmi atrada stinguma krampju bacili? Vai toreiz, kad uzskatīja, ka trakumsērgas izraisītājs slēpjas muguras vai galvas smadzenēs? Tad, lai izraisītu �o slimību, ņēma attiecīgās baktērijas kultūru vai citu materiālu, par kuru bija aizdomas, ka tas izraisa saslim�anu, un injicēja dzīvniekam. Ta�u ar holeru bija citādi.

Ar dzīvniekiem eksperimenti netika izdarīti. Kohs nevarēja minēt nevienu piemēru, lai tādējādi pierādītu, ka viņa atrastais bacilis izraisa holeru veselā dzīvniekā. Viņ� nevarēja to izdarīt tādēļ, ka, neraugoties uz daudziem mēģinājumiem, visi dzīvnieki pret holeru izrādījās imūni. Holera ir cilvēku slimība, un visi mēģinājumi ar dzīvniekiem sagādāja zinātniekiem neveiksmi. Tas bija �īs pierādījumu ķēdes tuk�ais posms, kura dēļ tā nevarēja noslēgties. Un tad Petenkofers nolēma darīt kaut ko tādu, par ko neviens ir domāt neuzdrīkstējās � eksperimentu ar cilvēku, proti, pats ar sevi,

Petenkofera vēsturiskais eksperiments notika 1892. gada 7. oktobrī no rīta; tas bija tajā laikā, kad Hamburgā un Parīzē ļoti pieauga holeras slimnieku skaits; iedzīvotājus bija pārņēmu�as �ausmas, bet Minhenē, neraugoties uz lielo iebraucēju skaitu, � svētkus neatcēla, � holeras uzliesmojumi netika novēroti. �is apstāklis Petenkoferā nostiprināja pārliecību, ka ne tikai baciļi, bet jo sevi�ķi gadalaika un augsnes īpatnības un vēl citi līdzīgi apstākļi nosaka epidēmijas izcel�anos.

Eksperiments, protams, notika lielā slepenībā. Petenkofers pasūtīja no Berlīnes veselības aizsardzības institūta Hamburgas holeras baciļu kultūru, kas bija izaudzēta pazīstamajā �elatīn-veidīgajā vielā � agarā, ko iegūst no aļģēm. No �īs agara tīr-kultūras Minhenes higiēnas institūts sagatavoja kultūru buljona barotnē; mikrobi teicami iedzīvojās, ātri savairojās, un labvēlīgajā augsnē to radās veselām kolonijām. Kultūrā atradās baciļu miriādes, un, ja arī tā tiktu at�ķaidīta tūksto� rei�u, vienalga, katrā tās kubikcentimetrā paliktu neskaitāms daudzums �holeras komatu�^

Vēlāk Petenkofers stāstīja: �Ar vienu kubikcentimetru es uzņēmu veselu miljardu �os �ausmas iedveso�os baciļus, katrā gadījumā daudz vairāk, nekā tas varētu notikt, kad ar nemazgātām rokām pieskaras mutei.� Starp citu, viņ� darīja visu, lai nepakļautos pa�apmānam, bet iegūtu skaidrus rezultātus. �Iespējams,� viņ� prātoja, �ka kuņģa sulas sālsskābe tik ļoti kaitē baciļiem, ka tie vairs nespēj slimību izraisīt.� Tādēļ viņ� 100 gramos ūdens � apmēram pusē tējas glāzes � iz�ķīdināja gramu dzeramās sodas, ielēja tur kubikcentimetru svaigas �baciļu viras� un izdzēra glāzes saturu vienā elpas vilcienā. Pēc tam Petenkofers, lai neatstātu pie glāzes sienām paliku�os baciļus, ielēja glāzē vēl nedaudz ūdens un izdzēra arī to.

Eksperiments, kā jau minēts, notika no rīta, un pirms tam Petenkofers, kā parasti, bija ieturējis brokastis. Arī pēc eksperimenta Petenkofers neizmainīja parasto dienas ritmu, bet ēda un dzēra diezgan daudz. Tātad tas notika 7. oktobrī. Pēc trim dienām viņ� saslima ar zarnu kataru, kura simptomi liecināja, it kā būtu iedarboju�ies holeras baciļi. Bet viņa labsajūta nepasliktinājās, arī par apetītes trūkumu nevarēja sūdzēties. Sākumā Petenkofers nejuta vajadzību pēc diētas un izmaiņām savā tik ierastajā un iecienītajā, sātīgajā minhenie�u azaidā. Un tikai 13. oktobrī, kad zarnu darbība vēl nebija nomierinājusies un pat pasliktinājās, zinātnieks pārtrauca līdz�inējā uz-tuia lieto�anu un sāka ievērot atbilsto�u diētu; nāko�ajā dienā viņa zarnas darbojās atkal normāli. Visu �o laiku Petenkofers zāle^ nelietoja. Protams, tika izdarīta izkārnījumu bakterioloģiskā analīze. Analizē atrada ļoti daudz holeras vibrionu; ūdeņainie atdalījumi bija līdzīgi �o baciļu tīrkultūrai. Kad 14. oktobrī zarnas nomierinājās un atdalījumi atkal bija tādi kā parasti, holeras baciļus varēja novērot vairs tikai nelielā daudzumā, het vēl pēc divām dienām tie bija izzudu�i.

Secinājumi, kurus Petenkofers izdarīja �o eksperimentu rezultātā, apstiprināja viņa tik dedzīgi aizstāvēto viedokli, un zinātnieks vēl lielākā mērā nekā līdz �im bija pārliecināts, ka viņa uzskati par epidēmijas izcel�anos ir pareizi.

Protams, Petenkofera asistenti centās viņu no varonīgā eksperimenta atturēt. Viņi lūdza eksperimentē�anu atstāt kādam jaunākām cilvēkam, ta�u, pazīdami Petenkofera nepiekāpību, saprata, ka zinātnieku no reiz iecerētā nodoma neizdosies atturēt. Kad 15. oktobrī noskaidrojās, ka Petenkofers nav baciļu nēsātājs un viņa viedoklis, likās, bija apstiprinājies, mazāk radās iebildumu pret atkārtotu eksperimentu; tās �ausmas, ko tas bija izraisījis pirmoreiz, �ķita izgaistam. No otras puses, likās, ka eksperimenta atkārto�anai arī ir liela nozīme. Par �o soli iz�ķīrās viņa līdzstrādnieks Rūdolfs Emerihs � vēlākais Petenkofera darba turpinātājs Minhenes katedrā. Viņ� bija 34 gadus jaunāks par savu skolotāju, pla�i pazīstams higiēnists.

Savu eksperimentu viņ� veica 17. oktobrī. Arī Emerihs iz�ķīdināja ūdenī dzeramo sodu un pievienoja tai vienu desmito dalu kubikcentimetra veselu diennakti nostāvēju�os bagātīgi attīstītu holeras kultūru � tātad ievērojami mazāk, nekā bija ieņēmis Petenkofers. Toties Emerihs savu eksperimentu padarīja sare�ģītāku tādējādi, ka pēc baktēriju kultūras iedzer�anas viņ� apzināti ēda un dzēra vairāk nekā parasti. Viņ� gribēja provocēt diētas kļūdu un līdz ar to pazemināt organisma preto�anās spējas, jo, pēc Petenkofera teorijas, tam bija liela nozīme holeras izraisī�anā.

Emerihs gribēja pat vēl vairāk novājināt savu organismu, lai radītu attīstībai maksimāli labvēlīgus apstākļus. Izmeties kreklā, viņ� lāvās auksta gaisa plūsmai, atkārtoja to vairākkārt, līdz jutās slims. Zarnu katars, kas viņam radās, bija daudz smagākā formā nekā Petenkoferam, un drīz vien bija vajadzīga ārstnieciska palīdzība. Tomēr tā nebija holera. Emerihs nejutās slikti, arī viņa garastāvoklis bija labs; nebeidzamā vājuma sajūta, kas vērojama pie holeras pa daļai sakarā ar intoksikāciju (baciļu indēm), pa daļai organisma lielā ūdens zaudējuma dēļ, neiestājās; viņu traucēja vienīgi diētas ierobe�ojumi. 24. oktobrī Emerihs atkal varēja lietot parasto uzturu. Holeras ■ vibrio-nus viņa izkārnījumos varēja atrast līdz 28. oktobrim.

Vai tā bija holera? Petenkolers un Emerihs apstrīdēja, ka viņiem būtu bijusi holera. Petenkofers rakstīja: �Es atļaujos pieņemt, ka Roberts Kohs un viņa daudzie piekritēji sacīs, ka nekas nav pierādīts, izņemot to, ko viņi jau paredzēja iepriek�, proti, ka es un Emerihs pēc holeras baciļu iedzer�anas pārcietām īstas holeras uzliesmojumu, kaut arī vieglākā formā un bez nāves upuiiem. Man ir patīkami saviem pretiniekiem sagādāt �o prieku, tomēr viņu uzskatus es joprojām atzīt nevaru.�

Tagad ir zināms, ka Petenkoferam nebija taisnība, bet Ko-ham � absolūta taisniba. Tāpat arī zināms, ka slimību izraisītājiem ne vienmēr ir vienāds spēks jeb, kā mēdz teikt, vienāda virulence, da�i no tiem izsauc stipru, citi, glu�i pretēji, � vāju infekciju. Liela nozīme te organisma pretestībai. To zina jebkur� no saviem ikdienas novērojumiem. Tas neprasa papildus nekādus varonīgus eksperimentus. Tādēļ Petenkofera eksperiments jau tajā laikā bija noraidāms. Būtībā viņ� apdraudēja visu pilsētu, jo ar nolūku atteicās no jebkuriem piesardzības pasākumiem. Pēc eksperimenta Petenkofers, tāpat kā iepriek�, sastapās ar cilvēkiem un tie nāca pie viņa mājās, viņa izkārnījumi netika dezinficēti, tādā kārtā tie ienesa miljoniem holeras vibrionu pilsētas kanalizācijā un, ja vien viss būtu noticis ar pilnvērtīgiem baciļiem, Minhenē uzliesmotu epidēmija ar vēl nepieredzētu spēku. Ta�u tie bija jau novājināti baciļi. Vēlāk Kohs izteicās, ka Petenkoferam ar nolūku atsūtīta veca, novājināta kultūra, jo bijusi nojauta, ka viņ� gatavojas eksperimentēt pats ar sevi. Bet, no otras puses, nebijis iespējams atraidīt universitātes katedras lūgumu, ar kuru biju�as draudzīgas attiecības; �ī vēlē�anās izpildīta; vienīgi, ievērojot piesardzību, atsūtīta veca kultūra.

Ta�u tas nebūt nemazina Petenkofera varonīgās rīcības lielumu.

Arī citi zinātnieki izdarīja �ādu eksperimentu, izmēģinot holeras baciļu iedarbību savā organismā. �ajā sakarībā jāmin da�i krievu pētnieki. Parīzē to izdarīja Pastēra sekotājs Iļja Me�ņikovs, pēc tam Zabolotnijs un Kijevā Sav�enko. Viņi gribēja noskaidrot, vai iespējams pret holeru panākt imunitāti. Vispirms, viņi ieņēma nonāvētus, bet pēc kāda laika pilnvērtīgus baciļus. Sī ne mazāk bīstamā eksperimenta rezultāts bija secinājums, ka cilvēki, kuri ar holeru nesaslimst, var būt dzīvu holeras vibrionu nēsātāji. Tātad �ie izmēģinājumi bija ieguldījums baciļu nēsātāju problēmā, tiem bija nozīme ne tikai sakarā ar holeru, bet arī citām infekcijas slimībām, kā, piemēram, tīfu.

Viens no eksperimentiem, kuru paveica Me�ņikovs, norisinājās ļoti dramatiski. Tolaik Francijā, Bretaņā, plosījās holeras epidēmija, kas deva materiālus eksperimentam. Me�ņikovs � 1908. gadā par saviem bakterioloģiskajiem pētījumiem viņ� saņēma Nobeļa prēmiju � iedzēra lielā daudzumā holeras baciļu kultūru un tomēr nesaslima.

Me�ņikova piemēram sekoja viņa asistents Latapijs. Rezultāts bija tāds pats, proti, � negatīvs. Tad eksperimentu atkārtoja tre�ais institūta darbinieks, iedzerdams holeras baciļu kultūru. Tas bija doktors Zipī. Rezultāts izrādījās briesmīgs. Viņ� saslima ar holeru tik smagā formā, ka par izveseļo�anos nācās �aubīties. Me�ņikovs bija visdziļāk satriekts. Viņ� vairākkārt atkārtoja: ja Zipī nomirs, tad viņ� izdarīs pa�nāvību, un iespējams, ka tie nebija tikai tuk�i vārdi. Par laimi, Zipī palika dzīvs.

Vispār jāsaka, ka no daudzajiem eksperimentiem, kurus zinātnieki izdarīja pa�i ar sevi tajā laikā un vēlāk � pavisam ir zināmi �etrdesmit tādi eksperimenti ar holeras izraisītājiem, � neviens nebeidzās ar nāvi; bet tad nejau�a laboratorijas infekcija Hamburgas higiēnas institūtā kļuva par zinātnieka Orgela nāves cēloni. Protams, ne jau vienmēr varēja izskaidrot, kādēļ �ie eksperimenti beidzās laimīgi. Var vienīgi pateikties gadījumam, kas to veicināja. Laikam taisnība bija Me�ņikovam, kur� jautājumu atrisināja �ādi: atkarībā no to baktēriju īpatnībām, kas atrodas cilvēka zarnās un zarnu florā, viens no diviem cilvēkiem vienādos apstākļos ar holeru saslimst, bet otrs ne. Me�ņikovs tie�ām bija zarnu baktēriju speciālists, viņ� tās iedalīja holeras infekcijai labvēlīgajās un nelabvēlīgajās. Sis izskaidrojums, protams, ir pieņemams, jo zināms ta�u, ka starp baktērijām notiek kari, tās konkurē savā starpā un reizēm vienu baktēriju veidi iznīcina citus. Tie�i uz �o faktu balstījās penicilīna atklā�ana.

Petenkofers savu varonīgo eksperimentu pārdzīvoja par da�iem gadiem. 1901. gada februārī viņ� izdarīja pa�nāvību. Petenkofers no�āvās tāpēc, ka viņu vajāja slimīgas bailes no neizbēgamā sirmā vecuma, un toreiz da�s labs teica, ka viņam pa�am būtu bijis labāk, ja viņ� savu eksperimentu nebūtu pārdzīvojis.

Nevienai citai sērgai epidēmiju vēsturē nav tik ļoti daudz traģisku lappu�u kā mērim, kas savā gājienā iznīcināja ne vien daudz pilsētu un lauku iedzīvotāju, bet Eiropā, piemēram, atnesa sev līdzi arī kultūras pagrimumu un līdz ar to zaudējumus visai cilvēcei. Mēra hronika, bez �aubām, ir viena no drūmākajām grāmatām cilvēces kultūras vēsturē. Kad izbeidzās nāves dejas laiks un no Eiropas mēris devās uz tām zemēm, no kurienes bija atnācis, kad zinātne piedzīvoja bakterioloģijas uzplaukumu un uzsāka cīņu pret nāvi neso�ajiem iedīgļiem, kad mēra pētniecības problēmas sāka risināt uz zinātniskiem pamatiem un ar daudzsolo�ām metodēm, tad sekoja ne vien triumfs un uzvaras, bet arī ārstu varonība, kurus briesmas, kas saista ārstu zinātnieku un ārstu praktiķi ar vārdu �mēris�, nav nekādi spēju�as atbaidīt.

Sprie�ot pēc kādas ārējas pazīmes, mēri dēvēja par melno nāvi. Mēri, kur� iekļūst cilvēka organismā pa da�ādiem ceļiem � caur ādu, gļotādu, elpo�anas orgāniem un gremo�anas traktu, iedala da�ādās formās atkarībā no tā, kāda ķermeņa daļa bijusi galvenokārt pakļauta infekcijai. Kā pirmais jāmin bubonu mēris. Par buboniem, kas raksturīgi �ai slimībai, sauc pietūku�os limfmezglus. Galvenokārt stipri piepampst cirk�ņu mezgli. Tā jau tas mēdz būt ar slimības izraisītājiem � tie, iekļuvu�i organismā, tiecas inficēt tuvākos limfmezglus, ieperinās tur un savairojas, pēc tam sākas �o limfmezglu iekaisums un sastruto�ana. Ta�u slimība ar to vien neaprobe�ojas. Tā tiecas pēc nākamiem limfvadiem un limfmezgliem; �o infekcijas tālāko izplatī�anos it īpa�i pētīju�i Vīnes patologi Albrehts un Gons.

Da�ās, ta�u ne visās mēra epidēmijās tiek stipri bojāta āda; iestājas asiņo�ana, parādās tum�zili plankumi, kuri pārvēr�as par lielu furunkulu-karbunkulu, kas pēc kāda laika atveras un izdala inficētas strutas. Tajos gadījumos, kad slimības ainu galvenokārt nosaka karbunkulu izveido�anās, ir runa par ādas mēri at�ķirībā no iepriek� aprakstītā bubonu mēra un �īs slimības tre�ās formas � plau�u mēia.

Da�ās epidēmijās mēris galvenokārt skāris plau�as: epidēmija, kas 14. gs. Eiropā un Āzijā prasīja nepieredzētu upuru skaitu, acīm redzot, bija tie�i plau�u mēris. No ta|ā laikā zināmo zemju 100 miljoniem iedzīvotāju nomira 25 miljoni. Plau�u mēra slimniekiem izdalās tum�s asiņains �ķidrums, tā arī radies nosaukums �melnā nāve�. Sirds neiztur augsto temperatūru, kas raksturīga �ai slimībai, un bakterioloģisko in�u iedarbību, un, kaut arī da�ādu epidēmiju raksturs un mirstība pie tām ir da�āda, tomēr mēris pieskaitāms pie vissmagākajām cilvēka slimībām, jā, to var pat nosaukt par vissmagāko slimību, un pilnīgi saprotamas ir tās bezgalīgās �ausmas, kādas, pieminot mēri, pārņem cilvēkus.

Izsargāties no mēra ir daudzkārt grūtāk nekā, piemēram, no holeras. Pie holeras epidēmijas galvenais ir � higiēna, un, tā kā holeras izraisītāji vispār tiek pārnēsāti ar slimnieka izkārnījumiem, tad rūpīga roku mazgā�ana un izkārnījumu dezinficē�ana ir pietiekams aizsarglīdzeklis, lai pat holeras slimnīcā būtu novērsta jebkura ārstu vai medicīniskā personāla inficē�anās. Ar mēri tas ir pavisam citādi. Lai izsargātos no mēra mikrobu ieelpo�anas, nepiecie�amas labas maskas, nerunājot nemaz par citiem aizsardzības pasākumiem. Var sacīt, ka ne no vienas citas infekcijas slimības nav tik grūti izsargāties kā no mēra; tādēļ visās mēra epidēmijās, pat vēl nesenā pagātnē, mirstība ir liela.

Ievērības cienīga un varonības pilna ir ārstu pētnieku vīri�ķība, kuri tajos laikos, kad par baktērijām nebija ne mazākā priek�stata, centās uzsākt potē�anu pret mēri, tāpat kā pret bakām, turklāt pirmos eksperimentus ārsti izdarīja ar sevi � viņu varonību ir grūti novērtēt. Pati daba parādīja, kā izsargāties no bakām. Tā, piemēram, bija novērots, ka zemnieces, kas, slaucot slimas govis, saslimst ar govs bakām, līdz ar to ir pasargātas no parastajām, tas ir, no melnajām bakām; viņas vai nu vispār nesaslimst ar melnajām bakām, vai arī pārslimo tās pavisam vieglā formā � tātad ir pasargātas no citiem tik bīstamās slimības.

�ī senā, tautā zināmā aizsargpotē�ana bija pazīstama, un tā D�eneram deva ideju potē�anas metodes zinātniskai izstrādā�anai.

Pētot mēri, ārstiem zinātniekiem radās līdzīga doma. Arī �inī gadījumā bija strutaini augoņi, kas dro�i vien slēpa mēra indi. Vai tad pret mēri nevarēja aizsargāties tāpat kā pret bakām � ar potē�anas palīdzību? Protams, tas bija tīri teorētisks jautājums, un, ar ko praksē beigsies �is eksperiments, to neviens nevarēja paredzēt. 1798. gadā Napoleons, kuram toreiz nebija vēl pat trīsdesmit gadu, uzsāka karagājienu pret Ēģipti un Sīriju; karagājiens vairoja viņa slavu, ta�u no fran�u armijas, tāpat kā no viņa pretiniekiem angļiem, prasīja lielus upurus. Visas iespējamās slimības un jo sevi�ķi mēris un malārija izdzēsa daudzu kareivju dzīvības. Mēra epidēmija sākās arī Napoleona ielenktajā un pēcāk ieņemtajā Aleksandrijas cietoksnī.

Pirmais pa�eksperiments ar mēra mikrobiem notika �ajā pilsētā. To izdarīja angļu ārsts A. Vaits; par to savos memuāros stāsta kara ārsts D�eimss Makgregors. Starp citu, Makgregora dzīvesstāsts līdzinās romānam ar vairākām nodaļām. Viņ� bija pārcietis smagas slimības: izsitumu tīfu, malāriju, dizentēriju un dzelteno drudzi, vairākkārt bija cietis kuģa avārijās; Mak-gregoru jau uzskatīja par miru�u, ta�u galu galā viņ� taisīja karjeru un pēdīgi kļuva par ģenerāli un sanitāro inspektoru angju armijā. 19. gadsimta sākumā atrazdamies Ēģiptē, Makgregors uzzināja, ka viņa kolēģis un novadnieks Vaits El-Ha-medī hospitālī bija apzināti inficējies ar mēri. Vaita pacientu vidū bija kāda sieviete, kas slimoja ar bubonu mēri. Viņ� paņēma no slimnieces iekaisu�ā limfmezgla nedaudz strutu un ieberzēja tās sev kreisajā aug�stilbā. Nāko�ajā dienā Vaits izdarīja otru tādu pa�u mēģinājumu. Viņ� mazliet iegrieza labajā apak�delmā un rētā ievadīja mēra slimnieces strutas. �im eksperimentam bija drausmīgas sekas: pēc neilga laika Vaits saslima ar mēri un nomira. Dīvaini, ka viņ�, kas �o slimību tik labi pazina, pēc pirmajām drud�a pazīmēm to noturēja par malāriju. Tiesa, tai laikā daudzi ārsti saskatīja sakarību starp mēri un malāriju, un iespējams, ka iesākumā Vaita eksperimentam bija nolūks izskaidrot �o sakarību. Pat tad, kad uz aug�stilba parādījās karbunkuls un limfmezgli cirk�ņos un padusēs sāka pietūkt, Vaits palika pie savas malārijas diagnozes. Tikai astotajā dienā, kad slimības pazīmes kļuva acīm redzamas, Vaits atzina, ka saslimis ar mēri, un ļāva sevi aizvest uz mēra hospitāli Rozetē, mazā pilsētiņā pie Nīlas, kur vēl tajā pa�ā dienā � 1802. gada 9. janvārī, kad izteikts delīrijs jau bija aptum�ojis slimnieka prātu, � viņ� nomira.

Tajā pa�ā gadā fran�u austrumu armijas sanitārā dienesta priek�nieks un Napoleona cieņu ieguvu�ais kara ārsts Renē De�enē izdarīja līdzīgu eksperimentu, kas tomēr traģiskas sekas neizraisīja, jo De�enē pats izjauca infekcijas izplatī�anos. Viņ� uztriepa augoņa strutas uz nelielas brūces ādā, bet pēc tam rūpīgi to nomazgāja ar ūdeni un ziepēm, un � viņ� nesaslima. Arī �is eksperiments pelna ievērību.

Pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem fran�u ārsts A. F. Bilārs, kur� dienēja Ēģiptē, izdarīja ar sevi eksperimentu, inficējoties ar mēri. Eksperimenta gaitu un sekas viņ� apraksta �ādi: �1834. gada 15. maijā pulksten deviņos no rīta kādā mēra slimnieku hospitāļa Ezebekvī zālē, personālam redzot, novilku virsdrēbes, kreklu un flaneļa apak�veļu un, neievērodams ne mazāko piesardzību un nelietodams pretlīdzekļus, uzvilku kāda smagā formā ar mēri saslimu�a vīrie�a kreklu. �is krekls vēl glabāja slimnieka miesas siltumu un bija loti asiņains, jo slimajam tikko kā bija nolaistas asinis. Eksperimenta liecinieku lielākai da|ai klātesot, es paliku tā cauru dienu, lai visiem būtu iespēja pārliecināties, ka nepielietoju nekādus līdzekļus, kas neitralizētu varbūtējās eksperimenta sekas. �o kreklu es paturēju mugurā 48 stundas, nejuzdams ne parastos simptomus, ne arī ko citu, kas varētu no �ī apģērba man piemesties. Pēc divām dienām uz manas kreisās rokas vidējā pirksta parādījās mazs augonis, līdzīgs furunkulam, ta�u es pieņēmu, ka tas radies no nelielās brūces, kuru guvu, izdarot mēra slimnieka līķa sekciju.�

Bilārs, starp citu, ierosināja fran�u mēra apkaro�anas komisijai izdarīt eksperimentus ar noziedzniekiem, kas notiesāti uz nāvi.

Ar cilvēkiem, kam bija piespriests nāves sods, nereti vēl pat nesenā pagātnē izdarīja bīstamus eksperimentus ar glu�i neparedzamu gala rezultātu; par to, ka viņi piekrita �im solim, viņiem deva cerību uz ap�ēlo�anu. Pēc Bilāra iniciatīvas pieciem uz nāvi notiesātajiem iepotēja mēri. Tikai viens no viņiem nomira, ta�u pēc aktiem grūti konstatēt, vai patiesi viņ� mira no mēra potes. Kairā, kur ļaudis k]uva par tik daudzu epidēmiju upuriem, eksistēja vēl arī citu infekciju iespējas. Pārējie �etri noziedznieki nesaslima.

Ēģiptē tādiem eksperimentiem, protams, bija vispiemērotākā zeme. Slavens kļuva arī Dienvidfrancijas ārsta Antuāna Klota eksperiments. Arī viņ� bija izgājis bargu dzīves skolu, ta�u drīz vien k]uva par slavenu ārstu un 27 gadu vecumā tika iecelts par progresīvi noskaņotā Ēģiptes viceadmirāļa Moha-meda Ali galma ārstu. Klots Ēģiptē ierīkoja pēc fran�u parauga medicīnas skolu un centās tajā iesaistīt labus skolotājus. Ar sevi viņ� izdarīja eksperimentu galvenokārt tādēļ, lai pierādītu, ka bezjēdzīgās bailes no mēra, kas paralizē visu ekonomisko dzīvi, nav pamatotas, jo ne jau visi saslimst pat tad, kad plosās lielas epidēmijas. Klots turpināja Bilāra iesākto eksperimentu, uzvilkdams to pa�u kreklu, kuru pēdējais valkāja veselas divas dienas. Ta�u viņ� gāja vēl tālāk. Klots paņēma no krekla nedaudz sakaltu�as asins un strutu, iepotēja kreisajā apak�delmā un labā cirk�ņa apvidū, pavisam se�ās vietās. Nelielās brūces viņ� pārsaitēja ar apsēju, kas bija samitrināts mēra slimnieka asinīs. Arī tas viņam �ķita par maz. Viņ� iegrieza sev ādā,

uztriepa uz �īs vietas nedaudz strutu no mēra slimnieka kar-bunkula un atkal uzlika uz ievainojuma apsēju ar slimā asinīm. Tad viņ� uzvilka drēbes, kuras bija valkājis mēra slimnieks, bet pēc tam, kad tas nomira, iegūlās viņa sagulētajā gultā. Vārdu sakot, viņ� darīja visu, lai varētu inficēties, bet Klotam tas nekādi neizdevās.

Lai nomierinātu �ausmu pārņemtos iedzīvotājus, arī agrāk tika izdarīti līdzīgi eksperimenti. Labi zināmais Napoleona apciemojums mēra hospitālī Jafā, senajā pilsētā Vidusjūras austrumu krastā, ko bija ieņēmis Napoleons, arī kalpoja �ādam mērķim.

Dramatiski un traģiski norisinājās eksperiments, kuru izdarīja austrie�u ārsts Aloizs Rozenfelds no Karintiļas. Pēc jau minētajām daļēji veltīgajām un liktenīgām mēra strutu potēm radās doma izmēģināt līdzekli, kas darbotos pret �o sērgu. Kad Eiropā sāka plosīties mēris, pret to silti ieteica da�us līdzekļus un, protams, arī Austrumu zemēs atradās līdzīgas receptes, kuras da�ās ārstu ģimenēs pārgāja kā mantojums. Ieradies Āfrikā, Tripoli, ārsts Rozenfelds ieguva �ādu recepti. Viņ� gribēja ar �o līdzekli izdarīt zinātnisku eksperimentu, lai atrastu pret mēri aizsardzību mutes�kuņģa�zarnu traktā. Dro�i vien atklājēja rīcībā nebija nekādu zinātniski teorētisku priek�statu, vienīgi tikai pozitīvā pieredze. Zāles sastāvēja no kaltētiem limfmezgliem un kaulu pulvera, kas tika pagatavots no mēra slimnieka mirstīgajām atliekām, un var domāt, ka �īs zāles, ja tās bija pietiekami ilgi glabātas un labi iz�āvētas, iek�ķīgi lietojot, radīja aizsargpotei līdzīgu efektu. Austrumu brauciena laikā Rozenfelds ar lieliem panākumiem izmēģināja �o līdzekli ar sevi un vēl kādām �etrdesmit personām.

Kad Rozenfelds atgriezās dzimtenē, savu recepti viņ� piedāvāja Vīnes medicīnas fakultātei, lai pēdējā to ieteiktu ārstiem. Ta�u fakultāte neizturējās pretimnāko�i un bija skeptiski noskaņota, līdz beidzot tā �o līdzekli noraidīja. Tādēļ Rozenfelds devās uz Turciju � Konstantinopoli, nodro�inājies ar valdības rekomendāciju nuncijam. Tā ieteica doties uz kādu mēra hospitāli, turpināt tur studijas un pārbaudīt preparāta efektivitāti. Rozenfeldam, kur� gribēja turpināt savus eksperimentus, nekas cils neatlika kā sekot �im padomam. Viņ� devās uz grieķu hospitāli Perā, kas atradās vienā no Konstantinopoles kvartāliem, un ieslēdzās tur kopā ar divdesmit mēra slimniekiem. Tas notika 1816. gada 10. decembrī. Atrazdamies kopā ar slimajiem, ārsts ne vien atteicās no jebkādas piesardzības, bet centās viņu pulkā izturēties tā, it kā viņ� pats būtu grūti slims.

Kad Rozenfelds redzēja, ka saskare ar mēra slimniekiem viņam nekaitē, viņ� nolēma savu eksperimentu paasināt. 27. decembrī ārsls vairākkārt ieberzēja aug�stilbus un rokas ar strutām, kuras bija ņemtas no mēra buboniem, un sāka gaidīt. Nekādas slimības pazīmes joprojām nevarēja novērot. Se�as nedēļas, kas atbilsto�i tā laika priek�statam par eksperimenta realizē�anu bija viņa rīcībā, gandrīz jau bija pagāju�as, un Rozenfelds jau domāja hospitāli atstāt. Tad pēk�ņi viņ� saslima ar bubonu mēri, kas izpaudās ar visiem �ai slimībai pazīstamajiem simptomiem, un 1817. gada 21. janvārī nomira. Kā tas tagad zināms, starp inficē�anos un slimības uzliesmojumu paiet tikai nedaudz dienu, retākos gadījumos viena nedē|a, tātad skaidrs, ka nedz atra�anās starp mēra slimniekiem, nedz arī strutu ieberzē�ana Rozenfeldam ļaunumu neatnesa. Piecas nedēļas mēris lika Rozenfeldam mieru, bet sestajā tomēr tiecās pēc viņa kā plēsīgs zvērs, kas nolēmis savu upuri no ķetnām vairs neizlaist un drausmīgo spēli izbeigt.

Starp citu, Perā neilgi pirms Rozenfelda iera�anās jau bija notikusi eksperimentāla pa�inficē�anās ar mēri. So eksperimentu veica ārsts Eisebio Vali, kas bija dzimis 1755. gadā Pon-sako pilsētā, toreizējā Lukas valstī. Vali daudz nodarbojās ar epidēmiskām slimībām, sākumā galvenokārt ar bakām un mēri. Tādēļ viņ� devās uz Smirnu un Konstantinopoli, kur �īs sērgas varēja labāk izpētīt nekā Itālijā. Starp citu, viņam piedēvējami nopelni par Itālijā ieviesto potē�anu piet bakām. Kad Vali devās otrreiz uz Konstantinopoli, viņ� eksperimentāli gribēja ar sevi pārbaudīt kāda atzinuma patiesību. Daudzkārt tika apgalvots, ka cilvēks, kas saslimis ar bakām, nesaslimst ar mēri vai arī, ļaunākā gadījumā, pārcie� to vieglākā, mazāk bīstamā formā. Mūsu dienās ir zināms, ka kaut kas tamlīdzīgs patie�ām ir, proti: pastāv baktēriju konkurence. Bet tajā laikā par baktērijām vēl nekas nebija zināms, tāpat arī nekas nebija zināms par viņu savstarpējo konkurences cīņu. Lai pārbaudītu �ī apgalvojuma pareizību, Vali redzēja tikai vienu iespēju � eksperimentēt ar sevi. Viņ� to izdarīja Perā.

1803. gada vasarā Vali devās uz fran�u hospitāli. Tur viņ� ar lanceti kreisajā rokā starp īk�ķi un rādītājpirkstu iegrieza nelielu brūci un ievadīja tajā baku �ūlu un mēra bubona strutas. Rezultātā viņ� patie�ām saslima ar mēri, ta�u drīz vien izveseļojās, tā ka būtībā ar �o metodi Vali jutās apmierināts un pēc tam izmēģināja to Konstanlinopolē ar vairākām personām, cenzdamies pasargāt tās no mēra, kas vēl arvien gandrīz pastāvīgi apdraudēja ikviena cilvēka dzīvību. Lai ari kā Vali pūlējās, tomēr savas metodes vispārēju atzī�anu viņ� nespēja panākt. Pēc atgrie�anās Itālijā viņ� dabūja kara ārsta vietu un panāca, ka viņu nosūtīja uz Spāniju, kur tajā laikā dzeltenais drudzis prasīja daudzu cilvēku dzīvības. Spānijā Vali kļuva slavens ar pa�aizliedzīgu darbību epidēmijas apkaro�anā. Pēc tam, vēl kādu laiku pastrādājis Milānā kā praktizējo�ais ārsts, viņ� devās uz Latīņameriku, lai varētu labāk izpētīt dzelteno drudzi.

1816. gada septembrī Vali apmetās Kubā un nekavējoties uzsāka savus pētījumus. Acīm redzot, vispirms viņ� gribēja noskaidrot epidēmijas izplatī�anās ce|us. Tādēļ viņ� uzvilka tikko ar dzelteno drudzi miru�a vīrie�a veļu un virsdrēbes. Pēc da�ām dienām viņ� nomira. Vali bija viens no pirmajiem, kur�, eksperimentēdams ar sevi, krita �ai slimībai par upuri.

Arī dzeltenā drud�a vēsture bagāta ar ārstu vārdiem, kas riskēju�i ar savu dzīvību un pat atdevu�i to, lai izdibinātu �īs briesmīgās slimības noslēpumu un atrastu līdzekļus tās izraisī�anai. Pats par sevi saprotams, ka tie bija drosmīgi, uzupurēties gatavi cilvēki, ar savu vīri�ķību pārspēdami daudzus no tiem, kuri kara laikā saņēma apbalvojumu �par dro�sirdību pret ienaidnieku�. Tas pats sakāms par visiem, kuri iesaistīju�ies cīņā pret slimībām un jo sevi�ķi pret infekcijām.

Vēlē�anās izzināt, kas ir dzeltenais drudzis, �ī briesmīgā slimība, kura saistīta ar augstu temperatūru, dzelteno kaiti un asiņainiem vēmekļiem, jau sen pirms bakterioloģiskās ēras mudināja da�us ārstus izdarīt eksperimentus ar savu organismu. �ajā sakarībā ir pazīstams arī ārsts Natans Polers no Baltimoras (1770�1843). Viņ� atminēja dzeltenā drud�a infekcio-zitāti un, lai pārliecinātos par �ī pieņēmuma pareizību, izdarīja eksperimentu ar sevi. Cits jautājums, ka ārsts bija izvēlējies ceļu, par kuru �odien zināms, ka tas nedod iespēju atrisināt uzdevumu. Ta�u viņa eksperiments katrā ziņā bija lielas drosmes paraugs.

Reiz � ir pat zināms �ī notikuma datums, tas bija 1797. gada 20. septembrī � viņ� samitrināja lakatu ar dzelteno drudzi miru�ā sviedros, ietina tajā galvu un nogulēja tā visu nakti. Acīm redzot, Poters, tāpat kā daudzi tajā laikā, uzskatīja, ka slimā izgarojumi veicina infekcijas pārne�anu. Kad �is eksperiments nedeva rezultātus, Poters iegrieza sev ādā un ieberzēja �o vietu ar slimā sviedriem. Tādējādi ārsts gribēja sev iepotēt �o slimību, tāpat kā bakas. Tā kā arī �is eksperiments palika bez rezultātiem, viņ� izdarīja vēl tre�o mēģinājumu: ievadīja strutas no abscesa, kas bija uzmeties kādam dzeltenā drud�a slimniekam, bet arī �oreiz saslim�ana nenotika.

Par Vali eksperimentu jau tika runāts. Līdzīgus eksperimentus pēc nedaudz gadiem izdarīja fran�u ķirurgs I. L. Gijons, kas dienēja lielajā Rietumindijas salā Martinikā. Ir saglabājies protokols, kas sniedz par �o eksperimentu informāciju. Pirmo eksperimentu Gijons izdarīja 1822. gada 18. jūnijā ārstu un aptiekāru klātbūtnē. Viņ� uzvilka sviedros izmirku�u, ar dzelteno drudzi saslimu�a kareivja kreklu. Pēc tam kāds ķirurgs izdarīja viņam uz rokām nelielus iegriezumus ādā, lai inde, kas atrodas kreklā, caur ievainojumu vietām iekjūtu organismā. Pēc divpadsmit dienām tika izdarīts jauns eksperiments. Gijons iedzēra nedaudz melnās masas, ko izvēma slimais, bez tam daļu �īs masas viņam ieberzēja rokās, pēc tam �o pa�u materiālu Gijonam iepotēja. Pēc nedaudz dienām Gijons veica tre�o līdzīga veida eksperimentu, bet pēc tam ceturto. Ta�u visi �ie eksperimenti slimību neizraisīja un tādējādi nekā nedeva dzeltenā drud�a būtības noskaidro�anā.

Tad tika izdarīti cita veida eksperimenti. Ka dzeltenais drudzis ir infekciju slimība, to ārsti jau nojauta. Tiesa, vairāk arī nekas par �o slimību nebija zināms. Zināja vienīgi, ka tā ir drausmīga slimība, kuru var pieskaitīt pie nāvējo�ām, zināja, ka �ī slimība izplatīta tikai Centrālās Amerikas siltajās zemienēs, Ziemeļamerikas dienvidu piekrastē un Āfrikas rietumos un ka tās pilsētas, kas atradās augstu kalnos, slimība neskāra. Turpmāk novēroja arī, ka dzeltenais drudzis dod priek�roku purvainiem apvidiem un ka razqns lietus vai auksts laiks var epidēmiju noslāpēt. Ta�u tas arī bija viss.

Vēl pat ap 1900. gadu daudzi bija tais domās, ka dzeltenā drud�a epidēmijas cēloņi slēpjas augsnes izgarojumos, nezināmās miazmās un indīgās vielās. Tikai gadsimta beigās �etru ārstu grupa uzsāka iz�ķiro�u cīņu pret dzelteno drudzi. Viņi bija gatavi atdot savu dzīvību, lai eksperimentāli noskaidrotu dzeltenā drud�a cēloņus.

Sis lielais �etrinieks bija � 1869. gadā dzimu�ais А r i s t ī d s Agramonte, 1854. gadā dzimu�ais D�eimss Kerols, D�ess Lasears, kas dzimis 1866. gadā, un 1851. gadā dzimu�ais Valters Rīds. Ta�u vienlaikus jāmin arī Kar loss Finle j s, kur� bija par viņiem ievērojami vecāks un, kaut arī neietilpa �ajā komisijā, tomēr bija viens no tās galvenajiem līdzstrādniekiem. Tie�i Fmlejs ieteica viņiem ceļu, kuru tie uzsāka.

Doktors Finlejs bija dzimis 1833. gadā; viņa tēvs ārsts, pēc tautības skots, ar sievu francūzieti bija izceļoju�i uz Kubu. Savu dēlu viņi audzinā�anas nolūkā sūtīja uz Franciju, kur Ruānas skolās viņam vajadzēja iegūt izglītību.

Ta�u tur izcēlās holera, un jaunais Finlejs smagi saslima, pēc izveseļo�anās vecāki paņēma viņu pie sevis Kubā, lai dēls atpūstos viņu gādībā. Pēc tam Finlejs studēja Ziemeļamerikā medicīnu, ieguva doktora grādu un apmetās uz dzīvi Havannā, kur viņu drīz vien iemīļoja ne tik daudz ārsta dotību, � kaut arī viņam, bez �aubām, tādas bija, jo sevi�ķi kā ārstam oftal-mologam, � cik lieliskā rakstura dēļ. Havannā viņ� iepazinās ar dzeltenā drud�a epidēmiju, un kop� 25. dzīves gada �ī slimība k|uva par viņa pētījumu galveno objektu, no kura viņ� vairs neatkāpās.

Drīz vien Finlejam par �o slimību radās sava personiska teorija. Viņ� apgalvoja, ka �īs sērgas izraisītājs esot gaiss, kas bie�i vien esot pārāk sārmains, un tādēļ rodoties dzeltenais drudzis. Sī teorija nevienu nevarēja pārliecināt, arī tad ne, kad Finlejs to izklāstīja Zinātņu akadēmijā. Pēc kāda laika viņ� no �iem uzskatiem atsacījās. To vietā radās citi: ka dzelteno drudzi izplata odi Slagomya fasciata, kas �ajā apvidū sastopami un laiku pa laikam apmeklē ikvienu māju. Tātad odus vajadzēja iznīcināt. 1881. gadā Finlejs savu hipotēzi no jauna izklāstīja Zinātņu akadēmijā, �oreiz viņ� piedzīvoja pilnīgu noraidījumu. �ķita, ka nu jau būtu diezgan ar Finleja teorijām. Bet viņ� par saviem uzskatiem cīnījās 20 gadus: iepazīstināja ar tiem visas ietekmīgās organizācijas, veica eksperimentu pēc eksperimenta, sēdināja uz savas ādas odus, kas bija piezīdu�ies ar dzeltenā drud�a slimnieka asinīm, atrada cilvēkus eksperimentiem, kuri piekrita pa�i labprātīgi � vai nu par brīvu, vai arī par samaksu. Ta�u viņ� un visi pārējie eksperimentu dalībnieki palika veseli. �odien ir zināms, cik pareizi bija Finleja uzskati, bet zināms arī tas, kādēļ viņa eksperiments piedzīvoja neveiksmi. Dzeltenais drudzis ir vīrusu slimība, kuru patiesi izplata odi pēc tam, kad viņi no dzeltenā drud�a slimnieka kopā ar tā asinīm uzņēmu�i arī vīrusus. Ta�u ne jau uzreiz �o vīrusu ar insekta dzēlienu var pārnest citam cilvēkam: vajadzīgas apmēram divpadsmit dienas, kuru laikā tas oda ķermenī attīstās, un tikai tad �is vīruss spēj izraisīt slimību cilvēkam, pie kura nokļuvis.

Lai panāktu inficē�anu, Finlejam vajadzēja visus odus, kad tie bija piesūku�ies slimā asins, izolēt uz divpadsmit dienām un tikai tad pielaist pie sevis vai citiem eksperimenta objektiem. Tad viņ� būtu vienā paņēmienā atminējis dzeltenā drud�a noslēpumu. Tomēr Finleju atzina un vērtēja augstu kā dzeltenā drud�a speciālistu, un, kad spāņu un amerikāņu kara laikā Ziemeļamerikas armijas sanitārā dienesta priek�nieks ģenerālis Geo M. Sternbergs, būdams noraizējies par lielajiem dzeltenā drud�a upuriem armijas daļās Kubā, pievērsās �ai problēmai un radīja speciālu komisiju, kas uzsāka cīņu pret dzelteno drudzi, tās sastāvā ietilpa �etri jau minētie ārsti, bet Finlejs komisijas locekļiem ieteica savas domas par dzelteno drudzi un odu lomu tā izplatī�anā. Viņu klausījās ar interesi.

Toreiz jau bija pla�i pazīstami Rosa pētījumi par malārijas infekcijas izplatī�anos; viņ� bija noskaidrojis, ka to izplata kāds noteikts odu tips, tādēj doma, ka arī Kubā odi vainojami dzeltenā drud�a izplatī�anā, tika atzīta par pilnīgi pieņemamu un katrā ziņā rūpīgas izmeklē�anas vērtu. Finleja ziņojums, kuru viņ� papildināja, nododams komisijai aizdomīgo odu oliņas, ievērojami sekmēja uzvaru pār dzelteno drudzi. Finlejs nomira 82 gadu vecumā, iemantojis vispārēju cieņu. Havannā viņam uzcelts piemineklis: Finleja tēls atveidots marmorā sēdus, ar grāmatu rokās, pie viņa kājām � ceļos nometies pateicīgās cilvēces ģēnijs, kas zinātniekam sniedz lauru vainagu � nemirstības simbolu.

Tātad Finlejs bija komisijas locekļu padomdevējs un sniedza tiem ļoti svarīgus norādījumus. Par komisijas vadītāju tika iecelts Valters Rids. Eiropā viņa vārds bija maz pazīstams: ko gan cilvēki zina par tiem, kuriem parādā lielu pateicību! Rīds jau studenta gados parādīja savas izcilās spējas. Se�padsmit gadu vecumā viņam radās doma iestāties Vird�īnijas medicīnas fakultātē, ta�u nepietiekamā gadu skaita dēļ viņu atraidīja. �Bet, ja es ieradī�os uz eksāmenu un to izturē�u, vai tad jūs mani atzīsiet par uzņemamu?� viņ� dro�i jautāja. Dekāns atbildēja: �Jā, atzīsim.� Pēc trim gadiem viņ� atkal ieradās un pieteicās uz eksāmenu. Rīds strādāja ar glu�i neticamu centību. Nolicis eksāmenu, viņ� devās uz Ņujorku, lai arī tur iegūtu medicīnas doktora grādu. Pēc tam viņ� strādāja da�ādās vietās par asistentu un pēdīgi, kā tas bie�i mēdz gadīties jauna cilvēka dzīvē, iemīlējās daiļā meitenē un gribēja apprecēties. Tādēļ viņ� kļuva par armijas ārstu. Galu galā tā bija nodro�ināta vieta. Kad viņ� savam �efam, galvenajam ārstam, vaicāja, vai precēties tūlīt vai vispirms doties uz garnizonu, kas izvietots tālajos Rietumu rajonos, �efs atbildēja: �Brauciet tūlīt, nenāksies jau ilgi gaidīt, līdz kāds garnizona majors saslims ar paralīzi un jums vajadzēs viņu atvest uz Ņujorku. Tad jūs varēsiet �eit apprecēties.� Rīdām �is priek�likums �ķita nedro�s, viņ� to noraidīja un nekavējoties nosvinēja kāzas. Viņam nācās gaidīt trīspadsmit gadus, līdz fortā, kur viņ� dienēja, kāds virsnieks sajuka prātā.

Rīda karstākā vēlē�anās bija pārvietoties darbā uz turieni, kur viņ� atrastos tuvāk medicīnas progresa centriem. Galu galā viņam to arī atļāva un komandēja uz Baltimoru, kur atradās lielas slimnīcas. Tajās vienlaikus ar citām nozarēm varēja iepazīt arī jauno, aizraujo�o medicīnas zinātnes nozari � bakterioloģiju. Rīds iepazinās ar bakterioloģiju pamatīgi, tik pamatīgi, ka viņu drīz vien izraudzīja par Va�ingtonas kara medicīnas akadēmijas bakterioloģijas profesoru. Tagad kara ārsta klejotāja dzīve bija beigusies un Rīds varēja nodoties zinātniskam darbam.

Ļoti drīz viņu ieinteresēja dzeltenā drud�a problēma. Tajā laikā itālietis Sanarelli atklāja kokku, kuru viņ� atzina par dzeltenā drud�a izraisītāju. Zinātniskajā darbā, ko Rīds uzrakstīja kopīgi ar Kerolu, viņ� norādīja, ka �is mikrobs sastopams visur un ka ar dzelteno drudzi tam nav nekāda sakara. Viņam bija taisnība: vajadzēja domāt par slimības patieso izraisītāju, jo epidēmija prasīja pārlieku daudz upuru, un tādēļ 1900. gada Rīdu iecēla komisijas priek�galā, kas devās uz Havannu, lai pētītu epidēmiju uz vietas. �Mums jāatrod epidēmijas izraisītājs!� Tā nebija pavēle no aug�as, bet gan iek�ējs aicinājums, kuru nedrīkstēja neuzklausīt. Kā jau sacīts, Rīdu pavadīja D�eimss Kerols, kas arī bija bakteriologs, un pazīstamais parazītu speciālists D�ess V. Lasears, kā arī patologs Agramonte.

Par Agramonti jāsaka, ka viņ� �ajā komisijā bija vienīgais kubietis. Viņ� dzimis 1869. gadā savā laikā pazīstamā nemiernieku ģenerāļa ģimenē, kur� krita kaujā 1872. gadā. Pēc tam ģimene izceļoja uz Ziemeļameriku. Ņujorkā Aristīds studēja medicīnu, kļuva par doktoru, turpināja savu izglītību galvenokārt patoloģijas un bakterioloģijas nozarē un beidzot iestājās armijā par kara ārstu. Spāņu un amerikāņu kara laikā atklājās, ka viņ� ir labs bakteriologs. Ievērojot viņa izcel�anos, Agramonti nodarbināja Kubā, kur bija pla�as iespējas pētīt infekcijas slimības. Pinar del Rio astoņsimt vīru lielā garnizonā sāka plosīties epidēmija, ko ārsti uzskatīja par smagu malārijas formu. Ta�u Agramonte apgalvoja, ka tas ir dzeltenais drudzis, tādējādi sastapdams pārējo ārstu dedzīgu pretestību. Bet viņa priek�niekam iepatikās noteiktība, ar kādu ārsts aizstāvēja savas domas, un visādā ziņā bija redzamas viņa pasākumu sekmes. Viņ� kļuva par armijas laboratorijas vadītāju, un, kad 1900. gada maijā tika organizēta komisija dzeltenā drud�a apkaro�anai, Agramonte ietilpa tās sastāvā kā patologs. Un tā visi �etri nu bija kopā, un cīņa varēja sākties.

Vispirms tā tika uzsākta Pinar del Rio pilsētā. Tur atradās armijas barakas, kurās bija novietoti dzeltenā drud�a slimnieki. Pavisam bija reģistrēti 35. Vienpadsmit no tiem nomira. Turklāt bija uzkrīto�i, ka neviens no tur nodarbinātajiem ārstiem un medicīnas māsām, kā arī no tiem vīriem, kas mazgāja slimo un miru�o veļu, nesaslima, tātad infekcijas pārnēsā�ana kontakta ceļā bija izslēgta.

Tad notika sekojo�ais- 6. jūnijā pilsētas cietumā ievietoja kādu vīrieti un ieslēdza to vienā kamerā kopā ar astoņiem citiem. 12. jūnijā � nedaudz dienu vēlāk viņ� saslima ar dzelteno drudzi un nomira, bet pārējie ieslodzītie nesaslima. Tagad bija skaidrs: kamerā viņ� inficēties nevarēja, jo tādā gadījumā būtu saslimu�i ari pārējie. Infekcija nevarēja rasties pa�ā kamerā, ta�u bija iespējams, ka pa logu ielidojis ods un, iekozdams ieslodzītajam, inficējis to ar dzelteno drudzi. Kad to pārdomāja, arī pieņēmums �ķita ticams: starp infekciju � iedomājamo oda kodienu, ja tas patiesi slimību pārnesis, un slimības sākumu jāpaiet vairākām dienām.

Tajā laikā ieradās Finlejs un nodeva Lasearam, kas komisijā bija parazītu speciālists, aploksni ar aizdomīgo odu oliņām, kurus Finlejs dēvēja par dzeltenā drud�a odiem. Lai tiktu pie_skaidrības, bija tikai viens ceļ� � eksperiments ar cilvēku. Ārsti sacīja, ka vajadzētu panākt, lai dzeltenā drud�a slimniekam iedzeltu vesels, neinficējies ods un, kad kukainis būs piesūcies asiņu, to nosēdināt uz vesela cilvēka ādas un nenogaidīt. Tas bija bīstams eksperiments, jo mirstība ar dzelteno drudzi sniedzās līdz trīsdesmit, piecdesmit un pat septiņdesmit procentiem, tā ka izredzes palikt dzīvam nebija diez cik lielas. Sākumā neviens nebija ar mieru ļauties odu kodieniem, un tādēļ komisijas locekli nolēma izdarīt eksperimentus ar sevi.

Pirmais iesāka Lasears. Sī problēma viņu bija nodarbinājusi sen, bez tam uzskatīja, ka Lasearam ir lielākas izredzes uz eksperimenta labvēlīgu iznākumu nekā pārējiem, jo viņ� visvairāk bija izdarījis dzeltenā drud�a slimnieku sekcijas.

Un tā Lasears nosēdināja uz rokas odu, kas pirms tam bija piezīdies dzeltenā drud�a slimnieka asiņu, un ļāva tam iedzelt. Rezultāts bija līdzīgs nullei. Toreiz vēl nebija zināms, ka nepiecie�ams noteikts laiks, lai vīruss, kas izraisa dzelteno drudzi, attīstītos oda ķermenī. Lasearam ods bija pielikts pārāk ātri, tūliņ pēc tam, kad tas bija iedzēlis dzeltenā drud�a slimniekam. Tie�i tāpēc Lasears arī nesaslima. Pēc nedaudz dienām viņ� eksperimentu atkārtoja ar tiem, kas pieteicās brīvprātīgi, kā arī pats ar sevi. 1900. gada 13. septembrī, kad ārsts strādāja Lasanimasa hospitālī Havannā, uz viņa rokas nolaidās ods, un Lasears ar nolūku to nedzina prom. Viņ� nemaz īsti nezināja, vai tas bija viens no tiem bīstamajiem odiem, kuriem viņa uzmanību pievērsa Finlejs, vai arī kāds cits, ta�u Lasears mierīgi ļāva tam iekost un nogaidīja. Pēc piecām dienām Lasears jutās slims un viņu ievietoja hospitālī. Vakarā viņu pirmo reizi kratīja drudzis, pēc divām stundām drudzis atkārtoiās no jauna. Pēc tam temperatūra uzkāpa līdz 40 grādiem. Kerols izmeklēja viņa asinis, cerēdams tajās atrast malārijas parazītus, bet neatrada, izmeklēja vēlreiz un arī �oreiz neko neatrada. Tā kā Kerols bija pārliecināts, ka tas ir dzeltenais drudzis, viņ� lika Lasearu pārvest uz izolācijas baraku.

Lasears pats ļoti labi apzinājās savas slimības nopietnību. Viņ� nodeva Kerolam savas piezīmes un darīja zināmu par dzelteno drudzi visu, ko vēl nebija paguvis pierakstīt. Slimība norisinājās ātri. Vēlāk Kerols uzrakstīja par Laseara slimību ziņojumu, kurā bija teikts: �Nekad neaizmirsī�u smagi slimā kolēģa rūpju pilno acu izteiksmi, kad-tre�ajā vai ceturtajā dienā redzēju viņu pēdējo reizi. Diafragmas krampjainā sa�aurinā�anās liecināja, ka gaidāma izdaudzinātā asins vem�ana, un slimais �os simptomus pazina pārāk labi...� Pēdējais ieraksts slimības vēsturē skanēja: �Mūsu kolēģis, par kuru mēs dziļi skumstam, nomira 25. septembra vakarā.�

Lasears nomira ļoti jauns, viņam bija tikai 34 gadi, atstādams divus bērnus, no kuriem jaunāko viņ� nekad netika redzējis. Kerols savā ziņojumā veltīja Lasearam �ādu nekrologu: �Viņ� labprātīgi atdeva savu daudzsolo�o dzīvi, lai tūksto�iem cilvēku dienvidu zemēs nemirtu.�

Viņa piemiņu godāja sevi�ķā veidā. Savienoto Valstu valdība nosauca viņa vārdā krasta bateriju Baltimorā, bet, kad Rīds nodibināja jaunu pētniecības baraku nometni, viņ� tai deva nosaukumu �Laseara kemps�, un �eit cīņa pret dzelteno drudzi tika izcīnīta līdz galam.

Vēl pirms saslim�anas Lasears piedalījās eksperimentā, kuru pats ar sevi izdarīja Kerols. Vasaras beigās Rīdām vajadzēja atstāt dzeltenā drud�a apkaro�anas staciju, lai Va�ingtonā nolasītu referātu par saviem darbiem. Rīds bija noteicis darbus turpināt, un Kerols, �is bra�ais kareivis, kur� tik vēlu bija beidzis medicīnas studijas, tūlīt devās pie Laseara un nodeva sevi viņa rīcībā, lai varētu izdarīt eksperimentu. Kerols gribēja, lai Laseara odi pēc tam, kad tie bija piezīdu�ies dzeltenā drud�a slimnieka asiņu, viņam iedzeltu.

Nav �aubu, arī Kerols bija cilvēks, par kuru varētu uzrakstīt romānu. Viņ� bija trīs gadus jaunāks par Rīdu, dzimis Anglijā, piecpadsmit gadu vecumā aizbraucis uz Kanādu, kur strādāja par koku cirtēju lielos me�os.

Divdesmit gadu vecumā viņ� iestājās Ziemeļamerikas armijā, protams, kā ierindas kareivis. Ta�u viņa pulkā bija kara ārsts doktors Pilhers, kur� nojauta Kerola spējas. Pilhers lika jaunieti iedalīt savā pakļautībā un sāka to apmācīt medicīnā. 1886. gadā Kerols varēja uzsākt sistemātiskas nodarbības medicīnā un beidzot kļuva Baltimorā par ārstu. Pēc tam viņu � Kerols vēl aizvien bija kareivis � komandēja uz kara akadēmiju Va�ingtonā; tur viņ� iepazinās ar savu priek�nieku doktoru Rīdu, kuram bija redzama loma viņa dzīvē. Pēc Rīda norādījuma Kerolu ieskaitīja komisijā, kas devās uz Kubu.

Eksperiments, kuram Kerols ieteica pats sevi, notika 27. augustā. Pēc da�ām dienām viņu iesāka kratīt diebuļi un Lasears novietoja Kerolu dzeltenā drud�a slimnieku palātā. Kerols bija smagi slims. Par dzeltenā drud�a diagnozi nebija �aubu. Vairākas dienas Kerola dzīvībai draudēja nāves briesmas, tad viņ� atlaba, temperatūra nokrita, un nu Kerols bija atdots savai ģimenei un zinātnei.

Saglabāju�ās da�as piezīmes, kuras viņ� rakstījis savam �efam � galvenajam ārstam Rīdām. Pirmajās dienās pēc aizdomīgo odu kodieniem Kerols vēl nebija zaudējis savu aso domu: �Ja odu teorijā ir kaut kas patiess, tad es esmu dabūjis pamatīgu dozu dzeltenā drud�a.� Pēc izveseļo�anās viņ� rakstīja: �No manas personiskās pieredzes es varu silti ieteikt pirmajā slimības stadijā lielot īslaicīgas sinepju vannas kājām, kā to par derīgu atzina jau Sternbergs un gandiiz visi cili dzeltenā drud�a problēmas pētnieki. Man �īs vannas pirmoreiz lika pielietotas tre�ajā slimības dienā, un es nekad neaizmirsī�u to iedarbību.

Pusstundu pēc kāju vannas, gulēdams zem smagām, pelēkām segām, es sajutu spējas sāpes un spazmas sirdi. Bija tāda sajūta, it kā sirds kļūtu arvien lielāka un lielāka un jau nākamā mirkli, kad iestāsies atslābums, apstāsies pavisam. Par laimi, tāds stāvoklis neturpinājās ilgi. Tā bija vienīgā reize, kad es jutu, ka manai dzīvībai draud briesmas.�

Kad atveseļo�anās periodā Kerols ieskatījās piezīmēs, ko pati savām vajadzībām rakstīja medicīnas māsa, kura labi pazina dzelteno drudzi, viņ� tur izlasīja sekojo�o: �Pacients apgalvo, ka viņ� saslimis no oda kodiena. Viņ�, acīm redzot, murgo.� Tas atbilda patiesībai, jo Kerols murgos paliesi par to runāja. Vēlāk Kerols ar �o eksperimentu ļoti lepojās un stāstīja ikvienam, ka viņ� bijis pirmais, ar kuru eksperimenta ceļā pierādīts, ka ods var pārnēsāt dzelteno drudzi. �Turklāt mājās man bija sieva un pieci bērni. Mans domu skrējiens smagās kiīzes dienās ir vieglāk pārdzīvojams nekā aprakstāms.�

31. augustā, tas ir tajā dienā, kad Kerolam bija jāliekas slimības gultā, Lasears izdarīja vēl vienu eksperimentu ar kareivi, kas pats bija pieteicies. Arī viņu sadzēla odi, kas bija piesūku�ies dzeltenā drud�a slimnieku asiņu. �is cilvēks saslima. kaut arī tikai viegla formā. Viņ� izveseļojās ātrāk nekā Kerols.

Sekoja citi eksperimenti. Atradās arī brīvprātīgie, ta�u ne jau viņi visi bija cēlu ideālu mudināti. Da�i gribēja par to saņemt divsimt dolārus. Arī kāda medicīnas māsa pieteicās brīvprātīgi � viņa, būdama gatava kalpot zinātnei, kļuva par tās upuri.

Kubietis ārsts doktors Agramonte vadīja laboratoriju un bija komisijas pro�ektors. Viņ� izdarīja bakterioloģiskas izmeklē�anas, kā arī secēja miru�os. Viņ� palika par komisijas locekli tik ilgi, kamēr Rīds un Kerols strādāja Kubā. Vēlāk Agramonte ieņēma citus amatus un guva lielas sekmes epidēmijas apka-ro�c nā Kubā.

Pēc Rīda atgrie�anās no Va�ingtonas eksperimenti tika izdarīti sistemātiski. Jāpiemin arī kareivis Kisingers, kur�, tikai 28

cildenu nodomu mudināts, pieteicās eksperimentiem. Viņ� lāva vairākkārt iedzelt odiem, kas bija divas vai trīs nedēļas iepriek� piezīdu�ies dzeltenā drud�a slimnieku asiņu. Pēc deviņarpus dienām viņ� saslima.

Nāko�ais atklājums, ko izdarīja komisija, bija tas, ka injekcija ar svaigām dzeltenā drud�a slimnieka asinīm arī izraisa slimību. Tātad slimnieka asinīs vajadzēja atrasties dzeltenā drud�a izraisītājam vai arī �ī izraisītāja indei.

Kad tas viss bija noskaidrots, Rīds varēja atgriezties Ziemeļamerikā. Viņa uzdevums bija atrisināts, un Rīdu cildināja kā varoni. Pēc sava triumfa viņ� nenodzīvoja vairs ilgi. Kaut arī Rīdām apritēja tikai 51 gads, viņa veselība bija sadragāta. Rids vairs nespēja veikt nekādu garīgu darbu, lekciju lasī�ana viņam pārvērtās par mocībām. Tādēļ aiī saprotams, ka rudenī, saslimis ar apendicītu, viņ� operāciju nepārcieta un 1902. gada 22. novembrī nomira. Ridu apglabāja Va�ingtonā ar militāru godu.

Ne tikai dzeltenā drud�a, arī citu smagu infekcijas slimību vēsture ir līdzīga drāmai vai romānam ar daudzām varonības caurstrāvotām nodaļām. Tāpat kā ar dzelteno drudzi, pētnieku galvenās grūtības bie�i vien slēpās apstākli � atrast kukaiņus, kas pārnēsā slimību un ir vainojami tās tālākā izplatī�anā. Turklāt trūka, kā tas pieņemts parastajos detektīvromānos, noziedznieka apcietinā�anas pavēles, nebija ne liecinieku liecību, ne da�ādu versiju un arī pazīmju apraksta, nekas �eit nebija zināms, vajadzēja izmantot katru vismazāko iespēju, kas apstiprinātu varbūtējās aizdomas, savilkt cie�āk loku ap vainīgo, līdz nokļuva tiktāl, ka ar da�ādu eksperimentu un pa�eksperimentu palīdzību pierādījumu ķēdi varēja noslēgt un sacīt: �Mēs to atradām.�

Malārijas romāns ārkārtīgi bagāts ar aizraujo�iem momentiem. Tā galvenie varoņi � anglis Ronalds Ross, kur� dienēja Indijā par kara ārstu, un itālietis D�ovanni Batista Grasi, kur� sākumā studēja zooloģiju, pēc tam medicīnu un jo sevi�ķi daudz nodarbojās ar tropos visvairāk izplatītās slimības � malārijas jautājumu, kas tolaik un arī vēlākos gados kļuva par Itālijas svarīgāko veselības problēmu. �ie divi � Gross un Grasi ir malārijas romāna galvenie varoņi, ta�u līdzās viņiem var minēt arī vairākus citus, kas darīju�i daudz, lai izpētītu �o slimību un līdz ar to atrastu lidzekjus tās izskau�anai.

Jāpiemin arī Alfonss Laverans, jo viņ� bija tas, kas malārijas slimnieku asinīs konstatēja pusmēnesim līdzīgus veidojumus un apgalvoja, ka tie izraisa malāriju. Tās bija visparastākās vien�ūnu sīkbūtnes ar nūjiņveidīgiem izaugumiem, par kurām tajā laikā, tas ir 1880. gadā, kad tās tika atklātas, neviens nezināja, kādā ce|ā �īs sīkbūtnes nokļūst cilvēku un dzīvnieku asinīs. Tikai nedaudzi nojauta, ka �eit zināma loma odiem, ta�u �os minējumus vēl neapstiprināja pierādījumi, un tādēļ ne visi tiem ticēja. To galvenokārt pierādīja Ross, pārējo paveica Grasi.

Sie divi cilvēki, kas pelnīju�i lauru vainagu no pateicīgajiem laikabiedriem un nākamām paaudzēm, bija neparasti at�ķirīgi. Ross bija trīs gadus jaunāks par Grasi, cilvēks, kurā zinātnieka godkāre apvienojas ar fantāzijas apveltīta dzejnieka spējām. Sākumā viņa zinātniskā darbība bija diezgan gausa, bet, kad malārijas problēma viņu paņēma savā varā, viņ� turējās pie tās sīksti, neraugoties uz daudzajām grūtībām, ar kurām viņam savā zinātniskajā darbā nācās sastapties. Viņam palaimējās atrast labu draugu lieliskajā moskītu pazinējā Patrikā Mensonā, kur� bija par Rosu ievērojami vecāks. Mensons palīdzēja Rosam darbā ne vien ar labiem padomiem, bet arī iedvesa pārliecību, kad viņ� pagura savos meklējumos.

Bez Mensona, protams, Ross nebūtu guvis panākumus. Pieredzes viņam bija maz, arī pamatzinā�anas bija pārāk pieticīgas.

Glu�i citāds bija itālietis. Grasi bija lieliski bruņojies ar zinā�anām, jau no jaunības dienām nodarbojies ar zooloģiju � ar tārpiem, odiem un citiem bezmugurkaulniekiem, viņ� bija konsekvents zinātnieks, kas nerakstīja ne dzejoļus, ne arī romānus, mikroskopē�ana viņu apmierināja pilnīgi. Un tādēļ arī Grasi bija taisnība, kad viņ� vēlāk par Rosu sacīja, ka tas atklājis vienīgi putnu malārijas būtību un izplatī�anās ceļus un nevis to malāriju, ar kuru slimo cilvēki. Pēdējo paveica tie�i viņ� � Grasi. Un tomēr arī visiem pārējiem � tiem, kas raksta par malārijas pētniekiem, būtu bijis patīkamāk, ja viņi savus laurus būtu dalīju�i saticīgi, nevis īgnā nenovīdībā ķildoju�ies par savu darbu nozīmīgumu.

Starp pirmajiem, kas nolēma malāriju izpētīt, eksperimentējot ar sevi, bija Rosa asistents � jaunais ārsts Api ja. Viņ� izdarīja visparastāko eksperimentu, ļaudams sev iekost odam, kas tikko bija iezīdis malārijas slimnieka asinis. Ta�u eksperiments nezināmu iemeslu dēļ neizdevās; iespējams, ka nebija visā pilnībā ievēroti eksperimentam nepiecie�amie noteikumi. Tas notika 1895. gadā Indijā, Sekundarabadas fortā, netālu no Haidarabadas, kur Ross dienēja.

Pēc gada Grasi Itālijā atkārtoja �o eksperimentu ar sevi. �ajā sakarībā viņ� rakstīja: �Kad uzsāku malārijas pētījumus, es uzskatīju, ka nepiecie�ams eksperimentēt ar cilvēku. Tomēr es nespēju pārvarēt savu iek�ējo protestu, ko no seniem laikiem un vēl līdz �ai dienai izraisa jebkur� eksperiments, kas eksperimentējamam cilvēkam var nodarīt ļaunumu. Tādēļ pirmo eksperimentu es nolēmu izdarīt pats ar sevi.�

Grasi rīkojās �ādi. Kādā 1896. gada septembra dienā viņ� Lokates Triulci malārijas hospitāļa telpās lika noķert da�us odus. Pēc tam viņ� odus aiznesa uz mājām, lai palaistu tos savā guļamistabā. Grasi jau iepriek� bija veicis piesardzības pasākumus, lai odi nevarētu iekļūt citās istabās. Ta�u, neraugoties uz to, da�i odi lidoja arī viņa guļamtelpai blakus eso�ajā istabā, kur uzturējās Grasi māte un māsa. Odi sadzēla Grasi un viņa māti, ta�u abi palika veseli. Kad pēc kāda laika � 1898. gadā Grasi no jauna ķērās pie līdzīgiem eksperimentiem, viņ� nolēma tiem piesaistīt personas, kas būtu ar mieru brīvprātīgi piedalīties eksperimentos, jo toreiz jau bija zināms, ka slimību var noslāpēt, ja vien savlaicīgi uzsāk attiecīgo ārstē�anos. Sevi inficēt viņ� baidījās vienīgi tādēļ, ka tas aizkavētu viņa turpmākos pētījumus.

Pirmais, kam izdevās panākt malārijas pārne�anu ar inficētiem odiem eksperimenta ceļā, bija Grasi skolnieks � profesors Amigo Bin j ami Boloņā. 1908. gadā viņ� varēja pierādīt, ka odi anofelesi, kas iepriek� piezīdu�ies malārijas slimnieka asiņu, spēj inficēt veselus cilvēkus. Zināms arī slimnieka vārds, kuru inficēja eksperimenta ceļā. Tas bija Zolā. Līdz ar to Binjami cilvēka malārijas pētniecībā ieguva tādus pa�us rezultātus, kādus ar neatlaidīgu darbu izdevās sasniegt Ronaldam Rosam, pētot putnu malāriju, kaut arī visa pārējā cilvēku malārijas problēmas pētī�ana saistās ar Grasi vārdu.

Ta�u tajos laikos izdarīto eksperimentu rezultāti līdz tālo zemju ārstiem nonāca ar lielu novēlo�anos, tādēļ nav nekāds brīnums, ka, neraugoties uz jau sasniegtajiem rezultātiem, vēl arvien tika izdarīti līdzīgi eksperimenti, un daudzi ārsti ļāva sevi sakost malārijas odiem, lai ar �ādu eksperimentu palīdzību uzzinātu par malāriju patiesību. Ir zināmi vairāki ārsti, kuri izdarīju�i līdzīgus eksperimentus un saslimu�i ar malāriju.

No tiem, kuri, eksperimentējot ar sevi, mēģināju�i atrisināt malārijas problēmu, īpa�i jāmin Pa triks Men sons, tas pats ārsts, par kuru jau iepriek� bija sacīts, ka viņ�, būdams moskītu speciālists, ar saviem padomiem un morālo atbalstu daudz palīdzējis Ronaldam Rosam. Mensons dzimis Skotijā 1844. gadā. Jau skolas laikā viņ� interesējās par dzīvnieku preparē�anu. Reiz viņ� no�āva kaķi un pēc tam vecāku mājas bēniņos to slepenībā preparēja, lai redzētu, kā ierīkots �ī dzīvnieka �iek�ējais mehānisms�. Sev par lielu pārsteigumu viņ� tur atrada lentas tārpu. �is atradums bija tik negaidīts, kā Mensons vēlāk izteicās, ka kļuva par prologu viņa turpmākiem eksperimentiem.

Ar tiem Mensons sāka nodarboties tad, kad pēc brāļa ieteikuma pieņēma ārsta vietu ķīnie�u ostas muitā Taivanas salā. Ķīnā Mensons nostrādāja 23 gadus, kļuva par ievērojamu ārstu un zinātnieku un �ajā ilgajā laika posmā jo sīki iepazina tropu slimības, iemantodams popularitāti kā filariozu pētnieks. Tai laikā ārstiem vēl nebija nekas zināms par diegvei-dīgiem tārpiem � pla�o filāriju dzimtu, kuri tropos mājo cilvēku un da�u dzīvnieku asinīs. Kādu laiku filāriju dīgļi parazitē asinīs, bet pēc tam vēl neizveidoju�ies tārpiņi izplatās organismā, nodarīdami tam daudz ļauna.

Tomēr jau bija zināms kaut kas par ziloņa slimību jeb ele-fantiāzi, kad kājas tik stipri piepampst, ka kļūst līdzīgas ziloņa locekļiem. Bija arī tādi slimnieki, kuriem tā uzblīda vēders, ka slimnieks pats to varēja izmantot galda vietā. Tāpat bija pazīstamas drausmīgas kāju slimības, acu slimības, kas noveda pie akluma � ta�u to, ka pie visa tā vainojami tārpi, gan neviens nenojauta. Un vienīgi Mensonam izdevās to pierādīt ilgsto�u eksperimentu ceļā, kas nereti bija saistīti ar dzīvības briesmām.

Ja Mensonu reiz notvertu brīdī, kad viņ� izdarīja līķu sekciju, vai arī naktī, kad viņ� devās uz kapiem, lai no nesen miru�ā kājas izgrieztu gabalu, ko vēlāk mājās varētu preparēt un aplūkot zem mikroskopa, tad Mensonam draudētu ķīnie�u lin�u tiesa, neraugoties uz cieņu, kādu viņ� kā ārsts bija iemantojis. Miru�os ķīnie�i uzskatīja par svētiem, un, kad Mensons to pa�u izdarīja ar kādu putnu, piemēram, kaut vai ar cīruli, viņ� atradās tādās pa�ās briesmās. Jo, pēc viņu pārliecības, �ajā putnā varēja būt iemājojusi kāda viņiem dārga aizgājēja dvēsele, kura tiktu smagi aizvainota. Ta�u nekas nespēja aizkavēt Patriku Mensonu turpināt pētījumus, kuros lielu palīdzību viņam sniedza brālis. Pa triks Mensons atklāja, ka filārija, kas atrodas slimā asinīs, beidzot nokļūst vissīkākajos asinsvados � kapilāros, no kuriem savu izmēru dēļ vairs nespēj izkļūt. Tās vēl nav attīstīju�ās par pilnīgi nobriedu�iem diegveida tārpiem, un tās pa grupām apņem maisveidīgi apvalki. �ādi maisiņi iestrēdz kapilāros, bet vēlāk rodas lieli uztūkumi, kas pārvēr� ekstremitātes par bezveidīgiem stabiem vai arī rada vēderus � �galdus�, par kuriem jau stāstīts iepriek�. Mensons pat uzdro�inājās izdarīt �īm bezveida masām operāciju, tādējādi iemantodams iedzīvotāju dziļāko pateicību. Protams, viņ� centās izpētīt arī jautājumu, kā f Harij as nokļūst cilvēka organismā, kas viņas pārnēsā un kas ir �o parazītu starpsaimnieks. Jo kaut kam tādam ta�u vajadzēja būt.

�ajā ziņā Mensonam bija savi īpa�i uzskati, un viņ� tos apstiprināja ar novērojumiem un konstatējumiem. Ainojāt kur

viņ� strādāja, ar �o slimību sirga daudzi. Vismaz katrs desmitais bija slims. Mensons vienu un to pa�u slimnieku izmeklēja dienā un arī naktī. Turklāt viņ� konstatēja, ka naktī slimnieka asinīs bija novērojams daudz vairāk filāriju nekā dienā. Tārpiem tātad bija savs ritms, savs periodiskums. Izmeklējot slimniekus, kuri naktī strādāja, bet dienā gulēja, Mensons ievēroja, ka �ajā gadījumā periodiskums bija pretējs; filārijas pielāgojās slimnieka dzīves ritmam. Acīm redzot, � domāja Mensons, � naktī organismā tiek izstrādātas vielas, kuras filāri-jām patīkamas, � protams, varēja sacīt arī pretējo, ka dienā muskuļu pastiprinātā darba rezultātā atbrīvojas vielas, kas apgrūtina filāriju dīgļu kustību pa asinsvadiem.

�eit tūlīt radās kāds svarīgs jautājums. Dīgļi, kurus dzemdē filāriju mātīte, nespēj attīstīties cilvēku asinīs. Pretējā gadījuma slimnieka organismā saviestos tik daudz parazītu, ka tie, nespēdami pat pilnībā attīstīties, glu�i vienkār�i to saēstu. Tārpu attīstībai, � sacīja Mensons, � jānotiek kādā citā dzīvā būtnē, visticamāk � kādā kukainī, un � te atkal jo sevi�ķi nācās domāt par odiem � arī ķīnie�i, kuri labi zināja, cik ļoti ļaudis siltajās zemēs cie� no visāda veida odiem un moskītiem, bija tādās pa�ās domās.

Lai uzminētu �o mīklu, Mensons izdarīja eksperimentus 1877. gada augusta dienās. �o datumu der atcerēties, lai redzētu, cik ātri Mensons ieguva pareizu priek�statu. Protams, arī citi zinātnieki strādāja pie �īs problēmas, kā, piemēram, Timotijs R. Luiss, Jozefs Bankrofts un jau agrāk � Tomass Kobolds. Ta�u Mensons patiesi strādāja kā �īs vēl neapgūtās zinātnes nozares pionieris, un viņa darbību arī attiecīgi novērtēja.

Savus pētījumus Mensons izdarīja ar ķīnieti, kura vārds bija Huito. �is cilvēks sirga ar filariozi, tātad viņa organismā mājoja �is briesmīgais tārps. Mensons nolika slimo gulēt zem moskītu tīkla un ielaida tajā zināmu daudzumu dzēlējodu. Tad viņ� �os moskītus atkal noķēra � ja viņa teorija bija pareiza, tad moskītiem vajadzēja būt inficētiem ar filārijām. Tagad zinātnieks centās pēc iespējas ilgāk saglabāt �os moskītus dzīvus, lai tajos eso�ie iedīgļi varētu attīstīties par pieaugu�iem tārpiem. Tomēr, neraugoties uz visām pūlēm, Mensons nevarēja saglabāt tos dzīvus ilgāk par piecām dienām. Pat pēc visām pārdomām zinātnieks nekādi nevarēja atrisināt moskītu baro�anās problēmu. Moskītiem bija nepiecie�amas svaigas asinis, kuras gan viņi pa�i spētu iegūt, bet kuras Mensons nevarēja sagādāt. Un moskīti nobeidzās.

Ta�u, kamēr vien tie bija dzīvi, Mensons tos citu pēc cita preparēja: �odien vienu, rītdien otru, parīt tre�o un tā tālāk.

Moskītu organismā, kur saskaņā ar zinātnisko pieņēmumu vajadzēja atrasties filāriju iedīgļiem, Mensonu, protams, pirmkārt interesēja kuņģis. Kuņģī viņ� cerēja atrast to, ko meklēja. Secē�anai Mensons izmantoja rakstāmo spalvu � visnoderīgāko instrumentu �ādai operācijai.

Pieredze, ko Mensons ieguva, pētot moskītu kuņģi, un kurā viņ� vēlāk dalījās ar Ronaldu Rosu, pamudināja pēdējo izmantot �o metodi arī malārijas pētī�anā, kam vēlāk bija lieli panākumi. Veiksme neatstāja arī Mensonu. Kad viņ� septiņas dienas ar spalvu bija secējis kuņģus moskītiem, kas bija saķerti ķīnie�u garnizona apkaimē, kur daudzi sirga ar filariozi, viņ� kādu dienu ievēroja, ka da�u embriju maisiņi � moskītu kuņģī to bie�i vien bija vairāki simti � atveras un mazie tārpu kāpuri caur kuņģa sienu ceļo uz oda krū�u muskulatūru, lai tur turpinātu tālāko attīstību.

Mensona pētījumos, protams, tas bija vesels atklājums, un zinātnieks, iedvesmas spārnots, nolēma pilnīgi noskaidrot filāriju attīstības gaitu, turklāt vēl jāņem vērā, ka sākumā Men-sonam bija kļūdaini uzskati. Viņ� domāja, ka moskīti nobeidzoties krīt ūdenī un cilvēks, kas �o ūdeni dzēris, saslimst ar filariozi. Tas apstāklis, ka odi, uz kuriem krita aizdomas un, kā to izdevās noskaidrot, kuri bija vainojami filariozes izraisī�anā, ļoti labprāt uzturējās purvainos apvidos, ilgu laiku pamudināja zinātniekus domāt, ka ūdenim ir tie�s sakars ar epidēmijas ra�anos. Sākumā tāpat domāja arī par malāriju un dzelteno drudzi, par filariozi un daudzām citām slimībām.

Protams, kad Mensons 1878. gada augustā par �o atklājumu ziņoja saviem kolēģiem, viņu uzņēma skeptiski. Jau agrāk, kad Kobolds Londonā stāstīja par Mensona periodiskuma teoriju, kāds ironiski iejautājās: �Varbūt �īm filārijām ir speciāls pulkstenis, ka viņas var noteikt, kad ir diena un kad nakts?� Arī ziņojums, ko Mensons publicēja kādā no Londonas zinātniskajiem �urnāliem par atraduma rezultātiem, kas tika iegūti, uz�ķēr�ot odu Culex faligans kuņģus, sastapās ar neticību. Kop� tā laika pagājis daudz gadu un arī zinātniskā pasaule atzinusi, ka �is Mensona darbs uzskatāms par �modernās tropu medicīnas stūrakmeni�.

Mensons bija ļoti pieticīgs cilvēks. Viņ� par savu darbu vienīgi sacīja: �Esmu sastapies ar svarīgu faktu, kuram ir noteikta nozīme cilvēka slimību pētniecībā... Ārsti praktiķi � tādi kā es var nodarboties ar pētījumiem ļoti niecīgos apmēros, mazpamazām, jo mūs kavē rūpes par dieni�ķo maizi.� Tur viņam bija pilnīga taisnība; Ц īpa�i, ja ņem vērā visas grūtības, kādas toreiz stāvēja līdzīgu pētījumu ceļā, un salīdzina toreizējās darba metodes ar mūsdienu laboratorijas eksperimentu apstākļiem, var pienācīgi novērtēt tai laikā paveikto. Viņ� bija sava veida pionieris, kaut kas līdzīgs pirmajiem izceļotājiem Ziemeļamerikā vai arī citur.

Mensons atstāja Ķīnu kā cienījams un turīgs cilvēks. Viņ� cerēja, ka, atbrīvojies no ikdienas rūpēm, varēs Anglijā nodoties savai iemīļotai nodarbībai � tropu slimību pētī�anai. Tomēr drīz vien Mensonam nācās vilties. Viņa ietaupītai valūtai � ķīnie�u dolāram tik ļoti samazinājās vērtība, ka Mensonam Londonā atkal nācās nodarboties ar ārsta praksi. Ta�u, neraugoties uz jaunajām rūpēm, Mensona interese par tropu slimību pētī�anu nemazinājās. Mensons aizrakstīja daudziem ārstiem, kuri strādāja Āzijā vai Āfrikā, un lūdza viņus atsūtīt priek�metstikliņus ar asins uztriepēm, lai varētu tos izpētīt.

Savas mājas bēniņos Mensons bija ierīkojis laboratoriju, un �eit, meklējot jaunus atklājumus, viņu redzēja pārlieku�os pār mikroskopu, aplūkojot un salīdzinot, izdarot piezīmes. Un kaut ko viņ� arī atrada. Viņ� atklāja da�u afrikāņu un aziātu asinīs trīs jaunas filāriju sugas, kas parazitē cilvēkā. Viņ� izsekoja arī citu parazītu attīstības gaitai, un katrā ziņā ir taisnība tiem medicīnas vēstures speciālistiem, kuri domā, ka no Mensona jumtistabas sākusi savu ceļu Londonas tropu medicīnas skola.

Vēl svarīgāks notikums bija pa�a Mensona dzīvē, kad viņ� 1892. gadā dabūja ārsta vietu Londonas jūrnieku hospitālī. Tagad viņam uz savu iemīļoto nodarbību � tropu slimību pētī�anu nebija vairs jānoraugās no tālienes. Viņa rīcībā bija da�ādu slimību kolekcija, jo �eit ārstēja jūrniekus, kuri no tālām zemēm ieradās angļu ostas pilsētās ar tropu slimībām.

Te Mensons sastapās arī ar malāriju, ar kuru sasirgu�ie matro�i nokļuva �ajā jūrnieku hospitālī. Mensons ieraudzīja slimnieku asinīs malārijas plazmodiju, ko jau pirms trīspadsmit gadiem bija atklājis asinīs Laverāns, un parādīja to saviem kolēģiem. Viņiem par to vēl nebija ne jausmas, jo zinātniskie atklājumi toreiz izplatījās daudz lēnāk nekā lielās epidēmijas.

1894. gada decembra mēne�a beigās Mensonam �ķita, ka par malāriju, plazmodija attīstību un starpsaimnieku viss ir zināms, un viņ� rakstīja: �Hipotēze, kuru esmu uzdro�inājies izvirzīt, man liekas labi pamatota, un, ja vien atļaus apstākļi, es dro�i varē�u iegūt tai pārliecino�us eksperimentālus pierādījumus.�

Lai varētu aizbraukt uz tropiem un pabeigt pētījumu, iegūt pēdējos pierādījumus sava darba noslēg�anai, Mensonam bija vajadzīgs trīssimt mārciņu sterliņu. Ta�u nauda viņam tika atteikta, bet lūgums, kas bija adresēts Karaliskai biedrībai, � noraidīts. Dro�i vien viņ� toreiz bija smagi vīlies, ta�u saglabāja savu augstsirdīgo dabu. Mensons rīkojās tā, kā ne jau katrs viņa vietā būtu rīkojies. Visu, ko vien viņ� par malāriju zināja un domāja, viņ� izklāstīja jaunajam Ronaldam Rosam, kur� dzīvoja tropos un kuram bija iespēja pētīt uz vietas un izdarīt eksperimentus, kas savukārt bija liegti Patrikam Mensonam, jo Londonā nebija tādu moskītu, kuriem malārijas pārnēsā�anā viņ� pie�ķīra galveno lomu. Ir zināms, cik daudz Ross paveicis malārijas pētī�anā, par to viņ� arī saņēma Nobela prēmiju, tāpat arī zināms, cik daudz pateicības viņ� ir parādā Mensonam par padomiem.

Lai attīstītu tropu medicīnu, Mensons turpināja strādāt mājās, un beidzot viņam laimējās Karaliskās medicīnas biedrībā nodibināt tropu medicīnas sekciju, kuras mērķis bija sagatavot ārstus �ajā specialitātē. Toreiz viņ� teica savu apsūdzības runu, kas vēlāk kļuva slavena un atgādināja Zemmel-veisa runu, kurā pēdējais pirms daudziem gadiem bija vērsies pret profesoriem un ārstiem aku�ieriem, redzēdams, ka tie viņam lika �ķēr�ļus cīņā pret dzemdību drudzi. Mensons toreiz sacīja: �Ikviens no jums, mani kungi, pats sevi pienaglos pie kauna staba, kad atcerēsies cilvēku dzīvības, kuras viņ� varēja glābt, bet neglāba tikai tāpēc, ka nebija apguvis elementārākās zinā�anas tropu medicīnā.�

Mensons iedvesmoja ārstus drosmīgiem eksperimentiem. Vairāki jautājumi, kas bija saistīti ar malārijas pētī�anu, vēl nebija noskaidroti. Tādēļ arī viņa dēls � ārsts P a t r i к s T. Mensons lāva sevi sadzelt odiem, kuri bija Romā inficēju�ies ar malāriju. Jaunajam Mensonam toreiz bija 23 gadi. Odus viņam sagādāja tēvs no Romas Svētā Gara hospitāļa ar ārstu Bastanielli un Binjami palīdzību.

. Tajā laikā tādu pa�u eksperimentu izdarīja arī vēl viens jauns ārsts. Abi jaunie ārsti nekad netika biju�i novados, kur plosās malārija. Parastajam termiņam beidzoties, viņi abi sasirga ar visparastāko formu � terciānu, ar kuru slimojot lēkmes atkārtojas ik pa trim dienām. Tai laikā jau bez kāda riska varēja uzņemties �ādu eksperimentu, jo hinīns kļuva par dro�u līdzekli cīņā pret svaigu malārijas formu.

Otram eksperimentam, kas tika izdarīts pēc Mensona ierosinājuma, vajadzēja pierādīt ko citu. Tam bija jāapliecina, ka arī tajos apvidos, kur visbie�āk plosās malārija, jebkur� cilvēks, kas izsargājies no odu kodieniem, paliek vesels. Mensons nosūtīja divus ārstus � Lovu un Sambonu, kuri vēlāk kļuva par pazīstamiem higiēnistiem, uz romie�u Kampaņu, tātad visvairāk malārijas pārņemto apvidu, un instruēja viņus, kā izsargāties no inficē�anās. Lovs un Sambons apmetās uz dzīvi mājiņā, kas bija absolūti dro�a pret odiem, un palika veseli. Ar �iem diviem klasiskajiem eksperimentiem bija pielikts punkts Mensona un pārējo malārijas pētnieku atradumiem. Vēl pavērās darbalauks vienīgi ķīmijai, kas meklēja un arī atrada līdzekļus, kuri bija daudz efektīvāki nekā vecais pārbaudītais hinīns, ko ieguva no hinīna koka. Medicīna praktiski jau bija malārijas problēmu atrisinājusi, tagad cīņai pret malāriju bija nepiecie�ami organizatoriski pasākumi, kas spētu padzīt �o sērgu pat no pēdējās paslēptuves un uzvarētu to galīgi.

Praktiski bija paveikts viss, lai varētu atrisināt jautājumu, kā malāriju apkarot un kā no tās izsargāties. Ta�u, neraugoties uz to, arī vēlāk radās jaunas problēmas, kas prasīja ārstu eksperimentus un pa�eksperimentus. Kad Vīnes psihiatrs Vāgners-Jauregs progresīvās paralīzes ārstē�anā ieteica mākslīgi paaugstinātās temperatūras kursus un �im ārstniecības veidam par piemērotāko atrada malārijas terapiju, par ko viņam 1927. gadā pie�ķīra Nobeja prēmiju, tad reizēm gadījās arī kļūmes, un, tā kā tas notika arī ārzemju klīnikās, kas izrakstīja inficētos odus no Vīnes, tad radās secinājums, ka malārijas izraisītāja nemitīgā ceļo�ana: ods � cilvēks � ods � cilvēks � ods � cilvēks un tā tālāk pēdīgi tik ļoti novājina plazmodiju, ka tas pārtrauc vairoties un nespēj vairs izsaukt temperatūras paaugstinā�anos, kas �ajā ārstniecības veidā bija galvenais. Līdz ar to praktiski nevarēja malārijas terapiju izmantot paralīzes ārstē�anā un nevarēja to pielietot varbūtējo centrālās nervu sistēmas traucējumu novēr�anā pēc pārciestā sifilisa, kā to bija ieteicis izcilais Vīnes dermatologs Jozefs Kirlē.

Vīnes neiropatologs Oto Kauders, kas vēlāk nomainīja klīnikas vadītāju Vāgneru-Jauregu, kopīgi ar D�emmu Bar-zilai-Vivaldi, �o neveiksmju ietekmēti, secināja, ka ar malāriju mākslīgi inficētie pacienti nevar kļūt par slimības izplatītājiem dabiskā ceļā, tas ir, ar odu starpniecību, kuri �o slimību izplata. Tas, protams, bija ārkārtīgi svarīgs jautājums, jo no Lā bija atkarīga progresīvās paralīzes ārstē�ana ar malārijas terapiju

Lai pārbaudītu Vīnes ārstu apgalvojumus, Hamburgas tropu medicīnas institūta profesors Ērihs Martini � izcils zoologs, mediķis un malārijas problēmas speciālists � izdarīja da�us eksperimentus. Viņ� pasūtīja Vīnē ar malāriju inficētus odus un izdarīja ar tiem paredzētos eksperimentus, kuri, kā jau tika minēts, nevarēja izraisīt lielu ļaunumu, jo ik brīdi, tikko parādījās slimības pirmās pazīmes, bija iespējams malāriju noslāpēt.

Pa�ā izmēģinājumu karstumā, kad rezultāti vēl nebija noskaidroti, Martini vajadzēja no Hamburgas aizbraukt. Eksperimentus pabeigt viņ� uzticēja savam asistentam. Eksperimentu metodika palika iepriek�ējā, �ajā laikā odi pēk�ņi sāka nobeigties un institūtā, protams, valdīja liels satraukums, jo Vīnes odi bija būtisks faktors �ajā eksperimentā. Odi nobeidzās cits pēc cita, un pēc nedaudz dienām palika tikai viens vienīgs ods. Tad viena no Martini asistentēm � Gertrūde Folmere, kas saprata, cik vērtīgs ir �is pēdējais Vīnes ods, � nolēma izdarīt eksperimentu ar sevi. Viņa nosēdināja odu uz rokas, ļāva iedzelt un piezīsties asiņu. Pēc da�ām dienām viņai sākās drudzis, pacēlās temperatūra � malārija bija uzliesmojusi, un tādā kārtā tika pierādīts, ka mākslīgā ceļā izsauktā malārija saglabā savu inficē�anas spēku pat tai gadījumā, kad tā izstaigājusi daudzu cilvēku un odu organismus.

�im eksperimentam bija iz�ķiro�a nozīme Martini klīnikā. Kas attiecas uz �īs asistentes rīcību, tad jāsaka, ka tā bija brīvas iniciatīvas un atbildības pilna dro�sirdība, kas tajā laikā ierosināja ķeizarieni Mariju Terēzi nodibināt un nosaukt �īs asistentes vārdā Austrijas augstāko militāro ordeni.

Tomēr vēl kāds cits jautājums gaidīja atrisinājumu. Ja ieko� ar malāriju inficēts ods anofeless, rodas malārija. Bet cik ilgs laiks paiet, kamēr slimība uzliesmo, cik ilgs ir inkubācijas periods? Da�ādi novērojumi, pētījumi un eksperimenti rādīja, ka inkubācijas perioda vidējais ilgums ir 10 līdz 12 dienas, pie tam īsākais periods bija 7, bet visilgākais � 23 dienas. Bet, kad mākslīgā inficē�anās ar malāriju ieņēma stabilu vietu psihiatrisko klīniku praksē, noskaidrojās, ka �ie skaitļi nav precīzi, ka inkubācijas perioda jautājums vēl pamatīgi jāizpētī.

No angļu psihiatriskās slimnīcas Hortonā (pie Epsomas) pienāca ziņojums, ka kop�anā eso�o paralīzes slimnieku ārstē�anai tiek izmantots speciāls malārijas �tamms. Potē�anas rezultāti, kurus izdarīja laikā no 1925. gada jūlija līdz oktobrim, gandrīz visos gadījumos deva pozitīvus rezultātus, precīzāk: 98% no potēto personu skaita saslima ar malāriju. Arī ziemas mēne�os, protams, tika izdarīti potējumi, ta�u �ajā laikā rezultāti nebija 98%� bet gan tikai 28%. Turklāt visos gadījumos potē�anai izmantoja inficētus odus. Daudz vēlāk kļuva zināms, ka �etriem slimniekiem, kuriem paredzētajā laikā potē�ana nebija devusi pozitīvus rezultātus, malārijas lēkmes tomēr sākās, ta�u ievērojami vēlāk, kādus se�us vai pat septiņus mēne�us pēc inficētā oda kodiena.

Tad mediķi atcerējās, ka jau gadsimta sākumā holandie�u ārsts P. S. Kortevegs bija teicis, ka malārija Viduseiropā un Ziemeļeiropā at�ķiras no silto zemju malārijas un, ja kāds ar malāriju saslimst pavasarī, tas nozīmē, ka inficē�anās notikusi jau rudenī. Lai atrisinātu �o jautājumu, kas radās angļu psihiatru ziņojumu rezultātā, un noskaidrotu, vai malārijas slimniekiem eksistē ieildzis inkubācijas periods, 1928. gada beigās vairāki Amsterdamas tropu medicīnas institūta ārsti nolēma izdarīt eksperimentus pa�i ar sevi. Viņu vidū bija arī institūta direktors Vilhelms Sifners. Ieguvis izglītību Leipcigas paraugskolā, Sifners trīsdesmit gadu vecumā devās uz Sumatru, lai pla�ajās tabakas plantācijās ārstētu strādniekus. Tas, ko viņ� tur darīja, tālu pārsniedza plantācijas ārsta pienākumus. Ilggadīga, saspringta darba rezultātā viņ� plantāciju �ajā ziņā padarīja par parauguzņēmumu un ieviesa plantāciju higiēnu vispār. Holandie�u Indijā un citās tropu zemēs viņ� centās panākt higiēnas noteikumu ievēro�anu pēc izstrādātā parauga. Kad Sifners atgriezās Eiropā, viņ� kļuva par tropu higiēnas profesoru Amsterdamā un vēlāk par �ī institūta direktoru.

Sumatrā reizē ar citām problēmām viņ�, līdzīgi Rosam, pētīja malāriju, proti, odā eso�ā slimības izraisītāja attīstību. �ajā nolūkā Sifners ļāva iedzelt odam, kas bija inficēts ar trīsdienu malāriju (malaria tertiana), un pārcieta slimību. 1928. gadā viņ� bija to ārstu pulkā, kuri, lai izpētītu inkubācijas perioda ilgumu, Amsterdamas tropu institūtā ļāva sevi sadzelt malārijas odiem.

To pa�u toreiz tur darīja arī jau pieminētais doktors Korte-vegs, kur� sen bija pārliecināts par ieilgu�a inkubācijas perioda esamību.

�ajā pla�a vēriena eksperimentu sērijā ar sevi eksperimentus izdarīja arī M. H. Svēlengrebers de Grāfs un N. Svēlengrebers, kura vārds bie�i tiek minēts infekciju slimību vēsturē sakarā ar viņa nopelniem kā mēra, tā arī malārijas pētī�anā. Tāpat rīkojās arī Ferners A. de Bruks un С. E. de Moors. So eksperimentu rezultāti rādīja, ka ir iespējamas malārijas inkubācijas perioda ieilgu�ās formas, un līdz ar to apstiprinājās angļu ārsta secinājumu pareizība. Izrādījās, ka laiks, kas pagāja starp oda kodienu un malārijas uzliesmojumu, bija septiņus līdz deviņus mēne�us ilgs un. nevis desmit vai divpadsmit dienas, kā tas bija vērojams tropos un Itālijā. Tās īstenībā bija pēdējās malārijas problēmas, kuru noskaidro�anai vēl bija nepiecie�ami eksperimenti un vēlreiz eksperimenti.

Kad Eiropas kolonizatori izstiepa rokas pēc_ �melnā kontinenta� un pakāpeniskā secībā sāka apdzīvot tos Āfrikas rajonus, kuri viņiem �ķita noderīgi, daļa ar saviem panākumiem bija ļoti apmierināti, citi turpretim �ēlojās, ka iznīka liels skaits ragu-lopu un zirgu. Viņi saskatīja savam uzņēmumam draudus arī tai apstāklī, ka apmira ļoti daudz nēģeru un tā rezultātā bija izjūtams darba roku trūkums. Visas �īs cilvēku un lopu slimības nosauca ar vienu vārdu � par afrikāņu drudzi � vai arī vainoja malāriju, par kuru bija zināms, ka tā tropos norisinās ļoti smagi. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka tā ir īpa�a slimība � Āfrikas miega slimība, par kuru neviens nezināja, pie kādas slimību grupas tā pieskaitāma.

Kad Laverāns un viņa līdzstrādnieki pētīja malāriju, kad malārijas slimnieku asinīs bija atrasts plazmodijs un pierādīts, ka �is plazmodijs izsauc slimnieka temperatūras paaugstinā�anos, pats par sevi saprotams, tika izdarītas asins analīzes ari nēģeriem, kuri slimoja ar �o Āfrikas slimību. Vajadzēja uzzināt, vai tā ir tā pati malārija, kas tika novērota romie�u Kampaņā, Holandes Indijā vai arī citur; pie �ī darba ķērās jauns ārsts � kāda ķīmiķa dēls D�ons Dutons, kur� guva ievērību jau studiju laikā un no Liverpūles tropu institūta tika nosūtīts uz Rietumāfriku, lai pētītu tur uzliesmoju�ās slimības. Viņ� arī atrada daudz jauna. Dutons izpētīja malārijas pārnēsātāju odu attīstību un vidi un pēc tam uzrakstīja ļoti sīku ziņojumu par tropu filariozēm, ar vārdu sakot, ieguva �ajā ceļojumā tādus rezultātus, ar kuriem Anglijā varēja būt apmierināti.

Ar viņu bija tik ļoti apmierināti, ka nākamā gada rudenī, tātad 1901. gadā, 27 gadus veco ārstu vēlreiz sūtīja uz angļu koloniju Gambiju Rietumāfrikā, lai viņ� tur iesaistītos ar miega slimību saslimu�o nēģeru ārstē�anā. �oreiz viņam izdevās atrast kaut ko tādu, kam bija sevi�ķi svarīga nozīme �īs tropu slimības pētī�anā. Kādu dienu viens no tur strādājo�iem ārstiem Dutonam parādīja pacientu, kui�, pēc viņa domām, slimoja ar filariozi. Dutons izmeklēja �ī nēģera asinis un bija ļoti pārsteigts, kad filāriju dīgļu vai malārijas izraisītāju vietā pacienta asinīs ieraudzīja ļoti sīkas būtnes, kas pēc sava izskata atgādināja spirāles vai �ūskas un tomēr, noraugoties uz niecīgajiem izmēriem, bija daudz lielākas par jebkuru baktēriju. Tie bija vien�ūnu organismi no vissīkāko būtņu pasaules, uz kurām jau kādreiz vērsa uzmanību Brjūss, kad viņ� izmeklēja no mīklainās tropu dzīvnieku sērgas bojā gāju�o dzīvnieku asinis. �īs sīkbūtnes Brjūss nosauca par tripanosomām. Ta�u, ko ar �o atklājumu lai iesāk, viņ�, protams, nezināja. Viņ� nesaskatīja to sakarību ar kādu zināmu tropu slimību, un tādēļ viņ� tām deva vārdu atbilsto�i ģeogrāfiskajam nosaukumam: Trypanosoma gambiense.

Deivids Brjūss, kura vārds tikko minēts, laikam gan ir pats ievērojamākais angļu speciālists tropu medicīnā. Pagāju�ā gadsimta astoņdesmitajos gados viņ� dienēja Maltas salā par armijas ārstu. Tur ilgus gadus plosījās ar drudzi saistīta slimība, kuru dēvēja par Maltas drudzi, jo bija redzams, ka tas ir īpa�a veida drudzis, kas prasīja arī cilvēku dzīvības un angļu valdībai sagādāja ne mazumu rūpju. Tā kā līdzās prāvajiem izdevumiem, ko radīja �ī slimība, ļoti daudzi kareivji un matro�i, kas dienēja Maltā, izgāja no ierindas, tad Brjrisam, kam bija ārsta bakteriologa izglītība, tika uzdots pētīt Maltas drudzi. Viņ� guva lielus panākumus. Miru�o zarnās, tāpat, izdarot liesas punkciju slimajiem kareivjiem, viņu asinīs Brjūsam izdevās atrast līdz �im vēl nepazītas baktērijas, kuras, kā viņ� to p^.uādīja ar eksperimentiem, kuriem izmantoja dzīvniekus, hii-t Maltas drud�a izraisītājas. Pērtiķi, kuriem viņ� ievadīja as��h- �o kultūru, saslima, un slimības simptomi bija glu�i līdzī^'^ �aitas drudzim. Brjūss nosauca �īs baktērijas par Micron 1' as melilensis; ta�u vēlāk par godu savam atklājējam tās j dēvēja par brucellām, un vēl vēlāk noskaidrojās, ka �īs bjucellas pieder pie īpa�as ļoti sīku organismu dzimtas, kas spēj izraisīt slimības ne vien Maltā vai Vidusjūras rajonā, bet arī citās-siltās zemēs un pat novados ar vēsāku klimatu. Tikai 1924. gadā izdevās konstatēt pie �īs grupas piedero�u slimību, kas norisinājās ar drud�a lēkmēm un ko nosauca par Banga slimību. Govīm �ī slimība izsauca priek�laicīgu atne�anos, un tās izraisītāji, nokļūdami ar nevārītu pienu cilvēka organismā, radīja minēto slimības ainu. Mūsu dienās Banga slimību, kas reizēm uzliesmo arī Viduseiropā, pazīst ikviens ārsts un ir arī zināms, ka tā pieskaitāma bru-celozēm.

Atklājumiem, kurus Brjūss izdarīja Maltā, bez �aubām bija liela nozīme attiecībā uz Maltas drudzi, jo nu tie palīdzēja izpētīt �ī drud�a izraisītāju. Ta�u slimības ceļ� vēl ar to netika atrasts. To iepazīt Brjūsam izdevās tikai nedaudz gadu vēlāk, kad viņu no jauna sūtīja uz Maltu. Toreiz ārsts pievērsa uzmanību tam apstāklim, ka ar �o slimību saslima vienīgi zināmas iedzīvotāju grupas, piemēram, ieslodzītie cietumā ar �o slimību neslimoja, un pēdīgi viņ� nonāca pie secinājuma, ka �īs slimības izraisītāji nokļūst cilvēka organismā ar kazas pienu, pie tam pa�i dzīvnieki paliek veseli. Pēc �ī atklājuma nenācās grūti izdarīt sekmīgu uzbrukumu Maltas drudzim, un Maltas drud�a slimnieku skaits strauji samazinājās.

Da�us gadus pirms gadsimta beigām Brjūss ieradās Dien-vidāfrikā, zulusu zemē, kur sērga nagana iznīcināja ganāmpulkus. Brjūss tur ieradās kopā ar sievu, kura veica viņa asistentes pienākumus, un tur viņ� izdarīja lielo atklājumu � ka naganu, par kuru iedzimtie bija pārliecināti, ka to pārnēsā cecē mu�a, izraisa mikroorganismi, kurus vēlāk spirālveidīgo formu dēļ nosauca par Trypanosoma brūcei. Tika arī noskaidrots, kāda nozīme ir cecē mu�ām (tās zinātniskais nosaukums ir Glossina morsitans) un savvaļas dzīvniekiem pirmkārt antilopēm, kuras ir �o slimības izraisītāju rezervuārs.

Pēc tam kad Brjūss bija da�us gadus nokalpojis Eiropā, viņu atkal sūtīja uz Āfriku, proti, uz Ugandu, kur bija jāatrisina noslēpumainās miega slimības jautājums. �oreiz viņam līdzi devās pieredzēju�i līdzstrādnieki � Nabarro, Greigs, Batemans, Makijs un, protams, arī sieva.

Tur, kā jau tika minēts, Dutonam un koloniju ārstam Bei-keram, tāpat arī vēl kādam citam ārstam florencietim Aldo Kas-telani izdevās gūt vērā ņemamus panākumus. Dutons atklāja Gambijas tripanosomu. Ta�u tas, kas īstenībā bija �is vienkār�ais vien�ūnu �dzīvnieks�, viņam tā arī palika noslēpums. Vai tas bija tikai parazīts, nekaitīgs parazīts, kas mājo cilvēku asinīs, jo tur bija viņam nepiecie�amie eksistences apstākļi? Vai varbūt kaut kas vairāk? Uz Dutona neatrisināto jautājumu prata atbildēt Brjūss. Da�u nēdēļu ilga uzturē�anās Ugandā Brjūsam pietika, lai precīzi noteiktu, ka cilvēka miega slimības specifiskais izraisītājs ir tā pati tripanosoma, ko pirmais atklāja Dutons. Kad Kastelani atgriezās Londonā, viņa ceļasomā atradās Brjūsa sarakstītais manuskripts, kura nosaukums bija �Tripanosomu nozīme miega slimības izraisī�anā�. Vēlāk radu�ies nepatīkamie strīdi par to, kam pieder �ī atklājuma prioritāte � Brjūsam vai Kastelani, � ir īpa�s jautājums. Par no�ēlo�anu, tādi strīdi par prioritāti nav nekāds retums. Nav �aubu, ka galveno pētījumu daļu, kas noskaidroja, ka miega slimības izraisītājs ir tripanosoma, paveicis Brjūss, ta�u arī Kastelani ir vērā ņemama līdzdalība �ajā konstatējumā.

Sers D�ons Kirks, kas, tāpat kā Kastelani, bija miega slimības pētī�anas komitejas loceklis, uzskatīja, ka miega slimības noslēpumu atklājis Deivids Brjūss viens pats. Sī strīda iz�ķir�anai pieaicinātā Karaliskā medicīnas biedrība nāca pie slēdziena, ka �Brjūsa izdarītie konstatējumi ir precīzi un fakti labi attēloti, un Brjūss izturējies taisnīgi pret to doktora Kastelani pētījumu daļu, ko viņ�, darbodamies komisijā, paveicis�.

Tātad miega slimības izpētes vēsturē Brjūsam pieder vado�ā loma. Ta�u arī viņ� pilnībā nespēja izlauzties cauri tās biezokņiem. Brjūss toreiz izvirzīja priek�likumu iznīcināt �ajā apvidū-visas antilopes, jo, pēc viņa domām, tajās mājo tripa-nosomas, un līdz ar to �ie dzīvnieki ir miega slimības galvenais rezervuārs. Tomēr �im priek�likumam da�ādu iemeslu dēļ tūlīt pretojās pārējie Āfrikas pētnieki un speciālisti. Vēl ta�u nebija noskaidrots jautājums, un tas bija pats galvenais jautājums, � vai patiesi dzīvnieku cecē slimībai ir tas pats izraisītājs, kas cilvēku miega slimībai un vai arī �īs abas tripa-nosomas � vēlāk tām pievienojās vēl tre�ā � ir bīstamas cilvēkiem. Tie�i no �ī svarīgā jautājuma atbildes bija atkarīga antilopu saglabā�ana Āfrikā. Klasisks pierādījums tam, ka tā tripanosoma, kas izraisa lielās lopu sērgas, nav spējīga inficēt cilvēku un ka tātad nogana un miega slimības nav identas, bija ārsta Tautes eksperimenti ar sevi.

Kara ārsts Maksis Taute 1912. gadā kopā ar savu priek�nieku doktoru Fridrihu Kārlu Kleinu tika sūtīts uz Āfriku, lai tur pētītu tropu sērgas un jo sevi�ķi miega slimību. Eksperiments, ko Taute izdarīja pats ar sevi, protams, bija ļoti vienkār�s, ta�u tas prasīja lielu drosmi un, bez �aubām, arī varonību. Vispirms Taute Jāva sev iedzelt cecē mu�ai, kas noteikti bija inficēta ar tripanosomu. Tagad tā nesa sevī tās tripanosomas, kas lopiem izraisīja naganu. Ja viņ� tūliņ saslims ar miega slimību, tad � un tā arī bija �ī eksperimenta jēga � būs pierādīts, ka abas tripanosomas un tātad arī na-gana un miega slimība � praktiski ir identas. Dro�i vien �is eksperiments bija Tautem psihiski smags pārbaudījums, jo viņam nācās kādu laiku nogaidīt, kā tripanosomas izturas viņa asinīs, un toreiz vēl nebija atrasts dro�ais miega slimības pretlīdzeklis Baiers 205, ko vēlāk nosauca par germanīnu. Germa-nīns tika atvasināts no tripanrota, kuru atrada Pauls Erlihs un sakarā ar tā iedarbību uz tripanosomu nosauca �ajā vārdā.

Tautem tātad vajadzēja nogaidīt, vai viņ� saslims ar miega slimību vai ne. Ta�u viņ� nesaslima. Tādā kārtā, ja vien �eit tikai nebija ieviesusies kāda nejau�a kļūda, eksperiments pierādīja, ka dzīvnieku cecē slimību un cilvēka miega slimību rada līdzīgi, bet ne vieni un tie pa�i izraisītāji, ka tās tātad ir divas at�ķirīgas slimības.

Savu eksperimentu Taute veica ar lielu zinātnisku precizitāti. Tajā laikā viņ� atradās Portugāles Austrumāfrikā. Pirmo reizi Taute ļāva sev iekost ne mazāk kā 93 mu�ām, līdz ar to izslēdzot iespēju, ka tās varētu būt tādas, kas nepārnēsā slimības dīgļus. Tad viņ� atkārtoja eksperimentu ar citām 77 mu�ām, kuras tāpat pārnēsāja slimības dīgļus. Lai pārliecinātos par sava pieņēmuma pareizību, viņ� ļāva mu�ām sadzelt dzīvniekus � pērtiķus, suņus, un �ie kontroldzīvnieki tūlīt saslima ar cecē slimību, kamēr Taute, kā jau tika sacīts, nesaslima.

Tomēr Tautem likās, ka ar �o eksperimentu nepietiek, lai dro�i apgalvotu, ka �īs abas slimības ir at�ķirīgas. �Var iebilst,� viņ� sacīja, �ka da�ām no �īm mu�ām bijis pārāk maz tripanosomu, lai izraisītu infekciju cilvēkā.� Un, lai arī cik neiespējams varēja būt tāds iebildums, Taute gribēja to atspēkot. Tādēļ viņ� nolēma sev injicēt ar naganu saslimu�a suņa asinis.

Vispirms viņ� noteica, cik tripanosomu aptuveni satur �ī suņa asinis. Skaitļi izrādījās milzīgi. Vienā kubikmilimetrā, pēc viņa aprēķina, bija apmēram 40 000, tātad vienā kubikcentimetrā ap 40 miljonu tripanosomu, un, tā kā Taute injicēja sev divus kubikcentimetrus suņa asiņu, viņ�, bez �aubām, bija sevī ievadījis tādu slimības dīgļu daudzumu, ka tiem nekavējoties vajadzēja izraisīt slimību, protams, ja vien �ī slimība vispār cilvēkam ir bīstama. Ta�u Taute arī �oreiz nesaslima, kaut gan kontroldzīvnieki saslima. Bez tam viņ� varēja nodemonstrēt, ka cecē slimības tripanosomas viņa asinīs drīz vien nobeidzas, kamēr dzīvnieku asinīs slimības izraisītāji ātri savairojas un izvēr� savus posto�os spēkus. Kad divas nedēļas pēc eksperimenta sākuma Taute lika sev noņemt nedaudz asins, lai injicētu tās dzīvniekiem, tie nesaslima, jo tripanosomas viņa asinīs bija jau nobeigu�ās.

Ta�u vēl aizvien da�s labs varēja iebilst, ka eksperiments, kuru izdarīja ar vienu cilvēku, nav pietiekams un uzskatāms par pierādītu tikai tad, ja tas līdzīgos apstākļos pastāvīgi dod nemainīgu rezultātu, jo cilvēku organismam pret infekcijām izņēmuma kārtā var būt iedzimta vai iegūta imunitāte. �ajā gadījumā tā tas varēja būt ar miega slimību. �Dro�s paliek dro�s,� Taute sprieda, �nevajag samierināties ar vienu eksperimentu.� Un tādēļ viņ� nolēma eksperimentus turpināt, tiklīdz radīsies tāda iespēja. Pirmā pasaules kara laikā viņ� dienēja Austrumāfrikā, vispirms par kara sanitārārstu, pēc tam � par sanitārā dienesta priek�nieku. Eksperiments, kuru Taute tagad izdarīja ar sevi, tika paveikts tādā pa�ā veidā kā iepriek�ējais. Ta�u vēl bez sevis viņ� izdarīja eksperimentu ar kādu citu eiropieti � kara veterinārārstu Frici Huberu un 129 nēģeriem, kam Taute injicēja ar cecē slimojo�o dzīvnieku asinis, kurās viņ� bija atradis tripanosomas. Arī �ie cilvēki, tāpat kā Taute pats, palika veseli, kamēr kontroldzīvnieki, kuriem viņ� tāpat bija injicējis �īs asinis, saslima ar na-ganu.

So eksperimentu ar sevi Taute atkārtoja vel daudzreiz, pavisam viņ� eksperimentu izdarīja 14 reizes ar sevi un aptuveni 150 reizes ar citām personām, alla� iegūdams to pa�u negatīvo rezultātu un, izņemot vienu vienīgu gadījumu, nenodarot ļaunu cilvēka veselībai.

Sis vienīgais izņēmums bija pats Taute, kam, acīm redzot, kaitēja pārlieku bie�i atkārtotās dzīvnieku asiņu injekcijas, padarīdamas viņu uzņēmīgu pret slimībām. Reiz pat parādījās bīstami simptomi, ta�u Taute ātri vien atlaba un varēja pabeigt savu referātu par izdarīto eksperimentu rezultātiem. Viņ� minēja visus piemērus, kādus vien zinātnieki pieprasīja, un neviens vairs nevarēja celt iebildumus.

Vai patiesi miega slimība bija uzveikta? Tomēr �ķita, ka vēl kaut kā pietrūkst, proti, � vajadzēja pārbaudīt Tautes atklājumu no citas puses. Angļu ārsts J. F. Korsons, kuram bija uzdots sekot miega slimības uzliesmojumiem Tanganji-kas teritorijā � agrāk tā bija vācu kolonija Austrumāfrikā, � arī uzskatīja par nepiecie�amu izdarīt eksperimentu ar sevi. Jau agrāk, būdams Āfrikā par Kleines pavadoni, viņ� bija saslimis ar miega slimību un izglābies, steidzīgi uzsākdams ārstniecības kursu ar germanīnu. Kad Korsons nolēma izdarīt_eks-perimentu ar sevi, viņ� atkārtoja visu tāpat kā Taute. Ārsts ļāva sevi sadzelt cecē mu�ām, kuras, kā bija pierādīts, pārnēsāja Trypanosoma brūcei, un � nesaslima. Tāpat norisinājās eksperiments ar vēl vienu eiropieti. Līdz ar to tātad Tautes izteikumi bija apstiprināju�ies.

Korsons gribēja vēl kaut ko noskaidrot. Kā jau sacīts, bija atrastas divējādas tripanosomas: vienas � tās saucās Brjūsa vārdā, kā arī Trypanosoma gambiensē, un bija pierādīts, ka �īs vienas izraisa cecē slimību tikai dzīvniekiem, kamēr miega slimību cilvēkiem izraisa otra veida tripanosomas � tās, kuras atklāja Dutons un kuras nosauca par Trypanosoma gambiense. Tagad, starp citu, bija atrasta vēl tre�ā tripanosoma. 1910. gadā ievērojamais parazītologs Harolds В. Fan tarns kopīgi ar D�onu Viljamsu Stefensu � ļoti spējīgu Liverpūles tropu medicīnas institūta locekli � ar miega slimību sirgsto�u nēģeru asinīs atrada tripanosomu, kas izskatījās citāda nekā līdz �im redzētās, un, tā kā tas notika Dienvidāfrikā, Rodēzijā, viņ� tās nosauca par Trypanosoma rhodesiense. Kāda nozīme �ai tripanosomai bija miega slimības gaitā, neviens nezināja, un, neveltot �im atklājumam sevi�ķu vērību, to glu�i vienkār�i pieņēma zinā�anai.

Kad Korsons Dienvidāfrikā bija pabeidzis eksperimentēt ar sevi, viņ� pievērsās tre�ās tripanosomas problēmai. Turklāt viņa darba metodes bija �ādas: no slimajiem, kuru asinīs bija konstatēta Trypanosoma rhodesiense, viņ� noņēma nedaudz asiņu un injicēja tās dzīvniekiem, kuri varēja būt uzņēmīgi pret �ādām tripanosomām; tādi dzīvnieki bija aitas, kazas, jūras cūciņas un �urkas. Korsons gribēja noskaidrot, vai tripanosomas pēc pasā�as caur vairāku dzīvnieku organismu nezaudē savas inficē�anas spējas. Tādēļ viņ� uzlaida kontroles dzīvniekiem cecē mu�as, kas, glu�i dabiski, kāri sūca asinis. Tad viņ� ļāva, lai viņam �īs mu�as ieko�. Tas neradīja nekādu efektu. Nu ārsts sāka rīkoties noteiktāk. Viņ� paņēma nedaudz asiņu no jūras cūciņas, kas bija inficēta ar Trypanosoma rhodesiense, un injicēja tās sev rokā zem ādas. Jau nākamā dienā injekcijas vietā parādījās sarkans plankums. Tas drīz vien izzuda, bet tad parādījās no jauna, iesākās arī drudzis. Nedēļu pēc eksperimenta sākuma viņa asinīs un audu �ķidrumā ap injekcijas vietu varēja atrast tripanosomas, un, kad no saslimu�ā ārsta asinīm nedaudz injicēja dzīvniekiem, tie visi saslima. Tā kā nebija �aubu, ka Korsons inficējies ar miega slimības izraisītāju, viņu sāka enerģiski ārstēt ar germanīnu; rezultātā slimība atkāpās un Korsons izveseļojās.

Viņa eksperiments, kura bīstamību ir grūti novērtēt, ļāva noskaidrot divus apstākļus: pirmkārt, tika konstatēts, ka tripa-nosomas ceļojums cauri dzīvnieku organismam nemazina tās in-fekciozās spējas, otrkārt � tāpat kā Gambijā, arī Rodēzijā atrastā tripanosoma ir bīstama cilvēkiem. Tās vienu no otras �ķīra vienīgi maza �rasu da�ādība�.

Raugoties no zinātnes viedokļa, mūsu dienās miega slimības problēma ir atrisināta visā pilnībā; atrasts �īs tropiskās sērgas izraisītājs � Trypanosoma gambiense, tad slimības vidutājs � mu�a Glossina palpalis un, beidzot, ārstniecības līdzeklis^�germanīns. Tātad zinātne ir darījusi visu, lai likvidētu Āfrikas miega slimību.

Ja to vēl nav izdevies realizēt visā pilnībā un Āfrikā vēl arvien ganāmpulkos novēroti �īs slimības uzliesmojumi, tad vainojami tikai da�i ārēji apstākļi. Ta�u arī tie tuvākajā nākotnē tiks novērsti. Par to nav jā�aubās.

Nav nepiecie�ams �eit izklāstīt visu izsitumu tīfa vēsturi. To var atrast citās grāmatās. Tāpat nav nepiecie�ams citu aiz citas atainot atsevi�ķas fāzes, cīņa pret �o briesmīgo slimību pēdīgi noveda pie uzvaras, mazākais, pie atzinuma, ka �o slimību � izplata niecīgas dzīvas būtnes � riketsijas, par kurām bija grūti spriest, vai tās ir baktērijas vai vīrusi, un ka cilvēkiem �o slimību pārnēsā vienīgi drēbju uts. Tāpat arī nav vajadzības sīki izklāstīt par tiem neskaitāmajiem upuriem, kurus �ī sērga prasīja gadsimtu gaitā; tikai pirmā pasaules kara laikā vien gāja bojā veselas karagūstekņu nometnes, un toreiz un nākamajos kara un nemieru gados no �īs slimības mira vairāki miljoni cilvēku. Ta�u �ajā traģēdijā noteikti ir arī ārstu varonības pilnās lappuses, kuri izdarīja eksperimentus ar sevi, lai izpētītu �o slimību, ko iesākumā uzskatīja par vienu no tīfa veidiem, un līdz ar to atrastu ceļus, kā uzsākt ciņu pret izsitumu tīfu.

Vēl pirms tam, kad infekciju slimību pētī�anā sāka lietot precīzas zinātniskas metodes, krievu ārsts I. Mo�utkovskis Odesā izdarīja eksperimentu ar sevi, pētīdams izsitumu tīfu. Tas notika deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados. Mo�utkovskis gribēja noskaidrot, vai patiesi, kā viņ� atzina, izsitumu tīfa slimnieka asinis spēj izraisīt slimību veselā cilvēkā. Tādēļ viņ� paņēma nedaudz asiņu no kāda slimnieka, iegrieza sev ādā un ievadīja �ajā vietā slimā asinis. �ai potē�anai nebija nekāda rezultāta. Ta�u Mo�utkovskim nebija pārliecības, ka viņa teorija būtu nepareiza. Tādēļ viņ� savu eksperimentu atkārtoja un arī �oreiz nesaslima. Piecas reizes viņ� atkārtoja eksperimentu, ta�u rezultāts alla� bija negatīvs, tomēr ārsts no savām domām neatkāpās un turpināja eksperimentus ar sevi. Un, patiesi, sestā reize izrādījās veiksmīga. Septiņpadsmit dienas pēc �ī eksperimenta viņam radās karstumi, drudzis, delīrijs, tātad smagi simptomi, un divas nedēļas pēc slimības iestā�anās uz ādas parādījās izsitumi, kas bija raksturīgi izsitumu tīfam.

Pēc da�ām nedēļām, kuru laikā Mo�utkovskis atradās starp dzīvību un nāvi, slimības pazīmes kļuva mazāk jūtamas, un beidzot viņ� izveseļojās. Vienīgi sirds, kas �īs infekcijas indes lielās pārslodzes dēļ bie�i streikoja, bija cietusi un lika to manīt vēl gadiem ilgi.

Fran�u bakteriologs Saris Nikols izdarīja ievērības cienīgu eksperimentu ar sevi. �is zinātnieks bija ļoti daudz nodarbojies ar izsitumu tīfa problēmām, un, pateicoties viņam, pēdīgi izdevās noskaidrot, ka drēbju utis pārnēsā izsitumu tīfu. Par �o atklājumu Nikolam 1928. gadā pie�ķīra Nobeļa prēmiju. Viņa eksperiments ar sevi norisinājās �ādi: 1916. gadā viņ� noņēma kādam smagi slimam izsitumu tīfa slimniekam nedaud� asiņu, ļāva tām sarecēt un injicēja sev mazliet no sarecēju�ās masas atdalīju�os asiņu seruma. �is eksperiments sekas neradīja. Turpretī kāds krievu ārsts, kur� pēc kāda laika Krievijas dienvidu frontē �o eksperimentu atkārtoja nedaudz citādā veidā, smagi saslima. �is ārsts � doktors I. A�e�ovs vispirms sev ie�ļircināja ^piecus kubikcentimetrus asins seruma, kas bija iegūts no izsitumu tīfa slimnieka. Viņ� to darīja profilaktiskā nolūkā kā sava veida potējumu, lai izsargātos no smagās slimības formas, izdarot galveno eksperimentu. Tad A�e�ovs trīs nedēļas nogaidīja. Pēc �ī laika sprī�a ārsts injicēja sev vienu kubikcentimetru svaigu pacienta asiņu. A�e�ovs zināja, ka �ajā kubikcentimetrā asiņu jābūt slimības izraisītājiem, kuri sāks attīstīties un vairoties tai gadījumā, ja savlaicīgi ievadītā asins seruma injekcija tos nenovājinās, ta�u atbilde uz �o jautājumu viņu arī tie�i interesēja.

Pēc trim nedēļām viņ� saslima tik smagi, ka bija iemesls ba�īties par viņa dzīvību. Ta�u ar laiku viņ� tomēr atlaba. Viņa kolēģi bija tais domās, ka A�e�ovs tik smagi saslimis tādēļ, ka ar vienu kubikcentimetru izsitumu tīfa slimnieka asiņu viņ� injicējis sev pārāk daudz slimības izraisītāju. Ta�u bija zināms, ka pat tas nelielais riketsiju daudzums, ko cilvēkam piegādā drēbju uts, ir pilnīgi pietiekams, lai izraisītu smagu un nereti nāvējo�u slimību, un tādēļ �ādi pieņēmumi nebija īsti pārliecino�i. Tie ir pretrunā ari vēl ar to apstākli, ka �oreiz inkubācijas periods bija ļoti ilgs � 21 diena � pretēji parastajam, kas ilga 9 dienas. Un katram gadījumam ar �ī eksperimenta palīdzību tika konstatēts, ka izsitumu tīfa slimnieka asinis satur �is slimības izraisītājus un ka seruma injekcija, kuru iepriek� izdarīja A�e�ovs, nevar noderēt aizsardzībai pret saslim�anu. Toreiz �o apstākļu noskaidro�ana bija tikai daļa no izsitumu tīfa pētī�anas.

�is krievu ārsta eksperiments ar sevi prasīja turpinājumu � eksperimentu ar cilvēku citos apstākļos. Poļu ārste Helēna Sparova pēc ilgas gatavo�anās ari izdarīja ar sevi bīstamo pasākumu. Injicēdama slimnieka asinis jūras cūciņai, viņa to inficēja ar izsitumu tīfu. Dzīvnieciņ� saslima, un, tiklīdz drudzis bija sasniedzis kulmināciju, viņa to nogalināja, atdalīja smadzenes, saberza tās masā un injicēja mazliet no �ī satura veselām jūras cūciņām vēdera joslā, kā rezultātā arī �ie dzīvnieki saslima ar izsitumu tīfu. Dzīvnieciņus, kuri eksperimentu pārcieta, viņa nogalināja un atkal pagatavoja smadzeņu emulsiju, ko vēlreiz injicēja veselām jūras cūciņām vēdera apvidū. Tā �o eksperimentu Sparova turpināja veselu gadu, izdarīdama ar dzīvniekiem 22 pasā�as.

Kad ārste bija nokļuvusi līdz 16. un 17. pasā�ai, viņa injicēja nedaudz smadzeņu emulsijas diviem pērtiķiem, jo eksperimentu rezultāti ar pērtiķiem ļauj ar lielāku ticamību spriest par līdzīgu injekciju ietekmi uz cilvēka organismu. Abi pērtiķi palika veseli, kamēr divas jūras cūciņas, kuras injicēja ar smadzeņu emulsiju kontroles nolūkā, raksturīgā kārtā saslima ar izsitumu tīfu.

Vēlāk �iem pērtiķiem varēja injicēt ari ar izsitumu tīfu slimojo�a cilvēka asinis, ta�u uz dzīvniekiem tas neatstāja nekādu iespaidu. Tad ārste turpināja eksperimentus ar jūras cūciņām. Kad viņa bija nokļuvusi līdz 22. pasā�ai, viņa ticēja, ka tagad ieplānoto eksperimentu ar sevi var paveikt ar vismazāko risku. Ar pērtiķiem izdarīto eksperimentu rezultāti ļāva secināt, ka slimības izraisītājs, vairākkārt izstaigādams dzīvnieku organismus, novājējis tik ļoti, ka nespēj vairs inficēt cilvēku. 1921. gada 25. decembrī Sparova ie�ļircināja sev zem ādas smadzeņu emulsiju, kas bija iegūta no jūras cūciņas Nr. 22. Pēc desmit dienām viņa saslima. Tā bija tipiska izsitumu tīfa forma, un, kaut arī slimības gaita nebija smaga, Sparova līdz ar to bija pierādījusi, ka, neraugoties uz atkārtotām pasā�ām caur dzīvnieku organismiem, izraisītājs paliek to orgānos un audu �ķidrumā, saglabādams savas spējas izraisīt cilvēkā izsitumu tīfa pazīmes.

Da�us gadus vēlāk Maskavā Me�ņikova institūtā tika izdarīti citāda veida eksperimenti. Radās jautājums, vai patie�ām, kā to uzskatīja Nikols, pie izsitumu tīfa iespējama tā sauktā slēptā infekcija, t. i., slimība bez ārējām pazīmēm. So eksperimentu 1930. gadā nolēma izdarīt ārsti Kutei�ikovs un Bernhofs, kā arī ārste Dasere. Viņi bija �im eksperimentam sevi�ķi piemēroti, jo visi trīs pēdējo gadu lielo epidēmiju laikā bija pārcietu�i izsitumu tīfu. Viņi ļāva sevi sakost drēbju utīm, kuras bija savāktas no izsitumu tīfa slimniekiem. Konstatēt, ka utis patiesi inficētas ar slimības izraisītājiem, nebija grūti. To apstiprināja arī eksperimenti ar dzīvniekiem. Veselu nedēļu ārsti ar savām asinīm baroja drēbju utis. Ceturtā dienā pēc eksperimenta sākuma tika uzsākta ārstu asiņu izmeklē�ana. Pa to laiku jau bija izstrādāta seruma reakcija, kas spēja noteikt izsitumu tīfu. Bez tam vēl nedaudz ārstes Daseres asiņu tika injicēts jūras cūciņai. Seruma reakcija drīz vien kļuva pozitīva. Ar ārstes asinīm inficētais dzīvnieks saslima. Ta�u visi trīs ārsti palika veseli.

Tātad �ie eksperimenti apliecināja, ka Nikola pieņēmumi pareizi. Tie apstiprināja arī seruma reakcijas nozīmi, kuru sauc par Veila-Feliksa reakciju, parādot, ka �ī, kā arī da�as citas asins reakcijas ļauj konstatēt infekcijas esamību pat tajos gadījumos, kad vēl nav samanāmas ne subjektīvās, nedz arī objektīvās slimības pazīmes.

Vēl arī vairāki citi ārsti izdarīja par �o tēmu eksperimentus ar sevi. Da�i gribēja noskaidrot jautājumu, vai pret infekciju iespējama aizsargpote. Tas bija vecais princips, kas tika pielietots pret bakām: iepotēt novājinātu vīrusu, kur�, izraisīdams ļoti vāju saslim�anas formu, izstrādā asinīs pietiekami daudz aizsarg vielu, lai nopietnā gadījumā glābtu cilvēku no īstas slimības. Ārsts R. R. Spensers, kas pētīja klin�u kalnu (Rocky -Mountains) drudzi � vienu no parastā izsitumu tīfa paveidiem, 1924. gadā savā laboratorijā Hamiltonā (Ziemeļamerikā, Montanas �tatā) izgatavoja speciālu aizsargpotes sastāvu. Slimības izraisītāja novājinā�anu viņ� panāca ar pusprocentīga karbola �ķīdumu.

�ī sastāva poti Spensers vispirms ievadīja sev, kā arī da�iem saviem līdzstrādniekiem un laborantiem. Jāpiezīmē, ka viss laboratorijas darbs bija apdraudēts sakarā ar to, ka pētniecības gaitā bija notiku�i se�i laboratorijas inficē�anās gadījumi, kas beidzās ar nāvi. Un, kaut arī pēc potē�anas ar Spensera izgatavoto sastāvu Hamiltonā notika vēl �etri saslim�anas gadījumi, tie jau noritēja vieglākā formā, un visi slimie drīz vien atspirga.

Kara gados ārsti iemācījās pazīt vēl da�as infekciju slimības, kuras ir līdzīgas izsitumu tīfam, kā, piemēram, Ziemeļamerikas Brila slimību, meksikāņu drudzi, ēr�u drudzi, jau pieminēto klin�u kalnu drudzi jeb klin�u drudzi, kuru vēl dēvēja par amerikāņu izsitumu tīfu, tad japāņu upju drudzi, vēlāk vēl kāda cita veida drudzi, ko tāpat pārnēsā drēbju utis un izraisa riket-sijas. Sim veidam katrā frontē bija savs apzīmējums, kā, piemēram: Volīnijas drudzis, ierakumu drudzis, poļu influence, un, tā kā visi �ie slimības veidi paņēma neskaitāmas cilvēku dzīvības, tie prasīja nekavējo�u izpēti, eksperimentus, kā arī daudzu ārstu eksperimentus ar sevi. Da�u ārstu vārdi paliku�i nezināmi un grimu�i aizmirstībā, toties citu vārdi vispirms kļuva zināmi kolēģiem, bet pēc tam arī pla�ai sabiedrībai, jo sevi�ķi tajos gadījumos, kad eksperimentu rezultāti izpelnījās ievērību un palīdzēja atklāt mīklaino epidēmisko slimību noslēpumus.

Tā 1916. gadā ārsti Heinrihs Verners un I. Benders viens otram injicēja kareivju asinis, kuri bija saslimu�i ar Volīnijas drudzi. Vienam no viņiem pirmās raksturīgās izsitumu tīfa pazīmes parādījās pēc divdesmit dienām, otram � pēc trīsdesmit. Vēlāk kļuva pazīstams ari angļu ārsta V. Bekota eksperiments ar sevi: �is ārsts tāpat pieskaitāms pie tropu medicīnas redzamākajiem speciālistiem. 1920. gadā Bekotu kā izsitumu tīfa komisijas locekli, kurā viņ� tika iedalīts, pateicoties speciālajām zinā�anām insektu nozarē, nosūtīja uz Var�avu, lai tur pētītu poļu drudzi. Bekots eksperimentu izdarīja �ādi: kopējā pirtī savāktās utis viņ� novietoja uz sava ķermeņa. Nebija �aubu, ka starp tām atradās arī inficētas utis.

Bekots smagi saslima un, tā kā bija aizdomas par izsitumu tīfu, tika ievietots hospitālī. Ta�u arī �eit viņ� turpināja ar savām asinīm barot utis, novēroja riketsijas un neatrada nekādu starpību starp riketsijām, kuras izraisa poļu, Volīnijas vai ierakumu drudzi, un stingri noteica, ka tie visi ir parastā izsitumu tīfa daudzie paveidi. Apmēram pēc pusotra gada Bekots devās uz Ēģipti, lai tur turpinātu izsitumu tīfa pētī�anu. Viņ� pielietoja jaunu metodi, kura itin viegli ilgu laiku ļāva saglabāt utīm eksistenci ar cilvēka asinīm, � zinātnieks tad varēja pierādīt, ka �ādi barotās utis spēj inficēt ari jūras cūciņas.

Ta�u �ī eksperimenta procesā Bekots pats inficējās un 1922. gada 12. aprīlī nomira ar izsitumu tīfu. Viņa līdzstrādnieks Arkraits, kas arī inficējās ar riketsijām, palika dzīvs.

Bekots, bez �aubām, bija ļoti interesanta personība. Līdz savas dzīves 45. gadam viņ� bija komersants. Ta�u kop� zēna gadiem viņ� ļoti interesējās par insektiem. Bekots tos ne vien kolekcionēja, bet arī pētīja, publicēja savus darbus par tiem, un entomoloģijas biedrība viņu uzņēma par locekli.

Kad angļu komisija cīņai pret mēri lūdza viņu novērot blak�u eksistences apstākļus, viņ� �o piedāvājumu labprāt pieņēma, sāka nodarboties ar bioloģijas, pēc tam ar medicīnas problēmām, kļuva doktors un profesors � pēdīgi krizdams par upuri zinātnei, kuru ar saviem darbiem, kā arī eksperimentējot ar sevi bija ievērojami bagātinājis.

Arī atguļas tīfs, febris recur rēns, pieder pie tām infekcijas slimībām, ko civilizētās zemēs miera laikā vairs nenākas sastapt. Ta�u savā laikā tas uzliesmoja visur gan lielās, gan ma-, zās epidēmijās, un, ja kaut kur tika novēroti tifozi saslim�anas gadījumi, kas noritēja citādi nekā parasti, tad ārsti praktiķi _< atcerējās neparasto tīfa veidu, kas nereti bija sastopams bezpajumtnieku patversmēs un citās trūkumcietēju paspārnēs. Tas, ka �ai slimībai, kura pēk�ņi sākas ar drudzi, kas ilgst vairākas dienas, pēc tam izzūd un sākas no jauna, kādēļ arī radies nosaukums atguļas tīfs, � ir savas specifiskās īpatnības un cēlonis, bija zināms jau sen. Par to jau astoņpadsmitā gadsimta vidū bija runājis angļu ārsts D�ons Rūti, jo arī toreiz Anglijā bija daudzi līdzīgi saslim�anas gadījumi, kurus nosauca par bada tīfu. Ta�u pagāja vēl ilgs laiks, līdz par to varēja uzzināt ko vairāk, iekams kļuva zināmi tā cēloņi un izplatī�anās ceļi. Vispirms vajadzēja izgudrot mikroskopu un mikroskopē�anas tehniku, ielauzties patogeno mikroorganismu pasaulē un tikai tad varēja atklāt �īs slimības cēloņus un infekcijas izplatī�anās ceļus.

Tas izdevās Oto Obermeieram, kad viņ�, izmeklēdams asinis smagi sasirgu�am bada tīfa slimniekam, kur� bija nak�ņojis naktspatversmē, ieraudzīja tajās dīvainas, spirālveidīgi izliektas būtnes, divas vai trīs reizes lielākas par asinsķermenī�iem; �īs būtnes asinīs kustējās uz priek�u un atpakaļ, turklāt bie�i vien sadūrās ar asinsķermenī�iem tik spēcīgi, ka tie svārstījās �urp un turp. Obermeiers �o eksperimentu izdarīja ar nekrāsotu asins uztriepi, kas nebija fiksēta ne ar sildī�anu, ne spirtu. Ja viņ� būtu preparātu fiksējis, tad diez vai būtu ko atklājis. To, ka redzētais ir atklājums, viņ� saprata tūlīt.

Jau ar savu pirmo darbu, par kuru viņ� universitātē ieguva prēmiju un kur� vēlāk kļuva par viņa doktora disertāciju, Obermeiers parādīja neparastu precizitāti. Savu atklājumu viņ� nesteidzās darīt zināmu. Bakterioloģiskie pētījumi jau atradās arī tikai sākuma stadijā, un zinātniskā piesardzība bija jāievēro. Vienmēr no jauna Obermeiers slimnieku asinīs meklēja spirālveidīgās būtnes, kuras viņ� nosauca par spirohetām.

Pagāja pieci gadi, līdz beidzot Obermeiers nolēma zinātnieku sabiedrībai nodemonstrēt �ļoti smalkos pavedienus, kas asinīs pārvietojas patstāvīgi�, kurus viņ� uzreiz bija noturējis par atguļas tīfa izraisītājiem.

1873. gada 26. februārī notika ievērības cienīgā Berlīnes medicīnas biedrības sēde, kurā Obermeiers turēja savu runu, kas noslēdzās ar �ādiem ļoti pieticīgiem vārdiem: �Tā ir pilnīgi neparasta un jauna parādība, un iespējams, ka tā novedīs pie lieliem atklājumiem.� Tā pa�a gada 1. martā Obermeiers publicēja savu ziņojumu kādā medicīnas �urnālā, atzīmēdams, ka viņa atrastie veidojumi raksturīgi atguļas tīfam. Ar to arī tika pierādīts, ka atguļas tīfam nav nekā kopīga ar vēdertīfu, ne arī ar izstitumu tīfu, jo pie �īm abām slimībām neatrada pieminētās spi-rohetas. Nākamajos mēne�os Obermeiers pētījumus turpināja.

Par cilvēku saslim�anu Obermeiers varēja sacīt, ka ar atguļas tīfu nevar inficēties, vienkār�i nonākot kontaktā ar slimo vai aiī ieelpojot gaisu slimnieka istabā, ka �eit vajadzīgs daudz vairāk, �kontagiuma uzņem�anai un eksistencei dzīvā organismā vajadzīgi sevi�ķi priek�noteikumi un sagatavo�ana�. Kādi �ie noteikumi ir, to Obermeiers nevarēja noteikt, tikai vēlāk atklāja, ka arī �eit galvenā loma ir utij, kas cilvēkam piegādā �o �kontagiumu�.

Tajā pa�ā gadā Obermeieram vajadzēja atstāt darbu hospitālī, jo da�ādu birokrātisku iemeslu dēļ viņ� vairs ilgāk nespēja palikt ieņemamajā amatā. �ai laikā Berlīnē atkal plosījās holera un Obermeiers kā ārsts praktiķis pievērsās holeras problēmai. Savā guļamistabā Obermeiers ierīkoja nelielu laboratoriju, kurā viņ� izraudzījās noderīgāko studijām, holeras slimnieku izkārnījumus un audu gabaliņus, kas bija sadabūti, izdarot ar holeru miru�o sekcijas. Viņ� gribēja paveikt to pa�u, kas viņam tik veiksmīgi bija izdevies ar atguļas tīfu. Obermeiers gribēja atrast �kontagiumu� � holeras izraisītāju, kas tikai pēc divdesmit gadiem izdevās Robertam Koham. �eit, savā guļamistabā, Obermeiers izdarīja ar sevi eksperimentu, kas viņam maksāja dzīvību. Viņ� gribēja atrast poti, kura pasargātu no holeras. Kad augusta mēne�a vidū Obermeiers juta, ka ir saslimis, viņ� neizbijās, bet vēl apciemoja Virhovu un sacīja tam, ka saslimis ar holeru, ta�u cer ar to tikt galā. Lai atrastu kontagiumu, viņ� izmeklēja pats savus izkārnījumus. 1873. gada 20. augusta agrā rīta stundā Obermeiers kļuva sava eksperimenta upuris. Viņ� bija tikai 31 gadu vecs. Ar viņu sabiedrība zaudēja vienu no lieliskākajiem tā laika cilvēkiem.

Obermeiers nepaguva izdarīt iz�ķiro�o eksperimentu � eksperimentu ar sevi, lai noteiktu atguļas tīfa slimnieka asins infekciozās spējas. To paveica divi krievu ārsti, vispirms Minhs, pēc tam Me�ņikovs. Grigori ja Minha eksperiments ar sevi notika 1874. gadā. Minhs bija krievs, majora dēls. Kad Minhs izdarīja eksperimentu ar sevi, viņ� bija profesors Odesā. Minhs eksperimentēja tādējādi, ka injicēja sev kāda atguļas tīfa slimnieka asinis. Nedaudz vēlāk, proti, 1878. gadā, Minhs pirmais izteica domu, ka �ī slimība rodas no utu un citu cilvēka parazītu kodieniem. Minha eksperiments ar sevi ir �īs nozares medicīnas vēstures klasiska sastāvdaļa. To viņ� aprakstīja �ādi.

�25. aprīlī es iegriezu sev rokā pie plaukstas locītavas ar kapilāru stikla caurulīti. Tajā pirms tam bija atradu�ās atguļas tīfa slimnieka asinis, kuras saturēja ļoti daudz spirohetu. Pirmā slimības lēkme man sākās 1. maijā ar drudzi, tam sekoja augsta temperatūra, kas turpinājās 24 stundas. Nāko�ajās trīs dienās drudzis nebija visai izteikts. Piektajā dienā, nepiedzīvodams gaidītās kritiskās pazīmes, es jutos gandrīz vesels. Kaut gan sākumā savu slimību neuzlūkoju par atguļas tīfu, bet gan ar drudzi saistītu bronhiālu kataru, es tomēr nolēmu ievērot istabas re�īmu. Vienpadsmitajā dienā pēc jaunas drebuļu lēkmes man atkal sākās drudzis ar augstu temperatūru, pēc tam sekoja strauja temperatūras kri�anās, ko pavadīja spēcīga sviedru izdalī�anās. �i krīze iestājās naktī no 15. uz 16. maiju, pie kam temperatūra nokritās no 41� uz 34,3�. Pēc astoņām dienām man bija tre�ā lēkme, kura pēc krīzes beidzās ar pilnīgu izveseļo�anos.�

Tas bija īsts atguļas tīfs, par to, sprie�ot pēc slimības norises, nevienam nebija ne mazāko �aubu. Bez tam Minhs sarakstīja vēl arī darbus par citām lielām epidēmiskām slimībām, un tādēļ Krievijas medicīnas vēsturē viņu uzskata par krievu tropu medicīnas nodibinātāju.

Minha eksperimenta ietekmē pēc nedaudz gadiem kaut ko līdzīgu uzsāka arī Me�ņikovs. Arī viņ� tajā laikā strādāja Odesā. Iļja Me�ņikovs, kas vēlāk devās uz Parīzi un tur strādāja kopā ar Pastēru, pēc tam kļuva Pastēra institūta direktors un 1908. gadā kopīgi ar Paulu Erlihu saņēma Nobeļa prēmiju, izdarīja eksperimentu ar sevi 1881. gada aprīlī. Da�i �o eksperimentu uzskatīja par pa�nāvības mēģinājumu.

Me�ņikovs dzimis Harkovā virsnieka ģimenē. Eksperimentu ar sevi viņ� izdarīja 36 gadu vecumā. Tai laikā viņ�, bez �aubām, bija ļoti nomāktā garastāvoklī. Me�ņikovu apbēdināja nesaskaņas ar kolēģiem un iestādēm, jaunajai sievai gan izdevās viņu izraut no �ī pesimisma, ta�u viņa saslima ar tuberkulozi un 1873. gadā nomira. 1875. gada februārī Me�ņikovs apprecējās otrreiz, ar Olgu � piecpadsmit gadus vecu meiteni no inteliģentas ģimenes, kas dzīvoja vienā mājā ar Me�ņikovu un pirmo reizi mū�ā uzvilka garo kleitu, kad viņai bija kāzas ar Me�ņikovu. Viņa bija tā, kas vēlāk uzrakstīja fran�u valodā lielisku sava vīra biogrāfiju.

Tātad Me�ņikovs dzīvoja Odesā un pagaidām jutās apmierināts. Tad notika apvērsums politiskajā dzīvē, bija nogalināts cars Aleksandrs II, un �is notikums sacēla reakcijas vilni, kas aizsniedza arī Odesas universitāti. Tas pamudināja Me�ņikovu iesniegt atlūgumu, lai tādējādi, kā viņ� sacīja, varētu atbrīvoties no pasniedzēja pienākumiem un nodoties zinātniskajam darbam. Tie�i �ajā laikā viņa sieva smagi saslima ar tīfu, un Me�ņikovs no jauna iegrima melanholiskajā noskaņā. Un tad viņ� ari izdarīja savu eksperimentu.

Grūti pateikt, vai tas bija zinātnisks eksperiments ar sevi vai ari, kā domā, pa�nāvības mēģinājums, kam pēc ārējām pazīmēm vajadzēja pie�ķirt zinātnes upura ietērpu, vai vienkār�i liktenīga sagadī�anās. Lai tas būtu kā būdams, Me�ņikovs injicēja sev atgu|as tīfa slimnieka asinis un smagi saslima. Pēc da�iem gadiem, 1887. gadā, Me�ņikovs par �o eksperimentu rakstīja: �Es toreiz injicēju sev rokā asinis, kuras saturēja spirohetas, es to darīju divreiz un rezultātā pēc nedēļas saslimu ar tipisku atguļas tīfu ar divām lēkmēm, pie kam manās asinīs tika atrastas daudzas spirohetas. Ievērības cienīgs ir tas apstāklis, ka pirmās lēkmes piektajā dienā es pārcietu neīstu krīzi, kurai, iespējams, bija kāds sakars ai divkār�u infekciju.�

Katrā gadījumā slimība uz Me�ņikovu atstāja dziedino�u iespaidu. Vai nu organismā bija notikusi pilnīga pārveido�anās sakarā ar augsto temperatūru � tā bija visīstākā temperatūras terapija � vai arī �eit bija nozīme viņa sievas veselības stāvoklim, kas soli pa solim uzlabojās, vai arī kādi citi iemesli, ta�u Me�ņikovs pilnīgi izārstējās ne vien no atguļas tīfa, bet arī no savas garīgās depresijas un kļuva pēc tam par dzīvespriecīgu optimistu, kas mācīja cilvēkus mīlēt dzīvi un raudzīties uz to filozofiski.

No atguļas tīfa nozares jāmin vēl viens eksperiments. Jautājums par pārnēsātāju vēl nebija atrisināts. Angļu ārsts Hutberts Hristi � viņ� bija izglītojies Edinburgā un pēc tam dienējis armijā kā mēra speciālists, � lai iegūtu uz �o jautājumu atbildi, 1900. gadā Indijā izdarīja �ādu eksperimentu: viņ� domāja, ka atguļas tīfu var pārnēsāt blaktis, un tādēļ novietoja �os insektus uz atguļas tīfa slimnieka ādas. Kad blaktis bija piezīdu�ās slimā asiņu, viņ� tās pārvietoja sev uz rokas. Drīz vien Hristi saslima. Atkārtojot ar sevi �os eksperimentus, viņ� konstatēja, ka pat divas nedēļas pēc tam, kad parazīti piezīdu�ies slimā asiņu, kuras satur spirohetas, viņi ar savu kodienu spēj pārnēsāt slimību cilvēkam.

Infekciju virkne, kas cilvēkam draudēja ar mocībām un iznīcību, vēl ne tuvu nebija noslēgusies, un cīņa pret pārējām slimībām tāpat prasīja vīri�ķību, uzupurē�anos un pa�aizliedzīgus eksperimentus.

Viena no tādām slimībām ir tularēmija jeb zaķa slimība. 1922. gadā Ohaijo �tata bakteriologs Edvards Frensiss publicēja darbu ar nosaukumu �Tularēmija Frensisa 1921. � jauna slimība�. Tomēr glu�i jauna �ī slimība nebija. Tularēmija jau 1877. gadā bija pazīstama kā īpa�a slimība, kas spēj nodarīt ļaunu arī cilvēkiem. Lielā epidēmija, kas plosījās Astrahaņas apkārtnē, pievērsa ārstu uzmanību �ai slimībai. Nāko�ie signāli pienāca no Norvēģijas, kur �ī sērga izplatījās starp visiem pazīstamajām lauku pelēm, kuras mēdz pārvietoties lieliem bariem. Tad uzzināja, ka ar �o slimību slimo arī lielāki dzīvnieki, piemēram, lapsas, bet jo sevi�ķi zaķi, kuriem �ī slimība bija sevi�ķi spilgti izteikta, un pēdīgi sērgu arī nosauca viņu vārdā. Infekcijas izraisītājus atklāja vēlāk. Izrādījās, ka �īm baktērijām, kas palaikam bija lodveidīgas, reizēm nūjiņveidī-gas, nav nekā kopīga ar mēri, kaut arī �o dzīvnieku sērgu dēvēja par zaķu mēri.

Par tularēmiju Frensiss nosauca �o slimību tāpēc, ka atklāja to slimajiem dzīvniekiem, kurus bija saņēmis no Tularas novada Kalifornijā.

Ar �īs slimības vēsturi saistās ievērības cienīgs eksperiments, ko izdarīja ārstu ģimene. Uzskatīja, ka tularēmija sastopama tikai Amerikā, bet ne citos kontinentos, kaut gan bija arī citi novērojumi. Da�ādas dzīvnieku epidēmijas, neraugoties uz to vienādām izpausmēm, tomēr neuzskatīja par identām. 1924. gadā Japānā izplatījās drudzim līdzīga slimība, ko Fuku-�imas ārsts Hakiro Ohara uzskatīja par tru�u mēri un kas iesākumā bija pazīstama ar nosaukumu Oharas slimība. Vai �ī slimība patiesi bija kaut kas jauns, un vai tai bija kas kopīgs ar tru�u nobeig�anos? Tas bija jautājums, kuiu Ohara nolēma atrisināt, izdarot eksperimentu. Sērgas rajonā viņ� izdarīja sekciju nosprāgu�am trusim, paņēma no dzīvnieka sirds nedaudz asiņu un ieberzēja tās savai sievai kreisajā apak�delmā.

Pēc divām dienām viņai iekaisa padusēs limfmezgli; tad paaugstinājās temperatūra, viņa jutās nespēcīga. 7. februārī nācās steidzami izoperēt da�us limfmezglus, un Va�ingtonas institūtā, kur tos izpētīja, tika konstatēts, ka Oharas slimība ir identa ar tularēmiju. �īs varonīgās sievietes eksperiments ar sevi apliecināja, ka tularēmijas izraisītājs var iekļūt cilvēka organismā pat caur veselu ādu, un tas palīdzēja noskaidrot, ka ar �o slimību var saslimt arī cilvēki, kurus slimie dzīvnieki nav sakodu�i, bet kuri nodarbojas ar dzīvnieku ādu ģērē�anu. Eksperiments ar ārsta dzīvesbiedri ļāva arī novērot, kā �ī slimība no pa�a sākuma norisinās cilvēkiem, un tādā kārtā precizēt slimības klīnisko ainu.

Arī lei�manioze civilizētajās zemēs nav sastopama. Tai ir da�ādi nosaukumi: Alepo �ūla, tropiskā lei�manioze, Biskras slimība, tās zinātniskais nosaukums ir Leishmania � pēc sera Viljama Lei�mana vārda, kur� 1903. gadā atrada bērnu slimības kala-azar izraisītāju. Par �o slimību kļuva zināms, ka tā ir tās ādas slimības māsa, ko sauc par tropisko lei�maniozi vai Alepo �ūlu. �ai slimībai, kuru par godu atradējam nosauca par lei�-maniju, ir pazīstamas divas formas: kala-azar, ko raksturo ievērojama liesas palielinā�anās un aknu ciroze, pie tam no �īs tropu slimības galvenokārt cie� bērni. Agrāk to nācās uzskatīt par nāvējo�u, līdz pret �o slimību izdevās atrast lielisku līdzekli � antimonu, pateicoties kuram daudzi cilvēki tika izglābti no priek�laicīgas nāves. Vēlāk arī uzzināja, ka �o slimību no cilvēka uz cilvēku pārnes īpa�a veida mu�as, kuru ķermenī attīstās �īs lei�maniozes formas izraisītāji. Kala-azar sastopama Tuvajos un Tālajos austrumos, kā arī Vidusjūras zemēs. Agrāk to varā ja novērot pat �o zemju pierobe�u apvidos.

Otrai � tropiskai lei�maniozei ar kala-azar ir līdzība tikai tajā ziņā, ka tām ir kopīgs izraisītājs un kopīgs lei�manijas apzīmējums. To zina vienīgi ārsti, jo abu slimību pazīmes ir at�ķirīgas. �is izraisītājs, ko atrada sers Viljams Lei�mans, ir parazīts, kas pieder pie protozojiem, tātad pirmdzīvniekiem, kuri sastāv no vienas �ūnas un pie kuriem pieskaitāms arī malārijas plazmodijs, miega slimības tripanosomas, dizentērijas amēbas un da�i citi ārstus interesējo�i parazīti.

�Dzīvnieks� lei�manija ir ievērojami mazāks par asins ķermenīti, un ar kala-azar saslimu�ajam tas atrodams iek�ējo orgānu vissīkāko asinsvadu sieniņu �ūnās, piemēram, aknās vai liesā, un, tā kā �ie pirmdzīvnieki izaug mākslīgi barotā vidē un ar tiem iespējams inficēt da�ādus dzīvniekus, tad lei�manijas izraisītāju pētī�ana drīz vien kļuva iespējama.

Eksperiments, par kuru �eit jāpastāsta, neattiecas uz iek�ējo orgānu lei�maniozi, bet gan uz ādas lei�maniozi, kurai, neraugoties uz kopīgo vai vismaz ļoti līdzīgo izraisītāju, ir pavisam citāda slimības aina. Nedaudz nedēļas pēc inficē�anās uz ādas vispirms parādās sarkans plankums. Vietā, kur izraisītājs iekļuvis ādā, pakāpeniski izveidojas mezgls, kas pēc tam sairst, un ievainotā ādā rodas nesāpīgs augonis; tas turas ļoti ilgi un pazūd tikai pēc viena vai diviem gadiem, atstādams noslēgtu rētu.

Ar lei�maniozes problēmu, kā tas zinātnē bie�i mēdz būt, protams, nodarbojās ne vien Lei�mans, bet arī citi pētnieki. Te var minēt krievu ārstu E. Marcinovski (vēlāk viņ� kļuva par Maskavas tropu slimību pētī�anas institūta direktoru), kas kopīgi ar Bogrovu 1904. gadā � apmēram vienā laikā ar angli � atrada lei�maniozes veidojumus, kurus viņ�, dro�i vien nezinādams par Lei�mana darbu, nosauca par Ovo-plasma orientate. Lei�mans, starp citu, gan toreiz atrada kala-azar izraisītāju, ta�u nezināja, ka �ī slimība un lei�manioze ir savā starpā cie�i saistītas. Ta�u �eit nav runa par prioritāti, bet gan par eksperimentu, kuru Marcinovskis izdarīja ar sevi, lai noskaidrotu lei�maniozes būtību, kura samērā bie�i uzliesmoja Kaukāzā. �eit to sauca par godoviku. Lai noteiktu in-fekciozitāti, Marcinovskis vispirms mēģināja slimību pārnest uz dzīvniekiem. Kaut gan �odien zināms, ka, eksperimentējot var itin viegli inficēt ar lei�maniozi da�ādus dzīvniekus � pērtiķus, suņus, kāmjus, peles, krievu zinātniekam tas neizdevās, un tādēļ viņ� domāja, ka pret lei�maniozi uzņēmīgs ir vienīgi cilvēks. Pamatojoties uz to, Marcinovskis nolēma izdarīt eksperimentu ar sevi. Ta�u ne �is, nedz ari nāko�ais eksperiments nedeva rezultātus; acīm redzot, Marcinoviskis bija izvēlējies sliktu infekcijas pārne�anas tehniku.

Tomēr no savas ieceres viņ� neatteicās un atkārtoja eksperimentu vēlreiz citos apstāk]os. Kad Marcinovskis bija Kaukāzā, viņ� paņēma nedaudz materiāla no kāda slimnieka bubona � sekrētu, sajauktu ar asinīm, ievietoja to visu stikla caurulītē un aizlodēja. Viņ� negribēja �o eksperimentu izdarīt tūlīt, bet gan Maskavā. Tur viņ� palūdza savu draugu bakteriologu Gabri�evski uzzināt, kā izdarāms eksperiments. Marcinovskis vispirms ar sērkociņu radīja sev rokā divus nelielus apdegumus un ievadīja tajos sekrētu, kuru bija atvedis no Kaukāza.

Pēc septiņdesmit dienām viņ� sāka justies slikti, sūdzējās par galvassāpēm, nespēku, viņu nedaudz kratīja drudzis, bet, tā kā eksperiments bija izdarīts jau diezgan sen, viņ� domāja, ka saaukstējies, sasirdzis ar gripu vai tamlīdzīgi, bet nesaistīja to ar inficētā materiāla iepotē�anu. Ta�u jau nāko�ā dienā viņ� vienā no potējuma vietām samanīja nelielu pacēlumu un pēc tam cietu un spīdīgu, brūngani sārtu mezgliņu. Turklāt drudzis pieturējās. Tas pazuda tikai pēc divām nedēļām. Pa �o laiku mezgliņ� bija kļuvis ievērojami lielāks. Marcinovskis neko nedarīja, lai varētu ātrāk izveseļoties. Viņ� negribēja iejaukties eksperimenta gaitā. Tad mezgliņ� atkal kļuva mazāks, un Marcinovskis jau sāka domāt, ka tagad nez vai radīsies �ūla, kā tas bija ar lei�maniozi. Tādēļ, lai varētu turpināt tālākos eksperimentus un novērojumus, viņ� mezgliņu izoperēja. Izoperēto kamoliņu viņ� sadalīja trīs daļās. Vienu iepotēja kamielim, otru � pats sev, bet tre�o paņēma līdzi uz laboratoriju izmeklē�anai. Iespējams, ka viņ� �o mezgliņu nebija izgriezis pietiekami dziļi, jo pēc da�ām dienām tas atkal pieauga, kļūdams pamazām lielāks, un pēc trim mēne�iem bija zirņa lielumā, pie kam atkal kļuva samanāma brūni sārtā krāsa. Marcinovskis nekādus traucējumus nejuta, ari blakus eso�ie limfmezgli viņam nepalielinājās. Se�us mēne�us pēc �īs potes viņ� gribēja gūt skaidrību par sava eksperimenta rezultātiem, un tādēļ, lai iegūtu sekrētu, viņ� vispirms mezgliņu atvēra, bet pēc tam to ķirurģiskā ceļā izņēma. Kad viņ� to izmeklēja, rezultāts bija pozitīvs. Tā kā izdalījumos, kā ari izoperētajā mezgliņā atradās lielā daudzumā lei�maniozes parazītu, tad bija pierādīts, ka �ī kaukāzie�u ādas slimība nebija nekas cits kā nedaudz citāda lei�maniozes forma. Marcinov-skis arī pierādīja, ka slimību var viegli pārnest cilvēkiem.

Tā kā vēl vajadzēja noskaidrot citus jautājumus, kas saistījās ar �o slimību, Maskavas institūtā izaudzēja lei�maniozes izraisītāju kultūru. Ta�u arī turpmāk to potēja cilvēkiem � pa�am Marcinovskim un citiem institūta ārstiem. Tādā kārtā eksperiments, ko ar sevi izdarīja viens ārsts, kļuva par visa institūta masveida eksperimentu.

Pilnīgi saprotami ir ārstu centieni iedziļināties lepras � spitālības būtībā. Tas, ka atradās drosmīgi cilvēki, kuri brīvprātīgi tuvojās �ai slimībai, uzdrīkstēdamies ar to inficēt sevi, lai varētu atbildēt uz zinātnes un neskaitāmu cilvēku interesēm atbilsto�u jautājumu � tas, protams, ir varoņdarbs, kas medicīnas vēsturi vainago ar cildenāko cilvēcības mirdzumu.

Lepras piemeklēto cilvēku cie�anas pieder pie visdrausmīgākajām cilvēces traģēdijām. Ne jau tas, ka lepra sagādātu pastāvīgas nepanesamas sāpes, vai arī ka tās upuri mirtu mokpilnā nāvē, tā nav un nav bijis pat tad, kad slimība bija masveidīgi izplatījusies Eiropā. Vēl jo drausmīgākas ir dvēseliskās cie�anas, kas saistītas ar �o slimību, veselo cilvēku dedzīgo vēlē�anos atbrīvoties no slimajiem, pie tam uz visiem laikiem. Pat labvēlīgie apstākļi, kādos tagad mīt �ie no�ēlojamie, tikai daļēji mazināju�i viņu psihisko cie�anu nastu. So slimību, par kuru jau stāstīts bībelē, centās atminēt un izdibināt jau sen, un tādēļ atradās arī medicīnas varoņi, kas riskēja ar savu veselību un pat vēl vairāk � gadījumā, ja eksperimenta rezultāti būtu pozitīvi, � ar visu savu turpmāko dzīvi, lai uzzinātu, kas lepra īsti ir un kā notiek inficē�anās ar to. �is jautājums pat �odien vēl nav visā pilnībā noskaidrots.

Pirmais, kur� �eit jāmin, ir norvēģu ārsts, un viņa vārdu nekad nedrīkstētu aizmirst. Tas ir Daniels Korneliuss Danielsens, dzimis 1815. gadā Bergenā, sākumā bijis aptiekārs, vēlāk studējis medicīnu.

Tajā laikā arī Eiropas ziemeļos bija daudz lepras slimnieku, un dro�i vien līdzjūtība pret �iem nabaga neizdziedināmajiem bija tā, kas Danielsenu pamudināja iestāties par �o cilvēku likteņiem un prasīt, lai Norvēģijā viņiem tiktu ierīkota dziedniecības un kop�anas iestāde. Lai sekmētu �īs slimības izpētī�anu, valdība viņu atbalstīja un deva iespēju ceļot uz ārzemēm. Kad Danielsens atgriezās, valdība viņu iecēla par galveno ārstu jaunierīkotajā lepras slimnieku iestādē.

Tagad Danielsens varēja �o slimību izpētīt pamatīgi � arī izdarīt eksperimentus pats ar sevi. Piecpadsmit gados, laika posmā no 1844. līdz 1858. gadam, viņ� izdarīja daudzus eksperimentus ar sevi un turklāt darīja visu, lai pārliecinātos, vai tie�ām lepra ir tik lipīga, kā uzskatīja, un vai patiesi no spitālīgajiem tā jāizvairās, kā tas notika kop� gadu simtiem.

�ī gadiem ilgsto�ā sirg�ana, ko sauc par lepru, iesākas ar it kā nevainojama izskata brūni sārtu un spīdīgu plankumu parādī�anos uz ādas, kur pēc kāda laika izveidojas mezgli, kas turpmāk noteic lepras klīnisko ainu. Tie spēj parādīties visur, bet galvenokārt � delnu iek�pusē, apak�delma virspusē, sejā � un pie tam raksturīga lepras slimnieka seja atgādina lauvas purnu. Mezgli var pārvērsties �ūlās, kas bie�i vien sniedzas dziļi audos un bojā arī nervus, tie izlocās zem ādas kā resnas auklas.

Sākumā �īs auklas nodara sāpes; vēlāk viss attiecīgais apvidus kļūst nejutīgs, kas arī ir raksturīgi daudzos lepras gadījumos. �ī nejutība izpau�as arī tādējādi, ka slimie ir nejutīgi pret karstumu, kas bie�i rada apdegumus, kad, nejuzdami sāpes, viņi pieskaras karstam priek�metam. Ja slimie nav visai piesardzīgi, tad iegūst daudz traumu un ievainoj urnu. Tālākā lepras gaita izpau�as tādējādi, ka nereti atmirst un atkrīt pirksti un slimie kļūst kropļi.

Danielsens gribēja iedziļināties visās �ajās slimības izpausmēs. Eksperiments ar dzīvniekiem te rezultātus nedeva; starp citu, arī vēlāk neizdevās inficēt dzīvniekus ar lepru. Tādēļ viņ� nolēma izdarīt eksperimentu ar sevi. Pirmajā mēģinājumā Danielsens paņēma nedaudz materiāla no lepras mezgliņa un iepotēja to � atkal pēc baku potē�anas metodes. Tas notika 1844. gadā. Vēl tajā pa�ā gadā Danielsens to pa�u izdarīja ar lepras slimnieka asinīm. Abi eksperimenti palika bez rezultātiem. Danielsenam nevarēja novērot nekādas slimības pazīmes. Tad divi hospitāļa kalpotāji lūdza un pārliecināja Daniel-senu izdarīt eksperimentus ar viņiem. Ta�u arī viņi nesaslima. Pēc kāda laika Danielsens izgrieza slimniekam gabaliņu no lepras mezgliņa un pārstādīja to sev zem ādas. Bet pārstādītais gabaliņ� atkal atkrita, un Danielsenam nepalika ne pēdas no �īs briesmīgās slimības. Viņ� vairākkārt atkārtoja eksperimentu ar sevi, arī citi lepras hospitāļa kalpotāji, to skaitā viens ārsts asistents, izdarīja ar sevi tādus pa�us eksperimentus. Tomēr neviens nesaslima. Iespējams, ka infekcijas pārne�anas tehnika nebija īsti pareiza; var būt, ka inficē�anās bija pārāk virspusēja, tā vēlāk domāja Hansens, izcilais lepras pētnieks un Danielsena skolnieks. Ta�u par tiem pārstādījumiem, kuri tikko minēti, nevar sacīt, ka tie būtu biju�i virspusēji. Drīzāk jau jāpieņem, ka slimības izraisītājiem ne vienmēr piemīt pietiekams spēks, lai izraisītu slimību, un tā bija Danielsena un pārējo laime. Danielsens nomira 1894. gadā Bergenā. Tolaik viņa lepras hospitālis jau bija pārvērsts par tuberkulozes dziednīcu. Norvēģijā vairs nebija vajadzības pēc lepras hospitāļa.

Lepras izraisītāju atrada cits norvēģu ārsts � doktors Gerhards Armauers Hansens, kas jau 1870. gadā aprakstīja lepras baciļus. Hansens, kur� bija studējis arī Vācijā un Vīnē, atklāja, ka lepras bacilis parasti aug nūjiņu sai�ķu veidā un atgādina ķīnie�u hieroglifus. Mēģinājumi pārnest slimību dzīvniekiem, kā jau sacīts, neizdevās, kaut gan �im nolūkam ņēma visda�ādākos dzīvniekus � pērtiķus, balo�us, peles, un tāpat neizdevās arī iegūt nevainojamas �o kultūru baktērijas, neraugoties uz to, ka izmēģināja visas iespējamās barotnes.

Kad lepras bacilis bija atrasts, ārstiem jau bija dro�āks pamats atkal uzsākt eksperimentus ar sevi. Tagad bija radusies iespēja vispirms pārbaudīt, vai patiesi materiālā, kas iegūts no lepras mezgliņa un ko gribēja pārpotēt, ir �īs slimības baciļi. Ar tādu nevainojamu materiālu izdarīja sev potējumu � kopīgi ar da�iem citiem � itālie�u ārsts D�uzepe Profeta, kur� dzimis 1840. gadā Dienviditālijā un izvērtās par vienu no redzamākajiem Itālijas dermatologiem, un vēlāk vadīja ādas slimību katedru no sākuma Palermo, pēc tam D�enovā. Jau pirms baciļa atklā�anas Profeta bija izdarījis neveiksmīgu mēģinājuma iepotēt sev lepru, bet, kad izraisītājs bija atrasts, viņ� no jauna uzsāka eksperimentus un iepotēja sev materiālu, kurā, bez �aubām, atradās lepras baciļi. Tāpat viņ� injicēja sev ari lepras slimnieka asinis. Arī �is eksperiments deva negatīvu rezultātu; tāpat pārējiem diviem ārstiem, kuri pieteicās �im eksperimentam, ar slimību inficēties neizdevās. Iespējams, ka lepras infekciozitāte ir niecīga un vienīgi zināmos apstākļos un zināmos apvidos, kur netiek pietiekami ievērota higiēna, tā ir tik liela, ka varēja kļūt par pla�i izplatītu slimību. Un tomēr arī tagad dro�i vien ir vismaz miljons slimnieku, un tas mūsdienās, kad gūti tik lieli sasniegumi sabiedriskās veselības aizsardzības un medicīnas zinātnes nozarēs, ir ļoti daudz. Ta�u var dro�i teikt, ka pēc kāda laika pazudīs arī lepra.

Visiem �iern eksperimentiem un pētījumiem, kas tika izdarīti, lai izpētītu lepru, beidzot, kaut arī ne pa�aizliedzīgo eksperimentu rezultātā, bija panākumi. Bija iegūta Mitcudas reakcija, līdzīga tuberkulozes pārbaudei, kas ļāva iedalīt lepras slimniekus tādos, kas spējīgi inficēt, tātad ir izolējami, un tādos, kurus nav iemesla izolēt no pārējiem iedzīvotājiem. Tātad tie bija reizē sociāli un higiēniski pētījumi. Mūsu rīcībā ir �aul-mogras eļļa un ķīmiskais preparāts DDS � sulfonamīds, līdzeklis, kas spēj ievērojami atvieglot slimību un pēdīgi to izdziedināt vai, mazākais, aktīvus lepras slimniekus ar laiku padarīt pār tādiem, kuri vairs nespēj citus inficēt.

Bet pats galvenais � pret lepras slimniekiem sāka izturēties cilvēcīgi. Slimajiem, kurus nepiecie�ams izolēt, jau kop� daudziem gadiem ceļ īpa�as kolonijas, leprozorijas, kur slimie dzīvo glu�i kā ciematā un neviens tos neapspie�, izņemot apziņu, ka viņi nedrīkst iziet ārpus kolonijas teritorijas. Viņi dzīvo kopīgi lielā ģimenē, strādā, cik ir viņu spēkos, lielākoties uztur pa�i sevi un pirmkārt jau ir atbrīvoti no drausmīgās garīgās nomāktības, no sajūtas, ka viņus vajā un no viņiem izvairās � tie�i tāds gadu simtiem bija �o cilvēku liktenis.

Arī ar �o vēl nenoslēdzas smago infekciju slimību virkne, ar kurām ārsti gribēja sevi inficēt, lai varētu atbildēt uz jautājumiem, ko neviens cits kā tikai viņi pa�i sev bija izvirzīju�i. Ar traģisku di�enumu caurstrāvots ir Kariona eksperiments. Peru jau sen pazīstama un iedve� �ausmas slimība, kura daļēji saistās ar drudzi un mazasinību, pa daļai ar kārpu veido�anos. Daudziem �ī slimība ir uzbrukusi un -uzbrūk vēl �odien, un ne mazums ļau�u kļuvu�i par tās upuriem, jo nereti �ī nelaime noved arī nāvē. Atradās ārsti, kuri neticēja �īs slimības procesa vienotībai, tādēļ ka patiesībā bija vērojamas divas at�ķirīgas slimības ainas. Vienu slimību sauca par peruānie�u kārpām, otru � par Oroijas drudzi.

Jautājumu, vai patiesi ir runa par divām slimībām vai par vienu ar divām vienai aiz otras sekojo�ām stadijām, varēja atrisināt tikai eksperimenta ceļā. Ārsts, kur� uzdrīkstējās īstenot �o ekspeiimentu � pēc visa tā, ko par �o slimību zināja, tas bija liels risks, � bija Daniels Kari on s. Viņ� dzimis 1850. gadā Peru, Sēro de Pasko. Eksperiments notika 1885. gada 27. augustā Limas hospitālī. Viņ� izdarīja nelielu iegriezumu kārpā kādai sievietei, kas sirga ar �o slimību. Līdzko parādījās asinis, Karions iepotēja tās sev rokā. Tie�i pēc trim nedēļām viņam sākās drudzis � viņ� bija inficējies no slimās sievietes kārpas ar Oroijas drudzi, bet viņam pa�am līdzīgi veidojumi neparādījās. Un, kaut arī temperatūra bija augsta, Karionam pietika gribasspēka aprakstīt pie sevis novērotās slimības simptomus, līdz 5. oktobrī viņu pieveica nāve. Ar savu eksperimentu Karions pierādīja, ka abas slimības � peruānie�u kārpas un Oroijas drudzis ir identas, un kop� tā laika abām klīniskajām ainām ir viens kopējs nosaukums � Kariona slimība. Ārsti un visa Peru tauta lepojas ar �o medicīnas varoni un par godu Kariona piemiņai uzcēla viņam pieminekli.

Pagāju�ā gadsimta astoņdesmitajos gados ārsti ieinteresējās arī par strutu raksturu, par biezo un dzelteno masu, kuru sen�i kādreiz slavēja un sveica kā �pus bonum et laudabile�, jo patiesi ar �īs masas parādī�anos ļoti bie�i pazuda arī sāpes, kas pavadīja iekaisumu. Pus bonum... Ārsti strutas varēja ieraudzīt sīka piliena veidā pūtītēs uz sejas, furunkulos, netīrās brūcēs, sāpīgos panaricijos, kaulu smadzeņu iekaisumos � visur; kur tikai tās nebija! Un ģeniālais Pastērs bija tas, kas 1880. gadā izteica domu, ka visiem �iem strutu iekaisumiem ir viens izraisītājs neatkarīgi no tā, par kādu iekaisumu būtu runa. Tas bija liels notikums, kaut kas glu�i jauns, un profesori � pirmkārt jau ķirurgi, kuriem visvairāk iznāca nodarboties ar strutu problēmu, kā, piemēram Ernsts Bergmans, sacīja, ka �is fakts vispirms esot jāpierāda, bet pagaidām viss �ķietot neticami.

Jaunais �veices ķirurgs Karls Garē apņēmās sniegt pierādījumus, kurus pieprasīja lielais Bergmans. Viņ� bija pārliecināts, ka Pastēra uzskati ir pareizi. Garē, kas tajā laikā skaitījās Brunsa asistents, interesējās ne vien par ķirurģiju, bet ari par bakterioloģiju, kura ar rūpīgu un labi pārdomātu darbu solīja tik labus panākumus. Tajā laikā ar mikroskopu jau saredzēja niecīgas lodītes, kuras viegli iekrāsojās, un tās varēja pamanīt, ja uz priek�metstikliņa uztriepa nedaudz strutu, lai sagatavotu mikroskopisku preparātu. Varēja ari izdarīt uzsē-jumu kādā barotnē, un tad tur izauga dzeltenas kaudzītes. Ja tās aplūkoja zem mikroskopa, tad kļuva redzams, ka �īs ir tās pa�as lodītes, kuras ieguva no abscesa vai furunkula strutām, vai arī no kaula smadzeņu iekaisuma. �īs apaļās baktērijas nosauca par stafilokokiem. Lai savu eksperimentu paveiktu stingri zinātniskā kārtā, ar tām gribēja nodarboties Garē.

Garē nolūks bija pierādīt, ka furunkula, abscesa un kaulu smadzeņu iekaisuma strutu izraisītāji ir identi. Tādēļ Garē no kāda vīrie�a abscesa � viņam bija smaga asins saindē�anās, kas sākās ar kaulu smadzeņu iekaisumu, � paņēma nedaudz strutu, kā arī mazliet asiņu. Visu to ārsts gribēja sev iepotēt. Trīs dienas Garē izdarīja sev potējumus un tāpat arī ievadīja kokkus, kurus viņ� no �īm pa�ām strutām izaudzēja barotnē.

Pirmais potējums tika izdarīts 1883. gada 17. jūnijā. Garē paņēma nedaudz dzeltenās masas, kas bija izaudzēta uz �elatīna, un ieberzēja to kreisajā apak�delmā kā sāpes remdino�u ziedi. Lai izvairītos no iebildumiem, ka iespējamais iekaisums ir �elatīna un nevis kokku sekas, viņ� ieberzēja sev arī labo roku, ta�u ar rūpīgi sterilizētu �elatīnu, kurā tātad nebija strutu kokku. Jau pēc da�ām stundām uz kreisās rokas kļuva samanāmas ieberzējuma pēdas. �ī vieta sāka sāpēt, un drīz vien tur parādījās pavisam mazi augonī�i, ne lielāki par kniepadatas galviņu. Vienu no tiem viņ� pārdūra, lai saturu pārvietotu uz �elatīna un tur kokki savairotos un izveidotu koloniju.

Nepagāja ilgs laiks, kad process jau papla�inājās. Inficētā vieta stipri sāpēja, viss apak�delms bija iekaisis. Ada tajā vietā, kur tika izdarīts potējums, bija pla�i uz visām pusēm iekaisusi, cieta, sarkana, piepampusi, un varēja jau saskaitīt divdesmit augonī�us, bet katra augonī�a galā bija redzams strutains punkts, kas liecināja, ka inficē�ana ir izdevusies. Uz otras rokas, kuras ādā kontrolei ieberzēja �elatīnu bez kokkiem, nekāda reakcija nebija novērojama.

Garē, būdams ārsts, zināja, ka viņa roka ir nopietni bojāta un ka ar �ādiem iekaisumiem nedrīkst jokot: iekaisums var izraisīt da�ādas komplikācijas un pat asinssaindē�anos, neizslēdzot arī nāves gadījumu. Tādēļ viņ� nolēma tālāko attīstības procesu apturēt. Garē atvēra visus augonī�us, kuros bija strutas, izlaida tās ārā � ubi pus ibi evacua � tā skanēja vecais ārstu padoms. Tādēļ viņ� izlaida strutas un pēc tam iztīrīja inficētās vietas ar vāju sublimēta �ķīdumu. Neraugoties uz to, viņ� nespēja aizkavēt iekaisuma virzī�anos tālāk. Pēc da�ām �dienām visa potētās vietas apkaime bija pārvērtusies par spilgti sarkanu, ļoti sāpīgu un prāvu furunkulu, patiesībā tas bija jau karbunkuls, kuram visapkārt atradās daudz sīku furunkulu, un no to daudzajām spraugām, kā tas patie�ām raksturīgi karbun-kulam, tecēja strutas. Garē vēlāk paziņoja, ka viņ� saskaitījis 20 mazu spraugu, pa kurām tecēju�as strutas. To, ka tajās atradās stafilokoki, apliecināja kultūra, kas bija dabūta no kar-bunkula iek�ienes strutām. Tās bija raksturīgās zeltdzeltenās Staphylococcus aureus kaudzītes.

Nedēļas trīs pēc eksperimenta sākuma karbunkuls un furunkuls iztīrījās, process pierima, un tikai nedaudz rētu palika par piemiņu no eksperimenta, kas tomēr atnesa skaidrību ķirurgam tik svarīgā jautājumā. Bija pierādīts, ka stafilokoki, kas vienā gadījumā izraisa abscesus, furunkulus, panaricijus, bet citos � kaulu smadzeņu iekaisumus, ir vieni un tie pa�i un ka slimības ■daudzveidīgās pazīmes un toreiz pielietotie da�ādie pasākumi atkarīgi vienīgi no ķermeņa daļas, kurā strutu kokki ieperināju�ies.

Protams, arī tās slimības, kuras pēc mīlas dievietes vārda nosauktas par venēriskām, kaut gan ne vienmēr tās sniedz Venera, deva ārstiem iemeslu izdarīt ar sevi eksperimentus. Vispirms vajadzēja atrisināt svarīgu jautājumu: vai patiesi � kā domāja gandrīz līdz 19. gs. vidum � visas trīs �īs grupas slimības � gonoreja, mīkstais �ankrs un sifiliss ir viena slimība, kam ir tikai ārēji at�ķirīgas klīniskās ainas, jeb vai te ir runa par trim patstāvīgām slimībām, kam nav nekā kopīga, izņemot vienādo iespēju inficēties.

Jautājums, bez �aubām, bija svarīgs, ta�u eksperimentam, kas varēja sekmēt problēmas atrisinājumu, izrādījās daudz �ķēr�ļu ne tikai aiz estētiskiem motīviem, bet arī tajā ziņā, ka ik dienas hospitāļos varēja pārliecināties, cik drausmīgas sekas bija tre�ai jeb vienotai slimībai, ja vien tāda eksistēja. Protams, tajā laikā venēriskās slimības no sabiedriskā viedokļa

neuzskatīja par kaunu, kā tas notika vēlāk. Toreiz arī venēriskā slimība bija tikai slimība.

Eksperimenta tehnika bija zināma. Ņēma nedaudz atdalījumu un ievadīja urīnkanālā vai arī ņēma materiālu no �ūlas, kuru pamatoti varēja pieskaitīt pie �īs slimību grupas, un ieberzēja to ķermenī, vislabāk, protams, atkal pie urīnkanāla atveres. Ja tika ņemti gonorejas slimnieka atdalījumi un ievadīti urīnkanālā, bet pēc tam parādījās ne vien atdalījumi, bet arī �ūla, tad tiem daudzajiem, kuri apgalvoja, ka �ī slimības grupa ir viens vesels un parādās te vienā, te atkal otrā slimības formā, bija taisnība.

D�ons Hanters, viens no ievērojamākajiem angļu ķirurgiem un anatomiem, 1767. gadā paveica līdzīgu eksperimentu. Tā rezultāts it kā pierādīja viņa taisnību un apstiprināja vienotības teoriju. Viņ� inficēja sevi ar gonorejas slimnieka sekrētu un saslima ne vien ar �o slimību, bet vēl arī ar sifilisu. Hanters nenojauta, ka reizē ar strutām viņ� sev ievadīja materiālu no �ankra, ar kuru pacients slimoja. Ārsts vienīgi redzēja, ka ar vienu eksperimentu bija izraisījis sev abu slimību pazīmes; vispirms, protams, gonoreju, kas parādījās jau pēc da�ām dienām, un tad pēc attiecīga laika sifilisu. Viņ� domāja un uzskatīja, ka ar to ir pierādījis sava viedokļa pareizību. Ta�u diez vai viņa uzskatu pareizības apstiprinājums būtu sagādājis viņam vienīgi prieku. Pēc da�iem gadiem Hanters par �o slimību sarakstīja angļu valodā grāmatu, kuru drīz vien tulkoja un izdeva vācu un fran�u valodā.

Kāds cits tā laika ārsts � anglis Benjamins Bels paveica kaut ko līdzīgu. Bels gribēja uzzināt, vai no sifilisa paveida � cietā �ankra var attīstīties gonoreja, ja viņ� sev urīnkanālā ievadīs �ūlas sekrētu. Viņ� nesaslima ar gonoreju, bet gan ar sifilisu, un, protams, tad ārstam nācās rūpēties par to, lai viņ� daudzmaz varētu izveseļoties.

Eksperimentējot ar sevi, pie maldīgiem uzskatiem nonāca vēl viens ārsts, kur�, kā redzams no viņa darbiem, labi orientējās venēriskajās slimībās, vismaz praktiskajā ziņā. Tas bija austrietis FrancisKsavers�vēdiauers. Viņa dzimta cēlusies no Zviedrijas. �vēdiauers dzimis 1748. gadā Steirā, studējis Vīnē, pēc tam devies uz Londonu, kur viņu kā ārstu speciālistu ļoti cienīja. Arī viņ� uzskatīja �īs trīs slimības par vienotām un gribēja noskaidrot, vai tās ir iespējams iegūt ārpus dzimumkopdzīves, proti, kairinājuma ceļā. Tādēļ viņ� injicēja sev urīnkanālā ar ūdeni at�ķaidītu �gaisto�u sārma sāli�, tas ir, amonjaku, kas, protams, izraisīja iekaisumu un strutainus atdalījumus. Toreiz viņ�, protams, nevarēja zināt, ka �ajās strutās nav gonorejas izraisītāja. Svēdiauers redzēja vienīgi slimības simptomus un secināja, ka ikviens spēcīgs urīnkanāla kairinā-

Malārijas izplatītāja oda anofelesa galva un snuķis

jums rada gonoreju. Gonorejas izraisītāji gonokoki tika atklāti apmēram pēc simt gadiem.

Tā turpinājās vēl ilgi, līdz venērisko slimību speciālists, parīzietis Filips R i к о r d s, cik jau tas bija iespējams, ienesa �ajā nozarē skaidrību. Viņ� atklāja sifilisa trīs stadijas un pievienojās domai, ka abi �ankra veidi � mīkstais un cietais ir patstāvīgas slimības, kuras nav savā starpā identas. Ta�u viņ� pieļāva tālejo�u k]ūdu, paziņodams, ka sifilisa otrā stadija nav infekcioza. Rikords, acīm redzot, nespēja iedomāties, ka �ajā stadijā, kad pazīmes mēdz būt maz izteiktas, slimība ir tikpat lipīga. Tas pamudināja daudzus ārstus izdarīt vairākus traģiskus eksperimentus. �ie eksperimenti, kā sacīja Erihs F. Dahs, ir drausmīgi un liecina par ārstu vislielāko pa�uzupurē�anos. Cik daudz ļau�u, cik daudz ģimeņu kjuva nelaimīgas, to �odien pat grūti iedomāties!

Sevi�ķu vietu ieņem vācu ārsta Lindemana (arī Lind-mana) traģēdija; �is ārsts, atkārtoti inficēdamies ar sifilisu, gribēja piekļūt problēmas atrisinā�anai vistuvāk. 1851. gada jūlijā Lindemans komisijas uzraudzībā, ko Parīzes akadēmija iecēla �ī jautājuma pētī�anai, nolēma izdarīt svarīgu eksperimentu.

Viņ� paņēma no slimnieka, kuram mandelēs bija papūlas, tātad kuram bija sifilisa otrā stadija, nedaudz atdalījumu, izdarīja kreisā rokā virspusēju iegriezumu un ievadīja tur �o vielu. Pēc da�ām nedēļām parādījās simptomi, kas liecināja, ka smaga infekcija pārņem visu ķermeni. Gala referātā akadēmijā 1851. gada 18. novembrī par �o eksperimentu tika teikts: �Tā bija sirdi ploso�a aina. Iedomājieties jaunu vīrieti ar apbrīnojami skaistiem un inteliģentiem sejas vaibstiem, kuram viss ķermenis bija fagedanisko �ankru (tā vecie ārsti dēvēja �īs stadijas simptomus) saēsts, un norādīja uz konstitucionālā sifilisa pazīmēm vissmagākajā tā formā. �is jaunais Kurcijs (salīdzinājums ar seno romie�u varoni, kur� aiz pa�aizliedzības, lai ie�ēlinātu dievus un glābtu dzimteni, ar savu zirgu metās aizā, kas sakļāvās virs viņa) pretojās visiem lūgumiem sākt ārstē�anos; viņ� gribēja eksperimentu pilnīgi pabeigt un uz pārmetumiem, ka tad viņ�, iespējams, nomirs, atbildēja ar vārdiem: �Vēl jo labāk! Mana nāve pierādīs, ka mācība par sifilizāciju ir dziļi maldīga, un palīdzēs novērst jaunu nelaimi.�� Ja �ī pa�uzupurē�anās, kad lēna un drausmīga nāve stāv acu priek�ā, nav cildena, � ko tad lai saucam par cildenumu? � Tā bija sacīts akadēmijas gala referātā.

Traģiski varonīgais Lindemana eksperiments, protams, �ai svarīgajā jautājumā ienesa skaidrību. Neraugoties uz to, analoģiski eksperimenti turpinājās, jo fakti, kā tas bie�i mēdz medicīnā būt, citiem ārstiem ilgi palika nezināmi, vai arī viņi tiem neticēja. Un tā �o eksperimentu skaits arvien pieauga. Medicīnas vēsture zina daudzu ārstu vārdus, kuri �iem bīstamajiem eksperimentiem ziedoja pa�i sevi. Da�iem laimējās � inficē�anās neizdevās, ta�u daudzi citi saslima, un tas notika tajā laikā, kad vēl nepazina tādus spēcīgus līdzekļus kā salvarsanu un penicilīnu, bet atlika ārstēties vienīgi ar dzīvsudrabu.

Da�i no �iem eksperimentiem īsumā jāpiemin. Minhenes profesors Lindvurms, izcils praktiķis, par kura pāragro nāvi sēroja visa pilsēta, 1852. gadā ārstēja Vīnes ārstu, kas brīvprātīgi bija inficējies ar otrās stadijas sifilisu, lai pierādītu, ka viņa skolotājam Rikordam Parīzē ir taisnība un ka slimība �ajā stadijā nav lipīga. Ta�u viņa eksperiments pierādīja, ka Rikorda uzskati ir maldīgi.

Tajā laikā vācu klīnicists Francis Rinekers, kuram Vircbur-gas medicīnas fakultāte ir parādā daudz pateicības, ieinteresējās par �o eksperimentu. Kāds jauns viņa klīnikas ārsts iepotēja sev materiālu no bērna, kas bija ar �o slimību jau ieradies pasaulē un atradās slimnīcā kopā ar zīdītāju, kura bija inficējusies no bērna. Kad pēc potējuma �is ārsts saslima, cits ārsts inficējās no viņa tikai tādēļ, lai uzzinātu, vai slimība pēc tādas infekcijas pasā�as vēl ir lipīga. 1860. gadā tādi eksperimenti tika izdarīti profesora Pelicari klīnikā, iepotējot vispirms diviem, pēc tam trim ārstiem, daļēji bez, daļēji ar pozitīviem rezultātiem.

Roberts fon Velcs, vēlāk oftamoloģijas profesors Vircburgā, būdams jauns ārsts, 1849. gadā saņēma stipendiju ārzemju ceļojumam, aizbrauca uz Parīzi un tur nodarbojās ar sifilisa potē�anu no cilvēka pērtiķim, pēc tam apgrieztā secībā no pērtiķa cilvēkam, kas viņu noveda pie zinātniska strīda ar Rikordu. Velcs divreiz sev iepotēja slima pērtiķa sekrētu, tad pēc viņa lūguma Rikords viņam izdarīja potējumu, ta�u slimības pazīmes, kuras varētu nosaukt par sifilitiskām, neradās.

Kad iestājās bakterioloģijas ēra un visur sāka meklēt infekciju slimību izraisītājus un līdzko, kaut arī da�ādos laikos, pēdīgi bija atklāti triju venērisko slimību izraisītāji, da�i ārsti saskatīja �ajā apstāklī jaunu ierosmi eksperimentiem ar sevi. Kā pirmo no slimības izraisītājiem mikroskopā ieraudzīja go-nokokku. Alberts Neisers to atklāja 1879. gadā Breslavā. Tas bija dubultkokks, kas atgādināja pārdalītu veģi vai divas cie�i kopā saspiestas kafijas pupiņas. Pietiekami ir jau uztriept plānu sekrēta kārtiņu uz priek�metstikliņa un pareizi nokrāsot, un gonokokks mikroskopā saredzams pilnīgi skaidri. Kā otrais tika atrasts mīkstā �ankra izraisītājs. Augusto Dikrejs, vēlākais ādas slimību profesors Pizā un Romā, izdarīja �o atklājumu, būdams vēl jauns ārsts. Izraisītājs bija nūjiņveida bacilis, izvietojies virknē, kas atgādināja citu aiz citas peldo�as zivis. Un beidzot kā pēdējo atrada sifilisa izraisītāju � bālo spirohetu. To 1905. gada pavasarī atklāja Fricis Saudins, pētot cietā �ankra preparātu, kurā vajadzēja atrasties izraisītājam. Viņ� to ieraudzīja nevis dienas gaismas vai mākslīgā apgaismojumā, bet gan uz tum�a fona. Tikai tad viņ� saskatīja sudrabaini izvītus pavedienus un. tūlīt arī saprata, ka tie�i tie ir mikrobi, kas sagādā cilvēkam tik daudz posta.

Visi �ie atklājumi, kas izdarīja apvērsumu zinātnē, pamudināja ārstus no jauna iziet cīņas laukā, lai, ar sevi eksperimentējot, tuvāk piekļūtu jautājumiem, kas viņiem �ķita svarīgi. 1902. gadā Neisera asistents ārsts Egons Toma�evskis nolēma pārbaudīt mīkstā �ankra izraisītāja infekcijas spēju un izdarīja attiecīgu eksperimentu ar sevi. Izraisītājs viņam arī parādīja visu savu spēku. Citi ārsti gribēja izpētīt smailās kon-dilomas � ilgu laiku tām pierakstīja sifilitisko izcel�anos, � kuras veidojas gonorejas slimniekiem kā mazas kārpiņas sakarā ar to, ka atdalījumi kairina gļotādu. Tagad to varēja itin viegli apgāzt. Veiksmīgāks izrādījās rumānis � ārsts Konstantīns Levaditi, kas bija studējis Parīzē un pēc tam strādāja Pastēra institūtā. Tur viņ� daudz nodarbojas ar sifilisu un izgudroja jaunu iekrāso�anas metodi, lai, audus pārgrie�ot, padarītu redzamas spirohetas. Viņ� iepotēja sev rokā nedaudz materiāla no tru�a, kas bija ar �o slimību inficēts un kuram atrada spirohetas. Levaditi palika vesels, jo, kā noskaidrojās vēlāk, tie�i �ie dzīvnieki nepārnēsā sifilisu cilvēkiem.

Eksperimentos tika pārbaudīti arī līdzekļi un metodes, kas noderētu aizsardzībai pret venēriskajām slimībām. Piemērotu līdzekli pret gonoreju izdevās atrast, pielietojot vāju sudraba nitrāta �ķīdumu. Ar sifilisu tas bija grūtāk. Fran�u ārsts Pols Mezonevs, kas bija cēlies no ievērojamas ārstu ģimenes, 1906. gadā ļāva Pastēra institūta direktoriem Me�ņikovam un Rū iepotēt sev divās vietās sifilitisko materiālu un pēc tam ieziest ar dzīvsudraba ziedi. Vienlaikus tika inficēti arī �etri pērtiķi. Vienam no �iem dzīvniekiem inficētā vietā dzīvsudraba ziedi ieberzēja stundu pēc potē�anas, otram � tikai pēc 20-stundām, pārējos divus atstāja kontrolei. Mezonevs un pirmais pērtiķis nesaslima; dzīvniekiem, kuriem ziedi neieberzēja, �īs ļaunās slimības pazīmes parādījās pēc 17 dienām, dzīvnieks, kuru iezieda pēc 20 stundām, saslima pēc 39 dienām. Tā ieguva atbildi uz jautājumu par dzīvsudraba pretiedarbību � tika pielietota svaiga, tikko izgatavota dzīvsudraba ziede, kaut gan praksē, neraugoties uz ārstu ieteikumiem, tam bija niecīga nozīme.

Kad Luijs Pastērs izstrādāja savu lielisko metodi potē�anai pret trakumsērgu, kādam ārstam radās iespēja izdarīt ļoti bīstamu eksperimentu. Tas bija vēlākais Vīnes ķirurgs un pro-fesors Enimerihs Ulmanis. 1885 gadā, pavadīdams Parīzē zinātniskā nolūkā atvaļinājumu, viņ� ieradās pie Paslēra un sacīja: � '

�Kohs un viņa skolnieki runā, ka jūs, acīm redzot, esat atradis īsto līdzekli pret trakumsērgu. Bet, ja suni, kur� ieko�, tikai tur aizdomās, bet patiesībā trakumsērgas nemaz nav un to var pierādīt, vienīgi izdarot sekciju un pārpotē�anu pēc nedaudz dienām, tad � viņi sāka � cilvēkam, kur� dabū aiz-sargpotes, jānomirst no trakumsērgas, jo pretindes iedarbība ar pa�as trakumsērgas vīrusu netiek iznīcināta.�

Pastērs atbildēja � tā pēc daudziem gadiem paziņoja Ulmanis, � ka viņ� �os Koha uzskatus labi zinot. Ulmanis uz to atbildēja: �Mani nav sakodis suns, ne traks, ne arī tāds, kas turēts aizdomās par trakumsērgu. Izdariet ar mani aizsargpo-tē�anu, redzēsim, vai es nomir�u no tā. Es esmu tik ļoti pārliecināts par potējumu pareizību, ka labprāt nododu sevi kā izmēģinājuma objektu jūsu rīcībā.� Pastērs bija ar mieru, un tūlīt tika izdarīts pirmais potējums. Nākamajās dienās Ulmanim iepotēja vēl desmit potes, ta�u viņ� nesaslima. Iekams Ulmanis atstāja Parīzi, viņ� dabūja no Pastēra trusīti, kuram iepotēja trakumsērgas vīrusu, un �is trusītis kļuva par izejas punktu aizsargpotēm, ko uzsāka pielietot Vīnē.

Ievērības cienīgi ir arī tie eksperimenti, kurus ārsti izdarīja pa�i ar sevi, lai pārbaudītu So Ik a atrasto potē�anas paņēmienu pret bērnu trieku. Iekams Solks varēja atklāti pateikt un darīt zināmu visai pasaulei to, ka viņam izdevies izstrādāt aiz-sargpotes pret poliomielītu, pēc eksperimentiem ar �impanzi bija nepiecie�ams izmēģināt vakcīnu cilvēka organismā. Kad institūtā, kur tika veikti �ie darbi, kļuva zināms, ka �im eksperimentam nepiecie�ami brīvprātīgie, pieteicās 20 jaunu ārstu un medicīnas studentu, lai ar viņiem izdarītu eksperimentu, par kuru varēja sacīt, ka tas bija viens no riskantākiem, � tas bija eksperiments uz dzīvību un nāvi. Ar �o eksperimentu sākās viena no lielākajām ofensīvām, kādu vien pazīst medicīnas vēsture, � cīņa pret bērnu trieku un aizsargpo�u sērija, kas vēlāk aptvēra miljoniem bērnu. Tas notika 1955. gadā.

Pēc nedaudz gadiem kāds argentīnie�u ārsts izdarīja eksperimentu, kas bija saistīts ar dzīvības briesmām. Pēdējos gados Argentīnā vasarās tika novērota epidēmija, kas ārstiem sagādāja daudz rai�u. Tā bija mīklaina slimība, ko pavadīja drudzis, smaga asiņo�ana, smadzeņu darbības traucējumi un samaņas zu�ana; �ī slimība prasīja daudz upuru. No �īs slimības galvenokārt cieta zemnieki. Pētījumi, kurus tūlīt uzsāka un kuros piedalījās daudz bakteriologu, parādīja, ka tā ir vīrusu slimība, ko pārnēsā �urkas. Izdarīja �ādu eksperimentu ar dzīvniekiem: ņēma baltās peles un injicēja tām slimu cilvēku asinis, pie tam dzīvnieki, kas līdz �im bija pilnīgi veseli, pēc kāda laika saslima. Ta�u vēl aizvien nebija zināms, un tas ārstiem �ķita jo sevi�ķi svarīgi, cik ilgs laiks paiet starp inficē�anos un slimības pazīmju parādī�anos pie cilvēka.

Tādēļ kāds jauns ārsts, kur� strādāja Buenosairesas klīnikā, lai izpētītu O'Hid�insas slimību, nolēma eksperimentēt ar sevi. Tā minēto epidēmiju dēvēja tādēļ, ka tā pirmo reizi parādījās O'Hid�insas apvidū. �is ārsts bija Barers Oro, toreiz viņ� bija 30 gadu vecs. Da�i viņa darbi bakterioloģijas nozarē bija jau pazīstami, bez tam viņ� izstudēja doktora Kariona darbību un sarakstīja grāmatu par �o peruāni, kur� pētīja ļaundabīgo kārpu slimību, kuru vēlāk nosauca viņa vārdā un kuras dēļ viņam nācās ziedot dzīvību. Tas bija varonis, kura tēls iedvesmoja Oro, kad viņ� nolēma atminēt O�Hid�insas slimības noslēpumu.

1958. gada 20. decembrī agri no rīta viņ� lika klīnikas laboratorijas kalpotājam izdarīt sev injekciju. �ļircē atradās ārkārtīgi infekciozs materiāls, kas bija izgatavots no mīklainās slimības vīrusu kultūras. Par savu nodomu Oro nevienam iepriek� neko neteica, jo uzskatīja, ka viņa �efs un kolēģi pret �o neap�aubāmi bīstamo eksperimentu protestēs.

�ai ziņā viņ� eksperimentam bija sagatavojies vienīgi tik daudz, ka pirms eksperimenta uzrakstīja universitātes dekanātam vēstuli: �Es stingri aizliedzu ievadīt man penicilīnu vai kādu citu antibiotisku vielu, kā arī zāles vispār, iekams nesāksies slimība, kuru esmu iepotējis. Esmu nolēmis labprātīgi un pilnīgi apzināti izdarīt eksperimentu ar sevi. Tikai tad, kad parādīsies slimības pazīmes, es atļauju kolēģiem pielietot tos ārstniecības līdzekļus, kurus viņi uzskatīs par lietderīgiem.�

Tikai pēc tam, kad bija notikusi injekcija, viņ� hospitāļa ārstiem pastāstīja par savu eksperimentu un vēstuli, ko bija atstājis dekanātā. Ārsti un arī pats Oro uzskatīja, ka slimība, gadījumā ja eksperiments vispār dos pozitīvu rezultātu, sāksies apmēram pēc divām nedēļām. Jo pārsteigtāki viņi bija tad, kad jau pēc nepilnām divām dienām, precīzi pēc 39 stundām, Oro jutās saslimis. Līdz tam viņ�, kā alla�, turpināja darbu, izdarīja sev asins analīzi un darīja to katru dienu, pat tad, kad jutās slims un konstatēja temperatūras paaugstinā�anos. Tikai tad, kad sākās asiņo�ana, kas raksturīga O�Hid�insas slimībai, viņ� bija ar mieru doties uz hospitāļa slimnīcas nodaļu un atļāva novērojumus izdarīt citiem ārstiem. Bez tam drīz vien tika novēroti atmiņas traucējumi, un vēlāk, kad doktors Oro izveseļojās, viņ� nevarēja atcerēties visu notiku�o tajā laika posmā, ko bija pavadījis hospitālī.

Viņa slimība izpaudās visā tās ļaundabībā, kas raksturīga

�ai slimībai,\in nedējām ilgi Oro atradās starp dzīvību un nāvi. Hospitāļa ārsti deva viņam zāles, kurām, kā varēja paredzēt, bija jāiedarbojas uz slimību labvēlīgi, tie bija antibiotiskie un citi līdzekļi. Divus mēne�us pēc eksperimenta sākuma viņu varēja uzskatīt par izglābtu, kaut arī Oro vēl kādu laiku nācās pavadīt hospitālī kā pacientam.

Barera Oro eksperiments parādīja, ka inkubācijas periods �ai vīrusu slimībai ir ievērojami īsāks, nekā domāja, un ka, acīm redzot, vienīgi vīrusu kultūras vakcīna var novērst slimību, bet, ja tā jau sākusies, tad palīdzēt organismam ārstē�anās procesā. Ir saprotams, ka Argentīnā lepojās ar �o ārsta varoņdarbu. Doktors Oro katrā ziņā pelnījis uzslavu.

Pirms daudziem gadiem amerikāņu higiēnisti centās izgatavot vakcīnu, kura iedarbotos pret dizentēriju un īpa�i pret ba-cilāro dizentēriju. Sīs problēmas atrisinā�ana veselības aizsardzības orgāniem �ķita svarīga arī vēl tāpēc, ka otrā pasaules kara beigās Filipīnās uzliesmoja dizentērijas epidēmija, kas izveda no ierindas veselas divīzijas. Un tagad Ilinoisas universitātes ārstiem Safnesam un Levinsonam un desmitiem viņu līdzstrādnieku un līdzstrādnie�u izdevās radīt dizentērijas serumu, kur� izmēģinājumā ar dzīvniekiem tomēr izrādījās ļoti indīgs. Peles, kurām to injicēja, nobeidzās jau pēc da�ām minūtēm. Tagad radās jautājums, vai �is serums ir tikpat indīgs arī cilvēkiem. Uz �o jautājumu varēja atbildēt vienīgi attiecīgi eksperimenti. Divpadsmit ārstu cits citam izdarīja novājināta seruma �ķīduma injekcijas, �is pasākums, bez �aubām, bija ārkārtīgi riskants, jo neviens nevarēja paredzēt, kādas būs injekcijas sekas. Var ticēt eksperimenta dalībniekiem un ārstiem, kuri tos novēroja, � tie vēlāk stāstīja, cik mokpilnas viņiem gaidot biju�as minūtes. Galējās nepiecie�amības gadījumam jau bija sagatavots adrenalīns un citi medikamenti. Pēc vienas stundas jau bija samanāmas indes pirmās iedarbības pazīmes. Uz eksperimenta dalībnieku sejām parādījās sviedri, rokas piepampa, cēlās temperatūra. Tomēr spēcīgāki simptomi izpalika, un tre�ajā stundā, pēc �afnesa domām, patiesībā viņiem visiem jau vajadzēja būt miru�iem, ja vien serums uz cilvēkiem iedarbotos tāpat kā uz pelēm. Ta�u eksperiments ar to jau bija beidzies, un �o serumu itin mierīgi varēja ieteikt kā līdzekli pret bacilāro dizentēriju.

Ar �o pabeigts stāsts par ārstiem, kuri, eksperimentējot pa�i ar sevi, centās iepazīt lielo epidēmiju � cilvēces posta cēloņus. Patiesībā �is stāsts vēl tomēr nav noslēdzies. Daudzi citi paveiku�i daudz ko līdzīgu tādos vai arī citos apstākļos, riskējot ne vien pa�i ar savu, bet arī ar savu ģimeņu dzīvību un veselību. Lielākā daļa �o eksperimentu nebija veltīgi. Tie palīdzēja cīņā pret'slimībām, kuras izraisa ļoti sīkas organiskās būtnes � baktērijas un līdzīgi organismi, cīņā, kas noslēdzās ar medicīnas lielo uzvaru, ierakstot tās progresa grāmatā slavas pilnas lappuses.

Protams, daudzi no �iem eksperimentiem, kas tika izdarīti epidēmiju pētī�anas nolūkā, noslēdzās ar veltīgiem upuriem. Ta�u viņu cildenums, to ārstu vīri�ķība un pa�uzupurē�anās, kas sevi pakļāva briesmām, cerēdami uz labvēlīgu iznākumu, uz sekmēm, � nekad nezudīs.

Veltīgs bija arī eksperiments, ko ar sevi izdarīja poļu ārste Klāra Fonti, kas praktizējās Itālijā; �im eksperimentam vajadzēja atbildēt uz jautājumu, vai vēzis ir slimība, kuru izraisa vīrusi, kā viņa to uzskatīja.

�is jautājums, kuram, bez �aubām, ir milzīga nozīme, jau sen nodarbina ārstus. Daudzi pētnieki noliedz vīrusu teoriju un atzīst vienīgi kancerogenos, vēzi sekmējo�os faktorus, turpretim citi tic vē�a vīrusam un kā pierādījumus min eksperimentus ar dzīvniekiem. Turklāt viņiem ir labi zināms, ka ne jau katru eksperimentu ar dzīvniekiem var tik vienkār�i attiecināt uz cilvēku. Peles, piemēram, viegli saslimst ar krū�u dziedzera vēzi, un ar endogamijas palidzibu var izaudzēt tādu �o dzīvnieku �tammu, kuru iedzimtās īpa�ības ir pilnīgi vienādas un kuriem bie�i rodas krū�u dziedzera vēzis. �ķiet, ka pelēm vēzis tiek pārnests kopā ar pienu. �Piena faktors� pāriet daudzās paaudzēs, acīm redzot, no mātes � meitām, kļūdams iedarbīgāks, citādi nav iespējams �o faktu izskaidrot. No piena var pagatavot ekstraktu, kurā nebūtu �ūniņu, ta�u katrā ziņā tajā būtu �is faktors. No tā radās secinājums, ka �ajā gadījumā runa ir par vīrusu, kuru pagaidām vēl neprot saskatīt un kura esamību tāpēc līdz �im nav izdevies pierādīt.

Izdarīja �ādu eksperimentu. Ja vēzis vai tendence uz vēzi tiek pārnesti uz sievie�u dzimuma dzīvniekiem ar pienu, tad kādēļ gan nepamēģināt, lai jaunpiedzimu�ās peles saņemtu pienu no citām peļu mātēm, proti, tādām, kuras cēlu�ās no dzimtas, kas ar vēzi neslimo. Līdz ar to atkristu piena faktora iedarbība. Un patiesi, tā uzaudzinātas peles saslimst ar vēzi daudz retāk nekā viņu māsas, ko baro pa�u mātes, nevis �zīdītājas�.

Tie visi ir ļoti interesanti un vērtīgi eksperimenti, ta�u tos tik vienkār�i nevar attiecināt uz cilvēku, jo sievie�u kārtas pelei, protams, ir savi bioloģiskie likumi, kas nav identi ar cilvēka likumiem. Tāpēc �o svarīgo jautājumu centās noskaidrot citādā veidā. Starp zinātniekiem, kuri pievienoju�ies vīrusu teorijai, bija ari Klāra Fonti. Viņa paveica varonīgu eksperimentu ar sevi.

Pēc vīra nāves, kur� bija miris ar vēzi, �ī sieviete nolēma visu savu enerģiju, veselību un mantību ziedot vē�a problēmas atrisinā�anai, pie tam viņa, kā jau teikts, vadījās no pieņēmuma, ka ļaundabīgos audzējus izraisa vīrusi. Pamatojoties uz saviem pētījumiem, viņa izstrādāja vē�a sākuma stadijas diagnostikas metodi, un laikam gan viņas metodei būtu milzu nozīme, ja vien tā būtu dro�a.

Tests, kuru izstrādāja Klāra Fonti, nevarēja iekarot atzinību, jo to pārspēja citas, pārliecino�ākas pārbaudes.

Lai pierādītu vīrusu teorijas pareizību, Klāra Fonti 1950. gadā nolēma izdarīt eksperimentu. Kad ārste stājās pie sava nodoma realizē�anas, viņa bija spēcīga, pilnīgi vesela sieviete, kuru pazina ne vien Itālijas, bet arī citu valstu universitā�u klīnikās, tai skaitā ari Austrijā, kur viņa iepazīstināja ar savām vē�a diagnostikas metodēm. Klāra Fonti to darīja ar visu savu rosīgumu, kas atbilda viņas raksturam, ne par matu neatkāpdamās no izvirzītās tēzes.

Eksperimentu viņa izdarīja �ādi. Viņas pacientu vidū bija kāda sieviete, Milānas advokāta dzīvesbiedre, kura slimoja ar piena dziedzera vēzi. Tas bija bezcerīgs gadījums, audzējs bija izlauzies uz āru, slimo vietu klāja vē�a �ūla. Neilgi pirms slimnieces nāves ārste realizēja savu nodomu, nebilstot nevienam par to ne vārda. Viņa atpogāja blūzīti un ar savu krūti spēcīgi paberzēja pacientes vē�a �ūlu. Tas notika 1950. gada 26. jūlijā.

Pēc 10 dienām tā vieta, kas tika berzēta gar vē�a audzēju, izskatījās diezgan nelāgi. Sākās iekaisums, kas sākumā deva iemeslu Fonti un pēc tam citiem ārstiem domāt, ka inficē�anās ar slimību izdevusies un ka tas, ko varēja novērot pie Fonti, ir progresējo�s vēzis. Tomēr, kā drīz vien noskaidrojās, tas pavisam nebija pārstādīts vēzis, bet gan strutains iekaisums, ko izraisīja kaut kādu kokku suga, kurus Fonti bija ievadījusi krūtī cie�i saskardamās ar slimās sievietes vē�a audzēju.

Tā bija drausmīga sagadī�anās, kuras rezultātā krūts iekaisuma norise ievērojami pasliktinājās. Radās asinssaindē�anās, kas aptvēra visu ķermeni. Strutu kokki ar limfu un asinīm tika iznēsāti pa visām ķermeņa daļām, nedēļām ilgi pieturējās augsta temperatūra, slimība aptvēra arī locītavas, un toreiz runāja, ka Klāra Fonti atrodas pie mir�anas, ka viņa ir zinātnes upuris, slima ar neārstējamo vēzi, kuru pati sev pārstādījusi. Ta�u �ie laikrakstu ziņojumi neatbilda patiesībai. Patiesība bija vienīgi tā, ka ārste ir smagi slima, ta�u tas nebija vēzis, bet gan asinssaindē�anās ar visām tās ļaunajām sekām.

Pamazām Klāra Fonti no sava eksperimenta atlaba, kaut gan, iespējams, viņai nāksies visu savu dzīvi ciest no �īs slimības sekām. Eksperiments nedeva rezultātus, tātad bija veltīgs, jo netuvināja jautājumam, kura dēļ tas tika veikts. Ari pēc �ī eksperimenta nekļuva zināms, vai vēzis ir vīrusu slimība, vai �o ļauno slimību, uz kuru organisms disponēts, izraisa pieminētās kancerogenās vielas. Klāras Fonti eksperiments nepierāda ne vienu, nedz arī otru, ta�u katrā ziņā tā ir drosmīga rīcība un kā tāda ari pelnījusi, lai tiktu godam pieminēta medicīnas vēsturē.

Starp citu, arī pirms tam ir biju�i ārsti, kuri eksperimentēju�i ar sevi, lai noskaidrotu vē�a slimības pārne�anas jautājumu. Tibingeras profesors Reinholds Kelers 1853. gadā par vēzi sarakstīja grāmatu, kurā piemin divus Parīzes ārstus � pazīstamus dermatologus 2anu Aliberti un Laurentu Bjetu, kuri ādas brūcītēs ievadīja izdalījumus no vē�a �ūlas, � viņi gribēja pārliecināties vai �ādā veidā iespējams pārnest vēzi. Viņi nesaslima un uzskatīja, ka jautājumam, par ko �eit tika runāts, tie devu�i negatīvu atbildi.

II

Nav nepiecie�ams te stāstīt, ko narkozes atklā�ana un pielieto�ana nozīmēja cilvēcei. �odien mums nav ne jausmas par mokām, kādas gadsimtu gaitā nācās izciest tūksto�iem cilvēku, ja tie nokļuva zem ķirurga na�a.

Eksperimentus ar vispārējo narkozi pirmais uzsāka Hemfrijs Deivijs, kur� jau 20 gadu vecumā atklāja, ka slāpekļa oksiduls spēj remdēt sāpes. Gāzveida vielu pētniecības lielo sasniegumu ierosināts, viņ� 18. gadsimta beigās sāka eksperimentēt un, acīm redzot, ne jau bez iepriek�ēja nolūka par pirmo izvēlējās slāpekļa oksidulu.

�Eksperimentējot ar kaķi, Deivijs vispirms novēroja slāpekļa oksidula dīvaino iedarbību uz dzīvniekiem; pēc tam, eksperimentēdams pats ar sevi, viņ� konstatēja, ka, ieelpojot �o gāzi, sāpes zūd un uznāk kaut kas līdzīgs reibonim. Savu atklājumu Deivijs paziņoja sabiedrībai 1800. gadā; toreiz viņ� nedomāja, ka to būs iespējams izmantot ārstniecībā, kaut gan kādu laiku bija strādājis par ķirurga mācekli.

Gāze nu bija atklāta � dīvaina gāze, kas spēja radīt ne vien nejutīgumu un ātri gaisto�u reiboni, bet arī priecīgu omu. Tās �apreibinātie� ar savu izturē�anos citus uzjautrināja. Nosaukums �jautrības gāze� bija īsti vietā: saie�anās un gada tirgos ceļojo�ie āksti, mākslinieki un pareģi ar to rausa baltu naudu. Reiz kādā sarīkojumā �ais �brīnumos� noskatījās arī zobārsts Horācijs Velss. Viņ� tūdaļ atcerējās savu profesiju un pacientu kliedzienus, kad tiem rāva zobus. Tobrīd arī Velsam pa�am sāpēja zobs, tāpēc Velss palūdza jokdari atļaut viņam �o gāzi ieelpot nākamajā dienā, kad otrs zobārsts raus viņa sāpo�o zobu.

Tas notika 1844. gadā, tātad ilgi pēc Deivija atklājuma, mazā Ziemeļamerikas pilsētiņā Hartfordā. Klausītāju pievilinā�anai jautrības gāzi tur demonstrēja kāds apkārtceļojo�s filozofs diletants, vārdā Koltons. Zobārsts, kuram Velss lika raut savu 74

zobu, bija D�ons Rigs, Tas bija vēsturisks notikums, jo ar to sākās narkozes lieto�ana.

Velss operāciju nebija jutis un sajūsmināts iesaucās: �Zobārstniecībā sākas jauns laikmetsl Ekstrakciju es nejutu.� Ta�u Velss nenojauta, ka tas nozīmē vairāk nekā jaunas ēras sākumu zobārstniecībā. Viņam rūpēja tikai sava profesija, tikai savi pacienti. Tomēr Velss bija neveiksminieks. Dabiski, ka ar jautrības gāzes radīto narkozi viņ� centās iepazīstināt visus ārstus, un ievērojamais Bostonas ķirurgs doktors Vorrens atļāva Velsam savā klīnikā narkozi nodemonstrēt ārstiem un studentiem. Te liktenis izspēlēja ļaunu joku. Ekstrakcijas laikā pacients iekliedzās, visi, izņemot pacientu, sāka smieties, un Velss atstāja zāli. Par spīti neveiksmei viņ� mēģinājumus turpināja, tomēr rezultātu nebija, un beidzot Velss izdarīja pa�nāvību.

Tomēr narkozes atklājēja nopelnus piedēvē nevis Velsam, bet gan Mortonam un D�eksonam, kuri 1846. gadā narkozei pirmoreiz izmantoja ēteri. Jautrības gāze uz laiku tika piemirsta. To atcerējās tikai 1863. gadā Koltons, kas strādāja kopā ar kādu doktoru Smitu Konnektikutas �tatā, Ņūhavenā, no kurienes �is paņēmiens izplatījās pa visu Ameriku un drīz nonāca arī Eiropā.

Eiropā par to sevi�ķi interesējās fran�u un angļu ārsti. Jautrības gāzi viņi izmantoja par narkozes līdzekli ne tikai zobu ekstrakcijām, bet ari lielākām ķirurģiskām operācijām, piemēram, krūts amputācijai. Lai konstatētu jautrības gāzes narkozes radītās sajūtas, angļu ārsts Vilkinsons eksperimentēja pats ar sevi, par ko 1848. gadā rakstīja pazīstamajā medicīnas �urnālā �Lancet�:

�Pēc pāris dziļiem elpas vilcieniem sāku just kņudē�anu roku un plaukstu nervos, kājās un pēdās. Vienlaikus radās arī smagums galvā un rīklē, �ķita, ka seja būtu uzpampusi vai to klātu plīvurs. �ī sajūta arvien pieņēmās, līdz smagums galvā jau likās tik nepatīkams kā cilvēkam, kur�, iespīlēts �aurā apkaklītē, rauga no tās atbrīvoties. Līdzko bija iestājies �āds stāvoklis, es pēk�ņi zaudēju samaņu: jutu gan, ka vāru kustināt rokas un kājas, bet tas arī bija viss. Lai pierādītu, ka manas kājas vēl var kustēties, mēģināju tās kustināt. Kustības apzinājos, kaut gan bija zudusi spēja �o sajūtu saglabāt arī pārējā ķermenī. Nejutu, kad mani bija raustīju�i aiz auss. Sajūtu zuduma pakāpi nevaru noteikt, jo ar manām kājām un rokām nekas netika darīts. Kad narkozes iedarbība bija izbeigusies, pamazām atgriezās jutīgums locekļos, beidzot iegurnī. Vispār gāzes iedarbība bija drīzāk patīkama nekā otrādi.�

Vilkinsona raksts bija pirmā publikācija, kad par jautrības gāzes iedarbību rakstīja ārsts. Tomēr narkozi sāka pielietot arvien mazāk. Iemesls tam bija ķirurgu nelabvēlīgie ziņojumi, trūcīgā tehnika un citi apstākļi; parādījās gan ari raksti ar �īs metodes atzinīgu novērtējumu. Interese par jautrības gāzi kā narkozes līdzekli pieauga tikai pēc pasaules kara. Tad to sāka lietot un pienācīgi novērtēt ne vien ievērojami zobārsti, bet da�kārt ari ķirurgi. Jautrības gāzes loma mazinājās pēc abu stipro narkozes līdzekļu � ētera un hloroforma atklā�anas. Bet, pirms ēteris un hloroforms tika nodoti lieto�anai, to iedarbību pārbaudīja ārsti, eksperimentējot pa�i ar sevi.

Ārstu pirmā iepazī�anās ar ēteri ari notika laikaposmā, kad zinātnieki sāka intensīvi pievērsties gāzu un tvaiku problēmām. Ievērojamais angļu dabas pētnieks Maikls Faradejs, kam tik daudz pateicības esam parādā par sasniegumiem elektrības pētniecībā, nodarbojās ari ar gāzu un citu fizikas un ķīmijas problēmu pētī�anu. Faradejs atklāja, ka slāpekļa oksidula narkoze ir līdzīga tai, ko rada ētera tvaiki. 1818. gadā Faradejs par �o jautājumu pat publicēja rakstu. Tā ierosināti, studenti, kas strādāja ķīmijas laboratorijās, reizēm blēņodamies ieelpoja nedaudz slāpekļa oksidula, līdz viens no viņiem, kur� bija ieelpojis vairāk, smējās kā kutināts, streipuļoja un melsa niekus, bet atguvies nekā neatcerējās.

Neveiksminieka Velsa neizdevu�os eksperimentu savā laikā bija noskatījies arī doktors Mortons. Par Viljamu Th. G. Mor-tonu zināms, ka viņ� dzimis Carllonā, Masa�usetas �tatā fer-mera-veikala īpa�nieka ģimenē. �ī fermera karstākā vēlē�anās bija izskolot dēlu par ārstu. Viņ� ar labpatiku noraudzījās rotaļās, kad zēns, atdarinādams ārstu vai aptiekāru, gatavoja pilu-las. Reiz puisēns gandrīz vai aizraidīja uz viņpasauli savu mazo mā�eli, jo, tai guļot, bija iebāzis mutē kaut ko pa�gatavotu. Vēlāk jaunais Mortons nokļuva pilsētā, kur mācījās par zobu tehniķi un satikās ar Velsu. Ta�u parastais dentista darbs Mor-tonu neinteresēja, viņ� sāka domāt un pētīt, kā izgudrot kaut ko, kas pievilinātu pacientus. Mortonam laimējās: viņ� atrada jauna veida protēzes, kurās ielika mākslīgos zobus. Tas likās ienesīgs pasākums, un pēc sludinājumiem laikrakstā pacienti nāca bariem. Tomēr tie tūliņ gāja prom, jo jaunās protēzes varēja lietot tikai tad, ja visas saknes un nolūzu�o zobu paliekas bija izrautas, kas prasīja da�u labu sāpīgu operāciju. Ļaudis tad labāk atsacījās no jaunajiem, skaistajiem zobiem; un tā Velsa un Mortona sadarbība izbeidzās.

Velss bija radis ātri mest plinti krūmos, bet Mortons bija citāds. Sākumā gan ari Mortons nedomāja iesākto turpināt. Viņ� gribēja apprecēties, bet tam pretojās līgavas vecāki. Un kas tad viņ� galu galā bija? Tad Mortons atmeta ar roku zobārstniecībai un sāka studēt medicīnu, lai kļūtu par ārstu, un tagad varēja apprecēties.

Par skolotāju Mortons izraudzījās Dr. �ārlzu T. D�eksonu no Bostonas, kur� bija ne tikai ievērojams ārsts, bet arī izcils ķīmiķis. Būdams par Mortonu 1.4 gadus vecāks, D�eksons savam skolniekam centās iemācīt visu, kas pa�am likās ievērības cienīgs. Viņ� Mortonam pastāstīja arī to, kas tolaik bija zināms par ēteri, nenoklusēdams arī savu atklājumu, ka plombējamā zobā derot ielikt ēterī samērcētu vates kum�ķīti. D�eksons arī neslēpa studentu blēņo�anos un stāstīja Mortonam, kā tie uzjautrināju�ies, ja kādam gadījies ieelpot nedaudz vairāk ētera.

Tā Mortonam radās doma eksperimentēt ar ēteri. Dzirdētais viņu neapmierināja. Iegājis telpā, kur stāvēja grāmatu plaukti un glabājās pudeles, viņ� paņēma ēteri. Mortons gribēja pats pārbaudīt, ko �āda ētera pudele spēj. Acīm redzot, visai drosmīgs Mortons nebija: pagāja labs brīdis, līdz viņ� saņēmās, lai iepilinātu kabatlakatiņā mazliet ētera un to ieelpotu. Deva būs bijusi ]oti niecīga, jo, ja neskaita galvassāpes, nekas cits nenotika. Cerētā un turklāt ar ba�ām gaidītā sensācija izpalika. Un tomēr tas bija eksperiments ar ēteri.

Mortons turpināja studijas, ļoti �akli mācījās un vaļas brī�os noņēmās ar zobu tehnikas jautājumiem. Viņ� vairākkārt izdarīja vērtīgus atklājumus un nodibināja mākslīgo zobu ra�o�anas fabriku. Vēlāk tika aprēķināts, ka Mortons pelnījis gadā ap divdesmit tūksto�u dolāru.

Bet ēteris nebija aizmirsts. Lai pārliecinātos, vai tas patiesi ir līdzvērtīgs slāpekļa oksidulam vai varbūt pat vēl labāks, Mortons eksperimentēja ar suņiem. Suņi gan bija grūti iemidzināmi, tie kļuva nemierīgi un sāka kost; reiz viens bēgdams apgāza ētera pudeli, un ēteris izlija. Mortons sāka to uzslaucīt, bet tad pēk�ņi viņam ienāca prātā ar ēteri samitrināto lupatu pielikt pie deguna un ieelpot ētera tvaikus. Ēteris savu paveica � māte atrada Mortonu guļam uz grīdas starp stikla lauskām cie�i aizmigu�u. Tas bija Mortona otrais eksperiments ai sevi, turklāt izdevies jūtami labāk nekā pirmais. Tad Mortons izgatavoja gau�i primitīvu narkozes ierīci � paņēmis necaurlaidīga auduma maisu, viņ� ielēja tajā ēteri un iebāza aizmidzināmā dzīvnieka galvu. Mēģinājums izdevās. Suns iemiga tik cie�i, ka Mortons būtu varējis tam amputēt kāju. Viss nu būtu bijis labi, tomēr Mortons vēl nebija apmierināts, jo zobu rau�anai �āda �aparatūra� nederēja.

Mortons, rūpīgi glabādams noslēpumu, turpināja eksperimentus. Reiz, kad D�eksons pieminēja ēteri, Mortons izlikās, ka �o vārdu nekad nebūtu dzirdējis. Mortons pamatīgi izpra�ņāja savu skolotāju un uzzināja daudz vērtīga: mēģinājumiem drīkstot lietot tikai tīru ēteri, un par maisu ērtāka esot pudele, kam pievienota caurule. D�eksons bija gudrs cilvēks, vienlaikus ārsts un ķīmiķis; Mortonam tas nāca tikai par labu.

Noklausījies skolotāja padomus, Mortons steig�us devās projām, lai dzirdēto tūdaļ realizētu praksē, jo viņ� baidījās, ka D�eksons varētu aizsteigties priek�ā. Ieskrējis veikalā, Mortons nopirka visu vajadzīgo; tikko dzirdētā ietekmēts, viņ� sadū�ojās izdarīt ar sevi nopietnu eksperimentu, ko bija vilcinājies darīt veselus divus gadus. Vēlāk Mortons stāstīja:

�Iegādājos Barneta firmas ēteri, paņēmu pudeli un caurules, ieslēdzos istabā, apsēdos operāciju krēslā un sāku ieelpot ētera tvaikus. Eteris bija tik stiprs, ka es gandrīz nosmaku, bet vēlamā iedarbība izpalika. Tad samitrināju ēterī kabatlakatiņu glu�i slapju un ieelpoju ētera tvaikus. Skatījos pulkstenī un drīz zaudēju samaņu. Kad atguvos, locekļi bija notirpu�i un pats jutos kā pasakā. Ja kāds būtu nācis mani modināt, būtu tam atdevis visu pasauli. Brīdi �ķita, ka �ādā stāvoklī nomir�u, bet cilvēki par manu muļķību tikai līdzcietīgi un ironiski pa-smiesies. Beidzot tre�ā pirksta gala falangā sāku just vieglu kņudē�anu; pūlējos pirkstam pieskarties ar īk�ķi, bet veltīgi. Otrreiz man tas izdevās; piedūros pirkstam, bet tas bija nejutīgs. Lēnām pacēlu roku un mēģināju kniebt kājā, ta�u nejutu gandrīz neko. Centos piecelties, bet kritu atpakaļ krēslā. Tikai pamazām atguvu varu pār saviem locekļiem un pilnīgi atguvu samaņu. Paskatījies pulkstenī, konstatēju, ka nesamaņas stāvoklis bija ildzis 7�8 minūtes.� Tad Mortons meties savā kabinetā, saukdams:

� Atradu, atradu!

Jā, Mortonam tie�ām bija laimējies, un 1846. gada 16. oktobrī Bostonas slimnīcā ētera narkozē operēja pirmo slimnieku. Tas bija vēsturisks notikums. Slimnīcas galvenais ārsts Vorrens, tas pats, kas savā laikā Velsam bija devis iespēju nodemonstrēt slāpekļa oksidula iedarbību, uzaicināja Mortonu pielietot savu narkozes paņēmienu, izdarot kakla operāciju kādam jaunam vīrietim, kam bija liels iedzimts audzējs. Narkoze izdevās: pacients �o visai smago operāciju nemaz nejuta.

Kā jau to varēja gaidīt, Mortons arī �oreiz noklusēja, kādu vielu viņ� bija lietojis. Mortons sargājās no jebkura konkurenta, tāpēc darba biedri sāka viņu neieredzēt. Un pilnīgi pamatoti: lielos sasniegumus medicīnas laukā ta�u nedrīkst patentēt � tiem jākalpo visai cilvēcei. Tomēr Mortons vienojās ar D�eksonu (kam, protams, bija pretenzijas), ka maksās viņam 10% no peļņas, nosauca savu ēteri par leteonu un lika to patentēt.

Bet ne jau tas ir pats svarīgākais. Galvenais, ka, eksperimentējot ar sevi, Mortons palīdzēja atklāt ēteri. Nav arī vajadzīgs �eit aprakstīt Mortona cīņu par savu praktisko mērķu īsteno�anu: Mortona aģenti ieradās pēc patenta nodokļa visur, kur vien anestēzijai (nosaukumu tai deva vēlākais Vorrena pēctecis Holms) lietoja leteonu, t. i., ēteri. Protams, drīz vien parādījās arī D�eksona vārds, jo iz�ķiro�o padomu bija devis viņ�. Tāpēc ir saprotama medicīnas vēsturnieku tieksme prioritāti �ai izgudrotāju pālī piedēvēt D�eksonam.

Kā tad D�eksons vispār bija iedomājies eksperimentēt ar ēteri un informēt par saviem sasniegumiem Mortonu? Viss sākās ar gadījumu un eksperimentu. D�eksons, izdarīdams daudz ķīmisku eksperimentu, reiz ieelpoja vairāk hlorgāzes, nekā drīkst, un meklēja pretlīdzekli mācību grāmatās Viņ� atrada tur norādījumu par pretindi � vajagot pārmaiņus ieelpot amonjaku un ēteri.

D�eksons tā arī izdarīja. Ta�u sāpes rīklē nebija mitēju�ās pat vēl otrā rītā. Apsēdies atzveltnes krēslā, viņ� ielēja no pudeles dvielī krietnu porciju ētera un sāka elpot tā tvaikus. Sāpju sajūta izzuda. Vēlāk viņ� stāstīja: �Pamazām pārliecinājos, ka esmu atradis līdzekli, kas ju�anas nervus uz laiku padara nejutīgus.� D�eksons ticēja sev un savam atklājumam. Bet viņam nebija pacienta, kur pierādīt sava atklājuma vērtību; Mortonam viņ� uzticējās tīri gadījuma pēc. Tā sākās viņu sadarbība un viņu naids, bet līdz ar to tika atklāta ētera narkoze, un cilvēcei ir svarīgs tikai �is pēdējais fakts.

Jautājumu par prioritāti lai iz�ķir vēsture. Daudzus gadus vēlāk ievērojamais ārsts Viljams Oslers rakstīja: �Līdz 1846. gada 16. oktobrim ķirurģija nepazina bezsāpju operācijas. Tāpēc �ī notikuma slava pāris mēne�u laikā aplidoja pasauli. Anestēzijas atklā�anā visi nopelni pienākas Viljamam Tomasam Grīnam Mortonam, kas minētajā datumā Masa�usetas galvenajā slimnīcā nodemonstrēja ētera anestēzijas pielieto�anas metodes vienkār�ību un dro�ību. Tā domā Oslers. Bet patiesība, kā zināms, reti nāk gaismā, tāpēc arī �oreiz strīds par prioritāti paliek neiz�ķirts. Tagad vairs nejautājam � Mortons vai D�eksons: viņiem abiem ir katram savs piemineklis, un to viņi godam nopelnīju�i.

Ja ēteris bija spēcīgs konkurents jautrības gāzei, tad ēterim savukārt radās sāncensis hloroforms, kas kandidēja uz pirmo vietu. 1831. gada rudenī Justam Lībigam izdevās no hlor-ka|ķa un alkohola iegūt saldeni smar�ojo�u, dzidru �ķidrumu � hloroformu. Lībigs, to vērodams, nenojauta, kāda nozīme hloroformam nākotnē būs medicīnā, un arī citi ķīmiķi ziņas par jauno medicīnisko preparātu klausījās tikai pa ausu galam.

Vienlaikus ar Lībigu jauno vielu bija atradis arī kāds Parīzes aptiekārs Ei�ens Subeirans. Tātad arī �ai gadījumā jautājums par prioritāti paliek diskutējams. Nosaukums �hloroforms� radās tikai vēlāk � �anam Batistam Dimā izdevās �ai vielai atrast pareizo ķīmisko formulu un vārdu. Atklājums, ka ētera narkozi iespējams izmantot ķirurģijā, gan pieder tālaika slavenajam ginekologam D�eimsam Jungām Simpsonam, kas kop� 1839. gada bija dzemdniecības katedras profesors Edinburgas universitātē.

Simpsons, uzzinājis par ētera pretsāpju iedarbību, neraugoties uz garīdzniecības uzbrukumiem, pielietoja to dzemdniecības praksē. Bet ētera īpa�ības Simpsonu pilnībā neapmierināja, un tāpēc viņ� joprojām meklēja radikālu dzemdību sāpju remdētāju, līdz nonāca pie hloroforma. Hloroforma narkotizējo�ā iedarbība tika atklāta 1847. gada 4. novembrī. Minētajā dienā Simpsons un viņa asistenti ieelpoja nedaudz hloroforma. Pēc tam viņi bariņā sarunājās � cits stāvus, cits sēdēdams. Pēk�ņi Simpsons pamanīja, ka viņ� un kāds no asistentiem guļ uz grīdas, bet ap viņiem sapulcēju�ies viņa ģimenes locekļi un mājas personāls; da�s stāvēja samulsis, cits, nometies ceļos, mēģināja palīdzēt. Klāteso�os �is notikums bija pārbiedējis, bet Simpsons tūdaļ saprata, ka nu beidzot viņam rokā līdzeklis, ko izmantot dzemdniecībā.

Iekams Simpsons uzdro�inājās hloroformu pielietot praksē, viņ� vēl izdarīja ar sevi vairākus eksperimentus, lai pārliecinātos par tā derīgumu. Savu vērtīgo atklājumu viņ� necentās slēpt, bet tūliņ iepazīstināja ar to Edinburgas ārstu apvienību, kas pēc da�ām dienām par Simpsona atklājumu publicēja rakstu savā �urnālā. Pirmā ziņa par hloroformu kā narkozes līdzekli parādījās 1847. gada 15. novembrī. Izmēģinājumi un eksperimenti gan turpinājās vēl labu laiku.

To, ka jebkur� eksperiments, pat visnozīmīgākais, tūdaļ nevainagojas panākumiem, pierāda Freida eksperimenti ar kokaīnu. Vīnes nervu ārsts un psihoanalīzes nodibinātājs Zigmunds Freids savā autobiogrāfijā stāsta, kā viņ� palaidis garām grandiozu atklājumu, kaut gan tas viņam bijis jau tikpat kā rokā. Runa te ir par ļoti nozīmīgu faktoru medicīnā � par kokaīna spēju atņemt gļotādai jutīgumu.

Ir saprotams, kāpēc Freids eksperimentiem izvēlējās kokaīnu. Pētnieku prātus un fantāziju nodarbināja alkaloīdi � noslēpumainās vielas, kas sastopamas galvenokārt augos. Sacītais attiecas arī uz ķokaīnkrūma lapām. Par tām jau pirms gadsimtiem rakstīja Amerikas iekarotāji � konkistadori un Dienvidamerikas izlaupītāji, vēlāk ari dabas pētnieki, kas bija novēroju�i, ka iedzimtie ko�ļā kokaīnkoka lapas, lai aizdzītu nogurumu, kad darbs bija pārlieku smags.

�ādām ziņām, kas bagātināja ceļojumu aprakstus, nevarēja vienaldzīgi paiet garām Eiropas ārsti. Viņus interesēja jautājums, cik �ais visai at�ķirīgajos vēstījumos bija patiesības.

Tā, piemēram, vācu ārsts un dabas pētnieks Eduards Fridrihs Pēpigs 1836. gadā rakstīja par kokaīnkrūma lapu posto�o iedarbību uz peruāņu miesu un garu, bet �veicietis Johans Jakobs fon Cudi, kas arī bija uzturējies Peru, apgalvoja, ka tikai pārmērīga �o lapu lieto�ana varot kaitēt.

Pirmo nozīmīgo eksperimentu 1859. gadā veica ārsts un rakstnieks Paolo Mantegaca, kura grāmatas par da�ādiem fizioloģijas jautājumiem, īpa�i par baudu fizioloģiju, ilgu laiku bija ļoti populāras. Par �o augu Mantegaca uzrakstīja rakstu �Kokaīnkoka higiēniskās un medicīniskās īpa�ības�, ko vēlāk godalgoja.

Mantegaca vairākus gadus bija pavadījis Dienvidamerikā, un, protams, jau minēto autoru grāmatas viņam bija pazīstamas. Savā rakstā Mantegaca apskatīja kokaīnkrūma lapu iedarbību, ko viņ� bija pārbaudījis, eksperimentējot ar sevi.

Vispirms viņ� sako�ļāja apmēram vienu tējkaroti kokaīnkrūma lapu, tas ir, vienu drahmu (mazliet vairāk par trim gramiem). Mutē radās rūgta aromātiska gar�a un palielinājās siekalu daudzums. Iedarbība uz kuņģi bija patīkama, eksperimentētājs jutās �kā pēc vienkār�as, ar apetīti ieturētas maltītes�.

Nāko�ajās dienās Mantegaca mēģinājumus turpināja uz mata tāpat, ņemdams ikreiz vienādu lapu daudzumu. Nu mutē radās arī dedzino�a sajūta un stipras slāpes. Reizēm kniesa āda, bet eksperimentētājs to neizjuta kā kaut ko nepatīkamu. Tad viņ� izmainīja eksperimenta veidu. Kokaīnkrūma lapas viņ� vairs neko�ļāja, bet aplēja tās ar verdo�u ūdeni un dzēra uzlējumu. Vispirms viņ� ņēma trīs drahmas lapu, t. i., apmēram desmit gramu. Eksperimentētājs novēroja, ka, nepaaugstinoties ķermeņa temperatūrai, iestājās drudzim līdzīgs stāvoklis: ausīs �alca, radās sirdsklauves, gandrīz divas reizes paātrinājās pulss, aktivizējās psihiskās norises, kas acīmredzot jau bija saindē�anās sākuma fāze. Viņ� jutās brīvāks, kustīgāks, pilns kūsājo�as enerģijas, it kā būtu papla�inājies viņa garīgais apvārsnis. Eksperimentētājam radās nevaldāma vēlē�anās izdarīt fiziskus vingrinājumus, darboties un veikt to, kas viņam agrāk, kā pa�am likās, nebūtu pa spēkam. Ar akrobātisku veiklību viņ� uzlēca uz darbgalda, tur novietotajām mēģenēm pat nepieskardamies. Ta�u �āds aktīvas darbo�anās stāvoklis drīz izbeidzās: iestājās zināms sastingums un absolūta nomierinā�anās, iek�ējs miers.

So procesu norises laikā eksperimentētāja apziņa bija pilnīgi skaidra, tā neaptum�ojās ne uz brīdi, viņ� tikai ievēroja, ka miegā viņam rādījās neparasti krā�ņi un fantastiski sapņi. Skaidrs, tās bija ar kokaīnkrūma lapu tēju uzņemtā kokaīna iedarbības sekas. Reiz, iedzēris no 60 gramiem lapu gatavotu uzlējumu, t. i., trīskār�otu iepriek�ējo devu, Mantegaca milzīgā sajūsmā uzrakstīja �ādas rindas: �Dievs, neļaudams cilvēkam ko�ļāt kokaīnkrūma lapas, rīkojas netaisni. Es labāk dzīvotu desmit gadu, lietojot kokku, nekā simtiem miljonu gadu bez tā!� Minētā piezīme liecina, cik pacilātas biju�as viņa izjūtas pēc �ī dzēriena lieto�anas. Tas bija glu�i kaut kas cits nekā pēc vāja kokaīnkrūma lapu uzlējuma iedzer�anas.

Par eksperimentiem ar kokaīnkrūma lapām rakstījis arī amerikāņu ārsts Semjuels Persijs, kas strādāja par farmakologu Ņujorkā. Vislielākais ieguvums tomēr bija tas, ka 1859. un 1860. gadā izdevās atrast �o lapu iedarbīgo vielu un nodot to ķīmiķiem un ārstiem tīras substances veidā. Tas notika Getingenē slavenā ķīmiķa Vēlera laboratorijā.

Vēlera ierosināts, ar noslēpumainajām lapām eksperimentēja viņa skolnieks Nīmanis, kam izdevās atklāt galveno iedarbīgo vielu, ko nosauca par kokaīnu. �ī problēma aplūkota arī viņa disertācijā �Par jaunu organisku bāzi kokaīnkrūma lapās�. Bet Nīmanis drīz nomira un nespēja �os pētījumus pabeigt. Tos paveica Vilhelms Losens, kas ieguva kokaīnu tīrā veidā, kamēr citi ķīmiķi, arī Rihards Vil�teters, pētīja kokaīnkrūma lapās eso�os blakusproduktus.

Katrā ziņā tagad bija iegūts tīrs kokaīns, un ar to varēja eksperimentēt. Tam sekoja Freida eksperimenti. Freids, paņēmis nedaudz �īs vielas uz mēles, konstatēja, ka mēle kļūst nejutīga, un par eksperimentiem ar kokaīnu rakstīja pat kādā zinātniskā sacerējumā, tomēr atturējās spert to mazo solīti, kas �ai gadījumā būtu vedis no zinātniskiem novērojumiem pie praktiskiem secinājumiem un tātad arī pie lielā atklājuma par kokaīna nozīmi medicīnā. To izdarīja Freida draugs Vīnes acu ārsts Karls Kollers, kam Freids bija pastāstījis par saviem mēģinājumiem un eksperimentiem ar sevi. Tad arī Kollers uzsāka eksperimentus ar sevi � viņ� pilināja kokaīna �ķīdumu uz mutes gļotādas, acs gļotādas un radzenes un konstatēja, ka kokaīna ietekmē gļotādas un radzene kļūst nejutīgas. Līdz ar to oftalmoloģija ieguva nozīmes ziņā ļoti vērtīgu medikamentu. Tā kokaīns ienāca medicīnā; ja mūsdienās ķirurģija nav iedomājama bez narkozes, tad tikpat dro�i var apgalvot, ka mūsdienās visa medicīna nav iedomājama bez kokaīna. Sākums tam visam bija nervu ārsta Zigmunda Freida nelielais eksperiments ar sevi, kam sekoja jau ievērojamāks acu ārsta Karļa Kollera eksperiments un, protams, priek�darbi �o eksperimentu sagatavo�anai. Eksperimentu rezultāts bija arī nāko�ais solis, kas kokaīnam sagādāja vēl lielāku darba lauku. Par to jāpateicas Karlam Ludvigam �leiham.

Sleihs bija acu ārsta dēls, un, �ķiet, tie�i tēva profesija viņu pamudināja pievērsties eksperimentiem ar kokaīnu. Sleihs bija cilvēks ar bagātu iztēli, un, strādādams par ķirurgu, viņ� nāca pie atzinuma, kas noderēja par pamatu vietējai anestēzijai.

Sis ar bagātu fantāziju apveltītais impulsīvais vīrs reiz 1890. gadā sēdēja draugu pulkā. Runāts tika par �o un to: par preparātiem un smadzeņu operācijām, kas īstā mediķī izraisa sajūsmu, par ķermeņa brīnumaino spēku un par īpa�as substances neiroglijas ietverto nervu dīvainajām spējām. Savās atmiņās, kas stāsta par pagātni, viņ� attēlo ainu, kā viņ� pēk�ņi uzlēcis kājās un saucis: �Neiroglija ir klavieru stīgu klusinātāja, elektriska surdīne, reģistrācijas izslēg�anas ierīce, kavējo�s regulators!� Ar �iem fantāzijas apdvestajiem vārdiem viņ� gribēja teikt, ka nervu darbību ietekmē mitruma pievadī�ana. Nervu jutīgums mazinās vai palielinās, tiklīdz ie�ļircina mainīta sastāva asinis vai citu �ķidrumu.

Būdams, kā jau teikts, ļoti impulsīvs cilvēks, �leihs �o domu tūdaļ realizēja darbos, izdarot ar sevi eksperimentu. �Steig�us devos uz savu institūtu un, asistenta Davida Vitkovska klātbūtnē, injicējis sev da�ādus asins sastāvam līdzīgus �ķīdumus, pustundas laikā konstatēju, ka pēc iepriek�ējā kairinājuma ūdens ir pirm�ķirīgs anestēzijas līdzeklis. Noskaidroju arī, ka �o kairinājumu var izslēgt, ūdenim pieliekot puspromili vārāmās sāls, un ka sajūtu izslēdz fizioloģisks vārāmās sāls �ķīdums, kā tas notiek pie asinsrites. Tātad pamats nu bija rokā. Ļoti drīz sekoja iz�ķiro�ais atklājums. Pievienojot �ādam puspromili stipram vārāmās sāls �ķīdumam kokaīnu, tūksto�iem rei�u palielinājās anestēzijas stiprums. Ar to tad arī vietējā anestēzija bija atklāta. Ja citi drīkstēja injicēt tikai vienu vienīgu �ļirci kokaīna, kad jau draudēja saindē�anās, es varēju injicēt tūksto�iem rei�u vairāk. Simtkārt eksperimentēdams ar sevi, pamazām pārliecinājos, ka pēc �ādas injekcijas audi kļūst pilnīgi nejutīgi pret dur�anu, spie�anu, spaidī�anu, kasī�anu un dedzinā�anu.�

�leihs ar �o vienkār�o paņēmienu izdarīja tūksto�iem visda�ādāko operāciju � amputācijas, acs izņem�anu u. c.; to visu viņ� veica bez narkozes un bez sāpēm. �leihs pamatoti saka, ka viņam, kas toreiz bija tikai praktisks ārsts Fridriha ielā Berlīnē, nebūtu bijis tik daudz pacientu, ja ārstējot viņ� tiem būtu sagādājis sāpes. Viņa slava auga, un ļaudis nāca. �Manu vārdu patiesību var apliecināt Vitkovskis, Haupts, Immelmanis, Kaute, Natansons, Dēnics un ari daudzi citi, kas nav mani asistenti-Ik dienas mēs izdarījām divpadsmit un vairāk bezsāpīgu operāciju. Mācību nolūkos manā klīnikā ieradās simtiem ārzemju ārstu. Līdz tam es neko nebiju publicējis.�

Nolēmis ar savu atklājumu iepazīstināt kolēģus, �leihs pieteica referātu ķirurgu kongresam, kas notika 1892. gada aprīlī. Referātā viņ� izklāstīja savu pētījumu gaitu, teorijas un prakses jautājumus, parādīja sasniegto un nobeidza ar vārdiem: �Turēdams rokā �o nekaitīgo līdzekli un balstoties uz idejiskām, morālām un tiesiskām normām, uzskatu, ka tur, kur vien var iztikt ar �o līdzekli, bīstamā narkoze jāizslēdz.� Tas tika pateikts tādā pa�ā tonī, kādā savā laikā uzstājās Zemmelveiss, nosaukdams par slepkavām visus ginekologus, kas neatzina viņa roku dezinficē�anas metodi. Dabiski, ka rezultāts bija glu�i tāds pats. Visi jutās aizvainoti, uz�alca sa�utuma vilnis. �leiham neatlika nekas cits kā paņemt savu manuskriptu un aiziet � priek�sēdētājs � ievērojamais ķirurgs Bardelebens bija devis viņam skaidru mājienu.

Kongresā piedalījās astoņsimt ķirurgu, ta�u tikai viens vienīgais no visiem � vecais Litauers piekrīto�i viņam teica: �Mans jaunais kolēģi, nezinu, vai jūsu atradums ir pareizs, bet, ja tā tie�ām būtu, tad viss, kas nupat norisinājās �eit, ir kaut kas nedzirdēts, kam zinātnes vēsturē nav precedenta.�

Sakāve Sleihu nenobaidīja. Viņ� turpināja darbu, mierinādams sevi ar domu, ka labāk nav veicies arī citiem lieliem medicīnas atklājumiem. Sleihs joprojām operēja � pacientu jau netrūka, un beidzot pienāca diena, kad viss vērsās par labu. Ar laiku pieteicas ar�u, kuri arī bija operēju�i pēc Sleiha metodes, un, kaut gan izdevēji sākumā atraidīja Sleiha bro�ūru par bezsāpju operācijām, izeja radās. Farmakoloģijas profesors Langārds, reiz novērojis Sleiha ar vietējo anestēziju izdarīto operāciju, paņēma manuskriptu un aiznesa to Springeram, kas apsolīja darbu publicēt. Nākamā ķirurgu kongresa dalībniekiem �ķita, ka iepriek�ējo reizi viņi publiski izpēru�i nevis Sleihu, bet pa�i sevi. Tātad �oreiz eksperiments vainagojās ar ļoti vērtīgu atklājumu. Kad bija atklāti trīs svarīgie narkozes līdzekli � slāpekļa oksiduls, ēteris un hloroforms � un ari kokaīns un tā pielieto�anas metodes, cīņa pret sāpēm operāciju laikā bija tikpat kā galā. Sai laukā radās tikai uzlabojumi, papildinājumi, tādu līdzekļu meklē�ana, kurus injicējot vēnā uz laiku zūd apziņa un reizē arī sāpju sajūta. Arī pirms to ievie�anas praksē tika veikti visda�ādākie eksperimenti un da�s labs uzvārds būtu minams arī te.

Līdzīgi eksperimentiem, kuru mērķis bija atbildēt uz jautājumiem, kas skāra smagas un vissmagākās infekcijas slimības, piemēram, holeru, mēri, lepru, ir arī eksperimenti, kurus ārsti ar sevi izdalīja, iedzerot vai citādā veidā ievadot organismā vielas, par kurām domāja, ka tās neradīs slimību, bet spēs to dziedēt. Nācās riskēt, jo viegli varēja gadīties, ka �īs vielas slēpa sevī pat nāvi. Zinām, ka daba un ķīmija rada tūksto�iem vielu. Vai tad kāds brīnums, ja būtu arī vielas, kurām piemīt spējas kā dziedēt, tā kaitēt? Pirms visa tā noskaidro�anas neviens apzinīgs ārsts nedrīkstētu �īs vielas pielietot, dot slimniekam rokā un teikt: �Lietojiet �o!�

Minēto problēmu risinā�anā ir liels nopelns eksperimentiem ar dzīvniekiem. Tāpēc izmēģinājumi ar dzīvniekiem ir neatsverams palīgs farmakoloģijas institūtiem un farmaceitiskās rūpniecības laboratorijām. Par kāda līdzekļa vai jaunatklāta ķīmiska preparāta iedarbību eksperiments ar dzīvniekiem dod visumā diezgan skaidru ainu, bet tam ir savas robe�as, jo vesela varde ta�u nav slims cilvēks, un rezultātus, kas iegūti, eksperimentējot ar dzīvniekiem, uz cilvēku var attiecināt tikai nosacīti. Ar da�iem dzīvniekiem un medikamentiem tas vispār nav iespējams: dzīvniekam viens otrs līdzeklis nekaitē, bet cilvēkam tas ir kaitīgs, reizēm pat nāvējo�s. To pierāda daudzi piemēri. Kad jaunatklātu ķīmisku preparātu taisās nodot klīnikai, tātad arī slimniekam, bez eksperimenta ar dzīvnieku nepiecie�ams vēl eksperiments ar cilvēku. Arī �eit tūdaļ jāsasto-pas ar ētisko aizspriedumu, kas noliedz dot slimniekam medikamentu, iekams nav pārbaudīts, vai tas palīdzēs un vai netiks pārkāpts svētais likums: galvenokārt nekaitēt!

Veselība vai nāve? Tā jautā par katru nepārbaudītu līdzekli, arī par pa�u nekaitīgāko. Neviens ārsts, kas zina savas profesijas vēsturi, neaizmirsīs mācību, ko savā laikā zinātnei deva atoksils. Beidzot bija atrasts augstvērtīgs arsēna preparāts, kas, �ķita, varēs palīdzēt cīņā pret miega slimību un, iespējams, arī pret vienu otru kaiti. Preparātu deva ar miega slimību saslimu�ajiem nēģeriem. Līdzēja: tripanosomas � �īs nāvi neso�ās slimības izraisītājas preparātu nepanesa un gāja bojā. Bet. no miega slimības izdziedinātie nēģeri ar laiku kļuva akli: arsēna savienojums iedarbojās ari uz redzes nervu.

Pauls Erlihs toreiz nāca pie vērtīga atzinuma, ka jameklē brīnumlodītes, kas, iedarbodamās uz slimajām �ūnām un to mikrobiem, neskaitu veselās �ūnas. Tā Erlihs, ņemdams par pamatu atoksilu, atklāja salvarsanu. Ta�u pirms tam bija jāveic milzum daudz eksperimentu, arī ārstu eksperimenti ar sevi, jo medikamentu rūpnīca nedrīkstēja ra�ot citu �atoksilu�.

Medicīnas vēsture zina ne mazumu gadījumu, kad vēl neizpētītos medicīniskos līdzekļus pārbaudīja ar �ādiem pa�aizliedzīgiem eksperimentiem. Bez lielajiem, sevi�ķi nozīmīgajiem eksperimentiem daudz arī tādu, kur ar sevi eksperimentēja ārsti, kam �ie jautājumi interesēja. Un, jāsaka, tas ir glu�i likumsakarīgi. Mediķis, teiksim, ierauga nepazīstamu augu vai pulveri. Kāda tam gar�a, kā tas iedarbojas? Un ņem un nogar�o. Tādējādi radu�ies daudzi svarīgi atklājumi. �is tas gan palicis nepamanīts vai arī līdz galam neizpētīts. Bet pagar�ot vajadzēja. Tas pats jāsaka ari par gāzveidīgajām vielām, kas, tāpat kā neizpētīts pulveris, glabā sevī daudz noslēpumu.

Ir saprotams, ka tie�i opijs bija tas, kas, sākoties ķīmijas attīstībai, saistīja ārstu un dabaszinātnieku interesi, un tā laika izcilais ārsts Paracelzs, kas dzīvoja viduslaiku un jauno laiku mijā, bija tas, kas atkārtoti izdarīja ar sevi eksperimentus, lai izpētītu, kā iedarbojas opijs � laudāns, �ī vērtīgā un noslēpumainā viela. Jau senajiem grieķiem bija savs miega dzēriens, un �o pa�u līdzekli, ko gatavoja galvenokārt no negatavu magoņu pogaļu sulas � opija, lietoja arī operējot, jo cita nekā toreiz nebija.

Kādam jaunam aptiekāram izdevās opiju sa�ķelt un iegūt vielu, kas nosaka preparāta iedarbību. No antīko tautu miega dzēriena opijs jau sen bija pārvērties par austrumu tautu apreibinā�anās līdzekli, un ļau�u kāre pēc opija vienam otram tautas apspiedējam nesa milzu peļņu. Bet kas tā bija par vielu, kas �eit darbojās? 1783. gadā Paderbornas apkaimē Neihauzē dzimu�ais aptiekārs Fridrihs Vilhelms Sertirners bija tikai 20 gadus vecs, kad viņam izdevās veikt �o lielo atklājumu. Sertir-nera tēvs bija in�enieris ķīmiķis, un, kā jau tais laikos daudzi darīja, viņ� pūlējās atrast alķīmiķu gudrības akmeni, lai apgūtu alķīmiķu noslēpumus. Tēva laboratorijā mierīgi sadzīvoja tīģeļi un pudeles, noslēpumi un atklājumi. Jaunais Sertirners te jau zēna gados mācījās analizēt vielas. Tēvs vēlējās, lai dēls kļūtu par izcilu zinātnieku. Bet tēvs drīz nomira, un zēnu nodeva mācībā pie Paderbomas galma aptiekas īpa�nieka, kur viņ� varēja eksperimentēt un analizēt pēc sirds patikas. Iespējams, ka Sertirners tikai gadījuma pēc pievērsās opijam. Var būt, ka jauno Sertimeru vilināja opija noslēpumainība. Drīz vien Sertirneram baltais, kristāliskais opija pulveris bija rokā, un nu viņu tirdīja vēlē�anās izpētīt �o pulveri un tā iedarbību uz cilvēku. Bet vispirms vajadzēja redzēt, kā izturas dzīvnieks, kad tam iedod nedaudz pulvera. Eksperimentiem Sertirners izmantoja uz ielas saķertos suņus, kuriem savā laboratorijā deva barību, kam bija piemaisīts nedaudz opija pulvera.

Pie visiem suņiem, ko Sertirners �ādā ceļā �aizņēmās� no to īpa�niekiem, varēja novērot glu�i vienādas parādības. Suņi ātri nogura un aizmiga dziļā miegā, no kura tos nevarēja uzmodināt pat ar kniebieniem. Acīm redzot, suņi bija kļuvu�i ne vien miegaini, bet arī nejutīgi pret sāpēm. Sertirners, kā jau aptiekārs, tūdaļ saprata, ko tas nozīmētu cilvēcei, ja tās rīcībā nodotu �ādu līdzekli.

Lai konstatētu, cik liela pulvera deva nepiecie�ama vēlamās iedarbības sasnieg�anai, Sertirners izdarīja vēl ar sevi vairākus eksperimentus. Par godu grieķu miega dievam viņ� pulveri nosauca par morfiju. (Morphium).

Morfiju jeb morfīnu, kā to arī vēl sauca, daudzi ārsti pārbaudīja eksperimentos ar sevi, un daudzus gadu desmitus morfijs, kas 19. gs. sākumā tika izolēts Paderbornā Krāmera galma aptiekā, bija viens no svarīgākajiem preparātiem aptieku inventārā. Savu galveno uzdevumu � remdēt sāpes morfijs ir attaisnojis, kaut gan eksperimentos ar sevi ārsti konstatēja arī tā lieto�anas ēnas puses. Tāpēc, attīstoties farmaceitiskajai ķīmijai, meklēja morfija aizstājējus, centās tos radīt mākslīgi, lai ārstiem būtu preparāts ar visām morfija pozitīvām īpa�ībām, bet bez tā negatīvajām blakusparādībām. Diem�ēl par mor-fīnistiem reizēm kļuva pat ārsti, kas morfija iedarbības pārbaudei bija veiku�i tikai �nelielu eksperimentu ar sevi�. Tika atrasti daudzi preparāti, kā heroīns, dionīns un citi, un, kā tas visiem zināms, �ī ķēde vēl nav noslēgta, jo arvien meklē jaunus, vēl labākus līdzekļus. Arī visi �ie līdzekļi prasīja eksperimentus, un alla� radās ārsti, kas bija gatavi riskēt.

Protams, meklēja arī aizstājējus kokaīnam, jo drīz novēroja arī tā kaitīgumu. Par kokaīna upuriem kļuva arī ārsti. Meklējot jaunus līdzekļus vietējai anestēzijai, atrada ne tikai brīni�ķo novokaīnu, bet arī daudz ko citu, un daudzi ārsti bija ar mieru jaunatklātās vielas pārbaudīt, eksperimentējot ar sevi.

Vīnes farmakologs dokors Volfdītrihs Veiss, būdams medikamentu valsts kontroles pārvaldes direktors, vairākkārt eksperimentēja ar sevi un farmokoloģisko izmēģinājumu problēmu raksturoja �ādi:

�Tas, kam jāstrādā ar medikamentiem un veikli jāat�ķir un jānoteic to iedarbība, nereti sāk eksperimentēt ar sevi. Tam, kas radis rīkoties ar stipri iedarbīgām vielām, distance no sīku daļiņu pao�anas un pagar�o�anas, kas, pēc visa sprie�ot, nevar kaitēt, līdz eksperimentam ar sevi nepavisam nav liela. Ja diezgan dro�i noskaidrots, pie kuras grupas pieder jaunatrastā viela un ja nepārkāpj atļauto devu robe�as, tad �āds paņēmiens eksperimentētāju apdraud mazāk nekā viduslaikos izplatītā urīna un izkārnījumu �nogar�o�ana�.

Sve�u vielu var ātrāk pārbaudīt paostot vai nogar�ojot, kā to jau agrāk darīju�i aptiekāri, nekā analizējot, īpa�i tad, ja talkā nāk pieredze. Nav jāaizmirst, ka pat mazs graudiņ� ļauj nemaldīgi konstatēt, kas tā par vielu, un ļoti maz ir tādu vielu, kas pie tik niecīgas devas � miligrama daļas radītu saindē�anos. Nogar�ojot vielas, varam ne tikai noteikt, bet arī spriest par to iedarbību. Tā, piemēram, vielas, ko lieto vietējai anestēzijai (tās padara gļotādu nejutīgu), var pazīt pēc mēles raksturīgās reakcijas: jau no viena pa�a graudiņa mēle it kā sastingst.

Distanci no nogar�o�anas līdz eksperimentam ar sevi � tas dod uzskatāmāku pārskatu par vielas iedarbību � labi pierāda vietējās anestēzijas līdzekli. Pirms da�iem gadiem man vajadzēja pārbaudīt sēriju jaunu, pārdo�anā vēl nerealizētu vietējās anestēzijas preparātu. Pēc eksperimenta ar dzīvnieku ie�ļircināju sev apak�delmā zem ādas divās rindās da�ādas ūdenī iz�ķīdinātas vielas. Devas lielums bija 0,2�0,5 kubikcentimetri.

Tās pietika, lai rastos uztūkums monētas lielumā. Injekcijas vietās ar vieglu adatas dūrienu varēja konstatēt nejutīgumu un noteikt arī jutīguma atgrie�anās momentu.

Protams, pārsteigumi var atgadīties arī pie �ādiem relatīvi vienkār�iem un nekaitīgiem eksperimentiem, tāpēc ar dzīvniekiem izdarīto eksperimentu rezultātus uz cilvēku var attiecināt tikai ar zināmu piesardzību. Man izdevās panākt stiprāku vai vājāku vietējo anestēziju ar daudzām savstarpēji radniecīgām vielām. Efekts gan nebija tik spēcīgs, lai salīdzinājumā ar jau eso�ajiem vietējās anestēzijas līdzekļiem kādai vielai dotu priek�roku. Kāda substance pēc injicē�anas radīja vieglu iekaisumu. Tās radītā anestēzija bija ievērības cienīga � tā ilga nevis 5�20 minūtes, kā ar �īs grupas vielām parasts, bet gan trīs mēne�us. Acīm redzot, �is līdzeklis injicē�anas vietā bija paralizējis nervu. Tikai tad, kad tur bija radu�ās jaunas nervu �ķiedras, adatas dūrieni atkal sāpēja. Ja neievēroja sārto krāsu, kas bija radusies no asinsvadu papla�inā�anās, injekcijas vietu tik tikko varēja samanīt.�

�ādi negaidīti rezultāti medicīnā da�kārt paver ceļu jauniem atklājumiem. Atgādināsim, ka strofanta iedarbību uz sirdi atklāja Livingstona lielās ekspedīcijas laikā, kad nejau�i notika zobu sukas �saindē�anās� ar afrikāņu bultu indi. lēpi iek� minētā ilgā vietējā anestēzija dziedniecībā netiek pielietota. Bet nav izslēgts, ka tur, kur tas nav pa spēkam citiem līdzekļiem, tā kādreiz aizstās spirta injekcijas nervu nomērdē�anai, piemēram, trijzaru nerva [nervus trigeminus) neiralģijas gadījumos.

Ne jau visu eksperimentu rezultāti paver ceļu vērtīgiem medicīniskiem atklājumiem. Tā, meklējot vietējās anestēzijas līdzekļus, iepriek� minēto vielu sērijā uzgāja līdzekli, pēc kura ie�ļircinā�anas ap injekcijas vietu matiņi saceļas stāvus. Acīm redzot, �ī viela kairina mazos muskulī�us, kas atrodas matu sakņu tuvumā. Cilvēkam �ie muskuļi attīstīti ļoti vāji, bet jūras cūciņām tie daudz spēcīgāki. Saņēmu�as minētās vielas injekciju, jūras cūciņas izskatījās komiskas. Galvas un kakla spalvas sacēlās, un nabaga dzīvnieciņi atgādināja lauvēnus miniatūrā. �is eksperiments medicīnai daudz nesolīja, bet tā rezultāti noderētu terapijā.

Meklējot opija iedarbīgās sastāvdaļas, atrada papaverīnu, ko vispirms pārbaudīja eksperimentos ar vardēm. Izrādījās, ka papaverīns dzīvnieku paralizē, ta�u �āds konstatējums vēl neko neliecināja par �ī preparāta iedarbību uz cilvēku. Papaverīnu, devas arvien palielinot, sāka lietot kāds ārsts, vārdā Hofmanis. Pirmā deva bija apmēram 0,1 grams, bet triju dienu laikā tā pieauga līdz ⁴/io grama. Pēc triju dienu starplaika Hofmanis iedzēra vēl gandrīz pusgramu papaverīna, bet nekādu sevi�ķu izmaiņu organismā nejuta, arī miegs bija kā parasti.

Arī ar kādu citu opija sastāvdaļu � tebaīnu eksperimentēja fran�u ārsts Rabuto, kas iedzēra 0,1 gramu tebaīna. Viņ� jutās kā noreibis un apmāts. Arī �ī opija sastāvdaļa daudz stiprāk iedarbojas uz dzīvniekiem, izraisīdama krampjus. Ārsti, eksperimentējot ar sevi, vienmēr riskēja, jo vienas vai otras indes iedarbību uz cilvēka organismu nevarēja paredzēt. Zināja tikai, kā iedarbojas nesadalīts opijs, kas, īpa�i Āzijā, bija un vēl tagad ir iecienīta baudviela, kaut gan pēdējos gados opija patēriņ� jūtami mazinājies.

Senāk ļoti iecienīts medikaments bija rudens vēlzie�u sēklu ekstrakts. Kad izdevās atdalīt tā iedarbīgo sastāvdaļu � kolhi-cīnu, bija nepiecie�ami eksperimenti, lai pārbaudītu kolhicīna iedarbību uz cilvēka organismu.

Par �o eksperimentu rezultātiem 19. gadsimta piecdesmitajos gados rakstīja Vīnes ārsti.

Senāk sāpju remdētājas sulas ieguva ari no indie�u kaņepēm. Mūsdienās �is augs savu ārstniecisko nozīmi sen zaudējis. Tomēr tas saista mediķu interesi, jo ir kļuvis par apreibinā�anās līdzekli; piemēram, ha�i�s Ēģiptē jau kļuvis par nācijas nelaimi.

Lai pārbaudītu �īs fantāziju ierosinātājas indes iedarbību, ārsti pa�i eksperimentēju�i ar ha�i�u. Karls Srofs savā 1856. gadā iznāku�ajā farmakoloģijas rokasgrāmatā apraksta savu eksperimentu ar indie�u kaņepēm, ko viņam no Ēģiptes atvedis viņa kolēģis profesors Zigmunds.

�Ieņēmu septiņas simtdaļas grama. Pulksten desmitos vakarā nolikos gulēt. Kā parasts, aizsmēķēju cigāru un lasīju viegla satura grāmatu līdz pulksten vienpadsmitiem. Kad laidos snaudā, nodomāju, ka deva būs bijusi par niecīgu: organismā nekādu izmaiņu nejutu, un arī pulss bija normāls. Tajā pa�ā.mirkli sākās stiprs troksnis ne vien ausīs, bet visā galvā. Likās, ka burbuļo verdo�s ūdens. Vienlaikus mani apņēma spo�a gaisma, kas caurstrāvoja visu ķermeni. Gar acīm nozib-snīja rinda priek�statu, pa�apziņa auga, izjūtas kļuva asākas. Diem�ēl man nebija pie rokas ne zīmuļa, ne papīra, lai �o skaistumu atainotu. Negribējās tos arī meklēt, jo baidījos pārtraukt brīni�ķās izjūtas. Cie�i ticēju, ka, pateicoties domu skaidrībai un izjūtu asumam, redzēto līdz rītam izdosies saglabāt atmiņā. Salīdzinādams savu stāvokli ar to cilvēku izjūtām, kuri arī bija lietoju�i ha�i�u, konstatēju at�ķirību: manī ha�i�s neradīja erotiskas jūtas. Nākamajā rītā atmostoties ļoti vēlējos naktī redzēto reproducēt atmiņā. Bet velti � no visas godības atcerējos tikai to, par ko jau pastāstīju.�

Sis eksperiments, kas varonības ziņā gan netika līdzi iepriek� minētajiem, kā arī novērojumi ar da�ādām personām, kas bija lietoju�as ha�i�u, ļāva �rofam izdarīt �ādu secinājumu: ha�i�s pārspēj visus līdz �im pazīstamos garīgās dzīves ietekmētājus līdzekļus ar savu neiedomājami stipro iedarbību uz fantāziju un iztēli. Neviens no tiem tik ļoti nepaceļ garīgo pa�apziņu, neparāda cilvēka garīgo �es�, nekas ar tādu spēku un ātrumu neatklāj cilvēka iek�ējo pasauli kā ha�i�s, reizē dodot iespēju ārpasaulei novērot atbilsto�o reakciju uz ierosinājumiem. Srofa eksperiments ir vērtīgs ieguldījums narkotisko vielu iedarbības pētī�anā.

Vācu ārsts brīvkungs Ernsts fon Bibra 1855. gadā uzrakstīja grāmatu par narkotiskām vielām, minēdams tajā savu eksperimentu ar indie�u kaņepēm: �Rokās turēju baltu lakatu, kura krokās redzēju visbrīni�ķīgākos tēlus. Līdzko krokojumu nedaudz izmainīju, radās jauni tēli. Drīz konstatēju, ka varu saskatīt visu, ko vien vēlos: bārdainus vīrus, sievie�u sejas, da�ādus dzīvniekus. Vēlamais nostājās manu acu priek�ā, tiklīdz izmainīju lakata krokas. Tādējādi itin viegli uzbūru sev visbrīni�ķīgākās ainas.�

Medicīnas zinātnē �ie eksperimenti nozīmīgi arī tāpēc, ka pagāju�ā gadsimta vidū Parīzes māksliniekus bija apsēdusi �ha�i�a epidēmija�. To izraisīja ārsta Moro de Tīra sensacionālie ziņojumi par viņa izdarītajiem eksperimentiem. Daudziem radās vēlē�anās ha�i�u pagar�ot, bet �ī mode nebija ilgsto�a, un tā aptvēra tikai Parīzes bohēmu. Mūsdienās ha�i�u daudz lieto austrumu zemēs. Aprēķināts, ka tā lietotāju esot ap 200 miljonu cilvēku, bet pēc citiem uzskatiem pat vēl vairāk. Sis fakts izraisīja fiziologu un klīnicistu interesi par ha�i�u un ar to veiktajiem eksperimentiem.

Ļaunums, kādu ha�i�s nodara cilvēkam, ir milzīgs. Ha�i�s saēd miesu un posto�i iedarbojas uz cilvēka garīgo dzīvi. Ta�u par spīti visām pūlēm veselības aizsardzības organizācijām nav bijis pa spēkam atrisināt �o problēmu un netikumu izskaust. Teiktais pirmkārt attiecināms uz Ēģipti, kur ļaudis vēl �obaltdien nododas ha�i�a baudām; daudz ha�i�a smēķētāju ir arī Āfrikas zemēs rietumos no Ēģiptes, īpa�i Tunisijā. To pa�u var sacīt arī par Al�īriju, kaut gan arī tur jau gadiem ilgi ha�i�a lieto�anu pūlas apkarot.

Runājot par austrumu tautu tik ļoti iecienītajām indie�u kaņepēm, kas cilvēkam spēj uzburt paradīzi, nedrīkstam paiet garām Amerikas augam anhalonijam, ko tikpat kā nepazina līdz 1886. gadam, kad ievērojamais indīgo vielu pētnieks profesors Luijs Levins par �o baudvielu publicēja novērojumus. Luijs Levins �o augu bija atklājis sava Amerikas ceļojuma laikā. Berlīnes botāniskajā institūtā to pētīja Hennings; �eit to nosauca par Anhalonium Lewinii. Neviena cita baudviela, kā teica Levins, nespēj tik brīnumaini ietekmēt smadzeņu funkcijas. Magones, t. i., opijs, cilvēka dvēseli un miesu it kā atraisa no zemes, un cilvēks, pa�am nemanot, �ķiet, ieiet viņpasaulē, bet anhalonijs uzbudina zemes prieku izjūtas, un cilvēka apziņai atveras jauna pasaule. Tie�i �ī iemesla dēļ vecie meksikāņi anhalonijā saskatīja kaut ko vairāk nekā tikai dabas produktu: viņi redzēja augā iemiesotu dievību.

Novados, kur labi padodas peijotla � tā �o augu sauc iezemie�i, � ļaudis jau simtiem un tūksto�iem gadu to lieto kā baudvielu, un saprotami ir mūsdienu valdību centieni �o narkotisko līdzekli aizliegt, jo tā iedarbība uz organismu ir posto�a.

Pētījumi pierādīju�i, ka �is augs ir kaktusu paveids; kaktusu ra�as novāk�ana �ajās zemēs saistīta ar zināmu ceremoniju. Tāpat kā visu indīgo vielu, arī anhalonija iedarbība uz cilvēku ir atkarīga no organisma individuālajām īpatnībām. Pēc lieto�anas vispirms izjūtama at�ķirtība no apkārtējās pasaules. Tad parādās halucinācijas, ārējā pasaule izzūd, eksistē tikai iek�ējā pasaule. Cilvēks ieiet fantāziju valstībā, kur nav ne rūpju, ne rai�u.

Kad atklāja iedarbīgo substanci � alkaloīdu meskalīnu, ko vēlāk izdevās iegūt arī mākslīgā ceļā, radās iespēja pārbaudīt ceļotāju izplatīto brīnumstāstu patiesību, un meskalīna radīto ekstāzi ārsti, eksperimentējot ar sevi, izskaidroja zinātniski. Ārsti arī interesējās, vai meskalīns der garīgi slimo ārstē�anai. Hamburgas psihoterapeits Valters Frederkings ziņoja, ka viņ�, ar sevi eksperimentējot, izmēģinājis meskalīnu. Frederkings izdarīja 40 eksperimentus ar citiem un pats ar sevi. Pirmo reizi eksperimentējot ar sevi, Frederkings, ņēma 0,5 gramus meskalīna, jovēl nepārzināja attiecīgo literatūru. Eksperimenta laikā viņu novēroja kolēģi. Pēc tam Frederkings rakstīja: �Biju pārsteigts, kad meskalīna reibonī man un daļēji arī klāteso�ajiem atklājās mana rakstura būtiskās īpatnības un manas uzvedības raksturīgie motīvi. Da�as pamattēmas arvien atkārtojās, kamēr daudzas citas nāca un zuda. Tās, kuras atkārtojās, ieguva apveidu un it kā sapnī atainojās mainīgā izskatā.�

Nu vajadzēja konstatēt, vai �is eksperiments ir devis tipisku rezultātu vai arī bijis tikai izņēmuma gadījums. Tāpēc Frederkings lūdza citus ārstus mēģinājumu atkārtot ar to pa�u meskalīna devu, un visi, kaut gan īpa�i tam nesagatavoju�ies, nonāca pie vienāda rezultāta. Ikvienam �apreibu�ajam� viņa pa�a būtība un arī visa pasaule rādījās jaunā gaismā, un tie jutās dziļi bagātināti. Tas redzams no viņu izjūtu attēlojumiem.

Kāds eksperimentētājs � jauns nervu ārsts stāstīja, ka reibuma stāvoklī licies, ka viņu ved lodveida telpās. Viņ� pamazām virzījies uz telpas vidu, un visa apkārtējā pasaule viņam �ķitusi kā izplatījuma veidojums. Fantastiskās ainas liecināja, ka �is ārsts gatavojās dziļi izpētīt narkotisko vielu iedarbību, turpretim otrs nervu ārsts eksperimenta laikā vairāk tiecās uz praktisku darbību un vienmēr centās palikt uz zemes, nevis lidot mākoņos, ta�u ne ikreiz tas izdevās. Citādi klājās tre�ajam eksperimentētājam � arī jaunam nervu ārstam, pasīva rakstura cilvēkam: pēc narkotisko vielu lieto�anas ārpasaule viņam auga arvien lielāka, bet, viņ� pats sāka pamazām izgaist, līdz pāri palika tikai apak��oklis.

Interesanti atzīmēt, ka pēdējā aina sakņojās eksperimentētāja bērnības atmiņās. Kad viņ� vēl bijis mazs zēns un mācījies ciema skolā, viņam ne reizi vien nācies ciest uz priek�u izvirzīto aug�zobu dēļ. Gadiem ilgi viņ� centās �o defektu novērst, mēģinādams pabīdīt uz priek�u apak��okli. Tādējādi apak��oklim tika pievērsta pārlieku liela vērība un tas bija kļuvis par jaunā ārsta personības būtisku sastāvdaļu, par visas viņa pasaules centru. Narkotiskās vielas ietekmē priek�plānā izvirzījās tie�i �is fakts.

Simboliska nozīme bija arī kādas ārstes pārdzīvojumiem, kura eksperimentu ar meskalīnu veica Frederkinga klātbūtnē. Sieviete bija vidēja vecuma, �ķirtene, un narkozes reibonī viņa jutās kā sīpols, kura krāsainās mizas ietver cita citu. Ārstes saliktās rokas veidoja it kā centru, un absolūtā veseluma izjūta viņu aplaimoja. Mū�īgā polaritāte � vīrietis-sieviete ārstes apziņā bija beigusi eksistēt. Psihologs �ai ainā saskatīja nobriedu�ās sievietes tieksmi viņas jau tā izlīdzināto raksturu veidot vēl tālāk. �ai ainai piebiedrojās otra. Ārste pati vēlāk rakstīja, ka viņa redzējusi telpā eso�o piena stikla spuldzi pārvēr�amies par kosmisku tēlu, kam viņa piederējusi. Redzētais atgādinājis kādu gadījumu ārstes jaunībā. Toreiz viņa bijusi viena pati, tagad blakus stāvējis kolēģis, kas, līdzīgi katoļu priesterim, �o notikumu vērsis sakarīgā ceremonijā.

Eksperimentu ar meskalīnu veica arī kāds praktiskais ārsts, kas, saņēmis Frederkinga uzaicinājumu, nelika sevi divreiz lūgt, jo ar meskalīna palīdzību cerēja tikt vaļā no moko�as depresijas. Frederkings par �o eksperimentu rakstīja: �Pirmās 2'/2 stundas bija it kā priek�spēle, kuras noslēgumā eksperimentētājs vēl balansēja uz īstenības un fantāzijas pasaules robe�as. Viņ� rotaļājās ar sasietiem kabatlakatiņiem, it kā pa jokam taisītos pakārties. Priek�spēles beigās ārstam �ķita, ka meskalīns uz viņu neiedarbosies. Tad sākās depresija � �oreiz daudz izteiktāka par iepriek�ējo. Vairāk nekā 2 stundas ārsts izjuta pilnīgu vientulību. Tā likās kā sākums un beigas, kā kaut kas pārcilvēciski neierobe�ots laikā un telpā, kam zemes mērauklas neder. �ī vientulība bija reizē skaista un baismīga, līdzīga dobjiem ērģeļu toņiem vai, pareizāk sakot, tonim la. Tas apvieno sevī pasaules sākumu un beigas. �ai tonī dzied zvaig�ņu miljoni. Ārsts nu saprata, ka no vientulības viņu glābs tikai dziļa mīlestība, tāda, ko viņ� nupat bija sācis pārdzīvot. �īs jūtas, kaut arī tās pastāvēja tikai nedaudz mēne�u, un koncentrēta psihoterapija sekmēja depresijas izzu�anu uz visiem laikiem. Mums abiem kļuva skaidrs, ka liela nozīme te bija reibumam, ko deva meskalīns, kas depresiju ļāva izjust pilnībā.�

�ie eksperimenti un to skaidrie apraksti liecina, cik sapnim daudz radniecības ar narkotiskas vielas izraisīto reibumu. Kop� gadsimtiem zināms, ka abi ļaujas ari izpētei. �īs problēmas pētī�anai noder ne vien meskalīns, bet arī jau vairākus gadus pazīstamais lizergīnskābes dietilamīds, īsi saukts LSD. Tas iegūts no melnā rudzu grauda dzimtas, t. i., no sēnēm, kas parazitē uz rudzu vārpām un ko jau sen lieto medicīnā dzemdību palīdzībā. Tikai pavisam nesen atklāja, ka melnie graudi var paralizēt simpātisko nervu un tātad arī novērst krampjus. Mediķi bija pārsteigti, kad konstatēja, ka da�i melnā rudzu grauda preparāti, piemēram, dihidroergotamīns, brīnumainā veidā iedarbojas uz cilvēka psihi. �ī melnā rudzu grauda īpa�ība atklāta samērā nesen.

Patiesībā par �o atklājumu jāpateicas gadījumam. Sandozas laboratorijas līdzstrādnieks Dr. A. Hofmanis 1943. gada 22. aprīlī ierakstīja laboratorijas darbu �urnālā, ka nezināma iemesla dēļ viņam pēk�ņi uznāku�as galvas sāpes un vajadzējis atgulties. Viņu pārņēmis dīvains nemiers, tad, pastāvīgi mainīdamas krāsu un formu, divas stundas rādīju�ās fantastiskas ainas. Vēlāk, atmiņā pārcilādams dienas darbus, viņ� atcerējās, ka analizējis lizergīnskābes preparātu. Lai pārbaudītu tā iedarbību, Hofmanis turpat laboratorijā iedzēra nedaudz lizergīnskābes. Pēc 40 minūtēm viņ� uzrakstīja uz papīra lapas: �Viegls reibonis, nemiers, domas grūti koncentrēt, redzes traucējumi, tieksme smieties.� Tālāk viņ� netika un lūdza laboranti pavadīt viņu mājās. �oreiz parādības bija stiprāk izteiktas nekā pēc negribētā eksperimenta: viss �ūpojās un rādījās it kā greizā spogulī. Pēc bezmiegā pavadītas nakts Hofmanis atkal jutās pilnīgi vesels.

Hofmanis eksperimentēja gan pats ar sevi, gan ar ārstiem, gan ar citām personām, ieskaitot pa�a laboranti, un veica pavisam 14 eksperimentus. Lai preparāts ātrāk nonāktu asinīs, to arvien lietoja tuk�ā dū�ā. Pēc tam eksperimentētāji varēja rīkoties pēc sirds patikas: ēst, lasīt vai gulēt. Galvenokārt vēroja preparāta iedarbību uz cilvēka psihi, ta�u atzīmēja arī pārmaiņas organismā. Protokola rakstī�ana eksperimentētājus gan apgrūtināja, bet vairumā gadījumu tā bija nepiecie�ama.

Profesors V. A. �Lolls no Burghelcles klīnikas �veicē sīki apraksta kādu eksperimentu ar sevi. �is ziņojums uzskatāmi attēlo LSD radīto pārdzīvojumu intensitāti. Iedarbība sākās divdesmit minūtes pēc preparāta lieto�anas. Locekļus pārņēma smagums, radās kustību traucējumi, uznāca nelabums, pazeminājās asinsspiediens. �īm parādībām pievienojās halucinācijas, par kurām �tolls rakstīja: �Sākumā vīzijas bija glu�i elementāras: stari, staru kūļi, lietus, gredzeni, virpuļi, cilpas, fontāni, mākoņi utt. Tad nāca jau kaut kas komplicētāks: arkas, arku rindas, jumtu jūras, tuksne�u ainavas, terases, mirdzo�as ugunis, nepasakāmi skaista, zvaig�ņota debess. Sare�ģītās ainas mijās ar sākotnējām vienkār�ajām. Interesanti atzīmēt, ka viss redzētais sastāvēja no neskaitāmiem vienu un to pa�u elementu atkārtojumiem: daudzām dzirkstīm, daudziem apļiem, daudzām arkām, daudziem logiem, daudzām ugunīm un tā joprojām.

Cen�anās saskatīt kādu noteiktu tēlu cieta neveiksmi. Radās pat glu�i pretējas ainas: baznīcas vietā ieraudzīju debesskrāpi, kalnu vietā � tuksne�us. Laika sajūtu, �ķiet, nebiju zaudējis. Jutos pacilāti. Biju jautrs un halucinācijām aktīvi ■dzīvoju līdzi. Lāgiem atvēru acis. Vāji sarkanā krāsa man �ķita noslēpumaināka nekā jebkad.� Eksperiments notika aptum�otā istabā.

Kad pirmais eksperiments tumsā tika pārtraukts, Stolls brītiņu staigāja pa istabu, viņa gaita bija nedro�a, pats viņ� nedaudz drebēja, priecājās, kad viņu ietina segā. �Jutos panīcis, neskuvies un nemazgājies. Istaba man likās liela un sve�a. Vēlāk sēdēju augstā krēslā, bet �ķita, ka es tupu kā putns uz zara.�

Sākumā Stolls varēja at�ķirt halucinācijas no realitātes, vēlāk viss saplūda kopā, kaut gan reālās pasaules izskatu viņ� apzinājās. Kad pārtrauca telpas aptum�o�anu, Stolls redzēja ainavu ar nelielu uzkalnu, bet halucinācijas �o uzkalnu drīz pārvērta drupās. Nepārtraukti rādījās da�ādas figūras, un Stolls pat centās tās uzzīmēt, bet netika tālāk par rupju uzmetumu. Viss izskatījās ļoti grezns un nemitīgi mainījās. Stolla atmiņā ainojās visda�ādāko tautu kultūras, un, lai gan tagad vīzijas mainījās gausāk nekā tumsā, viņ� skatīja meksikāņu un indie�u motīvus, baļķu �ogus ar maskām un elkiem.

Tumsā izdarot otru eksperimentu, Stolls konstatēja, ka nejau�i vai ar nodomu raditi trok�ņi optiskajos iespaidos izraisa izmaiņas, tātad akustisks kairinājums uztvērumu dubulto. Pēc mēģinājuma Stolls jutās truls un nevarīgs. Viņu iepriecināja atnestās pusdienas, jo aiztaupījās gājiens uz ēdnīcu. �Smagi iezvēlos krēslā pie galda un, ar karoti �ķindinādams �ķīvi, sāku ēst. Ēstgribas nebija, ta�u ēdiena gar�u noteicu pareizi.� Pēc maltītes Stolls labprāt atlaidās atpūsties. Pulksten trijos pēcpusdienā viņ� jau bija atlabis un, kaut arī ne bez piepūles, tomēr varēja rakstīt protokolu.

Pēc tam viņ� vēlējās iziet svaigā gaisā, bija nospiests un kala pa�nāvības plānus, līdz pats par savām domām satrūkās. Depresija gan ātri pārgāja, un atgriezās labā oma. Bet Stolls vēl arvien bija rīta pārdzīvojumu iespaidā. �Man nelika mieru kaut kas sve�s, neapjausts. �ķita, ka da�ās stundās man garām bija aizslīdējusi vai visa dzīve, tāpēc eksperimentu gribējās atkārtot.� Nākamajā dienā �tolls vēl jutās nevarīgs un sanīcis, bet ātri atveseļojās.

Eksperiments parādīja, cik intensīvus pārdzīvojumus izraisa lizergīnskābe, un, kaut �īs vielas izmanto�anas iespējas ārstniecībā vēl ir neizpētītas, tomēr jau tagad drīkstam sacīt, ka minētais eksperiments un citi mēģinājumi stimulēs �īs narkotiskās vielas pielieto�anu klīnikās.

Kā jau minēts, lizergīnskābes dietilamīds ir melnā rudzu grauda grupas atvasinājums, kas ierosina fantāziju; �īs grupas vielām ir ļoti liela nozīme ārstniecībā. Izrādījies, ka daudzas no medicīnā lietojamām vielām ir indes � pat ļoti stipras, un var pat teikt, ka medikamentu lielākā daļa var iedarboties kā indes. Tad meklēja otrādu ceļu � mēģināja noskaidrot, vai indes nevarētu lietot ari dziedniecības nolūkos. Un te nu bija nepiecie�ami visda�ādākie eksperimenti.

Teikto uzskatāmi ilustrē kurāre � bultu inde, ko mūsdienās izmanto ķirurģijā narkozei. Patiesībā kurāre ir viena no visstiprākajām indēm. Tā paralizē muskuļus, bet neiada samaņas zudumu. Ar �ādu bultu saindētais bezspēcīgi sabrūk, un nāve iestājas noslāpstot, jo tiek paralizēta elpo�anas muskulatūra.

Tikai tad, kad bija atrasti jauni narkozes paņēmieni un radās iespēja izdarīt mākslīgo elpinā�anu ar trahejā ievadītu speciālu cauruli, operācijās varēja sākt pielietot kurāri; izmantojot kurāres paralizējo�ās īpa�ības, iespējams panākt muskulatūras atslābumu, kam sevi�ķa nozīme vēdera dobuma operācijās. Vajadzēja, protams, milzum daudz eksperimentu, iekams iedro�inājās uz operācijas galda guļo�am cilvēkam injicēt kurāri un paralizēt viņa muskuļus, nebaidoties, ka iestāsies nāve, ja mākslīgā elpinā�ana neizdotos. Ari �oreiz, tāpat kā alla�, pēc eksperimentiem ar dzīvniekiem izvirzījās jautājums, vai iegūtos rezultātus var attiecināt arī uz cilvēku. Ta�u ārsta ētika liedza veikt iz�ķiro�o mēģinājumu ar slimnieku, kas, neko nenojauzdams, paļāvīgi bija nodevis sevi mediķa rokās. 1944. gadā Jutās �tata universitātes ārsts Smits izdarīja ar sevi eksperimentu, ko medicīnas zinātnē var uzskatīt par klasisku. Smits palūdza kādu savu kolēģi injicēt viņam kurāri; brīdī, kad stiprā inde no injekcijas adatas plūda zem eksperimentētāja ādas, neviens no abiem nezināja, kā �is mēģinājums beigsies, vai Smits to izturēs vai ne.

Ārsts Smits vēlāk attēloja savas izjūtas momentā, kad inde sākusi iedaiboties un parādīju�ās paralīzes pirmās pazīmes. Smits ziņoja, ka vispirms sākusies rīkles muskuļu paralīze. Viņ� nevarējis vairs rīt, un viņam licies, ka aizrīsies pats ar savām siekalām. Tā _bijis sākumā. Tad pienākusi kārta ekstremitā�u muskuļiem. Ārsts nevarējis kustināt ne rokas, ne kājas, pārasti tik paklausīgos muskuļus strauji pārņēmusi paralīze. Pēc tam sākusies elpo�anas muskuļu paralīze, aptverot diafragmu un ribstarpu muskuļus, un, kaut arī sākumā elpo�ana bijusi tikai apgrūtināta, ārstam licies, ka drīz vien iestā-

sies pilnīga paralīze, kam sekos nāve noslāpstot. Tikai sirds un smadzenes joprojām darboju�ās normāli. Kaut gan klāteso�ie ārsti redzēja, ka elpo�ana kļuvusi smaga, viņi nolēma eksperimentu vēl nedaudz turpināt un deva Smitam ieelpot skā-bekli. Drīz vien mēģinājums tika pārtraukts, jo bija sasniegta iespējamā robe�a.

Smits vēlāk stāstīja: ��ķita, ka mani aprok dzīvu.� Toties viņam nebija iemesla �ēloties par eksperimenta veltīgumu, jo bija noskaidrots, cik lielu kurāres devu drīkst injicēt cilvēkam, neapdraudot viņa dzīvību. Kurāres injekcijas varēja pielietot vēdera dobuma orgānu operācijās un ar tām varēja novērst krampjus stīvuma krampju slimniekiem.

Ne mazāk baismus brī�us pārdzīvoja ārsts un zoologs �aks Ponto, kas zinātniskos nolūkos 1933. gada 5. maijā ļāva sevi sakost trim odzēm. Ponto bija atklājis serumu pret �ūsku indi un gribēja pierādīt, ka serums attaisno uz to liktās cerības. Ir zināms, ka pret �ūsku kodieniem jau sen lieto serumus. Tādi izgatavoti īpa�os Brazīlijas institūtos, jo tropu zemēs bie�i notiek saindē�anās ar �ūsku indi. Bet Ponto gribēja radīt serumu ar profilaktisku nozīmi, lai no indīgo �ūsku kodieniem pasargātu visus, kas pastāvīgi dzīvo vai arī savas profesijas dēļ spiesti uzturēties apgabalos, kur ir daudz �ūsku. Ponto, izdarījis ie�ļircinājumu, ļāva sev iekost trim indīgām �ūskām. Eksperiments, protams, notika ārstu klātbūtnē, lai vajadzības gadījumā eksperimentētājam varētu sniegt palīdzību.

Vēlāk Ponto pastāstīja, ko izjutis mirklī, kad �ūska kodusi. ��ķita, ka man izpilda nāves sodu,� viņ� teica. Iespējams, ar �iem vārdiem Ponto visprecīzāk raksturoja savas izjūtas eksperimenta laikā: kaut gan viņ� paļāvīgi ticēja serumam, eksperimenta rezultātu tomēr nevarēja paredzēt.

Mūsdienās indīgo �ūsku anatomija un fizioloģija cilvēkiem vairs nav noslēpums, un galvenais, pazīstam arī dziedzerus, kas ra�o indi, bet senāk domāja, ka �ūsku indi izstrādā aknas, kurām tolaik piedēvēja daudz mistiska spēka.

17. gadsimta otrajā pusē Pizā darbojās Toskanas lielhercoga galma ārsts Fran�esko Redijs. Viņ� bija vispusīgi izglītots cilvēks ar noslieci uz zinātnisku darbu. Redijs izvirzīja domu, ko aizstāvēja ari savā grāmatā, ka bīstami esot �ūskas zobi, nevis �ults un siekalas. Kaut arī skaidra priek�stata par indes dziedzeriem Redijam nebija, viņa uzskats izrādījās pareizs. Lai pierādītu sava uzskata nemaldīgumu, Redijs izdarīja eksperimentu ar sevi un skubināja uz to arī savu asistentu Jakobu Strociju, kura dzimtene bija Tesina. Reiz viņi abi zinātnieku kolēģijas klātbūtnē iedzēra od�u �ulti un siekalas. Abiem tas nenieka nekaitēja, un ar to Redija uzskatu pareizība bija pierādīta.

Kad Redija pretinieki izteica aizdomas, ka Redijs pirms eksperimenta esot lietojis pretlīdzekli, kas novēr� �ults un siekalu indes iedarbību, Slrocijs kā pretapgalvojumu izteica gatavību iedzert tik daudz �ūsku �ults, cik vien vēlētos ārsta pretinieki. Strocijs eksperimentēja arī ar od�u siekalām. Izvēlējies lielu, kā viņ� rakstīja, �dusmīgu� odzi, Strocijs izskaloja tās rīkli un zobus ar vīnu un �o vīnu izdzēra. Vēlāk viņ� �o mēģinājumu atkārtoja ar trim citām indīgām �ūskām. Strocija eksperimentus toreiz apbrīnoja daudzi un izteica aizdomas, ka vīnā �ūsku indes neesot bijis, citādi ta�u Strocijs būtu nomiris. Tagad zinām, ka Strocija apgalvojums ir nepareizs un ka viņu �is eksperiments būtu gan aizraidījis uz viņpasauli, ja vien viņa mutē vai lūpās būtu bijusi kāda brūce, pa kuru inde varētu nokļūt asinīs.

Strocijs pēc tam aprakstīja od�u indes gar�u. Tā gar�ojot pēc saldām mandelēm, un, pēc viņa domām, iedzert veselu karoti �īs indes esot tīrais nieks. Arī Redijs apgalvoja, ka Strocijs ne vienu reizi vien dzēris od�u indi, tomēr viņam nekas nekaitējis.

Citādi rezultāti bija anglim Rihardam Mīdām, kas 18. gadsimta pirmajā pusē bija ļoti ievērojams un autoritatīvs ārsts un arī bija nolēmis eksperimentēt, iedzerot od�u indi. Mīds uzskatīja, ka od�u indes nogar�o�ana nav nekaitīga, jo eksperimentu viņam bija nācies no�ēlot: sāpes un mēles satū-kums bijis atmaksa par pārdro�ību.

Jāmin vēl arī itālie�u ārsts Feli�e Fontana, kas dzīvoja da�us gadsimtus vēlāk un darbojās Pizā un Florencē. Viņ� sarakstījis ļoti nozīmīgu darbu par �ūsku indi, izteicis pareizus uzskatus par indīgo �ūsku kodumiem un atzinis, ka indi izdala tikai da�i zobi, no kuriem tā ko�anas momentā iekļūst brūcē. Feli�e Fontana interesējās arī par od�u indes gar�u, tāpēc izdarīja eksperimentus ar sevi, kaut gan zināja, ka tas ir bīstami, jo eksperimentētājam pa�am nezinot, mēlē var būt kāds ievainojums. Tāpēc, eksperimentējot ar sevi, Fontana bija piesardzīgs. Viņ� rakstīja:

�Uz stikla plāksnītes uzlēju pilienu �ūsku indes, pēc tam at�ķaidīju to ar 10 vai 12 pilieniem ūdens un ar mēles galiņu viegli pieskāros �ķidrumam. Sākumā jutu tikai aukstumu, bet nekādu īpa�u gar�u nejutu. Brītiņu nogaidīju, jo ceiēju, ka radīsies dedzino�a sajūta vai tāda, ko izraisa skābi un kodīgi �ķidrumi. Pēdīgi pavilku mēli atpakaļ, aplaizīju lūpas un pieskāros smaganām un aukslējām, lai indi sajustu labāk. Ta�u arvien nekādas īpa�as gar�as nebija. Kļuvu dro�āks un, indi arvien mazāk at�ķaidot, eksperimentu atkārtoju vairākkārt. Nekādas smakas vai gar�as tomēr nesajutu, tas bija un palika tikai bezgar�īgs �ķidrums. Tad paņēmu visu indi, cik varēju no vienas odzes izspiest, un noriskēju to pagar�ot neat�ķaidītu. Pieskāros tai ar lūpām, pēc tam krietni ieberzēju ar to mēles galu, jo tur gar�as sajūta visstiprākā. Inde nu �ķita asāka un biezāka nekā ar ūdeni at�ķaidītā, ta�u visumā tā nebija ne asa, ne dedzino�a, tā bija bez kādas noteiktas* gar�as. Tomēr ne tik bezgar�īga kā, piemēram, akas ūdens.�

Arī starp insektiem ir daudz tādu, kuru kodieniem var būt nepatīkamas sekas. Krievu zinātnieks Pavlovskis, kas lasīja salīdzināmo anatomiju Kara medicīnas akadēmijā Ļeņingradā, izdarīja daudzus pētījumus ar indīgajiem dzīvniekiem. Pētījumus viņ� veica gan viens pats, gan kopā ar otru tikpat ievērojamu zinātnieku � Ļeņingradas galvenās klīnikas direktoru A. �teinu. Krievijas dienvidos, kā zināms, sastopams zirneklis, kas indīguma ziņā tiek salīdzināts ar skorpionu. Kad Pavlovskis uzzināja, ka Dienvidkrievijā kāds kareivis nomiris no indīgā zirnekļa kodiena (�is apgalvojums vēlāk izrādījās nepareizs), viņ� nolēma pievērsties �ī zirnekļa izpētei. 1929. gadā Pavlovskis kopā ar prof. �teinu �o nodomu realizēja. Eksperimentam pieteicās kāds medicīnas students un ļāva uzlikt sev uz krūtīm indīgo zirnekli. Mēģinājumu vairākkārt atkārtojot, noskaidrojās, ka zirneklis nespēj pārkost ādu. Ar saviem taustekļiem tas tikai viegli varēja satvert ādu un nedaudz ievainot tās virskārtu. Koduma sekas bija sārtas svītras un ādas apsārtums, kas pēc 24 stundām izzuda. Koduma vietas stipri sāpēja, kaut gan, kā jau minēts, skarts bija tikai ādas raga slānis. �is eksperiments pierādīja, ka minēto zirnekli nepelnīti uzskata par ļoti indīgu, kas spējīgs izraisīt cilvēkā smagu saslim�anu vai pat nāvi. Nav gan izslēgts, ka da�i cilvēki uz �ī zirnekļa kodienu reaģē pārlieku stipri. Te vainīga alerģija, kas da�am labam rada ļoti smagu reakciju.

Ir bezgala daudz indīgu vielu, un visas tās ārsti ir centu�ies izpētīt, izdarot eksperimentus pa�i ar sevi. Slavenais ārsts Antons fon Sterks eksperimentēja ne tikai ar vienu, bet gan ar daudzām indīgām vielām, par kurām domāja, ka tās varētu būt noderīgas ārstniecībā. Antons fon �terks, dzimis virtem-berģietis, agrā jaunībā nonāca Vīnē, kur, būdams bārenis, uzauga patversmē, bet vēlāk Van Svītena vadībā ieguva doktora grādu un slavu. Par saviem eksperimentiem Sterks publicēja daudzus zinātnskus rakstus: tie iznāca Vīnē latīņu valodā, bet vēlāk tika tulkoti vācu un angļu valodā.

Sterks eksperimentēja ar velnarulku � ar indi, ko savā laikā iedzēra Sokrats, kad viņu it kā par jaunatnes samaitā�anu notiesāja uz nāvi. Sterks eksperimentēja arī ar kurpītēm � Alpu augu, kura sakņu gurnos slēpjas stipra inde; ar pazīstamo rudens vēlziedi, kura vasaras beigās zied visās pļavās un kuras inde spēj izraisīt stipru caureju, pat elpo�anas centru paralīzi � senatnē tā bija ļoti iecienīts pretģikts līdzeklis; ar me�vīteni (Clematis) � pazīsams arī kā dārza augs, kaut gan satur indi; ar melnajām driģenēm (Hyoscyamus), kuru inde pat mazās devās spēj radīt narkozes stāvokli, un da�ām citām zālēm, kuras uzskaitītas 18. gs. zāļu katalogos. Kaut arī Sterks zināja, ka �ie augi ir indīgi un organismam var kaitēt, viņ� ar tiem eksperimentēja, gatavoja uzlējumus un tos dzēra.

Sterka piemērs pamudināja arī citus ārstus uzsākt eksperimentus ar indīgiem augiem, minerālvielām, tinktūrām un visām iespējamām substancēm. Izmēģinājumu apjoms bija pla�s � uzplauksto�ās ķīmijas celmlau�i ieteica eksperimentāli pārbaudīt augu un minerālu valsts vielas, kam bija nozīme tautas medicīnā un kas, �ķiet, varēja būt noderīgas arī zinātniski izglītotam ārstam. So ārstu vidū būtu jāmin, piemēram, Lācars Spalancāni � viens no slavenākajiem un īpatnējākiem 18. gs. dabas pētniekiem. Viņa daudzajos fundamentālajos darbos eksperimenti ar ārstniecības līdzekļiem gan nav izvirzīti pirmajā vietā, ta�u ir vērts tos vismaz pieminēt. Apmēram �ai pa�ā laikā eksperimentus ar sevi izdarīja Jozefs Kollins; viņ� kļuva par �terka sekotāju un, tāpat kā Sterks, izmēģināja indīgo augu iedarbību uz pa�a organismu.

Vecākie farmakologi loti daudz pētīja jau pieminēto velna-rutku, un, kad izdevās iegūt �ī stāda iedarbīgāko substanci koniinu, viņu interese vēl pieauga. Koniīna fizioloģisko iedarbību izmēģināja daudzos eksperimentos, jo likās, ka tas varētu noderēt ārstniecībā. Mēģinājumos ar dzīvniekiem drīz vien konstatēja, ka �ī narkotiskā viela, paralizējot elpo�anas orgānus, izsauc nāvi, ta�u ar cilvēkiem pieredzes vēl nebija. Sī iemesla dēl ap 19. gs. vidu attiecīgus mēģinājumus uzsāka trīs Vīnes medicīnas studenti.

Katrs no viņiem izdarīja ar sevi 9 eksperimentus (tātad kopskaitā tika izdarīti 27 eksperimenti). Eksperimentētāji ieņēma indes devas, kas svārstījās no 0,003 līdz 0,08 g.

Pēc eksperimenta mediķi stāstīja, ka indei esot ļoti stipra, pareizāk sakot, ļoti asa gar�a; tā neganti svilinot muti, grau�ot rīklē un radot stipru siekalo�anu. Uz mēles vietumis bija ievainota virsējā �ūnu kārta, mēles kārpiņas izspiedu�ās, pati mēle kļuvusi it kā paralizēta un nejutīga. Eksperimentētāji jau pēc trim minūtēm teica, ka viņiem kaistot galva un seja. Tad aptum�ojās apziņa, radās smaguma sajūta un spiediens galvā; visas �īs parādības radīja pat ļoti niecīgas koniīna devas. Nelabā jutoņa galvā pastiprinājās, sasniedza kulmināciju; vienlaicīgi uznāca arī reibonis, zuda spēja domāt un koncentrēt uzmanību uz kādu noteiktu priek�metu. Minētajām pazīmēm pievienojās vēl miegainība, nelāga oma, īstas paģiras, kas lika sevi manīt pat vēl nākamajā dienā. Redze aizmiglojās, visi priek�meti saplūda, acu zīlītes papla�inājās, dzirde pavājinājās, it kā ausis būtu aizbāztas, taustes spēja notrulinājās; radās sajūta, ka āda būtu spalvām klāta un pa to lodātu skudras.

Studenti kļuva vārgi un nespēcīgi, tikai ar pūlēm viņi varēja noturēt galvu, tik tikko spēja kustināt rokas, gaiļa bija nedro�a un ļodzīga, un pat vēl nāko�ajā dienā viņiem ejot trīcēja kājas.

Kad eksperiments bija tiktāl pabeigts, ka eksperimentētāji varēja doties mājās, viņu muskuļi bija ļoti vāji, gaita mehāniska, muskuļu darbība, ķermeni virzot uz priek�u, tika izmantota minimāli. Ejot pa kāpnēm, kā arī mājās, novelkot zābakus, krampji viņiem rāva kāju ikrus un citas muskuļu grupas. Sevi�ķi sāpīgi bija krampji rokā, stiprāk saliecot īk�ķi. Diviem eksperimentētājiem �ī parādība atkārtojās, tiklīdz viņi ieņēma kaut vienu pilienu koniīna �ķīduma. Svaigā gaisā reibonis un apziņas traucējumi mazinājās. Visiem eksperimentētājiem jau pēc nelielas indes devas uzpūtās vēders, bija nelāga dū�a, grieza grēmas, reiz pat radās vem�ana. Rokas kļuva mitras, seja bāla un sakritusi, pulss eksperimenta sākumā bija paātrināts, vēlāk palēnināts, gandrīz vienmēr mazs un vāj�. Studentus mocīja �āvas, ta�u miegs bija labs un ļoti cie�s. Tā bija tātad Sokrātā mir�anas vāja kopija, un varam iedomāties, kādas mokas pirms nāves izcie� ar velnarutku saindētais.

Mediķi izdarīja eksperimentus ar sevi arī, lai izpētītu jau minēto rudens vēlziedi. �āds mērķis bija arī pieciem Vīnes studentiem. Viņi izdarīja eksperimentus maija, jūnija, jūlija un augusta mēne�os. Lai varētu eksperimentēt ar svaigu materiālu, rudens vēlziedes saknes raka katru mēnesi. Pavisam notika 60 mēģinājumu ar �ādiem rezultātiem: vispirms mutē radās rūgta, mazliet sīva, vēlāk saldena gar�a, kas radīja riebumu, kutināja kaklā, mazināja apetīti un izraisīja apziņas traucējumus. Citiem radās skaudras sāpes kreisajā rokā, īpa�i pie pleca locītavas. Turpretī zarnu darbībā izmaiņu nebija. Pulss da�iem bija paātrināts, vēlāk tas palēninājās. Kāds no studentiem � vārdā Frēlihs � turpinot eksperimentu ar sevi, izmantoja svaigi izraktu sakni oktobrī un ieņēma tādu pa�u devu kā iepriek�ējos mēne�os. �oreiz inde iedarbojās spēcīgāk, tā bija jūtama līdz ceturtajai dienai; jau pusotras stundas pēc indīgās vielas ieņem�anas eksperimentētājam uznāca nelabums; visiem dūrās acīs viņa sejas bālums. Nāko�ajā dienā eksperimentētājs sūdzējās par dūrieniem da�ādās muskulatūras daļās; naktī sāpes kļuva vēl stiprākas un skāra diafragmu, �radās elpo�anas traucējumi. Tad sāpes pārņēma arī vēdera labo pusi un pastiprinājās tiktāl, ka students, mēģinādams iet, zaudēja samaņu. Cietu�ajam lika uz vēdera kompreses, viņu silti sasedza, ta�u nekas nelīdzēja. Viņ� zaudēja samaņu otrreiz. Radās arī apziņas traucējumi, kas ilga divarpus stundas un atgādināja delīriju. Kad cietu�ais atguva samaņu, viņu vēl mocīja drud�a delīrijs un kuņģa darbības traucējumi, lai gan iepriek�ējā dienā bija ievērota diēta. Pulss bija paātrināts, proti, 115 sitienu minūtē, elpo�ana līdz 22 (norma 16); ķermeņa temperatūra pārsniedza 39�C; slimais sūdzējās par stiprām slāpēm, necie�amām galvas sāpēm un rūkoņu ausīs. Pamazām stāvoklis uzlabojās, nakts pagāja mierīgi, un nāko�ajā dienā eksperimentētājs sūdzējās vienīgi par stipru jutīgumu ķermeņa lejasdaļā. �ie traucējumi izzuda tikai piektajā dienā.

Visiem zināms, ka nikotīns ir stipra inde. Indīguma ziņā tas pārspēj atropīnu, koniīnu un arī citus alkaloīdus un var sacensties pat ar visspēcīgāko �īs grupas indi. Ar nikotīnu būtībā eksperimentēju�i visi smēķētāji; arī neskaitāmi ārsti var pastāstīt, kā viņi izjutu�i pirmās cigaretes vai pirmā cigāra iedarbību un ka stiprāks dūms radījis organisma saindē�anos. Līdzīgas parādības novērotas gan agrākos, gan vēlākos laikos ar alkoholu veiktajos eksperimentos.

Zinātniskos nolūkos eksperimentus ar nikotīnu savā laikā izdarīja ārsti Dvor�aks un Heinrihs. Viņi strādāja pie Vīnes farmakologa �rofa, kas vēlāk rakstīja, ka abi ārsti kādudien bez viņa atļaujas ieņēmu�i vairāk nekā divus miligramus nikotīna un nākamreiz vēl divkār�u devu � tātad vienu �etrar-pustūksto�o daļu grama. Ekseperiments noticis divu citu ārstu uzraudzībā.

Cetrarpus miligrama ir ļoti liela deva un, ja eksperimenta veik�anai iepriek� būtu prasīta atļauja, �rofs to laikam nebūtu devis. Eksperimenta rezultāti bija �ādi: pat niecīgākais nikotīna daudzums uz mēļos radīja kodīgu, dedzino�u sajūtu, rīkle kņudēja, bet, indes devu palielinot, ārstiem �ķita, ka viņiem pa barības vadu līdz pat kuņģim spraucas asa suka. Pastiprinājās siekalo�ana. Jau iebaudot pirmos pilienus nikotīna �ķīduma, miesu pārņem siltuma sajūta, � tā sākās kuņģī, ieplūda krūtīs un galvā un drīz vien, līdzīgi strāvai, sasniedza roku un kāju pirkstgalus, tomēr neradīja ne mazāko svī�anu. Cilvēku pārņēma liels satraukums; jau pēc Joti mazas indes devas radās galvassāpes, bet lielāks indes daudzums dajēji aptum�oja apziņu. Saindē�anās blakus parādības bija stiprs reibonis, apmātība, miegainība, acs jutīgums pret gaismas kairinājumiem, dzirdes traucējumi, sajūta, ka ausis būtu aizkritu�as, apgrūtināta elpo�ana un tāds smagums, it kā krūtīs būtu iestrēdzis sve�ķermenis. Pēc desmit minūtēm iestājās neparasts nespēks un gurdenums. Galvu tik tikko vairs varēja noturēt taisni, seja kļuva bāla, vaibsti pārvērtās, rokas un kājas kļuva saltas kā ledus, pie kam aukstums vispirms bija jūtams kāju un roku pirkstos, tad vienmērīgi izplatījās pa visu ķermeni. Uznāca nesamaņas lēkmes. Tūlīt slikta sajūta radās arī vēderā: eksperimentētājus mocīja nelabuma sajūta, sākās vem�ana, caureja. Tad aina mainījās.

Mēģinājuma otrās stundas sākumā visu ķermeni pārņēma īpatnēji krampji, kas turpmākajās 40 minūtēs vēl pastiprinājās, bet izbeidzās tikai apmēram pēc stundas. Sāka trīcēt rokas un kājas, tad trīsas izplatījās tālāk, līdz beidzot krampjos raustījās viss ķermenis. Sevi�ķi stipri bija skarti elpo�anas muskuli, tāpēc elpo�ana bija apgrūtināta, katru elpas vilcienu veidoja virkne īsu cits citam sekojo�u grūdienu. Gaiss no krū�u kurvja, vārda tie�ā nozīmē, izplūda grūdieniem; tāpat tas notika arī ieelpojot, vismaz vienam.

Otram tajā pa�ā laikā uznāca neparasts muskuļu vājums, elpo�ana bija apgrūtināta, vēlāk viņu sāka kratīt drebuļi. Stāvokli nedaudz atviegloja vem�ana.

Pēc trim stundām �īs parādības pavājinājās, pieturējās gan vēl truluma sajūta un smagums galvā, nelabuma sajūta ķuņģī, milzīgs gurdenums un miegainība. Abiem viņiem pasniedza tasi tējas un gabalu baltmaizes, bet viņi ēda pavisam bez apetītes. Mājup ejot, abi jutās neveseli un gāja nedro�i. Mājās viņiem .uznāca drebuļi un vienam pat krampju lēkme. Nakts bija nemierīga, abus mocīja bezmiegs un satraukums. Arī nākamo dienu abi pavadīja slimīgā jutoņā. Viņi nespēja koncentrēt uzmanību uz kādu noteiktu priek�metu, bija ļoti gurdeni un miegaini, sūdzējās par stiprām galvas sāpēm, nelāga omu, un � kā teikts ziņojumā � �nikotīna iedarbību no viņu atmiņas vairs neizdeldēs�. Pat pēc labi gulētas nākamās nakts abi ārsti vēl tre�ajā dienā juta eksperimenta iedarbības sekas.

Pulss paātrinājās jau no mazas nikotīna devas, un, jo lielāka bija deva, jo ātrāks kļuva pulss; tad tas kļuva neregulārs � te ātrāks, te lēnāks � un mainījās neritmiskā secībā. Konstantas pulsa izmaiņas, kādas vērojamas, lietojot citas indes, piemēram, digitālu un atropīnu, �eit netika atzīmētas. Bet abiem ārstiem radās pretīgums pret tabakas dūmiem. Viens no viņiem � smēķētājs savas cie�anas gribēja mazināt ar pīpi, bet nespēja ievilkt pat pāris dūmu, tik pretīga viņam bija kļuvusi smēķē�ana. Otrs bija nesmēķētājs. Tas sajuta milzīgu nepaliku pret tabakas smaku, kad da�i klāteso�ie darba biedri smēķēja. Interesants ir konstatējums, ka abu ārstu izelpotais gaiss oda pēc alkohola; to bija ievēroju�i ne vien viņi pa�i, bet arī pārējie klāteso�ie.

No �ī eksperimenta rezultātiem secināms, ka nikotīns, iespējams, ir daudz kaitīgāks nekā tīrs koniīns. �rofs, aprakstot �o eksperimentu visās detaļās, izteicās, ka, lai konstatētu nikotīna devas iedarbību, viņ� neriskētu palielināt devu, ko bija ieņēmu�i abi ārsti. Tātad farmakologi un fiziologi jau toreiz nikotīnu uzskatīja par ļoti indīgu vielu.

Protams, ne tikai dzīvnieku un augu valsts indes un no tām iegūtās vielas, bet arī minerālu pasaules un ķimikāliju produkcijas indīgās vielas deva ierosmi ārstiem eksperimentāli noskaidrot �o vielu būtību pirms to ievie�anas ārstniecības praksē. No daudzajiem eksperimentiem minēsim izmēģinājumu ar arsēniku. Arsēniks, metāliem līdzīga viela, ko veikalos pārdeva baltu kristālu veidā, ieinteresēja ārstus jau senatnē. Viduslaikos arsēna un skābekļa savienojumu, kas parasti pazīstams ar vārdu arsēniks, gan slavēja, gan nolādēja: slavēja kā ārstniecības līdzekli, lādēja tā indīgās iedarbības dēļ, jo nereti to izmantoja cilvēku noslepkavo�anai. Da�os novados, piemēram �teiermarkā (Austrijā), arsēnu lietoja apreibinā�anās nolūkā, tāpēc, ņemot vērā visu teikto, rodas jautājums, kas par arsēna indīgumu būtu sakāms zinātnei.

Cik liela deva nepiecie�ama, lai cilvēks saslimtu vai pat nomirtu? Tagad noskaidrots, ka �ai jautājumā pastāv lielas svārstības, ka daudz kas atkarīgs no attiecīgās personas konstitūcijas. Lai atbildētu uz �o jautājumu, iz�ķiro�u eksperimentu ar sevi 1809. gadā izdarīja farmācijas profesors Zigismunds Hermb�teds, kas tai laikā strādāja Berlīnē. Sākumā viņ� bija aptiekārs, vadīja aptieku, vienlaicīgi turpinādams farmācijas studijas. 1791. gadā Berlīnē kļuvis par medicīnas un ķirurģijas fakultātes profesoru, Hermb�teds bija arī galma aptiekas pārvaldnieks un uzrakstīja vairākus zinātniskus darbus. Eksperimentēdams pats ar sevi, viņ� stundas laikā ieņēma 40 gramus arsēnskābes amonija sāls. �is eksperiments beidzās gandrīz traģiski. Drīz pēc preparāta ieņem�anas viņ� sajuta stipras sāpes kuņģī, viņam sāka trīcēt rokas un kājas, uzmācās baiļu sajūta, lūpas kļuva zilas un sāka drebēt, tāpēc vajadzēja baidīties par viņa dzīvību.

Vēlāk, glu�i negribot, eksperimentu ar arsēna preparātu izdarīja kāds zobārsts. Tas piepildīja savu cauro zobu ar arsēna pastu, bet pildījums, acīm redzot, pienācīgi nenostiprināts, izkrita, un zobārsts to nejau�i norija. Naktī viņam uznāca nelabums, sākās vem�ana un caureja � tipiskas pazīmes, kas liecina par saindē�anos ar arsēnu. Cīņa ar indi bija veltīga � ceturtajā dienā pēc neveiksmīga mēģinājuma pa�am izārstēties zobārsts nomira.

�e jāmin arī eksperimenti ar arsēna preparātu salvarsānu. Kad Vācijā pūlējās atrast līdzekli_pret miega slimību, kas palīdzētu uzveikt �o posto�o kaiti Āfrikā, ķērās pie arsēna savienojuma � atoksila. Cīņā pret tripānosomām atoksils patiesi izrādījās par iedarbīgu līdzekli: to lietojot, panāca izveseļo�anos. Bet tad atklājās atoksila katastrofālā blakusiedarbība � no miega slimības izdziedinātie nēģeri kļuva akli, jo �is arsēna preparāts, iedarbodamies uz redzes nerva �ūnām, tās nomērdēja.

Pauls Erlihs nolēma pētījumus turpināt un atrast preparātu, kas apkarotu slimību grupu, pie kuras pieder kā miega slimība, tā sifiliss, bet kas nekaitētu dzīvībai svarīgajām ķermeņa �ūnām. Ar lielām pūlēm Erlihs atrada arsēna preparātu, ko sākumā apzīmēja tikai ar numuru 606. Vēlāk �o preparātu nosauca par salvarsānu un sāka lietot iz�ķiro�ajā cīņā pret sifilisu. Bet, iekams salvarsānu varēja nodot klīnikām, vajadzēja eksperimentēt ne vien ar dzīvniekiem, bet arī ar cilvēkiem. Galvenā nozīme, protams, bija ārstu eksperimentiem pa�iem ar sevi.

Salvarsāna uzvaras gājiens sākās 1910. gadā. Nāko�ajā gadā Pauls Erlihs pār salvarsānu publicēja zinātniskus pētījumus, kuros ietilpst arī Saksijas provinces Uht�pringes slimnīcas direktora psihiatra un neirologa Konrāda Alta referāts. �ai referātā, ko Alts nolasīja Magdeburgas medicīnas biedrībā, teikts:

�Izmēģinājumus ar slimniekiem sākām tikai pēc tam, kad divi kolēģi bija pa�i ar salvarsānu izdarīju�i eksperimentu. �ī varonība viņiem maksāja tikai stipras, vairāku dienu ilgas sāpes mazliet uztūku�ā injekcijas apvidū, citu saindē�anās pazīmju nebija.�

Sākumā salvarsāna injekcija sagādāja lielas grūtības, jo tā prasīja komplicētu �ķīdinā�anas tehniku. �o trūkumu novērsa, iegūstot neosalvarsānu, ko bez grūtībām varēja injicēt vēnā.

Vairākus eksperimentus ar sevi izdarīja Vīnes bērnu ārsts profesors Klemenss Pirkē, ārsts, kam zinātne ir parādā ne mazumu pateicības. Pirkē atrada tuberkulīna raudzi, ar ko var konstatēt, vai baciļi bērnu inficēju�i vai ne. Pirkē nodibinātais alerģijas jēdziens medicīnas zinātnē ievada jaunu lielu posmu. Turklāt Pirkē ir arī autors tādiem darbiem, kas attiecas uz serumu pētniecību. Pētījumi par seruma slimības būtību � tos veicot, Pirkē formulēja alerģijas jēdzienu � ierosināja viņu izdarīt ar sevi da�us eksperimentus. Seruma slimība tie�ām bija kaut kas neskaidrs. Reiz kāds bērns saslima ar aizdomīgu kakla iekaisumu; profilaktiskos nolūkos viņam injicēja pretdifte-rijas serumu. Bērns izveseļojās, ie�ļircinājums nebija kaitējis. Pēc kāda laika slimība atkārtojās; kakla iekaisums nu jau radīja ba�as, tāpēc aiz piesardzības bērnam atkārtoti ie�ļircināja pretdifterijas serumu. Nu bērns saslima nevis ar difteriju, bet citādiem traucējumiem � uz visa ķermeņa radās izsitumi, bija elpas trūkums, pulss pavājinājās, un radās �oka simptomi. Stāvoklis tātad bija draudo�s. Toreiz �o kaiti sauca par seruma slimību, un neviens neprata to ārstēt. Atbildi deva Pirkē � tā bija alerģiska reakcija, ko serums radīja asinīs. Pirkē toreiz �o problēmu cītīgi pētīja un 1902. gadā daudzkārt eksperimentēja ar sevi.

Tolaik jau pazina vairākus ārstnieciskus serumus, tāpēc, pētot seruma slimību, Pirkē varēja ietvert savos mēģinājumos un injicēt tiklab Bēringa atklāto difterijas serumu, kā arī skarlatīnas serumu, ko sevi�ķi slavēja Vīnes bērnu ārsts profesors Mozers. Da�us gadus vēlāk Pirkē eksperimentēja ar stinguma krampju serumu, ko toreiz pamazām ieviesa praksē. Pirkē ie�ļircināja sev serumu kreisajā apak�delmā; drīz parādījās uztūkums, kas arvien pieņēmās. Pēc 30 stundām roka bija uzpampusi, sasārtusi un no plaukstas locītavas līdz elkonim stipri sāpēja. Pirkē lika izmērīt rokas apmēru; tas bija palielinājies par 7 cm. Pieturējās arī drudzis, ta�u pēc 8 dienām traucējumi izzuda un eksperimentu atgādināja tikai nenozīmīga ādas krāsas izmaiņa.

Eksperimentēt ar sevi ārstus rosināja gan visda�ādākie medikamenti, gan visi normālie, t. i., fizioloģiskie ķermeņa stāvokļi, gan arī da�ādas slimības. Kā jau teikts, to visu uzskaitīt nav iespējams. Pagāju�ā gadsimta otrā pusē ārstiem izvirzījās jautājums, vai ka�ķa pārnesēja ir nesen atklātā ērce vai ari ka�ķis rodas pats no sevis. Mums �āds jautājums liekas smieklīgs, ta�u toreiz vēl daudzi ticēja iespējai rasties no nekā un neizprata ka�ķa izplatī�anos inficē�anās ceļā. Pēc veiksmīgiem eksperimentiem ar sevi uz �iem jautājumiem atbildēja slavēnais Vīnes ādas ārsts � modernās dermatoloģijas nodibinātājs profesors Ferdinands Hebra. Viņ� novietoja uz savas ādas ka�ķa ērces un pierādīja, ka briesmīgo slimību (ka�ķi uzskatīja par tikpat bīstamu kā sifilisu) rada tikai ādā ieperināju�ās ka�ķa ērces un ka no nekā, nekas nerodas, � Hebra pats sākumā bija tā domājis, � un ka pietiek ar lokālu ārstē�anu, lai ka�ķi izārstētu un novērstu arī visas bīstamās sekas.

Ģeniālais ķirurgs Augusts Bīrs ap gadsimtu miju ārstniecībā sāka pielietot mākslīgo hiperēmiju, t. i., sildī�anu no iek�puses. Iekams Bīrs savu ārstē�anas metodi nodeva atklātībai, viņ� to pārbaudīja, izdarot grūtus un sāpīgus eksperimentus ar sevi. Bīrs vispirms izmēģināja karsta gaisa iedarbību. Viņ� rakstīja: �Es ielieku roku siltuma kastē un lēnām paaugstinu temperatūru. Ja termometrs rāda 114 grādu, karstums pacie�ams vēl glu�i labi. Pie 115 grādiem zem nagiem sāk nejauki svilt. Pēc tam �ai pa�ā kastē tādā pa�ā stāvoklī ievietoju to pa�u roku, kurai aug�delms pārsiets ar gumijas saiti, kas nedaudz kavē asiņu pieplūdumu; kasti atkal lēnām silda. Pie 98 grādiem sāk necie�ami svilt zem nagiem.

Un tre�ais mēģinājums: ja rokai stipri aizkavēju asins pieplūdumu (pulss plaukstas locītavā gan vēl skaidri jūtams) un lieku to siltuma kastē tādos pa�os apstākļos, nevaru paciest vairāk kā 78 grādu karstumu. Lai eksperiments būtu pilnīgs, izdarīju arī pretēju mēģinājumu. Uzlieku rokai �ņaugu un turu to 16 minūtes, lai atplūst asinis. �ņaugu noņemot, rodas spēcīgs reaktīvs asins pieplūdums, ko mēs, ķirurgi, labi pazīstam. Tad, pastāvot tiem pa�iem nosacījumiem kā agrāk, iebā�u roku tanī pa�ā kastē. Kaste j au iepriek� sasildīta līdz vienmērīgai temperatūrai � 145 giādiem. Roka �o temperatūru panes ļoti labi, kaut gan stipri svīst. Tad izvelku roku no kastes, nogaidu, kamēr tā atgūst normālu krāsu, lieku atkal kastē, pie tam termometrs visu laiku rāda 145 grādus. Nu karstums izturams tikai da�as sekundes, necie�amās svelmes dēļ roka tūliņ jāizrauj.

Var minēt arī �ādus novērojumus. Iesēdos sildāmā kastē, kuras temperatūru, likās, panesī�u labi. Ja, aizturot elpu un aizverot muti un degunu, izdaru spiedienu, it kā izelpojot, panāku asins sastrēgumu visā ķermenī un karstums kļūst nepanesams.� Visi �ie mēģinājumi sekmēja Bīra lieliskos sasniegumus � hiperēmijas ievie�anu ķirurģijā.

Bīrs turpināja savus eksperimentus un par tiem ziņoja:

�To, ka paātrināta asinsrite aizsarga pret sadeg�anu, uzskatāmi parāda �āds eksperiments. Roku, kurai ar gumijas �ņaugu radīts neliels asins sastrēgums, ielieku uz vienu stundu telpā ar karstu gaisu, kādu vēl var paciest. Kad piesarkusī āda atkal nobālusi, uz tās iezīmējas sārtu svītriņu tīkls; tas nepārprotami atbilst sīko seklo ādas vēnu sazarojumam. Apmēram pēc 12 stundām sarkanās svītriņas izzūd. Tai viqtā, kur atrodas sīkās vēnas, konstatējams viegls apdegums.�

Bīrs, eksperimentēdams ar sevi, pētīja arī gumijas �ņauga iedarbību: �Domāju, ka pārmaiņas, kas norisinās locekļos ar aizturētu asinsriti, vislabāk raksturo da�i eksperimenti. Kreisajai rokai uzlieku �ņaugu, lai rastos viegla pasīva hiperēmija. �ņaugs ir tikai nedaudz pievilkts, lai tas neradītu neērtības; strādājot ierasto darbu, �ņaugs netraucē. Apmēram pēc 10 stundām vēiojams, ka roka stiauji pietūkst. Pēc 20 stundām visa roka līdz ar delnas virspusi ir jau vienmērīgi pietūkusi un apak�delma maksimālais apmērs par 3 cm pārsniedz iepriek�ējo rokas apmēru.

At�ķirībā no �īs mērenās, praksē visbie�āk sastopamās hi-perēmijas aprakstī�u parādības, ko ap manu kreiso aug�delmu radīja stingri savilktais �ņaugs. Saiti savelku tā, lai rastos stiprs asins sastrēgums. Jau pēc divām minūtēm vēnas zem ādas stipri piepampst, āda maina krāsu, un pēc septiņām minūtēm ādas daļa ir cinobra sarkanumā. Rokas iek�pusē zem �ņauga veidojas daudzi maziem asins izplūdumiem līdzīgi karmīnsarkani punktiņi. Rokā jūtams smagums, nogurums, durstī�ana, aukstums mainās ar karstumu. Pirksti kļūst auksti. Ja turpinām asins aizturē�anu, plaukstas āda kļūst pelnupelēka, izraibināta ar cinobra sarkaniem un baltiem plankumiem. Pēc 40 minūtēm stiprā asinsrites aizture rada tik necie�amas sāpes, ka �ņaugs jāatlai�.�

Kad sāka lielot lumbālo anestēziju, ievadot kokaīna �ķīdumu muguras smadzeņu kanālā, lai radītu nejutīgumu pret sāpēm � nepiecie�amības gadījumos ķirurgi �o paņēmienu labprāt pielieto, � arī Bīrs apguva �o anestēzijas veidu, par ko toreiz tika lauzts daudz �ķēpu. Bīrs rakstīja:

�Pacientu vairumam, kurus operēja muguras smadzeņu anestēzijā, radās jūtami traucējumi, līdzīgi tiem, kādi parasti mēdz būt pēc vispārējās narkozes. Lai �o parādību izpētītu, nolēmu eksperimentēt pats ar sevi. 1898. gada 24. augustā liku doktoram Hildebiantam izdarīt man lumbālo punkciju, lai injicētu pus�ļirces 1% kokaīna �ķīduma. Punkcijas adatu ievadīja parastajā veidā, un tas neradīja sāpes. Vienīgi mirklī, kad adata bija pārdūrusi muguras smadzeņu plēvi, kājā sajutu vieglas momentānas sāpes. Diem�ēl pārskatī�anās dēļ eksperiments neizdevās. �ļirce punkcijas adatai nederēja. Kad eksperimentētājs centās sastiprināt �ļirci ar adatu, izplūda daudz muguras smadzeņu �ķidruma un lielākā daļa kokaīna aiztecēja garām. Sakarā ar to anestēzija neiestājās. Sīki griezumi un adatas dūrieni sāpēja. Tā kā bija noplūdis daudz muguras smadzeņu �ķidruma, eksperimentu nolēmu atlikt uz vēlāku laiku.�

Bet doktors Hildebrants ierosināja tūlīt eksperimentēt ar viņu. Profesoram Bīram eksperiments izdevās. Dūriena vietu starp skriemeļiem pēc Sleiha metodes padarījis nejutīgu, Birs iedūra adatu � Hildebrants sajuta tikai spiedienu, nevis sāpes. Tad Bīrs injicēja pus�lirces 1% kokaīna �ķīduma, un �oreiz mēģinājums izdevās lieliski. Tas nolika ap pusastoņiem vakarā.

Eksperimentu ar savu asistentu Bīrs attēlo �ādi:

�Pēc 40 minūtēm sitieni ar pirkstu kauliem pa liela kaulu nav sāpīgi. Viss ķermenis viegli nosvīst. Pēc 45 minūtēm atkal parādās sāpju sajūta, tomēr tā ir stipri pavājināta. Pamazām sāpes pieņemas un atgrie�as normas robe�ās.

Tā kā pēc �iem eksperimentiem nejutām nekādus veselības traucējumus, mēs abi gājām ēst, dzērām vīnu un izsmēķējām vairākus cigārus. Pulksten vienpadsmitos devos gulēt, visu nakti labi gulēju, rītā atmodos spirgts un vesels un kādu stundu pastaigājos. Pastaigas beigās sajutu vieglas galvassāpes, kas dienā, kad veicu savus ikdienas pienākumus, pastiprinājās. Pēcpusdienā ap trim mana seja nobāla, pulss bija vāj�, ta�u regulārs. Saskaitīju ap 70 sitienu minūtē. Vēlāk jutu galvā stipru spiedienu un, strauji pieceļoties no krēsla, viegli reibu. Tiklīdz laidos horizontālā stāvoklī, nepatīkamās parādības izzuda, bet pieceļoties viss sākās no jauna. Tāpēc pret vakaru man neatlika nekas cits kā likties gultā. Nogulēju 9 dienas. Horizontālā stāvoklī jutos pilnīgi vesels. Ēstgriba un miegs bija teicami. Ilgāk lasot, uznāca reibonis. Devītajā dienā pēc punkcijas visas �īs parādības bija izzudu�as. Trīs dienas vēlāk jau bez traucējumiem varēju uzsākt garāku ceļojumu pa dzelzceļu.

Doktors Hildebrants, juzdamies pilnīgi vesels, vakaiā ap vienpadsmitiem devās gulēt, ta�u nevarēja iemigt, jo sajuta nemieru. Ap divpadsmitiem uznāca stipras galvassāpes, kas kļuva arvien nepanesamākas. Pulksten vienos sākās vem�ana, kas naktī vēlreiz atkārtojās. No rīta viņ� jutās ļoti vārgs un savu darbu � galvenokārt operācijas un pārsie�anas veica tikai ar lielu fizisku piepūli. Pēcpusdienā Hildebrantam bija jā-liekas gultā, tomēr otrā rītā viņ� piecēlās un strādāja, kaut arī vēl 3�4 dienas jutās nevesels. Trūka apetītes, un brī�iem sāpēja galva. Veselība palēnām atgriezās, kaut gan 2�3 nedēļas viņ� vēl jutās saguris. Uz kājām parādījās asinsizplūdumi, tās sāpēja, īpa�i lielais liela kauls tais vietās, kur, stipri spie�ot un sitot, tika pārbaudīts jutīgums.�

Balstoties uz �iem eksperimentiem, Birs izdarīja �ādus secinājumus: �īstus draudus dzīvībai gan neesmu novērojis, ta�u eksperimenta sekas bija ļoti nepatīkamas. Smagākos traucējumus mēs izjutām tāpēc, ka ar savu veselību bijām rīkoju�ies vieglprātīgi.�

Mūsdienās lumbālā anestēzija ir modernās narkozes tehnikas svarīga sastāvdaļa, un ilgsto�os traucējumus, par kuriem sūdzējās Bīrs un Hildebrants, bez �aubām, radīja pieredzes trūkums un, kā Bīrs pats teica, vieglprātība, ar kādu viņi bija ķēru�ies pie eksperimenta. Jāņem vērā vēl tas, ka tagad lum-bālai anestēzijai vairs nelieto kokaīna �ķīdumu, bet gan aizstājēju novokainu vai kādu citu tam līdzīgu preparātu.

Iespējams, ka visvairāk eksperimentu ar sevi izdarījis �ehu fiziologs Johans Evangelista Purkinjē, kas dzimis 1787. gadā un savu garīdznieka kārtu apmainījis pret medicīnu. Purkinjē darbi savā laikā guva ievērību, ar tiem viņ� iemantoja Gētes draudzību. Purkinjē daudz eksperimentēja pats ar sevi, lai izzinātu to vielu iedarbību, kuras ārstniecībā tolaik jau bija pazīstamas vai kuras, pēc viņa domām, �im nolūkam varētu izmantot. Kādā no saviem darbiem Purkinjē apraksta, kā viņ� �īs vielas pārbaudījis.

GARA RINDA

. i

�Kad es tre�o gadu studēju medicīnu un profesors Vavruhs mums lasīja lekcijas par ārstnieciskām vielām, nolēmu da�ādu ārstniecības līdzekļu iedarbību izmēģināt pats ar sevi. Ierosmi man deva tas, ka varēju brīvi iekļūt maģistra Hellija aptiekā, jo viņa dēls bija mans studiju biedrs. Labi zināju, kur glabājas aptiekas zāļu krājumi, un �ad tad pa drusciņai no tiem drīkstēju paņemt. Tā ieguvu daudz pudelī�u ar patīkami smar�ojo�ām vielām, kuras vingrinājos noteikt pat tumsā. Toreiz izmēģināju caurejas līdzekļus � rabarberus, mannu, da�ādas sālis, sennas lapas, jalapas saknes, kā arī vairākus vem�anas līdzekļus. Novērojis to iedarbību uz sevi, konstatēju, cik lielā mērā alkohols at�ķiras no ētera. Ēteris mani tīkami reibināja.

Tad pienāca opija kārta. Pirms gulētie�anas ieņēmu apmēram pusgrana opija ( viens grans atbilst apmēram 0,06 g). No tā es kļuvu ļoti mundrs un nevarēju aizmigt līdz pusnaktij. �ī iedarbība turpinājās vēl nāko�ajā diena. Lielākas devas � līdz vienam granam, radīja reibumu, vājināja uztveres spējas un izsauca arī triju dienu ilgu aizcietējumu. Vēlākos gados Bresla-vā iepazinos arī ar citādu opija iedarbību, īpa�i to, kas novēr� reibumu pēc vīna baudī�anas. Ja pirms svētku mielasta, kādi Breslavā bie�i notika,' lietoju pusgrana opija, tad pamatīgai ē�anai un dzer�anai sekas nebija smagas. Opijs norūda ķermeni arī pret sliktiem laika apstākļiem un pret fizisku piepūli, īpa�i ceļojumos.

Ceturtajā studiju gadā, praktizēdams vispārējā tipa slimnīcā, atkal sāku eksperimentēt ar sevi. Hānemana grāmatu ietekmēts � tās dabūju no klīnikas vadītāja, � kādu rītu iedzēru 5 granus melno driģeņu ekstrakta. Nenoreibu, toties man radās milzīgs izsalkums, ko, cik atceros, apmierināju ar maizes donu.

Interesanti bija mani eksperimenti ar kampaiu. Ieņēmis da�us granus kampara, nonācu tādā kā reliģiozā ekstāzē. Citreiz, ieņēmis 10 granus kampara, nevarēju vairs valdīt pār saviem muskuļiem un ejot augstu cilāju kājas. Kad .slimnieku apgaita tuvojās beigām, pēk�ņi mani apņēma siltuma vilnis un es nesamaņā nokritu uz grīdas. Mani novietoja gultā, kur vēl pusstundu nogulēju bezsamaņā. Kad pamodos, jutos labi un izgāju ar kolēģi laukā pastaigāties. Pēc �ī gadījuma mani sāka uzskatīt par epileptiķi, un izskanēja �aubas, vai es vispār varot veikt ārsta pienākumus.

Es vēl izdarīju daudzus citus eksperimentus ar sevi. Kādreiz es tik ilgi lietoju nepazīstamo dzīvsudraba preparātu ka-lomelu, līdz pastiprinājās siekalu atdalī�anās. �ķita, ka mani zobi kļūst it kā garāki, it kā aug. (Par to nav ko brīnīties, jo saindē�anās ar dzīvsudrabu ļoti drīz parādās zobu smaganās; tās iekaist, kļūst mīkstas un vaļīgas.) Citreiz dzēru sālsūdeni, pēc tam stipri slāpu. Radās ari jūtams zarnu darbības vājums, un uzpūtās vēders. Ta�u drīz pēc mēģinājuma �īs parādības izzuda. Reiz veselu nedēļu ēdu tikai nevārītas olas. Tomēr nenovājēju. Tas bija jauno laiku slavenākā fran�u eks-perimentālfiziologa Ma�andija eksperimenta atkārtojums. Ma�andijs eksperimentējot gribēja pierādīt, ka ar dzīvnieku valsts produktiem vien cilvēkam nepietiek.

Vēlāk, strādādams jau par fizioloģijas institūta pro�ektoru un vienlaikus par asistentu, pēc sava profesora ieteikuma izdarīju eksperimentu ar ipekakuānas saknes iedarbīgo sastāvdaļu emetīnu. Lietots mazās devās, tas neizsauc vem�anu. Tā kā es toreiz pētīju klejotājnervu (nervus vagus), tad reizē novēroju arī einetīna iedarbību uz �o nervu līdz pat viņa sīkākajiem sazarojumiem; mani atzinumi aprakstīti grāmatā par Prāgas ķīmijas laboratoriju. Interesanta bija arī idiosinkra-zija, kas radās mēģinājumu rezultātā. Vairākas dienas no vietas nespēju bez riebuma uzlūkot brūno krāsu, jo tā man atgādināja emetīnu. Breslavā eksperimentēju ar muskatriekstu. Gribēdams pārbaudīt tā iemidzino�ās īpa�ības, noriju veselu riekstu. Jāpiebilst, ka, grimstot nemaņā, man �ķita, it kā laika ritms būtu pagausinājies. Lai, pētītu pārmaiņas gaismas sajūtās, eksperimentēju arī ar pazīstamā sirdslīdzekļa digitāla lapu uzlējumu. Novērojumu rezultātus, pievienojot arī zīmējumus, apkopoju zinātniskā darbā. Belladonnas ekstrakts, ko es ieņēmu, radīja mutē un rīklē stipru sausuma sajūtu. Siekalu atdalī�anās apsīka tiktāl, ka nespēju norīt kumosu sako�ļātas maizes. Reizē jutu īpatnēju spiedienu sirds apvidū. Līdz reibonim, kāds var rasties, lietojot belladonnu, tomēr netiku.

Izmēģināju arī kampara un spirta maisījuma iedarbību. Man uznāca savāds reibonis. Pieņemu, ka �ajā kombinācijā kampars iedarbojas uz smadzenītēm. Tātad var secināt, ka da�ādās kombinācijās sajauktas zāles var iedarboties da�ādi.

Kādreiz, gan ne labprātīgi, man nācās novērot arī nosal�anas simptomus. 1815. gada Ziemsvētku brīvdienās kājām devos uz Libohovicu apciemot savu māti. Bija dziļa, sniegiem bagāta ziema. Ceļa posmā starp Prāgu un Tursku man vairākkārt likās, ka nosalstu. Tas notika �ādi: vispirms mani pārņēma siltums, un tajā pa�ā laikā nāca salds snaudiens. Ļoti gribējās nolikties sniegā un brītiņu pagulēt. Tomēr es pazinu �o bīstamo nosal�anas pazīmi, tāpēc saņēmu spēkus un soļoju tālāk. Drīz vien aukstums stindzināja visu ķermeni. Vēlāk gan ejot sasilu. Atgriezās normālais stāvoklis ar normālām izjūtām, bet pēc kāda laika to atkal nomainīja siltuma sajūta un miegainība. Minētā parādība atkārtojās trīs reizes, līdz beidzot nonācu Turskā, kur mierīgi pārnak�ņoju pie kāda liela prātotāja zemnieka.

Studiju tre�ajā gadā veicu bado�anās eksperimentus. Trīs dienas neēdu ne kumosa, neizjūtot nekādus lielākus traucējumus. Dīvaini, ka, no rītiem atmostoties, man bija pilnīga sāta sajūta. Cēlonis tam meklējams apstāklī, ka miegā nervi atpū�as un no ķermeņa savāc barības vielas.

Stāstu to visu tāpēc, ka nav nozīmes par �o jautājumu tuk�i runāt. Jāķeras pie lietas praktiski, izmantojot pieredzi. Tad varēsim valdībām pat prasīt farmakoloģiskai fizioloģijai ierīkot patstāvīgus institūtus.�

Purkinjē eksperimentus ar sevi vēlāk saviem pētījumiem izmantoja farmakologs Emīls Starken�teins. Viņ� rakstīja: �Purkinjē eksperimentiem un to analīzei, aplūkojot tos arī no mūsdienu eksperimentālās farmakoloģijas viedokļa, ir ļoti liela nozīme; ne novērojumi pie slimnieku gultas, ne kampara iedarbības eksperimentālā analīze nav atklāju�i faktus, kas būtu pretrunā ar Purkinjē eksperimentiem. Purkinjē eksperimentu apraksti jāvērtē arī no kāda cita viedokļa: valoda, kādā mūs uzrunā Purkinjē, attēlojot kampara radītās saindē�anās izraisītos pārdzīvojumus, nav tā sausā valoda, ko parasti sastopam zinātniskos darbos. Purkinjē runā ne vien kā zinātnieks, bet arī kā literāts, Gētes draugs.�

Ja �tarken�teins, kas piedzimis 100 gadus pēc Purkinjē, īpa�i akcentē viņa eksperimentus ar kamparu, tad tas ir tāpēc, ka par �īs vielas iedarbību valdīja pilnīgi pretēji uzskati; patiesības noskaidro�anu stipri varēja sekmēt Purkinjē eksperimenti ar sevi.

Savus eksperimentus ar kamparu Purkinjē apraksta sīki. Viņa ziņojumos lasām: �Pēc kampara ieņem�anas muskuļos jūtama īpatnēja tieksme kustēties, kas, iespējams, izpau�as ari reālās kustībās. Ādas nervos jūtama viegla kņudē�ana: kā viegls tērps vai vēsa dvesma tā apņem visu ādu un mazina jutīgumu pret ārējiem iespaidiem. Ja pēc kampara ieņem�anas sasniegta augstākā reibuma pakāpe, tad �ķiet, ka āda ir apaugusi ar spalvām; arī elpot kļūst neparasti viegli. Sevi�ķi īpatnēji bija smadzeņu darbības izpaudumi � pie citiem reibuma stāvokļiem kaut ko tamlīdzīgu neesmu novērojis. Ja citas vielas vairāk satrauca cilvēka bioloģiskos instinktus, tad kampars iedarbojās tie�i uz psihisko sfēru. Mana garīgā pa�apziņa bija sasniegusi nekad agrāk nepazītu pakāpi. Ļoti skaidri pārredzēju savu zemes dzīves sūtību... Visa mana dzīve ar tieksmēm un centieniem skaidri atainojās atmiņā. Domādams, ka pa�reizējos apstākļos varu pilnīgi orientēties, pieņēmu savai darbībai lēmumus un mērauklas, kas vēl ilgi pēc �ī ekstāzes stāvokļa neizgaisa no atmiņas. Atceros tos vēl tagad. Ekstāze ilga apmēram pusotras stundas un pamazām pārgāja parastā domā�anā un darbībā, neradot ne mazāko atslābuma sajūtu. Arī galva bija skaidra, ne tā, kā tas mēdz būt pēc citiem reibuma stāvokļiem.�

Da�as nedējas vēlāk Purkinjē izdarīja otru eksperimentu. No rīta tuk�ā dū�ā viņ� iedzēra divus skrupelus jeb 2,5 g kampara. �īs devas iedarbību viņ� attēloja �ādi: �Ieņēmis kamparu, paliku vēl gultā. Bet vēlē�anās kustēties man nejāva gulēt. Kustības padevās viegli. Staigājot �urp un turp, kājas cilājās itin augstu. Muskuju spēks nebija izmainījies. To viegli konstatēju, pārvietojot istabā mēbeles. Bet viļņo�anās un kustību sajūta bija nomākusi ādas un muskuju nervu jutīgumu pret ārējiem iespaidiem. Tāpēc guvu nepareizu priek�statu par locekju kustībām, to mērķtiecību un patērēto enerģiju. Kad es, kā parasti, ķēros pie darba, nespēju koncentrēties, lai uzrakstītu kaut vai da�as rindiņas. Galvā neparastā ātrumā joņoja domas. Viens priek�stats ātri sekoja otram arvien tālāk laika plūsmā. Reiz zudu�u priek�statu vairs nespēju atsaukt, tas bija nogrimis aizmirstības dzelmē.

Tāpēc arī vēlāk nevarēju atcerēties, par ko es, �ai stāvoklī būdams, domāju. Zinu tikai, ka pretēji pirmajam mēģināju-

mam tie nebija reliģiski priek�stati. Domu plūsmā zaudēju personības apziņu, tādēļ pastāvīgi centos koncentrēties un uzmanību piesaistīt istabas priek�metiem un pēdējo personīgo pārdzīvojumu atmiņām, ta�u pieturas punkts alla� zuda domu straumē.

Cīņa starp izkliedi un koncentrē�anos turpinājās ar mainīgām sekmēm, jo instinkts man lika atkal un atkal mēģināt tvert gaisto�o apziņu. Līdzīgi pārdzīvojumi novērojami arī stiprākā parastā reibumā. Apreibu�ais nemitīgi pūlas orientēties. Viņ� zina savu vārdu, aptausta un nosauc apkārtējos priek�metus, atceras savu ģimeni, un tas viss mijas ar pilnīgas bezapziņas brī�iem. Nekas viņu nevar uztraukt un atgriezt īstenībā vairāk kā apgalvojums, ka viņ� ir apreibis; tad viņ� acumirklī iekaist un sasparojas, bet tūdaļ atgrie�as \ iepriek�ējā stāvoklī; tikai, ja afekts, kas viņu satraucis, bijis sevi�ķi stiprs, tad iespējams, ka atskurbuma brīdis paildzinās, kaut arī tas nav atkarīgs no pa�a gribas.

Beidzot izjutu apziņas vienojo�o spēku, bet mans apziņas centrā eso�ais �es� aizvien vairāk pagura, un domas joņoja arvien trakākā virpulī. Sāku ba�īties, ka pilnīgi zaudē�u sa? maņu, un centos izsaukt vem�anu. Tas izdevās, mehāniski kairinot mēles sakni un rīkli; tā es tiku vaļā no krietnas kampara porcijas, kas bija sajaukta ar gļotām un siekalām. Daļēji atguvos, kaut arī joprojām nevarēju koncentrēties, domas juka, turpinājās aizmār�ība un nespēja orientēties. Vem�ana atviegloja stāvokli tikai īslaicīgi, pēc tam minētās parādības atkal pastiprinājās, tāpēc no jauna mēģināju izsaukt vem�anu. Jāaizrāda, ka laiks, cik atceros, man vilkās gausi. Stunda likās tik gara kā vesela dzīve ar neskaitāmiem notikumiem, no kuriem atmiņā vairs nebija palicis nekas. Apmēram tā jūtamies, ja, pamostoties no sapņiem bagāta miega, nogulēto laiku salīdzinām ar faktisko laiku: miegā da�ās minūtēs var izsapņot dienām garus sapņus un veikt jūdzēm garus ceļojumus. Kaut ko līdzīgu savā lielajā vecumā pieredzēja Kants, kad da�u stundu ilgie pastaigas braucieni viņam �ķita kā milzīgi ceļojumi. Nepareizā laika uztvere izskaidrojama tādējādi, ka sapņu ilūzijā fantāzijas tēlus uzskatām par reāliem un mērījam tos ar īsto laika mēru. Zibenīgām, nereālām fantāzijas ainām tāds mērs neder ...

�ādā stāvoklī bija aizritēju�as trīs stundas, ta�u es nejutos slikti. Visas kustības padevās viegli, un, ja vien saņēmos, biju pie pilnas apziņas. Tad man nācās veikt kaut ko steidzamu, kas prasīja visu maņu orgānu koncentrāciju. Tas ilga vienu stundu. Redzes iespaidi bija vāji un gaisto�i, bet dzirdētais skaidri iespiedās apziņā. Beidzot jutu galvā un visā ķermenī izplatāmies īstu siltumu un zaudēju samaņu. Vēlāk man stās-8* tīja, ka es tobrīd esot piesarcis un pēc da�ām krampjveida kustībām pakritis. Mani novietoju�i gultā, kur, tikai lēnām elpodams, labu pusstundu es nogulējis bezsamaņā. Kad pamodos, pagāja krietns laika sprīdis, iekams atģidos: noskaidroju savu personību, laiku un apkārtējo vidi. Viss rīta cēliens un nakts man �ķita viens vienīgs tuk�ums � tum�s un netverams manai apziņai, kas centās atjaunot personības identitāti.�

Ar kamparu, kas vienmēr saistījis ārstu interesi, eksperimentēja jau da�us gadus pirms Purkinjē dzim�anas. Domāja, ka �ī viela labvēlīgi ietekmēs garīgās darbības traucējumus; psihisko slimnieku ārstē�anai kamparu sevi�ķi ieteica Vīnes ārsts Leopolds Auenbrugers, kas atrada perkusiju � krū�u kurvja izklaudzinā�anu diagnostikas nolūkos.

18. gadsimta otrajā pusē arvien noteiktāka kjuva zinātniski domājo�o ārstu prasība, ka pareizo atbildi uz jautājumiem var dot vienīgi eksperiments. Edinburgas ķirurgs Viljamss Aleksandrs, sekodams jauno laiku izvirzītajām prasībām pēc eksperimentiem, veica tik enerģiskus un tik riskantus eksperimentus ar sevi, ka nereti viņa dzīvība karājās mata galā. Kādu dienu viņ� ieņēma vienu skrupelu � apmēram 1,3 g kampara un pēc trīsceturtdaļstundas konstatēja, ka pulss un mutē izmērītā temperatūra tikpat kā neizmainījās. Nākamajā dienā viņ� mēģinājumu turpināja, ieņemot divkār�u zāļu devu. Viņu novēroja divi ārsti, tā laika slavenības � Viljamss Kūliens un Aleksandrs Monro juniors. Kad viņus pieaicināja sniegt palīdzību savam kolēģim Aleksandram, abus pārņēma �ausmas. Aleksandram bija stipri krampji, pa muti nāca putas, viņ� kliedza un trakoja, rāva un plēsa visu, kas gadījās pa rokai. Sis eksperiments patie�ām apdraudēja dzīvību.

Auenbrugera ieteikto ārstē�anu ar kamparu, tāpat citu ārstu cen�anos izmantot �o medikamentu var uzskatīt par priek�teci krampju terapijai, ko mūsdienās izmanto psihiatrijā, un, kā uzsver medicīnas vēsturniece Erna Leskī, tie�i Auenbrugera ārstē�anas metode pelna ievērību medicīnas vēsturē.

Nav skaita eksperimentiem, kurus zinātnieki izdarīju�i, Ievadot izmēģināmās vielas savā organismā ar injekcijas palīdzību. Mūsdienu injekcijas �|irce ir kaut kas tik parasts, ka ne mirkli nedomājam par tās vēsturi, pagātni un arī faktu, ka savā laikā bija vajadzīga drosme, lai iedurtu adatu miesā un ar jauna veida instrumenta palīdzību ievadītu �ķidrumu, kas satur zāles. Medicīnā pirms katra izgudrojuma vai atklājuma vienlīdz svarīgi izvirzās gan jautājums par nezināmām sekām, gan ari ārsta drosme, kur� riskē, gribēdams jauno izmēģināt.

Kad 1628. gadā Harvejs laida klajā grāmatu par asinsriti, darot zināmu savu atklājumu par asinscirkulācijas loku, viņ� apgalvoja, ka �ūskas kodiens esot bīstams tikai tāpēc, ka inde no koduma vietas pa vēnu izplatoties ķermenī. Sī piezīme deva angļu ārstiem ierosmi teorētiskiem slēdzieniem, kas sekmēja intravenozās injekcijas atklā�anu. Harveja mācība apstiprinājās, un ārsti secināja, ka, ie�ļircinot vēnā, ķermenī var ievadīt jebkuru ārstniecības līdzekli. Ja angļi �o problēmu centās risināt tikai teorētiski, t. i., eksperimentējot ar dzīvniekiem, tad vācu ārsti gāja soli tālāk un jauno ķirurģisko klizmu (klysma chirurgicum � tā tolaik dēvēja intravenozo injekciju) pielietoja cilvēkiem.

Sie ie�ļircinājumi patie�ām mazliet atgādināja parastās klizmas, kas toreizējā ārstu praksē bija viens no galvenajiem ārstniecības paņēmieniem. Drīz arī sākās pirmie eksperimenti. Te minams viens no 17. gs. otrās puses ķirurgiem Mateuss Gotfrīds Purmanis. Toreiz, nemitīgo karu periodā, �im Silēzijā dzimu�ajam ārstam, sniedzot palīdzību ievainotajiem, netrūka izdevību praktizēties kara ķirurģijā.

Cik sprie�ams no viņa rakstiem, Purmanis bija ļoti izglītots cilvēks un, pateicoties savai ķirurga veiksmei, guva ievērību tiklab karaspēkā, kā arī strādājot par Halber�tates un Breslavas ķirurgu un pilsētas ārstu. Purmanim bija lieli nopelni karalauka ķirurģijā. 1670. gadā, kādai lepras slimniecei pārlējis jēra asinis, Purmanis nolēma mēģināt atbrīvoties no savas ādas slimības � domājams, ka�ķa, ie�ļircinot ārstniecības līdzekli vēnā. Viņ� lika kādam ķirurgam sev rokas vēnā

ie�ļircināt zāles un � injekcijas brīdī paģība. Speciālisti vēlāk �o notikumu izskaidroja tā, ka pirms zāļu ie�ļircinā�anas neesot nolaistas asinis. �āds apgalvojums, protams, bija nepareizs, vaina nebija meklējama arī nervos, bet gan zāļu sastāvā, kam uzveļama atbildība kā par nesamaņas stāvokli, tā arī par vēlākajām sekām. Dūriena vieta iekaisa un vēl ilgi lika sevi manīt. Bet ādas slimība, kas Purmani bija mocījusi mēne�us un gadus, izzuda triju dienu laikā. Purmanis bija apmierināts un, kad viņ� pēc astoņiem gadiem karagājiena laikā saslima ar lieliem karstumiem, kurus ar parastiem līdzekļiem nevarēja nodzīt, viņ� par �o procedūru iz�ķīrās otrreiz. Pagatavojis zāles, viņ� lika tās sev ie�ļircināt vēnā un arī �oreiz guva vēlamos panākumus. Cik zināms, �ai nozarē tas bija pirmais eksperiments.

Bet, lai arī cik bie�i turpmākajos gadu desmitos eksperimentēja ar intravenozo injekciju, mēģinot izpētīt asinsriti, trombu ra�anos sirdī un noteiktu medikamentu iedarbību uz dzīvnieku, praksei tas nedeva nekā. Nebija vēl arī īstās injekcijas �ļirces, un � pats galvenais � trūka zinā�anu. Ie�ļircinājumus vēnā joprojām izdarīja vienīgi dzīvniekiem.

Bez mums jau zināmajiem mēģinājumiem, kad jauno ie�ļircinā�anas paņēmienu pielietoja arī slimnieku ārstē�anā, jāmin kāds gadījums ar �ūskas kodumu, kad intravenozā injekcija tie�ām izglāba cilvēkam dzīvību.

Daudz vēlāk notika kāda amerikāņu ārsta � Bostonas doktora Heila eksperiments, par ko stāsta slavenais vācu ķirurgs Johans Fridrihs Dīfenbahs, pirmais plastisko operāciju veicējs, kura mākslīgie deguni bija slaveni visā pasaulē. Heils bija ie�ļircinājis dzīvniekiem vēnā nekairino�us �ķidrumus un konstatējis, ka �is paņēmiens nav bīstams. Tad viņ� eksperimentēja pats ar sevi un beigās izdarīja visai dīvainu mēģinājumu: injicēja sev vēnā pazīstamo caurejas līdzekli � rīcineļļu. Vispirms, kā apgalvo Dīfenbahs, Heils mutē jutis savādu eļļas gar�u, tad uznācis nelabums un reibonis, sadumpojies vēders, kaut arī zarnas nav iztuk�oju�ās. Beidzot sācies drudzis. Lai atspirgtu, Heilam biju�as vajadzīgas veselas trīs nedēļas. Tas pierāda, cik maz par �o jautājumu toreiz zināja. Eļļaina �ķidruma ie�ļircinā�ana vēnā, protams, apdraud dzīvību.

Ap 19. gs. beigām un 20. gs. sākumu intravenozās injekcijas klīnikās nebija cieņā un mājas praksē tās tikpat kā nelietoja. Stāvoklis mainījās 1910. gadā, kad Pauls ferlihs atrada salvarsānu un nodeva �o brīni�ķīgo līdzekli, kas bija ie�ļircināms vēnā, ārstu rīcībā cīņai pret sifilisu. Intravenozā injekcija nu kļuva par visu ārstu kopīpa�umu, un mūsdienās daudzus ārstniecības līdzekļus ievada organismā vienīgi injicē-�anas ceļā. Agrāk ie�ļircinājumus parasti izdarīja zem ādas, daudz retāk muskulī; mūsdienās medikamentu ievadī�anai organismā galvenokārt izmanto pēdējo paņēmienu.

Protams, pētnieki arī �īs injekcijas ļoli bie�i izmēģināja, eksperimentējot ar sevi, un, kop� spēcīgi ir attīstījusies farmaceitiskā rūpniecība, fabrikās un laboratorijās nodarbināto ārstu eksperimenti ir kaut kas tik ikdieni�ķs, ka eksperimentus reģistrē tikai atsevi�ķos gadījumos, tāpēc uzzina par tiem reti. Mūsdienās vispirms visu medikamentu � arī ie�ļircināmo eksperimentāla izmēģinā�ana notiek ar dzīvniekiem, tāpat vielu ķīmiskā pārbaude; tāpēc �o medikamentu eksperimentāla ievadī�ana cilvēkam dzīvības briesmas vairs nerada.

Cilvēkam viņa pa�a ķermenis vienmēr �ķitis noslēpumu pilns, un arī mediķiem �o mistēriju priek�kars pavēries tikai pamazām un nepilnīgi. Da�s labs eksperiments palīdzēja iegūt skaidrību par atsevi�ķu orgānu funkcijām, bet, bez �aubām, tikai dala no tiem kļuvu�i pazīstami.

Jau 16. gadsimtā ievērojamais Santorio Santorio mēģināja atbildēt uz daudziem fizioloģijas jautājumiem, izdarot eksperimentus ar sevi. Medicīnas vēsturē Santorio pazīstams ar to, ka viņ� mēģinājis pārbaudīt svārstības, kurām padots ķermeņa svars da�ādos apstākļos. �os eksperimentus Santorio turpināja 30 gadus no vietas un pēc tam nodibināja klasisko mācību par neredzamo elpo�anu (perspiratio insensibilis).

Darba krēslu, gultu un galdu viņ� novietoja uz svariem, lai, strādājot, kā arī atpū�oties varētu noteikt sava svara izmaiņas. Santorio rūpīgi mērīja visus savus izdalījumus � īsi sakot, organizēja eksperimentu sistēmu, ko vēlāk nosauca par jatrofiziku; kopā ar matemātiku un ķīmijas pirmsākumiem � ķīmijas būtība gan nereti tika stipri pārprasta � tā ietilpa jatrozinātņu kopumā. Mūsdienās �īm zinātnēm ir vairs tikai vēsturiska nozīme, bet toreiz � 16. un 17. gadsimtā, neskatoties uz sistēmas vienpusību, tās ieņēma valdo�o vietu visas pasaules medicīnas zinātnē.

Mēģinājumu veik�anai Santorio konstruēja, atrada vai uzlaboja daudz instrumentu; viņam piedēvē arī tie�u līdzdalību termometra izgudro�anā. Termometru viņ� bie�i vien lietojis eksperimentos. Santorio izgatavojis arī mitruma mērītāju, un, ja ņem vērā, ka visus �os eksperimentus viņ� veicis triju gadu desmitu laikā, tad atliek tikai apbrīnot �ī vīra izturību un zinātnisko precizitāti. Santorio lielais darbs �De medicīna stalica� (Par līdzsvara medicīnu) iznāca 1614. gadā Venēcijā, tātad vēl autora dzīves laikā. Pēc tam to izdeva vairākkārt.

Santorio eksperimenti ar sevi � to rezultātā radās mācība par neredzamo elpo�anu, bez �aubām, bija viens no lielākajiem tālaika fizioloģijas sasniegumiem; �ī atraduma svarīgumu, to, kāda nozīme organisma veselībā ir ādas elpo�anai, atklāja tikai vēlākajos laikos. Tas, ka �o mācību izmantoja nepareizi un

ārstniecībā pārmērīgi pielietoja sviedrē�anos, nemazina �ī atklājuma nozīmi.

Pagāju�ā gadsimta septiņdesmitajos gados �veices ārsts Fēlikss Senks, vēl pavisam jauns cilvēks, izdarīja eksperimentus darba fizioloģijas pētī�anas nolūkā. Toreiz viņ� svēra 78,25 kilogramus. Mēģinājuma pirmajā dienā Senks pastaigājās no agra rīta līdz pulksten desmitiem, pēc tam trīs stundas .strādāja laboratorijā, tad atkal trīs stundas gāja pastaigāties, pēc tam viņ� vingroja līdz pulksten deviņiem vakarā un beidzot brauca ar vilcienu no Bernes uz Tunu, kur ieradās ap vienpadsmitiem vakarā. Un tūdaļ viņ� kājām devās atpakaļ. 30 km garo ceļu uz Berni Senks nogāja 7 stundās, ceļā pat ne reizi neapsēzdamies. Berni viņ� sasniedza se�os no rīta un visu dienu pavadīja kustoties. Nākamajā naktī viņ� nogāja 32 km, soļodams Murtenas virzienā un atpakaļ. Eksperimenta tre�ajā dienā viņ� strādāja, kā parasts, nakti nelikās gulēt, bet gājienam spēka vairs nepietika. Nosveroties Senks konstatēja, ka viņa ķermeņa svars bija 76,8 kg.

Pēc zināma laika Senks nolēma izdarīt otru eksperimentu. Pirmajā dienā viņ� atkal daudz staigāja, vingroja un nakts tumsā devās �ķēr�ļotā pārgājienā. Tāpat viņ� pavadīja otro un tre�o dienu, vienīgi pirmā gājiena laikā savainoto kāju dēl nācās atteikties no pārgājiena, traucēja arī sliktais laiks. Lai �o nakti tomēr nepavadītu bezdarbībā, Senks izdomāja vingrinājumu sistēmu, kurā galvenā loma bija ierādīta 46 kg smagam akmenim. Viņ� cilāja akmeni katru ceturtdaļstundu, sākumā desmitreiz, vēlāk piecreiz un pret rītu tikai trīsreiz, pavisam divsimt rei�u. Eksperimenta rezultātus Senks apkopoja traktātā par muskuļu darba ietekmi uz olbaltuma sair�anu cilvēka organismā. Traktāts tika publicēts 1874. gadā.

Starp daudzajiem eksperimentiem, ko pētnieki izdarīju�i ar sevi, lai izzinātu ķermeņa mehānismu, nozīmīgu vietu ieņem tie, kas veltīti uztura jautājumam. Protams, daudz tamlīdzīgu eksperimentu veikts jau agrāk, ta�u mēs par tiem zinām maz. Medicīnas vēsturnieki norāda, ka vecākais eksperimentators uzturzinātnē ir ārsts Viljams Starks, kas dzimis Birmingemā 1740. gadā, doktora grādu ieguvis Leidenē un vēlāk strādājis Londonā. Tur Svētā Georga slimnīcā, ievērojamā kara ārsta D�ona Pringla ierosināts, Starks veica pla�i pazīstamos eksperimentus ar vienpusīgu uzturu, bet �ie eksperimenti tā sabojāja viņa veselību, ka 29 gadu vecumā viņ� nomira. Stārks atstāja piezīmes, ko vēlāk publicēja angļu higiēnists D�ems Smits.

Balstoties uz eksperimentiem, Starks centās parastos uztura līdzekļus vispirmām kārtām iedalīt kaitīgos un nekaitīgos. Mēne�iem ilgi viņ� ievēroja pa�a izstrādāto uztura re�īmu, nedēļām viņa uzturs bija ļoti vienpusīgs. Da�as nedēļas Starks ēda tikai maizi, klāt piedzerdams ūdeni. Citreiz viņ� ņēma � maizi, olīvu eļļu un ūdeni. Vēlāk viņ� atļāvās da�as nedēļas ēst gaļu, maizi un ūdeni. Pēc tam maizi, speķi un tēju vai arī maizi, kausētu sviestu, ūdeni un sāli � tā tas turpinājās mēne�iem, līdz Stārkā organisms bija galīgi sabeigts, un viņ� saslima. Dīvainā kārtā tas notika tie�i tad, kad eksperimentētājs lietoja relatīvi vieglu barību � medu un no smalkiem miltiem pagatavotu pudiņu. Kad Starks vēlreiz izmainīja diētu un par galveno uzturlīdzekli izvēlējās Cestera sieru, iestājās sabrukums � viņ� nomira pāragrā nāvē 1770. gada 23. februārī.

Starks nebija fanātisks cīnītājs par kādu noteiktu uztura mācību. Viņa mērķis bija pretrunā ar to, pēc kā centās citi uztura reformatori. Starks tikai gribēja pierādīt, �ka cilvēku sabiedrībai nāktu par labu, ja tā pārliecinātos, ka patīkama un daudzpusīga barība veselībai tikpat nepiecie�ama kā stingrie Kornaro vai pazīstamā Eksesas Millera diētiskie principi un priek�raksti�. Starks sevi�ķi izceļ venēcieti Luid�i Kornaro, kas gan nebija ārsts, tomēr ļoti izglītots cilvēks; Kornaro sasniedza gandrīz 100 gadu vecumu un apgalvoja, ka esot izārstējis savu kuņģa kaiti un nodzīvojis tik ilgu mū�u vienīgi tāpēc, ka ievērojis stingri noteiktu diētu.

Starks savus eksperimentus centās veikt zinātniski; ta�u pārāk lielās vienkār�ības dēļ ievērojamas vērtības tiem nebija. Starks katru dienu pierakstīja, kāds bijis laiks, ko un kādos daudzumos viņ� ēdis, cik daudz bijis ekskrementu; ik dienas viņ� nosvērās, atzīmēja, kāda bijusi oma un veselības stāvoklis. Mēģinājumu sērija bija iecerēta labi, ta�u tās zinātniskie panākumi izrādījās niecīgi; atzinumam, ka vienpusīgs uzturs cilvēka ķermenim ļoti kaitīgs, nebija nepiecie�ami eksperimenti, kas beidzās tik traģiski.

Moderno eksperimentu laikmets uztura mācības nozarē sākās daudz vēlāk, jo tikai ķīmijas attīstība ar attiecīgu laboratoriju iekārto�anu radīja bāzi precīzākiem eksperimentiem. Nu notika tik daudz eksperimentu, ka iespējams minēt tikai pa�us nozīmīgākos. Vispirms �e jānosauc ievērojamais Minhenes higiēnists Maksis Petenkofers; par to, kā viņ� eksperimentēja ar sevi, lai pētītu holeru, jau minējām. Nozīmīgāki ir eksperimenti, ko Petenkofera vadībā ar sevi izdarīja viņa skolnieks Johans Ranke, tas pats Ranke, kas vēlāk ieguva antropologa slavu. Kad Ranke vēl strādāja fizioloģijas institūtā, viņ� nolēma eksperimentēt ar sevi, lai risinātu uztura zinātnes jautājumus. 1861. gada 19. jūlijā pēc 20 stundu ilgas gavē�anas viņ� uzsāka mēģinājumus. Deviņos no rīta viņ� apēda pamatīgu porciju gaļas; ēdiens bija pagatavots no 1917 gramiem pilnīgi liesas gaļas un 74 gramiem tauku. Vispirms viņ� noēda 800 gramu, pusdienā � 100 gramu, tātad ļoti lielu gaļas porciju. Vairāk ieēst viņ� nejaudāja. Pēcpusdienā Ranke sajuta kuņģī stipras sāpes un secināja, ka tā esot maksimālā deva, ko. cilvēks varot ieēst.

Tajos laikos izvirzījās arī jautājums, vai cilvēks spēj dzīvot vienīgi no gaļas. Ranke uzskatīja, ka viņa eksperiments pierāda pretējo.

Gaļas nozīme uzturā un olbaltuma problēma vispār pagāju�ā gadsimta 70. gadu fiziologiem bija viens no svarīgākiem pētījumu objektiem. Ne tikai Ranke, bet arī Petenkofera skolnieks Maksis Rubners, kas vēlāk bija Vācijas ievērojamākais uztura fiziologs, jau studiju gados izdarīja ar sevi eksperimentus, lai konstatētu, cik liela ir gaļas vērtība. Uz �iem eksperimentiem balstījās 1880. gadā uzrakstītais pla�ais Rubnera darbs par da�u uzturlīdzekļu izmanto�anu zarnu traktā.

Ārsts Rubners izdarīja ar sevi eksperimentu 1876. gadā, būdams 22 gadus vecs. Pirmajā mēģinājumā viņ� 3 dienas pārtika no cepe�a, kas bija pagatavots no 4300 gramiem svaigas liesas gaļas; cepetis svēra 2654 gramus. Arī otrais eksperiments, ilga 3 dienas; �oreiz no 3,5 kg svaigas vēr�a gaļas bija pagatavots 2200 gramu cepe�a. Cep�anai lietoja sviestu, nedaudz piparu un sīpolu, tāpēc cepetis bija gar�īgs. Ta�u tre�ajā dienā Rubners tikai ar grūtībām varēja norīt da�us kumosus: pārāk liela bija pretīguma sajūta. Viņ� sūdzējās par stipru nogurumu kājās un rokās un vēl labu laiku pēc �iem mēģinājumiem gaļas re�īma dienas atcerējās ar riebumu. Toreiz Rubners strādāja pie Petenkofera.

�o eksperimentu laikā, protams, rūpīgi analizēja arī ekskrementus. Vajadzēja konstatēt slāpekļa bilanci. Tā parādīja, ka Rubnera organisms olbaltumus tomēr veidojis. Tātad Rankes uzskats, ka cilvēks nevarot dzīvot no gaļas vien, neizturēja kritiku. Sviesta un gar�vielu piedevām �e nebija nekādas nozīmes, tās bija nepiecie�amas tikai kulināru motīvu un gar�as uzlabo�anas dēļ. Rubners eksperimentēja arī ar kartupeļiem un pierādīja, ka organismam nepiecie�amo slāpekļa minimumu ik dienas var segt ar 3600 kalorijām kartupeļu, kaut arī olbaltuma �ai devā ir samērā maz. Tādējādi Rubners pasvītroja kartupeļu nozīmi iedzīvotāju uzturā.

�e, tāpat kā neskaitāmos citos eksperimentos ar cilvēkiem un dzīvniekiem, tika pētīta olbaltuma problēma, t. i., jautājums par to, kāds olbaltumu daudzums cilvēka organismam nepiecie�ams, lai saglabātu slāpekļa līdzsvaru un lai olbaltuma nepietiekamas piegādes gadījumā nevajadzētu patērēt ķermeņa olbaltumu. �ai problēmai ir milzīga nozīme pla�u iedzīvotāju aprindu un visas tautas uztura jautājumu kārto�anā.

�ajā sakarībā Rubners min arī skandināvu pētnieka Sivēna eksperimentus ar sevi. Zināmu laiku Sivēns pārtika galvenokārt no kartupeļiem, maizes, āboliem, cukura un mazām piena, sviesta, siera un olu devām. Izrādījās, ka olbaltuma līdzsvara saglabā�anai organismam pietika ar 4,5 g slāpekļa. Arī �is eksperiments pierādīja toreiz izvirzītās prasības aplamību, ka cilvēkam, mēreni strādājot, dienā vajadzīgs 118 gramu olbaltuma: līdzsvara uzturē�anai organisms iztika ar ievērojami mazāk slāpekļa. Protams, visi �ie eksperimenti neapmierina tādēļ, ka tie aptver īsu laikasprīdi; nemaldīgu ainu gūstam tikai no garākā laika posmā veiktiem eksperimentiem. Rubners piebilst, ka Sivēna atklātais olbaltuma minimums pat tad vēl liekas uzkrīto�i mazs, ja atceras, ka �viņ� ēdis ne tikai kartupeļus, bet da�ādu pārtikas vielu sajaukumu�. Rubners arī saka, ka Sivēna iegūtie rezultāti parādās pavisam citā gaismā, ja izmanto novērojumus par olbaltumvielu pārvērtībām, kas bija konstatētas Rubnera eksperimentos ar suņiem.

Turklāt Rubners ieguva rezultātus, kurus varēja attiecināt arī uz cilvēkiem un kuri vēlāk pilnīgi apstiprinājās. Tie liecina par cilvēka organisma lielajām piemēro�anās spējām. Viņ� atklāja, ka novājēju�ie un kalsnie cilvēki olbaltumu izmanto daudz labāk nekā resnie, tātad pirmajiem tā nepiecie�ams krietni mazāk. Daudzie eksperimenti, kas notiku�i pa daļai laboratorijās, pa daļai negribēti, ikdienā, piemēram, grūtajos karalaika apstākļos vai nejau�a gadījuma pēc, �ī apgalvojuma pareizību apstiprina.

Ievērību pelna arī citi ar vienpusīgu uzturu veiktie eksperimenti. �ai sakarībā jau minēts Purkinjē vārds. Eksperimen-tē�anas nolūkā arī Purkinjē reiz mēģināja da�as dienas pārtikt tikai no olām. Tāpat rīkojās kāds Minhenes medicīnas students, kas divas dienas pārtika tikai no cieti novārītām olām, apēdot 42 olas. Un tomēr viņ� bija uzņēmis par maz olbaltuma, kaut gan vairāk olu apēst viņ� nejaudāja.

�veices ārsts Gerbers no Tūnas izdarīja eksperimentu, pārtikdams trīs dienas no piena. Viņ� izdzēra nedaudz vairāk par 7 litriem, precīzi: 7315 gramu; �īs devas pilnīgi pietika, jo slāpekļa līdzsvars saglabājās.

Eksperimentēja, protams, arī pārtiekot tikai no dārzeņiem, īpa�i vēl tādēļ, ka to piasīja zinātne; toreiz daudz tika diskutēts par uztura reformām veģetārisma virzienā. Tā, piemēram, Pēterburgas ārsts Voro�ilovs pārticis 30 dienas, ēzdams katru dienu 400 g zirņu, 400 g maizes, 100 g cukura un 10 g vārāmās sāls. No minētajiem produktiem olbaltumu saturēja tikai maize un zirņi, gaļas nebija nemaz. Turklāt ārsts divas stundas dienā strādāja, veikdams 8500 kilogrammetru stundā. �is 1872. gadā izdarītais eksperiments pierādīja, ka Voro�ilovs sava ķermeņa olbaltumu nezaudēja.

Līdzīgu eksperimentu ar zirņiem bija izdarījis arī Rubners. Slāpekļa līdzsvars toreiz neizmainījās, bet citreiz divu dienu ilgā eksperimentā viņ� pierādīja, ka uzturs, kas sastāvēja tikai no zaļām pupām, nespēja segt olbaltuma patēriņu, acīm redzot tāpēc, ka tādu vairumu zirņu, kas satur pieliekami olbaltuma, viņ� nespēja apēst. Rubners toreiz bija sautējis 1080 gramu svaigu pupu apmēram 100 gramos sviesta, pieliekot nedaudz sāls. Ta�u pierādījās, ka pupās eso�ais olbaltums netika pilnīgi izmantots. Tagad ir zināms, ka pāk�augu olbaltumam ir mazāka bioloģiskā vērtība nekā gaļas olbaltumam.

Citādus eksperimentus ar zirņiem izdarīja ārsts Л. P. Rih-ters. Viņ� gribēja pārbaudīt, vai pāk�augus vārīt cietā ūdenī tie�ām ir nelietderīgi. 1903. gadā Rihters izdarīja �ādu eksperimentu: pirmajā dienā viņ� apēda 600 gramus nokāstu, destilētā ūdenī vārītu, bet otrā dienā tikpat daudz cietā ūdenī vārītu zirņu. At�ķirība bija ne tikai tā, ka pēdējie sliktāk gar�oja, tie radīja arī vēdera uzpū�anos un graizes. Ekskrementu analīze pierādīja, ka otrā gadījumā bija ievērojams slāpekļa zudums.

�ie eksperimenti prasīja ārstiem da�u labu upuri, kaut gan jāsaka, ka bīstamības ziņā tie nav salīdzināmi ar mēģinājumiem, kas izdarīti ar slimību dīgļiem.

Daudzi eksperimenti veltīti jautājumam, par cik cilvēka zarnās izmantojama celuloze. Divi Silēzijas ārsti 1870. gadā izdarīja �ādu eksperimentu: trīs dienas viņi pārlika vienīgi no kāliem, kāpostiem un salātiem, katru dienu patērēdami 2,5 vai 3 kg �āda uztura. Vairāk ieēst viņi nevarēja, kaut ari dārzeņu ēdieni bija pagatavoti iespējami gar�īgi.

Ekskrementu analīze parādīia, ka viens ārsts bija sagremojis 47, otrs 62% celulozes. Citi ārsti atklāju�i, ka celuloze sagremojama daudz mazākā mērā, acīm redzot, iz�ķīrēja loma te faktam, vai celulozi saturo�ais uzturs tiek uzņemts viens pats vai kopā ar gaļu. Celulozes nozīme normālā zarnu darbībā noskaidrota tikai vēlāk, un uztura fiziologi vienmēr to pasvītro.

Protams, daudz līdzīgu mēģinājumu veltīts arī cilvēka galvenajam iztikas līdzeklim � maizei. Ķīlēs higiēnists Rūdolfs Oto Neimanis, kas kļuva pazīstams arī kā speciālists tropu slimībās, 1920. gadā izdeva grāmatu, kurā apraksta pirmā pasaules kara laikā lietotos maizes piejaukumus. Tajos grūtajos laikos centās izlīdzēties, maizei piejaucot da�ādas piedevas. Peremi�ļas aplenkumā maizei gribēja sākt piejaukt koka miltus, ta�u, pamatojoties uz toreizējā sanitārā dienesta priek�nieka vietnieka H. Glāzera ziņojuma, no �āda pasākuma nācās atteikties, jo kareivji tādu maizi nepanesa un tā tika izmantota sliktāk nekā kvantitatīvā ziņā mazāks maizes daudzums bez koka piejaukuma. Kareivjiem tā būtu bijusi, kā teikt, acu apmānī�ana. Protams, daudz kas atkarīgs arī no maizes cep�anas tehnikas. Peremi�ļā tikpat neveiksmīgas bija pūles paaugstināt maizes uzturvērtību, piejaucot asinis. Glāzera eksperimenti ar sevi pierādīja �ī paņēmiena nederīgumu.

Cik maizes vajag, lai segtu vienas dienas uztura patēriņu? �o jautājumu, balstoties uz eksperimentiem ar sevi, 19. gs. 70. gados mēģināja noskaidrot ārsts Adolfs Mai jērs. Viņ� konstatēja, ka vienas dienas uzturam esot nepiecie�ami 807 grami rupjmaizes vai 920 grami baltmaizes, vai arī 1200 grami plāceņa, kas raudzēts un cepts pēc veslfālie�u parauga � no rupja maluma rudzu miltiem. Devas, protams, ļoti svārstās. Nordens, pamatojoties uz eksperimentiem ar sevi, noteicis maizes normu smaga fiziska darba strādniekiem 600�700 gramu dienā, reizē gan apgalvodams, ka ar �o devu tiekot segta tikai daļa enerģijas patēriņa, lai arī nemaza. Eksperimentējot ar sevi, Mai jērs noskaidroja, ka viņ� sagremojis 94% baltmaizes, 90% rupjmaizes, bet tikai 80% plāceņa. Ēdot maizi, kam piejaukti koka milti, eksperimentēts jau agrāk: �ādus eksperimentus izdarījis Tībingenas fiziologs Johans Heinrihs Ferdinands fon Autenrīts. Kad 1817. gadā kādā Krievijas apgabalā izcēlās bads, viņ� izcepa maizi ar koka piejaukumu un lietoja �o maizi pats. Rezultāts eksperimentētāju apmierināja. Koka milti � kā viņ� ziņoja, � piejaukti maizei vai putrai arī lielākā daudzumā, organismā neradot nekādus traucējumus.

Nebūtu lieki pieminēt arī kara laika maizi, ko no 50% rudzu-kvie�u un 50% bērzu koka miltiem izcepa Berlīnes zinātnieks Haberlands un atzina par gar�īgu. Ta�u arī �o maizi nevarēja lietot pat grūtajos kara laika apstākļos.

Uztura reforma � atgrie�anās pie dabiskas barības, pilnvērtīgas maizes, atteik�anās no gaļas, veģetāri ēdieni, zaļbarība � tās bija pioblēmas, kas 20. gs. sākumā izvirzījās uztura fizioloģijas priek�plānā, pēc tam, kad �ajos jautājumos bija guvu�i pieredzi un savus spriedumus izteiku�i nespeciālisti. Beidzot visi ārsti, kas nodarbojās ar uztura fizioloģiju, sāka eksperimentēt ar sevi, lai pārbaudītu, vai uzstādītās teorijas attaisnojas praksē.

Viens no �iem ārstiem bija doktors Karls Rēze, kam ausu kaites dēļ nācās pamest praksi un pievērsties zobārstniecībai. Rēzē nodibināja Drēzdenē zobu higiēnas centru, un tā viņam radās iespēja studēt zobu bojā�anās problēmas. Rēze pirmais izteica domu, ka zobu bojā�anos ietekmējot minerālvielu trūkums mūsu uzturā. Cilvēks, viņ� teica, uzņem pārāk daudz olbaltuma. Patērējot bāzisku uzturu, slāpeklis, ko ķermenim piegādā olbaltums, tiek pa lielākai da|ai izdalīts, bet olbaltums pilnīgi izmantots organisma labā. Ar eksperimentiem � Rēze eksperimentēja ar sevi ilgāku laiku, pārtiekot lielākoties no kartupeļiem un saknēm, � viņ� konstatēja ka uzturs, kurā maz skābju, bet daudz bāzu, samazinādams olbaltuma piegādi organismā, nodro�ina slāpekļa minimumu, t. i., līdzsvaru. Rakstā, ko Rēze 1914. gada rudenī iesniedza valdībai Berlīnē, viņ� norādīja uz saviem eksperimentiem un ieteica maizes un gaļas ēdienu vielā kareivjiem dot bāzēm bagātu uzturu, kas sastāv galvenokārt no kartupeļiem un zaļiem dārzeņiem. Rēze saņēma atbildi, ka atteikties no līdz�inējā ēdinā�anas veida neesot nekāda pamata ...

Hindhede, kas dzimis 1862. gadā dāņu ciematā Lemmā, bija gudrs cilvēks. Valsts eksāmenu medicīnā Hindhede bija nolicis ar izcilību, un �o faktu visā zemē uzskatīja par brīnumu, jo kop� 47 gadiem tā nebija laimējies nevienam. Hindhede cīnījās par vienkār�u dzīves veidu, ko viņ� pazina jau no bērnības, tāpēc saprotams, ka ēdienu ziņā viņ� aizstāvēja tīri spartānis-kas para�as. Hindhede desmit gadu eksperimentēja ar sevi un saviem bērniem un tad nolēma uzsākt cīņu pret vecajām uztura normām. Pirmām kārtām viņ� pievērsās olbaltumam. Veco Foita uzskatu, ka mēreni nodarbinātam pieaugu�am cilvēkam dienā nepiecie�ams 120 gramu olbaltuma, Hindhede noraidīja. �īs domas Hindhede izklāstīja savā uztura reformai veltītajā grāmatā. Tur viņ� arī norādīja, ka, pēc daudzu cilvēku uzskatiem, olbaltuma deva jāsamazina, izvēloties uzturam smalkos miltus, cieti, cukuru un sviestu, tomēr jau no pirmā acu uzmetiena esot redzams, ka �ajos produktos trūkst nepiecie�amo vitamīnu un minerālvielu.

Savu nāko�o darbu Hindhede publicēja 1907. gadā. Tur viņ� analizēja 1906. gadā ar sevi izdarīto eksperimentu. Abi ar medicīnas studentu Agi Verneru viņi divus mēne�us pārtiku�i no īpa�a uztura. Ar �o mēģinājumu Hindhede gribēja pierādīt, ka ārsts varot iztikt ar 28 feniņiem dienā, juzdamies pie tam spēcīgāks un veselāks nekā parasti.

Arī pēc �ī eksperimenta Hindhede turpināja novērojumus un nāca pie �āda secinājuma: �Esmu pierādījis, ka spēcīgs pieaudzis cilvēks var justies ļoti labi: pirmkārt, ja viņ� visu gadu pārtiek tikai no kartupeļiem un augu eļļas; otrkārt, ja viņ� pusgadu ēd tikai mie�u putru, cukuru un augu eļļu; tre�kārt, ja viņ� mēģina veselu gadu pārtikt no auzu pārslām, cukura un taukvielām, ceturtkārt, ja viņ� divus gadus ed tikai kāpostu zupu, kartupeļus un maizi, pilnīgi nelietodams taukvielas, ja viņ� pusgadu dzīvo tikai no skrotētas maizes un margarīna.

Arī mēs mēģinājām pārtikt no baltmaizes un margarīna. Bet jau pēc divām trim nedē|ām bijām tā novājēju�i, ka tikko varējām paiet. Tas tāpēc, ka, labību maļot, graudu vērtīgākās sastāvdaļas pāriet klijās, kuras, kā zināms, satur visus vitamīnus un vairumu sāļu (kaļķus, dzelzi, fosforu utt.).�

Redzams, ka arī eksperimenti uztura jomā, pa�i par sevi gan nebūdami nekādi varoņdarbi, var kaitēt organismam un prasīt upurus.

Liela eksperimentu daļa veltīta problēmām par bado�anās ietekmi uz cilvēka organismu. Jau minētais pētnieks profesors Ranke 1861. gadā vairākkārt mēģināja iztikt bez ē�anas un dzer�anas; eksperimenti parasti ilga divas dienas. Savas izjūtas profesors Ranke attēloja ar �ādiem vārdiem: �Subjektīvā nespēka sajūta, kas rodas, lietojot niecīgu uztura daudzumu, ne tuvu vēl neliecina par īsto nespēku. Savos daudzkārtējos novērojumos konstatēju, ka mana labsajūta pirmās bado�anās dienas beigās nepavisam nebija mainījusies. Turpmākajās 24 stundās, ko pavadīju pilnīgi bez ē�anas un dzer�anas, pēc nemierīga miega jutu nelielu smagumu galvā, spiedienu kuņģī un vispārēju nespēku. Izsalkuma sajūtas vairs nebija. Neliels izdzertā aukstā ūdens daudzums izsauca vem�anu. Tikai vairākas stundas pēc niecīgas uztura devas uzņem�anas (tase kafijas ar pienu un gabaliņ� viegla cepuma) radās normāla apetīte. Visstiprākais izsalkums bija 30 stundas pēc pēdējā azaida.�

�ie bado�anās mēģinājumi medicīnai bija svarīgi ne tikai fizioloģijas jautājumu atrisinā�anā, bet arī tādēļ, ka jau kop� senseniem laikiem gavē�anu pielietoja ārstniecībā; nu to vajadzēja zinātniski nopamatot. Sim nolūkam kalpoja ārstu eksperimenti ar sevi. Jau vecais Plutarhs bija teicis: �Labāk vienu dienu gavē nekā dzer zāles!� Pirmais, kas gavē�anu ieteica kā ārstniecības līdzekli un ārstējās ar to gan pats, gan ārstēja savus ģimenes locekļus, bija amerikāņu ārsts Eduards H. Djuī. Viņ� ziņoja, ka 1878. gadā, ārstēdams ar tīfu saslimu�u meiteni, kas itin visu ieēsto izvēmusi, viņ� nejau�i atklājis, ka bado�anos var izmantot ārstē�anā. Djuī secināja, ka �ai gadījumā atturē�anos no ē�anas prasa pati daba un ka ārstam jārīkojas saskaņā ar �o prasību un jāļauj slimniekam gavēt. Trīsdesmit piecas dienas slimniece iztika bez ēdieniem, dzerot tikai ūdeni, tad pēk�ņi sāka prasīt ēst un izveseļojās.

�is novērojums uz Djuī atstāja dziļu iespaidu, un, kad viņa pa�a bērns saslima ar difteriju smagā formā, viņ� tam nedeva parastos medikamentus � hinīnu, alkoholu un dzelzi, bet lika gavēt. Tagad Djuī savus atzinumus par bado�anos gribēja

zinātniski nopamatot un, izdarīdams ar sevi eksperimentus, nāca pie slēdziena, ka visiem ieteicams atturēties no brokastīm. Eksperimentu laikā un arī vēlāk viņ� rītos dzēra tikai tasīti kafijas, apgalvodams, ka tādējādi pieaugot viņa darbaspējas un uzlabojoties arī ārējais izskats.

Sabiedrībā un ārstu vidū Djuī gavēnim, protams, bija da�ādas atbalsis: vieni slavēja, citi pēla, ta�u tauta �o metodi atzina un lietoja. Radās arī skolnieki, kas Djuī metodi izstrādāja tālāk. Tā, piemēram, ārste Linda Burfilde Hacarde ilgu laiku eksperimentēja ar sevi un pēc tam par bado�anos kā ārstniecības līdzekli uzrakstīja grāmatu. Sis darbs guva ievērību anglikāņu zemēs. Pamatojoties uz eksperimentiem ar sevi, Hacarde izstrādāja stingru dzīves re�īmu, kur ievērojama vieta piederēja ne tikai rīta gavēnim, bet arī klizmai, masā�ai, vingro�anai un veģetāram uzturam. Pēdējo neieteica lietot ilgāku laiku, bet gan kā ārstniecības līdzekli. Ārstiem pret Hacardes metodi bija lieli iebildumi, ta�u diskusijās noskaidrojās, ka tai ir arī savi piekritēji.

1880. gadā bado�anās eksperimentus uzsāka kāds cits amerikāņu ārsts � doktors Tanners; viņ� eksperimentēja medicīnas akadēmijas uzraudzībā. 40 dienas no vietas Tanners dzēra tikai ūdeni, �ai laikā zaudēdams 33 mārciņas, ta�u 8 dienas pēc eksperimenta beigām viņ� zaudēto svaru bija atkal atguvis. �is eksperiments jau sniedzās līdz galējai robe�ai un varēja kaitēt veselībai.

Mūsdienās bado�anos izmanto ne tikai tautas ārstniecībā, bet arī klīniskajā medicīnā, to pielieto da�ādos veidos, īpa�i cīņā pret aptauko�anos (�o cīņu ar pilnām tiesībām atbalsta ārsti), kaut gan nereti te sastopamies ar pārspīlējumiem un kļūdām.

Ap gadsimtu miju radās mācība par vitamīniem, kas visu uztura zinātni nostādīja daudzu jaunu problēmu priek�ā. Ārstiem nu, protams, tika dota izdevība, izdarot da�ādus eksperimentus, iedziļināties vitamīnu noslēpumos un pētīt, kā uz organismu iedarbojas vienpusīgs uzturs, kurā trūkst viena vai otra vitamīna.

Vitamīnu mācības pirmsākumi meklējami novērojumos ar vistām, kuras ēdināja ar pulētiem rīsiem. Sis nejau�ais novērojums atklāja tolaik Āzijā stipri izplatītās beri-beri slimības cēloņus. Breslavā dzimu�ais ārsts Maksis Mo�kovskis bija iepazinies ar beri-beri sava 11 mēne�u ilgā ceļojuma laikā pa Jaungvineju, tādēļ nolēma izdarīt ar sevi eksperimentu. 236 dienas viņ� pārtika vienīgi no pulētiem rīsiem un smagi saslima ar beri-beri. 148 dienas tika pārbaudīti viņa vielu maiņas procesi. Eksperiments sākās 1911. gada novembrī, bet jau janvāra sākumā iezīmējās tipiskas beri-beri slimības parādības � krampji un paralīzes. So eksperimentu izdarīja fiziologa Natana Cunca institūtā � Cuncs bija izaudzinājis veselu fiziologu paaudzi. Par minēto eksperimentu viņ� rakstīja: �Man bija izdevība novērot beh-beri parādības un to pakāpenisko attīstību doktora Mo�kovska pa�aizliedzīgajā eksperimentā ar sevi, kas notika mūsu laboratorijā. So eksperimentu viņ� veica un aprakstīja kopā ar profesoru Kaspari. Kad vienpusīgā uztura dēl strauji samazinājās eksperimentētāja muskuļu spēks, radās stipras nervu sāpes un moko�s sirds vājums, ārsti, kas novēroja doktoru Mo�kovski, pieprasīja eksperimentu pārtraukt. Lietojot kliju ekstraktu un jauktu uzturu, pamazām izdevās slimīgās parādības novērst.� Ta�u vēl 1936. gadā doktors E. F. Dahs ziņoja, ka doktors Mo�kovskis cie�ot zināmas sava eksperimenta sekas.

Uztura mācības novadā �is eksperiments pieskaitāms pie varonīgākajiem.

Pa�aizliedzīgs, bet reizē arī neestētisks bija eksperiments, ko 1916. gadā Va�ingtonā ar sevi izdarīja profesors Jozefs Goldbergers un viņa 15 līdzstrādnieki. Profesors Goldbergers, dzimis 1874. gadā kādā Ungārijas ciematā, jaunības dienās aizceļoja uz Ameriku un studēja tur medicīnu. Jau 1914. gadā Goldbergers veselības aizsardzības pārvaldē bija uztura pētniecības nodaļas vadītājs. Sie 16 zinātnieki izdarīja ar sevi eksperimentu, lai pētītu pelagru � slimību, kas plosījās trūcīgākajās iedzīvotāju aprindās kā Itālijā, tā Amerikā un bija pilnīgi neizpētīta. Nebija noskaidrots, vai tā ir infekcijas slimība, kā domāja vairums ārstu, vai arī tā pieskaitāma jaunatklātajām avitaminozēm. Goldbergers uz �iem jautājumiem meklēja atbildi, īpa�i viņ� gribēja atspēkot tēzi, ka pelagra ir infekcijas slimība.

No pelagras slimniekiem Goldbergers savāca asinis, deguna un kakla sekrētu, blaugznas, ādas daļiņas un pat ļoti derdzīgos izkārnījumus un pielika tos ēdieniem, no kā 16 ārsti pārtika mēne�iem ilgi. Pelagras simptomi neradās. Lidz ar to bija pierādīts, ka pilnīgi nepareizi ir pelagru pieskaitīt infekcijas slimībām.

Mūsdienās zināms � un tā nav nekāda jauna gudrība, � ka nedrīkst lietot ne pārāk karstus, ne aukstus ēdienus, jo tas var radīt kuņģa saslim�anu. Kuņģa slimību bie�ā izplatība Amerikā izskaidrojama ar turienes ļau�u paradumu lietot dzērienus ar ledu. Sai virzienā ar sevi eksperimentēja Lin�as ārsts doktors Antons Heizers. Viņ� izdarīja ne vien grūtus, bet arī bīstamus mēģinājumus. Doktors Heizers rakstīja: �65 līdz 70 grādu karstas zupas manā mutes dobumā radīja jau stipras deguma sāpes, bet, stiprāk sakarsētas, tās nācās izspļaut, jo bija nebaudāmas. Gadās gan cilvēki, kam mutes un rīkles gļotādas jutīgums pret augstāku temperatūru ir mazs. Tie lieto pāri par 70 grādiem sakarsētus ēdienus un dzērienus, nejuzdami sāpes, bet tikai patīkamu siltumu.�

Uztura nozarē pētnieki izdarīju�i ar sevi krietni daudz eksperimentu. Tie visi, izņemot mēģinājumus ar vitamīniem, pieder senākam periodam, jo uztura fizioloģijas pamatjautājumi �odien visumā ir atrisināti, un �āda veida eksperimenti te vairs nav nepiecie�ami.

Tas pats sakāms par citām lielajām fizioloģijas nozarēm, piemēram, elpo�anu, kam ārsti pievērsās sakarā ar ķīmijas uzplaukumu un veica ari eksperimentus ar sevi. Bet tos nevar saukt par varonīgiem: tie norisinājās normālos apstākļos. Ārsti bie�i lietoja spirometru � D�ona Hat�insona 1852. gadā aprakstīto aparātu, � ar ko mēri plau�u tilpumu, t. i., gaisa daudzumu, ko spēj uzņemt plau�as.

Cits raksturs ir varonības pilnajam eksperimentam, ko 1928. gadā ar sevi izdarīja vācu ārsts doktors Verners Fors-manis no Bad-Kreicnahas. Dr. Forsmanis īstenoja plānu, kas viņam jau sen nedeva miera. �ī plāna pamatā bija taisni gigantiska doma � lai�ot pa vēnu sirds virzienā tievu caurulīti � katetru, sasniegt sirds labo priek�kambari un tad kambari, lai paņemtu asinis, vai arī lai tur veiktu citus izmēģinājumus. Ideja bija vairāk nekā pārdro�a, un tās realizācija prasīja varoņdarba drosmi.

Nav jābrīnās, ka Forsmanis atdūrās kā pret sienu, kad savu plānu atklāja kādam darbabiedram. Nevarēja ta�u paredzēt, kā �āds eksperiments beigsies; nebija izslēgts, ka sirds, saskaroties ar sve�ķermeni, kas tausta tās iek�ējās sienas, varētu reaģēt ar �oku un pēk�ņi apstātos. Bet Forsmanis no sava nodoma neatkāpās. Izdarījis nelielu iegriezumu elkoņa locītavas vēnā, viņ� paņēma �im eksperimentam izgatavotu loti garu katetru un virzīja to pa asins straumi uz sirdi.

Katetrs līdz sirdij nenokļuva, jo kolēģis, kas asistēja, Fors-manim ne|āva eksperimentu nobeigt. Asistents stipri �aubījās par eksperimenta iznākumu un baidījās no atbildības, ja eksperiments beigtos )auni. �āda ārsta nostāja pilnīgi attaisnojama: nelaimes gadījumā ārstu noteikti apvainotu līdzdalībā un sauktu pie atbildības. Tomēr Forsmanim pirmajā mēģinājumā bija izdevies pavirzīt katetru par 35 cm, kaut arī pa�u sirdi viņ� nebija aizsniedzis.

�āds puspanākums Forsmani neapmierināja; ticēdams savas idejas īsteno�anas iespējai, viņ� pēc nedēļas eksperimentu atkārtoja. �oreiz viņ� nepieaicināja nevienu darbabiedru, jo negribēja, lai eksperimentu pārtrauc; viņ� vēlējās to nobeigt. �oreiz viņam tas izdevās. Tikai da�us milimetrus resno caurulīti izdevās ievadīt 65 cm garumā un sasniegt sirds labo pusi. Forsmanis eksperimentēja rentgena kabinetā un, ieslēdzot rentgena aparātu, varēja konstatēt, cik tālu nokļuvis katetrs. Vēlāk Forsmanis pateica, ka pirmajā mēģinājumā, kas uz kolēģa pieprasījumu tika pārtraukts, esot juties glu�i labi un nekā nepatīkama neesot jutis arī otra eksperimenta laikā. Viņam neesot licies, ka viņ� dara ko ārkārtēju, kaut arī �im eksperimentam nebija precedenta. Eksperimentētājs sev iestāstīja, ka, realizēdams �o pārdro�o pasākumu, viņ� papildinās zinā�anas par sirdi ar vērtīgu atklājumu, tāpēc no briesmām nebaidījās.

Forsmaņa metodi izveidoja vēlāk, piedaloties īpa�i diviem amerikāņu ārstiem � Andrē F. Kornanam un Dikinsonam V. Ri�ardsam. Visi trīs zinātnieki 1957. gadā saņēma Nobeļa prēmiju.

Protams, �is eksperiments neap�aubāmi ir pārdro�s. Un atradīsies arī cilvēki, kas jautās, kāda jēga izdarīt tik riskantu eksperimentu. Arī te jāatkārto vispāratzītais apgalvojums, ka zinātnes uzdevums ir vairot zinā�anas un izzināt patiesību, neskatoties, cik tas vienā vai otrā gadījumā izdevīgi. Pat daudzi �ķietami bezjēdzīgi eksperimenti vēlāk pierādīju�i, ka tiem ir dziļa jēga un ka tie noderīgi cilvēcei. Un taisni te jau ir lietas būtība, tas ir eksperimentu mērķis.

Forsmaņa atrastā un amerikāņu izveidotā metode, kas deva iespēju izmeklēt sirdi ar katetra palīdzību, drīz pierādīja savu lietderību. Vispirms ar to izdevās konstatēt līdz tam laikam neizpētītus faktus. No sirds labās puses nu varēja iegūt nedaudz venozo asiņu un tās izmeklēt; bija arī iespējams caur sirds katetru ievadīt mazu manometru un konstatēt asinsspiedienu pa�ā sirds dobumā; un, kad apmēram tajā pa�ā laikā, pateicoties progresam medicīnā, jaunajai narkozes tehnikai un vēlāk mākslīgās sirds un plau�u atklā�anai, radās iespēja operēt sirdi, atpestīt zilos bērnus (blue babies) no iedzimtajām sirdskaitēm un citādi ietekmēt sirds darbību, par ko līdz tam nevarēja ne sapņot, tikai tad īsti atklājās sirds katetrizē�anas nozīme. Tagad, piemēram, ja sirds starpsienā bija palikusi neslēgta atvere, bija iespējams vienkār�ā veidā noteikt asins kvalitāti tiklab labajā, kā kreisajā sirds pusē. Vajadzēja tikai ievadīt sirds katetru vispirms sirds labajā pusē, paņemt nedaudz asiņu un tās izmeklēt un tanī pa�ā paņēmienā caur �ķērssienas atveri nokļūt kreisajā sirds pusē un no turienes iegūt nedaudz asiņu. Tad kļuva redzams, ka starpsienas defekta dēļ abas asiņu kvalitātes � venozās un arteriālās asinis sajaucās, tātad varēja secināt, cik smagi bija funkcionālie traucējumi un cik ļoti bija nepiecie�ams atbrīvot bērnu no iedzimtās kaites un dāvāt viņam veselu, darba spējīgu sirdi, līdz ar to pagarinot viņa mū�u. Te arī meklējama Forsmaņa eksperimenta jēga un nozīme; tas pieder pie nozīmīgākajiem eksperimentiem medicīnas vēsturē.

Tikai garāmejot jāpiemin, ka vēlāk atrada metodes arī kreisā sirds kambara un priek�kambara zondē�anai; bet tās radās, Forsmaņa izteikto pamatdomu attīstot tālāk.

Starp daudzajiem ķermeņa noslēpumiem, kas nodarbināja fiziologu prātus jau kop� �īs zinātnes pirmsākumiem, jāmin, protams, arī iek�ējās sekrēcijas dziedzeru � vairogdziedzera un dzimumdziedzeru problēmas. Lielāko �o jautājumu daļu pētnieki nevarēja atrisināt, eksperimentējot ar sevi, jo arī eksperimentiem galu galā ir sava nepārkāpjama robe�a. Nevar ta�u sev pa�am izņemt vairogdziedzeri vai arī likt kādam citam to darīt, tā būtu organisma izpostī�ana. Bet ar dzimumdzie-dzeriem �āds eksperiments ir iespējams, un tas arī tika veikts.,

Fran�u fiziologs Saris Brouns-Sekārs neskaitāmas reizes eksperimentēja ar asiņu sastāvu, dzīvnieku ķermeņa siltumu, muguras smadzenēm utt. 1889. gadā Brouns-Sekārs � toreiz viņam bija 71 gads � ziņoja Parīzes Zinātņu akadēmijai par kādu eksperimentu ar sevi un izraisīja ļoti dzīvu atbalsi sabiedrībā. Brouns-Sekārs bija rīkojies �ādi: ņēmis tikko izoperētus suņu un jūrascūciņu dzimumdziedzerus, tos tūdaļ, tā sakot, svaigā veidā saberzis, pielējis tiem nedaudz ūdens un �ķidrumu nofiltrējis. Vienu kubikcentimetru �ī ekstrakta viņ� reizi dienā sev injicēja gurnā zem adas. Eksperiments turpinājās vairākas dienas pēc kārtas. Injekcija pati par sevi nebija sāpīga, bet tad uznāca nelielas sāpes, kas pēc pāris minūtēm pārgāja, ta�u pēc neilga laika sāpes atjaunojās un nu mocīja eksperimentētāju tā, ka viņ� pēc d�Arsonvala ieteikuma nedaudz izmainīja ekstrakta izgatavo�anas veidu. Pārveidotais paņēmiens bija �āds: Brouns-Sekārs, nonāvējis dzīvniekus, tūdaļ izņēma dzimumdziedzerus un ar tiem saistītos orgānus, visu sasmalcināja un maisījumam pievienoja ēdamkaroti glicerīna. Pēc apmēram 8 stundām viņ� maisījumam pielēja 3 ēdamkarotes destilēta ūdens, visu saskaloja un nofiltrēja, līdz radās pilnīgi dzidrs �ķīdums, ko varēja izmantot injekcijām. Vēlāk, t. i., sākot ar 1892. gadu, Brouns-Sekārs destilēto ūdeni apmainīja pret vārītu jūras ūdeni, jo bija ievērojis, ka injekcijas ar �ādi sagatavotu �ķidrumu bija gandrīz bezsāpīgas. �o vielu Brouns-Sekārs tad arī izmantoja, eksperimentējot ar sevi.

Brounu-Sekāru �īs problēmas bija nodarbināju�as jau ilgi. Jau pirms 20 gadiem viņ� bija veicis eksperimentus, lai noskaidrotu dzimumdziedzeru ietekmi uz nervu sistēmu. Viņ� izteica domu, ka veci cilvēki atgūlu jaunību, ja to vēnās ie�ļircinātu dzimumdziedzeru produktu. Atkal un atkal viņam radās vēlē�anās izdarīt kaut ko vērtīgu, lai aizkavētu noveco�anos. Ie�ļircinājis sev minēto ekstraktu, Brouns-Sekārs bija sajūsmināts par panākumiem. Viņa entuziasms redzams ziņojumā Akadēmijai:

�8. aprīlī man palika 72 gadi. Organisma vispārējais stāvoklis, kas agrāk bija lielisks, pēdējos 10�12 gados bija izmainījies, soli pa solim slīdējis uz leju, līdz beidzot manāmi sabrucis. Iekams vēl nebiju uzsācis izdarīt injekcijas, jau pēc pusstundas darba laboratorijā man vajadzēja atsēsties. Bet, ja arī strādādams sēdēju, noguru pēc trim, �etrām, da�reiz pat pēc divām stundām. Kad, da�as stundas nostrādājis laboratorijā, vakarā braucu mājās, biju tik noguris � tā tas turpinājās jau gadiem ilgi, � ka pēc ātri ieturēta viegla azaida man tūliņ vajadzēja likties gultā. Reizēm biju tā pārguris, ka, neskatoties uz miegainību, kuras dēļ neveicās pat avīzes lasī�ana, iemigt izdevās tikai pēc vairākām stundām. Otrā un sevi�ķi tre�ajā dienā pēc ie�ļircinājuma viss izmainījās: atguvu, mazākais, savus kādreizējos spēkus. Par lielu brīnumu manai asistentei tagad varu stundām ilgi strādāt stāvus, nejuzdams vajadzību apsēsties. Da�dien pēc triju vai �etru stundu ilga darba laboratorijā, paēdis vakariņas, stundas pusotras vēl rakstu kādu zinātnisku apcerējumu, lai gan pēdējos 20 gadus to vairs nemēdzu darīt.�

Brouns-Sekārs, būdams fiziologs, protams, centās noskaidrot injekcijas la vēlīgo iedarbību. Organisma uzlabo�anos viņ� izskaidroja ar muguras smadzeņu un neivu sistēmas nostiprinā�anos.

�Tagad varu bez piepūles un nedomājot gandrīz skrie�us doties pa kāpnēm aug�up un lejup, kā to biju paradis darīt līdz savam 60. dzīves gadam. Ar dinamometra � spēka mērītāja palīdzību konstatēju, ka manu locekļu spēks noteikti ir palielinājies. Pēc divām pirmajām injekcijām atklāju, ka apak�delma spēks, salīdzinot ar agrāko stāvokli, pieaudzis par 6�7 kilogramiem. Jūtami bija uzlabojusies arī gremo�ana un zarnu darbība, kaut gan ikdienas pārtikas normas un sastāvu nebiju mainījis. Arī garīgais darbs man tagad padodas daudz vieglāk nekā pirms gadiem, �ai ziņā esmu atguvis visu zaudēto.�

Protams, daļēji �is apmierino�ais rezultāts bija pa�apmāna, t. i., pa�suģestijas nopelns. To zināja arī pats Brouns-Sekārs. Un tomēr paliek vēl daudz faktoru, kuru dēļ �im vecuma novēr�anas eksperimentam vajadzētu pievērst ne tikai pla�as sabiedrības, bet arī speciālistu uzmanību. Pats par sevi saprotams, ka Brouna-Sekāra atklājumu ar prieku uzņēma visā pasaulē. Cilvēka ilgas atgūt jaunību un cīnīties pret vecuma parādībām ir mū�senas un palieko�as. �odien mums saprotams, ka Brouna-Sekāra metode nebija realizējama. Tāpat tā nespēja iegūt nozīmīgu vielu ārstniecībā. To aizstāt nācās citām metodēm, ta�u medicīnas vēsturē �is Parīzes ārsta ekspeiiments ar sevi ir nolikums ar palieko�u nozīmi. Tas ir pirmais hormonu terapijas mēģinājums, un, ja vēlāk �is ārstniecības metodes varēja labāk izstrādāt un ar to palīdzību sasniegt ļoti vērtīgus rezultātus, tad nevar nepieminēt, ka Brouns-Sekārs bija pirmais, kas jaunākos laikos izteica �o domu un to mēģināja īstenot.

Voronovs, kas grāmatā par vecuma novēr�anu ierakstījis arī savu nodalu, uzskata Brounu-Sekāru par pamatlicēju īstajai organoterapijai � dziedzeru preparāta pielieto�anai ārstniecības nolūkos. Bet Voronovs pats nepie�ķīra organoterapi-jas metodei nekādu nozīmi. Drīz vien izdevās pierādīt viņa uzskatu maldīgumu.

Līdz �im aplūkojām eksperimentus, kas saistīti ar mākslīgu bado�anos. Fiziologus tie interesēja tīri praktiski svarīgo problēmu dēļ. Piemēram, kalnraktuvju katastrofās aizbērto cilvēku likteņi (atcerēsimies kaut vai Zolā lieliskos tēlojumus ��ermi-nālā!), kā arī kuģu avārijās cietu�o dramatiskie pārdzīvojumi izvirzīja problēmu: cik ilgi cilvēks spēj iztikt bez ē�anas un dzer�anas, un kā uz to reaģē viņa organisms? Tie nepavisam nebija mazsvarīgi jautājumi, bet cie�i saistīti ar katastrofu gadījumos raktuvēs veicamajiem pasākumiem vai arī priek�noteikumiem, kas jāievēro, iekārtojot glāb�anas laivas. Pētījumiem un da�ādiem eksperimentiem �ai nozarē tātad bija praktiska vērtība.

Palīdzības snieg�anai kuģu avārijās cietu�ajiem pēdējos gados īpa�i pievērsās tās veselības aizsardzības iestādes, kuru pārziņā ir navigācija. Gadu tūksto�os, kop� kuģi dodas jūrā, tā prasījusi neskaitāmus upurus. Otrā pasaules kara laikā jūrā cietu�o skaits angļu pusē vien sasniedza 27 000, no kuriem izglāba tikai divas tre�daļas. Tie bija lieli zaudējumi. �is apstāklis pamudināja Anglijas Pētniecības padomi medicīnas jautājumos nodarboties ar palīdzības snieg�anu kuģu avārijās cietu�ajiem un meklēt iespējas, ka samazināt cilvēku upurus atklātā jūrā. �os jautājumus Pētniecības padome varēja atrisināt tikai ar pētījumu un eksperimentu palīdzību. Ļaudis, teiksim, jau no sākta gala ticēja, ka cilvēks, kur� ilgāku laiku peldas vai uzturas aukstā ūdenī, zaudē spēkus un aiziet bojā tie�i aukstuma dēļ. �āds uzskats izrādījās maldīgs. No 40 vīrie�iem, kam ilgāk par stundu bija nācies pavadīt ledainā ūdenī, 31 palika dzīvs. Pārējie deviņi nomira drīz pēc izglāb�anas. Bet, ja ūdens temperatūra pārsniedza 10�C, aukstuma dēļ bojā neaizgāja neviens. Protams, te liela Joma apģērbam; silts apģērbs pasarga no aukstuma arī ūdenī.

Kuģa avārijas gadījumā nepiecie�ams laikus nolaist ūdenī glāb�anas laivas, jo tad grimsto�ā kuģa pasa�ierus un jau viļņos nokļuvu�os cilvēkus var izglābt visdrīzāk.

Kādā angļu publikācijā, kur minēts ne viens vien dīvains atgadījums, stāstīts par glāb�anas laivu, kas septiņas nedēļas maldījusies pa Atlantijas okeānu. Laivā brauku�i 23 cilvēki, un bojā aizgājis tikai viens. Traģiskāks bijis kāda avarēju�a kuģa komandas liktenis. Pēc 77 okeānā pavadītām dienām no 20 cilvēkiem dzīvs palicis tikai viens vienīgs, ko arī izglābu�i jau glu�i bezspēcīgu.

Tāpēc jo vērtīgi ir vācu āista Dr. Lindemaņa eksperimentiem līdzīgie jūras braucieni. Doktors Lindemanis, mēģinādams atdarināt kuģa avārijā cietu�o, viens pats daudzas nedēļas īrās laivā pa okeānu, atsakoties no jebkādas palīdzības. Viņ� gribēja iepazīt fizioloģiskās grūtības un briesmas, kas �ādos apstākļos apdraud cilvēkus, un pētīt nenormālā dzīves veida radītās somātiskās un psihiskās sekas.

Doktors Hanness Lindemanis piedzima 1922. gadā Zanders-lēbenē (Hanoverā), Hamburgas universitātē studēja medicīnu un pēc universitātes beig�anas uzsāka ārsta gaitas Āfrikā kādā Libērijas uzņēmumā. Te viņam arī radās interese par kuģu avārijās cietu�o likteņiem un lēmums �ai virzienā izdarīt ar sevi eksperimentus. Savam pirmajam braucienam, kas notika 1955. gada oktobrī, Lindemanis izvēlējās 7,70 m garu un 76 cm platu laiviņu � vienkoci, kādas parasti lieto Āfrikas piekrastē. �ādā oķeānam galīgi nepiemērotā braucamrīkā viņ� devās no Āfrikas rietumu piekrastes uz Haiti. Ceļā nācās pavadīt 119 dienas, un �ai laikā Lindemanim bija ne mazums izdevību apgūt pieredzi nākamajam braucienam. Sava pirmā ceļojuma rezultātus Lindemanis raksturoja �ādi:

�Neapmierināts secinu, ka problēma par cilvēka psihiskā stāvokļa lomu avārijas gadījumos joprojām nav atrisināta. Brauciena laikā ne vienreiz vien atrados tuvu izmisumam, īpa�i tad, kad vētrā pazaudēju stūri un abus enkurus.�

Apguvis krietnu pieredzi, Lindemanis 1956. gadā sāka gatavoties nākamajam eksperimenta braucienam. Viņ� bija guvis svarīgu atziņu, proti, ka psihiskais moments nebūt nav zemāk vērtējams par fizisko, iespējams, ka tas ir vēl nozīmīgāks. Ja cilvēku pārņem izmisums, panika (bet tā nereti uzbrūk pirms pa�as katastrofas), iestājas iek�ējs sabrukums un cilvēks zaudē pareizās rīcības spējas. �Vislielākās briesmas,� saka Lindemanis,� slēpjas cilvēkā .pa�ā, viņa dvēseles spēkā vai nespēkā visu izturēt. �ai sakarībā es domāju pirmkārt par polārajām ekspedīcijām un nāko�ajiem kosmonautiem. Kuģotājam, protams, vissvarīgākais ir laiva, vienalga, vai tā būtu no gumijas vai no koka...�

Gatavo�anās otram okeāna braucienam aizņēma pusgadu. Lindemanis vispirms izstudēja pazīstamā Berlīnes psihologa Johannesa H. �ulca darbus, kur� ārstniecībā un darba spēju pacel�anā nozīmīgu lomu pie�ķir pa�iedvesmai. Pa�treniņus, gribas spēka norūdī�anu � �os �ulca teorijas vadmotīvus sava plāna īsteno�anai Lindemanis uzskatīja par galvenajiem.

�Trīsreiz dienā kalu sev galvā vārdus: es to paveik�u! Izturēt! �ī doma mani glāba viskritiskākajā brīdī, kad 57. dienā apgāzās laiva, un es, pie tās turēdamies, deviņas stundas cīnījos ar vēlru. Tikai rītausmā izdevās laivu apvelt otrādi. Deviņas stundas turēties pie niecīgas, slidenas �galo�as�, cīnīties ar se�us līdz deviņus metrus augstiem viļņu kalniem un trakojo�ām vēja brāzmām � te ar parasto dzīvotgribu vien tā kā par maz.�

Studējot pa�iedvesmas principus, Lindemanis iepazinās ar morālā rūdījuma pamatiem. Reizē viņ� veica arī ceļojuma sagatavo�anas tehnisko pusi: iegādājās laivu un braucienam nepiecie�amās lietas. No tā visa ta�u bija atkarīgs �ī eksperimenta liktenis un eksperimentētāja dzīvība. Sava .pirmā brauciena kļūdas Lindemanis nevēlējās atkārtot.

Otra ceļojuma uzsāk�anai viņ� izvēlējās jauku stūrīti Kanā-riju salās � Laspalmasu, kuras skaistums pievilina daudz ārzemnieku. Savam pasākumam viņ� izvēlējās �īpa�u� laivu. Tās līrsvars bija 55 mārciņas. Klāt vēl jāpieskaita 17 mārciņu smagā filmas uzņem�anas aparatūra un 18 mārciņas ekipējuma. 200 mārciņas svēra pārtika un dzeramais. Lindemanis pals arī nebija nekāds vieglais vīrs, viņa svars sasniedza turpat 200 mārciņu. Pāris vārdu par takelā�u. Parastajām burām Lindemanis piestiprināja vēl divas �ķērsburas. �ī laiva nelika vilties. Tā lieliski izturēja tālā ceļa grūtības. Kad beidzot bija sasniegta Rietumindija, laiva izskatījās tikpat kā jauna, ja neskaita ai glieme�nīcām un jūras dzīvnieciņiem apaugu�o bortu un iegrimes daļu. Iespējams, ka �ai laivai, salīdzinot ar iepriek�ējo Āfrikas vienkoci, bija zināmas priek�rocības īsuma dēļ � tās garums bija tikai 17 pēdas, t. i., nedaudz vairāk par 5 metriem.

Ceļojums arī �oreiz sākās rudenī; 1956. gada 20. oktobrī Lindemanis pacēla buras. Sākumā viss ritēja gludi. Pirmā diena atgādināja izbraukumu mazā buru laiviņā. Bet jau otrā dienā bija jāatzīst, ka brezenta pārsegs savu uzdevumu veic vāji. Lindemanis pats to bija impregnējis, tomēr pret viļņu �ļakatām brezents izrādījās bezspēcīgs. Ūdens sūcās tam cauri, krājās laivā, līdz beidzot sniedzās Lindemanim līdz ceļgaliem. No samirk�anas viņu neaizsargāja pat eļļotais tērps. Un tad radās jauna rūpē: āda pārāk asi reaģēja uz brezenta impregnē�anai lietotajām ķimikālijām. Viss ķermenis svila kā karstas darvas apliets. Gribējās tīri vai griezties atpakaļ un doties ma-lup. Ta�u Lindemamm pietika spēka �o domu atvairīt. �Man tas jāpaveic, es to gribu!�

Beidzot jādomā bija arī par uzturu. Pēdējo reizi bija ēsts izbrauk�anas dienā, kad brokastis gatavoja Lindemaņa draugs. 36 stundas bez ē�anas un dzer�anas � arī tas jau ir neliels eksperiments. Kad sabiezēja krēsla, Lindemanis centās atgaiņāt visas domas, nedomāt ne par ko citu kā vienīgi par gulē�anu: nosnausties, mazdrusciņ iemigt, lai uzkrātu spēkus nāko�ajai dienai.

Bet tik vienkār�i tas vis nebija izdarāms. Sēdēt pie stūres un uzmanīt kursu � tātad gulēt un stūrēt � tā jau ir māksla, kas prasa meistaru. Galu galā izdevās arī pa brītiņam nosnausties un redzēt pat sapņus. Ilgs �āds miegs gan nebija � tikai sekundes, reizēm minūtes. Nakts pagāja, nomodam mainoties ar miegu. Zeme jau sen kā bija izzudusi Lindemaņa skatienam, nu viņ� bija glu�i viens. Ceļojuma ilgums bija aplēsts 70 dienām. Vēlāk pierādījās aprēķina pareizība. Diena pagāja, izsmeļot laivā ieplūdu�o ūdeni un �āvējot samirku�ās drēbes. Viegli tas nenācās. Ceļojuma sagatavo�anas darbi Lindemaņa rokas gan bija padarīju�as raupjas, bet pirkstu gali bija kļuvu�i jutīgi. Sāļais ūdens nu ne�ēlīgi kairināja ādu.

Pirmā nedēļa pagāja, iejūtoties jaunajos apstākļos un pārsteigumos, kuru nebija mazums. Ar kājām turēdams stūri, lai laiva nenovirzītos no kursa, Lindemanis iemanījās naktīs nosnausties. Laiks sākumā bija nelāgs, bet vēlāk uzlabojās. Ceļotāju iepriecināja saule: tā iz�āvēja samirku�ās lielas. Pusdienlaikos varēja atļauties arī higiēniskās procedūras. Pārlicis airi pāri laivai, viņ� sāka izģērbties: novilka spectērpu, eļļjaku, īsās bikses, biezo svīteri un apak�veļu. Viss bija izmircis caur un cauri. Slapjos apģērba gabalus izkāris masta vantis, Lindemanis labpatikā ļāvās siltajiem saules stariem. Arī sēdekļa spilvens prasījās pēc sausuma. Iz�āvēto veļu Lindemanis pirms uzvilk�anas iepūderēja ar talku. Lāgiem viņ� gulēja arī dienā. Radis katru dienu pielūgt dievu, viņ� to darīja arī �eit, būdams viens pats atklātā jūrā. Un ko viņ� gribēja sev izlūgties? Modrību, jo tās �eit vajadzēja visvairāk. Reiz nejau�i viņ� laivā uzgāja pudeli ar apelsīnu sulu. Acīm redzot, pirms brauciena to paslepen bija ielicis kāds no draugiem. Citreiz viņ� ievēroja mastam pieķēru�os sienāzīti. Radās jauna rūpē: ar ko gan barot kukaini atklātā jūrā? Lai atvieglotu laivas svaru, Lindemanis veselu nedēļu pārtika tikai no konserviem.

Vēlāk ēdienu karti varēja mainīt, bet sākumā galvenais uzturs bija konservi, pāris apelsīnu un nedaudz ķiploku. Nedrīkstēja pietrūkt arī vitamīnu. Līdz bija arī kondensētais piens un da�as pudeles alus. Tātad par badu nebija ko gausties, vismaz pagaidām ne.

Otras nedēļas sākumā nācās meklēt glābiņu no saules tveices. Lai rastu vēsumu, Lindemanis brezentu ap�ļāca ar sāļo ūdeni un buras uzstādīja tā, ka pats visu laiku atradās ēnā. Kādu dienu, kā liekas, sarkani krāsotās laivas ēnas pievilināta, glu�i tuvu piepeldēja neliela zivs. Starp citu, sarkanā krāsa bija izdevīga tāpēc, ka lielās zivis, sevi�ķi haizivis, no �ādi krāsotas laivas turējās pa gabalu. Sarkanās krāsas iedarbīguma iemeslu Lindemanis tā arī neuzzināja. Līdzko pieņēmās vēj�, laivā �ļācās ūdens. Glābiņa nebija. Vēlāk Lindemanis rakstīja, ka saliekamā laivā tikpat grūti izvairīties no samirk�anas kā motociklistam no ceļa putekļiem. Ar laivai piestiprināto mak�ķeri reiz gadījās noķert delfīnu. To nokāvis, Lindemanis dzēra asinis un mielojās ar aknām un ikriem. Daļu guvuma viņ� pataupīja nākamajai dienai, jo �oreiz organisma prasība pēc vitamīniem bija apmierināta.

Vēj� pieauga spēkā. Lindemanis nolaida buras, nostiprināja stūri un pats plakaniski nogūlās laivas dibenā. Piepe�i viņam pārgruva pāri milzu vilnis. Lindemanis centās pasargāt laivu no apgā�anās, ta�u tā bija pilna ar ūdeni. Izsmel�ana prasīja pūliņus. Vakarā uznāca lietus; nu bija reize ievākt dzeramo ūdeni. Lindemanis vienā* paņēmienā izdzēra krietnu litru un pārējo ūdeni paglabāja alumīnija pudelē vēlākam laikam. Tad gadījās kļūme ar kabatas pulksteni: to vairs nevarēja uzvilkt. Laime vēl, ka darbojās hronometrs. Beidzot negaiss norima, uzspīdēja saule un visu iz�āvēja. Lindemanis saskaitīja pulsu: 48 sitieni minūtē. Vakar un aizvakarnakt bija 34. Priek�plānā atkal izvirzījās Lindemanis ārsts: �im eksperimentam ta�u bija zinātniski medicīnsks raksturs.

Par ko gan var domāt ārsts, kas eksperimentē ar sevi, lai, atdarinādams avarēju�o, iejustos viņa situācijā? Viss atkarīgs no cilvēka pa�a. Doktors Lindemanis bija optimists, un �eit, atklātā okeānā, vēl ilgi pirms ceļojuma beigām viņ� jau kala plānus jaunam jūras braucienam. Viņa ilgu sapnis bija ierīkot kaut kur tropos fermu. Par vienu jautājumu gan Lindemanis nedomāja � par precībām (iespējams, �o domu viņ� bija atstājis krastā). Un arī vēlāk, kad viņ� miegā redzēja sapņus � īstā, dziļā miegā, nevis halucināciju murgos, � viņu netraucēja erotiskas izjūtas. Tad jau drīzāk viņam sapņos rādījās cep�ana un vārī�ana, labs ēdiens, it īpa�i saldēdieni, kūkas ar putukrējumu.

11. novembris � ceļojuma 23. diena bija svētdiena. Iepriek�ējā diena bija bijusi īsti ļauna � jūra vārījās kā raganu katls. Lindemanis baiļojās par laivu. Tomēr svētdiena iepriecināja. Lindemanis atcerējās kafiju un kūkas, ar ko krastā mielojās palicēji, un viņam �ķita, ka ausīs skanētu dzimtā ciema baznīcas zvanu skaņas.

Laivai tuvojās bars zivju; vienu, kas piepeldēja pavisam tuvu, izdevās noķert. Ēzdams jēlo zivi, Lindemanis ievēroja, ka asiņo smaganas. Viņ� tūdaļ atskārta, kas par lietu, un steig�us sameklēja kastīti ar vitamīniem. Liels bija viņa prieks, kad mak�ķeres auklai piestiprinātā ēsma savu pienākumu izpildīja un pievilināja delfīnu. Diem�ēl, delfīns nebija viens, aiz tā bīstamā tuvumā laivai sekoja haizivs. Lindemanis jau iedomājās sevi kopā ar laivu un visu pārējo jūras laupītāja rīklē, kad haizivs, acīm redzot, �īs sastap�anās izbijusies vēl vairāk nekā cilvēks, uzskatīja par prātīgāku ienirt un nozust dzelmē.

Nākamajā dienā atkal iznāca satik�anās ar haizivi, kas pietuvojās laivai divu pēdu atstatumā. Lindemanis sadū�ojās, sakopoja visus spēkus un ar airi iesita haizivij pa galvu. Bet sitiens plēsoņu nemaz neietekmēja: vēl labu brīdi tā peldēja līdzi laivai un tikai tad uzskatīja par vajadzīgu nozust.

Brauciena 30. diena bija baismīga. Tumsa pār jūru, zibeņi, pērkona grāvieni un aukstās lietus �altis lika sirdij nodrebēt. Ik pēc pāris minūtēm Lindemanim vajadzēja meklēt kabatas bateriju, lai pārbaudītu, vai laiva nenovirzās no kursa. Viņ� jutās vārgs un no�ēlojams, sāpēja ceļi. Viens ceļgals bija pietūcis, un Lindemanis baidījās, ka nelielais ievainojums tur jau var būt inficēts, tāpēc sameklēja �ļirci un injicēja penicilīnu.

Beidzot vētra norima. Lindemanis ieraudzīja ūdenī peldam pudeli, un viņam laimējās to izmak�ķerēt. Acīm redzot, pudele jau nedēļām ilgi bija �ūpojusies viļņos; tā visa bija aplipu�i ar jūras vēzī�iem. Nolobījis �aulu, piesardzīgi, lai neievainotu mutes gļotādu, Lindemanis sāka tos ēst. Ta�u saldāks par ēdienu viņam tobrīd likās miegs. Naktī pārlieku izmocīts, viņ� nu vēlējās gulēt, tikai gulēt, jo juta, ka negulēju�am otru tādu vētru vairs neizturēt. Visvairāk viņu baidīja doma, ka spēcīgas brāzmas var apgāzt laivu. Arī nāko�ā nakts bija nemierīga: atkal pūta stiprs vēj�, zibeņoja, rūca pērkons, gāza lietus, un Lindemanim visu laiku nācās smelt no 'laivas ūdeni. Un tad notika tas, no kā viņ� bija baidījies � pazuda stūre. Kā jau minēts, Lindemanis bija iemācījies stūri vadīt ar kājām un nu � pusnomodā nepamanīja, ka laivas stūres trosi var tikko kustināt. Pēk�ņi stūre norāvās.

Acumirklī miegs bija kā ar roku atņemts, un Lindemanis palika nomodā līdz rītausmai. Laiva zvalstījās, tajā �ļācās ūdens, savainotās rokas asiņoja. Izjūtas saasinājās, un viņam �ķita, ka brezenta pārsegs runā cilvēka balsī. Lindemanis sarunājās ne tikai pats ar sevi, ar burām un rājām, viņ� dzirdēja arī neredzamu cilvēku radītus trok�ņus un skaņas. Vajadzēja tomēr nogaidīt, līdz vētra pierimst, tikai tad varēja stāties pie līdzpaņemtās rezerves stūres uzstādī�anas.

Starp kāju pirkstiem iespiedis stūres unguru, ar labo roku pieturēdams plātni, viņ� tāpat neizģērbies ieslīdēja ūdenī. Auksts tas nebija, bet traucēja lielie viļņi. Mirklī, kad Lindemanis stūres plātni mēģināja pārlikt no labās rokas kreisajā, uz�ļācās spēcīgs vilnis un stūre izslīdēja no rokām.

Lindemanis ienira zibens ātrumā, un viņam laimējās. Satvēris stūri, viņ�, kaut arī ne bez pūliņiem, to pierīkoja un nostiprināja.

Pēc tam atkal spīdēja saule, laidelējās jūras putni. Apmēram pusjūdzes attālumā pie horizonta parādījās kaut kas līdzīgs lielai kastei � acīm redzot, kuģis. Lindemanis māja ar roku par zīmi, ka viss labākajā kārtībā. Kuģis nāca arvien tuvāk. Tas apmeta laivai loku, un Lindemanis nu varēja saskatīt ļaudis, kas pulcējās uz komandtiltiņa. Kāds virsnieks jautāja ar megafona palīdzību, vai Lindemanis nevēloties kāpt uz klāja. Lindemanis piedāvājumu ar pateicību noraidīja. Virsnieks interesējās, vai Lindemanim kā nevajagot, un prasīja, kā viņu saucot. Lindemanis pateica savu vārdu un uzvārdu un lūdza precīzas koordinātes. Ātri izdarīja aprēķinus. Lindemanis arī paziņoja, ka viņ� braucot no Laspalmasas un esot ceļā uz Senttomasu. Nu viņ� zināja, ka viņa aprēķini pareizi, tātad apmēram pusi ceļa viņ� jau bija veicis. Kad kuģa ļaudis vēlreiz bija pārliecināju�ies, ka �im vientuļajam jūras braucējam palīdzība nav vajadzīga, tirdzniecības kuģis ar Holandes karogu turpināja savu ceļu.

Nāko�ajās dienās nekas ievērojams nenotika. Nu jau septiņas nedēļas Lindemanis bija ceļā. No visām �etrām debess pusēm viņu appūta salti vēji, un ķermenis bija sāpju pārņemts. Sāpēja visas vietiņas � ceļgali, elkoņi, pleci. Lindemanis bija pārvērties par īstu barometru. Naktī braukt vairs nevarēja: ceļotājs bija pārāk noguris. Atkal sākās saruna ar noslēpumainajām balsīm. Atkal viņ� sapņoja par maltīti krastā, bagātīgu maltīti ar baltmaizi, sviestu, �veices sieru, �ķiņķi, bet desertā ābolu uzpūteni, biskvītu un �okolādi. Vislabāk gan gar�otu krēma kūkas, tikai tropos diem�ēl tādu nebija.

Devītās nedēļas sākumā atkal gadījās kļūme ar stūri. Lindemanim vajadzēja stipri vien koncentrēties, lai nenovirzītos no kursa. Tālumā parādījās sarkana uguntiņa, pēc tam zaļa. Lindemanis domāja, kas gan tas varētu būt, un pēk�ņi viss kļuva skaidrs � tuvojās kuģis. Lai kuģis neuzdrāztos laivai, Lindemanis ar kabatas bateriju deva kuģim gaismas signālus. Bet laivu, �ķiet, nepamanīja, un kuģis ātri izzuda no redzesloka.

Interesanti, ka �ādā situācijā cilvēku, kas pēc gandrīz negulētas nakts jūtas līdz nāvei noguris un apātisks, var iepriecināt pat mazākais sīkums. Kad laivai pārlidoja dienvidu putns, Lindemanis skaļi uzgavilēja. Drīz vien atkal iznāca tikties ar kuģi � �oreiz tas bija liels tankkuģis � un Lindemanlm no jauna piedāvāja palīdzību. Bet viņ� negribēja pieņemt nekādu palīdzību nekādos apstākļos.

Naktī pusnomodā un halucinācijās Lindemanis ar �o tankkuģi tikās vēlreiz. Viņ� redzēja, kā no kuģa nolaida laivu, tajā iekāpa nēģerzēns un devās tie�i viņa laivas virzienā. Piepe�i parādījās melns zirgs un laivu ar nēģerzēnu aizvilka sev līdzi. Sis melnais īstenībā bija stipra vētra; tā aizgaiņāja vīzijas un Lindemani atgrieza īstenībā. Pār laivu ne�ēlīgi �ļācās viļņi, un ceļotājs ar pūlēm tvēra gaisu. Te pēk�ņi viņ� atģidās ūdenī: laiva bija apgāzusies. Sprie�ot pēc zvaigznēm, varēja būt ap pulksten deviņiem vakarā. Bija neganti auksts.

Tā, ūdenī turoties pie laivas, Lindemanis pārlaida nakti. Tikai rītausmā, gaismai svīstot, izdevās laivu apvelt otrādi. Kad viņ� atkal nokļuva laivā, atklājās zaudējumi: masta apak�ējā daļa salauzta, enkurs pazudis, tāpat arī visas konservu kārbas; atliku�as gan vēl bija vienpadsmit kārbiņas kondensētā piena, kuras glabājās mastam piestiprinātā maisā. Gaismeklis (par laimi, ūdensdro�s!) bija saglabājies un darbojās, bet divas fotokasetes un abas �Leikas� bija paņēmusi jūra, kaut arī tās bija piestiprinātas pie laivas. Aizskalotas bija arī laivas rezerves daļas, tualetes piederumi un vēl �is tas. Galīgi saplēsta un samud�ināta gulēja bura. Vai to vairs izdosies uzvilkt? Arī hronometrs � viņa dārgums � bija samircis un kļuvis nelietojams. Pazudis bija arī asais nazis, palicis tikai neass, līks dun�elis. Bet Lindemanis sevi mierināja: �Esmu dzīvs, sveiks un vesels, ko gan vēl vēlēties?�

Nākamajā naktī laiva atkal apgāzās, ta�u negadījumu ātri vien izdevās likvidēt. Bet vētra nepārstāja, un jūra pārvērtās par elli.

Brī�iem Lindemanis jutās tikko dzīvs. Dvēselē valdīja abso-dūts tuk�ums, nebija pat domu, tikai bezgalīgs klusums, kaut gan visapkārt trakoja vētra. Tomēr laiva izturēja, un nu Lindemanis saprata, ka tā viņu nepievils: �ī laiva bija stiprāka par visiem viļņiem un visām bangām.

Kaut gan nupat vēl viņ� bija cīnījies ar izmisumu, paļāvība viņam palīdzēja uzvarēt.

Tuvojās Ziemsvētki. 24. decembris � ceļojuma 66. diena Lindemanim atnesa Ziemsvētku dāvanu � viņ� ieraudzīja bezdelīgas, īstas bezdelīgas, kas dzīvo uz sauszemes. Lindemanim tā bija skaista svētku balva, kas iepriecināja. Augām dienām viņ� nebija ne acu aizvēris, stūre bija salauzta, vajadzēja airēt, plecus lauza reimatisms, airi nepārtraukti nācās mainīt no vienas rokas otrā. Un kur tad vēl halucinācijas! Debesīs plaiksnījās ugunis. Vai tie�ām viena no Mazajām Antiļu salām būtu Sentd�onsa? Pēk�ņi parādījās nēģerzēns gumijas laivā... Smaga bija vil�anās, kad izrādījās, ka no sauszemes nav ne vēsts. Vai Antiļu salas būtu paliku�as iesāņus un viņ� tām pabraucis garām, tās nepamanīdams? Pēc viņa aprēķiniem zemei ta�u vajadzēja būt pavisam tuvu.

28. decembris bija Lindemaņa dzim�anas diena. Ta�u viņam netikās par to domāt. Lindemanis gan domāja par kūkām un par to, ka jau veselas trīs nedēļas viņ� valkā slapjas drēbes un jau divdesmit vienu nakti tikpat kā mirkst ūdenī. Nākamajā dienā pie horizonta parādījās it kā mākoņa ēna. � Urrā! � atskanēja gaviļu sauciens. � Sala! � Dienu vēlāk, t. i., 30. decembrī (brauciena 72. dienā), pie apvār�ņa iznira sala, kaila, neapdzīvota klints; no tās uz ziemeļiem bija redzama vēl otra sala. Sauszemes apveidi liecināja, ka viņ� dodas uz Sanmar-tinas ostu.

Lindemanim iebraucot ostā, krita smagas lietus lāses. Visapkārt valdīja miers un klusums. Skatiens kavējās pie tropu sulīgā zaļuma, sarkanajiem jumtiem, daudzkrāsainajiem namiem. Vēlā pēcpusdienā Lindemanis pietauvojās. Mērķis bija sasniegts. Sperot soli uz sauszemes, Lindemanim ļodzījās un trīcēja ceļi.

Tas arī glu�i saprotams: 72 dienas bija pavadītas laivā. Nu beidzot Lindemanis dabūja arī sen kāroto kafiju un kūkas.

So nepārspējamo eksperimentu novērtējot, jāsecina, ka apstākļi, kādos Lindemanis imitēja kuģa avārijā cietu�o, gan nav pilnīgi identiski ar līdzīgiem apstākļiem īstenībā. Jāpiemin arī, ka ikkatrs gadījums mēdz būt citāds, to ietekmē daudz kas: glāb�anas laivas konstrukcija, pārtikas krājumi, cilvēka fiziskais un morālais stāvoklis, viņa veiklība, spējas un zinā�anas. Psihiskā slodze eksperimenta laikā Lindemanim bija ļoti liela, un ne reizi vien tā tie�ām bija iemesls izmisumam. Atcerēsimies kaut vai daudzās stundas, ko Lindemanis naktī pavadīja ūdenī uz apgāztās laivas, turēdamies pie mazas, slidenas �galo�as�, kamēr pār viņu gāzās viļņi mājas augstumā. Te nu tie�ām vajadzēja milzīgas dzīvotgribas, lai nezaudētu drosmi, nepadotos un nepazustu dzelmē. Un turklāt vēl bezmiegs, īsāk sakot, ieradums iztikt arī īslaicīgu atpūtu. No �ī eksperimenta redzams, ka līdzīgos apstākļos, lai saglabātu dzīvību un spēkus cīņai, pietiek pat ar da�ām minūtēm miega.

Kas attiecas uz fizioloģiskām norisēm, tad Lindemanis savu pieredzi apkopoja pavisam objektīvi. Jāatceras, protams, ka

imitēta avārija nav tas pats, kas īsta avārija. Slāpju remdē�anas problēmai Lindemaņa eksperiments nedeva nekā jauna. Jūras ūdeni Lindemanis vispār nedzēra, tātad sekas � organisma iz�ū�ana izpalika; skaidrs, ka tāpēc viņ� nevarēja atbildēt uz jautājumu, kāda iz�uvuma pakāpe noved cilvēku uz dzīvības un nāves robe�as. Toties uztura problēma kļuva bagātāka ar jauniem atzinumiem fizioloģijā. Lindemanis arī pierādīja, ka jūrā visur var zvejot zivis un nav liela māka dienā iegūt vismaz kilogramu zivju, kas satur apmēram 1000 kaloriju. Tas, protams, ir pārāk maz normāli strādājo�am cilvēkam un nesasniedz liela, spēcīga vīra uztura minimumu, tomēr ilgāku laiku cilvēku pasarga no nāves (kā tas bija konkrētajā gadījumā, kad pēc konservu pazu�anas sākās strauja novājē�ana). Veselības stāvokļa problēma �ī brauciena laikā tikpat kā netika risināta. Tropu joslās cilvēks nesaaukstējas, pat ilgāku laiku valkājot slapjas drēbes vai uzturoties ūdenī. Da�kārt gan radās gremo�anas traucējumi, jo tik pieticīgs un koncentrēts uzturs, zināms, nevarēja neietekmēt zarnu darbību.

Lindemaņa eksperiments radīja lielu sensāciju sabiedrībā, bet zinātnieku aprindās izraisīja diskusiju par �āda eksperimenta jēgu. Ārstam, kas raksta par �o eksperimentu, jāatzīst, ka tajā ir kaut kas neparasts, aizraujo�s; risks ar dzīvību bija pārāk liels, lai �o eksperimentu atstātu neievērotu. Mūsdienu modernās tehnikas laikmetā, kad cilvēkam kalpo automātika un citi tehniski jauninājumi, pat braucienu mazā laiviņā pāri okeānam var padarīt relatīvi ērtu un dro�u, tāpēc apbrīnu pelna eksperimentētājs, kas, atsacīdamies no tehnikas palīdzības, paļāvās tikai uz cilvēka gribasspēku. Lindemaņa eksperimentu vērtējot, jāakcentē �is fakts, kaut gan vērā liekami arī pārējie pētījuma rezultāti, kam ir fizioloģisks un psiholoģisks raksturs. Tāpēc Lindemaņa veikumam mūsdienu ārstu eksperimentu vidū ir nozīmīga vieta.

Ceļojums pāri okeānam, ko doktors Lindemanis viens pats veica mazā laiviņā, protams, attiecīgi jānovērtē kā medicīnisks eksperiments. Starp problēmām, ko Lindemanim nācās risināt �avarēju�ā� stāvoklī, trūka vienas � slīk�anas. Citi ārsti, eksperimentējot ar sevi, skāru�i arī �o problēmu, sasniedzot eksperimentā nepārkāpjamās robe�as. Tā pazīstamais tiesu medicīnas speciālists Eduards Hofmanis savā mācību grāmatā piemin ārstu Flemingu, kas tikām spiedis kakla artērijas, kamēr iegrimis miegam līdzīgā stāvoklī; tā jau bija nosmak�anas pirmā stadija. Protams, �āds eksperiments nevar nest nāvi, jo brīdī, kad aptum�ojas apziņa, rokām zūd spēks, rīkles �ņaug�ana izbeidzas un tālāki traucējumi vairs nevar rasties.

1905. gadā kļuva pazīstams eksperiments, ko ar sevi izdarīja fran�u ārsts doktors Nikolauss Minovici. Arī viņ�, gulēdams gultā, aizspiedis uz da�ām sekundēm kakla asinsvadus. Pār acīm it kā klājies tum�s plīvurs � tā doktors Minovici vēlāk attēloja savas izjūtas, � zudusi redzes spēja, līdz beidzot viņ� vairs neredzējis nekā. Tas nozīmēja, ka tūliņ zudīs samaņa. Elpo�ana jau bija apstājusies, bet brīdī, kad eksperimentētājs pārstāja �ņaugt kakla asinsvadus, tā atkal atjaunojās. Otrā mēģinājumā Minovici imitēja nepilnīgu pakār�anos � simulant une pendaison incomplete. Viņ� nogūlās uz matra�a istabā uz grīdas un pagriezās uz kreisajiem sāniem. Tad eksperimentētājs satvēra 5 milimetrus resnu auklu, kas bija apmesta pie griestiem piestiprinātam trīsim un aplika to sev ap kaklu. Auklas otru galu viņ� paņēma labajā rokā un, auklu vilkdams, mēģināja it kā pakārties. Fizioloģiskās pārmaiņas iestājās jau mirklī, kad viņ� tikai mazliet parāva auklu. Seja piesark^, tad kļuva zili sarkana, gar acīm zibsnīja ugunīgi apli, ausīs �ņāca.

Doktoram Minovici �ie bija, tā sakot, tikai iepriek�ēji mēģinājumi, kam sekoja galvenais eksperiments; tā nolūks � pētīt pilnīgas pakār�anās iedarbību uz ķermeni. Atkārtodams iepriek� minēto eksperimentu se�as vai septiņas reizes� katrreiz tas ilga �etras vai piecas sekundes � un pēc tam to variējot, doktors Minovici vispirms mēģināja pieradināties pie pakār�anās stāvokļa. Tad viņ� veica pilnīgu pakār�anās eksperimentu. Viņ� apmeta ap kaklu auklu, kas bija piestiprināta blokam pie griestiem, tā ka ķermenis �ūpojas gaisā labu gabalu no zemes. Eksperimentu izdevās paildzināt līdz 26 sekundēm. Nepatīkamākais �ai eksperimentā, kas tad arī spieda to pārtraukt, bija nepanesamas sāpes mēles kaula labajā pusē � tās radīja pati aukla. Savas subjektīvās izjūtas doktors Minovici aprakstīja �ādi:

�Tiklīdz kājas atrāvās no grīdas, acu plaksti krampjaini aizvērās, elpo�anas ceļ� bija tik pamatīgi noslēgts, ka nebija iespējams izdarīt pat vienu elpas vilcienu. Nedzirdēju arī sava asistenta balsi, kura uzdevums bija vilkt aiz auklas un skaitīt sekundes. Ausīs man svilpa, un sāpes, kā arī gaisa trūkums neļāva ilgāk eksperimentu turpināt. Kad mēģinājums bija beidzies un es no saviem �augstumiem� nolaidos zemē, man asaroja acis.�

Sāpes rijot, īpa�i mēles kaula labajā pusē, turpinājās vairāk nekā 10 dienu; eksperimentētāju pastāvīgi mocīja arī slāpes, jo rīkle bija stipri izkaltusi. Kār�anās sekas � rievas uz kakla � nenozuda pat vēl pēc nedēļas.

�ie gandrīz jau baismīgie eksperimenti īpa�i interesēja tiesu ārstus, jo pie auklas nereti ķeras pa�nāvnieki, un daudzās valstīs kār�ana ir viens no nāvessoda veidiem. Raugoties no �ī viedokļa, aprakstītajiem eksperimentiem ir zināma nozīme, turklāt nedrīkst piemirst, ka tie prasa ievērojamu risku.

Ar eksperimentiem pētīja arī mākslīgās elpo�anas problēmu; eksperimentēja ārsti un medicīnas studenti. Jāmin, piemēram, eksperimenti, ko veica Ilinoisas universitātē uz kara iestā�u vēlējuma vai varbūt ierosinājuma pamata; tās bija ieinteresētas slīkoņu glāb�anā pielietot iespējami iedarbīgus mākslīgās elpinā�anas paņēmienus. �ādā kārtā izdevās noskaidrot, cik daudz skābekļa nepiecie�ams tam, kas atrodas uz noslāp�anas robe�as. Eksperimentus izdarīja ar mediķiem. Trahejā tiem ievadīja cauruli, ar bultu indi kurāri paralizēja elpo�anas muskulatūru (par to jau runāts citā vietā) un pārtrauca dabisko elpo�anu. Nu varēja konstatēt, cik daudz skābekļa jāpiegādā, lai izlīdzinātu skābekļa trūkumu. Balstoties uz �ī eksperimenta, secināja, ka �efera metode, t. i., mākslīgās elpinā�anas metode, ko līdz tam laikam Amerikā pielietoja slīk�anas gadījumos, nebija tik laba un tik iedarbīga kā no citas puses ieteiktā Holgera-Nīlsena metode; nevar teikt, ka �is konstatējums būtu nesvarīgs.

Uz �o pa�u sfēru attiecas eksperiments, ko ierosināja kāda elektiības sabiedrība. Arī tā griezās pie Ilinoisas universitātes, lai tas pats kolektīvs, kas doktora Sadoves vadībā bija pētījis mākslīgās elpo�anas jautājumus, nu nodarbotos ar problēmu, kas elektrības uzņēmumam bija sevi�ķi svarīga.

Vajadzēja noskaidrot, kā elektromontieri, kuru augstsprieguma mastā skārusi strāva un kur� bezpalīdzīgi karājas savā jostā, vislabāk atdzīvināt, nenonesot viņu lejā, jo tas prasa laika patēriņu un sakarā ar to stipri mazinās izredzes cietu�o glābt.

Sai nolūkā griezās pie doktora Sadoves; doktors jautāja saviem līdzstrādniekiem, vai būtu kāds, kas brīvprātīgi uzņemtos �ādu eksperimentu. Pieteicās tas pats students, kas bija veicis iepriek� minēto eksperimentu.

Arī �e runa bija par to, kā atrast labāko metodi mākslīgai elpo�anai, jo elektriskās strāvas radītā �oka rezultātā nāves cēlonis ir elpo�anas apstā�anās un, ja to ātri atjauno, tad ir cerības, ka cietu�ais dzīvos. Medicīnas studentam Konicam deva narkozi, pēc tam viņu novietoja īpa�i �im nolūkam uzceltā mastā, tādā pa�ā stāvoklī kā montieri, kuru skārusi elektriskā strāva. Tad pie viņa uzsūtīja da�us profesionālus montierus. Iepriek� tie bija apguvu�i da�ādos mākslīgās elpinā�anas paņēmienus, un viņu uzdevums vainagojās panākumiem. Izdevās atrast vislabāko metodi palīdzības snieg�anai elektriskās strāvas radītajos nelaimes gadījumos. �odien Amerikā ir zināms, kā �ādos gadījumos jārīkojas, un no turienes �ī metode, kas atrasta, pateicoties topo�ā ārsta gatavībai ziedoties, pārnāk arī uz Eiropu.

IX

Tieksme nokļūt kalnu virsotnēs cilvēkam dro�i vien nav iedzimta. Senās tautas alpīnismu nepazina; senie cilvēki augstos kalnus uzskatīja par dievu un dēmonu mājokļiem un, raudzīdamies uz kalnu virsotnēm, izjuta godbijību. Kalnā kāp�anas prieks radās daudz vēlāk, un tā psiholoģisko pusi nav viegli pamatot. Kāds medicīnas �urnāls nesen atstāstīja �ādu anekdoti. Slavenajam kalnā kāpējam D�ord�am Lī-Mallorijam reiz jautāts, kāpēc viņ� īsti gribot uzveikt Everesta kalnu. Brīdi padomājis, alpīnists teica: � Tāpēc, ka viņ� tur ir. � Sī iemesla dēļ tad laikam arī tik daudzi cilvēki kāpj kalnos, un arī ārstus vilina tā pati burvju vara. Bez tam viņus mudina arī zinātniska interese uzņemties neapjau�amās grūtības, lai konstatētu un reģistrētu fizioloģiskās parādības, kas rodas, kāpjot visaugstākajās virsotnēs. Jautājums par organisma pielāgo�anās spējām kalnu apstākļos vienmēr būs aktuāls, kamēr vien cilvēku vilinās Himalaja virsotnes.

Kop� cilvēki pasāku�i kāpt augstākos kalnos, viņi pazīst kalnu slimību. Ir zināms arī �īs slimības cēlonis. Uz cilvēka organismu iedarbojas gan gaisa spiediens, kas, paceļoties augstāk, pastāvīgi mazinās, gan retinātais gaiss ar mazāku skābekļa daudzumu. Sarkano asinsķermenī�u uzdevums ir piegādāt skābekli visiem orgāniem, lai ļautu �ūnām elpot un orgānam funkcionēt, bet, tiklīdz eritrocīti saņem par maz skābekļa, tas jūtams visos orgānos, īpa�i smadzenēs, kur parādās traucējumi un kalnu slimībai raksturīgie simptomi. Ta�u zinātnei nepietiek ar tiem vispārīgajiem atzinumiem, kas pamatojas tikai uz atsevi�ķu alpīnistu novērojumiem pāri par 3000 metru lielā augstumā; zinātne prasa kaut ko precīzāku, eksaktāku. Neskaitāmi eksperimenti sekmēja �īs prasības realizē�anu.

To, ka visaugstāko virsotņu sasnieg�anā galvenā problēma ir skābekļa trūkums, zināja jau kop� tā brļ�a, kad ķīmija iemācījās analizēt. Jau Aleksandrs Humbolts izteicis domu, ka, ja gribot uzkāpt tais kalnos, kas bija visaugstākie no toreiz vēl pieejamiem, jāņemot līdzi skābekļa aparāts.

Augstāko virsotņu problēma parādījās pavisam citā gaismā, kad radās aeronautika un cilvēki tiecās ne tikai aizsniegt augsto kalnu virsotnes, bet ari pacelties balonā vai lidma�īnā tādā augstumā, kas tālu pārsniedza robe�u, kur cilvēkam ir piemērots gaisa spiediens un pieliekams skābekļa daudzums.

Cīņā par Himalaju iekaro�anu daudzām ekspedīcijām izvirzīja jaunas alpīnisma problēmas. Jau pirmie alpīnisti, kas tuvojās Everestam, varēja izmantot padomus, ko viņiem deva fiziologi, pamatojoties uz eksperimentiem ar dzīvniekiem un cilvēkiem. Drīz vien nebija vairs nevienas �āda veida ekspedīcijas, kurai nebūtu pievienojies ārsts, kas izbaudīja visus �ī pasākuma pārdzīvojumus un risku, lai tikai bagātinātu zinā�anas par norisēm organismā augstu kalnu apstākļos. Protams, atrast ekspedīcijas ārstu ne ikreiz bija viegli, kaut ari ļoti daudzi ārsti bija ar mieru piedalīties �ādā dēkā, kas ietvēra sevī gan tūrismu, gan fizioloģijas problēmas. Katrā ziņā �ādam ārstam jābūt alpīnistam. Bet jaunībā ārstiem jāapgūst specialitāte, tāpēc ilgsto�am treniņam nepietiek laika un nav arī iespējams pārtraukt darbu klīnikā. Tātad ārstam jādodas ekspedīcijā, tā sakot, tie�i no slimnīcas.

Mūsu rīcībā ir ari ārstu Himalaju ekspedīciju dalībnieku pēdējā laika ziņojumi. Doktors Lohmaters piedalījās �ādā ekspedīcijā 1954. gadā, bet doktors �pirigs � 1955, gadā. Protams, arī viņi izjuta veselības traucējumus, ta�u viņi darīja visu, lai no tiem izsargātos un varētu izpildīt savus uzdevumus, t. i., sniegt citiem medicīnisko palīdzību un reizē izdarīt un atzīmēt zinātniskus novērojumus.

Kāpjot kalnos, arī ārsti pēc zināma laika sāka izjust starpību augstuma ziņā, mazāka gaisa skābekļa daudzuma dēj viņiem radās elpo�anas traucējumi, kas sevi�ķi pastiprinājās naktīs. Ekspedīcijas dalībniekiem trūka gaisa, un nosmak�a-nas lēkmes viņus uzmodināja no miega. Tikai pēc zināma laika izdevās pielāgoties pazeminātajam gaisa spiedienam, bet augstumā virs 5000 metriem pielāgo�anās vairs nebija iespējama un spēki acīm redzami izsīka.

Starp �ķēr�ļiem, kas ekspedīcijas dalībniekus kavēja, jāmin ari aukstums. Naktīs guļammaisā sala rokas un kājas. Līdzēja iezie�anās ar trafurila ziedi. Vēlāk doktors �pirigs stāstīja, ka trafurils �ai augstumā izrādījies par labāko miega līdzekli, jo, kā zināms, augstums kavē iemigt. Kādai citai problēmai � uztura jautājumam �ai augstumā nebija tik lielas nozīmes. Jautājums par vispiemērotāko uzturu �ādos kalnu mar�rutos gan vēl nav zinātniski pilnīgi atrisināts, bet jau no agrākiem laikiem zināms, ka ogļhidrāti, tātad saldumi, �ai gadījumā ļoti vērtīgi; tos tad arī ieteicams ņemt līdzi.

Būdams ekspedīcijas ārsts, �pirigs guva ari savu īpa�u pieredzi. Lielas rūpes viņam sagādāja elpo�anas ce|u iekaisumi, jo gaisā, kurā maz skābekļa, plau�u karsonis, kas viegli var pievienoties aug�ējo elpo�anas ceļu iekaisumam, apdraud dzīvību. Himalaju tūristiem ļoti bīstams ir arī akūts balsenes iekaisums, jo �ādā gadījumā ātri rodas balsenes tūska, kuras rezultātā cilvēks nosmok. Nedrīkst arī piemirst aizsargāt acis, jo augstu kalnos un vispār augstākajos atmosfēras slāņos tās apdraud pastiprinātie ultravioletie stari. Kādreiz ekspedīcijas ārsts pats �o piesardzību īsu laiku nebija ievērojis, un �īs neuzmanības sekas bija triju dienu ilgs redzes zudums.

Lielā augstumā jāizmanto skābekļa aparāts: tas palīdz pārvarēt arī infekcijas. Beidzot, ārsts konstatēja, ka augstumā virs 7000 metriem iespējamas halucinācijas; cilvēks var pārdzīvot pavisam neparastas izjūtas.

Kāds no ekspedīcijas dalībniekiem stāstīja, ka viņ� nonācis uz lauka, ko ieslēdz liels mūris, otrs pazaudēja proporciju izjūtu, īsi sakot, bez jau paredzētajām grūtībām radās arī daudzas neparedzētas. �ie notikumi, starpgadījumi un briesmas ekspedīcijas ārstu skāra tāpat kā jebkuru tās dalībnieku, kaut arī viņ� parasti precīzāk nekā pārējie ievēroja nepiecie�amos aizsardzības pasākumus. Ja nu tomēr rodas cilvēki un to vidū arī ārsti, kas brīvprātīgi dodas grūtībās un briesmās, tad tie patie�ām jāapbrīno. Viņus, acīm redzot, iek�ēji atalgo pārdzīvojuma di�ums un neatkārtojamais dabas krā�ņums, ko baudīt lemts tikai nedaudziem. Ārstam, protams, svarīgs arī zinātniskais moments un apziņa, ka tūristisko eksperimentu ar sevi viņ� uzņēmies, pildot savu tie�o pienākumu.

Ārsti piedalījās ne vien kalnu ekspedīcijās, kur vajadzēja noskaidrot fizioloģiskus jautājumus, bet centās �īs problēmas risināt arī da�ādos eksperimentos laboratorijā, radot tur iespējami līdzīgus apstākļus tiem, ar kādiem sastapās Himalaju kalnu kāpēji. Sie eksperimenti pa daļai identiski ar tiem, kas domāti apstākļu pētī�anai augstos lidojumos. Protams, starp alpīnistu un augsto tra�u lidotāju ir ievērojamas fizioloģiskas at�ķirības. Himalaju ekspedīcijas dalībnieka organismam ir iespēja, cilvēkam lēni kāpjot kalnup, piemēroties zemākam gaisa spiedienam. Augsto tra�u lidotājam jāpiemērojas pavisam īsā laikā. Tā ir liela at�ķirība. Un tomēr te pastāv arī zināma līdzība, tādēļ pieredzi, kas iegūta eksperimentos laboratorijā, izmanto abas grupas: gan alpīnisti, gan augsto tra�u lidotāji. Viņiem ir pazīstamas kā at�ķirības, tā arī no tā izrieto�ās konsekvences, bet kopējais attiecas uz abiem, tāpēc par �ādu laboratoriju eksperimentu rezultātiem parasti interesējas abas puses. Kā jau minēts, liela loma te ir ārstu eksperimentiem ar sevi.

Nav pagājis pat ne 200 gadu kop� vēsturiskā notikuma, kad pirmoreiz divi cilvēki � tie bija fran�i � parādīja neredzētu drosmi � atstāja zemi un uzticējās gaisa balonam, kas viņus nesa aug�up. �āda eksperimenta iespējamību jau agrāk bija pierādījis izmēģinājuma balons ar trim dzīvniekiem: aunu, gaili un pīli. Nepagāja necik ilgs laiks, un gāzes balons sasniedza 3460 metru augstumu � tātad aeronautikas vēsture bija sākusies. Tomēr tikai pēc 70 gadiem � 1850. gadā kāds balona braucējs pārsniedza cilvēka piemēro�anās spējām noteikto maksimālo robe�u. Tad arī radās ārsti, kas uzņēmās pētīt cilvēka darba spēju problēmas augstos lidojumos.

Ļoti drīz kļuva skaidrs, ka �os jautājumus nebūs iespējams atrisināt vienkār�i gaisā, t. i., uz vietas. Uzdevums būtu grūti realizējams, ja novērotājs ārsts atrastos tādā pa�ā situācijā kā novērojamais cilvēks, t. i., ja viņ� reizē būtu objekts un subjekts. Tādēļ bija nepiecie�ams aeronautikas apstākļus, tā sakot, radīt uz zemes. �o iespēju atkal sagādāja francūzis fiziologs Pols Bērs, konstruēdams barokameru, kas ļāva laboratorijā veikt mēģinājumus, kuri bija tikpat īsteni, it kā tie notiktu gaisā. Barokamerā gaisa spiedienu varēja pazemināt līdzīgi tam, kā tas samazinās aug�ējos atmosfēras slāņos, un eksperimentētājam �e varēja pievadīt skābekli, tāpat ka dabiskos apstākļos augstu gaisā.

Pols Bērs, kam, starp citu, bija ievērojama nozīme arī Francijas politiskajā dzīvē, sākumā bija jurists. Kāda Āfrikas ceļojuma laikā viņā modās liela intereses par dabas zinātnēm un medicīnu; pēc tam viņ� Parīzē izglītojās par ārstu. Polu Bēru visvairāk saistīja fizioloģija, tāpēc viņ� kļuva par asistentu pie tā laika slavenākā fiziologa Kloda Bemāra.

Kad Bērs kļuva profesors Sorbonā, viņu uzskatīja par vienu no ievērojamākajiem savas zemes zinātniekiem. Tā kā Bērs ir publicējis vairākus rakstus par gaisa spiediena ietekmi uz organismu (1878. gadā viņ� tos apvienoja pla�a apjoma darbā), fran�i viņu godā par aviācijas tēvu.

Bēra pa�konstruētajā barokamerā veiktie eksperimenti parādīja cilvēka dzīvesspēju robe�as un arī to, ka, uzmanīgi novērojot gan augstuma mērītāju, gan sevi pa�u un savlaicīgi pievadot skābekli, iespējams cīnīties ar skābekļa trūkumu retinātā gaisa slāņos un novērst augstā lidojuma briesmas. Bez tam ar mēģinājumiem savā kamerā Bērs gribēja pierādīt, ka skābek-lis � �is cilvēkiem un dzīvniekiem nepiecie�amais elements � ir inde, ja to ieelpo pārliecīgi lielos daudzumos. Tikai daudzus gadu desmitus vēlāk, pārbaudot �os eksperimentus, konstatēja, cik Bēra secinājumi biju�i pareizi.

Toreiz, kad Bērs pētīja aeronautikas problēmas un domāja, ka no augstuma slimības nav vairs ko bīties, viņ� ieteica veikt �ādu eksperimentu. Iekārtoja balonu un apgādāja to ar nepiecie�amajiem mērinstrumentiem un skābekļa tvertnēm. Balona vadītāju profesoru Gastonu Tisandjē Bērs apmācīja ierīces vadīt un viņam sīki izskaidroja, kādas briesmas draud atmosfērā. Tisandjē pacēlās balonā, lai veiktu jaunu eksperimentu. Diviem citiem ārstiem � Kro�em Spinelli un Sivelam bija jāveic novērojumi un jāapkalpo skābekļa aparāts. Tisandjē bija liels zinātnieks un pieredzējis balona braucējs. Viņ� jau ne reiz vien bija pacēlies gaisā. 1870. gadā viņ� kļuva slavens, iedro�inādamies gaisa balonā bēgt no aplenktās Parīzes. Tisandjē lidojums kopā ar abiem minētajiem ārstiem notika 1875. gadā, pēc tam, kad bija veikts 23 stundu ilgs sagatavo�anās lidojums. Otrais lidojums abiem pavadoņiem maksāja dzīvību. Tisandjē sasniedza 8800 metru augstumu. Tad skābekļa trūkuma dēļ viņ� zaudēja samaņu, jo abi pavadoņi, iegrimu�i novēro�anā, bija aizmirsu�i uzmanīt savu un pilota, veselības stāvokli. Tā viņi nokavēja īsto skābekļa aparāta ieslēg�anas brīdi, krita nesamaņā un vairs neatmodās, bet Tisandjē vēl laimējās nolaisties. Abi ārsti kļuva par sava eksperimenta upuriem. Toreiz vēl nezināja, cik ātri sākas augstuma slimības briesmas, kaut arī Bēra eksperimenti uz tām norādīja samērā skaidri.

Garajā laika posmā starp 1783. un 1905. gadu aviācijas attīstībā patiesībā nav noticis nekas ievērojams. Un tad viss mainījās. No pa�iem pirmsākumiem, no pirmajiem lidojumiem, kas ierobe�ojās ar da�iem kilometriem, bet, bez �aubām, prasīja izcilu varonību, radās ne tikai �odien tik parastie satiksmes un transporta lidojumi vien; aviācijas izveido�anos noteica pirmkārt kara stratēģijas prasības. Labi saprotams, ka �ādos lidojumos tiecās sasniegt arvien augstākus atmosfēras slāņus � stratosfēru. Lai varētu palielināt ātrumu un saīsināt lidojuma laiku, meklēja tie�i mazākās pretestības joslas; tam vēlāk bija liela nozīme, izveidojot starpkontinentālās satiksmes līnijas, kas sniedzas pāri jūrām.

Sākums tam bija 1905. gadā brāļu Raitu veiktie lidojumi lidma�īnā ar motora dzinēju. Brāļi Raiti palīdzēja uzvarēt principam �smagāks par gaisu� un tādējādi ievadīja jaunu nodaļu cilvēces vēsturē. Toreiz viņi lidoja ar 55 km ātrumu stundā. �odien mums tāds temps liekas smieklīgs, gaisa satiksmei nederīgs.

Nedaudzos gadu desmitos, kas aiztecēju�i kop� brāļu Raitu pirmā lidojuma, aviācijas attīstība gājusi uz priek�u milzu soļiem, gandrīz satrauco�i ātrā tempā. 1957. gadā tika sasniegts jau vairāk nekā 58 km augstums un 3600 km ātrums stundā un bija jāpieņem, ka drīzumā tiks sasniegts 160 kilometru augstums un tāds ātrums, kas vēl vairāk pārspēs skaņas ātrumu (1200 km stundā), un ka lidojuma laikā iestāsies pat bezsvara stāvoklis, sākumā gan tikai uz da�ām minūtēm. Smagums, kas cilvēku saista pie zemes, ir pārvarēts, starpplanētu satiksme kļūst reāli iespējama, �ila Verna fantāziju pasaule kļuvusi par zinātni, īstenību, un, kas tagad domā par problēmām, kuras izvirzītas �odien, tas to dara ar �zinātnes vadītu fantāziju�.

Un tas viss sākās tikai 1905. gadā. �Tas pierāda,� saka Dīnngshofens, �cilvēka apbrīnojamās piemēro�anās spējas pilnīgi jauniem apstākļiem, kas, protams, kļuva iespējami, tikai medicīnai piedaloties tehnikas attīstībā.�

Jo lielāks kļuva lidojumu ātrums un augstums, jo vairāk radās neatrisināto problēmu. Visiem �ķita skaidrs, ka ar līdz�inējiem panākumiem vēl ne tuvu nav sasniegtas visu iespējamību robe�as, jo cilvēka garam robe�u nav.

Tagad gaiskuģis jau pametis atmosfēru, un kosmiskie lidojumi izvirza jaunus uzdevumus, īpa�i vēl sakarā ar no jauna saasināju�os konfliktu starp ma�īnu un cilvēka spējām, kas radies �eksplodējot izgudrotāja garam�.

Ārstiem visos �ajos jautājumos bija un ir sakāms savs vārds. Priek�ā pavērās lielā, �ķietami nepārvaramā diference starp cilvēku un ma�īnu, bet pārkāpt robe�as, ko lidojumam gaisā bija noteicis pats cilvēks, negribējās. Vispirms �ķila, ka lidma�īnas apkalpei nepietiks fizisko un garīgo spēku, lai vadītu gaiskuģi un pielietotu visus tehnikas sasniegumus. Tehnika draudēja cilvēku pārspēt, tam �ķita, ka lidaparāts var no viņa aizbēgt.

Ar tehniķu un fiziķu spēkiem vien �īs problēmas nebija atrisināmas. Tās bija kļuvu�as par vispārcilvēciskām problēmām un sakarā ar to ievirzīju�ās fizioloģijas, patoloģijas, vispār medicīnas gultnē. Izviizītie jautājumi prasīja atbildi medicīnai. Tāpēc gan diplomēti, gan topo�i ārsti, kas nodarbojās ar aviācijas medicīnu, atkal veica neskaitāmus eksperimentus ar sevi.

Protams, arī jautājums par pilota sagatavo�anu un viņa piemērotības pārbaude pieder medicīnai. Pilota piemērotība ir priek�noteikums, lai veiktu lidojumu un atgrieztos uz zemes. Gan Amerikā, gan Padomju Savienībā, gan Vācijā aviācijas medicīna attīstījusies par varenu zinātnes nozari, kas robe�ojas ar ārstniecību un tehniku, ir kontaktā ar abām un no abām nozarēm gūst pētniekus un eksperimentētājus. Visus attiecīgos jautājumus pirmoreiz izsmeļo�i noskaidroja sanāksmē, ko 1953. gadā Losand�elosā sarīkoja Kalifornijas universitāte un Aviācijas medicīnas in�enieru asociācija.

Galvenais jautājums bija tas, vai cilvēks varēs spert soli kosmosā, neejot tur bojā vai nezaudējot veselību. Un ko spēj darīt medicīna un tehnika, lai kosmonauts vesels atgrieztos uz zemes? Tie vairs nebija nākotnes jautājumi, bet gan tagadnes problēmas, jo aviācijas tehnika gatavojās lidojumam kosmosā. Reaktīvo un raķe�u lidma�īnu attīstība sniedzās jau tik tālu, ka nākamajam solim vajadzēja būt kosmiskam lidojumam. Tātad no aviācijas medicīnas nu jau izveidojās kosmiskā medicīna.

Kad vajadzēja uzstādīt priek�noteikumus lidojumam kosmosā, tad ārstiem un tehniķiem uzdeva jautājumu, vai cilvēks vispār spēj panest ātrumu, ar kādu tas no zemes atmosfēras tiktu izmests kosmosā. Jāpieņem, ka �is ātrums ir vismaz 8 km sekundē, un �ķita, ka cilvēks to nespēs izturēt. Ta�u, pamatojoties uz izdarītajiem eksperimentiem, uz �o jautājumu bija jāatbild pozitīvi. Cilvēks spēj panest �o un vēl lielākus ātrumus, ja kabīne, kurā viņ� uzturas, pasargāta no lielā karstuma, ko rada gaisa berze, kosmiskajam kuģim ejot caur zemes atmosfēru.

Pēc mediķu un fiziķu apsvērumiem, kosmiskā kuģa komandai nevarētu kaitēt pat gaismas ātrums � 300 000 km sekundē, bet ļoti iespējams, ka �ādiem ceļojumiem varētu likt �ķēr�ļus fizikālas parādības. Zinātne par tiem var tikai sapņot, tui pretim savai iztēlei mēs �ai ziņā varam ļaut pilnu vaļu.

Pēc Ein�teina relativitātes teorijas �tuvo�anās gaismas ātrumam noved pie telpas sarau�anās, pie laika paildzinā�anās un masas pieauguma�. Ko tas nozīmē kosmonautam? Konkrēti � nekā, bet relatīvi � visu. Cilvēkam, kas ceļojuma laikā uzturas kosmiskā kuģa kabīnē, sirds nepukst ātrāk kā parasti un laika sprīdis starp diviem pulsa sitieniem ir tikpat gar� kā vienmēr � apmēram vienu sekundi. Bet tas attiecas tikai uz �o kabīni un �o cilvēku. Uz zemes diference starp kosmonauta diviem sirds pukstiem ilgtu da�as minūtes, varbūt pat stundas � �e parādās laika paildzinājums. Tādā kārtā cilvēks, kas ar gaismas ātrumu traucas uz zviagznēm, dzīvo pats savus gadus, kuri atbilst 100 un 1000 gadiem uz Zemes. �is cilvēks nav nemirstīgs, bet viņa mū�s ir tādā mēiā paildzināts, ka viņ� �ķiet līdzīgs dievībai. Prometejs triumfē, Zevs ir uzvarēts � ja pieņem, ka Ein�teina relativitātes teorija ir attiecināma arī uz kosmiskajiem ceļojumiem, kā to apgalvo ievērojamākie fiziķi.

Bet sapni, kas varbūt jau rīt īstenosies, apklusināja pa�i fiziķi, norādot uz vienu no lielākajām kosmiskā lidojuma briesmām � uz meteorītiem un kosmiskajiem putekļiem: ātruma dēļ, ar kādu traucas kosmiskais kuģis, tiem ir tik liels trieciena spēks, ka to neizturētu pat bruņu plāksnes.

Ta�u pārdro�niekus neiebaidīs arī �īs briesmas. Fiziologi un fiziķi beigs eksperimentus un iemācīsies briesmas pārvarēt. Cīņa starp cilvēku un visumu, starp mikrokosmu un makro-kosmu, starp vismazāko un vislielāko nu reiz ir sākusies, un, �ķiet, neviens un nekas to nespēs apturēt.

Biologi, kas specializēju�ies fizikā, norādīja uz faktu, ka, strauji attīstot lidojumam nepiecie�amo ātrumu, daudzkārt palielinās lidotāja ķermeņa svars. Lietojot trīspakāpju raķeti, ko �odien izmanto paātrinājuma sasnieg�anai, ķermeņa svars palielinās pat astoņkārtīgi. Un tie�i jautājums par to, vai cilvēks spēj panest tik lielu paātrinājumu un svara pieaugumu (pēc raķetes pēdējās pakāpes sadeg�anas svara pieaugumu nomaina bezsvara stāvoklis), jau pirms vairākiem gadiem ierosināja pētniekus izmantot Bēra konstruēto barokameru,_to pilnveidot un veikt eksperimentus, kas spētu risināt problēmas par vislielāko ātrumu, par cilvēka fizioloģiskiem procesiem augstākajās kalnu virsotnēs un lidma�īnā. �e, barokamerā, sastopas �īs abas nozares � alpīnisms un lidojumi lielā augstumā.

Glu�i saprotams, ka līdz ar otrā pasaules kara sākumu (vai, pareizāk sakot, jau ar gatavo�anos karam) arī augsto lidojumu medicīniskā puse kļuva par rūpīgu pētījumu objektu. Tādēļ visās valstīs, kas īpa�u vērību veltīja aviācijai, pēc Bēra principa ierīkoja barokameras, lai tāpat kā laboratorijā eksperimentāli varētu pētīt fizioloģikās norises augstos lidojumos; un atkal pieteicās ārsti un medicīnas studenti, kas gribēja dot savu ieguldījumu �o problēmu atrisinā�anā. Toreiz īsi pirms otrā pasaules kara, ierīkoja, piemēram, vācu aviācijas ministrijas aviācijas medicīnas zinātniskā pētniecības institūta baro-kameru. �ī kamera, protams, at�ķīrās no Bēra oriģināla un bija paredzēta ne vairs eksperimentiem ar dzīvniekiem, bet gan ar cilvēkiem. Tā bija liela, hermētiski noslēgta telpa, kur varēja radīt jebkuru vēlamo gaisa spiediena pazeminājumu, kā arī imitēt citus augstā lidojuma apstākļus: zemu temperatūru, mitruma maiņu, izstarojumus utt. Jaunie ārsti, iesēdu�ies �ādā kamerā, jutās, kā lidojot lielā augstumā.

Visi pētījumi un mēģinājumi barokamerā tika veikti sistemātiski. Izmaiņas, kas lielā augstumā rodas asinīs, bija jau iepazītas, izmeklējot kalnu tūristus. Strauji paceļoties lielā augstumā, kā tas notiek lidojumā, retinātais gaiss jūtami iedarbojas uz cilvēka organismu da�ādā veidā (to pierādīja arī izmēģinājumi barokameiā). Turklāt izrādījās, ka sirds un asinsrite skābekļa trūkumu panes ilgāk nekā centrālā nervu sistēma, smadzenes; kritiskajā augstumā aptum�ojas apziņa, sākas krampji, un lidotāja dzīvībai draud briesmas.

Pulss strauji palēninās jau tad, kad gaisa retinājums vēl nav jūtami izmainījies. So pulsa krīzi izskaidroja ar klejotāj-nerva kairinājumu (klejotājnervs, kā zināms, darbojas pretēji simpātiskajam nervam, kas sekmē pulsa paātrinā�anos). Pulsam palēninoties, iestājas apziņas aptum�o�anās, kolapss, kura tie�ais cēlonis ir skābekļa trūkums, no kā savā laikā gāja bojā Tisandjē pavadoņi.

To visu varēja novērot barokamerā. Eksperimentējot, protams, netika pārkāptas cilvēka veselībai bīstamās robe�as � kritiskajā momentā palielināja spiedienu un pievadīja skā-bekli. Interesanti atzīmēt, ka agrs kolapss (jau 4500�5000 metru augstumā) iestājās gandrīz tikai jauniem cilvēkiem, bet gados vecākie panesa �augstākus lidojumus�. Kolapss sākas ātrāk, ja kamerā gaiss ir ļoti mitrs vai arī pārāk silts; tas atbilst arī novērojumiem dzīvē. Varēja arī konstatēt, ka kolapsa iestā�anos veicina stāvē�ana, bet sēdē�ana un īpa�i gulē�ana palīdz �o tendenci mazināt.

Skābekļa samazinā�anās gaisā ietekmē arī muskuļu spēku. Skābeklis nepiecie�ams muskuļu darbībai. �o faktu varēja viegli pārbaudīt eksperimentos barokamerā, pielietojot spēka mērītāju � dinamometru. Tas ir vienkār�s instruments ar atsperi, kas saspie�ama ar spēcīgu rokas spiedienu. Līdz 4000 metru augstumam muskuļu spēks paliek samērā konstants. Pie 5000 metru augstuma spēka līkne uzrāda krasu lūzumu. Pēc tam kādu laiku tā paliek bez izmaiņām, bet 7000 metru augstumā strauji krīt, spēki pilnīgi izsīkst, iestājas dziļa apziņas aptum�o�anās. �o eksperimentu rezultātus apstiprina arī lidotāji un kalnu tūristi, piemēram, Himalaju �iekarotāji�, kas gribēja sasniegt visaugstākās virsotnes.

Nav ko brīnīties, ka centrālā nervu sistēma � tātad smadzenes uz skābekļa trūkumu tūliņ reaģē ar samaņas zudumu un citām parādībām. Tas ir jutīgākais orgāns, un katrs traucējums skābekļa piegādē vai asinsritē � abi izpau�as vienādi � iedarbojas momentāni. Visas �o iedarbību pakāpes iespējams sasniegt un reģistrēt eksperimentos. Atrazdamies barokamerā jau tik retinātā gaisā, kāds atbilst 4000 metru augstumam, mediķi apgalvoja, ka viss sākot tumst, bet, tiklīdz viņiem pievadīja skābekli, viņi ziņoja, ka viss starojot spo�ā gaismā, it kā logam būtu atvilkti aizkari. �ai augstumā bija vērojama vēl viena interesanta parādība � zuda spēja at�ķirt krāsas.

Sasniedzot 4000�5000 metru augstumu, vājinās arī citu maņu orgānu funkcijas. Tas sakāms par dzirdi un ari par o�as, gar�as un kustības sajūtām. Pats par sevi saprotams, ka barokamerā pārbaudīja ari domā�anas, uzmanības un koncentrē�anās spējas. Tās ir svarīgas problēmas lidojuma dro�ībai. Paceļoties lēnām, traucējumi parādās jau 3000 metru augstumā, paceļoties ātri � pie 5000 metriem, bet 6000 metru augstumā, kā reiz izteicies kāds speciālists, matemātika ari matemātiķim ir grāmata, aizzīmogota septiņiem zīmogiem. Tas viss ir ļoti svarīgs praksei � lidojumiem lielākos augstumos.

Svarīgs ir arī reakcijas laiks. Barokamerā veiktie eksperimenti ar jauniem ārstiem parādīja, ka 5000 metru augstumā vienkār�ās reakcijas nav traucētas. Ja lidotājs vai izmēģinātāja persona zina, ka pie zaļās gaismas jāveic viena, pie sarkanās � otra darbība un ja �īs darbības ir tik tālu ievingrinātas, ka tās norisinās, tā sakot, automātiski, tad arī 5000 metru augstumā nebūs konstatējamas nekādas izmaiņas. Citādi ir, ja attiecīgai personai �ai augstumā pa�ai jāpieņem lēmumi. Tad redzams, ka cilvēka gribas darbība ir traucēta. Jo augstāk lido, jo skaidrāk un pilnīgāk izpau�as impulsu zudums. �is atzinums ir ārkārtīgi svarīgs lidojuma nodro�inā�anai. Roku rokā ar gribas impulsu trūkumu iet izklaidība, vienaldzība, un rezultātā izjūk viss nospraustais uzdevums, augstā lidojuma vai kalnā kāp�anas mērķis, jo iz�ķiro�ajā mirklī aktīvā griba pārvēr�as par neko. Daudz �ādu piemēru zina ārsti, kas piedalīju�ies līdzīgos lidojumos vai ari kam nācies novērtēt sevi�ķus atgadījumus

Spiediena pazeminā�anas un skābekļa trūkuma ietekmi uz cilvēku skaidri rāda arī rakstu paraugi, kas iegūti barokamerā da�ādos augstumos. Viegli lasāms raksts ātri vien kļūst par tikko salasāmu un beidzot par gandrīz neat�ifrējamu. �īs grūtības sākas 7000 metru augstumā, bet 8000 metru augstumā raksts ir jau gandrīz nelasāms.

Barokamerā pārbaudīja arī refleksus. Normālos apstākļos, kā zināms, apak�stilbs atlec horizontālā stāvoklī, ja pa cīpslu zem ceļgala iesit ar plaukstas malu vai āmuriņu. �Paceļoties� barokamerā līdz 2000 vai pat 3000 metriem, �is reflekss nemainās. Tad tas kļūst vājāks, un, kad sasniegti 5000 metri, vājinātais reflekss pēk�ņi pastiprinās, turpina pieaugt un beidzas ar krampjiem. Muskuļu krampji vispār pieder pie slimīgām parādībām, kas rodas lielā augstumā.

Minētās slimības parādības ir rūpīgi pētītas, eksperimentējot ar dzīvniekiem, bet ar cilvēkiem � tikai to sākuma stadijā. Tomēr daudzi mediķi, uzturoties barokamerā, dabūja augstuma krampjus; vispirms tie sākās rokās, tās kļuva stīvas, pēc tam sarāvās tipiskā krampju stāvoklī. Bet arī sejas raustī�anās vai krampjaini savilktas lūpas noder par signālu, ka krampju robe�a jau pārsniegta un steidzīgi jāpievada skā-beklis.

Prakse jau sen apliecinājusi, ka augstajos lidojumos nepiecie�ams īpa�s aizsargs pret aukstumu. Ta�u temperatūra var arī kāpt un kļūt pat nepanesama, īpa�i vēl, ja kabīnē palielinās mitrums, kas iedarbojas nelabvēlīgi. Ar kādu mediķi kamerā izdarīja �ādu eksperimentu. Strauji paceļot temperatūru no 16 uz 40 grādiem Celsija, varēja novērot, ka sirds slodze spēji palielinājās, kaut arī skābekļa patēriņ� palika iepriek�ējais.

Se attēlotie mēģinājumi, kā jau minēts, veikti 30. gadu beigās, tātad laikā, kad vēl neplānoja nekādus kosmiskos lidojumus, bet domāja galvenokārt par militāriem nolūkiem. Fiziologi tomēr pētīja dzīva organisma izturē�anos augstākās gaisa joslās, vispirms eksperimentējot ar dzīvniekiem, īpa�i ar pelēm. Tā kā �ie mēģinājumi papildina mediķu eksperimentus ar sevi, tad aplūkosim tos tikai īsumā. Tie deva zināmus, kaut arī pavisam nepretenciozus secinājumus, ko iespējams attiecināt arī uz cilvēku. Eksperimentos atklājās, ka pāri par 1600 m augstumu loti labi iztur glu�i jaunas, apmēram mēnesi vecas peles; ja arī to sirdsdarbībā vai centrālajā nervu sistēmā radās kaut kādas izmaiņas, tad tām nebija palieko�as nozīmes: pēc nolai�anās uz zemes tās izzuda. Skaidrs, ka nervu centri �īm pelēm vēl nebija pietiekami attīstīti. Mazliet vecāku peļu izturība pret augstumu bija visai neliela; to pa�u varēja novērot, ka jau teikts, pie jauniem mediķiem. Vēlāk �ī izturība pieauga, bet divu gadu vecumā peles lidojumos atkal kļuva maz izturīgas.

Barokamera deva atbildi vēl uz vienu jautājumu. Pieņemsim, ka skābekļa aparāts sabojājies vai arī skābekļa ieelpo�ana pārtraukta kādu citu iemeslu dēļ. Kas tad notiek, un pēc cik ilga laika skābekļa trūkums liek sevi manīt? Par mēģinājumiem kamerā ziņoja divi ārsti � Rufs un Strugholds; abi toreiz pētīja aviācijas medicīnas jautājumus. Mediķi, ieelpodami skābekli, pacēlās noteiktā augstumā. Palikdami sasniegtajā augstumā, viņi noņēma elpo�anas maskas. Nu varēja pētīt aug- -stūma iedarbību tāpat kā parastā lidojumā. Audu apgādi ar skābekli visvienkār�āk var uzzināt, pārbaudot ceļgala refleksu. Izrādījās, ka starp abiem mēģinājumiem � parasto pacel�anos un pacel�anos ar skābekļa masku kvalitatīvas at�ķirības nav. Bet cik ilgs laiks paiet no skābekļa ierīces atvieno�anas līdz traucējumu sākumam? Cik liela laika rezerve ir pilota rīcībā, ja stāvoklis kļūst nopietns?

Kāds jauns mediķis, kas labi panesa augstumu, pārtraucis skābekļa ieelpo�anu 9000 metru augstumā, mēģināja rakstīt; eksperiments skaidri parādīja, ka traucējumi sākas jau pēc divām minūtēm. No raksta kļuva redzams, ka rokām ir tendence savilkties krampjos, ka rodas bīstama situācija. Atsevi�ķu cilvēku starpā gan ir arī lielas individuālas novirzes. Kādai citai pret augstumu mazāk izturīgai personai laika rezerve bija izmantota jau pie 5000�6000 metriem un traucējumi parādījās jau �ai relatīvi nelielajā augstumā. Ja vienlaikus bija jā veic darbs, tad stāvoklis bija pavisam citāds � daudz nopietnāks. Darbs laika rezervi saīsina.

Sis atzinums ir ļoti svarīgs praksei. Ja 8000 vai 9000 metru augstumā pārtrauc skābekļa pievadī�anu, tad nedrīkst vilcināties ne minūti, jo visu iz�ķir sekundes: pilotam tūdaļ jālai�as lejup, lai sasniegtu tādu atmosfēru, kur cilvēks spēj eksistēt, vai arī jāizlec ar izpletni. Turklāt jāpatur prātā, ka ar neatvērtu izpletni kritiens norisinās ļoti ātri. 1000 metriem vajadzīgas 18 sekundes. Tas ir ļoti maz. Izpletnis drīz jāatver, vai arī tam jāatveras automātiski, tad kritiens tiek strauji nobremzēts � tūksto� metriem tagad nepiecie�amas 3 minūtes un 20 sekundes. Ja pieņemam (to var darīt, pamatojoies uz eksperimentiem), ka 9000 metru augstumā laika rezerve ir viena minūte, tad redzamkādām briesmām pakļauts cilvēks, lecot no �āda augstuma. Ārsta uzdevums ir noskaidrot, kā �o laiku iespējami labāk izmantot, lai paaugstinātu vai stiprinātu organisma rezerves un lidotājs laimīgi sasniegtu zemi.

Augstā lidojumā ķermeņa reakcija ir citāda, nekā kāpjot kalnos. Kas vienā gadījumā norisinās nedaudz minūtēs, tam otrā gadījumā vajadzīgas dienas un nedēļas; sakarā ar to pielāgo�anās augstumam ir da�āda. Organismam piemīt brīni�ķīga spēja pielāgoties, un lidojot �is process norisinās ļoti ātri. Patoloģiskās augstuma parādības liek sevi ātri vien manīt, ta�u drīz tās arī izzūd. Studenti, kas barokamerā bija veiku�i eksperimentālo lidojumu lielā augstumā, pēc īsa laika atkal jutās veseli; izmaiņas, kas radās, pārsniedzot zināmu augstumu, nebija paliku�as ne asinīs, ne elpo�anā vai centrālās nervu sistēmas funkcijās. Bet citādi ir ar alpīnistiem, ar Himalaju ekspedīcijas dalībniekiem. Kamēr sasniedz tīkoto virsotni, paiet nedēļas, organisms pakāpenski piemērojas augsto kalnu apstākļiem, iepriek� minētās slimīgās parādības izpau�as lēnām. Bet, kad atkal sasniegts jūras līmenis, kalnu slimības simptomi uzreiz neizzūd, izveseļo�anās prasa nedēļas.

Kop� tikko aizritēju�ā laika posma � otrā pasaules kara sākuma aviācija attīstījusies zibenīgā tempā; tagad cilvēks jau gatavojas doties lidojumā uz citām planētām. Liekas pilnīgi dro�i, ka pēc neilga laika tas izdosies. Ar raķe�u dzinējiem apgādātās lidma�īnas traucas arvien augstāk, un lidojuma ātrums ir milzīgi palielinājies. To visu cilvēks sasniedzis vienas paaudzes laikā. Strauji izvirzījās jautājums, kā uz to reaģē cilvēks, proti, viņa ķermenis, viņa piemēro�anās un uztveres spējas, īsi sakot, viņa organisms.

Jau minējām par grūtībām, ko sagādā lidojuma ātruma pieaugums vai mākslīgā zemes pavadoņa ātrums; un arī aviācijas medicīnas speciālists (lidz 1959. gadam) uz visiem �iem jautājumiem nevarēja atbildēt. Eksperimenta ar cilvēku vēl nebija, un, ja arī �ādos lidojumos bija sūtītas peles, �urkas, pērtiķi, tad attiecībā uz cilvēku vēl nevarēja izdarīt pilnvērtīgus secinājumus. Bet ārsts jau tad varēja kaut ko pateikt par paātrinājumu, kas saistās ar ātrajiem lidojumiem. $o nākotnes aviācijas problēmas svarīgo jautājumu noskaidro�anu lielā mērā sekmēju�i ārstu eksperimenti ar sevi. Paātrinājuma problēmas pētī�anai brāļi Bernds un Heines fon Dīringshofeni jau 1934. gadā izgatavoja lielu centrifūgu. Sīs ierīces diametrs bija 5�/г metri. Kāds jauns aviācijas medicīnas doktors Bīr-lens (vēlāk viņ� krita karā) iesēdās centrifūgā un lika to griezt. Ar �o eksperimentu ārstam izdevās pierādīt, ka cilvēks divas minūtes bez jūtamiem traucējumiem spēj panest paātrinājuma spēkus ar �elrpadsmitkārlīgu pārslodzi (tātad 14 �g�, kā to saka speciālisti), ja ievēro vienu noteikumu, �iem spēkiem jādarbojas virzienā no krūtīm uz muguru. Birlens gāja vēl tālāk un �os spēkus palielināja līdz 17 �g� (tie�ām varonīgs eksperiments ar sevi!), un to visu viņ� izturēja bez redzes un apziņas traucējumiem.

Interesanti atzīmēt, ka sievie�u dzimuma peles barokamerā lielos augstumus panes daudz labāk nekā tēviņi. Bet nevar apgalvot, ka �is fakts būtu attiecināms uz cilvēka dzimumu.

Vienkār�āk un mērķtiecīgāk nekā reālos apstākļos baro- \ kamerā iespējams konstatēt arī alkohola iedarbību uz lidotāju. Ja mediķi pirms eksperimenta barokamerā lietoja alkoholu, tad pat nelielā augstumā varēja novērot garīgo spēju mazinā�anos. Lielā augstumā turpretim reibumu radīja jau neliels alkohola daudzums. Lai cilvēks noreibtu, 3500 metru augstumā pietika ar glāzi alus, t. L, ar loti niecīgu alkohola devu. Barokamerā varēja arī vērot, ka stipra smēķē�ana tie�i pirms lidojuma vai iepriek�ējā naktī mazina gara spējas. Toreiz �is konstatējums jo svarīgāks bija tāpēc, ka lidotāji bie�i vien nakti pirms lidojuma pavadīja jautrā sabiedrībā, kur daudz tika dzerts un smēķēts, bet maz gulēts � un tam, protams, varēja būt liktenīgas sekas.

Barokamerā varēja arī noskaidrot, kad jāsāk pievadīt skā-beklis. Tam jānoliek jau apmēram 4000 metru augstumā. �ādā augstumā briesmas vēl nedraud, tomēr iespējami traucējumi, bet 7000 metru augstumā stāvoklis jau ir visai kritisks. Izmantojot līdzpaņemto skābekli, iespējams bez traucējumiem sasniegt 11 000 metru augstumu. Sai mirklī briesmas jau ir reālas, jo vajag tikai pacelties vēl da�us simtus metru, un ir pārkāpts kritiskais slieksnis, aiz kura draud bezsamaņa un nāve.

Lielāku augstumu par 11 000 metriem barokamerā nevar sasniegt, kaut arī izmanto skābekļa tvertnes un ierīces. Se nepiecie�ama augstspiediena kamera, par ko otiā pasaules kara laikā vēl ne visai interesējās. Praksei pietika ar līdzpaņemto skābekli un barokamerā izdarīto mēģinājumu rezultātiem.

Cilvēka ķermeņa centrbēdzes spēks 30 sekundēs bija pieaudzis piecpadsmitkārtīgi, tātad miesas svars pārsniedza 1000 kg. Vēl brīnumaināk �ķita tas, ka arī asinis kļūst attiecīgi smagākas, tās plūst pa asinsvadiem gausi kā dzīvsudrabs. Elpo�ana pie 10 �g� bija ievērojami apgrūtināta, jo krū�u kurvis kļuva desmitreiz smagāks; tik tikko varēja veikt ieelpo�anas un izelpo�anas kustības. Ta�u vēdera elpo�ana bija iespējama vēl pie 14 �g�; pateicoties tai, tika pievadīts skā-beklis un izvadīts izmantotais gaiss. Domājams, tas bija iespējams arī tādēļ, ka tiklab Bīrlens, kā arī citi mediķi eksperimentētāji bija visai kalsni.

Dīringshofenu centrifūgas pēctecēm bija vēl lielāki izmēri. Pieauga arī prasības. Viena no lielākajām centrifūgām, kas kļuva pazīstama zinātnieku aprindās, tika izgatavota Savienotajās Valstīs, D�onsvilā. Centrifūgas caurmērs sasniedza 30 metrus, un tās dzinēj motoram bija 4000 zirgspēku. Ar to varēja sasniegt fantastisku paātrinājumu, no nulles līdz 20 �g� vienas sekundes laikā. Centrifūgu varēja kombinēt arī ar ba-rokameru, tādējādi radot iespēju vienlaicīgi novērot kā augstuma, t. i., samazinātā gaisa spiediena, tā arī paātrinājuma ietekmi uz pārbaudāmajiem cilvēkiem � jauniem ārstiem un medicīnas studentiem. Ar attiecīgu aparātu palīdzību uzņēma elektrokardiogrammas un elektroencefalogrammas; tātad tika kontrolētā siids un smadzeņu darbība, un ārsts, atrazdamies ārpus centrifūgas, vēroja gan minētās parādības, gan arī citas izmaiņas asinsritē un elpo�anā; televizorā redzēja visu, kas norisinājās izmēģinātāja organismā, � īsi sakot, lai risinātu jautājumus, par ko interesējas aviācijas medicīna, fizioloģiskās izmeklē�anas metodēs pielietoja visus jaunākos sasniegumus.

Ar savu moderno aparatūru amerikāņi veica �ādus pārdro�us eksperimentus. Ieslēdza centrifūgu un tad pilnjaudā to pēk�ņi nobremzēja. �āda situācija var rasties lidma�īnu avārijās un vēl bie�āk autokatastrofās, protams, ne tik intensīva, ta�u ar liktenīgām sekām. Eksperiments tika vēl pilnveidots. Sim nolūkam izmantoja ratiņus, kas skrēja pa sliedēm; ar raķe�u dzinēja palīdzību varēja panākt, ka ratiņi sekun�u laikā sasniedza 1000 km ātrumu stundā, tad tos pēk�ņi nobremzēja. Nu viss bija atkarīgs no tā, kā ratiņos sēdēja cilvēks, kas piedalījās eksperimentā. Ja viņ� bija pagriezies ar muguru brauk�anas virzienā un ja 0,2 sekun�u laikā viņam vajadzēja panest bremzē�anu � negatīvu paātrinājumu līdz 60 �g�, tad tas nekaitēja. Izteicot visiem saprotamos skaitļos, tas bija apmēram tā, it kā autovadītājs, joņojot ar 180 km ātrumu stundā, nobremzētu �etros ^metros. Eksperimenta rezultāti pārsteidza visus speciālistus. Atzina, ka iespējams izturēt, augstākais, 30 �g� negatīvu paātrinājumu. |

Nāko�ajā mēģinājumā cilvēks, platām jostām piestiprināts pie ratiņiem, sēdēja ar seju brauciena virzienā. �oreiz viņ� izturēja 50 �g� negatīvu bremzē�anas paātrinājumu. So eksperimentu viņam gan vēl vairākas dienas atgādināja viens otrs zils plankums tais vietās, kur josta bija spiedusi sevi�ķi stipri: eksperimenta laikā pret saitēm bija triecies piecdesmit-kārtīgs viņa ķermeņa svars.

Vispārpazīstams ir doktora Stapa eksperiments. Ņumek-�ikā Hollomana aviobāzes tuvumā tie�i �im eksperimentam bija ierīkots 12 km gar� slie�u ceļ� � taisns kā lineāls. Izmēģinājumu stacijas vadītājs doktors D�ons Staps piesaitējās pie ratiņiem, ko tad dzina ar raķe�u dzinēju trakā ātrumā un pēk�ņi, apstādināja. Kad ratiņus strauji nobremzēja, Staps, neredzēja nekā, jo acu priek�ā bija aizvilkusies migla. Ta�u pēc divām dienām viņ� atkal bija pilnīgi vesels. Eksperimentētāja seja, kas bremzē�anas brīdī bija pilnīgi pārvērtusies, nu bija atguvusi normālu izskatu, tikai acu plakstiņi uztūku�i. Tomēr, braucamai ierīcei bremzējot, viņ� bija izturējis �etrdesmitse�-kārtīgu negatīvu paātrinājumu, kas ir tas pats, it kā viņ� mirkli būtu svēris 3500 kilogramus.

Ta�u līdz ar to uz lidotāju uzdoto jautājumu fiziologiem Staps bija atbildējis: lidojumos ar raķeti, tātad traucoties ar vislielāko ātrumu, cilvēka organisms var izturēt pēk�ņu bremzē�anu. Cilvēka ķermenis ir piemērots arī �ādam uzdevumam.

Slavenajā Mejo klīnikā Ro�esterā (ASV) ir biofizikas nodaļa, kur eksperimentiem kalpo tāda pati milzīga izmēra centrifūga. Tai ir 6 metrus gar� spārns. Trīs klīnikas ārsti � Vuds, Lamberts un Kods pēc kārtas piesaitējās pie sēdekļa un lika iedarbināt centrifūgu. Iepriek� �im eksperimentam bija izmantots pērtiķis, bet tas pārslodzi neizturēja un dabūja infarktu. Ta�u ārsti neļāvās iebiedēties un uzsāka mēģinājumu. Viņus piesēja, iedarbināja centrifūgu, un � viņi izturēja.

�o eksperimentu izdarīja ne vienreiz vien, to atkārtoja bie�i, pat loti bie�i, jo vajadzēja* atrast īsto aizsargtērpu, kas spētu vājināt paātrinājuma radītās neērtības un briesmas. Eksperimentētājiem tā nebija nekāda izprieca. Reizēm tie krita nesamaņā vai dabūja krampju lēkmes, un eksperimentu nācās pārtraukt.

�Visvairāk mūs baidīja doma,� vēlāk stāstīja doktors Lamberts, �ka asiņu atplūdums no smadzenēm, kas notiek eksperimenta gaitā, varētu radīt nelabojamas sekas � ierobe�ot domā�anas spējas uz visiem laikiem.�

Vuds un Lamberts zinātnes, labā uzņēmās vēl drosmīgākus upurus. Viņi lika sev ievadīt sirds kaletru (par �o heroisko metodi mēs jau stāstījām) � no sintētiska materiāla izgatavotu tieuu caurulīti, kas pa vēnu tiek aizvadīta līdz sirdij. GribēdamTpārbaudit sirdsdarbību un izmaiņas asinīs tik stipra paātrinājuma laikā, abi eksperimentētāji pakļāva sevi divkār�ām briesmām.

�ādas kosmiskās medicīnas pētniecības vietas kop� 1949. gada ir Teksasā Randolfa aviācijas bāzē, arī Ohaio un, protams, Padomju Savienībā; tur visur jauni ārsti un studenti sē�as kabīnēs, lai, veikdami velni�ķīgo braucienu, kalpotu zinātnei.

�e ir runa ne vien par stipri paātrinātiem lidojumiem taisnā virzienā, bet ari par pagriezieniem. Ja paātrinājums iedarbojas uz ķermeni gareniskā virzienā, tad viegli rodas redzes traucējumi un^apziņas aptum�o�anās. Tas notiek tāpēc, ka asinis, kā jau minēts, paātrinājuma dēļ kļūst smagākas, sakrājas ķermeņa lejasdaļā, sevi�ķi kājās, sirds strādā tuk�gaitā, un smadzenēm nepieplūsl asinis. Ir aprēķināts, pie kāda ātruma �āds stāvoklis iestājas, un ārsti to pārbaudīju�i, eksperimentējot ar sevi. Par �ādiem izmēģinājuma lidojumiem ziņojis doktors Heines Dīringshofens ar saviem asistentiem.

Dīringshofens pret paātrinājumu bija sevi�ķi izturīgs; sē-dot sakņupis pie stūres, viņ� panesa līdz asloņarpuskārtīgu paātrinājumu, un neradās ne redzes traucējumi, nedz arī aptum�ojās apziņa. Ta�u sēdēt vajadzēja sakņupu�am, jo tādējādi mazinos līmeņa starpība starp sirdi un smadzenēm un pēdējās liek labāk apgādātas ar asinīm. Ciliem, kas, kā parasts, sēdēja taisni, radās traucējumi. Viņus novēroja un ar piemontētu kameru filmēja viens no asistentiem, kas arī sēdēja sakņupis. Kamēr lidma�īna, griezdamās �aurā spirālē, stāvus traucās lejup, eksperimentētājiem vajadzēja vērot paātrinājuma rādītāju un pa borta telefonu pastāvīgi ziņot nolasītos skaitļus, cik ilgi vien viņi to spēja. Beidzot viņiem sagriezās melns gar acīm, skaitļus vairs nevarēja saredzēt, un viņi ziņoja: �Redzes traucējumi, redzes traucējumi, redzes traucējumi ...� � lidz beidzot ziņojums pārtrūka, jo viņi bija zaudēju�i samaņu.

Mēģinājumu tūdaļ pārtrauca � lidojumu izlīdzināja, un samaņu zaudēju�ie pēc da�ām sekundēm atkal atguva samaņu.

Kad aviācija vēl spēra pirmos attīstības soļus un radās doma par to, vai iespējams, teiksim, briesmu gadījumā no lidma�īnas izlēkt, lidotāju nostāja �ai jautājumā bija ļoti skeptiska. Kāds ārsts* � doktors Ernsts Ko�els bija citādās domās. Konstruējis izpletni, viņ� ar to izlēca no stāvo�a gaisa balona; kad mēģinājums bija atkārtots vairākkārt, arī citi saprata, ka tā varēja sākt. Par saviem panākumiem doktors Ko�els. zi- -ņoja 1916. gadā, un viņa drosmīgajam piemēram radās sekotāji; kop� tā laika ar izpletni lēku�i daudzi ārsti, uz to vedināja, Dīringshofena vārdiem runājot, �gan sportista pārdzīvojums, gan zinātniska ziņkāre�.

Savāktie novērojumi bija izejas punkts pētījumiem un eksperimentiem, kas veltīti bezsvara stāvokļa problēmai, problēmai, kam aviācijas medicīnas speciālisti pievērsās tikai tad, kad kosmisko lidojumu jautājums kļuva aktuāls. Paātrinājuma rezultātā, kā jau minēts, galu galā iestājas bezsvara stāvoklis, kaut arī uz da�ām sekundēm. Sis stāvoklis var ļoti interesēt ārstu, kas pētī kosmosa medicīnas fizioloģiju. Dīringshofenam, piķējot ar �Junkers� lidma�īnu, izdevās sasniegt bezsvara stāvokli gandrīz uz 7 sekundēm, pie tam gaisa pretestību viņ� izlīdzināja ar motoru spēku. �ādā stāvoklī nebija nekā nepatīkama, Dīringshofenam likās, it kā viņ� lidinātos, nevis gāztos � kā to da�s labs pieredzējis, lidma�īnai iekļūstot gaisa bedrē.

Interese par bezsvara stāvokli pieauga pēc otrā pasaules kara sakarā ar izredzēm uz kosmiskiem lidojumiem. Viens no pirmajiem par �o problēmu ieinteresējās kādreizējais Berlīnes aviācijas medicīnas pētniecības institūta vadītājs doktors Huberts Slrugholds. Pēc kara viņ� atrada jaunu darbības lauku Amerikā un, būdams aviācijas medicīnas profesors, veica pētījumus īpa�i kosmisko lidojumu nozarē. �trugholds un viņa līdzstrādnieki izdarīja-daudz eksperimentu, lai noskaidrotu bezsvara stāvokļa ietekmi uz cilvēka organismu. Vieni apgalvoja, ka bezsvara stāvoklī, ko var sasniegt ar īpa�u lido�anas metodi, viņi neesot sajutu�i nekā ārkārtīga, kamēr otri teica, ka �inīs sekundēs jutu�ies ļoti slikti. ₄

Kad sākās lidojumi lielā augstumā, drīz kļuva skaidrs, ka nedrīkst neievērot izstarojumu problēmu. Vispirms jāmin saules izstarojumi. Ir zināms, ka saules staru siltuma pieliktu, lai izkausētu varenās ledus bruņas, kas klāj zemes polu. Ta�u gaisa un zemes sasildī�anai tiek izmantota varbūt tikai piektā daļa no �ī siltuma, otru � lielāko daļu, aiztur un atstaro mākoņi. Skan dīvaini, bet tas ir fakts: tikai pēc tam, kad saules stari ir iesildīju�i zemes virsmu, siltums no �ejienes izplatās g^isā. Tādēļ arī, pieaugot augstumam, temperatūra pazeminās. Nepra�ām tas liksies savādi, tie drīzāk domā, ka, no zemes attālinoties, temperatūrai jāpaaugslinās. Bet īstenībā 11 km augstumā, tātad lido�anai pilnīgi pieejamā apvidū, temperatūra ir � 55� C. Tur tātad valda stindzino�s aukstums, un, tā kā �ajā augstumā gaiss nesatur ūdeni, tur neeksistē arī klimata jēdziens.

Aug�ējo gaisa slāņu un staru iedarbība ir savstarpēji saistītas parādības. Visi pazīst ultravioleto staru spēku � to iedarbība īpa�i jūtama kalnu augstienēs. Lidotājam pret tiem jānodro�inās. Jo augstāk lidotājs paceļas un jo tālāk aiz sevis pamet atmosfēru, jo vairāk manāms arī kāds cits izstarojumu veids � kosmiskie stari. Cilvēkam tie ļoti bīstami, tāpat kā rentgena un rādija stari, ko protam novērtēt gan pozitīvā gan negatīvā nozīmē, un kop� kodolfizikas attīstība cilvēku liktenīgā kārtā iepazīstinājusi ar atomu izstarojumiem, raugāmies uz �iem stariem pavisam no cita viedokļa. Protams, nākotnes aviācijas interesēs ārsli uzsāka pētījumus; izstarojumi augstākos gaisa slāņos un kosmiskie stari izvirzīja milzumu problēmu.

1957. gadā Ziemeļamerikas ārsts majors doktors Deivids Simons, pazīstams aviācijas un kosmiskās medicīnas speciālists, pacēlās ar balonu aug�up, sasniedza 30 km augstumu un pavadīja tur daudzas stundas. Viss viņa lidojums ilga apmēram pusotras dienas. Doktors Simons sēdēja gaisa balona gondolā, mazā barokamerā, ko apņēma gandrīz bezgaisa telpa. �ādā augstumā gaisa spiediens ir tikai vienu simtdaļu atmosfēras liels. Simons gan nevarēja nonākt bezsvara stāvoklī, un kosmiskais starojums viņu pilnībā neskāra, ta�u pārdzīvojums �ai varenajā augstumā bija tie�ām neaizmirstams.

Arī dienā viss izskatījās tumsā tīts, un. horizonta izliekumam bija tāds mirdzums, kādu uz zemes nepazīst. Sai augstumā cilvēks savām acīm var pārliecināties par zemes apaļumu. Simons redzēja sauli, fnēnesi un zvaigznes � visus vienlaicīgi. �Viņ� jutās kā atraisījies no zemes, un, kad pēc nolai�anās un pār-

nak�ņo�anas viņ� otrā rītā atkal sasniedza augstumu, kur valda reizē diena un nakts, viņu pārņēma mājības sajūta.�

Tomēr, sasniedzis atmosfēru, Simons no jauna nokļuva briesmās. Pēk�ņi viņ� zem sevis ieraudzīja negaisu; to �ķērsot bija bīstami. Simons gan būtu varējis, izmantojot izpletni, nolaisties kopā ar vērtīgo gondolu, bet viņ� vilcinājās un beidzot tomēr laimīgi sasniedza zemi.

Pēc nolai�anās doktors Simons savus pārdzīvojumus un izjūtas protokolēja, lai mēs zinātu, kā ir ap dū�u, ja cilvēks, sē�ot gaisa balona gondolā 30 000 metru virs zemes, sver vairs tikai vienu kilogramu un pati niecīgākā kustība goņdolu sakustina kā vēbras brāziens. Tiklīdz lidotājs paliecās uz priek�u līdz piemontētajam teleskopam, caur kuru viņa skatiens vērās tumsā, gondola jau griezās 10�15 minūtes ilgi trakā ātrumā. Simons visu precīzi pierakstīja: pulsu, elpo�anu, gremo�anu. Viņ� attēloja izjūtas, ko radīja gan burvīgais saules lēkts, gan arī negaiss, kas plosījās tālu lejā.

Simonu māca garlaicība, bet izsalkuma viņ� tikpat kā nejuta, Gadījās arī brī�i, kad drosme zuda un uznāca bailes, pat panika. Kur� no mums, cietzemes iedzīvotājiem, to nespētu saprast? Kāds gan varonis bija �is ārsts ...

Lidojuma laikā doktors Simons nesaņēma pilnu kosmisko Izstarojumu devu, tomēr bija padots stiprai staru iedarbībai. Nāko�ajiem kosmiskiem lidojumiem kosmisko staru problēma ir ārkārtīgi svarīga. Pēdējā laikā to palīdzēja noskaidrot gan ASV, gan Padomju Savienības palaistie mākslīgie zemes pavadoņi, kas apgādāti ar neskaitāmiem automātiskiem instrumentiem. Praktiski derīgus pētījumus par kosmiskiem stariem zemes tuvumā nav iespējams veikt. Ta�u �ī problēma ir viena no galvenajām visos kosmisko ceļojumu mēģinājumos. Ja zināms, cik bīstami ir, piemēram, izstarojumi no atombumbu eksplozijas � tie ir enerģijas radītāji, ko veidoju�as cilvēku rokas, � un ja zināms arī, ka kosmiskie izstarojumi ir miljoniem rei�u spēcīgāki par tiem, kurus rada lielākā atomspēkslacija, tad var gūt priek�statu par to, cik bīstama ir kosmisko staru iedarbība uz cilvēku.

Ārsti, kas pētīja �o aviācijas medicīnas nozari, pieņēma, ka kosmonauts ārpus atmosfēras pavadīs apmēram 1000 stundu gadā. Organisma bioloģiskie traucējumi atkarīgi no tā, cik ilgs laiks pavadīts kosmiskiem stariem pakļautā apvidū. Par kosmiskiem izstarojamiem dod priek�statu arī salīdzinājums ar rentgenstariem. Rentgenaparāts, runājot par izstarojumu, atbilst maza apmēra kosmosam.

Kaut arī �ai nozarē vēl milzums neskaidrību, ta�u veiktie pētījumi un eksperimenti devu�i jau zināmus panākumus.

Amerikāņu Nacionālā komiteja aizsardzībai pret stariem kā maksimālo pieļaujamo devu lidotājam, kas pavada 1000 stundu , gadā pie atmosfēras aug�ējās robe�as vai arī ārpus atmosfēras, nosaka 0,3 BRE. Tā ir rentgenstaru daudzuma bioloģiskā rent-genekvivelenta vienība, kurai ir tā pati bioloģiskā iedarbība kā kosmiskiem stariem. Bet �ī deva jau ir robe�punkts. Pēc zinātniskiem aprēķiniem, lidotājs varētu saņemt tikai 0,07 BRE (bioloģiskā rentgenekvivalenta), tātad tikai ceturtdaļu no pieļautās devas. Tomēr uz �iem jautājumiem, kas tik svarīgi gan ārstam, gan lidotājam, vēl nav rasta atbilde.

Pazīstam atoma izstarojuma briesmas, to ietekmi uz mū�a ilgumu, uz vē�a ra�anos, uz pēcnācējiem, bet attiecībā uz lidojumiem lielā augstumā noteiktu atbildi nedod atī uz Raitfīldas aviācijas medicīnas laboratorijas ierosinājuma pamata veiktie pētījumi, par kuriem ziņoja profesors Tobiass; tātad jautājums par aizsargā�anos pret izstarojumiem augstākos atmosfēras slāņos faktiski vēl paliek atklāts. Domājams, varēsim atzīt par pareizu pieņēmumu, ka kosmiskos ceļojumus nekavēs cilvēka organisma nepiemērolība vai kosmisko staru briesmas, ja liks ievēroti piesardzības pasākumi, kādus norādīju�i speciālisti. Un, kad būs pienācis īstais brīdis, pirmie, kas veiks eksperimentus, dro�i vien, atkal būs ārsti.

Skafandra vēsture sākās otrā pasaules kara pirmajā posmā; skafandra izveido�anai un uzlabo�anai ārsti veiku�i daudzus bie�i vien bīstamus eksperimentus ar sevi. Arī austrālie�u ārsts doktors Kotons izdarīja mēģinājumus centrifūgās un izstrādāja principus tāda tērpa radī�anai, kas dotu iespēju pārvarēt gaisa spiediena pazeminā�anos resp. paātrinājuma sekas. So ideju uztvēra un tālāk virzīja ASV gaisa spēku ārsti. Principā tērpam jābūt vieglam, ērtam, pietiekami siltam, turklāt tā sevi�ķais uzdevums ir aizkavēt asins sastrēgumu kājās, kas notiek, lidojot lielā ātrumā, īpa�i pagriezienos. Tērpu pārņēma ang|u gaisa flote; 1945. g. doktors В. H. C. Metjūss kādā referātā teica: �Skafandrā spiedienu rada sūknis, kuram ir ventilis, kas atveras no spiediena pret atsperi, tātad gaiss skafandrā ieplūst tikai pozitīva paātrinājuma brīdī, izdarot virā�as.�

Sākumā bija paredzēts spiedienu paaugstināt tikai kājās, nevis vēdera un gurnu rajonā. Tā vēl bija konstruēti doktora Kotona skafandri. Bet vēlāk no �ī principa atteicās un atzina par labāku vienmērīgu spiedienu ķermeņa aug�daļā tūliņ zem sirds, jo tas nav komplicēti un veicina asinsriti, turklāt mazina arī pilota nogurumu, īpa�i, ja viņam jāizdara da�ādas virā�as.

Sie tikai parastam lidojumam izstrādātie principi būtiski izmainījās, kad pievienojās kosmiskā lidojuma problēma un aviācijai atklājās jauns darbības lauks.

Jo vairāk risināja reālās kosmiskā lidojuma problēmas, jo neatliekamāks speciālistiem � kā lidotājiem, tā aviācijas ārstiem � k|uva tērpa jautājums. Kā jāapgādā kosmonauts, kas visā drīzumā dosies starpplanētu telpā? Arī .par �o jautājumu viss nav zināms. �ai nozarē daudz kas tiek turēts slepenībā. Skaidrs, ka kosmonauta tērpa pamatā ir skafandrs, kas konstruēts lidojumiem stratosfērā. Tomēr tērpā bija nepiecie�amas izmaiņas un papildinājumi, un kosmisko bik�u un svārku drēbnieks, protams, nav drēbnieks vārda parastajā nozīmē, bet drīzāk gan sava veida kalējs, kam jārīkojas pēc tehniķu un ārstu norādījumiem. Vācietis H. Oberts, kas �ai nozarē ir speciālists, uzstādījis prasības bruņojumam (nevar jau vairāk runāt par �uzvalkiem�), kāds vajadzīgs kosmonautam, kad tam, piemēram, uz mēness vai citas planētas nāksies celt starpplanētu staciju un tur strādāt. �ai ietērpā tas gan drīzāk atgādinās viduslaiku bruņinieku. Virs uzvalka vajadzēs nēsāt tērauda bruņas, īpa�i, lai aizsargātos pret kosmiskajiem putekļiem, par kuru bīstamību jau runāts. �ī prasība gan vēl ir pati nenozīmīgākā.

Galvenā problēma ir locekļu kustinā�ana, kas prasa ārkārtīgi komplicētu mehāniku, lai vīrs, strādājot uz planētas, vispār būtu spējīgs ko darīt. Ķiverē, kas sedz viņa galvu, katrā ziņā jābūt iluminatoram. Bet kas noliek, ja tas aizsvīst? Varbūt būs nepiecie�ami speciāli stiklu tīrītāji. Un kā lai kosmonauts iz�ņauc degunu? Par �o un par cilām lietām domājis doktors Oberts: par temperatūras jautājumu, par to, lai kosmonauts varētu brīvi kustēties pasaules telpā, par to, kādā gadījumā viņam vajadzīga pistole alpakaļgājienam, paredzēta arī iespējamība, ka skafandrā varētu rasties bojājums. Pats par sevi saprotams, ka skafandrs tūdaļ jālabo, jo �āds defekts apdraud dzīvību � runa ta�u ir par augstspiediena skafandru.

XI

Pārskatot minētos faktus, kas atspoguļo tikai niecīgu da]iņu no ārstu veiktajiem eksperimentiem ar sevi, redzam cilvēku rīcību, kuri savu profesiju �^ārstē�anu un pētī�anu pārvērtu�i īpa�a veida varoņdarbā. Ārsta darbs jau pats par sevi ir varonība arī tad, ja glu�i parasts ārsts pilda tikai savu pienākumu � sniedz palīdzību cilvēkiem, kam tā nepiecie�ama. Ir vajadzīga drosme un pa�atdeve, lai steigtos pie slima bērna, konstatētu tam difteriju un nedomātu, ka tev pa�am mājās ir mazulis, ko vari inficēt; atkalredzē�anās priekā viņ� stieps pretī rociņas, bet nāksies viņu atvairīt... Par to jau gana runāts.

Vienalga, difterija vai skarlatīna, garais klepus vai pat baismīgā bērnu trieka � tās alla� rada briesmas, gan ne ārstam pa�am, un tomēr � arī viņam. Ārsts tie�ām nedomā par sevi, kad viņu ļzsauc pie infekcijas slimnieka. Bailes viņ� jau sen aizmirsis. Ārsts nebaidās arī tad, ja nākas sastapties ar holeru vai mēri, kaut gan kā apzinīgs cilvēks viņ� dara visu, lai izvairītos no pa�inficē�anās un neinficētu citus. Tomēr te ne mazums traģisku atgadījumu. Viens no raksturīgākajiem piemēriem ir Vīnes doktora Millera nāve, kur�, ārstēdams laboratorijā inficēju�os mēra slimniekus, saslima pats. Daudzu ārstu nāves cēlonis ir infekciju slimības, ko tie dabūju�i pie slimnieka gultas. Ārsti miru�i no vēdera un izsitumu tīfa, no holeras un mēra, no skarlatīnas un difterijas � nav tādas infekciju slimības, ar ko nebūtu inficēju�ies ārsti, sniedzot palīdzību slimniekam. Ne mazums arī gadījumu, kad ārsts gājis bojā sīka ievainojuma dēļ, kas gūts, secējot līķi. Par to nav daudz ko runāt, tās ir visiem zināmas lietas.

Bet �o ārstu nāve un visu to cilvēku drosme, kuri bez vilcinā�anās dodas pie infekcijas slimnieka gultas, tomēr ir kaut kas cits nekā to cilvēku varonība, kuri eksperimentēja pa�i ar sevi vai ļāva to darīt citiem. Viņi riskēja, kaut gan to neprasīja ne viņu profesija, ne humanitātes principi, tikai cēlā vēlē�anās veikt ko noderīgu cilvēces labā. Cilvēkus, par kuriem stāstīts �ai grāmatā, uz varoņdarbiem nespieda ne likums, ne Hipokrata zvērests, ne arī kāds cits pienākums. Viņi veica varoņdarbus labprātīgi, varbūt pat nedomājot, ka dara kaut ko sevi�ķu, un neapzinājās arī sev draudo�ās briesmas. Gandrīz 170 visi gadījumi motivējami ar tā saucamo �pētnieka ziņkāri�, lai gan te darī�ana ne tikai ar ziņkāri vien. Bie�i vien �o ārstu rīcības pamatā bija vienkār�a naivitāte, bie�i vien spītē�ana briesmām, bie�i vien pa�as nāves un nāvesdraudu nicinā�ana. Bie�i vien tas bija kaut kas tāds, kas nemaz nebija .vajadzīgs tagadnei, ārsta sūtībai, slimo dziedinā�anai, bet tāds, kas vēl piederēja nākotnei, ta�u atklāt to varēja vienīgi ārsts.

Nu laikam katram, kas nav ārsts, radīsies jautājums par ārstu veikto eksperimentu jēgu. Zinātne cen�as par kādu jautājumu savākt, sakopot visu iespējamo un tad mēģināt atklāt kopsakarību ar citām zinātnes nozarēm. Zinātne savus sasniegumus nevērtē tikai no tīri materiālā viedokļa. Lozungu �l'art pour l�art� (�māksla mākslai�), t. i., māksla kā pa�mērķis, var apstrīdēt, bet lozungu �la science pour la science� (�zinātne zinātnei�) ne. Jau tāpēc vien ne, ka vairums zinātnisko pētījumu nav un nebija domāti praktiskai lieto�anai, bet gan tika veikti, lai kaut ko izpētītu, konstatētu, par vienu v.ai otru problēmu iegūtu vairāk zinā�anu.

Apgalvojums, ka pētījumiem dabaszinātnēs un medicīnā jābalslās uz eksperimenta, mūsdienās ir pats par sevi saprotams. Tomēr medicīnā eksperiments ienāca vēlu, tāpēc nebrīnīsimies, ka ievērojamie atzinumi, kas ir svarīgs priek�noteikums praktiskās medicīnas attīstībai, zinātniskajā anatomijā un fizioloģijā radās samērā nesen.

Medicīnā vispirms eksperimentēja ar dzīvnieku un tikai ar dzīvnieku. �ie eksperimenti kalpoja cilvēkam, cilvēka ārstē�anai, un tos neatzīt var vienīgi tāds, kas pārprot dzīvnieku mīlestību. Ja salīdzinām eksperimentu ar dzīvnieku un eksperimentu ar cilvēku, tad pēdējam ir tikai pakārtota loma. Sākumā eksperiments ar cilvēku bija retums. Tomēr da�kārt pēc tā radās nepiecie�amība. Teiksim, vajadzēja pārbaudīt jaunatklātu serumu vai citu kādu daudzsolo�u medikamentu; iekams tos uzdrīkstējās pielietot, nācās eksperimentēt arī ar cilvēku. īpa�i tas notika gadījumos, kad jaunais līdzeklis bija steidzami nepiecie�ams un vilcināties nevarēja.

�o apsvērumu dē] nepazīstamo serumu vai preparātu da�kārt injicēja vai deva dzert uz nāvi vai uz mū�u notiesātiem noziedzniekiem. Bet arī tad nerīkojās slepeni. Ieslodzītajiem pirms eksperimenta jautāja, vai viņi būtu ar mieru ļaut ar sevi eksperimentēt. Jāpiezīmē, ka, lai pasvītrotu �āda ekspeiimenta sociāli ētisko nozīmi, notiesātajiem par pakalpojumu nesolīja ne mazāko pretimnāk�anu � ne soda mīkstinājumu, ne arī kādu citu atvieglojumu.

Varbūt cietumnieki tomēr cerēja saņemt kaut kādu atalgojumu. Bet iestādes viņus gribēja ietekmēt, atmodinot viņos morālās jūtas, jo lielākoties tie bija ļoti cietsirdīgi cilvēki.

Ta�u, kā jau sacīts, minētie gadījumi ir izņēmumi. Tā rīkojās, piemēram, pārbaudot, kā uz cilvēku iedarbojas jaunatklātā vakcīna pret bērnu trieku, jo eksperimenta ar dzīvnieku vien te par maz. Un �ie izņēmumi jau arī negroza medicīnas lielo bausli, kas nepieļauj eksperimentus ar cilvēku. Tāpēc ārsti eksperimentēja pa�i ar sevi.

Neviens nezina, ko savā dvēselē pārdzīvoja viens vai otrs ārsts, iekams kļuva skaidrs, ka eksperiments nebeigsies ļauni. Eksperimentus ar sevi izdarīju�i loti daudzi ārsti, cik īsti, to nekad neuzzināt. Medicīnas vēsture ta�u runā tikai par nozīmīgiem eksperimentiem. Tie veikti visās medicīnas nozarēs, un labi saprotams, ka pirmo vietu ieņem infekciju slimības un bakterioloģija. �ī grupa gan nav visvecākā, bet gadu desmitiem ilgi tā bijusi vissvarīgākā, jo runa ii par cilvēces neredzamajiem ienaidniekiem, ar ko cīnījās ārsti kop� Pastēra, Koha un Crliha laikiem un nereti ari guva iz�ķiro�o uzvaru. Turklāt tie�i �o grupu ievada ārsta Mak�a Petenkofera slavenais eksperiments ar sevi. Petenkofers iedzēra holeras baci|u kultūru, jo viņ� neticēja baciļu visvarenībai, bet uzstādīja pats savu teoriju, ko sīksti aizstāvēja, un tās dēļ tad viņam arī nācās sevi inficēt

Viss bakterioloģijas attīstības periods pārbagāts ārstu eksperimentiem ar sevi, varoņdarbiem, kas gan ne vienmēr beidzās ar zinātnes uzvaru, toties bie�i ar eksperimentētāju nāvi. Atcerēsimies kaut vai notikumu ar izsitumu tifu vai traģēdiju ar dzelteno drudzi.

Bet ārstus nebaidīja ne �īs abas 'briesmīgās slimības, ne holera, ne mēris. Ārsti ne tikai iedzēra kaitīgo baciļu kultūras, bet inficējās ari ar slimnieku atdalījumiem, gulēja vēl glu�i siltā gultā, no kuras tikko bija iznests holeras upuris, uzvilka ar asinīm un strutām notriepto miru�ā kreklu, īsi sakot, viņi nebaidījās ne no kā, lai tikai atklātu �o baismīgo slimību cēloņus un tos uzveiktu. Daudzas no �īm slimībām mūsdienās savu bīstamību zaudēju�as un pieder pagātnei. Tomēr vēl arvien eksistē bīstamas infekciju slimības, tāpēc apgalvot, ka eksperimenti cīņai pret infekcijas izraisītājiem jau beigu�ies, vēl būtu pāragri.

Agrāk nekā cīņa infekcijas laukā sākās cīņa pret sāpēm ķirurģijā, un arī �eit kā vienīgie iero�i kalpoja ārstu eksperimenti ar sevi. Cilvēkam, kas sevi uzticēja ķirurga nazim, nācās ciest neizsakāmas sāpes, un pat visveiklākā ķirurga roka nespēja viņiem tās mazināt, līdz atklāja narkozi. Ta�u ārsti, kam par narkozes atklā�anu pienākas pateicība, vispirms eksperimentēja pa�i ar sevi. Un tikai tad, kad, ieelpoju�i noteiktu vielu tvaikus, tie pēk�ņi nesamaņā noslīga zemē, kļuva skaidrs, ka atrasts kaut kas ļoti vērtīgs � ceļ� uz bezsāpju operāciju.

Nevajadzētu aizmirst arī tos neskaitāmos eksperimentētājus, kas izmēģināja indes. Indīgo vielu skaits pasaulē ir ļoti liels, un daudzām ir praktiska nozīme ārstniecībā. Bet tās visas vajadzēja pārbaudīt, eksperimentējot ne tikvien ar dzīvnieku, bet arī ar cilvēku. Te atkal nācās izlīdzēties ar pa�eksperi-menlu. To pavēlēja ētika, atbildības sajūta un da�kārt ari bailes no soda. Eksperimenti, ko ārsti izdarīja ar sevi, lai pārbaudītu medikamentus, par kuriem vēl nezināja, cik lielā mērā tie var kaitēt, nepieder tikai vēsturei: �ādu eksperimentu vajag �odien un vajadzēs rīt. Farmaceitisko rūpnīcu laboratorijās strādājo�iem ārstiem tie ir viņu darba sastāvdaļa.

Eksperimentu virkne turpinās cauri visiem medicīnas novadiem, cauri visai medicīnas vēsturei. īpa�i tas sakāms par pēdējiem gadu desmitiem Sī virkne sniedzas no Sokrātā indes kausa līdz Kleopatras �ūskai, no ētera reibuma līdz arsēnikam, no slīk�anas imitē�anas līdz pakārtā cilpai � ārsta pētnieciskā zinātkāre nerimās arī tad, kad viņ� pats jau gulēja slims un zināja, ka pienākusi viņa beidzāmā stunda. Mir�ana kā eksperiments ar sevi � pēdējais punkts sasniegts, un tālāk vairs nav kur iet � tā rakstīja slavenais,terapeits Nolnagels, kad viņ� 1905. gadā jūlija naktī, sirds asinsvadu spazmu mocits, saprata, ka rīlu nesagaidīs. Notnagels attēloja |otf smagu angina pedons lēkmes gadījumu.

Mūsdienas uzstāda ārstiem jaunas problēmas, un tās viņi spēs atrisināt, tikai novērojot pa�i sevi, eksperimentējot pa�i ar sevi. Jāatceras kaut vai lidojumi kilometriem augstās sfērās, tāpat fakts, ka tuvojas laiks, kad cilvēks paliesi lieksies pēc zvaigznēm un dosies uz mēnesi. Un arī �ai jomā zināmu da|u veic un veiks mediķi; par to stāsta ārstu zelta grāmata ar nosaukumu �Eksperimenti ar sevi�.

Sīs pieredzes pamatā alla� bijis brīvprātības princips. Laikā, kad pār visu tiecas ņemt virsroku egoisms, skaisti un lietderīgi būs lasīt par cilvēkiem, kas pa�aizliedzīgi uzņemas veikt darbus, kuru rezultātus īsti nevar apjaust, bet tikai cerēt, ka tie kalpos cilvēcei un zinātnei. Ir liels mierinājums dzirdēt un zināt, ka �ādi cilvēki biju�i ne tikai vakar, bet ka viņi dzīvo arī �odien un būs arī rīt un � ka viņi saklausīs iek�ējo aicinājumu.

I Meklējot slimības izraisītājus J........

Zinātnieki iedzer holeras vibrionu kultūru . . . Melnā nāve..............

�etri pret dzelteno drudzi.........

Malārija...............

Miegs un nāve Āfrikā .........

Utis � nāves nesējas.....'.....

Lepra un citas slimības..........

Vai vēzi izraisa vīrusi..........

II Uzvara pār sāpēm .............

Zobārsts iesāk.............

Eksperimenti ar ēteri un hloroformu.....

No kokkas krūma jeb kokaīnkrūma lapas līdz kokaīnam

III Labums vai Jaunums � izveseļo�anās vai nāve . . .

Morfija no laudāna...........

Ha�i�s un citi fantāzijas ierosinātāji......

Par melnā rudzu grauda grupām......

�ūskas sakosts.............

Sokrātā indes kauss...........

Par nikotīnu..............

Seruma slimība.............

Bīra stāze ..............

IV Purkinjē.................

Garā rinda ..............

Par kamparu .............

V Injekcijas �jirce..............

VI Ķermeņa noslēpumi.............

Uztura problēmas............

Olbaltuma 'problēma...........

Forsmaņa sirds katetrs..........

Brouns-Sekārs grib atgūt jaunību......

VII �Avarēju�ais� �ķērso okeānu.........

Doktors Lindemanis...........

Tik�anās ar haizivīm...........

Sī ekspeiimenta nozīme..........

.Hugo Glaser

DRAMATISCHE MEDIZĪN

Selbstversuche von Arzten

Zūrich 1959

Гуго Глчзер

ДРАМАТИЧЕСКАЯ МЕДИЦИНА

�Молодая гвардия� 1965

Издательство �Лнесма�

На латышском языке

Redaktore М. Endzelina. Māksi, redaktors Н. Purvlņ�. Tehn. redaktore A. P�lersone. Korektore I. Ginlcre

Nodota salik�anai IDAS g. II. Janvārī Parakstīta Iespie�anai 1963. g. 21 maijā. Tipogrāfijās pap Nr. 2. formāts 60X90/16. 12 fiz. iespiedi.: 12 uzsk. Iespiedi.; 13.14 izdevn. I. Metiens ЗП 000 eks. Maksā 76 kap. Izdevniecība �Liesma� Rīgā. Padomju bulv. 24 Izdevn. Nr. 2I6I3/J-2III. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes I tipogrāfijā <Cii.ia� Rigā, Blaumaņa Ielā 38/40. Pasūt. Nr. 3006.

61