Jeļizars Maļcevs

Ieej katrā mājā

Klusā pirmsrieta stundā Kornejs Jarancevs sasniedza dzimto �erjom�ankas ciemu.

Maiga un silta gaisma apspīdēja māju jumtus un kvēli liesmoja logos; ap�u birzī virs melnajām, kailajos zaros iesprūdu�ajām ligzdām rosījās krauķi, gatavodamies uz naktsguļu; bija dzirdams, kā sievas dziedo�ā balsī mīlīgi vedina lopus sētās � vakara gaisā viņu balsis izskanēja dzidri un tālu; dobji un grūtsirdīgi māva govis, raudulīgi blēja aitas, nāsis kutināja satrauco�i tīkamā, kop� bērnības pazīstamā rūgtenā trūdo�o mēslu, dūmu un lietū uzrūgu�ās rudenīgās zemes smar�a...

Drebo�ām rokām uztinis smēķi, Kornejs vairākas reizes kāri ievilka dūmu, tad nosvieda smēķa galu zālē, nodzēsa to ar zābaka purngalu un satraukts sāka iet tālāk. Lai nevienu nesastaptu, viņ� nokāpa gravā, kas bija krēslaina un mitra kā pagrabs, un, izspraucies cauri biezajiem brik�ņiem, viscaur dad�iem aplipis, smagiem soļiem atkal uzkāpa aug�ā gravas otrā � kraujajā malā, kur rietā gailēja sarkanais, vietvietām apspūru�iem, plu�ķainiem velēnu kum�ķiem klātais māls. Neatvelkot elpu un bie�i klūpot, Kornejs apmeta līkumu ap �ogiem, kas ietvēra sve�us sakņu dārzus ar trūdo�u kartupeļu lakstu kaudzītēm un sakaltu�iem saulespuķu stublājiem, pagāja garām pēdējai �ķērsielai, gausā gaitā gāzelēdamies pārgāja pāri ielai un pēk�ņi kā apstulbis palika stāvam, neticēdams savām acīm. Tētīt, vai tie�ām tā ir viņa māja?

Korneja sirds kliegtin kliedza, kamēr viņ� raudzījās uz tum�ajiem logu dobumiem, kas bija krustām aizsisti

ar pelēkiem, pussatrunēju�iem dēļiem, uz griezto apmaļu paliekām un laika zoba sagrauzto jumtu, kur bija uzdīgu�i un pret debesīm stiepās dzelteni, nīkulīgi zvē-reņu stiebriņi...

Viss izpostīts un izvazāts, un visapkārt, līdz pa�ai gravai, pletās tum�pelēkām nezālēm aizaudzis klajs laukums. Nav vairs nē �oga, ne �ķūņa, ne dārza, ne vecā bērza ar strazdu būri. Kā par brīnumu paglābu�ies divi pīlādzī�i, kādreiz iestādīti dārziņā logu priek�ā, bet arī tie bija it kā aizklīdu�i prom no mājas un mitinājās jau pie ceļa. Bērni, raudami ogas, aplauzu�i apak�ējos zarus, un tikai galotnē izaicino�i liesmoja prāvi, nogatavoju�ies ķekari. Pelēkajās vērmelēs rēgojās nomelnējis, lipīgs celmiņ�, apaudzis bāli sārtām suņu sēnēm. Nomaļus kā apkampu�ies piedzēru�i slaisti, ērmīgi sasvē-ru�ies uz sāniem, stāvēja divi augsti stabi ar vecu, apsūnoju�u jumtiņu � vārti bija izcelti no virām un aiznesti ...

�Ļautiņi! Kas tad tas?� Kornejs sāka tvarstīt sev krūtis un ievaidējās. �Nav gan ne kauna, ne goda...�

Komejam sāka trīcēt kājas, viņ� sagumis noslīga uz lieveņa pakāpiena un ar delnu aizsedza acis. Ap sirdi bija smagi un nelabi. Vai viņam tagad vairs tiesības kādam pārmest, ja pats pirms vairākiem gadiem visu pametis postam un izputē�anai?

Kad Kornejs vakar no stacijas brauca uz rajona pilsētiņu, kur dzīvoja viņa meita, pazīstamos ciemos pa ceļam ne reizi vien bija gadījies redzēt tādas pa�as pamestas mājas ar aiznaglotiem logiem. Reizēm Kor-nejam nepavisam neizdevās uziet vienu otru māju, kaut gan viņ� labi atcerējās, ka �inī vietā tā stāvējusi gadiem ilgi; klajumā starp kādām mājām varēja nomanīt dziļu, it kā �āviņa izrautu bedri � tā bija biezi aizaugusi ar dzelk�ņiem ...

Viņu pārņēma smeldzīga noskaņa, kurā jaucās vientulība, sens, sūrsto�s aizvainojums un izjūta, ka neglābjami kaut kas zaudēts ...

Noguru�ās rokas nolaidis uz ceļiem, smagi elpojot, Kornejs ilgi sēdēja nepakustēdamies, jau pārmezdams sev, ka padevies nez kādai apmātībai un, nekā neteicis rtieitai, slepus atbēdzis uz �ejieni.

No lieveņa viņa skatienam pavērās gandrīz viss ciems: gan me�a puse, gan pārupe, gan piekalne. Iela, kuru grava pārdalīja divās daļās, tālāk lēzeni virzījās kalnup un līdz ar pēdējām mājām atdūrās pret zemu, patlaban blāvi sārta rudens vītuma ieskautu me�iņu. Aiz me�iņa pa nogāzēm rāpās aug�ā retas priedes, aiz tām miglaini iezīmējās tāli kalni, ko klāja zilga, mū�sena taiga un necaurejami biezokņi � lā�u mitekļi.

Visapkārt jau valdīja krēsla, tikai nogāzēs bērzu bir-zītes vēl dega zeltainajā pirmsrieta gaismā; tās drīz nodzisa, līdzko saule bija nogrimusi stepes tālē. Ciemā uzreiz kļuva nemājīgi un skumji, nez no kurienes uzvēdīja mitrs, piesmacis vējiņ�, un, tā satrauktas, pie Korneja kājām ie�abējās sausās lapās.

Vajadzēja padomāt par naktsmājām � vai nu steigties uz Prire�ji pie Ksenijas, kura dro�i vien sen jau uztraukusies un viņu gaida, vai palikt �erjom�ankā un pārgulēt pie māsas.

Mājās iedegās petrolejas lampu blāvās uguntiņas, viss iegrima irdenā, drēgnā miglā. Ciems noklusa, tikai vēl kāds ilgi meklēja tumsā noklīdu�o aitu: �Ma-�u-u-ņa! Ma-�u-u-ņa!� Līdzās �ķērsielā stiepti ie�īkstējās akas vinda, ie�varkstējās dzelzs ķēde, piesmēlās ūdenī iegrimu�ais spainis; pa ceļu �vīksto�i aiz�ļūca soļi � �ķiet, pēc ūdens gājis vecs cilvēks; spalgi aizcirtās durvis. Un, kad atkal bija iestājies klusums, to pēk�ņi satrauca meitenes balss, kas, harmoniku aizsmaku�o nopūtu pavadīta, iegavilējās pāri norimu�ajam ciemam:

Cik labi man, kad, druvai pāri brienot, �urp varu atnākt klusā vakarā...

Tum�ajā kaimiņmājā sāka raudāt bērns, lūdzo�ā, izmocītā balsī viņu mierināja kāda sieviete: �Nu rimsties, mazulīt! Kas tev kai�?... Neraudi, nu neraudi, manu drostaliņ!� Gaudojo�i, it kā tuk�ā pudelē svilpoja vēj�, gravā locījās krūmi, tur tagad, �ķita, bija satecējis viss melnum melnās tumsas blīvums; aiz sakņu dārziem �alodama gulgoja upe; sirdī smeldza dziesma, kuru arvien tālāk aiznesa līksmās piebalsis ...

Kornejs atkal uztina smēķi, ievilka dūmu tik dziļi, ka acīs izsprāga asaras, ka krūtis sāka smacēt grūts klepus, bet līdz ar pirmo dziļo izelpu sirds it kā atvilga.

Komejs smēķēja un skumīgi domāja, ka viņa mū�s pagājis it kā velti, ja tagad pēc daudzajām likstām viņ� stāv kā pazudis, nezinādams, kurp iet, nevienam nevajadzīgs, glu�i kā �ī vientuļā, visu pamestā māja...

Kornejs nebija pamanījis, ka pie lieveņa pienākusi meita, un nodrebēja, izdzirdīs viņas satraukto saucienu:

� Tēt? Tas esi tu?

Viņa noknik�ķināja elektriskā lukturī�a pogu, asa gaisma iecirtās Kornejam sejā, un viņ� dusmīgi iesaucās:

� Vāc prom savu blisinātāju!

� Ko tad tu, tēt? � strauji elpojot, izmeta Ksenija.

� Es pat nezināju, ko lai domā!... Prātu var zaudēt... Kā maziņais, goda vārds!

Komejs neatbildēja � sēdēja joprojām sagumis, cie�i starp lūpām iemiedzis smēķi; tā īsie uzdzirkstī-jumi paretam apgaismoja viņa melno bārdu, kurā jau bija iezadzies sirmums, un biezās, pie pa�as virsdegunes sarauktās uzacis.

�Ir gan raksturs!� Ksenija nodomāja, kaisdama sa�utumā. �Vai vecumā visi kļūst tikpat tiepīgi un nepanesami?�

Ksenijai tā vien gribējās izteikt tēvam visu aizvainojumu, kādu, glu�i dabiski, izjūt cilvēks, kuram nezin kālab bijis jāpārdzīvo ārkārtīgi liels uztraukums un jānoiet septiņi kilometri pa staigniem dubļiem, ta�u, smēķim uzliesmojot, notvērusi tēva drūmo, smeldzīgu skumju pilno skatienu, viņa atjūdzās. Vai viņa tikai pārāk asi nebija nosodījusi tēva bezprātīgo soli? Ne jau nu nejau�as iegribas un veca cilvēka patvaļas dēļ viņ� tūliņ otrā dienā, tiklīdz bija atbraucis paciemoties pie viņas, aizdrāzies projām, lai atbēgtu uz �o vērmelēm un nezālēm aizaugu�o zemes stūrīti.

Acumirklīgās ātrās dusmas pagaisa, un Ksenija modās no�ēla un maigums. Viņa apsēdās tēvam līdzās uz pakāpiena un ar delnu pieskārās viņa siltajai, raupjajai rokai.

� Tu mani ļoti nobiedēji, tēt... Vēl tagad drebu... Nu, kā tu tā?_

� Aizpogā mēteli, � tēvs drūmi izmeta. � Tu saaukstēsies ...

� Vai biji iegājis mājā? � paklausīgi aizpogādama mēteli, Ksenija vaicāja. � Vai tanī var dzīvot?

� Uz ko tu tēmē? � tēvs īgni atsaucās. � Man pagaidām vēl ir galva uz pleciem, nevis būda bez jumta! ...

� Ko tu iedomājies? Es teicu tāpat vien, � samulsusi, ka tēvs tik viegli uzminējis viņas nodomu, Ksenija klusi un samierino�i ierunājās. � Nu, atbildi man pēc sirdsapziņas: kāpēc tu esi tik ļoti pieķēries pilsētai? Ja nu tur vēl būtu labs dzīvoklis, es saprastu, bet ir tikai maza istabele kopmītnē! Galu galā, ja būtu darbs, ko �ēl atstāt! Cik tu saņem par de�urē�anu caurlaides telpā?

� Lai cik saņemu � tā visa ir mana nauda, � Kornejs negribīgi atbildēja, zobus sakodis. � Ja visu mērītu ar naudu, tad varbūt arī dzīvot nebūtu vērts...

� Velti tu pūt man miglu acīs. Jūs ta�u tur esat �etri! Gribot negribot ir jārēķina. Vai varbūt Romka ar Nikodimu sāku�i kaut ko dot?

� Tie tev dos gan, gaidi vien vesels! � tēvs noburk�ķēja. � Un man arī nav vajadzīgas viņu �ēlastības dāvanas. Ja pa�i sevi uzturētu, arī tad būtu labi!

Ksenija cienīja tēvu par pa�cieņu, ar kādu viņ� centās būt neatkarīgs, atraidot palīdzību pat no saviem bērniem, ta�u pa�reiz tēva iecirtība viņai �ķita lieka.

� Ja jūs dzīvotu kopā, viss būtu glu�i citādi! Arī darbs te atrastos katram pēc sirds patikas, un vispār... ko tur runāt! �eit drīz vien viss pārmainīsies, gan tu redzēsi! Un tie, kas agrāk aizbrauku�i, skries atpakaļ uz laukiem!

� Varbūt arī skries, ja paliks basām kājām un apdauzīs papē�us! � Kornejs nomurmināja.

� Pārliecini nu tādu! � Kseniju nomāca un saniknoja tēva izsmējīgā neticība. � Varētu domāt, ka tu neesi dzirdējis par jaunajiem partijas lēmumiem! Es �ai mēnesī esmu pabijusi daudzos kolhozos, ļaudis nevar vien nopriecāties! ... Visi ir atplauku�i... Bet tu arvien vēl neesi aizmirsis pārciesto aizvainojumu un uz visu raugies tā iespaidā. Nu, �eit bija slikti, grūti... Neviens tevi nenosoda, ka tu aizbrauci. Bet tagad ta�u viss būs glu�i citādi!

� Apgriezu�i visu a�gārni � tas tiesa, � Kornejs noteica klusās pārdomās. � Jā, uzrakstīt var visu... Ar solījumiem mani jau visus �os gadus baro, man tie sen līdz kaklam!...

� Bet kas un kad tev ir teicis visu patiesību tā, kā to dara �obrīd? Kas? � arvien vairāk iedegdamās, taujāja Ksenija, jau stāvēdama tēvam pretī un uzbudinājumā vēcinādama rokas.

� Man teikt arī nevajadzēja, es pats zināju, kas mūsu kolhozā notiek... Aizver acis un mūc!...

� Tāpēc mēs arī atvērām acis, lai visu izlabotu!

� Nu tad labo, kas tevi traucē, � tādēļ ta�u tu esi rajona komitejā ...

� Tātad tu par visu tikai nospļaujies? Kā ripojis viss uz leju, tā lai arī ripo?

� Ko tu man piesienies? � Kornejs nometa smēķa galu peļķē, un tas �ūkstēdams nodzisa. � Kam tur kāda daļa gar mani? Vai nav viss vienalga, ko es teik�u? Kas man agrāk ko vaicāja? ... Uzticējās vienīgi Anikejam Luzginam � gan rajonā, gan apgabalā, un viņ� te darījās pēc sava prāta un gribas! Arī �obaltdien Luzgins vēl sē� ļaudīm uz kakla, bet tu mani velc atpakaļ viņa iejūgā. Lai arī tu strādā rajona komitejā un varbūt neesi no mazajiem priek�niekiem, bet, pēc manām domām, vēl sekli peldi, viss dibens, atvaino, tev no ūdens ārā!

� Nu, vai zini! � Ksenija tik vien spēja izteikt, apjukusi no tēva nedibinātā, rupjā teiciena.

Ksenijai bija gan neveikli, gan kauns, mēle niezēja atcirst kādu asu vārdu, tomēr viņa savaldījās un, apspiedusi uznāku�ās dusmas, spēji pagriezās un devās projām tumsā.

� Neiedomājies līst iek�ā mājā! � Kornejs sauca nopakaļ. � Tumsā nosmulēsies!

Viņa nebija domājusi apskatīt māju, bet, izdzirdo�i �os tēva vārdus, sameklēja vājāk piesistu dēli, atrāva to un iekļuva pa logu virtuvē, sāpīgi sasitusi celi un līdz asinīm nobrāzusi roku.

Mājā bija klusāk un siltāk nekā ārā, uzvēdīja peļu, putekļu un pelējuma smaka.

Ksenija piespieda lukturī�a pogu, un gaismas strēlē no tumsas iznira krievu krāsns sabrukusī velve. Uz kul-das atradās apkvēpis �uguna aizbīdņa gabals, saliekta alumīnija karote, un gaismas plankumā drebēja zirnekļa tīkls ar sakaltu�ām mu�ām.

Goda istaba bija tuk�a un kaila, no sienām nokarājās putekļainu tape�u skrandas, ta�u, kaut arī viss bija pārlieku nolaists, platās, �ķeltās griestu sijas pat blāvajā lukturī�a gaismā' dzeltenīgi atvizmoja � kā jau sauss, gadiem ilgi siltumā nostāvējis koks; sienas bija darinātas no simtgadējām, resnām priedēm, kuras cilvēks tikko spētu rokām aptvert, un pamatīgi nodrīvē-tas; blīvā grīda vēl glabāja sena krāsojuma pēdas.

Ksenija atcerējās, kā �eit pa vakariem sanāca kopā viņu ģimene, visi apsēdās pie lielā galda zem dzeltensārtā aba�ūra ar zīda bārkstīm � dzēra tēju, spēlēja domino, kārtis, klausījās radio, skaļi lasīja interesantu grāmatu vai avīzes rakstu; strīdējās, priecājās, svinēja svētkus � trok�ņaini, atklāti, visu acu priek�ā.

Toreiz, pirmskara laikā, viņu ģimene gan nedzīvoja pārpilnībā, ta�u trūkumu necieta. Brāļi iegādājās velosipēdus, sāka nēsāt glītus, pēc pilsētas modes �ūtus uzvalkus, nemākulīgi sēja zīda kaklasaites, berza rokas, līdz tās kļuva ķieģeļsārtas, un, dodamies uz tautas svētkiem, piepildīja māju ar nepierasto odekolona smar�u.

Aiz zilajām, skaisti izgrieztajām logu apmalēm dūdoja balo�i, uz palodzēm kvēloja ģerānijas, pa debess ziluma apstarotajām logu rūtīm raudzījās iek�ā tum-snēji pīlādzī�i, dārziņā �ūpojās ko�i sārtas, kuplas inalvas.

Sētā radās arvien jaunas piebūves, aiz sakņu dārza izauga jauns augļu dārzs, kas pavasarī grima baltās ziedu kupenās, starp zemajām ābelēm spīdēja dzeltenie bi�u stropi, kuros neaprima bi�u dobjā sanē�ana.

Nikodims pats pirmais ciemā izvilka no mājas jumta uz veco bērzu tievu antenu, un caur pla�i atvērtajiem logiem pa visu ielu sāka skanēt jautra mūzika. īsajās vasaras naktīs pie soliņa dārza priek�ā gandrīz vai līdz rītausmai pulcējās jauni pui�i un meitenes, spēlēja bajāns, skanēja meiteņu smiekli un spiedzieni, mirgoja 1 papirosu 'uguntiņas, iedzirkstoties tumsā.

� Ko tu tur klaiņo kā mēnessērdzīga? � it kā pie pa�as auss atskanēja aizsmakusi, it kā mazliet atmaigusī tēva balss. � Vai varbūt esi atradusi noslēptu mantu? Pielūko, nelien uz bēniņiem, citādi nolauzīsi sprandu!

Ksenija neatbildējusi atgrūda durvis uz priek�namu un, apgaismojot stāvās kāpnes bez margām, sāka do- ; ties aug�up pa nedro�ajiem, �īksto�ajiem pakāpieniem. �eit vilka caurvēj�, bija viegli elpot � gaiss spirgti svaigs, jau ziemīgi paskarbs.

No viena bēniņu gala līdz otram stiepās veca virve, un, tikko Ksenija tai pieskārās, tā saira un nokrita viņai pie kājām. Gaismā pazibēja biklas, fosforiski zaļas acis, kaķis metās jumta lodziņā un, ar nagiem skrāpēdams baļķu galus, novēlās zemē. 1

Nodzēsusi lukturīti, Ksenija stāvēja pie jumta lodziņa, raudzījās uz miegā slīgsto�o ciemu un pamazām nomierinājās. Viņa dzirdēja � laiku pa laikam uz lie-venī�a tēvs tī�ām skaļi nokāsējās, vilka sērkociņus tā kā aizsmēķēdams, tā kā nez ko meklēdams zemē. f Ksenijai jau atkal kļuva tēva �ēl, un viņa sev pārmeta nevajadzīgu aizvaino�anos un cietsirdību. Vecajam vīram sirds varbūt asiņo no visa, ko viņ� �eit ieraudzījis, bet viņa vēl sākusi to aģitēt!

Ar vāro gaismas kūlīti apgaismojot bēniņus, Ksenija devās atpakaļ, tomēr pie pa�ām kāpnēm apstājās, pamanījusi pa pusei ar smiltīm apbērto skolas burtnīcu kaudzīti, kp kādreiz bija te nosviedusi. Ksenija ziņ- j kāri pārlapoja pirmo burtnīcu, kas bija pierakstīta ar formulām, tad pacēla otru, atslēja lukturīti pret spāri, noslīga ceļos un, arvien vairāk satraukdamās, sāka ātri pārskatīt lappuses. Brīni�ķi aizkustino�a bija �ī negaidītā atgrie�anās tais neatsaucamajos laikos, kad ik dienas ap viņu dūca mīļo kursa biedru pulks!

Kādā no lappusēm Ksenija ieraudzīja trekni uzrakstītu ciparu �3�. Neizpratnē, kad gan viņa lauksaimniecības tehnikumā būtu saņēmusi tik zemas atzīmes, Ksenija pār�ķīra vēl vienu lappusi un uz sārtās, izbalēju�ās dzē�lapas izlasīja trīs izplūdu�us vārdus:

i �Kostja... Konstantins ... Kostja.�

Meitenei pēk�ņi kļuva karsti, smacīgi, viņa pielēca kājās, drud�aini sa�ņaugusi dūrē �o dzē�lapu. Lukturītis piepe�i nodzisa, un Ksenija ilgi un veltīgi spieda podziņu.

Nogaidījusi, kamēr acis aprod ar tumsu, Ksenija taustoties nokjuva līdz kāpnēm un devās lejup.

Tēvs aizvien vēl sēdēja uz lievenī�a, pār ciemu it kā sāka aust gaisma � gaisā lidinājās pirmās pūkainās sniegpārsliņas un, �ķita, apdzisa, pieskaroties melnajai zemei.

Uzmetis skatienu mājai, kas drūmi bozās tumsā, Kornejs, glu�i kā negribot, piecēlās un smagi nopūtās.

� Kamēr tu tur staigāji, es, redz, ko izdomāju � māju vajag pārdot, ja vien par to kaut ko dos! Citādi vēlāk arī malkai neviens neņems!... � Viņ� brīdi klusēja, acīm redzot, gaidīdams, ko teiks meita, tad vienaldzīgi pablenza uz papīrīti, kas baltoja viņas rokās. � Ko tu tur esi pievākusi?

� Tāpat vien...

Ksenija izgludināja dzē�lapu, lēnām, ar tādu kā^ ne-tīksmu baudu pārplēsa to uz pusēm, tad salocīja �etr-kārt un atkal pārplēsa, tagad jau sīkos gabaliņos.

Vēj� tos paķēra un aiznesa, griezdams virpulī kopa ar baltajām sniegpārslām, ta�u divas vai trīs driskās aizķērās nezālēs un salīgi drebēja pie pa�as zemes, nespēdamas atrauties un aizlidot...

3

Tum�ajā priek�namā Kornejs nevarēja tūlīt atrast durvis, ilgi gramstījās gar sienu, kamēr satvēra dzelzs rokturi un pavilka to uz savu pusi.

Ta�u mājā bija tikai mazliet gai�āk � virs kvadrātveidīgā, ar vaska drānu pārklātā galda karājās neliela septiņu līniju lampele bez cilindra, ar zemu nogrieztu degli, no tā stīdzēja tievas kvēpu strūkliņas, ņirbīgi atēnojoties griestos; vārā, krēslainā gaisma kliedēja vienīgi tuvējo tumsu, bet jau trīs �etrus soļus tālāk no galda tikai ar grūtībām varēja saskatīt platu koka gultu, aizklātu ar katūna aizkaru, un zemās guļamās lāvas; pie starpsienas blāvi vizēja trauku skapī�a stikla durtiņas; no veclaicīga roku mazgājamā trauka blakus lielai krievu krāsnij, kas aizņēma pusi istabas, mazgājamā bļodā kā skanīgi zirnī�i krita prāvas lāses.

� Aizveriet durvis � laukā nav vasara! � dusmīgi iesaucās sieviete, kas rosījās pie kuldas, un Kornejs pēc balss pazina māsu.

Joprojām stumdīdama smago �uguna katlu un rībinādama poda dak�ām, viņa neapmierināta vēl nezin ko klusām purpināja, nepievēr�ot viesim nekādu uzmanību.

Kornejam sa�ņaudzās sirds, sametās kauns, ka vēl nesen viņ� bija �aubījies un apsvēris, vai ir vērts tik negaidīti �eit ierasties.

Viņ� paklusu nokāsējās dūrē un teica:

� Esi sveicināta, Aņisja!

Māsai izkrita no rokām poda dak�as, un viņa metās uz sliek�ņa pusi.

� Manu dieniņ! ... Kornejs? Ksju�eņka? Tie esat jūs?vai?... Tētīt, es vai jēgu zaudē�u! Kāds vēj� tad tevi atpūtis?... Un es jau domāju, ka tā arī nomir�u, nevienu no savējiem vairs neredzējusi...

Aņisjas balss iedrebējās, un acīs sariesās asaras. Viņa apskāva brāli un brāļameitu, apdve�ot abus ar dūmu smar�u un ķipī sagatavotās lopu dziras rūgteno smaku. Skaļi no�ņaukusies priek�autā, viņa jaunavīgā veiklumā sāka rosīties, skraidīt pa istabu, ievie�ot kārtību, un runāja, runāja bez mitas, it kā pirms tam būtu klusējusi veselu gadu. Izņēmusi no skapī�a . lampas cilindru, viņa to izslaucīja ar papīra gabaliņu, uzsprauda, pagrieza degli augstāk, un istabā uzreiz kļuva gai�āk.

� Pēdējais atlicis, � viņa paskaidroja. � Patērētāju biedrības veikalā bija cilindri, bet nu jau visi pārdoti, tālab Jegors �o arī glabā. Pārnāk vēlu vakarā, uzrīko sev gaismu un sē� ar avīzi vai grāmatu, dedzina petroleju, � tīrā izputē�ana ar viņu! Un kaut jel bijis kāds labums no tās lasī�anas, bet kā nabagi biju�i, tā nabagi arī paliekam!

Uz galda parādījās balts, ar roku iz�ūts galdauts, saglabāts vēl no meitas gadiem; Aņisja to klāja īpa�i svinīgās dienās: lielos svētkos vai kad atbrauca kāds no tuviniekiem.

� Atģērbieties, lai var jūs apskatīt! � nerimdama rosīties, viņa lūdza.

Mī[i noskatījusi ciemiņus no galvas līdz kājām, Aņisja neaizmirsa brālim pasacīt, ka viņ� �ne drusciņas nav pārvērties�, bet brāļameitai pateica veselu kaudzi uzslavu: viņa esot gan skaista, gan uzplaukusi kā magones zieds un, ja Aņisjai būtu gadījies viņu sastapt uz ielas, tad nepazītu un dro�i vien paietu garām.

� Tu esi mūs aizmirsusi, skaistulīt, aizmirsusi! � viņa viegli pārmeta Ksenijai. � Uz ciemu gan brauc, bet pie mums ne acis nerādi! Es pati jau kuro gadu nevaru atrast brīvu brītiņu, kad aizbraukt pie tevis uz rajonu. Jegoram nez cik rei�u esmu teikusi � ieej ta�u, apciemo, bet, ja viņ� ko ieņēmies galvā, tad paliks pie sava, lai lūst vai plīst!

� Kur tad viņ� patlaban? � Kornejs jautāja, juzdamies mazliet neveikli meitas dēļ, kura divu gadu laikā nav papūlējusies apciemot savu krustmāti.

� Kaut kur sapulcē aizķēries, kur �is citur vēl lai būtu! Mājā nepaēd pilnu vēderu, toties tur dabū izrunāties atliku likām, un viņam pietiek!

� Vai vēl aizvien tāds pats � kad iecērtas, tad nedomā piekāpties?

� Ko tur runāt! � māsa mo�i atsaucās. � Nenāc par tuvu! Pat vēl sliktāks kļuvis � zveļ pa kreisi un pa labi. Uh nevienam no tā nekas netiek, tikai sev pa kājām trāpa! Kas uz sirds, tas uz mēles, un pats vienos zilumos!

� Vai tāpat kā agrāk grib visus pārtaisīt pēc sava prāta, pārvilkt savā pusē?

� Es nezinu, ko viņ� īsteni grib, bet no sava jau neatkāpsies ne akls! Da�s, ja dabū kāvienu, pārvēr�as par lupatu, bet manējais, jo vairāk viņu velē un jo vairāk par viņu ņirgājas, jo kļūst aizvien niknāks un stūrgalvīgāks! Tādu laikam nekas nespēj pielauzt. No-ārdēts caur un cauri, kļuvis kā dzelzs!

Kornejs līdzjūtīgi nopūtās un pa�ūpoja galvu.

� Tev nav viegla dzīve ar viņu: pa �iem gadiem esi nomocījusies, dro�i vien muguru nevari atliekt taisnu?

Aņisja pēk�ņi izslējās, un Kornejs pabrīnījās par māsas mierīgo, smaido�o un mazliet zobgalīgo skatienu, kas nepavisam nesaderējās ne ar to, ko viņa tikko bija teikusi, ne ar gurdo padevību, ar kādu viņa, �ķita, samierinājusies gan ar dzīves likstām, gan ar vīra smago raksturu.

� Es, brāļuk, neno�ēloju un nesūdzos! Kad biju jauna, aiz muļķības raudāju, arvien ilgojos pēc jautras dzīves. Kaut varētu staigāt skaistās "drānās un izbaudīt ļau�u skaudību. Bet tagad ... � viņa smaidīdama atmeta ar roku, tad, noliekusi galvu, izlīdzināja vecā priek�auta ierotīju�os stūrus, it kā iepriek� lūgdama �brāli, tai atvaino un nenosoda viņu ne par �o priek�autu, ne par daudzkārt mazgāto ģērbu ar rūpīgi uzliktajiem ielāpiņiem uz elkoņiem. � Bet tagad, � viņa atkārtoja, � es da�reiz esmu laimīgāka par tiem, kas ēd ar trim mutēm un citiem neskatās ne virsū. Manējais ne dzer, ne arī no darba bēg. Tiesa, mēs neģērbjamies grezni, toties sirdsapziņa mums tīra!...

Pārvarējusi apjukumu, ko pirmīt bija radīju�i Aņis-jas pārmetumi, Ksenija klausījās krustmātē aizvien pieaugo�ā izbrīnā un. priekā � kā gan viņa bija varējusi piemirst �o tik mīļo un saprātīgo sievieti!

� Un viņ� jums nedara pāri, krustmāt?.

� Vai Jegors? 'Ko tu runā! Viņ� tikai no izskata ir tīrais zvērs, bet īstenībā � sirsnīgs un labs. Pret mani, taujā, kam vien gribi, viņ� savu mū�u nav roku pacēlis, rupju vārdu nav teicis.

Aņisja ielēja patvārī ūdeni, ar kausu pasmēlusi to no kubla, tad aizdedzināja sai�ķīti sveķainu skaliņu, iemeta caurulē un uzbēra virsū pāris riek�avu ogļu, ko pagrāba no skārda trauka, kur tika dzēstas ogles. Vilkdama laukā no krāsnsapak�as caurules līkumu, viņa aizķēra sivēnu, kas tur gulēja, tas ruk�ķēdams izvēlās un ar mitro �ņukuriņu badīja viņai rokas.

� Ruksit, mar�, atpakaļ! � Aņisja uzsauca mākslotā stingrībā un, pakasījusi sivēnam aiz nolutu�ās auss, iesmējās. � Taisni negals ar tādu! Es uzrīkoju patvāri, bet viņ�, kur bijis, kur nebijis, izjoņo, piegrū� �ņukuru pie krāna un izlai� visu ūdeni! Vienreiz pārbijos � nu patvāris izkusīs, bet nekā, izgāja sveikā. Nu labi, ej, ej, mīkstpēdiņ! � viņa mīlīgi piebilda, ar kāju pastumdama sivēnu zem krāsns.

� Bet kā jūs sadzīvojat? � mazliet vilcinājies, Kor-nejs pavaicāja. Lai gan viņ� ar redzamu patiku klausījās māsas vārdos, tomēr lāgā neticēja, ka viņa ar Jegoru dzīvo saticīgi un priecīgi.

� Dzīvojam palēnām, ja paklūpam � asaras nelejam, � Aņisja smiedamās atteica. � Sito gadiņu visi mazliet vieglāk uzelpo � nodokļus ta�u atlaida un uz aizņēmumu arī nevelk ar varu... Are, ruksīti tirgū nopirku.

� Cik tad maksā sivēni?

� Divsimt rubļu samaksāju! � Aņisja atteica^it kā palepodamās, ta�u tūlīt sa�utusi piebilda: � Adu velk pār acīm, velni tādi! Bet bez sivēna mēs nekādi nevaram iztikt...

Pagājies pa istabu un paraudzījies uz guļamajām lāvām, Kornejs ievaicājās:

� Kur tad tavi bērņuki tik vēlu?

� Aizskrēja uz kino! Labāk nedod ēst, bet ļauj tikai skatīties. Tagad vēl nekas, bet, āre, ziemā mūsu klubā acis no aukstuma sprāgst ārā, labāku atskurbtuvi neatradīsi � iegrūd tur uz stundiņu pa�u trakāko dzērāju, un tas ātri vien at�irbs!

� Malku, vai, �ēlo? Agrāk, Gņevi�eva laikā, kurināja ...

� Tas laiks sen aiz kalniem! Visi jau aizmirsu�i! Kolīdz Luzgins tika pie noteik�anas, � turp iet tikai skuķes, jauni pui�i un visādi knēveļi, bet, kas vecāks, � lai ir nedomā! Kārtības nav nekādas, grīdu piespļauda ar sēkliņām, lamājas kā krogā, bet da�kārt arī saķeras cits ar citu, ģīmjus sadauza. Kauna lieta!

� Un Jegors tur nerādās?

� Kā nu ne! � Aņisja izsaucās, it kā priecādamās par uzvedinājumu. � Vienīgi no viņa vēl baidās. Kad viņ� sē� kinoizrādē � neviens neālējas. Es jau gan tur nerādos � nav varen liela patika zobus klabināt. Tāds sals zēvelē, ka visi kauli krak�ķ!

Ksenija smaidot klausījās krustmātes skanīgajā^ balsī, � it kā burbuļojo�s strautiņ� trauca, lēkādams pār akmentiņiem, � un lēni staigāja pa istabu, aplūkodama grāmatas uz pa�darinātā plauktiņa, nedaudzos iestiklotos, ar krāsainu papīru aplīmētos fotouzņēmumus, un brīnījās, ka radiniekiem tā patīk spilgtie un raibie plakāti, ar kuriem bija noklāts viss goda kakts, kur savā laikā karājusies svētbilde. Uz da�iem plakātiem redzēja plandām ko�i sarkanus karogus, uz citiem di�ojās sārtvaidzes slaucējas baltos virsvalkos.

�Ir gan savādnieks,� Ksenija nodomāja par Dim�a-kovu. Tā, bez �aubām, bija viņa ideja � pārvērst visu māju par savdabīgu aģitpunktu.

Aņisja jau bija paguvusi pārģērbties melnos svārkos un gai�ā blūzē ar palsiem ziediņiem un sasukāt kuplos, tum�os matus, � Kornejs bija pārsteigts, cik ļoti viņa pārvērtās. Sākumā, kad viņ� Aņisju ieraudzīja pustumsā, viņam �ķita, ka māsa stipri sakritusies un novecojusi, bet tagad likās � istabā rosās glu�i cita sieviete, kaut arī. jau pusmū�a gados, tomēr īpatnēji pievilcīga, glīta, ar patuklu, vēl daiļu melnīgsnēju seju, kurā kvēli un valgi mirdzēja gai�pelēkās acis, bet za|i dzirksto�ie auskari pie�ķīra sejai jaunavīgu, draiski jautru izteiksmi.

Pamirk�ķinājusi pati sev spogulī, Aņisja veikli paķēra no grīdas patvāri, uzlika to uz galda, apslaucīja ar priek�autu, un Kornejs nepaguva ne apskatīties, kad parādījās tases, tējkanna ar nodauzītu snīpīti un dzeltens plastmasas cukurtrauks, pilns ar graudu cukuru.

� Nu tu diezgan esi noņēmusies, sēdies ta�u, � Kornejs teica. � Neesam jau nez kādi ievērojami viesi! Pataupi cukuru bērniem ...

� Saimniece �eit būtu tā kā es, nevis tu! � Aņisja pacēla kuplās skropstas un izlieca uzacis. � Arī bērniem atliks, badu vis necie�! Viņiem dod ko dodams � viss pazūd! Kā bezdibenī, nudien! ... Nu nekas, drīz būs pieniņ� papilnam, gan atdzersies! ...

� No kurienes?

� Vai tad es tev neesmu stāstījusi? � Aņisja sasita rokas. � Ak tētīt, īsta aitasgalvaj Mūsu govs drīz atnesīsies, gaidu kā lielus svētkus! ., /

� Kā tad jūs to ieguvāt?

� Nu tagadiņ uz izmaksu iedeva! � piesarkusi un kļuvusi it kā vēl jaunāka, acīm priecīgi mirdzot, māsa stāstīja. � Ar barību,~tiesa, būs grūti, nezinu, kā pa ziemu to izvilksim, bet gan jau kaut kā � sev ko atrau�u, tirgū pārdo�u, tomēr mūsu barotāju paturēsim! ...

Priek�namā atskanēja soļi, durvis strauji atvērās, un pār slieksni smagnēji pārkāpa plecīgs, drukns vīrs ap-i

dilu�ā ādas jakā un tādā pa�ā nopluku�ā ādas �okejcepurē ar lielu nagu.

Tum�i zilās, paskarbās acis ar lielajiem baltumiem raudzījās caur pieri, un Kornejs no �ā viņam pazīstamā skatiena, kā arvien, jutās mazliet bikli un neveikli, ta�u nelika manīt, ka svaiņa iera�anās viņu samulsinājusi, nepiecēlās radinieka laipnībā, bet tikai sveicināja Jegoru ar galvas mājienu.

Dziļi ievilcis elpu, it kā ostīdams nez ko, Dim�akovs pa roku galam nosvieda �okejcepuri, izlai�ot uz paugurainās pieres rudās, agri nosirmoju�ās cirtas, un teica tik ikdieni�ķīgi parasti, it kā viņi ar Korneju nevis vairākus gadus, bet tikai kādas divas trīs dienas nebūtu redzēju�ies:

� Sveiki veseli! Apsveicu ar atbrauk�anu, svai-ņuk ...

� Paldies, � Kornejs pateicās piesardzīgi, nesteidzīgā cienībā, kā da�kārt cilvēks, kas apzinās savu vērtību un spēj sevi pasargāt no nepelnīta aizvainojuma.

Apsēdies uz ķeblī�a, Jegors nolika kaulaino, iedegu�o roku uz baltā galdauta, pakustināja mezglainos pirkstus un pablenza Aņisjā, kas uzreiz bija pieklususi.

� Ko tu, siev, tik slikti uzņem ciemiņus? � viņ� drūmi pavaicāja. � Krievu cilvēkiem tā kā būtu para�a sastopoties iemest pa glāzītei, vai ne?

Aņisja neko neatbildēja, tikai cie�i, acis nemirk�ķinot, raudzījās uz vīru, un Ksenija tūlīt saprata, ka krustmātei nav naudas degvīnam, ta�u viņa neuzdro�inās Jegoram to atklāti pateikt, baidīdamās vīru apkaunot brāļa un krustmeitas acīs. Jegors beidzot saprata, iebāza roku �aketes sānkabatā un klusēdams sāka tur rakņāties.

� Man ir samainīta nauda, � nespēdama paciest nomāco�o klusumu, sarkdama izmeta Ksenija �un atvēra savu somiņu. � Lūk, ņemiet, lūdzu ...

. Jegors paskatījās uz viņu ar asi piemiegtām acīm, kas pauda iecietīgu zobgalību, un laipni, ta�u noteikti atbīdīja sānis viņas roku.

� �itā manta ij mums pa�iem pietiks! Ja nebūtu � tad cita padarī�ana! Es nekautrētos vis! Ņemtu arī...

Viņ� nesteigdamies izvilka no kabatas trīsrubļu zīmi, vēl rubli, tad uz kaudzītē saliktās papīrnaudas izbira sudrabainu sīknaudu un to visu piespieda ar saliektu plaukstu.

� Are'�tie�i pusstopam!

Vērodams ikvienu svaiņa rokas kustību, Kornejs dusmojās uz meitu, ka viņa tik nemākulīgi iejaukusies, kur nevajag, un, lai kaut kā izlīdzinātu �o izlēcienu, nolēma tie�i meitu palūgt, lai viņa aiziet uz tējnīcu.

� Tu varētu parādīt mums cieņu, Ksju�a ...

Ksenija pietvīka purpura sārtumā, un Kornejs neizpratnē palūkojās uz viņu.

� Kas tad tev?

� Es... � viņa bijS samulsusi un apjukusi. � Tu laikam esi aizmirsis, kur es strādāju, tēv? ...

� Nevajag, Kseņe�ka, nevajag! � Aņisja steidzīgi ierunājās un, paķērusi lakatu, uzjneta to uz galvas.

� Es pati �igli aiztecē�u! Viens un divi!

Kamēr viņa saposās, Ksenija, nevarēdama iz�ķirties, stāvēja istabas vidū un neapzināti knik�ķināja savas spo�ās, melnās somiņas slēdzi.

� Vai esi ievērojis, svaini, � tiklīdz kāds meitietis sāk strādāt partijas darbā, uzreiz kļūst ne īsti puisietis, ne meitietis, ko? � pasmīnēdams noteica Jegors.

� Nedzer, nesmēķē, bērnus nedzemdē, bet kalst pa�ā saknē un izplata ap sevi skumību ...

� Uzgaidiet, krustmāti Es ie�u līdzi! � Ksenija norāva no naglas virsjaku un steigā bāza rokas garām piedurknēm. � Es pastāvē�u uz ielas -un jūs pagaidī�u ...

Durvis aizcirtās, un Jegors ar Korneju palika vieni.

� Ērmoti ļaudis pagadās, � it kā atbildēdams kādai domai, kas viņu satrauc, klusi noteica Jegors. � Dzīvo cilvēku labā, bet baidās būt līdzīgi citiem cilvēkiem...

Viņ� pārvilka roku pār neskūto, rudiem sariem noaugu�o vaigu, paskatījās uz Korneju ar savu izaicino�i atklāto acu skatienu, kas pētīja un it kā urbās cauri, un vaicāja parupjā vaļsirdībā:

� Nu, kālab esi ieradies? Varbūt uz visiem laikiem, ko? Jeb tev tikai rokas kabatās un gribi paskatīties, kā mēs �e pakausi kasām un uz vienas vietas mīņājamies? Visā valstī tā kā caurvēj� uzbrāzis, tikai mūsu kolhozā cen�as visas durvis un logus cie�āk aizdarīt.,. Jeb tev, svaini, no �ā jaunā vēja arī nav ne silts, ne auksts? Klāj vaļā savus trumpus, neslēpies!...

Kornejs neatbildēja. Viņ� bija gribējis izsargāties no smagās sarunas ar svaini, vienīgi tikties ar māsu, uzzināt, kā viņai klājas, un, neuzsākot strīdiņu, mierīgi �ķirties. Ta�u tagad kļuva skaidrs, ka Jegors neliksies mierā, iekāms neuzzinās visu, kas viņam vajadzīgs, pat ja tālab vajadzētu no radinieka izpurināt kaut visu dvēseli...

/ 4

Uzko�amie bija trūcīgi, un Jegors ar Korneju ātri noreiba. Aņisja bija no tējnīcas atnesusi siļķi. Viņa sagrieza to sīkos gabaliņos, aplika ar baltām sīpolu ripiņām un aplēja ar augu eļļu, cēla galdā arī �ķīvi ar skābētiem kāpostiem. Pati pēc pirmās glāzītes piesarka un smiedamās teica, ka grie�oties galva. Tālab Aņisja atteicās vairāk dzert, izmantojot saimnie�u parasto viltību, kad viņas grib cienastu pataupīt mīļam viesim.

Ksenija pat nepielika glāzīti pie lūpām, lai kā viņu ņēmās pi.erunāt tēvs un krustmāte, izdzēra tasi tējas un, teikdamās esam nogurusi, atgūlās gultā.

� Labi, lai paniķojas! � neapmierināts noteica Jegors. � Mēs jau neiesim viņas dēļ dancot! Tiks mums vairāk � ielej, siev, pa otrai!

Kornejs paskatījās uz meitas pusi, bet nekā neteica. Viņ� bija ne mazāk noguris kā viņa, tomēr pacietīgi, kā klājas viesim, sēdēja pie galda, ēda, dzēra un risināja gauso sarunu. Neievērojot svaiņa urķīgos, dzēlīgos jautājumus, Kornejs centās atbildēt, cik iespējams, mierīgāk, pārliecino�āk: dzīvojam kā visi, pirmie nelienam, bet raudzīties tālu uz priek�u nav nekādas jēgas � kas lemts, tam jānotiek, rīts gudrāks par vakaru ... Un nav ari vairs tie gadi, lai bez apdoma visur iejauktos, lai riskētu pat ar to mazumu, kas tev pieder! Ta�u ļaudīm iepakaļ palikt arī nedomājam, kurp visi, turp ari mēs ...

� Tu vēl arvien tāds pats! � izaicino�i pazobojās Jegors. � No kuras puses tevi arī neņemtu � viscaur gluds, noēvelēts!...

� Varbūt ari tā, � Kornejs piekrita, lai gan sirds dziļumos bija aizvainots. � Bet pasaki � kas tad tev par labumu, ka tu staigā tāds zarains? Vai tev vieglāk dzīvot, vai, kad citi gar tevi saskrambājas un arī pats esi vienās skrandās?

Dim�akovs sāka smieties visā kaklā, galvu atmetis, pla�i atvēris muti, pilnu prāviem, no tabakas nodzeltēju�iem zobiem, un smējās tik nevaldāmi un dārdo�i, ka Aņisja ar plaukstām aizsedza ausis.

� Beidz jel zviegt! Beidz! Gatavā bazūne!

� Veikli tu man iedzēli! � asaras slaucīdams, Je-gors ducināja un nemitīgi centās notvert Korneja skraidīgi izvairīgo skatienu. Viņ� bija kļuvis manāmi jautrāks, paskarbais drūmums pazudis no sejas, zilās acis it kā no iek�ienes iedegās izaicino�ās un spēcīgās liesmās.

� Ar nodīrātu ādu, zināms, ir sāpīgāk staigāt nekā ar biezu jo biezu vilnu! � Dim�akovs aizskaro�i novilka. � Un pavisam kas cits ir stāvēt malā � arī bez manis, sak, ļau�u papilnam, gan jau kaut kā iztiks! Ne pats sev. esi kaitējis, ne ļaudīm labumu atnesis! Visapkārt viss gludi! Un, ja sirdsapziņa saldi snau�, kāpēc gan to velti traucēt?

� Rimsties ta�u, Jegor, � samierino�i ierunājās uztrauktā Aņisja, lūdzo�i raudzīdamās vīrā un pūlēdamās notvert viņa rokas, kas nemierīgi svaidījās virs galda. � Vai tad brālis tev ko pretim runāja? Ko tu iekarsti? Rimsties! Viņ� ta�u grib, lai mums būtu labāk ... lai mēs velti nemocītos!

� Pazīstu es tavu dārgo brālīti! � Dim�akovs nerimās un ar savām rudajām krēpēm badīja Kornejam gandrīz acīs. � Kad mēs vēl bijām jauni, neprecēju�ies pui�i, tad viņ�, tiklīdz kautiņ�, sabā� rokas kabatās un nogaida!... Man no deguna asinis gā�as, bet viņam viss viens pīpis!..,

� Kā tev nav kauna! � Kornejs, rūgti pārmezdams, pavērās svainī. � Kā tu vari to dabūt pār lūpām? Cik rei�u tevi no kautiņa izpestīju, raugi, ar sitām stiprajām dūrēm! Vai mazums visādu tra�u tu ne par �o, ne par to sacēli un arī mani tai padarī�anā ievilki? Ek, Jegor...

� Tu alla�iņ ieradies uz �āmen�, un ari tad tev dū�a bija papē�os! � Dim�akovs skandināja vienu un to pa�u un skurbuma smīnā �ķobīja lūpas. � Tāds jau tev raksturs � uz cita kamie�iem tupēdams, gribi paradīzē iebraukt! Redzi, tāpēc tu uzreiz laidies lapās, tiklīdz ieraudzīji, ka 4e viss iznāk savādāk, nekā tev paliktu! Kaut tikai pa�am būtu labi, bet citi lai vai kaklu lau�!...

�Es jau zināju, ka viņ� atcerēsies biju�o, neizturēs vis!� Kornejs nodomāja un jau gribēja piecelties no galda, lai nebūtu jādzird �ie ļaunie, nepatiesie apvainojumi, bet, baidīdamies vēl vairāk sakaitināt Jegoru, palika turpat sē�am.

Kornejs labi saprata, ka svainis viņu vaino nevis par to, ka jaunībā viņ� nelabprāt piedalījies kautiņos, pat ne par to, ka viņ� pametis dzimto ciemu; nē, Dim�akovs joprojām nepiedeva, ka kolhoza visgrūtākajā stundā Kornejs nebija gribējis nostāties kolhoza priek�galā. Biju�ais priek�sēdētājs, stingrs un labs cilvēks, bija ziedojis daudz spēka, lai grūtajā kara laikā arteļa saimniecība nesa�ķobītos, lai ļaudis neciestu skaudru trūkumu. Tomēr Stepans Gņevi�evs bija smagi paklupis: nez kā �no_rokas� pircis fermas celtniecībai tik vajadzīgos kokus, bet atklājās, ka �ie koki zagti. Stepanu tiesāja, piesprieda atņemt brīvību uz pieciem gadiem. Klīst valodas,- ka Stepans drīz vien atprasījies uz fronti, un kop� tā laika par viņu nebija nekādu ziņu. Dim�akovs uzskatīja, ka Kornejs tai laikā bijis mazdū�īgs, nobijies no smagās nastas, atrunājies ar savu nepietiekamo izglītību un vecuma vārgumu un, atstājot kolhozu Anikeja Luzgina rokās, būtībā nodevis kopīgās intereses.

� Būtu ta�u tu mitējies mani bakstīt vienā un tai pa�ā vietā glu�i kā tādu kucēnu, kā tev tas neapnīk? � Kornejs izmeta, grūti nopūzdamies. � Dzīvoju, kā protu! Katram sava vieta.

� Re, re! � Jegors uztvēra. � Iesēdies kā tilbīte savā ligzdā un skandini savu dziesmu � dū�u �ķebina klausoties, visas iek�as apgrie� otrādi!...

� Tad neklausies, bet arī pats mitējies jel gāzt man uz galvas visādus mēslus! � Kornejs atcirta, nolēmis vairs neciest svaiņa bezjēdzīgo un nerimtīgo rupjību. � Tev vairāk pa prātam kautiņi � plēsies, cīnies! Man nav patikas veltīgi vicināt dūres!.., Vienu nezāli izrauj, bet aiz tās zeļ cita � vai gan visas izskaudīsi!� Jo nejaucīgāks un nelietīgāks cilvēks, jo viņ� sīkstāks! Tu Anikeju tagad ar pliku roku neņemsi, bet, palūk, dzīvi viņ� tev sagandēs! Nu, kas tu esi salīdzinājumā ar viņu? Sauss �agariņ�, ko paņem un pārlau� uz pusēm ... Ek, Jegor, pārdro�ā galva!...

� Vai lai uz ceļiem metos parazītu priek�ā? Vai lai dzīvoju apskāvies ar tiem, kas �e ļaudis kājām mīda un neļauj brīvi elpot? Vai to tu man ieteic, mīļais radiniek? � ar visu krūti uzgumis uz galda, elsodams vaicāja Jegors. � Ja tikai es gribētu, ja saderētu ar viņiem mieru � es �e .sāktu dzīvot par visiem labāk! Mājai skārda jumtu uzliktu, mēs visi būtu pieēdu�ies līdz acīm! Un, āre, viņa, � Dim�akovs pamāja uz sievu, kas pārbijusies klausījās vīra vārdos, � nestaigātu vis lāpītā un vēlreiz par jaunu salāpītā ģērbā! ... Lai es sagādātu prieku saviem ienaidniekiem? Lai pielabinātos? Me-el-si! Dzīvs viņiem rokās nedo�os! Man nav pa ceļam ar tādiem! Dod man tikai laiku � pakur�u viņiem uguni apak�ā, viņi man vēl padancos! ...

� Ak Jegor, pazudinās viņi tevi, pazudinās! � Aņisja pēk�ņi ievaidējās, piespiedusi rokas pie krūtīm.

� Neviens te galvu nepaceļ uz aug�u, bet tu viņiem pretī stāvi viens pats kā klajā laukā! Viņi ta�u, brālīt, draudēja, da�neda�ādi deva mājienu: var nosvilināt, vai vēl ko ļaunāk ... Nelaime nenāk brēkdama ...

� Lai viņi draud! � spēcīgi cirzdams pret galdu �etrstūraino dūri un sadrebinādams traukus, Jegors izsaucās. � Nojau�, ka drīz pa�iem gals klāt, tāpēc arī draud! Ja jau no aug�as ķēru�ies pie kolhoziem, tad varbūt rīt pat pienāks arī mūsu kārta, taisnība mūsu �erjom�ankai garām nepaies, nebīsties! ...

� Aug�ā, zināms, visu saprot, � Kornejs piekrita,

� bet pie mums ciemā �ie darās pēc sava prāta ..Salīdu�i kā tarakāni �ķirbās � pamēģini tos izsvēpēt!

� Un izsvēpēsim arī! � Jegors palika pie sava.

� Kas tu esi � bluķis ar acīm vai cilvēks? Kālab tu dzīvo zemes virsū? Lai maizi velti ēstu, vai cita pēc? Vai gribi staigāt pa zemes virsu vai rāpot? Ja staigāt � tad staigā, kā cilvēkam nākas, skaties visiem atklāti acīs, bet, ja nu kas nav, kā vajag, nav pēc taisnības, � nesamierinies, sacel trauksmi... Ja kurlie nedzird � raksti uz Maskavu!

� Pariņķos vēstule pa da�ādām vietām un atgriezīsies atpakaļ rajonā, pie tā pa�a cilvēka, par kuru tu rakstīji, � tad tev arī sados sutu, lai tu nebāztos tur, kur nevajag! Vai mazums tu agrāk skrīvēji?

� Par to, kas .bijis agrāk, tu man neatgādini! � Dim�akovs nikni atcirta. � Kādā gadā tu dzīvo � pērnajā vai tagadējā? Diezgan ir dzīvots ar piesardzību un ba�ām. Kas vainīgs, tas lai arī ir bailīgs! Mums abiem nav ko baidīties � mēs sivēnus neesam zagu�i, mums ausīs nekviec! ...

Jegors atkal iesmējās, ta�u miermīlīgi un sirsnīgi, virs viņa galvas izauga no platajām nāsīm izlaistais dūmu puduris un ilgi �ūpojās gaisā, aizēnodams lampas gaismu.

� Ak Jegor, tu dabūsi gan! Tu ta�u katru noēvelē � glābiņa nav! � Aņisja nopūzdamās izmeta, un nebija saprotams, vai viņa nosoda vīru vai sajūsminās par viņa drosmi. � Savaldīs tavu aso mēli! Paslēps tevi kur patālāk, bet mēs te paliksim kā uz sēkļa izsviesti.

� Netrīci, māt, pirms laika, � mīļi apskaudams sievu ap pleciem, Dim�akovs noteica, un viņa klusajā balsī, kas tagad atvilgusi vieglā aizsmakumā, ieskanējās jautrs izsmiekls pa�am par sevi, un �is izsmiekls, redzams, viņam ne reizi vien palīdzējis grūtajā dzīvē. � Tagad glu�i par neko nevienu neiesēdina � nelieti Beriju kā ne�ķīstu gnīdu esam nospiedu�i!

Aņisja bija apmierināta, ka strīds pie galda sāk norimt, un ar vairumam sievie�u piemīto�o iejūtību saprata, ka pienācis vispiemērotākais brīdis, lai sarunu ievirzītu citās sliedēs. Nenoņemdama vīra roku no pleca, viņa vēl cie�āk piekļāvās Jegoram un, lūkodamās viņa paskarbajās acīs, maigā biklumā ieteica:

� Tu gan rīt, Jegor, varētu nelēkt acīs!

� Kas tad jums rīt ir? � Kornejs sāka ausīties.

� Klīst valodas, ka apgabala komitejas sekretārs vai vēl kāds lielāks braucot �urp, � smaidīgo seju pavērsdama pret brāli, Aņisja atteica.

� Sekretārs pie mums varbūt nemaz neiegriezīsies, bet kas notiek rajonā � putekļi vien pa gaisu virpuļo! � Dim�akovs izsaucās, dzēlīgi smīnēdams. � Kad gāji, pats redzēji, kādi pie mums ceļi � tīrā elles mo-'cībal Tā krata, ka zobs uz zoba neturas! Nu tad pa�reiz no �erjom�ankas līdz rajonam trīs reizes dienā ar bul-dozenrteļu līdzina, arī tiltiņu izlaboju�i, tur zirgi kājas bendēja! Pa�ā'ceļa malā stāvēja nabadzīga būdiņa, līdz logiem iegrimusi zemē. Bet, .paskat, tagad tur līdzena vietai Skaties un smejies!

Tomēr Kornejs te neatrada nekā smieklīga. .

� Viņam nevajadzētu vis ierasties ar troksni � ma�īnā, bet visā klusībā, � Kornejs nopūzdamies ierunājās. � Ar zirgu vai, vēl labāk, kājām. Un nebūtu jel stādījies priek�ā rajona priek�niecībai, jo nu viņu tā apvedīs ap stūri, ka viņ� ir ļaudis lāgā neredzēs, kaut arī pabūs ļau�u vidū ...

� Ja gribēs patiesību uzzināt, neviens viņu neatturēs, � Jegors dedzīgi izsaucās. � Ne tas ir svarīgākais! Galvenais, ko mēs īsteni gribam apmānīt! Pa�i sevi! Un tas, es tev teik�u, svaini, man grie� kā ar asu nazi! Es nez ko izdarītu, lai tikai �o sērgu ar visām saknēm iznīdētu! Nu saki � kālab mums savas vainas jāslēpj, jāspēlē �ī sasodītā paslēp�anās? Kālab? Ja jau tagad nedrīkst visu patiesību runāt � kam tad lai tic un kādēļ lai dzīvo?

� Patiesība, Jegor Matvejevi�, ir tikai viena � partijas patiesība! � negaidot no gultas puses atskanēja Ksenijas balss, un visi bija pārsteigti, ka viņa neguļ. � Ja vārtus^ar darvu notriepj � arī tā ir patiesība, bet kam gan vajadzīga �āda patiesība?

� Iznāc gaismā, radiniec! � Dim�akovs aicināja, pārsteidzo�i izmainīdamies sejā un kļūdams atkal izaicino�i pārgalvīgs. � Tumsā patiesību grūtāk meklēt!

_Kornejs pacēla galvu un palūkojās uz kaktu, kur atradās gulta, kam bija aizvilkts priek�ā katūna aizkars. Viņ� bija jau nopriecājies, ka māsa apdzēsusi nekam nevajadzīgo^bezgala moko�o strīdu, bet tagad no jauna kļuva nemierīgs. Vai tie�ām meita iesaistīsies ķīviņā, kas atkal iedegas?

Puķainais aizkars no�ūpojās, un Ksenija, kārtodama pajuku�os matus, pienāca pie galda.

Ksenija sen būtu iemigusi, ja skaļā, niknas iecirtības pilnā Dim�akēva balss viņu pastāvīgi neiztraucētu no trauslās pussnaudas.

Kājās un rokās bija ieplūdis tvīksmains, gurdens siltums, slinkums liedza kustēties un pat ieklausīties tēva un Jegora sarunā: pie degvīna glāzītes sastapu�ies divi vīri un sāk visu un visus �nokritizēt�.

Ta�u drīz Ksenija sāka ausīties � tēva un it īpa�i Jegora prātojumi vairs ne�ķita tik nevainīgi. Viņa gribēja uzreiz pārtraukt �os ļaunos apmelojumus, kas bija vērsti gan pret kolhozu, gan pret rajona darbiniekiem, bet pēk�ņi sajutās neērtā un neapskau�amā stāvoklī.

No vienas puses, viņas � kā rajona komitejas instruktores pienākums bija iejaukties �ai aplamajā sarunā un katram norādīt kļūdas, tomēr, no otras puses, viņa saprata, ka atrodas nevis sapulcē, kur viegli varēja izlabot ikviena cilvēka kļūdas, ja viņ�- izsaka nepareizus vai kaitīgus uzskatus, bet gan atnākusi ciemā pie tēvamāsas, turklāt vēl pirmo reizi divu triju gadu laikā.

Ksenija bija nesatricināmi pārliecināta par vienu patiesību � augstākstāvo�ajām organizācijām un to vado�ajiem darbiniekiem vienmēr zināms viss, gan sliktais, gan labais, kas notiek ikvienā rajonā; ja kaut kādu iemeslu dēļ apgabala komitejā neatrod par vajadzīgu mainīt to, kas uz vietas �ķiet jau novecojis, tas nozīmē, ka vēl nav nobriedu�i apstākļi �ādām pārmaiņām. Un tā nav viņas daļa � ap�aubīt, vai visi rīkojumi, kuri nāk no aug�as, ir saprātīgi! Gan noskaidrosies! Ksenija ir pārāk sīks cilvēks, lai spriestu par to, kādas labas īpa�ības un kādi trūkumi piemīt tiem, kuri ar CK uzticību iecelti, lai vadītu viņu, un kuri, protams, redz gan tālāk, gan labāk par rajona darbiniekiem.

Ksenija īpatnējā veidā lepojās ar to, ka strādā rajona komitejā un dzīvo pa�ā saviļņojo�u notikumu degpunktā. Kad viņai pirms diviem gadiem ieteica atstāt iecirkņa agronoma darbu un pāriet uz rajona komiteju, viņa nespēja uzreiz iz�ķirties, jo nebija pārliecināta, vai tiks galā ar saviem jaunajiem pienākumiem. Ta�u Korobins, kura vadībā Ksenija nokļuva, prata pārliecināt, ka cilvēki nepiedzimst ar partijas darbinieku dotībām un �īs īpa�ības atklājas tikai praktiskā darbā. *

Diezgan ātri Ksenija iejutās gan vispārējos apstākļos .nodaļā, gan visos tehniskos sīkumos, kas jāzina in-strul^oram: kā turēt partijas dokumentāciju priek�zīmīgā kārtībā, kā sastādīt sīku jo sīku kārtējās kam-. paņas plānu, kā vadīt aģitatoru instruē�anu, pārbaudīt * partijas pirmorganizācijas darbību, lieti�ķi, ar vislielāko precizitāti izstrādāt rajona komitejas biroja lēmuma projektu kādā jautājumā, sastādīt skaidros formulējumos plēnuma vai konferences rezolūciju.

Pēc neilga laika Korobins viņu jau minēja par paraugu citiem instruktoriem: visus uzdevumus viņa izpildīja ar tīri sievi�ķīgu rūpību, ikvienu darbu veica к pēc labākās sirdsapziņas un ar augstu pienākuma apziņu, nekad neizrādīja nepatiku, ja viņai lika nekavējoties, jebkurā laikā izbraukt uz attālu kolhozu par pilnvaroto, un nepameta �o kolhozu, iekāms nebija izpildījusi visu, ko no viņas prasīja. i

Ksenija pa�aizliedzīgi mīlēja savu jauno darbu. Neviens dro�i vien pat nenojauta, ka viņa pie ikviena darba ķērās ar vislielāko cītību un patiku un bija laimīga, ja tika uzticēts kāds sevi�ķi atbildīgs uzdevums. Viņa bija gatava saņemt jebkuru skarbu kritiku, nepieļāva nekādu svārstī�anos un sentimentalitāti, kad jautājums attiecās un principiem, un tāpēc uzskatīja, ka vi- , ņai ir tiesība tādas pa�as augstas prasības piemērot arī pret citiem.

Lūk, kāpēc, klausoties Dim�akova aplamajos spriedumos, Ksenija beidzot neizturēja � tas bija pāri viņas spēkiem! � atrāva katūna aizkaru un iznāca pie galda.

Ap lampas cilindru apliktais papīra aba�ūrs, saritināts no vecas avīzes, jau bija paguvis apdegt no aug�as, un drebo�ā liesmas mēlīte aiz apgruzdu�ās papīra

' apmales spīdēja tie�i acīs. ₀ }

� Neslēp�u, Jegor Matvejevi�, jūs mani pārsteidzāt!� Ksenija teica, cenzdamās runāt, cik iespējams, mierīgi, lai gan tas izdevās tikai ar pūlēm. � Ja es jūs nepazītu, neparko neticētu, ka to visu saka komunists!

� Nu, sāc, sāc! � it kā viņu uzmundrinādams, acīm skurbi mirdzot, atsaucās Jegors.

Viņa stāvēja pie galda, mazliet atmetusi galvu, turēdamās pie Vīnes krēsla izliektās atzveltnes, un �ai pozā bija kaut kas izaicino�s un drosmīgs, tā ka Dim�akovs noraudzījās meitenē ar patiesu prieku: viņam arvien bija patiku�i cilvēki, kas gatavi sevi aizstāvēt.

Turklāt Ksenija bija tie�ām daiļa � slaidi noaugusi, �igāniski melnīgsnēja, smalku, enerģisku seju, kurā dega lielas, melnas, nemierīgi mirdzo�as acis. Mazo galvu apvija tum�i matu gredzeni, zēngalviņa nedarīja viņu raupjāku, bet, lai cik dīvaini, vērta vēl sievi�ķīgāku, pie�ķirot viņai jaunības trauksmainību.

Knibinādama uz kakla sārto, kā no prāvām me�rozī�u ogām savērto kreļļu virkni un nenolai�ot no Dim-�akova sasprindzināto un pārmeto�o skatienu, Ksenija vaicāja:

� Kā tad pavēlēsiet jūs saprast, Jegor Matvejevi�? Iznāk, ka mūsu vado�ie darbinieki nodarbojas ar krāp�anu, ar acu apmānī�anu un rūpējas tikai par to, lai noslēptu no visiem citiem patieso stāvokli?

� Tu mani, radiniec, neiztaisi par muļķi!, � Dim�akovs atcirta un uzvaro�i iesmējās. � Es viņus pazīstu arī bez taviem stāstiem, diezgan esmu pie viņiem sastaigājis! Es runāju par savu kolhozu un rajonu, bet, kā ir citās vietās, � nezinu! Ļaudis ta�u katrā apvidū savādāki � da�s sekretārs visu piecietīs, ļaujiet tikai viņam padi�oties un sevi parādīt, viņ� tālab arī pie krāp�anas ķersies, bet citam tāda miglas pū�ana acīs �ķebina dū�u. Es visus ar vienu olekti nemēroju, tad jau drīz vien var to salauzt!

� Nu labi, pieņemsim, viss, ko jūs teicāt, attiecas tikai uz mūsu Prire�jes rajonu. Tātad, jūsuprāt, Sergejs Jakovļevi�s Korobins, kas pie mums pa�reiz izpilda pirmā sekretāra pienākumus, ir tāds ierēdnis un birokrāts, kā jūs iztēlojāt? Bet viņ� naktīs neizguļas, noņemas pa visu rajonu, sevi netaupa un nemaz nedomā par acu apmānī�anu... Un, palūk, pateicības vietā jādzird tādi vārdi... Kā gan jūsu sirdsapziņa to atļauj?

� Manu sirdsapziņu pagaidām labāk neaiztiec, � Jegors sadrūmis atsvieda, ieplezdams nāsis. � Ja Korobins pa rajonu mētājas, �erjom�ankā no tā pagaidām nekāds labums nav redzams! Pulksteņa vēzēklis, paskat, arī dienu un nakti mētājas, skaita laiku, bet sekretāram tas ir par maz, ja viņ� tikai laiku skaita! Un lai viņ� krietni izgu|as, tādai negulē�anai tikpat nekādas jēgas nav!

� Kāpēc tad jūs nepaziņojat atklāti, ka sekretārs Korobins nav savā īstajā vietā un ka no viņa nav nekāda labuma? Jeb jūs nekur nevarat pierādīt savu lau-ciniecisko, zemniecisko patiesību? Ja tā, tad es jūtu jums līdzi � jums tie�ām grūti dzīvot un smagi elpot pa�am savā kolhozā .,.

Ksenijai �ķita, ka viņas ironija Dim�akovu satriekusi. Jegors klausījās, ar elkoņiem atbalstījies pret galdu, akmeņaini stingo skatienu ieurbis vienā punktā. Meitenē jau modās vieglas no�ēlas jūtas, un viņa nodomāja, ka nevajadzēja gan tik asi izturēties, te Jegors sa�ūpojās, it kā atgrūzdamies no galda, un Ksenija saprata, ka �āds iespaids bijis maldīgs � pretī sēdēja zobgalīgi izaicino�s cilvēks bez jebkāda apmulsuma, un viņa plati atvērtajās acīs gailēja naidīgas uguntiņas.

� Tu, radiniec, mani neno�ēlo, citādi, raugoties uz tevi, arī es sāk�u raudāt pilnā balsī, � Dim�akovs krampjaini, ar vienu vaigu pasmīnēja. � Pagaidīsim konferenci un tavam Korobinam pateiksim taisnību acīs, pēc plēnuma tagad neviens vairs neklusēs, citādi mums visiem pārāk dārgi izmaksā �ī klusē�ana! ... Es nezāles ar labību nekad nejaucu un arī tev neiesaku jaukt, citādi, vilks zina, ko mēs gremosim, un pie īstas maizes arī netiksim! Pēc tavām domām, iznāk � ja cilvēks rūpējas par savām vajadzībām, tad viņ� it kā jau vairs nedzīvo saskaņā ar īsto patiesību! Redz, mēs klausījām tādus grāmatniekus kā Ju un aizgājām pa gaisu � ne vairs maizes, ne miltu maisu!

� To es neesmu teikusi! � Ksenija iebilstot pacēla roku. � Mums nav tiesību aizmirst savas vajadzībās, mēs ta�u esam dzīvi cilvēki.

� Paldies, kaut to tu atļauj! ...

� Jūsu joki nav nedz asprātīgi, nedz vietā! � viņas melnīgsnējie vaigi pietvīka plankumainā sārtumā. � Ja visi sāks tā spriest kā jūs un neredzēs nekā cita kā vien savu māju, tad mēs ne tikai aizmirsīsim valsts intereses, bet vispār sarunāsim sazin ko! Vai gan valsts par mums ...

� Zinu! � Dim�akovs iecirtīgi pameta ar galvu. � Kā mēs bez valsts esam vājāki par vāju, tā arī valsts bez mums. Vienā kūlītī tas viss sasiets un ļoti sen visiem zināms. Ta�u partija stāv manā pusē, nevis tavā.

� Visai interesanti! � Ksenija izmeta un pat mēģināja iesmieties. � Vai mīklas uzdodat?

� Padomā vien, � Jegora mierīgais, domīgais skatiens apstājās pie viņas. � Vai valstij ir izdevīgi vai nav, ja mēs tā dzīvotu kā pēdējos gados? Vai valsts būs vājāka vai spēcīgāka, ja mēs sāksim dzīvot labak? Partija ir teikusi � diezgan tu, Jegor Matvejeviē, esi dzīvojis no rokas mutē, pienācis laiks sākt labu dzīvi!

� Vai tad es esmu pret to? � pārsteigta par �ādu sarunas pavērsienu, Ksenija brīnījās un pat atkapās soli no galda.

� Tu? � Dim�akovs palūkojās meitenē, it kā apsvērdams, kā sāpīgāk dot triecienu. � Tu, pēc manam domām, staigā ne dzīva, ne mirusi. . .

� Kā tad to lai saprot? Jūs mani tie�i uzjautrināt.

Ksenija nemanīja, ka tēvs, sen nokratījis smago nogurumu un stipri paliecies uz priek�u, raudzījās viņā, it kā kaunēdamies par visu, ko viņa �eit sarunāja, neredzēja arī, cik līdzjūtīgi un uzmundrino�i viņai māja Aņisja, aiz siltas labsirdības �ēlodama brāļameitu un neatzīdama par labu to, ka vīrs nerīkojas tā, kā radiniekiem klājas, aizvainodams vie�ņu pa�a mājā.

� Atklāti sakot, es sen grasījos tev to pateikt, bet neiznāca... � klusi un drūmi iesāka Dim�akovs. � Tu mūs nekad nepagodini ar apmeklējumu, bet es pats neesmu radis veltīgi sliek�ņus deldēt, nu, un tā palikām, kā mēdz teikt, katrs pie sava... Partijas sapulcēs pie mums tu reti mēdzi būt, bet, ja ierodies, alla� tā kā izvairies vien, tāpēc pie tevis bez vajadzības arī pieiet itin kā nedrīkst... Nu, bet tagad nepārmet, ja pret spalvu paglaudī�u.... Citā reizē es varbūt arī kautrētos, ta�u tēva un krustmātes klātbūtnē izteik�u visu, kas uz sirds!

Dim�akovs it kā tī�ām pavilcinājās, glu�i kā meklēdams vispārliecino�ākos vārdus, un Ksenija pēk�ņi juta, ka �ai pa�ā mirklī viņ� pasacīs kaut ko tādu, kas viņus sanaidos uz visiem laikiem.

� Redz, tu it kā centies, braukā pa kolhoziem, sēdi sapulcēs, pārbaudi mūsu protokolus, dod sekretāriem nez kādus padomus... Nu, bet saki � ko tu esi ļau�u labā tādu izdarījusi, par ko viņi tev paldies teiktu? Varbūt kaut kur esi kādu kolhozu no bedres izvilkusi vai kaut vienā fermā kārtību nodibinājusi? Vai uz kādu citu labu darbu komunistus un visus pārējos organizējusi? ... Un ir pat dīvaini, ka tu ne par ko necīnies, bet dzīvi tikai no malas vēro un kailu idejiskumu sludini. Bet, āre, parādīt mūsu Anikeja īsto seju vai kaut izraudzīt mums labu partorgu Mrihina vietā � tur tev spēciņ� par vāju! Tu esi kā krāsns, kuru nevis istabā kurina, bet laukā � tā savu siltumu atdod vējam! ...

� Ka Luzgins jums sen līdz kaklam, to es zinu, � Ksenija teica, cenzdamās aizskart radinieka patmīlību. � Rajona komitejā, protams, neviens nepiekrīt �iem jūsu uzskatiem, un mēs viņam pāri darīt nejausim! Un kādā ziņā Mrihins jums ir slikts partorgs?

� Ek tu!... Ne jau man viņ� ir slikts, bet darbam! Mrihins nevis strādā, bet Luzginam mutē raugās un . viņa zobus skaita! Ta�u tie sen jau saskaitīti!

Vienā rāvienā atpogājis izbalēju�ā satīna krekla apkakli, Jegors ar krūtīm uzgūla uz galda un dobji teica smagus un ne�ēlīgus vārdus, nepadomājis par to izvēli, glu�i kā steigdamies viņai visu izteikt.

� Tu tā runā tāpēc, ka nevienu savā dzimtajā ciemā nepazīsti! Un neieplet acis � es zinu, ko saku! ... Vai esi kaut reizi ar mani izrunājusies no sirds? Vai zini, kās mani moka, dienām un naktīm nedod miera? Bet es ta�u kā nekā esmu tev radinieks! Ko tad vēl par citiem mūsu komunistiem runāt! Ņemsim visus pa kārtai � galvu lieku ķīlā, ka vārda pēc vienu otru varbūt arī pazīsti, bet dzīvē � ne! Redz, pēc tā visa spried nu pati, kas tu par darbinieci esi un vai vari mani mācīt un aģitēt, kā man jāstrādā, ar kādu patiesību jā- * dzīvo!.. �

Ksenija klausījās Dim�akovā jau bez jebkāda apjukuma un aizvainojuma.

� Es. Jegor Matvejevi�, esmu vēl jauna darbiniece, � un man gadās ne mazums kļūdu, � viņa teica, un nevis taisnodamās, bet ar tādu kā pārākumu balsī paskaidroja: � Mans uzdevums ir izvest dzīvē partijas lēmu-� mus, nevis sagudrot sev nezin kādu sevi�ķu darbu. Man pilnīgi pieliek jau ar to, ko man uzdod... Ta�u jūs, redzams, nesaprotat, kas ietilpst manos pienākumos.

� Ek tu, ķesteriene, ķesteriene! � Dim�akovs dusmīgi noteica un pakratīja galvu. � Tu zvani zvanus, bet kālab � arī pati nezini!... Vajag visam līdzi dzīvot, visu sirdi atdot, bet tu,... Zvaniķu un aizrādītāju arī mūsu kolhozā ir atliku likām!

Durvis ar troksni pla�i atvērās, un istabā, smiedamies un cits citu grūstīdami, sabruka Jegora bērni � meitene gai�brūniem matiem, pārsteidzo�i līdzīga mātei, melnīgsnējs zēns ap gadiem trīspadsmit, galvas tiesu garāks par meiteni, un dū�īgs, gadus astoņus vecs pui�elis platiem vaigiem un vasaras raibumiem nosētu seju, kā izliets Dim�akovs, ar tādām pa�ām nebēdnīgām zilām acīm kā tēvam. у

Ieraudzīju�i istabā viesus, viņi uzreiz apjuka, palika stāvam pie sliek�ņa, cie�i piespiedu�ies cits pie cita, un caur pieri lūkojās uz sve�ajiem.

� Nu, kālab nokaunējāties? � Aņisja vaicāja ar laipnu pārmetumu un pamāja meitenei ar galvu, lai nāk klāt. � Vai tu re, kā jēriņi noklusa! Bet kas mājās visu apgrie� otrādi, kad sve�u nav? Sasveicinieties, āre, ar tēvoci Korneju un ar māsīciņu Ksju�eņku�.. Nu jau gana kautrēties!

Acis nolaidu�i, bērni nedro�i piegāja pie Korneja, un Ksenija pabrīnījās, ka tēvs, pabu�inājis katram galvu, izņēma no kabatas sauju konfek�u un apdāvināja mazos. Viņai atkal kļuva neveikli un sametās kauns, tāpat kā tai brīdī, kad viņu lūdza aiziet uz tējnīcu. Viņa, - protams, varētu atrast attaisnojumu, kāpēc, steigā posdamās uz �ejieni, aizmirsusi par dāvanām bērniem, ta�u vieglāk tādēļ nekļuva: arī tēvs, dodamies uz ciemu, ¹ dro�i vien uztraucās tāpat kā viņa, tomēr bija atradis laiku padomāt arī par tādiem sīkumiem kā konfektes ... � о

Sen jau uz guļamajām lāvām bija norimu�i bērni, Jegora varenā krāk�ana, kas atskanēja visā mājā, bija pārgājusi vienmērīgā, dziļā elpo�anā, melna tumsa kļāvās pie logiem, un miegainajā klusumā no roku mazgājamā trauka skanīgi pilēja ūdens. Tad, pārspējot dzidro pilienu �ķindu, siltajā^smar�āinajā istabas tumsā sāka �irkstēt circenis.

Kornejs, kā bija nogūlies uz mugurās, tā arī gulēja atvērtām acīm, un, tāpat kā �is apnicīgais circenis, viņu grauza viena smeldzīga doma pēc otras ... _t

Viņ� domāja par pamesto^māju, no kuras tagad jau negrozāmi bija nolēmis �ķirties, un par Dim�akova strīdu ar meitu: vai tie�ām visi pa�a bērni drīz kļūs viņam tikpat nesaprotami un sve�i? Tas nemaz nebija tik sen, kad Ksju�a nāca pie viņa ar saviem bērna priekiem un bēdām, bet tagad viss liecina, ka meita nu ir glu�i nepazīstams, sve�s cilvēks.

Kornejs domās atkārtoja svaiņa niknos pārmetumus un padomus, kas bija viņu satrauku�i līdz sirds dziļumiem, un pa�reiz viņam �ķita, it kā viņ� patie�ām būtu kaut ko noziedzies gan pret svaini, gan novadniekiem, bet Jegors, kas daudzus gadus nesatricināmi palicis pie sava, modināja cieņu un pat skaudību, lai gan māsasvīra dzīvē, patiesību sakot, nebija nekā, ko apskaust.

Arī pats Kornejs ta�u reiz bija tikpat dedzīgs un nevaldāms, visam dzīvoja līdzi un nekad nepagāja garām tam, ko uzskatīja par kaitīgu kolhozam, strostēja ikvienu par nevī�ību, nesaimnieciskumu un slinkumu, nebaidījās ne brigadierim, ne priek�sēdētājam teikt patiesību acīs. Neviens arī sevi�ķi nebrīnījās par �ādu dedzīgumu � ne jau viņ� viens tā izturējās.

Tais gados Kornejs labi zināja, kas iesēts kolhoza laukos, raizējās, kā labība dīgst, un, lai gan neviens viņam to nebija uzdevis, pavasarī ne reizi vien apraudzīja tīrumus. Bez jebkāda grāmatve�a viņ� spēja aprēķināt, kādus ienākumus var gaidīt no kvie�u un dārzeņu ra�as, no piena izslaukuma.

Da�reiz viņa mājā apmetās pārnak�ņot kāds no rajona priek�niekiem � rajona komitejas sekretārs vai rajona izpildu komitejas priek�sēdētājs, un Kornejs atviegloja sirdi draudzīgā sarunā un vaļsirdīgi pateica visu, ko domāja par arteļa saimniecību, nekā nenoslēpjot un neizpu�ķojot. Kornejam ļoti patika rajona komitejas sekretāra vai rajona izpildu komitejas priek�sēdētāja uzmanība, kuri gribēja zināt visu � kā vairāk, tā mazāk svarīgo, kas notika saimniecībā; viņ� bija pārliecināts, ka priek�sēdētājs, lai cik gudrs būtu, viens pats nekad nespēs visus aizstāt.

Kornejs pat nemanīja, kāds spēks viņu novirzīja no arteļa darbiem un rūpēm un no gādīga saimnieka, kas raizējas par katru sīkumu, pārvērta par vienaldzīgu novērotāju un sve�as gribas mēmu izpildītāju. �āda vienaldzība sākās jau kop� kara laika, kad da�i rajona vadītāji saskarē ar cilvēkiem pārgāja uz sausu komandu un pavēli, lai gan agrāk bija valdījis labs padoms, sirsnīga saruna un pārliecinā�ana. Varbūt iemesls tam visam bija toreizējais laiks, kad ikvienam tika uzstādītas skaudras prasības, kad visa tauta sasprindzināja spēkus bargā cīņā pret ienaidnieku, ta�u kar� tagad pagājis, bet para�a komandēt palikusi un kā nezāle laidusi sīkstas un dziļas saknes. Da�reiz Korneju pārņēma smaga nomāktība un viņ� sāka vainot sevi un savu vecumu. Ta�u arī jauni pui�i un mei�as bija saindēti ar to pa�u vienaldzību un mierīgi pagāja garām tam, par ko agrāk viss ciems sa�utumā dūktu. Tātad iemesls neslēpās viņā pa�ā.

Atsal�ana pret kolhoza vajadzībām it īpa�i sāka izpausties pēc tam, kad apcietināja veco priek�sēdētāju, kura vietā stājās klusais un pēc izskata pat kautrais Anikejs Luzgins. Stepana laikā viņ� strādāja par klētnieku un aiz Gņevi�eva platās muguras nebija ne redzams, ne dzirdams, ta�u vajadzēja viņam tikai ieņemt priek�sēdētāja vietu, un viņ� uzreiz pārvērtās. Līdz �im viņ� bija staigājis nosmulētā vatenī, bet tagad uz�uva zaļganas krāsas formas svārkus, kādus nēsāja rajona darbinieki, un bobrika mēteli, uzvilka hromādas zābaciņus...

Diezgan ātri Luzgins iekārtoja sev apkārt radiniekus un pielīdējus, nodibināja vajadzīgo pazī�anos rajona un apgabala darbinieku vidū, un pēc gada viņu vairs nevarēja ne pazīt � staigāja nekaunīgs, pa�apzinīgs, visiem mēdza uzkliegt, un viņa tum�ajās, �aurajās, ie�ķībajās acīs plaiksnīja skarba līksmība.

Par viņa patvarību kolhoznieki* rakstīja gan uz rajonu, gan uz apgabalu, ta�u nezin kāpēc �īs sūdzības pārbaudīt brauca alja� vieni un tie pa�i cilvēki. Un iznāca tā, ka viņam ticēja vairāk nekā visiem kolhoz-i niekiem, tāpēc ka rajonā un apgabalā Anikejs Luzgins jau bija izdaudzināts par labu priek�sēdētāju: viņ� laikā un pat agrāk nekā citi izpildīja visus plānus, sniedza atskaiti viens no pirmajiem, viņa vārds gandrīz nekāds nenozuda no rajona avīzes lappusēm.

Un bija arī ko pabrīnīties! Tikko pagūst apgabalā sadomāt kādu jaunievedumu, kad Anikejs Luzgins tūlīt to ievie� dzīvē savā kolhozā. Viņ� pirmais sāka celt govju slaucamo zāli un apdarināja to ar flīzēm, apbrīnot �o zāli un caurspīdīgās caurules, pa kurām plūda piens, brauca gandrīz vai no visiem apgabala kolhoziem, zāli uzņēma kinolentē, bezgala daudz rei�u fotografēja... Fermai Anikejs iztērēja ap trīssimt tūksto�iem rubļu un ar �o summu izrīkojās, neprasīdams ne padomu, ne piekri�anu tiem, kuriem �ī nauda īstenībā piederēja. Ta�u * nepagāja ne gads, kad slaucējas pameta mehanizēto zāli, jo neprata govis pieradināt pie �ādas slauk�anas, govis baidījās, krasi samazināja izslaukumu, turklāt lielākoties ganījās aiz upes pļavās. Zāle stāvēja tuk�a, aparāti un visi mehānismi rūsēja.

Kad bija pagājis vairāk nekā gads, Anikejs �o zāli pārkārtoja par vistu māju, ierīkoja tur mehanizētus putnu būrus, un atkal sacēlās troksnis avīzēs. Ta�u drīz vien bez prasmīgi sastādītām barības devām, pareiza re�īma un pietiekamas gaismas vistas sāka beigties nost. Tomēr Luzgins izgāja sveikā.

Kornejs pēc vecas para�as ne reizi vien mēģināja da�ādiem rajona darbiniekiem izteikt savu neapmierinātību ar visu, kas notika kolhozā. Atbildot uz �o kritiku, kas bija vērsta pret priek�sēdētāju, reiz kāds rajona komitejas instruktors aizrādīja: �Bez mūsu personiskajām interesēm, tēvoc, ir vēl arī augstākas intereses, vai saproti? Un biedrs Luzgins labāk par citiem ievēro pirmo bausli � labi rūpējas par valsts interesēm.� Lai gan Kornejs zināja, ka Anikej�⁴ vispirms gādā pats par savu un tikai tad par valsts labumu, viņ� neuzsāka strīdu: instruktors nerosināja uz vaļsirdīgu sarunu, bet runāja tā, it kā Kornejs būtu mazs muļķa bērns, nevis pieaudzis cilvēks, kam sava galva uz pleciem.

Rajona darbinieki tagad reti apmetās pārnak�ņot pie kāda vienkār�a kolhoznieka. Apspriedu�ies ar priek�sēdētāju vai partorgu, viņi steidzās, lai ar dienasgaismu tiktu mājās, bet, ja pēc ilgākas sapulces iznāca aizkavēties, tad parasti ciemojās pie Anikeja Luzgina. Neviens no viņiem ne reizes nepainteresējās un nepavai-cāja Kornejam, kā viņ� dzīvo, vai viņam ir ko uzģērbt darbdienās un svētkos un, beidzot, vai viņ� ik dienas ir krietni paēdis, vai arī piepilda vēderu vienīgi ar kartupe]iem.

Kornejs jau vairs nespēja pārvarēt briesmīgo nedro�ības sajūtu: strādā, liec muguru no agra pavasara līdz vēlam rudenim, kamēr delnas vienās tulznās, bet kas to lai. zina � vai gada beigās ko saņemsi, lai nebūtu jādzīvo līdz jaunai maizei ar tuk�u vēderu, vai arī priek�sēdētājs visu aizlaidīs vējā par kādu jaunu untumu, ļaudīm par izstrādes dienām izsniedzis tikai no�ēlojamas druskas. Kornejam darbs bija apnicis līdz kaklam, viņ� gan joprojām izpildīja visu uzdoto, ta�u jau bez agrākās patikas un priecīgās sajūsmas. Brigadiera norīkojumus viņ� izpildīja tikai tāpēc, ka nesaprata, kur dēties, ja no pa�a rīta nezināja, pie kāda darba būs jāķeras. Vi.ņ� vairs negāja arī uz sapulcēm, tāpēc ka nespēja ciest Anikeja garās un nevaldāmi lielīgās runas ...

Kad sāka laist mājās karavīrus, Anikejs, baidīdamies no sāncen�iem, darīja visu, lai frontiniekiem atņemtu jebkuru patiku strādāt dzimtajā kolhozā. Remdēju�i ilgas tikties ar tuviniekiem, biju�ie karavīri* pameta ciemu un iekārtojās kaut kur attālāk: rajona rūpniecības kombinātā, ķieģeļu rūpnīcā vai kādā sīkā ra�o�anas artelī. No tiem, kas atgriezās no kara, uz pastāvīgu dzīvi ciemā apmetās. Jegors Dim�akovs un vēl pieci se�i vīri.

Arī Korneja ģimenē viss nenokārtojās tik gludi. Sākumā ciemā negribēja palikt vecākais dēls Nikodims � no hospitāļa iznācis, viņ� kādu laiku atpūtās, tad devās uz pilsētu, Ksenija aizbrauca mācīties, viņiem sekoja jaunākais, Romans. Māja kļuva pustuk�a, un Kornejā kaut kas it kā aizlūza. Viņ� vairs nelikās zinis, ka viss sāka panīkt, un nekā nepielaboja ne mājā, ne sētā.

Un kādreiz rudenī Kornejs iz�ķīrās par to, ko agrāk bija uzskatījis par visdrausmīgāko, kas varētu atgadīties. Tai rudenī ra�a bija trūcīga, tik tikko ievāca sēklai, bet arī �o mazumiņu vajadzēja nosūtīt valsts piegādei, atdot kā maksu� graudā MTS par darbu un nedilsto�iem veciem parādiem. Par izstrādes dienu Kornejs saņēma trīssimt gramus labības un ne kapeikas naudas. Lai samaksātu lielu parādu, vajadzēja pārdot grūsnu govi un zaudēt arī pa�ā spēkā pieņēmu�os ābeļdārzu.

Tad Kornejs uzlūdza viesos Anikeju Luzginu, cēla galdā bagātīgu cienastu un lūdza, lai izsniedz izziņas, kādas nepiecie�amas aizbrauk�anai no kolhoza. Anikejs izskata pēc nedaudz iebilda un pretojās, bet tad atlaida viņu, lai iet uz visām �etrām debess pusēm: priek�sēdētājs nespēja aizmirst, kādam amatam Jarancevu bija paredzēju�i �erjom�ankas ļaudis.

Uz mū�u Kornejam palicis atmiņā rūgtais brīdis, kad viņ� �ķīrās no dzimtās pajumtes. Iekrāvis ratos iedzīvi, viņ� ņēma rokās cirvi un sāka ar lielām naglām aizsist durvis. Sieva, pieplakusi pie kuplā saiņa, ievaimanājās pilnā balsī, tēvs purināja sirmo galvu, ar nobālu�ām lūpām nezin ko �ukstēdams, vienīgi jaunākā meitiņa Vasena, kuru no visām pusēm cie�i iekļāva mantas, bija apmierināta ar gaidāmo prombrauk�anu un priecīgi lūkojās apkārt.

Aiznaglojis durvis, Kornejs paņēma rokās gro�us un, nepavēries atpakaļ, sāka soļot blakus ratiem. Ta�u, izbraucot no sētas uz ielu, viņ� neizturēja, vēlreiz atskatījās, un sirdī iecirta kaut kas svelo�s ...

Jegors gultā sagrozījās un miegā ierunājās � nesaprotami, skaļi un ātri, kā bērtin nobērdams.

�Arī pa naktīm nevienu netaupa, karo sazin ar ko!� Kornejs nosmīnēja. �Kur gan viņam rodas tāds spēks un ticība? Tāds pats zemnieks kā es, bet, pielūko, ķeries tikai klāt ar kailām rokām � apdedzināsies!�

Ja Kornejs būtu jaunāks, viņ� varbūt riskētu un pārceltos atpakaļ uz �erjom�anku. Bet ja nu jāzaudē tas, kas patlaban ir? Kā tad lai dzīvo tālāk? Darba alga viņam, zināms, nav liela, tomēr ik mēnesi trīssimt piecdesmit rubļus saņem un izlieto! Ja ir neliels sakņu dārziņ� un mājoklis gandrīz par brīvu, �ā tā var iztikt, bet, ja aizskriesi projām no iesildītas vietas un atgriezīsies uz �ejieni, tad atkal pa vecam būs jāstaigā un arvien jāklanās Luzginam. Malka jāatved � lūdz zirgu, sakņu dārzs jāuzar � atkal diedelē, vajag salmus lopiem, mietus �ogam, katra dēļa pēc � vienmēr ej pie viņa, noņem cepuri un klanies, itin kā tu nebūtu tāds pats saimnieks kolhozā un viņ� personiski izdarītu tev neatļautu pakalpojumu ...

�ķita, ka aiz logiem plūst duļķainas, milzīgas ūdens straumes kā palos, istabā sāka blāvot pelēcīga gaisma, un Kornejs beidzot iesnaudās.

Viņ� pamodās, kad uz galda jau �ņāca �ilbino�i nospodrināts patvāris, bet pie krāsns, liesmu atblāzmas apmirdzēta, rosījās Aņisja un ar īso rokturi veikli grozīja uz sarkanām oglēm melnu pannu, kurā �urkstēja baltas pankūkas.

� Celies aug�ā, mīļo ciemiņ! � māsa smaidīdama teica dziedo�ā balsī. � Visi sen jau kājās! Es tevi pamielo�u ar savu cepienu!

Ta�u Kornejs, uz ātru roku noskalojis seju, sāka steigties, it kā viņu gaidītu neatliekami darbi. Piesēdies pie galda, viņ� aizvainojo�i maz nobaudīja pankūkas, izdzēra tikai glāzi tējas un piecēlās, noteikti atraidīdams māsas lūgumu vēl kaut vienu dieniņu paciemoties.

Aņisjas acis kļuva valgas, viņa, tāpat kā tiekoties, sāka skaļi �ņaukāties priek�autā, tad satvēra brāļa svārku pogu, pagrozīja to pirkstos, pēk�ņi neveikli iedūra galvu viņam krūtīs un klusi ieraudājās. Viņai vienmēr bija sāpīgi �ķirties no radiem un tuviniekiem, lai cik ilga vai īsa �āda �ķir�anās paredzama.

Samulsis no māsas asarām, Kornejs apskāva viņu ap pleciem.

� Rimsties, Aņisja! Rimsties... Neba aiz trejdeviņām zemēm aizbraucu!...

� Kādu ciemkukuli vajadzētu aizsūtīt Poļai, bet nav nekā... Neņemiet nu ļaunā! � Aņisja teica, smaidīdama savu kautro smaidu, kas viņu vērta brīnum daiļu.

� Tas tikai vēl trūka! � Kornejs sadrūmis atbildēja, izjuzdams kremto�u neveiklību? redzot �o neviltoto � dāsnumu.

�ķiroties noglāstījis bērnus, viņ� atskatījās uz goda kaktu, kur agrāk bija karājusies svētbilde, bet tagad , liesmoja kāds svētku plakāts, un nopūties pārkāpa pār slieksni.

Aiz vārtiem Dim�akovs pieturēja viņu aiz svārku stūra un, dvesdams sejā mahorkas smaku, vaicāja ikdieni�ķi un vienkār�i, kā glu�i ko parastu:

' � Nu, svaini, kad tu saposīsies mājup uz visiem laikiem?

Kornejs apstulbināts uzmeta acis māsasvīram un klusēdams saskatījās ar meitu. Kā gan Jegoram ienācis prātā, ka viņam vispār varētu rasties tāda doma? Svainis ta�u nebūs noklausījies pārdomas, kas viņu māca pagāju�ā naktī!

Dim�akovs gaidīja, un viņa skatienu aizmigloja nedraudzīgs vēsums.

� Ko tu klusē? Vai tev dū�a tikpat kā �ūpolēs �urp turp svaidās un savu īsto vietu neatrod? Varbūt - papē�os slēpjas un par zaķpastalu tapusi?

� Es nevienu neesmu ne nogalinājis, ne aplaupījis, ka man vajadzētu slēptiēs! � nespēdams paciest �o izsmieklu, Kornejs pacēla balsi. � Un kas tu man tāds esi, Jegor, ka glu�i kā prokurors visu laiku mani tincini? Kāpēc, kālab un kādā nolūkā? Pietiks reiz manas iek�as vandīt? Pagaidām es neesmu tavs padotais, lai man,par visu vajadzētu tev atbildēt. Kaut kā nodzīvo�u pats ar savu prātu!...

� Bet no priek�nieka gan tu visu paciestu? � Dim�akovs dzēla un atsedza tabakas dūmos nodzeltēju�os zobus, tad pēk�ņi pārvērtās sejā, saviebās kā no zobu sāpēm un sadrūma. � Pielūko, savā būdā slēpdamies, tikai nepalaid ko garām � lodziņ� tai maziņ�, visu nevar redzēt!...

Jegora acis tā kā mazliet atmaiga, vēja aprautās lūpas skāra kluss smaids. Viņ� dzel�aini, kā ar knaiblēm paspieda Komeja roku un vieglītiņām pieskārās Ksenijas plecam.

� Un tu, instruktore, neraugies uz mani sabozusies ^kā ezis! Tev par �erjom�anku sarkt nenāksies: apgabala komitejas sekretārs uzreiz iegriezīsies kaimiņu kolhozā, tur pavisam savādāka dzīve nekā pie mums, un arī viņa māte, redzams, ne velti turas pie savas mājas, pagaidām nekur projām nebrauc ...

� Jūsu kolhozam arī tagad nav vajadzības izlikties par nabagu, � Ksenija atteica. � Ienākumi drīz pārsniegs miljonu, un ir ko parādīt, kaut arī jūs nopeļat Luzginu. Un kas tur slikts, ja �ādus tādus mēslus esat no ceļa novāku�i, savu māju ta�u arī uzpo�at,₄ kad aicināt ciemiņus?

� No kura laika tad apgabala komitejas sekretārs savā apgabala ir ciemiņ�? � Dim�akovs ievaicājās.

� Varbūt tu arī visur jūties kā vie�ņa?

Ksenija klusēja, raudzīdamās kaut kur garām Dim�a-kovam, redzams, nolēmusi nezaudēt pa�cieņu un vairs neatbildēt uz viņa muļķīgajiem pārmetumiem un dzēlī-bām.

� Ek, esi gan tu ka�ķis, Jegor! � Kornejs nopūzdamies teica. � Nu ko tu piesienies meitenei? -Itin kā no viņas �eit viss būtu atkarīgs! Jeb varbūt tev tāda daba, ka bez citu kaitinā�anas nemaz nespēji dzīvot?

� Bet tu viņu neaizstāvi � ja reiz sev ko uzvēlusi, tad lai arī nes vai atklāti pasaka visiem, ka �ī nasta nav pa spēkam! � aizgainījis no vaiga smaidu, Dim�akovs sacīja un, acis piemiedzis, vēlreiz noskatīja Kseniju no galvas līdz kājām. � Un, ja jau īstā patiesība jāsaka, tad labāk izdod viņu ātrāk pie vīra, citādi sakaltīs par tādu sausiņu, ko vēlāk ne pārkost nepārkodīsi! ...

Ksenijas sejā sāka plaiksnīties sārti plankumi, un Kornejam no sirds kļuva meitas �ēl, ta�u ko gan viņ� spēja iesākt ar �o it kā prātā juku�o svaini, kur� atkal nesavaldīgi zviedza pilnā rīklē.

Atvadoties pamājis ar roku, Jegors, neievērodams peļķes, sāka soļot pa pa�u ielas vidu, pa staigniem dubļiem, melniem kā darva, it kā priek�ā klātos līdzena un plata �oseja, nevis grūts, vienās dangās un dziļās grambās izvandīts ceļ�.

� Ja atradīsies pircējs mājai, pasaki, ka cena man nekrīt svarā! � Kornejs sauca Jegoram nopakaļ.

� Vai dzirdi?

Dim�akovs papurināja galvu, un Kornejs, pieskāries sadrūmu�ās meitas piedurknei, devās uz otru pusi, izmeklēdams sausākas vietas, cenzdamies soļot tuvāk .pie zedeņu �ogiem un sētām.

7

Vakardien, kvēlas nepacietības dzīts, Kornejs pa galvu pa kaklu bija drāzies pa �erjom�anku, nekā neredzēdams, tikai retumis apstādamies, lai atvilktu elpu un notrauktu asaru duļķes, kas aizmigloja acis. Pa �īm duļ-ķēm peldējatun skatienu aptum�oja melnas mu�iņas, kas satraukuma brī�os alla� pavairojās un sāka riņķot ātrāk.

Toties �odien viņ� alkaini lūkojās apkārt, uzreiz ievērodams visu, kas citam, kur� nav �ejienietis, diezin vai saistītu skatienu: gai�u, no bērza mietiem darinātu �ogu, vairākas jaunas mājas, kuru spāres greznoja vainagi; ar iesārtu �īferi klātu jumtu kā spilgtu ielāpu pelēko salmu jumtu vidū un, beidzot, līdz pusielai negaidot uz priek�u iznāku�u dzeltenu, vaskaini viz-mojo�u guļbūvi, ap kuru bija izmētātas smar�īgas, sveķainas koka drazas.un ēveļskaidas; tikko uzceltie vārti, taisīti no svaigiem dēļiem, it kā izstaroja klusu mirdzumu.

�Saki nu viens cilvēks, kā sāku�i būvēties!� Kornejs priecīgi ^brīnījās un pat atskatījās uz meitu, lai vērstu viņas uzmanību uz �īm pārmaiņām. Bet Ksenija gāja aiz muguras, galvu nodūrusi, un Kornejs viņu neuzrunāja. �Pēdējo māju, atceros, cēla neilgi pirms kara, protams, ja neieskaita priek�sēdētāju un viņa radus. Zili brīnumi, vairāk nekas! Tā arī mūsu māju ātri vien varētu sa�ubināt, kļūtu vēl labāka par jaunu!�

Kornejs tūlīt atkal sabozās, it kā notvēris sevi domājam kādu aizliegtu domu, un paātrināja soļus. Pietiek zūdīties par to, kam nav lemts piepildīties!

Laiks, kā bie�i mēdz būt vēlā rudenī, mainījās tie�i acīm redzot: te cauri zemo mākoņu pinkainajām plaisām izlauzās saule un apkārt viss iemirdzējās kvēlās vasaras krāsās, te pēk�ņi nezin no kurienes uzplūda drēgna migla, saule paslēpās aiz tum�ajiem mākoņiem, un viss ciems iegrima tādā kā krēslā.

� Tēt, uzgaidi!

Korneju ātri panāca meita, kas bija sākusi atpalikt.

� Zini, tēt, Dim�akovs, liekas, nav niekus melsis!� viņa teica un pavilka tēvu aiz piedurknes. � Skaties, manuprāt, tā ir apgabala komitejas automa�īna. Tātad Probatovs patie�ām brauc �urp!

Ksenija bija neparasti satraukta, melnīgsnējos vaigos liesmoja ko�s sārtums. No nesenās grūtsirdības un nomāktības vairs nebija ne miņas; meitene bija apbrīnojami pārvērtusies un kļuvusi ļoti daiļa.

� Es gan esmu viņu redzējusi tikai divas reizes un arī tikai iztālēm, viņ� pie mums strādā nesen, mēne�us trīs, ne vairāk! Bet visi runā, ka esot lielisks cilvēks! Tev vajadzētu viņu atcerēties � viņ� dzimis mūsu rajonā.

Ksenija nepaguva izrunāt līdz galam, kad saulē �ilbino�i uzdzirkstīja vēja stikls un �aurs, īss gaziks, lēni �ūpodamies, līgani iegriezās tuvējā �ķērsielā, kas veda uz vilku kārkliem aizaugu�u upīti.

� Ak tētīt! Viņi ta�u tur iestigs! � Ksenija izbijusies iekliedzās un apjukusi atskatījās uz tēvu. � Tur ir drausmīgs tilts! Jābrauc apkārt!

Pati neapzinādamās, ko dara, Ksenija pēk�ņi strauji sakustējās un metās ma�īnai pretī, kaut ko kliedzot un vēcinot rokas.

Kornejs uztraucies skrie�us skrēja meitai nopakaļ.

Tomēr ba�as izrādījās veltas: pie vecā, ar sīkiem apaļkokiem klātā tilta automa�īna nobremzēja un apstājās � braucēji vai nu bija pamanīju�i Ksenijas mājienus, vai nolēmu�i nogaidīt, kamēr tiks pāri pretim brauco�ais siena vezums.

Pēc nelielas aizkavē�anās ar sienu piekrautie rati pirmie sāka pa stāvo nobrauktuvi ripot lejup uz tiltu, zemnieks, vatēto kamzoli vaļā atsitis, jautri svilpoja, savilcis gro�us kā stīgas, lai neļautu zirgam pilnu vaļu. Ta�u arī pats zirgs priek�kājas izmeta uz priek�u un, balstīdamies uz pakaļkājām, lēnām saturēja vezumu, kas spiedās virsū. Nonācis līdzenā vietā, zirgs ar rāvienu uzvilka vezumu uz tilta dēļu seguma, paspēra vēl da�us soļus, tad Kornejs izdzirda skaudri nobrik�ķam dēļus un viņam pārskrēja karsts pār kauliem. Nolau�ot ļodzīgās margas, vezums sāka gāzties sānis. Vedējs bļāva uz zirgu kā prātu zaudējis, viņa neapvaldīti^ kliedzieni pauda bezspēcību un pa�reiz glu�i nevajadzīgu bardzību. Vezums slīga arvien dziļāk, bet zirgs sāka strauji sisties pār�ķiebtajās ilksīs.

Kornejs ar meitu metās vedējam palīgā.

Pie pa�a tilta viņiem aizsteidzās priek�ā slaids? pelēkā uzvalkā ģērbies vīrietis, kas bija izlēcis no automa�īnas. Viņ� pieskrēja pie zirga, ar pilsētniekam neparastu izveicību ātri atlaida vaļā sedulkas siksnu, atraisīja samestavu un, parāvis uz savu pusi iemauktus, piecēla zirgu kājās. Samulsu�ais vedējs grasījās zirgu atkal likt ilksīs, bet vīrs pelēkajā uzvalkā viņu apturēja:

� Izvilksim vezumu, tad varēsi iejūgt!

No automa�īnas izkāpa vēl kāds vīrs, ģērbies zaļganā uzvalkā. Nezin no kurienes, it kā no zemes izlīda vēl citi ļaudis, visi kā viens apstāja vezumu, un nepagāja ne pāris minū�u, kad to izvilka tilta vidū.

Ksenija atgāja nost no durstīgā, smar�īgā siena un, purinādama/ no drānām sausās zālītes, pa�ukstēja tēvam:

� Redzi, �is ir Probatovs ...

� Kur� tad? Tā kā nepazīstu ... Zaļajā, vai? � Kornejs taujāja, jo �ā cilvēka stāja �ķita vairāk atbilsto�a priek�niekam.

� Nē ta�u! � Ksenija dusmodamās papurināja galvu. � Tas, kur� piecēla kājās zirgu . .. Vai pazīsti? Es �odien gan negribētu būt Sergeja Jakov|evi�a vietā ...

Kornejs pievirzījās tuvāk un sāka cie�i vērot Pro-batovu, kur� viņam uzreiz bija iepaticies ar savu veiklo, zemniecisko tvērienu. Redzams, nav atradinājies no lauku darba � tādu liec, kur gribi, pie kuļma�īnas vai kaudzes mest � visu paveiks! .

Tiesa gan, apgabala komitejas sekretārs nepavisam nelīdzinājās tam bļaurīgajam, kalsnajam, pelēkā karavīra �inelī ģērbtajam vīram, kur� reiz bija vadījis �ā apvidus dzīvi. Vienīgi pēc tikko manāmiem vaibstiem viņā varēja pazīt pagāju�o vētraino gadu vadoni, gadu, kuri salauza gadsimtu stingo ledu. Pa�reiz Korneja

tuvumā stāvēja, galvu un kaklu mutauta slaucīdams, slaids, iznesīgs vīrs � balts kā ābele, bet vēl jauneklīgu seju. *

�Viņ� dro�i vien mani neatcerēsies,� Kornejs nodomāja. �Vai nu visus var atminēt! Un vai arī man nav viss vienalga?�

� Tēt, aizturi viņu, � piegājusi tuvāk pie tēva, Ksenija izmisīgi �ukstēja, jo bija uz tilta ieraudzījusi nezin no kurienes izniru�o Dim�akovu. � Viņ� ta�u tūlīt te sacels skandālu �■_ no kauna nezināsim, kur dēties!

Tomēr bija jau par vēlu � Dim�akovs nesteidzīgā, gāzelīgā gaitā tuvojās apgabala komitejas sekretāram un dro�i, brīvi sasveicinājās, sniegdams roku. Jegora seja laistījās aiz apmierinātības, u� pieres spīdēja sviedru lāses. Ar ādas jakas piedurkni tās norausis, viņ� labsirdīgi pasmaidīja. _t

� Divas dienas jūs gaidām, Ivan Fomi�! ... Visas acis, var teikt, esam izskatīju�i...

� Nu paskaties tikai! Nemaz nezināju ... � Proba-tovs samiedza acis, kreisais plakstiņ� uzgūla virsū ^n gandrīz aizsedza visu aci, plānajās lūpās vīdēja viegls smīns. � Tātad gribējāt sagaidīt ar sālsmaizi?

� Kā ar cienastu, to nezinu, � Dim�akovs mazliet aizsmacis iesmējās un ar dūri atgrūda atpakaļ plato �okejcepures malu, kas slīdēja uz acīm. � Bet visu va-ren uzspodrinājām � tas nu gan tiesa! Ceļu vien cik rei�u ar buldozeru gludinājām, lai jums būtu līdzeni braukt. Tikai �ēl, ka nebraucāt pa to ceļu � re�e, tilts nu ir galīgi salūzis.

� Kāpēc tad jūs tiltu nesalabojāt? � Probatovs vērās Dim�akovā nopietni, bez smaida.

� Kam tad prātā, ka jūs �o tiltu atceraties? Dzīrāmies vest jūs apkārt.

Kāds negods! Ksenija redzēja, ka uz tilta pulcējas arvien vairāk ļau�u, � kā viņi paspēju�i uzzināt par sekretāra atbtauk�anu! � un labi saprata, ka mīļais radinieks nerimsies tikmēr, kamēr nebūs izteicis visu, kas viņu nomāc. Ksenija juta, ka viņai jāiejaucas sarunā, citādi visa rajona komiteja iekulsies briesmīgā �jezgā.

� Jūs pa�reiz laikam esat ceļā uz Ļubu�kinu, � Dim�akovs steidzīgi runāja, it kā baidīdamies, ka viņam neļaus izteikt visu, kas sirdī sasāpējis. � Zināms, pie Praskovjas Vasiļjevnas ir par ko papriecāties � viņi mums par vairākiem gadiem priek�ā aizsteigu�ies. Bet kāpēc? Kas tad mēs tādi, vai pa�i sev ienaidnieki un labi dzīvot negribam? Vai mums rokas nokaltu�as un darba bīstas?

Viņ� tik negaidot izmeta uz priek�u abas rokas, ka Probatovs pat mazliet pavirzījās sāņus no �īm tum�ajām, it kā no �uguna izlietajām dūrēm.

� Ja reizi zvel�u kādam � viņā saulē varu aizraidīt! īsteni sakot � nelāgs spēks, jo nav kur to lietā likt. Ja nu varbūt Anikeju reizīti paglāstīt? Tikai rokas negribas smērēt! Varbūt pats piesūksies un novelsies? ...

� Uzsmēķējiet! � Probatovs atvēra etviju, redzēdams, ka sarunu biedram runā�ana ne visai viegli padodas. � Bet Anikejs � kas tad tas tāds ir?

� Vai tie�ām neesat dzirdējis? � Dim�akovs māksloti pabrīnījās un drebo�iem pirkstiem izzvejoja papirosu. � Ja Anikejā paklausās, tad iznāk, ka viņ� gandrīz vai pie katra liela vadītāja apgabalā tēju dzer kā savās mājās! ... Tas ta�u ir mūsu dārgais kolhoza priek�sēdētājs � Anikejs Jermolajevi�s Luzgins, ar kuru mūs sastiprināja vēl kara laikā un, tā vien �ķiet, uz visu mū�u. Darbā viņ� degtin deg � tā ka vai dūmi no viņa kūp, novājējis �ausmīgi � pāri vēderam zābakus neredz! Staigā pa laukiem ar portfeli un komandē! Ja Anikejam ļautu pilnu vaļu � viņ� jau sen te būtu visus ar naudas sodiem aplicis, notiesājis, aiz restēm ietupinājis un viens pats soļotu uz komunismu!

Probatova lūpas bija cie�i sakniebtas, bet zilās, tagad viegli piemiegtās acis atklāti smējās.

�Kāpēc viņ� tā izturas?� Ksenija nodomāja. �Viņ� nevis dod pienācīgu pretsparu �im dezorganizatoram, bet atļauj apmētāt ar dubļiem priek�sēdētāju ūn partijas rajona komiteju. Vai tie�ām viņ� tic visam, ko saka Dim�akovs? Tad kāpēc gan es stāvu un klusēju? ...�

� Atvainojiet, Ivan Fomi�, bet jūs �eit nepareizi informē! � viņa pēk�ņi teica, panākdamās uz priek�u gar siena vezumu. � Dim�akovs, kā vienmēr, visu pār-* spīlē!... Kolhozs �Sarkanā bāka� pa�reiz tie�i uzplaukst, tā ienākumi sasniegusi astoņsimt tūksto�us, un arī biedrs Luzgins nebūt nav tāds ļaundaris un birokrāts, par kādu viņu iztēlo ...

� Tu gan varētu nejaukties tur, kur nav tava .darī

�ana, Ksenija Kornejevna, � Jegors izmeta, tik tikko apvaldīdams niknumu. � Ko tu sajēdz par mūsu kolhozu? � �

� Pagaidiet, � viegli pieskāries Dim�akova plecam, Probatovs teica, un Ksenija pēk�ņi juta, ka pa�laik, �ai mirklī, viņa palikusi it kā divatā ar Probatova vērīgi domīgajām, caururbjo�ajām acīm. � Bet kas jūs īsti esat? Citādi tā neērti, rit principiāla saruna, bet mēs viens otru vēl nepazīstami

� Prire�jes rajona komitejas instruktore Jaran-ceva, � sniegdama roku, Ksenija stādījās priek�ā.

� Un ko jūs �eit darāt? � sekretārs pavērsās pret Dim�akovu.

� Esmu liels priek�nieks � eju, kurp kurais dzenā! � Jegors greizi pasmīnēja. � Strādāju par zirgkopēju ...

� Tā. Skaidrs, � sekretārs noteica, lai gan nepavisam nebija skaidrs, ko viņ� ar to domā. � Kura Jaran-ceva meita tad jūs esat? Es agrāk pazinu kādu Jaran-cevu ... - ^e

.� Palūk, tur jau viņ� pie vezuma piemeties! � pasteidzoties Ksenijai priek�ā, kāds sauca no pūļa, kas jau bija cie�i apstājis Probatovu.

Glu�i kā apgabala komitejas sekretāra skatiena pievilkts, Kornejs izslējās un, neatturēdams smaidu, kas tiektin tiecās parādīties uz lūpām, pienāca tuvāk un sasveicinājās...

� Tāpat es jūs nebūtu pazinis, Ivan Fomi�, bet, tikko sākāt runāt, _atūlīt nodomāju � tas ir viņ�, � Kornejs sacīja un, kā atbalstu meklēdams, atskatījās uz meitu. � Kur nu jūs mani varat atcerēties!

� Nē, es labi atceros, � Probatovs ilgi nelaida vaļā Korneja roku, it kā, turot to savējā, viņam būtu vieglāk domās atgriezties tajos neaizmirstamajos, sen aiz�alku�ajos gados. � Jūs ta�u, Jarancev, viens no pirmajiem iestājāties kolhozā. Un vai gan tas nebijāt jūs, kas toreiz arī pirmo traktoru �erjom�ankā atveda?

4 � Ieej kairā mājā

49

� Es!... � Sekretārs beidzot atlaida vaļā viņa roku, un Kornejs jutās brīvāk un dro�āk.

� Jā, jā, � Probatovs atplaucis apstiprināja un pārvilka ar plaukstu pār saviem kuplajiem, sirmajiem matiem, kas pār iedegu�o un vēja aprauto seju meta it kā zilganu atspulgu. �

, < � Nu, un ko tad jūs tagad? Kādus darbus �eit izrīkojat?

⁴ � Es ta�u, Ivan Fomi�... � Kornejs mirkli sastomījās. � Pie meitiņas, rau, atbraucu paciemoties!... Strādāju rūpnīcā, strādnieku �ķirā, var teikt, esmu pārgājis... Es te viņu darī�anās nejaucos! ...

� � Tā gan nav pareiza doma, Kornej Ivanovi�, � Probatovs atteica, viņa acīs kaut kas nodzisa, bet balss k|uva stingrāka. � Manuprāt, tagad nevienā jautājumā nedrīkst stāvēt malā, un tas pēc jums arī neizskatās! Es atceros, kad bijāt jaunāks, jūs gājāt pa�ā priek�galā ...

� Jaunībā mēs visi bijām bra�i un drosmīgi, � novērsdams acis no sekretāra cie�ā skatiena, Kornejs klusu noteica. � Laikam gan aiz vecuma esmu kļuvis tāds kā slapj� klucis, � nespēju ne citus aizdedzināt, ' ne arī pats aizdegties, kaut ar petroleju aplietu!

� Neticu! � Probatovs pa�ūpoja galvu. � Kas grib, tas arī aizdegsies!

� Apnicis tā velti degt, Ivan Fomi�, tas ir galvenais! ...

� Ko tu runā, tēt? � nesavaldīgi un nikni iesaucās Ksenija. � Kā tev nav kauna! Vai tu kādreiz esi badu cietis?

� Nē, ro�maizītes pārēdos! � pazibsnījis dusmīgu skatienu uz meitu, Kornejs atcirta. � Tev, zināms, labāko kumosu atdevu, bet pats dzēru ūdeni un piekodu kartupeļus klāt! ...

� Jums gan nevajadzētu uzmesties par aizbildni savam tēvam, � Probatovs sadrūmis iebilda. � Viņ� nav dumjāks par mums abiem, ticiet man. Bie�āk vajadzētu �ādus cilvēkus uzklausīt...

� Ko tur viņu klausīties! � negaidot atskanēja Dim�ākova zobgalīgā balss. � Kad bija silti kolhozā, viņ� sildījās, bet, līdzko iestājās sals, � laidās lapās! Tā arī būtu teicis visu patiesību, bet maisa Te saldo ķīseli � sāk dū�u �ķebināt!..,

Probatovs klusēdams pablenza uz Dim�akovu, kļūdams arvien drūmāks un raukdams uzacis.

� Vai jūs arvien tā atvēzēdamies cērtat? � viņ� vaicāja.

� Kālab tad tuk�us salmus kult! Tiklīdz sāka grūtāk klāties, viņ� laida ļekas vaļā. Vai varbūt viņam par tb vajag medāli izsniegt?

� Un tomēr lietot cirvi es jums neiesaku! Cirvis ir labs rīks, ta�u rupj� un ne katrā darbā noder! Vai jums ne�ķiet, ka saskarē ar cilvēkiem vajadzīgs smalkāks rīks?

� Esmu ar jums vienis prātis, Ivan Fomi�, par visiem simt procentiem! � atskanēja spalga balss.

Ļau�u pūlis sakustējās, pa�ķīrās uz abām pusēm, un pa atbrīvoto eju apgabala komitejas sekretāram tuvojās Anikejs Luzgins.

� Būtu brīdinājis kaut stundiņu iepriek�, Ivan Fomi�, tad es nebūtu nekur projām gājis, � Anikejs Jer-molajevi�s teica, vai izkusdams smaidīgā laipnībā. � Mums tas ir liels prieks! Redziet � vēl nav paguvu�as valodas paklīst, bet ļaudis tā kā vēj� sadzinis kopā!

Luzgins noņēma zaļgano naģeni, kas glu�i kā stīpa bija apņēmusi viņa punaino galvu, un ar lielu, puķainu mutautu sāka steidzīgi slaucīt pieri, pār kuru kā rēta stiepās iesarkans cepures nospiedums, un tuklo skaustu ar sārtu rievu; pa viņa ļumīgajiem, kā pēc pirts izsutinātajiem vaigiem ritēja sviedru lāsītes, uz stūrainās sejas rēgojās joda traips � svaiga iegriezuma pēdas: redzams, .steigā skuvies. Viņ� bija uzcirties jaunā, tum�zilā, militāra piegriezuma uzvalkā, kurā alla� ģērbās, izbraucot uz apgabalu, un spilgti nospodrinātos hrom-ādas zābaciņos, kuru purni jau bija nota�ķīti dubļiem.

� Ek, esi gan tu lapsa, Anikej! � Dim�akovs novilka, smagi nopūzdamies. � Kam te gribi acis aiz-mālēt? Jau pirms nedēļas ta�u visiem stāstīji, ka apgabala komitejas sekretārs brauk�ot pie ibums! Tikai neesi salabojis īsto tiltu� no�āvi buku!

� Spriediet nu pats, Ivan Fomi�!.� noplātījis rokas un it kā aicinādams Probatovu par liecinieku, Luzgins aizvainots noburk�ķēja. � Elpu atvilkt nav laika, � > rūpējos'par valsts interesēm, cen�os pāri spēkiem, bet viņ� mani visu klātbūtnē nozākā � es esot gan nelietis, gan blēdis!... Tik nikns uz mani, ka man nemaz vairs darbi nesokas!

� Edz, sāka �inkstēt kā dieva nepieņemts bārenītis! � papurinājis pinkaino galvu, Dim�akovs iesmējās. � Paraudi vien, varbūt kāds tev arī noticēs, īstu vilku noturēs par lēnīgu aitiņu!

Aiz priek�sēdētāja muguras cie�ā pulciņā stāvēja Luzgina brālēns Ņikita Voro�ņevs, klētnieks Sirovat-kins, grāmatvedis Salimovs un brigadieris Tircevs, un it kā pēc pavēles viņi pēk�ņi iekliedzās nesaskanīgās balsīs:

� Pievaldiet ta�u to sasodīto mēlnesi!

� Ko, vai priek� viņa padomju likumu vairs nav?

Ksenija gaidīja, ka apgabala komitejas sekretārs tagad jau nu katrā ziņā sauks pie kārtības pār strīpu pār�āvu�o kritizētāju un dezorganizatoru, ta�u Probatovs neizprotamā kārtā vilcinājās. �āda izturē�anās radīja iespaidu, ka viņ� apbruņojies ar pietiekamu pacietību un nedomā nevienu ne pārtraukt, ne apvaldīt � lai ikviens izsaka visu, kas uz sirds.

� Es esmu tāds pats komunists kā Jegors, ta�u viņ� nevelk vis vienu aizjūgu kopā ar mani, bet ikvienam darbam stājas pretī!**� Luzgins neatlaidīgi centās ieskaidrot. � Un tas viss tālab, ka viņ� kāro ieņemt manu vietu!

� Nejauc gaisu, Anikej, � neizdosies! � atklāti nosmiedamies par priek�sēdētāju un vēl vairāk viņu uzjundīdams, izsaucās Dim�akovs. � Tava vieta jau sen aiz restēm, bet man nav nekādas patikas tur tikt! Un beidz jel slēpties aiz partijas! Tu tikai no ārienes esi gluds kā ienācies ābolītis, bet, ja pārko�, � vidū sapuvis! ...

Ksenija nolēma atkal nākt palīgā Probatovam, lai viņ� neapjuktu no visas �ās pretīgās ecē�anās.

� Es domāju, Ivan Fomi�, jums tagad skaidrs, ka tā ir sena un ne visai glīta kasī�anās! Ja viņus nepārtrauks, abi kuls tuk�us salmus līdz vakaram!

Sekretārs lēnām pavērsās pret Kseniju, un viņa balsī pirmoreiz kop� sarunas sākuma izskanēja tas prasīgums un pasausā stingrība, kas viņas acīs alla� raksturoja īstu lielu vadītāju:

� Ja viņu runās nav nekā principiāla, tad kāpēc * gan rajona komiteja nedara �ai ķildai galu?

� Redziet, Ivan Fomi�, mēs varbūt neesam pietiekami iedziļināju�ies visā �ai jezgā, jo uzskatījām, ka �Sarkanās bākas� vado�ais posms ir spēcīgs un darba spējīgs, stumdītāji �eit nevienā kampaņā nav vajadzīgi � kolhozs pirmais cen�as visu izpildīt! ... Atklāti sakot, es negaidīju, ka jūs kļūsiet �ādas ļoti neglītas ainas liecinieks.

� Ja jums tas bija pārsteigums, tad, redzams, jūs ne visai labi izprotat, kas �eit īsti notiek. � Noskatījis uz tilta stāvo�os noklusu�os ļaudis, Probatovs piebilda: � Mēs palīdzēsim, biedri, partijas rajona komitejai savest jūsu lietas kārtībā, un ar to pa�reiz izbeigsim �o strīdu! Bet tagad man, redziet, radies tāds jautājums � sakiet, biedri Luzgin, � kam pieder �is tilts?

� Patiesību sakot, mēs arī pa�i nezinām, kam tas pieder! � Anikejs atteica, plecus paraustīdams, un pa-blenza uz ielūzumu, kas rēgojās aiz ratiem. � Mēs uzskatām, ka tas ir valsts tilts, bet ceļu daļa to par savu ' neatzīst, un iznāk ķēpa � tiltam nav saimnieciskas uzraudzības! Mēs, �erjom�ankas ļaudis, pa to braucam reti, bet Ļubu�kinai te ved ceļ� uz lauka nometnēm.

� Iznāk, ka diviem kolhoziem atsevi�ķi nav pa spēkam uzturēt �o vienu tiltu? � Probatovs ievaicājās, un tagad Ksenija uztvēra jau ne vien viņa acīs, bet arī balsī trīso�u zobgalību. � Tagad man kļūst skaidrs, ka jums vislabāk būtu apvienoties, un tad es ne�aubos, ka jūs kaut kā tiktu galā ar �o darbu, vai ne?

� Par ko jūs runājat? � it kā pamodies pārvaicāja Luzgins un, lai kaut kā slēptu apjukumu, vienā rāvienā ie�ņaudza galvu cepures cie�ajā stīpā. � Vai tikai tiltu kopēji izlabot vai uz visiem laikiem saiet kopā ar kaimiņiem?

� Kāpēc tad jums sīkumu dēļ saistīties? Ja jau saiet kopā, tad uz lieliem darbiem un uz visiem laikiem! Mēs reiz ar jūsu rajona komitejas sekretāru apsvērām, un, manuprāt, var rasties visai liels labums, ja divas

tādas saimniecības sabrāļotos. Spriediet pa�i: jums lī�u pļavas, bet kaimiņiem ar lopbarību grūti, viņu lauki-� � melnzeme vien, turpretim jums gandrīz vienīgi smil�-māls. Un tāpat visās lietās, lai ko arī ņemtu. Bet, ja to visu apvienotu vienās rokās, tad būtu kur izvērsties un sevi parādīt. Man �ķiet¹, par to ir vērts nopietni padomāt, vai ne? Kā jūs domājat, biedri?

Uz. brīdi it kā aizmirsis priek�sēdētāju, Probatovs vērsās pie visiem, kas viņu ielenca dzīvā lokā. Un ļaudis cits caur citu sauca:

� Mēs varbūt arī būtu ar mieru, bet, āre, kā Pras-kovja Vasiļjevna?

� Vai viņa gribēs ar mums saradoties?

� Vai bagātniekam ir kāds aprēķins precēt līgavu bez pūra?

Probatovs pacēla roku, un visi uzreiz apklusa.

� Jūsu kaimiņi, manuprāt, ir saprātīgi ļaudis, bet, ja viņi kaut ko nespēs izprast, mēs palīdzēsim, pateiksim priek�ā � viņiem jāraugās ne tikai no sava kolhoza intere�u viedokļa, bet jāredz arī<tālāk!

� Tikai no mūsu pasākuma nekas neiznāksi � pārspēdams atsāku�os troksni, skaļi un kā aizvien zobgalīgi izsaucās Dim�akovs un ar roku atvēzeniski cirta gaisā. � Ar �o sarunu viss arī aprims! Ja mēs apvienotos ar kaimiņiem.� Anikejam un viņa pudeles brāļiem būtu gals klātī Ļubu�kina drīz vien viņu zaglīgās rokas nocirtīs! Tāpēc viņi turēsies pretī līdz pēdējai asins lāsei, nevis tam piekritīs! Spļaujiet man acīs, ja man nebūs taisnība!

� Ja ļaudis gribēs dzīvot kopā � lai dzīvo veseli! � Luzgins teica, sakrustojis rokas uz krūtīm un pūlēdamies parādīt, ka viņu itin nemaz neaizskar jebkuru apvaldu zaudēju�ā zemnieka bezbailīgie uzbrukumi. � Ļaudis mani �inī vietā ieliku�i, un viņu griba man ir ļikums. Es ik dienas politikai sekoju un neesmu nekāds patvaldnieks, lai tādus jautājumus iz�ķirtu viens pats! Bet tu, Jegor, gan �odien sevi atklāji visā pilnībā ...

� Nu pietiks, biedri! � pieri raukdams, abus pārtrauca Probatovs, un Ksenija ieraudzīja, ka viņa sejā dīvaini jaucās tik tikko apvaldīts aizkaitinājums un satrauktas rūpes, ko viņ� it kā negribēja parādīt visu klātbūtnē.

Probatovs sāka atvadīties, paspieda rokas tiem, kas stāvēja tuvāk, un lēnā gaitā devās pie ma�īnas. Visi barā virzījās viņam nopakaļ. Apstājies pie atvērtajām durtiņām, viņ� ar skatieniem kādu meklēja, un Ksenija sastinga, ieraugot, ka sekretārs atkal dodas pie mazliet nomaļus stāvo�ā tēva.

� Varbūt jums, Kornej Ivanovi�, ciemos tā iepatiksies, ka vairs negribēsiet pat rūpnīcā atgriezties, ko?

�Kālab gan viņiem visiem te tāda vajadzība pēc manis? Itin kā nespētu bez manis dzīvot!� Kornejs grūtsirdīgi nodomāja, kļūdams piesardzīgs, un, redzot, ka visu skatieni pievērsti viņam, jutās tik neveikli, it kā viņam būtu sasaistītas rokas un kājas.

� Es savu tiesu esmu paveicis, Ivan Fomi�, lai citi pamēģina ... Turklāt esmu arī atradis par velti vai tā par pieckapeiku strādāt...

Ksenija⁴ ātri metās pie tēva, baidīdamās, ka viņ� tūlīt pateiks ko nevajadzīgu, lieku, kas varētu kaitēt ne vien pa�am, bet arī mest ēnu uz viņu kā rajona komitejas darbinieci, kura nav spējīga ietekmēt savu tēvu. Ieraudzījis meitas lūdzo�o skatienu, Kornejs sarauca uzacis un apklusa.

� Nu, mēs vēl, ceru, redzēsimies, � Probatovs nopūties teica. � Ta�u iepriek� norunāsim, lai nākamajā reizē jūsu meita mūs netraucētu tā kā �odien!

Asinis karsti ieplūda Ksenijai sejā. Viņa pagriezās, paskatījās uz visiem un bija pārsteigta � viņu ielenca glu�i kā sastingu�as, akmeņaini vienaldzīgas sejas.

�Vai patiesi es �eit nevienu nepazīstu?� Ksenija nodomāja, un viņai kļuva baismi no �ās klusās antipātijas ap sevi. �Bet ja nu viņi visi izturas pret mani tāpat kā Jegors?�

Spēji pagriezusies, apgabala komitejas ma�īna lēni devās projām no tilta uz jaunās pārbraucamās vietas pusi.

Ksenija uzsauca tēvam, ta�u viņ� jau gāja tālu priek�ā un vairs neatsaucās.

*� 9

�Ko gan Jarancevs gribēja man teikt?� Probatovs domāja, lūkodamies rudajā stepē, kas pēc pļaujas kļuvusi tuk�a, un zemu slīdo�ajos, drūmajos, glu�i kā ar sodrējiem klātajos mākoņos. �Varbūt grasījās pārmest, ka man jau viegli prātot par nākotni un aicināt viņu atpakaļ uz laukiem, ja es par savu darbu saņemu lielu naudu, bet viņam vai nu jāklimst pa sve�u pusi, vai jādzīvo savā mājā un jāpietiek ar niecīgu samaksu par izstrādes dienu! Jā, jā, tie�i to viņ� arī būtu man pateicis, ja meita nemetusies starpā ...�

Ma�īna �ūpojās un kratījās dziļajās grambās, tomēr Probatovs, savu juceklīgo domu straumes aizrauts, nejuta asos grūdienus, pēc paraduma turēdamies aiz izliektā dzelzs roktura vēja stikla priek�ā.

Jau otro nedēļu neizgulējies un bez atpūtas viņ� braukāja pa apgabala rajoniem, ļau�u nesaskaņās, dedzīgajos strīdos un jūklī nojauzdams nākamo pārmaiņu vētraino norisi. �ķita, ka, novācis no laukiem ra�u, ciems pēk�ņi aizmirsis drīzo ziemas tuvo�anos un ne no �ā, ne no tā sācis drud�aini gatavoties pavasara darbiem tīrumos. Tikai pēk�ņa gadalaiku maiņa varēja radīt tādu jūtu un noskaņu satraukumu, kādu partijai un zemei bija atnesis �is lielo'pārvērtību plēnums.

Kādā kolhozā Probatovam gadījās pārdzīvot moco�us un rūgtus brī�us. Tiklīdz viņ� kopā ar rajona komitejas sekretāru un kolhoza priek�sēdētāju iegāja zemajā, krēslainajā govju kūtī, viņu ielenca slaucējas. Pat пера vaicāju�as, kas viņ� tāds, no kurienes un kālab atbraucis, slaucējas sāka sūdzēties par trūkumiem kolhozā un par niecīgo darba atalgojumu, nekautrējoties no rajona komitejas sekretāra un atklāti nozākājot savu priek�sēdētāju, tie�i acīs nosaucot viņu gan par zagli, gan blēdi, gan �ūpu. Sievas ļoti veikli nobīdīja Probatovu pie sienas un neganti kliedza, aizvien vairāk saniknodamās un vēcinot tuk�ās slaucenes. Probatovs mēģināja atjokoties, pavaicājis, vai labākas pārliecinā�anas dēļ tās negrasoties viņam vienu otru reizi arī iebelzt, ta�u ar �o balamutību nevietā tikai vēl vairāk sakaitināja stevietes. Kāda bakurētaina slaucēja sarkanu seju un nosmulētā vatenī pēk�ņi pārtrauca juceklīgo troksni, izspraucās cauri biedreņu pūlim un zobgalīgi nicino�i noteica: �Ko jūs, sievas, te lejat savas asaras? Kas tad tādam � vai �im septiņi pie galda sē� un ēst prasa? Vai mazums tādu ar resniem portfeļiem te bijis? Līdz acīm pieēdina mūs ar visvisādiem solījumiem, bet pa�i tur rokas kabatās un drīz pazūd, kā ūdenī iekritu�i! Un mūsu Matjuha atkal valda pār mums, no�ūpo ar drauģeļiem mūsu naudiņu! Atlaidiet viņu ar labu, citādi savu dārgo mēteli te vēl nosmērēs!� Probatovam �ķita, it kā viņam sejā būtu ie�ļākts verdo�s ūdens, uz brīdi viņ� pat apjuka. Viņ� jufās dīvaini neveikli, apzinādamies, ka stāv te pie slaucējām, ģērbies platā, pelēkā ratīnes mētelī, mīkstu velūra cepuri galvā, un rokās buma melnus ādas cimdus. Rajona komitejas sekretārs, nolēmis nākt palīgā, pēk�ņi tā sakāpināja balsi, ka sāka griezīgi spiegt: �Kas tev atļāvis aizskart pa�u apgabala komitejas sekretāru un melst pretpadomju tenkas? Nu? Kas?!� Slaucējas klausījās, drūmi atsalu�as. Acīm redzot, �is cilvēks viņām jau sen vairs nebija autoritatīvs vadītājs, un tikai gadiem ilgi ieaudzinātā cieņa un uzticība pret to iestādi, kuru viņ� pārstāvēja, atturēja viņas no turpmākiem rupjiem izlēcieniem. Laikam sajutis slaucēju nelabvēlīgo sasprin-dzinātību, viņ� pēk�ņi apklusa kā atvienots reproduk-tors un, bezpalīdzīgi raugoties uz Probatovu, noplātīja rokas: spriediet pats, vai gan iespējams tādas sievas pārliecināt!

�Jā, �is darbinieks visus gadus balstās vienīgi uz savu skaļo balsi un uzskata, ka ar to pilnīgi pietiek, lai ļaudis viņam sekotu!� jau ar nepatiku nodomāja Probatovs un klusu palūdza slaucējas, lai nomierinās. Probatovs uzaicināja viņas ieiet blakus istabiņā, kur brīvos brī�os sievas atpūtās, un centās visu mierīgi aptvert. Viņ� pastāstīja slaucējām par neseno plēnumu, par to, ka no �ās dienas viņas vairs nestrādās, �rungas dzītas�, un ka nevajag nopietni uztvert vārdus, ko nupat teicis rajona komitejas sekretārs, kas centās viņas iebiedēt ar padomju varas palīdzību.

�Kā satvert galveno posmu, lai izvilktu visu ķēdi?� Probatovs domāja, ar skatieniem sekodams rudas klijas lidojumam pāri asajai rugainei. �Kam visvairāk pievērst uzmanību? Vai kadriem? Kolhoznieku materiālajai ieinteresētībai? Intensīvākai darba ra�ībai? Iniciatīvai un ar to cie�i saistītai pla�ai un brīvai plāno�anai, kurai jāatbrīvo līdz �im nezināmas rezerves un iespējas? Vai varbūt tas viss kopā ir tikai atvasinājums no kaut kā svarīgāka, ko es �ai sare�ģītajā, asu pretrunu pilnajā dzīvē pagaidām vēl nespēju uztvert, un vai tie�i tas, ka �o svarīgāko neesam zināju�i un izpratu�i, nav savā laikā traucējis ieraudzīt un saprast kļūdas un aplamības un novērst tās pa�ā iedīglī? Vairāku gadu laikā mēs, bez �aubām, ievirzīsim lauksaimniecību normālās sliedēs, ta�u grūtākais būs nevis atjaunot teļu kūtis un cūku kūtis, bet gan panākt to, lai �īs slaucējas un tāds cilvēks kā Jarancevs atkal ticētu mūsu vārdiem ... Ja gadu no gada, neraugoties uz visiem solījumiem, viņi nekā nesaņēma par izstrādes dienu, tad ta�u sabruka ne vien saimniecība, bet tai pa�ā laikā kaut kas norisinājās arī cilvēku dvēselēs...�

� Un tomēr, Ivan Fomi�, �is zemnieks ir īsts nekauņa! � pēk�ņi viņa pārdomas pārtrauca Vasiļjevs, kas automa�īnā sēdēja aizmugurē, un Probatovs dusmīgi saviebās: viņ� necieta, ja sprieda par kaut ko, daudz nedomājot.

Vasiļjevs bija Probatova pastāvīgais pavadonis visos braucienos, un, tāpat kā visi citi apgabala komitejas sekretāri, Probatovs �o savu apsargu jokojoties dēvēja par �komisāru�. Sākumā Vasiļjevs viņu stipri kaitināja, pat traucēja domāt, kad aiz muguras �vīkāja savus �etrdesmit piektā lieluma zābakus. Ta�u pamazām Probatovs pierada un tagad pat nakti, likdamies gultā, da�reiz nespēja tikt vaļā no apmātības, it kā viņa �komisārs� atrastos tepat līdzās. Tomēr Vasiļjevs bija pienācīgi jānovērtē � viņ� prata būt neuzbāzīgs un gandrīz nemanāms. No viņa plūda rāms un pa�pārliecināts spēks un tā veselības un dzīves mīlestības pārpilnība, kas tik uzmundrino�i ietekmē apkārtējos. Probatovs da�brīd pat aizmirsa Vasiļjeva klātbūtni, ja viņ� par sevi neatgādināja kā pa�reiz � ar kādu piezīmi nevietā.

� Kas par zemnieku? � Probatovs jautāja.

� Es runāju par to, kur� visus nokritizēja!

� Vai tad jūs viņu pazīstat? � Probatovs salti pavaicāja.

� Var ta�u uzreiz redzēt, kas viņ� par vīru! Es tādus putniņus tūlīt pazīstu ...

� Nu, nu, � Probatovs atteica. Vai jums ne�ķiet,

ka viss ir daudz sare�ģītāk? . *

Vasiļjevs klusēja, sa�ķiebtajā spogulītī Probatovs re-. dzēja viņa līdz sārtam spīdumam noskūto seju, kas pauda oficiālu godbijību un cieņu.

�No kurienes gan mums rodas �is kafegoriskums un bezierunas apgalvojumi, sprie�ot par ļaudīm, un vēl no pirmā iespaida!� Probatovs nodomāja. Neesam vēl paguvu�i cilvēku ieraudzīt, parunāt ar viņu piecas minūtes, un jau gatavs � �e tev, un uzkaram viņam etiķeti! Un gadās, ka da�reiz tāds darbinieks, kas nav nekautrīgs un nelien acīs, tiek ierindots nespējīgajos, bet zutis un līdējs, kas alla� pie rokas un alla� gatavs izpildīt jebkuru � pat kļūdainu rīkojumu, bauda vislielāko uzticību. Sis jau nu vārdu pretī neteiks! .. . Dro�i vien tāpēc mums bie�i ir darī�ana ar vieniem un tiem pa�iem ļaudīm, kurus pa�i esam pacēlu�i neaizstājamo �ķirā, lai gan varbūt sen jau laiks viņus nomainīt ar vērtīgākiem un spējīgākiem darbiniekiem ... Ar �ādiem pavir�iem priek�statiem par ļaudīm mēs īstenībā ta�u no�ķiramies no pla�a un skaita ziņā liela aktīva, tāpēc ka daudz ērtāk ir strādāt ar ierobe�otu pulciņu, cilvēku desmit, nekā no dienas dienā meklēt jaunus cilvēkus, neievērojamā un vienkār�ā darba rūķī atklāt pat viņa pa�a neapjaustas spējas ...

Vai gan ne tāpēc gandrīz visās apgabala un rajona apspriedēs arvien varēja redzēt vienas un tās pa�as sejas, uzstājās vieni un tie pa�i visiem apniku�ie ��tata� runātāji? Visi tā apradu�i ar viņiem, ka parasti jau iepriek� zināja, ko viņi runās, necerēja dzirdēt nekā jauna un tomēr neizprotami vienaldzīgi samierinājās gan ar visiem tik dārgā laika zudumu, gan ar �o bezgala nomoco�o tuk�o salmu kul�anu.

�Un vēlāk brīnāmies, kāpēc viss nenorit tā, kā mums gribētos,� Probatovs prātoja. �Mēs ta�u neaizvadām mūsu domas, mūsu pasākumus līdz katram cilvēkam, lai ikviens spētu padomāt par visu un iedegtos jaunajā . darbā. Pavediens, kas mūs saista ar lielu kolektīvu, nereti pārtrūkst jau tepat rajonā, kur izsauc kārtējai �uzkurbulē�anai� priek�sēdētāju un partorgu. Atgrie�oties mājās, viņi, labākajā gadījumā, dzirdēto pastāsta brigadierim, bet da�kārt ari pa�i daudz ko palaidu�i gar ausīm, un viss, neraugoties uz lielo troksni, izplēn. Noteikti Vajag palielināt aktīvu, bet varbūt vispār jāatsakās no �ā vārda, kas jau iepriek� nosaka zināmu �auru, izmeklētu ļau�u loku, un dro�āk jāiesaista darbā visi. Jāklauvē, pie katrām durvīm, labi jāpazīst ikviens cilvēks, citādi netiksim galā ar visu to, ko �odien no mums prasa partija! Un jebkur� vadītājs, lai cik spējīgs un tālredzīgs viņ� arī būtu, neizprotot �o galveno, var nonākt tāda cilvēka lomā, kur� mēģina jūru izsmelt ar karoti.�

Saule izārdīja� kuplās mākoņu gabanas, un uz zemi sāka plūst karsta staru straume. Pārupes pusē pavērās saules apglāstīta pļava ar siena gubām līdz pa�am me�am, tad caur �o straumi izlauzās tum�as, lietus strēlēm līdzīgas svītras, kas pamazām bālēja, kamēr tās aizskaloja �ilbino�ās gaismas strūklas.

Probatovs uzcēla automa�īnai aizsargjumtiņu, lai papriecātos par stepi, kas bija kļuvusi teiksmaini skaista.

� Vai vispirms iebrauksim rajonā vai tūlīt iegriezīsimies pie Jevdokijas Pavlovnas? � �oferis vaicāja.

� Vispirms apciemosim māti, citādi viņa var apvainoties.

Tiklīdz Ivans Fomi�s k|uva par sekretāru dzimtajā apgabalā, viņ� sāka pierunāt māti, lai pārnāk uz pil-sētujrie viņa, ta�u māte atteicās � ko viņa tur darī�ot? Vai sēdē�ot, rokas klēpī salikusi, vai arī kul�ot tuk�us salmus ar māj strādnieci? Nē jel, paldies, viņa tā nav radusi! Savā dzimtajā mājā viņa pagaidām ir pilntiesīga saimniece, un, ja viņai kas nav pa prātam, tad parājas gan uz Tihonu, gan uz vedeklu, bet pilsētā nebūs neviena, pat ko pieskatīt! Probatovs smējās, tomēr sirds dziļumos jutās mazliet aizvainots.

Ma�īna piebrauca pie saules pielietas bērzu birzta-las, un Probatovs sāka uztraukties, noklik�ķināja etvijas vāciņu un aizsmēķēja. No paugura virsotnēs kļuva redzams dzimtais ciems � gara iela stiepās pa lēzenu gravu, un to apsargāja slaidas apses, jau zaudēju�as rudens zeltu.

Pie mazas, dēļiem apsistas un dzeltenīgi nokrāsotas mājiņas ar gai�zilām logu apmalēm Probatovs izkāpa no ma�īnas, brīdi pastāvēja, raudzīdamies visapkārt, un gaidīja � tūlīt, tūlīt priek�iņā nobūk�ķēs durvis un kāds no tuviniekiem izskries pretī! Ta�u neviens neparādījās, tikai pa spodri noslaucīto pagalmu gāzelēdamās staigāja baltas pīles un nez par ko mo�i sarunājās savā valodā, un uz palodzes spilgti sarkanu kuplu puķu vidū sēdēja un mazgājās zilgani pelēcīgs kaķis.

� Re, netici nu vēl zīmēm! � Probatovs noteica, pamādams uz kaķi.

Paķēris ceļa somu, viņ�, izbiedēdams pīles, sāka soļot uz lievenīti, devās aug�up pa pakāpieniem un vairākas reizes parāva durvju rokturi, tad, atcerējies slepeno vietiņu, ātri sataustīja atslēgu spraudziņā aiz durvju apmales.

Mājā bija silti un klusi, dvesmoja nesen balsinātās krāsns un maizes smar�a un vēl kaut kas sātīgs un gar�īgs, atgādinot tikko slaukta piena smar�u. Pie sienas tik�ķēja pulkstenis ar zaļganu stikla �iekuru pie ķēdītes, uz svītrainajiem, pa�austajiem grīdas celiņiem zibēja saules zaķī�i.

Kaķis nolēca no palodzes, pagājās pa saules zibu un sāka murrāt pie Probatova kājām, paceldams gaisā kuplo asti.

� Vai pazini gan, nezvēriņ? � Probatovs vaicāja un paglaudīja kaķa mīksto, zilganpelēko spalvu. � Kur tad mūsu saimniece?

Ielūkojies goda istabā, kurā zaļganu krēslu viesa puķes, ar kurām bija piekrautas ne vien palodzes, bet arī izrakstītām sedziņām apsegtie soliņi, Probatovs atgriezās virtuvē un neatģērbies atsēdās uz mūrī�a.

Nogurums tūlīt pielēja ar siltumu viņa kājas un rokas, plakstiņi kļuva smagi, un, plati un saldi no�āvājies, viņ� pasmaidīja par pēk�ņi radu�os vēlē�anos. Noāvis sai�u zabākus, Probatovs satvēra krāsns koka malu, uzkāpa uz krāsnsaug�as un tikai tagad saprata, kas tā par smar�u, kas pārspēja visas citas mājas smar�as � uz krāsns �āvējās līdzenā slānī nobērta labība. No tās arī vēsmoja �ī sātīgā iesala smar�a. Uz izbērtajiem graudiem bija ar vilnu uz aug�u noklāts puska�ociņ� un spilvens �itin kā būtu kāds zinājis, ka viņ� atbrauks un gribēs �eit nosnausties.

Ar baudu izstiepis kājas, Probatovs da�us mirkļus gulēja, ieelpodams jau no bērnu dienām pazīstamo �ūsto�ās labības brāgaino smar�u. Viņ�- atcerējās, ka, puisēns būdams, mēdza �eit uzrausties baismīgās negaisa naktīs, iedomājās vēl, kā māte tagad izbrīnīsies par viņa draiskumu, tad domas sajuka un viņ� iemiga.

Probatovs pamodās no sajūtas, ka līdzās kāds apsēdies un raugās uz'viņu.

� Sveiks, ciemiņ! � smaidīdama klusu teica māte. � Ko tad tu, Vaņu�a, atkal esi krāsni ietīkojis? It kā mums gultas nebūtu! _t

Mātei bija melnīgsnēja, svētbildes attēlam mazliet līdzīga seja ar brūnām, nopietnām acīm, kuru pārliecīgo skarbumu mīkstināja labsirdīgās grumbiņas un meitenīgi kautrais smaids, pēc kura Probatovs viņu pazītu tūksto�iem citu sievie�u vidū. Bija pat grūti pateikt, kur slēpās �ā smaida burvīgums, ta�u, kad māte smaidīja, viņas acu izteiksmē un lūpu kaktiņos parādījās kaut kas jaunavīgs, vientiesīgi bikls, neparasta, vienīgi viņai piemīto�a valdzinājuma pilns.

� Es novecoju, bet tu kļūsti arvien jaunāka, māt...

� Rimsties jel par māti zoboties! Kā tad mājās � viss labi? Visi veseli?

Neatbildējis viņ� paslējās puszviļus uz ka�ociņa, noskūpstīja māti uz vaiga un atkal atlaidās aug�pēdu. Viņ� turēja mātes raupjo roku ar pietūku�ām, violetām dzīsliņām un raudzījās dārgajā sejā, kurā viņam bija mīļ� ķatrs vaibstiņ�, katra grumbiņa, un viņa sirdi pārņēma kluss maigums.

� Meitu vēl neesi izprecinājis? � māte pavaicāja, un Probatovs pabrīnījās par viņas dīvaino domu gaitu.

� Atrast līgavaini nav mana, bet viņas pa�as darī�ana, � viņ� atjokoja. � Izraudzīsies piemērotu kandidatūru un pēc tam darīs zināmu vecākiem!

� Nesmejies, citādi var atgadīties, ka jāraud! � neatbalstot viņa rotaļīgo toni, māte pārmeto�i ieteicās.

� Uzplīsies kāds blēdis � un vairs netiksi vaļā! Pielūko, atdari acis, lai puisis precētu Iri�ku, nevis tevi!...

� Kā tā? � Probatovs uzreiz nesaprata, tad iesmējās. � Nu tu gan pateici!...

Māte aizskāra viņa svārku pogu, kas tikko turējās diedziņā, un pa�ūpoja galvu.

� Kas tad nu, vai tie�ām neviena nav, vai, kas tevi varētu aprūpēt? Sieya dū�īga, arī meita precību gados, bet vienu vīri�ķi nevar apkopt, kā pienākas, � tīrais negods! Nu, velc tik nost, es �igli piedieg�u.

� Rimsties, māt!

� Nestrīdies, Vaņu�a! Tā nav labi � tu alla� esi ļaudīs, un tavam apģērbam jābūt akurātam! Ļaudis visu ievēro, it īpa�i tiem, kas dzīvē ir redzamā vietā. Sak, re nu, viņ� māca mūs un aizrāda, bet pa�am poga tik tikko turas! ...

Smiedamies un māksloti krekstēdams, Probatovs kopā ar māti norausās no krāsns un novilka svārkus. Kamēr viņ� apāvās, māte no goda istabas atnesa adatu ar diegu, pie�uva pogu un, pēk�ņi pietrūkusies kājās, sāka rosīties un paķēra no grīdas patvāri spaiņa lielumā.

� Ko es te kladzinu kā vista, pavisam no prāta izbiris, ka pirmāk jāpadod ēst un tikai tad jāizpra�ņā!

� Pagūsim vēl, māmiņ ...

� Nē, nē! � māte jau klāja galdu, un Probatovs brīnījās par viņas meitenīgi izveicīgajām kustībām.

� Kamēr es te noņem�os, tu man varētu pastāstīt, kas pasaulē notiek... Ko dzird par karu � vai tas mums neuzbruks? Man tā kā nebūtu vairs daudz atlicis, ko dzīvot, tomēr, kolīdz iedomāju par karu, sirds pavisam saplok...

� Jūs ta�u arī saņemat avīzi un klausāties radio. Tikpat daudz zināt, cik es ...

� Ko nu izliecies � būtu jel kaunējies no mātes slēpt!

Probatovu vienmēr uzjautrināja, ka māte centās no viņa uzzināt kaut ko tādu, par ko avīzēs it kā nerakstot, pa radio neziņojot, bet ko katrā ziņā jāzinot viņas dēlam, jā jau viņ� ieņem tādu augstu amatu, piedalās Augstākās Padomes sēdēs un satiekas ar lieliem vīriem. Tāda vientiesīga pārliecība mita ne tikai mātes sirdi. Bie�i vien ļaudis, sarunādamies ar viņu, kāroja ⁴ dzirdēt kaut ko sevi�ķu, kas zināms nedaudziem.

� Ja jau būtu noticis kas nopietns, māt, tad tautai to tūlīt paziņotu. Bet bez iemesla ta�u neies ļaudis satraukt.

� Es arī, kad mani tincina, tā atbildu visiem, � māte piekrita. � Vai gan, sak, Ivans Fomi�s ko slēptu no mātes, ja kaut kas sevi�ķs atgadītosl

� Jā, gandrīz vai aizmirsu, māt! Es ta�u tev no Maskavas dāvanu atvedu.

Pasmiedamies Probatovs notupās uz. ceļiem pie savas somas, izņēma no turienes papīra vīstokli, un uz krāsoto grīdu noslīga smags tum�sarkans zīds, it kā ' zilganpelēkas sarmas apvizēts.

� Tu gan mani lutini, Vaņu�a, � māte teica, ap-� brīnodama skaisto audumu. � Kur nu es tādu lai nēsātu! Ļaudis teiks � paskat, kā vecene izgreznojusies!

� Nekā nepārmetīs, gan sapratīs. Jaunos gados nenēsāji � papriecājies tagad! ...

Māte priek�autā noslaucīja rokas sausas jo sausas un arī pietupēs dēlam līdzās, ļaudama vizo�ajam audumam slīdēt caur pirkstiem ...

10

Tā, sē�ot blakus zīdam, kas bija izplūdis pa grīdu, viņus pārsteidza Ļubu�kina.

. � Priek�niecībai pazemīgs sveiciens un cieņa! � viņa teica dziedo�ā balsī. � Nu, domāju, kamēr at-tapsieties paaicināt, tikmēr pasteig�os pati � kauns jau nu ir, bet gan pārcietī�u!

� Esi sveicināta, priek�sēdētāja, vienmēr priecājos tevi redzēt! � Probatovs piecēlās un paspieda sievietes spēcīgo roku, vaļsirdīgi priecādamies par vēja aprauto, sārto seju, kas pauda to atklāto, vīri�ķīgo pa�cieņu, kura, pēc viņa domām, arvien piemita savu vērtību labi apzino�iem darba cilvēkiem.

� Kāds krā�ņums, ak tētīt! � Praskovja Vasiļjevna pēk�ņā pārsteigumā stiepti iesaucās un neatģērbusies

metās pie zīda. � Kur gan darina tādu brīnumu pie mums vai aizrobe�u zemēs? -,

� Ķīnas!

� Ķīnas? Tie nu gan ir meistari, saki viens cilvēks!

Neprasot atļauju, viņa ātri novilka brūno plī�a virs-jaku un, pārmetusi sev pār krūtīm audumu, kas lās-moja varvīk�ņainā zaigā, piegāja pie spoguļa, kur� karājās pie starpsienas.

� Cik gan ko�i � vai elpa aizraujas!

Kā apburta Ļubu�kina stāvēja pie spoguļa, mazliet atmetusi galvu, tad vingri pagrieza te sānu, te -muguru, �ķita aizmirsusi, ka viņa goda istabā nav viena.

� Nav mums vairs tie gadi, kaut jupis tos parāvis! � itin kā atģidusies, viņa noteica neliekuļotās skumjās un nolika zīdu pie malas. � Vajadzētu tā pastaigāt, papriecināt sirdi, bet jau tā kā kauns, tā kā nav vairs nekādas vajadzības. Sievietes mū�s � �etrdesmit gadu!

� Tas nu gan nav tiesa! � Jevdokija Pavlovna attrauca. � Tautā gan tā saka, tomēr piebilst: �Bet, kad tai �etrdesmit pieci, � sieva atkal tāda kā odziņa!�

� Tā tik ir māmuļa! � Probatovs apskāva viņu ap pleciem un smējās, kamēr acīs izsprāga asaras.

� Nu, un tad? � viņa nepadevās. � Kaut tikai pa�ai patiktos, visiem ta�u neizdabāsi! Ja jau pa�ai pāries patika greznoties, nu, tad ģērb ko ģērbdama, vecene esi un palieci...

� Tā jau nu ir, � Ļubu�kina domīgi novilka. � Tomēr vajag prasties kaunu, un nav ko izlikties, ka tev gadi biju�i nebiju�i. Nevis ķemme sukā matus, bet gadi...

� Ko nu sirdi velti sāpināt, � Jevdokija Pavlovna noteica. � Sēdies pie galda, iedzersim tēju!

� Neatteik�os vis! Tēju dzerot, arī Ivans Fomi�s vairs nebūs tik piesardzīgs un, pielūko vien, arī kaut kā palīdzēs ...

� Esi gan tu viltīga, Praskovja Vasiļjevna! � Probatovs teica, sēzdamies pie galda. � Proti izlikties par nabadzīti � jums trūkstot gan �is, gan tas, un, paskat, apgabala komitejas sekretārs kļūs labsirdīgs, pie�ķirs kokus, ķieģeļus un varbūt pat jaunu automa�īnu.

е� Nu," tie�i kā £a�ā sirdī ieskatījāties, Ivan Fo-i mi�! � Ļubu�kina atsmēja, sildīdama sarkanās rokas virs tasītes. � Ja kolhoza priek�sēdētājs būs vientiesīgs un bailīgs,.kāds tad no tāda labums?

Probatovam sirds vai kusa, kad viņ� sastapa tādus cilvēkus kā Praskovja Vasi|jevna Ļubu�kina. Apbrīnojami patīkami bija klausīties viņas spēcīgajā, sulīgajā balsī ar tikko uztveramām zobgalības atskabargām! Sarunājoties ar Ļubu�kinu, Probatovs ikreiz itin kā pats smēlās jaunus spēkus un mo�umu.

Tais gados, kad Probatovs bija vadījis rajona dzīvi, viņ� gandrīz nemaz nepazina Pa�u, biklu un vājiņu � meiteni, kas vienmēr vairījās no trok�ņainām sanāksmēm un visiem grieza ceļu. Nabadzīgā daudzbērnu ģimenē uz viņas pleciem gūlās gandrīz visi mājas darbi un rūpes, bet, kad nomira tēvs, viņa paēdināja un nostādīja uz kājām visu baru jaunāko brālī�u un māsiņu. Kara laikā, kad Probatovs no mātes vēstules uzzināja, ka par kolhoza priek�sēdētāju ievēlēta Ļubu�kina, viņ� tikai ar pūlēm atcerējās �o meiteni. Un, lūk, pierādījās, ka tas, ko divu gadu desmitu laikā nespēja paveikt biju�ie priek�sēdētāji_e � fiziski spēcīgi vīrie�i, ir pa spēkam �ai ārēji tik* vienkār�ajai stipras gribas sievietei, kura pa�reiz vērās viņā neslēpti �ķelmīgi.

� Pastāsti labāk, kā tu pati dzīvo un iztiec, Praskovja Vasiļjevna, � Probatovs palūdza, un Ļubu�kina pateicīgi palūkojās viņā. Redz, Korobins, kaut arī bie�āk ierodas, tomēr ne reizes nav pavaicājis, kā viņa pati jūtas, alla� izpra�ņā tikai par izslaukumiem, itin kā viņu pasaulē nekas cits neinteresētu kā vienīgi tie!

� Kā tu ar vīru satiec? Viņ� ta�u tev otrais?

� Otrais... � Ļubu�kina apklusa, paslēpa rokas zem galda un ilgi raudzījās līdz malām pielietajā tasītē. � Mans īstais pie pa�as Maskavas no dzīves �ķīrās... Viņ� bija tik sirsnīgs pret mani... Visas viņa vēstules glabāju. Da�reiz iegribas � palasu, noraudos mazliet, un tā kā vieglāk kļūst...

� Tad piedod, es tevi nesaprotu. � Probatovs bija galīgi apjucis. � Tu ta�u ar Timofeju it kā labi sadzīvojot, vai ne?

��Es Timofeju arī nepaļāju, � Ļubu�kina mierīgi atteica. ==- Vai nu es sev nekam nederīgu būtu izrau-

dzijusies? Ta�u pirmais man bija tīrais ērglis! Pats aug�up tiecās un mani līdzi cēla.

Viņa dziļi ievilka elpu, tad papūta tēju, iedzēra pāris malku un mazliet atvirzījās no galda.

� Timotejs, zināms, ir labs vīrs un �ēlo mani, tomēr viņam kremt, ka nevis viņ�, bet es tē esmu visa rīkotāja un noteicēja... Nesen abi sē�am vēlu vakarā � mājā viss piekopts, silts, pa radio skan laba mūzika ... Es sāku lasīt grāmatiņu, bet viņ� nez ko meistaro. Tad viņ� pacēla galvu un piepe�i ne no �ā, ne no tā izgrūda: �Noslānīt tevi reizīti, vai, Paņa? Citādi nelabi ap dū�u, izturēt vairs nevaru ...� Man vai acis no pieres sprāgst ārā � gan smiekli nak, gan raudāt gribas, � redz, dumjais, ko samuldēja! Paskat, grib parādīt varu pār mani! �Nu, slāni,� es saku, �ja tev no tā k|ūst vieglāk, esmu ar mieru ...�

Probatovs iesmējās, ta�u, palūkojies sievietes nopietnajā, stingrajā sejā, kurā nebija ne miņas no smaida, apklusa.

� Kad pirmais krita, nemaz vairs dzīvot negribējās, � Ļubu�kina klusu stāstīja. � Turklāt ar kolhozu bija tīrais negals... Lopi beidzas nost, ko ēst nav � bēda bēdas galā... Saaicināja mūs reiz klubā, dzirdu, sievas nosauc mani. Es vai sastingstu. Jūs gribat mani iegrūst* postā, es viņām saucu, un pati gandrīz vai pilnā balsī brēcu. Mēs paklausīsim, �īs atteic, postā negrūdīsim! Kā es toreiz tādu darbu uzņēmos � pati netieku gudra! ...

� Ļaudis ar tevi, Paņa, ir apmierināti, � it kā cenzdamās priek�sēdētāju mierināt, teica māte. � Ko tev vēl vajag?

� Bet vai ir arī tādi, kas tevi traucē vai kritizē? � Probatovs ievaicājās, un Ļubu�kina pirmoreiz visas sarunas laikā � palūkojās sekretārā ar pētījo�u piesardzību, vēlēdamās uzminēt, kāpēc viņ� tā jautā, vai tāpat vien vai uz kādas sūdzības pamata.

� Kolhozā ir da�ādi ļaudis, Ivan Fomi�, � viņa atturīgi noteica. � Visiem neizdabāsi! Bez dzēlīgiem cilvēkiem arī nevar iztikt � citādi nemaz nemanīsi, kā aizmigsi ejot... ^rUn arī gudrāks par tautu tā kā tā neviens nav, lai uzpū�as, cik grib, un vai no ādas lien laukā! ...

� Pagaidi, Praskovja Vasiļjevna! � ar rokas kustību pārtraukdams Ļubu�kinu, Probatovs izsaucās. �. Kā tu to izproti, ka gudrāks par tautu tā kā tā neviens nav?

� Kas tad tur nesaprotams? � Ļubu�kina paraustīja plecus,rit kā brīnīdamās, ka viņai jāskaidro sekretāram tik vienkār�as domas. � Es domāju, tas, kas vairāk citus uzklausa un no visiem gudrību smeļas, ir ari labs vadītājs... Viņ� no tautas nekā neslēpj, un tauta no viņa neslēpjas... Bet tauta arvien visu zina im visam dzīvo līdzi, tauta ir stiprāka par stipru! ...

� Jā, jā, � Probatovs sāka piekrīto�i māt ar galvu, priecādamies un brīnīdamies, ka Ļubu�kinas domas saskan ar viņa pa�a nesenajām domām. � Nu, bet ko tu darītu, ja sapulcē vai vispār kolhozā pārsvaru gūtu atpaliku�i noskaņojumi? Vai arī tad tu teiktu, ka gudrāks par tautu neviens nav?

Labu brīdi Ļubu�kina vilcinājās un nekā neatbildēja. Viņa nolēma, ka Probatovs �o sarunu uzsācis ar nodomu, ar kaut kādu slepenu mērķi, un baidījās, ka tikai viņa sievi�ķā atklātībā neizmestu nepārdomātus vārdus! Ļubu�kina, tāpat kā visi citi kolhozā, lepojās, ka apgabala vadītājs ir dzimis viņu ciemā, un � ko tur slēpt! � priek�sēdētājai gribējās Probatovu ar kaut ko pārsteigt, palepoties ar jaunām celtnēm vai ar kādu saimniecībai vērtīgu pirkumu. Būdama īsta un gādīga saimniece, Ļubu�kina bija ārkārtīgi patmīlīga un justos neizsakāmi apbēdināta un aizvainota, ja sekretāram kaut kas nebūtu pa prātam.

�Acīm redzot, viņ� kaut ko ir ievērojis,� priek�sēdētāja domāja, pagaidām ne ar ko neizpauzdama nemieru un cenzdamās no Ivana Fomi�a sejas izteiksmes nomanīt, ko viņ� īsti grib izdibināt. �Bez nodoma jau viņ� neiesāka aplinkus, ek, bez nodoma tas nebija vis!� �

� Ļaudis pie mums kolhozā ir apzinīgi, Ivan Jtomi�,

viņus par labo aģitēt nav vajadzīgs, pa�i bez 'priek�sēdētāja tiks pie skaidrības, kas un kā! Un kālab tad ir komunisti? Vai gan viņi sēdēs, kā ūdeni mutē ieņēmu�i? " . '

� Nu, bet ko tad, ja arī komunisti kļūdīsies? Gadās ta�u da�reiz tā ,..

*� Nu₍ tad jūs mūsu kļūdas izlabosiet, Ivan Fomi�l Probatovs nespēja atturēt smaidu. Veikla, neko teikt!

� Tas ir labi, ka tu esi dro�a par ļaudīm un spēj viņus organizēt jebkuram labam darbam, � viņ� teica un, palicis zem patvāra krāna Ļubu�kinas tuk�o glāzi, ielaida tēju un pielēja tai vēl klāt pienu. � Atļauj tev pakalpot, Praskovja Vasiļjevna!

� Paldies! Man nu gan vajadzētu pakalpot jums, mēs jau esam pa�u mājās... � Viņa vēl aizvien nebija pārliecināta, ka nojauta viņu vīlusi un Probatovs tikai gribējis dzirdēt no viņas to, ko ari pats labi zināja.

Un viņa nemaldījās. Iedzēris pāris malku tējas, Probatovs it kā starp citu ievaicājās:

� Kāpēc jūs tiltu pār upīti neizlabojat? Materiāla, vai, trūkst?

�$e tev nu!� Ļubu�kina klusībā noteica, tūlīt atskārtusi nepatik�anas, kas slēpās aiz jautājuma naivās vienkār�ības.

� Vai Anikejs jau paguvis sūdzēties? Ir nu gan nekaunīgs vīrs!

� Kas tad tur īsti ir?

� Kā � kas ir? Tātad viņ� visu uzvēlis man? Mēs ta�u norunājām tiltu labot pa kārtai � vienu gadu mēs, otru viņi... Es jau tā �o tiltu divus gadus no vietas laboju! ...

� Vai jums nekad nav galvā ienākusi doma apvienot jūsu saimniecības vienā? Zināms, ne tālab, lai nebūtu jāķildojas tilta dēļ, bet lielāka abpusēja ienesīguma labad.

Tas bija tik negaidīti, ka Ļubu�kina pat mazliet pa-slējās aug�ā no galda, nenolai�ot no Probatova sasprindzināto skatienu.

� Jūs, protams, jokojat, Ivan Fomi�?

� Nē, kāpēc gan! Jūsu kaimiņi ar lielu prieku pie jums ies! Es tikai nesen tur pabiju, un, sprie�ot no visa, sevi�ķi iebildumi nav paredzami!

Praskovja Vasiļjevna atkal atslīga uz krēsla, pastūma tālāk glāzi un brīdi klusēja, aizvainoti sakniebusi lūpas.

� Viņi jau nu varbūt ar vislielāko patiku, tikai, lūk, mums ar viņiem, saradoties nav nekāda aprēķinā ...

� Tātad- iz�ķiro�ais ir tikai apsvērums, ka nav izdevīgi? ...

Ļubu�kina saprata, ka, apstiprino�i atbildot, viņa sevi nostāda neizdevīgā stāvoklī, pat kaut ko zaudē apgabala sekretāra acīs, ta�u sava dedzīgā un patmīlīgā rakstura dēļ vairs nespēja savaldīties.

� Jūs pats saprotat, Ivan Fomi�, ka ar varu piespiest mūs neviens nevar, bet es viena tādu jautājumu neiz�ķiru � kā lems ļaudis, tā lem�u arī es! Ta�u aizvērt acis, lai neredzētu patiesību, � to es arī negribu! Pie mums ļaudis jau nostrādāju�ies slapjām mugurām, kad �erjom�ankā tikai no gultām slienas aug�ā! Pie mums pasaki kaut ko � nav jāatkārto, tūlīt dara, bet pie viņiem visi rej cits uz citu vai aizsmak-dami... Iet, bez �aubām, var arī ar svaru bumbām pie kājām, � tikai vai būs kāds labums?

� Kas viņus, tos �erjom�ankas ļaudis, gan nepazīst! � māte atbalstīja priek�sēdētāju. � No laika gala pa sve�iem sakņu un augļu dārziem lo�ņā! *

� Vai tie�ām visi kā viens tā arī ielau�as � sievas, vecītes, bērni? Varbūt pat ar saviem brigadieriem priek�galā?

� Es, Vaņu�a, par pusaud�iem, � māte bija redzami apmulsusi. � Tur pie viņiem ir tādi.

� Bet pie jums fcatrā ziņā tādu nav, kam patiktu lo�ņāt pa sve�iem dārziem? � Probatovs atklāti zobojās. � Pie jums visi pui�eļi tīrie eņģeļi?

� Ne jau bērni ir vainīgi, � apjukusi no Jevdoki-jas Pavlovnas nemākulīgās palīdzības, pieri raukdama, atteica Ļubu�kina. � Cik rei�u var apvienoties? Mēs jau reiz paņēmām nabadzīgu kolhozu ...

� Jā, gadus divus varbūt vajadzēs paciesties, kamēr atkal pieņemsieties spēkā. Nerauc pieri, Praskovja Vasiļjevna, es runāju nopietni. Viņu pļavas vien dos tādu labumu, kas jums ne sapnī nav rādījies, � ganāmpulku varēsiet pavairot reizes �etras, bet, ja vēl pasēsiet zāles, visu apgabalu applūdināsiet ar pienu. Kāposti viņiem slikti padodas, kultūras laikam nav īstās, bet jūs tur upes malā, applūsto�ā, dūņainā zemē, vāksiet lielāku ra�u nekā savās mājās. Turklāt viņiem aiz upes ir ezeri, ieaudzēsiet putnus un rudeni pilnām ma�īnām vedīsiet uz pilsētu. Netici?

� No malas skatoties, zināms, tīrā paradīze, nevis dzīve... Tikai � kā lai es ar viņiem tieku galā! Ani-kejs visu paveic ar savu rīkli. ⁰

� Nesūrojies, netēlo vārguli! Ļaudis sajutīs īstu interesi un sāks strādāt tāpat kā jūsu kolhoznieki. Turklāt neslēp�u � apvienosieties, un rajonā par vienu sliktu priek�sēdētāju būs mazāk.

� Nu, Luzginu viegli vis nevarēs no vietas izkustināt, vajadzēs raut ar visām saknēm! � Ļubu�kina iesmējās, ta�u tūlīt atkal stingri savilka uzacis. � Nepūlies velti pierunādams, Ivan Fomi�. Sī nasta man nav pa plecam, un, patiesību sakot, ari apnicis: tu velc, velc � tāpat kā pasakā par balto vērsīti.

� Tātad tu esi noteikti pretī?

� Ko nu es! Mūsējie negribēs ar viņiem saradoties. Un ar varu mīļ� nevar kļūt.

Probatovs klausījās, acis nepaceldams, it kā kaunēdamies nez no kā un juzdams vil�anos un nogurumu.

� Jūsu apvieno�anos, protams, neviens necentīsies panākt ar varu, � viņ� teica, vērodams Ļubu�kinas apjuku�o seju, kurā tvīka sārti plankumi. � Tā jūsu griba un jūsu brīva vēlē�anās! Ta�u mani, lūk, kas pārsteidz, Praskovja Vasiļjevna, � kā jūs varat vesela kolhoza ļaudis visus bez iz�ķirības ieskaitīt slaistos? Un tad vēl � jūs apgalvojāt, ka ļaudis jūsu kolhozā apzinīgi, ka viņus labam darbam aģitēt nevajag, bet tagad pēk�ņi, pat nepavaicājot visu domas, personīgi atbildat viņu vietā! Kā pēc tā visa lai saprotu jūsu spriedumu, ka gudrāks par tautu tā kā tā neviens neesot?

Ļubu�kina sēdēja, galvu nokārusi, ar plaukstu aizsegusi acis, un nekā neatbildēja ...

Probatovs aizbrauca no ciema pievakarē, kad Praskovja Vasiļjevna jau bija atvadījusies. Viņi pasēdēja vēl mazliet mijkrēslī, tad māte taisījās viņu pavadīt.

� Pirms da�ām dienām tirgū nopirku vilnu. Brīnum laba! � māte palielījās, kad viņi iznāca priek�iņā. � Gribu jums visiem zeķes noadīt. Tev pirmajam, bet vēlāk.,,

� Nevajag, māt, man ta�u ir zeķes. . _

� Eka salīdzināji! � māte gandrīz vai apvainojas.

� Vai nu veikala zeķes var ar mūsējām sacensties?

� Tev jau tāpat pietiek darba.

Rokas man tādēļ nenokritīs! Jeb tu negribi nēsāt? Tad pasaki. _x

� Nē jel, noadi, lūdzu! Kas gan no laba atteiksies?

Ciems grima krēslainā miglā, smidzināja smalks lietus. Probatovs paskatījās uz māti, kas gāja līdzās, uzmetusi ap pleciem lakatu, un sāka raizēties: �

� Vai tu nesasaldēsies? Gau�ām viegli esi ģērbusies ...

Māte iesmējās.

� Varen bailīgs esi kļuvis, Vaņa! Esi aizmirsis, vai, kā es basām kājām mēdzu sniegā izlēkt? Gadījās, mazgājot grīdu, nepietika ūdens, un es pa sniegu, ka garaiņi vien kūp, �ķērsām pāri ielai tā arī aizdrāzos līdz akai!

Pie dārza vārtiņiem māte viņu aizturēja, ielaida pirkstus dēla mīkstajās, sirmajās cirtās, noglāstīja pelnu pelēkos deniņus un nopūtās, un, dzirdot �o nopūtu, Probatovam atkal, tāpat kā pagāju�ajā reizē, kļuva �ēl �ķirties no mātes.

� Nu, kad tu uz visiem laikiem pārvāksies pie manis? Spītniece tāda! Būtu vēl dzīvs tēvs, dotu tev komandu � apkārt mar�! � un cauri.

� Arī tavs tēvs mani nekomandēja, � viņa apklusa, it kā atcerēdamās kaut ko sirdij tuvu, pagāju�u. � Jums, vīrie�iem, tikāt vienu_ reizi vajag ļaut vaļu � vēlāk vairs turēdama nenoturēsi! Nē, Vaņu�a, es pie tevis nebrauk�u, neapvainojies, tā vajag!

� Kam tad vajag?

� Varbūt tev pirmajam vairāk par visiem vajadzīgs, lai es dzīvotu laukos un strādātu!

� Man? � Probatovs bija ne pa jokam gan pārsteigts, gan sadusmots, gan satraukts. � Tā vien �ķiet, tu patie�ām gribi mani aizvainot...

� Nesteidzies jel, karstgalvi! � māte pievilka viņa roku sev pie krūtīm. � Vai zini, kādā darbā tu pa�reiz esi apgabalā?

� Tā kā zinātu, � Probatovs atbildēja, nesaprazdams, kas mātei padomā.

� Vai tu nekad neesi domājis, kq teiktu ļaudis, ja es rīt vairs neietu darbā un mitētos kopā ar visiem pārlasīt kartupeļus ziemai?

� Nu, un kas tad, tu ta�u neesi vairs nekāda jauniņā! Vai gan neesi vecuma dienās pelnījusi atpūtu! Un saproti...

� Es jau nu saprastu, bet, āre, ļaudis var nesaprast,

un tas tev par labu nenāks. Sak, kolīdz dēls kļuva par lielu priek�nieku, tā mātei vairs nav vajadzības ne pēc mūsu darba, ne mūsu maizes... Tagad.viņai maize viegli nāk! < ' _K

� Tu, māt, manuprāt, kaut ko jauc ...

� Un runa jau nav par mūsu ciemu vien, Vaņu�a! Visapkārt ta�u visi zina, kur ir tava māte un ko viņa dara, vai nav tiesa? Un, ja tu mani no kolhoza atrausi, ļaudis teiks � tātad pats pirmais cilvēks apgabalā necer, ka te dzīve sāks iet uz aug�u. Bet, kad visi redz, ka es te rokas no zemes darba neatrauju, tad arī uz tevi ir lielāka paļāvība. Kāpēc gan tu ļautu man te palikt, ja necerētu, ka dzīve te nebūs sliktāka kā pilsētā?

Probatovam aiz�ņaudzās kakls. Viņ� raudzījās mātes tum�ajā sejā, pārsteigts par �o seno, savā pastāvībā vareno mīlestību uz zemi, uz darbu, uz cilvēkiem, ar kuriem kopā viņa nodzīvojusi visu mū�u, bet vēl vairāk priecādamies par to, ka māte tik iejūtīgi viņu saprot.

� Paldies, māt... � viņ� klusu noteica un, apskāvis māti ap pleciem, ilgi un ne vārda nerunādams,

tā stāvēja, tad atrāvās un izgāja pa vārtiņiem pie * automa�īnas.

Lai gan apgabala komitejas sekretārs bija pret viņu izturējies nevis skarbi, bet drīzāk pat laipni, Anikejs Luzgins no tilta devās projām pagalam sapīcis. Tie�i �ī mierīgā laipnība bija atstājusi visnomāco�āko iespaidu. Tā satrauca un biedēja Anikeju, tāpēc ka nebija zināms, kas aiz tās slēpjas.

Daudz vieglāk bija tad, kad da�ādie apgabala pārstāvji izlikās pārlieku stingri, nikni izrāja, pamanīju�i �ādus tādus niecīgus trūkumus, un, kā mēdz teikt, sa-'deva pamatīgu sutu. Tādos gadījumos varēja jau . iepriek� pasacīt, ka negaiss drīz pāries, priek�niecība izkliegsies, bet pēc tam katrā ziņā bardzība vērtīsies �ēlsirdībā, it īpa�i, ja pārmetumos noklausies ar tādu izskatu, kas liecina, ka esi atzinis savu maldī�anos un kļūdas. �ādi pārstāvji bija visnekaitīgākie, jo parasti vāji pazina saimniecību, tāpēc �o nezinā�anu aizstāja ar pastiprinātu prasīgumu. Viņu klātbūtnē pats galvenais ir klusēt un nevienā jautājumā ne taisnoties, un viss beigsies mierīgi � priek�niecība aizbrauks mājās ar apziņu, ka dienesta pienākums labi paveikts, un tu no jauna varēsi visu darīt pēc sava prāta.

Daudz grūtāk bija, ja kolhozā atbrauca pārliecīgi akurāts, visu izproto�s cilvēks. Tādu vadītāju vis ne-apvedīsi ap stūri! Atklājis nopietnas neveiksmes un trūkumus, viņ� varēja iz�ķirties par bargiem soļiem. Tad tikai viens glābiņ� � �ēlojies par visādiem kavēkļiem, lūdz palīdzību un atbalstu un neapjukdams izklāsti vienu vajadzību pēc otras. Neaizmirsti turklāt viņu vadāt pa visām fermām un brigādēm, lai viņ�, kā jau nepieradis, piekustu līdz pagurumam un nodomātu � jā, redzams, priek�sēdētājam patie�ām nav viegli! Nu, un beigās neskopojies ar apliecinājumiem un solījumiem, ka visu izlabosi un turklāt vajadzīgos termiņos. Kur nu viņ� atradīs laiku atkal iegriezties tavā kolhozā, ja apgabalā to ir tūksto�iem!

Ta�u Anikejam, �ķiet, visvairāk bija pa prātam vadītāji; kuriem galvenokārt patika klausīties pa�iem sevī. Parasti �ie vadītāji sevi neapgrūtināja � necentās iepazīties ar saimniecību, viņi nopietni ne par ko neinteresējās un kolhozā atbrauca jau ar gataviem �projektiem�, kurus vajadzēja tikai ieviest dzīvē. �Projektu� nekad netrūka, jo priek�niecība vienmēr ar kaut ko aizrāvās, sajūsminājās, un svarīgi bija īstā laikā uztvert kārtējo ideju, to salielīt un apgalvot, ka �āds jaunievedums dos vēl neredzētu rezultātu. Ja vajadzēja uzņemties lielākas saistības, Aņikejs arī daudz nedomāja, piekrita jebkuriem pamatojumiem, bet, ja strīdējās un iebilda, tad vienīgi formas pēc, lai citi nedomātu, ka viņ� ir gatavais stulbenis. Priek�niecība cienī patstāvīgus cilvēkus, kas zina mēru! Pats galvenais ta�u bija, lai viņ� uzņemtos saistības, turpretim � kā tās izpildīs, vai ir iespējas un priek�noteikumi � tas �ādus cilvēkus neuztrauca, tāpēc ka tiem prātā bija tikai pa�u izdomājums un cits nekas tos neinteresēja. Pierādīt tiem, cik nereāli ir to ierosinājumi, arī nebija nekādas jēgas � tādus nepārliecināsi, tikai sev kaitēsi.

Tie�i �ādu vadītāju esamība, kuriem, kā Anikejs teica, �projektu pilna galva�, spieda viņu ne�aubīgi ievērot vienu dzelzs noteikumu: pa�am neņemt kolhozā nekā vairāk par to, kas viņam pienākas pēc likuma,� un no tā pilnīgi pietika dzīvei. Toties viņ� atļāva �ņemt� citiem � brigadieriem, fermu pārziņiem, visiem, kurus pats kolhozā ielicis vado�os amatos. Notverot tādu cilvēku sīkā zādzībā vai blēdībā, vēlāk bija iespējams viņu turēt stingros gro�os. Anikejs neskopojās arī, ja no iebraucējiem kāds izrādīja patiku iedzīvoties uz kolhoza mantas rēķina. Jau pirms gadiem partija bija bargi nosodījusi ļaudis, kas ielai� rokas arteļa kabatā, un tomēr, par spīti visai stingrībai, vēl bija sastopami alkatīgi sve�a labuma cienītāji. Vienam otram Luzgins sūtījā dāvaniņas uz svētkiem, un tie nenoniecināja vis, bet pieņēma. Sie kukuļi vēlāk atmaksājās ar uzviju, kad Anikejam vajadzēja apgabalā vai rajonā kaut ko saņemt no deficītiem materiāliem. *

Ar tādu vadītāju kā Probatovs priek�sēdētājs Luzgins sastapās pirmo reizi un tāpēc sāka uztraukties un pat paļauties panikai. Ej nu saproti viņu, kad viņ� ar vienādu interesi noklausās gan tevī, gan Dim�akovā, kas nopulgo tavu autoritāti. Uzmini nu vēlāk, lauzi galvu, kurā pusē �ai strīdā viņ� nostājies, ko klusībā izlēmis?

Uzkāpis pakalniņā, kas sākās aiz tilta, Anikejs pagriezās atpakaļ. Aiz viņa nelielā attālumā, galvu nodūris, vilkās brālēns Ņikita Voro�ņevs; dzīslaino kaklu izstiepis, varen rosīgi tipināja kārnais un garais klētnieks Shovatkins; ne uz vienu neskatīdamies, īgni soļoja bakurētainais un drūmais grāmatvedis Salimovs; it kā cenzdamies būt nemanāms, sakumpis klusu dūrē kāsēja brigadieris Jefims Tircevs. �o izretināto virteni noslēdza ciema padomes priek�sēdētāja Jekaterina Cerka�ina, salīgi tīstīdamās tum�ā vilnas lakatā. Viņi gāja klusēdami, tāpēc Anikejs nebija viņus uzreiz sajutis nākam aiz muguras. �Ir nu gan man īstie aizstāvji!� Anikejs sa�ķieba lūpas nicīgā smīnā. �Kad var iedzīvoties uz kolhoza rēķina � tad nav jāaicina, klāt kā saukti, tūlīt saodu�i, bet, kad jāaizbā� mute vienam pa�am bļaurim, tad viņu nav!�

� Nu, ko velkaties kā uz bērēm? � Luzgins nikni uzkliedza un ļauni iesmējāst � Vai Jegorka jūs līdz nāvei pārbiedēja?

� Blusa ir niecīgs kukainītis, tomēr jākasās ir, kad ieko�! � smagi elpodams, atteica grāmatvedis Salimovs, un viņa sejā, kas bija sievi�ķīgi tukla un bez uzacīm, Anikejs nesaskatīja parasto, it kā sastingu�o smīnu. Tā vien �ķita, ka arī �is nesatricināmi mierīgais ciparu ķirmis bija ne pa jokam satraukts.

� Blusu noķer � un nagu virsū! Bet Dim�akovs tie�ām kā no ķēdes norāvies suns! � nikni �ķielēdams, noburk�ķēja Ņikita Voro�ņevs. � Liekas, ja būtu manā varā, � es to riebekli no�ņaugtu, rau, ar sitām pa�ām .. .

Viņ� pastiepa'uz priek�u savas tum�ās, mezglainās, lielās rokas, izpleta pirkstus un sa�ņaudza dūrēs, bet Anikejs viņu rupji pārtrauca:

� Rāmāk, karotāj!... Ko vicini dūres pēc kautiņa �* tad daudz prāta nevajag, turklāt Jegors tā dos pretī, ka tu kājās vis nenoturēsies! ...

Pienāca klāt pārējie, apstāja Luzginu, klusēdami uztina pa smēķim un aizkūpināja. Kalniņā pati pēdējā uzkāpa un elpu atvilka Jekaterina Cerka�ina. Tagad visi bija kopā, trūka tikai partorga Mrihina. Baidās rādīties pēc paģiru lāpī�anas!

� Nu, kas ir, ērgļi, vai neapstaigāsim saimniecību? � Anikejs teica, uzlūkodams pārējo bēdīgās sejas. � Esam pieredzēju�i vēl lielākas briesmas, tādēļ rokas gaisā vis necelsim!

Anikejs tī�ām runāja skaļi, pasmiedamies, itin kā tas, kas noticis uz tilta, viņu pat neuztrauktu, kur nu vēl biedētu.

� Es nevaru iet jums līdzi, � Cerka�ina nomurmināja un piesarka. � Man steidzīgas darī�anas pa- � domē...

� Tā... � Anikejs novilka un no�amstināja lūpas. � Ej, ja nevari nociesties!...

Luzgins cerēja, ka, izdzirdusi �os vārdus, kuros izskanēja brīdinājums, Cerka�ina pārdomās un palik^ ta�u viņa spēji pagriezās un neatskatīdamās ātri devās pa ielu projām. Anikejam gandrīz aizrāvās elpa, bija tāda sajūta, itin kā �ī spītīgā sieviete nupat, būtu viņam iecirtu�i pliķi. Neviens vēl nekad nebija viņam izrādījis tik atklātu nepaklausību un nekādā gadījumā nebija uzdro�inājies atteikties no viņa uzaicinājuma. Un �e tev nu, pat diezgan nenozīmīga persona, turklāt vēl sievi�ķis, parāda viņam savus niķus! �Nu labi, Jekaterina Andrejevna, paturēsim prātā �o jūsu stiķi, neuzlidojiet pārāk augstu � zemu kritīsiet!�

Anikeja acis samiedzās un kļuva līdzīgas tum�ām spraudziņām, nemirk�ķinot viņ� brīdi raudzījās apkārtējos.

� Varbūt vēl kādam nevaļa � tad es neaizturu! � viņ� klusu izdabūja caur zobiem un pēk�ņi aizsvilās ilgi aizturētā niknumā. � Nu, ko stāvat saspiedu�ies barā kā pārbiedētas aitiņas? Baidāties, ka sāks cirpt?

Ar prātu Anikejs apjēdza, ka nerunā to, ko vajadzētu, ka, apvainojot tos, uz kuriem visus �os gadus � balstījies, viņ� atgrū� vienīgos sev uzticamos cilvēkus, ta�u vairs nespēja valdīties. Viņu bija sagrābusi tāda kā duļķaina straume un rāva projām nezin kurp.

� Apriebu�ies man esat, apraudātāji! � siekalas �ķie�ot, viņ� bļāva. � Acīs redzēt jūs negribu!

Anikejs it. kā atriebās par to, ka tie biju�i liecinieki viņa pa�a bezspēcībai cīņā pret Diin�akovu. Varbūt tie tagad domā, ka viņu vispār viegli nogāzt?

� Pazūdiet, arī bez jums iztik�u!

Nikni nospļāvies sev pie kājām, Anikejs smagi pārvēla pāri sakņu dārza �ogam savu ļumīgo, resno augumu un sāka soļot starp dobēm, mīdams vecos, krauk�ķo�os kartupeļu lakstus. Viņ� neno�ēloja teikto. Nav nekādi lielie vīri, pacietīs! Kam tādi vajadzīgi? Tiem visiem bija paprāvi grēciņi, un jebkuru brīdi Anikejs varēja norēķināties ar ikvienu, pats sev nekaitēdams. Pat vienoju�ies savā starpā un nolēmu�i - priek�sēdētāju iegāzt, viņi nespētu izkļūt sveikā!

Anikejs gāja no fermas uz fermu, klimta apkārt, ielūkojoties visos stūrī�os, pūlēdamies atrast nekārtības, ta�u, pat pamanīdams acīm redzamu nesaimnie- ⁴ ciskumu un nolaidību, nevienu nerāja, nestrostēja kā .parasti, bet dīvainās bailēs apvaldīja lielās dusmas, kas viņu smacēja.

Pie skābbarības bedres, no kuras glu�i kā no viras katla cēlās garaiņi, divi vīri ar dak�ām svieda vaļējā

� automa�īnas kastē tum�zaļo skābbarības masu. Anikejs pakavējās pie viņiem un pavaicāja:

� Cik ma�īnu esat aizvedu�i?

Neviens neatbildēja � vai nu vīri nesadzirdēja jautājumu, vai izlikās nedzirdam. Citā reizē Anikejs a�i vien viņus pārmācītu, bet tagad klusēja un, pat neatkārtojis jautājumu, pamīņājās pie ma�īnas un devās tālāk.

�odien Anikejs tie�i kārot kāroja, lai kāds pie viņa grieztps kaut ar- visniecīgāko lūgumu. Parasti �no rīta līdz vēlam vakaram tik vien bija dzirdams � atļauj to, dod �ito, palīdzi ar to, bet �odien neviens nesaka ne pu�plēsta vārda.

Kolhoza valdē Luzgins atgriezās pagalam satraukts.

�Jegors viņus sakūdījis un ausīs sapūtis,� Anikejs nodomāja. �Izliekas par Jēzuliņu, grib autoritāti izpelnīties.�

Tomēr, lai cik ļauni Anikejs �odien domāja par Dim-�akovu, atvieglojumu viņ� nerada. Viņ� klusītiņām iz-'gāja cauri gaitenim un nepieklauvējis iespraucās nelielā blakus istabiņā, kur mitinājās valdes sardze, kas vienlaikus bija arī apkopēja un vajadzības gadījumā ari izsūtāmā.

� Ņu�ka, tu mājās?

Krēslainajā kaktā uz gultas sakustējās ka�oks, sardze nolaida pār gultas malu kailās, baltās kājas un, kauliem knik�ķot, izstaipījās.

� Ts-s-s! Rimsties, bezkauņa! � noklusinājis balsi, ie�ņācās Anikejs. � Ko tu vienrtiēr gul�ņavā?

� Man par miegu nav jāmaksā, � izpletusi muti saldās �āvās, Ņu�ka atteica un, pagrūdusi krēslu, piecēlās no gultas. � Nemīņājies, sēsties, rau, tur... Ne visai bie�i tu �ogad ciemojies pie manis ...

� Varbūt vēl ko izmuldēsi? � Anikejs dusmīgi nosēca. � Pa�reiz nav vaļas domāt par tevi, kad cilpa tuvojas...

Viņ� sabozās, norāva no galvas cepuri un iebā�ā roku kabatā pēc mutauta.

� Vienmēr tu �inksti, Anikej! Cilpu, vai re, viņam esot sagatavoju�i! Tu ta�u pats no kura katra virvi novīsi un �ai virvē to arī no�ņaugsi!

� Rimsties jel, skaļā rīkle! � ar galvu pamādams uz durvīm, Luzgins sāka lūgties.

Kop� vien Luzgins pazina Ņu�ku, viņa vienmēr bija tāda draiska un asu mēli. Luzgins arī pats lāgā nesaprata, kas viņu pie Ņu�kas saistīja: seja viņai ne visai padevusies, viscaur izvagota sīkām bakurētām, un deguns kā podziņa. Tomēr Ņu�kās atvaraini dziļajās, tum�ajās acīs un draiski �ķelmīgajā smaidā, kas vienmēr rotājās pilnīgajās, sulīgajās lūpās, slēpās tik daudz ne-izdāļāta, val�ķīga mīlīguma, ka tā dēļ vien Anikejs piedeva viņai �os ārējos trūkumus. Turklāt tos ar uzviju atsvēra viņas augums � lokans, jauns un spēcīgs, ar diviem krū�u radziņiem, kas Anikeju padarīja glu�i traku, apaļīgas rokas ar maigām bedrītēm pie elkoņiem un tik baltas, kādas nemēdz būt zemniecēm, un viegla, vijīga gaita kā kaķei. Ņu�kas tuvums skur-bināja Anikeju kā reibino�s dzēriens, un viņam vajadzēja tikai mazliet pabūt ar Ņu�ku kopā, lai kļūtu kā apmāts, � viņ� atvilga no maigām jūtām un bija gatavs aizmirst visu pasaulē.

Arī pa�reiz, kad Ņu�ka atvilka katūna aizkariņus pie logiem un istabā kļuva gai�āks, Anikejs neizturēja � ar izstieptajām kājām aizķēra viņu, pievilka sev klāt un nolaida roku uz viņas stingrā pleca.

� Paskat, kāda aizdarota, � viņ� viegli papliķēja Ņu�kai pa muguras lejas daļu. � Kartupeļus vien tu ņem iek�ā, bet labums kā no tīrā putu krējuma...

� Tā var glaudīt tikai teli, � Ņu�ka noteica atbrīvo

damās. � Vai pa�a asakainā zivs apnikusi? Sadursties ar tādu? ' к

� Ek, ragana! � Anikejs ar abām rokām spieda viņu atkal sev klāt un paberzēja pieri pie viņas

krūtīm. � Tu ta�u esi Jaunāka par kand�u, cilvēku postā grūd iek�ā!... ' � _

-� Saki, kur jāiet, � neatbildot uz Anikeja glāstiem, Ņu�ka teica un, -atbrīvojusies no viņa skāvieniem, uzmeta uz galvas lakatu. � Esi notrenkājis līdz ifāvei!...

� Atvelc lakatu no ausīm, � Anikejs sāka runāt tik klusi, ka balss pārvērtās aizsmaku�ā �ukstā. � Vajag visur paslaistīties un paklausīties, ko ļaudis mel�as, vai saproti? Nevāc visādus mēslus, bet to, kas svarīgāks .:.

Nu�ka paraustīja deguna galiņu, it kā nez ko paostīdama, miegainība vienā mirklī pazuda no viņas sejas, bet palaidnīgajās acīs ieplaiksnījās viltības dzirkstis.

� Ja nu kas � gadās � tūlīt �urp pie manis! Vai skaidrs?

� Nu, skaidrs! � Ņu�ka nosprauslāja.

� Bet pa to laiku pasauc man (ļerka�inu!

Viņ� aizgāja uz savu kabinetu, apsēdās pie galda, kura vidu klāja zaļgans stikls, un skumīgi pārlaida skatienu pār veselu lēveni papīru. Viss tā kā būtu savā vietā � gan garais, tuk�o krēslu atzveltņu ieskautais galds, kas piebīdīts klāt pie viņa � priek�sēdētāja galda, gan stikla pelnu trauks uz sarkanā galdauta, gan spodrie, ziemai sagatavotie logi ar balto vati un melnām oglītēm rāmju starpās, gan platais, ceļojo�ais karogs kaktā aiz viņa muguras, pusattīts, ar zelta burtiem un lieliem pu�ķiem. Ta�u �odien Anikejam nez kā trūka. Varbūt parastās pārliecības, ka viņ� paliks �ā kabineta saimnieks arī rīt un parīt, tikmēr, kamēr pats lūgs pēc atpūtas?

Cerka�ina ieradās tik ātri, ka Luzgins nepaguva vēl izlemt, kā ar viņu jārunā � rupji, atklāti vai maigi pārliecinot. Uz �iem sievi�ķiem jau nevar paļauties: �odien viņi domā tā, rīt pavisam citādi, kaut ari sev par ļaunu, lai tikai nebūtu viss pa vecam!

Viņa, kā vienmēr, bija ģērbusies stingri, glu�i kā mūķene � melnā kostīmā un stulmu zābaciņos. Melnie, nespodrie mati sasukāti gludi, ar �ķirtni, kālab viņas kalsnā seja, pa�reiz sasprindzinātu gaidu pilna, �ķita vēl garāka.

� Vai sauci? � viņa ievaicājās un, izvilkusi no kabatas papirosu paciņu, aizsmēķēja.

�Arī nav dzelzs nervi,� Anikejs apmierināts nodomāja. �Kad sirds nemierīga, tūlīt sāk kūpināt!�

� Jā, gribēju aprunāties, � Anikejs miermīlīgi iesāka. � Pirmīt tu aizmuki, bet to tu neapjēdz, ka apstākli pie mums var strauji mainīties, un, ja mēs visi vilksim katrs uz savu pusi, tad mūs izsvaidīs kur kuro, � kauliņus nesavāksim!...

� � Neizlocies! � Cerka�ina viņu pārtrauca negaidīti asi. � Runā tie�i � ko tu gribi no manis?

� Es? No tevis? � Luzgins māksloti brīnījās un iesmējās īsiem elsieniem. � Es gribu visiem labu un tev arī. Vai esi no manis ko (aunu pieredzējusi?

� Tātad tu mani ataicināji �urp, lai es tev vēlreiz zvērētu uzticību? � nervozi ievilkdama dūmu, Cerka�ina pieceldamās vaicāja.

� Nesāc ārdīties! Savaldies, citādi pati sev pāri nodarīsi! � Anikejs ieteica. � Es pie tevis nāku ar atklātu sirdi, bet tu grasies to atgrūst! ... Gribu zināt tavas domas �- vai ir vērts iet par strādniekiem pie Ļubu�kinas vai labāk dzīvot savā ģimenē? Pa vecam, kā dzīvoju�i?

� Vaicā ļaudīm ...

� Es gribu zināt tavas domas! Ļaudis ir kā dīsele: kurp pagrie�, turp arī brauc!

Cerka�ina ilgi dzēsa smēķa galu pelnu traukā, burzīja papirosu saviem dzeltenajiem, kā ar jodu notrieptajiem pirkstiem.

� Cik ne�ķīsts un neģēlīgs tu esi kļuvis, Anikej! � beidzot Cerka�ina klusu teica un pacēla uz viņu neslēpta nicinājuma pilnās acis. � Kā tu uzdro�inies tā runāt par ļaudīm, bez kuriem neesi nekā vērts kā vecs, caurs maiss! Ļaudis runā patiesību, ka tu esi zaudējis kaunu un godu un kā satrunējis celms stāvi visiem ce]ā.

Anikejs nekad nebija gaidījis, ka Cerka�ina sāks viņam uzbrukt, turklāt vēl ar tik neslēptu naidu. Kādu mirkli viņ� pat nobijās: ja nu viņai zināms kaut kas tāds, ko viņ� pats vēl nezina? Vai gan citādi Cerka�ina sāktu ar viņu runāt tik dro�i un izaicino�i apvainojo�i! Ta�u Anikejs negribēja, ka Cerka�ina viņu redz vāju un bezpalīdzīgu.

� Paskat, kā nu tu sāki dziedāt, �ubīte tādai � viņ� dzēlīgi novilka un ņirdzīgi pasmaidīja. � Sadomāji mācīt man politiku? Bet kāda politika tev pa�ai bija, kad no mana brālēna kautu aunu par dāvaniņu pieņēmi? Jeb tev sirdsapziņa ir no gumijas � vari to izstiept, cik vien gribi?

� Kā tad es toreiz varēju zināt, ka ga|a zagta? � atstreipuļodama atpakaļ kā no sitiena, Cerka�ina vārgi iebilda._a� Jūs ta�u mani pierunājāt, zinājāt, ka mans vīrs aiz bada tikko kājas vilka ... Domāju, izglāb�u viņu! Vai gan citādi es pieņemtu jūsu ubaga dāvanu?

� Pielūko, tava darī�ana � varbūt kāds arī noticēs tev, ka tu nekā nesaprati, biji kā nevainīgs jēriņ�!...

�- Tu vari mani pazudināt, ta�u tas tev, Anikej, neko nepalīdzēs.

� Klusu, pērkamā dvēsele! � Luzgins ierēcās un gāza ar dūri pa galdu. � Tu vēl nezini, ko es varu ar tevi izdarīt!...

Vairs neteikusi ne vārda, Cerka�ina uzmeta uz pleciem pelēko, adīto lakatu un strauji izgāja no kabineta. Anikejs gribēja mesties viņai pakal, ta�u apstājās. Jupis parāvis, lai iet! Kamēr viņu vēl nav nogāzu�i, nav saminu�i, viņ� nevienam padoties netaisās.

12

Līdz mājai Anikejs negāja soļos kā parasti, bet joza teciņiem, retumis apstādamies un spiezdams roku pie sirds: tā krūtīs dauzījās kā negudra. Deniņos dūra asa sāpe, seja pietūka aiz asins pieplūduma, �ķita, vēl solis � viņ� nokritīs un vairs nepiecelsies.

Kamēr Anikejs sasniedza māju, gar acīm jau metās tum�s. Priek�iņā viņ� apgāza spaini, kas nestāvēja savā vietā, ar kāju aizķēra kaķi un kā viesulis iedrāzās priek�istabā. _

� Serafima! � viņ� iebļāvās, cik jaudas. � At-rā-ā-k!

� Ko tu bļausties kā negudrs? � no goda istabas neapmierināta atsaucās sieva. � Vai tevi kāds kauj, vai?

� Vajadzētu tevi nolikt manā vietā, tad tu kauktu ne tā vien, � Anikejs nerimās, noraudams un pa roku galam aizmezdams naģeni. � Dro�i vien .atkal mālējies?

� Būtu jel kaunējiesl Ko tu saproti, nekulturālais zemniek!

� Bet tu gan esi varen daudz tās kultūras sagrābusies. Ja at�ķaidītu, visam ciemam pietiktu! � Anikejs nometa bik�u siksnu un zābakus un zeķēs iegāja goda istabā.

Kā tad! Izlaidusi pār pleciem plānos, rudos matus, Serafima sēdēja pie zemās kumodes un, zodu izstie- ' pusi, ar krēmu cītīgi iezieda grumbas. Gar viņas puķainā, pēc pilsētas modes �ūtā ģērba apak�malu kā kamoliņ� valstījās kaķēns.

� Divus gadus notupējusi novietnē uz tirgus un traka palikusi! � Anikejs iesita sev pa treknajiem gurniem. � Nu kam tu te krāsojies? Kas uz tevi tagad vairs metīs acis? Aiz smiekliem vai jāplīst!

*� Ko nu tu saproti, tumsoni!

Serafima nicīgi sa�ķobīja lūpas, piebāza seju pie ovālā spoguļa, izlīdzinādama paplucināja melni krāsotās uzacis un, pirkstus saslapinājusi ar siekalām, nobraucīja tās.

Nelikdamās vairs zinis gar vīru, viņa sagrieza matus mezglā un piecēlās � kalsena, gara, sakumpusi, un viņas ieziestā seja trekni spīdēja.

� Vienmēr tu ielauzies mājās kā bandīts! Visu mū�u neviena laba vārda no tevis neesmu dzirdējusi, alla� tikai �dod �urp� un �ātrāk� ...

� Nu, tagad mums �ķirties par vēlu, gribi vai negribi, jācie� � tevi neviens neņems, un es jau esmu ar tevi līdz apnikumam nomocījies! Tādēļ nu rimsties �inkstēt. Pasauc labāk brāļuku Ņiki�ku, tas man briesmīgi vajadzīgs.

Viņ� savāca vienkop uz galda izplātos da�ādu krāsu drēbju lēverus, ar vienu rāvienu nosvieda tos uz dīvāna un strupi pavēlēja:

� Kad pārnāksi � pagatavo kaut ko uzkodai: varbūt būs viesi!

� Viesi! Viesi! � Serafima ģērbdamās burk�ķēja zem deguna. � Diena nepaiet, kad nebaro kādu par velti! Nevis māja, bet nez kāda iebraucamā sēta! Ne atpūtas, ne mierīga brī�a ...

� 2ēl kļuva, skopule tāda! �- Anikejs nikni novilka un sarauca uzacis* � Rau, nosviedīs mani, nebīsties, tad varēsi atpūsties!

Serafima uzreiz sastinga un, muti paplētu�i, brīdi apstulbusi raudzījās uz vīru, tad sasita rokas, sāka lauzīt pirkstus, ka knik�ķēja vien, un ievaidējās:

� Kad tas reiz beigsies, ak tētīt! Kas tad tev atkal bedri rok? ...

� Bedre vēl aizvien tā pati vecā, pats galvenais, kur� kuru tanī iegrūdīs... Nu, bet ko tu te tik daudz tark�ķi � gādā �urp Ņiki�ku! No tavām raudu dziesmām mums labāk nekļūs.

Voro�ņevs ieradās tūliņ pat, neskuvies, rūsganu bārdu apaudzis. Viņ� ilgi �vīkāja kājas pie sliek�ņa un bija tik bargi sadrūmis, ka pat Anikeju pārņēma apjukums.

� Kas tad nu, vai tu pa labam ne skatīties vairs nespēj, Ņikita? Pat mani sagrābj izbailes � tīri kā zvērs! Bērnus vari gau�i pārbiedēt. Nopinkājies viscaur kā lācis ...

� Par zvēru arī jākļūst, kad tevi grasās midzenī iedzīt...

Brālēns, acīm redzot, nebija noskaņots uz jokiem, viņ� nometa galo�as un, samīņādams grīdas celiņus, ieklamzāja goda istabā, no viņa soļiem skapītī ietink-�ķējās trauki.

� Plāj ātrāk vaļā, ko zini, � Anikejs steidzināja.

� Kādas jaunas vēstis?

� Visu ciemu uzvandīju�i � dūc kā bi�u strops. Un katrs kukainītis cen�as sāpīgāk iedzelt.

� Nepūt miglu acīs! Klāsti ar jēgu, ko ļaudis runā!

� Ļaudis ta�u no manis kā no sērgas apsēsta vairās. Labprāt da�u labu būtu gabalos saplēsis! ...

Viņ� no�ņirkstināja zobus un ar visu �okejcepuri galvā smagi atlaidās krēslā, kas iekrak�ķējās vien.

� Nesanikno velti ļaudis, Ņikita! � nomierinādams radinieka straujo dabu, Anikejs klusām pamācīja.

� Da�s sakaitināts muļķis var izstrādāt tādu numuru, ko visgudrākais cilvēks pasaulē nespētu izdomāt. Kamēr gro�us no mūsu rokām nav izrāvu�i, � jāvalda ar prātu, citādi, ko var zināt, �itā skriedami pa�i nemanīsim, kā kaklu lauzīsim.

� Var gadīties! � Voro�ņevs piekrita un_r nolicis uz galda garās, spēcīgās rokas, lēnām atlaida vajā lielās dūres un nopūtās. � Pa�i prasās, sātani tādi! Pret savu gribu da�kārt jālec no eņģēm laukā... Es ta�u pie tevis neatnācu viens ...

� Es tā kā tevi vienu pa�u būtu aicinājis..,

� Sis viesis mūs netraucēs, � Voro�ņevs apmierināts pasmīnēja. � Es klibo notvēru ar auzām .,.

� Kādu klibo?

� Nu, Savu�ku! Jegora Dim�akova pārinieku!

� Ek, �ēl! Nenoķēri to, ko vajadzēja! � Anikejs nespēja novaldīties un, rokas berzēdams, sāka satraukti soļot pa istabu. � Re, ja tu Jegorku kaut ka pieķertu, es tavā labā nezin ko izdarītu. Nekā ne�ēlotu.

� Par to spriedelēt ir tikpat kā ūdeni caurā mucā liet, � Ņikita paraustīja varenos plecus. � Ko tikai jau neesmu izmēģinājis, ko arī neesmu darījis � cits būtu kā mu�a pie ķeramā papīra pielipis, bet viņ� drīzāk badā nosprāgs nekā rokas notraipīs.

� Nezaudē ticību, brājuk, mēs viņu vēl apvedīsim ap stūri, dod tikai laiku! Vai daudz tas razbainieks nospēris?

� Gandrīz veselu kuli.

� Par nabagiem mūs nepataisīs, sauc vien viņu �urp. Kur viņ� gaida sava likteņa lēmumu?

� Uz lieveņa stāv, domās jau no visiem atvadījies � sākumam es viņam iedzinu bailes!

Pēc brī�a Voro�ņevs ieveda istabā zirgkopēju Savu�ku. Pieklibodams tas paspēra da�us so|us un apstājās, atbalstīdamies uz zarainas nūjas, paturot kreiso kāju mazliet paceltu. Būdams vārgs, maza auguma, �auru seju un asu degunu, viņ� drīzāk līdzinājās pusaudzim, nevis nobriedu�am pusmū�a vīram. Uz zoda rēgojās reti, iesirmi matiņi, plānās lūpas nozilēju�as un stingri sakniebtas, pie nodilu�ā vatētā kamzoja pielipu�as siena smelknes, malahaja viena auss atraisījusies un kūļājas.

� Ko tad tu nesasveicinies, Savu�ka? � Anikejs pusbalsī ievaicājās.

Zirgkopējs satriekts klusēja.

� Un ko tu tagadiņ tāds ne visai priecīgs? Luzgins klusām pra�ņāja tālāk. � Rasi, esi ar kādu saķildojies jeb neesi vesels? Tad tu, brāl, neielaid savu slimību, lai nekļūst ļaunāk!

Zirgkopējam bija labi zināms �is priek�sēdētāja paradums � nesteidzīgi, ņirgājoties pamocīt tos, kas nokļuvu�i viņa nagos, tāpēc Savu�ka uzskatīja par labaku neatbildēt.

� Vai tu viens pats ķēries pie �ā netīrā darba? � joprojām nepaceļot balsi, taujāja Anikejs un līdzjūtīgi pieskārās zirgkopēja plecam. � Varbūt tevi uz to kāds pamudināja? Ko tu, muļķīt, viens pats cietīsi sodu? Ja nastu uz pusēm pārdalītu � būtu vieglāk!

Zirgkopējam nodrebēja skropstas, viņ� jau gribēja kaut ko teikt, ta�u tūlīt atkal spītīgi saknieba lūpas.

� Vai tu, mū�īgo pļēgur, mēli esi norijis? � nespēdams savaldīties, izsaucās Voro�ņevs._e� Cietumā tu dro�i vien ilgosies ar mums parunāties, bet būs par vēlu!

� Pagaidi, Ņikita, nerunā bez laika! � Anikejs apjauca brālēnu. � Nu, cilvēku bija apsēdis nelabais, līdz nāvei sagribējās iedzert, bet naudiņas nebija, �� rau, tad arī paņēma. Kam tas nevar gadīties! Prāts same�ģījies vai kāds sakūdījis, bet varbūt pats nemaz nav vainīgs? Viņ� mums tūlīt visu pastāstīs, un mēs viņu atlaidīsim sveikā.

Anikejs piegāja cie�i klāt Savu�kam, pacēla viņa zodu uz aug�u un pēk�ņi atkāpās: zirgkopēja acīs vairs neredzēja no�ēlojamu apjukumu, tanīs dega neslēpts naids.

� Es varbūt esmu visnekrietnākais cilvēks, kāds vien var būt, un ciemā sliktāka par mani neviena nav, � Savu�ka nikni no�ņācās. � Un tomēr sirdsapziņa man vēl palikusi, es te nesāk�u vis savu negodu novelt uz Dim�akovu!

� Kā tu tā pēk�ņi Jegoru atcerējies? � Anikejs iepleta apaļas acis. � Viņu itin kā neviens te nebūtu pieminējis. Es tā kā nebūtu vēl kurls, un arī Ņikita, raugi, neļaus samelsties ...

� Pazīstam mēs tavu Ņikitu! � Savu�ka ļauni no-vīpsnāja un ievilka elpu, it kā uzkrādams spēkus.

� Jūs to vien gribētu, lai varētu ar dubļiem apmētāt Jcgoru... Bet diezin vai izdosies! Kas no zelta, tas arī dub|os mirdz!

Uz brīdi istabā iestājās klusums.

� Paskat vien, kādu dziesmiņu nu tu dziedi, � АгЙ-kejs novilka un, paspēris pāris soļu, noplātīja rokas.

� Nu, tad ņem par labu � tīra zelta, apzeltītais, no virsas vēl ar varu apbārstītais! Gadiņus piecus, bet varbūt arī vairāk dabūsi tupēt aiz restēm � tā vien raugi, tad arī vilksi citu meldiņu. Ved viņu, Ņikita, pie milicijas pilnvarotā, sastādiet protokolu, un lieta darīta!

Viņ� pagrieza Savu�kam muguru un kliedza sievai:

� Serafima! Atnes kaut ko uzkost, vēderā gaudo kā tuk�ā mucā � ciest vairsmevar! ...

Zirgkopējs negāja projām, �ķiet, vēl nez ko cerēdams. Viņ� nodūra galvu un nobālis atkal lūkojās grīdā.

� Nu, ko tu vēl kverni? � viegli pagrūzdams Sa-vu�ku aiz pleca un iztraucēdams viņu no pārdomām, noprasīja Voro�ņevs. � Mums te verstu stabs nav vajadzīgs.

Savu�ka, mazliet klibodams, atbalstīdamies uz nūjas, patenterēja uz durvju pusi, un tad arī spēki bija galā � viņ� neizturēja, sabruka uz sliek�ņa un ar asarām acīs drebo�u balsi izdvesa:

� Nepazudini mani... Anikej Jermolajevi�!... Bērni ta�u mazi! Sieva slima � posts viņu iegrūdīs kapā! ... Viņi aizies bojā bez manis, patie�ām aizies bojā! ... Pa�ēlo! ...

� Un tu viņus varen �ēlo, blēdi tāds? Jūs pa�ēlo, bet vēlāk kā suņi krītat virsū. Lasies prom! Lasies prom! Vajadzēja agrāk padomāt, kad gatavojies zagt.

� Ja būtu zinājis, kur kritī�u, būtu salmus paklājis... � Savu�ka �ņukstēdams murmināja, ar delnu iztriepdams asaras pār visu seju. � Savu mū�u ne mazāko nieciņu neesmu ņēmis, kur nu vēl ko lielāku.., Vai tev nemaz nav sirds?

Anikejs viņu nepagodināja ar atbildi, klusēdams paņēma no sievas rokām ceptas vistas gabalu, apkaisīja to ar sāli un sāka ēst.

� Pasniedz skābētu gurķīti, � viņ� teica Serafimai.

- Citādi pasauss ...

� Piedod man, sasodītajam, � Savu�ka gaudās, balsij nemitīgi drebot. � Un par manu aso mēli piedod � tāpat vien izmuldēju, dusmās ...

Anikejs noskrubināja vistas kauliņus, ar delnu noslaucīja gaļīgās lūpas un brīdi lūkojās uz zirgkopēju.

� Ātri tu sāki krak�ķēt, valrieksts tāds! Vēl ne reizes tev nav ar āmuru iezvelts, bet jau pu�u! ... Varoni arī gribi tēlot un samels velns zina ko! � Anikejs negaidot pacēla balsi: � Un nu, celies aug�ā, baskāji!

Zirgkopējs pieķērās pie nūjas, ta�u tā izslīdēja no rokām un aizlidoja sāņus; tad viņ� ieķērās durvju stenderē un piecēlās, nenolai�ot no priek�sēdētāja lūdzo�ās acis.,

� Bērnu dēļ slēp�u tavu grēku, � Anikejs noteica, ta�u viņa balsī joprojām izskanēja draudi. � Un atceries, ja vēl kaut reizi dzirdē�u par tevi ļaunu vārdu � lūdz vai nelūdz_L neparko ne�ēlo�u! Par �o pa�u auzu kuli tevi ietupinās!

� Vai tad es ko... Anikej Jermolajevi�! ... � Savu�ka bezspēcīgi murmināja. � Bū�u mēms kā zivs, svēti apsolu ...

� Paskat, tikko slogs no sirds nost, tūlīt sāk pļāpāt blēņas! � zirgkopēju pārtraukdams, teica Voro�ņevs. � Klausies, ko tev piekodina, un liec aiz auss! Tev dzīvību dāvina, nevis prēmiju par darbu dod, bet tu sāc te siekaloties ...

� Un, ja nāksi pie prāta un ko jēdzīgu izdarīsi, � netiksi aizmirsts! Nodarītās pārestības es nepaturu prātā. Ne savā, bet ļau�u labā dzīvoju... Nu, redzi, tā... Un tagad taisies, kā tieci!

Anikejs pamāja ar roku, Savu�ka krampjaini sasvērās uz viņa pusi, it kā grasīdamies pateikties par piedo�anu, ta�u Voro�ņevs, apņēmis viņu ap pleciem, izvadīja ārā no goda istabas.

� Tu pateiksies ar darbiem, vārdi mums jau tapat līdz kaklam!...

No priek�nama Voro�ņevs atgriezās Ņu�kas pavadībā, bet viņiem nopakaļ no virtuves ieradās arī Serafima, ar greizsirdīgu ziņkāri noskatīdama netīkamo vie�ņu.

Ta�u Ņu�ka nebija no tām, kuras var apmulsināt ar ļaunu skatienu, viņa bija pieradusi visur justies kā mājās. Nometusi vatēto jaku un lielo, silto lakatu, Ņu�ka nostājās visu priek�ā, ģērbusies melnos atlasa svārkos un greznā aveņkrāsas jakā. Itin kā tikko pamanījusi Serafimu, viņa pārsteigta rauca kuplās uzacis un laipni uzsmaidīja.

� Jūs tīri tā kā esat sejā pārvērtusies, Serafima Pro-kofjevna! Vai kāda slimība jus moka?

Serafima palūkojās uz Ņu�ku mazliet no aug�as, neizrādot ne mazāko apjukumu, un, lai nu kā viņu aizvainoja naktssardzes jautājums, tomēr atbildēja ar pa�cieņu:

� Es ta�u neesmu nekāda nelaimīga vientule, dzīvoju ar vīru, vai tad nu viņ� ļaus saslimt! Tikko no�ķaudos, viņ� jau uztraucas � sak, kas tev kai�? Par veselību pagaidām ne�ēlojos, varu pat aizdot, kam tās par maz! ...

Anikejs saskatījās ar brālēnu, it kā gribēdams teikt: �Vai redzi, kā saķēru�ās ragos? Tāda ar tādu saderas!�

� Bet ar ko tu smērējies, mīļā? � medussaldi smaidīdama, taujāja Ņu�ka. � Pārlieku jauki smar�o!

� Anikejs no pilsētas atveda krēmu, esot dārgi samaksājis ...

� Zināms! � Ņu�ka piekrita. � Skaistums, tas nav lēti pērkams. Un kārnumu ar sviestu vis nevar uzlabot.

Padzirdusi izaicino�o un nekaunīgo mājienu par viņas vecumu, Serafima uzreiz tum�i nosarka, ta�u viņai nekas vēl nebija- ienācis prātā, ar ko varētu pazemot Ņu�ku, kad pēk�ņi Anikejs pārtrauca �o vārdu divkauju.

� Rimstieties jel, sievas, diezgan esat mēles trinu�as viena gar otru! Ja jūs nesavaldītu, acis viena otrai izskrāpētu.

� Pārlieku lielu vaļu tu esi viņai ļāvis! � negribēdama padoties Ņu�kai un raudzīdamās uz viņu ar neslēptu naidu, teica Serafima. � Pa�a mājā liek kaunā likumīgo sievu, bet tu tikai klausies, muti atplētis.

� Nekas, no tā tev gabals nenokritīs, bet da�reiz Ņu�ka man tā izpalīdz � lai dievs to dod katram!

� Ar ko tad viņa tev izpalīdz? � iekarsdama un brukdama vīram virsū, uzstāja Serafima. � Vai ar savām nekaunīgajām acīm un dibena grozī�anu? ...

� Serafima! � Anikejs me�onīgi ierēcās. � Nenoved līdz grēkam, citādi es tevi tā pārmācī�u, ka pati veselu nedēļu sēdēt nevarēsi! Izgrūd viņu virtuvē, Ņi-kita, un aizver durvis, man ar Ņu�ku divatā jāparunā. Ja nerimstas � uzlej spaini ūdens uz galvas � drīz vien atgūsies!...

Serafima negaidīja, kamēr viņu izgrūdīs pa durvīm, un pati pa galvu pa kaklu izdrāzās no istabas, zākādama, cik jaudas, iekarsu�o sāncensi. Ņikita saīdzis izgāja nopakaļ, un goda istabā iestājās klusums.

� Un tomēr tu, Anikej, baidies no sievas, � neslēpjot uzvaras prieku, notejfa Ņu�ka.

. � Ja sve�s suns ieko� � nav liela nelaime, bet, ja savējais kļūst traks, var gadīties, ka tev nevienas veselas vietiņas nepaliek! ...

� Tev nav salda dzīve, Anikej... � Ņu�ka līdzjūtīgi nopūtās.

� Zināms, ķīselis jau nav, � Luzgins piekrita un asi pavēlēja: � Plāj vaļā! ...

Ņu�ka vienā mirklī pārvērtās, smaids pazuda no lūpām un acis it kā apmiglojās.

� Tavas darī�anas, Anikej, pavisam �ābiskas. Sliktāk vairs nevar būt! Kuru vien paklausies � visi pret tevi vienā balsī: sak, ja viņu nesavaldīs tepat, rakstīsim uz apgabalu, uz Maskavu, visur kur! Pati partija, tā sacīt, palīdzēs viņu aizvākt no priek�sēdētāja amata! ...

Luzgins sadrūma, seja tam it kā pietūka.

� Par ko tad īsteni sūdzas? � pēc brītiņa viņ� ievaicājās. � Vai glu�i vienkār�i bez kādas iz�ķirības kā samazgas visu salej vienā baļļiņā?

� Visu pat nevar atcerēties, � Ņu�ka atteica. � Niknojas, ka tu tikai daļu nopelnītās labības esot izsniedzis par izstrādes dienām, bet atliku�o noglabājis, lai nākamgad atkal pirmais varētu attiecīgi ziņot!

� Kas vēl?

� Ziema esot pie durvīm, bet malkas gandrīz nevienam vēl nav, � Ņu�ka tark�ķēja tālāk. � Siena laikā solījis daļu nopļautā izsniegt, bet tagad klusējot, atkal gribot piekrāpt tāpat kā pērn ... Ve�i it īpa�i jūtas aizvainoti � visu mū�u, viņi saka, strādāju�i kolhozā, bet tagad kaut gals klāt � ne maizes dod, ne malkas, nekā ...

� Pietiek!... � Anikejs asi cirta uz galda kā no �uguna izlieto dūri. � Tev vajadzētu būt par izmeklētāju vai prokuroru � visu uzrakņātu ...

� Nu protams! � Ņu�ka augstprātīgi atmeta galvu.

Viņa gribēja turpināt stāstu, ta�u, pavērusies Ani-keja sejā, kur sāka viesties garlaicība, uzskatīja par labāku klusēt. Tā var vēl sev kaitēt. Luzgins sēdēja, pieri savilcis grumbās, lūpas sakniebis. Ņu�ka izņēma no azotes spēļu kārtis un sāka tās izklāt uz baltā galdauta.

� Sev... mājai... � viņa �ukstēja. � Kas būs? Kas sirdi mierinās?

� Rimsties jel burties, � Anikejs teica, pa�ķielējis uz kārtīm. � Kas par jēgu tās smulēt?

� Nesaki vis, � Ņu�ka atgaiņājās. � Vai aizmirsi, kā es tev pagāju�o reizi zīlēju un kāda laimīga kārts krita? ... Palūk, arī tagad � skaties! � kroņa nams tevi sagaida.

� To es arī tāpat zinu, � Luzgins smagi nopūtās.

� Izsauks uz rajona komiteju vai uz apgabalu, izmazgās galvu vai arī pavisam atcels no amata � cik tur vajag!

� Kas tev uz sirds? � �aukstinādama kārtis', Ņu�ka dziedo�ā balsī teica. � Redzi, krusta dāma!

Tu, vai? � Anikejs pasmīnēja.

� Varbūt arī es. Es jau tie�i esmu atsitusies krusta sugā... Skaties tikai �urpu! � viņa kļuva priecīga.

� Lai tavas vēlē�anās piepildītos, izkrita pīķa kungs � labāk vairs nevar būt! ...

� Dro�i vien rajona komitejas sekretārs, kas gan cits, � Anikejs novilka.

� Būs tev vēl nez kāds papīrs un tāls ceļ�...

� Papīrs � nekas cits kā kopsapulces protokols, bet ceļ� � mani aiztrieks uz visām �etrām debess pusēm, un projām bū�u!... Labi, Ņu�ka, izbeidz savu krāmu tirgu!

Anikejs sarausa kārtis un piecēlās. Atvēris durvis uz virtuvi, viņ� pasauca sievu un brālēnu. Viņi ienāca un klusēdami sāka vērot, kā Anikejs rāmiem soļiem mēro istabu.

_ N_Uf tā, � Anikejs beidzot noteica apstādamies, un viņa acis drūmi nozibsnīja. � Ja gribam ēst ceptu zivi, tad nedrīkst baidīties, ka varam ar sīku asaku aizrīties. Aizvelc, Serafima, logu aizkariņus un stiep uz galda visu, kas ir!...

� Ko tu atkal esi sadomājis, Anikej Jermolaje-vi�? � sieva bikli ievaicājās.

� Ķeries pie ēdienu gatavo�anas. Saaicināsim viesus un dzersim �ņabi, dziedāsim dziesmas! Bet tu, Ņu�ka, iezied slēpes, apskraidīsi visus, kurus vajag...

Izvadījis no istabas sievu un sardzi, viņ� lika Ņiki-tam sēsties pie galda.

� Rīt, brāļuk, sasauksim valdi un atliku�o labību izsniegsim par izstrādes dienām � jāaizbā� rīkles! ... No pa�a rīta norīko visus pajūgus uz me�u, un lai katram ved malku tie�i sētā. Salimovs ve�iem piegādās to, kas vajadzīgs. Neskopojieties � viss atmaksāsies!

� Oh, diezin cik prātīgi tas izdomāts vis nav! � Voro�ņevs sāka uztraukties. � Vai gan viņus ar to uzpirksi? Varbūt acis aizmālēsi?

� Vajag, lai ļaudis saprastu, ka es, ja gribē�u, varu viņu dzīvi pagriezt, kā vien tīk... Viens noticēs, otrs sāks �aubīties, tre�ais klusēs ... Un vakarā izdomāsim, kā lai mēs no Ļubu�kinas tiekam vaļā.

13

No tā brī�a, kop� Sergejam Jakovļevi�am Korobi-nam bija paziņots, ka rajonā parādījies Probatovs un, neiegriezies rajona komitejā, paguvis jau pabūt divos kolhozos, viņ� nezināja, ko domāt.

�Dīvaini, ļoti dīvaini,� viņ� sprieda. �Ne piezvanīja, ne aicināja ... Ko gan tas varētu nozīmēt?�

Pa visiem �iem gadiem, kurus Korobins atdevis partijas darbam, viņ�'neatcerējās gadījumu, kad apgabala vadītāji, dodamies uz kādu rajonu, nedarītu to zināmu rajona komitejas pirmajam sekretāram. Parasti viņi arī pa�u sekretāru ņēma līdzi braucienā pa kolhoziem, lai tie�i uz vietas varētu tūlīt norādīt viņa kļūdas un trūkumus.

Tiesa, Korobins pagaidām vēl bija otrais sekretārs un izpildīja pirmā sekretāra pienākumus mazliet vairāk nekā mēnesi, tomēr pēc tam, kad Baholdins nolikās slimības gultā, Korobins patiesībā atbildēja par visiem darbiem rajonā. Vēl vairāk, apgabala komitejas otrais sekretārs Inverovs, pirms divām dienām runādams ar viņu pa tālruni, pavisam nepārprotami deva mājienu, ja Baholdins tuvākajā laikā nespē� atgriezties-darbā, tad apgabala komiteja, acīm redzot, ieteiks viņu, Ko-robinu, par pirmo sekretāru. Sergejs Jakovļevi�s nelika manīt, kā �ie vārdi viņu iepriecināju�i, atturīgi pateicās par uzticību un, nolicis klausuli, ilgi sēdēja, cie�i sakniebis lūpas, lai gan aiz prieka lēktu vai gaisā. Tad nu beidzot viņ� varēs saņemt savās rokās veselu rajonu un parādīt, ko spēj!

Viņ� gan piesēdās pie galda un sāka izskatīt sakrāju�os pasta sūtījumus, gan ķērās pie nelasītas jaunas avīzes, ta�u galu galā pietrūkās kājās un �īksto�iem zābakiem atkal soļoja pa zaļo grīdsegas celiņu. Tad viņ� ilgu laiku stāvēja, piekļāvies pie loga, raudzīdamies tuk�ajā laukumā. Vēj� dzenāja un grieza virpulī no vezumiem nokritu�os siena kum�ķus, pie garās slitas cienīgi pastaigājās veca vārna, un ap viņu rosīgi lēkāja zvirbuļi, te uzspurgdami gaisā, te kā pelēkas pikas krizdami uz nomēsloto zemi. Ar �ogu atdalītajā priek�dārziņā nez no kurienes atklīdusi, bez uzraudzības atstāta kaza cītīgi apgrauza �opavasar iestādīto apsīti.

Ar pirkstiem neapzināti bungodams pa rūti, Korobins nodomāja, ka vajadzētu parūpēties, lai kazu aizdzen, ta�u tūlīt aizmirsa to, jo prātā ienāca jauns, visai patīkams minējums: bet ja nu apgabala komitejas sekretārs tāpat vien atbraucis pie mātes? Tad viņ� var arī nevienam nekā neziņoti

Korobins tūlīt paņēma klausuli un palūdza savienojumu ar Ļubu�kinu. Klausulē sprak�ķēja un �ņāca, tad �ai troksnī iejaucās radio un kāds salkans tenoriņ� iedziedāja tie�i ausī: �Pavasarī jaukas dārzā puķes, meitenītes vēl jaukākas tad...� Ļubu�kinas vietā atbildēja grāmatvedis, tā balss bija līdzīga oda sīk�anai, kaut gan īstenībā, pilnā balsī iesaucoties, tas spētu kuram katram ausis aizkliegt. Lai gan visi �ie kavēkļi

Korobinu kaitināja, viņ� tomēr uzzināja to, kas viņu interesēja, � priek�sēdētāja devusies pie Probatova mātes. ⁴

�Tātad sekretārs ir tur,� Korobins secināja un nopriecājās. �Bet Praskovja Vasijjevna diezin vai sabojās viņam omu.�

Korobins pieaicināja pie tālruņa rajona sakaru nodaļas priek�nieku - un, neuzklausot paskaidrojumus, sāka uzstājīgi un rupji to rāt: cik ilgi rajona komiteja lai cie�ot tādu stāvokli, ka drīzāk varot uz kolhozu kājām aizskriet nekā sazvanīt pa tālruni? Korobins pats pabrīnījās, cik viegli viņ� spēja sadusmoties, turklāt no visas sirds. Vajadzēja viņam tikai dzirdēt nolaidīgā darbinieka iebildumus, kad jau ļāva pilnu vaļu uzbudinājumam. Cik rei�u gan būs jāpierunā un jānoņemas? Kamēr nepiedraud, ka var iznākt �ķir�anās no partijas biedra kartes/ � cietos paurus nevar iekustināt!

Lai cik dīvaini, ta�u, izgāzis dusmas uz sakaru kantora priek�nieku, Korobins sāka justies mierīgāk. Viņ� atkal palūkojās pa logu, atkal ieraudzīja kazu un ar dūri pieklauvēja pie sienas, aicinādams savu vietnieku. To nesagaidījis, Korobins enerģiski atvēra durvis uz pieņemamo istabu, ta�u �eit nezin kāpēc neviena nebija; paskat, kā izlaidu�ies vecā Baholdina laikā, aiziet pusdienā pat nebrīdināju�i! Vajadzēs saukt pie kārtības!

Gaitenī bija dzirdami pazīstamie �ļūco�ie kurinātāja Sisoji�a soļi. Klau, ve�uks ar blīk�ķi pie krāsns nosvieda malkas nastu, un Korobins uzsauca:

� Sisoji�, ienāc pie manis!

Tas apstājās atvērtajās durvīs un, galvu pie�ķiebis, skatījās uz Korobinu pāri zemu noslīdēju�ām brillēm gai�ā metāla ietvarā. Kurinātājs bija sakumpis, kā da�kārt vecī�i, ģērbies saplīsu�ā vatenī, āvies rudos velteņos ar galo�ām, uz viņa pinkainās, alla� nesukātās galvas rēgojās kaut kas līdzīgs cepurei.

�Velns viņu zina!� Korobins nodomāja. �Ja nu pēk�ņi �itāds putnu biedēklis trāpās acīs Probatovam? Redz, nepieskati tikai, vēlāk kaut zemē jālien aiz kauna!�

� Kāpēc gribi krāsnis kurināt?

� Tad es jau izkurināju, e�e, da�as krāsnis pāris rei�u, jāizprovē visas, varbūt kāda kūp,.. Pērn gandrīz aizdegās sodrēji...

� Es gan neatceros, ka būtu aizdegu�ies sodrēji.

� Ne jau sile, bet mana znota mājā...

� Kāds te sakars ar znotu? � Korobinu kaitināja ve�uka stulbums. � Būtu labāk �odien atpūties, bet kurināt varēsi rīt...

� Rīt man nav laika, � Sisoji�s pieskārās pie mazliet uztūku�ā vaiga. � Zobu rau�u � nav vairs izturams! ... Ļaudis stāsta, labi esot, ja tēju izsautējot un liekot uz zoba. Pirmiņ aizgāju uz veikalu, bet nav...

� Kā nav?

� Nu tējas. Prasīju sāli, � �ie saka, tikai rupjā esot...

� Paklausies � ko tu te gvelz muļķības?

� Tīru patiesību runāju. Tēja esot gan atvesta, tikai nav vēl vaļā attaisīta ... Pārzinis teica. Viņ� ta�u precas ar Maņku Haļutinu.

� Nu, un kas tad? � Korobina sirdī jau kāpa aug

�up pazīstamais �ķebīgais niknums. � Kāpēc tu visu to mels? '

� Ij ne prātā nenāk � prasi, kam gribi! Maņka laikam gan vai dulna aiz prieka. Kur putns apmetas un ligzdu vij, tur tas arī spalvas met.

� Kas par putnu? � Korobins tikko valdījās, lai nesāktu kliegt uz kurinātāju un neizgrūstu viņu no kabineta.

� Atvedīs �erstjanku vai vēl ko � āre, manta lips pirmām kārtām pie Maņkas, bet caur viņu arī pie citiem ... Viņa ta�u ir mūsu Kozlova krustmeita.

� Kāda Kozlova? � lai cik juceklīgi vecais runāja, saruna ritēja tā, ka Korobins ne tikai to nepārtrauca, bet pat uzdeva jautājumus.

� �e tev nu! Tā kā jūs nezinātu � viņ� tak mūsu ciema patērētāju biedrības kooperatīva vadītājs ... Uz Maskavu aizlaidies ...

� Nu, pietiek! � Korobins savija kopā pirkstus, viņ� no dusmām vai plīsa. � Ej sakārtojies, pārģērbies, mēs gaidām apgabala komitejas sekretāru � būs neērti, ja viņ� tevi ieraudzīs tādā izskatā. Un.izdzen, paskat, �o kazu no dārziņa.

� Kazu padzeni, bet viņa atkal ielīdīs, tā jau ir tāda radība, glābiņa nav... Bet uzcirsties es netaisos � neesmu pie vīra izdodama meita, acīs nelīdī�u, ja kas atgadīsies... Stāsta, �ņabis arī noderot uz zoba, it īpa�i piparotais. Are�e, te pie mums senāk dzīvoja kāds tirgotājs....

� Ej, ej, � panākdamies gar galda stūri, Korobins sauca un, izvadījis kurinātāju ārā, aizvēra durvis. � Uh! Kur gan Baholdins ķēris tādu tipu? �itāds vecis var traku pataisīt! Samuldēja tādu mi�uma�u, ka pat ar rajona komitejas palīdzību nekā nevarētu noskaidrot! Pietika man visu triju gadu laikā vienu reizi parunāt ar viņu, lai apmulstu no tāda veca cilvēka blēņām!

Krik�ķinādams kopā saņemtos pirkstus, Korobins brīdi soļoja pa kabinetu, pūlēdamies atrast izskaidrojumu satraukumam, ko bija radījusi kurinātāja stulbā pļāpā�ana. Jā! Ve�uks īstajā reizē atgādināja par veikaliem!

Izsaucis pie sevis Ver�iņinu, sekretāru, kas pārzināja tirdzniecības jautājumus, Korobins piezvanīja Luzgi-nam. Ta�u tas sāka gvelzt galīgas muļķības. No viņa Vārdiem izrietēja, ka galvenais notikums kolhozā esot bijusi nevis Probatova iera�anās, bet Jegora Dim�a-kova ļaunprātības un intrigas, nomelnojot Luzginu liela priek�nieka acīs.

� Necel paniku, Anikej Jermolajevi�! Nu, kālab tu esi sa�ļucis kā bāba? � Korobins skarbi uzkliedza priek�sēdētājam, zinādams, ka viņu vislabāk ietekmē nevis mierinājums un pierunā�ana, bet parupji uzklie-dzieni. � Vai gan tu esi izjaucis plāna izpildi, vai arī tev masveidīgi lopi nobeigu�ies? Nē! Nu tad ne�inksti, ja viss kārtībā! Demagogus mēs sauksim pie atbildības. Tavu autoritāti vienmēr atbalstīsim! Sveiks!

Dusmās viņ� nosvieda klausuli uz aparāta. Nu, kas tie par ļaudīm! Tā kā būtu spēcīgs vīrs, gan spējīgs ātri atsaukties uz jebkuru iniciatīvu, gan turēt gro�os citus, ta�u pietiek viegla knipja sitiena pa viņa patmīlību, un spēkavīrs pārvēr�as gatavā biezputrā!

Iepriek� pieklauvējis, ienāca Ver�iņins un, stingri un noteikti soļodams pa grīdsegas celiņu, tuvojās galdam. Bija manāms, ka viņ� centās būt cienīgs, solīds, ta�u, lai ari kā vēlējās izskatīties vecāks par saviem gadiem un runāt iespaidīgā, pazemā balsī, bez vajadzības bargi raucot uzacis, viņam nevienu neizdevās piemānīt un noslēpt savu jaunību. Ver�iņina zilās acis, kas kautri slēpās aiz kuplajām skropstām, gribot negribot staroja veselīgā un tīrā priekā, tāda cilvēka priekā, kura dzīvi pagaidām vēl nekas nav aptum�ojis. Tomēr bija kāds apstāklis, kas ne pa jokam satrauca jauno sekretāru,� viņ� patika daudzām meitenēm, kuras atklāti un da�kārt visai nekautrīgi izpauda savas jūtas. Kad Ver�i-ņins parkā vai rajona Kultūras namā gāja garām draisku meiteņu pulciņam, ar visiem spēkiem pūlēdamies nepievērst mei�ām ne mazāko uzmanību, viņam nopakaļ atskanēja: �Kas par simpātisku puisi, vai nav tiesa, meitenes?� Rajona komitejas darbinieki, kas Ko-robinam atstāstīja �os jautros sīkumus, no visas sirds smējās un ierosināja steidzīgi apprecināt Ver�iņinu, lai glābtu viņa autoritāti.

Un tomēr, lai gan Ver�iņins bija jauns un, skaidri redzams, bez pieredzes, viņam piemita apskau�ama spēja � uzdoto viņ� izpildīja ar pārliecīgi akurātu, rūpīgu precizitāti, cen�oties izdibināt vismazākos sīkumus. Parasti, kad viņ� ziņoja par kādu jautājumu, nevienam neradās ne mazākās �aubas, ka viņ�, analizējot problēmu, to sīki jo sīki noskaidrojis. Un, kad Bahol-dins nolikās slimības gultā, Korobins tie�i tāpēc izvēlējās Ver�iņinu un viņu no MTS zonas sekretāra amata pārcēla uz rajona komiteju.

Divus trīs soļus no galda Ver�iņins apstājās un pacēla uz Korobinu skaidro, rūpju neapmākto skatienu.

� Es klausos, Sergej Jakovļevi� ...

� Sēdieties, � Korobins pamāja uz mīksto atzveltnes krēslu. � Kad jūs pēdējo reizi esat bijis mūsu veikalos?

� Ik dienas iegrie�os un �odien pat taisos iet uz saimniecības piederumu veikalu, bet kas tad ir?

� Nekā sevi�ķa! � Korobins pastiepa atvērto papirosu paciņu, un Ver�iņins nedomādams paņēma papirosu un pa virpināja to pirkstos. � Rajonā ieradies Ivans Fomi�s... Es secināju, ka būs ne visai patīkami, ja viņ� nolems pastaigāt pa mūsu dzertuvēm un atklās tur nekārtības. Stāsta, ka viņam esot tāda para�a-iegriezties tējnīcās un stendos ...

� Nav ko iebilst, Joti laba para�a! Apgabala komitejas- sekretāram jāzina, kas dabūjams mūsu veikalos, __ Ver�iņins veikli piecēlās un, nepamanījis, ka no rokām izslīdējis papiross, soli sperot, samina. � Es tūliņ pat paskatī�os, kādu pre�u mums trūkst. Man ir kāda pircēju sūdzība, pie tās pa�as reizes pārbaudī�u ari to.

� Nesteidzieties! � Korobins dusmīgi iesaucās. � Un sēdiet ta�u � ko jūs pielēcāt kājās? Slikti, ka Kozlovs aizlaidies uz Maskavu, tāpēc es palūg�u jūs personīgi pārbaudīt, ko var iegādāties mūsu veikalos. Ja plaukti tanīs tuk�i, vajag kaut ko no krājumiem laist pārdo�anā � saprotat?

� Kā tad tā... Sergej Jakovļevi�! � Ver�iņina vaigi pietvīka, ta�u viņ�, nenolai�ot acis, uzmanīgi un pēc tam mazliet nosodo�i paraudzījās sekretārā. � Iznāk, ka mēs to darām speciāli Probatova dēļ?

� Jūs mani ne glu�i pareizi esat sapratis! Ja mūsu tirdzniecības darbiniekiem retumis neatgādinās, kas viņiem ir noliktavās, ja nekontrolēs, kā nākas, viņi aiz tūļības var arī sapūdēt �o to, bet nelaist pārdo�anā. Pa�i sevi jau nu viņi dro�i vien neaizmirst.

� Tur jums pilnīgi taisnība! � Sārtums jau bija atplūdis no Ver�iņina vaigiem, tomēr acīs vēl saglabājās sasprindzinājums. � Es līdz Kozlova aizbrauk�anai krietni papētīju rajona patērētāju savienības darbu, un, jāsaka godīgi, tur atklājās nepievilcīga aina. Tiek iztirgoti visdeficītākie celtniecības materiāli... �īferi, cementu un it īpa�i jumta skārdu izsniedz nevis lopkopības fermu celtniecībai, bet tas aizplūst individuāliem būvētājiem rajona centrā ...

� Dro�i vien Kozlovs �o darbu savukārt uzticējis kādam citam, � Korobins atteica, cenzdamies mīkstināt izveicīgā tirdzniecības-darbinieka vainu. � Bet tur kaut ko saputroju�i.

� Nē jel, Sergej Jakovļevi�, nelaime tie�i tā, ka materiāli izsniegti tikai saskaņā ar viņa zīmītēm! � Ver-�iņins atkārtoja dedzīgi un neatlaidīgi, cenzdamies izkliedēt sekretāra maldīgos uzskatus. � Es pats neticētu, ja savām acīm nebūtu �īs zīmītes redzējis!

� Iesaku jums nesteigties ar secinājumiem, � Korobins mierīgi un salti noteica. � Izmeklējiet līdz galam, tad jau redzēsim. Tādus ļaudis mēs daudz neauklēsim � sadosim pa pirkstiem, lai viņiem atņemtu jebkuru patiku tā rīkoties!

Pēdējos vārdus viņ� izteica draudo�ā balsī, tas Ver-�iņinu nomierināja un pārliecināja, ka Korobinam sve�a draugu bū�ana un tā netiks ņemta vērā, ja jautājums skars principus.

Ver�iņins piecēlās kājās un devās uz durvīm, tur pavērsās atpakaļ, it kā gribēdams izteikt vēl kaut kādas ba�as, ta�u pārdomāja un izgāja.

�Uzticies vien tādam � tāds aiz centības ar galvu sienā skries un aizraksies līdz tādiem dziļumiem, ka priecīgs par to vis nebūsi!� Korobins nodomāja, atkal strauji soļodams pa kabinetu.

Viņ� juta, ka ilgāk vairs nespēj sēdēt un gaidīt. Vajadzēja darboties, kaut ko uzsākt... �Do�os pie vecā Baholdina!� viņ� pēk�ņi izlēma. �Nevar būt, ka Probatovs nebūtu apciemojis slimnieku. Un, ja arī neiegriezīsies rajona komitejā, tad tur jau nu būs katrā ziņā!�

14

Māja, kurā dzīvoja Aleksejs Makarovi�s Baholdins, atradās �auras, ar zāli aizaugu�as aklas* ieliņas pa�ā galā. Tā bija veca, vēl izturīga savrupmāja ar skārda jumtu, ap�ūta dēļiem, pla�a, lieliem, gai�iem logiem, kurus greznoja rakstaini griezumi, ar parādes lievenīti un pat kop� seniem laikiem saglabāju�os baltu stikla rokturi, no kura uz zvanu sniedzās tieva stieple. Zvaniņ�, tiesa, netika lietots, jo nebija vajadzības, ta�u rokturi diezin kāpēc neviens nebija noņēmis. Pilsētiņa �o māju biju ieguvusi mantojumā no kāda bagāta tirgotāja, ilgajos gados tanī dzīvoju�i ne mazums da�ādu iemītnieku, bet pēdējos desmit gadus �eit dzīvoja tikai rajona komitejas pirmie sekretāri un, ja nu kādu no viņiem pārcēla uz citu darbu, tad pēc senas tradīcijas mājā apmetās jaunievēlētais sekretārs.

Aleksejs Makarovi�s pārnāca tanī pavisam nesen, jo visu laiku negribēja �ķirties no vecās mājiņas bērnu nama pagalmā, un bija vajadzīga gandrīz vai apgabala komitejas iejauk�anās, lai Baholdins beidzot pārvāktos tuk�ajās telpās. Korobins �ādu pieķer�anos pagātnei uzskatīja par ērmību un ne reizi vien to atklāti pateica Baholdinam, bet tas nopūzdamies parasti atbildēja: j<Es ta�u, mans mīļais, �o mājeli esmu pats savām rokām cēlis, vai saprotat! Cik daudz bērnu tur atradu�i sirds siltumu, cik jaunie�u no �ejienes devu�ies lielajā dzīvē!�

Korobins �īs jūtas uzskatīja par partijas darbiniekam nevajadzīgu sentimentalitāti. Viņam �ķita, ka, parādot nevērību pret dzīves ērtībām, Baholdins rīkojas diplomātiski, cenzdamies radīt par sevi uzskatu, ka viņ� ir cilvēks, kam sve�s pa�labums, bet Sergejs Jakovļevi�s neatzina �ādus lētus paņēmienus popularitātes uzturē�anai.

Rajonā Alekseju Makarovi�u pazina gan veci, gan jauni, par viņu ne reizi vien tika rakstīts apgabala laikrakstā, �urnālā �Ogoņok� viņam veltīts pat apraksts, bagātīgi ilustrēts ar fotouzņēmumiem, un Baholdins, patie�ām jāatzīst, bija godam izpelnījies �o popularitāti un atzinību.

Viņ� bija atbraucis uz. �ejieni pēc skolotāju semi- � nāra beig�anas, tomēr bērnus mācīt viņam neizdevās � sākās pilsoņu kar�, kalnos sāka rībēt �āvieni, viss sajuka vienā virpulī, un ciemam nebija laika domāt par viņu. Turklāt Baholdinam tūlīt uzbruka nelaime � dzemdību mokās nomira viņa jaunā sieva, ar kuru kopā viņ� bija gatavojies strādāt skolā. Apglabājis sievu, Baholdins visiem spēkiem centās glābt dzīvību mazulītim, tomēr drīz vien blakus sievai kapā guldīja arī abu pirmdzimto.

Bēdas satrieca Baholdinu, viņ� sāka vairīties no cilvēkiem, augām dienām neizgāja no �aurās istabiņas skolas namā, bez mērķa klaiņāja pa apkārtni, neatbildēdams uz pretimnācēju sveicieniem, it kā nevienu neredzētu.

Reiz, diezin kāpēc ieklīdis stacijā, Baholdins ieraudzīja trīs skrandainus bērnus un ilgi noskatījās, kā viņi rakņājas pa atkritumu bedri, uzmeklē ēdienu paliekas un gurdi tās zelē.

Ciemā nezināja, ko lai domā, kad viņ� �os skrandaiņus bija atvedis līdzi uz savu māju, � pats ta�u dzīvo pusbadā, bet te vēl trīs liekas mutes! Pēc nedēļām divām, kad viņ� no stacijas atkal atveda veselu desmitu bezpajumtes bērnu, daudzi nolēma, ka skolotājs sajucis prātā. Tomēr Baholdins neapmierinājās ar to vien un saka pa apkārtējiem ciemiem un ciematiem vākt kopā par bāreņiem kļuvu�us pamestus bērnus, un drīz ap viņu pulcējās liels bars izsalku�u baskāju, kas apkārtējiem zemniekiem iedvesa negantas bailes. �Tagad tik pieraugi, ka tie neielavās sakņu vai augļu dārzā, neap-laupa, neaizsvilina māju, vai, ko var zināt, vēl nazi neiegrū� sānos! Saprotams � huligāni, bandīti, tādiem nav ko zaudēt!�

Ta�u pagāja viens mēnesis, otrs, bet no nekārtībām nebija ne vēsts. Tie�i otrādi, drīz vien ļaudis runāja glu�i citas valodas. Lai kaut ko nopelnītu, bērni gāja pie jebkura lauku darba. Aleksejs Makarovi�s iegādājās vienkār�us galdnieku rīkus, skolas �ķūnī iekārtoja darbnīcu un sāka bērniem mācīt amatu. Nepagāja ne pusgads, kad svētdienas tirgos parādījās izturīgi dari-ņāti ķeblī�i, grābekļi, vangales un citi mājas iedzīvei nepiecie�ami priek�meti.

Tā radās �ī neparastā patversme, kuru uz savu galvu bija dibinājis cilvēks, kas dziļi juta līdzi pamesto bērnu bēdām. Kad ciemā nostiprinājās padomju vara, patversmi pārvērta par bērnu namu, pie�ķīra zemi augļu un sakņu dārzam, uzcēla īstu darbnīcu, drīz bērnu namam bija arī savs zirgu stallis un govju fernTa. Un Aleksejs Makarovi�s uz ilgiem gadiem kļuva par lielās bērnu nama saimes pastāvīgo vadītāju.

No bērnu nama Baholdins aizgāja pēc kara, kad viņu ievēlēja par rajona izpildu komitejas priek�sēdētāju, ta�u arī �eit viņ� izturējās tā, it kā ap viņu nebūtu vis pieaugu�i cilvēki, bet joprojām mazi bērni, kurus vajag pārliecināt un pierunāt.

Baholdina pieņemamā istabā pastāvīgi drūzmējās ļaudis, viņa kabinets atgādināja iebraucamo sētu, un bija jābrīnās, kā Aleksejs Makarovi�s nesapinās visā �ai burzmā, kā neapjuka ikdienas darbos un sīkumos. Ja viņ� no rīta dzīrās izbraukt uz kādu kolhozu, ar dro�u pārliecību varēja teikt, ka tiks uz turieni tikai pusdienas laikā, ne agrāk. Reizēm pat pa ce|am no kabineta uz automa�īnu ļaudis Baholdinu apturēja, un viņ� atkal atgriezās savā kabinetā, kādu pierunāja, kaut ko pieradīja. Un, galvenais, prata saglabāt laipnību un mierīgumu.

Ieņēmis pirmā sekretāra posteni, Baholdins ieviesa mājas atmosfēru arī rajona komitejā. Korobins da�kārt nevarēja vairs izturēt, kad dzirdēja, kā Aleksejs Ma-karovi�s, sarunādamies ar kādu kolhoza priek�sēdētāju, nosauca viņu par �mīļo� un �draudziņu�, lai gan �is �draudziņ�� nebija izpildījis piegādi vai pat izjaucis vissvarīgāko kampaņu un sen jau bija pienācis laiks viņam iegriezt �stingro�. Bet Baholdins cen�as viņu pierunāt kā mazu bērnu un beigās vēl piebilst: �Nu, mans dārgais, cerams, ka tu nepievilsi! Piespiedīsi, kā nākas, un izvilksi! Protams, tev nav viegli, es zinu, ta�u tu esi dū�īgs vīrs, neatlaidīgs un, ja vien gribēsi, savu panāksi. Vai nav tiesa?�

Korobins �ādos gadījumos tikko valdījās, lai nesarunātu rupjības. Viņu atturēja viens iemesls � pasaki patiesību, un tu vairs nebūsi labs, priek�sēdētāju vidū iegūsi ierēdņa un birokrāta slavu, bet vecais ar savu mīkst�aulību un liberālismu tā kā tā viņiem paliks īstenais tēvs.

Tomēr, ja runa bija par principiāliem jautājumiem, kas skāra viņa pārliecību, Baholdins pēk�ņi kļuva ietiepīgs un nepiekāpīgs, ta�u Korobins �o neizprotamo nepiekāpību uzskatīja jau par vecuma plānprātību. Aleksejs Makarovi�s it īpa�i sa�uta, ja atsevi�ķos ieteikumos kolhoziem atrada nevajadzīgu kategorismu, un tie bija jāsaprot jau kā komanda vai pavēle. Baholdins pārmērīgu nozīmi pie�ķīra vārdiem, bet vai nav vienalga, kādā tonī dots norādījums, kaut tikai tas tiktu izpildīts.

Korobins steig�us izgāja cauri tīrajam, ar zāli apaugu�ajam pagalmiņam un, enerģiski parāvis duryis, aci pret aci saskrējās ar Darju Semjonovnu.

� Nu, ej vien, ko stāvi kā sālsstabs? � viņa rupji uzsauca, ar to sakaitinādama Korobinu, un atkāpās, palaizdama viņu garām.

Korobins nespēja ciest �o patvaļīgo un pārdro�o veco sievieti un neslēpa savu nepatiku. Darja Semjonovna sāka strādāt kopā ar Baholdinu jau tajos tālajos laikos, kad viņ� ap sevi pulcināja bezpajumtnieku baru, bet viņa apmazgāja, aplāpīja un ēdināja viņus visus. Tagad viņa vadīja Baholdina vienkār�o vecpui�a saimniecību, un viņ� ne vien pilnīgi uzticējās vecītei, bet pat atļāva rūkt un sev uzkliegt.

� Kā Aleksejam Makarovi�am? � Korobins strupi apvaicājās, it kā nepie�ķirot nozīmi viņas rupjajam izlēcienam, jo uzskatīja, ka neklājas būt sīkumaini ka�ķīgam. � Vai labāk?

� Laikam nevari vien sagaidīt, kad viņ� tiks uz kājām?

Viņa stāvēja, Korobinā raudzīdamās, zobgalīgi miegdama zilās, izbalēju�ās a�eles, platos, stūrainos plecus tīstīdama siltā adītā lakatā, un viņas ļaunais dzēlīgums beidzot izveda Korobinu no pacietības.

� Rimstieties tuk�us salmus kult! � viņ� no�ņāca klusu un draudo�i. � Pavisam esat prātu izkūkojusi!

Darja Semjonovna neapjuka, neatkāpās, tikai sakārtoja sirmās �ķipsnas, kas līda ārā no raibā lakata, un jau bez smaida atbildēja:

� No tevis prātu neaizņem�os!... Un tu mani neapmānīsi ar savu rūpē�anos, es ta�u tev, mīļais, redzu cauri un cauri.

Korobins raudzījās uz viņas prāvo, gatavai zemenei līdzīgo, baltganiem matiņiem apaugu�o dzimumzīmi pie pa�a vaiga kaula, un tikko apvaldīja vēlē�anos uzkliegt... Tomēr viņ� savaldījās un pasmaidīja.

� Dīvains raksturs jums, Darja Semjonovna! Dro�i vien nav nejau�ība, ka Aleksejs Makarovi�s tik daudz gadu jūs tur pie sevis?

� Manas rūpes tev nepielips, bet, ja tava sirdsapziņa nav glu�i apklususi, pa�ēlo veco vīru, velti ne-urdi...

Lai gan viņas acis, dziļi iegrimu�as zem uzacu lokiem, uz Korobinu joprojām raudzījās ar atklātu nelabvēlību, balsī ieskanējās kaut kas jauns, gandrīz lūdzo�s, un Sergejs Jakovļevi�s nespēja noticēt tik spējai pārmaiņai � viņa tikko bija gribējusi, cik vien iespējams, niknāk aizvainot un pazemot viņu, bet pa�reiz, �ķiet, cen�as pat pielabināt. Vai patie�ām vecais viņai tik mīļ�?

Nekā neatbildot,' viņ� noberzēja kājas uz grīdas celiņa un izgāja no virtuves. Abpus �aurā gaitenī�a bija �etras tuk�as istabas. Durvis uz tām nezin kāpēc vienmēr bija atvērtas, varēja redzēt dzeltenīgi vizmojo�as spodrās grīdas un kailās sienas. Sen bija laiks pierast pie tā, ta�u Korobins, iedams garām, ikreiz pārdzīvoja tās nepatīkamās un skumīgās izjūtas, kādas da�reiz modina pamestas, tuk�as telpas izskats. Vai tie�ām istabās nevar ievietot kaut jel kādus krāmus, lai tās neradītu grūtsirdību?

Pats Baholdins ieņēma stūra istabu, kas bija pati lielākā un kalpoja viņam vienlaikus gan par guļamistabu, gan kabinetu. Ar saliektu pirkstu pieklauvējis ⁴ pie durvīm, Korobins brīdi pagaidīja, tad uzmanīgi nospieda durvju rokturi.

Aleksejs Makarovi�s bija iemidzis, un Korobins apjukumā apstājās istabas vidū, nezinādams, ko lai dara: vai apgriezties un tikpat klusu iziet, vai kaut kā likt manīt savu klātbūtni. Un, kamēr Korobins pārdomāja, viņa acis neviļus iztaustīja gan gultā guļo�o cilvēku, gan ar mēbelēm cie�i pieblīvēto un da�ādām nevajadzīgām mantām piebāzto istabu.

Blakus gultai atradās apaļ� galdiņ�, piekrauts ar zālēm, grāmatām, laikrakstiem un vēstulēm, aiz tā slējās pīta eta�ere; uz rakstāmgalda mētājās kukurūzas vālītes un nez kādu zāļu ku�ķī�i; vienu sienu aizņēma veclaicīgs grāmatu plaukts, pie tā dzegas kļāvās izbāzti putni un ka�okādas zvēriņi; �ķērsām pāri sienas sedziņai virs gultas karājās divstobrene; pie otras sienas apputējusi glezna pa�darinātā, paraupjā ietvarā, �o gleznu, �ķiet, gleznojis pats Baholdins jaunības gados: meitene sē� pie atvērta loga un raugās saules pielietā, zaļā pagalmā.

Mazā blakus istabiņā, uz kuru durvis bija pusatvērtas, atradās vecs pianīno, Baholdins no tā ne�ķīrās gandrīz kop� pa�a pilsoņu kara.

Pēc �ās dzīvokļa iekārtas bija pilnīgi neiespējami iedomāties, ka �eit dzīvo rajona partijas komitejas vadītājs, drīzāk gan kāds dabas mīļotājs, dabas zinību skolotājs vai ceļotājs.

Korobins izjuta �ēlumu, kad vērīgāk ielūkojās Alekseja Makarovi�a sejā, kura bija pārsteidzo�i pārvertu-sies tais divi dienās, kop� viņ� veco vīru nebija redzējis, � tā bija pelēka kā zeme, iekritu�iem vaigiem, apaugusi rūsganiem sariņiem. Dziļajos acu dobumos sakrāju�ās ēnas, it kā tur būtu satecējis tum�s ūdens, uz mīkstā spilvena galva atdusējās tik viegli, ka pat neiespiedās tanī. Ta�u visvairāk Korobinu pārsteidza rokas � kaulainas, pārvilktas ar dzeltenu, it kā caurspīdīgu ādu, tās dusēja virs zaļās plī�a segas, nevarīgi un gļēvi sa�ņaugtas, glu�i kā sīkās bērna dūrītēs.

Kas gan ticētu, ka vēl nesen �is cilvēks visus pārsteidza ar savu mo�umu, ka ap viņu no rīta līdz vēlam vakaram rosījās ļaudis, viņ� visiem bija nepiecie�ams, visiem atnesa labumu, nekas netika izlemts rajonā, neuzklausot viņa domas, un, lūk, dzīve jau nodzīvota...

Divus gadus viņi abi bija labi, sastrādāju�i, vecais vīrs viņam visos darbos bija uzticējies. Tomēr, ja spriestu ne tikai pa draugam, bet arī partejiski stingri un prasīgi, tad jāatzīst, ka jaunajos apstākļos, kad vajadzīgs liels kaujinieciskums un elastība, Baholdins diezin vai spētu rajona dzīvi turpmāk vadīt.

Korobins pēk�ņi sajuta, ka nav viens istabā, un nodrebēja, pamanījis, ka Aleksejs Makarovi�s viņu mierīgi un vērīgi noskata.

� Es tikko kā ienācu un baidījos jūs iztraucēt, � Korobins steig�us izmeta.

Vecais vīrs ar skatienu norādīja viņam uz krēslu. Korobins, it kā notverts pie kā aizliegta, sāka neveikli rosīties, izmeta no rokām �okejcepuri, piebīdīja krēslu tuvāk pie gultas un, neapmierināts par savu gļēvulīgo iztrūk�anos, beidzot apsēdās un sabozās. Da�us mirkļus viņ� klusēja, neskatīdamies Baholdinam acīs, tad izslēja plecus, atmeta galvu un teica:

� Probatovs kop� �ā rīta ir mūsu rajonā.

� Ivans Fomi�s? Kur tad viņ� ir?

Sī vēsts, redzams, satrauca veco vīru, viņ� pat mēģināja mazliet paslieties uz elkoņiem un apsēsties, tomēr atteicās no sava nodoma un atkal atkrita spilvenos. Uz pieres un uz virslūpas viņam parādījās sviedri, vārā, slimīgā sārtumā notvīka vienīgi labais vaigs, it kā kreisajam jau vairs nepietiktu asins.* No segas apak�as kautri pabāzās ārā vāja, glu�i kā no balta ģip�a veidota kāja ar vaska dzeltenu papēdi un akurāti apgrieztiem nagiem. Tanī jau vairs nebija nekā dzīva, un, izjuzdams pretīgumu un riebumu, kuru viņ� nespēja apspiest, redzot �o kāju, Korobins nesteidzīgi sāka stāstīt visu, ko viņ� zināja par apgabala komitejas sekretāra atbrauk�anu. Viņ� centās nepalaist garām nevienu sīkumu un galu galā pat uzslavēja instruktori Jarancevu, kura pratusi dot pretsparu atsevi�ķu cilvēku neveselīgajiem noskaņojumiem, citādi Probatovam varētu rasties ne visai pareizs priek�stats par kolhozu.

Baholdins viņu klausījās nepārtraukdams un tikai pie pēdējiem vārdiem saviebās.

� Nu, te jūs, mīļais, cērtat pāri strīpai! Ivanam Fo-mi�am gan tik viegli nevar sajaukt prātus, kā jūs domājat...

� Bet jūs ta�u pazīstat Dim�akovu! � Korobins neapmierināta iebilda. � Viņ� tā saduļķo ūdeni, ka nekā vairs nevar saredzēt!... Un es, atklāti sakot, brīnos, kāpēc jūs viņu vēl tā auklējat!... Viena kraupjaina aita visu ganāmpulku maitā ...

� Tur nav ganāmpulka, Sergej Jakovļevi�, � Baholdins viņu pārtrauca, un viņa klusā, nevarīgā balss izskanēja negaidīti stingri, tad, brītiņu klusējis, itin kā �ai frāzei būtu iztērējis visu spēku krājumu, �ukstus piebilda: � Tur ir labi cilvēki, un Jegors Matvejevi�s viņu vidū nav sliktākais... Karsta daba, tas tiesa, bet viņu vajag saprast, vajag iedziļināties, kādēļ viņ� neapmierināts, nevis draudēt un biedēt, ka par visu būs jāatbild ...

� � Tas nav tik viegli iebiedējams! � Korobins pasmējās, joprojām nenolai�ot skatienu no bālās, pamiru�ās kājas, tā viņu kaitināja un neļāva koncentrēties. � Viņ� ar visu neapmierināts � gan ar priek�sēdētāju; gan rajona komiteju, un mums spļauj virsū, tāpēc ka viņ� neatzīst nekādu autoritāti.

� Kā gan mēs varam dusmoties, ja neesam viņam kļuvu�i autoritātes? � Baholdins vaicāja un noguris aizvēra acis. � Viņam dro�i vien autoritāte un amats nav viens un tas pats ...

Notvēris kādu no Korobina diezgan atklātajiem skatieniem, Baholdins pavilka kāju zem segas. Sarunājoties viņ� tā atslāba, ka sāka laisties vieglā snaudā.

* Beidzot, pēc klusuma brītiņa, viņa seja nodrebēja un pelēkās lūpas, kurās nebija ne asins piliena, palika pusatvērtas.

Korobins atkal bija viens ar savām domām.

15

i

Probatovs ienāca strauji, trok�ņaini, ienesdams līdzi no lauka svaiga gaisa vilni, un neatģērbies devās pie gultas.

� Esi sveicināts, veco zēn! � viņ� padobji un sirsnīgi izsaucās, un Baholdins nepaguva pat �ukstus sasveicināties, kad apgabala komitejas sekretārs pieliecās un viņu noskūpstīja. � Ko tu gan esi sadomājis, saki!

Alekseju Makarovi�u it kā apslacīja dzīvais ūdens, viņ� atkal mēģināja mazliet paslieties, un Probatovs, pamanījis �īs veltīgās pūles, viegli apskāva viņa plecus, palīdzēja apsēsties un aizbalzīja viņam aiz muguras spilvenu. �ķita, viņ� tikai tagad atģidās, ka stāv pie gultas tāpat mētelī un cepurē, un apmulsis kāpās atpakaļ.

� Tu gan atvaino ...

Viņ� ar acīm pameklēja drēbju pakaramo un, to neatradis, uzmeta mēteli uz tuvākā krēsla, bet cepuri kā pui�elis uzsvieda uz �uburainajiem brie�a ragiem virs durvīm, kur tā palika karājoties. Klusēdams paspiedis roku Korobinam, kas no viņa nenovērsa izbrīnītās acis, Probatovs izvilka no gultas apak�as pa�darinātu soliņu, apsēdās uz tā un nolaida savu lielo, spēcīgo roku uz Baholdina kaulainās dūrītes, kura pilnīgi pazuda zem viņa varenajiem pirkstiem.

Korobins pirmoreiz sastapās ar Probatovu ikdieni�ķos mājas apstākļos. Divās vai trīs apspriedēs un aktīvos, kur viņam bija nācies piedalīties, viņ� bija Probatovu novērojis tikai iztālēm.

� Nu, ko ārsti saka? � Probatovs iejautājās un, laipni smaidīdams, vērās biedra noliesēju�ajā, izmocītajā sejā, turēdams viņa roku.

� Galvenais, Ivan Fomi�, mīļais, nav vis dakteri, � Aleksejs Makarovi�s klusu atsaucās, un uz viņa lūpām pavīdēja kas līdzīgs sērīgam smīnam. � Visa ma�īna nolietojusies, pa daļām sabrūk ...

� Mēs to izlabosim, izdarīsim kapitālo remontu! � Probatovs pārspīlēti mundri attrauca.

� Ja starp rezerves daļām patrāpītos sirsneles, tad vēl �ā tā, varētu arī pamēģināt, bet citādi nav ko sevi mānīt � noraksti mani graba�ās un aizstāj, palūk, ar jaunajiem kadriem! � Baholdins pakustināja brīvo roku uz Korobina pusi.

� Ar rezerves daļām mums apgabalā �ābiski, pats zini, ta�u tavā labā pacentīsimies, � apgabala komitejas sekretārs jautri atteica. � Ja mēs tādus kā tu norakstīsim zaudējumos, tad drīz vien varam iz�ķiest visus savus ietaupījumus! ...

Korobinam likās, ka Probatovs apzināti risina sarunu �ādā demonstratīvi mundrā tonī, kas drīzāk raksturīgs ārstam nekā partijas darbiniekam. Turklāt arī pats Probatovs �ai vidē �ķita izaicino�i veselīgs un, lai gan galva viņam bija sirma, ar savu sārto, enerģisko seju, dzīvespriecīgo smaidu, stiprajām rokām, ar pilnīgo un stalto augumu izskatījās gandrīz jauns.

Tomēr �ī pacilātība nespēja apmānīt Korobinu. Viņ� nodomāja, ka Probatovs atbraucis pārliecināties tikai par vienu � vai Baholdins arī turpmāk spēs vadīt rajonu, vai arī pienācis laiks izlemt par viņa aizstājēju. Tāpēc bija saprotama Probatova vēlē�anās kaut kā mīkstināt tā trieciena spēku, kuram neizbēgami vajadzēja ķert veco vīru. Baholdinu ta�u vajag morāli sagatavot un iedvest viņam kaut vāju mierinājumu, ka viņ� nepaliks vientulībā un, tāpat kā agrāk, būs kādam vajadzīgs.

Kop� tā brī�a, kad bija ienācis apgabala komitejas sekretārs, Korobins visu laiku stāvēja tai pa�ā mazliet nebrīvajā pozā un, lūkodamies Probatova rūpīgi noskūtajā pakausī, klusēdams viņu vēroja.

Korobinu sāka drusku uztraukt apgabala komitejas sekretāra acīm redzamā nevērība, jo tas pagaidām neizrādīja nekādu interesi ne par rajona komitejas darbu, ne par viņu personīgi. Vai tie�ām viņ� atkal visu atstās tai pa�ā moko�ajā nenoteiktībā?

�ai mirkli Probatovs spēji, ar visu augumu pagriezās pret viņu, un Korobins sastinga saspringtās gaidās.

� Kas jums tur �erjom�ankā notiek, Sergej Jakov-ļevi�?

Korobins atbildēja mierīgi, bez stomī�anās, ilgi nepārdomājot, lai apgabala komitejas sekretāram nerastos iespaids, ka viņ� visu zina tikai pēc nostāstiem.

� Kolhozs mūs ne reizi nav iegāzis, visus uzdevumus alla� izpildījis viens no pirmajiem, un Luzginu, kaut arī viņ� zvaigznes no debesīm nerauj, uz darbu skubināt nevajag.

Probatovs pa�ūpoja galvu.

� Un ko gan grib panākt tie, kas ar viņu neapmierināti? Grib viņu vienīgi nomainīt ar kādu citu? Bet kālab? Necie� viņa prasīgumu vai cita iemesla pēc? Un kas tie par cilvēkiem, kas rūpējas tikai par savu labumu, bet kolhozu aizmirst, � vai viņi visi ir slaisti, jeb viņu vidū ir strādīgi, godīgi kolhoznieki?

� Da�ādi, � Korobins nenoteikti atbildēja, dusmodamies, jo pēc katra tālākā jautājuma viņ� sāk justies arvien nedro�āks.

� Nu, konkrēti, lūk, �is Jegors Dim�akovs, kuru jūs uzskatāt par visu neveselīgo parādību ierosinātāju, ko tad viņ� � dzerot, ceļot tra�us, darbā neejot?

� Diem�ēl to par viņu nevar teikt...

� Kāpēc tad �diem�ēl�?

� Piedodiet, � Korobins nosarka līdz ausīm, baidīdamies, ka ar neuzmanīgo pārteik�anos var sev vairāk kaitēt, nekā to spētu izdarīt viņa ienaidnieki. � Es ne visai veiksmīgi izteicos... Ta�u Dim�akovu jums nevajadzēja uzklausīt, Ivan Fomi�! Pirmais kliedzējs visās sapulcēs! Reiz, kad es tur vadīju apspriedi, viņ� .to gandrīz izjauca un aizrāva sev līdzi atpaliku�os elementus! ...

� Kāpēc gan jūs domājat, ka sapulce izjuka viņa vainas dēļ, ja jūs pats tur bijāt klāt? � Probatovs vaicāja, un Korobins, pienācīgi novērtējis �o smago pārmetumu, neattapās nekā atbildēt.

� Viņ� ta�u ir komunists, �is Dim�akovs, � klusu noteica Baholdins, kas visu laiku bija klusējis, un apgabala komitejas sekretārs, �ķiet, bija viņam pateicīgs par �iem vārdiem, kas atbalstīja viņa domu. � Es viņu sen pazīstu, jau no tiem laikiem, kad �eit organizēju

patversmi... Viņ� ir nenosvērts un pat nikns vīrs, ta�u viņā ir kas īsts ...

�Būtu labāk gulējis un nejaucies citu darī�anās, vecais humānists tāds!� Korobins nodomāja pēk�ņās dusmās. �Pamēģini nu �im partijas darbiniekam pierādīt, ka ar viņa liberālajiem principiem tālu netiksi, ja nebūsi pietiekami prasīgs.�

Atspiezdamies ar rokām uz ceļiem, Probatovs piecēlās un, starp sablīvētajām mantām lavierēdams, nesteidzīgi aizgāja līdz logam, pastāvēja, ielūkodamies krēslas zilganumā, kas sabiezēja �ķērsieliņā, un pabungoja arļjjrkstiem pa palodzi.

� Sakiet, Sergej Jakovļevi�, � viņ� negaidot ievaicājās. � Vai jums grūti strādāt?

Korobins pietvīka un brīdi klusēja, nespēdams apvaldīt satraukumu, kas viņu pārņēma.

� Par manu darbu vislabāk varat spriest jūs pats, Ivan Fomi�... Man liekas, ka es pagaidām tieku galā ar saviem pienākumiem, kaut arī man jāstrādā par diviem!

Korobinam jau �ķita, ka viņ� runā nepārliecino�i un, galvenais, veltīgi, ja reiz apgabala komitejas sekretārs sācis �aubīties par viņa spējām vadīt rajonu, tad jebkuri vārdi bezspēcīgi un lieki.

Probatovs pagriezās, un Korobins ieraudzīja viņa sejā mulsu un skumju smaidu.

� Jūs mani pārpratāt! � Probatovs klusu teica, it kā atvainodamies, ka. sarūgtinājis jauno darbinieku. � Man gribējās zināt, vai jums mēdz būt smagi? Man, piemēram, mēdz būt... Un nezin kāpēc liekas, ka nākotnē būs vēl sare�ģītāk un grūtāk, lai gan da�i biedri domā, ka viss ritēs pats no sevis, ja jau mums ir tik lieliski lēmumi. Ta�u, lai tos izpildītu, manuprāt, mums kaut kas jāpārvērtē pilnīgi no jauna .,.

Korobinam uzreiz novēlās kā akmens no sirds, viņ� klausījās apgabala komitejas sekretārā priecīgs un apmierināts, tik tikko valdīdams smaidu, kas tā vien gribēja atplaukt lūpās. Redz, kā var sa�ļukt dū�a, nervi vairs neder ne velnam!

� Cik komunistu ir �erjom�ankā?

� Partijas organizācija tur neliela, tikai divpadsmit cilvēku, � Korobins atbildēja jau noteikti un lieti�ķi, 110

kā parasts. � Mēs, zināms, saprotam, ka neesam tur darbu veiku�i tā, kā nākas, tādam kolhozam �is skaits

ir pamazs, bet, �ķiet, ka nebūtu piemērotu kandidātu ko izraudzīties. <

� Acīm redzams, jūs tikai pietiekami labi nepazīstat cilvēkus, � Probatovs atteica ar neizprotamu skumju pieskaņu. � Tā ir visa �ī, kā jūs sakāt, darba neveik�ana, kā nākas! Mūsu vecā un ieilgusī slimība ... � Probatovs laiciņu klusēja, it kā ieklausīdamies pats sevī. � Neatkarīgi no tā, vai �erjom�anka un Zare�je gribēs apvienoties, mums tur vajag radīt kaujiniecisku un spēcīgu organizāciju, varbūt izveidot to kā teritoriālu organizāciju, iesaistīt tanī skolotājus, e|ļas spiestuves strādniekus, bet galvenais � meklēt, meklēt jaunus cilvēkus!

� Mēs padomāsim par to visu, Ivan Fomi�, � Korobins pasolīja. � Nodarbosimies ar to, kā nākas...

� Un kolhoza apstākļos iedziļinieties pamatīgi... Ja būtu pieticis ar manu iejauk�anos vien, lai tur visu ievadītu pareizās sliedēs, es negudrodams būtu palicis �erjom�ankā veselu dienu vai pat vairāk. Tomēr man liekas, ka neapmierinātībai, kas tur rūgst, ir dziļākas saknes... Es negribētu arī jūs atbrīvot no atbildības par to, kas notiek kolhozā, � laiks visiem mācīties strādāt bez sīkas aizbildnības! ...

� Neraizējieties, Ivan Fomi�, � Korobins atbildēja, dro�i un atklāti raudzīdamies sekretāram acīs. � Visās lietās ievedī�u kārtību un ziņo�u jums personīgi!

� Un atcerieties, � Probatovs pacēlo rādāmo pirkstu, glu�i kā piesaistot uzmanību. � Pa�reiz, kamēr biedrs Baholdins slims, par visām lietām rajonā mēs atbildību prasīsim tikai no jums un bez kādas nolaides sakarā ar to, ka jūs esat otrais sekretārs. Skaidrs? Un tagad neapgrūtināsim Alekseju Makarovi�u, pēc stundiņas es iebrauk�u rajona komitejā un mēs ķersimies pie kārtējiem darbiem.

Tas bija tie�i tas, ko alka dzirdēt Korobins. Viņ� tagad varēja aiziet ar mierīgu sirdi, tāpēc ka jebkuros apstākļos apgabala komiteja par faktisko rajona vadītāju uzskatīja tikai viņu!

� Centīsimies, Ivan Fomi�, lai attaisnotu apgabala komitejas uzticību!

Probatovs drusciņ saviebās, itin kā pēdējos Korobina vārdos viņam kaut kas nepatiktu, ta�u nekā neteica, tikai nolieca galvu, likdams saprast, ka saruna beigusies un ka viņ� gribētu da�us mirkļus pabūt divatā ar veco, slimo biedru.

16

Nepaguva gaitenī noklust Korobina soļi, kad Darja Semjonovna ienesa klēpi malkas, uzmanīgi to nolika uz skārda plātes krāsns priek�ā un noklaudzināja �uguna durtiņas.

� Ko tad nu esi sadomājusi, Da�a? � Baholdins iejautājās. � Ziema vēl aiz kalniem ...

� Tev jāguļ siltumā. Izkurinā�u � visu drēgnumu izdzī�u, un arī gaiss kļūs vieglāks ...

Vatenī viņa izskatījās lielāka un resnāka, ta�u kustējās izveicīgi: atplēsa no bērza klucī�a tāsi, ka �virkstēja vien, saritinājusi iebāza to krāsnī, uzmeta virsū iepriek� sagādātas sveķainas skaidas, uzrāva sērkociņu, un pa malku sāka skraidīt �igla uguntiņa; silta, iesārta atblāzma ievizējās uz baltajiem krāsns podiņiem.

� Rasi, līdz ar drēgnumu ari tava kaite pazudīs, � tupēdama uz ceļiem krāsns priek�ā, viņa skumīgi pajo^: koja. � Un pie reizes arī viens otrs ne�ķīstenis, kas pie tevis nāk, izkūpēs skurstenī!

� Darja! � Baholdins cik vien spēdams pacēla balsi.

� Nebiedē, tik un tā neklusē�u!...

� Par kuru tad jūs īsteni tā domājat, cienījamā Darja Semjonovna? � Probatovs atņēma rokas no palodzes un piegāja tuvāk pie vecās sievas.

� Ir te viens, � viņa izvairīgi atbildēja. � Lai gan viņam ragi nav redzami, ar sirdi jūtu � ne�ķīstenis.

� Rimsties, es tev saku, vecā, nedari man kaunu,� Aleksejs Makarovi�s sāka lūgties. � Ko tu viņam piesienies!

� Bet ko viņ� te visu laiku velkas, izlūko, izo�ņā � ko? Itin kā mums �e vairs divi dienas būtu atlicis, ko dzīvot!... Tā vien izbo� savus blen�amos... � visu nepateikusi līdz galam, vecīte dusmās aizcirta �uguna durtiņas un aizgāja. Jau iedama pa gaiteni, viņa nez ko dusmīgi un skaļi runāja, ta�u vārdus nevarēja saprast.

� Tīrais posts ar viņu, � pēc brītiņa ierunājās Aleksejs Makarovi�s, glu�i kā atvainodamies Proba-tovam par to, kas nupat �e notika. � Ja viņa kādu neieredz, � kaut mājā nelaid to iek�ā!

� Par ko tad Darja viņu neieredz?

� Kas lai zina, nav pa prātam, un tas ir viss... Ar visu sirdi apgalvo, ka viņ� esot slikts cilvēks, ta�u faktu viņai, protams, nekādu nav un nevar būt... Tiesa, viņa raksturā ir kāds nepatīkams vilciens � viņ� pastāvīgi ar visiem sarunājas tā, it kā rātos, bet ļaudis, kā zināms, to necie�, viņi grib, lai ar viņiem runātu kā ar līdzīgiem, pat ja viņam tūksto� rei�u būtu taisnība ... Divu gadu laikā, kop� mēs abi strādājam kopā, neparko nespēju viņu no tā atradināt... Viņ� tā kā mēra sajūtu zaudējis ar savu principialitāti, vai... Ikvienu sīkumu padara par principu, vienmēr un visur grib būt nemaldīgs, it kā viņam kop� dzim�anas dienas būtu izsniegu�i indulgenci pret visām kļūdām un devu�i tiesības izteikt vienīgi pareizo viedokli visos jautājumos...

Probatovs klusu iesmējās, bet Baholdins samulsis apklusa, notvēris sevi pie domas, ka apgabala komitejas sekretārs var viņa vārdus uzņemt kā vēlē�anos aprunāt jauno partijas darbinieku. Un, it kā gribēdams izlīdzināt iespaidu, Baholdins steig�us piebilda:

� Bet vispār viņ� ir enerģisks, neatlaidīgs un dedzīgi ķeras pie ikviena darba, skubināt nevajag ...

Abi ilgi sēdēja, nerunājot ne vārda, bet klusē�ana viņus nenomāca, katrs domāja savu domu ...

Krēsla ātri sabiezēja, logu rūtis pielija ar tum�u zil-gumu, tanī kā izgriezti iezīmējās pagalmā aiz logiem augo�ā kuplā bērza zari. Tad logos gaisma nodzisa un pagalma tumsā pie �ķūņa kā sniega kupena neskaidri iebalsnījās bērza malkas grēda.

Probatovs apsēdās uz zema soliņa pie krāsns, atvēra durtiņas un, raudzīdamies uz dego�ajām pagalēm, no kurām �ņākdama sūcās balta sula, ilgi priecājās par spo�ās uguns plosī�anos. Viņa rokas zeltīja dzeltensārts brūnums, sejā dvesa karstums, ta�u viņ� neatvir-zījās nostāk, nepakustējās, ar visu būtību nogrimdams tālajās atmiņās, pār kurām laikam nav varas,.,

Kad kalnos bija apklusu�i �āvieni un taigu dziļumos izdegu�i partizāņu ugunskuri, Ivans Probatovs, ģērbies sviedriem un dūmiem piesmirku�ā �inelj un augstu budjonovie�u cepuri galvā, atgriezās dzimtajā ciema. Zemnieki viņu sākumā ievēlēja trūcīgo komitejā, tad, neraugoties uz viņa jaunību un lasīt un rakstīt nepra�anu, iecēla par padomes priek�sēdētāju, bet vēlāk, kad ciemā noorganizējās pirmā partijas �ūniņa, viņ� kļuva par tās vadītāju. \

Dienas un naktis Ivans pavadīja padomē � �aurā, piesmēķētā mājā, � bie�i vien turpat palika pārnak�ņot, ar baudu izstiepās uz cietā, kailā sola, neizlaizdams no rokas rievoto nagana spalu.

�eit padomē reiz ieradās slaids vīrs, ģērbies viņa augumam pārāk īsā vecā puska�ociņā, uzāvis melnus ap�ūtus velteņus un galvā uzlicis �ejienie�iem pavisam neparastu baltu jērādas papahu, kura alla� slīdēja viņam uz acīm. Tiklīdz viņ� ienāca, zemnieki sāka raut savas cepures nost. �ai dienā padomē bija daudz ļau�u, visi kūpināja mahorku. Aiz loga �ilbino�i zvīļoja sniegs, rūtīs dzirkstīja spurainas sarmas bārkstis, bet mājā gaiss bija tvana pilns, ne elpu novarēja atvilkt, un virs galvām gandrīz augu dienu peldēja zilganpelēks dūmu mākonis, saules caurstarots.

Sasveicinājies ar visiem, nepazīstamais lūdza Pro-batovu, lai dod zirgus, ar ko atvest patversmei malku. Viņ� teica to tik mierīgi un vienkār�i, it kā būtu iepriek� pārliecināts, ka Probatovs ne vien neatteiks, bet ka izpildīt �āda veida lūgumus ir viņa tie�ais pienākums.

� Kas tā par tādu patversmi? Un uz kāda pamata ...

Zemnieki neļāva viņam izrunāt līdz galam, sāka klaigāt, cits citu pārtraukdami.

� Tas tak mūsējais skolotājs, Ivan!

� Bāreņus savācis un visādos darbos viņus apmāca!

Probatovs uzreiz nespēja visu saprast, bet noskaidrojis uzreiz nespēja noticēt:

� Kā tā? Iznāk, ka pats uz savu galvu viņus savācis? Jeb tev kāds devis tādu rīkojumu?

� Pats uz savu galvu, � skolotājs atteica un pat pasmaidīja, it kā runa būtu par nez kādiem sīkumiem.

� Vai tad padomju vara aizliedz palīdzēt bezpajumtes

bērniem? ^z *

�� Padomju vara tālab vien dzimusi, lai visiem labu dzīvi radītu! � pamāco�i un stingri noteica Probatovs.

� Bet kas būs, ja katrs sāks savu privāto bodīti atvērt? Nu tad stājies uzskaitē, stājies ierindā. Kārtībai jābūt!

Skolotājs neapvainojās, nestīvējās pretī.

� Ja no tā.būs labums, esmu ar mieru. Rakstiet. Nu, rakstiet!

Probatovs notvīka tum�i sarkans līdz pat ausīm: viņ� neprata rakstīt un tikko spēja parakstīties, ķeburaini vilkdams burtu aiz burta. Ta�u skolotājs bija briesmīgi atjautīgs cilvēks.

� Vai gribat, es jums viens un divi iemācī�u lasīt un rakstīt?

� Bet ja nu es izrādos stulbs kā bluķis?

Probatovs no tā baidījās par visu vairāk pasaulē: ja nu viņ� nespēs tikt galā ar to, ko pat bērni saprot pusvārdā? Tomēr vēl vairāk viņu biedēja pa�a nespēcība � sirds liesmoja un skanēja, spēja aizdedzināt un aizraut sev līdzi ļaudis, bet acīm, �ķita, klājās priek�ā bieza migla. Skolotājs it kā raudzījās viņam pa�ā sirdī, zemnieki paskubināja ar izsaucieniem, un Ivans bija ar mieru uzņemties �o kaunu.

� Nu labi, varbūt zemei cauri neizkritī�u!

Un kop� tā laika, dienas veltīdams rūpēm un pūlēm, Probatovs līdz vēlai naktij sēdēja ar Baholdinu padomē un, cenzdamies nepaklausīgajos pirkstos pareizi turēt zīmuli, rakstīja burtus vai nesteidzīgi lasīja dziedo�ā balsī: �Mēs neesam vergi. Vergi neesam mēs.�

Ar katru dienu viņ� jutās dro�āks visos darbos, pats pacietīgi izskatīja no apgabala komitejas pienāku�os rakstus un drīz vien veikli un pla�iem vilcieniem parakstīja savu uzvārdu.

Aleksejs Makarovi�s visādi bija labs, tomēr, kad ieminējās par to, ka arī viņam katrā ziņā vajag būt partijā, � kas gan lai stātos partijā, ja ne �ādi cilvēki! � Baholdins noklusa vai atrunājās. Reiz Probatovs pat meta viņam tie�i acīs:

� Varbūt tev ir kāds grēks pagātnē, tad pasaki, mēs ļaunu nepieminam un atriebīgi neesam!

Protams, Baholdinam nekas tāds uz sirds negujot, viņ� tikai domājot, ka partijā cilvēkiem esot jābūt sevi�ķiem, pat varonīgiem, bet viņa aicinājums esot necils � uzvest bērnus dzīvē uz pareizā ceļa. Probatovs tad mitējās viņam uzmākties: pienāks laiks, pats sāks lūgties.

Un viņ� nekļūdījās. Skolotājs iestājās partijā trīsdesmitā gada ziemā, un iemeslu tam, pat ne iemeslu, bet drīzāk iz�ķiro�o ierosmi atkal deva Probatovs.

Ziema bija trauksmaina � gandrīz ik nakti sād�u apgaismoja ugunsgrēks. Probatovs tai laikā bija jau precējies, viņam bija divi bērni, un sieva, ikreiz pavadot viņu uz kārtējo sapulci, baiļojās, vai sagaidīs viņu mājās. Viņa aizkrampēja durvis ar pamatīgiem'krampjiem, ar stiepli piesēja durvju rokturi pie dzelzs lau�ņa, cie�i aizsedza logus un, apklājusi bērnus ar segu, blakus gultai nolikusi cirvi, nosēdēja pie viņiem cauru nakti. Rīta pusē Ivans atgriezās no kārtējā gājiena pa sētām, kur tika meklēta bedrēs apraktā labība, un, mazliet pagulējis, atkal devās �vandīt kontru�.

Kāds no tādiem vakariem gandrīz maksāja viņam dzīvību. Viņ� uzstājās Tautas namā, biju�ās pagasta valdes ēkā. Ivans nebijās no nikniem kliedzieniem pret �komūniju� � neviens viņu nespēja samulsināt ne ar kādiem vārdiem! � ta�u tai vakarā viņ� izjuta dīvainu satraukumu � itin kā nezin no kurienes vilktu caurvēj� un stindzinātu muguru. Ivans runāja, neizrādīdams savu nemieru, ar acīm cītīgi pētīdams krēslainos kaktus, kur auga aizdomīgs troksnis.

Viņ� nepaguva visu pateikt līdz galam � norībēja �āviens, un lielā lampa, kas karājās virs ļau�u galvām, iz�ļakstīja visapkārt stiklus un petroleju. Sacēlās me�onīga spieg�ana, rēkoņa un tracis. Vairāki bandīti metās uz" skatuves pusi, tomēr Probatovs bija veiklāks � ar zābaka spērienu izsita loga rāmi un, sagriezis rokas asinīs, izlēca nakts tumsā. Viņ� ilgi maldījās pa �ķērsielām, kamēr, sajaucis vajātājiem pēdas, nokļuva bērnu nama sakņu dārzā. Probatovs pieklauvēja pie sētas mājiņas loga, un Aleksejs Makarovi�s viņu ielaida. Pēc da�iem mirkļiem pa durvīm sāka bungot dūres. Skolotājs izgāja priek�iņā un nelabā balsī iekliedzās:

� Kas te par �ūpām lau�as iek�ā pie bērniem? Ea* sieties prom!

Aiz durvīm apjukums, tad kāds teica:

� Ko bļausties? Vai Ivans Probatovs pie tevis?

� Varen vajadzīgi jūs man ar savu Probatovu! Ejiet ratā un netraucējiet manu nakts mieru! Man pa�am vesels kolhozs uz kakla!

Aiz durvīm atskanēja �uksti, pēc brī�a aiziedami, bandīti piedraudēja:

� Pielūko, Makari�! Kaut arī tu esi bezpartejiskais, mēs vistiņas nespēlēsim, ja kas būtu ...

Pēc �ās neaizmirstamās nakts skolotājs teica Probato-vam:

� Tev taisnība, Ivan Fomi�... Man jābūt partijā! Ja jau ienaidnieki tā trako pret partiju � tas nozīmē, ka tanī viss spēks, viss pamats ...

Kop� tā laika viņu dzīves ritēju�as pa da�ādiem ceļiem, katram savādāk: Probatovs drīz iestājās strādnieku fakultātē, tad strādāja un atkal mācījās, partija viņu pārcēla no viena svarīga iecirkņa uz otru, bet Baholdins, saistījis savu likteni ar bērnu nama iemītniekiem, palika uz visiem laikiem Prire�jes rajonā ...

Probatovs paņēma Darjas Semjonovnas aizmirsto mazo, līko krāsns kruķi, pabikstīja ogles, sagrie�ot virpulī spraksto�u dzirksteļu mākonīti. Piemetis pāris pa-galī�u, viņ� aizvēra durtiņas un pieslēja pie tām kruķi. Liesma ierūcās, un pa apaļajiem durtiņu caurumiem uz grīdas krita zeltīti plankumiņi.

� Zini, es pa�reiz domāju par to, kā mēs abi pirmoreiz sastapāmies, � vai atceries? � pārtraucot ilgo klusē�anu, Probatovs teica. � Dīvaini gan! Da�reiz man �ķiet, ka es visu to nemaz neesmu pieredzējis, esmu to tikai no kāda dzirdējis vai izlasījis grāmatā... Sevi�ķi pārsteidzo�i ir tas � tik daudz nodzīvots un pārdzīvots, it kā ne viens vien mū�s būtu jau aiz muguras, tomēr dzīvoju joprojām ar tādu izjūtu, ka pats galvenais, kas man jāveic, � vēl priek�ā un īstā dzīve nebūtu vēl sākusies! Vai tev kādreiz mēdz būt tāda izjūta?

Vecais vīrs tūlīt neatbildēja. Probatovam pat sāka likties, ka Aleksejs Makarovi�s aizsnaudies, ta�u biedra pasausā, stingrā balss lika viņam sasprindzināt uzmanību.

� Kad dvēseles spēki arvien aug, vienmēr �ķiet, ka viss vēl priek�ā... Pavisam nesen arī es vēl loloju lielus nodomus: domāju � tagad tikai laiks pastrādāt, jo 'visā darbā vērojama lielāka uzticība, bet, palūk, nolikos gultā, un manī viss kā pārtrūcis... Redzams, spēki izsīku�i un, kā mēdz teikt, var pavilkt svītru apak�ā ...

Probatovs piecēlās no soliņa, piegāja pie gultas un apsēdās uz tās malas.

� Paklausies, tas gan pēc tevis neizskatās! � viņ� sameklēja Baholdina karsto roku, it kā �is pieskāriens viņam palīdzētu pārliecināt draugu. � No kura katra es varētu sagaidīt �ādu aplamu bezcerīgumu, atvaino mani par asumu un rupjību, bet tikai ne no tevis!

� Neuzbudinies ta�u, � vēl aizvien tikpat nomāco�i pasausi un klusi noteica Aleksejs Makarovi�s. � Mēs esam radu�i drosmīgi skatīties patiesībai acīs... Un patiesība ir tāda � es drīz mir�u ...

� Nē! Nē! � Probatovs gandrīz iekliedzās, sa�ņaugdams vecā vīra roku un ar �ausmām juzdams, ka tic tam, ko saka Baholdins, lai gan ar visu sirdi vajadzētu tam pretoties. � Met �īs aplamības no galvas ārā! Mēs tevi izārstēsim! Ja vajadzīgs, vedīsim uz Maskavu pie labākajiem speciālistiem ...

� Arī Maskavā ļaudis mirst, � Aleksejs Makarovi�s atteica, un viņa balsī izskanēja nevis viegla zobgalība par drauga vientiesību, bet gan drūma neno-vēr�amības apziņa. � Kālab mums pa�iem sevi apmānīt? Tu ta�u zini, man bija infarkts un es tik tikko izķepurojos. Vispār nerunāsim par to! ... Un atklati sakot... Kad tev tā, lūk, zūd spēki un tu nespēj pakustināt ne roku, ne kāju, kad aiz vājuma tu da�reiz nespēj pat skaidri domāt � galvā tikai migla, � tad galu galā viss kļūst vienaldzīgs ...

Lūkojoties Baholdina sejā, kas tum�i vīdēja uz baltā spilvena, un klausoties viņa vārdos, Probatovs kļuva arvien satrauktāks un nemierīgāks. Nekad vēl, varbūt pat visā mū�ā, viņ� nebija juties tik bezpalīdzīgs un bezspēcīgs. Pēdējos gados viņam bija nācies but sare�ģītās un traģiskās situācijās, ta�u viņa iejauk�anās gandrīz arvien bija devusi jūtamus rezultātus. Atbildīgie posteņi, kurus viņ� bija ieņēmis, ieviesa pārliecību, ka daudz kas ir viņa varā, un ne tāpēc, ka viņ� būtu apveltīts ar kādām neparastām tiesībām vai pārdabiskām spējām, gribu un raksturu, bet gan tāpēc, ka viņam dāvāta vislielākā partijas uzticība un viņ� darbojas partijas vārdā, ar tās spēku un tās autoritāti. Viņ� spēja bojā ejo�as ra�as glāb�anai nosūtīt tūksto�iem ļau�u un ma�īnu un, ja to prasītu apstākļi, sacelt kājās visu pilsētu, visu apgabalu.

Tomēr pa�reiz viņ� bija līdz �ķebīgumam bezspēcīgs un nevarīgs, lai gan runa bija par tā cilvēka dzīvību, kur� viņam bija viens no visdārgākajiem pasaulē.

Krāsns liesmas, atblāzmodamās uz baltajiem griestiem un krāsns podiņiem, krēslainajā istabā it kā kaisīja iesārtus putekļus, un �is skumīgais mirgojums viesa vēl lielākas bezcerības izjūtu.

�Cik tas baismi, ka tikai tagad, saņemot ziņu par viņa smago slimību, es pametu darbus un atbraucu �urp!� Probatovs domāja, juzdams, ka plakstiņi kļūst silti. �Sapulces, apspriedes, aktīvi � vajadzīgi un nevajadzīgi, runas, kas plūstin plūst, da�kārt pilnīgi bezsaturīgas, kuras mums tikai nolaupa laiku, un darbi, darbi... Un mēs tā grie�amies �ai virpulī, ka aizmirstam atlicināt stundu, lai apciemotu tuvu cilvēku. Vai tie�ām mūs tā satver un dzen mūsu laikmeta trauksmainais pulss � �ī nemierīgā, nepacietīgā laikmeta, kuram lemts paveikt, cik vien iespējams, vairāk, kaut arī ne tik labi, kā vajadzētu, ta�u ātrāk, lai kaut ko neatstātu nepadarītu, jo pēcte�i mums nepiedos �o kavē�anos...�

� Netici, ka man viss vienalga, to es tā ... aiz vientulības iegaudojos! � Baholdins atvilka elpu, it kā saņemdams spēkus, no piepūles aizsmaku�ajā balsī bija jūtams saviļņojums. � Es briesmīgi gribu dzīvot, strādāt, tie�i tagad, kad visur radu�ās tādas pārvērtības, kad, �ķiet, es tikai sāku saprast, ko esmu darījis labi un ko slikti, un viss man kļuvis skaidrs ...

� Kaut ikviens spētu dzīvē paveikt to, ko tu! � Probatovs atlaida biedra roku vaļā un strauji piecēlās, itin kā beidzot atbrīvojies no tā drūmā, kas viņu visu laiku bija nomācis.

� Un da�reiz mani nomoka kas cits. � Aleksejs Ma-karovi�s elpoja smagi, ar piesvilpieniem. � Varbūt es neesmu dzīvojis tā, kā vajadzēja.�.. Nē, tu paklausies, � viņ� sāka purināt galvu, redzēdams, ka Probatovs izrāda ārkārtīgu nepacietību. � Iedomājies sevi manā vietā � es ta�u �eit esmu nostrādājis gandrīz visu mū�u"... Bet cik daudz vēl mūsu rajonā vāju kolhozu, cik grūta dzīve vēl da�kārt ļaudīm ... Vai tur nav arī mana vaina? Tikai nesaproti mani tā � sak, redz, vecais sanīcis un sāk no�ēlot tādus grēkus, kas nemaz nav viņa, rūpējas par dvēseles glāb�anu ... Nē, es vienmēr esmu sevi uzskatījis par partijas karavīru, un pat tanīs brī�os, kad es sāku domāt, ka lauksaimniecībā norisinās kaut kas nelāgs, es ticēju, piespiedu sevi, beidzot, ticēt, ka, acīm redzot, tādu stāvokli diktē kādi augstāki iemesli, kuri man nav zināmi... Bet tagad es redzu, ka man nevajadzēja klusēt!... Ja gribi būt īsts komunists, nedrīkst dzīvot kā nedomājo�s, akls izpildītājs ...

� Jā, tas ir smags un rūgts pārmetums. � Probatovs * pagājās vairākus soļus pa istabu, ta�u uzreiz atdūrās pret kādu asu stūri un apstājās. � Es tevi labi saprotu ... �orīt es sastapu kādu pazīstamu vīru, tu viņu dro�i vien pazīsti, Korneju Jarancevu ...

� Nu, kā tad! Es pat atceros, kā viņ� aizbrauca no �ejienes... Es noņēmos ar da�ādiem darbiem, un nez kā viņ� bija izslīdējis no redzes loka, lai gan man stāstīja, ka viņ� esot ieradies pie manis rajona izpildkomitejā ... Bet tad dzirdu � pazudis! Es toreiz staigāju kā slims, goda vārds! Nebija jau runa tikai par viņu, bija ta�u arī citi ļaudis bēgu�i projām no laukiem... Tomēr tādus kā Jarancevs es arvien biju uzskatījis par savu atbalstu ...

� Tagad tas viss jau pagājībā, � nenovaldījies viņu atkal pārtrauca Probatovs. � Bet mums jādomā par tagadni! Un galvenais � jādara viss, lai tādi kā Kornejs atgrieztos atpakaļ. Cik daudz mums ciemos vēl aiznaglotu māju!

� Redzi, tas jau man arī nedod mieru... Da�reiz guļu te viens pats, tumsa, kaut kur suņi rej, un tevi

kremtin kremt viena doma pēc otras... Jā, sak, tu nespēji ļaudīm radīf labu dzīvi, � bet viņi ta�u tev uzticējās, gaidīja, ka spēsi, � tad varbūt tu vispār nekam nederi. Tik smagi kļūst ap sirdi, gandrīz vai jāgaudo kā vilkam ...

Viņ� ar rokām patvarstīja krūtis, Probatovs apjucis noliecās pie viņa.

� Tev slikti?

� Nekas, � vecais vīrs smaka nost un ar grūtībām izspieda vārdus. � Tur kaut kur ir piles ...

� Tūlīt, tūlīt, � Probatovs steigā nez ko apgāza uz galdiņa. � Piedod, ka es tevi satraucu, � velns zina kas man par raksturu!

Nogāzis uz grīdas diez kādas grāmatas, Probatovs beidzot attapās, ka jāiededzina gaisma, un piespieda galda lampas pogu. Tum�zaļais aba�ūrs meta ēnu uz griestiem, bet galdiņu aplēja ar spo�u gaismu. Atradis vajadzīgo pudelīti, Probatovs, nepavērsies atpakaļ, vaicāja:

� Cik?

� Divdesmit...

Pār tīras glāzes malu turēdams pudelīti, kas rokā mazliet drebēja, Probatovs �ukstus noskaitīja vajadzīgo pilienu skaitu, no karafes pielēja drusciņ ūdeni un pagriezās pret Alekseju Mpkarovi�u. Krēsla bija vērtusi Baholdina seju smagnējāku, pasvītrojusi acu dobumu dziļo iegrimumu, iekritu�os vaigus un ļengano maisiņu zem zoda. Gaisma itin kā izdzēsa visas ēnas un tum�os plankumus, pielēja acis ar valgu mirdzumu un sejai pie�ķīra vāru, slimīgi nevienādu sārtumu.

Acis pievēris, Aleksejs Makarovi�s lēniem malkiem izdzēra zāles un brīdi gulēja klusēdams, cie�o skatienu nenovērsdams no Probatova.

� Ko tad tu nelamā mani? Jeb tu domā, ka esmu tikai mīkst�aulis un neirastēniķis un tāpēc meties uz visādām ģeķībām?

� Es to neuzskatu par ģeķībām, ta�u nevaru tev piekrist, kad tu gandrīz vai noliedz, ka tavai dzīvei ir jēga.

Gaisma sadalīja istabu divos slāņos � aug�ā stingi zaļ�, bet apak�ā maigs, kas visu sildīja; �ai gaismā Probatovam bija iespējams diezgan veikli kustēties pa mantām pieblīvēto istabu. Viņ� iestaigāja celiņu no loga līdz durvīm un brīvi soļoja, ļaudams pilnu vaļu savam temperamentam.

� Jā, es piekrītu tev, daudz kas pie mums vēl nenorit tā, kā gribētos, � �ūpodams g�flvu soļu taktī, viņ� teica. � Un vēlē�anās visas problēmas un grūtības iz�ķirt uzreiz, vienā rāvienā, arī pilnīgi saprotama un pat likumsakarīga, bet diem�ēl nereāla... Mums atgadās gan da�ādas vainas, gan trūkumi, ta�u būtu nedabiski, ja to nebūtu. Mēs ne vienu vien gadu desmitu esam cirtu�i ceļu citiem... Tomēr vai gan visus �os gadus tu neesi bijis laimīgs un lepns par savu zemi, par savu lielo tautu? Padomā tikai � no kādas gadsimtu tumsas un nabadzības esam izvilku�i mūsu zemi, un tagad tā atrodas visai pasaulei redzamā vietā, un nekas �ai pasaulē vairs nevar tikt iz�ķirts bez tās! Vai tev tā vēl par maz, lai tu zinātu, ka neesi velti dzīvojis un strādājis? Un, ja gribi zināt, visam tam savu roku esam pieliku�i gan tu, gan es, gan tas vēl arvien trūcīgi dzīvojo�ais kolhoznieks, kuram mēs abi esam parādnieki!

Probatovs aizmirsa, ka atrodas slimnieka istabā, vēcināja, rokas un, aizvien vairāk aizraudamies, runāja dārdo�i skaļi. Uztvēris noklusu�ā Alekseja Makarovi�ā drud�aino skatienu, viņ� beidzot atjēdzas un mulsi pasmaidīja.

� Vai es tevi pavisam apdullināju, veco zēn?

� Paldies tev, � Baholdins klusu pateicās, un Probatovs viņa acīs ieraudzīja asaras, kas gaismā skaudri pamirdzēja. � Paldies, ka apciemoji, ka tik labi satrauci sirdi...

Alekseja Makarovi�a balss bija kļuvusi spēcīgāka, izskanēja maigāk, tā vairs nebija aizlūzusi, ta�u pie plakstiņiem vēl ilgi drebēja lielas asaras.

Apsolījis atsūtīt visā apgabalā pazīstamu profesoru, Probatovs drīz vien atvadījās, un Baholdins palika viens.

Automa�īna pagriezās, iemetot logos asu starme�u gaismu, zem riteņiem no�irkstēja sasalu�i dubļi, un drīz vien kļuva tik kluss, ka bija dzirdams, kā dūmenī smilkst gaiss glu�i kā kucēns.

17

Ksenija panāca tēvu aiz ciema me�iņa tuvumā, Kornejs gurdi un vienaldzīgi mīcījās pa dubļiem � tāls, skarbs, tī�i nevērīgs pret līdzgājēju, Kornejs ne reizes nepaskatījās uz viņu, nekā nevaicāja, ta�u viss viņa izskats un pat sakumpusī mugura pauda naidīgumu pret meitu.

Ksenijai gribējās kaut kā nomierināt tēvu, īgnu un satrauktu pēc tik�anās ar apgabala komitejas sekretāru, un, neizraisot jaunu sa�utuma izvirdumu, pārliecināt, ka sarunā ar Probatovu taisnība nebija viņa pusē � vai gan var visu novirzīt uz savām personīgajām pārestībām un neveiksmēm, lai cik smagas tās būtu?

Mitrajam, vēja stindzinātajam me�iņam varēja redzēt cauri; kailajos zaros it kā saldamas drebēja retas lapas; lāses kā biezs lietus ritēja uz nobiru�o lapu kaudzēm, radot visapkārt nemitīgu �aboņu.

Aiz me�iņa rudenīgā, miglainā dūmakā pletās melni, uzarti lauki, vēj� svieda sejā pelēku, sīku lietutiņu.

� Tu esi kļuvis tāds ļauns, tēt, � Ksenija ierunājās, beidzot vairs nespēdama izturēt tēva klusē�anu, kas liecināja par nomāco�u atsalumu. � Nu kāpēc tu mani tā apkaunoji Probatova acīs?

Kornejs lēnām pavērsās atpakaļ, viņa skatiens bija it kā aizplīvurots � viņ� domās atgriezās no kāda tāla krasta.

� Tu gan labāk varēji klusēt un nejaukties strīdā,� Kornejs atcirta drūmā nesamierinātībā. � Vai domā, ka ļaudīm ļoti patīk, ja tu centies katru plaisu aizdrīvēt?

� Es nekā neaizdrīvēju un neslēpu! � Ksenija pūlējās runāt, cik vien iespējams, apvaldītāk un dzedrāk. � Neaizmirsti, ka esmu rajona komitejas instruktore un man nav nekādu tiesību pieļaut, lai mūsu mīļais radnieciņ� jauktu visiem galvas! ... Es spēju labāk nekā tu iedomāties, kas pa�reiz notiek kolhozā.

� Bērni jau arvien uzskata, ka viņi dzīvo gudrāk nekā tēvs un māte, � Kornejs drūmi atteica. � Tu gribētu, lai es gan dzīvoju, gan domāju pēc tava prāta, ta�u man pagaidām pietiek savējā. Bet, redzi, tu � tikai neņem ļaunā � vēl dzīvo pēc citu prāta.., Un, pēc manām domām, tava dzīve vēl ir kā balts papīrs, �? ko gribi, to smērē virsū.

� Neko teikt, labās domās esi par pa�a meitu. � Ksenijai iedrebējās lūpas. � Tātad, tavuprāt, man savu uzskatu nav? Paldies par labu vārdu, tas nu gan bija mierinājums...

Kornejs apstājās, nopūtās, pieskārās meitas piedurknei un, raudzīdamies viņas valgajās, niknuma pilnajās, skaistajās acīs, ar skumīgu pārmetumu sacīja:

� Būtu labāk metusi visādas muļķības no galvas laukā un, kā svainis iesaka, drīzāk izgājusi pie vīra.

Tas bija tik negaidīti, ka sākumā Ksenija iedomājās, vai tikai nav pārklausījusies, ta�u, ieraudzījusi tēva noslēpumaino, �ķelmīgo smaidu, pavisam apjuka.

� Tīri tāds kā lāga cilvēks tev par vīru taisās ... Es runāju par Inokentiju Pavlovi�u, � neļaudams meitai attapties, Kornejs turpināja tālāk. � Katrā vēstulē tu no viņa sūti sveicienus, no visa redzams, ka cienījams, nevis kaut kāds sprukstiņ�, turklāt jau gados... Ko tu viņu turi kā teļu pie saites? Jeb tev vēl nav apnicis dzīvot vientulībā?

� Dzīvoju viena, toties neviens pār mani nav kungs, � raudzīdamās biezajos dubļos, kas �ļurkstēja zem gumijas botēm, Ksenija klusu atbildēja. � Nevienam atskaites nedodu, neviena iegribas nepildu. Kam es esmu par nastu?

� Pati sev par nastu, tikai sev! � dedzīgi un sadusmots uztvēra tēvs. � Ko tu manās acīs izliecies un savu lepnumu izrādi? Vai tad es neredzu � tu dzīvo bez prieka, vienmuļi, redz, kā tas verstu stabs laukā � kaut arī liela ceļa malā stāv, tomēr visapkārt tuk�s klajums... Ai Ksju�a, vai gan mēs abi ar māti nevēlam tev labu! ... Ko viņ� pie jums tur rajona komitejā dara?

� Tu runā par Inokentiju Pavlovi�u? Pārzina propagandas un aģitācijas daļu ...

� Un kāds viņ� ir kā darbinieks? Var iztikt? Vērtīgs?

� Ar viņu rēķinās, viņu ciena ...

� Varbūt degvīnu sūc pārlieku?

� Ko tu, tēt! Tad viņu ne dienas neturētu rajona komitejā!

� Kālab tad tu �ādu patstāvīgu cilvēku atbaidi? � Kornejs atvilka elpu un uzreiz, kā" piepe�a minējuma apstulbināts, neizpratnē un sarūgtinājumā vaicāja: � Jeb tu vēl aizvien nespēj to karotāju aizmirst, kas tev galvu sagrozīja, kad biji glu�i jauns un za]� sku-ķēns? Es būtu mitējies par viņu domāt, turklāt vēl no atmiņas pavisam izdzēstu, draņķi tādu!...

� Par ko tu runā, tēt?

Ksenija pati nezināja, kāpēc mānījās un izlikās, ka nesaprot, par kādu cilvēku tēvs runā, un viņ� nepaguva pieminēt �o, �ķita, viņai sen zudu�o un apbedīto vārdu, kad viņa satvēra tēvu aiz rokas.

� Nevajag, tēt... Kāds tam sakars ar Ma�arovu? Es ta�u toreiz biju pavisam muļķīte, un vispār... nerunāsim par to!

Kornejs cie�i pavērās meitā, cenzdamies uzminēt, kas slēpjas aiz viņas samulsu�ā, lūdzo�ā skatiena, tad klusēdams atbrīvoja savu roku un, ierāvis galvu plecos, sāka so|ot tālāk pretim mitrajam, sīka lietus pilnajam vējam.

Nosalu�os pirkstus piedurknēs slēpdama, Ksenija gāja nopakaļ. Raug, �eit, pie �ā me�iņa, viņa kādreiz bija sastapusi cilvēku, kuru līdz �im laikam vēl nespēja aizmirst. Viņa brīnījās, ka pirmoreiz pēc daudziem gadiem domāja par Konstantīnu Ma�arovu bez parastās aizvainojuma un nomāktības izjūtas.

Bija laiks, kad visās savās likstās Ksenija vainoja vienīgi Konstantinu. Pat vakar, uzkāpusi tēva mājas bēniņos, viņa atcerējās �o cilvēku, nepiedodama viņam nekā. Bet pa�reiz domas par pagāju�o raisījās viegli un brīvi, it kā sāpes par pārdzīvoto būtu rimu�as un viņai pāri plūstu dzidru, nesaduļķotu atmiņu straume.

Ksenija gāja un smaidīja �īm atmiņām.

18

Tas norisa viņas mū�a deviņpadsmitajā pavasarī, gadu pirms kara beigām. Toreiz Ksju�a mācījās lauksaimniecības tehnikuma pēdējā kurscļ, dzīvoja privātā dzīvoklī rajona pilsētiņā un mājās ieradās tikai pa sestdienām.

Kādu dienu pārmetusi pār plecu pie galvas lakatiņa piesieto, cie�i piebāzto portfeli, Ksenija devās uz Cer-jom�anku. Viņa gāja, kaut ko pusbalsī dziedādama, kailu galvu, mēteli vajā, līksmi priecādamās par iestāju�os siltumu, pavasarīgām peļķītēm uz ceļa, kurās atspulgoja bezgalīgā debess zilgme, un par putnu vīte-ro�anu ceļmalas krūmājos.

Me�iņ� bija tīts pirmā, vēl caurredzamā zaļuma plīvurā, kā mazi cālī�i dzeltenīgi vizēja pārziedēju�ie pūpoli, dvesmoja sasilusī zeme, nobiru�ās pērnās lapas un ap�u pumpuru rūgtenais skāņums.

No me�iņa iznāca uz ceļa jauns virsnieks, baltā saitē iekāris ievainotu roku, bet otrā turēdams nolauztu zariņu, tievu, ar tikko izplauku�ām lipīgām lapu mēlītēm.

Tolaik Ksju�a pret visiem, kas biju�i frontē, izturējās ar īpa�u uzmanību un maigumu. Sajuzdama pret frontiniekiem cieņu un pateicību, meitene ikreiz it kā meklēja viņu sejās tālo un drausmīgo kauju liesmu atblāzmu.

Ta�u nejau�i uz ceļa sastaptais jaunais leitnants nezin kāpēc neizraisīja parasto atzinību. Viņ� pat ārēji visai maz līdzinājās karavīram, formas tērps nevērta viņu slaidu, iznesīgu, bet tikai pasvītroja viņa caur un cauri civilo izskatu: zaļganā formas blūze uz muguras riezās un bija lielām turzām saslējusies pāri platajai siksnai, uz galvas neveikli un nebēdnīgi uzmestā cepure nespēja pieglaust kuplos, kastaņbrūnos matus; platajai sejai nepavisam nepiestāvēja brilles gai�ā raga ietvarā, varbūt tāpēc, ka tai bija mazliet nenoteikta un vientiesīga izteiksme un nepiemita tā nelokāmība un savaldība, kas, pēc Ksju�as domām, raksturīga ļaudīm, kuri pārdzīvoju�i smagus pārbaudījumus.

�Dro�i vien kāds rakstvedis,� Ksju�a nodomāja. �Varbūt arī ārsts.�

Virsnieks, nonācis Ksju�ai līdzās, negaidot viņai uzsmaidīja � uzticīgi un laipni, kā vecs paziņa. Smaidā un skatienā, ar kādu virsnieks noraudzījās viņā, bija tik daudz atklātas tīksmes, ka Ksju�a nodūra galvu un ātri pagāja garām nesasveicinājusies, lai gan parasti pēc lauku para�as pirmā sveicināja par sevi vecākus sve�us cilvēkus.

Pēc brī�a viņa atskatījās, itin kā viņas galvu kāds

ar varu būtu pavērsis atpakaļ. Leitnants stāvēja tai pa�ā vietā un smaidīdams lūkojās nopakaļ. Tad viņ� pacēla veselo roku un viegli pamāja ar zaļo zariņu.

Tā tikai vēl trūka! Ko var zināt, vēl iedomāsies, ka viņ� meitenei ļoti iepaticies! Ksju�a kaprīzi papurināja galvu un nolēma vairs neatskatīties.

Tomēr, noskrējusi no ap�uvu�a, pirmiem zaļiem zāles asniem klāta pakalna, viņa glu�i kā neviļus pa-blenza sānis, bet virsnieks vairs nebija redzams.

Uz mirkli Ksju�ai kļuva smeldzīgi, ta�u, it kā vēlēdamās atbrīvoties no vēl neapzināta skumīguma, viņa a�i pārlēca pāri platajam grāvim, kas bija līdz malām pieplūdis ar sniega ūdeni, un nonāca me�iflā. Un �eit viņa izdzirda leitnanta balsi � viņ� skaļi dziedāja to pa�u dziesmu, kuru tikko bija pusbalsī dziedājusi viņa. Sī neiedomājamā sagadī�anāsmeitenei �ķita sevi�ķi nozīmīga.

Ar roku aptvērusi jaunu apsīti, Ksju�a klausījās un itin kā pirmo reizi mū�ā redzēja gan pavēru�os lipīgo pumpuru virs galvas, gan pusizplauku�o, vēl krunkaino, kā ar laku pārklāto mirdzo�o lapu. Pa pelēku zariņu to tiecās sasniegt sarkana mārīte, bet uz cita zara, mazliet augstāk, �ūpojās un vid�ināja strautene ...

Notrīsēja zariņ�, putnam aizlai�oties, un dziesma apklusa. Ksju�a atkal izkļuva uz ceļa un apskatījās visapkārt. Ceļ� bija vientulīgs, tikai izdangātajās grambās �ilbi vizmoja ūdens un kaut kur tuvumā skanīgi un līksmi �aloja pavasara strautiņ�.

�It kā neviena nebūtu pat bijis,� Ksju�a nodomāja. �Interesanti, vai viņ� ir �ejienietis? ...�

Otru reizi viņa leitnantu ieraudzīja deju vakarā rajona Kultūras namā, kur bija atnākusi kopā ar drau-dzenīti Lizu.

Zālē bija gai�i, bet salti, jo malkas trūkuma dēļ kurināja reti. Smar�oja miklās, nesen mazgātās grīdas, kas vēl nebija paguvu�as iz�ūt, pie sienām slējās cits uz cita sakrautie soli un krēsli; zāles vidū uz soliņa sēdēja bajānists pusmū�a gados, ģērbies siltā vatenī, un palaikam garlaikodamies atskatījās uz ienāko�ajiem pui�iem un mei�ām. Lai arī vēss, viņi bija ģērbu�ies kā vasarā, meitenes turpat pie durvīm noāva dubļainās , botes un, grozīdamās uz augstajiem papēdī�iem, uzpo- V sās pie nelielā spoguļa.

Tikko abas iegāja zālē, Liza uzreiz pamanīja leit- � . �nantu un, noliekusies pie Ksju�as, sāka �ukstēt:

__ Tas ir no mūsu bērnu nama... Puisis uz goda, tikai da�kārt di�ojas, izliekas par nezin ko. Nesen iznācis no hospitāļa, dzīvo pie mums sētas mājā ... Vai gribi, iepazīstinā�u?

� Nē, nē, kālab?

� Ko tad tu sarksti? � biedrene sāka nekautrīgi iztaujāt un piepe�i, sapurinājusi gai�dzeltenos matus, kas uz pieres bija īsi apgriezti, nokliedza pa visu zāli:

� Konstantin! Vai var tevi palūgt?

� Tu esi prātā jukusi! � Ksju�a parāva Lizu aiz rokas, ta�u bija par vēlu, � zābakiem �īkstot, leitnants tuvojās viņām. Roka vairs nebija pakārta saitē, tomēr viņ� to saudzīgi spieda pie krūtīm, glu�i kā baidīdamies, ka tai kāds neuzmanīgi nepieskaras.

� A-а, Liza, � leitnants novilka zobgalīgā balsī, kas pauda arī tādu kā vil�anos. � Atnāci kājas izlocīt? Bet kas tavā vietā gatavosies eksāmeniem? I

Ksju�a saprata, ka pirmais iespaids par �o puisi tur uz ceļa bijis maldīgs: kaut arī viņa āriene liecināja par -nevī�ību, kāda pēc viņas priek�statiem piemita bez-rakstura vai vismaz gļēviem un piekāpīgiem cilvēkiem, viņ� spēja izdarīt jebkuru pārgalvību. I

� Tu gan, Konstantin, varētu mitēties morāli sprediķot! � Liza uz viņu paskatījās māksloti jautri. � Tā man bērnu namā apnikusi. Drīz es vispār kļū�u brīva kā putns � kur gribē�u, tur arī lido�u! ...

� No kā brīva? � vēl aizvien ironiski smīnēdams, pavaicāja leitnants un, spēcīgi paspiedis Ksju�as roku, jau mierīgi un nopietni teica: � Ma�arovs..,

Meitene nosauca arī savu vārdu, ta�u viņam, �ķita, bija pilnīgi vienalga, kas viņa ir un kā viņu sauc.

�Redzams, viņ� tie�ām sevi augstu vērtē!� nodomāja Ksju�a, kuru aizskāra gan �ī tī�ā nevērība, gan vārdi, ko leitnants teica viņas draudzenei: tie ta�u zīmējās arī uz viņu.

� Vai tad jūs neesat �urp atnācis padejot? � viņā ¹ iejautājās.

� Ko tu, Ksju�eņka! � Liza liekuļoti pabrīnījās.

� Vai nu viņ� velti tērēs laiku! Ja viņ� ari ko darīs, tad katrā ziņā visas sabiedrības labā. Nekad nebūs ar mieru ķerties pie kaut kā maznozīmīga. Viņ� ir principiāls visādu dan�u vakaru un izpriecu pretinieks.

� Tas ta�u ir smieklīgi! � Ksju�a paraustīja plecus, sirds dziļumos jau no�ēlodama apkaunoto virsnieku.

� Un ļoti vecmodīgi. Man �ķiet, jau Bazarovs...

� Pareizi, viņ� ir mans tuvākais domu biedrs! Lieku jums pieci! � Ma�arovs zobgalīgi un vērīgi palūkojās Ksju�ā, viņa acis aiz briļļu stikliem mirdzēja. � Turpretim Lizai es neliktu pat divnieku, tāpēc ka viņa ļaunprātīgi izkropļo manu pozitīvo tēlu. Pirmkārt, es neesmu dan�u vakaru pretinieks un nepavisam ne principiāls. Es tikai nesaprotu, kā var ik vakaru vairākas stundas no vietas visādos virzienos �vīkāt pazoles un aizmirst, ka ir kar� un �ai mirklī varbūt mirst cilvēki...

� Nu, ieslīga savā filozofijā! � Liza sarauca pieri.

� Vai tāpēc mums būtu aUgām dienām jāsē� mājās un jālej asaras... Tu tikai garlaiko � nelabi metas klausoties. Labāk būtu apsēdies, raug, pie pianīno un nospēlējis ko jautru.

� Diem�ēl nevaru � roka, � Ma�arovs atteica, un viņa platā seja sastinga, acīs, kur vēl nesen dzirkstīja smiekli, vairs nebija ne vēsts no tiem. � Pat bail sēsties pie instrumenta ...

Pēdējos vārdus viņ� izteica mazliet skumji, un Ksju�a pabrīnījās par �ādu negaidītu pārvērtību � nemaz neizskatījās, ka viņ� tikko būtu bijis skarbs un zobojies par viņām.

Bajānists, kas sēdēja zāles vidū uz soliņa, izņēma no futrāļa instrumentu, uzklāja uz ceļiem vilnas drānu un nevērīgi pieskārās perlamutra taustiņiem.

� Mans mīļākais valsis! � Liza izsaucās un pati devās pretī partnerim, kas nāca �ķērsām pāri zālei.

� Ksju�eņka, es pazūdu ar savu kavalieri, bet tev lai pakavē laiku Konstantins. Varbūt viņ� pat attapsies pēc dejām pavadīt tevi uz mājām?

� Liza! � Ksju�a izsaucās, vairs nespēdama valdīties.

Ta�u draudzene jau smiedamās virpuļoja valsī.

� Ejiet un priecājieties, es vēlāk jūs pavadī�u ...� Ma�arovs teica, bet Ksju�ai vairs negribējās dejot.

� Un ja mēs tūlīt aizbēgtu? � Ksju�a nedro�i ierosināja, vēl neatskārzdama, kāpēc tā rīkojas, � pa�ai negribot, meiteni valdonīgi pārņēma dīvaina spītība.

Ma�arovs pavērsa pret Ksju�u pētījo�u skatienu, it kā cenzdamies saprast, kas izraisījis �o pēk�ņo trauksmi.

� Nu labi, man �eit nav ko zaudēt...

Mikla pavasara tumsa apņēma viņus, tiklīdz viņi pārkāpa slieksni. Ma�arovs, neprasot atļauju, stingri paņēma Ksju�u zem rokas, viņa uzticīgi pakļāvās viņam un uzreiz jutās dro�āka. Tumsa bija neskaidru �aboņu un skaņu pilna, it kā dabā norisinātos kaut kas noslēpumains un neparasts � nedzirdami auga zāles stiebri un ik lapa kokā, un �īs neredzamās pārmaiņas Ksju�ā modināja dīvainu tuvas laimes priek�nojautu ...

� Cik kluss, � Ma�arovs noteica. � Klīstu tā jau otru mēnesi un pat nespēju ticēt, ka drīz atkal pār galvu sāks plīst �āviņi...

� Tur ļoti baismīgi, vai ne?

Kādu laiku leitnants gāja klusēdams, un Ksju�a no-\ domāja, ka viņ� aiz nevērības nav pat dzirdējis, ko viņa vaicā.

- � Arī pie briesmām pierod... � Ma�arovs beidzot ierunājās klusi un domīgi. � Un nevis tāpēc, ka vairs nebūtu bail, bet glu�i vienkār�i briesmu ir tik daudz, ka cilvēks pamazām it kā notrulinās... Ik dienas ta�u kāds jāzaudē, jāizrauj no sirds! Tikko kā ar draugu strēbi viru no viena katliņa, bet pēc stundas viņ� jau kritis un nekad vairs nepiecelsies ...

Ma�arova vārdos nebija ne vēsts no pozē�anas, viņ� par karu runāja ar skarbu atklātību, kā tāds, kas izbaudījis visu smago zaudējumu un grūto uzvaru sūrumu.

� Agrāk es nekad nedomāju par nāvi, � Ksju�a piebalsoja, vēl aizvien nebūdama pilnīgi pārliecināta, vai ar �o nejau�o paziņu var dalīties visapslēptākās domās. � Bet, kad krita mans vecākais brālis Nikolajs, es neparko nespēju ticēt, ka nekad vairs viņu neredzē�u ... Mūsu ģimenē viņ� bija labākais no visiem, cik daudz laba viņ� spēja ļaudīm izdarīt! ... Un tagad viņa nezin kāpēc nav, bet es dzīvoju ...

� Nu, nu, kādēļ tādas domas?

� Nē, nē, es negribēju teikt, ka no manis nebūs ne-

kāda labuma! � dedzīgi pārtraukdama virsnieku un baidīdamās, ka viņ� diez vai glu�i pareizi viņu sapratīs, Ksju�a sāka runāt. � Manis ta�u varēja vispār pasaulē nebūt? Vai nav tiesa? Nu, piedzimu, padzīvo�u, cik izdosies, un tad manis arī vairs nebūs. Nu, kāpēc tik bezjēdzīgi un ārprātīgi iekārtots? Kālab tad vajadzēja pasaulē ierasties, ja mū�s jau iepriek� nomērīts � kaut arī pat simt gadu, bet pēc tam putekļi, pī�ļi, tuk�ums...

� �ādas domas arī mani reiz mocīja, � Ma�arovs nopūtās. � Dro�i vien tas ir kaut kas līdzīgs masalām ...

Nesaprotami, kā viņ� dziļajā tumsā spēja saskatīt soliņu pie Ksju�as mājas puķu dārziņa. Neprasīdams meitenei piekri�anu, leitnants viņu pavilka aiz rokas, un viņa paklausīgi atslīga līdzās.

Sataustījis kabatā etviju, Ma�arovs uzrāva sērkociņu, un, kamēr tas dega ar drebo�u, nedro�u liesmiņu, Ksju�a paguva ievērot, ka tuvumā viņa seja neizskatās gļēva, kāda �ķita agrāk, � tā bija stāvu, gai�u pieri, spītīgu zodu un pilnīgām lūpām, kas pa�reiz cie�i saspiedu�as papirosu. Briļļu stiklos drebēja divas spo�as uguntiņas. Tad sērkociņ� nodzisa un atskanēja Ma�a-rova balss, sirsnīga un uzticības pilna:

� Kamēr bija kar�, es daudz neprātoju, ko darī�u, kad mēs uzvarēsim, � esmu ta�u beidzis pedagoģisko tehnikumu un, tāpat kā mūsu bērnu nama tētis Aleksejs Makarovi�s Baholdins, gatavojos savu dzīvi veltīt bērniem ... Un, lūk, tagad, kad kar� jau drīz beigsies, es atkal nevaru atrast sev īsto ceļu un vietu dzīvē...

� Kāpēc gan tā? � Ksju�a pabrīnījās. � Vai tad par skolotāju būt ir slikti? Jums ta�u pa�am par visu jāpateicas Aleksejam Makarovi�am ...

� Nē, par skolotāju es nederu! � Ma�arovs ievilka dūmu. � Tikai nesen to sapratu, kad, no hospitāļa iznācis, apmetos bērnu nama sētas mājā. Bērni lau�as pie manis no rīta līdz vakaram � gan viņiem vajag ko pastāstīt, gan izdomāt jaunu rotaļu, nu, patie�ām nekāda glābiņa! Te nepietiek tikai ar uzmanību un labu gribu. Ir vajadzīga kāda sevi�ķa mīlestība, atbildības sajūta un elli�ķīga pacietība � vispār tas, kā man trūkst.

� Gan atradīsiet kādu citu darbu, � Ksju�a noteica.

� Vai nu tāpēc ir vērts sevi tik daudz tirdīt?

Jūs esat savāda meitene! � Ma�arovs novilka ar tādu kā no�ēlu. � Es ta�u nevaru ķerties pie tā, uz ko man prāts nenesas. Turklāt ne jau darbs vien visu iz�ķir, saprotiet jel... Man drīz būs divdesmit pieci gadi, bet ko es mū�ā esmu prātīgu veicis? Manos gados daudzi cilvēki jau paspēju�i izdarīt gan atklājumus zinātnē, gan uzrakstīt grāmatas, gan daudz ko citu!...

� Tātad jūs gribat kļūt slavens?

� Kam �eit slava! � leitnants dusmīgi atgaiņājās.

� Vai jums pa�ai negribētos veikt kaut ko tādu, kas attaisnotu, kā jūs sakāt, jūsu iera�anos pasaulē? Es vēl aizvien savu īsto mērķi neesmu atradis, un būtu ļoti smagi, ja es ietu kompromisa ceļu un ķertos pie pirmā darba, kas pagadītos.

Ksju�ai tas 'nebija saprotams. Gai�ā dzīves straume viņu glu�i vienkār�i nesa uz priek�u, bet, kurā krastā piestāt, to viņa var izvēlēties jau ceļā ...

� Kad mani, vēl mazu pui�eli, nodeva bērnu namā, es gribēju kļūt vienīgi par varoni, � Ma�arovs sacīja.

� Dienu un nakti tam gatavojos ...

� Kā tas ir? � Ksju�a nesaprata.

� Ļoti vienkār�i...

Un Ma�arovs smiedamies sāka atcerēties, kā viņ�, izlasījis �Dunduru�, �Andreju Ko�uhovu� un �Ko darīt?�, nolēmis būt tikpat spēcīgs, nelokāms un bezbailīgs kā �o grāmatu varoņi, � gulējis �ķūnī uz miklas zemes un kailiem dēļiem, peldējies ledainā ūdenī, no augstas kraujas meties uz galvas lejā un pieteicies veikt smagākos un netīrākos darbus. Lai pierādītu visiem bērnu nama iemītniekiem, ka viņ� ne no kā nebīstas, Ma�arovs kādreiz pēc derībām naktī devies uz ciema kapsētu un no turienes atvilcis vecu ietrunēju�u krustu. Pēc tam Aleksejs Makarovi�s izbeidzis �os morālās pilnveido�anās eksperimentus.

� Mēs pārāk vēlu sākam izprast, ka, lai arī cik lielisku mērķi būtu sev izvēlēju�ies, dzīvē tomēr jāveic ne tikai varonīgie darbi vien, kuri gan var būt lemti ikvienam no mums, bet visbie�āk jāpilda ikdieni�ķi, da�kārt ne visai viegli, pat garlaicīgi pienākumi, � Ma�arovs teica un, bridi klusējis, neslēptās skumjās piebilda: � īstie varoņi nebūt nedomā par varoņdarbiem, bet, ja vajag, iet un mirst... Lūk, kā karā. Vai kā mans tēvs ...

It kā neapmierināts, ka kļuvis pārāk vaļsirdīgs, Ma�arovs pēk�ņi sadrūma un piecēlās. Viņ� dzedri atsveicinājās no Ksju�as un, novēlējis labu nakti, nozuda tumsā.

Ksju�ai gribējās viņu saukt atpakaļ un vēl kaut ko pateikt, tomēr viņa neiedro�inājās to darīt un ilgi stāvēja pie vārtiņiem, it kā cerēdama, ka Ma�arovs vēl atgriezīsies.

Neizprotamu skumju apdvesta, meitene klusu iegāja istabā, iededza gaismu un da�us mirkļus lūkojās apaļā spogulītī zaļā kaula ietvarā. Uz viņas melnīgsnējiem vaigiem tvīka vienmērīgs, maigs sārtums, pār skaidro pieri vijās tum�a cirliņa, bet acis raudzījās satrauktā mulsumā.

�Man tagad jānopērk kāds ko�s lakatiņ�,� Ksju�a nodomāja. �Un pūderis... Galu galā neesmu jau vairs maziņā!�

� Kon-stan-tins, � pēk�ņi viņa sāka �ukstēt, atdalot balsienus un ar izbrīnu ieklausīdamās, kā skan �is vārds, kas vēl vakar viņai bija sve�s. � Kon-stan-tins ...

19

Nākamajā svētdienā Ksju�a nolēma aiziet uz sīkumtirgu, kur vienmēr varēja nopirkt to, ko nevar dabūt veikalos.

Viņa ilgi klaiņāja pūlī, meklēdama sev piemērotu ko�u lakatiņu, aplūkoja visvisādas mantas, kas bija izliktas uz zemē noklātiem maisiem, � tur bija vara mazgājamā bļoda, vietvietām klāta zaļiem, dūņainiem nosērējumiem, sarūsēju�as atslēgas, cauruļu līkumi, noplīsu�i sai�u zābaki un zābakstulmi, naglas, kokskrū-ves, mak�ķeru āķi. Visu nevarēja pat ar acīm aptvert!

Pār krāmu tirgu virmoja juceklīga duna, bija jūtama putekļu un sviedru smaka, acis �ilbināja spo�ās stikla un niķeļa lietas, īpa�i nomazgātas un noberztas pārdo�anai; kāds bieziem bārdas rugājiem apaudzis, lielus mētelī ģērbies vīrs, kur� oda pēc degvīna, laiku pa laikam aizsmacis klaigāja: �Sanāk, sanāk, kam nav naudas �ēl! Lēti atdo�u, par pusveltiI� � izstieptajās rokās purinādams bjaza apak�bikses; kaut kur bija uzgriezts patafons, aizvilkdamies un �ņākdams tas ķērca pa visu laukumu. � �Pie patvāra te sē�u es un mana Masa, bet sētā ...�

Negaidot Ksju�a raibajā pūlī ieraudzīja Ma�arovu un. uzreiz aizmirsusi, kālab ieradusies tirgū, sāka lēnāk virzīties ļau�u virpulī, neizlai�ot viņu no acīm.

Palūk, viņ� uzkavējas kāda pilsoņa tuvumā, kur� ģērbies notaukotā vatenī; �is vīrs viņam nez ko parādīja zem svārku stūra, un Ksju�a pabrīnījās, cik ātri pārvērtās un kļuva saspringti stingra Ma�arova seja. Sarunādamies ar vīru nosmulētajā vatenī, virsnieks lūkojās uz visām pusēm, �ķita, ka viņ� garām plūsto�ajā pūlī it kā meklētu kādu, tad viņa acis apstājās pie Ksju�as un kā pavēlēt pavēlēja: �Nāc �urp!�

Lai�ot darbā elkoņus, Ksju�a ātri īrās uz priek�u un aizelsusies nostājās blakus virsniekam. Ma�arovs pat nesasveicinājās, izliekoties, ka viņi būtu �ķīru�ies nupat pirms mirkļa, tikai norādīja ar acīm uz sve�ā atstiepu�os svārku stūri un klusu sacīja:

� Re, piedāvā degvīnu... Varbūt nopirksim kāzām?

Saprotams, tā bija spēle, un Ksju�ai vajadzēja to atbalstīt.

� Un cik jūs prasāt?

� �etrus sarkanos par litru, cena zināma.

� Tā... � Ma�arovs pavilcinājās un saskatījās ar Ksju�u. � Nu, kā ir, vai tāda cena mums pa kabatai? � un atkal paliecās uz spekulanta pusi. � Un vai daudz var dabūt?

� Cik tik patīk!... � vateņa īpa�nieks izdvesa un tad atķērās, viņa acis sāka izbiedēti �audīties pa pūli. � Vai ņemsiet? Citādi man nav laika te ar jums...

� Ņemsim, ņemsim, neuztraucies, � Ma�arovs atbildēja un, paspēris soli uz priek�u, satvēra spekulantu aiz rokas. � Bet kopā ar degvīnu arī tevi piedevām! ...

� Nu, nu, rāmāk! Citādi neskatī�os, ka esi kara-virs, � vīrs vatenī rāvās proiņ, ta�u Ma�arovs ar dzel�ainu tvērienu viņu saturēja. � Laid! Saku ar labu!

Ap viņiem jau sāka pulcēties dīkie skatītāji, un Ksju�a ar �ausmām ievēroja, ka apkārt sanāku�o ziņkārīgo un uz visvisādiem tra�iem kāro ļau�u vidū trinas un saskatās vairāki cilvēki, redzams, kaut kā saistīti ar spekulantu. Kad pūlis sablīvējās, tie nokļuva blakus Ma�arovam un it kā nejau�i sāka viņu bīdīt tuvāk �ogam.

�Ko gan lai daru? Ko lai iesāku?� Ksju�a drud�aini domāja. �Kur milicis? Tie dro�i vien spējīgi uz visu, lai izpestītu �o tipu!�

Ieraudzījis, ka vairs nav viens, spekulants pēk�ņi atvēzējās un ar kreiso roku no visa spēka iebelza Ma�arovam pa krūtīm. Leitnants sagrīļojās, brilles nokrita zemē, ta�u viņ� nemetās tās pacelt, bet joprojām stingri turēja spekulantu. Bez brillēm viņa skatiens �ķita mulss, toties seja it kā pārakmeņojās.

� Neiesaku vicināt dūres! � viņ� izmeta, un balsī ieskanējās klusi draudi. � Ja es zvel�u, ilgi gulēsiet gar�ļaukus! �o to saprotu no boksa ...

Spekulanta drauģeļi jau bija virsnieku ielenku�i cie�ā lokā un nikni kliedza viņam sejā:

� Mēs arī bez boksa tevi pie�miegsim � vai dzirdi?

� Laid vīru vaļā, riebekli tāds!

Ta�u Ma�arovs, acīm redzot, nebija no bailīgajiem.

� Es frontē ne tādus vien sala�ņas esmu iznīcinājis, � miegdams tuvredzīgās acis, viņ� atcirta. � Liec nost nazi! Liec nost! � tad negaidot sauca pūlī: � Nu, biedri, kas spēcīgāks, nāciet �urp, sasiesim �iem ne�ķīsteņiem rokas!...

Tikai tagad Ksju�a pamanīja, ka Ma�arovs, tāpat kā agrāk, ievainoto roku saudzīgi spie� pie krūtīm un cen�as pagriezties ar labo plecu pret tiem, kas viņu bīdīja uz �oga pusi. Neatlai�ot vaļā spekulantu, viņ� beidzot ar muguru pieskārās �ogam un tad, it kā spēkus uzkrājis, izmanījās un ar zābaku iespēra pa vēderu pirmajam, kas līda viņam klāt ar nazi. Uzbrucējs novēlās zemē kā maiss. Divi citi metās Ma�arovam virsū no mugurpuses, ta�u viņ� strauji apgriezās un viens uzbrucējs saņēma spēju dūres belzienu pa vaigu;

otrs paguva viņam uzgāzties virsū, un tad Konstantins nokrita zemē, aizraujot līdzi arī spekulantu.

Ksju�a sāka spalgi kliegt un, neapjēgdama, ko dara, metās kautiņa mutulī, ieķērās matos tam, kas sita Ma�arovu, un viņu no tā atrāva tikai mili�i, kas, izdzirdu�i traci, bija atsteigu�ies �urp.

Nepazīstami ļaudis, atskrēju�i leitnantam palīgā, jau bija visiem bandītiem sasēju�i rokas uz muguras un turēja tos ciet, pats Ma�arovs, dubļos novārtījies, līdz asinīm sadauzītu seju uztrausās kājās, nelaizdams vaļā apdullu�o un galīgi saņurcīto spekulantu. Tā mili�u, ziņkārīgā pūļa un acu liecinieku pavadībā viņi aizgāja uz milicijas nodaļu. Pēc tam kad bija sastādīts protokols un spekulanti apcietināti, Ma�arovs ar Ksju�u iznāca uz ielas.

� Jums vajag nomazgāties un nobrāzumus ieziest ar jodu, � viņa teica. � Ieiesim pie manis.

� Tas viss ir nieks, � Ma�arova sejā parādījās kautra izteiksme, tik negaidīta pēc nupat notiku�ā. � Bet kā es tagad iztik�u bez brillēm � pavisam nesaprotu! ...

� Es ta�u tās pacēlu! � Ksju�a bija pavisam aizmirsusi brilles, kas atradās jaciņas kabatā. � Gribēju tūlīt atdot, bet bija izkritis no prāta. �ēl, viena kājiņa nolūzusi...

� Blēņas!

Ma�arovs aiz prieka iesmējās kā bērns, izrāva Ksju-�ai no rokām brilles, uzlika tās, noslaucīja un atkal uzlika, it kā neticēdams, ka zudums atradies.

� Es sākumā sasie�u ar aukliņu vai iztaisī�u no stieples, galvenais � stikli paliku�i veseli, pa�reiz tos sadabūt ļoti grūti.

Ar brillēm viņ� jutās tā kā pa�paļāvīgāk un pēk�ņi bez jebkāda sakara ar to, ko viņi bija runāju�i, ierosināja:

� Zināt ko, Ksju�a, iesim uz ezeru! Tur es nomazgā�u seju un, ja patiks, pavizināsimies ar laivu...

� Kā tad tā uzreiz? � Ksju�a brīnījās, priecādamās, ka leitnants atceras viņas vārdu, un reizē nezin kāpēc kautrēdamās. � Tad varbūt mēs pasauksim līdzi arī Lizu?

� Kālab gan? Vai jūs baidāties, ka mēs bez viņas sāksim garlaikoties?

Ma�arovs nejāva viņai atbildēt un, paņēmis zem rokas, vilka sev līdzi, un Ksju�a, tāpat kā pirmoreiz tiekoties, viegli pakļāvās viņam. Un tā nu abi soļoja pa rajona pilsētiņas nomali roku rokā kā bērni un nezin par ko priecādamies.

Pagāju�i garām bērzu birzītei nogāzē, viņi iznāca pie kalnu ezera, kas saulē un vējā lāsmoja kā tum�zils, gandrīz violets kauss.

� Redz, kur mūsu bērnu nama laivas! � Ma�arovs norādīja uz kluso līcīti, kur pie pāļiem piesietas �ūpojās vairākas laivas, nokrāsotas gai�zilā krāsā. Aiz viņiem, klusi �abēdami, bira lejup uz taciņas izkustinātie akmeņi un noklunk�ķēja ūdenī.

Pirmās laivas dibenā nometis sarūsēju�o ķēdi, Ma�arovs jau gribēja sēsties pie airiem, bet Ksju�a sāka iebilst:

� Jums ta�u roka vēl nav pavisam vesela! Es airē�u.

� Bet es gribu pārbaudīt, kā tā klausīs. Domāju, izturēs...

� �odien jūs to esat pietiekami pārbaudījis! � Ksju�a iesmējās. � Lai atpū�as ...

� Nu, tad airēsim divatā, vai ne? Jūs no vienas puses, es no otras...

Ksju�a brīdi vilcinājās, tad, mazliet uzspraudusi svārku apak�malu, apsēdās uz sola un iebīdīja dulli vietā. Ma�arovs atgrūda laivu no krasta un apsēdās Ksju�ai cie�i līdzās. Viņa mēģināja mazliet atvirzīties, ta�u nebija vairs vietas un vajadzēja samierināties un sēdēt, visu laiku jūtot gan sve�a pleca siltumu, gan asu ceļgala pieskārienu.

Aiz laivas malām burbuļoja ūdens, �ilbino�i iemirdzējās slapjie, augstu vēzētie airi, un paretam Ksju�ai sejā iesitās �ļakatas. Gludās, kā izvirpotās ūdens spirāles slīdēja uz laivas pakaļgalu, kur uz abām pusēm pa�ķīrās viļņojo�as, putās sakultas svītras. Dziļajā ēnā pie pa�a krasta, kur it kā pelēki dūmu mutuļi līka krūmi, putas sastinga, kļuva stiklainas.

Kad viņi bija aizīru�ies līdz ezera vidum un laiva sāka klusi slīdēt pāri dzirksto�ajiem ņirbu vilnī�iem, Ma�arovs mitējās airēt un, ar delnu pasmēlis ūdeni, noskaloja seju.

� Ņemiet noslaukieties! � Ksju�a izvilka aiz blūzītes aproces aizbāzto tīro mutautiņu. � Vai sap? Sūrst?

� Nieki! Kā mēdz teikt, līdz kāzām ...

� Ai, es �ausmīgi pārbijos, kad ieraudzīju, cik viņu daudz, � Ksju�a steidzīgi teica, nezin kāpēc satraukdamās un pirmoreiz tik atklāti apskatīdama leitnanta zilumiem un skrambājumiem klāto plato seju. � Viņi� ta�u varēja iegrūst nazi, un pēc tam meklē nu vainīgos! Vai maz bija vērts iepīties ar �iem sala�ņām?

Ma�arovs klausījās, mazliet smaidīdams, ta�u, izdzirdīs pēdējos vārdus, sarauca pieri, un viņa seja Ksju�u pārsteidza ar kādu jaunu, viņai vēl nepazīstamu izteiksmi � acumirklī atspoguļojot to, ko viņ� izjuta �ai brīdī.

� Kā jums .nav kauna? � viņ� vaicāja, neslēpjot nicīgu zobgalību.

� Vai gan man nav taisnība? Tādā veidā blē�us nevar izskaust, tikai dzīvību varat zaudēt kāda nelie�a dēļ.

� To nu gan es no jums nekādi negaidīju! � Ma�arovs asi izsaucās un, raudzīdamies meitenes tvīksto�ajā sejā, skaudrā taisnprātīgumā atklāti pateica: � Pa�reiz jūs sprie�at caur un cauri kā mietpilsone!... Tātad, ja mani neaizskar, es varu mierīgi paiet garām, jā? Labs padoms, neko teikt... Redz, tā mēs arī samierināmies ar jebkuru nekrietnību, netaisnību un neģēlību ... Un visāda veida parazīti zeļ un plaukst �ādas mietpilsoniskas¹ vienaldzības dēļ...

� Nē, nē, es nesamierinos, � Ksju�a bezpalīdzīgi taisnojās. � Viņi ta�u varēja jūs nogalināt!...

� Es par to nedomāju. � Ma�arovs novērsās un, nolaidis roku pār laivas malu, runāja tālāk aprautā, padobjā balsī. � Vai gan var izsvērt svaros � vai vajag tā rīkoties vai nevajag, ja tevi smacē naids pret �iem nelie�iem. Parazīti iedzīvojas, izmanto godīgu ļau�u vajadzības, bet �ai pa�ā laikā kaut kur īstie cilvēki ziedo savas dzīvības... Nē! ... Es vispār nevaru ciest alkatību un nespēju redzēt, kā iedzīvo�anās kāre sagrābj cilvēku un viņ� kļūst naudas vai mantas vergs! ... Trīsdesmitajā gadā privātīpa�nieki nogalināja manu tēvu, sasodītais privātīpa�ums ievilka slīk�ņā manu māti, un tad es nokļuvu bērnu namā... Un kas tur, frontē, spie�as mums virsū? Ko mēs tur iznīcinām? Vai gan ne asinskāro privātīpa�umu, lai kādā vārdā tas sauktos... �etrus sarkanos, vai dzirdējāt, viņam sagribējās noplēst par litru! �etrus simtus, par kuriem da�s labs pūlas veselu mēnesi!... Un jūs vēlaties, lai es paeju garām vai drebu par savu dzīvību kā pēdējais zaķpastala?

� Bet es ta�u baidījos, ka tevi nogalinās! � Ksju�a iekliedzās, gandrīz vai raudādama.

Konstantins aprima. Klusu �ikstēja duļļi, un aiz laivas malām �ļakstījās ūdens. Asinis pamazām atplūda no Ksju�as kvēlojo�ajiem vaigiem, tomēr viņa vēl aizvien neuzdro�inājās pacelt galvu un palūkoties acīs cilvēkam, kuram viņa ar �o saucienu, kas bija negaidot izlauzies, pateica to, ko nekad nevienam nebija sacīj usi...

Ma�arovs pēk�ņi uzlika roku viņai uz pleca un klusu pavēlēja:

� Nekustieties! Ne vārda!

Ksju�a uzreiz neaptvēra, kas noticis, tad, ieraudzījusi pakalnā lāsainu brie�u baru, palika glu�i bez elpas. Straume laivu bija aiznesusi gandrīz līdz pa�am krastam, un viņi varēja tuvumā papriecāties par skaistajiem dzīvniekiem.

Nomaļus no bara, sargādams tā mieru, sardzē stāvēja zeltkrūtains barvedis, atmetis zilganpelēkos, �uburainos ragus. Sastindzis kā statuja, tas ar dzirdīgu ausi uztvēra ikkatru aizdomīgu �abienu. Raug, pār ezera vilnī�iem uz�āvās balta kaija, un barvedis to pavadīja ar lēnu, majestātisku galvas pavērsienu, pamīņājās no vienas kājas uz otru un atkal sastinga zālainajā paugurā, kā akmenī cirsts.

Ma�arovs piekļāvās pie Ksju�as, ar izspūru�o matu cekulu skardams viņas vaigu, it kā aizmirsis savu roku, kas dusēja uz viņas pleca. Garām plūsto�ais ūdens, kurā dzirkstīja un ņirbēja saule, meta viņa sejā trīso�us atspulgus, un tā iekvēlojās kā bronza.

�Viņ�, zināms, tagad nicinās mani,� Ksju�a sarūgtināta nodomāja. �Vai gan viņ� cienīs kaut kādu mietpilsoni!�

Ma�arovs piepe�i paslējās laivā stāvus, uzkliedza un, ielicis divus pirkstus mutē, iesvilpās kā negudrs.

Barvedis nodrebēja, vienā lēcienā metās pie pulka, un pēc mirkļa brie�i kā lidot pārlidoja pār biezās zāles viļņiem un nozuda biezoknī.

� Kāds skaistums! � Ma�arovs smiedamies pavērsās pret Ksju�u, un viņa acis sajūsmā staroja. � Man gribējās redzēt, kā brie�i joņo! ...

Gar laivas malām tagad sitās piekrastes krūmi. Ma�arovs izlēca velēnainā krastā un saka �vadzināt dzelzs ķēdi.

� Nu, ko tad jūs sē�at? � viņ� jautāja, � Paraugieties, cik te jauki! Jeb varbūt esat saniknojusies uz mani?

� Es? � Ksju�a nespēja novaldīt pateicības pilnu smaidu. � Es tie�i ba�ījos, ka jūs uz mani dusmojaties ...

Ma�arovs sniedza viņai pretī roku, un Ksju�a gandrīz vai iekrita viņa skaujās. Krastā rūsgani vizēja vareni, slaidi prie�u stumbri, aiz tiem lēzenās nogāzēs kuplajā zālē slēpās ro�ainas ziedu skaras, un vieglā vējā �ūpojās gai�zili puķu kausiņi, bet vēl tālāk aiz �auras ielejas kā sārti ugunskuri liesmoja ziedo�i krūmi.

Leitnants ātri pagāja uz priek�u, tad noliecās pie zemes, un Ksju�a pat nepaguva uzminēt, ko viņ� dara, kad Konstantins viņai pasniedza ziedu sauju, vēl mitru no nesenā lietus. Tie bija vienkār�i me�a ziedi, gandrīz bez smar�as, no tiem dvesmoja tikai smalks un maigs zaļumu aromāts, tomēr Ksju�a nekad savā mū�ā nebija jutusies tik laimīga � viņai ta�u vel neviens nebija dāvājis ziedus!

Ksju�a bija gatava uz vietas krist ap kaklu Ma�arovam un viņu noskūpstīt. Kārdinājums bija tik spēcīgs, ka, palūkojusies leitnanta sejā, kur� nekā nenojauta, pat aizmirsusi viņam pateikties, Ksju�a metās projām, devās aug�up pa taciņu, kur kājas slīdēja uz nobiru�ajām skujām. Viņai gribējās gan smieties, gan raudāt, gan dziedāt, gan bēgt, bēgt bez atskatī�anās, lai arī zari sāpīgi cirta pa rokām.

Koki un krūmi bija nosēti lielām lāsēm, un katrā lāsītē dega un mirgoja saule, � krizdamas lejup, �īs lāses Ksju�u apslacīja, un viņa, skaļi smiedamās, tvēra tās ar plaukstām un lūpām. Augstu zaļajos koku vainagos vīteroja un svilpoja putni, slīpās gaismas strēles lauzās me�ā, to siltums apglāstīja Ksju�u un ievija raibā, līksmā ēnu virmā. Uzkalniņā viņa apstājās, nepacietīgi gaidīdama Ma�arovu, un, kad viņ� uzkāpa, tad trauksmaini un viegliem soļiem devās viņam pretī.

� Nu, ko tad jūs? � atvilkdams elpu, Ma�arovs vaicāja.

Valga gaisma plūsmoja no viņa plati atvērtajām, tum�ajām, uzticīgu gaidu pilnajām acīm.

�Es laikam gan... laikam gan mīlu tevi!� Ksju�a gribēja izsaukties, bet tikai klusēdama pasmaidīja, maigi vērdamās pietvīku�ajā, nosvīdu�ajā sejā, kas pēk�ņi bija kļuvusi tik mīļa un tuva.

� Es gribēju teikt... Zināms, ja jums nekas nav pretī... Būsim abi uz �tu� un sauc mani par Ksju�u � vai jā?

Ma�arovs, negaidot kļuvis nopietns, brīdi lūkojās viņā. Mirkli viņ� nogrima domās, un Ksju�a gandrīz fiziski sajuta, ka viņa domas aizklīdu�as tālumā. Attap-�anās bija tikpat spēja.

� Labi, � viņ� piekrita, � �ķita, viņam bija grūti par to iz�ķirties.

Viņ� sniedza Ksju�ai roku, cie�i savija pirkstus ar viņas pirkstiem, un viņi lēnām devās aug�up pa lēzeno, zālaino nogāzi.

20

Pēc nedēļas, kad Ksju�a pārradās mājās Cerjom-�ankā, tēvs viņu sagaidīja pie sliek�ņa, noslēpumaini smīnēdams.

� Tā kā nelādzīgi, meitiņ, iznāk, � viņ� teica, pamirk�ķinādams sievai. � Ciemā sen jau visi tevi saderināju�i, runā, ka drīz dzer�ot tavas kāzas, tikai mums vien abiem ar māti par to nav ne jausmas!...

Ksju�a juta, ka vaigi deg kā ugunī.

� Būtu jel mums parādījusi savu līgavaini! Kāds tad viņ� izskatās? Bra�s puisis vai tīrais mūlāps?

� Es nezinu, tēt, par ko jūs runājat. Man neviens roku un sirdi nav piedāvājis.

Pa�reiz Ksju�ai nepavisam negribējās jokoties par to, ko viņa sevī lolojusi visas �īs pēdējās dienas.

� Tie�i mātē atsitusies! � Kornejs nerimās. � Kad es ik mīļu vakaru, zābakos āvies, stāvēju pie vārtiem un gandrīz vai kājas apsaldēju, viņa arī uzskatīja, ka ap viņu neviens nelakstojoties.

� Kas tad tur vainīgs! � māte pasmiedamās atbildēja un, pavilkusi meitu aiz piedurknes, nosēdināja sev līdzās. � Izmocījos gan ar to tavu tēvu!... Tu, cilvēks, saposies uz satik�anos, domāju � �odien jau пи visādā ziņā atklās mīlestību, bet viņ� gvel�, kas vien prātā iekrīt, tikai par pa�u galveno ne vārda!

� Ko tad tur runāt! Visam tāpat jābūt skaidram � ja jau cilvēks zābakos beidzas vai nost. Cieņas dēļ vien neviens nesaldēsies. � Kornejs apsēdās meitai blakus, nelikdams viņu mierā. � Tātad ļaudis tikai mel�as, ka nez kāds leitnants tev piecērtot?

� Nē, nemel�as vis! � Ksju�a atmeta galvu, un pietika jau �ās lepnās un neatkarības pilnās kustības vien, lai tēvs mitētos smaidīt. � Ko jūs vēl gribat zināt? Kādā krāsā viņam acis? Kāds viņam augums? Vai � cik naudas viņ� saņem?

� Neslien nu degunu gaisā! Neslien! � Kornejs viņu aprāva. � Paskat, kā sāka �virkstēt, sveķainā pagale! Kādā krāsā viņam acis � to tu pētī pati, bet, tā kā tu mums esi mazliet rada, nebūtu par ļaunu uzzināt, kas viņ� par cilvēku.

Viss beidzās ar to, ka Ksju�a ielūdza Ma�arovu uz �erjom�anku un, tvīkdama aiz mulsuma un neveiklības, iepazīstināja viņu ar vecākiem, brāļiem un jaunāko māsu Vasenu. No �ās dienas Konstantins bie�i sāka ierasties viņu mājā, un it kā pats par sevi bija saprotams, ka �im sabiedriskajam un savaldīgajam virsniekam drīz jākļūst par viņu radinieku.

Ksju�ai bija tāda izjūjta, it kā visa viņas dzīve būtu pārvērtusies par nebeidzamiem svētkiem, sirdī no rīta līdz vēlai naktij nenoklusdama skanēja viena un tā pati gavilējo�ā dziesma ...

Parasti Konstantins viņu sagaidīja skvērā, kad viņa atgriezās no kārtējā eksāmena tehnikumā, un pavadīja līdz dzīvoklim, vakarā viņi atkal satikās un pastaigājās, da�reiz līdz rītausmai. Ksju�ai bija tīrās mokas nodzīvot (lienu, neredzot Konstantīnu, neparunājoties ar viņu un neizklāstot viņam visu, ko pārdomājusi īsajās at�ķirtības stundās. Ja viņ� bija aizņemts, tad katrā ziņā kāds atnesa zīmīti, kurā arvien bija rakstīti vieni un tie pa�i vārdi: �Atnāc uz ezermalu, gaidī�u Tevi pie pelēkajiem akmeņiem.� Atbildi viņa ar zīmuli uz�ņāpa papīrī�a otrā pusē: �Gaidi,� � bet, ja nevarēja izrauties no mājas, aizsūtīja Vasenu ar garu vēstuli. Ma�arovs nepavisam nebija līdzīgs tiem veiklajiem meitu medniekiem, kuri jau pirmajā vakarā zvērēja mīlestību līdz kapa malai un uzmācās ar apskāvieniem; viņ� pret Ksju�u izturējās tik saudzīgi, ka nevarēja saprast �vai nu viņ� baidījās meiteni aizvainot ar savu jūtu pārāk atklātu izpausmi, vai arī glu�i vienkār�i valdījās.

Tikai reiz viņ� kļuva it kā sev neuzticīgs un, pavadījis Ksju�u līdz dārza vārtiņiem, brāzmaini pievilka viņu klāt un noskūpstīja uz stingri sakniebtajām lūpām. Viņa rokas dedzināja meiteni, Konstantins viņu skūpstīja, neļaudams elpu atvilkt, aizvien cie�āk kļaudams sev klāt, un Ksju�a, spēkiem zūdot, it kā krita kaut kur lejup, ieslīgdama līganā, skurbino�ā vilnī. No galvas viņai nolidoja lakatiņ�, izslīdēja matadatas, un mat-pīnes izrisa pār pleciem. Ma�arovs beidzot atjēdzās un, nometies ceļos, sāka gramstīties pa zemi un meklēt nokritu�ās matu spraudes...

�ai vakarā Ksju�a ilgi gulēja krēslainajā istabā un nespēja aizmigt. Meitenei bija tik moko�i un karsti, ka viņa gan izstiepās zem vēsā palaga, gan sarāvās kamoliņā, pieraudama ceļgalus gandrīz vai līdz pa�ām krūtīm...

Ta�u reiz viņas laimi aptum�oja pamatīga sarau�anās ar tēvu. Spekulants, kuru Ma�arovs bija aizturējis sīkumtirgū, kā noskaidrojās, bija caur un cauri rūdīts plēsoņa. Viņa banda nodarbojās ar visdeficītāko materiālu un produktu zādzību, neko nepalaida garām, ja vien varēja krietni nopelnīt. To uzzinājis, Konstantins devās uz rajona izpildu komiteju, tad uz partijas rajona komiteju un uzstājās, lai visa �ī lieta tiktu pla�i izmeklēta. Kamols sāka atritināties, un kāds no tā pavedieniem negaidot aizsniedzās līdz �erjom�ankai. Glu�i nejau�i par zagļu bandas līdzdalībnieku bija kļuvis �erjom�ankas kolhoza priek�sēdētājs Stepans Gņevi�evs � viņ� bija no �iem blē�iem pircis kokmateriālus lopkopības fermas celtniecībai un tā nonāca uz apsūdzēto sola.

Ksju�as tēvs staigāja sadrūmis, lai gan �is notikums viņu tie�i neskāra. Kad Gņevi�evu notiesāja, Kornejs saniknots paziņoja meitai, � ja nebūtu uzstājies viņas pārāk centīgais līgavainis, viss izbeigtos ar partijas rājienu. Protams, Stepanam nevajadzēja sapīties ar zagļiem, ta�u citādā ceļā viņ� nesadabūtu kokmateriālus, un lopiem nebūtu kur pārziemot!

Ksju�a svēti ticēja tā cilvēka nemaldīgumam, kuru viņa jau neprātīgi mīlēja, tomēr arī tēva vārdos bija sava daļa taisnības. Tāpēc vakarā, tiekoties ar Ma�a-rovu, Ksju�a nenocietās un viņam pārmeta:

� Manuprāt, tu, Konstantin, ne par �o, ne par to esi pazudinājis lāga cilvēku!

� Tu runā par Gņevi�evu? � Ma�arovs pavīpsnāja.

� Tas jau tīri tavā dabā � sākumā tu centies mani pierunāt, lai es sevi saudzējot, kad dzīvē gadās sadurties ar visādām neģēlībām un nekrietnībām, bet tagad, paskat vien, tev kļuvis �ēl kolhoza priek�sēdētāja, kura īsto seju esmu parādījis, atmaskodams viņu kopā ar citiem blē�iem!

� Gņevi�evs ta�u nav rūpējies par sevi pa�u, ne jau sev viņ� iegādājās �os materiālus, saproti jel!

� Nu, un kas no tā izriet? � Konstantins vaicāja asi un nesamierināmi, saltā nepatikā raudzīdamies uz Ksju�u. � Kas viņam atļāvis būt labam uz citu rēķina? �odien viņ�, neprasīdams nevienam atļauju, iztērēs kolhoza naudu celtniecībai, rīt ielaidīs roku kabatā dziļāk un izrīkosies ar naudu jau savā labā! ...

� Tu ta�u nepazīsti Stepanu! Kā tu vari tā runāt par viņu? � Ksju�a sa�uta. � Viņ� nav tāds cilvēks, kas rokas notraipīs!... Es viņu, protams, nepavisam neattaisnoju, tomēr tu esi rīkojies cietsirdīgi � nedrīkst pazudināt cilvēku, nenoskaidrojot visu līdz pēdējam sīkumam!...

� Es esmu rīkojies tā, kā man lika sirdsapziņa! � Ma�arovs asi teica, paceldams balsi. � Nemēģini mani pierunāt, lai es samierinos ar jebkuru nelietību � �ai ziņā es tev nekad nepiekritī�u! Un tev pa�ai arī iesaku, lai tu uz �ādām parādībām raugies nevis no vistu kūts viedokļa, bet no valsts augstumiem!

Tai vakarā viņi strīdējās līdz vēlai naktij, tā ari nepārliecināju�i viens otru ne par mata tiesu. Ķad �ķiroties Ma�arovs gribēja Ksju�u apskaut, viņa neviļus atvairījās: kaut kas viņai liedza būt pret Konstantinu mīļai un pakļāvīgai kā agrāk. Bet, tiklīdz Konstantins bija aizgājis, viņa sāka no�ēlot savu cietsirdīgumu. Ksju�a tik tikko spēja sagaidīt nākamo vakaru, lai dotos uz norunāto slepeno vietu pie ezera.

Birzī bija klusu un krēslaini, bērziņi tumsā vizēja kā meitenes baltās drānās. Ksju�a gāja nesteigdamās, sevi apvaldīdama, it kā baidīdamās, ka varētu izzust tas, kas pārpildīja visu viņas būtni. Ksju�u satrauca un viņas uzmanību sasprindzināja ikviena skaņa � gan sausa zariņa brīk�ķis zem kājām, gan iztraucēta putna kliedziens, gan dobja ratu rīboņa uz tāla kalnu ceļa.

Klāt arī pelēkie akmeņi � tik daudzu viņas tik�anos un prieku dzīvie liecinieki. Tie līdz pusei iegrimu�i zemē, apaugu�i ar sārtiem ķērpjiem, starp diviem laukakmeņiem pacēlās nīkulīgs, līks bērziņ�.

No �ā bērziņa zara aizspurdza putniņ�, un Ksju�ai �ķita, ka aiz akmeņiem kaut kas pakustējās un aprima.

� Ko nu slēpies, Kostja! � viņa iesaucās. � Nāc laukā!

Ta�u aiz akmeņiem neviena nebija, un Ksju�ai nezin kāpēc kļuva nepatīkami, ka viņa uz tik�anos atnākusi pirmā. Meitene noglāstīja raupjo akmens virsmu, kas vēl glabāja dienas siltumu, un saspringti ieklausījās birzs trauslajā klusumā. Aiz ezera pār tum�ajām, robotajām koku galotnēm cēlās oran�s mēness, kaut kur tuvumā, kā balodis dūdodams, burbuļoja avots.

Uztraukdamās un mocīdamās Ksju�a nogaidīja Konstantinu veselu stundu, bet varbūt arī vairāk. Klusībā izteikusi Konstantīnam visus savus pārmetumus, Ksju�a pēk�ņi nodomāja: �Bet ja nu viņ� ir saslimis un es kā muļķe veltīgi viņu rāju?�

Bija jau pavisam tum�s, kad viņa nogurusi nonāca pie bērnu nama un devās aug�up pa piebūves ļodzīgajiem pakāpieniem.

Tas, ko Ksju�a tur ieraudzīja, lika viņai atrauties atpakaļ. Tās istabas vidū, kur viņa reiz bija iegājusi līdzi Konstantīnam, stāvēja pilnīga sieviete basām kājām � ar lūku sareni, kas bija piesieta pie gara kāta, tā cītīgi balsināja griestus. Maza, ar kaļķiem ne�ķiesta elektriskā sDujdzīte skopi apgaismoja kailās sienas un grīdu, noklātu ar vecam avīzēm un papīra gabaliem.

Ksju�u pārņēma dīvains nemiers, ta�u viņa saņēmās un vaicāja:

� Sakiet, lūdzu, � vai jūs nezināt, kur ir Konstantins Ma�arovs?

Sieviete nesteidzīgi pagriezās un pārlaida Ksju�as sejai vienaldzīgu skatienu.

� Jau mazā gaismiņā aizlaidās uz apgabalu.

Ksju�ai sirdī it kā kaut kas aizlūza.

� Vai viņu izsauca uz komisiju?

� Jā, bija atnests kāds papīrītis.

Sieviete uzsprauda plato svārku noslīdēju�o apak�malu, notēmēja bagātīgi samērcēto sareni un trieca to griestu stūrī. Ksju�ai sejā iesitās �ļakatas, ta�u viņa nepakustējās, ar skumīgām gaidām raudzīdamās uz vienaldzīgi strādājo�o sievieti. Nomierino�i un mājīgi tik�ķēja pulkstenis, kas karājās pie kailās sienas.

� Vai viņ� nevienam nekā neatstāja? ... Nelūdza ko pateikt?

� Viņ� stundas laikā saposās, sacēla kājās visus un aizskrēja kā sadedzis, � sieviete mitējās �vīkāt ar sareni, atbīdīja acīs krīto�os matus un pēk�ņi, it kā atcerēdamās nez ko, pirmoreiz cie�i pavērās Ksju�ā. � Vai tu, skuķe, neesi Jaranceva? Paga, paga � vai tu neesi tā, kas te viņam galvu jauca? Vai tikai viņ� tevis dēļ ar Alekseju Makarovi�u nesalamājās?

� Bet kas jums par daļu? � nevaldīdamās, gandrīz vai raudādama, Ksju�a iekliedzās un izskrēja no istabas.

Viņa attapās tālu aiz ciema, lauku vidū, uz grambām izvagotā tum�ā ceļa, zem aukstas, zvaig�ņotas debess. Viņu kratīja spēcīgi, salti drebuļi. Ksju�a gāja, bie�i atskatīdamās uz ciema uguntiņām, kas bija no vienas vietas izkaisītas tumsā, deniņos nemitīgi dunēja un sita. Kas noticis? Kāpēc viņ� tā aizbraucis, nebrīdinājis, neteicis viņai ne vārda?

Ksju�a atgriezās mājās kā salauzta un visu nakti neaizvēra acis, izmisuma un nerimsto�u sirdssāpju pārmākta. Nebija nevienas nomierino�as.domas, neviena gaismas stara �ai tumsā, kas viņai uzbrukusi.

Pret ritu Ksju�ai kļuva mazliet vieglāk un viņa nolēma neatteikties no pēdējās cerības. Vai gan maz kas dzīvē var atgadīties! Ja nu>pēk�ņi Konstantīnu izsauca tik steidzīgi, ka viņ� nepaguva pat viņu brīdināt? Viņ� ir karavīrsun nevar brīvi rīkoties ar savu laiku. Iespējams, ka viņ� kautrējies atstāt zīmīti sve�ās rokās un pa ceļam iemetīs vēstuli, viņa to saņems rīt vai parīt. Beigu beigās Kostja var negaidīti atgriezties, un tad pa�ai būs kauns par visu, ko par viņu domājusi.

Viņa piespieda sevi sēsties-pie mācību grāmatām, jo tā bija vieglāk slēpt no mājiniekiem mulsumu un raizes.

Tomēr pagāja viena diena, otra, tre�ā, bet pastnieks kliboja garām viņu mājai, sa�ķiebies no lielās ādas somas smaguma, un pat nepaskatījās uz viņu logiem.

Ilgu un gaidu kveldēta, Ksju�a raudzījās tam nopakaļ un juta, ka sāk nīst pat pastnieku. Un tomēr, lai cik bezcerīga Ksju�ai tagad �ķita dzīve, viņa nemitīgi teica sev � nē, nē, viņ� tā kā tā atrakstīs, lai arī kas noticis, lai arī kā viņ� izlēmis! Kā gan iespējams atstāt viņu neziņā, krustceļos, drausmīgā vientulībā. Vai tie�ām viņa nemaz nav pazinusi �o cilvēku? Vai viņ� runājis vienu, bet domājis pavisam ko citu? Tātad viņa acis un lūpas meloju�as? Vai gan vispār iespējams vairs kādam ticēt?

Pēk�ņi Ksju�ai viss kļuva vienaldzīgs. Nokārtojusi tehnikuma pēdējā kursa eksāmenus, viņa sāka strādāt kolhozā. Braukt uz institūtu Ksju�a atteicās, lai arī kā viņu pūlējās pierunāt. Galu galā visi atmeta ar roku, un Ksju�a bija apmierināta, ka viņu liek mierā. Vai gan visiem var izskaidrot, kas ar tevi notiek, vai gan tevi sapratīs ģimenes locekļi, tuvinieki, draugi, ja tevī zudusi ticība cilvēkam, kuru esi uzskatījusi par vislabāko, vispatiesāko, vismīļāko un dārgāko no visiem, kas dzīvo virs zemes?

Togad rudens piezagās nemanot, bagātīgi triepdams me�os okeru un zeltu un piesātinādams debesis ar tum�u zilgmi. Pieturējās sausas, skaidras dienas, bērzu puduri un birzis bezvējā un klusumā nedzirdami birdināja lapas, lauki ātri kļuva aizvien tuk�āki un it kā pletās pla�umā. Tad sākās lietavas, ilgsto�as rudens lietus gāzes uzreiz noskaloja me�os visu rūsganumu un zeltījumu, un tikai ap�u purpursārtās lapas un pīlād�u ķekari ugunīgi kvēloja cauri kailajiem zariem. Debesis kļuva palsas, svina smagajās, līdz malām pilnajās peļķēs duļķaino vilnī�u ņirbā drebēja nobiru�ās lapas, pār mēļajiem rudens arumiem zemu slīdēja netīri, pelēki mākoņi...

Tikpat vientulīgi un salti bija kļuvis Ksju�as dvēselē, un, ja nebūtu darba kolhozā, viņa nemaz nespētu dzīvot. Meitene neatteicās ne no kāda darba, lai tikai neatliktu laika nevajadzīgām pārdomām, lai līdz nāvei nogurdinātu visus locekļus un kā akmens iekristu miegā!

Kā.dā no �ādām drūmām, lietainām dienām, kad Ksju�a jā�us atgriezās no laukkopības brigādes, viņa ceļā satika Lizu. Liza arī nebija braukusi mācīties tālāk un iekārtojās kaut kādā, kā viņa pati apgalvoja, izdevīgā vietā rajona izpildu komitejā.

� Ksju�a, bezkauņa tāda! Tu pavisam esi mani aizmirsusi! � Liza iesaucās un pievilka gro�us. � Stāvi, sātan! Tprū!

Viņa sēdēja vieglos ratos, ģērbusies jaunā, zaļā plī�a jaciņā, �ilbi spīdīgās gumijas botītēs, uz īsajiem, zēniski apgrieztajiem matiem kā kāpostu lapa plājās berete, ro�ainās ausu ļipiņas apsedza dzelteni, uzpūstiem zirnekļiem līdzīgi auskari.

� Paklausies tikai, kādu jaunu vēsti es tev pateik�u! � draudzene sāka tark�ķēt. � Nu, uzmini!

� Ko niekojies, runā ta�u ...

Lizas apaļā, piemīlīgā sejiņa ar gai�i dzeltenajiem, īsi apgrieztajiem matiem, kas sedza gandrīz visu pieri, pauda slēptu val�ķību un zināmu noslēpumainību.

� Es tev vienmēr esmu teikusi � netici vīrie�iem! � draudzene aizelsdamās tark�ķēja tālāk. � Bet vai tad tevi, tādu svētuli, var pārliecināt? ...

Ksju�a vēl nezināja, ko Liza teiks, ta�u sajuta, ka viņu pārņem drebuļi.

� Vai zini, kādu joku tavs Kostja izstrādājis? Saņēmis komisijā balto biļeti un tūlīt aizlaidies uz galvaspilsētu! Redz, kas tas par zelli, ko?

� Nu un tad? � pūlēdamās pasmaidīt, Ksju�a atbildēja. � Tā viņa pa�a darī�ana ...

� Zināms, laimīgu ceļu! � Liza piebalsoja, � Neviens te par viņu neraudās!

Ksju�a ar mokām klausījās pļāpīgajā draudzenē, kura arvien ātrāk par citiem uzzināja visus jaunos notikumus rajonā, viņai tikko vēl pietika spēka atvadoties uzsmaidīt Lizai, tad viņa iespieda papē�us zirgam sānos un sāka joņot pretim mitrajam vējam, kas cirtās acīs. Ksju�ai �ķita: vēl mazliet � un viņa neizturēs un nogāzīsies.

Aiz ciema, kad Ksju�a jau bija pavisam bez elpas, viņa nolēca no zirga, uzmeta pavadu uz koka zara un, nemeklēdama ceļu, grīļodamās kā piedzērusi, sāka brist pa sakaltu�o, rudo zāli.

Pār vaigiem Ksju�ai ritēja asaras, viņa tās rija, gāja bez ceļa, kur acis rāda, �austīja sevi ar diez kādām vaimanām un �ēlabām, tad klupa, nokrita slapjajā zālē un sāka raudāt pilnā balsī, kā sievas mēdz darīt...

Viņa ilgi tā gulēja uz mutes aukstajā zālē, bet, kad pacēla galvu, pār viņu pelēkajās debesīs klusu kā tau-renī�i lidinājās tikko saskatāmas sniega pārslas. Nekustēdamās Ksju�a raudzījās bālganajā miglā, kamēr tā viņas acu priek�ā sabiezēja par necaurredzamu, baltu sienu.

Tad viņa piecēlās un, tikko kājas vilkdama, devās atpakaļ. Bet sniegs joprojām sniga un sniga, aizputinādams viņas pēdas, dzēsdams tuvējo pīlādzī�u ķekaru liesmojumu, uz visiem laikiem apglabājot sirdī to, kas, tā reiz viņai bija �ķitis, tur ziedēs visu mū�u.

21

Visu ceļu no me�iņa līdz rajona centram Kornejs vairs nebilda meitai ne vārda.

Salicis rokas aiz muguras, sakumpis viņ� iecirtīgi soļoja pa grāvja malu, kas stiepās gar sen novāktu lauku. Ceļ� bija grūts. Kājas jau vairs neklausīja, lieli kļuva stīvi, pie zābaku zolēm smagām pikām lipa dubļi, no kuriem nebija iespējams atbrīvoties. Retumis apstādamies, Kornejs nikni �vīkāja zābakus pa sakaltu�ajām nezālēm, gar asajiem rugājiem, ta�u pēc da�iem mirkļiem staignie dubļi pielipa no jauna, zābaki it kā piebrieda un tikai ar pūlēm tos varēja atraut no zemes.

Aizsedzot debesis, gandrīz vai skardami kuprainās nogāzes, rāpās tum�i, dūmoti mākoņi, nemitēdamies sejā sitās apnicīgs, auksts, sīks lietutiņ�.

Pamazām Korneju pārņēma salta un gurdena vienaldzība pret visu � gan pret dzimto māju, kas bija nozudusi aiz smidzino�ā lietus aizkara, gan pret meitu, kura dzīvoja sazin kādu nesaprotamu, juceklīgu dzīvi, gan arī pret sevi pa�u. Vai nav vienalga, kā viņ� dzīvos rīt un parīt, ja viss mū�s jau aiz muguras un mierīgi jānodzīvo tikai pats mū�a novakars? Iz�ķērdīgi dzīvot viņ� nav radis, bet apģērbu un maizi vienmēr nopelnīs, un, ja sagaidīs'pensiju, tad vispār viņam nekādas �ēlastības dāvanas nebūs vajadzīgas.

Cauri sīkā lietus dūmakainajiem uzplūdiem vīdēja ķieģeļu rūpnīcas skurstenis, kā pelēka sēne slējās ugunsdzēsēju koka tornis, sāka balsnīt Kultūras nama kolonas, laukumā pāri partijas rajona komitejas un rajona izpildu komitejas divstāvu ēkai vējā gurdi plandījās samirku�ais sarkanais karogs. Uzvilkts augstā mastā, tas bija redzams no visām pusēm, pēc tā uzreiz varēja noteikt krietni izpletu�ās rajona pilsētiņas centru.

Gar �ogiem abās ielas pusēs stiepās �auras koka ietves, un, uzkāpis uz nodeldētajiem dēļiem, kas līgojās zem kājām, Kornejs beidzot atbrīvoja zoles no dubļiem un ar zāles kum�ķīti nomazgāja peļķē zābakus.

Pie tās mājas vārtiņiem, kur bija apmetusies Ksenija, viņus sastapa saimniece. Viņa nāca no ūdens pumpja, ar izliektajiem nē�iem stiepdama pilnus spaiņus.

Atgrūdusi vārtiņus vaļā, viņa, zābaciņiem kājās, kailu galvu, ģērbusies krāsainā sarafānā, mazliet �ūpodamās, pa akmeņaino celiņu devās uz lieveni un nolika uz pakāpieniem spaiņus. Krīto�ās lietuslāses ņirbināja tajos ūdeni.

� Kā zinādama, piesmēlu pilnum pilnus! � viņa smaidīdama izsaucās. � No visas sirds apsveicu jūs, Ksenija Kornejevna, un ari jūsu tēvu!

Saimniece stāvēja viņiem pretī un apmierināti mie^: dza acis, it kā vairīdamās no spilgtas saules.

� Ko jūs te kladzināt? � Kornejam nepatika, ka jau padzīvoju�as sievietes izturējās draiski, bija vaļīgas un uzbāzīgas. � Kādam gadījumam tad par godu? Meitai �odien nav dzim�anas diena, un arī es pats tā kā nebūtu ne ar ko sevi�ķu atzīmējams.

Kornejs gribēja paiet garām saimniecei un ieiet mājā, ta�u viņa, jokojoties iespriedusi rokas sānos, aizstājās ceļā.

� Īstenībā no jums vēl pienāktos magari�as! Dro�i vien katru dienu jūsu dēlu ģīmetnes vis neliek avīzēs!

� Jokiem es esmu par vecu, Porfirjevna! � Kornejs drūmi noburk�ķēja.

� Tētīt! � sieva pēk�ņi sasita rokas. � Bet jūs laikam gan avīzi vēl ne acīs neesat redzēju�i? Ejam iek�ā � vai tad jūs savus zēnus nepazīsiet? Kaimiņi no pa�a rīta tikai par jums vien runā � jau bija ieradu�ies apsveikt.

Korneja sirds sa�ņaudzās nelabās nojautās, un, vairs neklausīdamies runīgajā saimniecē, viņ� metās iek�ā mājā un, neaizvērdams durvis, kā auka iebrāzās meitas istabā.

Uz baltā galdauta atradās izplāta avīze, un Kornejs uzreiz ieraudzīja slejas centrā lielu attēlu: vidū sēdēja Korneja sieva Pelageja, kautri laimīga, it kā lūgdama no viņa piedo�anu par �ādu pārdro�u soli viņa prombūtnes laikā; blakus viņai kā statuja bija sastindzis bārdainais vectēvs Ivans, Korneja tēvs; labajā pusē stāvēja apmierināti vīpsnājo�ais Romans, kreisajā � atturīgi nopietnais Nikodims, bet viņam blakus bija piemetusies jaunākā atvase, astoņpadsmit gadus vecā Vasena, it kā pagalam izbrīnījusies un iepriecināta par to, ka viņu fotografē laikrakstam.

Vēl nesaprazdams, kas notiek, kāda notikuma pēc visa viņa ģimene, izņemot viņu pa�u, nonākusi avīzē, Kornejs pēk�ņi sajuta drausmīgu nogurumu, glu�i kā vakar vakarā pie dzimtajām mājām. Balstīdamies ar rokām pret galda malu, viņ� smagi noslīga krēslā un aizvēra acis.

� Kas tevi satraucis, tēt? � meitas balss skanēja dzedri godbijīgi. � Tūlīt visu uzzināsim.

Kas tur vairs jāuzzinal � nenocietās saimniece. � Par tādiem darbiem derētu, ka visi jums jo zemu paklanītos.

Ksenijas rokās ie�aukstējās laikraksts, un Kornejs nenovaldījies uzsauca:

� Lasi jel, dieva dēļ! Mēli, vai, esi norijusi?

� Ļauj ta�u atjēgties! � Ksenija sacīja un klusām iesmējās. � �ķiet, ka mūsu Romans ievārījis putru!

� Romka? � Kornejs pietrūkās kājās un izrāva laikrakstu meitai no rokām. � Es alla�iņ esmu teicis mātei, ka no �ā vējagrāb�ļa var sagaidīt visu! Un kāmī viņ� tāds atsities? Ko tad viņ� tādu pastrādājis?

� Lasi pats, citādi varbūt neticēsi... � Ksenijas seja bija pietvīkusi no mulsuma.

Kornejs grīļojās, rokas viņam drebēja, burti lēkāja acu priek�ā un negribēja savienoties vārdos. Ahā, te jau ir! Zem attēla, virs trim cie�i iespiestā teksta sle-jiņām aicino�i un trāpīgi pletās virsraksts: �Sekojiet Jarancevu ģimenes patriotiskajai ierosmei!�

Ak tētīt! Kornejam atkal pagura kājas, un viņ� apsēdās, �ukstus lasīdams vārdu pa vārdam. Avīze �abēja viņa trīco�ajās rokās.

Apgabala laikraksta korespondents, acīm redzot, bijis ieradies Jarancevu dzīvoklī un tagad visu raiti atstāstīja pēc jaunākā dēla Romānā vārdiem. Neskopodamies ar uzslavām pats sev un visiem mājiniekiem, Romans paziņoja korespondentam, ka jaunie partijas lēmumi viņu ģimenē atstāju�i uz visiem dziļu iespaidu. Krietni pārdomāju�i, viņi ar brāli Nikodimu un māsu Vasenu nolēmu�i atgriezties dzimtajā ciemā, lai sekmētu lauksaimniecības aug�upeju. Pēc Romānā vārdiem iznāca tā, ka pirms vairākiem gadiem viņi slikti apmaksāto izstrādes dienu pēc biju�i spiesti aiziet no kolhoza, un ar savu atgrie�anos tagad gribot izlabot agrāko kļūdu. Brāli Nikodimu Romans dēvēja par biklu, tomēr apdāvinātu racionalizatoru, meistaru visās lietās, jūsmīgi stāstīja par māsu Vasenu, kura patlaban beidz kultūras un izglītības darbinieku skolu un sapņo par darbu dzimtajā kolhozā. Pat astoņdesmit gadus vecais vectēvs Ivans it kā rautin raujoties atpakaļ uz dzimto ciemu un pats paziņojis: �Ja partija lūdz, kāpēc gan nepalīdzēt?�

Izlasījis avīzi līdz galam, Kornejs piecēlās un, aiz niknuma pietvīcis glu�i sarkans, kratīja �auksto�o lapu.

~ Vai tas tavs darbs? � viņ� aizsmacis jautāja.

� Ko tu, tēt! � Ksenija atstreipuļoja atpakaļ kā sitienu dabūjusi. � Kāda man te daļa?

� Ak tev te nav nekādas daļas? � tēvs dzēlīgi uzstāja, nākdams meitai tuvāk un draudīgi raukdams pinkainās uzacis. � Aiz manas muguras esat sarunāju�ies, un nu viņa izliekas kā no gaisa nokritusi, nu vairs ne mana cūka, ne mana druva!... Gribat ņirgāties par savu tēvu? Ja nevar mani celt, tad var vēl velt?

� Pagaidi! Ksenija pastiepa roku, cenzdamās apvaldīt tēvu. � Saku tev godīgi � es nekā nezinu, un tu uz mani, lūdzams, nekliedz!

� Tu no manas klieg�anas nenomirsi! � Kornejs vēl vairāk pacēla balsi. � Kamēr jūs baro un apģērbj, kamēr jums degunus apslauka, tikmēr jums tēvs un māte vajadzīgi, bet, kad vecākiem pienāk mū�a novakars, tad jūs protat vienīgi pāri darīt.

Ksenija klusēja, saprazdama, ka pa�reiz veltīgi tēvu pierunāt, viņ� nenomierināsies, kamēr nenorims dusmas un niknums.

� Un to visu pastrādājis �is Romka, sasodītais barvedis! � staigādams �urp turp pa istabu, Kornejs vēcināja rokas. � Cik rei�u jau viņ� nav man plijies virsū, bojājis nervus! .... Ko visu tikai nav solījis, ar ko nav vilinājis. Ta�u es neesmu nekāda muļķa zivs, lai, nemaz nepadomājot, ķertos uz kuru katru ēsmu! Saņēmu�i garu degunu, tomēr nolēmāt palikt pie sava: izsviest tēvu no ratiem, bet pa�i braukt tālāk. Vai arī gribat visiem miglu pūst acīs, padi�oties atklātībā? Tad tikai raujiet vaļā, bet es neiederos lielībniekos, vecuma dienās nelik�u sevi apsmieklā!...

Ksenijai pa�ai arī bija pilnīgi neizprotama jaunākā brāļa rīcība. Viņa vieglprātīgais raksturs nemaz nesaskanēja ar to ievērojamo notikumu, kura iniciators viņ� pa�reiz bija. Romans vienmēr dzīvoja skaļi un kliedzo�i, itin kā di�odamies, viņam patika palielīties gan ar prāvo izpeļņu, gan ar izmeklētajām mantām, kuras viņ� bija sazin kur pircis no rokas un tāpēc augsti vērtēja. �Vai tu domā, ka tās ir pla�a patēriņa preces?� viņ� bie�i mēdza jautāt. �Nē, tā ir ārzemju manta!� Viņu nemulsināja tas, ka ārzemju preces kvalitātes ziņā varēja būt daudz sliktākas par dzimtenes precēm, it kā sve�zemju mantas viņu nezin ar ko izceltu citu vidū. Reiz viņ� iztērēja gandrīz vai pusi algas par ādas jaku ar ka�okādas oderi un mirdzo�ām rāvējslēdzēju svītrām uz apkakles un kabatiņām, bet mēne�a beigās nāca aizņemties no tēva naudu papirosiem. Māte viņu kaunināja, ta�u- viņ� tikai smīnēja, miegdams zaļganī-gās, mazliet nekaunīgās acis. Un te tev nu bija! Viņ� stājas cilderiā un svarīga pasākuma priek�galā un visus aicina sekot viņa paraugam. Ksenija pavisam apjuka minējumos � vai nu ar brāli kaut kas noticis un viņ� rīkojas tīru jūtu uzliesmojuma ietekmē, vai arī metas kārtējā avantūrā, lai ap savu vārdu saceltu ievērību, nerūpējoties par �āda lēmuma sekām. Vai viņ� tie�ām ir panācis vecākā brāļa Nikodima, viņa sievas Klaudijas un māsas Vasenas piekri�anu, vai arī nav rēķinājies ar viņiem tāpat kā ar tēvu, tas pagaidām nebija zināms, un pa�reiz tie�i �is apstāklis visvairāk satrauca un pat biedēja Kseniju.

Piepe�i tēvs nometās uz ceļiem pie gultas un satvēra aiz roktura ceļa somu, kas atradās pagultē*

� Ko tu esi sadomājis, tēt? � Ksenija traucās pie viņa un aizlika kāju ceļa somai priek�ā. � Ne trīs dienas neesi nodzīvojis un jau brauc projām. Kālab tu mani apvaino?

Neko neatbildēdams, Kornejs ar plecu pastūma meitu sānis, izvilka ceļa somu un, to atvēris, sāka tur sviest iek�ā dvieli, ziepju trauku un citas sīkas lietas. Ar ceļgalu piespiedis vāku, viņ� noklik�ķināja slēdzīti un piecēlās.

� Nu ko jūs ārdāties, Kornej Ivanovi�? � saimniece apjukusi iesaucās. � Ja nu vēl kas slikts būtu, bet jūs ta�u atgrie�aties mājup! Jums tur ir gan sava māja, gan saimniecība, iekopsiet dārzu. Un no jauna par jums ies slava ļaudīs!...

� Ir nu gan man vajadzīga jūsu slava! � Kornejs drūmi attrauca. � No slavas vēl neviens nav paēdis...

Viņ� pārmeta mēteli pār roku, pacēla ceļa somu un izgāja no istabas. Pie dārza vārtiņiem Ksenija viņu aizturēja un lūdza:

� Nu, neiekarsti, tēt, lūdzu tevi!... Nestājies visiem ceļā... Tu ta�u nepaliksi viens pats pilsētā, kad visi brauks �urp? Padomā tikai, kas tas būtu par traci!

� Bet vai jūs par mani daudz domājat? � Komejs neskatījās meitai acīs. � Paskat, kā izrīkoju�ies ar manu dzīvi!... It kā pa�u tēvs būtu vīze, kad gribi � uzauj, kad gribi � nomet. Viena atvilināja pie sevis ciemā kā muļķīti, bet otrs pa to laiku, paraug vien, kādus stiķus izspēlē!

� Kā tev nav kauna, tēt! � Ksenija bija pārskaitusies no aizvainojuma. � Es ta�u ar tevi runāju skaidrā mūsu tautas valodā ...

� Bet es ar tevi arī nerunāju turciski, paldies dievam, būtu jāsaprot. Jūs esat pasāku�i izlikties gudrāki par vecākiem!...

� Kurp tu skriesi � nakts jau nāk virsū! Ko tu ar to kādam pierādīsi? Tikai nomocīsies līdz nāvei, un tas ir viss. CetTdesmit kilometru līdz stacijai, rīta gaisma vēl tālu... Iesim atpakaļ, padzersim tēju, tu nomierināsies, bet rīt � kā nu pats zini...

� Neesmu radis lēmumu grozīt! Un manī arī viss degtin deg � ar tēju to neapdzēsīsi. Un nakts mani nebiedē � gadīsies pa ceļam kāda laba dvēsele, paķers līdzi ma�īnā ... Sveiki!

Ksenija gribēja vēl nez ko pateikt, ta�u Kornejs vairs neklausījās, dusmās atmeta ar roku un, ne tik daudz aiz vēlē�anās, cik aiz paraduma meitai pie kakla pieglaudis tabakas smakas pievilku�os bārdu, devās projām. Ietves dēļi liecās zem viņa smagajiem soļiem.

Ksenija glu�i bez spēka atspiedās pret vārtiņu stabu un satraukti lūkojās tēvam nopakaļ, kamēr viņ� pazuda no redzes loka.

22

i �

Ver�iņins sēdēja kinozālē, kad pēk�ņi tumsā kāda skanīga balss, nomācot filmas trok�ņus, paziņoja:

� Biedru Ver�iņinu lūdz pie tālruņa!

Skatītāji sāka lūkoties apkārt, un pa zāli kā vilnis, noskanēja atbalss: �Ver�iņinu! Kur� te ir Ver�iņins? Pie tālruņa!�

Viņ� pietrūkās kājās un steidzīgi sāka virzīties ārā pa �auro eju gar cie�i sablīvēto krēslu rindu, baidīdamies kādam uzmīt uz kājām un mulsdams par to, ka spiests traucēt Jaudis.

� Ir nu gan darbiņ�! Pat filmu cilvēkam neļauj noskatīties! �- kāds līdzjūtīgi noteica.

-Ver�iņins devās uz direktora kabinetu, paņēma uz galda nolikto klausuli, nosauca savu vārdu un tūlīt izdzirda Korobina neapmierināto balsi:

� Brīnos gan par jums, Igor Vladimirovi�! Kā jūs �odien varējāt iet uz kino?

� Kas tad par lietu?

� Un jūs vēl vaicājat? � Korobina balsī ieskanējās neviltots sapīkums. � Pie mums ta�u rajonā ieradies apgabala komitejas pirmais sekretārs! Bet jūs staigājat apkārt sazin kur.

� Ko tad man vajadzēja darīt? Sēdēt kabinetā, rokas klēpī saliku�am? Noteiktā stundā visi izklīda, jūs arī nebijāt...

� Beidziet taisnoties un tūdaļ nāciet uz rajona komiteju! Acīm redzot, jūs vēl esat pārāk jauns, lai pats saprastu, ka �ādā brīdī kino nav glu�i piemērota vieta atbildīgam rajona darbiniekam. Un neaizmirsiet dro�ības pēc paķert līdzi savu plānu.

�Ko viņ� nervozē jau no pa�a rīta � nevaru saprast!� Ver�iņins nodomāja, iznākdams no kinoteātra un ienirdams drēgnajā tumsā. ��ķiet prātīgs cilvēks, bet sacēlis nekam nevajadzīgu kņadu. Un kas viņam par ieradumu � visus turēt mākslotā sasprindzinājumā, kad atbrauc kāds no apgabala vadītājiem!�

Kop� tā laika, kad Sergejs Jakovļevi�s bija viņu atbrīvojis no sekretāra pienākumiem Prire�jes MTS zonā, viņi līdz pat �ai dienai strādāja saticīgi, saskanīgi, nekad nestrīdēdamies. Ver�iņins izturējās pret Korobinu ar lielu cieņu, augsti vērtēja gan viņa pieredzi, gan stipro gribu un lieti�ķīgumu, sajūsminājās par nelokāmo pārliecinātību, kas bija jau�ama ikviena viņa vārdā. �ķita, �im cilvēkam sve�as jebkurās �aubas un svārstī�anā�, tā vien likās, viņam alla� viss bija skaidrs, un pat mirkļos, kad viņ� par kaut ko nebija visai dro�s, viņ� nemēdza ļaudīm atklāt savu vājumu un neziņu.

Un tomēr, neraugoties uz �īm neap�aubāmi labajām īpa�ībām, Korobins da�ubrīd izturējās pilnīgi neizprotami un mīklaini. Kaut vai, piemēram, �is kļūmīgais plāns, par kuru viņ� nupat atgādināja pa tālruni. Koro-bms lūdza to sastādīt jau pirmajās dienās, kad Ver�iņins tikko sāka iepazīties ar saviem pienākumiem, kas viņam bija vēl sve�i. Sākumā viņ� mēģināja atteikties �ādu plānu izdomāt, iekāms nebūs iepazinies ar visa rajona dzīvi un neapbraukās kolhozus, ta�u Korobins noraidīja �os iebildumus. �Jāprot domāt abstrakti,� viņ� aizrādīja, �plāns ir organizējo�s faktors katram partijas darbiniekam, un to noniecināt var tikai tāds cilvēks, kas negrib pa īstam strādāt.�

Ver�iņins, lai gan uzskatīja, ka plāna sastādī�ana bez iepriek�ējas visu apstākļu iepazī�anas ir nekam nederīga nieko�anās, dienas trīs cītīgi rakņājās pērnā gada plānu variantos, norakstīdams atsevi�ķus paragrāfus un nodalījumus un cenzdamies kaut ko pievienot no sevis. Viņ� saprata, cik tas bezjēdzīgi, ka tie�i ar nevajadzīga, tālu no dzīves īstenības stāvo�a darba veik�anu viņam jāpierāda savas spējas un it kā jāapstiprina savas tiesības turpmākai darbībai rajona komitejā.

Ja neievēroja �o pirmo, apslēpto neapmierinātību, visos pārējos jautājumos viņi sapratās diezgan labi, lai gan pēdējā laikā Sergejs Jakovļevi�s ar viņu gandrīz nemaz vairs neapspriedās un, пера vaicājis Ver�iņina domas, galvenokārt aprobe�ojās ar tie�iem uzdevumiem. Dro�i vien Korobins bija ļoti aizņemts, un viņam glu�i vienkār�i neatlika laika �ādām sarunām. Tomēr, uzveldams uz saviem pleciem smago atbildības nastu par visa rajona darbību, Korobins ta�u nedrīkstēja paļauties uz saviem spēkiem vien!

Ver�iņins ne manīt nemanīja, kad bija jau nokļuvis laukumā pie rajona komitejas, un neviļus palēnināja soļus, ieraudzījis, ka visa ēka spo�i apgaismota.

Viņ� sāka steigties, ceļu nemeklēdams, un pārgāja pāri laukumam, bet pie pa�a lieveņa, iz�ļakstinādams lāmas un gurkstinādams biezos dubļus, garām aizsteidzās gaziks. �oferis bra�i pagrieza ma�īnu un to apturēja tie�i pie apak�ējā pakāpiena. Atvēris durtiņas, no gazika izkāpa stalts, plecīgs vīrs, vienā rokā turēdams cepuri, otrai pārmetis rudens mēteli.

� Kāpēc tad te tik svinīgi? � sasveicinādamies ar Ver�iņinu, atbraucējs ar galvu pamāja uz logiem. � Vai tad jums rajonā īpa�s dienas re�īms?

_t Ver�iņins uzreiz pazina Probatovu un apjuka, nezinādams, ko atbildēt apgabala komitejas sekretāram, ta�u izglāba Korobins. Viņ� parādījās uz lieveņa no logiem plūsto�ās gaismas strēlē, kā vienmēr iznesīgs, atturīgi stingrs. Viņa seju pa�reiz stindzināja saspringts smaids, kas it kā neko nepauda un reizē bija satrauktu gaidu pilns.

�- Lūdzu, Ivan Fomi�! � Korobins sacīja, ar pla�u �estu aicinādams Probatovu. � Es liku sapulcēties vi-

* �iem darbiniekiem � varbūt ievājadzēsies kādas ziņas par rajonu, tad mēs tepat uz vietas visu noskaidrosim.

� Laidiet visus mājās, Sergej Jakovļevi�, � Probatovs klusu teica. � Nav vērts kāda cipara dēļ vārdzināt cilvēkus un likt viņiem strādāt liekas stundas. Turklāt jebkuru skaitli mēs vienmēr varam uzzināt pa tālruni.

Rajona komitejas pirmā sekretāra kabinetā viņus gaidīja rajona izpildu komitejas priek�sēdētājs Si-ņevs � kluss, kautrs pusmū�a vīrs pakumpu muguru. Viņ� nesteigdamies paspieda roku Probatovam un norādīja uz pakaramo kaktā aiz smagā, kubveidīgā ugunsdro�ā skapja.

� Vai pret tējiņu nebūtu iebildumu? � Siņevs pavaicāja.

� Derētu jau gan, � Probatovs jautājo�i pavērās viņā, it kā negribēdams nevienu apgrūtināt ar liekiem lūgumiem un radīt nevajadzīgu kņadu. � Vai tas nesagādās pūles?

� Nieki, tūlīt dabūsim! � Siņevs noteica, itin kā kļuvis priecīgs par apgabala komitejas sekretāra pie-' kri�anu, un plats smaids ievilka ap viņa pelēkajām, gurdajām acīm līksmus grumbu stariņus. � Kas mēs būtu par saimniekiem, ja neprastu jūs savās mājās pacienāt ar tēju?

Ver�iņinam bija patīkami, ka Korobina kabinetā atradās rajona izpildu komitejas priek�sēdētājs, kopā ar to viņ� vienmēr jutās dro�āk un brīvāk, bez tās sa-spīlētības un oficiāluma, kas katrā ziņā iestājās, ja sarunas vadīja Sergejs Jakovļevi�s.

� Kamēr uzvārīsies tēja, varbūt pastaigāsim pa rajona komiteju un uz ātru roku iepazīsimies ar darbi

niekiem? � Probatovs vaicāja. � tai ļaudis vismaz uzskata, ka nav veltīgi sasaukti.

Viņ� pakāra mēteli un cepuri, ar plaukstu viegli pieglauda sirmos matus un paskatījās uz Korobinu, kur� visu laiku stāvēja pretī, rokas gar sāniem izstiepis.

� No kuras nodaļas sāksim, Sergej Jakovļevi�?

� No kuras vēlaties, Ivan Fomi�, � Korobins pavilcinājās, it kā atcerēdamies kaut ko. � Es domāju, būtu labi iepazīties ar visiem � gan instruktori, gan nodaļu vadītāji priecāsies par sarunu ar jums. Visai bie�i jau mums nav izdevība redzēt savās mājās apgabala komitejas sekretāru.

� Pielūkojiet, ka tikai es jums vēlāk neapnīkstu! � Probatovs klusu iesmējās. � Man ir sevi�ķa tieksme uz Prire�jes rajonu!

� Tā mums būs īsta laime! � nepalikdams parādā, Korobins atbildēja. � Es tikai lūgtu pievērst sevi�ķu uzmanību Inokentijam Pavlovi�am Anohinam, aģitācijas un propagandas nodaļas vadītājam.

� Vai tas ir tas pats, kuru jūs rekomendējat par vienu no nākamajiem rajona komitejas sekretāriem?

� Jā. Man liekas, viņ� derēs. Jauns, enerģisks, politiski nobriedis biedrs, � it kā nolasīdams raksturojumu, Korobins skaidri un uzsvērti noteica. � Gadus �etrus darbojies par instruktoru, bijis rajona laikraksta redaktors, tagad vada nodaļu un, manuprāt, glu�i labi tiek galā ar saviem pienākumiem.

�Bet kāpēc gan Sergejs Jakovļevi�s ne reizes nav apspriedies ar mums?� Ver�iņins nodomāja, neviļus saskatīdamies ar Siņevu. �Kāpēc tas pārvērsts par nez kādu noslēpumu?�

. � Nu labi, biedri, � Probatovs jokodamies piebilda.

� Varbūt ķersimies pie jūsu kaujas spēku skates?

Visu laiku, kamēr Ver�iņins, sekojot apgabala komitejas sekretāram, gāja no vienas istabas otrā, viņu nepameta satrauktas pacilātības izjūta.

Pēc tam kad Probatovs bija iepazinies ar visu nodaļu

darbiniekiem, viņ� iegriezās aģitācijas un propagandas j nodajas vadītāja kabinetā.

Apgabala komitejas sekretāram ienākot, Anohins nesteigdamies piecēlās. Viņ� bija ģērbies tikpat korekti , kā Korobins � tum�i zilā, pusmilitāra piegriezuma uzvalkā un līdz mirdzumam nospodrinātiem zābakiem kājās. Ikvienā Anohina kustībā un rokas mājienā bija jūtams tas rāmais prātīgums, kura vienmēr bija trūcis Ver�iņinam, un tālab viņ� pēdējā laikā klusībā jutās i nomākts.

�ķita, ka Anohinam ne mazākā mērā nepiemita tā nepatīkamā pieli�ķē�anās atbildīgiem vadītājiem, kuru Ver�iņins da�reiz bija novērojis pie citiem, un tādējādi, izturoties neatkarīgi un ar pa�cieņu, viņ� tūdaļ visiem � iepatikās, lai gan, kā likās, pēc tā nebūt netiecās. Anohinam bija gluda, pasalta seja, taisnā �ķirtnē rūpīgi sasukāti tum�i mati, pelēkās acis raudzījās sarunu biedrā ar neatlaidīgu uzmanību.

� Lūdzu, Ivan Fomi�! � viņ� piebīdīja Probatovam krēslu un ar galvas mājienu uzaicināja apsēsties arī savus biedrus.

Un te nu Ver�iņins kļuva par liecinieku muļķīgai situācijai, � vēlāk, to atceroties, viņ� nespēja valdīt smieklus. Pāris soļu atstatumā no rakstāmgalda viņ� grīdā ieraudzīja tum�u caurumiņu, tik lielu kā papēdis. Anohins, acīm redzot, pēk�ņi to atcerējies, paspēra soli un ar zābaka zoli cie�i to aizsedza.

Anohins rīkojās tik neveikli, ka �ai jocīgajai izdarībai uzmanību pievērsa visi, vienīgi Probatovs ne, tāpēc ka sarunādamies vienmēr skatījās tie�i acīs. Siņevs, nespēdams valdīties, pavērsās pret logu un sāka paklusām kāsēt, Kofobins ļoti pārmeto�i palūkojās uz Anohinu, ta�u, redzams, Inokentijam Pavlovi�am nebija vaļas domāt par �o vārdos neizteikto nosodījumu, � atbildot apgabala komitejas sekretāram, viņ� tagad bija spiests turēt kāju uz caurumiņa.

� Ko jūs stāvat? Sēdieties! � Probatovs sacīja.

� Nekas, � Anohins atbildēja, jau māksloti smaidīdams. � Esmu pa dienu diezgan izsēdējies ...

Tomēr, stāstīdams Probatovam par sevi, viņ� aizrāvās, nejau�i paspēra soli sānis un atvirzījās no caurumiņa. Viņa sejā atspoguļojās nemiers. Joprojām

atbildēdams un smaidīdams, raudzīdamies apgabala komitejas sekretāram tie�i acīs, viņ� ar zābaka purngalu sāka uzmanīgi �vīkāt grīdu, pūlēdamies sataustīt un aizsegt caurumiņu, ta�u tas kā par spīti netrāpījās zem kājas. Anohinam piere norasoja sviedriem, viņ� jau bija zaudējis cerības atrast nelaimīgo plaisiņu, bet pēk�ņi, atkal to sajuzdams zem zoles, iepriecināts saspringa un sāka runāt dro�āk un raitāk.

�Cik gan cilvēks kļūst stulbs, ja grib pats sevi piemuļķot,� Ver�iņins nodomāja, ne tik daudz nosodot, cik �ēlojot Anohinu. �Vai patie�ām viņ� domā, ka pa�laik galvenais ir aizsegt �o dumjo caurumu un tad viss būs kārtībā?�

� Varbūt aiziesim uz manu kabinetu? � cenzdamies glābt biedru, Korobins ieteica.

� Kas tad te kai�? � Probatovs ievaicājās, � Vai nav vienalga!

Tagad Anohinam nekas cits neatlika kā atvirzīties nost un sākt atkal rosīties. Ver�iņinam �ķita, ka beidzot arī Probatovs ieraudzījis caurumiņu, ta�u tikai pablen� uz to un nekā nesaka. Sisoji�s ienesa kabinetā niķelētu tējkannu, sekretāre Varjeņka izvietoja glāzes uz zaļā tūka, no turziņām izbēra uz �ķīvja konfektes un piparkūkas.

Probatovs iedzēra da�us malkus no glāzes un negaidot palūdza:

� Inokentij Pavlovi�, pastāstiet, lūdzu, kā jūs vakar pavadījāt dienu!

� Es, acīm redzot, neesmu jūs īsti sapratis, Ivan Fomi�, � Anohins paskatījās uz Korobinu, it kā cerēdams, ka tas viņam pateiks priek�ā. � Jūs gribat iepazīties ar manām gaitām no rīta līdz vēlam vakaram?

� Tie�i tā, un, ja jums nav grūti, sāksim no tā brī�a, kad jūs atmodāties...

Anohins domīgi klusēja un miedza acis, raudzīdamies uz glāzi, kurā mirdzēja tējkarotītes lauztais atspulgs.

� Lai notiek, � klusu, gausā nedro�ībā Anohins iesāka. � Tātad tā... Piecēlos, kā parasti, septiņos no rīta un mazliet izvingrināju locekļus.

. � Nav slikti, � Probatovs atzinīgi piekrita. � Man

nezin kāpēc neizdodas veikt to regulāri. Bet vajadzētu ч gan, vajadzētu! Tomēr, piedodiet, runāsim tālāk ...

Ver�iņins ar visu augumu paliecās uz priek�u, mezdams alkainus skatienus te uz Anohinu, te uz apgabala komitejas sekretāru. Viņ� degtin dega aiz nepacietības ātrāk noskaidrot, kas slēpās aiz �iem Probatova ikdieni�ķajiem jautājumiem, jo apgabala komitejas pirmo sekretāru diezin vai interesēja tikai propagandas daļas vadītāja dienas re�īms. Siņevs sēdēja, vaigu atbalstījis � plaukstā, redzams, ne mazāk par Ver�iņinu ieinteresēts par neparasti iesākto sarunu ar Anohinu, un vienīgi Korobina izturē�anās pauda neizprotamu nemieru, it kā viņ� piedalītos kādā grūtā eksāmenā un pats grasītos atbildēt uz juceklīgiem un mīklainiem jautājumiem. Korobins gan berzēja rokas, gan sa�ņaudza tās dūrē virs zaļā galda tūka, gan atmetās pret krēsla atzveltni un sastinga saspringtā pozā.

� Pēc brokastīm pirms darba es iegāju veikalā, �

Probatova atbalsta iedro�ināts, Anohins turpināja daudz pa�pārliecinātāk. � Vajadzēja nopirkt �ādus tādus produktus. �

�Cerams, viņ� ta�u nesāks klāstīt, ko ēd pusdienās un vakariņās,� Ver�iņins nodomāja.

� Interesanti, cik jūs izdodat uzturam? Vai jums pietiek ar algu? � Probatovs jautāja neatlaidīgi, ta�u saudzīgi.

� Kā to lai saka, � Anohins, redzams, atkal jutās neērti, nebūdams īsti pārliecināts, cik atklāts drīkst būt ar apgabala komitejas sekretāru. � Visumā, protams, jā...

� Nekautrējieties ta�u! � Probatovs nenovaldīja smaidu. � Es negrasos jums ne pazemināt, ne pielikt darba algu, man tikai gribas zināt...

� Kamēr vēl neesmu precējies un manā apgādībā ir tikai slima māsa, es galus kopā savelku, pietiek gan uzturam, gan apģērbam, ta�u gribētos iegādāties, piemēram, nelielu personīgu bibliotēku, bet grāmatām naudas vairs neatliek... Jā, un, patiesību sakot, tās mums ir ļoti dārgas!

� Jā; tas tiesa, pagaidām vēl dārgas, � Probatovs piekrita un brīdi klusēja. � Nu, un ko tad jūs nopirkāt savā veikalā?

� Zivju konservus, makaronus, tēju... Un sērkociņus... \ Tā kā būtu viss! Cukurs pie mums mēdz būt reti, reizi mēnesī, to mirklī izķer, neatceros, kad esmu pēdējo reizi sviestu dabūjis, tiesa, to var nopirkt tirgū. Ta�u tur cenas augstas.

� Piedodiet, Inokentij Pavlovi�! � Korobins negaidot iejaucās sarunā. � No jūsu tēlotās ainas Ivanam Fomi�am var rasties iespaids, ka mēs te gandrīz vai badā mirstam!

� Bet es neesmu ar jums vienis pratis! � Ver�iņins spēji pietrūkās kājās, pietvīka, nezin kāpēc sakārtojoties paraustīja formas blūzi, tad atkal apsēdās un, vairs neskatīdamies ne uz vienu, ar pirkstu vilkdams pa galda za|o tūku, nobeidza frāzi: � Protams, mēs �eit badu necie�am, tomēr es neredzu iemeslu, kāpēc mums būtu no apgabala komitejas sekretāra jāslēpj patiesība!...'

Korobina acis dusmīgi nozibsnīja, Ver�iņinā raudzīdamās.

� Bet, ja sāksim �inkstēt par saviem trūkumiem, arī nebūs nekādas jēgas. Ja man nav taisnība, Ivans Fomi�s izlabos manus vārdus ...

�Es nekad nebūtu domājis, ka viņ� spējīgs uz tādiem demagoģiskiem trikiem!� Ver�iņins pārvarēja mulsumu, dro�i palūkojās uz Korobinu un bija pārsteigts par labsirdīgo smaidu viņa sejā, � �ķita, �is smaids piedeva Ver�iņinam viņa jauneklīgo dedzību.

� Vladimirs Iļji�s mēdza sacīt, ka labāk neveiksmīgi pateikt patiesību nekā to noklusēt nopietnā jautājumā, � Probatovs noteica, it kā nostādīdams līdzsvarā strīda kausus, un atkal pievērsās Anohinam. � Tātad uzskatīsim, ka pārtikas problēmu jūs nokārtojāt un ieradāties rajona komitejā. Un kā tad ritēja jūsu diena tālāk?

� Nepaguvu ne apsēsties, kad ienāca laikraksta redaktors ar kārtējā numura maketu...

� Kāpēc gan viņ� iet pie jums ar maketu? Lai to apstiprinātu, vai?

� Redziet... � Anohins sāka stomīties. � Redaktors mums jauns, viņam jāpalīdz un jādod padoms...

� Kas tā par padoma do�anu, ja viņ� jums rāda visus materiālus, kuriem jāiekļūst avīzē? Tādējādi jūs viņam neļaujat būt atbildīgajam redaktoram, mūsu sabiedriskās domas, mūsu partijas sirdsapziņas aktīvam paudējam, bet pārvēr�at viņu par cilvēku, kas baidās no atbildības, pārvēr�at par apgādājamo. Un, ja nu rīt redaktoram vajadzēs laikrakstā kritizēt jūsu vadīto propagandas daļu, vai arī tad arī viņam jānāk �o kritiku saskaņot ar jums?

�Nu gan Anohinam pienācis īstais pārbaudījuma brīdis,� Ver�iņins nodomāja. �Tas nu ir daudz nopietnāk nekā ar zābaku aizsegt caurumiņu.�

� Labi, redaktors aizgāja. Tālāk!

� Drīz vien ieradās biedrs, kur� pie mums rajonā pārzina kinofikāciju. Viņ� atnesa kinofilmu sarakstu �im mēnesim, patiesībā tas viņam ir darba plāns ...

� Nu, un ko jūs ar �o sarakstu iesākāt? Ceru, ka neizsvītrojāt filmas, kas jums pa�am nepatīk?

� Nē, es to tikai kontrolēju, iepazīstos ar grafiku, kādā secībā filmas tiks izrādītas kolhozos.

� Bet vai tad viņ� pats nav spējīgs tam izsekot?

� Tā jau nu tas ieviesies, Ivan Fomi� ...

� Mēs to esam ieviesu�i, mums pa�iem tas arī jāizbeidz! � Probatova vaibsti kļuva cieti. � Nedrīkst, Inokentij Pavlovi�, saprotiet, nedrīkst būt par pastkastīti, � ko tevī ieliku�i, to arī izņem. Vajag pārdomāt darāmo. Un, ja tur kāda formalitāte pielipusi, pieķērusies, dro�i no tās atsakieties, pa�iem būs vieglāk elpot!

� Pirms pa�ām pusdienām, � Anohins stāstīja jau mazliet drūmi un vienmuļi, aplūkodams savas rokas, � mēs ar partijas kabineta vadītāju pastaigājām pa pilsētu un pavērojām, kādā stāvoklī ir uzskatāmā aģitācija ...

� Ko tad jūs atklājāt?

� īstenībā nevis es atklāju, bet partijas kabineta vadītāja, un es uzskatu, ka viņa mums īstajā laikā signalizēja ... �ur tur izļodzīju�ās plāksnes, tās jāatjauno, pamaz krāsainu plakātu. Turklāt arī mākslinieki bie�i vien taisa haltūru, lozungus zīmē lielā steigā, ar krīta krāsām. Uznāk lietus un gandrīz visu noskalo ...

Probatovs klausījās ar saspringtu uzmanību, retumis iebaudīdams pa malciņam. Kad tēja bija gandrīz izdzerta, viņ� no tējkannas, kas stāvēja uz galda, pats piepildīja glāzi, bet to visu darīja gandrīz automātiski, turpinādams sarunu.

� Es redzēju �īs plāksnes, no rīta garām braucot, � Probatovs sacīja. � Tomēr tas nav galvenais, ka �īs plāksnes stingri neturas un no tām ātri vien nolūp krāsa ... Es domāju, ka mums te pārāk daudz sazin kāda �ablonisma ... Nu, sakiet vaļsirdīgi, Inokentij Pav-lovi�, � vai jūs pa�u saviļņo visas �īs plāksnes un _v plakāti?

� Ko nu par mani, Ivan Fomi�!... Man tas ir darbs, es esmu pieradis pie tā visa ...

� Bet pie tā jūs nedrīkstat pierast! Jums pa�am vajag par to dedzīgi interesēties! � Probatovs pēk�ņi piecēlās un sāka �urp un turp staigāt gar galdu, pie kura sēdēja visi pārējie, uzmanīgi viņu vērodami, at-� stūmu�i malā pilnās tējas glāzes, kurām nebija pieskāru�ies. � Es pazīstu kādu partijas rajona komitejas sekretāru, kur�, iebraucis kolhozos, vispirms interesējas par uzskatāmo aģitāciju. Bet par to, ka da�os �ais kolhozos ļaudis līdz �im laikam saņem pa piecsimt gramiem labības par izstrādes dienu, viņam maza bēda!

� Mēs, Ivan Fomi�, savus ļaudis virzām uz tā galvenā uzdevuma izpildi, kuru partija nospraudusi pēdējā plēnumā, � Korobins atkal nenocietās, laikam baidīdamies, ka tikai viņu nesalīdzina ar to sekretāru, par kuru stāstīja Probatovs. � Mēs ta�u saprotam, ka cīņā par kolhozu labklājību galvenā svira ir materiālā ieinteresētība!

Apgabala komitejas sekretārs nekā nebilda, dzirdot �o neapstrīdamo patiesību.

� Minēsim kaut �ādu piemēru, � apstādamies kabineta vidū un visiem uzmezdams gurdenu, tomēr spo�u skatienu, Probatovs stāstīja. � Jau vairākus gadus jūs propagandējat panākumus, kādi ir kolhozam �Komunisma ceļ��, kuru vada Ļubu�kina. Nav vārdam vietas � gan saimniecība priek�zīmīga, gan kolhoza vadītāja piemērota. Ja jau visi panākumi slēpjas pieredzē, kuru no turienes vajag pārņemt, kālab tad gadiem ilgi �o pieredzi nevar apgūt kaimiņu kolhozi? Kas te par vainu? Kāpēc gan jūs ļaudīm neparādāt �ās pieredzes būtību? Jums Praskovja Vasiļjevna kļuvusi par trumpi, ar kuru jūs visās sanāksmēs izvirzāties un di�ojaties. Bet kādā citā rajonā par �ādu trumpi padara vienu otru pirmrindas slaucēju... Tomēr atgriezīsimies pie jūsu dienas gaitām, Inokentij Pavlovi� ...

� Dienas otrā pusē es pieņēmu komjaunatnes rajona komitejas sekretāru, izrakstīju kvītis uz Zinību biedrības lekcijām.

� Kālab tad to? Vai tas arī ietilpst jūsu pienākumos? Tā jau jūs nonāksiet tik tālu, ka neviens cilvēks, kas saistīts ar propagandu, bez jums ne soļa nespers! Bet jūs ta�u visus �os biedrus, kas pie jums ieradās, nebijāt uzaicinājis?

� Patie�ām, es viņus netiku saucis.

� Vai jums ne�ķiet, ka �ais gadījumos nevis jūs virzāt notikumus un aktīvi ietekmējat dzīvi, bet notikumi virza jūs, un jūs nepretodamies tikai peldat pa straumi?

� Jums pilnīga taisnība, Ivan Fomi�, � tikko dzirdami nokāsējies dūrē, noteica Siņevs, kas visu laiku bija klusējis, un atlieca muguru taisni, atzveldamies krēslā. � Tālu nav jāmeklē... Pirms pāris dienām no apgabala centra pie mums sasūtīja ap simt automa�īnu pēc dārzeņiem, kāpostiem un kartupeļiem. Mūsu sagādnieki apjuka, turklāt arī īstas saskaņotības ar apgabala organizācijām nebija. Un te nu grūti pat ticēt, bet viss mūsu partijas rajona komitejas un rajona izpildu komitejas aparāts no rīta līdz pat vakaram noņēmās tikai ar �īm ma�īnām, izkārtoja tās pa kolhoziem, visi citi darbi bija pamesti novārtā ...

� Vai zināt, kāpēc tas notiek? � Probatovs vaicāja, pieiedams pie galda un savu skaisto, lielo roku uzlikdams uz zaļā tūka. � Tāpēc, ka mūsu aparāta ļaudis gandrīz vienmēr ir par izsūtāmajiem � raksta pārskatus un izziņas apgabala komitejas nodaļām, vāc materiālus kārtējai atskaitei sekretāram. Un mēs maz interesējamies par to, kā instruktors un nodaļas vadītājs izprot savus pienākumus, vai spēj patstāvīgi orientēties visos jautājumos, �nepārbaudām, beidzot, vai viņi aug teorētiski, garīgi vai vienīgi ķepurojas ikdienas burzmā un nemaz nemana, ka tie, kurus vadīt viņi aicināti, sen jau aizsteigu�ies viņiem priek�ā!...

�Mans plāns arī ir analfabētisks kleķerējums!� Ver-�iņins nodomāja, ta�u klusēja, nolēmis saudzēt Korobinu. �Viņam jau tāpat ir par ko padomāt.�

� Neuzskatiet to pār glaimiem, Ivan Fomi�, ta�u es neatceros, ka jel kāds sekretārs ar mums būtu runājis tā kā jūs �odien, � Siņevs sacīja un, it kā juzdamies mazliet neērti, ka pats sē�, bet Probatovs stāv, arī piecēlās. � Mēs ne vienmēr audzinām savus darbiniekus, ta�u arī mūs māca maz un da�kārt nepareizi... Tā, lūk, �inī vasarā īpani izsauca uz apgabala izpildu komitejas f sēdi. Pa�ā siena pļaujas laikā. Mēs ar siena pļauju bijām mazliet aizkavēju�ies, tomēr to darījām apzināti,

lai zāle paaugtos. Un te nu, neko nenoskaidroju�i, mani neuzklausīju�i, sadeva man tādu sutu, ka bail! Ar rupjībām �ie neskopojās � gan par ausaini, gan par tūļu nosauca, bet beigās kāds ierosināja izteikt rājienu. Par ko? Par siena pļaujas plāna izjauk�anu! Tik tikko attaisnojos. Iznācu no apgabala izpildu¹�komitejas � ticiet vai neticiet, � rokas dreb, tik ļoti biju uztraucies. Bet sienu ta�u mēs savācām vairāk nekā citi, turklāt labas kvalitātes! Visa vaina tikai tā, ka bijām vēlāk nekā visi pārējie ziņoju�i par izpildi... Un kad gan mitēsies ar mums tā runāt?

� Vai tad pirms jūsu atskaites neviens neatbrauca uz rajonu?

� Kāds biedrs bija gan. Ta�u viņ� jau no apgabala izbrauca ar noteiktu uzdevumu � nostrostēt mani, minēt kā negatīvu piemēru, lai citi rajoni, to redzēdami, sasparotos. Lai ko viņam arī sacītu � kurls ar abām ausīm! Ko tur velti runāt, � izprast visu līdz pēdējam sīkumam, aptvert, kāpēc rīkojamies tā, nevis citādi, dot kādu padomu, protams, ir daudz grūtāk nekā savākt visādus mēslus un izbērt mums uz galvas! Sliktais pats lien acīs, to īpa�i meklēt nav vajadzīgs.

Da�us mirkļus visi klusēja, bet Probatovs atkal sāka �urpu turpu staigāt pa istabu, salicis rokas aiz muguras, it kā uz laiku aizmirsis, ka �eit nav viens. Tad viņ� apstājās blakus Siņevam, miegdams gai�ās acis.

� To, ko jūs tikko stāstījāt, es jūsu vietā nenoklusētu. � Probatovs pieskārās Siņeva plecam. � Uzrakstiet par to avīzei, uzstājieties konferencē. Ja ņems kāds ļaunā � nav liela nelaime! Tagad varbūt bie�i vien vajadzēs apvainot tos, kuri negribēs saprast jauno pārmaiņu būtību. .'.Ja mēs partijas lēmumus izpildīsim ar vecām metodēm � tālu netiksim 1

�Labi, ka mani Korobins atrada kinoteātrī!� Ver�iņins nodomāja, visu laiku nezin par ko priecādamies.

Nākamajā rītā Ksenija piecēlās ar to parasto mo�uma izjūtu, ar kādu alla� devās uz rajona komiteju, kur viņu parasti gaidīja gan jauni darbi, gan ļaudis un kur viņa bija glu�i vienkār�i nepiecie�ama.

Viss, ko Ksenija bija pārdzīvojusi pēdējās dienās, viņu vairs tik ļoti nesarūgtināja. Pa nakti daudz kas bija zaudējis asumu un nozīmību, un, lai gan Ksenija tobrīd mazliet apjuka Probatova klātbūtnē un neprata nekā pierādīt Dim�akovam, tagad viņa jutās noskaņota vēl daudz nesamierināmāk nekā agrāk.

Vienīgais, kas Kseniju mazliet mulsināja, bija tas nesatricināmais mierīgums, ar kādu izturējās apgabala komitejas sekretārs; Probatovu varēja attaisnot vienīgi tas, ka viņ� iegriezies kolhozā nejau�i un varbūt tāpēc nav gribējis izdarīt pārsteidzīgus secinājumus.

Viņa apēda gabalu maizes, piedzēra klāt aukstu pienu tie�i no krūzes un, ejot pogādama ciet mēteli, izmetās uz ielas.

No�vakstēja dubļi zem kājām uz ietves dēļiem, sejā dvesmoja spirgtums un valgs vēj�. Uz ielas, jau izklīzdami, vēl plandījās dūmakaini miglas lēveri, ta�u debesis virs ciema jau skaidrojās, no dēļu jumtiem, kas bija mitruma piesūku�ies un tālab kļuvu�i tum�āki, pilēja lietus lāses, vēj� tās notrauca un ar tām ņirbināja duļķainās, dzestrās lāmas.

�Lai lūst vai plīst, jāatrod Inokentijs un viņam viss jāizstāsta,� Ksenija nolēma. �Un tikai pēc tam jāiet pie Sergeja Jakovļevi�a ar ziņojumu.�

Viņa pasmaidīja, atcerēdamās, kā Anohins aizvakar bija gribējis doties kopā ar viņu meklēt tēvu. Cik jūtīgs un sirsnīgs cilvēks viņ� tomēr ir! Cik tuvu pie sirds Inokentijam ir viņas uztraukumi un raizes! Un, atklāti sakot, kas zina � ja Inokentijs tovakar būtu gājis kopā ar viņu, iespējams, ka viss �is aplamais strīds nemaz nebūtu noticis.

Ksenijas jūtas pret Inokentiju Anohinu drīzāk bija dziļa atzinība un ieradums nekā mīla. Kad Ma�arovs bija aizbraucis, Ksenijā viss it kā pamira. Uzmācīgā vīrie�u uzmanība viņu aizvainoja, un, kad pārspīlētā maigumā, kāds ilgi turēja viņas roku savējā, Ksenijai gribējās to izraut un cirst pliķi. Viņa aizsargājās ar nicīgu zobgalību un klaji izpaustu vienaldzību.

Pirmais cilvēks, kurā Ksenija nesaskatīja aizskaro�u vīrie�a ziņkāri, bija Inokentijs Pavlovi�s. Viņ� uzreiz sāka pret Kseniju izturēties kā pret biedru un sniedza draudzīgus padomus darbā, nestāstīja ne pliekanus jokus, ne anekdotes, uz kurām tik kāri da�i vīrie�i, bet viņa gādību varēja uzņemt ar pateicību.

Ar Anohinu Ksenija varēja palikt vienatnē, cik vien tīk, un viņai ne prātā nenāca, ka tas varētu likties nd-sodāmi. Viņ� pret visiem izturējās vienādi, vienmēr bija uzmanīgs, nekad ne ar ko Kseniju neizcēla citu sievie�u � partijas rajona komitejas darbinie�u vidū.

Bija zināms, ka pirms gadiem desmit Anohins bija apglabājis mīļoto sievu, tāpēc pārcēlies uz citu rajonu, lai nekas neatgādinātu �o zaudējumu; viņ� dzīvoja kopā ar kurlmēmu māsu, kaut gan nebija viegli rūpēties par viņu, un ar to it kā jau iepriek� bija atteicies no domām dibināt jaunu ģimeni.

Reiz Ksenijai tika slepenībā pastāstīts, ka pirms gadiem �etriem, tie�i pirms viņas atbrauk�anas uz �ejieni, Anohins bijis stipri aizrāvies ar viņas biju�o skolas biedreni Lizu un, iespējams, būtu ar viņu saistījis savu mū�u, ta�u Liza sazin ko nogrēkojusies un nokļuvusi uz apsūdzēto sola. Anohinam tas bijis drausmīgs trieciens, viņ� vairāk nekā gadu staigājis nomākts, drūms un pret visu vienaldzīgs. Pļāpu valodas �o atsve�inātību _ izskaidroja ar to, ka Anohins joprojām mīlot Lizu un gaidot viņas atgrie�anos. Ta�u Ksenija nezin kāpēc nekādi nespēja iedomāties, ka tik nopietns un dziļdomīgs cilvēks spētu iemīlēties viņas vieglprātīgajā draudze-nītē.

Turpretim Ksenijai pa�ai sarunas ar Inokentiju pamazām'kļuva par pastāvīgu, gandrīz nepārvaramu nepiecie�amību, un, ja viņam gadījās aizbraukt koman- ⁴ dējumā, viņa notvēra sevi pie domām, ka sajūt viņa prombūtni. Reiz viņ� bija aizbraucis uz nedējām divām. Dienā, kad Inokentijs pārradās, Ksenija viņu ieraudzīja rajona komitejas gaitenī un pieskrēja klāt.

� Kur jūs tik ilgi bijāt? Esmu pēc jums ļoti noilgojusies 1

Anohins slepus pārskatīja visu garo, tuk�o gaiteni.

� Bet es pēc jums ilgojos vienmēr, pat tad,� kad jūs esat līdzās, � Anohins attrauca, un viņa acis mitējās smaidīt.

Gaiteņa galā noblīk�ķēja durvis, un Anohins, neteicis vairs ne vārda, pagriezās un devās projām. Pēc brī�a Ksenija izdzirda viņa nosvērto un �ķietami bezkaislīgo balsi, klusos un dzestros smieklus.

Viss notika tik negaidīti, ka Ksenija nepaguva pat nosarkt kā parasti. Bet varbūt tas viņai tikai tā izklausījies? Ta�u stundu vēlāk apspriedē Ksenija notvēra Inokentija kvēlo, valga mirdzuma pilno skatienu, un viņai priek�nojautā iesmeldzās sirds.

�Kā lai es tagad izturos pret viņu?� Ksenija domāja, mulsdama un baidīdamās no satik�anās ar Inokentiju. �Viņ� ir godīgs un labs cilvēks, bet es ta�u viņu nepavisam nemīlu!�

Ksenija vainoja sevi, ka nav izturējusies pret viņu pietiekami nosvērti, un baidījās, ka Anohins kjūs uzstājīgs, uzbāzīgs un plīsies virsū ar mīlestības apliecinājumiem un zvērestiem.

Tomēr, jau nākamo reizi tiekoties, viņ� izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis, un Ksenija nomierinājās. Pēc pāris nedēļām viņa atkal atsteidzās pie Anohina pēc padomiem, un viņi abi tērzēja par visda�ādākajiem tematiem tā, itin kā nemaz nebūtu notikusi satrauco�ā saruna gaitenī. Inokentijs tāpat kā senāk aicināja Kseniju uz kino, un viņa nemēdza atteikties, pēc tam viņ� parasti pavadīja viņu uz mājām, laipni atsveicinājās un aizgāja. �oziem pa svētdienām viņi devās ar slēpēm kalnos, kā neprātīgi drāzās lejā no me�onīgas kraujas, kā bērni kūleņoja mīkstajā sniegā,'un Ksenija jutās laimīga un apmierināta. Kādā no �iem izbraucieniem, kad viņa, skaļi smiedamās, ar pūlēm trausās ārā no kupenas, Anohins palīdzēja viņai nostāties uz slēpēm un pēk�ņi apskāva, pietvīku�u, noguru�u, un ar skūpstu aizsedza viņas smejo�o muti. Un Ksenija viņu neatgrūda. Inokentijs viņai tagad vairs nebija tik vienaldzīgs kā agrāk. Tiesa, Ksenijas attieksme pret Inokentiju nepavisam neatgādināja tās jūtas, ko viņa reiz bija pārdzīvojusi ar Konstantīnu Ma�arovu, ta�u ' viņai glaimoja, ka viņu iemīlējis nevis kāds pienapuika, bet gan visu cienīts, nopietns cilvēks. Viņ� nemēdza runāt skaistus vārdus, nekā nesolīja, ta�u viņam varēja ticēt. Un vai gan tas nav pats galvenais, ja cilvēki grib būt kopā?

Pēc neaizmirstamā izbrauciena Inokentijs ne reizi vien bija viņu bildinājis, ta�u Ksenija nezin kāpēc nespēja iz�ķirties par �ādu nopietnu soli un, lai gan nebija nekādu svarīgu iemeslu, viņa vilcinājās, diez ko gaidīja, itin kā baidīdamās ar kaut ko sevi aplaupīt...

Pāri partijas rajona komitejas divstāvu ēkai vējā plandījās ko�i sarkans karogs, tas ugunīgi uzliesmoja, caur mākoņu plaisām izsprauku�ās saules iekvēlināts, un Ksenija mirkli uzkavējās laukumā, priecādamās gan par karogu, gan par �ilbi mirdzo�ajiem logiem, gan par nelielo, tomēr labi saskatāmo spraigā solī ejo�ā Ļeņina tēlu pie rajona komitejas.

Otrā stāva tuk�ajā un gai�ajā gaitenī Ksenija apstājās: da�ādās balsīs tirk�ķēja tālruņi, kā iedarbināts automāts klik�ķināja ma�īnrakstītāja, aiz sienas dūca strīdīgas balsis. Abpus gaiteņa pie durvīm, kas bija apsistas ar dermantīnu, mirdzēja stikla plāksnītes ar nodaļu nosaukumiem, pie sienām karājās lozungi uz sarkana auduma.

Pirmā sekretāra uzgaidāmās telpas durvis bija pavērtas, un pie galdiņa sēdo�ā gai�matainā Varjeņka tūdaļ iesaucās:

� Biedre Jaranceva! Ksenija Kornejevna! Pēc jums jau vairākas reizes apjautājās Sergejs Jakovļevi�s!

�Nu redz, nepratu nepamanīta aizlavīties garām!� Ksenija īgni nodomāja. �Būs jāiztiek bez Inokentija padomiem.�

Korobins stāvēja pie galda, �ķirstīdams nez kādus papīrus. Izdzirdīs durvju ie�īkstē�anos, viņ� pacēla galvu un negaidot laipni un pār visu seju pasmaidīja.

Viņ� bija tik rūpīgi noskuvies, ka vaigi� laistījās iesārtā spīdumā, valgi vizēja īsi apgrieztie, melnie mati, pelēkās acis, kas parasti bija sasprindzinātas un lūkojās neuzticīgi, �odien vērās Ksenijā labsirdīgi un pat jautri. -

� Nāciet vien iek�ā! Es jūs sen gaidu!

Ksenijai patika Korobinā itin viss � pastāvīgā disciplinētība un stingrība, ar kādu viņ� izturējās, paskopās noteiktās roku kustības un alla� pārdomātie vārdi un formulējumi � nekā lieka, viss dabisks un vienkār�s. Ta�u �odien viņā bija kaut kas jauns, neparasts, ko Ksenija agrāk nebija pamanījusi, � it kā viņu būtu nezin kas sajūsminājis un satraucis un viņ� alktu to visu atklāt arī Ksenijai...

� Jaranceva, jūs esat bra�a! � Korobins sacīja skaļi un mazliet svinīgi. � Teik�u godīgi � pavisam negaidīju, ka jūs spējat izturēties tik stingri un vīri�ķīgi. Sēdieties un stāstiet visu pēc kārtas ...

Viņ� bija tērpies savos parastajos zaļganās krāsas formas svārkos, kas apbrīnojami piestāvēja viņa spēcīgajam un slaidajam augumam. Acīm redzot, �os formas svārkus viņ� bija iemīļojis, kaut gan pēdējā laikā da�reiz uzģērba arī tum�i zilu uzvalku un gai�u kreklu ar kaklasaiti. �ādā tērpā Korobins neizcēlās apkārtējo ♦ ļau�u vidū, kļuva līdzīgs visiem pārējiem, turpretim formas svārkos viņ� izskatījās mazliet skarbs un nepieejams, kādam, pēc viņa domām, dienestu pildot, tie�i jābūt pirmajam cilvēkam rajonā. Tas bija nepiecie�ams ne tik daudz viņam personiski, cik viņa vadītās iestādes darbībai un autoritātei.

Ksenija zināja, ka daudzi darbinieki nosoda �ādu vadītāju nejūtīgumu un noslēgtību, dēvē viņus par �sausiņiem�, ta�u pati nepievienojās �iem uzskatiem. Viņa bija pret nevajadzīgu rupjību un netaktiskumu, bet dedzīgi attaisnoja stingrību, ar kādu Korobins izturējās pret visiem. Vajadzēja ta�u tikai izrādīt pārmērīgu atsaucību un kļūt vienkār�am saskarsmē ar pakļautajiem ļaudīm, lai tūdaļ rastos familiaritāte un nevēlama tuvība. Bet tas agri vai vēlu varēja radīt savstarpēju grēku un kļūdu attaisno�anu, pilnīgu bezprincipialitāti. Būdams nesaudzīgs pats pret savām nevēlamām tieksmēm un vājībām, Korobins bija brīvs no jebkuriem aizspriedumiem un viņam bija pilnīgas morālas tiesības izvirzīt visstingrākās prasības citiem. Turklāt arī darbinieki, juzdami �ādu sava vadītāja neatkarību un nepieejamību, viņa klātbūtnē saņēmās ne vien ārēji, bet arī iek�ēji, kaut gan klusībā gandrīz visi vairāk cienīja veco Baholdinu.

Korobins klausījās Ksenijā, viņu nepārtraukdams, saspringti rauca tum�ās uzacis un māja ar galvu.

� Bet kā jūs domājat, Ksenija Kornejevna, kālab gan apgabala komitejas sekretārs pret visu izturējās tik neitrāli? � viņ� ievaicājās.

� Man �ķiet, ka Ivans Fomi�s negribēja nevienu ietekmēt un iedragāt partijas rajona komitejas autoritāti. Viņ� taēu nepārprotami izteica pārliecību, ka rajona komiteja ar visu tiks galā.

� �ķiet, jums taisnība! � Korobins piekrita un atzinīgi pamāja ar galvu. � Sakiet godīgi � ko jūs pati domājat par visu notiku�o?

Vēl ne reizes trīs gadu laikā Korobins nebija ar Kseniju runājis tik vaļsirdīgi un nopietni, nebija interesējies par viņas ieskatiem � tāpēc izteiktais jautājums glaimoja viņas patmīlībai, bet vienlaikus lika būt arī piesardzīgai.

� Varbūt es da�ā ziņā kļūdos, Sergej Jakovļevi�, ta�u man �ķiet, ka apstākļi �erjom�ankā kļuvu�i visai sare�ģīti. Par tor gs Mrihins ir vāja rakstura cilvēks, bie�i vien iedzer, Luzgins viņu neciena un ar viņu ne.-rēķinās, pakļāvis savai ietekmei...

� Pakļāvis savai ietekmei � tātad ir spēcīgs! � Korobins iesmējās aprautiem smiekliņiem.

� Bet, ja tā, tas nozīmē, ka pār viņu nav nekādas partijas kontroles! � Ksenija iebilda. � Un Luzgins, liekas, tie�ām sāk skatīties uz kolhozu kā uz savu dzimtmui�u. Viņ�, protams, ir pieredzējis priek�sēdētājs, saimniecību vada prasmīgi, labākas kandidatūras tur nemaz nav, tomēr mēs viņu esam pārāk izlutināju�i, un viņ� �ur tur jau sāk zaudēt mēra sajūtu.

� Konkrētāk, � Korobins palūdza, un viņa seja sastinga, kļuva neizdibināmi skarba.

� Luzgins pret visiem izturas rupji, draud, neņem vērā ļau�u vajadzības, viņam ir tīrais nieks jebkuru aizskart, garām ejot aizvainot. Viņ� ir pamatīgi izlaidies un, pēc mana ieskata, neizprot galveno � tagad

I ta�u kolhozā ir pavisam citi (audis nekā, teiksim, pirms ļ gada vai diviem...

� Jūs te nez ko esat safantazējusi, biedre Jaran-ceva! � Korobins viņu pārtrauca. � Manuprāt, tur ]audis ir tie pa�i, kas bija agrāk ...

� Nē, nē, Sergej Jakovļevi�l � Ksenija atkārtoja kvēlā neatlaidībā. � Tā jau ir tā lieta, ka ļaudis gan

ir, gan reizē arī nav tie pa�i. Kā lai jums to pa- j skaidro... \

Ksenija spēji pietrūkās kājās, it kā tas, ka viņa sēdēja, traucētu justies brīvai un dro�ai.

� Pirmajā acu uzmetienā ļaudis tā kā nebūtu pārvērtu�ies, ta�u vajag tikai ar kādu parunāties, un jūs jutīsiet, ka tie jau ir pavisam citi... Vai saprotat? Viņi, zināms, priecājas, ka dzīve kļuvusi labāka, ka nodokļi pazemināti par divām tre�daļām, varbūt pat vairāk, ka sāku�i ik mēnesi saņemt naudas avansu. Ta�u galvenais � viņi ar savām acīm ieraudzīju�i, ka partija jo nopietni pievērsusies lauksaimniecībai, un, ja agrāk gandrīz visur runāja vienīgi par maizi, tad tagad grib vairāk � grib, lai pret viņiem izturētos kā pret īsteniem kolhoza saimniekiem, ieklausītos arī viņu vārdos... Tomēr Luzgins joprojām tikai kliedz uz viņiem. Bet tagad viņi vairs negrib to ciest un panest... No tā arī ceļas visa neapmierinātība.

� Ko tur tik daudz, Luzgina kļūdas mēs arvien varam labot, lai viņ� nespekulētu ar mūsu labajām attiecībām. � Korobins raudzījās uz Kseniju mierīgi un stingri un vairs nesmaidīja. � Un neapmierinātie jau neizzudīs tik ātri, visiem nevar izdabāt! Mūsu kopējais uzdevums nav vis uzklausīt sūdzētājus un neapmierinātos, bet katru reizi censties uz visu lūkoties no valstiska viedokļa. Mums ir gan laikus jābrīdinā tādi kā Luzgins, lai viņ� neaizmirstos, gan jāatrod piemērots partorgs, ja Mrihins netiek ar darbiem galā, bet, galvenais, jāatceras, ka mūs �eit ir iecēlu�i nevis par novērotājiem, bet par vadītājiem. Tātad mums nav nekādu tiesību visu atstāt pa�plūsmai un patvaļai, citādi tur var tāda demokrātija izvērsties, ka mūs vairs ne dienu neturēs rajona komitejā.

� Es jums pilnīgi piekrītu, � Ksenija mazliet nomierinājās un atkal apsēdās krēslā. � Bet ko gan mēs par �o kolhozu ziņosim apgabala komitejas sekretāram?

� Tie�i tālab jau es jūs arī uzaicināju, � Korobins teica un piecēlās. � Domāju, ka mums jāziņo viņam tie�i ar darbiem � nodibināsim kārtību, sadosim brāzienu priek�sēdētājam, aizvāksim neizdarīgo partorgu/ vienam otram, tādam pa�am kā Dim�akovs, atgādināsim viņa partijas pienākumus, radināsim pie disciplīnas, lai viss būtu pilnīgā kārtībā. Drīz vien kolhozā jānotiek atskaites un vēlē�anu sapulcei, sagatavojiet un novadiet to.

� Bet vai labāk nebūtu, ja jūs pats aizbrauktu uz turieni, Sergej Jakovļevi�? � Ksenija ieteicās. � Var jau sapulci vadīt instruktors, tomēr būs pavisam kas cits, ja atbrauks pats sekretārs... Tā kā solīdāk un autoritatīvāk!

� Pirms da�iem gadiem es arī pārdzīvoju tādu pa�u nedro�ību, � Korobins sacīja, mazliet pozēdams. � Par vado�u partijas darbinieku neviens nepiedzimst. Es mācījos no vecākiem biedriem, un jūs varbūt �o to aizgūsiet no manis, ta�u jums laiks jau darboties patstāvīgi, bez pavadoņa. Ja radīsies kādas grūtības � zvaniet, alla� ar prieku jums palīdzē�u.

Ksenija nebaidījās, ka nespēs veikt to, ko viņai uzdeva sekretārs, drīzāk pat lepojās, ka viņai uztic tādu visumā grūtu darbu, tomēr viņai gribējās pastāstīt par savām satrauco�ajām �aubām un līdz galam visu noskaidrot, lai brauktu uz kolhozu ar mierīgu sirdi. Ksenija nezināja, kā izturēties pret Dim�akovu, nevis tāpēc, ka viņu ar �o cilvēku saistīja radniecības saites, � principu dēļ viņa spēja sastrīdēties, vienalga, ar ko, pat ar visu savu ģimeni, � bet gan tāpēc, ka Dim�a-kova neapmierinātībā un kaismajos, pārgalvīgajos atmaskojumos bija zināma daļa vesela saprāta, un to glu�i vienkār�i nebija iespējams neņemt vērā. Ta�u, baidīdamās, ka viņas �aubas Korobins var iztulkot kā mazdū�ības un bezpalīdzības izpausmi, Ksenija klusēja.

� Un ko lai dara, Sergej Jakovļevi�, ar apvieno�anos? � gandrīz izbijusies viņa atcerējās. � Sapulcē ta�u var ierosināt jautājumu arī par to.

Pēk�ņi mazliet pārsteigts, Korobins uz mirkli kļuva domīgs, pārlika presi no vienas vietas uz otru, pārvietoja mapi no galda viena gala uz otru.

� Es uzskatu, ka mums nav jāiejaucas �ajā jautājumā un nav viņiem jāuzspie� savs redzes viedoklis.

. Ja viņi visu pamatīgi pārdomās un izteiks vēlē�anos apvienoties � lūdzu, mēs neiebildīsim. Bet pagaidām pulcējiet komunistus, pārspriediet valdes locekļu kandidatūras, situācija pati jau rādīs ... Vēlu sekmes!

Korobins paspieda viņai roku un, kad Ksenija bija jau pie durvīm, atkal viņu pasauca._%

� Piedodiet, biedre Jaranceva! Pavisam bija izskrējis no prāta � aizmirsu jūs apsveikt!

� Ar ko?

Sekretāra rokās ie�aukstējās laikraksts, un Ksenija sajuta, ka viņas ausīs un vaigos ieplūst nodevīgs siltums.

� Kāpēc jūs no manis to slēpāt?

� Mana nopelna te' nav, Sergej Jakovļevi�! Goda vārds!

� Neesiet tik kautrīga. Jūs darāt lielu darbu, un mēs apsveicam jūsu iniciatīvu. � Korobins atvirzījās no galda un, stāvēdams Ksenijai pretim, viegli �ūpojās no papē�iem uz pirkstgaliem, �īkstinādams �ilbi nospodrinātos zābakus. � Pasakiet visai jūsu ģimenei, ka partijas rajona komiteja atbalsta �o lielisko patriotisko ierosmi un sniegs jūsu ģimenei iespējamo atbalstu.

Ksenija saprata, ka pa�reiz pārliecināt Korobinu ir neiespējami un veltīgi.

� Jūsu ģimene ir tikai pirmā bezdelīga! � aizvien vairāk iejūsminādamies, sacīja Korobins. � �inīs dienās mēs saņēmām kādu vēstuli no Maskavas � diezgan atbildīgs biedrs no ministrijas grib pārnākt darbā uz mūsu rajonu. Un tad drīz arī citi brīvprātīgie plūdīs �urp � uzreiz mūsu darbiem būs cits temps.

Ksenija pati nesaprata, kas viņai lika tuvāk painteresēties par jauno vēsti.

� Ar ko tad viņu pievilcis mūsu rajons? � viņa iejautājās.

� Viņ� it kā esot �eit dzimis, � Korobins labprāt paskaidroja. � Strādājis Sibīrijas pārvaldē, bet tagad iegribējies ķerties pie praktiska darba.

� �ejienietis? � Ksenija pārjautāja, juzdama smeldzo�u tuk�umu krūtīs. � Vai jūs gadījumā, neatceram ties, kā viņu sauc?

� Tūlīt uzzināsim viņa uzvārdu, � Korobins parakņājās papīru kaudzītē un sameklēja gai�zilu aploksni. � Te būs, lūdzu, Ma�arovs ...

Ksenija sagrīļojās aiz pārsteiguma, karstuma vilni, kas viņu bija ap�alcis, nomainīja salti drebuļi. Pamanījis viņas apjukumu, sekretārs jautāja:

� Kas jums ... Vai pazīstat �o cilvēku?

� Jā... tas ir, nēl � Ksenija māksloti un ar varītēm pasmaidīja, kā to dara cilvēki, kas ilgi stāvēju�i salā. � Bet varbūt viņ� nemaz nav tas, kuru es domāju. Kāds ir viņa un viņa tēva vārds?

Ksenijai vajadzētu vairāk netaujāt un ātrāk aiziet no �ejienes, ta�u viņa stāvēja it kā bezdibeņa malā, un tum�s, nepārvarams spēks vilka viņu lejup.

� Viņu sauc Konstantins Andrejevi�s.

Ksenija mirkli palika galvu reibino�ās kraujas malā, beidzot saņēmās un pacēla uz Korobinu neziņā mulsto�ās, nedabiskā spīdumā zibo�ās acis.

� Gribu jūs brīdināt, Sergej Jakovļevi�, � Ksenija izdvesa drebo�ā balsī. � Es nestrādā�u kopā vienā rajonā ar tādu cilvēku kā Ma�arovs! Neparko! Iegaumējiet to!

Un, neklausīdamās, ko saka Korobins, cenzdamies viņu pārtraukt, Ksenija pa galvu pa kaklu izbrāzās no kabineta.

'25

Ātrāk! Ātrāk! Tūlīt, �ai pa�ā mirklī kaut kas jāizlemj, citādi jau būs par vēlu!

�Kas būs par vēlu?� Ksenija jautāja pati sev, bet tūdaļ to arī aizmirsa, nesakarīgu domu straumes aizrauta.

Gandrīz nemaņā Ksenija drāzās pa garo gaiteni, kuru �ķēla putekļainas gaismas strēles. Viņa metās lejup pa kāpnēm, rokai slīdot pa spo�i nopulētajām margām, priek�ā ieraudzīja nez kādus ļaudis, kas drūzmējās pie Siņeva pieņemamās istabas, pagriezās atpakaļ un sāka strauji doties aug�up pa kāpnēm, lēkdama uzreiz pa diviem pakāpieniem.

�Ko es esmu izdarījusi? Ko es esmu izdarījusi?� drud�aini pulsēja deniņos. �Kālab es tā pateicu Korobinam? Ko viņ� tagad domās?�

Ksenija nekādi nebija gaidījusi, ka vēsts par tā cilvēka atbrauk�anu, kuru viņa vēl vakar bija atcerējusies ar klusām un gai�ām skumjām, izraisīs tādu mulsumu dvēselē. �Kāpēc gan viņ� brauc �urp? Kāpēc?�

Bija nejēdzīgi, drausmīgi un pat aizvainojo�i, ka Ma�arovs, noniecinādams savu godu un sirdsapziņu, pieteicies* brīvprātīgi braukt tie�i uz rajonu, kur dzīvoja un strādāja viņa.

Kāpņu laukumiņā Ksenija apstājās. Pa augsto, re�-ģoto logu kā caur �ūnām mirdzēja mānīgā rudens saule, tā zvīļoja un �ilbināja acis. Kaut kur tikko sadzirdami �aloja radio, bez mitas klik�ķināja ma�īnrakstītāja, �vīkstēja zābaki, blīk�ķēja durvis.

Un pēk�ņi Ksenija pamira: turēdams padusē dzeltenu ādas mapi, lejup kāpa Inokentijs.

� Tu? � Inokentijs brīnījās, un viņa acīs uzliesmoja maiga gaisma, apglāstot Kseniju. � Kāpēc tu �eit stāvi? Vai gaidi kādu?

� Nē, tāpat vien ...

� Kas tad tev noticis? Tu jau esi glu�i bālai � Ino-kentija balsī ieskanējās neviltots uztraukums. � Vai kas gadījies?

Ksenija negribēja melot, bet sacīt taisnību arī �ķita neiespējami.

� Es tur iekūlos kādā nepatīkamā jezgā ... � viņa -nomākti atbildēja.

Inokentijs satvēra Ksenijas drebo�o roku, mīļi ielūkojās viņai acīs un pasmaidīja.

� Ko tu mani biedē! Kas noticis?

Anohinam pielipa viņas satraukums, bet Ksenija kļuva aizvien mierīgāka un nosvērtāka. Viņa jau spēja runāt, atklāti raugoties Inokentijam acīs.

� Es tikko nāku no Sergeja Jakovļevi�a ... Zini, vakar kolhozā atgadījās skandalozs notikums ...

� Pagaidi! � Anohins viņu pārtrauca. � Tā es nekā nesapratī�u. Ieiesim kaut kur, un tu man izstāstīsi visu pēc kārtas.

Viņ� uzskrēja aug�ā un ātri devās uz priek�u pa gaiteni, ieskatīdamies te vienā, te otrā istabā.

�Es izturos kā skuķēns!� Ksenija nodomāja, vērodama Inokentija kustības, kurām nepiemita lieka steiga, un priecādamās par viņa enerģiskumu un iek�ējo organizētību. �Un kālab gan es esmu ļāvusies panikai? Līdzās man ir tik gudrs un labs cilvēks, bet mani moka doma par to, ka �eit atbrauks kāds tips, kas spējīgs uz cietsirdību un nekrietnību! Kāda gan man daļa gar viņu? Ja viņ� grib �eit strādāt � lai strādā, man ta�u glu�i vienalga. Bet, ja tā, tad labāk lai viņ� uztraucas, ka �eit var mani sastapt!�

Aizgājis līdz gaiteņa galam, Anohins pamāja viņai ar roku, un Ksenija traucās turp. Vēl nekad viņa nebija izjutusi tik maigu atzinību un sirsnību pret �o cilvēku, kas gatavs viņas dēļ pamest visus darbus un nākt palīgā.

Istabā neviena nebija, un, līdzko durvis aizcirtās, Inokentijs apskāva Kseniju un pievilka sev cie�i klāt.

� Tu esi prātā jucis, Ķe�a!... �eit ta�u var ienākt Jaudis!... Pagaidi!

Ksenija novērsa seju, ta�u Inokentijs stingri turēja viņu un skūpstīja, kur vien pagadījās � uz kakla, vaiga, auss. Brīdi klusu pretojusies, Ksenija padevās, lai gan viņai nezin kāpēc kļuva pavisam nelabi ap sirdi no �iem alkainajiem, zaglīgajiem skūpstiem nemājīgajā, piesmēķētajā istabā, kas bija cie�i pieblīvēta ar tuk�iem kancelejas galdiem. Ksenijai vēl nekad nebija gadījies redzēt Inokentiju tik uzbudinātu un reizē no�ēlojamu. Inokentija sejā saplūda asinis, un acis lūdzo�ā maigumā vērās Ksenijā, tomēr, sajūtot steidzīgi tvero�o lūpu siltumu, viņa nepārdzīvoja nekādu saviļņojumu, it kā skūpstītu nevis viņu, bet gan kādu citu un viņa būtu tikai vienaldzīga vērotāja.

Acīm redzot, nojautis Ksenijas noskaņojumu, Inokentijs beidzot palaida viņu vaļā, un Ksenija, sakārtodama pajuku�os matus, aizgāja pie loga. Viņa dzirdēja aiz muguras Anohina saraustīto elpo�anu un gaidīja, kad viņ� sāks runāt, iesākt pa�ai nezin kāpēc bija kauns... Inokentijs nostājās līdzās un, it kā nekas nebūtu noticis, ievaicājās:

� Kas tad tur īsti lēcies?

12*

Ī79

Ksenija atviegloti nopūtās un pagriezās. Pretī stāvēja parastais Inokentijs, tāds, kāds viņai patika � mierīgs, saprātīgs un nopietns.

Pārlecot no vienas domas uz otru, visu laiku it kā baidīdamās atklāt pa�u galveno, kāpēc viņa zaudējusi savaldību, Ksenija Anohinam juceklīgi izklāstīja satik�anos ar Probatovu.

� Vai zini, es pagaidām neredzu iemesla uztraukumam, � viņ� teica, kad Ksenija apklusa. � Gan jau kolhozā viss nokārtosies � vai nu pirmā , reize, vai? Ja tikai tavs tēvs neizstrādā kādu stiķi. Ta�u arī par to es^saubos ... Un sliktākajā gadījumā � kālab tev par visiem jāatbild?

Anohins sataustīja kabatā etviju, izņēma papirosu, paturēja sērkociņu pirkstos, vērodams, cik ātri to aprija vārā uguntiņa, un mierīgi sāka smēķēt.

� Vakar rajona komitejā iegriezās Probatovs un sarunājās ar mums līdz vēlai naktij... Bet �odien, � Inokentijs mazliet vilcinājās it kā pārdomādams. � Bet �odien es runāju ar Korobinu... Jādomā, viņu drīz vien iecels par pirmo, pagaidām to nedara tāpēc, ka saudzē slimo veco vīru ... Visumā Korobins deva man mājienu, ka pārmaiņu gadījumā viņ� gribētu mani redzēt ne jau vairs par nodaļas vadītāju.

� Tie�ām? � Ksenija nenocietusies strauji uzlika rokas viņam uz pleciem. � Esmu briesmīgi priecīga par tevi, Ķe�a! Lai nu kam, bet tev jau gan ir tiesības izvirzīties, tev ir viss, kas vajadzīgs � gan pieredze, gan lielas spējas. Visi tevi ciena un mīl. Zināms, tevi vajadzēja ievērot jau agrāk, ta�u tu arī tagad savu sasniegsi � es tev ļoti ticu.

� Pateicos, mīļā, � Inokentijs klusi teica un, atskatījies-uz durvīm, saudzīgi noņēma viņas rokas no saviem pleciem. � Es, saprotams, liekuļotu, ja teiktu, ka man tas viss ir vienaldzīgs, lai gan citos apstākļos es dro�i vien būtu atteicies no jebkura paaugstinājuma.

� Kālab tad?

Inokentijs �odien bija tāds neparasts � te kā prātā jucis traucas viņai klāt un nebaidās, ka viņus var pārsteigt �inī istabā, te pēk�ņi noņem no pleciem Ksenijas rokas un rūpējas, ka tikai viņas labā slava neciestu.

� Es arvien esmu uzskatījis, ka laimei nepavisam � nav nepiecie�ama liela nauda vai augsts amats. Man �ķiet, galvenais ir darīt to, kas tev pa spēkam. Manu acu priek�ā, kā mēdz teikt, �ir noziedēju�i� ne mazums spējīgu biedru, un alla� tāpēc, ka tie lauzās tur, kur nebija to īstā vieta, neaprēķināja savas iespējas...

� Es tevi īsti labi nesaprotu, � Ksenija noteica.

� Vai tie�ām tu, Ķe�a, glu�i vienkār�i esi baidījies no atbildības?

� Kāpēc tādi skaļi vārdi? Es reāli sprie�u par savām spējām. Labāk tās novērtēt mazliet par zemu nekā uzņemties nastu, kas nav pa spēkam, � Anohins paskaidroja, nebūt neapvainojies par Ksenijas aizdomām.

� Bet tagad, ja man piedāvās vienu no sekretāru posteņiem, es neatteik�os. Un nebrīnies, ja es teik�u, ka to daru nevis karjeras, bet tevis dēļ.

� Manis dēļ? Nu, kālab tad tā? � mulsdama un nokaunējusies Ksenija iebilda.

Citā laikā un citos apstākļos Ksenija nosodītu tādu atzī�anos, kas skanēja diezgan dīvaini partijas darbinieka mutē, kur� mīlu pret viņu stādīja augstāk par vispārības interesēm, ta�u pa�reiz viņa klausījās Ino-kentijā, neizskaidrojama vājuma pārņemta.

� Es gribu, lai tu ar mani lepotos! � stāvēdams viņai cie�i aiz muguras, drud�aini un karsti elpodams, Anohins izdvesa. � Ja tu mani stipri mīlēsi, es daudz ko sasnieg�u, tici man! Es jūtu, ka spē�u veikt ko lielu un palieko�u... Un ir pienācis laiks, lai mēs izbeigtu savas nenoteiktās attiecības, � saproti, es nespēju vairs ilgāk gaidīt!

� Bet nevar ta�u tā uzreiz ...

� Ko nozīmē � uzreiz? Es jau gandrīz gadu skandinu tev vienu un to pa�u. Te tu gribēji apspriesties ar vecākiem, te tev likās, ka mūs traucēs mana māsa. Tagad visi �ie iemesli atkrīt. Pēc mēne�a es saņem�u dzīvokli jaunā mājā... Jeb tu vēl kādus iebildumus esi izdomājusi?

� Tu ta�u dzirdēji, ka tēvs negaidot aizbrauca � es pat nepaguvu aptvert, kas ar viņu notiek...

� Ksenija, tu esi pieaudzis un patstāvīgs cilvēks! � Anohins noteica, paraustījis plecus. � Kāds te sakars ar tēvu un māti? Tu, manuprāt, glu�i vienkār�i pati nezini, ko gribi. Ta�u es lūdzu vienu: saki man godīgi � �jā� vai �nē�! Ja atstumsi � es aizie�u, man pietiks gan pa�cieņas, gan rakstura.

� Labi, � mazliet pārdomājusi, Ksenija atteica. � Norunāsim tā � tu man vairs nekā nejautā, es padomā�u un pati tev pateik�u... Vai esi ar mieru?

� Labi, lai notiek pēc tava prāta, � nopūzdamies Inokentijs novilka, viņa bālā seja kļuva pelnu pelēka, plānās lūpas savilkās greizā smīnā. � Kad pavēlēsiet gaidīt atbildi? Rīt vai pēc gada?

� Kāpēc tu tā, Ķe�a? � Ksenija gurdi iebilda.

Inokentijs joprojām ironiski vīpsnāja.

� Nu, vai �ovakar tiksimies? � viņ� jautāja.

� Nezinu, � Ksenija padomāja. � Varbūt labāk nevajag ... Es esmu ļoti nogurusi...

� Tad atļaujiet atvadīties! � Inokentijs klauniski pasmaidīja platu smaidu, viegli paklanījās un izgāja no istabas.

�Ko viņ� tā ākstās, kādēļ tas vajadzīgs?� Ksenija nodomāja, brīnīdamās, ka viņu nepavisam neaizskar ne Inokentija vārdi, ne viņa dzēlīgais smīns. Pa�reiz viņa nejuta pret viņu ne �ēlumu, ne maigumu, ne aizvainojumu.

Ksenija ilgi stāvēja pie loga, vienas rokas elkoni balstīdama uz platās, appluku�ās palodzes, kuras krāsojums bija ieplaisājis, ar otru uz noputēju�ās rūts vilkdama nez kādus rakstus, tad viņai pēk�ņi neizturami iegribējās uz laiku aiziet kaut kur, palikt vienatnē' ar savām domām.

Pagājusi garām novāktajiem sakņu dārziem, Ksenija nokļuva pie upes, un viņas seju apdvesa vēss spirgtums. Gaismas atstarojums ūdenī �ilbināja acis, viņa piemiedza tās un da�us mirkļus stāvēja, izbaudīdama klusumu...

Upe, untumaina un nevaldāmi brazmaina kalnos, sāka pierimt, kad bija izlauzusies stepes pla�umā pie viņas dzimtā ciema, un, iztrakojusies kalnu me�os, �eit tecēja padevīgi un klusu, atspulgodama baltos mākoņus un rūsganos, rudenīgos krastus, atvaru virpuļos rotaļādamās ar pēdējām ko�ajām lapām.

Mājlopi bija izdangāju�i visu krastmalu, un atstātajās pēdās kā zilgani metāla atlējumi vizēja ūdens; atmetis melno knābīti, tievu kā adatiņa, no kādas pēdas dzēra dzeltenkrūtains putniņ�. Ksenijas iera�anās izbiedēts, tas iespurdza kārklājā un sāka uz zariņa �ūpoties, smalki iesvilpdamies. Kaut kur aiz upes līkuma vienmērīgi skanēja velējamās vāles klaudzieni, tad tie aprima, un, ieaijājo�i �alcot un �ļakstot, miegaino klusumu traucēja vienīgi sīkie vilnī�i, kas, glu�i kā mazi kucēni, alkatīgi �makstinot, zīda pinkaino, zālaino krastu.

�Ko tad es īstenībā gribu?� Ksenija pēk�ņi iedomājās, pārlai�ot izklaidīgu skatienu upei, kurā ņirbēja un zibēja saules spīguļi. �Lai Ma�arovs nebrauktu �urp? Tā ta�u ir glu�i vienkār�i muļķīga iedoma. Viņ� dro�i vien sen ir aizmirsis mani. Es kā veca meita kveldinu savu iztēli un izdomāju sazin kādas sentimentālas, aizgrābjo�as blēņas, un moku nevainīgu cilvēku, kur� ir simt rei�u labāks par mani.�

Zem dēļu laipām, kas uz steķiem stiepās upē, sāka �ļakstināties ūdens, un Ksenija ieraudzīja sirmu, sakumpu�u ve�iņu, kas nedro�i kāpa uz svārstīgajiem, ļodzīgajiem dēļiem. Ar nē�iem viņa stiepa spaiņus, kas bija pilni ar izmazgātu veļu. Ar kājām taustīdama līganos dēļus, vecīte nokļuva līdz laipu galam, piesardzīgi noņēma spaiņus un krek�ķēdama noslīga uz ceļiem. Da�us mirkļus viņa atpūzdamās sēdēja, acis pa pusei aizvērusi.

Ksenija redzēja ve�iņas grumbaino kaklu, āda uz tā bija savītusi un atķērusies, redzēja sirmd galvu, kas bez mitas viegli trīsēja, un uz salāpītā priek�auta noslīgu�ās tum�ās rokas ar uztūku�ajām dzīslām. Izskalojusi da�us veļas gabalus, vecīte pūta elpu uz salsto�ajiem pirkstiem, un tad Ksenija vairs nenocietās un ātri noskrēja lejā pie laipām.

� Vecmāmiņ, atļaujiet, es jums palīdzē�u!

Vecīte pavērsa pret viņu dzelteno, izdilu�o seju ar izbālēju�ām, asarojo�ām acīm un nekā neteica.

Ksenija paņēma virsējo dvieli un iemērca to ūdenī. Tikko viņas rokas skāra ūdeni, tās sastindzināja ass, durstīgs vēsums un �ķita aizsniedzamies līdz pa�ai sirdij, kas pēk�ņi atsaucās ar negantām, skaudrām sāpēm. Jā, jā, vienīgi tikai Ma�arovs vainīgs pie visa, lai kā viņa sevi mānītu vai mierinātu! Ja nebūtu �ā cilvēka, kas viņas dvēseli saindējis ar rūgtu neticību pret visiem, viņa pa�reiz nestāvētu krustceļos un nemocītos ar negaidīto aizvainojumu.

� Kur tu, mīlīt, tāda radusies? � vecīte pra�ņāja, Kseniju apglāstījusi ar izbalēju�o zilo acu kluso gaismu.

� Redzams, dzīvo pārticīgi � āre, kādas tev labas drēbītes, bet pret citu bēdām neesi kurla! ...

� Kas tad jūs, vecmāmiņ, sūta uz upīti ar tādu nastu? Vai tad jaunāka neviena nav?

� Vajadzība sūta... Visu mū�u esmu dzīvojusi viena! Kamēr jauna biju � katra nasta bija pa spēkam, bet, kad vecums pienāca, � kam es vairs tāda vajadzīga? Par velti maizi neēdu... Pavei, eju apkārt un ļaudīm veļiņu mazgāju, bērniņus auklēju. Kaut kā jādzīvo!... Da�ubrīd būtu priecīga arī par nāvīti, bet dieviņ� to nesūta � pati sev jau galu nedarīsi...

� Un radu nav?

� Esmu viena kā koks, � vecīte grūti nopūtās.

� Bet ko tad tu tāda gau�ām skumīga? Kas tev uz sirds gul?

Nekā neatbildēdama, Ksenija pabeidza veļas skalo�anu, saliekusies palīda zem nē�iem, tad, visa saspringusi, lēnām devās projām no upes, un, kaut gan smagums spieda plecus, viņa izjuta dīvainu atvieglojumu.

Mājās viņa atgriezās glu�i bez spēka. Klusu iezagās savā istabā un, nometusi netīros zābaciņus un jaciņu, uz mutes iekrita gultā. Rokas kaisa, deniņos dobji pulsēja asinis. Mājā valdīja tāds klusums, ka bija dzirdams, kā blakus uz mazā galdiņa tik�ķ rokas pulkstenis. Zilā, iegarenā vāzē liesmoja zeltainu kļavas lapu sauja. Kāda platāka lapa bija nokritusi un apsegusi pulksteni, varbūt tāpēc tas tik skadri skaitīja sekundes.

Ksenija paņēma �o lapu, nogludināja uz plaukstas, pielika pie tvīksto�ā vaiga, tad pēk�ņi kaut kas maigs un silts ietrīsējās krūtīs un viņa sāka raudāt. Baidīdamās, ka izdzirdēs saimniece, Ksenija iespieda seju spil-vena un sāka raustīties nedzirdamās, krampjainās elsās...

Tad viņa ilgi gulēja bezspēcīga un klusa, visā augumā izjuzdama smeldzo�u tuk�umu. Viņai negribējās piecelties, lai pagatavotu sev vakariņas, un viņa te ieslīdēja vieglā snaudā, te atkal it kā uzpeldēja no miega dziļumiem un, nekā nedomādama, raudzījās baltajos griestos, ar katru jaunu atgrie�anos no pusnemaņas juzdamās aizvien vieglāk un vieglāk.

Tā Ksenija sagaidīja krēslu. Tad meitenei kļuva skaidrs, ka viņa neizturēs ne garo nakti, ne nomāco�o vientulību, kuras varā bija nokļuvusi.

Viņa iededza gaismu, aizvilka loga aizkariņus un pēk�ņi nolēma iet pie Inokentija. Galu galā vai nav vienalga, kad viņa dos Inokentijam atbildi � �odien, rīt vai pēc nedēļas.

Ksenija novilka saburzīto ģērbu, pie spoguļa nopūderēja mazliet uztūku�o seju un, atradusi galdiņa atvilktnē kādreiz nopirkto lūpu krāsu, pirmoreiz mū�ā viegli nokrāsoja lūpas. Lai notiek, kam jānotiek, kāpēc gan viņai jābūt izņēmumam, lai jau arī viņas dzīve ir tāda kā visiem citiem!

Bija pavisam tum�s, kad Ksenija izgāja no mājas. Sīks sniegs sitās sejā, jumti un vārtu stabu gali jau bija pārklāti it kā ar baltiem putekļiem. Gaisā jautās dūmu, no valguma piebriedu�as koksnes un jaunā sniega skaudrā svaiguma smar�a.

Ksenija gāja pretim vējam un sniegam tā, it kā to darītu kādam par spīti. Aiz ciema mājiņu apgaismoto logu me�ģiņveidīgajiem aizkariem kā milzīgi ziedi �ūpojās dzeltensārti, gai�zili un zaļi aba�ūri, kaut kur spēlēja patafons un skanēja dziesmas. Parasti Ksenija apskauda mājīgumu, gai�umu un siltumu, kas pildīja �īs ciema mājiņas, viņai vienmēr bija �ķitis, ka pa�ai trūkst visu �o vienkār�o sadzīves prieku. Ta�u �odien Ksenija neizjuta nekādu skaudību: viņai vajag tikai vēlēties, un arī viņa būs tikpat laimīga kā visi �ie ļaudis. Varbūt pat laimīgāka!

Jo tuvāk Ksenija nāca Anohina mājiņai, jo spēcīgāk viņu sagrāba nepārvaramas trīsas � te salti drud�ainas, te kvēli gurdino�as, lūpas pastāvīgi kalta, un viņa nemitīgi tās aplaizīja. Lai jau labāk tas notiek tūlīt, kamēr vēl nav atbrauci? Ma�arovs! Citādi, ko var zināt, Ma�arovs varētu vēl iedomāties, ka viņa ir nelaimīga un vientuļa, ka visus �os gadus cita nekā nav darījusi kā tikai gaidījusi viņu.

Izdzirdīs steidzīgo klauvējienu, Anohins izmetās uz lieveņa.

� Ksju�a?

Viņ� vēl neaptvēra, ko slēpj viņas negaidītā iera�anās: vai nelabojamu nelaimi vai... Viņ� raudzījās uz Kseniju, elpu aizturējis, baidīdamies izrunāt kaut vārdu un neviļus aizbiedēt, atstumt viņu uz visu mū�u. Gaisma, kas no loga ieslīpi krita uz lieveni, vērta gandrīz nepazīstamu viņa bālo seju, kas līdzinājās stingai ģip�a maskai.

� Un es domāju, ka tu neatnāksi, � Anohins sāka steidzīgi runāt, it kā pūlēdamies novilcināt viņas atbildi, bez jēgas vēcinādams rokas, glu�i kā atgaiņādams sniegpārslas. � Es sē�u un lasu, un tu tie�i kā pie pa�as sirds pieklauvēji! ...

Anohins mīņājās uz lieveņa, neparasti rosīgs, nez ko murmināja, un viņam pat prātā neienāca aicināt Kseniju istabā.

� Kā tad būs, vai mēs visu laiku �eit stāvēsim? � Ksenija beidzot ievaicājās un klusās skumjās pasmaidīja.

Tad pēk�ņi Inokentijs visu saprata. Mēģinādams satvert Ksenijas saltās, miklās rokas, viņ� iesaucās:

� Es patie�ām neticu... Es zaudē�u prātu!... Nē, paklausies � vai tie�ām tā ir īstenība? ...

Vairs negaidīdams atbildi, viņ� vilka Kseniju līdzi. Aiz viņiem kā �āviens nosprak�ķēja durvju atslēga, un, klausīdamās Inokentija skurbino�ajos, lūpas dedzino�ajos �ukstos, Ksenija pabrīnījās, cik viegli, padevīgi un vienaldzīgi viņa pakļaujas visai Inokentija rīcībai.

а.

Sen bija laiks ņemt ceļa somas un doties lejup, kur pie ieejas durvīm dro�i vien jau gaidīja J pasūtītais taksometrs, ta�u Ma�arovs nezin kāpēc vilcinājās.

Viņ� vairākas reizes apstaigāja savu vecpui�a dzīvokli, kas tagad bija tuk�s, pārbaudīdams, vai steigā nav ko aizmirsis, tomēr, lai gan �ķita, ka viss sakravāts, viņu nepameta dīvaina nemiera izjūta. Varbūt to radīja �ī istaba, kas pēk�ņi bija kļuvusi nemājīga, pamesta, it kā viņ� te nekad nebūtu dzīvojis un vēl vakar nebūtu līksmojies ar draugiem, kas viņu izvadīja tālajā ceļā ...

�Labi, ka es viņus pierunāju, lai nenāk uz staciju,� Ma�arovs nodomāja, apstādamies pie platā loga un no piektā stāva lūkodamies lejup pagalma dziļajā akā, ko apgaismoja daudzo dzīvokļu logi. �Diezin vai vagona drūzmā un ļaudīs var pateikt cits citam vairāk, nekā vakar pateicām pie vīna glāzes!�

Lietus bija apbārstījis rūtis sīkām, blāvām pērlītēm, pats zilgajā krēslā gandrīz nesaredzams. Gaismas straumēs, kas plūda no logiem, tas slīga lejup un griezās vērpetēs kā viegla migla, �ķita, ka pati māja it kā okeāna tvaikonis nezin kurp peldēja palsajā dūmakā ...

Vai gan viņam nav glu�i vienalga, kāds laiks �eit būs rīt? Pa nakti vagona riteņi būs noskrēju�i simtiem kilometru, un viņ� pamodīsies jau tālu aiz Rjazaņas.

Kop� tā laika, kad Ma�arovs bija nolēmis atstāt Maskavu uz visiem laikiem, ar viņu norisa kaut kas brīnu-

mains. Ma�arovs nezināja, kas viņu gaida laukos, nezināja pat, par ko viņ� tur strādās, un tomēr jutās līksms un glu�i kā no jauna piedzimis, it kā tas darbs, kam viņ� bija veltījis visus �os gadus, būtu bijis ' īslaicīgs, pārejo�s un patiesi īstais sāktos tikai tagad.

Viņ� pagalam nomocījās un garīgi pagura, veselu mēnesi kārtojot da�ādās formalitātes, un bija jau gatavs atmest ar roku visām �īm .birokrātiskajām izdarībām un patvaļīgi aizbraukt uz jebkuru panīku�u kolhozu, lai pēc kancelejas kņadas, kas bija ilgusi �etrus gadus; beidzot redzētu, ka viņa darbs kaut kam vajadzīgs un ik dienas atnes kādu labumu ...

Kad Ma�arovs pabeidza Timirjazeva akadēmiju un saņēma norīkojumu uz Lauksaimniecības ministriju, viņ� neslēpa lepnumu, ka izpelnījies godu darboties tādā nozīmīgā iestādē. Viņ� sniedza uzziņas galvenās pārvaldes vadītājiem, piedalījās visda�ādāko instrukciju un rekomendāciju izstrādā�anā un bija nesatricināmi pārliecināts, ka veic ārkārtīgi atbildīgu, valstiski svarīgu darbu. Ma�arovs ne�aubījās, ka visi papīri, kurus sastādot viņ� pūlējās savas nodaļas piesmēķētajā istabā, ir vairāk nekā nepiecie�ami, jo bez tiem kolhozos glu�i vienkār�i nezinātu, kas jādara, un tāpēc pati dzīve nespētu attīstīties tā, kā iecerēts vado�ajās iestādēs, � attīstīties, dziļi ietiecoties nākotnē, kā aicina viss mūsu laikmets.

Ma�arovs nebija ne tik vientiesīgs, ne aprobe�ots, lai neredzētu, kā dzīvo ļaudis atpaliku�ajos kolhozos. Braukdams komandējumos, viņ� daudzās saimniecībās novēroja gan trūcību, gan acīm redzamas nolaidības sekas, tomēr ikreiz, kad viņu sāka mocīt �aubas, vai lauksaimniecībā viss noris tā, kā vajadzētu, viņ� tūdaļ atrada neapstrīdamus cēloņus � pārciests ta�u bija kar� ar neskaitāmiem upuriem, līdz pamatiem nopostītām pilsētām un rūpnīcām, un tagad mēs glu�i vienkār�i esam spiesti pagaidām samierināties gan ar �o trūcību, gan ar visām citām vainām. Vai tad varēja pieļaut domu, ka �aug�ā� nezina, kas notiek laukos? Ma�arovam, tāpat kā daudziem citiem, nezin kāpēc �ķita, ka vislabāk spēj palīdzēt panīku�ajiem kolhoziem, iepazīstinot tos ar pirmrindas un spēcīgo saimniecību pieredzi. Tāpēc, dodamies ilgsto�os komandējumos, viņ� centās uzturēties bagātos, labos kolhozos, . būdams pilnīgi pārliecināts, ka nabadzīgajos neatradīs nekā pamāco�a. Arī ministrijas kolēģijās, kurās Ma�arovs visai bie�i piedalījās, parasti ta�u noklausījās tikai visā valstī pazīstamu un slavenu kolhozu priek�sēdētāju un izcilu MTS direktoru runas. Tais laikos sazin kāpēc neviens neiedomājās uzaicināt uz sēdi kādu trūcīga kolhoza vadītāju un noskaidrot visas �ā kolhoza vajadzības.

Tagad �im pa�apmānam bija darīts gals. Konstantins vairs nespēja strādāt ministrijā. Visa viņa darbība pēk�ņi �ķita zaudējusi to lielo nozīmību, kādu viņ� tai agrāk bija pie�ķīris. Dziļās sāpēs Ma�arovs saprata, cik tālu viņ� stāv no tēva novēlējumiem un iecerēm, kurām tēvs bija ziedojis savu dzīvību. Kļuva �ēl tos �etrus gadus, kurus viņ� bija nositis, aprakstot veselus kalnus papīra, tomēr nevienam nesniedzot konkrētu palīdzību, varbūt pat traucējot kādu ar savām sadomātajām instrukcijām un ieteikumiem.

�Nē, turpmāk tā dzīvot vairs nav iespējams,� Ma�arovs domāja, nolūkodamies, kā, lietum pieņemoties spēkā, pagalmā burbuļo peļķes. �Dzīvot ar mierīgu sirdsapziņu, pieņemot vēlamo par eso�o. Diezgan esmu bijis vienīgi vērotājs, pienācis laiks, kad man jākļūst atbildīgam gan par sevi, gan par citiem! Un, galvenais, kādas man tiesības uz tiem labumiem, kurus es dzīvē baudu? Ar ko es tos esmu izpelnījies? Ar to, ka esmu bijis tautas apgādājamais?�

Spalgi zvana treļļi pārtrauca Ma�arova pārdomas. Viņ� steig�us metās pie durvīm un tās atvēra. Kāpņu telpā stāvēja cilvēks, ģērbies zilā lietus mētelī.

� Vai jūs izsaucāt taksometru? Skaitītājs jau rāda piecpadsmit rubļus!

� Piedodiet....

Ma�arovs it kā atģidās, paķēra ceļa somas, ar pārtiku piebāzto tīkliņu, un pazīstamais priecīgais satraukums, kas viņu alla� pārņēma pirms katra brauciena, lika gandrīz vai skrie�us brāzties pa kāpnēm lejā. Kamēr �oferis ceļa somas novietoja bagā�as nodalījumā, lietus, kas līdz �im bija tikai ņirbinājis peļķes, pēk�ņi skanīgiem �ļakstiem sāka gāzties uz asfalta, uzreiz noslāpējot visus krēslainā pagalma trok�ņus.

Konstantins ienira automa�īnā, kur viņu paglāba _f jumts, aizcirta durtiņas, un lietus �ļaksti kļuva dobjāki un vienmērīgāki.

Atbildot uz �ofera jautājo�o skatienu, Ma�arovs jautri uzsauca:

� Uz Kazaņas staciju!... Un, lūdzu, caur centru!...

Ma�arovs uz staciju būtu�varējis braukt pa daudz īsāku ceļu, ta�u pirms aizbrauk�anas gribēja vēlreiz papriecāties par Maskavu, kas lietū viņam arvien bija , �ķitusi skaistāka. Kad gan atkal izdosies �eit pabūt?

Cauri lietus gāzēm, ar kurām stikla tīrītājs tikko

- spēja tikt galā, iela vīdēja kā svētkiem uzposta, spo�a, varavīk�ņaini starodama. Lietus �o krā�ņumu skaloja nost, tas kusa un saplūda it kā eļļaini melnas upes * gultnē, un, palūk, tur sadega, liesmoja, �āvās gaisā veselām strūklām, un �ilbi mirdzo�o ma�īnu straume slīdēja cauri to kaleidoskopiskajam raibumam/

Ma�arovs atvēra logu, kas bija no�ķiests daudzkrāsainām lāsēm, un kopā ar skaudro gaisa svaigumu ma�īnā iebrāzās cilvēku balsis, apavu �vīkoņa pa asfaltu un tepat glu�i blakus � bezrūpīgi un laimīgi smiekli. , Lietus piepe�i norima, noskalotās ielas staroja savu uguņu atspulgos.

Stacija Konstantīnu apdullināja ar troksni, gaismu, drūzmu, un viņ�, priecīgi pakļaudamies tās nemierīgajam ritmam, kopā ar pasa�ieru pūli sāka virzīties uz peronu. Kamēr ritēja �ķir�anās brī�i un pavadītāji kavējās vagonā, Ma�arovs nezināja, kur dēties, domās pukodamies, ka palicis bez draudzīgiem atvadu vārdiem un rokas spiedieniem.

�Un ko gan es biju sadomājis, pats nesaprotu,� stā-� vēdams vagona tamburā, Ma�arovs nemanīja, ka pasa

�ieri, garām ejot, neviļus grūsta viņu. �Zināms, viņi , tūlīt piekrita, domādami, ka mani pavadīs kāda sieviete. Bet man ta�u nevienas nav, un, atsakoties no draugiem, es tikai ap�ogu pats sevi...�

�os gadus, kamēr Konstantins dzīvoja Maskavā, viņ� ne reizi vien iepazinās gan ar meitenēm, gan ar sievietēm, bie�i aizrāvās un sirsnīgi pieķērās, da�kārt bija pat ar mieru saistīt savu dzīvi ar cilvēku, kas viņam �ķita interesants, ta�u nezin kāpēc nespēja to darīt akli, nepārdomājot, kā mēdz rīkoties jaunībā, vienmēr viņ� atrada kādu vainu, uzstādīja neiedomājamas prasības saskaņā ar nez kādu nesasniedzamu ideālu, pārāk rīb pīgi visu apsvēra, un pietika jebkura sīkuma, lai viegli izārstētos no iemīlē�anās.

Konstantins mocījās, apzinādamies savu nepastāvību, visā vainoja pats sevi un, lai gan viņam jau sen bija līdz kaklam apnikusi vecpui�a brīvība, nekādi nespēja sevi pārvarēt.

Vilciens viegli, gandrīz nedzirdami sakustējās, un platforma ar pavadītājiem sāka slīdēt atpakaļ. Vagoni aizvien paātrināja skrējienu, un drīz vien stacija bija palikusi tālu aiz muguras. Nepagāja ne pāris minū�u, kad iezibējās citas platformas, uz kurām drūzmējās vasarnieki; blāvi vizēja atvērtie lietussargi, un kā plūsto�s ūdens zaigoja lietus mēteļi. Nevaldāmi, glu�i kā �āviņ�, apdullino�i dārdēdams un iekaukdamies, drebot un vienās ugunīs mirdzot, garām pabrāzās pretim brauco�ais elektriskais vilciens, un vagonu sakratīja tā kā drudzis. Un tad nodzisa blāzma pār Maskavu, palikdama tālumā kā tikko jau�ama rītausma ...

Pretim trauca un atkal izzuda Piemaskavas me�i, lietainajā miglā gar slapjo, aprasoju�o logu garām skrēja jau nokoptie lauki ar izmētātiem salmu lēveriem, milzīgie, ar izolatoru ripuļiem apkarinātie augstsprieguma elektrības līniju balsti un strādnieku ciemati ar sastatnēm un torņa celtņiem. Un atkal lauki, koku puduri, tālīnie un tuvie ciemi.

Aicino�i uzliesmoja spo�as uguntiņas � te vientulīgas, klejojo�as, te līksmi un dāsni izsētas stepes pla�umā. Tad tās sāka dzist � kaut kur, aiz lietū uzrūgu�ajiem arumiem, ciemi cits pēc cita grima miegā, un nu jau pa�i māju logi tāpat kā tum�s ūdens uztvēra garām trauco�ā vilciena mirdzo�o uguņu atspulgu...

Atcere bija acumirklīga un rēgaina, ta�u Konstantins mirkli aizvēra acis un redzēja sevi nokrēslī tēva mājās. Viņ� sē� pie nosarmoju�ā lodziņa, raugās uz iemiego�o . ciemu un gaida, kad māte būs izslaukusi govi un ienāks no āra. Tālumā, jukjukām sadzīto kupenu vidū, mājās dziest vārās uguntiņas; �īkst akas vinda, un skanīgi sasaucas pēc ūdens atnāku�o sievu balsis; spalgi smilkst ragavu slieces, siena vezumu rindai lēni slīdot pa ceju, var redzēt, ka vezumu sāni slauka ceļa malas; kaut kur priek�ā klusu �ķind zvārgulītis pie loka � trauslas, kristāldzidras skaņas. Noklaudz mājas durvis, un svaigā gaisa mutuļos pie sliek�ņa parādās lakatā ietinusies māte. No viņas dvesmo silta piena smar�a un vēl kaut kas netverami mīļ� un tīkams � vai nu tie ir aukstumā nosalu�ie vaigi, vai ar sarmu piebiru�ie mali, vai mīļās, tesmeņa siltumu saglabāju�ās rokas, kas glāsta viņa galvu. Un arī mātes balss, pilna tvīksmaina maiguma un labsirdības, ieplūst Kostjam pa�ā sirdī, � �ķiet, ka māte būtu noilgojusies pēc viņa, rosīdamās pa pagalmu, un, pateikdamies par �o maigumu, Kostja apķeras mātei ap "kaklu un ilgi nespēj atrauties, atraisās tikai pēc klusas, sirdij tīkamas pierunā�anas... Vai arī māte ieklūp istabā ar grabo�iem, ziemas aukstumā sasalu�iem krekliem ūn apak�biksēm, kas izslēju�as staras, un jau no sliek�ņa sauc, lai viņ� �iglāk lienot uz krāsns, citādi sasaldē�oties. Sasalusī veļa smar�o pēc upes ūdens maigā svaiguma un vēl pēc nezin kā, kas atgādina lauku puķes smalko aromātu. Uz galda un uz gultas kaudzē saliktie krekli ātri atvilgst, ta�u svaiguma smar�a vēl ilgi turas istabā... Vai atkal cita aina: Kostja guļ karsonī, mīkstajā gultā svaidīdamies, un kā caur kveldējo�u, lipīgu dūmaku, kas aizmiglo acis, redz gan guļamlāvu, gan neskaidrās ēnas uz griestiem, gan ņirbo�o, trīso�o gaismas ripulīti, ko lampa met uz resnās sijas. Tomēr, lai arī nez kā viss apkārtējais izplūst un aizmiglojas apziņā, Kostja ne mirkli nepārstāj sajust mātes tuvumu: viņas vēso roku pieskārienu pie kvēlojo�ās pieres, ieaijājo�o, dziedino�a spēka pilno balsi, ar karsētu pienu piepildītās krūzītes mitro malu, ko māte pieliek pie viņa apkaltu�ajām lūpām ...

� Māmiņ, � Konstantins pēk�ņi no�ukstēja, un viņam aizrāvās elpa aiz rūgtuma, kauna un �ēluma pa�am pret sevi.

Konstantins pats nesaprata, kā viņam bija pasprucis �is vārds, viņ� bija pat aizmirsis, kad pēdējo reizi to izrunājis!

Skaudra �ēluma pārņemts par visu, ko zaudējis uz

mū�u, Konstantins vairs nedzirdēja ne vagona riteņu dzel�aino klaboņu, ne radio, kas �aurajā gaitenī granda bravūrīgu mar�u, nejuta pat salto caurvēju, kas lodāja pa grīdu ...

2

Kostjam Ma�arovam bija mū�a desmitais gads, kad viņ� zaudēja tēvu.

Tūksto� deviņi simti divdesmit devītā gada janvārī agri jo agri no rīta kāds pieklauvēja pie sarmas klātās rūts. Kostja satrūkās un pamodināja māti. Viņa pielēca no gultas un kailām kājām aizsteidzās pie loga. Pelēkajā pirmsausmas nokrēslī varēja samanīt ragavās iejūgtu zirgu, pie tā mīņājās gara auguma zemnieks, ģērbies nosarmoju�ā ka�okā.

� Kāds atbraucis pie mums, � māte satraukti no�ukstēja, � Kostja, iztec laukā ...

Kostja iebāza kājas mātes dziļajos velteņos, līdz pa�ām acīm uzmauca tēva veco ausaini un salāpītā plik-ādas ka�ociņā izskrēja no istabas.

Sasprindzis spēkus, viņ� atvilka resno kārti, kas reizē bija aizbīdīta priek�ā kā vārtiem, tā mazajiem vārtiņiem, un ieraudzīja stāvam nepazīstamu, bārdainu zemnieku.

� Saņem, puisīt... Es ar smagu nastu pie jums...

Kostja nesaprata, par kādu nastu zemnieks runā, bet, kad vezums iebrauca piesnigu�ajā pagalmā, kāds it kā piegrūda viņu pie ragavu kulbas, kas bija pārsegta ar pelēku kareivju segu.

� Pagaidi, puisīt! Pagaidi! � vedējs izbijies metās pie viņa klāt, ta�u nepaguva. Kostja atrāva segas malu un kā nopļauts nokrita sniegā ...

Samaņu puisēns atguva tikai istabā. Tēvs gulēja uz plata, krāsota sola; viņa seja, kļuvusi smaila, bija pelēka kā zeme, uz lūpām melnēja sarecēju�as asinis. Uz izliektajām un mazliet it kā uztūku�ajām krūtīm mierīgi dusēja vaskadzeltenās dūres, un, ja pie sola nebūtu ceļos nometusies un nevaimanātu māte, varētu nodomāt, ka tēvs atgriezies no āra, kur skaldījis malku, cirvi pasviedis zem sola, uzklājjs puska�ociņu, Jaudams tā sprogainajai malai nokarāties, un nolicies atpūsties ...

Istabas vidū, ar galvu gandrīz skardams guļamo lāvu, vēl arvien stāvēja tas pats drūmais zemnieks un, uzacis saraucis, mezglotajās rokās burzīja pinkainu ausaini. Pie sliek�ņa drūzmējās sievietes un skaļi �ņaukājās, ar lakatu stūriem slaucīdamas acis, pie viņām bikli spiedās noklusu�ie bērni.

Ieraudzījis, ka Kost ja atvēris acis, zemnieks piesēdās līdzās uz gultas malas un uzlika viņam uz galvas siltu roku.

� Vai at�irbi maķenīt? Pielūko, nezaudē dū�u � neesi jau viens palicis pasaulē, visapkārt ļaudis ... Tēvs tev gribēja sagādāt labu dzīvi, bet, rau, bija piemirsis, ka viņ� tiem nelie�iem ir kā dadzis acī... Un tu neaizmirsti tēva ienaidniekus � tie vēl staigā pa zemes virsu, bet viņ�, redz, guļ un vairs necelsies!...

Māte sāka vaimanāt pilnā balsī:

� Mūsu gādniek, tu mūsu gādniek mī-ī-ļo!... Pazudināju�i tavu gai�o ga-al-viņu! Un ko gan es ar grūtdieni bāreni iesā-āk-�u-u!

Kostja pirmoreiz dzirdēja māti tā raudam � dziedo�ā balsī, skaļi ievaimanājoties, un no �īm �ēlabām viņam metās baigi.

� Neraudi, māmiņ! Neraudi! � aizvilkdamies elsoja Kostja un iekliegdamies metās pie mātes. � Es drīz izaug�u liels. Salīg�u par strādnieku!

Māte trīcēdama un drebēdama viņu apskāva sausām, karstām rokām un skūpstīja kā nemaņā ...

Tēvu apbedīja ārpus ciema kopējā ie�ogotā laukumiņā pie partizāņu brāļu kapa un uzcēla koka obelisku ar sarkanu saplāk�ņa zvaigzni. Ta�u Kostja nekādi nespēja ticēt, ka tēvu nekad vairs neredzēs.

Agrāk tēvs katru gadu devās peļņā: gan nolīga zelta raktuvēs par sezonas strādnieku, gan aizgāja par plostnieku uz kādas tālas Sibīrijas upes. Ne reizi vien viņ� aicināja līdzi arī māti � pametīsim visu, aiznaglosim māju un aiziesim no �ejienes, � bet viņa kategoriski atteicās. Māti biedēja lielā, nepazīstamā pasaule, kas sākās aiz dzimtā ciema nomales bērziem.

Divdesmit devītā gada pavasarī paklīda valodas par kolhoziem, un �oreiz tēvs neaizgāja pelņā. Padzirdējis, ka tepat kaimiņu ciemā atvedu�i traktoru, viņ� kopā ar citiem zemniekiem devās turp un mājās atgriezās glu�i pārvērties. Viņ� it visiem par brīnumdarītāju ma�īnu vien skaidroja, � tā viņa acu priek�ā esot uzplēsusi mū�seno vecaini, cietu kā akmens. Ciems kūsāt kūsāja, visvisādi pārspriezdams �o jauno vēsti, tēvs dienas un naktis pavadīja sapulcēs, mājās pārradās pirms ausmas, modināja māti un Kostju, tvēra dēlēnu aiz rokām, sēdināja uz pleca un nēsāja pa istabu. Zem viņa smagajiem soļiem �īkstēja un liecās grīdas dēļi.

� Drīz, Kostja, mēs sāksim pa īstam dzīvot! � tēvs teica, atmezdams izspūru�o, rudo galvu un zilajām, skaudri pēto�ajām acīm vērdamies dēlā. � Visu spēku sakoposim vienā dūrē � un pazudīs ļaunā dzīve, uzplauks labā!

Ta�u māte klausījās viņā piesardzīgi, bez smaida.

� Briesmīgi daudz laimes tu soli, � nedalīdamās tēva priekā, dārdinot podu dak�as, viņa caur zobiem novilka. � Ka tik nu nesāktu tecēt piena upes! ...

� Māte mums tāds tum�s cilvēks, Kostja! Viņai alla� liekas, ka pasaulē ir tikai viena gaisma � tā, kas spīd lodziņā. Nekas, gan viņa vēlāk pati ieraudzīs, kurā pusē taisnība. Un ko tad viņa bez mums iesāks?

Māte saskaitusies grūstīja un raustīja karsto pannu. Viņas sejā drebēja krāsns liesmu atblāzma, pajuku�ās matu �ķipsnas krita uz pieres, un viņa tās atglauda ar kailo, saliekto roku.

� Būtu labāk paklausījies, ko ļaudis par tiem jūsu kolhoziem runā! Kauna lieta! Vispirms govis vienā barā, pēc tam sievas ...

� Un tu tici visam, ko kurais mel�! Tev visi cilvēki liekas vienādi, es redzu gan nabaga trūcīgos, tādus kā mēs, gan arī tādus, kas visu mū�u mūs izsūc un neļauj mums muguras atliekt.

Tēvam uzsmaidīja laime � viņam uzticēja aizvest uz rajonu jaunā arteļa biedru sarakstu un reizē parūpēties, lai kolhozam iedalītu labāko zemi. Kostja ne soli neatstājās no tēva un lūdzās:

� Tētuk, ņem mani līdzi!

�- Pagaidi, dēliņ, tev nav kārtīga apģērba! Palūk, nākamgad uz�ūsim tev jaunu kārtu � tad brauksim, kurp vēlies! Vīrs un vārds!

Kostja apķērās tēvam ap kaklu, un tas, it kā nojauzdams, ka atvadās no dēla uz mū�u, ilgi vilcinājās atbrīvoties no puisēna rokām.

... Pēc tēva apbedī�anas �ķita, ka gaisma logos būtu nodzisusi. Kostja augām dienām sēdēja mājās un neatsaucās, kad citi viņa vecuma bērni klaigādami aicinaja vizināties ar ragaviņām no kalna. Ap�ūtajos mātes velteņos zēns atskrien no skolas, ar gramatu rokās uzrau�as uz lāvas un sē� tur līdz tumsai, kamēr māte izslauc govi un iededzina nespodro lampiņu.

Māte staigāja, apsējusies melnu lakatu, noklususi, skumja, runāja �ukstus, it kā bītos kādu uzmodināt/ Tomēr pēc da�iem mēne�iem viņa kļuva mazliet mo�āka, tā kā samierinājās ar likteni un reiz, nosēdinājusi Kostju pie galda, sāka diktēt vēstuli savam brālim Si-doram, kaS dzīvoja lielā tirdzniecības ciematā.

� �Un vēl sūtām sveicienus Jūsu laulātajai draudzenei Jevdokijai Aņisovnai,� � māte ātri bēra, vērodama, kā Kostja velk burtu pēc burta. � �Un novēlam viņai ilgu mū�u viņas ziedo�ajā jaunajā dzīvē.�

Tēvo�a Sidora laulātā draudzene bija jau padzīvojusi, resna sieva ar plāniem matiem, ļaunu seju un kuprainu degunu, ta�u Kostja nerunāja mātei pretim un rakstīja, kā viņa lika.

� �Bet mana dzīve zināma,� � �ēlabaini savilkusi lūpas, māte diktēja tālāk, � �esmu palikusi viena kā niedrīte vējā, un man, nelaimīgajai, nav pie kā atspiesties. Andreja draugi mani aicina komūnijā, bet kas man tur ko meklēt? Kam es tur bez vīrie�a galvas esmu vajadzīga? Lai klausītos mū�īgus pārmetumus un apvainojumus! Sirds izsāpējusies � sūrst un deg vien, kaut vai tūlīt varētu sev galu padarīt, bet grūtdieņa bāreņa �ēl, ko viņ� bez manis iesāks? Varbūt Tu dosi kādu padomu, dārgo brālīt Sidor Timofejevi�. Ar �o palieku Tava līdz kapa malai. Tevi mīlo�ā māsa Fe-tiņja.�

Pavasarī, klausīdama brāļa padomam, viņa, kā par brīnumu, viegli �ķīrās no mājas, govs un abām aitām. Tēvocis Sidors ar ratiem atbrauca viņiem pakaļ, iekrāva tanīs nabadzīgo iedzīvi, un Kost jam iesmeldzās sirds, kad skatienam sāka gaist dzimtā ciema jumti.

Kostja ar māti apmetās tēvo�a �ķūnī, nolika tur savu lielo, ar krāsainu skārdu apsisto lādi, un abi gulēja vecajā gultā, kas tur bija izmesta kā nevajadzīga.

Jaunās pārmaiņas bija Kostjam pa prātam. Viņ� tūdaļ iedraudzējās ar kaimiņu bērniem, kopā skrēja uz upīti peldēties un mak�ķerēja zivis. Upe it kā aicināja puisēnu atpakaļ dzīvē, un skaudrā sāpe par neseno zaudējumu pierima.

Pa upi, kas ieskāva visu ciematu kā gai�s pakavs, peldēja garājn balti tvaikoņi, pāri lī�u p|avām raidīdami skanīgus svilpienus, pa straumi lejup slīdēja plosti ar zaļām tel�u cepurēm un zilpelēkiem ugunskuru dūmiem; sirdīgi velkoņi �ņākdami un sprauslādami vilka vēderainas liellaivas un strūgas ar kokiem. Rosme uz upes nemitējās ne dienu, ne nakti.

Reiz, atskrējis no upes, Kostja pie vārtiņiem sadūrās ar tēvoci Sidoru. Tas stāvēja, ar savu zemo, drukno stāvu tos aizsprostodams, un dzērumā smīnēja: no viņa plūda degvīna smaka. Piemiedzis kreiso aci, viņ� no�maukstināja lūpas un teica:

� Tu dauzies nez kur apkārt, bet mēs, var sacīt, jau esam tavu māti nodzēru�i!

Kostja nobālēja, nometa zemē mak�ķeri, burku ar tārpiem un metās pagalmā. Ta�u pie lieveņa tēvocis Kostju panāca un uzlika zēnam uz pleca savu smago lā�a ķepu:

� Pagaidi, stulbais pauri!

Smagi elpodams, viņ� pavērsa uz Kostju miglainās, ļaunās acis un bargi, pamāco�i noteica:

� Nesagudro kādas blēņas, citāduruna būs īsa! Tad es jūs ar māti ne dienu vairs neturē�u. Gau�ām vajadzīgi jūs esat man uz kakla! Pietiek jau citu, kas uz tā sē� ...

Tēvocis smagi uzspieda roku Kostjam uz pleca, un puisēns noslīga uz pakāpiena, izbailēs klausīdamies viņa sēco�os, niknos �ukstus.

� Tavs tēvs tāpat bija ātrs, tāpēc arī aizgāja uz viņpasauli. Cik rei�u netiku viņu brīdinājis: pielūko, Andrej, labu galu neņemsi � nobeigtie vairs aug�ā

neceļas! Būtu viņ� mani klausījis � vēl �odien staigātu pa zemes virsu. Tagadiņ dzīve" nav nekāda vieglā un jūs abi ar māti vieni pa�i neizsitīsieties � bez saim- h nieka pazudīsiet. Bet nu tagad atradies tāds saimnieks, ka ej pie viņa, kaut vai acis aizmiegusi � tā gan! Vai aizliki aiz auss? Ej un nedari nekādas muļķības, citādi es tev velnu parādī�u!...

Kostjam bija baigi doties mājā, bet tēvocis Sidors _F atvēra durvis un bīdīja puisēnu no mugurpuses. Jautro balsu dūkoņa istabā apklusa.

� Paskat, atvedu jums mak�ķernieku! � tēvocis izsaucās, skaļi iesmiedamies. � Ķer tur nieka zivteles

un nemaz nezina, muļķītis, kas viņam par laimi dzīvē | uzsmaidījusi!

Kostja tūdaļ ieraudzīja �saimnieku�.

Izliektajā Vīnes krēslā, zābakos ieautās kājas sakrustojis, sēdēja drukns, smagnējs vīrs, ģērbies vamzī ar ievilktu vidukli. Viņam bija punaina, ķieģeļsārta seja, liels, gaļīgs deguns un plānas lūpas. Zem retajām uzacīm skadri un reizē priecīgi zalgoja a�eles. Cauri plānajiem, uz vienu pusi sasukātajiem iesirmajiem matiem spīdēja pliks pakausis. Kakls bija dzīslains, it kā vienos mezglos, lielo, kustīgo ādamābolu mazliet aizsedza tum�pelēka bārda. �Saimnieks� sēdēja un, plati smaidīdams, raudzījās uz Kostju.

� Kur tad �labdien� palika? � tēvo�a Sidora ļumīgā sieva bargi noprasīja. � Vai noriji? Ko jums tur skolā māca!... Ir nu gan stūrgalvis, tie�i tēvā atsities .. �.

Kostja klusēja un lūkojās grīdā.

� Nāc �urp, Kostja! � māte klusu pasauca.

Viņa sēdēja �ķērsu iepretim �saimniekam� un caur pirkstiem ātri ritināja no kakla noņemtās lielās dzintara krelles. Glu�i stīvām kājām Kostja piegāja pie mātes, un viņa pavērsa uz dēlu lūdzo�as, vainīgas acis.

� Ko tu skaties kā būzis? Vai tad tevi kāds apēdīs? Ko nu baidies! ... � viņa sāka �ukstēt, ar karstajām plaukstām saspiedusi Kostjam vaigus un dvesdama svelo�u elpu viņam uz kakla. � Ignats Saveļji�s aicina, lai mēs ejam dzīvot pie viņa. Tur būs labi � ir gan tava vecuma bērni, gan lielāki � būs aizsardzība. Ja klausīsi 200

viņu � kļūsi par īstu vīru, viņ� mums abiem labu vien vēl.

Ignats Saveļjevi�s māja ar galvu, it kā piekrizdams mātei, tad pastiepa Kostjam turziņu ar konfektēm un riekstiem. Kostja sāka purināt galvu un stūma turziņu projām.

� Nevajag, nevajag, � viņ� atkārtoja vienu un to

pa�u. _% ' -

� Ņem, ja dod, un zemu paklanies! � tēvocis Si-dors uzkliedza. � Paskat, kas par baronu, vilks parāvis! Ko spītējies, pabira tāds!

� Kāpēc jūs klūpat zēnam virsū? � Ignats Saveļjevi�s teica un ar resno pirkstu pakasīja kaklu. � Ja negrib � nevajag, nespiediet ar varu. Pienāks laiks, puika nomierināsies un pats palūgs. Tu, Kostja, neklausies viņos, dari, kā gribi!

Kostja neuzticīgi pablenza uz sve�o. Viņ� vismazāk bija gaidījis, ka atbalsts radīsies no �ās puses.

� Ej, dēliņ, ej pastaigājies. Ko tu te sēdēsi? Ar mums ir garlaicīgi. Ja gribi � izdali konfektes draugiem. Ne�ēlo labumu citiem � saņemsi atpakaļ ar uzviju.

Kostja bezpalīdzīgi atskatījās uz māti. Arī viņa sāka Kostjam māt ar galvu, un viņ�, paņēmis turziņu un smagi nopūties, izgāja no istabas. Vērdams durvis uz priek�iņu, viņ� izdzirda:

� Vai nu tā var? Vispirms puika jāpieradina, lai tavu roku saņemtu, un tad jau ar dieva palīgu veido viņu kā vasku.

�ais vārdos bija kaut kas aizvainojo�s, Kostja nesaprata, kas īsti, ta�u viņam sāka svilt ausis. Viņ� iz�āvās no priek�nama, aizskrēja uz �ķūni un, iespiedis seju spilvenā, gau�i raudāja. Kostja vēlējās nomirt, lai viņus visus � gan māti, gan tēvoci Sidoru un �o rupjo, alkatīgo, rudo krustmāti � tādēļ mocītu sirdsapziņas pārmetumi. Tomēr, atcerējies tēvu, Kostja apsēdās un ar krekla piedurkni izslaucīja acis. Viņ� pamanīja pie gultas zemē nomesto turziņu un kādu brīdi uz to nikni noraudzījās. Tad, pārplēsis papīru, sāka izsvaidīt konfektes pa �ķūni un ar papēdi dzīt riekstus zemē iek�ā, ka knauk�ķēja vien. �e tev, �e tev!...

Otrā dienā māte uzģērba Kost jam gai�zilu satina kreklu un melnas �velnādas� bikses, ar smar�īgām ziepēm izmazgāja galvu un izveda aiz vārtiem. Māte pati arī bija ģērbusies ko�ā jakā un brun�os, ausīs viņai mirdzēja jauni auskari, kurus vakar bija iedāvinājis patēvs. Ignats Savejjevi�s atbrauca ar pāri bēro, kas bija iejūgti vieglos ratos. Tēvocis Sidors un rudā krustmāte iznāca viņus pavadīt.

� Laipni lūdzu! � jauneklīgi rosīdamies pie ratiem, Ignats Saveljevi�s aicināja. � Sēdieties, kur mīkstāk un ērtāk. Kaut arī ceļ� nav gar� � ciema otrā galā, bet tomēr! ...

Viņ� palīdzēja iesēsties mātei, paķēra zem padusēm un iemeta ratos Kostju un apmierināts iesēdās arī pats.

� Nu, redzi, māsiņ, tavs liktenis nu ir nokārtojies! � tēvocis Sidors teica, gaļīgās, biezās lūpas izstiepdams smaida. � Pie Ignata Saveļjevi�a tu nepa-zudīsi. Dzīvo laimīga un bez bēdām!

� Tu pats atbrauc pievakarē, � Ingats Savejjevi�s noteica. � Atzīmēsim �īs svinības! Varētu ar pērkona dimdiem, bet �ajos laikos labāk klusāk, lai nekristu acīs ... Paķer līdzi arī viņu graba�iņas, kādas nu tur ir. Pievelc nu ...

Kostja redzēja, kā māte pietvīka; zirgi bra�i rāvās uz priek�u, un it kā no vēja, kas vēdīja pretī, mātes seja atkal atguva vienādo, maigo krāsu.

Zirgus vadīja Ignata Saveļjevi�a vecākais dēls, kur� tiekoties bija godbijīgi noskūpstījis jaunās pamātes vaigu. Pavicinādams ādas pletni, viņ� svilpoja, zem lakotā cepures naga miegdams savas baltganās acis.

Ignats Savejjevi�s laiku pa laikam iesānis maigi palūkojās sievā un sasveicinājās ar pretim nāko�ajiem zemniekiem, labo roku tikko manāmi piegrūzdams pie cepures, � da�iem tikai parādīja, ka atņem sveicienu, un pielika roku pie cepures naga, citiem atbildēja ar lielāku cieņu � pacēla cepuri un, brīdi paturējis to virs plikā galvvidus, uzlika uz plānajām matu paliekām.

Viņi piebrauca pie lielas koka ēkas, kam bija krāsota skārda jumts, un pie vārtiem dēls apturēja zirgus.

Kāds tā kā pazibēja aiz logiem, vai arī Kostjam tikai tā �ķita. i

� Are, nu jūs esat mājās, � Ignats Savejjevi�s, apmierināti smaidīdams, noteica. Tad palīdzēja mātei izkāpt no ratiem, nocēla no bukas Kostju un ar zābaka purngalu atgrūda vaļā vārtiņus.

Viņ� gāja pa priek�u pleķiem, lieliem soļiem, kā da�kārt saimnieks, kas apzinās savu spēku un varu, un māte_t turēdama pie rokas Kostju, tikko spēja tikt līdzi un it kā baidījās palūkoties uz pla�o, tīri noslaucīto pagalmu, pie zemes pieplaku�ajām klētīm, .uz pinkaino suni, kas pāri visam pagalmam �vadzinādams un d�ink-stinādams raustīja resnā stieplē pakārtu dzelzs va�u. Pagalmu ietvēra augsta, blīva dēļu sēta.

Uz terases, kuras aug�daļu greznoja krāsaini stikla trīsstūri � zili, dzelteni un zaļi, � bija klāts liels galds, ' apsegts ar musturotu senlaicīga auduma galdautu, un, tvaika strūkliņu gaisā pūzdams, sprauslāja vēderains, zelta mirdzumā nospodrināts patvāris.

� Kur tad visa mana varza nolīdusi? � Ignats Sa-veļjevi�s sarauca uzacis un piecirta zābaku pie zemes.

� Vai zemē esat ielīdu�i, vai? Nu, �igli �urp!

No mājas iznāca divi dēli, liela auguma, gai�mataini skaistuļi baltiem zobiem, tiem piebiedrojās vecākais un divas vedeklas, �im gadījumam par godu ģērbu�ās krā�ņos, spilgtos sarafānos. Viņas arī bija gandrīz vienādas � pilnīgas, sārtiem vaigiem, zilām, izvelbtām acīm, pakausī savītām, resnām matpīnēm. Pati pēdējā atskrēja vājiņa pusaudze � kuprīte gai�zilām, skumjām acīm. Viņa izrādījās dro�āka par visiem � pirmā piegāja pie pamātes, zemu paklanījās, apskāva un noskūpstīja. Viņas paraugam sekoja arī pārējie.

� Nu, bērni, te jums būs jaunā māte! � valdonīgi un skaļi noteica Ignats Saveļjevi�s, pie galda pieceldamies un līdz malām pielietu glāzīti rokā turēdams.

� Mīliet viņu un cieniet! Varbūt kādam nav pa prā-tam, ka tēvs vecuma dienās apņēmis jaunu sievu, � bet ne jau nu jums par to jāsprie�, un man jūsu priek�ā nav jātaisnojas. Nodzīvojiet līdz maniem gadiem, sakrājiet tikpat daudz kā es, tad arī varēsiet rīkoties, kā siros vēlas. Bet pagaidām lai es par viņu nevienu ļaunu vārdu nedzirdētu. Ja nav kas pēc prāta � paturi pie

sevis, deguns tev ir � pa�ņāc un klusē. Ja vien kādam iegribēsies mēli kulstīt un dzīvot pēc sava prāta � man nekas nav pretī! Izvedī�u aiz vārtiem, iedo�u rokās klaipu maizes � ej, zem saules vietas daudz, meklē savējo! Nu, bet tagad iedzersim, un lai Kristus mums palīdz! _л

■Dēli klusēdami kā pēc komandas izmeta pa glāzītei un ar dūrēm noslaucīja sarkanās lūpas. Vedeklas tikai mazliet nobaudīja, ta�u Ignats Saveljevi�s pameta uz viņu pusi niknu ērgļa skatienu, un viņas rīstīdamās un kāsēdamas izdzēra glāzītes līdz dibenam. Vienīgi Aņiska, tēva mīlule un sāpju bērns, darīja, ko gribēja, � viņai piedeva visu.

Pieceldamies no galda, visi sāka mest krustus. Vienīgi Kostja nepacēla roku un stāvēdams burzīja galdauta bārkstis.

� Kāpēc tad tu nelūdzies? � kuprīte izbijusies �ukstus jautāja un parāva Kostju aiz piedurknes. � Lūdzies, citādi dieviņ� tevi sodīs!

Izdzirdu�i meitenes �ukstus, visi klusēdami pavērās Kostja, bet Ignats Saveļjevi�s arī �oreiz izpalīdzēja:

� Tātad Kostja cer izdzīvot bez dieva, viņ� paskaidroja. � Arī tā var, ja ir sava ticība. Are, esmu � dzirdējis, ka me�oņi pielūdzot bluķī�us � kā nu kur�! ...

� Kāda ticība tad tev ir? � zilajām acīm laipni mirdzot, Aņiska izpra�ņāja Kostju.

� Tēvs bija pagāns, � māte atbildēja dēla vietā. � Arī nemū�am krustu nepārmeta. Arvien tikai zobojās, nu, un puika no viņa ieņēmies. Ir jau zināms, kas Kostjam par ticību � sarkanā! Sarkanu lupatu apsien ap kaklu � tā ir visa viņa ticība ...

� Nevis lupatu, bet kaklautu! � Kostja pēk�ņi iekliedzās. � Un nekāda dieva nav � to izdomāju�i popi, lai krāptu tautu!

� Ciet klusu, �ūskulēn! � māte sāpīgi parāva dēlu aiz auss. � Tas kungs tevi sodīs! ... Paskat, ko saklausījies, draņķis tāds!

� Pagaidi, Fetiņja, � patēvs viņu atbīdīja nost, � ar dūri ticību galvā neiedzīsi, bet puiku tikai vēl vairāk saniknosi!... Lai nēsā vien kaklautu un arī pierei krustu nepārmet � varbūt dievs pat nepamanīs.

Kur nu viņ� visus var pieskatīt, tādi kā mēs esam daudzi jo daudzi � viņam, kazi, jau sen visi rēķini sajuku�i, un pats vairs nezina kuru uzskatīt par taisno, kuru par grēcinieku. Un mūslaikos, paskat, var rasties arī kāds labums � ja reiz valdībai sarkanā krāsa pa prātam, mums arī pret to nekas nav pretī. Ticība, Kos-Ija, ir spēks � kādam spēkam tici, tādam arī ej līdzi... >

Novakarē sapulcējās viesi, māja it kā paplētās pla�āka un pieskanēja ar smiekliem, �alu, papē�u klaudzieniem un harmoniku elsojo�ām balsīm. Goda istabas logus cie�i jo cie�i ar dzelzs bultām noslēdza aizvirtņi. Pār galdiem �ūpojās mahorkas dūmi, skanēja nerimtīgas valodas, na�u un dak�iņu �ķindoņa, pie griestiem pakārtajās lampās plīvoja liesmu mēlītes. Ar delnas triecienu pa pudeles dibenu tika sisti laukā korķi, tie izlidoja ar ska]u blīk�ķi, dobji, sulīgi smiekli vēlās no vienas malas uz otru. No virmojo�ās balsu dunas laiku pa laikam izlauzās tēvo�a Sidora me�aiņa smiekli, viņ� auroja, pārkliegdams kāzu troksni: �Ru-ū-ūgts! ...� Ignats Saveļjevi�s, ar dvieli cienīgi noslaucījis taukainās lūpas, apskāva jauno sievu un skūpstīja viņu, bet Kostjam bija kauns par māti.

Paslēpies kaktā, viņ� kā zvērēns vēroja dzīres. Māte bija kļuvusi jautrāka, dzēra glāzīti pēc glāzītes un smējās. Viņa bija vēl ļoti jauna un skaista � viņas vaigi dega, tajos radās un zuda maigas bedrītes.

Ignata Saveļjevi�a vecākais dēls, kam pār pieri bija pārkāries iesarkans matu cekuls, sēdēja uz ķeblī�a un, uz abām pusēm līgodamies, staipīja raibi krāsotas harmonikas; tēvo�a Sidora rudmatainā sieva, apņēmusi ap pleciem ka�mira lakatu, �ūpojās uz īsajām, resnajām kājelēm, vēcināja mutautiņu un spiedza: �I-eh-i-eh!� No kāju dimdoņas �ķindēja trauki uz galdiem un drebēja liesmu mēlītes lampās. Zem kājām kraukstēja saulespuķu un riekstu �aumalas, visapkārt dvesmoja sviedru, tabakas, siļķu un gurķu sālījuma smakas.

Tēvocis Sidors sameklēja Kostju, uzdvesa zēnam pa�darinātā dvaku un zvārodamies iebāza viņam mutē tējkannas snīpīti.

� Dzer, pui�eli... Tā tik ir pils, kur tu esi nokļuvis, vai ne? Dzīvosi kā princis 1 Redz, kāl

Kostja ievilka malku, ass rūgtums apdedzināja muti, viņ� rīstījās, kamēr acīs izsprāga asaras, bet tēvocis sāka skaļi smieties un, izlaistīdams no tējkannas pa�darināto, devās atpakaļ pie galda.

�Ja tētis būtu dzīvs, viņ� tiem gan sadotu!� Kostja bezspēcīgā niknumā nodomāja, raudzīdamies, ka tiz griestiem savijas un atraisās ķeburainas ēnas.

Patēvs lēnām reiba, viņa seja kļuva tum�i sarkana, deguns spīdēja no taukiem, acis it kā aiztūka, tapa mazākas, bet, kad viņ� dzēra, atmetis iesirmo bārdu, uz dzīslainā kakla pretīgi kustējās ādamābols.

Negaidot dzīru �alā un troksnī ielauzās nemierīga trauksmes duna. Visi pielēca no galda, kāds izrāva aizbīdņu tapu, atvēra aizvirtņus, un goda istaba pielija ar baismīgu ugunsgrēka atblāzmu.

� Kalna ielā deg! � kāda sieva iekliedzās.

� Apklustiet jel! Ļaujiet paklausīties ...

Zvans raidīja pār ciemu skumjas, smeldzīgas skaņas. Aiz salmu jumtu asajiem siluetiem uzvijās uguns, tad sāka plosīties, uz�āvās stāvus gaisā, un vējā it kā krēpes plīvoja pinkainas liesmas.

� Biedriem patīk sarkanā krāsa! � kāds rīstījās klusos smieklos. _e

Viesi drūzmējās pie loga, minēja, kam deg māja, bet nezin kāpēc neviens neuztraucās par savu māju un nemēģināja skriet uz ugunsgrēka vietu. Saimnieka balss atsauca viņus atpakaļ pie galdiem:

� Taisiet ciet logu! Tad ta brīnums, ugunsgrēku sen neesat redzēju�i? Gandrīz katru nakti pa kādu jumtu staigā sarkanais gailis � gan jau noskatīsieties līdz apnikumam.

Kostja nemanīja, ka viņam blakus nostājusies Aņiska.

� Aiziesim uz turieni, jā? � viņa �ukstus vaicāja.

Laukā bija gai�s no atblāzmas, kas �ķita tagad apņēmusi pusi debess. Garām skrēja ļaudis, �ķindinādami spaiņus; auļiem traucās kāds zirģelis. Stāvēdams kājās dro�kā, to izmisīgi trenca nesajoztā kreklā ģērbies vīrs. Pie ratiem piesietajā mucā �ļakstīdamies klunkstēja ūdens.

� Cik briesmīgi, vai ne? � meitene teica. � Vai tev bail nav?

Pāri salmu spuras sabozu�iem māju jumtiem nemitīgi plūda drūmie zvana vaidi un vēdīja deguma smaka.

Viņi sadevās rokās un sāka skriet. Uz ielas kļuva arvien gai�āk, jau bija dzirdami juceklīgi kliedzieni, raudas un vaimanas. Uz pļaviņas, netālu no liesmu apņemtās mājas, abiem sejā iecirtās neizturams karstums kā no.kuro�as krāsns.

Sētās māva lopi, uz ielas vidū samestu saiņu kaudzes brēktin brēca bērni, cits par citu mazāki, blakus drebēja vecīte, krustus mezdama un nobālēju�ām lūpām nez ko �ukstēdama. Pa viņas tum�ajieiņ, grumbainajiem vaigiem ritēja lielas asaras.

Mājas spāres apdega un iegruva, caur apogļotajām spraugām �āvās ārā uguns. Visapkārt skraidīja un klaigāja ļaudis, lēja ugunī spaini pēc spaiņa, dego�os aug�ējos vainagus grūda lejup, ar ķek�iem atvilka malā un apbēra ar zemi. Ta�u ugunsgrēks nerimās, bet, �ķita, tikai pieņēmās me�onīgā spēkā. Blakus māju jumti bija slapji, uz tiem sakāpu�ie ļaudis apdzēsa ikvienu uzlidoju�u dzirksteli.

� Un ko viņi dedzina, nelie�i tādi! � Kostja izdzirda sulīgu, slēpta naida pilnu balsi. � Pliks kā zirnis, bet vēl tam nolaupa pēdējo kreklu, pēdējo maizes riecienu.

Kostja atskatījās uz runātāju. Tas stāvēja bez cepures, ģērbies pelēkā karavīra �inelī un zābakos, gai�ie linu mati cirtām krita uz pieres, kalsenā seja ar cie�i sakniebtajām lūpām pauda valdonīgu apņēmību.

� Ievēro, Ivan, visvairāk deg arteļnieki, � no pūļa kāds atsaucās. �� Tātad savējie, nevis sve�i to dara!

� Tie, kas dedzina, nekad nav mums biju�i savējie, � gai�matis atbildēja. � Tie ir mūsu niknākie ienaidnieki! Grib mūs iebiedēt, bet pa�i savas bailes parāda.

� Nu, vilks paliek vilks ...

� Nekas, mēs to drīz ielenksim, nekur nespruks!

Atveda jaunu mucu ar ūdeni, Ivans pasauca da�us vīrus un kopā ar viņiem iedarbināja sūkni.

�ņāco�ā strūkla triecās pret melnajiem baļķiem, liesmas apslāpa, retāk un tā kā zaglīgi vēl iz�āvās caur �ķirbām, sāka velties biezāki dūmi un balti tvaiki. Ugunsgrēks zaudēja spēku, dzisa, un ļaudis drīz izklīda pa sētām. Tikai vecīte joprojām sēdēja uz saiņiem, kļaudama klāt �inksto�os bērnus. Viņas₄acis bija sausas un blāvas, it kā tās dzistu kopā ar uguni.

� Pasauksim viņus pie sevis, � Kostja teica. � Nu, kur tad viņi tagad dzīvos?

. � Es pateik�u tētukam, viņ� tiem palīdzēs, �

Aņiska pēk�ņi atģidās. � Vai zini, cik viņ� labs? Pie viņa visi nāk, un viņ� visiem dod ...

Mājā joprojām dunēja dzīres, aiz logu aizvirtņiem auroja piedzēru�o balsis, elsdamas ķērca harmonikas, �ķindēja trauki, kad tos trieca pret zemi...

� Iesim pie tētes, � meitene apņēmīgi vilka Kostju līdzi. � Kad viņ� ir piedzēries, tad ir dikti labs!

Ignats Saveļjevi�s, dzeltenā atlasa kreklā izmeties, sēdēja pie galda un nespodrām, miglainām acīm vērās apkārt. Viņam mācās virsū ar skūpstī�anos bārdaini vīri sasarku�ām sejām, un Ignats to siekalainajām lūpām pastiepa pretim savu punaino vaigu un turēja apskautu jauno sievu, nenoņemot roku no viņas vidukļa.

Meitenīte aizspraucās pie tēva un, rokas apvijusi viņam ap kaklu, sāka kaut ko �ukstēt atļuku�ajā, skrim-stalainajā ausī.

� Ko? Nedzirdu! � Ignats Saveļjevi�s purināja' galvu kā zirgs, kam mauc virsū iemauktus. � Klusu, vīri, jūs esat mani galīgi nosmulēju�i un nosiekaloju�i, velni tādi! Vai man ir jācienī meitiņa vai nav?

� Esi tik laipns! � vīri auroja cits caur citu.

� Cienī!

Beidzot Ignats, redzams, saprata, ko viņa lūdza, � sākumā sarauca uzacis, tad sapurināja reto matu pajuku�o sasukājumu un pietrausās no galda, staltos plecus izslējis. Pacēlis lielo, rudiem sariem apaugu�o dūri, viņ� svinīgi pavēstīja:

� Dārgie viesi, precinieki, radi, brālēni! Mana Aņiska grib, lai es ugunsgrēkā cietu�ajiem būtu par īsteno tēvu � lai es palīdzētu viņiem, cik manos spēkos!

Kāzinieki sāka dūkt cits caur citu:

� Visiem, sābri, neizlīdzēsi! к

� Lai biedri sniedz palīdzību � viņiem ir kroņa kabata, ņem, cik gribi! Viņu valdī�ana!

Ignats Saveļjevi�s cirta dūri pret galdu.

� Neba mēs neesam krievu ļaudis, neesam kristīgie? � viņ� skaļi nodimdināja. � Valdī�ana mums tagadiņ nav vis gau�ām bagāta � visapkārt caurumi, nespēj ielāpus vien virsū klāt! Bet mēs nekļūsim nabagāki, ja sev kādu kumosu atrausim. Vai tad Kristus mums to nav mācījis? Varbūt viņ� par maniem grēkiem arī meitu tizlu padarījis, lai viņa manu sirdsapziņu modinātu un neļautu tai iesnausties. Man labam darbam nekā nav �ēl, �e-e, ņem, Aņiska, dieva bērns! Lai ļaudis zina! Es nedrebu par katru kapeiku!

Viņ� izrāva no kabatas saņurcītas naudas zīmes un uzsvieda uz tīra �ķīvja. Aņiska paņēma �ķīvi, kāds vēl uzmeta tur da�as naudas zīmes, no�ķindēja da�i desmiti sīknaudas ripiņu. Meitenes seja staroja, acīs dzirkstīja zeltainas uguntiņas. Viņa laimē atskatījās uz Kostju.

No rīta abi kopā skrēja pie ugunsgrēkā cietu�ajiem un sameklēja viņus pie kaimiņiem.

Ar visvisādām mantām bāztin piebāztajā istabā bija drūmi un nemājīgi. Pavērusies pret svētbildēm, Aņiska noskaitīja lūg�anu, sasveicinājās un tad jautāja:

� Kam tā māja nodega?

� Nu, mūsējā, � atbildēja drūms vīrs, kas sēdēja pie galda.

� Re, te jums tētis atsūtīja, � Aņiska ka bērtin nobēra, atraisīja lakata stūrītī iesieto naudu un nolika to vīram priek�ā uz galda. Viņ� klusēdams brīdi raudzījās uz saburzītajām naudas zīmēm, nopūtās, tad ar plato, melnīgsnējo delnu atstūma tās uz galda malu.

� Pievāc! Nav vajadzīgs!

� Nav vajadzīgs? � soli atkāpusies, izbrīnījās Aņiska.

Slaida, vāja sieviete aiztūku�ām acīm gribēja mesties vīram klāt, ta�u viņ� ar rokas mājienu sievu apturēja.

� Kaut arī esam nabaga ļaudis, � vīrs drūmi noteica, � bud�u dāvanas mums nav vajadzīga^,

� Un jums nav kauna tā runāt! � Aņiska pietvīkusi izsaucās.

Drebo�ām rokām viņa savāca no galda naudu un, ievīstījusi to lakatiņā, ar zobiem savilka mezglu.

� Tētis jums no visas sirds, bet jūs ... Visi zina, cik viņ� labs!

� Esam dzirdēju�i, � vīrs greizi pasmīnēja. � Viņ� ir labs un tik smalki prot piekrāpt, ka ne manīt nemanīsi. Vispirms novilks ādu, bet pēc tam pasolīs kreklu. Nez kāpēc es viņu, tādu labiņu, vakar neredzēju ugunsgrēka vietā, kad gandrīz viss ciems bija saskrējis!

� Tu esi ļauns un dumj�! � Aņiska iekliedzās, un viņas seja ar smailo degunu pārklājās sārtiem plankumiem.

� Nu, labāk pazudi pie laika, � vīrs klusu noteica un piecēlās sapinkotiem matiem, sarkanām, iekaisu�ām acīm. � Ja tev nebūtu tā kupra, tad es tev gan parādītu! Paskat, kā sāka bļaustīties, bud�u izdzimums tāds! Taisies prom no �ejienes!

Kostja izsprāga no istabas, kā ar verdo�u ūdeni apliets. Viņ� neatbildēja uz Aņiskas saucieniem � zēnam gribējās bēgt, kurp kājas nes.

Aņiska viņu panāca pie vārtiem un cie�i, glu�i kā ar knaiblēm sagrāba aiz krekla.

� Ek tu! Nobijies! � viņa teica, uzmezdama Kostjam nicīgu skatienu. � Lai tikai būtu palaidis rokas � tētis pamatīgi tādam sadotu!

� Bet par ko viņ� mūs tā?

� Apskau�, vairāk nekā! Tētis ir stiprs un bagāts, bet bagātie un stiprie nepatīk tiem, kas pa�i nav tādi. Tā, redz, arī �is � dzīvo pliks, bet iedomājas diezin ko. To viņam arī vajag � dieva sodu tagad saņēmis...

Kostja pabrīnījās par meitenes balsi, kas drebēja naidā, paskatījās uz viņu un novērsies iegāja pagalmā.

Ieraudzījusi pie terases kāpnēm tēvu, Aņiska metās klāt.

� Re, neņēma! � viņa izsaucās un sāka raudāt.

Ignats Saveļjevi�s sadrūvējās, pacēla aug�up meitas seju, kas bija mitra no asarām, un ar plaukstām sāka to slaucīt.

� Ko tu brēc, muļķīte? Viņ� ta�u nedarīja tev pāri? Saki nu viens cilvēks, cik lepns! Bet no lepnuma jaunu māju neuzcelsi! Nāks laiks, no�ēlos, tomēr būs par vēlu ....

Viņ� nepateica visu līdz galam. Atvēru�i vārtiņus, pagalmā ienāca nez kādi ļaudis, priek�galā vakarējais slaidais, gai�matainais vīrs, uz pleciem uzmetis karavīra �ineli.

Ķēdi �vadzinādams, no būdas drāzās ārā suns, ta�u Ignats Saveļjevi�s saķēr^ to pusceļā un piesēja, tad atgriezās pie lieveņa, piesardzīgi pētīdams atnācējus.

� Nāciet iek�ā, pilsoni Probatov, � viņ� teica,

� būsiet viesi....

� Nav vaļas viesoties. Mēs pie tevis darī�anā � varam arī tepat pārrunāt...

� Nu, kā jums tīk! � Ignats Saveļjevi�s ar varēm pasmaidīja. � Par viesiem mēs vienmēr priecājamies. Kas tad jums ir par darī�anu?

�* Mūsu darī�ana ir vienkār�a, � Probatovs sacīja.

� Vai tev zināms, ka sapulce nolēmusi atņemt tev dzirnavas un nodot tās darba tautai?

� Bet kas tad es, pēc jūsu domām, tāds esmu? Kas tad man ir, baltās bur�uja rokas, vai? Vai tulznu tanīs nav?

Vicinādams brezenta portfeli, Ignatam Saveļjevi�am pretī nostājās vīrs ar īsām kājām un izboztām acīm.

� Tu, Ignat Saveļji�, pēc visām pazīmēm esi budzis. Pie vidējiem zemniekiem tevi nevar pieskaitīt, bet pie trūcīgajiem vēl ne tik. Vai nav pareizi, Ivan?

Viņ� sāka mirk�ķināt baltās, miltiem noputēju�ās skropstas un, it kā nobijies pats no savas pārdro�ības, aizslēpās aiz citu mugurām.

� Bet kā tu to bud�u padarī�anu saproti? � miegdams acis, pra�ņāja Ignats Saveļjevi�s.

� Tas ir visiem zināms, � priek�ā izlēca tas pats vīrs un atkal sāka mirk�ķināt skropstas. � Lopu pilna sēta kā tev, dzirnavas ar diviem'gaņģiem, pļaujma�īna, klētī guļ kvie�i no aizpērnā gada. Bud�a labā citi loka muguru, bet tas savu bagātību tur sa�ņaudzis dūrē un dzer tēju ar cukuru!

Visi iesmējās, arī Ignats Saveļjevi�s pavīpsnāja.

� Ja sve�u mantu skaitīsi � savējo nemū�am ne-iekrāsi. Man dēli darbā muguru loka, un es pats ne aci neaizdaru � dienu un nakti raujos. Tikai uz laiku esmu ņēmis algād�us, vienīgi. piepalīdzē�anai � tā jau tas parasts. Tad nu iznāk, ka budzis ir tas, kas nostrādājies stīvs un līks. Vidējais ir tas, kam viena tarba priek�ā, otra uz muguras, bet pats viņ� vidū kūļa j as. Trūcīgais ir tas, kam strādāt negribas, bet patīk staigāt apkārt ar portfeli rokās!

� Nu, tu mums te zobus nevārdo, ne jau pirmo gadu tevi pazīstam! � uzacis saraucis, Probatovs izmeta. � Kur ir dzirnavu atslēgas?

� Tur ir mans dēls ar vedeklu.

� Tu nāksi mums līdzi, nodosi visu pilnīgā kārtībā. Un tad vēl -₽- aizvedīsi �etrdesmit pudu labības.

Ignats Savejjevi�s izslējās taisni, viņa acis samiedzās.

� Es neesmu nekāda slaucama govs. Cik bija � visu t ziemā aizvedu. Vajag ta�u kaunu arī prast!

� Par kaunu labāk nerunā, no tevis to neaizgūsim. Ja neaizvedīsi � pa�i paņemsim. Tad gan tā sapurināsim, ka ar simts pudiem arī netiksi cauri.

� Ņemiet, jums jau vara rokās! � Ignats Savejje-vi�s sēco�i izdvesa. � Varbūt pie reizes arī pēdējais krekls jānovelk?

Viņ� tā parāva krekla apkakli, ka pogas aizlidoja projām.

� Ja vajadzēs nabadzīgos apģērbt � tad arī liekos kreklūs paņemsim. Ļaudis par velti tavā labā diezgan strādāju�i, tu viņiem ne vienu vien kreklu esi novilcis. Laiks dot atpakaļ...

Ignats Savejjevi�s noslīga uz lievenī�a kāpnēm un klusēja.

� Paskatī�os apcirkņos, cik sagrābstī�u, tik aizvedī�u, � viņ� noteica.

4

Naktī Kostju pamodināja troksnis priek�iņā. Notrausies no guļamās lāviņas, zēns aizzagās uz terasi un ieraudzīja, ka ap priek�klēti līkņā cilvēki. Tur bija, �ķiet, visi, pat viņa māte. Izdzirdīs kādu nākam uz terases pusi, Kostja uz pirkstgaliem iegāja atpakaļ mājā un uzlīda uz lāviņas.

Ienāca patēvs un māte.

� Varbūt tev no bailēm tā izlikās? � Ignats Saveļ-jevi�s �ukstus vaicāja.

� Nē jel, staigāja gan kāds ...

No mātes balss Kostja noprata, ka viņa dreb. Ignats Saveļjevi�s, smagi elpodams, pakāpās uz lāviņas un uzrāva sērkociņu.

Kostja izlikās guļam un sāka klusu �ņākt. Patēvs pastāvēja, kamēr sērkociņ� izdega, un nokāpa zemē.

� Guļ, � viņ� klusu teica. � Bet tu gan esi gau�ām bailīga, � tevī klausoties, var trieka ķert... Ja vien kāds sadomātu izsekot, vai tad vilcinātos? Vienā rāvienā vārtus uzlauztu!

Mātes balss kļuva mierīgāka � redzams, bailes bija pārgāju�as, un viņa smaidīja.

� Tu gan esi dū�īgs. Vai tev nemaz nav baigi?

Patēvs nopūtās un brīdi klusēja, redzams, viņam bija patīkami dzirdēt sievas uzslavu.

� Ja galvu zaudē � tad visam beigas... Es jau domāju, ka viņi no manis atstāju�ies, bet, �ķietas, tikai tagad kā ērce piezī�as!... Un, redzams, ne tik drīz tādus varēs piebarot līdz acīm � ber kā caurā maisā, un alla� par maz... Būtu man vara rokā, es ar tādiem ātri tiktu galā, vienā rāvienā ... Vai tur viss jau cauri?

� Tikai jāpiemīda, un kaut vai ar dzinējsuni nāktu � neko nesaodīs.

Kad māte un patēvs bija aizgāju�i, Kostja ilgi gulēja vaļējām acīm. Viņ� domāja par patēva vārdiem, kur�, redzams, darīja kaut ko tādu, ko vajadzēja slēpt no ļaudīm, puisēns ieklausījās pla�ās, sve�ās mājas trok�ņos un tikai rītausmā iekrita nemierīgā miegā. Viņ� sapņoja, ka Ignats Saveļjevi�s aizdedzinājis savu māju un atstājis tanī vienīgi Kostju...

� Mosties jel, dulnais, no kā tu tā pārbijies? � Kostjam līdzās uz lāviņas sēdēja māte un purināja viņu aiz pleca.

Kostja pieglaudās mātes ceļiem. Māte bija ģērbusies sve�ās drēbēs, kas oda pēc naftalīna, ta�u fokas, kas glāstīja viņa galvu, bija mīļas un maigas, no �o roku pieskāriena Kostjam kļuva tik labi. Viņ� pavērās mātē asaru pilnām acīm un teica:

� Māmiņ, iesim projām... Es negribu ar viņiem kopā dzīvot. Negribu!

Māte ar plaukstu aizspieda puisēnam muti un izbijusies sāka �ukstēt:

� Ko tu runā! ... Kā tev te trūkst? Kā? Tu esi paēdis, apģērbts, apauts... _z

� Es negribu viņu maizi... Labāk staigā�u gar durvīm ubagodams. Viņi ir rīkļurāvēji, māmiņ!

� Kurp gan lai mēs abi ejam? Kurp? � viņa gandrīz ievaidējās. � Atkal sve�ā kaktā? Citiem par kāju pameslu? Dzīvot trūkumā, staigāt apvalkātās drēbēs, neko no dzīves neredzēt? Es jau gana ar tavu tēvu tiku izcietusies, no solījumiem vien pārtiku ...

� Tētim liec mieru! � Kostja iekliedzās un atrāvās nostāk.� Viņ� bija labāks par visiem! ... Viņ� nekad neslēptu savu labību kā �itas mantrausis!

Māte nobālēja, acis viņai iepletās, apstulbusi viņa paskatījās uz Kostju, tad sagrāba dēlu aiz pleciem:

� Ko tu melsies? Ak tētīt!... Vai gribi mani nelaimē iegrūst? Pazudināt?

Viņa apvēla puisēnu aug�pēdu, iespieda spilvenā, sa�ķiebtu, nobālēju�u seju pieliecās viņam klāt, un Kostja māti vairs nepazina.

� Ja tu kaut vārdu pīkstēsi, viņi tevi netaupīs, � māte sāka �ukstēt. � Viņi mūs nogalēs, kā nogalēja tavu tēvu ...

� Bet kas tev teica, ka viņi tēti nogalēju�i? � Kostja vienā rāvienā pietrūkās sēdus uz lāviņas.

Māte saķēra galvu rokās un sāka vaimanāt:

� Ai, kā mani dievs piemeklējis!... Vai traks esi palicis, vai? Man tāpat vien paspruka, tāpat vien, dumjā galva!... Vai tad mēs abi varam ar viņiem cīkstēties: mūs samīs � un ne gailis pakaļ nedziedās ...

Priek�istabā atskanēja soļi, un māte, pārvilkusi roku pār acīm, acumirklī pārvērtās � seja kļuva �ēlīga, glaimīga, un, neskatīdamās uz Kostju, viņa tī�ām skaļi teica, lai nācējs sadzirdētu:

� Klausi Ignatu Saveļjevi�u � viņ� tevi uz kājām nostādīs, un, kad izaugsi liels, tad, āre, tāpat saimniekosi, tiksi pie mantas... Tikai sliņķim un vieglprātim nekas neiekrājas. Bet tu man būsi gudrs un izdarīgs...

Zem lāviņas staigāja patēvs, brīdi apstājās ieklausīdamies un tad parādījās istabas vidū.

� Es brauk�u, Fetiņja... Pa graudiņam savācu kopā divus mai�eļus. Nezinu, ko ēdīsim pa�i...

- � Dievs dos, iztiksim!� � māte attrauca. � Neraizējies, sabeigsi sevi Л.

Viņa nokāpa no lāviņas un smaidīdama piegāja pie vīra.

� Ja tevis man nebūtu, tad karies vai aug�ā, � Ignats Saveļjevi�s teica. � Vienīgais prieks, vienīgais mierinājums! ...

Viņ� uzlika roku sievai uz pleca un veda to ārā no istabas. Māte pavadīja patēvu un aizslēdza vārtus. Drīz vien Ignats Saveļjevi�s atgriezās � drūms, pelēku seju/ Viņam nopakaļ saradās vakarējie vīri ar Probatovu priek�galā. Nevienam nekā neprasīdami, viņi staigāja pa pagalmu un māju, ielūkojās katrā kaktā, nokāpa pagrabā zem virtuves, izlodāja visu sakņu dārzu, �ķūņus, ar dzelzs iesmiem izdurstīja un iztaustīja zemi, kur tā bija mīkstāka, ta�u labību neatrada.

Aiziedams Probatovs teica Ignatam Saveļjevi�am:

� Uzdā vājām gan nakti taviem tum�ajiem darbiem � apvedi mūs ap stūri. Nu, tomēr nepriecājies pārlieku, īss tev būs tas prieks!

Kostja redzēja, ar kādām acīm Ignats Saveļjevi�s noskatījās aizejo�ajam vīram nopakaļ. Viņa garās, muskuļainās rokas bija nolaistas gar sāniem un trīcēja sīkos drebuļos, acīs plaiksnīja tum�s, baisms niknums.

� Lenc kā lāci midzenī, � viņ� klusu nosēca caur zobiem. � Bet es tiem dzīvs rokās nedo�os!

� Nebēdājies pārlieku, Ignat, dievs viņiem atmaksās ...

� Ek, Fetiņja, � Ignats Saveļjevi�s smagi nopūtās.

� Dievs, redzams, ir negausīgs; dod cik dodams, viņam alla� par maz � cel baznīcas, dauzi pieri pret grīdu, visu sirdi izliec kā uz delnas, bet viņ� tikai klusē...

� Kāpēc tu zaimo dievu? Pārestība tevi padarījusi aklu � tad nu iznāk, ka tu, grēcinieks būdams, gribi, lai visuvarenais tev piedod.

� Bet varbūt viņ� man ir vairāk parādā nekā es viņam? Varbūt viņ� pret mani vairāk noziedzies? Kas tad ir mani grēki pret viņa cietsirdību � tikai putekļi un pī�ļi...

� Ar galvu tev kaut kas nav lāgā, Ignat.

Māte sāka raudāt, metās vīram klāt, no lāviņas notrausās lejā Aņiska un arī metās tēvam ap kaklu.

Ignats Saveļjevi�s piecēlās, sarozīdams plecus, atbrīvojās no sievas un meitas un brīdi pastāvēja, domās nogrimis. _ \

� Lūdzieties � nekas tādēļ zaudēts nebūs. Bet uz mani neturiet ļaunu prātu... Ja es kritī�u, tad arī jūs kā saknītes nocirtīs... Dievs vēlējis paciesties � tad arī cietiet...

Par kādu pacie�anos ģimenes galva bija runājis, to visi saprata pēc divām nedēļām, kad Ignats Saveļjevi�s paziņoja, ka visa labība izbeigusies un tagad bū�ot jāpārtiek no klijām un kartupeļiem.

No �ās dienas mājās sākās neizturama dzīve. Visi noklusa, staigāja drūmi, neskatīdamies cits uz citu, ilgi sēdēja, truli vērdamies kaut kur vienā punktā. Viņi ēda vienīgi lapas no sakņu dārza � vārīja no tām zaļganu �urgu, kas oda kā govju dzira, un, pārvarēdami riebumu, strēba to ar koka karotēm. Mitējās skanēt Aņiskas balss un smiekli.

Vienīgi Ignats Saveļjevi�s joprojām bija mo�s un, tāpat kā agrāk, brī�iem uzkliedza dēliem un vedeklām. Viņ� novājēja, sejā sakritās, zem pelēkās bārdas asāk izcēlās lielais ādamābols. No rītiem galdā lika pusotra spaiņa lielu patvāri, patēvs apsēdās svētbil�u kaktā un, raudzīdamies to blāvi mirdzo�ajā skārdā, pildīja no krāna tasi pēc tases un elsdams dzēra verdo�o, mazliet pasālīto ūdeni. Sāls mājā bija lielā krājumā.

Kostja, novājējis no neē�anas, augām dienām gulēja uz lāviņas. No turienes zēns ar �ausmām skatījās, kā Ignats Saveļjevi�s, uz labās rokas izplestajiem pirkstiem turēdams dziļo apak�tasīti, �makstinādams sūca

� ūdeni.

Patēva sejā saplūda asinis, duļķainas sviedru lāses ritēja pār pieri un vaigiem un notraipīja kreklu. Kos-tjam �ķita, ka no patēva acīm, no viņa grumbuļainajiem, pūtītēm nosētajiem vaigiem drīz iz�ļāksies ūdens. Viņ� apgāza tasi otrādi uz apak�tasītes, izspraucās no savas vietas aiz galda, pārmeta krustu un, ar dvieli noslaucījis seju, kas bija bietes sarkanumā, noteica:

� Ūdens gan cilvēkam lieti noder ... Kamēr tas tevī turas, tu jūties paēdis... Tas sasjlda no iek�ienes un kaulus atmiek�ķē...

Valdonīgi pamājis dēliem, viņ� veda tos sev līdzi saimniecības darbos.

Naktī, kad mājā visi gulēja, Kostja izdzirda aizdomīgus trok�ņus, grīdas dēļu �īkstienus priek�iņā un ap-

slāpētas balsis. Vairākas reizes pārsteidza �vieglā ka- ** Valērija� � kādi divi desmiti komjaunie�u pārmeklēja visus kaktiņus saimniecībā, ta�u aizgāja, nekā nepanāku�i. To vērojot, Ignats Saveļjevi�s izgāja pagalmā, apsēdās klēts priek�ā uz kāpnītēm un aiz kakla siksnas turēja suni, kas klusu ņurdēja. ₄

Aiz �kavalērijas� vēl nebija aizvērusies vārtiņi, kad viņ�, jau palaida suni vaļā. ledzinkstējās dzelzs stieple, no�vadzēja ķēde � pāris lēcienos pārdrāzies pāri pagalmam, suns aizrīdamies nikni rēja. Cauri suņa rējieniem Kostja sadzirdēja ari patēva skaļos, dobjos smieklus. Atgriezies istabā, tas apmierināti smīnēja un, pavēlējis sagatavot patvāri, atkal sēdās dzert sājo dzērienu � pasālīto vārīto ūdeni.

Aņiskai badu ciest bija grūtāk nekā pārējiem ģimenē. Jau tāpat tieviņa, kalsnējp, ar kroplīgu kupri � viņa tagad izskatījās glu�i slima un vārga. Meitenei bija putna seja, tā tagad likās ļoti vāja un smaila, it kā būtu pārvilkta ar zīdpapīru; gai�zilās acis bija iekritu�as un �ķita izbālēju�as. Meitene gandrīz vairs nekustējās, augām dienām sēdēja uz platā sola vai uz gultas, apkārt aplikusi no lupatām darinātas lelles. Abpus galvai, kas bija mazliet saspiesta no sāniem un pierauta pie labā pleca, nokarājās plānas bi�eles. Ar garajiem, kaulainajiem pirkstiem tanīs pīdama bālas lentītes, Aņiska sarunājās pati ar sevi vai kaut ko stāstīja lellēm. Reiz Kostja, gulēdams uz lāviņas, dzirdēja, kā Aņiska rotaļādamās cienāja pie lellēm atnāku�ās vie�ņas.

� Ēdiet, mīļās, ēdiet... Re, kur saldās bulciņas ... Bļinas ... Mērcējiet sviestā! �

... Ar katru dienu dzīve kļuva grūtāka. Uz Ignatu Saveļjevi�u ģimenē jau raudzījās ar naidu, ta�u baidījās teikt viņam kādu vārdu. Līdz jaunai maizei vēl tālu, turklāt uz labu ra�u nebija nekādu izred�u; vasara bija sausa, putekļaina, lopi no ganībām nāca mājās asiņainiem purniem, govis ēda cieto, izdegu�o zāli un pienu deva tikai pabaltinā�anas tiesu.

Pār ciemu pletās blāvas debesis, izstarodamas iznīcino�u versmi, vakaros kvēloja ugunīgi rieti, un �ķita, ka noklusu�ajās mājās tie�i no tiem ieplūst smacējo�s karstums. Naktīs klusumu bie�i pārtrauca trauksmes. zvans, puse ciema saskrēja pie aizdedzinātās mājas, tā nodega līdz pamatiem kā skaliņ�. Da�reiz cauri ciemam izjoņoja jātnieki, atskanēja vientulīgi �āvieni, un viss ciems pamira. Vecenes pareģoja pasaules galu un visas dzīvās radības bojā eju, �ur tur sāka slēgt ciet baznīcas. Ciem� dzīvoja, trauksmīgi gaidot ko neparastu.

Lai kā dēli un vedeklas baidījās no Ignata Saveļje-vi�a, ilgāk ciest vairs nebija iespējams, un viņa varai tomēr pienāca gals. Reiz pa�ā dienas vidū, kad ģimene sēdēja pie galda un strēba zaļo �urgu, kas oda pēc dū-ņām> vecākais dēls pēk�ņi nosvieda karoti un iesaucās:

� Dū�u �ķebina � nevaru, � un, caur pieri pablen-zis tēvā, drebo�ā balsī klusi ievaicājās: � Kas ir, tēv, vai tu-vēHlgi domā mūs tā mērdēt? ...

Kostja no lāviņas redzēja, kā patēva uzacis spēji saraucās viena otrai pretim un tikai ar milzīgu piepūli viņ� tās izlīdzināja.

� Vai tev, Timofej, sagribējies tikt aiz restēm?

� Lai kādas restes, aiz visām būs vieglāk nekā pie mums mēļjā! Tur vismaz dos ēst.

� Nu, ja patīk, ej tur sēdēt no laba prāta, es nevienu neaizturu...

Dēls piecēlās kājās.

� Tuk�ām rokām es neie�u, tēv.,. Atdod, kas man pienākas!

Ignats Saveļjevi�s cirta dūri uz galda tā, ka visi atsprāga pret sienu.

� Klusu, maitasgabals!... Ar ko tu runā, nelieti?... Kas tevi visu laiku ēdinājis un dzirdinājis, nekauņa tāds?

Ignats Saveļjevi�s izlēca istabas vidū, atvēzēja pret dēlu dūri, ta�u tas veikli izvairījās un, sagrābis tēvu aiz krekla apkakles, atgrūda nost.

� Nepalaid rokas � neesmu nekāds maziņais... Mēs abi ar Nastju gadiem te esam strādāju�i, tāpēc nodali, kas mums pienākas, un mēs aiziesim...

� Pats kār�u ubaga tarbu kaklā, bet atdot nekā neatdo�u! � Ignats Saveļjevi�s kliedza, juzdams, ka nespēj nekā.padarīt nepaklausīgajam dēlam. � Lai jūsu smakas te vairs nebūtu!... Arā-ā!

, Aņiska pieskrēja pie tēva un satvēra viņa drebo�ās rokas, bet viņ� tās atkal izrāva, kliedza nikni un sēco�i, sprauslādams siekalas, iekams apjēdza, ko meita raudādama lūdza.

� Tēt, nedzen viņus projām! Nedzen!... Mums ta�u visa kā ir diezgan � pa�ēlo Kristus dēļ!... Mēs slepus ēdīsim maizi, neviens neuzzinās, itin neviens! Kad visi gulēs, mēs ēdīsim...

� Ko tu mels? Kur mēs ņemsim maizi? Esam ta�u pagalam izpostīti!...

� Bet uz bēniņiem? � Aņiska brīnīdamās vaicāja.

� Es vakar lellei tur raku kapiņu � un zem smiltīm ...

Aņiska vairāk arī nepateica � briesmīgs sitiens atsvieda meiteni pie sienas, viņa atsitās ar kupri pret solu, tikko sadzirdami iekliedzās, kājas saliecoties it kā noknik�ķēja, un meitene nokrita uz grīdas bez samaņas. No mutes viņai sāka plūst sārta asins strūkliņa, nokrāsojot vājo kaklu un raibo katūna sarafānu.

Ignats Saveļjevi�s sāka kāpties atpakaļ, it kā neticēdams tam, ko izdarījis, tad metās meitai klāt, ta�u dēls rupji atgrūda viņu nost un pacēla māsu uz rokām.

� Jau tik tālu esi nonācis, � nikni raudzīdamies uz tēvu, viņ� izmeta. � Zvērs, ne cilvēks!

Aņisku apslacīja ar ūdeni, un viņa atguva samaņu. Kad meitene atvēra acis, tēvs, skūpstīdams viņas vājās, gar sāniem nevarīgi noslīgu�ās rokas, sāka �ēli lūgties:

� Piedod man, meitiņ ... Pats neapjēdzu, kā tas gadījās ... Manu mīļo bērniņ ...

Aņiska raudzījās uz tēvu ar ilgu, neatlaidīgu ska-, lienu, it kā pūlējās viņu saprast un tomēr nespēja. Tad viņa atkal iekrita nemaņā. Pret rītu Aņiska nomira. Kaimiņiem paskaidroja, ka meitene nositusies, krītot no lāviņas.

�ķirstā Aņiska bija it kā kļuvusi taisnāka, vaska dzeltenā seja grima ziedos, pieri ieskava papīra vainaga �aurā strēmelīte.

kostja no lāviņas skatījās uz Aņisku, viņam gribējās raudāt, bet asaru nebija.

Aņisku aiznesa, un istabā ilgi dvesmoja vīraka smar�a.

Pēc meitas nāves Ignatu Saveļjevi�u vairs nevarēja pazīt. Viņ� izlīga ar dēlu, vedeklas sāka cept maizi � un visi kļuva jautrāki un mo�āki.

Ta�u arī �im mieram pienāca gals, kad viņus atkal apciemoja Ivans Probatovs. Viņ� atrada visu ģimeni pusdienas ēdam. Steidzīgi novāktās maizes vietā uz galda mētājās sapelēju�i sausiņi.

� Nu, kā klājas, saimniek?

� Pacie�am, � Ignats Saveļjevi�s atbildēja.

� Pacie�at, tu saki? ... Tā. Trūkumu, vai, tu paciet?

� Gan trūkumu, gan tevi istabā, � Ignats Saveļje-vi�s atcirta rāmā bezkaunībā. Tikai apak�tasīte ar tēju viegli drebēja viņa izstieptajos pirkstos.

� Padomju vara tev vis neiet pie dū�as, vai ne? Tā tev vis nav pa pratam? ... Es ta�u tavu maizi nemeklēju sev, bet tautai, no tautas tu esi to noslēpis... Vai tie�ām tu pārtiec no sapelēju�iem sausiņiem?

� Jābūt priecīgam pat par sausiņiem un klijām, tik tālu nu tagad esam nonāku�i....

� Ak tad tik tālu gan! � Probatovs pasmīnēja un pa�ūpoja galvu. � Es dzīvoju daudz nabadzīgāk nekā tu, bet tādu ēdamo pie mutes neliktu.

Probatovs piegāja pie lādes, apsistas ār krāsainu skārdu, un pabikstīja lādi ar zābaka purngalu.

� Un kas te ir?

� Skaties, ja tev nav kauna, � Ignats Saveļjevi�s teica un nolika apak�tasīti uz galda. � Tur man glabājas sāls.

� Kam tad to tik daudz esi iegādājis?

� Lieks krājums nekait. Ja pa�iem būs par daudz � dos lopiņiem ...

Probatovs satvēra dzelzs rokturi, kas bija pierīkots lādes sānos, un pamēģināja to pacelt.

~ Brīnum smaga tev tā sāls, � viņ� sadrūmis noteica. � Vai ūdeni esi pielējis klāt, vai? Varbūt atvērsi?

Ignats Saveļjevi�s piecēlās, viņa seja kļuva pelēka. . � Kas tev devis tiesības rakņāties pa sve�ām lādēm? � viņ� satrakots iekliedzās. � Ak tētīt, kas te notiek � gai�ā dienas laikā ķeras pie otra mantas un jāpacie� vien ir! Cik ilgi gan valdīs tāda patvarība?..,

� Par tiesībām nebļauj, � Probatovs atsvieda.

� Augstāku tiesību par manējām vispār nav... Dod �urp atslēgas!

� Tur ta�u nav nekā cita, tikai sāls, � Ignats Sa- . veļjevi�s steidzīgi nobēra. � Dodiet viņam, lai aizrijas!

� Bet tu nelamājies! Es te ar tevi mīlināties netaisos � neesi jau nekāda daiļava!

Probatovs noklik�ķināja atslēgu, tai pagrie�oties, lādē tūlīt nez kas ie�ķindējās, un tad pacēla vāku. Lāde bija pilna ar sāli. Probatovs paņēma no galda nazi un iedūra to sālī.

� Un kas tur dziļāk?

� �ādas tādas graba�as ...

� Nu, paskatīsimies... � Probatovs novilka.

Viņ� steidzīgi sāka atgrābt sāli uz vienu pusi, un -kļuva redzami dēļi. Zem tiem bija balta vate. Proba-lovs pacēla vienu dēli, izbārstīdams sāli pa grīdu, tad izsvaidīja vates kum�ķus un Kostja no lāviņas ieraudzīja blāvi spīdo�as, ar eļļu ieziestas �autenes.

� Bet kādai vajadzībai tad tu �ito esi sagādājis? � Probatovs aizelsdamies iekliedzās. � Vai uzbrukumam

. gatavojies, kaitētāj?

Probatova pirksti ieslīdēja bik�u kabatā, un Kostja viņa rokās ieraudzīja naganu ar zilganpelēku stobru.

� Sataisies! � viņ� klusu pavēlēja. � Nāksi man līdzi!

Te Kostja nolēma iet Probatovam palīgā.

� Tēvocīt! Viņ� tevi piemānīja! � puisēns iekliedzās, nolaizdams kājas pār lāviņu. � Viņ� mūs visus mānīja!... Mērdēja badā, bet pa�am pilni bēniņi ar labību!

ievaidēdamās uz sola sabruka māte ar �ausmās izvalbītām acīm, sāka kliegt vedeklas; Probatovs pacēla galvu un no �ā brī�a vairs neizlaida Kostju no acīm.

� Re nu, zudums atradās! � viņ� priecīgi teica un uzmundrino�i pamāja Kostjam. � īsts vīrs aug!

� Ko tāds puika mel�! Neticiet! � vecākā dēla sieva sāka kliegt. � Viņ� ir prātā jucis!

Vedekla drāzās pie lāviņas, viscaur drebēdama aiz niknuma, spiedza griezīgā balsī.

� Ak tu nelaimīgais izdzimteni!... Sarkanā gnīda! _r <. Pazūdi no pasaules! Izsvēpēt tādu! *

Probatovs parupji atgrūda viņu pie malas un uzkliedza:

�� Savaldi mēli, bud�a klabata! Nedomā pui�elim pirkstu pielikt � es jokus ar tevi nedzī�ul... Te pie jums vesels cilvēks patie�ām drī? vien var prātā sajukt.

Viņ� izņēma no lādes �autenes, pārskaitīja, salika uz galda un pavēlēja Ignata Saveļjevi�a dēliem tās aiznest uz ciema padomi. Vedeklām viņ� teica:

� Bet jūs sagatavojiet viņiem ēdamo. Un arī pa�as pamazām vīk�ieties. Tagad jums stāv priek�ā gar� ceļ�... Brauksiet visi, tikai pui�elis ne � es viņu jums atņemu. Iekārto�u bērnu namā.

Māte sāka raudāt. Probatovs aizveda Ignatu Saveļ-jevi�u kopā ar dēliem. Istabā iestājās klusums. Gau-dulīgi un skumji sāka sīkt uz galda atstātais verdo�ais patvāris. _x

Kostja norāpās no lāviņas, kaut kā aizspraucās līdz solam un pieglaudās pie mātes ceļiem.

� Mā-miņ! л. Iesim projām no �ejienes! .., Iesim projām!...

Pa puisēna seju ritēja asaras; māte raudzījās uz dēlu kā uz sve�inieku un klusēja. Tad ar raupjo plaukstu noslaucīja viņa miklos vaigus un piekļāva sev klāt.

� Esmu-te iestigusi, Kostja, dziļi iestigusi... Mani vairs neviens neizraus... Tevi paņems bērnu namā � dievs dos, nepazudīsi!

� Es negribu, nekur negribu! ... Kā tad es bez tevis dzīvo�u, mā-āmiņ!

� Ar mums tev nekādas dzīves arī nebūs!... Ej labāk tiem ļaudīm līdzi...

Nesaprotama un juceklīga bija visa �ī lielā un drausmīgā dzīve, kuru Kostja vēroja. Patēvs bija nogalinājis mīļoto meitu, un visa ģimene klusēdama to slēpa, pa�a māte viņu pameta �ā neģēlīgā, zvērīgā cilvēka dēļ un devās projām nezin kurp, bet glu�i nepazīstams, pelēkā �inelī ģērbies skarbs vīrs, kur� �ķita līdzīgs tēvam, valdonīgi paņēma Kostju aiz rokas, atvēra viņam durvis un ieveda jaunā, varbūt vēl nesaudzīgākā pasaulē ...

Kad māte, atstājusi viņu likteņa varā, kopā ar patēvu aizbrauca uz tāliem ziemeļu novadiem, ik dienu, varbūt pat ik stundu Kostja domāja par māti, gaidīja viņu, it kā viņa dzīvotu kaut kur tuvumā un, saiīgojusies pēc dēla, noteikti ieradīsies pie viņa. Bērnu nams dūca kā satraukts bi�u strops, dienas ritēja kā skanīgas stīpas, kuras Kostja dzenāja. Kostja bija sātīgi paēdis, labi izgulējies, ap viņu bija biedri, un tomēr pirmajā laikā zēnam kaut kā pietrūka. Bie�i jo bie�i sirdi sa�ņaudza pēk�ņas sāpes, lai gan nebija nekāda iemesla, un tad Kostja aizskrēja kaut kur tālāk, lai klusiņām izraudātos. Gadu gaitā, pamazām nobriezdams, Kostja, domājot par māti, izjuta naidu un niknu atsve�inātību � māte bija ne vien nodevusi ideju, kurai savu dzīvi veltījis tēvs, un tēva piemiņu, bet turklāt atteikusies arī no sava dēla �ā visu ienīstā cilvēka dēļ, kur� gandrīz bija_ypazudinājis kā viņu pa�u, tā Kostju un visu savu ģimeni. Drīz vien bērnu nams Kostjam kļuva par tēva māju, bet par vistuvāko un mīļāko cilvēku pasaulē � Aleksejs Makarovies Baholdins, kuru viņ�, tāpat kā daudzi citi bērnu nama audzēkņi, pēc viena vai diviem gadiem � ne tik daudz aiz pienākuma, cik garīgas nepiecie�amības � sāka dēvēt par �tēti�.

Iestājoties komjaunatnē, Konstantins skumīgā lepnumā visiem pavēstīja par kritu�o tēvu un atriebīgi, akli, kā to spēj darīt vienīgi jaunatne, kas neko nepiedod, atsacījās no tās, kura viņam bija devusi dzīvību. Tanīs gados �ādu atteik�anos neuzskatīja par apkaunojo�u, bet gandrīz par augsta idejiska rūdījuma un principialitātes izpausmi. Tie, kas bija atteiku�ies no saviem noziedzīgajiem tēviem un mātēm, ieguva nerakstītas tiesības dzīvot un strādāt tāpat kā visi, pēc tam jau neviens viņiem vairs nepārmeta sve�o sociālo izcel�anos. Ta�u viņi nezināja, ka, reiz bez �ēlastības nomazgāju�i �o �ķietamo kauna traipu, vēlāk atklās sevī citu, jau nenomazgājamu, kur� dedzinās un satrauks sirdsapziņu līdz mū�a galam ...

Gadu ritējums nepārvērta Konstantinu Ma�arovu par tādu, kas visu lai� pār galvu un visu piedod, ta�u tas pie�ķīra citu nokrāsu atmiņām par māti ar viņas maldiem uh dziļo tumsonību, ļāva citādi lūkoties arī uz jaunības idejisko kategoriskumu, jaunības, kura �ķiru nesamierināmības vārdā nepieļāva nekādu �ēlastību pret asinsradniecības jūtām ...

Konstantins sen bija -no�ēlojis, ka nebija uzmeklējis F pazudu�o māti, nebija viņu pavērsis uz savas gaismas pusi � jau tēvs ta�u par to bija sapņojis! Un tagad viņ� zināja, ka diez vai kādreiz spēs sev piedot, ka pats atteicies no savas mātes ...

5 ■'

Sibīrijas zeme Ma�arovu saņēma nelaipni � ar spēcīgu puteni. Tikko viņ� no Maskavas ātrvilciena bija izkāpis uz perona apgabala pilsētas stacijā, viņam �ķita, ka atrodas klajā laukā � sniegs aizputināja acis, vēj� grūda viņu sānis ar visu ceļa somu, cauri rudens mētelim aukstums vilka līdz pat kauliem. t

Pirms vietējā vilciena atie�anas, ar kuru Konstantins bija nodomājis braukt uz Prire�jes rajonu, viņ� vēl iegriezās apgabala komitejā, tirgū nopirka jaunus velteņus, kas oda pēc svilinātas vilnas, mīkstas, adītas zeķes un suņādas dūraiņus, veikalā iegādājās izturīgu vatētu jaku un bikses un turpat tos pavilka zem rudens mēteļa, uzreiz kļūdams cienīgāks un kustībās gausāks.

Dzelzceļa stacijā Konstantins nostājās rinda pie kases aiz kādas meitenes melnā ka�ociņā un baltu dūnvilnas lakatu ap galvu. Uz muguras viņai bija cie�i piebāzta zaļgana mugursoma, pie kājām nolikta kvadrātveidīga kaste, līdzīga bajāna futrālim. Rindai virzoties uz priek�u, meitene pa grīdu vilka aiz siksnas kasti līdzi.

No lakata apak�as pār meitenes ieslīpo pieri sprau-� cās ārā kuplas sprodziņas kvie�u dzeltenumā, viņa ik mirkli bīdīja tās atpakaļ un ar bērni�ķīgu ziņkāri vēroja visu, kas norisinājās apkārt. Meitenes piemīlīgajā sejā bija kaut kas uzticīgi vaļsirdīgs un reizē kautrs. Viņas seju neaizsedza atturīga izteiksme, kāda tik parasta pieaugu�ajiem, glu�i kā bērna seja, tā mirklī atspoguļoja to, kas pa�reiz saistīja uzmanību. Kad puisis rindā sāka stāstīt kaut ko jautru, meitene atplauka smaidā; vajadzēja tikai kādam sākt rupji lamāties, kad viņas seja apmācās. Nekautrīgi visus grūstīdams, līdz kasei aizlauzās gar� vīrs sārtu seju, galvā tam bija pelēka karakula cepure ar ādas virsu, un meitene saTraukti atskatījās uz tiem, kas stāvēja tuvumā, it kā jautādama: nu, ko tad jūs neko neiebilstat?

Vagonā, kurā iekāpa Ma�arovs, valdīja neiedomājama kņada. Vagons jau bija stāvgrūdām pilns, ta�u ļaudis visu laiku nāca un nāca klāt, nebija izprotams, kur tie izvietos mantas un kur piemetīsies pa�i. Lai nevienu netraucētu, Konstantins uztrausās vidējā plauktā, kā bija norādīts vietu kartē, un palīdzēja iekārtoties arī meitenei, kura, kā noskaidrojās, bija viņa kupejas kaimiņiene. Pēk�ņi vagona ejā iestrēga sieviete ar bērnu un lielu saini, tāpēc Konstantīns nolēca lejā.

� Dodiet �urp savu mazo, es pagaidām viņu paturē�u! � meitene izsaucās, un Ma�arovs, saņēmis no sievietes rokām segā ievīstīto bērnu, savukārt pasniedza to viņai.

Kad vilciens sāka kustēties, ikviens bija atradis savu vietu, neviens vairs nestāvēja kājās, zem soliem un uz aug�ējiem plauktiem izvietotās mantas arī nevienu netraucēja, un vagons Konstantīnam �ķita savā ziņā mājīgs un aprasts, it kā cilvēki tanī būtu brauku�i vismaz divas trīs dienas. Amatnieki, kas turējās savrupā pulciņā, uz ceļiem uzlika melnu fibras ceļa somu un sāka neganti klaudzināt domino kauliņus; grāmatu mīļotāji iekārtojās tuvāk gaismai; viens otrs bija attaisījis vaļā grozus ar produktiem, un vagonā izplatījās kairino�a smar�a. Pa visu vagonu, gandrīz apslāpēdams balsis un smieklus, skanēja radio.

� Vai viņ� nav novilcis jums rociņas? � jaunā sieviete vaicāja meitenei, kas auklēja viņas mazuli. � Skat, ieple� acis, it kā saprazdams, ka par viņu runā! Nu, nāc vien �urp, manu slīmestiņ, nāc, acu-raudziņ!

Ma�arovs kā apburts klausījās jaunajā mātē � �ķita, viņa nevis izrunāja, bet izdziedāja ik vārdu, balss krūtīs aiz saviļņojuma trīsēja. Un arī viņa pati izskatījās kā tautas dziesmu daiļava � liela auguma, pilnīga, baltu seju, melnu matpīņu vainagu. Viņas spilgtā, dzeltensārtā jaka ar plecos kuplajām piedurknēm liesmot liesmoja, uz krūtīm viņai plandīja gai�zils lakatiņ�.

� Ak tu manu-u brīnumiņ! � viņa smaidīdama mīlīgi dziedāja, veiklām, spēcīgām rokām attīdama bērnu.

� Tētis dro�i vien būs bezgala noilgojies pēc munisl � Atskries no traktora, nosmulējies glu�i melns, un tūdaļ pie dēla � nu, kur tad mans vanadziņ�? Nomazgā kaut to lielāko melnumu, tētuk, mēs viņam sakām, un tad ņem mūs rokā, ucini līdz griestiem � mums tas dikti patīk!

Mazulis vingri tirināja kājeles uz mātes ceļiem, apģērbts pelēkā vilnas uzvalciņā, iesārtām adītām zeķītēm kājās un noziedēju�ai pienenei līdzīgu pūkainu cepurīti galvā, cepurītes ieskautie stingrie-vaidziņi sārtojās kā divi ābolī�i.

Sieviete atpogāja jaku, lai pabarotu bērnu, un Ma�arovs ar meiteni kā pēc komandas aizgriezās.

� Ko tad tu, mīļā, tā nokaunējies? � vērsdamās pie meitenes, sieviete vaicāja un laimīgi iesmējās. � Tā vien raugi, drīz ta�u pa�ai arī tāds būs. Kā gan var dzīvot bez �āda mīļumiņa?

� Vai, ko jūs! � meitene ugunīgi pietvīka. � Es ta�u...

� Redzams, nesen esat precēju�ies, vai ne? � sieviete saproto�i apvaicājās Ma�arovam. � Es arī pirmajās dienās biju tāda pati � lai ko teiktu, vaigi kvēloja ...

� Bet mēs savu mū�u pat neesam biju�i pazīstami! � meitene izsaucās gandrīz vai izmisumā.

Konstantins smējās, kamēr asaras izsprāga acīs, bet vajadzēja viņam tikai atvilkt elpu, kad cits kāds kupejā jau iesprauslājās dūrē, un viņ� atkal sāka aizrautīgi smieties. Nopietna bija vienīgi meitene, aiz samulsuma kļuvusi glu�i sārta. Tomēr vēlāk arī viņa nenocietās un pievienojās, ta�u ne atklāti kā visi, bet slepus, . klusu, it kā sevi apvaldīdama.

Viņa nometa ka�ociņu un lakatu un sakautrējusies ' stāvēja visu acu priek�ā � tieviņa, lielām acīm, kārtodama pār pleciem klaidā iziru�os gai�os, cirtainos matus. Meitene bija ģērbusies paīsā tum�i brūnā kleitā ar sniegbaltu me�ģinu apkaklīti, � �ī apkaklīte viņu darīja līdzīgu skolniecei, � bet mazliet pavērtā, valgi sārtā mute, bērni�ķīgi vājais kakls un pla�i ieplestās, pelēkās acis pie�ķīra viņas sejai vientiesīgas izbrīnās un skaidrības izteiksmi.

�Cik jauka!� Konstantins nodomāja un, lai iedro�i-

nātu meiteni, kas aiz kautrības bija glu�i* vai sastingusi, draudzīgi ierosināja:

� Nu, ja jau mūs citi apprecināju�i, tad vismaz pa�i iepazīsimies, � viņ� smaidīdams sniedza meitenei roku.

� Ma�arovs Konstantins ... _л

� Asja, � meitene tikko dzirdami izdvesa, un viņas pirksti gandrīz neatbildēja uz Ma�arova spēcīgo rokas spiedienu.

� Tagad jums cits nekas neatliek kā nosvinēt vagonā kāzas un tad priekā un līksmībā braukt tālāki � sieviete noteica un, pacēlusi stūrīti lakatam, kas sedza viņas krūti un mazuļa seju, nenovērsa no bērna savu sajūsmināto skatienu. � Mans spēkavīrs nomocījies, vaigi kaistin kaist. Dro�i vien sapnī redz tēti, viņi ta�u viens pie otra kā pielipu�i...

Viņa noguldīja dēlu, uzmeta uz galda lampas aba-�ūra savu lakatiņu, lai gaisma nekristu puisēnam sejā, un līksmi visus noskatīja.

� Un tagad nebūtu par ļaunu sirdi sasildīt ar glāzi tējas.

Konstantins no pavadoņa atnesa �etras metāla glāz-turos ieliktas glāzes ar karstu, dzintarainu tēju un līdzi vēl veselu sauju zilu kvadrātveidīgu paciņu ar cukur-graudiņiem, un mazais galdiņ� drīz vien vai lūza no da�ādiem gardumiem.

� Nogar�ojiet manus pīrādziņus ar kāpostiem, � Asja teica un nedro�i piebilda: � Mūsu māte tos cep ļoti gar�īgus.

� Arī mazsālītos gurķī�us ēdiet! � sieviete cienāja.

� Pēc visiem likumiem sālīju � gan ar dillēm, gan ar ķiplokiem, gan ar upeņu lapām. Mans Aļo�a uz tiem kā uzburts, bet, ja sālījums ir citāds, viņ� nemaz neēd � gau�ām izlepis. Vai tālu braucat, mīļā?

� Uz Prire�jes rajonu. Varbūt esat dzirdējusi?

� Mēs ta�u pa�i esam no turienes! � sieviete kļuva priecīga. � Vai jūs tur dzīvojat vai tāpat vien esat atbraukusi paciemoties?

� Pagaidām braucu pie māsas, bet vēlāk iekārto�os darbā, � Asja jau bija pārvarējusi mulsumu un atbildēja priecīgi un uzticēdamās. � Mēs visa ģimene pārceļamies uz laukiem, par mums pat avīzē rakstīja. Varbūt nejau�i esat lasīju�i par Jaranceviem?

Ma�arovs mazliet atvirzījās no galdiņa un sa�ņaudza delnās glāzi, juzdams, ka sirdij piezogas smeldzīgs vēsums. Kā gan viņ� uzreiz nepazina �īs vērīgās, pelē-, kās acis un atklāto skatienu? Tā ta�u bija toreizējā baskāje meitene, kas pirms gadiem viņam atnesa vēstulīti no māsas. Jā, tagad Konstantins atcerējās arī viņas vārdu � īstenībā viņu sauca par Vasilisu, mīlino�i par Vasenu .vai Vaseņu, bet meitenei dro�i vien �is vārds nez kāpēc nav bijis pa prātam un tāpēc nolēmusi saukties par Asju. Ta�u vārds Vasena arī pa�reiz viņam patika labāk.

� Slava par manu A)o�u arī skan pa visu mūsu rajonu! Viņa traktoram � vislielākais veikums, � jaunā sieviete di�ojās. � Kolīdz pavasaris, priek�sēdētāji alla� cen�as viņa brigādi atvilināt pie sevis � pagodini, nāc pie mums, Aleksej Ivanovi�, traktoristus krietni baro-

- sim, tikai esi ar mieru! Bet viņ� pēc naudas un ēdamā nedzenas, viņam da�ādu prēmiju un goda rakstu milzums, visu istabu var aplīmēt. Un strādāt viņ� strādā priek�zīmīgi: kur viņa brigāde arusi � dūnas, ne zeme!

Konstantins pāris guldzienos izdzēra tēju, sataustīja kabatā etviju un piecēlās.

� Ie�u uzsmēķēt...

� Kūpiniet vien tepat! � sieviete atļāva. � Kur dūmi, tur siltums. Es savam Aļo�am arī saku...

Ta�u Ma�arovs viņā vairs neklausījās, steidzīgi devās projām pa �auro eju, uzgrūdās kādam, neapzināti tiekdamies ātrāk atstāt kupeju un palikt vienatnē. Pustum�ajā priek�iņā viņ� ieelpoja salto gaisu un, atslējies pret drebo�o vagona sienu, aizvēra acis...

�Kāpēc man �ķita, ka Kseniju �eit nesastap�u?� viņ� domāja. �Vai es cerēju, ka viņa aizbraukusi mācīties un nav vairs atgriezusies? Svētā vientiesībai�

Tanīs dienās, kad Konstantins pēc ievainojuma bija apmeties bērnu nama piebūvē, viņ� pilnīgi ļāvās mieram un klusumam. Krādams spēkus, augām dienām klaiņāja pa pazīstamiem me�iņiem, aizklīda tālu kalnos, klausījās, kā nerimtīgi �alc upe, no kraujām neprātīgi brāzdama lejā pavasara ūdeņus, pārnesa mājās mēļus ziedus � tuvā pavasara agrīnos vēstne�us. Pavasaris plūda �urp no kalniem ār siltumu un gaismu, duļķainiem sniega ūdeņiem, sasilu�o skuju skurbo smar�u un me�a biezokņu trūdu dvesmu.

Mauriņā turpat piebūves priek�ā-�ūpojās dzeltenas pienenes, rūtīs sitās raibi taurenī�i, uz atvērto logu palodzēm bira ābeļziedi. No rītiem viņu modināja putnu vītero�ana un trillinā�ana.

Konstantins dzīvoja bezrūpīgi, pieņemdams kā pelnītu itin visu, ko dzīve tanīs dienās viņam bagātīgi dāvāja, � gan Alekseja Makarovi�a tēvi�ķo laipnību, gan cilvēku sirsnīgo pieķer�anos, pat meitenes mīlu, tik strauju un uzticīgu savā pirmajā skaidrajā trauki smē. Viņ� jutās labi kopā ar �o meiteni, ne reizes nedomāja par to, vai pats viņu mīl, varbūt tāpēc, ka nezināja, ko sola rītdiena, vai glu�i vienkār�i neapzinājās, ko dara.

Visu, kas notika pēc mēne�a, Ma�arovs vēlāk nespēja atcerēties bez svelo�a kauna un no�ēlas. Reiz, vēlu atgriezies no tik�anās, viņ� mājās uz galda atrada paziņojumu no kara komisariāta � viņu izsauca uz medicīnisko komisiju apgabala pilsētā. Konstantins nedzirdēja, kā piebūvē ienāca Aleksejs Makarovi�s, un pavērsās atpakaļ tikai tad, kad aiz muguras sajuta_ viņa smago elpu.

� Vai pastaigājies, karotāj?

� Jā, tēt... Staigāju un nevaru vien nopriecāties � te pie mums tik jauki. � Konstantīnu pēk�ņi pārņēma smeldzīgas skumjas, iedomājoties, ka atkal jā�ķiras-no skolotāja un, kas zina, varbūt veco vīru nekad vairs neredzēs. � Paldies jums, tēt, ka mani palutinājāt... Es to nekad neaizmirsī�u ...

� Ko tu, Kostja! Atradis, par ko runāt... Vai tad tu man esi sve�inieks? � Aleksejs Makarovi�s apsēdās Ma�arovam līdzās uz gultas un saņēma viņa rokas savējās. � Ikreiz ir smagi, kādu aizvadot karā...

� Tev jāpriecājas un jālepojas, tēt! Var vēl gadīties, ka līdz Berlīnei aizeju!...

Vecais vīrs ar dūri paberzēja acis, nopūtās un, brīdi klusējis, negaidot vaicāja:

� Bet kā tad ar meiteni, Kostja?

� Ar kādu meiteni? � Ma�arovs māksloti brīnījās, saprazdams, ka Alekseja Makarovi�a jautājumam ir noteikts nolūks, un nezin kāpēc sākdams uztraukties.

� Tū zini gan, par ko es runāju, � it kā pārmetot noteica sirmgalvis. � Ksju�a nāk no labas ģimenes... Viņa ta�u ir Komeja Jaranceva meita no Cerjomsan-kas? Vai es nemaldos?

� Bet es jau to nemaz neslēpju! � Konstantīnam kjuva skaidrs, ka no tie�as sarunas ar skolotāju izvairīties nevarēs. � Kāpēc gan tas jūs uztrauc, tēt? ... Rīt mani dro�i vien aizsūtīs uz fronti, un es par to negribu pa�reiz domāt! .'.. Vai arī jūs uzskatāt...

� Redzi, Kostja, � Aleksejs Makarovi�s piecēlās un, domās nogrimis, sāka lēnām staigāt �urpu turpu pa istabu. � Es nezinu, cik tas viss jums ir nopietni, bet man �ķiet, ka īstas jūtas nepakļaujas nekādiem aprēķiniem.

� Piekrītu ... Bet te jau nav svarīgi tas vien, tēt, � Konstantins apmulsumā sāka ar plaukstām berzēt vaigus. � Ksju�a ir lieliska un jauka meitene, bet vai viņa ir īstais cilvēks, kas man vajadzīgs? Vai viņa mani visur un arvien sapratīs? Nezinu ...

� Bet kālab tad tu pats esi? Kāpēc atstāj novārtā savus spēkus � vai tev to nepietiktu, lai viņu ietekmētu? Un, beidzot, ja jūtas ir patiesas, tās pārvarēs visus��ķēr�ļus un pat spārnos tevi!

� Varbūt tā arī ir, ta�u es negribu krāpt ne viņu, ne sevi!... Man �ķiet, lai arī �ai meitenei piemīt labi tikumi, viņa tomēr ir parasta mietpilsone! ...

� Tas nu nav gudri darīts! � Aleksejs Makarovi�s raudzījās pārmeto�i. � Paskat, kādu izkārtni meitenei pielicis! Viņa ta�u tikko sāk dzīvot, ja viņai arī ir kādi trūkumi, no tiem viegli var tikt vaļā, vajag tikai palīdzēt ...

� Nē, tēt, viņu audzināt es nedomāju! � Konstantins sāka dedzīgi iebilst. � Es pats vēl nezinu, ko dzīvē darī�u, kā kuģis bez stūres klīstu apkārt, un te nu lai vēl uzveļu sev tādu pienākumu!... Es nekā neesmu viņai solījis, nekā neesmu zvērējis, man viņas acīs nav jātaisnojas. Un vai-mazums vēl mū�ā mums abiem būs �ādu tik�anos un �ķir�anos! ...

� Nu, pielūko, � vecais vīrs pa�ūpoja galvu. � Ne �jau man jādzīvo, bet tev...

Tai vakarā kaut kas palika neizteikts, un, lai gan no rīta Konstantins sirsnīgi atvadījās no Alekseja Maka-roM�a, tomēr viņ� no bērnu nama aizbrauca smagu sirdi, nez kādēļ juzdamies vainīgs tētes priek�ā.

Ma�arovs bija gau�ām pārsteigts,"kad medicīniskā komisija viņu tūlīt atbrīvoja no karaklausības. Trīs dienas viņ� noklaiņāja pa pilsētu, virinādams kara komisariāta durvis un lūgdams, lai viņu sūta uz fronti kā brīvprātīgo, ta�u nekā nepanāca. Pēc tam viņ� nolēma, neiegrie�oties bērnu namā, satikties ar Ksju�u, izskaidroties un tad ar mierīgu sirdsapziņu doties uz visām �etrām debess pusēm.

Ma�arovs steidzās uz staciju, ta�u nokavēja vilcienu. Nākamais gāja tikai naktī, un līdz tumsai Konstantins kā dieva nepieņemts slaistījās stacijas drūzmā, nezinādams, kur dēties. Viņ� nopriecājās, kad gadījās no caurbraucēja kareivja nopirkt dāvanu Ksju�ai � mazītiņu ārzemju firmas sievie�u rokas pulksteni, līdzīgu medaljonam, ar smalku zelta va�iņu. Izstiepis va�iņu, Konstantins tīksminādamies to saujā salocīja posmiņu pēc posmiņa, un tā kļuva par tikko mānāmu zelta smil�u kaudzīti. Uz pulkstenī�a iek�ējā vāciņa, kas it kā glabāja kvēlas saules atspulgu, bija mākslinieciski iegravēta monogramma, bet mazliet zemāk, ja skatījās no sāniem, �ķautnēm mirdzot, vizēja īss uzraksts sve�ā valodā. <

�Ko gan nozīmē �ie vārdi?� Konstantins nodomāja, un tālab, ka neprata tos izlasīt, lai gan skolā un vēlāk pedagoģiskajā tehnikumā bija sācis mācīties divas valodas, viņ� izjuta vieglas dusmas, bet pēc tam arī niknumu. Konstantīnu pārņēma skaudrs skumju un uzbudinājuma uzplūds un neapmierinātība pa�am ar sevi, un pēk�ņi ar to svārstīgumu, kas viņam toreiz piemita, viņ� strauji izlēma: �Es nebrauk�u pie Ksju�as!� Vai gan meitenei tālab kļūs vieglāk, ja viņ� pats paziņos, ka �ķiras no viņas uz visiem laikiem. Sāksies savstarpēji pārmetumi un asaras, un nav zināms, vai viņam tad pietiks apņēmības atgrūst meiteni un aiziet. Nē, labāk jau tā � vairs neredzēties, neatvadīties, no acīm projām un no sirds laukā! Jā, negodīgi, Konstantins apjucis pārliecināja sevi, jā, mazdū�īgi, ta�u viņ� patie�ām nekā nebija Ksju�ai solījis, nekā nebija zvērējis! Un vai viņam ir morālas tiesības dibināt ģimeni, ja būtībā vēl nav pat īstas profesijas? Viņ� ta�u Ksju�as dēļ neatgriezīsies pie darba, no kura domās jau atteicies. Nē, palikt �eit nozīmētu atsacīties no kaut kā īsta un liela, kam*jākļūst par viņa patieso aicinājumu!

Un kā lai viņ�_zina, vai Ksju�a pret viņu jūt tādu mīlestību, kas spētu izturēt visus pārbaudījumus? Vai viņas jūtas, nav tāda pati aizrau�anās kā viņam? Vai tikai nav vainojams pavasaris, reibino�ais gaiss vakaros, kas abus apskurbinājis un viņiem sagrozījis galvas?

Sirdsapziņas balss gan teica, ka Ksju�a nav tāda meitene, kas mestos ap kaklu jebkuram puisim, ka viņa uzticējusies, neprasot nekādus solījumus, ta�u Konstantins visam atrada attaisnojumu, jo sevi�ķi tāpēc, ka pa�am sevi attaisnot, ja tikai ir vēlē�anās, vienmēr izdodas viegli.

Konstantins staigāja pa peronu, raudzījās Maskavas vilciena apgaismotajos logos un, kad vagoni sāka drud�aini rauties uz priek�u, ātri sāka soļot blakus augstajām kāpnēm, tad it kā izmisumā satvēra rokturus un ieķērās tanīs. Vilciens aizvien paātrināja gaitu, tad Konstantins, pārvarēdams sāpes ievainotajā rokā, pa-vilkās uz aug�u, ierausās vilcienā un, iegājis tamburā, nespēkā atbalstījās pret sienu.

�Ko es esmu izdarījis!� viņ� domāja. �Ko es esmu izdarījis? Vai nebēgu pats no sevis?�

Konstantins toreiz ilgi tā stāvēja un skumjās un sā-pēc nolūkojās uz laukiem, kas trauca aiz loga, it kā arī no tiem atvadītos uz visiem laikiem. Stepe, zilgana no ziemāju zelmeņa, pavasara vējā laistījās kā zīds, pāri tai slīdēja saraustītas mākoņu ēnas, un, glu�i kā dzīva, tā reizē ar �īm ēnām aiztrauca un aizpeldēja tālē...

Vagonā Konstantins vairākas reizes mēģināja rakstīt vēstuli Ksju�ai, tomēr, pārlasījis uzrakstīto, nikni to saplēsa sīkos gabalos. Vai gan iespējams atrast tādus vārdus, kas attaisnotu viņa mazdū�īgo soli un nomazgātu viņu baltu meitenes acīs?

Būdams jau Maskavā, viņ� uzrakstīja grēku no�ēlo�anas vēstuli Aleksejam Makarovi�am, lūgdams par visu piedo�anu. Konstantins gau�i vēlējās, lai tētis parunātu ar Ksju�u un paskaidrotu, ka viņ� tā rīkojies nevis tāpēc, ka gribējis meiteni apvainot, bet gan tālab, ka stingri nolēmis saglabāt savu brīvību di�am darbam.

Tētis atbildēja nesamierināmā tonī: ikvienam cilvēkam pa�am jāatbildot par savu rīcību, bet, ja viņam¹ trūkstot vīri�ķības, lai neuzveļot savu atbildību cita pleciem. No turpmākajām, neparasti vēsajām Baholdina vēstulēm Konstantins saprata, ka Ksju�a viegli pārdzīvojusi viņa piepe�o aizbrauk�anu un, sprie�ot pēc visa, sevi neuzskata par nelaimīgu un pamestu. Pierādījās, ka Ksju�a jr patstāvīga un nopietna, jo tūlīt pēc lauksaimniecības tehnikuma beig�anas sākusi strādāt kolhozā.

Nevērojot sava skolotāja atturīgo stingrību, Konstantins joprojām rakstīja viņam visu laiku, pastāstīja par _z katru nokārtoto eksāmenu sesiju Timirjazeva Lauksaimniecības akadēmijā un paziņoja par savas studenta dzīves jaunākajiem notikumiem. Pamazām toreizējais pavasaris dzimtajā pusē sāka aizmirsties, izdzisa atmiņā, un to aizēnoja jaunā dzīve ...

... Un tagad viņ� atgriezās dzimtajās ārēs, neveicis nekā nozīmīga.

Vilciens jau joņoja pa vientulīgu, rūsgani svītrainu stepi, aizaustu ar sniega plīvuru. Lokomotīve skaudri rēca, no uzbēruma lejup mezdama baltas dūmu lēk-�ķes, � vēj� tās uzķēra un nesa tālāk uz pirmā sniega apputinātajiem laukiem, pretim uzbrūko�ās krēslas noslēpumainajai miglai.

��ķiet, esmu iepinies visai nepatīkamā situācijā,� Ma�arovs sarūgtināts prātoja. �Labi, ja Ksju�a būtu jau apprecējusies, ja viņai būtu bērni. Tad visas manas ba�as būtu veltīgas. Bet ja nu viņa joprojām dzīvo viena?�

�ās domas satraukts, Konstantins pagājās �urp un turp pa tamburu, tad atkal piekļāvās pie rūts, lūkodamies, kā pār palso līdzenumu virpuļo putenis.

�Nez kāda viņa tagad kļuvusi?� Ma�arovs nodomāja _v un nodrebēja: līdzās stāvēja Vasena.

� Esmu noilgojusies pēc laba sniega, � viņa klusu teica. � Pilsētā ta�u tāds nemēdz būt. Baidos, ka tikai māsa neiestieg ar ma�īnu ...

Konstantins ar pūlēm pārvarēja pēk�ņi radu�os ziņkāri un vēlē�anos tūlīt visu izpētīt par Kseniju � kādā daibā viņa tagad strādā, vai viņai ir ģimene un bērni, vai dzīvo laimīgi. Viņ� uzveica kārdinājumu un neatklāja sevi meitenei, bet, brīdi klusējis, bez jebkāda sakara ar iepriek� runāto teica:

� Es ta�u arī braucu uz jūsu rajonu!

� Es nezin kāpēc tā jau domāju, � it kā priecādamās, ka nojauta bijusi pareiza, Vasena trauksmaini izdvesa un, glu�i kā nokaunējusies par �o saviļņojumu, nodūra galvu, ar pirkstu vilkdama pa nespodro, mazliet nosvīdu�o rūti. � Man briesmīgi patīk ierasties, kad mani neviens negaida! ... Piezogos uz pirkstgaliem, atveru durvis un, itin kā nekas nebūtu bijis, saku: �Sveicināti, kā labi klājas?� Nu, tad tikai sākas! Visi izbrīnā iesaucas, apber ar pārmetumiem un priecīgi bezgala! Māsu gan, zināms, ne ar ko nav iespējams pārsteigt � viņa mums tik nopietna un principiāla: es alla� apbrīnoju vfņu un apskau�u ... Vai jūs stacijā kāds sagaidīs?

� Nē, � Konstantins mazliet pasvārstījās, grasīdamies beidzot meitenei paziņot, ka ļoti labi viņu pazīst. �'Nē, mani neviens negaida.

� Tad jūs varat kopā ar mums braukt tālāk, � nezin kālab mulsdama, tomēr atkal ar tādu kā slepenu prieku ierosināja Vasena. � Viena vieta jau atradīsies.

� Varbūt varētu arī, � Ma�arovs nenoteikti novilka.

Viss sagadījās tik liktenīgi � pagātne no jauna atgādināja sevi, it kā prasīja no Konstantina atbildi, un viņ� moko�i meklēja izeju no �ā strupceļa, kurā nejau�i bija iekļuvis.

j Viss noritēja tāpat, kā mēdz būt, vilcienam tuvojoties jebkurai stacijai, � pēdējā ceļa posmā pasa�ieri �auro eju pieblīvēja pilnu ar maisiem, somām, groziem un saiņiem, tā ka pavadone tikai ar pūlēm tika cauri �im aizsprostojumam, lai nokļūtu pie durvīm. No dziļās tumsas uzdzirkstīja dzelzceļa ciemata ugunis un kā klints iznira pelēkais elevatora mūris, vilciens sāka gausināt skrējienu, aizgūtnēm skaļi dimdinādams pārmijas un slie�u salaidumos, Konstantīnam pēk�ņi sirds vai pa-

mira, viņ� tā satraucās, ka uzmācās nelabums un apreiba galva. . - _# �

� Vai zināt ko? � viņ� teica, pagriezdamies pret Vasenu. � Būs labāk, ja es jūs netraucē�u.,. Gan kaut kā aizkul�os pats. Nudien!

� Ai, kāpēc jūs tā? � meitene apmulsusi izsaucās.

� Jūs palīdzēsiet arī man � bajāns vien, rau, cik smags!

Ma�arovs nopūtās un, ne vārda neteicis, iebāza rokas futrāļa siksnās, tad, sagrozot plecus, novietoja kasti ērtāk uz muguras, pacēla abas savas ceļa somas un smagnēji sekoja Vasenai.

Satraukums, kas bija viņu saviļņojis, nenorima, tagad tam vēl pievienojās apjukums un kautrē�anās. Kā gan lai viņ� izturas pret Kseniju,"ko pavisam drīz, jau pēc brī�a ieraudzīs?

Konstantins sastinga, izdzirdis viņas balsi, kas no pūļa atbildēja Vasenas priecīgajam saucienam, un, vairs neko neapjēgdams, neveikli noklunkuroja ar mantām no vagona pakāpieniem. Kaut kā saturējis no deguna krīto�ās brilles, viņ� izslējās un ieraudzīja, ka Vasena jau purina māsu, kas stāv netālu no viņa.

�Kā gan lai es viņu uzrunāju?� Konstantins drud�aini prātoja. �Par Ksju�u, kā agrāk, būtu tā dīvaini, pēc uzvārda arī neērti.�

Ma�arovs bikli tuvojās māsām, un tad Vasena viņu negaidot izglāba.

� �eit ir kāds biedrs... � viņa sacīja,kad Konstantins bija nostājies viņām līdzās. � Es domāju, ka ma�īnā vēl atradīsies vieta?

� Zināms! Lūdzu! � Ksenija atbildēja, pat nepaskatījusies uz Ma�arovu, un paķēra māsu zem rokas. � Nu, kā tad mūsējie dzīvo? Kā klājas māmiņai?

�Tāda pati kā agrāk,� Ma�arovs domāja, nenovērsdams acis no Ksenijas sejas, kas*staroja svaigumā. �Nē, nē, daudz skaistāka!�

Viņ� pat nespētu pateikt, kas Ksenijā izmainījies � tas bija gandrīz nenosakāms, ta�u katrs vaibsts pauda nobriedu�u un mazliet izaicino�u skaistumu.

� Tētis tā kā mazliet nomierinājies, � Vasena skaļi stāstīja, savu vieglo gaitu pielāgodama māsas stingrajam un straujajam solim. � Kad tētis bija tevi

apciemojis un atgriezās, dienas trīs gan nebija diez cik runīgs... .

Vasena stāstīja un aizrautīgi smējās glu�i kā bērns, bet Konstantins neklausījās, viņu bija pārņēmusi viena vienīga ^oma: �Ko gan turpmāk lai iesāku? Es te stiepju sazin kādu muļķīgu bajānu un izliekos, ka nevienu nepazīstu un it kā negrasos pazīt. Vilks viņu sazina! Ko gan viņa.par mani var nodomāt, kad atklās �o izlik�anos?�

. Smagās ceļa somas Konstantīnam novilka rokas, viena siksna sagriezusies grauza plecu, tomēr viņ� neapstādamies gāja pa dubļiem, kas �ļakstēja zem zābakiem, pamazām sarazdams ar apnicīgo, urbjo�o" sāpi.

Putenis jau sen bija-norimis, un uzkritu�ais sniegs nokusis, kā bie�i mēdz būt pirms īstas ziemas iestā�anās, tikai �ur tur kā kaļķu �upiņas tumsā baltoja atsevi�ķas saglabāju�ās sniega saliņas. Stacijas laukumā, ko apgaismoja viena pati spuldze, �ūpodamās staba galā zem skārda aizsega, bija sadrūzmēju�ies pajūgi, oda pēc mēsliem, zirgu sviedriem un valgana siena. Lākturis staba galā mētājās no vienas puses uz otru, te pārklādams laukumu ar milzīgas ēnas spārnu, te atkal to aizsviezdams.

� Biedri, kur jūs esat? � priek�ā piepe�i atskanēja Vasenas balss, bet pēc brī�a līdzās parādījās viņa pati, aizelsusies no skrējiena. � Atvainojiet, par jums es pavisam piemirsu! Aizrunājos ar māsu un... Jums dro�i vien ir ļoti grūti?

� Nieki, � Konstantins nomurmināja, juzdams nevil�u atzinību pret �o nejau�o, piemīlīgo ceļa biedreni, un jokodamies piebilda: � Es aiznesī�u pats, nerūpējieties!

Pie gai�pelēkas, ar biezu dubļu kārtu no�ķiestas �Po-bedas� viņus gaidīja Ksenija un vatenī ģērbies �oferis, kas ar siena kum�ķi slaucīja rokas.

� Kur tu sēdīsies, Ksju�a? � Vasena apvaicājās, it kā tam būtu kāda nozīme, un, māsas atbildi nenogaidījusi, sacīja: � Mēs ar biedru iekārtosimies aizmugurē, bet tu pie �ofera, vai esi ar mieru?

� Man vienalga!

Atbrīvojies no smagās nastas un iesēdies ma�īnā, Konstantins nejuta ne mazākā atvieglojuma.

�Galu galā man jāsaņemas un jāpasaka viņai, kas es esmu,� Konstantins domāja. �Klusē�anu viņa var iztulkot aplam, it kā es par kaut ko justos vainīgs. Ir ta�u pagājis desmit gadu, kop� mēs �ķīrāmies, abi esam pārvērtu�ies, kļuvu�i citādi, un es velti nomokos ar domām par nez ko, kas dro�i vien izgaisis bez vēsts.�

Buksēdama un ar pakaļējiem riteņiem brī�iem noslīdēdama līdz pa�ai grāvmalai, ma�īna beidzot izkļuva uz ceļa un sāka traukties uz priek�u, gainīdama pinkaino tumsu, kas zvilnēja ceļa malās, � motors sprak�ķēja, un riteņi atrāvās no valkanajiem, biezajiem dubļiem.

Vasena paliecās uz priek�u pie māsas un, apskāvusi viņas kaklu, nezin ko �ukstēja, bet Ksenija, pa pusei pagriezusies, klausījās māsā, māja ar galvu un smaidīja, mazliet atmetusi atpakaļ �igāniski melnīgsnējo seju, ko no apak�as apgaismoja vadības pults iesārtie atspulgi.

Redzot, ka māsas viņu piemirsu�as, Ma�arovs neslēpdamies, nekautrīgā sasprindzinātībā aplūkoja tuvo un reizē jau tālo Ksenijas seju ar tik pazīstamo lūpu apveidu, �o lūpu saviļņojo�o, silto sulīgumu, ar tum�ajām, valgajām, nemierīgi mirdzo�ajām acīm, ar neizteicami burvīgo ādu, kas tvīka nevienādā sārtumā: pie auss tas bija blāvs, bet tad kļuva spilgtāks, tum�āks un vaigos jau glu�i ko�s.

Itin kā viņa skatiena satraucēta, Ksenija strauji atgriezās un apvaicājās:

� No kādas organizācijas jūs esat, biedri?

Konstantins ne visai laipni noburk�ķēja, ka braucot darī�anās uz rajona komiteju. Ksenijas sejā kaut kas notrīsēja � vai nu melnās uzacis bija izlieku�ās, vai lūpas, vai arī pār seju pārslīdējusi viegla ēna. Viņa mirkli sadrūma, tad papurināja galvu, glu�i kā atvairot nepatīkamu domu, un atkal smaidīdama uzrunāja māsu:

� Nu, bet kā klājas mūsu vectētiņam?

� Viņ� ta�u ir pakurls, � Vasena smiedamās attrauca, zag�us atskatīdamās uz Ma�arovu. � Un tomēr, kad uzzināja, ka it kā esot nolemts pārcelties uz laukiem, priecājās vairāk par visiem. Tiklīdz atbrauca tētuks, viņ� ar sirdi un dvēseli traucās tie�i pie viņa � domāja, ka ierosinātājs ir tētuks, nevis Romka. �Kor-nej, tu mani vecuma dienās aplaimoji!� viņ� saka ar

asaram acīs. Tētuks sākumā pat nesaprata. �Sak, kas par lietu, par ko tu tā priecājies?� � �Nu, kā gan lai nepriecājos, ja atkal atgrie�os pie savas zemes! Kas tad man te pilsētā par dzīvi? Ja tagadiņ nomir�u, tad tu mani apglabā blakus ve�ukiņai.� Nu, tad tētuks viņu nosauca par mazu bērnu, arī vectētiņ� sadusmojās un sāka tētukam pārmest. Nu, un, kā jau vienmēr, visus asumus nolīdzināja Nikodims ...

� N-jā, ir gan jums tur apslāklī�i, � Ksenija nopūtusies sacīja. � Nu, ta�u vismaz kaut ko izlēmu�i esat?

� Romka un Nikodims, manuprāt, rūpnīcā, jau izņēmu�i aprēķinu, bet es viņus negaidījņ. Paņēmu savu kultūrizglītības diplomu, bajānu pie rokas un pazudu, ka ne gailis pakaļ nedziedāja!

� -Un mūsu jaunā svaine?

� Vai Klaudija? � Vasena paraustīja plecus. � Es viņus neizprotu � te viņi it kā mīlētu viens otru tā, ka ne uguns, ne ūdens nespēj viņus �ķirt, te atkal pa divi dienas nerunā. Bet mūsu vecāko brāļuku tu ta�u pazīsti � ja viņ� ko nolēmis, no sava neatkāpsies. Veselu gadu klusēs, tomēr visu izdarīs pēc sava prāta! Dimam ir tētuka raksturs, uz mata.

� Jā, nevar sūdzēties, ka vecāki mūs nebūtu apveltīju�i ar raksturiem, � Ksenija apstiprināja.

Ceļ� peldēja ārā no dziļās tumsas, �ilbi spīdinādams ar ūdeni pieplūdu�ās grambas, zem riteņiem, spēcīgi �ļakstēdamas, �ķīda peļķes, piekalnēs motors apnicīgi dūca, bet �oferis, atkal un atkal norisdams sviedrus no pieres, kā negudrs grozīja stūri, lai ma�īna nenoslīdētu no ceļa. Ta�u ma�īna tikai ar pūlēm paklausīja, pārvarēdama �ķidro dubļu un sniega javu.

� Pa kuru laiku paguvis iestāties �ķīdonis? � �oferis nespēja aptvert.

Priek�ā sāka melnēt me�iņ�, un drīz vien ma�īnu no abām pusēm ielenca bieza apsī�u siena, gaismā kļuva redzami baskājainie bērziņi, kas, izskrēju�i pa�ā ceļmalā, tūlīt pat kaunīgi noslēpās tumsā. Drebēdama aiz /motora sasprindzinājuma, ma�īna pāris rei�u parāvās uz priek�u, pūlēdamās izlēkt no dziļās grambas, bet, kad tās lejasdaļa aizķēra sausu zemi, apstājās.

�oferis piedeva gāzi, pūlēdamies ma�īnu ie�ūpot un 238

izkustināt no vietas, tad, izslēdzis motoru, atvēra durtiņas.

� Pamatīgi esam iesēdu�ies! � viņ� noteica, atgrūzdams pakausī plakano, bļinai līdzīgo cepuri. � Izredzes ir sērīgas, ta�u neņemsim to pārāk pie sirds. Sanesiet pēc iespējas vairāk zaru zem riteņiem, bet es mazlietiņ pacel�u ma�īnu ar domkratu un atrak�u diferu. Aiziet!

Ma�arovs iztrausās no ma�īnas, pārlēca pāri nezālēm aizaugu�ajam grāvim un nokļuva tum�ā me�iņā. Kādēļ gan viņ� bija piekritis braukt kopā! Tad jau labāk būtu slāt kājām vienam pa�am pa �o �ķīdoni un stiept savas ceļa somas nekā tik nejēdzīgi un rūgti izjust, ka esi pilnīgi lieks.

Pēc ma�īnas gārdzo�ās stenē�anas Ma�arovu maigi / apņēma klusums, kāds mqdz būt tikai vēlā rudenī me�ā: pilns neskaidru trok�ņu, tuvējā strauta burbuļo�anas, zaru brīk�ķienu un neizprotamu pīkstienu. Sniegs, nesen sakritis zaros, kusa, tumsā valgi vizēja koku stumbri, bija dzirdams, ka visapkārt, krītot lejup, sausi , un smalki pak�ķināja lielas lāses. Sai klusumā viss it kā suloja, tecēja un piebrieda � gan tumsa, gan skaņas, gan arī pats gaiss, trūdo�u lapu, sūnu, izmirku�u mizu un samelnēju�u sēņu rūgtenās srņar�as piesātināts...

Konstantins brīnījās, ka spēja at�ķirt visas pretim plūsto�ās smar�as un skaņas, viņ� stāvēja un alkaini ieelpoja mazliet smacīgo, mitro gaisu, iesūkdams to glu�i kā ūdeni, dzirdēja, kā tumsā sasaucās abas māsas un kā �vīkstēja zari, ko viņas vilka pa zemi.

Ma�īnā klausoties Vasenas stāstījumu, Konstantins nopriecājās � Jarancevu ģimenē norisinājās kaut kas līdzīgs tam, ko pēdējā laikā viņ� pats bija pārdzīvojis. Un tomēr, lai arī viņus tuvināja kopējs mērķis, no Ksenijas Konstantīnu �ķīra tas zemiskais un apkaunojo�ais, ko stūrgalvīgi glabāja viņa atmiņa, no kā viņ� nespēja tā glu�i vienkār�i tikt vaļā un kas neļāva ar vieglu sirdi nosaukt savu vārdu.

�Ko tad es te kvernu, kad viņas strādā?� Konstantins pēk�ņi attapās. �Man tūliņ pat jāpieiet Ksenijai klāt un jādodas pazīstamam, citādi viņa uzskatīs mani par gļēvuli!�

Viņ�-savāca pilnu klēpi zar.u un steidzās uz ma�īnu. �oferis, uz sāniem gulēdams pie ma�īnas, vēl rausa no riteņu apak�as ārā dubļus. Starme�u vājā gaisma kliedēja tumsu tikai tuvumā un apgaismoja zaru kaudzi, kas bija juku jukām samesta uz ceļa.

� Re, mēs arī klāt! � Ma�arovs ska|i iesaucās un, nometis savu nastu kopējā kaudzē, ar skatieniem meklēja to, kuras dēļ bija tik skaļi runājis.

� Sarauj! Sarauj! � �oferis nokomandēja, veikli rīkodamies ar lāpstu. � Valsts savus varoņus neaizmirsīs!

Pie ma�īnas māsu nebija, un Konstantinam sametās kauns gan par'�o neīsto �Re, mēs ari klāt!�, gan par savu māksloto mundrumu. -

�Es tik un tā viņu tūlīt uzmeklē�u un pateik�u!� viņ� iecirtīgi nolēma. �Pat ja viņa nesniegtu roku, man tas ir jāizdara.�

Ma�arovs atkal pārlēca 'pār grāvi un, it kā straujo sirds pukstu mudināts, steidzās me�iņa bie�ņā, uz to pusi, kur tumsā maldījās Ksenijas priecīgā balss. Nepacietībā kvēlodams, Konstantins lauzās cauri slapjajam biezoknim; zars cirzdamies gandrīz norāva viņam brilles, reiz viņ� ieklupa ūdens pilnā bedrē un tūlīt sajuta, ka ledaina valgme iesūcas zābakā un knaiba pirkstus.

Virs koku kailajām galotnītēm piepe�i tapa gai�āks, mākoņi, kas bija cie�i ietinu�i zemi, kļuva retāki, aiz tiem slēpās mēness, un tā gaisma tikko blāvoja, neskaidriem plankumiem izplūzdama pa debesīm.

Konstantinam aizrāvās elpa, ieraugot Kseniju vienu pa�u nelielā noriņā pie garas, vientulīgi sadrūmu�as egles; viņ� drīzāk uzminēja nekā pazina, ka tā ir Ksenija, uie vis Vasena.

� Vai tad ar ma�īnu viss jau ir kārtībā, Ļo�a? � iz-dzirdusi viņa soļus, Ksenija apvaicājās un izslējās, turot rokās resnus zarus. � Bet es te salasīju tādus stiprākus...

� Jūs tikai neizbīstieties, Ksenija, � vēl elpu neatvilcis, Konstantins saraustīti izmeta. � �ofera te nav, tas esmu es � Ma�arovs ..,

Ksenija stāvēja Konstantinam pretī ar zariem rokās un klusēdama raudzījās uz viņu, pārsteigta par savu dīvaino mieru un pat vienaldzību.

�Apbrīnojami!� viņa nodomāja. �Ja man būtu sacīju�i, ka tas būs tik vienkār�i, neparko nebūtu ticēs jusi.�

� Es nezinu, kā tas gadījās, bet jūs tūlīt mani nepazināt, un es apjuku, � Konstantins steidzīgi runāja, it kā baidītos, ka Ksenija viņu pārtrauks, pateiks kaut ko asu, un pēc tam viņ� vairs nespēs izskaidroties. � Varbūt pie visa vainīga mana bārda? Bet es esmu tik priecīgs, ka mēs satikāmies! ... Man ir tāda sajūta, it kā mēs būtu �ķīru�ies tikai pirms kādas nedēļas!

Ksenija lūkojās viņa sejā, kas bija kļuvusi gandrīz nepazīstama, un brīnījās, ka nejūt ne aizvainojumu, ne dusmas, ne nicinā�anu, bet drīzāk vieglas skumjas un vil�anos. Ak, pārlieku nopietni viņa bija domājusi par �o cilvēku!

� Tas ir brīni�ķīgi, ka mēs, redzams, strādāsim kopā, � viņ� sacīja, glu�i satriekts Ksenijas neatlaidīgās klusē�anas dēļ. � Nu, ko jūs turat �os zarus, dodiet man, es nesī�u. Ziniet, apgabala komitejā arī man piedāvā instruktora posteni, tā ka mums abiem būs ne mazums jābraukā!

� Es esmu precējusies! � pēk�ņi Ksenija neizprotami stingri noteica.

� Apsveicu! � Konstantins drud�aini, kā svie�us izsvieda un tūliņ pat apklusa: ��ķiet, es sapenterēju muļķības! Viņa ta�u, bez �aubām, nav apprecējusies nupat vakar?�

Ksenija piepe�i nosvieda zemē savākto zaru klēpi un strauji devās uz ceļa pusi. Ma�arovs grasījās uzlasīt zarus, tad pameta tos un steidzās Ksenijai nopakaļ. Viņ� Kseniju panāca pa�ā me�iņa malā, kur ma�īnas gaisma bija it kā izretinājusi tievos kociņus.

� Pagaidiet, Ksenija Kornejevna, � skrējienā aizelsies, Konstantins izsaucās un mēģināja satvert viņu aiz rokas. � Man jāsaka... Es toreiz biju zaļ� un stulbs un, protams, esmu noziedzies pret jums ...

Ksenija spēcīgi izrāva roku, nozibsnīja bargās, asaraina mirdzuma pilnās acis, balss nikni aizrāvās un drebēja, kad viņa, strauji paspērusi soli Konstantīnam pretim, noprasīja:

� Kālab jūs atbraucāt �urp? Kālab?

� Tas ir kā � kālab? � viņ� pārsteigts pārvaicāja.

� Jūs ta�u zināt'..

� Ko es zinu? Es neko nezinu un negribu zināt! � iekaisusi, kā murgos, saraustīti �ukstot, Ksenija kliedza.

� Neviens jūs uz �ejieni nav aicinājis! ... Pats esat meklējis iespēju iesist �eit politisku kapitālu! Tad ziniet, � Ksenijai kaklā nez kas nosēcās, un viņa papurināja galvu, � nekas jums neiznāks! Vai skaidrs? Neiznāks! Es visiem atvēr�u acis, kas jūs tāds esat par putnu! ...

� Par ko jūs runājat, Ksenija Kornejevna! � pārlieku izbrīnījies, Konstantins viņu pārtrauca. � Sakiet ta�u beidzot � kas par lietu?

� Netēlojiet naivo! � Ksenija atcirta vēl aizvien tikpat kaismīgi. � Jūs domājat, ka visus iekarosiet ar savu izcilo dabu, ar savu prātu un atsaucīgo sirdi! Bet jūs rūgti maldāties!

lesmējusies viņam tie�i sejā, Ksenija strauji pagriezās un skrie�us devās uz ma�īnu.

Satriekts no dzirdētā, Ma�arovs brīdi stavēja pavisam apjucis un tad lēni sāka vilkties uz ceļa pusi.

�Kāda bezjēdzība!� viņ� nomākts doma ja. �Vai tie�ām viņa tic tam, ko nupat pateica? Un galvenais � ar kādu nicinā�anu! Ar kādu naidu!�

Nē, nekas nebija palicis pāri no tās brīni�ķīgās un uzticīgās meitenes, kurā viņ� kādreiz tik ļoti bija iemīlējies un par kuru vēl nesen domāja ar tādu satraukumu. It kā pavisam cits cilvēks!

Konstantins nesaprata, kā rīkoties � vai tūliņ pat pieiet pie Ksenijas un pieprasīt, lai viņa paskaidro, ko nozīmē �ie nedzirdētie apvainojumi, vai arī savākt ceļa somas un atteikties tālāk braukt kopā ar viņiem? Kādēļ gan viņam jāpacie� �ādas aizdomas?

� Biedri, pieliksim drusciņ plecu! � viņu ieraudzījis, �oferis iesaucās un, iekāpis ma�īnā, piebilda: � Nu, lai iet pēc komandas! Un visi reizē! A-aiz-iet!

Ilgi neprātodams, Konstantins atzvēlās pret ma�īnas sāniem un ar kājām atspērās pret zemi, Ksenija un Vasena palīdzēja no otras puses. Ma�arovs ar plecu stūma un stūma spārnu, nevērodams, ka no riteņu apak�as sejā sitas dubļu pikas. Pēc pāris mēģinājumiem ma�īna drebēdama un rūkdama sāka ķepuroties no grambas ārā, ieraudama zarus zem riteņiem un tūliņ pat tos sviezdama ārā un ap�ķiezdama Ma�arovu ar �ļakatām. Beidzot ma�īna sprauslodama jau stāvēja ceļa vidū un bolīja gai�os lākturus, bet �oferis staigāja tai apkārt, ar lupatu slaucīja stiklus un klaudzināja pa motora pārsegu.

� Ko tad jūs tur stāvat, biedri!... Piedodiet, es piemirsu, kā jūs sauc! � Vasena vaicāja, izliekusies no ma�īnas. � Sēdieties, jūs ta�u esat pavisam nomocījies. Ņemiet, rau, manu mutautiņu un noslaukiet seju, jūs izskatāties diezin pēc kā.

�Zināms, tas būtu muļķīgi, ja es tūlīt aizietu,� Ma�arovs prātoja. �Parastā gļēvulība, vairāk nekas. Un ko es ar savu rīcību pierādī�u? �oferis un Vasena uzskatītu mani par nenormālu, bet Ksenija nodomātu, ka es tā rīkojos tāpēc, ka viņas vārdus esmu ņēmis nopietni.� Drīz ma�īna izbrauca me�iņam cauri, un �eit �oferis atviegloti nopūtās � ceļ� tagad aizvijās pa atklātu stepi un bija nesalīdzināmi sausāks.

Ilgi aiz mākoņiem neslapstījies, mēness pavērās tum�ajā, lāsmenim līdzīgajā mākoņu spraugā, un pār pelnu pelēko lauku pla�umu, glu�i kā pa�ķirdama tāli, sāka līt spokaina, salta gaisma.

Acīm redzami noguru�i no pamatīgās noņem�anās ar ma�īnu, visi klusēja, �oferis ar patiku sūca cigareti, izraisot arī Konstantinā vēlē�anos ievilkt rūgtenos dūmus. Ksenija sēdēja, atpakaļ neatskatīdamās, bargi sakniebusi lūpas. Ma�arovs redzēja tikai viņas sejas kreiso pusi un biezo skropstu aizplīvuroto, tum�o aci.

� Pilsoņi, ar ko tas izskaidrojams, ka mēs visi sē�am, kā ūdeni mutē ieņēmu�i? � Vasena jautri nobrīnījās, tikai tagad pamanījusi, ka visi klusē. � Ksju�a, ko tu tāda nolaidusies? Un kāpēc jūs, Ļo�a, esat noskumis?

� Esmu noguris no izvingro�anās, � �oferis gurdeni pasmaidīja un, nenoņemot roku no stūres, otru ātri pārvilka pār seju un no�āvājās. � Divas naktis pēc kārtas esmu gulējis kā frontē, pa divām trim stundām, ne vairāk! ..., �odien līdz pa�ai ausmai de�urēju pie Baholdina, dirnēju virtuvē � te dakteris bija jāved, te medmāsa! Ka tikai mūsu izcilais ve�uks neaiziet no mums!...

Konstantīnam aizrāvās elpa, viņ� gribēja ko jautāf, bet tikai pakustināja lūpas kā paralizēts. Viss, kās vēl pirms brī�a bija viņu plosījis un mocījis, pagaisa kā dūmi, �ķita aizvainojo�i sīks un niecīgs salīdzinājumā ar to, kas .varēja uzbrukt ja ne �odien, tad rīt.

� Kas deg citu labā, tas alla� sadeg ātrāk, � �oferis klusu prātoja, it kā pats ar sevi sarunādamies.

� Da�kārt braukājam ar viņu pa kolhoziem, viņ� gan tevi nemū�am nepiemirsīs � kur pats sēstas paēst, tur sēdina arī tevi blakām, nevis tā kā Korobins: tas da�reiz aiziet un neiedomājas, ka tu varbūt sen jau esi badā pamiris. Savu vēderu gan viņ� nekādā ziņā neaizmirsīs! ... Veltīgi jūs raucat pieri, Ksenija Korne-jevna. Vai tad es runāju nepatiesību?

� Es jūs lūdzu! � noliekdamies uz priek�u un satverdams �oferi aiz pleca. Ma�arovs ar mokām izdvesa.

� Es jūs lūdzu! Ja varat, brauciet ātrāk!

�oferis atskatījās uz viņa izbiedēto, bālo seju un, ne vārda neteicis, uzņēma ātrumu.

7

Konstantins ilgi maldījās pa tuk�ajām, saltas mēnes- -nīcas apvizmotajām rajona pilsētiņas ielām, iekams sameklēja mazo, aklo ieliņu.

Jau iztālēm viņ� ieraudzīja augstos, tum�os vārtus ar gaismas plankumiņu, kas krita no skārda jumtiņa paspārnes uz melno, spilgto mājas numuru, aiz �oga slējās vecs, kupls bērzs, tā kailajos zaros rēgojās strazdu būris, līdzīgs prāvam putnēnam ar izplestu knābi.

Nolicis .ceļa somas zemē, Ma�arovs jau pasniedzās, lai satvertu masīvo zvana riņķi, ta�u negaidot atklāja, ka vārtiņi nav aizslēgti.

Ar kājas spērienu tos atdarījis, drūmas priek�nojautas pārņemts, it kā viņam uzglūnētu kāda nelaime, Konstantins sāka skriet pa ķieģeļiem noklāto un sau-. sām lapām apbiru�o celiņu, glu�i kā traukdamies panākt savu strauji projām slīdo�o ēnu. Sirds krūtīs sita smagi un satraukti.

Pie lieveņa Konstantins apstājās, pārsteigts, ka mājas ārdurvis līdz galam vaļā. Aklā izmisumā Konstantīnam �ķita, ka viņ� veltīgi steidzas un tas, ko drausmīgi pat iedomāties, jau noticis.

Pa atvērtajām durvīm uz krāsoto priek�nama grīdu krita dzeltena gaismas strēle, tā stiepās pāri slieksnim uz lieveņa pusi un tur kļuva blāvāka, saplūzdama ar bālo mēness vizmu.

� Kas tās durvis pametis vaļā kā stadulā? � no mājas iek�telpām atskanēja bērnu nama aukles dusmīgā, piesmaku�i balss, un Ma�arovs nebija paguvis ieiet priek�namā un pienākt pie sliek�ņa, kad līdzās pēk�ņi parādījās sakumpusī, plecīgā vecīte, ģērbusies vatenī. � Ko tad tu, mīļais, kurls esi kļuvis, vai? Tā jau tu visu māju izsaldēsi!

Konstantins ātri aiztaisīja durvis.

� Durvis nebija aizvērtas, auklīt, � noslēpjot trīsas balsī, Konstantins teica. � Tu veltīgi rājies! ...

Vecā cie�i palūkojās viņā, jau atvēra muti, lai iebilstu, bet tikai pakustināja lūpas, tad grīļodamās paspēra pāris soļu, glu�i kā akla, un ieskrēja Ma�arovam krūtīs.

� Ak tētīt, Kostjeņka!... Kā tad tu tā? Ne telegrammu atsiti... ne pazvanīji? � vecīte murmināja, drebo�ām rokām tverdamās pie viņa. � Ak, pat galvā sakāpa! ... Un kājas gurst...

Aizkustināts no �ā mātes glāsta, kuru viņ� nemaz nebija pelnījis, Konstantins, lūpas kodīdams, saudzīgi apskāva Darjas Semjonovnas plecus un nosēdināja viņu uz soliņa.

� Kā pa�reiz klājas Aleksejam Makarovi�am? Kā? � ielūkodamies aukles sejā, kurā bija redzamas asaru pēdas, viņ� satraukts vaicāja.

� Pakāru virtuvē nē�us un par durvīm aizmirsu, pavisam no prāta bija izkritis ... Bet te skatos � tu ... Un es jau domāju, ka tas nelabais ieradies pie Alekseja Makari�a ar ziņojumu ...

� Sakiet ta�u � kā Aleksejs Makarovi�s jūtas? � Ma�arovs sāka lūgties. � Kas man par daļu gar sazin kādu nelabo?

� Ja viņa nebūtu bijis, tad mūsu tētiņam būtu daudz vieglāk! � vēl arvien �ņukstēdama un skaļi �ņaukādamās priek�autā, Darja Semjonovna sūdzējās. �- Viņ� nāk katru vakaru, bet nupat ari naktī grasās nākt.,, Vakar, rau, Aleksejam Makarovi�am atkal bija slikti, es līdz pat rītam nosēdēju pie viņa kopā ar māsiņu ...

� Kā gan drīkst pie slima cilvēka laist kādu klāt ar darī�anām?

� Nu es jau arī viņiem to pa�u sakul Bet vai tad viņi mani klausa? ... Bet Korobins tagad rajona komitejā ir mūsu Alekseja Makarovi�a vietā, � ņemas gan pa tālruni viņam zvanīt vienā zvanī�anā, gan ierodas te kā savās mājās Л. Tīri vai krampis jāliek durvīm priek�ā, lai paglābtos!

� Un vai tagad Aleksejam Makarovi�am ir labāk?

� Kaite tā kā būtu mazliet pierimusi, � vecā trīs reizes nospļāvās pār plecu. � Man jau pavisam bija dū�a sa�ļukusi! ... Viņam gan neklātos �o pasauli atstāt pirms manis.

Konstantins pagurumā atslējās pret silto podiņu krāsni un, acis aizvēris, tikai tagad sajuta, ka bijis ārkārtīgi sasprindzis un ka tagad rokas un kājas dreb sīkās, nervozās trīsās.

� Ko viņ� dara, vai jau guļ?

� Kur nu! Lasa avīzes. Ēdienu neprasa, bet avīzes jau nemū�am neaizmirsīs...

� Tagad viss būs labi, auklīt, � Konstantins aizkustināts noteica un, pievilcis klāt viņas sirmo galvu, noskūpstīja grumbaino pieri. � Gan redzēsiet! Esmu pārliecināts ... Kur viņ� ir?

� Nu, at�irbsti jel maķenīt, � Darja Semjonovna satraucās. � Varbūt, man vajadzētu viņu brīdināt?

� Nē, labāk es pāls ... Lūdzu jūs!

� Tā jau nu gan ir! � vecīte piekrizdama māja ar galvu, smaidīdama un atmaigu�ām acīm raudzīdamās Ma�arovā. � Tad nu gan vecais būs priecīgs! Aiz prieka, �ķiet, vēl neviens nav nomiris! .,.

Cenzdamies ne�īkstināt grīdas dēļus, Konstantins izgāja cauri zilganās mēnesnīcas apvizētajam gaiteninf.

�eit bija gai�s kā dienā, logu rāmji meta lauztas ēnas uz nobalsināto sienu; starp rāmjiem ielikto pūkaino vati, baltu kā sniegs, greznoja pīlād�u ogu ķekari, kas mēnesnīcā izskatījās melni. Lielajā, daļēji neapdzīvotajā mājā bija dzirdami noslēpumaini sprak�ķieni, kaut kur domīgi �irkstēja circenis, gan noklustot, gan no jauna uzsākot savu dziesmu, no nesen izkurēju�ās * krāsns garoja viegls siltums, pa visu māju izplatīdams sūru sveķu smar�u.

Ma�arovs jau bija uzlicis roku uz blāvi mirdzo�ā metāla roktura, kad izdzirda aiz durvīm �abam laik- / rakstu un atskanam kluso, no bērnības pazīstamo iekā- I sē�anos.

Viņ� kā sastindzis da�us mirkļus stāvēja gaitenī, nezinādams, vai klusi pieklauvēt vai ieiet tāpat.

Elpu aizturējis, Konstantins uzmanīgi nospieda durvju rokturi un iegāja istabā, kur valdīja puskrēsla, zaļgana kā jūras ūdens.

� Labvakar, tēt, � viņ� klusu teica un, rokas izstiepis, devās uz to pusi, kur neskaidri baltoja gulta.

� Piedod, ka es tā... Tas esmu es � Kostja!

Laikraksts nolidoja uz grīdas, vecais vīrs karstiem pirkstiem satvēra viņa rokas un sāka dedzīgi �ukstēt:

� Ak tu klaidoni... Gandrīz vai aizraidīji mani uz viņpasauli!... Bet tas jau izskatās pēc tevis, tu vienmēr esi bijis tāds au�a � neizdibināms pārgalvis!

Tikai tagad cauri asarām, kas aizmigloja acis, Konstantins ieraudzīja Alekseja Makarovi�a seju un, rokas neatņēmis, noslīga ceļos pie gultas.

� Nu kā tu jūties, tēt? � viņ� nepacietīgi jautāja, lūkodamies Baholdina kalsnajā, novārgu�ajā sejā.

� Brī�iem labāk, brī�iem sliktāk, ta�u liekas � kaulainā vie�ņa pamazām atkāpjas... � Aleksejs Makarovi�s ar izdēdēju�o roku pieglauda Konstantina kuplos matus.

�Tagad nu esmu mājās,� Konstantins nodomāja, pirmoreiz pēc ilgiem klejojumu gadiem pēk�ņi ar atmaigu�u sirdi izjuzdams, ka beidzot nonācis tur, kur viņu vienmēr gaidīju�i, kur par viņa iera�anos no sirds priecājas.

�ķita, ka pagātnes vispār nebūtu bijis � ne kara, ne neatlaidīgo mācību gadu, ne darba ministrijā � un viņ� atkal ir bērnu nama pusaudzis.

� Es esmu tik laimīgs, ka mēs atkal esam kopā, tēt...

� Es arī, �� Aleksejs Makarovi�s pasmaidīja un brīdi klusā maigumā noraudzījās uz savu audzēkni.

� Tomēr gribu tev ko jautāt, tikai neapvainojies!...

� Kas tie par niekiem! � Ma�arovs strauji piecēlās. � Tā tikai vēl trūka, lai es dusmotos uz jums...

� Vai tu patie�ām esf pārliecināts, ka �eit būsi vairāk vajadzīgs un nepiecie�ams nekā citā vietā un darbā? Nepārproti mani, es nepavisam negribu... Bet tu jau pats reiz sapņoji kaut ko sasniegt zinātnē. Esmu pārliecināts, ka tik apdāvināts cilvēks kā tu viegli varētu iegūt kandidāta grādu...

� Bet kādā] gan? � Konstantins strauji un dedzīgi iebilda. � Lai vēl vienu disertāciju, kas atkārto sve�as domas, pievienotu pie tūksto� citām, kuras apraktas arhīvos un vienīgi pa�iem autoriem atnesu�as labumu? ... Varbūt es arī atgriezī�os pie disertācijas, ja izjutī�u, ka spēju pateikt kaut ko jaunu un svarīgu, kas derīgs visiem. Bet nodarboties ar sve�u ideju kompilāciju nav vērts... Pa�reiz man svarīgāks ir kaut kas cits, nevis disertācija.

Bet kādu darbu tu �eit vēlētos?

� Nezinu! � Konstantins sāka �urp un turp staigāt pa istabu, pastāvīgi uzgrūzdamies diez kādām mantām un apstādamies. � Es, zināms, saprotu, ka mana atbrauk�ana uz �ejieni nav nekāds ievērības cienīgs notikums... Ta�u es vairs nespēju dzīvot tā, kā esmu dzīvojis līdz �im! ... Var nodomāt, ka es vispār nekam nederu, tomēr nezin kāpēc ticu, ka atradī�u sev īsto darbu.

� Es ne�aubos, Kostja, � Baholdins noteica, vērojot Ma�arova pla�os �estus. � Mēs tevi esam paredzēju�i partijas darbam ...

� Bet vai es bū�u piemērots? � Konstantins ar elkoņiem atbalstījās uz krēsla atzveltnes un skumīgā sasprindzinājumā raudzījās sava skolotāja sejā, itin kā no vecā vīra vārdiem būtu atkarīgs viss viņa turpmākais liktenis. � Man arvien ir licies, ka �ai darbā izvirza cilvēkus, kuriem piemīt kādas sevi�ķas spējas vai...

Aleksejs Makarovi�s paberzēja apaugu�o, neskūto zodu, kur sirmums bija jau gandrīz pārmācis rudumu, un glu�i aizmirsās, raudzīdamies sienā, it kā viņa skatienu būtu piesaistījis gaismas zaķītis, kas krita no galda lampai pretī noliktā apaļā spogulī�a. Ma�arovs labi atcerējās �o seno Baholdina para�u � viņ� mēdza nogrimt domās, nebēdādams, ka audzēkņiem bija ilgi jāgaida atbilde.

� Es domāju, ka tu neesi tālu no patiesības, � Ba-holdins beidzot klusi ierunājās, pamatīgi un nopietni izsvērdams katru vārdu. � Mūsu vidū ilgu laiku valdīja uzskats, un arī pa�reiz neesam no tā atbrīvoju�ies, ka partijas darbam it kā derīgs kur� katrs cilvēks... Lauku rajonos parasti dodam priek�roku speciālistiem agronomiem un zootehniķiem, bet, ja vajadzīgs darbinieks rūpniecības rajonā, tad in�enierim � tomēr, vai �is cilvēks pazīst ļaudis, vai viņus mīl, vai tiecas pēc viņiem, par to nez kāpēc vismazāk raizējamies, kaut gan tas ta�u ir pats galvenais!

� Jā! Jā! � Konstantins atsaucās glu�i kā atbalss.

� Sak, lai tikai būtu prasīgs, un ar to pietiek! Ta�u uzstādīt augstas prasības nemaz nav tik grūti, tam visai daudz gudrības nevajag. Turpretim, lai pārliecinātu, audzinātu un aicinātu ļaudis uz lieliem darbiem, � tur ar prātu vien nepietiek, tur vajadzīga atsaucīga sirds, lai spētu atdot sevi visu... Lai nu kur�, bet es �o atziņu esmu cie�anās izcīnījis, tici man ...

� Tēt, tev kaitīgi tik daudz runāt, � Konstantins sāka uztraukties. � Varbūt vēlāk, vai ne?

� Bet rezultāts alla� viens un tas pats, � nepievēr�ot uzmanību �im aicinājumam, Aleksejs Makarovi�s neatlaidīgi un pārliecināti runāja tālāk. � Ikviens pret cilvēku vajadzībām un prasībām nejūtīgs un kurls darbinieks var, garām ejot vien, sagraut to, ko mēs gadiem ilgi audzinām cilvēkos! ... Tādu darbinieku ta�u nevērtē pa�u par sevi, viņ� visur un visiem ir mūsu partijas pārstāvis, un tu vari iedomāties, ko viņ� spēj nodarīt, ja mute viņam aizstāj sirdi un dvēseli.

� Kā tad lai zina, kur� cilvēks piemērots partijas darbam un kur� ne? � Ma�arovs atkal nenocietās. � Ne Jau katrs spēj sevi uzreiz parādīt... Ņemsim kaut mani � drīz jau būs trīsdesmit pieci gadi uz muguras, bet es joprojām it kā dzīvoju un strādāju tuk�gaitā!

� Nu, tu gan sevi velti paļā, � Baholdins mēģināja mīkstināt Ma�arova bargo pa�noniecinā�anos.

� Nē, nē! � Konstantins sāka purināt galvu. � Pēdējos se�os mēne�os man, tāpat kā dro�i vien arī daudziem citiem, ir uzbrucis tik daudz pārdzīvojumu, cik visā manā mū�ā nav bijis!... Es tie�i brīnos, kādā pa�apmāna tvanā esmu dzīvojis, nepamanīdams to, kas norit līdzāsUn, ja ari redzēju, tad daudz kam atradu sazin kādu augstu attaisnojumu... Tagad tas ir pagātnē, un es beidzot gribu zināt, ko spēju darīt lau�u labā, kādu labumu varu viņiem sniegt �odien, rīt... Ja man atkal būtu jāpiedzīvo neveiksme, tā vairs nebūtu labojama!...

It kā nokaunējies par savu dedzīgo vaļsirdību, Ma�arovs norāva brilles un, uzpūtis elpu uz stikliem, sāka tos slaucīt ar rūtainu kabatas lakatiņu.

�- Man arī tik ātri viss nekļuva skaidrs, � Aleksejs Makarovi�s gurdi nobeidza. � Bie�i vien arī es nedarīju to, ko gribēju, par ko biju pārliecināts, ne vienmēr biju principiāls. Ta�u vienu gan attiecībā uz sevi esmu sapratis nekļūdīdamies ... Ja, pieņemsim, ļaudis, kas mani ievēlēju�i kādā amatā, nenāk pie manis pēc padoma, negrie�as pie manis ar savām rūpēm, mazām vai lielām, es sāku uztraukties, vai saproti? ... Tātad es kaut ko nedaru tā, kā vajag, kaut kādā ziņā esmu zaudējis uzticību viņu acīs... Tātad vispār kaut x kas nav labi! ... Ņem vērā, es veltīgi tev to nesaku ...

Sirmās, mīkstās matu �ķipsnas pārslīdēja pār Bahol-dina miklo pieri, viņ� nesteigdamies tās atglauda, samērcēja tīro kabatas lakatiņu odekolonā, kas atradās flakonā uz galdiņa, noslaucīja pieri un vaigus un � noguris atlaidās uz spilvena.

� Nedomā, � Baholdins turpināja, � ka ļaudis neizpratīs, kāds tu īsti esi. Pavaicā ļaudīm, un tie pateiks, kas tu esi par cilvēku, uzticies rajona komunistiem, un, ja viņi nebaidīsies, ka tu par kritiku atriebsies, noteikti tev visu pateiks acīs. Vienmēr tev piedos pieredzes trūkumu, bet nepaliks neievērota augstprā-* tība, komandējo�s tonis un iedomība. Un tad vēl, � vecā vīra rokās no�abēja avīzes lapa. � Vajag panākĻ .lai tā nebūtu rajona komitejas sekretāra kabatas grāmatiņa, lai nerakstītu tikai par atsevi�ķiem trūkumiem, bet uzdro�inātos runāt patiesību par nopietnām neveiksmēm un kļūdām!

.� Tai skaitā arī par sekretāra neveiksmēm?

� Katrā ziņā! Partijā ta�u nepastāv atsevi�ķi sava kritika izredzētajiem un sava ierindas biedriem.

� Bet vai tas negraus sekretāra autoritāti rajonā?

� Autoritāti! � Aleksejs Makarovi�s pavīpsnāja.

� Par tādu, ja atļauts teikt, autoritāti rūpējas tikai tas, kas nepaļaujas uz saviem spēkiem un reizē uzskata, ka gudrāka par viņu neviena nav. Ta�u to sekretāru, kur� atļauj ne tikai par niekiem, bet ari svarīgos jautājumos sevi kritizēt avīzē, sāks vairāk cienīt, turklāt' viņ� pats spēs ātrāk izlabot kļūdas, kuras norādīju�i komunisti. Un tad tā jau būs nevis uzpūsta, bet īsta autoritāte, tāda cilvēka un vadītāja autoritāte, kur� vispirms domā ne par personīgo patmīlību un godkārību, bet gan par vispārējo labumu!

Baholdins bija tā aizrāvies, ka nebija dzirdējis ne zvanu, ne soļus gaitenī, un attapās tikai tad, kad pie durvīm atskanēja īsi, bet uzstājīgi klauvējieni.

� Jā, jā! � Aleksejs Makarovi�s īgni atsaucās.

� Ā, Sergejs Jakovļevi�s! Iepazīstieties, biedri... Rajona komitejas sekretārs Korobins, bet �is ir mans ilgi gaidītais brīvprātīgais Ma�arovs.

Konstantins un Korobins devās viens otram pretī un istabas vidū sasveicinoties paspieda roku.

� Ļoti priecājos, ka mūsu pulks pieaug! � Koro-bins teica, noteiktām, lēnām kustībām atbrīvodamies no lietus mēteļa un to pakārdams uz naglas. � Sakiet � vai tur uz ielas pie vārtiņiem negaida jūsu ceļa somas?

� Protams, manas! � Konstantins attrauca un, iesitis sev pa pieri, iesmējās. � Esmu gan aitasgalva! Visu pasauli esmu aizmirsis! Atvainojiet, es tūlīt...

8

Ma�arovs ceļa somas aiznesa uz kādu no tuk�ajām istabām, kur rosījās Darja Semjonovna, klādama viņam uz saliekamās gultas mīkstu guļvietu, bet, kad viņ� atgriezās atpakaļ pie Baholdina guļamistabā, �ķita, ka tur kaut kas tikko jau�ami izmainījies � sirsnības un mājīguma vietā jau valdīja lieti�ķa un pat mazliet oficiāla atmosfēra. Viss apkārtējais it kā pavirzījās sāņus, dodot ceļu �im enerģiskajam cilvēkam, kas bija ģērbies zaļganas krāsas formas svārkos, akurāti nospodrinātiem zābakiem kājās; viņa vaigi bija tik rūpīgi noskūti, ka kļuvu�i glu�i zilgani, kalsenās sejas asajos, parupjajos vaibstos un paskopajās, bet valdonīgajās roku kustībās bija manāma domu skaidrība un noteiktība.

Korobins pievilka pie gultas apaļu galdiņu, uz kura atradās lampa ar zaļu aba�ūru, atvēra brūno portfeli un sāka Aleksejam Makarovi�am sniegt papīrus citu pēc cita. Pierāvis ceļgalus, uz kuriem bija uzlikta stingra papes mape, Baholdins pēc kārtas ņēma rakstus un tos pārlasīja, norūpējies raukdams uzacis, tad, piemiedzis acis un galvu sānis noliecis, bez steigas tos parakstīja. Saņēmis papīru atpakaļ, Korobins saudzīgi piespieda tam iesārto dzē�lapas kvadrātiņu un noglac bāja portfelī. Viss tika darīts, ne vārda nerunājot, ar tādu saspringtību un svarīgumu � tas Ma�arovam bija glu�i neizprotami.

� Vai es jūs netraucēju? � uzkavēdamies pie dur- % vīm un neviļus izjuzdams cieņu pret �o rituālu, Konstantins jautāja.'

� Jūs esat atbraucis mums palīdzēt, nevis traucēti � Korobins smaidīdams atteica. � Sēdieties tikai tuvāk un iepazīstieties, kā strādājam mūsu rajonā. Noslēpumi mums tagad būs kopīgi.

Uz atvērtās delnas viņ� brīdi paturēja �auksto�o, balto papīra lapu, viegli pasvaidīdams to aug�up.

� Re, kas tas tāds ir pēc jūsu ieskata? Parasts papīrs � un viss, vai nav tiesa? Bet mums ar Alekseju Makarovi�u tas liekas jaukāks par jebkuru mūziku. Mēs te ziņojam apgabala komitejai, ka esam pabeigu�i dārzeņu un kartupeļu novāk�anu un sagādi. Glu�i kā kalns novēlies no pleciem!

� Aizkavēju�ies esam �ogad, krietni aizkavēju�ies, � Baholdins nopūtās, ta�u, ielūkojoties pasniegtajā ziņojumā, viņa seja sāka starot. � Oho! Pat virs plāna esat uzcirtu�i? Tad nu gan mani iepriecinājāt, Sergej Jakovļevi�! Kas tad izcēlās? Kuri kolhozi? Vajadzēja tos tepat īpa�i atzīmēt, vai ne?

� Es zināju, ka no tādas vēsts jūs atspirgsiet ātrāk nekā no visām zālēm, � Korobins teica, ārkārtīgi apmierināts ar iespaidu, kādu ziņojums atstājis uz pirmo sekretāru. � Es neiebilstu, ka ziņojumā pieminētu gan kolhozus, gan priek�sēdētājus. Kā vienmēr, mūsu cerības nav pievīlu�i Ļubu�kina, Dobitins un Luzgins.

� Pēdējo varam ari neatzīmēt. � Aleksejs Makarovi�s sarauca pieri un noraizējies pa�ūpoja galvu.

� �is vīrs ir viltīgs.

� Kāpēc tad viltīgs? � Korobins paraustīja plecus*

� Viņ� tāpat cen�as kā Ļubu�kina.

� Tas nu gan ir salīdzinājums! � Aleksejs Makarovi�s pārmeto�i iesaucās un sāka manāmi uztraukties.

� Nododot pārpalikumu, Praskovja Vasiļjevna ta�u nedomā par sevi vien, turklāt pirms tam apsprie�as ar valdi. Bet �is visu izved un nevienam nekā nepajautā ...

� Es neesmu glu�i vienis prātis ar jums, � Korobins klusu iebilda, un viņa seja, kas tikko bija laipna un mo�a, it kā sastinga. � Varbūt Luzgins vienā otrā ziņā da�kārt arī cērt pāri par strīpu, toties valsts uzdevumus pilda viens no pirmajiem. Viņu bikstīt nevajag, pats visu saprot no pusvārda. Un vai tie�i �ādu izcilu īpa�ību dē| mums pirmām kārtām nav jācienī priek�sēdētājs?

�Ja viņi katru vakaru tā apmainās domām, tad Dar-jai Semjonovna! ir taisnība!� Konstantins sevī nosprieda, nespēdams iz�ķirties, vai būtu pieklājīgi iejaukties, lai strīda karstumu apslāpētu pa�ā sākumā. Tomēr drīz vien viņ� saprata, ka diezin vai vērts tā rīkoties, jo, sprie�ot pēc visa, svarīgākais bija nevis sazin kāda Luzgina spējas vadīt kolhozu, bet gan daudz nopietnāks iemesls, kas traucēja abiem sekretāriem saprasties.

� Jā, mums abiem vispirmām kārtām jāraugās, vai priek�sēdētājs ir labs saimnieks vai nav! � Baholdins apstiprināja un, tā kā puszviļus viņam bija ne visai ērti strīdēties, tad saņēma spēkus un apsēdās, ar elkoņiem atbalstīdamies uz spilveniem. � Rau, jūs man apgalvojat, ka Luzgins valsts intereses liekot pirmajā vietā. Bet vai esat pārliecināts, ka plāna izpildi viņ� panāk, neizdarīdams saimniecībā nekā nelikumīga, negraudams tās pamatus? Vai gan mūs drīkst interesēt tikai tas, lai viņ� veiktu uzdevumu? Vai mums vienalga, kā viņ� to panāk? Bet, ja nu Luzgins plānu izpilda, noniecinādams tos pamatprincipus, kuru dēļ mēs vispār dzīvojam un cīnāmies, un ceļam komunismu? Tad atļaujiet vaicāt � kam vajadzīgi �ādā kārtā iegūtie panākumi? Mums kolhozā vajadzīgs nevis mui-, �as pārvaldnieks, kas visiem līdzekļiem dzenas pēc ienākumiem, bet vadītājs, kolhoza dvēsele, kuru visi cienītu!

�ķita, Korobins klausījās Aleksejā Makarovi�ā ar, gurdu izklaidību, it kā nepie�ķirdams sarunai sevi�ķu nozīmi, ta�u Konstantins redzēja, ka �ī nevērība bija tī�prātīga, tā sedza gan piesardzību, gan grūti slēpjamu aizkaitinājumu. ₄

� Piedodiet, Aleksej Makarovi�, bet es jūs nesaprotu! � Korobins saspringti piecēlās, no�īkstinādams zābakus, un nepacietīgi nokrik�ķināja roku pirkstus. � Jūs ta�u pats ne vienu gadu vien esat atbalstījis Luzginu! Kāpēc tad viņ� uzreiz tik zemu kritis jūsu acīs?

* � Es gaidīju, ka jūs man uzstādīsiet �o jautājumu ...

Baholdins paņēma no galdiņa pildspalvu ar mirdzo�u uzgali, pagrozīja to pirkstos un nolika atpakaļ, tad pa paradumam noglauda vaigu. Pagaidām nebija izprotams � vai jautājums viņu aizskāris vai, tie�i otrādi, Baholdins apmierināts, ka vietnieks aiz smalkjūtības nav noklusējis to, kas arī viņu pa�u bija saviļņojis, un tagad strīdā būs iespējams panākt pilnīgu skaidrību.

� Varbūt es arī esmu vainīgs tanī ziņā, ka pagāju�ajās vēlē�anās gan ierosināju atcelt Luzginu, bet stingri nepastāvēju pie sava. Jūs un citi biroja locekļi apgalvojāt, ka viņ� labo�oties, ka no �ās kritikas radī�oties secinājumi, un, pats galvenais, mani pārliecinājāt, ka glu�i vienkār�i neesot neviena, ko likt viņa vietā ... Bet ne jau tas ir svarīgākais!

Aleksejs Makarovi�s atvilka elpu, ar skatienu uzmeklēja Korobinu, � viņam, redzams, vieglāk bija runāt, raugoties uz to, kuru vēlējās pārliecināt, � ta�u vietnieka seja, ko sedza aba�ūra ēna, �ķita it kā atspīdam no dūņainiem ūdens augiem klāta atvara dzīlēm.

� �odien ar mums abiem arī tā kā būtu visi glu�i apmierināti � gan apgabala komiteja, gan rajona aktīvs. Ta�u vai jūs, Sergej Jakovļevi�, spējat pieļaut varbūtību, ka rīt mēs pēk�ņi varam zaudēt komunistu uzticību? Un nevis tāpēc, ka mēs abi būtu slikti cilvēki, bet tāpēc, ka nederam par vadītājiem?

� Pilnīgi iespējams, � Korobins nelabprāt piekrita. � Neviens no tā nav pasargāts. Dialektika, kā mēdz teikt, ir attīstības likums!

� Tāpat ir ar Luzginu, � Baholdins miermīlīgi konstatēja. � Vakar viņ� vēl tā kā palīdzēja kolhozam un ļaudis viņu pacieta, bet �odien vairs negrib to darīt! ...

� Jūs ta�u zināt, kas tur ūdeni duļķo, � Korobins attrauca padrūmā iecirtībā. � Tikai atsevi�ķi cilvēki nav apmierināti, nebūt ne visi kolhoznieki...

� Tas jāpārbauda! � Aleksejs Makarovi�s iesaucās. � Mūsu pienākums ir pamatīgi noskaidrot visus faktus, nevis paļauties uz saviem minējumiem un vienpusīgu informāciju! ... Esmu saņēmis tie�i mājās vairākas anonīmas vēstules, un, ja neņem vērā pat sīkos personīgos aizvainojumus, ar kuriem tās pilnum pilnas, var saprast, ka Luzgins tur nevienam nepatīk, viņu necienī, bet pagaidām no viņa vēl mazliet baidās! �is cilvēks ir pārdzīvojis savu laiku, tāda darba nasta viņam vairs nav pa spēkam. Tāpēc es jūsu vietā nesteigtos ar secinājumiem, iekāms par �erjom�anku ziņosiet Ivanam Fomi�am.

� Manuprāt, mēs ta�u ziņosim kopīgi...

� Diem�ēl es laikam vairs nespē�u to izdarīt, lai gan no atbildības neatsakos. � Aleksejs Makarovi�s paliecās uz lielā galda pusi un paņēma baltu, aizlīmētu aploksni, kas atradās uz grāmatu kaudzītes. � Te būs, lūdzu... Aizsūtiet kopā ar rajona komitejas pasta sūtījumiem.

� Kas tad tas? � Korobins tuvojās gaismas strēlei, nostājās līdzās gultai un mazliet apjucis vērās Aleksejā Makarovi�ā.

� Mans atlūgums no amata, � Baholdins kā jokodamies mo�i atbildēja, ta�u no tā, ka viņa kreisais vaigs pēk�ņi sāka nervozi raustīties, bija redzams, ka �ī joko�anās viņam viegli vis nepadodas. *

Konstantīnam sāpīgi sa�ņaudzās sirds, pirmā doma bija � mesties pie vecā vīra un atrunāt no �ā pēc Konstantīna domām tik pārsteidzīgā lēmuma, tomēr p viņ� to nedarīja, baidīdamies ar nevajadzīgu �ēlumu vēl vairāk satraukt Alekseju Makarovi�u. Konstantins ievēroja, cik mierīgi �o vēsti uzņēma Korobins, it kā tā viņam nebūtu negaidīta, ielika aploksni portfelī, noklik�ķināja slēdzi un iejautājās:

� Bet varbūt jums to nevajadzēja darīt?

� Es zinu, ko daru, � Baholdins dzedri atteica.

� Cik ilgi vēl nogulē�u � nav zināms, bet darbs, redzu, tādēļ cie�. Turklāt arī jūsu rokas sasaistu...

� Itin nemaz, Aleksej Makarovi�!

� Tad nu tā, � Baholdins noteica, nobeigdams �o sarunu. � Uzskatīsim jautājumu par izlemtu.

Viņ� atkal noslīdēja no spilveniem, iegūlās ērtāk un ar delnu aizsedza acis, it kā gaisma viņu nomāktu.

� Ko tad jūs gribētu pie mums darīt?

Konstantins uzreiz neaptvēra, ka sekretārs to jautā viņam, tik negaidīta bija �ī pāreja. Viņu bija pilnīgi pārņēmu�as pretrunīgas un nemierpilnas izjūtas, kur jaucās aizvainojums par savu veco skolotāju, vēlē�anās kaut kā viņu uzmundrināt un nomierināt un neslēptas . dusmas uz �o uzstājīgo un bezjūtīgo cilvēku, kur�, sprie�ot pēc visa, ne ar ko nerēķinās.

� Aleksejs Makarovi�s domā, ka man jāiet partijas darbā ... Man ari �ķiet, ka tas būs saisto�i un varbūt es spē�u ...

� Komunistam ikviens darbs jāuzskata par saisto�u, ja to uztic partija! � raukdams pieri, Korobins viņu pārtrauca.

Ma�arovs vienā rāvienā pietrūkās kājās; gatavs iebilst un strīdēties, bet tūlīt atslīga uz krēsla-, lēnām pārlika vienu kāju pār otru, un viņa lielo, balto roku pirksti savijās cie�ā gredzenā uz asā ceļgala. Viņ� saņēmās un apvaldīja savu straujo dabu.

�Nav vis nekāds lēnais jēriņ�, kā �ķita pirmajā acu uzmetienā!� Korobins nodomāja.

� Dro�i vien jums nebija viegli aiziet no ministrijas, biedri Ma�arov?

Jautājums slēpa zināmu ironisku pieskaņu, ta�u viesis bija ar biezu ādu un nejutās aizvainots.

� It nemaz! � Konstantins tā pasmaidīja, it_ kā ar �o smaidu izņemtu Korobinam iero�us no rokām, un valdzino�ā vaļsirdībā paskaidroja: � Pēdējā laikā es neslēpu savu vienaldzību pret darbu, un varbūt tāpēc mani sevi�ķi neaizturēja... Kā mēdz teikt, tā bija mīlestība bez prieka ... Es glu�i vienkār�i esmu laimīgs, ka izrāvos no turienes, man tur viss bija apnicis līdz kaklam!

�Tas tik ir labais!� Korobins tikko neizsaucās skaļi. Viņ� jau no�ēloja, ka uzdevis atbraucējam jautājumu, kur� izraisījis �ādu vaļsirdību, kas jau līdzinās vieglprātībai. Parasti viņ� sarunā ar jebkuru cilvēku centās izvairīties no pilnīgas atklātības, jo tad jutās saistīts arī turpmāk � it kā viņ� tādā gadījumā kļūtu sarunu biedra morāls parādnieks. Ta�u pa�reiz viņ� gribot negribot bija spiests iesākto sarunu risināt tālāk.

� Kādā ziņā tad darbs ministrijā jūs neapmierināja?

� Kā lai jums to pasaka?'� Konstantins paraustīja

plecus. � Sis jautājums neskar mani vien... Glu�i vienkār�i secināju, ka amats, kurā es strādāju galvenajā pārvaldē, vispār nemaz nav vajadzīgs. Tas zināmā mērā bija pat bezjēdzīgs � mans darbs ta�u nedeva itin nekādu labumu kolhoziem, kuri atradās mūsu galvenās pārvaldes pārziņā... Ja �o amatu likvidētu, nekas nepārmainītos ne pa�ā ministrijā, ne galvenajā- pārvaldē un vēl jo mazāk dzīvē; kas un kālab to izdomājis � nav saprotams! * о

Ma�arovs piecēlās un stāvēja Korobinam pretī, piespiedis roku pie krūtīm, viņa acis aiz saviļņojumi �ķita glu�i tum�as, viņ� runāja ļoti skaļi, tādā lūsto�ā, saraustītā, padobjā balsī, kāda mēdz būt pusaudzim, nemaz nerūpēdamies par to, kā viņu sapratīs.

� Pirms mēne�iem diviem, kad atgriezos no kārtējā komandējuma, devos pie sava priek�nieka un to visu viņam pateicu... Un viņ�, jūs man neticēsiet, nezin kāpēc iedomājās, ka es vēloties paaugstinājumu un neesot apmierināts ar savu algu. Bet vēlāk, kad tas viss nonāca līdz viņa apziņai, viņ� sāka mani audzināt, pārmeta, ka man piemītot trūdo�ais inteliģentisms un vēl citi grēki. Sak, veltīgi jūs vispārināt, esat ieraudzījis divus trīs atpaliku�us kolhozus un sākat padoties panikai. Un to darot es! � Ma�arovs iesmējās. � Es, protams, viņā noklausījos, ta�u rīkojos pēc sava prāta � uzrakstīju ziņojumu CK un tanī pateicu visas savas domas, pastāstīju, ko esmu'redzējis... Galvenās pārvaldes priek�nieks, uzzinājis, ka es rakstu ziņojumu, ari tad gribēja mani atrunāt � sak, kālab tas jums vajadzīgs? Aug�ā ari bez jūsu teik�anas zina visus apstākļus, un � jūs tikai paklausieties, Aleksej Makarovi�! � viņ� ap�aubīja manas patriotiskās jūtas! Tad nu es priek�niekam gan pateicu visu, ko domāju par viņu, un iesniedzu atlūgumu.

Ma�arovs staigāja no galda līdz durvīm un iekaisis � �estikulēja, bet Korobins klusēdams viņu neuzkrīto�i vēroja.

� Un no kurienes gan, Aleksej Makarovi�, savairojusies �ī bezpersonisko lau�u suga, kuriem ne par ko citu nav daļas kā vienīgi par savu labklājību un mieru? � Konstantins vaicāja. � Nē, nē, tādam priek�niekam nekad vārdu netrūks, viņ� alla� zvērēs, ka viņam tuvas tautas intereses, ta�u pats jau sen aizmirsis, kad pēdējo reizi iegājis zemnieka mājā. Tas ir satrieco�i, es to izjūtu ar visu būtni, � tādam darbiniekam nav nekādu tiesību ieņemt �o vietu, no viņa nevienam nav labuma ne par kapeiku, bet to pierādīt gandrīz neiespējami! Viņ� formāli dara visu, ko no viņa prasa, ta�u sirdi darbam neatdod!

Ma�arovam pār acīm pārkrita kastaņbrūna cirta, viņ� ar galvas mājienu atsvieda to atpakaļ, pieglauda ar plaukstu matus un padobjā balsī nobeidza:

� Pēk�ņi atveru laikrakstu un uzzinu, ka sanācis CK Plēnums! ... Viss uzreiz atrisinājās � mani atbrīvoja no galvenās pārvaldes ar labiem novēlējumiem, priek�nieks atvadoties mācās virsū ar skūpstī�anos. Tomēr esmu pārliecināts, ka mēs pamazām atsegsim �ādu cilvēku īsto seju! Vai nav tiesa, Aleksej Makarovi�?

Baholdins, kas nebija acis nolaidis no sava audzēkņa, klusēdams pamāja ar galvu.

� Visai interesanti � vai jūsu �tata vienību likvidēja vai atstāja? � Korobins jautāja, salti noraudzīdamies Ma�arova satrauktajā sejā un vēl nezinādams, kā izturēties pret �ādu paņēmienu � izteikt savas domas, ne ar ko un ne ar vienu nerēķinoties.

� Kāda tam nozīme? � Konstantins atmeta ar roku.

� Svarīgs ir dzīves lieliskais pavērsiens ...

� Sakiet � vai jūs bārdu nēsājat solīduma dēļ vai

pa�reiz Maskavā tāda mode? � it kā nelikdamies zinis par Ma�arova nevērību un gribēdams ar kaut ko viņu samulsināt, Korobins painteresējās. v

� Ko jūs! Kas tur par modi! � Ma�arovs attrauca, nemaz nejuzdamies neveikli. � Man neērti par to runāt, bet es kādai mūsu līdzstrādniecei paspēlēju derības, un viņa mani palūdza uzaudzināt �os brik�ņus ... Nekā nevar darīt � vārds-jātur.

Korobins raudzījās uz viņu, acis ieplētis, redzams, neticēdams tam, ko dzirdēja.

� Vai tad jums tā tagad jānēsā līdz mū�a galam?

� Nē, kālab? � Ma�arova sejā atplauka labsirdīgs smaids. � Pēc derību noteikumiem man tā vēl jānēsā mēne�us trīs, ne vairāk, lai gan, atklāti sakot, es nez kāpēc esmu pie bārdas pieradis ... Vai tā jums gau�ām nepatīk?

Nu bija kārta apjukt pa�am Korobinam. Ja tas būtu viņa varā, Korobins, zināms, pavēlētu nekavējoties nodzīt �o bārzdeli. Viņ� necieta nekādu novirzī�anos no normas un bārdu uzskatīja par zināmu anahronismu, kas piedodams kādam tum�am ve�ukam sād�ā, bet nekādā ziņā cilvēkam, kur� gatavojas kļūt par rajona komitejas darbinieku. Tomēr pa�reiz viņ� neuzdro�inājās �im Maskavas izlēcējam izteikt savus uzskatus. Korobins nezin kāpēc bija pārliecināts, ka Ma�arovs pakļāvies modes aicinājumam un ilgi nenoturēsies uz laukiem � nepaies ne pusgads, kad viņ� no jauna sāks lūgties, lai pārceļ atpakaļ uz galvaspilsētu. Tādēļ lai audzina uz savas fizionomijas, ko vien grib, vai nav vienalga.

� Tas ir gaumes jautājums, � Korobins atteica un sāka atvadīties.

Viņ� uzvilka tum�zilu gumijotu lietus mēteli, uzbāza dziļi galvā naģeni, pasita padusē portfeli un, aizgājis jau līdz slieksnim, pieskārās Ma�arova plecam.

� Kad varu jūs gaidīt rajona komitejā?

� Esmu gatavs kaut vai rīt! � Ma�arovs attrauca.

� Gribētos pat ātrāk ...

Pavadījis Korobinu un novēlējis labu nakti Aleksejam Makarovi�am, Konstantins atgriezās savā istabā, kura, pateicoties Darjas Semjonovnas pūlēm, izskatījās ne vien apdzīvota, bet pat mājīga. Pie loga vizēja balti

aizkari, blakus gultai bija nolikta maza, no drēbes atgriezumiem darināta grīdsedziņa, līdzās atradās galdiņ�, apklāts ar izrakstītu drāniņu, uz tā zaļa karafe ar ūdeni. No podiņu krāsns, kuras mute bija gaitenī, � garoja siltums, palagi, segas pārvalks un spilvendrānas, rūpīgi izgludināti, smar�oja kā saulē mazliet apsvilināta roku āda. " �

�Cik labi!� Konstantins nodomāja, izstiepdamies zem segas un aizvērdams acis.

Nav pasaulē nekā jaukāka kā pēc ilgiem klejojumu gadiem, pēc slapjdraņķa nakts atgriezties dzimtajā pajumtē, siltumā un gaismā, kur tevi gaidīju�i un saņem tuvi cilvēki. Un, lai gan visā �odien pārdzīvotajā bija kas smags un skumj�, Konstantins par rītdienu domāja ar prieku un cerībām. Tagad viss būs citādi, viss būs pa jaunam un labāk nekā agrāk!

Ieaijādams �irkstēja circenis, aiz loga, vizmojot cauri aizkaram, staroja pilns mēness, vecais bērzs meta uz palodzes slīpu ēnu, aiz bērza, kur melnoja kā �ugunā lietie koku stumbri, teiksmainā snaudā dusēja dārzs.., Un, visu aizmirstot, varēja iemigt...

9

Pēc miklajām, drēgnajām rudens dienām uzdvesa aukstuma elpa. Sals nevilkās ilgi, tas uznāca ar vieglu, smalku pirmo sniegu un sausām salnām rītos. Trausli lūza balto, aizsalu�o peļķu plānais ledutiņ�, sala stindzinātie ceļi kļuva pelēki, tuk�ie rati dārdināja pa tiem kā pa bruģi.

Agri sāka tumst, un reiz, kad mājās bija iedegu�ās ugunis, zilgajā nokrēslī piepe�i sāka blīvi krist sniegs. Da�os mirkļos tas pārklāja ar baltu sag�u jumtus un �ogus un apsedza drazām piemētātos tuk�os laukumus.

Sniegs krita cauru nakti, rūpīgi un maigi ietīstīdams zemi, pirms ausmas tas aprima, un no rīta ļaudis pamodu�ies ieraudzīja ziemu. Aiz logiem dzirkstīja kupenu tīrais mirdzums, mājās uzreiz bija kļuvis gai�āks, un visapkārt itin viss �ķita~kā atjaunojies.

Sals pieņēmās spēkā, naktīs dārziņos pie mājām

krak�ķēja koki, sniegā tika iebraukts stingrs kamanu ceļ�, upē no tum�i violetajiem, vēl neaizsalu�ajiem lasmeņiem cēlās aug�up garaiņi, no turienes veda apledoju�as mucas ar ūdeni.

Kodīgi un svaigi smar�oja dūmi, rītos pār apsnigu�ajiem jumtiem tie cēlās kā zilgansārta birzs. Krīto�ā sniega aizdūmakotie kalni bija it kā pievirzīju�ies tuvāk pie ciema.

Saulei lecot, Jegors Dim�akovs atnāca uz stalli un, naktssargu atlaidis mājās, sāka barot zirgus. Zirgi viņu sagaidīja aprautiem zviedzieniem, snaikstījās pēc smar�īgā siena klēpjiem, apo�ņāja rokas un ar pakaviem dimdināja dēļu grīdu. Apmierināti smaidīdams, Jegors apsauca zirgus, ta�u tos nevarēja vis piemānīt: zirgi loti labi at�ķīra, kad Jegors patie�ām bija sirdīgs un kad uzkliedza kārtības labad.

Pakrēslī iespīdējās, it kā būtu nolaizīti, priek�sēdētāja izbraucamā rik�otāja brangie krusti; to visi lutināja, baroja ar auzām un labu miltu dziru, bet pārējiem zirgiem tās nedeva. Un, lai gan zirgs neko nebija noziedzies, Jegors to neapveltīja ar glāstu un pat mazliet neieredzēja, kaut gan tam bija lepna stāja un skaista, pelēka, ābolaina spalva. Vienmēr viņ� rik�otājam sienu atnesa pēdējam, un tas, glu�i kā saprazdams, pacietīgi gaidīja, nezviedza kā pārējie, tikai retumis pa�ķielēja ar violeto aci. Jegors apstājās un neviļus nopriecājās � velns, cik skaists! Īsts kungs!

Beidzot saule noripoja no slīpā jumta, iespraucās caur �aurajiem lodziņiem, aizkveldināja zirgu pinkainās krēpes, apgaismoja tum�os, ar sarmu pārklātos kaktus, un zem pa�a jumta, dēļu pārsegumā, sāka spurgt un �ivināt zvirbuļi.

Drīz vien atkliboja Savu�ka. Jegors izveda savu iemīļoto bēro un iejūdza ilksīs. To mudināt un tam rādīt pātagu nevajadzēja � pats visu saprata. Iezvelies ragavās kaut vai pilns kā mārks � tikpat atvedīs mājās pie pa�iem logiem un vēl nozviegsies, makans, lai, tā teikt, iznāk sagaidīt.

�- Vai brauksi uz Aizupi? � Savu�ka apvaicājās.

� Jā, vajadzēs braukt uz tālo pļavu, citādi vēlāk aizputinās ceļu � mokas vien būs.

Jegors apklusa, ieraudzījis priek�sēdētāju, kas steidzīgiem � soļiem nāca uz stalli. Bie�i jau Luzgins viņus neapciemoja, acīm redzot, kaut kas neatliekams viņu dzinis �urp agrajā stundā.

Jegors uzgrieza muguru un, it kā nemanīdams priek�sēdētāja tuvo�anos, rupjiem diegiem ap�ūto velteni atspēris pret sakkoku un aiz piepūles krek�ķēdams, rūpīgi vilka ciet saku samestavu. Luzgins apstājās viņam aiz muguras; bija dzirdams, ka viņ� elpoja saraustīti, aizelsdamies, ta�u Jegors nepagriezās atpakaļ. Gar zirgu nav mazums darba � jāpiesien gro�i, jāsavelk sedulkas siksna.

Priek�sēdētājs pa�ņākuļoja, pa�ņākuļoja un bija spiests uzsākt sarunu pirmais.

� Vai vīk�ķies braukt pēc siena?

Jegors nesteigdamies pagriezās un ar izsmējīgu skatienu nomēroja priek�sēdētāju no galvas līdz kājām. Ai, kā viņ� necieta �o vīzdegunīgas iedomības pilno cilvēku!

��, Nu tad labdien, Anikej! � brīdi klusējis, Jegors noteica. � Varbūt man piemirsies, bet �odien mēs abi tā kā nebūtu redzēju�ies? Ja nu varbūt sapnī esi mani redzējis, bet to tu dro�i vien neņem par pilnu.

Luzgina gai�zilās a�eles samiedzās.

� Man darī�anu vairāk nekā tev, kaut arī tu mani apgabala komitejas sekretāra acīs nozākāji! Te rajonā, te saimniecībā � tā jānojēdzas, ka aizmirstas, kad pēdējo reizi esi ēdis, ne tik vien kā ...

� Neviens jau netaisās ar tevi līdzināties! yai tad tas maz iedomājams? � Jegors sacīja un, �ķita, pat līdzjūtīgi nopūtās. � Tas varbūt ie�ausies prātā tādam, kas ir akls, bet cilvēki, kam sapra�ana, redz, Anikej Jermolajevi�, ka tu, par ļaudīm raizēdamies, pavisam esi nomērējis � kauli un āda vien paliku�i. Kālab nesaudzē sevi?

Klibais Savu�ka paskatījās uz priek�sēdētāju � tik brangu un nobaroju�os, ka puska�oka malas uz vēdera tik tikko sagāja kopā, tad vecais neizturēja un, uz labās kājas pieklibodams, sāka lampa�ot uz zirglietu �ķūni. Tālāk no grēka! Citādi jau rīt atgādinās � sak, ko tu rēci pilnā rīklē?

� Pielūko, Dim�ak, ka vēlāk nav jāraud! � ar drūmu skatienu pavadījis Savu�ku, Luzgins klusu iz-grēda caur zobiem. � Es daudz ko varu paciest, tomēr neesmu nekāds Jēzus Kristus un arī manai pacietībai reiz pienāk gals...

Arī Jegors pārstāja smaidīt un sāka ausīties, pamanījis Luzgina �audīgajā, tausto�ajā skatienā tādu kā satraukumu. Pēc strīdiņa uz tilta viņ� ar Anikeju nebija divatā runājis un pa�reiz, acis piemiedzis, vēroja tā savītu�o seju, arvien uzblīdu�u, itin kā tikko no miega mostoties, ar zemu pieri un baltganajām, cietajām, glu�i kā izplūkātajām uzacīm.

� Iejūdz manu rik�otāju un brauc uz Stepes kolhozu pēc maisiem. Jau divi mēne�i pagāju�i, kop� tos aizņēmās, un sazin kāpēc vilcinās ar atdo�anu.

� Lai pastāv, nesasmaks. Sālīt jau tur tos nesālīs, � Jegors atcirta. � Nebrauk�u. Rīt nav ko zirgiem dot.

� Veltīgi tu spītējies. Pats sev sodu uzliksi, ja kaut kas gadīsies. Piespiest tevi netaisos � aizsūtī�u citu...

Jegors saprata, ka, atteikdamies izpildīt kaut vai pa�u aplamāko un nevajadzīgāko priek�sēdētāja rīkojumu, viņ� Luzginam jebkurā strīdā dotu lieku trumpi rokā, tāpēc, brīdi padomājis, īgni piekrita.

� Pec siena izrīko�u citus, bet tu man atved maisus! � apmierināts, ka panācis savu, Luzgins ātri nobēra. � Citādi var gadīties, ka mūsu tīrajos maisos saber kartupeļus, un pēc tam saņemsim atpakaļ �ādas tādas skrandas. Vai tad tu viņu kolhozu nepazīsti � mū�īgi ubago.

Luzgins sāka rosīties, pats iznesa no zirglietu �ķūņa aizjūgu un izveda nostāvēju�os rik�otāju. Priek�sēdētāja rīcībā bija kaut kas mīklains un neizprotams � vai nu Luzgins centās salīgt ar viņu mieru un meklēja, kā varētu pielabināties, vai arī bija sadomājis vēl kādu jaunu nekrietnību � pamēģini nu atminēt! Ta�u par maisiem Luzginam, protams, bija taisnība: ja laikus nepaņemsi atpakaļ � pagalam būs!

Ieklājis ragavās gurksto�us salmus, iesviedis priek�ā sienu un maisu, kurā iebērts nedaudz auzu, Jegors iznesa no zirglietu �ķūņa appelēju�u, salāpītu ka�oku un klusējot iezvēlās salmos. Pelēcis tūlīt sāka skriet slaidiem rik�iem, glu�i kā priecādamies, ka beidzot no staļļa ticis ārā pla�ajā pasaulē.

� Zirgu gan nenodzenl � Luzgins kliedza nopakaļ. � Netriec kā traks, pārnak�ņo tur � vai dzirdi?

Jegors, kaut arī dzirdēja, nekā neatbildēja, uzskatīdams, ka cieņa liedz atbildēt uz tādām muļķīgām pamācībām. Zirgu nenodzenl It kā viņ� pirmoreiz turētu gro�us rokās!

Braukdams gar savu māju, Jegors apturēja zirgu un ar pātagas kātu pieklauvēja pie nosarmoju�ā lodziņa. Tūlīt izskrēja Aņisja � kailu galvu, basās kājas ieāvusi velteņos, sārtu, nosvīdu�u seju, � redzams, no krāsns.

� Nogriez pusklaipu maizes un ko neko ietin pavalgam, � Jegors sacīja un sarauca pieri. � Varbūt vienā dienā nepaspē�u izbraukāt.

� Vai tad neviena jaunāka nebija, ko sūtīt, vai? � Aņisja sāka skaļi gausties. � Paskat, sātani tādi � ēd vīru vienā ē�anā!

� Rimsties, varbūt visu neaprīs un arī tev kaut kas paliks pāri. Bet nestāvi aukstumā � saķersi vēl drudzi. Tprū-ū, mierā, dulburi.

Aņisja ātri atgriezās, spieda Jegoram rokās somu, kur bija iebāzusi no visa pa druskai � gan maizi, gan vārītus kartupeļus, gan sīpolu, gan skābētus gurķus. Tagad viņa bija iznākusi ar vatētu jaku uz pleciem un apsējusi pelēku lakatu, it kā grasīdamās palikt ilgāk kopā ar vīru, viņai pā pēdām sekoja Vasjatka, tēva mīlulis, mantinieks, dēls! Ta�u �odien Jegors bija nelaipns un ne-iesēdināja dēlu ragavās, lai pavizinātu kaut vai līdz vecajam ugunsdzēsēju tornim. Lai kā Vasjatka plijās virsū, Jegors papurināja galvu, uzkliedza, un rik�otājs strauji metās projām.

Kā viesulis izdrāzies cauri ciemam, Jegors ļāva zirgam atvilkt elpu, palaida to brīvā riksī � lai pats taupa savus spēkus, ceļ� nav nekāds īsais.

Uzstīvējis mugurā ka�oku, Jegors ērtāk atgūlās aug�pēdu un aizvēra acis. Priek�ā bija pārmērīgi gara diena � pietiks laika gan nosnausties, gan maizes donu pakrimst, gan tiku tikām izdomāties. Vajag tikai paļaut kādai vienkār�ai domiņai ie�auties prātā, tūlīt tai pakaļ trauksies citas un nomocīs līdz nāvei.

Līdzenajās nogāzēs ragavas svaidījās; Jegors mazliet pacēla skropstas, kas jau bija piebiru�as ar sarmu, un alla� redzēja vienu un to pa�u ainavu � visapkārt pletās balti, līdzeni lauki, ceļmalas krūmos zibēja glā�aini vizuļi, no staba uz stabu stiepās nokāru�ies, adatainām bārkstīm aplipu�i telegrāfa vadi, uz ceļa lēkāja vientuļas vārnas.

Jegors domāja par priek�sēdētāju, kas nezin kāpēc bija tik agri ieradies stallī, un aizvien stiprāk viņu sāka _a urdīt neskaidras aizdomas. Ek, Luzgins ar gudru ziņu bija viņu aizsūtījis tālāk prom no ciema! Pēdējās dienās �erjom�ankā klīda da�ādas valodas, шт, lai gan pārbaudot parasti noskaidrojās, ka �īs runas lielāko tiesu ir "tenkas un muļķīgas sievu mel�as, �oreiz Jegors tanīs saklausīja kaut ko līdzīgu patiesībai. Da�i stāstīja, ķa pārskata un vēlē�anu sapulces sasauk�anu novilcinot tāpēc, ka līdz pat �im laikam rajonā nespējot iz�ķirties � vai atstāt līdz�inējā amatā Anikeju Luzginu vai arī kolhozu apvienot ar kaimiņu kolhozu un pakļaut Ļubu�kinas vadībai. Pati Praskovja Vasiļjevna it kā labprāt tam piekrītot, ta�u uzstādot kādu obligātu un pagaidām neizpildāmu noteikumu � lai no Cerjom�an-kas saimniecības norakstot vairāk nekā trīssimt hektāru apstrādā�anai nederīgas zemes. Sī zeme, kas kādreiz tika pie�ķirta kolhozam un pēc akta pārgājusi tā mū�īgā lieto�anā, Anikeja vadības laikā bija aizlaista, aizaugusi ar bērzāju un krūmiem, daļu no tās tā izbalinājis soloncs, ka tur vairs neauga pat vērmeles. Atbildot uz vairākkārtīgiem iesniegumiem, ar kuriem griezās rajonā, apgabalā un augstāk, lūdzot, lai no kolhoza platības �o zemi noraksta, �erjom�ankas ļaudīm ieteica ķerties pie �o gabalu nolī�anas. Zināms, Ļubu�kinas nostāju varēja saprast � ja kolhozus apvienotu, viņai ta�u jau ar �o rudeni arī par neauglīgo zemi vajadzētu maksāt ar labību, gaļu un pienu.

Visi apstākļi tā veidojās Anikeja Luzgina labā, ka jaukāk vairs nevarēja vēlēties. Viņ� jau nu gan bija ar mieru par �iem trīssimt hektāriem visu mū�u maksāt ar kolhoza- mantu, lai tikai viss paliktu pa vecam. Luzgins slepus stāstīja saviem tuvākajiem biedriem, ka uz pārskata _rūn vēlē�anu sapulci, lai atbalstītu viņa kandidatūru, atbrauk�ot gandrīz vai visa rajona priek�niecība, bet varbūt ieradī�oties arī kāds no apgabala, kur viņu joprojām ļoti augsti vērtējot. Tiesa, �ai lielībā viens otrs saskatīja Anikeja vājumu: ikreiz, kad viņam klājās plāni, viņ� ciemā izplatīja pa�a izdomātus nostāstus par sirsnīgām sarunām ar ievērojamiem vīriem. Sos izdomājumus pārbaudīt nebija iespējams, pamēģini nu atritināt �o samud�ināto kamolu, atrodi pirmo pavediena galul Un, ja arī atradīsi, Luzginam neko pierādīt nevarēs

Pirms nedēļas nezin no kurienes paklīda valodas, ka sekretārs Korobins savā vietā uz sapulci sūtī�ot rajona komitejas instruktori Kseniju Jarancevu, Jegora radinieci, un ļaudis to iztulkoja pēc sava prāta � sak, viņ� tā rīkojoties tāpēc, ka negribot, kā iepriek�ējos gados, uzspiest kolhozam priek�sēdētāju: ja Luzgins ir labs � tad paliks, ja slikts � nekas to vairs neglābs un neizpestīs. Acīm redzot, izprazdams sava stāvokļa nedro�ību un baidīdamies no izgā�anās un negoda, ta�u nevēlēdamies aiziet no laba prāta, Luzgins sagudrojis nez kādu jaunu, sare�ģītu, juceklīgu un, kā vienmēr, negodīgu spēli.

Ko tikai Jegors neizdarījās garajā ceļā līdz Stepes kolhozam, un, lai gan bija bruņojies ar lielu pacietību, tomēr tā jau sāka izsīkt. Viņ� te paslējās ragavās uz ceļiem un grūtsirdīgi raudzījās uz pelēkajiem, klusajiem laukiem, te lūkojās uz gludi nobraukto ceļu, kas traucās zem sliecēm, līdz viņam sāka mesties raibs gar acīm. Aiz gara laika Jegors apēda visu, ko Aņisja bija iedevusi ceļā līdzi, pat sīpolu sazelēja, no kā mutē radās rūgta gar�a.

Pelēcim pātagas nevajadzēja, tas pats tecēja naigi, retumis iekrākdamies un papurinādams galvu. Ieraudzījis pretim brauco�u pajūgu, tas kā kumeļ� aicino�i zviedza un skrēja vēl straujāk, tad Jegors mazliet pievilka gro�us wvar lau�ņiem �pavīlēja� pelēcim lūpas, lai tas sajustu saimnieku un nedraiskotos.

Stepes kolhozā Dim�akovs iebrauca pēcpusdienā, valdes ēkas priek�ā apturēja rik�otāju, atlaida vaļā sedulkas siksnu un, pie slitas nometis siena klēpi, sīkiem solī�iem uzskrēja pa kāpnītēm.

Tā jau bija domājams! Ja tu, cilvēks, no pa�a rīta kur paklupsi, tad līdz pat vakaram viss iet kā pa celmiem. Stepes kolhoza priek�sēdētājs jau kop� vakardienas maisījās pa rajonu, un nebija zināms, kad viņu var gaidīt atgrie�amies. Jegors iegriezās pie grāmat-vē�a, pie klētnieka, bēt neviens neuzdro�inājās atdot maisus bez pa�a saimnieka ziņas.

� Maisi ta�u pieder mums, velns parāvis! � Jegors iekaisis pūlējās pierunāt. � Tik daudz te jūs, to birokrātu, saviesies, ka ne elpu nevar atvilkt.

� Lūdzu bez rupjībām! � klētnieks apvainojās. � Katrs te sāks tutināt, velnot un saukāt! Nāc manā vietā � tad redzēsi, kā ir. Mūsu Sili�s bez rezolūcijas neko neatzīst.

Jegors nikni nospļāvās un izgāja no valdes ēkas. Edz, kā neveicas � klimsti apkārt pēc savas mantas, iz- . diedelējies, līks palikdams! Viņ� padzirdināja zirgu, iedeva tam auzas, pastaigāja �urp un turp gar slitu, tad ar visu galvu ierakās ragavu salmos un iesnaudās. Je-¹ goru atmodināja sulīga, rēco�a, dobja balss, un viņ� tūlīt saprata, ka ieradies priek�sēdētājs. Purinādams nost salmu birzumus, Jegors steidzīgi piegāja pie slaidā, kalsnā vīra, kas stāvēja pie ragavām.

� Nu ir gan tev te bodīte! Veltīgi aiztur cilvēku! Rezolūciju esi iegādājies, bet maisus saimniecībai nevari iegādāties? Varbūt tavi ļaudis arī savās vajadzībās neiet bez rezolūcijas?

Priek�sēdētājs kā me�ainis sāka visā galvā smieties, iekliegdamies un gandrīz vai tupus pietupdamies.

� No kurienes tad tu, tāds jocīgs, esi nokritis? � atvilcis elpu, priek�sēdētājs apvaicājās. � No Cerjom-�ankas? Vai tur jums tāda kārtība, ka � ber tik visu vienā kaudzē un pēc tam iz�ķiro? Nu, bet mēs aiz nabadzības gan savējo skaitām, gan cita mantu saudzējam.

� Ko tad jūs maisos glabājat?

� Nu, tāpat vēl aizvien stāv ar labību. Izlases kvie-sī�i no izmēģinājumu lauka. Mums trūkst taras, tāpēc jau klētnieks mānījās ar rezolūciju � bija domājis, ka tu negaidīsi un aizlaidīsies mājās.

� Viltīgi gan strādājat!

�ī vaļsirdīgā atzī�anās Jegoram bija pa prātam, uzreiz noskaņoja labvēlīgi, un viņ� labprāt devās līdzi uz priek�sēdētāja kabinetu.

Priek�sēdētājs izvilka paciņu labu papirosu, viņi sa-smēķēja, un pati no sevis izraisījās saruna, it kā abi jau sen būtu biju�i draugi, bet tikai reti satiku�ies. Drīz vien Jegors uzzināja visas Stepes kolhoza nedienas, visu, kas priek�sēdētājam nedeva mieru un neļāva gulēt. Sis vīrs visu mū�u bija nostrādājis rūpnīcā un, kad pieteicies kļūt uz kādu laiku par zemkopi, tad nespējis pat iedomāties, ko nozīmē �is neizmērojami pla�ais cehs zem zilajām debesīm, kur ik dienas var gadīties kāds pārsteigums: aizbāzīsi vienu caurumu � rodas jauns, ņovērsīsi vienu nelaimi � jau cita klauvē pie durvīm, un tā bez gala. Pirmajā gadā viņ� ne reizi vien prātojis, ka jābēg prom no �ejienes, bet tagad aizie�ana būtu sāpīga, esot pieķēries ar sirdi un dvēseli. Turklāt ari kolhoza darbi strauji ejot kalnup, un ļaudis, guvu�i ticību jaunajam vadītājam, pārmainoties acīm redzami.

Kad atnāca klētnieks un pateica, ka maisi jau ielikti ragavās, Jegoram kļuva pat tīri tā kā neērti, it kā viņ� būtu pastrādājis ļaunu darbu, atņemot cilvēkiem to, bez kā viņa kolhozs viegli varēja iztikt.

Pavadot Jegoru, priek�sēdētājs vīpsnādams vaicāja:

� Paklau, piedod man, bet es piemirsu pajautāt � kā tevi sauc?

Jegors nezin kāpēc nosarka, pateica savu vārdu un savukārt uzzināja, ka priek�sēdētāju sauc par Pjotru Sili�u Dobitinu.

�Kāds raksturs, tāds uzvārds! Dobkins¹ ... Cen�as visiem ļaudīm sagādāt labu dzīvi!� Jegors nodomāja, juzdams, ka no �īs tik�anās sirdī paliek kaut kas līksms, silts un gai�s.

Arā jau metās krēsla, ciemu tina pelēka dūmaka. Do-bitins iznāca Jegoram līdzi pie pajūga un visu laiku izvaicāja par �erjom�anku, itin kā gribētu izdibināt nez ko svarīgu.

Dim�akovs bija atsējis Pelēci un ar vienu kāju jau stāvēja ragavās, kad priek�sēdētājs sāka Jegoru pierunāt, lai paliekot pa nakti �epat.

� Nu, kur tu dzīsies tādā vēlā vakarā? Ja rīt agri izbrauksi � paspēsi tie�i uz pārskata sapulci. Tik un tā ļaudis ātri nesapulcēsies! Kā tu domā � vai Luzginu neizgāzīs vēlē�anās?

Jegors vai pamira no nepatīkama minējuma.

� Pagaidi, Pjotr Sili�l Pasaki man skaidri un gai�i � no kurienes tev ziņas par sapulci?

� Lai nu viens saka! Tad nu gan jums ir pamatīga kārtība! No rīta sapulce, bet tu, komunists būdams, pat nezini! Rajona komitejā satiku instruktori Jarancevu, es devos uz mājām, bet viņa aizbrauca uz jūsu kolhozu � �ovakar viņa sasauc partijas biroju ar aktīvu, apspriedīsies ar jums.

� Tā, � Jegora dūrēs salija svina smagums. � �ķiet, apspriedē saaicina tikai ne�ķīstos, bet citus pasūta tālāk, nelie�i tādi!

�Un, pārsteigtajam Dobitinam nekā nepaskaidrojis, Jegors uz�āva rik�otājam ar pātagu un iesvilpās kā laupītājs. Zirgs me�onīgi rāva vieglās ragavas uz priek�u, � kā gan Dim�akovs spēja noturēties! � un kā nelabais aizjoņoja pa krēslu, saceldams sniega virpuļus, drīz vien aiz muguras palika gravas kupenas un viņ� jau bija stepē.

10

Jegors būtu zirgu notriecis līdz nāvei, tomēr attapās un savaldījās. Ja kaut kas gadītos � viņ� nokļūtu tiesā, neņemtu vērā itin neko, to vien ta�u gaida, lai viņam paslīdētu kāja!

Paļāvis Pelēcim pa īsam brīdim atvilkt elpu, Jegors to atkal palaida rik�os, bet nesteidzināja ar pātagu un klusībā lūdza: �Nu, ne�ēlo spēkus, mīļais, nemū�am to neaizmirsī�u!�

Nekad vēl Jegors tā nebija baiļojies par drīzu vakara iestā�anos, tomēr dienas gaisma jau dzisa aiz tālajiem laukiem, un viņ� nepaguva ne apjēgt, kad kailie, sniegā iegrimu�ie me�iņi sāka zilgot, stepe kļuva violeta un pār zemi jau zagās negausīgā tumsa, aprīdama pēdējos gai�os plankumus.

Visapkārt sabiezēja dziļa tumsa, vēj� cirta sejā asus, svelo�us sniega graudiņus, trūka gaisa. Jegoru dedzināja traks, akls niknums, viņ� jutās no�ēlojams un nevarīgs, turklāt vēl tik nekaunīgi piekrāpts. �Apveda mani ap stūri kā mazu bērnu, treknais vepris tāds! Bet nekas, es vēl tevi iepriecinā�u, tu vēl mani pieminēsi!�

Kā par spīti, pretim nebrauca neviens pajūgs � nevienas dzīvas dvēseles, paMests nostūris, vientuļas uguntiņas, izsētas aklajā tumsā, zirga krācieni, vēja svilpieni un satraukums, kas nemitējās ne mirkli!

Jegoram nebija ne jausmas, cik tagad varētu būt pulkstenis, un, kad beidzot parādījās pazīstamie lauki un aiz nokalnēm �erjom�ankas mājās sāka laipni un mundri mirk�ķināt ugunis, viņ� kļuva neizsakāmi priecīgs. Tātad nav pārāk vēls, ja daudzi vēl neguļ!

Nepiebraucis pie staļļa, Jegors nogriezās uz savu māju, piebraucis ņometa gro�us un nepacietīgi atrāva durvis.

� Aņisja! � viņ� aizsmacis iesaucās, vēl neredzēdams sievu, un, smagi elsodams, pieķērās pie stenderes. � Izjūdz �iglāk Pelēci un ieved nojumē! Vai mani neaicināja uz sapulci?

� Es nezinu, kādā darī�anā bija atnākusi Cerka�ina. �ausmīgi uztraucās, ka tevi nesastapa ...

� Nu, es skrie�u ...

Aņisja viņu cie�i satvēra aiz vaļā atsistajiem pus-ka�oka stūriem un, nekā nesaprazdama, lūdzās:

� Kas tev noticis, Jegor, atjēdzies! Tu ta�u esi glu�i bāls! Sēsties, iestreb � kā iesi neēdis?

� Vai man tagad ēdiens prātā! Es viņiem gan parā- ь dī�u! Tī�ām aizsūtīja mani prom, bet esmu klāt kā plēsts! Sitas viņiem neizdosies, nekādi neizdosies!

� Atstājies no Viņiem, Jegor! � Aņisja ievaidējās, *� sagumdama uz vīra rokām. � Ko tu viens iespēsi pret �itiem ļaundariem?

� Laid mani, māt! � Jegors viņu skarbi pārtrauca.

� Es mū�am sev nepiedo�u, ja tagad tiem riebekļiem nesado�u. Vai nu viņi mani, vai es viņus!...

� Bet vai par bērniem esi padomājis? Kas viņiem pēc tam būs par dzīvi?

� Viņu dēļ jau arī eju turp! Jauniem ta�u visa dzīve vēl priek�ā. Un lai tas lunkanais riebeklis ņirgātos arī par viņiem? ...

Apkārt jau stāvēja no lāvām nolēku�ie bērni un raudāja, pa�i nezinādami, kāpēc: viņiem pietika ar to, ka māte asarām acīs nez ko tēvam lūdza un baidījās laist viņu no mājas ārā.

Ta�u Jegors nekā neredzēja un nedzirdēja, viņa seja likās pārakmeņojusies, un viņ� bija kjuvis pavisam sve�āds. Apsaucis bērnus, Jegors piepe�i aiz pleciem maigi pievilka sievu klāt', ielūkojās viņas asaru pilnajās acīs, ar plaukstu noglāstīja viņai vaigu, sadrūmis novērsās un ar plecu pagrūda durvis.

Jegors skrēja pa tumsu, ceļu nemeklēdams, uz labu laimi, it kā baidīdamies, ka viņu varētu kāds aizturēt, un, tikai paskrējis garām �ķērsielai un nogriezies~pa cilu ielu, sāka iet soļiem. �Lēnāk, Jegor, lēnāk! Ar klieg�anu un traci nekā nepanāksi. Taisnība ir tavā pusē, tu nedrīksti padoties un, ja vajadzēs, � būs jārī- / kojas nesaudzīgi.�

Pie valdes ēkas kāds stāvēja: tumsā spīguļoja smēķa uguntiņa. Jegors sāka iet lēnāk un, piegājis tuvāk, pazina sakumpu�o cilvēku � tas bija traktoristu brigades brigadieris Molodcovs.

� Vai Aleksejs? Ko tu stutē māju � vai baidies, ka

neapgā�as? -

� Bet kāda jēga tur sēdēt? Radi vien salasīju�ies, ne ar uguni neiz�ķirsi. � Molodcovs nopūtās un, brīdi vilcinājies, neslēptā rūgtumā piebilda. � Ar tādu aktīvu jūsu māja tā kā tā var sabrukt.

� Bet kur tu esi piederīgs? Vai tad neesi mūsējais?

� Ko tad es � uzaru, iesēju, novācu, un dod tikai �urp, kas man pēc likuma pienākas. Es jau nedzīvoju pie jums, bet savā ciemā � tāpēc ne mana cūka, ne mana druva...

� Bet kā mēs dzīvosim, tas tev laikam glu�i vienalga? Kabata pilna � un labi vien ir! Tu, brāl, gan esi īsts gudrinieks, es nobu�otu tevi par tavu labo sirdi, bet nav laika!

� Velti gan dusmojies, Dim�akov! Un arī steidzies velti � tur jau bez tevis visu izlēmu�i. Esi atnācis uz āmen!

Vairs neklausīdamies Molbdcovā, Jegors ātri devās pa slidenajiem pakāpieniem aug�up. Taustīdamies izgājis cauri piesmēķētajam priek�namam, viņ� strauji atrāva durvis.

Pie griestiem pakārtā lampa it kā peldēja tabakas dūmu mākonī. Istabā bija sapulcēju�ies ne vairāk par desmit cilvēkiem; glu�i kā sastrīdēju�ies, visi sēdēja kur kurais � cits uz palodzes, cits pie galda, kas bija pārklāts ar sarkanu drānu, cili uz krēsliem pie sienas.

Partijas biroja sēdi vadīja Fjodors Mrihins � gar�, sakumpis vīrs iekritu�iem vaigiem un garu, tum�sārtu degunu. Laiku pa laikam viņ� pāri skūtajai galvai pasvieda gaisā pārāk kalsnās, pletnēm līdzīgās rokas, nebija saprotams, kālab viņ� tās vēcina. Līdzās viņam sēdēja Ksenija Jaranceva � saspringusi, stingra, viņas bālā seja pauda dziļas rūpes un nemieru. Otrā pusē partorgam, atgāzies krēslā, gandrīz vai noslīdējis no tā, sēdēja piesmaku�ā gaisa nogurdinātais Anikejs; viņam aiz tnuguras uz palodzes bija iekārtojies Ņikita Voro�-ņevs. Pinkainās uzacis saraucis, viņ� laiku pa laikam vērīgi visus nopētīja. Gar viņu trinās vārgais klētnieks Sirovatkins, brī�iem pūlēdamies izlikties nosvērts un cienīgs, lai gan te nebija neviena, kuru viņ� spētu piemānīt: visi kā viens zināja � vajag tikai Luzginam kaut ko noņurdēt vai tikai no�āvāties, un Sirovatkins acumirklī satrauksies un sāks ausīties. Pie sienas viens otram līdzās sēdēja grāmatvedis Salimovs un laukkopī-bas brigādes brigadieris Jefims Tircevs.

�Paskat, kādu aizsardzību radīju�i,� Jegors nodomāja, uzreiz novērtēdams situāciju. �Ja tikai kas gadītos � bruks virsū visi kā viens!�

Kaktā tupus bija piemeties Prohors Capkins un, acis piemiedzis, kūpināja sīvu pa�audzētās tabakas smēķi. Kādreiz viņ� bija pirmais harmoniku spēlmanis ciemā, bet sāka dzert, gadiem ritot, nogājās, un tagad viņam bija palikusi viena vienīga kaislība � uzstāties sapulcēs, visus savaldzināt ar savu maigo, samtaino balsi. Pagrūd tikai Capkinu pie galda, un viņ�, nemaz nezinādams, par ko te runā, sāks teikt savu teicamo, turklāt da�kārt tik gludi, ka jābrīnās, kur gan viņam tie vārdi rodas! �ādos brī�os Capkins pārvērtās un, kaut gan viņam jau pāri piecdesmitiem, izskatījās savā ziņā bra�s � uz pieres bija nokāries spurains cekuls, zilās acis mirdzēt mirdzēja.

Bija laiks, kad kolhozā Capkins bija viens no nedaudzajiem, kas uzdro�inājās atklāti kritizēt Anikeju. Ta�u reiz, kad viņ� sapulcē uzstājās sevi�ķi nikni, Anikejs kopā ar rajona komitejas sekretāru Korobinu pārtraukuma laikā ieaicināja Capkinu kabinetā un viņu ļoti ilgi strostēja. Prohors iznāca pikts, sasarcis, nevienam neskatījās acīs, bet tūlīt pēc pārtraukuma atkal lūdza vārdu un noteikti atspēkoja visus apvainojumus, kurus tikko bija metis Luzginam acīs. Ļaudis izbrīnā iesaucās vien, izdzirdu�i �o grēksūdzi, no kaktiem atskanēja ironiskas piezīmes, ta�u Prohors norunāja savu runājamo un demonstratīvi, glu�i kā atriebdamies kādam, atstāja sapulci. Kop� �ās neaizmirstamās dienas viņ� bija it kā nozvērējies � nekad ne ar vārdu neaizskart Luzginu.

Slaucēja Avdotja Gņevi�eva, biju�ā priek�sēdētāja sieva, kā vienmēr, bija satinusies melnā lakatā un centās iespiesties dziļāk ēnā. Tā jau nemū�am neteiks ne* vārda, bet, tiklīdz nonāks līdz balso�anai, paskatīsies uz Luzginu un pacels savu sauso, melnīgsnējo roku ar cietajiem, no ilggadējās slauk�anas pussaliektajiem pirkstiem.

Sēdē savrup turējās arī ciema padomes priek�sēdētāja Jekaterina Cerka�ina � pilnīga sieviete apaļiem, _ч stāviem pleciem, kas bija nosēdusies pie pa�ām durvīm. Viņa pirmā ieraudzīja Jegoru un kļuva mo�āka, ar pirkstu paaicinādama klāt.

� Biju iegriezusies pie tevis, Jegor Matvejevi�. Kur tu biji pazudis?

Luzgins uzreiz sarozījās krēslā, nosēdās taisnāk un tī�i nokāsējās.

� Nu, to tu labāk paprasi, re, kurami � Jegors skaļi atbildēja, lai visi dzirdētu, un ar pirkstu parādīja uz priek�sēdētāju. � No rīta mazā gaismiņā aizdzina mani uz Stepes kolhozu � lai es būtu no acīm nost! Bet, redzams, neesmu jau vienīgais, kas nav �urp aicināts. Ieskaitīju�i aktīvā tikai tos, kas viņam aktīvi mutē skatās un asti luncina!

Luzgins sarauca pieri, smagi nosēcās, ta�u izlikās nedzirdam, ko Dim�akovs saka, pamāja Mrihinam, un tas, glu�i kā no miega pamodies, ar stikla aizbāzni pieskandināja pie karafes un sāka svaidīt savas garās rokas.

� Laiks beigt, biedri! Tātad Anikeja Jermolajevi�a kandidatūru mēs esam apspriedu�i un rīt kopīgi ieteiksim to kopsapulcei un, kā tas piederas, visādi atbalstīsim. Citu domu nav, un tāpēc atļaujiet mūsu...

� Pagaidi, Fjodor, nesteidzies! � Jegors atstāja savu vietu pie sienas un izgāja istabas vidū.

Nu tas ir klāt, �is ilgi gaidītais, iz�ķiro�ais brīdis, par kuru Jegors visus pēdējos gadus bija sapņojis. Tikai nezaudēt dū�u, izturēt līdz galam!

� Pagaidi, nesteidzies! � viņ� atkārtoja un norija rūgtas siekalas.

Iestājās neērts un reizē arī trauksmīgs klusums, kāds mēdz būt pirms lielas ķildas sākuma.

� Jegor, necel jandāliņu! � Mrihins, priek�sēdētāja stingrā skatiena paskubināts, pacēla balsi. � Neievil-cini biroju! Jau tāpat tik ilgi esam sviedrēju�ies. Ja esi atnācis � sēdies un uzvedies, kā pienākas.

� Nē, Fjodor, es neklusē�u, ja man ar kāju min virsū uz pa�ām krūtīm!

Ksenija nenovaldījusies pielēca kājās, viņas un Jegora skatieni krustojās, ta�u viņa nenovērsa acis, tikai viegli nosarka un, atglaudusi no pieres tum�o matu cirtiņu, klusu noteica:

� Ko īsti jūs ierosināt, Jegor Matvejevi�? Lai mēs atsāktu biroju no jauna, tāpēc ka jūs nezin kādu iemeslu dēj nokavējāties? Vai tad Statūti jums nav zināmi? Mē^ jau esam nobalsoju�i, un mums nav tiesību vēlreiz apspriest tikko izlemtu jautājumu.

Kāds norīstījās �ņuksto�os smiekliņos, �ķiet, Sirovat-kins, un istabā atkal iestājās trausls klusums. Jegors piegāja pie pa�a galda un nolika dūri uz sarkanās drānas.

� Es Anikeju Luzginu kā priek�sēdētāju noraidu!

� Bet kas tu tāds esi? � aiz dusmām tum�i pietvīcis, Ņikita Voro�ņevs pielēca kājās. � Kas tevi pilnvarojis to darīt? Vai tu arī sajēdz, ko melsies, vai ne? Prātiņ, nāc mājās! Anikeju Jermolajevi�u ta�u iesaka pati rajona komiteja!

Voro�ņevu ar saskanīgu dūkoņu atbalstīja brigadieris, klētnieks un grāmatvedis, bet dīvaini, jo vairāk viņi zaudēja savaldī�anos, jo Jegors kļuva stingrāks un mierīgāks. Jegors nogaidīja, kamēr sparīgā un nemitīgā kņada sāka noklust.

� Tu, Ņikita, te neuzdod mīklas! Kas es tāds esmu, to tu pats labi zini, vai mazums esmu tev bojājis omu. Un, ja Anikejs, tavs brālēns, nebūtu tevi aiz savas muguras slēpis, tad tu jau sen sēdētu aiz restēm un blisinātu acis, nevis vēl būtu partijā. Labāk pasaki � cik sivēnu fermā esi nozadzis?

Sitiens bija labi mērķēts un trāpīja pa�ā vārīgākajā vietā, jo Voro�ņevs brīdi pat apjuka, un viņa baku-rētainā, punainā seja nobālēja.

� Necel man neslavu! � viņ� sāka kliegt, vīstīdams milzīgās dūres un virzīdamies tuvāk Dim�akovam. � Ko tu gan iedro�inies, vai esi mani pieķēris?

� Ja es būtu tevi pieķēris, tu man vis neizspruktu! Bet te � blēdis blēdi pieķēra un abi norēķinājās!... Iznāca dots pret dotu!

Ikreiz, kad Luzginam sapulcē vajadzēja noklausīties Dim�akova vai kāda cita niknās runas, viņ� parasti rīkojās pēc sen pārbaudīta noteikuma � neko neatbildēja uz kritiku un klusēja, pat tīros apmelojumus klausīdamies. �ādi izvairīdamies no atbildes, Luzgins arvien it kā atstāja sev pēdējo vārdu. Bet sāc tikai paskaidrot, un iznāks, ka tu jau taisnojies un sevi uzskati par vainīgu. Pavājākiem ļaudīm Luzgins vēlāk nemanāmi atdarīja, lika just savu varu, ta�u izrīkojās tā, lai tiem nebūtu nekāda iemesla sūdzēties.

Kamēr Voro�ņevs ar Dim�akovu lamājās, Luzgins savaldīgi sēdēja, tikai retumis uzmezdams Mrihinam nepacietīgus skatienus. Māci lempi, cik gribi, viņ� tik un tā izlaidīs gro�us no rokām!

Svīzdams Anikejs te slaucīja ar kabatas lakatiņu kaklu, pieri un vaigus, te smaidīja, it kā rādīdams, ka nepie�ķir nekādu nozīmi Dim�akova ne�petnajiem uzbrukumiem.

� Labāk būtu, Dim�akov, ja tu tomēr nezaudētu galvu! � viņ� teica, klusu nokāsēdamies dūrē. � Tā tev vēl var noderēt.

� Aptausti pats savu � vai stingri turas uz pleciem, bet par manējo nebēdā! � Jegors izaicino�i un pikti atcirta. � Un būtu jau arī laiks tev rāpties nost no mūsu kakla, jo, taisnību sakot, esi pārāk ilgi tur sēdējis, kakls pavisam stīvs palicis � nevar vairs pagrozīt...

� Atbilde gan tev vienmēr gatava, lai būtu kāda būdama. Aiz labsirdības ilgi esmu tev piedevis, tomēr tā vien liekas, ka nu reiz mans mērs būs pilns. Tagad tu man to visu pieminēsi un par katru savu vārdu atbildēsi! Vai tad es esmu kāds no me�a izdzīts zvērs, ar ko visus baida?

� Tu, Anikej, esi vēl ļaunāks par tādu zvēru, kas iztriekts no me�a! Tas visiem redzams � tikai rūpīgi jānotēmē un jāgā� no kājām nost! Turpretim tu, cilvēks būdams, palūk, sēdi te zem mūsu sarkanā karoga, no tā krīt gaisma uz tevi, un tu �o karogu it kā turi rokās visu labā, lai ļaudis skaidrāk redzētu, kurp iet. Bet tu ta�u turi to savā, nevis citu labā, ar krāp�anu esi pie tā ticis, tāpēc esi ļaunāks par vilku, kas izlīdīs no biezokņa, ļaunāks par jebkuru ienaidnieku!

Sacēlās neaprakstāms troksnis un tracis. Voro�ņevs, Tircevs, grāmatvedis un klētnieks pielēca kājās, dauzīja krēslus pret grīdu un cits pār citu nesaskanīgi, nikni un nevaldāmi auroja:

� Savaldiet ta�u to blēdi!

� Ko blenz, Mrihin? Vai esi sekretārs vai ne?

� Kas vada mūsu biroju � tu vai Jegors? Tad paej nost no galda � lai jau viņ� komandē, ja reiz esi viņam devis tādas tiesības!

Mrihins bez jēgas mētājās ar rokām, skandināja aizbāzni pie karafes, plikais pauris bija nosvīdis, tuvāk stāvo�os viņ� raustīja aiz piedurknēm, kliedzot izbolīja acis, tomēr viss bija veltīgi. Voro�ņevs jau bija izspraucies istabas vidū un, milzīgās dūres paslējis, devās pie Dim�akova. Ksenija stāvēja, burzīdama rokās kabatas lakatiņu, un izbijusies vēroja notieko�o, nesaprazdama, ko iesākt.

� Es lūdzu, � Luzgins skaidri un sadzirdami teica, kad visi sāka pieklust. � Es lūdzu, lai protokolā ierakstītu visu, ko Dim�akovs kā pretpadomju elements te samuldēja. Es palieku pie sava!

� Raksti tikai iek�ā! � Jegors iekliedzās un kļuva it kā jautrāks. � Bet tad gan ņem un ieraksti ari to, ko es vēl teik�u! Vispapriek� rakstiet, ka Anikejs Luzgins pārkāpj arteļa Statūtus, kolhozniekiem nezinot, slepus glabā labību, kas grāmatā nekur nav ierakstīta, un, kamēr pļauj jauno ra�u, rajona visiem pū� miglu acīs un ar valsti norēķinās ar veco labību, lai varētu ziņojumu iesniegt pats pirmais!

� Atradis, ko pārmest, � ka es agrāk par visiem citiem rūpējos par valsti! Vai tad tu esi pret to, ka mēs valstij nododam vairāk labības?

� Neķer mani, Anikej, ar politiku! Es nebūt neesmu pret to, ka labības pārpalikumu nodotu vai pārdotu valstij, ta�u tā nav tava, bet gan kolhoza labība, kāpēc tu ar to rīkojies viens pats kā mui�nieks? Kāpēc ne-pavaicā ļaudīm vai vismaz valdei? Vai gribi viens pats drāzties priek�galā un izdabāt priek�niecībai? Kas tev devis tiesības nerēķināties ar ļaudīm? Es, palūk, kolhozā strādāju visu mū�u, bet ko tagad zinu par saimniecību, pazīstu tikai savu stalli! Citu itin neko! Kas un cik daudz glabājas mūsu klētīs, kādi ir mūsu krājumi, cik mums naudas � to zini tikai tu un tavs roklai�a grāmatvedis! ...

� Kad snieg�u pārskatu, tad visu uzzināsi!

� Domā ar skaitļiem aizķepēt visiem acis? Ne jau par to man sāp sirds � mūsu pārticība man rūp ne mazāk kā tev. Bet tev nav izdevīgi, lai ļaudis visu zinātu, lai visa saimniecība būtu kā uz delnas.

Anikejs atkal sēdēja, atzvēlies krēslā, un klausījās Dim�akovā, acis piemiedzis un smīnēdams.

� Voro�ņevs man stāsta, ka Anikeju iesakot pati rajona komiteja un tāpēc, sak, atliekot tikai paklausīt, un cauri. Ta�u es pazīstu Luzginu labāk nekā rajona komiteja, un nebūtu slikti, ja tā vispirms noklausītos mūs un tikai tad ieteiktu. Un, ja jau viņ� Korobinam ir tik labs, � lai ņem Anikeju pie sevis, mēs atdosim ar mīļu prātu! Tāds ir mans uzskats!...

Jegors apklusa, un Mrihins, glu�i kā �o brīdi gaidījis, sāka �ķindināt aizbāzni pret karafi.

� Nu, drusku pastrīdējāmies � un pietiks! � viņ� teica. � Viss var gadīties, tāpēc jau kritika ir, lai, tā sakot, neviens nesnaustu. Es lūdzu visus rīt laikus ierasties uz sapulci un atbalstīt mūsu ieskatu. Bet tev, Jegor, jāpakļaujas vairākumam � tāpēc jau pastāv partijas disciplīna. Pasludinu biroja un aktīva apspriedi par slēgtu.

Mrihins izrīkojās tik ātri, ka Jegors apstulba. Viņ� gribēja steigties pie galda, kur sēdēja Ksenija, ta�u balss noslāpa vispārējā dūkoņā. Visi piecēlās un sāka doties uz durvīm.

� Tīri nostrādāts! � Jegors vai slāpa nost, krekla apkaklīte �ķita par �auru.

Ksenija, acis nemirk�ķinot, cie�i skatījās uz Jegoru. Viņas lūpas bija sakniebtas nelokāmā bardzībā. Tad Jegors cirtās atpakaļ un sagrāba aiz rokas Prohoru Capkinu, kas pa�laik gāja ārā no istabas.

� Vai tad es runāju nepatiesību, saki � vai nepatiesību?

Prohors novērsa skatienu sānis un atbildēja mīklaini un nenoteikti:

� Iznāca, brāl, sare�ģīta dzīves struktūra!

Capkinam patika citus samulsināt ar neizprotamiem vārdiem, īpa�i tad, ja viņ� gribēja izvairīties no tie�as atbildes. Ta�u no Jegora nebija tik viegli tikt vaļā.

� Vai tad tu uzskati, ka mums arī turpmāk jāpacie� Anikejs?

� Jāņem vērā, kādā jautājuma plāksnē viņu apskata, � Capkins atbildēja miglaini un daudznozīmīgi. � Vienā ziņā viņ�, tā sakot, itin kā ne visai atbilst, bet otrā ziņā � nav ta�u neviena, ko likt viņa vietā. Re, kāda tā stratēģija!

� Tu esi gudrs vīrs, Prohor, bet mū�am izliecies par muļķi. Vai tev nav apnicis vienmēr jokus dzīt?

Dim�akovs nospļāvās un devās pretim Cerka�inai, kas sīkiem solī�iem tipināja pa gaiteni. Viņa, acīm redzot, bija Jegoru gaidījusi un, trauksmaini saspiedusi viņa roku, sāka dedzīgi �ukstēt:

� Es jau domāju, ka tu viņam visu pateiksi! Es arī uzstājos pret viņu, bet man neļāva pat desmit vārdu pateikt � apklusināja!

� Kāpēc tad tu sēdēji, kā ūdeni mutē ieņēmusi, kad es runāju?

� Bet mēs ta�u visi jau bijām nobalsoju�i, runā�ana būtu veltīga, jo viņi mūs tā apveda ap stūri, ka nekur vairs nevar piesieties. Mēs ta�u esam partijas biedri, Jegor, un mums jāpakļaujas partijas disciplīnai.

� Manis pēc tu vari �o bandu uzskatīt par komunistiem, turpretim es domāju, ka tie ar viltu ielavījusies partijā un ar viltu tanī turas, un �os mūd�us vajag ar uguni izsvilināt! ...

� Ko tad tu viens pats izdarīsi?

� Es nemaz neesmu viens, bet kopā ar partiju un tautu cīnī�os pret tiem līdz beidzamajam! ... Kālab tad ļaudis mūs par komunistiem uzskata, � lai mēs nodotu viņu intereses, vai? Neesi lupata, Katrin!... Atceries, ka ļaudis tevi nav vis ieliku�i kioskā, lai tu tirgotos, bet gan ievēlēju�i par padomju varas pārstāvi!

Ticis vaļā no �ās sievietes, kuru bija nomāku�as viņa zobgalības, Jegors no' jauna atgriezās istabā, kur pie galda, zemu nolieku�ies pār papīriem, sēdēja Mrihins un Ksenija.

� Redz, vienmēr �itā, � Jegors klusu noteica, glu�i kā pats savā nodabā prātodams. � Kad vajag atbalstīt � kā ūdeni mutē ieņēmu�i, bet vēlāk lien klāt, spie� roku, it kā būtu ar tevi vienis prātis...

� Par kuru tad tu runā? � pacēlis galvu, Mrihins " noprasīja.

� Par kuru? � Jegors brīdi klusēja, nejuzdams ne mazāko vēlē�anos nosaukt Mrihinam �erka�inas vārdu, jo �ādi varētu ne vien kaitēt viņai, bet arī zaudēt uz visiem laikiem viņas uzticību. � Vai tad tev nav vienalga? Pats esi simtreiz sliktāks! Bez Luzgina ziņas tu baidies pirkstu pakustināt, viņ� tev uzmaucis tādu kakla siksnu, ka ne soli neļauj paspert.

� Nu, redziet, Ksenija Kornejevna, � rokas noplātīdams un izlikdamies aizvainots, Mrihins noteica. � Visiem krīt virsū kā traks! Rajona komitejā man pārmeta � mēs maz nodarbojoties ar Dim�akovu, pareizi neizskaidrojot viņam visu, bet pamēģini kaut ko teikt � viņ� tūlīt lec stāvus gaisā.

� Skolotājs atradies! � Jegors neslēpa nicino�i zobgalīgo attieksmi pret partorgu. � Vispirms palūkojies pats uz sevi! Vai tad nezini, ko kolhozā par tevi runā? Sak, bija reiz gan labs meistars, gan godīgs cilvēks, iekāms nebija sācis plītēt. Tāpēc jau Luzgins viņu pacie�, ka viņam nav mugurkaula un ka par pusstopu viņ� gatavs velnam dvēseli pārdot.

Mrihins sarausa no galda papīrus un, neatvadījies no instruktores, kā apsvilis iz�āvās no istabas. Jegors drebo�iem pirkstiem uztina smēķi un aizpīpēja.

� Cik jūs esat netaisns un ļauns, Jegor Matveje-vi�l � Ksenija noteica, cie�i lūkodamās uz radinieku.

� Toties tu esi aplam labiņa! Tu pieliec visus spēkus, lai pa�u nekrietnāko cilvēku vēlreiz nosēdinātu pirmajā vietā. Vai tāpēc partija tevi atsūtīja uz �ejieni?

� Es, Jegor Matvejpvi�, savus pienākumus zinu, � Ksenija atbildēja pēc iespējas atturīgi, itin kā baidītos, ka Dim�akovs apvainos arī viņu. � Ja jūs domājat, ka es �eit neizturos tā, kā partijas biedram pienākas, tad jums ir tiesības par to aizrakstīt rajona komitejai!

� Kam aizrakstīt � Korobinam? � Jegora sejā parādījās plats smaids. � Es vēl neesmu aizmirsis pasaciņu par balto vistiņu! Tavā vietā atsūtīs citu bikstītāju, un viss sāksies no gala ...

Ksenija bija apmierināta, ka visā visumā birojs beidzies laimīgi, un tagad vēlējās, neradot Jegorā jaunu niknuma uzliesmojumu, nomierināt viņu un pierunāt, lai rītdienas sapulcē uzvedas pieklājīgi.

� Esjzeru, ka tu rīt nekur neaizbrauksi? � viņa apvaicājās.

� Vienreiz apveda ap stūri � pietiek.

� Es ta�u nemaz negribu, lai tu aizbrauc. Tu vari pat sapulcē uzstāties � pakritizēt Luzginu, kā nākas ...

� Man tava atļauja nav vajadzīga, � Jegors atbildēja tikpat nesamierināmi kā agrāk. � Es pats zinu, kas man darāms.

� Tu ta�u tagad nesāksi viņa kandidatūru noraidīt, ja visi komunisti nolēmu�i viņu ieteikt kopsapulcei?

� Vienalga, es jums nepakļau�os. Paskat, ko sagribēju�i!

� Ne jau man, bet savas organizācijas biedriem, vairākumam.

� Vai tad �ī Voro�ņeva banda, vai, ir tas vairākums? Nē, tie�i vairākumu tu nemaz neredzēji. Lai es kaut garu izlaistu, bet neviens mani nesasies kopā ar viņiem vienā kūlītī! Ja tas būtu manā varā, es jau rīt viņus ar mēslu dak�ām izmēztu no partijas ... Nē, mīļā radiniec, neglaudi mani � es neesmu telēns. Un arī Statūtus neesmu piemirsis, ta�u man tie liek pastāvēt pie sava un neļaut �iem nelie�iem atkal sliet galvas!

� Tas var kļūmīgi beigties. Ka tikai tu nesamaksā ar biedra karti.

� Tu mani nebiedē, ne jau tu man to esi devusi, un nav tavos spēkos man to atņemt. Kamēr esmu dzīvs � neviens mani no partijas neatraus, jūsu spēciņ� pārāk vāj�.

Jegors piecēlās, un brīdi viņi stingri un salti raudzījās viens otrā. Viss bija skaidrs, tomēr Jegors nezin kāpēc vēl kavējās un negāja projām.

� Ko lai pasaku krustmātei? � viņ� beidzot tomēr pavaicāja. � Vai nāksi pārnak�ņot pie mums vai ne?

� Man vēl ir darī�anas, tāpēc negaidiet � es tepat kaut kā pārgulē�u.

� Saprotu, � Jegors novilka. � Tu dzīvo it kā pēc Statūtiem, bet savas jūtas pārvarēt nespēj.

Tikai uz ielas, kad Jegoru apņēma svelo�s aukstums, viņ� mazliet atguvās un varbūt pirmoreiz skaidri aptvēra, ka neko nav panācis.

�Vai tad nekas vairs nav labojams?� viņ� domāja, skumīgi lūkodamies ciema retajās uguntiņās. �Vai tie�ām lai nolai�u rokas un atzīstu, ka �is blē�u trests guvis virsroku? Neparko! Ie�u katrā mājā un visiem pateik�u, ka tikai no viņiem atkarīgs, vai Luzgins pie mums paliks vai nepaliks, staigā�u cauru nakti, bet savu panāk�u!�

Jegors nogāja da�us soļus, ie�ķērsu pāriedams pār ielu un gausi dodamies pretī kādai uguntiņai, kas spīdēja naktī, tomēr apstājās. Nē, Jegor, tas nav gudri darīts! Kālab tev jāskraida pa mājām un jāpierunā ļaudis, lai viņi nostātos pret Anikeju? Tu ta�u esi komunists, un tev nepiederas Anikejam uzbrukt slepus, no mugurpuses � viņ� gan arvien zogas pa dzīvi kā zaglis, bet tu cīnies pret viņu atklātā, godīgā cīņā. Nevar ta�u būt, ka ļaudis nostātos pa�i pret sevi!

Jegors pagriezās atpakaļ un devās uz savu māju. Kad viņ� pieklauvēja, Aņisja ātri atvēra, itin kā visu laiku būtu stāvējusi aiz durvīm un gaidījusi vīru atgrie�amies.

� Nesen apguldīju bērnus, tikai ar pūlēm aprima, to vien daudzināja: �Kur tētis, kur tētis?� � viņa stāstīja, palīdzēdama Jegoram atģērbties. � Tu laikam būsi pagalam izsalcis? Sēdies un iestreb karstus kāpostus, krāsnī sautējas ...

Ielūkojusies vīram sejā, Aņisja visu saprata, tomēr neko netaujāja � noņēma viņam ausaini, novilka sabriedu�os velteņus, sagrieza maizi un izvilka no krāsns podu.

� Mūsu gotiņai, var redzēt, pēdējās dienas klāt, Jegor, � viņa klusu stāstīja tālāk, pūlēdamās vīru novirzīt no smagajām domām. � Pirmīt es paklāju salmus, bet gotiņa itin kā visu saprastu � skatās tie�i kā cilvēks � tici vai netici!

Jegors gandrīz vai neklausījās Aņisjas balsī, domāja savu domu un ar karoti smēla kāpostus. Bet Aņisja tikai stāstīja un stāstīja, kamēr viņ�, it kā atsildams pēc nikna sala, sāka māt ar galvu. Augu dienu Aņisja bija nodzīvojusi bez Jegora, viņai bija ko pastāstīt par bērniem, par mājas soli, par visu, ko pārdomājusi.

Drīz Jegors vairs nelaida gar ausīm nevienu sievas vārdu, maiguma pilnu skatienu lūkojās viņai sejā un gurdi smaidīja.

� Velti iztrakojos, Aņiska, � viņ� klusu atzinās.

� Anikejam atkal virsroka.

� Nu, vilks ar viņu! Es jau iepriek� zināju, ka tā būs, bet vai tad tevi var noturēt? Bet neskumsti, sliktāk jau nebūs, kā bijis, mūs grūtības un trūkums vairs nebaida, to mums atliku likām, esam jau pieradu�i.

Jegors labi saprata, ka patlaban Aņisjai sirds sāp tāpat kā viņam, ta�u tāds bija viņas raksturs, viņai netikās nevienam parādīt savu vājumu, viņa nekad neliekuļoja un pa�os grūtākajos gados nebija nevienam neko lūgusi.

� Bez tevis es būtu pazudis? � Jegors sacīja un saņēma sievas roku savējā. � Ko es būtu darījis � nezinu, tu mana mīļā ... sirds ...

� Nu rimsties, � Aņisja apjukusi atmeta ar roku, un viņas acīs negaidot sariesās asaras, bet melnīgsnējos vaigos ielija sārtums. � Ej gulēt, tu esi galīgi pārguris, bet rīt agri jāceļas ...

11

Kad Jegors bija izgājis un aizcirtis durvis, Ksenija metās pakaļ �im Ц kā prātā juku�ajam vīram, lai viņu aizkavētu un atturētu no neprātīgā soļa, kuru viņ� varētu izdarīt rīt.

Ta�u gaitenī Jegora vairs nemanīja, un, lai viņu panāktu, Ksenija izskrēja uz ielas, bet neuzdro�inājās saukt. Galu galā nav nekāds maziņais, ir ta�u galva uz �pleciem. Ja pārsteigsies � lai vaino pats sevi. Viņa bija darījusi visu, ko spēja, cenzdamās Jegoru pārliecināt, ka viņam nav taisnība un ka viņ� nerīkojas tā, kā piederas komunistam.

Un tomēr pēc �ā, kā liktos, skaidrā un lieti�ķā secinājuma Ksenijai nezin kāpēc nekļuva vieglāk. Viss, kas bija norisinājies birojā, Kseniju nomāca, mulsināja domas un jūtas, un viņa, atklāti sakot, pat �aubījās, vai pratīs labi novadīt rītdienas sapulci.

Ksenija staigāja �urpu turpu pa istabu, pēc paraduma berzēja plaukstas, it kā tās mazgādama, gaiss te vēl bija zilgans un smacīgs no dūmiem, lai gan caur mazo vēdlodziņu plūda iek�ā salti gaisa viļņi un plivināja liesmas mēlīti petrolejas lampiņā, kas slāpa nost un sīca.

�Bet ko tad iesākt, ja viss, ko teica Jegors, ir taisnība?� Ksenija pēk�ņi nodomāja un apstājās. �Dzīvē ta�u reizēm gadās arī tā, ka taisnība ir vienam pa�am, bet ne visiem?�

Ksenija nepavisam nebija tik vientiesīga un nesaprātīga, lai samierinātos ar to, kas ļaudīm traucē dzīvot un strādāt labāk, ta�u Dim�akova dumpīgais gars ap; draudēja pa�u galveno, kas pēc viņas domām piemita ikvienai spēcīgai organizācijai, � vienību un saliedētību. Paļauj tikai vaļu �ādiem anarhijas cēlājiem � un jau rīt pat, it kā cīnoties pret visu ļauno, viņi nesaudzēs nevienu autoritāti, pacels roku pret nesatricināmiem principiem, sēs �aubas un graus jebkuru disciplīnu. Neviens neiebilst pret kritiku � lūdzu, kritizē, bet saprātīgi, partejiskuma ietvaros, nenodarot ļaunumu partijai un nekaitējot darbam.

Varbūt Ksenija būtu tā �urpu turpu staigājusi pa istabu līdz pa�am rītam, ja viņai neiekristu prātā doma pazvanīt Korobinam. Telefoniste rajonā kādu brīdi, redzams, svārstījās, vai savienot pusnakts stundā ar sekretāra dzīvokli, un to darīja, tikai vēlreiz izvaicājusi instruktori. Pie tālruņa ilgi neviens nenāca, un Ksenija jau gribēja nolikt klausuli, kad atskanēja Korobina neapmierinātā un stingrā balss. Ksenija atvainojās, ka traucē viņu tādā laikā, bet sekretārs nepacietīgi pārtrauca:

� Labi, labi, kas jums tur ir?

Ksenijai �ķita, ka viņa runā pavisam mierīgi un pārliecino�i, ar sev raksturīgo secību, neizlai�ot neko svarīgu un reizē neaizmirstot sīkumus, kuri arī sekretāram noteikti jāzina. Ksenija nemanīja, ka balss skan saspringti, ka stāstījums pārlec no viena jautājuma uz otru, un, tā kā Korobins klausījās nepārtraukdams, viņa aizvien vairāk izjuta sekretāra neredzamo klātbūtni un mulsa no �ās drūmās uzmanības, nezinādama, ko tā sola. Viņa iztēlojās, kā sekretārs, pieri savilcis, kreisajā rokā tur klausuli, bet ar labo uz kāda papīra gabaliņa ar zīmuli nez ko �vīkā, mutes kaktiņi viņam noslīgu�i, acis piemiegtas, no gaismas vairoties.

� Nu kas tad īsteni jūs uztrauc? � Korobins ievaicājās, it kā nedzirdējis nekā no tā, ko viņa bija stāstījusi.

� Es glu�i vienkār�i baidos no rītdienas sapulces, Sergej Jakovļevi�, saku jums atklāti...

� Veltīgi, � sekretāra balsī jau izskanēja pazīstamais saltums, kas Kseniju parasti nomierināja. � Nevajadzēja Dim�akovam atjaut �o demagoģiju. Bet, ja jau tā tomēr-notika, � jums bija iespēja beigās nosodīt .viņa uzve�anos, komunisti ta�u viņu neatbalstīja, kāpēc tad nobijāties? Māci nu jūs, tikpat nekāda labuma nav! Nepaļaujieties panikai! Ja Dim�akovs tomēr uzstāsies � sagatavojiet komunistus, lai tie dod viņam pienācīgu pretsparu. Kā Dim�akovam ar izstrādes dienām � vai viņ� ir izstrādājis noteikto minimumu?

� No �ās puses viņam nevar pieķerties � Dim�akovs strādā Joti labi un strīdēties ar viņu nav viegli, Sergej Jakovļevi�, esiet pārliecināts .. .

� Kaut jūs pati būtu mazāk pārliecināta par savu vājumu! � Korobins noteica pamāco�i un stingri, un Ksenija saprata, ka viņ� sāk skaisties. � Smieklīgi, ka jūs visi nespējat tikt galā ar vienu dezorganizatoru!

�Es gribētu redzēt, kā jūs pats to izdarītu!� Ksenijai gandrīz vai paspruka. Tomēr tā pateikt nozīmētu atklāti atzīties, ka viņa nav spējīga patstāvīgi izpildīt rajona komitejas uzdevumu. Jo ilgāk Ksenija runāja ar Korobinu, jo noteiktāk pārliecinājās, ka sekretārs vai nu nesaprot viņu, vai arī rīkojas pēc vecu vecā rupjā principa: ja tevi iemet ūdenī, tad peldi! Ja izkļūsi malā � uzreiz būsi iemācījies, bet, ja noslīksi, � neko darīt, acīm redzot, peldēt tev nav lemtsl Mazliet pasvārstījusies, Ksenija nolēma būt pilnīgi atklāta:

� Bet ko tad lai daru, Sergej Jakovļevi�, ja nu Anikejs Jermolajevi�s nedabūtu vajadzīgo balsu skaitu?

� Nekādu �ja nu�! � Korobins izsaucās valdonīgi un cieti, � Mēs jūs tālab ari esam nosūtīju�i, lai tā nenotiktu. Un es jums iesaku ne brīdi neaizmirst, ka jums jāatbalsta rajona komitejas ieskati, nevis jānodziļinās personiskos pārdzīvojumos. Redziet, tā! Vēlu sekmes!

Ksenija sāka iebilst, ta�u Korobins vairs neatbildēja. Viņa nezin kāpēc iepūta klausulē, pakratīja to un, tikai izdzirdusi kluso sprak�ķē�anu, saprata, ka saruna nav atvienota, bet sekretārs glu�i vienkār�i nav gribējis to turpināt. Agrāk viņ� tā neatļāvās � arvien bija stingrs un prasīgs, tomēr pacietīgi noklausījās un atbalstu neliedza, bet �odien izturējās vienaldzīgi pret visām viņas rūpēm un �aubām, kaut gan viņa, tāpat kā sekretārs, bija noraizējusies, lai �erjom�ankā viss izietu labi. Vai tie�ām viņ� nenojauta, nejuta, ka viņai pa�reiz ļoti grūti?

Vēl brīdi bez mērķa pastaigājusi pa istabu, Ksenija vairs nespēja rimties un, uzmetusi mēteli uz pleciem, izgāja laukā.

Pār ciemu pletās rāma, salta, zvaig�ņota nakts. Vis- -apkārt bija klusi un vientulīgi. Dziļajā tumsā bozās mājas, to miegainajā siltumā pa�reiz dusēja ļaudis, kurus rit viņai vajadzēja, lai tur plīst vai lūst, pārliecināt, ka tie�i Luzginam, nevis kādam citam arī turpmāk jāvada kolhozs.

Ksenija jutās bezpalīdzīga un vientuļa. Ja līdzās atrastos Inokentijs, varbūt būtu vieglāk, bet tie�i viņu Ksenija pa�reiz vismazāk gribētu redzēt.

... Bija jau apritējusi nedēļa, pat vairāk, kop� Ksenija rītausmā bija atgriezusies no Inokentija dzīvokļa un zag�us nokļuvusi savā istabiņā. Viņa bija ielējusi mazgājamā bļodā ūdeni, noberzusies ar slapju dvieli glu�i sārta, pārmainījusi veļu un ātri nolikusies gultā.

No rīta, tiekoties ar Inokentiju, Ksenija piepe�i izjuta pret viņu neizprotamu nepatiku. Negribot sirdī modās dīvainas nelabvēlības jūtas, un viņa nespēja paciest tā cilvēka klātbūtni, kuram bija kļuvusi tuva.

Turpretim Inokentijs, savas laimes apstulbināts, nekā nemanīja: no viņa lūpām nenozuda apmierināts smaids, viss viņā pauda gan kautrību, gan uzvarētāja lepnumu, un arī tas nebija Ksenijai pa prātam. Labi vēl, ka radās iemesls, kas viņai deva iespēju kaut pagaidām nesa-stapties ar Inokentiju.

Bet varbūt atkal pie visa vainīgs Ma�arovs, kas bija uzradies pēc tik daudziem gadiem? Nepagāja ne diena, kad Ksenija nedomātu par viņu. Viņa ne mirkli ne�aubījās, ka Ma�arovs vadījies tikai no patmīlīgiem un savtīgiem mērķiem, nolemdams �pazemoties� līdz darbam uz laukiem. Tās sirsnīgās atsaucības un atbalsta dēļ, ko visi pa�reiz veltī ļaudīm, kas dodas palīgā lauksaimniecībai, viegli bija uzlidot spēcīga viļņa galotnē un taisīt karjeru!

Doma, ka Ma�arovs spēs savās zemiskajās interesēs izmantot ļau�u gai�o un cildeno trauksmi un uzticību, Ksenijai laupīja mieru. Ja jau Ma�arovs tik viegli varēja ņirgāties par viņas jūtām, tad viņ� bez sirdsapziņas pārmetumiem spēs ņirgāties arī par kaut ko daudz lielāku!

Melnajā debesu bezdibenī spietoja zvaig�ņu miriādi, sniega �irkstieni zem kājām, �ķita, atbalsojās pa visu ciemu, bet, kad Ksenija apstājās, klusums uzmācīgi zvanīja ausīs. Viņa atkal ņēmās �urp un turp staigāt pa ielu, it kā �āda nodarbība spētu viņu atbrīvot no nerimsto�ā, kremto�ā nemiera: kas sagaidāms rīt?

12 s

Pārskata lasī�ana ilga jau vairāk nekā stundu. Vecā baznīca, kas trīsdesmitajos gados tika pārbūvēta par klubu un ko tikai augstos svētkos apsildīja ar dzelzs krāsniņu, tagad pieblīvējusies stāvgrūdām pilna � ļaudis bija cie�i saspiedu�ies uz koka soliem, notupu-�ies gar sienām, sēdēja uz palodzēm, stāvēja pa kaktiem un drūzmējās priek�iņā. Drīz vien te bija tā pieelpots, ka pelēkās, ar eļļas krāsu nokrāsotās sienas aprasoja, lai gan no grīdas akmens plātnēm vilka vēsums. Nedaudzie plakāti un lozungi �ai nemājīgajā, pagrabam līdzīgajā telpā neiederējās un izskatījās dīvaini, vēl krasāk parādīdami, cik nepievilcīgs un nolaists ir klubs. Skatuves nebija, un prezīdijs bija novietojies aiz gara galda pie sienas, kur kādreiz atradies altāris; ieeja tanī tagad bija aizmūrēta ar ķieģeļiem. Kolonas, kas atradās kluba vidū, daudziem aizsedza prezidiju, un ļaudis pastāvīgi liecās sānis, lai redzētu priek�sēdētāju, kur� bija pavisam iegrimis no saplāk�ņa darinātajā un ar sarkanu drānu apsistajā tribīnē.

Kad Luzginam deva vārdu un viņ� sāka spraukties tribīnē, kas viņa smagnējam augumam bija par �auru, no visām pusēm atskanēja skaļi smiekli, un lielu jautrību sacēla kāda kolhoznieka ierosinājums, lai priek�sēdētāju no viena sāna aptē�ot ar cirvīti.

Tāds sapulces sākums satrauca Kseniju, ta�u, viņai par izbrīnu, iepatikās pa�am. Luzginam. Viņ� kādu brīdi grozījās �aurajā tribīnē kā futrālī, izkustināja to no vietas un mazliet pacēla uz aug�u, it kā uzmaukdams sev .virsū, un tas viss norisa, skanot nemitīgiem smiekliem un rēcieniem, un Ksenija nojauta, ka Luzgins to dara tī�ām, lai visus uzmundrinātu un labvēlīgi noskaņotu pret sevi.

Tad Luzgins nokāsējās, atkāra gaļīgās lūpas, nogaidīja, kamēr norimst troksnis, un nopietni, vairs nesmaidīdams, sāka skaļi, lasīt pārskatu, kas bija sagatavots ma�īnrakstā.

Tūlīt pazuda priecīgais mundrums, skatieni apdzisa, sabiezēja klusums, un drīz vien gandrīz visās sejās parādījās vienaldzīga, apātiska izteiksme, it kā ļaudis būtu ķēru�ies pie nepiecie�ama, bet nomāco�i garlaicīga pienākuma.

Ksenija bija pārsteigta par �o pēk�ņo pārmaiņu un nezināja, ar ko tā izskaidrojama � vai ar ļau�u nogurumu, vai ar pilnīgo vienaldzību pret to, ko vienmuļi, iemidzino�i un bezkaislīgi ziņoja Luzgins. Priek�sēdētājs sasarka, pār viņa skūtajiem vaigiem ritēja sviedri, viņ� atkal un atkal piegrūda pie sejas murskulī savīstīto mutautiņu un lasīja tālāk, bie�i sajaukdams skaitļus, izrunādams tos neskaidri un it kā norīdams.

Vakar, kad Ksenija iepazinās ar pārskatu, tas viņai nelikās tik nomāco�i vienmuļ� un kokains; tā par kolhoza -dzīvi varētu stāstīt klētnieks, kas uzskaita visu, kas viņa noliktavā, nevis liela kolektīva vadītājs, kur katram ir savs raksturs un savas domas par saimniecību. Bet kāpēc gan, pa�ai lasot, pārskats bija �ķitis pilnīgi saprātīgs, pareizs un nebija radījis nekādas �aubas? Vai tie�ām tas notika tāpēc, ka �odien viņa to klausījās lau�u vidū, iedziļinājās visos skaitļos, ievēroja visādus sīkumus, uztraucās par sapulces iznākumu un tādēļ ik vārdu saklausīja glu�i citādu?

Ksenija ar skadru ziņkāri, it kā visu uztverdama jaunā gaismā, cie�i ielūkojās vēja aprautajās, saspringti mierīgajās sejās, un tagad vairs nemanīja tanīs vienaldzību un apātiju, kā likās pirms stundas, � nē, ikviena seja dzīvoja'savu dzīvi, domāja savu domu, at�ķīrās ar savu izteiksmi. Pārskats bija acīm redzami neveiksmīgs, ta�u Ksenija pa�reiz neizjuta ne sarūgtinājumu, ne dusmas, bet drīzāk priecājās, ka tas viņai palīdzējis pa jaunam noraudzīties uz visu, kas notika sapulcē, it kā ar to ļau�u acīm, kuri sēdēja puskrēs-lainajā telpā.

�Nē, Luzginu �eit tomēr cienī kā saimnieku,� Ksenija nodomāja. �Citādi neviens nespētu �os ļaudis piespiest jau otro stundu no vietas klausīties �o pasākumu un skaitļu apnicīgo un nevienam nevajadzīgo virknējumu.�

Klubā joprojām bija klusu, tikai �ad un tad pēdējās rindās kādu mocīja smags saaukstē�anās kāss un karafes aizbāzni �ķindināja Jegors Dim�akovs, kārtējo reizi ieliedams sev glāzi ūdens. Viņ� dzēra guldzo�i, stiepti, visai zālei redzot, un Luzgins alla� pablenza uz viņu.

Ksenija bija apmierināta, ka Jegors ievēlēts prezidijā, viņ� sēdēja galda pretējā galā � ļoti savaldīgs, neizdibināmi mierīgs. Viņai �ķita, ka Dim�akovā slēpjas galvenās briesmas, no �ā vira varēja sagaidīt visu. Pagaidām Dim�akovs izturējās apvaldīti, un Ksenija nezināja, vai tā laba vai slikta zīme, bet tas, ka viņ� izvirzīts prezidijā, it kā uzlika viņam papildu atbildību un saistīja viņa dumpīgo garu. Turklāt bija pagājusi vesela nakts un Dim�akovu, protams, nevarēja neietekmēt tas, kas vakar notika birojā, kad viņu neviens neatbalstīja. �ai bēdīgajai pieredzei ta�u vajadzēja viņu piespiest �o to pārdomāt!

Līdzās Jegoram Dim�akovam, ar elkoņiem atbalstījies pret galdu un visus zālē aptaustīdams saviem durstīgajiem, ļaunajiem skatieniem, bija sakumpis Ņikita

Voro�ņevs. Viņ� sēdēja nekustēdamies, smagnēji, un, lai gan no Jegora viņu it kā �ķīra neredzama siena, bija ijūtams, ka viņ� visu laiku tur acis vaļā un gatavs < jebkuru brīdi aizsteigties priek�ā ikvienam pārdro�am un graujo�am Dim�akova izlēcienam. Voro�ņevam blakus drūmi miedza acis Fjodors Mrihins, aiz viņa bija kautri salīkusi slaucēja Gņevi�eva, kā vienmēr, nerunīga un sevī noslēgusies, starp viņu un Kseniju bija novietojusies Jekaterina Cerka�ina un, ar plaukstu aizsegusi acis, nez ko �vīkāja uz papīra lapas. Par sekretāru bija ievēlēts, kā jau sen pieņemts, klētnieks Sirovatkins. Kamēr Luzgins lasīja pārskatu, sekretāram nebija nekā, ko darīt, ta�u izskata pēc viņ� nolīka pār galdu, dziļdomīgi nogrima nez kādos prātojumos un, mazo pirkstiņu atstiepis, sāka kaut ko rakstīt biezā kantora grāmatā. Blakus viņam, piemetusies uz pa�as galda maliņas, lūpas stingri sakniebusi, sēdēja zootehniķe Zjab-ļikova. Gados vēl jauna, bet, pāragri novītusi, viņa izskatījās ka iz�uvusi, grumbaina vecene. No viņas sejas, kurā izcēlās smailais deguns, nekad nenozuda nicīga neapmierinājuma izteiksme.

Sapulces vadība bija uzticēta Prohoram Capkinam � viņ� svinīgi sēdēja aiz prezidija galda, svārkus atsitis vaļā, uzvilcis dzeltensārtu, spilgtu kreklu, rokas salicis uz krūtīm, lepodamies par uzticēto godpilno un svarīgo pienākumu. Vajadzēja tikai kādam sarosīties, un viņ� jau tūlīt bez jebkādas vajadzības skandināja zvaniņu.

Redzams, viņ� sīki jo sīki pārzināja visu kopsapul�u vadī�anas procedūru, jo Luzgins nebija vēl paguvis apklust un izspraukties no tribīnes, kad Capkins aiz galda piecēlās uri teatrāli izmeta roku uz priek�u.

� Pilsoņi kolhoznieki! Kādas ir jūsu domas � vai tūlīt atklāsim debates jeb vispirms savu principialitāti parādīsim jautājumos?

�Paskat, kas par ākstu! Viņ� vēl visu sabojās ar savu tuk�o frā�ainību!� Ksenija nodomāja. �Un neviens nekā neaizrāda. Laikam gan te sen jau pieradu�i pie viņa mākslotajiem izteicieniem.�

Zāle paklusām, bet vienprātīgi iedūcās, tad kāds no pēdējām rindām iesaucās:

� Ļauj uzraut dūmu! Vairs nevar izturēt!

It kā pārbaudīdams savu priek�sēdētāja varu un

19 � Ieej katrā mājā spēku, Capkins visus nomierināja un nodibināja klusumu, tad, ievērodams visas formalitātes un likdams nobalsot par iesniegto priek�likumu, pasludināja pārtraukumu. Tikai pēc viņa atļaujas visa zāle saviļņojās, sāka mutuļot, un Ksenija, neviļus izjuzdama cieņu, palūkojās uz Capkinu.

289

Prezidija locekļi izklīda kur kurais. Tikai Dim�akovs tāpat palika pie galda sē�am, kā sēdējis, it kā neievērodams nekā sev apkārt. Ko viņ� �ādi gribēja paiādīt, nebija saprotams. Vai tie�ām Dim�akovs vēb arvien iecērtas un uzskata, ka taisnība vienīgi viņam? Ksenijai uz mirkli kļuva viņa �ēl, tāda vientuļa un pamesta cilvēka...

Kad visi atkal bija sapulcēju�ies, Ksenija saasināja uzmanību: pārtraukuma laikā neviens nebija pierakstījies debatēs, un, lai arī Capkins neatlaidīgi lūdza un aicināja, neviens nepieteicās. Pat jautājumus neuzstādīja.

� Pilsoņi kolhoznieki! � Capkins izsaucās, apveltīdams zāli laipniem smaidiem. � Kur gan palicis jūsu apzinīgums? Mēs �eit esam atnāku�i nevis sēkliņas grauzt, bet augstā līmenī izraisīt kritiku un pa�kritiku. Bet iznāk, ka sē�am, it kā ūdeni mutē ieņēmu�i, � kur� kuru pārspēs klusē�anā!

Capkins acīm redzami zaudēja neseno pa�pārliecinātību un atgādināja cilvēku, kam jāpeld upē, kur ūdens sniedzas tikai līdz ceļiem.

�Svarīgi, lai kāds iesāktu,� Ksenija nodomāja. �Gan jau tad arī citi sekos un iedegsies.�

Ksenija ne reizi vien bija piedalījusies sapulcēs, kurās darbība izvērsās ar tikpat lielām grūtībām. Vajadzēja veltīt ne mazums pūļu, lai iedro�inātu runātājus, skartu ļau�u intereses uņ izraisītu dūmu apmaiņu. Tomēr �odien sasparo�anās laiks ievilkās nepiedodami ilgi, un Kseniju jau sāka biedēt mēmais spēks, kāds slēpās zālē.

�Kas te īsti notiek?� viņa drud�aini prātoja, pūlēdamās rast izskaidrojumu vienaldzībai, kas bija visus pārņēmusi. �Nevar būt, ka �ie ļaudis visi kā viens kautrētos vai baidītos, viņi ta�u pazīst cits citu. Un vai tad kaut kas var cilvēkam liegt izteikties, ja ir ko sacīt. Nē, te

Slēpjas kas citsl Vai tie�ām Dim�akovam taisnība, ka viņi patiesi no kāda baidās? Bet no kā?�

Ksenija pārlaida acis pār prezidiju, un viņas skatiens apstājās pie Ņikitas Voro�ņeva. Kāpēc tad tas klusē? Viņ� ta�u ar sirdi un dvēseli aizstāv priek�sēdētāju, ir pat viņa radinieks. Vai viņ� iesāks tikai tai gadījumā, ja Luzginam kāds uzbruks?

�Bet ko lai iesāk tad, ja vispār neviens nerunās?� Ksenija �ausmās nodomāja. �Tad patie�ām iznāks tikai �iks � ļaudis bija sapulcēju�ies, tomēr sapulces nebija. Neviens kolhoznieks neuzstājās un nenovērtēja ne valdes, ne priek�sēdētāja darbu.�

Ksenija palūdza vārdu un piecēlās.

� Es nesaprotu, biedri, jūsu pasivitāti! Ar ko tā izskaidrojama? Vai tie�ām jums darbi veicas tik lieliski, ka nav pat ko pārrunāt? Tāda gada rezultātu rezumē-�ana, kā arī lem�ana par turpmāko darbu un dzīvi ta�u nenotiek visai bie�i!

Ksenijā klausījās uzmanīgi, viņai �ķita, ka pati runa dedzīgi un pārliecino�i, ta�u, kad viņa beidza, zālē atskanēja paklusa, tī�a iekāsē�anās, it kā ļaudīm būtu kļuvis neveikli par viņas izturē�anos. Bet tad visu no jauna apņēma tas pats nedro�ais klusums, mānīgs kā slīk�ņa. Capkins vairs nesmaidīja. Tā arī nespējis nevienu pierunāt, viņ� beidzot vairs nevarēja izturēt, aizgāja pie tribīnes, ar elkoni atbalstījās pret to un iesāka smalkā, dīvaini pārvērstā balsī.

� Staiptautiskais stāvoklis, biedri, �odien ir stipri jūtams, un tam, kam �inī nozarē nav īstas jautājuma izpratnes, ir jāsaprot, ka imperiālisma nometne nesnau�, lai gan tā drūp un irst!...

�Ak tētīt!� sarkdama aiz neveiklības un kauna, Ksenija domās izsaucās. �Ko viņ� tur runā? Kas te kopīgs ar starptautisko stāvokli! Un no kurienes viņ� sagrābies visas �īs pārgudrības?�

Ta�u apturēt Capkinu, �ķita, bija pilnīgi neiespējami � it kā atrazdamies uz laukuma milzum liela ļau�u pūļa priek�ā, atkal un atkal izmezdams roku uz priek�u, viņ� pacēla dūri gaisā, kā nez kam draudēdams; viņa sulīgā, augstā balss te pacēlās pār zāli, te noklusa, vērsdamās liegā �ukstā. Viņ� brīvi pārstaigāja no vienas zemes uz otru, izkritizēja Apvienoto Nāciju Orga-

19* nizāciju un drīz vien aizveda klausītājus tālu projām no kolhoza ikdienas rūpēm un darbiem. Ne vārda nepateicis par kolhoza dzīvi, �is orators atgriezās savā vietā, un visa zāle atzinīgi aplaudēja.

201

Tagad Ksenija būtu priecīga par visu, kas spētu kaut uz laiciņu attālināt sapulces nejēdzīgo noslēgumu un aizpildītu �o nomāco�o klusumu.

�Bet ko gan lai daru? Ko lai iesāku?� Ksenija domāja un �ai mirklī ieraudzīja bālu, tievu roku, kas bikli iznira pāri visu galvām. Capkins svinīgi nosauca kādas sievietes uzvārdu, un Ksenija pieliecās pie Cerka�inas.

� Kas tā tāda?

� Aga�a Ponomarjova... Es jums reiz par viņu stāstīju, atcerieties, viņu vēl te ]audis saukā par Indi.

Pajauna sieviete ar baltu lakatu ap galvu nesteigdamās aizspraucās līdz prezidijam, tribīnē nekāpa, bet apstājās pie galda, dro�iem skatieniem vērodama noklusu�o zāli. Prāvās baku rētas nedarīja neglītu melnīgsnējo, vēja aprauto seju, ikviena kustība pauda dabiski brīvu izturē�anos un vienkār�ību, it kā viņa nestāvētu �o trīssimt cilvēku acu priek�ā, kuri nogaido�i raudzījās viņā. Palūk, viņa pacēla roku pie mutes un ar diviem pirkstiem, it kā saņemdama lūpas saujā, noslaucīja tās. Ksenija ne reizi vien bija novērojusi, ka �ī tīri krieviskā kustība piemita arī mātei un citām zemniecēm. Aga�as seja, vēl tum�a no vasaras iedeguma, ko spilgti izcēla lakata baltums, dvesa veselību un spēku.

Capkins ieteica Aga�ai iet uz tribīni, ta�u viņa atmeta ar roku.

� Nekas, es arī no �ejienes pateik�u � būs dzirdamāki � Aga�as balss plūda mierīgi un maigi, dziedo�ā vijīgumā, kāds raksturīgs daudzu lauku sievie�u balsīm. � Vispapriek� man ir kas sakāms Anike-jam Jermolajevi�am, � viņa pa pusei pagriezās pret priek�sēdētāju. � Sakiet, ko jūs darba ziņā par mani domājat � vai es kārtīgi strādāju, vai varbūt mani vajag piespiest?

� Nezinu, kā citiem, bet man pret tevi nekādu pretenziju nav, � Luzgins atbildēja.

� Paldies jums, � Aga�a apmierināta pamāja ar galvu. � Bet pērn es vienam otram pateicu kaut ko

pretim, un par mani palaida sliktu slavu, tāpēc ka es reizes divas nokavēju darbu uz lauka. Ņikita Voro�ņevs uzklupa kā ērglis, gandrīz vai noknāba!

Zālē sāka smieties, un, it kā �o smieklu iedro�ināta, Aga�a turpināja:

� Kad es nokavēju � taisni briesmas, kā Ņikita to pārdzīvoja. Ja būtu viņa varā � laistu dūres darbā. Bet, ka pa�a sieva jau otru gadu uz lauka ne acu nerāda, par to Ņikitam maza bēda! Un viņa, mīļā, jau kļuvusi tik resna, ka pa durvīm vairs nevar izspraukties. No mugurpuses divi vīri neapņems, bet viens lai nemaz neķeras klāt � rokas par īsām!

Pa zāli, te apklustot, te atkal pieaugot, vēlās smieklu vilnis, tikai Aga�a nesmaidīja un stāvēja, skarbi, nepielūdzami sakniebusi lūpas.

�Palūk, viņa ta�u nenobijās!� Ksenija priecīgi nodomāja. �Tātad Jegors, kā vienmēr, visu pārspīlējis.�

Ksenija atskatījās uz Dim�akovu. Viņa seja joprojām bija neizdibināma, satumsusi, tikai stingās acis kļuvu�as mazliet it kā mo�ākas un siltākas.

� Bet mūsu Anikejam arī sieva slima un slimības dēļ visu vasaru sē� kolhoza novietnē uz tirgus, � Aga�a runāja tālāk, kad zāle bija noklususi. � Kas viņu pārbauda � varbūt pusi naudas iebā� sava kabatā?

� Labāk nekulsti mēli, bet pierādi ar faktiem! � Voro�ņevs iekliedzās, tum�i piesarcis aiz niknuma. � Inde tu esi un inde paliec!

� Nekautrējies, Ņikita, tu mani ne tā vien esi saukājis! � Aga�a apvaldīti atbildēja. � Es reiz kopā ar Serafimu braucu uz tirgu, diezgan noskatījos � glu�i dū�u ap�ķebināja. Agrāk par tādām mēdza teikt, ka tās par kapeiku gatavas baznīcā gaisu sabojāt. Bet Jefims Tircevs mums ir revīzijas komisijā, kas viņam par vajadzību ar priek�sēdētāju ķildu celt? Arī pa�am rokas nav tīras � viņa sieva diendienā tup mājā, it kā to turētu nobaro�anai!

Ksenija vairs nepazina zālē sēdo�os ļaudis � stingums bija zudis, uz ikvienu Aga�as piezīmi viņi atbildēja ar smieklu �altīm, pa rindām vēlās guldzo�a dunoņa, un it kā stipros vēja brāzienos zāle, glu�i kā savārpojusi rudzu druva, te noliecās uz vienu pusi, te atkal izslējās taisni, lai pēc brī�a liektos uz otru pusi.

� Es, protams, zinu � tas man tiks atdarīts. Ja ne �odien, tad rīt par aso mēli man piesiesiet un sados sutu, � Aga�a klusu, ta�u neatlaidīgi runāja tālāk. � Bet arī klusēt nav vairs iespējams! ... Un no kā tad mums jābaidās pa�iem savās mājās?

Aga�a pēc izturē�anās un runas veida mazliet atgādināja Dim�akovu, ta�u viņai bija sava pārdro�ība, savs zobgalības spēks, un, ja sākumā Ksenija nopriecājās par Aga�as uzstā�anos, kas izkliedēja sastingumu, tad tagad ar satraukumu ieklausījās katrā viņas vārdā.

� Mums, nabaga atraitnēm, ir tīrās mokas! � Aga�a atvilka elpu un, pārlaizdama prezidijam kaismīgu skatienu, nobeidza: � Mēs uz saviem pleciem nesam visas kolhoza grūtības, bet Anikejs pret mums izturas sliktāk nekā pret lopiem. Nedzirdam laba vārda ne no viņa, ne no brigadiera, tik vien prot kā izsunīt! Ja aizej pēc zirga � acis izraudāsi, kamēr izdiedelēsi. Pēc salmiem jumtam � ādu pār acīm noraus. Bet kas mēs tādi esam � nolādēti, vai? Vai mēs negribam cilvēcīgi dzīvot?

Glu�i kā plāns ledutiņ�, ik mirkli draudēdams ielūzt, zālē stinga klusums.

� Un kāpēc rajonā neviens mūs neaizstāv? Kāpēc neviens nesadod pa kaklu tiem, kas mūs netur par cilvēkiem? � sieviete bargi jautāja. � Nu tāpēc, ka pa�i klusējam un kolhozā ]aujam pilnu vaļu blē�iem! Neapēd, Voro�ņev, mani ar acīm � ka neaizrijies!

Zāle sāka brāzmot kā upe palu laikā pēc ledus izie�anas.

� Pa-rei-zi-i!

� Savām mājām uzliku�i skārda jumtus!

� Tikai sievie�i strādā, bet visi vīri par priek�niekiem, rokas kabatās � un svilpo!

� Lamas un sodu viņi laikam uzskata par laipnību!

� Toties rajonā pa�i aizvien tie labiņie! Iemanīju�ies!

� Miglu acīs pūst � uz to viņi ir meistari. Uz trim olām tup, bet daudzina, ka deviņus cāļus izperēju�i...

� Bet mūs baro tikai ar solījumiem! Trīs gadus sienu sola un tikai krāpj vien!

Pārstājis rakstīt protokolu, .vispārējā troksnī un kliedzienu jūklī pielēca kājās rudais Sirovatkins � izspūris viņ� kaut ko auroja vai aizsmakdams, ta�u sapulcēju�ies viņu nosauca par līdēju un neviens vairs neuzklausīja.

� Tā ir personības apvaino�ana! � klētnieks spiedza.

� Personību tu sen esi zaudējis! � viņam atsviēda.

� Tikai mūlis vien palicis, un tas pats par maz kaustīts!

Ksenija vairākas reizes piecēlās kājās, pūlēdamās nomierināt satracināto zāli, bet guldzo�ais virpulis viņas balsi kā skaidiņu atsvieda malā. Viņa izmisumā pievērsa skatienu te vienam prezidija loceklim, te otram, lūgdama palīdzību, ta�u juta, ka tie visi ir tikpat apjuku�i un nezina, ko darīt. Vienīgi Jegors Dim�akovs, redzams, nemaz nebrīnījās. No vienaldzības nebija palicis ne vēsts, viņ� sēdēja glu�i kā uz atsperēm un kopā ar visiem skaļi, nevaldāmi smējās, galvu atmezdams un baltos zobus zibinādams. Ksenija pēk�ņi juta, ka pat apskau� to dabiskumu un neatkarību, ar kādu izturas Dim�akovs. Viņu mocīja trauksmīga, mulsino�a doma: �Ja ļaudis ir pret Luzginu, ko gan lai daru es un līdz ar mani kolhoza komunisti? Vai mums jāuzstājas pret visiem un, lai lūst vai plīst, jāaizstāv vecais priek�sēdētājs vai jārīkojas atbilsto�i jaunajai situācijai?�

Veltīgi Prohors Capkins kratīja zvaniņu, tā burbuļojo�ās skaņas kā oda sīciens izdzisa balsu un trok�ņa jūklī. �ķita, ka nebija tāda spēka, kas spētu ļaudis nomierināt. Te Ksenija ieraudzīja, ka Dim�akovs pacēla roku, un zāle uzreiz paklausīja �ai vienkār�ajai, gandrīz nemanāmajai kustībai un norima.

� Es ilgi nerunā�u, � Jegors klusu teica un piecēlās aiz galda, miegdams acis, it kā mērķī skatīdamies. � Te viss ir skaidrāks par skaidru. Tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka arī satrunējis celms gadiem ilgi turas zemē, tāpēc ka dziļas saknes laidis. Tas, par ko mēs kliedzam, visiem redzams, bet jārokas līdz pēdējai saknītei, lai vairs ne praula neatliktu.

Viņ� brīdi klusēja un, kādu meklēdams, raudzījās zālē.

� To, ka mūsu celms stipri satrunējis, jums tūlīt ar piemēru parādī�u. Visupirms es visiem, kas �eit sē�, pavaicā�u, rau, ko � vai kāds ir pērnā rudenī saņēmis salmus jumtam vai �opavasar lopu pakai�iem?

� Nē-ē! Drīzāk no vistas var pienu izlūgties! � atsaucās no da�ādiem zāles stūriem.

� Vista ir muļķe! � Jegors pavīpsnādams atteica. � Tā vairāk ka�ā no sevis prom, bet mūsu gādnieki � rau� sev klāt tā, ka da�reiz ne pa�iem, ne ļaudīm nekas netiek! Vai traktoristu brigādes brigadieris Molodcovs varbūt ir te?

� Jā! Redz, kur sienu stutē!

� Es viņam gribu ko jautāt, � Jegors nogaidīja, kamēr brigadieris no kakta iznāca gaismā. � Aleksej, saki atklāti visu ļau�u priek�ā � pavasarī, kad sākāt art, vai daudz salmu bija uz lauka?

� Es neskaitīju, � uzreiz pietvīcis sarkans kā ķieģelis, Molodcovs atbildēja. � Bet krietni daudz gan...

� Kur tie palika?

� Sadedzinājām, kur �os citur, � brigadieris noteica, it kā nemanīdams izliktos slazdus un labprāt līzdams tanīs iek�ā. � Traucēja art...

Sapulce draudo�i iedūcās, ta�u Dim�akovs atkal ar vienu rokas mājienu apvaldīja troksni.

� Tātad vieglāk bija tos sadedzināt nekā izsniegt ļaudīm?

� Bet kas tu par prokuroru esi, ka visus izpra�ņā? � Ņikita Voro�ņevs pielēca kājās. � Kas tev devis tādas tiesības?

Jegors iesmējās.

� Nesteidzies, Voro�ņev, no prokurora tikpat neizbēgsi. Bet pagaidām labāk pastāsti ļaudīm, kā tu kopā ar Molodcovu pēc Anikeja pavēles dedzināji salmu gubas.

� Es dedzināju zāli, nevis salmus!

� Kop� kura laika tad tu vairs neproti zāli no salmiem at�ķirt? Atgādini viņam, Molodcov! Tu darīji to tāpēc, ka uzskati � ne tava cūka, ne tava druva, ka tikai ātrāk varētu uzart, un cauri. Bet Voro�ņevs gan zināja, ka viņ� mūsu vajadzības ar kājām mīda. Atbildi: vai tā bija vai ne?

� Kas man ko slēpties! � Molodcovs drūmi atsaucās. � Ko man lika, to arī darīju...

. **� Bet ja rīt tev liktu savu māju no visiem stūriem aizdedzināt? � pēdējās rindās kāds izsaucās.

� Vai tad es viens pats salmus dedzināju... � Molodcovs nomāktā balsī taisnojās. � Papriek� Ņikita visām gubām pielaida sarkano gaili. .. Bet es jau pēc tam ... Nu, lai ātrāk degtu ...

Sapulce ierēcās simt balsīs, visi pielēca stāvus, cits dauzīja ar kājām, cits svilpa, iebāzis pirkstus mutē, un, kas zina, ar ko viss beigtos, ja aiz prezidija galda, nelūdzot vārdu, klusēdama nebūtu piecēlusies Jekate-rina Cerka�ina. Atbalstīdamās ar dūrēm pret galdu, bargi saraukusi pieri, viņa stāvēja un tik ilgi raudzījās zālē, kamēr visi pamazām sāka noklust.

�Vai tie�ām visu pazudinās sazin kādi salmi?� Ksenija apjukusi nespēja aptvert. �Un ko gan var darīt, ja Luzgins visus ir noskaņojis pret sevi? Vai tagad viņu ar savu autoritāti spēs glābt pat ciema padomes priek�sēdētāja, kuru gan te Joti cienī? Tāds uzdevums nav nekāds vieglais!� ₉

� Es domāju, � Cerka�ina lēni un skaidri sacīja, un viņas balss iedrebējās, it kā viņa nespētu iz�ķirties. � Es domāju, ka Luzgins jau sen ir pārdzīvojis savu laiku kā vadītājs, pārdzīvojis savu laiku kā komunists un pat kā cilvēks ...

�Kas ar viņiem noticis � vai prātā juku�i, vai!� raudzīdamās Cerka�inas satrauktajā, dedzīgas drosmes pilnajā sejā, Ksenija nodomāja un sastinga, nojautusi, ka sagaidāms vēl daudz kas ļaunāks un briesmīgāks nekā tas, ko viņa tikko dzirdējusi.

� Tā ir tikai viena nelaime, ka viņ� kopā ar saviem drauģeļiem rausīgās rokas ielaidis arteļa kabatā un ne ar vienu nerēķinās. Bet vēl lielāka nelaime ir tā, ka viņ� visu mūsu kolhozu grū� postā un ārda pa�ā saknē...

� Labāk būtu, ja tu velti nemētātos ar vārdiem, biedre Cerka�ina! � no klausītāju rindām deva padomu grāmatvedis �alimovs. � Tā ta�u par cilvēku var diez ko samuldēt... Patiesība prasa faktiņus!

� Redzi, biedri grāmatvedi, � pieskaņojoties viņa tonim, padomes priek�sēdētāja mierīgi un nosvērti atbildēja. � Ja dziļāk parakņātos jūsu darī�anās, tad arī fakti atrastos. Bet da�kārt ir arī tādi nelietīgi darbi, kurus ar dokumentiem nevar pierādīt. Ат to, ka Luzgins kolhozu pārvērtis par savu dzimtmui�u, viņ� demoralizē ļaudis un nokauj viņos ticību pa�u kolhozam ...

�Ko viņa runā? Un kāpēc viņa to nesacīja vakar biroja sēdē?� galvu nodūrusi un ne uz vienu vairs neskatīdamās, Ksenija nomākta domāja.

� Var jautāt: sak, kur tad tu agrāk biji? � Cerķa�i-nas balss skanēja kā tiesas spriedums. � Ko tur, slēpties neslēp�os � teik�u visu, kā ir. Par ko tad Luzginu vienmēr tā cienīja rajonā? Par to, ka viņ� turēja vārdu, vienmēr pirmais ziņoja par plāna izpildi! Un ko tad priek�niecība lai vēl vairāk prasītu, ja visi plāni tiek izpildīti? Es arī toreiz tāpat domāju, un man bija cieņa pret Luzginu, redzot, ka viņam pirmām kārtām rūp valsts intereses... Bet, kad mēs viņam pieļāvām visu izlemt vienam pa�am un viņ� sagrāba varu pār visiem, tad viņa sirdsapziņu sāka apklāt rūsa. Tad jau arī sāka no viņa baidīties ... Nu, un laikmets arī nebija tāds kā tagad, � pirms vārdu teiksi, jāapskatās visapkārt! Pamēģini vērsties pret Luzginu, domās vēl, ka uzstājies pret valsti. Л Turpretim tagad, kad pati partija aicina, lai mēs tādiem ļaudīm iedotu galīgo aprēķinu, pietiek ar viņiem noņemties!

Zālē bija tik klusu, it kā visi pēk�ņi būtu aizgāju�i. Uzbrāzmoju�o aplausu dārdos tūlīt nepamanīja, kā pastiepās aug�up slaucējas Gņevi�evas melnīgsnējā roka. Neviens nepievērsa viņai uzmanību, tāpēc Gņevi�eva pati sāka spraukties uz tribīnes pusi, un zāle acumirklī aprima.

Ksenija nesaprata, kāpēc Gņevi�evas parādī�anās tribīnē lika visiem uzreiz sasprindzināt uzmanību un noklust. Neviens neatcerējās, ka Gņevi�eva vispār būtu uzstājusies ļau�u priek�ā, vienīgi tajos retajos svinīgajos brī�os, kad viņa bija ielūgta rajonā, lai saņemtu kārtējo prēmiju. Dabūjusi drānas atgriezumu ģērbam vai kostīmam, Gņevi�eva parasti klusām pateica �paldies�, zemu paklanījās, nostājusies ar seju pret zāli, un, tum�i pietvīkusi aiz samulsuma, steidzās drīzāk apsēsties savā vietā. Viņai bija laba slava � jau tanīs gados, kad viņas Stepans bija �eit priek�sēdētājs, Avdotja nevairījās ne no kāda darba, strādāja tāpat kā visi, sākumā laukkopības brigādē, vēlāk fermā. Pēc tam kad viņas vīrs tika notiesāts un pazuda bez vēsts, viņa gandrīz gadu staigāja sagumusi un klusa. Bēdas Avdotju vērta vēl noslēgtāku, reti viņu redzēja smaido�u un priecīgu, tagad viņa visus spēkus veltīja darbam un bērniem, kuri arī auga kautri, atturīgi, it kā viņUs būtu aptraipījusi ēna, kura kādreiz kritusi uz viņu tēvu.

� Gribu novelt akmeni no sirds, � Avdotja izdvesa sēco�ā balsī un nolaizīja apkaltu�ās lūpas. � Lai tad notiek kas nolikdams ...

�Kā tad jau vakar man viss nekļuva skaidrs un saprotams?� Ksenija domāja, juzdamās visu atstāta un vientuļa �inī zālē, kas it kā elpoja vienā ritmā. �Iznāk, ka velti esmu pārmetusi Dim�akovam?�

� Tikai nesteidziniet mani un nepārtrauciet, man jau tāpat galva grie�as riņķī, � Avdotja palūdza un brīdi klusēja, it kā sakopodama domas. � Nu, rau... Kā tad bija agrāk? Es kopju teles, par katru atne�anos uztraucos, naktis neguļu ... Bet, kad atnesas, � ņemu visu grupu savā ziņā un sāku slaukt, pamazām kāpinu izslaukumu un pieradinu govis pie sevis. Visus gotiņu paradumus zinu, katras dabu iepazīstu... Ko izslaucu � viss man tiek ieskaitīts, vai daudz vai maz � neviens neatņem, ko manas rokas paveiku�as ...

Gņevi�eva runāja paklusu, �ķita, viņa pat neuztraucas, ta�u rokas nodeva � tās gan nemierīgi aptaustīja tribīni, gan sniedzās pie pelēkā, rūtainā lakata, kas bija uzmests uz pleciem, un plucināja un burnīja tā bārkstis, gan piepe�i krustiski sakļāvās uz krūtīm, it kā runātājai trūktu elpas.

� Bet tagad kauna lieta, nevis darbs! � Gņevi�evas balsī ieskanējās sa�utums un aizvainojums. � Vairs nav izturams!... Ko tikai visu sadomāju�i � vai dzīvai zemē jālien iek�ā!... Manā grupā pie manām astoņām govīm � kā visi zina, jau kuro gadu tās slaucu, � pieliku�i trīs pirmpienes. Teles nav sliktas un pienu dod ne mazāk kā manas vecās govis, ta�u tās sazin kāpēc nav atļauts uzskatīt par govīm ...

� Ko tu ļaudīm galvu jauc, Avdotja Ņikiforovna! � Ņikita Voro�ņevs nenocieties pielēca kājās. � Vai mazs bērns esi, vai? Vai nezini, kāda te kārtība? Pabūs telēs, cik tām noteikts, bet pēc tam tās pārskaitīs govju grupā. Ko īsteni tu gribi apmētāt ar dubļiem un kālab � nav pat saprotams!...

� Tu esi fermas pārzinis, kur nu tu spēsi to saprast! � nenobijusies no uzbrukuma, slaucēja atcirta. � Ja tā, tad kāpēc tu manas teles kop� pa�a pavasara, jau kop� februāra, kad tās atnesās, nepārskaitīji govju grupā? Tu klusē. Tad es tev pateik�u � tāpēc jau tu arī ķeries pie krāp�anas, lai sev iegūtu godu un slavu. So izslaukumu, ko dod pirmpienes, jūs ta�u pierakstāt astoņām govīm! ... Un divpadsmit kilogramu vietā, kā tas ir īstenībā, pēc rajona avīzes ziņām es no katras savas brūnaļas izslaucot pa veselam pudam! ...

Pār zāli atkal vēlās skaļu smieklu viļņi, te skanīgi uz�alcot, te pārejot sulīgā, dobjā dūkoņā.

� Kuru tad tu gribi nomelnot? Kuru? � Anikejs piepe�i iespiedzās un ar saviem strupajiem pirkstiem sāka bungot pa galdu. � Neceri, ka tavi mestie dubļi mūs no�ļakstīs! Ja nu kāda �ļakata ari trāpītu, nekas, mums ir ar ko noslaucīties! Varbūt tu teiksi, ka tikai mēs strādājām, lai iegūtu godu un slavu, bet tu nekādu labumu no tā neesi dabūjusi, tikai no zila gaisa esi pārtikusi? Bet kas saņēma naudu par augstajiem izslaukumiem? Varbūt tu noniecināji to un nodevi atpakaļ kolhoza kasē? Vai tā tev rokas nededzina?

� Dedzina, Anikej Jermolajevi�! � Avdotja izdvesa ievaidēdamās, gandrīz vai ie�ņukstēdamās, un norāva sev no pleciem lakatu, it kā tas viņu �ņaugtu. � Vai, kā dedzina! Kaut es nemū�am nebūtu ne jūsu papildu apmaksu, ne jūsu dāvanas pieņēmusi!... Kad uzvelku, raug, �o pa�u ģērbu, ko kolhozs man devis kā prēmiju, tad sirds pagurst. Tas ta�u par krāp�anu iedāvināts! Zagts! Driskās es to saplēstu, nevis nēsātu!...

� Padomā ta�u, ko tu gvelz! � Voro�ņevs vēlreiz centās pārtraukt Gņevi�evu. � Neaizmirsti, ka arī tavu Stepanu ne jau par varonību cietumā ietupināja, tāpēc tu varētu gan vairāk mēli pievaldīt!

Sapulci pār�alca jauna sa�utuma brāzma:

� Aizver savas mīstīklas, Ņiki�ka! Kam tu stādi sevi līdzās? Kam?

. � Tu esi ute tāds, salīdzinot ar Stepanu! Pretīga ute!

� Paskat, kā sāka spirināties, kad apak�ā pakūra uguni!

Avdotjas seja satumsa, viņa nogaidīja, kamēr troksnis norimst, un klusu piebilda:

� Varbūt jūs mani vienu pa�u dubļos izvārtīsiet � kas to lai zina! Tās mantas jums netrūkst � pa�i sē�at tanīs līdz ausīm... Es, zināms, esmu caur un cauri vainīga, un to āri atzīstu... Bet �o akmeni vairs negribu nest! Un, ja tu, Anikej, arī turpmāk būsi mūsu komandieris, tad es uz visiem laikiem aizie�u no darba fermā!...

� Aizej kaut rīt, asaras neliesim! � melno galvu vidū kā ruda saulgrieze iznira klētnieks Sirovatkins, ta�u no pirmajām rindām viņu tik nikni sāka apsaukt, ka viņ� atkal atkrita krēslā.

� Ja es aizie�u � jums ari liela labuma nebūs! � Avdotja aizelsdamās izsaucās, atstāja tribīni un devās uz durvju pusi, kurp kolhoznieki viņai pa�ķīra ceļu. Pie pa�a sliek�ņa viņa pagriezās atpakaļ, nozibsnīdama asaru pilnās acis. � Ja arī nemaz neievērotu to, ka jūs pirmpieņu izslaukumu pieskaitāt citām govīm, tad cik daudz piena jūs vēl izslaucat uz papīra, cik daudz norakstāt teļiem un sivēniem, � tas zināms vienīgi �ali-movam, bet viņ� jau nemū�am neteiks! ... Un es jau neesmu vienīgā slaucēja, kuru kauns svilina, � pienāks laiks, un arī citām ierunāsies sirdsapziņas balss! ... Te runāja par manu Stepanu, � es esmu viņa bērnu māte un nekad no viņa neesmu atteikusies un neparko neatteik�os, lai mani vai gabalos sarausta! ... Varbūt viņ� kāda acīs liekas pats sliktākais cilvēks, bet man jāsaka � labāka cilvēka par viņu neesmu sastapusi! ...

Gņevi�eva paspēra soli nevis uz durvju pusi, bet atpakaļ pa�ā sapulces burzmā, viņa ienira un pazuda cilvēkos glu�i kā vilnis, kas uz�ļācies uz sausa krasta.

Ksenija redzēja, kā Avdotjai spieda rokas, purināja aiz pleciem, kaut ko uzsauca, �ķita, ka ikvienam gribētos viņai pieskarties un sasildīt ar smaidu un skatienu.

�Man tūlīt jārunā!� Ksenija drud�aini prātoja. �Es nedrīkstu klusēt! Bet ko lai saku? Ko gan?

� Mūsu sapulcē piedalās arī partijas rajona komitejas pārstāve, � Ksenija pēk�ņi izdzirda Jegora Dim�a-kova valdonīgo balsi, un �ī balss viņai lika piecelties kājās. � Lai viņa pēc visa dzirdētā saka � vai ir iespējams tādu cilvēku ilgāk ciest priek�sēdētāja amatā? Vai rajona komitejai ir noteikts uzskats �inī jautājumā?

�Es nedrīkstu graut rajona komitejas autoritāti!� Ksenija nodomāja un, sa�ņaugtās dūres pret galdu atspiedusi, vērīgi lūkojās saspringtajās, it kā sastingu�a-' jās sejās. Ļaudis gaida, ka es atbalstī�u viņu vēlē�anos. Un, ja es ļaudīm pateik�u to, ko viņi vēlas, es ne vien glāb�u rajona komitejas presti�u, bet vērtī�u to vēl autoritatīvāku!�

� Partijas rajona komiteja, biedri kolhoznieki, negrasās jums uzspiest savu gribu, � Ksenija klusi iesāka un klusumā, kas dobji zvanīja ausīs, vairs nepazina savu uztraukuma pārvērsto balsi. � Mēs varam jums ieteikt vienu vai otru priek�sēdētāju, ta�u pēdējais vārds �eit pieder jums un tikai jums! Kas attiecas personīgi uz biedru Anikeju Jermolajevi�u Luzginu, tad man jāatzīstas, ka rajona komitejai nepavisam nebija zināmi tie nekrietnie fakti, kuri atklājās �āsdienas sapulcē, un es domāju, ka rajona komiteja no tā secinās, ka jāizdara rūpīga pārbaude ...

Negaidot atskanēja brāzmaini aplausi, Ksenijai pār muguru pārskrēja salti drebuļi, un pēk�ņi viņa juta, ka viņu it kā paceļ kāds līdz �im nepazīts spēks un pie-strāvo ar kvēlu prieku. Ta�u Ksenija nepaguva pateikt visu, ko gaidīja uz viņu vērstie alksto�ie, prasīgi dego�ie skatieni, kad aiz muguras kāds sēco�i iekliedzās un aizsmacis iegārdzās... Ksenija izbijusies pagriezās atpakaļ, vēl nekā nesaprazdama, un tai pa�ā mirklī ieraudzīja, ka Anikejs Luzgins drud�aini gramstās ar rokām pa galdu. Palūk, viņ� atver muti, it kā grasīdamies kaut ko teikt, mēģina paslieties un piecelties, bet tikai pieķeras pie sarkanā galdauta malas un rauj to kopā ar karafi uz savu pusi. Ļaudis uzreiz neattapās, ka Luzgi-nam uznākusi sirdslēkme, un tikai tad, kad karafe nokrita no galda un uz grīdas plāksnēm sa�ķīda sīkās drumslās, sievas visā galvā iespiedzās. Kādai uz rokām sāka raudāt zīdainis un brēca, vai bez elpas palikdams. Neviens nepaguva Luzginu pieturēt, pat tie, kas sēdēja viņam līdzās, un viņ� iekrācies smagi noslīdēja no krēsla un sabruka uz grīdas ...

Sacēlās neaprakstāma burzma, visi kliedza un nezināja, kas darāms. Attapās vienīgi Ņikita Voro�ņevs. No visa spēka kā lācis atgrūdis un atsviedis sānis ļaudis, kas drūzmējās ap nokritu�o priek�sēdētāju, Voro�ņevs apvēla viņu uz muguras, mazliet pacēla un atrāva vaļā krekla apkakli.

� Bet nu visi �igli ārā no �ejienes! � viņ� strupi pavēlēja. � Un atveriet logu � vajag gaisu! Sirovat-kin, steidzies pēc medmāsas! �iglāk, �iglāk! ... Salimov, aizsūti kādu pēc pajūga vai labāk aizskrien pa£s! . ..

Ūdens peļķē, kas bija satecēju�i no saplēstās karafes, Voro�ņevs samērcēja kabatas lakatiņu un uzlika to Anikejam uz pieres. Ieraudzījis līdzās stāvo�o Dim�a-kovu, Voro�ņevs pavērsa uz viņu niknumā aizmiglotu skatienu:

� Ak panāci gan savu? Priecājies nu! Novedi cilvēku līdz nāvei! Bet par to es arī tevi sveikā neatstā�u .. Г Likums palīdzēs tevi iesēdināt aiz restēm!*...

Nekā neatbildēdams, Dim�akovs cie�i vērās Luzgina atpakaļ atmestajā sejā. Tā spīdēja no sviedriem, bet bāluma nemanīja, gaļīgā apak�lūpa bija mazliet atkāru-sies un varēja redzēt cie�i sakostos, no tabakas nodzeltēju�os zobus. Anikejs elpoja vienmērīgi, it kā gulētu dziļā, cie�ā miegā.

Pamanījis, ka tuk�ajā klubā satraukta �urp un turp staigā Ksenija, nemitīgi likdama rokas pie deniņiem, .Jegors vairs nelikās zinis par Luzginu, kas gulēja uz grīdas, un piegāja viņai klāt.

� �odien tu mani pārsteidzi, radiniec. Un neslēp�u, ka iepriecināji, � viņ� klusu teica, pieskardamies viņas kostīma piedurknei. /

� Kā jūs pa�reiz spējat par to runāt! � Ksenija aizvainota atcirta. � Nedrīkst ta�u būt tik bezjūtīgs! Vai tie�ām jūs nesaprotat, ko esam izdarīju�i?

� Nezaudē nu galvu, nekā mēs abi neesam izdarīju�i, � viņ� mierināja Kseniju, vēl arvien tikpat neatlaidīgi �ukstot. � Kad blēdi pieķer nozieguma vietā un izrādās, ka tam sirsniņā pavāja, tad es pats tālab ģībonī nekritī�u. Un arī tev to neiesaku. Es Anikejam nāvi nenovēlu, ta�u piedot viņa zagļa darbus arī netaisos tālab vien, ka viņam vārga veselība! ...

� Rimstieties kaut pa�reiz tā runāt, es jūs lūdzu! � Ksenija lauzīja pirkstus, ka kauliņi vien krik�ķēja.

� Ja ar viņu kas ļauns notiks, es nespē�u sev to piedoti <

� Tad jau labāk tūlīt gāzies uz grīdas viņam bla- , kus � varbūt vēlāk to tev ieskaitīs par nopelnu, � Dim�akovs skarbi caur zobiem novilka un devās projām. Pavisam sa�ļukusi, paļāvusies histērijai, kā jau sievi�ķis! Bet viņ� bija domājis, ka radiniecei patie�ām atvēru�ās acis. Vienu vienīgu reizi piecēlās kājās un tūlīt atkal uz ceļiem. Paļaujies nu uz tādiem!

13

Drīz vien klubā ieskrēja Sirovatkins kopā ar aizelsu�os medicīnisko māsu. Viņa veikli, vienīgi ar plecu kustību nosvieda uz pleciem uzmesto mēteli, noliecās pie Anikej a un, atrotījusi tam krekla piedurkni, ātri izdarīja ie�ļircinājumu bālajā, tuklajā rokā. Luzgins mazliet saviebās no dūriena, nesaprotami nez ko nomurmināja, ta�u samaņu neatguva � joprojām gulēja aizvērtām acīm.

Durvīs parādījās Salimovs ar pātagu rokās, apsnidzis ar mīkstu sniegu.

� Sanāciet, vīri, kas tādi stiprāki! � Voro�ņevs nokomandēja. Un neķeriet, kā pagadās, � cilvēku nesīsim, nevis baļķi!

Voro�ņevs nekā neteica Dim�akovam, kas ķērās klāt, lai palīdzētu, toties atbīdīja vārgo Sirovatkinu:

� Tu, Pa�uņa, gan labāk neķeries pie tāda smaguma! Tas tev nav pa spēkam. Viņ� ta�u sver turpat vai centneru!

� Ja viņ�, āre�e, būtu beigts, tad cita darī�ana, � kāds vīrs labprāt paskaidroja. � Bet dzīvs alla�iņ ir grū�āks ...

� Ei tu, pievaldies! � Ņikita atcirta un pamāja ar roku. � Pui�i, veiklāk ķerieties klāt!

Tomēr Sirovatkins tikai pa pusei uzklausīja Voro�-ņeva padomu. Tiklīdz �etri vīri, uzmanīgi aiz pleciem un kājām pacēlusi Anikeju, sāka viņu nest uz durvīm, klētnieks iespraucās starp tiem, kuri nāca nopakaļ, un, lai gan nebija nekādas vajadzības, sāka priek�sēdētāju turēt aiz zābaka.

� Ieceliet viņu ar galvu pret ragavu priek�galu! � Voro�ņevs izrīkoja. � Salimov, ko tad tu, vai mīkstāk izklāt nevarēji? Vai tad salmu trūka?

� Steidzos, lāgā neievēroju, � grāmatvedis taisnojās.

Beidzot Luzginu saudzīgi ieguldīja platajās ragavās, * un Ņikita pats ņēma rokās gro�us. Krita viegls snie-dziņ�, pie kluba vēl drūzmējās un' klusu dūca pulciņā sastāju�ies kolhoznieki, kaut kur otrā �erjom�ankas malā skaļi klaigāja kādu dziesmu un saltumā sēca aizsmaku�as harmonikas.

� Salimov un Mrihin, sēdieties iek�ā, pieskatiet slimo, � Voro�ņevs teica. � Es vadī�u. Prohor, tu arī brauc līdzi, palīdzēsi mājā ienest.

� Bet ko tad es? � skumīgā iztapībā iejautājās Sirovatkins.

� Tu? � Ņikita mazliet padomāja, tad pamāja ar galvu. � Joz, cik jaudas, sagatavo Serafimu, citādi mums vēl ar viņu arī var iznākt noņem�anās ...

Nekā neteicis atvadām Dim�akovam un Ksenijai, kuri stāvēja pie ragavām, Voro�ņevs uzgrieza muguru un lēnām parāva gro�us.

Tikko ragavas bija piebrauku�as pie priek�sēdētāja mājas, pa pla�i atvērtajām durvīm, kurās spīdēja gaisma, kailu galvu izmetās Serafima, gandrīz nogāza no kājām Prohoru Capkinu un sāka pilnā balsī vaimanāt.

� Nu rimsties ta�u! � Voro�ņevs uzkliedza. � Ko gaudo kā pie miroņa?

Tomēr niknais uzkliedziens neveda Serafimu pie prāta, tā līda virsū vīram, kas gulēja bez samaņas, ķērās viņam aiz svārku stūriem, dauzīja galvu pret viņa krūtīm.

� Nu, savaldiet ta�u to sasodīto sievu! � sprāgdams vai no ādas laukā, Voro�ņevs pavēlēja. � Kālab es tevi sūtīju, Pa�uņa? Vai tu ar vienu pa�u sievi�ķi nespēj tikt gala? Apdullini viņu ar baldriāna pilieniem vai kādām citām zālēm, bet lai viņa man te ne�ķebina dū�u. Man arī ir nervi.

Serafimu ar varu atvilka nost no ragavām un ieveda mājā. Kad A.nikeju ienesa goda istabā un nolika gultā, viņa mitējās raudāt un sāka lēnām vilkt nost viņam zābakus.

� Nu labi, vīri, jums laiks doties pie miera, � Ņi-kita noteica, visus atlaizdams. � Es te pakavē�os viens pats, pasēdē�u pie brālēna, kamēr no rajona atbrauks ārsts. Cerēsim, ka viss izies labi, organisms viņam tomēr nav vāj�.

Goda istaba palika tuk�a, un uzreiz kļuVa dzirdams, kā vienmērīgi un- nomierino�i tik�ķ sienas pulkstenis un vēj� �īkstina aizvirtņus. Palūdzis Serafimai, lai kaut ko pagatavo vakariņām, Ņikita piegāja pie melnās tālruņa kastes, kas karājās pie sienas, un pagrieza kloķi.

� Uz kurieni tad tu esi sadomājis zvanīt, Ņikita? � viņ� pēk�ņijzdzirda Anikeja balsi un, glu�i kā apdedzinājies, palaida vaļā aparāta kloķi.

� Tad nobiedēji gan tu mani līdz nāvei/ brālēn! � skaļi nopūties, Voro�ņevs atzinās. � Dū�a pavisam sa�ļuka papē�os!

� Par agru gan, � Anikeja balsī jautās laipna zobgalība. � Panāc �urp, pietiks noņemties ar manu ap-bērē�anu.

Voro�ņevs piesēdās uz gultas malas un neizpratnē cie�i vērās slimniekā, kas smaidīja un viltīgi miedza acis.

� Nu, kā bija, vai pamatīgi izērmojos? � Anikejs vaicāja.

� Kā � izērmojies? � Ņikita sāka ātri mirk�ķināt plakstus. � Vai tad tī�ām kriti?

� Nē, dro�i vien pa īstam! � Anikejs nosmējās dūrē. � Kas tad es esmu, izprecināma meita, vai, lai ne no �ā, ne no tā gāztos ģībonī?

� Uh tu, velns parāvis! � aiz sajūsmas nosvīdis, Ņikita pārsteigts novilka. � Kā tad tu tā?

� Ja ūdens smeļas mutē � tad ne tādus stiķus vien izstrādāsi! � Anikeja� sejā nozuda tēlotā jautrība, un viņ� sadrūma. � Ja būs vajadzīgs � kaut vai ar kājām gaisā stāvē�u un dziedā�u-ickukarekū�.

� Bet tu ta�u gulēji kā īsts līķis! � joprojām nespēdams atgūties, Voro�ņevs vēl sajūsmināts �ukstēja. � Lai gan man tik viegli vis asaras nebirst, tur vai brēkt gribējās, kā bija ķēries pie sirds! ... Re, es nodomāju, nu ir gan uzbruku�as bēdas... Pag! Iesitis ar roku sev pa pieri, viņ� kaut ko atcerējās. � Bet karafi gan tu dro�i vien nejau�i nogāzi?

� Kāpēc nejau�i? � atteica Anikejs, kuram, kā �ķita, bija apnikusi �ī pārliecīgā ziņkāre. � Varbūt tie�i tās karafes pēc man visvairāk arī noticēja. Tādā reizē ne tikai karafi novilksi zemē, bet arī visus traukus sadauzīsi, ja būs nepiecie�ams. Savu māju aizdedzināsi, lai tikai no �itās uguns izlēktu laukā. .. Ek, Ņikita, esi gan atradis, ko no�ēlot! Ja vajadzēs, mēs rīt nopirksim simt karafes, vēl labākas par to. Baidos, ka tikai mūs pa�us tagad nenovilktu no kolhoza. galda un nesadauzītu sīkās drumslās!

� Zaudēta padarī�ana! � Voro�ņevs piekrita.

� Vienīgais atelpas brīdis palicis � tava slimība. Bet veselu gadu tu ta�u neslimosi, agri vai vēlu vajadzēs izveseļoties.

� Pirms noliktā laika jau nemirsim. � Anikeja sejā parādījās Voro�ņevam tik pazīstamā iecirtīgā un valdonīgā izteiksme. � No rīta iejūdz Pelēci, � lai Mrihins lai� uz rajonu pie Korobina un krietni viņu iztrūcina.

� Bet ja viņ� iespītējas?

� Mrihins, vai? Bet uz kāda pamata? Kas viņam naudu dod paģiru lāpī�anai? Vai tie�ām viņ� domā, ka . tad, ja mūs nogāzīs, viņu nosēdinās svētbil�u stūrī un pielūgs?

� Skaidrs! � Ņikita saproto�i pamāja ar galvu.

� Ja būs vajadzīgs, es viņam �ito instrukciju ieskaidro�u ...

� Atceļā lai paķer līdzi dakteri, � Anikejs izrīkoja.

� Lai gan, es domāju, Korobins pats attapsies kādu atsūtīt. Un vēl kas � mazā gaismiņā ataicini pie manis Salimovu un zootehniķi.

Ņikita. bailīgi pa�ķielēja uz durvīm, aiz kurām Serafima �ķindināja traukus, un pamirk�ķināja aci.

� Bet vai tavai laulenei atzīsimies?

� Nekādā� ziņā! � Luzgins viņu skarbi pārtrauca.

� Tikai mēs abi, cits neviens nedrīkst... Sievi�ķis ir kā siets: nekas tanī neturas. Vai nu nenocietīsies, vai aiz muļķības kādam palielīsies. Tā kā lai paliek starp mums...

Gāzelēdamās, sojus sperdama kā pīle, Serafima ienesa goda istabā pannu ar olu kulteni un nolika to uz metāla ripuļa galda vidū.

� Mūsu saimnieks at�irbis, � Ņikita klusu teica. � Viņam kļuvis vieglāk... Tikai tu nesāc spiegt aiz prieka, no tevis to var sagaidīt!

Sieva bikli piegāja pie gultas, noglāstīja Anikejа roku, kas atdusējās uz segas, un skumīgi nopūtās:

� Ko tad tu, Anikej, esi sadomājis? Tu plēsies vai pu�u ļau�u labā, bet pateicības vietā ...

� Būs jau labi, neuztraucies, Sima, � Anikejs viņu mierināja. � Cērt no rīta vistai galvu nost un izvāri treknāku viru, lai es varu ātrāk uz pekām tikt, un tad mēs vēl redzēsim, kur� kuru!...

14

No rīta Luzginu uzmodināja Zjabļikovas balss, kas virtuvē apnicīgi sīca kā rudens mu�a pret rūti. Anikejs ātri aptina galvu ar dvieli, savilka cietēja seju un sāka klusu vaidēt.

� Kas tev kai�, Anikej? � ieskrējusi istabā, Serafima izbijusies �ukstēja. � Vai slikti?

�� Tū-līt... pār-ies, � it kā ar mokām kustinādams mēli un smagi vaidēdams, Anikejs atbildēja un brīdi pagulēja aizvērtām acīm. � Kas tur atnācis?

� Tā ir Feņka, zootehniķe. Bet kur tad jāsteidzas, nav nekāda lielā priek�niece � var arī vēlāk atnākt.

� Nē, sauc viņu �urp. Jau pierima. Darbs negaida ...

Zjabļikova ienāca piesardzīgi, skatīdamās apkārt, it kā baidoties kādu uzmodināt, ta�u, tikko ieraudzīja gultā guļo�o priek�sēdētāju, pēc paraduma sāka plāt vaļā:

� Kas tad galu galā ir, Anikej Jemiolajevi�! �odien mazā gaismiņā ieeju fermā, un �e tev � uz katra soļa tikai-nejēdzības.

Anikejs labi pazina �o zootehniķes paņēmienu jebkuru sarunu iesākt ar �ēlo�anos � gan par fermas pārzini, gan par veterinārārstu, gan par slaucējam. To stāstot, zootehniķe alla� izskatījās aizvainota umneap-mierināta, it kā būtu nepelnīti aizskarta. �odien Luzgins nejāva viņai visu izrunāt un pārtrauca pa�ā sākumā.

� Rimsties �inkstēt, Feņal Es ticu, ka tev gan saimniecība rūp, gan no pa�a rīta esi visu apskrējusi. Sēdies, ^z rau, uz krēsla un iegaumēl

Zjabjikova paklausīgi apsēdās pie galda un no virs-jakas kabatas izņēma bloknotu un zīmuli; viņas kalsenā, skārņa seja sastinga saspringtā uzmanībā.

� Visupapriek� pārgrupē abas fermas, � Luzgins teica, glu�i kā diktēdams. � Tās pirmpienes, kuras labākas, pieskaiti pie govīm, un lai tās slaucējām skaitītos pēc dokumentiem, bet tās, kuras sliktākas, � iedzen vecajos staļļos .. *

Roka ar zīmuli sastinga gaisā.

� Kas tad pirmpienes tur kops, Anikej Jermola-jevi�? Piens tām sadegs, un tās panīks!

� Nu, lai sadeg! � neskatīdamies uz zootehniķi, Anikejs atcirta. � Vai �ēl palika?

�r Kā tad ne! � Zjabjikova paslējās no galda, bet, priek�sēdētāja pavēlo�ā skatiena saistīta, atkal lēnam atslīga krēslā. � Pārlieku bra�as ta�u mums tās teles, Anikej Jermolajevi�, kad sāks dot lielāku izslaukumu, būs skaistules, ne govis! �ķirnes teles ta�u...

� Bet kā tev vairāk �ēl � sevis vai telī�u? � Anikejs negaidot viņu aprāva. � Un ja pēc vienas vai divām dienām uz galvas uzkritīs komisija? Kādu meldiņu tad tu vilksi? *

� Ak vai, jūs mani pazudināsiet, Anikej Jermolajevi�! � klusu ie�ņukstējusies, Zjabjikova ieminējās un sāka �ņaukāties kabatas lakatiņā. � Bet kā tad ar dokumentiem? Pirmpienes ta�u reģistrētas visās grāmatās, un tiek atzīmēta viņu grū�nība un atne�anās.

� Tā nav tava bēda! Papīrs tālab vien pastāv, lai uz tā rakstītu visu, kas ienāk prātā. Mēs �īs teles pārskaitīsim pie vērsēniem un nosūtīsim kā gaļas piegādi. Un atkal būsim vinnēju�i. Arī tev prēmija kritīs kā likts! ...

� Kam man prēmija .�..

� Agrāk tu tā kā neatteicies vis, � Anikejs pārmeto�i piebilda un tūlīt uzmundrināja: � Nenokar degunu, Feņa! Un nestaigā apkārt kā apmākusies diena, esi laipnāka pret ļaudīm, tu ta�u nemū�am nepasmaidi, visus tikai gremz un gremz... Būtu ņēmusi paraugu kau�u no manas Serafimas, būtu mālējusies, sārtumu uzlikusi, bet �itā da�u labu reizi, paskatoties vien uz tevi, nekas vairs nepatīk. Fermā, pielūko vien, piens ar rāvienu sarūgst, kad tu tur parādies.

Zjabļikova klusēja, aizvainoti sakniebusi lūpas, un Anikejs nosprieda, ka viņ� mazliet pārcirtis pār svītru. � � Nu, ej un nedusmojies uz mani, to visu es tev saku kā pa�as tēvs, tev tikai labu vēlēdams! ...

Tūlīt pēc zootehniķes ieradās grāmatvedis �aļimovs. Neprasīdams atļauju, viņ� atģērbās goda istabā, portfeli, kas bija pietūcis kā spilvens, uzsvieda uz galda, ka noplak�ķēja vien, izvilka no krū�u kabatas matu suku, pie spoguļa sakārtoja plānos matus, apsedzot sārto, pliko pauri, izpūta no sukas matus, iebāza to atpakaļ kabatā un tikai tad, pievilcis pie gultas krēslu, prātīgi apsēdās.

� Kāpēc tev tas portfelis tāds uzpūties? � Anikejs apjautājās. � Vai ķieģeļus svara pēc esi sabāzis, vai?

� Ja slīcināsimies, tad manas grāmatvedības grāmatas arī par ķieģeļiem noderēs, � Salimovs bez smaida pajokojās. � Vakar pēc vētras iegriezos kantorī, paņēmu uz mājām glabā�anā. �Ja nu piepe�i,� nodomāju, �tās kādam steidzīgi ievajagas?�

� Viltīgs gan tu esi, cipargrauzi! � Anikejs iesaucās un aiz labpatikas pat paberzēja rokas. � Serafima! �igli dod mums tēju! Un pasniedz Prokofijam kaut ko stiprāku ...

� Nekādus grādus! � Salimovs sausi atcirta un norūpējies piebilda: � Kad būsim likvidēju�i un aizbāzu�i �o caurumu � tad varēs arī atļauties. Bet tagad arī tāpat metas karsti... Nav joks � var beigties arī �itā... � Viņ� vienas rokas divus izplestus pirkstus, rādāmo un vidējo, krustiski uzlika uz otras rokas diviem tāpat izplestiem pirkstiem un pacēla priek�sēdētājam pie acīm.

� Uzminēji? Restes. Mēs viņus caur tām redzēsim, bet viņi mūs ne.

� Kur nu vēl skaidrāk. � Luzgins atzvēlās pret spilvenu un laiciņu klusēja. � Mēs staigājam kā pa na�a asmeni... Cik dienu tev vajag, lai visas grāmatas pārrakstītu un savestu pilņīgā kārtībā? Vispirms ievedīsim kārtību lopkopībā, pārējais var pagaidīt...

� Dienas trīs �etras, ja tu mani netraucēsi. Ņem�u palīgā rēķinvedi, un sēdīsimies klāt no agra rīta. Lai Zjabļikova arī būtu pie rokas.

Viņi tēju bija gandrīz padzēru�i un visus aprēķinus beigu�i, kad virtuvē atskanēja nez kāda kņada un uz istabas sliek�ņa parādījās Ņikita Voro�ņevs.

� Ņu�ka lau�as pie tevis, � viņ� pamirk�ķinādams teica. � Bet Serafima, zināms, dzen viņu laukā.

� Atradu�as laiku, kad ecēties! � Anikejs dusmīgi nospļāvās. � Ja cietumā iebāzīs, tad laikam gan neviena no �īm maitām nenāks apraudzīt.

� Tātad viņu nelaist pie tevis?

� Kāpēc tā? Vai tad viņa nav mums noderīgs cilvēks? Ja tevi, Ņikita, neapvaldītu, tu dro�i vien visus aiz apkakles izmestu ārā. Ņu�ka ar tuk�ām rokām nenāks. Pasauc viņu un nomierini Serafimu ...

�aļimovs pievāca portfeli un arī devās prom, bet pēc da�iem mirkļiem istabā cienīgi ienāca Ņu�ka. Sakarā ar bēdīgo notikumu Ņu�ka bija ģērbusies viscaur melnā tērpā kā mūķene, un, lai arī viņas izskats pauda nepārprotamu vēlē�anos parādīt raizes un skumjas, tomēr dzirksto�ās �ķelmības pilnās acis un maigās, kustīgās bedrītes vaigos atklāja patieso noskaņojumu.

� Visu nakti tevis dēļ acis neesmu aizdarījusi, � viņa ātri nobēra, kvēli �ukstēdama. � Kad tu nogāzies, gandrīz vai samaņu zaudēju, labi vēl, ka sievas mani pieturēja, citādi es būtu gar zemi tāpat kā tu...

� Rimsties nu izlikties, � Anikejs pasmaidīja.

� Nāc �urp, sēdies līdzās ...

� Bet ja tava Serafima ieskries? Taisni kā traka krīt virsū. Ko tu viņu turi istabā, būtu labāk piesējis ārā, tad neviens pie tevis nevarētu ienākt. Visā ciemā niknāka suņa neatrastu. ⁴

� Aizliec, rau, durvīm krampīti, un cauri, � Anikejs deva padomu. � Vai tad citādi ļaus sirdi izkratīt?

Ņu�ka tā arī izdarīja � aizkrampēja durvis, noņēma tum�o lakatu ar ziliem punktiņiem, izlai�ot klaidā pār pleciem cirtainos, linu gai�os matus, apsēdās uz gultas malas un, gurnus grozot, atspieda Anikeju pie sienas.

� Kas tad tev sāp? _w

� Vilks viņu sazina! � Anikejs satriekts nopūtās. � It kā iezvēlis kāds būtu � un es no kātiem nost. Ja vēl reizīti tā gadīsies, tad ne gailis pakaļ nedziedās...

Viņ� ar plaukstu glaudīja Ņu�kai muguru, arvien tuvāk pieslīdēdams klāt, tad uzlika roku uz viņas pilnīgajām, drebo�ajām krūtīm, bet Ņu�ka stingri sarauca smalkās uzacis un atvirzīja viņa roku, it kā tā būtu koka gabals.

� Ja reiz esi slims, tad arī guli, nav ko gramstīties, kur neklājas, � viņa pamāco�i noteica, slēpdama lūpās smaidu, gatava iespurgties aiz smiekliem. � Un kālab jūs, vīri, esat tik nevaldāmi � jau, liekas, pabijis trīs soļus no nāves, bet nekā, vēl arvien viņ� nespēj būt mierīgs, no gavēņa ēdiena tiecas pēc aizliegtā...

� Tāpēc jau nespēj būt mierīgs, ka varbūt atlicis tikai kāds nieks, ko dzīvot, � Anikejs atbildēja un, aiz pleciem pievilcis Ņu�ku pie sevis, alkaini un ilgi iezīdās viņas mīkstajās, pakļāvīgajās lūpās. � Ek, ja varētu nomest gadiņus desmit, tad mēs abi tā līksmotu, ka putekļi vien grieztos pa gaisu! Es atdotu Jegorkam Dim�akovam visu varu, ņem, man pat par velti nevajag, un mēs aizlaistos kaut kur uz Ziemeļiem...

� Kas mums tur ko meklēt? � Ņu�ka paraustīja plecus. � Jau tepat aiz garlaicības nezini, kur dēties, bet tur es pavisam sakalstu . ..

� Nu, ko par to runāt! � Anikejs atkal atlaidās uz spilvena. � Labāk pastāsti, ko ļaudis gvel�!

� Valodas jau ap tevi vien grozās!

� Un ko tad mel�? Vai kāds �ēlo arī vai esmu visiem kā dadzis acīs? Tikai nemānies, nesasaldini, plāj vaļā, kā ir...

� Kā nu kurais, bet visvairāk cer, ka tu savā vietā vairs neatgriezīsies, ja jau slimība tevi tā salauzusi... Sak, viņam iznāks pensija, bet mēs lūgsim, lai mūs pieņem Praskovja Vasiļjevna.

� Kā gan citādi? Viņa jau sen jūs gaida, naktīs miegu neguļ! Visas acis izskatījusi, rau�us sacepusi. � Anikejs uz brīdi pat aizmirsa, ka ir grūti slims, un pārmērīgi iekaisa. � Dikti gan Viņai vajadzīgi lieki iemaukti uz kakla, par maz vēl sava iejūga! ...

� Visā tanī bū�anā �ķērslis esot tā zeme, kas skaitās mūsu kolhozam, � Ņu�ka pavēstīja jaunāko, ko bija dzirdējusi. � Bet citādi viņa ar prieku!

� Es skatos, ka ari tu esi noticējusi tam brun�u radio, � Luzgins sarūgtināts .piebilda un pārmeto�i pa�ūpoja galvu. � Dievs tev sapra�anu tā kā būtu devis, bet at�ķirt labu no ļauna neproti. No ārpuses tas viss tā varbūt arī izskatās, bet odere tai darī�anai ir pavisam cita ...

� Kāda tad tā odere ir � satīna vai zīda? � Ņu�ka sāka ausīties.

� Kā nu kuram, � Anikejs bridi vilcinājās. � Nezinu, vai ir vērts tev teikt vai ne, citādi tu vēlāk izpļāpāsies, bet man būs jāatbild ...

� Nu, ja jau es tavās acīs esmu uzticību zaudējusi, ko tad mēs te mutes dzisinām? � Ņu�ka apvainojās un sāka rausties no gultas nost, ta�u Anikejs viņu aizturēja.

Lai nu kas, bet Anikejs gan lieliski zināja, ka Ņu�kai vairāk par visu pasaulē patika da�ādi �noslēpumi�. Viņai nekā cita nevajag, tikai pa�uksti kaut ko tādu, ko vēl neviens nezina, un viņa būs laimīga. Tomēr Ņu�ka ilgi nespēja glabāt �os �noslēpumus� un, degdama aiz nepacietības, pieprasīdama briesmīgus zvērestus, izklāstīja tos, kam vien pagadījās.

� Nedusmojies uz mani, � ar varu nosēdinādams viņu līdzās, Anikejs teica. � Tu redzēji � ikvienam manam solim seko, ikvienu vārdu apgrie� otrādi un pret mani pa�u raida ...

� Esi dro�s! � Ņu�ka apsolīja un pielika roku pie krūtīm. � Te tas paliks ...

� Redzi, � Luzgins noklusināja balsi un pievirzījās Ņu�kai gandrīz pie pa�as auss. � Ļubu�kina, zināms, sen jau grib mūs pieņemt savā kolhozā, bet viņa vēlas, lai ļaudis dzīvotu divos stāvos ...

� Runā skaidrāk, es jau tā viscaur drebu .. .

� Viņi, kā jau saimnieki, teiksim, saņems pa desmit- * niekam par izstrādes dienu, ja reiz viņi pajā iegulda vislielāko daļu, bet mums, kā kalpiem un trūcīgākiem, būs paldies jāsaka arī par pieciem rubļiem.

� Viņi zina, ko dara, un � kas māk, tam nāk! � Ņu�ka iesmējās. � Vai tie�ām mēs būsim tā ar mieru?

� T_ad nevienam jau tas pat sapnī nerādīsies, � Anikejs paskaidroja, � Vispapriek� grib mani novākt no priek�sēdētāja amata, pēc tam jūs piejūgs Ļubu�ki-nai, pet tad tikai paziņos, kas un kā. Vai tagad esi lietas kursā?

� Skaidrs! � Ņu�ka iespurdzās un viegli noslīdēja no gultas. Viņai jau gribējās ātrāk pastāstīt kādam �īs svarīgās jaunās ziņas. � Nu es ie�u, man mājās darba bez gala.

� Nepiemirsti mani! � Anikejs lūdza. � Ja sāks vilkt kāds caurvēj� � padod ziņu. Vai liki aiz auss? Nu tā, tikai pielūko, neizpļāpājies, kur pagadās...

� Esi mierīgs, kur atstāji, tur arī paņemsi.

� Kas tad man, taupi pati savu mēli, jo tagad to var tā iecirst zobos, ka vēlāk nebūs ar ko ēst...

Ņu�ka nebija vēl paguvusi izmesties ārā, kad istabā ieskrēja Serafima un sāka no galda raut nost traukus. Viņai no rokām izslīdēja �ķīvis un uz grīdas sa�ķīda baltās lauskās.

� Tu varētu gan rāmāk, � Anikejs skarbi iebilda.

� Man pagaidām te vēl trauku veikala nav.

� Bet kas tev te ir, bezgodi, vai tikai tavi nekaunīgie blen�amie? Ko? � Serafima iekliedzās, virzīdamās uz gultu ar slapju lupatu rokā. � Man jāpieredz tāds negods! Ieslēdzies ar mīļāko, bet man jāstāv sardzē un jūsu ne�ķīstība jāsargā?

� Serafima! � Anikejs pacēla balsi. � Nenoved mani līdz grēkam! Vai esi jau aizmirsusi, ka man bija lēkme?

_t � Labāk būtu nosprādzis, nekā man tē jāmokās!

� Varbūt tev nav vairs ilgi atlicis ko gaidīt, paspēsi vēl mani aizvilkt uz kapsētu, bet pagaidām manā stāvoklī Ņu�ka man vajadzīga kā ēst. Vai neredzi?

� Redzu! Vispirms tu stāvoklī, bet tad viņa ...

Anikejs pasauca no virtuves brālēnu, un Voro�ņevs, taukainās lūpas slaucīdams, smīnēdams pārkāpa pāri zemajam slieksnim. Ne vārda neteikdams, viņ� saņēma Serafimu aiz pleciem un sāka vieglītiņām stumt uz durvīm. Izvadījis radinieci virtuvē, viņ� atgriezās.

� Ar mājniekiem un pa�u ļaudīm mēs viegli tiksim galā, � viņ� noteica, � bet, re, kā būs ar tiem, kas vakar sapulcē ārdījās?

� Jā, tos ne ar labu, ne ar ļaunu vairs nedabūsim uz savu pusi, � Anikejs piekrita. � Tomēr vajadzēs atrast ceļu, kā viņiem piekļūt. Sēdies � palauzīsihr galvu ' divatā.

Kop� tās neaizmirstamās nakts, kad Ksenija pati bija atnākusi pie viņa, Inokentijs Anohins ik rītu pamodās ar tādu izjūtu, it kā viņu gaidītu nevis parastā darba diena, bet nebeidzami svētki. Izlēcis no gultas, Inokentijs atvilka logu aizkarus, dodams ceļu saulei, priecīgā nepacietībā steidzināja māsu, lai ātrāk liek brokastu galdā, tad, lūpas apdedzinādams, izdzēra stipro tēju un traucās laukā.

Pār rajona pilsētiņas baltajiem jumtiem mutuļoja caurspīdīgi, zilgani dūmu stabi, to ēnas neskaidri virmoja pa nosnigu�ajiem jumtu slīpumiem.

Tīksmi ieklausoties, kā zem velteņiem drupdams un pajukdams gurkst sniedziņ�, Inokentijs so|oja pa ielas vidu un smaidīdams māja ar galvu paziņām. Skaudrais sala svaigums mazliet knieba nāsīs un rāva ciet elpu, ta�u Inokentijam �āds spirdzino�s laiciņ� bija pa prātam. Viņ� gāja tā, itin kā dotos nevis uz darbu, bet steigtos uz satik�anos, aizturētu elpu iztēlodamies, kā izsauks Ksju�u gaitenī un savās plaukstās saņems viņas vienmēr mazliet nosalu�ās rokas, bet Ksju�a kautri skatīsies apkārt un �ukstēs: �Nevajag, Ķe�a! �eit ta�u visapkārt ļaudis!�

Jau sēdēdams kabinetā, ikdienas darbu burzmas un plūduma aizrauts, Inokentijs bie�i pamanīja, ka, nepievēr�ot uzmanību apkārtējiem, viņ� sācis pusbalsī dziedāt. Inokentijs tūliņ pat apklusa, tomēr uzmācīgā, kinoteātrī vai pa radio dzirdētā dziesmiņa nenoklusdama skanēja ausīs augu dienu.

Inokentijs dzīvoja ar Kseniju vēl �ķirti, ta�u tā vēlējās viņa, un viņ� ļoti nelabprāt pakļāvās. Ksenija apgalvoja, ka līdz vecāku atbrauk�anai nevarot jaunāko māsu Vasenu atstāt vienu, tomēr Inokentijs viņu saprata pēc sava prāta � Ksenija, redzams, negribēja viņa dzīvē ienākt ikdieni�ķi, nemanāmi, bez īstām, skaļām kāzām un visu radu un tuvinieku piedalī�anās �inīs svinībās- un glu�i vienkār�i gaidīja, kad �erjom�ankā atgriezīsies viņas ģimene.

Sākumā Anohins skuma, bet tad �ī vilcinā�anās viņam vairs nelikās tik nepatīkama � bija daudzkārt jāiet uz satik�anos, jāpavada Ksenija pa naksnīgajām ielām un jādzīvo neizjusta jaurņima gaidās. Bija vēl kāds svarīgs iemesls, kas viņu spieda mazliet nogaidīt: jaunajā mājā, kur viņam apsolīts dzīvoklis, pēc da�ām nedēļām nobeigs apdari, un viņi varēs kāzas svinēt tur, uzreiz atzīmējot divus priecīgus notikumus.

Visgrūtāk Inokentijam bija samierināties ar Ksenijas izbraucieniem uz kolhoziem, kurp viņa pastāvīgi devās Korobina uzdevumos. Pēdējās dienās Inokentijs nekur nerada miera, zvanīja vienā zvanī�anā uz �erjom�anku un jutās tik vientuļ� un atstāts, ka bija gatavs pamest visus savus darbus un braukt uz kolhozu viņai pa pēdām.

Tā arī �odien, tikko iegājis kabinetā, Inokentijs nometa cimdus uz galda, neatģērbies paķēra tālruņa klausuli un palūdza viņu steidzami savienot ar kolhoza �Sarkanā bāka� valdi.

Tūlīt Ksenija pienāks un, kā parasts, atbildēs uzsvērti lieti�ķi: �Jā, es klausos,� � bet, kad izdzirdēs viņa balsi, sāks runāt jau pavisam citādi, mazliet mulsdama, un it kā nez par ko taisnodamās. Glu�i kā baidoties, ka tie, kas atrodas līdzās istabā, spētu saprast klausulē �ukstētos vārdus, Ksenija atkal atkārtos savu iemīļoto argumentu: �Nevajag, Ķe�a! Vai saprati?� Un viņam nekas cits neatliks kā atbildes vietā priecīgi iesmieties.

� Valde neatbild, � telefoniste noteica.

� Kā tas saprotams? � Anohins pabrīnījās. � Nevar būt, ka �inī laikā tur neviena nav!

Inokentijs piespieda telefonisti atkārtot izsaukumu un tikai tad nolika klausuli.

�Vai tikai tur nav kas lēcies?� Inokentijs nodomāja sev piemīto�ā aizdomībā. Pagaidām nebija nekāda pamata uztraukumam, bet pietika �ās domas vien, lai viņam kļūtu nelabi ap sirdi. Ta�u, tikko Anohins bija kaktā uz naglas pakāris mēteli, sāka zvanīt tālrunis.

�Nu, beidzot nolēmusi gan pati piezvanīt,� Inokentijs atviegloti nopūtās un strauji nocēla klausuli. *

� Nu, kur tu biji nozudusi, Ksju�a?

� Kur viņa bija nozudusi, to pati jums vēlāk paskaidros, � Anohins izdzirda saspringto, drūmo Koro-bina balsi, kurā nebija ne vēsts no joko�anās. � Bet jūs es lūg�u nekavējoties ierasties pie manis.

Uzaicinājumā slēpās kas nepatīkams un varbūt pat bīstams, citādi Korobins nebūtu tik dzedri ar viņu runājis. Nesasveicinājās',�nenovēlēja labu rītu, bet uzreiz lika ierasties pie viņa.

Darbā Inokentijs ievēroja savu dzelzs likumu � ne- ~ kad nevajag ierasties pie priek�niecības, iekāms neesi uzzinājis, kaut vispārējos vilcienos, kālab tevi izsauc. Saprotams, arī tad ne vienmēr un ne visu iespējams uzminēt, tomēr neliela orientē�anās viņu bie�i vien izglāba. Bet, ja nepatik�anas uzkrita kā sniegs uz galvas, tad spēja izlīdzēt tikai savaldī�anās un aukstasinība. Pats galvenais � nesaki nekā lieka, nenostādi sevi tā, it kā tu taisnotos. �ādā reizē nekādi vārdi nelīdzēs!

Pirmā sekretāra pieņemamā istabā Inokentijs-mīlīgi un labsirdīgi uzsmaidīja gai�matainajai sekretārei Var-jeņkai.

� �ķiet, pats �odien nav labā omā? Vai iemeslu nezini?

� Nez kas tur par trakumu �Sarkanajā bākā�, � Var jeņķa sāka �ukstēt, bailīgi pablenzdama uz kabineta durvīm, kuras bija apsistas ar melnu dermatīnu. � Nupat ie bija Mrihins, kolhoza partorgs, un kop� �ā brī�a viņ� �ausmīgi ārdās!...

�To jau es paredzēju,� Inokentijs gandrīz sastinga, juzdams kopsakarību gan starp Ksenijas braucienu uz pārskata un vēlē�anu sapulci, gan tālruņa klusē�anu, gan Korobina izsaukumu, kas līdzinājās komandai, gan partorga agrīno iera�anos. Bet �ā samezglojuma būtība pagaidām Anohinam bija mīkla.

� Vai ne drusciņas par to nezini? � noliekdamies pie meitenes un ar krūtīm gandrīz uzguldamies uz galda, Inokentijs jautāj a.

� Viņ� tā kliedza, ka es vai aizmirsu, kā mani sauc, � Var jeņķa atbildēja un pagrūda Anohinu aiz pleca. � Ej, ej, tur varbūt vienīgi tevis vēl trūkst!

Dziļi ieelpojis, glu�i kā grasīdamies ienirt, Anohins klusu atvēra durvis un iegāja iek�ā rāmā, cienīgā solī.

Kabinetā sēdēja Korobins, rajona izpildu komitejas priek�sēdētājs Siņevs, tre�ais sekretārs Ver�iņins un nesen atbrauku�ais Konstantins Ma�arovs, par kuru Anohins vēl nebija spējis iegūt skaidru priek�statu.

Kad Anohins ienāca, visi klusēdami pagriezās pret viņu, klusēdami atbildēja uz sveicienu, un vienīgi tikai Korobins, raudzīdamies uz galda izklātajos papīros, nepacēla galvu. Kop� Anohins pazina Korobinu, viņ� nekad vēl nebija sekretāru redzējis tik stingru un atsalu�u.

� � �ķiet, visi? � Korobins klusu ievaicājās, līdzko Inokentijs apsēdās blakus Ver�iņinam pie galda, kas bija apklāts ar zaļu segu. � Vispār, biedri, vajadzētu sasaukt steidzamu biroja sēdi, bet mēs diem�ēl to nespējam izdarīt � Baholdins slims, divi izbrauku�i, tāpēc, es domāju, jūs neiebildīsiet, ja mēs glu�i vienkār�i tāpat, darba kārtībā, apmainīsimies domām par to, kas noticis...

Korobins pacēla acis no papīriem un pēc kārtas uzmanīgi nopētīja visus, it kā �aubīdamies, vai rīkojas pareizi, \bet Anohins pabrīnījās gan par �o neuzticīgo raudzī�anos, gan par sekretāra pa�a izskatu. Korobins bija novājējis un novecojis, laiku pa laikam gurdi sakumpa, rauca uzacis, rokās grozīja krāsainu zīmuļu paciņu un, likās, tikai ar milzīgu gribas piepūli valdījās, lai uzreiz neatklātu visu, kas viņam spieda sirdi.

� Bet noticis, mani biedri, ir visai bēdīgs gadījums, un, ja rajona komiteja nepratīs stāvokli izlabot un pienācīgu kārtību nodibināt, mums par to būs jāatbild partijas apgabala komitejai... Pirms pusstundas pie manis bija �Sarkanās bākas� partorgs un pastāstīja par mūsu rajona komitejas instruktores Jarancevas nekrietno rīcību. Jarancevai bija tur jānovada pārskata un vēlē�anu sapulce, ta�u atklājās, ka viņa ir cilvēks, kuram nedrīkstēja uzticēt �ādu politiski atbildīgu uzdevumu! . l .

Sī Korobina para�a nosodīt to, par ko citiem vēl nav nekāda priek�stata, alla� kaitināja Anohinu. Viņ� jau grasījās pieklājīgi pārtraukt sekretāru un palūgt, lai pastāsta par faktiem, ta�u priek�ā aizsteidzās Konstantins Ma�arovs, kas sēdēja iepretim. Ar kreiso roku nepacietīgi plūkādams savu iesarkano bārdiņu, kura zeltaini lāsmoja, Ma�arovs ar pirkstu sakārtoja uz leju slīdo�o briļļu lociņu un neizprotamā labsirdībā plati uzsmaidīja sekretāram.

� Bet vai jūs, Sergej Jakovļevi�, tomēr nevarētu mums pastāstīt, kas tur īsti noticis? Tad mēs dro�i vien jūs saprastu un ātrāk palīdzētu jums tikt skaidrībāl

�Ak tētīt! Ko viņ� runā?� Inokentijs nodomāja un klusībā pat no�ēloja jauno darbinieku. �Vai tie�ām viņ� domā, ka sekretārs viņu �urp ataicinājis, gribēdams uzzināt viņa uzskatus par visu notiku�o, un gaida sazin kādu palīdzību? Tūlīt Korobins sados viņam tādu sutu, ka �is zīdainis to pieminēs visu mū�u!�

Ta�u sekretārs �odien bija neizprotams � viņ� paskatījās uz Ma�aiovu, it kā to neredzētu, lēnām piecēlās, ar dūrēm atbalstīdamies pret galdu, un runāja tālāk, aizvien vairāk iekaisdams:

� Tas ir negods! Kauna traips visai mūsu rajona partijas organizācijai! � Korobins niknumā kā skaldīt noskaldīja. � Iedomājieties tikai! Viņu aizsūtīja turp, lai viņa realizētu rajona komitejas līniju un aizstāvētu partijas intereses, darba intereses, bet viņa nevis deva pretsitienu visiem kaitīgajiem un demagoģiskajiem uzbrukumiem priek�sēdētājam, kuru ne vienu gadu vien mēs visi pazīstam kā gādīgu saimnieku, bet � paklausieties tikai, paklausieties! � personīgi noraidīja rajona komitejas rekomendēto priek�sēdētāju! � Korobins atvirzījās no galda un, pa grīdsegas celiņu- gandrīz skrie�us aizskrējis līdz durvīm un atpakaļ, nervozi nobeidza: � Luzgins dabūja smagu sirds lēkmi un bez-� samaņā aizvests mājās.

�Kālab gan es viņai ļāvu turp doties vienai pa�ai?� Inokentijs nodomāja skumīgā no�ēlā. �Es ta�u ieteicu braukt kopā, bet ne, viņai gribas būt patstāvīgai!�

� Lūdzu jūs, biedri, izteikt savus priek�likumus, � apstādamies kabineta vidū un salikdams rokas uz krūtīm, Korobins sacīja. � �eit divu domu nevar būt, jāizlemj vienīgi tas, kā lai mēs ātrāk saglābjam notiku�o, kamēr viss �is atgadījums izkropļotā veidā nav nonācis līdz apgabala komitejas ausīm.

Viņ� pārlaida visiem uzmanīgu, pētījo�u skatienu un atgriezās pie galda. Visi klusēja.

�Ksenija jāglābj, lai tur vai kas!� vēja ātrumā Ino-kentijam ie�āvās prātā. �Bet kā? Es ta�u nevaru atklāti uzstāties pret Korobinu un akli aizstāvēt Kseniju? Viņa ir pārkāpusi to robe�u, kas nosaka instruktora darbības ie'tvarus, un, pat ja nebūtu vainīga, neviens viņai nepiedos �o patstāvīgo rīcību.�

Anohins nopriecājās, kad pirmais vārdu lūdza rajona izpildu komitejas priek�sēdētājs. Pārlapodams tum�sarkano Ļeņina rakstu sējumu, Siņevs, sakumpis un neveikls, nesteidzīgi piecēlās. Pa�reiz viņa kalsenā, vēja aprautā seja pauda kaunīgu biklumu. Da�us mirkļus pilnīgā klusumā bija dzirdama tikai sausa lappu�u �aukstoņa. No pelēkās formas blūzes kabatām, kas bija atkāru�ās, rēgojās nez kādi papīri, pildspalvas metāla uzgalis un dzeltens plastmasas briļļu futrālis. Pēc kāda laiciņa viss kabatu saturs atradās Siņevam priek�ā uz galda, un viņ� sāka rakņāties papīros, tuvredzīgās acis miegdams un redzami satraukdamies, jo visi uz viņu skatījās un gaidīja. _e

� Kaut kur pierakstīju lappuses numuru un pa-.skat... � viņ� atvainodamies paraustīja plecus. � Ta�u tas jau nav galvenais... Es tikai gribēju pateikt vienu: vai mēs, noklausoties vienīgi partorgu, pārāk nesteidzamies ar secinājumiem?

� Fakti ir stūrgalvīga lieta, Terentij Rodionovi�, � Korobins asi iebilda. � Jūs pats bie�i vien mēdzat atkārtot �os Ļeņina vārdus.

� Un tomēr jūsu vietā es vispirms uzklausītu Jarancevu, � atglauzdams no pieres mīkstos matus, kas bija sāku�i jau sirmot, Siņevs atkārtoja klusā ne-, atlaidībā. � Viņa mums nav gadījuma cilvēks, bet mūsu rajona komitejas aparāta darbiniece. Jāuzzina, no kādiem apsvērumiem viņa vadījusies. Ja es jūs pareizi esmu sapratis, pēc �ās kļūmīgās sapulces jūs Jarancevu vēl neesat saticis?

� Neesmu saticis un nevēlos satikt! � Korobina sejā iesitās sārtums. � Atklāti sakot, viņas attaisno�anās mani neinteresē. Man pilnīgi pietiek,, ka viņa atteikusies realizēt rajona komitejas rekomendāciju. Ka* gan es varēju uzticēties �im politiski nenobriedu�ajam un būtībā vēl zaļajam cilvēkam!

�Es nedrīkstu klusēt, kad viņ� tā apvaino manu nākamo sievu!� viscaur pietvīkdams, Anohins sa�uta, ta�u atkal piespieda sevi savaldīties, baidīdamies, ka nd tikai nespēs Ksenijai palīdzēt, bet nodarīs vēl lielāku ļaunumu.

� At-kār-to-ju! � Korobins izsaucās skaidri un pa balsieniem. � Man ir pilnīgi vienalga, no kādiem apsvērumiem viņa vadījusies savā antipartejiskajā rīcībā! Viņa ļoti labi apzinājās, ko dara, un zināja, ka viņai, vajadzēs atbildēt par saviem soļiem. Aizvakarnakt Jaranceva zvanīja un es nopietni brīdināju, ka viņa par visu atbildīga. Bet, kas attiecas uz pārējo, tad varat uzskatīt, ka ar �odienu viņa jau vairs nav mūsu rajona komitejas instruktore. Tādus darbiniekus mēs neturēsim nevienu mirkli.

Inokentijs sēdēja, galvu rokās satvēris, saprazdams, ka nelaime vairs nav novēr�ama. Vienalga, ko viņ� pa�reiz sacītu, � Korobins, kā mēdz teikt, bija sācis trakot. Tas bija tas pats Sergejs Jakovļevi�s, ar kuru Inokentijs ne reizi vien gājis uz medībām, uz zveju, un vienlaikus jau glu�i cits cilvēks. Vēl nekad Korobina raksturs nebija izpaudies ar tādu valdonību, un Anohins klusēdams atzina viņa neapstrīdamo pārākumu.

� Cik man zināms, Aleksejs Makarovi�s arī nepiekrita Luzgina kandidatūrai, � Siņevs teica un, ar blīk�ķi atgrūdis krēslu, atkal piecēlās, it kā, kājās stāvot, viņam būtu vieglāk strīdēties ar Korobinu. Viņ� pārmeto�i paskatījās uz sekretāru un piebilda: � Mēs nevaram nerēķināties ar Baholdina domām, jo vairāk tāpēc, ka, atklāti runājot, Luzgins jau sen ...

� Atvainojiet, Terentij Rodionovi�! � pārtraukdami izpildu komitejas priek�sēdētāju, Korobins pacēla roku un sarauca pieri. � Mēs pa�reiz apsprie�am nevis Luzgina kandidatūru, bet gan viņa nomelno�anu kolhoznieku acīs. Un galvenais � kā lai mēs izlabojam notiku�o. Es zinu, ka Baholdins pēdējā laikā kritiski izturējās pret �Sarkanās bākas� priek�sēdētāju, ta�u neesmu ar viņu vienis prātis. Un pa�reiz par darbu rajonā atbildēsim mēs abi, Terentij Rodionovi�, tāpēc ka Baholdins iesniedzis oficiālu paziņojumu par aizie�anu no amata.

�Paskat, kāpēc viņ� �odien ir tik pa�pārliecināts!� Inokentijs nodomāja.

�⁴Kālab tad jūs slēpjat tādas ziņas? � Siņevs neapmierināts nomurmināja.

� Redziet, � Korobins mazliet sastomījās, � Aleksejs Makarovi�s iesniegumu nodeva nesen � biedrs Ma�arovs to apliecinās, tas notika viņa klātbūtnē. Apgabala komitejas lēmuma vēl nav, bet es domāju, ka ^tas ir da�u dienu jautājums ...

Pūlēdamies ne uz vienu neskatīties, Inokentijs uz papīra lapas ātri vilka kvadrātiņus, rombiņus un citas figūriņas, piezīmēja tām rokas un kājas un tad strauji -sasvītroja �os ērmus. Viņ� uzreiz nejuta sev pievērsto saspringto un pētījo�o Korobina skatienu, bet, to notvēris, tūlīt nodūra acis. Sis skatiens, stingrs kā komanda, it kā sacīja: �Veltīgi tu ciet klusu! Es gribu, lai tu pieceltos un pateiktu, ko tu par to visu doma. Visi zina, ka tu Jarancevai neesi sve�s, un tavai nostājai < jābūt principiālai un skaidrai. No tās atkarīga tava nākotne.�

Anohins jau gandrīz bija nolēmis lūgt vārdu, lai gan viņam nebija glu�i skaidrs, ko teikt, ta�u priek�ā aizsteidzās Ver�iņins. Korobins �inīs smagajās pārrunās, redzams, vispār nebija ņēmis vērā viņa domas, un, kad jaunais sekretārs pie galda strauji pielēca kājās � slaids, gai�matains, sārtiem vaigiem, nepiedodami jauns �o nopietno, domās nogrimu�o cilvēku vidū, � visi neviļus pasmaidīja.

� Vai atļausiet? � viņ� pieklājīgi pajautāja, ta�u, nenogaidījis atbildi, tikko manāmi pietvīku�iem vaigiem sāka steidzīgi runāt, it kā baidīdamies, ka viņu

� var negaidot pārtraukt. � Redziet... Es arī runāju ar Mrihinu � sastapu viņu, kad nācu uz rajona komiteju. Viņ� pastāstīja, ka sapulcē atklāju�ās da�ādas nelikumības � tiesa, viņ� to visu raksturoja mazliet citādi, bet es viņu sapratu tie�i tā!... Jarancevai katrā ziņā jāatbild par savu rīcību, pret to es neiebilstu, tomēr nedrīkst pieļaut, ka aiz �ā skandalozā notikuma kā aiz dūmu aizsega paslēptos īstie vainīgie, par kuriem tika

runāts, sapulcē... Es ierosinu nodibināt komisiju un rūpīgi pārbaudīt visus apstākļus �erjom�ankā ...

Labvēlīgais smaids, kas vēl pirms mirkļa bija Koro-bina seju vērtis pieļāvīgāku, acumirklī nozuda.

� Ver�iņins visu piecietīs, tikai dodiet viņam iespēju kādu atmaskot! � sekretārs noteica, cenzdamies apvaldīt jaunā darbinieka dedzību. � Ta�u, lai kā jūs pūlētos, pa�reiz es nevaru jūs laist projām no rajona komitejas � jūs man esat vajadzīgs �eit. Un diezin vai vispār ir mērķtiecīgi uzsākt tādu pārbaudi!

� Kāpēc gan ne? � negaidot ierunājās Ma�arovs; kas visu laiku bija klusējis. � Manuprāt, Sergej Jakovļevi�, �is priek�likums ir pavisam lieti�ķs. Mums tā kā (ā vajadzēs �erjom�ankā vēlreiz sasaukt sapulci, ja jau tā nav novadīta līdz galam. Mēs visu sīki noskaidrosim un jauno sapulci sagaidīsim labāk sagatavoti. Ja domājat, ka biedrs Ver�iņins nevar braukt � tad laidiet mani. Es ar prieku ķer�os pie �ās izmeklē�anas, centī�os uz faktiem lūkoties ar svaigām acīm un noskaidrot visu līdz pēdējam sīkumam � dodu jums vārdu.

Sis atbalsts, kas negaidot radās no divām pusēm, iepriecināja Inokentiju, un, lai gan viņ� nebija pārliecināts, ka sekretārs piekritīs komisijas dibinā�anai, beidzot saprata, ka tagad jārunā arī viņam.

Inokentijs nesteigdamies piecēlās un, uztvēris Koro-bina saspringto skatienu, klusu teica:

� Ja jūs, Sergej Jakovļevi�, neiebilstat pret manu kandidatūru, es arī gribētu piedalīties �ās komisijas darbā. Lūdzu, saprotiet mani pareizi � mani vada vienīgi darba intereses! ...

Tikai pēc mirkļa Anohins attapās, ka, pievienojot savu balsi �o trīs biedru balsīm, viņ� neviļus nostādījis Korobinu ļoti neveiklā stāvoklī, un tagad sekretārs bija spiests vai nu nesaprātīgi pastāvēt pie sava, vai rēķināties ar klāteso�o domām, kurus viņ� bija uzaicinājis, lai apspriestos.

� Nu labi, lai notiek pēc jūsu prāta, � brīdi vilcinājies, Korobins piekrita. � Galu galā tas var nākt par labu visiem. Nolemsim tā: sapulci kolhozā uzskatīsim par nenotiku�u. Pēc pārbaudes sasauksim to no jauna. Nākamajā biroja sēdē izskatīsim Jarancevas, kā arī Dim�akova personiskās lietas � viņa dēļ jau tas viss tur sākās! Vai iebildumu nav? Tad varat būt brīvi.

Anohins palika sē�am, kad visi gāja laukā no kabineta, un klusēdams joprojām zīmēja uz baltās papīra lapas eglītes un lapiņas. Kad durvis klusu aizcirtās, Korobins piegāja pie Anohina un uzlika roku viņam uz pleca.

Vai apvainojies?

Inokentijs uzskatīja par labāku klusēt.

� Velti tu iepūties! � nosēdies līdzās un nenoņēmis roku no viņa pleca, Korobins sāka runāt klusā balsī.

� Vai tie�ām tu nesaproti pa�reizējo situāciju? Pirms

jūs visus aicināju pie sevis, es apspriedos ar apgabala komiteju, un, ja gribi zināt, � ari tur �ai jautājumā domā tāpat kā mēs. .

� Es tevi nenosodu, � Anohins klusu atbildēja.

� Ja jau tā vajadzīgs � rīkojies, kā zini.

� Jautājums ta�u nav par manu vai par tavu subjektīvo vēlē�anos. Nu padomā pats: vai mēs varam vienaldzīgi paiet garām tādiem fokusiem? Mums uzticēju�i vadīt lielu saimniecību, visas ļau�u pūles virzīt uz vienu mērķi, nevis vilkties astē tiem, kas negrib rēķināties ar valsts interesēm. Kālab tad mēs visi �eit sē�am?

Un, it kā mīkstinādams savu iepriek�ējo skarbumu un asumu, Korobins noslēpumaini ieteica:

� Parunā vaļsirdīgi ar Kseniju Kornejevnu. Lai nepār�auj pār strīpu, lai saprot, ka mums viņa jāsoda. Tagad viss atkarīgs tikai no tā, kā viņa izturēsies, vai saproti? Redz, tā ...

Korobins piecēlās un, mīkstajiem tūbas zābakiem �vīkstot, sāka staigāt gar galdu.

� Kā tev patīk mūsu brīvprātīgais?

� Tā nekas... � Inokentijs atbildēja vienaldzīgā nenoteiktībā un pēk�ņi aizsviļās: � Bet kas man par daļu gar nez kādu Ma�arovu, kad...

Viņ� piecēlās, grasīdamies iet laukā, ta�u sekretārs viņu aizturēja.

� Neiekarsti, �e, uzsmēķē, � Korobins atvēra etviju, kurā bija divas rindas ar gumijas saitīti kopā saturētu papirosu, un sakratīja sērkociņu kārbiņu. � Neklīrējies ta�u kā jaunkundzīte!

Anohins jau vairāk nekā mēnesi nesmēķēja � bija atmetis pēc Ksenijas neatlaidīgā lūguma, tomēr tagad kāri ievilka dūmu.

� Es. gribētu, lai tu pats uzņemtos komisijas vadību, Ma�arovs vēl jānovēro... Ka tikai viņ� arī tur neizstrādā kādu numuru.

� Varbūt man vispār nav vērts pie tā ķerties, citādi vēlāk piesiesies! ...

� Blēņas! Tu jau vēl esi tikai līgavainis, turklāt svarīgākā persona �eit nav Jaranceva, saproti ta�u! � Korobins nemanīja, ka virpinādams bija salauzis papirosu, paņēma citu un atkal aizsmēķēja. � Redzi, ja viņa saprātīgi atzīs savas kļūdas, tad mēs atradīsim veidu, kā viņu glābt � viņa tiks cauri tikai ar vieglu nobīli. Mūsu galvenās rūpes � nevienā jautājumā nepiekāpties tiem dezorganizatoriem un kliedzējiem, kuri kolhozā izjauca sapulci. Ja mēs gribam, lai ar mums rēķinātos un mūs atzītu par rajona vadītajiem, mūsu pienākums ir stingri realizēt savu līniju. Lai tavam darbam komisijā būtu �āds virziens, vai saprati?

Nakti Inokentiju pamodināja aizsmakusi, neatlaidīga suņa rie�ana. Iespiedis elkoni mīkstajā spilvenā, viņ� paslejās, trauksmīgas un reizē priecīgas nepacietības skubināts.

�Vai tie�ām Ksenija?� viņ� nodomāja, ātri izlēkdams no gultas un uzmetis mēteli uz pleciem. �Bet tad ta�u D�eks nerietu!�

Suns rēja arvien spalgāk un niknāk, tad pēk�ņi sāka klusu smilkstēt un labināties kādam klāt.

Izgājis priek�iņā, Inokentijs brīdi pastāvēja, ieklausīdamies mīkstajā sniega gurkstē�anā, un piepe�i dīvainā pārliecībā juta, ka aiz durvīm stāv nevis Ksenija, bet kāds cits, viņam nepatīkams cilvēks.

Skaidrās un aukstās nakts skopā gaisma spiedās iek�ā jpa mazo, aizputināto lodziņu, tanī spo�i un salti mirgo] a vientuļa zvaigznīte.

Baismas nojautas pārņemts, vēl negribēdams tai īsti ticēt, Inokentijs brīdi klusēja un tad mierīgi un vienaldzīgi jautāja, it kā pārvarēdams miegainas �āvas:

� Kas tur ir? -

� Nebīsties, atver!... Savējie!

Anohinam pār muguru pārskrēja dursto�i �ermuļi. �aubu vairs nebija, ta�u viņ� vēl brīdi stāvēja, nespēdams apvaldīt spējo satraukumu, tad satvēra svelo�i salto dfcelzs aizbīdni.

Uz lieveņa stāvēja sieviete, viegli apputināta ar sniegu un ietīstījusies lielā, tum�ā lakatā. Dīvaini uz-trauta, pat biedēja viņas acis, gandrīz neredzamas divu lakatu aizsegā, kuri klāja pieri.

� Es gan nepazīstu, � Inokentijs noteica un piepe�i liekulīgi izsaucās: � Jeļizaveta, tu? No kurienes?

� Pats zini, � sieviete gurdi atbildēja un, neprasīdama atļauju, pārkāpa pāri slieksnim.

� Atnācu pie tevis, Ķe�a ...

Anohinu pārsteidza �ās sievietes negaidītā iera�anās, � aiz nepiesardzības viņ� savas vecpui�a dzīves laikā bija nodibinājis tuvas attiecības ar Lizu; pa�reiz viņ� nomākts klusēja, lai gan bija bezgala sa�utis. Vai tie�ām Liza domā, ka viņu kādreizējā gadījuma tuvība dod tiesības bez brīdinājuma ielauzties viņa mājā un izturēties tā, it kā grasītos �eit palikt uz visiem laikiem? Nē, viņam tie�i un nepārprotami Lizai jāpasaka, lai viņa ne uz ko necer, viņ� tagad ir ģimenes cilvēks.

Aizvainota par Anohina ieilgu�o klusē�anu, Liza atvirzījās nostāk.

� Ceru, ka ārā nedzīsi?

� Ko tu runā, Liza? � atcerējies Jeļizavetas ka�ķīgo raksturu, Anohins noburk�ķēja. � Nāc iek�ā, kur tu nakts laikā citur iesi? Cik atceros, tev nekādu tuvinieku arī nav...

� Ja neskaita veco Baholdinu ... Ta�u pēc visa, kas ar mani noticis, pie viņa es neie�u. Viņ� sāks tādu morāli sprediķot, ka tūlīt jābēg atpakaļ uz nometni!...

Liza aizsmakusi iesmējās, un no �iem smiekliem un viņas vārdiem Anohinam sametās pavisam nelabi ap dū�u. Viņ� klusēdams aizbīdīja aiz�aujamo un, lai kaut cik slēptu apjukumu, noteica liekuļotā izbrīnā:

� Bet D�eks, redz, ko! Pēc trim gadiem pazina!...

� Pēc trim gadiem un se�iem mēne�iem, � Liza

Istabā Inokentijs noknik�ķināja slēdzi, un zaļganais, ar garajiem stikla piekariem rotātais aba�ūrs tūlīt priecīgi apstaroja dzeltenīgās, puķainās tapetes.

Liza aizdomīgi un uzmanīgi pavērās visapkārt, cenzdamās atklāt pazīmes, kas liecinātu, ka viņas Ķe�ām radusies jauna aizrau�anās. Ta�u istabā nebija nekādu sevi�ķu pārmaiņu � tā pati niķelētā gulta, virs tās pazīstamā sedziņa ar baltiem gulbjiem zaļas ezer-niedru audzes un tum�brūnu, samtainu vālī�u vidū, pie sienas masīva kumode ar baltu zilonī�u baru, pīta eta�ere ar grāmatām un virs tās ovāls spogulis.

Liza neatģērbusies apsēdās uz krēsla. Viņa bija braukusi vaļējā kravas automa�īnā, vēja �austītā un sala stindzinātā seja tagad kvēloja. Viņai bija sāpīgi un grūti raudzīties gaismā � �ķita, ka no viņas acīm plūstu neizturams karstums.

Inokentijs pārlieku rosīgi skraidīja pa istabu, sakārtoja gultas segu, uz dīvāna pārlika puķainos spilventiņus un, aizvilcis logiem priek�ā aizkarus, nometās uz �ceļiem pie trauku skapī�a.

� Nerūpējies, Ķe�a ... � Liza teica. � Es negribu ēst. Mēs iegriezāmies tējnīcā... Lai pavisam nesastingtu, es pat iemetu simt piecdesmit gramu.

� Nu, kāpēc tā, uzvārīsim tēju un apsildīsimies...

Tīksma kvēle pārņēma Lizas augumu, plecos iegūla silts, tīkams smagums, nemaz vairs nebija spēka pretoties uzmācīgajai snaudai, kas jau vēra ciet plakstus. Liza laiski noņēma lielo lakatu, gribēja atraisīt zem zoda sasietā galvas lakatiņa mezglu, ta�u saliektie, sastingu�ie pirksti neklausīja.

� � Pārgriez ar nazi, Ķe�a, � viņa palūdza.

� Tomēr �ēl... Varbūt es atraisī�u?

� Nieki! Ko tur �ēlot tādu skrandu!

Noņēmusi lakatu, Liza no pleciem nometa netīro vateni, un Anohina skatiens izbrīnā kavējās pie viņas.

Vairāk nekā trīs gadi bija pagāju�i, kop� Anohins nebija Lizu redzējis, tomēr viņa izskatījās gandrīz tāda pati, kaut gan dzīve dro�i vien nav bijusi nekāda saldā. Liza stāvēja iepretim, ģērbusies siltā, adītā svīterī, � tikpat spēcīga, pilnīga, ar smailām krūtīm kā meitenei, viņai bija tum�zilas, lielas acis, sulīgas, mazliet izriez-tas, juteklīgas lūpas un paīsi, dzelteni, savēlu�ies mati.

� Ko tu mani tā nopēti? � acis miegdama, Liza ievaicājās. � Vai dzīve mani krietni apbru�ājusi un sa-pluinījusi?

� Nevarētu teikt. �ķiet, ka tu nevis no ieslodzījuma, bet no kūrorta pārrodies ...

� Man tur nemaz tik slikti neklājās! � apmierināta, ka viņa vēl joprojām patīk Inokentijam, Liza izaicino�i un it kā sevī iemīlējusies izsaucās un sāka pie spoguļa sukāt matus. � Cietumā bija riebīgi � saspiestība, smirdoņa, lamas, bet nometnēs viss glu�i citādi � tīrība, radio. Es drīz vien iekārtojos par ma�īnrakstītāju, un, atklāti sakot, mani pat apskauda. Kā redzi, � viņa pa-plauk�ķināja sev pa gurniem, �"es nemaz neesmu novājējusi un figūru izbojājusi!

Anohinam visas �īs izdarības izraisīja nepatiku � kā Lizas �esti, tā divdomīgais smīns, kas nenozuda no viņas lūpām, ta�u viņ� centās izturēties iecietīgi, drud�aini prātodams, kā lai bez skandāla tiek no viņas vaļā.

Aplūkojusi ēdieniem apkrauto galdu un uz sniegbaltā galdauta uzliktos mirdzo�os �ķīvjus, na�us un dak�iņas, Liza nīgri pagrozīja plecus un paskatījās uz savām rokām.

� Nebūtu par ļaunu nomazgāt kaut lielāko melnumu, vai ne? Vai mājās nav karsts ūdens? Citādi tu vēl notraipīsies gar mani!

� Tūlīt paskatī�os.

Anohins devās uz virtuvi un atgriezās ar pūkainu dvieli pār plecu.

� Tev laimējies. Krāsnī ir vesels pods ar karstu ūdeni.

Liza iesvilpās.

� Lieliski! Tad es nomazgā�os no galvas līdz kājām.

� Kā gribi, � Anohins atteica. � Mazgājamā bļoda ūn mulda atrodas aiz aizkara. Tikai klusāk, neuzmodini māsu.

� Viņa ta�u kurlmēma ...

� Tomēr neērti.

� Agrāk tu tā nedomāji un māsa netraucēja! � Liza atcirta un nozīmīgi pamirk�ķināja Inokentijam. Viņa

4

parakņājās savā mugursomā un, sadabūjusi papīra vīstokli ar veļu, izgāja no istabas.

Anohins ar kāju aizspēra mugursomu kaktā, derdzīgi divos pirkstos pacēla netīro, nosmulēto vateni, uzlika to uz mugursomas un izslējās, norūpējies raukdams uzacis.

�Nelaime nekad nenāk viena!� viņ� nodomāja, ieklausīdamies trok�ņos virtuvē. �Labi vēl, ka vismaz Ksenija ir izbraukumā! Bet kā lai es �ito ar godu izvadu laukā?�

No virtuves jau atskanēja klusi ūdens �ļaksti un Lizas balss, � viņa kaut ko pusbalsī dziedāja. Tad viņa ierunājās, un Anohins uzreiz neaptvēra, ka Liza viņu sauc pie sevis.

�Kas nu vēl nebūs!� Anohins nikni un mulsi nodomāja un izlikās nedzirdam. Ta�u Liza joprojām sauca arvien skaļāk, un viņam vajadzēja paklausīt. Tūbas �ībās Anohins klusu pagāja garām māsas istabai, kuru no virtuves �ķīra neliels gaitenītis, un uzmanīgi pavēra durvis.

Sejā ieplūda asiņu vilnis. Liza stāvēja kaila skārda muldā un, pagriezusi muguru pret Anohinu, ar vī�ķi berza kaklu un rokas. Pār viņas slapjajiem, sārtajiem pleciem un gurniem tecēja ziepjains ūdens, sniegbalta putu pika slīdēja pa muguras samtaino iedobi.

Anohins soli atkāpās un grasījās aiziet, ta�u Liza, ar vienu roku pieturēdama piebriedu�ās krūtis, pagriezās un skaļi iesmējās viņam tie�i acīs.

� Ko tu tā pārbijies, Ķe�a? Paskat, kāds kautrīgs! Tā vēl varu nodomāt, ka tev negribas uz mani tādu paskatīties. Salīdzini � neglītāka neesmu kjuvusi! Paņem, āre, vī�ķi un paberz man muguru, es pati nevaru aizsniegt.

Viscaur kvēlodams, Anohins paņēma no Lizas rokām vī�ķi un sāka to vilkt pa viņas slideno muguru, ar katru kustību aizvien vairāk zaudēdams pa�savaldī�anos. Piere nosvīda, un viņ� drebēja aiz sasprindzinājuma.

� Paldies! Bet tagad, ja nav grūti, aplaisti mani, lūdzu!

Iz�ņaudzījusi ūdeni no matiem, Liza tos sagrieza mezglā uz pakau�a un aizlika rokas aiz galvas. Jau gandrīz nekā neapjēgdams, Inokentijs pasmēla kausu ūdens, uzlēja Lizai uz muguras un krūtīm un, ķā prātu zaudējis, izdrāzās no virtuves.

� Ragana tāda ... Velna māte! � viņ� aizelsdamies �ukstēja, nespēdams nomierināties.

Tad viņ� no skapī�a paņēma pudeli degvīna, ar drebo�u roku pielēja pilnu glāzīti, ātri izdzēra un, viebjoties ostīdams maizes garoziņu, domīgi nosprieda

� Bet skaista gan!

Tomēr tūliņ pat izlēma, ka viņam nav tiesību riskēt ar savu nākotni. Laiks saņemt sevi rokās, citādi viegli varēja zaudēt visu, kas ar tādām pūlēm bija panākts.

Liza atgriezās no virtuves sasārtusi un it kā atplaukusi. Viņa bija uzģērbusi platus, rūtainus svārkus un sārtu.zīda blūzīti, matus apņēmusi ar gai�zilu lentīti. Lizai'vienmēr bija piestāvēju�i raibi, spilgti tērpi, un tas, kas citu apģērbā izskatītos kliedzo�s un rupj�, viņai piestāvēja, �ķita dabisks un vienkār�s. Kuplajās uzacīs dzirkstīja mirdzo�as ūdens pērlītes, tum�zilo acu skatiens kļuvis valgāks un kairino�āks, no zīda blūzītes kā no uguns sejā krita sārta atblāzma.

� Tagad nebūtu grēks arī sabu�oties, � Liza iesmiedamās noteica. � Nu, ko tu, Ķe�a, tā skaties uz mani � it kā nepazītu? Vai varbūt esi paspējis iegādāties citu?

Viņas acu ziba ap�ilbināja Inokentiju, un viņ� �ausmās juta, ka viņu kaut kas vilktin velk pie Lizas. Pie- -skāries pie viņas lūpām, viņ� spēji atstreipuļoja nost. Liza izbrīnījusies un zobgalīgi palūkojās uz viņu.

� Ko tad tu, tā kā nemaz neskūpsties, bet baudi svēto vakarēdienu? Vai esi aizmirsis un atradinājies? Redz, kā vajag, muļķīti tāds!

Un Anohins nepaguva atģisties, kad Liza spēcīgi apskāva viņa kaklu, piekļāvās pie krūtīm, un Anohins izmisumā saprata � ja tagad pakļausies Lizai, tad jau uz visiem laikiem būs sasaistīts ar �o sievieti.

� Paklausies, �- viņ� teica, kad Liza beidzot ļāva viņam atvilkt elpu. � Varbūt sēdīsimies pie galda?

� Nu, ja pie galda, tad pie galda, � Liza māksloti nopūtās un, zobgalīgo skatienu no Inokentija nenovērsdama, pabeidza: � Es domāju, ka tu no tiesas esi izbadojies, bpt izrādās, ka tu tikai tēju kāro.

Vairīdamies palūkoties viņai acīs, Anohins ielēja degvīnu un pacēla glāzi, kas gaismā vizēja.

�� Uz tavu atgrie�anos! Uzkod, nekautrējies, jūties kā mājās ...

� Jūties kā mājās, bet neaizmirsti, ka esi viesos!

Liza iesmējās, citu pēc citas izmeta trīs glāzītes, ātri apskurba, un viņas acis sāka drud�aini spīdēt. Zem galda notvērusi Inokentija roku, viņa to vilka uz savu pusi.

� Bet nu skaties �urp � vai dzirdi? � Lizas mazliet aizsmakusi balss kļuva skaļāka. � Nespēlējies ar mani, Ķe�a! Es neesmu pirtsslotas lapa � klāt nelip�u ... Sak, kas bijis � izbijis, to atsaukt atpakaļ vairs nav iespējams, tagad esmu ar citu sapinies, nemaisies pa vidu! Es sapratī�u, nedomā, pati neesmu nekāda svētā, bet man jāzina: vai tu esi manējais vai sve�s?

� Es piederu sabiedrībai, � Anohins teica nopietni, bez smaida, nemaz negrasīdamies vaļsirdīgi izrunāties ar iereibu�u sievieti, kura jau rīt var katru viņa izteikto vārdu vērst pret viņu.

� Nu, pret sabiedrību neesmu vēl iemācījusies būt greizsirdīga! � Liza atkal sāka skaļi smieties, atmetusi galvu atpakaļ. � Apskaujies ar savu sabiedrību, man nav �ēl! Bet, ja tev kāda sieviete piesējusies, tad pasaki, lai atstājas, citādi viņai acis izskrāpē�u! Tāda jau esmu � bez kautiņa savu neatdo�u!

Liza no visa spēka apskāva Anohinu ap kaklu un gribēja viņu nogāzt sev uz ceļiem, ta�u Anohins neveikli atbrīvojās no viņas cie�ajiem apkampieniem.

� Vai esi domājusi, kā turpmāk dzīvosi!

� Tas tikai vēl trūka! � Liza atsmēja izaicino�ā bezrūpībā. � Es nu ie�u savu galvu lauzīt. Kam tad tu esi? Tu esi gudrs un viltīgs � visu izdomāsi manā vietā.

� Es tev nopietni vaicāju! � Anohins, pieri saraucis, atvirzījās nostāk. � Trīs gados ne mazums ūdeņu aiztecējis ..,

Liza piemiedza acis, it kā sakopodama domas.

� Bet kāpēc pa�reiz par to galvu lauzīt? Vai tad naktī citu darī�anu nav, vai? Tāds kā joks!

� Nē, tu pati esi jocīga! � jau zaudēdams savaldī�anos, Anohins pacēla balsi. � Mēs abi nedzīvojam uz mēness, bet ļau�u vidū, un to nedrīkst aizmirst!

� Nu labi, plāj vaļā, kāds tārps tad tevi kremt, � Liza nicīgi atmeta ar roku un noliecās pār galdu.

�is �ests Anohinu galīgi pārliecināja, ka ar Lizu jārunā rupji un pilnīgi atklāti, nevis smalkjūtīgi izturoties, citādi nekad netiks vaļā no viņas nekaunīgās uzmācības. - �

� Saproti ta�u, es arī vairs nedzīvoju tā kā agrāk! Iespējams, ka mani drīz izvirzīs par rajona komitejas sekretāru, un es nevaru likt kaunā savu reputāciju un mīlināties ar tevi.

� Vai tad sekretāri neguļ ar sievi�ķiem? Es vienu - ^r tādu pazinu, kas�visiem bezpartejiskajiem cirta pāri. Neduļķo ūdeni, runā skaidru valodu...

� Ne jau tas ir svarīgi! � Anohinam Lizas atklātais cinisms bija laupījis pa�paļāvību, viņ� uz mirkli pat _w apjuka. � Neaizmirsti, no kurienes tu nāc! Un man skaidri un gai�i tev jāsaka, � uz mani tu neceri!

Liza brīdi lūkojās Inokentijā, tad ar abām rokām atspiedās pret galdu un, lūpas skurbuma smīnā saviebusi, lēnām piecēlās.

� Nu, ko slienies kājās? Es ar tevi godīgi runāju � tā, kā ir. Vienam otram, zināms, do�u mājienu, bez darba nepaliksi. �onakt pārgulēsi pie manis, bet tad kaut ko izdomāsim ...

� Pietiks, Ķe�a! Citādi man no tavas labsirdības dū�a ap�ķebināsies!

Viņa cirta dūri pret galdu, un divas tuk�ās glāzītes viena otrai līdzās �ēlabaini ie�ķindējās.

� Lai gan tevi nav stiklinieks taisījis, tomēr tev redzu caur un cauri! Baidies notraipīties? Gribi būt gau�ām tīriņ� visu acīs? Nu, mēģini, mēģini � varbūt kaut kas arī iznāks!... Tikai kālab tu manās acīs rādi sevi a�gārnu? Vai tad es tevi nepazīstu?

Liza atvirzījās no galda, un Anohins nepaguva pat iebilst, kad viņa jau bija uzvilkusi netīro vateni un tinās tum�ajā, lielajā lakatā.

� Uz kurieni tad tu? Kas tevi dzen? Daudz godīgāk ta�u ir pateikt visu atklāti nekā mānīties! Veltīgi apvainojies, � Anohins teica, slepus priecādamies, ka Liza aiziet, un baidīdamies, ka viņa var vēl pārdomāt un palikt.

Liza parāva uz savu pusi mugursomu, uzmeta lenci uz vienas rokas un pavērās Anohinā ar neslēpta nici- i nājuma pilnu skatienu.

� To es tev nekad nepiedo�u, Inokentij! � viņa klusu teica un drud�aini virzījās viņam tuvāk, it kā grasīdamās cirst pliķi, ta�u, pienākusi klāt, spiedzo�i un nervozi iesmējās, raudzīdamās tie�i acīs.. � Pielūko, ka nepārrēķiniesl Pienāks laiks � no�ēlosi, bet būs par vēlu: mēs, sievietes, ļauno ilgi pieminam un nekā neaizmirstam.

� Nedraudi! �.pārvērties sejā, Anohins izsaucās.

� Kas man ko draudēt! � Liza turpināja tikpat sparīgi un nikni. � Es neesmu prokurors! Bet, ja tevi izģērbtu kailu, tad no tava idejiskuma varbūt nekas arī nepaliktu pāri!...

Kad viņa pla�i atvēra durvis, Inokentijs tādās ka neapzinātās izbailēs iesaucās:

� Liza, griezies atpakaļ!

Gaismas uzmodināta, no blakus istabas izskrēja Anohina māsa � gara auguma, kalsnēja, lielām acīm, plānām bizītēm, kas bija izrisu�as pār zilajiem rītasvārkiem.

Izbailes, kas vīdēja viņas bālajā, garenajā sejā, nomainīja vainīguma apziņas pilns smaids, kāds mēdz būt kurlmēmiem, kad viņi vāji izprot, kas notiek ap viņiem. Tad viņa iesmējās � dzidri kā bērns un, izdvesdama dīvainas skaņas, sāka ar dūrīti dauzīt pa savām iz�uvu�ajām, plakanajām krūtīm un kaut ko skaidrot ar �estiem, raustīdama Lizu aiz piedurknes.

� Pazini gan, Soņe�ka? Paldies, mīļā! Paldies! Bet tavs Ke�ka, paskat, nepazina � mūli sānis vien grie�!

Apskāvusi kurlmēmo ap pleciem, Liza ielūkojās viņai acīs un ar plaukstu noglāstīja vaigu.

� Vai tevi viņ� vēl cie�, manu nabadzīt? Drīz arī tev viņa dzīvē vairs vietas nebūs. Bet neraudi � varbūt tomēr kāds atradīsies, kas viņam lauzīs sprandu.

Anohins klausījās �ais paļās, viscaur drebēdams aiz bezspēcīga naida. Kurlmēmā piekrīto�i māja ar galvu un smaidīja. Bet, kad Liza, paspiedusi viņai roku, devās uz sliek�ņa pusi, Soņa metās pa pēdām, �ēli iespiegdamās un tverdama aiz vatētās jakas stūra. Inokentijs divos lēcienos panāca māsu un rupji aizgrūda viņu pie sienas.

� Kur lieni, pustrakā! Nebāzies, kur nav tava

darī�anai... ..

Kurlmēmā, viebdamās aiz sāpēm, piekļāvās pie sie- 1 nas un �ausmās raudzījās uz satracināto brāli. Viņas lūpas nedzirdami kustējās, un tum�ajās, lielajās acīs plaiksnīja mēms pāmetums. _f �

17

Agri no rīta Sisoji�s atnesa telegrammu. Viņ� bija pavisam apputināts ar sniegu un līdz pa�ām acīm ievīstījies plūksnotā, nosarmoju�ā �allē. Dobji klaudzinādams sasalu�os velteņus, Sisoji�s nesteigdamies noraisīja �alli un no plānās, sirmās bārdas saudzīgi rāva ^J nost ledus gabaliņus.

- � Tu, meitiņ, neiztrūcinies, � viņ� teica, raudzīdamies Ksenijā vējā apsarku�ām acīm un smaidā atsegdams bālās smaganas. � Citādi, a�e, vienureiz bija �itāds gadījums ... Nu taisni tai gadā, kad tavam tēvam pazuda govs.

� Kas par govi?

� Nu, raibajai Laikam gan neatceries? ... Kā akā iekrita, un cauri... Tavējie jau par �igāniem sliktu nodomāja, gribēja �os sadrebināt, bet te govs uzradās � bija aizmaldījusies pat uz citu rajonu, verstis piecdesmit. Kāds velns to bija tādu gaisa gabalu aizdzinis!

� Kāds te sakars ar � govi? � sākdama nervozēt, Ksenija viņu nepacietīgi pārtrauca.

� Eka tu, meitēn, esi nesaprātīga! � Sisoji�s viņas acu priek�ā sāka kratīt dūri, kurā bija sa�ņaugta telegramma. � Tanī dienā, kad govs aizklīda, es bez kādas sevi�ķas vajadzības arī iegriezos pastā. Pastnieks man saka: �Aiznes, kā teikt,� telegrammu Nefedam Greizajam, sak, visi vēstuļu iznēsātāji jau izklīdu�i. Tu ieprie- t cināsi vecīti, un viņ� aiz prieka, tā vien raugi, kļūs devīgs un pasniegs tev ko iemest...� Nu, Nefedu, ceru, tu ta�u neesi piemirsusi?

� Atceros gan, kā nu ne!

Nenocietusies Ksenija izrāva Sisoji�am no rokām 1 telegrammu un ātri pārlasīja uz veidlapas nevērīgi uzmestos vārdus: �Atbrauksim otrdien ar mautām sagaidi pie mūsu mājas tēvs.�

� Kāpēc tad jūs nevarējāt agrāk atnest? � viņa dusmodamās jautāja. � Telegramma ta�u kop� vakardienas atradusies rajona komitejā.

�- Ko tad tu, vai esi piemirsusi, ka mūsu sekretārei Varju�kai prātā nav vis rajona komiteja, bet Vitjka?

� Kas tas vēl par Vitjku?

� Nu, līgavainis! Pabeidzis fabrikas apmācības skolu, trīs gadus strādā par apmetēju, tā vien raugi, naudu iesit vairāk nekā mūsu Korobins ...

� Paldies jums, vectētiņ, � Ksenija teica uh sāka rosīties. � Mūsējie, palūk, jau brauc-�urp . Bet es tikai tagad ziņu saņemu ...

� Ko tu tāda � itin kā nemaz nebūtu priecīga?

� Nē, nē! � glu�i kā taisnodamās, Ksenija izsaucās.

� Es tikai negaidīju viņus tik ātri, bet mūsu māja... Tanī ta�u gadiem ilgi neviens nav dzīvojis.

� Ekur brīnums! Pacelsies dūmi no skursteņa � un dzīve atkal sāksies. Savā mājā pat velns neliekas briesmīgs.

Pavadījusi Sisoji�u līdz priek�namam, Ksenija atgriezās istabā un no jauna pārlasīja telegrammu.

�Tēvs tomēr ir apbrīnojams cilvēks!� viņa domāja, staigādama no kakta kaktā un dūrē burzīdama telegrammu. �Te viņu nekādi nevar pierunāt, te niknā salā pats drā�as projām no iesildītas vietas, un tagad nu, lūdzu, iekārto viņus, kad pati nezinu, kur palik�u!�

Ja tas būtu noticis pirms sapulces, kura sacēla tik lielu satraukumu, Ksenija, zināms, būtu priecīga par tuvinieku atgrie�anos, bet pa�reiz, kad viņas dzīvē viss samud�inājies, kad viņa atlaista no darba un nākamība tēlojas miglā tīta, tēva,'mātes un brāļu atbrauk�ana visu negaidot vēl vairāk sare�ģīja. Turklāt Ksenijai vispār negribējās, ka viņi par �o skandalozo sapulci �erjom�ankā uzzinātu, pirms viss nebūs nokārtojies. Notiku�ais var tā ietekmēt tēvu un brāļus, ka viņi, ilgi nedomādami, griezīsies atpakaļ uz pilsētu, un tad izcelsies atkal jauns skandāls.

Kā par spīti, līdzās nebija Vasenas � viņa braukāja pa kUh�ziem, meklēdama piemērotu darba vietu, arvien vēl nevarēdama izraudzīties, untumojās un atteicās palikt un strādāt dzimtajā �erjom�ankā. Vasenu, vai redzat, neapmierināja biju�ās baznīcas telpas!

�'Bet ko tad es sē�u, viņi varbūt jau tuvojas ciemam?

Kaut vai Inokentijs jābrīdina!� Ksenija nodomāja un,* apmetusi ap galvu dūnvilnas lakatu, norāva no paka- j rāmā ka�oku.

Uz lieveņa Kseniju ietina sniega virpuļi un tūlīt aizputināja acis. Baltie jumti kūpēja zemajā putenī, pār tiem svaidījās pinkaini dūmi � vēj� te saslēja tos stāvus gaisā, te notrieca zemē, un tie plājās pār kupenu slīpumiem un korēm, pār kurām kā baltas putas griezās sniega vērpetes.

Mazliet noliekusies uz priek�u un ar elkoni aizsegusi seju, svilpojo�o sniega virpuļu appūsta, Ksenija ar pūlēm izkļuva uz ceļa. �eit zemais putenis brāza kā j trauksmains kalnu strauts, cauri putenim kā nespodrs tērauds vizēja ragavu slie�u nogludinātās sliedes.

Tagad vēj� brāza Ksenijai no mugurpuses, brī�iem spēcīgi grūda viņu, un viņai bija krietni jāatsperas, lai noturētos uz kājām.

�Kaut tikai Ķe�a būtu mājās!� Ksenija domāja. �Tad būs labi.�

Pēc visa notiku�ā Ksenija neparko neietu pie Inokentija uz rajona komiteju. Viņa negribēja tur nevienu sastapt, nevis tāpēc, ka pati kaunētos par kaut ko, nē, viņa drīzāk jutās aizvainota, ka ļaudis, kurus bija uzskatījusi par uzticamiem biedriem, nespēja viņu pasargāt no pārestībām. Padzinu�i ne par �o, ne par to, un it kā tā arī vajadzētu! Un visi klusē, neviens neierodas pie sekretāra un nepieprasa, lai viņ� maina savu kauna pilno lēmumu. Ja Inokentijs nebūtu viņas līgavainis, viņ�, protams, sen jau būtu viņu aizstāvējis!

Ik dienas Ksenija gaidīja, ka viņu izsauks uz biroja sēdi uņ visu noskaidros, un tad � par to viņa bija nesatricināmi pārliecināta � taisnība uzvarēs. Ta�u Korobins, redzams, nogaidīja, kad darbu pabeigs uz kolhozu aizsūtītā komisija. Viņ� it kā tī�ām, glu�i kā atriebdamies Ksenijai par nepaklausību, par �ās komisijas priek�sēdētāju bija iecēlis Inokentiju, lai uzreiz viņu sasaistītu un nedotu iespēju Ksenijai palīdzēt. Nav ne- j jau�ība, ka sekretārs komisijā ieskaitījis ari Ma�arovu, kur� ātri taisa karjeru.

Ja būtu kaut da�i fakti, Ksenija, ne brīdi nesvārstīdamās, lai arī kāda attieksme tagad bija pret viņu, dotos uz rajona komiteju un visiem atvērtu acis par Ma�arovu. Ta�u diem�ēl viņai nebija nekādu citu pierādījumu kā vien neapzināta neuzticība un pārliecība, ka Konstantins ir zemisks un mantkārīgs. Bet kas gan mūsu dienās noticēs sazin kādām aizdomām, ja nebūs faktu, kuri tās apstiprina? Tā var tikai krist kaunā un pat palīdzēt Ma�arovam vēl vairāk nostiprināties. Tomēr vienalga � viņa neliks Ma�arovu mierā, lai nemaz necer un nedomā, vitfa cīnīsies pret �o cilvēku tik ilgi, kamēr pieķers to divkosībā un nekrietnībā un atmaskos visu acīs! Viņa neielaidīsies kompromisā ar savu sirdsapziņu, lai arī nez kas viņai draudētu sakarā ar �o notikumu �erjom�ankā!

Domās nogrimusi, Ksenija gandrīz nepamanīja Anohinu. Viņ� izgāja pa vārtiņiem un devās uz otru pusi.

� Ino-o-ke-e-ntij I

Vēj� nosmacēja viņas saucienu. Anohins turpināja iet, nepagriezdamies atpakaļ, izslējies visā augumā � viņ� nekad neslēpa seju no vēja. Ksenija sauca vēlreiz un sāka skriet. Beidzot, it kā juzdams, ka viņam dzenas pakaļ, Anohins atskatījās un apstājās.

� Sveiks, Ķe�a! � Ksenija aizelsusies izdvesa un satvēra viņu aiz rokām, lai noturētos kājās. � Kad tu atgriezies no �erjom�ankas? Vakar? �odien? Nu, vai komisija pabeidza darbu?

Inokentija acis pauda sve�ādu sasprindzinātību. Viņ� raudzījās uz Kseniju tā, it kā nez ko slēptu un neuzdro�inātos viņai pateikt.

� Formāli tur, manuprāt, pat nebija ko darīt! � Inokentijs ar muguru aizsedza Kseniju no vēja. � Ja nebūtu tā jaunā, mēs jau sen būtu ievedu�i pilnīgu kārtību, bet viņ� visu darī�anu kavē ...

� Es jau tā domāju!

� Ko tu domāji?

� Nē ta�u, to es tāpat vien... � Ksenija uz mirkli apjuka? � Ги runā par- Ma�arovu? Jā? Vai gan viņ� spēj �o notikumu izprast, nostrādājis pie mums tikai nedēļu un trīs dienas... Un ko viņ� grib?

� Es arī to nesaprotu! � Anohins apskatījās uz visām pusēm, lai gan uz ielas nebija nevienas dzīvas dvēseles un visapkārt trakojo�ais sniegputenis grieza bālganus virpuļviesuļus. � Zini, viņ� izpēta visus stūrī�us,

_г .� j �

uzstāda simtiem jautājumu, it kā kolhozā būtu ieradies � ekskursijā. Tāds kā jucis! Vakar viņ� mani tā sakaitināja, ka atbēgu �urp, gribu apspriesties ar Sergeju Ja-kovļevi�u, citādi viņ� mums visu pasākumu izjauks...

� Un ko viņ� tur meklē?

� Arī es viņam to jautāju, bet viņ� atbildēja, ka gribot visu izprast līdz pēdējam sīkumam. Vakar, piemēram, viņ� sāka māju apstaigā�anņ.

� Kas tā par apstaigā�anu?

� Ar nolūku izpētīt; kolhoznieku dzīvi. Sē� katrā mājā stundu, divas, dzer tēju un sprie� par visda�ādākajiem tematiem ... Atsūtīju�i sazin kādu narodņikul Mokas vien būs ar viņu ... Un stūrgalvīgs kā vērsis! Es viņam saku � brauksim abi kopā, parunāsim par visu rajona komitejā, bet viņ� atbild, ka labākas in-ч strukcijas nekā pati dzīve �is nezinot. Un kāds velns mani dīdīja, ka ļāvu iesaistīt sevi �inī komisijā, turklāt vēkar tādu palīgu!

Ksenija lūkojās te uz Inokentija sadusmoto, gludi noskūto, vējā sasarku�o seju, te uz viņa mirdzo�o, tum�brūno ādas mēteli, kuram sausās sniegpārslas nepielipa, bet slīdēja pāri, un bija nesapra�anā � kāpēc Inokentijs nekā nevaicāja par viņu pa�u? Būtu kaut pavaicājis, kā viņa jūtas.

� Se, papriecājies! � Ksenija izrāva no kabatas saņurcīto telegrammu.

� N-jā-ā, � Inokentijs nenoteikti noņurdēja.

� Kas par �jā�? � sākdama skaisties, Ksenija izsaucās. � Tu ta�u zini, ka mūsu mājā var kaut vilkus tramdīt!

� Un kas man par daļu gar to? � Anohins brīnījās.

� Tu par to runā tā, it kā es nez ko būtu nogrēkojies pret tevi un taviem tuviniekiem. Un vispār es nesaprotu, kāpēc tu uztraucies. Viņi nav maziņie un labi zina, kas viņus te gaida. Padzīvos pāris nedēļu pie radiem, bet pa to laiku māju savedīs kārtībā.

�Vai gan tālab es atnācu pie Inokentija, lai viņ� ar mani sarunātos kā ar skuķēnu?�^zKsenija naidīgi nodomāja. �Viņam būtu jāsaprot, ka man pa�reiz viegli nav!�

� Darīsim tā, Ksju�a, � Inokentijs mierīgi noteica.

� Dodies tu uz �erjom�anku, sagaidi tur savējos, bet es mēģinā�u pa tālruni sazināties ar kolhoza valdi un noskaidrot, kādas viņiem iespējas jums palīdzēt. Atceros, tu reiz stāstīji, ka tavi brāļi esot lieli meistari visos darbos � tas ta�u lieliski!

�Kāda tam pa�reiz nozīme?� Ksenija nodomāja, to-, mēr Inokentijam nekā nepārmeta. �Vai tie�ām viņ� aizmirsis, ka es jau veselu necļēļu nestrādāju? Ka man kauns rādīties uz ielas? Un kāpēc? Kālab esmu tā pazemota?�

Inokentijs �odien vispār izturējās dīvaini. Visu laiku, kamēr viņi sarunājās, lūkojās uz visām pusēm, it kār baidītos, ka viņus ieraudzīs kopā. Bet vai tas būtu kas slikts? Vai gan viņi sve�i viens otram? Jeb viņu satrauc kaut kas cits? Tad lai pasaka godīgi un atklāti, kā piederas vīrietim un galu galā vīram!

Viņa skaistā seja ar sārtajiem vaigiem, ar kuplajās uzacīs sakritu�ajām sniegpārslām Ksenijai �ķita dzedri skarba un ļauna.

� Viss būs labi, tikai neuztraucies! � Inokentijs pēk�ņi izsaucās un, plaukstās paturējis viņas dūrainī tērpto roku, pasmaidīja, parādīdams līdzenus zobus, baltus kā porcelāns.

Par �o smaidu Ksenija uzreiz piedeva viņam visu � gan savādo bezjūtīgumu, gan neizpratni � un nokaunējās par savām nesenajām domām. Viņam �is notikums ta�u arī nekādu prieku nesagādā! Viņ� nokļuvis starp divām ugunīm un tikt ārā, neapsvilinot ne Kseniju, ne sevi, �ķiet, gandrīz nav iedomājami.

Kad Ksenija, ierāvusi galvu plecos, sāka soļot tālāk, Anohins it kā attapās un uzsauca:

� Ksju�a!

Viņi atkal devās viens otram pretim, cīnīdamies pret uzbrūko�o sniega vētru. Visapkārt virpuļoja sniegs, piedzīdams pilnas acis. Apbēris viņus no galvas līdz kājām ar miltainiem putekļiem, virpulis aizbrāzās tālāk, saceldams sniega mākoņus un baltām spirālēm ieurbdamies gaisā.

Piegājis cie�i klāt Ksenijai, ar krūtīm gandrīz pieskardamies viņai, Inokentijs sāka runāt, saraustīti elpodams tie�i sejā:

� Tu tikai neapvainojies uz mani, jā? ... Es nekur nerodu mieru, dienu un nakti domāju, kā lai mēs izkuļamies no �ās nelaimes, vai saproti? Es tevi itin nemaz nevainoju, drīzāk pats esmu vainīgs, ka toreiz nebraucu tev līdzi...

� Kāds sakars tam ar tevi? Man arī nebija nekādas jēgas, kas norisinās kolhozā, un, ja nebūtu notikusi sapulce, es ari tagad staigātu kā aizsietām acīm. Nu ko tad tu būtu izdarījis? Būtu kliedzis uz ļaudīm un pūlējies pārliecināt, ka, lai arī kādi ir apstākļi, viņiem jāpiekrīt rajona komitejas lēmumam? Vai tā?

� Nu, ko nu tagad par to, � Inokentijs izvairīgi atbildēja. � Svarīgi ir glābt tevi... Un te jārīkojas uzmanīgi un apdomīgi. Ja tev sākumā pat liktos, ka ar tevi apietas ne visai taisnīgi, neņem to ļoti pie sirds, lūdzu tevi! Korobins nevar atstāt tavu soli nesodītu, neaizmirsti, ka arī pār viņu ir augstāka vara. Un, ja mēs pret notiku�o izturēsimies liberāli, apgabala komitejā mūsu rīcību tā izlabos, ka mums nevienam jauki neklāsies.

Visam, ko Inokentijs viņai pa�reiz dedzīgi klāstīja, bija sava loģika un taisnība. Ksenija ari pati ne reizi vien bija centusies pārliecināt da�us komunistus, kad viņu personiskās lietas tika izskatītas biroja sēdē, ka viņiem jābūt vīri�ķīgiem un jāatzīst sava vaina, un tomēr Anohina pēdējie vārdi nez kāpēc Ksenijā radīja sa�utumu, un viņa pavīpsnādama ievaicājās:

� Tātad tu uzskati, ka pats galvenais ir visu nokārtot tā, lai rajona komitejai nekā nepārmestu? Bet par to, kas īstenībā norisinājās kolhozā un vai mani pareizi vai nepareizi atbrīvoju�i no darba un ierosināju�i izskatīt manu personisko lietu, par to tev-maza bēda?

Anohins, pilnīgi nodevies savām domām, liekas, pat nepamanīja, cik ātri sakaitinājis Kseniju.

� Apdomā visu un nerunā biroja sēdē nekā lieka, netiepies, kad tiks iztirzāta tava rīcība, neizved visus no pacietības, un viss būs kārtībā!...

� Es nesaprotu! � Ksenija jau sāka uzbudināties. � Ko nozīmē �kārtībā�? Bet kolhozs? Jeb tu domā, ka esmuzrīkojusies nepareizi, ticot ļaudīm un piekrītot, ka � viņiem vajag citu priek�sēdētāju?

� Esmu pārliecināts, ka tu izturējies neliekuļoti un godīgi, � Inokentijs atkal pagriezās ar muguru pret vēju, lai būtu vieglāk elpot.

� Bel kā lu nespēj saprast, ka tev vajadzēja ņemt vērā visus apstākļus?

� Bet es jau tie�i to arī darīju! � Ksenija skumīgi iesmējās. � Ta�u tu, redzams, gribi teikt, ka man vispirms vajadzēja rēķināties ar sekretāra uzskatu, nevis ar lau�u domām? Tu mēģini mani par to pārliecināt?

� Nestrīdēsimies, � miermīlīgi ieteica Inokentijs, kuram �ī saruna, redzams, bojāja omu. � Mēs sarunāsim diezin ko un beidzot pa īstam sastrīdēsimies. Tā tikai vēl trūka!

� Nu labi! � Ksenija vairs nespēja uz viņu skatīties. Viņa raudzījās sānis, turp, kur griezās sniega virpuļi. � Tikai atgādini Korobinam, lai vairs ilgāk nevilcinās! Es arī neesmu no dzelzs, man patie�ām pietrūkst spēka ...

� �odien pat ieminē�os par to Sergejam Jakovļe-vi�am. � Anohins brīdi klusēja. � Vakarā atnāksi?

� Nezinu! � Kseniju pēk�ņi apsvilināja niknums. � Ta�u nejūties arī tu apvainots, Inokentij, ja es biroja sēdē nebū�u tāda paimeitiņa, kādu jūs visi gribētu redzēt. Ja biroja locekļi visam pieies cilvēciski � es sapratī�u un pat atzī�u savas patiesās k)ūdas. Bet, ja jūs sāksiet mani sodīt formas pēc, lai tikai izdabātu Koro-bina patmīlībai, tad es neklusē�u! ...

Anohins satriekts nopūtās un paraustīja plecus, un viņi �ķīrās, aiziedami katrs uz savu pusi.

Ksenija gāja un pārdomāja visu, ko bija teicis Inokentijs, un brīnījās, ka pēc īsa laiciņa ikviens viņa teiktais vārds sāka iegūt jau citu jēgu un nozīmi nekā tobrīd, kad to teica Inokentijs. Ksenijai jau gribējās viņam iebilst, nesamierināmi strīdēties pretī un, ja būtu vajadzīgs, arī sanaidoties. Nē, viņa nepiekritīs tam, kas pretīgs viņas sirdsapziņai un sve�s saprātam! Tikai tagad Ksenija atcerējās, ka Inokentijs nebija atbildējis viņai, ko īsti pats domā par to, kas norisinājies kolhozā, vai viņ� uzskata, ka viņai ir taisnība vai nav.

Ksenija mīcījās pa smago sniegu un joprojām domās atbildēja Inokentijam. Kad viņa nonāca rajona pilsētiņas nomalē, ie�ana kļuva mazliet vieglāka. �eit vēj� pūta vienmērīgāk, nolaizīdams no ce]a visu sniegu līdz pa�ai ledus garozai un gājēju viegli viegli grūzdams no mugurpuses.

�Nē, jau rīt parunā�u ar Inokentiju skaidri un pilnīgi vaļsirdīgi, lai mūsu starpā nekas nepaliktu līdz galam neizteikts!� Ksenija nolēma. �Nevar būt, ka viņ� tik pārmērīgi piesardzīgs tālab, ka negribētu zaudēt to, ar ko viņu vilināju�i, � lielo paaugstinājumu. Tas ta�u ir nekrietni un zemiski! Vai tie�ām viņ� domā augsto amatu izpelnīties ar bezprincipialitāti? Vai arī viņ� uzskata, ka manis dēj jābūt gatavam uz visu? Tad viņ� nesaprot ne mani, ne notikumus kolhozā ... Vai arī es neizprotu Inokentiju tāpat, kā savā laikā neizpratu citu cilvēku, kur� iespļāva man sirdī. Tomēr aitiņa es vairs nebū�u. Nekad!�

Palsa dūmaka aizklāja tāli, un visa stepe grūtsirdīgos vēja svilpienos un sausā sniega �aboņā slīdēja uz priek�u kā milzīgs ledus gabals un it kā nesa Kseniju sev līdzi.

18

Ap pusdienas laiku sniega vētra norima un �erjom�ank ā iestājās dziļ� klusums. Kļuva dzirdama suņu rie�ana, akas vindu �īkstieni, un tālu izskanēja bērnu balsis, kuri bija uzsāku�i piko�anos. Cauri mākoņiem, kas tagad kļuvu�i retāki, reizēm palūkojās saule, un tad apkārt it viss � nosnigu�ie koku zari dārziņos māju priek�ā, ar baltām sniega micītēm izrotātie �oga dēļi, stabi, kas uzmauku�i pinkainas sniega ka�okcepures, � viss liesmoja un zaigoja varavīk�ņainās dzirkstīs.

Paņēmusi no kaimiņiem lāpstu, Ksenija sāka attīrīt sniegu no lieveņa līdz ceļam. Viņa sasārta, locekļos ieplūda siltums, un viss, kas nesen bija nomācis, pa�reiz vairs ne�ķita tik drūms.

Priecādamās par saulē mirdzo�o sniedziņu, kas bija viegls kā pūkas, Ksenija meta lāpstu pēc lāpstas, virzīdamās uz priek�u pa sniega ierakumu, kas viņai sniedzās līdz viduklim. Viņa tā aizrāvās ar darbu, ka nemaz nepamanīja smago automa�īnu, kas bija apstājusies �ķērsu iepretim, un, tikai izdzirdusi balsis, atliecās taisni.

Nolēcis no pakāpiena, �urp traucās Romans, un Ksenija nepaguva ne atģisties, kad viņ� jau bija to paķēris uz rokām un virpuļoja pa pagalmu.

� Laid vaļā, Romka! � Ksenija iekliedzās izbiedēta, ta�u priecīga. � Negudrais! Laid vaļā!

Apmierināti pasmiedamies, brālis nolaida Kseniju sniegā, mazliet atstūma nostāk un, zaļganās acis piemiedzis, noskatīja.

� Pilnīgi līmenī! � viņ� noteica,, mazliet nekaunīgā smaida parādīdams baltos zobus.

� Beidz nu niekus kult! � Ksenija pietvīkusi atsaucās.

� Vai tad ar tevi ne pajokoties nedrīkst? Ek, tu principiālā kaza! Būtu drīzāk kāds ragus aplauzis, lai tu kaut tuviniekus nebadītu.

Atgrūdis pakausī jērādas cepuri ar sārta auduma virsu, Romans kā apdullis spalgi iesvilpās un, reizēm dziļi iebrukdams kupenā, brida uz māju. Miecētā puska-�oka malas sitās vaļā, ta�u viņ� nelikās par to ne zinis.

� Te nu mēs atkal tiekamies! � viņ� teica un ar roku iebelza pa guļbūves �ķautnaino stūri. � Cik ilgi neesam redzēju�ies, ko? Visu apzinīgo mū�u!

� Romka! � tēvs skarbi uzsauca no ma�īnas. � Bet kas izkraus � kāds sve�s tēvocis, vai?

� Ek, kas par bezjūtīgiem un nejaukiem ļaudīm! � Romans gari nopūtās un negribīgi atgriezās pie ma�īnas.

No kabīnes krek�ķēdams izrausās vectēvs Ivans, ģērbies vecā, pinkainā ka�okā, kam vilna bija abās pusēs un kas dro�i vien bija tikpat vecs kā vectēvs pats, � melniem, biezi ap�ūtiem velteņiem kājās un rūsganu, apdilu�u malahaju galvā.

� Esi sveicināta, mazmeitiņ! Lai dieviņ� tevi svētī!

Viņ� apskāva Kseniju, trīs reizes saskūpstījās un, miegdams jauneklīgi mo�ās, zobgalīgās acis zem izspūru�ajām, sirmajām uzacīm, māksloti nopūzdamies, noteica:

� Mūsu Romanam viss ir izprieca, viss ir svētki! Re, viņa partretiņu avīzītē ieliku�i, visā apgabalā kļuva zināms, varbūt pat tālāk. Tad nu viņ� arī sācis dziedāt kā gailis, kļuvis lepns, glābiņa vairs nav. Bet darbs viņam kaulus vis nelauzīs.

� Ne�īksti, vecotēv! � Romans atsmēja jautrā labsirdībā, pamirk�ķinādams māsai. � Bet pats dro�i vien pārlieku priecīgs, ka es viņu vecuma dienās slavenu padarīju. Tu neticēsi, Ksju�a, to avīzi, kur par mums rakstīts, viņ� tik ilgi skatījies, kamēr tā vienos caurumos, pat gultā ņem līdzi.

� Rimsties, balamute, ko izsmej mani!

Pabuksējusi irdenajā sniegā, ma�īna pievirzījās tuvāk pie mājas un apstājās starp vārtu stabiem, kas jau bija sa�ķiebu�ies. Pārmetis kāju pār kravas kastes malu, Kornejs-ar zābaka zoli sataustīja riteni, veikli nolēca un nesteigdamies piegāja pie meitas.

� Nu, labdien, kā tev te klājas? Vai Vasena vēl braukā pa ciemiem? � ielūkodamies viņai acīs, Kor-nejs drūmā sasprindzinātībā klusu jautāja un pavērsa vaigu skūpstam. � Māte sūta sveicienu ... Un Klaudija arī...

� Kāpēc tad jūs visi reizē neatbraucāt?

� Iedzīvosimies � un būs klāt arī viņas, nav jau tāls ceļ�. �ādi tādi krāmi paliku�i, tos vismaz var pārdot sīkumtirgū un nevadāt uz �ejieni.

Ksenija tēvu vairāk neiztaujāja, lai gan juta, ka viņ� kaut ko noklusē, un savukārt nolēma nestāstīt par savu nelaimi. Viņam dro�i vien jau tāpat nav visai mierīgi ap sirdi.

� Dēli atdrāzās �urp kā bezpajumtnieki �igāni!... Tādu troksni sacēla, ka bail! � Kornejs noteica un, pagriezies pret ma�īnu, dusmīgi uzkliedza: � Un ko tu, Nikodim, vai īpa�u uzaicinājumu gaidi?

Ksenija tikai tagad pamanīja vecāko brāli, kas sagumis līkņāja kravas kastes dibenā. Nesteidzīgi izslē-jies, viņ� kautri uzsmaidīja māsai, ta�u nekāpa ārā, lai sasveicinātos, bet pacēla roku un laipni pamāja � viņam nepiemita paradums atklāti izrādīt radniecības jūtas.

Nikodims bija īsts spēkavīrs � prāva galva bieziem, tum�iem matiem, spēcīgi, plati pleci, milzīgas rokas, kuras viņ�, �ķita, nezināja, kur likt, un turēja pussa-liektas pie pa�ām krūtīm, pamatīgas kājas, kā radītas spēcīgajam ķermenim. Nikodims pastāvīgi nomocījās, jo veikalā nevarēja dabūt savam augumam piemērotu apģērbu un apavus, viņam vajadzēja pasūtīt pat sporta biksītes un krekliņus. Ja viņ� aiz neuzmanības uz sava druknā vidukļa uzvilka �auru kreklu un tad mazliet pakustināja un pagrozīja plecus, krekls ira visās vīlēs.

Ta�u, lai arī ārēji neveikls un lācīgs, Nikodims vienmēr darbu veica apskau�ami veikli, kā rotaļādamies, un, lai pie kā viņ� ķērās, viņa prasmīgajās un izveicīgajās rokās viss pa�ķīrās. Tagad Nikodims ņēmās sviest sniegā sausos, skanīgos dēļus, un Ksenija neviļus nopriecājās � brāļa kustībās nebija nekādas liekas steigas, viss apsvērts, skops, ta�u vienlaikus izveicīgs un ātrs. Nikodima seja ar mazo degunu un �auro muti, ar smalkajiem vaibstiem, kas it kā nesaskanēja ar viņa prāvo galvu un spēkavīra augumu, pa�reiz, �ķita, nepauda neko vairāk kā gurdu vienaldzību. Tomēr no dziļās, starp uzacīm iegūlu�ās rievas Ksenija nojauta, ka brālis par kaut ko norūpējies un varbūt pat sarūgtināts. Pa�reiz Nikodims ir nepieejams, jāpagaida, kamēr viņ� pats gribēs pastāstīt, kas viņu satrauc, citādi neko nepanāksi.

� Nesteidzies, Nikodim, ar me�anu! � Kornejs negaidot uzsauca dēlam, un visi pagriezās un palūkojās uz tēvu. � Vajadzētu vispirms apskatīt māju. Romka, dod �urp cirvi un knaibles!

Dēli klusēdami piekrita � tēva karsto dabu viņi labi pazina, un, ja tagad pat vienu lieku vārdu pateiktu pretim, tas varētu radīt nevēlamas sekas.

Pirms durvju atvēr�anas tēvs apsēdās uz sa�ķiebtā lieveņa kāpnītēm, no kurām bija notīrīts sniegs, un uztina smēķi. Viņa pirkstos avīzes papīra strēmelīte mazliet drebēja, mahorkas kripatiņas bira uz zābaka purngala, ta�u viņ� centās satraukumu neizrādīt.

Aizsmēķējis Kornejs izvilka sarūsēju�ās naglas, atplēsa trīs pussatrunēju�os dēļus un iebāza cirvja asmeni starp stenderi un durvīm. 2ēli ie�īkstēdamās, durvis viegli padevās, un Kornejs, nometis cirvi un knaibles pie malas, pirmais iegāja krēslainajā priek�iņā. Aiz viņa kādus piecus se�us soļus iepakaļ, it kā baidīdamies traucēt, klusu virzījās dēli, Ksenija un nezin kālab noklusu�ais vectēvs Ivans.

Redzams, katrs bija gatavojies �im brīdim, katrs citādi iztēlojies dzimtās mājas pa�reizējo izskatu, ta�u neviens dro�i vien nebija iedomājies to ieraudzīt tik izpostītu un nolaistu, ar ķieģeļu kaudzi krāsns vietā, izkaltu�ām palodzēm, uz kurām baltoja sniegs, ar putekļainām tape�u driskām, kas bija saglabāju�ās tikai pie pa�iem griestiem.

� Ir nu gan cilvēkil � Romans nenocieties sāka runāt pirmais. � Pat starpsienas aizvāku�i! Visu instalāciju noplēsu�i � neviena izolācijas rullī�a, nevienas kokskrūves nav atstāju�i! Ek, es daudz dotu, lai zinātu...

� Un ko tad tu gribēji, karotāj? � vectēvs Ivans viņu skarbi pārtrauca. � Mēs pa�i visu pametām bez uzraudzības, bet tagad ļaudis sodām. Iznāk, ka viņi tie vainīgie?

� Tātad, pēc tavām domām, ja saimnieki aizbrauku�i, tad var viņiem visu zagt nost un viņus aplaupīt? Paskat, kāds Jēzus Kristus atradies! Un arī tas nav tā mācījis, lai, tā sacīt, savu tuvāku izģērbtu pliku, ja vien kādam tas ienāk prātā.

� Ko tu uzklupi vecajam? � Nikodims sarauca pieri un ar plecu piegrūda brālim. � Atradis, par ko gausties! Та tad bēda � starpsienu aiznesu�i! Tātad �inīs gados tā kādam bijusi vajadzīgāka nekā mums. Bet kokskrūves un rullī�us būs aizstiepu�i bērni, neviens cits � tie vienmēr kaut ko meistaro.

Skaisto, kaprīzo, sievi�ķīgi veidoto lūpu kaktiņā iebāzis papirosu, Romans pagrieza �ķiltavu ritentiņu, iz�ķildams dzirksteli, un vēsā zobgalībā palūkojās uz brāli.

� Ja tev, Dim, pēdējo kreklu vilks nost, vai tu arī tad paldies sacīsi, ko?

� Nu, ja ar varu vilks, es, teiksim, spēju sprandu apgriezt, � Nikodims klusu atbildēja. � Bet, ja pa labam un ja ir lieks krekls, es tādēļ netrīcē�u un nedrebē�u � pats atdo�u. Vai tad tu domāji, ka tevi te ar mūziku sagaidīs un uz tavu atbrauk�anu pēļus sagatavos, lai būtu patīkama un bezrūpīga gulē�ana?

� Es devu vārdu � un te es esmu! � Romans pacēla balsi. � Es negaidu, lai pelmeņi pa�i kristu mutē! Bet paskaidro, kālab tava Klavka tā piesalusi pie pilsētas? Kad viņu avīzē izslavēja, tad viņa gan uzpūtās � nenāc ne klāt, tik lepna kā pāvs. Bet, kad pienāca laiks braukt uz �ejieni, � tad viņai gan slima niere atradās, gan liesa nebija savā vietā, īstenais laiks visu tavu Klavku no jauna pārtaisīt!

� Pārāk vis neizgāzies, � vecākais brālis tikpat mierīgi ieteica. � Es ta�u varu par �iem apvainojumiem tev tā zvelt, ka pēc tam vajadzēs tevi pa�u pa daļām vākt kopā.

� Nu, pietiks, velni! � Kornejs uzsauca un pagrūda Nikodimu aiz pleca. � Atradu�i laiku ķīviņam! Rimstieties, citādi neskatī�os, ka jūs tādi lieli!...

� Tu ta�u, tēt, pazīsti Romku...

� Vai dzirdējāt, ko teicu? � tēvs nikni nozibsnīja acis.

Dēli nodūra galvas un vairs neteica ne vārda.

Apskatījis visu māju un apstaigājis saimniecības ēkas, kas bija pavisam sagrabēju�as, Kornejs lika dēliem izkraut ma�īnu. Ksenija priecīga metās brāļiem palīgā, kas, lai gan sadrūmu�i, tomēr spriegi strādāja, saņēma no viņiem mantas un nesa uz pieliekamo kambari. Vienīgi vectēvs Ivans, ceļā noguris, tāpat ka�okā sakumpis līkņāja uz lieveņa un visus tikai vēroja.

� Būtu tu gājis pie Dim�akoviem, tēt! � Kornejs teica, ta�u vectēvs sapīcis atmeta ar roku. � Viņi mums vistuvākie radi. Aņisja kā nekā tava meita. Un arī Jegors ar vienu rāvienu tevi neaprīs.

� Bet es, puis, neviena ij nebaidos nepavisam! � vectēvs sāka mirk�ķināt acis. � Ļauj dzimtās vietas gaisu saelpoties. Izrunāties ar radiem pagū�u tiku tikām, man tagad ilgs mū�s vēl priek�ā. Un arī bez Aņisjas un mazdēliem te dro�i vien staigā vēl tie, kas ir vienos gados ar mani, būs ar ko mēli patrīt.

Pēc pusstundas, kad ma�īna bija izkrauta, Kornejs izvilka no kabatas naudas maku, noskaitīja �etrus simtus un pasniedza �oferim. Tas ātri sa�ņaudza naudu dūrē, iebāza azotē aiz siltās vestes un, izļodzīju�ās kravas kastes malas stūros nostiprinājis ar resnu stiepli, iekāpa kabīnē un aizcirta durtiņas.

� Sasodītais haltūrists! � Romans noteica, raudzīdamies nopakaļ ma�īnai, kas sāka gāzelēties pa sniega bedrēm, un nicīgi nospļāvās. � Pat labu vārdu nepateica uz �ķir�anos... Zināms, es varēju pieprasīt rajona komitejā vai�kolhoza priek�sēdētājam, lai dod transportu, bet man briesmīgi nepatīk lūgties.

� Nu, tu mums esi vīrs ar pla�u vērienu, ko nu par to! � nenocietās vectēvs Ivans. � Tev izsviest lieku simtu ir tīrais nieks, kapeika kabatā ilgi neturas.

� Vai tad labāk lai es sāku tās pielūgt un pa vienai raust kaudzē? Acu galā neieredzu tos, kas naudas dēļ kaut lēks no jumta uz ecē�ām.

� Kāpēc tad tev izolācijas rullī�u bija �ēl? � Nikodims ievaicājās.

� Rullī�u man nav �ēl! � Romans atcirta. � Bet aizvainojo�i ir tas, ka ļaudis zaudēju�i kaunu un godu... Un vispār, ja jau jāsaka atklāti, es, zināms, negaidīju, ka, mums atbraucot, te sāks spēlēt mūzika, tomēr tu, māsiņ, varēji gan nebūt tik lepna, bet parunāt ar svēto Anikeju Luzginu un pārējo priek�niecību: sak, tā un tā � cilvēki �eit ieradīsies pēc partijas aicinājuma, vai tad nevarētu viņiem kaut pirmajā laikā pievest malciņu, lai viņu patriotiskās jūtas neatdzistu. Bet tagad izcēlāmies kā neapdzīvotā salā, goda vārds!

� Priek�sēdētājs pirms nedēļas saslima, � Ksenija atbildēja, baidīdamās, ka tikai brālis viņu nepiespiestu pastāstīt par visu, kas noticis kolhozā.

� Nu labi, Luzgins saslimis, � Romans neatkāpās. � Bet vai tad cita neviena nav, kas varētu apsveikt mūsu cēlo ierosmi? Ja atmiņa mani neviļ, tad nez kāds Korobins mums piesūtīja apsveikuma telegrammu. Sak, lepojamies un tā joprojām!

� Rimsties, Romka, �inkstēt � jau apnicis! � Nikodims izsaucās. � Ko tu brīnies? Arī starp priek�niekiem nav mazums tādu muldoņu kā tu.

� Nu ko jūs man krītat virsū? � Romans sa�uta, un viņa melnīgsnējie vaigi ko�i, meitenīgi piesarka. � Jūs esat neapzinīgi ļaudis, kā es skatos! Es ta�u jūsu labā cen�os, bet jūs visi mēģināt man jo sāpīgāk iedzelt.

� Bet kas visus pierunāja un tad mani kā vecu, rāmu zirgu iejūdza? � Kornejam seja satumsa. � Vai tas nebiji tu, stulbeni sasodītais? Labāk tagad klusē un nesprauslā!

� Ko nu, Kornej, dusmojies, � vectēvs Ivans miermīlīgi noteica, cenzdamies izlīdzināt strīdu. � Ja jau esam atkūlu�ies pie dzimtās pajumtes, nevajag vis rēķinus kārtot, bet drīzāk pielikt tai rokas, lai tiktu zem jumta. Lai viņi ar Ksju�u tīra pagalmu vai, āre, lāpa jumtu, bet mēs abi paskatīsimies, kas pirmām kārtām jālabo iek�pusē ...

Ar acīm pavadījis tēvu un vectēvu, Romans, it kā meklēdams māsas līdzjūtību, saskatījās ar viņu un nopūtās.

� Ja viņ� ik dienas man to bāzīs degunā � tad nekādas dzīves nebūs, tikai katorga.

Romans paķēra lāpstu un sāka pa labi un pa kreisi sviest milzīgus sniega blāķus. Nikodims apvaldīja smaidu, paņēma māsu zem rokas un paveda sānis, pie vārtiem.

� Mūsu Romku tikai jāsakaitina � visu ciemu ar degunu vien noraks.

Ielūkodamies Ksenijai sejā, Nikodims vaicāja:

� Bet ko tu tāda sadrūmusi?

� Kas tev nāk prātā? Dro�i vien esmu nogurusi...

� Nu, pielūko ... � brālis neticīgi novilka.

Viņa lielajās, zilpelēkajās acīs mirdzēja tik maiga un dziļa uzticība, ka Ksenija neizturēja.

� Mani atlaida no darba, Dim! Negribēju uzreiz satraukt tēvu, vai saproti?

� Atlaida? Par ko? Ko tu tādu izdarīji?

� Vispār, taisnību sakot, ne par ko... Glu�i vienkār�i es te da�am uzkāpu uz var�acīm. Vēlāk parunāsimies, stāsts ir gar�. � Viņa pēk�ņi pieglaudās Niko-dimam un trauksmaini noskūpstīja viņu uz vaiga. � Tu nespēj iedomāties, kā mani iepriecina jūsu atbrauk�ana! ...

Apmulsis no tik negaidīta un neparasta glāsta, brālis noburk�ķēja:

� Skaidrs, ta�u savējie... Ko nu tur! ... Tu pārāk nenomoki sevi � mēs neļausim tev pāri darīt.

Viņ� pa�ķielēja uz savām milzīgajām rokām un lēni tās savilka dūrēs. Ksenija iesmējās un atrāvās atpakaļ.

� Karstgalvi tāds! Vai tad tavas dūres tur palīdzēs? Nē, tu, Dim, esi prātā jucis ...

Ksenija vēl nebija pārstājusi smieties un paguvusi noslaucīt acīs izsprāgu�ās asaras, kad ieraudzīja citu smago ma�īnu nogrie�amies pie mājas. Tās kravas kastē, turēdamies pie kabīnes jumtiņa un ar dūraiņiem pa to bungodami, ma�īnai kratoties, lēkāja un �ūpojās divi puska�okos ģērbu�ies vīri.

�Bra�s puisis tas Ķe�a!� Ksenija priecīgi nodomāja. �Tomēr pacenties un kādu atsūtījis.�

Virzīdamās pa dziļajā sniegā iebraukto sliedi, ma�īna sasniedza vecos vārtu stabus. Kabīnes durtiņas klaudzēdamas atvērās, un Ksenija sastinga: no ma�īnas neveikli trausās ārā Konstantins Ma�arovs.

/9

Viņ� bija ģērbies pelēkās, vatētās biksēs, tādā pa�a siltā jakā, jauniem, pelēkiem velteņiem kājās, pūkaina ausaine ērmoti nebēdnīgi bija uzlikta pa�ā pakausī. Ja Ksenija toreiz naktī nebūtu viņu redzējusi me�ā, viņa tagad Ma�arovu �inī ģērbā neparko nepazītu. Zeltainais bārdas ku�ķis un brilles ar �ilbi mirdzo�ajiem stikliem pie�ķīra viņam mazliet jocīgu izskatu.

�Skaists jau nu gan!� Ksenija novērtēja zobgalīgā naidīgumā, ta�u tūlīt saspringa. �Un kas viņam �eit vajadzīgs?�

Ksenija nedomāja viņu saudzēt un bija gatava atbildēt ar jebkuru rupjību, tiklīdz viņ� sāks runāt.

� Apsveicu jūs! � Ma�arovs teica, atplaukdams platā smaidā, un Ksenija nepaguva paslēpt rokas kabatās, kad Ma�arovs sa�ņaudza viņas pirkstus un sāka kratīt. � Man prieks par jums. Tātad sagaidījāt savējos? Atvedu jums, re, podnieku un galdnieku ...

�Ir nu gan nekaunīgs!� Izrāvusi savu roku no viņa siltās un spēcīgās plaukstas, Ksenija to strauji iebāza kabatā. �Skatās man acīs un smaida, it kā tās sarunas me�ā nemaz nebūtu bijis. Vai arī viņ� izliekas, ka stāv pāri personīgiem aizvainojumiem un sīkiem patmīlības aizskārumiem? Nē, tūlīt jāliek saprast, ka mums nav vajadzīga viņa labdarība.�

� Ceru, ka neaizmirsīsiet mani ielūgt uz jaunās mītnes iesvētī�anu?

Ma�arovs pats prasīt prasījās, lai viņam atbild ar dzēlībām, un Ksenija jau sadū�ojās pienācīgi atcirst �im nekauņām, ta�u Romans pasteidzās pirmais. Iedūris lāpstu sniegā, viņ� gāzelēdamies piegāja pie Ma�arova un pieskārās viņa plecam.

� Vai kolhoza priek�sēdētājs atsūtīja ļaudis? � Romans jautāja. � Tātad Luzgins nemaz nav tāds sīkstulis, kā mums stāstīja? Vai arī pēc jaunajiem partijas lēmumiem kļuvis labsirdīgāks?

� Par viņa labsirdību vai sīkstulību es diem�ēl pagaidām nekā nevaru teikt...

� Saprotams! � Romans, galvu atmezdams, iesmējās skanīgi un dārdo�i. � Vai nu tu savu priek�nieku zākāsi! Bet nebaidies, puis, mēs tevi Anikejarn nenodosim. � Pasmiedamies Romans pa draugam tā uzsita Ma�arovam uz pleca, ka tas pat sagrīļojās, un, jautri pamirk�ķinādams, teica: �- Netaisnojies! Es, brālīt, visu uztveru vienā mirklī un ne�auju greizi. Tu esi ekonomiski atkarīgs no Luzgina, bet tas nozīmē, lai kur tu aizstūrētu, tik un tā ar savu ma�īnu atgriezīsies pie viņa personas.

Ksenija saprata, ka brālis sevi padara smieklīgu, ta�u nespēja saņemties un apturēt �o pa�apmierināto pļāpā�anu. Bet Ma�arovu, �ķiet, pat uzjautrināja �is pārpratums, viņa acīs aiz briļļu stikliem dzirkstīja aizturēti smiekli.

� Ņem tik, draudziņ, cirvi rokā! � Romans ieteica Ma�arovam, un tas labprāt paklausīja. � Palīdzi mums atplēst dēļus no logiem, tik un tā tev pa�reiz nav ko darīt.

Ksenijai pārskrēja karsts pār kauliem, viņa paspēra pāris soļu uz brāļa pusi, gribēdama viņu brīdināt, ta�u Romans māsu saprata pēc sava prāta.

� Labi, mā�el, nemirk�ķini acis! Nekā lieka es neteik�u � tavu biogrāfiju neizbojā�u. Un �oferis jau arī ir savs puika, iztēlos mūs priek�sēdētāja acīs vislabākajā gaismā.

�Nu, jupis ar tevi!� Ksenija nosprieda slepenā, ļaunā priekā. �Izcel arī savu pāva asti.�

Ksenija jau gribēja nozust mājā, ta�u Nikodima jautājums lika viņai saausīties un pakavēties uz lieveņa.

� Nu, kā te ir, dzīvot var? Tikai vaļsirdīgi!

� Kāpēc gan nevar? �eit tādi pa�i strādīgi ļaudis kā visur, � Ma�arovs atbildēja, atmeta sānis pirmo dēli, kas, plē�ot nost, bija viegli nokrak�ķējis, un tad piebilda: � Ja gribēsiet dzīvot labāk � sāciet visu mainīt pa jaunam. Jūs ta�u tālab arī atgriezāties mājās. Tagad viss atkarīgs no jums pa�iem ...

� Un tev te nav nekādas daļas, vai? � Nikodims vaicāja parupji un izaicino�i. � Tad nu gan tu esi spēcīgs vīrs, ja ceri tikai uz atbraucējiem!

Ma�arovs vairs nespēja valdīties un atklāti iesmējās.

� Nē ta�u, no atbildības es nevairos. Es tikai gribēju teikt, lai jūs ne uz vienu sevi�ķi nepaļautos, bet visu, kas pa spēkam, uzņemtos uz saviem pleciem.

� Tā ir pareiza idejiska nostādne! � Romans piekrita un, savācis kaudzē vairākus pussatrunēju�us dēļus, izslējās. � Vispār, kā saka, tik pa�u rokas, pa�u spēki lems laimi... Raksti, Dim, savai Klaudijai, lai ilgi nekavējas.

� Klaudija � vai tā ir sieva? � Ma�arovs painteresējās.

� Likumīgā, � Romans atbildēja brāļa vietā. � Tikai viņiem pa�reiz norisinās drausmīga drāma piecos cēlienos...

� Romka! � Nikodims draudo�i brīdināja un ar cirvi uzsita pa dēli.

� Labi, nerūc! Tu jau, lāci, jokus nesaproti. � Romans mazliet izstaipījās, plecus atliekdams. � Tu tagad esi laulības jūgā nokļuvis cilvēks, nevis tāds ka es. Kurp gribu, turp lidoju. Un neviens no rīta līdz vēlai naktij mani neizpra�ņā: kad pārnāksi, pie kā biji iegriezies, cik izdzēri un par kādu naudu? Nāvīga garlaicība! Ko gan ļaudis atrod tai ģimenes dzīvē � es nesaprotu.

� Nu tikai sāc �ķetināt savu �ķeteri, � Nikodims pa�ūpoja galvu. � Tagad tevi neapturēs ..,

� Es ta�u, zini, draudziņ, sākumā gribēju aiz�aut uz neskartajām zemēm, � nepievēr�ot uzmanību brāļa piezīmei, Romans stāstīja tālāk. � Bet tad pārliku un nodomāju, sak, atstā�u labu piemiņu savā dzimtajā ciemā. Vai tas ir slikti? Jarancevu ģimenes cēlā iniciatīva! Slavenā patriotu ģimene! Vai neskan labi, ko?

� Skan jau gan, � Ma�arovs piekrita.

� Mums ar brāli uz visu nags! � Romans lielīgi paziņoja. � Varam strādāt gan par atslēdzniekiem, gan par traktoristiem, gan par pa�darbības artistiem! Ievēro � es to teicu atskaņās, tas man gadās. Es ari dzejas rakstītu, ja tikai gribētu un sāktu trenēties. Vai tu sen jau brauc par �oferi?

� Nu tā, �ad un tad ...

� Bet vai ar traktoru tev ir gadījies strādāt? � kļuvis priecīgs, Romans sāka iztaujāt.

� Kādreiz praktizējos ...

Romans zīmīgi iekrek�ķējās un sirsnības uzplūdā piepe�i iesaucās:

� Klausies, puisi Tu man esi pa prātam, un man netīk runāt gari. Nāc pie manis traktoristu brigādē! Sit saujā, un puslitrs no tavas puses!

� Varen manīgs gan tu esi! � Ma�arovs izbrīnījies novilka. � Vēl nevienu dienu neesi kolhozā nostrādājis, bet jau brigādi vāc kopā.

� Tomēr iznāk, ka tādas tiesības man ir. Tāda noruna bija apgabalā, kad es paziņoju par savu vēlē�anos. Tā ka nebīsties, nāc pie manis, neno�ēlosi.

� Bet kolhozā jau ir viena MTS traktoristu brigāde un, �ķiet, nav slikta. Un brigadieris Molodcovs it kā būtu savā vietā.

� Es tā kā nebūtu par viņu dzirdējis. Ja būtu ērglis � slava tālu skanētu. Bet, savā vietā sē�ot, var arī bikses izsēdēt cauras. Tad nu es nodomāju � ja jau ķeras pie darba, tad lai dun pa visu apgabalu! Un, pats par sevi saprotams, ceļojo�ais karogs jātur savās dro�ajās rokās. Vai jautājuma nostādne pareiza?

Ksenija joprojām bija apjukusi, nezinādama, kā lai izbeidz Romānā muļķīgo ākstī�anos. Viņa jau gribēja iet istabā un pateikt tēvam, bet Kornejs pats parādījās uz lieveņa kopā ar podnieku, galdnieku un vectēvu Ivanu.

� Biedri pilnvarotais! � podnieks klusu pasauca. � Tagad galvenais ir materiāli. Pustūksto�a ķieģeļu � un rīt pat dūmi velsies no skursteņa.

Ma�arovs pagriezās, un Romans ar Nikodimu pārsteigti vērās viņā.

�Tā jums, lielībniekiem, arī vajag!� Ksenija nodomāja.

� Bet kā ar logu rāmjiem? � Ma�arovs ievaicājās.

� Ja vajadzētu rāmjus vien, tad tīrais nieks, � galdnieks atbildēja. � Pēc trim dienām iestiklo un dzīvo nost. Bet palodzes arī sapuvu�as, �ur tur vajag ielikt grīdas dēļus... Paskatieties pats, lai pēc tafn par visiem kopā pielauztu mūsu Anikeju. Citādi iedos da�us dēļus un pateiks, ka pusi esmu nozadzis.

Tikko Ma�arovs bija iegājis mājā, aizvilkdams līdzi arī tēvu un vectēvu, Romans strauji pielēca pie Ksenijas.

� Kā tad tu �itā, ko? ... Vai mēs tev kādi puikas esam, vai? Tī�ām sarīkoji sev izpriecu?

� Vai tad es tev nemirk�ķināju? Nemetu ar aci? � Ksenija sauca. � Bet vai tad tevi var apturēt, kad tu sāc pūst miglu acīs! Pasaki paldies podniekam, citādi būtu vēl sazin ko izmuldējis!

Nikodims klusēdams paraudzījās uz brāli un māsu, tad puisim neveikli saļodzījās kājas, viņ� smagi atkrita uz lievenī�a pakāpiena un sāka kratīties aiz smiekliem.

� Un Romka! ... Brigādē viņu! ... Puslitru prasīja! ... Ak, man gals klāt!...

Pār Nikodima vaigiem jau ritēja asaras, tomēr viņ� locījās smieklos tik ilgi, kamēr brālis iegrūda ar dūri plecā.

� Aizrāvies ar smie�anos, zīdainis tāds! Pielūko, ka tevi nesāk krampji raustīt. Kur tad tu biji? Līdzās nestā vēj i?

� Es tikai da�us vārdus viņam pateicu, bet tu ta�u visu gāzi vaļā. Pat uz pleca siti...

� Un galvenais � atradis īsto, kam atklāt savu sirdi, � Ksenija teica, it kā atriebdamās brāļiem par viņu nepiedodamo nekautrību un uzticē�anos. � Esat dabūju�i sev varenu biedru, nav ko teikt! Varējāt gan pazīt �o veiklo zelli.

Nikodims mitējās smieties, un Romans raudzījās uz māsu, lūpas sakniebis.

� Tas ta�u Ma�arovs, � Ksenija teica, pēk�ņi sajuzdama, ka vaigi sāk degt kā ugunīs. � Tas pats...

Tomēr brāļi, �ķita, arī �oreiz nekā nesaprata, un Ksenija no�ēloja, ka pūlējusies kaut ko paskaidrot par �o cilvēku.

� Sapratu gan! � pielicis pie deniņiem pirkstu, Romans beidzot atguvās. � Vai tas ir tas pats principiālais biedrs, kas reiz bija tavs simpātija un vēlāk aizlaidās lapās?

� Rimsties, Romka! � Nikodims bargi sarauca uz-

acis un pagriezās pret māsu. � Tātad tas ir viņ�, kas rok tev bedri rajona komitejā?

� Kas tad noticis? � Romka nepacietīgi jautāja.

� Pagaidi! � Nikodims izvairījās. � Kāpēc tu klusē?

� Nē, �inī notikumā viņ� nav iejaukts, � tagad Ksenija, pati to negribēdama, it kā aizstāvēja Ma�arovu brāļu acīs. � Tomēr rajona komitejas sekretārs viņu iesaistījis pārbaudes komisijā ...

� Tad redz, kā ... � Nikodims novilka.

�Nevajadzēja uzsākt �o sarunu,� Ksenija nodomāja. �Es redzu, ka viņi netic nevienam manam vārdam. Briesmīgi muļķīgi iznācis. Briesmīgi!�

Piepe�i Ksenija izdzirda Ma�arova smieklus, bezrūpīgus, atklātus, un ieraudzīja arī viņu pa�u iznākam no priek�iņas ar vectēvu Ivanu zem rokas, un viņai sametās tum�s gar acīm. Kā Ma�arovs vēl uzdrīkstas ņirgāties par viņu, turklāt viņas pa�as mājā?

� Kāpēc jūs, vectētiņ, galu galā nolēmāt atgriezties uz laukiem? � Ma�arovs jautāja, maigi lūkodamies vecī�a grumbainajā, dziļām rievām izvagotajā sejā.

� Zināms, � pieņemdams cienīgu stāju, tīdams ap pirkstu sirmās bārdas �ķipsnu, vectēvs Ivans atbildēja. � Ja jau partija mūs lūdza � domājām, kāpēc lai nepalīdzam. Avīzes ta�u neizrakstām vis smēķim, bet lai redzētu, kas uz ko zīmējas.

� Brīni�ķīgi! � Ma�arovs sajūsmināts iesaucās un vēl arvien nelaida sirmgalvi projām, it kā cerēdams dabūt dzirdēt no viņa ko neparastu.

� Visu to traci mums jaunākais sacēla un visus pierunāja, � vectēvs runīgi dalījās domās. � Romans mums ir tīrais viesulis! Bet vecākais glu�i citādas dabas cilvēks, visur viņ� ieaug, kaut tikai zeme būtu laba. Kā vītola zariņ� � lai kur to iesprau�, visur ieaugas un uzzied ...

� Rimsties, vecotēv! � Nikodims saīdzis viņu pārtrauca. � �odien tu esi gau�ām runīgs ...

�Un ar ko viņ� visus iekarojis?� lūpas kodīdama un pūlēdamās neskatīties uz Ma�arovu, Ksenija domāja. �Pat vectēvs sācis viņam pielāgoties.�

� Nu, un kāda jums sajūta? � Ksenija uzreiz neaptvēra, ka Ma�arovs vēr�as pie viņas. Acīm redzot, nolēmis, ka Ksenija nav sadzirdējusi, Ma�arovs atkal uzsmaidīja viņai, un �is smaids bija uzticības pilns un, kā Ksenijai �ķita, pat mazliet aizbildniecisks. � Neņemiet īpa�i pie sirds, Ksenija Kornejevna, � Konstantins klusu teica. � Dzīvē gadās ne tādi notikumi vien.

Ksenija bikli un lūdzo�i pavērās Ma�arovā, mēģinādama viņu pārtraukt, ta�u Ma�arovs aizrāvies pilnā balsī pateica visu, ko gribēja.

� Esmu pārliecināts, ka jūs no darba esat atlaista nepareizi. Es to varu teikt jebkurā vietā ... Man �ķiet, ka Korobins glu�i vienkār�i ticis aplam informēts, citādi viņ�...

Ma�arovs tikai tagad uztvēra neveiklo klusumu un neizpratnē palūkojās apkārt. Ta�u visi skatījās uz Kseniju, un Ma�arovs saprata, ka tuvinieki tie�i no viņa pirmoreiz uzzināju�i par Ksenijas nelaimi.

� Atvainojiet! � viņ� izsaucās. � Es domāju...

Neviens neuzklausīja �o Ma�arova novēloto atvaino�anos

� Kāpēc tad tu klusēji, meitiņ? � pieiedams Ksenijai klāt, Kornejs neapmierināts iejautājās. � No sve�iem ļaudīm uzzinām ...

� Es jau būtu pateikusi, tēt, bet pagaidām nav ko stāstīt! � Ksenija mākslotā bra�umā papurināja galvu.

� Rajona komitejas birojs vēl nav izskatījis manu lietu, un kālab pāragri lai vaimanātu? Darbu sev vienmēr atradī�u. Esmu ta�u mācījusies par agronomi, nevis par instruktori.

� Nu, zināms! Nav ko bēdāties! � Ma�arovs atkal dedzīgi un nevajadzīgi iejaucās. �Ja gribat, �odien pat mēs atradīsim jums piemērotu darbu. Tomēr vispirms jāaizstāv savs komunista gods, jāatvaira ...

� Biedri Ma�arov, � Ksenija dzedri teica. � Es jūs palūgtu...

� Mani nemaz nevajag lūgt, es tāpat visu izdarī�u! � pārpratis Kseniju, Ma�arovs a�i atsaucās.

� Pameklē�u �oferi, viņ� atgādās uz �ejieni ķieģeļus, bet es tūdaļ pat do�os uz noliktavu un uzzinā�u, kādi materiāli tur ir. Viss būs kārtībā � gan jūs redzēsiet. Pāris dienu � un jūs jutīsieties atkal kā mājās...

Ma�arovs atvadījās no visiem un pa svaigo grambu devās projām no pagalma, kā Ksenijai �ķita, būdams lepns par savu augstsirdību.

� Vienu mirkli, biedri Ma�arov! � Ksenija izsaucās, vēl neaptverdama, kālab tā dara.

Ma�arovs apstājās un, tuvredzīgi miegdams acis pret sauli, pagaidīja Kseniju.

� Paiesim mazliet, � saraustīti elpojot, viņa izdvesa. � Man jums kaut kas jāpasaka ...

� Labāk ejiet pa labo pusi, � Ma�arovs ieteica.

� Tur gramba platāka, būs ērtāk ...

� Vai tie�ām? � Ksenija novilka un pārgāja labajā pusē.

� Es klausos, � Ma�arovs sacīja, ta�u nenocietās un pievērsa viņas uzmanību jaunam bērziņam tuvējā dārzā pie pa�as mājas � bērziņ� bija kā kaisīt nokaisīts saulē mirgojo�iem vizuļiem. � Cik brīni�ķīgi, vai nav tiesa? Liekas pat neticami.

� Jā, tas ir pareizi, � Ksenija juta, ka, domādama kaut vienā jautājumā tāpat kā Ma�arovs, viņa neviļus zaudē to nesamierinātību un atriebības alkas, kas pamudināja uzsākt �o sarunu. Lai kaut kā turētos pretim vājumam, viņa teica: � Mani tas neinteresē. Man pa�reiz nav prātā bērziņ�!

� Es jūs labi saprotu, � Ma�arovs atbildēja. � Arī es jūsu vietā ...

� Tur jau viss slēpjas, ka jūs nekā nesaprotat un negribat saprast! � priecādamās par atgriezu�os niknumu, Ksenija iekliedzās. � Kas jūs lūdzis mani aizstāvēt?

� Nu, klausieties! � apstādamies un neliekuļotā izbrīnā raudzīdamies Ksenijā, Ma�arovs izsaucās.

� Mani ta�u iecēlu�i...

� Neviens jūs nav iecēlis! � it kā drud�a murgos Ksenija turpināja. � Pats uzplijāties... Nu, dievs ar jums, strādājiet savā komisijā, bet nesagandējiet man dzīvi! Kālab �ī maskarāde ar apģērbu? �ī atbrauk�ana �ofera lomā? ... Vai domājat, ka esmu muļķīte un neredzu, kāpēc jūs to visu darāt!

� Bet Inokentijs Pavlovi�s ta�u mani lūdza jums palīdzēt! ... Un par kādu maskarādi jūs runājat? Man glu�i vienkār�i nav silta apģērba, un esmu tik priecīgs, ka izdevās nopirkt �īs bikses un silto bezroci.

Viņi nemaz nemanīja, ka bija apstāju�ies līdzās akai, kura no visām pusēm bija it kā iekalta baltā ledū.

� Pieņemsim, jūs visu esat darījis ar labiem nodomiem! � Ksenija runāja tālāk vēl arvien tikpat drud�aini. � Bet kāds velns jūs dīdīja pateikt, ka esmu atlaista no darba? Kālab jūs koķetējat ar mūsu ģimeni? Ko jūs, beidzot, gribat no manis?

� Es? No jums? Bet par ko jūs runājat? � Ma�arova sejā atspoguļojās cie�anas, tā izskatījās skumīga un apjukusi.

� Netēlojiet naivo! Vai arī jūs cerat vājināt manu modrību? Lai neviens jūs netraucētu taisīt karjeru?

� Ko tas nozīmē, velns parāvis! � Ma�arovs neizturējis sa�uta. � Es domāju, ka jūs toreiz me�ā glu�i vienkār�i aiz nezin kāda pārpratuma sarunājāt visādas muļķības. Ta�u jūs, acīm redzot, nopietni esat nolēmusi mani atmaskot sazin kādā grēkā. Bet kādā? Es atbraucu �urp, kā pa�laik daudzi brauc uz laukiem, � tā vajag. Pat jūsu vectēvs to saprot. Bet jūs esat iedomājusies diezin ko un kraujat aplamības citu uz citas...

� �eit visi sāks jūs nīst, kad uzzinās, kas jūs tāds esat! � Ksenija atcirta, ar baudu raudzīdamās Ma�arova sejā, kas aiz apmulsuma bija kļuvusi tum�i sarkana, un priecādamās, ka spējusi izvest viņu no pacietības.

� Es vairs nevēlos turpināt �o sarunu! � Ma�arovs klusu teica un, apiedams viņai apkārt glu�i kā stabam, devās projām.

Ksenija nevis atgriezās mājās, bet gāja tālāk pa �auru �ķērsielu, kur neviens nebija kāju spēris, dziļi iestigdama sniegā, ta�u spītīgi lauzdamās uz priek�u, kamēr nokļuva aiz sakņu dārziem ledū iekaltās upītes krastā.

Te bija klusu un vientulīgi, tikai ap pīlādzīti, ko sals bija noliecis pie zemes, pa sniegu lēkāja nez kādi putniņi un knābāja ogu �emurus, kas sārtojās uz baltā sniega.

Ksenija pacēla kādu zariņu, pārkoda rūgteni skāņo ogu un piepe�i sajuta nelabumu, kas iespriedās kaklā. Uz mirkli sniegs viņai �ķita zaļ�. Nelabums nepārgāja. Ksenija izspļāva ogu un nodomāja, ka dro�i vien tāpēc nav lāgā ap dū�u, ka �odien vēl nav nekas iebaudīts, bet tūlīt ie�āvās prātā skaudra doma, kas lika nodrebēt: ko tad, ja viņa ir mātes cerībās?

�Es negribu, ka tā būtu! ... Neparko negribu!� Ksenija nodomāja un noslaucīja aukstiem sviedriem norasoju�o pieri. �Tūlīt kaut kas jādara! Tūlīt! Labāk nāve nekā tas!�

Satraukuma un bai]u pārņemta, Ksenija ātri devās atpakaļ, ta�u, neaizgājusi līdz ielai, apsēdās �ķērsielā uz zedeņu �oga, kas rēgojās laukā no sniega. Kseniju pēk�ņi pārņēma vājums, trīcēja rokas un kājas, no �ilba sniega mirdzuma reiba galva, visu augumu kratīja drebuļi, bet kaklā atkal sakāpa nelabums.

Ksenija sēdēja uz �oga salīkusi un sagumusi, nosalu�as rokas ka�ociņa piedurknēs sabāzusi, un atmiņā pārcilāja visus radus, tuvos un pazīstamos cilvēkus, bet neatrada nevienu, kam varētu uzticēt savu nemieru un paprasīt padomu dzīves raizēs ...

20

�ķita, ka nebija nekā sevi�ķa tanī, ko Kornejs pa�laik darīja, � viņ� lauza ārā krievu krāsns pamatus, vienā kaudzē atlasīja veselos ķieģeļus, otrā � pusītes, ta�u krūts viņam jau elpoja vieglāk un sirdī vairs nebija tā drūmuma un smaguma kā pirmajos rūgtajos mirkļos, dzimtajā mājā ieejot.

Darbā Kornejs vienmēr aizmirsās: rokas darīja savu, bet viņ� it kā dzīvoja atsevi�ķi, pilnīgi nodevies neatlaidīgu un neskaidru domu varai...

Lai arī pret ko nejau�i atdūrās Korneja skatiens, viss radīja acumirklīgas atmiņas, un acu priek�ā atdzima it kā vēl vakar �ai mājā �alkusī dzīve. Apbrīnojami, ka viņ� to uztvēra glu�i kā no jauna, lai gan atmiņā viss glabājās ļoti sen � gan griestu sijā ieskrūvētais dzelzs riņķis, pie kura reiz bija karājies �ūpulis, kas aijāja viņa bērneļus, gan sarūsēju�ais kāsis, kur� uz mū�u bija iedzīts sienā netālu no sliek�ņa vēl tais tālajos laikos, kad Komejam bija savs zirgs un ziemā uz kā�a tika kārtas zirglietas, un pat cauri putekļiem saredzamais uz griestiem iedegu�ais ripulis no petrolejas lampas, un nopluku�ais, reiz gai�zilā krāsā glīti nokrāsotais plauktiņ� stūri, kur pēdējos gados, noņēmu�i svētbildes, dēli un meitas novietoja savas mācību grāmatas un burtnīcas...

Liktos � kas viņam par daļu gar visām �īm aizgāju�o laiku iezīmēm? Ta�u, kamēr Kornejs rosījās sarkanīgajos putekļos, ar āmuru dauzīdams nost no ķieģeļiem sakaltu�ās javas gabalus, viņ� ne reizi vien domās atgriezās pie tās dzīves, kas reiz �eit bija strāvojusi, atcerēdamies visus savus bērnus � gan dzīvos, gan tos, kas miru�i, gan vecāko dēlu, pirmdzimto Nikolaju, kur� karā nolika savu galvu ...

Mitējies dauzīt, Kornejs aizvēra acis un it kā skatīja citu ainu � ar izjauktu krāsni un vēja varā atstātiem logiem. Tomēr �ī aina neatbaidīja kā agrāk, nebiedēja, pat iedvesa apņēmību un stiprināja. Patie�ām, vai tad viņam roku nav, vai? Kāpēc sev ļaunu darīt? Visa viņa ģimene ne jau tālab ar tādiem pērkona dimdie-niem atbraukusi �urp, lai ļaudis par viņiem smietos.

Nav ko slēpt � Kornejam nebija vis viegli iz�ķirties par �o neiedomājamo soli.

... Tanī neaizmirstamajā rudens vakarā, kad Kornejs atstāja meitu pie dārza vārtiņiem un sāka lēni soļot uz staciju, viņ� gan kvēlināja sirdi ar aklām dusmām uz dēliem, kuri viņu aizvainoju�i, gan domāja par savu rūgto vientulību un tuvajām vecumdienām. Vai tie�ām nav vairs viņa varā apturēt bērnu neprātīgās tieksmes, kuri vēl vakar viņam visur pakļāvās?

Da�reiz priek�ā sāka mirgot pretim brauco�ās automa�īnas ugunis, tās lukturu starme�i te aptaustīja zemu nokāru�os dūmainos mākoņus, te �urpu turpu �audījās pa tālajām nogāzēm, ar spilgto gaismu apveltījot rūsganos, sabozu�os rugājus. Kad gaisma skāra ceļu, melnie dubļi uzliesmoja kā antracīts un mirdzēja lāsēm apbārstītie, kailie ceļmalas krūmi.

Reiz Kornejs panāca gausi ejo�u ganāmpulku �-lēnām virzīdamās un klupdamas, �ad un tad tumsā raidot grūtsirdīgus māvienus, vilkās govis un teles, tām sekoja divi gani gumijas zābakiem kājās, ģērbu�ies lietus mēteļos, kas riezās kā skārds. Gani lēnīgi uzsauca govīm un pliuk�ķināja gaisā pletnes. Ieklausīdamies dobjajos dubļu �ļakstos zem zābakiem, Kornejs pārsteigts ielūkojās dzīvē, kas pat �ai vēlajā stundā nenoklusa zemes virsū. Kaut kur pamalē tikko nojau�ami melnoja ciemi � tur gulēja pa dienu nostrādāju�ies ļaudis, bet te tumsas dzīlē sāka margot viena, otra, tre�ā uguntiņa � vai nu tur ritēja darbs kuļam-klonā, vai kalējs smēdē steidza pabeigt kaļamo; pār uzrūgu�ajiem tīrumiem aizpeldēja kāds spīgulis, uzreiz pat nebija iespējams uzminēt, kas tas ir, beidzot auss klusumā uztvēra vienmērīgo traktora dunu � tur dro�i vien beidza uzart papuvi.

Tuvu, pavisam līdzās, ierūcās automa�īna, un Kornejs nepaguva atkāpties ceļa malā un atskatīties atpakaļ, kad tā apstājās viņam aiz muguras. Gazika durtiņas noklaudzēdamas atvērās, un platajā gaismas strēlē parādījās slaids, plecīgs vīrs.

� Vai Kornejs Ivanovi�s? � viņ� paklusām uzsauca.

� Es pats, � Kornejs tikko dzirdami atbildēja.

� Tu pat iedomāties nevari, kā priecājos, ieraugot tevi! � Probatovs izrāva no mēteļa kabatas salocītu laikrakstu un to pavicināja. � Bet teici, ka tev gar mūsu darbiem neesot nekādas daļas!

� Mani te nav ko slavēt, Ivan Fomi�, � Kornejs atbildēja, neatzīdams par savu nopelnu to, ko, redzams, viņam piedēvēja apgabala komitejas sekretārs.

� Netēlo nevainīgo un nemānies, es ta�u tevi pazīstu! � Probatovs labsirdīgi iesmējās. � Tu ta�u redzi, ka taisnība ir tavu bērnu pusē, viņi ar sirdi nojau�, kas pa�reiz jādara... Bet ko tad mēs stāvam? Kāpsim ma�īnā!

Kornejs jau gribēja tiepties, ta�u Probatovs paķēra viņu zem rokas, un pēc mirkļa abi sēdēja gazikā zem brezenta jumta, bet gaziks mētājās un kratījās dangās.

� Ko tad tu sadomāji nakti dzīties tādu gaisa gabalu? � Probatovs atkal ierunājās, tikko ma�īna izkļuva uz līdzena ceļa posma.

� Tā nu iznāca, � Kornejs nenoteikti novilka.

� Bet es vēl arvien domāju, � ko tu man noklusēji tur, uz tilta? ^j� Probatovs pa pusei pagriezās un, lūpas sakniebis, saspringti miegdams acis, gaidīja atbildi, � no tā Kornejs saprata, ka apgabala komitejas sekretārs pie�ķir �ai sarunai sevi�ķu nozīmi.

� Tas teicamais ir gar�, visu uzreiz nevar ne atcerēties � cilvēkam jau daudz kas ie�aujas prātā ...

� Nu, sāc kaut ar to, kāpēc tu baidies atgriezties uz laukiem. Kas tevi mulsina? Tikai saki skaidru patiesību!

� Ja būtu tikai kādam patika klausīties, kāpēc es neteiktu patiesību, � Kornejs pats nesaprata, kas viņu mudināja Probatovam visu atklāt pilnīgā taisnprātībā, turklāt nevis vienam pa�am, bet vēl divu citu cilvēku klātbūtnē, kurus viņ� redzēja pirmo reizi. � Vēl aizvien nespēju ticēt, Ivan Fomi�, ka �eit sāksies cita dzīve. Viss ta�u sa�ķiebies un sameties, bet, kā tālāk būs, kas zina ...

� Partija, Kornej Ivanovi�, vairs nesamierināsies ar to, ka tu dzīvotu slikti! � Probatovs dedzīgi iesaucās. � Pats ta�u saproti, ka laba dzīve neatnāk uzreiz, arī tev sava roka jāpieliek... Koku zaros veģi neaug!

� Tā jau nu ir, � Kornejs nespēja aizturēt dziļu nopūtu. � Bet padomā, Ivan Fomi� ... Esmu jau daudz ko pieredzējis un pārcietis savā mū�ā, un man gribas, lai kaut vecuma dienās sirds būtu mierīga. Nu, atgriezī�os atpakaļ, sāk�u rauties melnās miesās, sevi ne�ēlo�u, � bet kas man vecumā tur palīdzēs? Kas? Pilsētā, lai arī kāda man alga, tomēr, liesa vai trekna, pensija sanāks. Vai tad mūsu dienās var paļauties uz dēliem? Viņi pa�i �audās kā apsvilu�i, neatrod savu īsto vietu ... Bet kolhozam esmu atdevis tik daudz spēka, ka to ne sarēķināt nevar, un viss aizplūdis kā mucā bez dibena...

Probatovs klausījās nepārtraukdams, uzacis saraucis, reizēm pamādams, � tā kā piekrizdams kaut kam, tā kā klusībā nez ko iegaumēdams.

� Arī mēs par to domājam, Kornej Ivanovi�... � Probatovs brīdi klusēja. � Nevar ta�u visu uzreiz, dod tikai laiku � arī ar to tiksim galā. Sākumā, kamēr to neuzņemsies valsts, kolhozam jāatrod līdzekļi, kā tevi nodro�ināt ar pensiju. Un �erjom�ankā tas būs iespējams jau pēc gada vai diviem ...

Ko tikai viņi nepārrunāja garajā ceļā līdz pilsētai, un mājās Kornejs atgriezās gandrīz nomierinājies. Ģimene viņu sagaidīja saspringti un klusējot, � redzams, bija sagatavoju�ies sa�utuma izvirdumam. Ta�u Kornejs nevienu nestrostēja, paņēma no sievas rokām glāzi tējas un sāka pra�ņāt, kur jaunākais dēls. �Uzstājas kaut kur sapulcē,� mīklaini nosmīnēdams, Nikodims paskaidroja. �Aicina visus, lai seko mūsu paraugam!� Tad Kornejs bez aplinkiem noprasīja: �Vai tu tāpat domā kā Romka, vai arī tev ir savs apsvērums? Tikai nepūt miglu acīs. Mēs nespēlējam slēp�anos, no tā atkarīga visa mūsu dzīve.� Kā likās, tēva jautājums Nikodimu satrauca, jo viņ� tūlīt aizsmēķēja un, papirosu kūpinādams, atzinās: �Man, tēt, nekad prāts nav sevi�ķi nesies uz pilsētu. Nevar teikt, ka man pilsēta nepatiktu, nē, te it kā jautrāk un kultūras arī vairāk, un tomēr man nez kā trūkst. .. Pie mums �erjom�ankā ej uz vienu galu � un aiz sakņu dārziem uzreiz stepe, kvie�i san un vējā viļņo, ej uz otru malu � kalnos biezs me�s, upe kā negudra brā�as. Stāvi un nevari vien noskatīties � tik brīvi un pla�i visapkārt! Ja gribi � bisi rokā un pēc stundas jau lauzies cauri biezoknim, medī zvērus, ja gribi pazvejot � upe, ezers. Bet te es eju kā sapītām kājām, tas viss man nav pa prātam, redzams, nav pa manai dabai...�

Kornejs nezin kāpēc bija gaidījis, ka no vecākā dēla dzirdēs kaut ko citu, ta�u tas, ko pastāstīja Nikodims, viņu pārliecināja. Vairāku gadu laikā arī Kornejs pats diezin kāpēc nebija spējis ar visu sirdi iemīlēt pilsētu un iejusties tās dzīves straujajā gaitā.

� Un kā ar tavu Klaudiju? � Kornejs nolēma visu pilnīgi noskaidrot. � Viņai, manuprāt, pietiek ar pilsētas gaisu vien?

� Kurp adata � turp arī diegs! � Nikodims parupji atbildēja.

� Nu, bet ja viņa sevi uzskata par adatu? � Kornejs nenocietās.

Nikodims neatsaucās uz tēva joku un klusēja.

Tomēr pierādījās, ka Kornejam taisnība � īsi pirms aizbrauk�anas Nikodima sieva iespītējās. Ko viņa tur �erjom�ankā meklē�ot? Ļaudis arvien cen�oties iekārtoties pilsētā, bet �ie kā prātā juku�i gribot līst tādā nostūrī. Nekā nebija, viņa neesot no tādām!

No vedeklas vārdiem Kornejs kļuva pavisam nikns. Saki viens cilvēks, kas tā par izglītību, kas tā par kultūru! Savu mū�u viņai rokās neredzi avīzi, tik vien zina kā skraidīt pa veikaliem pēc da�ādām lupatām. Istabā pats velns netiks gudrs, mū�īga nekārtība. Bet, kad Klaudiju gandrīz pielauza un viņa bija ar mieru braukt, Kornejs negaidot nolēma � labi, lai abas ar māti pagaidām paliek pilsētā. Galu galā nav zināms, kas viņus sagaida laukos, un piesardzība nekad nav par ļaunu. Dēli pretī nerunāja, pakļāvās tēva lēmumam, un Kornejs slepenībā izjuta ļaunu prieku: ahā, nu jau redzams, ka neesat vis tādi varoņi, par kādiem gribat izlikties. Skaidrs, tā arī iesiesim mezglu, lai to atminētos! ...

... Nez kāda kņada zem logiem iztraucēja Korneju no pierastām domām, viņ� piecēlās, no ceļiem nokratīdams ķieģeļu drumslas. Gar palodzi sāka taustīties �iglas, cie�i pieķēru�ās un salā apsārtu�as bērna rokas, tad parādījās galva ar dziļi uzmauktu ausaini, un pēc mirkļa Dim�akovs, jaunākais, ar biklām acīm, kurām bija spilgti baltumi, nemirk�ķinādams jau skatījās tie�i virsū Kornejam.

� Tēvoci Kornej! � plati atvēris muti, pui�elis kāri rija gaisu. � Māmiņa lika pateikt, lai jūs drīzāk nākot pie mums!

Vasjatka tūlīt būtu nozudis, ja Kornejs nesatvertu viņu aiz pleciem un neievilktu iek�ā.

� Paklau, puis, kad mēs abi pēdējo reizi redzējāmies? Sasveicināties ar tēvoci ta�u nebūtu par ļaunu?

Puisēna tuklajos vaigos ielija tum�s sārtums, viņ� nodūra acis, bet Kornejs aiz zoda pacēla viņa galvu uz aug�u.

� Vai aizmirsās?

� Ahā! � Vasjatkas seja atplauka smaida, atklājot tum�u spraugu aug�ējo zobu rindā. � Tētuks, āre, gaida jūs pagalmā! Bet māmiņa izcepa pīrāgus!� ..

� Labi! � Kornejs atteica un, nenoņēmis roku no puisēna pleca, vērīgi viņu nopētīja: �Tēva acis, bet raugās kā Aņisja!�

Izgājis uz lieveņa, Kornejs pabrīnījās � viss pagalms, ja par to varēja saukt ar sniegu aizputināto, neie�ogoto laukumiņu, bija ļau�u pilns: vieni drūzmējās ap Romku, kas skaļi un nebēdnīgi nezin ko stāstīja, citi sastāju�i pulkā ap Nikodimu, kur� ar plecu bija atspiedies pret vārtu stabu; vēl citi pulcējās ap vectēvu Tvanu � veci vīri sirmām bārdām, ar viņu vienos gados^ stāvēja, atspiedu�ies uz zarainām nūjām, un smaidīdami draudzīgi māja viņam ar galvu. Pie pa�a lieveņa bija mītiņu sarīkojis Jegors Dim�akovs, cenzdamies par kaut ko pārliecināt ciema padomes priek�sēdētāju Cerka-�inu; ap māju skraidīja bērneli, kurus tūlīt sāka komandēt Vasjatka.

�Saki nu viens cilvēks, vai tie�ām nolēmu�i manā mājā noturēt sapulci?� Kornejs nodomāja, juzdams, ka acis kļūst miklas un sirds sāk straujāk sist.

� Apsveicu ar atbrauk�anu, Kornej Ivanovi�! � viņu ieraudzījusi, Jekaterina traucās klāt. � Sen jau vajadzēja atgriezties mājās!

� Kad biezputra galdā, ikviena karote dārga! � Jegors Dim�akovs pavīpsnādams piebalsoja. � Bet pie mums biezputra savārījusies biezu biezā, uzreiz nevar ne karotē paņemt. Nekas, svaini, tu esi ieradies pa�ā laikā!

Jegors kā lācis sa�ņaudza Korneju apkampienos un pārsteidza viņu, trīskārt noskūpstīdams, � no visa bija redzams, ka svainis sirsnīgi priecājas par viņa atgrie�anos.

� A]onka! � Dim�akovs uzsauca. � Nes �urp mūsu dāvanu!

Pie Jegora pieskrēja kalsena, izstīdzējusi meitene gadus desmit veca, velteņiem kājās, bet kailiem celī-�iem un pasniedza tēvam baltu, vīstoklī saritinātu papīru. Dim�akovs nesteigdamies to atritināja un visiem parādīja krāsainu plakātu: bārdains kolhoznieks izstieptā rokā turēja irdenas melnzemes pikas, un zeme viņam starp pirkstiem bira zemē. Uz plakāta bija rakstīts: �Zeme prasa darbu un rūpi skarbu!�

� �odien ieeju pastā, un tur, āre, �īs bildes pārdod par rubli gabalā, � Jegors teica, ap lieveni sanāku�o ļau�u saskanīgajām un jautrajām valodām ritot. � �itas zemnieks skatās uz mani un it kā pamirk�ķina. Prātoju, kur es tādu esmu redzējis. Bet tad attopos � tas ta�u ir kā izspļauts Kornejs Jarancevs, mans pa�a svainis! Ir līdzīgs, vai nav tiesa?

Dim�akovam uzreiz atbildēja vairākas balsis:

� Lēti tu tiki cauri, Jegor!

� Mantu nopircis par rubli, bet izlielījies par simt- | nieku, varbūt pat vairāk!

� Būtu tu, Dim�ak, viņam kaut ko no mantām devis iedzīvei, palaga vietā jau plakātu neklāsi.

Dim�akovs apmierināts nokāsējās dūrē, nezin par ko ielīksmots � vai nu tāpēc, ka vīri viņu ņēma uz grauda, vai arī glu�i vienkār�i priecādamies par radu�os burzmu, kas viņam vienmēr bijusi pa prātam.

� Ko jūs man esat uzkritu�i? � Dim�akovs izlikās | saskaities. � Ja viņ� mani kā radinieku ielūgs uz jaunās mājas iesvētī�anu, es atnesī�u ārī kaut ko smagāku, bet pagaidām lai papriecājas par savu portretu...

Es ta�u to nepirku tikai viņa personas dēļ, man tie I vārdi iepatikās. Pat zemei nepietiek tikai ar darbu, vajadzīgas vēl rūpes un mīlestība, kur tad nu vēl i cilvēkam.

Aiz trok�ņa un kņadas neviens nebija manījis, ka uz ielas parādījies pajūgs. Kad tas nogriezās uz mājas pusi un starp sa�ķiebtajiem vārtu stabiem kjuva redzama apsarmojusi zirga galva ar zemu loku, visi pa�ķīrās. Atvirzīju�ies malā, viņi ieraudzīja Ņikitu Voro�ņevu, kas ' smagnēji soļoja aiz platajām ragavām. Paraustīdams gro�us, Voro�ņevs brauca klāt tie�i pie lieveņa. Viņ� apturēja pie pa�iem pakāpieniem, kur stāvēja Kornejs, Jegors un Cerka�ina.

� Saņem dāvanu, saimniek! � Voro�ņevs skaļi pavēstīja un, stingri noskatījis kolhozniekus, kas drūzmējās visapkārt, ar nolūku svinīgi piebilda: � Anikejs Jermolajevi�s slimības dēļ nevarēja tevi apciemot, tāpēc sūtīja mani � sak, brauc, Ņikita, apsveic no visas mūsu pla�ās sirds un novēli jo dziļi laist saknes dzimtajā zemē. Bet, ja no kolhoza vajadzīga kāda palīdzība, � atteikts netiks! Cilvēks atkal atgriezies savā saimē, sevi parādījis kā mūsu rajona patriotu, tāpēc mums pilnā mērā jāparāda viņam gods un cieņa! Vai es, vīri, pareizi saku?

� Lai nu ko, bet runāt tu proti! � kāds atbildēja.

� Tu proti gan �ēloties kā avs, gan kaukt kā vilks, �

saltā nepatikā savilcis seju, Dim�akovs noteica. � Tikai da�kārt lāgā nevar izprast, kādā ādā tu uzstājies. ,

� Dim�ak, nebojā man nervus! � Voro�ņevs uzsauca, un viņa melnās, pinkainās uzacis sāka tuvoties viena otrai un beidzot saplūda kopā. � Es ta�u tā kā nevis pie tevis būtu ieradies, bet pie Korneja Ivanovi�a. Vienu jau noliki gultā, vai tagad esi nolēmis ķerties pie otra? Neaizmirsti, ka pienāks arī tava kārta, rajona komiteja par tādiem darbiem galvu vis neglaudīs. Jeb tu domā, ka arī �oreiz no ūdens izrāpsies sauss?

� Es arī slapj� izrāp�os � man nav bail! � Dim�akovs atcirta bezbēdīgā bra�umā. � Re, bet, ja tu, pat tikai mazliet samērcējies, izkļūsi ārā, tevi � caps ca-raps! � tūlīt kaķi apēdīs!

Pēdējos Jegora vārdus pār�alca skaļu smieklu brāzmas. Smējās visi � gan sirmgalvji, atspiedu�ies uz savām nūjām, gan bērni, kas bariem bija aplipu�i ap lieveni, gan parasti sevī noslēgusies Cerka�ina.

Nesmējās vienīgi Voro�ņevs. Ja viņ� nebaidītos, ka par katru pārkāpumu vajadzēs atbildēt Anikejam, tad mestos virsū pirmajam, kas patrāpītos ceļā. Ta�u viņ� apvaldīja savu ātro dabu, nogaidīja, kamēr smiekli norimst, un, neizrādot aizvainojumu un samulsumu, nevērīgi atmeta ar roku.

� Man nav laika ar tevi te niekus kulstīt! Tev jau muti neaizbāzīs... Tomēr es tavā vietā neaizmirstu, ka ass cirvis ātri ķer zaru.

� Bet �is zars sen jau sapuvis, piedur tik roku � un tas nokritīs.

Nekā neatbildējis Jegoram, Voro�ņevs piegāja pie ragavām, pavandīja salmu klēpi, un Kornejs ieraudzīja divus ruk�ķo�us sivēnus. Tie ar �ņukurī�iem bija ieraku�ies salmos, baltās muguriņas, cie�i piespiedu�ās viena pie otras, rēgojās ārā no salmu lēveņa kā divi ūdens nogludināti akmeņi.

� Re, Komej Ivanovi�, ņem � un lai vairojas! � Voro�ņevs saķēra neganti kvieco�os sivēnus aiz kājām un pienesa pie lieveņa.

� Kur tad es tos lik�u? � Kornejs apjucis palūkojās uz svaini, bet tas bija novērsies. � Pa�am pagaidām nav jumta virs galvas, bet domā nu vēl par kustoņiem. Un nav arī ar ko barot...

� Iesākumam dosim arī barību! � Voro�ņevs pasolīja, bet, tā kā Kornejs kāpās atpakaļ, viņ� sivēnus iegrūda rokās Romanam un vectēvam Ivanam, kas bija piesteigu�ies klāt.

� Nu, ko tu tāds kaunīgs, Kornej, kā meita, ko izdod pie vīra? � vectēvs Ivans pārmeta dēlam. � Ļaudis pie mums no visas sirds, un mēs vēl liekam lūgties! Mums ta�u nedāvina zagtu, bet kolhoza mantu . . .

Kornejs nezināja, ko darīt. Viņam nepatika ne izraisījusies vārdu pārmaiņa, kuru viņ� vēl īsti nespēja izprast, ne tas, ka Jegors viņa mājā apvainoja Voro�-ņevu, kur�, sprie�ot pēc visa, nepavisam negribēja uzsākt strīdu, un, beidzot, nebija pa prātam arī pats ziedojums: vai viņ� ir nabags, vai, un kādam ko lūdz kā ugunsgrēkā cietu�ais? Nē, viņam nevajag nekādu �ēlastības dāvanu, ja vajadzēs, arī sivēnus varēs nopirkt pats par savu naudu. Tomēr arī atteikties bija tā kā neērti, patie�ām var kādu neviļus apvainot!

� Vai tad valde nolēmusi pie�ķirt sivēnus? � atkal atskanēja Dim�akova skanīgā balss. � Varbūt pats Anikejs aiz labsirdības kļuvis devīgs?

� Bet kas tev, vai �ēl kļuvis? � Voro�ņevs iesmējās, it kā priecādamies, ka radusies iespēja pieķert Dim�a-kovu sīkumainā alkatībā. � Vai baidies, ka kolhozs var izputēt, ja labiem ļaudīm palīdzēs?

� Kolhozam nekas nenotiktu, pat ja tas Kornejam jaunu māju uzceltu, � Jegors atteica mierīgi, bez smaida. � Pusmū�u svainis te nodzīvojis un tik daudz nopelnījis, ka ar māju vien nevar samaksāt. Tomēr, ja es būtu viņa vietā, tad, pirms kaut ko pieņemtu no jums, iepriek� gan pavaicātu: vai esat visu pēc likuma nokārtoju�i, varbūt patie�ām no zagtas mantas gribat vaļā tikt?

� Nu, rimstiet, vīri! � Kornejs iejaucās, nostādamies starp Voro�ņevu un svaini. � Pietiks tev, Jegor, kasīties! Mitējies kaut vai savu radinieku dēļ. Un tu, Ņikita, velti nemeklē ka�ķi � tu arī, redzams, nevari iztikt, kādam skabargu sirdī neiedūris.

� Viņ� pirmais tī�u prātu uzsāka ķīviņu! � Voro�ņevs zobgalīgi novilka. � Pārāk gudrs un dro�s izliekas. Bez viņa mēs pat nezinām, kā protokoli jāraksta. �e, Dim�ak, skaties ar abām acīm � vakar visi valdes locekļi Anikeja dzīvoklī �o te parakstīja, lai sivēnus nodotu Jaranceviem.

Voro�ņevs izrāva no azotes papīra lapu un izaicino�i pagrozīja to Dim�akovam pie deguna, bet tas arī �oreiz viņam neticēja,_ paņēma rakstu, uz ceļgala izgludināja un klusēdams lēni izlasīja no sākuma līdz beigām.

� Laba zīme! Beigas zaļajai dzīvei, kad ar kolhoza mantu varēja rīkoties kā pats ar savējo, � plati smaidīdams, Dim�akovs atdeva protokolu Voro�ņevam. � Pirmo reizi piesargāju�ies un nolēmu�i visu izdarīt godam. Bet, ja jau tā, svaini, �\ ņem sivēnus! Tos, sliktākajā gadījumā, var arī nenobarot līdz centneram, vienu tūlīt ņemsim uzkodai...

Vispārējiem smiekliem atskanot, Dim�akovs no vectēva rokām paņēma vienu sivēnu, iebāza to kā bērza klucīti padusē un jautri noskatīja visus, kas pagalmā �aloja.

� Sakarā ar tādu gadījumu, ka mūsu pulks pieaug, es ielūdzu savā mājā visus, kas nenoniecinās manu cienastu! Grādu visiem, zināms, nepietiks, bet toties ciema patērētāju biedrība nav tālu � katrs var pats aizskriet pakaļ. Nu, aiziet! Mana Aņisja dro�i vien būs tiku tikām nogaidījusies ...

21

Diezin vai tanī dienā �erjom�ankā bija vēl otrs tik laimīgs cilvēks kā Aņisja.

Piecēlusies mazā gaismiņā un iejāvusi mīklu, viņa ķērās pie kop�anās � ar cietu, spraksto�u stubi berza grīdu, mazgāja to, vairākkārt mainīdama ūdeni, ar slapju lupatu noslaucīja solus, krēslus un trauku skapīti, sniegā izpurināja grīdas celiņus un pie logiem pielika baltus aizkarus. Kad mīkla bija uzrūgusi, Aņisja, piedurknes uzrotījusi līdz elkoņiem, apkaisīja tīro galdu ar miltiem un sāka veidot maizītes, pīrādziņus ar kāpostiem un bulciņas.

Vasjatka pirmais atskrēja no skolas un, nometis somu uz sola, piemānījās pie galda. Drīz vien pui�elis jau viscaur bija novārtījies ar miltiem, izlūdzās no mātes piku mīklas un sāka veidot nez kādu sare�ģītu kliņģeri. Tad pārradās Aļonka, kas bija nosvērtāka un mācījās jau piektajā klasē, viņa �igli aizsēja vecu priek�autu un arī ņēmās palīdzēt Aņisjai. Pats pēdējais pārnāca Mi�a, kur� mācījās septītajā klasē, māte viņu aizsūtīja pēc malkas.

�ai saulainajā, svinīgajā dienā visi darbi �ķīrās, un Aņisja, veldama mīklu, visu laiku par kaut ko smaidīja.

� Māmiņ, tu ta�u �odien dziedi, � Aļonka teica un vaicājo�i palūkojās uz māti.

� Ko tu saki? � Aņisja arī pati pabrīnījās, attapusies, ka strādādama klusu dzied. � Kā lai mēs nedziedam un nepriecājamies, kad visi mūsu radi �odien brauc �urp!

� Bet mani �odien Marija Pavlovna izsauca un ielika piecnieku! ��Aļonka palepojās.

� Par ko tad? � Aņisja ievaicājās, raudzīdamās meitas sasārtu�ajā sejā un starojo�ajās acīs.

� Viņa ta�u mums māca literatūru, māt! � it kā dusmodamās par mātes aizmār�ību, Aļonka paskaidroja. � Mēs pa�laik mācāmies Ņekrasova �Salu Sārtde-gunu� ... Skaiti, viņa saka, no galvas, Dim�akova, un lai būtu ar izjūtu!...

� Nu, un ko tad tu? � paildzinādama kā savu, tā meitas labpatiku, Aņisja mo�i uztvēra, uz brīdi pat pārtraukusi ēdiena gatavo�anu.

� Ko tad citu? Es skaitīju, kā viņa lika ... Ar izjūtu! � Aļonka atbildēja. � Aizgāju pie tāfeles, bet Voro�ņevu Pa�ka sē� pirmajā solā un jauc, rāda man mēli.

� Paskat, kāds nebēdnieks!

� Bet vai zini, māmiņ, ko viņ� man pateica aizvakar? � Vasjatka iesaucās starpā.

Māte un meita paskatījās uz viņu un sāka nevaldāmi smieties: Vasjatkam vaigi, mati, zods un pat deguns bija notriepti ar miltiem.

� Tavs tēvs, viņ� saka, ir visnejaukākais visā ciemā, � nepievērsdams uzmanību smiekliem, Vasjatka stāstīja. � Visiem kā dadzis acīs! Es, māmiņ, viņam iebelztu, kā nākas, bet nevarētu viņu pieveikt: viņ� mācās piektajā un es tikai pirmajā.

Istabā ienāca Mi�a un pie krāsns nometa klēpi malkas. Viņ� bija vecākais un pēc dabas nelīdzinājās ne tēvam, ne mātei, tāds kluss, savaldīgs, nopietnāks, nekā mēdz būt zēni viņa gados.

� Kāpēc tad tu nepateici Mi�ām? � Aļonka pārmeta brālim. Viņ� Pa�kam sadotu par tēvu ...

� Es jau teicu, bet viņ� negrib ar Pa�ku kauties. Ie�u nu vēl rokas gar tādu smērēt!

Mi�a, lai arī pa�reiz runāja par viņu, stāvēja klusēdams un mazliet samulsis smaidīja.

� Un labi, dēliņ, ka nekāvies, � Aņisja paslavēja.

� Ar dūrēm taisnību nepierādīsi!

� Bet es starpbrīdī tomēr aizliku viņam kāju priek�a, � Vasjatka ar uzvarētāja lepnumu atzinās.

� Notirināja gan kājas gaisā!

Lai gan tas, ko izdarījis jaunākais dēls, nebija labi un viņu vajadzētu norāt, Aņisja nenocietās un iesmējās.

� Gan tu, ka�ķi, dabūsi! Pieraugi, vēlāk nesūdzies, ja sapluinīs ausis! � padraudējusi dēlam, Aņisja atkal pievērsās meitai. � Nu, ko tad tu skaitīji?

� To, ko vakar mācījos, � Aļonka nolaida gar sāniem miltiem nobārstītās, kalsenās rokas, meitenes seja vērtās domīgi stingra, un viņa mazliet dziedo�i, tādā kā glu�i nebērni�ķīgā balsī noskandēja:

Ir sievietes Krievzemes mājās,

Kam cieņu un mieru sejs pau�, Kas daiļas ir kustībās, stājā, Kam skatienā valdnieci jau�.

Aņisja atkal pārtrauca ēdiena gatavo�anu un, domās iegrimusi, nopietni klausījās meitā, bet, kad Aļonka beidza skandēt, pateicīgi uzsmaidīja un jautāja:

� Nu, un skolotāja? ...

� �Lieliski, Dim�akova!� viņa saka. �Ielieku tev pieci. Nodod sveicienu mātei un tēvam � viņi ir krietni cilvēki...�

� Un tie�i tā viņa teica? � pietvīkusi, mirdzo�ām asarām acīs Aņisja jautāja un pieliekusies noskūpstīja meitai pieri. � Gudriniece mana! Iegaumē, arī turpmāk centies tāpat.

� Es jau, māmiņ ...

Laimīgā apjukumā Aņisja ķēra te vienu darāmo, te otru, nemitīgi uzmeta acis krāsnij � vai nav jau laiks raust ogles kopā, un retumis palūkojās pa logu � vai nenāk Jegors, kur� bija aizgājis uzzināt, vai radi drīz atbrauks. Aņisja bija stingri pieteikusi, lai viņ� nedi�ojas

un, ja vajadzīgs, piezvana uz rajonu Ksenijai � viņa jau nu gan visu zinās.

Lai gan rokas veikli darīja savu darāmo, Aņisja domās sen bija apsveikusi tuviniekus un jau sapņoja, kā, radusi brīvu brītiņu, katru dienu ieskries pie svaines, lai izkratītu sirdi, kā tas radiniecēm klājas. Ar kaimiņienēm Aņisja satika labi, tomēr nevar ta�u sve�iem Jaudīm stāstīt savas ģimenes sīkās bēdas un priekus. Katram pa�am savu rūpju atliku likām. Bet tuvs cilvēks arvien priecāsies par tavu iera�anos un neliekuļoti jutīs līdzi, palīdzēs ar padomu un, ja vajadzēs, dalīsies pēdējā kumosā.

Ar Korneja sievu Pelageju Aņisjai bija ļoti sirsnīgas attieksmes, abas �inī karā bija zaudēju�as pieaugu�us dēlus, savus pirmdzimtos, un satiekoties, tos pieminēdamas, viņas varēja klusiņām paraudāt...

Pēc atmiņā iegūlu�ās vētrainās sapulces Aņisja ievēroja, ka �erjom�ankā visi it kā glu�i citādi sāka uz viņiem skatīties./Nevar teikt, ka ļaudis arī agrāk nebūtu Jegoru cienīju�i, ta�u kolhoznieki it kā vairījās no viņu ģimenes � dro�i vien baidījās no Anikeja. Tiem, kas draudzējās ar Dim�akoviem, Luzgins mū�īgi piesējās, sūtīja vissmagākajos darbos, bie�i vien noraidīja vispieticīgākos lūgumus. Un, palūk, kop� tās sapulces daudzi bija it kā pārvērtu�ies � sievietes pie akas bie�i piegāja pie Aņisjas un lielīja Jegoru.^�Paldies tavam vīram, ka viņ� nebaidījās un krietni sadeva Anikejam!� � kaimiņienēm vienmēr atradās iemesls iegriezties pie Dim�akoviem gandrīz vai ik dienas � gan kaut ko aizņemties, gan visbie�āk ar kaut ko dalīties.

Neviens �erjom�ankā neticēja, ka Anikejs Luzgins ir smagi slims, runāja, ka viņ� par tādu tikai izliekoties, lai modinātu �ēlumu, bet kāda slaucēja fermā pat spēra vaļā: �Stāsta, ka nez kādas smadzenītes viņam no vietas izkustēju�ās! Kur gan �itās smadzenītes atrodas? Vai nevarētu izdarīt tā, lai tās savā vietā vairs neatgrieztos?�

Kad no āra ieskrēja Mi�a un paziņoja, ka uz Jaran-cevu māju aizbraukusi kravas automa�īna, Aņisja vairs neaizturēja bērnus, viņi ātri apģērbās un drāzās projām.

Aņisja piegrāba ogļu dzē�amo trauku pilnu ar prā-

vām, sarkanām oglēm, pārējās, sīkākās, sarausa iedobumā, apbēra ar pelniem, un no krāsns dziļuma viņai sejā uzdvesa nokaitu�o ķieģeļu kvēle, it kā karstā augusta dienvidū uzvēdītu smacīgs sausvēj�. Mazliet nogaidījusi, Aņisja uzmeta sauju miltu uz klona, kas bija pelēks no pelniem, un, sprie�ot pēc tā, ka milti tūlīt neuzliesmoja, bet lēnām nobrūnēja un sāka kūpēt, viņa nolēma, ka pienācis laiks �aut mīklu krāsnī. Bulciņas bija labi uzrūgu�as, un, melnās skārda plātnes ielikusi krāsnī, Aņisja sāka kārtot galdu.

Strādādama viņa atkal nez ko pusbalsī dziedāja un no darba atrāvās tikai tādēļ, lai reizēm palūkotos pa logu. Aņisjai jau sāka zust pacietība, un viņa bija gatava pati steigties, lai aicinātu mīļos viesus �urp, kad pamanīja brāļameitu, kas gausi vilkās pa ielas vidu.

�Nu, redz, beidzot tomēr!� Aņisja kļuva priecīga, nometa netīro priek�autu un gribēja uzposties, bet palika stāvam pie palodzes, pārsteigta par Ksenijas dīvaino gaitu: viņa gāja, it kā nekā neredzētu.

�Tā viņa vēl aizies mājai garām,� Aņisja nodomāja. Kailu galvu, basām kājām Aņisja izmetās uz lieveņa

un uzsauca:

� Ksju�a, kurp tad tu?

Brāļameita apstājās jau iepretim sve�am �ogam, tad kā negribot pagriezās un nāca uz vārtiņiem.

� Nu, ko mūsējie, vai drīz būs visu padarīju�i? � Aņisja nepacietīgi iejautājās.

Nekā neatbildēdama, Ksenija viņai sekoja, ienāca istabā un neatģērbusies apsēdās uz sola.

� Ko tu tāda savāda, Ksju�a! Es tev jautāju, bet tu klusē! � Aņisju jau bija satraukusi brāļameitas bālā un it kā stingā seja. � Vai mans Jegors arī tur?

� Ko? � Ksenija skatījās uz viņu glu�i kā nepazīdama. � Piedodiet, krustmāt, biju domās nogrimusi., < Es no turienes jau sen ...

� Bet kas tev kai�? � Aņisja apsēdās Ksenijai līdzās un uzlika roku viņai uz pieres. � Varbūt slima esi?

� Nē, nē! � Ksenija purināja galvu. � Jūs tikai nevienam nesakiet, krustmāt... Es pati nezinu, kas ar mani ir.,. Bet man ... pat dzīvot vairs negribas.

24 � Ieej katrā mājā

373

<0

Pēk�ņi Ksenija ieslēpa seju viņai klēpī un sāka aizelsdamās raudāt.

� Rimsties ta�u, rimsties! � Aņisja apjukusi murmināja, ar savām karstajām plaukstām glāstīdama viņai vaigus un glaudīdama galvu. � Muļķīte, muļķīte...

Aņisja brāļameitai neko vairs netaujāja, bet sacīja tikai parastos līdzjūtības vārdus, kuri gan nespēj cilvēku pārliecināt un tomēr savā ziņā nomierina un remdina pirmo izmisuma skaudrumu.

�Mēs, sievietei, redzams, visas esam vienādas,� Aņisja domāja. �Izliekamies dū�īgas, turamies stingri, līdz sirds plūst pāri malām. Un es domāju, ka Ksenija bēdas nemaz nepazīst un raudāt neprot. Viņa ta�u ir priek�niece, paskat, kā ar vīriem strīdas, māk sevi nostādīt taisnīgāku par taisnu. Un �e tev � raud sievi�ķis, tāpat kā mēs, tās vienkār�ās. Un asaras dro�i vien tādas pa�as sālītas kā visiem ... Pareizi vien ir, centies, kā gribi, bet no sevis pa�a neviens nevar ne aizbēgt, ne noslēpties!�

Izdzirdusi aiz loga satrauktus runātājus un vispārējā kņadā saklausījusi vīra spalgo balsi, Aņisja atbīdīja brāļameitu tālāk.

� �igli nomazgājies, meitēn, mūsējie nāk! ... Neizrādi nekā, priecājies kopā ar visiem, un sāpes tiks atņemtas kā ar roku!

Ksenija paklausīgi metās pie mazgājamā trauka, noskaloja seju ar aukstu ūdeni, atvēra rokassomiņu un pie spoguļa nopūderējās.

Priek�iņa sāka dūkt, iedimdējās un iedrebējās grīdas dēļi, durvis spēji atsprāga vaļā, un, nostājies uz sliek�ņa, Dim�akovs svinīgi pavēstīja:

� Saņem viesus, saimniec!

� Vai, Jegor! ... Kur gan mēs viņus nosēdināsim? � Aņisja iesaucās, ieraudzījusi, ka priek�iņa stāvgrūdām ļau�u pilna.

� Bet mēs pacentīsimies un istabu ar pleciem viegli papletīsim platāku! � Dim�akovs smiedamies atbildēja. � Nebīsties, Aņisja. � Cik saies � tik būs. Sliktākajā gadījumā, laidīsim viesus cauri pa rindai!

�Redz, negudrais!� Aņisja nespēja dusmoties uz vīru, bet pa�reiz glu�i vienkār�i nebija arī laika; vienā mirklī istaba pieblīvējās ar ļaudīm. Aņisja gan bija domājusi, ka viss būs glu�i citādi � atnāks tēvs, brālis un brāļadēli, viņa visus labi nopētīs, izpra�ņās, bet tagad nevarēja ar tuviniekiem pat pienācīgi sasveicināties: tēvs, kuru nepacietīgie, bra�ie kaimiņi bija atspiedu�i malā, ar pūlēm nokļuva pie viņas, lai gan, �ķita, burzma vecīti itin nemaz neapbēdināja, drīzāk iepriecināja.

� Labdien, meitiņ! ... Nedusmojies, ka mēs pie tevis iebrukām viss bars, glu�i ķa �igāni...

Viņi apskāvās, saskūpstījās, kā tuviniekiem parasts. Citos apstākļos Aņisja katrā ziņā būtu aiz prieka apraudājusies, justos aizkustināta, un arī tēvs pēc ilgas �ķir�anās savukārt nobirdinātu asaras, bet tagad abi ļau�u vidū bija spiesti ieturēties apvaldīti un kautri. Aņisja nemaz nepaguva 'ļēvu iztaujāt, kad Jegors jau sāka komandēt.

� Sieviņ! � viņ� iesaucās, cenzdamies pārspēt vispārējo troksni. � Liec galdā visu, kas mums ir! Bet, kā trūkst, � kaimiņi atnesīs!

Aņisjai bija licies, ka ne vien sēdē�anai, bet arī stāvē�anai neiznāks vietas, ta�u viesi drīz vien izvietojās tā, ka pat viņai atlika brīva vietiņa blakus Kornejam.

� Ko tad tu Pelageju uzreiz neņēmi līdzi? � galvu pret brāļa plecu atslējusi, viņa klusām vaicāja.

� Tā. nu sagadījās,- � Kornejs izvairīgi atbildēja. � Uzreiz visu -jievar' padarīt... Un kur tad mēs tāds bars liktos � māja ta�u izpostīta!

� Padzīvotu pie mums ...

� Mēs jau tāpat' jūs apgrūtināsim �etratā ... Kad savedīsim visu kārtība, gan jau tad ...

Aņisja noskārta, ka Korneju kaut kas nomoka, satrauc, ta�u viņa nesāka izpra�ņāt. Varbūt viņam arī nebija pa prātam, ka Jegors sagudrojis �īs mazās dzīres, tomēr pieklājība prasīja visu pacietīgi panest un pat priecāties, jo ļaudis ta�u sapulcēju�ies, lai viņu apsveiktu un atzīmētu viņa ģimenes iera�anos.

Pati Aņisja neslēpa, ka ir bezgala laimīga un apmierināta, un, ķ^d Jegors bija salējis degvīnu glāzēs, kļuva tik dro�a,, ka satvēra savu līdz malām pilno glāzi un piecēlās ātrāk, nekā to paguva vīrs.

� Ne vienmēr tev, Jegor, lemts visus pārmākt ar savu balsi! � Aņisja pasmiedamās izsaucās. � Tu bazūnē par vienlīdzību, bet savā ģimenē man diezin cik lielu vaļu neļauj vis. Vai tu teiksi, ka nav taisnība? Nesmaidi, lūdzu, un neizliecies, ka sacītais uz tevi nemaz neattiecas. Un atļauj man pirmai teikt kādu vārdu � tie ta�u ir mani tuvinieki, kas atgriezu�ies savā ligzdiņā, un �odien man ir lielāki svētki nekā tev. Es esmu sagaidījusi savus tuviniekus un no sirds priecājos par visiem � gan par mīļo tētiņu, gan par brālīti, gan par brāļadēliem, gan par Ksju�u. Dzīvojiet laimīgi un nemū�am nebrauciet vairs projām, lai man nebūtu jālej asaras!... Nu, un lai jums visiem būtu tik laba dzīve, kādu mēs visi vēlamies!...

Te Aņisjas balss iedrebējās, un viņa, vairs nekautrēdamās, atslīga uz sola, pieplaka pie brāļa krūtīm un sāka �ņukstēt.

22

Pavadīju�i viesus, Kornejs un Jegors ilgi stāvēja uz lieveņa. Pēc izdzertā degvīna un sarunām, kas noritēja pie galda, Dim�akovs bija uzbudināts, bez mitas kūpināja mahorku un elpoja skaļi un saraustīti. Vecie, uz pleciem uzmestie ādas svārki visu laiku slīdēja nost, un viņ� vienā laidā tos ar roku parāva uz aug�u. Kornejs, kā jau piederas viņa vecumā, bija cie�i aiztaisījis mēteli, aizpogājis visas pogas un galvā uzlicis cepuri. Kālab jātēlo bra�ums un jāizliekas, ka tev sals ir tīrais nieks?

Aiz birzs rietēja saule, tā lāsoja kā pār�ķelta arbūza ko�i sarkanā pusīte, ar sārtām dzirkstīm aprasināja kupenas un atmirdzēja apledoju�ās sērsnas vizlainajā garozā. Stāvās dūmu strūklas pār apsnigu�ajiem jumtiem krāsojās purpursārtas un kļuva līdzīgas dīvainiem ziediem.

� Tu mums esi atvedis spirgtu laiciņu, svaini, � puk�ķinādams smēķi, Jegors bilda. � Liesmo taisni kā gleznā! Varen jauki! ...

� Mans laiks jūsu nejauko laiku neaizdzīs, � Kornejs gurdi atsaucās. � Paskat, kādu traci esat sacēlu�i! Pirmīt tu taisnību teici, ka biezu putru esat savārīju�i, es uzreiz tā kā nevarēju apjēgt, par ko tu runā... Bet tagad redzu � patie�ām līdz acīm, nelien iek�ā.

� Nekas, kad tu izbadosies � būsi priecīgs par jebkuru ēdamo, � Dim�akovs iecirtīgi un asi palika pie sava. � Jeb tu tāpat kā agrāk domā, ka labāk lai) moka bads, kaut tikai tevi pa�u liktu mierā?

Te nu Kornejam būtu vajadzējis savaldīties un klusēt, jo bija ta�u zināms, ka strīdēties ar svaini ir tas pats, kas sietā ūdeni liet, tomēr mēle izrādījās spēcīgāka par saprātu.

� Es vēl neesmu aizmirsis, Jegor, kā pagāju�ajā reizē tu palielījies... �Pakur�u, tā sacīt, viņiem apak�ā uguni, viņi man vēl padancos!� Pakūri jau gan, tikai dancot vajadzēs tev pa�am un manai meitai, kuru tu uzkūdīji uz �o jandālu. Nu, pasaki � ko tu esi ar to panācis, ka Anikeju noguldīji gultā?

� To mēs vēl redzēsim, vai viņ� ir saslimis vai izliekas par muļķi. Ļaudis veltīgi nepļāpās. Un Anikejs � tas tev notēlos, ko vien gribi. Viņam piederētos teātrī uzstāties, nevis par priek�sēdētāju būt! Liels talants, var teikt, aiziet bojā ne par �o, ne par to! ...

� Es par Anikeju raizēties nedomāju, viņ� arī bez manas palīdzības tiks uz kājām, bet, āre, tevi un Kseniju sauks pie atbildības � tas nu ir kā likts. No darba Ksju�u jau aizdzinu�i, bet varbūt vēl ko piesies ...

Dim�akovs nometa smēķa galu sniegā. Ādas svārki palika karājamies uz viena pleca, un, pusatpogātai krekla apkaklei paveroties, kļuva redzamas viņa krūtis, apaugu�as biezām spalvām. Izdzirdīs pēdējos svaiņa vārdus, Dim�akovs gribēja ar rāvienu nosviest ādas svārkus un palikt vienīgi kreklā, bet Kornejs stingri uzsauca:

� Aiztaisi ta�u svārkus ciet, lielībnieks tāds! Skat, kā kundziņ� nokarsis, vari vēl saaukstēties! ...

� Es jau nu nebū�u tāds zaķpastala kā tu, � Jegora mazliet aizsmaku�ajai balsij bija radusies nervoza, nikna pieskaņa. � Ja mēs visi, re, tā spriedīsim, tad Anikejs mūs ar knipi vien nositīs. Nē, mēs uzpūtīsim liesmas vēl vienā tādā sapulcē, un tad Luzgins vairs sveikā neizies! ...

� Nu, uzpūt vesels, ja tev patīk, � brīdi klusējis, Kornejs klusu noteica. � Tikai mani, lūdzu, �inī kautiņā nevelc iek�ā. Es uz �ejieni esmu atbraucis nevis dūres vicināt, bet padzīvot klusumā un mierā ...

� Veikli Anikejs tev muti aizbāzis! � Dim�akovs ņirgādamies iesmējās. � Iegrūda divus sivēnus un padarīja tevi rāmāku par aitiņu.

Kornejs sadrūma un ilgi klusēja. Bet, kad saka runāt, balsī jautās ne tik daudz aizvainojums un pārmetums, cik dziļa neizpratne.

� Ir gan tev daba, Jegor... Tu nevari iztikt, kādam neiekodis, turklāt ne vienkār�i, bet centies jo sāpīgāk sakampt, pat gabalu no miesas izraut. Ne kauna cilvēkam, ne goda � vienīgi kaili spriedumi. Kāda rūsa tevi grau�, es nespēju saprast. Man nekas prātā neienāk, vēl zemi zem kājām stingri nejūtu, bet tu jau esi man pat cenu noteicis, par kuru mani ar visu ādu un kauliem var nopirkt. Vajadzētu dusmoties uz tevi, varbūt pat iespļaut tavā bezkaunīgajā mūlī, tomēr man diez kāpēc tevis �ēl...

Dim�akovs klausījās, skumīgi nokāris galvu, ne vārda nebilzdams, it kā patie�ām būtu nokaunējies.

� Neņem ļaunā, svaini, � beidzot ar pūlēm pavēris lūpas, viņ� lūdza. � Jods viņu zina, kā tas neviļus paspruka... Būtu tu pamocījies tāpat kā es, varbūt vēl trakākas lietas pastrādātu!

Redzams, viņam nebija viegli izteikt �o atzī�anos, ta�u Korneju, lai gan tam alla� ātri pārgāja dusmas, Jegora vārdi visai nepārliecināja.

� Kad citam kāds vārds pasprūk, �ķiet, it kā ods iedzeltu, bet, kad tu runā, � tikpat kā ar ķieģeli pa pauri!

Atmetis ar roku, Kornejs klusām slāja projām no pagalma.

� Kurp" tad tu? � Jegors uztraukts sauca nopakaļ.

Kornejam negribējās atbildēt �im ka�ķīgajam smagā rakstura cilvēkam, tomēr pie dārza vārtiņiem viņ� pakavējās un it kā ie�ēlodamies izmeta:

� Ie�u apraudzīt māju ...

Pēc iznāk�anas no piesmēķētās istabas, kur bija virdis balsu jūklis un nerimsto�i strīdi, Kornejam galva dūca un atkal jau kuro reizi viņu pārmāca un krimta �aubas...

Vai tas tie�ām ir tik sen, kad viņ� tādā pa�ā rieta stundā, nezin no kā bīdamies un satraukts, traucās uz savu pamesto māju, un tad viņam prātā nebija ie�āvusies doma, ka pēc kādiem pāris mēne�iem viņ� atstās pilsētu un ar visu sirdi atkal pieķersies tam, no kā, �ķiet, atrāvies uz visiem laikiem... Kad Kornejs saprata, ka nespēs noturēties pret visas ģimenes gribu, viņ� visvairāk uztraucās par to, ka grūti būs atjaunot māju, sameklēt visiem darbu pa prātam un savējos nodro�ināt kaut ar vidēju pārticību. Viņam ne prātā nebija ienācis, ka �īs rūpes un ba�as �ķitīs pavisam niecīgas salīdzinājumā ar to, kas norisinājās �erjom�ank ā. Vienā pa�ā dienā uzvēlies virsū kaut kas tāds, ka uzreiz pat aptvert nav iespējams!

Pieņemsim, viņ� no laba prāta kautiņā nemaisīsies, pietiks, diezgan izkarojies savā mū�ā, bet vai viņam izdosies atturēt dēlus un meitas no iesaistī�anās vispārējās jukās? Un agri vai vēlu vajadzēs arī pa�am nostāties vienā vai otrā pusē.

Tomēr, lai kas arī notiktu, Kornejs nevienam neatjaus sevi komandēt, neviens viņu nepiespiedīs darīt to, kam viņ� nepiekritīs. Bet, ja sāks Joti uzmākties, � viņ� nevienam nekādu zvērestu nav devis! � laidīsies atpakaļ uz pilsētu, un viss. Viņ� nav vērsēns, kas pie valga turams. Un rūpnīcā nekad neatteiksies dot viņam darbu � ja ne caurlai�u telpā, tad citā vietā varēs piemesties, pazust jau nepazudīs.

No tuvējās �ķērsielas Kornejam pretim iznāca vesels bars jaunu pui�u un meiteņu ar harmoniku spēlmani priek�galā. Tas gāja, ģērbies melnā puska�okā, kas bija atsists vaļā, uz pa�ām uzacīm uzmaucis jērādas cepuri, un, galvu noliecis uz sāniem, neganti rāva vaļā harmoniku krāsainās plē�as. Nenovēr�ot no viņa sajūsmas pilnās acis, dejas soļos griezās meitene, ģērbusies violetā plī�a jaciņā, un, piecirzdama sniegā papēdī�us, dziedāja pārgalvīgā spalgumā:

Mīļotais mans � traktorists, Pavēlēju viņam:

�Iear zemē manu mīlu, Sirds lai neasiņo ...�

�Katram savs!� Kornejs nopūtās, palaizdams garām skaļo, jūsmīgo pulku. Pui�i, tāpat kā harmoniku spēlmanis, arī gāja vaļā atsistiem svārkiem, it kā lepodamies ar savu bra�umu, un ne tik daudz dziesmai piebalsoja, cik nevietā ieklaigājās; meitenes �ādā salā di�ojās kurpītēs un plānās zeķēs un, it kā baidīdamās, ka nenosalst, ar papēdī�iem nemitīgi piecirta sīkus dejas solī�us.

�Un nekāda kaite tādiem nepiemetas,� Kornejs nodomāja. Viņ� pieķēra sevi, ka nez kāpēc piktojas uz �iem pui�iem un meitenēm, it kā pats nekad nebūtu klīdis pa ielām tikpat bramanīgs un nevaldāmi jautrs. Zināms, viņ� toreiz nenēsāja dārgus hromādas zābaciņus, bet staigāja vīzēs, un, kad tēvs viņam tirgū nopirka rupji �ūdinātus jēlādas zābakus, tad viņ� tos uzvilka tikai pa svētkiem, pārējās dienās zābaki karājās pie sienas, pamatīgi ieziesti ar degutu. Arī Pelageja, pat līgava būdama, negreznojās tā kā tagadējās meitenes � krepde�īna tērpos, bet bija priecīga jo priecīga par vienkār�u katūna kleitiņu. Viņi centās iztikt bez pirktām mantām, visu darināja pa�i � auda apģērbam audeklu, apstrādāja jērādiņas un pina vīzes. Lai kaut ko nopirktu � krāja kapeiku pie kapeikas. Pat maizes ne vienmēr pietika līdz jaunajai ra�ai, bet par cukuru un visādiem saldumiem nebija pat ko domāt � tie bija retums, ciemkukulis bērniem. Un galvenais � viņi visi bija nemācīti, tikai kādi pāris grāmatu pratēji atradās visā �erjom�ankā.

�Bet kālab tad mēs, vecie ļaudis, da�kārt mēdzam lielīties ar to, kas agrāk bijis?� juzdams savos prātojumos kaut kādu pretrunu, Kornejs sprieda. �Ko tad mēs labu redzējām tanī dzīvē? Nu itin neko! Agrākā dzīve dro�i vien tāpēc �ķiet labāka, ka tā bija mūsu jaunība, un tā vienmēr liekas skaistāka nekā viss pārējais mū�s!�

Kornejs lasīt un rakstīt iemācījās nevis toreiz, kad neprecējies staigāja pa sād�u un harmoniku pavadībā klaigāja piedziedājumus, bet daudz vēlāk ...

It kā zibenīga un spilgta uguns uzliesmojuma ap-blāzmota, Korneja atmiņā atausa tā neaizmirstamā diena, kad viņ� no stacijas atveda uz �erjom�anku pirmo traktoru. Tiklīdz traktors iebrauca ielā, to viscaur apbēra ar ziediem, zaļiem zariem un izgreznoja kā līgavu uz kāzām. Kāds piestiprināja Kornejam pie krūtīm purpursarkanu lentu, iesprauda kuplajā malu cekulā baltu pīpeni, un, lai gan Kornejs bija benzīna un kvēpu piesmircis un nosmulējies kā velns, �ai dienē viņ� pats sev �ķita skaists.

Pat nāves stundā viņ� nespēs aizmirst, kā ļaudis aiz prieka gavilēja un raudāja, apskāva cits citu, kā veci vīri sirmām bārdām, viņu sveikdami, noņēma cepures un kratīja viņam rokas. Pūlis kā straume plūda aiz ma�īnas līdz pa�ām ganībām. Retumis paskatīdamies apkārt, Kornejs cauri asarām, kas aizmigloja acis, redzēja sievas ka�mira lakatu un savus bērneļus, kuri ne soli neatkāpās no traktora. Bija tā, it kā nevis viņ� vadītu ma�īnu cauri �im līksmojo�ajam pūlim, bet pa�i ļaudis uz saviem pleciem to nestu uz nezālēm noaugu�ajām ganībām, un Kornejam elpa aizrāvās no pla�uma, kuru viņ� tagad skatīja.

Ai, kā viņ� mīlēja �ās brīnumdarītāj as ma�īnas dunu un trīsas, kā priecājās par varu, kāda viņam bija pār to! Kad, nolaidis leme�us, viņ� sāka braukt, pūlis uz mirkli noklusa, tad nodrebēja, pajuka un pēk�ņi kopīgā varenā balsī iesaucās: �Laid! Laid! Piespied, Kornej!� Viņ� strauji virzīja traktoru uz priek�u, ar �ilbajiem arkliem uzplēsdams mū�seno akmeņaino vecaini, atstājot aizmugurē melnu, valganu melnzemes vālu ...

Un redz � �ās laimīgās svētku dienas it kā nemaz nebūtu bijis, un viņ� atkal klimta nez kurp uz labu laimi, moko�u gaidu un nedro�ības pārņemts...

Saule jau bija norietējusi, tum�ās mājas kā vecenītes tīstījās zilgajos krēslas lakatos, sals pret nakti pieņēmās un knaibīja vaigus, sniegs zem velteņiem skanīgi gurkstēja.

Kornejs nemanīja, ka bija nonācis pazīstamās gravas malā, un apstājās kā pienaglots, pārsteigts, ka viņa mājā otrpus gravas deg uguns.

�Kas tā par burvestību!� Kornejs ar dūrēm izberzēja acis, ta�u uguns nepazuda. �Ko tas varētu nozīmēt?�

Apgājis apkārt gravai, viņ� steidzās uz māju, bet pie lieveņa apstājās, izdzirdīs pazīstamā podnieka balsi, kur�, redzams, skubināja savu pārinieku.

� Tu varētu gan jestrāk kustēties, Petja�a! Ko tu tāds kā aizmidzis?

� Kas mūs dzen naktī strādāt! � atbildot pikti nobubināja pārinieka jauneklīgais bass. -� Jaunie�i, paklau, dzied dziesmas, bet mēs te ķīvējamies!

� Ja tu vienu vakaru neizbļaustīsies � balsi tālab nepazaudēsi, � podnieks zobgalīgi noteica. � Vajag ta�u prast kaunu... Ļaudis ne no kā nebaidījās un pārcēlās no ierastās dzīves vietas, lai gan pilsētā viņiem sliktāk neklājās, bet tev �ēl da�u stundu, baidies, ka rokas nokaltīs, ja nakti pastrādāsi...

Kornejs stāvēja, dziļi saviļņots gan par to, ko bija dzirdējis, gan par to, ka vecais podnieks viņa dēļ nolēmis strādāt nakti. Un ar ko viņ� iemaisa javu? Ar verdo�u ūdeni? Citādi java uzreiz sastingtu.

Atcerējies, ka, nākdams �urp, bija sevi kveldējis ar nevajadzīgām �aubām un atkal dū�a gandrīz bija sagājusi papē�os, Kornejs izjuta sirdsapziņas pārmetumus. Jā, tai apstāklī, ka viņa ģimene atgriezusies, redzams, slēpās kaut kas vairāk nekā avīzē saceltais troksnis, nekā Romānā cen�anās visu acīs parādīt sevi no labākās puses, � �ī atgrie�anās bija pa prātam visiem �erjom�ankas ļaudīm un tos iepriecināja. Galvenais jau nebija tas, ka pārnācis tie�i viņ�, Kornejs Jaran-cevs, viņam ta�u nav nekādu sevi�ķu nopelnu novadnieku labā, podnieks tikpat atklāti un sirsnīgi priecātos arī par kuru katru citu, kas būtu atstājis pilsētu un atgriezies mājās. Kornejs neviļus bija kļuvis par tā jaunā laika pirmo vēstnesi, kuru visi sen gaidīju�i!...

Alkaini ieelpodams sala svaigumu, Kornejs cie�i ielūkojās �erjom�ankas ielā, kas gāja abpus dziļajai gravai, un ieklausījās ik skaņā: nez kur aiz ciema iezviedzās zirgs, � redzams, steidzās, lai ātrāk varētu atpūsties siltā stallī un tiktu pie barības, gravā spiedza un daudzbalsīgi �aloja bērni � no nerimtīgajām smieklu �altīm varēja noprast, ka, laizdamies no stāvā kalniņa, viņi lejā apmet kūleņus, bet gravas malā vīdēja kādas sievietes tum�ais stāvs: izlikdamās stingra jo stingra un paceldama balsi, viņa sauca dēlu uz mājām: �Koļka-a! Vai es neteicu, lai tu tūdaļ būtu mājās? Pag, atnāks tēvs un tevi samizos, delveri tāds!�

�Ko nu biedē?� Kornejs smaidīdams nodomāja. �Ja pui�elis pārsals, pati ta�u viņam gan rokas berzēs, gan uz krāsns cels, lai atsilst!�

Viss bija tīkams un tuvs dzimtajā �erjom�ankā, �inī kop� bērnības pazīstamajā pasaulē, � gan krēslā izkaisītās ugunis, gan bērnu smiekli gravā, gan maiga satraukuma pilna mātes balss, gan sveķainā dūmu smar�a, kas plūda no skursteņiem, gan mēness gai�ā maliņa, kura lūkojās pār nosarmoju�ām ap�u galotnēm; tā mēness, kas likās tik nemanāms un it kā nevajadzīgs starp pilsētas spo�ajām laternām, �eit bija tik gaidīts un mīļ� apsnigu�o jumtu un pāri ielai krīto�o slīpo ēnu vidū ...

Kornejam ap sirdi kļuva tik gai�i un labi, kā sen nebija bijis.

23

Augām dienām Luzgins vārtījās pa gultu, nīkdams garlaicībā, bezdarbībā un neziņā. Ritēja Jau tre�ā nedēļa, kop� viņu pārveda mājās no sapulces, un, kaut arī Anikeju aizstāvēja pats rajona komitejas sekretārs, viņ� nekādi nespēja atgūt agrāko pa�paļāvību. Ar katru dienu viņ� kļuva aizvien ērcīgāks un niknāks, jebkura sīkuma pēc zaudēja savaldī�anos un, neuzticības tirdīts, visus turēja aizdomās par nodevību un viltu. Visu laiku Luzginam likās, ka no viņa nez ko slēpj, un galvā urbās uzmācīga doma, ka tie, uz kuriem viņ� balstījies, aiz muguras sen sazvērēju�ies un viņu nekrietni upurēju�i, lai sevi glābtu. Tad Anikeju sagrāba negants niknums, kas smacēja vai nost, un viņ� bļāva uz Serafimu, par ikvienu pavir�ību lamāja sievu visrupjākajiem vārdiem � nav padevusi karoti, kā nākas, nav apsēdusies, kur vajag, nav kaut ko pateikusi pa prātam... Un nelikās mierā, kamēr bija novedis sievu līdz asarām. Kad viņas skaļās raudas norima, mājās iestājās nomāco�s klusums. Niknumam atslābstot, Anikejā modās �ēlums pret Serafimu, viņ� sev pārmeta, ka bijis pārāk cietsirdīgs un ka�ķīgs, ta�u nolēma sievai to neteikt. Sim darba zirgam nekas nenoliks, Serafima nodzīvos vēl daudz ilgāk nekā viņ�! Un sievi�ķim ta�u jāpabrēc arī, citādi nemaz nevar būt, tālab jau tas ir sievi�ķis!

Vakara pusē noteiktā stundā kā uz darbu ieradās Ņikita un grāmatvedis un nesteigdamies ziņoja, kas pa dienu noticis saimniecībā � vai izslaukumi cēlu�ies vai kritusies, cik mēslu izvests uz laukiem, strīdējās, cik �ogad maksāt par izstrādes dienu, ta�u Anikeju vairs nekas neuztrauca un neinteresēja. Viņ� alka dzirdēt tikai to, ko savā starpā runā ļaudis, kā izturas pret viņu. Vai jūt viņam līdzi par grūto slimību? Vai atkritu�i no viņa un pilnīgi novērsu�ies vai arī domā, ka viņ� vēl būs priek�sēdētājs? Ta�u Voro�ņevs un Salimovs par to nekā nezināja, jo kolhoznieki atklāti vairījās no viņiem, � vajadzēja tikai kādam no abiem parādīties, un sarunas aprāvās.

Luzgins mazliet nomierinājās, kļuva pat priecīgs, uzzinājis, ka rajona komiteja viņa darba pārbaudei iecēlusi komisiju, un �o notikumu novērtēja pēc sava prāta � Korobins gribēja priek�sēdētāju nomazgāt pilnīgi baltu visu acīs un reizē nostiprināt un aizstāvēt sava ieteikuma pareizību. Rajona komiteja ta�u ne jau tālab nolēmusi visu pārbaudīt, lai pasaulei atklātu iek�ējās nebū�anas! Komisija parakņāsies grāmatvedības papīros, pierakstīs atlikumus noliktavās, �o to apskatīs saimniecībā, un tad varēs ar tīru sirdsapziņu atkal sasaukt jaunu vēlē�anu sapulci. Viņ�, Luzgins, ar pliku roku vis nav ņemams un no paļām nenovājēs!

Tomēr �oreiz pārbaude nezin kāpēc ievilkās, Inokentijs Anohins, kas vadīja visu �o darbu, drīz aizbrauca, atstājis savā vietā diez kādu Ma�arovu, jaunu rajona komitejas darbinieku, un neviens īsti nezināja, kas būs tālāk.

Un tad Anikejs sāka ievērot, ka tie, kas agrāk gandrīz cauru dienu kvernēja viņa mājā vai arī atsteidzās uz pirmo aicinājumu, sāka viņu apciemot it kā nelabprāt ... Tiesa, brigadieri un fermu pārziņi atrunājās, ka esot briesmīgi aizņemti ar darbiem, bet Luzgins neticēja � tie bija aizņemti arī agrāk, ta�u neuzdro�inājās pretoties viņa gribai. �ais atrunās un noklusējumos Anikejam kaut kas nebija īsteni saprotams, un �aubas un neuzticība grauza un paloja ap viņu kā ap koku krastā, kur� �odien, vēl spirgts un zaļojo�s, di�ojas, nezinādams, kas sagaidāms nākamībā, lūkojoties garām trauco�ajā upē, ar zariem tver vēju, bet rīt kaut kur dziļumā trūks pēdējā saknes �ķiedra, kas turēja pie zemes, koks salīgosies un iegāzīsies straumē... Un drīz vien ļaudis pat aizmirsīs, ka tas �eit stāvējis.

Un ja nu vienīgi viņ� neredz un nesaprot, ka briesmas jau klāt, un katram skaidrs, ka viņ� ir pazudis?

Kaut vai tā pati Ņu�ka I Tik uzticīga kā suns, ta�u ari sākusi veikli izlocīties un vairīties! Agrāk skrēja �urp gandrīz vai trīs reizes dienā, bet tagad veselu nedēļu viņu nevar vien sasaukt, itin kā viņa nekādi nespētu atrauties no bērzu slotas, ar kuru slauka grīdu kolhoza valdē!

Anikejs bija sevi pagalam nomocījis ar aizdomām un reiz vēlu vakarā vairs nespēja izturēt � atsvieda sānis segu un steidzīgi sāka vilkt mugurā virskreklu.

� Kurp tad tu? � Serafima uztraucās.

� Nu tur... � Anikejs pats vēl lāgā nezināja, kurp dosies. � Es ilgāk nespēju... Nav vairs spēka gulēt �ajā siltajā kapā!

� Bet ko ārsts noteica? � Serafima sāka rosīties.

� Laukā sāk putināt, zeme ar debesīm grie�as kopā ...

� Tas man pa�ā laikā, � vilkdams kājās velteņus, Luzgins mierīgi atteica. � Vēl labāk � neviena ļauna acs neredzēs...

Ta�u sievu nebija tik viegli pārliecināt.

� Palicis drusku vieglāk � un tūlīt sailgojies pēc draugaļas? � nostādamās uz goda istabas sliek�ņa un iespriezdama rokas sānos, Serafima neatkāpās. � Ak tu netikli nolāpītais! Nelaidī�u nekur! Nelaidī�u! ...

� Serafima! � Anikejs pacēla balsi. � Neizved mani no pacietības. Pat akmens no karstuma plaisā... Vai dzirdi?

� Bet mani tu jau sen esi saberzis putekļos, esmu galīgi nomocīta! � mētādama rokas pa gaisu, sieva izsaucās.

� Tu jau, Serafima, vienmēr odu iztēlo par ziloni! � nicīgi saviebis lūpas, Anikejs noteica. � �adzina kā �agata: draugaļa un draugaļa! Bet par to, ka pār mūsu galvām tāds mākonis savilcies, tev maza bēda .. . Lai to saprastu, tev sajēgas par maz! Es domāju, ka uz ve-f cuma dienām tu kau�u prātā pieņemsies, bet nu redzu � itin viss stulbums, kas no jaunības krājies, tevī arī palicis. Kad nomirsi � pat viņā saulē būs ko izdāļāt! ...

25 -*■ Ieej kairā mājā

385

Anikejs atgrūda viņu no sliek�ņa un, stingri aizsitis puska�oka malas, vairs neklausīdamies sievas �ēlajos �ņukstos, izgāja no istabas.

Arā patie�ām zeme ar debesīm griezās kopā � putināja tā, ka tālāk par trim soļiem neko nevarēja saredzēt. Anikejs netika ne līdz tuvākajai �ķērsielai, kad jau bija apbirdināts glu�i balts. Sniegs krita slīpi lielām, slapjām pārslām, un Luzgins kāri ieelpoja svaigo gaisu. Izdzirdīs nez kādu nācēju balsis, Luzgins aizslēpās aiz mājas stūra un nogaidīja, kamēr ļaudis paiet garām. Viņ� sasprindzināja dzirdi, līdz ausīs sāka dūkt, vēlēdamies uzzināt, par ko tie runā � varbūt par viņu? � ta�u nesaprata, atlidoja tikai saraustīti vārdi.

Valdes ēkas durvis nebija aizslēgtas, sānistabā spīdēja uguns. Iespējami klusām Anikejs uzkāpa aug�ā un ieklausījās: pie Ņu�kas kāds sēdēja, pēc balss sprie�ot � vīrietis.

�Kamēr sievi�ķi glāsti, tas ir tavs,� Luzgins sarūgtināts nodomāja. �Bet, tikko atņem roku nost, jau glau�as pie cita! Nu, tūlīt ie�u iek�ā un krau�u pa ģīmi, lai saņem, ko pelnījusi!�

Tum�as nojautas sagrāba sirdi un vairs nebija spēka pārvarēt kaismo vēlē�anos � kā negaisam iebrāzties sānistabiņā un Ņu�ku pilnīgi pārsteigt, lai viņa aiz kauna, bailēm un no�ēlas vai zemē ielīstu. Anikejs pacēla dūri un sāka nikni dauzīt pa loga �ķērsi.

Gar aizkaru pazibēja kāda ēna, durvis atvērās, un Luzgins'izdzirda Ņu�kas balsi:

� Ei, kas tur ir? Nāc iek�ā! ... Ieslēgu�ies neesam! ...

Anikejs bridi minstinājās � varbūt pagaidīt, neizaicināt likteni, vai nu mazums pie Ņu�kas viesojas, ta�u sevi pārvarēt nespēja. Ātri izgājis cauri pustum�ajam gaitenim, viņ� spēcīgi atrāva durvis.

Pārsteidzo�ā aina lika viņam kāpties atpakaļ � pie mazā, ar ēdienu apkrautā galdiņa sēdēja glu�i nepazīstams jauns vīrietis brillēs un, plūkādams rudi zeltaino bārdiņu, klausījās Ņu�kā.

�Citādi nav, būs kāds pilnvarotais,� Anikejs izbijies nodomāja. �Un atsūta ta�u, kaut kur tādus atrod...�

� Negaidījām gan jūs, Anikej Jermolajevi�! �

Ņu�ka smaidīdama sacīja un piegāja Luzginam klāt.

� Atģērbieties, būsiet viesis.

Tad viņa pēk�ņi mitējās smaidīt, paskatījās uz Luzginu ar stingrām, tum�ām acīm un, saraukusi pieri, piemiedza kreiso aci. Ta�u Anikejs to noturēja par parasto sievie�u val�ķību. Paskat, sajutusi, kaķe, ka vajadzēs atzīt vienu otru nerātnību, tāpēc arī cen�as pielabināties!

� Kas tev te smar�o kā frizētavā? � iesviedis Ņu�-kai rokās puska�oku, Luzgins o�ņādams iejautājās.

� Vai odekolonu esi izlējusi?

� Kāpēc izlējusi? � Ņu�ka izbrīnījusies uzrāva krāsotās uzacis. � Pati iesmar�ojos ...

� No liela prieka?

� Kas nu vientuļai atraitnei var būt par prieku? Tāpat vien iesvaidījos, lai gaiss apkārt būtu jauks!

Vīrietis, kas klusēdams sēdēja pie galdiņa, pasmīnēja, ta�u ir nedomāja piecelties un pirmais nosaukt savu vārdu.

�Redzams, lepns biedrs,� sākdams skaisties, Anikejs atkal nodomāja. �Dro�i vien grib izrādīties svarīgs, bet svarīguma varbūt nekāda lielā vis nav!�

� Bet tu, Anikej Jermolajevi�, pēc slimības esi vēl vairāk apvēlies, � Ņu�ka nerimdamās tērgoja tālāk.

� Ir tādi pavisam izkāmēju�i vīri � ko tikai nerij iek�ā, ta�u nekas neiet labumā, bet tu, kaut arī sevi badā mērdē, tomēr arvien tāds pats tumīgs. Nez kāpēc tā?

� Rimsties, � Luzgins pārtrauca. � Būtu labāk iepazīstinājusi ar savu viesi, citādi tā neērti. Mēs abi trinam mēles, bet biedrs garlaikojas ...

Ta�u sve�ais negaidīja, kamēr Ņu�ka stādīs viņu priek�ā.

� Mans uzvārds ir Ma�arovs, � viņ� nepieceldamies pateica. � Jums dro�i vien zināms, ka kolhozā pa�reiz strādā rajona komitejas komisija. Tad nu es esmu no �ās komisijas ...

� Jā ... Esmu informēts, � Anikejs teica, bet klusībā nodomāja: �Sliktāk vairs nevar būt! Un kāds jods mani dzina �urp? Ne velti Ņu�ka brīdināja ar stingro skatienu.�

Ta�u atkāpties jau bija par vēlu, un, piesēdies pie

25*

Э87 galdiņa, Luzgins paņēma Ņu�kas pasniegto glāzi un, neapjēgdams, ko dara, sāka maisīt tēju ar karotīti.

� Nu, un kā veicas? � viņ� vaicāja, vēl nezinādams, kā izturēties pret �o nepazīstamo revidentu.

� Varbūt jums ir kādi norādījumi tie�i man?

Viņ� gribēja uzreiz paglaimot Ma�arovam, prasīdams padomu, un tai pa�ā laikā uzzināt, vai ir kādas cerības, ka rajona komiteja joprojām uzskata viņu �eit par galveno personu.

� Bet kas ar jums noticis, biedri Luzgin? Pēc sapulces jums ta�u uzbruka smaga slimība, � it kā neievērodams jautājumu, Ma�arovs apvaicājās.

� Lēkme, � skābi saviebies, Anikejs pielika roku pie sirds. � Domāju, ka nemaz vairs necel�os, tā sagrāba! ...

� Kādē| tad jūs piecēlāties no gultas? Jums ta�u dro�i vien aizliedza to darīt?

� Rūpes grau�, � Anikejs smagi nopūtās. � Guļu gultā kā autiņos savīstīts bērns un neredzu, kas notiek saimniecībā. Lai gan brigadieri ziņo, tomēr, kā saka, � uzticies, bet pārbaudi... Vai nav tiesa?

Ma�arovs atkal neatbildēja, pat nepamāja ar galvu, ka piekrīt un draudzīgi jūt līdzi. Viņ� Luzginam mazliet atgādināja apgabala komitejas sekretāru Probatovu � tāds pats ārkārtīgi pieklājīgs, mierīgs un neizdibināms� Pamēģini nu tādu cilvēku izprast!

� Vai tad ilgi jums vēl būs jārakņājas apmelojumos, kas pār mums sagāzti? � Luzgins līdzjūtīgi apvaicājās, it kā no�ēlodams, ka Ma�arovam jānodarbojas ar tik neglītām lietām. � Jeb jums varbūt ir jau secinājumi?

� Pa�reiz viss tā kā būtu noskaidrojies, � Ma�arovs atbildēja un, nolicis glāzi, pagriezās pret saimnieci.

� Liels paldies, Anna Timofejevna!

� Dzeriet, cik sirds vēlas, � ūdens mums nav �ēl! Ja nepietiks � uzlik�u vēl vienu patvārīti! � Ņu�ka teica un, �ķelmīgi pasmaidot, palūkojās uz viesi.

�Paskat, velna māte!� Anikejs nodomāja. �Pat te nevar iztikt, nekulstījusi asti! Un viņ� arī, redzams, nav

,nekāds slimais � pratis pielīst sievi�ķim � uzrunā vārdā un tēva vārdā. Ņu�ka dro�i vien aizmirsusi, kad pēdējo reizi tā godāta.� _/Z

*// 388

Visus gadus, kamēr Anikejs atradās pie varas, viņ� par savu galveno pretinieku uzskatīja Jegoru Dim�a-kovu un sapulcēs baidījās tikai no �ā vīra runām �-vienmēr nesaudzīgi zobgalīgām un niknām. Bet sūdzības, kuras par Luzgina izdarībām tika sūtītas uz rajonu un apgabalu, bie�i vien pēc pārbaudes nonāca viņa rakstāmgalda atvilktnē. Ja nu kāds no sūdzībniekiem ieradās pie viņa ar lūgumu, Anikejs klusēdams izņēma no kabatas atslēgu un atslēdza atvilktni. �Vai pazīsti �o rokrakstu?� viņ� noprasīja, neslēpdams savu triumfu un apmierinātību. �Par velti, cilvēciņ, esi tinti tērējis! Un, ja vēl būs patika, � raksti tikai vaļā, neprāto daudz, mēs pēc tam ar prieku palasīsim. Atnāks ta�u �urp, garām mums nepaies! Un tagad atjēdzies un pavaicā pats sev, vai pēc �itāda apmelojuma tu drīksti man acīs rādīties un bāzties virsū ar saviem lūgumiem?�

Bet cilvēks, ar kuru Luzgins pa�reiz bija sastapies un kur� �eit pārstāvēja rajona komiteju, izturējās neizprotami, un tas Anikejam lika ausīties. Un ja nu Korobins arī nolēmis no viņa atbrīvoties? Nometīs kā cauru zābaku no kājas, un ne gailis pakaļ nedziedās! Nonēsāts, nomīts uz vienu pusi, viņi teiks, � iegādāsimies jaunus apavus, izturīgākus, kas nekādu slapjumu nelai� cauri!

� Protams, ja nav noslēpums, es vēlētos arī zināt, kā man turpmāk jāpilda izvirzītie uzdevumi, � mēģinādams ar varu panākt skaidrību, lai tur lūst vai plīst, Luzgins ievaicājās un sparīgi atzvēlās krēslā.

Ma�arovs lūkojās uz viņu jautrā neizpratnē, it kā Luzgins būtu no stikla un varētu redzēt viņam cauri, un no �ā atklāti zobgalīgā skatiena Anikejam kļuva dīvaini ap sirdi.

� Man �ķiet, ka visu izlems sapulce, kuru, es ceru, drīz varēs turpināt, ja jūs esat pilnīgi vesels...

Viss bija skaidrāks par skaidru � viņu atkal atdeva Jegora Dim�akova un to kolhoznieku varā, kuri �o vīru atbalstīja, un no �ās vēsts vien Anikejam metās nelabi.

� Tā, � viņ� klusu nosēca un strauji piecēlās, gandrīz apgāzdams glāzi ar tēju. � Tātad visiem tic, bet man ne? Un tas, ka es visus savus spēkus esmu kolhozam atdevis, jums vēl par maz? Sis numurs jums neizdosies, biedri Ma�arov!,,, Esmu dzīvē sastapies ne ar tādiem vien pārbaudītājiem � da�s arī grasījās skriet ātrāk par vēju, bet kā miets atdūrās... Diezin vai Korobins parakstīsies zem jūsu pārbaudes! ... Aiz manas muguras slepeni esat darboju�ies?

� Mēs darbojāmies tā, kā mums lika partijas biedra sirdsapziņa, � Ma�arovs, negaidīti stingri un dzedri noteicis, piecēlās. � Es apstaigāju gandrīz visas mājas un nesastapu neviena, kas teiktu par jums kaut vienu labu vārdu ...

� Un arī �ī uz mani metusi akmeni? � Anikejs ar nicīgu skatienu nomēroja Ņu�ku un iesmējās. � Viņa varēja �o to pastāstīt, pazīst mani labāk nekā citi! ... Tātad jūs vācat par mani tenkas, bet pats staigājat pie sievi�ķiem?

� Neārdies tik traki, Anikej, � pieiedama Luzginam klāt, Ņu�ka negaidot sacīja. � Es neesmu pie tevis piesieta, lai abi kopā smilkstētu ...

� Tā arvien izturas cilvēki, kuri apzinās, ka viņiem nav taisnība... Nu, es ie�u, Anna Timofejevna, � Ma�arovs ar saliektu pirkstu sakārtoja briļ|u lociņu, uzticīgi un labsirdīgi uzsmaidīdams mājasmātei. � Paldies par sarunu un tēju! ...

� Partija vis nemētāsies ar vērtīgiem kadriem! � vairs nespēdams savaldīties, Anikejs kliedza. � Par agru grasāties mani apbedīt, biedri Ma�arov!

� Domāju, ka es jums vairs neesmu nekāds biedrs ... Un partija � tas ir tik liels vārds, ka, būdams jūsu vietā, es to pataupītu dzīves svarīgākiem brī�iem! ...

� Tātad jūs mani nicināt? Kategoriski atsakāties runāt? Mēs arī to atcerēsimies un atzīmēsim!

Ma�arovs gāja projām, pat nesniedzis roku atvadām, it kā nedzirdēdams jautājumu, ta�u pie sliek�ņa piepe�i atgriezās, un Anikeju pārsteidza viņa sejas stingrā un bargā izteiksme.

� Es uzskatu, ka komisija var uzdot rajona prokuroram, lai parunā ar jums ...

Anikejs nepaguva apjēgt, ko lai atbildētu, kad durvis klusu aizcirtās.

� Vai pārdevi mani, pa�labuma meklētāja? � Luzgins sāka bļaut, tikko Ma�arova teikto vārdu jēga nonāca līdz apziņai, un, pieskrējis pie Ņu�kas, sāka viņu purināt aiz pleciem. � Saki, maita, � ko viņ� no tevis centās izdibināt? Runā!...

� Laid vaļā, Anikej! � Ņu�ka izrāvās no viņa rokām. � Tu man esi apriebies! ... Un nebāzies virsū ar dūrēm, es no tevis nebaidos. Ej biedē savu sievu!

� Nē, pasaki � par ko viņ� tevi izpra�ņāja? � neatkāpdamies no Ņu�kas, Anikejs lielās dusmās mala vienu un to pa�u.

� Viņ� nekā necentās izdibināt! Tikai sarunājās, izvaicāja, ko es domāju par dzīvi mūsu kolhozā...

� Nemels! Vai tad tu spēj domāt? Savu mū�u ne par ko neesi domājusi, vienīgi tikai par lupatām un gultu! ...

Ne vārda vairāk neteikdama, Ņu�ka piegāja pie durvīm un tās pla�i atvēra.

� Vācies prom, Anikej . ..

� Rimsties nu un neau�ojies!⁷ � Luzgins sāka atgaiņāties. � Nesarīko teātri...

� Ja nevāksies no laba prāta � sauk�u ļaudis, � glu�i bāla un aizelsusies Ņu�ka izdvesa un, galvu atmetusi, neapjaustā naidā raudzījās uz viņu kā uz sve�inieku.

24

Putenim virpuļojot, Konstantins gāja pa naksnīgo ielu, līdz pa�ām uzacīm ausaini uzmaucis, un, zobus sakodis, visu laiku �ukstēja:

� Nelietis tāds!... īstais liekēdis!...

Ja Ma�arovs nebūtu saistīts ar rajona komitejas komisiju un dzīvotu �eit pastāvīgi, viņ�, ne brīdi neprātodams, piekautu �o nekrietno cilvēku, lai tur vai kas! Viņ� pat iztēlojās, cik nikni, ar kādu atriebības baudu zveltu pa �īm aiztūku�ajām cūkas a�elēm.

Strauji so]odams pretim lidojo�ajām, slapjajām sniegpārslām, Ma�arovs te noslīdēja no kamanu ceļa, te atkal uzgāja uz cietās grambas, kas �ķērsām bija aizvilkta baltām puteņa sīpām, un nekādi nespēja nomierināties un apspiest nervozos drebuļus. Sniegs aiz-ķepināja briļļu stiklus, retās uguntiņas mājās vīdēja it kā caur eļļainu papīru, kā miglaini plankumi, piedurknes un pleci pārklājās ar sniega kārtu, vajadzēja tikai papurināt roku � un sniegs vēlās nost veseliem slāņiem.

Iedomājieties tikai � tāds niecīgs, ne visai gudrs, bet kā klēts �urka alkatīgs cilvēciņ� �erjom�ankā pratis pacelties pār visiem un sagrābt neierobe�otu varu! Līdz �im laikam tas ta�u bija jutis tikai vienu atbildību � atbildību pret priek�niekiem, no kuriem atkarīga pa�a karjera, toties nejuta ne mazāko atbildību pret ļaudīm, kuri to izvēlēju�i par vadītāju, un neap�aubāmi bija pārliecināts, ka nav atkarīgs no kolhozniekiem, bet kolhoznieki pakļauti tam. Cik bezjēdzīgi, drausmīgi un necilvēciski, ka �ādam cilvēkam ticēju�i vairāk nekā visiem kolhozniekiem �erjom�ank ā, ka tādam atļāvu�i izplesties kā briesmīgai nezālei un nomākt visu labāko, ko partija gadu gaitā spējusi ieaudzināt mūsu ļaudīs!

Konstantins iekaisis apstājās iepretim mājai ar spo�i apgaismotiem logiem un neviļus sāka lūkoties pinkainajās pūciņās, kas spietoja gaismas strēlē. Pēk�ņi vairs negribējās brist tālāk pa drēgno tumsu, un sirdī modās pavisam vienkār�a vēlē�anās � pieklauvēt, palūk, pie �ā sala rakstiem klātā lodziņa, ieiet siltumā pie nepazīstamiem ļaudīm un palūgt naktsmājas...

Pēdējās dienās Ma�arovam bie�i tā gadījās. Ieiedams sve�ā mājā, viņ� no rīta to atstāja, ne vien daudz ko uzzinājis par kolhozu un par pa�iem ļaudīm, bet arī kļuvis it kā bagātāks un gudrāks. Katra māja bija itin kā atsevi�ķa, liela pasaule, un, tā kā Ma�arovs vienmēr un visur palika sev uzticīgs, tad ļaudis sirsnīgā vaļsirdībā dalījās ar viņu visās bēdās un priekos. Kādā ģimenē svinīgs notikums bija vēstule no dēla, kur� uz kādas lielas upes cēla milzīgu elektrostaciju, un ar �ās vēstules starpniecību arī visa ģimene it kā kļuva par varenās celtniecības dalībnieci, kura norisa tūksto�iem kilometru tālu no dzimtā ciema. Ta�u arī �eit, lai cik dīvaini tas liktos, atradās neapmierinātie: vidējam dēlam, kur� bija izteicis vēlē�anos braukt uz neskartajām zemēm, Luzgins atteicies izsniegt nepiecie�amās izziņas, un tagad puisis viņu lādēja uz velna parau�anu un kolhozā strādāja nolaidīgi. Citā ģimenē vīrs un sieva dzīvoja naidā, kas visiem bija glu�i neizprotams, un Ma�arovs veltīja daudz pūļu, lai noskaidrotu dziļās nesaticības īsto cēloni. Ģimenes galva bija draugos ar Dim�akovu, un Luzgins tāpēc bie�i atteicas laikā dot zirgu, lai atvestu malku vai salmus jumta klājumam. Ar to pilnīgi pietika, lai vīrs un sieva, kas ilgus gadus dzīvoju�i mierā un saticībā, sāktu viens otram nez ko pārmest, par katru sīkumu saskaistos un pa īstam sanaidotos. Tre�ā mājā auga �etri mazuļi, un �ās skaļās ģimenes māte bija spiesta augām dienām sēdēt pie savām atvasītēm, tāpēc ka Anikejs sazin kāpēc iespītējās un, lai gan viņu vairākkārt lūdza, neierīkoja bērnudārzu. Sieva nespēja izpelnīt nevienu izstrādes dienu, bet �ās ģimenes apgādnieks plēsās vai pu�u, lai visus uzturētu. Ceturtajā mājā ģimenes galva �ūpoja, cēla tra�us un piekāva sievu, un neviens nespēja viņu savaldīt un nelaimīgo aizstāvēt. Bet �erjom�ancie�u part-orgs Mrihins sēdēja savā istabiņā valdes ēkā, pārcilāja papīrus, kas ienāku�i no rajona komitejas, ie�uva tos kopējos aktu vākos, pieņēma biedru maksas un bija dziļi pārliecināts, ka viņ� pēc labākās apziņas pilda pienākumus, kurus viņam uzticēju�i komunisti.

Tā dzīve, kurai Konstantins �inīs dienās nodevās ar visu sirdi, lika aizmirst Kseniju, līdzās visam pieredzētajam un pārdzīvotajam viņas pārmetumi un aizvainojumi �ķita pārāk naivi un sīkumaini. Vēl vairāk � viss personīgais, ko viņ� vēl nesen uzskatīja par vissvarīgāko un kas nerimtīgi satrauca sirdsapziņu, bija kaut kur atkāpies, izdzisis, ieguvis citu jēgu, turpretim tas, kas, �ķita, nebija sevi�ķas uzmanības vērts, negaidot izvērtās par būtisku, lielu un nozīmīgu, ieguva skaudrumu un neatlaidīgi prasīja tūlītēju atrisinājumu.

� Ei, griez ceļu!

Ma�arovs neapzināti paspēra soli sānis no ceļa, uzreiz līdz ceļiem iebrukdams irdenajā kupenā, un, smagi vilkdama smagās, ar resniem zariem un �agariem piekrautās ragaviņas, garām pagāja salīkusi, ar sniegu apputināta sieva.

� Pagaidiet, es palīdzē�ul � Ma�arovs uzsauca. Sieva neatsaucās un neapstājās, tad Konstantins, pieskrējis klāt, pieķērās pie noglumēju�ās virves un sāka vilkt ar visu spēku. Sieva it kā nemaz nesajuta atvieglojumu un tāpat slāja līdzās padevīgā gurdumā.

� Atpūtieties, es aizvilk�u viens, � Ma�arovs viņu saņēma aiz pleca un atbīdīja nostāk: � Vai tālu dzīvojat?

Sieva ar pūlēm izslējās un nopūtās.

� Rau, aiz tā izdeguma... Nav vērts jums noņemties ...

� Nekas man nenotiks! � Konstantins dusmīgi atcirta, apmeta lenci ap kaklu un enerģiski iejūdzās ragaviņās.

Ragaviņas bija it kā piesalu�as pie ce)a grambām, un viņ� sasprindzināja visus spēkus, iekāms tās izdevās izkustināt no vietas.

Ma�arovs gāja, uz priek�u salīcis, ar rāvieniem pārvilkdams vezumiņu pār puteņa sadzītajām sniega kaudzītēm. Sieva gāja nopakaļ un retumis pastūma, kad ragaviņas virzījās pret uzkalnu.

�Kā gan viņa viena spēja pavilkt tādu smagumu?� Konstantins nobrīnījās. �Viņai ta�u ir pāri se�desmitiem, ne mazāk.�

Priek�ā kāds ar kabatas lukturī�a gaismas strēli taustīja ceļu � lēnām, it kā meklētu nez ko, nesen �eit pazaudētu. Tad cilvēks ar lukturīti apstājās, acīm redzot, izdzirdīs ragaviņas �īkstam, un pagaidīja, kamēr vilcēji nonāca līdzās. Viņ� bija ģērbies labā mētelī, baltiem, ap�ūtiem tūbas zābakiem kājās, pūkainu ziemeļbrie�u mazuļu ādas ausaini galvā un ādas cimdiem rokās.

�Dro�i vien kāds no pilsētas,� Ma�arovs nodomāja, noskatīdams nepazīstamo. �Atbraucis paciemoties un paelpot svaigu gaisu.�

� Vai tie�ām jūs velkat malku no pa�a me�a? � sve�ais brīnījās.

� Pavaicājiet, rau, viņai, � neapstādamies un iedams garām, Konstantins atteica. � Es viņu sastapu netālu no �ejienes ...

� Un viņa to vilka viena pati? Sakrāvusi zirga vezumu! ... Patie�ām, nav ta�u viegli, ko?

Ma�arovs pēk�ņi sadusmojās:

� Klausieties, neuzdodiet muļķīgus jautājumus! Vai Jūs no mēness esat nokritis, vai? Ja jūs interesē, kāds ir vezums � ķerieties pie virves, un būs skaidrs!...

� Vai jūs esat vietējais? � sve�inieks iejautājās, joprojām soļodams līdzās.

� Kā lai saka ... Vispār esmu dzimis �eit, Cerjom-�ankā, tad daudzus gadus biju prom, bet pa�reiz var uzskatīt, ka atkal gribu kļūt par vietējo...

� Visai miglaini... Un ko jūs �eit darāt?

� Jūs ta�u redzat � vedu malku!

Nepazīstamais vairāk neko nejautāja, un Ma�arovs bija apmierināts � viņ� necieta tuk�u ziņkāri.

Viņi nogriezās pie sniegā dziļi iegrimu�as, neapgaismotas mājas, pa vārtiem, kas bija līdz galam vaļā, iegāja pagalmā, un Ma�arovs pievilka ragaviņas gandrīz pie lieveņa pakāpieniem.

� Nemaz nezinu, kā lai jums pateicos, � sieviete teica. � Varbūt ienāksiet iek�ā apsildīties?

� Labprāt, tikai vai mēs jūs neapgrūtināsim, � Konstantina nejau�ais ceļabiedrs atbildēja un, saimniecei sekodams, uzkāpa uz lieveņa.

Ma�arovam aiz pieklājības gribot negribot vajadzēja piekrist un doties līdzi.

� Tikai nenodauziet galvas tumsā, � atvērdama durvis uz priek�iņu, sieva brīdināja. � Garajiem pie mums negals � sadauzās pret durvju aplodu...

Uzmanīgi iedami saimniecei nopakaļ, viņi iegāja istabā un apstājās pie sliek�ņa siltajā tumsā, kur dvesmoja rudzu maizes smar�a. Pēc brī�a acis mazliet pierada un arī pati tumsa nelikās tik dziļa, to kliedēja aiz logiem lidojo�ā sniega rēgainais atspīdums.

� Tā esmu es, vecais... Vai tu vēl esi pie dzīvības? � sieva jautāja, viegli un brīvi kustēdamās pierastajos istabas apstākļos.

� Kur tad es dē�os? � nez kur no aug�as, dro�i vien no krāsns, priecīgi atsaucās parupja balss. � Velns no manis sen atteicies, bet dievam arī, redzams, neesmu vajadzīgs. Kamēr tu, sak, neesi ticībā pieņēmies, man tevi pievākt nav nekādas jēgas...

� Nezaimo dievu! � sieva asi apsauca. � Ja tu pats būtu kaut kam ticējis un bērniem ticību iepotējis, tad tagadiņ nevārtītos uz krāsns viens pats kā koks... Agrāk gan dievu bijās, gan vecākus godāja, bet tagad nepagūst izaugt no bērna autiņiem � un jau viss viņiem ir tīrais nieks: nevienu neklausa,, tomēr pa�i nezina, ko grib, uz ko sirds nesas � nevar saprast...

� Rimsties, māt, nesirdies, � vecais nopūzdamies atbildēja. � Par vēlu savu dzīvi pārgrozīt citādu � jau viņējais krasts redzams ... Ko tad tu esi atvedusi līdzi?

� Aizdeg�u uguni, pats redzēsi, � sieva beidzot bija sataustījusi uz plauktiņa sērkociņu kārbiņu un deglim tuvināja uzrautu sērkociņu. Ar pirkstiem noņēmusi no tā ogli, viņa iededza gaismu un, noslaucījusi ar papīra strēmeli cilindru, iesprauda to skārda ligzdā.

� Tas ir mans vecais, � pamādama uz krāsns pusi, viņa paskaidroja. � Jau otro gadu kājas neklausa... Pats nelabais mani tik sliktā laikā nevarētu aizdzīt pēc malkas, ja viņ� būtu vesels. Agrāk man tādu rūpju nebija...

� Bet kāpēc jums nedeva zirgu, ar ko aizbraukt pēc malkas? � iejautājās nepazīstamais ar tūbas zābakiem kājās un sarauca pieri, it kā viņa varā būtu sodīt vai attaisnot tos, kas nav palīdzēju�i �iem ļaudīm.

*- Nu, tāpēc, ka mēs esam no gadiem ārā...

� Ko tas nozīmē? � Ma�arovs vaicāja.

� Nu, mēs esam veci, tātad no gadiem sen jau ārā, � vecais atkārtoja un par krāsns malu pārkāra melnās, adītās vilnas zeķēs apautās kājas. � Kolhozā strādāt jau vairs nespējam... Taisnība gan, sieva da�reiz iet tupeņus pārlasīt vai vēl ko tur, bet es tikai sē�u, esmu savu tiesu nostrādājis... Bet kas tad Ani-kejam par aprēķinu zirgu dot, ja no mums tagad nav nekāda labuma? Negribas jau uz valdi iet, diedelēt, klanīties, viņ� no turienes dzītin dzen ārā vecos kā tādus ubagus � aiz kauna zemē jālien ...

� Bet kas jūsu kājām kai�? � Konstantins vaicāja. � Ko ārsti saka?

� Par flebitu saucas! � vecais pavēstīja dīvainā lepnumā un pa�ūpoja kāju. � Sak, ar dūņām esot jāārstē, uz kūrortu jābraucot... Mums arī tā kā savu dūņu netrūktu, bet kūrortā it kā skaitoties labākas un derīgākas par mūsējām!...

� Nu, vai tad kolhozam nebija pa spēkam nopirkt jums ceļazīmi? � apsēzdamies pie galda un nez ko rakstīdams bloknotā, interesējās nepazīstamais.

� Vai Anikejam, vai? � ve�uks sēco�i iesmējās.

� Viņ� jau drīzāk pats pakārsies nekā kādu kolhoznieku sūtīs uz kūrortu! No visa ciema viņ� vienīgais brauc nez kur ārstēties, lai gan ir vesels kā kolhoza bullis! ...

� Neizkrati sirdi, vecais, � sieva lūdza un sāka likt vakariņas galdā. � Tad ta liela patika pilsētniekiem par mūsu Anikeju klausīties.

� Kāpēc gan ne? � sve�ais iebilda. � Stāstiet tālāk, lūdzu...

� Būs savi gadi pieci, kad te uzradās kāds pilsonis, bija atbraucis no avīzes, � sieva teica, novietodama uz galdauta tases. � Re, tanī pa�ā vietā, kur jūs sē�at, ari viņ� sēdēja ... Mēs viņam izkratām sirdi, �ēlojamies, bet viņ� tikai skrīvē un skrīvē... Mēs to avīzi neredzējām, bet ļaudis stāstīja, � esot mūsu Anikeju pamatīgi izkritizējis, sadevis piparus! Nu, Anikejs, arī nebūdams muļķis, uzņēmās visu vainu, izgāja caur visu pa�kritiku un vēlāk atkal mūs spaidīja, kur vien tika klāt! Vēlāk viņ� atdarīja visiem, kas bija ar �o pilsoni kaut vienu vārdu pārmiju�i... Tā kā labāk jau mūs �ai lietā nejauciet iek�ā, dievs pasarg! ...

� Kādā lietā? � nepazīstamais piesarka un iebāza bloknotu kabatā. � Neuztraucieties, to es tāpat sev ...

Viņ� piecēlās un, tūbas zābakiem �vīkstot, �urp turp pastaigāja pa istabu, domīgi berzēdams zodu. Viņam bija smagnēja gaita, plati pleci, seja ar spēcīgi iezīmētajiem vaibstiem izskatītos raupja, ja nebūtu spilgtā pretstata starp gludajiem un jauneklīgi sārtajiem vaigiem un sirmajiem matiem, kuri it kā atstaroja zilga-numu, � �is pretstats viņam pie�ķīra apbrīnojama mo�uma un dedzības izteiksmi.

�Es kaut kur esmu viņu redzējis. Bet kur?� Ma�arovs nedomāja, moko�i sasprindzinādams atmiņu.

� Ja jau nu esam jums par ciemiņiem uzpliju�ies, tad, saimniecīt, iepazīsimies arī pa īstam, � teica vīrs ar tūbas zābakiem kājās un sniedza saimniecei roku:

� Mans uzvārds Probatovs, sauc par Ivanu Fomi�u ...

�Tas ta�u ir apgabala komitejas sekretārs!� nosarkdams līdz matu galiem, Konstantins nodomāja un nenovaldījies skaļi iesmējās.

� Piedodiet gan, Ivan Fomi�, ka es tā ar jums sarunājos!

� Neko darīt � patrāpījos, kā mēdz teikt, karstu dusmu brīdī.

� Es te strādāju rajona komitejas komisijā un noņemos tie�i ar �ā darboņa lietām, kuru nupat te daudzināja .'.. Mans uzvārds � Ma�arovs ...

� Kaimiņu ciemā dzīvoja trīs Probatovu ģimenes, � sieva noteica, it kā skaļi domādama. � Varbūt jūs kādiem no tiem esat rada?

� Ko tu, māt, tāda kā dūma! � ve�uks uz krāsns paslējās un pakratīja sirmo galvu. � Tas ta�u ir mūsu ⁴ apgabala sekretārs, Jevdokijas Pavlovnas dēls!

� Nu pareizi! � saimniece priecīgi piebalsoja.

� Bet man ne prātā neienāca! ... Redzu, paskats tāds kā pazīstams, bet prāts nekādi nespēj apjēgt. Esat gau�ām līdzīgs mātei! ... Sēdieties, sasildī�u jūs ar tēju.

� Neatsacī�os, � Probatovs teica un atskatījās uzMa-�arovu. � Nezinu tikai, kā mūsu dusmīgais biedrs...

� Ar dusmīgajiem, Ivan Fomi�, ūdeni ved, � nosēzdamies sekretāram līdzās uz sola, Konstantins pavīpsnādams atteica.

� Ne tikai ūdeni, � pieskaņodamies viņa tonim, Probatovs jokodamies atsvieda. � Bet, kā pierāda dzīve, arī malku ...

� Kāp nu lejā, vecais, � saimniece aicināja.

� Sarksim abi kopīgi ciemiņu acu priek�ā ...

� KādēJ tad tā? � Probatovs pabrīnījās.

� Nu, pa�i redzat, kāds mums tas cienasts � maize, tupeņi un ūdens, � sieva bēdīgi paskaidroja, un viņas sāpīgi sakniebtajās lūpās negaidot pavīdēja skarbums. � Tēju dzeram bez cukura... Cukurs mums ir reti, reizes trīs gadā, pa lieliem svētkiem, un arī tad to nemū�am godīgi nenopirksi kā, teiksim, pilsētas veikalā. � alla� manās tā ar blēdību vien pārdot... Papriek� aiznes olu desmitu, pieliec naudu klāt, tad tev lūpas pasaldinās!

� Tā ir nekrietnība un nelikumība! � Probatovs skarbi izsaucās un, atkal izņēmis bloknotu, sāka rakstīt. � Iznāk, saimniecīt, ka nevis jums jāsarkst...

Pieķēries pie krāsns koka maliņas, vecais. vīrs, 'uz rokām pievilkdamies, notrausās lejā, iebāza padusē j kruķus un piekliboja pie galda. Viņ� bija kalsens, stiegrains, melnīgsnējā āda uz kakla izvagota smalkiem grumbu vijumiem.

� Es jums gribu ko pavaicāt, biedri sekretār, � viņ� teica, apsēzdamies Probatovam iepretim. � Kāpēc i tā iznāk, ka lauki dzīvo nabadzīgāk par pilsētu, bet maksāt maksā par visu dārgāk? ... Nu ņem ko ņemdams, jebkuru preci vai kādu strumentu � papriek� pieprasa natūrā, bet pēc tam pieliec vēl naudu klāt. Es domāju, ka tas nav taisnīgi, vai ne?

� Es arī tāpat domāju, � brīdi klusējis, Probatovs atteica. � Un ne tikai es viens pats, visa partija pa�reiz ar to nodarbojas... Nodokļu jautājumā visu izlabojām, tagad pirmām kārtām jāpaaugstina maksa par labību, kuru valsts pērk no kolhozniekiem. Pienāks kārta visam, tēv, vari būt dro�s � veikali būs krautin piekrauti ar precēm, un arī cukura būs papilnam ...

Probatovs runāja gausi, mazliet domīgi, glāstīja celi, tad piepe�i pacēla roku un viegli pieglauda sirmos matus, kas vizēja metālā blāvumā.

� Nebūtu par ļaunu mums abiem ar ve�iņu mū�a galā padzīvot labklājībā, � saimnieks sacīja un, it kā negribēdams palaist garām laimīgu gadījumu, kas viņu savedis kopā ar apgabala komitejas sekretāru, neatlaidīgi lūdza: � Re, būtu jūs vēl palīdzējis sameklēt kolhozam labu saimnieku, visi jums gau�i pateiktos... Un arī to bandu ap Anikeju vajag izklīdināt, tā ta�u caur un cauri sastāv no tādiem ne�ķīsteņiem, kuri pat ugunsgrēkā zags!

� Atcerējos! � Konstantins priecīgi iekliedzās un no visa spēka sāka kratīt Probatova roku. � Nu tas nu gan ir brīnums! Visu laiku skatos uz jums, Ivan Fomi�, un cen�os uzminēt, kur jūs esmu jau redzējis? Un, redz, kā izdzirdu par ugunsgrēku, tā dabūju kā ar mietu pa pieril... Es ta�u jūs iepazinu, kad biju vēl pui�elis... Ja toreiz jūs nebūtu sastapis, es varbūt sen vairs neatrastos starp dzīvajiem!

� Saki nu viens cilvēks! � Probatovs nomurmināja, �ķita, ne tik daudz apmulsis no Ma�arova atklājuma, cik no pēk�ņā pavērsiena, kas iestājās sarunā.

� Goda vārds! Tūlīt pats redzēsiet! � nelaizdams vaļā Probatova roku, Konstantins dedzīgi un juceklīgi izsaucās. � Jums vajag atcerēties manu tēvu � viņu nogalināja, kad viņ� no �erjom�ankas veda uz rajonu pirmā arteļa biedru sarakstu... Bet vēlāk jūs mani izrāvāt pavisam no citas ģimenes un aizvedāt uz bērnu namu pie Alekseja Makarovi�a... Vai tagad atceraties?

Apgabala komitejas sekretārs tūlīt neatbildēja. Mirkli atvirzījās no Ma�arova, saspringti ielūkojās tam sejā, tad kaut kas nodrebēja viņa sakniebto lūpu kaktiņos un piemiegtajās acīs, kurās gai�ajām, biezajām skropstām cauri it kā izlauzās slēpta dzīļu gaisma. Pro-batovs kā aizsapņojies liegi smaidīja un visu laiku nenovērsa acis no Konstantina: it kā izniris no viņiem neaizmirstamajiem gadiem, tas viņu atsauca atpakaļ tanīs tālajās nemierpilnajās naktīs, kad blāzmoja ugunsgrēku kāvi un skanēja trauksmes zvana vaimanas.

� Jā, jā, � Probatovs nopūties klusu teica. � Vai gan kāds aizmirst savu jaunību?

Viņā it kā nekas nebija saglabājies no tā drūmā un valdonīgā vīra, kāds Konstantina atmiņā bija palicis kop� bērnības, � .dzīve ne mazumu pūlējusies, viņu slīpēdama, � un tomēr nekas nebija zudis bez pēdām � tik daudz Probatovā palicis no agrākās gai-tas, kustībām un balss.

� Un kas notika ar jūsu māti? Viņa dzīvo pie jums?

� Diem�ēl ne, � Ma�arovs nodrebēja un nodūra galvu. � Kop� tā laika, kad māti izsūtīja, es vairs neesmu viņu redzējis.

� Un nevarējāt uzmeklēt?

� Agrāk negribēju, glu�i vienkār�i centos viņu aizmirst, bet vēlāk ievācu �ādas tādas izziņas, tomēr nekādas pēdas neatradu... Dro�i vien viņa sen mirusi...

� Mēs arī toreiz no�āvām greizi un neizrāvām viņu no tās drausmīgās ģimenes, � Probatovs nopūties atzinās. � Bijām pārāk nesamierināmi pret to, kas mūs bija traucējis agrākajā dzīvē, tāpēc bie�i vien kļuvām līdz cietsirdībai principiāli un visu gāzām vienā kaudzē bez jebkādas iz�ķirības, visus mērījām ar vienu un to pa�u bargo mērauklu ...

Viņi dzēra tēju un jau runāja par ko citu, ta�u Konstantins ilgi neuzdrīkstējās pacelt galvu uz aug�u: kaut kas viņam liedza'to darīt ar parasto brīvo izjūtu, kāda viņam arvien piemita.

25

Norunājis ar saimnieci, ka paliks te pārnak�ņot, Ma�arovs gāja pavadīt apgabala komitejas sekretāru.

Putenis bija norimis, gaisā lidoja tikai retas sniegpārslas, debesis bālēja un kļuva augstākas, kaut kur aiz kuplajiem mākoņiem jautās mēness... Pār ciemu valdīja dziļ� klusums.

� Un tā, raug, visur, lai kurā mājā ieietu, � Konstantins stāstīja. � Iesākumā es pat mazliet apjuku, jo saņēmu tik daudz visādu lūgumu un sūdzību, pie manis griezās ar neskaidriem jautājumiem ... Da�reiz sīkums, it kā tīrais nieks, tomēr no tā izaug vesela problēma! Un kādam ta�u tas viss jāatrisina, nevar jau ļaudis atstāt bez atbildes, nevar pieļaut, ka pieaugtu neapmierinātība un dusmas... Tas, zināms, ir grūti, bet mēs ta�u nedrīkstam neuzklausīt ikvienu un necensties izprast, ko viņ� domā, ko grib dzīvē panākt, kas viņu traucē...

� Kam gan citam tas jādara, ja ne mums, � Probatovs atbildēja. � Da�iem priek�niekiem �ķiet, ja labi vadīju�i sapulci, tad jau iekaroju�i visu sirdis... Bet īstenībā viss ir daudz sare�ģītāk! Ļaudis ta�u mainās lēnāk nekā jebkuri apstākļi, apziņa nespēj tikt līdzi visām esamības pārvērtībām... Dienu no dienas dzīve �eit kļūs labāka, tomēr, lai ļaudis paceltos morāli augstāk, viņiem vajag kaut ko vairāk nekā pilnu vēderu vien. Ļaudīm pat nepietiek ar pārliecību, ka viņi rīt dzīvos bagātāk. Cilvēkam vienmēr un visur jājūtas par cilvēku, lai neviens viņam nedarītu pāri, lai viņ� justos ar visiem vienlīdzīgs darbā un visās tiesībās. Tas un tikai tas dos mums iespēju ikvienā atraisīt tos spēkus, kuriem pagaidām, manuprāt, nav pat nosaukuma, tik ļoti neparasti un tie�i fantastiski tie man tēlojas! ...

� Jā, ja, � it kā atradis atbildi pa�a pārdomām, Ma�arovs apstiprināja.

� Tas ir ļoti labi, ka jūs nolēmāt atgriezties uz laukiem, � aizvien vairāk sajūsminādamies, Probatovs runāja tālāk. � Mums pa�reiz tik ļoti trūkst cilvēku, kas spējīgi ķerties pie jebkura melnā darba! Notiek ta�u tā, � tiklīdz ievērojam, ka da�s biedrs izceļas citu vidū, mēs viņu uzreiz pievācam uz pilsētu, mūsu aparātā, un bie�i vien cilvēku samaitājam, sakaltējam, neļāvu�i viņam izvērsties! ... Re, spriediet pats ...

Un Probatovs sāka stāstīt, kā pirms �ā brauciena pa rajoniem viņ� sapulcinājis apgabala komitejas darbiniekus un bijis gau�ām izbrīnījies, kad viņa aicinājumam, lai brauc uz laukiem un uz saviem pleciem uzņemas atpaliku�os kolhozus, atsauku�ies tikai �etri cilvēki.

� Man sametās kauns un bija tik rūgti un pat pretīgi dzirdēt un redzēt, kā jauni, veselīgi cilvēki izdomā iemeslu pēc iemesla, lai visvisādi izlocītos un paliktu pilsētā... Un tie ta�u ir komunisti, kuri uzskata, ka viņiem ir tiesības citiem mācīt partijas principus, tomēr pa�i negrib pilnīgi un nedalīti ziedot sevi partijas darbam un būtībā atsakās cīnīties par tās mērķiem un ideāliem! ... Es domāju, ka no visām grūtībām, kādas mums pa�laik jāpārvar, viena no vislielākajām ir � tik prāvs skaits acīm redzamo partijas apgādājamo!...

� Ziniet, Ivan Fomi�, � Konstantins dedzīgi uztvēra. � Jums daudz interesantu domu, kurās jūs varētu bagātīgi dalīties ar visiem... Bet es nupat atcerējos, ka reiz lasīju laikrakstā kādu jūsu runu, un no �ās runas iedomājos jūs pavisam citādu!

� Kādu tad � labāku vai sliktāku? � mazliet pasmīnēdams, Probatovs jautāja. � Sakiet dro�i...

� Bet, vai jūs neapvainosieties? � Konstantins vaicā j apmoko�i pārdzīvodams, ka spiests �ādam īstam un lielam cilvēkam sacīt nez kādus aizskaro�us vārdus. � Ne jau tas ir svarīgi � vai labāku vai sliktāku. Izlasījis jūsu runu, es nodomāju, ka jūs dro�i vien esat tāds sauss, neinteresants cilvēks, bez jebkādas īpatnības. Goda vārds! Jūsu runa ta�u bija kaila informācija par apgabalu, tā bija tikpat bāla kā desmitiem un simtiem citu tādu pa�u runu. Vai tie�ām jums nekā nebija ko teikt? Jums ta�u tik bagāta dvēsele! ...

� Sadevāt gan pamatīgu sutu! � Probatovs māksloti iesmējās. , � ■ .

� Tikai piedodiet man, Ivan Fomi�... Es nepavisam negribēju ...

� Ko nu tur, � Probatovs atmeta ar roku. � Jūs pateicāt skaidru patiesību!... Mēs esam tā nocentra-lizēju�ies, ka bie�i vien neticam, ka esam spējīgi pateikt savu, kaut arī da�ā ziņā grumbuļainu, ta�u dzīvu domu pilnu, runu un... uzdodam to safabricēt aparāta darbiniekiem, kuriem da�kārt nepavisam nerūp visi �ie jautājumi! Re, tā tas arī iznāk. Paldies jums!

Viņi apstājās pie tiltiņa, kas veda pār ledū iekalto �erjom�ankas upi.

� Es vēl kādu nedēju padzīvo�u jūsu rajonā, tā ka mēs vēl redzēsimies, � Probatovs noteica. � Bet jūs �ai kolhozā paveiciet savu uzdevumu!

Viņi atvadījās, un Konstantins, sacēlis mēteļa apkakli, sāka iet atpakaļ. Kā vienmēr pēc atklātas sarunas, viņ� jutās kā cerībās vīlies. Tā viņam bija gadījies arī agrāk, kad, izteicis savas domas, nerada atsaucību, bet ar Probatovu ta�u viss bija citādi � viņi tik ātri bija viens otru sapratu�il Un tomēr nez kas grauza sirdi...

�Un kas tas man par nejauku paradumu � ikvienam pateikt visu, ko par viņu domāju?� Ma�arovs skaitās. ��It kā visi cilvēki briesmīgi alktu, lai kāds norādītu viņu trūkumus un kļūdas! Un kā varēja gadīties, ka es, partijas darbā vēl pavisam zaļ�, atļāvos mācīt partijas principus un uzvedību apgabala komitejas sekretāram, turklāt vēl tādam kā Probatovs?�

Tomēr, lai gan sirdī joprojām kaut kas gremzās un radīja satraukumu, Ma�arovs jutās laimīgs, ka dzīve viņu atkal savedusi kopā ar cilvēku, kur� viņam bija vairāk nekā paziņa, vairāk nekā tā apgabala komitejas sekretārs, kur viņam būs jāstrādā. It kā ar savu parādī�anos vien Probatovs bija pārcirtis visu viņa �aubu mezglu un, tāpat kā to jau bija reiz darījis neaizmirstamajos bērnības gados, novedis pie tās apsolītās zemes, kuru Ma�arovs bija kaismi meklējis visu mū�u.

1955. � 1960. g.

Е. Мальцев ВОЙДИ В КАЖДЫЙ дом Роман Издательство ЦК ВЛКСМ �Молодая гвардия* 1901 Издательство �Лкесма� Па латышском языке

Maļceus Jeļizars Juri ja d.

IEEJ KATRA MĀJA

Redaktore M. Priedniece. Māksi, redaktors A. Jēgefs. Tehniskais redaktors V. Frclmanis. Korektore K- Rumbēna.

Nodota salik�anai 1964. g. 26. oktobrī. Parakstītu iespie�anai 19G5. g. 28. janvārī. Papīra formāts 84Х108�/**. 12,63 fiz. iespiedi.; 20.71 uzsk. iespiedi ; 22.81 izdevu. I. Metiens 15 000 eks. Maksa 81 kap. Izdevniecība �Liesmas Rīgā. Padomju bulv. 21. Izdevu. Nr. I8483/D23I0. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfija Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pasūt. Nr. 1038.

K2

Krievu valodā добыть � sadabūt, iegūt.