Augusts Brocis

Dziesmas Tēvuzemei

Tev nebūs nekādu mīlestību turēt par svētāku ne kā tēvzemes mīlestību, nekādu prieku saldāku ne kā brīvības prieku

Kronvalda Atis

No sirmās aizmū�ības esmu �urpu nācis,

Lai vēlreiz skatītu �o zemi un �os ļaudis,

Lai vēlreiz priecātos es vienkopus ar viņiem.

Man miera nebija zem dzimtās zemes smiltīm,

Man miera nebija zem Dievu koku ēnām,

Kamēr vien tauta mana nebrīvībā slīga.

Es visu vēroju, un visam klāt es biju.

Kur posts un nelaime, kur prieks un laime.

Es tautu stiprināju viņas grūtās stundās,

Es līdzi priecājos, kad viņai bija svētki!

Es līdzi skumu tad, kad nediena to māca �

Mans gars no senatnes, kas varoņslavā spulgo,

To cīņās vadīja par tēvzemi un brīvi!

Nu Dievi svētīju�i atkal latvju zemi,

Nu bēdu nava vairs, vien prieki Virmo!

Kūp zeme, aug�āmcēlusies no ziemas snauda:

Zeļ kupli zelmeņi, kur kvie�u lauki klājās,

Pret visiem apvārk�ņiem nu ceļas jaunas mājas,

Kur dzimst no jauna jaunā latvju audze!

Ai, tauta manējā, lai �odien sveikta esi,

No visiem sumināta atdzim�anas dienā!

No seniem varoņiem un senām latvju ciltīm,

Kam dusa mierīga būs savā mīļā zemē,

Ko arājs pārstaigās ikkatru pavasari!

Lai sveikta diena �ī, kad vienība te nāca!

Lai sveikta diena �ī, kad atdzimi no jauna,

Tu stipra, nelokāma savos mū�a ceļos!

9

Lai slavēts ziedu rīts, kas ataust spo�s un gai�s,

Klāt atkal maija laiks, �is slavas mirdzo�ais,

Ko laikos mū�īgos sirds cildinās un teiks,

Un savu Vadoni ar mīlestību sveiks!

Nāk prātā stundas tās, gads deviņpadsmitais;

Mūs māca ienaidnieks tik ļaunīgs un tik baiss,

Kam visu saplosīt un postīt bija prieks,

Savs atņemts latvie�iem bij pēdējs maizes rieks.

� Ne verga kalpībā zem sve�nieka mums iet,

Par savu tēvzemi jūs �ķēpus asiniet!

Mums sapnis � brīvība! Vai atļausim tam irt?

Ak, tauta manējā, mums uzvarēt, ne mirt! �

10

Td toreiz saucāt Jūs, kas visiem Vadons mums,

Ik sirdī skanēja mums Jūsu vēstījums,

Ar viņu Latvijai bij brīves karogs celts,

Kas mū�am nezudīs, kas mū�am nebūs velts!

Kas tagad vējos pland un sarkanbalts un tīrs,

Pār mums un tēvzemi, un Jums, Jūs cēlais vīrs!

Pār mūsu dzimteni iet atkal ziedu laiks,

Un viss sen izzudis, kas bija tum�s un baigs.

Jūs tautu vienojāt, tā tagad viena cilts,

Kam gājiens vienots ir. Ne ķildu vairs, ne vilts.

Un atkal arāji ar prieku laukos iet.

Pār visiem vienādi nu saule lec un riet.

Uz drupu gruve�iem, lūk, jauna dzīve aust,

Kam audzēm nāko�ām būs Jūsu darbu paust!

Pland karogs sarkanbalts nu vējos gai�s un tīrs

Pār mums un tēvzemi, un Jums, Jūs cēlais vīrs!

и

Jums, Balto Ģenerāl, nu tauta sveikas nes,

To pieņemiet kā mazu, mīļu velti,

Tik daudzās gadskārtās no drūmās pagātnes

Līdz spo�ai tagadnei, darbs Jūsu vārdu zeltī!

Kad naidnieks tēvzemei reiz virsū mācās baiss,

Un posts un gruve�i kad dzimto zemi sedza,

Bij rokās zobens Jums, par visiem spo�ākais,

Kas cīņas ugunis no jauna sirdīs dedza.

12

Un cēlās tauta tad, vai uzvarēt, vai mirt!

Ar gai�u cerību aiz Jums tā rindās stājās,

Bij tum�ām nedienām kā jaunam sapnim irt,

Kas gadu simteņus pār tēvu zemi klājās.

Nu tauta laimīga, un miers it visu tin,

Kā zilā dūmakā reiz drūmās cīņu dienas,

Bet slava nezudīs, � to aud�u audzes min,

Un skaistās leģendās tā atkal kopā sienas.

Jums, Balto Ģenerāl, nu tauta sveikas nes,

To pieņemiet kā mazu, mīļu velti,

Tik daudzās gadskārtās no drūmās pagātnes

Līdz spo�ai tagadnei darbs Jūsu vārdu zeltī!

13

Gavilē priekā nu, sirds,

Tavēja diena ir klāt!

Saule mirdz debesu velvē,

Liela un varena saule,

Mū�ības sākums un gals!

Ko gan tu kavējies vēl?

Raisies no skumjām un sāpēm,

Ziemas stinguma klusa.

Vai nejūti ziedoņa glāstu,

Ar pirmajām smar�ām kas nāk?

Pacelies bijībā svētā,

Un uzklausi sensenu stāstu,

Mīlēt un piedot kas māk!

Vai dzirdi,

Kā tornī skan zvans?

Dūc ērģeles sensenu dziesmu.

Līst skaņas uz galvas

Un rokām,

Līst dvēseles klusajās dzelmēs,

Lai bangotu dzīvību aug�ām!

Uz aug�u!

Uz aug�u!

Kā Kristus ir cēlies,

Mū�īgi baltais

Un tīrais!

14

Gavilē priekā nu, sirds,

Tavēja diena ir klāt!

Pali irdz tēvijas laukos,

Skan strazdu

Un cīruļu dziesmas.

Drīz zeme slīgs

Ziedoņa traukos!

Drīz zeme iedegsies liesmās,

Darba varenās dziesmās,

Baiļu kur nava un posts!

Ziedo�u tēvzemi raugi,

Ziedo�u stiprumā savā!

Tu jau te dzimi un augi,

Tā mīļa tev mū�īgos ceļos!

Pirmreiz te skatīji sauli,

Pirmreiz te sajuti zemi,

Sentēvu auklētu, dārgu.

Pirmreiz te dzirdēji prieku,

Laimi un nedienu bargu.

Gavilē priekā nu, sirds,

Tavēja diena ir klāt!

Aug�ām cēlusies daba,

Aug�ām cēlusies zeme,

Kas vareni smar�o un kūp!

Tai mū�īga dzīvība rūp!

15

Gaiss virmo, viļņo un skan,

Viss mostas no sniegotas dusas �

Klāt lielais atmodas laiksl

Ko gaidi vēl, dvēsele, tu?

Ko alksti? Ko vēlies? Ko taujā?

Viss ceļas uz gai�āku dzīvil

Ņem kaltu un veseri saujā,

Liec spēku un stingrību delnās,

Lai pazūd tev dienas, kas bija

Tik skaudras,

Tik skaudras un melnasl

Gavilē priekā nu, sirds,

Tavēja diena ir klāt!

Ko brīnies, ko gaidi, ko taujā?

Liec arkla balstus nu saujā,

Lai velenas veļas un irst,

Tev pa�am sev nākotni cirst

Ar darbu, ar prieku un mīlu!

Paraugies sevī,

Un domā un pētī,

Cik gan tur laba un ļauna?

Vai esi uz pareiza ceļa?

Tēvzemei vajaga zeļa,

Zeļa un dzīvība jauna!

16

Kur vien tu raugies un vēro,

Ir aug�āmcēlusies tauta

Uz gai�āku dzīvi un darbu!

Nav vārdu vairs rupju un skarbu.

Lūk, pilis, kas lepnumā slienas

Pāri par laikiem un mū�iem

Teikt vienotas tautas

Vienotu darbu!

Nav vietas vairāk te pelavām, gru�iem,

Kas visu ar putekļiem klāj.

Tiem jāizzūd pasaules vējos!

Gavilē priekā nu, sirds,

Tavēja diena ir klāt!

Tēvzeme posusies svētkiem,

Darba un atmodas svētkiem,

Visu darīt un veikt!

Klau, kā tornī skan zvans,

Vēstījums lielais mums visiem:

Kristus ir cēlies no kapa,

Mū�īgi baltais un tīrais,

Jaunu dzīvību sveikt!

Dvēsele, gavilē priekā,

Tavēja diena ir klāt!

2

17

I

Celies, celies, mana tauta,

savus svētkus svinēt eji!

Visās sētās visos namos,

karogs, zilos gaisos skrēji!

Vijies, vijies mirdzo�ais

visai latvju zemei pāri,

Līdz ar viņu, Mū�īgais,

svētī mūsu dzimto āri!

Baltā goda tērpā tērpi

visu mūsu tēvuzemi!

Mīļa likteņdieve, Laima,

gai�u mū�u viņai lēmi!

Lieci sadzīt rētām senām,

ko tai cirta roka ļauna,

Lieci drebēt ienaidniekam,

pazemotam savā kaunā.

Celies, celies, mana tauta,

savus svētkus svinēt eji!

Visos namos, visās sētās,

karogs, zilos gaisos skrēji!

18

Zilā kalnā aicinoti,

atkal atskan senā junda,

Kad pirms septiņsimt! gadiem

sita baiga likteņstunda.

Sakāp priedē taurētāji,

augstu ceļot taures savas;

Visam pāri skaņas lejas

teicot seno dienu slavu.

Pavasara smar�u tvani

tvano atkal �ajā naktī,

Līdz ar dzīviem pieceļas

visi tie, kas kapos rakti.

No vistāliem novadiem

Zilā kalnā sanāk ļaudis

Klausīties, ko likteņdieve

�ajā naktī tautai paudīs.

Vaidelotis Dievu vēsti

nes un sasauc visus pulkā,

Virsai�i no Senlatvijas

nāk un klausās sirmā tulkā.

Ķēniņ� Namējs zemgalie�us

vedīs �urp pa ceļiem tāliem,

Līdz ar viņu Viesturs, dro�ais

lepni brien caur miglas vāliem.

Latvju ciltis �urpu traucas,

visur viņu pulki vijas,

Dotis, Tālivalds un Veķis �

virsai�i no Tāla vij as!

Zelta pie�i �ķindēdami

pārskan visu latvju āri,

2*

19

Ceļas Imanta un runā,

viņa balss skan visam pāri:

Celies, celies, mana tauta,

savus svētkus svinēt ejil

Visos namos, visās sētās,

karogs, zilos gaisos skrēji!

Virsai�i no Senlatvijas,

lepnie pulki, kas �urp vesti,

�ajā klusā maija naktī

sludinā�u Dieva vēsti!

Mana tauta, tavās ārēs

�alca lieli ka^a vēji.

Lija brāļu asins�altis,

bet tu tomēr uzvarēji!

Tavi asi trītie �ķēpi

dzina ienaidnieku ļaunu,

Un pēc septiņsimti gadiem

nokratīji sve�o kaunu!

Mana tauta, taviem pulkiem,

nelokās kas cīņā gņitā.

Dievi visu izredzēto,

Lielo Vadoni tev sūta!

20

Celies, celies, mana tauta,

savus svētkus svinēt ejil

Visos namos, visas sētās,

karogs, zilos gaisos skrēji!

Vijies, vijies mirdzo�ais

visai latvju zemei pāri,

Līdz ar viņu, Mū�īgais,

svētī mūsu dzimto āri!!!

21

II

Manas tēvzemes ziedo�ais miers

Pārvērties gaviļu ligsmē:

Skandina kokles to dziesmu,

Plauksto�ās druvas ko �alc!

Laikiem un mū�ībai pāri

Iet sendienu varoņu slava,

Sidraba zobeņi liesmo

Un tautas Vadoni sveic!

Ilgi gadsimtu gājienos bija

Jāauklē vienības doma,

Senajā slavā lai celtos

Latvietis stiprs un brīvs,

Lai naidniekus aiztriektu prom

Tēvzemes robe�ām pāri.

Mū�īgi sargāt �o zemi,

Nāko�ām paaudzēm kopt.

Plauksmē atraisās druvas un slīgst

Krā�ņākos ziedos nu lauki,

Jauns laikmets nu atnācis latvjiem,

Atnācis vienotājs maijs.

Darba svētības svētīts it viss,

Priecājas laimīgā tauta,

Skaldīgām ķildām nav drauga,

Prieks kur un vienība mīt!

22

Latvijas mirdzo�ais rīts

Atausis jaunajam darbam,

Laikam, kas iesvētīts Dieva,

Nu tautas nākotni celt �

Mū�am latvie�iem būs

Brīviem iet nākotnes ceļu,

Mū�īgai Latvijai sirdīs

Vienības zvērastu nest!

Manas tēvzemes ziedo�ais miers

Pārvērties gaviļu līgsmē:

Skandina kokles to dziesmu,

Plauksto�ās druvas ko �alc!

Laikiem un mū�ībai pāri

Iet sendienu varoņu slava,

Sidraba zobeņi liesmo

Un tautas Vadoni sveic!

23

in

Nu atkal esi tu klāt.

Brīni�ķi ziedo�ais maijs!

Zied ugunīs saule,

Zied zeme un gaisi,

Zied debesis zilas un zvaigznes.

Zied tēvzemes mirdzo�ais vaigs!

Viss mostas atkal no jauna �

Neviena mākoņa vairs,

Ne ēnas, ne nopūtas grūtas;

Ar ziediem viss savijies kopā

Krā�ņuma uzvarā lielā!

Ko gaidi?

Ko ilgojies, sirds?

Viss piepildīts daiļumā tavā.

Iet pāri nu tēvzemei slava,

Mū�īga skaistuma slava

Vienības uzvarā plaukt!

Kas bija pirms gadiem �

Tas nenāks,

Izdzerts visrūgtākais malks.

Ziedo�as domas un jūtas,

Ziedo�as rokas un sirdis

Tēvzemes nākotni ceļ!

24

Nu atkal esi tu klāt,

Brīni�ķi ziedo�ais maijs!

Torņos skan mū�ības zvani.

Saule kāpj debesu lokā

Mū�īgi spīdēt �ai zemei,

Mū�īgi spīdēt �ai tautai.

Daiļuma ceļos to vest!

Lauki stingst svinīgā mierā,

Lūg�anā raisās ik sirds

Dievīgām domām un jūtām.

Arkli un leme�i klusē,

Fabriku ēzēs kaist guns.

Tēvzemi svētkos lai sveiktu!

Ik mirkli nu lūg�anas skan:

Lūdz tauta par Vadoni savu,

Kas devis �o liesmoto dienu,

Sirdi un mieru un sauli,

Vienību � dārgāko mantu �

Tēvzemes vaigs lai ir gai�s!

Nu atkal esi tu klāt,

Brīni�ķi ziedo�ais maijs!

Zied ugunīs saule,

Zied zeme un gaisi,

Zied debesis zilas un zvaigznes.

Zied krā�ņumā cilvēku sirdis,

Zied tēvzemes

Mirdzo�ais vaigs!

25

IV

Ar skaļām gavilēm un krā�ņu ziedu rotu

Iet pāri tēvzemei jauks maija rīts,

Ikkatru pilsētu es redzu karogotu.

Viss vītņu zaļumā un smar�ās vīts.

Un Tavu godību, klau, visos torņos zvana,

Un visas lūpas Tavu vārdu zin �

Sirds sauļup paceļas, lai dziļā pielūg�anā

Ik mirkli būtu Tevi jāpiemin!

Tu visiem atnesi mums jaunu, jauku dzīvi,

Kur skati paveras, viss plaukst un zied, �

Par savu Vadoni un tēvzemi un brīvi

Nu visas sirdis gavilē un dzied!

Lai karogs mū�īgais, kas uzvilkts Tavā mastā

Un pāri plīvo mums tik liels un gai�s.

Teic tautu varenu �ai Dzintarjūras krastā

Tu, piecpadsmitais, visu sveiktais maijs!

26

Mū�īgā Latvija, tēvzeme mana,

Mirdzo�a, ziedo�a gadsimtu skrejā.

Mū�īgi augo�a daiļumā savā

Cēlusies pāri pār laikmetiem visiem.

Brīvību alkstot, kad nediena smaga.

Vēstures lappusēs tīta uz mū�iem,

Saistīja tavējās brīvajās ciltis,

Kalpības garā reiz tavējo tautu!

Mū�īgā Latvija, tēvzeme mana,

Kūtrība nebij pie sākotnes tavas,

Kūtrība nebij starp ļaudīm tev sēta,

Viltus un ienaids bij sve�nieki tavi.

Brīvība, lepnums bij tēvzemes slava,

Dievi ko svētīja varoņu ēnā,

Audzējot varenu latvie�u tautu!

Gadsimti atveras mū�ības dzelmēs,

Senatne atspulgo varvīksnes krāsās,

Vēsturē ierakstot liesmainus vārdus:

Mū�īgā Latvija, varena, stipra,

Mū�īgā Latvija, mū�īgi svēta,

Dzimusi brīva un brīvībā savā

Liela aug di�enos darbos un slavā!

Gadsimti atvedas mū�ības dzelmēs,

Senatne atspulgo varvīksnes krāsās,

Atdarās pagātne varena, spo�a,

Ciemos nāk miru�ie sentēvu gari,

Vadīti likteņa lēmējas Laimas,

Raudzītos vēlreiz lai tēvzemes saulē,

Svētību atnestu plauksto�ām druvām,

Svētību tīrumiem, laukiem un pļavām,

Svētību latvie�u darbīgai tautai.

Domīgi raugās tie lēco�ā saulē,

Debesu dziļumā, mākoņu gaitā,

Līdzi sev atnesot senatnes elpu,

Spirgtu un mū�īgu dzīvības trauksmi,

Senseno dienu brivajo daļu.

Iesitas nāsīs to prie�silu smar�a,

Klājās kas kādreiz pār Latvijas ārēm,

Auklējot lā�us un brie�us un vilkus,

Auklējot caunādas lepnumam spo�am,

le�alcas bangas no Dzintara jūras,

Atstāstot ļaudīm senseno stāstu,

Stāstu par brīvību, brīvajiem vīriem,

Tāljūļras braucējiem, nedienā dro�iem.

Atminot senatnes ļaunāko lāstu,

Naidnieku baltās un mirdzo�ās buras,

Piestājās kādreiz kas tēvzemes krastam,

Atnesot nelaimi, naidu un viltu.

28

Sentēvu skati met zibeņus asus,

Visu to raugot, kas atausis miņā.

Rokas tiem sa�ņaudzas spēcīgās dūrēs,

Vareni cilājas platas tiem krūtis

It kā tie kalnus sagāztu drupās.

Paceļas �ķēpi un zobeni asi,

Paceļas brīvības svētākā daļa,

Tēvzemes mīlā iekvēlo sirdis�

Sentēvu acis dzirkst uzvaras spozmē,

Brīvības zvanam jau ieskanas mēle,

Pār�alcot tēvzemes tīrumus pla�us,

Aicinot ļaudis atkal vienkopu.

Drūmi tie paveras laikmetu mijā,

Sensenie varoņi nomaina sardzi,

Atstājot jaunos sev vietās par sargiem,

Varoņu godu lai tālāk tie nestu.

Sentēvi vēro �o laikmetu miju,

Uzvaras priekā tiem zobeni liesmo!

Piecēlies Lā�plēsis, dro�ais un stiprais,

Piecēlies izpildīt leģendās paustu

Varoņu lēmumu brīvajai tautai,

Naidniekus aiztriekt no Daugavas krastiem!

Dzintara jūrā lai mū�īgi plīvo

Latvie�u karogi prie�koka mastos�

29

Sentēvi vēro, kā liesmojas kāvi,

Asinīs samirkst Latvijas zeme �

Svinīgi noliecas iesirmās galvas

Klusuma brīdī uz krūtīm tiem lēni,

Pēdējo godu lai varoņiem sniegtu�

Sentēvi vēro, un sirdis tiem pildās

Cerību jūsmām un nojautām gai�ām.

Zilajā gaisā kā liesma pret nakti

Uzvijas brīvības karogi sauļup,

Apsveicot tēvzemi uzvaras priekā.

Gaviļu līgsmība latvie�u zemē

Mijas ar sērām un nopūtām klusām,

Dārgi bij brīvība pirkta un gūta �

Brīvības altārī varoņu sirdis

Ardievas saka vēl latvie�u zemei,

Ardievas brīvajai latvie�u tautai,

Pēdējos sveicienus nāko�ām audzēm.

Mirtes un vīrāks kūp upuru traukos,

Atdarās sensenie ozolu dārzi,

Dievi lai saņemtu to, kas ir viņu,

Tautai un tēvijai ziedotās sirdis.

30

Krusti stingst rindās kā parādē lielā,

Baltas un mirdzo�as piemiņu zīmes

Mū�īgai piemiņai paaud�u gaitās,

Latvie�u tautai un varoņiem jauniem.

Vēji tos apskauj un glāsta un stāsta,

Cīņas ka galā un brīvības zvani

Skaņas lej tēvzemes iekoptās druvās.

Priecājas tauta un kritu�us piemin

Lūg�anās svētās ik stundu, ik brīdi.

Varoņi sadzird un sajūt zem zemes,

Lieki ka nava tie brīvības svētkos,

Miru�i nava tie latvie�u tautai.

Atraisās viņu jau klusu�ās lūpas,

Atraisās lūg�anā tēvzemei savai:

�Svētī, Dievs, Latviju, latvie�u tautu,

Svētī, Kungs, viņu un stāvi tai klātu

Līgsmības stundās un nedienu pulkā,

Sargā no naidnieka viltus un kauna.

Mū�ībai dzimusi latvie�u tauta,

Brīvībai dzimusi, varoņu slavai

Vienības stiprumā pacelties sauļup."

Sentēviem zvērastā paceļas rokas.

Mū�īgi sargāt �o guvumu svēto,

Mū�īgi nomodā stāvēt ar dzīviem

Tēvzemes sargos ik stundu, ik brīdi!

31

Gaviļu līgsmība salējas laukos,

Priecājas laimīgā latvie�u tauta,

Priecājas savējos Tēvzemes svētkos.

Debesu aplokos mākoņu nava.

Diendienu darbā iet mēne�i, gadi,

Aizmirstas bēdas un nediena ļauna,

Aizmirstas stundas, kas brīvību deva,

Aizmirsti senseno varoņu vārdi.

Sentēvi vēro un izbailēs nodreb,

Pa�labums tuvāks �ķiet katram par valsti.

Nezāļu sekla aug latvie�u vidū,

Draudo�ie mākoņi sakļaujas kopā,

Aizsedzot debesis � linziedu lauku.

Brālis nīst brāli, un viltus un ķildas

Saplaukst un salapo savējo vidū.

Tikumi rūsē un putekļiem klājas!

� Kur gan tie steidzas bez maņas un stājas?

Latvie�u tauta, kur varoņi tavi?

Aizmirsti vārdi, ko viņiem tu teici,

Mū�īgā zvērastā paceļot rokas?

Latvie�u tauta, kur vadoņi tavi!

Likteņa lēmēja, Laima, teic vārdus,

Svētī �o tautu ar Vadoni lielu,

Varoņu lēmumu rādi no jauna!

Latvie�u tautai iet saulainu ceļu!

Vienībā pasargā to, kas jau iegūts!

32

Varoņu asinis sakarsē zemi.

Varoņu asinis iedegas liesmās � .

Laima, jel pavēri laikmetu vārtus,

Atdodi tautai tās senseno godu.

Varoņu slavai būs mū�īgi slieties

Latvie�u tautā pār gadsimtiem pāri,

Mū�īgi aizmirdzēt pasaules telpā! �

Zemgalē, virsai�a Viestura zemē,

Laima reiz raudzīja izaudzēt dēlu,

Tālāk kas aiznestu Vadoņa vārdu,

Tālāk, pār dzimtenes robe�ām pāri.

�ūpuli lika tam tēvzemes dziesmu,

Tēvzemes smar�as no dābola lauka,

Darbīgās bites kur lai�as un tekā,

Sarau�ot medu �ūnainās kārēs.

�ūpulī lika visgai�āko prātu,

Jūtas un sirdi tik tīru, kā rasu

Vasaras rītā virs jasmīnu zieda.

Neba tā izlēma vieglu tam ceļu:

Darbdienu smagumu nogūla plecos,

Salika rokās visgrūtākos darbus,

Audzējot stipru to nākotnes ceļos.

3

33

Sentēvi vēro un priecīgi klusē:

Pelēkais vanags kāpj debesu zilgmē,

Zemgales virsai�u kvie�vārpu zeltā.

Pelēkais vanags, tā Vadoņa zīme.

Tauta ko sagaida gavilēm gai�ām.

Spārni mirdz zeltā un cilājas viegli,

Augsti viņ� lai�as pār tēvzemi savu,

Vērojot visus ar laimīgu skatu �

Ķildas kur bija, nu bijīgi klusē,

Naidnieks ar naidnieku sadodas rokās,

Brālis skauj brāli dzirksto�ā priekā.

Tēvzemei aususi gaidītā diena,

Varoņu nolēmums piepildīts lielais:

Tautai nu Vadonis, ceļvedis dzīvē,

Svēti kam sentēvu tikumu pūri,

Svēta kam Latvija, latvie�u tauta,

Svētas kam varoņu asinis mū�am,

Brīni�ķos ziedos kas saplaukst no jauna

Ziedo�ā maija rotātā zemē!

Aizvedas gadsimti mū�ības dzelmēs,

Sentēvu gari iet laimīgi dusēt

Ozolu paēnā dzimtenes smiltīs.

Varoņu sardze tur sardzi no jauna

Vienības gaismā par tēvzemi savu!

34

Zemnieks ar strādnieku sadodas rokās,

Vienoti darbā un vienoti dzīvē.

Drupās irst nami, lai paceltos jauni

Atkal to vietā ar skaistumu savu.

Darbā skrien stundas un mēne�i, gadi,

Laikmets ko atnesis visiem kā balvu.

Izzūd viss vecais, kam nava vairs vietosi

Mū�īgā Latvija, tēvzeme mana,

Mirdzo�a, ziedo�a gadsimtu skrejā,

Mū�īgi augo�a daiļumā savā,

Vadoņa vadīta, svētīta Dieva,

Pacelies, pacelies laikmetiem pāri

Varena, spīdo�a jaunajā sejā!

Mū�īgā Latvija, tēvzeme mana,

Tērpusies maija viskrā�ņākā rotā,

Jūti un dzirdi: mēs esam ar tevi,

Tevi un Vadoni, lielāko dēlu,

Likteņa lēmējas Laimas mums lemto,

Tautu lai vestu sauļup mū�dien!

3*

35

Mū�īgā Latvija, tēvzeme mana,

Mirdzo�a, ziedo�a gadsimtu skrejā,

Mū�īgi augo�a daiļumā savā,

Varoņu asinīm slacītā zeme, .

Mū�īgi mīlēs tevi �īs sirdis!

Mū�īgi sargās tevi �īs rokas,

Varoņu zobeni, Varoņu lemess!

36

Savu ceļu tu zini.

Tas ir skaidrs un gai�s

Savu ceļu tu zini,

Tas ir skaidrs un gai�s,

Debesis dzidras,

Neviena mākoņa vairs,

Ar ēnām,

Kas segtu

Tavu ziedo�o mū�u!

Tu sevī kā spogulī veries,

Nu raugi caur sevi

�os ziedo�os laukus,

Kuros briest kvie�i

No nezālēm tīri,

Kā tava dvēsele jaunā.

Tu raugi,

Kā zvaigznes lej gaismu pār tevi

Naktīs, kad liepziedi tvan

Un lauki slīgst

Varenā briedā!

Ik ziedā

Tu jūti mīlestību

Pret dzimteni savu,

Tēvzemes laukiem,

Savu tautu un sevi,

Zem mū�īgās saules!

Tavi smiekli

Kā sidraba zvani

Skan gavilēs gai�ās �

39

Visur tu esi,

Kur kalnājā stabulē gans,

Pieguļā ugunskurs kvēlo �

Tev ziedu pagalvis dusai.

Kā mirdz tavas acis

Satverot arkla cietajos balstus!

Kā cilājas tavas krūtis,

Kad stingrajās rokās

Iezibas cirvis.

Izcērtot līdumu nāko�ām druvām!

Visu tu gribi un vari,

Stiprā un varenā cilts!

Ar darbu lielu tu dari

�o laiku!

Savu ceļu tu zini,

Tas ir skaidrs un gai�s.

40

Laiks mū�ībā veļ dienu smago zeltu,

Aiz gada gads pa dzīvi tālāk rit �

Es redzu skaistumu no jauna aug�up celtu.

Jauns darba pulss mums jaunu laiku sit!

No visām malām ceļas darba rokas,

Un visas acis gai�ā saulē spīd,

Pa sliedēm vilcieni tik strauji tālāk lokās,

Jauns darba pulss mums jaunu laiku sit!

Viss vecais irst, zūd drupās vecie nami,

Zūd vecais gars, kas viņu sienās mīt, �

Krīt rokās veseri kā zvani skanēdami,

Jauns darba pulss mums jaunu laiku sit!

Kur agrāk purvs un zeme mirka mārkā,

Bij stiebru pakājes, kur putniem lizdas vīt,

Uz mū�iem pārvērtīsies krā�ņā parkā,

Jauns darba pulss mums jaunu laiku sit!

Laiks mū�ībā veļ dienu smago zeltu,

Aiz gada gads pa dzīvi tālāk rit, �

Es redzu skaistumu no jauna aug�up celtu,

Jauns darba pulss mums jaunu laiku sit!

41

Pretim gai�ai dzīvei,

Mūsu ceļi iet,

Tēvzemei un brīvei

Slavas rotu sieti

Kvēlu sirdi nesam

Dzimtai zemei dot,

Spēks un balsts tai esam

Mū�os kalpojot.

Un ja stundā baigā

Tēvuzeme sauks,

Gai�iem Smaidiem vaigā

Katris cīņā trauks!

Pretim gai�ai dzīvei

Mūsu ceļi iet,

Tēvzemei un brīvei

Slavas rotu siet!

42

(Māc. Arnoldam Lūsim)

Skan simtgadīgās velvēs atkal jauna dziesma,

Dzied jaunais mācītājs un jaunatne ar to �

Cik gai�a iekurta nu visās sirdīs liesma,

Kas jaunu dienu dzīvē apstaro.

Krīt ceļos jaunatne, un galvas lēni liecas,

Un dziļā lūg�anā virs krūtīm rokas liek;

Bet jaunas dvēseles kā putni sauļup tiecas,

Kur lielā mīlestībā apskaidrotas tiek.

Tad runā mācītājs. Viņ� lūdz par jauno cilti.

Lai sirdī skaidra tā, kā dzidrais kalnu strauts,

Kam sve�i ienaidi un sve�i zemie vilti �

Ikkatrs mū�s lai būtu mīlestības skauts.

Viņ� lūdz par Vadoni, par visu tautu savu,

Un jaunās acīs apņem�anās mirdz.

Nest audzēm nāko�ām �o jauno dienu slavu,

Ko sauļup pacēlusi latvja skaidra sirds.

43

Latvijas laukos un lejās

Vada mūs sentēvu gars �

Vienmēr mums smaido�as sejas.

Darbā sens latvie�u spars.

Darbā sens latvie�u spars!

Birzēm un tīrumiem pāri

Dziesma mums varena iet,

Darba prieks dzimtenes āri

Sirdīs mums vienmēr var siet.

Sirdīs mums vienmēr var siet!

Mazi un jauni mēs esam,

Darbu ar dziesmām kas sāk,

Sirdis mēs Vadonim nesam,

Vienot un brīvot kas māk,

Vienot un brīvot kas māk!

Kur gan tā līgojas druvas,

Kur gan tā līgo un dzied?

Latvijā mīļā un tuvā,

Kur lejas un pakalni zied!

Kur lejas un pakalni zied!

Latvijas laukos un lejās

Vada mūs sentēvu gars �

Vienmēr mums smaido�as sejas,

Darbā sens latvie�u spars.

Darbā sens latvie�u spars!

44

Ejam laukā sētā, druvā,

Saule mūsu acīs mirdz �

Dzimtene, cik tu mums tuva!

Zeme � mūsu karstā sirds!

Zeme � mūsu karstā sirds!

Cēlas domas, goda prātu

Skaidru sirdī nesam mēs!

Stāvi, Dievs, mums vienmēr klātu,

Darbs tad mū�am pastāvēs!

Darbs tad mū�am pastāvēs!

Un ja kādreiz latvju sētu

Piemeklētu liktens baigs,

Tēvu zemi turot svētu

Cīņai staros mūsu vaigs!

Cīņai staros mūsu vaigs!

45

I

Cik gadu simteņus veļ mū�us laika rats,

Cik gadu miljonus spīd saule visam pāri �

Ar zemi saistījies ir mūsu pirmais skats,

Un viņas smar�u krūtīs elpojam mēs kāri.

Ne tikai mēs, bet arī stādi, putni, zvērs,

Ik katrs indivīds zem sevis sajūt zemi �

Ar viņu mū�ībai var būt tik vienāds mērs,

Ne laikam, laikmetam, ne dzīvei ko Dievs devis!

46

II

No tevis zemnieks gai�u prieku rod �

Kā kuplo lepna kvie�u druva,

Kas graudu birumu tik lielu dod!

Kāds varenums no tevis sauļup ceļas!

Ikkatra dzīvība no tevis spēkus smeļas,

Ka dzīve skaista top!

Viss tevī ziedu vītēm klāts!

Mirdz rasa agrā saules rītā,

�ķiet, esi tu kā galds, kas klāts,

Kad svētku diena ievadīta!

47

Tēvzeme ziedo�ā!

Tēvzeme mana!

Augusi lielumā

Gadu no gada!

Tērpusies savā

Viskrā�ņākā rotā,

Svētkus lai svinētu

Savējiem dēliem,

Dzimu�iem karstākā

Tēvzemes mīlā!

Redzu tos nākam no novadiem visiem,

Redzu tos nākam no pilsētām, laukiem

Pulcēties vienkopus sirmajā Rīgā,

Savējos svētkus lai svinētu spo�us,

Vienības zvērastu Vadonim nestu!

Ābeļu dārzi dve� medainu smar�u,

Laukus klāj zaļoksnējs vasaras zaļums �

Zemnieka cerība, ticība svēta,

Darbdienu smagumā strādātais, veiktais.

48

Rudzu lauks viļņo kā mierīga jūjra.

Vētra kad stājusies ūdeņu dzelmēs,

Sagaidot saulainu vasaras ritu.

Rudzu lauks viļņo un dūmakas ceļas

Pelēkos mākoņos sauļup no lauka,

Ziedos kur rotājas plauksto�as vārpas,

Zemnieka pūliņu nāko�ie augļi.

Domīgi zemnieks vēro �os laukus,

Laimīgi noglāsta ziedo�as vārpas,

Cepuri noņem un bijīgi stājas

Pateikties Dievam un tēvzemei savai,

Ziedoņa svētībai dzimtajā zemē.

Domīgi zemnieks nu vēro �os laukus,

Atmiņas atraisās senajām dienām,

Pa�ķiras gadskārtu lappuses drūmas,

Stāstot par cīņām un uzvarām lielām.

Ausīs tam ieskanas mū�ības zvani,

Saucot atkal reiz visus vienkopu

Senajos cīņu un uzvaras biedrus.

Rudzu lauks viļņo un dūmakas ceļas

Pelēkos mākoņos sauļup no lauka.

Liekas, tie putekļi kaujlaukā senā

Uzvaras triecienā sacelti vējos!

4

49

Lā�plēsis arājs veļ- skatu uz aug�u.

Debesis zilas mirdz tēvzemei pāri.

Mākoņu nav vairs, segtu kas sauli.

Vienota tauta ved laimīgu dzīvi!

Dievnamu torņos ieskanas zvani.

Skaņas līst pāri nu tēvzemei visai,

Aicinot aizsargus � arājus kopā,

Aicinot aizsargus � strādniekus kopā

Vienībā nosvinēt savējos svētkus.

Arkli un leme�i tīrumos klusē.

Arāji � aizsargi sadodas rokās

Atkal kā senāk tais drūmajās stundās,

Naidnieku pulki kad latvie�u zemē

Klīda reiz, va�ās kalt brīvajo tautu.

Vienotā solī tie steidzas uz Rīgu

Parādē lielā lai Vadoni sveiktu,

Vadījis visus kas brīvībai pretī,

Saulainos mū�ības ceļos nu tautu.

Vienotā solī tie steidzas uz Rīgu,

Zvērastu nestu lai Vadonim savam,

Pateiktu viņam, ka tie ir ar viņu.

Pateiktu viņam, ka tēvzemes sargi

Tēvzemes brīvībai nomodā visi!

50

Pavēle noskan, un iedziedas taures.

Uzvaras gājienā aicinot visus,

Uzvaras gājienā tēvzemei savai!

Veikli zemnieks tvey roku pie sāniem,

Kādreiz tur stāvējis Lā�plē�a zobiņ�.

Saliecas augums tam rūdītais darbā,

Saliecas, ietu lai senajās cīņās

Naidniekam pretim ar ticību svētu.

Tēvzemei brīvību pirktu ar sevi!

Rudzu lauks viļņo, un dūmakas ceļas

Pelēkos mākoņos sauļup no lauka �

Komanda atskan, un krāsojas zeme,

Tēvzemes smiltīs līst varoņu asins,

Augstākais upuris tēvzemes brīvei!

Rudzu lauks viļņo, un dūmakas ceļas

Pelēkos mākoņos sauļup no lauka.

Aizvedas gadskārtu lappuses drūmas,

Tagadne gai�a nāk pagātnes vietā,

Atmirdzot vienības slavā �ai tautai!

4*

51

Lā�plē�a zobiņs

Iemirdzas saulē!

Lā�plē�a zobiņs

Pār Latvijas laukiem,

Mū�īgi sargāt to, kas ir viņa,

Mū�īgi atmirdzēt

Varoņu slavā,

Tēvzemes aizsargu vienotās rindās.

52

Ar tevi lielu redzu

tautu savu

Dievs lai tev stāvētu klātu,

Zemniek, ik stundu un bridi,

Kad tu ar mierīgu prātu

Eji tik varens un liels

Zemi ņemt purvam ik sprīdi.

Tu priecīgs izeji laukā

Starp briedumā slīgsto�ām druvām,

Nelokies vētrā un aukā

Tiem pretim stāvot kā Dievs,

Liels darba svētītām guvām.

Tev gai�ums savāds mirdz sejā,

Līdumi sairst un plokas.

Mū�īgi gadsimtu skrejā

Liela aug tavējā cilts,

Zemnieka darbīgās rokās.

Tu visiem pacelies pāri

Ar lielu un varenu spīdi.

Gadsimtus zemi �o ari,

Mū�īgi zemi �o ars,

Nedodot sve�iem ne sprīdi.

Dievs lai tev stāvētu klātu.

Zemniek, ko vien tu tik dari.

Tālāk ar priecīgu prātu,

Vada ko varens tavs spēks,

Mierīgs �os tīrumus ari.

55

Ik dienas veseri tu cilā,

Kas smagi dunot krīt uz lakts,

Līdz krēslā klājas debess zilā

Un visu ietin melna nakts.

�

No agra rīta spo�as dzirkstis

Tev ēze nebeidz pāri klāt,

Tve; atkal dzelzi stiprie pirksti,

To jaunās lietās kaldināt.

Lūk, lemess ass, kas pla�ā laukā

Reiz taisnu vagu zemē dzīs,

Dzirkst ziedu skaistums vara traukā,

Kam pāri krā�ņas smar�as līs.

Dzelzs pārvēr�as, ko rokām skāri,

Tam atveids jauns tiek vienmēr dots;

Tu priecīgs savu darbu dari,

No meistarības apgarots.

Un tā ik dienas darbā spraigā,

Klaudz laktā vesers, plē�as dīc,

Pats priecīgs, gai�iem Smaidiem vaigā,

Tu jautri pasvilpo tām līdz.

56

Uz aug�u!

Uz aug�u!

Nav spārnus kas sien,

Uz aug�u

Pret mirdzo�ām tālēm!

Uz aug�u

Tērauda putns mans skrien,

Uz aug�u

Caur mākoņu gālēm!

Pla�ums un brīve,

Saule un vēj� �

Skrien tērauda putns

Mans spēj�!

Uz aug�u!

Uz aug�u!

Zūd zeme un lauks,

Zūd pilsētas,

Pasaules jūras!

* Tik tālāk!

Tik tālāk!

Vēl putns mans trauks

Nirt mākoņu sniegbaltās burās!

Pla�ums un brīve,

Saule un vēj� �

Skrien tērauda putns

Mans spēj�!

57

Leri slava jums, jūs lielās dzīves cēlēji,

Jūs liela skaistuma un dailes smēlēji!

No gara apcirkņiem cik vien jūs spējat,

Par visiem mums jūs savu gaismu lejat.

Ar kaltiem, veseriem un namiem varen staltiem,

Ar lepniem pieminekļiem granītkaltiem,

Kas lepni paceļas it visos vējos,

Kā svētot dzīvajos un vakarējos,

Kas sen jau apklusu�i vēsā smiltī,

Kas rada jūsu cēlai ciltij.

Lai slava jums, jūs lielās dzīves cēlēji,

Jūs liela skaistuma un dailes smēlēji!

Ar darbu prasmīgu kā slava esat

�ai tautai, ku^as vārdu sirdī nesat.

Un viņas stiprumu un varenības garu,

Jūs lielu padarāt ar darba sparu,

Kas mū�os nezudīs, jo prieka skauta,

It visi esam mēs kā darba tauta.

Lai slava jums, jūs lielās dzīves cēlēji,

Jūs liela skaistuma un dailes smēlēji!

58

Vienoti darbā!

Vienoti dzīvē!

Vienoti Tēvzemes

Nākotni celt.

Ejam nu visi,

I arājs, i strādnieks,

Vienības slavā

Būs Latvijai zelt!

Vienības slavā

Un vienotā darbā

Būs Mū�īgai

Latvijai

Mū�īgi zelt!

59

Jūs savu mū�u darbam ziedoju�i esat

Dien dienu gaitās pla�os laukos ejot;

Jūs savas sirdis savam Prezidentam nesat

Ar katru sauju graudu druvās sējot!

Ar darbu izgājāt pret agro rīta stundu,

Jūs sveica tīrumi un dārzi ko�i,

Un darbā palikāt ar vēlo vakar jundu,

Par darbu stāvēsiet jūs vienmēr dro�i!

Jūs rokas paceļat un zvērat mū�u mū�os.

Ar sevi visur kalpot latvju tautai,

Un kamēr druvas �alks un dzimtie bērzi �ū�os

Iet gai�u ceļu mīļā Laima ļauj tai.

60

No fabrikām, darbnīcām nākam,

Kur dien dienas darbā mums iet �

Klaudz veseri laktās un ēzēs,

Kaist dzelzis, ko leme�os liet!

Klaudz veseri laktās un ēzēs,

Kaist dzelzis, ko leme�os liet!

Kas bijis un pagājis, nenāks,

Nekas mūs vairs nevarēs �ķelt!

�īs rokas, �ie darbi un sirdis �

Par Vadoni! Nākotni celt!

�

�īs rokas, �ie darbi, �īs sirdis:

Par Vadoni! Nākotni celt!

Ne grūtas mums liekas tās stundas,

Kas darbdienu smagumu nes,

Uz aug�u! Uz aug�u! Tik darbā,

Tik tēvzemei kalposim mēs!

Uz aug�u! Uz aug�u! Tik darbā,

Tik tēvzemei kalposim mēs!

61

Un ja reiz naidnieks kāds celsies

Pret Latviju ienaidu sliet �

Kaist dzelzis mums laktās un ēzēs,

Ko varoņu zobenos liet!

Kaist dzelzis mums laktās un ēzēs,

Ko varoņu zobenos lieti

Ko varoņu zobenos liet!

62

Zelta ābele

___________ ______________

Gadi kā mākoņi,

Aizskrien un irst.

Pasaules zemēs

Un jūrās,

Tik atmiņas paliek,

Tik atmiņas nirst,

Kā grimu�i kuģi

Baltburām.

Ko vaicā?

Ko gaidi?

Ko sirds tava tvīkst?

Kam skati

Ar bijību raisās?

Pāri tev ābeles

Atmiņās slīgst,

Ziedi pār galvu

Tev kaisās.

5

65

Esi tu svētceļnieks

Mierīgs un lēns,

Bet kājas slīd viegli

Un stājas

Atmiņu malā,

Kur rotājās zēns.

Bērnības saulainās mājās.

Tai mājai ir logi

Tik balti kā sniegs

Tēvzemes laukos

Un druvās �

No viņiem

Tev pretim spīd

Spo�ums kāds liegs,

No viņiem

Dzird sarunas tuvas.

66

Kas tev �ī māja?

Kas sarunas tās?

Tev skropstas

Uz mirkli

Kļūst miklas?

Lūk, tava bērnība

Zaigo un 1ās,

Skrien stundas

Kā stirnas

Tik biklas.

Nāk atmiņā dienas.

Nāk atmiņā gads,

Daudz gadu

Un gai�āko smaidu.

Pat� esi �ai mājai

Un sarunām rads,

Kas tevi te

Saņem un gaida.

5*

67

Tā māja ir skola,

Tā zinātnes pils,

Ko gars tavs

Reiz slāpa un alka.

Kur soļi tev steidzas?

Kur ceļi tev iet?

To prātā

Tu turi mū�dien:

Tā gaisma tev sirdī

Neapstās liet,

Pie sevis

Simts saitēm tā sien.

68

Gaisma no logiem,

Kas pretim tev spīd,

Iedos tev prieku

Un laimi.

Ai, svētceļniek, mīļais,

Lai soļi tev slīd,

Ej, sveicini

Bērnības saimi!

Gadi kā mākoņi,

Aizskrien un irst

Pasaules zemēs

Un jūrās.

Tik atmiņas paliek,

Tik atmiņas nirst,

Kā grimu�i kuģi baltburām.

69

Es tevī noraugos kā baltā Dieva namā,

Tik gaisa tu man vienmēr pretim spīdi,

Kā rīta zvaigzne spo�i mirdzēdama,

Pār mani gaismu liet ikkatru bridi.

Tu mani mācīji, lai visās dzīves takās

Es sirdi tīru paturēt sev spētu.

No pirmās dienas tās, kad ceļ� mums kopā sākās,

Es esmu turējis to vienmēr svētu.

Cik gadu garām jau, ka mani izvadīji,

Tik ziedo�i bij dārzā visi zari,

Un balvu krā�ņāko no skaistiem sapņiem viji,

Lai dzīve kļūtu man par pavasari.

Es visu atceros. Nekas nav zudis miņā,

Bij pati krā�ņākā tev svētku rota.

Un sirdī pildījās tad kāda jauna dziņa,

No tavas gaismas svēti apgarota.

Un tad es aizgāju, tu paliki tur viena,

Uz augstā pakalna kā dieve stalta,

Tā mani sargājot, lai katra mū�a diena

Man dzīvē neizliktos pārāk salta.

70

Stāsts par grāmatām

Vai gan lai atceros vēl

Stundas, kas dzirksto�as skrēja

Bērnības vakaros spo�os?

Ārā aiz loga cērt lauskis,

Krīt zvaigznes

Un nakts ir bez vēja.

Kam turu vēl atmiņas gro�os?

Tik viegli, lūk, kamanas slīd,

Vai kāds gan turēt tās spētu?

Rau, dzimtajā pagalmā

Ugunis spīd,

Es redzu jau māju un sētu!

Un tālāk,

Un tālāk, ak, Dievs,

Kā dvēsele gavilē priekā,

Cik bie�i �im slieksnim

Pāri jau iets,

Cik bie�i te sēdēts,

Cik smaidīts, cik skumts,

�ķiet, pasauļu pasaules tiekas!

Un istaba senā un logs,

Kas pielēja sirdi ar sauli �

Pirmreiz kad acis es vēru,

Man smaidīja zediņu �ogs,

Ziedo�as ābeles, ķir�i

Un liepas ie�alcās sēri�

71

� Lūk, kvēpu�i griesti

Un kā�i, kur kārts

Reiz bij �ūpulis mans �

Nu gadi kā nē�i

No kamie�iem sviesti:

Lūk, galdi un krēsli

Un kakts, kur reiz bārts �

Zied atmiņu pavasars mans!

Ko raugies? Ko gaidi?

Vai nava vēl viss?

Kam acis tā dzirkstī un laistas,

Lūk, pavards vēl kvēlo,

Tas nedzisīs,

Kā bērnības atmiņas skaistas!

Kāds gai�ums! Kāds spo�ums!

Kā istaba spīd!

Vai saule jau debesu lokā?

Zūd ēnas,

Nāk māte un solī�os slīd,

Tai savāda grāmata rokā.

� Dēls, ņēmi un turi to ciet,

Tā mana dārgākā balva,

To gribu tev sirdī

Un dvēselē siet,

Lai� ceļi, ko mini,

Tev gai�āki �ķiet,

Kā krusts, kas laistas uz vāka!

72

Tev nebūs vairs skumju,

Ko nediena tin,

Tu skaistu �o pasauli redzil

Tik dari, dēls, tā, kā grāmatā min,

Par mīlu tu kvēlo un dedzi! �

Un tālāk es redzu:

Nāk ciemiņi sērst,

Tik klusi,

Tik bijīgi klusi;

Vairs nevaru skatus

No viņiem es vērst,

Kā saules un mū�īgās laimes.

Un augstumi veras

Un paceļas gars

Mākoņiem līdzi un vējam �

Pat ziemā un sniegos

Atplaukst ik zars,

Kur redzu �os ciemiņus ejam.

�ķiet pasaule gai�a

Un tīra kā sniegs �

Skan dvēselē Dievnamu zvani �

Ai, klusie ciemiņi,

Grāmatu prieks,

Jūs pa�am man

Atdodat mani!

73

Ik mirkli es atceros vēl,

Stundas kad dzirksto�as skrēja

Bērnības vakaros spo�os:

Arā aiz loga cērt lauskis.

Krīt zvaigznes

Un nakts ir bez vēja,

Kam turēt vairs

Atmiņas gro�os?

74

Ar prieku izejam mēs saules rītos,

Mums pretim auglība simts staros mirdz

(Lielajos pļaujas svētkos Koknesē)

Posieties ļaudis,

jau diena ir tuvu,

Sveikti kas atnāks

mums sētu un druvu.

Apiņu stīgas

ap pieri sev vijiet,

Darbdienu drānas

ar svētkdrānām mijiet!

Spodriniet durvis

un namus un logus,

Vīteņu vijām

jūs apvijiet �ogus!

Sērsti nāks Jumis

ar zeltauzu skaru,

Saimnieka sadzīts

ar pēdējo baru�

Sērsti nāks Jumis

ar zeltotiem kvie�iem,

Dzelteniem zābakiem,

�ķindo�iem pie�iem.

Steidzieties darināt

kārtu nu staltu

Jumim, un Jumalai

palagu baltu,

Miestu un alu

un sviestu un pienu,

Viņam par godu

lai svinam �o dienu,

77

Sēdies kas

tīruma vidū un malā,

Svētību lielu

un auglību dala.

Meitas, nu rau�us

dāvināt ejiet,

Kausus ar saldeno

miestiņu lejietl

Taure lai pāri

skan kalniem un lejām,

Aicina ļaudis

uz godu un dejāml

Oktobris mētā

daudz zeltotu lapu,

Dienā �ai atvedas

tūksto�iem kapu.

Veļi no Burtnieka,

Latgales tālas,

Vidzemes me�iem

un senkūru malas,

Zemgales vīri

nāk bra�i un stalti,

Visiem tiem apģērbi

vienādi, balti.

Skatīties nāk tie

nu bars pakaļ bara,

Svētkus, ko svinam

mēs sentēvu garā.

78

Staburags neraud

vairs vakara� miglā

Daugava lejā

uz jūpi steidz �igla.

Viļņi dzied latvie�u

brīvības dziesmas,

No kalna uz kalnu

sasaucas liesmas.

Veļi ar dzīvajiem

sēstas ap galdu.

Iebaudot rau�us

un miestiņu saldu.

Svētku līgsmība

visiem mirdz sejās.

Priecīgās pārrunās,

rotaļās, dejās,

Priecājas zemgaļi,

latgaļi, kūri,

Visiem ir izkulti

ra�eni pūri�

79

Pland gaisos karogi, kas vēsta lielo dienu,

Un ļau�u tūksto�i pa visiem ceļiem plūst.

�is jaunais laiks ir noārdījis katru sienu,

Un tauta vienota var atkal brīvi just!

Lūk, zemnieks di�enais, kas sevi darbā racis

Pie sirmā Burtnieka, kā viesis atnāk sērst �

Un tālais dundadznieks, kas gajrus ceļus nācis,

Var skatu priecīgu pār svētku vietu vērst.

Lūk, strādnieks, ādminis un dzelzgriezējs

un kalējs,

�ai dienā zvērestā pie sirds sev roku tur,

Un visi vienoti, i drēbnieks, skārdnieks, malējs,

Un naida vairs un �ķiru nav nekur.

Nāk slaucējas un uzsāk priekā slavas dziesmu

�im laikam taisnīgam, kam atdots darbs un sirds,

Kas krūtīs iekūris mums visiem svētu liesmu,

Nu tautas dvēselē kā dārga pērle mirdz.

Ne vīri vien, nāk bērni bariem, bariem sievas,

Un liela dāvana ir viņiem visiem līdz,

Nāk tie, kam piesnigu�as galvas, sejās rievas,

Un skati lūg�anā pret debesjumu stīdz.

80

Skan bungu rīboņa/

un spo�āk liesmo sārti.

Pland dzīvāk karogi

pār svētku vietu kārti.

Un svētā klusumā

no galdiem ceļas stāvi,

Tiem rokas zvērastā

lūk paceļas kā āvi:

Par tautu, Vadoni

un visu vienotību,

Lai zvērasts izsaka

nu latvju tautas gribu!

81

Skan taures skaņas, dziesma vēsta prieku,

Uz visiem ceļiem ve^as ļau�u skats,

Un jūsma liela visos ir pārlieku:

Nāk Vadonis nu, tautas saimnieks patsl

Ar viņu virsai�i no tālās Senlatvijas:

Lūk, ķēniņ� Namejs, Viesturs, Imants dro�s,

Ap pieri viņiem kvie�u vārpas vijas

Un acīs uguns kvēlo dzidri spo�s!

Lūk, Baltais ģenerālis, lielo cīņu tulks,

Un di�ais Tālivalds, un Rūsiņ� stalts,

Aiz viņiem vesels seno karotāju pulks,

Kam priek�ā plīvo karogs sarkan-baltsl

Nu latvjiem vēlēta ir dievu balva,

Ko mū�os auklējis sens varoņa gars mo�s,

Zeltkvie�u vārpu vaiņagotā galvā

Par tautu Vadonis stāv liels un dro�s!

82

Staburags neraud

vairs vakara miglā,

Daugava lejā

uz jūpi steidz �igla.

Viļņi dzied latvie�u

brīvības dziesmas,

No kalna uz kalnu

sasaucas liesmas.

Veļi ar dzīvajiem

sēstas ap galdu,

Iebaudot rau�us

un miestiņu saldu.

Svētku līgsmība

visiem mirdz sejās,

Priecīgās pārrunās,

rotaļās, dejās.

Priecājas zemgaļi,

latgaļi, kūri,

Visiem ir izkulti

ra�eni pūri�

e*

83

Darba parāde

PASLUDINĀ�ANA

Ai, zaļā Zemgale,

Pa taviem ceļiem

Nu ļau�u tūksto�i

�urp svētku vietā plūst!

Tu visus aicini un sauci,

Vai darba devējs tas,

Vai darba darītājs,

Var svētkus svinēt nu pie viena svētku galda!

Pār visiem vienprātība,

Vienprātība valda!

Lūk, vīri, sirmgalvji �

Cik viņu gājiens dro�s!

Tie visi kopā nāk,

Un arvien vairāk viņu rodas!

Tiem sirdīs svētlaime

Un pateicība klusa:

Lai slavēts laiks

�is jaunais, modino�ais!

Lai slavēts rīts

Simts sauļu atmirdzo�ais!

Lai slavēts Vadonis,

Sargs mūsu dro�ais!

Pār visiem vienprātība valda.

Vai darba devējs tas,

Vai darba darītājs,

Var svētkus svinēt nu pie viena svētku galda!

84

(III Pļaujas svētkos Jelgavā)

Kā izteikt

Prieku to,

Kas valda mūsu

Jaunās sirdīs,

Kā izteikt

Laimi to,

Kas mūsu pulkā mīt!

Di�o Virsvadon'!

Tavs gars

Kā saule

Mūsu sirdīs krīt!

Mēs �odien esam �eit.

Lai Tevim

Pateicību teiktu,

Lai prieka gavilēm

Mēs visi

Tevi sveiktu!

Di�o Virsvadon'!

85

Tu darbu mīlēt

Iemācīji mums,

Tu sirdīs ticību

Uz jaunu dzīvi sēji,

Ar Tevi viss �eit

Plaukst un zied,

Pat rudenī

�alc pavasara vēji,

Plūst smar�u vilnis silts!

Ar Tevi liela aug

�ī jaunā arājciltsl

Di�o Virsvadon'!

86

Ar tevi lielu redzu tautu savu,

Tu, pamats stiprs tai un dro�ais balstsl

Laiks mū�ībā kaļ tava vārda slavu,

Ar tevi di�āka aug mūsu valsts.

Cik mū�i jau būs pārskrēju�i pāri,

Cik gadsimteņu laika dzelmē grimst �

Tu mierīgs tālāk savus laukus ari.

Ar tevi pasaule no jauna dzimst.

Un viss tavs mū�s dzirkst smagā graudu zeltā,

Kā viegls prieks gar acīm vārpas slīd �

Nav dzīvē stunda aizvadīta velta,

No katra mirkļa darba veltes spīd.

Kā mū�am svētāko par visu dzīvi,

Par laukiem tiem, kur tavas dienas iet,

Tu sirdī turi tēvzemi un brīvi,

Kam mū�a slavu tavi darbi dzied!

87

Ar prieku izejam mēs saules rītos,

Mums pretim auglība simts staros mirdz,

�ķiet, lepnos laukos, rudens apzeltītos,

Mums pretim runā zemes karstā sirds!

Ar lielu prieku savā darbā ejam,

Ar lielu prieku mūsu izkapts skan �

Jo zeme tā, ko pavasarī sējam.

Visapkārt mums �ai rudens briedā tvan.

Tā mūsu zeme, mūsu lauki, druvas,

Pa ku;ām izkaptis tik viegli slīd.

No katra cirtiena dve� pretim darba guvas,

No katra lauka zelta vārpas spīd.

Tās spīd un spīdēs pāri gadu skrējām,

Kā spo�as veltes mūsu darbu sveiks.

Ar prieku pļaujam mēs, ko priekā sējam,

Tik pa�u darbs mūs cildinās un teiks!

88

Kad rudens auglību svētī

Un pļāvēju izkaptis skan,

Tek grābējas �iglas kā irbes

Uz lauka, kas briedumā tvan. '

Steidz pakaļ tās pļāvējiem barā

Un labību kopiņās liek,

Lai katra zeltvārpa un skara

Reiz pārpilnos apcirkņos tiek.

Tām grābeklis rokās slīd raiti,

Tās dziesmām steidz kopiņas siet,

Ar dziesmām sien pēdējo saiti,

Ar dziesmām tās atnāk un iet.

89

Mēs zemi mīlam �o,

Tā visiem dārga balva,

No pa�a Dieva vēlēta

Un dota

Mums, latvju dro�ai varoņciltijl

Kur agrāk me�i, purvi bija,

Tur tagad lepnas

Druvas līgo.

Prieks mājo katrā latvja sirdīl

Ne sve�iem jākalpo

Vairs mums,

Lai kam vien acis

Pārslīd pāri,

Mēs visu to

Par savu saucam,

Mēs saimnieki nu savā zemē!

Mums veco vietā

Ceļas jaunas ēkas,

Un gai�i logi

Pretim mirdz ik solī,

Un visur valda latvisks gars,

90

Mums ceļas pilsētas

Un parki,

Un spēkstacijas,

Tilti jauni,

It visur jūtams darba sparsl

So zemi mīlam mēs

Un laiku �o.

Kas pretim ritam aizved

Mūsu tautu I

Tā balva dārgākā

Un lolojums,

Ko zemes Saimnieks

Uzticējis mums!

91

Vingras mums rokas,

Stipri mums pleci,

Darba prieks mājo

Mums sirdīs ik brīdi!

Visi mēs nākam,

Jauni un veci,

Sveiktu

Lai �īsdienas vareno spīdi!

No malmalu malām,

No ziemeļiem, rītiem,

No dienvidiem, rietiem,

No novadiem visiem:

Vidzemes,

Latgales,

Zemgales,

Kursas,

No visiem Latvijas laukiem!

Mēs nesam,

Ko guvām

No saviem dārziem

Un pļavām,

No savām

Briedumā slīgsto�ām druvām!

Visi mēs nākam,

Jauni un veci,

Visi mēs vienoti esam

Un pateicību,

Pateicību

Tev, Vadoni,

Visi mēs nesam!

92

Pār Tevi, Latvija,

Līst mirdzo�āka slava,

Vairs zemes svētākas

Par Tevi manim naval

LŪG�ANA

Vai vakars metas jau?

Kungs, lieci ritam plaukt,

Lai diena mirdzo�a

Pār tēvuzemi klājasl

No Taviem pagalmiem

Ļauj atkal kopā saukt

Reiz visus kritu�os,

Kas dzīvo tavās mājās.

Tik daudz jau viņu ir,

Kungs, paliec viņiem klāt

Un dzīvos stiprini

�ais bēdu mirkļos grūtos.

Kas bija, nezudīsI

Tu nāci mierināt,

Lai lieli izaugam

Mēs darbos, cīņās gūtos!

Kur vien Tu paveries,

Viss tēvuzemē raud �

Ik lapa ceļmalā

Ar skumju rasu klājas �

Bet pāri posta�ai

Sens ienaidnieks vēl draud

Un cie�ā ierindā

Ap dzimto zemi stājas.

95

Kas viņa iegriba?

Ko vēlas viņ� sev ņemt?

Vai nav jau saplosīts

Un sapostīts vēl gana?

Kungs, ļauji pa�iem mums

�ai zemē pa�iem lemt,

No baigu pusnaktīm

Jau ritu austot mana!

Kungs, paliec klātu mums,

Klau, gaisos sīc un san �

Ko Kronvaids sapņoja

Un Pumpurs dziesmās lika,

Ko pauda Auseklis �

Nu atkal skani skan

Vārds: Brīvā Latvija

Un brīvā republika!

96

Mirdz zāle ugunīs

Un krā�ņā ziedu rotā,

�ī diena svēta ir

Un katram apskaidrota,

Kam dārga tēvzeme

Un sirdī viņas tikums!

Tik Brīvā Latvija

Ir visu latvju likums!

No seniem aizmū�iem

Tā bija godā celta,

�is visudārgais vārds,

Vismirdzo�ākā zelta

Ik sirdī ierakstīts.

Lai tur uz mū�iem degtu.

Kā liesma spo�ākā,

Ko neviens neaizsegtu!

Kaut posts un gruve�i

Par tēvuzemi klājas,

Tak karogs pāri visam

Lepni plivinājās.

No lo�u miljoniem

Viņ� caururbts vējos plīvo,

Tā teicot pasaulei,

Ka varoņtauta dzīvo!

97

Mirdz zāle ugunīs

Un krā�ņā svētku rotā,

�ī diena svēta mums

Un sirdi apskaidrota.

Aiz grautas pilsētas

Vēl lodes izsēj nāvi,

No ielu pustumsas

Nirst varonīgi stāvi,

Lai brīdim svinīgam

Tie visi būtu klātu

Un Tevi, Latvija,

Kā valsti godinātu!

Dzirkst purpurs ugunis

No apkārtējām lustrām �

Vai, ēnām draudo�ām!

Uz visiem laikiem zust tām!

Un telpā pla�ajā,

Kur spo�a gaisma lejas,

Starp vīriem, sirmgalvjiem

Redz senlaicīgas sejas.

Tie kopā nāku�i

Nu visi vienā telpā �

�is brīdis svinīgs ir.

Nav dzirdama pat elpa.

Tik klusums svētsvinīgs

Ple� savus spārnus pāri �

Un mū�a dzīvību

Dve� zaļie mir�u zari.

98

Vai kajra cirtiens tas,

Kas izskanēja gaisā?

Vai bulta bija tā,

Ko stopa dzīsla raisa?

Vai pēk�ņi klusumā

Kāds trieca kaja vāli?

Spalgs troksnis pār�alca

Pār visu svētku zāli!

Vai brīnums būtu tas?

Vai tikai tuk�i māni?

Līdz pa�iem dziļumiem

Dreb visi zemes slāņiI

Klau, atskan pakavi

Un �ķēpi gaisā �ķindas.

Nāk pulki pakaļ pulka

Karavīri rindās.

Pie durvīm paliek tie,

Tik vadoņi nāk iek�ā.

Pie sāniem zobeni

Un vairogi tiem priek�ā!

Un rokas paceļas,

Un �ķēpi aug�up slienas �

Nāk atkal atmiņā

Nu kādas senas dienas,

Ko daudzi gadsimti

Bij sevī ieslēgu�i,

Nu atkal atmirdz tie

Tik mirdzo�i un ko�i!

99

Lūk, ķēniņ� Namejs,

Viesturs, lepnie zemgalie�i!

Tiem �ķēpi sudraba

Un zeltā skandē pie�i!

Lūk, Tālivalds un daudzi

Seno cil�u vīru.

Kas sevī varonību slēpj

Un sirdi tīru.

Tie sveikas nesu�i

No tālās Senlatvijas,

Lai dienas viņējas

Ar tagadējām mijas.

Spīd saule, zobenos,

Kas cīņās gūta tika.

Un viņu lūpas dve�:

Lai dzīvo republika!

100

Vēj� ārā pieņemas,

Vai Daugava kāp laukā

No krastiem savējiem

Vēl tur, kur plosās auka?

Vai vaidu pusnaktī

Kauc dzimtās zemes jūya,

Kad vētrās plosīta

Tiek visu pēd'jā bujra?

Tad paliek kluss viss nams

Kā dienas vidū �

Lūk, Kri�jāns Valdemārs

Stāj atkal viņu vidū!

Mirdz zāle ugunīs

Un krā�ņā ziedu rotā,

� diena svēta ir

Un katram apskaidrota,

Kam dārga tēvzeme

Un sirdī viņas tikumsi

Tik Brīvā Latvija

Ir visu latvju likums!

101

Un purpurs sadrebas,

Bet zālē klusums valda,

Kāds klusi pieceļas

Un iet pie svētku galda.

Tāds dīvains gai�ums,

Lūk, ap viņa galvu vijas,

Kur ozollapu vaiņags

Matu cirtām mijas.

Kas gan lai būtu viņ�,

Kas satraukt tā spēj sirdi?

Tas Atis Kronvalds ir,

Ko �ajā mirklī dzirdi!

Tam skats tik liesmojo�s

Un ugunīgi laistas,

Ka viņu mirdzumā.

Pat pazūd lustras skaistas.

Viņ� visiem vārdus teic,

Kas pār�alc visu zāli.

Viņ� katru uzrunā

Un sveic kā savu brāli.

Par Tēvzemi un Brīvību

Lai sirds mums degtu!

Lai nava vairs neviens,

Kas uguni �o segtu!

102

Tad pēk�ņi mūzika

Sāk skanēt svētku telpā,

Un smar�u skaistumu

Jūt rudens ziedu elpā.

Pie galda dziesminieks

Iet savu kokli stīgot,

Lai tā kā sendienās

Var tauta atkal līgot!

Un lejā Daugava, klau,

Savas bangas raisa!

Nu rēta dziju�i.

Kas ilgus gadus kaisa.

Pār stīgām Auseklis

Velk pāri savu roku:

Tev, mana Latvija,

Vairs nebūs, rūpju, moku!

Caur gadu simteņiem

�is brīdis iznests tika,

Nu sapnis piepildīts:

Mums brīvā republika!

Skan tautas lūg�ana

Tik varena un liela,

�Dievs, svētī Latviju!"

Sauc lauki, pilsēts, iela.

103

Galds ietērpts purpurā,

Tam apkārt lauru koki.

Un augstu griestos

Sprausti sarkanbalti loki.

Pie galda ceļas vīrs,

Viņ� runā tautai savai

Un kopā saaicina

Tēvuzemes slavai,

Lai darbus darītu,

Kā īstam latvim nākas,

Kur nava �ķel�anās,

Kur lielceļ� sauļup sākas!

Un vārdi liesmaini

Iet svētku zālei pāri,

Tos uzņem cilvēki,

Tiem liecas lauru zari.

Un ielās gavilē,

Kur saplūst ļau�u straumes,

Pār visu tēvzemi

�o prieku vēji aiznes,

Un visi atsaucas,

Nu lielais bridis klātu!

Pland gaisos karogi,

Lai mū�am plivinātu

Caur gadu tūksto�iem

Un miljoniem �ai zemē,

� Ko zobens uzcēlis

Un spo�ais arkla lemess!

104

Bet purpurs dreb

Un Vadons roku liek uz sirds �

Kāds skaļi iesaucas:

Vai mani dzirdi!

Es esmu Lā�plēsis,

Vēl cīņa nava galā,

Tur� ārā iegūto,

Jau ļaudis atkal dala!

Ar Tevi, Vadoni,

Mēs iesim atkal kaujā!

Ikviens no mums

Spie� cie�i �ķēpu saujā!

Un Vadons ierauga

Sev apkārt visu tautu.

Vai to lai vairs es

Sve�ām varām ļautu!

Pret naida zobiņu

Nav klusam vārdam vietas!

Kur mana armija

Un manas ka^a lietas!

105

Un visi atsaucās

Un cie�ās rindās stājās,

Neviena nebija,

Kas paliktu vēl mājās.

Līdz tautas brīvība

Uz mū�iem bija gūta,

Caur cīņām karstākām

Un cīņām grūtām!

Daudz dēlu tēvzemei

Bij jānogulda smiltīs,

Kur gadu simteņus

Jau atdus varoņciltis.

No sirmiem aizmū�iem

�is brīdis iznests tika,

Lai mū�am slava tev,

Tu Latvju republikai

106

Kungs, paliec klātu mums

Un svētī mūsu dzimto zemi,

Lai mū�am vienota

Tā sauļupceļu iet!

To visu gai�āko

No sevis viņai lēmi,

Ka saule mū�īga

Tai nekad nenoriet!

107

Ai sirmā senatne, no tevis iznirst dienas,

Kas visiem laikmetiem un mū�iem pāri slienas.

Teic viņu vēstījiens �o dienu mū�am svētu,

Caur gadu simteņiem sen tautā izauklētu!

Ai tauta manējā, kaut daudz tev cirstas rētas

Un lauki postīti un izpostītas sētas,

Tak gars tavs darbīgais no jauna visu veicis

Un tavu brīvību ar lieliem darbiem sveicis!

Bij posts kad, Latvija, Tu brīva kļuvi garā,

Tavs brīves �ūplis kārts bij niknākajā ka^ā,

Nu lauki ziedo�i ap Tevi vijas klusi,

Caur gadu desmitiem Tu krā�ņi uzplaukusi.

Kur skati pavecas, visapkārt laime sejās

Mirdz tavai tautai nu, skan dziesmas

kalnos, lejās,

Aug jaunas pilsētas, un jaunās celtnēs slienas

Tas gars, ko atnesa Tev krā�ņās maija dienas.

Laiks pāri laikmetiem veļ dienu smago zeltu,

Es redzu skaistumu no jauna aug�up celtu.

Viss vecais pazudis, zūd drupās vecie nami,

Krīt rokās vesep no jauna skanēdami,

Kas jaunu laikmetu un jaunu rītu zvana,

Lai slavēts Vadonis un brīva tauta mana!

108

Varoņu piemiņu turēsim svētu,

Ieslēgsim sirdīs to dziļi ik brid'

Mēs iesim �odien atkal pa tām pēdām,

Ko gadu skaitļi savā klēpī sedz,

Pa seno dienu tuk�ām mākoņgrēdām,

Mums svētā uguns �odien jāiededz!

Lai deg tā gai�i, celdamās pret ritu,

Par tiem, ko dzīvē neviens neatsauks,

Par tiem, kas turēja reiz �ķēpu trītu.

Par tiem, ko atņēma mums kaujas lauks!

Nes ziedus, bērns, un kaisi baltās smiltīs,

�ai mirklī sirdi svētā mierā tin �

Te kādreiz pāri gāja varoņciltis,

Kam brīvās Latves vārds bij jāuzmin.

Nu brīvi mēs, �o visu dārgo balvu,

Par kuru dārgākas vairs nav nekur �

Un tos, kas par mums noliku�i galvu.

Ik latvietis lai sirdī miļus tur!

111

No gadu skrējiena nirst sestā marta rīts.

Kas cīņu spo�umā un dziļās skumjās vīts

Teic dienu mirdzumu, ko varoņslava zin,

Teic mirkļus grūtākos, ko tauta sērās min.

Tad cēlās Lā�plēsis, ko tautas teikas teic,

Ar jauniem varoņiem viņ� jaunu dienu sveic!

Tam rokā kaja �ķēps, kas gadsimteņos trīts,

Ar katru cirtienu nes brīvību sev līdz.

Jau brīva Kurzeme, līdz Ventai ceļ� ir gai�s,

Aust sestais marts, �is slavas mirdzo�ais!

Aiz sava Pulkve�a daudz cīnītāju stāj,

Rīts pirmos saulstarus pa visiem ceļiem klāj.

Kā ēnas kareivji uz priek�u tālāk slīd,

Tiem acīs cīņas guns it visiem deg un spīd!

Kas spētu turēt tos! Cik viņu gājiens dro�s!

Rit mirklis mū�ībā ikkatrs uzvaro�s!

Par savu tēvzemi deg viņu krūtīs sirds,

Tiem visu uzvaro�a saule pierēs mirdz,

Kas visu pārvarēs un visas cīņas veiks,

Ko audzes nāko�ās ar varoņslavu sveiks!

112

Kā vilnis nevaldāms tie sve�iem virsū brūk,

Dun dobji grāvieni, un zemes grēdas jūk �

Tad dziļā klusumā un mierā iegrimst viss,

Liec galvas varoņi� Ir kritis Pulkvedis�

Kā rīts pirms uzvaras tik sarkans aust un mirdz�

Uz sniega palaga sārt-asinsstrūkla irdz�

Ap savu Pulkvedi nāk kareivji un stāj.

Viņ� viņiem pavēli vēl mirdams teic un māj:

�Tik tālāk, varoņi� Uz Rīgu� Tālāk� Tur�

Līdz galam cīņa vēl, līdz galam jāiztur!

Lai paliek Balodis kā virspavēlnieks jums,

Tā mana lūg�ana� mans pēdējs vēlējums�"

No gadu skrējiena nirst sestā marta rīts,

Kas cīņu spo�umā un klusās skumjās vīts

Teic dienu mirdzumu, ko varoņslava zin,

Teic mirkli grūtāko, ko tauta sērās min.

8

113

Lubāns audzēja reiz

Puisēnu savējos klanos,

Mīlu liku tam sirdī,

Tēvzemes pla�umus rādot.

Zāļāju klajumi lielie,

Vējā �alco�ās niedres

�ūpļa dziesma tam bij

Latvie�u zemnieku mājā.

Likteņa lēmēja Laima

�ūplī tam ielika �ķēpu,

Asmeni asu, kas trīts

Sendienu varoņu darbiem.

Meiranu o�i un bērzi

Jo vieglu paklāja ēnu,

Puisēnam dusēt kur bij,

Sapņojot nākotnes sapņus.

Meiranu tīrumi pla�ie.

Sviedriem slacītā zeme

Saņēma darbīgu roku.

Puisēns bij paaudzis liels,

Rakstā tam cilājās kājas.

Arklu vadīja dro�i

Rokas, un sirdī ik brīdi

Uzplauka varoņa gars.

114

Tēvzemes brīvību alka

Jaunekļa dedzīgās krūtis,

Attausa atmiņā atkal

Seno varoņu mū�s �

Garā viņ� redzēja vīrus

Nirstot no mū�ības dzelmēm,

Tēvzemei mū�īgi kalpot,

Par tēvzemes brīvību mirt.

Nāca tur zemgalis Viesturs,

Varonis lepnais un dro�ais,

Mati tam plīvoja vējā,

Skats bija liesmojo�s, kvēls;

Drebēja izbailēs naidnieks

Tēvzemes varoņa priek�ā,

Zobenā mirdzēja saule.

Brīvības uzvara spo�ai

Nāca tur varoņu pulki,

Skaista bij tēvzemes dziesma;

Iekaucās Lubāna klāni,

Viņos plosījās vēj�,

Jaunekļa krūtīs kas lūza,

Jaunekļa krūtīs kas cēlās,

Rokas atlaida balstus

Tēvzemes zobenu celt!

8

115

Varoņu piemiņu turēsim svētu,

Brīvības sauli, kas visiem mums spīd �

Lielāki tēvzemei izaugt lai spētu,

Ieslēgsim sirdis to dziļi ikbrīd.

Mīlēsim zemi, �o latvie�u zemi,

Svētākas vietas mums nava nekur �

Dziedot tai pāri iet arāja lemess,

Baltbērzu birztalas sardzi tai tur.

Nemiera aukas, kas pāri reiz gāja.

Grimu�as mū�ības dzelmē un klus'.

Sirdis tik daudzas par dzimteni stājās,

Baltajās smiltīs nu mierīgi dus.

Tēvzeme saņēma savējos dēlus,

Naidnieka zobens ko kapāja ass �

Varoņu mērķus un nodomus cēlus

Svētus tur latvietis, liels tas vai mazs.

Gcqram skrien gadi, tik atmiņas saistās,

Dienas �īs trauksmainās leģendas tin,

Varoņu �ķēpi pār Latviju laistās,

Mū�īgā piemiņā kritu�os min.

Dzimtene mana, briest tavējās druvas,

Mierpilnus laukus klāj rudenīgs zelts,

Mū�am tās sirdis lai būtu tev tuvas,

Naidnieka zobens pret ku^ām reiz celts!

Varoņu piemiņu turēsim svētu,

Brīvības sauli, kas visiem mums spīd, �

Stiprāki tēvzemei izaugt lai spētu,

Ieslēgsim sirdīs to dziļi ikbrīd!

116

(Kapteiņa Zolta piemiņai)

Salaca auklēja reiz,

Puisēnu mazu un biklu.

Plūzdama savējos krastos,

Burtnieka ūdeņus nesot.

Teikas un pasaka cēlās

No Burtnieka varenām dzelmēm,

Pau�ot par grimu�o pili,

Tēvzemes zudu�o brīvi.

Ūdeņi runāja vārdus,

Sen klusu�as dziedāja dziesmas,

Skaņais kalns uztvēra skaņas,

Tautai lai vēstītu reiz

Visu, ko Daugava māsa,

Tēvzemes likteņu upe,

Teikusi varoņiem saviem

Gadsimtu gājienā straujā.

Puisēns dzirdēja skaņas,

Domīgs viņ� palika sevī.

Salacas krastā bij vīrs,

Kokli kas pakāris plecos.

Tēvzemes brīvības dzejnieks

Auseklis skandēja dziesmu:

Latvie�iem atkal reiz celties,

Rokās sev zobenus tvert!

117

Puisēns tad domāja jau

Tēvzemes robe�as kārtot �

Mērnieks kādreiz lai būtu,

Visu lai mērītu jaunu.

Laima tad stiprajās rokās

Tam ielika zobenu spo�o,

Tēvzemes grūtajās stundās

Aizstāvēt savējo daļu.

118

Ai, sirmā senatne,

No tevis iznirst dienas,

Kas visiem laikmetiem

Un mū�iem pāri sienas!

I

Ai, zelta bite, kur dūkdama skrēji?

Dzimtenes birzīs �alc rudeņa vēji.

Rudeņa krā�ņumā briedu�ās druvas

Atmirdz ik solī tev pretim tik tuvas.

No sētas uz sētu skan spriguļu raksti,

�ķēpi un zobeni sabāzti makstī.

Ļaudis kā skudras tek laukos un strādā,

Dieviņ� par krietnāku birumu gādā.

Piepildās klētis un pagrabi, tīnes,

Auglības svētkus drīz latvietis svinēs.

Pateiksies Dievam ar godiem un dejām,

Dziesmas lai pāri skan kalniem un lejām.

Priecājies, tauta, �ī diena ir tava,

It visa papilnam � i tīrumā, dravā!

Ai, zelta bite, kur dūkdama skrēji?

Ai, zīlīte naska, ko stabgalā dziedi?

Vēsti, teic, kādu tu �urpu mums nesi?

Viesis vai laimē vai nelaimē esi?

Ko vēstī mums tavu spārngalu vēdas,

Gai�āko prieku vai tum�ākās bēdas?

121

�Ai, zemgali brīvais, vēstis man ļaunas.

Dziesma vairs neskan tik jautri un brīvi �

Tavējos laukos klīst dzel�aini vīri!

Pulki pēc pulka no Dzintara jū^as

Izkāpa malā uz Daugavas krasta,

Ienaida karogs tiem plīvoja mastā!

�ķēpi un zobeni asi tiem trīti.

Vairoga bruņas no mirdzo�a vara.

Steidz tie nu �urpu pa kalniem un lejām!

Zemgali brīvais, kur pāri tie gāja.

Drupās un posta�ās pārvērtās sētas,

Dievus tie zaimo, un sievas un bērnus,

Gruvekļos sagruva svētbirzis svētas!

Zemgali brīvais, aun kājas uz kauju,

Paceli brīvībai karogu jaunu!"

122

�Zemgaļu vīri un jaunekļi, �urpu.

Steidzieties kalnājos kurināt sārtus,

Pametiet laukus un tīrumus, sētasl

Priedē kāp, taurētāj, tauri pūt savu,

Pārskan lai pāri tas Zemgales ārēm,

Aicinot visus, i kūrus, i sēļus.

Kaimiņvalsts Lietuvas di�ākos dēlus,

Aizstāvēt tautu pret sve�nieku varu.

Aicinot visus uz taisnības kaņil"

Virsaitis sauca un liesmainiem skatiem

Raudzījās tālu pār laukiem un me�iem:

�Kā taisnības lielas un brīvības tulki,

Naidniekam pretī ies vienoti pulki!"

Tūkstots divi simti

septiņpadsmitā gads �

Nirst no laiku dzelmēm

seno cīņu vads:

Virs aiz vīra kaujā

cits aiz cita stāj,

baltus ziedus ceļā

tautu meitas klāj�

Dūdenieks key dūdas,

tālu dziesma iet �

�Sievas, vīrus savus

mū�am slavējiet!

Velciet svētku drānas,

gavilēm pilns gaiss �

Galvas latvjiem rotā

vaiņags mirdzo�ais!

Kura slavu auklēs

zelta saules zaigs,

tiks no aud�u audzēm

slavēts varoņlaiks,

Kas �ai zemē mita,

kura slava mums

būs uz mū�u mū�iem

svētīts mantojums.

133

Lai tā vīra drosmi

katrs sirdī nes,

kas kā gai�a spozme

mirdz no senatnes!"

Tūkstots divi simti

septiņpadsmits gads,

nirst no laiku dzelmēm

seno cīņu vads.

Viņu dienu slavu

vēji �alcot nes

pāri laiku laikiem

�urp no Vilandes.

Redzu, gaitā straujā

naidnieks kauju tur.

Pārspēks viņa pusē.

Latvji cērt un dur.

Ņirb pa gaisu cirvji,

kauja strauji rit,

staignā dūņu purvā

tikdaudz vīru krīt!

Viņu pulkā lielā

ķēniņ� Lembits pats.

Spo�a �ķēpa trāpīts �

miglojas tam skats.

Bēg ar skubu naidnieks,

mazs vairs viņu bars�

Atkal uzvarējis

latvju cīņas gars.

134

Tūkstots divi simti

astoņpadsmits gads �

Nirst no laiku dzelmēm

karotāju vads�

Pretim lieliem pulkiem

atkal latvji iet

senā cīņu vijā

jaunu slavu siet.

Viņu priek�ā Veķis,

stiprs, liels un dro�s,

pāri galvai �ķēps tam

atmirdz uzvaro�s.

Deviņvīru spēkā

ceļas rokā tam

spo�ais kara cirvis

pretim naidniekam�

Asa �ķēpa trāpīts

Veķis cīņā ļimst �

Sīvā pārdro�niekā

ienaids nenorimst:

�Viens pats kaujā kāvu

vīrus deviņus!

Lai �is cīņas zobens

nekad nesarūs!"

135

Tūkstots deviņsimti

astoņpadsmits gads �

Ceļas senā slavā

jauno cīņu vadsl

Atkal pulku pulkos

vīrs aiz vīra stāj,

seno cīņu slava

jaunus ceļus klāj:

Tā uz mū�u mū�iem

uzglabājās mums

stipra vīra drosme �

svētais mantojums,

Kas ne laiku laikos

nekad nezudīs!

Vienmēr jaunos ceļos

jaunu slavu vīs!

136

Izskaņa

Sirds Dievu lūdz

Par tevi, tēvuzeme mana:

Lai mū�am gai�s tavs ceļ�

Un mū�am gai�s tavs vaigs!

Lai tavu godību

Ar zelta zvaniem zvana,

Ko tautas vienībā

Tev nesis jaunais laiks!

Sirds Dievu lūdz

Par tevi, tēvuzeme labā,

Par taviem tīrumiem,

Kur dienas darbos iets,

Kas brāļu nopūtas

Un tēvu vaidus glabā,

Kur tikdaudz asiņu

Un rūgtu sviedru liets.

Sirds Dievu lūdz

Par tevi, tēvuzēme mīļā:

Tu tautas �ūpulis

No mū�iem ieaijāts �

Cik saule mū�īga,

Cik debess telpa dziļa,

Tik mū�īgs gājums tavs

Un dziļ� tavs svētais vārds.

139

Sirds Dievu lūdz

Par tevi, tēvuzeme svētā:

Lai vienmēr ga^ām iet

Tev liktens ļauns un kvēls �

Un tavu brīvību,

Kas cīņās izauklēta,

Ik mirkli pasargās

Tavs brīvās tautas dēls!

Sirds Dievu lūdz

Par tevi, tēvuzeme mana:

Par tautu, Vadoni,

Ko saucis jaunais laiks!

Lai tavu godību

Ar zelta zvaniem zvana,

Lai mū�am gai�s tavs ceļ�

Un mū�am gai�s tavs vaigs!

140

Lūg�ana par tēvuzemi� ; Burtnieka vēstījums����� ; Tautas vienotājam ; Baltajam ģenerālim ; Aug�āmcel�anās ; 15 maijs 1934 g ; Mū�īgā Latvija ; Jaunatnei ; Jaunais laiks ; Pretim gai�ai dzīvei ; Jaunatnes dievkalpojumā� ; Mazpulku mar�s ; Mazpulku dziesma ; Zeme ; Aizsargiem ; Himna zemniekam ; Kalējs ; Lidotājiem ; Himna amatniekiem ; Darba un vienības dziesma� ; Dziesma ilggadīgiem laukstrādniekiem ; Darba himna ; Svētceļnieks ; Manai pirmai skolai� ; Klusie ciemiņi ; Pļaujas svētku balade� ; Pasludinā�ana ; Mazpulku apsveikums Vadonim ; Arājam ; Pļāvēji ; Grābēji ; Mēs zemi mīlam ; Ra�as nesēji ; 18 nov 1918 g