Roberts Kraitons

Kameroni

Cilvēkam ta�u ir jāēd, vai ne? Un cilvēka bērniem arī ir jāēd.

Viņa pamodās.

Nupat vēl cie�i aizmigusi, pēk�ņi viņa gulēja pla�i atvērtām acīm un raudzījās griestu melnumā. Naktis viņa neieredzēja, tomēr bija piespiedusi sevi nakts vidū pamosties. Viņa spēja sev pavēlēt, tas bija galvenais. Tas viņai patika.

Viņa gulēja zem segām un pētīja griestus, cerēdama ieraudzīt kādu gaismas plaiksnījumu, kas liecinātu, ka pavardā istabas pretējā stūri vēl gail da�as akmeņogles.

� Patmīlīgā stulbene,� viņa noteica.

Viņa tī�uprāt sacīja to skaļi. Uguns bija izdzisusi un istaba auksta kā leduskambaris. Māte bija pārkāpusi mājas noteikumu un pirms do�anās pie miera izru�inājusi ogles, nozag-daina sev pēdējo siltumiņu.

� Nekad nepadomā par rītu.

� Kas ir?� tēvs no olras istabas vaicāja.� Ko tu teici?

� Nekas, lēta, guli vien tālāk. Vēl ir nakts.

Kad viņa atgriezīsies, tad tas būs jāalmcl. �is tēla.

Viņa gulēja savā guļvietā, silts kamoliņ� aukstajā, melnajā kastē, un centās izteikt �o vārdu pareizi. Tēvs. Tēvs. Skan tik sve�ādi, bet tas ir īstais vārds, un turpmāk viņa sacīs �tēvs� vai nu viņam tas patīk, vai ne.

� Paklau,� pirms nedēļas viņ� bija teicis,� es esmu skots, nevis kaut kāds anglis. Saki man �lēta�, kā pie mums piedienas.� Ta�u viņa palika pie sava.

Gan mājā, gan ārpus tās valdīja klusums. Ne ciemā, ne lejā � raktuvēs nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes � ne gaiļa dziedā�anas, ne koka tupeļu klaudzoņas uz bruģa; visa pasaule � viņas pasaule, Pitmangas pasaule � bija saritinājusies kamolā un iegrimusi miegā, un viņa �ausmās pietrūkās

sēdus. Tātad ir uzsnidzis sniegs! Klusums Pitmangā iestājās vienīgi tad, kad visu pārklāja sniega sega.

Kāda netaisnība, kāda a�gārnība, viņa nodomāja. Sniegam nebija tiesību uzsnigt aprīlī, turklāt viņai tik svarīgā dienā. Viņa taustījās pēc savām tupelēm un, nespēdama tās tūdaļ atrast, juta, ka kājas uz akmens grīdas sāk salt. Tad viņa saklausīja, kā �ahtas poniji mīņājas dārziņā, meklēdami aizvēni. Dobjā pakavu duna liecināja, ka zeme ir sasalusi.

Un tad sāka aurot vēj�; viņa dzirdēja, kā tas klabina slēģus sētas pusē, tātad pūta no ziemeļiem, no Kalnienes. Kāda netaisnība, ak, kāda netaisnība, viņa klusībā zūdījās. Vest-faifa, protams, būs piesnigusi, arī Kērngormsa pieputināta un visas kalnu pārejas aizvilktas ciet. �odien nobeigsies laba tiesa pavasara jēru. Nu vairs nav ko domāt, ka viņa varētu kājām aiziet līdz Kaudenbītai, lai tiktu uz vilcienu, kas dodas uz ziemeļiem. Vajadzēs nolīgt misteru D�epu, lai aizved viņu ar savu pajūgu, un vesels �iliņ� būs aizlaists vējā, bet, ja �im netrūks nekaunības, varbūt pat divi. Acīs sariesās asaras, kaut gan viņa reti kad raudāja. Celties aug�ā vairs nebija nozīmes.

Kad viņa atkal pamodās, vēj� bija norimis un pāri istabai stiepās mēness stari. Piecēlusies sēdus, viņa pa pagalma logu varēja to saskatīt � ziemīgu mēnesi, bālu un plakanu, bet sniega pārslu neaizsegtu. Poniji no dārziņa bija iznāku�i mājas priek�ā, un pēc pakavu klaudzoņas uz bruģa viņa saprata, ka sniega nav daudz, un piecēlās. Akmens grīda bija tik salta, ka apsvilināja viņai pēdas.

Kāda es esmu zoss, viņa nodomāja, pink�ķu glu�i veltīgi un �ķie�u laiku, vāļādamās pa gultu. Viņa juta vajadzību pēc naktspoda, ta�u no domas par tā ledaino saltumu viņai �ermuļi skrēja pār kauliem. Pavardā vīdēja konusveidīga pelnu �upiņa, kas no pieskāriena sabirza.

� Patmīlīgā jātākā,� viņa sacīja.

� Kas la nu atkal?�tēvs vaicāja.

� Nekas � guli vien tālāk.� Tikai tagad viņa atskārta, ka runājusi skaļi.

� Es dzirdēju gan. Raktuvju merģeļu runa. Raugi, ka tu man pievaldi muti!

� Jā, tēvs.

� Tēta.

Viņa parausa pelnus sāņus un glu�i pārsteigta ieraudzīja, ka no aukstās gaisa vēsmas trīs prāvi ogļu gabali pēk�ņi iekvēlojas un uzliesmo. Tātad iekurt uguni nebūs grūti, un uz mirkli viņa izjuta sirdsapziņas pārmetumus par mātei izteikti/ apvainojumu. Par Pitmangu varēja teikt vismaz tik daudz laba, ka �eit iegūlās ogles bija lira manta, kas nekad nepievil, ja vien cilvēks prot ar tām apieties. Viņa sāka likt virsū mazajām liesmiņām aizvien jaunus og|u gabalus.

� Ei, jaunkundz, pietaupi ogles!�tēvs no otras istabas sauca.� Kā dzirdu, tu tās vantī vienā laidā, it kā lādētu vagonetē.

� Vairāk nelik�u, tēla!

Vismaz �odien vajag darīt tēvam pa prātam. Pārējos ogļu gabalus viņa lika virsū tik uzmanīgi, it kā greznotu torti. Kad no pavarda sāka plūst siltums, viņa paņēma tēva darba drēbes un pakarināja tās tuvāk ugunij. Svārki bija sasalu�i un ar vieglu �ņākoņu atkusa, sākdami dvākot pēc sviedriem un raktuvēm. Kad viņa atkal pārradīsies, arī �ai ziņā viss būs citādi. Da�ās mājās darba drēbes mazgāja katru dienu. Dramu namā to darīja vienreiz nedēļā.

Basām kājām viņa aizsteidzās uz veļas namiņu, un, kad pa plāno sniegu atgriezās ar namiņā noglabāto zaķi un zivi, akmens klons viņai �ķila silts. Zaķis un zivs, pa nakti sasalu�i, nokrītot uz galda, noklaudzēja kā akmeņi.

� Kas nu atkal?

� Ogļu gabals novēlās. Guli vien tālāk.

� Es tak tev sacīju, pietaupi ogles.

� Jā, tēla.

Jācen�as izdarīt viņam pa prātam.

Paies krietns laiks, kamēr zaķis atlaidīsies,� te viņa bija pieļāvusi kļūdu, tādēļ neatlika nekas cils kā vilkt mugurā ceļa drēbes un piesargāties, lai tās nenotraipītu, jo pēc brokastīm ģērbties nebūs vairs laika. Izmetusies kaila, viņa nomazgājās zupas kalla ūdenī, klusībā nodomādama, ka neviens to tikpat neuzzinās un nekas slikts tādēļ nevienam nenoliks, jo ūdens beigu beigās liks uzvārīts,� un viņas augumu apņēma tvaika mākonis, likdams justies lirai un svaigai. Tad viņa uzvilka apak�svārkus un linu blūzīli, ko pirms nedēļas bija sev pa�uvusi, un pēc lain jauno Ivīda kostīmu, kuru viņai bija uz�uvis Danfennlainas ebrejs misters Lensbergs.

-Tu iedevi �īdam sidrabu? Iespiedi riek�ā un ļāvi �im aizbrauki?� tēvs bija viņai noprasījis.

� Jā.

� Un tu no liesas ceri viņu kādreiz vēl ieraudzīt?

� Domāju gan.

� Tad tu esi vēl glupāka, nekā es domāju.

Viņai nemaz nevajadzēja lūkoties spogulī, viņa tāpat zināja, ka kostīms viņai piestāv un ka lajā viņa izskatās skaista. Tad

viņa novilka jaciņu un linu blūzītē sāka darboties ap pavardu. Viņai bija kuplas, viņas gadiem pārāk lielas krūtis, kas zem cie�i piegulo�ās blūzītes īpa�i izcēlās, un viņa nolika jaciņu turpat pa rokai, lai, tēvam ienākot, uzvilktu mugurā, jo negribēja viņu apmulsināt. Tikai nesen viņa bija ieguvusi tik sievi�ķīgus apveidus; ne pati, ne tēvs vēl nebija pieradu�i pie tā. i

Viņa veicīgi nodīrāja zaķi, priecādamās, ka tas ir sasalis; gaļa bija cieta un āda viegli atdalāma. Viņa sagrieza zaķi desmit gabalos un līdz ar puraviem un tupeņiem iemeta katlā un, kamēr tie vārījās, grauzdēja auzu miltus, ar ko virumu iebiezināt.

Kad tas bija paveikts, viņa ķērās pie �elzivs jeb zeltainās pīk�as, kam sāni bija gai�i dzeltenā gundegu krāsā. Vispirms viņa to apvārīja, lai izzustu īpatnējā piegar�a, un pēc tam pārlēja ar krietnu krējuma kārtu un piebīdīja pie pa�as uguns, līdz zivs sāka puk�ķināt aizdara mērcē. Pēc tam turpat nolika auzu plāceņus, kas pirms cel�anas galdā bija jāuzkarsē, un sagrieza �ķēlēs Danlopa sieru,, par kuru ierāvēji Pitmangas raktuvju kooperatīva veikalā jeb tā sauktajā blēdniekbodē bija viņai noplēsu�i veselu �iliņu, uzlika vārīties tēju un gāja modināt tēvu.

� Ar grauzdētiem auzu miltiem! �itā tu izlutināsi savu tētu,� viņ� skaļi iesmējās.� Lejā �ahtā neviens tam neticēs. Gaļas strebeklis brokastīs.

� Zaķa virums nav nekāds strebeklis,� viņa sacīja.

� Ir gan. Tā es to saucu.

Tie�i tas viņai tēvā patika. Naudu viņ� izdeva nelabprāt, bet, ja reiz tā bija izdota, prata priecāties par to. Parasti viņu ieliņas ogļra�i vai nu noplenderēja visu līdz pēdējam, vai arī bija zaudēju�i drosmi tērēt un spēju priecāties.

Viņ� vēroja, kā viņa ieber katlā vēl krietnu sauju sabrūninātu auzu miltu, kas plāno virumu darīja biezu un sātīgu. Istabu piepildīja grauzdētu riekstu smar�a.

� Paklau, Megij,� ko tas viss nozīmē?

Bet viņa nocēla no plaukta un pielēja ar virumu divas māla bļodas, ko Pitmangā sauca par skutuliem. Aiz cieņas pret virumu viņi ēda klusēdami, un, kad tēvs aizsāka tre�o bļodu, viņa tam atbildēja:

� Pirmkārt � man �odien ir dzimumdiena.

� A . . . bet kālab tu mums to neteici, ko? Mēs būtu te� kaut ko nopirku�i.

�ļr Savu mū�u tu neesi man neko pircis.

� Kazi, varbūt pienāk tāda reize. Lūgtum, ielej vēl maķenīt.

Kad b|oda bija iztuk�ota, viņ� jautāja, cik gadu viņai paliekot.

� Se�padsmit.

� A, meitenei tas ir jauks vecums.

� Jā, vecums, kad vairs nav jāprasa at|auja.

� Kāda at|auja?

� Precēties.

Tēvs nepavisam nelikās izbrīnīts. Nokodis gabalu plāceņa, no kura sviests pilēja uz darba drēbēm, viņ� vienā mierā ieturēja mailīti. Pitmangā nebija parasts izrādīt izbrīnu � tas varētu liecināt par vājumu.

� Nē, nudien neticēs � gaļas strebeklis un karsti plāceņi brokastīs. Viņuprāt, tu esi gaunerīga. Un lielmanīga lai. Es viņiem raudzī�u pierādīt pretējo.

� Nav ko pūlēties. Tā ir skaidra patiesība.

Viņ� zināja, ka tā ir patiesība, un gribot negribot iesmējās. Sāka svilpt �Lēdija D�eina № 2�, un viņ� aiz paraduma pietrūkās kājās.

� Tā ir tikai modinātājsvilpe. Apsēdies. Varbūt vajadzētu pamodināt māti?

� Ja viņa nav vēl pamodusies, tad dievs viņai ir vēlējis gulēt,� tēvs teica.� Iedod vēl vienu plāceni, ja?

Megija zināja, ka viņ� vaicās, kad atzīs par pareizu, pēc sava ieskata, pa Pitmangas para�ai. No pavarda pelniem viņa izvilka māla pannu un pacēla vāku: krējums vēl burbuļoja, un viņiem nāsīs iecirtās �elzivs smar�a.

� Vai pīk�a?

Viņa pamāja ar galvu.

� Mū�u dienu esmu zinājis, ka pazī�u pīk�u, ja tāda man kādreiz patrāpītos. Mū�u dienu esmu gribējis to nomēģināt. Nu es varu mierīgi mirt. Kur tu to dabūji?

Viņa pastāstīja.

� To gaisa gabalu dzinies līdz Kaudenbītai tikai tālab, lai sadabūtu priek� manis pīk�u?

� Priek� seuis, tēta. Pati priek� seuis. �īs ir manas kāzu brokastis, vai nu tu beidzot vari to saprast?

Viņ� ēda, izbaudīdams katru kumosiņu un aiz cieņas pret zivi pat novilka svārkus.

� Labs ir,� viņ� pēdīgi sacīja.� Nu tad klāj vaļā. Kur� ir tas puisis?

� Pui�a vēl nav, bet drīz vien būs. Man ir se�padsmit gadu.

� Se�padsmit gadu � tas ir meitēns, skuķēns. Se�padsmit gadu � tas ir tīrais bērns.

� Nē, se�padsmit gadu � tā jau ir sieviete. No se�padsmit gadiem cilvēks pats visu izlemj.

Tēvs, likdams pie mutes karoti ar krējumā cepto zivi, pacēla acis uz meitu. Istabā jau bija kļuvis gai�s. Viņa bija aizmirsusi uzvilkt tvīda jaciņu, un, kad viņi abi reizē to atskārta, pat zem tēva tum�ās sejas ādas parādījās pietvīkums.

� Un tas puisis to vēl nemaz nezina?

Viņa papurināja galvu.

� Kur la �is dzīvo?

� Es nezinu. Es zinu vienīgi to, ka viņu atradī�u un viņ� nebūs �ejienietis.

No koka tupeļu un nagloto zābaku klaudzoņas uz bruģa ieliņa sāka atdzīvoties.

� Kas la �ejienie�iem vainas? Arī es esmu �ejienietis.

� Panāc paskaties,� viņa teica, atvēra norasoju�o logu un pāri Plan�ku skrīnes un Dubļu skrīnes māju jumtiem norādīja uz raktuvju pusi un tālāk uz upi, kas bija glu�i melna no ogļu putekļiem.

� Saki man pilnīgi atklāti. Vai tu gribētu dzīvot �ādu dzīvi, ja tev būtu iespēja izvēlēties cilu?

Kaut gan dienas maiņas vīri tikai nule atstāja mājas, sniega baltums jau bija apgānīts, un ieliņa drīz vien draudēja pārvērsties kūsto�u sniega ūdeņu �urgā.

� Te ir mans darbs. Te es nopelnu dieni�ķo maizi.

� Jā, bet vai tikai tādēļ vien ir vērls dzīvot?

� Cilvēkam ir jāēd, un �is darbs nav no sliktajiem. Ogļra�i labi nopelna.

Viņ� lepojās ar to, ka ir labs ogļracis.

� Jā jau, jā, tēla, bet padomā ta�u! Ogļra�i labi nopelna, jā, bet kā ar valgu ir piesieti pie savām raktuvēm. Es precē�u lādu vīru, kur� pratīs nopelnīt un pēc tam varēs atstāt �o ciemu.

Tēvs sāka posties promie�anai. Viņ� paņēma savu azaida spainīti ar maizi, pavalgu un aukstas tējas bla�ķi un uzlika cepuri ar lai piekārto lauku lampiņu.

� Labāk precē lādu, ko darbs nespēj saliekt. Mēs, Drami, esam sīksti ļaudis.

� Jā, es zinu.

� Drami paliek, kur biju�i. Tie nepamet dzimto vielu.

� Zinu jau, zinu.

Pietika uzmest skatienu tēvam � druknam, spēcīgam, melnīgsnējam, sirmuma neskartam vīram, kam piemita tāds kā raupja ogļu gabala skaistums, lai redzētu, ka viņ� ir raktuvju sakropļots. No viņa nepilniem �etrdesmit mū�a gadiem divdesmit deviņi bija pavadīti �ahtā, un viņam jau bija sakumpusi mugura, no�ļuku�i pleci, līkas kājas un ogļu putekļu piedzīta, zilām rētām nosēta seja. Ogļracis, ogļu urķis, kam �ahtā būs jānomirst tāpat, kā agrāk tur bija miru�i uz �ahtām atvestie pieķēdētie vergi.

� Sīksti ļaudis, kas nepadodas.

� Es zinu. Tie�i tādēļ es gribu braukt un dabūt sev ...

� Tādu, kas pārāks par mums, vai ne tā? Mēs neesam pietiekami labi priek� tevis. Bet teic, kas mums vainas?

Viņa a�i pārgāja pāri istabai un pavilka viņu atpakaļ pie loga. Pēdējie ogļra�i devās pa ieliņu lejup.

� Nu paskaties uz viņiem.� Viņa bija noskaitusies uz tēvu.

� Kas la �iem vainas?

� Tie jau nav cilvēki, bet tum�i, depīgi strupkāji, kas dzīvo pasaulē tikai tādēļ, lai cirstu ogles. Tāds vīrs man nav vajadzīgs. Melni punduri, kas visu mū�u rokas pa zemi kā zemlī�i. Kā kurmji.

� Tie ir tavi tautie�i.

��Ogļracis��tas viņiem ir ierakstīts sejā. Tas iededzināts viņiem uz mēles. Pat neprot runāt savas karalienes valodā. Tāds vīrs man nav vajadzīgs.

� Viņi runā savā dzimtajā valodā!� tēvs atkliedza.� Labāk tā nekā ķēmoties pakaļ sve�iniekiem, kā viens oirs te pasācis darīt.

� Dzimtajā valodā!� viņa nicīgi iesmējās.� To pat Edin-burgā neviens nevar saprast. Nē, lādu es negribu. Mana vīra runu sapratīs pa�ā Londonā.

� Oho, vai tu neķer mazliet par augsi irt� Tēvs aizvēra logu. Viņam bija jāpasteidzas, lai ar pēdējo celtni tiklu lejā �ahtā. Viņ� sāka vākt kopā savus darbarīkus, ta�u negribēja �ķirties no meitas ar strīdu.

� Par ko mēs abi tā aizsvilāmies?�Viņ� bija nomierinājies. Arī �ī tēva īpa�ība viņai patika. Viņ� nespēja ilgi dusmoties vai turēt ļaunu prātu uz kādu un alla� centās visu izlīdzināt. Varbūt tēvs pat apliktu viņai roku ap pleciem, ja viņai nebūtu mugurā vienīgi blūzīte.� Ko mēs te bļaustāmies pēc tik brangas mailītes? Tātad tu dosies prom?

� Jā.

� Un pa mūsu modei arī vairs nerunāsi?

� Nē, ja vien spē�u no tā izvairīties.

Tēvs vairs nedrīkstēja kavēties, jo par nosebo�anos ogļra�iem atvilka no algas � par katrām desmit minūtēm vienas stundas izpeļņu. Bet viņam vajadzēja visu izdibināt.

� Mega? Megij!

� Jā?

� Saki man, Mega,� kas tevi uz to dzen?

� Nezinu. Man glu�i vienkār�i vajadzīgs kaut kas labāks. Vai tas ir tik peļami?

Viņa atkal bija apvainojusi tēvu. Viņ� lepojās ar savu sūro likteni, lepojās, ka izaudzis ogļra�u ciemā, bet pa�a vienīgais bērns nu visu to noniecināja.

� Paklau, tēta, nu uzklausi mani!�Viņa saņēma tēva sarepēju�o, melno plaukstu savējās, lai gan nespēja atcerēties, ka jelkad būtu to darījusi.� Atminies, reiz tu man stāstīji par zivīm, kuras nekādi neesot iespējams atturēt, kad tās dodas nārstot uz dzimtajām vietām.

� Tie, liekas, bija zu�i, vai ne?

� Nē, zu�i gan ne!

� Vai lo�i?

� Jā, la�i. La�i' tēt.

� Lo�i. Man tie alla� būs lo�i.

� Lai nu tā būtu.

Viņa noglāstīja tēva delnu: spalvas bija asas kā sukas sari.

� Un tie�i tā ir ar mani, tēta. Es esmu tāda pati kā �īs zivis. Es nevaru palikt. Man jāiet, vai saproti?

Tēvs piecēlās no galda. Pulvera tarbā vēl bija jāieliek melnie tamponiņi, ko viņ� jau vakar bija sagatavojis, un tad varēja doties uz darbu.

� Bet ja nu es tevi nelaidī�u?

Megija piegāja tēvam klāt un nomutēja viņu uz lūpām, pārsteigdama gan viņu, gan sevi.

� Tu labi zini, ka es tik un tā aizbrauk�u.

Tēvs samulsa un atvirzījās no viņas tālāk. Pie tik atklātas jūtu izpausmes pitmangie�i nebija pieradu�i.

� Nu, tad laimīgu ceļu, bet vienu gan paturi prātā,� tēvs teica.� Tu vari precēt sve�inieku, bet nenoliedz savējos. Galu galā nekā cita tev nav. To, Megij, alla� paturi prātā. Nekad nenoliedz savējos.

Viņ� neatskatīdamies izgāja pa durvīm un metās skriet. Viņa vēroja, kā viņ� attālinās un no Ogļra�u skrīnes, kā viņu ieliņu Pitmangā dēvēja, nogrie�as uz Raktuvju gāti, kas veda lejup uz �ahtu. Pār ciemu ausa pelēka gaisma.

Megija uzvilka jaciņu un paskatījās spogulī, kas bija pakarināts pie loga. Jaciņas piegriezums bija lielisks, un arī seja, kas no spoguļa raudzījās pretim, nepavisam nelikās neglīta. Viņai tā �ķila gan pārāk tum�a un sīka, bet zods bija stingrs, lūpas skaistas � Pilmangā lādas reti kad gadījās redzēt, acis � ļoti tum�as, bet mirdzo�as un mati � biezi un spīdīgi. Viņa ir pievilcīga, nenoliedzami. Neviens viņai to nebija sacījis, bet viņa to zināja. Spogulī parādījās māte, kas, nostājusies durvīs, raudzījās uz meitu.

� Es nelieku gudra, par ko tu sevi turi?� viņa vaicāja.

Uz to nebija iespējams atbildēt. Megija pali to nezināja. Ārā uz bruģa stāvēja vairāki pusakli raktuvju poniji, gaidīdami zēnu, kas tos aizvestu uz tīreli.

� Redzi, māt,� Megija ierunājās.� Pasaulē ir raktuvju poniji un sacīk�u zirgi, un es gribu būt sacīk�u zirgs.

Kāds no Houpu bērniem uz ieliņas rotaļājās, cenzdamies uzcelt sniegavīru, iekams sniegs vēl nav nomelnējis, un viņa to pasauca un iedeva puspeniju, lai aizskrien pēc mistera D�epa un viņa pajūga.

� Tu neapjēdz, ka alla� paliksi tā, kas tu esi,� māte sacīja.� Tu esi no Dramu un Houpu dzimtas, un es nezinu, kālab sacīk�u zirgam būtu jāsamaitā savs ciltskoks ar lavām asinīm.

Viņa, Megijas māte, bija gudra. Izblīdusi un nevī�īga, bet gudra.

� Katra sieviete, kam �ai ziņā ir cik necik sapra�anas, var dabūt sev tādu vīru, kādu grib,� Megija sacīja.� Kaut vai piemēram, tu.

� Neaizmirsti, ka tavs vectēvs bija vergs ar dzelzs riņķi ap kaklu. Tavām asinīm ir uzspiesta verdzības zīme.

Māte smaidīdama raudzījās viņā. Megija atsmaidīja viņai pretim.

� Jā, gan lavām, gan manām. Bet ne mana vīra un manu bērnu asinīm.

Megija rosījās pa istabu, likdama pēdējās mantas vecajā Gledslona ceļasomā. Viņa nevarēja ciest �o ceļasomu � ne tās izskatu, ne arī smaku, viņai derdzās pat paņemt to rokās. Tā oda pēc ogļu putekļiem un raktuvēm. Vienīgi �ī soma viņai nepiedienēja. Ja viņa varēlu tikt vaļā no tās, tad būtu atbrīvojusies no visa, pārcirtusi visas saites ar �o ciemu, bet viņai bija pietrūkusi vesela mārciņa, un tagad, lai viņa ielu kurp iedama, �ī daļa no Pitmangas vilksies viņai līdzi. Viņa izdzirda, ka misters D�eps uzkliedz zirgam, dzīdams to pa slideno nogāzi aug�up. Bija laiks doties ceļā.

� Un kā būs ar skolu?� māte jautāja.� Kas mācīs bērnus?

� Nezinu.

� Tu sacel asti gaisā un tos pamet bez skolotājas. Nebildusi nevienam ne pu�plēsta vārda. Лк tu smalkā, visgudrā skolmeistariene!

� Vai zini, māt, �ais divos gados es esmu viņiem iemācījusi vairāk, nekā viņi agrāk iemācījās piecos. Viņi ir apguvu�i visu, ko varēja.

� Dro�i vien trieci viņus, cik jaudas, kā jau tu visu esi radusi darīt.

� Vai tad tas nebija mans pienākums? Viņi daudz ko iemācījās no mis Dramas.

� Tālab jau viņi nemīlēja tevi.

� Un es nemīlēju viņus. Tātad viss kārtībā. Es mācīju bērnus vienīgi tādēļ, lai dabūtu to, kas man vajadzīgs, un nu esmu to dabūjusi.

Viss bija salikts ceļasomā, un viņa nesa to uz durvīm.

� Es tev tur atstāju brokastis,� Megija teica.� Tavu zobu dēļ arī labo Kraudija sieru.

� Ā, ļoti jauki no tevis.

� Piedod, ka mums tā iznāca saplēsties. Vai nenovēlēsi man laimīgu ceļu?

� Būs jau jānovēl,� māte sacīja, bet neviena no viņām nepakustējās un nepagājās viena otrai pretim.

� Un kur tu domā dabūt �o brīni�ķīgo vīru?

� Kaut kur ziemeļos, Kalnienē, kur cilvēki nekad nav biju�i apspiesti.

� Tās ir blēņas, Megij. Visi skoti ir biju�i apspiesti. Pavaicā tēvam. Tāds ir mūsu zemes liktenis,� māte teica, bet Megija tikai papurināja galvu.

� Nē, nav liesa. Skotija ir daudz ko zaudējusi, bet visi skoti tai vēl nevar būt zudu�i.

Ārā, pajūgam nobremzējot, riteņi nod�erkstēja pret bruģi, un misters D�eps jau bija pie durvīm.

� Nu, tad paliec sveika, māt!� Bet viņas abas stāvēja, kā stāvēju�as.� Kad mēs atkal satiksimies, es bū�u misis tāda vai citāda. Misis Kalniene tāda vai citāda.

� Jādomā, ka tu vispār vēl runāsi ar mums?

� Vai es runā�u? Es ta�u dzīvo�u pie jums.

Misters D�eps pat nepūlējās pieklauvēt, bet glu�i vienkār�i atrāva durvis vajā, kā tas ogļra�u ciemos bija parasts.

� Nu, kura te jāved uz Kaudenbītu, saimniece vai mam-zele?

� Vai tad pa�am nav acu pierē?� Megija atjautāja. Misters D�eps noskatīja viņu no galvas līdz kājām.

� Ahā! Jā gan, skaidra bilde.� Misters D�eps pirmo reizi saskatīja Megijā sievieti. Viņ� norādīja uz ceļasomu.� Tātad �o te ņemam līdzi?� Viņ� pacēla somu, aiznesa uz ratiem un atgriezās atpakaļ.

� Man tur vāģos ir zivis, bet �itādai somai tas neko neskādēs. Nu tad braucam. Dod roku, Megij!

Roku viņa nedeva.

� Jums es esmu mis Drama, nevis Megija.

� Ko, ko?

� �odien man paliek se�padsmit gadu, un es esmu pieaugusi.

� Redz, kā!

� Es mācu bērnus un pati pelnu sev iztiku, tādēļ turpmāk sauciet mani par mis Drāmu.

� Labi. Lai notiek, ja tu tā vēlies.

� Jā, es tā vēlos.

Viņi brauca pa kalna ceļu, no Lejgala aug�up, pāri tā dēvētajam Sporta placim, cauri Aug�ciemam un tālāk pa Aug�tīreli, jo Lejienes ceļ� bija applūdis. No kalna virsotnes Megija paskatījās atpakaļ. No aug�as raugoties, ciems �ķita mazs un melns. Tik tie�ām melns, netīrs, sniega ieskauts traips tīreļa vidū, ta�u tā bija vieta, kur varēja nopelnīt. Tomēr viņa bija laimīga, ka dodas projām no tās.

Viņi klusēja. Megija bija aizvainojusi misteru D�epu. Aiz Aug�tīreļa, ceļam sliecoties lejup, viņa ieraudzīja Kaudenbī-tas staciju un tur stāvo�o vilcienu, kas smagi elsa saltajā rītausmā.

� Jūsu vainas dēļ, mister D�ep, es vēl nokavē�u vilcienu.

� Kad vilciens izies no Kaudenbītas, mis Drama, jūsu sē�amvieta būs tur iek�ā kā likts. Un, ja reiz esam sāku�i runāt par to, sniegs un �is līkums pa apkārtceļu jums izmaksās vēl vienu �iliņu vairāk.

Megija uzmeta viņam tādu skatienu, ar kādu mēdza apveltīt skolēnus, kas nebija sagatavoju�i uzdoto un mēģināja izlāpīties ar muļķīgām atbildēm.

� Vai tāpēc, ka dievam labpaticies uzsūtīt sniegu, man par to būtu jāmaksā?

D�eps aiz dusmām tā uz�āva zirgam ar pātagu, ka atliku�o ce|u līdz Kaudenbītai tas skrēja rik�iem vien. Pie stacijas viņa ziņkāre pārmāca dusmas un viņ� vaicāja, kur viņa brauk�ot ar Aberdīnas vilcienu.

� Meklēt sev vīru.

Viņ� pamāja ar galvu, it kā se�padsmit gadus vecai Pitmangas meitenei tā arī pienāktos darīt.

� A-а, saprotu. Lai nu tā būtu. Es varu galvot, ka tu to dabūsi.

� Kā jūs to zināt?

� Tu vienmēr panāc to, ko gribi, vai ne?

� Vai mēs visi necen�amies pēc tā?

Misters D�eps rūpīgi apsvēra �os vārdus.

� Nē,� viņ� pēdīgi noteica,� vairums no mums mācās samierināties.

� Tie�i tādē|, mister D�ep, es neesmu līdzīga vairākumam.

Megija lika viņam ienest ce|asomu vagonā un nobāzt vistālākajā kaktā, lai garajā ce|ā uz zieme|iem neviens nezinātu, ka tā pieder viņai. �ī soma bija viņas pēdējā acīm redzamā saite ar Pitmangu.

Megijai nebija ne jausmas, kāda izskatās pilsēta, uz kuru viņa brauc, bet viņa zināja, ka pazīs to, tiklīdz ieraudzīs. Kad vilciens sasniedza Siretnernu, viņa noslaucīja aizsvīdu�o logu un palūdza vilciena pavadoni, lai nocel zemē viņas ceļasomu.

� Jums ir biļete līdz Invernesai, mis.

� Jā, bet, lūdzu, noceliet manu ceļasomu.

� Jā, mis, un vēlu jums labu atpūtu. �ai pilsētā var jauki pavadīt laiku.

It viss radīja vēlamo iespaidu � gan mīkstais tvīda kostīms, gan uz sāniem pa�ķiebtā samta cepurīte virs kuplajiem, brūnajiem matiem � kalnie�u cepurīte, kā Danfermlainas drēbnieks bija apgalvojis, klasiskā kalnie�u cepurīte kaut kāda klana vai novada tradicionālajā stilā. Viņas zābaciņi bija jauni un tīri. Stretnernā sniega nebija.

No stacijas, kas atradās kalnā labu gabalu no jūras, bija pārredzama visa Stretnerna � visgarākais ciemats vai pilsēta visā Skotijā, kā tas visur tika daudzināts. Tūliņ aiz Stretnernas sākās kalnu krauja, un pilsēta bija iespiesta �aurā zemes strēlē starp kalniem un Morejas līci � visā tās garumā stiepās viena pali iela ar tai piegulo�ajām mājām.

� Kur la jābrauc, mis?

Vedējs bija paņēmis viņas somu un, neko nevaicādams, uzlicis to uz jumta ekipā�ai, kas apkalpoja viesnīcas.

� Kas la jums vajadzīgs? �Karaļliedags�, �Kalnie�nams�, �Fidihnams�, �E�tonstrauts�, �Golfpils� vai �Kāpas�?

Lai gan Megijas soma bija notraipīta ar ogļu pulekļiem, vedējs bija noturējis viņu par zemākas kārtas mui�nieci, kas ieradusies Stretnernā pavadīt brīvdienas.

� Es esmu ... tā teikt, atbraukusi ciemos pie krustmātes, kura dzīvo... kā sauc jūsu galveno ielu?

� Lovates iela.

� Jā, Lovates ielā.

� Mums tak vien pat iela vien ir. Kā ta jūs krustmāt sauc?

� Taisnību sakot, uzvārds man piemirsies, jo viņa ir apprecējusies, bet es pazī�u viņas māju, kad ieraudzī�u.

Megija iedeva vedējam �iliņu, un, kaut gan �ī vīra pienākums bija izvadāt pasa�ierus tikai pa viesnīcām, viņ� palīdzēja viņai iekāpt ekipā�ā, kādā viņa sēdās pirmo reizi un pa līklo�u ce|u brauca lejup uz pilsētu.

�ī vīra runasveids, viņa akcents Megijai krita uz nerviem. Ar kaut ko lādu viņa nebija domājusi sastapties. Patiesībā tas nebija akcents, bet gandrīz vai tāds kā dialekts.

� Vai visi te runā tāpat kā jūs?

Viņ� pagriezās atpakaļ, piesarcis no dusmām.

� Kas ta manai runai vainas?

� Itin nekādas. Tā ir ļoti patīkama. Kas tā par valodu?

Vedējs jutās aizskarts.

� Angju!� viņ� atkliedza.� Tā ir angļu valod.

Viņ� tā uz�āva zirgam, ka tas sāpēs salēcās.

Viņa redzēja, ka virs viesnīcu lieveņiem cita pēc citas iedegas laternas, it kā tiklu izpildīts kāds rituāls. Kūrortu pilsēta ir īsti piemērota, ideāli atbilsto�a manai vajadzībai, Megija nodomāja, kaut gan �ādā pilsētā bija pirmo reizi. Kaut kas no �īs kūrortu publikas izturē�anās, iznesības un manierēm noteikti būs pielipis arī vienkār�ajiem ļaudīm. Kur� Pitmangā zina, kā uzvesties restorānā? Lords Fails, lēdija D�eina un misters Brolkoks, raktuvju pārvaldnieks, un vēl da�s labs no Brambijhilas. Vairāk neviens. Neviens cits pat nav bijis restorānā, ne arī sēdējis pie apklāta galda. Bet stretnernie�i, kaut arī tie būtu pliki kā baznīcas �urkas, protams, zina, kā tur jāuzvedas. Skaidrs, ka cilvēki, kas rūpējas par bagātnieku izpriecām, ir galvas tiesu pārāki par tiem, kuri pelna sev iztiku ar smagu fizisku darbu.

� Tā teikt, skotu � angļu valod, kas nepavisam nav sliktāk par citām.� Viņa dusmas bija pierimu�as.�Īstenībā � skolu valod.� Viņ� apsvēra sacīto.� Jā gan, skotu. Un jūs man pasakait � kas gan tur slikts, ja cilvēks runā savā dzimtajā valodā?

� Itin nekas. Turklāt �ī valoda jums ļoti piestāv. Es tikai gribēju zināt, vai te visi tā runā.

__Nī, nī,� viņ� ar pretīgumu noteica.� Vienīgi tie, kas no zvejniekgala, no Heringtaunas. Pārējie, tā teikt, ķēmojas pakaļ dienvidie�iem, sasenahiem¹, kā viņus te dēvē. Tam, kas runā skotu valod, te neatvēl pat viesnīcā strādāt, vai jūs var to iedomāties? Bet mēs, redz, lepojas ar savu valod. Mēs esam godīgi skoti.

�ie jaunumi viņai bija patīkami.

� Te ir arīdzan kalnie�i. Viņi nāk lejā, kad �iem uzbrūk bads vai sals vai kad pa�i ir sanīdu�ies. Ej nu sazin, aiz ko �ie te nāk. Laiski kā maitasgabali � piedodiet, mis.

� Un kā viņi runā?

� Da�i pa gēliski, bet tādu nav daudz. Bet skotu valod jau nu gan ne. Āre, tur jau var saskatīt Kalnieni.

Viņ� norādīja uz rietumiem pāri zaļajiem Morejas lī�a ūdeņiem. Megija redzēja tum�ās kalnu kraujas, kas izauga tie�i no jūras. Pa�u augstāko kalnu kores aizsedza tum�u mākoņu vāli.

� Tur aug�ā, kā rādās, snieg,� vedējs sacīja.� Kā redzat � tur ziema, bet teilan pavasars. �ie kalnie� man nepatīk. Iedomāju�ies, ka ir pārāk par citiem.

Viņi bija nonāku�i ielejā un brauca pa Lovates ielu, un pat ekipā�ā Megija sajuta salto vēju, kas pūta no �aurā lī�a puses. Tas bija ass vēj�, bet mazliet atgādināja Aug�tīreļa vēju, un viņai pēk�ņi �ķita, ka viss būs kārtībā un �eit, Stretnernā, izdosies savu ieceri īstenot.

� Teic, kur jāpiestāj, mis.

� Es neesmu vēl ieraudzījusi to māju.

Megija zināja, kas viņai vajadzīgs. Danfermlainā viņa bija redzējusi �ādus namus, kuru īpa�nieks, kāds tirgonis, nonācis naudas grūtībās, izliek logā neuzkrīto�u zīmīti, ka izīrē istabas,�tā, it kā starp citu. Viņa noīrēs mazu istabiņu par lētu cenu, jo beigu beigās vēl ta�u ir ziema un sezona nemaz nav sākusies. Ar da�ām maizītēm brokastīs, pāris plāceņiem pusdienās un tēju vakariņās varētu izturēt pietiekami ilgi. Megija bija pārliecināta, ka �ejienie�i nemaz nespēj iedomāties, ar kādu mazumiņu ogļra�u meitene var iztikt. Un, ja vēl izdotos uz da�ām stundām dienā salīgt darbā par istabeni, daļu īres maksas varētu atstrādāt.

� �ī ir Tauna, kā mēs to dēvēj,�ku�ieris teica �Tur tālāk ir zvejniekgals, Heringtauna. Tur dzīvo zvejnieki. Manu lau�u. Tur katram maitasgabalain, piedodiet, mis, ir uzvārds Makadamss. Bet, rau, rietumpusē, kur ir viesnīcas un goli�lau-kumi, tur ir kungu gals � Po� t auna.

Kad viņi tuvojās tirdzniecības rajonam, lielākajos vecajos namos aizvien bie�āk bija redzami istabu piedāvājumi � citi izlikti logos, citi kautrīgi paslēpti slarp sāls izraibotajām narcisēm, kas auga nelielajos mauriņos māju priek�ā.

� �is te ir īstais,� Megija sacīja.

� Vai jūs krustmāt sauc Belgedesa?

� Jā gan.

� Misis Aleksandra Belgedesa?

� Tie�i tā.

� Priek� astoņ vai deviņ gadi viņa nomira.

Viņ� Megijai uzsmaidīja, un sarkanajā, vēju appūstajā sejā atsedzās nodrupu�u zobu rinda. Acīgais gnīda, viņa nodomāja. Ce|asomas vaina. No Lovates ielas viņ� veikli iebrauca �aurā sānielā un piestāja Belgedesu nama priek�ā. �ī māja bija lielāka nekā pārējās, celta no pelēka akmens un tum�a koka, ar margām � drūma, bet iespaidīga, tāda, kas modināja cerības.

Vedējs stāvēja aiz pajūga, turēdams rokā viņas somu tā, lai no mājas tā nebūtu redzama.

� Vai jūs zin, kas tas ir � poor boire², mis?

� Protams.

� Nu, ja jūs maķenīt ... ja jūs man dot vien �iliņ, mis, es ienest jūs somu pa sētsdurvīm, lai misters Belgedess to nedabū redzēt. Kas ta ar �o notikās?

� Izkrita no vilciena.

� A, un no pa� Aberdīn vilkās tam līdzi?

Tā bija spēle, un Megija to pieņēma.

� Jā, no pa�as Aberdīnas,*� viņa sacīja un iedeva vedējam �iliņu.

� � Sakiet viņam, ka jūs bagā� pienāks no stacijas. Un, kad jums būs ierādīt islab, atveriet logu, un es zinā�, kur jānes. Un vēl kas, mis.

� Jā, mister Makadams?

� Ja jums kādreiz rodas vajadzīb � maz kas var atgadīties �, misters Gerijs Makadamss alla� gatavs jums pakalpot.

� D�erijs?

� Gerijs. Un man būt jānosarkst, ja es jums teikt, kālab man licis ielikts tāds vārds.

� Jā, tas man ir skaidrs.

No pa�a sākuma viņi redzēja viens otram cauri.

Vēlāk, kad no �ī notikuma bija pagājis jau krietns laiks, Megija ar patiku atcerējās, kā bija atsēdinājusi jauno Rodniju Belgedesu, kuru sastapa vestibilā pie atslēgām.

� Mis Drama? Vai tie�ām Drama¹? Vai tas rakstāms tāpat kā lielās bungas?

� Nē, kā mazās bund�iņas.

Puņķutapa, viņa nodomāja, glu�i tum�i mati, tik cie�i piezieķēti pie ādas, ka galva izskatās kā nolakota. Un tik ļoti cen�as pareizi izrunāt vārdus, ka tie iesi redz �im kaut kur degunā.

� Bet kas gan, ja drīkstu jautāt . ..

� Lūdzu.

� Kas gan jūs atvilinājis �urp? Mak�ķerē�ana, jūra vai golfs?

� Medības.

Viņ� tā arī neattapa, ka ir iznests cauri.

� Jūsu adrese?

� Kārnegija terase. Danfermlaina. Faifas grāfiste.

� Ā-a.� Viņa sejā uz mirkli pavīdēja interese.� Un jūs pazīstat pa�u lordu Faifu?

� Es labprāt uzturētu ar viņu pazī�anos, bet mūsu ģimene ar viņa ģimeni nesaietas. Viņu sen�i, vai zināt, biju�i audēji.

� To es tie�ām nezināju.

� Viņi mājās turēju�i stelles. Un pat ēdu�i uz tām.� Mistera Belgedesa sejā pavīdēja apjukums.� Uz �īm stellēm.

� Redz, kā!

� Un, ja reiz esam sāku�i runāt par to, cikos pie jums varēs dabūt ēst?

� Pie mums nevarēs dabūt ēst. Pie mums varēs vakariņot.

� A-a.� Un Megija saprata, ka Belgedess viņai atspēlējies.

Pirmajā vakarā viņa nespēja sagaidīt ēdienreizi vai tā dēvēto vakariņo�anu un pa Lovates ielu devās uz veikaliņu, ko pa ceļam bija noskatījusi, nopirka divus siltus, apaļus jērgaļas pīrādziņus par diviem penijiem gabalā un atgriezās savā istabā. Viņai palika ielās redzētie cilvēki. �ī bija īstā viela viņas nodoma īsteno�anai.

Istabu viņa bija dabūjusi par pirmssezonas cenu, pla�u un gai�u, kaut gan pati mūra māja bija tum�a, turklāt gultai bija pīļu dūnu matracis, uz kāda viņa gulēja pirmo reizi. Istaba atradās mansardā, uz kuru veda vītņu kāpnes, un tajā viņa jutās no�ķirta no visas pasaules. Pēc dzīves Pilmangā viņai tas patika.

Viņa gulēja gultā un domāja par vīru, kāds viņai vajadzīgs. Galvenais, viņam jābūt gara auguma un gai�matainam. Viņam jārunā skaidrā angļu valodā un, ja iespējams, jābūt ar skanīgu senu skolu vārdu. Pa logu ieplūda zeltaina gaisma, neparastā pievakares gaisma, kāda pirms saulrieta ir tikai Skotijas ziemeļos, zelta nolumsa, kā Pilmangā sacīja, un pēk�ņi viņa saprata, bija pārliecināta, ka atradīs iecerēto gēlu.

Pie durvīm kāds klauvēja.

� Mis Drama?

� Jā.

� Mēs vakariņojam.

� Pateicos.

Viņa jutās vīlusies, redzēdama, ka visi pie galda sēdo�ie vīrie�i ir vismaz trīsdesmit gadus veci un pārāk vārgulīgi.

Viņas sirds bija uztīkojusi piemērotu gēlu, bet kur lādu varētu atrast? Kalnienes jaunekļi vai nu nodarbojās ar zveju un uz ilgāku laiku bija izbrauku�i jūrā, vai arī strādāja lielajās viesnīcās un, kā likās, nemaz nerādījās uz ielas. Ja �ie cilvēki tie�ām bija gāli, izslavēti ar savu drosmi un cīņas sparu, tad tas viss bija palicis kaujas laukos. 'Tik biklus vīrie�us viņa redzēja pirmo reizi. Ja viņai izdevās notvert kāda jaunekļa skatienu, tas novērsās kā tramīgs briedis.

Arī laika apstākļi nebija labvēlīgi. No lī�a puses nemitīgi zēģelēja vēj�, pārklādams akmeņus ar sāls kārtiņu. Bet, kad tas pierima, pār pilsētu sabiezēja migla un visa garā, puslok-veidīgā piekraste bija mitruma pilna. Ielās iznāca sētnieki, lai notīrītu no sienām pelējumu, un tālu dzirdamā boju zvanoņa Megijai kļuva tikpat pierasta kā pa�as sirdspuksti.

Tas bija tie�ām apnicīgi � caurām dienām gulēt istabā un gaidīt, kad izklīdīs migla un debesis noskaidrosies. Bet ikviena ogļra�u meitene no bērna kājas prata īsināt sev laiku arī tad, ja tas �ķita stāvam uz vietas un visiem prātā bija tikai darbs.

Kad vēj� nepūta tie�i sejā, viņa izgāja uz Lovates ielas un devās cauri Po�taunai un vēl gabalu tālāk. Vēj� un saule, kas reizēm iznira no mākoņiem, bija pie�ķīru�i viņai Pilmangā neredzētu sārtumu, bet piespiedu diēta � smuidrumu, kas drīz vien, ja tā turpinātos, draudēja izvērsties nomērēju�a cilvēka kalsnumā. �ahtās strādājo�ajām meitenēm nebija labāka līdzekļa slaiduma iegū�anai kā bado�anās bezdarba laikā, bet, ja �ī �atpūta� pārāk ieilga, jaunās, meitenīgās sejas sāka atgādināt ar ādu pārvilktas miroņgalvas.

Tad vēj� mainījās, atgriezās migla, sākās lietavas un viņa atkal nīka savā istabā. Laiks visu sare�ģīja � nevis tādēļ, ka viņai būtu skumīgi, bet glu�i cita iemesla dēļ. Laiks �eit vārda tie�ā nozīmē pārvērtās naudā. Viņas nauda izsīka.

Katru dienu Megija glu�i fiziski juta, ka nauda, ko viņa sauca par sidrabu, izslīd no rokām � pa vienam vai diviem �iliņiem aizplūst no maciņa � tikpat regulāri un neatvairāmi kā bēgums zvejnieku ostā.

Megijai patika skotu vārds �sidrabs�. No tā �ķirties būs laikam visgrūtāk, jo �sidrabs� bija un palika �sidrabs� un neviens cits vārds to nespēja aizstāt. Tais dienās, kad lietus, vēj� un migla bija ieslodzīju�i viņu istabā, Megija pārskaitīja savu sidrabu un pēc tam, gulēdama gultā, it kā pussnaudā dzirdēja �ķindoņu, ar kādu monētas bija kritu�as viņas metāla krājkasītē, kas ar katru nedē|u kļuva mazliet pilnāka,� kling, kling, kling, d�inkstēja viņas kāzu naudas monētas, atsizdamās pret kastītes dibenu metāliski cieti un reizē glāsto�i, zīdaini maigi un mierino�i. Viņai vienmēr bija �ķitis, ka sidrabs ir silts.

Megiju uzmundrināja vienīgi tas, ka ik dienas viņa redzēja tie�i tāda tipa vīrie�us, kādu bija uztīkojusi sev,� daudz garākus un slaidākus nekā pitmangie�i, blondiem matiem un gai�ām, garenām sejām vai matiem krauk|u spalvas melnumā, ar mazliet stūrainām, ta�u vieglām kustībām, kurās jaudās grācija, kādas ogļra�iem nebija,� ar stāju, pēc kuras uzreiz bija redzams, ka viņi nav tikai vienkār�i darba jūga vilcēji. Viņai palika, kā viņi sarunājās � rāmi un nesteidzīgi, skaidri izsacīdami katru vārdu, ar mazliet dziedo�u intonāciju, ko kalnie�i laikam bija pārmantoju�i no ķeltiem vai gēliem � to at�ķirību viņa tā arī nespēja izprast. Tie�i tāds vīrs viņai bija vajadzīgs. _ч

Kad laiks bija labs, viņa pēcpusdienās devās uz Po�taunu, izlikdamās, ka viņai tur būtu kādas darī�anas. Sie gājieni bija bezgala skumji. Neviens viņai nepievērsa uzmanību, vienīgi spēlētāju palīgi golfa laukumos, bet viņa bija cie�i apņēmusies turēties pēc iespējas tālāk no vīrie�iem, kuru darbs ir stiept citu vīrie�u golfa nūjas, kamēr tie skraidelē paka| baltai bumbiņai.

Pēc tam naktī, gulēdama vaļējām acīm, viņa vēroja siļķu laivu laternu atspīdumu plaiksnī�anos uz melnajiem griestiem un brīnījās, kādēļ neiet uz Heringtaunu un nedara to, ko jaunai sievietei pienāktos darīt ar vīrieti, lai saņemtu kādu saujiņu sidraba.

Kur� teicis, ka ceturtdienās tas ir grēks, bet piektdienās dieva svētīts akts, ja to dara tie pa�i divi cilvēki lai pa�ā savandītajā guļvietā?

� Mīlēties,� viņa skaļi noteica vientulīgajā istabas tumsā.

� Meņģēties.

� Ģeņģēlies.� Nu, kas gan �ajos vārdos tik briesmīgs?

Misters Makkarijs, Pitmangas neatkarīgo baznīcas diakons, alla� atgādināja, ka laulība esot iestādījums, kas attur jaunus cilvēkus no grēka. Tātad grēcīgs ir vai nu �is iestādījums, vai arī pats akls, Megija prātoja, abējādi nevar būt. Tā viņai bija mācījis tēvs.

Tas vai nu bija, vai arī nebija grēks.

Tā nu, Megijai guļot un prātojot, viņas domas pievērsās misteram Pomrojam, elegantajam misteram Pomrojam, Plī-mutas Tauvu un virvju firmas komivoja�ierim, kur� nespēja, tik tie�ām nespēja nedz novaldīt rokas, sastapdams viņu gaitenī, nedz atraut acis no viņas ceļgaliem pie vakariņu galda,� misteram Pomrojam, kur� pastāvīgi atbrauca un aizbrauca no Sirelnernas un ne vienreiz vien vai, pareizāk sakot, vismaz astoņas vai deviņas reizes mūzikas pusstundās, kad misters Belgedess kavēja viesiem laiku ar klavierspēli, bija licis Megijai saprast, ka, gadījumā ja viņai rastos kādi sare�ģījumi ar īres maksu Bclgedesu namā, viņ� varētu, vēl vairāk � viņ� pat dedzīgi vēlētos atrast iespēju, kā viņai palīdzēt.

Jā, sidrabam var būt da�āda skaņa, ja cilvēks spiests lajā ieklausīties, Megija nodomāja.

3

Ja viņa dzīvotu ārkārtīgi taupīgi, ja al|aulos tikai pa�u nepiecie�amāko, ja trīcētu un drebētu par katru peniju, kā māte trīc un dreb par savu pirmdzimto, tad, kā Megija bija aprēķinājusi, varētu izvilkt vēl divas nedēļas. Un pa �o laiku viņa tie�ām atrada to, ko meklēja.

Diena bija briesmīgi nomāco�a. Viņa aizgāja līdz�Fīdihu namam�, kas atradās nomaļākā vietā nekā visas pārējās viesnīcas, bet, tā kā neviena tur neredzēja, pieturēdama cepuri, lai vēj� to neaizpūstu, devās pāri kroketa laukumam gar Rolsiju golfa laukumu lejā uz smil�aino piekrasti, kur vēl nekad nebija gājusi. Kā jau viņa bija domājusi, ari tur nemanīja nevienas dzīvas dvēseles.

Veltīgi, visi viņas pūliņi veltīgi � jo dienas, jo skaidrāk viņai nācās to atzīt. Viņa jutās pagurusi, acīmredzot no bado�anās, un �is pagurums dzina viņu izmisumā. Viņa apzinājās, skaidri apzinājās, ka cietusi sakāvi. Doma par garo atpakaļceļu uz Belgedesu namu �ķila briesmīga. Visi viņas pūliņi bija veltīgi.

Un tad vēl �is jūras vēj�, kas, ne mirkli nerimdamies, zēvelēja no priek�puses un no mugurpuses, saldēdams ne tikai viņu pa�u, bet arī viņas sirdi un cerības. Piekrastē viņa atrada kādu augstu kāpu, kuras aizsegā, kā par laimi, varēja patverties, vēja neskartu smil�u iedobi, no kuras bija redzama jūra, kur divi jauni sportisti, skanīgās balsīs sasaukdamies, centās pagriezt jahtas pret vēju un iebraukt līcī. Megija bija bie�i redzējusi viņus braukājam, ta�u �ie izsaucieni skanēja tā, it kā viņi sastaptos pirmo reizi.

� Sve-e-e-eiks!

� A, sve-e-e-e-eiks!

Viņu balsīs jaudās sajūsma un aizrautība. Nu vai nav gatavā ērmo�anās, Megija nodomāja, �ķiest laiku, braukājot apkārt ar laiviņām, ja viņiem ir nauda, lai darītu ko jēdzīgu. Savu mū�u viņa nebija varējusi saprast, kā �ādi cilvēki, �ādi �sveikolāji�, spēju�i pakļaut sev skotus.

Kad vēj� pierima, Megija, kas Stretnernā nesala vienīgi gultā zem segām, juta, ka viņai ir silti. Viņa atpogāja tvīda jaciņu un, ļaudamās saules slaru glāstiem, aizvēra acis un klausījās viļņu �alkoņā, klausījās, kā tie �ņākdami sitas pret krastu un, oļiem �ņirkstot, aizplūst atpakaļ jūrā. Kad viņa

atvēra acis, viņ� stāvēja ūdenī da�us jardus no krasta pie liela klintsbluķa, aizņemts kādā savādā nodarbībā. Brīdi viņa nekustīgi vēroja viņu, cenzdamās uzminēt, ko viņ� tur dara. Ar dīvainu, sparīgu kustību, it kā griezdams milzīgu urbi, viņ� kaut ko satvēra un iemeta grozā, un, raudzīdamās viņā, Megija saprata, ka �is ir tie�i tas vīrietis, kura dēļ viņa braukusi �urpu. Viņ� bija ģērbies killos jeb skotu svārciņos, un, viņu vērodama, Megija pasmaidīja, jo nekad nebija redzējusi vīrieti killos, vismaz ne tādu, kas tos valkātu ikdienā. �ādi svārciņi bija mugurā da�iem karavīriem, kas reiz, nomaldīju�ies no ce|a, iegriezās Pilmangas krodziņā, ta�u tas bija viņu formas tērps. Lords Fails �ādos svārciņos, zirga mugurā sēdēdams, pa Raktuvju gāli reizēm rik�iem laida uz Aug�iīreli pa�audīt irbes un rubeņus, tik tramīgi raudzīdamies apkārt, it kā baidītos, ka tikai kāds neielai� skro�u lādiņu viņa killos vai � kas vēl ļaunāk � nesāk smieties par tiem. Bet �is jauneklis valkāja killus.

Megija piecēlās sēdus � ļoti lēnām, lai viņu neiztraucētu, kā labs putnu suns, saodis medījumu, un, sakārtojusi apģērbu, devās uz klintsbluķa pusi. Viņ� meiteni nepamanīja. Jauneklis bija gara auguma, pēc pilmangie�u ieskata � ļoti gar�, collu vai divas virs se�ām pēdām, ta�u Megija, pali būdama maza auguma, �ai ziņā varēja arī kļūdīties. Viņ� bija daudz kalsnāks, nekā kalnie�i mēdza būt, bet zem �ī kalsnuma jaudās spēks, vējos ārdēls sīkstums un izturība, tā ka par izdēdēju�u viņu nevarēja saukt. Viņ� bija stiegrains. Un no darba, kā redzams, nebaidījās.

Jauneklim bija gai�a āda un viegli rūsgani, saules gaismā gandrīz zeltaini mali, gari, kā jau kalnie�iem parasts,� dro�i vien tādēļ, lai uz grie�anas rēķina varētu ietaupīt, Megija nodomāja. Sejas āda viņam bija balta, bet vaigi ko�i sārti, it kā viņam būtu iecirsta pļauka. �āda āda saulē nekad ncapdeg un no dzer�anas nekļūst plankumaina. Kop� bērnu dienām Megija domāja, ka tīra, balta sejas āda ir tikai dzimu�iem aristokrātiem. Pilmangie�iem tā bija rēpuļaina kā laika zoba sagrauzts ķieģelis vai pelēka kā slikti izmazgāta veļa, un viņu, agrai nāvei nolemtu ļau�u, sarkanās sejas atgādināja pārgala-voju�ās plūmes.

Beidzot pacēlis skatienu un ieraudzījis Megiju, viņ� sastinga � atmestu galvu un ieplestām acīm kā me�a laucīlē pārsteigts briedis � un tad zibenīgi, it kā uz burvju mājienu nozuda aiz klintsbluķa. Steigā viņ� bija pametis savu grozu, un, kā Megija acumirklī aptvēra, �o apstākli viņai vajadzēja izmantot.

Viņa gaidīja, kad viņ� alka! parādīsies. Viņa vispār nebija no pacietīgajām, bet tagad juta, ka spētu gaidīt bezgala ilgi, ja vajadzētu, kaut vai veselu mū�ību. Tai vietā, k,ur viņ� paslēpās, ūdens bija dziļāks un sniedzās viņam līdz killiem, un, tā kā vējiņ� bija pieņēmies spēkā, viļņi �ļākdamies sitās pret klinlsbluķi, un kilti samirka. Viss bija atkarīgs no paisuma un laika. Laiks ritēja, bet paisums cēlās.

� Kas tic par pretīgiem radījumiem?� Megija viņam uzsauca, bet viņ� neatbildēja.

� Ei, kas tie par ērmiem �ai grozā?

Nekādas atbildes. Nu vairs nebija ko domāt par lepnumu, lepnums lagad bija jāmet pie malas. Izlikdamās, ka nav vaicājusi pieliekami skaļi, viņa mēģināja vēlreiz:

� Ei, jūs tur aiz klintsbluķa, ko jūs te zvejojat?

Megija glu�i pārsteigta atskārta, ka sirds viņai sitas kā negudra, gandrīz vai lēkdama ārā no krūtīm.

� Jūs pali zināt, kas tie lādi ir!� viņ� atkliedza. Viņa balsī skanēja dusmas, un arī tas Megiju izbrīnīja, jo viņa bija domājusi, ka tā būs maiga un bikla.

� Nezinu vis. �ādus radījumus es redzu pirmo reizi.

Viņ� panācās mazliet uz priek�u, lai gar klintsbluķa sānu uzmestu viņai skatienu.

� Sprogkāji,� viņ� teica.� Tagad jūs zināt.

� Tik briesmīgi nejauki. Ko jūs ar tiem darāt?

� Ko es ar tiem daru?� Viņa balsī skanēja ironija. Viņ� parādījās visā augumā un pēto�i raudzījās Megijā. Viņa redzēja, ka viņ� patie�ām ir noskaities, bet nelika gudra, kāds tam iemesls.

� Es tos ēdu. Vai lagad jūs saprotat?

Jauneklis atkal nozuda, un Megija gaidīja. Viņam bija jānāk malā, viņam nebija cilas izejas, ja vien viņ� nedomāja slīcināties, bet viņa neticēja, ka kautrība varētu novest tik tālu. Kad vēja auri pierima, Megija pastāstīja, ka dzīvojot tālu no jūras. Viņa runāja lieti�ķā, bezkaislīgā balsī, it kā nemaz nebūtu manījusi viņa niknumu.

� No kurienes tad jūs esat?� beidzot viņ� jautāja.

� No dienvidiem.

� Лк sasenaha? Angliele?

Viņa izlikās aizvainota.

- Es esmu kārtīga skolu meitene, lūk, tā . ..� Viņa to pateica ar mazliet sve�ādu, Slretnernā nedzirdētu Pilmangas akcentu.� No Edinburgas apkaimes.

Viņ� atkal kļuva piesardzīgs.

� Tā. ta�u ir pie jūras.

� Precīzāk sakot, no Vestfaifas. Jūru es redzu pirmo reizi mū�ā.

Viņ� parādījās visā augumā, ta�u palika stāvam ūdenī. Acīmredzot kautrējās kailo kāju dēļ, bet Megija zināja, ka reiz viņ� nāks malā. Odens bija ledaini auksts.

� Un vai jums tā patīk?

� Pat ļoti. Ta�u ūdenī neesmu vēl bijusi.

� Es mīlu jūru,� viņ� teica, un Megija ievēroja, ka �ai jūtu izpausmes brīdī viņa sejā ielija sārtums. Nekad viņa nebija dzirdējusi vīrieti �ādi sakām vārdu �mīlu�.

Un tad viņiem vairs nebija, ko runāt. Viņ� stāvēja ūdenī, apzinādamies, ka atklājis savas jūtas glu�i sve�am cilvēkam, un Megija nespēja izdomāt nekādu sakāmo, kas skanētu dabiski un nemāksloti. Odens skalojās viņam ap ceļgaliem, ik pēc brītiņa ap�ļācot kiltus. Viņa atzinīgi novērtēja jaunek|a glītos sejas vaibstus, ērgļa profilu ar iespaidīgo degunu, kāds, viņasprāt, bija vienīgi lordiem.

� Kādē| jūs nenākat ārā no ūdens?� viņa pēk�ņi ievaicājās.� Dro�i vien esat sasalis ragā.

Tas bija labi. Tas skanēja dabiski un pārtrauca klusē�anu. Turklāt viņ� tie�ām sala.

� Jā. Tūliņ ie�u. Sprogkāju tikpat vairāk te nav.

Viņam pienākot klāt, Megija glu�i pārsteigta redzēja, ka viņ� ir daudz garāks, nekā bija �ķitis. Atkal iestājās klusums. Viņ� gribēja uzvilkt zeķes, bet viņas klātbūtnē kautrējās to darīt, un viņi stāvēja, kā stāvēju�i, līdzās grozam. Viņ� piebikstīja grozam ar kāju.

� Pareizāk sakot, tie ir zosu sprogkāji.

� A-a.

� Senos laikos (audis esot ticēju�i, ka no tiem cēlu�ās zosis.

� Taisni jāsmejas, kam gan visam nav ticēju�i.

Raudzīties grozā vairs nebija nozīmes, bet Megija nespēja izgudrot neko jēdzīgu, ko varētu pajautāt par sprogkājiem. Viņa pamāja ar roku pāri Morejas līcim.

� Un kas tā par vielu?

Viņ� atkal paskatījās viņā, lai pārliecinātos, vai viņa nejoko. -

� Tā tur? Nu, ta�u Kalniene.

Kalni tobrīd izskatījās skaisti. Pāri tiem slīdēja lieli, kudlaini mākoņi, pie�ķirdami brūngani pelēkajām nogāzēm tum�i samtainu nokrāsu.

� Pareizāk sakot, Kromartija kalni,� viņ� dedzīgi turpināja. Un tad uztvēra Megijas skatienu.� Manus vecākus no tiem padzina kā lopus no lauka. Kad notika Kalnienes zemnieku padzī�ana.

Uz vienas nogāzes vīdēja ko�i, pavasarīgi zaļi plankumiņi, kur kāds kalnos noturējies fermeris bija iesējis labību.

� Un viņi pārcēlās �urpu un nomira. Nosala.� Viņ� atkal piesarka, apzinādamies, ka pārāk daudz atklājis sve�ai meitenei.� Bet sakiet � vai beidzot es drīkstētu apģērbties?

� Ai, piedodiet!

Megija aizgāja aiz kāpas un gaidīja. Pilmangā vīrie�i pie pavarda mazgājās visu acu priek�ā, bet �is puisietis cita klātbūtnē pat zeķes kautrējas uzvilkt. Viņa gaidīja un gaidīja, līdz, ilgāk vairs nespēdama izturēt, griezās atpakaļ un ieraudzīja, ka viņ� aiziet pa krastmalu Sirctnernai pretējā virzienā. Viņa bija pamesta.

Vismaz kādu celurldaļjūdzi kāpu josla stiepās paralēli krastam. Viņ� gāja gar jūras malu. Ja viņa skrietu pa otru pusi, tad varētu viņu sagaidīt kraslmalgs līkumā, kur kāpas izbeidzās. Un Megija skrēja. Kājas stiga smiltīs un ķērās aiz akmeņiem, bet viņa skrēja, cik jaudas, cenzdamās neelsot, lai viņ� otrpus kāpām nesadzirdētu, ta�u zināja, ka bēglis ir krietni vien jāapsteidz, lai, kāpas līkumā ar viņu sastopoties, nebūtu galīgi aizelsusies.

Otrreiz Megiju ieraudzīdams, jauneklis bija vēl vairāk pārsteigts nekā pirmo reizi. Viņ� skatījās meitenē, nespēdams ticēt savām acīm. Tad vairākkārt pavēra muti, grasīdamies kaut ko sacīt, ta�u tā arī neko nepateica. Viņ� noteikti ir sadzirdējis, kā man sirds sitas krūtīs, Megija nodomāja.

� Jums ir jāiel uz otru pusi,� beidzot viņ� izteica.

� Uz otru pusi?

� Slretnerna atrodas pretējā virzienā, mis.

� Bet es biju vai gatava apzvērēt, ka . ..

� Nē.

Viņ� centās nobalansēt grozu uz viena pleca, uz otra, tad uz galvas, uz viena un pēc tam uz otra ceļgala, labi zinādams, ka tas izskatās muļķīgi, un pats par to dusmodamies uz sevi.

� Es pirmo reizi redzu vīrieti kiltos.

Tas viņu saniknoja vēl vairāk.

� Visi vīrie�i tādus valkā,� viņ� atcirta, it kā viņa to gribētu apstrīdēt.� Tur aug�ā kalnos,� viņ� pamāja uz Kromarlija kalnu pusi.� Armijā.

Viņa nelika gudra, ko viņ� ar to domā.

Megija sāka iet pa krastmalu Strelnernai pretējā virzienā tik vienkār�i un pa�saprotami, it kā ielu pa Lovates ielu uz mājām, un viņ� gāja viņai nopakaļ.

� Armijā?

__Es dienēju armijā, Kamerona kalnu strēlnieku vienībā³,� viņ� sacīja ar tādu kā rūgtumu balsī,� un �ais svārciņos viņi mani atlaida mājās.

� Tad jums vismaz nebija par tiem jāmaksā.

� Tas ir viss, kas man pieder, vai saprotat?� Aiz apmulsuma viņ� nosarka, bet vēl aizvien dusmojās. Un tad pateica skaidri un gai�i:�Nekad neesmu varējis tik daudz nopelnīt, lai nopirktu sev kādu citu apģērba gabalu, vai tagad jūs saprotat?

� Mūsu pusē katram vīrietim ir viens uzvalks visam mū�am. Tajā cilvēks tiek arī apglabāts.

Viņ� neticīgi raudzījās Megijā. Ce|u viņiem aiz�ķērsoja vecs, no akmeņiem sakrauts �ogs. Viņ� pārkāpa tam pāri un jau dzīrās teikt ardievas, bet Megija pastiepa viņam pretim roku, viņ� paskatījās uz meiteni un tad uz roku, satvēra to un palīdzēja arī viņai tikt pāri. Tostarp vairāki sprogkāji no groza iekrita smiltīs. Megija a�i nometās uz ceļiem, lai palīdzētu viņam tos savākt.

� Nevajag,� viņ� teica.� Dāmām to neklājas darīt.

Viņi abi bija notupu�ies līdzās, tā ka sejas gandrīz saskārās. Megija ievēroja viņa rokas uz smil�ainā liedaga � spēcīgas, ta�u baltas un slaidas, ar gariem pirkstiem, pavisam citādas nekā platās, melnās pitinangie�u ķetnas. Viņa zināja, ka pa�ai plaukstas ir raupjākas nekā �im puisietim. Nu bija viņas kārta kaut ko teikt, un viņa sacīja tik vaļsirdīgi, cik vien spēja:

� Es neesmu dāma.

Viņ� pēk�ņi paraudzījās viņā ar to pa�u atklātas neticības pilno skatienu � �aubīdamies un tomēr noticēdams. Viņ� galīgi neprot, nekad nav mācīts it neko noslēpt, viņa nodomāja. Ogļra�u ciemos to iemācās ļoti agri.

� Es pali pelnu sev iztiku. Es esmu darba cilvēks.

Viņ� paskatījās uz viņas apģērbu�uz skaisto tvīda kostīmu un kalnie�u cepurīti, uz mazajiem ādas zābaciņiem un linu blūzītes kruzuļiem � un kodīja lūpu. Tad viņa piecēlās kājās.

� Kā jūs �os radījumus pagatavojat?

� To labāk neprasiet. Tas ir pretīgs darbs, no kā metas �ķebena dū�a.

� Man nekad nemetas �ķebena dū�a.

� Labi.� Jauneklis nolēma meib ni pārmācīt. Viņ� izvilka aiz kiltiem aizbāztu nazi un, visā garumā pār�ķēlis sprogkāji, novilka cieto, mizai līdzīgo ādu, tā ka atklājās jēla gaļa.

� Mēs tos vārām un ēdam, jo esam izsalku�i.

� Saprotu.

� Mēs mirstam vai badā.

Nu Megijai daudz kas bija kļuvis skaidrs un viņa uzskatīja par labāku klusēt.

� Tos dēvē par ubagu omāriem.� Ar spalgu klik�ķi viņ� aizvāza nazi un devās pa liedagu prom, bet Megija sekoja viņam pa pēdām. Izdzirdis viņas soļus uz krastmalas oļiem, viņ� pagriezās atpakaļ.

� Tātad es esmu ubags.

Dzelzs jākaļ, kamēr karsta, Megija nodomāja.

� Bads daudz ko iemāca,� viņa teica. Viņ� paraudzījās viņā pavisam citādām acīm, un viņa to sajuta.� Nabadzība nav netikums. Nabadzības dēļ nav jākaunas, bet jācīnās pret to.

Viņ� ieraudzīja viņas acu tum�o mirdzumu. Viņam patika Megijas sve�ādi melnīgsnējā seja un mali.

� Bet nabadzība nav attaisnojums.

Viņ� paņēma grozu un turpināja ceļu, bet, kad Megija arī �oreiz neatlaidās, ļāva viņai nākt līdzi. Priedēm apaugu�a zemesraga aizsegā viņa ieraudzīja akmens būdu.

� Te nu tā ir,� viņ� teica.� Lūk, kur nabadzība spie� cilvēku dzīvot.

Megija jutās vīlusies. Viņa bija cerējusi ieraudzīt nelielu mājiņu, bet �ī bija būda, ala, akmeņu grēda, gan prasmīgi izveidota un tomēr � akmeņu krāvums. Tā atgādināja pirms tūksto� gadiem celtās piktu mītnes, kādas viņa bija redzējusi skolas grāmatu attēlos.

� Vai jūs pats to uzcēlāt?

� Kopā ar tēvu. Citas izejas nebija. Tēvs un māte te arī nomira.

Viņi saprata, ka nu ir pienācis brīdis, kad jāizlemj, vai iet iek�ā vai ne. Abi bija paliku�i nekustīgi slāvam, tad viņ� pēk�ņi iebāza īk�ķa galu mutē, iekoda lajā cik dīvains paradums, Megija nodomāja � un sacīja:�Nu labi, nāciet vien iek�ā.

Būdā valdīja tīrība. Grīdas vielā bija klons, bet tas bija ciets un gluds, veselas paaudzes baso kāju nomīdīts un nesen nokaisīts ar tīrām smiltīm. Oda pēc zivīm, pēc priedes koka un kūdras.

� Notīriet no zābakiem slapjās smiltis! � viņ� pavēlo�i noteica.� Ļaujiet, es jums palīdzē�u.

Viņa pacēla pēdu ar mazo, līdz pusslilbam sasaitēto zābaciņu, ta�u jauneklis glu�i negaidot sakautrējās par to, ko darīja, istabas pustumsā turēdams sievietes kāju. Viņ� palaida to vaļā un novērsās.

� Piedodiet,� viņ� sacīja.

� Par ko tad?

Bet viņ� vairs nespēja pacelt acis uz meiteni.

Viņa drēbes bija pakarinālas uz vad�iem, bet uz vienkār�a koka plaukta atradās platmale, kas nepavisam te neiederējās.

� Лк jūs valkājat platmali?

� Kādēļ gan ne?

� Mūsu pusē tikai grāfam un viņa dēliem ir platmales. Ogļra�i tādas nenēsā.

� Bet es, lūk, nēsāju,� viņ� sacīja, vēl aizvien r aud zīd a^j mies sāņus. Tā bija izaicino�i skaista, mīksta, brūna platmale, joprojām saglabājusi savu formu, ar rubeņa spalvu auklu visapkārt un sānos piestiprinātu sudraba medaljonu, aiz kura vīdēja gaisā izstājies staltbrie�a astes gals.

Viņ� nespēja atgūties no tā, ka bija turējis rokās viņas kāju, tik mazu, tik tvirtu un dīvaini smagu.

� Kādudien es dzirdēju cilvēkus runājam, ka lords Mon-bodo, medīdams zosis, esot pārkritis pār laivas malu, un nāko�ajā dienā �ī platmale tika izskalota krastā.

� Tātad viņ� noslīka? Un jūs nēsājat miru�a cilvēka platmali?

� Ubags nevar būt pārāk izvēlīgs,� viņ� teica, un viņi saskatījās un iesmējās. Pēc tam abi jutās daudz brīvāk.

Lai gan �is puisis bija gara auguma, viņa kustības bija a�as un izveicīgas. Nejuzdams sev pievērsto Megijas skatienu, viņ� darīja gadu gadiem ierastos darbus � aizdedza haizivju eļļas lampas un ar balti nomizotu zariņu maisīja uz uguns uzlikto katlu. No tā nāca jūras, jūras sēres un joda smaka.

� Tā ir brūnaļģu vira.� Viņ� pacēla gaisā vairākus jūraszāļu stiebrus. Tie atgādināja caurspīdīgas, ar vārītu ūdeni aplietas gumijas sloksnītes.� Ar īru sūnas piejaukumu, tāda, lūk, ir �ī smalkā recepte.

Nē, tam nav cita apzīmējuma, Megija nodomāja. �ī vira smirdēja.

� Domāju, ka jums gar�os,� viņ� teica.

� Jā, dro�i vien.

Jauneklis izgāja ārā un atgriezās ar sauju zaļumu un kaut kādu lapu, ko arī iemeta katlā.

� Juras spināti un krastmalas salāti,� viņ� paskaidroja.

� Tie jums ies pie sirds.

� Jā, protams.

Tad viņ� iemeta virā �ķipsniņu kaltētu jūras kāpostu, kas aizslāja sāli un gar�augus, un pasniedza Megijai lielu glieme�nīcu, ko izmantoja par viras bļodu tāpat kā Pitmangas nabagie izdobtus ķirbjus.

� Karo�u nav,� viņ� teica.� Jāsūc tāpat no glieme�nīcas. Bet ja jūs būtu ēdusi tos, kas �eit iek�ā!�Viņ� piesila pie glieme�nīcas.� Tas tik ir gardums!

Tagad jūras smaka bija ļoti stipra, tik stipra kā no pār�ķeltiem jūras iemītniekiem. Jauneklis raudzījās Megijā, un viņa dzēra. Viņa gribēja kaut ko sacīt, bet nespēja izdabūt vārdus pār lūpām. Dieva laime, ka būdā bija tik tum�s un viņ� neredzēja asaras saskrienam viņai acīs.

� Ļoti gar�īga,� beidzot viņa izmocīja.

� Tā ir sena recepte. Es, tā teikt, saņēmu to mantojumā.

Bads tie�ām daudz ko iemāca, Megija nodomāja un pārsteigta sajuta sviedru lāses uz pieres.

� Neļaujiet atdzist,� viņ� sacīja.� Atdzisusi vira nav gar�īga. Virsū nostājas eļļa. Virā ir daudz zivju eļļas.

Viņa strēba vēl un vēl, līdz beidzot glieme�nīca bija tuk�a.

� Nu labi,� viņ� noteica un atkal pielēja to pilnu.� Zināt, te piekrastē ir lādi ļaudis, kas �ādu viru neņem ne mutē. Redzēs, ko jūs teiksiet, kad nobaudīsiet aļģes.

Nu meitenes piere bija pilnīgi slapja un sviedri straumēm tecēja pār seju un samitrināja linu apkaklīti. Viņai ļoti gribējās iziet ārā. Pastaigāties svaigā gaisā. Viņa juta, ka sviedri tek gar pleciem un pa krū�u bedrīti. Viņa nebija domājusi celties kājās, ta�u neviļus piecēlās un devās uz durvīm.

� Tikai neveriet vaļā,� viņ� teica.

� Kādēļ ne?� Megija gandrīz vai iekliedzās.

� Vai tad jūs nedzirdat?

Lielus �austīja būdas sienas, un bangas triecās pret krastu, bet Megija to nebija pamanījusi. Viņa griezās atpakaļ, atkal apsēdās un novilka tvīda jaciņu. Sviedros izmirkusī blūzīte bija pielipusi viņai pie krūtīm, skaidri iezīmēdama to apveidus, bet viņa nelikās ne zinis par to. Meitene izgudrēm skatījās tikai uz savām kājām un skaitīja zābaku cilpiņas, un tad jau viņ� sniedza viņai glieme�nīcu ar vēl kādu ēdienu.

� �ēl, ka nav zu�u,� viņ� teica.� Karsta brūnaļģu vira ar zu�iem � tas būtu īstais gardums tādā dienā kā �ī.� Tad viņa acis apstājās pie Megijas krūtīm, abu skatieni sastapās viņ� nosarka un novērsās.

� Jums nevajag baidīties,� viņ� teica.

Tad nu gan atradis, ko sievietei sacīt, Megija nodomāja. Viņam patie�ām bija daudz kas vel jāmācās.

� Vai no vētras?

� Nūja, ka no vētras.

Lielus mitējās tikpat pēk�ņi, kā sācies, un klusumā, kas iestājās, viņ� jutās neveikli. Viņ� saprata, ka uzņēmies pārāk daudz, aicinādams savā būdā �o meiteni, un nespēj vairs lāgā noturēt savas acis un domas, kur tām pienāktos būt.

� Nu jūs varat iet,� viņ� sacīja. Tas bija muļķīgi un neveikli, bet neko cilu viņ� nespēja izdomāt. Vilkdama mugurā tvīda jaciņu, Megija redzēja, ka jauneklis viņu vēro, lai gan diezgan veiksmīgi centās izlikties, ka raudzītos kaut kur sāņus. Viņ� atvēra durvis, un spirgto vēju Megija sajuta kā atpestī�anu. Viņ� nesaprata, ko vajadzētu sacīt vai darīt. � Kas vīrietim jādara, kad dāma atstāj viņa māju? Viņam nebija ne jausmas par to. Viņ� uz atvadām pastiepa roku. Megija ielika lajā savu delnu un jaunekļa acīs pamanīja pārsteigumu par tās raupjumu.

� Paldies par tēju,� viņa sacīja.

� Ak vai, kur tad lēja!� Viņ� iesila sev pa pieri.� Ūdeni es ta�u uzliku.

� To nākamreiz.� Te nu bija cerētais salmiņ�, pie kura pieķerties.� Vai norunāts?

Viņ� apmulsis raudzījās Megijā.

� Tēja lai paliek uz nākamo reizi.

� Jā-a,� beidzot viņ� dabūja pār lūpām.

� Tad es paņem�u līdzi kādu cepumu.

Viņ� pamāja ar galvu.

� Nu tad � uz redzē�anos! Līdz nākamajai reizei.

� Līdz nākamajai reizei,� viņ� atkārtoja.

Viņ� noskatījās, kā viņa aiziet pa laku uz jūru.

� Pagaidiet,� viņ� iesaucās un a�i pazuda durvīs. Tad izskrēja ārā un, panācis Megiju, pasniedza viņai kādu jūraszāli.

� Tas jums atceļam saldēdiena vielā.

Tā bija kaltēta sarkanaļģes lapa, zaļgani melna kā sēkļa dibens paisuma laikā, pārklājusies ar vieglu sāls kārtiņu.

� To vajag ko�ļāt, lai īsti izjustu gar�u,� viņ� teica, Megija pamāja ar galvu, un viņi uzsmaidīja viens otram.

� Klausieties, es ta�u nezinu jūsu vārdu. Jūsu mājā esmu ieturējusi maltīti, bet nezinu, kā sauc namatēvu.

� Kamerons.

Megija nenolaida acu no viņa.� Un tas ir viss?�viņa beidzot jautāja.� Glu�i vienkār�i Kamerons?

� Gilons Kamerons. Gilons Forbss Kamerons, ja gribat zināt pilnu vārdu.

Megija juta, ka sirds priekā salecas, uz mirkli pamirst un tīksmi nolai�as atpakaļ. Jā, viņa klusībā nodomāja, es gribu zināt tavu pilnu vārdu.

� Ļoti jauks, tālu daudzināts uzvārds.

� Jā, mēs esot no slavenas dzimtas. Kameroni esot biju�i karavīri, augstmaņi, zinātnieki un tamlīdzīgi.

� Laikam bijis tāds klans?

� Jā gan, protams, klans. Kameronu klans pie kaut kāda tur ezera.

� Bet Forbss?

� Arī tas pats. Tas ir manas mātes uzvārds. Viņa bija no Roba Roja¹ un Sazerlcnda⁴⁵ dzimtas. Kā liekas, sazerlendie�i bija tic, kas padzina mūs no Kalnienes. Tur tam tiek pie�ķirta milzīga nozīme,� viņ� teica. Un pamāja uz kalnu pusi.� Cilvēka uzvārdam.

Un kādēļ lai tā nebūtu, viņa nodomāja, jo tie ir slaveni uzvārdi, katrs ar kādu īpa�u vēsturisku nozīmi. Ne tā kā Pitmangā, kur ir vienīgi tādi kā D�eps, Kuks vai Hod�s, Hops, Begs, Mcnd�ijs vai Piks⁶. Piks nu vēl ogļracim ir cik necik piedienīgs, kaut gan Pikts⁷ būtu labāks. Tie bija neglīti, zemes klun�iem līdzīgi uzvārdi, vienveidīgi kā ogļu gabali, doti īpa�ai ļau�u �ķirai, vergu pēcte�iem. Nav svarīgs Gilona sabiedriskais stāvoklis, svarīgi ir vienīgi tas, ka viņ� cēlies no cildenas dzimtas, ka �is cildenums viņam ir asinīs un gaida tikai iespēju parādīties. Megija, pali to neapzinoties, smaidīja un skatījās Gilonā, kaut gan viņu pat neredzēja, un arī viņ� kā apburts raudzījās meitenē, vērodams viņas baltos, līdzenos zobus, kuri bija mazi un asi kā tīreļa lapsai, un acis � mazos, brūnos akmentiņus, kas arī spīdēja tāpat kā lapsai.

� Vai jūs atbildētu uz vienu jautājumu?�viņa vaicāja. Viņ� piekrīto�i pamāja ar galvu.� Vai jūs esat gēls?

Viņ� mazliet padomāja. Tad pameta skatienu uz kalniem, kurus tobrīd aizsedza mākoņi.

� Laikam tak visi kalnie�i ir gēli. Tad jau iznāk, ka arī es esmu gēls,� viņ� teica, nespēdams saprast, kādē| viņa tik dīvaini smaida. Cik �ilbino�s smaids, viņ� nodomāja, un tik balti zobiņi sve�ādi melnīgsnējā sejā ...

Gilons noskatījās, kā viņa aiziet gar jomas malu un nogrie�as uz Siretnernas pusi, un tad pēk�ņi � otro reizi �ai dienā � iesita sev pa pieri. Viņ� nebija pajautājis, kā meiteni sauc.

Pa galvu pa kaklu viņ� metās viņai pakaļ. Ticis līdz jūrai, viņ� sāka skriet pa liedagu, tad ieraudzīja viņu un apstājās. Kaut kas piespieda viņu palikt uz vietas. Meitene stāvēja ar muguru pret viņu un arī pret vēju. Norāvusi kādu zāļu stiebru, viņa ļoti rūpīgi un uzmanīgi bāza to kaklā un izvēma karsto brūnaļģu viru, jūraszāles un sāļās sarkanaļģes.

Megija deva viņam trīs dienas laika, bet pati nebūt nesēdēja, rokas klēpī salikusi, un, cenzdamās Gilonu sastapt, nemitīgi staigāja gar laivu piestātni, kur �im puisim, viņasprāt, vajadzēja ierasties, vai arī klaiņoja pa Lovates ielu, līdz vairs nespēja turēties kājās. Veikaliņu īpa�niekiem viņa �ķita mazliet jocīga, tāda kā paviegla, jo stundām ilgi kvemēja pie viņu vitrīnām un pētīja neinteresantos pre�u klāstus, ne reizi neiegriezdamās kaut ko nopirkt.

Megiju joprojām satrauca tās pa�as problēmas � laiks un nauda �, un ar katru dienu tās saasinājās. Viņas zābaciņu zoles bija kļuvu�as draudīgi plānas, turklāt maijā Stretnernas hoteļos sāka ierasties mak�ķernieki no Anglijas, cerēdami izvilkt savu lielo lasi zvejai atļautos ūdeņos, kad �īs zivis pa me�u ieskautajām upēm peldēja aug�up, uz zemes dienvidiem. Misters Belgedess mis Dramai bija darījis zināmu, ka līdz ar mak�ķerē�anas sezonas iestā�anos bū�ot spiests paaugstināt viņai īres maksu.

� Bet es te neredzu neviena mak�ķernieka,� Megija iebilda.� Jums nemaz nav atļauju zvejot �ais upēs.

� Cilvēki �eit apmetas vienīgi tādēļ, lai vēlāk varētu padi�oties, ka biju�i Stretnernā uz pavasara la�u zveju.

� Un jūs tie�ām domājat man to iestāstīt? Jums, itālie�iem, nevar ticēt, jūs visi esat vienādi.

� Belgedess ir di�ciltīgs skolu vārds, mis Drūma. Mani sen�i biju�i Gordonu klana di�ākie vīri. Ceru, ka jūs tam ticēsiet, tāpat kā es ticu, ka jūs esat atbraukusi �eit medīt.

� Bet tā ir tīra patiesība. Esmu jau nolūkojusi savu di�ciltīgo briedi.

�ī meitene viņu padarīja vai traku. Viņ� nevarēja ciest, ka viņa izturas tā, it kā viņ� vispār neeksistētu vai arī būtu pilnīgi akls. Reiz viņam pat gadījās redzēt, ka viņa, sakārtodama apģērbu, pabā� roku zem ņiebura, turklāt vēl pie viņa galda � nē, tas patie�ām vairs nebija izturams!

� Briesmone gatavā,� viņ� paska|i noteica, lai Megija dzirdētu. Un atļāva viņai par pusņenu izmantot istabu vēl vienu nedēļu.

Ceturtās dienas rītā viņa devās cauri Po�taunai, pāri vēju pluinītajām kāpām un lejup pa piekrasti uz akmens būdas pusi. Jūras vēj� bija salts, un visā Strelnernā valdīja aukstums. Cilvēki, stiklotajās verandās sarunādamies, izelpoja baltus tvaika mutuļus. Pārāk augsta cena par la�u zveju, Megija prātoja, bet tad iedomājās to cenu, ko maksāja pali, lai izvilktu savu lielo lomu. Par katru guvumu dzīvē ir jāmaksā, viņas tēvs mēdza teikt, kaut gan pats dzīvē nebija it neko ieguvis. Megija pēk�ņi sailgojās pēc kvēlo�u ogļu pilnajiem Pilmangas pavardiem.

Akmens būda bija tuk�a. Un auksta � tik auksta kā kapu kambaris. Kuldā vēl gruzdēja kūdra, tātad pirms stundas viņ� bijis �eit, un Megijai sanāca dusmas uz Gilonu. Tas bija viņ�, kam būtu vajadzējis nejau�i uzskriet man virsū, kam būtu vajadzējis mani �eit gaidīt! Viņa uzmeta kūdrai salmus un, kad tie aizdegās, nodedzināja visu atliku�o, no jūras izskaloto malkas aizgādu. Kad uguns izdzisa, Megija bija tuvu asarām, ta�u acis viņai palika sausas. Pitmangie�i nebija radu�i raudāt.

Pāri kāpām jau klājās garas, tum�as ēnas, un bija daudz vēlāks, nekā Megijai �ķita, kad viņa ieraudzīja Gilonu. kur� bija uzkāpis krastmalas kāpā un sirdīgi vēroja jūru. Dusmas viņa sejā Megiju sajūsmināja, jo viņas nākamajam vīram vajadzēja būt spējīgam dusmoties. Viņa kāpa aug�ā un apstājās viņam līdzās. Gilons tik saspringti vēroja jūru, ka meitene netika gudra, vai maz ir pamanīta, līdz pēdīgi viņ� pagriezās un paskatījās uz viņu.

� Es atnācu iedzert apsolīto tēju,� Megija teica. Gilons centās apslēpt savu pārsteigumu, bet tie bija veltīgi pūliņi. Tad viņ� novērsās un atkal sāka vērot jūru.

� Kas tur ir? Ko tu lur redzi?

Viņa juta, ka iejaucas kādā rituālā, Gilona un jūras tuvības brīdī.

� La�us,� viņ� atbildēja.� Es pat no �ejienes varu tos saskatīt.

Viņ� paraudzījās uz Megiju, lai pārliecinātos, vai viņa noticējusi.

� Es varu tos saost. Tev dro�i vien �ķiet, ka esmu jucis, vai ne?

Megija papurināja galvu, un Gilons viņai ticēja.

� Es zinu, kā smar�o ūdens, kur nārsto la�i. Es zinu visu par la�iem. Kādi tie ir un kā izturas. Es zinu arī to, kur tie pārlai� naktis.

Viņi gāja lejā, un kāpas pakājē Gilons satvēra Megijas roku, lai palīdzētu viņai tikt pāri kādam �ķērslim, un, tā kā viņa to neatrāva, pats sev par brīnumu, paturēja savējā, ar acu kaktiņu paslepus vērodams meiteni.

� Tad jau tu esi izvilcis milzum daudz la�u,� Megija teica.

� Es neesmu izvilcis nevienu pa�u. Upes, kur mājo la�i, pieder mui�niekiem. Viņiem pieder arī zivis jūrā.

� Zivis nevar nevienam piederēt.

� La�i � man gan labāk patīk teikt lo�i � pieder mui�niekiem, un tos drīkst zvejot vienīgi angļi. Ar gariem gumijas zābakiem kājās, divdesmit pēdu garām mak�ķerauklām un pakalpiņiem, kas bizenē �urpu turpu gar krastu ar karstiem ga|as pīrādziņiem un viskija bla�ķēm,� �ie zeļļi raugās uz visiem no aug�as, jo katru cilvēku tura par zagli, kur� to vien tīko kā nocelt �iem dārgo zivi.

� Tas nav taisnīgi. Zivis jūrā ir ielaidis dievs.

� Jā, jā, aizej un iestāsti to zvejas inspektoriem.

Pēc Megijas domām, viņ� pārāk viegli, pārāk ātri samierinājās. Viņā nemaz nejuta dumpības gara.

� Un kas notiktu, ja viņi atklātu, ka tu esi izvilcis lasi?

Gilons paskatījās viņā un pasmaidīja.

� Var redzēt, ka tu neesi �ejieniete. Man piespriestu trīs mēne�us cietumsoda, pieķer�anas brīdī varbūt sadotu pa kaklu, ta�u visļaunākais � uzliktu piecas mārciņas sodanaudas.

Vēj� atkal bija pieņēmies spēkā. Tas trieca krastā viļņiem atrautās putu �ļāces tā, ka viss liedags kļuva glu�i balts. Megija sāka saprast, ka tas, ko Pilmangā sauca par vētru, Stretnernā tiek uzskatīts par vienkār�u vēju. Viņa to ienīda.

� Es tomēr riskētu.� Megija sacīja.

Viņ� nedzirdēja, ko viņa teica.

� Ко, ко?

� Es riskētu. Un izvilktu savu lasi!�viņa atkliedza.

Pārējo ce|a gabalu viņi gāja klusēdami, bet Megija zināja, par ko viņ� domā. Pie mājas viņ� iebrida jūrā, lai cie�āk piesietu pie akmens savu laivu, un tad nāca uz durvīm.

� Kā tevi sauc?

� Mega Drama.

� Makdrama?

� Megija Drama.

� Лк, Mega Drama.

Viņ� apsvēra dzirdēto.

� Ļoti jauks vārds,� pēc brī�a viņ� teica.� Manā pulkā bija viens Drams. Villijs Drams. Viņ� bija zirgu puisis.

� Protams.

Gilons apmulsa. Bija iznācis pavisam citādi, nekā viņ� tika domājis.

� Par kaut kādu nodarījumu viņu pakāra.

� Pilnīgi iespējams.

� Es gribēju sacīt... redzi, es gribēju sacīt, ka lai brīdī viņ� turējās ļoti drosmīgi.

Uz to Megija neatbildēja.

� Neliela auguma melnīgsnējs puisis.

� Protams.

Tad viņ� nolēma labāk lurēt mēli aiz zobiem. Viņi iegāja būdā.

� Kāds te ir bijis!� viņ� izsaucās.� Smar�o pēc priedes, bet priedes koku es nekad nededzinu.

Megija dzīrās pateikt, ka tā bijusi viņa, bet pārdomāja. Reizēm labāk ir klusēt nekā godīgi atzīties. Viņa cerēja, ka nav atstājusi nekādu pēdu. Gilonam bija lādas acis kā putniem, kuri krastmalā ķēra zivis. Viņa skatienam it nekas nepalika apslēpts.

� Viss sadedzināts,� viņ� teica.� Nu, vai tie maz ir cilvēki? Pat vispēdīgais sprungulītis.� Viņ� izlo�ņāja visus būdas kaklus.

� Mēs esam cēlu�ies no piktu ogļra�iem,� Megija sacīja. (Ko nozīmē pikti, to, protams, viņ� nezina, bet gan iemācīsies �o vārdu.)

Gilons viņā nemaz neklausījās.

� Ēdienu gan nav aiztiku�i.� Viņ� aizdedza haizivju e||as lampas.� Kādēļ lu smaidi?

� Tu rūc kā lācis.

� Bel viņi te pavadīju�i ne vienu vien stundu.

� Tā biju es, muļķīti.

Tā. nu viņa bija atzinusies, ja vien tas aizies līdz Gilona apziņai, ka viņa te stundām ilgi sēdējusi tumsā, gaidīdama viņa pārrasanos. Viņ� redzēja vienīgi viņas baltos zobiņus un saprata, ka ir ilgojies pēc tiem. Un arī pēc viņas. Megija viņu satrauca, bet viņ� jutās laimīgs, redzēdams �o meiteni. Viņ� bija sapņojis, ka atkal būs kopā ar viņu tie�i tā, divatā, �eit, viņa būdā, un �ie sapņi viņu uzbudināja un biedēja. Rītos saules gaismā viņ� spēja tos atvairīt, bet naktīs tie viņam nedeva miera. Ārā jau krēsloja, un Megija posās atceļam, bet �oreiz viņa zināja, ka atgriezīsies.

Tas viņiem kļuva par paradumu � pēc pusdienas kopīgi padzert lēju, bet pēc tam vākt zaļumus, ko piekost pie maizes, kuru viņa katru dienu nesa no pilsētas. Megija tos vāca ar . lielāko prieku, jo viņai, kā jau pitmangielei, gau�ām palika kaut ko dabūt par velti. Ik reizi, ielikdama grozā ūdenskre�u sauju, viņa jutās, it kā būtu atradusi strautā iemeslu naudas gabalu.

Viņas lasis bija norijis āķi, bel, tikai peldēdams riņķī un apkārt un nejuzdams jau cirtienam pacelto ķeksi, izturējās tik bikli, ka viņa baidījās, vai pagūs izvilkt to malā, pirms Rodnijs Belgedess uzteiks viņai istabu. Megija zināja da�ādas iespējas, kā varētu izkļūt no �ī stāvokļa, ta�u tās visas bija bīstamas. Viņa varēja uzaicināt Rodniju uzkāpt pa �aurajām kāpnēm pie viņas un �ādā veidā atlīdzināt par istabu � viņ� nāktu, par to vairs nebija ne mazāko �aubu. Ik reizi, kad viņa gāja �im cilvēkam garām, viņ� neviļus aplaizījās.

Viņa varētu arī doties uz Heringtaunu pie mistera Gerija Makadamsa, jo ar pilmangietes instinktu juta, ka viņ� nu gan zinātu padomu, kā skaista, izmanīga meitene var nopelnīt sev iztiku, nepārdodama dvēseli velnam.

Varētu arī lūgt misteru Gilonu Forbsu Kameronu uz karstām pēdām apprecēt viņu, bel tas, kā viņa saprata, it neko nedotu. Viņ� pārrautu auklu un aizbēgtu ar visu norīto āķi.

Viņi lasīja tējai tā dēvētos ubagu sparģeļus, mazās, cietās, pūciņām klātās, vēl neatritināju�ās ērgļpapar�u galotnītes.

� Neplūc visas pēc kārtas, bel katru otro, lai man paliek arī nākamajam gadam,� Gilons pamācīja.

� Labi,� Megija noteica, ta�u laida �os vārdus gar ausīm, jo zināja, ka nākamgad Gilona te vairs nebūs.

� Gilon?

� Jā?

Viņ� pacēla skatienu uz meiteni � pārsteigts un arī iepriecināts. �ī bija pirmā reize, kad Megija uzrunāja viņu vārdā.

� Ja tev izdotos izvilkt vienu vai divus pamatīgus la�us, vai tos varētu pārdot?

� Ko nu par pārdo�anu, vispirms vajag izvilkt. Visu mūzu esmu sapņojis par lādu losi.

� Bet, ja nu tev izdotos, vai tos varētu pārdot?

Viņa knieba nost jauno papar�u galviņas. Viņai patika darboties ātri un veikli un nodarīt visu līdz galam.

� Jā, liekas, Heringtaunā ir vīri, kas ar �īm lietiņām nodarbojas. Laikam uzpērk zvejas inspektorus. Bet vispār tas ir briesmīgi riskants pasākums.

� Vai par la�iem var dabūt daudz naudas?

Viņ� izslējās un vērīgi paskatījās Megija.

� Ja tie ir lieli, tad daudz. Ļoti daudz.

� Nu, cik tad?

� Es zinu tikai to, ka ļoti daudz. Viņiem tie varen iet pie sirds.� Viņ� pamāja uz dienvidiem, uz Anglijas pusi.� Bel no �ādiem darījumiem labāk turēties tālāk.

� Protams, bet tādā gadījumā tavs losis vismaz netiktu viņiem.� Megija norādīja pāri kāpām uz �Fīdihu namu� un citām viesnīcām. Viņa ļāva jauneklim apsvērt �o domu.

� Gilon?

� Jā?

� Ja man izdotos nokārtot tā, ka tu savu lasi � savu losi � varētu izvilkt un pārdot, vai tu gribētu mēģināt?

Viņ� ilgi neatbildēja.

� Tu to apņemies nokārtot?

� Jā gan.

Viņi atkal sāka plūkt papar�u galotnītes. Grozs bija gandrīz jau pilns.

� Tu ta�u zini, kur mīt vislielākie Skotijas lo�i?

� Jā.� Viņ� izslējās un paskatījās uz jūru. Viņa seja neko neizteica.

� Gilon, vai tu gribētu mēģināt?

Viņpus vēju plosītajām kāpām iedegās laternas. �ī stunda Megijai �ķita visjaukākā: vēj� pret vakaru parasti bija pierimis, lai vēlāk atkal pieņemtos spēkā, debesis kļuvu�as augstas un pla�as, un visa pasaule �ķita iedegamies kā laterna.

� Jā, es gribētu.

Bija laiks doties atpakaļ. Viņ� pienāca pie Megijas, lai palīdzētu pacelt grozu.

� Paklau � ko tu esi izdarījusi?�Gilons iesaucās. Viņ� bija sa�utis.

� Ko tad?

� Izpostījusi visu papar�u audzi.

Kāda tam nozīme, Megijai gribējās sacīt, dieva dēļ, kāda gan tam vairs nozīme, bet viņa klusēja. Un tad nolieca galvu un teica:

� Man ļoti �ēl, Gilon, patie�ām �ēl.� Un viņ� noticēja �iem vārdiem.

Saulei lecot, Megija viņu pamodināja � iegāja būdā un apstājās pie gultas. Viņ� gulēja pavisam mierīgi, ta�u viņa seja izskatījās satraukta. Uz grīdas mētājās atritinātas mak-�ķerauklas, un Megija saprata, ka Gilons, tāpat kā viņa, gandrīz visu nakti pavadījis nomodā. Viņai bija �ēl jaunekli modināt. Meitene pārlaida roku pār viņa matiem � tie bija mīkstāki un zīdaināki, nekā izskatījās,� un viņ� atvirzījās mazliet tālāk, tomēr ļāva viņas rokai palikt uz pieres.

� Nu, ko misters Draisdeils teica?� Gilons vaicāja. Ta�u acis neatvēra.

� Viņ� teica, ka tu reizēm palai�ot nagus un ievelkot pa kādam moluskam, bet citādi esot izdarīgs puisis un labs airētājs, kam varot uzticēties.

� Ak es palai�ot nagus!�Bet Gilons smaidīja.

� No Kalnienes atklīdis piekrastes ubags, tā laikam viņ� sacīja.

� Ragulops gatavais!�Gilons pietrūkās sēdus.� Pie joda, no kurienes tad �is pats ir nācis?

� Varbūt no Oksfordas. Vai no Kembrid�as.

� Misters Anguss Draisdeils, visuvarenais zvejas inspektors? Esmu redzējis fermu, kurā viņ� piedzimis. Viņa ģimene mitinājās kopā ar lopiem.� Viņ� piecēlās.

� Pagriezies, lūdzu, uz otru pusi.

Gilons negribēja, ka Megija redzētu viņu ģērbjamies un mazgājam seju, jo uzskatīja, ka tā ir pārāk intīma padarī-Sana.� No Oksfordas,� viņ� nomurmināja.� Atradies oks-fordietis!

Cik ātri viņ� aizsvilstas, Megija nodomāja.

Viņ� savāca mak�ķerauklu un devās uz durvīm.

� Tu vari uzlikt ūdeni tējai, mēs vēl pagūsim iedzert,� viņ� teica. Un tad � kā viņai �ķita � diezgan skumīgi piebilda:� Aukla nu ir ieziesta un sagatavota.� Pie durvīm viņ� pagriezās atpakaļ.� Mega, �ī lieta man nepatīk.

� Ak, kāds svētulis ir �is misters Kamerons,� viņas balss bija tik liega kā vēja pūsma.� Sataisījis īstu baznīcēna ģīmi, lai visi var redzēt, cik labiņ� viņ� ir.

Gilons zināja, ka viņam tobrīd ir tāda pati seja kā viņa mātei, kad tā baznīcā, iedama garām ziedojumu �ķīvim, ar pirkstiem pa�ķindināja monētu kaudzīti, izlikdamās, ka pievieno tai savu artavu. Megija redzēja viņam cauri, un tas lika Gilonam pasmaidīt.

� Kad �sportisti� grib izvilkt zivi, viņi to dabū,� kaut vai naktī lāpu gaismā, bet dabū,� vai tu pats man tā nestāstīji?� viņa jautāja. Gilons pamāja ar galvu.�Nu, tad �odien mēs būsim �sportisti�.

Diez vai man alla� būs jābūt tai, kurai piekritīs pēdējais vārds, ja ķersimies pie kāda pasākuma, Megija prātoja. Bet tas nebūtu nemaz tik slikti, viņa nodomāja.

Laivu viņ� bija izvilcis krastā, un Megija, tajā iekāpusi, tūliņ sāka tīt ieziesto mak�ķerauklu sev ap kājām. Gilonu pārsteidza tas, cik apņēmīgi viņa ķērās pie darba, pat nelūgdama, lai viņ� aizgrie�as sāņus, un jauneklis nespēja novērst acis no meitenes. �īs kājas viņ� jau bija redzējis todien, kad palīdzēja viņai tikt pāri akmens �ogam, un kop� tā brī�a nespēja tās aizmirst. Gilonu pārņēma vainas apziņa: Megija bija tik paļāvīga, bet viņam galvā viens vienīgs juceklis.

� Un ko misters Draisdeils teica?

� Viņ� tam visam noticēja. Viņ� pats gribēja pārvest mani pāri.

� To es varu iedomāties. Viņ� ir pla�i pazīstams brun�u mednieks, vai saproti?

� Jā, es zinu,� Megija atbildēja.

Diez ko viņa ar to gribēja sacīt, Gilons prātoja, bet neko neteica.

Megija bija izdomājusi kādu pasaciņu, un viņi abi juta, ka tā būs glu�i ticams attaisnojums, lai viņi varētu ķerties pie zvejo�anas. Viņa bija devusies pie mistera Draisdeila, Stret-nemās vecākā zvejas inspektora, kā ķeltu un gēlu kultūras mantojuma pētniece, kas vēlas apmeklēt Holidīnas salu, kurā, kā viņai apgalvots, atrodoties neskaitāmi ķeltu senās kultūras pieminekļi, daudzi no tiem vēl neapzināti. Tad misters Draisdeils pievērsa viņas uzmanību vairākiem objektiem. Storni�ā esot sens druīdu templis no stāvus saslietiem akmeņiem � to nu katrā ziņā vajagot apskatīt, inspektors bija teicis. Un slavenais Dagas tornis. Piktu laika celtne ar akmens kapenēm (tas nu Megiju galīgi neinteresēja) un tad vēl Raganu akmens, uz kura dzīvas sadedzinātas Skotijas pēdējās raganas.

� Un sakiet � vai tāds misters Gilons Kamerons drīkstētu aizvest mani turp?� viņa bija jautājusi.

Zvejas inspektors izbrīnā iepleta acis.

� Kādēļ tie�i tuņ�? �is no Kalnienes atklīdu�ais piekrastes ubags?

� Es, mister Draisdeil, neesmu necik bagāta.

� Atļaujiet man pa�am jūs aizvest. Par velti.

� Es esmu devusi vārdu misteram Kameronam un no sacītā nemēdzu atkāpties,� Megija bija teikusi. Misters Draisdeils cienīja �ādu nostāju. Un, ja tagad kāds viņus ar Gilonu redzētu jūrā la�u ūdeņos, viņiem bija ne vien ticams attaisnojums, bet arī zvejas inspektora svētība. Tas nudien nebija slikti izdomāts.

� Tev būs jānāk man palīgā,� Megija sacīja. Tīklu vajadzēja aptīt ap viņas ķermeņa aug�daļu un paslēpt zem blūzes un jaciņas. Gilons saudzīgi tina mezglaino linumu viņai apkārt un, kaut arī centās meitenei nepieskarties, juta, cik pilnīgas ir viņas krūtis, un atģida, ka pa�am trīc rokas. Viņa lūpas gandrīz skāra viņas kaklu. Lūkodams ātrāk nodarīt darāmo, viņ� atkal nejau�i pieskārās viņai, sajuta spēju tīksmi pārņemam augumu un tik briesmīgi apmulsa, ka gandrīz nespēja vairs pacelt rokas. Viņ� bija pārsteigts, ka sievietes krūtis ir tik mīkstas un tvirtas � tie�i tādas, kā viņ� bija iztēlojies.

� Galvenais ir...� Viņ� nezināja, ko sacīt.� Galvenais ir .. .

� Cik ilgu laiku tas aizņems?

Gilons bija glābts.� �etras stundas turp un �etras atpakaļ, ja pūtīs īstais vēj� un palīdzēs paisums un ja rnes ... ja mēs ...

� Nenoslīksim.

Pēc pusstundas līcis jau bija aiz muguras un viņi izbrauca atklātā jūrā. Nedēļām ilgais nemainīgais vēj� bija nogludinā-

jis vi|ņu ieplakas platas un lēzenas, un Megijai patika (auties jūras �ūpām. Gilonam spēcīgi airējot, laiva ar mazo buru uzņēma pamatīgu ātrumu. No katras viļņu kores Megija pa labi ieraudzīja Holidīnas salu, bet tad dzirdēja ūdeņu �alk�anu un burzguļo�anu zem laivas. No jūras puses Kalniene �ķita milzīgi liela.

Megija juta, ka ar katru airu vēzienu laiva lēcieniem raujas uz priek�u, un apbrīnoja Gilona slaidā, stiegrainā ķermeņa spēku.

� Vai tev, Gilon, nevajadzētu airēt mazliet lēnāk?

� Es varu airēt bez apstājas no saules lēkta līdz rietam,� Gilons sacīja, un Megiju atkal pārņēma apbrīna. Jā, viņ� būs īstais, viņ� tiks ar to galā. Pēc stundas viņam sāka līt sviedri, bet par spīti vējam viņ� tikai airēja tālāk.

� Ak dievs!� viņ� pēk�ņi izsaucās.

Megija satrūkās.

� Kas noticis?

� Draisdeils! Redz, kur viņa kuteris. Brauc tie�i �urp. Megija atviegloti uzelpoja. Viņu uztrauca vienīgi jūra.

� Lai ta�u brauc.

� Tu neapjēdz, ko tas nozīmē,� Gilons nerimās.� Uz ūdens misters Draisdeils ir dievs.

Pēc brī�a kuteris jau �ūpojās viņiem līdzās. Komandas vīri pārliecās pār kutera bortu, lai pārbaudītu Gilona laivas saturu. Laivā nebija nekā cita kā vienīgi ķeksis, ko drīkstēja izmantot, piestājoties krastā.

� Vai �is zeņķis labi rūpējas par jums?�misters Draisdeils sauca.

� Nevaru �ēloties.

� Kameron?

� Jā, ser?� �is vārds viņam neviļus paspruka pār lūpām.

� Pielūko, Kameron, lai tu man sargātu mis Drāmu kā aci pierē.

Gilons pamāja ar galvu. Ta�u misters Draisdeils gribēja saklausīt:�Jā, ser.

� Vai dzirdēji?

Gilons atkal pamāja un tai pa�ā brīdī �ausmās ieraudzīja, ka mak�ķeraukla, kas bija aptīta Megijai ap kāju, atritinājusies vaļā, izslīdējusi no viņas svārku apak�as un velkas pa laivas dibenu.

� Jā, ser!� viņ� nokliedza.

� Mis Drama?� Megija uzsmaidīja misteram Draisdei-lam.� Vakar es aizmirsu jums kaut ko pateikt. Kameron!

� Jā, ser!� Gilons vēlreiz nokliedza.

� Tu parūpējies, lai viņa redzētu brīni�ķīgo mazajam Bobijam Bārtlam uzcelto pieminekli. �is puisēns me�ā reiz apmaldījies, un tad nolaidies balts putniņ� un parādījis viņam ceļu. Tas ir tik aizkustino�i, tik saviļņojo�i. Tu ta�u zini, kur �is piemineklis atrodas?

� Jā, ser.

� Es biju pārliecināts, ka tu to zināsi,� zvejas inspektors ironiski noteica. Tas bija atgādinājums par slepenajām rubeņu medībām salā, un visi apkalpes locekļi smaidīja.

� Mis Drama, ja jūs pamestu skatienu atpakaļ, tad redzētu Hārdmūras klinti, kur Makbets un Benkvo tikās ar raganām.

� Jā, patie�ām.

� Necelies kājās,� Gilons �ukstēja Megijai.

� �is zeņķis jau par to, protams, it neko nezina,� misters Draisdeils teica.

� Nē, kā liekas, nezina vis.

Aukla bija vēl vairāk atritinājusies, un Gilons saprata, ka nav citas izejas � lai vai cik muļķīgi tas izskatītos � kā ņemt rokās airus un irties prom, kaut arī tie divi vēl sarunājās.

� Mis Drama, jūs tikai neaizmirstiet, ka apsolījāt kopā ar mani izdzert kādu glāzīti. Kameron! Ir nu gan viņam smalkas manieres!

Kad viņi atradās vairākus simtus pēdu no kutera, Megija metās Gilonam virsū:

� Kas tā par bērni�ķīgu mā�o�anos? Vecs kraķis pamet meitenei ar aci, bet tu tūliņ lec gaisā, grāb airus un . ..� Gilons norādīja uz Megijas kājām, un viņa beidzot paskatījās lejup.

� Mīļā stundiņ!

� Te tev nu ir mīļā stundiņ.

Viņ�, drūmi klusēdams, airēja tālāk, izgāzdams savu niknumu uz airiem un jūru.

� Zeņķis. �is zeņķis jau neko nezina,� viņ� noburk�ķēja.

Megija ļāva, lai viņ� turpina vien. Beidzot viņ� pacēla acis uz meiteni.� Kas tas par Makbetu un Benkvo, par kuriem es it neko nezinu?

� Man nav ne jausmas.

Tad nu Gilons iedegās dusmās.

� Un tu vienā mierā sēdēji un klusēji, lai viņ� domātu, ka tu zini, bet es ne?

� Jā.

Tomer pēc laiciņa viņ� pasmaidīja, jo piemuļķots ta�u bija misters Draisdeils.

� Ko viņ� tur gvelza par iedzer�anu?

� Viņ� uzaicināja mani uz �Kalnie�u namu� kopīgi iedzert kādu glāzīti un pastāstīt viņam par Holidīnas salā atklātajiem noslēpumiem.

� Bel �im nāpslim jau ir gadi �etrdesmit!

� Pilnīgi iespējams.

Megija juta, ka laiva ar spēju rāvienu palecas.

� Un tu iesi?� viņ� jautāja.

� Jā. Un kādēļ tev būtu par to jāuzlraucas?

�o jautājumu � nevainīgu un bīstamu � viņa iemeta kā ēsmu atvara dziļumā.

Viņ� uz �īs ēsmas neuzķērās. Kādu jūdzi no salas viļņi pieņēmās spēkā. No piepūles Gilonam izspiedās vēnas uz pieres, bel viņ� bija priecīgs, ka var nodoties airē�anai. Tad vēj� apsviedās un bura pagriezās tā, ka uz brīdi aizsedza Megiju viņa skatienam. Viņ� bija laimīgs, ka ir no�ķirts no viņas, ka var vienatnē sakopot domas, bet, kad bura pasitās atpakaļ, izbijās, ieraudzīdams Megijas seju, kas bija kļuvusi zaļgani bāla.

� �ēlīgā debess!�Gilons izsaucās. Viņ� juta, ka viņam salecas sirds.� Tu esi zaļa kā salātu lapa.

� Nu labi, bet tagad pagriezies sāņus.

Viņam atlika tikai bezpalīdzīgi noskatīties, kā Megijas �aurie pleciņi ceļas un nolai�as, viņai cīnoties ar nelabumu. Cik varonīgi viņa turas, viņ� nodomāja, un tad � a�i un kārtīgi tas bija nodarīts. Viņa pārliecās pār laivas malu un nomazgāja muti saltajā jūras ūdenī.

� Cita meitene lavā vielā ...� Gilons iesāka, bet Megija ar rokas mājienu viņu apklusināja. Nekādu pūļu tas viņai nebija prasījis. Tik vien vajadzēja kā klusībā atkārtot: �Karsta brūnaļģu vira�,� un viss bija kārtībā.

Gilons pēk�ņi pietrūkās kājās.

� Re, visapkārt la�u, ka biezs!�viņ� izsaucās.� �ī ir tā vieta, kur viņi pulcējas, lai pēc tam dotos pa upēm uz aug�u.

Megijai �ķila, ka viņa gandrīz vai sajūt, kā la�i trinas gar laivas dibenu. Viņa baidījās no ūdens, tomēr pārliecās pār laivas malu un ieraudzīja tos � milzīgas, slīdo�as, jūras ūdens palielinātas ēnas, kas reizumis likās gandrīz laivas lielumā,� tik varenus la�us Megija redzēja pirmo reizi, tik milzīgus, ka ar vienu pa�u varētu paēdināt vai veselu ciemu,� un, kādam di�enam makanam uzlidojot virs ūdens, viņa aiz bailēm un sajūsmas iekliedzās, gandrīz nespēdama ticēt savām acīm, kad atsperīgais ķermenis, uz�āvies virs viļņiem, gaisā izlieca sidrabainu pusloku.

� Ātrāk dod auklu!� Gilons kliedza.� Viņ� stāvēja kājās ar ķeksi rokā.� Dod �urp auklu!� Bet Megija zināja labāk, kas darāms. La�u zvejai vēl bija par agru. Redzēdams, ka viņa paliek nekustīgi sē�am, arī viņ� apsēdās un paskatījās viņas mo�ajā, melnīgsnējā, zinīgajā sejā, brīnīdamies, kur viņa (ik agri ieguvusi tādu dzīves gudrību.

Izrādījās, ka viņai bija taisnība. Misters Draisdeils jau visu bija noorganizējis. Viņi piestāja malā �aipus Holidīnas ostas, lai Megija varētu atritināt ap kājām aptītās mak�ķerauklas, bet Gilons paslēpt zvejas piederumus piekrastes krūmos, un, kad viņi abi nonāca līdz ciemam, kurā bija tikai trīs vai �etras zemei pieplaku�as mūra mājas ar zālēm apaugu�iem niedru jumtiem, kāds vecs vīrs ar divri�iem viņus jau gaidīja.

� Jūs laikam esat mis Drama un tas tur � jūsu pakalpiņ� Kamerons,� viņ� teica.� Es esmu misters Komins, jūsu gids. Sveicieni no mistera Draisdeila.

-�Es neesmu nekāds pakalpiņ�,� Gilons iebilda.

Ve�a acis atgādināja pelēku granītu.

� Vai �ī jaunā dāma jūs nolīgusi, lai atvedat viņu no Strelnernas �urp?

� Jā.

� Tad jūs esat viņas pakalpiņ�.

Redzēdams Megijas smailos lapsas zobiņus pazibam platā smaida, Gilons tik tikko valdījās. �ai meitenei nebija tiesību tā izturēties pret viņu.

� Man blakus ir tikai viena vieta,� misters Komins teica, palīdzēdams Megijai iekāpt,� bet mēs brauksim lēnā gailā, tā ka �is zēns varēs rik�ot mums līdzi.� Un viņ� noplīk�ķi* nāja pātagu zirgam virs auss. Megija neuzdrīkstējās pagriezties atpakaļ un paskatīties Gilonam sejā.

Torīt viņi paguva apskatīt visas ievērojamākās vielas: slaveno cietoksni, piktu seno, prasmīgi celto torni, kas Megijai �ķita glu�i tāds pats kā no akmeņiem veidots raktuvju griestu balsts � īsti atbilsto�s piemineklis ogļra�u ciltij,� tad brauca gar upīti, kuras iedobēs Gilons redzēja laiski zvilnam foreles, un lejup cauri priedēm apaugu�ai ielejai līdz Botvela krustam � ķeltu tempļa vietai nelielas me�aJauces vidū. Un visu laiku Megija dzirdēja, kā Gilons, smagi elsdams un cenzdamies neatpalikt, pa grumbuļaino ce|u rik�o viņiem nopakaļ, rei�u reizēm pasperdams sāņus kādu ceļā patrāpīju�os akmeni.

� īpa�i interesanti jums būs aplūkot pie pamatnes redzamos rūnu rakstus,� misters Komins teica.

� Katrā ziņā apskatī�u.

Kad vedējs pasniedza Megijai roku, lai palīdzētu izkāpt, Gilons kaut ko ie�ukstēja viņai ausī, un labi, ka misters Komins to nesadzirdēja. �is vārds bija��Melkule�.

� Un tu par to nemaz nepriecājies?� Megija jautāja.

� Kā, lūdzu?� misters Komins vaicāja.

� Nekas, tas bija domāts zēnam.� Un atkal pazibēja lapsas zobiņi.

Krusts bija iespaidīgs akmens veidojums, raupj� un reizē smalks darinājums, kurā savdabīgi atspoguļojās seno ķeltu īpatnības un amata prasme.

� �is, liekas, ir viens no visizcilākajiem ķeltu kultūras pieminekļiem, ievērojams jūsu tautie�u sasniegums,� misters Komins sacīja Gilonam.

� Es esmu nevis ķelts, bet gan skotu gēls,� Gilons teica. Viņ� bija drūms kā negaisa mākonis.

� Vai redzat, kāda deģenerē�anās,� misters Komins sacīja Megijai.� �ie cilvēki pa�i vairs nezina, kas viņi ir.

Viņ� uzmeta Gilonam salti nicīgu skatienu, it kā runātu ar plānprātiņu.

� Ķelts var arī nebūt skotu gēls, bet skotu gēls neap�aubāmi ir ķelts.

Gilons nosarka, un, kad misters Komins novērsās, Megija kaut ko ie�ukstēja viņam ausī, un, kā par laimi, arī to misters Komins nesadzirdēja. �is vārds bija��Mūjābelis�.

Pēc tam viņi rik�iem laida lejup cauri dziļai, ēnainai ielejai, garām brāzmainam ūdenskritumam un, lai padzirdītu zirgu, apstājās netālu no jūras starp slaidi noaugu�ām Skotijas priedēm, kas vēl bija saglabāju�ās no senajiem Kaledonijas⁸me�iem. Gilons atlaidās uz prie�u skuju klāja un aizmiga. Viņ� gulēja ne ilgāk par piecām se�ām minūtēm, bet �ķita pilnīgi atguvis spēkus. Viņ� varētu kļūt par ļoti labu ogļraci, ja tāpat spētu atpūsties arī �ahtā, Megija nodomāja, un tad Gilons piecēlās un notrausa skujas no kiltiem.

� Te nu patie�ām es gribētu dzīvot,� viņ� teica.

� Bet ko tu te darītu?

� Dzīvotu.

Viņ� jula sev pievērsto Megijas skatienu, pirms vēl bija paraudzījies uz viņu.

� Glu�i vienkār�i dzīvotu? Vai tad cilvēkam ar to vien ir diezgan?

� Ja viņ� jūtas laimīgs � kādēļ gan ne?� Gilons nespēja saprast, kādē| viņas skatienā jau�ams tāds niknums.� Es te būtu laimīgs.

� Bet kādē| neviens cits te nedzīvo?

� Es neesmu cils. Tas man ir skaidrs. Es te būtu laimīgs.

Megija piecēlās un, pametusi viņu, izlikās pētām biezo, rūsgano, poraino priedes mizu.

� Tas nu ir visai ap�aubāmi,� viņa teica ļoti klusi un salti.� Es gan negribētu pavadīt savu dzīvi akmens būdā, pārtiekot tikai no tā, ko izdodas zag�us izvilkt no jūras.

Misters Komins jau dzina divri�us atpakaļ, un viņa devās tiem pretī.

� Turklāt vēl īsos bruncī�os,� viņa piemetināja, nelikdamās ne zinis, kā viņ� to uztver.

Misters Komins uzaicināja Megiju savā mājā uz pusdienām, bet pakalpiņam ārā aiz mājas pasniedza katliņā viru un gabalu maizes. Pēc pusdienām viņi brauca tālāk pa vecu piekrastes ceļu, līdz sasniedza purvu, kas mazliet dziļāk salas iek�ienē izvērtās muklājā. Tur, muklāja dzestrajā pustumsā, viņi atrada Raganu akmeni. Tas bija melns un laika gaitā nogludinājies. Gilons �ādu akmeni redzēja pirmo reizi.

� Uz �ī akmens ir sadedzināts daudz vairāk raganu nekā visā pārējā Lielbritānijā kopā,� misters Komins pastāstīja.

Megija pārlaida roku akmens saltajai, gludajai virsai.

� Neaizskariet, tas atnes nelaimi,� pavadonis aizrādīja. � �is akmens ir Skotijas melnā bēda. Uz tā viņas tiku�as izstieptas un, lūk, �eit un vēl arī �eit piekaltas. Vai redzat �os mazos caurumiņus, kur akmenī biju�as iedzītas dzelzs tapas? Vispirms viņas, protams, izģērbtas kailas. Visas apmalotās ķermeņa daļas � piedodiet, mis Drama, bet vēsture paliek vēsture � noskūtas, jo raganu matiem, it sevi�ķi zināmās vietās,� lūdzu vēlreiz atvainot mani �, kā stāsta, esot piemitis īpa�s spēks un ārkārtīgi vērtīgas īpa�ības.� Mistera Komina acis spīdēja vien, un Megijai nepavisam nepalika, ka viņ� aplaizās tāpat kā Rodnijs Belgedess.� Un, kad raganas biju�as piekaltas pie akmens, viņām uz vēdera iekurts ugunskurs � mazītiņ�, no da�iem �agariņiem, un, kad viņas sāku�as kliegt, katrs kliedziens uzskatīts par pierādījumu, ka nelabais no viņām tiek izsvēpēts ārā, un jauni �agari, aizvien lielāki, piemesti klāt, līdz raganas kliegu�as vienā laidā un liesmas viņas apriju�as.

Gilons bija aizklīdis sāņus. Stāsti par raganām viņu neinteresēja. Viņ� īsti neticēja pārdabiskiem spēkiem, ta�u atskatījās, izdzirdis misteru Kominu iesaucamies:�Ak vai, mis, lūdzu, nedariet tā! Neviens vēl nekad tā nav darījis!� Un glu�i apstulba, ieraudzīdams Megiju guļam uz saltā, nomelnēju�ā Raganu akmens, plati izplestām rokām un kājām, lai aizsniegtu tajā iecirstos caurumus. Tas �ķita tik briesmīgi un nepiedienīgi, ka Gilonu nez kāpēc sagrāba bailes.

� Kāp nost, tūliņ kāp nost no akmens!�viņ� uzkliedza, un meitene piecēlās sēdus un, savādi paskatījusies viņā, paklausīja. Pat misteram Kominam ne�ķita dīvaini, ka pakalpiņ� uzkliedzis savai pavēlniecei.

� Nekad, nekad neviens tā vēl nav darījis,� misters Komins noteica.

Atliku�o ceļa gabalu visi klusēja, tikai misters Komins rei�u reizēm noklak�ķināja mēli un pakratīja galvu. Viņ� atstāja atbraucējus tai pa�ā vietā, kur bija sagaidījis, un viņi gar krastmalu gāja uz laivu. Bija sacēlies vēj�, no viļņu galotnēm triecās gaisā baltas putu �ļāces, un netīri zaļais ūdens bija kļuvis tēraudzils.

� Kādēļ tu tā darīji?�Gilons vaicāja.

� Nezinu. Es varu pateikt vienīgi to: ja es būtu tolaik dzīvojusi, tad arī mani tur sadedzinātu.

Gilons nezināja, ko atbildēt. Sirds dziļumos viņ� juta, ka viņai varbūt taisnība.

� Bet es neizdvestu ne skaņas, kad man liktu virsū �agariņus,� Megija teica.� To prieku es viņiem nesagādātu. Viņi nebūtu izspiedu�i no manis ne �uksta.

�ie vārdi viņam palika atmiņā uz mū�u.

Nogaidīju�i, kamēr paiet garām kāda noskrandusi jūraszāļu vācēju ģimene, viņi sāka stiept pāri liedagam uz laivu savu tīklu, āķus un mak�ķerauklas.

� Vai jūs par tiesu taisās laist jūrā?�vīrs vaicāja.

� Jā gan,� Gilons noteica, un vīrs pakratīja galvu. Megijai palika cie�ā apņēmība Gilona balsī. Jūraszāļu vācēji nolūkojās viņiem pakaļ, kamēr vien laiva bija saredzama skatienam. Abus braucējus ne�ēlīgi �austīja vēj�.

� Ir nu gan cilvēki. It kā pirmo reizi redzētu laivu izejam jūrā,� Megija sacīja.

Gilons pasmaidīja.

� Viņi cer, ka paisums viņiem iznesīs krastā skaistu tvīda kostīmu vai vismaz vienus vecus kiltus.

No �iem vārdiem Megijai pārskrēja drebuļi.

� Vai tu nebūtu tik laba un nepiesietu āķus pie mak�ķer-auklām?� Gilons ieminējās.

� Jā, jā, protams.� Nu viņai būs ar ko nodarboties un nevajadzēs klausīties, kā zem laivas �ņāc ūdens.

Gilons viņai paskaidroja, ka �is brauciens bū�ot grūts, ta�u ne bīstams, ja vien cilvēkam ir galva uz pleciem.

� Vajag tikai ievērot noteikumus,� viņ� piemetināja.

� Jūru nedrīkst izaicināt. Tās priek�ā jābūl pazemīgam.

Tie�i tā viņas tēvs teica par raktuvēm. Vēl viena laba zīme, Megija nodomāja.

Viņu mērķis bija līdz ar krēslas iestā�anos nonākt kādas jūdzes attālumā no pialās Bakhornas upes grīvas, kur, saulei pamazām lai�oties jūrā, tā dēvētās saulrieta dzesnas laikā �ilbino�ā gaisma viņus padarītu neredzamus, un pēc tam pustumsā augsto jūras viļņu aizsegā ķerties pie la�u zvejas.

Gilons bija pārliecināts, ka kaut kur pirms la�u upju grīvām, kur sajaucas jūras sālsūdens ar upju saldūdeni, ir vieta, kur la�i pulcējas kopā un pēc garā jūras ceļojuma gatavojas ienirt saldūdeņos. Tā kā ūdens upēs, ko baro kūsto�ie sniegi, ir aukstāks nekā jūrā, bet aukstākais ūdens vienmēr atrodas dibenā, lieli, neredzami la�u bari veseliem klājieniem guļ melnajos, gandrīz pilnīgi saldajos ūdeņos jūrā daudz tālāk no upju grīvas, nekā tos parasti meklē.

Līdzko viņi no Holidīnas ostas izbrauca atklātā jūrā, viļņi pēk�ņi sāka sisties no sāniem un laiva sazvalslījās. Gilons redzēja, ka Megija spēji paceļ acis.

� Vai baidies?

� Un tu?

� Nē, nebaidos.

� Tad arī man nav ko baidīties.

Tikpat pēk�ņi, kā vilnis bija cirties pret laivu, Gilons saprata, ka mīl viņu par to.

� Atvaino,� Megija sacīja un, kā vienmēr izmantodama buru par aizsegu, vairīdamās no vēja, izvēma visu pusdienu liesu un nomazgāja mūli sāļajā ūdenī.� Tā, nu ir viss kārtībā,� viņa noteica, un viņ� mīlēja viņu par to.

Tad Gilons sadū�ojās un sacīja:

� Vai tu varētu uzspraust uz āķiem �os te?

Tas jau bija daudz prasīts. Nepārtraucis airēt, viņ� ar kāju piebīdīja viņai tabakas dozi, kurā mud�ēt mud�ēja garneles. Da�as bija nobeigu�ās un nelabi oda, cilas locījās un spirinājās, cīnīdamās par savu dzīvību. Megija nopētīja mazos vēzī�us un klusēdama sāka durt tos uz āķiem. Gilons vēroja, kā viņa uzsprau� tos cilu pēc cita, noliekusi savu prātīgo galviņu ar biezajiem, kastaņbrūnajiem matiem, nepaceldama acis pat tad, kad laiva atkal bīstami sazvāļojās. Viņ� mīlēja viņu par to.

� Bez tevis es nebūtu tik tālu atbraucis!�viņ� kliedza, lai stiprajā vējā viņa varētu sadzirdēt.

� Mums vēl gar� ceļ� priek�ā,� Megija atbildēja.

Lai viņ� klusībā apsver �os vārdus, viņa nodomāja.

Gilons bija pareizi aprēķinājis vēja virzienu un paisuma un bēguma iestā�anos. Kad viņ�, pirms platās upes grīvas izmetis enkuru, no laivas priek�gala pavērās atpakaļ uz Megiju, tad redzēja tikai neskaidru siluetu. Viņu bija ap�ilbinājusi saules gaisma un viņu laivu padarījusi neredzamu slīpo rieto�ās saules staru kvēle. Bel, kad saule nogrims jūrā, viņus ietīs krēsla. Pagaidām viss noris labi, vēl labāk, nekā biju cerējis, Gilons klusībā nodomāja. Ja saule slēptos aiz mākoņiem, tad vispār nebūtu iespējams ķerties pie �īs ieceres īsteno�anas. Gilons bija priecīgi satraukts.

� Tie ir �eit, es zinu,� viņ� apgalvoja, un Megija viņam ticēja. Visa viņa izturē�anās � tas, kā viņ� raudzījās pār laivas malu, kā ostīja gaisu, kā pārbaudīja ūdens temperatūru un centās izgar�ot tā sāļuma pakāpi,� lika viņai domāt par gaidāmo la�u zveju.

Gilons bija Megijai pastāstījis, ka viņam patīkot zivis, it īpa�i la�i, ka pavasaros viņ� vienmēr dodoties ārā no Stretner-nas uz jūdzēm tālo Doiga ūdenskritumu, lai vērotu, kā tie cen�as pārlēkt tam pāri, ka, uzmezdams acis, viņ� jau varot pateikt, kuram tas izdosies, kam pieliks spēka un drosmes un kuri ir tie, kas atkritīs alpaka) un nekad neizpildīs savu misiju, kuras dēļ, dīvaina spēka dzīli, nopeldēju�i tūksto�iem jūd�u. Viņam piemītot neparasta spēja at�ķirt zivis cilu no cilas. Naklīs viņ� reizēm nespējot aizmirst kādu lasi, ko dienā redzējis cīnāmies un cen�amies pārvarēt ūdenskritumu, un lad, rītam'austot. viņ� kātojot �o gabalu atpakaļ, lai redzētu, vai las ticis pāri vai ne.

� Nu ir mana kārta,� Gilons teica.� Dod auklu. �ī ir īstā viela.

Jau pēc da�ām minūtēm piekodās zivs. Cauri laivas dē|iem viņi sajuta tās spēcīgo rāvienu, un aukla sāka tīties va|ā.

� Viņ� peld prom!� Gilons sauca.� Norijis āķi. Turi labi cie�i!

Aiz satraukuma seja viņam kvēloja un acis dega kā neprātīgas. Kad aukla bija altinusies līdz galam, viņi sajuta vēl vienu rāvienu: tātad āķis turēja, zivs bija apstājusies un laivas priek�gals tika novilkts uz leju.

� Es esmu noķēris savu milzeni!�Gilons sauca.

Ja �āds lasis būtu uzķēries uz mak�ķeres kādam no Strelnernas la�u upju zvejniekiem, tad vajadzētu pusi dienas, lai to izvilktu krastā. Gilonam, kur� zvejoja ar mak�ķerauklu, tas bija atkarīgs tikai no spēka, no tā, kur� kuru uzveiks, un no āķa izturīguma. Viņ� vilkdams pieturēja, nostiprināja atgūto auklu un vilka no jauna. Tas nebija viegli: zivs nepavisam nedomāja padoties un mirt, pirms nebija sasniegusi savu dzimto vielu saldajos upes ūdeņos.

Gilons būtu gribējis izturēties citādi, ta�u bija spiests darīl tai pāri.

� Man |oti �ēl,� viņ� ska|i teica.

� Kā tev ir �ēl?

� Tas nav sportiski, tas nav glu�i taisnīgi.

� Bet kas tad ir taisnīgi?

Kad lasis bija pievilkts pie laivas un sajuta tās malu pie saviem sāniem, tas palēcās gaisā, tvirtais, skaisti sidrabainais ķermenis ap�|āca viņus ar dzirksto�ām gaismas un ūdens �altīm � un līdz ar �o lēcienu zivs spēki bija galā. Dzīves aukla tai bija iztecējusi. Lasis gulēja ūdenī līdzās laivai un, lai noturētu līdzsvaru, instinktīvi kustināja spuras, vēl dzīvs, bet īstenībā jau miris.

� Man ļoti �ēl,� Gilons teica.� Piedod man!�Tad pagriezās pret Megiju.

� Diez vai es varē�u to ievilkt laivā.

Zivs bija Gilona garumā � pāri par se�ām pēdām, un tās nedzīvais smagums karājās ķeksī. Ar pārcilvēcisku rāvienu, no kura laiva gandrīz apsviedās apkārt un viņi ar visu lomu tik tikko neiegāzās jūrā, Gilons izvilka zivs galvu un aug�ējo daļu virs ūdens un, cenzdamies atvilkt elpu, piespieda pie laivas malas, un tad zivs, muskuļiem pēdējo reizi savelkoties, ar pēdējo lēcienu tiekdamās pretim dzīvei, vēlreiz blieza pa laivas sāniem.

� Es nespēju viņu noturēt! Ak dievs� es pazaudē�u savu zivi!� Gilons izsaucās� un tad kaut kas no�vīkstēja viņam bīstami tuvu gar ausi � laikam la�a aste� viņ� nodomāja,� noskanēja dobj� blīk�ķis, kokam atsitoties pret zivi, un cīņa bija galā tikpat pēk�ņi, kā sākusies. Viņ� atspērās abām kājām pret laivas malu, ievilka lasi laivā un tad ieraudzīja, ka Megija ieliek airi atpakaļ duļļos.

� Ak tu viņu piebeidzi?

Viņa pamāja ar galvu.

� Tu gandrīz man iesiti,� Gilons viņai uzsmaidīja.

� Citādi nebija iespējams.

� Tad jau iznāk, ka �is lasis ir tavs.

� Citādi nebija iespējams.

� Jā, citādi nebija iespējams.

Viņi abi noskatījās uz laivas dibenā gulo�o lasi. Tādu milzeni Gilons vēl nebija redzējis. Tas bija vecs la�u tēviņ�. Gilons nometās ceļos un pārlaida ar roku pār zivs gludajiem, sidrabainajiem sāniem.

� Man �ēl tevis, vecais,� viņ� sacīja,� �ēl, ka pēc tālā ceļa pie pa�a mērķa tev bija jāaiziet bojā.

Viņ� paskatījās uz Megiju.

� Bet citādi nebija iespējams.� Un viņ� pēk�ņi tik silti uzsmaidīja viņai, ka viņa atsmaidīja pretim, klusībā nodomādama: �Ak, tu mīļo dumiķīt, mīļo muļķa romantiķi.�

� Labāk lai tas tiek mums, nevis viņiem,� meitene sacīja.

Gilons uzgrieza Megijai muguru, lai meitenei nebūtu jāredz, kā viņ� izņem asiņaino āķi lasim no mutes.

� Kādēļ tu esi tik nikna uz viņiem?� viņ� jautāja. Viņa pa�a dusmas bija kā vēja brāzma, kura pēk�ņi uzpū� un tikpat pēk�ņi norimst, bet Megijas dusmas � saltas un noturīgas, gadalaika garumā.

� Man nepatīk, kā viņi skatās uz mani!

� Kā tad?

� It kā es būtu tuk�a vieta.

� A-а, es saprotu.

� Bet reiz es viņus piespiedī�u ieraudzīt mani.

� Ak, kam tas vajadzīgs? Kāda tam nozīme?

� Man tas ir vajadzīgs. Man tas viss vajadzīgs.

Āķis bija izņemts, un, ritinādams auklu, viņ� sāka stāstīt par sevi:

� Kādu dienu noteica liegumu visiem Tangas �auruma gliemeņu sēkļiem, bet mēs tolaik pārtikām tikai no gliemenēm. Neviens nezināja, kālab tas darīts. Reiz, kad bijām galīgi izbadēju�ies, māte kādu nakti melnā tumsā, sniegā un slapjdraņķī bēguma laikā aizgāja līdz gliemeņu sēklim un pielasīja tur pilnu grozu. Atceļā kāds zvejas inspektora palīgs, pielavījies viņai no mugurpuses ar nazi pārgrieza groza lences. Pēk�ņi zaudējusi līdzsvaru, māte atmuguriski iegāzās ūdenī.

Gilons paskatījās uz Mcgiju. Aukla bija salīta. Viņa sejā nebija dusmu, un Megija jutās vīlusies.

� Mājās viņa pārnāca galīgi pārsalusi. Pēc nedēļas viņa nomira.

� Un ko tu darīji?

Viņ� nokāra galvu.� Neko.

� Vai zini, kas tev tagad jādara? Jāizvelk vēl viens viņu lasis.

Gilons viņai atkal uzsmaidīja.

� Losis.

� Losis,� Megija atkārtoja.

Gilona aprēķins izrādījās pareizs. Pa�ā upes grīvā la�u nebija, ja nu vienīgi tikai da�i, kas nākamajā dienā dzīrās doties pa upi uz aug�u, bet tālāk, selgā, kur sālsūdens sajaucās ar saldūdeni, melnas ēnas �audījās ap viņu laivu tad a�i ienira tum�ajā dzelmē..Stundas ceturk�ņa vai pusstundas laikā � aiz satraukuma laika izjūta viņiem bija zudusi � viņi izvilka vēl trīs lielus la�us, vienu mātīti un divus tēviņus no kuriem mazākais bija garāks nekā Megija.

Gilonu bija pārņēmis milzīgs satraukums, me�onīga, alkatīga nogalinā�anas tieksme,� bet nu tas viss bija beidzies. Kop� bērna kājas viņ� bija sapņojis izvilkt vienu prāvu lasi, ta�u izvilcis veselus �etrus, un pēk�ņi jutās pilnīgi iztuk�ots mierīgs, mazliet apmulsis un � noskumis.

� Nu varam brauki,� viņ� Megijai sacīja.� Vai tu esi kārtībā?

� Jā, esmu kārtībā.

� Tagad sāksies visgrūtākais. Vai tu esi tam sagatavojusies?

� Jā.

Viņ� uzvilka buru un satvēra airus.

� Vai peldēt tu proti?

� Nē.

� Es arī neprotu.

Tad viņi apklusa. Gilons neteica, ka izaicinājis jūru, bet Megija to saprata tāpat bez vārdiem. Laiva bija bīstami dziļi iegrimusi ūdenī. Laime, ka bija norimis vēj�, kā jau Gilons iepriek� lika paredzējis. Saule grima aiz apvār�ņa. Visbīstamākais brīdis bija gaidāms pēc saulrieta, tad krēsla nav vēl sabiezējusi un viņi būs saredzami no krasla. Gilons ķērās pie airē�anas. Laiva smagi slīdēja uz priek�u.

Nu raizes darīja vienīgi gaisma. Gilons gaidīja tumsu, bet tumsa vēl arvien neiestājās, kaut gan saule jau bija nogrimusi. Joprojām varēja saredzēt krastu. Katrs aira vēziens veda prelim dro�ībai, ta�u īslu dro�ību viņiem varēja dot tikai mierīga jūra un tumsa.

� Kā lu jūties?� Megija vaicāja. Viņā viesa ba�as Gilona sejas izteiksme.

� Nezinu. Es nekad nezinu, kā īsti jūtos,� Gilons teica.� Kā liekas, noskumis. Pals nezinu, kālab.

� Es gan zinu, kā jūtos. Es esmu ļoti laimīga. Vai zini, kādēļ lu esi noskumis?

� Nu, kādēļ?

Viņ� bija priecīgs par to, ka var airēt, ka var sajust airus savās rokās, priecīgs, ka var kaut ko darīt.

� Tavs sapnis bija izvilki lielo zivi, un nu las ir piepildīts, ta�u sapnis ir skaistāks par īstenību, vai ne?

Gilons atteica, ka to viņ� nezinot, jo pārāk reti uzdrīkstoties sapņot.

� Jā gan,� Megija apstiprināja.� Sapnis vienmēr ir skaistāks, un. jo ātrāk tu to sapratīsi, jo labāk.

� Nekusties,� Gilons pēk�ņi pavēlēja.� Noliecies un paliec nekustīgi sē�am.

Tālumā jūrā uzziedēja salti balts aplis un, reizēm pazuz-dams viļņu ieplakās, pa viļņu galiem slīdēja aizvien tuvāk un tuvāk.

� Viņ� mūs pamanījis,� Gilons teica un nokāra galvu; tad gaismas kūlis it kā eksplodēja un laiva pielija ar salti �ilbino�u baltumu, kas apriņķoja viņiem apkārt un tad aizslīdēja tālāk.

� Viņ� mūs pamanījis,� Gilons atkārtoja.

� Neko viņ� nav pamanījis,� Megija sacīja. Viņa dzirdēja tālas cilvēku balsis jūras krastā.

Gilons sāka airēt, bet laiva tikpat kā nekustējās uz priek�u.

� Airē ta�u!� Megija izsaucās.

� Viņ� visu zina,� Gilons izmisis teica.� Draisdeils to zināja jau pa�ā sākumā.

� Neviens neko nezina,� Megija atmeta, un viņas balss bija skarba un salta.� Ja viņi būtu mūs pamanīju�i, tad neizlaistu no starme�a gaismas loka. Laid zemē buru un airē.

Tikai tad viņ� apjēdza, ka nav nolaidis buru, pielēca kājās un novilka to lejā. Viņ� saprata, ka Megijai taisnība, un ar jaunu sparu iegūla airos. Viss bija pret viņiem � vēj�, straume, smagā laiva un buras trūkums, lomēr viņi aizvien attālinājās no krasla, cenzdamies izkļūt no starme�a gaismas loka.

� Ak dievs,� Gilons izdvesa un nolika airus. .

� Kas nu atkal?�Megija bija noskaitusies uz viņu.

� Vai tad tu nedzirdi?� Nē, viņa it neko nedzirdēja. Viņa neprata at�ķirt jūras skaņas tā kā Gilons.� Draisdcila kuteris izbraucis jūrā.

� Viņ� mūs tikpat neatradīs.

� Atradīs gan, ja vien viņam būs starmetis. Tur jau tas joks, ka viņ� brauc tevi glābt.

� Kā viņ� mani izglābs, ja nevarēs atrast! Airē, Gilon, airē ta�u!

Ta�u viņ� nemaz nedomāja ķerties pie airiem.

� Mums ir jāliek vaļā no zivīm,� viņ� sacīja.� Jāalbrīvo-jas no pierādījumiem.

Gilons piecēlās kājās un, aizgājis līdz laivas galam, kur sēdēja Megija, satvēra aiz astes virsējo lasi un sāka to vilkt, bel tad Megija sagrāba viņa rokas ar lādu spēku, ka viņ� bija pārsteigts.

� Tu nedrīksti izmest �īs zivis atpakaļ jūrā. Tās ir ne vien tavas, bet arī manas.

Viņ� lomēr neatlaidās no la�a.

� Ja �īs zivis tiks izmestas jūrā,� viņa ļoti lēni un klusi sacīja viņam pie auss,� tad tām līdzi lēk�u arī es.

Viņ� atlaida zivs asti un atgriezās pie airiem.

� Es bū�u tas, kuru iespundēs cietumā,� Gilons pēdīgi noteica.

� Un es � tā, kas gaidīs, līdz tevi izlaidīs ārā.

Diez ko viņa ar to gribēja sacīt, Gilons prāloja, airēdams tālāk cerībā, ka, izmantojot labvēlīgo vēju un straumes, ja vien nekas īpa�s neatgadītos, viņi drīz vien varētu sasniegt Heringlaunas ostu. Varbūt tie�ām, viņ� pēk�ņi ieprālojās, varbūt lomēr ... Bel lā bija alo�anās; viņ� saprata, ka tā ir alo�anās, jo, tiklīdz �ī doma viņam ie�āvās prātā, viņ� izdzirda motora puk�ķē�anu un ieraudzīja Draisdeila kuteri. Starme�a tam nebija, tikai liels jūras lukturis priek�galā, un, kad kuteris atradās kādus simt jardus no viņiem, Gilons pastiepa roku un parāva Megiju uz priek�u virsū la�iem.

� Ak, Gilon!�viņa ievaidējās.

� Klusē un nekusties!�Gilons pavēlēja, un viņa palika gu|am, klusi kunkstēdama, piespiedusi vaigu aug�ējās zivs sāniem, kamēr nāves un jūras dvaka smacēja viņu vai nost. Viņa dzirdēja kutera apkalpes locek|us sasaucamies un sarunājamies, tad balsis attālinājās, ta�u Gilons nejāva viņai celties sēdus, pirms arī lukturis nebija izgaisis skatienam.

� Viņ� griezīsies alpaka),� Gilons teica.� Mums steig�us jāpazūd.� Viņ� sāka airēt ar tādu spēku, it kā tikko būtu izbraucis jūrā.� Viņi pārbauda piekrasti. Ja paveiksies, mēs izkļūsim no �īs piekrastes joslas, pirms viņi atgriezīsies.

Megija negribēja viņam to jautāt � Gilons bija pārāk aizņemts ar airē�anu �, bet beigu beigās tomēr nenoturējās:

� Kādēļ tu mani tā norāvi zemē?

� Lai lukturu gaismā viņi neieraudzītu zivju zvīņu atspīdumu. Zvīņas mirgo kā jāņtārpiņi.

- Bet tu sabojāji manu jauno tvīda kostīmu.

� Citādi nebija iespējams.

� Jā, citādi nebija iespējams,� Megija piekrita.

Viņ� apsvēra, vai teikt viņai, ko grasās darīt, un nodomāja, ka viņai būtu tiesības to zināt. Cēlās vēj�, un �o apstākli vajadzēja izmantot, bet tas bija saistīts ar risku.

� Es gribu atkal uzvilkt buru, bet, kamēr to darī�u, laiva var sasvērties un piesmelties ar ūdeni. Ar buru mūs, protams, var drīzāk pamanīt, ta�u mēs ātrāk tiklu uz priek�u.

Viņ� gaidīja, ko viņa sacīs. Megija sākumā neatskārta, ka tas izteikts it kā jautājums.

� Nu, ko darām?

� Velc aug�ā buru,� viņa teica.

Cik viņa drosmīga, viņ� nodomāja un atkal juta, ka mīl �o meiteni. Viņ� a�i un lietpratīgi ķērās pie darba, bura bija uzvilkta, un vēj� plīk�ķinādams piepūta audeklu, un laiva cauri viļņiem īrās uz priek�u. Pēk�ņi tā sazvāļojās, tajā iesmēlās ūdens, un Gilons saprata, ka rīkojies aplam � izaicinājis jūru un zaudējis cīņu. Viņ� gribēja brīdināt Megiju, pateikt, ka viņi grimst, ka nav cerību noturēties, bel laiva tomēr atguva līdzsvaru, moko�i lēni, collu pa collai tās malai ceļoties ārā no ūdens, un tad pēk�ņi ar jaunu sparu traucās uz priek�u pāri vēja triektu putu izraibinātajiem ūdeņiem. Gilons bija sajūsmā.

� Vai tu tici dievam?� viņ� Megijai vaicāja.

� Reizēm ticu.

� �oreiz vajadzēs ticēt. Un noskaitīt viņam pateicības lūgsnu.

� Tātad tas bija tik tuvu?

� Tik tuvu gan,� Gilons atbildēja un tad ieraudzīja, ka Megija raud. Viņ� meiteni par to nenosodīja. Pat jūrnieki būtu raudāju�i, arī viņ� pats, ja vien visas viņa domas un spēku neprasītu airē�ana.

� Neraudi, tagad vairs nevajag raudāt,� viņ� teica.� Pats ļaunākais ir garām.

� Es jau neraudu tādē|.

Asaru plūdi nerimās. Gilonam gribējās pieiet Megijai klāt un apskaut viņu kā bērnu.

� Kādē| tad?

� Mans jaukais tvīda kostīms. Tas ir galīgi sabojāts.

No laivas pakaļgala Gilons varēja saredzēt mistera Drais-deila luktura uguni, kuterim �ķe|ot bangas. Drīz vien tiks izsūtītas glāb�anas komandas, lai pārmeklē piekrasti, vai nav izskaloti līķi. Bet priek�ā jau sāka mirguļot Heringtaunas ostā noenkuroto zvejas kuģī�u uguntiņas.

� Esam glābti,� Gilons teica un (āva galvai noslīgi uz krūtīm. Tā viņ� nogulēja vairākas minūtes un pēc tam jutās pilnīgi atspirdzis. Viņi bija guvu�i milzīgu uzvaru, bet, cik liela tā bija, to Megija nekad neuzzinās.

� Zini, ko mums abiem vajadzētu darīt,� Gilons ierunājās. Viņ� jutās drosmīgs un ļoti atvieglots, ka viss laimīgi beidzies.

� Ko tad?

� Mēs varētu ... tā sakot . . . Nē, ko nu . . .� Un viņ� apklusa. Tās, protams, bija tīrās aplamības � zēns kiltos un tāda meitene kā viņa. Vīrietis, kur� savā mū�ā nav nopelnījis nevienu mārciņu, pat ne piecpadsmit �iliņus nedēļā.

� Nu ko tad mums vajadzētu darīt?

� Es te runāju galīgi a�gārni,� Gilons teica un, uzlicis vienu kāju uz la�a, ļāva, lai straume viņus nes.

Tad viņ� atskatījās uz Megiju, pēc tam uz lasi un pēk�ņi sāka smieties. Tas viss ta�u bija gatavais neprāts! Kādēļ �ī sieviete sē� viņa laivā, zagdama zivis kopā ar viņu?

� Par ko tu smejies?

� Par mums abiem.� Viņ� gribēja viņai jautāt, kā tas tā varēja gadīties. Viņ� gribēja viņai pastāstīt, kādu uzvaru abi bija izcīnīju�i, bet to spētu saprast vienīgi jūrnieks. Gilonu pārņēma skumjas par to, ka tagad, kad viņ� ir paveicis kaut ko tik izcilu un vētras laikā laimīgi sasniedzis ostu, nav neviena, kam par to varētu pastāstīt. Priek�ā jau bija pirmās zvejnieku laivas, un Gilons piecēlās, lai noņemtu buru, ar ko pārklāt la�us. Nebija nekādas vajadzības lepoties ar lomu � pat ne �eit, Heringtaunā, kur uz misteru Draisdeilu un viņa zvejas inspektoriem visi raudzījās ar nicinājumu.

� Es zinu vielu, kur vīrietis var nopelnīt �etrdesmit astoņus �iliņus nedēļā,� Megija klusi sacīja.

Tā bija liela nauda. Viņa redzēja, ka Gilons pamāj ar galvu. Taisni neticami, viņ� klusībā brīnījās, kā viņa zina, par ko es domāju.

� Ko tu saki par to?

� Manuprāt, tas ir daudz.

Viņ� nopriecājās, ka var atkal ķerties pie airiem un iegūt laiku, lai apdomātos.

� Bet pēc diviem gadiem jau se�desmit �iliņus.

Viņi brauca garām pirmajām zvejas laivām, un, Gilonam par apmierinājumu, neviens nepievērsa viņiem uzmanību.

� Kur tas ir?� viņ� beidzot jautāja.

� Tur, kur es dzīvoju.

Mcgijas atbilde viņu satrauca un mulsināja. Ko viņa ar to gribēja sacīt?

� Un par kādu zagli tad man būtu jākļūsl?

� Par tādu pa�u, kāds ir mans tēvs.

Loks savilkās cie�āk un cie�āk: tā bija spēle, bet viņ� nezināja spēles noteikumus, tikai juta, ka liek savalgols un pat nevēlas atbrīvoties.

� Kas tad viņ� ir?

� Ogļracis.

� Kas?

� Ogļracis.

Viņ� atlaida airus.

� Vai viens no tiem, kas nolai�as pazemē, tai elles tumsā, un kaus ogles? Vai tas?

Viņ� redzēja, ka viņa pamāj ar galvu.

� Ogļu cirtējs?

Meitene vēlreiz pamāja. Gilons ieblieza ar airi pa ūdeni.

� Kaut kas neticams!�viņ� gandrīz izkliedza. Da�s labs zvejnieks no savas laivas pacēla acis uz viņiem, bet tad atkal atsāka darboties ar tīkliem. Gilons redzēja, kā mirdz viņas zobiņi, mazie tīreļa lapsas zobiņi nespodrajā laivu mastu uguņu gaismā.

� Nē, nē, nekādā ziņā .. . cauru dienu tumsā un pazemē ... Es tur izlaistu garu. Nē, par to nevar būt ne runas. Un vispār � kā tas maz iespējams, ka es varētu kļūt par ogļraci?

� Ja tu brauktu man līdzi.

Viņa to pateica vienkār�i, il kā starp citu, tāpēc Gilons pat neticēja, vai maz pareizi saklausījis.

� Esmu dzirdējis par �ādiem ogļra�iem. Lasījis par viņiem. Cilvēku draza, sabiedrības padibenes. Vai zini, ka agrāk viņi biju�i vergi?

� Zinu.

-Tāpat kā melnādainie.

� Jā.

� Kādē| tad lai arī es kļūtu par lādu?

� Ogļra�i labi nopelna.

Viņi lēnām virzījās cauri pārpildītajai zvejas ostai. Piekrautā laiva bija tik smaga, ka lo gandrīz nebija iespējams vadīt, ta�u Gilons ar ķeksi veiksmīgi lavierēja uz priek�u, līdz viņi nokļuva muliņu ēnā. Pietauvoties viņi nedrīkstēja, pirms zvejnieki nebija izbrauku�i jūrā, un Gilons, izmetis enkuru seklajā ūdenī, ēnas aizsegā gaidīja.

� Vai tur pazemē ir auksts vai karsts? Dro�i vien karsts, jo tas ir tuvāk ellei.

� Vasarā tur ir vēss, bet ziemā silts.

Gilons nesaprata � ticēt vai ne.

� Un kā ar og|u melnumiem? Vai tos maz var nomazgāt?

� Es tev tos nomazgā�u.

Viņ� juta, ka sirds pēk�ņi apstājas kā sa�ņaugta. No domas par lo, ka viņas mazās, brūnās rokas varētu slīdēt pa viņa sviedraino ķermeni, ka tās lielu viņam uz galvas siltu ūdeni un tas tecētu lejā pa krūtīm un muguru, kamēr viņa lo mazgātu ar labām, smar�īgām ziepēm, Gilonam sāka drebēt rokas. Viņ� baidījās runāt, jo zināja, ka trīcēs balss. Viņ� redzēja, ka Megija ar smaidu noraugās viņā.

� Zvejnieki jau sāk iziet jūrā,� viņa teica.

� Jā, patie�ām.� Viņ� priecājās, ka tūlīt varēs darboties, ta�u palika nekustīgi sē�am.

� Tu sacīji: �Ja tu brauktu man līdzi.�

� Jā.

Gilons pacēla buras malu un izlikās pētījam zivis.

� Bet kā tas saprotams?� brīdi klusējis, viņ� vaicāja.

� Ak, Gilon,� Megija teica un iesmējās, ta�u �ais smieklos bija jau�amas dusmas. Gilons nespēja aizmirst domu par silto ūdeni un brūnajām rokām, par ūdens kublu un ziepēm.

� Es lūdzu tevi apprecēt mani.

Viņ� atlaida audekla malu un pavērās tālumā.

��Tā jau es domāju,� viņ� noteica un palika nekustīgi sē�am.

Visas zvejas laivas atstāja ostu, un klusumu, kas starp viņiem bija iestājies, pārmāca airu klaudzoņa, virvju �īkstoņa un vēja pluinīlo buru pliuk�ķē�ana.

� Kur� ir pēdējais inuliņ�?� Megija jautāja.

� �is te.

� Mums vajadzīgs ceturtais.

Gilons pacēla enkuru un ar ķeksi stūma laivu gar muliņu rindu. Pie ceturtā viņ� pielieca galvu, un viņi iebrauca tumsā starp pāļiem un nostiprinājumiem. Uz aug�u veda da�i pakāpieni, kāds satvēra laivas malu un ar stipri jūtamu Heringlaunas akcentu jautāja:

� Vai tā esat jūs, mis Drama? Mēs domājām, ka esat nogāju�i dibenā. Cik jūs dabūjāt?

� Piecus gabalus. Piecus lielus la�us.

� �etrus,� Gilons izlaboja.

� Nē, pēc mana aprēķina � piecus,� Megija teica.

Gilons tā arī nekad neuzzināja, ko viņa ar lo bija domājusi.

Virs galvas vīdēja nespodra gaisma, un pamazām viņi sāka kaut ko saskatīt. No aug�as kāds nometa virvi, viņi apsēja lo zivij ap asti, un pirmais lasis pazuda lūkā.

� O-ho, kas par makanu,� Megija izdzirda.

� Ku���, ku���,� kāds no�ukstēja, un viņa nolēma prasīt vairāk, nekā bija runāts. �ie la�i visi kā viens � lo viņa tagad zināja pavisam skaidri � bija īsti milzeņi. Viņa sataustīja pakāpienus un devās aug�ā.

� Tikai bez meitie�iem,� kāds teica.

� Bet es jau esmu �eit,� Megija sacīja.

Tad Gilons izdzirda strīdīgas balsis, bet vārdus nespēja saprast un vēlāk tā arī nepajautāja, kas īsti tur bija runāts.

Kad pēdējais lasis bija uzvilkts aug�ā, viņ� dzirdēja ledus gabalu klikslē�anu un tad naudas �ķindoņu, monētām birstot no lādītes makā.

� Labs ir, kas pienākas, pienākas,� kāds teica.� Jau pa�u pirmo dienu es zināj, ka mēs varēs saprasties. Nu jūs var saukt mani par �eriju. Mēs tak ir nozieguma līdzdalībnieki. Ja jūs atkal ko uzdomā, tad zin, kur es mitinās.

Gilons izdzirda Megijas soļus uz koka kāpnēm, un tad viņa jau atradās laivā un pasniedza viņam trīs naudaszīmes un maisiņu ar sudraba un vara monētām. Naudaszīmes viņa rokās �ķila mīkstas, siltas un apbru�ātas.

� Nekad man nav bijis nevienas sterliņu mārciņas, bet tagad ir veselas trīs,� Gilons sacīja.

Viņ� izstūma laivu no muliņa un gar Heringlaunas piekrasti stūrēja uz Po�launas piestātni. Atbrīvota no la�u

nedzīvā smaguma, laiva viegli traucās uz priek�u pa mierīgajiem ostas ūdeņiem. Gilons klusībā meklēja vārdus, lai izteiktu kādu jautājumu, bel, lai kā tos pārlika vai savirknēja, nekas prātīgs neiznāca. Pēc brī�a jau bija redzamas piestātnes ugunis. Mistera Draisdeila kuteris bija pietauvojies malā.

� .�eit tev būs jāizkāpj,� Gilons teica un, veikli izlēcis ārā, vilka laivu uz krastu, lai Megijai nevajadzētu slapināt kājas.

� Tev būs jāiel pa apkārtceļu, lai nesastaptos ar viņu.

� Jā.

� Un vēl kas, Mcgij.

� Jā?

� Es esmu ar mieru to darīt.

� Ko tad?

� To, ko tu pirmīt sacīji.

� Ko īsti? Es daudz ko sacīju.

� To, ko tu sacīji.

� Precēt mani?

� Jā.

Pēc tam Gilons vairs nezināja, ko iesākt. Lai gan viņ� teicās Megiju precēt, tas it kā nedeva viņam tiesības meiteni apskaut. Viņ� bija palīdzējis Megijai izkāpt, un viņi abi stāvēja kraslā, Gilons līdz potītēm ūdenī � tie�i tā, kā viņiem pirmoreiz liekoties.

� Nu labi, man nav nekas pretim,� Megija sacīja. Viņ� paspēra soli uz viņas pusi, juzdams, ka vajadzētu apliecināt savas jūtas, bet nezināja, kā tas īsti darāms, un palika slāvam. Viņ� nebija diez kāds ceremoniju mīļotājs.

-Tas būtu |oli labi,� Megija sacīja.

� Jā, es arī tā domāju,� Gilons teica un tad glu�i apmulsa, ieraudzīdams, ka viņa apgrie�as riņķī un dodas pāri liedagam taisnā ce|ā uz Lovales ielas pusi.

� Uz kurieni?�viņ� izsaucās.

� Nu kā�iedzert ar misteru Draisdeilu.

Gilons noskatījās, kā Megija aiziet pāri liedagam un nozūd koku ieskautā ieliņā. Kā redzams, arī viņa nav ceremoniju mī|olāja, viņ� nodomāja, ta�u viegls skūpsts vai kaut kas tamlīdzīgs laikam lomēr būtu bijis vajadzīgs. Beigu beigās viņ� nolēma, ka tas nav tik svarīgi, un pēk�ņi sajuta briesmīgu nogurumu, iekāpa laivā un sāka airēt visu garo ceļu atpakaļ uz māju.

Savas kāzas viņi pēc tam nekad nepieminēja. Gilonam tās bija sagādāju�as vil�anos, bet viņ� tā arī neuzzināja, ko par to domāja Megija.

Pēk�ņi (audamies sentimentālai klana kopības izjūtai, viņ� bija iecerējis laulāties savas dzimtas baznīcā, ta�u Slretner-nas garīdznieks par to negribēja ne dzirdēt, kamēr nebū�ot pagājis mēnesis pēc uzsauk�anas un viņi kamēr pēdējā svētdienā pirms laulībām sēdēju�i baznīcā uz grēcinieku sola, lai izpirktu savus turpmākos grēkus.

� Un, otrkārt,� viņ� teica, pievērsdams viņiem aiz saltajām acenēm slēptās, it kā akmenī kaltās acis,� es netaisos laulāt bērnu. Cik tev, bērns, gadu?

� Divdesmit trīs,� Megija bija atbildējusi.

� Vai tev patie�ām ir divdesmit trīs gadi?�Gilons vēlāk vaicāja.

� Ja melo, tad melo par visu naudu,� Megija sacīja, un viņ� atkal bija guvis kādu mācību. Bet viņas īsto vecumu Gilons tā arī neuzzināja. Tā kā Megija nebija pazinusi bērnību, viņai it kā nebija noteikta vecuma. Vecuma problēma viņu neskāra: cilvēka vecumam viņa nepie�ķīra tādu nozīmi kā citi.

Viņi laulājās bez mācītāja, un to visu noorganizēja Gerijs Makadamss, kur�, protams, zināja, kā tas darāms. Ceremonija notika Heringtaunā, kādā zvejnieku mājā, un to vadīja augsti godājamais Ār�ibalds Botvels, Nova Scotia reformētās baznīcas neordinēts mācītājs, kas kalpoja atgriezu�os kalnie�u draudzē, kura, kā Gilons noprata, sastāvēja no vienas vienīgas personas � misis Botvelas �. kas nepavisam nebija atgriezusies kalniete.

Nevar teikt, ka misters Botvels nebūtu centies. Ceremonija tika noturēta gēlu, angļu un skolu valodās. Abi Bolveli dziedāja, un pats mācītājs nodejoja kādu smagnēju kalnie�u deju, kuru, kā Gilons atcerējās, kalnie�i parasti dejoja, vezdami bulli aplecināt govis, un pēc tam lika lasīti dzejoļi, vairums pa�a Bolvela sacerēti, un da�i Bērnsa panti. Ceremonijas laikā bija neliels pārtraukums, un misis Bolvela nogāja pagrabā pēc kāzu atspirdzinājumiem, kuri, kā izrādījās, bija alus un viskijs. �ī bija ļoti lielā mērā reformēta baznīca. Kad

mācītājs jutās pietiekami iestiprinājies, ceremonija turpinājās.

� Un tagad, pirms pasludinu jūs par vīru un sievu, cs gribu sacīt noslēguma vārdus,� Bolvcls teica.

� Gilon Kameron, es gribu, lai no �ī brī�a jūs k|ūtu par �īs manis dibinātās ģimenes galvu. Nelaimīgi ir bērni, kuriem trūkst tēva vado�ās rokas, tāpat nelaimīga ir arī sieva, kam nav sava kunga un pavēlnieka. Skumja un no�ēlojama ir tā māja, kur gailis klukst un vista dzied. Tāds ir dzīves un dabas likums, tāda ir Dieva tā Kunga griba. Gilon Kameron, vai jūs varat man apsolīt, ka būsiet �īs ģimenes galva?

� Es apsolu.

� Un tagad es grie�os pie tevis, Margarcla Drama. Ja reizēm tavs kungs un pavēlnieks rīkosies pretēji taviem ieskatiem, vai tu centīsies saprast viņu, vai tu nespersi kāju pret zemi, nevaikslīsi seju, bet zināsi savu īsto vielu? Viņ� ir labs cilvēks. Reizēm viņ�, protams, var kļūdīties, ta�u neviens no mums nav pali pilnība, bet pa lielākai daļai viņam būs taisnība. Un tālab iegaumē, ko es tev sacī�u: lai jūs dzīvotu laimē un saderībā, mācies aizdarīt muti un atvērt sirdi. Un paturi prātā, Margarcla Drama, ka sievietes skaistums ir viņas spēja klusējot pakļauties.

� Āmen,� misis Bolvela noteica.

Gilons bija pārsteigts, ieraudzījis, ka viņa raud, ka viņas acis ir blāvi zilas no aizkustinājuma asarām. Margarelas acis bija sausas kā brūni akmentiņi liedaga smiltīs.

� Padevībā ir tavs spēks, padevībā ir tavs ceļ� uz brīvību un slavu, tikai Dievam tam Kungam vien saprotamu, padevībā ir tavs pienākums, cilvēka dzīves jēga ...

� Margarela Drama, vai tu solies būt tāda?

Megija raudzījās grīdā, un misters Bolvcls to uzskatīja par pazemības zīmi. Grīda bija piesūkusies ar zivju eļļu, kas pat spiedās ārā no dēļiem.

� Jā, jā, viņa to apsola!� misis Botvela iesaucās un metās līgavu apskaut, notraipīdama viņas pudeļzaļo, lietotu mantu veikalā pirkto velveta kleitu.

� Tādā gadījumā es kā Dieva sūtnis zemes virsū jūtos tiesīgs pasludināt jūs par vīru un sievu. Kur gredzens?

Gilons bija satriekts.

� Tu man neteici, ka vajadzīgs gredzens,� viņ� Megijai sacīja.

� Tu esi ģimenes galva, tev vajadzēja zināt.

Misters Bolvcls izvilka nelielu alvas gredzentiņu labi ja puspenija vērtībā. Ar zivju eļļas palīdzību tas tika uzstīvēts Megijai pirkstā.

� Mister Kameron, tagad jūs varat noskūpstīt misis Kameron u.

Tikai tagad līdz Gilona apziņai nonāca tas, ko viņ� izdarījis. Kā tas varēja notikt, kā tas viss varēja noliki tik īsā laikā? Kādēļ gan viņ� slāv līdzās �ai nelielajai, melnīgsnējai mei�ai, kura viņam, visiem redzot, jānoskūpsla un ar kuru kopā jānodzīvo viss mū�s? Viņ� juta, ka dreb.

� Vai tepat dievnamā?� Gilons pēdīgi izdabūja pār lū pām.

� Nu, ko tu minstinies, mutē tik nost, misis Bolvela mudināja, pagriezdama Megijas �auro, lumsnējo seju prel Gilonu, un viņ� noskūpstīja viņu uz vaiga.

Laulības ceremonija izmaksāja desmit �iliņus. Gilons nebija paredzējis izdot tik daudz naudas, bet, skaitot visu kopā � sprediķi, dziedā�anu, dejo�anu, dzejoļus un gredzenu �, tas varbūt nebija pārāk dārgi. Arī dieva kalpiem, tāpat kā visiem, vajag paēst, Gilons nodomāja, un �o desmit �iliņu viņam vairs nebija tik �ēl. Viņi devās lejā pa kāpnēm, un misters Bolvcls pavadīja viņus līdz Lovates ielai, uz dūdām spēlēdams The Liltin' aizkustino�u sēru melodiju, kura, kā Gilons tikai daudz vēlāk atklāja, bija sacerēta pie Flodcnas⁹ kritu�o piemiņai.

Tā kā migla bija izklīdusi un spīdēja saule, Gilonam �ķila dīvaini rīta stundā bezmērķīgi klaiņot pa ielām. Viņi gāja gar ostmalu, un viņ� uzmanīgi aplūkoja pietauvotās laivas, prātodams, vai nesaņemt Megijas roku, ta�u nosprieda, ka tik agrā stundā tas laikam nebūtu piedienīgi, kaut arī viņi tikko ir salaulāti. Visu iepriek�ējo nedēļu viņ� bija varējis runāt ar Megij u gari un pla�i, bet tagad vairs nezināja, ko sacīt.

� Kā tu jūties, kļuvusi par misis Kameronu? viņ� jau lāja. Ta�u tūdaļ saprata, ka tas izklausās muļķīgi.

Nezinu, vēl jau nemaz neesmu kļuvusi.

Gilons tum�i nosarka.

Tā es to nebiju domājis.

Bet es � tie�i tā,� Megija sacīja.

Paklau � vai redzi? viņ� izsaucās.

Viņ� bija ieraudzījis savu veco, pirms nedēļas pārdoto laivu. Jaunais īpa�nieks, izvilcis to krastā, drīvēja laivas dibenu. Viņi noskatījās �ai darbā, un Megija saņēma Gilona roku.

� Mūsu laiva,� viņa sacīja.

�is �mūsu� viņam iegriezās ausīs tāpat kā vārdi �misis Kamerona�. Viss, kas pieder viņam līdz mū�a galam, piederēs arī Megijai.

� Man būs skumji bez tās,� viņ� noteica un atvilka roku. Visi �ā Strelncrnas rīta notikumi � tas bija vairāk, nekā viņ� spēja izturēt. Lī�a vēj� pa�ķieba vienu viņa platmales malu aug�up, un viņ� izskatījās bezrūpīgs, pat mazliet augstprātīgs.

� Tu, Gilon, izskaties tāds pats kā viņi.

� Oho!

� Tie�i lādē| es apprecēju tevi.

� Ja tu precēji kiltos ģērbu�os puisi, domādama vienu no viņiem, tad esi gau�i pārrēķinājusies.

Megija tikai pasmaidīja.

Par la�u naudu viņa bija Gilonam nopirkusi tvīda uzvalku sarkanbrūnos, rūsganos un rudos toņos � uzvalku, kādus valkāja uz Strelnernu atbrauku�ie gleznotāji, kā arī ballu Unu kreklu ar mīkstu, slāvu apkaklīti un pialu, no nc�ķclcrē-tas vilnas austu vir�ukrāsas kaklasaiti.

� Nu, kāda �ī laiva ir?� Gilons jaulāja laivas īpa�niekam. Tas pārtrauca darbu un, pacēlis galvu, raudzījās viņos. Platmales un jaunā uzvalka dēļ viņ� Gilonu nepazina.

� Tam, kas mirst badā, pieliekami laba.

Viņi devās tālāk.

Pāri pelēkajām mūra mājām, kas rindojās gar Lovates ielu, Gilons redzēja Belgedesu mājas aug�ējo slāvu ar Megijas istabas logu, un viņā viesa nemieru las, ka viņi lur varēlu atrasties divatā. Viņ� vēl nebija sagatavojies doties uz turieni.

� Vai zini ko? Ja jau es izskalos līdzīgs viņiem, aiziesim uz �Fīdihu namu� un ieturēsim īstas kungu pusdienas.

Viņ� bija pārsteigts, ka Megija piekrita. Viņ� bija domājis, _w ka viņa negribēs tērēt naudu.

� Iedzersim �ampanieti,� viņ� sacīja, un viņa pamāja ar galvu.� Es pasitī�u knipi un uzsauk�u: ��ampanieti!�� Megija vēlreiz pamāja ar galvu.

�ī doma Gilonu sajūsmināja. Reizi mū�ā cilvēks varēja lo atļauties. Kop� tā laika, kad viņus padzina no Kromarlija kalnu fermas, viņ� bija sapņojis, ka reiz sēdēs uz stiklotas terases un kāda skotu meitene, protams, labāk, ja tā būtu pazīstama,� kniksēdama pasniegs viņam lēju.

� Tu, protams, zini, kā pasuta �ampanieti?� Megija tik tikko dzirdami jautāja.

� Vajag tikai uzsaukt, vairāk neko. Es esmu dzirdējis, kā viņi lo dara.

� Bet kā ar zivi? Vai tad pietiek tikai uzsaukt: <Zivi!>� un viss?

� Laikam gan ne.

� Viņi prasīs, kādu zivi mēs gribam un kādā veidā pagatavotu.

Gilona sajūsma noplaka.

� Un, pasūtot �ampanieti, jāpasaka � kādu mārku. Un kāda gada pildījumu. Un krāsu.

� Ak tā!

Gilonam galīgi sa�ļuka dū�a. Tas viss bija tikai bērni�ķīgs sapnis. Viņ� kaunējās, ka izteicis �ādu priek�likumu.

� Un vai lu proti fran�u valodā izlasīt ēdienu karti?

� Nē, kur nu. Te ta�u ir Skotija!

� Ēdienu karies visur ir fran�u valodā.

Un visļaunākais � Gilons to saprata, tāpat kā bija sācis daudz ko saprast �ajā rītā,� ka savu mū�u viņ� nesēdēs �ādā stiklotā verandā un negaidīs, lai viņam pasniedz lēju. Tas viss bija domāts ciliem, nevis viņam.

� Iesim atpakaļ,� Gilons ieteicās, un Megija piekrita tādā pa�ā balsī, kādā bija piekritusi doties uz Po�launu. Viņi gāja pāri apbūves gabalam, kur kādreiz bija atradusies liela savrupmāja, un tad cauri vecu, pussalrunēju�u nameļu kvartālam ar nepļautiem mauriņiem un neapgrieztiem dzīv�ogiem. Tā bija drūma viela, kur ēnā kļuva vēsi. Viņi gāja gar Lovates ielas māju sētas pusi un attapās pie Belgedesu nama vārtiem.

� Kādēļ lu gribi iet iek�ā?� Gilons jautāja.

� Tādēļ, ka mēs te dzīvojam.

� Es te nedzīvoju.

� Ja reiz es te dzīvoju, tad arī lu.

� Un ko mēs darīsim?

� To, ko dara visi jaunlaulātie.

Gilons vēl arvien minstinājās.

� Tai pa�ā mājā, kur atrodas viņ�?

� Jā.

Viņa pa celiņu devās uz sāndurvīm, bet viņ� liedzās doties viņai līdzi.

� Nē, es neie�u,� Gilons sacīja.� Un arī lev neļau�u lo darīt.

Megija tik stingri paraudzījās Gilona, ka viņ� beigu beigās bija spiests nolaist acis.

� Tad paklausies, ko es tev teik�u. Es esmu misis Kame-rona, un tu esi misters Kamerons, un mēs esam vīrs un sieva gan Skotijas likuma, gan dieva priek�ā, un mums ir tiesības dzīvot vienā istabā un gulēt vienā gultā, un es domāju darīt kā vienu, tā otru.� Megija paņēma viņu pie rokas. � Nāc līdzi, mēs abi lagad te dzīvosim.� Gilons atvilka roku, ta�u gāja viņai nopaka|. Pie lieveņa viņ� izdzirda vieglu �ķindoņu uz baltajiem celiņa oļiem un, paskatījies lejup, ieraudzīja alvas gredzentiņu, kas palēcās un ieripoja zālē. Gredzentiņ� tur nogulēs līdz manai nāvei, viņ� icprālojās un pats mazliet pabrīnījās par �o ērmoto domu.

Rodnijs Belgedess sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja savā grāmatā.

� Apsveicu,� viņ� Megijai teica. Un piecēlās kājās, lai gan nekad agrāk to nebija darījis.� Un arī jūs, Kameron, apsveicu.� Gilons nevarēja vien nobrīnīties, kā �is cilvēks zina viņa vārdu. Rodnijs Belgedess apveltīja viņu ar lo īpa�o rokasspiedienu, ar kādiem vīrie�i mēdz apmainīties, ja ar vienu no viņiem nolicis kaut kas īpa�s.

� Kā jūs lo zināt?� Megija jautāja.

� Kā es zinu? Te ir Sirelnerna, mis Drama. Misis Kamerona, tā es gribēju teikt. �eit, misis Kamerona, ir tikai viena iela, kā varbūt esat lo ievērojusi. Kas noliek vienā galā, zināms arī otrā, un nekas nepaliek nepamanīts. �Vai esat dzirdējis par mazo mis Drāmu?� man vaicā. �Izgājusi par sievu pie kaut kāda Kamerona, kur� staigā killos.�

� Dodiet atslēgu, mister Belgcdes,� Megija sacīja.

� Ak jā, atslēgu.

Viņ� ielika Megijai plaukstā lielu, nespodri mirdzo�u vara atslēgu, un �ai brīdī Gilonam kļuva pilnīgi skaidrs � lai kādus ceļus viņam dzīvē lemts iet, ceļ�, uz kura viņ� lagad sper pirmo soli, ir pats nozīmīgākais. Viņ� atcerējās jūru, tās pla�umu, savu laivu un jūras vējos un viļņos, saulē un lietū aizvadīto dzīvi, bel te bija atslēga, priek�ā kāpnes, kas veda tumsā, viņam līdzās Megija ar atslēgu rokā, un Gilons saprata, ka viņam nav izvēles.

Viņ� cerēja, ka pa logu nebūs redzama jūra, bet loga aiļu no aug�as līdz apak�ai pielēja jūras un debesu zilgiņe, saulē mirdzo�a zilgme, kādu Slrelnernā reti kad gadījās redzēt, un no �ī gai�uma viņ� tā ap�ilba, ka, pagriezies atpakaļ, gandrīz nespēja saskatīt gultas kājgalī sēdo�o Megiju.

� Manuprāt, mums te neklājas paliki,� Gilons ierunājās.� Visi jau dro�i vien zina par to. Visi, kas pa�laik ir ēdamistabā.

� Bel kāzu dienā pamest mani vienu � lo, tavuprāt, pieklātos darīt?

Gilons apsēdās vienīgajā krēslā, pavilcis lo iespējami tālāk no gultas un tik cītīgi virpināja rokās platmali, it kā aizņemts gau�ām svarīgā nodarbībā. Viņ� saprata, ka tas izskatās muļķīgi. Pēc brī�a viņ� paskatījās uz Megiju un, ieraudzījis meiteni novelkam zaļo kleitu, atkal a�i pagriezās pret logu un sāka pētīt debesu zilgmi. Kaut ārā būtu tum�āks, tad tas viss liktos daudz dabiskāk! Istabā bija pārāk daudz gaismas.

� Nu tā, ja vēlies, vari skatīties �urpu. Lai redzētu, ko īsti esi ietirgojis.

� Ak, Mcgij!

Gilons neskatījās uz viņu. Vārds �ietirgojis� nedeva viņam miera. Viss �ķita tik savādi: �ī meitene, tik reāla, mierīgi sē� te uz gultas malas, bet viņ� it kā atrodas kaut kur ļoti tālu, nevis �ai istabā kopā ar viņu. Gilons piecēlās, ta�u viņam likās, ka vēl arvien sēdētu krēslā un raudzītos ārā pa logu. Viņ� gribēja aiziet un gribēja palikt, justies �eit piederīgs, tāpat kā Megija, bet vienlaikus viņu urdīja doma, ka viņ� ielai�as neprātīgā pasākumā, kura sekas nav iespējams paredzēt.

� Nu labi,� viņ� teica,� kas īsti man lagad būtu jādara?� Lai dabūtu �os vārdus pār lūpām, viņam bija jāsaņem visa drosme, bel, tos izteicis, viņ� jutās atvieglots.

� Jāmīl mani.

Viņa locekļus pārņēma stingums. Tāpat kā toreiz, kad viņ� gandrīz bija noslīcis, bet, beigās lomēr ticis ārā no ūdens, sajuta, ka kājās ir nāves smagums un visi locekļi kā svina pielieti.

� Un kā tas darāms?

__To nu es, Gilon, tev nevaru aprakstīt,� Megija sacīja.� Tas viss ir pilnīgi dabiski.

Viņ� nespēja pacelt acis no platmales.

� Ja tas ir dabiski, kādē| es par to neko nezinu?

� Zini gan.

� Nē, nezinu.

� Es tev neticu, Gilon. Panāc pie manis.

� Bet tā ir tīra patiesība.

� Tu ta�u esi bijis armijā.

� �ais runās es nekad neklausījos. Kad pui�i trina mēles, es vienmēr novērsos. Man derdzās ... Tas izklausījās ... tik neķītri. Viņi saukāja mani par svētuli.

�ī atzī�anās bija prasījusi ne mazāk drosmes kā viss iepriek�ējais. Un viņam �ķila � ja izdosies ar skatienu izsekot laivām, kas no Heringlaunas ostas tobrīd izgāja jūrā, ja izdosies saskatīt, kā tās paceļ buras un izmet tīklus, tad viņ� spēs atrast savu īsto vietu dzīvē un aizkavēt nolikumu gaitu �ai istabā.

Bet Megija jau stāvēja viņam līdzās. Viņai mugurā bija rītakleita, un, pat nepagriezdams galvu, viņ� redzēja vienu viņas melnīgsnējo kāju un gurnu. Arī būdā viņi bija atradu�ies divatā, bet tagad tas bija pavisam citādi: te viņi atradās civilizētā pasaulē, īstā istabā ar īstu gultu, un viņa priek�ā bija īsta sieviete rītakleitā.

� Gilon!�Tas skanēja kā pavēle.� Noliec platmali!

Viņ� nometa platmali uz grīdas.

� Vai tu zini vārdu �mīlēties�?

� Jā, armijā tas visiem bija uz mēles.

� Un tagad pasaki to skaļi.

Viņ� pateica, ar lūpām gandrīz skardams loga rūti.

� Nu, vai tas ir tik briesmīgs? Es to pateicu, un, kā redzi man nekas nav nolicis, un arī tu to pateici, ta�u paliki tāds pats, kā bijis. Vai tad tu jūties netīrs vai aptraipīts?

Viņ� sāka justies mazliet labāk.

� Un �maigoties�, vai tādu vārdu tu zini?

Viņ� nezināja.

�Maigoties��tas ir citādi. Tas ir, kad guļ vīrs ar sievu, tādi kā mēs. �Meņģējas�, kā pie mums saka. Tas ir trāpīgāk, tuvāk īslenībai ...

� Jā.

�is �meņģējas� viņam palika.

��Meņģēties� tas ir patīkami un aizraujo�i, vismaz nekā slikta tur nav.

Kā tu to zini?

� Ogļra�u meitenēm nekas nepaliek apslēpts. Agri vai vēlu viņas uzzina visu.

Viņ� ieraudzīja viņas kāju pirkstiņus, sīkus un melnīgsnējus, kas, slepus izlīdu�i no rītakleitas apak�as, rotaļīgi knibināja grīdu un kaitējās ar mīkstā auduma malu, un nesaprata, kādēļ�varbūt tādēļ, ka �ī spēlē�anās �ķita tik intīma un nevainīga,� �ie pirkstiņi viņu uzbudināja.

� �os vārdus es zinu,� viņ� beidzot izteica,� ta�u nezinu, kā tas jādara.

Viņa klusēja.

� Turklāt gulta �īkstēs.

Megija sāka smieties � ne pārāk skaļi un, kā Gilons saprata, nevis par viņu, bet par stāvokli, kādā viņ� nonācis un kādā viņi abi ir nonāku�i, un arī par to, ko viņ� bija pateicis.

� Tātad, Gilon, tu visu zini.

� Neko es nezinu.

� Apsēdies uz gultas man līdzās!�Tā bija pavēle, un, iekams viņ� paguva izlocīties, Megija aizveda viņu līdz gultai. Kad viņi, rokās sadevu�ies, abi sēdēja uz gultas malas � Gilona plauksta ļoti salta un mikla viņas raupjajā, sausajā, siltajā plaukstā �, viņ� pēk�ņi visā pilnībā atskārta, cik vaļīgi sajozta un viegli paverama ir meitenes rītakleita, zem kuras ir tikai trūcīga apak�veļa, un, lai gan Megija bija viņa sieva, viņam tas tomēr �ķila aizskaro�i. Megija notvēra sev pievērsto Gilona skatienu, un viņ� nosarka.

� Vai zini, kādēļ tu visu laiku sarksti?

Viņ� atvirzījās tālāk. Viņam nepatika runāt par sevi, un viņ� tā arī Megijai pateica. No �ādām runām viņam kļuva neomulīgi.

� Vai tu vari to pateikt?� viņa neatlaidās.

� Nē.

� Tādēļ,ka tu domā tikai par to un tev �ķiet, ka visiem tas redzams.

� Ak la.

� Jā gan. Tu esi sliktāks par Rodniju, pat vēl sliktāks par misteru Draisdeilu.

� Ak vai!��ī doma viņam �ķila līrā bezjēdzība.� Viņ� ta�u skrien pakaļ visiem brun�iem.

� Un tu arī gribētu to darīt.

� Ak jēziņ!

Megija atkal saņēma viņa roku, un viņ� to vairs neatrāva.

� Redzi, Gilon, tu esi romantiķis. Vai tu zini, ko �is vārds nozīmē?

� Jā, zinu.

_Tu esi tik daudz domājis un sapņojis par �o dienu un tagad, kad tā ir pienākusi, jūties pilnīgi izsists no sliedēm.

� Tu nu gan runā te ... visādas blēņas.� Bet viņ� sa prata, ka tas, ko viņa bija sacījusi, ir patiesība, un, reiz izteikta, tā vairs ne�ķita tik moko�a.

� Bet tas pāries, Gilon, tu vari man ticēt. �ādus zēnus esmu redzējusi ne vienu vien. Bikls puisēns kā eņģelītis sē� baznīcas solā, bet tad aiziet uz raktuvēm un dabū sev mei�u � un biklais jēriņ� kļūst par dī�īgu bu�iņu. Par kārībnieku.

� Par kārībnieku?

� Par cisku knaibītāju. Par pavedinātāju.

� Ak tā.

� Un arī tu kļūsi tāds pats.

Tīrās blēņas, Gilons nodomāja. Viņ�, kur� nekad nav uzdrīkstējies pat ne pieskarties sievietes plecam, nu lai kļūtu par pavedinātāju, par mīlnieku, nē, nekādā ziņā, tomēr tas lika viņam mazliet pasmaidīt.

� Jo tavās acīs spīd mīlas uguntiņa, un to nav iespējams noslēpt. Katram tas redzams. Un tagad mēs darīsim, lūk, ko. Es ģērb�os nost un ie�u mūsu gultā.

Gilonam tik dobji iedunējās pulss, it kā viņ� nemitīgi airētu pret vēju.

� Un, kad bū�u lo izdarījusi, arī lu noģērbsies un nāksi man līdzās.

Atkal pavēle, bet tā tomēr bija vieglāk.

� Un tad dabas balss mums pateiks priek�ā, kas darāms.

� Jā.

� Dievs mums lo atklās.

� Nu jā.

� Jo tas ir dabiski, tā tam jābūt. Mūsu sen�iem ta�u nebija nedz pamācītāju, nedz izglītojo�u grāmatiņu.

� Jā, protams.

� Viņi lo glu�i vienkār�i ... zināja.

Viņ� gulēja un skatījās griestos, sajuzdams viņas ķermeņa siltumu, un mazliet trīcēja, bet ne tik stipri, kā bija domājis. Sākumam pilnīgi pieliek ar lo, Gilons prātoja, ka viņ� glu�i vienkār�i guļ viņai līdzās un vēro pār griestiem slīdo�os saules gaismas rakstus, kas atstarojās no tālās jūras. Pagaidām gan nekas vēl nav atklājies, viņ� nodomāja. Bet lai nu tā būtu, bez kādas steigas. Kad pēdīgi viņ� saņēma dū�u un pagrieza galvu uz Megijas pusi, tad glu�i pārsteigts ieraudzīja, ka viņa ir aizmigusi. Viņ� jau dzīrās kāpt ārā no gultas, jo tas bija tie�ām aizvainojo�i viņam kā vīrietim, kā neatvairāmam pavedinātājam, bet beigu beigās viņ� tomēr palika gu|am un klusi vēroja Megiju� tāpat kā tonakt, kad viņi zvejoja la�us,� ieelpodams viņas smar�u, ar katru miesas �ūnu izjuzdams viņas klātbūtni, zinādams visu par viņu.

Viņā sāka strāvot kāds pirmatnējs spēks, kas pārmāca visu pārējo, un aizvien skaidrāk viņ� saprata, kas tiek prasīts no viņa. Viņ� bija lasis, un Megija � viņa mērķis. Viņ� saprata, ka visu mū�u ir tiecies uz to un ka tagad tas viņam jāsasniedz, jo pali daba tā nolikusi. Un viņ� traucās pretim �im mērķim.

Viņa nesacīja ne vārda, tikai pēc laiciņa klusi ie�ukstēja viņam ausī:

� Redzi nu, vai es tev neteicu?

Viņ� zināja, kas darāms, un saprata, ka vienmēr ir zinājis. Viņu tikai izbrīnīja pa�a kaislības spēks un tas, ka tik sīka būtne kā Megija spēj to pilnībā pieņemt un dalīties tajā ar viņu. Viņ� nezināja, vai arī viņai tas patīk, bet nespēja saņemties, lai to pajautātu. Viņ� cerēja, ka tas tie�ām tā ir.

Viņi atvirzījās viens no otra un gulēja, raudzīdamies griestos un cenzdamies izprast visu notiku�o.

� Es neticu, ka citiem tas bijis tāpat, jo tad mēs par to būtu dzirdēju�i,� Gilons beidzot sacīja.

Megijai tas bija palicis, un viņa par lo arī nebrīnījās. Ja visām raktuvju mei�ām tas patika, kādē| lai viņai tas nepatiktu, kad bija pienācis viņas laiks. Nebija pat svarīgi, vai tas patīk vai ne, tā nu tas dzīvē reiz bija iekārtots, un tagad jo ātrāk bija jāliek pie bērniem. Ja nu tam visam vēl pievienojās kaut kāda ērmīga, dzīvnieciska bauda, tas bija kā sviesta pika uz plāceņa.

Ta�u, ja labi padomāja par to, ko viņi abi bija darīju�i, ja atcerējās visus �os neprātīgos vārdus, ko viņa bija gribējusi ie�ukstēt Gilonam ausī, �os alkatīgos skūpstus un glāstus, tas viss viņai �ķita komiski. Ja dievs tik tie�ām nav spējis izdomāt cilvēkiem kādu citu vairo�anās veidu, Megija prātoja, tad viņa iztēle ir diezgan aprobe�ota.

Gilons pagriezās uz sāniem. Dievs ir tie�ām gudrs, viņ� nodomāja un aizmiga.

Pēcpusdienā Megija viņu pamodināja.

� Gilon?

Viņ� atvēra acis, bet palika nekustīgi guļam.

� Es gribu, lai lu man kaut ko apsoli.

� Ko tad?

� Kad mēs dosimies ceļā un vēlāk nonāksim ciemā, es gribu, lai tev būtu platmale galvā.

Un tas ir viss?

� Jā, viss.

�is lūgums �ķita tik muļķīgs, ka viņ� sāka pilnā kaklā smieties. Un bija pārsteigts, cik brīvi un labi jūtas �ajā gultā.

Bet tad tev jāizpilda arī viena mana vēlē�anās.

� Nē, nē.

� Jā gan, dots pret dotu.� Un, kaut gan Megija centās atvirzīties, Gilons pastiepa roku un satvēra viņu.

� Tas ir kaitīgi. Es zinu. Tā ir pārmērība.

� Tas ir dabiski. Dabas balss man liek lo darīt � un vai gan daba var kļūdīties? Dievs ir gudrs. Dievs vienmēr zina, ko vajag.

� Dievs reizēm ir liels muļķis,� Megija sacīja, bet tad, ja nu reiz tas bija jādara, centās lo darīl, cik labi vien spēja.

Kad Gilons atkal pamodās, diena, kā viņ� redzēja pēc gaismas logā, jau sliecās uz vakara pusi, Megija bija apģērbusies, un gultai līdzās uz krēsla kūpēja �etri karsti gaļas pīrādziņi.

� Celies, nu celies! Divarpus tev un pusotra man. Ģērbdamies iekod. Mums jādodas ceļā!

� Jādodas ceļā?

� Es pasūtīju biļetes uz vakara vilcienu, lai velti nebūtu jāzaudē diena.

Gilons izlēca no gultas, aizmirsis, kur atrodas. Glu�i kails viņas priek�ā, viņ� iekoda pīrāgā. Viņ� bija izsalcis.

� Varen gards,� viņ� noteica un, dodamies pāri istabai, lai paņemtu uz krēsla nolikto uzvalku, ieraudzīja savu atspulgu logā.

� Ak dievs, es esmu zaudējis prātu!� viņ� izsaucās, cenzdamies kaut kā aizsegties ar gaļas pīrāgu.

� Vai nav vienalga � gultā vai ārpus tās.

� Nē, tas ir pavisam kas cils,� Gilons sacīja.

Viņ� uzgrieza Megijai muguru, nolika pīrāgu sānis un apģērbās, cik ātri vien varēdams. Visa viņa mantība bija salikta kastē, kurā bija atradies uzvalks, bel Megijas mantas vecajā ceļasomā.

� Kas nolicis ar tavu ceļasomu? Tā izskatās it kā caur skursteni izvilkta.

Nekas nav nolicis. Pitmangā visām lielām �āds izskats. Megija Gilonam uzsmaidīja, bel viņ� meitenei neticēja.

� Vai te nav kādas sāndurvis?�Gilons jautāja.�Tur lejā būs viņ�.

� Tie�i tādē| es gribu aiziet pa parādes durvīm.

Rodnijs Belgedess sēdēja pie sava galda un saproto�i pamirk�ķināja Gilonam ar aci, turklāt tā, lai Megija to redzētu.

Viņa pamirk�ķināja viņam pretim.

� Tātad medības biju�as veiksmīgas,� Belgedess sacīja.

� Jā, es nomedīju izcilu eksemplāru.

Gilons nezināja, par ko viņi runā.

� Es gribēju jums kaut ko sacīt,� viņa teica.� Par jūsu akmeņoglēm.

� Par akmeņoglēm?

Viņa, kā jau īsta pilmangiete, galīgi nopēla �īs ogles.

� Tās jau nav akmeņogles, ko tu, mūjābeli, pērc. Tev iegrū� melno slānekli, bel noplē� tikpat daudz kā par garliesmu oglēm. Pelni kaud�u kaudzēm, bet siltuma � necik.

Megija pamāja Gilonam, viņ� paņēma kasti un veco ce|asomu, un viņi devās uzbārtiem un izgāja uz Lovatos ielas.

Stacijā Megija atstāja viņu uz perona, iegāja kases telpā un aizsūtīja tēvam telegrammu. Tā bija pirmā telegramma, ko Pilmangā saņēma ogļracis, un, kad tā pienāca, Toms Drams lika izsaukts no raktuvēm. ESMU DABŪJUSI SAVU GĒLU UN VEDU VIŅU MĀJAS. Astoņi vārdi, ne zilbes vairāk.

Līdzko viņi bija iekāpu�i vagonā un izbrauku�i no Slrelner-nas, vilciens devās garām ezeram, kura ūdens zilums liecināja, ka tas ir ļoti dziļ�. Augstie, stāvie krasti bija apaugu�i ar priedēm, bet ezera vidū atradās sala ar kādas milzīgas, laika zoba sagrauztas celtnes drupām. Megija brīnījās, ka �urpbraucol nebija tās pamanījusi.

� Kas tās par drupām?�viņa jautāja, un Gilons bija spiests pārtraukt vagona aplūko�anu. Viņ� nekad vēl nebija braucis ar vilcienu.

� Biju piemirsis, ka tā no �ejienes redzama. Tā ir pils.

� Pils?�viņa mēdo�i novilka.� Kas tā par pili?

� Kameronu pils.

� Ko, ko?� No �ī necerēti daudzsolo�ā atklājuma Megijai aizcirtās elpa. Tas bija vairāk, nekā viņa bija cerējusi ietirgot. Viņu ģimenes pils... Viņai palika �is vārds �pils� tāpat kā �sidrabs�, viņai patika klausīties, kā tas, atgādinādams klusu ūdens guldzē�anu zem laivas, viegli pārslīd pār mēli.

Mana pils. Mūsu �pils. Kameronu pils.

� Vai mums ir tiesības uz to?

Gilons pat nepamanīja �o �mums�.

� Visiem Kameroniem uz to ir tiesības. Arī manai ģimenei tur pieder kāds ķieģelis.

Megija klusēja, kamēr pils izzuda skatienam un vilciens iebrauca tum�ā tunelī. Kaut gan kupejā bija vēl viens pasa�ieris, Gilons uzdrīkstējās noskūpstīt viņu.

� �oreiz tā ir nekrietnība,� viņa �ukstēja.

� Tie�i tā tas bija domāts.

Naktī viņ� pat turēja viņu savās skavās.

No rīla viņi brauca caur Kērngonnsas kalniem, kur tai laikā � maija beigās � vēl bija dziļ� sniegs. Tum�i zilganie kalnu gali, saulei lecot, kļuva ugunīgi sarkani, bet pēc tam dienas gaismā atkal balti. Viņi ēda auzu plāceņus un dzēra aukstu tēju, ko iepriek�ējā vakarā Gilons bija nopircis kāda stacijā. Viņu kupejas kaimiņ� bija aizmidzis.

� Ko nozīmē �zemra�i�?�Gilons vaicāja.

� Kurmji.

� Tu sacīji, ka esot cēlusies no viņiem.

� Tas bija tikai joks. Tā kā ogļra�i rokas pa zemi, par viņiem saka � zemra�i, kurmji, zemes lodās.

�is jautājums jau sen nedeva viņam miera. Pēc viņa sejas Megija saprata, ka viņ� to nepavisam neuztver kā joku. Viņ� raizējās par savu darbu.

� Būt par ogļraci nav tik briesmīgi, kā cilvēki domā,� Megija sacīja.

Gilons negribēja runāt par to. Viņ� gribēja aplūkot �o neredzēto apvidu. Tālu lejā cauri ielejai vijās viegli zaļgana, kūsto�o sniegu barota upe. Kalna nogāzē atradās neliela ferma, līdzīga tai, kādā viņ� bija uzaudzis, ar brūniem lapu seguma un ko�i zaļiem zelmeņa lāsumiem. Govju aplokā �ur tur vēl vīdēja sniegs, un viņam nez kādēļ kļuva skumji un bija jādomā par tēvu, māti un māsām.

� Uz darbu �ahtā var raudzīties da�ādi. Vai tu mani dzirdi?�Gilons pamāja ar galvu.� Cilvēks var raki ogles un nebūt ogļracis.

Viņ� vēlreiz pamāja.

� Ja cilvēks izturas ka ogļracis, tad par tādu arī kļūst, bet Kameroni nekad nebūs ogļra�i.

Gilons gribēja parādīt Megijai kādu aploku ar pinkainajām Kalnienes govīm, bet, pagriezis galvu, ieraudzīja, ka viņa raugās kādā nenoteiktā punktā, atrazdamās glu�i citā pasaulē, tālu no viņa un �ī vilciena.

� Jā, mēs, protams, raksim ogles, bet, kad būsim iekrāju�i pietiekami daudz naudas, tūdaļ ķersimies pie kaut kā cita.

� Jā.

� Pie kaut kā labāka.

Kupejas kaimiņ� bija pamodies un pavērtu muti cie�i raudzījās Megijā.

� Tas, kas ogļra�us tur gūstā, mūs izvedīs brīvībā,� viņa uzvaro�i sacīja.

� Jā.

� Jo mums dzīvē lemts daudz ko sasniegt.

Gilons viņā vairs neklausījās. Viņi brauca caur auglīgu, iekoptu apvidu � tādu viņ� nekad nebija redzējis �, kur ziemas kvie�i jau bija krietni paaugu�ies un ķir�i un ābeles pilnos ziedos. Zeme �ķila lekna un dāsna, un klētis līdzās nobalsinālajām mājām bija pla�as un tīras. �ādās klētīs varētu gulēt pats dievs, Gilons nodomāja.

� Vai Pilmanga ir tāda pali? Līdzīga �im apvidum?

Megijai vajadzēja krietni vien saņemties, lai domās atkal atgrieztos vilcienā un pievērstu skatienu garām slīdo�ajiem tīrumiem.

� Nē, nav vis līdzīga,� viņa teica.

Viņa redzēja, ka kupejas kaimiņ�, to dzirdēdams, pasmaida.

� Vai jūs pazīstat Pilmangu?�viņa tam jautāja.

� Es zinu, kāda tā izskatās,� vīrietis atbildēja, piecēlās un izgāja gaitenī.

Vilciens elsdams piestāja mazā, netīrā rūpniecības pilsētiņā, kur ra�oja linoleju, un no d�utas un linsēklu eļļas smakas Gilons sāka kāsēt. Viņ� redzēja vīrie�us, sievietes un bērnus strādājam fabrikā ar aizsietām mutēm. Viņi bija notriepu�ies ar eļļu glu�i melni.

� Kā cilvēki spēj to izturēt?� Gilons izsaucās.

� Pierod.

� Es gan to nespētu.

� Redzēsi, ka arī tu pieradīsi.

Kupejas kaimiņ� gatavojās izkāpt.

� Tas ir ļoti jauks sapnis, ko jūs, kundzīt, lolojat. Cerams, ka tas piepildīsies.

� Jā gan, par to nu es parūpē�os.

� Jums vajadzēs krietni papūlēties, jo citiem nekas tads nav piepildījies.

� Mēs neesam citi.

� Gan jau laiks rādīs. Nu, visu labu!

Megija salti pamāja viņam ar galvu.

� Ko jūs tur runājāt?�Gilons jautāja.

� Tam sīkajam vīrelim ir tikpat sīks prāts.

Gilons atkal sāka vērot Skotiju.

Viņi brauca vairākas stundas, un pēcpusdienā apvidus k|uva kalnaināks un aizvien bie�āk bija redzamas mazas, netīras rūpniecības pilsētiņas, un tad Megija uzdeva viņam kādu ērmīgu jautājumu:

� Vai tu proti kauties?� Viņ� neizpratnē paraudzījās viņā.� Tas ir � kauties uz dzīvību un nāvi, ja kāds gribētu samalt tevi miltos?

Viņ� padomāja un teica, ka skaidri nezinot.

� Vai tu spētu izturēt un nepadoties, ja kāds tevi gribētu pataisīt aukstu?

� Skatoties pēc apstākļiem. Kādēļ lu tā jautā?

Megija paskatījās uz viņa glīto seju, uz asi iezīmētajiem vaigukauliem, kas �ķita tik trausli, uz smalko degunu un mazliet nokaunējās par sevi.

� Es esmu diezgan izveicīgs un izturīgs,� Gilons teica.

� Armijā, kad iznāca sarau�anās, es centos pretinieku turēt atstatu, nelaist sev klāt. Kā redzi, man ir garas rokas, un, kad pretinieks bija izpumpējies, tad es vilku viņam, kā nākas.

Megijai tas nelikās diez cik pārliecino�i. Viņi brauca cauri Aug�kinglesijai, un viņa Gilonam pavēstīja, ka nākamā stacija bū�ot Kaudenbīta un pienācis laiks savākt mantas.

Stacijā neviens viņus nesagaidīja.

� Ko mēs tagad darīsim?�Gilons jautāja.� Varbūt noīrēsim pajūgu vai kaut ko tamlīdzīgu?

� Iesim kājām.

Viņi gāja pa Kinglesijas ceļu, kas veda lejā uz upi, un tad nogriezās uz Pilmangu.

� Kādēļ visas mājas te būvētas rindās ar fasādēm cita pret cilu?

� Tā te pieņemts. Tā iznāk lētāk.

� Man tas nepatīk.

� Gan pieradīsi.

Kaudenbītas apvidus bija glu�i jauks, un Gilons cik necik nomierinājās, vienīgi upe viesa viņā ba�as.

� Kādēļ ūdens te ir tik melns?�viņ� vaicāja.

� No raktuvēm.

� Kur tās atrodas?

� Drīz redzēsi.

Gilons gāja Megijai nopaka|, nespēdams atraut acis no viņas kājām, no musku|u rota|as, kā tie savilkās tvirtā kamoliņā un tad atslāba, aizplūzdami kā brūni vilnī�i. Tvirtums ir viņas īstais apzīmējums, Gilons, vērodams Megiju, nodomāja. Viņas augums, kurā viss �ķita īstajā vielā, bija (virts un tik lokans un padevīgs, ka viņu pēk�ņi sagrāba alkas.

Pa labi pakalnā, tīre|a vidū, atradās di�skābar�u puduris. Tur zem kokiem būs tumsa un klusums, Gilons nodomāja.

� Man gribas aiziet un apskatīt tos kokus,� viņ� teica. Viņa balss bija spalga.� Tādus es vēl neesmu redzējis.

Megija saprata, kas viņam padomā, ta�u gāja līdzi. Viņa bija kaut kur lasījusi, ka pirms kaujas indiāņi vai afrikāņi, vai kādas līdzīgas tautības pārstāvji nododoties mīlas priekiem, jo tas palīdzot pārvarēt bailes. Koku pudurī lapas bija mitras, ta�u tur valdīja krēsla un klusums.

� Tu nemaz nenāci skatīties kokus,� Megija sacīja.

� Nācu gan, varu tev apzvērēt,� Gilons teica, ta�u, pat neatskārzdams, ko dara, jau bija apskāvis viņu, bet Megija nepretojās.

Kad viss bija garām, viņa caur tum�i rudo lapotni paraudzījās mirdzo�ajās debesīs.

� Tu esi trakulis, kas jāsaņem gro�os,� viņa teica. Tas nebija pārmetums, tas bija spriedums. Viņas svārki�līdz lejai atpogājami � bija va|ā, un, pienācis pie koku pudura, viņos raudzījās bariņ� aitu.

� Vai tās būtu mūs redzēju�as?�Gilons jautāja un pastiepa roku, lai aizpogātu viņas svārkus.

� Dieva dēļ, Gilon,� Megija izmeta, bet viņ� tomēr centās aizdarīt pogas, jo viņam nepatika, ka aitas redz Megiju �ādā izskatā.� Kad tu lo dari, tad ta�u neredzi neko ap sevi, vai ne?�Tad viņa norādīja uz aitām.� Vai vari pateikt, kā �ai bariņā trūkst?

Gilons pētīja garos, muļķīgos, viegli trīso�os purnus un beidzot atzinās, ka nevarot vis.

� Tur trūkst auna. Un zini, kādē|?�Gilons nezināja. � Tas ir piesiets valgā. Vai zini, ko tas izdarītu, ja lo palaistu vaļā?

Gilons teica, ka nezinot.

� Tas noņemtos tiktāl, ka dabūtu galu,� viņa teica un sparīgi aizpogāja svārkus. Gilons nosarka.� Tā tas ir ar visiem auniem.� Viņa aptina cepures lenti viņam ap kaklu, pavilka, viegli parāva un smiedamās pielēca kājās.

Viņi gāja pāri Aug�iīrclim� pret kalnu, aizvien augstāk un augstāk, līdz Gilonam �ķila � viņi iesoļos debesīs. Kad viņi tuvojās tīreļa augstienei, lejā pēk�ņi pavērās Forlas līcis.

� Jums te ir jūra? Kādēļ tu to neteici?� No �ī atklājuma viņam kļuva vieglāk ap sirdi.

� Neviens uz to nenāk. Un arī tu nenāksi.

Nāk�u gan, Gilons nodomāja. Un, kad viņi pārgāja kalna korei, lejā, viņiem zem kājām, atradās ciems.

Zemei pieplacis ciems. Melns ciems melnas ielejas dziļumā, melnas upes krastā. Gilons saprata, ko ieraudzījis, bet negribēja tam ticēt.

- Kas tas par ciemu?

� Te nu tas ir. Mēs esam mājās. Tā ir Pilmanga.

Viņ� apsēdās biezajā tīreļa zālē un skatījās lejā uz ieleju.

� �ādā vielā es negribu dzīvot.

� Bel mēs �eit dzīvosim.

Megija no�ēloja, ka diena bija tik gai�a un ka pretstatā skaistumam kalnā visapkārt Pilmanga �ķila melnāka nekā jebkad. Gilons raudzījās lejup uz raktuvju torņiem un sīkajām, melnajām mājiņu rindām.

� Es negribu doties tur lejā. Meklēsim cilu darbu, ar ko pelnīt sev izliku.

� Tu nāksi manis dēļ,� Megija sacīja.� Tu zini, ka nāksi. Tu man esi lo apsolījis.

Viņ� ilgi lūkojās uz ciemu, tad pagriezās atpakaļ uz kalna kori un paskatījās uz Forlas līci un pēc tam uz Megiju, kas viena pali stāvēja tīreļa vidū, un saprata, ka viņai ir taisnība: viņ� bija Megijai to apsolījis, un, galvenais, viņ� gribēja būt kopā ar viņu un vēlējās no viņas bērnu. �ī atziņa viņu pārsteidza. �ī meitene, �ī sieviete, bija viņa sieva un varbūt jau nesa zem sirds viņa bērnu. Viņ� steidzās atpakaļ pie viņas.

� Cik ilgi mums te vajadzēs dzīvot?

� Līdz būsim sakrāju�i tik daudz, ka varēsim uzsāki jaunu dzīvi.

� Labi. Iesim.

Viņ� pārmeta pār plecu Megijas ceļasomu, paņēma viņu pie rokas � tīrelis te bija ļoti bedrains un ciņains �, un viņi devās lejup.

Es bū�u ogļracis, es strādā�u, cik labi vien spē�u, Gilons klusībā apņēmās, bel, kad mans parāds viņai būs nolīdzināts, mēs aizbrauksim, pametīsim �o melno ciemu. Viņ� apņēmās un deva sev solījumu, ka nepaliks visu mū�u netīrībā un tumsā tikai tādēļ, lai nopelnītu lieku grasi.

Kad Gilons ar Megiju, dodamies lejup, iznāca no Balto dūju dārza, kur ābelēm jau bija piebriedusi pumpuri, pie Desmitnieku vārtiem viņi ieraudzīja veselu baru cilvēku, kas sēdēja vārtu galā un gar �ogmaļu.

� Ko tas nozīmē?

� Neapstājies, Gilon, ej tikai uz priek�u!

Pie vārtiem bija dzirdama klaigā�ana. Pūlis bija viņus ieraudzījis.

� Lai viņi aurē, cik skaļi vien grib, neizrādi, ka tu baidies no viņiem.

Vēj�, kas pūla no tīreļa puses, bija mazliet sa�ķiebis Gilona platmali, brie�a astes gals sakustējās, un Megijai viņ� �ķita varonīgs. Varbūt tas ļaudīm iedvesīs cieņu. Lai nu kā, bet tas bija pilnīgi skaidrs, ka �āds cilvēks ciemā vēl nekad nav dzīvojis. Misis Kamerona atgrie�as mājās ar savu vīru � d�entlmeni. Varbūt tas viņiem iedvesīs cieņu.

� Kas īsti te notiek?� Gilons vēlreiz jautāja. Un mazliet palēnināja soli.

� Tikai neapstājies un nesāc minstināties. Ej cauri pūlim tādā gailā, it kā tu būtu lorda Faifa brāļadēls.

Sirds Megijai sitās kaklā kā sagūstīts putns. Da�i drosmīgākie raktuvju pui�eļi � pelēki sīkuļi ogļu saēstām sejām � atstāja vārtus un nāca viņiem pretim. Viņa nebija izvēlējusies pareizo atgrie�anās laiku. Maiņa bija beigusies un ogļra�i iznāku�i virszemē. Bet galu galā tas nemaz nebija svarīgi. Ja ogļra�i neuzbruktu Gilonam pie vārtiem, tad izdarītu to pie raktuvju ieejas, turpat kur pirms gada izrēķinājās ar astoņiem vīriem no Glenrotes, samaldami viņus miltos. Ogļu un dzelzsrūdas apvienība toreiz atveda �os cilvēkus naktī, cerot, ka rīta gaismā kaislības norimsies, bet rūgti maldījās. Pūļa klaigas � �ī bravūrīgā, bezbailīgā aurē�ana, kurā jaudās alkas pēc asinīm,� kļuva aizvien skaļākas. Pretēji Megijas brīdinājumam Gilons apstājās.

� Dieva dēļ, Megij, ko tas viss nozīmē?

Megija nekad nebija redzējusi viņu tik saniknotu. Varbūt tie�i tas viņam palīdzēs.

� Viņi negrib, ka sve�inieki nāk rakt viņu ogles.

� Bel kā viņi zina, ka es �odien atbrauk�u?

� Viņi zina, viņi vienmēr zina visu.� Megija no�ēloja, ka bija sūtījusi telegrammu.

� Bet tu teici, ka darba te esot papilnam.

� Tā ir. Apvienība grib pieņemt vēl jaunus strādniekus, bet ogļra�i dzen viņus prom.

� Dzen prom?

� Viņi izdara tā, ka �ie cilvēki pa�i negrib te paliki,� Megija teica. Un saņēma Gilona roku savējā.

� Nepamet mani, un es nepametī�u tevi.� Un Gilons zināja, ka Megija turēs vārdu.

� Kā viņi to panāk? Nu saki ta�u!� Viņ� satvēra viņu aiz pleciem.

� Ņem nost rokas, ļaudis skatās,� viņa pavēlo�i noteica.

� Piekauj, tā piete�, ka cilvēks vairs nespēj strādāt.

Kāda ironija!� Gilons nodomāja. Tagad, kad viņ� bija samierinājies ar �o ciemu un savu nākamo darbu, izrādījās, ka �ie (autiņi negrib at|aut viņam te strādāt, pat ja tādēļ būtu spiesti sadragāt viņam kaulus.

� Tev vajadzēja man to pasacīt, Meg. Tev vajadzēja man to pastāstīt iepriek�.� Viņ� paraudzījās Megijā ar tādu skatienu, ka viņai kļuva neomulīgi. Ar savu klusē�anu viņa bija Gilonu apkrāpusi.

� Nu labi,� viņ� teica.� Iesim!

Un tad jau raktuvju pui�eļi bija klāt, lēkāja viņiem apkārt, turēdamies mazliet atstatu un apsaukādami viņus neķītriem vārdiem.

� Neskaties uz viņiem,� Megija sacīja.� Nedod viņiem ieganstu. Izliecies viņus neredzam. Tie ir tikai aprējēji.

Pui�eļi bija glu�i melni no ogļu putekļiem un netīrumiem, spīdīgām, sviedriem klātām sejām. Gilonam tie �ķila atbaido�i, kroplīgi punduri melnās maskās, zem kurām vīdēja sīkas, kaulainas, no bada izģindu�as sejas ar mazām, ļauni spīdo�ām zebiekstes a�elēm un retiem, satrupēju�iem zobiem.

� Nu tevi driepēs, Kalnienes sūdapakaļa! � viens iespiedzās.

� Kas tas ir �driepēs�?

� Iz�ķetinās zamas,� Megija atbildēja.

� Paskat, kā uzcirties! Gatavais �vīts, bet vēl taisās kausi ogles kopā ar mūsļaudīm!� otrs izsaucās un, pieskrējis Gilonam klāt, uzplāja slapju, melnu plaukstu mugurpusē uz viņa tvīda �aketes. Cits izlēca priek�ā un, cenzdamies aizsniegt Gilona seju, pārlaida ar plaukstu viņam pār lūpām. Tā bija pirmā reize, kad viņ� sajuta ogļu putekļu gar�u. Viņ� jau pacēla roku, bet Megija viņu atturēja.

� Tev jāstāv tam pāri.

Tā bija platmale, kas pui�eļus visvairāk satracināja.

� Oli,� viņi aurēja,� atņemam ūti!�Un �o saucienu pārtvēra pie vārtiem stāvo�ais pūlis.

� Nost �o pretīgo ūti no �ī riebīgā paura!

Pui�eļi centās �os draudus izpildīt, bet veltīgi, jo Gilons bija daudz garāks par viņiem.

Kad līdz vārtiem bija paliku�i vairs kādi piecdesmit jardi, pūlis aprima un klusēdams vēroja, kā viņi roku rokā nāk aizvien tuvāk, raudzīdamies cauri un pāri saviem sagaidītājiem. Kad viņi bija gandrīz jau klāt, cieminieki sāka kāpties atpakaļ dīvainā, neizprotamā sve�inieka priek�ā, kur� bija nevis ogļracis no cilām raktuvēm, bet it kā pilnīgi cilas kārtas pārstāvis, un Gilons ar Megiju tikai gāja un gāja un gandrīz jau bija sveikā liku�i cauri, kad pēk�ņi kāds ogļracis viņiem nostājās ceļā.

� Tālāk ne soli!

� Лк dievs!�Megijai neviļus paspruka. Viņa pazina �o cilvēku, Pilmangas lielāko dūres varoni, kas bija uzņēmies tādu kā likuma sarga lomu. Viņa parāva Gilonu aiz rokas atpakaļ, bet viņ� tikai gāja uz priek�u, līdz abi atradās aci prel aci.

� Es leicu, tālāk ne soli. Cauri �iem vārtiem tu neliksi.

� Man te apsolīts darbs,� Gilons sacīja, bet ogļracis likai pakratīja galvu.

� Pilmangas ogles rok Pilmangas ogļra�i. Neviens cils neliek laists cauri �iem vārtiem.

� Un kur� domā mani te apstādināt?� �is jautājums bija lieks. Gilons juta, ka sirds viņam dauzās kā negudra. Ogļracis bija atlētisks un spēcīgs kā jauns vērsis, un ogļu putekļi vērla viņu vēl draudīgāku.

Endrjū Begs.

/\r �o cērti?

� Ar �īm te.� Viņ� parādīja Gilonam savas rokas. Tās atgādināja melnas vāles.

Bēgs izvilka aiz joslas aizbāzto cērli un nosvieda uz bruģa. Gilons nezināja, ka ogļra�u ciemā tas nozīmē izaicinājumu uz cīņu. Līdzko cērle atsitās prel bruģi, ogļracis atvēzējās un lik spēcīgi blieza Gilonam pa krūtīm, ka viņam aizcirtās elpa. Viņ� pacēla roku, aicinādams uzgaidīt, un lēnā garā, lai iegūlu laiku, sāka vilki nost �akeli un raisīt vaļā kaklasaiti.

� Tas bija nevis aiz ļaunuma, bel aiz pilsoņa pienākuma,� Endrjū Begs sacīja.

Gilons nolēma vilki nosl arī linaudekla kreklu, un pūlis, ieraudzīdams, ka viņ� ir tik kalsnējs un balts, aiz pārsteiguma iemurdējās.

� Cālis pret vērsi!�kāds iesaucās.

� Es tev ieteiktu noņemt �o modīgo ūli, pirms vēl neesmu novantējis to zemē,� teica ogļracis.

Gilons akurāti nolika platmali uz drēbju kaudzītes. Ogļra�a trieciens bija pamatīgi sāpējis, bet arī izsilis bailes no viņa. Gaidīt ir vēl grūtāk nekā saņemt sitienu, un sāpes, kaut stipras, beigu beigās var pārciest. Gilons ar skatienu nomērīja og|raci no galvas līdz kājām. Kakls tam bija gandrīz viņa �auro krū�u resnumā un rokas kā ozola vāles, vienīgi strupas � tāpat kā kājas. �is vīrs tikko bija nostrādājis desmit stundas pazemē, un viņa biezās darba drēbes un vilnas ve|a piesūkusies ar sviedriem un raktuvju ūdeni. Kājās viņam bija smagnēji, nagloti zābaki, kas uz bruģa slīdēja. Ja viņ� mani nepieveiks jau pa�ā sākumā, Gilons apsvēra, ja man neliks salauzts kāds kauls, tad es ar savām garajām rokām varēlu viņu turēt tālāk no sevis un man būtu cerība saglabāt dzīvību, nevis uzveicot, bet gan nokausējot pretinieku, un �ī cīņa izvērstos izturības pārbaudē.

Begs, otrreiz notriecis Gilonu zemē, palīdzēja viņam uzrausties kājās un, kā liekas, juta pret viņu pat �ēlumu, kad Gilons teica � nē, viņ� cīnī�oties tālāk.

Tad Gilons sāka nokausēt Bēgu, centās turēt viņu atstatu un iegūt laiku, baidīdamies no pretinieka, bet ne tik ļoti, ka zaudētu spēju kustēties, atvirzījās un atkal pielaida sev klāt smagnējo vīru, kas iz�ķieda spēku nemitīgos atvēzienos, klausījās, kā viņ� el� aizvien smagāk, un tad sila, zibenīgi iezvēla viņam pa vaigu, tā ka pa�ķīda ogļu putekļi un pretiniekam zem vienas acs uzmilza puns. Gilons izbijās, jo nebija gribējis vērsi satracināt, bet, kad Begs atkal metās viņam virsū, lai dotu pretim, viņ� atskārta, ka var atkāpties, un, pūļa ielenkts, virzījās atpakaļ, ar savu izstiepto garo, kreiso roku turēdams Bēgu atstatu, tā ka tas veltīgi kulstīja gaisu.

Reti kāds cilvēks bez iepriek�ējas trenē�anās spētu cīnīties ilgāk par da�ām minūtēm. Ogļracis cīnījās, bet Gilons nelaida viņu sev klāt, savā zvejnieka darbā uz jūras acīmredzot ieguvis vairāk cīņai nepiecie�amo iemaņu nekā ogļracis, cilājot cērti. Un tad Gilons gandrīz ar �ausmām atklāja, ka pretinieks vairs pat nespēj noturēt savas spēcīgās rokas. Ar katru nākamo veltīgo sitienu tās slīga aizvien zemāk un zemāk un tad no�ļuka un vairs nespēja pacelties sitienam. Kā zivs, kas raustīdamās sevi nokausējusi, Begs bija iz�ķiedis visus spēkus un gatavs saņemt �ebērkļa cirtienu, kampdams gaisu ar pavērtu muti un izkārtu mēli kā suns, kas dzinies pakaļ medījumam. Gilons atvilka roku, ar ķuru bija pūlējies ogļraci atturēt, un sāka lēkāt viņam apkārt, nespēdams iz�ķirties, vai drīkst sist vai ne. Bet ogļracis gar sāniem no�ļuku�ām rokām, cenzdamies paliki ar seju pret Gilonu, griezās viņam līdzi kā ievainots vērsis matadoram, un tad pēk�ņi Gilons vilka tam pa seju, dodams tik briesmīgu sitienu, ka pa�am, iekams viņ� alslrcipuļoja atpakaļ, iedzēla sāpe līdz plecam.

Begs palika slāvam ar atkārtu �okli, stingi blenzdams viņā, un Gilons saprata, ka ir lo salauzis. Tad vērsis, dusmās iebaurodamies, metās viņam virsū, bet Gilons cirta viņam taisni pa nierēm tā, ka ogļracis neviļus iekaucās.

� Bliez pa vēderu, Gilon!� viņ� dzirdēja Megiju saucam. � Pret galvu lu salauzīsi sev roku! Bliez pa pauliem, un liela būs darīta! Dod pa vēderu, tā ka viņ� atstiepj kājas!

Pūļa noskaņojums, kā jau da�kārt, bija mainījies. Tagad tas alka redzēt Bēgu noliktu uz lāpstiņām. Cieminieki bija nāku�i asiņu dēļ un, juzdami asiņu smaku, alka tās redzēt, vienalga, kura asinis plūstu. Neviens nedomāja ātrāk atstāt �o vielu. Gilons pameta acis uz Megiju.

� Sit! Sit ta�u!� Megija sauca.

Viņ� gāza Bēgam pa vēderu, ta�u ogļracis palika nekustīgi slāvam. Zem katras acs tam bija puns rubeņa olas lielumā, Gilons sita un pa vienu no tiem trāpīja, un no puna kā no uz�ķērsta augoņa iz�ļācās asinis, no�ķie�ol viņus abus no galvas līdz kājām. Viņ� atkal nolaida rokas.

� Tu nedrīksti viņu tā atstāt!�kāds sauca.� Viņ� ir pelnījis, lai �o noliek gar zemi.� Un Gilons nolēma dabūt zemē �o vīru, kamēr tas vēl nav izlaidis garu. Viņ� tikmēr velēja Bēgam pa vēderu, kamēr tas noslīga uz ceļiem un palika vārtu priek�ā uz slapjajiem akmeņiem kā vērsis, kas saņēmis nāvējo�o dūrienu.

� Krītiet zemē, mister Beg, dieva dēļ, krītiet zemē!� Gilons teica, un, kad pieveiktais pretinieks pacēla pret viņu savu apaļo seju un asaru aizvilktām, neredzo�ām acīm nļēmi papurināja galvu, Gilons gāza viņam pa plecu, un Begs acumirklī apvēlās riņķī � kā laiva, kas apsvie�as ar ķīli gaisā, un viņa seja noplak�ķēja pret bruģi.

Kāds satvēra Gilona roku savējā.

� Tā tik vienreiz bija vilto�anās, puis. Tāda vēl Pilmangā nebija redzēta.

� Laidiet ta�u va|ā!� Gilons iesaucās.

� Bet es takf puis, esmu tavs tēvs. Toms Drams.

Gilons bija pārāk aizkusis un izmocīts, lai paskatītos uz runātāju. Misters Drams lo neņēma |aunā.

� Es mū�dien esmu gribējis dēlu, un nu mūsu dzimtā būs īsts spēka zars!�viņ� pūlim uzsauca.

Gilons uzvilka kreklu un �aketi, uzsēja kaklasaiti, piegāja pie zemē sabruku�ā ogļra�a un nolaidās viņam līdzās uz ceļgaliem.

� Mister Beg!� Viņ� baidījās, ka �is vīrs nenoslāpst pats savās asinīs, bet ogļra�a galva uz akmens bruģa bija pagriezta sāņus, un viņ� elpoja smagi, bel vienmērīgi. Vērodams viņa varenos plecus, kas ritmiski cēlās un krita, Gilons izjuta lepnumu, bet tai pa�ā laikā arī kaunu un �ēlumu.

� Atstāj viņu tepat guļam,� misters Drams teica.� Viņam pa�am jānāk pie atjēgas bez citu palīdzības. Tāds pie mums paradums.

Nejēdzīgs paradums, Gilons nodomāja.

Zēns, kur� pirmīt uz takas visvairāk bija ņirgājies par viņu, pieskrēja klāt ar platmali rokā.

� Jūsu ūte, mister. Mēs to gribējām pievākt.

Gilons atbīdīja atpakaļ savus garos matus � kā viņ� redzēja, pitmangie�i nēsāja daudz īsākus � un uzlika platmali galvā. Pūlis atkal sāka klaigāt.

� Kālab viņiem netīk mana platmale?� Gilons jautāja.

� Mēs tādas nenēsājam,� misters Drams teica.� Tādas ir vienīgi raktuvju saimniekiem. Mēs nēsājam naģenes. Platmales ir domātas kungiem.

� Bet es valkāju platmali,� Gilons sacīja.

Viņam gribējās ātrāk likt prom no �ī uz akmeņiem sakņupu�ā ķermeņa, no trok�ņa un visiem �iem melnajiem, spīvajiem, sīkajiem cilvēkiem.

� Nu, kā ir, Gilon, vai varam iet?� Megija vaicāja un saņēma viņu aiz rokas. Viņam iedzēla sāpe. Viņi apgāja apkārt zemē notriektajam Endijam Bēgam, kur� joprojām sargāja vārtus.

� Ko tu neteiksi!�Toms Drams sacīja.� Pats varenais Endijs Begs nolikts gar zemi un noasiņo kā aizkauts vepris.

Viņi izgāja caur Desmitnieku vārtiem, un visā Pilmangas ciema vēsturē Gilons bija pirmais sve�inieks, kas bija izcīnījis tiesības rakt �eit ogles.

� Tu turējies vareni,� Megija sacīja.

� Es laikam nekad nespē�u sev piedot, ka esmu tik briesmīgi sakropļojis cilvēku.

� Tu gribi teikt, ka nespēsi piedot man.

Pa Raktuvju gāli iedams uz Drāmu māju, kas atradās Ogļra�u skrīnē, Gilons juta, ka nespēj vairs noturēt galvu, un Megijai ar tēvu vjņ� bija pusne�us jāvelk uz priek�u. Vēlāk, kad viņ� slimības gultā mēģināja atcerēties �o gājienu, prātā bija iegūlies tikai viens iespaids, viena doma, kas vairs nedeva miera: �ī ir visnetīrākā viela, kādu vien viņ� jebkad redzējis.

Gilonam nebija ne mazākā priek�stata, cik ilgu laiku viņ� bija pavadījis gultā � varbūl nedēju, varbūt arī vairāk. Viņ� prātoja, kas tā par tumsnēju sievieti, kura no istabas sliek�ņa nemitīgi viņu vēro, nebilzdama ne pu�plēsta vārda. Dro�i vien Megijas māte. Beidzot piecēlies kājās, viņ� jutās tik nespēcīgs, ka bija spiests pieturēties pie sienām un mēbelēm. Galvā kaut kas dūca, viņ� zaudēja līdzsvaru un vairākkārt pakrita.

� Reizēm man uzmācas �aubas par lo, kur� no mums īsti uzvarējis,� viņ� sacīja savam sievastēvam.

� Nu, puis, ja tu redzētu Endiju Bēgu, tad runālu cilu valodu. Savu mū�u viņ� nebūs vairs agrākais. �odien dzīrās nākt atkal darbā, bel misters Brolkoks aizraidīja viņu mājās. �ahtā tāds sprāgoņa �im neesot vajadzīgs. Kļūst nelabi, uz viņu pat paskaloties. Izdaiļots tā, ka ne pazīt.

Gilonam cēla priek�ā aitas galvas slrcbckli, kurā peldēja auzu plāceņa gabaliņi, un sakņu sautējumu ar pirmajiem pavasara zaļumiem, un viņ� juta, ka spēki sāk pamazām atgriezties. Ta�u raize darīja kauli, kas vēl aizvien sūrstēja un krak�ķēja. Un tāpat arī �ī māja. Nu viņ� zināja, kādas ir ogļra�u mājas, kur no laika gala biju�as tikai divas istabas � priek�istaba un kambaris; priek�istabā, kur atradās pavards, lika gatavots ēdiens un ieturētas maltītes, tur ogļra�i pēc darba mazgājās kublos, tur lika mazgātas un �āvētas viņu darba drēbes, bel kambarī gulēja vecāki, un tur varēja ari uzņemt ciemiņus, ja vien lādi atnāca. Gilons ar Megiju gulēja priek�istabā, un viņ� sāpīgi izjuta lo, ka nekad nav iespējams paliki vienatnē. Visā Pilmangā nebija lādas vielas, kur cilvēks varētu norobe�oties no ciliem. Viņu miteklis, kur visi staigāja �urpu turpu, ar savu mū�īgo kņadu atgādināja tru�u būri.

Tad Gilons ilgāk vairs nespēja izturēt un kādu dienu, kad Toms Drams pārradās no raktuvēm, cēlās kājās un nolēma aplūkot ciemu, kurā bija izcīnījis tiesības apmesties. Pārvarēdams sāpes, viņ� apģērba uzvalku, un Megija apāva viņam kājas. Viņ� uzlika platmali, un viņi trijatā devās pa Ogļra�u skrīni lejup un tālāk pa Raktuvju gāli un tad pāri tīreļa stūrim kalnup, kur atradās divas garas māju rindas.

� �is ir Aug�cicms,� misters Drams sacīja Gilonam.

Aug�ā ir To�mangas terase, un mazliet lejāk � Monkrīfa gatve, saukta par galuvi.

� Censoņu rinda, kur dzīvo tie, kas grib kaut ko sasniegt,� Megija teica.� Arī mēs �eit dzīvosim.

� Mēs?� Gilons pārvaicāja.� Es neesmu tik godkārīgs.

-s- Dzīvosim � redzēsim.

Viņi apsēdās laukumiņa malā uz sola, no kura bija pārredzama apkārtne, un misters Drams Gilonam rādīja, kur ir Islmanga un Veslmanga, kad viņu priek�ā kā no zemes izauga vairāki ve�i kaulainām sejām un dzedrām acīm.

Ņuka, prom no �ī sola! viens no tiem pavēlēja.� Tas ir tikai aug�ciemie�iem.

Tad Toms Drams ve�iem paskaidroja, ka viņu priek�ā atrodas cilvēks, kur� uzveicis pa�u Endiju Bēgu, un viņi kļuva laipni un draudzīgi; viņi nebija gribēju�i nekā ļauna, viņi tikai sargāja savas mū�u ilgā pazemes darbā iegūlās privilēģijas. �eit, Aug�ciemā, mājas bija lielākas, gaiss tīrāks un ūdens dzidrāks.

� Tur apak�ā dzīvo lejgalie�i. Tuk�inieki vien,� kāds teica, nelikdamies zinis par Drāmu klātbūtni.� Cik necik jēdzīgi ļautiņi mīl vienīgi Ogļra�u skrīnē, Plan�ku skrīnē gar upmalu un Dubļu skrīnē gar nokalni.

� Pļēguri un bunlavnieki, kas nekad nav mācēju�i savilkt galus kopā.

Gilons uzzināja, ka aug�ciemie�i un lejgalie�i nesē� līdzās pat Pilmangas neatkarīgo baznīcā.

� Labudienu mēs viņiem nesakām, un arī viņi vairās mūs uzrunāt,� cils piemetināja.� Viņiem nav tik daudz dū�as.

Starp Aug�ciemu un Lejgalu atradās milzīgi pla�s, klaj�, ko�i zaļ� tīrelis, ko oficiāli dēvēja par Lēdijas D�einas To�mangas Ogļra�u parku, bet neoficiāli vismaz kādus simt gadus, ja ne vairāk,� par Sporta placi. Tīreļa malā kulbās dzīvoja Pilmangas �igāni un Gilons redzēja strādājam audēj us.

� Te notiek mūsu tirgi un gadatirgi, cirka izrādes un skrie�anās sacīkstes,� Toms Drams teica.� Un, kā redzi, vietas vēl gana i futbola, i regbija, i kriketa spēlei.

� Un apļu me�anai. Pēc darba �ahtā nekas nav labāks.

Visi bija vienisprātis, ka apļu me�ana ir vislabākā.

Gilons saprata, ka tie�i Sporta placis dzīvi Pilinangā dara kaut cik cie�amu: te bija tīrs klajums, kur bērniem izskrieties un rotaļāties, kur pui�iem atbrīvoties no enerģijas pārpalikuma, ja pēc darba �ahtā tāds kādam vēl bija, ta�u Gilona skatiens kavējās zemāk, Lejgala pakājē, kur cauri ielejai vijās Pilmangas upe un zem milzīgiem, rotējo�iem riteņiem kā pavērtas mutes rēgojās pirmās �ahtu ieejas. Aiz tām pacēlās izded�u kaudze, gruzdo�s raktuvju atmelumu kalns, pa kura melnajām nogāzēm lejup plūda dūmi, pārmācot visu ar savu smacējo�o elpu.

� Kas tie par riteņiem, kas lur grie�as virs tum�ajām nojumēm?� Gilons jautāja.

Neviens nespēja ticēt, ka viņ� to nezina.

� Nu kā, tie tak vin�as rati,� misters Drams paskaidroja.� Tie ceļ ārā ogļu kublus un nolai� pazemē cilvēkus.

Nolai� pazemē . . . �iem vārdiem bija draudīga pieskaņa, un Gilons sajuta dīvainu nelabumu pakrūtē.

� Man diez kā negribas laisties lur lejā,� viņ� teica.� Es esmu zvejnieks, un zvejniekus nolai� lejā vienīgi miru�us.

Ve�i smējās. Arī tam viņi neticēja.

� Katram dēlielim jālai�as �ahtā. Tā tas alla� ir bijis un būs,� kāds vecs ogļracis teica. Gilons neviļus ievēroja, ka abām ve�a plaukstām trūkst da�u pirkstu.

� Gan pieradīsi.� �os vārdus Gilons bija dzirdējis tik bie�i, ka sāka �aubīties par to patiesīgumu. Ogļra�i tos atkārtoja kā litāniju, cerēdami, ka spēs tiem noticēt. Nevar būt, ka cilvēks spētu pierast pie dzīves trīstūksto� pēdu dziļā pazemē. Tas ir pretdabiski. Nevar būt, ka dievs, ja tāds vispār ir � un Gilons bija nolēmis beidzot tikt par to skaidrībā�, būtu radījis cilvēku tādēļ, lai tas pretēji dabas likumiem meslu izaicinājumu zemei, rakņādamies pa tās melnajām dzīlēm.

� Vai liesa, ka ogļra�i strādājot zem jūras?�Gilons jautāja.

� Jā gan, da�i jūdzēm tālu no krasta. Kad jūrā saceļas pamatīga vētra, var just visu �ahtu līgojamies.

� Og|u slāņu saskares vielās jūtama jūras elpo�ana,� Toms Drams paskaidroja.

� Jānudien, pat gāze spie�as ārā no ie�iem.

� Un griestu balsti sāk vaidēt. Man mū�dien ir kritis uz nerviem, ka tie kauc kā ievainoti dzīvnieki.

Es tur lejā tik tie�ām dabū�u galu, Gilons nodomāja. Es vienmēr esmu zinājis, ka noslīk�u, ta�u nu man ir skaidrs, ka noslīk�u nevis jūrā, bel melnā pazemes alā.

Tad viņi gāja lejup, �ķērsodami tīreli, ta�u pusceļā Megija apstājās un paskatījās atpakaļ uz To�mangas terasi.

� Tur aug�ā reiz dzīvos mūsu bērni.

� Nu gan tu, Mcgij, �auj pār strīpu,� tēvs teica.� Lejga-lie�i nekad nekļūs par aug�ciemie�iem.

� Da�s labs lomēr kļūs,� Megija sacīja.

Regbija un futbola spēlētāji, pārslāju�i dzenāt bumbu, vēroja viņus.

� Tas ir viņ� � tas ar to ūti!�Gilons dzirdēja.

� Neizskatās gan, puis, pēc tāda, kas varētu kādu noliki uz lāpstiņām.

� Redz, ka nolika.

Toms Drams jutās ļoti lepns. Jaunākie ogļra�i atsāka spēli, ne�ēlīgi triekdamies cils cilam virsū. Vairākiem bija pārsistas galvas un deguni. Gilons nespēja saprast �os cilvēkus, kuri pēc garās dienas maiņas raktuvēs vakarā vēl nāca cils citu savainot. Viņam tie �ķila cilas ļau�u cilts pārstāvji.

Kad viņi sasniedza Lejgalu, lur jau bija palaista ziņa, un visas sievietes stāvēja durvīs. Pa ielu gāja vairāki ogļra�i, kas pēc dienas maiņas bija iegriezu�ies krodziņā iedzert,� tie izskatījās tik pārguru�i un no�ēlojami, ka Gilonam galīgi sa�ļuka dū�a. Bel vēl vairāk viņu satrieca tas, ka pa atvērtajām durvīm viņ� ieraudzīja skārda kublos mazgājamies bērnus nīgrām, sadrūvēju�ām sejām � pārāk mazus tam smagajam darbam, kas viņiem bija jāveic.

� Bērniem nedrīkst būt tāds izskats,� Gilons pēk�ņi ierunājās.

� Lai no�ķīstās, un tu redzēsi � viss būs kārtībā,� misters Drams teica. Lai gan vienkār�s un skarbs, �is darbavīrs lomēr nebija muļķis jeb luims, kā Pilmanga sacīja. Viņ� saprata, ko Gilons bija gribējis teikt.

� Tā nu tas dzīvē ir iekārtots, Gilon, un, jo drīzāk tu spēsi to saprast, jo labāk. Gan pieradīsi.

Lejgala centra laukumā, kur pilmangie�i kārtoja savus darījumus, viņi nonāca pie krodziņa �Kouled�a�, kā bija lasāms uz pelēkā divstāvu akmens nama izkārtnes.

� Tā, dēls, te nu tā ir,� misters Drams teica.� Mūsu augstā skola, ko ne velti dēvē par �Koled�u�¹⁰. Te, dēls, tu visu dabūsi zināt � gan par �ahtu, gan ari par �ejienes dzīvi.� Un, pamirk�ķinājis Gilonam ar aci, viņ� piemetināja:� Neviena grāmata tev tik daudz nedos.

No krodziņa sitās pretim tik sīva sviedru, samirku�u drēbju un og|u putekļu smaka, ka Gilons tur nespēja ieiet. Ogļra�i bija saspiedu�ies ap leti vai stāvēja rindu rindām gar sienām, melnajās rokās turēdami ar alu piepildītas burkas, un dzēra ar tik alkainu negausību, it kā cenzdamies ālrāk iepildīt sevī atpakaļ visu lo �ķidruma daudzumu, ko pa dienu �ahtā bija zaudēju�i. Misters Drams bija briesmīgi apbēdināts.

Viņi devās garām ogļra�iem, kas dzēra alu ārpusē zem klajas debess, satupu�i rindā gar krodziņa sienu. Da�i mazliet pacēla savus alus �kausus�, sveikdami vīru, kur� bija pieveicis Endiju Bēgu, bel vairums tikai klusējot noraudzījās viņos.

� Jānudien, uaren jauka ūle,� kāds ogļracis uzsvērti skaļi noteica.� Tāda der vienīgi smalkmaņiem.

Viņi nonāca līdz vielai, no kurienes bija saredzami raktuvju torņi un aiz tiem ozolu rindas un augsta smillsērk�ķu �oga aizsegā � Brambija kalns jeb Brambijhila, kur dzīvoja lords Faifs ar savu sievu lēdiju D�einu To�mangu un vairāki raktuvju darba vadītāji, kuru mājas drūzmējās aiz Brambij-holas kā aitas aiz gana, kad tuvojas vilks.

� Varbūt jūs kādreiz liksail līdz To�mangas terasei, lai gan prāts man liedzas tam ticēt, bel nemū�am�lo nu es varu vai apzvērēt � jums nav lemts nokļūt līdz Brambijhi-lai,� misters Drams teica. Un tikai tad viņi pamanīja, ka Megija aizgājusi atpakaļ pie ogļra�iem.

� Es dzirdēju kādu piezīmi par platmali,� Gilons dzir-dēja viņu sakām.� Varbūl kāds vēlas iznākt te priek�ā un raudzīt lo notriekt no mana vīra galvas?

Neviens nekustējās.

� Nāciet vien, nāciet tik �urpu, un jūs noģērēs tāpat kā Endiju Bēgu.

Viņa zināja, ka Begs atrodas turpat krodziņā un viņa izskats spēj atvēsināt jebkuru mutes bajāru.

� Tā jau es domāju,� viņa noteica un skrēja atpakaļ pie savējiem.

� Kādēļ tu tā darīji?� Gilons, juzdamies aizvainots, jautāja.

� To tu nekad nesapratīsi.

Viņi gāja garām drupinātavai, kur sievietes �ķiroja pēdējās maiņas ogles, un bija spiesti sarunāties klieg�us.

__�o cilvēku deguns vienmēr jāiebā� viņu pa�u mēslos,� Megija teica.� Nu tu esi viņiem parādījis, kas esi, vai saproti?

Gilons nesaprata ne Megiju, ne arī �os cilvēkus.

_Nu padomā ta�u!� viņa kliedza.� Uzvarēt vien � tas ir par maz. Uzvarētais ir jāpiespie� atzīt savu sakāvi.

To nu nemū�am es nespē�u saprast, Gilons nodomāja, tomēr skaidri apzinājās, ka vēl nekad nav redzējis savu sievu tik laimīgu un tik skaislu kā tajā brīdī, kad tā skrēja pie viņa atpakaļ.

Un tomēr viņ� pierada pie visa, ko pats vēlāk uzskatīja par necilvēcību un noziegumu pret veselo saprātu. Cilvēks pārāk viegli samierinās un pieņem lo, ko nedrīkstētu pieņemt.

Gilons devās lejā raktuvēs un, lai pierādītu, ka ir īsts vīrs, strādāja kā zvērs. Tā kā viņ� bija jaunatnācējs un turklāt sve�inieks, viņam ierādīja darbu �ahtā �Lēdija D�eina № 2� tādā vietā, kur og|u slānis atradās viszemāk, lai gan viņ� bija garākais ogļracis visā Pitmangā. Augu dienu viņ� strādāja, gulēdams uz sāniem �etru piecu collu dzi|ā ūdenī, un vakarā pārradās mājās tik pārguris, ka nespēja ne nomazgāties, ne iedzert tēju, iekams bija mazliet nosnaudies. No svelmainā �ahtas gaisa, ledainā ūdens un no darba tik neērtā stāvoklī viss ķermenis viņam smeldza un sāpēja.

Ta�u no rīta, kas bija tikpat melns kā nakts, viņu gaidīja modinātājsvilpe un vēl aizvien miklās drānas, lai kā Megija bija centusies tās iz�āvēt, bet kambara durvīs stāvēja Megijas māte, tikpat tumsnēja kā ogļra�i, un klusēdama nekautrīgi vēroja viņu.

� Nekas, mīļais, pieradīsi,� viņa sievastēvs alla� mēdza teikt.

Uz darbu Gilons ņēma līdzi azaida spainīti ar �ķēlēs sagrieztu speķi un maizi, apziestu ar ogļra�u sviestu, kas patiesībā, kā viņ� uzzināja, bija tikai balts, taukiem līdzīgs eļļas margarīns, un bla�ķi ar karstu lēju, kura līdz mailītes reizei bija atdzisusi. Pa Ogļra�u skrini vīri gāja reizē pa divi vai Iris, atgādinādami sīkas, uz upi teko�as urdziņas, bet pa Raktuvju gāti uz tilla pusi jau plūda vesela cilvēku straume: uz darbu ejot, cieminieki turējās kopā, it kā gribēdami cits cilu uzmundrināt, lai katrs justu, ka �ajā tumsā nav viens. Reizēm bija dzirdams kāds izsauciens � glu�i vienkār�s rīta melnumā raidīts kliedziens, no kā Gilonam notrīsēja sirds, bet parasti visi gāja klusēdami, un tie. kas pēc nakts maiņas atgriezās mājās, nāca viņiem pretim nolaistām acīm, it kā lur lejā būtu darīju�i kaut ko apkaunojo�u. Parasti bija dzirdams, kā pret cērti vai gāzes lukturi no�ķind ūdens vai tējas bla�ķes, kā klaudz koka tupeles un gumijas zābaki ar dzelzs pasitņiem. Slarp vecajiem ogļra�iem bija ari lādi, kas gāja basām kājām, cenzdamies saudzēt apavus, ko �ahtas ūdenī iz�ķīdu�ās skābes ātri saēda. Gilons nespēja skatīties uz viņu kailajām pēdām.

Ar viņu neviens nerunāja.

� Vai lu nebaidies, puis?� kāds ogļracis Gilonam reiz bija vaicājis, kad viņ� sāka strādāt �ahtā.

� Nē.

� Tas nevar būt. Es bailēs trīcu katru mīļu dienu.� Bet �im vīram dro�i vien tika piekodināts, ka neklājas runāt ar sve�inieku. L^Tn Gilons prata sevi pārliecināt, ka viņam pret lo nav iebildumu.

Tā nu viņ� strādāja, apguva amata prasmi un. gulēdams dub|os. mācījās likt lietā darbarīkus: �is Kalnienes lempis jeb lameika, kā viņu te dēvēja, mācījās rakt ogles, aizcērlol dzīslu, lai būtu viegli lo izcirsl vai ar spridzinā�anu atraut ogļu slāni, mācījās rīkoties ar cērti un. pat guļot uz sāniem, dot spēcīgu triecienu un beigu beigās ar savām garajām rokām iemanījās cirst dziļāk par ciliem un iegūt vairāk og|u par visiem, lai_gan strādāja viszemākajā cirtnē.

Desmitnieks Ar�ijs D�eps kliedza uz viņu par lo. ka viņa oglēs ir pārāk daudz slānekļa, meistars VolterS Bouns rājās, ka viņ� nepārtrauc darbu pat tad. kad no oglēm �ņākdams plūst ārā metāns.

� Es zinu, Kameron. ka drosmes lev netrūkst, jā. Kameroiļ. visi to zina, bet galīgi tuims lu tak tomēr neesi. Ja gribi, tu vari di�oties ar savu drosmi, bet es negribu, lai man tālab norautu galvu. Taisni brīnums, ka lu vēl neesi atstiepis kājas.

Tas tādēļ, ka es guļu �ai elles caurumā, piespiedis seju pie zemes, bet gāze plūst uz aug�u. Gilons gribēja atkliegt, bet

savaldījās, un �ahta tika izvēdināta, lai neuzsprāgtu gaisā un Forlas lī�a ūdeņi neaprītu viņus ar visām oglēm.

Rei�u reizēm, saliecies deviņos līkumos, pie viņa atnāca Toms Drams no savas gandrīz jūdzi attālās cirtnes, hei, kaut arī Gilonam bija patīkami ar kādu cilvēku parunāties, kā izrādījās, viņiem nebija necik daudz, par ko runāt.

� Nu, dēls, kā veicas?

� Tā nekas, nevar �ēloties, tēt.

Misteram Drāmām bija prieks to dzirdēt.

� Vai �os balstus uzstādīji tu?

� Jā, es.

� Bet pamatne ir par �auru. Te vajadzīgs kaut kas pamatīgāks.� Un viņ� parādīja, kā izveidot slānekļa un akmeņu krāvumus un ar koka balstiem pareizi nostiprināt griestus, lai tie neiegrūtu vai no tiem nenokristu kāda slānekļa plāksne un viņus nepiemeklētu ogļra�u lielākā nelaime � tikt �ahtā apraktiem.

Pamazām Gilons glu�i izbrīnīts atskārta, ka ogļu atskaldī�anā, tāpat kā zvejo�anā, viņam it kā palīdz intuīcija. Viņ� juta, cik stipri ir cirtnes griesti un cik liels spiediens tiem jāiztur, instinktīvi nojauta ogļu dzīslu virzienu, un viņa liktie balsti nekad nelūza, pat tad ne, kad barometra stabiņ� uz�āvās gaisā, cēlās atmosfēras spiediens un �ahtu balsti sāka stenēt un, neizturēju�i virszemes smagumu, reizēm sabruka, tā ka skaidas vien pajuka.

Tad pienāca reize, kad aug�ējā cirtnē tika sakropļots kāds labs ogļracis, un, tā kā iegūto ogļu daudzums nedrīkstēja samazināties, Ār�ijs D�eps un Volters Bouns bija spiesti Gilonu pārvietot uz aug�ējo cirtni, bet viņa vietā norīkot kādu zēnu, kam cirtne bija puslīdz piemērota. �ī zēna augums bija nepilnas piecas pēdas.

� Cik tev gadu?�Gilons viņam jautāja.

Zēns jutās glaimots, ka var runāt ar cilvēku, kur� bija pieveicis pa�u Endiju Bēgu.

� �etrpadsmit, bet viņiem es teicu, ka se�padsmit.

� �ādam darbam tu vēl esi par mazu.

� Var jau būt, bet mans tēvs tika sakropļots. Zem slānekļa bluķa viņ� pazaudēja pēdu, un nu man jākļūst par ģimenes apgādnieku.

Tā nedrīkst būt, tas vispār nav pieļaujams, Gilons nodomāja, ta�u pārgāja darbā uz aug�ējo cirtni. Tur bija labas un cietas ogles, kas skaldījās nost tik lieliem, spīdīgiem gabaliem, ka da�kārt atgādināja melnu, plūsto�u akmeņu straumi. Ogļu slānis bija piecas pēdas augsts, un pirmajā nedēļā Gilons ieguva gandrīz trīsreiz vairāk ogļu nekā agrākajā cirtnē. Pēc mēne�a viņ� jau izcirta tikpat daudz ogļu, cik pārējie �ahtas �Lēdija D�cina jNo 2� ogļra�i.

Vairāk par visu Gilonam palika pēc darba iznākt virszemē. Tā bija īsta bauda � atkal atgriezties dzīvē. No rītiem viņ� pētīja debesis, cenzdamies uzminēt, kādā būs diena, un, �ahtas dziļumā strādādams, iztēlojās, kā tā ataust un rit savu gailu. Ik reizi, izkāpis no mazās kabīnes, kas no trīstūksto� pēdu dziļuma ogļra�us izcēla virszemē, viņ� ar jaunu saviļņojumu atkal vēroja mirdzo�o sauli, sniega segu, kas klāja zemi, vai priecājās pat par lielu un salu. Viņ� jutās tā, it kā viņam būtu dāvāta jauna diena, dota iespēja izdzīvot to otrreiz. Tas palīdzēja samierināties ar darbu raktuvēs.

Un vēl viņam patika mazgāties kublā. Kop� viņa pirmās darbadienas Megija pildīja savu solījumu. Lai gan viņa bija atgriezusies darbā Pilmangas Ogļu un dzelzsrūdas apvienības skolā, tomēr iemanījās laikus pārrasties mājās, tā ka, Gilonam pārnākot, kubls ar karstu ūdeni viņu jau gaidīja. Lielākā daļa vīrie�u arī misters Drams vispirms devās uz krodziņu iebaudīt alu un pēc tam, pārnāku�i mājās, netīrajās darba drēbēs dzēra lēju. Bet Gilons tā nekad nedarīja. Atbrīvojies no darba jūga, viņ� centās jo ātrāk atbrīvoties arī no �ahtas netīrumiem, jau iepriek� izbaudīdams �o brīdi.

� Kur lai es noģērbjos? pirmajā dienā pirms mazgā�anas viņ� bija Megijai jautājis.

� Tepat, kur tu slāvi, muļķīti

� Bet blakus istabā ir lava māte.

� Un kas par to?

� Tad vismaz aizver durvis.

� Tas nav suarīgi.

Tas tie�ām nebija svarīgi, vismaz Pilmangā ne � tas bija svarīgi vienīgi Gilonam, kur� nebija radināts daudz ko neredzēt. Toreiz viņ� vēl nezināja par �aizlieguma laiku�. No pieciem līdz pusse�iem pēcpusdienā neviena Pilmangas sieviete nedrīkstēja raudzīties ārā pa logu iziet uz ielas vai ielūkoties kaimiņu mājokļos. Tas bija tādēļ, lai tais mājās, kur cilvēki dzīvoja lielā saspiestībā, vīrie�i varētu mazgāties pie atvērtām durvīm, uz lieveņiem, sētsvidū, sakņu dārzos vai pat uz ielas, ja laiks bija labs. �eit valdīja vēl kāds neparasts, katram jau �ūpulī iemācīts likums, kas at�ķīrās no vispār pieņemtajām pieklājības normām: ja cilvēka ķermeni klāj raktuvju netīrumi, viņa kailumu it neviens neredz. Vīrie�i, kas citkārt kautrētos rādīties pat ar atsegtām rokām, pirms mazgā�anās staigāja pa māju pilnīgi kaili, un nevienam tas nedūrās acīs. �ahtas netīrumi lika aizmirst dzimumu: to atcerējās vēlāk, kad cilvēks bija apģērbies. Māsas mazgāja brāļus, sievas � vīrus un mātes � savus pieaugu�os dēlus. Megijai bija taisnība: Pilmangā tas nebija svarīgi. Un tomēr Gilonam nepalika, ka Megijas māte stāv uz sliek�ņa un nenolai� acu no viņa kailā, neparasti gai�ā ķermeņa.

� Es ta�u tev teicu, ka viņam ir glu�i balta āda,� Megija lepni sacīja.

� Kā karalim,� māte noteica.

� Ne tāda kā �ejienes rudajiem mērkaķiem.

� Ne tāda kā tavam tēvam.

Megijas rokas slīdēja pār Gilona muguru un kaklu, un viņ�, vēl nepieradis pie �ādas mazgā�anās, mazliet kaunējās, juzdams viņas silto, glaudīgo, smar�īgām ziepēm klāto roku pieskārienu.

� Celies aug�ā,� Megija teica.

� Es nevaru,� viņ� �ukstēja.

� Nu celies ta�u! Man jānomazgā tev mugura.

� Es ... nevaru.

� Celies aug�ā, Gilon!

� Dabū viņu prom no sliek�ņa.

� Māt, ej nu atpakaļ, ja?

Māte ļoti negribīgi atgriezās savā istabā.

� Viņam laikam kaut kas slēpjams,� Gilons dzirdēja viņu sakām, un tad iestājās klusums.� Bet varbūt viņam nemaz nav ko slēpt.� Un viņa sāka nevaldāmi smieties.

Tāda kā padauza, Gilons gribot negribot nodomāja, bet kop� tā laika vairs nelika manījis, ka māte vēl kādreiz vērotu viņu.

Tie�i mazgā�anās Gilonā iesvēla alkas pēc Megijas. Viņ� zināja, kāda ir viņas attieksme pret intīmo tuvību, pret �o idiotisko izdarību, kā viņa mēdza izsacīties, bet Gilonu pārsteidza kaislības spēks, ar kādu viņi liecās viens otram pretim. Viņ� zināja, ka visa iela trin mēles ap viņiem, sak, kur tas redzēts � meņģēties pirms vakariņām, tūdaļ pēc mazgā�anās, pirms Toms Drams ir pārsvempics mājās no krodziņa, ta�u Gilons nespēja pārvarēt sevi. Lai cik ļoti viņ� �ahtā bija pārguris, dzīve �ķita glu�i cie�ama, kad maiņa bija beigusies, viss vakara cēliens vēl priek�ā, un viņ� atradās kublā ar silto ūdeni, juzdams Megijas rokas slīdam pār saviem noguru�a jiem locekļiem un domādams par lo, ko solīja vakars un nakts. Bel lad pienāca brīdis, kad viņa pateica: � Nē, vairāk i nedomā,� īsi un strikti, bez paskaidrojuma. Pirmajā brīdī viņ� bija pārāk aizvainots, lai jautātu, kāpēc.

Kā tas saprotams: �Vairāk i nedomā!��beidzot naktī viņ� vaicāja.

Tas ir jāizbeidz.

Tas nav vis jāizbeidz.

Man būs bērns.

Gilons paraudzījās viņā ar tik dīvainu skatienu, kurā izbrīns un prieks mijās ar vil�anos, ka Megija gandrīz vai iesmējās.

Vai lad lu neredzi, kāds man ir vēders? Kādēļ lad, tavuprāt, es briestu resnumā?

Gilons vēl arvien nespēja atgūlies. Viņ� saprata, ka va jadzēlu priecāties, ta�u izjuta vienīgi vil�anos.

Tātad tas nozīmē, ka lu vairs. . .?

Viņa pamāja ar galvu. �ajos jautājumos Gilons nebija nekāds lietpratējs un arī nezināja, kam varētu vaicāt, kā vaicāt un ko īsti vaicāt. Gribot negribot viņam vajadzēja Megijai noticēt.

Turpmāk tā tas bija vienmēr. Tiklīdz Megija juta, ka ir mātes cerībās, viņu intīmā dzīve lika pārtraukta. Nevar teikt, ka viņa pret lo izjuta nelīksmi, bet viņai �ķita mazliet smieklīgi visi �ie ķermeņu stāvokļi, locekļu savī�anās, nopūlas, �uksti un kunkstē�ana (viņa pati, kā visi Ogļra�u skrīnes iemītnieki varēja apliecināt, nepavisam nebija no klusētājām), bet galvenais � visai �ai izdarībai nebija nekādas praktiskas nozīmes. Pēc tās nebija nekādas vajadzības, un, ja reiz nebija vajadzības, tā �ķila glu�i nelietderīga laika iz�ķie�ana.

Kop� lās dienas � lai gan Gilons starp �iem diviem apstākļiem neredzēja nekādu sakarību � viņ� kļuva par ogļu pētnieku. Viņ� atrada kādu bro�ūru, kas saucās �Mācība par oglēm un ogļu krājumu topogrāfiju Vestfaifas rajonā�, un, kad vairākkārt bija lo izlasījis, ogles viņa acīs kļuva par kaut ko skaistu un noslēpumainu. Katrā viņa at�ķeltajā melna akmens gabalā slēpās pieci miljoni gadu ieslēgta saule! Strādādams antracīta slānī, viņ� nesa atsevi�ķus ogļu gabalus mājās, meta tos pavardā un vēroja, kā, viņa atbrīvota, saule izraujas no gūsta, pārtapdama zilās un dzeltenās liesmās.

� Vai redzat, cik tas ir fantastiski?�viņ� reiz jautāja Megijai un Tomam Drāmām.� Vai redzat, ko tas viss nozīmē?

� Tas nozīmē labu ogļu iz�ķie�anu,� Megija atbildēja.

� Dieva dēļ, vismaz uzliec kaut ko tām virsū!

Gilona acīs ogles bija divējādas, bel lo viņ� nevienam nestāstīja. Mīkstās ogles viņam �ķita sievie�u kārtas, tās liedzās padoties, bet beigās pakļāvās. Viņam patika pārlaist roku �īm oglēm, glāstīt lo mīksti zīdainos, spīdīgos sānus. Bel cietās ogles, bez piemaisījumiem, ar asām �ķautnēm, saltas un sausas, bija vīrie�u kārtas. Tās sīvi pretojās un cirtiena vielā spīdēja, bet at�ķeltas sabirza gabalos.

Pirms bērns nāca pasaulē, Gilons atklāja, ka dienas ' laimīgākie brī�i viņam ir tie, kad cērte ietriecas neskartā ogļu slānī. Viņam palika sajust tās iecir�anos padevīgajā sienā, kas aizvien vairāk atkāpās, un pēc tam redzēt pie savām kājām tik lielu zīdaini spīdīgu ogļu kaudzi, kuras aizve�anai reizēm nepielika ne poniju, ne kublu.

� Netrako, Gilon! Kāds velns tevi dīda?� Toms Drams viņam reiz uzsauca.

Gilons viņam pat neatbildēja, bel ar dobju troksni tikai vēl dziļāk ietrieca cērli ogļu slānī.

Un līdz ar oglēm nāca arī sidrabs. Pat Gilons bij sācis lietot �o vārdu; tas patie�ām bija daudz labāks, maigi skanēja uz mēles un maigi �ķindēja kabatā. Turklāt viņam palika arī divreiz mēnesī doties pēc algas un saņemt savu naudas aploksni no Ar�ija D�epa, kas ar lielāko prieku izpildīja algas izmaksas ceremoniju tais reizēs, kad mistera Brolkoka nebija.

� Kamerons G.

~ Jā.

Gilons spiedās cauri vīru pūlim, kuri pie nojumes dzēra alu.

� Se�desmit divi �iliņi �etri pensi.� Pēc �iem vārdiem pūli vienmēr pār�alca murdoņa.� Nopelnījis vairāk par visiem,� D�eps mēdza teikt, raudzīdamies Gilonam garām. � Turklāt sve�inieks.� Un viņ� neticīgi papurināja galvu. Pilmangas ogļra�i lāgā nespēja ticēt, kā cilvēks, kur� Pil-mangā nav ne dzimis, ne audzis, varējis iemācīties rakt ogles.

Gilonam palika doties atpakaļ cauri vīru pūlim ar naudas aploksni rokā un tālāk pa Raktuvju gāli uz mājām, jūtot, ka nauda, taustāma, reāla � mārciņu banknotes, desmit �iliņu banknotes un sidrabs � kronas, puskronas un �iliņi, trīda-mics un berzdamies cils gar citu, silda viņa kabatu. Viņ� vienmēr izmainīja banknotes pret monētām no tiem, kas gribēja noslēpt no savām sievām kādu mazumiņu naudas iedzer�anai.

Reiz sestdienas vakarā, atgriezies mājās, viņ� ieraudzīja priek�istabā uz grīdas līdzās galdam lielu, masīvu tērauda lādi ar pamatīgu tērauda atslēgu.

� Лк dievs, kas tad tas?� Gilons jautāja. Mājā jau tāpat nebija kur apgriezties.

� �ķirsts.

�ādu vārdu viņ� dzirdēja pirmo reizi.

� Mūsu krājkase. Tā mums palīdzēs likt prom no �ejienes.

Megija pastiepa roku pēc naudas aploksnes un pa vāka spraugu meta lādē kronas un �iliņus, un tie krita ar skanīgu, metālisku klink� � klink�, ar tīkamu sidrabainu zvanoņu, monētai atsitoties pret monētu un lādes dibena salto tēraudu.

� Tā palīdzēs mums likt prom no �īs bedres.� Klink� � klink�.� Tā palīdzēs mums pārcelties uz To�mangas terasi.� Klink� � klink�.

� Nu kam tu tik briesmoli dzenies pēc naudas? tēvs viņai reiz bija vaicājis. �ie vārdi Megijai iespiedās atmiņā, un viņas atbilde alla� bija viena un tā pali. Viņai tik vien vajadzēja kā pavērt aizkarus un palūkoties lejā uz Dub|u skrini un �ahtām � un viņa zināja, kādē| to dara. Monētu klinkslē�ana turpinājās.

Kop� tā laika tas viņiem k|uva par rituālu� ik pārnedēļas mest naudu krājkasē. Aizvēru�i durvis un aizdarīju�i aizvirtņus, viņi pabīdīja galdu sāņus, izvilka no bedres lādi, kas bija tur paslēpta kā bērnam paredzēts zārks, un meta lajā sidrabu.

Gandrīz vai reliģiska ceremonija, Gilons nodomāja,� tum�ā istabā, kvēpo�as eļļas lampas gaismā. Sākumā viņi iemesto naudas summu ierakstīja mazā grāmatiņā, bel vēlāk, pa�i nemaz nezinot, cik bija sakrāts, glu�i vienkār�i meta tikai klāt � ceturto daļu no Megijas skolotājas algas Ogļu un dzelzsrūdas apvienības skolā un ceturto daļu no Gilona izpeļņas. Viņi nosauca lādi par Kameronu kallu un turpmāk jo cie�i raudzījās uz lo, lai tas vienmēr saņemtu nolikto tiesu. �Naudas lāde ir pirmajā vielā���is teiciens kļuva par viņu mājas devīzi.

Kā jau Megija bija iecerējusi, pirmais piedzima zēns. Gilons pal nespēja iedomāties. ka būtu varējusi piedzimt meitene, ja reiz Megija tik ļoti vēlējās zēnu. Bērns bija kalsens, smalkiem locekļiem un gai�u ādu. īsts Kamerons. kā visi apgalvoja, un lika nosaukts Gilona tēvo�a vārdā par Robu Roju.

Kop� pa�ām pirmajām dienām viņ� bija jauks un paklausīgs bērns, un. Ogļra�u skrīnes sievām par lielu izbrīnu. Megija lik tie�ām bija inī|a pret viņu. Tomēr vēlāk viņas interese par bērnu atslāba, jo viņa saprata to. kas ciliem palika apslēpis, proli. ka �is bērns nepavisam nav tas. kas spētu izvest viņu ģimeni uz gai�ā ceļa. Viņā nebija �o divu īpa�ību � Gilona izskalīguma un Drāmu sīkstuma � apvieA nojuma, ko viņa bija cerējusi savos bērnos ieraudzīt. To sapratusi, viņa rūpējās par zēnu tikai lik. cik bija nepiecie�ams. lai viņ�, sasniedzis ogļracim vajadzīgo vecumu, varēlu doties uz �ahtu.

Pēc dzemdībām viss ritēja tāpat kā agrāk. Megija atkal liecās pēc Gilona. pati par to nemaz nekautrēdamās. Otrs bērns, kā jau cerēts, bija meitene, kas varēlu palīdzēt mājas darbos, kad brāļi atgriezīsies no �ahtas. Viena meita bija vajadzīga tādēļ. lai mazgātu un uzturētu kārtībā drēbes, otra � lai piekoptu mājas soli, vārītu ēdienu un būtu par izsūtāmo, kā Pitmangā sauca tos. kas gāja uz veikalu iepirkties. Arī tā bija īsta Kamerona � gai�iem matiem, gai�u ādu. labsirdīga un likpal paklausīga kā Robs Rojs. Viņu nosauca par Sāru. un viņas dē| Megiju apskauda visas kaimiņu sievas.

'� Tas tak ir pretrunā ar visiem dabas likumiem.� sacīja misis Hod�a no blakus mājas.� Kā no etiķa var iznākt cukurs?

Gilons saprata, ka Megija viņu glu�i vienkār�i izmanto, lā�u nespēja neko mainīt. �ai ziņā viņam bija pārāk vāj� raksturs. Kairu dienu lika aizskarts viņa vīrie�a pa�lepnums, lā�u viņ� padevās. Kad Megijai iestājās riesta laiks�, kā viņ� lo klusībā dēvēja, viņ� nespēja pretoties viņas aicinājumam. Reiz gan viņ� noturējās vairāk par nedēļu, cenzdamies glābt savu lepnumu un kaut vai �ķietami apliecināt, ka intīmajā dzīvē noteicējs tomēr ir vīrietis, bet Megija atrada izdevīgu

brīdi, kad viņ� pēc darba mazgājās kublā, telpā valdīja klusums un krēsla, māte strādāja pie �ahtas ieejas, un tēvs vēl krietnu stundiņu nebija gaidāms mājās no krodziņa, un līdz ar viņas rokas pieskārienu visa viņa preto�anās bija vējā.

Kaut arī Megija izmantoja viņu par tādu kā līdzekli bērnu radī�anai, Gilonu vienmēr pārsteidza un uzveica viņas kaislības patiesīgums un spēja katru reizi atklāt no jauna gan intīmās tuvības, gan pa�as mīlestības mākslas noslēpumu. Reizumis no rītiem tum�ajā cirtnē, palicis viens pats ar savām domām, viņ� pat kautrējās atcerēties, ko viņi naktī bija darīju�i, ta�u �īs atmiņas viesa viņā tīksmīgu satraukumu. Bet Gilonu patiesi aizskāra tas � pat vēl vairāk, nekā Megija spēja iedomāties,� ka sieva pilnīgi atsala prel viņu, kolīdz atklāja, ka kļuvusi grūta un kārtējo reizi dabūjusi no viņa to, ko gribējusi.

Tre�ais bērns piedzima trīsdesmitajā novembrī, Skotijas patrona svētā Endrjū dienā, gada pirmās sniegavētras laikā. �is mazulis jau no pirmā brī�a parādīja raksturu, nākdams pasaulē ar tik skaļu brēcienu, kas bija dzirdams pat blakus-mājā.

Arī krūti viņ� neņēma kā abi pārējie, bet zīda ar tik alkainu nepacietību, ka pa�am da�kārt aizrāvās elpa. Gilons gribēja bērnam oiro vārdu likt Snovu* par godu sniegavētrai un arī tādēļ, ka viņam tas patika.

� �is būs Endrjū Drams Kamerons,� Megija pateica tik kategoriski, ka nebija nozīmes ar viņu strīdēties. Megija saprata to, ko citi nezināja: viņa bija dabūjusi savu pirmo �jaukteni�.

Gilonu �is bērns reizēm kaitināja.

� Vai tie�ām viņ� nevar ne mirklīti pagaidīt?� viņ� reiz vaicāja.

� Bet kādēļ gan viņam vajadzētu gaidīt?� Megija atjautāja.

Ja bērns bija izsalcis, viņ� tūdaļ pamodās un, atvēris acis, brēca, kamēr dabūja to, ko gribēja.

� Vai viņam tie�ām nekad nav gana?� kādu nakti Gilons jautāja.

� Viņ� ir no tiem, kas zina, ko grib.

Gilons kaut ko neskaidri nomurmināja.

� Gilon?

¹ Snou?(angļu vai.)�sniegs.

Jā.

- Vai tik tu neesi greizsirdīgs uz �o bērnu?

� Ko nu mels!�viņ� atkliedza, bet pēc brī�a, vērodams mazuli, saprala, ka tie�ām to apskau�. Ne pārāk stipri, bet tomēr apskau�, jo �is bērns jau kop� dzim�anas prata panākt to. kas viņam pa�am nekad nebija izdevies. Tas no Megijas vienmēr dabūja visu, ko gribēja.

Ogļra�u ciemos laiks steidzas ātrāk, jo tur gandrīz nejūt gadalaikus, ar ko mērīt tā tecējumu. Visa dzīve tur paiet raktuvēs, un zem zemes ir tikai viens nemainīgs gadalaiks. Vasarā, tiklīdz ogļra�i nolai�as �ahtā, uz brīdi tur gan �ķiet vēsāks un ziemā savukārt siltāks nekā parasti, bet drīz vien �is iespaids ir izzudis. Gan ziemu, gan vasaru ogļra�i izlej vienlīdz daudz sviedru, izdzer vienlīdz daudz alus un zaudē vienlīdz daudz asiņu.

Reizēm vīri, iznāku�i virszemē, ir pārsteigti, ieraugot, ka zemi klāj sniegs vai ka viņus sagaida vasaras tveice, jo aizmirsu�i, kāds vispār ir gadalaiks. Vienīgais īstais gadalaiks viņiem ir �ahtā, kur dienas vienmuļi velkas cita aiz citas.

Ja nebūtu aizvien pieaugo�ā bērnu pulciņa, �ī neapgā�amā pierādījuma, ka viņu �aurās mājas sienās laiks nestāv uz vietas, Gilons nudien nespētu ticēt, ka aizskrējis tik daudz gadu un viņ�, kur� bija �eit atbraucis tādēļ, lai nokalpotu mācekļa laiku un pēc tam drīz vien atstātu �o ciemu, gandrīz pusi dzīves apracis Pitmangas pazemē.

Pēc Endrjū bija piedzimis Sems, arī �jauktenis�, ta�u vairāk atsities Dramos,� gai�iem Kameronu matiem un tum�u, Dramiem raksturīgu ādu, fiziski ļoti attīstīts, bet visai bezrūpīgs.

Tad nāca D�eimss jeb D�emijs, caurcaurēm Drams, depīgs, lumsnējs un sīksts, jau kop� mazotnes uzkumpu�iem pleciem, bērns, kam jau �ūpulī bija lemts kļūt par ogļraci. Pirmos vārdus viņ� izteica pitmangie�u izloksnē, kas skanēja ciema ielās, nevis valodā, kādu dzirdēja mājās. Lai cik rei�u viņam mēle tika ziesta ar ziepēm, �ai ziņā nekas nelīdzēja. Viņ� bija daļa no Pitmangas tāpat kā ogļu putekļi uz bruģa vai viņa vectēvs Toms.

D�emijam sekoja dvīņi � Aiens un Emīlija, kas nebija �jaukteņi�, bel kop� pa�as mazotnes dīvaini bērni, dzimu�i brīdī, kad dārd pērkons, �ķīst zibens un plosās sniegavētra, glu�i nelaikā un zem sve�ādas zvaigznes. Ļaudis viņus sauca par �igānēniem, trīdami mēles, ka �igānu asinis dro�i vien esot no Megijas mātes puses.

� Dievs vien zina, kas tas bijis par krūmu puisi, ar kuru Houpa kaut kur tīreļa galā siena tupesī gulējusi,� Pitmangas visziņi mēļoja, grozīdami galvas, jo tas bija skaidrāks par skaidru, ka �ais bērnos ir �igānu asiņu piejaukums.

� Kā citādi �ai būtu radusies tāda meita?�viņi reizēm teica par Megiju.

Лг gadiem Gilons bija novecojis, ta�u citādi nekā vairums Pilmangas ogļra�u. Darbs pazemē uz viņiem atstāja divējādu iespaidu. Vairums kļuva par tā dēvētajiem vēr�iem, kuriem kakls un pleci pieņēmās apmēros un no smagā darba un muskuļu svara salīka. Citi izģinda jeb kļuva par ģilk�ņiem, kā Pilmanga sacīja, un tā notika arī ar Gilonu. Kauli viņam spiedās cauri ādai un ķermenis kļuva stiegrains un sauss. �ie ģilk�ņi pa lielākai daļai bija neliela auguma, izskatījās izkāmēju�i un pirms laika novecoju�i, bet Gilona stūrainā seja nemaz ne�ķita iekritusi. Smalkie vaibsti gan bija kļuvu�i asāki, bel vēl aizvien izskatījās pievilcīgi, un viņam bija izveidojies īsts ērgļa profils. Ja viņ� būtu mazliet atraisītāks un bezrūpīgāks, kādi ir darba nenomākti cilvēki, viņu varētu saukt par glītu, bel, lai lo pamanītu, bija rūpīgi jāieskalās. Ja zinām, par ko raktuves var pārvērst cilvēku, jāteic, ka darbs viņu nebija sevi�ķi pārvērtis, turklāt viņ� ne reizes nebija ticis ievainots.

Visvairāk Gilonu nomāca ogļra�u klusē�ana, viņu lieg�anās runāt ar sve�inieku, ja nebija īpa�as vajadzības. Kop� viņ� strādāja kopā ar dēliem, darbs gan vairs ne�ķita tik neizturams, bet viņam kremļa, ka vienīgi �ādā veidā bija iespējams atbrīvoties no vientulības. Ar smagu sirdi viņ� bija sācis ņemt dēlus sev līdzi, tiklīdz viņi pabeidza sesto klasi Ogļu un dzelzsrūdas apvienības skolā, lai gan smagajam ogļra�u darbam, viņaprāt, tie bija vēl pārāk jauni. Bel zēni gribēja strādāt un kļūt pieaugu�i, ciemā tā bija parasts, un viņi devās lejā, pazemē. Robs palīdzēja Gilonam atskaldīt ogles no slāņa � viņ� skaitījās ogļra�a māceklis, un pēc mācekļa laika nostrādā�anas viņi abi ar Endrjū cerēja dabūt katrs savu cirtni un nest mājās tikpat daudz naudas kā visi pieaugu�ie. Seins bija krāvējs, kas lādēja ogles kublos un vagonetēs, bet D�emijs � vedējs, kur� rūpējās par lo. lai tās liktu aizvilktas līdz celtnim un nogādātas virszemē.

Meitenes strādāja virszemē � Sāra pie �ahtas ieejas, kā vīrietis stiepdama balstu kokus un ogļra�u darbarīkus, līdz Megija nolēma, ka meita viņai nepiecie�ama mājās, bet Emīlija, visapsviedīgākā no viņiem visiem, dzirās pāriet uz drupinātavu. kur ogļu gabali lika �ķiroti pēc lieluma un attīrīti no slānekļa un akmeņiem. Drupinālavā pats galvenais bija milzīgo ogļu �ķirotavas sietu briesmīgajā dārdoņā nepazaudēt dzirdi un. ogles attīrot un �ķirojot, nepaliki bez pirkstiem.

Kaut gan raktuvēs un virszemē nu strādāja vairāki Kaine roni. Gilons vēl arvien sāpīgi izjuta darbabiedru vēsumu un atturību. Beidzot viņā bija radusies vēlē�anās būt piederīgam pie ogļra�u saimes. Raktuvēs viņ� bija sācis novērtēt lo. cik svarīgi līdzās just biedra plecu, cik cie�a ir viņu savstarpējā atkarība, kas �eit izpaudās stiprāk nekā cilur. jo. strādādami jūdzi dziļā pazemē un jūdzēm tālu no �ahtas ieejas, ogļra�i bija pilnīgi neaizsargāti un dziļuma, tumsas un briesmu dēļ. ar kurām ik dienas bija jāsaduras, spiesti aizsargāt kaimiņa dzīvību kaut vai tādēļ, lai saglabātu savējo.

Kad griestu velve sāka �viļņoties�� kad zem pieaugo�ā virszemes spiediena �ahtas balsti sāka �ēli stenēt un vaidēt un reizēm sabruka ar artilērijas zalvei līdzīgu grāvienu, koka �ķilām un ogļu �ķēpelēm pie�ķaidol �lreku. Gilons prala novērtēt ogļra�u skatienus, kas �ādos brī�os viņam it kā teica* �Gan viss būs kārtībā, neuztraucies, vecais.� kaut gan viņi stāvēja kā zemē iemieli un. nolaidu�i cērtes, klausījās, nespē datni turpināt darbu, kamēr viss nebija noklusis.

Ta�u ar Gilonu viņi nerunāja un nedalījās savos priekos un bēdās. Da�reiz kāds ogļracis atļāvās Gilonam paskaidrot, sak. lai nu kā. bet viņ� tomēr esot �eit sve�inieks, un Gilons alla� likai māja ar galvu. Bel lad Ziemsvētku vakarā . asloņpa dsmilajos Ziemsvētkos, kop� Gilons bija ieradies Pilmangā. tam visam pienāca gals.

Maiņa bija beigusies, un vīri devās uz izeju, ska|i un jautri tērzēdami, kaut arī nostrādāju�i divas liekas stundas uz nākamās dienas rēķina, kad raktuves būs slēgtas. Viņi zināja, ka rīt varēs gulēt kaut vai līdz pusdienai, un devās uz mājām, kur viņus gaidīja tradicionālais Ziemsvētku mielasts � kūpo�i nieru pīrādziņi, rozīņmaize un sviestā peldo�i plāceņi, kad �ahtā �Lēdija D�eina ЛЬ 2� pēk�ņi iebruka griesti un slānekļa plāksne ogļra�a cirtnes lielumā uzkrita virsū kādam jaunam To�mangas terasē dzīvojo�am ogļracim. Viņu gan aizķēra tikai plāksnes mala, un no spēcīgā trieciena viņ� aizlidoja uz priek�u, uz mutes iekrizdams �ahtas dubļos, tā ka ķermeņa aug�daļa netika skarta, bet abas kājas palika piespiestas pie zemes zem vairāku tonnu lielā smaguma.

� Sendijam Bounam uzkritu�i griesti!�noskanēja pa visu �ahtu, un vīri klusiem soļiem steig�us devās atpakaļ, baidīdamies izraisīt jaunu nogruvumu, ta�u vēlēdamies palīdzēt. Labu gabalu no sava biedra viņi palika stāvam. Viņ� cieta briesmīgas sāpes, ta�u bija pie samaņas. Viņam tie�i virs galvas karājās vēl viena griestu atlūza, milzīgs trisstū-rains slānekļa bluķis, kas tik tikko turējās pie griestiem un brī�os, kad kaut kur tika atvērta vai aizvērta ventilācijas lūka, viegli sakustējās kā karogs vējā.

� Ļaujiet tam krist!� Sendijs Bouns kliedza. Vīri, acis nodūru�i, raudzījās zemē.

� Lūdzu, raujiet to lejā, lai uzkrīt man virsū!� Viņ� mēģināja paslielies aug�up, lai ar galvu aizskartu un ie�ūpotu bluķi, cerēdams to uzraut sev virsū.� Jums nav tik daudz dū�as? Lūdzu! Nu, lūdzu!

Viņ� vēlreiz mēģināja pastiepties aug�up, bet paguva tikai aiz sāpēm iekliegties.

Daudzi vairs nespēja noskatīties �ais mokās un � pretēji ogļra�u likumiem � devās prom. Palīdzēt viņi tikpat neko nespēj a.

� Nemaz nenāciet klāt! Metiet bluķim ar cērti!

Kaut ko tik neiedomājamu � �ādu lūgumu nogalināt � neviens no viņiem nekad nebija dzirdējis. Tad puisis lūdza, lai ar cērti viņam pārsit galvu. Viņ� nepavisam nebija gļēvulis, bet viņam bija liegta laime zaudēt apziņu, ieslīgt tumsā un atbrīvoties no sāpēm.

111

� Nu lad nocērtiet man kājas. Mister D�ep! Ar�ij D�ep, vai jums nav tik daudz drosmes kā nocirst man kājas?

Tas bija briesmīgi, ka blāvajā ogļra�u lampiņu gaismā viņ� vēl arvien spēja at�ķirt biedru sejas.

� Jums ir kūdras dūcis, es zinu!� puisis kliedza, alpām kampdams gaisu kā slīcējs un tāpat izgrūzdams arī vārdus, kas it kā lo�u zalves kapāja vīrus. Viņ� bija vēl glu�i zēns, ne vairāk kā gadus astoņpadsmit vecs, un tad viņ� sāka raudāt, aizgūtnēm elsodams no sāpēm un apziņas par sakropļoto ķermeni, nedzīvoto dzīvi un nāvi. Vīri nespēja uz viņu skatīties.

� Лк dievs, nu tad es to izdarī�u!� Ar�ijs D�eps iekliedzās. bet pārējie satvēra viņu aiz rokām, un viņ� arī īpa�i necentās izrauties. Ogļra�i stāvēja ap cietu�o, gabaliņu atstatu no nokarenā bluķa, ar savu klātbūtni gribēdami viņu uzmundrināt, vēroja griestus, cerēdami, ka tie uzkritīs viņam virsū, un reizē baidīdamies no tā, gaidīja ārstu, it kā tas varēlu paveikt kaut ko lādu, kam viņu spēki bija par vājiem.

Gilons vairs nespēja skatīties uz zēnu, ta�u saprata, ka nevar pamest viņu mokās un sāpēs, kurās patiesībā būtu bijis jādalās visiem, un pagājās tālāk, kur cietu�ā raudas nebija lik ska|as. Viņ� sēdēja �ahtas ūdens plan�kā, kad pie viņa pienāca Endrjū.

� Bet ja pamēģinātu ar domkratu, tēt?

Gilons uzreiz saprata, ka dēlam taisnība. Tā bija drosmīga, bet bīstama ideja, lik ārkārtīgi bīstama, ka viņ� gandrīz vēlējās, kaut nebūtu par to nemaz dzirdējis.

� Vai tu spēsi to atvest? Jeb vai man iet palīgā?

� Robs Rojs man palīdzēs.

� Tad vediet �urpu,� Gilons teica, piecēlās un sāka ģērbi nost darba drēbes, lai varēlu rīkoties. Domkrats �ahtā bija jaunievedums. Vairums ogļra�u vēl nezināja, kā tas lietojams, bet izturējās pret to noraido�i, jo domkrats bija jaunums un katrs jaunums viņiem �ķila bīstams. �Turies pie sen zināmā un sargies no jaunā��tāda bija viņu devīze. Ogļra�i, kā Gilons atklāja, bija vēl konservatīvāki nekā karaļi un māņticīgāki nekā zemnieki. Bet Endrjū. kaut ari nepilnus piecpadsmit gadus vecs, bija cilos ieskalos. Viņ� bija redzējis domkratu �ahtas darbnīcā un, būdams vērīgs un zinātkārs, izpētījis, kam �is rīks domāts un kā tas darbināms.

Ieraudzījis domkratu. Gilons saprata, ka �is darbs nemaz nebūs tik bīstams, kā no malas varēlu izskatīties. Domkrats varēja lik tie�ām noderēt. Tas bija zems rīks ar ļoti garu kloķi, grie�amu tāpat, kā iedarbinot moloru,� domāts apgāzu�os vai pusizjuku�u ogļu kublu pacel�anai. Ja zem nokritu�ās slānek|a plāksnes malas izraktu tik lielu iedobi, ka varēlu pabāzt apak�ā domkratu, tad ar garā roktura palīdzību, stāvot dro�ā attālumā no nokarenā bluķa, varēlu pacelt plāksni da�as collas uz aug�u un izvilkt zēnu ārā. Gilons saprata, ka visriskantākais brīdis būs tad. kad viņi liks domkratu apak�ā.

Endrjū ar Robu Roju ierīci atveda, turpat uzstādīja un pielika lai rokturi; mehānisms darbojās-nevainojami, un pēc katra pagrieziena cēlējvirsma pacēlās par astoldaļu collas. Lai domkratu novietotu zem bluķa, bija vajadzīga septiņu vai astoņu collu dziļa iedobe. Gilons krietni ievilka elpu aiz bailēm un priecīga satraukuma, aiz panākumu gaidām un nāves briesmu jausmas un sāka spraukties pūlim cauri uz priek�u.

� Arsis atnācis, ārsts . . .� vīri �ukstēja, bet. ieraudzīju�i, ka tie ir Gilons ar Endrjū. jutās vīlu�ies.

Gilonam lūda| bija skaidrs, ka var rīkoties divējādi � vai nu strādāt zem nokarenā bluķa, vai aizlīst tam garām un strādāt viņā pusē, kur tas nevarēja uzkrist virsū. Tā kā domkrata uzstādī�anai bija vajadzīgs diezgan daudz laika, viņ� nolēma, ka dro�āk būtu aizsprauklies garām, kaut gan tādā gadījumā risks uz brīdi būs divtik liels.

� Uz kurieni tu?� Ar�ijs D�eps jautāja. Viņam kā desmitniekam vajadzēja uzņemties atbildību, tāpat kā kuģa kapteiņa prombūtnē atbildību uzņemas kapteiņa palīgs.

� Es gribu aizsprauklies garām un pabāzt zem slānekļa domkratu.

� Kas nu vēl nebūs!�D�eps izsaucās.� Es neļau�u iet bojā vēl divām dzīvībām tās vienas dēļ. kura jau tikpat ir zaudēta. Tu nedrīksti līst �im bluķim garām, es tev to aizliedzu. Kameron. vai saproti?

Viņ� nostājās Gilonam priek�ā un aiz�ķērsoja ceļu. D�eps bija sīksts, spēcīgs vīrs, ciets kā ogļu gabals, ta�u neliela auguma. No mugurpuses kāds ogļracis pēk�ņi satvēra viņu aiz rokas un pa policistu paradumam atlieca to atpakaļ, tā ka, sparīgāk sakustēdamies. D�eps varēja salauzt sev kaulus.

� Paliec mierā, vecais.� ogļracis viņam teica.

Slarp Gilona krūtīm un �ahtas ejas sienu atlika ne vairāk par da�ām collām. Ja tā būtu bijusi durvju aila. tad viņ� bez ba�ām būtu izspraucies cauri, bet briesmu brīdī viss izskatās citādi. Sendijs Bouns lik tikko elpoja. Ta�u Gilons piesardzīgi virzījās uz priek�u. Un tad jau viņ� bija bluķim garam � un Endrjū tāpat.

Izkasīt bedri nebija tik grūti, kā varēja domāt. �ahtas pamatni klāja biezs, veselas paaudzes laikā sakrājies ogļu putek|u slānis. Da�u minū�u laikā ar cērti izdevās uzirdināt zemi, izrakt bedri un pabāzt zem slānekļa plāksnes domkratu, un tad Gilons, pagājis tālāk, kur griestu bluķis vairs nevarēja uzgāzties virsū, sāka griezt rokturi. Spiediens uz Sendija Bouna kājām atslāba, un viņ� atkal aiz sāpēm iekliedzās.

� Ak dievs, Kameron, beidz griezt to kloķi!� kāds iesaucās.� Liec zēnu mierā!� Bet Gilons tikai grieza un grieza, un slānekļa plāksne cēlās augstāk un augstāk. Kāds ogļracis, riskēdams ar dzīvību, pielīda Sendijam klāt un apsēja viņam zem padusēm virvi un, kad plāksne bija pacelta pieliekami augstu, sāka vilkt zēnu ārā.

� Velciet a�āk!� Gilons uzsauca.� Domkrats ilgi neturēs.

Vīri paklausīja, un, tiklīdz Sendijs bija izvilkts, domkrats nokrak�ķēja un slānekļa plāksne atkrita atpakaļ ar tik spēcīgu blauk�ķi, ka no griestiem nokrita arī bluķis, gandrīz aizķerdams tos, kuri rosījās ap cietu�o, cenzdamies viņu uzmundrināt, lai aiznestu līdz ejas galam, kur jau gaidīja celtņa kabīne.

Kad Gilons iznāca virszemē, nekas neliecināja, ka būtu Ziemsvētku vakars. Jau vairākas dienas pūta dienvidu vēj�, un lietū viss sniegs bija nokusis. Sporta placī vīdēja zaļa zāle. Sendijs Bouns gulēja netīros ogļu ratos uz melniem, putekļu notraipītiem dēļiem, kas bija pārlikti bezatsperu rāmim,� ratos ar dzelzs riteņiem, kuri pie katras ceļa grambas dārdēja tā, it kā ar veseri sistu pa stīpām.

� Ar �ādiem ratiem viņu nevar vest, turklāt vēl līdz Kaudenbīlai,� Gilons sacīja.

� Visi tā vesti,� kāds ogļracis iebilda, un Gilons sāka aplūkot �os Pitmangas ogļra�u ātrās palīdzības ratus vai, pareizāk sakot, nāves karieti, kuru viņam vēl nebija gadījies redzēt. Cik daudzi tajos dro�i vien nomiru�i, tā arī nenokļūdami galā, kaut gan būtu varēju�i izdzīvot, viņ� nodomāja. Par peļņu, ko deva vienas stundas laikā iegūtās ogles, raktuvju vadība būtu varējusi iegādāties slēgtus ātrās palīdzības atsperratus uz gumijas riteņiem, bel tā stunda vēl nebija situsi.

� Ak dievs, nē, �ādos ratos viņu nevar vest,� Robs Rojs noteica un kaut kur aizskrēja. Pēc brī�a viņ� bija atpakaļ līdz ar misteru D�epu un viņa alsperratiem.

� Bel kur� maksās?�misters D�eps noprasīja.� Tādus es esmu vedis ne vienreiz vien. Kad atstiepj kājas, tad piederīgie i nedomā maksāt.

� Es maksā�u. Es maksā�u no savas algas,� Robs Rojs sacīja. � Kaut divkār�u cenu, tikai brauciet.

No nāves karietes Sendiju Bounu pārvietoja uz alsperratiem. ta�u tie vēl arvien nekustējās, līdz kāds no viņa brālēniem izlēca ārā un pieskrēja pie Gilona.

� Sendijs jūs sauc. Viņ� grib, lai jūs brauktu viņam līdzi.

Gilons iedomājās par savu ģimeni, tomēr iekāpa un apsēdās aizmugurē. Viņ� bija pārliecināts, ka zēns ce|ā nomirs, un negribēja lai brīdī atrasties līdzās, ta�u viņam nebija izvēles. Tie. kuri glābj, ir atbildīgi par tiem, kurus ir izglābu�i.

� Tikai nesakiet manam tēvam un mātei,� Sendijs lūdzās.

� Tas viņiem sabojās Ziemsvētku vakaru.

� Jā. Labi.

� Sakiet, ka es paliku strādāt virsstundas. Ka salauzu roku vai kaut ko tamlīdzīgu.

� Labi, pateik�u.

� Un tagad pastāstiet man kaut ko. Vienalga, ko gribat. Pastāstiet man par tālīno Kalnieni.

Un Gilons nolaidās zēnam līdzās uz ceļgaliem, saņēma viņa plaukstu savējā � savu dēlu rokas viņ� tā nekad nebija turējis � un �ukstus sāka stāstīt, kas vien iekrita prātā. Viņ� stāstīja par savu bērnību Kromarlija kalnu Fermā, par to, kā viņu ģimene lika padzīta no kalniem, kā fermeriem atņemta zeme, lai ieviestu tur staltbrie�us un medību putnus, un tad par jūru un la�u zveju. Rei�u reizēm zēns ie�ņukstējās, un Gilons nezināja, vai no sāpēm vai viņa skumjajiem stāstiem. Viņ� apzinājās, ka tie visi bija skumji, tikai stāsts par la�u zveju ne.

� Man būs jāmirst, vai ne?�zēns pēk�ņi vaicāja.

� Nē. nepavisam,� Gilons atbildēja.� �oreiz tu esi uzveicis nāvi.

� Bel kājas man noņems?

� Tas ir dakteru ziņā. Mūsu dienās viņi dara brīnumu lietas.

� Jā gan, ar zāģi.� Sendijs Bouns noteica.

Kaudenbītā Gilons palika pie viņa tik ilgi, kamēr viss bija galā. Sendijam tika noņemtas abas kājas, ko apraka turpat līdzās slimnīcai � amputēto locekļu kapsētā. /Vlceļā Gilons ievēroja, ka �ī kapsēta ir ļoti liela.

Krēsloja vakars, un drīz vien iestājās tumsa. Saules sasildītais gaiss kļuva arvien vēsāks, bel Gilona darba drēbes. kas aizvien bija slapjas, Kaudenbīlā piesaistīja vispārēju uzmanību, it.kā viņ� būtu no Ziemsvētku pantomīmas. Viņ� gāja mājās gar upmalu, pa Lejienes ceļu, un, salam pieņemoties, piespieda sevi skriet�simt soļu rik�os, lad simt atkal soļos, līdz viņam sāka līt sviedri. Kad viņ� pagāja garām ķieģeļu ceplim un melāllieluvei, kas atradās ciema lejasdaļā, jau bija pavisam tum�s. Aug�ā Brambijhilā visās mājās dega gaisma, un tur dro�i vien valdīja siltums un jautrība. Kaut arī ārā bija auksts, vienā no mājām, kur varēja atļauties tērēt ogles, acīmredzot bija atvērts logs, jo Gilons dzirdēja kādu ģimeni dziedam senu skolu Ziemsvētku dziesmu. Viņ� gāja garām �ahtai, no kuras pirms tik ilga laika bija iznācis virszemē, un tālāk pa Raktuvju gāli. Vienu brīdi viņ� prātoja iegriezties krodziņā, lai pirms do�anās kalnup iestiprinātos, bet lad pārlika. Visu garo ce|u viņ� bija pieveicis bez kādas iestiprinā�anās. Beidzot nokļuvis Ogļra�u skrīnē, viņ� apstājās, lai pirms lik�anās ar savējiem kaut cik saņemtos. Viņ� zināja, ka Megija būs noskaitusies. Kā jau Gilons bija paredzējis, tuvinieki nebija gaidīju�i viņu. Ziemsvētku vakariņas� domājams, nieru un liellopu gaļas pīrāgi�jau bija paēstas, un dēli, kur nu kurais piemetu�ies, lasīja vai spēlēja kārtis, bet meitenes vāca nost azaida galdu.

Gilona nojauta izrādījās pareiza: Megija bija pārskaitusies uz viņu.

� Nekas tev nav jāslāsla,� viņa teica.� Es visu zinu. Tā bija bērni�ķīga mā�o�anās. Vēl ļaunāk � tas bija idiotisms.

� Bet zēns atradās zem klinlsbluķa. Viņ� varēja nomirt.

� Esot ta�u lūdzies, lai viņu nonāvē.

Gilons piekrīto�i pamāja ar galvu.

� Bet tad priek�plānā iznāk Gilons Forbss Kamerons. Dodiet ceļu di�ajam kalnietim, kuram ir jāuzlur tikai septiņi bērni.

� Viņam bija uzkritis klinlsbluķis.� Tas neizklausījās diez cik pārliecino�i.

� Bet vai viņam ir sieva? Vai viņam ir bērni? Nē, nav. Bet �ahtā strādā viņa brāļi, brālēni un tēvo�i. Kur lad, pie joda, bija viņi?

Gilons lo nezināja. Par lo viņ� nebija domājis.

� Kā runā, viņ� staigāt vairs nevarē�ot.

� Nē, staigāt viņ� nevarēs vis.

� Nu tad atbildi uz �ādu jautājumu. Kāda jēga tev bija riskēt ar dzīvību tāda dēļ. kura dzīvei vairs nav nekādas vēries?

Atbildi Megija nemaz negaidīja.

� Un vēl kas. Ja reiz zēns lūdzās, lai ļauj viņam nomirt..

Gilons glu�i pārsteigts ieraudzīja, ka Megija raud � ne visai stipri, bet tie�ām raud. Ja tas bija viņa dēļ. tad atlika vienīgi pabrīnīties, cik dīvains ir viņas mīlestības jūtu izpausmes veids, tomēr �īs asaras lika viņam apjaust, ka aizvadītā diena nav nemaz bijusi tik slikta.

�. . tad kāda velna pēc tev bija jātēlo glābējeņģelis?

Nieru pīrāgu necik daudz nebija atlicis, bet viņu gaidīja kubls ar karstu ūdeni. �ķita tik ērmoti mazgāties istabā, kur smar�oja pēc pīrāgiem un asinsdesas. bet mazgā�anās, kā vienmēr, sagādāja baudu, un. par spīti visam, viņ� sāka justies labāk. Paldies dievam, ka karsts ūdens spēj tā atjaunot spēkus: vismaz ar viņu tā bija. Māja smar�oja pēc gaļas. svaigām ziepēm un plāceņiem, un �is smārds bija patīkams � pat darba drēbju smaka varēja būt patīkama, ja bija pierasts pie tās. Megija izņēma no kalla pilo�u, kūpo�u veļas blāķi un pa sētas durvīm aiznesa lo uz veļas namiņu izskalot, lai pēc tam izkārtu pie pavarda �āvēties. Kad viņa izgāja, iestājās pilnīgs klusums.

� Lai viņa teiktu ko teikdama, tēt. lu esi rīkojies patie�ām drosmīgi.� D�emijs pēdīgi ierunājās.

� Ko nu. citādi nemaz nevarēja rīkoties.� Gilons teica.

� Bet tev pielika drosmes, un tu lo izdarīji, tēt. Sems sacīja. � ¹

� Es esmu lepns, ka man ir tāds tēvs.� D�ems piebalsoja, bet lai brīdī atsprāga durvis, un tajās stāvēja Megija ar to pa�u kūpo�o veļas kaudzi rokās.

� Ak redz. kā. viņ� esot lepns, viņa novilka.� Varbūt tā bija drosmīga rīcība, tikai nevajag aizmirst, ka lielai drosmei līdzi nāk liela bēda. Bēda. vai lu lo saproti. D�emij? Varēja gadīties, ka tavs tēvs tagad gulētu �ahtā un jums ar cērtēm būtu jārok viņ� ārā. Ļoti drosmīgs. Un miris. Un muļķis.

Un viņa aizcirta durvis. Istabā atkal iestājās klusums. Muļķis. Viņu ģimenē tas bija vislielākais nosodījums. Dari, ko gribi, bet neesi muļķis. Gilons izkāpa no kubla, noslaucījās un apģērbās. Apsvērdams Megijas teikto, viņ� jutās tie�ām kā pēdējais nelga. Viņa dro�sirdība, ja lo tā varētu saukt (bet. jo vairāk viņ� domāja, jo vairāk viņam �ķila, ka Megijai laikam

tomēr ir taisnība), bija tikai tuk�a plātī�anās, ko radīja paveca vīra vēlē�anās padi�oties un iemantot darbabiedru atzinību. Dro�sirdība piederējās jaunajiēm un tiem, kuriem nebija nekā, ko zaudēt. Viņ� patie�ām bija rīkojies muļķīgi. Uzsildītais nieru pīrāgs vairs nekārojās, un viņam radās doma, ka varbūt krodziņ� būtu tā vieta, kur varētu pavadīt Ziemsvētku vakaru. Viņ� stāvēja durvīs, nezinādams, ko darīt.

� Uz kurieni, tēt?� Sāra vaicāja.

Viņ� paraustīja plecus un devās pēc platmales. Pēc savas skaistās. mīkstās, brūnās d�entlmeņa platmales, kura vairs reti kad tika lietota, bel tais reizēs, kad viņ� lo uzlika galvā, vēl aizvien piesaistīja uzmanību.

� Uz �Kouled�u�.� Viņ� nespēja krodziņu godāt par

� Koled�u�.� Domāju, ka derētu iedzert kādu mēriņu.

� Jā. es saprotu. Ej vien.� meita sacīja, bet viņas balsī bija dzirdama vil�anās.

� Kas tad ir?

� Es tikai domāju ... Es cerēju, ka mēs �ovakar varētu ... zini, tēt . .. mazliet paspēlēt un padziedāt . ..

Viņa kautrējās no tēva, viņa kautrējās no visiem, bet aiz �īs kautrības slēpās stūrgalvība, kuras dēļ viņai, kā Gilons bija sācis manīt, reizēm radās nepatik�anas. Ta�u viņa labi spēlēja flautu, un da�kārt viņas pavadījumā Gilons dziedāja �Vienīgi Kalnienei pukst mana sirds�. �Ogļra�a mīļotā� un �Zaļi auga ozoliņi�, tā ka pat Megijai atmaiga sirds un viņa vairs nezūdījās par flautas iegādei iztērēto naudu.

� Ir Ziemsvētku vakars un vispār ...

Te nu tā atkal parādījās � aiz kautrības slēptā stūrgalvība.

� Es ie�u lejā.� viņ� noteica ar lādu niknumu, ka pats bija pārsteigts.

Meitas priek�ā viņ� izjuta vainas apziņu un tādēļ vēl cie�āk nolēma doties uz krodziņu.

� Es tevi saprotu, tēt.

Viņ� aizcirta aiz sevis durvis. Arā uz ielas bija auksts. Kādā mājā visa ģimene dziedāja: bija dzirdamas vairākas zēnu un meiteņu balsis, ļoti dzidras un skaidras, un klausoties Gilonam kļuva skumji. Viņ� domāja par jauno Sendiju Bounu. kas bija zaudējis kājas un gulēja Kaudenbītas slimnīcā. Redz, kāda puisim tika Ziemsvētku dāvana. Ja dievs vispār ir. tad viņ� rīkojas netaisni. Gilons prātoja, bel tad apkaunējās par �o domu. Pa Raktuvju gāli viņ� devās lejup uz krodziņu, ta�u nogriezās un iznāca uz Sporta pla�a. Tīrelī bija ļoti auksts. Kop� viņa atgrie�anās no Kaudenbītas vēj� bija iegriezies ziemeļos. Zāle bija sasalusi � atkal iestājusies ziema. Tīreļa viņā malā vīdēja �igānu apmetnes oran�ās uguntiņas. Tās �ķita bezgala tālas un siltas, gandrīz tādas kā zemeszvaigznes pretstatā saltajām zvaigznēm pie debesīm. Labu laiku Gilons prātoja, ko īsti tās viņam alvedina atmiņā, līdz beidzot, kad apmetne vairs nebija saredzama, aīskārla, ka tās atgādina jūrā izbrauku�u zvejas laivu uguntiņas, un no �īs domas viņam k|uva vēl skumjāk. Viņ� nolēma doties uz �Kouled�u� iedzert.

Krodziņā logi bija aizmigloju�ies no cilvēku elpas un ķermeņu siltuma. Viņ� dzirdēja, kā vīri iek�pusē klaigā un trok�ņo: da�i rāva va|ā senlaiku dziesmas, kas �ādos vakaros atausa atmiņā, citi apmainījās piparotiem ogļra�u jociņiem, kuros aizvien jaudās dzēlība vai izaicinājums, vēl citiem no izdzertā alkohola skatieni jau bija k|uvu�i nespodri. Es gribētu būt �o pēdējo vidū � lai pasaule rādītos mazliet gai�ākās krāsās, Gilons nodomāja.

Viņ� uzlika roku uz durvju tverekļa � metāls pat �ādā salā bija silts �, bet tūda| atvilka atpakaļ. Mums visiem būtu vajadzējis atrasties mājās, pie savām ģimenēm, viņ� nodomāja un atkal jutās vainīgs. Sāra sē� istabā ar flautu rokās, bet nav neviena, kas padziedātu, jo visi �ādās reizēs gaidīja viņu. Jau dienām ilgi meitene bija vingrinājusies un gatavojusies svētkiem. Tomēr teica, ka saprotot tēvu.

Bet �ie vīri viņu glu�i vienkār�i izzobos, sak, paskat, grib tēlot nez kādu varoni. Teiks nevis acīs, bet izgudrēm aplinkus. Uzsauks tostu, izsmejo�i pace|ot glāzes: �Uz di�ā kalnie�a veselību!� Nē, to viņ� negrib ne redzēt, ne dzirdēt. Kaut kur līdzās Ogļu un dzelzsrūdas apvienības skolai vēl dega gaisma. Varbūt esmu pārskatījies, Gilons nodomāja, ta�u gāja turp, lai paskatītos, bet pēc tam iegrieztos krodziņā, jo iestiprināties viņam gribējās. Uz durvīm bija izkārtne:

RŪPNIECĪBAS STRĀDNIEKU LASĪTAVA.

IEKĀRTOTĀ PAR ENDRJO KARNEGIJA FONDA

LĪDZEKĻIEM

STRĀDNIEKU rūpnieciskas KVALIFIKĀCIJAS CEL�ANAI.

DANFERMLA1NA FAIFAS GRĀFISTE, SKOTIJA.

Tātad te izsniedz grāmatas par kalnrūpniecību un raktuvju iekārtām, lai ogļra�i varēlu apgūt visjaunākos ogļu ieguves paņēmienus, kas īpa�niekiem dotu lielāku peļņu, Gilons nodomāja. Durvis bija atvērtas. Apgaismotas kāpnes veda uz otro slāvu. Brīdi pastāvējis, viņ� devās aug�ā. Tur bija tik spo�a gaisma, ka viņ� ap�ilba un nespēja saskatīt bibliotekāru, ta�u dzirdēja �ī cilvēka balsi, kas skanēja tā. it kā ar metālu skrāpētu metālu.

� Nu, ko jūs vēlaties?

Gilons nezināja, ko atbildēt.

� Lasīt jau nu, protams, ne.

Gilons uzskatīja par labāku klusēt.

� Grāmatu �eit ir bez sava gala, bet neviena vēl nav ņemta lasī�anai.

Beidzot Gilons varēja saskatīt �o vīru. Neliela auguma, drukns, puskailu galvvidu un tik sarkanu seju kā lukturis pie �ahtas ieejas. Acis bija zilas un dzedras, bet asaroja. No viņa nāca viskija smaka.

� �odien ir Ziemsvētku vakars,� Gilons sacīja.

� Neviens nezina, ka lasītava ir atvērta.

� Viņi nemaz nezina, ka tāda pastāv.� Ar pla�u �estu bibliotekārs norādīja uz grāmatu krātuvi.� Mana �ķīstā jaunava! Neviens tai nav pat pieskāries.

� Ļaudis kautrējas, ser. �ejienie�i kautrējas no mācītiem cilvēkiem.

� Jā. jo viņi ir mu|ķi, bet mu|ķi viņi ir tāpēc, ka neko nezina. Baidās no visa, kam nevar vālēt ar cērti.

Pretīgums un nicinājums �ī vīra balsī bija lik dziļ�, ka Gilons izbijās, bet tai pa�ā laikā tas viņam arī aizdeva dusmas.

� Bet kas galu galā ir vainīgs pie tā? Ja lādi kā jūs varbūt neliegtos palīdzēt . ..

Bibliotekārs pacēla roku, likdams Gilonam apklust.

� To visu esmu jau dzirdējis,� viņ� strupi noteica.� Tā ir tuk�a salmu kul�ana, kaut gan nodomi ir vislabākie. Ko var iemācīt tādiem, kas neko negrib zināt? Tie būtu glu�i veltīgi pūliņi. Nu, ko īsti jūs gribat?

Es gribētu būt mājās pie savas ģimenes un kopā ar to nosvinēt Ziemsvētku vakaru, cik nu vispār no tā ir atlicis, Gilons klusībā nodomāja, bet kaut kas viņu atturēja. Plauktos te atradās tāds daudzums grāmatu, kādu viņ� savu mū�u nebija redzējis.

� Nu, kas jums vajadzīgs?

Kāda doma jau sen nedeva Gilonam miera � kop� tās dienas uz jūras, kad viņ� sastapa misteru Draisdeilu.

� Makbels,� Gilons sacīja un nosarka. Bibliotekārs to nelikās dzirdējis.� Es gribu kaut ko uzzināt par cilvēku, kas saucas Makbels.

� Makbels.� Bibliotekārs urbās viņā ar lādu skatienu, ka Gilons gribēja novērsties vai pat mesties lejā pa kāpnēm. � Pasaulē ir tūksto�iem Makbelu. Kalnienē vien jau atliku likām. Katrā krūmu skupsnī pa Makbelam.

Dīvaini, ka es nevienu lur nesastapu, bet varbūt neesmu uzaudzis īstajā vielā, Gilons prātoja.

� Es domāju, ka �is Makbels. par ko es runāju, ir slavenāks par visiem ciliem Makbeliem.� viņ� teica.

� Ak tu domā. Tu domā ...� Gilons nosarka. Bibliotekārs uzmeta viņam ironisku skatienu.� Vai �is Makbels gadījumā nebija karalis'?

� Es nezinu.

� Ak nezini! Tu nāc �urp, lai jautātu man par Makbelu, un pat nezini, ka viņ� bijis Skotijas karalis.

Gilons nodūra galvu un nomurmināja:� Nē.

� Nezini, ka viņ� bijis karalis'?

Gilons nespēja pacelt galvu.

� Kā tevi sauc?

�ai mirklī viņam gribējās samelot.� Kamerons,� viņ� beidzot izmocīja.� G. Kamerons.

� Nu tad pagriezies, Kameron, lai varu aplūkot tevi.� Gilons pagriezās prel petrolejas lampu.

� Kad tu sāki runāt, es nodomāju, sak, redz, kur beidzot atradies cilvēks, ar ko es varē�u pārmīt kādu vārdu,� cilvēks, nevis darba lops no raktuvēm. Bet tu man jautā par Makbelu un nezini pat to, ka viņ� bijis karalis. Tu esi sarūgtinājis mani.

� Jā. Piedodiet, ka tā ir iznācis.� Gilonam nekas cils neatlika kā pagriezties un iet. Viņ� devās lejup pa kāpnēm un izgāja Raktuvju gāles saltajā tumsā, kur atkal varēja justies dro�ībā.

Nekaunīgais sarkanģīmis, viņ� sodījās. Un tad atskārta, ka atstājis lasītavā savu platmali.

Pie velna platmali, lai viņ� ar to aizrijas, Gilons nomurmināja, bet, to teikdams, jau zināja, ka dosies tai paka), kaut arī viņam daudz vieglāk būtu bijis stāties pretim visam �Kou-led�as� pļēguru baram nekā �im bibliotekāram. Kad viņ� atgriezās lasītavā, bibliotekārs sēdēja pie sava galda un. stingi blenzdams uz durvīm, sūca no nelielas, brūnas pudeles viskiju. �

� Mana platmale.

� �is cilvēks, par ko tu runāji, ir lords Makbels, galvenais varonis slavenā lugā, ko sarakstījis kāds vīrs, vārdā �ekspīrs. Tā ir traģēdija �Makbels�. Kam tev to vajag?

� Gribu to izlasīt.

Bibliotekārs cie�i ieskatījās viņā.

� Kā tev radās tāda doma?

� Bija tāds gadījums. Sensenis. Kad es vēl necirtu ogles, bet zvejoju zivis.

Nelielais vīrelis piecēlās un devās pāri telpai pie grāmatu plauktiem. Gilons tikmēr izlasīja uz galda uzlikto kartīti ar �ī cilvēka vārdu: �Mr. Henrijs Selkērks. Bibliotekārs.� Misters Selkērks jau nāca atpakaļ ar lielu, apputēju�u grāmatu rokās. Tā bija iespiesta ļoti sīkā rakstā.

� �o grāmatu tu tikpat nelasīsi,� viņ� noteica. Tad izņēma abonementa kartīti, lai Gilons parakstītos tajā.��Tā tev neļaus ne acu aizdarīt�¹,� viņ� piemetināja un tik nicīgi nogrudzinājās, ka Gilonam sanāca dusmas.

� Izlasī�u gan.

� Jā, jā, protams, izlasīsi. Savā mazajā būcenī, pilnā ar knauķiem, kas brēc pēc maizes, tu to izlasīsi.

Uz kartītes bija skaitlis ЛЪ 1. Tātad viņ� ir pirmais pitmangietis, kas paņēmis grāmatu lasī�anai. Lai nu kā, tas tomēr bija kaut kas. Viņ� uzlika platmali un devās uz durvīm.

� Kameron?

� Jā, ser.

� Es biju maķenīt paskarbs pret tevi. �Kā dūri saņem visu savu dū�u � un izdosies.�¹¹¹²� Bibliotekārs atkal iesmējās, bet Gilons nespēja saprast, kādēļ.

Viņam aizejot, misters Selkērks stingu skatienu raudzījās pāri galdam un atkal dzīrās celt pudeli pie mutes. Kaut arī tik gudrs, tik ārkārtīgi izglītots, �is cilvēks acīmredzot ir ļoti vientu|�, pat vēl vientuļāks nekā es, Gilons nodomāja.

Pārkāpis pār savas mājas slieksni, viņ� ap�ilba tāpat kā iepriek� un labu laiku nespēja it neko saskatīt. Viņ� bija sācis sirgt ar ogļra�u aklumu, un tas darīja viņu nemierīgu. Telpa bija stāvgrūdām pilna ar cilvēkiem � tie apstāja viņu, kaut ko skaļi klāstīja viņam, un pēdīgi viņ� saskatīja Megiju, kas sēdēja pie uguns uz zema soliņa, aplikusi skaistu, garu, spilgtas, lā�u tīkamas krāsas �alli, un izskatījās tik daiļa kā reti kad.

� Kur lu biji? Mēs izmeklējāmies pa visu Pilmangu,- Megija sacīja. Viņas balsī nebija saklausāms pārmetums.

� Biju aizgājis uz tīreli. Pastaigāties.'

Grāmatu viņ� turēja aiz muguras un tad paslēpās nolika istabas tum�ajā kaklā uz galda.

� Es skrēju pēc levis uz �Koled�u�, tēt.� Seins teica.

� Viņi gribēja tev izmaksā!.

� Kādi viņi?

� Krodziņā sēdo�ie vīri.� Scms leica.� Visi kā viens.

� Un. �eku. Bouni arīdzan. Bounu dzimta. Gilon.� Toms Drams paskaidroja.� To nu tev. Gilon. bulu vajadzējis redzēt!�Viņa balsī skanēja lepnums, ta�u seju Gilons vēl aizvien nespēja saskatīt.� Visi pilnā skaitā � viņa brāļi un māsas, un. zināms, māte un tēvs � �ādā vakarā pāri tīrelim bija nāku�i �urp. Kaul kas vēl neredzēts.

Un Gilons sāka saskalīl visu ap sevi. Bija ieradu�ies kaimiņi no viņu ieliņas, pirmo reizi pārkāpdami viņa mājas slieksni,� Hod�i no blakusmājas. Bēgu ģimenes locekļi. Vil-lijs Houps, jau krietni sameties, un Toms Mengijs ar jauno sievu un nelielo akordeonu. Bija atnācis arī Toms Drams no savas mājas, kas atradās �ai pa�ā ielā. Drami jau sen bija pārvāku�ies, tik sen, ka vairs neuzskatīja �o māju par savējo. Tagad tā piederēja Kameroniem.

Gilons pasmaidīja. Ilgi viņam bija vajadzējis gaidīt �o brīdi.

� Padomā tikai,� Toms Drams vēl aizvien nerimās.

� Aug�ciemie�i nāk lejā � ielāgo, lejā,� parādīt godu lejga-lielim.� Viņ� pa�ūpoja galvu.� Nē, nudien kaul kas neredzēts.

Uz pavarda malas, lai neatdzistu. bija uzlikta viena no Bounu ģimenes veltēm � kūpo�s, cepts tītars jeb buldurpaps. kā lo Pilmangā dēvēja,� treknām, aug�up izslietām kājām. Gilons nekad vēl nebija ēdis tītaru.

� Ko īsti viņi sacīja?� viņ� jautāja.

� Ko sacīja? Cilvēk mī|ais. lo nu tev vajadzēja dzirdēt! �Lai slavēts dievs, ka ir tāds Gilons Kamerons. kam vīra dū�a un galva īstajā vielā.� Un tā joprojumis.

Galda vidū stāvēja brūna māla krūka ar viskiju. Kamēr zēni meklēja krūzītes, Toms Drams lūkoja izvilkt korķi.

� Un atnesu�i, rau, nevis sūda suslu � piedod, Meg, par prasto izteicienu, bet reizēm vienīgi raktuvju valodā atrodami īstenie vārdi �. nevis at�ķaidītu. bel riklīgu mantu, tīru astoņus gadus nostāvēju�os Glendonas viskiju � no lavas dzimtās puses. Gilon.� tēvs sacīja.

Tas bija svētuma un bijības pilns mirklis kā pirms kāda cildena gara izsauk�anas, un lad nopauk�ķēja korķis. Gilonam lomēr bija lemts nobaudīt savu Ziemsvētku malciņu.

� Par mūsu lēti!� Setus teica, un visi iedzēra.

� Par manu dēlu!�Toms Drams sacīja, un visi iedzēra

Tika uzsaukti' vēl cili tosti, un katrs viskija malks ielēja tīkamu siltumu Gilona tuk�ajā vēderā. Pēdīgi visi sadevās rokās un. jaunajam Mengijam spēlējot kādu melodiju, dzēra pa vecai skolu para�ai. Tad Gilons devās pāri telpai pie Megijas.

� Nāc iedzer kopā ar mums. Viņa pamāja ar galvu un nolika �uvekli sāņus. Viņi sadevās rokās un iedzēra katrs no savas krūzītes.

� Cik skaista �alle.� Gilons sacīja.

� Peislijas¹³. īsta Peislijas manta.� Megija attrauca.

� Es alla� esmu gribējusi sev �ādu �alli, un nu lu man esi lo pagādājis.� �ķita. ka viņa grib Gilonu noskūpstīt vai arī lai Gilons noskūpsta viņu � kaut kas tāds viņu abu starpā sen bija aizmirsts �. ta�u viņi sakautrējās no cilvēkiem, un lad �is brīdis bija pagājis � līdzās stāvēja Endrjū. rādīdams uz saviem velingloniem. smagiem gumijas zābakiem, kuru zoles klāja prāvi gumijas izciļņi. �ādi zābaki bija katra Pilmangas ogļra�a sapnis.

� Redz, ko lu esi man pagādājis.� Endrjū teica.

� Tu pats esi to izdarījis.� Gilons atbildēja. Viņ� atlaida Megijas roku. Sis brīdis bija pāri. Kad viskijs nāca pie beigām un viens otrs jau maķenīt zvāļojās, viņi ķērās pie tītara, un tas izrādījās lielisks � kā Gilonam bija stāstīts � balta ga|a. mīksta un sulīga, un viņi uzdzēra tai virsū pa malciņam viskija.

� Brūna|ģu vira tītaram nestāv ne tuvu.� Megija ierunā jās.

� Ko nu vairs pieminēt tik senas lielas.� Gilons sacīja

� Cilvēks radīts vienīgi �adai dzīvei. Un �ādiem jābūl īsteniem Ziemsvētkiem.

Viņ� izaicino�i paraudzījās visapkārt.

� Un turpmāk lādi mums arī būs.

Jā.� visi piekrita.� jā. jā.

Tad viņi dzēra vēl viskiju un dziedāja skotu dziesmas, galvenokārt skumjas, jo tik vēlā stundā tās �ķita vispiemērotākās. Gilons dziedāja, un Sāra spēlēja flautu, pēc tam viesi aizgāja mājās un bērni salīda savās gultās, kas bija iekārtotas priek�istabas sienu padziļinājumos, bel Gilons ar Megiju devās uz savu kambari. Dziedāja gaiļi, Istmangas pamalē vīdēja pirmā gaismas svītra, un Gilons nodomāja, ka �ī ir bijusi visgarākā diena viņa mū�ā.

Viņam �ķita, ka ir aizmidzis, bet viņ� negulēja. Tā, lūk, svinami Ziemsvētki, viņ� nodomāja, ta�u maksa par tiem bija augsta. Viņ� domāja par Sendiju Bounu un par �ogļu cenu�, kā to �eit dēvēja. Cik viegli ar to samierinājās vīrie�i un pat sievietes, glu�i vienkār�i paraustot plecus, vadīdamies pēc mū�vecās gudrības � samierināties ar to, ko nav iespējams grozīt.

Un maksāts lika ar miesu, ar kauliem, ar asinīm, ar ampulācijām, slimībām un nāvi, kas ogļra�iem uzbruka pārsteidzo�i daudzos un da�ādos veidos � ar ugunsgrēkiem, plūdiem, nogruvumiem, eksplozijām �, tāda bija �ī �ogļu cena�, kad ik reizi no �ahtas tika iznests vai nu līķis, vai galīgi sakropļots cilvēks, kam nekas cils vairs neatlika kā līdz mū�a galam dirnēt aukstas, tum�as istabas kaklā. Un kur tad vēl ogļra�u aklums, no kā apkārtējā pasaule brī�iem gan uzliesmoja, gan satumsa vai pat sāka griezties riņķī. Un ogļra�u reimatisms, kas jaunekļus padarīja par ve�iem, un ogļra�u astma, kad cilvēks no ogļu putekļiem vispirms smaka nost, bet, kad plau�as bija galīgi piestrēgu�as, slimības gultā burtiski noslīka savu plau�u �ķidrumā. Un tā dēvētais raktuvju grims, ko ap plakstiņiem veidoja vissīkākie ādā iesūku�ies ogļu puteklī�i, tā ka, iznācis virszemē, cilvēks bija kā apzīmogots, jo viņa acis vēstīja visai pārējai pasaulei: ogļracis, ogļu urķis, zemes lodā, spitālīgais �pieklājīgās pasaules� acīs. Un visbeidzot � ogļra�u tetovējums, zilās rētas uz sejas un ķermeņa, rētas, ko atstāja ogļu putekļi, kurus bēra brūcēs, lai apturētu asinis.

Bet �ogļu cena� alla� tika maksāta padevīgi, bez kurnē�anas. Kālab tik padevīgi, Gilons brīnījās. Un kālab tā vispār būtu jāmaksā?

� Gilon?

� Jā.

� Tev bija taisnība. Ja kādam no mūsu bērniem uzkristu klinlsbluķis, es gribētu, lai alrastos tāds Gilons Kamerons, kas izdarītu to, ko paveici lu.

Viņam k|uva labi un silti: iedzertais viskijs, saltā vēja auri aiz sienas, siltā gulta un vēl �ie Megijas vārdi, nedaudzi, ar lielām pauzēm izteikti vārdi, un tikai tad. kad tie bija izsacīti, viņ� īsti saprata �o vārdu vērtību, jo viņai tie nenāca viegli pār lūpām. Megija ar uzslavām nemēdza mētāties. Viņā pat uzvilnīja lādas kā alkas, kā vēlē�anās pēc viņas. Ja jau vispār tas būtu iespējams, tad �is bija īstais brīdis

Megija pēk�ņi pietrūkās sēdus.

� Nauda ... Galīgi aizmirsu naudu.

Kaut gan bija auksts, viņa izlēca no gultas.

� Es to atstāju lurpat uz plaukta. Dievs kungs, ja nu kāds to ir paņēmis! Katrs ta�u ir tikai cilvēks. �ēlīgais dievs!

Viņ� dzirdēja, kā viņa gramstās pa skapī�a plauktiem, un pēdīgi saklausīja atvieglojuma nopūtu.

� Paldies dievam.� Megija noteica un ielīda atpakaļ zem segām. Pat savā gultas malā viņ� juta, cik aukstas viņai kājas.� Veselas �etras mārciņas.

� �etras mārciņas? Kur tu tās dabūji?

� No Bouniem.

� Kādē| tu tās ņēmi? � Viņ� bija apmulsis.� Tītaru � jā. Viskiju � nu labi. Bet naudu?!

� Ne jau priek� tevis. Tā ir par domkratu.

Gilons nespēja aptvert, ko viņa runā.

� Tu esi salauzis domkratu. Kamēr tu biji Kaudenbīlā. misters Brotkoks atsūtīja zēnu ar rēķinu.

Gilons. kā sitienu saņēmis, juta, ka viss ir pagalam �gan tieksme pēc Megijas. gan arī pārējais � un paliku�as vienīgi dusmas un pa�a muļķības apziņa, kas viņu pārņēma aizvien bie�āk un bie�āk. Pēc tam viņ� pamodās tikai vienu reizi un. nesaprazdams, vai tas ir miegā vai pussnaudā, redzēja no dzelzs izkalto kakla riņķi, kas vēl aizvien atradās ap kaklu skeletam, ko pagāju�o nedēju ogļra�i bija atradu�i raktuvju �ahtas dibenā, sūknēdami ārā no turienes ūdeni, un uz �ī riņķa bija rakstīts:

�Alekss Houps, notiesāts Pērtā uz nāvi par gaļas zādzību 5 decembrī un atdāvāls Tomasam To�am no Pitmangas, lai līdz mū�a galam strādātu raktuvēs. Ja �ī riņķa valkātāju kāds notver uz ce|a, lūdzam pret bagātīgu atlīdzību atsūtīt viņu atpakaļ īpa�nie kam.�

� Vienīgi kakla riņķa mums trūkst,� Gilons noteica un tikai tad atskārta, ka runājis skaļi, jo Megija pagriezās un jautāja:� Ko?

� Pirmie Ziemsvētki,� viņ� sacīja.� Piedzimis dieva dēls.

� A-а, tas tiesa, bet nu guli, ja?

Gilons bija nācis pie kāda secinājuma, un �is piemērs no jauna to apstiprināja: ja dievs tie�ām būtu taisnīgs un �ēlsirdīgs, tad Tomasam To�am būtu vajadzējis dabūt galu raktuvju liesmās, og|u un putekļu eksplozijā. Ta�u visiem it labi bija zināms, ka misters Tomass To�s ieprecējies Mangu ģimenē un beidzis savu dzīvi Brambijhilā, bet no Pērlas atvestais Alekss Houps ticis iegrūsts vai, ticamāk � pats ielēcis raktuvju �ahtā.

Viņ� urbās cauri grāmatai vakaros un da�kārt arī pēcpusdienā, kad darba ritmā iestājās atslābums un viņus jau pirms laika atlaida mājās. Pirmo reizi kop� Gilona iera�anās Pitmangā ogļra�iem trūka darba. Kaut gan vēl bija dziļa ziema, darba sirēna ne vienreiz vien ar trim gari stieptiem kaucieniem rīta melnumā izkliedza skumjo vēsti: <So-o-o-o-dien da-a-a-a-arba n-a-a-a-av!� Tādās reizēs viņi atkal likās uz auss, ta�u prieka no tā bija maz. Megija, redzēdama viņus guļam, kļuva tik satraukta, ka viņi drīz vien manījās pazust. Gilons parasti devās uz lasītavu.

Grāmata bija tik nesaprotama un garlaicīga, ka viņ� pats nespēja nobrīnīties, kālab tik briesmīgi spīdzina sevi. Pirmām kārtām viņ� � pretēji pitmangie�iem � neticēja raganām, bet �is darbs � cik nu viņ� no tā saprata � bija viens vienīgs savārstījums par trim briesmīgām �ūpotājām un cūku kāvējām raganām, kas izteica kaut kādus pareģojumus. Tomēr Gilons nelikās mierā, cie�i apņēmies uzzināt kaut ko tādu, ko Megija nezina, un turklāt viņ� negribēja atdot grāmatu Selkērkam neizlasītu. Ar mokām viņ� lauzās cauri grāmatas lappusēm un, ticis līdz beigām, piespieda sevi sākt atkal no sākuma, juzdams, ka pamazām �is tas kļūst skaidrāks. Kad viņ� ņēma visu cauri pa Iro�am lāgam, viņam �ķita, ka lasītu to pirmo reizi. Vārdi ieguva pavisam citu jēgu, un atklājās līdz �im neizprastā nozīme. �ahtā viņ� da�kārt pieķēra sevi skaitām atsevi�ķas rindas no galvas, reizēm skaļi, baidīdamies, ka tikai kāds neizdzird, tomēr gribēdams izrunāt tās. Viņam īpa�i bija palikusi atmiņā tā viela, kur Dankans, Skotijas karalis, saka:

�No kurienes lu nāc, mans krietnais lan?�

Un galminieks, vārdā Ross, viņam atbild:

�No Faifas, di�o valdniek. Kur Norvēģijas karogs debesīs Pret mūsu pulkiem pland.�¹⁴

Un pēk�ņi �ahtā, vairākus tūksto�us pēdu zem okeāna, kur ir tik melna tumsa kā kapā. Gilons saprata, cik skaisti tas pateikts. Un kop� tā laika vārdi un frāzes nņ visda�ādākajām lugas vietām, parasti bez kāda iegansta, iznira no viņa atmiņas dzīlēm kā zivis, kas izpeld virs ūdens. Reizēm, kad Gilons cirtnē bija viens pats, viņ� �īs frāzes skaitīja pilnā balsī. Pēc tam katru vaļas brīdi viņ� sāka nodoties lasī�anai � gan �ahtā savas ogļra�a lampiņas gaismā, kad aptrūka kublu og|u iekrau�anai, gan vakariņu laikā mājās pie galda.

Ja tās varēja saukt par vakariņām. Kop� tā laika, kad �ahtā sāka trūkt darba, algas aploksnes kļuva aizvien plānākas. Līdz ar izpeļņas samazinā�anos vairums ogļra�u ģimeņu sāka izdot par pārliku arī daļu no tās naudas, ko citkārt būtu izlietoju�as braucieniem uz futbola sacīkstēm Kaudenbītā un tamlīdzīgām vajadzībām, bet Kameroni jau pa�ā sākumā pārgāja uz stingri noteiktām devām. Kaul arī izpeļņa bija sarukusi, naudas lādes tiesa nedrīkstēja sarukt. Un par kāda mazumiņa izņem�anu pārtikai nevarēja būt ne runas. Lādei bija jādabū sava tiesa, lāde bija pirmajā vielā.

Pilmangā �ī vakariņu maltīte saucās �tupeņi ar piebikstī�anu pie krāģī�a�: galdā lika nolikta bļoda ar vārītiem kartupeļiem, kriksīti� sviesta un sālnīca, visa ģimene sasēda apkārt, un katrs koda savā kartupelī, mērcēdams to sālnīcā.

� Ar tik plānu azaidu ogļra�iem nepieliek,� kādu vakaru Sems iesaucās, nomezdams savu dak�iņu uz grīdas.� Dieva dēļ, māt, nu padomā ta�u! Ar to var izlikt kāds ve�uks vai papīru grauzējs, bet ogļra�iem vajadzīga miesa uz kauliem.

� Blēņas,� Megija attrauca.� Cilvēki paradu�i pārāk daudz ēst.

� �inī mājā nu gan ne.

� Reizēm ir derīgi pabadoties.

Visi zināja, ka lā ir Megijas pārliecība. Nebija nozīmes ar viņu strīdēties.

� Kā tad īri ēd vienīgi tupeņus un, kā liekas, izliek glu�i labi?

� Jā gan, māt, varen labi,� sarunā iejaucās Robs Rojs.� Tev vajadzētu viņus redzēt Kaudenbīlā vāļājamies pa renstelēm. Aizgrābjo�s skats uz �iem tupeņu ēdājiem. Brīni�ķīgs apliecinājums tam, cik cildens top cilvēks no prastu tupeņu ē�anas.

� Nu, nu,� Megija noteica.� Vai dzirdi, ko viņ� runā?� Viņa piebikstīja Gilonam pie pleca, un viņ� pacēla galvu no grāmatas.� Vai saproti, ko viņ� ar lo domā? �is ... �is slāvraģis, kas visu redz aplamā gaismā.

� Saki, māt, lūdzama.� ko nozīmē �slāvraģis�?�Robs Rojs jautāja ar uzsvērti pareizu angļu izrunu.

� Kaseklis, lu grēkapagale,� Megija sacīja, un Robam Rojam bija jānosarksl.

� Ar viņu vairs nav iespējams sarunāties. Tas viss no �ī Selkērka.

Tā nu tas ir, ka viņi negrib viens otram padoties, Gilons nodomāja un atkal iegrima grāmatā. Tagad viņ� lasīja �Karali Līni�, un, viņaprāt, tas bija labāks par �Makbetu�, bet varbūt lā �ķita vienīgi tādēļ, ka viņ� bija mazliet iepralies lasī�anā.

� Cilvēkam ir jāmācās atteikties,� viņ� dzirdēja sievu sakām.� Atteikdamies cilvēks kļūst stāvokļa noteicējs.

Jānudien. Gilons nodomāja, vismaz ar Megiju lā tie�ām bija: reizēm svētdienas rītos pie brokastu galda, kad viņa atteicās no otras �āvētās siļķes, viņas seja pauda paliesu gandarījumu.

� Ja cilvēks iemācās pasacīt �nē�, lad vajadzības brīdī spēs pasacīt �jā�.

Gilons nekad nebija varējis saprast, kur viņa ņēma �os izteicienus, �os lozungus. Kaul arī Megija bija strādājusi par skolotāju, grāmatas viņa nelasīja un ar kaimiņiem varēja nerunāt mēne�iem ilgi. Gribot negribot viņ� nāca uz domām, ka viņa visus tos izgudro pali.

�Ci/c vēl daudz asāk nekā �ūskas zobs dzeļ bērna nepateicība!*'

Gilons pacēla galvu no grāmatas un paskatījās apkārt. Taisni brīnums, viņ� nodomāja, cik bie�i �ekspīra vārdi liekas sacīti tie�i par viņu, Pilmangas ogļraci. Bet tad viņ� saprata, ka tomēr alojies. �ajā istabā nebija nepateicīgu bērnu. Viņi bija pilni dumpības gara, bet Megija, pret kuru �is dumpīgums vērsās, pati bija viņos to ieaudzinājusi, it kā tī�uprāt uzkūdījusi viņus prel sevi, bet citādi viņi bija padevīgi, ui\ par padevīgiem bērniem nevar teikt, ka tie ir nepateicīgi.

Ta�u �ekspīrs lika domāt. Tā, piemēram, �o pa�u rītu, lādēdams kublā ogles, Gilons pēk�ņi bija atskārtis, ka pat �eit, �ajā ogļra�u ciemā, viņ� savu mū�u nekļūs par Makbelu, kurā kvēl godkārīga vēlē�anās izcelties apkārtējās pasaules acīs, lai tā būtu, cik maza būdama. Bet viņa sieva varētu kļūt par lēdiju Makbelu. To derēja zināt, to derēja saprast ...

Atkal gāja vaļā diskutē�ana jeb pārrunas, kā Kameroni to sauca, vienalga, cik spīvi cits cilam viņi uzbruka. Tās viņiem bija kjuvu�as par ieradumu, par tradīciju � �īs svētdienu un vakaru pārrunas. Gilona vecāku mājās nekas tāds nebija parasts un, kā viņ� saprata, arī Drāmu ģimenē ne, ta�u bērni no viņiem abiem bija mantoju�i urdo�u, neatslābsto�u tieksmi visu analizēt, apspriest jebkuru domu, kas no ārpasaules iekļuva viņu �aurajā mājoklī.

Da�kārt, atrāvis acis no grāmatas, Gilons raudzījās savos bērnos un brīnījās, kas viņi ir un kur lādi radu�ies � pat pēc izskata viņam tik sve�i.

� Tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki lielākoties ir slikti,� Robs Rojs sacīja.

� Ak �itā?� Endrjū dzīrās atspēkot �o uzskatu.� Bet kā tad nu iznāk? Tu atzīsti, ka cilvēki lielākoties ir slikti, un tomēr gribi uzticēt viņiem visu ra�o�anas līdzekļu kontroli. Vai tu neapjēdz, kādas tam var būt briesmīgas sekas? Nu, vai nav liesa?

� Tagad tu pats esi iekritis,� Robs Rojs atcirta.� Cilvēki pēc savas dabas nav slikti. Cilvēki pa�i par sevi ir labi. Sabiedrība tos piespie� būt sliktiem.

� Es gan neteiktu, ka cilvēki ir slikti,� no kambara atskanēja Sāras balss.� Ja jūs kaut reizi pacenstos aiziet uz baznīcu, tad redzētu tur ļoti daudz labu cilvēku.

� Ak kungs, Sāra. ja kāds apmeklē baznīcu, tas tak vēl nenozīmē, ka viņ� ir labs,� Sems iebilda.� Misters Brotkoks arī apmeklē baznīcu.

� Cilvēks cilvēkam nav ne brālis, ne atbalsis, - Robs Rojs noteica.� Sājā sabiedrībā viņ� ir sāncensis

� Kas rītvakar spēlē?� viņus pārtrauca D�emijs.

� �Kaudenbīlas drosminieki� prel �Kērkoldijas ķeltiem�.

� Tu labi zini, ka tās visas ir blēņas, - ierunājās Endrjū.� Ja cilvēki pēc savas dabas būtu labi, tad nebūtu vajadzīgi visi �ie likumi viņu vadī�anai un ietekmē�anai.

� Ak Jēzus, ir nu gan arguments!

� Es gribētu, māt, lai tu aizliegtu viņiem pieminēt Jēzus Kristus vārdu �ai mājā.

� Ja samaitāta sabiedrība ir radījusi bezjēdzīgus likumus, lai turētu cilvēkus pakļautībā, tad tu domā - tu uzdrīksties domāt, ka cilvēkam, kur� reiz ticis samaitāts, tādam arī jāpaliek'! Ak kungs, nu kā gan tu nespēj to saprast? Vai tu tie�ām neredzi, ka �āds uzskats ir aplams?

� Robam tomēr taisnība,� Sāra iestarpināja.� Cilvēks ir labs, jo radīts pēc dieva ģīmja un līdzības, tātad viņam ir jābūl labam.

Iestājās klusums. Neviens negribēja sāpināt Saru, ta�u visi � pat futbola mī|otāji � nevijus nopūtās. Kā jau varēja paredzēt, meitene apskaitās. Būdama maigas un lēnīgas dabas, Sāra alla� iedegās dusmās, ja kāds aizskāra viņas Pestītāju.

� Jā gan, un jūs labi zināt, ka tā tas ir.� Viņa iznāca no kambara ar asarām acīs, kā jau tas bija sagaidāms.

� Paklau, Sāra. . .� Endrjū ierunājās.

� Cilvēks ir labs, bet dzīves kārdinājumi viņu samaitā,� Sāra nerimās. Visi klusēja.� Ja jūs man neticat, tad ejiet un pavaicājiet misteram Makkarijam, ja jums ir lik daudz dū�as.

� To nu tu varēji palūrēt pie sevis,� Robs Rojs skumīgi noteica.

� Tad jau būtu tie�i las pals, kas pavaicāt zaglim, vai viņ� ir zadzis vai ne,� Sems sacīja.

� Zaglim!?� Cauri darba drēbju ņūklim, pa�ķirdama sāņus sviedriem piesūku�os, ap pavardu sakarinātos raktuvju kankarus, no kuriem cēlās tvaiki un izgarojumi, Sāra devās pie tēva.

� Kālab tu atļauj viņiem tā runāt? Liec viņiem ņemt �os vārdus atpakaļ, tēt!

Gilons nezināja, ko sacīt. Viņ� tomēr nespēja rīkoties tā. kā īstam kristietim piedienētos, jo bija tādās pa�ās domās kā dēli. Sāra novērsās no viņa.

� Kur �ajā ģimenē palicis dievs?

Gilonam par izbrīnu, meitu mierināt sāka Megija.

� Par to tev nevajag uztraukties,� viņa sacīja. Un aplika roku Sārai ap pleciem.� Varbūl patlaban Viņa te nav, bet es tev pateik�u, kur Viņ� ir atrodams.� Viņa paskatījās uz dēliem un vīru.� Lejā �ahtā, kad sāk �ķobīties griesti un krak�ķēt balsti. Jā, tur Viņ� ir atrodams. �Ak dievs, lūdzu tevi, ne|auj tam noliki, tikai ne tagad, neļauj tam nākl pār manu galvu!� Ak vai, tev būtu vajadzējis dzirdei, kādas lūg�anas cejas aug�up no �ahtas! Es tās dzirdu līdz pal �ejienei, līdz mūsu mājai.

Visi apklusa lā vienkār�ā iemesla dēļ, ka lā bija skaidra patiesība. Tais brī�os, kad �ahtā bija jau�ainas briesmas, pat Gilons � kā viņ� bie�i pieķēra sevi � domās neviļus griezās pie dieva un, stāvēdams un nemitīgi klausīdamies, sirdij vai lecot ārā no krūtīm, lūdza kaut mazliet aizstāvības: �Mīļais dievs, es apsolu tev...�� bel, kolīdz nāves jausma tikpat neizprotami, Kā radusies, atkal pazuda, viņ� no jauna ķērās pie darba. Nervu pārbaude, kā Robs lo dēvēja. Robs bija vienīgais ogļracis, kur� briesmu brī�os �ahtā nepiesauca dievu.

� Nu, kā būs, vai brauksi uz sacīkstēm?� D�emijs vaicāja.

� Vai tu, puis, esi pie pilna prāta?� Sems atjautāja.

� Prasīt viņai naudu?� Kop� trūka darba, par futbola sacīkstēm nebija ko domāt.

� Par savu dievu lu neraizējies,� Megija sacīja Sārai.

� Tās ir tuk�as runas, Selkērka grāmatu blēņas.

Selkērks . .. Jā, lā nu tas tie�ām bija, ka viņu ģimenē daudz kas mainījās kop� tā laika, kad Gilons sāka apmeklēt lasītavu. Viņ� iegāja kambarī, prom no kūpo�ajiem apģērba gabaliem, prom no visām �īm sejām un valodām, atgūlās, kaut gan dienā to reti kad darīja, un centās atvedināl atmiņā to vakaru, kad bija tiktāl nobriedis, lai dotos pa nokalni lejā un aiznestu �Makbetu� misteram Selkērkam atpakaļ. Lasītava bija pilna ar ve�iem � cilvēku izded�iem, kā Selkērks tos dēvēja, �iem kapitālisma apstākļos nenovēr�amajiem ogļ-rūpniecības atkritumiem, kas devās turpu nevis tādēļ, lai lasītu, bet lai sasildītos, un snauzdami kvernēja uz soliem un krēsliem. Gilons piegāja pie bibliotekāra un, turēdams grāmatu izstieptā rokā glu�i kā personas apliecību, gaidīja, kad Selkērks viņu pamanīs.

� Es esmu atkal atnācis, ser,� Gilons sacīja.

� Prieks dzirdēt! Bel kāpēc lad lu gāji prom?

Gilons redzēja, ka bibliotekārs ir dzēris un mazliet iereibis. Ogļra�i nekad nereiba.

� Jūs man iedevāt �o te izlasīt.

Misters Selkērks paņēma no Gilona grāmatu, aplūkoja to no vienas un otras puses, līdz teiktais aizgāja līdz viņa apziņai.

� Un lu domā.. .� viņ� sacīja ar sarkasmu, kas bija sajūtams tikpat stipri kā no viņa plūsto�ā viskija smaka,� tu domā man iegalvot, ka esi izlasījis �o grāmatu?

Gilons pamāja ar galvu.

� Jā, es esmu to izlasījis,� viņ� sacīja, un Selkērks acumirklī pietrūkās kājās un, pārvērstu, sarkani plankumainu seju blenzdams uz savu roku, izsaucās:

� �Vai duncis tas, kas acīs spīguļo un spalu grie� pret delnu?�¹� lā ka da�s labs snaudo�s ve�uks �ausmās satrūkās, itin kā izdzirdis briesmu signālu �ahtā.��Nāc un ļauj, lai viņu satveru.�

� �Tevi�,� Gilonam neviļus izlauzās par lūpām.

Bibliotekārs apklusa un ar acīm ieurbās viņā.

� Ko nozīmē �tevi�?

� �Lai tevi satveru.�

� Vai zini, ko es tev teik�u, ogļu urķi, tu ne�ķīstais ogļu urķi, vai zini, ko es tagad tev teik�u?� Plankumi no viņa sejas bija izzudu�i, un nu tā bija viscaur sarkana.� Es teik�u, mēsls lu esi, lūk, kas! Kā tur bija lai vietā? Pie velna! Dod �urp grāmatu!

Gilons stāvēja, kā stāvējis, un viņa seja bija kļuvusi sarkana. _

� GRAMATU!

� Tā ir jums rokā, ser.

Viņ� no�ēloja, ka vispār bija ielaidies sarunā. Bibliotekārs kaut arī iereibis, acumirklī uz�ķīra vajadzīgo vietu. Gilons redzēja, kā tas lasīdams kustina lūpas, lad apklust un paskatās viņā, pēc tam grāmatā- un lad aizcērt lo ciet.

� Velns par stenderi!� misters Selkērks iesaucās.� Lai pērkons mani sasper!� Viņ� atkal atvēra grāmatu.� Kaut kāds smirdo�s ogļu urķis. . .� viņ� nomurmināja, bel Gilons lo dzirdēja.

� Are, kur ir.� Un vēlreiz viņ� pacēla balsi:��Kas var gan kaisls būt un auksts turklāt, būt uzticams un vienaldzīgs, būt uztraukts un tomēr paliki apdomīgs?�¹⁵¹⁶

Gilons neattapa, ko no viņa grib.

� Nu?

� Neviens,� viņ� teica, un misters Selkērks aiz prieka iesmējās.

� Tās, protams, ir blēņas tāpat kā viss pārējais. Henrijs Selkērks var tāds būt.� Aiz labpatikas viņ� nogrudzinājās. Pēc tam, Gilonu pārbaudīdams, viņ� nolasīja vēl vairākas pazīstamas vietas, un Gilons visas tās zināja.

� Tā, lā,� Selkērks beidzot bija noteicis un, viņam par izbrīnu � nē, nevis par izbrīnu, Gilons gulēdams nodomāja, bet drīzāk par kaunu un apmulsumu, kas jau robe�ojās ar pārbīli, satvēra viņa roku savā mīkstajā, baltajā plaukstā un, pa pusei �ņukstēdams, izteica:

��Par mani nesmejies, es vāj� un bērni�ķīgs, vecs sirmgalvis, man astoņdesmit gadu mugurā, un, sakot taisnību, man bail, vai esmu...�¹

Viņ� gaidīja �o rindu turpinājumu, bet Gilons lo nezināja, jo �Karali Līru� nebija toreiz lasījis. Ar lādu kā nelielu vil�anos bibliotekārs paskatījās uz savu nule iegūto prote�ē. � Tad nu reiz piespiedu tevi pie sienas,� viņ� noteica un izvilka vienkār�as acenes tērauda ietvarā. Tad lieti�ķi noprasīja: � Nu, ko lai mēs tagad darām ar tevi?

� Es gribētu vēl kādu �ī vīra darbu.

� Nē, pagaidām labāk vēl ne. Tev tika pamatīgs gaļas kuncis, un tagad lu esi pelnījis pudiņu.

Viņ� metās pāri telpai pie grāmatu plaukta, patriekdams ve�us uz visām pusēm, itin kā izgaiņātu pagalmā zosis.

� Re, kur lā ir. Tagad tu lasīsi �o te. Tāda ir bibliotekāra pavēle. Lai viss būtu kārtībā, vajag izpildīt pavēles, citādi tavā galvā būs līrais juceklis, vai skaidrs?

Gilons piekrīto�i pamāja. �is teiciens bija ļoti līdzīgs Megijas sentencēm.

� Es gribu, lai vēlāk lu man pastāsti par �o grāmatu. �Kad atkal tiksimies mēs trīs? Kad rūks, kad zibeņos, kad līs?�

��Kad zobens dzel�u vārdu teiks, kas kauju pazaudēs, kas veiks?�¹⁷¹⁸ �Gilons atbildēja, un misters Selkērks aiz prieka ie�ņukstējās. �ai tum�ajā, atpaliku�ajā pasaules nostūrī, kur grāmatu turēja par kāju pameslu, viņ� jutās atradis domubiedru. Viņ� pameta ar pirkstu, aicinādams Gilonu tuvāk.

� Un vienu lu alla� palūri prālā,� bibliotekārs piekodināja.� Galvenais ir visu darll īstajā laikā.

Gilons apmulsa.

� Vai tie�ām galvenais? Es nesaprotu.

� Patlaban tev tas arī nav jāsaprol,� bibliotekārs bija teicis,� bet kādreiz lu sapratīsi, vari man ticēt.

Ar lo arī viss beidzās vai, pareizāk, sākās.

Sī grāmata bija �ārlza Dikeņsa �Grūtie laiki�, un Gilons jutās vīlies, jo tur bija stāstīts par tādiem cilvēkiem, kādi dzīvoja tepat Brambijhilā, un tātad � pēc viņa uzskata � lādu uzrakstīt nebija liela māka. Un tomēr, kaut arī sve�āda, lā viņam palika, un kop� lā laika viņ� sāka apmeklēt lasītavu, ņemdams līdzi arī Robu Roju. Viņa dēls ar misteru Seikērku tūliņ atrada kopīgu valodu, un Gilons priecājās, ka mājās ir vēl viens grāmatu draugs, kaul arī brīnījās par Selkērka dīvaino izvēli � dot zēnam lasīt lādu grāmatu kā �Komunistiskās partijas manifests�.

Tagad, atrazdamies gultā, viņ� dzirdēja, kā Robs runādams citē �o grāmatu. Mēne�a laikā, kamēr tā atradās mājās, Robs izlasīja �o darbu desmit vai vienpadsmit rei�u, ta�u Gilons nelika daudz tālāk par lo vietu, kur Markss un Engelss izsaka savas domas par ģimenes sair�anu. Par to lasot vien, viņu pārņēma kauns un viņ� jutās kā savas ģimenes nodevējs. Kaul Robam Rojam pieliku prāta par �o jautājumu mātes priek�ā pievaldīt mēli, jo Megijas manifestā ģimene bija pats galvenais.

Viņ� dzirdēja trīs gari stieptos sirēnas kaucienus � tātad �odien darba atkal nebūs �, apmierināts pagriezās uz sāniem un visbeidzot, pilnīgi pamodies, atskārta, ka pirmo reizi, cik tālu vien atmiņa sniedza, atrodas mājās glu�i viens pats. Tas, ka viņ� vēl ir gultā, kad saule jau gabalā, un mājās valda absolūts klusums, Gilonam �ķila tik liela greznība, ka viņ� jutās kaut ko dzīvei nozadzis. Zagti augļi ir vissaldākie, viņ� nodomāja � lo nu Markss nekad nebija sapratis � un nolēma tūdaļ ķerties pie pēdējās grāmatas, ko misters Selkērks bija licis viņam izlasīt.

Tā bija Vinvuda Rīda �Cilvēks � moceklis�: Selkērks gribēja, lai Gilons izprastu pretējās puses � viņu, valdo�ās �ķiras, bagātnieku � domas un uzskatus.

�o grāmatu lasīt nebija viegli. Tās galvenā doma bija tāda, ka visai cilvēcei ir bijis jācie�, lai pasaule sasniegtu pa�reizējo uzplaukumu, un tādēļ ir glu�i dabiski, ka cilvēcei būs jācie� arī turpmāk, lai atvieglotu likteni nākamajām paaudzēm, tāpat kā mūsu priek�te�i ir cietu�i mūsu dēļ. Uz lapu malām �ur tur bija redzami īsi mistera Selkērka komentāri; �ādus vārdus Gilons bija dzirdējis �ahtā, bet uz papīra redzēja pirmo reizi.

Atsakies �odien, lai iegūtu rīt,� tāda bija �īs grāmatas pamatdoma. Megijai būtu vajadzējis �o teicienu piestiprināt pie gultas kā lozungu, Gilons nodomāja un atcerējās vakardienas �pārrunas�.

� Jā, nu, protams. ļoti jauki, bet man ir tikai �ī uiena dzīve!� Robs Rojs bija kliedzis. Un Gilons tai brīdī bija nodomājis, ka viņu ģimenē liek pārāk daudz kliegts. Nezin kādēļ tas bija tā iegājies.� Rītdien manis vairs nebūs, un es nevarē�u sākt dzīvi no jauna. Ko var no tās paņemt, tas jāņem tūlīt.

� Kā tad, jāņem! Tu tikai domā kā ņemt,� Megija bija atcirtusi.� Tā ir jūsu, sociālistu, nelaime. Jums visu vajag dabūt tūlīt. Jūs neredzat tālāk par nākamo alus krūzi.

Robs Rojs tie�ām dzer pārāk daudz, Gilons nodomāja. �ai ziņā Megijai bija taisnība.

�Kur� dzer mazliet pār mēru, tas dzer daudz pār mēru,� viņa tēvs alla� bija teicis. Gilons atkal iegrima lasī�anā, bet pēc laiciņa juta, ka blakus telpā vai durvju priek�ā kāds ir, nolika grāmatu un sāka klausīties.

� Kālab tu veltīgi tērē laiku, cauru rītu dzenādams bumbu?� Megija jautāja.

� Puisietim tak reizēm vajag izklaidēties.� Tā bija Endrjū balss.

� Ko niekus. Bērniem nav vajadzīga nekāda izklaidē�anās.

�ādi viņus abus kaitējamies Gilons bija dzirdējis ne vienreiz vien. Viņ� bija pārsteigts par rotaļīgumu, ar kādu notika �īs vārdu cīņas. Endrjū bija vienīgais, kur� varēja atļauties tā runāt ar māti, jo viņi abi no laika gala bija lieliski sapratu�ies. Gilons dzirdēja, kā pa ielas bruģi liek dzenāta futbola bumba.

� Vecāku uzdevums ir izsist no bērniem draiskulības garu un iepotēt viņos atbildības sajūtu.

� Ko niekus. Ja to vien dara kā strādā bez atelpas, tad jau var zaudēt sapra�anu.

�r Toties var tikt pie bagātības.

Megija bija piespiedusi viņu pie sienas. Varēja dzirdēt, ka Endrjū smejas, kaut gan parasti viņ� tā nemēdza darīt. Gilonam uzmācās ba�as par to, ka mātes un dēla sirsnīgās attiecības viņam �ķiet mazliet aizskaro�as. Viņ� bija domājis, ka stāv tam pāri. Ja viņ� ir labs tēvs, viņam vajadzētu priecāties par tām. Tad Endrjū, kā likās, rādīja mātei kādu triku ar futbola bumbu.

� Tu esi iz�ķiedis krietni daudz laika, lai to iemācītos.

� Daudz gan.

� Bet vai �Desmitnieka rokasgrāmatu� esi izlasījis?� pēk�ņi pavisam citā � nopietnā balsī Megija noprasīja.

Endrjū atbildēja noliedzo�i � �ī grāmata esot pārāk sare�ģīta. . _ ..

� Tāpiņ� gatavais,� māte sacīja.� Ja Ar�ijs D�eps var būt desmitnieks, tad arī tu vari.

� Viņ� tika iecelts, viņam nebija jāliek eksāmens.

� Gan tu to noliksi. Vai zini, ko mēdza sacīt tavs vectēvs Toms? �Izvēlies vai nu brīvu vaļu, vai naudu. Nevar dabūt reizē gan vienu, gan otru.�

� Ek, mani tas neinteresē. Es gribētu kādam samaksāt, lai strādā manā vietā, bet pats dzīvot brīvā vaļā.

Gilons zināja, ka �ī ir tie�i tā atbilde, kādu Megija gaidīja. Viņa cepa plāceņus un aicināja dēlu tos nobaudīt.

� Lai nu paliek,� Endrjū atmeta.� Es neesmu izsalcis.

Karsti plāceņi �ai mājā nekad netika doti, ja nu vienīgi īpa�os gadījumos, jo viņi kā vilki tad metās tiem virsū un nolocīja visu pa tīro.

� Nāc, kad tev saka!� viņa pavēlo�i teica.

Endrjū veicīgi apēda plāceni, juzdamies vainīgs, ka citiem tas liegts. Gilons gulēja, cik klusi vien spēja, jo saprata � nu ir par vēlu atklāt, ka viņ� atrodas tepat līdzās. Megija apzieda plāceni ar sviestu � �ais grūtajos laikos tas bija kaut kas neredzēts � un tam virsū uztriepa medu. Tad iedeva dēlam vēl krūzi piena. To izdzēris, viņ� metās uz durvīm.

� Tikai nestāsti ciliem,� Megija nosauca viņam pakaļ.

� Jā.

� Vai dzirdēji?

� Jā.

Durvis aizcirtās. Nu viņi mājās bija divi vien. Gilons nesaprata, kā lai atklāj viņai savu klātbūtni. Viņ� negribēja, ka Megija uziet viņu kambarī, it kā viņ� tur būtu gribējis paslēpties. Viņ� sasukāja matus, lai izskatītos iespaidīgāks, piegāja pie durvīm un, palicis tur stāvot, gaidīja, kad Megija viņu ieraudzīs. Pamanījusi vīru, Megija satrūkās, izbrīnā pavēra muti, it kā sacītu �o�, un tad jau bija atguvusies.

� Es domāju, ka tu jau sen esi aizgājis.

� Uz kurieni?

� Kas to lai zina. Turpat, kur vienmēr. Uz savu mīļo lasītavu pie sava jaukā mistera Selkērka.

Tas bija viņai tik raksturīgi � pārņemt iniciatīvu un pāriet uzbrukumā, ka, par spīti dusmām, Gilons neviļus pasmaidīja.

� Ja nu lu reiz esi mājās, lad vismaz aizej un alncs ūdeni.

� Labi, tūliņ atnesī�u.

Paņēmis spaiņus un nē�us, Gilons pa ieliņu devās uz aku. Lai viņa dusmojas vienatnē, bet es varē�u apsvēri, kādu sodu viņai varētu uzlikt, viņ� nodomāja. Pie akas, gaidīdams savu kārtu kopā ar sievietēm un bērniem, kuru pienākums Pitmangā Bija nest ūdeni, viņ� sāka vērot Gilespiju meitu sev priek�ā. Viņam patika meitenes staltais augums, un lad uzmanību piesaistīja viņas mali. Tie bija lik skaisti, ka satrauca viņu. Nekad agrāk viņ� nebija uzskatījis �o meiteni par daiļu vai iekārojamu, bet tagad skaidri saskatīja viņas skaistumu � apslēptu kā jebkur� skaistums Pitmangā, �oreiz apslēptu aiz ūdens spaiņa, kas kuļājās viņai aiz muguras. Kāds skaistums un jaunība �eit velti iet zudībā, Gilons nodomāja. Viņam ejot atpakaļ, ūdens �ļakstījās ārā no spaiņiem, jo viņ� bija pārāk gar�, lai līdzsvarotu nē�us.

� Es gribētu brokastīm plāceni,� viņ� sacīja.

Megija viņam pasniedza karstu plāceni.

� Ar sviestu un medu.

Nu viņai viss bija skaidrs.

� Un pienu arī.'

Brīdi klusējusi, viņa teica, ka piena vairs neesot.

� Itin nemaz?

� Nē.

�- Pat ne lāsītes? Gau�ām slikti.

Plācenis gar�oja pēc zāģu skaidām, lomēr Gilons lo apēda. Bija lik savādi, ka viņi mājās atradās divi vien.

� Kālab tu lā saspraud matus?

� Pitmangā lā pieņemts. Visas sievietes lā dara.

� Atlaid tos vaļā. Lai krīt brīvi pār pleciem.

� Tad man jānoņem tīkliņ�.

� Tad ņem lo nost. Kam tev vajadzīgs �is nejaukais tīkliņ�? Tik skaisti mali satūcīti tīkliņā.

Megija izvilka matadatas, noņēma adīto tīkliņu, un tum�ie mali atrisa viņai līdz viduklim. Gilons bija gandrīz vai aizmirsis, ka viņa var izskatīties arī �āda. Megija pagriezās un ieraudzīja viņa seju.

� Nu labi, ko lu gribi no manis?

� Лг tevi kopā aiziet uz Aug�tīreli.

Viņa acīm redzami negribēja pakļauties, ta�u neiebilda, un tas Gilonu iekvēlināja.

� Vai nāksi?� Tas bija aplam! Tā nevajadzēja jautāt.

� Jā, ie�u.

Gilonam bija skaidrs, ka viņa apzinās savu vainu un ir ar mieru to izpirkt. Viņa bija izdarījusi pārkāpumu � pēc Kameronu uzskatiem, pa�u lielāko pārkāpumu, ja neskaita atteik�anos ziedot artavu naudas lādei,� no ģimenes vidus izvēlējusies sev mīluli.

� Tādā izskatā es nevaru rādīties cilvēkos,� Megija sacīja.� Vispirms man jāsabā� mali zem aubes.

� Bet tīrelī tev tie būs jāatlai� va|ā.

� Labi, atlaidī�u.� Megija skaidri zināja to, ko Gilons pats nemaz neapjauta, proli, ka viņ� sievai nepiedotu, ja viņa tagad neizpirktu savu pārkāpumu. Un nu arī viņa pati gribēja iet.

Viņi gāja pa ielu, un visi raudzījās viņos. Ka vīrs ar sievu glu�i vienkār�i pastaigājas � kaut ko tādu te reti kad gadījās redzēt.

� Tev vajadzēja uzlikt platmali,� Megija sacīja.

Ciema bērni draiskojās pa Sporta placi, sievietes apkopa mājas soli, bet vīri, pa divi vai trīs sasēdu�i durvju priek�ā, vaļojās, pagriezu�i seju pret sauli. �ī bija savāda, marta beigām neparasta diena � silta, skaidra un gandrīz bez vēja, un viņi sēdēja adītajos apak�kreklos, uzsūkdami saules gaismu un siltumu, un viņu spēcīgās rokas, neparasti baltas, izskatījās glu�i bezpalīdzīgas, kaut gan viena otra tum�zila nelaimes gadījuma atstātā svēdra vai rēta �ai baltumā iezīmēja arī pa muskulim. Citi pamāja Gilonam, citi pavilka viņu uz zoba, atsākdami vecum veco meldiņu par lo, kāds viņ� lilkans, lik gar� un kalsnējs, gandrīz kā krauklis, vanags vai stārķis, kāda viņam platmale (kaut gan tā nemaz nebija galvā), zobojās, ka viņ� ir ienācējs, sve�cilvēks, kā viņi mēdza teikt, un vēl piemeta nodrāztos jociņus par Kalnieni un tiem, kas no turienes nāku�i.

� Kā viņiem neapnīk malt vienu un to pa�u?� Megija ierunājās.

� Kā redzams, neapnīk,� Gilons sacīja.

Ieliņas galā, kur sākās Raktuvju gāle, kāds ogļracis piecēlās un pamāja Gilonam, lai panākas tuvāk.

� Man domāt, tev būtu derīgi zināt, ka lu esi Brotkoka melnajā sarakstā,� viņ� sacīja.� Tikai iegaumē, es tev nekā neesmu teicis.

� Kas tas par sarakstu?

� Aizdomās turēto cilvēku saraksts. Bunlavnicku lapa. Tur esot visādi nemiera cēlāji, dumpinieki un tamlīdzīgi.

� Kā lu lo zini? Kāda velna pēc viņ� būtu tur ierakstījis mani?

� Labāk, draugs, neprasi, kā es to zinu. Tu esi �ai sarakstā. Tu un. �eku. vēl arī tavs dēls lai.

� Robs Rojs?

� Tas pats. jā.

Gilons bija gan noskaities uz ogļraci, gan satraukts par nule dzirdēto vēsti, ta�u saprata, ka �is cilvēks viņam gribējis labu, un. pagājies atpakaļ, pateica paldies.

� Nemaz nedomāju, ka �ī ziņa tevi iepriecinās.� ogļracis sacīja.

Gilons ar Megiju nogriezās pa Raktuvju gāli un pēc tam iznāca uz Sporta pla�a.

� Ko viņ� tev sacīja?� Megija jautāja.

� Ak. neko sevi�ķu. �o lo par darbu.

Viņa juta, ka Gilons nesaka patiesību, bet neko vairāk nevaicāja. No tīreļa puses prelim skrēja kāds pui�elis, ar roku aizspiedis muti un degunu. Pa pirkstu starpām viņam sūcās asinis, un Gilons viņu apstādināja. Pui�elim asiņoja deguns un bija izsists viens zobs, bet citādi viss �ķila kārtībā.

� Kā tas gadījās?

� Nolādētais Kamerons.� zēns �ņukstēja. Viņ� nebija pamanījis Megiju.� Visus viņ� piesit.

� Vai tas bija godīgs sitiens? Pēc visiem likumiem?

� Jā, pēc visiem likumiem,� pui�elis nomurmināja un aizskrēja lejup uz mājām.

Viņi apstājās un vēroja regbija spēli. Taisnību sakot, spēlēja Sems viens pals. Sems Kamerons darbojās pa visu laukumu: viņ� bija kaira cīņas murskuļa vidū, gandrīz kaira izrāviena priek�galā, un, kā �ķita, tie�i viņ� vienmēr atņēma bumbu. Un. ja kāds spēlētājs uzreiz nespēja piecelties kājās vai vispār palika laukumā guļam, arī tur parasti vainīgs bija Sems. Nevarēja teikt, ka viņ� darītu lo apzināti, nē, glu�i vienkār�i tāds viņ� bija. No Dramiem Sems bija mantojis ozolkokam līdzīgus, smagnējus kaulus, bet no Gilona � vin-grumu. izveicību un ātrumu. Viņa kustības bija tik zibenīgas. ka tās nevarēja paredzēt iepriek�. Kā Gilons atcerējās, reiz Sems ar pliku roku strautā bija noķēris foreli � satvēris to un izmetis krastā tie�i tā, kā mēdz darīt lā�i.

Arī D�emijs spēlēja, bet aizsardzībā � depīgs, tumsnējs, it kā pieplacis zemei, ar kailu galvu triecās virsū uzbrucējiem un, cenzdamies trāpīt vēdera lejasdaļā, ar aukstasinību aizslāja savas nepilnības tehnikā. Endrjū, kā Gilons redzēja, vēroja spēli no malas. Viņam nebija lādas izturības kā brāļiem.

� Kāda veltīga laika iz�ķie�anai� Megija sacīja.

� Kā runā, Sems jau tagad varētu spēlēt �Kaudenbīlas drosminiekos�. Kāds no turienes bija speciāli atbraucis paskatīties, ko īsti viņ� spēj.

� Cik aizgrābjo�i,� viņa ironiski noteica.

� Tā ir profesionāļu komanda, Megij.

� Ak redz, kā?

� Divas mārciņas nedēļā vai pat trīs.

� Par ko? Par lo, ka viņi skraida pa tīreli?

� Turklāt viņi var arī strādāt, ja vien viņiem tas ir pa spēkam. Sems būtu pats jaunākais profesionālis visā Skotijā.

Megija pagriezās atpakaļ un sāka vērot spēli. Tagad lā viņai vairs ne�ķita glu�i veltīga laika iz�ķie�ana.

� Kur ir �is cilvēks?� viņa noprasīja ar tik dedzīgu interesi, ka Gilons neviļus iesmējās.

� Gan viņ� atkal uzradīsies. Par profesionāli var kļūt tikai no se�padsmit gadiem.

Viņi devās kalnup cauri Aug�ciemam, garām Monkrīfa gatvei un To�mangas terasei, garām mājām, kuru iemītnieki � desmitnieki, uzraugi un spridzinātāji, kas atradās pakāpi augstāk par parastajiem ogļra�iem,� zvilnēja durvju priek�ā tāpat kā �kurmji� Lejgalā.

� Tas vairs ilgāk nav izturams,� Megija sacīja.� �ī bezdarbība, �ī veltīgā laika un spēka iz�ķie�ana.

Gilons saprata, ka viņa lo saka, domādama nevis par sabiedrības, bet gan par savas ģimenes interesēm,� vēl viena neglābjami zaudēta diena, vēl viena diena bez atalgojuma, kad septiņas dienasalgas aizlaistas vējā un zemes virsū nav tāda spēka, kas jelkad varētu atgriezt tās atpakaļ. �ī nauda bija izlaupīta no viņu lādes, it kā lajā kāds būtu iebāzis roku un aiznesis veselu riek�avu sidraba.

Ja zinātu iepriek�, kad raktuves būs slēgtas, lad varētu �īs brīvās dienas lietderīgi izmantot � par lo viņa sapņoja, tas viņai nedeva miera. Vajadzēja ta�u būt kādām pazīmēm, pēc kurām jau iepriek� lo varētu noteikt, vajadzēja būt kādam dīkstāves iemeslam, bet Megija nespēja to izdibināt. Ogļra�u vairums bija tādos ieskalos, ka �ahtas slēdz tad, kad visi ogļu kubli ir pilni, cili domāja, ka tas ir atkarīgs no atmet urnu kaudzes lieluma vai no pieprasījuma pēc oglēm, bel neviens no �iem pieņēmumiem neapstiprinājās. Reizēm �ahtas slēdza arī tad, kad tuk�u og|u kublu �ahtas priek�ā bija pārpārēm, bet reizēm ogļra�us atlaida mājās, kad bija saņemti pieprasījumi pēc simtiem tonnu labu cieto ogļu.

� Gilon, kādē| viņi to nepasaka? Kādēļ viņi lo nekad nepaziņo iepriek�?

Gilons nevēlējās turpināt �o sarunu. Viņ� gribēja, lai vismaz �ajā dienā Megijas domas pieder vienīgi viņam.

� Es jau tev esmu lo vairākkārt teicis,� Gilons sacīja. � Viņi grib, lai mēs justos atkarīgi no viņiem. �iem cilvēkiem patīk mūs turēt kā valgā.

�ajā piespiedu dīkstāves laikā ciema vīri cēlās vēlu un pēc lam klimta apkārt vai knibinājās pa māju. Tādē| arī pilnīgi saprotams, ka ogļra�i labi prata da�ādus mājas darbus � darināt kokgriezumus, mēbeles, metamos apļus, apgriezt matus, labot apavus un veikt visu nepiecie�amo kā mājā, tā puķu un sakņu dārzā. Viņiem bija daudz brīva laika �iem darbiem.

Viņi abi gāja cauri Balto dūju dārzam, un Megija saņēma Gilona roku. Viņ� jutās gandarīts, ta�u gribēja liki viņai saprast, ka ar lo vien viņa netiks cauri. Viņam pēk�ņi radās vēlē�anās vispirms aiziet līdz Aug�tīreļa kalnam un paraudzīties jūras lī�a dzidrajā, pavasarīgajā zilgmē � vēl viena iegriba, viņ� nodomāja, ta�u saprata, ka tas ir pārāk liels risks, ka ceļ� līdz turienei ir pārāk gar� un pa to laiku, kamēr lur aizkļūs, viņu starpā kaut kas var atgadīties. Ābelēm un bumbierēm jau brieda pumpuri, un, nonācis līdz tīrelim, Gilons nopriecājās, redzēdams, ka neviena tur nav.

� Tagad tu varēlu noņemt aubi.

Megija darīja, kā bija vēlēts,� padevīgi un pakļāvīgi, un tas viņu atkal iekvēlināja: viņas mali izrisa pāri mugurai, aizsedzot jaku, un tīreļa vējā viegli novilnīja kā jūra.

� Kas to varēlu domāt, ka tu esi septiņu bērnu māte?� Gilons sacīja.� Tev ir lik meilenīgs izskats. Tu izskaties neatbilsto�i savam vecumam.

� Bet tu uzvedies neatbilsto�i savam vecumam.

Viņi devās pa tīreli aug�up. Gilonu pārņēma lādas alkas pēc Megijas kā lai dienā, kad viņi ceļā uz Pilmangu pirmo reizi �ķērsoja �o tīreli un viņ� ieraudzīja tum�o di�skābar�u puduri. Viņ� gribēja pastāstīt par savām jūtām, kā arī pateikt vēl daudz ko citu, bet nespēja atrast īstos vārdus. Viņ� baidījās sabojāt radu�os noskaņu. Megija apstājās nelielā, saules pielietā iegoznī, kas bija kā noklāts ar sīkām papardēm, jauno pavasara zāli un tīreļa sūnu, novilka jaku un attaisīja pirmo un otro linu blūzes podziņu. Kaut gan spīdēja saule, tīreļa vēj� vilka līdz kaulam, ta�u �eit, aizsegā, bija silti. �ī viela Megijai atsauca atmiņā smil�u iedobi, kur viņa bija sildījusies tai dienā, kad atrada Gilonu.

� Tu biji mans likteņa izredzētais,� viņa sacīja.� To es sapratu jau tajā mirklī, kad ieraudzīju tevi ūdenī.

Viņ� lo dzirdēja un tomēr nedzirdēja. Viņ� tikai klusā, glāsto�ā balsī atkārtoja:�Jā, jā,� apzinādamies, ka pārlieku steidzas, neveikli knibinādamies ap viņas podziņām, līdz beidzot ieguva to, pēc kā alka, kamēr Megija raudzījās debesīs un vēroja vanagus, kuri cēlās gaisā un planēja virs tīreļa, medīdami kurmjus un peles.

Kad Gilons jau bija izsmēlis sevi, Megija viņu neatgrūda kā parasti, bet ļāva turpināt, un, lo sajutis, viņ� vēl negausīgāk, vēl alkaināk liecās pēc viņas.

� Nesteidzies, Gilon, laika mums pietiek,� viņa �ukstēja un atdevās viņam ar visu sirdi un dvēseli, maksādama par savu nodarījumu, jo savus parādus mēdza nolīdzināt, turklāt viņa bija nolēmusi izbeigt viņu abu intīmo dzīvi, un, ja jau �ī reize vēl pienācās, kādēļ gan negūt no tās kādu prieku. Gilons juta, ka savu mū�u nav guvis tādu baudu un apmierinājumu. Beidzot piecēlies kājās, viņ� lik stipri noreiba, ka bija spiests atgulties, un Megija ļāva viņam saulē pasnaust sev līdzās.

Kad Gilons atmodās, viņa stāvēja tīreļa zālē savā sniegbaltajā, cie�i pieguļo�ajā kreklā bez piedurknēm un īsajos apak�svārkos. Prel balto audumu viņas āda �ķita pavisam tum�a un augums vēl aizvien meitenīgi tvirts. Pilmangas sievietes � vismaz lielākais vairums �, lai cik smagi strādāja, bija izblīdu�as, bet cilas � sakaltu�as kā �agari un ap gadiem �etrdesmit izskatījās novecoju�as, tikpat kā ar vienu kāju jau kapā. Megija stāvēja, turēdama rokās svārkus.

� Tā, nu tu, Gilon Kameron, esi panācis savu. Tagad mums te būs jāsē� līdz vakaram, jo dienas laikā cilvēkiem nedrīkstam rādīties acīs. Vecumdienās tu esi padarījis mani par zaļo lindraku mei�u.

Gilons nesaprata, ko viņa ar lo domā. Megija paskaidroja, ka tā dēvējot meitenes, kas nākot mājās no tīreļa ar nevainīgu seju un zāļu plankumiem svārku mugurpusē. Vismaz puse Pilmangas raktuvju meiteņu tie�i �ādā veidā esot kļuvu�as par sievietēm. Gilons piecēlās. Viņ� jutās noguris, bel tas bija tīkams nogurums. Apģērbies viņ� sāka staigāt apkārt pa tīreli, it kā meklēdams pazaudētu naudu.

� Nu ir mana kārta kaut ko parādīt tev.

Viņ� meklēja akmentiņus un, savācis vajadzīgo daudzumu, izveidoja no tiem kārtīgu, piramīdai līdzīgu kaudzīti, darbodamies tik veikli un prasmīgi kā �ahtā, ce|ot akmeņu krāvumu, ar ko nostiprināt cirtnes griestus. Kad tas bija padarīts, viņ� pienāca un nostājās Megijai līdzās.

� Dieva dē|, ko tas nozīmē?

� Tā ir piemiņas kupica,� Gilons atbildēja. Tai brīdī viņ� juta, ka |oti mīl Megiju. ka daudz ko ir aizmirsis un piedevis un viņi it kā sāk visu no jauna.� Pie mums Kalnienē ir �āds sens paradums. Tanī vietā, kur vīrietis ar sievieti ir biju�i ļoti laimīgi, vīrietis atstāj piemiņas zīmi � izveido akmeņu kaudzīti, lai tās apsegtais gabaliņ� Skotijas zemes uz laiku laikiem piederētu vienīgi viņiem.

Megija jutās aizkustināta.

� Bel es loreiz Slrelnernā nodomāju, ka �ai ziņā tev nav nekādas sapra�anas. Redz, kā tu esi man melojis!

Tad viņa izdarīja kaut ko pārsteidzo�u. Viņa pacēlās uz pirkstgaliem, noskūpstīja Gilonu uz lūpām un metās skriet tīreļa kalnā. Viņ� pilnā sparā drāzās paka|, ta�u nespēja Megiju panākt. Viņa solis k|uva aizvien lēnāks un lēnāks, līdz beidzot viņ�, gatīgi Salīcis, lik likko vairs spēja pavilkt kājas. Gilons labi zināja, ko las nozīmē: ogļu putekļi bija pieslrēdzi-nāju�i viņam plau�as. Viņ� vairs nespēja ieelpot pieliekami daudz gaisa. Pretēji Megijai Gilons bija vecs.

� Tas no pārāk dedzīgas mīlē�anās. Gilon Kameron!� Megija no aug�as sauca, bel Gilonam nebija spēka pat pasmaidīt � tik vecs un no�ēlojams viņ� jutās. Kalna galā Megija viņu gaidīja.

� Kas tev nolika?

� Nezinu. Laikam esmu kļuvis vecs.

� Tava dedzība gan par lo neliecināja,� viņa teica, un Gilons pasmaidīja. Par �o tematu viņi reti kad jokoja.

Un lad lejā viņu priek�ā pavērās jūra � tikpat pla�a un klaja kā tīrelis. Ieraugot jūru, Gilons vienmēr bija pārsteigts, jo Pitmangā neviens lo pat nepieminēja�viss, kas bija saistīts ar jūru, te piederēja glu�i cilai pasaulei �. un viņam kļuva līksmi ap sirdi, vērojot dzidros, mirdzo�os ūdeņus. Cik tālu vien skatiens spēja sniegt, nebija redzams neviens pats kuģis. Viņi apsēdās maigajā pavasara zālē un raudzījās lejā uz Senlendrjū ostu, kur Pilmangas ogles lika lādētas kuģos.

Ostā nemanīja nevienas dzīvas dvēseles, bel lā bija slāvgrū-dām pilna ar oglēm. Ogļu kalni aizņēma visu ostmalu un iekrau�anas laukumu, un uz koka sliedēm, kas veda uz oslu, slavēja neskaitāmas oglēm pielādētas divlonnīgas vagonetes.

� Man laikam būs �melnā plau�a�.� Gilons sacīja.

� Ak. Gilon. kairam, kur� strādā �ahtā, og|u putek|i iekļūst plau�ās, bel las nepavisam nenozīmē, ka cilvēkam tūliņ ir �melnā plau�a�. Tāds vairs nav spējīgs uzkāpt pa kāpnēm.

� Varbūl lev taisnība.

Viņ� nogūlās zemē kalna kores piesaulītē un raudzījās debesīs. Parādījās lieli mākoņi � kā �eil leica. kudlaiņi � lādi martā reli kad bija redzami.

� Cik jauki.� Gilons noleica.� Vienmēr esmu ilgojies pēc �ādiem brī�iem. Cik labi rei�u reizēm lā pavadīt dienu!

� Ne jau veselu darbadienu.

� Kaul da�as dienas. Megij. kas lur lik briesmīgs?

� Parēķini �iliņos un lad pasaki man.� �ie vārdi lika izteikti nevis asi un dzēlīgi, bel ļoti nosvērti un apzināti.

Gilons, pēk�ņi pietrūkās sēdus. Viņa bija labi samaksājusi, viņa bija izpirkusi savu nodarījumu, ta�u vēl kaul ko palikusi viņam parādā.

� Kālab las ir lik svarīgi? Kālab tu nekad to nepaskaidro? Cik ilgi mēs lā krāsim naudu, nezinādami, kam īsti lā domāta⁴ Man las apnicis. Mega. un bērniem lāpai. Pienāks Hāds brīdis � lu vari man licēl �, kad viņi lavai lādei vairs nede� ne penija un lu lur nespēsi il neko grozīt.

Viņai bija grūli. nē. gandrīz neiespējami runāt par lo. bija lik cie�i saaugusi ar savu sapni, ka las �ķila neatdalāms no viņas. It kā stāstīt par �o sapni nozīmētu to aptraipīt. lād-H viņas tuvinieki arī centās �o jautājumu apiet, atlikdami to burtiski no gada uz gadu. Galvenais te bija � vēlē�anās. Megijas vēlē�anās sasniegt savu mērķi bija stiprāka par viņu vēlē�anos pretoties, un tādēļ viņi padevās.

� Mēs bijām nolēmu�i izmantot raktuves, lai vēlāk varētu atstāt �o ciemu, bel lagad � pie velna, nu padomā. Mega!�jau gandrīz divdesmit gadus es esmu nostrādājis pazemē, pusi dzīves es. dzimis zvejnieks, esmu bijis ogļracis un turklāt � es runāju pavisam nopietni �,kā liekas, bū�u dabūjis �melno plau�u�. Lādē jābūl sakrālam pietiekami daudz, lai mēs varētu aizbrauki no �ejienes.

Megija plūkāja zāļu stiebriņus, vairākkārt grasīdamās kaut ko teikt; viņas lūpas jau pavērās, veidojot vārdus, bel tad atkal lik cie�i sakniebās, il kā viņa būtu nolēmusi nekad vairs nerunāt.

� Jā, aizbraukt mēs varētu, bet ne tā, kā iecerēts.

� Ne tā, kā iecerēts?

� Pilnīgi pareizi. Kad pienāks laiks, Gilon, doties projām no �ejienes,� un viņas sejā atkal parādījās pazīstamā izteiksme (viņ� to jau zināja, pirms bija paskatījies uz Megiju), � mēs aizbrauksim, lai uzsāktu kaut ko nozīmīgu. Ne tādēļ, lai atvērtu kādu saldumu bodīti,� lo mēs varētu darīt jau tagad. Ne tādēļ, lai atvērtu iznomājamos staļļus vai dārzeņu kiosku, kas mums ienestu desmit �iliņus dienā. Jau tagad mēs varētu dzīvot tā, lai mūsu rokas nebūtu sastrādātas, jau tagad mēs varētu būt lādi pa�i kā �ie nabaga �inkstēlāji � blēdniek-bodes pārdevēji � izlutu�i, miesās izblīdu�i, tomēr pliki kā baznīcas �urkas.

Megija piecēlās � kā vienmēr, kad sāka runāt par �o tematu, un Gilonam bija gribot negribot jāatzīst, ka viņa, pali to neapzinādamās, izskatās ārkārtīgi iespaidīgi, stāvēdama kalna galā, kur zāle sniedzās viņai līdz viduklim un aizmugurē pletās viss debesu klaids, kur viņas biezie, brūnie mati viegli vilnīja vējā un krūtis aiz saviļņojuma cēlās un krita. Gilonā atkal pamodās alkas.

� Mēs, Gilon, uzsāksim kaul ko nozīmīgu, mēs atvērsim īstu uzņēmumu, kur mums visiem būs darbs un kur varēs nopelnīt, patie�ām nopelnīt, Gilon,� uzņēmumu, kas vērsīsies pla�umā, plauks un zels, un nesīs arvien lielāku peļņu, ja vien mēs strādāsim, ja mēs nopietni strādāsim.� Tad viņa pēk�ņi atkal apsēdās, it kā lēkme būtu pārgājusi.� Un mēs to darīsim, Gilon. Mēs tie�ām strādāsim.

Gilons mazliet nogaidīja un tad jautāja:

� Vai par to ir rakstīts tajās vēstulēs, ko lu saņem no Kaudenbītas?

Arī Megija kādu brīdi klusēja, jo tas bija viņas noslēpums, ko viņa negribēja izpaust.

� Jā.

Neko sīkāk Gilons vairs nejautāja, �ai ziņā viņ� bija visai piekāpīgs. Ikvienam cilvēkam var būt kaul kas tāds, ko tas vēlas paturēt vienīgi sev, lai arī citiem tas nepaliktu. Viņam tāda bija lasī�ana.

Viņiem nemanot, līcī bija iebraucis kuģis; vēl nupat līcis bija klaj� un tuk�s, bet pēk�ņi tajā atradās kuģis, it kā pārdabiska roka būtu to iecēlusi �ajos ūdeņos. Gilons redzēja, ka tas ir vecs �etrmaslu burinieks, viens no agrāko laiku lepnajiem �oneriem, vēlāk pārveidots par ogļu kuģi. Izslējis priek�galu augstu virs ūdens, tas smagi vilkās uz Senlendrjū ostu, kaut arī bija pavisam tuk�s.

� Cik skaists,� Megija teica, un Gilons viņai piebalsoja, lai gan, viņaprāt, kuģis bija no�ēlojams. Tie, kas nepazīst jūru, vienmēr lā saka, ieraudzīdami peldam burukuģi, jo viņiem �ķiet, ka lā piedienas darīt.

Viņi piecēlās un pagājās mazliet zemāk, kur tik stipri nevilka vēj�, lai pavērotu kuģa ienāk�anu ostā, un pēk�ņi glu�i pārsteigti ieraudzīja garu verdzi melnīgsnēju, neliela auguma vīru ar lāpstām un og|u groziem pār pleciem, veselu baru noskrandu�u, ogļu putekļiem notraipīju�os cilvēku, kas devās lejup uz ostu.

� Veslmangas ogļra�i nāk lādēt ogles.

� Kā tu lo uzzināji?

� Es neuzzināju, es to glu�i vienkār�i zinu.

Primitīvs celtnis pacēla pilnās vagonetes un nobēra ogles uz kuģa klāja, bet darba lielāko daļu ogļra�i veica ar rokām, �ķūrēdami ogles metāla teknē, kura veda uz kuģa kravas telpām. Virs piestātnes pacēlās ogļu putekļu mākoņi, un ūdens ap �oneri kļuva glu�i melns.

� Un lu vēl saki, man nevarot būt �melnā plau�a�,� Gilons teica, bet Megija to nemaz nedzirdēja. Viņa devās lejup pa nokalni, kā sekodama kādam neatvairāmam spēkam, un Gilons piecēlās un steidzās viņai pakaļ.

� Kas tev lēcies?

� Te nu tā ir,� viņa sacīja.� Atbilde uz mūsu jautājumu.

Megija domās bija aizklīdusi tik tālu, tā pārņemta ar savu atklājumu, ka Gilons neko vairāk nejautāja. Viņa pagriezās un satvēra viņu pie svārku atlokiem.

� Paklausies, Gilon, ko es tev teik�u. Da�reiz jūs rokat ogles arī tad, kad nemaz nav tuk�u vagone�u, ar ko izcelt tās virszemē.� Gilons piekrīto�i pamāja.� Bet da�reiz �ahtas slēg�anas brīdī tuk�u vagone�u ir papilnam.� Gilons vēlreiz pamāja.� Da�reiz jūs rokat ogles arī lad, kad raktuvju laukumā paceļas jūdzi augsts ogļu kalns, turpretim citreiz �ahta liek slēgta, kad �is kalns ir uz pusi mazāks nekā parasti.

Megija nespēja apvaldīt sajūsmu.

� Atbilde ir meklējama �eit. Kas notiek raktuvēs, tam nav nozīmes. Kad piestātne ir piedzīta pilna ar oglēm, bet kuģu nav, raktuves slēdz. Kad ogles ir aizvestas, ogļra�i strādā tik ilgi, līdz piestātne atkal ir pilna, un darbs tiek pārtraukts, līdz atnāk jauns kuģis. Bet, ja ierodas trīs �etri kuģi uzreiz, tad ogļra�iem jāstrādā cauru diennakti gan virsstundas, gan papildu maiņas un arī svētdienās, kaut gan tas ir ar likumu aizliegts.

� Jā gan.

� Atbilde ir meklējama �eit.

Gilons saprata, ka viņai taisnība. Vienīgi tā bija izskaidrojams tas viss, kas Pitmangā notika. Megija norādīja lejup uz Sentendrjū ostu.

� Rītdien raktuves atsāks darbu.

� Jā, tik tie�ām.

Viņi devās atpakaļ uz kalna kores pusi. Gilons tik tikko spēja pavilkt kājas, bet Megijas sajūsmai nebija gala.

No kalna gala paraudzīju�ies atpakaļ, pie apvār�ņa viņi ieraudzīja vēl vienu ogļu kuģi, kas nāca no Norvēģijas vai Dānijas, uz kurieni lords Faifs sūtīja savas ogles. Megija jutās kā uzvarētāja.

� Un tagad mēs redzēsim, cik ilgi raktuvēm jāsirādā, lai varētu pielādēt divus ogļu kuģus.

Tas bija ļoti prātīgi teikts. Turpmāk viņi, vismaz aptuveni, jau iepriek� varēs paredzēt notikumu gailu.

� Un tas, vai zini, vēl nemaz nav viss,� Megija nerimās. � Raktuvju saimnieki jums neko nesaka, jo viņiem pa�iem nekas nav skaidrs. Iekams kuģis ir ienācis ostā, viņi nevar būt dro�i, vai tas vispār ienāks. Iepriek� to nemaz nav iespējams zināt.

Arī tas izklausījās pārliecino�i. Og|u kuģis, atstādams Norvēģijas krastus, nevar noteikt, kad piestās Skotijas piekrastē Fortas lī�a ostā. Ja ari būtu zināms kuģa izbrauk�anas laiks, stiprs pretvēj� to var aizkavēt ceļā dienām ilgi.

� Bet mēs zināsim, vai raktuves strādās vai ne,� Megija sacīja.� Zināsim ne vēlāk par viņiem pa�iem.

Gilons nevaicāja, kā tas būs iespējams. Viņ� saprata, ka viņa lo pastāstīs pati. Viņ� bija noguris un apskauda viņas enerģiju. Aiz kalna kores viņu skatieniem pavērās Pitmanga, pretīgi melns traips, kas sagandēja apkārtējās zaļās pasaules vaigu. Gilonam briesmīgi negribējās doties lejā. Un Megija izskatījās tik jauna un starojo�a, ka, par spīli nogurumam, viņā atkal pamodās alkas.

Enerģija rada enerģiju, un apetīte rada apetīti, tā viņ� bija kaut kur lasījis. Bet bado�anās nerada izsalkumu, vismaz pēc kāda laika vairs ne. Cilvēkam rodas piemēro�anās spēja, paradums kaut ko pieciest, iztikt bez tā. Gilons alka pēc tādas Megijas, kāda viņa bija �ai brīdī. Viņi gāja garām akmens piramīdai, kuru ieraugot gani dro�i vien brīnīsies, un Gilons jau dzīrās vēlreiz tuvoties viņai, juzdams, ka �ādas iespējas tik drīz vis nebūs. Bet viņ� redzēja, ka Megija sen aizmirsusi viņu pirmītējo tuvību un ka tagad �āds mēģinājums nebūtu nekas cits kā ielau�anās viņas iek�ējā pasaulē.

Megija saņēma viņa roku savējā.

� Gilon!�Viņ� saspieda viņas plaukstu.� Tas mums palīdzēs likt uz zaļa zara. Pacelties augstāk par visiem citiem. Izrauties priek�galā.

�ai brīdī viņam bija tikai viena vēlē�anās � iegūt viņu uz jauno papar�u klājiena.

� Kad pārējiem būs jāsē� klēpī saliktām rokām, Kamero-niem nekad netrūks, ko darīt. Kad pārējiem nebūs ne gra�a pie dvēseles, Kameroni metīs krājkasē sidrabu.

Gilons nezināja, piekrist vai ne. Kā īsti Robs Rojs vakar bija teicis? Par sistēmu, kas mūsos iznīcinot cilvēku. Ka mēs vairs nesniedzot saviem brāļiem palīdzīgu roku, bet esot spiesti ar viņiem izcīnīt konkurences cīņu. Gilons nesaprata, kuram ir taisnība.

Visu ceļu, viņiem ejot pa tīreli lejup un cauri Balto dūju dārzam, kur siltais gaiss tvanēja no pumpuru smar�as, Megija turēja viņa roku savējā, atvilkdama to tikai pie To�mangas terases, lai uzspraustu matus un, Gilonam par apbēdinājumu, pabāztu tos atkal zem tīkliņa.

Līdz ar to viņam �ī diena bija beigusies.

Tā radās tā sauktā Kameronu sardze, Aug�iīreļa sargpostenis jeb Sentendrjū vakts � kā nu kurais no viņiem to dēvēja �, kas Kameronus vēl vairāk nekā līdz tam no�ķīra no visiem pārējiem pitmangie�iem. �is noslēpums lika rūpīgi glabāts un bija viņiem tikpat svēts un dārgs kā naudas lāde. Nākamo reizi, kad no rīta atskanēja sirēna � trīs garie, draudīgie kaucieni � un citi Pilmangas vīrie�i atkal salīda atpakaļ gultās, Kameroni jau bija gabalā.

�Tas bija vislabākais laiks, un tas bija visļaunākais laiks,�¹⁹Gilons pilnā balsī izlasīja un lik spēcīgi aizcirta grāmatu, ka ūdens no kubla iz�ļācās uz grīdas.� Nē, tam nu es nevaru piekrist,� viņ� noteica.

� Lasi tālāk,� Endrjū sacīja.

� Tas ir tikai tāds rakstnieka triks,� Gilons teica.� Vislabākais laiks un visļaunākais laiks. It kā būtu glu�i sakarīgs teikums, bet, ja padomā dziļāk,� gatavais murgojums.

� Viņ� pats dro�i vien uzskatīja, ka varen gudri izsacījies,� Robs Rojs izmeta.

� Lasi vien tālāk, varbūt viss kļūs skaidrāks,� Endrjū mudināja.

� Kur nu skaidrāks!� D�emijs izsaucās.

� Tas nav galvenais,� Gilons sacīja.� Es runāju tikai par �o vienu rindu. Tas glu�i vienkār�i ir veikls triks. Nevar būt reizē gan vienādi, gan otrādi.

� Labs laiks un reizē ļauns � tā vēl varētu būt,� Robs Rojs sacīja,� bet ne vislabākais un visļaunākais. Tās ir divas galējības. Viena izslēdz otru.

� �ēlīgais dievs, jo tālāk, jo trakāk,� Sems noteica.

� Pievaldies,� māte viņam sacīja.� Dieva vārdu nedrīkst velti valkāt. Tas ir vulgāri.

� Nu, bet ņemsim par piemēru mūsu ciemu,� Endrjū iesaucās. Viņ� kļuva ļoti satraukts.

� Labi, lai notiek,� Robs sacīja.

� Tie�i tā tas ir arī �eit. Viņiem,� Endrjū norādīja uz ciema pusi, ar to domādams pārējos pitmangie�us,� �is ir visļaunākais laiks, bet mums � vislabākais.

To nu neviens pats nespēja noliegt.

� Es nezinu, vai �is teiciens ir gramatiski pareizs,� Endrjū sacīja, mēģinādams pierādīt, ka viņam taisnība (viņ� vienmēr centās aizstāvēt savus iesīkstēju�os, pēc pārējo ieskata � aplamos uzskatus, turklāt darīja to diezgan nemākulīgi),� bet es zinu, ka las tie�ām tā ir. Tā ir skaidra patiesība!

Un �oreiz, kā par brīnumu, viņam bija taisnība.

Tā gada pavasarī un vasarā � kā jau tas bija noticis arī agrāk � raktuves bie�i vien tika slēgtas, ta�u arī rudenī nekas nevērtās uz labo pusi, un pitmangie�iem sākās tik grūti laiki, kādi vēl nebija pieredzēti: uz dienu vai divām raktuves parasti tika slēgtas, tad pēk�ņi kādā pēcpusdienā atsāka darbu un pēc tam strādāja visu cauru nakti, bet tad bez kāda brīdinājuma maiņas vidū atkal tika slēgtas. Un neviens, pat ne pārvaldnieks misters Brotkoks, nezināja, kāds tam iemesls.

Ta�u Kaineroniem tas bija zināms. Katru rītu un katru pēcpusdienu viens no viņiem devās uz Aug�līreli, lai izskaitļotu ostā sadzīto ogļu daudzumu, izmantojot nelielus skaitīkļus � dēlīti ar baltiem un sarkaniem kociņiem, ko Endijs bija izgudrojis �ai vajadzībai. Katrs desmits vagone�u, kas uz blakus sliedēm gaidīja izkrau�anu, tika atzīmēts, pavelkot uz leju vienu baltu kociņu. Pēc katra pilna desmita balto kociņu lejā tika novilkts viens sarkanais � un viss sākās no jauna. Katru vakaru Megija kopā ar visiem pārējiem izdarīja aprēķinus.

� Trīs simti divdesmit vagone�u uz blakus sliedēm.

� Un piestātne?

� Stāvgrūdām pilna. Tur ir vesels kalns ogļu.

� Bet ogļu kuģi?

� Neviena pa�a � ne ostā, ne līcī.

Pēc �ādām aplēsēm, kā viņi tās sauca, kļuva skaidrs, ka nākamajā dienā raktuves nestrādās un, ja arī tad neviens kuģis neienāks ostā, darba nebūs arī aiznākamajā dienā.

Apbruņoju�ies ar �īm zinā�anām, cie�i glabādami savu noslēpumu, Kameroni meklēja un atrada darbu ārpus mājas. Kamēr cili Pilmangas ogļra�i caurām dienām dirnēja mājās, klimta apkārt pa ieliņām vai mētāja apļus Sporta placī, Kameroni jau mazā tumsiņā atstāja ciemu. Un, kad pārējo cieminieku makos algas sidrabs iepilēja vairs tikai sīciņām lāsītēm, Kameronu lādē tas ieplūda tāpat kā agrāk.

�Tas, kur� slrādā, nepazudīs�� tāda reiz bija mistera Makkarija sprediķa lēma, un pirmo reizi kop� neatminamiem laikiem cilvēki baznīcā smējās. Glu�i vienkār�i nebija lā�u, kur strādāt. Darbs bija vienīgi Kameroniem.

Viņu pirmais lielākais pasākums bija tirgo�anās ar siļķēm. Ziemas laikā un it īpa�i uz pavasara pusi ogļra�iem radās kāre pēc kaut kā svaiga, pēc kaul kā lāda, kas nav ne sālīts, ne kūpināts, kas vēl dienu iepriek� skraidījis pa tīreli vai plunk�ķinājies saltajā, sāļajā jūras ūdenī, un �ī kāre reizēm izvērtās apsēstībā. Da�iem lā kļuva par īstu māniju, tā ka reizēm, kad raktuves vēl strādāja, viņi izlikās slimi un devās uz ziemeļiem, uz Loumonda kalniem, lai ar slazdiem noķertu kādu Irusi vai putnu. Visas vistas un balo�i Pitmangā bija apēsti jau ziemas vidū. Megija nolēma �o apstākli izmantot. Februārī, kādā piektdienas rītā, kad aplēses rādīja, ka raktuves būs slēgtas, labu laiku pirms sirēnas kauciena, kas pavēstīja �o skumjo ziņu, Gilons, Robs Rojs, Endrjū un Sems jau bija ceļā uz mazajiem, pelēkajiem zvejnieku ciemiem Forlas lī�a ziemeļu piekrastē, lai nopirktu kādu mucu svaigu siļķu. Viņi bija iznomāju�i no mistera D�epa ratus un zirgu par astoņiem �iliņiem dienā � par summu, ko vienā maiņā ogļracis varēja nopelnīt �ahtā, jo zirga darbs tika pielīdzināts viena vīra darbam.

Pēc se�u stundu gājiena astoņos rītā viņi jau bija Vest-vīrnzā, cerēdami tūliņ ķerties pie lietas, jo viņiem bija krietni jāsteidzas, lai vēl ar gaismiņu atgrieztos Pilmangā un zivis varētu iztirgot.

� Bet vai tu esi pārliecināta, ka viņiem būs zivis pārdo�anai?� Megija bija jautājusi.� Es negribu veltīgi izmest naudu par pajūgu.

� Un mēs � veltīgi stampāt to gabalu.� Sems teica.

Gilons jutās kā no jauna piedzimis.

� Siļķe nav nekāda sezonas zivs,� viņ� ne�aubīgi noteica.

� Sājā laikā to nekad netrūkst.

� Bet vai tu esi pārliecināta, ka cilvēki pirks mūsu atvestās zivis?� Endrjū jautāja mātei.� Pitmangie�iem �obrīd nav diez cik daudz naudas.

� Ja zivis plik�ķināsies pa mucu, nauda atradīsies,� Megija bija atbildējusi.

� Tās būs pilnīgi svaigas,� Gilons apsolīja. Viņ� zināja, ka tik aukstā laikā siļķes pa ceļam nesabojāsies.

Si|ķu pirk�ana Vīmzā nesagādāja nekādas grūtības. Daudz grūtāk bija tikt vaļā no zivju sievām. Siļķu tām bija pārpārēm, bet naudas vajadzēja kā ēst. Gilons dabūja savu pirkumu par smiekla naudu.

� Kā būtu, ja nopirktu vēl otru mucu?� Endrjū ieminējās.

Visi izbrīnīti raudzījās viņā.

� Sākumā pamēģināsim ar vienu un, ja paveiksies, atbrauksim vēlreiz,� Gilons sacīja.

� Ja izpirks vienu, tad izpirks arī otru.

� Vai tu uzņemies atbildēt mātei par to?

� Jā, uzņemos,� Endrjū sacīja.

Kameroni nopirka �etri simti mārciņu siļķu. Gilons samaksāja, un viņi devās mājup. Tagad viņiem klājās daudz grūtāk: zirgs bija noguris, viņi pa�i arī, turklāt ceļ� uz raktuvju rajoniem nemitīgi gāja pret kalnu. Nonāku�i līdz Kinglesijai, viņi bija spiesti dzīt zirgu ar stibu un pa�i stumt ratus no mugurpuses.

�Mans kumeliņ, mans zirdziņ. Mans dābolpelēcīt, Kas lika todien tevi Man sābrim aizsūtīt?

Sists, pātagots un nodzīts � Bet tā lai man ir skola, Neviens vairs tevi nedabūs, Lai sazin cik viņ� sola,�²⁰ �

Robs Rojs dziedāja. Gilonam, to dzirdot, kļuva neomulīgi.

� Es tomēr ceru, ka �is kleperis neatstieps kājas,� Sems sacīja. Viņ� mū�dien spēja pateikt to, ko neviens cits nebūtu uzdro�inājies.

Stundu pirms saulrieta viņi sasniedza Raktuvju gāli. Viņi bija domāju�i apstāties kaut kur pie �Koled�as�, cerēdami iekārdināt ar svaigām zivīm tos, kas augu dienu nokvernēju�i krodziņā, bet ļau�u pūlis jau ceļā viņus apstādināja un lika atvērt pirmo mucu. Vēsts par siļķēm aplidoja ciemu tikpat a�i kā da�kārt ziņa par nelaimi �ahtā. Vīri un sievas pakampa grozus un metās lejup pa gāli, ko nagi nes, un bērni, kam mū�dien viss bija jāredz, nemitīgi pinās viņiem pa kājām. �ī ļau�u straume Gilonam atgādināja siļķu baru, kur�, kāda iek�ēja spēka dzīts, bez kādas jēgas akli traucas uz mērķi. Arī otrā muca jau bija gandrīz tuk�a, kad viņi ieraudzīja �Koled�as� ugunis. No krodziņa iznāca vairāki iereibu�i vīri un, ieraudzīju�i mucas dibenā atliku�ās zivis, nomēģināja tās tāpat jēlas.

Tovakar sidraba monētu straume, kas d�inkstēdama ieplūda naudas lādē, atgādināja sidraba siļķu straumi jūrā. Tovakar Kameronu mājā bija svētki. Nebija ne ūdens kublu, ne mazgā�anās, ne pretīgo ogļu putekļu, ne melno netīrumu plan�ku uz grīdas, ne sviedraino, �āvē�anai izkārto drēbju, no kurām cēlās smirdo�i tvaiki, bet naudas lāde kļuva krietni vien pilnāka. Megija cēla galdā plāceņus, apziestus ar svaigu sviestu, un putru ar krējuma aizdaru.

� Bet mums jūs neesat atstāju�i nevienu pa�u siļķi,� D�e-mijs ierunājās. Viņ� bija sa�utis. Viņam, tāpat kā citiem Pilmangas zēniem, ziemas beigās briesmīgi kārojās svaigu zivju.

� Pat ne asakas, ne plikas asakas,� Sems sacīja.

� Es arī labprāt ēstu vakariņās zivis,� Sāra ieminējās, un no viņas mutes tas izklausījās visai dumpīgi.

Visgudrāk, kā jau da�kārt, izrīkojās dvīņi. Viņi kaut kā bija izkaulēju�i uzaicinājumu paēst vakariņas pie kaimiņiem Hod�iem un pārnāca mājās, laizīdamies kā kaķi, kam izdevies pamieloties ar zelta zivtiņām.

� Tīri labas siļķes,� Aicns teica,� pavasara laikam pat ļoti labas.

� Vienīgi mērce bija mazliet par treknu,� Emīlija piemetināja un ielīda savā kakliņā, lai ierakstītu �os jaunumus dienasgrāmatā.

� Zivis ir priek� citiem, bet sidrabs � priek� mums,� Megija sacīja.

Robs Rojs izvilka �Manifestu� un sāka lasīt.

� Mēs esam uzņēmu�i kursu uz sīkbur�uāzisko elli,� viņ� teica, bet neviens viņā neklausījās.� Ar savu brāļu asinīm mēs taucēsim zemi savai labklājībai. Izspiedīsim no viņiem zeltu, pamezdami pretim zivis.

Ak, ko nu. Robs Rojs nodomāja, neviens pravietis savā dzimtenē nav cienīts. Gan viņi kādreiz to sapratīs pa�i. Bet arī viņ� labprāt būtu apēdis kādu siļķi.

Megija vienmēr spēja kaut ko izdomāt, vienmēr zināja, uz kurieni doties. Ierazdamies laukos jau ar saules lēktu, kad fermeri nolīga sev algād�us, Kameroni vienmēr dabūja darbu vai nu pie kartupeļu stādī�anas, vai pie cukurbie�u retinā�anas. Sākumā fermeri uz ogļra�iem raudzījās ar lielu neuzticību, baidīdamies, ka tie viņus neapzog, nesakaujas ar uzraugiem vai neaizskar tīrumā strādājo�ās sievietes, bet darbarokas viņiem bija vajadzīgas gan pie dēstī�anas, gan ra�as novāk�anas, un, kad viņi redzēja, kā Kameroni strādā, �ī vēsts aplidoja visu apkaimi Pitmangas ziemeļos. Megija strādāja tīrumos kopā ar dēliem un vīru un bija tā, kas vienojās ar darba devējiem.

� Vai jūs protat lasīt zemenes?� fermeris jautāja.

� Es būtu stāvus bagāta, ja man kāds maksātu peniju par katru tonnu, ko esmu nolasījusi,� viņa parasti atbildēja.

Megijai tas bija kļuvis par nerakstītu likumu � nekad nesacīt fermeriem patiesību, jo, viņasprāt, nebija tāda lauku darba, ko nevarētu da�ās minūtēs iemācīties. Vajadzēja tikai pavērot, kā strādā cili, un pēc brī�a amats bija rokā, vienīgi mugura �ķila kā salauzta no nemitīgās locī�anās. Viņi lasīja zemenes ielejā, kur upes ūdens nebija raktuvju skābes sagandēts, viņi lasīja ķir�us kalna nogāzēs un, kāpaļādami pa kāpnēm, savainoja pēdas. Vieglāk bija rudenī, kad vajadzēja strādāt pie kvie�u, auzu un mie�u novāk�anas, un viņi caurām dienām svaigā gaisā un saulē pa nogāzēm vicināja garkātai-nos sirpjus un dzēra svaigu, aukstu lauku pienu, lā ka pēc tam negribējās atgriezties pazemē.

At�ķirībā no ciliem algād�iem atlīdzību viņi prasīja nevis naudā, bet graudā un dabūja bieles, kartupeļus, runkuļus, auzas un mie�us par vairumtirdzniecības cenām. Tā bija viena no Endrjū idejām. �ai ziņā viņ� bija atjautīgs zellis. Lai �os produktus nogādātu Pilmangā, viņi iznomāja no mistera D�epa ratus, ko beigu beigās no viņa atpirka, pēc lam tos aizdodami misteram D�epam tais dienās, kad pa�i bija aizņemti �ahtā. Kop� lā laika viņiem vairs nebija lumsā jāvelkas kājām uz darbu un zvaig�ņu gaismā atpakaļ mājup, viņi varēja ralos gulēt, ļaudami pūlēties ņiprajam zirģelim. Kvie�us un auzas viņi Veslinangā samala, atlīdzinādami ar kādu mazumiņu graudu, bel miltus savas mājas sēlaspusē pārdeva, ņemdami par mārciņu vienu peniju mazāk, nekā tie maksāja blēdniekbodē.

Protams, varēja gadīties, ka par lo uzzina misters Brolkoks, ta�u tas nebija diez cik ticami. Ja saimniecei ir radusies izdevība nopirki nule maltus auzu miltus un jaunos kartupeļus sasmaku�u auzu miltu un vecu kartupeļu vietā, turklāt vēl par lētāku cenu, tā nesāks �adzināt riņķī apkārt par lo, kas noliek aiz Kameronu mājas stūra. Pie viņiem nāca lejā pēc produktiem pat To�mangas terases iemītnieki. Izdevīga pirkuma dēļ pilmangie�i prata turēt mēli aiz zobiem.

Tas bija grūts gads Pilmangas ciema ļaudīm, bet labs gads Kamcroniem. Kādudien Sems pārskrēja mājās no Aug�līreļa ar vēsti, ka osta esot piedzīta pilna ar oglēm, bet no kuģiem � ne ziņas, ne miņas. Bija skaidrs, ka raktuves atkal tiks slēgtas, lai gan tik vēlā rudenī tā vēl nebija nolicis, un tanī vakarā Gilons pavēstīja, ka �ai laikā starp Faifncsu un Lārgova līci, kā viņ� no pieredzes zināja, mēdzot būt labi sīgu lomi, tā ka �o gardumu varētu iegūt par lētu naudu. Pircēju, viņ� sacīja, tām, protams, netrūk�ot, jo ilgu laiku raktuves esot strādāju�as bez pārtraukumiem, un ogļra�iem tā būtu pēdējā iespēja pamieloties ar svaigām zivīm, pirms ziema tos atkal no�ķir no visas pārējās pasaules. Gilons reti kad tik gari runāja. Tirgo�anās diez ko nebija viņam pa prātam.

� Labāk paliec pie siļķēm,� Megija sacīja.� Siļķes tu pazīsti, siļķes tevi nepievils.

Ta�u Gilons viņā vairs neklausījās, viņa domas jau bija jūrā pie sīgām.

� Nē, lagad, rudenī, sīgas dodas uz krastu meklēt patvērumu,� viņ� teica.� Turklāt cilvēki ir pelnīju�i kādu gardāku kumosu un mēs, viņiem to sagādādami, varētu nopelnīt.� Tas izklausījās visai saprātīgi.

� Tik tie�ām mums vienreiz būtu pienācis laiks darba cilvēkiem dot kaul ko jēdzīgu, nevis tikai sūkt viņu asinis,� Robs Rojs izmeta.

� Kā tad mēs sūcam viņu asinis?� Sems jautāja.

� Mielodami viņus ar tādiem pa�iem mēsliem, ar kādiem viņus mū�dien mieloju�i saimnieki,� Robs sacīja. Viņ� alla� runāja lā, il kā pats nebūtu viens no �viņiem�.

� Tas, kur� ēd mēslus, to arī ir pelnījis,� māte noteica. Kā par brīnumu, mājās viņi lietoja �o vārdu. Tā kā tas tika pateikts pilmangie�u izloksnē, par lamuvārdu viņi lo neuzskatīja.� Tā nu reiz sabiedrība ir iekārtota.� Viņa atkārtoja Roba Roja parasto teicienu.� Cilvēks iegūst no sabiedrības tie�i tik daudz, cik lai ir devis.

� Ir cilvēki, kuri neiegūst itin neko.

� Citi nemaz necen�as no tās kaul ko iegūt, bel citi atkal ir pārāk lieli muļķi. Vai man būtu par to jāuztraucas?� Megija jautāja.� Tā nu reiz sabiedrība ir iekārtota. Uzvar las, kur� labāk spēj piemēroties. Tie ir tavi pa�a vārdi.

Robs apmulsa. Viņ� bija darvinists un uzskatīja, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa. Viņ� pastāvīgi runāja par to, ka uz Pitmangu vajadzētu ataicināt starptautisku zinātnieku komisiju, lai lā savām acīm pārliecinātos par cilvēka evolūcijas trūksto�ā ķēdes locekļa esamību. Bel viņa spriedumus māte tagad vērsa pret viņu pa�u.

Tika nolemts, ka trīs vecākie Kameronu vīrie�i � Gilons, Robs Rojs un Endrjū � otrā rītā ar ratiem dosies uz piekrasti, bel pārējie � uz Sentbosvela fermu rakt un kapāt rāceņus. Viņi visi bez izņēmuma ienīda rāceņus, �os pretīgos, �ķiedrainos bumbuļus, ko vajadzēja izplēst no sasalu�iem dubļiem, lai govīm būtu ko krimst, pie tam �ķila, ka vienmēr līst lietus, kad viņi atradās rāceņu tīrumā. Tie�i tādēļ vecākie vīrie�i �o iespēju tikt vaļā no rāceņu ņem�anas uzskatīja par īstu dieva dāvanu, kaut arī ceļā bija jādodas jau pirms pusnakts, kad nākamā diena pat vēl nebija sākusies. Spīdēja mēness, un, kaut gan bija auksti, viņi ratos gulēja, reizi pa reizei uztrūkdamies, lai redzētu, vai zirģelis nav novirzījies no ceļa, tad snauda tālāk, līdz saule viņus uzmodināja. Bija viena no tām brīni�ķīgajām rudens dienām, kad ēnas ir krasi iezīmētas un visas līnijas skaidras un asas, tad, gaisam iesilstot, viss ietinas matētā dūmakā, it kā peldētu rudens zeltā, bel vakarā, kad viņiem būs jādodas atpakaļ, virs galvām pletīsies naksnīgi tum�zilais debesu klaids, kurā jau mirdzēs pirmās zvaigznes. Jūras piekrastes ciemi � Pilen-vīma, Enstratera un Senlbakstena, kur Gilons cerēja dabūt sīgas, atradās krietni tālu no Pilmangas.

Diena bija tik skaista, ka viņ� neviļus sāka domāt par dievu. Vai gan �āds skaistums, �āda harmonija būtu maz iespējama bez dieva? Bet, ja uzskata, ka nav ne dieva, ne aizkapa dzīves, vai cilvēkam ar to vien, kas ir visapkārt, būtu gana? Viņ� nolēma uzdot �o jautājumu dēliem.

� Vai ar lo ir gana? Ja dieva nav un ja dzīve sniedz vienīgi to, ko cilvēks spēj uztvert no apkārtējā, vai mēs drīkstam sacīt: �Mums pietiek ar to.�?

� Tas ir nepareizi izteikts jautājums,� Endrjū atbildēja.� Ja pieņemtu, ka dieva nav, viss zaudētu jēgu. Iestātos anarhija. Cilvēki zagtu un piesavinātos sve�u mantu, jo viņiem vairs nebūtu ne no kā jābaidās. Viņi to nedara tikai tāpēc, ka zina � dievs ir.

� Es neticu dievam, tomēr nezogu un nekaujos,� Robs sacīja.� Cilvēki izmanto dievu kā kruķus, lai, uz tiem balstīdamies, vieglāk izklumburotu cauri dzīvei. Tādēļ jau nav nekāds brīnums, ka ir lik daudz no�ēlojamu cilvēku.

Kas tur slikts, ja cilvēki atrod sev atbalstu, Gilons nodomāja. Kādēļ Robs Rojs un misters Selkērks par katru cenu alla� cen�as viņiem lo atņemt un da�reiz pat arī viņam pa�am uzrodas tāda vēlē�anās? Bel ko īsti varētu likt dieva vielā? �ie jautājumi nemitīgi urdīja viņu, un viņ� zināja, ka tikmēr neradīs miera, kamēr nebūs par tiem licis skaidrībā.

Un vai viņ� pats godāja dievu aiz bailēm vai arī aiz mīlestības? Pirms vairākām nedēļām viņ� bija redzējis �ahtā sadegam cilvēku un pēc tam atskārtis, ka vakaros atkal lūdz dievu. �is cilvēks bija pacēlis pret griestiem savu lukturi, lai pārbaudītu, vai lur nav gāze, un tūdaļ uzliesmojis kā lāpa. Pēc tam vairākas naktis no vietas Gilons sapņos redzēja nāvi un elli. Mū�īgi degt �ādās ugunīs? Tik briesmīgi kliedzot, kā kliedza �is cilvēks, jo bijis par lepnu, lai zemotos dievam?

Viņi ieraudzīja vecu skārdnieku, kur�, apkrāvies ar katliem un bļodām, kluburēja viņiem pa priek�u.

� Nu tev paveras iespēja tēlot Dievu lo Kungu,� Robs Rojs teica.

Velti viņ� runā tik ķecerīgi, Gilons nodomāja. Viņi piedāvājās ve�uku kādu gabalu pavest, un �o piedāvājumu viņ� uzņēma kā pa�u par sevi saprotamu, neizrādīdams ne prieku, ne nepaliku. .

Viņ� kaut ko neskaidri purpināja, un viņ� smirdēja.

� Reliģija ir opijs tautai.� Robs Rojs ierunājās. �is mājās trk bie�i lietotais teiciens acīmredzot bija domāts skārdnieka ausīm. Gaisā vairs nejuta aukstuma, un viņi novilka svārkus, ļaudamies siltajiem rudens saules stariem.

� Cilvēki neiet un necīnās par savām tiesībām, bet sē� un gaida, ka nonāks paradīzē. Viņi rūgti pievilsies.

� Vienīgi tādā gadījumā, ja pēcnāves dzīve tie�ām pastāu,� Endrjū slacīja.� Nevar piemuļķot līķi, ko pēc nāves nekas negaida.

� Gan tu redzēsi,� Robs Rojs teica, it kā jau būtu tur bijis.� Cilvēkam ir dota tikai viena dzīve . . . uiena pali, mani mī|ie, to lieciet aiz auss, un tādēļ, velns lai parauj, būtu daudz pareizāk, ja jūs sāktu to dzīvot tūlīt.

Ap piekrastes tīrumiem stiepās akmens �ogi, un mazie da�ādas krāsas labības lauciņi � rudenīgi dzelteni vai zeltaini zaļi � atgādināja milzīgi lielu, raibu, zemei pārklātu lupatu segu. Kad viņi brauca cauri Krosgcilai, kur saiet kopā austrum'u un rietumu ce|i, skārdnieks lika saprast, ka vēlas izkāpt. Par ve�anu paldies viņ� nesacīja, bet, izrausies ārā, piegāja pie Roba Roja.

� Tu ... tu esi gatavais mēsls,� viņ� izgrūda un, katliem �ķindot, aizklumburoja pa rietumu ceļu.

Ilgu laiku neviens nesacīja ne vārda.

� Cīnies nu vēl par cilvēku atbrīvo�anu,� pēc vairāku jūd�u gara brauciena Endrjū teica, lai kaut cik izlīdzinātu notiku�o.

-r� Jā, redz, ar ko mums ir jāsaduras.� Robs Rojs sacīja.� Ar neiedomājamu lautas stūrgalvību. Un, kamēr cilvēki nebūs kļuvu�i gudrāki, kamēr viņi nenāks pie sapra�anas, visa Skotija būs līdzīga �ādam smirdo�am skārdniekam.

Tad pavisam negaidot parādījās jūra � un gan dievs, gan Roba Roja aizvainojums lika aizmirsts. Ieraugot zilo ūdens klaidu. Gilons juta, ka viņam sirds, kā vienmēr, uzgavilē.

Ap pulksten deviņiem rītā viņi sasniedza krasta klintsragu, kas pacēlās virs Senlbakstenas ciema. Skatienam pavērās pelēki akmeņi, rupja krāvuma mols, neliels saulains, no vēja aizsargāts laukums un tīkliem apkārtas māju sienas. Tas uzjundīja Gilonā ilgas pēc dzimtenes.

Viņi brauca lejup un ieraudzīja neparastu skatu. Ciema sievietes nesa uz piekrasti laivas un brida ar tām jūrā līdz viduklim. Citas palika �īs laivas pieturēt, bet citas atgriezās krastā, paņēma uz mugurās vai uz pleciem savu vai kādas draudzenes vīru un tad stiepa uz laivu, lai tas nesamirktu. Kad Kameroni, nobrauku�i vēl atliku�o jūdzi, nonāca līdz �aurajai, līkumotajai ieliņai, kas veda uz laukumu, sievietes jau bija atgriezu�ās ciemā un sēdēja balsināto mūra māju priek�ā un vēra uz iesmiem zivis, lai tās kūpinātu vai �āvētu vējā, vai arī lāpīja malā atstātos tīklus. Tik spēcīgas sievietes Gilons vēl nebija redzējis. Viņu īsie svārki bija aizspraudīti aiz jostas, un, ieraugot Gilonu ar dēliem, neviena pat neiedomājās nolaist tos lejup. Da�as no viņām sūca pīpes.

Pa stāvu, �auru ieliņu Kameroni nobrauca lejup un apstājās saulainā laukumā, kur atradās vesels bars sievie�u. Tās nebilda ne pu�plēsta vārda, tikai viena otra uz mirkli atrāva acis no darba, lai uzmestu skatienu sve�iniekiem.

� Mani sauc Kamerons, un es esmu atbraucis pirkt zivis,� Gilons paziņoja.

Nekādas atbildes.

� Es zinu, ka pa�laik ir sīgu laiks. Vai es varētu dabūt sīgas vai asarus?

Sievietes nodurtām galvām darbojās ap saviem tīkliem.

� �is ta�u ir zvejnieku ciems, vai ne? Un mēs esam atbrauku�i iepirkt zivis,� Gilonam k|uva neveikli savu dēlu priek�ā. Viņ� izvilka �ūksnīti desmit �iliņu bankno�u un pavēcināja gaisā kā spēļu kārtis.

� Nevajag, tēt,� Endrjū sacīja.

Sievietes nelikās viņu ne redzam, ne dzirdam, nekas nespēja salauzt viņu atturību. Gilons stāvēja ratos un gaidīja.

� Kas viņām lēcies?� viņ� beidzot ieteicās.

Robs Rojs, juzdamies neomulīgi, bija aizgājis uz krastmalu, lai nebūtu jāskatās �ajās nīgrajās sievietēs. Saskābu�as amazones! Jā, tā nu tas tie�ām bija: ja pret cilvēkiem izturas kā pret suņiem � un skaidrs, ka pret viņām tā izturējās,� tad tie arī kļūst līdzīgi suņiem. Turklāt Robu satrauca �īs kailās kājas. Pēdīgi kāda melnās drēbēs ģērbusies pusmū�a sieviete, acīmredzot atraitne, pienāca pie pajūga.

� Kad vīri ir jūrā, sievas ar dēlie�iem nerunā,� viņa sacīja.

__Viņi atbraukusi Ic dilģinālies, ja?� tūdaļ iesaucās kāda ve�a.� Knakstīties ap mūsu meitie�iem, kamēr vīri ir jūrā. Saki viņiem, lai taisās, ka tiek!

Kad nu da�as bija sāku�as runāt, arī pārējās iedro�inājās pienākt tuvāk un aplūkot sve�iniekus. Viņas apstāja Gilonu no visām pusēm.

� Paskat, cik �iem tum�as acis,� kāda izmeta. Labi gan, Gilons nodomāja, ka �īs sievietes nezina, kā radies �is tum�ums.

Viņas visas bija kuplas un ziedo�as, piens un asinis, kā Pilmangā sacīja. Vecākajām gan bija sarkanas, vēja aprautas sejas, bet jaunajām � gai�as, kā rasā skalotas. Sīs sievietes valkāja sarkanus svārkus un baltas linu blūzes, priek�ā sasaitēlas ar lentītēm, bet daudzām bija tik ra�enas krūtis, ka likās, tās pārraus �īs lentītes pu�u. Da�ām tās nemaz nebija īsti savilktas ciet, un Gilonam pat �ķita, ka var saredzēt baltos apaļumus, bet viņ� vairījās pacelt acis uz tiem aiz bailēm, ka to kāda varētu pamanīt. Aubes �īs sievietes nenēsāja, un mali viņām bija savīti mezglā, sapīti bizēs vai glu�i vienkār�i izlaisti pār pleciem. Pēc skotietēm viņas neizskatījās. Da�ām, kas bija vēl glu�i meitenes, piemita bikls, piekrastes ļaudīm raksturīgs dabasbērnu skaistums, un, raugoties viņās, Gilons atcerējās savu jaunību. Viņam vienmēr bija ļoti grūti izteikties skaistu sievie�u klātbūtnē.

� Kā liekas, viņām nav zivju, ko pārdot,� Endrjū ierunājās.

� Tas vēl nav teikts,� Gilons atbildēja. Viņam vairs negribējās braukt prom no �ī ciema.

� Nu tad pajautā viņām to, tēt,� Endijs jau kļuva nepacietīgs. Laiks bija pārāk dārgs.

Robs Rojs atgriezās no piekrastes, nesdams vairākas lielas glieme�nīcas.

� Kas lie lādi ir?

� Moluski,� Gilons atbildēja.� Arī tā ir glu�i laba manta. Noder gan virai, gan saulē�anai. Ja vēlaties, tos var pat cept. No viena moluska var paēst vesela ģimene.

� Zirgu renguļi � tā mēs tos saucam,� kāda sieviete izmeta. Citas, skatoties Gilonā, nez kādēļ iesmējās, un tad viņ� ieraudzīja sievieti, kas nāca pa ciema nokalni lejup kā karaliene atprasīt savu Ironi. Kad viņa parādījās laukumā, pūlis pa�ķīrās, dodams ceļu, kā dod vienīgi valdniekiem, un tad viņa jau bija pienākusi pie ratiem.

� Ko jūs vēlaties?� viņa jautāja. Viņas balss skanēja stingri un pavēlo�i. Tik gara auguma sievieti Gilons nekad nebija redzējis un, kā viņ� nodomāja, tik daiļu arī ne. Viņas skaistums bija tik pārvarīgs, (ik iespaidīgs un neikdieni�ķs, it kā viņa būtu no citas pasaules � kāda ziemeļu princese vai vikingu dieviete. �ādu sievieti Gilons redzēja pirmo reizi.

� Es esmu atbraucis nopirki zivis,� viņ� sacīja, un viņa balss skanēja vājāk nekā �ai sievietei. Kairā viņas kustībā � kaul vai lajā, ar kādu viņa atmeta atpakaļ savus krā�ņos, zellainos mālus,� jaudās kaul kas bīstami izaicino�s vai nekautrīgs, viņ� nespēja īsli pasacīt, kas. Tas neap�aubāmi bija kaul kas juteklisks, kaul gan viņa, kā liekas, lo neapzinājās. �ī sieviete �ķita lik kairino�a, lik pavedino�i nevainīga un, pie kairas kustības il kā iemirdzēdamās, izskatījās apbrīnojami skaidra un līra � pavisam citāda nekā pelēkās, ogļu putekļos nomelnēju�ās pilmangieles, kas algādināja pārgata-voju�ās plūmes vai nokvēpu�us vara kailus. Gilons alskārla, ka mule viņam palikusi vaļā.

� Zivju mums nav, ir likai nēģi sālī�anai. Visā piekrastē �obrīd nevienam nav zivju, bel, kā redzams, jums rokās ir moluski. Mēs varam pārdol jums moluskus. Par lādu cenu, kas jūs pilnībā apmierinās.

Sieviele Gilonam uzsmaidīja, un viņas zobi, gan cilādi nekā Megijas mazie lapsas zobiņi, bija likpal balli kā Megijai. Un likpal mirdzo�i.

� Labi, lai noliek,� Gilons dzirdēja sevi sakām.

Sieviele kādu brīdi klusēja, raudzīdamās uz moluskiem viņa rokā, lad viegli piesila liem ar nagu un paskatījās uz pārējām sievietēm.

� Divi peniji gabalā, tas nebūtu dārgi,� viņa noteica.

� Tēt!�Endrjū iesaucās.� Lūdzu, lēl, nevajag. Nedari lo.

Vairākas sievietes skaļi ievilka elpu, un Gilons, kaul arī galīgi savaldzināts, saprata, ka cena ir augsta.

� Vai tas ir jūsu dēls?�sieviele jautāja. Viņ� pamāja ar galvu.� Jūs nemaz neizskatāties pēc lāda, kam varētu būt jau pieaudzis dēls.

Gilons pasmaidīja.

� Nevajag, lēl. �iem ērmiem pilmangie�i nenāks ne tuvumā.

� Nu lad lūkosim sarunāt cilādi. Kā liekas, �ī nebūs pēdējā reize, kad mēs noslēdzam darījumu.

� Jā,� Gilons sacīja.

- Desmit peniji par duci, par zvejnieku duci, vai saprotat?

- Jā,� viņ� leica. Par lādu duci viņ� dzirdēja pirmo reizi.

� Tātad trīspadsmit vissvaigākie moluski par divpadsmit molusku cenu, zvejnieku ducis par nieka desmit penijiem.

Vēlāk, klusībā visu lo apsvērdams, Gilons nodomāja, ka tie�i �ie vārdi �zvejnieku ducis� bija tic, kas lika viņam zaudēt sajēgu, ta�u pēc kāda laika viņam kļuva skaidrs, ka tā bija vēlē�anās vēl kādreiz likties ar �o zellmali, kas rāmu gailu nāktu lejup pa Senlbakslcnas nokalni, lai kārtotu ar viņu darījumus.

� Lūdzu, tēt,� Endijs neatlaidās.� Es tevi lūdzu, tēt! Nedari lo!

� Manuprāt, viņam ir taisnība, tēt,� Robs Rojs piemetināja.

Gilons vēlāk nespēja atcerēties, ka būtu dzirdējis dēlus ko sakām.

� Labi, lai noliek,� viņ� teica.

Zellmate pagriezās pret ciema sievietēm.

� Nesiet �urpu �im cilvēkam moluskus!� viņa pavēlēja.

�o skalu ne viņ�, ne viņa dēli nekad neaizmirsa: sievietes metās pēc katliem un bļodām, cilas lasīja moluskus svārku stērbelēs, uzrāvu�as tos krietni virs ceļgaliem, lai tikai varētu sagrābt vairāk, pilnīgi aizmirsu�as savu cieņu, kampa moluskus cita citai ārā no rokām, jo sevi�ķi jaunākās vecākajām, un pat dieviete neatpalika no cilām, vienīgi ar lo at�ķirību, ka, līkņādama gar piekrasti, lai pielasītu grozu, nezaudēja savu karalisko grāciju. Un lad pienāca laiks norēķināties. Gilons kā mui�nieks, kas pēc ra�as novāk�anas nolīdzinās ar saviem bezvārda algād�iem, dāstīja naudu pa labi un pa kreisi, uzsmaidīdams visām �īm sievietēm, kas gandrīz lī�us līda viņam klāt, lai saņemtu pienāko�os samaksu. Viņi piepildīja vienu mucu un arī otru, un tad zellmale nez no kurienes izvilka da�us sagrabēju�us omāru murdus, lai sabērtu viņiem vēl vairāk molusku. Gilons nezināja, kā apturēt �o drud�aino rosī�anos, kurai, kā likās, nekad nebūs gala. Viss bija apgriezies ar kājām gaisā: nevis viņ� pirka, bet viņas pārdeva. Un viņas pārdeva visus līdz pēdējam moluskam, tā ka Gilonam no līdzpaņemtās naudas atlika ne vairāk par diviem �iliņiem.

Sievietes pavadīja viņus ceļā, palīdzēja uzsluml ratus stāvajā kalnā līdz klintsragam un aicināja visā drīzumā atbraukt vēlreiz, jo viņām tā bija īsta debesu dāvana � saņemt naudu par baltu velti, salasot krastmalā izmestus gliemjus

Gilons saprata, ka tā jautāt nav pieklājīgi, ta�u nespēja aizbraukt, neuzzinājis �īs sievietes vārdu.

� Kā jūs sauc?� viņ� pēdīgi vaicāja zellmalei, kad kalna galā bija pienācis �ķir�anās brīdis.

� Beta.

Viņam nebija dū�as pavaicāt, vai viņai ir vīrs. Nekas neliecināja, ka viņa būtu precējusies.

� Bet jūsu uzvārds?

Sieviete paraudzījās viņā ar savu skaidro, nosvērto skatienu, ar jūraszilajām acīm. Viss viņai bija, kā nākas, �ai Belai no Svētā Bakstenas ciema.

� Akslolma.

Te nu tās bija � seno vikingu asinis, sāgu un leģendu pasaule: seno mīlu varone viņa priek�ā bija atdzimusi reālā būtnē. Gilonam noreiba galva, viņ� bija, kā Pitmangā mēdza sacīt,� no�āvēts. Viņ� juta, ka otro reizi mū�ā ir iemīlējies.

� Tu, tēt, esi izdarījis vislielāko k|ūdu,� Endrjū teica, bet Gilons tikai papurināja galvu un smaidīja.

� Nē, nepavisam,� viņ� sacīja, cie�i ticēdams pats saviem vārdiem.� Nē, mums ir paveicies. Briesmīgi paveicies!

Netālu no Krosgeilas zirģeļa spēki bija galā. Tas uzdeva pilnīgi negaidot � pēk�ņi ceļa vidū palika stāvam. Ne aiz stūrgalvības, bet tāpēc, ka nespēja vairs pavilkt.

� Glu�i tāpat kā krietns, uzticams ogļracis,� Robs Rojs teica.� Jau sen viņam bija laiks apstāties, bet �is tikai iet un iet, kamēr sabrūk.

Viņi atrada vietu, kur padzirdīt zirgu, un pēc tam piesēja lo pie ratiem.

� Un ko tagad mēs darīsim?� Robs Rojs vaicāja.

� Jūgsimies iek�ā un vilksim pa�i,� tēvs teica.

� Ak kungs, bet mūsu cilvēciskā cieņai� Robs izsaucās.

� Labi, es stum�u, bet ilksīs gan nejūg�os.

Viņi ieēda auzu plāceņus, piedzerot ūdeni,� Robs savu gabalu dalīja ar zirģeli � un lad iejūdzās un sāka vilkt. Sākumā nebija pārāk grūti. Krosgeilā gan vairāki cilvēki kaut ko izsmejo�i nosauca viņiem pakaļ, bet viņi bija pārāk noguru�i, lai tam pievērstu uzmanību. Tuvojās vakars-un ar katru mirkli kļuva vēsāks, bet viņiem lija sviedri.

� Nezin kā tas viss vēl beigsies,� Gilons vairākkārt nomurmināja, bet, tiklīdz kļuva redzami Pilmangas kalni, saprata, ka uz ceļa viņi vairs nepaliks, jeb�u kādam būs jāskrien uz māju un jāaicina talkā visi pārējie. Viņi apstājās tīreļa pakājē pie maza strautiņa padzerties.

� Bet kā lai zina, vai �is ūdens maz ir dzerams?� Endrjū jautāja.

� Tas ir labu labais, vari būt mierīgs,� Robs atbildēja.

� Kā tu to zini?

� Tam ir jābiit labam,� Robs teica, nometās zemē uz ceļiem un, smeldams ūdeni plaukstās, dzēra un lēja sev uz galvas un kakla.

� Ja es nomir�u, tu būsi vainīgs,� Endijs nerimās.

� Tas mani neuztrauc. Es bū�u nomiris jau pirms tevis.� Robs atgūlās virsājā.� Un tu dosies uz bur�uju paradīzi, bet es � uz darba cilvēku paradīzi, un reizi gadā�Ogļra�u brīvības dienā , kad es sūk�u savu strādnieka aliņu, bet tu dzersi tēju, mēs pamāsim viens otram ar roku.

Gilonu uztrauca smaka, kas nāca no ratiem.

� Paradīzē alus nemaz nav,� Endrjū sacīja.

� Alus pats ir paradīze.

Viņi piecēlās, pa �o īso atelpas brīdi kļuvu�i glu�i stīvi. Gilons no�ēloja, ka viņi vispār bija apstāju�ies. Rati nu likās daudz smagāki. Moluski bija pārklāti ar jūraszālēm un aļģēm, ko viņ� cerēja izvārīt un izmantot sakņu dārziņa mēslo�anai, mierinādams sevi ar domu, ka �ī smaka nāk no �ūsto�ajām aļģēm.

� Un, kad dievs lidināsies tev garām, neaizmirsti, Endij, at�aut mazo pirkstiņu,� Robs sacīja.

Vilkt ratus kļuva vēl grūtāk, jo pie pirmajām �ahtām ceļ� sāka strauji iet kalnup. No ceļa putekļiem, kas cēlās gaisā veseliem mutuļiem, mucas, omāru murdi, jūraszāles un moluski bija galīgi nopulēju�i tāpat kā visi Iris vezuma vilcēji.

� Liekas pat glu�i neticami, ka mēs �odien esam biju�i piekrastē.

� Nē, nepavisam, ja vien cilvēkam ir deguns,� Robs teica.

Gilons juta pārskrienam trīsas pār seju. Tātad ne tikvien viņ�, bet arī dēli bija to saodu�i.

¹ Skolu �ahtās līdz pat 180G. gadam strādāja vergi. Diena, kad lika parakstīts likums par viņu atbrīvo�anu, nosaukta par Ogļra�u brīvības dienu. ■. � Mēs izskatāmies kā izlīdu�i no brūnogļu �ahtas.� Endrjū teica, un viņi vilka tālāk piepūstiem vaigiem un, taupīdami spēkus, centās pat nerunāt. Gilons cerēja, ka vairāk nevajadzēs apstāties, bet bija maldījies. Uzbrauku�i pakalnā, kur auga liels, vecs ozols, visi kā norunāju�i apstājās un, atlaidusies ozola paēnā, caur rūsgano lapotni rāudzījās rieto�ās saules staros.

� Manuprāt, jāņem trīs peniji gabalā,� Endrjū ierunājās.

� Ko tu teici?

� Vismaz trīs peniji par vienu molusku. Lētāk mēs tos nedrīkstam atdot.

Robs Rojs uztrūkās sēdus.

� Nedrīkstam? Tu saki � nedrīkstam¹! �ēlīgā debess! Mēs tos pirkām par nepilnu peniju gabalā, bet tu gribi prasīt veselus trīs? Vai tad tas nebūtu tie�i tas pats, kas ņemt rokās kramenīcu un kniebt biedriem ribās?� Robs Rojs kliedza.

� Neviens ta�u neliek viņiem tos pirkt. Neviens neprasa, lai viņi maksā �o naudu,� Endrjū atcirta.

� Jā, bet jābūl godīgiem prel pa�u ciema ļaudīm. Mēs varam nopelnīt, palikdami arī godīgi cilvēki.

� Tēt!�Endrjū gribēja, lai tēvs iz�ķir �o strīdu.� Mēs atradām �o zvejnieku ciemu, mēs likām uz spēles naudu, kuru, starp cilu, pa�i bijām sakrāju�i. Mēs, tērēdami savu brīvo laiku, sviedriem vaigā vilkām �o vezumu mājās. Trīs peniji gabalā nemaz nav daudz.

Gilons nezināja, ko teikt. Savā ziņā viņ� piekrita abām pusēm.

� Лк trīs simti procentu peļņas nav daudz?� Robs bija pielēcis kājās.

� Tas, kur� pārdod, ir tiesīgs saņemt iespējami vairāk Tāds ir dzīves likums,� Endrjū palika pie sava.

� Tas ir d�ungļu likums, kas lur mūs pie zemes.

� Kairs cilvēks ir liesīgs saņēmi lik daudz, cik viņam dod. Tu labi zini, ka tie�i tas noleic katras lielas palieso vērtību.

Robs iesita sev pa pieri, tāpat kā mēdza darīt Gilons.

� Kā tu vari gulāt un ļaut viņam tā runāt?� viņ� uzkliedza tēvam.

Un Gilons atkal nezināja, ko īsti teikt un vai vispār būtu vajadzīgs iejaukties.

� Viņam ir tiesības uz saviem uzskatiem, Rob.

Uzskatiem? Es nerunāju par uzskatiem. Es runāju par faktiem. Pasaulē ir divas ļau�u �ķiras � apspiedēji un apspiestie. Tie�i tā! Divas �ķiras, divas sugas, divas ļau�u kategorijas. Cilvēks var piederēt tikai vienai vai otrai. Nevar būt reizē gan vienādi, gan otrādi.

Gilons saprata � tie ir viņa pa�a vārdi.

. � Es negribu nevienu ekspluatēt,� Endrjū iebilda.� Bet būt par ekspluatējamo arī ne.

� Ak kungs, kā tu proti izlocīties! Nu tad paklausies, ko es tev teik�u. Kamēr pastāvēs �īs divas �ķiras, likām pasaulē taisnības nebūs. Bet reiz pienāks laiks, kad būs viena ļau�u �ķira.� Robs tuvojās brālim, it kā grasītos sist.� Pienāks diena, reiz pienāks tā diena, kad visi apspiestie apvienosies un noslaucīs ekspluatalorus no zemes virsas, iemetīs jūrā un noslīcinās kā �urkas.

Nu arī Gilons piecēlās.

� Rob!

� Tie�i tā, noslīcinās kā �urkas. Divas �ķiras, jā gan! Glu�i vienkār�s rēķins.� Viņ� sasila plaukstas, un no tām pacēlās putekļu mākonis. Tad pagriezās prel tēvu.� Un kurā pusē esi tu?

Tas nebija taisnīgi. Tas bija bezcerīgi.

� Tajā, pēc kuras ieskala �ie moluski ir jānogādā Pil-mangā,� viņ� teica un saprata, ka pievīlis abus dēlus uzreiz. Robs Rojs novērsās un apsēdās aiz ozola, uzgriezis tēvam muguru. Gilons gaidīja un gaidīja, līdz beidzol gāja ozolam apkārt pie viņa.

� Brauksim nu, dēls. Tu esi mums vajadzīgs.

Robs papurināja galvu.

� Es esmu izlēmis. Es �ai pasākumā nepiedalos.

� Bet mēs nevaram izliki bez tevis.

� Tur, tēt, es nevaru it neko līdzēt. Nu tā ir jūsu darī�ana. Cilvēkam vienreiz ir jāiz�ķiras, kurā pusē nostāties.

� Tu vēl neesi pieaudzis, Rob.

� Esmu gan. Kad cilvēks spēj iz�ķirties, viņ� kļūst pieaudzis.

Gilons skatījās lejup uz dēlu, kur� bija aizlicis acīm priek�ā plaukstu, lai pasargātu tās no skopās rudens saules, un saprata, ka Roba jaunās acis ir kļuvu�as tādas pa�as kā viņējās. Nevajadzēja ļaut zēnam dolies uz �ahtu, pirms viņa augums nebija nobriedis saulē un vējā. Pārāk daudz viņam bija ticis atņemts. Gilons nometās Robam līdzās uz ceļiem.

� Reizēm pienākums stādāms augstāk par cilvēka principiem,� Gilons teica, gan nebūdams pārliecināts, vai viņam ir taisnība, bet Robs tikai noliedzo�i kratīja galvu. Gilons paskatījās uz dēla stiegraino kaklu un atcerējās, kāds Robs izskatījās pirmajās dienās lejā, pazemē � tik izstīdzējis un izbijies, ta�u pilns apņēmības. Bel galvenais � par spīti �īm bailēm, kas viņu nekad neatstāja, Robs diendienā devās lejā uz �ahtu. Viņ� nebija slikts ogļracis, bet arī labs ne. Viņ� glu�i vienkār�i nebija radīts ogļra�a darbam. Rati vēl arvien stāvēja uz ceļa.

� Rob?� Dēls negribīgi pacēla acis.� Kamēr �īs citas sabiedrības vēl nav, kamēr mēs esam spiesti dzīvot �ai pa�ā, labāk paliki visiem kopā. Tikai tā mēs spēsim noturēties pret viņiem.

� Nē, ilgāk es lo vairs nespēju. Esmu devis sev vārdu. Bel, ja cilvēks netur sev dolo vārdu, lad no viņa nekā vairs nav.

Gilons piecēlās. Tas, ko es teik�u, nāks dēlam par labu, viņ� klusībā nodomāja.

� Nu lad es lūdzu, es tev pavēlu celties un ieņemt savu vielu ratu priek�ā.

Robs palika sē�ot.

� Tu ta�u saproti, ko tas nozīmē, Rob.� Gilons juta asaras saskrienam acīs, lā�u balsij neļāva ietrīsēties. � Nedomā, ka tev �ovakar atradīsies vieta pie mūsu azaida galda.

� Es zinu.

� Nedomā, ka mēs dalīsimies ar levi maizes riecienā.

� Jā, lēl, es zinu. Es zinu. Ardievu, tēt.

� Ardievu.

Viss bija aizgājis pārāk lālu, bet neviens no viņiem nezināja, kā lai vēr� to par labu.

D�emijs atrada viņus uz ceļa, un pēc tam jau veicās daudz labāk � bija radu�ies papildspēki, turklāt D�ems bija stiprāks par Robu. Sems viņiem piebiedrojās Raktuvju gātes galā, bel, ieraudzījis tēva seju, aizdrāza uz �Koled�u� un drīz bija atpakaļ ar divām kvartām alus un krietnu mēriņu viskija.

� Tas tevi atgriezīs pie dzīvības,� Sems teica.� Tīrās �ausmas, kā tās zivis smird.

� Smaka nāk no jūraszālēm, ar ko tās ir pārklātas, lai saglabātos svaigas.

� Tad sviediet �īs jūraszāles ārā, pirms neesam vēl galā!

� Nē, tās domātas dārzam. No �āda mēslojuma melones aug samtaini maigas kā mēness vaigs.

Gilonam pa�am palika �is teiciens. Viņ� bija mazliet noreibis � pēc pirmā malka viņ� vienmēr noreiba, bel drīz pēc tam atkal pamazām al�irba.

� Kas tie par mā�iem?

� A, gan tu redzēsi.

� Kur ir Robs Rojs?

Gilons klusēja. Dēli vilka ratus, un viņ� jutās viegli un labi, viss rūpju smagums �ķita noņemts no pleciem, viņ� atkal bija mājās un, iedams pa Raktuvju gāli, malkoja alu.

� Bet ja nu neviens tos negribēs pirkt?

� Tad mēs �os cilvēkus izglītosim. Cilvēku izglīto�ana ir viens no mūsu cēlākajiem pienākumiem.

� Paldies, mister Henrij Selkērk,� Sems noteica.

Nav gan �im puikam nemaz cieņas pret vecākiem, Gilons nodomāja.

Nonāku�i līdz < Lēdijai D�einai JSb 2�, viņi ieraudzīja da�us ogļra�us, kas pie sūkņu mājas tīrīja caurules.

� Nu, ko �oreiz mums atvedāt?� kāds uzsauca.

� Jaunus jūras gardumus.� Redz nu, te viņi ir � uzticamie, nepacietīgi gaido�ie ļaudis. Tie�i lo Robs bija tī�uprāt aizmirsis. Cilvēki, kuri nepavisam neapskau� Kameronus par viņu panākumiem, bet ir pateicīgi par visu, kas tiem tiek atvests. Un kur tad vēl pirk�anas un pārdo�anas prieks, ko misters Kārlis Markss bija aizmirsis pieminēt.� Veltes no tā Kunga lī�a!� Gilons atkliedza pretim.

Vēl viens labs teiciens, ko der paturēt prātā, viņ� klusībā nodomāja. Viskijs ar alu bija patie�ām lielisks, las ielēja jaunu dzīvību dzīslās. Un Gilons ņēmās stāstīt dēliem par moluskiem � kā vajag vispirms sasist glieme�nīcu un pārgriezt muskuli, kas tos saista pie �aulas, kā tie pirms lieto�anas jāapstrādā, kā jānogrie� resnā, gaļīgā kāja un ar āmuru jāsit, līdz tā kļūst mīksta.

� Tu, protams, vari ogļracim piedāvāt molusku, bel tu nevari viņu piespiest to ēst,� Sems teica.

Gilons nelikās dzirdam �o teicienu, tāpat kā nelikās redzam kādu ve�iņu, kas, iedama garām, aizspieda degunu. Viņ� domāja par svēto Belu no Bakstenas. Lai nu būtu kā būdams, bet viņa bija svētā �ī vārda vistie�ākajā nozīmē. Un, ja arī �ī sieviete nebūtu svētā,� viņ� atskārta, ka nemaz negrib, lai viņa tāda būtu,� tie�i tādām vajadzētu izskatīties svētajām. Ja dievam būtu cik necik sapra�anas, viņam vajadzētu radīt vairāk �ādu sievie�u. Vispār �ī ir bijusi laba diena, Gilons nodomāja, bet lad atcerējās Robu Roju un saprata, ka tikai daļa no tās bijusi laba.

Viņa pircēji gaidīja tālāk uz Raktuvju gāles, kur �Koled�ai� tuvīno māju sienas �ķita melnas no cilvēkiem, kuri tupēja zemē vai stāvēja, atspiedu�ies pret sienām Vairāki vīrie�i � dro�i vien tikai tāpat vien, joka pēc, Gilons nodomāja, aizspieda degunus, ta�u, ja vien viņu atmiņa nevīla, viņirtāpat bija darīju�i arī tad, kad pirmo reizi tika atvestas siļķes un zu�i. Kameroni brauca garām �Koled�ai� cauri abpus ielai stāvo�o cieminieku rindām, kuri izmeta pa parupjam ogļra�u jociņam līdz ar da�u labu piparotu krogusbrāļu izteicienu, un tālāk līdz Raktuvju gāles papla�inājumam, kas Pilmangas ciemā aizstāja laukumu. Sāka tumst, bel cilvēki, kā alla�, steidzās viņiem pretim, un nāca arī tie, kas bija kvernēju�i krodziņā. Kad visi bija apklusu�i, Gilons noņēma'pirmajai mucai vāku un sāka raust nost gliemjiem pārsegtās aļģes. Viņ� cerēja, ka lad, kad savilks tās vienuviet, nelāgā smaka nebūs vairs jūtama, ta�u bija spiests atzīt, ka lā kļūst vēl stiprāka un atgādina jūras smirdo�o dvaku, ar kādu piesūcas laivas dibens pēc vairāku dienu ilgas zvejas. Viņ� kārtīgi sakrāva aļģes ratu aizmugurē, un pirmie pircēji nedro�i pienāca klāt un iemeta tramīgu skatienu mucā, it kā lajā atrastos �ūskas. Kāds vīrs pacēla vienu aļģi un nodrebinājās, sajuzdams gļetnā, stīgrā stiebra pieskārienu, bet kāds cils, paķēris otru tādu pa�u, metās skriet un vēcināja to visiem acu priek�ā, iztrūcinādams pat vīrie�us. Viņ� apstājās tikai tad, kad Gilons, izņēmis no mucas pirmo molusku, vēl arvien ietīstītu ko�i zaļās jūraszālēs, pacēla lo gaisā kā juvelieris dārgakmeni visiem aplūko�anai.

� Ap�ēliņ, kas tas par mo�ķi?� kāds iesaucās, bet Gilons pasmaidīja.

� Molusks.� Viņam vajadzēja �o vārdu atkārtot vairākas reizes un beigu beigās aizslāt ar �mīkstmiesi�. �Molusks� pitmangie�iem neko neizteica, tāda vārda viņu valodā nemaz nebija. Ieraudzīju�i �o radījumu, visi pamira.

� Cik pretīgs,� kāds beidzot noteica.

� Zu�i arī izskatās pretīgi, ta�u jums glu�i labi iet pie sirds.

� Ko ar �itiem ērmiem dara?

� Ko dara? Cilvēk mīļais, tos ēd! Tos var vārīt, cept uz pannas vai iesma vai sautēt. Tas ir jūras dots nabaga ļau�u bif�teks.

Arī �is teiciens ir varen labs, Gilons nodomāja. Viņam vispār sāka izdoties varen labi teicieni.

� Tiem ir nelāga smaka.

� Svaigi kā gurķī�i. �orīt, saulei lecot, izcelti no jūras. Tic bija mazi, mazītiņi meliņi.

� Bieza �aula, mīlīt, un cieta kā akmens.

� Jo biezāka �aula, jo maigāka gaļa.� Vēl viens labs teiciens. Viskijs patie�ām bija ko vērts!

� Bet kā �os draņķus lai dabū ārā no �aulas?

Gilons pasmaidīja pialu lietpratēja smaidu. Viss gāja tā, ka labāk nevarēja vēlēties.

� Vajag uzgāzt tiem kallu ar verdo�u ūdeni, un tie mar�ēs ārā kā parādes gājienā. Bet var arī rīkoties �ādi.

Viņ� paņēma no mucas vienu molusku un pēk�ņi cirta prel ratu riteņa dzelzs apmali, ka no�vakstēja vien. �aula sabirza kā porcelāna tasīte, un molusks atklājās klāteso�o skatienam: resnā, ga|īgā kāja karājās pie sadragātā �aulas gabaliņa, un no tās kā gļotainas slienas stiepās moluska ķermenis, bet raga plātnīle, kas aizsedza mutes atveri, viegli pulsēja, raustoties pirmsnāves trīsās.

Varbūt viss vēl būtu beidzies glu�i labi, ja kāda sieviete �ai brīdī neiekliegtos. Moluski lika laisti no rokas rokā, un vienu viņa lobrīd turēja saujā, kad tā �aunu vāks pavērās kā degunrad�a lūpas un vai nu ieknieba, vai sāka viņai kņudināt ādu.

� Fui, kāds mūdzis!�viņa iespiedzās un nosvieda molusku uz bruģa, kur tas sa�ķīda un sāka smirdēt, atklājot gaļīgo, ūdeņaino ķermeni un resno kāju. Ļaudis sastājās apkārt un raudzījās moluskā, kā raugās nāvīgi ievainotā cilvēkā. Iestājās pilnīgs klusums.

� Bet tas tak ir gliemis,� beidzot kāds ieteicās.

� Ap�ēliņ, vai nu Kamerons būtu tā rīkojies,� cils neticīgi novilka.

� Bet redz, ka ir. Nudien, gliemis, tas tak katram ir redzams! Draņķa gliemis, vairāk nekas.

Visi raudzījās Gilonā, kur� sēdēja ratos,� drīzāk aizvainoti nekā saniknoti.

� Man domāt, tādus ēdot, var atstiepi kājas. Tā var uz vietas sapūdēt aknas.

� Kālab tu tā darīji, Kameron?� kāds ogļracis jautāja. � Par ko tu gribēji mūs tā iznerrot?� Viņ� bija galīgā neizpratnē.

� Cilvēk, mīļais! Mēs pērkam lavas zivis, mēs tev maksājam prasīto cenu, bet tu gribi mūs noindēt, lai pats varēlu iedzīvoties.

Gilons pastiepa viņam pretim rokas aug�up pavērstām plaukstām, likdams saprast, ka tas tā nav bijis domāts.

� Nesāc nu te dzīdinālies, Kameron. Tu zināji, ko dari. Tu aizbrauci pēc zivīm, bet atvedi mēslus. Kuru tu domā te apvest ap stūri?

Gilons piecēlās kājās.

� Vai mēs jelkad esam ... Vai Kameroni ... Vai Kameroni jelkad ir .;.

� Nav ko taisnoties, mīlīt. Tu nez no kurienes atkūlies uz mūsu ciemu, lai spēlētos ar mūsu dzīvībām, tu gribi mūs noindēt, lai iedzīvotos, un vēl domā, ka mēs tev lo piedosim?

� Bet kad es jums saku ... Pagaidiet. Nu paskatieties! Es tūdaļ pat apēdī�u vienu . ..

Pūļa saucieni apslāpēja �os vārdus. Cieminieki negribēja neko zināt ne par Gilonu, ne par viņa gliemjiem.

� Tikai nedomā vēl kādreiz mēģināt!�no tumsas kāds uzsauca.� Nemēģini mūs vēl kādreiz apkrāpt.

Gilons centās vēl kaut kā attaisnoties, ta�u veltīgi � viņu labā slava vienā dienā bija vējā. Pūlis pameta viņu vienu: vīri devās atpakaļ uz �Koled�u�, un arī sievas un bērni, spiezdamies cits cilam garām, centās jo ātrāk likt prom no laukuma, no smirdo�ajiem gliemjiem un no Kameroniem.

Gilons no�ļuka ralos sēdus. Viskijs ar alu bija varen noderējis, izkliedējis viņa nogurumu, ta�u vairs neiedarbojās. Viņ� atspieda muguru pret mucu, juzdamies izmocīts un apkaunots. Viņ� baidījās pacelt acis uz dēliem, un tie savukārt nespēja skatīties tēva cie�anās.

� Mums Vismaz vēl ir jūraszāles, ar ko nomēslot dārzu,� Endrjū ierunājās.

� Jā, glu�i tuk�ā mēs vis neesam,� teica Sems.

Bija pienākusi nakts, un kļuva arviens aukstāks.

� Kā liekas, tēt, laiks būtu kustēt tālāk,� Sems ierosināja.

� Uz kurieni?

� Uz mājām. Ir auksts. Man ir auksti, zirģelim auksti un dro�i vien arī tev.

Gilonam nebija auksti. Viņ� neko nejuta � ne iek�ēji, ne ārēji. Viņi sēdēja ratos, nesaprazdami, ko darīt, un klausījās, kā drudzina zirģclis � pēc ūdens vai barības, kas lo lai zina: viņiem nebija pieredzes, kā apieties ar zirgiem.

� Galvenais, ko nu lai iesāk ar gliemjiem?� Endrjū ierunājās.

� Galvenais, par ko bulu jāpadomā,� kā mēs viņai to pateiksim,� Sems sacīja.

� Nevis kā, bet gan � kur� no mums viņai to pateiks,� D�ems izlaboja.

Atkal iestājās klusums. �ie jautājumi bija pārāk sāpīgi un bīstami, lai par tiem runātu. Atlika vienīgi cerēt, ka atrisinājums kaul kad radīsies pats no sevis.

� Vai mums vēl palicis kāds grasis naudas?� Gilons pēk�ņi ievaicājās.

Pa visiem kopā viņi sagrabināja astoņus �iliņus.

� Noej lejā un atnes man pudeli viskija,� Gilons teica D�emi jam.� Nevis īsto, bet lēto.

� No lētā būs �ausmīgas paģiras, tēt. No tā tev k|ūs nelabi.

� Lai kļūst.

� Nevajag, tēt. Tas tev tikpat nepalīdzēs.

� Ej, kad tev saka, un atnes man viskiju.

Dēli sēdēja ralos un gaidīja, kad tēvs nāks pie sajēgas. Laiku pa laikam viņi iesūca no pudeles, ta�u viskijs bija pārāk pretīgs. Tā bija kreisā prece, domāta dzertuvēm, īstajiem �ūpām un tādiem kā Gilons, kas pa�i uzņemas cie�anas par saviem grēkiem.

Gilons bija cerējis, ka vēl pirms almaņas zaudē�anas viņam izdosies saņemt drosmi un izstāstīt sievai notiku�o, bet, kad īstais brīdis pienāca, viņ� atskārta, ka mēle vairs neklausa. Dēli jūdzās ralos un vilka viņu pa nokalni aug�up,� dieva laime, ka viņ� gulēja klusi un nekustīgi, jo no �ī neattīrītā viskija citi reizēm ārdījās kā ārprātīgi,� un, kad viņi lika līdz mājām, māte jau stāvēja durvīs.

� Atstājiet viņu ratos,� Megija sacīja, un dēli, cik vien saudzīgi spēdami, cēla viņu atkal uz ratu malas un ielaida atpakaļ slarp jūraszālēm un gliemjiem. Vēlāk naktī sāka līt, un kāds dro�i vien bija dzirdējis Gilona kunkstē�anu, jo no rīta viņ� bija apsegts ar lupatu segu, ko Megija reiz sa�uva no vecu darba drēbju skrandām. Rītausmā gan sega, gan gulētājs bija galīgi izmirku�i, bel Gilonam elpojot no mutes vēl arvien nāca spirta smaka. Raktuves todien atsāka darbu, bet neviens pat nedomāja viņu modināt.

Kad dēli pēc maiņas atgriezās mājās, Gilons joprojām gulēja ralos. Lielus bija mitējies, un Sāra, mātei neredzot, uzklājusi viņam savu segu. D�emijs uzstāja, ka tēvs esot jānes uz istabu, bet Megija viņam lo neļāva darīt.

� Es te netaisos stāvēt un noskatīties, kā tēvs, ratos

gulēdams, nomirst!� D�emijs atkliedza. � .

� Viņ� nemirs. Kamēr no viņa nāk spirta smaka, viskija iedarbība vēl arvien turpinās. Kad smirdoņas vairs nebūs, varat stiept viņu iek�ā. .

Tomēr beigu beigās Megija pati izgāja aplūkot viņu. Gilons bija pamodies un trīcēja no sala, ta�u bija pārāk nevarīgs, lai izraustos no ratiem un aizvilktos līdz durvīm. Megija nometās viņam līdzās uz ce|icm. Viņ� juta, ka sieva atrodas blakus, un, pamazām saņēmis spēkus, atvēra acis.

� Es netieku gudra, kas īsti smird vairāk � tu vai tevis atvestie gliemji.

� Dzert!� Gilons izdvesa.

� Gaidi, kad bū�u tevi nodrūkstījusi. Apkaunot sevi, to tu gribēji, ja?

� Jā,� viņ� nomurmināja.

� Cauru dienu bērni un kaimiņu sievas strīpām nāk �urpu, lai palūkotos uz gliemju vāģos gulo�o �ūpu.� Gilons iekunkstējās.� Tu esi apkaunojis savu ģimeni.� Viņa nogaidīja, kamēr viņ� pasaka �Jā�.� Tu esi apkaunojis mani. Tu esi aptraipījis Kameronu vārdu.

Viņ� nezināja, vai trīc no aukstuma vai nespēka, vai glu�i vienkār�i no kauna � drīzāk gan laikam no visa tā kopā. Viņa spēkos nebija �īs trīsas apvaldīt.

� Pacel galvu!

Viņ� nespēja to izdarīt. Tad Megija pati pacēla viņa galvu un sāka ar karoti liet starp sasprēgāju�ajām lūpām karstu gaļas buljonu. Tas plaucēja viņam muti.

� Nemurk�ķi,� viņa pavēlo�i noteica un darīja savu. Drīz vien buljons bija atdzisis vai arī viņa lūpas ar karstumu apradu�as. Viņ� juta, ka buljonam pieliets mazliet viskija. Kad viss bija izdzerts, Megija atlaida viņa galvu, un tā atkrita uz slapjajiem, jūraszālēm pārklātajiem dēļiem. Tie smirdēja. Virs Megijas galvas viņ� varēja saskatīt zvaigznes.

Uzvara ir panākta vienīgi tad, ja uzvarētais atzīst savu sakāvi. Labi, es esmu ar mieru to atzīt, Gilons nodomāja.

� Tu esi mūs izputinājis, vai saproti?

� Jā, es zinu.

� Visa mūsu �īgada peļņa, pa nakts melnumu veiktais darbs, visa nauda, ko mēs likām uz spēles, nauda, ko bijām nopelnīju�i,� viss ir pagalam, viss izkūpējis, viss, Gilon, pārvērties pī�ļos un putekļos.

� Jā, pagalam, es zinu,� Gilons teica.

Kā izpirkt savu vainu? Kā vērst visu par labu, viņ� prātoja. Ta�u nekas vairs nebija līdzams. Viss, ko viņ� nopelna, jau tāpat pieder ģimenei.

� Dempsters Hogs �odien iekritis �ahtā,� Megija spīvi un dzedri izgrūda.

� Ak dievs, kāda nelaime!

� Nolidojis tūksto� pēdu, iekams atsities pret �ahtas dibenu.

Kādē| gan Megija man visu to stāsta?� Gilons brīnījās. Viņam jau tāpat bija �ķebena dū�a.

� Viņu glabā�ot ubagu zārkā. Vai lu esi vismaz tiktāl at�eibis, lai apjēgtu, ko tas nozīmē?

Gilons zināja, ka tas ir zārks ar noņemamu dibenu, ko pēc bēru ceremonijas atkabina nost, līķi vienu pa�u iemetot kapā, bet zārku atkal izmanto citam aizgājējam. Nabadzīgie un trūkumcietēji �o pasauli atstāja ubagu zārkos. Viņ� tikai nespēja saprast, kādēļ Megija viņam to stāsta.

� Tas nozīmē, ka viņiem nav ne gra�a pie dvēseles. Hogs visu nodzēris.� Megijas skarbā balss dūrās kā nazis.� Tas nozīmē, ka mēs būtu varēju�i pārcelties uz viņu māju, uz To�mangas terasi, bet nu tevis dēļ tas viss ir zaudēts.

� Jā.

� Paldies tev par to.

Visi viņas sapņi un cerības vienā nejēdzīgā dienā bija izkūpēju�i.

� Savas muļķības dēļ tu esi izzadzis naudu no lādes. To naudu, kas bija vajadzīga mūsu mājai tur kalnā.

Viņa piecēlās, lai kāptu ārā no ratiem. Pat dē|u skripslē-�ana zem viņas kājām griezās Gilonam ausīs.

� Megij? Ko lai es lagad daru?

� Nezinu. Es varu pateikt vienīgi to, ka tavām braukā�anām nu ir svītra pāri.

� Jā, es zinu.

� Un rītdien aizvāc �os te. Smirdoņa ir pārāk briesmīga.

� Ko lai es daru ar tiem?

No �ī jautājuma viņa aizsvilās dusmās.

� Un tu jautā to man? Ja prati nopirkt, proti tikt arī va|ā. Aizved uz kapsētu un aproc tur. Kālab gan ne? Tu ta�u esi apracis arī visu cilu. Kas lad lu esi � zīdainis, vai? Vai lu patiesi esi kļuvis par zīdaini?

�ie vārdi dzēla visasāk, vissāpīgāk, jo viņ� tie�ām bija k|uvis pilnīgi nevarīgs un bezpalīdzīgi gulēja ratos, nespēdams izrausties no saviem netīrumiem. Viņ� dzirdēja, ka uz bruģa noklaudz Megijas soļi un atveras un aizcērlas durvis. Viņam gribējās raudāt, bet asaru nebija. Viņam gribējās raudāt kā bērnam, iztuk�ot kausu līdz mielēm, varbūt tad viņ� spētu saņemties, jo nekas cits viņam neatlika. Durvis atvērās, un Megija atkal stāvēja Gilonam līdzās.

� Pēc garā ce|a zirgs bija atstāts ārā.

� To es nezināju.

� Protams, ka ne. Lopiņ� tik tikko vairs turējās kājās. Лг gliemju mucām tu biji lo pārmocījis.

Gilonā uzvilnīja spēj� �ēlums pret zirgu.

� Visu nakti las bija stāvējis lietū.

� �ēl, ka lā iznācis. Slikti gan.

� Ļoti slikti,� Megija teica.� Zirgs ir nosprādzis.

Un lad Gilons lik tie�ām raudāja. Viņ� raudāja par nabaga nobeigu�os lopiņu, kam pat nebija dots vārds, un viņ� raudāja par Dempsteru Hogu, kur� bija iekritis �ahtā. Viņ� raudāja par pūsto�ajiem gliemjiem un sievas sabruku�ajiem sapņiem, un viņa asaras sajaucās ar ratu dibenā satecēju�o sālsūdeni Pēc tam viņ� raudāja tāpat vien � par savu aizejo�o dzīvi un zudu�o jaunību, par to, ka gu| aug�pēdu �ajos ratos. Gilons raudāja pilnā balsī, lai gan pats to neapzinājās. Izdzirdu�i viņa elso�anu, ap raliem sastājās kaimiņu bērni, un arī Kameroni iznāca ārā, lai glu�i vienkār�i atrastos līdzās un lai viņ� kaut ko nenodarītu. Viņ� raudāja par izdzerto viskiju, par zaudēto, sūri grūti pelnīto naudu un pēc tam sāka raudāt par zaudēto dēlu. Viņ� raudāja, kamēr asaras bija izsīku�as, un tad beigu beigās aizmiga.

� Uzmetiet viņam virsū �o te,� Megija sacīja, iznesusi viņu laulības gultassegu.� No rīta viņ� atkal būs uz kājām.

Tie, kas to redzēja, bija vienisprātis, ka visā Pilmangas ciema vēsturē neviens savu mū�u nav raudājis lā, kā raudāja Gilons Kamerons,� vismaz neviens ogļracis ne.

Iedama aiz zārka, ceļā uz kapsētu, kas atradās Sporta pla�a lejasgalā, Megija nespēja atraut acis no mājas uz To�mangas terases, no mājas, kas kalnā gaidīja viņu.

Tas nu bija vairs tikai laika jautājums, lai arī ko viņa bija sacījusi, gribēdama Gilonu nosodīt. Viņa klausījās mistera Makkarija runu par lo, cik mīlo�s tēvs misters Hogs esot bijis un. cik daudz darījis savas ģimenes labā � drīzāk �Koled�as� krājumu tuk�o�anā, Megija nodomāja, bet viņas acis vēl arvien kavējās pie mājas. Tā bija ne tikai māja To�mangas terasē, bet gan pali pēdējā māja, no kuras logiem pavērās skals uz ielu un arī uz patālo Vest mangas ciemu � uz fermām, tīrumiem un jūras līci aiz tiem.

Tas bija vienīgi laika jautājums. Vēl viens vai divi nenomaksāti nomas rēķini Pitmangas Ogļu un dzelzsrūdas apvienībai, un misters Brotkoks kādu ģimeni pārcels uz aug�u, bet misis Hogai būs jāpārvācas uz leju, kur viņas nepilngadīgā dēlēna alga būs pieliekama, lai samaksātu nomas maksu. Un tic, kas dosies aug�up, būs Kameroni, jo, par spīli visam �im �gliemju fiasko�, kā viņi lo savā ģimenē dēvēja, un jaunā zirga pirk�anas izdevumiem, zaudējumi nepavisam nebija tik lieli. Lādē naudas vēl bija gana. Viņi bija vienīgie lejgalie�i, kas �ajos grūtajos laikos varēja atļauties nomāt māju To�mangas terasē.

Viņi būs pirmie īstie lejgalie�i, kas pārcelsies uz kalnu. Pirms viņiem bija pārcēlies arī viens otrs cils, bet tie bija dzimu�i aug�ciemie�i, kam pats liktenis lēmis dzīvot To�mangas terasē vai Monk rifa gatvē: �ie cilvēki bija te ieprecēju�ies un tikai nogaidīja, kamēr kalnā atbrīvosies kāda māja, jo dzīve �ai elles priek�kambarī viņiem bija vienīgi īslaicīga piestātne ceļā uz Pitmangas paradīzi. Vārti uz turieni Kame-roniem dro�i vien nebūs atvērti, bet Megija bija nolēmusi izlauzties tiem cauri.

� Atjēdzies,� Gilons �ukstēja.� Cilvēki skalās.

Misters Makkarijs, izbrīnīts par Megijas sāņus vērsto skatienu, bija pārtraucis sprediķi un tie�ām raudzījās viņā.

Atpakaļ pāri tīrelim viņi nāca divi vien.

� Uz ko tu tā skatījies?

� Uz Hogu māju. Drīz viņi to atstās, pārcelsies uz leju.

� Lai nu kā, rentes naudu misis Hoga nomaksās.

� Nē, pie pa�reizējās dārdzības vairs ne. Turklāt viņa nav dzimusi Hoga. Domā, viņiem liela vajadzība atlaist renti kaut kādai Gilespijai?

Jā, dzīve tik tie�ām ir barga, Gilons nodomāja. �ī Megijas iecere viņam nepalika, ta�u nebija gribas pretoties viņai, pēc gliemju kampaņas nepavisam vairs ne. Megija kāroja daudz vairāk nekā viņ� un arī labāk zināja, kālab tas vajadzīgs.

� Un mēs pārvāksimies uz Aug�ciemu,� Megija sacīja. Viņa dzirdēja Gilonu nopū�amies, bet neko neteica, un viņ� bija pateicīgs viņai par to.

Megija atkal bija sākusi dēvēt viņu par romantiķi, par praktiskai dzīvei nederīgu cilvēku. Bet tas nu ir jāatzīst, viņ� pats sev teica, ka Hogs bija �ūpa un kauslis, radīts nevis tam, lai nomirtu gultā, bet lai dabūtu galu, iekrizdams �ahtā. Gilons zināja, ka Hoga brāli svērt uvē zog no cilu ogļra�u kubliem ogles, lai piemestu klāt Dempslera pustuk�ajam kublam.

� Tādē( jau mēs esam strādāju�i, lādē| tik daudz ko piecietu�i,� Megija teica.� Mēs ņemam tikai lo, kas godīgi nopelnīts.

Sporta placī jaunie�i spēlēja regbiju, un Gilons redzēja, ka Sems pēk�ņi izraujas no cīņas ņudzekļa un atstāj pretiniekus tālu aiz sevis. Tiem vairs nebija cerību viņu panākt.

� Kameroni ar savu darbu ir pelnīju�i dzīvi kalnā.

� Es negribu doties uz kalnu,� Gilons sacīja. Sī bija pirmā reize kop� gliemju kampaņas, kad viņ� al|āvās Megijai kaut ko iebilst.� Es negribu doties uz turieni, kur neviens mani negaida.

� Bet mēs tomēr dosimies,� Megija sacīja.

Septembra pirmajā pusē misis Hoga saņēma Pitmangas Ogļu un dzelzsrūdas apvienības pavēsti ar brīdinājumu par izlik�anu no mājas. Kad neviens no viņas vīra radiniekiem neuzņēmās samaksāt nomas naudu, misis Hogai � kā Megija to labi zināja � gribot negribot bija jāpārce|as uz Lejgalu. Pirmajā svētdienā pēc pavēstes saņem�anas viņas dēls Ross nāca lejā pa Raktuvju gāli, laizdams acis riņķī apkārt, kaut gan izlikās raugāmies taisni uz priek�u, lai tikai kāds nepamanītu, ka viņ� meklē savai ģimenei cilu māju. Kļūt par lejgalieli bija ārkārtīgi pazemojo�i. Viņ� bija labs zēns, kur� sava vieglprātīgā tēva dēļ bija spiests pārāk agri kļūt pieaudzis, un Megija zināja, ka viņi sapratīsies. Stāvēdama durvīs, viņa pasauca zēnu pie sevis.

� Manuprāt, tev derētu apskatīt �o māju.� Megija ieteica. Zēns likās izbrīnīts, ta�u pienāca pie durvīm.

� Tā ir maza.� viņ� teica.

� .Jā, maza gan. Tāda pali kā visas cilas Lejgala mājas. Ta�u lielāku par �o un pamatīgāku, tīrāku un labāk uzturētu tu �eit vispār neatradīsi.

Viņu māja, kā Megija zināja, bija daudz tīrāka par Hogu mitekli.

� Nomas maksa par �o māju ir divas mārciņas gadā, bet par jūsējo � se�as mārciņas un desmit pensi. Es pārcel�os uz jūsu māju, bet jūs varat pārcelties uz �o te. Ja tava māte domā pārnākt uz Lejgalu. viņai, manuprāt, derētu pasteigties* kamēr �ī māja vēl dabūjama, jo nc viena vien kaimiņu ģimene labprāt vēlētos saukt to par savu.

� Tā ir tik tum�a,� zēns skumji sacīja.� Kalnā ir daudz vairāk gaismas.

Nebija nekādas nozīmes melot �im zēnam.

� Jā. Tie�i tādēļ mēs gribam pāriet uz turieni.

Viņ� ienāca iek�ā, ielūkojās visos kaktos un pārlaida acis pavardam.

� Māte būs |oti apbēdināta. Starpība ir tikai �etras mārciņas gadā.� Viņ� paskatījās uz Megiju.� Nav viegli pārnākt uz dzīvi te lejā.� To teikdams, viņ� atgādināja ve�uku, un Megijai kļuva zēna �ēl, jo sirds dziļumos viņa visu saprata. Zēns pastiepa viņai pretim roku.

� Ko tas nozīmē?� Megija vaicāja.

Zēns acīm redzami kautrējās, ta�u palika pie sava.

� Sitiet saujā!

� Pagaidi brītiņu,� Megija sacīja, iegāja kambarī un, iznākusi atpakaļ, iespieda viņam riek�ā puskronu.

� Un ko tas nozīmē?

� Tā ir rokasnauda līguma apstiprinā�anai.

Zēnam lāgā negribējās pieņemt naudu, tā �ķita glu�i kā �ēlastības dāvana, bet beigu beigās viņ� tomēr iebāza to kabatā.

� Bet vai tu tie�ām esi tiesīgs runāt mātes vārdā?

Zēns piesarka.

� Vai tad es tagad neesmu saimnieks?

� Jā, esi gan,� Megija teica, atkal izjuzdama �ēlumu pret viņu. Tā ir skumju māja, kur saimnieks ir pusaugu zēns.

� Nu tad norunāts,� zēns noteica, uzsita pa kabatu, kur atradās monēta, un devās uz durvīm.

� Kad mēs varam ievākties?� Megija jautāja. Par to zēns bija aizmirsis vienoties.

� Tiklīdz būsim sakravāju�ies,� viņ�, atkal sadrūmis, atbildēja.

� Rīt pēc vakariņām.

Viņ� kādu brītiņu padomāja. Viss gāja daudz ātrāk, nekā bija cerēts.� Vai jūs esat tie, kam ir zirgs un rati?� Megija pamāja ar galvu.� Ja patapināsiet mums ralus, lad var rīt pēc vakariņām.

� Mēs būsim klāt.

� Norunāts,� zēns atkal noteica, vēlreiz paspieda Megijai roku un aizvēra aiz sevis durvis. Tā nu tik vienkār�i viss bija nokārtots.

Savējiem Megija neko neteica, jo gribēja �o noslēpumu vēl paturēt pie sevis un izbaudīt uzvaras tīksmi, iekams dalījās lajā ar pārējiem. Kad vīrie�i nākamajā vakarā pārnāca no raktuvēm, jaunais zirgs jau stāvēja pie durvīm un visa mantība bija sakrauta vezumā, ja neskaita da�as smagākās mēbeles. �ī pēk�ņā pārvāk�anās viņus galīgi apmulsināja. No rīta piecelties kā lejgaliclim, bet vakarā likties gultā kā aug�ciemiclim�tas lik ātri nemaz nebija aptverams. Bija vajadzīgas vismaz vairākas nedē|as, lai pierastu pie domas, ka no Ogļra�u skrīnes varētu pārcelties uz To�mangas terasi, bel viņiem tas bija jāizdara pusstundas laikā, tūliņ pēc iznāk�anas no raktuvēm.

� Es negribu braukt. Manas mājas ir �īs. Man patīk te dzīvot,� D�emijs ierunājās.� Es esmu te piedzimis, es esmu te piederīgs.

Vienīgi Emīlija gribēja pārvākties.

� Tur es stāvē�u pie savas istabas loga un spļau�u lejgalie�iem uz galvas,� viņa teica.

� Labi, ka lo nedzird tavs brālis Robs,� Sems sacīja.� Viņ� tev ādu novilktu pār acīm. �ie cilvēki ta�u ir lava ciema ļaudis.

Roba Roja pieminē�ana Gilonu saskumdināja, jo pārcel�anos uz To�mangas terasi viņ� uztvēra nevis kā soli dzīvē uz aug�u, bet kā soli pretim jaunām nesaskaņām. Ar Robu Roju viņ� nebija runājis kop� viņu �ķir�anās dienas un saprata, ka �ī pārvāk�anās viņus vēl vairāk atsve�inās. Viņ� apstaigāja māju, kas jau �ķila tuk�a un pamesla. Ja tā padomā � ko īsti viņi bija iemantoju�i? Da�us skapī�us, bufeti, da�us kublus un toverus par simt �ahtā nostrādātiem gadiem. Rupji lēstu koka galdu � tradicionālo �ahtas īpa�nieku dāvanu ogļra�iem kāzu dienā � galdu, uz kura raupuļainās virsmas bija ieturēts tūksto�iem mailī�u. Da�us kastroļus, da�us �ķīvjus, da�as glāzes un krūzītes, kā arī da�us podus ar ģerānijām.

Un gultu, kurā bija piedzimusi Megija, kurā bija ieņemti gandrīz visi Gilona bērni un kurā tic visi nāku�i pasaulē,� gultu, kurā bija piedzimis Megijas nelaiķis tēvs.

� Nav ko stāvēt un skatīties uz mēbeļu gabaliem,� Megija teica.

� �ajā gultā piedzima tavs tēvs.

� Un viņa tēvs arīdzan. Bet nav ko skatīties, gultu mēs nevaram paņemt līdzi.

Gulta, tāpat kā citas guļvietas �ai mājā, bija iebūvēta sienā. Tie, kas bija to iebūvēju�i, acīmredzot nedomāja it nekur pārvākties. Pilmangie�i nemēdza pārvākties, ja nu vienīgi mū�a galā uz kapsētu.

� Mums abiem ar �o gultu ir saistīts da�s labs neaizmirstams brīdis,� Gilons teica, bet Megija negribēja nodoties atmiņām.

� Tas viss ir bijis un izbijis. Tam, kas pagājis, vairs nav nozīmes. Nozīme ir vienīgi tam, kas būs.

� Vai �īs senās dienas tev neko nenozīmē? Un naktis arī ne?

� Nē, svarīgs ir vienīgi rezultāts.� Viņa norādīja uz bērniem, kas rosījās priek�istabā, nesdami ārā bufeti un smagos �uguna katlus.� Da�kārt labs, da�kārt slikts un da�kārt tāds, par kuru vēl nekas nav zināms.

Viņai dro�i vien taisnība, Gilons nodomāja. Viņ� bija samierinājies ar lo, ka Megijai gandrīz vienmēr ir taisnība.

� Diezin ko teiktu tavs tēvs, ja zinātu, uz kurieni mēs pārceļamies.

� Viņ� būtu lepns. Viņ� būtu pat ļoti lepns par mums. Viņ� labprāt kāptu kalnā mūs apciemot.

Gilonam atkal kļuva skumji. Toms Drams bija miris, bel mājā, kurā viņ� dzīvojis, nav palicis nekādu pēdu no viņa. Viņ� nomira pirms pāris ziemām, kad pēc pazemē nostrādāta pusgadsimta kādurīl viņā kaul kas pārtrūka, pārlūza kāda atsperīte sirdī un dvēselē. Viņ� vairs nespēja piecelties un paņemt cērti, un viņ� palika gultā un nomira. Drīz pēc tam nomira arī Toma Drama dīvainā, melnīgsnējā sieva, kā īstai ogļra�a sievai piedienas darīt, kad pēc viņas vairs nevienam nav vajadzības. Viņas darba mū�s bija galā, viņas laiks beidzot iztecējis un saņemta atļauja atstāt �o pasauli. Viņa zināja, ka pienākusi viņas pēdējā stundiņa, un Gilons lā arī nekad, nekad nespēja aizmirst viņas teikto drausmo patiesību:

� Man neklātos atvadīties no tevis, jo mēs neesam pat lāgā pazīstami. Tev lā arī nekad neienāca prātā kādam no bērniem dot manu vārdu.

Ne reizes viņa nebija saukusi Gilonu vārdā, ne reizes viņ� nebija viņu uzrunājis. Tas arī bija viss, ko varēja teikt par �o kluso, melnīgsnējo sievieti un viņas kluso, skumjo dzīvesceļu. Kādēļ viņa vispār bija dzīvojusi pasaulē, Gilons prātoja, bel lai brīdī ienāca Megija ar Endrjū un Semu, un atbilde il kā nostājās viņa acu priek�ā.

Cila izskaidrojuma nebija. Simt gadu Drami bija nodzīvoju�i �ajā mājā, un no viņiem nebija palicis nekādu cilu pēdu kā vien da�as iedobes uz klona akmeņiem un pavarda kvēpu kārtas uz sienām.

Bel vajadzētu lā�u, vajadzētu palikt kaul kam vairāk, Gilons domāja. Viņi nesa ārā kumodi, uz kuras stāvēja apdauzīti porcelāna sunī�i un sārti sivēniņi. Dro�i vien kāds te bija mīlējis kādu, ja jau iztērējis par �ādiem niekiem sūri pelnītos gra�us. Bet nekā cita, kas liecinātu par mīlestību, te nebija. Megijai taisnība, Gilons nodomāja. Ja dzīves jēga ir izdzīvo�anā, lad neatliek nekas cits kā tikai dzīvot tālāk.

� Endrjū!� Gilons sauca.� Nāc un palīdzi man iznest kumodi.

� Tūlīt,� Endrjū noteica, un, kad viņi noliecās, lai to paceltu, dēla sejā Gilons manīja asaru pēdas. Tas ir labi, viņ� nodomāja, tātad Endrjū, kaul lieti�ķas dabas, tomēr ir spējīgs just tāpat kā Sems.

Kad māja bija tuk�a un viss sakrauts ratos, viņi izpildīja pēdējo rituālu. Endrjū pēdējo reizi pacēla akmeni, un Megija izņēma ārā naudas lādi un nesa uz ratiem kā sakramenta kausu, kamēr Endrjū nolaida akmeni atpakaļ.

� Kādudien Hogi ieraudzīs �o slēptuvi un netiks gudri, kam tā bijusi domāta,� Sems teica.

Varbūt arī visa cilvēka dzīve, Gilons prātoja, ir tāda pali zemē izrakta tuk�a bedre, kam nav nekāda izskaidrojuma.

Vīrie�i vēl bija lejā krodziņā vai mazgājās un sievietes rosījās ap saviem pavardiem, kad Kameroni devās pa ieliņu lejup. Tie�i lā Megija bija gribējusi � bez rokas spiedieniem, atvadu mājieniem, bez liekulīgām ardievām.

Pa Raktuvju gāli viņi devās aug�up un lad pāri Sporta placim uz priek�u, paslepus vērodami savu jauno māju, ko apspīdēja rieto�ā saule. Tīreli jau klāja vakara ēnas, bet kalna gals mirdzēja saulrieta gaismā. Viņi pat lāgā nespēja ticēt, ka tas ir nevis sapnis, bel īstenība. Tīreļa malā viņi saslapa mazo Tomu Houpu, kur� bija izskrējis viņiem pretim.

� Misters Brolkoks jau zina par jums,� viņ� pavēstīja.

� Ko lad viņ� zina?� Sems jautāja.

� Par jūsu pārvāk�anos uz kalnu. Viņam las nepatīk.

� Un kāpēc nepatīk?

� Ogļracim esot jāzina sava viela un jābūl apmierinātam ar to. Es dzirdēju viņu tā sakām.

� Un ko vēl tu dzirdēji?

Pui�elis acīm redzami kautrējās runāt ar ciema labāko futbolistu.

� Viņam netīkot redzēt ogļu urķus kalnā. Viņ� domā, ka lejgalie�iem aug�ā nav vietas.

� Nu, nu, stāsti vien tālāk, Tom,� Soms mudināja.

Pui�elis nespēja pārvarēt apmulsumu.

� Viņ� teica, ka jūs turot sevi par labākiem nekā pārējie cieminieki un klāstot tiem kaut kādas idejas. Viņam netīkot Robs Rojs un viņa lielā mute.

Rati �īkstēdami virzījās kalnup. Bija pat grūti iedomāties, ka kaut kur viņus vērtē un vēro citi, turklāt tādi, kas ieņem augstāku stāvokli.

� Varbūt dosimies atpakaļ,� Sāra ierunājās.� Griezīsim zirgu riņķī un dosimies atpakaļ uz vecajām mājām.

Neviens nepaguva ne attapties, kad Megija spēji iecirta Sārai pliķi, tā ka meitene sagrīļojās un atsitās pret ratiem.

� Atpakaļ?�māte uzkliedza.� Par do�anos atpakaļ nevar būt ne runas.

Atliku�o ceļa gabalu viņi gāja klusēdami. �ī pārvāk�anās nebija no priecīgajām. Kādēļ viņiem vienmēr vajadzēja izcelties, lauzties tur, kur viņus negrib ne redzēt, kur viņi nepavisam nav piederīgi? Kā Endrjū bija viņus iedēvējis? Pārcensoņi. Kameroni bija pārcensoņu klans, un tas Gilonam nepatika. Viņ� zināja, ka Aug�ciemā viņi jutīsies vientuļi.

� Mums vajag pārcelties uz Ameriku, nevis uz Aug�-ciemu,� viņ� dzirdēja D�emiju sakām.� Amerika būtu mums īstā vieta.

� Kā tad � pārcelties uz Ameriku un palaist garām Danfermlainas sacīkstes.

Sems mū�dien izsmēja brāli.

� Amerikā, mīļais, var tikt pie naudas. Un pret cilvēku tur izturas kā pret cilvēku.

� Bet kā tad pret cilvēku izturas �eit?� Endrjū vaicāja.

� Tāpat kā pret �o radījumu,� D�emijs norādīja uz jauno zirgu.� Kā pret darba lopu, kas velk, cik tam liek.

Lūk, arī viņ�, Gilons nodomāja, arī D�emijs, kur� no brīva prāta savu mū�u nav paņēmis grāmatu rokās, nonācis pie �āda secinājuma, it kā brīvdomība būtu slimība, ar ko iespējams inficēties, dzerot no vienas akas.

� Ja Amerikā kāds grib zemi, tad viņ� to dabū. Ja kāds grib koku, viņam saka: �Ej un nocērt,��jo tādas mantas tur ir papilnam.

� Kā tu visu to zini?

� Glu�i vienkār�i zinu. Es zinu, ka tur ir labi. Paskaties kaut vai uz Endrjū Kārnegiju.

� Kas tur ko skatīties. Viņ� ta�u, kā liekas, atbrauca atpakaļ, atgriezās mūsu mī|ajā Skotijā,� Seins teica.

� Jā. Un nopirka sev īpa�umu.

�ī bija pirmā reize, kad D�emijs pieveica Semu, pierādīdams, ka viņam ir taisnība.

Viņ� nav mu|ķis, nepavisam nav mu|ķis, Gilons nodomāja. Es vienīgi neesmu pievērsis viņam pienācīgo uzmanību.

No�ēla. Tā darīja viņu vai slimu. Visur un vienmēr viena vienīga no�ēla.

Kad Kameroni izbrauca uz To�mangas terases, visi vīrie�i un sievietes bija iznāku�i no saviem mājokļiem, stāvēja durvīs vai pie logiem, sagaidīdami nelūgtos viesus, lai pamatīgi aplūkotu un apsveiktu pēc savas para�as pirmo lejgalie�u iebrukumu viņu karaļvalstī.

� Galvu aug�ā,� viņi dzirdēja Megiju sakām.� Nevajag ne atbildēt, ne klausīties viņos, vajag iet tikai uz priek�u.

Gilonam tie bija pazīstami, sensenis dzirdēti vārdi.

� Vajag skatīties nevis uz viņiem, bet uz mūsu māju terases galā.

Aug�ciema vīri, jau nomazgāju�ies, izskatījās tīri un atspirgu�i, nevis tādi kā Kameroni. Tā bija taktiska k|ūda � ierasties Aug�ciemā notraipītās darba drēbēs.

� Arī viņi mēdzot mazgāties,� kāda sieviete pāri ielai uzsauca kaimiņienei.� Reizi nedē)ā, otrdienās.

� Ar puķu podiem, paskat, cik glauni!

� Tos viņi turēs uz palodzēm, lai apslēptu cilu acīm, cik netīras ir istabas.

Gilonam bija patīkami redzēt, ka viņa bērnus �īs dzēlības neskar.

Sems pat smaidīja.

� Ei, bet kur tad �ī lielmaņa ū/e? Nu saki viens cilvēks, kā lejgalietis var ierasties Aug�ciemā bez ūles!

Bija pagāju�i vairāk nekā divdesmit gadi, bet platmale vēl arvien saistīja viņu prātus. Tā bija, kā misters Selkērks reiz izteicās, ciema kultūras līmeņa rādītāja.

� Bet kur ir tas �ūpa, kur� katru vakaru liekas slīpi uz �Koled�as� grīdas?

� Kas �im tur vainas. Beigu beigās tak �o tomēr dabū uz kājām, lai izsviestu ārā pa durvīm.

Smiekli un skaļi izsaucieni. Gilons nebija domājis, ka visam ciemam jau zināms Roba Roja dzer�anas netikums.

Cik naidīgi, cik izaicino�i, cik ļauni! Un visskumjākais bija tas, cik meistarīgi viņi visu lo apguvu�i! �ī māka izteikties aplinkus � apkorām, kā �eit lo dēvēja, kad cicminicki, visgudri smīnēdami, izmet replikas pāri visai ielai, it kā tā cilvēka, par kuru liek runāts, nemaz nebūtu tuvumā. Gilons panāca Megiju.

� Mums jāiel līdzās,� viņ� teica.

Viņai tas nebija nepatīkami.

� Ko nu, viņi vēl tikai iesildās. Vai jau nemet mums kaul ko virsū?

� Nē.

� Tad vari uzskatīt, ka mums ir laimējies.

� Cik nekrietni un zemiski. Man �ēl mūsu bērnu.

� Viņi te ir uzaugu�i un pie tā pieradu�i. Bet mēs neesam vienīgie, kas liek lā aprieti. Tie�i tāpat viņi zākā arī savējos.

Tā bija skaidra patiesība. To�mangas terases iemītnieki bija vēl sliktāki par lejgalie�icin � mazliet gudrāki, mazliet dzēlīgāki, ar mazliet saltāku skatienu acu dzīlēs.

Ta�u kā nekā aug�ciemie�i!

Visa Hogu mantība, cik nu lās bija, jau atradās ārā uz ielas. Misis Hoga pūlējās apvaldīt asaras, ta�u tās nebija apturamas. Visu mū�u viņa bija dzīvojusi To�mangas terasē, un nu viņai jādodas lejup.

� Gan jūs pārcelsieties atpakaļ, gan atkal dzīvosiet kalnā,� aug�ciemie�i viņai sacīja, ta�u visi, tāpat kā viņa pati, labi zināja, ka tas nekad nenotiks. Ar se�iem bērniem, no kuriem �etras bija meitenes, par lo nevarēja būt ne runas. Hogi devās lejup uz visiem laikiem.

Kameroni krāva manias ārā no ratiem, un kaira no tām lika apveltīta ar ironiskām, aizskaro�ām piezīmēm.

� Ap�ēliņ, nu kas to būlu domājis � tik milzenīgs gaļas cērtamais bluķis!

� Nevis gaļas cērtamais bluķis, tu āmurgalva, bet ēdamgalds.

� Ak, piedodiet, kundzīt.� Un izbrīna pilni izsaucieni.

� Mīļā stundiņ, kur las ir redzēts! Tik daudz mazu porcelāna surķī�u! Visprastākajiem ogļra�iem?! Par tādu lērumu tak būs izgāzti vismaz desmit �iliņi.

Un tā joprojām � tādā garā visi pitmangie�u nodrāztie jociņi. Viņiem tas viss bija jānoklausās, un lad zēni sakrāva ratos Hogu mantas, bel D�emijs satvēra zirgu aiz iemauktiem, lai novestu tās lejā.

� Cerams, ka jūs būsiet �eit laimīgi,� misis Hoga teica. Viņa vairs neraudāja.� Es tāda nebiju.� Tad, ne reizi neatskatīdamās, ratiem nopakaļ viņa devās lejup.

Māja bija netīra.

� Nu mēs viņiem parādīsim, kā Kameroni strādā,� Megija sacīja.

Zēni ar kubliem devās pie pumpja � �eit bija pumpis, nevis kopēja aka �, un, kamēr viņi sanesa ūdeni, meitenes jau bija sāku�as tīrīt istabas, kopskaitā �etras. Gilons sakūra pavardā pamatīgu uguni, un katls ar ūdeni drīz sāka vārīties. Kad iestājās tumsa, viņi iededzināja visas lampas, sveces un ogļra�u laternas un strādāja tālāk, berzdami grīdas, sienas un kāpnes, kādas dzīvojamā mājā redzēja pirmo reizi. Viņi berza ķieģe|u grīdu, un, kad atgriezās D�emijs, viņ� ķērās pie nomelnēju�ajām sienām � nomazgāja tās ar vara vitriolu un aukstu ūdeni un no�uvu�as izbalsināja ar kaļķiem, kam bija piejaukts mazliet zilās krāsas, tā ka ziņkārie vērotāji pat blāvajā gaismā varēja redzēt, ka mājas iek�pusē viss spīd un laistās. Jau labu laiku pirms tam da�s labs no viņiem sāka manīties prom: viņi gan ļoti centās atrast kādu ieganstu, ta�u cik ilgi var apsmiet un izzobot cilvēkus, kas strādā tā, ka atliek vienīgi pabrīnīties. Ap pusnakti visas mantas bija sanestas iek�ā un zēni devās uz dārzu pēc salmu gultasmai-siem, kas bija tur atstāti vēdināties, un aizveda zirgu uz tīreli ganīties. Bija sacēlies vēj�, kas naktīs alla� pūta no Aug�tī-re|a, kur� nu atradās turpat līdzās viņu mājai un Balto dūju dārzam,� Gilons pat sajuta vēja atnesto pūsto�o ābolu smaku � un tad viss bija paveikts.

Tagad �ī bija viņu māja un viņi pa�i � vai nu viņiem las patika, vai ne � bija kļuvu�i par aug�ciemie�iem.

Nemaz nebija viegli visu to aptvert. �etras istabas, divas no tām aug�stāvā � viena meitenēm un otra zēniem; lejā dibenistaba � pietiekami liela, lai noderētu par guļamistabu tēvam un mātei un arī ciemiņu uzņem�anai, ja nu kāds tomēr pie viņiem iegrieztos; un priek�istaba, kur tagad, kad tajā neatradās gultasmaisi, zēnu drānas un darbarīki, pilnīgi pietika vietas, lai gatavotu ēdienu, mazgātu veļu, pēc darba mazgātos un � galvenais � izkārtu un pie pavarda iz�āvētu darba drēbes, no kurām ūdens vairs nepil ne uz galvas, ne arī uz zēnu guļamvietām.

Tā kā �ī bija ielas pēdējā māja, vēj� �austīja dibenistabas un zēnu istabas logus, kas bija vērsti pret Aug�tīreli, bet neviens par to nelikās ne zinis. Tie�i līdzās mājai auga tum�a, slaida Skotijas priede, vienīgā Pitmangā atstātā priede, vienīgā nevietā palikusī cita laikmeta un cilas sabiedrības lieciniece. Neviens nezināja, kāda iemesla dēļ tā bija atstāta, bet tur nu tā stāvēja un ar �o dienu piederēja arī Kamero-niem. Resnie zari stenēja un vaidēja vējā � varbūl taisni �īs �ēlabainās skaņas bija dzinu�as Dempslcru Ilogu ārā no mājas�, un vēlāk, vēja auriem pieaugot spēkā, tie sāka sisties pret mājas sienām. Neviens par lo nelikās ne zinis. Pa aug�stāva logu caur zariem varēja saredzēt mēnesi. Viens zars �vīkājās gar loga rūti, un, ja uz mēnesi raudzījās caur priedes skuju tīklu un viegli trīso�o stiklu, �ķila, ka las atrastos zem ūdens.

� Tēja gatava!�Sāra sauca. Viena acs viņai bija aizlū-kusi.� Nāciet lejā uz mūsu pirmo mailīti.

Vīrie�i nebija ēdu�i �etrpadsmit stundas � kop� tā brī�a, kad �ahtā kaut ko iekoda, ta�u �ķita, ka pagājis daudz ilgāks laiks. Visi sasēdās cie�i līdzās, jo istabā kļuva aizvien vēsāks. Galdā bija celta karsla maize ar sviestu, putra ar cukuru vai sāli, kā nu kuram labāk gāja pie sirds, tēja un nedaudz viskija tiem, kas gribēja atzīmēt �o nolikumu. Pirms ē�anas Gilons pacēla savu krūzi.

� Es nezinu, kā tas �ai ciemā ir pieņemts, bel, pirms mēs �eit ieturam pirmo maltīti, vajadzētu noskaitīt lūg�anu.

Visi nolaida acis. Neko tādu neviens nebija gaidījis. Kādēļ gan cilvēks, kur� netic dievam, lai lūgtu dieva �ēlastību savam namam? Arī Gilons īsti nezināja, kādēļ las vajadzīgs, un lad atskārta, ka viņam vairs nav ko sacīt. Iestājās neveikls klusums. Visi bija izsalku�i, bel neviens negribēja ķerties pie ē�anas, kamēr lūg�ana nav noskaitīta. Tad piecēlās D�emijs.

� Es gribētu, lai mans brālis Robs dzīvotu �ajā mājā kopā ar mums,� viņ� teica un izdzēra savu viskija devu.

� Tā nav nekāda lūg�ana,� Sems iebilda.

� Tas ir las, ko es dievam gribu izlūgties.

Atkal iestājās klusums, un viņi dzirdēja, kā priedē gaudo vēj�. Roba Roja vārds viņu mājā sen nebija pieminēts. Tad piecēlās Sems.

� Cils pārēdies, ka miri no�, Cils brēc � ko likt uz kārā? Bel mums ir ko un ir ar ko, Paldies Tev, Kungs, tur aug�ā!

Atskanēja atzinīgi izsaucieni: lūg�ana bija noskaitīta. Sems lo bija izdarījis, un nu viņi varēja iebaudīt maltīti. Semam piemita spēja vienmēr un visur atrast kādu izeju � īpa�ība, ar ko Gilons nevarēja lepoties.

� Kur tu ņēmi �īs rindas?�viņ� jautāja dēlam.

� Kas to lai zina. Kaul kur dzirdēju un ielāgoju.

�ai ziņā Sems ir atsities mālē, Gilons nodomāja,� zina da�neda�ādus izteicienus, bel nevar pasacīt, kur tos ņēmis. Bet es nespēju noskaitīt pienācīgu lūg�anu pats savas ģimenes vidū.

Pulkstenis bija jau gandrīz viens naktī, kad viņi izklīda pa istabām. Pēc trim stundām svīdīs gaisma, atskanēs sirēna, vajadzēs celties un atkal doties uz raktuvēm. Zēni izklāja gullasmaisus gar savas istabas sienām.

� Ar labu nakti, Sem. Tā bija laba lūg�ana.

� Ar labu nakti, Endij.

� Ar labu nakti, D�em.

D�emijs neatbildēja.

� Nevajag ņemt lo lik ļoti pie sirds. Viņ� pats ta�u negrib būt kopā ar mums. Neviens nav viņu raidījis prom, viņ� pats aizgāja no brīva prāta,� Sems teica.

Kādu brīdi istabā valdīja klusums, un tad arī D�emijs pateica: �Ar labu nakti.� Saruna bija izbeigta. Vēj� acīmredzot bija norimis, jo priede stāvēja glu�i rāma un istabā varēja samanīt vienīgi vieglu ēnu kustību. Kad bija pagājis krietns laika sprīdis � cik ilgs, to Endrjū īsti nevarēja pateikt�, viņ� pa�ukstēja brālim:

� Sem? Vai lu guli?

� Nē.

� Es arī ne,� D�ems sacīja.

Vienīgi Aiens, klusējo�ais glunda, viņu ģimenes baltais zvirbulis, bija aizmidzis. Vai varbūt nebija? Par Aienu nekad neko nevarēja zināt.

� Man ir ērmota sajūta.

� Nekas, gan pieradīsim.

� Es te jūtos kā nepiederīgs.

� Es arī,� D�emijs teica.� Viņi negrib, ka mēs te dzīvojam. Mēs neesam te piederīgi.

� Es jūtos lik dīvaini, � Aiens teica. Tātad viņ� nebija aizmidzis. � Il kā mums vajadzētu rāpot uz ceļiem.

� Lejgalielim jāpaliek pic lejgalie�icni,� D�emijs sacīja.� Te mūs neviens negrib redzēt.

� Te nav mūsu īstā vieta,� Endijs teica.

Uz kāpnēm atskanēja viegli, steidzīgi soļi, un tad viņa jau stāvēja durvīs, nolūkodamās dēlos. Mātes seju viņi nespēja saskatīt, bet skaidri sajuta viņas dusmas, kas bija tikpat saltas kā istabas gaiss.

� Jūs esat te piederīgi, vai saprotat? Tie�i te, kalnā. Nevis tur lejā.

Viņi vēroja baltos elpas mutuļus, kas pie katra skarbā, nikni izgrūstā vārda iz�āvās viņai no mutes.

� Un tagad klausieties, ko es jums teik�u, un ielāgojiet uz visiem laikiem. Mūsu dzimtai ir piederēju�as pilis � pavaicājiet, kā ir ar viņiem. Mūsu dzimtā ir biju�i augstmaņi � grāfi, lordi, virsai�i un Skotijas zīmogglabālāji � pavaicājiet, kā ir ar viņiem. Mēs neesam ne tik melni, ne greizi kā viņi. Paskatieties un salīdziniet!

Mātes balss, pirmāk saniknota, ieskanējās gai�āk, uzvaro-�āk:

- Un paturiet prātā, ko es tagad teik�u. Mēs nevienam neklanīsimies. Nevienam pa�am.

Saltajā meness gaismā dva�a viņai mutuļiem �āvās ārā no mutes. Blakus istabā Emīlija aiz bailēm iekliedzās.

� Kameroni nevienam nav neko parādā.

To viņa pateica klusinātā balsī, it kā pavēstīdama kādu no paaud�u paaudzēm mantotu noslēpumu, un dēli samulsa, vienlaikus izjuzdami bijību pret māli un bailes no viņas jūtu izvirduma. Mātes acis kvēloja kā divas ogles, no kurām nebija iespējams paglābties.

� �is teikums būtu jāieraksla ģimenes karogā,� Sems sacīja.

Kameroni nevienam nav neko parādā,� viņa izaicino�ā balsī atkārtoja, un viņas soļi nodimēja lejā pa kāpnēm. Dēli palika guļam uz muguras un vēroja pa�i savu elpu, kas cēlās gaisā blāva, salta un tikpat drebo�a kā viņi pa�i.

� Kaut viņa neņemtu to visu tik nopietni,� Sems beidzot noteica. Pirms aizmig�anas kaut ko vajadzēja sacīt.

Kamerona vārds ir tikpat kā slogs, Endrjū nodomāja.

�I ■ '

Visus nomāca viena doma, kļūstot par tādu kā apsēstību, proli, kur� būs tas, kas pirmais pārkāps viņu mājas slieksni. �ai ziņā Kameroni bija māņticīgi, jo ne vienreiz vien bija pieredzēju�i, ka pati dzīve to apstiprina. Pilmangā, tāpat kā citos Skotijas novados, valdīja ticējums, ka tiem, kas ievācas jaunā mājā, ir nodro�ināta labklājība un veselība, ja pirmais viesis, kur� pārkāpj viņu slieksni, ir izskatīgs, melnīgsnējs, labi noaudzis vīrietis vai piemīlīga, gai�mataina sieviete. Turklāt �im nācējam vajag ierasties ar kādu velti vai dāvanu rokā, citādi ir gaidāms bads vai pat nāve. Tie pitmangie�i, kuriem nebija neviena pietiekami izskatīga un melnīgsnēja, laimes nesēja lomai piemērota paziņas, nonāca pat tiktāl, ka nolīga cilvēku, kas ierastos viņu mājā gada pirmajā dienā vai pēc ievāk�anās un pasniegtu viņiem pa�u pirktu maisiņu ar apelsīniem vai pudeli viskija.

Ta�u uz Kamcronu māju To�mangas terasē neviens nenāca. Katru rītu, iekodu�i sviestmaizes ar �ķiņķi � tas bija kaut kas jauns, solis dzīvē uz aug�u �, viņi cits pēc cita devās ārā pa durvīm un, saņēmu�i no Sāras savus azaida spainī�us, piekodināja mājās palieko�ajām sievietēm raudzīties pēc kāda glīta, melnīgsnēja vīrie�a, kur� varētu noderēt �im uzdevumam, un aizgāja lejup savrupā pulciņā, jo neviens negribēja viņiem piebiedroties,� patie�ām izskatīgi puisie�i, pat Megija lo nevarēja neatzīt. Katru vakaru, pārradu�ies no darba, viņi tūdaļ jautāja par pirmo viesi. Kad �is viesis beigu beigās ieradās, tas nepavisam nebija tāds, kādu viņi cerēja sagaidīt.

Sāra priek�istabā vārīja veļu, kad pie durvīm kāds pieklaudzināja. Tas bija gara auguma jauneklis gai�iem matiem un pavisam neizskatīgs. Pēc Pitmangas mērauklas viņ� bija īsts spēkavīrs � labi noaudzis, gludu, tīru, labsirdīgu seju.

. �Nu?�viņ� iejautājās. Sāra nesaprata, ko viņ� ar to domā.

� Kas jādara, ja cilvēks klaudzina pie durvīm? _x

� Es nezinu,� Sāra teica,� pie mūsu durvīm neviens nekad neklaudzina.

� Jāaicina iek�ā,� viņ� teica.

� Jā, lik tie�ām. Nāciet iek�ā.� Sāni mulsināja viņas sarkanās roķas un miklās matu �ķipsnas, kas krita uz sejas, un, kolīdz viņ� dzīrās kāpt pāri slieksnim, viņa ieskrēja dibenistabā uzspraust matus. Kad viņa atgriezās, viņ� vēl stāvēja pie durvīm, un viņa �ausmās palika kā zemē ieinieta, atskārzdama, ka �is būs pirmais viesis, kas spers kāju pār viņu slieksni. Sai lomai viņ� nepavisam nebija piemērots � drukns un gai�matains, lai gan kaul kas viņam bija rokā. Kameronu ģimenei nu draudēja nelaime, briesmas, ievainojums vai pat nāve.

� Jums vajadzētu man palīdzēt tikt pāri slieksnim,� viņ� teica.� Vienam pa�am man las nebūs pa spēkam.

Viņ� pastiepa Sārai pretim abas rokas, un viņai neatlika nekas cits kā paieties tuvāk un piepalīdzēt. Viņa jutās �ausmīgi nelaimīga, jo saprata, ka ne tikvien ieaicina, bet vilk�us ievelk nelaimi mājās. Kad meitene spēji atlaida jaunekļa rokas, viņ� sagrīļojās, un viņa, pati gandrīz zaudēdama līdzsvaru, satvēra viņu, piespiezdama sev klāt, un moko�u acumirkli viņi tā arī palika apkampu�ies, sajuzdami viens otra augumu, līdz viņa atjēdzās un atguva pamat u'zem kājām.

� Jā, kropliem ir savas priek�rocības,� atnācējs noteica. Viņ� gāja glu�i labi, balstīdamies uz diviem spieķiem, bet, kad apsēdās, Sāra ieraudzīja, ka viņam nav kāju, ka zābaki ir uzauti uz koka stumbeņiem, un saprata, ka tas ir Sendijs. Bouns, kop� nelaimes gadījuma k|uvis vecāks un jūtami pārvērties. Tomēr viņ� vismaz bija atnesis dāvanu � pudeli laba viskija.

� Jūsu ģimene mums vienu jau uzdāvināja,� Sāra sacīja.

� Tas bija tikai par vienu kāju. Vai jūs �o pudeli neatkorķētu?

Viņa atkorķēja pudeli un ielēja viņam glāzē krietnu malku.

� Vai jūs negribētu iedzert kopā ar mani?

Sāra nezināja, vai tā piedien vai ne, ta�u paņēma krūzīti un ielēja arī sev. Viņ� pieskandināja pie Sāras krūzītes.

� Lai dievs svētī un sargā �o namu,� Sendijs teica, un Sāra pēk�ņi iesmilkstējās kā sitienu saņēmis suns. Puisis glu�i vai apstulba. Viņ� atkal pastiepa viņai pretim rokas. Viņ� gribēja meiteni apskaut kā bērnu. Sāra nezināja, stāstīt vai ne,� kādē| gan apgrūtināt Sendiju ar rūgto patiesību, ka viņ� ienesis nelaimi viņu mājā,� un tomēr pastāstīja.

� Jūs esat pirmais, kas sper kāju pār mūsu slieksni,� viņa teica un novērsās, juzdamās pat mazliet aizskarta, kad viņ� sāka nevis �ausmināties vai vismaz izrādīt no�ēlu, bet smieties � likpal nevaldāmi, kā viņa bija raudājusi.

� Kā gan, pic joda, cs varu būt pirmais, kas sper te kāju, ja man kāju nemaz nav?

Tas izklausījās briesmīgi un tomēr loģiski: lai spertu kāju pāri slieksnim, ir vajadzīgas kājas, un no �ī atklājuma arī Sāra sāka smieties, sākumā aiz atvieglojuma, vēlāk tādēļ, ka smējās �is puisis, un drīz vien viņi abi smējās kā negudri: tā reizēm noliek, kad smiekli vairs nav tikai smiekli vien, bel jau liecina par kaul ko citu. Beidzot viņi aprima.

� Ak vai, es neesmu tā smējies kop� ... pats nezinu, kop� kura laika. Savu mū�u cs neesmu tā smējies,� Sendijs Bouns teica un saskandināja ar viņu.

� Nu lad � līdz dibenam! Kaul arī �ahtā man nav lemts atgriezties.� Tas nebija lūgums pēc līdzjūtības.

� Kad jūs iznācāt no slimnīcas?

� Sen. Pirms gadiem diviem. Nē, liekas, vēl agrāk. Bet es, tā teikt, negribēju pārrasties mājās, pirms nebiju iemācījies staigāt ar �īm stutēm. Negribēju, ka arī tas vēl man sare�ģī dzīvi.

� Jā, protams.

Viskijs Sārai iegar�ojās. Bet tad pēk�ņi viņa vairs nespēja raudzīties Sendijam acīs, viņu sagrāba bailes no tām, bailes no kaut kā tāda, kas slēpās �o acu dzidri zilajā dzīlē. Tajās nebija ne sāpju, ne kauna, ko viņa bija redzējusi cilu jaunu vīrie�u un zēnu acīs, kuri, kļuvu�i par dzīves atstumtiem kropļiem, jutās it kā vainīgi savā nelaimē.

� Es esmu sakropļots, bet neesmu kroplis.

Sāra, to izdzirdusi, atkal iesmējās. Tas Sendiju apmulsināja, un Sārai nebija viegli viņam izskaidrot iemeslu.

� Ak vai, to nu jūs pateicāt gandrīz tāpat kā mana māte. Mēs rokam ogles, bet neesam ogļra�i.

Viņ� tā arī nesaprata, kā las ir domāts, bel neko sīkāk nevaicāja. Viņ� aplaida acis visapkārt, un Sāra varēja būt apmierināta, ka māja ir priek�zīmīgā kārtībā.

� Man teica, ka jūsu māte esot slancka. Nu, vai varat to iedomāties?

Viņa kā apmāta raudzījās Scndijā. Viņ� domāja, ka las ir �ī vārda dēļ.

� Tas nozīmē � sliņķe.

� Es sapratu.

� Kā ienācēja jūs varat �o vārdu nezināt.

� Ienācēja? Es esmu te dzimusi. Un gājusi skolā.

� Ak jā! Da�reiz es redzēju jūs nākam no skolas. Jums bija garas bizes.

� Vai tie�ām?

� Jūs bijāt visskaistākā no visām meitenēm.

Viņa papurināja galvu.

� Nu labi, teiksim, visjaukākā. Tā būs pareizāk. Tolaik visskaistākā bija Eimija Houpa. Tagad viņa ir Dan fcrml ainā, pārdod sevi uz ielas.

� Nevar būt!

� Tā ir skaidra patiesība.

� Ak vai! ...

� Ari man uzplijās. Un tikai lad pazina.

Sārai reiba galva un viss �ķila nereāls � no izdzertā viskija, bet galvenokārt no sarunas ar �o puisi. Viņa piecēlās un, lai kaul kā atgūtos, ķērās pie darba.

� Varu derēt, ka viņa aiz kauna tūliņ aizbēga.

Sendijs skaļi nospurcās.

� Ne uz to pusi,� viņ� sacīja.� Jūs nepazīstat Eimiju Houpu. Viņa teica, ka Pilmangas zēniem las esot bez maksas.

Sāra nosarka un jau dzīrās skriet ārā no istabas. Bet lad attapās, ka nedrīkst atstāt viņu krēslā kā piesietu, jo nezināja, vai viņ� maz spēj piecelties bez citu palīdzības. Viņa atsāka mazgāt veļu.

� Ak dievs, piedodiet,� viņa izdzirda Scndiju sakām.� Ko gan visu es nesarunāju! Tas tādēļ, ka es te jūtos ... ka es jūtos kā mājās. Vai varat lo saprast?

� Jā.

� Galīgi aizmirsos. Vai jūs man piedosiet?

Viņa izgrieza D�emija darba kamzoli, un pēk�ņi viņai kļuva Sendija �ēl. �āds kamzolis viņam nekad nebūs vairs vajadzīgs. Sāra pat nespēja iedomāties, ka vīrietis varētu nestrādāt �ahtā.

� Esmu jau piedevusi.

Pēc tam viņi vairs nezināja, ko teikt. Viņ� ielēja vēl viskiju.

� Gatavie melsliķi!� viņ� noteica.� Piparus uzbērt viņiem uz mēles! Uz �īs grīdas pat varētu ieturēt pusdienas. �ī ir vistīrākā māja visā To�mangas terasē.

� Kad vīri pārnāk no �ahtas, lad lā ncbūl nav.

� Kurā mājā lad lai laikā ir tīrība?

Sāra redzēja, ka Sendija sārtā, labsirdīgā seja apmācas. Nevajadzēja aizskart �o tematu.

� Vai jūs skumstat pēc �ahtas?� viņa jautāja.

� Jā gan.

Viņ� bija sadrūmis, un viņa ļāva viņam dzert. Diena jau sliecās uz vakara pusi, un pa logu ieplūda slīpie saules stari, pārklājot visu ar blāvi zeltainu mirdzumu, lā ka, sē�ot krēslā, kur krita gaisma, cilvēks varēja pilnīgi ap�ilbt.

� Man palika pēc darba iestūrēt �Koled�ā��nosvīdu�am un noguru�am, bet ar tādu sajūtu, ka kaul kas liesām ir padarīls, ka strādāts pēc labākās sirdsapziņas, ieiet un iemest krietnu pinti alus un pēc tam nomazgāties un dzert tēju, zinot, ka viss vakars vēl priek�ā. Tas man tie�ām patika. Un zināt, man patika pat �ahtā rakt ogles, at�ķelt gabalu pēc gabala, urbties ogļu slānī, dziļāk un dziļāk, un ripināt projām kublu pēc kubla. �ahtā bija krietni vīri � arī las man patika.

Saule apspīdēja viņa uzkumpu�os, nolaidenos plecus, kā Sāra redzēja � platus, īsta ogļra�a plecus un gai�os matus, kas saules gaismā izskatījās zeltaini rūsgani, lā ka, pēk�ņi tiem uzmetot acis, �ķila, ka viņa galvu apņemtu liesmas.

� Un ko jūs lagad darīsiet?

Tādu jautājumu uzdot �im cilvēkam bija bīstami, bel Sārai nez kādēļ �ķita, ka viņai las jāzina.

� Es gribu strādāt, un es strādā�u uz �ahtas celtņa. Es mācos un apgūstu visu, kas jāzina. Es bū�u las, kas ved cilvēkus lejā un aug�ā un izceļ virszemē ogļu kublus. Bet nu palīdziet likt man aug�ā.

Sāni pārņēma dziļ� prieks par Sendiju. Palīdzēdama puisim piecelties, viņa juta, cik stipras ir viņa rokas, un atcerējās pēc nelaimes gadījuma dzirdētās runas, ka vienīgi cilvēks ar vēr�a spēku pēc tāda trieciena varējis palikt dzīvs.

� Un lad es gribu apprecēties.

� Redz, kā.

� Un es lo arī darī�u.

� Es ticu, ka jūs to izdarīsiet.

Sāra atkal nopriecājās par viņu. Viņ� nepavisam nebija līdzīgs sakropļotajiem lejgalie�iem, kuru acīs mū�dien vīdēja skumjas par lo, ka nepilnu divdesmit gadu vecumā viņu dzīvei jau pārvilkta svītra.

� Nu tad � vai nāksi pie manis par sievu?

� Nu jā . ..

�ie vārdi izlidoja pa�i no sevis. Bez kada apdoma. Sāra aiz�āva roku mutei priek�ā �ausmās par to, ko izsacījusi. Bet tur vairs nevarēja itin neko līdzēt. Tā bija skaidra patiesība � viņa lo zināja un viņ� tāpat. Un nebija svarīgi, ka viņai asaras lija pār vaigiem un visu augumu pārņēma trīsas. Svarīgi bija vienīgi tas, ka viņi abi lo zināja un abi saprata, ka bija lo zināju�i jau lad, kad, viņam sē�ot krēslā, smējās.

� Nu lad noskūpsti mani!

Viņa lik spēji atrāvās sāņus, ka Sendijs atkal gandrīz pakrita.

� Nē, nē.

__Kādēļ? Tu ta�u būsi mana sieva.

Sāra atvirzījās tik tālu, lai viņ� nespētu viņu aizsniegt.

__Es nezinu. Tas ir pavisam kas cils.� Tik tie�ām � viņa mājās ir viena pali divatā ar �o cilvēku, viņu pirmo viesi, un tad vēl �ī dīvainā saulrieta gaisma ...� Mēs neesam pieliekami labi pazīstami.

Viņ� tik ilgi klusēja, ka Sāra sāka baiļoties, vai tikai nav viņu aizvainojusi un viņ� nav tikpat pēk�ņi pārdomājis.

� Es saprotu,� Sendijs teica. Viņ� varēja piecelties un pāri istabai gāja uz durvīm, balstīdamies uz saviem spieķiem jeb stutēm, kā pats tos dēvēja. Sārai gribējās, kaut viņ� ātrāk aizietu. Viņa nespēja ne mirkli vairs izturēt viņa klātbūtni, nespēja izprast ne pali sevi, ne arī visu nolieko�o. Turklāt viņa gribēja, lai viņ� būtu prom, kamēr māte nav pārnākusi no blēdniekbodes.

� Nu tad ... paldies jums,� Sāra teica.

� Paldies ari tev.

Viņa pakāra kamzoli pie pavarda �āvēties un gāja izliet ūdeni.

� Par viskiju,� Sāra teica.

� A, viskijs. Ko nu par to.

Viņa mazliet piesarka, bet viņ� to nepamanīja.

� Un par bildinājumu.

� Ā! Tas ir pavisam kas cils.

Bet nu ej, viņas acis lūdzās, ta�u viņ� to it kā nemanīja. Viņ� gribēja paņemt sev līdzi kaut ko vairāk, it kā Sāra būtu apsolījusi viņam maizes klaipu, nevis savu roku un sirdi.

� Kad es varu runāt ar lavu tēvu?

� Ar tēvu? Mūsmājās jārunā ar māti.

� Nevar būt. �ādās reizēs vienmēr jārunā ar tēvu.

� To nu es nezinu. Drīz.

� Kad tie�i?

� Driz.

Viņ� pēk�ņi atpleta rokas un, apskāvis meitenes plecus, tik cie�i noskūpstīja viņu uz lūpām, ka Sāra juta tās kvēlojam.

� Mēs esam gan pietiekami labi pazīstami,� viņ� teica un pasmējās. �oreiz, kad vairs netraucēja viskija pudele, viņ� viens pats lika pāri slieksnim, izgāja ārā un devās mājup, uz lo ielas galu, kur dzīvoja Bouni. Atpakaļ viņ� vairs neskatījās, tikai reiz pavicināja ar spieķi, un viņa visu saprata.

� Cik ilgi viņ� te bija?�māte jautāja.

Sārai nebija ne jausmas par lo. Viņa centās saskatīt logā sauli, lai pēc tās varētu noteikt laiku.

� Kas?�viņa beidzot vaicāja.

� Tas vīrietis.

� Mans vīrs?

Sāra juta mātes roku sagrābjam viņas delmu.

� Kas ar tevi noliek?

� Nekas.

��Mans vīrs!��viņa izmēdīja.

� Vai es tā sacīju?

Māte pamāja ar galvu.

� Dro�i vien pārteicos.

Māte uzmanīgi paraudzījās meitā.

� Protams, pārteicies. Un tagad ielāgo, ko es tev sacī�u. Greilis bez kājām mūsu ģimenē neienāks. Tu precēsi un mēs pieņemsim vienīgi lādu, kur� var strādāt un dot savu artavu lādei.

� Jā, main.

Drīz vien visi, protams, jau zināja � pēc viskija pudeles uz kumodes un Sūras dva�as � par pirmo viesi viņu mājā un bija nopietni noba�īju�ies. Ja atnācējs bija gai�matis, tas nozīmēja, ka vismaz pirmais gads viņiem būs nelaimīgs.

� Viņ� ir lāga zēns, bet kādēļ tu laidi viņu iek�ā?� Endrjū jautāja. Sāra tikai smaidīja.� Tu varēji parunāt ar viņu pie durvīm.

� Viņ� glu�i vienkār�i ienāca.

� Kā redzams, tevi tas pārāk neuztrauc.

� Nē.

� Un nekā vairāk tev nav, ko mums sacīt?� D�emijs izsaucās.� Glu�i vienkār�i �nē�, un viss. Protams, tā jau nav lava galva, kurai var uzgāzties cirtnes griesti.

� Kā viņ� var būt pirmais, kur� spēris te kāju, ja viņam kāju nemaz nav.

Tas viņus pārliecināja tie�i tāpat, kā bija pārliecinājis Sāni. Nelaime viņiem vairs nedraudēja, to bija novērsis �is secinājums, tik vienkār�s un neapstrīdams, ka visi gribot negribot iesmējās. Viņi nolēma tūdaļ izbeigt muļķīgo raizē�anos par pirmo viesi. Sems aizskrēja uz Sporta placi un atveda līdzi Melno Villiju Stjuartu, skaisto Villiju, kā viņu dēvēja, druknu, plecīgu puisi, ko pilmangie�i, kuru gaume nebija pārāk izsmalcināta, uzskatīja par visskaistāko jaunekli visā ciemā. Sems ieveda viņu mājā, lai kopīgi iedzertu, un, visiem par lielu izbrīnu, Sāra Villiju noskūpstīja.

Pirmais lo uzzināja Aiens, slīpētais �vientiesis� Aiens, kur� vienmēr pirmais uzzināja visas sliktās ziņas. Viņ� notvēra Somu drā�am mājās no Sporla pla�a, kur Pilmangas komanda bija sakāvusi kinglesie�us.

� Nu, kā nospēlējāt?� Viņ� lo jau zināja.

� Sasilām viņus,� Soms teica.� Samalām miltos. Nolīdzinājām ar zemi.

� Tad jau labi, jo pilnīgi iespējams, ka �ī būs jūsu pēdējā spēle,� Aiens sacīja. Pavisam vienaldzīgi, it kā starp citu.

Sems nolēma norīt izmesto āķi.

� Ko tas nozīmē?

� Cik tu man dosi, ja es tev pateik�u kaul ko lādu, kas tev ir ļoti svarīgi?

� Necik. Tu ta�u esi tāds pļāpa, ka agri vai vēlu pats izstāstīsi.

Ta�u vēlāk vakarā Sems saņēma brāli aiz rokas un izvilka ārā no mājas.

� Nu, klāj vaļā, kas tev sakāms.� Viņ� nometa uz bruģa trīspensu gabalu.

� Es varētu pieliekties, bel las nav lo vērts.� Sems nosvieda vēl vienu peniju.� Piemet vēl vienu.

� Varbūt tev kārojas dabūt �o te?� Soms parādīja viņam dūri.

� Tas likpal nelīdzēs.

Sems nometa uz bruģa vēl vienu peniju. Aiens dziļi ievilka elpu.

� Viņi grib ie�ogot Sporla placi.� Viņ� �ķila priecīgs, ka var lo pavēstīt.� Viņi grib lo slēgt, viņi grib lo mums atņemt.

� Viņiem nav uz lo tiesību,� Sems teica.� Tas pieder mums.

� Viņi lo atņems.

Sems pavērās Aicna kalsnajā sejā.

� Tu melo!� viņ� uzkliedza.� Tūliņ pat atzīsties!� Viņ� pastiepa roku un sagrāba Aienu.� Atzīsties, ka tu esi nelietīgs melis!

Aiens palika nekustīgi stāvam, necenzdamies ne izvairīties, ne arī izrauties.

� Riebīgais MELIS!� Sems kliedza.

Atvērās visu tuvāko kaimiņu māju durvis. Viņiem tuvojās vīrs ar pamatīgu zarainu nūju rokā.

� Tu pievaldi muti, vai saproti?�viņ� teica, bel lad nolaida nūju.� Tas ir Sems Kamerons!� pagriezies alpaka|, viņ� sauca mājiniekiem.� Nu saki viens cilvēks! Bet es domāju, ka viņ� ir pieklājīgs puisis.

Sems bija nokaunējies, bel Aienu neatlaida.

� Labi, bel pasaki � kur tu lo grābi?

� Brolkoka kantorī. Misteram Brolkokam pienākusi vēstule no lēdijas D�cinas jurista.

Tas izklausījās diezgan ticami. Brotkoks nolīga �ahtas pui�c|us, lai iztīra viņa kabinetu, un viņam ne reizes nebija ienācis prātā, ka tie būtu varēju�i vietējā skolā iemācīties lasīt.

Aiens pastāstīja, ka tīreli ie�ogo�ot un lā vidū ierīko�ot vēl vienu �ahtu. Tur, kur atrodas kriketa vārti, lurpmāk bū�ot almclumu kaudze, bel regbija laukuma vielā atradī�oties drupinālava. Celtņa būda bū�ot tagadējā futbola laukumā, kur Sems alla� plūca savas slavas laurus, bet izcirsto ogļu grēda tur, kur viņi met apļus. Sems atlaida brāļa plecu.

� Vai zini, ka tu esi no�āvis greizi?� Viņam pēk�ņi kļuva vieglāk ap sirdi.� �ī zeme ir kopīgā lieto�anā, bet pēc Anglijas likumiem kopīgu zemi ļaudīm neviens nevar atņemt, pat ne visuvarenā lēdija D�eina To�manga jeb Faifas grāfiene, vai kā nu �ī sevi dēvē.

Aiens paraustīja plecus.

� Tu te nemā�ojies, ja? Viņa �o zemi iznomā, un mēs esam nomnieki un kairu gadu maksājam nomas naudu � vienu kublu ogļu Ogļra�u brīvības dienā, tādēļ viņai las neizdosies.

Aiens vēlreiz paraustīja plecus. Viņ� nekam neticēja. Bel Soms smaidīja. Viņ� licēja likumam.

Ta�u pēc �īs sarunas Sems reizēm naktīs, par lo prātodams, nespēja aizmigt. Kur� varēja galvot, ka Brotkoks un Pilmangas Ogļu un dzelzsrūdas apvienība kaul ko lādu neuzdomā? Viņ� nolēma aiziet pie mistera Scikērka un noskaidrot, kāds īsti ir likums, bel no rīta, kad lēca saule un viņ� gāja pa ko�i zaļo zāli uz �ahtu, doma par tīreļa atņem�anu likās pilnīgi neiespējama. Turklāt Sems neieredzēja misteru Selkērku, �o vīru ar sarkano, uzblīdu�o seju, kur� piebāza tēvam pilnu galvu ar da�neda�ādām �sarkanām� idejām, no kurām viņ� zaudēja mieru un kļuva nelaimīgs. Sems nespēja Selkērkam piedot arī lo, ka las ar savu lunkano mēli bija aizvīlis no viņiem Bobu Roju. Nē, nebija iemesla baidīties, ar tīreli viņi neko neizdarīs lāpai kā ar Kameroniein, kuru vārds bija apvienības �melnajā sarakstā� visiem ciliem par brīdinājumu. �ķila dīvaini, kādēļ viņi bija lur iekļauti, jo izcirta krietni vairāk ogļu nekā visos cilos iepriek�ējos gados. Ogļu kuģi rindām stāvēja Senlendrjū oslā, pienākdami lik regulāri un tik lielā skailā, ka Megija Kamerona vispār vairs nesūtīja dēlus uz Aug�iīreli izdaril Kamcronu aprēķinus.

Kā liekas, viņi bija spriedu�i pareizi, neuzskatīdami Sen-diju par savu pirmo viesi. Jau tuvojās Ogļra�u brīvības diena � �ie sveiki ar tradicionālo ogļra�u parādi jeb mar�ie-rē�anu, kā Pitmangā sacīja, bel �ahtā nebija nolicis neviens iegruvums, nebija izcēlies ne ugunsgrēks, ne eksplozija, nebija atrasts neviens bojā gājis, raktuvju gāzēs noslāpis ogļracis. Nauda d�inkstēdama krita lādē, līdz gliemju kampaņas radītie zaudējumi bija atpelnīti, un, naudas lādei kļūstot aizvien smagākai, pat Gilons gandrīz aizmirsa savas sirdsapziņas ēdas.

Pēc Megijas ieskata, viņu dzīvē bija Irīs traucēkļi un viens no tiem nopietns. Robs Rojs vairs nedomāja dot savu daļu Kamcronu katlam, bet las jau sen bija gaidāms. Ta�u dzer�anas dēļ viņ� drīz vien varēja pazaudēt darbu, un, kaul arī nedzīvoja kopā ar viņiem, Megija saprata, ka ģimene neļaus viņam ciest badu. Tātad Roba Roja dēļ no lādes varēja aizplūst laba liesa naudas.

Un Sāra lika vairākkārt pieķerta aiz terases mājām rokrokā ar Scndiju Bounu. Ikreiz viņa no�ēloja savu rīcību.

� Nu paklausies,� Megija meitai teica.� Viņ� ir lāga zēns un no labas ģimenes, bet tev jāturas tālāk no viņa. Nevajag dot viņam veltīgas cerības. Kroplis mūsu ģimenē neienāks, to nu lu ielāgo uz visiem laikiem.

Sāra vienmēr sacīja �jā� un teicās visu zinām un saprotam. Viņa vienmēr lēja rūgtas no�ēlas asaras un vienmēr lika pieķerta no jauna kā dzērājs, kas nespēj turēt doto vārdu un atkal tiek pieķerts ar pudeli rokā.

Un lad vēl nepatik�anas ar Seimi.

Mēnesi pirms Ogļra�u brīvības dienas, kad pienāca viņa kārta likt lādē savu daļu, viņam nebija nekā, ko dot.

� Kur lava nauda? Kas ar lo nolicis?� Megija bija jautājusi.

� To es nevaru sacīt.

� Tā ir apgrēcība, vai saproti?�Neviens no viņiem lo nedomāja apstrīdēt.

� Es zinu. Bet varu sacīt vienīgi to, ka �ī nauda tiks atpelnīta.

Visi bija satriekti. Robs Rojs bija reizēm diezgan nenopietni izturējies prel �o pienākumu, bet las nu nebija pieredzēts, ka dot savu daļu kāds vispār atteiktos.

� Tas ir Roba Roja dēļ, vai ne?� Gilons beidzot vaicāja.� Viņ� ir. iek|uvis nepatik�anās, un lu atdevi savu naudas aploksni viņam?

Sems raudzījās zemē un tikai kratīja galvu, un tad D�emijs visu saprata, piegāja pie brāļa un saņēma viņu ap pleciem.

� Paklau, vecais,� D�emijs teica.� Lai viņa būtu kas būdama, tev viņa nav jāprec. Tā ir ne likai tava, bel ari viņas vaina. Viņai no tā ticis tikpat daudz prieka, tālab tev nekas nav jāmaksā.

Sems velti pūlējās iebilst kādu vārdu.

� Lai pasē� kādu nedēļu uz grēcinieces sola, no tā viņa nenomirs. Nav pirmā reize, kad tas tā atgadās, un lu neesi pirmais runcis, kas pamielojies pie krējuma poda.

� D�'em, D�emij!�Sems beidzot iesaucās.� Nav tak ne bērna, ne krējuma poda.

Pagāja labs laiks, kamēr viņi to aptvēra, jo viss jau bija �ķitis atrisināts.

� Bet kur lad ir nauda?

� Man tās nav.

� Cilvēk mīļais, kas tā par atbildi?

� Cilas man nav.

Sems nekad nebija Megiju pievīlis. Pēdējā laikā viņ� nesa mājās tikpat daudz naudas, cik Gilons. Tomēr D�emijs kaul ko bija noskaidrojis, proti, ka viņu mājās nebūs zīdaiņa un vismaz �ī klapata ir nost no kakla. Pretim Soma vārdam Megija ievilka nulli.� Nu tad pārējie dodiet savu daļu,� viņa grīni sacīja, jo viņai bija ļoti vajadzīga nauda, līdz pat pēdējam penijam. Lādes saturs bija paredzēts kādam di�am mērķim, par kuru zināja vienīgi Megija.

Gadiem ilgi viņa bija metusi acis uz �o firmu, priecādamās par katru vismazāko pazīmi, kas liecinātu par tās lejupslīdi un pagrimumu.

DUG LASS OGILVIJS UN DĒLI �AHTAS PIEDERUMU APGADE

SETASPUSES IEI.A. KAUDENBITA

Nemākuļu rokās, neprasmīgi vadīta, firma gāja pretim sabrukumam. Ciktāl Megijai bija izdevies noskaidrot, tur neviens nekad neatradās uz vielas. Kādreiz �ī firma bija galvenā �ahtas ierī�u piegādātāja visām Kaudenbīlas apkaimes raktuvēm un �ai ziņā kaut ko darīja arī vēl tagad � pēc inerces, pa vecam paradumam. Ta�u misters Ogilvijs, kas uzņēmumu bija saņēmis mantojumā, par to īpa�i neinteresējās vai arī nebija piemērots vadītāja amatam. Noliktavās valdīja nekārtība, pasūtījumu saraksti bija nozaudēti, parādi nepiedzīti, �ahtu ierīces reizēm tik ilgi stāvēja lietū un sniegā, ka beigu beigās bija jāpārdod par iepirkuma cenu vgi ar zaudējumu, lai tikai varētu tikt no tām vaļā.

Un, kad viens no vecā vīra dēliem � Malkolms � dabūja galu no dzer�anas vai arī krizdams no zirga � vai varbūt aiz abiem �iem iemesliem kopā �, bet otrs dēls Donalds nolēma, ka ilgāk vairs nespēj dzīvot tādā pasaules nostūrī kā Kauden-bīta, un aizceļoja uz Kanādu, Megija saprata, ka īstais brīdis ir klāt. Mēnesi pēc Donalda aizbrauk�anas viņa aizsūtīja vecajam misteram Ogilvijam vēstuli, ko bija centusies rakstīt iespējami vīri�ķīgākā rokrakstā un parakstījusi �M. D. Kame-rons�.

Nē, viņ� Megijai atbildēja, viņ� nedomājot uzņēmumu pārdot tāpēc vien, ka zaudējis dēlus, viņam esot vēl jāpelna iztika. Megija savukārt paskaidroja, ka viņ� acīmredzot kaut ko esot pārpratis,� Kameronu grupa, kā viņa sevi dēvēja, nepavisam negribot uzņēmumu atpirkt, bet vienīgi iegūt pirmās rokas tiesības par abām pusēm pieņemamu cenu tādam maz ticamam gadījumam, ja ar misteru Ogilviju kaut kas atgadītos. Līgumu viņa ik gadus atjauno�ot, par to maksājot skaidrā naudā. Viņa nepavisam nebija izbrīnīta, kad saņēma uzaicinājumu kādu sestdienu ierasties Kauden-bīlā pie mistera Ogilvija uz pārrunām. Viņ� bija pagalam izbrīnīts, atklādams, ka M. D. Kamerons ir sieviete.

� Sieviete!� viņ� izsaucās. Viņam tas �ķita ārkārtīgi interesanti, dīvaini un neticami.� Sieviete, �ahtas ierī�u piegādātāja!� Viņ� uzsmaidīja viņai un papurināja galvu. Megija jutās iepriecināta, redzot, ka viņam nav neviena zoba.� Tas ir tikpat kā sieviete � buļļu fermas īpa�niece.

Megiju iepriecināja arī tas, ka ar misteru Ogilviju pa�u acīm redzami bija gājis uz leju tikpat strauji kā ar viņa uzņēmumu. Vajadzēja tikai cie�āk ieskatīties vecajā sakārnī, lai saprastu, ka viņa dienas ir skaitītas. Arī viņ� cie�i vēroja Megiju, kaut gan viņam nebija viegli pustumsā vai pareizāk � putekļu aizmiglotajā kantorī saskatīt viņas seju.

� Vai jūs esat kādreiz nolaidusies �ahtā?

� Nē. Bet vai misteram Vestvoleram, lai pārdotu grāmatas, jāprot tās uzrakstīt?

Sie vārdi izraisīja viņā smieklus.

� Gudri sacīts,� viņ� teica.� Varen gudri. Manuprāt, uz lo ir jāiedzer. Jūs ta�u iedzersiet heresu kopā ar mani?

Re, kur ir viņa vājā viela, Megija nodomāja, liktenīgā vājība � sestdienā sūkt vīnu jau ap pusdienas laiku. Labi, lai notiek. Heresu viņa nekad nebija baudījusi, ta�u nolēma iedzert, lai viņu iedro�inātu. Vīns bija ļoti gards. Misters Ogilvijs atzvila krēslā, ar glāzi saceldams putekļu mākoni virs neatvērtajām pasūtījumu vai rēķinu aploksnēm.

� M-jā,� viņ� nopūtās. Viņ� �ķita gau�ām apmierināts ar sevi un ar visu notieko�o.� Ja misis Ogilvija redzētu, ka es iedzeru kopā ar sievieti, turklāt vēl tik skaistu, savā kabinetā . . . Viņa ir ārkārtīgi greizsirdīga.

Ir nu gan, par ko būt greizsirdīgai, Megija nodomāja, bet turpināja spēli.

� To nu es zinu pilnīgi skaidri � ja jūs reiz pārņemsiet �o uzņēmumu, tad būsiet pati skaistākā �ahtas ierī�u piegādātāja.

Vēl viena vājība, Megija nodomāja. Turklāt viņ� dro�i vien lieto opiju vai klepus pilienus ar morfija piedevu.

� Vai jums nebūtu iebildumu, ja es uzsmēķētu?�viņ� jautāja.� Ir tik patīkami, dzerot vīnu, kūpināt cigāru.� Viņ� ielēja otru glāzi. Megija ievēroja, ka dūmus viņ� velk uz iek�u. Ak tu ķēms tāds, viņa nodomāja. Viņai bija pilnīgi skaidrs, ka paredzama mīlinā�anās gultā, iekams viņ� parakstīs dokumentu, un viņa apsvēra, cik tālu ir gatava iet.

Viņi turpināja �o rotaļu uzbrukdami un atvairīdamies un dzēra vīnu � galvenokārt to darīja misters Ogilvijs � un, kad pudele jau bija pie beigām, ķērās pie darījuma. Megijas priek�likums bija visai neparasts. Kameronu grupa apņēmās maksāt misteram Ogilvijam divdesmit mārciņas gadā tik ilgi, kamēr viņ� dzīvos vai vēlēsies vadīt savu uzņēmumu, par lo saņemot pirk�anas tiesības uz �o uzņēmumu par trīssimt mārciņām, kas samaksājamas viņa mantiniekiem vai" viņam pa�am, ja viņ� aizietu pensijā.

� Tātad jūs gribat man teikt, ka, gadījumā ja cs nodzīvo�u divdesmit gadus,� viņa zināja, ka uzņēmējs nosauks tie�i �o skaitli,� jūs samaksāsiet man �etrsimt mārciņu tikai tālab, lai iegūlu tiesības nopirkt �o uzņēmumu par trīssimt mārciņām?

Megija pamāja ar galvu un iedzēra vēl vienu malku. Viņ� var būt laimīgs, ja izvilks līdz pavasarim, viņa nodomāja. Un ielēja viņam vēl vienu glāzi.

� Nu es saprotu, kādēļ sievietes nenodarbojas ar biznesu,� misters Ogilvijs teica.

� Daudzi teiktu, ka jūs neesat pie pilna prāta. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka sievietes vieta ir gultā ... tas ir � mājās pie plīts,� viņ� izlaboja.

Viņ� dro�i vien nosarktu, Megija nodomāja, ja viņam dzīslās būtu pietiekami daudz asiņu. Ta�u viņ� vienīgi pa�aukstināja papīrus.

� Dodiet man mazliet laika, lai apdomātos,� misters Ogilvijs sacīja.

Viņam vajadzīgs nevis laiks, lai apdomātos, bet gan iegansts, lai vēlreiz mani sastaptu, Megija nodomāja. Tā bija cena, kas viņai būs jāmaksā piedevām lādē krātajam sidrabam. Bet to izdarīt katrā ziņā būs vieglāk nekā izņemt naudu no lādes.

Misters Ogilvijs viņu izvadīja pa parādes durvīm. Vitrīnas stiklus, aiz kuriem bija izlikti sūkņi, klāja tik bieza putekļu kārta, ka caur tiem nekas nebija saredzams. No vilino�ās domas, ka viņa atgriezīs �o nolaisto uzņēmumu dzīvei, Megija juta saskrienam siekalas mutē. Pat tad, kad viņ� skūpstīja viņai roku un daudznozīmīgi to paspieda, viņa jau domāja par to, ka veikala telpās, kuru logi bija vērsti uz ielu, varētu iekārtot pagalmā pamesto pre�u izstādi, bet sētaspuses kantorī, kur viņi bija sēdēju�i,� grāmatvedību. Spilgtajā dienas gaismā misters Ogilvijs izskatījās briesmīgi sakrities,� gan lielās, valgās acis un nokarenie plakstiņi, gan maisiņi zem acīm un dziļās grumbas, kas izvagoja seju tāpat kā rievas glieme�nīcu, atgādināja austeri. Tas bija risks, viņa to zināja, bet, redzēdama misteru Ogilviju �ajā gaismā, saprata, ka risks nav pārāk liels.

Da�u nedēļu laikā viņ� aizgāja tālu, pat pārāk tālu, kā jau viņa bija paredzējusi, viņa rokas atradās tur, kur tām nebija tiesību atrasties, un tad pienāca brīdis, kad viņ� bija notverts./ Misters Ogilvijs parakstīja vieno�anos, un Megija iemaksāja viņam piecas mārciņas par vienu ceturksni. Uz līguma viņu abu paraksti atradās blakus, un �is dokuments glabājās viņai uz krūtīm zem kleitas. Naudas lādes liktenis bija izlemts, Kamcronu liktenis bija izlemts, un atpakaļceļa vairs nevarēja būt. Lai cik ilgi vēl būtu jāgaida, las bija krietns solis aug�up. Viņi atradās uz īstā ceļa.

Tie�i tādēļ Megija bija lik neiecietīga, kad Sems arī nākamo reizi atteicās dot naudu. Kamcronu liktenis bija izlemts, un, ja arī agrāk naudas lādes rituālā nekādas nolaides nelika pieļautas, tagad pat doma par kaul ko tādu �ķila pilnīgi neiespējama. Lādei bija jādabū sava tiesa. Megija gandrīz izdzina dēlu no mājas, ta�u atskārta, ka zaudējumi lad būs vēl lielāki, un savaldījās.

Vienīgi Sendijs Bouns, kur� jau strādāja uz �ahtas celtņa, nojauta, ko Sems īsti dara. No rītiem Sendijs nolaida Semu �ahtā kopā ar citiem, bel nākamajā braucienā uzveda aug�ā. Vakarā pirms maiņas beigām viņ� atkal noveda Semu lejā, bet pēc stundas ceturk�ņa, kad maiņa bija beigusies, līdz ar pārējiem uzveda aug�ā.

Apvienībā par Somu īpa�i neinteresējās � viņ� zaudēja vienīgi savu naudu �, un sarakstos tika atzīmēts, ka viņ� ir ievainots. īstenībā Sems bija sācis trenēties gaidāmajām sacensībām. Viņ� skrēja pa ielejas ceļiem, kas no ciema nebija saredzami. Sākumā visi viņa pūliņi �ķila veltīgi: viņ� bija spēcīgs, bet smagais, vienveidīgais ogļra�a darbs bija padarījis viņa muskuļus cietus un mezglainus. Viņa mērķis bija vispirms atbrīvot ķermeni, un viņ� centās skriet atraisītām, elastīgām kustībām. Pirmajā nedēļā �ķila, ka viņ� nekad neatgūs vingrumu, bel tad tas pamazām atgriezās un solis kļuva slaiks un atsperīgs kā bērnībā, kad viņ� vēl nestrādāja �ahtā. Visas malas viņam smeldza un sāpēja, jo ogļra�a darbs gan bija prasījis spēku, bel ne lādu izturību kā skrie�ana. Viņ� skrēja, kamēr atguva otro elpu, un tad līdz pilnīgam spēku izsīkumam, kad vairs nejuta neko ap sevi. Oiro nedēļu viņ� trenējās lēk�anā � lāllēk�anā no vietas, tāllēk�anā ar ieskrējienu, �ķēr�ļu skrējienā, augsllēk�anā un arī me�anā. Viņ� zināja, ka me�ana ir viņa vājākā vieta, jo,lai cik daudz viņ� arī trenētos, ciemā bija spēcīgāki vīri par viņu, kā, piemēram, vecais Endijs Begs. Lai me�anā sacenstos ar pretiniekiem, kam ir daudz vairāk dabas dotā spēka, vajadzēja pārspēt tos izveicībā, kā arī pagrieziena un izmelicna straujumā. Otrās nedēļas beigās viņ� jau varēja aizmest trīsdesmit se�u mārciņu smagu akmeni divreiz tālāk nekā nedēļas sākumā un vispēdīgi � par piecām vai se�ām pēdām tālāk, nekā Pitmangā kāds jebkad bija metis.

Naktīs viņ� visu rūpīgi apsvēra un, zinādams, kādi kurā sporta veidā būs sāncen�i, izstrādāja sīku darbības plānu, jo saprata, ka viss būs atkarīgs tie�i no tā, cik labi viņ� pratīs sadalīt spēkus. Kādēļ skrie�anā pārspēt sāncen�us par piecpadsmit jardiem, ja uzvarai pietiek ar vienu jardu, kādēļ tāllēk�anā izmantot visus Iris lēcienus, ja uzvarai pilnīgi pietiek ar pirmo.

Sems gribēja izdarīt to, ko neviens vēl nebija izdarījis kop� ogļra�u sporta spēļu aizsākuma tūksto� septiņsimt piektajā gadā un dro�i vien pat nebija sapņojis izdarīt. Viņ� gribēja uzvarēt visos sporta veidos.

Visos bez izņēmuma!

Ar sparīgu kustību viņ� gultā apmetās riņķī, tā ka visas segas atkal nolidoja zemē.

� Cilvēk mīļais, kas tev lēcies?� D�emijs jautāja. � Ko tu esi uzdomājis? Tu izskaties nodzinies kā sacīk�u zirgs.

Tie�i to Sems arī vēlējās dzirdēt. Tomēr viņ� bija cie�i nolēmis neko neizpaust un sacīja:

� Redzi, mūsu mātei ir kāds sapnis, un neviens viņu neizpra�ņā par to. Ari man ir savs sapnis, un es negribu, ka mani izpra�ņā.

� Darbā tu neesi rādījies veselu mū�ību.

� Kā lu lo zini?

� Ko nu izliecies, Sem? Vai tie�ām tu domā, ka neviens neredz, kā lu uz ģīmja triep ogļu melnumu, lai izskatītos, ka būtu strādājis?

Sems apjuka. Tur jau bija tā nelaime � �ādos ciemos cilu acīm nekas nepaliek apslēpis.

� Es varu teikt vienīgi lo, ka naudas lādei liks viss līdz pat pēdējam centam.

� Ko nu mels.

� Dzīvosim � redzēsim.

Uzvarēt visos sporta veidos! Iegūt visas viskija pudeles, visas desmit �iliņu banknotes, visus lēdijas D�cinas dāvātos sudraba kausus. Visas lentes, visas godazīmes, visas balvas. Un, vienalga, uz kurieni viņi kādreiz vēl pārceltos, Kamcronu vārds, Sema Kamerona vārds uz laiku laikiem paliks pilman-gie�u atmiņā.

Sems pēk�ņi pietrūkās gultā sēdus un aplaida acis visapkārt.

� Лк vai! Mēs esam nokavēju�i. Nogulēju�i sacensības.

D�emijs pastiepa roku un novilka brāli uz gullasmaisa atpaka|.

� Nomierinies, mīļais, viņi tikai iesildās.

Viņi gulēja tum�ajā istabā un klausījās, līdz atkal izdzirda mūzikas skaņas.

� Pilmangas ogļra�u pūtēju orķestris.

� Sliktākais orķestris visā Vestfaifā.

� Visā Skotijā.

� Es nesaprotu, kā jūs varat lā ņirgāties,� Endijs ierunājās.� Jūs ta�u aicināja lajā piedalīties. Būtu gāju�i un parādīju�i, kā jāspēlē.

� Vai redzējāt, kādi viņiem ir cilindri? Kā strazdu būri. Tādus var nēsāt varbūl vienīgi pērtiķi.

� P|āpāl ir viegli, bel pamēģini nospēlēt,� Endijs atteica.

Bija dzirdama aizvien pieaugo�a bungu rīboņa, kas noslēdzās ar �ķīvju dārdiem.

� Tie�i īstajā brīdī,� Sems noteica.

Tad viņi izdzirda, ka pāri bungu rīboņai sāk skanēt Sāras flauta.

� Sāra spēlē labi.

� Sāra spēlē labāk par visiem.

Viņi gulēja, izbaudīdami iespēju pavaļoties savās salmu gu|vielās.

� Kā jums �ķiet, vai viņiem ar Sendiju Bounu kaut kas ir?� Endrjū jautāja.

� Nu protams, bel kāda tam nozīme? Viņa jau negrib, ka Sāra iziet pie Sendija.

� Sārai ir pa�ai galva uz pleciem,� Endrjū sacīja.

� Jā gan, bet to groza māte.

Atkal iestājās klusums. Viņa. Vienmēr viņa. Zēni dzirdēja, kā Megija rosās pa virtuvi,� papē�u klaudzoņu, steidzīgus so|us, trauku �ķindē�anu � �ķīvjus viņu mājā nekad neuzlika galdā, bet uzsvieda un rau�us norāva nost, un pēc �īs trok�ņainās darbo�anās aug�ā alla� bija jūtama viņas klātbūtne. Istabā ielauzās bazūnes bauro�ana, kādam no visa spēka cen�oties iepūst lajā gaisu.

� Kā vepra kvieciens, kad tam ķeras pie rīkles,� D�emijs sacīja.

� Cūkas,� Endijs izlaboja.

� Vepris skan labāk.

� Pielūko, ka neizdzird viņa,� Endijs brīdināja.

� Vepris,� noteica Sems.

� Vepris,� teica D�emijs.

� Vepris,� teica Aicns.

Visi skatījās Endijā.

� Vepris,� teica Endijs.

� Vepris, vepris, vepris,� visi reizē atkārtoja, klusi, ta�u pietiekami skaidri.� Vepris, vepris, vepris.

� Tas ir vareni,� Endijs teica, un visi smējās un vēlreiz noskandēja �o vārdu.

Gilons gulēja gultā un klausījās. Dibenistabā dēlu sarunas varēja dzirdēt tik skaidri, it kā �īs telpas savienotu caurule. Vajadzētu viņus brīdināt. Gilons priecājās par dēliem un reizē apskauda viņus par lo, ka viņi, atlaidusies savās guļvietās, var apmainīties domām un da�ādiem iespaidiem. Viņam pa�am �ādas iespējas nekad nav bijis. Un nav arī tagad. Zēni viņā vairs neklausījās, visu vienmēr noteica viņa. Neko darīt, pa�a vaina, ka viņ� izlaidis gro�us no rokām un izbeidzis cīņu. Naudas darījumus tagad kārtoja Endrjū. Un ko tur varēja iebilst? Viņ� prata lēti nopirkt. Tas bija Endrjū, kur� brauca uz Kērkoldiju pēc linoleja, lai pēc tam ciemā lo pārdotu,� kur� pie fabrikas vārtiem runāja ar ietekmīgiem cilvēkiem, kaulējās ar viņiem un panāca izdevīgus noteikumus, jo Gilonam darījumu kārto�ana nevedās. Gan �ahtā, gan pa ceļam uz māju viņ� bija dzirdējis cilvēkus viņam aiz muguras runājam:� Re, ka �is kļuvis par īstu D�onu Tom-sonu.� Tā Pitmangā dēvēja vīrus, kas bija nonāku�i zem sievas tupeles.

� �ēl gan. Un �is nolika uz lāpstiņām pa�u Endiju Bēgu.� Tagad tas tika pieminēts kā nosodījums.� Nu kas to būtu varējis domāt?

Gilons izkāpa no gultas un pa paradumam sāka vilkt mugurā darba drēbes, bet tad nometa un sameklēja melno svētdienas uzvalku. Tas bija stipri pabālējis un svārku mugurpuse, kā spilgtajā gaismā varēja redzēt, kļuvusi spīdīga no trī�anās pret sola aizvelIni baznīcā, kur viņ� bija nosēdējis tūksto�iem stundu. Uzvalks bija savu mū�u nokalpojis un bikses tik ļoti izdilu�as, ka sē�amvietā gaisma tām spīdēja cauri.

Nē, es neesmu vis Megijai pakļāvies, bet viņa ir pārņēmusi vadību, Gilons nodomāja. Tas bija pavisam kas cits. Viņas vēlē�anās vienmēr bija daudz neatlaidīgākas, daudz spēcīgāk izteiktas nekā Gilonam, un līdz ar to svaru kauss nosvērās viņas pusē. Ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, tad vieglāk ir piekāpties nekā viņam lo liegt. Nē, tā nebija pado�anās: tā bija saprāta diktēta rīcība, kas darīja viņu kopdzīvi pacie�amu.

Viņ� devās aug�ā uz dēlu istabu. �ī bija otrā reize, kad viņ� spēra tur kāju, un tas liecināja, cik ļoti viņ� atsve�inājies no tiem. Ieraudzīdami tēvu, dēli bija pārsteigti.

� Laiks būtu celties,� Gilons sacīja.� Pēc pusstundas sāksies parāde.

� Uz parādi mēs neiesim, tēt,� Sems teica.� Līdz sacīkstēm mēs atpūtīsimies.

� Ogļra�u brīvības dienā?� Gilons pārlaida acis pārējiem dēliem.� Neiesiet uz parādi?

� Mēs labāk atpūtīsimies, tēt. �ī mar�ierē�ana nevienam nav vajadzīga,� D�ems teica.� Turklāt vēl tik slikta orķestra pavadījumā.

� Jā, bet jūs laikam nesaprotat. �odien ir Ogļra�u brīvības diena.

Nē, to viņi nesaprata.

� Paklausieties,� tēvs teica,� es neesmu �ejienietis, ta�u zinu, kas �inī ciemā ir norisinājies, un kaut ko tādu mēs nedrīkstam aizmirst.

� Tas viss ir bijis un izbijis, tēt,� Endijs sacīja. Gilons pagriezās un devās lejup pa kāpnēm. Ja reiz dēli to nesaprata, tad viņ� nav mācējis viņus audzināt.

� Brokastīs!� Megija sauca.

Gilons uzmeta viņai neredzo�u skatienu, izgāja uz ielas un, cik ātri vien spēdams, devās uz ciema viņu galu. Selkērks, protams, vēl gulēja, bet Gilons izcēla viņu no gultas.

� Es gribu, lai tu nāktu un paskaidrotu maniem dēliem, kādēļ viņiem jāpiedalās Ogļra�u brīvības dienas parādē. Par to tu dabūsi puspudeli viskija.

� Par tādu cenu es varētu pierunāt pat misteru Brotkoku soļot �ai parādē,� bibliotekārs teica un sāka ģērbties. Kad viņi nonāca līdz To�mangas terasei, viņ� bija glu�i sarkans un aizelsies, ta�u pilnīgi atmodies.

� �is ir misters Selkērks, par ko esmu tev stāstījis,� Gi~-lons sacīja.

� Tas man �ķiet glu�i neticami,� Megija atmeta.

� Kur ir �Glenlivets>? Misters Selkērks labprāt iedzertu kādu malku.

� Arī tas man �ķiet neticami. Vai nav mazliet par agru, jau pirms parādes sākuma?

� Nesiet �urp pudeli,� misters Selkērks sacīja.� Jūsu vīrs uzaicināja mani iedzert.

Un Megija uzlika pudeli galdā.

Izkļūt no istabas viņiem nebija iespējams, jo viņi gulēja gar sienu tie�i pretī durvīm.

� Ak jums neesot patik�anas piedalīties Ogļra�u brīvības dienas parādē? Jums neesot gribē�anas pacelt savas sē�amvietas un mazliet pakustināt kājas par godu tiem, kuru vairs nav, ja es esmu pareizi sapratis, vai ne tā?

Kad misters Selkērks pacēla balsi, tiem, kas to dzirdēja. �ermuļi skrēja pār kauliem.

� Ak jūs vēlaties pūtināt savas paguru�ās miesas, lai vēlāk varētu paspīdēt sacīkstēs?

Hop un ieskrējiens, hop un palēciens, un zila lentīte rokā kā likts. Bravo, lai dzīvo sportmīļi, urā jaunajiem Kamero-niem! Nē, nē, aug�ā slieties nav vajadzīgs, tas pavisam nebūtu pieļaujams. Pūtiniet vien savus paguru�os locekļus un aizmirstiet tos, kuri pavēru�i jums ceļu, tos, kuri �ahtā gāju�i bojā nevis no indīgām gāzēm vai eksplozijām. bel nomiru�i maiņas laikā no bada. Kuri kādreiz ir teiku�i: ( Piedodiet, pui�i, es maķenīt piesēdī�u,>� un lā arī nekad vairs nav piecēlu�ies, nomiru�i no bada, ar cērti rokās. Es nerunāju par nez kādiem senseniem laikiem, es runāju par cilvēkiem, kas vēl tagad ir dzīvi un pūst �urku apsēstajās Dubļu skrīnes būdās, par cilvēkiem, kas pēc se�desmit pazemē nostrādātajiem gadiem kļuvu�i lik nevarīgi, ka pat nevar aiziet uz ķemertiņu un spiesti visu darīl turpat uz grīdas.

Bel es netaisos runāt par viņiem. Es gribu runāt par jūsu sen�iem, sportmīļi, par jūsu vectēvu, kuru no pusgada vecuma māte ogļu grozā ņēma līdzi uz �ahtu, kur �etrpadsmit stundas viņ� gulēja dubļos un slapjumā, kamēr māte stiepa aug�ā pa kāpnēm simt mārciņu smagus ogļu grozus, līdz vakaram pārvarēdama tādu augstumu, kas līdzinātos visaugstākajam Skotijas kalnam, turklāt ar �o nolādēto smagumu plecos, no kura mugura bija kā salauzta.

Viņ� iemeta krietnu malku viskija.

� Brokastīs viņiem bija ūdens, pusdienās ūdens un kancītis maizes, pēc kura plēsdamās kārstījās �ahtas �urkas, un pēc tam, protams, vakariņas ... tāds gardums, kura dēļ aizmirsās visas pārciestās mokas. Tupeņu virums, kuram da�u retu reizi bija piejaukta karote auzu miltu.

Kā es to zinu, jūs varbūt jautāsiet? No grāmatām, no arhīvu dokumentiem, no slavenās Karaliskās komisijas pārskatiem par bērnu darba izmanto�anu �ahtās. Tur ir minēti visi jūsu asinsbrāļi. Drami, Mend�iji, Houpi un Piķi. Visi vecie, labie vergu vārdi. Un vai jūs zināt, ka �ī komisija, ieradusies Pitmangā, atklāja kādu ļoti dīvainu apstākli. Maziem bērniem bija glu�i mīksti kauli � un turklāt vēl greizi. Kaut kādu iemeslu dēļ, ko komisija nespēja izdibināt, viņi visi bija neattīstīti un nomākti. Jā, tie�i lā tur bija teikts: �Bērni ir nomākti, tādēļ vajag gādāt par to, lai viņi labāk apgūst Bībeles mācību un saprot, cik svētīgs ir smags fiziskais darbs.� Un tas nu viņiem netika liegts! Apvienība ar lielu atbildību izturējās pret komisijas ieteikumiem. Tā atvēra skolu, kur lika mācīti Bībeles stāsti, un lika bērniem strādāt vēl vairāk. Nu, d�entlmeņi, vai esat gatavi doties uz sacīkstēm?

Selkērka glāze bija tuk�a, bet viņam kabatā vienmēr atradās neliela pudele, no kuras viņ� ielēja vēl.

� Un ķēdes � varbūt jūs vēlētos kaut ko dzirdēt par ķēdēm? Jūsu vecvectēvs un vecvecmāte bija saķēdēti kopā, un, lai aizvilktu ogļu ragaviņas līdz �ahtas kāpnēm, bija spiesti darīt to abi reizē. Viņu pa�u labad, kā jau jūs saprotat. Un, ja viņi nevilka pieliekami ātri, kā jums �ķiet, kas tika darīts ar �īm ķēdēm, turklāt pilnīgā saskaņā ar likumu? Varu galvot, ka esat to uzminēju�i. Ar �īm ķēdēm viņiem desmit reizes cirta pa seju, sportmīļi, lā ka pat miesīgi brāļi viņus pēc tam vairs nepazina. Un, ja runājam par vergiem, jums derētu atcerēties, ka visi pitmangie�i, ja neskaita jūsu tēvu, ir vergu pēcte�i. Taisni jābrīnās, cik īsa ir mūsu atmiņa. Jūsu dzīslās rit vergu asinis, lo nu jūs nedrīkstat aizmirst,� lādas pa�as kā tiem vergiem, kurus atveda no Āfrikas, pārdeva �ahtām, pārdeva kopā ar �ahtām un kuru bērniem pēc likuma bija jāstrādā �ahtā un lur arī jānomirsl.

Bel īpa�i interesanti jums būtu uzzināt, kā nomira jūsu vecvecmāte. Kad jūsu vecvectēvu sa�ķaidīja slānekļa bluķis, viņa palika viena ar pieciem bērniem, kuriem nevarēja ļaut nomirt badā. Saimnieki bija ļoti pretimnāko�i. Tie atvēlēja viņai doties uz �ahtu rakt ogles, vilkt tās līdz �ahtas kāpnēm un vairākus simtus pēdu aug�up pa tām, un viņai, protams. maksāja mazāk nekā citiem, jo viņa nespēja strādāt pieliekami ātri. Sers Gilberts To�mangs maksāja viņai astoņus pensus par se�padsmit stundu darbu, sportmīļi, par veselām se�padsmit nostrādātām stundām. Lai paceļam tostu par seru Gilbertu Ogļra�u brīvības dienā! Bet nu atgriezīsimies pie mūsu sarunas.

Viens tupenis dienā, jaunie cilvēki, un smirdo�ais �ahtas ūdens, cik nu tas bija pasmeļams, bel vakarā � gaiļa dziesma ar kāpostiem. Ak, jūs nezināt, kas tā ir? Nekas, drīz vien uzzināsiet, ja es kaut cik pazīstu mūsu saimniekus. Tā ir vistas zupa bez vistas un bez kāpostiem. Tīreļa zāles virums ar akmeni aizdaram, sportmīļi.

Guliet vien, zēni, un pūtiniet locekļus, krādami spēkus sporta spēlēm un izpriecām. Un padomājiet par to, kā nomirusi jūsu vecvecmāte. Tā kā viņa bija sieviete, viņai lika strādāt slapjākajās vietās, bet, kad viņai potītes bija pietūku�as gurnu resnumā, viņu nosūtīja uz cirtnēm, kur izdalās gāze. Viņa strādāja tur, kur nebija gaismas, kur sveces tūdaļ apslāpa un nodzisa un kur vajadzēja elpot vispretīgāko dvaku, kādu vien minerāli vispār spēj izdalīt.

Kad viņu atrada, viņa gulēja uz mutes dubļos, cenzdamās ievilkt svaigu gaisu no �ahtas grīdas, bet galvenais bija pavisam kas cits. Cirtne bija apspraudīta ar pūsto�u zivju galvām, un ogles viņa bija cirtusi to blāvajā gaismā.

Seikērks apklusa, lai viņi varētu apdomāt dzirdēto. Savu mācību viņi bija saņēmu�i, daudz ko viņi bija sapratu�i, bel misters Seikērks to nelikās zinām vai arī negribēja zināt.

� Arī viņi nesoļoja parādē, sportmīļi, viņi nemaz nezināja, kas tā tāda ir. Bet, kad garām gāja raktuvju saimnieki, viņi noņēma cepures un smaidīja, līdz sejas muskuļi kļuva stīvi. Es gribētu pateikt, ka savā mū�ā esmu nonācis pie �ādas atziņas: ir slikti dzīvot tur, kur nav iespējams smaidīt, bet simtkārt ļaunāk ir tad, ja cilvēks ir spiests smaidīt.

Zēni sāka slieties aug�ā no savām guļvietām un ģērbties, cenzdamies neskatīties Selkērkam acīs.

Misters Seikērks paņēma savu glāzīti un kumuroja lejup pa kāpnēm. �ī saruna bija viņu nogurdinājusi. Lejā uz bufetes viņ� ieraudzīja viskija pudeli, pielēja glāzīti un ieslidināja pudeli mēteļa kabatā.

� Es dzirdēju, ko jūs sacījāt,� Megija, ienākusi iek�ā, teica. Selkērkam kļuva neērti, ka Megija redzējusi viņu pievācam pudeli, kaut arī tā bija viņam apsolīta.� Mācība ir tāda, ka izdzīvo stiprākais. Zīdainis, ko māte stiepa sev līdzi uz gāzu pilno cirtni, bija mans tēvs.

� Mācība ir tādar ja jūs apvienotos, ja jūs turētos kopā, tad jums nebūtu vajadzējis iz�ķiest tik daudz spēka cīņai par to, lai izdzīvotu,� bibliotekārs noteica tikpat cietā balsī, kādā bija runājis aug�stāvā.

� Tas nebija viegli, bet viņi izdzīvoja,� Megija teica.

Seikērks pagriezās pret viņu.

� Лк jūs sakāt � izdzīvoja ... Bet cik jūsu tēva brā|u un māsu nomira, būdami vēl pavisam mazi?

Megija kavējās atbildēt.

� Cciri no pieciem,� misters Seikērks uzvaro�i noteica.� To es uzgāju Pitmangas baznīcas grāmatā. Manuprāt, par mācību izdzīvot �āda cena ir pārāk augsta. Paldies jums par viskiju, misis Drama.� Viņ� ar troksni nolika glāzīti uz bufetes.

Jaunie Kameroni melnajos svētdienas uzvalkos rindā nāca lejup pa kāpnēm. Viņi bija domīgi un pieklusu�i.

� Karsti plāceņi brokastīs,� māte teica, ta�u ē�ana nevienam nebija prātā. Viņi domāja par savu vecvecmāti, kas pazemē bija cirtusi ogles gāzu pilnajā cirtnē pūsto�u zivju galvu apgaismojumā. Misters Seikērks bija sabojājis viņiem �o dienu.

Sems redzēja, ka viss norit tāpat kā citkārt, tomēr priecājās, ka bija atnācis. Ir tādas reizes, kad cilvēkam vajag parādīties ļaudīs. Pitmangas ogļra�u pūtēju orķestris bija novietojies Sporta pla�a aug�galā, un Votijs �izholms, astoņdesmit gadus vecs ogļracis, kas vēl strādāja �ahtā, nolaida savu lentēm apsieto cērti, un sākās parāde. Pieci vai se�i simti ogļra�u ar saviem dēliem un arī da�as sievas un meitenes, atcerēdamās savas mātes vai savas bērnu dienas, bungām rībot, devās uz priek�u. Pūtēji taupīja spēkus, kamēr nonāca līdz Lejgalam.

�ī bija tāda kā izaicinājuma diena, kad ogļra�i lika just savu vienotību, ta�u bez kāda kaujinieciskuma vai cerībām, ka kaut kas varētu mainīties. Tomēr bija skaidri jau�ami draudi, ka reiz viņi var apvienoties. Gājiena priek�galā plīvoja melni karogi, atgādinot īpa�as, neaizmirstamas dienas Pilmangas raktuvēs.

MELNA OTRDIENA�1884

Jūs neliksiet aizmirsti Bojā gāju�i 36 krietni vīri

Bija arī citi karogi, cili lozungi, un pāri visam � pacilājo�ais, tik tikko manāmais izaicinājums. Semain vislabāk patika lozungs: �Ja turas, tad kopā!�, bet nest lo viņ� tomēr nepieteicās, lai lieki nenopūlētu kājas. Uzraksts bija nepārprotami skaidrs:

Ja turas, tad kopā!

Ja dzīvo, tad kopā! Ja mirst, tad kopā! Ja dzīro, tad kopā!

Vienam otram no vecajiem ogļra�iem galvā bija cilindri, kas pie�ķīra tiem īpa�u pa�cieņu, cilindri, kādus jau labi sen Skotijā neviens vairs nevalkāja. Aiz orķestra lika vests divtonnīgs kubls ar rūpīgi atlasītām un nomazgātām oglēm, ko pasniegt lēdijai D�einai To�mangai Brambijholā kā sensenis pieņemto nomas maksu par Ogļra�u parku, kuru viņa bija atvēlējusi ogļra�u atpūtai, un par aku un pumpju izmanto�anu.

Pasnieg�anas ceremonija gadu gaitā bija pilnveidota. Ogles tiek pasniegtas un vis�ēlīgi pieņemtas, un tad no Brambij-holas mauriņa noņem audeklu un zem tā parādās ar lentēm izgreznotas simtgalonu mucas ar vislabāko Skotijas alu un kaudzēs sakrautas �saldumu kastes �ahtās strādājo�ajām meitenēm, un sāk skanēt ogļra�u dziesma:

Augstu laimi lai uzsaucam mēs Pitmangas Mātei! Kur� negribēs Sadalīt brālīgi visu kā Jēz�s Brīvības dienas gavilēēēēē ... ēs!

No mucām izrauj spundes, ieliek krānus, iz�ļācas alus, un sākas svētki. Misters Selkērks teica, ka no tā viņam kļūstot �ķebena dū�a, jo tik tikko jau�amais izaicinājuma gars tai brīdī izzūdot. Robs Rojs nekad nepiedalījās �ais svētkos. Tomēr kungi bija gudrāki: viņi zināja, ka vīriem kārojas alus.

Pēc svinīgā tosta alus mucas sakrāva ogļu kublā un aizvilka uz tīreli, lai ogļra�us dabūtu prom no mauriņa un tie līksmotos tur, kur tiem pienācās būt. Da�i jau turpat uz mauriņa sāka mest nost �aketes un raisīt vaļā kaklasaites.

� Tu redzēji, ka viņa pieņēma ogles,� Sems teica Aienam. � Redzēji to pats savām acīm. Tas, brāl, ir tikpat kā parakstīt līgumu.

Aiens neatbildēja. Ja cilvēks it nekam netic, kā tad var ticēt pats savām acīm?

� Nē, tas nu ir pilnīgi skaidrs. Nevar pieņemt ogles un reizē atņemt tīreli. Tas, mīļais, būtu pret likumu. Ak dievs!� Sems izsaucās.� Paskaties!

Pat no Raktuvju gāles ceturtdaļjūdzes attālumā bija redzams, ka tīrelī noliek kaut kas nelādzīgs. Pēc senas tradīcijas aug�ciemie�i apmetās tīreļa vienā malā, bet lejgalie�i otrā, turēdamies savrup tāpat kā baznīcā. Vēlāk viņi kopīgi piedalījās sacīkstēs, bet sēdēja, ēda un sarunājās �ķirti. Megija Kamerona bija izvēlējusies vielu lai pusē, kur apmetās aug�ciemie�i, bet vismaz piecdesmit pēdu ap viņu neviens pats nebija izklājis segu vai novietojis savu len�a groziņu. Tas bija publisks nosodījums. Viņa sēdēja viena pali uz zaļas saliņas, kas atgādināja zaļu vaļēju brūci ar segām noklātā tīreļa vidū.

� Sēdieties zemē!� Megija pavēlēja.

� Neuztraucies. Dienas beigās viņi visi saradīsies mums apkārt,� Sems teica.� Uzvarētājam pieder pasaule.

Megija nesaprata, ko viņ� ar lo domā.

Tāds len�s viņiem bija pirmo reizi mū�ā. Auksti, cepti cāļi un trekns, sulīgs, nevienam neredzot pagatavots teteris. Pudeles ar limonādi un citronu dzērienu, kas dzirkstīja saulē, kad tās cēla pie lūpām. Cilas ģimenes vēroja viņus ar skaudību. Augstākais, ko pitmangie�i varēja atļauties, bija pudele zeltera vai putojo�ā dzēriena uz Jauno gadu. Bet Kamero-niem bija kastes ar Kērkoldijas piparkūkām � ar vislabākajām pasaulē, kā bija teikts,� grauzdēta maize, karstas maizītes un plāceņi, apziesti ar vir�u medu, citronu torte ar mīkstu, ballu bezē slāni un smil�u kūka, kam virsū lika uzdzerta apelsīnu limonāde.

� Kuru tu, māt, gribi te pārsteigt?� Sems jautāja.

� Itin visus. Kas gan tur slikts?

� Nekas,� viņ� noteica ne visai pārliecino�i, bet tad nodomāja: �Kā gan, pie joda, es drīkstu nosodīt māli pēc lā, ko pats esmu uzdomājis.�

Pienāca Sāra, apmulsusi un sve�āda savā orķeslranla formā. Viņa bija vienīgā meitene visā orķestri.

� Tu spēlēji ļoti labi,� tēvs viņai sacīja,� īpa�i �Skotijas zilajos zvanos�. Tava flauta skanēja pāri visiem, tik dzidri, tik tīri un nemāksloti.

Jau atkal tas pats, Sems nodomāja.

� Bounu ģimene uzaicināja, lai mēs ejam un apmetamies pie viņiem,� Sāra teica.

� Ak tā! Bet kādē| viņi nevar apmesties pie mums?� māte noprasīja. Ar to �is jautājums bija izsmelts.

Pāri pretim atskanēja sajūsmas saucieni. Tur atkal lika atrautas alus mucas, un D�emijs � kaut ko tādu viņ� nekad nelaida garām � ar divām krūzēm rokās aizdrāza un ieņēma rindu. Kad viņ� atgriezās, alus bija silts, bet vēl aizvien putojo�s un gards. Cilvēki ēda kartupeļu salātus, kūkas un pīrāgus, tad atlaidās vēsajā tīreļa zālē un, raudzīdamies mākoņos un klausīdamies balsu murdoņā, aizmiga � to nevarēja sacīt tikai par Semu, kur� nebija baudījis ne lāsīti alus, vienīgi apēdis gabaliņu cāļa, da�us plāceņus un iedzēris limonādi,� visi, pat viņa māte, aizmiga saulē.

Ap pulksten �etriem gulētāji pamodās. Nekāds īpa�s signāls viņiem nebija dots, cilvēki glu�i vienkār�i pamodās, il kā Pitmangas laikrādis būtu viņiem asinīs. Visi piecēlās, savāca savas mantas, grozus un skaleņus, lai atbrīvotu vietu sacensībām, un misters Brolkoks, smagnējs un cēls, ieradās jā�us no Brambijhilas, bel aiz viņa divri�os veda visas paredzētās balvas. Lai gan �os apbalvojumus dāvāja lords un lēdija Faifa, Brolkoks vienmēr ņēma tos savā pārziņā. Viņ� izdalīja grāfu dārgumus lā, it kā tie nāktu no viņa pa�a kabatas.

Sacīkstes noritēja kā parasti, tikai Soms sagādāja visiem pārsteigumu. Pēc nedēļām ilgās trenē�anās viņ� bija kļuvis lokans un vingrs, kamēr pārējie sacīk�u dalībnieki bija raktuvju darbā saspringtiem, mezglainiem muskuļiem. Kā akmeņi pret ūdeni. Krietni paēdu�i un iedzēru�i, viņi tikai sāka domāt par sacensībām, kamēr Sems bija atturējies no ē�anas un turklāt visu sīki pārdomājis.

Simt jardu skrējiena rezultāts nevienu īpa�i neizbrīnīja. Pēdējos gados Sems ar Bobiju Bēgu vienmēr bija skrēju�i plecu pie pleca, visus pārsteidza vienīgi tas, cik viegli Sems guva �o uzvaru, pirms fini�a atraudamies no visiem un turklāt nebūdams ne drusku aizelsies.

� Labi noskrēji, puis. Kā tevi sauc?

Sems pateica savu vārdu.

� Лк �ie sasodītie Kameroni,� Brolkoks teica savai sievai.� Mū�dien visur iejaucas un kaul ko ievāra.

Viņ� pacēla gaisā desmil�iliņu banknoli. Pūlis, lo ieraugot, aplaudēja.

� Lai lik daudz nopelnītu, �ahtā būtu jāsvīst visu cauru dienu. Tev, puis, ir laimējies!

� To es pilnībā apzinos, scr.

� Vai dzirdi, kā viņi runā?� Brolkoks leica savai sievai. Un, sprauzdams zilo lenlīti Semam pie krekla, mēdo�i atkārtoja �os vārdus.

� Tagad lu esi Pilmangas varonis.

� Pateicos jums, mister Brotkok, scr.� Lai �im tiek, lai viņ� ar lo aizrijas, Sems nodomāja.

Tad nolika divsimt jardu skrējiens, kurā reti kad uzvarēja las pats ogļracis, jo spēki jau bija izsīku�i, bet Sems uzvarēja arī �oreiz, un tad tika aicināli dalībnieki pirmajam tradicionālajam gargabala skīējicnam �Apkāri tīrelim�. Uzvarētāju gaidīja pudele �Glenlivela�, labākā Kalnienes viskija, divdesmit �iliņi un reizēm arī �ķiņķa gabals ziemai. Daudzi atturējās no līdzdalības īsajās distancēs, gaidīdami tie�i �o skrējienu. Tas nepavisam nebija viegls � pa zāļainiem ciņiem, acīm apslēptām, ūdens pilnām bedrēm un dūksnājiem, kur varēja pēk�ņi iestigt līdz potītēm dubļos.

� Cilvēk mīļais, tu tak nedomā skriet arī �o?� kāds iesaucās.� Tu sabendēsi sevi, tīrelī atstiepsi kājas.

Sems tikai smaidīja.

�ajā distancē viņam bija divi bīstami sāncen�i: mazais Alekss Makmilans, kur� skrēja basām kājām, jo tēvs viņam neļāva sacīkstēs bojāt ādas kurpes, un D�emijs.

� Pie velna, kur D�emijs?� Sems sauca savējiem. Neviens to nezināja, neviens nebija redzējis D�emiju.

� Vai jūs nevarētu aizkavēt startu, ser, kamēr es sameklēju savu brāli?� Sems lūdza Brolkoku. Ja viņ� pats nepienāktu pirmais pie mērķa, tad vismaz paliktu cerība, ka uzvarētājs lomēr būs Kamerons. D�ems ta�u skries glu�i svaigiem spēkiem.

� Tu rūpējies par sevi, bel es par sacīkstēm,� misters Brolkoks atbildēja un lika skrējējiem ieņemt vielas.

Tā vispār nebija nekāda sacensība. Mazais Alekss bija krietni iedzēris, tādēļ Sems skrēja mierīgi, bez piespie�anās, pamazām atguva otro elpu un tīreļa viņā galā apdzina sāncensi, kur�, pakritis �igānu kulbas ēnā, izvēma Ogļra�u brīvības dienas labumus.

Misters Brotkoks pasniedza Semam viskija pudeli, divas desmit�iliņu banknotes un piesprauda pie krekla vēl vienu zilu lentīti.

� Kā redzams, tev tas iepaticies,� Brotkoks teica.� Bet mums jau sāk apnikt.� Savu augstsirdību pārvaldnieks taupīja pla�ākai publikai.� Manuprāt, tev būtu ieteicams izlaist nākamās sacensības. Tu izskaties diezgan nodzinies.

� Nē, ser, nepavisam,� Sems teica.� Es dievinu lēk�anu. Pirms sacensībām lēk�anā Sems pieskrēja pie savējiem.

� Kur ir D�ems? Bez brāļa nav nekāda prieka.� Viņ� atāķēja lentītes un nosvieda uz segas.� Paturi tās acīs,� viņ� sacīja mātei.

� Tu jau sāc pārcensties,� Megija piezīmēja.

� Un �os te arī,� Sems piemetināja, nolikdams līdzās lentītēm �etras desmit�iliņu banknotes un pudeli �Glenliveta�.

Visapkārt Kameronu segai bija sastāju�i aug�cicmie�u bērni, kam tā vien gribējās pieskarties Semam un aptaustīt viņa zilās lentītes.

� Un arī tos tu esi dabūjis par skraidelē�anu pa tīreli?� Megija jautāja.

� Jā, par skraidelē�anu pa tīreli,� Sems apstiprināja.

� Diez kur ir Sāra?� Gilons ierunājās.� Kamēr mēs gulējām, viņa aizgāja un tā arī nav atgriezusies.

Semam par to nebija ne jausmas, un tad uz startu lika aicināti trīssoļlēcēji. Tagad galvenais bija � taupīt enerģiju. Katram dalībniekam bija atļauti trīs lēcieni, no kuriem ieskaitīja labāko. Viņ� nolēma riskēt un izmantot tikai vienu, ieliekot tajā visu prasmi un spēku,� lai viņi vai pārsprāgst aiz skaudības!� un tad atvilki elpu līdz nākamajām sacīkstēm. Trīssoļlēk�anā viņ� uzstādīja jaunu Pitmangas rekordu.

Pūļa izturē�anās bija dīvaina. Pūlis parasti ir uzvarētāja pusē, un kādu laiku tā arī bija, bel lad noskaņojums sāka mainīties, cilvēki gribēja redzēt ko cilu, tie gaidīja, lai Sems Kamerons kļūst par parastu mirstīgo un pieļauj kādu kļūdu, lai viņ� pakrīt un paliek guļam ar plato, melnīgsnējo seju pret zemi. Lēk�ana nekad nebija izraisījusi īpa�u interesi, bet tagad ar katrām sacensībām pūlis pieauga un nedabiski pieklusa, noslēgdamies drūmā, bet ne naidīgā klusē�anā, jo �ie cilvēki bija skoti un uzskatīja sevi par vistaisnīgākajiem sporta līdzjutējiem pasaulē. Un tomēr � visas �īs zilās lentītes pie viena vienīga cilvēka krūtīm!� ar to bija grūti samierināties. Endrjū iedegās aizvien vairāk.

� Liec viņiem trūkties, Sem! Nolīdzini viņus ar zemi! Bez kādas �ēlastības, Sem. Lai dzīvo Kameroni!

Semam neatlika nekas cits kā pieskriet pie brāļa un aiz�aut viņa mutei priek�ā plaukstu.

Sākās augsllēk�ana, tāllēk�ana no vietas un tāllēk�ana ar ieskrie�anos. Misters Brotkoks vairs nenosauca uzvarētāju. Savas domas viņ� pateica Semam taisni acīs:

� Vai nejūti, ka tev jau pakaļa sākusi trīcēt?

� Nē, nejūtu vis, ser.

� �ie ir visas tautas svētki, nevis viena sportista izrādī�anās.

� Es esmu mācīts visu darīt pēc iespējas labāk, ser. Tā mēs tiekam mācīti �ahtā, ser. Visu darīt pēc vislabākās sirdsapziņas.

� Vai zini, viņam ir taisnība,� misis Brolkoka ierunājās. � Ja cilvēks reiz piedalās sacensībās, tad viņam ir jācen�as uzvarēt.

� Arī mana māte vienmēr saka lo pa�u,� Sems teica, un viņi uzsmaidīja viens otram.

Sākās akmens me�ana � pēdējais sporla veids pirms Pil-mangas maralona. Tā bija spēkavīru sacensība. Daudzi ogļra�i piedalījās vienīgi tajā, jo skrie�anai un lēk�anai bija pārāk muskuļaini. Da�i bija krietni iemetu�i, lai uztaisītu dū�u un sasparotos metienam. Sacensību vietā oda tāpat kā algas dienas vakarā �Koled�ās. Endijs Begs piegrūda savu resno pirkstu Semam pie krūtīm.

� Tu pievārēji skrie�anā manus dēlus. Un tavs tēvs uzveica mani pie Desmitnieku vārtiem.� Sems pamāja ar galvu.� Tad nu, puis, pielūko, ko es tev teik�u. Lai velns par stenderi, ja es pieļautu lo, ka mani pieveic arī Kamerona pui�kāns.

Pūlis, lo dzirdēdams, ieaurojās. Skatītāji alka sadursmes, skatītāji alka asiņu. Begs, kaul arī vīrs kā vērsis, bija pieliekami lokans un apsviedīgs. Viņ� ieņēma vielu, ar kājām noenkurojās uz tīreļa, savilka cie�āk plato, melno ogļra�a joslu, lai sakopotu visu savu spēku, ie�ūpoja trīsdesmit se�u mārciņu smago tērauda ķēdei piesieto akmeni � uz priek�u un atpakaļ, uz priek�u un atpakaļ, līdz juta, ka ķermenis �ūpojas vienā ritmā ar akmeni,� viņa seja bija pietvīkusi sarkana kā mēness ra�as novāk�anas laikā � un svieda. Tas bija labs metiens, akmens aplieca loku un skaļi nobūk�ķēja pret zemi uz zaļā placī�a, kā �eit mēdza teikt.

Ja ogļracis aizsvieda akmeni lik pēdu tālu, cik akmenim mārciņu, Pilmangā uzvara bija nodro�ināta. Endijs Begs, būdams iededzies, aizsvieda tālāk.

� Endijs Begs, trīsdesmit astoņas pēdas (rīs collas,� Brol-koks paziņojat.

Pūlis ieaurojās. Pārējie, izmēģināju�i roku, tik ļoti atpalika, ka izstājās no cīņas. To turpināja tikai divi � Sems un Endijs Bēgs.

Sems izlaida savu kārtu.

No �īs nekaunības, no �īs neredzētās augstprātības, turklāt no �āda puikas puses, pūlis uz mirkli palika bez valodas.

� Ak tu bezkauņa. Mailaspurns gatavais,� Begs glu�i labsirdīgi noteica. Tad pagriezās pret pūli.� Vai esat redzēju�i �ādu nekaunību?

Pūlis lika saprast, ka nav vis redzējis. Sems ieraudzīja Ievu nākam �urpu, lai noskaidrotu, kas nolicis. Pie velna, kur gan palicis D�ems?

Bēga otrais metiens bija vēl labāks. Sems savu izlaida.

Kad Begs ieņēma vielu, lai meslu pēdējo reizi, un ie�ūpojās, kā jau Pitipangā parasts, turpu un atpakaļ � vēl ritmiskāk nekā līdz �im, laukuma viņā malā skatītāji pabēga sāņus. Metiens bija-trīsdesmit deviņas pēdas un piecas collas, jauns Pitmangas rekords, un misters Brotkoks to paziņoja tik skaļa balsī, ka varēja dzirdēt pat Vestmangā.

Sems pacēla akmeni un bija pārsteigts � kā vienmēr, kad tikko to paņēma rokā,� pārsteigts par tā stingo, nedzīvo smagumu. Un tūdaļ saprata, ka pieļāvis kļūdu, izlaizdams abus iepriek�ējos metienus.

� Vīzdegunis,� kāds noteica.

� Kas augstu kāpj, tas zemu krīt.� Tās bija visnevainīgākās viņam veltītās replikas.

Viņ� visu dzirdēja. Viņ� bija domājis, ka ir iemācījies nelikties ne zinis par pūli, ta�u viņ� dzirdēja visas �īs piezīmes, un tās viņu aizskāra. Viņ� �ūpoja akmeni turp un atpakaļ, juzdams, ka pamazām pierod pie smaguma, ka tas vairs ne�ķiet tik atbaido�s, un tad sāka griezt akmeni sev apkārt � nevis �ūpot, bet griezt aizvien ātrāk un ātrāk, juzdams arvien augo�o centrbēdzes spēku, un, kad viss viņa ķermenis � pleci un kakls, gurni un kājas � bija sasprindzis metienam, palaida akmeni vaļā. Tādā veidā neviens te vēl nebija metis.

Kaut arī bija uzstādīts rekords, kas būtu jāiekļauj Ogļra�u brīvības dienas sasniegumu sarakstos, neviens nepūlējās aiziet un iespraust karodziņu lai vietā, kur akmens nokrita: �is metiens bija daudz tālāks par visiem iepriek�ējiem.

Ne apsveikuma saucienu, ne pūļa murdē�anas � bija iestājies pilnīgs klusums.

Tās jau vairs nebija sacensības, tas bija kaut kas pārdabisks, kaut kas prātam neaptverams: viens pats cilvēks pret visu ciemu, un nav neviena, kas spētu viņu apstādināt. Gilons nostājās Semam līdzās.

� Kas vēl ir atlicis?

� Pitmangas maratons.

� Vai tu varētu lajā uzvarēt?

� Skaidrs, ka varētu.

� Es gribēju tev kaut ko jautāt. Vai tev ne�ķiet, ka tagad vajadzētu ļaut, lai uzvar arī kāds cits?

Sems nolaida acis uz.savām kājām. �īsdienas sacensības bija pamatīgi sabojāju�as viņa vienīgās kurpes. Tās bija vienos dubļos; pirms skrējiena vajadzēs tos nokasīt.

� Es nezinu. Varbūt tev taisnība.� Viņ� pacēla acis uz tēvu.� Bet es negribu ļaut, lai uzvar kāds cits. Tēt, vai tu tie�ām lo nesaproti? Es gribu iegūt visas balvas.

Gilons neviļus pakratīja galvu.

� Vai tev nemaz nav mēra sajūtas?

� Es nezinu,� Sems sacīja.� Diez vai kādam no mums tāda ir.� Viņ� paskatījās tēvam acīs, un pēk�ņi viņi uzsmaidīja viens otram to pārsteidzo�o sapra�anās smaidu, ar kādu apmainās tikai tuvi draugi un ģimenes locekļi.

� Es uzvarē�u arī maratonā,� Sems teica un, paķēris savu svīteri, metās uz turieni, kur vīri jau pulcējās maratona skrējienam.� Velns lai parauj �o misteru Seikērku! Viņ� sagandējis man visu prieku par �īm lentītēm. Kur ir D�ems?

Gilons aizgāja atpakaļ, apsēdās līdzās Megijai un teica:

� Viņ� tomēr skries. Viņu nav iespējams atrunāt.

� Kādēļ lai viņ� neskrietu?� Viņa paplik�ķināja pa maciņu, kurā jau bija noglabāti simt �iliņi.� Vienīgi tādēļ jau viņ� ir te nācis.

To jau varēja sagaidīt, Gilons nodomāja. Grozi bija sakravāti � visas tuk�ās pudeles, atliku�ie produkti, krūzes un �ķīvji. Sārai būtu bijis jāpalīdz mātei.

� Diez kur ir Sāra? Viņai vajadzētu būt te.

� Nav ko raizēties. Sāra būs mājās. Arī mums ir laiks iet.� Megija piecēlās, bet Gilons novilka viņu atpakaļ zemē.

� Vēl ne. Sīs ir pēdējās sacensības. Tev vajadzētu palikt.

� Kāda ir balva?

� Viena zelta gineja un pudele viskija.

� Viņ� kļūs par dzērāju.

� Viskiju viņ� pārdos.

� Tad viņ� būs bagāts,� Megija sacīja.

Cilvēki rindām plūda garām Kamcronu segai, pie kuras bija piestiprinātas deviņas Sema zilās lentītes � ne tādēļ, lai ar tām lepotos, bel glu�i vienkār�i kārtības labad. Katrai no tām bija apaļa, zila kokarde, kur ar zelta burtiem bija iespiests sporla veida nosaukums. Viskija pudeles bija izliktas vienā rindā ar ceļojo�ajiem sudraba kausiem, kurus uzvarētājs varēja turēt mājās redzamā vietā līdz nākamajām sacensībām. Cilvēki gāja garām, bet neviens neapstājās un neapsēdās līdzās � lejgalie�i dro�i vien uzskatīja, ka Kameroni no viņiem novērsu�ies, bel aug�cicmie�i vēl nebija gatavi pamiera noslēg�anai. Ta�u cilvēki nāca un nāca, lai redzētu apskatei izliktās balvas, kā jau Sems bija paredzējis.

� Ko tu tur visu laiku lasi?� Gilons beidzot jautāja Megijai.� Tu pat nespēj izlaist no rokām to papīru.

� Tas ir noslēpums.

� Redzot, kā tu lo noglāsti, varētu domāt, ka tā ir mīlestības vēstule.

� Pilnīgi iespējams,� viņa teica.

Sākumā tas Gilonu uzjautrināja, bet lad sāka satraukt. Cauru dienu, da�kārt pat vairākas reizes stundā, Megija ņēma no somiņas kaul kādu papīru un lēni pārlasīja, kustinādama lūpas, izgar�odama katru vārdu, tad atkal to noslēpa, un viņas sejā parādījās lik svētlaimīga apmierinātība, kādu viņ�, liekas, nekad nebija redzējis. Viņ� pēk�ņi pasniedzās un it kā jokodamies satvēra papīru, bel Megija, sagrābusi viņa roku, neļāva lo izvilkt no somiņas.

� To tu, Gilon, i nedomā aizlikt.� Viņas balss bija draudīgi nopietna. Viņ� atlaida papīru un atvilka roku.

� Es jau redzēju,� viņ� teica.� Firmas blanka. �Ogilvijs un dēli�. Tas vecais mūlāps.

� Jā, un lu vari pateikties dievam, ka viņ� ir vecs.

Gilons pat nepūlējās saprast, ko las nozīmē. Pie viņiem pieskrēja Endrjū.

� Vai jūs neesat redzēju�i D�emu?�viņ� jautāja.� Tūliņ pat tiks dots starta signāls.

Viņi nebija redzēju�i.

� Nabaga D�ems,� Gilons teica.� Viņ� dro�i vien aizgājis, jo Sems visur uzvar.

� Neko tu nesaproti,� Megija sacīja.� Ja D�ems ir aizgājis, tad tikai tādēļ, lai atrastu iespēju, kā pieveikt Seinu.

Maratonskrējienu sāka daudzi, bel beidza ne visi. Da�ugad, ja laiks bija slikts, neviens pats nenonāca līdz fini�am. No Sporta pla�a bija jāskrien lejup cauri Lejgalam, garām raktuvju celtņa būdām, cauri raktuvju teritorijai un pa Lejienes ceļu garām Brambijhilai līdz pat Istmangai, kur jau biezēja krēsla, un tumsā atpakaļ, turklāt pret kalnu. Atce|� bija gatavās nāves mokas.

Grūti bija skriet, bet ne mazāk grūti pārvarēt mū�senās bailes no nakts, no tumsas un tīreļa. Daudzi skrēja ar izdobtu runkuļu lukturī�iem, ko par vienu peniju nopirka Islmangā, cili � ar tā sauktajiem gaismekļiem, kas veidoti no izdobtiem kāpostu kaceniem, kuros iestiprinātas ogļra�u lampiņas. Da�s labs bija dabūjis galu aiz pārpūles, citi, kā teica, aiz bailēm no nakts, cili noslīku�i, tumsā iekrizdami Pilmangas upē, kur straume viņus aiznesa prom. Skrējiens sākās bez kādas sajūsmas: distance bija pārāk gara, lai censtos izrauties priek�galā. Vairums �o skrējienu uzskatīja par neizbēgamu, moko�u pienākumu, par senu, no tēvu tēviem mantotu tradīciju, ko vajadzēja turpināt. Neviens necerēja uz uzvaru, cerēja vienīgi noskriet līdz galam, lai pēc tam varētu teikt:

� Es skrēju.. Es darīju visu, ko spēju, un � dievs mans liecinieks � vairāk no cilvēka neviens nevar prasīt.

Ak viņ� darīja visu, ko spēja? Viņam ta�u vajadzēja uzvarēt, Megija būtu teikusi, un �ī doma lika Gilonam pasmaidīt.

� Vai lu redzi manu brāli? Vai lu redzi D�emu?�Sems jautāja tēvam.

Ēnā aiz starta līnijas stāvēja piecdesmit vai se�desmit skrējēji, citi vieni pa�i, citi draugu vai ģimenes locekļu vidū. Tumsā neviens īsti nebija saskatāms. Gilonam �ķita, ka redz D�emiju ciliem aiz muguras, bel pilnīgi pārliecināts viņ� nebija.

� Es nezinu, skaidri nevaru pateikt, bel man �ķiet, ka viņ� ir skrējēju pulkā,� Gilons teica.

Un tad atskanēja pazīstamais sauciens:�Veiksmi ceļā! Veiksmi atceļā!� Un skrējēji blīvā masā devās uz priek�u, pazuda tumsā, skrienot lejup pa Raktuvju gāli vienā barā, uzmundrinādami cils cilu pirms neizbēgamās izretinā�anās un viņu skaita saruk�anas, kad daudzi atkritīs, izstāsies no sacensības un, mocīdamies ar nelabumu, ierāpsies grāvjos un paliks tur guļam, kamēr atgūsies tiktāl, lai aizvilktos mājās.

Vairākas jūdzes Sems skrēja kopā ar pārējiem, ta�u uzņemtais temps viņam bija par lēnu. Viņ� zināja, ka, skrienot �ādā ātrumā, kājas kļūs smagas un viņ� nekad neliks pie otrās elpas, kad nogurums izzūd, kaut jāskrien daudz ātrāk. Tēvs bija teicis, ka neesot vajadzīgs lik ļoti pārspēt citus, bel te nu viņ� neko nespēja līdzēt: solis kļuva aizvien a�āks un vieglāks, un, atstājis visus tālu aiz sevis, viņ� viens pats skrēja biezējo�ajā tumsā, noskumis un reizē arī laimīgs, ka atkal ir palicis viens.

Islmangā da�i seno tradīciju piekopēji skrējējus sagaidīja ar ūdenī samērcētiem sūkļiem � lai atvēsinātu viņu kaklus un ap�ļakstītu matus �, ar spēcino�ām apelsīnu daiviņām un labas veiksmes vēlējumiem. Soms zināja, ka pēc sena ticējuma apelsīnam esot kaul kas kopīgs ar sauli, bel, kas īsti,� lo nebija paguvis noskaidrot. Tiem, kuri lo vēlējās, deva arī viskiju.

� Labi skriets, puis,� leica kāds vīrs, izspiezdams Semam virs galvas sūkli ar ledainu ūdeni. Tas bija lieliski! � Kur lad pārējie? Tu lak esi no visiem atrāvies, puis.

Sems papurināja galvu. Viņ� parakstījās kontrolpunkta grāmatā�tātad pusceļ� bija aiz muguras � un apskrēja tradicionālo apli apkārt pilsētas laukumam un strūklakai, lad aug�up un lejup pa baznīcas kāpnēm, lai aizdzītu sātanu, un pēc tam garām ve�ukiem, seno tradīciju, seno paradumu glabātājiem, kas sēdēja ap ugunskuriem, lai atvairītu ļaunos garus un mo�ķus.

� Veiksmi atceļā, puis!�kāds viņam uzsauca.� Lai dievs slāv tev klāt! Tīrelī piesargies!� Bet viņ� jau bija izgaisis skatienam un skrēja kā transā � viens, viens, visu laiku viens pats � un lad satrūkās, izdzirdis kādu tuvojamies, tumsā sekojam viņam pa pēdām.

� Kas tur?�viņ� izsaucās, bel skrējējs neatlaidās, turpinādams ceļu � plak�, plak�, plak� � pretī blāvajām īstman-gas ugunīm. Tātad es nemaz neesmu tik tālu priek�ā, Sems glu�i pārsteigts nodomāja. Kā redzams, las ir sīksts zellis. Ta�u pret kalnu viņ� izpumpēsies. Kāpums sākās tūliņ aiz Istmangas robe�ām. Priek�ā bija krietnu stundu ilgs skrējiens, visu laiku gandrīz tikai pret kalnu. Semam ceļā jau gadījās tic, kuri bija izstāju�ies, kuri kā nopļauti gulēja zemē�da�i mocīdamies ar nelabumu, cili sakņupu�i putekļos.

� Veiksmi atceļā!�da�s viņam uzsauca.� Veiksmi atceļā, Kamcron!� Pēc visa tā, ko viņ� �odien bija viņiem nodarījis! Cik augstsirdīgi! Pirmīt tēvs viņam bija teicis, ka vajadzētu ļaut, lai uzvar kāds cils. Bet cieminieki viņu vēl uzmundrina! Beidzot ticis garām visiem tiem, kas bija izstāju�ies no spēles, priecīgs, ka vairs nejūt sev pievērstos skatienus, palicis tumsā viens pats, viņ� pēk�ņi atkal izdzirdēja soļus aiz muguras. Sākumā viņ� tam pat nespēja ticēt. Bet tur tie�ām kāds skrēja, cenzdamies neatpalikt, skrēja tā, ka dimēja vien, solsolī ar viņu, tikai citādāk. Sems skrēja uz pirkstgaliem, kā tas ir jādara, bet �is otrs, smagi elsdams, stampāja ar pilnu pēdu. Sems centās uzminēt, kur� gan ir tas, kas būtu varējis turēt viņam līdzi, bet ne no futbolistiem, ne regbija komandas dalībniekiem nevienu lādu nespēja iedomāties. Uz mirkli viņam kļuva baisi � un atmiņā atausa briesmu stāsti par lo, kas nakts tumsā uz �ī ceļa atgadījies.

Tas viss ir blēņas � par Tamu O��anteru²¹, par mo�ķiem, burvjiem un raganām, Sems centās sev iestāstīt. Tie ir tīrie izdomājumi cilvēku neveiksmju attaisno�anai. Un tomēr � aiz muguras kāds skrēja. Viņ� pameta skatienu atpakaļ, bet nespēja �o cilvēku saskatīt.

� Kas tur?� viņ� uzsauca.� Kas tu tāds esi?

Vienīgā atbilde bija smagu soļu dipoņa. Sems palēnināja gailu, bel oirs skrējējs arī samazināja ālrumu. Sems atsāka agrāko tempu, un sāncensis darīja tie�i tāpat. Jupis viņu rāvis, Sems sodījās. Es domā�u tikai par sevi un piebeig�u viņu skrējienā pret kalnu. Lai gan bija tik tum�s, ka ne acī durams, aug�ā spīdēja zvaigznes. Kā par laimi, viņ� varēja saskatīt celtņa būdu, un pēk�ņi tīrelī uzmirdzēja ugunskurs. Tātad viņ� tika gaidīts. Sākās kāpums, gar�, gar� kāpums Bendēlāj-kalnā, un Sems skrēja aug�up. Tagad skriet bija daudz grūtāk.

� Te tu dabūsi galu!� pagriezis galvu, viņ� sauca.� Tev apstāsies sirds!

Klāt jau bija upe un strauts, pēc tam raktuvju kalnā ķieģeļu ceplis, vecā un jaunā celtņa būda, un sāncensis bija palicis tālu aiz muguras. Paldies dievam, Sems nodomāja, jo neviens, kas nav nopietni trenējies, nedrīkst sev uzlikt tādu pārbaudījumu. Viņ� juta paliesu �ēlumu pret skrējēju, kur� tik ļoti gribēja viņu pieveikt, ka spieda sevi izdarīt neiespējamo. Cilvēki tā bija gāju�i bojā.

Viņ� sasniedza ielas bruģi, kur sākās Raktuvju gate, un vairākas reizes uz akmeņiem paklupa. Kājas bija smagākas, nekā tām vajadzēja būt. �ī diena viņam bija prasījusi lielāku piepūli, nekā varēja domāt, un tad vēl �is nelietis, kas, sekodams no muguras, bija piespiedis viņu skriet ālrāk, nekā viņ� gribēja. Gāles malās jau stāvēja pirmie sagaidītāji. Sems dzirdēja cieminiekus saucam savu vārdu, kas no mutes mutē lidoja līdz pa�am tīrelim, ta�u sejas nespēja at�ķirt. Viņ� bija pārāk noguris.

� Sems Kamerons! Atkal Kamerons!�skanēja pa visu Raktuvju gāti. Tīreļa ugunskura liesmu mēļā atblāzmā Lejgala ielas �ķita rēgaini baismas. Saldās uzvaras fanfaras, Sems ironiski nodomāja, dzirdot savu vārdu visu ļau�u mutē. Viņam uznāca vēlē�anās atmest visam ar roku; viņ� bija noskrējis pieliekami daudz. Agrāk ne viens vien uzvarētājs pēdējo posmu bija nogājis kājām, un viņ� palēnināja soli, bet tad izdzirda vēl vienu saucienu, kas bija tik negaidīts, ka viņ� saminstinājās un atkal paklupa uz bruģa.

� Vēl viens! Vēl viens! Tūdaļ panāks! Tūdaļ panāks!

Nu arī Sems izdzirdēja soļus � tuvāk nekā jebkad, gandrīz turpat līdzās. Viņ� pagrieza galvu, bet neko nespēja saskatīt.

� Kur� tas ir?� viņ� uzsauca ielas malā stāvo�ajiem cilvēkiem.� Kur� tas ir? Kur�?

Neviens to nezināja. Viņam atkal kļuva baisi � nevis tādēļ, ka varētu zaudēt, bet tās briesmīgās cenas dēļ, kuru �is otrs bija apņēmies maksāt, tik izmisīgi vēlēdamies uzvarēt, ka riskēja ar dzīvību, dzīdams sevi kapā, un Sems dzirdēja nevis soļu plak�ķē�anu uz akmeņiem (�ī cilvēka kājām vajag būt vienās asinīs, viņ� nodomāja), bet el�anu, lo, kā viņ� cīnās pēc elpas un �ņukst aiz sāpēm un aiz tās dziņas, kas triec viņu uz priek�u.

Sems centās uzņemt agrāko ātrumu, atgūt tempu, ta�u veltīgi. Pārāk agri viņ� bija uzdevis, pārāk agri pārtraucis cīņu, un tagad �is otrs mina viņam uz papē�iem. Nē, nevar būt, ka �is cilvēks uzvarēs, Sems zināja, ka tas nav iespējams,� sāncensis neizturēs līdz galam: viņam pa�am kājas bija kā svina pielietas, plau�as dega kā ugunī un ausīs tik stipri dunēja asinis, ka �ķita, galva plīsīs vai pu�u.

Ne viena vien dzīvība te ir izdzisusi, ne viens vien �ai kalnā ir dabūjis galu, Sems nodomāja. Muskuļi sāka pakļauties gribai, kaut gan viņ� neticēja, ka tas vairs iespējams, un viņ� atguva ātrumu. Viņi abi jau skrēja plecu pie pleca, bet tas otrs bija augumā mazāks, tā ka Sems, pagriezdams galvu, redzēja tikai viņa malu cekulu.

__Apstājies,� Sems teica,� izbeidz �o skrējienu.� Otrs tikai skrēja uz priek�u.� Cilvēks tā nedrīkst pārmocīt sevi.� Otrs nomurmināja kaut ko nesaprotamu.� Samazini ātrumu, un es darī�u tāpat. Tā tu dabūsi galu.� Semam aizrāvās elpa. Vienu mirkli viņ� gandrīz vai gribēja apstāties un palaist �o nekauņu garām, bet tūliņ saprata, ka to nekad nedarīs, ka viņam �is cilvēks ir jāuzveic � nevis tādēļ, ka viņ� gribētu uzvarēt, bet gan tādēļ, ka viņ� bija pieradis uzvarēt, un tad �is otrs jau bija viņam līdzās, pēk�ņi, kā par brīnumu, apdzina viņu, atrāvās, un skatītāji skrēja viņiem līdzi, ar saucieniem uzmundrinādami abus, uzmundrinādami nelielo, melnīgsnējo skrējēju, kas rautin rāvās uz priek�u, arvien vairāk attālinādamies.

� D�em, dieva dēļ, padomā par mani!�Sems iekliedzās, saņēmās, pielika soli, mēnesi ilgais treniņ� darīja savu, un viņ� drāza aug�up � garām Plan�ku skrīnei, Dubļu skrīnei un pa Ogļra�u skrīni uz tīreli. Vēl priek�ā bija trīssimt jardu aug�up pa nokalni, pa garu zāli, pāri mazām, tum�ām tīreļa bedrēm, un ciema jaunie�i skrēja D�emi jam līdzās, saukdami:� Piespied vēl! Piespied! Uz priek�u! Uz priek�u! � D�ems bija priek�galā, viņ� uzvarēja, divi pui�i satvēra viņu aiz elkoņiem un stūma uz priek�u, pretim ugunskuram, kas viņa acu priek�ā dro�i vien izplūda. Viņ� ir zaudējis prātu, Sems iedomājās, viņ� skrien tikai tāpēc, ka vairs neko neaptver, glu�i kā apsēsts, pārkāpis cilvēka iespēju robe�u. Un tad nolēma � nē, es neļau�u viņam būt pirmajam, es neatdo�u viņam �o uzvaru, un, vēl piespiedies, sajuta � tā ar viņu bija noticis ne vienreiz vien �, ka sāpju nav, un viņ� it kā pacēlās pats sev pāri un smēlās spēkus no vēl neskartiem avotiem. Drīz jau viņ� mina D�emam uz papē�iem, tad bija viņam līdzās un, pametis skatienu uz brāļa izmocīto, sāpju izķēmoto seju, paskrēja garām kā sve�iniekam, dodamies tie�i uz mērķi.

Pie fini�a stāvēja Gilons viens pats. Pārējie gaidītāji bija metu�ies lejup � uz turieni, kur D�ems bija pakritis piecdesmit jardus no fini�a līnijas, pacēla viņu un pārnesa tai pāri, lai viņam tiktu vismaz otrā vieta: sarkana lentīte un pieci �iliņi.

� Vai tev tie�ām bija tā jādara?� tēvs jautāja Semam.

� Jā, bija gan.

Gilons redzēja, ka Semam līst asaras, un saprata, ka dēls raud gan sevis, gan brāļa dēļ, kā arī par to, ko bijis spiests

darīt, kāda iek�ēja spēka dzīts. Tad Sems skrēja aug�up pa tīreli, tā ka �ķita � vairs neapstāsies un skries aizvien augstāk un augstāk, līdz pa�am melnajam debesu juinolam, bet, dro�i vien juzdams, ka ir pietiekami nosodījis sevi, griezās atpakaļ un devās pie pumpja, kur gulēja D�ems.

Sems domāja, ka brālis ir bez samaņas, ta�u bija maldījies. D�ema ķermenis dega kā ugunīs, bet rokas bija lik saltas, ka �emam �ermuļi pārskrēja pār kauliem. Viņ� pabāza roku brālim zem galvas un, pacēlis lo, noslaucīja viņam muti.

� Kādēļ tu to darīji, D�em? Kādēļ?

D�ems raudzījās viņā tuk�u, neredzo�u skatienu. Mans brālis ir pie mir�anas, Sems nodomāja, bet tūliņ saprata, ka tik ļauni vis nav.

� Viens pats nedrīkst paņemt sev visu,� D�ems teica.� Kaut ko vajag atstāt arī citiem.� Viņ� sāka trīcēt, un Sems palūdza da�us zēnus, savus futbola komandas biedrus, lai aizskrien uz māju un atved ralus un segas, ar ko D�emiju apklāt.

� Es tevi, draņķis tāds, gandrīz vai pieveicu,� D�ems teica.� Es gandrīz vai pieveicu tevi.

� Pieveici? Tu mani gandrīz vai nobeidzi, brāl.

� Bel es tevi pārspē�u, Sem, vai dzirdi � pārspē�u. Ar laiku panāk�u un pārspē�u tevi, Sem.

� �oreiz tev vajadzēja uzvarēt,� Sems teica.� Tu biji pelnījis uzvaru.

D�emijs, kaut arī pārguris, pietrūkās sēdus. �ī doma viņu izbrīnīja. Tā viņu saniknoja. Tā jau bija gatavā ķecerība.

� Kā es varēju būt pelnījis uzvaru, ja es neuzvarēju!� D�ems izsaucās.

Nu pieliek, Gilons klusībā nodomāja, ar �o vienai dienai pārpārēm pieliek. Tas ir labi, ka brāļi apkampās, las ir labi, ka viņi centās apspiest nez no kurienes radu�ās asaras. Bel atkal bija pacēlis galvu tas spēks, kas mū�dien dzina viņus tālāk par citiem, pāri visām viņu iespēju robe�ām; te nu tas atkal bija � vēl stiprāks nekā jebkad. Neko viņi nebija iemācīju�ies un, iespējams, nekad arī neiemācīsies.

Kad viņi atnāca pēc ratiem, tie bija nozudu�i. Ne ratu, ne mazā Kalnienes zirģeļa, vārdā Brolkoks, vairs nebija. Dro�i vien kāds gribējis izstrādāt joku, viņi nosprieda, joku par godu Ogļra�u brīvības dienai, kad ir pārāk daudz alus un pārāk liela vaļa, bel, tā kā Sāras vēl aizvien nebija, tika nolēmis, ka Gilonam jāiet pie. Bouniem un jānoskaidro, vai viņu dēls ir mājās. Arī Sendijs Bouns bija pazudis.

� Tas nevar būt,� Megija teica.� To nu gan viņa man nespētu nodarīt. Es viņai skaidri pasacīju, lai necer, ka �āds kroplis kluburēs pa manu māju.

Tad Gilons izdarīja kaut ko tādu, ko savu mū�u nebija darījis. Viņ� sa�ņaudza Megiju aiz kakla.

� Tas bija jauks, jauns zēns, kuru sakropļoja slānekļa bluķis, un es lev neļau�u viņu tādēļ pazemot.

Megija izrāvās no viņa rokām, un viņas lumsnējā seja bija ne mazāk piesarkusi kā Gilonam.

� Mieru, tēt,� Endrjū sacīja.

� Ja mana meita ir aizbēgusi kopā ar �o puisi un apprecējusies, lad viņas izvēli var tikai apsveikl,� Gilons noteica.

� Ja meitene apprecas ar Pilmangas zēnu, lad �ādu izvēli var likai no�ēlot,� Megija alcirla.

� Taisni vai jāsmej as, klausolies levī. Ja pēc lā, kas ar �o cilvēku nolicis, viņ� ir spējis atgul pamalu zem kājām, viņam ir liesības uz pilnvērtīgu dzīvi. Un, ja viņ� vēlas par sievu manu meitu, lai ņem. Un, ja las nozīmē, ka viņ� ienāks �ajā mājā, lai nāk.

� Bel viņa ta�u man apsolīja,� Megija zūdījās. Gilons saprala, ka tie�i las viņai kremt visvairāk.� Kā viņa uzdrīkstējās lo darīt.

� Viņa ir iemīlējusies¹.� Gilons kliedza.� Vai lu spēj to saprast? Jeb vai las ir pāri lavai sapra�anai?

Megija pagāja gabaliņu tālāk, baidīdamās no viņa rokas, ta�u nedomāja klusēt.

� Viņa man meloja.

Gilons ccnlās savaldīties. Viņ� redzēja sarkanos pirkstu nospiedumus uz viņas kakla.

� Mīlcslībā melu nemaz nav,� Gilons teica.

� Mīlestība pali ir meli,� Megija alcirla.� Mīlestība ir solījums, kas nekad neliek turēts.

� Tu tie�ām lā domā?

� Jā, lā es domāju.

Atpakaļceļā Gilons bija nosalis, tāpēc istabā sameklēja svārkus. Viņ� saprala, ka ilgāk �eit paliki nespēj, ka vismaz uz laiciņu viņam ir jāaizicl.

� Ak dievs, cik ļoti man tevis ir �ēl. Un sevis ne mazāk,� viņ� noteica un aizcirta durvis.

Par izbrīnu pitmangie�iem un Gilonam pa�am, viņ� � lej-galietis, turklāt sve�inieks un vienkār�s ogļracis � sadraudzējās ar Volteru Bounu. Sākumā viņ� bija kautrējies no �ī cilvēka. Misters Bouns bija visievērojamākais vīrs visā To�mangas terasē, vissolīdākās pitmangie�u ģimenes galva, viens no Neatkarīgo baznīcas vecākajiem un turklāt vēl raktuvju meistars. Meistari ar ogļra�iem nerunāja. Tomēr vajadzība uzzināt kaut ko par Sāru piespieda Gilonu pārvarēt kautrību.

� Kā manai meitai klājas jūsu mājā, mister Boun?� kādudien Gilons jautāja viņam ceļā uz darbu.

Uzrunātais pacēla izbrīnītu skatienu, un �ķita � tūliņ pat aizsvilsies dusmās, bet, kā Gilons vēlāk saprata, �is jautājums bija tikai iztraucējis viņu no domām.

� Kā klājas?

� Kā viņa satiek ar jums?

� Jūsu meita,� brīdi padomājis, misters Bouns atbildēja,� ir mūsu mājas labais gars.

� Tātad viņa ir laimīga?

� Laimīga? Pag, to tā uzreiz nevar pateikt.� Viņ� atkal apklusa.� Jā, kā liekas, viņa ir laimīga, kaut gan es nezinu, ko jūs ar to domājat. Vai māte netaisās aicināt viņu atpakaļ?

� Nē, nekādā ziņā.

� Gan jau aicinās,� misters Bouns teica.� Pati atnāks pakaļ. Misis Kamerona, kā stāsta, esot prātīga sieviete.

Slikti jūs, mister Boun, pazīstat misis Kamcronu, Gilons nodomāja.

Pēc tam viņi bie�i satikās, ejot uz darbu vai nākot atpakaļ, un atklāja, ka viņiem ir daudz kā kopīga. At�ķirībā no citiem ogļra�iem abi bija nopietna rakstura cilvēki, abi prata klausīties, vienmēr tiecās uzzināt ko jaunu un savā ziņā bija arī grāmatu draugi. Kā jau skotiem, viņiem patika diskutēt un strīdēties. Misters Bouns, kur� vispār neatzina kompromisu, ar sev raksturīgo stūrgalvību, ko pat D�ons Nokss²² būtu atzinīgi novērtējis, vienmēr bija gatavs kaut ko aizstāvēt vai noraidīt, lai tikai varētu diskutēt. Viņi tobrīd pārsprieda jautājumu par strādnieku tiesībām uz kompensāciju, kad pirmo reizi ieraudzīja �os vīrus � acīmredzot sve�iniekus � tīrelī ar mērinstrumentiem. Mistera Bouna uzskats bija tāds, ka strādniekam vajag samierināties ar risku, ja viņam tiek dota iespēja nopelnīt.

� Tas nu ir skaidrs, ka neviens uzņēmējs nav ieinteresēts sava uzņēmuma iekārtas bojā�anā,� misters Bouns teica.

� Ne arī savu strādnieku sakropļo�anā.

� Tas nu ir skaidrs, ka uzņēmējam strādnieks ir pilnīgi vienaldzīgs,� Gilons teica.� Kā jums �ķiet, ko �ie vīri tur dara?

Tas bija kutelīgs jautājums. Klīda baumas par Sporla pla�a atņem�anu, un misters Bouns, kas vienmēr aizstāvēja ierasto kārtību, bija viens no tiem, kuri uzskatīja, ka lēdija D�eina To�manga, tagadējā grāfiene Faifa, kaul ko lādu nekad nepieļau�ot. Ja Sporla placis tomēr liktu atņemts, misteram Bounain vajadzētu atzīt, ka daļa viņa dzīves bijusi balstīta uz meliem. Viņ� nevarēja atļauties ticēt �īm baumām.

� Vai nu maz kas tur var būt darāms,� Bouns teica.

� Varbūt viņi mērī zemi jaunam kriketa laukumam.

Viņ�, tāpat kā ogļra�u vairums, uzskatīja, ka starp valdo�o �ķiru un strādniekiem pastāv līdzsvars, ko radījis dievs. Pasaulē ir kungi un pakļautie, viņi un pilmangie�i, un abām �ķirām las nāktu tikai par labu, ja tās prastu cienīt viena olru.

� Ja �is līdzsvars liek izjaukts,� Bouns sacīja,� ja viena puse pieprasa vai ņem pārāk daudz, viss ļodzās un �ķobās, kamēr līdzsvars liek atjaunots. Tā las ir iekārtots. Tāds ir sabiedrības pamalu pamats.

Gilons nesāka �o domu apstrīdēt. Turklāt misteram Bou-nam, kā liekas, bija taisnība, jo pēc �ī atgadījuma ilgu laiku nekas vairs nenolika, bel lad kādu dienu, izgāju�i ārā spilgtajā septembra saulē, kas sliecās uz rietu, viņi ieraudzīja, ka vesels bars izmocītu un noskrandu�u vīru � acīmredzot īru ceļaslrādnicki � ie�ogo tīreli. Tā vien gribējās aizdarīt acis, lai las nebūtu jāredz, bel, kad Vollcram Bounam cils pēc cila nāca klāt cilvēki, prasīdami, lai viņ� apliecinātu, ka neviens viņiem tīreli neatņems, misters Bouns beidzot saprata, ka par �o jautājumu vajadzēs parunāt ar misteru Brolkoku.

� Cilvēki ir mazliet pārsteigti un mazliet satraukti, mister Brotkok.

� Saki viņiem, ka nav iemesla uztraukties, Voller. Tiesības �ķērsot tīreli neliks atņemtas. Nevienam nebūs jāiel tam apkārt.

Misters Bouns izgāja no kantora, bet tad, sapratis, ka �āda atbilde nav pietiekama, griezās atpaka|.

� Es gribēju prasīt, vai mani mazbērni varēs tīrelī spēlēt futbolu?

�is jautājums Brotkoku saērcināja. � -

� Zini ko, darīsim katrs savu: tu skaldi ogles, bet es vadī�u raktuves. Cerams, tu piekritīsi, ka tā būs labāk.

Kad ļaudis prasīja, ko pārvaldnieks sacījis, Volters Bouns bija spiests atbildēt, ka neesot sapratis. Gilons nebija vienīgais, kur� redzēja viņa acīs sāpes un neizpratni.

Darbs tīrelī ritēja lēni. �ogs iznāca briesmīgi neglīts � no augstām, nevienāda garuma koka latām, kas bija nokrāsotas netīri zaļā krāsā. Tā cēlāji bija nejēgas, pagrimu�i cilvēki, spiesti nak�ņot pie �igāniem, jo pitmangie�i viņus neieredzēja. Kādu vakaru da�i aizgāja uz �Koled�u�, ta�u viņus lūdza atstāt �o vielu; atbrauku�os strādniekus visvairāk saniknoja jaunie pui�i, kas, pēc spēles sakarsu�i, nāca klāt, nopēla viņu darbu un uzdeva jautājumus par tīreli, uz kuriem viņi nespēja atbildēt. Pēdīgi pats misters Brolkoks bija spiests ierasties tīrelī, lai tam visam darītu galu.

� Ei, jūs tur, tūliņ prom no �ejienes!� viņ� uzkliedza.

Pui�i, kuri tobrīd spēlēja futbolu, palika kā zemē iemicli, kamēr bumba vēl aizvien ripoja uz priek�u.

� Vai dzirdējāt � pazūdiet visi kā viens!

D�ems metās pāri zālienam pie pārvaldnieka.

� Mums ir spēle, ser. �ovakar mums ir spēle. Pitmanga pret Kinglesiju.

� Man nospļauties uz jūsu spēli. Tūliņ pat prom no tīreļa!

� Zēni ir mēroju�i tik tālu ceļu, lai ar mums sacenstos, ser.

Kinglesijas pui�i turpat netālu pārģērbās spēlei. Pēc desmit stundu ilga darba �ahtā viņi bija nāku�i veselas piecas jūdzes.

� Es pat nezinu, kā lai viņiem to pasaku,� D�ems teica.

� Gan jau kaut ko izdomāsi.

� Zālei tas nekaitēs, to mēs vienmēr appļaujam.

Pārvaldnieku satracināja jau tas vien, kā D�emijs bija nostājies � plati iepletis strupās, spēcīgās kājas, izslējis gaisā tum�o zodu, izaicino�i vērdamies viņā ar savām spo�ajām, brūnajām acīm.

� Vai dzirdi, kad tev saka? Es teicu, vācieties pie visiem velniem, un no �iem vārdiem neatkāp�os. Lai ne smakas no jums te vairs nebūtu!

� �is tīrelis jums nemaz nepieder, ser. Tīrelis pieder cieminiekiem.

Pirmo reizi Pilmangā bija nobriedis konflikts. Misters Brolkoks pagājās da�us soļus uz priek�u, ar vēderu gandrīz pieskardamies D�emi jam.

� Es tevi pazīstu. Mēs zinām, kā tevi sauc. Tu esi tas alkatīgais vepris, kuram nekad nav gana.

D�emijs paskatījās uz Somu un uz visiem pārējiem, kas bija sastāju�ies viņiem apkārt. Viņu pārsteidza Soma klusē�ana, tas, ka brāļa acīs nebija ne mazāko dusmu. Tajās nebija itin nekā.

� Jā. D�eimss Drams Kamerons. Pui�i grib zināt, ko jūs darīsiet, ja spēle tomēr noliks.

Brolkoks smaidīja.

� Es parūpē�os, lai tu te turpmāk vairs nestrādātu. Un tavi brāļi arī ne. Tavs tēvs arī ne. Un lai neviens Faifas raktuvju pārvaldnieks nelaistu jūs savai �ahtai ne tuvumā. Vai esmu atbildējis uz lavu jautājumu?

Viņ� pagriezās un devās pa tīreli prom, un mugurpusē virs apkakles bija redzamas viņa tuklā kakla krokas. Tai brīdī, kad viņ� spēra soli uz apļu me�anas laukumiņa, viņam gar ausi vienas vai divu collu attālumā aizlidoja akmens. Viņ� dro�i vien dzirdēja lo aiz�ņācam garām, bet, ja nedzirdēja, tad redzēja, ka akmens nokrīt viņam priek�ā un palēkdamies ripo pa nokalni lejup. Brolkokam par godu jāleic � �ai brīdī viņam netrūka vīri�ķības un savaldības. Viņ� neapstājās, lai futbolistiem netiklu prieks redzēt, ka viņ� pagrie�as atpakaļ. Bet pēc �ī nolikuma gan Brolkokam, gan pilmangie�iem bija ko padomāt. Kādam �is tīrelis bija tik ļoti vajadzīgs, ka viņ� bija gatavs misteru Brolkoku nonāvēt.

� Vai tu lo darīji?� D�ems vaicāja, pagriezdamies pret brāli. Soms neatbildēja. Viņa seja neko neizteica.

Robs Rojs jutās pacilāts. Pēc darba �ahtā atgriezies pansionātā un nomazgājies, viņ� negāja, kā parasti, uz � Koled�u� iedzert, jo pie mistera Selkērka gribēja ierasties skaidrā.

� Beidzot tas brīdis ir klāt,� Robs teica.� Mums radies konflikts. Viņi pa�i mums devu�i ieganstu.

Viņ� jutās vīlies, kad misters Selkērks pakratīja galvu.

� Es nezinu, es neticu, ka lur kaut kas iznāks,� bibliotekārs teica.� Pēc Marksa tas nepavisam nav klasiskais gadījums.

Robs bija sa�utis. Te nu ir konflikts kā liesmojo�s ugunskurs, bet misters Selkērks grib uzliet, tam aukstu ūdeni.

� Kā? Viņi pat mēģināju�i nogalināt misteru Brolkoku.

� Viņi? Viens pals cilvēks. Dro�i vien kāds no taviem cielpaurainajicm brāļiem.

� Laikam gan.

� Ja viņi visi būtu apvienoju�ies un kopīgi piekāvu�i misteru Brolkoku, tas būtu pavisam kas cils. Ja viens mol ar akmeni, tas ir huligānisms, bel, ja vesels pulks piekauj pārvaldnieku, tas ir revolucionārs akts.

� Tu glu�i vienkār�i nesaproti, ko �is tīrelis mums nozīmē, Henrij.� Viņi jau sauca viens otru vārdā.� Tīrelis � lā ir dzīvība, bez lā mēs esam tikpat kā miru�i. Vai saproti? Bez �ī tīreļa mūsu ciems kļūs par lādu pa�u mēslu bedri kā Islmanga. Mēs lo zinām. Un viņi tāpat.

� Apļu metēju bariņ�. Vai tu gribi no �ī nieka taisīt revolūciju?

� Jā, tie�i tā. Mūsu apļu metēji ir pirmklasīgi. Vislabākie visā Faifā. Arī las kaul ko nozīmē.

Misters Selkērks brīdi apsvēra �o jautājumu.

� Nē, Markss �ādu rīcību neatzītu. Vajag, lai cilvēkiem las būtu aizgājis,� viņ� piesila sev pie vēdera,� līdz aknām. Vajag, lai sāpētu visiem. Regbija spēlētāji, jā, tic ir aizskarti, un varu galvot, ka tavā ģimenē ir viens tāds, kur� dusmās kvēlo un kaist .. .

� Ak Soms. Nē, viņ� nekvēlo, viņ� ir atdzisis, sasalis.

�.. . bel sievietēm tas nesāp. Ja �eit ierīkos jaunu �ahtu, būs vairāk darba, vairāk ogļu. Dusmas izplēnēs, kad liks saņemtas naudas aploksnes.

Robs Rojs bija uzgriezis savam skolotājam muguru.

� Es gribu, lai tu atļauj man rakstīt vēstuli Kciram Hārdi-jam.� Viņ� nogaidīja. Selkērks klusēja.� Es gribu lūgt viņu ierasties �eit un iesaistīt Pilmangas vīrus Skotijas ogļra�u apvienībā, lai vajadzības gadījumā mums būtu uz ko balstīties.

� To es tev nevaru aizliegt.

� Es gribu, lai lu uzraksti ieteikumu. Viņam jāzina, ka es esmu nopietns cilvēks.

� To viņ� sapratīs no tavas vēstules.

� Tātad nerakstīsi?� Robs pagriezās atpakaļ un ieraudzīja, ka Henrijs Selkērks viņu vēro kā pārdo�anai izliktu siļķi.

� Kāpēc ne, uzrakstī�u. Bel, ja viņ� atbrauks, kur lu viņu nometināsi?

Roba seja izstiepās tāpat kā da�kārt Gilonam. Par lo viņ� nebija padomājis.

� Es nevaru aicināt Keiru Hārdiju uz �ejieni, lai viņ�, kristu apvienības policijas nagos, tiklu piekauts vai iespundēts cietumā,� Selkērks teica.

To nu Robs Kojs nekad nebija aizmirsis, ka �is dīvainais, ērcīgais bibliotekārs ir mests cietumos, piekauts un iekļauts melnajos sarakstos visās raktuvēs, kur vien kādreiz strādājis,� no Faifas līdz pat Daremai un Velsai. Viņa cīnītāja laiks sen bija pagājis un par to paliku�as vienīgi atmiņas, kurās iegrimdams viņ� vienmēr sāka dzert, bet Robs viņu tādēļ nepārstāja cienīt. Pa netīro, ogļu putekļiem klāto lasītavas logu Robs paskatījās lejup uz Raktuvju gāli.

� Es zinu, kur viņu nometināt, turklāt tā, lai neviens neredzētu viņu ierodamies.

� Kur lad?

� �obrīd es tev to nevaru teikt. Bet tāda vieta ir. Vari man ticēt.

Selkērks atkal cie�i raudzījās viņā.

� Kādēļ tu man to nevari teikt?

� Personisku iemeslu dēļ. Tas skar manu lepnumu.� Misteram Selkērkam vajadzētu saprast, kā tas ir domāts.

� Vēstuli es rakstī�u vienīgi tad, kad bū�u pārliecināts par viņa dro�ību,� Selkērks teica.

� Par to es galuojul� Robs dedzīgi izsaucās.� Un tad arī viss sāksies. Tas būs pirmais solis, Henrij.

Kāds romantiķis, Selkērks nodomāja, tāds pats kā Gilons, tāds kā viņ� pats jaunībā, kad bija pilnīgi pārliecināts, ka cilvēkiem tikai jāuzzina patiesība � un ļaunums izzudīs. �ī vil�anās bija bijusi vissāpīgākā.

� Raksti vien,� Selkērks teica.� Es do�u ieteikumu.

Kā gan lai iztiek bez sapņotājiem, kas apgaismo taku, pa kuru vēlāk iet lieti�ķie darboņi? Selkērks zināja, ka Robam Rojam būs jācie�, bet tāda bija maksa par sapni. Viņ� gribēja, lai Robs ātrāk ietu prom, jo juta vajadzību mazliet iestiprināties no pudeles, kas atradās bik�u kabatā.

Robs Rojs uzrakstīja vēstuli un gaidīja. Atbildes nebija.

� Keirs Hārdijs tev atbildēs,� Henrijs Selkērks apgalvoja.� Viņ� ir aizņemts cilvēks, kam darbs pāri galvai, turklāt spiests slēpties no varas iestādēm. Bel Keirs Hārdijs tev atbildēs, vari būt dro�s.

Robam Rojam atlika vienīgi gaidīt, bet cili pilmangie�i rīkojās, kā pa�iem �ķita labāk. Visiem par brīnumu, vadību bija uzņēmies Volters Bouns. Viņ� neuzkrīto�i apstaigāja Aug�ciema mājas un ieradās arī pie lejgalie�icm, kam glaimoja viņa apmeklējums, vākdams līdzekļus, jo naudas fonds pavērtu ogļra�iem iespēju noskaidrot savas likumīgās tiesības uz tīreli; un lad kādu svētdienu, atmetis reliģiskos aizspriedumus, viņ� devās uz Danfcrmlainu konsultēties pie mistera Mērdoka Kārnegija, slavenās firmas �Kārnegijs un Ko� pārstāvja, būdams dro�i vien pirmais Pitmangas ogļracis, kur� vēlas izmantot jurista padomu. Gilonam bija tas gods būt �īs delegācijas loceklim.

Tas, ko viņi uzzināja no mistera Kārnegija, kur� pat nepiedāvāja viņiem apsēsties � ogļra�iem ta�u jāstāv kājās �, nebija nekas iepriecino�s.

Viņaprāt, �ogs uzcelts tādēļ, lai no jauna pierādītu un apstiprinātu, ka tīrelis ir To�mangu ģimenes īpa�ums. Ja ogļra�iem atļauts to izmantot, tas nepavisam nenozīmējot, ka īpa�nieki būtu atteiku�ies no savām tiesībām.

� Kaut arī tas tā bijis trīssimt gadus, ser?� Volters Bouns jautāja.

� Jā, kaut arī trīssimt gadus.

� Bet kā tad ar ogļu kublu?�Gilons izdzirda savu balsi.� Ja lēdija To�manga pieņem no mums ogles, viņa atzīst mūsu tiesības uz tīreli.

Pārējie ogļra�i, arī misters Bouns, piekrīto�i pamāja ar galvu. Sis apstāklis viņiem �ķita pats galvenais.

� Nē, nepavisam,� misters Kārnegijs teica.� Tie�i otrādi. Ja jūs katru gadu dodat viņai ogles, tas tikai pierāda, ka jūs atzīstat viņas īpa�umtiesības.

Gilons sajuta rūgtumu mutē. Izrādījās, ka las, kas, pēc ogļra�u uzskata, liecina viņiem par labu, īstenībā pierāda viņu beztiesību.

Tad misters Kārnegijs teica, ka esot viena iespēja izmantot likumu. Varot iesniegt liesā uz prezumpciju pamatotu civilprasību, lai, ņemot vērā vispārējās tiesības, vietējās para�as un tradīcijas, tīreļa zeme, ko ogļra�i lik ilgi izmantoju�i, tiklu uzskatīta par viņu īpa�umu.

Ta�u �o iespēju apgrūtinot tas, ka Pitmangas ogļra�i neesot apvienoti organizācijā un tādēļ viņiem neesot īstu tiesību iesniegt �ādu prasību. Ja nu viņiem tās tiklu dotas un viņi zaudētu � un misters Kārnegijs bija pārliecināts, ka tā arī būs,� viņus varot sodīt par nepamatotu prasību, liekot samaksāt visus ar tiesas prāvu saistītos izdevumus, turklāt viņi vēl savilktu lorda Faifa dusmu mākoņus pār savām galvām.

Vienīgais, ko misters Kārnegijs varēja ieteikt, bija � sarīkot lādu kā publisku demonstrāciju, kas pievērstu ārpasaules uzmanību un piespiestu To�mangu ģimeni atteikties no savām tiesībām uz zemi, tādēļ ka gadiem ilgi �ī ģimene neesot lo izmantojusi.

� Ko jūs mums ieteiktu darīt, ser?� Volters Bouns jautāja.

Jurists ar ironijas pilnu izbrīnu paraudzījās viņā.

� Vai jūs gribat, lai es dodu jums padomu, kā sacelties?� viņ� jautāja un paņēma no viņiem divas sterliņu mārciņas par lik vērtīgu konsultāciju.

Viņi bija iecerēju�i aiziet līdz mazajam namiņam Skumju ielā № 14, kur bija dzimis un uzaudzis cils Kārnegijs, pats di�ais Endrjū²³, bel nu vairs nevienam tas nebija prātā. Iznāku�i ārā, viņi devās atpakaļ uz Pitmangu, līdz kurai bija �etrpadsmit jūd�u gar� ceļ�. Vairākas jūdzes viņi gāja klusēdami, jo nevienam nebija dū�as bilst kādu vārdu.

� Viņi izmantos likumu, lai darītu nelikumību,� Volters Bouns ierunājās.

� Un mēs ne velna tur nevaram iespēt.

� Nepiesauc nelabo, draugs. �odien ir svētdiena.

� Piedodiet,� ogļracis sacīja.

Visiem vēl aizvien prātā bija advokāta ieteikums, jo citas iespējas aizstāvēties nebija. Vajadzēja sacelties. Tas nozīmēja protestu, nopietnu, iz�ķiro�u soli, par kādu viņi nekad nebija domāju�i. Tā bija drosmīga ideja, un misters Bouns skaidri saprata, pie kā �āds solis novedīs. Lai panāktu acīm redzamu taisnību, viņam būs jākļūsl par revolucionāru. Un viņ�, kā jau paradis, skaidri un gai�i pateica:

� Ja man jākļūst par revolucionāru, lai glābtu mūsu tīreli, lad es par lo kļū�u.

Pirms trim nedēļām neviens pats tam nebūtu ticējis.

Sapulcē, kas lika noturēta aiz To�mangas terases, Balto dūju dārzā, tālāk no ciema un Ogļra�u apvienības vīru acīm, Vollers Bouns sniedza ziņojumu tiem, kas bija devu�i naudu tīreļa fondam. Kad viņ� beidza, visiem bija skaidrs, kas jādara.

� Plē�am nost lo nolādēto �ogu!� kāds ogļracis izsaucās.

� Mums jāieņem tīrelis lai pa�ā dienā, kad viņi grasīsies tur kaul ko darīt. Mums ir cērles, ko varam likt lielā. Lai kāds tikai pamēģina mūs aizdzīt.

Un lad tikai sākās. Lai sūlol �urp Karalisko gvardi, lai kaul vai izsaucot soda vienības, ogļra�i nekustē�oties ne no vielas, un visa pasaule uzzinā�ot, kas te notiek. Un, kaul arī beigās bulu jāzaudē, bez cīņas viņi tīreli nealdo�ol. Viņi bija gatavi vai apzvērēt lo.

Bet lobrīd viņi vēl nezināja, ko misters Selkērks būtu pastāstījis, ja vien viņam bulu pajautāts. Kad sāk vārīties dumpības kails, las ir jāmaisa revolucionāram. Sai lomai misters Bouns nebija piemērots. Turklāt svarīgs bija arī laika faktors. �ogu uzcēla, bcl vairāk nekas nenolika.

Itin nekas.

�ogs stāvēja, kā stāvējis, un lad � kā jau alla� ik pa pieciem se�iem gadiem � iestājās agra ziema, no ziemeļiem pēk�ņi atplūda aukstums un tā arī palika iestrēdzis ielejā. Ziema sākās gandrīz divus mēne�us agrāk nekā parasti un vairs negribēja atlaisties: rei�u reizēm gan iestājās atku�ņi, viesdami cerību, ka daba kļūdījusies, bet lad atkal no ziemeļiem nāca salta vēja brāzmainās alpas. Tīreļa zāle drīz sasala, zaļie stiebri salā un vējā sastinga, un jau oktobrī tīreli pārklāja sniegs. Pēc tam zaudējums vairs ne�ķita tik liels, jo, kad ārā plosījās vēj�, tīrelis vairs nebija nekas cits kā moko�s, grūti pārvarams ceļa posms.

Visa nelaime bija tā, ka ziemā cilvēki pierada pie �oga. Tas it kā kļuva par daļu no Pilmangas. Lejgalie�i bija atklāju�i, ka �ogs aiztur vēju no Sporta pla�a puses. Turklāt bija jādomā arī par nākotni. Kā vecie ogļra�i teica, kas gan notiks, ja kāda no eso�ajām �ahtām liks iztuk�ota? Jauna �ahta � las nozīmētu papildu ogles un papildu peļņu. Futbola un regbija laukuma zaudējums nebija pārāk augsta maksa par lo, lai galdā būtu maize un sāls.

Agrāko dumpības garu sāka nomainīt dīvaina samierinā�anās. It īpa�i pēc tam, kad uzdīga zāle. Kad tīrelis atkal kļuva zaļ�, cilvēkiem radās gandrīz pilnīga pārliecība, ka nav iemesla raizēties. Kamēr zāle ir neskarta, arī tīrelis ir neskarts. Sniega un zaļās zāles sega nomāca ogļra�u pretestību.

Vienīgi Sems nespēja samierināties ar �ogu. Viņ� bija iegrimis tādā apātijā, ka tuvinieki pat sāka ba�īties. Kā parasti, viņ� nāca mājās no �ahtas, nomazgājās un dzēra tēju, bet, ja kāds kaul ko vaicāja, viņ� nedzirdēja un, ja ari dzirdēja, neatbildēja. Drīz cilvēki viņu vairs neuzrunāja, un Somu tas acīmredzot apmierināja. Viņ� sēdēja istabā un stingi raudzījās sienā, rei�u reizēm izgrūzdams dīvainus teicienus, kuri, kā Endrjū izskaidroja tēvam, bija tādi kā brīdinājuma signāli, ka viņā kaul kas briest. Tad viņ� ķērās pie lasī�anas un izlasīja visas Roba Roja grāmatas un arī tās, ko misters Selkērks bija ieteicis tēvam.

� Es gribu zināt, kas nolika ar taviem vecākiem,� reiz viņ� Gilonam teica.� Es gribu zināt sīki un smalki, kā viņi lika aiztriekti no savas zemes.

Gilons pastāstīja, kā viņus padzina no Kalnienes, kuru kop� senseniem laikiem viņi bija uzskatīju�i par savu, padzina tādēļ, lai būtu kur vairoties teteriem, fazāniem, staltbrie�iem un reizēm arī aitām,� kā viņi pārnāca uz jūras piekrasti, uzcēla no akmeņiem būdu un dzīvoja tur badā un salā. Kad Gilons stāstīja par lo, ka viņa māte naktī devusies vākt gliemenes un viņai no mugurpuses pārgrieztas groza lences, Sems iedegās dusmās, pirmo reizi pēc vairākiem mēne�iem atbrīvodamies no sava stinguma.

� Vai viņi cīnījās? Vai viņi apvienojās un pretojās?

Gilons saprata, kādā virzienā darbojas Sema domas, ta�u turpināja savu stāstījumu, jo nosprieda, ka labāk, lai Sems dusmojas nekā stingi blen� sienā.

� Viens otrs to darīja. Tādu nebija daudz.

� Bet kādēļ, kādēļ?

� Es nezinu. To es nekad neesmu zinājis.

� Ko viņi varēja zaudēt? Viņi ta�u tik un tā nomira.

� Es nezinu.

� Kas nolika ar tiem, kuri cīnījās?

� Tie�i las, ko jau varēja domāt. Viņi lika piekauti un iemesli cietumā. Bet viņu mājas izpostīja un nodedzināja. Da�us no viņiem nogalināja.

Sems pamāja, un acis viņam kvēloja.

� Vai viņi bija drosmīgi cīnītāji? Tie, kuri aizgāja bojā?

� Kā nu kur�,� Gilons atbildēja.� Cilvēki paliek cilvēki. Kur� lad iepriek� zina, kā īsti rīkosies?

� Es gan zinu,� Sems sacīja.

No �iem vārdiem telpā uzvēdīja saltums. Sems nekad nerunāja lo, par ko nebija pārliecināts. Gilonu pārņēma bailes par dēlu. Viņ� labi zināja, uz ko Sems ir spējīgs, un nav tāda tēva, kur� gribētu redzēt savā dēlā mocekļa iezīmes.

� Vai ir kāda grāmata, kur tas viss aprakstīts? Es gribu to izlasīt. Vai tu vari man dabūt lādu grāmatu, tēt?

Gilons nolēma riskēt. Viņ� palūdza misteru Selkērku, lai tas pagādā viņam Aleksandra Makenzija grāmatu �Kalnienes zemnieku padzī�ana�, kaut arī Megija �ķendējās par augsto cenu, un tad griezās ar lūg�anu pie visiem iespējamiem dieviem, lai �ī grāmata nekļūtu par dzirksteli, no kuras Soma smadzenēs izceltos ugunsgrēks.

Ieradās Aiens un paziņoja, ka Robs Rojs gribot likties ar tēvu � ne mājās, bel tuk�ajā skolā, kur māte kādreiz bija mācījusi bērnus. Viņi satikās otrā dienā pēc darba, mirkli saminslināju�ies, apkampās, lai gan Kameroni nekad nemēdza tā darīt.

� Ilgi mēs neesam pārmiju�i nc vārda,� Gilons teica.

� Tā nu tas ir. Tu liki man aiziet, un es arī aizgāju.

� Es liku tev atgriezties, bel lu neatgriezies.

Viņi abi bija pieliekami daudz mācīju�ies no Selkērka, lai saprastu �ādu strīdiņu veltīgumu. Gilons pasmaidīja � un Robs Rojs tāpat.

� Tu esi briesmīgi stūrgalvīgs,� Gilons teica.

� Domā, ka tu pats tāds neesi?� Robs Rojs atjautāja. Viņi atkal pasmaidīja. Vārdu cīņa bija beigusies.

Ārkārtīgi uzmanīgi, kā atsegdams svētā Grāla kausu. Robs Rojs atlocīja vēstuli, ko bija izņēmis no skārda kārbiņas, kādā ogļra�i glabāja sērkociņus.

� Tu tam nespēsi ticēt,� viņ� teica. No lepnuma un satraukuma balss viņam drebēja.� Tikai, lūdzu, nesaburzi.

Rokraksts bija neveikls un grūti salasāms.

Dārgais brāli Kameroni

Netaisnība, par kuru Jūs rakstāt, ir tik kliedzo�a, ka to katrā ziņā varētu izmantot cilvēku apvieno�anai. Jūsu prasība ir tik pamatota, ka var noderēt par ieganstu, lai dibinātu organizāciju, kas cīnītos pret �o netaisnību un būtu vēl viena tik nepiecie�ama �ūniņa mūsu kustības izaugsmē. Tas būtu pirmais solis, kam sekotu nākamie.

Ja es aizbrauktu pie Jums, kā tas, cerams, noliks, man būtu nepiecie�ama dro�a apme�anās viela tālāk no policijas un Ogļrūphie-cības apvienības ierēdņu acīm. Es esmu nosacīti atbrīvots, un man aizliegts nodarboties ar organizatorisko darbu, un savu ideju dē[ esmu spiests slēpties kā izbēdzis katordznieks, Būtu nepiecie�ama arī vieta, kur noturēt sapulci, tālāk no aug�minēto cilvēku acīm. Ja Jūs varct to nodro�ināt, tad apsolu ierasties.

Pasveiciniet no manis H. S. Savā laikā ari viņ� bija cīnītājs. Atbildi sūtiet pa parasto pastu: Edinburga, Galvenais pasta kantoris, pastmeistaram (nododams misteram Kailam Brainam).

P.S. Sagatavojiet man apvidus plānu. Kaudenbīlā es dro�i vien ieradī�os vakarā, lai nakts tumsā kāda cilvēka pavadībā varētu nokļūl līdz Pitmangai.

� Tu, protams, zini, kas ir �is rakstītājs, tēt?� Robs Rojs aiz sajūsmas staroja.

� Pēc tā, kā tu apejies ar �o vēstuli, es teiktu, ka bezmaz vai Kristus apustulis.

� Bez jokiem, tēt.� Tik tie�ām � viņi pārāk daudz apmainījās asprātībām.� Jautājums ir nopietns.

� Jā, protams, tev taisnība.

� Tas ir Keirs Hārdijs, slavenais strādnieku kustības vadītājs. Tavs dēls saņēmis no viņa vēstuli.

Gilons priecājās par Robu Roju un reizē arī ba�ījās viņa dēļ. �is uzdevums, liekas, nebija dēlam pa spēkam. Robs bija sapņotājs, nevis darītājs.

� Acīmredzot tu esi uzrakstījis viņam jauku vēstuli.

� Jā, tēt. Es melotu, ja censtos to noliegt. Es pārrakstīju �o vēstuli divdesmit rei�u, līdz viss iznāca tā, kā vajadzīgs. Pat misteram Selkērkam nebija nekas piebilstams.

Gilons izjuta vieglu skaudību, iztēlodamies, kā dēls citu pēc cita nes vēstules uzmetumus bibliotekāram.

� Es bū�u tas, kas Kaudenbītā sagaidīs viņu. Vai tu, tēt, vari to iedomāties? Es bū�u ceļvedis naktī pa�am di�ajam Keiram Hārdijam. Ko es viņam lai saku?

� Par to nav ko raizēties. Runās viņ�, ja vien viņam būs vēlē�anās.

� Tas tiesa. Bet sapulci varēs noturēt dārzā turpat līdzās. No mājas viņu varētu izvest pa sētas durvīm, lai neviens neredz.

� No kādas mājas?

Robs Rojs apjuka. Viņ� atvēra muti, lai kaut ko teiktu, tad aizvēra un beigu beigās ērcīgā balsī, it kā jau agrāk neskaitāmas reizes būtu bijis spiests atbildēt uz �o jautājumu, sacīja:

� No mūsējās. No kādas gan citas?

Nu savukārt Gilonu pārņēma apjukums. Kaut ko tādu viņ� nebija iedomājies � uzņemt savā mājā Keiru Hārdiju, cilvēku, kuru meklē policija, kur� tāpēc bēguļo un dro�i vien ir komunists.

Bet ne tikai tas vien viņu atturēja. Un Robam Bojām to vajadzēja zināt, jo visu savu bērnību un jaunību viņ� bija pavadījis Kamcronu mājā.

� Māte nebūs ar mieru. Tā ir arī viņas māja. Viņa lo neatļaus.

� Neatļaus? Tad pierunā viņu, lai atļauj!

Gilons gan novēla vainu uz Megiju, bet patiesībā baidījās par Semu, jo reizēm �ķila, it kā Sems staigātu pa drūma, bīstama bezdibeņa malu. Viņ� noraido�i papurināja galvu.

� To es nevaru.

Robs nespēja ticēt dzirdētajam. Pārāk ilgi viņ� bija cerējis uz �ādu iespēju.

� Tev las jāvar�.� viņ� izsaucās, un �ie vārdi dobji atbalsojās no tum�ajām dēļu sienām.

Gilonam nepalika dēla sejas izteiksme. Viņ� aizgriezās un raudzījās karalienes Viktorijas salti zilajās acīs, kas nosodo�i lūkojās viņā.

� Es rāpus atrāpoju pie tevis, bet tu liec man vilties,� Robs teica.

� Ir daudz kā tāda, ko tu nespēj vēl saprast . . .

� Tu mani atstum. Es atgrie�os pie tevis, bet tu mani atstum.

Robs bija uzlicis rokas tēvam uz pleciem, uz ogļu putekļiem notraipītajiem svārkiem, bel nu apcirtās un devās pāri telpai, it kā vairs nespētu stāvēt viņam līdzās.

� Vai zini, kā pilmangie�i tevi sauc? Man lo ir gadījies dzirdēt, jo reizēm viņi piemirst, ka cs esmu tavs dēls. Par D�onu Tomsonu. Par lādu, kas nonācis zem sievas tupeles. Man vajadzēja saprast, ka tu nebūsi ar mieru.

Viņ� savāca savas mantas � alvas spainīti un kārbiņu ar pulvera tamponiem, lai dotos prom. Robs Rojs mēdza sagatavot pārāk daudz tamponu, un dienas beigās alla� izrādījās, ka viņ� paveicis mazāk, nekā iecerēts.

� Tātad man ir jāraksla viņam atbilde, sak, piedodiet, mister Hārdij, es nevaru dot jums pajumti sava tēva mājā, jo viņa sieva lo neļaus. To lielo darbu, ko mēs gribējām uzsāki, vajadzēs atlikt uz cilu vielu un laiku.� Roba galva noslīga uz krūtīm.� Лк, mana lielā, vienreizējā izdevība, kādas vairs nebūs!

Gilons gribēja pieiet un apskaut dēlu, bet saprala, ka lo nedrīkst darīt. Kad viņ� tomēr paspēra da�us soļus uz priek�u, Robs Rojs strauji pagriezās pret viņu.

� Cilvēki saka, es esot mākoņu stūmējs, bet paklausies, ko es tev teik�u. Pienāks diena, kad mēs viņus satrieksim, kad mēs viņus piespiedīsim pie zemes.� Gilons dzīrās ko iebilst, bel Robs Rojs nelaida viņu pie vārda.� Nē, tu uzklausi mani, D�on Tomson.� Tik ne�ēlīgi viņ� nekad nebija runājis ar tēvu, un viņi abi lo zināja.� Pienāks diena, kad �ie tipi ar resnajām pēcpusēm, lorda Faifa mazdēli, �ahtā cirtīs ogles, bet mūsējie dzīvos Brambijhilā.

Nu viņ� bija lo paleicis, un Gilons ļāva viņam nomierināties. Viņ� gribēja Robam pastāstīt par Semu, bel zināja, ka nespēs to izdarīt. Viņ� centās atrast kādu attaisnojo�u iemeslu, kas palīdzētu viņiem saprasties.

� Agri vai vēlu likpal nāks gaismā, ka Hārdijs pārnak�ņojis pie mums.

� Pilnīgi iespējams.

� Un lords Fails ar Brolkoku mūs atlaidīs no darba. Tev nav tiesību pakļaut mūs lādam riskam.

leslājās ilgs, draudīgs klusums.

� Kā jau es pirmīt lev teicu, ļaudis reizēm aizmirsi, ka esmu lavs dēls, vai atceries?� Gilons pal nepūlējās pamāt ar galvu.� Reizēm man liesam gribas, lai es las nebūtu. Reizēm gribas, lai es bulu Robs Rojs Bezvārdis, likai ne las, kas īstenībā.

Apgāzdams solus un krēslus, viņ� aizdrāzās tēvam garām ārā no klases, nodārdināja lejā pa kāpnēm, izmetās uz Raktuvju gāles un, Gilonam par apmierinājumu, devās c Koled�ai- pretējā virzienā. Ta�u viņ� zināja, ka Robs nāks atpakaļ uz krodziņu un dzers, piedzersies līdz nesamaņai, pie�ūrēsies. kā Pilmangā sacīja, bel lur viņ� it neko nespēja līdzēt. Viņ� palika durvīs gaidām, un pēc laiciņa Robs nāca atpakaļ un devās uz c Koled�as� pusi.

� Rob?� Gilons no durvju ailas uzsauca, klusībā cerēdams, ka dēls apstāsies, un Robs tie�ām apstājās.� Es uzrakstī�u �o vēstuli lavā vielā.

� Kādu vēstuli?

� Atteikuma vēsluli misteram Hārdijam.

Tai brīdī Robs Rojs pilnībā aptvēra, cik neizmērojams ir viņa zaudējums, un, kaul gan centās sevī kurināt naidu pret tēvu, pēk�ņi metās viņam pie krūtīm un raudāja lik rūgli, kā raud Pitmangas sievas, kad viņu vīrus vai dēlus pārnes no �ahtas un nogulda priek�istabā uz grīdas. Ir grūli samierināties ar tuvinieka zaudējumu, Gilons nodomāja, bel Robs ir zaudējis savu sapni, un ar lo samierināties nekādi nav iespējams. Mironi var aprakl kapsēlā, bel kur lai aprok jauna cilvēka sapni?

Kad Gilons nonāca līdz �ogam, vārtiņi bija aizslēgti, bet doties atpakaļ meklēt sargu viņam negribējās. Viņ� nolēma iet apkārt pa tīreli un nokļuva tajā vielā, kur agrāk bija dzīvoju�i �igāni. Tie bija aizbrauku�i. Da�as sasistas pudeles, lupatas un māla trauku lauskas ap nelielajiem akmens pavardiem � las bija viss, kas no viņiem �eil palicis pēc vairākiem tīrelī nodzīvotiem gadu simtiem. Viņi bija padzīti, ta�u ne miru�i, par lo Gilons bija pārliecināts. Kaul kā mācēju�i izķepuroties. Kādēļ lad viņam vajadzēja baidīlics? Viņ� jau gribēja skriet Robam pakaļ un teikt, lai dēls sūta vēstuli Hārdijam un nosaka iera�anās dienu. Zināmu laiku cilvēks var sacīt �nē>, bet ir robe�a, kuru pārkāpjot viņ� pārslāj būt cilvēks.

Ta�u visu laiku viņ� redzēja Sema acis � vajātas, alas dibenā iedzītas lapsas acis, kurās spīgoja draudīga uguntiņa. Ja Kcirs Hārdijs Pilmangā izveidotu organizāciju, lad pēc viņa aizbrauk�anas � kā Gilons sirds dziļumos juta � par tās vadītāju kļūtu Sems.

Un Sems būs las, kam vajadzēs par visu samaksāt. Ja viņ� būs veiksmīgs organizācijas vadītājs, ja darīs visu, kas viņa spēkos, tad neap�aubāmi aizies bojā. Vai viņ�, Gilons, drīkst likt uz spēles viena dēla dzīvību, lai varēlu īstenoties oira dēla sapnis? Tā ar viņa nelie�u līdzdalību beigu beigās var aiziet bojā abi divi. Viņ� atgriezās mājās, iekāpa kublā un, sēdēdams karstajā ūdenī, juta sirdī ledainu saltumu.

Pavasarī, līdzko nokusa sniegs un tīrelī parādījās zaļas zāles saliņas, no Kaudenbītas lika atvests milzīgs tvaika ekskavators, ko astoņi Klaidsdeilas²⁴ smagie vezumnieki vilka pār tīreli, jo ma�īna bija tik plata, ka Raktuvju gālē varēja iestrēgi. Strādnieki zināja, kāda ir pilmangie�u nostāja pret to, ko viņi dzīrās darīt, tādēļ jau braucot uzkarsēja tvaika kallu � tas bija ļoti bīstami uz tādiem ceļiem kā Pilmangas apkaimē �, un stundu pēc atve�anas lielais kauss jau ārdīja Sporta placi, kamēr ogļra�i vēl strādāja �ahtā.

Sievietes stāvēja māju priek�ā un skatījās, kā milzīgi, zīdaini zaļi zāles kum�ķi uzlido gaisā un melnas, mitras zemes pikas krīt no kausa vagonetēs. Kad ogļra�i iznāca virszemē, laukums, kur bija paredzēts izbūvēt �ahtu, jau bija attīrīts un mū�vecais zāles slānis no tīreļa nodīrāts. Vezumnieki jau bija devu�ies atceļā, lai vestu �urp milzīgos urbjus un nepiecie�amos celtniecības materiālus, bet urbēji sakāpu�i furgonā un aizbrauku�i uz Veslmangu pārlaist nakti. Tas bija izdarīts, un tur nevarēja it neko līdzēt.

Briesmīgais grēkadarbs bija pastrādāts. Bija nolicis tas, ko pitmangie�i uzskatīja par neiespējamu. Viņi bija sagrāvu�i cieminieku ticību tīrelim, viņi bija apgānīju�i senseno zāles svētumu, viņi bija nozagu�i un izvaroju�i tīreli, un ļaudis stāvēja �ogmalā, nezinādami, ko iesākt, kaunēdamies skatīties cils cilam acīs un redzēt tur savu bezpalīdzību.

Kādam vajagot aiziet pie lēdijas D�einas � un viss bū�ot kārtībā, cilvēki runāja, uzskatīdami, ka lēdija D�eina neko nezinot, jo citādi nebūtu lo pieļāvusi. Raktuvju īpa�nieki gan kāsa naudu uz ogļra�u rēķina, ta�u alla� turēja savu vārdu.

Bet tas viss bija blēņas, un viņi to zināja. Lēdija D�eina bija apprecējusies ar lordu Faifu, un visi saprata, ka neviens neies uz Brambijholu, lai lūgtu viņa augstdzimtību atlikt zāli tīrelī atpakaļ. Daudzi ogļra�i Faifa raktuvēs bija nostrādāju�i vairāk nekā pusi dzīves, bet neviens nebija redzējis savu saimnieku vaigā.

Tās dienas vakarā Gilonam bija kauns skatīties dēliem acīs, bet viņ� pamanīja, ka Sems smaida.

� Nu viņi lo ir izdarīju�i, vai ne?� Sems teica.� Visi domāja, ka las nekad nenoliks, tomēr nolika, vai ne?� Viņ� paplik�ķināja grāmatu �Kalnienes zemnieku padzī�ana�. � Te viss ir aprakstīts, un, vai zināt, viņus var tikai apbrīnot. Viņi zina, ko grib. Ja viņiem kas vajadzīgs, viņi iet un ņem. Iet un nodara visu līdz galam.

Tagad, kad las bija nolicis, Semā it kā atbrīvojās kāda saspriegta atspere un viņ� kļuva tāds pats kā senāk. Pie vakariņu galda viņ� bija lieliskā omā un ar patiesu apetīti ēda desiņas un plāceni.

� Neaizmirsti, ka viņi ir nelie�i, Scm,� Gilons pie vakariņu galda teica.� Viņi gan nodara visu līdz galam, bet neaizmirsti tos kauna darbus, ko viņi ir pastrādāju�i.

� Nē, to es neaizmirsī�u,� Sems sacīja.� Bel viņi zina, kā panākt savu. Mēs lo nezinām, bel viņi zina. Un tādēļ mēs esam lejā, bel viņi � aug�ā.

� Tie�i lo es visu laiku cen�os jums iemācīt,� Megija teica.� No dzīves ir jāņem viss, ko vien var.

Urbēji strādāja teicami. Ogļra�i los pal neredzēja. Tie ieradās, kad dienas maiņa bija sākusies, un aizgāja, pirms viņi iznāca no raktuvēm. Jaunā �ahta bija lā sauktā seklā jeb horizontālā, no kuras ūdens izplūst bez sūknē�anas, un rūsganas, kodīgas pazemes ūdens straumes tecēja lejup pa tīreli un tālāk pa Pilmangas ielām un notekām. Bet citādi �ahtas urb�ana un celtniecība cieminickus īpa�i netraucēja. Viņi to il kā neredzēja.

� Vienu gan es varu jums apzvērēt,� kāds ogļracis, vārdā Bītijs, svinīgi sacīja.� �ajā �ahtā es nesper�u kāju. Es nerak�u ogles zem mūsu Sporta pla�a. Bel, ja �eit ievedīs streiklau�us, lad lai dievs ir �iem cilvēkiem �ēlīgs.

Pēc viņa ierosmes no mājas uz māju lika laista tā sauktā Zvēresta lapa, ko parakstīja gandrīz visi ogļra�i, ja neskaita da�us pavisam vecus ve�ukus.

Vasarā slēdza �ahtu �Mazais veiksminieks�, kas atradās zem �Lēdijas D�einas № 2�, jo tajā bija sakrājies pārāk daudz ūdens. Lai iegūlu vienu tonnu ogļu, pustonna bija jāizlieto sūkņu un ventilatoru darbinā�anai. �ajā �ahtā strādāja simt piecdesmit ogļra�u, ta�u tā deva ļoti maz peļņas, un svētdienā pirms jaunās �ahtas �Lords Faifs № 1� atvēr�anas sūkņi tika apstādināti un �Mazais veiksminieks� applūdināts. No simt piecdesmit tajā strādājo�ajiem ogļra�iem pirmdienas rītā simt �etrdesmit astoņi bija devu�i parakstu, ka strādās �Lordā Faifā�. Pirmajā dienā, iznāku�i virszemē, viņi jutās vainīgi Zvēresta lapas dēļ, bel reizē arī priecīgi. Jaunajā �ahtā ogļu slānis bija se�u pēdu augsts, tā ka kublu varēja piepildīt un krietni nopelnīt, pal nesaliecot muguru. Viens no tiem, kur� atteicās strādāt jaunajā �ahtā, bija Volijs �izholms, ogļra�u parādes ceremonijmeistars, kas bija pārāk vecs, lai pārietu uz jaunu �ahtu pēc septiņdesmit pazemē nostrādātiem gadiem, bet otrs � Volters Bouns, pārāk vecs, lai atteiktos no saviem principiem.

Tā bija laba �ahta. Jau krietnu laiku pirms ziemas iestā�anās tā strādāja cauru diennakti trīs maiņās. Ogļu slānis �eit bija augsts un ogles labas kvalitātes � garliesmu ogles � eļļainas, ar zemu pelnu saturu. Vasaras beigās agrākā kriketa laukuma vielā parādījās jaunās �ahtas alme-tumu kalns, un las auga nevis dienām, bet stundām. Pāris mēne�u laikā las jau bija lik augsts, ka no Monkrīfa alejas Lcjgals vairs nebija saredzams. Tur, kur agrāk rītos spīdēja saule, lagad bija ēna līdz pēcpusdienai, un ogļu putekļi spiedās iek�ā pa Monkrīfa alejas māju logu un durvju spraugām, un pret rudeni las pats nolika arī To�mangas terasē. Bel ogļu putekļu gar�u ēdienā varēja pieciesl, ja vien bija ko liki galdā. Pilmangas ogļra�i gaļu lagad ēda trīs reizes nedēļā.

Līdzās raktuvju almclumu kaudzei arvien lielāka cēlās ogļu grēda. Tā kā visas iegūlās ogles nepaguva sa�ķirot un ielādēt kuģos, lās sāka bēri agrākajā apļu me�anas laukumā. Jaunā �ahta alradās futbola laukuma cenlrā, bel drupinālava aizņēma Sema iemīļoto regbija laukumu.

Gilons julās, kā silienu saņēmis, kad Sems, aizslādams kādu ievainotu ogļraci, no �Lēdijas D�einas� pārgāja strādāt uz �Lordu Faifu�.

� Tā, protams, ir lava darī�ana, bel lo es nebiju no Ievis gaidījis.

� Kad viņ� pārnesīs algas aploksni, lad lu uz visu lo raudzīsies citādi,� Megija teica.

Ogļra�i no cilām �ahtām bija pierakstīju�ies rindā, lai pārietu darbā uz �Lordu Faifu�.

� Ja ogles lur ir, ja darbs ir un �ahta slrādā lik un lā, kāda velna pēc es nedrīkstu ņemt savu liesu?

Soma brāļi cie�i raudzījās savos �ķīvjos. Viņi kaunējās Sema dēļ. Vollers Bouns bija pārskaities. Viņ� atnāca no terases viņa gala un lā arī pateica Somam:

� Manā mājā lu turpmāk vairs nerādies. Mēs varam izliki bez pārbēdzējiem.

Somam bija kļuvis par paradumu apmeklēt māsu Saru un Sendiju Bounu.

� Ja man piedāvā rakl ogles se�pēdu slānī, es nedomāju atteikties,� Sems sacīja.

� Pilnīgi pareizi,� Aiens piebalsoja.� Tu esi laimes luteklis.

��Lords Faifs� ir realitāte, tēt,� Endijs teica.

� Ak tu arī gribi viņam piebiedroties?� Gilons noprasīja.

� Nē, es netaisos pāriet uz turieni. Es tikai pasaku lo, kā tas ir. Tīreļa vairs nav, bet �ahta ir un būs.

Gilons piecēlās no galda un, izgājis ārā, pārlaida skatienu melnajam no�ogojumam un jaunajai celtņa būdai. Viss zaļums bija pazudis. Vai algas aploksnei tie�ām piemīt tāds spēks, ka tā var piespiest pat Semu mainīt savu nostāju? Arī Aiens, protams, aizies uz turieni. Un tāpat Endijs atradīs ieganstu, lai pārietu darbā uz jauno �ahtu. Kop� uzcēla �ogu un izpostīja tīreli, viņu dzīvē bija ienācis kaul kas tum�s un draudīgs. Ogles cilvēkus samaitā, Gilons secināja,� �ī ogļu iegū�ana, tas, kā zemi uzplē� un uz�ķēr�, izvelkot tai melnās dzīslas. Ogles cilvēkus samaitā, bel ogļu iegū�ana vēl jo vairāk.

Savu mū�u es sev nespē�u piedol lo, ka atnācu dzīvot uz �ejieni, Gilons nodomāja.

Divus trīs mēne�us pirms Ziemsvētkiem, kad ogļu cenas parasti cēlās, tās sāka kristies. Neviens nezināja, kāds tam ir iemesls.

� Nav ko uztraukties,� Volters Bouns teica.� Es netaisos aizstāvēt �o apvienību, gribu tikai atgādināt kādu patiesību. Mū�u dienu tā ir bijis un būs � un mēs esam lo pieredzēju�i �, ka ogļu cenas svārstās te uz leju, te uz aug�u.

Ta�u �oreiz cenas vairs necēlās. Oktobra beigās un novembra sākumā uznāca pirmie sniegputeņi, bel ogļu cenas vēl arvien kritās.

� Kad ogles būs pieliekami lētas, tad arī pieaugs pieprasījums. Zemo cenu dēļ ogles pirks arī tie, kam tās nemaz nav vajadzīgas. Saimniekiem, protams, liks mazāk zelta, ta�u strādniekiem darba vairs netrūks.

Tomēr ogles vairs nelika pieprasītas, un neviens nevarēja pateikt, kādēļ. Misters Brolkoks devās uz Edinburgu noskaid-rol iemeslu, bet tur neviens neko nezināja teikt. Tā las bija visā Veslfaifā. Senlcndrjū ostā ogles jau bira jūrā.

Nu, vai nav likteņa ironija, Gilons prātoja. Tie�i tagad, kad Pilmangas Ogļu un dzelzsrūdas apvienība iegūst vairāk labu ogļu nekā jebkad, tās vairs nav iespējams pārdot.

� Gandrīz jāsāk ticēt dievam, tam, ka pasaulē tomēr ir taisnība,� viņ� teica.

� Lai nu iemesls būtu kāds būdams, �ie nelie�i to ir pelnīju�i,� D�ems noteica.

� Viņi ir pelnīju�i, bel jācie� mums,� Endrjū piebilda.

Ziema bija barga. No ziemeļiem nemitīgi pūla ledains vēj�. Augs tīrelis izskatījās salts un drūms, debesīs klīda melni mākoņi, vēju �austītajās mājās valdīja aukstums, un visu klāja dziļ� sniegs. Bel Pilmangas ogļra�iem �āds laiks bija pa prātam.

� Nu ta�u �iem draņķiem būs jāpērk mūsu ogles,� viņi gaidīdami runāja.

� Es, protams, neesmu nekāds apvienības aizstāvis, ta�u pasaulē viss ir savstarpēji saistīts,� misters Bouns teica.� Pagāju�ā gada ogļu nevienam vairs nav, bel lētas ogles var dabūt, cik uziet. Ja cilvēki tās nepirks, tad viņi nosals � tā las ir bijis un būs. Un, ja zemes dzīlēs ir ogles, kas vajadzīgas cilvēkiem, lad dievs gādās par to, lai tās tiklu izraktas.

Kad ogles vēl arvien neviens nepirka, lords Fails beidzot devās uz Kaudcnbīlu un tālāk uz Edinburgu, sēdās kuģī �Lidojo�ais skots� un aizbrauca uz Londonu noskaidrot iemeslu. Ogļra�i atviegloti uzelpoja. Lai nu kur�, bel vecais Faifs pratīs lo izdibināt.

� Varbūt viņ� ir nelietis � un lā arī ir �, lā�u neap�aubāmi slīpēls un izmanīgs.

Iemeslu viņ� tomēr nenoskaidroja.

Atgriezies mājās, viņ� lika misteram Brolkokam samazināt produkcijas ieguvi un, lai tūļīgie pircēji tomēr iegādātos ogles, pazemināja tonnas cenu par diviem penijiem.

Ja Ogļrūpniccības apvienība pazemina cenu, lai ir vairākas iespējas, kā rīkoties tālāk. Var paaugstināt darba ra�īgumu un iegūt vairāk ogļu, lā ka peļņa saglabājas. Var iegādāt jaunu iekārtu un iegūt vairāk ogļu, panākot līdzīgu rezultātu. Var pieciest peļņas samazinā�anos. Var samazināt ogļra�iem algu. Visērtākais, protams, ir pēdējais variants. Novembrī ogjra�i par katru iegūto tonnu saņēma divus penijus mazāk.

� Mēģiniet saprast, ko es jums teik�u,� misters Brolkoks sauca no celtņa būdas paaugstinājuma, kur bija uzkāpis, lai paziņotu par jauno algas apmaksas sistēmu.� Bizness neiet no rokas, bet apvienībai ir jānoluras, citādi mēs visi esam pagalam. Apvienība atbalsta mūs, dodot mums darbu, un mums savukārt jāatbalsta apvienība. Mēģiniet saprast, ko es jums saku. Ja kāds cilvēks saslimst, las, protams, ir skumji, ta�u pārējie dodas uz priek�u. Bet, ja apvienība saslimsi, lad mums vairs nav dzīves. Ja apvienība cietīs izsalkumu, arī mēs būsim izsalku�i. Un, ja apvienība aizies bojā . .. nu, labāk par lo nemaz nerunāt.

Viņ� apklusa, ļaudams �iem vārdiem iespiesties ogļra�u apziņā, kamēr vēj� vilka cauri viņu iz�ulgu�ajām drēbēm.

� Apvienība ir atbalstījusi jūs, nu ir jūsu reize atbalstīt apvienību. Lords Faifs cer, ka katrs no jums izpildīs savu pienākumu. Paldies. Labu veiksmi. Lai dievs slāv jums klāt.

� Āmen,� da�i visvecākie ogļra�i noteica.

� Bel kā ar lordu Faifu?�kāda jauneklīga balss skaļi noprasīja.� Vai arī viņam samazinās izpeļņa?

� Uzziniet, kā �o cilvēku sauc!� misters Brolkoks pavēlēja.

Divi peniji mazāk par katru tonnu. Taisnību sakot, las nemaz nebija daudz. Viena otra alus pinte mazāk, gaļas sirebeklis bez gaļas, plāceņi bez ievārījuma, kartupeļi bez sviesta � mazlietiņ jāierobe�ojas, un vairāk nekas.

Ta�u Kameronu mājā las nozīmēja daudz: viņiem bija krietni vien jāsajo� vēderi, jo nedrīkstēja pieļaut, ka sidraba straume, kas ieplūda lādē, apsīktu. Kameroniem lāde bija pirmajā vielā, viņu vārda labā slava � otrajā un vēders � tre�ajā, bel visam pārējam nebija nozīmes. Jo lagad vajadzēja ne vien piepildīt lādi, bel katru ceturksni arī nosūtīt kārtējo maksājumu misteram Ogil vijam.

Se�padsmit peniji dienā � bel Megija zināja, ka zaudējuma summa vēl pieaugs,� tas nozīmēja, ka maizes uz galda būs par �etrām mārciņām mazāk. Ja liks atlaisti no darba arī bērni � aizvedēji, iekrāvēji un tie, kuri, tāpat kā Emīlija, strādāja virszemē,� un Megija par to bija pārliecināta,� tad būs jāzaudē vismaz astoņpadsmit peniji dienā, tātad deviņi �iliņi nedēļā, �etri simti se�desmit astoņi �iliņi gadā, pieņemot, ka viņiem vienmēr būs darbs.

Vairāk nekā divdesmit mārciņu gadā!

Neviens no viņiem nebija paraudzījies uz nolieko�o no �āda viedokļa, bet no �īs summas bija atkarīgs viss, iespēja izrauties, dzīvot To�mangas terasē, tie�i �ī nauda bija tā, kura at�ķīra aug�cicmie�us no lejgalie�iem, no kuras bija atkarīgs tas, vai viņi kādreiz spēs izkļūt no Pilmangas vai arī uz laiku laikiem liks aprakti pazemē. Viņi atkal ēda �tupeņus ar piebikstī�anu pie krāģī�a� un lad �tupeņus ar acu pamielo* �anu�, pārlikdami lā, kā Megija bija iemācījusies no saviem vecākiem. Galda vidū uzlika gabalu gaļas vai zivi un līdzās bļodu ar kartupeļiem. Ko�ot kartupelī, viņi skatījās uz gaļu, un, kā jau tēvs bija apgalvojis, ar laiku viņiem lik tie�ām �ķila, ka pie kartupeļiem ēstu klāt arī gaļu. Kaul gan algas bija samazinātas, lāde saņēma savu tiesu. Un, par spīli visām �īm grūtībām, katru ceturksni tika nokārtotas līguma iemaksas. Misters Ogilvijs tā arī nekad neuzzināja, kādu uzupurē�anos un bado�anos nozīmēja �īs nopluku�ās, ar ogļu putekļiem notraipītās mārciņu banknotes. Pēc Kamcronu maksājumu saņem�anas misteram Ogil vij am vienmēr vajadzēja nomazgāt rokas.

Ogļu kalns pie �Lorda Faifa Kq 1� piespieda apvienību speri 'iz�ķiro�o soli. Kad ogļu kalna virsotne sasniedza To�mangas terases pakāji, ogļra�us sāka atlaist no darba � vispirms pa�us vecākos, lai vai cik ilgi viņi bija nostrādāju�i, lai cik uzticīgi kalpoju�i. Tad dzērājus un visus tos, kas da�kārt pirmdienas rītos, kad ārā plosījās vēj�, pēk�ņi atklāja, ka ir slimi un nevar doties uz �ahtu. Pēc tam atlaida nemiera cēlājus un sūdzībniekus, kas neizcēlās ar ra�īgu darbu. Starp tiem bija arī Robs Rojs. Ta�u Kameroni, lai gan iekļauti melnajā sarakstā, piederēja pie vislabākajiem Pilmangas ogļra�iem. Darbā alslāja tikai labākos ogļra�us. Ar �o strādnieku mazākumu apvienībai bija jāiegūst tikpat daudz ogļu, ja ne vēl vairāk kā lad, kad neviens vēl nebija atlaists.

No ogļra�iem sāka izspiest pēdējo sulu. Reiz novembrī viņiem pavēlēja piepildīt kublus ar kaudzi, cik vien var uzlikt. Kad kubli nonāca svērluvē, ar smagu dzelzs stieni tiem lika novilkts pār virsu, uzbērtā kaudze nolīdzināta un zemē nobiru�ās ogles uzskatītas par apvienības īpa�umu. Tā bija, kā misters Brolkoks teica, ogļra�u dāvana raktuvju īpa�niekiem. Neviens no darbā palūrētajiem nebilda ne pu�plēsta vārda. Visi krāva kublus pilnus ar kaudzi un kairu dienu deva prasītās �dāvanas�. �o ogļu kaudzi iesauca par �lorda Faifa kupri�.

Pēc �kupra� lika izgudrots �lorda Faifa pulkstenis�. Lai apvienība varētu noturēties, kā misters Brolkoks kādudien paziņoja, esot nepiecie�ama vēl viena algas pazeminā�ana, bet, lai ogļra�i pārnestu mājās tikpat daudz naudas, apvienība augstsirdīgi atļāvusi � tie�i tā pārvaldnieks sacīja � par divām stundām pagarināt desmit stundu ilgo darba laiku. Vakarā pēc darba, kad jau ir tum�s, tie, kuri pa�i to vēlētos, varot kādu stundiņu uzkavēties un palīdzēt izraktās ogles uzdzīt ogļu kalnā mazliet augstāk vai salādēt atliku�ajās vagonetēs. Vēlāk misters Brolkoks varēja pastāstīt, ka tas bijis tie�ām aizkustino�i, cik daudz ogļra�u, par spīli nogurumam, labprātīgi pieteiku�ies vēl mazliet pastrādāt.

Īstenībā strādāja visi bez izņēmuma.

� Brambijholie�i var būt pateicīgi,� misters Selkērks teica.� Beidzot būs samaksātas visas viņu izlcmplās alus mucas. Pamāco�s piemērs, cik brīni�ķīgi var sadarboties divas sabiedrības �ķiras, ja tās paliesi cienī viena otru. Taisni vai jāraud no aizkustinājuma.

Gilons bija pirmais, kas izjuta smagā darba un pārtikas taupī�anas sekas. Lai ekonomētu kādu lieku peniju, Kameroni atsāka pa�i vārīt ziepes. Tās, protams, nebija diez cik labas, ta�u tāpat putoja, bija pieliekami stipras un lētas. Vienā reizē parasti izvārīja ap simt mārciņu, izlietojot blēdniekbodē nopirktas se�as mārciņas pota�as, celurldaļmār-ciņu sveķu un kādā tuvīnā fermā iegādātas �etras mārciņas tauku. To visu samaisīja un piecas se�as dienas atstāja �saēsties�, lad �o masu līdz ar siltu ūdeni salēja desmilgalonu mucā un divreiz dienā krietni samaisīja. Tas bija pretīgs darbs, bet pēc desmit dienām bija iegūtas simt mārciņas ziepju. Vienīgā vaina bija tā, ka �īs ziepes lipa pie miesas, un kādu dienu, kad Gilons, kublā mazgādamies, piecēlās slāvus, viņ� bija tā apķepis, ka atgādināja nāves rēgu. To ieraudzījis, viņ� izbijās.

� Лк dievs, kāds es izskalos!�viņ� izsaucās.� Nē, ilgāk tas vairs nav. izturams. Viņi mani nobeigs.

� Redzamas ribas, vairāk nekas,� Megija sacīja.� Tev tuvojas vecums. Tu ta�u nevari gribēt, lai mū�am izskatītos pēc jaunek|a.

Tuvojas vecums? Nē, las bija pavisam kas cils. Visa vaina bija pārtikas laupī�anā. Ūdenī vārīta putra, kartupeļi ar sāli, plāna tēja bez cukura � vai ar tādu ēdienu, strādājot trīspadsmit stundu dienā, cilvēks var saglabāt normālu izskatu? Ta�u tas vēl nebija viss � pēc mazgā�anās pavēries spogulī, Gilons ieraudzīja, cik ļoti viņam iekritu�as acis un vaigi, bet no kakla paliku�as vienīgi dzīslas. Viņ� izskatījās pēc se�desmit gadus veca ve�a, bet viņam bija tikai gads vai divi � cik īsti, to viņ� pat nezināja � pāri �elrdesmi-licm.

Tā bija briesmīga ironija: jo smagāk viņ� strādāja, jo vairāk bija spiests badoties, pamazām tuvodamies sabrukumam. �

� Tu esi kalnietis, un kalnie�i ir izturīgi,� Megija sacīja.

Gilons par lo vairs nebija dro�s. Viņ� nepavisam nebija dro�s, ka nebeigs savu dzīvi tāpat kā tie, par kuriem bija stāstījis Henrijs Selkērks, proti � nolaidis cērti, lai mirklīti atpūstos, tā arī vairs nekad nepiecelsies un turpat �ahtā nomirs bada nāvē.

Visvairāk viņu kremļa briesmīgā netaisnība. Strādāt cauru nedēļu se�as garas dienas, ne reizes kārtīgi nepaēdot, un nedēļas beigās just vēl skaudrāku izsalkumu, kas jau līdzinājās badam.

Ta�u neviens viņiem nespēja līdzēt. Tika uzkrauts aizvien vairāk un vairāk darba, jo tuvojās ziema un misters Brolkoks bija piespiedis viņus pie sienas. Darba un ra�o�anas attiecības misteram Brolkokam bija pilnīgi skaidras, izteiktas pāris teikumos, kas, uz�ūti uz transparenta, karājās kantorī virs viņa galda:

�Cilvēkam ta�u ir jāēd, vai ne?

ūn cilvēka bērniem arī ir jāēd.�

Misters Brolkoks bija piespiedis viņus pie sienas. Dro�i vien arī cili Gilona sejā bija izlasīju�i to, ko viņ� redzēja pats. Sestdienas vakarā, kad ogļra�i devās pēc algas, misters Brolkoks Gilonam paziņoja, ka viņ� ir'atlaists.

Gilons gulēja zem segas un vēroja, kā pārējie ģimenes locekli po�as uz darbu. Arī viņi, kā redzams, sāka paguri. Kustības bija kļuvu�as gausas, un viss tika darīts ar lādu aprēķinu, lai laupītu spēku un enerģiju. Viņam �ķila, ka būs patīkami paliki gultā un verot, kā cili gatavojas dolics uz darbu, bel lā bija alo�anās. Viņ� piecēlās un līdz ar dēliem sēdās pie brokastu galda.

� Tu ta�u varēji pagulēt, lēl,� Sems teica.� Tev nav nekādas jēgas celties lik agri.

� Arī gulēt nav jēgas.

Tie�i las mani biedē, ka itin viss �ķiel zaudējis jēgu, Gilons nodomāja.

Galdā torīl bija auzu putra, vismaz bieza un karsla, ar krip�ķīli cukura.

� Vai tu vari lo alļaulies?� Sems jautāja mātei.� Vai tie�ām vari?

� Nē, nevaru vis,� Megija atbildēja.

� Vai zināl. ko es lagad vēlēlos? Lai uz mana �ķīvja bulu trīs lielas, biezas, �urksto�as speķa �ķēles. Tad visu rīla cēlienu cs justos paēdis,� Sems sacīja.� Tām likai nevajag būt pārāk saceptām. Lai lauki sūcas ārā un izplūst pa �ķīvi.

� Jā. un vēl maize, ko lajos iemērcēt,� Emīlija piebalsoja. Viņa bija tieva un sīka, bel ēdelīga kā raktuvju �urka. Pusi dienas nostrādājusi pie �ahtas ieejas, viņa varēja apēsl veselu mārciņu maizes.

� Bel vai zināl, ko es lagad vēlēlos?� D�emijs ierunājās.

Neviens pal nepūlējās viņam lo pajaulāl. Tas jau bija skaidrs bez leik�anas.

� Sēdēt kuģī, kas dodas uz Ameriku, lūk, ko.

Iestājās klusums. Turpmākais jau visiem bija zināms.

� Amerikā ogļracis nesapņo par lo, lai viņam uz �ķīvja bulu trīs �ķēles speķa. Brokastīs viņam ir veselas se�as un vēl se�as līdzņem�anai uz �ahlu.

� Vai nevar dabūl vēl mazliet putras?� Sems jautāja.

� Kaul vai vienu pikucīti.

� Nē, vairāk nav. Visa vaina ir lā, ka jūs ēdienu aprijat. Vajag ēst lēni, ar gar�u, izbaudot katru kumosiņu.

� Tad nu gan Skotijai pienāku�i drūmi laiki, ja strādnieka puisim liek liegta otra bļodiņa putras,� Sems teica, pieceldamies no galda.

� Vai jūs redzējāt �ahtas balstus, ko te atveda sestdienas rītā?� Endrjū jautāja.

� Nē,� Gilons sacīja.

� No priedes. No tikko cirstas priedes. Taupības labad.

� Priede neder. Priedes balsti neturēs pat ne gadu,� tēvs teica.� Ir jābūt kādiem dro�ības tehnikas noteikumiem.

Endrjū papurināja galvu. Viņ� bija izstudējis visus noteikumus.

� Tādu nav. Viss atkarīgs no darba devēja sirdsapziņas.

� Ko tu neteiksi! Vareni izdomāts,� Sems sacīja.� Nūja, lā jau nav viņa galva, kam var uzkrist �ie nolādētie griesti.

� Kā tu runā!� māte apsauca Semu. �ajos grūtajos laikos viņi sāka palaisties, aizmirst to, kas viņiem bija mācīts, lietoja rupjus vārdus un kļuva līdzīgi pārējiem cieminiekiem. Megija to redzēja pali pēc sevis.

� Pastāv tāda teorija, ka darba devējs, tāpat kā ogļracis, ir ieinteresēts, lai griesti neiebruklu,� Endrjū turpināja.

� Ļoti jauka teorija, īpa�i lad, ja nav jāslāv zem tiem.

� Misters Brotkoks teica, ka tad, kad ogļu pārdo�ana atkal ie�ot no rokas, prie�u balstus aizslā�ot ar o�a balstiem,� Endrjū piebilda.

� Ak �itā! Es tam ticē�u vienīgi lad, ja pats redzē�u, ka jaunos balstus atved un vecos aizvāc,� Sems teica. � No lā brī�a cs tie�ām sāk�u tam ticēt.� Viņ� pagriezās pret Mcgiju. � Tad es sāk�u ticēt pat dievam. Kā tev �ķiet, māt, vai tev las paliktu?

� Ja vien lik ilgi mēs nodzīvosim,� Aiens ierunājās.

� Jā, ja mums vismaz �ai ziņā paveiktos.

Zlauk�ķēdamas aizvērās ciema māju durvis, un uz bruģa klaudzēja apkaltie zābaki.

� Ejam,� Sems sacīja.� Ir laiks. Misteram Brolkokam nepatīk gaidīt.

� Misters Brotkoks vēl sūt savā gultā.

� Ne uz lo pusi! Domā, �im negribas paskatīties, kādas sejas ogļra�i rādīs, ieraudzīdami prie�u koka balstus? �o skalu varētu rādīt par naudu.

Viņi aizbāza darbarīkus aiz joslas un, neatvadīju�ies no tēva, dro�i vien aizmirsu�i, ka viņ� nenāks līdzi, kā bija nācis ik rītu kop� viņu darba gailu sākuma, izgāja pa durvīm melnajā tumsā un pa ieliņu devās lejup uz Raktuvju gāli un tālāk uz �ahtu �Lords Faifs №1�, kas atradās tīrelī. Nekad vēl Gilons nebija juties tik vientuļ�.

� Kur lu iesi?� Megija viņam jautāja.

� Pats īsti nezinu.

� Tu varētu paliki mājās un �o to pielabot.

� Nē.

Līdz tam nu viņ� nedomā nolaisties. Nē, pagaidām las vēl nenoliks, ka viņ�, tāpat kā ciema ve�uki, knibināsies pa māju, lai cili noticētu, ka viņi kādam vēl vajadzīgi.

� Tad vismaz aizej uz almelumu kaudzi un salasi mazliet ogļu smalksncs.

Megija jau stāvēja durvīs ar grozu rokā.

� Nē.

Viņ� ar paliku izsacīja �o vārdu. Lasīt ogļu pabiras kopa ar vecām, reimatisma sakropļotām sievām un no darba atlaistiem pļēguriem? Nē, lik tālu viņ� vēl nebija nonācis.

Gilons devās lejup uz to pusi, kur bija aizgāju�i viņa dēli, pa vienīgo ceļu, kuru viņ� zināja, pa kuru bija gājis gandrīz katru rītu, se�as reizes nedēļā, piecdesmit divas nedēļas gadā, tik daudzus gadus, ka nemaz nespēja sarēķināt, cik īsti. Nekad viņ� nebija tos skaitījis. Kāds cepa sviestā olu, un no �īs kairino�ās smar�as Gilonam kuņģis sarāvās �okurā. Viņ� pēk�ņi atskārta, ka ir izsalcis, ļoti izsalcis, izbadējies kā vilks, bet, strādādams �ahtā, nebija atļāvies domāt par lo. Tagad, kad viņ� darbā vairs negāja, �ī izsalkuma sajūta, atklāta un nekautra, lauzās uz āru. Ja es zinātu, kur� �o olu cep, es viņam paprasītu kādu kriksīti, Gilons nodomāja, bet tūdaļ saprata, ka lo nekad nedarīs. Arī lik tālu viņ� vēl nebija nonācis.

Uz māju lieveņiem sēdēja viņa vecuma vīrie�i un aizvējā sildījās saulē. Viņ� nedomāja tiem piebiedroties, ta�u nejutās vairs lik vientuļ�. Visi viņi bija bēdubrāļi. Turklāt viņ� tika atlaists pats pēdējais. Tas tomēr kaul ko nozīmēja. Da�s labs no tiem, kam viņ� pamāja ar galvu, bija bez darba jau vairākas nedēļas, bel cili pat mēne�iem ilgi. Viņi pārlika no baznīcas pabalsta un nenomira badā vienīgi lādēļ, ka augu dienu gul�ņāja gultā un miegā nejuta izsalkumu.

Gilons brīnījās par dīvaino smar�u, kas bija jūtama pa visu ciemu. Vai varbūt viņ� to saoda vienīgi tādēļ, ka nebija uzvilcis darba drēbes, no kurām mū�dien vēdīja raktuvju dvaka.

Viņ� devās lejup pa Raktuvju gāli un pa vārtiem uz �ahtas pagalmu. Tur tie stāvēja, kā Endrjū bija teicis, �ie jaunie balsti,� tīri un balti un smar�oja pēc nulc cirsta koka. Priede, visīstākā priede. Vienu viņ� pacēla un aplūkoja tuvāk. Koks bija mitrs, no zaru vietām sūcās lipīgi sveķi, turklāt tas bija viegls. Aukstās, sausās ziemas dienās, kad barometrs kāpj un atmosfēras spiediens palielinās, �ādi balsti sāk �īkstēt un var pal sabrukt. Un to atlūzas ieurbties miesā kā bultas. Gilons juta, ka viņam kāds nostājies līdzās.

� Priede.� Tas bija misters Brolkoks.

� Jā.

� Labā, izturīgā Skotijas priede.

Viņ� gribēja pārvaldniekam pateikt kaul ko �ķietami nevainīgu, bet trāpīgu, ta�u nespēja it neko izdomāt. Tas bija jāpasaka pieklājīgi, jo viņ� nedrīkstēja dēliem sagādāt nepatik�anas.

� No priedes koka iznāk labi balsti.

� Jā,� Gilons dzirdēja sevi sakām. Kā gan las paspruka viņam pār lūpām? Viņ� nosvieda balstu atpakaļ kaudzē, un las noblāk�ķēja � mitrs un zaļ�. Tā bija viņa atbilde.

� Da�am labam tie nepatīk,� Brolkoks teica.

� Patie�ām? Nu, varbūl. . .

� Bet ir jau tādi, kas rauc degunu pal par priek�ā noliktu bif�teku.

Pārvaldnieks nogaidīja, kamēr Gilons beidzot pateica: �Jā,��un lad aizgāja uz savu kantori.

Labu laiku Gilons palika nekustīgi stāvam, nokaunējies par sevi un �iem �jā�, kas bija paspruku�i viņam pār lūpām � tik lunkani kā suņa aste pie saimnieka dotās ēdiena bļodas. Viņ� jutās lā, il kā būtu pārvaldnieka priek�ā rāpojis uz ceļiem. Beidzot viņ� atguvās un devās tālāk, garām �ahtas ieejai, kur celtņi jau veda ārā no pazemes kūpo�us ogļu kublus, lai gan visi ogļra�i vēl nemaz nebija nolaisti lejā. Gilons sailgojās pēc �ahtas un miklo ogļu smar�as. Viņ� gāja garām celtņa būdai un drupinālavai, kur Emīlija �ķiroja ogles, atlasīdama slānekļa gabalus un citus piemaisījumus, un kur apdullino�i dārdēja drupinātājs, kratīdams un mētādams ogļu gabalus kā spainī iemestus akmeņus, kamēr tie ieguva vajadzīgo lielumu. Kaut nu Emīlija nesavainotu rokas, viņ� nodomāja un gāja tālāk, tūliņ pat aizmirsis meitu. Ko acis neredz, lo sirds aizmirst. Viņa bija pārāk gudra un apsviedīga, lai zaudētu roku.

Tā kā Gilonam bija brīvs laiks, viņ� nolēma aiziet pie mistera Selkērka, lai parunātu par Henriju D�ord�u, kur� viņam �ķita vieglāk saprotams nekā Kārlis Markss. Lasītava bija slēgta, un misteru Selkērku nekur nemanīja. Acīmredzot iepriek�ējā vakarā viņ� bija pārāk ilgi diskutējis ar savu pudeli. Tāds nu reiz bija mistera Sclkcrka liktenis � ceļu uz sabiedrības glāb�anu vakaros meklēt pudeles dibenā, bet no rītiem atklāt, ka tā ir tuk�a.

Gilons devās atpakaļ un pirmo reizi mū�ā apsēdās līdzās ve�ukiem, invalīdiem un bezdarbniekiem. Tic atstāja uz viņu nomāco�u iespaidu. Kāds stāstīja par to, kā D�emijs Mouets reiz dārzeņu izstādes priek�vakarā aizlavījies uz īslmangu, piclcmpies, nozadzis milzīgu kāpostgalvu un turklāt vēl aizstiepis to uz Pitmangas tirgu. Tur viņ� licis apbalvots ar zilo lenti, bet kāpostgalvas īpa�nieks paziņojis policijai. Kad tā ieradusies Moueta mājā, tur uz kamīna malas gulējusi zilā lente, bet istaba smar�ojusi pēc kāpostiem.

� Neko darīt,� policists teicis.� Ja nav kāpostu, nav arī apsūdzības.

� Kā tā?�vīrs no Tslmangas jautājis.

� Bez līķa nav arī nozieguma,� policists atbildējis.� Tā sacīts kodeksā.

Visvairāk Gilonu kaitināja las, ka �im stāstam katrs centās piemest pa teikumam, kā skaitot tēvreizi vai liturģiju. Tas bija nomāco�i. Bet varbūt ar laiku cilvēks pierod pie tā. �o stāstu Gilons bija dzirdējis vismaz divdesmit rei�u. Viņ� atstāja vecos vīrus lai brīdī, kad tic sāka stāstīt, kā Alckss �izholms ar veselu maisu naudas pārradies mājās no Amerikas un pirmajā vakarā tā pielempies, ka atstiepis kājas.

Viņ� gāja pa Raktuvju gāli atpakaļ. Pulkstenis bija astoņi no rīta, un priek�ā eso�ā diena �ķila mū�ības garumā. Tā kā viņ� nebija devies uz �ahtu, viņam nebūs vairs iemesla pat mazgāties kublā. To atskārtis, viņ� apstājās un sāka pilnā kaklā smieties, kā cilvēks parasti smejas lad, ja negaidot atklāj patiesību.

Viņ� ilgojās pēc raktuvēm. Kā izrādījās, melnā �ahta viņam bija kļuvusi tuva. Viņ� ilgojās pēc pazīstamās skaņas, ar kādu urbis iegrauzās ogļu slānī, pēc riteņu �īkstē�anas un d�erkslē�anas zem ogļu kublu svara, pēc cērtes ritmiskās klaudzē�anas blakus cirtnē prasmīga ogļra�a rokās. Viņam trūka �o trok�ņu ar retajiem klusuma brī�iem, viņam trūka vientuļo uguntiņu, kas mirgoja kā zvejas laivu lākturi jūrā, viņam trūka vīru draudzības apliecinājumu � acu pamirk�ķinā�anas un galvas mājienu. Viņam Irūka pār pieri līsto�o sviedru un �ahtas smārda, �īs vārdos neaprakstāmās dvakas, no kuras strāvoja dzīves elpa pat lad, ja bija jau�ams nāves tuvums. Viņ� ilgojās pēc tum�ajām zemes dzīlēm; nolaisties trīs tūksto�i pēdu dziļi pazemē un ieurbties �etras jūdzes zem kalna � las tomēr bija ko vēris. Viņam trūka �īs baiļu sajūtas, kas lika sastingt un gaidīt, vai �trekā nebūs dzirdama kāda skaņa, dunoņa vai balstu stenē�ana, ko rada zemes slāņu sakustē�anās. Cik dīvaini, bet viņam trūka �īs baiļu sajūtas tie�i tādēļ, ka tā apvieno cilvēkus.

� Vai dzirdēji?

� Jā, bet las nav nekas bīstams. Viss ir vislabākajā kārtībā.

� Jā, pagaidām viss ir vislabākajā kārtībā.� Un skatieni sastopas, ogļra�i saka cits cilam, ka nav ko baidīties, jo viņi ir kopā, un tādēļ nekas ļauns nevar atgadīties.

Gilons skaļi iesmējās, iedams pa Raktuvju gāli, un visi izbrīnā pavērās viņā. Viņ� bija aizsapņojies, un viņam kļuva vieglāk.

Viņ� pagāja garām blēdniekbodei, bet lad devās atpakaļ. Varbūt tikai reizi vai divas viņ� vispār bija iegriezies �ai apvienības veikalā. Apvienības cenas viņam aizdeva dusmas, tādēļ pēc iepirkumiem viņ� sūtīja bērnus.

� Gilons Kamerons!� iesaucas zēns aiz letes. Neviens ogļracis Pilmangā nelika uzrunāts ar vārdu �misters�. � Kaul kas neticams!

Zēns paņēma parādu kladi, kur lika ierakstīti visi ogļra�u iepirkumi, kuru vērtība ik pēc divām nedēļām tika atskaitīta no algas, bet tad atlika lo atpakaļ.

� Vai zināt, ka jūsu ģimene ir vienīgā, kas nav ierakstīta mūsu parādu grāmatā?

� Jā, protams.

� Vienīgā visā Pilmangā. Kā jūs mākat tā izdzīvot?

Gilons paraustīja plecus.

� Negribam maksāt parādu procentus.

� Jūs pērkat pārliku cilos ciemos un veikalos, lūk, kā. Jūs braucat uz fermām un iepērkalics tur, nemaz nemēģiniet lo noliegt.� Zēns pakratīja ar pirkstu un piemiedza aci. � Bet man vienalga. Man par lo nospļauties. Es �eit tikai strādāju. Bet misters Brolkoks visu zina par jums. Ko jūs vēlaties?

� Olu. Vienu olu.

� Vienu olu? Vienu pa�u? Jūs nācāt no Aug�ciemā visu �o gabalu pēc vienas olas?� Zēns ieskrēja dibenistabā pateikt lo mātei, un viņa iznāca paskatīties uz Gilonu. Sis zēns bija viens no tiem, ko ciemā sauca par teļa laukumu, resns un izlulis, ogļra�a darbam nederīgs, ta�u pieliekami attapīgs, lai izliktu bez tā.

� Kādu olu jūs, Kameron, vēlaties? Lielu, viduvēju vai mazu? Vistas, balo�a vai pīles olu? Brūnu vai ballu. . .

Gilons sagrāba zēnu aiz krekla.

� Dod olu, citādi tavs sārtais ģīmis tūliņ pat pārtaps par olu kulteni

Gilons nekad nebija tā izturējies, sensenis viņ� nebija neko tādu atļāvies, bet tagad jutās apmierināts ar sevi tāpat kā no rīta, kad pateica Megijai �nē>. Par puspeniju zēns viņam iedeva lielu, brūnu olu.

Bija patīkami kabatā sajust �o olu � sākumā aukstu un pēc tam siltu � un domāt par lo, kas slēpjas tās iek�pusē.

Viņ� devās pāri agrākajam Sporla placim, turēdamies tālāk no jaunās �ahtas, un sasniedza To�mangas terasi, prātodams, kā olu pagatavot. Degunā atkal iesitās pirmītējā, it kā sāļās jūras smar�a, �ķietami pazīstama un tomēr sve�a. Tas viņam nepavisam nepalika, jo atkal uzjundīja izsalkumu, kas tikai uz laiku bija mazliet pierimis.

Vārītā veidā ola vislabāk saglabātu lai raksturīgo gar�u un būtību, bet, ja izceptu omleti, pievienojot mazliet piena un kriksīti siera, raksturīgā gar�a gan vairs nebūtu lik jūtama, ta�u rastos iespaids, ka viņ� apēdis nevis vienu olu, bel veselas Iris. Nemaz nebija lik viegli iz�ķirties. Terases malā sēdēja Vollers Bouns. Kop� atlai�anas no darba viņ� bija novecojis; viņ� zināja, ka �ahtā vairs neatgriezīsies. Viņ� bija atbrīvots nevis uz laiku, bet uz visu mū�u.

� Лк beidzot arī tevi tas piemeklējis,� Volters teica. Vecais vīrs lik tikko manāmi pasmaidīja. To, ka Gilons vēl nebija atlaists, pārējie viņa vecuma ogļra�i uztvēra kā klaju apvainojumu.� Jā, ilgi tu noturējies, un las, Gilon, dara tev godu.

Augstsirdīgs cilvēks, godavīrs ir �is Vollers Bouns, Gilons nodomāja. Viņi raudzījās lejā uz Monkrīfa aleju un jauno �ahtu, uz Lcjgala ieliņām un tām pāri uz vecajām raktuvēm. Ari bez �īs dīvainās smar�as Pilmangā kaul kas nebija kārtībā.

- Nav dūmu, Gilons teica.� Nekur nav dūmu.

� Nav arī darba.

� Vairs nekūp skursteņi.

- Neliek gatavots azaids.

Varētu kurināt siltuma dēļ. Jo vairāk siltuma, jo mazāk jāēd.

� Nevienam nav ogļu.

Bel var ta�u sagramstīt no atmetamu kaudzes.

� Cilvēkiem nav lik daudz spēka. Ja augu dienu vaislās pa gullu, lad arī naklī daudz nevajag. Miegā izsalkums nav jūtams.

� Tā jau nu ir.

� Cilvēki guļ kā lā�i ziemā.

� Jā.

Sāka griezties lielais vin�as rats, izceldams virszemē da�us ogļu kublus. �ahtā strādāja ļoti maz cilvēku, vienīgi tie, kam bija jāde�urē. Arī Gilona dēli bija lur lejā slarp �iem pēdējiem paliku�ajiem. Viņa sirds sa�ņaudzās aiz �ēluma prcl dēliem. Viņi bija krietni, strādīgi zēni, kas saņēma daudz mazāk, nekā nopelnīju�i. Kļuvu�i jau glu�i pieaugu�i, kaul gan pēc gadiem vēl līric puikas. Gilona plauksla kabatā sajuta lielās, brūnās olas nomierino�o siltumu, un uz mirkli viņu pārņēma vainas apziņa. Būtu vajadzējis iedot pa olai dēliem, lā noderētu arī kādam slimam bērnam.

� Vai jūti �o smar�u? Pēc kā te o�?� Gilons jautāja.

� Vai tu nedzen velnu? Akls esi, vai? Vai arī �ahtā sabeidzis acis?

� Mazliet sabeidzis esmu, bet akls gan ne.

Vecais ogļracis norādīja lejup uz Monkrīfa alejas māju jumtiem:

� Vai redzi lur, lur un vēl lur?

Gilons neko nespēja saskatīt.

� Mencas,� Volters Bouns sacīja.� Cilvēk mīļais, vai tie�ām tu neredzi? Mencas un rajas.

Pēdīgi Gilons ieraudzīja zivis uz māju �īfera jumtiem � baltas, gareniski pār�ķeltas mencas, kam uz galvas un astes bija uzlikts pa akmenim.

Gandrīz uz katras mājas jumta bija viena vai divas zivis. Nu viņ� vēl asāk juta �o smar�u. Visa ieleja smar�oja pēc �āvētām zivīm.

� Bet ko las nozīmē? Kādēļ tās lur izliktas?� Gilons vaicāja.

Volters Bouns vērīgi nopētīja viņu. Kaul arī Gilons �ai ciemā bija nodzīvojis daudzus gadus, pilmangie�i vēl aizvien baidījās, ka sve�inieks varētu smieties par viņiem. Beidzot Vollera Bouna �aubas izgaisa.

� Tātad tu tie�ām nezini?

Gilons papurināja galvu.

� Tas nozīmē mencu Ziemsvētkus.

Gilonam las neko neizteica.

� Ziemsvētkus ar sālītām mencām. Kad �ahtas ir slēgtas un visiem ir skaidrs, ka uz Ziemsvētkiem nebūs ne zosu, ne nieru pīrāgu, ne arī �ķiņķa, pie mums ierodas zvejnieki. Jo Ziemsvētku galdā kaut kas ta�u jāliek.

� Jā, kaut kas ir jāliek.

Tagad vairs nebija lā kā tolaik, kad Kameroni veda cicminiekiem zivis. �īs mencas bija nevis svaigas, bel mazsālī-tas, un zvejnieki riskēja, pārdodami tās uz kredīla. Cilvēks, kur� pārdod zosis, kas veselu gadu jābaro, �ādu risku nevarētu atļauties, turklāt zosis var pārdot arī vēlāk, kad raktuves atsāks darbu. Ta�u izvilktās zivis vajadzēja pārdot tūlīt, un daļu loma zvejnieki deva uz kredīla. Tas atmaksājās vienīgi lad, ja zivis bija pa�u zvejotas. Pirkt un ar mucām vest tās uz ciemu, kā kādreiz bija darīju�i Kameroni, un lad atdot par pliku �paldies� un solījumu norēķināties � lā ar laiku varēja galīgi izputēt.

Viņi abi devās lejup pa ieliņu, lai tuvāk aplūkotu mencas. Tās bija lielas un nesen zvejotas, da�as pal trīs �etru pēdu garas, tā ka no vienas �ādas zivs Ziemsvētku galdam pielika veselai ģimenei. Mencas bija ierīvētas ar jūras sāli un izliktas uz māju jumtiem, tālāk no kaķiem un �urkām, saulē un vējā �āvē�anai. Nolika lielu lielie strīdi par lo, vai pa nakti tās būtu jānes iek�ā vai jāalstāj turpat uz jumta, lai sasalst. Misters Bouns uzskatīja, ka zivis esot derīgi rei�u reizēm sasaldēt, jo lad tās kļūstot sulīgākas.

� Bet beigu beigās las ir vienalga,� viņ� sacīja.� Mencu Ziemsvētkos visi ir lik ļoti izsalku�i, ka jebkur� ēdiens iet pie sirds. Bads nav brālis, bel bads ir vislabākais aizdars.

Gilonam atlika vienīgi piekrist un noglāstīt kabatā paslēpto olu. Savu mū�u viņ� nebija juties tik izsalcis. Izsalkums bija k|uvis pilnīgi necie�ams.

Pārnācis mājās, viņ� nolika olu uz galda.

� Es gribu, lai �ī ola uz �etrām minūtēm liktu ielaista vāro�ā ūdenī. Un es gribu �ķipsniņu sāls, kriksīli svicsla un divas �ķēles svaigas maizes.

� Jā, scr, liks izpildīts,� Megija nebija radusi, ka viņu izrīko.� Kur lu ņēmi �o olu?

� Nopirku.

� Kāda iz�ķērdība! Kur lu lo pirki?

� Blēdniekbodē.

� Nepiedodama iz�ķērdība. Tā dro�i vien maksāja vismaz puspeniju � Viņa ielika olu vārīlies.-Pirki vienu pa�u olu. Tur dro�i vien smējās par levi.

� Smējās gan, lā�u ne pārāk ilgi,� Gilons albildēja, ba�īgi noraudzīdamies, cik nevērīgi Megija apietas ar olu, iemezdama lo ūdenī kā parastu tupeni.

� Paklau, tā ir ola!� Gilons uzsauca. Viņam ārkārtīgi gribējās, lai �ī ola liktu izvārīta, kā nākas. Viņam jau siekalas saskrēja mutē.� Vai pulkstenis tev ir?

� Es tāpat zinu, kad būs �etras minūtes,� Megija sacīja.� Kam lu tur sadevi, mazajam ruņģim?

Gilons pamāja ar galvu.

� Лк kungs, pal es mācētu aizbāzt viņam muti,� Megija teica. �ie vārdi pilnīgi izgaisināja viņa �īrīta nelielās uzvaras apziņu.

� Es gribētu, lai tu paskaties pulkstenī.

� Labāk pastāsti � kāda ir sajūta, kad nav jāiet uz darbu un var promenēt apkārt kā lielskungs?

� Jauka. Nudien patīkama. Pilnīgi atbilsto�a mana vecuma cilvēkam.

Megija ironiski iesmējās.

� Varbūt grasies iet pensijā?

� Pilnīgi iespējams.

� Bel man �ķita, ka vēl gadus divdesmit lu itin mierīgi varētu pastrādāt. Ciemā ir vīri, kas se�desmit gadus nostrādāju�i raktuvēs.

Doma par to, ka vēl divdesmit � vai �etrdesmit gadus būtu jāstrādā �ahtā, �ķita briesmīga. Lai arī klātos diez cik grūti, nevar pazemē aprakt visu dzīvi.

� Nu jau ir �etras minūtes, mis.

Megija to nemaz nelikās dzirdam.

� Un kā tu iz�ķiedi �o laiku? Dro�i vien abi ar Seikērku spriedelējāt par komunismu.

� Parasti saka �pavadīt laiku�. Un, ja runā par laiku, lad . ..

� Katra bezdarbībā pavadītā stunda Kameroniem ir laika iz�ķie�ana.

� Mēs runājam nevis par komunismu, bel par sociālo iekārtu. Un par bagātību pārdalī�anu.

� Jūs ta�u runājat par pastāvo�ās iekārtas gā�anu?

� Pilnīgi pareizi.

� Tātad par komunismu.

� �etras minūtes!� Gilons skarbi pārlrauca viņu.� �etras minūtes noteikti ir pagāju�as!

Megija piesila pie olas un atkal ielaida lo kallā verdo�ajā ūdenī.

� Uzvarēt pastāvo�o iekārtu var vienīgi ar tās pa�as iero�iem,� Megija sacīja.� Tie�i lā, kā to darām mēs.

Gilons paskatījās uz viņu.

� Mēs?� viņ� sarkastiski noprasīja.� Es te sē�u kā pēdējais nelga, trīcēdams par vienu olu, bet tu runā par kaut kādu uzvaru.

� Jā, uzvara mums jau ir tikpat kā rokā.

Ar kailu roku viņa izņēma olu no verdo�ā ūdens. Gilons vienmēr bija brīnījies, kā viņa var ar kailu roku ru�ināt pavardā ogles. �Vai tie�ām tev nesāp?� viņ� reiz bija jautājis. �Skaidrs, ka sāp. Bet kas par lo?� Vairāk viņ� nekad nebija atkārtojis savu jautājumu.

Megija nogrieza olai galiņu un rūpīgi nolupināja �aumalu, tā ka baltums palika neskarts. Tad apzieda baltos, mīkstos sānus ar sviestu, apkaisīja ar sāli un pēc pitmangie�u para�as nostājās līdzās galdam un gaidīja. Ola bija tāda, ka labāku nevarēja vēlēties.

� Kādēļ tu domā, ka esi pelnījis olu, kamēr cili iztiek tāpat?

Gilona karote, kas dzīrās iedurties dzeltenajā saulītē, ienirt olas būtības dzīlēs, sastinga gaisā.

� Tādēļ, ka esmu izsalcis,� Gilons teica.� Tādēļ, ka esmu ārkārtīgi izsalcis. �ī ola man ir nepiecie�ama.

� Domā, viņi nav izsalku�i?

Es neļau�u viņai sabojāt man �o prieku, viņ� klusībā apņēmās. Karote iespiedās dzeltenumā, un zeltainā viela izplūda uz �ķīvī�a, it kā ola nespētu visu lo saturēt. �ķīvīti Megija bija sasildījusi un maizi apziedusi ar ogļra�u sviestu, un Gilons iemērca maizes riecienu dzeltenumā un ēda. Viņ� izlaizīja �ķīvīti ar mēli kā suns. Olas dzeltenuma atliekas ar pēdējām maizes drusciņām bija visgardākās.

� Vai nu jūties labāk?

� Daudz labāk. Man vajadzēja apēst �o olu.�- Tad viņ� pagriezās pret Megiju.� Tu pali zini, ka nekas nav labāk. Vēders ir dabūjis savu liesu, bet es jūtos tā, it kā būtu ko nozadzis.

Megija uzlika roku viņam uz pleca.

� Nu labi, es saprotu,� viņa teica.� Es priecājos, ka tu apēdi �o olu.

� Kādēļ tu nevarēji pateikt lo visu agrāk, lai man bulu vieglāk?

Viņa paraustīja plecus, paņēma �ķīvīti un novērsās.

� Nezinu. Pie mums nav pieņemts izrādīt laipnību.

� Arī bērniem tu neesi to iemācījusi.

� Kā var iemācīt lo, ko cilvēks pats neprot?

Nu bija viņa kārta aplikt roku sievai ap pleciem, ta�u Gilons nez kādēļ lo nespēja izdarīt. Es nemaz neesmu labāks par viņu, tikai protu lo apslēpt, viņ� nodomāja. Viņ� vēroja, kā Megija mazgā �ķīvīti, priecādamies, ka tad, kad dēli pārnāks no darba, dzīru galda pierādījumi būs novākti. Pa�laik viņi �ahtā dro�i vien ēda maizi, piedzerdami klāt aukstu lēju. Gilons palika durvīs stāvam.

� Ko tas nozīmē � uzvara jau ir tikpat kā rokā?

� Tas nozīmē, ka mēs būsim uzvarēju�i.

� Kādā ziņā, velns lai parauj!� viņ� izsaucās.� Tu saki, mēs neesot ogļra�i, kaul rokot ogles, bet mēs vēl arvien tās rokam un rokam. Mēs lo vien zinām kā tikai rakt ogles. Kad vienreiz tas beigsies?

� Es nezinu.

� Tu saki, tev esot kāds lielisks plāns, di�s plāns, kā izrauties priek�galā. Kad beidzot �is plāns sāks īstenoties?

� Aizver durvis. Panāc �urp un atbīdi gultu.

Viņi pa abiem atbīdīja gultu, noņēma akmeni un izcēla no slēptuves naudas lādi. Ar atslēgu, kas Megijai ķēdītē karājās kaklā, viņa alvēra vāku. Trīs ceturtdaļas lādes bija pilnas ar �iliņiem, kronām un sterliņu mārciņām.

� Daudz naudas,� Gilons beidzot teica.

� Ļoti daudz.

� Kādēļ tu mums esi lo slēpusi?

� Tādēļ, ka baidījos, ka jūs varētu palaisties slinkumā.

� Zēni ir izsalku�i.

� Ne vairāk kā citi, kas vēl strādā �ahtā. Man ir tiesības pirki kādu uzņēmumu, un tam būs vajadzīga visa mūsu nauda. Mēs vairs nedrīkstam atkāpties, atmest visam ar roku.

Viņi atlika lādi atpakaļ bedrē.

Kāda likteņa ironija, Gilons nodomāja: tagad, kad vairāk nekā puse viņa mū�a ir pagājusi, zaudēta, aprakta pazemē, kļūt par uzņēmuma īpa�nieku, par kapitālistu, lai gan vairāk par visu viņam �obrīd gribējās noiet lejā uz bibliotēku (viņ� bija pārliecināts, ka Selkērks ir piecēlies un turklāt skaidrā prātā) un parunāties ar viņu par Henrija D�ord�a izvirzīto īpa�uma likvidē�anas teoriju. Cik divkosīga gan var būt cilvēka daba!

� Un tagad, lai atlīdzinātu par apēsto olu, tu varbūt aizietu uz almelumu kaudzi un atnestu mums mazliet og|u?

Gilons paņēma grozu un, pārmetis lo pār plecu, jutās kā bērnībā. Arā atkal uzvēdīja zivju smar�a, un viņ� iegāja atpakaļ istabā.

� Kādēļ mēs ne�āvējam mencu tāpat kā cili?

� Tādēļ, ka negribam. Mums lādas nevajag.

� Ciliem, kā liekas, vajag.

� Bel mums ne.

� Tālad uz Ziemsvētkiem mums nekā nebūs?�Tas bija izaicinājums.

� Nē, nebūs. Kamcroniem nevajag to, kas ir citiem.

Pa almelumu kalnu rakņājās bērni, no darba atlaistas meitenes, sievietes un ve�uki. Ciema ielās vēj� nebija manāms, bet uz �ī kalna las vērpa gaisā ogļu putekļu mākoņus, kuros cilvēki reizēm pilnīgi pazuda. Vakarā viņam tomēr būs jāmazgājas. Vairāki bērni un sievietes bija basām kājām, jo �ķautņainie slānekļa gabali sagrieza apavu zoles un jaunus apavus �ais grūtajos laikos neviens nevarēja atļauties. Kādai sievietei rokās bija kūja, uz kuras viņa gan atbalstījās, gan zvēla katram, kur� ielauzās viņas �teritorijā�. To darīdama, viņa atieza zobus kā nikns suns. Kad Gilons atrada kādu og|u gabalu, viņ� izjuta patiesu gandarījumu, vilkdams lo ārā no ogļu pabirām un pāri plecam ielidinādams grozā. Kad tas bija līdz pusei pilns, viņ� to nolika zemē, lai nebūtu jāstiepj. Visi �ie cilvēki �ķiet līdzīgi dzīvniekiem, viņ� nodomāja. Blakus almelumu kaudzei atradās visiem pieejams ogļu kalns, bel tam neviens nedomāja pat pieskarties. Taisni jābrīnās, Gilons prātoja, ka cilvēki var būt lik godīgi vai arī lik ļoti iebaidīti. Kad viņ� pacēla grozu, tas bija necie�ami smags, bet viņ� iedomājās par sievietēm, kas simt mārciņu smagus grozus divdesmit rei�u dienā bija stiepu�as aug�ā pa garu garajām kāpnēm, un devās tālāk. �īs sievietes esot kļuvu�as līdzīgas lopiem, misters Seikērks reiz viņam stāstīja, sagreizu-�as, milzīgām, bluķīgām kājām un plu�ķainiem, sviedrainiem, ogļu putekļu pilniem matiem, lā ka par cilvēkiem viņas gandrīz vairs pat nevarēja saukt.

Gilonu atkal sāka mocīt izsalkums. Varbūt Megijai taisnība, varbūt tie�ām ir labāk aizliegties, atsacīties un atsacīties nekā padoties kārdinājumam un pēc tam atkal sākt visu no gala. Kāda ve�iņa sāka slīdēt pa kalna nogāzi lejup, visiem spēkiem cenzdamās noturēt oglēm piekrautas ragaviņas. �ķita, tās tūliņ noslīdēs lejā vai arī noraus viņu sev līdzi.

� Ak vai, dodiet tās man,� Gilons teica, bet, ieskatījies ve�iņai sejā, saprata, ka tā viņu noturējusi par zagli, kur� grasās atņemt �o ogļu krājumiņu.

� Rokas nost!� ve�iņa iekliedzās.� Prom, kad tev saka!

� Es gribu jums palīdzēt,� Gilons iebilda, bet, ieraudzījis viņas acis, apklusa. Viņam uznāca vēlē�anās iesist �ai ve�iņai.� Nu (ad velies lejā, �aujies zemē, kamēr neesmu tās atņēmis, pazudi, man kļūst nelabi, uz tevi skatoties.

Gilonam patie�ām kļuva nelabi. Viņ� pārslāja lasīt ogles � nokaunējies, ka kliedzis uz veco sievieti, ka rakņājas pa �o almelumu kaudzi un gaida kā maitas putns pie zivju fabrikas, vai tam kas neatkritīs. Tik tālu nu viņ� bija nonācis. Visapkārt uz māju jumtiem �āvējās zivis, un ciemā oda pēc nāves un ogļu putekļiem. Ziemeļu pusē bija redzams Līvena ezers, bel aiz lā � Līvena kalni ar zaļiem prie�u puduriem un brūniem o�u un ozolu lāsumiem, bet visu pārējo, arī tīreli, klāja sniegs.

Sājos kalnos, kā Gilons zināja, mājoja brie�i � liegumos un rezervātos slarp tum�ajām, klusajām priedēm, kur tie grauza ap�u un o�u mizas, krimta ozolu un bērzu zariņus un urbināja sniegu, meklēdami zīles un di�skābar�u riekstus, lai uzkrātu taukus grūtajai ziemai.

Pali daba gādā par to, lai �ie dzīvnieki ziemā būtu paēdu�i. Pēk�ņa vēja brāzma sacēla putekļu mākoni, kas kalnus aizsedza skatienam, un, kad Gilons pārlaida mēli pār lūpām, viņ� atkal sajuta raktuvju gar�u. Daba gādā par līdzsvara saglabā�anu. Tā kā ogļra�i cieta izsalkumu, brie�iem va- -jadzētu būl paēdu�iem.

Sarkana gaļa un cīpslas, muskuļu �ķiedras un karstas, biezas asinis. Brie�a gaļa � �is vārds vien jau bija vilino�s. Viņam kārojās gaļas. Lūk, pie kā noveda apēstā ola. Lūk, ko pieprasīja viņa organisms.

Kairam skolām, kur� cienīgs saukties �ai vārdā, kop� laiku laikiem biju�as neatņemamas tiesības uz gaļu lad, kad organisms lo prasa. Tā nav greznība, lā ir no aud�u audzēm manlola nepiecie�amība. Kamēr Skolijas kalnos un tīreļos mājo tūksto�iem brie�u, kairam skolām ir tiesības vismaz reizi mū�ā nomedīt stirnu. Citādi nav nemaz izprotams, kādēļ dievs licis viņam piedzimt �ai zemē. Vai tas ir taisnīgi, ka lad, kad viņu moka izsalkums, pa Skotijas pakalniem klaiņo tik daudz gaļas?

Nē, �is tik tie�ām nav vīrie�a darbs, Gilons nodomāja, �is vispār nav cilvēka cienīgs darbs. Pacēlis grozu, viņ� izgāza ogles uz kāda akmens, un kā melns nāves karogs vējā noplīvoja ogļu putekli. Og|u mailasputni, kuri rakņājās līdzās, protams, to redzēja un metās pie viņa, kluburodami pār akmeņiem kā krabji paisuma laikā.

Gilons sāka skriet pa nokalni lejup. Nu viņ� saprata, kas viņam jādara, un mērķa apzinā�anās darīja viņu laimīgu.

Nē, Kameroniem nebūs mencu Ziemsvētku. Lai �ie nabaga nelgas ēd savas mencas un rajas, Kameroni atzīmēs Ziemsvētkus tie�i tā, kā �ie svētki no laika gala skolu ģimenēs atzīmēti,� ar prāvu gabalu sulīga, nule nomedīta brie�a cepe�a.

Viņ� skrēja lejup, bet pusceļā apstājās, saprazdams, ka pats sevi apmānījis. Viņ� apstājās divi Iris simti pēdu augstumā, labu gabalu no almelumu vācējiem, kas ķēra un grāba viņa izbērtās ogles, un arī no tiem, kas rosījās lejā.

Mākoņstūmējs, kā Megija viņu reiz nosauca. Kalnienes romantiķis, �is vārds lieliski atbilda cilvēkam, kur� � līdzīgi bērnam � cen�as apmānīt sevi. Viņ� nevar slepus nomedīt briedi � viņ� nevar lo ne izsekot, ne no�aut, ne notvert lamatās.

Gilons no�ēloja, ka izbēris ogles. Tā bija viņa kārtējā augstprātība � īsts romantiķa �ests. Izbērt ogles, izsviest tās vējā, atdāvināt nabagiem. It kā viņa pa�a māja nebūtu auksta kā ledus kambaris, it kā viņa pa�a ģimene nemirtu badā.

Saule, kas visu dienu bija slēpusies aiz mākoņiem, pēk�ņi izlauzās tiem cauri, un sniega baltuma apņemtais Līvena ezers no svina pelēka kļuva gai�i zils. Raudzīdamies uz �o ezeru, Gilons saprata, kāds mu|ķis viņ� bijis.

Kamēr viņ� domās dzinās pēc brie�a, tepat viņa priek�ā gulēja ezers, pavērdams iespēju īstenot to, uz ko viņam tie�ām bija ķēriens,� uziet un izvilkt lasi.

Arī ar zivju karali lasi bija saistītas skotiem neatņemamas tiesības � kaul reizi mū�ā izvilkt vienu pamatīgu makanu. Lai �ie (autiņi ēd savas sālītās, vējā �āvētās mencas un rajas, Kameroniem Ziemsvētku galdā būs lasis, ja vien viņ� nenokļūs aiz restēm vai zvejodams neaizies bojā.

Gilons zināja, kur mīl decembra la�i, lielie, vēlīnie ziemas la�i, kas pēdējie iepeld no atklātās jūras.

Viņ� zināja, ka vēl �īsdienas rītā tie ir nāku�i cauri Teijas lī�a sāļajiem ūdeņiem, iepeldēju�i Ernas upes saldūdeņos un devu�ies aug�up pa tās nelielo pieteku, kam viņ� nezināja nosaukuma, aug�up pa duļķainajiem, sniega barotajiem ūdeņiem cauri Līvena kalnu tum�ajām gravām, cauri simtiem lī�u un iedobju, kur atpūtās, arvien augstāk, līdz sasniedza ezeru, kuru viņ� vēroja. No pārdro�ās ieceres Gilonam notrīsēja sirds.

Viņ� nolēma nevienam nebilst ne vārda. Viņ� ies un dabūs savu lasi un dro�i vien pēdējo reizi mū�ā izpildīs ģimenes apgādnieka lomu. Lai Megija rūpējas par savām līguma iemaksām un Endrjū � par mājas nomas maksu, lai pārējie dēli rok ogles, bet �ajā gadā, �ajā drūmajā gadā viņ� būs las, kas ģimenei sagādās Ziemsvētku mielastu.

Lai varētu īstenot savu ieceri, Gilonam bija jāizpilda kāda ceremonija � ja vien viņam las būtu iespējams � jāatbrīvojas no visa, kas liecinātu par viņa piederību ogļra�u ciltij, jāaltīrās no visiem melnumiem, jāizdcldē ogļu pēdas no savas miesas un jāaizmirst, ka viņ� jebkad racis ogles, jo la�u upes apkaimē sastapts ogļracis lika uzskatīts par maluzvejnieku pat tad, ja nebija neko noķēris. Gilons devās lejup pie mistera Sclkērka, lai viņa kublā nomazgātos. Bibliotekārs bija pārskaities.

� Tātad vainīgs, kamēr nav pierādīts pretējais?� viņ� pārjautāja, kamēr Gilons sildīja ūdeni.

� Jā, tā viņi uzskata.

� �ēl, ka lo nebija zinājis Kārlis Markss. �ai sakarā viņ� būtu uzrakstījis pamatīgu nodaļu! Лк dievs, pat par zivīm � visu kopējo īpa�umu � noteicēji ir augstmaņi.

Gilons bija blēdniekbodē nopircis suku un pumeku, lai izberztu ogļu putekļus no visām ķermeņa rievām un porām. �im nolūkam dro�i vien būs nepiecie�ami vismaz divi vai trīs kubli ūdens. Pirmajā ūdens pārklājās ar melnu putu plēvi, līdzīgu lai, ar kādu pārvelkas dziesto�a zupa �ķīvī. Berzdamies Gilons pastāstīja visu, ko zināja par la�u upēm un basu zveju.

Galvenais faktors � kā arī Markss būtu atzinis � esot nauda. Skotija, cik Gilons zināja teikt, esot vienīgā zeme, kur īpa�uma tiesības uz la�u upēm un līdz ar to uz visām �īm zivīm piederot karalistei, bet karaliste upes iznomājot augstmaņiem un citām privileģētām personām. Pal tiem, kuru zemei tās tek cauri, neesot tiesību tajās zvejot.

Otrs apstāklis, mazliet sare�ģītāks, esot saistīts ar la�u iedabu. No sā|ās jūras nokļuvu�i aukstajā upes ūdenī, barību la�i vairs nemeklējot. Tas sagādājot lielas grūtības mak�ķerniekiem. D�entlmeņi ar savām divdesmit pēdu garajām bambusa mak�ķerēm, mu�iņām un pārējo ēsmu da�kārt gadiem ilgi nenoķerot nevienu lasi, kaul arī �im mērķim izdodot simtiem mārciņu.

� Tā �iem stulbeņiem vajag.� Selkērks teica.� Padomā tikai par visiem tiem bērniem, ko viņi, par naudu noalgoju�i. trenkā gar krastmalām, kamēr la�i �os vazā aiz deguna.

Ta�u ledus saltajā ūdenī, kā Gilons paskaidroja, la�i esot k|uvu�i gausi un miegaini. Zaudēju�i spēkus nogurdino�ajā un bīstamajā ceļā no jūras uz upi, paguru�i, lauzdamies pāri krācēm uz aug�u, tie mēdzot gulēt rāmajās upes iedobēs, atpūzdamies un krādami spēkus tālākajai cīņai. Pret vakaru da�i kļūstot pavisam gurdeni, un Gilons esot pazinis kādu vīru, kur�, gulēdams krastmalā, varējis noglaudīt savai nolūkotajai zivij �aunas. Ar ķeksi, harpūnu vai lielo tīklu varot izvilkt lasi no ūdens tikpat viegli kā no kājas nomuku�u gumijas zābaku.

Gilons sāka mazgāt matus � viņ� sasita otro olu �ai dienā, samaisīja dzeltenumu ar boraku un siltu ūdeni un matos pamatīgi saputoja.

� Savu labumu viņi nevienam nenovēl,� Gilons sacīja. � Viņi uzmana katru, kas parādās la�u upju tuvumā.

� Mans dievs, bet viņiem ta�u pieder visas pārējās mūsu zemes bagātības! Ej, Gilon, izvelc pamatīgu makanu un krietnu gabalu pataupi arī man.

Jā. ej. bet tas nepavisam nav viegli, Gilons nodomāja, turklāt misters Selkērks nezināja, kāds sods gaida lo, kuru tur pieķer, Cilvēkam, kas upes tuvumā tika manīts ar harpūnu vaj ķeksi rokā, uzlika piecas mārciņas soda naudas � las bija pilnīgi pietiekami, lai strādnieka ģimeni iegrūstu postā un nelaimē,� un uz vairākiem mēne�iem viņu ieslodzīja cietumā. turklāt pirms tam zvejas inspektori, ko mak�ķernieki bija neHtguG savu zivju sargā�anai no tādiem kā ogļracis Gilons Kamerons, nereti viņu vēl smagi piekāva. Daudzi bija sagandēju�i sev dzīvi, dzīdamies pēc upju iedobēs gulo�ajiem la�iem.

� Es nespēju saprast tos, kuri to dara,� Gilons teica, it kā pats netaisītos iet viņu pēdās.� Risks ir pārāk liels.

Viņ� izskaloja matus siltā etiķūdenī, lai tie nebūtu salipu�i kā citiem ogļra�iem, kuri tos mazgāja ar saimniecības ziepēm. No ber�anās viņam vaigi atguva krāsu. Seja vairs ne�ķita lik pelēka kā no rīta, un mati bija kļuvu�i nedaudz spīdīgi.

Misters Selkērks zināja, kādēļ viņi to dara.

� Mēs nedrīkstam aizmirst, cik pla�i un dziļi Skotijas strādniekus ir skāris bads. Un mēs nedrīkstam aizmirst, ka cilvēkus alla� urda tieksme kaut ko iegūt par velti, it īpa�i no tā, kas pieder bagātniekiem.

Tika nolemts � tā bija Selkērka ideja �, ka Gilons dosies uz zieme|iem kā putnu novērotājs. Tas būs viņa aizsegs un attaisnojums tam, ka viņ� klaiņo pa la�u upju novadu, tā būs viņa caurlaide uz aizliegto zemi. Bibliotekārs sameklēja rokasgrāmatu par Skotijas putniem un ska|i lasīja Gilonam priek�ā, kamēr viņ� kublā vēl noskalojās � tik tīrs viņ� nebija bijis kop� tās dienas, kad pirms divdesmit gadiem nolaidās �ahtā. Tika nolemts, ka Gilons būs rubeņu un klin�u ērg|u speciālists, bet, kad bibliotekārs savā griezīgajā balsī jau kuro reizi pārlasīja �īs divas nodaļas, Gilonam �ķita, ka zaudēs prātu. Beidzot viņ� varēja ģērbties, lai dotos mājup. Lai no ogļra�a pārtaptu par cilvēku, viņam bija pagājusi gandrīz visa pēcpusdiena, ta�u pārmaiņa bija tie�ām pārsteidzo�a. '

� Ap�ēliņ, tevi vairs nevar ne pazīt!� Megija izsaucās. � Ko tu esi izdarījis ar sevi?

� Reizēm gribas kārtīgi nomazgāties.

� Dro�i vien esi iemīlējies, vai?

� Nevienā es neesmu iemīlējies.

Viņa visgudri pasmaidīja.

� Nu, lo es, Gilon, lik�u aiz auss.

Viņ� nogaidīja, kamēr dēli aiziet uz �ahtu un Megija uz vc|as namiņu, un lad saprala, ka ir laiks iet. Viņa laiks bija klāt.

�Galvenais ir visu darīt īstajā laikā�� tas bija mistera Selkērka iemīļots teiciens. Ļoti jauks teiciens. Trij�uburu āķi viņ� ielika platmales dibenā un noņēma no gultas rūtaino segu, lai to izmantotu par apmetni. Viņa izskats būs mazliet neparasts, ta�u nevienu las īpa�i nepārsteigs, jo putnu vērotāji vispār bija īpatņi. Tad viņ� paņēma ar vara rokturi rotāto spieķi, patapinātu no Vollera Bouna, un izgāja To�mangas terasē. Debesis bija dzidras un skaidras un diena salta � tie�i kā radīta ceļojumam. Līdz Līvena ezeram būs vienas dienas gājiens, un lur viņ� atradīs vielu, kur pārlaist nakti. Ja ne, tad vajadzēs pārnak�ņot Līvena ezera viesnīcā, bel �ī doma viņu biedēja vēl vairāk nekā doma par zvejas inspektoriem. Viņ� zināja, ka oirā rītā jau būs pa�ā la�u novadā.

Pēcpusdienā Gilons nonāca līdz sniega robe�ai. Viņ� nespēja vien nobrīnīties, cik spēji lā iestājās,� �ur lur pavīdēja pa baltam lāsumam, un lad pēk�ņi sniegs jau bira viņam kurpēs. Viņ� saprata, ka ir kļūdījies, dodamies ceļā ar �ādiem apaviem. Vilkt ogļra�a zābakus, protams, nedrīkstēja, bel kaul ko siltāku tomēr būtu vajadzējis sameklēt. Kad viņ� ieraudzīja Līvena ezera viesnīcas ugunis, kājas jau bija slapjas un sāka salt. Viesnīca �ķita pievilcīga, un krodziņ� bija atvērts, bet Gilons baidījās doties turp, jo pēc vasaras sezonas beig�anās lur dro�i vien bija pilns ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri viņu tūliņ pazītu un ievērotu. Tie sāktu �ukstēties: �Paskat, kur ogļracis...��un līdz ar to viņ� būtu pazudis. Turklāt �o vielu dro�i vien mēdza apmeklēt arī zvejas inspektori. Viņ� devās viesnīcai garām un tālāk gar krastmalu, kur vēj� spīvi zēvelēja no ezera puses, iegriezās priedēs un nonāca līdz kādai vasaras mājiņai. Tur viņ� atrada segas, notiesāja savas �etras maizes �ķēles, pieēzdams mazliet sniega, tad likās gultā un aizmiga.

No rīta, atvēris acis, pa logu viņ� ieraudzīja ezeru � saltu, lēraudpelēku, ar metālisku spīdumu. Naktī no ziemeļiem bija iegriezies vēj�, un Gilons dzirdēja, kā tas auro priedēs aiz loga. Zeķes viņ� bija aizbāzis aiz krekla �āvēties, un tās tie�ām bija sausas. Apāvis kājas, viņ� sāka vērot, kā ūdens �ļāces triecas pret apledoju�ajiem krasta akmeņiem. Vēj� viņam bija tie�i pa prātam. Tas aizvilks viņa pēdas un liks zvejas inspektoriem turēties tuvāk pie mājām, bel la�iem � upes iedobēs. Ja ūdens temperatūra bija zemāka par �elrdes-mil grādiem¹, tie parasti nemēdza kustēties. Gilons nolēma no pa�a rīta doties uz viesnīcu paēst, ta�u saprata, ka pārāk agri nedrīkst lur ierasties, lai nepievērstu sev ļau�u uzmanību.

Paņēmis savu rokasgrāmatu, viņ� vairākas reizes pārlasīja abas noda|as par putniem, lad sakārtoja mājiņu un, atstājis tādu pa�u, kādu bija atradis, caur priedēm devās aug�up uz viesnīcu. Pulkstenis bija pieci no rīta. Viņ� aplaida skatienu tum�ajai priek�telpai un jau grasījās griezties atpakaļ, kad viņu uzrunāja kāda ve�iņa, kas bija stāvējusi turpat līdzās, nepilnu Iris pēdu attālumā. Ogļra�a aklums bija viņam liedzis lo saskatīt.

� Pirms septiņiem vai astoņiem nevienu mēs negaidām.

� Nu tad es ie�u.

� Nē, neej vis. Es tūdaļ iedo�u tev kaul ko ieēst.

Viņa ieveda Gilonu tuk�ajā ēdamtelpā un apsēdināja pie galda līdzās logam, pa kuru pavērās skals uz ziemeļiem. Pa ezermalas tīreļa nogāzi vēj� dzenāja sniegu. Ve�iņa ienesa viņam saulē kaltētu pīk�u, divas olas un gabaliņu speķa, grauzdētas maizes �ķēles un stipru lēju ar pienu un cukuru. Viņ� zināja, ka nedrīkst visu lo apēst � d�entlmenim lā neklājas daril �, ta�u nespēja atturēties. Jo vairāk Gilons ēda, jo skaudrāk sajuta izsalkumu. Viņ� bija badojies jau divus mēne�us.

� Tātad jūsu darbadiena sākas lik agri?�viņ� jautāja ve�iņai.

� Ak vai, lai nav ne gala, ne sākuma. Mū�u dienu es esmu �eit, lai nevienam nav jāaiziel nepaēdu�am.

� Tas nav taisnīgi,� Gilons sacīja.

� Neko darīt � tāds ir veco ļau�u liktenis.

Kā reiz Seikērks viņam bija teicis: �Attieksme pret vecajiem ļaudīm ir lautas morālā līmeņa rādītāja.� Skotija �ai ziņā nevarēja lepoties.

� Tik liela porcija ta�u nepienākas, vai ne? Kādēļ jūs atnesāt man tik daudz?

Ve�iņa aplaida skatienu ēdamtelpai, lad pieliecās un ie�ukstēja viņam kaul ko ausī. Gilona seja kļuva likpal sārta kā uzleco�ā saule viņpus ezera.

� Vai las lik ļoti duras acīs?

� Tikai tiem, kas to zina. Mans tēvs lur strādāja un lagad arī dēls!� Viņa vēlreiz pieliecās Gilonam pie auss.� Vai tu ceri kādu izvilkt?�Gilons pamāja ar galvu.� Tavas ģime-

4-40 � pēc Fārenheita, kā las .�eit domāts, atbilst 4-4,4 � pēc Celsija. nes Ziemsvētku galdam?� Viņ� vēlreiz pamāja.� Kādu no lielajiem ķeņķiem?

� Jā, no lielajiem.

� Tad tikai cj un ķeries pie lielas.� Viņa vairs neturēja par vajadzīgu runāt �ukstus.� Izvelc krietni lielu un aizstiep uz mājām.

� Cik man jāmaksā?

� Par ko tad?� viņa atjautāja, un viņu skatieni sastapās.� Lai dievs tev palīdz, tikai piesargies no mistera Makalema.

� Lai dievs palīdz jums,� Gilons teica, it kā pats būtu ticīgais. Piecēlies kājās, viņ� pirmo reizi pēc vairākām ncdē|ām juta spēku kaulos.

Aplicis apmetni, lai tik stipri nejustu aukstumu, viņ� devās tālāk, kamēr nonāca līdz Kondijas lielceļam, un Kondijā nogriezās uz la�u upes takas. Pa ceļam viņ� sastapa mak�ķerniekus ar pakalpiņiem, visus bez zivīm � tā bija laba zīme �, un neviens nepievērsa viņam uzmanību. Viņ� bija nolēmis aiziet gar upi līdz ielejas zemākajai vielai, kur straume bija a�āka un upes iedobes daudzsolo�ākas.

Kad viņ� būs licis galā, sāksies bīstamais �pogaiņu laiks�, kas ilga no sestdienas pusdienlaika līdz pirmdienas rītausmai, kad la�us zvejot bija stingri aizliegts. No mak�ķerniekiem tad te vairs nebūs ne miņas, un katrs upmalā saslapts cilvēks liks uzskatīts par maluzvejnieku. �is laika sprīdis par godu svētdienai lika dēvēts par dieva atdusas laiku, bet visi zināja, ka las tā ir iekārtots maluzvejnieku tvarstī�anai. Kamēr strādnieki pēc darba nedē(as paguva nokļūt līdz la�u upēm, viņiem tur atrasties vairs nebija tiesību. Gilona risks bija ļoti liels.

Viņ� nogaidīja līdz pulksten diviem, jo bija nolēmis nevis slēpties, bet atklāti rādīties visiem acīs. Upmalas taciņa �ķila labi iestaigāta, un stāvajās krasta vielās pakalpiņi bija iecirtu�i pakāpienus, lai d�entlmeņi ar saviem ūdenszābakiem nepaslīdēlu un neiekristu ūdenī. Upe kļuva aizvien straujāka, un Gilons zināja, ka tum�ajās, smil�ainajās iedobēs, lielo akmeņu pakājē, atpū�as la�i (lo sudrabainās zvīņas dziļumā �ķila gandrīz melnas), izaicino�i kustinādami astes, tik di�eni un pārliecināti par sevi. �ais ūdeņos neviens nespēja stāties tiem līdzās, neviens nespēja tos pieveikt vai iekārdināt. Tie jutās pārāki par visu.

Gilons zināja, ka �ai vietā mīl la�i, viņ� tos sajuta, viņ� tos saoda, ta�u saprata, ka nedrīkst iet tuvāk pie ūdens, lai mēģinātu tos saskatīt. Bija jāpanāk, lai viņam tos parādītu. Viņ� atrada kādu iedobi, kas varēja noderēt, un sāka gaidīt, izlikdamies, ka izgājis pastaigā, un tad arī zvejas inspektors bija klāt. Gilons pat nedzirdēja viņa tuvo�anos.

� Kaut ko meklējat?� Inspektors ar ķeksi piebikstīja viņam pie pleca. Gilons varēja būt apmierināts ar sevi, jo nebija ne satrūcies, ne pagriezies atpakaļ, ne centies atvainoties par savu atra�anos �ai vielā.

� Jā. mēģinu saskatīt kādu no lielajiem. Kā cilvēki runā, to te esot, ka biezs, bet man vēl nevienu nav gadījies redzēt.

� Zvejot te aizliegts. Upes ir slēgtas.

Gilons vēl aizvien vēroja upi, bet tad pagriezās un, ieskatījies inspektoram sejā, nespēja apslēpt pārsteigumu. Sis cilvēks bija Strelnemas zvejas inspektora mistera Draisdeila kopija. Tāda slaka, Gilons nodomāja. Dieva radīta cilvēku slaka inspektora amatam.

� Es negribu tos noķert, es gribu tikai redzēt!

� Lasi nevis noķer, bet nogalina.

� Bet, lai redzētu, ta�u nav jānogalina, vai ne? Kā stāsta, tie reizēm sasniedzot trīsdesmit mārciņu.

� Trīsdesmit?�Inspektors izsmejo�i paraudzījās Gi-lonā.� �etrdesmit. Pat piecdesmit, mīļais.� Viņ� lepojās ar savām zivīm, viņ� lepojās ar savu upi.

� Vai tie�ām?

� Jā gan.

� Vai jūs esat kādreiz redzējis �ādu lasi? Pats savām acīm?

� Redzējis? Es esmu lādu nogalinājis. Piecdesmit trīs mārciņas.

� Piecdesmit trīs?

� Piecdesmit Iris.

Inspektors vērīgi pētīja Gilonu. Лг krama pelēkām acīm, kas radu�as visu ap�aubīt.

� Bet es nezinu, kur lādu varētu ieraudzīt.

� Es jau teicu, ka upe ir slēgta!

� Tie�i tādēļ jau es esmu �eit. Man sacīja, lai nākot, kad visi mak�ķernieki ir prom. Kur īsti �īs zivis jāmeklē � klusajās iedobēs vai krā�ainajās vielās? Laikam krā�ainajās, vai ne?

� Kur� jums ieteica nākt �urp?� Inspektora balss bija tikpat salta kā sirds.

� Līvena ezera viesnīcas ļaudis. Vai las ir liesa, kā viņi stāsta, ka la�u mātītes smiltīs ietaisot ligzdu, kur ielaist ikrus? Vai tā tie�ām ir ligzda?

Inspektors nespēja atraut acis no Gilona rokām.

� Bet tu esi strādnieks.

Gilons sastinga. Tas bija briesmīgs trieciens, ta�u valodu, kā par brīnumu, viņ� nezaudēja.

� Jā, es strādāju tāpat kā jūs. Ne tā kā �ie smalkmaņi. Es pats pelnu sev maizi.

� Strādnieks, kas klaiņo gar la�u upi, ir maluzvejnieks.

� Maluzvejnieks?� Gilons piespieda sevi lo izteikt ar vieglu uzjautrinājumu.� Kā lad es varu le kaul ko izzvejot, ja �īs zivis nemaz neprotu ieraudzīt?

� Ir redzēti visādi paņēmieni,� inspektors nolcica, un Gilons, lo dzirdēdams, saprala, ka viņam izdevies �o cilvēku pārliecināt.

� Tu nerunā kā �ejienietis,� inspektors piemetināja, atklādams, kādē| viņam noticējis.

� Kā le runā, las man nav zināms. Es, redziet, esmu no Kalnienes. No Kromartija kalniem. Mums lur pieder buļļu ferma. Krustojam īsrad�us ar gelovejie�iem. Kad mēs strādājam, lad strādājam par visu naudu. Bet, kad atpū�amies, tad atpū�amies. Citādi es neprotu un arī negribu.

Inspektors vēlreiz nopētīja Gilonu un tad pagriezās atpakaļ, no kurienes bija nācis.

� Mani sauc Makalems. Nu tad ejam. Ja reiz esi atnācis, tad arī papriecājies par viņiem.� viņ� noteica, un Gilons raitā solī devās viņam nopakaļ pa upi uz leju.

� Es te vēroju putnus,� Gilons teica.

� Ļoti jauki, bet, ja gribi redzēt lasi, tad aizver muti. Zivīm ir ausis.

Gilons bija aptinis inspektoru ap pirkstu un panācis, ka las cen�as viņam paskaidrot, atklāt la�u dzīves noslēpumus. Kā nekā viņi abi ta�u bija skoti, nevis kaut kādi angļi jeb sasenahi, kas noalgo pakalpiņus, kuri zvejo viņu vietā.

� Tūdaļ es tev parādī�u, kāda īsti ir Skotijas la�u upe.

Inspektors Gilonam parādīja la�u mātītes upes iedobes kristāldzidrajā ūdenī � tās rausa kopā akmentiņus, smiltis un granti nārslo�anas vielai, kur ielaist ikrus,� un tievus, garus, nārsto�anas nomocītus tēviņus, un tad nāca dzelmāji, kur la�i, il kā sastingu�i saltajā ūdenī, atpūtās un krāja spēkus, lai spētu pārvarēt turpmākās krāces. Viņi abi gāja gar upi uz leju, tuvāk lai vietai, kur tie iepeldēja no sāļajiem ūdeņiem un vēl nebija nārstoju�i. La�u iedobi Gilons ieraudzīja� pirms inspektors bija lo parādījis.

� Tagad labi uzmanīgi. Nevajag steigties,� Makalems sacīja un klusi piegāja pie ūdens, un lur tas gulēja� kā jau Gilons bija iztēlojies � kādas seklas iedobes dibenā, mezdams ūdenī milzīgu ēnu.

Viņa zivs, viņa lasis. Iedobe bija pieliekami sekla un ūdens dzidrs, ne lik burzguļains kā slraujlccē. "

� Re, kur ir,� inspektors sacīja. Nu bija redzama ne vien ēna, bel arī pals lasis, kas ūdenī �ķila lik milzīgi liels, ka Gilons satrūkās un gandrīz izbijās.

� Tēviņ�,� Makalems noteica.� Tsls milzenis. Reizēm pal gadiem lādu neizdodas ieraudzīt. Reizēm visu mū�u lādu neizdodas izvilki.

� Pārāk skaists, lai nogalinātu.

� �is ir dzimis, lai liklu nogalināts.

Gilons vaicāja, cik ilgi lasis le varētu paliki, un inspektors paskaidroja, ka, aukstumam pieturoties, vismaz dienu vai divas. Te nu guļ viņa lasis un gaida uz viņu. Inspektors pēk�ņi sasila plaukstas, lā ka Gilons satrūkās, bel lasis palika nekustīgi guļam.

� �is le paliks ne vienu dienu vien,� Makalems sacīja.� Vai zini, ko es darī�u? Pirmdienas rītā, kamēr di�maņi nav ieradu�ies, atnāk�u un lo nogalē�u.

� Man �ķila, ka zvejas inspektori pa�i nedrīkst zvejot.� Tā bija kļūda, bel inspektors �os vārdus pal neievēroja. Viņi abi nu bija nozieguma līdzdalībnieki.

� Vienu reizi ziemā, ja gadās �āds milzenis, likumus var maķenīt apicl.

Inspektors piemiedza aci, Gilons pamirk�ķināja viņam prelim un leica, ka ap lo laiku �eit diem�ēl vairs nebū�ot.

Gaidī�ana bija visgrūtākā. Kurināt ugunskuru bija pārāk bīstami, bel Gilons saslēja no prie�u zariem nojumi, kur varēja cik necik tverlies no aukstuma, un gaidīja tumsu, bel pēc tam brīdi, kad zvejas inspektors pēdējo reizi apstaigās upi, lai redzētu, vai kāds nemēģina zvejot lāpas gaismā. Pulkstenis varēja būt apmēram astoņi, kad Makalems vai kāds no viņa vīriem pagāja garām, tumsā dodamies straumei pretējā virzienā, un Gilons iznāca no savas slēptuves nosalis stīvs, ta�u priecīgi satraukts. Nu vajadzēja pārliecināties, vai viņa zivs nav aizpeldējusi. Viņ� sāka zagties pa kraujo nogāzi lejup.

Viņu atkal mocīja izsalkums. Tas viss bija tāpēc, ka iepriek�ējā dienā viņ� apēda olu un no rīta vēl ieturēja pamatīgās brokastis. Viņ� bija padevies kārdinājumam, un nu viņam bija par lo jāmaksā. Vieglāk, protams, ir bez kaut kā iztikt nekā lo iegūt un pēc tam atkal pazaudēt.

Viņ� vēroja iedobi, vai nesamanīs kādu kustību. Rei�u reizēm vēj� savilnīja ūdeni, un viņam �ķila, ka lur kustas viņa zivs, bet lad viss norima, un viņ� gaidīja, līdz ūdens ievirmojās � tur viņa zivs miegā dro�i vien sakustējās, cenzdamās atgūt zaudēto līdzsvaru,� un viņ� atkal gaidīja, kad lielā, sudrabainā ēna, �ķeļot ūdens virsu, uzpeldēs aug�ā, ta�u nekas nenolika. Pamazām viņ� bija atguvis spēju tumsā redzēt. Un lad lasis uzpeldēja virspusē, augstprātīgi nozibi-nāja savus sudrabainos, veselīgi spīdīgos sānus un atkal nozuda zem ūdens.

� Tu esi mans!� Gilons no�ukstēja.� Nu tu esi man rokā!

Viņ� atpogāja svārkus un ar sastingu�ajiem pirkstiem beidzot kaut kā atknibināja arī kreklu. Viņ� gribēja rīkoties cik iespējams a�i, ta�u kājas viņam bija nosalu�as un visas kustības gausas un neveiklas. Viņ� atritināja ar laukiem ieziesto auklu, ko bija aptinis sev ap vidukli, un no platmales izvilka trij�uburu āķi. Viņ� bija tā pārsalis, ka vairs nejuta vēju, acīmredzot zaudējis ju�anas spēju, un tas darīja viņu nemierīgu. Nespēdams ievērt auklu āķa cilpā, viņ� pagājās aug�up un iegremdēja roku ūdenī. Aukla viegli izslīdēja cauri āķa acij.

Par zivi Gilons vairs neraizējās. Par zivi viņ� bija pilnīgi dro�s, zināja, kur lā atrodas un ko dara. Labprātīgi lā vis nedosies rokā, ta�u vismaz gaidīs uz viņu. Viņ� atvilka upmalā kādu dienā nolūkotu priedes baļķi un centās pārlikt lo pāri iedobei, stāvēdams ūdenī, kas dzclkslīja kājas, un beigu beigās viņam izdevās baļķa galu atbalstīt uz kāda akmens. Pēc tam, jāteniski uzsēdies uz koka, viņ� sāka virzīties pāri iedobei, cenzdamies nenokrist, jo lad dro�i vien noslīktu melnajā, ledainajā ūdenī. Zivs vēl aizvien gaidīja. Bija uzlēcis gandrīz pilns mēness, pie debesīm spīdēja zvaigznes, un Gilonam �ķila, ka viņ� saredz zivi ar visām rētām un nobrāzumiem, kas bija radu�ies, lai sitoties pret akmeņiem un lau�oties pāri krācēm un aizsprostiem. Sis lasis, liekas, bija viens no tiem retajiem, kas oiro reizi mēro ceļu uz nārsta vietu, un Gilonam kļuva vieglāk ap sirdi. Tātad savu galveno uzdevumu zivs bija izpildījusi.

� Es lo izdarī�u īsi un ātri,� Gilons teica.� Tā, lai nebūtu pārāk sāpīgi.

Ir muļķīgi sarunāties ar zivi, viņ� nodomāja, ta�u juta vēlē�anos runāt, turklāt, ja viņ� pareizi saprata zivis, lasi tās varēja nomierināt. Viņ� iemeta auklu ūdenī, un āķis nu karājās lasim pie deguna. Gilons zināja, ka zivs neņems āķi, ka āķim �oreiz ir jāņem zivs, un viņ� ļāva tam slīdēt gar zivs sudrabaino galvu uz leju, lā ka smaile gandrīz skāra aci, kamēr las apstājās līdzās �aunām. Pēc tam ar vislielāko piesardzību, trīcēdams no aukstuma un satraukuma, viņ� palaida āķi vēl mazliet zemāk, līdz las atradās zem �aunu vāka. Un tad viņ� rāva.

Dro�i vien viņ� bija zivij sagādājis sāpes, jo āķa smaile iecirlās zvīņās un miesā. Lasis palēcās un ienira, un Gilons redzēja, kā melnā ēna aiz sāpēm vai niknuma �audās turpu �urpu un berzē galvu gar akmeni, vai nu cenzdamās remdēt sāpes vai noskrāpēt no �aunām jūras utis. Kad Gilons atkal ielaida āķi ūdenī, lasis novilnīja asti un aizpeldēja uz iedobes otru malu. Kļuva skaidrs, ka �ādā veidā lo neizdosies izvilkt. Tomēr Gilons mēģināja vēlreiz un kustināja āķi la�a acu priek�ā, cerēdams, ka zivs saniknosies un beigu beigās to noris, ta�u la�iem ir vairāk pacietības nekā cilvēkiem. Virs ūdens uzpeldēja burbuļu virtene. Zivs acīmredzot man uzspļauj, Gilons nodomāja, bet, par spīli visam, bija lepns uz savu lasi.

Gilons zināja, ka zivs viņam vairs neizbēgs. Tā neņēma āķi, bel ari nepeldēja prom: lik saltā ūdenī ziemas la�i nemēdza kustēties. Viņ� zināja, ka lasi vairs neatlaidīs, un las savukārt neatlaida viņu � abus bija apsēdusi vēlē�anās: lasi �dolics aug�up un nārstot, bet Gilonu � nogalināt �o zivi. Nu bija jāizlemj, kā lai lo izdara. Viņ� gribēja sviest zivij ar kādu pamatīgu akmeni, bel lā. izrādīdama savu neapmierinātību, bija aizpeldējusi uz cirtnes otru malu � Gilons klusībā saka iedobi dēvēt par cirtni �, un akmens vienīgi saviļņotu ūdeni.

Ta�u vārds <cirlnc> neizgāja Gilonam no prāta, un lad pār viņu nāca tāda kā atskārsme, radot jaunu spēku pieplūdumu. Ugunsgrēka vai applū�anas gadījumā katrs īsts ogļracis �ahtā prata norobe�ot vienu cirtni no otras vai cirtnes daļu no pārējās telpas, un viņ� atskārta, ka var ar akmeņu un māla aizsprostu norobe�ot kādu iedobes daļu, kraujot akmeņus tie�i tāpat, kā ceļot �ahtas griestu balstus.

Tas likās lik vienkār�i un pa�saprotami, ka viņ� neviļus iesmējās par lo, cik pareizi viss �ai pasaulē iekārtots. Viņ� ir izsalcis ogļracis, tādēļ grib nozagi zivi � un izdarīs lo, ko neviens cils nespētu izdarīt tie�i tādēļ, ka ir izsalcis ogļracis. Viņ� uzcels no�ogojumu un iesprostos lasi, turklāt paveiks lo pa�ā nakls melnumā, stāvēdams ūdenī, jo savas dzīves labāko daļu ir nostrādājis slapjumā un tādā elles tumsā, kādu �ai ielejā neviens nav redzējis.

Viņ� nolēma strādāt ar visām drēbēm un vēlāk pie ugunskura tās iz�āvēt. Viņ� zināja, ka vajadzēs riskēt un ap trim �etriem no rīta iekurt ugunskuru, jo ar slapjām drānām nespēs lasi pārstiept pāri kalnam un sniegā un salā aiznest līdz mājām. Ne viņ� pals, ne viņa zivs lad nenokļūs galā.

Viņ� sāka celi pirmo no�ogojumu, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī. Viņa rokas bija radu�as rīkolics ar akmeņiem, lā ka pal tumsā viņ� inslinklīvi juta, kur� kurā brīdī vislabāk noderēs. Viņ� lika uzskatīts par visprasmīgāko gricslu balstu izveidotāju �ahtā < Lēdija D�eina ЛЪ 2�. Un, tā kā gandrīz visi upē atrastie, straumju nogludinātie akmeņi gadsimtu gailā bija kļuvu�i plakani, darbs gāja no rokas. Saliecies septiņos līkumos, viņ� varēja strādāt stundām ilgi bez pārtraukuma, un nelielais aizsprosts auga aizvien augstāks un drīz vien bija pabeigts. Vienīgi ogļu urķis spējīgs to izdarīt, Gilons nodomāja. Tagad lasis vairs nevarēja atkāpties tum�ajā, dziļākajā iedobes malā. Bija sākusies lielās zivs ielenk�ana.

Zivs, protams, varēja rauties uz priek�u, ta�u Gilons gandrīz dro�i varēja teikt, ka laiks turpināt ceļu lai vēl nav pienācis. Arī atpakaļ lā, protams, nepeldēs, jo las būtu pretrunā ar dabisko migrācijas dziņu. Gilons atkal sajuta sāpes kājās un nespēja saprast, ko tas nozīmē. Viņ� gribēja brist krastā un iekurt uguni, bet baidījās, ka neiznāk tāpat kā ar olu. Labāk jācen�as pierast pie sāpēm. Ledus vēl nav nekur redzams, tātad ūdens nav aukstāks par �etrdesmit grādiem, un �ādā temperatūrā kājas nevar nosalt, ja pārējā ķermeņa daļa ir sausumā. Kamēr tek ūdens, jalck viņa asinīm dzīslās, un viņ� sāka celt otru aizsprostu.

Viņam nebija ne jausmas, cik īsli ir pulkstenis, kad viņ� pabeidza otro valni un izkāpa no ūdens. Cauri prie�u galiem vīdēja zvaigznes un mēness, un, ja viņam beidzot vajadzēs iekurt ugunskuru, las vairs neliksies lik spo�s. Lasis nu bija no trim pusēm ie�ogots � priek�ā ar akmeņu krāvumu, bel no abām pusēm ar aizsprostu. Ja zivs nedosies atpakaļ, varbūl varētu to izvilkt tūliņ pat vai arī uzcelt vēl vienu aizsprostu, lai tā būtu ielenkta no visām pusēm. Gilons iebrida atpakaļ ūdenī un sāka celt vēl vienu valni. Apmēram pēc stundas las lika pabeigts � un pienācis laiks zivi nogalināt.

Iedobē ūdens bija trīs pēdu dziļ�, pārāk dziļ�, lai viņ� varētu zivij iebelzt ar akmeni vai ar varā izkalto spieķa rokturi. Nu vajadzēja turpat krastmalā iekurt nelielu ugunskuru, kas vilinātu zivi ārā no ūdens, jo la�i, gandrīz tāpat kā druīdi, neatvairāmi tiecas pēc uguns un saules. Viņ� iekūra ugunskuru un gaidīja, un, līdzko zivs sudrabainā galva parādījās virs ūdens, sila.

Viņ� domāja, ka ir trāpījis, viņ� bija pārliecināts par lo, bet zivs ienira atpakaļ un aizpeldēja. Viņ� blieza pa ūdeni, bet tas bija veltīgi. Tad viņ� iemeta iedobē pamatīgu akmeni, bel zivs pal nelikās manām, kad akmens lai aizslīdēja gar sānu.

� Ak lu nekauņa!� Gilons kliedza.

Viņ� bija pārskaities, jo nevēlējās skatīties patiesībai acīs un samierināties ar lo, ko viņam vajadzēja darīt. Tuvojās rīts, un laika bija atlicis maz. Ja viņ� gribēja iegūt savu lasi, viņam pa�am vajadzēja mesties tam virsū.

Kādreiz jaunībā viņ� bija dzirdējis par cilvēka cīņu ar zivi. Kalnienu, Skotijas rietumu piekrastē, zēni lika uzskatīti par vīriem tikai lad, kad tic ar kailām rokām vai nazi bija nogalināju�i savu pirmo lasi. Ta�u ūdens toreiz bija silts, upju iedobes seklas un la�i mierīgi, nevis lādi kā �ie, kas steidzās uz savu nārsta vielu. Gilonam bija �ēl sevis un tāpat arī zivs. Viņ� zināja, ko tai ir prasījis simtiem jūd�u garais mājupceļ� pāri okeānam, nebeidzamā vairī�anās no delfīniem, roņiem, jūras lauvām un haizivīm un pēc tam do�anās aug�up pa straujām upēm un sniega ūdeņu barotiem strautiem līdz �ai vielai; �ai upes iedobei, kur lo gaidīja nāve no Gilona Kamerona, ogļra�a un maluzvejnieka, rokas.

Viņ� pārkāpa pāri no�ogojumam un nostājās iedobes malā. Zivs palika nekustīgi guļam. Viņ� paspēra soli un lad vēl vienu, dzīdams zivi tuvāk priek�ējam krāvumam, līdz tā, vēl aizvien turēdamās ccļamērķa virzienā uz aug�teces pusi, atdūrās ar muti pret akmeni, un lai brīdī Gilons, pat īsti neatskārzdams, ko dara, metās lai virsū.

Spēks, ar kādu zivs centās izrauties no viņa rokām, bija tikpat negaidīts kā ūdens saltums, kas apņēma ķermeni. Gilons, cie�i sakampis zivi, trieca lo pret gludajiem akmeņiem, mēģinādams nogalināt, bet zivs, izmisīgi locīdamās, centās atbrīvoties un ar spēcīgu izrāvienu beidzot lo arī izdarīja un pazuda iedobes dibenā, apdullināta un, kā likās! ievainota.

� Piedod man,� Gilons sacīja.

Viņ� stāvēja, atbalstījies pret akmeni, ļaudams, lai iztek ūdens no drēbēm. Dro�i vien esmu zaudējis prātu, viņ� nodomāja. Gilons centās iztēloties, kā las no malas varēlu izskatīties, ka viņ� ziemas laikā, melnā naklī, me�a vidū slāv upē pa�a uzceltā no�ogojumā un, riskēdams nosalt, riskēdams nokļūt cietumā, ar kailām, asiņojo�ām, zivs aso spuru sagraizītām rokām cen�as nogalināt �etrdesmit mārciņu smagu lasi.

Viņ� alrada kādu nelielu, smailu akmeni. Viņ� nebija gribējis ne savainot, ne sakropļot zivi, ta�u saprata, ka cilas izejas nav.

- � Piedod man,� Gilons leica un alkal metās lasim virsū. Cie�i aptvēris lasi ap vidu, viņ� mēģināja lo izcēli no ūdens, bcl muguras spura dūrās viņam krūlīs, un aste sāpīgi sitās pret gurniem. Tad viņ� ietrieca ar akmeni zivij pa galvu un ļāva lai atkrist atpakaļ ūdenī. Tā bija vismaz piecas pēdas gara.

Viņa lasis nu bija ievainols un, atbrīvojies no aukstuma radītā stinguma, sāka izmisīgi cīnīlies par dzīvību un tiesībām izpildīt savu pienākumu radīl jaunas dzīvības. Tas piepeldēja pie no�ogojuma, atsitās ar mūli prel akmeni un tad cirta ar asti pa valni, mēģinādams lo sagraut Gilons saprata, ka las centīsies pārlēkt tam pāri.

Iedobē trūka vielas, tādēļ lēciens bija gandrīz slāvus gaisā: bez atsperīguma un rakslurīgā pusloka; ugunskura gaismā pazibēja skaistais, zeltaini sudrabainais la�a ķermenis, bet Gilons ar lādu spēku zvēla lain ar akmeni, ka lasis acumirklī atkrita atpakaļ. Viņ� redzēja lo guļam iedobes dibenā mazliet nosvēru�os uz vieniem sāniem.

� Mirsti,� viņ� sacīja.� Dieva dēļ, mirsti!

Lasis � gan ļoti lēni � alkal uzpeldēja virspusē, un Gilons, otrreiz vairs negribēdams sisl, saminslinājās, lad .sagrāba lo, paslīdēja un iekrita ūdenī, lā�u neizlaida lasi no rokām pat tad, kad tas smagi atsitās pret upes akmeņiem. Viņ� sajuta mutē granti, oļus un kaut ko sāļu � dro�i vien pieņus, ko lasis izlaida ūdenī, lai apaugļotu nezināmus ikrus, izpildīdams savu rituālu, cenzdamies pēc dzīvības turpinājuma, kaul arī līdzās gaidīja nāve. Gilons pārlaida roku pār zivs galvu, sataustīja �aunas un saprata, ka cīņa ir galā. Viņ� iebāza roku �aunās, līdz aizsniedza muti, apzinādamies, ka ir ieguvis savu lasi, trīcēdams un grīļodamies piecēlās kājās, pārvilka lo pāri no�ogojumam ārā no upītes, garām piekrastes akmeņiem un pa slideno nogāzi uzstiepa aug�ā uz takas. Zivs nekustējās. Tā gulēja sniegā un gaidīja savu likteni, ar vienu aci it kā sekodama Gilona kustībām. Dro�i vien visu saprot, viņ� nodomāja. Tad sameklēja spieķi un ar a�u, trāpīgu sitienu pa galvu nogalināja savu lasi.

� Piedod man,� viņ� teica.� Lūdzu, piedod!

Viņ� atgriezās pie la�u upītes un aplūkoja pa�a uzcelto aiz�ogu. Bez zivs las �ķila daudz lielāks nekā agrāk � kā logs, kam noņemti aizkari,� un viņ� pats bija pārsteigts par savu veikumu. Viņ� bija gribējis nojaukt �o aiz�ogu, lai zvejas inspektors neuzzinātu, kas te ir nolicis, bet tagad nolēma atstāt, lai viss būtu redzams. Viņ� gribēja, lai arī inspektors pabrīnās par viņa roku darbu, un lad viņam ie�āvās prātā, ka stāsts par ogļraci � pēc akmens krāvuma agri vai vēlu atklāsies, ka las bijis ogļracis,� kļūs par vienu no �īs upītes leģendām, kas dzīvos pat lad, kad viņa vairs nebūs.

Kamēr lasis vēl nebija sasalis, viņ� izvilka auklu caur �aunām un sasēja galvu kopā ar asti, lai varētu savu ne�ļavu pārlikt pār spieķi, tad piemeta ugunskuram zarus, pārbrida pāri upītei un pagājās kādu gabalu uz otru pusi, atceļam pretējā virzienā. Atgriezies atpakaļ, viņ� novilka drānas un, palicis vienā apmetnī, �āvēja tās tie�i tāpat kā savus ogļra�a kankarus pēc slapjā cirtnē nostrādātas dienas. Tagad, kad zivs bija pieveikta, ugunskurs viesa viņā bailes, jo �ķita, ka liesmas ir milzīgi lielas un atblāzmojas jūdzēm tālu pa visu ieleju. Ta�u izvēles nebija: drānas vajadzēja iz�āvēt, lai viņ� neaizietu bojā.

Tās iz�uva ātrāk, nekā viņ� domāja. Raizes darīja vienīgi kājas, kas pa to laiku, kamēr viņ� stāvēja pie ugunskura, sāka pietūkt. Viņ� apģērbās un pacēla zivi, pārsteigts par tās nedzīvo smagumu, uzstiepa to kalnā, tad ar priedes zaru rokā nonāca atkal lejā un, atmuguriski kāpdamies atpakaļ, aizslaucīja pēdas. Līdz ar vēju, kas prel ritu bija gaidāms, tās tiks aizputinātas. Ugunskuru viņ� atstāja degam, lai izdziest, jo vēlreiz tuvoties ūdenim nespēja, un da�as stundas pirms saullēkta viņ� pagriezās uz dienvidiem un uzņēma ceļu atpakaļ uz Pitmangu.

Kad Gilons sasniedza me�malu, apvārsni jau sārtoja saullēkta blāzma, un viņ� apsēdās zem koka un sāka pētīt klajumu. Pa kreisi, kādas pus jūdzes attālumā tīreļa vidū bija redzamas salmiem apjumtas lauku mājas ar kūpo�u skursteni, kuras it kā aicināja sasildīties. Viņ� zināja, ka lur varētu dabūt �ķiņķi un olas, bet �īs mājas atradās pārāk tuvu la�u upes apvidum, lai �ejienie�iem varētu uzticēties, turklāt tēvs bija viņam reiz teicis, ka visi tie, kuru mītnes atrodas klaja, vējiem pakļauta tīreļa vidū, esot bezsirdīgi un pat bīstami cilvēki, jo viņus visu mū�u �austa vēj�. Gilons sēdēja, atspiedis muguru pret priedi, gaidīja, vai kādu neieraudzīs, un prātoja, kas viņam varētu draudēt, ejot pāri tīrelim ar lielo zivi uz muguras. Kas varētu pateikt, ka tā iegūla nelikumīgā ceļā, un kuru tas varēlu interesēt ārpus la�u upes apvidus robe�ām?

Dro�i vien viņ� bija iemidzis, jo nedzirdēja, ka �is vīrs pienāca klāt, vienīgi sajuta, kā tas pabiksta ar zābaku viņa pietūku�o pēdu. Vienā rokā fermerim bija padusē pasists malkas klēpis, otrā cirvis.

� Ņuka, dalīsim lo mantu,� viņ� teica.

� Kādu mantu?

Vīrs norādīja uz zivi. Cik derdzīga, ne�ēlīga seja. Tādas dro�i vien ir noziedzniekiem, Gilons nodomāja.

� Losi. Dod �urp manu daļu.

Gilons bija tik pārsteigts, ka pat nespēja dusmoties.

� Tu esi pārkāpis mana īpa�uma robe�as. Tu esi izzadzis �o zivi no karalistes ūdeņiem. Makalems ādu pār acīm tev novilks, ja es viņam pateik�u, ka esmu tevi notvēris.

Cirvja asmens �ūpojās Gilona acu priek�ā. Grib mani iebiedēt, paķert uz muļķa, viņ� nodomāja. Ja viņam lik ļoti nesāpētu kājas, viņ� �im tipam lā arī pateiktu.

� Ko jums vajag no manis?

� Cik īsti tas sver? Dro�i vien �etrdesmit, �etrdesmit piecas mārciņas. Milzenīgs ķeņķis. Kā tu to izvilki?

� Iebridu un paņēmu ar kailām rokām.

� Melo, maitasgabals.

�ai brīdī Gilons saprata, ka neviens nekad neticēs stāstam par lo, kā viņ� izvilcis �o zivi, to zinās tikai un vienīgi viņ�.

� Nu labi, lai paliek �is nekrietnais noslēpums. Ari es laikam to neizpaustu. Tātad, ja gribi tikt sveikā cauri,� piecas mārciņas zivs.

� Piecas mārciņas?

� Piecas mārciņas � vai cs tūdaļ eju pie Makalema. Vai zini, cik es dabū�u par atlīdzību?� Gilons papurināja galvu.� Ja tu zinātu, tad ari saprastu, ka piecas mārciņas nepavisam nav daudz.

Gilons atraisīja auklu, ar ko zivs bija sasieta. Visā garumā gulēdama sniegā starp priedēm, tā izskatījās skaista.

� Kāda velna pēc tev jāsliepj �ī galva?� Vīrs atvēzēja cirvi, un zivij galva bija nocirsta.

� Nelietis,� Gilons sacīja.

Vīrs to nelikās dzirdam. Par zivs galvu viņam bija un tomēr nebija taisnība, jo lasis Gilonam nozīmēja kaul ko vairāk nekā tikai pārliku.

� Un asti arī.� Atkal nozibēja cirvis. Tad asmenis ievilka zivs lejasdaļā svītru.

� Tā, liekas, būs pareizi,� tēvainis noteica, un Gilons nepaguva ne attapties, kad viss aslesgabals � apmēram astotā daļa no garuma � jau bija nocirsts.

� Va velnu, las lik ir loss. Tīra manta. Tikko no jūras. Tas redzams pēc jūras utīm uz �aunām. Bel nākamo reizi tu labāk kāto pa nakti.

� Pateicos,� Gilons sacīja.

� Nevajag ņemt lo lik ļoti pie sirds,� vīrs noteica un aizgāja pa taku, kas veda uz māju. Gilona tēvam tie�ām bija taisnība.

Gilons nepavisam negribēja celties. Viņ� vēlējās nogulties līdzās zivij prie�u skujām apbiru�ajā sniegā un atpūsties, bel lad spējās izbailēs uztrūkās kājās. Ja �is vīrs nebūtu pienācis klāt, viņ� būtu palicis sē�am, atspiedies pret priedes stumbru, un nosaltu.

� Ei!� Gilons uzsauca.� Jūs izglābāt man dzīvību! Paldies!

Lai nu �is brūnās kaul vai līdz pa�am vēju �austītā mū�a galam. Gilons slāja pāri tīrelim, cik ātri vien spēja, jo kur� varēja galvot, ka �is vīrs lomēr neaiziet pie Makalema? Pūta spēcīgs vēj�, un Gilons atcerējās �ādas jūrā pavadītas dienas, bel tajās reizēs vēj� vienmēr viņam palīdzēja, turpretim lagad tikai sāpīgi pātagoja miesu. Tīrelim, �ķiet, nemaz nav gala. Viņ� �aubījās, vai maz spēs tikt tam pāri, bet lad atcerējās sievietes, kas ar groziem bija stiepu�as ogles ārā no �ahtas. Ja viņas spēja lo darīt diendienā, lad arī viņam vajadzēja izturēt.

Pēc kāda laika � cik Īga, viņ� nezināja � Gilons atskārta, ka sniegs vairs nav lik biezs un ka vietām, kur las nokusis, redzamas zaļas saliņas. �ur lur vīdēja prie�u skupsnas, nelieli tum�zaļi puduri, kur varētu patverties no vēja, bel viņ� baidījās lur iegriezties. Viņam bija vajadzīgs sakņu pagrabs, govju kūts vai siena kaudze, kur ielīst. Beidzot viņ� iznāca uz kāda kalna, aiz kura sākās slāva krauja, un tālumā auslrumu pamalē ieraudzīja Līvena ezeru, tum�i zilu un vietvietām klātu ar ledu. Viņ� bija pārāk novirzījies uz rietumiem, viņ�, vecais jūras vilks, kas uz ūdens vienmēr noteica pareizo virzienu.

Neatlika nekas cils kā atzīt savu kļūdu, un viņ� pagriezās uz rietumiem un devās pāri lā sauktajām savvaļas ganīk-lām � ciņainam, bedrainam, melngalvaino aitu izdangātam tīrelim. Iznācis uz lakas, kas veda uz auslrumiem, Gilons devās tālāk pa lo, zinādams, ka lā izvedīs viņu uz ceļa, bel ceļ� savukārt uz Kaudenbītas lielceļa. �ur lur bija redzamas tīreļa ielocēs paslēpu�ās sīksaimniecības, un pret vakaru viņ� iegriezās nelielā kalnu ciemā, kurā bija ne vairāk par piecām se�ām mājām. Da�i cilvēki nedro�i iznāca uz lieveņiem, lai pamātu viņam ar galvu, bel patiesībā � lai paskatītos uz viņa lasi. Dro�i vien viņi nebija redzēju�i lielāku zivi par mārciņu smagu tīreļa upītē izvilktu foreli.

� Cik tālu no �ejienes līdz Kaudenbītas ceļam?�Gilons jautāja. Viņ� juta nule ceptu auzu plāceņu smar�u plūstam pretim no kādas mājas.� Es mainu gabalu svaiga la�a pret auzu plāceņiem.� Cilvēki klusēdami raudzījās viņā.� Jums nav ko baidīties, �is lasis nav zagts. Lasi pret plāceņiem, nu ko vēl jūs gribai!� viņ� kliedza.

Kā uz burvju mājienu cilvēki pazuda savās baltajās mājās un aizcirta durvis, atstādami viņu vienu durvju priek�ā, kur kārdino�i smar�oja pēc nule ceptiem plāceņiem.

� Kas juins lēcies?� Gilons sauca. Viņ� saprala, ka kļūsi smieklīgs, lā�u vairs nespēja savaldīties. Viņ� redzēja, ka cilvēki vēro viņu, stāvot pie svina rāmjos iestiklotajiem logiem, un pēk�ņi atskārta, ka tie ir gēli, kas dzīvo tīrelī it kā uz vientuļas salas, vientiesīgi cilvēki, kuri baidās no visa, kas viņiem nav saprotams, un jūtas dro�i vienīgi savējo vidū. Kā redzams, viņi dzīvoja pa vecai para�ai zem viena jumta ar govīm, tātad par kurināmo izmantoja govju mēslu maisījumu ar kūdru vai pelniem, un doma par lo, ka viņa zivs tiktu cepta uz �āda draņķa, Gilonam bija tik pretīga, ka viņ� devās prom. No kūts iznāca vīrietis ar skrāpi rokās, apstājās un cie�i raudzījās viņā. �is cilvēks bija il kā izkāpis no cila gadsimta. Ģērbies viņ� bija mēsliem ne�ķiestos killos.

Gilons gāja lejup pa nokalni, līdz sniega vairs nebija. Viņ� pal nespēja atcerēties, ka jelkad būtu uzkāpis tik augstu kalnos. Viņ� raudzījās pēc kādas lielākas fermas, kur varētu būt da�ādas saimniecības ēkas, un netālu no Līvena ezera to arī atrada � lielu divstāvu māju ar kalpu mājiņu un govju un aitu kūli - tie�i tādu, kādu bija meklējis. Tikko bija slauktas govis, Gilons dzirdēja kādu saucam, lai tām iedodot runkuļus, tad noklaudzēja kūts durvis, vīri ar lākturiem aizslāja pāri pagalmam uz kalpu mājiņu, durvis atvērās un aizvērās, un iestājās klusums. Tātad kūlī neviena vairs nebija. Viņ� varēja apiet lai apkārt no aizmugures vai arī riskēt un doties tie�i pāri pagalmam, un viņ� izvēlējās pēdējo iespēju, jo bija lik pārguris, ka nekas viņu vairs neuztrauca. Ierējās suns, bet viņ� nelikās ne zinis. Pagalmā pazibēja lāktura gaisma, ta�u Gilons tikai gāja uz priek�u. Rēja Skotijas aitu suns, un tad pārsteidzo�i tuvu dubļos no�ļakstēja soļi, kāds kliedza, ka aitu kūlī ielavījusies lapsa, bel, par laimi, Gilons sataustīja durvis un, atvēris tās, klusi aizdarīja aiz sevis.

Glābts!

No sasmaku�ā kūts gaisa un lopu mēslu smakas viņam aizcirtās elpa. Tumsā viņ� nespēja sataustīt ceļu uz kūtsaug�u un pārbijās, ka kūtsaug�as varbūt nemaz nav,� ja le nav siena, tad esmu pazudis, viņ� nodomāja,� un lai pa�ā brīdī uzdūrās kāpnēm. Uzsedzis apmetni, viņ� ieru�inājās sienā līdzās lasim, lai atpūstos smar�īgajā siltumā. Viņ� pieskārās zivij. Tad pārlaida roku tās sudrabotajam sānam. Vēl arvien svaiga, vēl arvien sasalusi. Viņ� paplik�ķināja zivi, it kā lā spētu sajust, cik tuva viņam ir kļuvusi.

Лг savu me�onību, ar savu neganto alkatību tās viņu uzmodināja. Nevis troksnis, nevis sīkie, spiedzīgie pīkstieni, bet las, ka savā trakajā rijībā un kārē pēc svaigas barības tās, atmetu�as jebkuru piesardzību, �audījās viņam pār krūtīm un drīz vien arī pār seju. Viņ� tās neredzēja, bet sajuta visur sev apkārt. �urkas. Tās bija saodu�as zivi un metu�ās �urp no visām malām � kādas divdesmit, nē, vismaz trīsdesmit �urkas � un ar zobiem un nagiem plēsa un grauza viņa lasi, skrubinādamas cieto, sasalu�o galu.

� Prom no �ejienes!� Gilons iebrēcās.� Vācieties prom!� Bet �urkas tikai mazliet pamuka sāņus un klupa lasim virsū no citas puses. Gilons sataustīja spieķi un sāka tās sist.

Kad spieķis trāpīja pa �urku spalvainajiem ķermeņiem, bija dzirdami spiedzieni un pīkstieni, bet las nepavisam neatturēja tās, kuras aizvien nāca klāt. Gilons kliedza un izmisīgi vicināja spieķi, sizdams pa katru kustīgu ēnu, pa katru vietu, no kuras atskanēja troksnis, līdz pēk�ņi pamanīja gaismu un cilvēkus lejā pie durvīm.

� Dieva dēļ, kas te notiek?� viens no tiem uzsauca.

� Tās grau� manu zivi!�Gilons kliedza.� �īs ne�ķīstās �urkas grau� manu zivi!

Divi vīrie�i pieskrēja pie kāpnēm un uzrāpās kūtsaug�ā.

� Pasaulīt mijā, cik smuka zivs! Do �urp spieķi!

Lāktura gaismā fermas algād�i vienā mierā, neganta prieka pārņemti, sāka nogalēt �urkas.

� Es vēl nebiju redzējis, ka tās var būt kā apmāt as,� viens no vīriem ierunājās.

� Bet �īs alkal nebija redzēju�as losi,� oirs atteica, mezdams nosistās �urkas baļļā. Kad pirmais ar spieķi beidza savu darbu, rāceņu baļ|a bija pilna ar nosistām �urkām. Gilons aiz �ausmām tik briesmīgi trīcēja, ka algād�i sāka patiesi brīnīties.

� Cilvēk mīļais, kas tev lēcies? Esi nosalis, vai? Bet �eit tak ir silts.

Viņi nespēja saprast, ko Gilons bija pārdzīvojis, redzēdams �urkas skraidām pār viņa skaisto zivi.

� Zivs ir manas ģimenes Ziemsvētku galdam.

� Ņuka, dod �urp.� Viens no vīriem paņēma zivi, un pēc brī�a Gilons dzirdēja, ka liek pumpēts ūdens, un, kad zivs tika atnesta atpakaļ, uz tās vairs nebija redzamas ne �urku, ne pa�as zivs asiņu pēdas, vienīgi mazi �urku nagu un zobu atstāti robiņi. Viņ� cerēja, ka tos neviens nepamanīs.

� Tu esi maluzvejnieks, vai ne?� Gilons pamāja ar galvu.� Tātad īsts vīrs. �ādu zivi izvilkt nav viegli. Vai strādnieks?

� Ogļracis.

� No kurienes?

� No Pitmangas.

� Vai tu nevarētu dabūt mums darbu? Kā stāsta, pie jums labi maksājot.

Gilons papurināja galvu.

� Darba vairs nav. Tāpēc man bija jādabū kaul kas, ko likt galdā. Uz Ziemsvētkiem mums ir tikai sālītas mencas.

� Ek, las ir nelāgi, las nekur neder. Paliec te, un mēs no�iepsim priek� tevis pusi zoss. Ja cilvēkam Ziemsvētkos galdā nav zoss, tad ne viņ� pats, ne Ziemsvētki nav neko vērti.

� Jā, ja Ziemsvētkos nevar iebaudīt zosi, tad jau labāk triekt dūci sirdī.

Gilons jutās aizskarts.

� Losis ir vēl gardāks par zosi.

� Nu, lo es nezinu, losi neesmu ēdis. Mēs tos nedabonam, tie pieder viņiem.

Vīri stāvēja un skatījās uz zivi. Ar rokas mājienu Gilons palūdza nazi un no�ņāpa divas �ķēles la�a.

� Noziediet ar sviestu un cepiet uz uguns, vai saprotat? Tāpat jēlu, bez novārī�anas.

Vīri pamāja ar galvu un pateicās viņam. Tad viens apmeta lasim apkārt virvi un pakāra zivi pie griestu sijas tāpat kā �ķiņķa gabalu.

� Guli mierīgi, vecais. Bet ar gaismu tev jābūt jau ceļā. Līdzko dzied gai|i, celies un ej, vai saproti?� Gilons pamāja.� Ja saimnieks tevi ieraudzīs, var diez ko nodomāt. Cilvēks, kur� nozadzis losi, vienā mirklī var nozagi arī ^ilu.

� Nē, nekādā ziņā,� Gilons iebilda.

Vīri domāja, ka viņ� tikai izliekas.

� Pielūko, vecais, ka tu kādu neaizsliep. .

Visi mani �eit lur par zagli, jo acīmredzot pa�i ir zag|i, Gilons nodomāja.

Viņ� gulēja dziļā miegā, ierausies siltajā sienā, pirmo reizi juzdamies dro�s par savu lasi. Laiku pa laikam viņ� pamodās un klausījās, vai nedzied jau gaili, tīksminādamies par silto guļvietu. Kūtsaug�ā bija logs, un viņ� redzēja zvaigznes; debesis bija skaidras, un turējās sals. Nebija dzirdama ne skaņa, ne vēja pūsma, ne kustība, vienīgi lejā mīņājās govis. Kad viņ� atkal atmodās, jau svīda gaisma un gaiļi dziedāja neatņemdamies. Viņ� sakārtoja apģērbu � kājas, kā �ķita, vairs nesāpēja � un devās lejup pa kāpnēm.

Puse, gandrīz puse la�a bija pazudusi, nogriezta tik rūpīgi, it kā to būtu darījis zivju tirgotājs.

Nelie�i, Gilons nodomāja, nolādētie, pretīgie sukla�i naktī atnāku�i zagt manu zivi! Raudzīdamies uz savu skaisto, pie baļķa pakārto lasi, aiz trakām dusmām un bezspēcības izkaltu�u muti � viņ� gandrīz dzīrās nodedzināt kūti vai izstrādāt kādu cilu briesmu darbu, bet tad no kūts kakla iznāca govs un kā dresēts dzīvnieks pacēlās uz pakaļkājām, lā ka pums un mēle pieskārās tam, kas bija palicis pāri no zivs. Lasis bija nogriezts tie�i tai vietā, līdz kurai varēja aizsniegties pati lielākā govs ar visgarāko kaklu.

No zivs bija atliku�as mārciņas divdesmit. Kur� gan, tagad lo uzlūkodams, varētu pateikt, ka lā bijusi milzīga zivs, la�u ķēniņ�, pārāks par visām pārējām zivīm?

Bel lai nu kā, Gilons klusībā noteica, lomēr bija vērts pūlēties. Divas mārciņas la�a kalram ģimenes loceklim � svaiga, tikko no jūras nāku�a la�a. Tas lik būs gardums, tie tik būs svētki! Sālīta menca lasim nestāv ne tuvu. Iedams algād�u norādītajā virzienā, viņ� izgāja uz Kaudenbīlas ceļa. Ja nekas neatgadīsies, viņ� būs mājās jau pirms tam, kad atkal iedegsies zvaigznes.

Glu�i negaidot atklājās, ka viņam noberzta kāja. Viņ� gāja raitā solī, nenojauzdams neko ļaunu, kad pēdā tik pēk�ņi iedzēla sāpe, it kā viņam būtu iesists. Novilcis kurpi un zeķi, viņ� pats izbijās no lā, ko ieraudzīja. Papēdī vīdēja tulzna, ta�u sals bija pārmācis sāpes. Viss papēdis bija uztūcis, kļuvis draudīgi violets un saltajā vējā dega kā ugunī. Viņ� saprata, ka ar �ādu kāju līdz mājām neaizies. Neatlika nekas cits kā sēdēt ceļmalā un cerēt uz lo, ka varbūt kāds tirgotājs vai fermeris, braukdams uz Kaudenbīlu, paņems viņu līdzi. Aukstais gaiss bija kāju atvēsinājis un sāpes daudzmaz pierimu�as, kad uz ceļa parādījās pajūgs ar kartupeļu vezumu Lejasfaifas iedzīvotājiem.

� Vai nevarat mani aizvest līdz Kaudenbītai?� Gilons redzēja, ka fermeris skalās uz viņa kāju.� Līdz Ziemsvētkiem gribētos nokļūt mājās.

� Diez vai varē�u. Zirģelis man ir tā nonīcis, ka pat �o vezumu knapi var pavilkt. Bet ja nu to mazliet iekārdinātu?

� Zirgu?

� Zirgu vai arī mani.� Fermeris vēl aizvien skatījās uz Gilona noberzto kāju.

� Varbūt viņam gar�otu gabaliņ� la�a?� Gilons teica.

� Jā, protams. Tas ir svaigs, vai ne? Mans zirģelis ir varen izvēlīgs.

� Naktī izvilkts Teijas upes grīvā.

� A, nu tad saimniekam arī vienu kunci.

Gilons paskatījās uz braucēju, pēc tam uz zirgu un tad uz savu kāju.

� Iedodiet nazi,� viņ� teica.

Visu ceļu viņi brauca klusēdami, bet, tuvojoties pilsētai, fermeris sacīja, ka ogļra�i esot pēdīgie draņķi un nelie�i, veltīgi atlaisti no verdzības brīvībā, ta�u, iebraucot Kauden-bītā, viņ� pat palīdzēja Gilonam izkāpt.

� Klausies, ko es tev teik�u,� viņ� sacīja.� Kājai vajag uzlikt di�skābar�u lapas; tās izsautē un izvelk visu nelabumu.� Viņ� pastiepa Gilonam roku.� Lai dievs slāv tev klāt � un priecīgus Ziemsvētkus.

Nav cilvēka spēkos saprast otru cilvēku, Gilons nodomāja.

Viņ� zināja, uz kurieni viņam ir jāiet � uz Fordela ielu pie atraitnes, kas adīja apak�veļu un zeķes ogļra�iem, kuriem nebija nevienas adītājas. Viņ� priecājās, ka nav iztērējis līdzpaņemto naudu. Atraitnei nebija vajadzīga zivs, viņai bija jāmaksā skaidrā naudā. Viņ� nopirka divus pārus siltu adītu zeķu un, izskatīdamies pēc gatavā ērma, tāds arī izgāja uz Pitmangas ceļa � vienās zeķēs, ar izķēmotu zivi pār plecu. Ceļ� bija bedrains un izdangāts, ar pusaizsalu�ām ūdens peļķēm, ta�u viņ� gāja, cik ātri vien spēja, un zeķes tīkami sildīja pēdas. Nonācis līdz di�skābar�u pudurim, kur pirms daudziem gadiem aitu bara acu priek�ā bija ieguvis Megiju, Gilons novilka zeķes un, baidīdamies paskatīties uz savu papēdi, basām kājām pārgāja pāri ceļmalas lāmām, saplūca sauju spīdīgi brūnu di�skābar�u lapu, uzlika tās uz noberztās vielas un pēc tam uzvilka virsū zeķi. Debesis priek�ā bija glu�i skaidras, un, tā kā saule spīdēja no mugurpuses, viņ� tikai pie Aug�līreļa, pagriezdamies atpakaļ, atskārta, ka tā jau sliecas uz rietu. Drīz vien parādījās balts un salts mēness, pirmās zvaigznes � un iestājās nakts.

Pilmangā sievas jau dro�i vien rosījās ap pavardiem, gatavoja mērces, ar ko pārliet sālītās mencas, un vārīja sīkstās, asakainās rajas, lai tās būtu cik necik baudāmas. Ta�u nekas vēl .nebija zaudēts. Uz labas uguns viņa zivi varēja izcepi trīsdesmit �etrdesmit minūtēs, un līdz mājām vairs bija tikai vienas stundas gājums.

Uz Aug�tīreļa kraujas viņ� apstājās atpūsties. Lejā ostas ūdeņos lēkāja un �ūpojās zvaigznes, tātad Ziemsvētku vakarā kuģos lādēja ogles. Tas nozīmēja, ka �ahtā alkal būs darbs, �bet Gilons nezināja, priecāties par lo vai ne.

Pirmais kaķis viņam piesitās pie Balto dūju dārza. Kaķi, kā likās, interesēja viņa pēda un slapjā zeķes stērbele, kas vilkās nopakaļ, bet tad las glu�i negaidot uzlēca viņam mugurā un stiepās pēc zivs.

� Skic projām!� Gilons iekliedzās. Kaķis atkrita atpakaļ Un apstājās, bet, līdzko viņ� tam uzgrieza muguru, lēca alkal. Nagi �oreiz izcirlās cauri apmetnim, un tas Gilonu satracināja. Viņ� saprata, ka neatliek nekas cils kā pamest kurpes un apmetni ceļmalā un, turol zivi ie�miegtu padusē, ar spieķi atvairīt izbadēju�os kaķus, kuri nu jau bija veseli �etri. Min�us, kā tos Pilmangā sauca � pārāk mīlīgā, savvaļas kaķiem neatbilsto�ā vārdā. Kad viņ� devās cauri augļu dārzam, viņam sekoja jau se�i vai astoņi kaķi, turēdamies tādā attālumā, lai spieķis tos nespētu sniegt, un, gan būdami izbadēju�ies, pacietīgi gaidīja, kad viņ� kaul kur kļūdīsies, nenolaizdami acis no zivs, it kā būtu pilnīgi pārliecināti, ka beigās tomēr dabūs savu liesu.

Gilons izgāja uz To�mangas terases. Visos Pilmangas māju logos, cik tālu vien varēja saredzēt, dega gaisma. Tātad mencu Ziemsvētki nemaz nav tik no�ēlojami, kā man lika stāstīts, viņ� nodomāja, un cilvēki nepavisam nesē� tumsā, lai ietaupītu gaismu un kurināmo. Vairākās mājās dziedāja senas skotu garīgās dziesmas, kuras dzirdot viņu vienmēr pārņēma skumjas.

D�epa mājā dzēra alu. Gilons redzēja priek�istabas stūrī novietotu alus muciņu. Arī man tagad būtu derējusi glāze silta alus un da�i mēriņi laba viskija, viņ� nodomāja un klumburoja tālāk, ar spieķi gainīdams kaķus, kas kļuva arvien uzmācīgāki. Tie ņaudēja aizvien skaļāk un negantāk, sarīkodami īstu kaķu koncertu, un Gilons, ieraudzījis kādu cilvēku pa logu skatāmies, pēk�ņi atskārta, ka tam nu gan vajag būt absurdam skatam, kā viņ� kailām kājām velkas pa ceļu �ēli ņaudo�u kaķu bara pavadībā, turēdams zivi paceltu gaisā, līdz nāvei pārsalis, izspūris, bārdas rugājiem apaudzis, ar �urku, kaķu un zivs saplēstu kreklu un apsaldētu, no bado�anās iekritu�u seju.

Viņ� alkal sajuta Pitmangas smar�u, miklu ogļu putekļu smar�u ar vieglu raktuvju sēra smakas piejaukumu, bet visu lo pārmāca necilo sālīto mencu un vējā �āvēto raju spēcīgais smārds, kas radās, �īs zivis dauzot ar āmuriem; lai tās nebūtu tik sīkstas.

Pēc visa tā, ko Gilonam bija vajadzējis pārciest, viņa guvums nepavisam nebija liels � se�padsmit vai septiņpadsmit mārciņas la�a. Viņ� būtu varējis nokļūt cietumā, viņ� būtu varējis aiziet bojā. Un viņ� nebija tāds muļķis, lai nesaprastu, ka, gadījumā ja sāksies infekcija, viņ� var arī zaudēt kāju. Bet galvenais � viņ� bija lo izdarījis. Lai lo paveiktu, viņ� bija atstājis ciemu � kop� tā laika �ķila pagājusi vesela mū�ība �, un nu viņ�, to izdarījis, atgriezās mājās � maluzvejnieks ar lasi rokās. Tik tie�ām, tas bija muļķīgi, ta�u viņ� bija paveicis lo, ko neviens aug�ciemietis vai lejgalictis nespētu izdarīt. Viņa mājā tomēr būs īsti Ziemsvētki.

Pie durvīm Gilons palika ārpusē stāvam, lai pierastu pie gaismas, kas plūda no logiem, jo negribēja, iegājis iek�ā, ap�ilbt. Pa logu bija redzams, ka viņa tuvinieki sē� pie galda, bet vakariņas vēl nav ieturēju�i, un tas viņu iepriecināja. Ta�u pārāk ilgi viņ� nedrīkstēja stāvēt, jo, izdzirdo�i kaķu ņaudienus, viņi nāktu ārā un atrastu viņu pie durvīm, un lo viņ� negribēja pieļaut. Endrjū kaut ko sacīja � uzsauca tostu vai skaitīja galda lūg�anu �, un nu bija īstais brīdis iet iek�ā. Gilons atvēra durvis un spilgtajā gaismā palika stāvam uz sliek�ņa, nesaprazdams, kurp iet un ko teikt. Viņ� zināja, ka izskatās atbaido�s.

� �ēlīgā debess, kas tev noticis, tēt?� Sems izsaucās.

� Ko viņi tev nodarīju�i?

� Neko viņi nav man nodarīju�i,� Gilons atbildēja.

� �orciz es esmu kaut ko nodarījis viņiem.

Viņ� pārgāja pāri istabai, spēdams kaut ko jau saredzēt, un uzmeta zivi uz galda. Dobjais blauk�ķis, ar kādu tā nokrita, pēk�ņi izskatīdamās tik liela, viesa viņam lepnumu sirdī. Tik liela zivs viņu mājās nekad nebija redzēta.

� Cik tā skaista, tēt,� Endrjū noteica, un visi sadrūzmē-jās ap lasi, vienīgi Megija nenovērsa acis no vīra.

� Tu esi pazaudējis platmali,� viņa sacīja.� Tu esi pazaudējis savu skaisto platmali.

Viņ� lēni cēla roku pie galvas, it kā nebūtu dro�s, kur īsti tā atrodas, un izbrīnīts sataustīja vienīgi matus. Viņa skaistā platmale � kur viņ� to varēja pazaudēt? Vai viņ� būtu meties ūdenī ar visu platmali galvā? No ūdens tā bija nākusi un ūdenī nogrimusi.

� Rauj vilks visu platmali!� Sems izsaucās. Viņ� bija sajūsmā.� Nu mums vienreiz būs īsti Ziemsvētki!�Viņ� piegāja pie bufetes, izņēma viskija pudeli un salēja dzērienu krūzēs un tasītēs. Beigu beigās arī viņu mājās būs svētki. Visi gaido�i raudzījās tēvā.

� Sālītas mencas Kameronicm Ziemsvētkos nevajag,� Gilons sacīja, un visi pacēla tostu par tēvu un par viņa zivi.

Da�as dienas pēc Jaungada misters Selkērks negribīgi uzkāpa kalnā, lai apciemotu Gilonu, kur� gulēja slimības gultā.

� Es negribu ne zināt, ne dzirdēt par to, kur tu esi bijis un ko izdarījis,� viņ� teica.� Bērni�ķīga mā�o�anās, vairāk nekas,� Gilons, to dzirdēdams, iesmējās,� bet es zinu, ka tev būs interesanti izlasīt �o te.

Viņ� izvilka no kabatas aploksni un izņēma avīzes izgriezumu tik uzmanīgi, it kā tas būtu gabaliņ� no Pestītāja krusta. Tas bija raksts no avīzes The Scotsman finansiālo jautājumu lappuses.

Londonā, 3. janvārī

Lords Faifs no Faifas grāfistes, Pit mangas ciema Brambijholas, kā Pitmangas Ogļu un dzelzsrūdas apvienības vadītājs �odien akcionāru gadskārtējā sanāksmē ar gandarījumu varēja ziņot, ka pēc visu izdevumu atskaitī�anas apvienība ieguvusi 54% tīras peļņas. 14% no �īs summas valde nolēmusi izlietot ra�o�anas papla�inā�anai un avārijas fonda papildinā�anai, bet 40% izmaksāt dividendēs visiem akcionāriem atbilsto�i viņu ieguldītajam kapitālam.

Lords Faifs savā paziņojumā uzsvēra, ka salīdzinājumā ar pagāju�o gadu, kad dividendēs izmaksāti 45 procenti peļņas, �āds rādītājs nepavisam nav slikts, ņemot vērā to, ka rudenī ogļrūpniecī-bas stāvoklis bijis gandrīz kritisks. Pateicoties vadības atjautībai un visstingrākajai ekonomijai, apvienībai izdevies peļņas apjomu tomēr noturēt agrākajā līmenī.

Lordam Faifam un valdes locekļiem sēdes nobeigumā lika sarīkotas ovācijas un izteikta vienprātīga atzinība.

Gilons vairākas reizes izlasīja �o rakstu, lai pilnībā aptvertu tajā izteikto jēgu un izjustu �ī trieciena smagumu. Viņa pacietības mērs bija pilns.

� Vai nu lu esi ar mieru mums pievienoties?� Selkērks jautāja.

Gilons piekrīto�i pamāja ar galvu.

� Un. ja atbrauks Keirs Hārdijs, vai tu uzņemsi viņu pie sevis?

� Jā.

� Un, ja ieradīsies policija vai zaldāti, vai tu esi gatavs stāties viņiem pretim?

� Ja vien ap to laiku bū�u uz kājām.

� Un nepadosies, ja apvienība gribēs tevi salauzt?

� Varbūt liek�os, bel lūzt gan nelūzī�u. Nekas mani nespēs vairs salauzt. Paskaties uz manām kājām.

Gilons pavilka uz aug�u palaga stūri, bet misters Selkērks pal neskatījās, jo no smakas vien viņam viss bija skaidrs.

� Ak dievs, ko viņi izdarīju�i ar tēvi?� bibliotekārs

iesaucās. �

� Un tikai lagad Gilons saprala, ka �ais vārdos ir dziļa patiesība. Jā, viņ� bija lo izdarījis, bel �ie cilvēki bijā piespiedu�i viņu lo darīt.

-r- Man glu�i vienkār�i apnicis sacīt sev. �nē�,� Gilons paskaidroja. . � , �

Viņ� nezināja, vai misters Selkērks lo saprot vai ne, bel tas viņu īpa�i neinteresēja. Galvenais bija las, ka viņ� saprot pats sevi.

� Ir pienācis laiks vienreiz sacīt �jā�.,-*- Gilons teica.

� Kam lad?

� To es vēl nezinu, bet, zinā�u, kad �is.brīdis būs klāt..

Misteru Selkērku pārsteidza Gilona sejas izteiksme un balss, kādā tas lika pasacīts.

� Priek� neskolota cilvēka tas ir labi teikts,.� bibliotekārs sacīja, paņēma izgriezto rakstu un devās atpakaļ.

Beigu beigās viņu izglāba Sāra. Pēc mātes lūguma (Volle-ram Bounam galu galā bija taisnība) viņa nāca ik rītu no To�mangas terases otra gala ārstēt tēva strutojo�o kāju. Kad pēc nedē|as brūce vēl nesāka dzīt, viņi atsauca dakteri Gauriju.

� Nez kā tev ir izdevies tik briesmīgi apsaldēt kāju un pēc tam arī vēl noberzt. Ja gribi zināl manas domas . ..

� Tādēļ jau mēs jums maksājam naudu,� Megija iestarpināja.

�. . . kāja ir jānoņem vai nu �eit,� Gilons salēcās; dakteris Gaurijs bija tais ieskalos, ka ogļra�i sāpes nemaz nespēj just,� vai vēl labāk � �eit.

� Tas nekad nenoliks,� Gilons sacīja.

� Divas kājas mūsu ģimene jau ir zaudējusi,� Sāra piezīmēja,� un vēl tre�o . . . nē, nekādā ziņā.

� Kad tā kļūs melna, tikpat būs jānoņem. Tad tu, Kame-ron, uz ceļiem atrāposi pie manis. Tikai pielūko, ka nealrāpo par vēlu, jo tad zaudēsi ne vien kāju, bet arī dzīvību.

Ta�u Sāra ar bezgalīgu pacietību turpināja ārstē�anu. Viņa negribēja tēvam ļaut zaudēt lo, ko bija zaudējis viņas vīrs. Viņa lika sautējo�as auzu miltu kompreses, kas �ķietami mazināja infekciju. Brūce briesmīgi oda, un, lai smaka nebūtu lik ļoti jūtama, viņi uz liek�ķeres dedzināja pulverī saberztas kafijas pupiņas. Istabas siltumā Gilona kāja kaisa kā ugunī, un tad Megija pārvācās uz priek�istabu un Gilonam kambarī logu turēja atvērtu, jo nakts aukstumā sāpes pierima.

Laiks gāja, ta�u kāja neatlaba. Bet tad pienāca diena, kad sliktāk vairs nekļuva, un, kad labu laiku lā noturējās, visi uzskatīja, ka viņam kļūstot labāk. Februārī viņ� nolēma, ka var jau staigāt, un tie�ām varēja, ja stipri neatspiedās uz pēdas. Ja atspiedās, kāja uzmilza kā vardes kakls un kļuva atbaido�a � zaļgani baita. Martā viņ� jau varēja uzstīvēt kājā ogļra�a zābakus un ar tiem nostaigāt vairākas stundas no vietas. Pārējo laiku viņ� sēdēja vai nu pie loga un lasīja, vai agrīnā pavasara saulē uz lieveņa, raudzīdamies uz melno ogļu kalnu, kas atkal auga augumā uz Sporla pla�a, un domādams par �etrdesmit pieciem procentiem dividen�u, ko Pilmangas Ogļu un dzelzsrūdas apvienības akcionāri bija ieguvu�i, pateicoties raktuvju vadības atjautībai un visstingrākajai ekonomijai. �ī doma, kā viņ� pats to apzinājās, viņam kļuva par apmātību. Da�kārt viņ� gan vienatnē, gan tuvinieku klātbūtnē neviļus pat izsacīja skaļi �o skaitli. Ar viņu bija gandrīz tāpat kā ar Semu tai laikā, kad atklājās, ka būs jāzaudē tīrelis.

Gilons daudz lasīja, da�kārt izņemdams cauri 'vienu vai pat divas grāmatas dienā. Viņ� izlasīja visu iespējamo, ko strādnieku lasītavā varēja dabūt, un tad sāka lasīt pa otram lāgam, kā pirmo izvēlēdamies �Makbelu�, kaut gan �Karalis Līrs� viņam joprojām patika labāk. Bet �Hamletu� viņ� nespēja saprast, brīnīdamies, kādēļ jaunais princis vēl �aubās, kad viss jau ir pilnīgi skaidrs. Ta�u sirds dziļumos Gilons juta � lai gan misteram Selkērkam lo nekad neteica �, ka viņā pa�ā ir daudz kas no Hamleta. Viņ� negribēja, ka viņam to atgādinātu.

Pat mājinieki ievēroja viņā nolieko�o pārmaiņu: viņa seja kļuva likpal gluda kā agrāk, un, izzūdot dziļajām kakla un sejas grumbām, viņ� izskatījās jaunāks. Un atkal skaidri redzams bija tas, kas �ais grūtajos laikos visiem bija aizmirsies, proti, ka viņ� ir visizskatīgākais viņu ģimenes loceklis, jo visi pārējie, vai nu iedzimu�i Dramos, vai Kameronos, bija uzsūku�i savās asinīs kaul ko no Pilmangas, no �ahtām, no �īs tumsas un netīrumiem, jau kop� savas nāk�anas pasaulē kopā ar izliku uzņemdami sevī ogļu putekļus. Vienīgi Gilons bija brīvs no lā. Pēc �iem garajiem gadiem, kad viņ� bija centies kļūt līdzīgs pilmangie�iem, Gilonā atkal atdzima kalnietis, un viņ� atkal kļuva �eit sve�inieks.

Jau tre�o reizi viņ� lasīja Henrija D�ord�a grāmatu �Materiālās labklājības pieauguma ietekme uz bagātību sadali�, cenzdamies ielāgot lajā izteiktās domas, lai vajadzības gadījumā varētu tās izmantot. Reizumis viņ� kaut ko pasvītroja, lai gan Seikērks bija lūdzis lo nedarīt, un murmināja: �Tiesa kas tiesa,�� tā ka Megija, kas blāvajā gaismā pie loga �uva lupatu segu, pacēla galvu un izbrīnīta raudzījās viņā. Kad Gilons lasīja, viņi nekad nesarunājās, bel lasīt Megijai priek�ā � �os mēģinājumus viņ� jau sen bija almelis.

� Tu esi atkal tāds pats kā toreiz, kad mēs Slrelnernā apprecējāmies,� viņa sacīja.

Viņ� pacēla acis, bet Megiju neredzēja. Viņam vēl aizvien bija grūti pēc lasī�anas tūdaļ saredzēt kaut ko attālāku. Tādēļ vien, ka Gilons nestrādāja �ahtā, ogļra�a aklums neizzuda.

� Ko tu teici?

� To nav iespējams atkārtot,� Megija atbildēja, ta�u Gilons bija dzirdējis. Viņ� atkal pievērsās grāmatai, bel lasīt nespēja. Tātad Megijas acīs viņ� alkal ir tāds pats kā senāk. Brī�iem viņ� palūkojās uz sievu � te viņa noliecās pār kādu darbu, te, nometusies uz ceļiem, uzpūta pavardā ogles � un viņam �ķita, ka arī Megija nav pārvērtusies. Un tad viņam gribējās pastiept rokas un pieskarties viņai vai pateikt kaut ko tādu, kas piederētu vienīgi viņiem abiem. Bet ik reizi kaut kas viņu allurēja, piespieda paliki uz vietas un klusēt. Jaunības atmiņas un pieskārieni vienmēr radJja viņā apmulsumu un kaut kādu dīvainu, sāpīgu smeldzi, kurā jaudās no�ēla. Un viņ� nolēma labāk neizpaust savas jūtas.

Maija pirmajā dienā, kad visi Skotijas iedzīvotāji iet uz parkiem un tīreļiem, lai rasā mazgātu seju, Gilons devās pretējā virzienā. �ahtas atkal strādāja ar pilnu jaudu, un viņ� apģērba savus raktuvju kankarus, nolika grāmatas sāņus un gāja pa nokalni lejup, lai atsāktu darbu �ahtā �Lords Fails № 1�.

Viņ� bija aizmirsis, kā las ir � nolaisties pazemē. Sākumā bija sve�ādi un baisi, bet jau pēcpusdienā og|u rak�ana trīstūksto� pēdu dzi|umā viņam likās tikpat pa�saprotama kā melno sviedru noslaucī�ana no pieres.

Mēne�a vidū ar Gilonu nolika nelaime. Viņ� pa�laik beidza darbu savā cirtnē un dzīrās sist sienā caurumu, lai pārietu uz nākamo cirtni, pēc skaņas, ar kādu cērte sitās pret iezi, spēdams noteikt �īs sienas biezumu gandrīz vai ar collas precizitāti. Viņ� bija nometies uz ceļgaliem un�klauk�, klauk�� lauza ceļu uz jauno cirtni, kad pa sienā izkalto caurumu pēk�ņi ielidoja metāla gabals � uz visiem laikiem viņam palika atmiņā, kā uz spo�ā tērauda iemirdzējās lampiņas atspīdums,� viņa roka uz�āvās aug�up, lai atturētu virsū krīto�o priek�metu, ta�u par vēlu, daudz par vēlu, un ar briesmīgu spēku metāls ietriecās viņa miesā. Viņ� zaudēja līdzsvaru, atkrita aug�pēdu un palika guļam, baidīdamies pakustēties. Viņa plecā bija ieurbusies ogļra�a cērle.

� Лк vai!� kāds izsaucās.� Dievs kungs, nu kas to būtu varējis domāt!� Un siena Gilonam līdzās sabruka. Viņ� dzirdēja, ka cilvēki no blakus cirtnes izskrien �lrekā un drā�as pie viņa. Kāds aiz kājām izvilka viņu no ogļu kalna apak�as, sagādādams tikpat lielas sāpes kā cērle plecā. Gilons pazina misteru Brolkoku, bet no tā viņam nekas nekļuva skaidrāks. Pārējos viņ� nekad nebija redzējis.

� Лк dievs, piedodiet, man ļoti �ēl, ka tā gadījās,� kāda balss pareizā angļu valodā teica.� Vai jūs viņam pateiksiet, ka man ļoti �ēl?

� Taisnību sakot, viņam tur nevajadzēja atrasties,� Brol-koks sacīja un noliecās pār Gilonu.� Kālab tev vajadzēja lauzties cauri sienai?

Gilons gulēja zemē un raudzījās Brolkokā. Viņ� bija pārāk apjucis, lai spētu parunāt, ta�u dzirdēja labi un domas viņam bija skaidras.

� Te nav paredzēts lauzties cauri sienām, Kameron,� pārvaldnieks sacīja.

Meli, salti meli, bet kālab viņam tas vajadzīgs?� Gilons, cenzdamies valdīties, prātoja. Bet tad saplosītā miesa pēk�ņi lika sevi just, viņa nervu sistēmā it kā sprāga bumba ar laika degli, un viņ� aiz sāpēm sarāvās, tāpat kā bija sarāvies ievainotais lasis, un viņam izlauzās �ermino�s kliedziens, bet lad sāpju lēkme bija pāri, un viņ� atkal klusēdams gulēja zemē un raudzījās cilvēkos turpat līdzās.

� Лк dievs, es tie�ām jūtos |oli vainīgs,� jauneklīgā balss sacīja.

� Vai nevajadzētu izvilkt �o cērti?� kāds cils ļoti salti un vienaldzīgi jautāja. Sāpes no kaulā ietriektās cērles kļuva necie�amas.

� Tā aiztur asiņo�anu,� Brolkoks noteica.

� Bet dro�i vien sagādā stipras sāpes.� Visām �īm balsīm bija angļu akcents.

� Viņi nejūt sāpes,� Brolkoks atbildēja un lad kādam sacīja:� Ej sadabū vīrus, lai izstiepj viņu ārā.

� Izvelciet cērti, nolādētais stulbeni,� Gilons izdzirda pats savu balsi kā no pazemes vai liela attāluma.

Misters Brolkoks tūliņ atgriezās un noliecās pār viņu.

� Ak nolādētais stulbeni!�Viņ� bija pārskaities.� Te ieradu�ies akcionāri. Viņi visi ir d�entlmeņi.

� Varbūl kādam no jūsu d�entlmeņiem būtu lik daudz drosmes, lai izvilktu cērti?� Gilons jautāja. Viņ� saprata, ka turas varonīgi � ar lādu savaldību, kādu no smagi ievainota cilvēka nevar ne prasīt, ne gaidīt.

Kāds no angļiem, vēl glu�i zēns, nometās Gilonam līdzās uz ceļiem.

� Es mēģinā�u izvilkt,� viņ� teica.� Bet vai jūs to varēsiet izturēt?

Gilons pamāja ar galvu. Jaunais cilvēks satvēra cērti lajā vietā, kur tā bija piestiprināta pie roktura, un, nodarot Gilonam sāpes, mazliet pakustināja, lai pārbaudītu, cik dziļi tērauda asmenis iedūries ogļra�a ķermenī. Tas bija ietriecies kaulā.

� Dariet lo labi a�i!

� Jā.

� Nu lad velciet!

� Jā.

Jauneklis vilka, bet ne pieliekami stipri. Gilons neviļus iekliedzās: tas bija vairāk, nekā cilvēks spēj izturēt, un jauneklis trīcēja pie visām miesām.

� Brolkok!� Gilons sauca.

� Es nu to nedarī�u.

Tad Gilons satvēra jaunā cilvēka roku.

� Skrieniet pa gaiteni un sauciet Semu Kameronu. Sauciet labi skaļi!

� Jums ta�u nav jāklausa �ādam. . .

Bet jaunais cilvēks aizspraucās pārvaldniekam garām un aizskrēja, skaļi saukdams Semu. Gilons izdzirda �trekā dimdo�us soļus. Atskrēja Robs Rojs un ieraudzīja zemē gulo�o tēvu.

� Ak dievs, ko viņi ar tevi ir izdarīju�i?� Viņ� pagriezās prel misteru Brotkoku.� Ko jūs esat izdarīju�i ār manu tēvu?

� Lūdzu, Rob, a�āk!

Robs noslīga Gilonam līdzās uz ceļiem un sataustīja cērtes tērauda asmeni. Tad viņ� abām rokām satvēra cērti � ar vienu roku uzgali, ar otru � kātu, ta�u tā nepadevās. Robam �ķila, ka, izraudams cērti, izraus lai līdzi visu krū�ukurvi, un viņ� nolaida rokas.

� �oreiz es nespēju tev palīdzēt,� viņ� teica.

. Tai brīdī cirtnē iedrāzās Sems.

� Velns parāvis, prom no ceļa!� viņ� sauca, pagrūzdams d�entlmeņus sāņus.� Kādēļ viņ� te guļ uz grīdas?� viņ� kliedza Brolkokam tie�i sejā.

� Ātrāk, Sem,� Gilons mudināja.

� Jā, tēt.

Sems atspiedās ar ceļgaliem prel tēva krūtīm un, pirms Gilons paguva attapties, baismīgi iekliegdamies � tikpat skaļi un sāpīgi kā viņ� pats �, vienā mirklī izrāva cērtes asmeni no pleca.

Kad Gilonu nesa ārā no �ahtas, kāds pa vecam ogļra�u paradumam iebēra brūcē nule cirstu ogļu putekļu sauju, lai apturētu asiņo�anu. Gilons nekad nebūtu ļāvis tā darīt, ta�u viņ� lo nemaz nezināja. .......

� Kā par brīnumu, tev paliku�as kājas un roka, lai gan tu varēji zaudēt visu,� Kaudenbītā ārsts Gilonam sacīja. Gilons todien izrakstījās no slimnīcas.� Tev vajadzētu būt pateicīgam par lo.

� Pateicos jums.

� Tev jāpaleicas dievam, nevis man.

� Dievam es neticu.

� Tad lu esi muļķis. Laimīgs muļķis.

� Vismaz laimīgāks nekā viņ�. . .� Gilons norādīja pa logu uz slimnīcas pagalmu, kur ratos viņu gaidīja znols.

� Kādē| man būtu viņ� jāpazīsl?� ārsts jautāja.

Gilons bija pārsteigts.

� Bouns. Tas ir Sendijs Bouns!�Ārsts papurināja galvu. � Zēna gados viņam uzkrita cirtnes griesti un viņ� zaudēja abas kājas?

Arsis vēlreiz papurināja galvu. Viņ� �o cilvēku neatcerējās.

� Caur mūsu rokām iziet milzum daudz pacientu,� viņ� teica.

Bija laiks doties ce|ā. Gilons nezināja, vai ogļracim atvadoties jāsniedz ārstam roka vai ne. Viņ� pastiepa roku, bet ārsts lo neredzēja.

� Paklausies, ko es teik�u. Roka tev gan ir palikusi, bel ogles lu nekad vairs necirlīsi.

� Vai es to varē�u kustināt?

Ārsts pamāja ar galvu, ta�u piebilda, ka rokai nebū�ot spēka.

� Nu. lad es vēl cirtī�u ogles.

� Kad cirtīsi, lad atved vienu maisu arī man. viņ� noteica bez kādas pārliecības.

Brauciens mājup bija grūts: rati lēkāja pa izdangātā ce|a grambām, un pie katra grūdiena sāpīgi iesmeldzās plecs, ko ar tādām pūlēm bija izdevies sadziedēt. Diena bija skaista � silta un tikpat kā bez vēja �, un las Gilonu iepriecināja. Viņ� gribēja atgriezties mājās pa Aug�tīreļa ce|u. Viņ� neatcerējās, kā lika aizvests uz Kaudenbītu. viņam prātā bija palikusi vienīgi cērte, kas lidoja cauri sienai, sāpes un tumsa. Bel nu alkal viņ� redzēja sauli, nelielās fermas un pla�o tīreli.

� Kā jūs jūtaties?� Sendijs vaicāja.� Izskatāties jau labi.

� Es esmu kā putns ar salauztu spārnu. Izskalos labi, bel nespēju lidot.

� Gan alkal lidosiet. Gan liksiet tam pāri. Misters Selkērks esol dzirdējis, ka jūs saņem�ot krietnu pabalstu.

� Kā gan. pie joda, viņ� var lo zināt?

� Viņ� dzirdējis, ka jaunais d�entlmenis esot lūdzis, lai jums lo izmaksā.

Tā bija tā dēvētā sāpju nauda, ko apvienība izmaksāja ogļra�iem, kas �ahtā bija nejau�i sakropļoti, vai viņu ģimenes locekļiem, ja �ie ogļra�i bija gāju�i bojā. At�ķirībā no citām raktuvēm Pilmangā nebija noteikta summa par atsevi�ķiem miesas bojājumiem, piemēram, lik un lik par zaudētu kāju vai tik un tik par saspiestu roku. Neviens nekad nezināja, cik īsti saņems, neviens nekad nezināja, kas nosaka �o summu. Tas bija kaul kas līdzīgs loterijai, sak, cik saimnieks gribēs, tik arī dos, jo summas lielums bija atkarīgs no lā, vai apvienība jutās vainīga �ai negadījumā vai uzskatīja, ka vainīgs pats ogļracis, vai ari � ka tas noticis pēc dieva gribas.

Tā, piemēram, kad Aiens Bens, strādādams gāzu pilnā cirtnē, pēk�ņi bija piecēlies stāvus un gāzes eksplozijā viņam tika norauta galva, sāpju nauda bija maza. Tic, kas to pie�ķīra, uzskatīja, ka misteram Benam vispirms vajadzējis noņemt cepuri, atvērt tai piestiprināto ogļra�a lampiņu, uzlikt uz cērtes un lēni pacelt prci griestiem, lai gāze pamazām sadegtu. It īpa�i tādēļ, ka viņ� bija pieredzējis ogļracis, nostrādājis �ahtā jau �etrdesmit gadus.

� Cik tu pats dabūji?�Gilons jautāja Sendijam. Lejā, Sentendrjū ostā, stāvēja kuģi. Ogļu tirdzniecība acīmredzot gāja no rokas, un lā bija laba zīme. Viņ� varēja cerēt uz krietnu pabalstu.

� Divdesmit piecas mārciņas,� Sendijs atbildēja.� Div-padsmitarpus par kāju.

� Seiloks būtu maksājis vairāk.

Sendijs nebija lasījis �ekspīru, tādēļ nesaprata, kas ar lo domāls.

� Es dotu daudz vairāk, lai dabūtu tās atpakaļ,� viņ� teica.

Gilons vienīgi pabrīnījās, kā Sendijs spēj raudzīties uz sevi it kā no malas un pat vēl pasmieties par savu nelaimi.

� Varen liela devība no viņu puses,� Gilons sacīja.

� Viņi, kā redzat, uzskatīja, ka tā esot bijusi dieva griba. Ja es būtu laikus atstājis �ahtu, neaizkavēdamies virsstundu darbā, griesti man nebūtu uzkritu�i, tādēļ apvienība neesot tur vainojama. Dievs esot izstrādājis ļaunu joku ar mani.

�o cilvēku prāta asums bija apbrīnojams.

Un lad pēk�ņi viņu priek�ā iznira Pitmanga. Gilons, kā vienmēr, bija pārsteigts, to ieraugot, it kā nespētu ticēt savām acīm, cik melna un dziļa ir Pitmangas ieleja, cik melnas ir mājas, ielas un cik melns kļuvis arī Sporla placis.

� Ja ar mani tā noticis, lad pals Kungs to lā lēmis,� Gilons teica. Tā bija Sendijam Bounam nesaprotama vārdu spēle. Kā izrādījās, jaunais kungs, kur� ietrieca cērti Gilonam plecā, bija sers Komptons Elfinstouns, slavenā bīskapa uzvārda brālis, kaut kāds lords, akcionārs un apvienības direktors, kaut gan vēl mācījās koled�ā.

Pabalstu Gilons nesaņēma, kaut gan parasti tas tika izmaksāts pirmajā algas dienā pēc cietu�ā atgrie�anās no slimnīcas.

� Atliek vienīgi gaidīt,� Endrjū sacīja.� Piespiest viņus mēs tikpat nevaram.

� Mums vajadzēja vismaz aiziet un pajautāt,� D�cmijs teica.� Varbūt noticis pārpratums.

� Tev nu tur labāk nevajag rādīties,� Endrjū iebilda.

� Vajag likt viņiem saprast, ka mēs gaidām pamatīgu �ūksni,� Aicns iestarpināja.

� Piespiest viņus mēs nevaram,� Endrjū palika pie sava.� Tagad viss ir viņu rokās.

� Tas nav taisnīgi,� Sara sacīja.

� Kur� tad te vēl cer uz taisnīgumu?� Emīlija jautāja.

� Taisnīgi vai netaisnīgi, bet tā nu tas ir,� Aiens noteica.

� Varbūt man vajadzētu aiziet un parunāt ar misteru Brotkoku,� Megija ierosināja.� Cilvēks nav spējīgs strādāt. Pabalsts viņam ir jāsaņem.

Viņi tomēr nolēma gaidīt, visi būdami vienisprātis, ka �is ir ļoti neparasts gadījums. Ļaudis runāja � neviens gan nespēja izdibināt, kur viņi ņēmu�i �ādas ziņas,� ka sers Komptons vai viņa ģimene esot gribējusi Gilonam izmaksāt bagātīgu summu, bet acīmredzot nav zinājusi, kā Pitmangā pieņemts to darīt. Visi domāja, ka tur tas suns aprakts.

Gilona gultu no dibenistabas iznesa priek�istabā, lai viņ� nebūtu no�ķirts no cilvēkiem, un �ai laikā viņ� centās noskaidrot kapitālieguldījuma būtību, �o to uzzinādams no Endrjū, no Megijas un mistera Selkērka. To nu viņ� tie�ām nespēja saprast, ka akcionārs, piemēram, jaunais Elfinstouns, kura vecāki bija ieguldīju�i apvienībā tūksto� sterliņu mārciņu, varējis tādā gadā kā pagāju�ais, kad tika izmaksāti �etrdesmit procenti dividendēs, saņemt �etrsimt mārciņu par baltu velti, pats neko nedarot.

� Pats neko nedarot?� Sems noprasīja.� Viņ� ta�u ietrieca cērti tev plecā. Tas arī ir darbs. �ādi numuri, mīļais, bie�i vis negadās.

Gilonam nepatika Sema balss noskaņa. Lai Soms teica ko teikdams � pat tad, kad dzina jokus,� viņa balsī varēja just kaut ko draudīgu.

� Neko nedarot? �ēlīgā debess, viņ� tak iet skolā!� iesaucās D�emijs.� Arī tas ir darbs. ,

Gilons nespēja saprast arī to, ka �īs �etrsimt mārciņas nepavisam nav viss, ko akcionārs var saņemt par savu ieguldījumu, ka arī turpmāk �is cilvēks var saņemt trīssimt, �etrsimt vai piecsimt mārciņu gadā, nezaudējot savu sākotnējo kapitālu,� uzņēmumā ieguldītās tūksto� mārciņas, kaut arī tās jau vairākkārt atmaksātas.

� Bel viņiem �ī nauda no kaul kurienes jāiegūsl,� Gilons sacīja.� Nevar ta�u nemitīgi izmaksāt un izmaksāt.

� Var, ja vien ogļu raktuves strādā. Ogles � lā ir nauda.

� Bet es esmu tas, kur� rok �īs ogles,� Gilons nerimās.

� Es esmu las, kur� nolai�as pazemē. �īs ogles ir slacītas ar maniem sviedriem. Es esmu las, kur� riskē ar dzīvību.

� Pilnīgi pareizi,� Endrjū teica.

� Nu lad izskaidro man, lūk, ko.

� Labi, es pamēģinā�u,� dēls sacīja.

� Kālab mēs esam lo pieļāvu�i?

Par to viņ� domāja visu cauru nakti un arī turpmākās dienas. Ikreiz, kad plecs sāka smelgt kā iekaisis zobs, viņ� atkal un alkal domāja par lo. Skaitlis ��etrdesmit� viņam vairs nedeva miera. �etrdesmit procenti. Un �etri simti mārciņu. Tad viņ� vēl nemaz neaptvēra, ka �ī summa varētu būt arī �etri tūksto�i. �etri simti bija pieliekami daudz, lai ogļracim būtu ko padomāt. �is skaitlis lik cie�i iegrauzās viņa apziņā, ka pēc nedēļas �etri simti mārciņu �ķita tie�i lā summa, kas viņam jāsaņem par ievainojumu, un viņ� sāka ne vien uzskatīt, ka viņam lo pie�ķirs, bet gan � ka viņam tā likumīgi pienākas. �eks dro�i vien jau bija izrakstīts, un atlika vienīgi saņemt .naudu. Ja pasaulē vēl pastāv taisnīgums � un Gilons ticēja, ka tas tie�ām lā ir,� �īs �etrsimt mārciņas to apliecinās.

Pēc divām nedēļām vīri, pusaplī sastāju�i, atkal gaidīja algas izmaksu. �is maija vakars bija neparasli auksts � tum�s un drēgns, ar sniega brāzmām un lielus �altīm. Ogļra�i, kā no darba nāku�i, piesvīdu�ām drēbēm, bariņā mīņājās pie kantora durvīm Brolkoka petrolejas lampas gaismā. Uzvārdus neizsauca pēc kārtas, bet kā kuro reizi pagadījās � uz labu laimi, kā viņi sacīja, tādēļ Pitmangā tā bija parasts, ka ogļra�i algu gaidīja, stāvēdami pusaplī. Tā kā lo uzskatīja par nerakstītu likumu � pēc uzvārda izsauk�anas tūdaļ jābūl uz vietas �, bija izlemts stāvēt pusaplī, lai izsauktajam nav jāspraucas cauri pūlim un viņ� acumirklī var mesties uz durvīm, kamēr vēl tās viņa priek�ā nav aizcirstas.

� D�eps Ronalds!� atskanēja sauciens, un, līdzko gaismas kūlis skāra slapjo, pelēko sniegu, uz durvīm jau metās kāds vīrs ap gadiem se�desmit, no kuriem piecdesmit bija pavadījis pazemē,� metās uz priek�u kā raktuvju zirgs, kam uz�auts ar griestu balstu.

� D�eps nāk, ser.

Jaunie ogļra�i neatsaucās, bel vecie pēc sena paraduma, baidīdamies nokavēt, izkliedza savu uzvārdu, lai kasieris zinātu, ka viņi jau nāk. Todien algu izmaksāja misters Brolkoks, un viņam palika redzēt ogļra�us skrienam. Tad lik var redzēt, cik ņipri �ie ir, viņ� mēdza teikt.

Pa durvīm iznāca Endrjū.

� Vai saņēmi? Vai Brolkoks tev iedeva tēva sāpju naudu?

Viņam sastāja apkārt arī tie, kas nepiederēja pie Kame-ronu ģimenes. �is jautājums interesēja visu ciemu. Endrjū atvēra savu aploksni, bet lajā bija tikai viņa kārtējā alga.

� Vienam no jums jau nu noteikti iedos,� kāds teica, un visi bija vienisprātis, bet arī ciliem Kameroniem Gilona pabalsts nelika izsniegts, un D�emijs bija pēdējais.

� Ja arī tev neiedos, tad vajag pajautāt,� Sems sacīja.

� Jā, es pajautā�u,� D�ems leica.

Saņēmis aploksni, viņ� uzreiz saprala, ka naudas lajā nav vairāk kā citkārt, ta�u aploksni turpat atvēra � lai gan Pitmangā algu parasti saņēma tāpat bez pārbaudī�anas �, cenzdamies notvert mistera Brotkoka skatienu.

� Bel kur ir mana tēva sāpju nauda?

� Sāpju nauda?

� Pabalsts Gilonam Kameronam.

� Pabalsts Gilonam Kameronam?

� Jā. Tam ogļracim, kuram d�entlmenis ietrieca plecā cērti.

� Ak tam.

� Viņ� vairs nevar strādāt un grib saņemt savu sāpju naudu.

� Savu sāpju naudu? Tā ir balva, lo nevar pieprasīt.

� Ja cilvēks liek sakropļots, viņam tā pienākas.

Misters Brotkoks novērsās un ar pārspīlētu centību sāka rakņāties pa atvilktni, kurā atradās algas aploksnes.

� Te ir viņa aploksne.� Brotkoks pagriezās pret D�emi ju un parādīja viņam Gilona algas aploksni.� Bet lā ir tuk�a.� Viņ� pavērsa aploksni uz leju.� Nekādas sāpju naudas le nav.

� Bet tai ir jābūt! Cērte viņam ietriecās plecā, ser.

� Nav, kad es saku.

� Asmeņa gals viņam pat iedūrās plau�ā.

� Paklausies, ko es tev teik�u. Es biju loti pacietīgs, uzklausot tevi un tavu pretīgo muldē�anu. Vai lu saproti ang|u valodu? Nekādas sāpju naudas tc паи.� Un tad Brotkoks vairs nespēja valdīties:� Sāpju nauda nav domāta sve�iniekiem. Sāpju nauda nav domāta tiem, kas cilus saukā par nolādētiem stulbeņiem � tā lu arī pasaki tēvam. Sāpju naudu nedod, ja ogļracis pats vainīgs. Tavam tēvam lur nevajadzēja atrasties.

� Tic ir meli, velns lai parauj!

� Kā tevi sauc?

� D�eimss Drams Kamerons.

� Pieci �iliņi soda naudas par lamuvārdu lieto�anu apvienības telpās.

� Pie joda, jūs ta�u loti labi zināt, ka viņ� atradās lur, kur viņam vajadzēja būt.

� Vēl pieci �iliņi.� Brotkoks pasmaidīja.� Manā atskaitē lordam Faifam rakstīts kas cits.

D�emija rokas nervozi �ņaudzīja cērli. Viņam gribējās ietriekt to Brolkokam plecā, turpat, kur tā bija ietriekta tēvam. Brolkoks lo zināja.

� Ak sāc �o lo pārdomāt?� Viņ� vēl aizvien smaidīja. Lai nu ko, bet savaldīties viņ� prata.

� Man kaut kas atausa atmiņā,� D�emijs teica. Viņ� saprata, ka aiziet pārāk tālu, ta�u klusēt nedomāja.� Vai atceraties atgadījumu ar akmeni, mister Brotkok, ser? Jūsu vietā es būtu to licis aiz auss.

� Jā,� pārvaldnieks atbildēja un tik negaidīti spēra viņam ar kāju, ka D�emijs, nepaguvis ne attapties, atmuguriski izlidoja pa kantora durvīm un, veltīgi cenzdamies pieķerties pie margām, nokūleņoja lejā pa koka kāpnēm un aug�pēdu iegāzās melnajos dubļos.

� �is pretīgais garnadzis bija iebāzis roku jūsu algas aploksnēs,� misters Brotkoks sacīja.� Jūsu vielā es to tā neatstātu.

� Tas, kur� aizskars manu brāli, dabūs no manis tik pamatīgu Iesienu, ka savu mū�u nebūs vairs strādātājs,� Sems |oti mierīgi pavēstīja.

� Amerikā, lu nāpslis tāds, dabūtu pēc nopelniem,� D�ems nokliedza. Viņ� tā arī neuzzināja, vai pārvaldnieks lo sadzirdēja vai ne.

� Houps Villi js!� misters Brotkoks sauca, un mazais Villijs Houps palēkdamies steidzās uz durvīm.

Ziņa par to. ka Gilonam Kaincronam nav izsniegts pabalsts, satricināja visu ciemu, bet, apjukumam pierimstot, visus pārņēma bailes. Pēc �ī gadījuma kļuva skaidrs, ka lords Fail�s pabalstu pie�ķir pēc savas iegribas. Viņ� varēja būt skops � ar lo vienmēr vajadzēja rēķināties �, ta�u parasti summa bija glu�i pieklājīga, un pabalsts palīdzēja cietu�ā ģimenei pārciest nelaimi un cik necik atgūlies, ja kāds no tās locekļiem �ahtā bija sakropļots. Jauno ziņu visi apsprieda vienīgi �ukstus, it kā cerēdami, ka tad, ja to neizteiks skaļi, viss vēl kaut kā nokārtosies.

� Vai dzirdējāt? Kamerons nav dabūjis pabalstu.

Kad ogļra�i redzēja, ka pabalsts neliek dots cilvēkam, kuram plecā ietriekta cērte un kur� kļuvis darbnespējīgs,� vai Pilmangā kāds vairs varēja būt dro�s, ka arī viņu negaida tāds pats liktenis?

Todien visu vakara cēlienu Kamcronu mājā pulcējās ļaudis, lai izteiktu savu sa�utumu par lo, cik nekrietni prel Gilonu izturēju�ies,� �ēlodami pa�i sevi, kā Megija sacīja,� un pēc pulksten desmitiem ieradās arī misters Selkērks, stipri piesarcis no nāciena kalnup un no izdzertā viskija, ta�u neizteica vis līdzjūtību, bel dzedri noprasīja:

� Vai zini, kas lu esi?�Gilons atbildēja noliedzo�i.� Tu esi iegājis vēsturē. Tu esi kļuvis par cilvēku muļķības un gara tumsības iemiesojumu.

� Es nesaprotu.

� �Es nesaprotu . . .�� Selkērks izsmējīgi atkārtoja.

� Skaidrs, ka nesaproti. Tie�i lālab es ar savu slimo sirdi uzrāpos aug�ā, lai tev liktu lo saprast.

Gilons bija gaidījis līdzjūtību pal no mistera Selkērka.

� Tu ta�u nezini pats savas tiesības. Tu nezini pal viselementārākos likumus.

� Labi,� Gilons teica.� Nu lad izglīto mani.

� Tu te guli kā ievainots jēriņ� un gaidi, lai visi nāk un glāsta tevi. Bel pats nezini savas elementārākās tiesības.

� Kādas tiesības? Par ko, pie joda, lu īsti runā?� Gilons iekliedzās, kaut gan no tā stipri iesmeldzās plecs.

� Gaidi no aug�as �ēlastības dāvanu,� Selkērks noteica ar tik indīgu sarkasmu, kas jau līdzinājās sarkasma parodijai.� Gaidi, kad lordam labpatiksies izsniegt tev pabalstu. Cik aizkustino�i! Cik patīkami viņam ir redzēt, kā viņa ogļra�i padevīgi raugās uz aug�u, gaidot, kad viņam labpatiksies kaul ko tiem nomest no saviem debesu augstumiem.

� Ar manu vīru jūs lā nedrīkstat runāt,� Megija aizrādīja. Viņas acis � divas kvēlo�as ogles � sastapās ar diviem gai�ziliem ledus gabaliņiem.

� Jūs sakāt �ar manu vīru�? Jūs pali runājat par viņu lā, it kā viņ� būtu jūsu ogļu spainis.� Misters Seikērks pasmaidīja.� Bel patiesībā viņ� ir diedelnieks.

Nu Sems bija tas, kur� vairs neizturēja un pielēca kājās, bel Gilons ar rokas mājienu viņu apstādināja.

� Vai lad es pateicu ko aplamu? Ja cilvēks guļ ar izstieptu roku un gaida, lai kāds lajā iemet monētu, vai lad viņ� nav saucams par diedelnieku!

Gribot negribot vajadzēja atzīt, ka lā arī ir. Lorda Faifa acīs viņi visi bija diedelnieki.

� Bet kādēļ jums jātur izstiepta roka?� misters Seikērks neatlaidās.

� Tā te ir pieņemts,� Endrjū beidzot sacīja.

� Un jums tas patīk?

� Tas palīdz. Da�reiz. Vienu otru reizi palīdz.

� Nu, vai es neteicu? Vi�s atkarīgs no darba devēja iegribas. Vai jums las patīk? Vienmēr dejot pēc viņa stabules? Vai tie�ām patīk?

Visi klusēja. Misters Seikērks bija viņus nokauninājis.

� Jūsu ģimene būtu varējusi uzņemt Keiru Hārdiju, bel jūs baidījāties pat domāt par lo. Jūs pat negribai doties uz Kaudenbītas tredjūniju, lai noskaidrotu savas likumīgās tiesības. Jūs tikai sē�at �ai no�ēlojamā ielejā, no�ķirti no visas pasaules, un gaidāt, kad saimniekam labpatiksies dāvāt jums to, kas jums pēc tiesas un taisnības pienākas.

Kad �ī asā kritika bija izteikta un bibliotekāra dusmu dzelk�ņi mazliet notrulu�i, viņ� pastāstīja par likumu, kas esot pieņemts parlamentā, Londonā, �ai noslēpumainajā valsts varas centrā, kuru neviens ogļracis pat nesapņoja ieraudzīt, parlamentā, kur� noteica visu viņu dzīvi, pat to, kas viņiem ir galdā. �is likums, kā misters Seikērks viņiem paskaidroja, saucoties �Strādniekiem pie�ķiramās kompensācijas akts�, un to ierosinājusi un slepus pieņēmusi krāpnieku banda savas sirdsapziņas nomierinā�anai, lai svētdienās varētu mierīgi doties uz baznīcu. Pēc �ī likuma visiem ogļra�iem, kas bojātas raktuvju iekārtas vai darba devēju nolaidības dēļ darbā tiku�i sakropļoti, esot tiesības uz pienācīgu kompensāciju vai pabalstu.

� � Tātad nevis .pēc darba devēju iegribas, bel pēc mūsu zemē izdota likuma,�.misters Seikērks atkārtoja,� jums ir likumīgas tiesības uz pabalstu.

. Visi istabā sanāku�ie To�mangas terases iemītnieki ar sajūsmu uzņēma jauno vēsti, ka rokai, kās izsniedz pabalstu, vairs nav tiesību viņus �ņaugt. Bel, lāpai kā Kameronus, viņus māca bailes. Likumīgo tiesību izmanto�ana nozīmētu izaicinājumu, bel Pilmangā izaicinājums nozīmēja katastrofu.

Pārāk tuva pagātnē vēl bija verdzības laiks, lai viņi būtu aizmirsu�i, kā di�ais brīvlai�anas likums lika īstenots dzīvē. Tas noteica, ka ogļracim, lai iegūtu brīvību, tikai jāaiziel pie grāfistes galvenā tiesne�a un jāpaziņo, ka viņ� nav apmierināts ar pa�reizējiem apstākļiem un vēlas atbrīvoties no sava saimnieka. Ja viņ� prata to pierādīt, lad kļuva brīvs cilvēks, las ir � kļuva par klaidoni, kas pārtiek no ceļmalas dārzos nozagtām saknēm. Viņ� ieguva brīvību nomirt badā.

- Kas lad man jādara?�Gilons vaicāja.

� Jāiesūdz liesā.

Kā būtu gribējies dzirdēto nesaprast! �āda uzdrīkstē�anās bija pārāk bīstama. Bailes spert �ādu soli sadūrās ar vēlē�anos lo darīt, un visi pēk�ņi jutās kā elektrizēti.

� Kur� lad?� Gilons, beidzot saņēmis dū�u, izgrūda. � Kur� man ir jāiesūdz?

� Vai man būtu tas jāpasaka priek�ā?� Seikērks jautāja, Gilons pamāja ar galvu.

� Lords Faifs.

Tā �ķila lik neaptverama pārdro�ība, ka tikai pamazām nonāca līdz cilvēku apziņai.

Iestājās pilnīgs klusums. �ai klusumā bija jau�amas briesmas, bel reizē arī kāds vilinājums. Viens no viņējiem dzīrā$ spert soli aizliegtajā teritorijā.

Gilons juta sirds dziļumos briestam vēlē�anos sacīt �jā�. �is. vārds tikai gaidīja īsto brīdi, lai izlauztos viņam pār lūpām un, reiz izsacīts, nebūtu vairs paņemams atpakaļ.

� Dari lo, lēl,� klusi un bijīgi teica Soms.� Iesūdzi liesā lo ne�ķīsteni.

Gilons vēl �aubījās. Iesūdzēt lordu Faifu? Vai �is bija īslais brīdis un Tslā reize bcidzol sacīl �jā�? Lai vienkār�s ogļracis, ogļu urķis iesūdzētu pa�u lordu Faifu? Bija vajadzīgs laiks, lai tam varētu noticēt, lai pamazām pierastu pie �īs domas. Gilons juta, ka visi raugās uz viņu citādām acīm nekā līdz �im. Viņ� zināja, ka viņi klusībā vēlas, lai �im cilvēkam, kur� dzīvo tepat viņu ielā, pieliktu dū�as aizvilkt liesas priek�ā lordu Faifu, ko da�s labs nebija pat redzējis.

� Jā, tēt,� leica D�ems,� ņem un iesūdzi viņu liesā. Par lo, ko viņ� lev nodarījis.

� Un par lo, ko viņ� nodarījis man!� iesaucās Sendijs Bouns.

Vollcrs Bouns piecēlās un ar dramatisku �estu norādīja lejup uz lo vielu, kur kādreiz bija alradies Sporta placis.

� Iesūdzi par lo_oko viņ� nodarījis mums visiem. Mēs visi stāvēsim aiz levis kā klints.

Ilgi krātais naids lauzās uz āru. Ogļra�i izkliedza savu �ahtās sakropļoto tēvu un brāļu vārdus � tic pa�i ogļra�i, kas bija rāpoju�i uz ceļiem, lai saņemtu lorda Faila pabalstu. Par da�iem cieminiekiem varēja teikt, ka viņi tikai tādēļ turas pie dzīvības, lai sagaidītu savu pabalstu, bet, lo saņēmu�i, nomirtu. Troksnis nemitīgi pieauga, līdz, izlauzies ārā uz To�mangas terases, las vēlās lejup pa Monkrīfa aleju likpal ālri, kā aug�up bija uzlidojusi ziņa, ka Gilons Kamerons nav saņēmis pabalstu.

Gilons Kamerons grasās iesūdzēt lordu Faifu!

Gilons Kamerons grasās saukl viņu pie liesas kā parastu zagli, kas uz ielas nozadzis kādam naudasmaku!

Ļaudis skrēja �urp no Monkrīfa alejas un no To�mangas Ierases viņa gala, līdz Kamcronu māja bija stāvgrūdām pilna, un lad misters Selkērks �ai burzmā ieveda kārtību, uzsizdams pa galdu ar varā izkalto mistera Bouna spieķa rokturi, lā ka no kaira zvēliena kokā palika iedobe.

� Tā, nu jūs esat izbļaustīju�ies un jūtaties varen lieli drosminieki,� misters Selkērks sacīja.� Bet lagad es vēlētos zināt, kur� būs las, kas pirmais metīsies uz �Koled�u� un izlaistīs �o jauno ziņu tāpat kā alu uz krodziņa grīdas?

Viņ� vērīgi ieskatījās ļau�u sejās, il kā gaidītu, ka tie�ām kāds pacels roku un pieteiksies.

� Kur� no jums būs nākamais Jūda Iskariols no Pilmangas?

Ogļra�os iesvilās dusmas uz viņu.

� �is cilvēks ir lep^l mūsu vidū! Tādēļ ka jūs esat dzimu�i Jūdasi. Tik ilgu laiku viņi kūdīju�i jūs cilu pret cilu, ka jūs vairs nezināt, ko nozīmē turēties kopā.

Misters Selkērks bija lik sāpīgi aizskāris visus, ka ogļra�i sa�utumā sāka kliegt viņam pretim, un Gilons noprata, ka tie�i to Selkērks gribējis panākt � atmodināt viņos zudu�o kopības apziņu. Ar visu spēku misters Selkērks trieca spieķi pret galdu. Viņ� nepieļāva nekādus iebildumus.

� Tad, kad liesas pavēsti nodos lordam Faifam, kad viņ� pals personiski saņems �o papīru, �ai ziņai jābūl pilnīgi negaidītai.

Bija grūti noticēt, ka �āda nenozīmīga, �ķietami nevainīga rīcība kā papīra lapiņas nodo�ana no vienām rokām olrās var kļūt par vissvarīgāko nolikumu Pilmangas vēsturē kop� verdzības atcel�anas.

� 'Гат nu es nespēju ticēt, ka vienkār�s strādnieks spētu aizvilkt liesas priek�ā grāfu.� Tas bija Endrjū, prātīgais, mū�dien piesardzīgais Endrjū, un viņ� nosarka, pats par to juzdamies neērti.� Un, ja arī aizvilks, prāvu tomēr zaudēs.

Dēla stūrgalvība Gilonam �ķila apbrīnas vērta. Endrjū �aubas bija pilnīgi pamatotas, ta�u cilvēki uz viņu dusmojās. Viņ� atvēsināja dumpības garu.

� Ja arī tēvam pieliks drosmes lo darīt, mums jāpatur prātā, ka, tiesājot pēru, zvērinātie var būt vienīgi pēri, un tie nekad neaizstāvēs vienkār�u strādnieku.

Visi uztvēra �os vārdus kā nodevību, ta�u Gilons saprata, ka Endrjū, atteikdamies pievienoties pārējiem, tikai cen�as aizstāvēt ģimenes intereses. Varēja vienīgi pabrīnīties, ka, gulēdams gultā, cilvēks visu redz skaidrākā gaismā.

� Tā ir tikai ar krimināllietu, kad cilvēks liek tiesāts pēc krimināllikuma,� Selkērks sacīja.� Bel �ī ir civillieta, ko izsprie� pēc civillikuma. Skotijā spēkā ir civillikums, to viņi mums nav spēju�i atņemt.

Visi aplaudēja, pa�i nezinādami, kam.

� Parasts cilvēks nevar iesūdzēt liesā akciju sabiedrību, jo viņ� pats nav akciju sabiedrība, vai saprotat?

Visi atbildēja apstiprino�i.

� Bet viņ� var iesūdzēt atsevi�ķu cilvēku � lo cilvēku, kur� vada �o akciju sabiedrību. Un lords Faifs ir �āds cilvēks. Vai jūs lo zinājāt?�Neviens lo nebija zinājis.� Turklāt viņ� ir parasts mirstīgais, kur� no rīta sē�as uz poda tāpat kā mēs. Un, kad viņ� pieceļas, las smird tāpat kā mums. Vai jūs varat tam ticēt?

� Smird vēl vairāk!� kāds iesaucās.� No �iem smalkajiem ēdieniem un fran�u vīniem.

� Bet kas lad mums jādara?� Vollcrs Bouns jaulāja.

� Mums jāaizvelk viņa ne�ķīstā pakaļa � piedodiet, mister Boun, par izteicienu � uz Civillietu liesu, kas viņu sodīs kā parastu likumpārkāpēju.

Uz Civillietu liesu.

Viņiem bija patīkami* dzirdēt un domāt par lo, ka viņu lords sēdēs uz tā pa�a apsūdzēto sola, kur sē� hroniski dzērāji, sievu kauslītāji un aitu zagļi.

� Un viņ� ieradīsies lur kā atbildētājs uz vienkār�u cilvēku iesniegtu prasību, un tiesas pavēsti viņam oficiāli nodos karaliskās tiesas ziņnesis.

Visiem aizrāvās elpa, jo �is plāns veda tālāk, nekā viņi bija domāju�i iet.

� Bet liesas pavēstei nedrīkst nepakļauties, jo par izvairī�anos no tiesiskas atbildības cilvēks tiek sodīts gan pēc Skotijas, gan visas Anglijas likumiem.

Atskanēja skaļi �urā� saucieni.

� Bet lo var izdarīt vienīgi tad, ja ir kāds, kur� uzdrīkstas iesniegt �o prasību, un �āds cilvēks tagad mums ir.

Gilons ar skatienu meklēja Mcgiju, gribēdams rcdzēl viņas acis un seju.

■ '�Te ir �āds cilvēks � un lur ir otrs,�Selkērks teica, norādīdams uz Brambijholas pusi.� Un mēs gādāsim par lo, lai tiktu spriesta taisnīga tiesa.

Aplausus viņ� tagad nepieļaus, jo �is ir pārāk nozīmīgs mirklis, Gilons nodomāja. Viņ� izmanto mani kā ieroci, viņ� ir satvēris mani un velk sev līdzi, bet es nepavisam netaisos pretoties.

� Nekas tamlīdzīgs Pilmangā nebūs vēl pieredzēts. Pa visiem �iem piecsimt tumsības gadiem nekas tāds nebūs vēl pieredzēts!

Aplausus Selkērkam bija izdevies novērst. To vielā iestājās pilnīgs klusums. Bibliotekārs stāvēja ar paceltu roku.

�Mēs vienās skrandās staigājam Un'pārliekam kā nekā No tā, ka blē�i zīdā slīgsi Un peldas vīnā,� re, kā.

Nūja, ka tā, nūja, ka tā, Bet valda tas kā nekā, Kur� goda vīrs ir pratis būt �ai blē�u laikā,�r- re, kā.�²⁵

Misters Selkērks norādīja uz Gilonu.

� Vai esi ar mieru braukt man līdzi uz Edinburgu iesniegt dokumentus?

Misters Selkērks bija panācis savu. Atkāp�anās ceļa vairs nebija.

� Jā, esmu,� Gilons teica.� Kāp�u ārā no gultas un brauk�u.

Ja vien las būtu bijis vajadzīgs, ogļra�i iznestu viņu ārā ar visu gultu.

� Nē!� Gilons izdzirda Mcgiju iekliedzamies.� Nē, es viņu nelaidī�u! Es viņam neļau�u mums lo nodarīt.

Cilvēki, skaļas sajūsmas pārņemti, nepievērsa Megijai uzmanību, ta�u viņas dēli to dzirdēja. Sems no mugurpuses uzspieda mātei roku uz mutes, tad pacēla viņu un, iznesis ārā no istabas, nosēdināja blakuslelpā uz ķeblī�a.

� Tēvs darīs lo, kas viņam jādara, un neviens viņu neatturēs,� Sems noteica un atvilka roku. Megija no visa spēka iecirta viņam pa seju � Semu las arī nepārsteidza �, lad piegāja pie kumodes un paņēma flaneļa dvieli, lai apturētu asinis, kas dēlam plūda no rokas, kurā viņa bija iekodusi gandrīz līdz kaulam.

Tomēr cilvēki par lo runāja � gan �Koled�ā�, gan �ahtā, ieturēdami maltīti, gan arī uz ielas, jo �ādu noslēpumu neviens nespēja paturēt pie sevis. Skaidrs nebija vienīgi las, vai �īs runas sasniegu�as arī Brambijholu. Kad pēc vakariņām Gilons ar Selkērku devās ceļā, soļodami lejup pa Raktuvju gāli, nolēmu�i iet visu cauru nakti, lai no rīta jau būtu Edinburgā, visur uz palodzēm dega lampas un māju durvis bija atvērtas, lai apgaismotu ceļu, un ielas malās visgarām stāvēja cieminieki, iznāku�i viņus pavadīt,� stāvēja, nebilzdami ne vārda, vienīgi pamādami ar galvu vai roku, kā jau vienkār�i ļaudis mēdz darīt; tad durvis aizvērās un abus gājējus aprija tumsa. �ī uzmanība bija tie�ām aizkustino�a. - �

- � Nu es jūtu, ka viņi atbalsta mani,� Gilons teica,� bet diez cik ilgi viņi to darīs?

� Turpmāk viņu atbalsts vairs nebūs tik svarīgs,� Selkērks paskaidroja.� Turpmāk visu noteiks likuma spēks.

Viņi izgāja uz Lej ienes, ceļa, no kura mājas vairs nebija redzamas, un neatlika nekas cits kā doties uz priek�u. Pavasaris bija izgadījies sniegains un slapj�, upē ūdens stipri cēlies, un straume lik spēcīgi krāca, ka nebija iespējams sarunāties, bet Gilonam las bija tie�i pa prātam. Viņam gribējās padomāt par lo, kas viņu gaida,� par pilnvarotajiem un advokātiem, iztiesā�anu un tiesne�iem. Par liesām, prokurora kanceleju, taisnību un LIKUMU.

Par likumu, kuru ilgi mīdīt kājām nav atļauts nevienam, pat ne lordam Faifam. Gilons juta, ka aiz satraukuma viņam pārskrien vieglas skudriņas lai vielā, kur, viņaprāt, cilvēkam atrodas dvēsele.

� Лк kungs, kā man slāpst!� Seikērks pēk�ņi iesaucās.

� Vai �o �urgu drīkst dzert?

� �ahtas �urkas lo nedzer,� Gilons sacīja.� Bel, ja iedzer, saraujas �okurā un izlai� garu.

Jā, tas bija vēl viens jautājums, lai gan ne jau pats svarīgākais. Jau piecdesmit gadus ogļra�i atkārtoti iesniedza apvienībai neskaitāmas petīcijas, prasīdami, lai �ahtas apgādā ar svaigu dzeramo ūdeni, kaul vai no rītiem ar celtni nolai�ot katrā �ahtā vismaz vienu mucu. Ta�u apvienībai nebija labpaticies to darīt. Gilons atgriezās pie savām domām.

Ja prāva tiks zaudēta, tad, kā Gilons bija noskaidrojis, viņam būs jāmaksā sods un visi ar lietas izskatī�anu saistītie izdevumi; tas bija vēl viens noteikums, kur� lika labi apdomāties tiem, kas gribēja sākt cīņu par savām tiesībām. Turklāt atbildētājs varēja iesūdzēt prasītāju � �inī gadījumā Gilonu pa�u � par nepamatotas prasības cel�anu. Ta�u ogļra�i pēc Vollcra Bouna ierosinājuma bija izveidoju�i komiteju un radīju�i Kamerona fondu, lai prāvas zaudē�anas gadījumā varētu segt visus liesas izdevumus, bez tam katrs no viņiem bija apņēmies ik nedēļu ziedot vienu peniju Kameronu ģimenes atbalstī�anai, līdz lā atradīs iespēju pali nodro�ināt sev izliku. �ī fonda nodibinā�ana Gilonu stipri iedro�ināja, un viņ� jutās par lo pateicīgs. Bet misteram Selkērkam galvenais �ķila kas cits. �ī komiteja bija reāls priek�nosacījums, kodols, no kā varētu izveidot ogļra�u organizāciju. Vismaz vienā jautājumā Pilmangas ogļra�i beidzot bija vienoti.

Lai gan Gilonu mocīja nogurums, viņi nogāja līdz pa�ai Danfermi ainai, nepalikdami Kaudcnbīlā pārnak�ņot, lai nebūtu jāmaksā par istabu, un ar pirmo rīta vilcienu devās uz Edinburgu.

Edinburgā viņi ieradās agri un pelēkajā rīla gaismā gāja pa Galveno ielu, tad lejup pa D�ord�a ielu un aug�up pa Frederika ielu, ta�u visu laiku viņu acu priek�ā rēgojās cietoksnis, kas draudīgi pacēlās pāri pilsētai. Gilonam tas likās nomāco�i.

� Kas man �eit darāms? Es neesmu �eit piederīgs,� viņ� pēk�ņi sacīja. Pat ielās redzamie Edinburgas skolēni �ķita daudz pa�apzinīgāki nekā viņ�. �ajā drūmajā, pelēkajā pilsēlā Gilons pirmo reizi lik asi izjuta, ka ir ogļracis, piederīgs glu�i cilai pasaulei.

� Tu esi �eit, lai panāktu taisnīgu tiesu,� Seikērks teica.� Bet taisnīga liesa liek spriesta �ais namos.

Visi uz ielas sastaptie cilvēki, līri un labi ģērbu�ies, �ķita apņēmīgi, pārliecināti par sevi un apmierināti ar to lomu, kādu dzīve tiem pie�ķīrusi. Līdz advokātu kantora atvēr�anai vēl bija stunda laika, un viņi uzkāpa aug�ā līdz Edinburgas cietoksnim un aplūkoja �Monsmegu�²⁶, milzīgo lielgabalu, kuram kaut kādu iemeslu dēļ, ko Gilonam nebija izdevies noskaidrot, bija milzīga loma Skotijas vēsturē, un tad viņ� pagriezās uz Faifas grāfistes pusi.

� Tu labi zini, ka mana viela ir tur,� Gilons pēk�ņi teica.� /\r savām runām tu ievilki mani �ai lietā.� Viņ� drebēja no garās bezmiega nakts un izsalkuma, no rīla aukstuma, ko �ķietami izelpoja pils akmeņi, un arī no bailēm.

� Paklausies, ko es tev teik�u. Tava viela lagad ir liesas namā, un tu iesi uz turieni � vai arī savu mū�u vairs nevarēsi staigāt paceltu galvu, vismaz Pitmangā ne.

Gilons ievēroja; ka, viņiem ejot lejup pa Galveno ielu, garām nelielām kafejnīcām un viesnīcām, misters Seikērks, kur� arī bija izsalcis, neuzaicināja viņu iegriezties kādā no tām, jo acīmredzot, tāpat kā viņ�, nezināja, kā īsti tur jāuzvedas.

Viņi priek�telpā gaidīja, kad viņtp pieteiks. Visapkārt bija tum�a koka panelis, ar biezu ādu apvilktas mēbeles; arī abu advokātu vārdi bija zelta burtiem iespiesti uz tum�a koka.

ENGUSS MAKGRO1SIHS MAKDONALDS

EL1SDERS HOLDERS

Kādēļ gan cilvēkam vajadzīgi divi uzvārdi ar �Mak>, Gilons nodomāja. Viņ� centās justies brīvi un nepiespiesti. Priek�telpā gaidīja vairāki klienti, kuri acīmredzot pazina cils cilu, bel ne lik labi, lai uzsāktu sarunas. Gilons saprala, ka augstāko aprindu pārstāvji lāpai vien nemēdz sarunāties. Viņ� sēdēja un virpināja rokās naģeni, no�ēlodams, ka pazaudējis savu platmali. �ai brīdī lā bulu ļoti noderējusi.

Kur� bija leicis �os vārdus: �Ja jums vajadzīgs moceklis, gādājiel, lai jums lāds bulu.�? Gilons gribēja pajautāt Selkērkam, bel nezināja, vai priek�telpā vispār drīkst runāt.

� Izbeidz,� Selkērks ie�ukstēja viņam ausī.

� Ko lad?

Selkērks ncskalījās ne uz viņu, ne uz viņa cepuri.

� Izbeidz virpināt cepuri,� viņ� caur mules kakliņu novilka.� Turi lo uz ceļgaliem. Ja cilvēks ir ogļracis, las nenozīmē, ka viņam arī jāizluras kā ogļracim.

� Es saprolu.

� Neviens �eil .nevirpina cepuri. �āda rīcība ir vājuma pazīme. Mēs nedrīkstam izrādīl vājumu.

Gilons pamāja ar galvu.� Tas liesa.

� Pamēģini nomierināties. Jāgaida būs ļoli ilgi. Mūs pieņems likai lad, kad būs pieņemti pārējie.

� Bel mēs alnācām pirmie,� Gilons iebilda.

� Ak dievs, Kameron, uz dzīvi jāraugās reāli. Ja �ie cilvēki ir ar mieru palīdzēt strādniekiem, las nenozīmē, ka viņi grasās mums izdabāt. �eil mēs esam lūdzēji un gaidām �ēlastības dāvanu.

� Jā,� Gilons sacīja, lai gan klusībā nodomāja � mēs abi �eil atrodamies vienīgi lāpēc, ka mums līdz kaklam ir apnicis lūgties.

. � Un lomēr . . .

Selkērkam sanāca dusmas uz Gilonu.

� Esmu izvēlējies galīgi nepiemērotu cilvēku,� viņ� skaļi teica.� Tas redzams jau pa gabalu.

Visi lēni pagrieza galvas, vienaldzīgi paskatīdamies uz viņiem, un Gilons ar Selkērku nolaida acis, bel lai brīdī atvērās kabineta durvis un parādījās sekretāre ar kartīti rokā.

� Misters Selkērks un Kamerons,� viņa teica.� �eit.� Kad sekretāre ierādīja vielu, kur apsēsties, Gilonam ienāca prātā, ka citiem viņa bija teikusi: �Lūdzu!� Gilonu aizskāra arī las, ka viņa vārdam nelika pievienots �misters�, bel gribot negribot viņu sajūsmināja jaunās sievietes skaistums, iecicli-nālā blūzīte ar stāvo apkaklīti, mākslotā nevērībā augstu sasukātie mali, un, beidzot pacēlis acis no viņas svārkiem, viņ� ieraudzīja meitenes pēto�o skatienu.

� Jā, tāda viņa ir,� misters Makdonalds sacīja.

� Kāda tad?� Gilons jautāja un tum�i nosarka.

� Ļoti skaista.

Misters Makdonalds bija neparasti gar� un kalsns, ta�u kalsns tādēļ, ka vēlējās tāds būt, nevis no smaga darba vai bado�anās. Selkērks bija �ķietami pazudis masīvajā, ar ādu apvilktajā riekstkoka klubkrēslā un atstājis Gilonu kabineta vidū vienu.

� Kolder, viņ� ir klāt!

Kabinetā ienāca otrs advokāts � aristokrātisks �vīts, jauns, slaids un kustīgs. Abi apgāja Gilonam apkārt, pētīdami viņu kā sacīk�u zirgu, uz kuru grasās slēgt derības. Gilonam bija kauns par savu svētdienas uzvalku, par nospīdināto �aketes mugurpusi un bik�u sē�amvietu. Vēl jo vairāk viņ� kautrējās tāpēc, ka turpat līdzās stāvēja �ī meitene.

� Ak �is ir tas, kur� to darīs.

� Kur� lo mēģinās darīt,� misters Makdonalds izlaboja.

Koldcrs piegāja Gilonam cie�i klāt.

� Bel �is cilvēks nav ogļracis,� viņ� beidzot sacīja.

� Mani uzskata par vislabāko ogļraci mūsu maiņā,� Gilons paskaidroja.

� Viņ� arī nerunā kā ogļracis.

� Vēl jo labāk,� Makdonalds noteica, nepievērsdams Gilonam uzmanību.� Tie�i tādu viņi labāk spēs saprast. Viņ� izskatās it kā no mūsu ... no viņu aprindām. Mums ārkārtīgi laimējies.� Viņ� pagriezās pret Gilonu.� Labi, rādiet lo �urpu.

� Ko tad?

� Brūci, mīļais. Tūliņ pal.� Abi juristi atpogāja Gilona kreklu: Kolders tam tik tikko pieskārās, it kā baidītos inficēties.

� Bet man ... bel ...� Gilons atkal nosarka, pamādams uz meitenes pusi.

� Ak dievs, cilvēk mīļais,� misters Makdonalds teica.

� Jūs varat man ticēt, ka mis Tvīda ir redzējusi daudz �ādu vīrie�u. Vai nav tiesa, mis Tvīda?

Viņa viegli pasmaidīja. Cik dīvaini, Gilons nodomāja, ogļra�u ciemā nekas tāds netiktu pieļauts, bet �eit tas �ķiet pilnīgi dabiski. Viņ� nespēja saprast �os cilvēkus.

Ieģipsējums, kas apņēma gandrīz visu krū�ukurvja labo pusi, vēl aizvien bija vesels, bet uz tā vīdēja liels, tum�i sarkans traips. Acīmredzot brūce bija atvērusies un asinis izsūku�ās cauri marlei un ģipsim. Gilons jutās neveikli, jo las �ķita kaut kas intīms un nepatīkams.

� Piedodiet,� viņ� sacīja.

� Kāpēc? Tā ta�u ir īsta dieva dāvana,� Koldcrs noteica.

� Ja vien viņ� no tās neaizies aizsaulē.

Viņiem tas �ķita tikai labs joks, un arī Selkērks smējās kā kutināts. Gilonu lūdza vairākkārt apgriezties riņķī.

� Ja �o cilvēku kārtīgi apģērbtu, viņ� izskatītos pēc d�entlmeņa,� sacīja misters Makdonalds.� Selkērk!

Selkērks alkal ieguva reālu apveidu, iznirdams no aizkariem, kas ietvēra logu, no kura pavērās skals uz Galveno ielu.

� Kā jūs rakstījāt, viņ� ir ļoti piemērots. Tie�i las, kas mums vajadzīgs.

Advokāts stāvēja un raudzījās Gilonā. Makdonalds bija salicis rokas uz krūtīm kopā sakļautiem pirkstiem.

� Bel kas tie par puniem viņam uz muguras?� mis Tvīda jautāja.

� Vai �ie, mis?� Selkērks noprasīja. Viņa pamāja ar galvu.� Muskuļi, mis, tos sauc par muskuļiem.

Alkal atskanēja smiekli, gai�i un jautri, pavisam citādi nekā ogļra�iem, un tad advokāts vaicāja Gilonam, kur viņ� mācījies, ja tik pareizi runājot.

� Nekur,� Gilons atbildēja.

� Apbrīnojami. Vai jūs maz zināt, ka esat apbrīnojams cilvēks?

Gilons papurināja galvu.

� Tiktāl nu būtu,� Koldcrs sacīja.� Spiediens uz jums vēl nav izdarīts.

� Līdzko �ī lieta būs nodota tiesai, spiedienam nebūs vairs nozīmes, jo viss ritēs uz priek�u neatkarīgi no �ī, kā viņu . .. Kamerona. Ja viņ� tik ilgi izturēs, mēs paveiksim pārējo. Un tagad pastāstiet, kā las nolika.

Gilons stāstīja, cik skaidri vien spēdams, un noskaitās, redzēdams, ka abi advokāti pasmaida un vispēdīgi sāk smieties pilnā kaklā. Kolderam no smiekliem sāka birt asaras.

� Piedodiet, lūdzu, piedodiet,� Makdonalds teica.� Tas izskatās tie�ām pēc Elfinstouna. Ja jūs būtu pazinis �o tipu! Nu vai nav stulbenis*. Gatavais idiots*. Tie�i las �oreiz mums palīdzēs uzvarēt.

Pēc tam Gilonam tika dots padoms, kā rīkoties. Sakarā ar Kompensācijas aklu strādniekam vispirms esot jāiesniedz apvienībai oficiāls lūgums izmaksāt kompensāciju par darbā iegūto miesas bojājumu.

� Cik jūs gribat viņiem lūgt?� mis Tvīda vaicāja. Gilons apzinājās, ka summa, ko viņ� pieprasa, ir pārmērīgi liela, un jau dzīrās uz pusi to samazināt, ta�u pārdomāja un palika pie sava.

� �etri simti mārciņu.

�ī vēsts tika uzņemta ar klusē�anu. Pat advokātiem las �ķila pārāk daudz.

� Par vienu strādnieku?� Kolders pārjautāja.

� Nekas, las nav svarīgi,� Makdonalds sacīja.� Galīgo summu noteiks tiesnesis. Mums tikai jānodod liesai �ī lieta.

Ja �is lūgums tiks noraidīts � un viņi zināja, ka tā arī būs,� Enguss Makdonalds sava klienta � cienītā mistera Kamcrona vārdā lūg�ot juristu izrakstīt tiesas pavēsti K. Fār-kvaram, kas pla�āk pazīstams kā grāfs Faifs, ka tādā un tādā datumā viņam jāierodas Kaudenbītas �erifa tiesā, lai paskaidrotu, kādēļ viņ� neizmaksā kompensāciju misteram Kamero-nam par savā uzņēmumā iegūto miesas bojājumu.

Kad sūdzība bū�ot pārbaudīta, zīmogu glabātājs uzspiedī�ot pavēstei zīmogu un ziņnesis �o dokumentu nodo�ot lordam Faifam tie�i rokās.

Un pēc tam, kā misters Makdonalds sacīja, ie�ot elle vaļā.

Pirmo reizi Gilons iek�ēji nodrebēja.

� Cik mums par to visu būs jāmaksā?

� Ne vairāk par da�ām mārciņām.

Cik viegli �ie vārdi viņiem nāca pār lūpām. Da�as mārciņas, bel cik daudz sviedru lo dēļ ir jāizlej! Ta�u Kamerona fonds segs visus izdevumus, turklāt tā, lai nevienam neliktu nodarīts pāri, un pirmo reizi mū�ā Gilons izjuta, ko īsti nozīmē organizācija. Kabineta durvīs pabāza galvu jauns, tum�matains, atlētiska izskata vīrietis.

� Vai �is ir las cilvēks?

Viņ� ienāca un paspieda Gilonam roku, nepamanīdams, ka tas sāpīgi saviebjas.

� Es gribu jūs brīdināt � tas nebūs viegli.

Gilons teica, ka viņ� lo zinot.

� Viņiem tas nepatiks. Vai saprotat, pret ko jūs saceļaties?

Vai apzināties, kas ir jūsu pretinieks?

� Mū�a lielāko daļu esmu to apzinājies.

Jaunais, glītais tum�matis iesmējās. Viņ� raudzījās Gilonā citādām acīm nekā abi advokāti.

� Kā liekas, jums tas var izdoties!� Tum�matis pagriezās pret pārējiem.� Viņam nudien tas var izdoties!� viņ� noteica un, atvēris sāndurvis, izgāja gaitenī.

� Tikai pielūkojiet, ka jūs mūs nciegā�al,� no gaiteņa it kā no�kapli�as velvēmlīdz Gilonam atskanēja viņa brīdino�ā balss.� Lai viņi darītu ko darīdami, jūs nedrīkstat mūs iegāzt!

Bija laiks atstāt �o kabinetu. Gilons ieraudzīja pie durvīm piebrauktu tējas galdiņu � �o zīmi, ka ogļra�iem laiks doties ceļā.

� Varbūt jūs vēlaties iedzert lēju?� Makdonalds ne visai pārliecino�i piedāvāja.

� Atvainojiet, bel mēs nevaram kavēties,� Gilons leica un pamanīja advokātu acīs atvieglojumu, kas pavīdēja tikpat a�i kā ēna uz ūdens. Viņ� nespēja saprast �os advokātus, bet viņam bija skaidrs, ka palīdzēt cilvēkam nelaimē ir pavisam kas cils nekā kopā ar viņu dzert lēju.

� Kādēļ jūs gribai aizstāvēt mūs?� viņ� pēk�ņi jautāja.

Visi bija pārsteigti.

� Nu, lā sakot ... cēlu mērķu labad,� Kolders sacīja.

� Kādu mērķu?

Advokāti paraudzījās viens otrā. Gilons juta, ka �is jautājums ir nepieklājīgs,� tādu uzdot ir tie�i las pats, kas jautāt, cik maksā saņemtā dāvana.

� Varētu sacīt . . . taisnības labad. Lai aizstāvētu cilvēku tiesības un tamlīdzīgi.

Kalpone viegli pieskandināja ar lējkarolīli pie tasītes, atgādinādama, ka tēja atdziest.

� Ja gribat zināl, es to daru aiz vainas apziņas,� misters Makdonalds pēk�ņi sacīja.� Es redzēju, ko mans tēvs darīja, lai es varētu dabūt �o vielu. Es netaisos no tās atteikties, ta�u gribu kaut daļēji izpirkt �o vainu.

Iestājās neveikls klusums, bet Gilons juta, ka �ī atzī�anās Makdonaldam ir sagādājusi prieku.

� Ja nu mēs runājam atklātu valodu, lad arī es pateik�u, kādēļ lo daru. Es lo daru aiz mīlestības pret cilvēkiem,� Kolders sacīja.

� Nu gan jūs mazliet . . .� mis Tvīda iesāka.

� Nē, tik tie�ām, varai man ticēt. Vai jūs zināl dzejoli �Krietnā nabadzība�? Tur ir �ādas rindas:

�Nūja, ka lā, nūja, ka tā, �ī diena nāk kā nekā.

Kad vīram vīrs uz pasaules

Būs brālim brālis,� re, kā.�

� Mēs visi esam brāli, mēs atrodamies vienā laivā un ejam pretim vienādam liktenim. Mēs, protams, neesam vienlīdzīgi, bet mēs esam brāļi. Nu, iedomājieties plūdus vai ugunsgrēku. Ja �ādā brīdī cilvēkam kāds pasniedz roku, viņ� to satver un neprāto, kas sniedzis �o roku.

Bija grūti iedomāties misteru Kolderu ugunsgrēkā vai plūdos, tomēr Gilonu aizkustināja �ie vārdi par brālību. Viņ� gribēja advokātiem pastāstīt par lo, ko reizēm izjuta, kad, pēc darba dodamies uz �ahtas izeju, redzēja sev priek�ā �īs saliektās muguras, �īs melnās, nosvīdu�ās, ogļu putekļiem klātās muguras,� gribēja pastāstīt par to dīvaino mīlestību, kas uzvilnīja viņā pret visiem �iem vīriem, kuri tik maz ko prasīja no dzīves � tikai mazu drusciņu maizes un sāls, tikai mazu drusciņu cieņas un to, lai arī viņus uzskatītu par cilvēkiem. Bet viņ� pārdomāja un nesacīja ne vārda, un tējas galdiņ� tika iestumts kabinetā. Pēk�ņā sajūsmas uzplūdā misters Makdonalds satvēra Gilona roku.

� Jums lieliski paveiksies! Kaut man savā laikā būtu bijis �āds cilvēks, kas meslos cīņā ar manu tēvu!

Lai gan viņi bija ļoti izsalku�i, ta�u Edinburgā jutās lik neiederīgi, ka nolēma labāk izliki bez ē�anas, kāpt vilcienā un brauki atpakaļ uz Kaudenbīlu, cenzdamies viens otram iegalvot, ka lur varē�ot paēst daudz labāk un lētāk. Seikērks alkal bija atguvies.

� Ko tu neteiksi � aiz mīlestības! Vai tu biji kaul ko lādu dzirdējis? �Viss noliek aiz mīlestības pret cilvēku�,� viņ� izsmejo�i atdarināja Kolderu, lai gan Gilons centās viņam iegalvot, ka Kolders lā nemaz neesot teicis.� Nu labi � viņi vismaz strādās mūsu labā.

� Mūsu?

� Pareizāk sakot, mūsu kustības labā. Bet, līdzko mēs uzvarēsim, viņi pagriezīs mums muguru. Tāda ir maksa par uzvaru. Jaunas problēmas, jauni līdzekli, arī lādi kā �is.-� Seikērks novilka ar pirkstu gar kaklu.

Gilons nopriecājās, ka kupejā viņi ir tikai divi vien. Kopā ar misteru Selkērku citu klātbūtnē viņ� vienmēr jutās neveikli.

� Aiz mīlestības! . . .� bibliotekārs novilka.� Nē, galvenais ir organizācija. Tas ir vienīgais palieko�ais spēks. Mīlestība izzūd. Un mīlestība neuzvar kaujā, mans draugs. Kaujā uzvar bataljoni. Mīlestība, mans ievainotais ogļraci, ir

bur�uāziskas blēņas, izgā�amas mēslainē, no kurienes nāku�as. Vai lai es vēl turpinu?

Bibliotekārs nojauta, ka �is veiksmīgais ceļojums Gilona acīs kļūst nepievilcīgs un � gods kam gods � pārslāja ironizēt.� Tad nē jau, Gilon, arī mīlestībai ir sava viela. Pal Markss to atzīst, ja vēlies zināt.

� Tas man ir jaunums.

� Ta�u galvenais ir nevis mīlestība, bet bads, un bailes no bada ir dzīves virzītājspēks.

� Bads daudz ko iemāca, kā saka mana sieva.

� Bet misters Kolders, kur� ne mirkli nav cietis badu, pat neapjēdz, kādas blēņas viņ� mel�.

Vilciens tuvojās Fortas tillam, un viņi apbrīnoja milzīgos pilonus, kas stiepās pāri visam Forlas līcim. Naktī, braukdami uz Edinburgu, viņi nebija varēju�i tos saskatīt. Kaut ko lik grandiozu Gilons vēl nebija redzējis.

� Bel cik daudzi dro�i vien aizgāju�i bojā, kamēr �o tiltu uzbūvēju�i,� Selkērks sacīja.

� Jā, bel varbūt tas bija to vērts?

� Ja strādniekam darbā ir jāatdod dzīvība, las ne ar ko nav attaisnojams.

� Tu tā domā?� Gilons skumji pasmaidīja.� Man �ķiet, ka drīz vien es atdo�u savējo daudz sīkāka mērķa labad nekā �is tilts.

Pat Selkērks bija spiests pasmaidīt.

� Bet padomā, cik lielisku piemiņas plāksni mēs pieliksim pie mājas To�mangas terasē ЛЪ 1,� viņ� sacīja.

Līcis vārījās kā raganu katls, un Gilons redzēja, ka neliela zvejas laiva lau�as cauri vi|ņiem, lai patvertos In�gārvijas ostā. Bija ļoti stiprs vēj� un spēcīga straume. Zvejniekam draudēja nopietnas briesmas. Gilonam �ķila dīvaini, ka viņ� sē� vagonā augstu virs jūras un, atbalstījis galvu rokās, dīki raugās, kā cilvēks tur lejā cīnās par savu dzīvību. Un viņam ie�āvās prātā, ka tie�i tāpat Edinburgā citi noraudzījās uz viņu. �ie cilvēki il kā sē� aug�ā, vilcienā, bet viņ� viens pats lejā cīnās ar viļņiem.

Neko darīt, ja tam tā jānotiek, tad lai arī notiek, viņ� nodomāja.

Laiva apgāzās. Zvejniekam nebija izdevies lo savlaicīgi pagriezt, un nu viņ� atradās ūdenī, turēdamies pie laivas malai piesietas virves.

� Viņiem tur aug�ā daudz kas nav saprotams,� Selkērks sacīja.� Bads ... Tas, kur� vienmēr ir paēdis, nekad nespēs saprast, ko nozīmē bads un uz ko ir spējīgs izsalcis cilvēks.

�ādā vējā, straumē un aukstumā ilgi uz ūdens viņ� nenoturēsies. Izkļūt malā vairs nebija �ī cilvēka spēkos. Palicis viens, viņ� gāja bojā. Gilons nodrebēja.

No In�gārvijas ostas gatavojās iziet jūrā vaļu medību laiva. Krastmalā stāvēja ļaudis, un sievietes palīdzēja vīrie�iem iestūmi lo ūdenī. Gilons redzēja, ka, vilnim atsitoties pret priek�galu, gaisā uz�ļācās baltas putas, vēl grūdiens � laiva jau alradās ūdenī, un lad jau zibēja airi. Cik lieliski, drosmīgi vīri! Lūk, ko es saprotu ar vārdu �mīlestība>, Gilons nodomāja. Kāda �iem cilvēkiem bija vajadzība ar laivu doties vētrainā jūrā un riskēt ar savām dzīvībām, bel viņi lo darīja, airi cēlās un grima, un viņi steidza palīgā zvejniekam, kuru, kā liekas, pal nepazina.

� Ja līdzās ir bads, cilvēks nekāro mīlestības,� Selkērks turpināja.

Gilons cerēja, ka zvejnieks ieraudzīs laivu, jo las viņu uzmundrinātu, palīdzētu noturēties ledainajā ūdenī.

� Ikdienā mīlestība ir lieka greznība.

� Tātad lu gribi teikt: ja bads pa durvīm iek�ā, lad mīlestība pa logu ārā?

� Jā.� Selkērks pasmaidīja.

� Vai arī � ka mīlestība nav domāta nabagiem? Kas tas bija, kur� ienāca kantorī?

� Kas bija �is cilvēks?

Vaļu medību laivas priek�galā kāds vīrs slāvēja kājās ar virvi rokās. Tā bija laba zīme. Zvejnieka laiviņa bija aizdzīta gandrīz līdz salai, bel atdūrusies pret melnu, ūdenī gulo�u klinlsbluķi, un viļņi �austīja laiviņu bez �ēlastības.

� Tas. mīļais, bija Keirs Hārdijs.

� Keirs Hārdijs? Vai tie�ām? Kādēļ neviens man to neteica?

Gilons atkal pagriezās pret logu. Tills bija palicis aiz muguras un laiviņa nozudusi skatienam, tāpat klinlsbluķis un arī sala.

� Nu es nekad vairs lo neuzzinā�u.

� Ko lad?

� Neko,� Gilons noteica.� Tas nepavisam nav svarīgi.

Viņ� pats nespēja izskaidrot, kādēļ, bet viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Dzīve, ja raudzījās uz.lo no malas, bija ļoti līdzīga mile redzētajai ainai: cilvēks mazā laiviņā vētrainā jūrā, un, ja beigās tam izdodas nok|Qt līdz ostai, nevienu tas īpa�i neinteresē, bet, ja neizdodas, vai las jr tik svarīgi? Galvenais ta�u ir noietais ceļ�, un, ja cilvēks to veicis, cik labi vien spēdams, vairāk no viņa neviens nevar prasīt.

Gilonam tie�ām bija kļuvis vieglāk ap sirdi, kaul arī viņ� skaidri apzinājās, ka zvejnieks viņa acu priek�ā varbūl aizgājis bojā, gādādams sev dieni�ķo maizi.

Ta�u viņ� nespēja aizmirst �o vīru, prātodams, kā gan �ī cīņa ir beigusies, jo bija pārliecināts, ka no tā atkarīgs arī viņa liktenis. Ja �is cilvēks bija izturējis, lad arī viņ� izturēs, bel, ja nogrimis, lad arī viņu gaida las pats.

� Vai zini ko?� Gilons sacīja Selkērkam, pārsteigts par savu atklājumu.� Tu esi īsts romantiķis. Es gribu, lai pasaule, kurā man jādzīvo, būtu mazliet labāka par pa�reizējo, bel lu gribi strādnieku paradīzi. Nav brīnums, ka tevī ir tik daudz naida, jo Pitmangai ar paradīzi ir pārāk maz līdzības.

Misters Selkērks saīga. Viņam nepatika, ka ogļracis kritizē viņu, turklāt viņam bija jāalzīst, ka Gilona vārdos ir liela daļa patiesības.

� Galvenais ir galamērķis, pārējam nav nozīmes,� misters Selkērks teica, Kaudenbīlā izkāpjot no vilciena, un Gilonam ie�āvās prātā kaul kas �ķietami neiespējams, proti, ka Selkērks ir ļoti līdzīgs Megijai. Ka �ie abi cilvēki pa diviem da�ādiem ceļiem ir nonāku�i pie viena secinājuma.

Viņi iegriezās ogļra�u krodziņā ieēst, kaul gan brokastlaiks bija pāri. Telpā valdīja klusums un tumsa. Viņi pasūtīja maizītes un tēju un pēc brī�a arī vēl �ķēli �ķiņķa, lai atzīmētu �o neikdieni�ķo notikumu � lo, ka biju�i Edinburgā, redzēju�i galvaspilsētu un cietoksni un liku�ies ar advokātiem un Keiru Hārdiju, bel lad misters Selkērks pavēstīja, ka spēku atgū�anai vajadzē�ot ieņemt vienu vai divus Ņūhcivcnas mēriņus viskija, citādi viņ� nespē�ot nokļūt līdz mājām. Veikli izdomāts, Gilons nosprieda. Tā kā Ņūheivenas mēriņ� bija divreiz lielāks par parasto un pēc mistera Selkērka izpratnes viens vai divi mēriņi nozīmēja trīs, jau pēc pirmā mēriņa Gilons atstāja viņu un devās garajā ceļā uz mājām. Vakarā, kad maiņa bija beigusies, viņ� lika Sendijam Bou-nam un Semam ar zirgu aizbrauki uz Kaudcnbītu un pārvest misteru Selkērku mājās.

Otrā rītā Gilons uzaicināja Volteru Bounu par liecinieku un devās pie mistera Brotkoka. Gilons pieklaudzināja pie kantora durvīm, lad, atbildi nesaņēmis, klusi apgāja ēkai apkārt � tā, lai neskrapstēlu ogles un slāneklis, un ieraudzīja pārvaldnieku sē�am pie galda. Viņ� atgriezās pie durvīm un klaudzināja vēlreiz, bet, kad atbildes vēl arvien nebija, atgrūda tās vaļā un palika stāvam uz sliek�ņa. Brotkoks pat nepaskatījās uz viņu.

� Ser! Es esmu atnācis iesniegt .. .

Pārvaldnieks pacēla galvu.

� Kur� tev ļāva ienākt?

� Es klaudzināju, bel tā kā neviens neatsaucās...

� Лк klaudzināju Ja es tā klaudzinātu pie lavas mājas durvīm... Tu esi Kamerons, vai ne?

� Jā.

� Nu pasaki � kā lu domā? Vai es tā ielauztos tavā mājā?

� Es domāju, ser, ka ...

� Atbildi, kad tev prasa!

Gilons stāvēja un, cenzdamies nenolaist acis, skatījās Brolkokam sejā.

� Лк nevari vis atbildēt, ko?

� ... tā kā �is ir kantoris, sabiedriska vieta . . .

� Nu labi, pieliek!� Brolkoks apgriezās apkārt ar visu krēslu, tā ka Gilonam bija jārunā viņam pakausī.�.Ko tu gribi?

Gilons a�i sāka lasīt savu iesniegumu, skaidri izsacīdams katru vārdu.

� �Tā kā esmu guvis smagus miesas bojājumus, strādādams �ahtā �Lords Fails № 1�, kas pieder Pitmangas Ogļu un dzelzsrūdas apvienībai ...�

� Lasi vien, lasi.

� �...es oficiāli pieprasu izmaksāt man pienāko�os kompensāciju, kas atlīdzinātu man nodarīto miesas bojājumu un seglu visus manus izdevumus, kā arī algas zaudējumu par pagāju�o un turpmāko laiku sakarā ar to, ka �ahtas apmeklētājs Elfinslouns ietrieca man plecā ogļra�a cērti. Sakarā ar valdības izdoto likumu par �ahtu ekspluatāciju ...�

� Likumu?! � Brolkokam pal pakausis bija kļuvis sarkans. � Likumus �eit izdodam mēs.� Viņ� pagriezās uz Gilona pusi.

� �...un strādniekiem pie�ķiramo kompensāciju par raktuvju īpa�nieku vainas dēļ iegūlu ievainojumu prasītājs lūdz apvienību izmaksāt viņam likumīgi pienāko�os atlīdzību �etri simti mārciņu apmērā.�

Pārvaldnieks bija pagriezies ar seju pret viņu, un Gilons ielika viņam rokā tikko nolasīto iesniegumu. Brotkoks izlikās to neredzam.

� Ja tu prasītu simt mārciņas, es par lo pasmietos, vai saproti? Mēs vēl varētu pakaulēties. Bel �etri simti!� Viņ� piecēlās, un tikai tagad, kad Brotkoks saniknots stāvēja kājās, kļuva skaidrs, ka viņ� ir īsts stiprinieks. Viņ� bija tukls, bet zem �ī tukluma vēl aizvien jaudās spēks, kas kuru katru brīdi varēja lauzties uz āru.� Bel �etri simti � las ir par traku! �etri simti � tas jau ir ārprāts. Vai zini, ko es tev teik�u? Tā kā tu bez atļaujas esi ielauzies manā kantorī, es tevi tūdaļ pat izmetī�u ārā, tikai visupirms gribētu noskaidrot, kā tev labāk patiktos izlidot � ar spērienu pa pakaļu vai pa pantiem. Nu, misler Kameron, kam jūs dodat priek�roku, jums ir iespēja izvēlēties,� viņ� teica, virzīdamies uz Gilona pusi.

� Jūs esat saņēmis manu papīru, jums las ir rokās.

Brotkoks samurdzīja papīra lapu, pavēra ogļu krāsniņu, iemeta iesniegumu ugunī un vēroja, kā las sadeg.

� Nekādu papīru es neesmu saņēmis.

� �is d�entlmenis redzēja, ka jums las bija rokās. Viņ� visu dzirdēja un visu redzēja.

Volters Bouns apstiprino�i pamāja.

� Tad �is d�entlmenis ir melis. Viņa apgalvojums būs pretējs manējam. Un kuram no mums viņi, jūsuprāt, ticēs?� Brotkoks pēk�ņi pagriezās pret Gilonu.� Pirms da�ām dienām es izsviedu ārā lavu cielpauri dēlu, kur� lenteriski nolidoja lejā pa kāpnēm, un nu ir tava kārta.

� Ja jūs �im cilvēkam pieliksiet roku,� teica Volters Bouns, kura balss bija asa kā ledus �ķautne,� �ī cērle ietrieksies jūsu plecā tāpat, kā tā lika ietriekta viņējā.

� Kāds tu, Volter Boun, esi maitasgabals,� Brotkoks noteica un, apcirties riņķī, zvēla Bounam pa ribām, lā ka tas atmuguriski izlidoja ārā, tāpat kā bija izlidojis D�ems.

Viņ� stipri sasitās, un Gilons, ar vienu roku nespēdams dabūt viņu kājās, pamāja mei�ām, kas viņpus ceļa krāva celtnī �ahtas balstus, lai nāk talkā, bet viņas bija redzēju�as notiku�o un negribēja palīdzēt mistera Brotkoka upurim, vismaz Brotkoka acu priek�ā ne.

� Nu kā ir, Volter? Vai viss kārtībā, ko?

� Nolādēta bū�ana!� Gilons nekad nebija dzirdējis Vol-leru lamājamies.� Aug�ā es lik�u, ja las tevi interesē. Bel �is nelietis man ir salauzis ribu.

� Tas bija baismīgs sitiens.

� Jā, ta�u ar to viss vēl nebeigsies.

� Nē, tas ir tikai sākums. Tev, Volter, ari vajadzēs viņu iesūdzēt liesā.

� Nē, nē,� Bouns uzbudināti iebilda.� Vispirms lai izskata tavu sūdzību, draugs. iNevar gribēt visu uzreiz. Mēs nedrīkstam izlaist no acīm galveno.

Gilons saprata, ka Volleram taisnība. Misteram Bounam bija jādzīvo vien tālāk ar salauztu ribu un iedragātu lepnumu.

� Vai tu man palīdzēsi uzrakstīt vēsluli misteram Makdo-naldam? Es pats vēl nevaru parakstīt.

� Jā, ja vien pratī�u. Nav ko kavēties.

Viņi devās lejup pāri atliku�ajam agrākā Sporla pla�a stūrim. Abi gāja lēnā solī, jo pie katra elpas ievilciena misteram Bounam iedzēla sāpe.

� Es gribētu tev kaut ko lūgt,� viņ� Gilonam teica. � Nestāsti maniem dēliem par noliku�o. Viņi var Brolkokam atspēlēties, un las būtu galīgi nevietā.

Gilons apsolīja, bel lad, par spīli visam, pēk�ņi sāka smieties par lo, ka viņi, divi smagi savainoti cilvēki, kas tik tikko spēj turēties kājās, gatavojas taisīt revolūciju.

� Vai tu tie�ām būtu gāzis viņam ar cērti?

� Cērtes man nemaz nebija līdzi.

� Bel vai tu būtu to darījis?

� Nē, ar cērli es neuzbruktu cilvēkam.

Bouns patie�ām ir caur un cauri godavīrs, Gilons nodomāja.

� Piedod, ka tev manis dēļ bija lā jācie�,� viņ� teica.

� Piedot? Bel cilādi ta�u nemaz nevarēja būt.

Mājās misis Bouna cie�i ietina savu vīru vecā palagā, tā ka viņ� atgādināja mūmiju, riba bija padarīta nekustīga, un sāpes pierima. Kā misis Bouna sacīja, ogļra�i bija pieradu�i pie lauztām ribām. Ja katras lauztas ribas dēļ viņi pārtrauktu darbu, lad jau sen būtu nomiru�i badā. Misters Bouns sameklēja zoss spalvu, noasināja galiņu un at�ķaidīja sabiezēju�o tinti ar ūdeni.

� Kā juristi ir jāuzrunā?� misters Bouns jautāja.

Viņiem netīk, ka viņus sauc par juristiem. Kā liekas, viņi jāsauc par advokātiem. Vai likumziņiem.

Vai varbūl par liesu ierēdņiem,� misis Bouna ieminējās.

Beigu beigās viņi nolēma rakslīl: �Augsti godātajam Engusain Makdonaldam� un vēstuli iesāka ar vārdiem: �Dārgais scr�. Viņi pastāstīja par visu notiku�o, par lo, ka Gilona lūgums pēc kompensācijas licis iesniegts un noraidīts, un lūdza misteru Makdonaldu iesniegt Kaudenbītas �erifa liesā prasību pret ļoti cienījamo K. Fārkvaru jeb grāfu Faifu.

Kad viņi beidza, jau bija vēls, ta�u Gilons lūdza Somu aizskriet līdz piecu jūd�u attālajai īslmangai un iemest vēstuli lur, jo zināja, ka visus pasta sūtījumus Pitmangā pārbauda apvienība, un tad viņ� devās uz mājām, lai gaidītu, kad taisnības dzirnas sāks malt viņa sūdzības graudus.

Viss nolika daudz ātrāk, nekā varēja domāt. Neviens neredzēja liesas ziņnesi atbraucam vai aizbraucam, tādēļ nekad arī neuzzināja, tie�i kad pavēste lordam Fail am nodota. Pārspriezdami, kā viņ� uz lo varētu reaģēt, daudzi uzskatīja, ka ziņnesim laimējies, ja viņ� dzīvs ticis ārā no Brambijholas.

Varbūl pavēsie bija pasniegta tie�i pēc pusdienām, kad cilvēkam ir miermīlīgs noskaņojums, uzmācas snaudiens, portvīns ir izdzerts un gulta atsegta, aicinot nosnausties. Bel, lai nu būtu kā būdams, liesas pavēstes sekas bija pēk�ņas, negaidītas un smagas.

Tai pa�ā dienā, kad maiņa bija beigusies un ogļra�i atstāja �ahtas, raktuves lika slēgtas un izsludināts lokauts.

Bija atlaisti visi �Lorda Faifa ЛЬ 1�, �Lēdijas D�cinas №2� un veco, nelielo �ahtu strādnieki. Līdz ar tumsas iestā�anos tūksto� trīssimt vīrie�u, sievie�u un bērnu bija paliku�i bez darba. No rīta pie katras �ahtas bija izlikts �āds paziņojums:

VISIEM MANIEM STRĀDNIEKIEM!

Kāds no jums ir uzskatījis par iespējamu iesūdzēt jūsu saimnieku tiesā, lai sauktu viņu pie atbildības kā parastu kriminālnoziedznieku, lai gan �āds solis uz mū�īgiem laikiem var sabojāt savstarpējās attiecības, kas, par spīti visam, tik ilgi ir pastāvēju�as starp Viņa Augstību un ogļra�iem.

Kā jums visiem ir zināms, Pilmangas Ogļu un dzelzsrūdas apvienība gandrīz vienīgā �ajā apgabalā ar devīgu roku vienmēr izmaksājusi bagātīgu pabalstu visiem ogļra�iem, kas nelaimīgā kārtā darbā tiku�i ievainoti, �ai sakarā es gribu jums pavēstu sekojo�o:

Ja kādā no mūsu �ahtām tiek ievainots ogļracis, tas sāpīgi atbalsojas Brambijholā. Mēs lūdzam dievu, lai �is cilvēks jo drīzāk izveseļotos, un nekavējoties pieņemam lēmumu izmaksāt viņam pienācīgu pabalstu.

Gribas ticēt, ka mūsu savstarpējās attiecības ir biju�as līdzīgas tām, kādas pastāv starp tēvu un dēliem, kad abas puses dod savu ieguldījumu ģimenes laimes stiprinā�anā. Tagad �īs attiecības ir sagandētas. Viens no dēliem ir bijis ģimenei neuzticīgs un devis Viņa Augstībai vissmagāko triecienu.

Ja viens no ģimenes locekļiem ir ievainots, jācie� visai ģimenei, it īpa�i tādā gadījumā, ja ievainotais ir ģimenes galva. Kamēr �ī nelietīgā prasība nebūs atsaukta un liesā izsvītrota no dienaskārtības, �īs ogļrakluves paliks slēgtas.

�o paziņojumu es nobeidzu, palikdams cerībā, ka mūsu savstarpējā uzticība lomēr nav likusi sadragāta un ka dievs gādās par to, lai mūsu draudzīgā ģimene pastāvētu arī turpmāk, dēliem turoties pie sava teva^ un mums visiem citam pie cila, kā tas ir bijis kop� sensen iem la ik icm.

Lai Dievs Jūs Svētī Un Atdod Jums Jūsu Darbu!

Faifs.

Kaut kas tāds Pitmangā nebija pieredzēts. Daļēji tas bija izskaidrojams ar lokautu un pacilājo�o apziņu, ka viņi visi ir kļuvu�i vienoti, bel daļēji ar to, ka bija pienācis jūnijs un atkal spīdēja saule. Vīri pat nespēja atcerēties, kad bija varēju�i izbaudīt sauli, varbūt vienīgi pa�ā visagrākajā bērnībā. Ziema atkāpās tikai lad, kad visiem jau �ķila � dievs viņus ir aizmirsis un pavasara nemaz vairs nebūs. Bel tad zemie, tum�ie mākoņi, kas kop� marta peldēja �urpu no ziemeļiem,� tik piebildu�i ar slapju sniegu, ka �ķita, leju pal aizķers Aug�līreli,� sāka pa�ķirties, un reizumis pavīdēja lik dzidra debesu zilgme, ka cilvēkiem kļuva neparasti viegli un labi un pal mazliet noreiba galva. Saule iespīdēja vistum�ākajos nostūros, kur vēl slēpās melns sniegs, un tas kusa, pārtapdams melnā ūdenī. Visur pludoja ūdens straumes, kas, izlīkumodamas slarp bruģakmeņiem, tecēja lejup pa ciema gāli un ieliņām, aizskalodamas līdzi sasalu�ās og|u pulek|u plēksnes, un lad zeme pamazām no�uva, sākot no To�mangas terases. Tika atvērti logi, un visas dvakas un smacīgums, kas pa ziemu bija uzkrājies ogļra�u mājokļos, izgaisa siltajos vējos, kas pūla no tīreļa puses.

Par lokautu neviens nebēdāja. Ik reizi, kad no mākoņiem izspraucās saule, ļaudis izbira no saviem mājokļiem, pavērsa sejas pret sauli un, paliku�i nekustīgi, peldējās lajā, neapzināti izpildīdami kādu senu druīdu rituālu, saules apburti � tāpat kā la�i. Alkas pēc saules, kas bija viņiem asinīs, pārāk ilgi nebija guvu�as piepildījumu. Pirmajās lokauta nedēļās ciemā valdīja svētku noskaņa, jautrība un bezrūpība.

Ciema ļaudis rindām nāca uz To�mangas terasi � nebija vairs ne aug�ciemic�u, ne lejgalie�u �, lai paspiestu Gilonam roku un apliecinātu, ka atbalsta viņu. Apvienības ierēdņi pierakstīja �o nācēju un gājēju vārdus un uzvārdus, līdz kāds ogļracis nozieda sev seju ar ogļu putekļiem, un uzvārdu pierakstī�ana lika izbeigta. Viņ� kļuva par lo, kas ogļracis bie�i vien bija,� par �neredzamo� cilvēku. Pēc tam arī cili sev nozieda sejas, un lad ogļra�u �komiteja� melnām sejām un pāri acīm uzvilktām cepurēm iznāca uz Raktuvju gāles un atņēma ierēdņiem sarakstu burtnīcas. Viss veicināja pacilāto noskaņojumu � gan spo�ā saule, kas pielēja dienas, gan viņu vienotības apziņa. Drīz vien Gilonam kļuva skaidrs, ka ne mazāk par viņam liegto sāpju naudu ļau�u pretestības garu uzkurina vēl arvien sūrsto�ā netaisnība � Sporta pla�a atņem�ana.

� Tagad viņ�, mailasgabals, dabūs par to samaksāt. Neaizmirsti liesā piemetināt par tīreli,� viņi sacīja, norādīdami lejup.

Ta�u sāpju nauda, protams, bija pats galvenais. Diez vai ciemā maz bija kāda ģimene, kas ar drebo�u sirdi nedēļām ilgi nebūtu gaidījusi, cik daudz lordam labpatiksies lai pie�ķirt, ja vien viņ� vispār gribēs to darīt.

� Cik �ēl, ka mans tēvs nepiedzīvoja �o dienu,� kāds jauns ogļracis teica.� Robs Houps, vai lu viņu vēl atceries? Viņ� zaudēja roku un nomira badā, jo negribēja ne drusciņu pieņemt no mums. Taisni vai jāraud atceroties. Toreiz viņ� dabūja piecas mārciņas pabalsta, un lo dēļ viņam vajadzēja pazemīgi vilkties līdz Brambijholai un savu lūgumrakstu uzliki uz �ķīvja pie durvīm.

�ādiem nostāstiem nebija gala, jo gandrīz kairā pitman* gie�u ģimenē bija kas tamlīdzīgs atgadījies. Pat Megija jutās aizkustināta. Viņa zināja, ka tā ir patiesība, un viņa zināja arī lo, ka tikai aiz laimīgas sagadī�anās Kameroniem �āda nelaime bija gājusi secen. Turklāt viņiem bija nāudaslāde, uz ko grūtā brīdī varēja paļauties. Nevienam citam lādas nebija.

Ar laiku arvien skaidrāka kļuva konflikta būtība. Lordu Faifu satrauca nevis Gilona pieprasītā nauda, bel tas, ka viņ� uzdrīkstējies lo pieprasīt. Tas apdraudēja lorda Faifa tēvi�ķās tiesības izlemt, cik daudz katram dot un vai vispār lo darīt. Vārdu sakot, nolika cīņa starp vēlē�anos turēties pie pagātnes, pie vecajiem paņēmieniem un tieksmi atbrīvoties no tiem un meklēt jaunus ceļus. Ne Gilona plecā ietriektajai cērtei, ne pārciestajām sāpēm nebija nozīmes.

Konflikta atrisinājums bija atkarīgs ne tikai no liesas sprieduma, bet arī no ciliem faktoriem, no kuriem galvenais bija nauda. Neviens par lo agrāk nebija iedomājies. Ogļra�i, paliku�i bez darba, katru dienu zaudēja da�us �iliņus, bel Brambijholas iemītnieki � misters K. Fārkvars, kā ļaudis tagad viņu sauca, un viņa sieva, sausnējā lēdija D�eina To�manga,� simtiem mārciņu. Daudz kas bija atkarīgs arī no tā, cik- ilgi lepnums gūs virsroku pār iedzīvo�anās kāri.

� Vai zinies, es vis daudz neba�ītos,� pie Gilona atnācis, teica Ar�ijs D�eps, kur� tik daudzus gadus bija turējis greizu prātu uz viņu.� Es, tā teikt, dzīvotu vienā mierā. Es viņus pazīstu labāk nekā lu. Kad tic lur, Londonā, nesaņems savus �ekus, Pilmangā sāks pienākt ērmotas vēstules. Viņiem ir lādi paradumi, kas daudz izmaksā, vai lu saprati, ko es gribu teikt? Ja te nebūtu misis Kameronas, es tev varētu �o lo pastāstīt.

� Kādi paradumi?� Megija jautāja.� Runā vien, es ta�u neesmu nekāds mazais bērns.

D�eps pārlika, teikt vai ne. Ja viņ� nebūtu tik melnīgsnējs � īsts pikts, kā Megija sacītu, varētu domāt, ka viņ� nosarkst.

� Vai zināt, vienam no viņiem ir māja � nevis māja, pareizāk sakot, vesels ērbēģis � priek� jauniem .. . jauniem .. .

� Ak vai, domā, es nezinu, kam.

� Priek� jauniem zēniem.

� Ko, ko?!

� Priek� smukiem, jauniem zēniem. Tie visi ir ieģērbti zīdā un atlasā, un ir arī lādi, kas ģērbli kā dāmas.

Istabā iestājās pilnīgs klusums.

� Nu redz, jūs prasījāt, un es pastāstīju. Bel es ... es neesmu no melsliķu sugas... Nu labi, pateicu � un beigta balle.

� Tad redz, kur aiziet mūsu nauda,� Gilons sacīja.

� Ja lo zina, ronas vairāk spēka cīniņam,� misters D�eps teica. Abi senie ienaidnieki paspieda viens otram roku.

� Ko lad viņ� ar tiem dara?� Megija jautāja, kad misters D�eps bija aizgājis.

� Kur�?

� Tas, kur� lur pilnu māju ar zēniem.

Gilons brīdi padomāja. �is jautājums nāca galīgi nelaikā, jo atrāva viņa domas no runas, ko viņ� klusībā sacerēja. Kā varēja noprasi, agri vai vēlu viņam vajadzēs uzrunāt ļaudis, aicināt viņus apvienoties, un viņ� gribēja jau laikus tam sagatavoties.

� Nudien nezinu, ko viņ� ar tiem dara. Ta�u las nevar būt it nekas jēdzīgs.

� Varbūt tu, Gilon, tie�ām rīkojies pareizi. Varbūt glu�i veltīgi tas tomēr nav.

� Ak dievs, nē, nu saki viens cilvēksl Visi ievērojamākie ciema ļaudis nāk �urpu, lai mani atbalstītu, bet mana sieva beigās atļaujas izteikties, ka glu�i veltīgi las varbūt neesot. Man būs vēl jāiesūdz liesā sava ģimene.

Lai cik dīvaini tas arī būtu, vienīgais cilvēks, kas necerēja uz labvēlīgu iznākumu, bija Henrijs Seikērks.

� Vai atceries manus vārdus, ka �iem vīriem, kuri Edin-burgā vēlas mums palīdzēt, nav ne jausmas, ko nozīmē bads? �is nav tas brīdis, kad vajag iesūdzēt Faifu. Ciema ļaudīm tagad vairs nav ko ēst, bet cīņa īsti nav nemaz sākusies.

Selkērka vārdi Gilonu satrauca. Viņ� izstaigāja krustām �ķērsām To�mangas terasi un Monkrifa aleju. Jā, nebija izvēlēts pareizais laiks. Sakņu dārzos aiz mājām bija iedēstīti kartupeļi un rāceņi, iesētas bietes, pupiņas, salāti un cili dārzeņi, bet daudz kas no tā vēl pat nebija uzdīdzis, un visu lo varēja nokost salnas, turklāt vajadzēja paiet vairākiem mēne�iem, pirms dārzeņus varēs likt galdā, konservēt, sālīt vai ieskābēt. Ja lokauts būtu sācies augustā vai septembrī, cieminieki varētu mēne�iem ilgi pārliki no saviem dārzeņiem, turklāt skaidri apzinādamies, ka īstais ogļu iegū�anas un pieprasījuma laiks tikai sāksies.

Pagaidām sakņu dārzos bija vienīgi redīsi, bel pat ogļra�i nespēja pārlikt tikai no redīsiem. Pēc kāda laika lords Faifs slēdza blēdniekbodi un maizes ceptuvi, un pirmo reizi pilman-gie�iem tika liegts kredīts, ko apvienība līdz �im devīgi pie�ķīra, lai visi justos lai pateicīgi. Pirmo reizi Gilonam uzmācās �aubas par savas rīcības pareizību, bel tad no Kaudenbīlas viņam atnesa vēsluli.

Dārgais Kameroni

Nedomājiet, ka mēs nezinām, kas jums ir jāizcie�. Sī паи pirmā reize, kad Skotijā norisinās �āda cīņa. Bel �ī ir pirmā reize, kad mēs panāksim savu.

Uzvara tik di�ā lietā, kāda ir mūsējā, prasa lielu drosmi un izturību. Par velti nekas nav iegūstams. Jūs daudz ko zaudējat, bel viņi zaudēs vēl vairāk. Ja lo ņem vērā, grūlā brīdī kļūst vieglāk. Ja Jūs atkāpsielies, tad morāli daudz ko zaudēsiet, bet viņi nezaudēs tikpat kā neko. To apzinoties, arī kļūst vieglāk.

Sie divi apstākļi, kā mēs visi �eit uzskatām, ir mūsu uzvaras ķīla. Nedomājiet, ka jūs �ai cīņā esat viens. Jums pievērsti visas Skotijas ogļra�u skatieni. Skotijas strādnieki ar lielām cerībām raugās uz Jums un uz Pilmangas ogļra�iem.

Jūsu biedrs Keirs Hārdijs.*

Tika izgatavotas �īs vēstules kopijas un izsūtītas pa visu ciemu.

� Viņi mums noteikti palīdzēs,� Volters Bouns teica.

� Skotu ogļra�u tredjūnija grūtā brīdī mūs atbalstīs.

Gilons nevarēja vien nobrīnīties, cik ātri Pitmangā viss spēja mainīties: kas bija �ķitis neskaidrs un nesaprotams, galīgi nepieņemams un pat bīstams, pēk�ņi tika ieraudzīts jaunā gaismā. Pirms da�iem mēne�iem vārds �tredjūnija� pitmangie�iem iedvesa bailes, bel tagad viņi visi apzinājās, ka vienotība ir viņu vienīgā cerība, turklāt runāja par to kā par pa�saprotamu, sen zināmu patiesību, kuru neatzīt var tikai pēdējais muļķis. Visiem kā zvīņas bija nokritu�as no acīm. Ar�ijs D�eps gribēja uzzināt, kas darāms, lai nodibinātu tredjūnijas �ūniņu, bel Endijs Begs, agrākais apvienības balsts, smagi sēkdams, uzrāpās kalnā � viņam bija �melnā plau�a�� un lūdza, lai vispirms viņam atvēl nokārtot rēķinus jeb izrēķināties ar misteru Brotkoku.

Tajās dienās Gilons vēl varēja pasmaidīt.

� Cili jau pieteiku�ies rindā pirms tevis, piemēram, mans dēls D�ems, ta�u tu esi gaidījis ilgāk par visiem. Labi, nodosim Brotkoku pilnīgi tavā ziņā.

Gilonu satrauca varas apziņa, ar kādu viņ� pasacīja �os vārdus.

Pārlikās trūkums īpa�i lika sevi just, sākot ar jūnija otro pusi, kad bija lik tie�ām jāsavelk joslas. No ziemas krājumiem bija atlicis mazliet rāceņu un auzu, tā ka izknapināties vēl varēja. Sautēti rāceņi ar auzu miltiem bija galvenais ēdiens. Tīrelī parādījās cūkmī�as, ko visā pārējā pasaulē sauca par pienenēm, un tās lika ēstas salātu vielā, vārītas un pievienotas sautējumam, ja kādam vispār vēl bija, ko sautēt. Tika vārīta arī �gaiļa dziesma��vistas zupa bez vistas�� ūdens ar tīreļa zāli, ta�u �ī vira bija lik skāņa, ka no tās vēders sarāvās �okurā.

� Un tagad sāks rīkoties sievietes,� Selkērks sacīja.

� Esmu redzējis, kā las ir nolicis citur. Ta�u viņas nav vainojamas. Kad bērni ir no bada pārbrēku�ies, lad visi principi pēk�ņi izkūp kā dūmi.

� Mūsu sievietes lā nekad nerīkosies,� Sems sacīja.

� Nav pirmā reize, kad mums jācie� bads. Viņas noteikti atbalstīs manu tēvu.

� No bada baidās tie, kuri to nepazīst,� Endrjū piebilda.

� Bet mēs esam pieradu�i pie bado�anās.

� Pie bado�anās pēc pa�u izvēles?� misters Selkērks jautāja.

Kad palūkojās uz lo no �āda viedokļa, visiem kļuva neomulīgi. Ko gan Selkērks beigu beigās gribēja panākt? Kādēļ viņam vajadzēja nākt �urpu, lai slāpētu viņu iedegtās dumpības liesmiņas?

� Nav tiesa, izvēles mums nemaz паи,� Sems sacīja.

� Viss ir atkarīgs tikai no mana tēva. Viņ� var atsaukt �o prasību, ta�u to nedarīs.

� Sievietes noteikti atbalstīs vīrus,� Gilons teica, paskatījās uz Megiju un saprata, ka viņa tam netic. Ta�u viņa nekad nebija augstu vērtējusi Pilmangas sievie�u spēju no kaul kā atteikties.

Svētdien baznīcā viņ� pirmo reizi ieraudzīja � nē, nevis ieraudzīja, bet drīzāk sajuta �, cik nosodo�i, gandrīz vai naidīgi viņā noraugās da�as vecākās sievietes, kuras nekādi nespēja saprast, kādēļ Gilonam vajag kaul ko lādu nodarīt lordam un visiem cieminiekiem, izsitot viņu dzīvei pamalu zem kājām.

Sprediķim misters Makkarijs bija izvēlējies vecveco, daudzkārt pārbaudīto tēmu par to, ka cilvēkam skaidri jāapzinās, kāda viela viņam lemta virs zemes. Pastāvot kāpnes, kas ietiecas mū�ībā � ne nu glu�i burtiskā nozīmē, misters Makkarijs paskaidroja, un katram uz tām esot savs noteikts pakāpiens. Savas neizmērojamās gudrības vadīts, dievs katru cilvēku novietojis tie�i tur, kur viņam piedienas būt, un, stāvēdams uz sev pie�ķirtā pakāpiena, katrs jūtoties pilnībā apmierināts. īstas laimes priek�nosacījums, kā misters Makkarijs teica, esot � apzināties savu vietu uz �īm kāpnēm.

Liels grēks esot slīdēt pa tām uz leju, jo dievs ir nolicis cilvēku tur, kur las var vispilnīgāk apliecināt sevi, un katram ir jādzīvo tā, lai attaisnotu uz viņu liktās cerības.

Ta�u vēl lielāks grēks esot lad, ja cilvēks maldīgi liecoties nokļūt uz kāda augstāka pakāpiena, cenzdamies pārkāpt pāri tiem, ko pats dievs nolicis augstāk par viņu. Labu galu tas nekad neņemot, jo izsitot no iepriek� noteiktā pasaules rituma un radot viņā ba�as un neapmierinātību. �ādi centieni jau priek�laikus esot lemti neveiksmei.

Visi pagriezās un sāka raudzīties uz Gilonu.

D�emijs piecēlās un devās uz izeju. Misters Makkarijs pārtrauca sprediķi un ar acīm ieurbās D�emija mugurā, kā lūgdams dievu, lai las ar liktenīgu zibens spērienu tūdaļ atņem �im puisim dzīvību. Tad piecēlās Sems un baznīcas otrā galā arī Sāra Kamerona Bouna.

� Varat būt dro�i, ka arī es aizietu, ja vien spētu likt aug�ā no sola,� Sendijs Bouns noteica. Visi lo dzirdēja. � Bel kur slāvu es, kuram kāju nemaz nav?

Gilons, sēdēdams baznīcas solā, juta, ka �is publiskais skandāls iesit sārtumu sejā, un lad, viņam par izbrīnu, piecēlās arī Endrjū, kur� sēdēja līdzās Megijai, nosarcis tikpat stipri kā tēvs. Pēc tam piecēlās vēl da�i cilvēki, ta�u lādu nebija daudz. Protests bija izteikts, bet arī protestētāju dotā zīme saprasta. Ceļā uz izeju Gilonu apturēja kāda veca sieva, ko viņ� pal lāgā nepazina.

� Dieva dēļ, apdomā, pēc kā lu dzenies un ko īsti iedomājies no sevis,� viņa sacīja.� Kālab lu nevari alslāt mūs mierā?

Gilonu pārsteidza un sāpīgi aizskāra naidīgums vecās sievietes acīs, kas bija blāvi zilas kā pārāk bie�i mazgātas apak�tasītes.

� Vai lu maz noģied, ka mums par lo jācic�, lai lu varētu apmierināt savu lepnumu un piestūķēt kabatu?

Gilons nevarēja neredzēt arī to, kā cilas, galvenokārt vecākas sievietes, piekrīto�i māj ar galvu, apveltot viņu ar sirdīgiem skatieniem.

Tad cieminicki apbēra Gilonu ar jautājumiem, kad īsti liela tik�ot nodota liesai. Visi bija pārliecināti, ka līdz ar lo lokauts tiks atcelts, jo tam vairs nebūs nozīmes. Ta�u Gilons nevarēja pateikt, cik tālu viss ir pavirzījies. Misters Makdonalds viņam nebija rakstījis. Ogļra�u pienākums bija sēdēt un gaidīt. Un neviens no cieminiekiem nezināja teikt, cik ilgs laiks ir vajadzīgs, līdz liela nonāk liesā.

� Visi papīri ta�u, domājams, izpildīti?� cilvēki jautāja.

� Manuprāt, jā.

� Bel skaidri tu nezini?

� �o lielu ir uzņēmies kāds slavens advokāts, un viņ�, protams, zina, kas darāms.

� Jādomā ta�u, ka zina. Citādi nav tālu las laiks, kad mūsmājās zobi būs jākar vadzī.

� Jā, mūsmājās arī tāpat.

Drīz vien viņi jau bija pieradu�i pie saules un prieks, ka nav jāiel uz darbu, sāka bālēt. Kas attiecas uz strādnieku kustību � lādas nemaz nebija. Cīņa norisa liesā un advokātu kantoros, kaul kur ļoti tālu no Pitmangas. Cieminiekiem neatlika nekas cils kā sēdēt uz lieveņiem un gaidīt. Viens otrs naktīs devās uz Loumonda kalniem kaul ko slepeni noķert vai nomedīt un reizēm pārnesa kādu foreli, teteri vai zaķi, bet pa�i drosmīgākie jeb, pareizāk sakot, tie, kas bija uz izmisuma robe�as, naktīs zaga no gulo�ajiem aitu bariem jērus. Ta�u vairums sēdēja uz saviem lieveņiem saulē, kvēpināja dilsto�os tabakas krājumus, klausīdamies mo�ajos sirēnu svilpienos un drupinātajā nemitīgajā dārdē�anā, kas pāri ielejai plūda no Vestmangas. Ļaudis runāja, ka vestmangie-�iem savu mū�u neesot bijis tik daudz darba.

� Nu labi, kas, tavuprāt, man tagad jādara?� Gilons jautāja Megijai. Pēc tā vakara, kad viņa sakoda Semam roku, viņi pirmo reizi runāja par visu notieko�o.

� Es nezinu.� Viņa pal negribēja skatīties uz savu vīru. � Tu pats lo ievārīji, tev pa�am las jāizslrebj.

� Nekas man nav jāizslrebj. Un es netaisos izstrēbt. Es gribu vienīgi palīdzēt cilvēkiem.

� Tad neceri pats paliki ar veselu ādu. Nevar gribēt reizē gan vienu, gan otru.

� Es nācu prasīt tev padomu.

Gilons piegāja pie dibenistabas loga un vēroja tum�os priedes zarus. Reizēm naktīs, kad ārā gaudoja vēj�, viņ� domās redzēja sevi karājamies vienā no tiem.

� Es nespēju izturēt, kā viņi skalās uz mani. Es nespēju klausīties, kā bērni lūdzas maizes. Es nespēju izturēt viņu raudā�anu. Pal naktīs tā nedod man miera.

� Tev nav jādara nekas cils kā jāaiziet uz Brambijholu un prasība jāalsauc.

� Tu labi zini, ka tad es vairs nebū�u cienīgs saukties par Kameronu.

� Vai tie�ām tu esi tik stūrgalvīgs? Vai tie�ām lu slādi lepnumu augslāk par visu?

� Tu labi zini, ka le vairs nav runa par lepnumu. Mēs esam atklāti nostāju�ies prel viņiem. Vai las lā drīkst palikt, ka mums nozog tīreli, bet mēs nebilstam pretim ne pu�plēsta vārda? Vai lu saproli, ko las nozīmē? Acu priek�ā mums nozog mūsu no sen�iem mantoto Sporta placi, bet mēs tikai slāvam un izliekamies smaidām? Es lev, Mega, to esmu jau sacījis un no saviem vārdiem neatkāp�os. Es vairs negribu klusēt. Es vairs negribu smaidīt, kad mani sit. Un lo arī nedarī�u.

Megija pameta darbu un pienāca viņam klāt. Viņa Gilonam nepieskārās, ta�u atradās cie�i līdzās, un viņ� lo sajuta.

� Nu labi. Jūs abi esat lepni un iecirtīgi, ta�u viņam jāatbild par uzņēmumu, kurā ieguldīti miljoni. Vai lu zini, cik ogļu kuģu ir oslā?

� Kāda nozīme lagad ir kuģiem?

� Domā, viņ� būlu izsludinājis lokautu, ja oslā stāvētu ogļu kuģi?

Ir brī�i, kad cilvēks, izdzird is patiesību, pēk�ņi atskārst, kāds muļķis viņ� bijis. Gilonam nemaz nevajadzēja atzīt lo skaļi, �ī apziņa viņu il kā apdedzināja. Gilons saprata, ka bijis muļķis, pēdīgais stulbenis, nelga un idiots.

Viņ� bija sacēlis ogļra�us cīņai visnepiemērotākajā gadalaikā, kad viņiem jau tāpat klājās visgrūtāk. Viņ� ir iesniedzis prasību tiesā, kad visas priek�rocības ir lorda Faifa pusē. Viņ� ir pieteicis lordam Failam karu un pēc tam ļāvis tam izvēlēties kaujas lauku un iero�us. Engusu Makdonaldu nebija ko vainot, pilsētas advokātam nevar būt zināmi Pitmangas ogļra�u ciema apstākļi, ta�u Gilons bija tos izlicies neredzam. Viņ� �ķila sev pretīgs. Tātad veselu mēnesi cilvēki bija cietu�i glu�i veltīgi.

� Kad Senlendrjū ostā būs pieliekami daudz ogļu kuģu. Fails atradīs ieganstu, lai liktu Brolkokam atvērt �ahtas, un cilvēki atkal dosies uz darbu, jo sievietes un bērni viņus spiedīs to darīt. Un viss, Gilon, paliks pa vecam.

� Bet tiesa? Tu aizmirsti tiesu. Mēs tajā uzvarēsim. Piespiedīsim viņu pie sienas.

� Vai tu tam tici?� Megija jautāja. Viņa skumji un mazliet līdzjūtīgi pa�ūpoja galvu.� Un cik daudz �ādu Gilonu Kameronu, tavuprāt, Pitmangā atradīsies?

Gilons pagriezās prci viņu.

� Ko lai es tagad daru?

� Ak kungs, Gilon, sāc ta�u rīkoties. Vakarā aizsūti kādu uz Aug�tīreli saskaitīt ostā ienāku�os kuģus, lai zinātu, kāds ir pa�reizējais stāvoklis.

Un viņ� atkal jutās kā pēdējais muļķis.

Vakarā lija lietus, un tīrelī bija neparasti vējains un auksts.

� �ādā laikā viņ� nespēs, tos saskaitīt,� Gilons teica.

� Tad lai iet lejā un saskaita ostā. Ap�ēliņ, Gilon, nu padomā ta�u! Ciema bērni caurām naktīm brēc pēc maizes, bet tu baidies, ka pieaudzis puisietis tīrelī varētu maķenīt samirki?

Gilons saprata, ka viņa �ķietamā augstsirdība ir tikai vājums. D�emijs gulēja pie pavarda, sarāvies �okurā.

� Es negribu iet uz turieni, tēt,� viņ� sacīja.

� Kādēļ ne?� Gilons bargi noprasīja. Megijai taisnība. Ir jādara gals �ai mīkstsirdībai, kas reizēm jau kļūst glu�i necie�ama. Bezrūpīgie saules svētki bija beigu�ies.

� Es nejūtos labi.

� Ak nejūties labi? Bet kā, tavuprāt, jūtas pilmangie�u bērni? Vai tu zini, ka māla karjerā vakar atrasts zēns, kur� veselām riek�avām ēdis mālus?

D�emijam bija jāalzīsl, ka nezina vis.

� Zēns teicis, ka ēdot tos jau veselu nedēļu, lai tikai būtu ar ko piepildīt vēderu. Slienies aug�ā.� D�cmijs piecēlās sēdus.� Manuprāt, tu izskaties pilnīgi vesels.

� Var jau būt, tēt, bel es nejūtos labi.

Ienāca Megija, piegāja pie D�ema un pataustīja viņa vaigu un pieri.

�� Nekas tev nekait. Paskaties spogulī.

D�emijs piecēlās un pārvilkās pāri istabai.

� Atbildi man uz vienu jautājumu,� māte teica.� Ja �odien Kaudenbītā būtu futbola sacīkstes un tev būtu iespējams doties uz turieni, vai tu ielu? Skaties vien spogulī. Un atbildi pilnīgi vaļsirdīgi.

D�ems beigu beigās uzsmaidīja savam attēlam.

� Jā, es mēģinātu iet,� viņ� teica.

� Nu, tādā gadījumā . . .

� Labi jau, labi.

D�ems uzvilka savu ogļra�a kamzoli un tad devās aug�ā pēc cepures, ko parasti lika galvā vienīgi �ahtā. Kad viņ� pacēla acis uz Gilonu, tas ievēroja, ka dēla seja ir iekritusi un elpo�ana apgrūtināta.

� Un tomēr es nejūtos labi,� viņ� aiziedams teica.� Arla-bunakti.

Viņam atverot un aizverot durvis, Gilons juta istabai pārskrienam saltumu.

� Varbūt man nevajadzēja . . .

� Vajadzēja gan,� Megija sacīja.� Ja viņ� tie�ām ir slims, tad griezīsies atpakaļ.

� Viņ� ir briesmīgi stūrgalvīgs. Tāds pats kā tu.

� Ak la.

� To, ko apņēmies, noved līdz galam.

� Lai nu kur� lo sacītu, tikai ne tu.

� Tā ir skaidra patiesība. Viņ� ir pilnīgi atsities tevī, Mega. Jūs abus �ķir las, ka jūs esat pārāk līdzīgi. Viņ� ir Drams līdz dvēseles dziļumiem.

� Dvēsele, dvēsele... Ko tu runā par dvēseli, ja pats netici ne dievam, ne dvēselei?

Viņi ēda auzu miltu plāceņus, piedzerdami klāt karstu ūdeni, lai kaul cik piepildītu vēderu, kad pie durvīm pieklauvēja Vollers Bouns.

� Es gribu, lai tu lo uzzini no manis, nevis no kāda cila,� viņ� teica.� �odien savā mājā, sēdēdama krēslā, nomirusi D�īna Volesa. Dakteris .Gaurijs paziņojis, ka nāves cēlonis esot bado�anās, pilnīgs spēku izsīkums.

Gilonam karote izkrita no rokām.� Tātad lā ir mana vaina.

Es esmu viņu nogalinājis.

� Nevajag lo pārvērst traģēdijā,� misters Bouns cieti noteica.

� Es esmu viņu nogalinājis.

� Izbeidz,� viņ� jau pacēla roku, lai Gilonam aizspiestu muti.� Katrs cieminieks zina, ka D�īnai Volesai galvā bija audzējs. Dakteris Gaurijs ir apvienības ārsts � es ceru, tu saproti, ko las nozīmē. Pitmangā vēl neviens nemirst badā.

Gilons pacēla nokritu�o karoti un uzlika uz galda. Ē�ana viņam vairs nebija ne prātā.

� Tev jāsaņemas! Tas ir tikai sākums. Ja tu padosies, ko lad var gaidīt no citiem?

� Jā, tev taisnība,� Gilons piecēlās un satvēra mistera Bouna roku.� Lūdzu, piedod.

� Vajag nevis lūgt piedo�anu, bet stiprināt sevī apņēmību, draugs.

Tā kā lija lielus un bija tum�s un auksts, neviens negāja ārā uz ielas. Visas durvis bija aizvērtas un aizkari aizvilkti, lai saglabātu siltumu, tādēļ neviens neredzēja, kas tic bija par cilvēkiem, kuri atnāca un svieda akmeņus Kamcronu mājas durvīs un logā, izsizdami stiklus un sapostīdami rāmjus. Skanēja izsaucieni un naglotu zābaku klaudzoņa uz ielas bruģa. Tātad ogļra�i. Pie viena akmeņa bija piesieta zīmīte:

�Tu neesi nekāds Jēzus Kristus. Mēs negribam dabūt galu tavu grēku un lavas naudas dēļ. Atsauc prasību!�

Gilons aizsila logu ar dēļiem un mēģināja aizmigt, ta�u dēļu spraugās gaudoja vēj� un viņ� sala. Nabaga D�ems, viņ� nodomāja. Nevajadzēja sūtīt dēlu uz tīreli. Tas arī bija visu neveiksmju sākums.

� Ak dievs, kaut es zinātu, kas man ir jādara!�viņ� skaļi sacīja.

� Es varu pateikt, kas tev nav jādara,� Megija sacīja.� �ādu nelie�u dēļ tev nav jāiel uz Brambijholu. Tu iesi vienīgi lad, ja pats gribēsi. Un lagad esi prālīgs un guli.

Kad Gilons pamodās, viņam nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis, jo logam aizsislie dēļi aizturēja gaismu. Viņ� tūliņ devās aug�ā uz zēnu istabu: D�ema tur nebija. Viņ� nogāja lejā un atvēra durvis. Lietus vairs nelija, bet vēj� vēl aizvien pūta skaudrs un ass. Austrumu pamalē vīdēja pelēka blāzma, saullēkta priek�vēslnese.

Gaismas alspoga, kā to le sauca. Rīla svīdums. Tikai noģieda, nākamās dienas jausma. D�ema istabā nebija. Sirdi sa�ņaudza ledains saltums. Uz grīdas vīdēja ledus gabaliņi, -un tikai lad Gilons atcerējās akmeņus un izsistos sliklus. Taisni brīnums, cik ātri viņ� bija lo aizmirsis.

� Celies,� viņ� ie�ukstēja katram dēlam ausī.� D�emijs nav pārradies mājās no tīreļa.

Viņi noņēma slēģi priek�ējam logam. Vakar slēģus vajadzēja aizvērt, Gilons nodomāja. Turpmāk viņ� vienmēr to izdarīs.

Vajadzēja. Kā likās, visa viņa dzīve ir bijusi viens vienīgs �vajadzēja�. Viņi devās cauri augļudārzam un lad pāri tīrelim izvērstā rindā tādā, attālumā cils no cila, lai pārredzētu visu apkārtni. Sems atrada D�emu pie ^ug�tīreļa kores, no vēja aizsegtā, zāļainā iedobē, kur viņ� gulēja, sarāvies �okurā. D�emu kratīja drebuļi. Pagriezis brāli pret sevi, Soms viņu gandrīz vai nepazina. Лг vienu roku D�ems bija satvēris kaklu, it kā cīnīdamies pēc elpas. Viņ� kaul ko teica, ta�u atskanēja vienīgi gārdziens, un tad viņ� pacēla se�us pirkstus un atkal iegārdzās.

� Ko tas nozīmē?� Soms jautāja.

� Se�i kuģi. Viņ� nogājis lejā un saskaitījis,� Gilons atbildēja, juzdams asaras saskrienam acīs. Tik slims un tomēr gājis, stūrgalvis tāds!

Brāļi novilka jakas un kamzoļus, ievīstīja lajos D�emu, piesēja viņu pie slēģa un raitā solī, ta�u saudzīgi nesa uz mājām.

� Ar viņu nav labi,� Endrjū sacīja.� Nepavisam nav labi.

Viņi nesa D�emu cauri augļudārzam. D�ems atvēra acis un ar pirkstu parādīja uz plauksto�ajiem kokiem. Ābeles un ķir�i bija pilnos ziedos. Kad viņi ienesa D�emu iek�ā, Megija bija kājās un pavards jau iekurts. Viņa paskatījās uz dēlu un pēc tam uz Gilonu.

� Viņ� acīmredzot bijis patie�ām slims,� viņa secināja.

Pie durvīm stāvēja vairāki cilvēki, kuri, kā Gilonam likās, bija nāku�i aplūkot nakts postījumus, ta�u izrādījās, ka tie ieradu�ies pie viņa.

� Kur lu biji pazudis?�Vollers Bouns jautāja.

� Mēs meklējām D�emu.

� Pie tevis bija atnācis misters Brolkoks.

Tobrīd las Gilonam nelikās svarīgi.

� Lords Faifs aicina tevi uz Brambijholu sestdienas pēcpusdienā uz lēju.

� Nesiet �urp ogles,� Megija pavēlēja.� Tik daudz ogļu, cik vien varat sadabūt.

Sems un Endrjū ar ogļu groziem rokās atstāja māju.

� Tu aizskrien pēc Sāras,� viņa teica Emīlijai.

Lielo gultu no dibenistabas iznesa priek�istabā un nolika līdzās pavardam, kurā tika sabērtas visas atliku�ās ogles. Megija novilka D�emam slapjās drānas un sāka viņu berzēt ar sausu, rupju dvieli, līdz āda kļuva sārta. Pie pavarda bija salikti ķieģeļi, un, kad tie bija pienācīgi sakarsu�i, Megija ietina tos flaneļa drānā, aplika D�emam visapkārt un silti sasedza viņu. Tad iedeva viņam krūzi karstas tējas, ko viņ� tikai ar grūtībām varēja iedzert, ta�u �ķila, ka las palīdz.

� Raugi, lai ķieģeļi alla� būtu karsti, līdz viņ� sāk svīst,� Megija sacīja Gilonam.

� Un tagad tava kārta,� viņa sacīja Aienam.� Es zinu, ka lu blēdniekbodē zodz ...

� Māt!

� Muti ciet! Vai tie�ām lu domāji, ka man tas nav zināms?� Dro�i vien �ī bija pirmā reize, kad Aiens uz brīdi jutās neomulīgi.� Es nezinu, kā lu liec lur iek�ā un ārā, bel lagad lu iesi uz turieni brāļa dēļ. Atnes vienu vai divas pudeles citronu sulas � ekstraktu, vai saproti?

� Jā.

� Vienu maisiņu brūnā, smalkā cukura. Pudeli glicerīna. Un vienu pudeli laba viskija.

� Viņiem nav viskija.

� Tad skrien uz �Koled�u� pie sava vieglprātīgā brāļa un saki, lai viņ� lo sadabū. Man vienalga, kur viņ� lo rauj. Vai saprati, ko es teicu?

� Es vienmēr esmu dabūjis lo, ko man liek alnesl no blēdniekbodes,� Aiens sacīja. Viņ� alkal bija alguvies.

Ak lu glunda tāds, Megija nodomāja. Vajadzēs kārtīgi paņemt viņu priek�ā. Bel pal �āds glunda da�kārt ir noderīgs. Vismaz par to viņa bija dro�a, ka Aiens sadabūs visu, kas vajadzīgs. Lai nu kā, arī viņ� lomēr bija Kamerons.

Megija izņēma no pieliekamā gabalu sālīta speķa � dzīvnieku laukus �, ko bija laupījusi nebaltai dienai, kad spēki būs izsīku�i. Viņa nogrieza divas �ķēles, ielika katlā, pārlēja ar etiķi un uzvārīja un, kad no etiķa sāka celties burbuļi, izņēma, brītiņu atdzesēja un lad aplika D�emam ap kaklu � kairā pusē pa �ķēlei.

No ielas viņa gala alnāca Sāra.

� Viņ� ir briesmīgi pārsalis. Vakarnakt ārā tīreļa vējā. Ja izdolos panākl, ka viņ� sāk svīst, lad būs viss kārtībā,� mālē sacīja.

� Ko viņ� lur darīja?

� Tēvs viņu sūtīja kādā uzdevumā,� Megija noteica. Viņa atvēra ielas durvis un cauri cilvēku pūlim, kas stāvēja ārpusē, devās uz pumpi pēc ūdens. Pēc tam, liedama ūdeni kallā, kas bija pakarināls virs uguns, viņa teica:� Tā biju es, kas sūtīja D�emu.

Sāra neko sīkāk nevaicāja. Viņa bija pārliecinājusies, ka pacietībai ir liela priek�rocība, pacietība ir zelta vērta,� ja nejautā un neko īpa�i neuzstāj, agri vai vēlu viss tikpat kļūst zināms. Agri vai vēlu cilvēki pa�i pastāsta, ko esi vēlējies uzzināt. Abas uzvilka slimniekam adītu veļu un alkal apsedza viņu.

� Un ko lu domā par tēvu un lordu Faifu?

__Es domāju, ka se�iem tuk�iem kuģiem ir lielāka nozīme nekā tēvam,� Megija sacīja.� Vismaz par lo mums ir jāpalcicas D�emi jam.

Sāra nesaprata, kas ar lo domāts, ta�u neko nejautāja. Gan ar laiku viss noskaidrosies.

Durvīs parādījās Robs Rojs ar viskija pudeli rokā.

� Vai drīkstu ienākt?

Māte paskatījās uz viņu tā, kā rcizēm mēdza skatīties uz da�iem saviem skolniekiem.

� Skaidrs, ka drīksti. Te ir tavas mājas.

� Nekad neesmu te bijis.

� Vienalga, �īs ir lavas mājas. Neuzdod tik muļķīgus jautājumus tādā brīdī kā �is.

Robs Rojs paraudzījās uz Sāru.

� �is las Pilmangā izzūd, �is las rodas no jauna, bel daudz kas it nekad nemainās,� Robs sacīja.� Kā ir ar brāli?

Sāra parādīja uz gultu, kur zem segu blāķa gulēja D�ems.

� Vai nav jāizsauc ārsls?�Robs jaulāja.

� Mēs darījām visu, ko Gaurijs būtu ieteicis,� Megija atbildēja. Sāra apstiprino�i pamāja, un Robam bija tam jālic.

� Līdzko es uzzināju, lūliņ steidzos �urpu. Labu viskiju var dabūl tikai par skaidru naudu.

� Cik mēs esam tev parādā?� Megija jaulāja.

Robs paskalījās uz māli tie�i lāpai, kā mālē bija paskatījusies uz viņu.

� Tas, kur� lur guļ, ir mans brālis, cienītā,� viņ� leica.

Ar ogļu pilniem groziem atgriezās Sems un Endrjū un klusēdami sarokojās ar Robu. Viņi visu saprata lāpai bez vārdiem, jo ik dienas salikās �ahtā, un lad pārnāca Gilons. Viņ� nespēja domāt neko cilu kā likai par D�emu, ta�u pamazām līdz viņa apziņai nonāca doma par gaidāmo lik�anos ar lordu Faifu. Viņ� pastāvēja pie D�ema gultas.

neuzdrīkstēdamies noglāstīt viņu, un klausījās dēla smagajā elpo�anā, pēc tam piegāja pie galda un tikai lad ieraudzīja Robu Roju.

� Priecājos, ka tu esi atnācis. Esi sveicināts mājās!

� Arī es priecājos, ka esmu �eit.

Viņi sarokojās un apkampās. Durvīs stāvēja kaimiņu bērni. Kameronu māja, agrāk savrups viena klana miteklis, pēdējās nedē|ās bija pla�i atvērusi durvis visiem tiem, kurus senāk neviens �eit negribēja redzēt vai kuri pa�i negribēja uz �ejieni nākt.

� Es viņiem neļautu nākt �eit iek�ā,� Robs teica.� Sūtiet viņus mājās. Bērniem no �etriem līdz astoņiem gadiem lā ir visbīstamākā.

� Kas tad?� Megija jautāja.

Robs Rojs izbrīnīts paraudzījās viņā.

� Difterija. Tā ta�u ir difterija, vai ne?

No �ī vārda visiem saltas tirpas pārskrēja pār kauliem.

� Kas las ir � difterija?�Emīlija jautāja, bet neviens viņai neatbildēja.

� Kādēļ tu lā domā?� Gilons noprasīja. Viņ� bija dusmīgs uz dēlu.

� Tas redzams pēc viņa izskata un elpo�anas. Es esmu redzējis �ādus slimniekus lejā, barakās.� To teikdams, Robs �ļūkāja kāju pret grīdu, lā ka �ie vārdi bija lik tikko dzirdami.

� Kad viņ� sāks svīst, kad segas kļūs slapjas, tūliņ viss vērsīsies uz labo pusi,� Megija, ienākdama no blakusistabas, sacīja.

� Kas tas ir � dif ...� Emīlija gribēja jautāt, bel Sems aizspieda viņai muti.

� Jā. Galvenais tagad ir izsvīst,� Robs teica, priecādamies, ka radies iegansts novirzīt sarunu uz kaut ko cilu.� Nē, las nu ir tie�ām ko vērts!� viņ� iesaucās un saķēra tēvu aiz rokām, nezinādams, ka sagādā viņam sāpes.

� Es tikai lo vien zinu kā runāt, bel tu esi ķēries pie darbiem.

� Kur� katrs manā vietā būtu lā rīkojies.

� Apsējies sarkanu lakatiņu, es esmu gatavs rāpties uz barikādēm, visnotaļ aicinot uz revolūciju, bel te � slava visiem labajiem gariem!� ir cilvēks, kas sacēlis revolūciju!

D�ems iekunkstējās.

� Rob!�Sāra �ukstēja, bel Robs lo nedzirdēja.

� Nē, kaul ko lādu pat grūti ir aptvert! �is cilvēks ir piespiedis lordu Faifu ielūgt viņu uz Brambijholu, lai parunātu par kapitālistiskās iekārtas sabrukumu!� Robs uzsita tēvam pa muguru, un tas sāpēja ne mazāk kā grābiens aiz rokām.� D�ems atkal iekunkstējās.� Vai atceries, ka es gribēju mainīt uzvārdu, lai man nebūtu jāsaucas par Kame-ronu? Kā es toreiz gribēju saukties?

� Par Bezvārdi,� Gilons sacīja.

Robs pabrīnījās, bet tad atcerējās.

� Jā, tik tie�ām! Robs Rojs Bezvārdis. Spīdo�a ideja, vai ne lā? Bel tagad es nemainītu savu uzvārdu ne pret vienu citu uzvārdu visā pasaulē.� Viņ� lik dedzīgi izkliedza �o . �pasaulē�, ka D�ems pirmo reizi pa slimības laiku izteica da�us sakarīgus vārdus:

� Es tevi mīlu, Rob, ta�u, dieva dē|, aizveries.

Pēc tam viņi piecēla D�emu sēdus un, no visām pusēm atbalstīju�i ar spilveniem, ielēja viņam ar karoti mutē pusgalonu stipras tējas ar citronu sulu, glicerīnu un viskiju � lik karstu, kādu vien vispār var iedzert. Ap pusdienas laiku D�ems sāka svīst, it kā būtu nostrādājis pusi maiņas zemā cietu ogļu cirtnē. Viņ� mirka kā ūdenī, sviedri plūda straumēm, līdz cauri segām sāka �ķietami iztvaikot. Megija vēlreiz sakarsēja un aplika viņam ap kaklu speķa �ķēles un deva karstā ūdenī izkausētu brūno cukuru, lai viņ� nezaudētu spēku un nepārstātu svīst, bel Sāra lika uz viņa kaisto�ās pieres aukstas kompreses ar lazdu mizu novārījumu, lai no karstuma viņ� nezaudētu samaņu. Vakarā D�emijs pārslāja svīst un pamazām sāka atgūt balsi. Viņam apmainīja ve|u un uzsedza sausas segas, bet slapjās izmazgāja. Visļaunākais nu bija pāri, un varēja domāt par vissvarīgāko.

� Un vēl kas,� Gilons sacīja.� Es ta�u nezinu, kā viņu uzrunāt. Es pat nezinu, kā viņu sauc. Ko es viņam lai saku"!

Visi neziņā raudzījās viņā. Par to viņi nebija padomāju�i, jo nevienam pitmangietim nebija vajadzējis doties uz Brain-bijholu.

� Vai man spiest viņam roku? Vai noskūpstīt gredzenu? Vai paklanīties? Kas man ir jādara?

� Izturies lā, kā cilvēkam klājas,� kāds atbildēja.� Ej iek�ā kā cilvēks un nāc ārā kā cilvēks. Tie�i tādēļ mēs esam izvēlēju�i tevi.

Izvēlēju�i, Endrjū nodomāja. Viņa tēvu neviens nebija izvēlējis.

� To viegli pateikt, bel ne lik viegli izdarīt,� Gilons sacīja.

� Jā gan,� klusi no�alca pāri visai istabai. Tā kā D�emijs bija slims un Kameronu mājā izsisti logi, sapulce nolika pie Vollera Bouna. Bija sanāku�i trīsdesmit ogļra�i, pa vienam pārstāvim no katras ciema ielas. Pirmo reizi Pilmangas vēsturē aug�ciemie�i un lejgalic�i sēdēja līdzās.

Cieminieku noskaņojums atkal bija pacilāts. Pats lords ir spiests ielūgt ogļraci savā namā.

� Un ja lēdija D�eina ielies man tēju? Kā liekas, viņa ta�u to dara. Ko lai es viņai saku? Kā lai uzrunāju viņu?

� Par grāfieni,� kāds ieteicās.� Mums katrā ziņā no laika gala viņa ir bijusi lēdija D�eina, bet kā grāfa sieva viņa ir grāfiene.

� Kā tu lo zini?� misters Bouns jautāja.

� Es ta�u apgrozos cilvēkos,� ogļracis atbildēja.

Bounu mājā iestājās klusums. Kā likās, ogļracim bija taisnība, ta�u tas vienīgi pierādīja, ka neviens no viņiem nezina, kā vajadzētu uzvesties.

� Ko tur daudz prātot. �īm formalitātēm nav nozīmes. Ja jau lords uzaicinājis tevi uz savu pili, tas ir� uz savu māju, uz savu namu . . .� viņ� izlaboja.

� Vai tad tā nav pils?

� Nē, uz savu namu.

Gilons atkal juta, ka noplok dū�a, pakrūtē rodas tuk�uma sajūta � skaidrs, ka pie lā bija vainojami nervi,� un uz aug�u kāpj tāds kā nelabums, kaul gan viņ� nebija ēdis ne miltumiņa, kop� uzzināja�o vēsti.

� Tas nav svarīgi,� Ar�ijs D�eps teica.� Ja saimnieks aicina Kameronu uz lēju, tas nozīmē, ka viņ� aicina Kameronu nevis ciemos, bet gan � lai panāktu vieno�anos, lai kaul kā mēģinātu visu lo nokārtot. Bet, ja Kamerona jautājums liks nokārtots, tā būs arī mūsu uzvara.

Atskanēja aplausi, un Gilons jutās labāk. Kaut arī viņ� izlielu tējas tasi sev klēpī vai salauztu kādu no viņu apzeltītajiem krēsliem, kāda tam nozīme, ja ir runa par tūksto� trīssimt strādnieku labklājību. Un viņam atkal uzmācās nelabums.

� Bel ko lai es viņam saku'? Kādas prasības lai izvirzu?

� Vispirms pasaki viņam, ka lā bija cūcība � alņeml Sporta placi, to viņam pasaki jau pa�ā sākumā.

Skaļi aplausi.

� Un kā lai es ģērbjos? Es esmu jūsu pārstāvis. Es nevaru ierasties Brambijholā, ap�ilbinādams �iem cilvēkiem acis ar savu līdz nodilumam nospīdinālo uzvalku. Es nevaru, es negribu tāds rādīties viņiem.

� Kameronam taisnība,� Endijs Begs teica.� Man domāt, tie�i lo viņi grib panākt. Tie�i tādēļ aicina viņu uz turieni. Lai viņ� tur justos kā nolādēts kroplis.

� Es gribētu palūgt bez rupjībām.

� Piedodiet, las man tā paspruka. Lai viņ� tur justos kā ...

� Kā kroplis,� misters Bouns noteica.� Līdz ar lo viss jau ir skaidrs.

Tikai lad Begs un vēl da�s labs atskārta, ka var izteikties arī bez lamuvārdiem.

� Jā gan. Viņi grib, lai viņ� lur justos kā pēdējais plukata, kā raktuvju pele, kam pamet drupa�u un ko pēc tam aiztriec.

� Es patapinātu tev savu jauno uzvalku, bet las tev nederēs. Tu esi daudz garāks par mums visiem.

� Kad pienāks laiks celties kājās un runāt, es varu galvot, ka Gilons Kamerons celsies kājās un pateiks visu, kas sakāms,� Vollcrs Bouns sacīja.

Bet viņi vēl joprojām sprieda par uzvalku. Ogļra�i negribēja pieļaut, ka viņu pārstāvis izskatītos pēc diedelnieka.

� Mēs sūtīsim uz turieni nevis ubagu, bet cilvēku!� kāds iesaucās.� Un, ja viņ� aizstāv manas intereses, es gribu, lai viņ� izskatītos pēc cilvēka.

Atskanēja skaļi piekri�anas saucieni.

� Ņemsim un nopirksim viņam uzvalku, ko?� Ar�ijs D�eps ierosināja.� Es gan esmu tuk�ā tāpat kā visi, bet, ja tūksto� vīru nevar nopirkt vienam cilvēkam uzvalku, lad mums vairs nav ko spert kāju �ai mājā.

� Smuku uzvalku, glaimu uzvalku,� kāds piemetināja.

� Tāds cilvēks mācēs lo valkāt. Tāds darīs godu jebkuram uzvalkam. Tālab jau mēs viņu izvēlējām.

Atkal jau �mēs viņu izvēlējām�, Endrjū nodomāja. Nē, las nudien bija aizvainojo�i. Tēvs ir riskējis, spēris bīstamu soli, bel viņi visu lo piedēvē sev. Tēvs bija kļuvis par sabiedrības īpa�umu, ko sabiedrība izmanto pēc saviem ieskatiem.

Un lad�jau kuro reizi �īs sapulces laikā � Endrjū domas aizklīda sāņus, pavisam neierastā virzienā. Vīri sprieda par tēva un viņa pa�a likteni, bel viņ� vēroja Vollera Bouna jaunāko meitu, kas stāvēja durvju aitas ēnā, cenzdamies uztvert viņas skatienu.

� Edinburga ir īstā viela, kur var dabūt vissmalkākās ķemmdzijas baķi!� Endrjū dzirdēja kādu kliedzam. Kā alla�, ogļra�i sarunājās kliegdami, bel viņ� �īs balsis tikpat kā nedzirdēja.

� Nē, vecais, las neiet cauri. Mūsu cilvēkam jābrauc uz Pitlokriju. Uz Maknotona fabriku Kalnienes pakājē, tās pa�as Kalnienes, no kuras viņ� nācis.

� Tur ra�o tvīdu, draugs, tvīdu, nevis . . .

Turpmāko Endrjū vairs nedzirdēja. Viņ� nespēja atraut acis no Elisonas Bounas, kura stāvēja durvīs.

� Jā, lielisku tvīdu, skaistu un mīkstu, derīgu smalkiem kungiem, derīgu pat lordiem.

Skaistu un mīkstu, kam patīkami pieskarties. Viņa stāvēja durvju ailas ēnā tik skaista, ka Endrjū nespēja saprast, kādē| visi pārējie neraugās meitenē. Viņ� centās domās atgriezties istabā pie vīriem, ta�u nespēja airaul acis no durvīm. Kaul viņi pārslātu klaigāt par lo, kāda �akete vajadzīga! Kādēļ gan ogļra�iem vienmēr tā jākliedz? Sirds dīvaini sitās viņam kaklā, un Endrjū nesaprata, kas ar viņu notiek. Diagnoze būtu pilnīgi skaidra, ja viņ� zinātu, kādas ir �īs slimības pazīmes, ta�u Pilmangas ļaudīm nebija pieredzes mīlestības simptomu noteik�anā. Elisona nozuda otrā istabā, un Endrjū jutās pamesls. Viņ� sāka prātot, vai būtu kaul vismazākā cerība piesaistīt meitenes uzmanību.

��Mofats un dēli� Frederika ielā, jāpērk būs lur! Pats grāfs tur iegādājas sev drānas.

Endrjū domas atkal novirzījās sāņus. Viņ� zināja, ka Pilmangā mīlestība nav izplatīta parādība. Tai nebija vietas ikdienas dzīvē, tādēļ to reti kad prasīja un reti kad dāvāja. Ogļra�i sagājās ar raktuvju mei�ām, un, kad ciemā atbrīvojās kāda māja, las nozīmēja, ka ir laiks precēties. Mīlestības vārdu pal nepieminēja, runāja vienīgi par mājas lielumu. Ne tādēļ, ka viņi neatzītu mīlestību, bet pati dzīve liedza viņiem domāt par to un padoties �īs bīstamās kaislības varai.

Meitene atgriezās atpakaļ pie durvīm, un Endrjū juta, ka sirds alkal salecas un augumam pārskrien spēj� prieka vilnis, un, kaut arī viņ� maz ko zināja par mīlestību, ta�u pats sev par brīnumu saprata, ka ir iemīlējies Elisonā Bounā, lai gan nav pārmijis ne vārda ar viņu. Bel par mīlestību tagad nebija ko domāt, un viņ� arī �oreiz bija tik prātīgs, lai saprastu, ka tur nekas nevar iznākt.

Viņas lēvs, par kaul ko sadusmots, cirla dūri galdā, un Endrjū, licis par sevi skaidrībā, domās atgriezās pie nolieko�ā. '

� Tās visas- ir blēņas, galīgas muļķības. Tik īsā laikā uzvalku nav iespējams nopirki.

Endrjū piecēlās kājās, kaul gan parasti lā nekad nedarīja, un visu acis pievērsās viņam. Viņ� vēl nebija leicis ne vārda, kad telpā jau icslājās klusums.

� Nu, klāj vaļā!� kāds viņam uzsauca.

� Es zinu, ko mans lēvs varēlu uzvilki un kas ikvienam skolām liktos visnotaļ piemērots.� Viņam vaigos iesitās Kameroniem raksturīgais sārtums, ta�u viņ� runāja bez stomī�anās.� Viņam nav jāiel uz Brambijholu, izliekoties par to, kas viņ� nav, viņ� var doties uz turieni tādā apģērbā, ar kādu katrs cilvēks var lepoties.� Endrjū apklusa, veltīgi lūkodamies pēc meitenes.

� Nu, nu, runā tālāk,� misters Bouns mudināja.

� Tev jāiet uz turieni kiltos, tēt. Jeb � kā tu pats saki � bruncī�os.

Visi piekrīto�i māja ar galvu. Tā bija lieliska doma: killi bija vienīgais apģērba gabals, ko varēja valkāt visu kārtu, visu ļau�u �ķiru pārstāvji. Pats lords Faifs valkāja killus da�ādos nacionālajos svētkos. Viņam palika ar svārciņiem mugurā �audīt tīrelī zaķus vai dzenāt lapsas.

� Tic ir veci un netīri,� Gilons iebilda.

� Nē, tēt, tīri,� Endrjū sacīja.� Pavisam tīri, noglabāti salmu grozā uz bēniņiem.

� Jā gan,� Sems apliecināja.� Mēs tajos bie�i vien uzcir-lāmies, kad tevis nebija mājās.

� Лг plecu saspraudi un cepures kokardi. Tas viss ir lur grozā,� Endrjū piemetināja.� Arī priek�ā liekamā ķcselīlc.

� Sporāns,²⁷� Gilons sacīja.

� Tas nekad nav lietots, tēt. Glu�i kā jauns.

Visi pagriezās un raudzījās Gilonā, cenzdamies iztēloties viņu �ai tērpā.

� Vai tie tie�ām ir tavi killi? īsti rūtaini skotu bruncī�i?� Vollers Bouns jaulāja.

� Jā. Bruncī�i, kādus valkāja sepliņdesmil devītais Kamc-rona Kalnienes pulks. Vai, kā tagad saka, Karaliskais Kame-rona kalnie�u pulks. Tie�i lādi killi, kādi Kameronam piedien.

� Tātad viņ� nevarēs teikt, ka tu esi uzvilcis sve�u apģērbu. Tā ir ne vien kalnie�u karavīru forma, bel arī tava klana tērps.

� Jā, mana klana tērps.

� Tas, draugs, nozīmē ļoti daudz. Skotijā las nozīmē ļoti daudz.

Visiem iepatikās �ī doma, ka ogļracis, viņu pārstāvis, ies pa Raktuvju gāli uz Brambijholu, ģērbies sava klana tērpā. Bez kādām raizēm un izdevumiem līdz ar �o cilvēku pa gāli aizsoļos tūksto�gadu ilga vēsture un skotu nemirstīgo varoņdarbu slava.

� Bel vai tev ir krekls? Tāds ar kruzuļiem?

Krekla Gilonam nebija.

� To var rīt nopirkt Danfermlainā. Skolu lielmaņu veikalā, kur iepērkas visi angļi. Tur var dabūt plecu apmetņus, sudraba kokardes ar dārgakmeņiem un da�neda�ādus samta izstrādājumus.

� Jā, samtu!� kāds ogļracis izsaucās.� Kālab mēs nevarētu ieģērbt viņu samtā? Tas būtu kronis visam!

� Nē, samts domāts vakaram. Viņam jāiet uz lēju,� misters Bouns sacīja.� Tvīda �akete būtu vislabākā. Tāda, kādās viņi pastaigājas pa tīreli.

� Jā, tvīds būtu tie�i tas, kas vajadzīgs,� Gilons sacīja. Nu arī viņ� bija iededzies.� Lai kāds būtu �aketes �uvums, tvīds der katram, gan bagātam, gan nabagam.

Trīda �aketes Pitmangā bija, cik uziet, ta�u viņi vēl labu laiku sprieda par tām, un Gilons atcerējās advokātu kantorī sastapto piemīlīgo un kluso mis Tvīdu. Ko viņi bija domāju�i, sacīdami, ka viņa esot redzējusi lik daudzus vīrie�us? To viņ� nekad neuzzinās. Un kā viņ� tādā brīdī kā �is domās varēja aizklīst tik tālu? Gilons paskatījās uz savu dēlu un bija pārsteigts. Endrjū domās �ķila aizklīdis ne mazāk tālu kā viņ� pats.

� Un galvā viņam būs platmale,� kāds uzvaro�i noteica.� Viņa glaunā, nepārspējamā platmale.

Gilonu pēk�ņi pārņēma vainas apziņa, ka viņam jāsarūgtina �ie cilvēki.

� To es pazaudēju,� viņ� sacīja.� Es pazaudēju savu platmali.

Viņi nespēja aptvert �o zaudējumu. Viņi bija izsmēju�i platmali, bet tikai tādēļ, ka tā �ķita pārāk izaicino�a.

� Pazaudēji savu smuko ūti?�Telpā bija iestājies klusums. Visi raudzījās Gilonā lā, it kā būtu pārsteigu�i viņu zogam naudu no Kamerona atbalstī�anas fonda.

� Es varu dabūt sev kalnie�u cepuri,� Gilons sacīja.

� Tādu ar sarkanbaltrūtainu apmali un lentēm mugurpusē. �ādas cepures ir ļoti skaistas.

Atkal uzbangoja sajūsma.

� Tātad rīt uz Danfermlainu!

� Un vēl man būs vajadzīgas pusgaras, atrotāmas zeķes.

� Ar pu�ķiem, Kameron. Bez pu�ķiem tā lieta �oreiz neies cauri.

� Tātad rīt uz Danfermlainu.

� Un neliela maksts nazim.

� Nazis nav vajadzīgs,� Gilons sacīja.� Tas jau būtu par daudz.

Visi piekrita, ka nazis nav vajadzīgs.

� Un tad vēl kurpes ar mēlītēm virspusē,� teica D�ons Troters, izmanīgs vīrelis, kas savu mū�u nebija strādājis pazemē, bet mū�dien slaistījās apkārt un vienmēr zināja vairāk par ciliem.� Kāds ir tavs numurs?� Gilons teica, ka desmitais.� Vai devīto tu varētu uzstīvēt kājās?� Gilons piekrīto�i pamāja ar galvu.� Tad es tev �ovakar pagādā�u kurpes, tikai neprasi, kur esmu tās rāvis.

Tā, nu viņ� bija apģērbts. Kā tas bija varējis notikt, Gilons brīnījās. Kas tā bija par apstākļu sakritību, ka izvēle krita tie�i uz viņu, ka tie�i viņam, vai viņ� grib vai ne, jādodas lejup uz Brambijholu, lai uzsāktu cīņu ar visvarenāko raktuvju īpa�nieku visā Faifas grāfistē? Viņam atkal uzmācās nelabums. Tie�i tobrīd tika lemts par to, kas viņam jāsaka, kas viņam jālūdz un cik tālu viņ� drīkstētu piekāpties, lai netiklu skarts visu cieminieku lepnums.

� Ar se�desmit mārciņām pilnīgi pietiks. Tas jau tāpat būs Pilmangas rekords.

� Nē, nē. Ja cilvēks reiz prasījis �etri simti, nevar gribēt, lai viņ� nolai�as līdz se�desmit mārciņām. Tā ir viņa goda lieta.

� Kāda velna pēc viņam vajadzēja prasīt �etri simti?� kāds uzstāja.

� Kāda tam tagad vairs nozīme? Fakts ir tāds, ka viņ� lā ir prasījis.

Zaļais tīrelis aiz loga Gilonam alla� atgādināja jūru, garā zāle viļņojās vējā kā pla�ā, aukstā, vienmēr kustībā eso�ā jūra. Viņa sirds piederēja jūrai, un lad viņ� atcerējās cilvēku mazajā laiviņā, kas lauzās cauri viļņiem uz lī�a salu.

Vai �is vīrs izglābās? Gilons juta, ka viņam tas tūliņ jāuzzina, ka no lā atkarīgs viņa misijas iznākums, ka, ne mirkli nekavējoties, viņam jābrauc uz Danfermlainu, jānoīrē laiva, kas aizved uz In�gārviju, un lur jāliek par visu skaidrībā. Ta�u viņ� palika nekustīgi sē�am. �Kas las par punu viņam uz muguras?� mis Tvīda bija jautājusi. Toreiz las viņu samulsināja, bel lagad lika vienīgi pasmaidīt. �Muskuļi, mis, los sauc par muskuļiem.�

� Par ko tu smaidi?� Vollcrs Bouns jautāja.� Es lur neredzu il nekā smieklīga.

� Ko?

� Tu nedzirdēji? Vai lu neesi maķenīt izklaidīgs �ādā brīdī, kad liek apspriests lik svarīgs jautājums?

� Kāds tad?

� Tika nolemts, ka tev jāapmierinās ar simt mārciņām, ja tev tās liks piedāvātas.

� Tā kā par maz,� Gilons sacīja.� Es palik�u lādā kā muļķa lomā. Es esmu prasījis �elrus simtus.� �ī summa jau kop� pa�a sākuma ciemā bija izraisījusi neapmierinātību. Pēc cieminicku domām, visas nelaimes pamatā savā ziņā bija �ī prasība. Tie�i lo viņi bija metu�i Gilonam acīs, sviezdami akmeņus viņa mājas durvīs un logos.� Cietīs mans lepnums.

� Bel lā būs summa, kas lev likumīgi pienākas, izsniegta, atbildol uz lavu prasību, nevis pie�ķirta pēc lorda iegribas. Tas būs viņ�, kura lepnums liks skarts. Padomā, Kamcron, lo lu nedrīksti aizmirsi.

Es arī netaisos aizmirst, Gilons nodomāja. Kādēļ lad viņ� bija visu lo uzņēmies?

Sapulce bija beigusies. Vīri, sanāku�i Gilonam apkāri, apbēra viņu ar saviem padomiem, ieteikumiem un uzmundrinājumiem.

� Un ielāgo vienu,� kāds viņam sacīja � Kad kalpone jautās, ko lu vēlies pie tējas, saki: ��ķēlīti citrona, lūdzu.��Tas bija D�ons Trolers.

� Turklāl lā nevērīgi, il kā starp cilu, lai viņi redz, ka lu zini, kā smalki ļaudis dzer lēju. Tu vari sacīl, par piemēru, �ādi:�Man nebūtu nekas iebilstams pret �ķēlīti citrona, mis.� Kaul ko lādā garā. Nekādā ziņā ar pienu vai cukuru. Tēju ar pienu dzer tikai ogļra�i.

� Bel es lā�u esmu ogļracis.

� Tu esi mūsu pārstāvis. Tēju ar citronu, vai saprati?

� Jā.

� Tikai ar citronu.

Diez kādu lēju būtu dzēris Kārlis Markss, Gilons prātoja. Visi aizgāja, palika vienīgi viņ�, Endrjū un Vollcrs Bouns.

� Taisni neticami!� Vollcrs Bouns ierunājās.� Brambijholā tu dzersi lēju kopā ar Faifas grāfu un grāfieni! Kas lo būtu varējis domāt lai dienā, kad lu pienāci pie Desmitnieku vārtiem? Es zinu, ka tu nedarīsi mums kaunu.

� Centī�os nedarīt.

� Tad ir viss kārtībā.

Gilons juta, ka pakrūti atkal dursta ledus adatiņas.

� Labu veiksmi, mister Kameron,� stāvēdama durvīs, teica Elisona Bouna.� Neviens lo neizdarīs labāk par jums.

Endrjū ausīs viņas balss skanēja kā maiga vēja �alka mcldrājā.

� Cik pulkstenis?

� Divpadsmit, tēt,� Sems sacīja.� Da�as minūtes pāri divpadsmitiem.

� Nevar būt.

� Vai lu gribi doties prom agrāk?

� Nezinu. Reizēm man gribas, lai �is brīdis jau būtu klāt, bel reizēm � lai las nekad nepienāktu.

� Gribi vai negribi, tam nav nozīmes. Laiks pats ir sev saimnieks.

Saimnieks. �eit visi ir saimnieki. �ahtu meistari, uzraugi, grāfi un grāfienes, Vollers Bouns un bads � cils par cilu sliktāki.

� Traks var palikt.� Megija sacīja. Viņa pār�uva vīles patapinātajai �aketei, lai lā neizskatītos tik nonēsāta.� Visu rīta cēlienu jānoņema�s, labojot un pārtaisot sve�a cilvēka �aketi.

� Tavs vīrs lo vilks mugurā.

Istabā ienāca Aiens. Viņ� bija izgatavojis apavu ziedi � savārījis ar etiķi un lampas sodrējiem speķa �ķēli, kas bija D�emam likta ap kaklu.

� Cik pulkstenis?

Neviens viņam neatbildēja. �is jautājums atņēma drosmi. Laiks vilkās necie�ami gausi.

� �is smāķis smird,� Sems sacīja.� Jācer, ka vismaz kurpes nesmirdēs.

� Es prasu, cik pulkstenis?

Beidzot Sāra viņam atbildēja:

� Piecas stundas, vēl piecas stundas. Tēvam ir jāiet pēc �elrarpus stundām.

Gilons atkal sajuta �ņaudzēju pakrūtē. �is <ir jāiet> aizskāra viņu. Viņ� satraukti pacēla galvu. Viņam nav jāiel, viņam hckur nav jāiet. Viņ� nav saņēmis tiesas pavēsti, viņ� ir saņēmis ielūgumu. Un zemes virsū nav tāda likuma, kas noteiktu, ka viņam, Gilonam Kameronam, brīvam pilsonim, katrā ziņā jāiet pie lorda Faifa uz tēju.

� Man nepavisaru nav .. .� viņ� iesāka, bet zēni, iedegu�ies strīdā, nemaz neklausījās. Viņ� apklusa.

� Pasaulīt mīļā, kurpes ta�u smirdēs.

� Nesmirdēs vis,� Āiens palika pie sava.� Kad bū�u beidzis, tās smar�os pēc vir�iem un būs tik spīdīgas kā ogļra�a snīpis.

� Nav tāda likuma, kas varētu mani piespiest ...� Gilons atsāka.

� Interesanti zināt, kā tur iek�ā izskatās,� Endijs Begs ieminējās. Kameronu mājā sāka pulcēties ļaudis, gribēdami savu pārstāvi uzmundrināt.

� Karsts kā ellē,� Aiens atbildēja, paceldams acis no kurpēm.� Viņ� tur kurina uz velna parau�anu, jo lepojas, ka viņam ir ogļu papilnam.

� Ko niekus. Tādam cilvēkam kā lords Faifs nav vajadzības lepoties ar ogļu krājumiem.

� Un tomēr viņ� lepojas.

� Kas to saka?

� Kas saka? Nu, cilvēki. Tie, kuri zina.

Aienu neviens nespēj aizrunāt, Gilons nodomāja. Aiens vienmēr prot izlocīties, izvairīties no tie�as atbildes. Viņam sāka uzmākties ba�as, ka arī grāfs varētu darīt tāpat, un no �īs domas pakrūtē alkal iemetās �ņaudzējs. Ka tik vēl nepiemetas kāda ķibele, viņ� nodomāja. Istabā ienāca Emīlija ar sporānu jeb zvērādas somiņu. Tās vāciņu kurpnieks bija notīrījis ar suku, bet pa�u somiņu nomazgājis mīkstā ziepjūdenī un viegli ieziedis ar eļļu.

� Viņ� par to paņēma veselu �iliņu,� Emīlija teica.� Vai varat to saprast?

Neviens to nespēja saprast.

� Vēl piecas stundas,� Aiens teica.

� Ak kungs, es ta�u neeju uz soda vielu!� Gilons pēk�ņi iesaucās.� Es neeju uz turieni mirt!

Istabā iestājās klusums. Tas bija saspringts piespiedu klusums. Visi gribēja runāt, ta�u aiz cieņas pret Gilonu klusēja, lai ar savām valodām netraucētu viņu un nesagrautu lo �ķobīgo dvēseles līdzsvaru, ko viņ� centās iegūt. Brī�iem Gilons domās redzēja sevi nepiespiesti staigājam pa Faifa viesistabu un sarunājamies ar viesiem, ja lādi būtu ielūgti, pats par lo juzdamies priecīgi pacilāts, bet pēc mirkļa, glu�i pretēji, iztēlojās, ka mēle viņam ir kā sasieta, ka viņ� izgrū� kaul kādas sloslīgas skaņas un ka cilvēki smejas par viņu, nespēdami saprast, ko viņ� grib teikt.

Varēja notiki gan vienādi, gan otrādi. Viss būs atkarīgs no viņa noskaņojuma lai brīdī, kad viņam lur alvērs durvis. Tas arī nolciks visu turpmāko. Ja viņ� tagad spētu ieņemt pareizo nostāju, lad censtos lo saglabāt, noturēt sevī līdz tam, kamēr nonāk Brambijholā un piezvana pie parādes durvīm.

� Vai jums nav gadījies dzirdēl, ka pirms da�ām nedēļām Forlas līcī varēlu būt noslīcis kāds vīrs?

Viņ� redzēja, ka cilvēki saskalās lā, il kā viņu pārstāvis būlu zaudējis prātu.

� Ar mani viss kārlībā,� Gilons leica.� Tik tie�ām viss kārlībā, varat man ticēt.

Alkal iestājās klusums, drūms klusums, ko grūti paciest, bet vēl grūtāk pārtraukt.

� Dīvaini, ka viņi neielūdza mani,� Megija sacīja.� Ir ta�u pieņemts kopā ar vīru uz lēju aicināt arī sievu.

Gilonam pirmo reizi ie�āvās prātā, ka grāfiene varēlu būt slikti audzināta, un no �īs domas viņam kļuva vieglāk � kā nekā ta�u kāds mierinājums.

� Varbūt viņi uzzināju�i, ka lu esi no Dramiem,� Soms sacīja.

� Nav glīti lā runāt,� Sāra iebilda.

� Tas nebija diez cik asprātīgi,� māte noteica.

� Varbūt lēdijai D�einai ir savi apsvērumi,� misters Selkērks teica.

� Tas arī nav glīti.

� Izskatīga aristokrāte pa�ā plaukumā . . . Kā stāsta, viņa ar lordu Faifu... nu labi, lai nu tas paliek.

� Arī las nav diez cik asprātīgi.

Viņiem laikam viss zināms par mani un misis Kameronu, Gilons nodomāja.

� Patiesība nekad nav asprātīga,� Selkērks sacīja.

� Jūs laikam uzskatāt sevi par lielu asprāti,� Megija sacīja.

� Nē, ta�u tie, kam es stāstu savus jokus, lā domā.

Un alkal iestājās klusums, kurā bija dzirdama vienīgi monotonā balss, kādā Sems lasīja D�emam priek�ā �Vol-denu�, klusumu padarīdama tik dziļu, ka varēja saklausīt vēja gaudas priedē aiz loga. Diena bija pelēka un apmākusies, ta�u bez lietus. Labi, ka tā, Gilons nodomāja. Smidzina lietutiņ�, vilina alutiņ�. Bija ļoti svarīgi, lai nelītu lietus, lai viņam nebūtu jāierodas Brambijholā ar slapjiem, salipu�iem matiem, lai no viņa killiem neiecēlu ūdens uz pulētajām koka vai kādām tur grīdām.

� Kā stāsta, viņ� esot briesmīgi sirdigs,� Aiens

teica.� Brolkoks pat baidoties pacelt acis uz viņu.

� Tas tādēļ, ka Brolkoks ir zaglis. Mūsu lēlis nav zaglis. Viņ� netaisās nevienu aplaupīt, viņ� tikai grib saņemt to, kas viņam pienākas,� Endrjū sacīja.

Visi centās Gilonu uzmundrināt, ta�u viņ� nekur nespēja rast mieru. Paņemdams mīksto tvīda kaklasaiti, viņ� pamanīja, ka viņam trīc roka. Viņ� aplika kaklasaiti, lai redzētu, kāda lā izskatās, un tad atskārta, ka aizmirsis, kā jāsien kaklasaites mezgls.

� Diez vai viņi nēsā �ādas kaklasaites,� Gilons sacīja.� Kā liekas, lādas neviens vairs nevalkā.

� Pagāju�ā gada sacīkstēs lādas vēl nēsāja,� Sems teica.� Gan smalki kungi, gan lielmaņi. Kaklasaite paliek kaklasaite�kāda tur starpība.

� Ko tas nozīmē?�tēvs viņam uzkliedza.

� Tas nozīmē, ka ar da�ām kaklasaitēm ir tāpat kā ar skolu bruncī�icm,� Sems mierīgi albildēja.� Ja tie kādreiz arī maina savu veidu, tad labi ja reizi pa simt gadiem.

Tad pienāca laiks mazgāties. Tā kā Gilons nebija strādājis �ahtā, sievietes juta, ka viņām neklājas atrasties līdzās, un iegāja dibenistabā. Cik dīvaini, ka pilmangie�i neredzēja kailumu, ja to sedza �ahtas putekļi un netīrumi, ta�u Gilons nebija varējis pierast pie lā. Tagad viņ� no�ēloja, ka neies pie lorda Faifa tie�i pēc darba, ar ogļu putekļiem klātu seju, kad viss apģērbs piesūcies ar darba sviedriem, strādnieka krietnuma apliecinātājiem. Pleca rēta izskatījās briesmīga. Ogļu putekļi lā arī nebija iztīrīti, un brūces vielā rēgojās apsarcis, grubuļains plankums ar zilgani melnu apmali.

� Tev vajadzēja iet pavisam bez krekla,� Seikērks ierunājās.� Lēdija D�cina, tevi ieraugot, dabūtu trieku. �Dod �im bezgodim prasīto naudu � un lai viņ� tūliņ pat pazūd no �ejienes,� viņa sacītu.

� Un ielāgo, tēt, nekādā ziņā neko nedari ar labo roku,� Endrjū sacīja.

� Es darī�u lo, ko varu ar lo darīt. Es netaisos viņa priek�ā izlikties.

� Bet roka lā�u nav vesela. Tu nespēj raki ogles. Vai lad lā bulu izlik�anās, ja lu viņam parādītu, ka lava roka vairs neklausa un lu neesi vairs slrādālājs?

� Tas būs tikai mazs paspilgtinājums, nevis patiesības izkropļojums,� Sems leica. Kur gan viņi ir iemācīju�ies �o paradumu izmantot patiesību nevis kā atbalsta punktu kādas domas apstiprinā�anai, bel kā līdzekli, lai kaul ko iegūlu.

Gilons nesaprata dēlus, ko bija izaudzinājis. Es acīmrcdzol nevienu vairs nesaprotu, viņ� nodomāja.

� Un, kad viņi pasniedz lev lējās lasi,� Megija sauca no dibenistabas,� ņem lo ar kreiso roku, ļoli skaļi sacīdams: �Piedodiet, bel labā roka man neklausa.�

Ciludien Gilons bulu pasmaidījis. �oreiz viņ� nesmaidīja, ta�u �o lo saprata mazliet labāk.

Endrjū piecēlās un devās uz Aug�līreli, lai pēdējo reizi saskaitītu kuģus un uzzinātu, cik kritisks ir lorda Faifa stāvoklis. D�ems bija saskaitījis se�us ogļu kuģus. .Ja lagad lur stāvētu asloņi vai desmit, gaidīdami, kad saņems kravu, las nozīmētu, ka lordam Faifam lokauts būtu jāpārlrauc, un �is apstāklis bulu Gilona slepenais trumpis, lai gūlu uzvaru.

Pusotras stundas vajag, lai saskaitītu kuģus, bel �etrdesmit minūtes, lai atgrieztos atpakaļ. Laika viņam bija pārpārēm. Tomēr Endrjū nolēma skriet � vismaz līdz lai vielai, klusākās stāvais kāpums. Viņ� julās atvieglots, licis ārā no mājas, kas kop� vakardienas bija pilna ar cilvēkiem, kuri nepārtraukti nāca un gāja. Tēvam lika dots pārāk daudz padomu, katram bija kāda lieliska ideja, kā viņam vajagot izturēties � nevis runāt ar lordu Faifu kā ar sev līdzīgu, bet gan to pamatīgi �atsēdināt�. Skrējiens Endrjū sagādāja apmierinājumu: laiks skaidrojās, un visur�gan viņā pa�ā, gan viņu mājā, ģimenē un ciemā � jaudās milzīga pacilātība. To�mangas terases galā, kur sākās augļudārzs, uz Raktuvju gāles stūra stāvēja Elisona Bouna, it kā būtu viņu gaidījusi. Viņ� palēnināja soli, cerēdams, ka las nav manāms, jo negribēja, lai Elisona nodomātu, ka viņ� apstājas viņas dēļ. Nu viņiem bija kaul kas kopīgs un vienojo�s: viņ� ar tēvu ir bijis �īs meitenes mājā, viņ� lur ir runājis sapulcē un pat redzējis viņas gultu. Tuvodamies meitenei, viņ� pārslāja skriet � it kā aiz noguruma, ta�u uz meiteni neskatījās, dodams Elisonai iespēju uzsāki sarunu, ja viņai būtu tāda vēlē�anās.

� Tas bija lielisks priek�likums, kuru lu ieteici,� Elisona sacīja.

Viņ� izbrīnīts pagrieza galvu pret meiteni, it kā tikai tagad to pamanījis.

� Ā-a.� Endrjū sāka mirk�ķināt acis. Kāds es esmu divkosis, viņ� nodomāja un skaļi jautāja:� Kāds priek�likums?

� Par kiltiem. Tā tie�ām būs labāk.

� Jā, laikam gan.

Viņ� stāvēja, joprojām pagriezis seju pret Aug�tīreli, un nespēja izdomāt, ko vēl varētu sacīt. Meitene bija lik skaisla un lik at�ķirīga no cilām, kuras, kā jau las ciemā bija parasts, zēnus vienmēr ķircināja un kaitināja. Pēc brī�a las, protams, apnika, lā�u tā bija vieglāk sarunāties.

� Kā �odien jūtas tavs tēvs?

Nu Endrjū varēja atļauties pasmaidīt.

� A, viņ� ir satraukts. Pat ļoti.

� Tas arī saprotams.

� Storē apkārt pa māju kā nelabā apsēsts. No priek�istabas uz dibenistabu un atpakaļ, te smejas, le atkal aizsvilstas dusmās.

� Jā, to var iedomāties.

Endrjū brīnījās, kādēļ bija lietojis Pitmangā ierasto vārdu <storē�. Dro�i vien tādēļ, lai parādītu, ka viņ� ir tāds pats puisis kā visi cili. Elisona, tāpat kā viņa māte, nerunāja pilmangie�u dialektā, il kā �eil parasti lietotos vārdus nekad nebūtu dzirdējusi. Ar viņu ir lik viegli sarunāties, Endrjū nodomāja, un tas cēla viņa pa�apziņu.

� Vai vari iedomāties, kā būtu, ja tev vajadzētu iet uz Brambijholu?

� Nē,� Endrjū sacīja.

� Mans tēvs saka � tur nepiecie�ama liela drosme.

� Jā, patie�ām.

� Es nespēju iedomāties sevi viņa vietā. Nez ko es tur iesāktu?

� Tev nu tur ietu pavisam labi.

Meitene izbrīnīta paraudzījās viņā.

� Kādēļ tu tā domā?

� Nu tādēļ, ka lu esi lik .. .Tev vispār nevajadzētu .. .-Viņ� apklusa, saniknojies uz sevi. Viņ� nespēja pasacīt to, ko gribēja, proti, ka lik skaistai meitenei kā Elisona nekas nav jādara, tik tie�ām nav jāslrādā kā citām meitenēm, bet tikai jāstāv un jāļauj priecāties par savu skaistumu. Vecāki nelaida viņu �ahtai ne tuvumā, lai meitene nenotraipītos ar ogļu putekļiem, un neviens par lo arī nebrīnījās. Visiem bija skaidrs, ka Elisona Bouna ir pārāk skaista, lai strādātu �ahtā.

� Kāda lad? Nu kāda es esmu?

� Tik skaista,� viņam paspruka, un viņ� sāka soļot uz tīreļa pusi, jo juta, ka ir pārāk nosarcis, lai spētu paskatīties uz meiteni.

Elisona gāja viņam līdzi.

� Kā tas saprotams?

Vai viņa tie�ām ncatskār�, kā es to domāju, Endrjū brīnījās un, beidzot saņēmies, pagriezās pret viņu. Ja tēvam pieliek dū�as doties uz Brambijholu, man jāvar paskatīties uz meiteni, viņ� nodomāja.

� Tu esi lik skaista, ka tev vajag tikai lā stāvēt, lai cili varētu pamielot acis.

� Tas ta�u it neko nenozīmē.

- Kā nu ne. Nozīmē gan. Skaistas meitenes visiem patīk, lā nu las ir. Skaistas meitenes � lā ir īpa�a ļau�u �ķira.

- Ja lords Faifs vai lēdija D�eina uzdotu man kādu jautājumu, es stāvētu kā ūdeni mutē ieņēmusi un nezinātu, ko atbildēt.

� Viņiem las būtu glu�i vienalga.

Endrjū gāja tikai uz priek�u � ejot bija vieglāk sarunāties �, un meitene joprojām nāca viņam līdzi. Viņ� izjuta priecīgu satraukumu un pēk�ņi atskārta, ka jau divus gadus � nē, kur nu, piecus vai se�us � ir sapņojis, ka reiz lā varētu nolikt. Viņ� jutās mazliet apreibis. Un, ja jau reiz viņ� bija iesācis, lad nolēma novest visu līdz galam. �ajā dienā to varēja atļauties.

� Vai lu negribi nākt man līdzi uz Aug�tīreli? Debess skaidrojas.

Endrjū baidījās uzlūkot meiteni. Viņ� negribēja izskatīties pēc lūdzēja, ne arī būt pārāk uzstājīgs, turklāt viņ� negribēja pieļaut, ka Elisona redzētu viņa seju tajā mirklī, kad viņ� varbūt saņemtu noraido�u atbildi. Krietnu brīdi viņa klusēja.

� Labi, es ie�u.

Viņam salēcās sirds.

� Nu lad ejam,� viņ� teica un nogriezās uz takas, kas veda cauri augļudārzam. Tagad, kad meitene nāca nopakaļ, Endrjū nesaprata, ko lai iesāk ar viņu. Viņas solis bija lik gauss, bel viņ� parasti gāja, cik ātri vien spēja, lai ātrāk paveiktu darāmo, un �āds temps viņam nebija pieņemams. Klusē�ana kļuva necie�ama, bet tad Elisona izglāba viņu.

� Kā iet tavam brālim D�emam?

� D�emam?� Endrjū pagriezās un paskatījās uz meiteni. No kāp�anas kalnā viņas sejā bija ielijis sārtums. Viņa bija tik skaista, ka Endrjū, viņu uzlūkojot, bija pārsteigts un izbrīnīts, ka meitene nāk viņam līdzi. Parasti vienīgi raktuvju strādnieces un �zaļo lindraku� mei�as gāja uz tīreli kopā ar pui�iem, kurus tik tikko pazina. Viņi abi lo apzinājās.

� D�emam, kā liekas, ir labāk. Ļaunākais ir pāri. Māsa viņu kopj. Labāk par māsu neviens neprot lo darīt.

� Viņa ir brīni�ķīga. Tagad viņa ir arī mana māsa.

�āds pavērsiens viņam nebija pa prātam. Viņ� nepavisam negribēja, ka starp viņiem izveidotos lādas kā brāļa un māsas attiecības. Aiz augļudārza Endrjū apstājās un gaidīja meiteni. Ābelēs vīdēja zaļi ābolī�i, un las nozīmēja, ka tuvumā jābūl arī ābolu zaglēniem, kādi bija Aiens ar Emīliju. Elisona, kas bija centusies turēties viņam līdzi, aizelsusies palika slāvam.

� Vai tu vari man atbildēt uz kādu jautājumu?

� Jā, dro�i vien. Kāpēc gan ne?

� Kādēļ jūs, Kameroni, vienmēr ejat uz Aug�līreli?

�is jautājums Endrjū galīgi izsila no sliedēm, jo viņ� zināja, ka nevarēs uz to godīgi atbildēt. Sems �ādās reizēs prata atrunāties un D�emijs tāpat, tikai citādā veidā, bet viņam neviens nebija uzdevis �ādu jautājumu. Jau iepriek� juzdams, ka tāds var tikt izteikts, viņ� laikus bija pratis izvairīties.

� Lai meklētu leleru olas.� Tā bija parastā Kameronu atbilde � lā, ar kuras palīdzību izlocījās Sems.

�Bet jūs tak nevienas tur neatrodat,� cilvēki mēdza teikt, un Sems uz lo atbildēja:*Tie�i tur jau las suns arī aprakts � redzēs, kā būs, kad reiz atradīsim,�� un līdz ar to �is jautājums bija izsmelts. Ta�u Endrjū lā nespētu pateikt.

� �ī atbilde man jau ir zināma,� Elisona sacīja.� Bel �oreiz es gribu dzirdēt tauējo.

Viņ� sāka iet tālāk.

� To es nevaru sacīt,� viņ� teica.

� Tātad tu man neuzlicies.

� Nē, uzticos.� Viņ� pagriezās pret meiteni un nodomāja, ka spētu viņai uzticēt pilnīgi visu.

� Nu lad pasaki.

Viņam ļoti gribējās izpildīt �o lūgumu, tik ļoti kā vēl nevienu cilu.

� Es nevaru,� Endrjū palika pie sava.

� Tam nu es neticu. Ja tu man uzlicies, lad vari gan.

Kad meitene paskatījās uz viņu, Endrjū nespēja saprast, ka tas var būt, ka viņ� vēl nav viņai to pastāstījis. Ta�u tas nebija viņa noslēpums vien. Tas bija Kameronu ģimenes noslēpums.

� Tas nav tikai manējais.

� Kas (aci?

� Ak dievs, nu �is noslēpums! Tas, ko mēs darām.� Viņ� papleta rokas, apzinādamies, ka izskatās no�ēlojams.� Vai tie�ām lu nesaproti, ka es nevaru to atklāt?

Meitene raudzījās viņā ar vērīgu, zino�u skatienu, bel viņas acis bija tik bērni�ķīgas, kādas nemēdz būt visu zino�iem cilvēkiem.

� Nē.

Endrjū stāvēja, nespēdams pakustēties, nespēdams doties ne uz priek�u, ne atpakaļ un apzinādamies, ka laiks pamazām izlek.

� Sāk apmākties. Alkal būs lietus.

� Nē, es nesaprotu, kādēļ lu man neuzlicies.� Meitene pagriezās un devās atpakaļ.

� Pagaidi!� Endrjū sauca viņai pakaļ. Tas bija drīzāk kliedziens pēc palīdzības.� Ja vēlies, vari nākt man līdzi.� Meitene apstājās, un viņ� pieskrēja viņai klāt.

� Tu vari nākt līdzi.

� Un es redzē�u, ko tu tur dari?

� Jā.

� Un vai es visu sapratī�u?� Viņ� bija pārsteigts par to, cik tuvu viņa �ķita esam patiesībai. Gandrīz varēja domāt, ka viņa visu zina un grib vienīgi pārbaudīt viņu.

� Nē.

� Bel, kad bū�u redzējusi, lu man visu izskaidrosi?

Viņ� gribēja sacīt �jā�, ta�u atskārta, ka purina galvu. Meitene devās atpakaļ un jau bija gandrīz nonākusi līdz dārza malai.

� Lūdzu, neaizej!� viņ� sauca, skriedams viņai pakaļ.

� Ja vēlies, vari nākt man līdzi,� Bouna meita sacīja.

� Nē, es nevaru!�Tas bija sāpju kliedziens.� Man ir jāuziet kalnā. Man ir uzdots lo izdarīt.� Viņ� saņēma meiteni aiz rokas, pārsteigts par savu drosmi.� Redzi, arī Bounu ģimenei ir savs lepnums. Ja jums būtu kāds ģimenes noslēpums, ko jūs būtu zvērēju�i nevienam neizpaust, arī tu man to nestāstītu.

� Nē, tik un tā pastāstītu.� Kaut ko lādu viņ� nebija gaidījis un sajuta, ka zeme sāk grīļoties.� Jo es tev uzticētos.

Un tomēr � atzī�anās vārdi nenāca viņam pār lūpām tādā dienā kā �ī, kad tēvs dzīrās doties pie lorda Faifa un ģimenei bija jāstāv kā klintij aiz viņa. Endrjū nespēja atklāt �o noslēpumu, ko viņi bija glabāju�i lik daudzus gadus. Elisona devās cauri dārzam atpakaļ. Endrjū juta, ka saites, kas viņu saista ar ģimeni, ir stiprākas par viņa gribu un prātu, un tas atturēja viņu no tā, ko viņ� tik labprāt būtu izdarījis.

� Elisona! Nāc atpakaļ¹. Es tev to pateik�u!�Ta�u viņ� palika nekustīgi stāvam, jo zināja, ka neko neteiks, kaut arī viņa pagrieztos atpakaļ. Un tad, kā sodīdams sevi, viņ� skrēja pa nokalni aug�up, pēc visa pārciestā skrie�anas grūtības izjuzdams glu�i kā atvieglinājumu. Ģimene ir pirmajā vietā, ģimene vienmēr būs pirmajā vielā, bez ģimenes cilvēkam nekā cila nav. Lai Bouni stāsta savus noslēpumus, bet Kameroni to nekad nedarīs.

Tas izklausījās skaisti, ta�u �ajā brīdī viņam kļuva nelabi. Kādēļ gan es esmu dzimis Kamerons, viņ� nodomāja un pie katra mokpilnā soļa, skrie�us dzīdamies kalnā, skaļi atkārtoja:� Kādēļ gan es? Kādēļ tie�i es?�juzdams, ka zaudējis vienīgo īsto mīlestību, cenzdamies saglabāt kaut ko citu. Jaunam cilvēkam tas ir pārāk smags pārbaudījums, Endrjū bija spiests atzīt.

Gilonam �ķila, ka viņ� mazgājas kublā jau veselu mū�ību. Viņ� vairākkārt berzās un skalojās, ziepēja matus un tad skaloja ūdenī, kam bija pievienots mazliet etiķa, lai tie būtu mīksti un spīdīgi. Ja cicminieki gribēja, lai viņ� izskatās pēc kropļa, tad tiem vajadzētu rīkoties pavisam citādi, Gilons nodomāja. Tiem vajadzētu uzlikt viņu uz slēģa, aizstiept un atstāt pie Brambijholas durvīm, ta�u tie viņu ir saposu�i kā Kalnienes strēlnieku parādes gājienam.

� Cik laika vēl atlicis¹!�viņ� pēk�ņi iesaucās. Dro�i vien bija pagāju�as vairākas stundas.

� Vēl trīs stundas līdz noliktajam brīdim,� Megija no otras istabas atbildēja.

Līdz noliktajam brīdim. Kā pirms nāvessoda izpildī�anas. Gilons nodrebēja no �iem vārdiem.

Slaucīdamies viņ� pamanīja, ka viņam atkal trīc rokas.

� Būtu vajadzīgas kādas tabletes, kas nomierina nervus,� viņ� ierunājās.

� Ir tāds līdzeklis, tikai ne tabletēs .� Sclkērks

sacīja.� To ielej no pudeles.

Megija acumirklī iznāca no dibenistabas, kaut arī Gilons kails stāvēja istabas vidū.

� Pie joda, vai jūs esat galīgi dulns?�viņa Selkērkam uzkliedza.� Vai gribai, lai jūsu draugs smeļas drosmi no pudeles un, tur aizgājis, smird pēc viskija? Un tu ģērbies, Gilon. Stāv un trīc te kā ap�u lapa, nosalis galīgi zils.

Megija ienesa viskija pudeli dibenistabā. Durvīs parādījās Bobs Bojs, un gaisa strāva, kas līdz ar viņu ieplūda istabā, Gilonam, protams, nenāca par labu. Viņ� vēl aizvien nespēja apvaldīt trīsas.

� Be, ka dabūju!� Bobs iesaucās, rādīdams pusgarās zeķes. Tās bija no pelēkas, mīkstas vilnas dzijas ar neuzkrīto�ām rūtiņām, ko veidoja tik tikko samanāms sarkans pavediens, ar nelieliem pu�ķiem pie ceļgaliem.� Vai redzi �īs te?�viņ� rādīja, pasniedzis zeķes tēvam.� Tās ir siksniņas tavam medību nazim.� Viņ� bija priecīgi pacilāts un ari iedzēris.

� Nazi es neņem�u līdzi,� Gilons teica, un istabā atkal iestājās klusums.

Kas jums lēcies?�Bobs noprasīja.� Te jau izskatās pēc sēru mājas.

Gilons sāka ģērbties � tik apdomīgi, kā to varētu darīt cilvēks, kas zina, ka ģērbjas pēdējo reizi.

� Tev vajadzētu iziet uz ielas. Viss ciems tevi gaida. Arā valda īsta svētku noskaņa. Endijs Begs dzīrās kādu sūtīt uz Kaudenbīlu pēc dūdinieka, kas tevi pavadītu līdz pilij.

Gilonam atkal pārskrēja trīsas, ta�u viņ� saņēmās un turpināja ģērbties. Viņ� uzvilka tīru adītu veļu. Ja lorda nams būs pārkurināts, viņam būs jāsvīsl, bet tur neko nevarēja darīt. Kiltus bez apak�biksēm nevarēja vilkt � tas Skotijā katram bija skaidrs. Bokas un kājas Gilonam �ķila kā sapītas.

� Ak dievs, ko viņi ir iedomāju�ies?� Gilons iebilda.� �ī ir pārāk svarīga diena tādām izdarībām.

� �ī ir otra Ogļra�u brīvības diena,� Bobs sacīja.� Vienkār�s cilvēks ielau�as pasaulē, kura līdz �im viņam bijusi slēgta. Vienkār�s ogļu urķis piespie� visuvareno lordu Faifu viņu pieņemt. Padomājiet tikai � pa�u visuvareno ...

� Nē!� Gilons iesaucās.� To es nedarī�u! �ajā tērpā es neie�u!

Viņ� bija uzvilcis kiltus un tos aizāķējis � un vienā brīdī pārvērties līdz nepazī�anai. Ar vienu rokas vēzienu, metāla āķim noklik�ķot pret metālu, viņ� no pelēkās pilmangie�u pasaules pārcēlās savā, ogļra�iem sve�ā pasaulē.

Tas bija gandrīz aizvainojo�i. Viņ� stāvēja tum�ās istabiņas vidū pret pelēko, sodrējiem nokvēpu�o sienu kā mirdzo�s tropu putns, kas uz brīdi iemaldījies strādnieku pavārtes zvirbuļu barā.

Killu ieloces viegli novilnīja kā vēja elpas skarta tīreļa zāle, un rūtainā auduma krāsas � sulīgi zilais un zaļais ar sarkanām un dzeltenām svītrām � pie katras kustības uzdzirkstīja, pārsteigdamas un ap�ilbinādamas Pitmangu, kura pazina tikai pelēko un melno. Kruzuļotais, aiz bruncī�iem aizbāztais krekls � balts un mīksts, kāds var būt tikai labs linu audums,� vēl vairāk izcēla rūtainā auduma ko�umu.

� Bel, tēt, tu esi tik skaists!� Emīlija izsaucās.

� Jā, tik tie�ām. Kā pali Skotijas zeme,� piebilda Sems. Visi saprata, ko viņ� ar to domā. Gilons �ais killos izskatījās kā viņu sapņu iemiesojums, tāds, kādu katrs sevi vēlējās redzēt. Un Gilons lo sajuta. Viņ� zināja, ka nevienam no klāteso�ajiem, kam nebija tāda auguma un iznesības, ne arī lik smalku sejas pantu, �āds tērps lik labi nepiestāvētu. Viņ� �ķila izkāpis no kādas senas gleznas.

� D�emijs grib tevi redzēt �ai tērpā, tēt,� Sāra sacīja.

� Nē, nav liesa, viņ� negrib mani redzēt, jo es neie�u uz Brambijholu.

� Lūdzu, tēt. Viņ� lik ļoti lo vēlas.

Nabaga D�ems! Nu labi, lai notiek. Es tikai parādī�u dēlam �os kiltus un pēc tam tos novilk�u uz visiem laikiem, Gilons nodomāja un teica:

� Nu lad dodiet man pusgarās zeķes, bez tām bruncī�i nav nēsājami.� Un visi juta, ka viņa pretestība atslābst. Viņ� iegāja dibenistabā, kur lielajā gultā gulēja D�ems.

D�ems pamāja ar galvu un tad pasmaidīja. Viņ� gribēja piecelties sēdus, ta�u nespēja un ar vieglu mājienu paaicināja pie sevis Semu.

� Ko viņ� saka?� Gilons jautāja.

� Viņ� saka, ja lu neie�ot uz Brambijholu un nerīko�oties tā, kā �ādā tērpā tas piedien, viņ� aizpūtīs tevi uz turieni.

Visi iesmējās, pirmo reizi pa īstam iesmējās, un līdz ar lo mājā viss pārvērtās. Katram gribējās kaut ko sacīt, dot kādu padomu, lai Gilons izskatītos pēc īsta skola, kam nav ne ko pieliki, ne atņemt.

� Es gribētu iedzert kādu mēriņu laba viskija ...

� Nē, to lu nedrīksti darīt,� Megija sacīja.

� Es lomēr iedzer�u.

Gilons pagāja sievai garām � D�ona Tomsona laiki bija pagāju�i � un paņēma pudeli.

� Un, kur� grib, tas lai iedzer kopā ar mani,� viņ� teica iin ielēja sev krūzītē krietnu malku viskija.

� Par D�emu � lai viņ� drīz izveseļotos!

� Par D�emu!

� Par mūsu tēli � lai viņam ncsame�ģās mēle!

� Par mūsu tēti!

� Par mūsu māti, kas piespiedusi mūs lik daudz ko paveikt!� Gilons teica.

� Par mūsu mammuci!

� Par lordu Faifu!� Gilons sacīja.

� Par lordu Faifu!� viņi sauca.

Gilons pēk�ņi pagriezās un ar neveiklu kustību trieca krūzīti pret pavardu, tā ka lā sa�ķīda gabalu gabalos.

� Kādēļ tu lā darīji?� Megija jautāja.

� Nezinu, bel man tā gribējās darīt.

Pēc tam viss vērsās uz labo pusi. Ieradās amatnieki izlabot logu rāmjus un ieliki jaunus stiklus. Viņi noņēma logiem dēļus, un māja pielija pilna ar gaismu, kas �ķila it kā debesu sūtīta zīme Gilona uzmundrinā�anai. Viņ� redzēja, ka ārā viņu gaida ļaudis.

� Lūdzu, iepazīstieties ar mūsu tēvoci seru Lorislonu Kamcronu,� Sems teica.

� Esiet sveicināts, cienītais ser,� amatnieks teica, noņēma cepuri un tikai tad pazina Gilonu.� Velna milti, las tak ir Kamerons! Acis �ilbst, uz viņu paskaloties.

Zeķes bija pārvērtu�as Gilona garās, dzīslainās kājas tikpat brīnumainā kārtā kā killi augumu. Stilbi jaunajās vilnas zeķēs izskatījās stingri un spēcīgi kā brie�u medniekam un arī kaulainie ceļgali . .. glu�i pieklājīgi. Gilons aplika savu tvīda kaklasaiti � nu viņ� zināja, kā lā ir jāsasien,� un uzvilka tvīda �akeli, zem kuras viņa ogļra�a pleci it kā izslējās un �ķila platāki. Kurpes spieda, ta�u ne pārāk un, kā par brīnumu, padarīja viņu vēl par kādu collu garāku. �o kurpju valkātājs bija tām piesilis paliktņus, lai izskatītos augumā di�āks. Viss bija vislabākajā kārtībā, viss atstāja vajadzīgo iespaidu.

� Nu es saprotu, kādēļ lu brauci uz turieni un centies viņu savalgol,� Sems sacīja mātei.� Agrāk es lo nebiju pamanījis.

� Jā, pēc tāda cs braucu un tādu arī dabūju,� Megija noteica.� �ēl gan, ka viens otrs no jums tik maz ko ir pārmantojis no viņa.

� Mū�dien lu visu sabojā, mamm,� Robs Rojs iebilda.� Laikam jau tāpēc, ka mēs pārāk daudz esam pārmantojusi no tevis.

� Jā gan. Pilnīgi iespējams.

Vēl bija jāgaida vesela stunda. Tas bija pārāk ilgi. Gilons būtu gribējis tūliņ doties ceļā. Viņ� piespieda sevi apsēsties un palasīt Henriju D�ord�u, lai noskaņotos, lā sakot, ieeļļotu prātu gaidāmajai sarunai.

�Ta�u angļu valdī�anas pirmo gadu nelikumībām sen bija pienācis gals. �im pla�ajam iedzīvotāju slānim stingrā Anglijas roka deva daudz vairāk nekā Romas miers: ar sīki izstrādātiem likumu kodeksiem dzīvē tika ieviesti taisnīgie angļu likumi un iecelti īpa�i likuma sargi, kas rūpējās par lo, lai visvairāk atstumtajām un nomāktajām lautām tiktu nodro�inātas tās pa�as tiesības, kādas brīvajiem anglosak�iem ...�

Skaties, kur gribi, visur atklājas tas, ko Pilmangā neviens laikam nespētu saprast, Gilons nodomāja. Visi cilvēki ir pakļauti likumam, arī tie, kas ieņem augstāku stāvokli. Likuma priek�ā visi ir vienādi � arī tad, ja ir runa par cilvēka tiesībām. Viņa acu priek�ā alkal iznira augstās Brambijholas durvis, un �oreiz viņ� nejuta saltumu pakrūtē.

� Ko tu tam nelietim sacīsi?�stiklinieks, stāvēdams viņpus loga, jautāja.

� Es nezinu. Kad pienāks laiks, tad izdomā�u,� Gilons teica, ticēdams, ka tā arī būs.

� Skaidrs, ka izdomāsi,� stiklinieks sacīja.� Tie�i uz to jau mēs arī ceram.

�ī problēma Gilonu vairs neuztrauca.

� Es alkal degu kā ugunī,� D�emijs sacīja.� Pasauc Sāru.

Sems nolika grāmatu sāņus un devās pēc māsas. Viņi apkopa D�emu klusēdami, lai netraucētu tēvu. Sāra izmēģināja visus zināmos līdzekļus � aukstas kompreses un lazdu mizu apliekamos, ta�u karsonis nemazinājās un D�ems brī�iem sāka murgot.

� Kolīdz tētis aizies, cs skrie�u pēc ārsta,� Sāra teica.

Soms sadusmojās.

� Es negribu, ka �is miesnieks pieskaras brālim�

� Bet es esmu izmēģinājusi visu iespējamo,� Sāra teica.� Jā, protams, viņ� ir galīgs nejēga, bet varbūt tomēr var kaut kā palīdzēt!

� Palīdzēt! Domā, �o aicinātu uz Brambijholu, ja kāds no viņiem būtu slims?

�o sarunu dzirdēja misters Selkērks.

� Bet ja pamēģinātu ar ledu?�bibliotekārs ierosināja.

� Var apliki viņam apkārt ledu, kas noņem karstumu. Tā tagad dara.

Viņi saskatījās. Bija vērts pamēģināt �o līdzekli.

� Bel mums nav ledus,� Sems beidzot teica.

� Es varu lo pagatavot,� Megija sacīja. Kamēr Gilons lasīja, viņa iegāja dibenistabā palūkoties uz dēlu. Viņ� māli gandrīz vai nepazina.

� Paklau,� viņa �ukstus sacīja Semam.� Sameklē Aienu. Un ieved viņu iek�ā pa sētas durvīm. Neko darīt, vajadzēs ziedot vienu no mūsu akmens krūkām.

Kad ieradās Aiens, viņa to sūtīja uz blēdniekbodi no�agt da�as unces salpetra.

� Es zinu, ka lieku tev darīt grēka darbu, bel nedomā, ka ļau�u lā turpināt,� Megija sacīja.� Vai tu saproti, ko tas nozīmē?� Aiens pamāja ar galvu.� Kad viss būs pāri, es ar koku izsitī�u tev �o zag�anas prieku � vai saproti?� Aiens pamāja.� Tā izsitī�u, ka savu mū�u tu vairs negribēsi zagt. Bel tagad es sūtu tevi zagt.

�ī mātes rakstura īpa�ība Semam tie�ām �ķila apbrīnojama. Ja kaut ko vajadzēja izdarīt, viņa zināja, kā tas jādara, un arī izdarīja. Kad Aiens atgriezās, ūdens jau vārījās, un viņa ielēja to akmens krūkā, atstājot vietu, kur ledum izplesties, un piebēra klāt divas trīs unces salpetra.

� Un nu tava kārta,� viņa uzrunāja Endrjū.� Aiznes �o te uz tīreļa aku, ielaid iek�ā līdz pa�am dibenam un stundas trīs tā arī paturi. �ad tad uz brītiņu izvelc no ūdens, lai mainītos temperatūra, un alkal iegremdē atpakaļ.

Visi redzēja, ka Endrjū ir sāpīgi aizskarts. Viņ� neredzēs tēva aizie�anu, kuras dēļ jau bija zaudējis savu mīlestību. Nekad vēl viņ� nebija juties tik nelaimīgs.,

� �odien lu laikam neesi redzējis brāli?�māte jaulāja. Viņ� papurināja galvu.� Tad tev derēlu paskatīties uz viņu.

Endrjū iznāca no dibenistabas un devās ārā pa sētas durvīm, lai neviens neredzētu, kā viņ� raud, iedams uz tīreli ar akmens krūku rokā.

� Tas bija ne�ēlīgi prci viņu,� Sems sacīja.

� Jā gan, bet par kuru cilu varētu galvot, ka viņ� izdarīs visu, kā nākas? Paļaujas uz tiem, uz kuriem var paļauties. Tā nu tas ir. Ja �ī īpa�ība cilvēkā atklājas jaunībā, tad viņ� visu mū�u ir vezumu vilcējs � arī tad, kad nemaz negrib tāds būt.

Istabā ieskrēja Robs Rojs, un Megija ar Somu iesmējās, jo Robs Rojs, to nemaz nezinādams, it kā apstiprināja mātes vārdus. Robu Roju neviens nesūtītu uz tīreli gatavot ledu.

� Laiks doties ceļā, tēt. Misters Bouns saka, vairs neesot ko kavēties.

Gilons aizvēra grāmatu un uzsvērti mierīgi piecēlās. Bija pienācis laiks uzliki cepuri. Vajadzēja sasukāt matus un uzlikt to tā, lai mali sānos nebūtu pārāk pieglausti, lai cepures ielocījums būtu īstajā vielā un abas melnās lentītes atrastos tie�i aizmugurē un lai cepure būtu sa�ķiebta mazliet uz sāniem, ta�u ne pārāk izaicino�i. Gilons iegāja dibenistabā vēlreiz paskatīties uz D�emu. Soms sēdēja pie gultās ar atvērtu grāmatu uz ceļiem, bet D�emijs bija aizmidzis un smagi elpoja.

� Ko tu viņam lasi?� Gilons jautāja.

� �Kalnienes zemnieku padzī�anu�.

� Bet es domāju, ka �Voldenu�.

� To es lasīju. Bet viņam apnika. Viņ� teica, ka Ameriku esot iedomājies citādu.� Sems piecēlās, aizvēra grāmatu un piegāja pie loga.

� Es viņam lasu par tiem laikiem, tēt, kad Sazcrlcndas hercogs devās uz Kalnicni, lai savāktu karapulku Krimas karam. Toreiz plosījās bads un viņ� noturēja aizkustino�u runu par to, ka viņi vajadzīgi karalistei, pēc tam, izlicis viņiem priek�ā jaunu bankno�u paciņas un �ķīvjus ar zelta naudu, gaidīja, lai viņi slātos rindā pēc tās.

� Tas man nav palicis atmiņā.

� Ta�u neviens nav pieteicies, tēt. Neviens pats, kaut gan da�us gadus iepriek� divās dienās savākti pusotra tūksto�a. Cilvēki beidzot bija iemācīju�ies pasacīt �nē�.

� Runā vien tālāk,� Gilons teica. Viņ� saprata, ka Soma vārdos ir dzi|a jēga. Tādā garā viņ� reti kad runāja.

� Beidzot hercogs cēlies kājās un sacījis: �Ko gan tas nozīmē? Kādēļ jūs apvainojat savu lordu, sava klana vadoni, savu karalisti?� Bet neviens, tēt, viņam nav atbildējis, nevienam nav pielicis dū�as to darīt. Un tad kāds vīrs, kāds sirmgalvis, saņēmis drosmi, uzslējies kājās un teicis: �Jūs atņēmāt mums zemi un to apgānījāt, bet nu gribat,-lai mēs zvēram jums uzticību, ejam karā un noliekam savas galvas par jums. Vai zināt, ko cs jums sacī�u, ser? Sūtiet karā savus brie�us un stirnas, sūtiet savus aunus, suņus un ganus, lai tie cīnās par jums! Mēs paliksim mājās uņ labāk cietīsim badu, ser.�

Sems pāri istabai paskatījās uz tēvu.

� Toreiz atradies viens tāds drosminieks.

Tēvs saprata, ko viņ� ar to domā.

� Vai gribi nākt pavadīt, vai paliksi pie D�ema?

� Man vienalga. Manuprāt, tev ir jāiet vienam.

� Bet tu?� Gilons paskatījās uz Mcgiju.� Vai nenāksi pavadīt mani?

Viņa pakratīja galvu.

� �oreiz man neklājas iet kopā ar tevi. �ī, Gilon, ir lava diena.

Vollers Bouns pieklauvēja un atvēra durvis.

� Laiks doties ceļā.

Gilons spēji pagriezās, un skotu bruncī�i noplandolies �ķita izaicino�i ko�i un spilgti pretstatā visu pārējo apģērbam. Viņ� atvadām paspieda roku Robam Rojam, Semain un Aienam, un tad visiem pārējiem vīrie�iem, kuri lobrīd tur atradās,� Volleram Bounam, Endijam Bēgam, Ārei jam D�epam un, visbeidzot, Henrijam Selkērkam. Viņ� noskūpstīja Sāru, juzdams sāļas asaru pēdas uz viņas vaigiem, tad pacēla gaisā Emīliju, kura ie�ukstēja viņam ausī kādu no saviem vēlējumiem, un tad devās pāri istabai, lai noskūpstītu Megiju. Viņ� nespēja atcerēties, ka būtu viņu skūpstījis, bērniem vai sve�iem cilvēkiem redzot, ja nu vienīgi viņu kāzu dienā.

� Runādams skaties viņam tie�i acīs, Gilon, jo tu esi pārāks par viņu,� Megija sacīja.� Un, kad viņ� piedāvā puslīdz pieklājīgu kompensāciju, esi vīrs un pieņem to.

Gilons atgriezās dibenistabā. D�ems vēl arvien bija aizmidzis. Gilons paņēma Того grāmatu, ko Sems bija lasījis, un iemeta skatienu atvērtajā lappusē � lēnā garā, bez kādas steigas, izbaudīdams savu neatkarību,� un izlasītā rinda izraisīja viņā smieklus. Sems bija tik ļoti centies viņu uzmundrināt, bet � te tev nu bija!

* Sargieties no visiem pasākumiem, kur nepiecie�amas jaunas drānas!* Pirms daudziem gadiem viņ� bija pasvītrojis �īs rindas, un tagad Sems izdarījis to pa�u. Gilons aizvēra grāmatu un noliecās pār D�emu.

� Neskūpsti viņu,� Sara sacīja.

� Es tomēr noskūpstī�u savu dēlu.� Viņ� tā arī izdarīja, tad izgāja priek�istabā, neko lāgā neredzēdams ap sevi, un ārā uz ielas, kur viņu gaidīja cilvēku pūlis. Ļau�u sajūsmas sauciens vai � drīzāk � rēciens, viņam parādoties, bija lik skaļ�, ka d�inkstēdamas notrīsēja jaunās logu rūtis.

� Kas ir? Kas nolicis?� D�emijs pēk�ņi iesaucās.

� Nekas. Tētis dodas uz Brambijholu pie lorda.

� Sem?� D�emijs �ukstēja.� Vai viņ� izskatījās skaists?

� Lielisks, D�em! Tu būtu juties lepns, redzēdams viņu. Viņ� izskatījās kā Kalnienes strēlnieku vadonis, kas dodas pie sava pulka.

� A-a ... Sem?

� Jā.

� Es laikam drīz mir�u.

Kā viņ� bija gājis pa To�mangas Ierasi un Raktuvju gāli, Gilons īsli nespēja atcerēties. Prātā bija paliku�as tikai neskaidras, it kā sapnī redzētas ainas, kurās bija piedalījies arī viņ� pats. Viņ� redzēja sejas, bet nespēja tās at�ķirt, viņ� dzirdēja, ka cilvēki kaul ko sauc, bel nesaprata �o vārdu jēgu, tikai juta, cik nebēdnīgi �ūpojas killi un kā klaudz gandrīz jauno ādas kurpju papē�i uz bruģa. Pēc tam, palicis viens, viņ� devās pāri agrākajam Sporta placim, garām �ahtai �Lords Faifs № 1>, kur spo�i nospodrinātās kurpes pārklājās ar ogļu putekļu kārtiņu, un tad sākās Lejgals, un atkal bija dzirdama pūļa auro�ana. Lejgalic�u bērni skrēja viņam līdzās, cenzdamies pieskarties killiem un atdarināt lo plandī�anos. Viņ� devās garām Ogļra�u skrīnei, Dubļu un Plan�ku skrīnei, garām �Koled�ai�, kur tie nedaudzie vīri, kam vēl bija kāds grasis, lai nopirktu alu, uzsauca viņam kaul ko uzmundrino�u, un tad, atkal palicis viens � tikai da�i bērni vēl rik�oja nopakaļ �, viņ� devās garām lasītavai un cauri raktuvju teritorijai, garām �ahtai �Lēdija D�eina № 2�, kur pirms daudziem gadiem pirmo reizi bija nolaidies pazemē, un tad pa Lejienes ceļu uz Brambijholu. Kājas pa�as nesa viņu uz priek�u, un Gilonam �ķila, ka �ādā solī karavīri dro�i vien soļo uz fronti. Viņu dzina uz priek�u kāds spēks, kas bija stiprāks par pa�a gribu. Viņ� negribēja iet, bet atpakaļceļa viņam nebija.

Da�as lielus lāses lika viņam paceli acis uz aug�u, lā�u tas bija tikai tāds smigucis. Viņ� jau sāka pierast pie kiltiem. Gilonam palika arī las, kā aizmugurē plandījās cepures lentītes, un lad glu�i negaidot viņa priek�ā iznira lielais, ozolu ieskautais nams līdz ar veselu skupsnu māju, kuras nama aizmugurē �ķila lik mazas, il kā, nometu�ās uz ceļiem, skaitītu lūg�anu. Viņ� juta, ka viņam salecas sirds.

Pie vārtiem, kas nebija apsargāti, auga gara zāle, un, cerēdams, ka no lielā nama neviens viņu neredz, Gilons noliecās noslaucīt no kurpēm raktuvju melnumus un slapjos ogļu putekļus. Bel valda las kā nekā, kurs godavīrs ir pratis būt �ai blē�u laikā,� re, kā, viņ�, tīrīdams kurpes, vairākkārt atkārtoja, cenzdamies sevi uzmundrināt un gribēdams ticēt �iem vārdiem, tāpat kā savas laiviņas stabilitātei tic jūrā izbraucis zvejnieks. Ta�u viņ� skaidri apzinājās, ka Bērnss ir neglābjams romantiķis un ka da�ādu apstākļu dēļ cilvēku stāvoklis sabiedrībā nevar būt vienāds.

Gilons iegāja pa vārtiem, domādams, ka aiz tiem liks apstādināts, ta�u, oļiem �irkstot zem kājām, pa grantēto ceļu nonāca līdz pa�ām namdurvīm. Tās bija milzīgi lielas, dzelzī kallas kā senlaiku vairogs, un viņ� apstājās sakopot domas. Vai iet iek�ā ar cepuri galvā vai turēt lo rokā un lad atdot kalponei? Bet ja nu kalpones tur nemaz nav? Ja durvis atver pati lēdija D�eina? Vai ogļracim ir jādod cepure grāfienei? Bel lad pēk�ņi viņ� atviegloti uzelpoja. Beigu beigās viņ� ta�u ir tikai ogļracis, un kā ogļracim viņam arī jāizturas. Bel kādēļ lad viņ� atnācis �ādā apģērbā? Viņ� stāvēja pie durvīm, meklēdams zvanu vai klauvēkli, bel lad durvis alvērās � un viņ� gandrīz apcirtās un metās bēgt.

� Jā?

� Es ... redziet, man ...

Viņ� juta, ka nosarkst. �ādā dienā lo nu nedrīkstētu pieļaut.

� Ko jūs vēlaties?

Pēc izrunas varēja noprast, ka kalpone ir īriete. Gilons redzēja, ka tā nomēra viņu no galvas līdz kājām, savilkusi lūpas mazliet nekautrā, īriem raksturīgā smīnā, kas manāms ap degunu un mutes kakliņos.

� Ko vēlos? Es nekā nevēlos ... Tas ir ... es gribēju teikt, ka ...

� Ko lai es piesaku?

� Ла . . . Kameronu. Jā. Misteru Kameronu. Misteru G. Kameronu.

� Kuru no �iem trim lai es piesaku?

Aiz kalpones parādījās citas meitenes, arī īrietes, �auksto�os, garos, melnos svārkos un milzīgos, baltos, iecielinālos priek�autos kā katoļu mūķenes, un visas ironiski smaidīja.

� Sakiet, ka pie lorda Faifa ieradies misters Kamerons.

Kalpone atstāja viņu slāvam pie durvīm. Viņ� dzirdēja, ka mei�as iek�pusē ķiķinājās. Acīmredzot tās jau bija zināju�as par viņa iera�anos. Iru strādniekiem ir tik raksturīgi ņirgāties pa�iem par savas �ķiras brāļiem, Gilons nodomāja. Nav nekāds brīnums, ka līdz pal �im laikam viņiem nav izdevies izveidot kaul cik vērā ņemamu strādnieku kustību, jo to vienmēr ir sa�ķēlu�i darba devēji, angļi vai pa�u garīdznieki. Meitene atgriezās, smaidīdama pār visu seju līdzīgi tam, kā smaida skolas bērni, kad viņu biedri liek vesti uz pēr�anu.

� Nāc iek�ā, ogliniek,� viņa �ukstēja.� Te ir mazliet savādāk nekā �ahtā, vai ne?

Viņ� nikni pagriezās prel kalponi, ta�u pēc meitenes acīm redzēja, ka tā nav gribējusi viņu izsmiet.

� Ej pa kreisi un tad tie�i līdz lielajai zālei.� Viņa pieskārās Gilona plecam, un viņ� sāpēs saviebās.� �ie cilvēki nemaz nav tik briesmīgi. Varbūl mazliet stīvi un pārāk skotiski .. .� Viņa aiz�āva mutei priek�ā plaukstu.

� Ak vai, nu kam cs lo saku?

Gilons iesmējās.

� Esi tāds pats kā vienmēr, un viss būs kārlībā,� viņa teica.

Viņ� gāja pa garu, pustum�u gaileni, juzdamies labāk, gandrīz pilnīgi atguvies. Varbūt lords lielo daudz ogļu, bet gāzi gan laupa, Gilons nodomāja un tai pa�ā brīdī izdzirda, ka kalpone steidzas viņam pakaļ, papē�iem klaudzot pa parketa grīdu.

� Mister!� Viņ� apstājās.� Cepuri!

Viņ� nesaprata.

� Dieva dēļ, atdodiet man savu cepuri.

� Es, kā liekas, to atstā�u galvā.

� �ajā mājā vēl nav redzēts cilvēks, kas uzdrīkstētos te ienākt ar cepuri galvā.

� Bet vai �ajā mājā ir redzēts ogļracis?

Viņa papurināja galvu. Viņa bija jauna un skaista, pārāk jauna, lai dzīvotu tik tālu no vecākiem.

� Nu tad paklausieties. Ogļra�i istabā nenoņem cepuri, un es esmu ogļracis.

� Manis pēc, draudziņ, dari,kā gribi.� Un viņa pamirk�ķināja. Vēl glu�i zaļa, Gilons nodomāja. Galīgi nepieredzējusi, bel jauka.

Pagriezis kalponei muguru, viņ� jutās nepatīkami pārsteigts, redzēdams, ka no zāles vairāki cilvēki viņus abus ir vēroju�i. Līdz ar lo �o cilvēku acīs viņ� bija kritis stipri zemāk un it kā atradās uz viena pakāpiena ar īru tautības kalponi, bel vēl zemāk Skotijā nebija iespējams krist, ja nu vienīgi pinoties ar nēģerieli.

Kad Gilons iegāja pla�ajā telpā, neviens viņam nepievērsa uzmanību. Astoņi vai deviņi cilvēki, kuri lur atradās, staigāja �urpu turpu, �ķindināja tasītes, tērzēja un nelikās ne zinis par viņu. �o cilvēku sejas �ķila tikpat tālas un neskaidras kā tās, kas bija slīdēju�as garām, viņam ejot pa Raktuvju gāli. Zālē bija gai�āks nekā gaitenī, un Gilonam, kā vienmēr pēdējā laikā, bija grūti pierast pie gaismas maiņas, un, samiedzis acis, viņ� palika slāvam.

� Kas lad tas?�kāda balss vaicāja. Runātāju Gilons nespēja saredzēt.

� Es jautāju, kas tas par cilvēku?

Gilons pagriezās uz to pusi, no kuras skanēja �ī balss, bel aiz runātāja muguras atradās vesela rinda pilo�u sve�u, un viņ� nespēja neko saskatīt.

� Kamerons, milord.� �o balsi Gilons pazina � las bija Brotkoks.� Ogļracis, ser.

Gilons'jau sāka saskatīt da�us cilvēkus un dzirdēja, ka visi noliek savas tējas tases un kūku �ķīvī�us un pagrie�as prel viņu.

� Klausieties,� kāds teica. Tā bija sieviete.� Atļaujiet paņemt jūsu cepuri.

� Ak jā, cepuri,� Gilons teica un noņēma cepuri, no�ēlodams, ka nebija to atstājis kalponei.

� O(jļracis?� �ī balss bija diezgan laipna.� Bet viņ� izskatās pēc mednieka.

� Nē, es ...� Gilons iesāka, bel tad saprata, ka nevienu tas neinteresē.

� Nu lad nāc tuvāk, lai varam tevi aplūkot.

Gilons apgāja apkārt lielam krēslam, kurā prel augsto almuguri bija aizvil is pats lords Fails.

� Brolkoks apgalvo, ka lu esot mans ogļracis, bet es viņam neticu. Manuprāt, lu nāc tie�i no līreļa, no veiksmīgam medībām, lai pasniegtu mums kādu pārīti teteru.

Gilons nesaprata, kādēļ visi smejas. Viņ� vēl arvien neko nespēja saskatīt, ta�u las viņam palīdzēja, tapai ka da�kārt ogļu putekļu kārta vai sejai priek�ā aizlikta maska palīdz cilvēkam izdarīt lo, ko viņ� citādi neuzdrīkstētos.

� Es negribētu sacīt, ka lords ir maldīgos ieskalos, tādē| varbūt aplūkojiet manas rokas, ser.

Visi nevērīgi pasmējās.

� Labi teikts,� lords Faifs sacīja.� �im cilvēkam ir lakta izjūta. Pasniedziet viņam lēju.

Kāds iespieda Gilonam rokā tējas lasi un jautāja:

� Vai ar krējumu un cukuru?

� Ar citronu, lūdzu. Es vēlētos �ķēlīti citrona.

� Ar citronu*! \� pirmītējā balss izsaucās. Gilons saprata, ka tā ir lēdija D�eina.� Vai dzirdat? Viņ� vēloties citronu] Cik izsmalcināta gaume! Diem�ēl citrona mums laikam nebūs. Diem�ēl mēs laikam esam krējuma un cukura cienītāji.� Viņa runāja ļoti lēni, ar ērmīgiem uzsvariem, un Gilons nodomāja, ka dro�i vien tādēļ jaunie cilvēki tik bie�i smejas.

� Saki man... pag, kā viņam vārds?...� lords Faifs apjautājās. Kāds viņam pateica Gilona vārdu.� Saki man, Kameron,� kādēļ tu esi ieradies . . . �ādā apģērbā?

�ī balss jau bija daudz dzēlīgāka.

� Tās ir manas godadrānas, ser,� Gilons atbildēja.� Kāzām, bērēm un ciliem īpa�i svinīgiem gadījumiem. Es uzskatu, ka �is ir tāds īpa�s gadījums.

� Jā, tik tie�ām, tur es jums piekrītu,� kāda jauneklīga balss sacīja.� Jūs esat pirmais ogļracis, kas sper kāju �ai namā.

Gilons prātoja, vai viņam būtu kas jālcic. Viņ� nesaprata, kad vajag runāt, kad klusēt.

� Turklāt vēl killos. Tic tev dro�i vien ir no armijas laikiem.

� Tas ir manas dzimtas, mana klana tērps.

Atskanēja smiekli.

� Kur tas dzirdēts, ka ogļra�iem esot klans,� tā pali jauneklīgā balss sacīja.

Gilonam sejā iesitās sārtums, ta�u drīz atplūda, un tad viņ� vairs nesarka.

� Klanā jau nav tikai virsai�i vien,� viņ� teica. �ie vārdi izlauzās viņam pār lūpām neviļus, it kā pa�i no sevis.

� Dabūji, Vorik? Tā tev arī vajag,� atskanēja kāda cila jauna balss, ļoti līdzīga lorda Faifa balsij; tas dro�i vien bija viņa dēls.

� Kā redzams, uz mutes kritis tu neesi,� lords Faifs teica.

� Salītā cilvēks iemācās atcirst, kad vajadzīgs, ser.

� Tur iemācās arī vēl �o to citu,� grāfs piebilda, bet Gilons nesaprata, kā tas ir domāts.

� Tu nerunā kā skots,� kāds sacīja.� Kāpēc tu nerunā kā skots? Es biju apsolījis �im jaunajam cilvēkam, ka viņ� dzirdēs īslu skotu valodu.

� Man |oti �ēl, ser, bet es esmu no Kalnienes.

� Kā tad tu esi gadījies �eit?

� Es apprecēju Pitmangas meiteni. Viņa atveda mani uz �ejieni, un es kļuvu par ogļraci.

� Bet kur tu viņu saslapi¹}� lēdija D�eina jautāja.

� Viņa atbrauca uz Stretnernu un sastapa mani, kundze.

� Uzņēmīga meitene. Kā viņu sauc?

� Drama, kundze. Margareta Drama.

Lēdija D�eina papurināja galvu. Viņai �is vārds neko neizteica. Divsimt gadu Drami bija kalpoju�i viņas ģimenei, bet �o vārdu viņa nebija dzirdējusi. Toms Drams, to uzzinājis, būtu juties aizskarts. Grāfam tika pasniegta kartīte, un viņ� to vērīgi aplūkoja. Gilons stāvēja un domāja, vai nebūtu pārāk nepieklājīgi, ja viņ� nogar�otu tēju. Viņ� iedzēra malciņu: �ādu tēju viņ� vēl nekad nebija baudījis.

� Gilons Forbss Kamerons,� grāfs izlasīja.� Priek� ogļra�a tas ir ļoti skaists vārds.

Grāfa balss skanēja tik dzēlīgi, ka Gilonam kļuva neomulīgi. Viņ� nolaida pacelto tējas lasi un kā karavīrs sastinga miera stājā.

� Mana vecmāmiņa ir no Forbsu dzimtas,� lords Faifs teica.� Vai tu to zini?

� Nē, ser.

� Ciliem vārdiem, varētu sacīt, ka mēs esam tādi kā radinieki. Tā sakot, savie�i.

� Zināmā mērā jā, ser. Tikai nevienlīdzīgi.

� Asinsradinieki. Viena klana locekļi. Bet kāds ir klana locekļu pirmais bauslis, Kameron?� lords pēk�ņi noprasīja.

Gilons to nezināja.

� Kā cilvēkam jāizturas pret saviem ciltsbrāļiem? Tu zini, Kameron. Papūlies atcerēties.

Gilons juta, ka nosarkst � ne pārāk stipri, bet nosarkst. Kaut �ie cilvēki neskatītos uz viņu!

� Varbūt � sniegt olram atbalstu grūtā brīdī, ser?

� Tev nevajag jautāt, tev vajag atbildēt.

� Galvenais laikam ir uzticība.

Grāfs pēk�ņi sakustējās, it kā gribētu celties aug�ā no krēsla. Gilonam ie�āvās prātā, ka varbūt vajadzētu pieliekties un palīdzēt viņam, ta�u grāfs gribēja vienīgi izsliet muguru. Visi gaidīja un vēroja Gilonu, kā cilvēki mēdz vērot zivi, kas ūdenī biksta ar purnu āķi.

� Tu mani aizvaino,� lords Faifs sacīja. Viņ� to izteica |oti ska|i, un lielās zāles klusumā �ie vārdi dobji atbalsojās no sienām. Gilons iek�ēji notrīcēja.� Tu mani tik ļoti aizvaino, kā vēl neviens nav aizvainojis.

Gilons stāvēja kā sastindzis, nenolaizdams tējas lasi uz apak�tasītes.

� Nevis uzticība, bet neuzticībai� lords iekliedzās.� Uzticības trūkums. Bet tu ierodies pie manis �ādā apģērbā, uzticīgu cilvēku drānās. Tu neesi tiesīgs tās valkāt.� Pēdējos vārdus viņ� izteica gandrīz �ņukstēdams.� Tu būtu varējis nākt pie manis, pie sava lorda, pie cilvēka, kur� tevi pazīst un ciena, bet tu novērsies no manis un pārgāji pie viņiem.� Lords uzsila pa kartīti, ko turēja rokā.� Es zinu, kas viņi ir. Es zinu, pie kā tu esi aizlīdis, kam tu esi pārdevies.

� Es ...

� Klusē, kad Viņa Augstība runā,� Brotkoks iejaucās starpā.

� Tu gribi iesūdzēt mani tiesā kā parastu kriminālnoziedznieku. Tu nevari atnākt pie manis kā cilvēks pie cilvēka, tu slepus aizbrauc uz Edinburgu un naudas dēļ iekrīti sve�u cilvēku apkampienos. Pēc tam lu ierodies �eil klana tērpā un gaidi, lai es tev atdaru savu maku.

Gilons skatījās uz savām kājām. Bija dīvaini redzēt tās ieautas sve�ās kurpēs ar melnām, alkarenām mēlītēm uz vaskotās parketa grīdas.

� Vai lu uzskati mani par kriminālnoziedznieku?� Gilons klusēja.� Es tev jautāju. Atbildi ta�u!

� Atbildi savam kungam!�Brolkoks pavēlēja.

� Nē.

Atkal sākās lasī�u �ķindinā�ana. Viesiem tika pasniegtas kūkas. Gilons, paceldams acis, ieraudzīja, ka kalpone lej viņam vēl lēju.

� Nē, es ne...� Ta�u viņa piepildīja lasi, un Gilons baidījās, ka neizlej lēju uz skaistās grīdas un uz savām kurpēm, jo viņam trīcēja roka. Viņ� gribēja iedzert, bel roka trīcēja tik stipri, ka viņ� neuzdrīkstējās pacelt lasi pie lūpām un bija spiests palikt nekustīgi slāvam, kamēr tēja viegli �ļakstījās pāri tasītes malai.

� Un ar ko jūs tur Kalnienā nodarbojāties?� kāds jautāja.� Tas ta�u nebija tik vienkār�i � no kalniem nolaisties pazemē.

� Es biju zvejnieks.� Klusums.� Ser ...

� Jums nav jāgodā mani par seru, mister Kameron. Jūs varētu būt mans tēvs.

Kāds no mugurpuses aptaustīja kiltus. Gilons jau grasījās pagriezties atpakaļ, bel pārdomāja.

� Jā, tik tie�ām � īsta manta,� kāds noteica.

� No jūras pla�umiem līdz �ahtas dibenam. Tā teikt � diezgan briesmīga odiseja.

� Kas?� Gilons pārjautāja.

� Odiseja. Ceļojums. Vai tu maz saproti, par ko es runāju?

� Jā, saprotu.

� Лк �ie sasodītie liberāļi!

� Bel �ahtā nemaz nav tik ļauni, vai ne?� kāds jautāja.

� Ogļu cir�ana nav nekāda izprieca, ser.

� Domā, ka mums dzīve ir izprieca? Viss ir relatīvs.

� Nu, bet, nopietni runājot, kā jums �ahtā patīk?

� Glu�i labi.

� Glu�i labi,� jaunais cilvēks ironiski novilka.� Tur ir �ausmīgi, tā jūs gribai sacīt, vai ne? Kādēļ jūs vispār līdāt lur iek�ā?

� Man nebija izvēles. Bads daudz ko iemāca, ser.

� Oho, ļoti labi teikts.� Un, it kā Gilona tur nemaz nebūtu, jaunais cilvēks atkārtoja �os vārdus, vērsdamies pie kāda blakusslāvētāja.� Pieraksti, Tedij. No tautas mutes nākusi dzīves gudrība.

Gilons vēl arvien stāvēja kā sastindzis, turēdams rokā tējas tasi, it kā paceltu aplūko�anai.

� Agrāk es nebiju zvejnieks. Kad sākās Kalnienes zemnieku padzī�ana, mana ģimene lika padzīta no Kalnienes līdumiem, un ...

� Zinām jau, zinām. Ziemas vidū izdzina jūs sniegā. Aizdedzināja jumtu virs galvām un izlika jūs ārā salā un vējā ar trim maziem bērniem un veco māli, kas sirga ar plau�u karsoni, bet jūsu labību izbaroja brie�iem. Vai es pareizi sacīju, ko?

� Lēnāk, Vorik, nevajag tā atkosties viņam.

� Es nespēju p'aciesl �os melus, �os proletāriskos melus.

Telpā iestājās klusums. Dro�i vien bija dota kāda Gilonam nesaprotama zīme, kāds mājiens, ka lords Faifs vēlas runāt un lērzē�ana un lasī�u �ķindinā�ana jāpārlrauc. Visi atkal cie�i raudzījās Gilonā.

� Uzticība...� Lorda Faifa balss bija pārvērtusies. Nu viņ� runāja mierīgi un nosvērti kā augstākās sabiedrības cilvēks ar parastu mirstīgo, ta�u bez uzsvērtas pārākuma apziņas.� Es nedomāju, ka tevī nebūtu �īs īpa�ības. Man �ķiet, ka tevī slēpjas kāds tikumības slānis, kas gaida to brīdi, kad beidzot liks atrakts.

� Lieliski, tēt,� jauneklīgā balss ironiski noteica.

� Turklāt, kā redzams, tu esi saprātīgs cilvēks � kā jau visi tic, kurus interesē nauda.

� Bel ... te nav runa par naudu . . .� Gilons lika apklusināts. �ie cilvēki visu iztulkoja pēc sava prāta.

� Kas jums, ogļra�iem, visvairāk ir vajadzīgs?� Gilona atbildi lords nemaz negaidīja.� Lai jūs netiklu ievainoti un lai jums būtu darbs, tātad iespēja pienācīgi uzturēt ģimeni. Un tagad atbildi uz manu jautājumu. Kas, tavuprāt, var jums labāk lo nodro�ināt � strādnieku aģitatori vai kristīgi d�entlmeņi, kurus pats dievs nolicis īpa�uma sardzē, uzticēdams lo pārvaldī�anu, kas ir tik svarīga gan jums, gan mums? Atbildi man!

Gilons klusēja.

� Uz ko lu vari likt lielākas cerības? Uz saprātīgu, laika gailā pārbaudītu, dieva noliktu kārtību vai uz anarhiju, ko sludina plikadīdas, kas neliksies mierā, iekams būs apmierināju�i savas iegribas? Nu, atbildi ta�u!

Gilons stāvēja, neredzo�u skatienu vērdamies apkārt, gandrīz nemanīdams, ka tase sa�ķiebusies un tēja pil uz grīdas un viņa kurpēm.

� Es nepazīstu nekādus strādnieku aģitatorus,� viņ� pēdīgi sacīja.

Lords Fails sāka smieties � glu�i labsirdīgi, kā Gilonam �ķita,� un smējās tik sirsnīgi un aizrautīgi, ka arī Gilons neviļus sāka smaidīt līdzi.

� Ak neesi nekad licies ar Keiru Hārdiju?

�is vārds lika izteikts tik cieti un asi, ka Gilons sarāvās. Aiz pazemojuma viņam acīs sariesās asaras. Par Hārdiju viņ� bija aizmirsis, jo neuzskatīja, ka būtu licies ar viņu, ta�u, pēc �o cilvēku ieskata, viņ�, Gilons Kamerons, bija pieķerts molos. Viņam alkal sāka drebēt roka.

� Es zinu, kāda ir mana sūtība �ai pasaulē. Tā ir � iegūt ogles un pelnīt naudu, un es centī�os lo darīt pēc iespējas labāk.

Gilons neviļus pamāja ar galvu.

� Ja visi uzskatītu sevi par tiesīgiem ik reizi, tiklīdz kas atgadās, iesūdzēt akciju sabiedrību, vai zini, kur tas novestu? Vai zini, kas noliktu?

Gilons papurināja galvu.

� Zini gan, vienīgi negribi sacīt, tādēļ es pateik�u lavā vielā. Tas novestu pie pilnīga bezdarba.

Viņ� brīdi klusēja, ļaudams �iem vārdiem iespiesties Gilona apziņā.

�- Tavi sirdsdraugi būtu bez darba, viņu bērni ievietoti patversmē, raktuves būtu pieplūdu�as ar ūdeni. Un tas viss vienīgi tādē|, ka tu esi pa�taisnīgs un patmīlīgs egoists.

Zāles viņā galā kādai kalponei izkrita no rokām tējkarolīte un ska|i no�ķindēja uz grīdas. Cilas kalpones pat nepaskatījās uz to pusi, bet Gilons pacēla acis un tai brīdī atskārta, ka zāle ir ārkārtīgi liela. Līdz tam viņ� nebija ievērojis ne sen�u portretus, kas raudzījās lejup no sienām, ne milzīgos gobelēnus, kuros bija atveidotas medību un svētku ainas. �ai milzīgajā telpā viņ� jutās nedro�s un, pats to neapzinādamies, kļuva nikns.

� Tu esi sagādājis ciemam tik daudz bēdu un cie�anu, ka Jaudis nekad to neaizmirsīs. Tavas nekaunības dēļ tūksto�iem cilvēku ir spiesti badoties, tūksto�i sterliņu mārciņu, ko viņi būtu varēju�i nopelnīt, tā arī paliek neizmaksāti, tūksto�i tonnu ogļu paliek neizcirsti un nepārdoti.

Manas, vai tie�ām manas nekaunības dēļ, Gilons prātoja un juta sevī uzbangojam karstu dusmu vilni, kas deva jaunu spēku un pārliecību.

� Tevis dēļ viena sieviete jau nomirusi badā.

� Misis Volesa nomira no . . .

� Turi muti, kad runā lords Faifs,� Brolkoks apsauca viņu.

� Jā gan, nomira badā! Mums ir medicīniska izziņa.

Medicīniska izziņa? Tātad � dakteris Gaurijs!

� Man ir kāds priek�likums. Cik lu gribi no manis?

Gilons minstinājās, nespēdams izsacīt �o skaitli � lai brīdī las �ķila kaul kas glu�i neticams �, un tomēr pateica:*�etri simti mārciņu,�� tik klusā balsī, ka klāteso�ie bija spiesti cils cilam to pārjautāt, un ik reizi las izraisīja neticības pilnus smieklus, nicinājumu vai dusmu uzliesmojumu.

� Tas ir vairāk, nekā es viena gada laikā iztērēju, mācīdamies universitātē,� kāds sacīja.� Par ko viņ� sevi uzskata?

� Uzvelc tikai ogļracim killus, un viņ� jau uzskatīs sevi par pēru.

� Bel tas ta�u ir absurds,� lords Fails teica.� Un tu pats lo, Kameron, saproti. Nu paskatieties uz viņu,� viņ� vērsās pie visiem klāteso�ajiem. Pat kalpones panācās tuvāk.� Paskatieties, kāda viņam ir seja! Ja �ī prasība būtu pamatota, vai viņ� �eit stāvētu ar tādu seju, it kā liktu vilkts pie karātavām? Vai, pareizāk sakot, uz pēr�anu.

Gilons bija spiests nolaist skatienu. Pārāk daudzi acu pāri pārāk ilgi raudzījās viņā.

� Mans levs ļoti cienīja �o tradīciju, un tā bija tie�ām iedarbīga,� lēdija D�eina sacīja.� Paprasiet jebkuram ņo vecajiem ogļra�iem. Viņiem pret to nebija iebildumu. Krietns pēriens cilvēkam apskaidro prātu.

� Mēs, protams, nevienu vairs neperam,� grāfs rāmi turpināja,� bet Pitmangā ir cilvēki, kas to izdarīs mūsu vielā, ja būs spiesti mirt badā vienīgi tādēļ, lai tu varētu piebāzt sev kabatu. Ko tu tur teici par badu?

� Bads daudz ko iemāca.

� Jā gan, bet no bada arī sāk niezēt rokas.

Viņ� ļāva �im teicienam izskanēt zāles klusumā.

� Mēs gādāsim rīkstes, bet tavi kaimiņi liks lietā labo roku. Un tagad � es vēlos kūku.

Viesu pulkā lika iestumts galdiņ� ar cepumiem un glazētām kūkām, un Gilons ievēroja, ka visi ņem tās ar pirkstiem. Kalpone gan pabrauca galdiņu uz viņa pusi, bet tad aizstūma garām.

� Un tagad � par to atgadījumu,� lords Faifs teica, bet Gilons �os vārdus lāgā nesaprata, jo grāfs runāja ar pilnu muti. Viņa ūsas bija piebiru�as ar kūkas drusciņām.

� Par ko, ser?

� Par to atgadījumu �ahtā.

Reizēm kāds sīkums tā ietekmē cilvēku, ka liek visu saredzēt citādā gaismā. Gilonam tā bija garām aizstumtā kūka. Viņam pēk�ņi �ķita glu�i vienalga, kas noliek ar viņu vai viņa �ķirasbrāļiem, ja reiz �ie cilvēki neatvēl savietim pat ne tik daudz kā gabaliņu kūkas. Un tad vēl viņu aizskāra �is �atgadījums�.

� Tā bija cērle, ser. Cērte, kas man ietriecās plecā līdz kaulam.� Viņ� to pateica pilnā balsī. Viens no jaunajiem cilvēkiem saviebās.

� Лк jā, cērte. Ta�u es redzu, ka tu .. . būdams kroplis, glu�i labi vari noturēt lasīti.

� Tas man sagādā stipras sāpes, ser, ta�u es cen�os to neizrādīt.

� To es saprotu. Redzat, cik varonīgs cilvēks.� To sacīja tas pats jauneklis, kas bija nosaucis Gilonu par meli, kad viņ� stāstīja par Kalnienes zemnieku padzī�anu.

� Lai gan kungi ir citādos ieskalos, es tomēr gribētu atgādināt, ka arī mēs esam cilvēki un sajūtam sāpes, ser.

� Tās ir romantiskas blēņas, Kameron.� To sacīja misters Makkarijs. Līdz �im Gilons nebija viņu pamanījis.� Tās ir aģitatoru pļāpas, un jūs to labi zināt. Strādniekiem kop� senseniem laikiem ir bijis lemts paciest zināmas grūtības, bet citiem � mācīties novērtēt un baudīt dzīves labumus. Pats dievs tā nolicis.

� Ja tu būtu ietriecis cērti Elfinstouna plecā, �is pintiķis aiz bailēm izlaistu garu,� grāfs teica.

Brotkoks pasniedza grāfam otru kartīti.

� Pēc tā, kas noticis, tu vairs i neceri visu mū�u dzīvot uz mana rēķina,� lords Faifs, aplūkodams kartīti, teica.

� Bet jūs esat dzīvojis uz mana rēķina.� Gilons gandrīz nespēja ticēt, ka ir to pasacījis.

� Ko tu teici?� Brotkoks noprasīja.� Ko tu teici savam kungam?

Gilons neno�ēloja savus vārdus, ta�u atkārtot nevēlējās. Viņ� jutās pateicīgs kalponei, kas izņēma tējas tasi viņam no rokām.

� Tik tie�ām � sasodīta nekaunība! �o zelli vajadzētu kārtīgi nopērt,� viens no jaunajiem cilvēkiem ieteicās.

Lords Faifs runāja tālāk, it kā nebūtu neko dzirdējis.

� Lūk, ko es tev piedāvāju. �etrdesmit mārciņas. To es daru galvenokārt tāpēc, ka Elfinslouns atsūtījis man vēstuli, lūgdams, lai esmu cik iespējams devīgāks. Tik liels pabalsts vēl nevienam nav izsniegts, vai ne, Brotkok?

� Jā, milord.

� Tas ir par �etrdesmit mārciņām vairāk, nekā tu būtu varējis saņemt. Bet par to tev jāatsauc tiesas prasība un jāparaksla �is papīrs.

Viņ� pastiepa papīra lapu, un Gilons, grasīdamies to saņemt, juta, ka visus locekļus pārņēmis stingums. Jau atkal �is skaitlis ��etrdesmit�!

� Vai viņ� prot lasīt?�kāds jautāja.� Varbūt vajag nolasīt viņam to priek�ā. Daudzi no viņiem tikai izliekas, ka ir lasīlpratēji.

� �is prot lasīt,� Brotkoks sacīja.� �is var izlasīt pat sīko iespiedumu līguma apak�malā.

�Es........... svinīgi apsolu, ka, strādādams raktuvēs,

nekad, nekādā gadījumā nesūdzē�u tiesā ne apvienību, ne savus saimniekus darbā iegūta ievainojuma dēļ.

Tāpat kā agrāk, es paļaujos uz viņu labvēlību un viņu lēmumu pareizību, zinādams, ka savā devībā viņi vienmēr rīkosies taisnīgi un atbilsto�i gan ogļra�u, gan apvienības interesēm.*

� Katram ogļracim, kur� turpmāk gribēs strādāt manās raktuvēs, pirms nolai�anās �ahtā būs jāparaksla �is papīrs. Otrreiz �ādu publisku apvainojumu, vari man ticēt, es nepieļau�u.

To sacīdams, lords vērsās ne lik daudz pie Gilona, kā pie visiem klāteso�ajiem. �is līgums patiesībā nozīmēja to, ka ogļracis uz visiem laikiem atsakās no savām tiesībām.

� �etrdesmit mārciņas,� Gilons skaļi atkārtoja. Viņ� pats nezināja, vai bija gribējis sacīt to skaļi.

� Jā, �etrdesmit.

Viņa apziņā �is skaitlis it kā uzplēsa brūci, likdams lai pulsēt tikpat stipri, kā pulsēja ievainotais plecs. �etrdesmit mārciņu la�a pēc visām tām mokām, ko viņ� bija pārcietis, lai izvilktu �o zivi. �etrdesmit procenti dividendēs mencu Ziemsvētku gadā.

� Tas būs krietns atspaids lavai ģimenei līdz tam laikam, kad tu varēsi atgriezties darbā.

� Es varbūl vairs nevarē�u atgriezties darbā,� Gilons sacīja. �etrdesmit procenti dividendēs tai grūtajā gadā, kad viņi vārīja viras no zāles un akmeņiem! Viņ� juta sevī atkal uzbangojam dusmas un vienlaikus gan priecājās, gan baidījās no tā.

� Tīrās blēņas. Visi atgrie�as darbā. Un arī lu atgriezīsies.

� Jūs acīmredzot esat tais ieskatos, ka no mūsu brūcēm asinis netek. Vai jūs negribētu paskatīties uz manu rētu, ser?

� Kā tu tā uzdrīksties runāt ar saimnieku?� Brolkoks aizsvilās.

� Viņ� nav mans saimnieks. Viņ� ir mans darba devējs.� Gilonam seja kaisa kā ugunī, lā�u tas nebija no apjukuma.

� Ko viņ� lur runā?� lēdija D�eina jautāja.� Ko viņ� grib sacīt? Mēs vienmēr esam �eit biju�i saimnieki.

� Es runāju par �etrdesmit procentiem, kundze,� Gilons atbildēja.� Par �etrdesmit procentiem dividen�u tai gadā, kad mūsu bērni ēda vārītu zāli un mēs bijām spiesti likt virā akmeņus. Ak dievs, tad nu man gribētos jautāt, cik īsti jūs saņēmāt labajos gados?

Iestājās pilnīgs klusums, jo kaut ko tādu neviens nebija gaidījis.

� Kur tu grābi �īs muļķības?� grāfs jautāja.� Kur� tev piebāzis galvu ar tik melīgām ziņām? Es gribu lo noskaidrot, lai zinātu, kā rīkoties. Runā, kad tev saka!

� Es protu lasīt, ser. Daudzi no mums prot lasīt. Es par to lasīju laikrakstā *The Scotsman�, ser. �o rakstu es esmu lasījis tik daudz rei�u, ka varu jums noskaitīt lo no galvas, ser.

� Ko viņ� grib?� lēdija D�eina jautāja. �īs runas viņai nebija saprotamas.� Ko �is cilvēks grib panākt? Vai viņ� ir ogļracis?

� Jā, māt.

� Kādēļ tad runā pretim? Ogļra�i nerunā pretim saviem saimniekiem.

� Manuprāt, viņ� ir mazliet jucis,� kāds noteica.

� Mēs jums lūdzam vienīgi to, lai mums nebūtu jādzīvo pusbadā. Vai tas ir lik daudz? Un lai tad, kad mums nav ko celt galdā, bet apvienībai ir naudas kā spalu, kāds mazumiņ� no tā liktu arī mums.

� Kad mans tēvs bija vēl dzīvs, par �ādu valodu ogļra�us pēra,� lēdija D�eina sacīja.� Sita ar rīkstēm.

� Un vēl mēs gribam, lai liktu ievērots likums un lai mēs nebūtu pakļauti saimnieku iegribām, ser. Cilvēki ir sāku�i saprast, ka vergu laiki mūsu zemē beigu�ies, ser.

� Redz, kā!�lords Fails novilka.� Vai lu esi beidzis savu .. .?

Gilons vairs neatcerējās, ko bija teicis, jo las viss lik brāzmaini lauzās uz āru, ka viņ� nemaz neaptvēra, ko saka. Viņ� apzinājās vienīgi lo, ka pirmo reizi mū�ā pateicis visu, ko gribējis, turklāt tie�i tam cilvēkam, kuram las jādzird, un it neko neno�ēloja. Viņ� saprata, ka Pitmangā viņam dzīves vairs nebūs, ta�u il neko neno�ēloja. Viņa acu priek�ā viss bija saplūdis miglā tāpat kā lai brīdī, kad viņ� ienāca �ajā telpā.

� Es nācu �urp, lai pieņemtu jūsu piedāvājumu ... � Gilons iesāka.

� Apklusti! Citādi dabūsi pa zobiem!� Brotkoks kliedza. Viņa seja atradās turpat līdzās, ta�u Gilons to īsti nesaredzēja.

� Nekāda piedāvājuma vairs nebūs,� Faifs teica.� Mēs tevi un lavu ģimeni samalsim miltos.� Tas lika pateikts glu�i draudzīgā balsī.

� Vispirms vajag viņu nopērt,� kāds ierosināja.

� Kārtīgi samizot. Novilkt killus un nosloksnēt kā skolas puiku.

� Viņam jāiclriec cērle arī otrā plecā.

Pēc kāda Gilonam neredzama mājiena pēk�ņi iestājās klusums.

� �ī ir kulturāla māja, un mēs esam kulturāli cilvēki,� lords Faifs teica.� Pērienu viņ� dabūs no savējo rokas par visu to postu, ko viņiem vēl sagādās. Un tagad ej! Pazudi no manām acīm!

Gilons nezināja, uz kuru pusi doties. Visapkārt viņam stāvēja cilvēki. Viņ� baidījās, ka viņam neiesit pa slimo plecu, un gandrīz iekliedzās, juzdams kādas rokas pieskārienu. Tā bija kalpone. Viņ� devās viņai līdzi garām visiem �iem cilvēkiem, apzinādamies vienīgi to, ka killi plandās gar ceļgaliem, ta�u sejas nespēja at�ķirt.

� Un vēl kas, Kameron.� Kalpone Gilonu apstādināja un pagrieza ar seju prel grāfu.

� Kādē| tev kājās ir manas kurpes?

� Jūsu kurpes?

� Manas, jā.

Gilons, nespēdams aptvert sacīto, palika slāvam pavērtu muti, pa pusei pagriezies uz grāfa pusi.

� Tās ir manas kurpes, Kameron.

Gilons noliecās un stīviem, neveikliem pirkstiem atraisīja saites un novilka vienu kurpi. Tās iek�pusē netālu no papē�a bija redzami grāfa Faifa iniciāli. Gilons pacēla acis, vēl arvien neko nespēdams saprast, un visi sāka smieties. Tie bija smiekli, kas nemitīgi pieņēmās spēkā, kamēr Gilons, nometies lielajā zālē uz ceļgaliem, raudzījās te uz kurpi, te uz klāteso�ajiem. Tad viņ� atsaitēja otru kurpi un nolika līdzās pirmajai. Jau las vien, ka telpas vidū atradās kurpju pāris, izskatījās smieklīgi. Pat lēdija D�eina saprata, ka las ir komiski, un smējās. Zāles vidū cilvēks killos un bez kurpēm, vienās zeķēs! Gilons piecēlās un, pats netikdams gudrs, kādē| tā dara, atstāja zāli, kāpdamies atpakaļ, bet, licis gaitenī, pagriezās un metās skriet. Viņ� skrēja līdz pa�ām parādes durvīm, spieda masīvo tverekli, raustīja lo turp un atpakaļ, ta�u durvis nepadevās. Viņ� juta, ka �ie cilvēki ir izstrādāju�i ar viņu vēl vienu ļaunu joku, ka tie viņu ir ieslēgu�i, lai viņ� būtu spiests klausīties viņu smieklos,� un lad kalpone atvēra durvis un viņ� izmetās ārā un skrēja pa grantēto ceļu. Grants sāpīgi durstīja pēdas, bet � lai dursla, viņ� nodomāja, esmu to pelnījis, sāpes viņam pat sagādāja gandarījumu.

� Ser!� kalpone sauca viņam pakaļ.� Ei, ogliniek! Tava cepure. Tu esi aizmirsis savu cepuri!�Ta�u ārā viņa to neiznesa, un viņ� nespēja paspert ne soli atpakaļ, tādēļ pagriezās un skrēja tālāk, līdz lika ārā uz Lejienes ceļa. Viņ� apzinājās vienīgi to, ka ir pazaudējis vēl vienu cepuri. Megija viņam to nekad nepiedos.

VIENO�ANĀS NAV PANĀKTA

Neko sīkāk neviens vēl nezināja, bet �ī vēsts sasniedza ciemu pirms Gilona, lidodama no mājas uz māju, no ielas uz ielu, pāri mūra sienām un Sporta placim tai neizprotamajā veidā, kādā jaunas ziņas izplatās ciemos, kur visiem ir vienas un tās pa�as intereses.

Vollers Bouns un citi ievērojamākie ciema pārstāvji sagaidīja Gilonu uz Lejiencs ceļa, un viņ�, cik labi vien spēdams, tiem pastāstīja, cik nu varēja atcerēties, kas bija noticis Brambijholā, lad atdeva papīra lapu un aizgāja tālāk gar upes krastu, jo gribēja palikt viens. Misters Bouns ar pārējiem devās uz ciemu, lai pavēstītu pilmangie�iem visu, ko zināja.

�ī vēsts ļoti daudzus apbēdināja un da�iem pal iedvesa bailes. Cilvēki bija cerēju�i uz vieno�anos. Viņi negribēja ilgāk vairs badoties un dzīvot uz izmisuma robe�as. Un tomēr, kā varēja spriest, viens no viņiem bija uzdro�inājies izdarīt kaul ko nedzirdētu � runāt pretim savam kungam. Vairumam ar lo bija gana, lai pilnīgi nostātos Gilona pusē. Un lad vēl �ī Dzēlienā jeb Roklai�u lapa, kurā bija prasīts, lai pirms nolai�anās �ahtā viņi atsacītos no visām savām tiesībām. Tā kļuva par cilvēku saliedēlāju. Gilons vēl nebija licis līdz mājām, kad teiciens �Roklai�as parakstās, īsti vīri � neparko!� bija izvērties par lozungu, kas cieminiekos iesvēla jaunu pretestības garu.

Vēlāk Gilons lāgā nespēja atcerēties, kā bija atgriezies mājās, tāpat kā neatcerējās savu gājienu uz Brambijholu. Viņ� dzirdēja ļau�u jautājumus un uz da�iem arī centās atbildēt, bet joprojām gāja tikai uz priek�u, nemitīgi prātodams, vai rīkojies pareizi, un veltīgi cenzdamies atminēties, ko īsti teicis un darījis.

� Kur tavas kurpes, draugs?� cieminieki jaulāja.� Kas ar tām nolicis?�Un viņ� pūlējās alvedināl atmiņā atsevi�ķas epizodes no visa noliku�ā. Kādēļ pēk�ņi bija iestājies mirklis, kad ne viņ�, ne lords vairs nespēja alkāplies? Kad viņi bija pārgāju�i lo robe�u, aiz kuras vairs nebija atpakaļceļa? Ta�u �ie pūliņi bija veltīgi un viņam prālā slāvēja

vienīgi tas, ka viņ�, nometies lielajā zālē uz ceļgaliem, velk nost lorda Faifa kurpes.

� Kur skaistā cepure, ko mēs tev nopirkām, draugs?

� Nezinu.

Pa Raktuvju gāli pretim nāca dakteris Gaurijs, bet Gilons tik tikko pazina viņu un tik tikko sadzirdēja, ko viņ� teica.

� Es biju pie lava dēla. Drīz viņ� būs vesels. Ogļracis nedrīkst pārāk ilgi slimot.

� Jā gan.

� Ja rīt raktuves liks atvērtas � kaut gan, cik man zināms, tevis dēļ tas laikam nenoliks �, es izrakstī�u lavu dēlu darbā.

� Paldies.

� Mazliet iekaisis kakls, bet to mēs paārslēsim. Mazliet �ķidruma plau�ās, bet to mēs .izsūksim. Bet ko parakstīt lavai kramagalvai � tas ir cils jautājums.

� Paldies,� Gilons teica un devās tālāk.

� Es nezinu, piedodiet, es neatceros, es neatceros,� viņ� visu ceļu atkārtoja, iedams cauri Lejgalam, garām �ahtai �Lords Faifs ЛЬ 1� un aug�up līdz To�mangas terasei.

Kad viņ� pienāca pie savas mājas durvīm, Sems, Sara, Megija un Endrjū klusās, saspringtās balsīs par kaut ko strīdējās.

� Mēs dzirdējām, tēt, mēs visu dzirdējām. Neko cilu lu nevarēji darīt,� Endrjū sacīja.

� Mēs dzirdējām. Tu tam nelietim pateici visu, kā ir, tēt. Mēs ļoti lepojamies ar tevi,� Soms teica.

Megija neskatījās uz savu vīru.

� Ko lu, Gilon, esi izdarījis? Ko gan lu esi izdarījis?

� Pats nezinu, ko esmu izdarījis.

� Tad nevajadzēja visu to uzsāki,� viņa rūgti noteica.

� Viņ� ir rīkojies varonīgi,� Sems sacīja.

� Pārsteidzīga bramanība nav varonība, puis. Muļķa zirgs ar aizsegtām acīm uzskrien virsū lielgabalam. Vai tā, tavuprāt, ir varonība?

Gilons aizspraucās viņiem garām un iegāja dibenistabā. Viņam gribējās paliki vienam. Viņ� atlaidās saliekamajā gultā, kur gulēja, kop� D�emijs bija pārvietots lielajā gultā, un pētīja nokvēpu�os griestus. Sirīds blakusistabā sākās no jauna apslāpētās, apvaldītās balsīs, kurās jaudās satraukums. Ja vien es spētu sevi pārliecināt, ka manis teiktais nav bijis augstprātīga muļķa plātī�anās, Gilons domāja. Bet viņ� nespēja atcerēties, ko bija teicis par vergu laikiem, saimniekiem un likumu. Ja vien viņ� varētu justies lepns uz sevi, ja vien viņ� būtu cienīgi atstājis zāli, nevis, viņiem smejoties, aizbēdzis. Viņ� dzirdēja, ka D�emijs pagrie�as un iekunkstas un pēc tam sāk gārdzo�i elpot, kampdams gaisu kā cilvēks, kur� ilgi bijis zem ūdens. Gilons piecēlās.

� Dakteris Gaurijs teica, ka D�emam kļūstot labāk.

� Dakteris Gaurijs ir muļķis,� Sāra iebilda.� Es neticu, ka viņ� vispār ir ārsts.

� Par ko jūs strīdaties?

Viņi pagriezās pret Gilonu.

� Mēs gribam sūtīt pēc daktera Nestundas,� Sems paskaidroja.

� Viens dakteris tikko viņu apskatīja un sacīja, ka viss esot kārtībā,� Megija iebilda.

� Kā jau Sāra teica, Gaurijs vispār nav ārsts,� Endrjū sacīja.� Mans brālis mirst. Es jūtu, kad cilvēks mirst.

Neviens nezināja viņa īsto vārdu, vismaz Pilmangā ne. Visi viņu sauca par dakteri Nestundu, jo viņ� lika aicināts vienīgi tad, kad stāvoklis bija gandrīz bezcerīgs, turklāt viņ� brauca no tālienes un viņa pakalpojumi maksāja naudu. Daudzi ogļra�i, pie kuriem Nestundu izsauca, viņam ierodoties, jau bija miru�i vai nomira pēc viņa vizītes, lai kā viņ� bija centies tos glābt, tomēr slimnieka piederīgajiem no viņa apmeklējuma kļuva vieglāk. Viņi varēja staigāt ar paceltu galvu, jo bija darīju�i visu, kas viņu spēkos, atļāvu�ies vislielāko greznību � savāku�i naudu un izsauku�i no Kaudcnbītas speciālistu.

Gilons, aizņemts ar savu uzdevumu, ne reizes nebija iedomājies par nāvi, un �ī ziņa viņam nāca kā zibens spēriens. D�ems, vissīkstākais no viņiem visiem, mirst? Tas bija kaut kas neaptverams.

� Kad tas iesākās? Tas ir nolicis manu acu priek�ā, bet es neesmu to pamanījis? Mans dēls mirst, un es neesmu to pamanījis!

� Viņ� nemirst,� Megija sacīja.� Tu pārāk viegli nolaid rokas.

� Tepat līdzās viņ� mirst, un es neesmu to manījis,� Gilons palika pie sava. - Varbūt lordam Faifam tie�ām ir taisnība, ka es esmu-patmīlīgs egoists.

� Tu manīji gan,� Endrjū sacīja. Tev tikai neienāca prātā, ka viņ� varētu nomirt.

� Runā lavu runā�anu. Saki vēl skaļāk, lai D�emijs lo dzird. Misis Bouna nedomā, ka viņ� mirsi un misis Ilod�a tāpat, un dakteris Gaurijs saka, viņ� drīz bū�ot vesels, bel lu grasies viņu apbedīt.

� Tad vēl jo labāk, ja viņ� netaisās mirt,� Gilons sacīja.� Tad ir vēris sūtīt pēc daktera Nestundas.� Viņ� pagriezās prel Semu.� Jūdz zirgu un brauc viens pals, lā lu ālrāk liksi galā.

� Es skrie�u,� Soms sacīja.� Es varu paskriel ālrāk par zirgu. Bel atpakaļ atbrauk�u daktera divri�os. Dodiel naudu.

Dakteris Nestunda nespēra ne soli ārā no sava kabineta, ja viņam nebija samaksāts iepriek�. Tie, kuri aizgāja aizsaulē, vairs nebija nekādi maksātāji.

Viņi atbīdīja gultu un novēla akmeni. Gilons, ņemdams lādi ārā no bedres, pacēla acis un redzēja Megijas seju.

� Ja viņam ir labāk, viņ� izveseļosies,� viņa sacīja.� Bet, ja viņ� mirst, ārsts neko nepalīdzēs. Divas mārciņas būs izsviestas par ballu velti.

� Bet ja nu tomēr vēl ir kāda cerība?� Sems ierunājās.

� Kaut vai visniecīgākā. Vai tie�ām tev ir �ēl divu mārciņu?

Megija klusēdama skatījās uz lādi. Viņa vienīgā zināja, kā tas viss beigsies.

Tagad atlika vienīgi gaidīt.

Kā vēsts no Braīnbijholas a�i uzlidoja kalnā, tā vēsts par D�emiju tūdaļ nonāca Lejgalā.

Tie, kas grasījās nākt pie Gilona, lai dzirdētu sīkāk par notiku�o, palika mājās un gaidīja. Viņi gaidīja, kad dievs pieņems galīgo lēmumu par D�cmiju Kamcronu, bet lords Faifs � par ogļra�iem.

Pilmanga gaidīja.

Saule bija norietējusi, un visa ģimene sēdēja tumsā, klausoties D�emija smagajā elpo�anā un nemanot, ka pienācis vakars.

� Ir jau satumsis, Sāra teica, kā pavēstīdama kādu pārsteidzo�u atklājumu, bel neviens necēlās aizdedzināt lampu.

� Tumsā skriet ir bīstami. Vajadzēja ņemt zirgu. Zirgs tumsā redz.

� Arī Sems tumsā redz. Ceļ� viņam pazīstams. Viņ� ta�u tumsā ir skrējis pa to.

Atmiņas par to nakti, kad D�emijs gandrīz noskrēja Semu, uzgūla viņiem tikpat melnas kā tumsa, un Sāra sāka raudāt. Tā bija bijusi diena, kad viņa aizbēga no mājām,� viņai lik laimīga, bel D�emam necilvēcīgi grūta.

� Kus,� Megija apsauca viņu.� Pacenties saņemties. Tu lā�u negribi, lai viņ� dzird tevi raudam.� Un Sāra apklusa.

� Līdz Kaudenbītai ir astoņas jūdzes. Sems dro�i vien ir jau galā.

� Divpadsmit,� Aiens izlaboja.� Viņ� bija nule pārradies mājās ar oglēm, ko bija no�iepis no �Lorda Faifa jNq 1> ogļu kalna. Tur gan stāvēja divi sargi, bet Aiens tomēr prata pielavīties.

� Tiklīdz viss būs pāri, arī las tiks izbeigts,� Megija teica.

� Jā gan, māt, tik tie�ām liks izbeigts,� Aiens piebalsoja.

Gilons nezināja, cik jūd�u ir līdz Kaudenbītai � astoņas, desmit vai divpadsmit, un lad atskārta, ka neziņa, kādā viņi tiek turēti, ir vēl viens saimnieku uzlikts �ņaugs. Ogļra�i nezināja, cik tālu atrodas medicīniskā palīdzība, liesa vai policija, kur vajadzības brīdī meklēt aizstāvību pret lorda Faifa palvarībām.

No To�mangas terases viņa gala atnāca Sāras vīramāte D�īna Bouna pavaicāt, vai nevajag kaul ko palīdzēt. Viņa pārliecās pār D�cmiju un tad noslīga pie viņa gultas uz ceļiem. Pa durvīm varēja redzēt, ka misis Bouna purina galvu, ta�u, nākdama ārā no dibenistabas, viņa pal mazliet smaidīja.

� Jā, diez cik labi ar viņu vis nav, bel �ādus slimniekus esmu redzējusi ne vienreiz vien un domāju, ka viņ� liks atkal uz kājām.

� Mēs aizsūtījām pēc daktera Nestundas.

Smaids viņas sejā izdzisa. Izlikties vairs nebija vajadzīgs.

� Ak pēc daktera Nestundas ...� Viņa atskatījās uz D�emiju.� Manuprāt, jūs esat darīju�i pareizi,� viņa no�uk slēja.

�ī vēsts tūliņ aplidoja visu ciemu. Dakteris Nestunda � tā bija zīme, ka gaidāms visļaunākais, las bija beigu sākums. Gilons sēdās pie galda, lai uzrakstītu misteram Makdonaldam par visu to, kas dienā bija nolicis. Viņam �ķila, ka arī pats tad drīzāk tiks skaidrībā, turklāt rakstot laiks paies ālrāk. Aiz loga viņ� dzirdēja misis Bounas balsi.

� Vārgs gan, lā sakot, pārlieku vārgs. Manuprāt, tas vairs nav dzīvotājs.� Misis Bounai derētu būt mazliet taktiskākai.

Gilons rakstīja un rakstīja bez apstājas, stāstīdams advokātam par to, kas cieminiekiem bijis jāizcie� kop� lā laika, kad izsludināts lokauts, un pēc tam par savu gājienu uz Brambijholu. Rakstāmspalvas �irkstē�ana pārmāca D�ema elpas gārdzienus, un rakstī�ana palīdzēja atvairīt domas par viņu. Visi pārējie sēdēja un gaidīja.

� Varbūt vajadzētu iedot viņam ūdeni,� Megija sacīja.

� Viņ� nevarēs norīt,� Sāra teica.

� Norīs, ja tu ieliesi mutē ar karoti.

Kad Sāra pacēla D�ema galvu un iespieda karotīti starp lūpām, viņ� iekliedzās un sāka rīstīties, un ūdens notecēja gar zodu.

� Nu jau Semam jābūl galā.

� Jau sen viņ� ir galā,� Endrjū sacīja.� Viņ� var noskriet desmit jūdzes stundā.

� Neviens nevar noskriet desmit jūdzes stundā,� Emīlija iebilda.

� Tavs brālis var!

Vakars bija kluss, bet tad sacēlās vēj�, un pēk�ņi logā ietriecās lielus tādām �altīm, it kā rūtīs būtu ie�ļākts spainis ūdens.

� Sis pretīgais pitmangas slapjdraņķis,� Gilons noteica un piecēlās no galda.� Kaut viena diena būtu bez lielus vai sniega, lai cilvēks nejustos tik ļoti nomākts!

Viņ� domāja par Somu ārsta divri�os. Ārstam dro�i vien ir ūdensnecaurlaidīgs mētelis, bel Sems ir vienā kamzolī, sasvīdis pēc desmit jūd�u garā skrējiena, un aukstajā lietū var sasalt ragā. Pēk�ņu dusmu uzplūdā viņ� pagriezās pret Megiju.

� Mēs nedrīkstējām sūtīt D�emu uz tīreli.

Megija piecēlās un piegāja viņam klāt.

� Paklausies, Gilon, ko es tev teik�u, lai vairāk nekad mums nav par to jārunā. Es neļau�u, lai �is atgadījums uz visu mū�u nostātos starp mums. Zēns bija slims jau pirms promie�anas.

� Jā gan, pirms mēs viņu aizsūtījām. Pirms mēs viņu aizdzinām uz turieni.

� Viņ� gāja tādēļ, ka viņ� ir D�ems.

Sāra atkal ieraudājās.

� Jūs runājat tā, it kā viņ� būtu . . .� Viņa nespēja izteikt �o vārdu.

� To lu ielāgo uz visiem laikiem,� Megija viņam vēl piekodināja, lad piegāja pie meitas un aplika viņai roku ap pleciem.� Nebūs nekāda labuma, ja viņ� dzirdēs tevi raudam,� viņa �ukstēja.

� Jā, jā!

� Ku�, nu ku�!

� Jā. Jā, mamm.

� Nu neraudi, ja!

� Nē, es vairs neraudā�u,� Sāra teica, un tad viņi izdzirda a�u pakavu klabē�anu uz bruģa: tas bija daktera Nestundas slavenais zirģelis, ātrākais rik�otājs visā grāfistē. Megija iededza vēl divas lampas, un tad jau durvīs parādījās ārsts un aiz viņa � no aukstuma trīco�ais Sems.

� Labvakar,� ārsts teica. Viņ� daudzkārt bija braucis uz Pitmangu, bet Kameroni redzēja viņu pirmo reizi � garu, drūmu, savai iesaukai atbilsto�a izskata cilvēku ar melnu somu, kurā il kā bija sagulu�as visas Vestfaifas bēdas un cie�anas.

� Jums ir krietns dēls,� viņ� teica, pamādams uz Sema pusi.� Norīvējiet viņu ar sausu dvieli, iedodiet viņam malciņu viskija, un viss būs kārtībā. Viņam klab zobi, ta�u no skrējiena vēl ir siltums kaulos. Bel tagad � apskatīsim slimnieku. Dāmas, lūdzu atstāt istabu.

� Tas nav vajadzīgs, ser,� Megija sacīja.� Mēs, og|ra�u sievas, esam pieradu�as pie tā.

� Nu, ja jūs esat pieradu�as, tad es vēl jo vairāk.

Kad D�ems bija izģērbts līdz jostasvietai, ārsts saprata, ka tālāk izģērbt nav vajadzīgs. Pie slimnieka sejas tika piecelta lampa � (oli tuvu, ta�u lā, lai neapdedzinātu. Viņ� pretojās un centās atvairīt ārslu, bet tas prasmīgi lika galā ar pacientu un turpināja izmeklē�anu. Pārbaudījis kaklu, ārsts aptaustīja pietūku�ās mandeles, izmērīja temperatūru un, ar pirkstu galiem viegli sizdams, izklausīja plau�as. Kādu brīdi viņ� domīgi raudzījās slimniekā, un D�emijs pēk�ņi atvēra acis, paskatījās viņā un, kā �ķila, centās pasmaidīt, it kā pazīdams ārslu vai varbūt aiz sāpēm, vai gribēdams darīt zināmu, ka ir visu sapratis. Tad ārsts viņu apsedza, Sāra ieraudājās, un viņi visi izgāja otrā istabā, kur Sems pārvilka sausas drēbes.

� Vai lai saku jums patiesību vai lo, ko piederīgie parasti vēlas dzirdēt? Sprie�ot pēc �ī pui�a, kur� mani atveda, es laikam zinu, ko jūs atbildēsiet.

Gilonam palika �is cilvēks. Tagad viņ� saprata, ka pilman-gie�i tik ļoti baidās no daktera Nestundas^ tādēļ, ka �is vīrs runāja patiesību, kas lielākoties bija nepanesama.

� Jūsu dēlam ir difterija ar bronhiālām komplikācijām. Kaklā viņam veidojas plēve, kas apgrūtina elpo�anu un padara lo ļoti sāpīgu. Esmu dzirdējis �ādus slimniekus caurām naktīm kliedzam, bet viņu stāvoklis nav bijis ļaunāks kā �im zēnam. Viņ� cie� stipras sāpes.

No pēk�ņas vēja un lielus brāzmas priede aiz loga tā iestenējās, ka dakteris pacēla acis uz to.� Arī las slimniekam nenāk par labu.

� Es tūliņ to nocirtī�u,� Sems teica.

� Sī slimība vienmēr saistīta ar augstu temperatūru, un cilvēks iet bojā no �ķidruma zuduma un pilnīga spēku izsīkuma, vai saprotat?� Visi māja ar galvu.� �ī plēve kaklā ir ļoti bīstama, un no noslāp�anas var glābt vienīgi traheolomija, tas ir �ja kaklā izdur caurumu un lajā ievieto caurulīti, lai gaiss nonāktu tie�i plau�ās, bet tas tikai paildzinātu agoniju. Plau�as ir pilnas ar �ķidrumu, ko man nekādi nav iespējams izsūkt, un zēns savā gultā, tā sakot, slīkst nost.

Ārsls salika somā nedaudzos instrumentus, ko bija lietojis slimnieka izmeklē�anai. Tad ilgi raudzījās visos ģimenes locekļos.

� Man ir zāles, kas neļaus plēvei aizvilkties ciet un mazliet atvieglos stāvokli, lai elpo�ana nebūtu tik apgrūtināta un zēns varētu izteikt kādu vārdu, ja viņam būtu vēlē�anās. Vai arī tik daudz spēka. Bet varbūt viņam nav cilas vēlē�anās kā tikai, tā sakot, atdot dievam dvēseli.

Ārsls pasniedza zāļu pudeli Megijai.

� Pa vienai tējkarotei ik pēc divām trim stundām. Ja sāksies elpas trūkuma lēkmes � un lādas neap�aubāmi būs �, �īs zāles kādu laiciņu palīdzēs, bet pēc tam nekas vairs nespēs viņam palīdzēt.

Viņ� piecēlās. Tik gar� cilvēks �ai mājā vēl nebija redzēts. Dakteris Nestunda Kameronu namā. Viņi nebija varēju�i iedomāties, ka �āds brīdis tik ātri varētu pienākt.

� Kādēļ es jums visu to saku? Vai tādēļ, lai sagādātu cie�anas? Nē, es to saku sava pacienta labā.� Viņ� runāja tā, it kā bez viņa istabā vairāk neviena nebūtu.� Un te man ir vēl kādas zāles, kas da�kārt noder lādos ciemos kā �is, kuri atrodas pārāk tālu no slimnīcas. Tās es atstā�u pie pacienta gultas, un, kad viņ� galīgi nespēs vairs paelpot, domājams, kāds no jums būs tik godprātīgs un iedos zēnam �o ... ārstniecības līdzekli.

Visi iegāja atpakaļ dibenistabā. Neviens no viņiem, ja nu vienīgi ārsls, nespēja paskatīties uz D�emu, vismaz lajā brīdī gan ne. Dakteris Nestunda atvēra savu somu, izņēma nelielu pudelīti un uzlika uz galdiņa gultas galvgalī.

� Ardievu,� viņ� teica, atstāja dibenistabu un pie durvīm uzvilka melno lietusmēteli.� Ir vēl viens līdzeklis, ko skolu mājās es mēģinu ieteikt, jeb�u, kā liekas, ne visai veiksmīgi. Nebaidieties raudāt. Slimniekam nav pret to iebildumu, slimnieks vienmēr zina, kas viņu gaida, bet tas ir tie�ām labs līdzeklis pakaļpalicējiem. Sausas acis nesader kopā ar nāvi.

Varēja dzirdēt, ka iezviedzas lietū atstātais zirģelis, tad atskanēja a�a pakavu klikstē�ana un dakteris Nestunda bija prom. Kamēr ratu rība nebija izgaisusi tālumā, visi stāvēja kā sastingu�i, tad Megija aizgāja pēc tējkarotes, bet Sems atgriezās dibenistabā aplūkot otru ārsla iedoto zāļu pudeli, kas bija nolikta pie slimnieka gultas. Blāvajā gaismā viņ� nevarēja lāgā saburtot uzrakstu, bet uz blakusistabu pudeli negribēja nest. Beigu beigās viņam izdevās izlasīt, un viņ� neviļus iekunkstējās, ta�u cerēja, ka neviens nav to dzirdējis. Uz etiķetes bija rakstīts: �Hloroforms�.

Zāles tie�ām palīdzēja un aizkavēja kakla plēves tālāku veido�anos. Nu D�ems varēja mazliet parunāt un norīt kādu lāsīti ūdens, kas atdeva dzīvību viņa kaisto�ajam ķermenim. Zēns vēlējās gulēt dibenistabā, kur viņam būtu iespējams palikt vienatnē, un pēc tam lūdza, lai Sems pasē� pie viņa gultas.

� Priedi nevajag nocirst,� D�ems ierunājās, un no �iem vārdiem Somam mati sacēlās stāvus.

� Tātad lu dzirdēji?�viņ� beidzot jautāja.

� Jā, dzirdēju.

� Itin visu?

� Cilvēki domā, ka tas, kur� nevar parunāt, neko nedzird, bet jūsu balsis man dārd ausīs kā bungu rīboņa.

Piepūle bija izsmēlusi visus viņa spēkus, un viņ� brīdi gulēja, raudzīdamies griestos, un iesnaudās, bet pēc tam atkal atvēra acis, it kā nemaz nebūtu bijis aizmidzis. Ta�u tik daudz viņ� saredzēja, ka Sems ir raudājis.

� Nu paklausies,� D�ems ierunājās.� Vai tie�ām lu domā, ka es to nezināju?

Sems piecēlās. Viņ� nespēja paskatīties uz brāli.

� Te ir auksts. Es atnesī�u spaini karstu ogļu, ko noliki pie gultas.

� Man nav auksti,� D�ems teica.� Labāk apsēdies līdzās.

Sems saņēma D�ema roku savējā, ta�u, juzdams, ka slimniekam sāp, atlaida vaļā. Viņ� sēdēja pie gultas, mazliet atvieglots, ka D�ems atkal var kaut cik paelpot, un klausījās, kā priedes zaros aiz loga auro vēj�.

� �īs skaņas mani netraucē,� D�ems teica.� Es esmu tās iemīļojis.

� Āgrāk tu tās nespēji paciest.

� Tagad es esmu pieaudzis, brāl. Agrāk tās man uzdzina bailes. Lika man domāt par... nāvi.� Viņ� mēģināja pasmaidīt.� Bet nu, kad esmu lo redzējis vaigā, es saprotu, ka tā nemaz nav lik |auna.� Un viņ� tie�ām pasmaidīja.

Sems gribēja mainīt sarunas tematu.

� Vai zini, ko es lagad no�ēloju?� viņ� jautāja. D�emijs raudzījās viņā.� Ka toreiz uzvarēju maratonskrējienā.

� Bet tu ta�u nonāci pirmais pie mērķa.

� Tu labi zini, ka es tevi apkrāpu. Es nedēļām ilgi gatavojos �īm sacīkstēm.

� Un kas par to? Galvenais ir tas, ka lu uzvarēji.

� Tu izspiedi man pēdējo sulu. Tu uzņēmi lādu tempu, ka es gandrīz izlaidu garu. Man gandrīz apstājās sirds.

� Kā es varēju izspiest tev pēdējo sulu, ja tu �ai skrējienā uzvarēji?

Sems neatbildēja, un D�ems atkal iegrima snaudā. Pēc laika viņ� pamodās un lūdza, lai viņam vēlreiz iedodot zāles. Sems atnesa karoti un mikstūru.

� Man atkal un atkal par to jādomā, D�em. Kādēļ es neļāvu tev mani apsteigt, kad lu tik tie�ām biji pelnījis uzvaru? Savu mū�u es sev to nespē�u piedot.

� Bet kas tad tev būtu bijis jādara? Jāļauj man uzvarēt?

� Kā es lepojos ar tevi, kad lu mani panāci! Tu paveici lo, kas bija pāri taviem spēkiem. Es biju gatavs vai nomirt aiz lepnuma par tevi. Kādēļ, nu kādēļ man tā vajadzēja darīt!

Kaul tikai es atkal nesāktu pink�ķēt, Sems klusībā nodomāja. Viņ� iespieda nagus plaukstā, mātes zobu atstātajā rētā, cerēdams, ka sāpes palīdzēs savaldīties.

� Tu uzvarēji visos sporta veidos, Sem. Neviens cits nekad vairs nespēs lo izdarīt.

� Jā, un nozagu tev uzvaru maratonskrējienā. Patiesībā uzvarētājs biji lu. Nu, kādēļ, kādēļ man lā vajadzēja darīt?

Tad Sems sāka raudāt.

� Tā nu tas ir, Sem. Tev vajadzēja uzvarēt. Kā lu to nesaproti? Tāds nu lu esi. Tādi mēs abi reiz esam, Sem. Un nav mūsu spēkos tur kaul ko mainīt. Tu glu�i vienkār�i nevarēji rīkoties citādi.

Naktī Megija uz pirkstgaliem iegāja pie slimnieka.

� Nu, kā viņam ir?

� Viņ� ir aizmidzis. Ārsts iedevis viņam labas zāles.

� Drīz vien tās vairs nelīdzēs.

� Jā, tnāl, es zinu,� Sems leica.

D�ems nebija aizmidzis. Tuvinieki nespēja saprast, kad īsti viņ� guļ un kad ir nomodā.

� Tātad man vairs nav lemts tur nokļūt, vai ne?� viņ� jautāja, kad Megija bija aizgājusi.

� Kur, D�em?

� Nu, kur gan citur, brāl, kā Amerikā. Tātad es lo nekad neredzē�u.

Sems juta, ka atkal raud, ta�u lik klusi, ka D�ems, �ķiet, nemanīja.

� Tas bija dakteris Nestunda, vai ne?

Sems nolēma neko neatbildēt.- Viņam �ķila, ka D�ems to jau zina.

� Bija, vai ne?� D�ems centās piecelties sēdus.� Nu atbildi ta�u!

Sems pamāja ar galvu.

� Nekad nemelo man, Sem.

� Nē. Nekad vairs nemelo�u.

Viņi abi apklusa.

Tad Sems iemiga. -Bija nakts, viņ� bija noskrējis desmit jūdzes un, tāpat kā visi pitinangie�i, novārdzis no pienācīga uzlura trūkuma.

� Pastāsti par mūsu tēli.

D�ema balss Semu iztrūcināja. Viņ� bija aizmirsis, kur atrodas. Viņ� centās pastāstīt visu, ko zināja, klusi un rāmi izrunādams vārdus, jo saprala, ka pal viņa balss skaņa D�emam sagādā sāpes. D�ems gulēja un klausījās, aizvēris plakstus, jo gaisma sāpīgi dzēla viņam acīs, bet viņa lūpu kaktiņos vīdēja smaids.

� Ak, ko es dotu, lai būtu to redzējis! Kā mans tētis �im nelietim sadod, liesi acīs pateikdams visu, kā ir! Tā bija di�a diena visai Pitmangai, vai ne, Sem?

� Jā, di�a gan,� Sems apstiprināja.

Viņ� iedeva D�emam vēl zāles, ta�u to iedarbība vairs nebija tik jūtama. D�ema elpa kļuva gārdzo�a. Viņ� atkal un atkal nokrem�ļojās, cenzdamies atbrīvot kaklu, ta�u veltīgi, un sāpes pieņēmās. Sems baidījās, ka nesākas klepus lēkme. Viņam �ķila, ka tad tai nebūs vairs gala un beigu beigās notiks kas briesmīgs. Ta�u D�ems neklepoja.

� Viņ� aizgāja un izdarīja lo, kas bija darāms. Vai lu pasacīsi tētim, ka es lepojos ar viņu?

� Tu pats viņam to pasacīsi.

� Nē, es nevaru. Nespēju viņam to pateikt tie�i acīs.

� Labi, es pateik�u tavā vietā.

� Sem?

� Jā, es dzirdu.

� Es gribu, lai mani apglabā ubagu zārkā.

� Ak, D�em ... D�cmij!

� Vai tu zini, ka par īstā zārka naudu var nopirkt biļeti uz Ameriku?

Svīda gaisma. Sākās jauna diena, bel dibenistabā las nebija manāms, jo priedes aizsedza logu, bez tam ciemā vairs nedziedāja neviens gailis. Pirms vairākām nedēļām tie visi bija nonāku�i kallā. Gaisma svīda pilnīgā klusumā.

� Nu es esmu tam pāri. Kā saka, cilvēki visbie�āk mirstot rītausmā.

� Jā, tu esi tam pāri. Vai zini ko, D�em .. .� Sems pēk�ņi atkal iedegās.� Kā man liekas, tu izskaties labāk. No visas tiesas.� Viņ� piecēlās, lai pasauktu cilus, ja tie neguļ, nākt paskatīties uz D�emu.

� Melo. Es ta�u tev lūdzu, lai lu man nemelo.

� Bel lā ir skaidra patiesība.

� Man atkal sākas drudzis, tu dumiķi. Paliec, Scm!

Sems apsēdās.

� Tu gribi atriebties par atņemto Sporta placi, vai ne?

Sems piekrīto�i pamāja.

� Ko tu domā darīt? Pasaki man, ja!

� Es nezinu. Es nekad neko īsti nezinu. Bet kaul ko es tie�ām esmu nolēmis darīt.

� Vai ķerties pie uguns? Pielaist raktuvēm sarkano gaili?

� Es nezinu.

� Vai varbūt uzspridzināt? Es zinu, ka lu krāj melno pulveri.

� Kur tu to redzēji?

� Domā, ka to var noslēpt no sava brāļa?

� Kur� vēl par lo zina?

� Vai tev vēl ir kāds brālis tik acīgs kā es?

� Vai Endrjū zina?

� Nē, viņ� nedomā par tādām lietām.

Bel Aiens?

Nē. Ja viņ� zinātu, tad būtu nācis pie manis un piedāvājis pārdot �o informāciju.

� Tā nu tas ir. Ko lai iesāk ar viņu?

� Neko. Gan nāks pie prāta � un viss būs kārlībā. Tu redzēsi. Galu galā viņ� ta�u arī ir Kamerons. Ko tu esi uzdomājis, Sem?� D�ems atgriezās pie aizsāktās sarunas.

� Nu pasaki! Tavu noslēpumu es paņem�u sev līdzi kapā, brāl.

Nu kā D�ems lā var jokot? Semam saskrēja asaras acīs. Dakterim Ncslundam nav taisnība, viņ� nodomāja. Man vajadzētu raudāt nevis vairāk, bet mazāk.

� Es nezinu. Iepriek� to nevar zināt. Ir jānolrāpa piemērots bridis.

� Bel lu lo izdarīsi?

� Jā, izdarī�u. Tevis dēļ, D�em.

� Tas ir lieliski. Paldies tev par lo. Dievs tēvs, kā es gribētu lev palīdzēt!

D�emam nekļuva labāk. Mikstūra laiku pa laikam uz brīdi atviegloja viņa cie�anas, un lad D�ems lūdza visus ģimenes locekļus ienākl pie viņa. Viņam bija ļoti svarīgi tik ilgi saglabāt sevī dzīvības spēku, lai atvadītos no tuviniekiem un katram pateiktu lo, ko viņ� gribēja teikt. Gilons pie viņa ienāca pēcpusdienā.

� Es lepojos ar tevi, tēt.

� Лк, D�em, ja tas būtu nepiecie�ams, katrs manā vietā būtu rīkojies tāpat.

� Tu izdarīji lo, kas vēl nebija pieredzēts. Un tagad es gribu tev kaut ko lūgt. Apsoli, ka lu neparakstīsi Roklai�u lapu.

Лк, D�emi

� Ne tu, ne Endijs. Ne kāds cils no jums.

� Apsolu, D�em! Tas nekad nenoliks.

� Tu biji man labs tēvs. Tu centies man daudz ko iemācīt, bet mana galva lo neņēma pretī.

� Tu zināji to, kas mums nebija zināms.

� Nē, es runāju par kaut ko cilu. Jau no mazotnes es biju citāds nekā tu, tēt. Es biju melnais. Es neparko nespēju nosēdēt pie grāmatas. Tas bija pāri maniem spēkiem, tēt.

� Bet tu nebiji nejēga, D�em. Tev vienmēr ir bijusi galva uz pleciem.

�ī saruna viņiem abiem bija moko�a, ta�u nāves priek�ā cilvēks atļaujas pateikt to, par ko parasti nerunā.

� Jā, līdz ar mani jūs zaudēsiet mūsu ielas labāko bārddzini un kurpnieku. Diez kur� lo darīs, kad manis vairs nebūs?

� Emīlija,� Gilons sacīja un iekoda sev mēlē. Tā bija galīga pado�anās. Tātad viņ� vairs necerēja, ka D�emijs varētu atlabt. Aiz vainas apziņas Gilons labu laiku klusēja, bet tad nolēma jautāt, jo viņam tas bija jāzina.

� Vai tas biji tu, kas meta Brolkokam ar akmeni?

� Nē.

� Tātad meta Sems?

� Nē, Sems tas nebija. Es nezinu, kur� to darīja.

� Bet viņam kaut kas ir padomā ar �Lordu Failu Kq 1�, vai ne?

� Nē, nepavisam.

� Man tas ir jāzina.

� Nekas viņam nav padomā. Viņ� bija pie manis un teica, ka nevarot atņemt cilvēkiem darbu.

� Vai tie�ām?

� Dieva vārds, tēt.

Gilons iesila sev pa pieri.

� Par to mēs nebijām padomāju�i.

� Par ko?

� Par dievu. Vai lu negribi, lai ataicinām misteru Макка* riju?

� Nē, tēt!

� Vai tu tici dievam?

� Es cen�os, tēt, es visu laiku cen�os licēl, bet man pal vēl lagad tas neizdodas.

Tad tavs dieva vārds neko nenozīmē, Gilons gribēja sacīt, bet nepateica.

� Brauciet projām no �ejienes, tēt. Mūsu ģimenei te vairs nav dzīves. Brauciet projām uz visiem laikiem.

� Pēc tiesas prāvas, D�em. Tad mēs brauksim prom.

� Tēt, kā es vēlētos būt tur klāt, kad �ī lieta tiks izskatīta, un pēc tam kopā ar jums atstāt �o ciemu!

Tad D�ems sāka klepot, un, kā jau Sems bija baidījies, �is klepus bija briesmīgs. D�ems cīnījās pēc katra elpas vilciena, zaudēdams pēdējos spēkus, un tad sastinga, it kā viņam kaklā kaut kas būtu pārtrūcis. Palīdzēt viņam nebija iespējams, varēja viņu vienīgi pieturēt un noslaucīt viņam sviedrus no pieres, bet tie, kuri atradās blakusistabā, turēt sa�ņaugtu krēslu vai ķeblīti, līdz pirkstu kauliņi kļuva balli.

Vakarā, atkal pamodies no snaudas, D�ems teica, ka vēloties redzēt māti.

� Neliec tētim parakstīt Roklai�u lapu. Ja viņ� to parakstīs, tad nomirs tāpat kā es.

� Tu nemirsi, D�em. Tu esi pārāk ilgi noturējies, lai mirlu.

� Es tev kaut ko lūdzu.

� Nu labi.

� Tas nav nekāds solījums.

� Es viņam nelik�u to darīt. Es apsolu.

� Tagad es esmu apmierināts.

Megija bija laba slimnieku kopēja. Viņa zināja, kā vajag rīkoties, lai izdarītu visu, kas jādara. Neviens cils � ja neskaita Sāru � nebija tik izveicīgs un tādēļ sagādāja viņam sāpes. Megija, cik labi vien spēdama, apmainīja sviedros samirku�o kreklu pret sausu, bet arī tas slimniekam bija ļoti moko�i.

� Vai zini, ko tu nekad neesi darījusi?

� Daudz ko es neesmu darījusi.

� Ir kaut kas tāds, kas man bijis liegts,� viņ� gulēja un gaido�i raudzījās mātē.� Padomā labi.

Megija papurināja galvu.

__Nc reizes tu neesi mani noskūpstījusi.

Viņai pār muguru pārskrēja skudriņas.

� Vai tie�ām?� viņa pēdīgi noteica.

� Jā, māt. Ne reizes visā manā mū�ā. Domā, es nebūtu to atcerējies?

Viņa a�i apcirtās, lai redzētu, vai kāds nestāv aiz muguras vai durvīs, un jutās atvieglota, ka vairāk neviena dibenistabā nebija. �ī atzī�anās bija pārāk briesmīga, un viņa negribēja, lai vēl kāds to dzirdētu. Viņa dzīrās pieliekties D�emi jam klāt, bet viņ� pakratīja galvu.

� Nu ir par vēlu. Es to vairs negribu.

� Es tevi mīlēju kā prazdama,� Megija sacīja. Viņa runāja klusi un ātri, jo nevēlējās, ka citi to dzirdētu, bet viņai bija ārkārtīgi svarīgi, lai to dzirdētu D�ems.

� Es centos mīlēt, bet mūsu ģimenē tas tā nebija pieņemts. Vai saproti?

Viņ� nelika manīt, ka būtu ko dzirdējis.

� Tā ir Pilmanga, kas mūs padara tādus. Es gribēju būt mīļa pret jums, bet nezināju, kā to lai izdara, vai tu tici man, D�emij? Es nezināju, kā lai noskūpstu savu dēlu.

� Nu ir par vēlu.

� Jā, par vēlu.

� Daudz par vēlu, māt.

� Es vairs pat nespēju raudāt,� Megija sacīja, bet D�ems jau atkal bija iegrimis miegā. Viņa nogaidīja, kamēr D�ema elpo�ana, kaut arī smaga un saraustīta, kļūst mazliet vienmērīgāka, tad noliecās pār gultu un noskūpstīja viņa kaisto�o pieri un stingros, platos vaigus. Taisni brīnums, ka vēl tagad, uz nāves sliek�ņa, zēna ķermenis bija lik spēcīgs. No viņas bērniem D�ems bija vissīkstākais. Cik netaisnīgi ... D�ems bija līdzīgs viņas tēvam. Tēvs Megiju arī nebija nekad noskūpstījis, vai varbūt tomēr � tai dienā, kad viņa devās meklēt savu gēlu? Megija nespēja atcerēties. Viņa gribēja noskūpstīt D�emu uz lūpām, bet pārdomāja. Tad ar pirkstiem nodzēsa lampas degli un aizgāja, atstādama viņu tumsā.

Atkal sākās klepus lēkme, un D�ems izmisīgi centās ievilkt plau�ās gaisu. Kad klepus mitējās, viņ� lika pasaukt Semu.

� Neļauj man noslīki pa�am savā gultā,� viņ� �ukstēja.

� Zini, visus �os gadus, strādādams �ahtā, visvairāk es baidījos, lai applūstot, noslīkt.

Atkal sākās klepus. Soms satvēra brāļa roku savējā, kaul arī las slimniekam sagādāja sāpes.� Neļauj man noslīkt. Vai apsoli?

� Jā, apsolu.

� Solījums paliek solījums, vai ne?

� Jā.

� Vai zini, kāda �ai slimībai priek�rocība?

� Kāda lad?

� Ka gribas ālrāk aiziet.

Sems nebija spējīgs vairs parunāt. Tad D�ems ar mokām

vēl piemetināja:

� Mums visiem kopā bija labi.

� Jā.

� Sem?

� Es esmu �eil, D�em.

� Es priecājos, ka lu toreiz uzvarēji.

� Ak. D�em. Nevajag atsāki �o sarunu. Es negribu atcerēties to skrējienu.

� Ak jā, es saprotu. Nu labi, es teik�u, ka man tas vienalga. Es teik�u, ka man par lo nospļauties, kur� zaudēja un kur� uzvarēja. Tas nav svarīgi.

� Nē, las nav svarīgi.

� Un tomēr � lu izdarīji kaul ko lādu, ko neviens nekad vairs neizdarīs.

Ak dievs, nu īsts Kamerons, līdz pal pēdējam elpas vilcienam, Sems nodomāja un juta, ka D�emi ja roka izslīd no viņējās.

� Un lagad . . . ardievu, brāl.

� Ardievu.

Pēc tam ienāca arī pārējie � Sāra un Endrjū un vēlreiz Gilons un Megija, tā ka Sems nebija pēdējais, kas redzēja D�emu, un, iespējams, ne vienīgais, kuram viņ� lūdza, lai ne|auj viņam noslīkt. Лр pusnakti vai, pareizāk sakot, pēc pusnakts Megija ielēja viņam mutē pamatīgu devu mikstūras, un tā iedarbojās daudz labāk nekā dienā, elpo�ana vairs nebija tik smaga, visus pārņēma atvieglojuma sajūta un līdz ar lo arī bezgalīgs nogurums. Sasprindzinājums atslāba, un visi ieslīga miegā. Gilons ielīda savā guļvietā un centās atcerēties visu notiku�o, ta�u tūliņ aizmiga. Visi gulēja � cili gullā, cili � tāpat uz grīdas. Arī Robs Rojs, mazliet iedzēris, bija pārnācis no �Koled�as�, iegājis paskatīties uz D�emu un lad nolicies nosnausties. Visa māja bija iegrimusi miegā.

Gilonu pamodināja spēja kustība. Kāds pārskrēja pāri istabai un iemetās dibenistabā.

� Kas lur ir?� viņ� noprasīja un sāka ausīties. Viss apklusa, un viņ� jau dzīrās laisties alpakaļ miegā, bet tad atkal atskanēja a�i soļi, neparasti klusi un piesardzīgi. Kāda balss kaul ko jautāja, oira atbildēja � ko īsti, Gilons nesadzirdēja un pēk�ņi saprata, ka negrib to dzirdēt un nekad arī negribēs ne dzirdēt, ne zināt. Blakustelpā bija jūtama kņada, kas drīz vien norima, nokrak�ķēja gulta, izkustēdamās no vielas, lik tikko dzirdami notink�ķēja zāļu pudele pret akmens klonu, un viss apklusa, da�as minūtes valdīja pilnīgs klusums, un tad atkal bija jūtama �ī a�ā kustība, kāds metās pāri istabai, uzgrūdās Megijas gultai, atkal klusums, tad kaut kur tālumā, sētas pusē, pieliekamajā vai kāpņu telpā � viņ� īsti nelika skaidrībā, kur,� atskanēja soļi; kā likās, kāds smagi kāpa aug�up vai arī lejup pa kāpnēm.

� Megij!

Nevarēdams sagaidīt atbildi, Gilons piecēlās un devās pāri istabai pie sievas gultas. Tā bija tuk�a. Sētas durvis stāvēja vaļā. Vēj� bija norimis (tie�i tādēļ Gilons bija sadzirdējis �īs skaņas un pamodies), spīdēja mēness, un tad durvīs parādījās Megija.

� Ko lu le dari?� viņ� jautāja.

� Un tu pats?�Viņai rokās bija slapj� palags.� Es izmazgāju palagu. No rīta viņam būs vajadzīgs tīrs palags.

� Bet las ir slapj�. No tā pil ūdens.

� Es iz�āvē�u.

Tātad lur ir bijusi viņa, bet kas tie bija par soļiem uz kāpnēm � a�i un apņēmīgi � aug�up un lejup? Un �ī �aboņa, it kā tumsā skraidītu peles, un dibenistabā dzirdētais troksnis? Gilons atlaidās gultā, jo vēl negribēja doties pie D�emija, bel pēc brī�a viņa spilvens bija slapj� no asarām. Kad viņ� pirms rītausmas pamodās, Megija gulēja cie�ā miegā kā bērns pēc nogurdino�as dienas. Pie izdzisu�ā pavarda karājās palags, no kura vēl arvien pilēja ūdens. Gilons vilcinājās iet pie D�emija, bet, cik klusi vien spēdams, uzkāpa aug�ā, un tur abās istabās visi vēl gulēja; Sāra un Emīlija bija aizmigu�as savās guļvietās, bet Robs Rojs � viņu istabā tie�i uz grīdas. Gilons cie�i ieskatījās visās sejās. No tām it nekas nebija nolasāms.

� Tēt?� Tā bija Sāra.� Kā jūtas D�emijs? Kā ir ar D�emiju?

� Labi. Manuprāt, pavisam labi.

� Cik jauki!

� Paguli vēl mazliet. Viņ� arī guļ.

� Jā.

Viņ� nogāja lejā un dzīrās jau doties uz dibenistabu, bet tad nolēma ievilkt krūtīs mazliet rīta gaisa. Atvēris durvis, viņ� ieraudzīja uz lieveņa veselu rindu pudelī�u, kurās dro�i vien atradās burvju ūdens. Kā viņ� bija dzirdējis, �āds ūdens naktī jāpasmeļot zem tilta, pa kuru iet dzīvie un tiek vesti miru�ie, un krēslā vai rītausmā jāpārnesol mājās, turklāt tā, lai ne turpceļā, ne atceļā nesējs neizteiktu nevienu pa�u vārdu. Raudzīdamies uz pudelītēm, Gilons, uz brīdi juzdamies atvieglots, tie�ām nolicēja, ka naktī dzirdētās skaņas nav neko nozīmēju�as, ka klusums dibenistabā izskaidrojams ar burvju ūdens iedarbību un D�emijs glu�i vienkār�i guļ.

�im ūdenim katrā ziņā piemita burvju spēks, jo citādi neviens tam neticētu, cilvēki tumsā netrauktos aug�ā no miega un nedotos lejup uz upi aiz ciema, lai pirms saullēkta atkal kāptu atpakaļ kalnā. Tā nedarītu, ja �im ticējumam nebūtu pamata, Gilons sev klusībā iegalvoja. Viņ� aizvēra durvis un metās uz dibenistabu, pārliecināts, ka krīze ir pāri un ka naktī viss vērsies uz labo pusi. Viņ� tik tie�ām cerēja ieraudzīt D�emija stingros, melnīgsnējos vaibstus mierīgus un sāpju neizmocītus. Varbūt dēls būs pamodies un pat sagaidīs viņu ar smaidu? Bet gulta bija savandīta, palags un sega noslīdēju�i no D�ema pleciem un krūtīm. Līdzās gultai uz grīdas mētājās tuk�a pudele un korķis.

Gilons pavilka segu uz aug�u un rūpīgi sakārtoja, seju atstādams neaizsegtu,� viņam nekad nebija paticis, ka sejas tiek aizklātas,� un D�emijs izskatījās ļoti labi, gandrīz tāds pats kā agrāk, it kā varētu tūliņ pat pamosties, piecelties un atkal doties uz �ahtu. Tad Gilons paņēma pudeli un korķi, ievīstīja flaneļa lupatā, iebāza kabatā un tad vēlreiz paskatījās uz dēlu. Kur� ir tas, kam bijis tik daudz drosmes? Kur� ir tas, kam bijis tik daudz mīlestības? Un tad viņ� gāja modināt visus, lai pasacītu, ka D�emijs ir miris.

Nākamajā dienā pēc D�emija apbedī�anas � viņ� bija kails ielaists kapā, lai ietaupītu zārka un uzvalka naudu,� lords Fails paziņoja, ka raktuves liek atvērtas un apvienība pieņem darbā jebkuru lai uzticamu ogļraci, kur� ir ar mieru parakstīt tā saukto Savstarpējās uzticības līgumu. Tas nozīmēja Kameronu un pārējo ogļra�u uzvaru, un atlika vienīgi no�ēlot to, ka D�emijs nepiedzīvoja �o dienu un nevarēja priecāties kopā ar citiem. Pirmo reizi visā Pilman-gas vēsturē apvienība bija saņēmusi triecienu, pirmo reizi bijusi spiesta piekāpties.

Kameronu nostāja palika nemainīga, Gilona lieta liesā vēl nebija izskatīta, turpretim lords Faifs bija atvēris raktuves. Tā vēl nebija galīga uzvara, jo ogļra�iem, ja viņi gribēja strādāt, vajadzēja parakstīt Savstarpējās uzticības līgumu jeb tā dēvēto Roklai�u lapu, un tomēr, kā visi lo labi saprata, ar savu solidaritāti viņi bija panāku�i, ka viņiem ir tiesības izvēlēties. Ja viņi gribēja, tad varēja atgriezties darbā.

Atgriezties darbā viņi negribēja. Pirmdienas rītā, kad noskanēja sirēna, ogļra�i bariem devās uz �ahtām, bet lejā neviens pats nenolaidās.

� Mēs laidīsimies lejā tad, kad lords Faifs noņems savu papīru un uzspraudīs vienā vietā uz nagliņas,� Ār�ijs D�eps teica. Viņ� bija kļuvis par ogļra�u līderi un tikpat dedzīgi, kā agrāk bija nodevies desmitnieka amatam, tagad aizstāvēja ogļra�u intereses.

� Paklau, vecais,� viņam teica �Koled�as� īpa�nieks misters Pauels, kuram raktuvju dīkstāves laiks makā bija iecirtis pamatīgu robu.� �is ciems pārtiek no oglēm. Kā mēs tās dabūsim ārā, ja neviens negribēs nolaisties pazemē?

� Lai pa�as kāpj ārā, mīļais, lā ja. Sūti tām pakaļ misteru Fārkvaru un viņa laucīgos dēlus.

Visi zināja par �etrdesmit procentiem pelņas, kas bija izmaksāti dividendēs (tie�i las arī saliedēja cilvēkus) un par Roklai�u lapu (lā aizvainoja), ta�u galvenais bija Gilona iesniegtā sūdzība. �Atbalstīsim Kameronus!�� tāds bija visus vienojo�ais sauklis, un D�emija nāve vēl vairāk uzkurināja cilvēku prātus un jūtas. Cieminiekiem �ķila, ka D�emijs miris viņu kopīgās lielas dē|.

� Ja viņi �ai cīņai ir ziedoju�i dēlu, jums jāvar vismaz tik daudz kā savilkt jostas.

Veselu nedē|u katru rītu, atskanot sirēnai, vīri devās lejā uz raktuvēm, lai redzētu, kur� būs tas nelietis, kas pirmais parakstīs lorda Faifa papīru, ta�u neviens to neparakstīja. Tas k|uva zināms īstmangā, Vestmangā un Kaudenbītā. Tas k|uva zināms Edinburgā, un visas Veslfaifas skatieni pievērsās Pitmangai. Ogļra�i bija un palika vienoti.

No Edinburgas pienāca vēstule.

Mēs nezinām, kādā veidā jums tas ir izdevies, ta�u centieties noturēties. Pirmo reizi kādā Veslfaifas grāfistes ciemā ogļra�i ir pilnīgi vienoti. Tas, ko jūs esat izdarīju�i, �ķiet kaut kas neticams un ieies vēsturē.

Cerams, ka Jūsu brūce izskatās labāk, lai gan, protams, nav pilnīgi sadzijusi. Mūsu lietu izskatīs nākamajā liesas sesijā. Taisnības dzirnas maļ lēni, bet labi. Mūsu lordu mēs tomēr aizvilksim tiesas priek�ā. Esiet stipri.

Turieties! Nepadodieties!

Enguss Makdonalds.

Apak�ā bija uzkricelēts:

Mēs vērojam jūsu cīņu un atbalstām jūs.

K.H.

Vēstule gāja no rokas rokā un atstāja spēcīgu iespaidu. Tātad viņi nav vieni, visas pasaules skatieni pievērsti viņu melnajai ielejai. Izsalkums vairs nelikās tik moko�s. Vienīgi Selkērks uz visu to raudzījās skeptiski.

� Vai tu viņiem uzrakstīji, ka cilvēkiem vairs nav ko ēst?�viņ� jautāja.� Vajag atmest �o sasodīto lepnumu un darīt viņiem zināmu, ka ogļra�i dzīvo pusbadā. Uzraksti, lai mums atsūta pārtiku, citādi ilgāk par nedēļu tas nevilksies. Kāds bija tas teiciens, ko jūs abi ar tavu jauko sievu esat tik ļoti iemīļoju�i? �Bads daudz ko iemāca.� Jā, tā tas ir. Ar emocijām vien tālu nevar tikt. Ja tu esi panācis vienotību, tev vajag radīt organizāciju. Ja nepiecie�ams moceklis, tad tas ir jādabū. Ja nepiecie�ams līderis, tad tas ir jāalrod. Ja jāiet cīņā pret tiem, kam ir spēks, tad arī līderim ir jābūl spēcīgam.

�os teicienus Gilons zināja no galvas, ta�u tos nevarēja izmantot organizācijas izveido�anā, jo nebija ko organizēt. Galvenais tagad, kā Gilons saprata, bija cilvēciskās cieņas saglabā�ana. Viss bija pilnīgi skaidrs. Ogļra�iem atņēma darbu tādēļ, ka viens cilvēks pastāvēja uz savām tiesībām, bet tagad viņiem tiek piedāvāts uz ceļiem rāpot pie grāfa atpakaļ un lūgt, lai tas vis�ēlīgi atļauj liet sviedrus viņa labā. Te nebija runa par Gilonu Kameronu vai par organizāciju, bet par katra Pitmangas ogļra�a personisko nostāju.

� So papīru tālab sauc par Roklai�u lapu, ka vienīgi roklai�a spējīgs to parakstīt,� kāds ogļracis paskaidroja savam dēlam.

Viss bija pilnīgi skaidrs.

Sestdienas pievakarē, tie�i tai dienā, kad būtu vajadzējis izmaksāt algu, atkal lika atvērta blēdniekbode. No Kaudenbī-tas ieradās policists ar �etriem bruņotiem Edinburgas strēlnieku vienības kareivjiem, kuri acīmredzot jutās neveikli un izskatījās muļķīgi, apsargādami veikala durvis, lai izsalkuma mocītie ogļra�i neiedomātos veikalu atklāti izlaupīt.

Misters Brotkoks no blēdniekbodes kāpnēm paziņoja, ka visiem tiem, kas parakstīs Savstarpējās uzticības līgumu un pirmdien ieradīsies darbā, tik�ot izsniegts neierobe�ots kredīts. Produktus pārdo�ot par pa�izmaksas cenu.

� Jā, jā, lai mēs atteiktos no savas cilvēka cieņas!� D�eps nokliedza.

Gar Brolkoka galvu aizlidoja akmens un sa�ķaidīja stiklu aizmugurē. Visi �etri kareivji nometās uz ceļgala un pacēla �autenes pret pūli, bet Brotkoks palika nekustīgi slāvam.

� Nu viņi vismaz nevarēs vainot tavu D�emu,� kāds sacīja.

� Mans D�ems nebūtu aizsviedis garām,� Gilons noteica.

� Tiem, kuri būs saprātīgi un parakstīs �o papīru, būs svaiga cūkas gaļa vakariņās un �ķiņķis brokastīs.

Viņi turējās, bet nevienam tas nebija viegli. Selkērks vēlreiz uzsvēra to, ka beigu beigās visu iz�ķir�ot sievietes un izsalku�ie bērni.

Viņi nebija nobriedu�i komunistu disciplīnai un sare�ģītajiem sociālistu apgalvojumiem; tik tikko pārstāju�i plēsties savā starpā, �ie cilvēki nebija nobriedu�i tam, lai klausītu kaut kādu sve�inieku � ogļra�u tredjūnijas pārstāvju � padomiem. Tā bija viņu cīņa, un viņi gribēja pa�i to izcīnīt un uzvarēt*. Gilons bija uzrakstījis vēstuli Skotijas ogļra�u tredjūnijai, bet Keirs Hārdijs, nesavācis vajadzīgo balsu skailu Skolijā, atradās Velsā, kur balotējās parlamenta vēlē�anās, un tredjūnijas darbu traucēja tas, ka ar liesas lēmumu viņiem bija aizliegts nodarboties ar organizatoriskiem jautājumiem. Bet pilmangie�iem tas bija glu�i vienalga. Katru dienu ogļra�i devās lejup un stāvēja pie �ahtu ieejām un tad, pakļaudamies kādam maģiskam spēkam, sapulcējās pie blēdniekbodes, lai il kā neļautu nevienam ielavīties iek�ā, bel patiesībā � lai paskatītos uz pārtikas produktiem. Viņus �ķietami nomierināja apziņa, ka pasaulē tādi vispār vēl ir.

� �is veikals tevi nobeigs,� Selkērks sacīja Gilonam.

� Ja gribi uzvarēt, labāk pielaid tam uguni.

Klīda valodas, ka viņi varētu ielauzties veikalā un paņemt visu, kas vajadzīgs, visu, kas viņiem ir ticis nolaupīts, bel nebija neviena, kas uzņemtos vadību. �ādas pretlikumīgas patvaļības Pitmangā nebija parastas. Cieminieki stāvēja veikala priek�ā un gaidīja, ieelpodami pārtikas produktu smar�as, un tad sievietes sāka krist ģībonī. Tas kļuva par tādu kā apsēstību. Sievietes, kas vairāk nekā mēnesi nebija dabūju�as pienācīgi paēst, cila pēc cilas noslīga zemē, saļima turpat uz bruģa un tika aizvestas uz māju un ieceltas gultā, lai kaul cik atgūtu spēku. Un lad, kā jau Selkērks bija brīdinājis, pūļa noskaņojums sāka mainīties.

� Neaizmirsti vienu,� viņ� bija Gilonam teicis.� Ja pūlis nav apvienots organizācijā, tā noskaņojums var būt tik �audīgs kā tīrelī izlaistam aitu baram.

� Kur viņi ir, kad mums vajadzīgs atbalsts?� reiz kāds ogļracis izsaucās.� Jūsu slavenais Keirs Hārdijs � kur gan viņ� ir? Kālab mums viņa dēļ jābadojas?

� Jā, kur viņ� ir?� pūlī sākās kurnē�ana, bet Volters Bouns to apklusināja.

� Ne jau viņa, bet mūsu pa�u dēļ!� viņ� sauca.� Mums nozagtā tīreļa dēļ. Cilvēka cieņas dēļ, ko grāfs grib mums atņemt. Mēs esam piespiedu�i viņu kaut cik piekāpties, ta�u varam panākt vēl vairāk. Vai tie�ām mēs kļūsim par gļēvuļiem tādēļ, ka ar mums apietas kā ar vergiem?

�ie vārdi viņus savaldīja, ta�u pūlim ir īsa atmiņa, bel izsalku�am tās vispār nav, jo tam prātā ir vienīgi ēdiens. Bouns pēk�ņi saprata, ka, dzīvodami pusbadā, �ie cilvēki meklē kādu, kam uzvelt vainu, lai atbrīvotos no atbildības par savu rīcību.

� Pasaki man vienu!� kāds sauca.� Kālab mums vajag sisties ar badu, lai glābtu Kamerona lepnumu?

� Jānudien,� atsākās kurnē�ana, kas pārmāca apkārtējo māju bērnu raudas.

� Nevis Kamerona, bet mūsu pa�u lepnumu!� Bouns atkliedza, bel neviens viņā vairs neklausījās.

� Tikai tādēļ, lai Kamerons nepaliktu be�ā. Viņ� izmanto mūs, lai tiktu pie naudas.

� La� iedzīvotos.

� Es nelik�u uz spēles savu bērnu dzīvības, lai viņ� varētu piebāzt savu kabatu.

Pūlis sakustējās un soli pa solim, it kā to dzītu, kāds neredzams spēks, negribīgi virzījās uz Raktuvju gātes pusi.

� Jūs ta�u zināt, ka las nav tiesa!� Endijs Bēgs sauca. � Viņ� ir cietis vēl vairāk par mums. Jūs zināt, ka Kamero-niem vairs nebūs darba mūsu ielejā. Viņiem vairs nebūs darba visā Skotijā!

Bet pūlis tikai virzījās uz priek�u, gausi un bez īpa�as vēlē�anās, bez vadoņa, bez kāda mērķa vai nodoma, glu�i vienkār�i pārvietojās, juzdams nepiecie�amību kustēties, kaut ko darīt un kaut kur iet. Vēl ilgāk palikt uz vietas � tas vairs nebija cilvēku spēkos.

� Par Kameroniem lu neraizējies, viņi vienmēr pralīs izgrozīties!� kāds sauca.� Viņiem mājā ir naudas lāde � tik smaga, ka varētu nogremdēt kuģi.

Kamcronu mājas pieminē�ana bija lā, kas visus uzbudināja, pie�ķirdama kustībai konkrētu mērķi.

� Uz māju! Uz māju!� cilvēki skandēja, un pūlis vēlās uz To�mangas terases pusi, un tad par viņu saukli kļuva �To�manga! To�manga!�, jo las vēl vairāk satracināja. Viņi nezināja, ko darīs, lur nonāku�i, bet, kā las ar pūli mēdz būt, cerēja, ka galā viss noskaidrosies.

� Tikai gļēvuļi var būt lik lētticīgi,� Vollcrs Bouns teica Endijam Bēgam, vērodams, kā cilvēki smagi slāj aug�up pret kalnu, ta�u pagriezies ieraudzīja, ka arī Endijs ir devies līdzi pārējiem.

Megija, sēdēdama pie loga ar �uvekli rokā, pirmā sadzirdēja troksni un tūliņ saprata, ko tas nozīmē. Viņa palika mierīgi sē�am.

� Viņi nāk pie tevis,� Megija pagriezās un teica Gilonam.� Es zināju, ka agri vai vēlu tas notiks.

� Kādēļ pie manis?

� Tādēļ, ka lu esi taisnprātīgāks par viņiem un ar lo viņi nespēj samierināties.

� Tas nevar būt!

� Drīz vien redzēsi, ka man ir taisnība.

Kaut ari logi un durvis bija aizvērti, pūla saucieni skanēja cauri pat pēdu biezajām sienām. Kaut tikai viņi netaisītos nodedzināt māju, Megija nodomāja. Viņai nebija ienācis prātā, ka cilvēki varētu nākt naudas lādes dēļ.

� Nē, kaut ko tādu es nespēju saprast,� Gilons noteica.

Pūlis parādījās uz To�mangas terases, un lā saucieni, pieaugot spēkā, brī�iem izvērtās auro�anā. Tā nebija naidīga, ne ari vērsta pret kādu noteiktu cilvēku, tomēr lika �ermuļiem pārskriet pār kauliem, jo kur� gan varēja galvot par pūli? Piecsimt cilvēku kliedza, katrs kaut ko cilu, bet, viņiem tuvojoties Kameronu mājai, �ie saucieni pamazām saplūda vienā, kas visvairāk atbilda viņu noskaņojumam.

� Kameron, nāc ārā! Kameron, nāc ārā!� viņi skandēja, tā ka trīcēja un drebēja visa māja. No plaukta nokrita krūzīte.

� Ko lai es daru?� Gilons jautāja. Viņam bija jākliedz, lai Megija to dzirdētu.

� Dari, kā zini. Tu to putru ievārīji, tev tā jāizslrebj.

Gilons pagriezās prel Megiju � tik ļoti pārskaities, ka viņa izbijās.

� Mēs esam viena ģimene. Tu esi lo radījusi. Bet nu gribi norobe�oties no tās.

Megija saprata, ka viņam taisnība. Tagad tas atliecās uz visu ģimeni � un viņiem bija jāturas kopā.

� Tu, Gilon, labāk ej ārā pie viņiem, citādi viņi lauzīsies iek�ā. Es nedomāju, ka viņi tev kaul ko nodarīs, jo, liekas, nemaz nezina, ko īsti grib.

Pie durvīm Gilons palika stāvam. Auro�ana kļuva aizvien uzstājīgāka.

� Redzēdami mūs visus, viņi satracināsies vēl vairāk,� Megija apgalvoja. Gilons piekrīto�i pamāja.� Tev jāiel vienam.

Viņ� vēl arvien stāvēja pie durvīm, un Megija piegāja viņam klāt un uzlika roku uz pleca.

� Ej ta�u, Gilon. Gan jau būs labi.� Viņa pastiepa roku un sataustīja aiz�aujamo viņam aiz muguras.� Ilgāk vairs nedrīkst kavēties,� Megija sacīja, atvilka aizbīdni, durvis pavērās, un viņam neatlika nekas cils kā iet ārā un stāties pūļa priek�ā.

Tie, kuri atradās tuvāk durvīm, Gilonam iznākot, aprāvās, un da�s labs pat nokaunējās. Tad arī pārējie ieraudzīja viņu, saucieni pamazām noklusa, un drīz vien bija dzirdama vienīgi nagloto zābaku �ļūkā�ana, cilvēkiem mīņājoties, lai labāk varētu saredzēt.

� Kādē| jūs esat �eit atnāku�i?�Gilons sauca.

īsts pūlis, ja tam nav vadoņa, agri vai vēlu to izvirza pats, bet �im pūlim nebija ne vadoņa, ne arī vēlē�anās izvirzīt tādu. Gilons to saprata un pēk�ņi jutās tāpat kā Brambijholā, kur vārdi viņam radās it kā pa�i no sevis. Viņ� bija jautājis cieminiekiem, ko viņi vēlas, un pūlis klusēja. Nelielajā laukumā pie blēdniekbodes katrs tā sauciens kā pērkona dārdi bija atbalsojies no māju sienām, bet �eit, To�mangas terasē, vēj�, nākdams no Aug�tīreļa, visas skaņas aiznesa tālumā.

� Paraksti papīru, Kameron,� kāds beidzot dabūja pār lūpām.

� �ahtas ir atvērtas. Katrs, kur� vēlas, var dot savu parakstu. Bet neprasiet, lai es daru to jūsu vietā. Un arī ne to, lai cs jums piedodu.

Viens otrs sāka pētīt bruģi. Da�i, kuri stāvēja aizmugurē, no�ķīrās no pūļa un manījās atpakaļ.

� Bērni ir izsalku�i, Kameron, bērni raud pēc maizes.

� Domājat, es nedzirdu, kā viņi naktīs raud? Arī man pa�am �ais brī�os līst asaras, ta�u saprotiet, ka es netaisos padoties jūsu vielā. Jums ir jāizlemj, vai jūs gribat dzīvot, izmantojot savas likumīgās tiesības, vai visu mū�u dancot pēc saimnieka stabules.

Tagad uz lieveņa bija iznāku�i arī visi pārējie Kameroni. Ja arī pūli bija saistījis kāds vienojo�s spēks, no lā nekas nebija palicis pāri. Un �is pūlis � lai gan vesela ļau�u masa � bija vājāks nekā viens stiprs cilvēks.

� Ja jūs gribat parakstīt Roklai�u lapu, lai varētu paēdināt savus bērnus, jūs labi zināt, kur tas ir jādara. Tikai palūriet prātā, lūk, ko. Mans dēls D�ems to nekad neparakstīs. Neviens no maniem dēliem to neparakstīs. Un arī es lo neparakstī�u.

Pēc lam pūlis izjuka, iz�ākstēja, kā Pilmangā mēdza teikt, un nodurtām acīm cilvēki vilkās prom. Kameroni noraudzījās, kā viņi aiziet, un, kad lielākā daļa � pa vienam vai nelielos pulciņos � jau bija tiku�i līdz kalna pakājei, atvēra durvis un iegāja islabā.

� Vai tā lu runāji arī Brambijholā, tēt?� Sems vaicāja.

� Nē, lā es būtu gribējis tur runāt.

� D�ems būlu bijis ļoti lepns uz tevi,� Robs Rojs sacīja.

� Tavi vārdi viņam būlu nozīmēju�i daudz vairāk par dvēseles aizlūgumu.

� Jā, viņ� būtu bijis apmierināts,� Endrjū piebalsoja.

Megija piegāja pie Gilona.

� Tev bija taisnība,� viņa sacīja.� Tu turējies tik labi, ka labāk nav iespējams.

Viņi domāja, ka misters Selkērks ir uzkāpis kalnā, lai Gilonu apsveiktu, ta�u bija maldījusies. Da�as dienas pēc �ī nolikuma grupa ogļra�u, kuri vairs nespēja skatīties acīs saviem novārgu�ajiem bērniem, kas vērās viņos no savām guļvietām, caurām dienām snauduļodami, lai miegā nejustu izsalkumu, izveidoja Trūkumcietēju komiteju, pie kā varēja griezties katrs pitmangietis, kura ģimenei vairs nebija ko ēst.

Ja komiteja, uzklausījusi viņa stāstījumu, nolēma, ka �ī cilvēka ģimeni tie�ām piemeklējis bads, viņ� varēja doties uz blēdniekbodi un, nezaudējot savu cieņu cieminieku acīs, . parakstīt lorda Faila papīru un pārnest mājās grozu ar pārtiku.

� Te nu tā, Gilon, ir,� Selkērks sacīja.� �ī plaisa aizsprostā, sūce dambī. Tāda ir dzīves īstenība, Gilon. Bada cietējs, kur� ik dienas sajūt ceptu lauku smar�u no blakusmā-jas, vai nu nosit savu kaimiņu, vai pievienojas viņam. Manas necilās domas ir tādas, ka ...

� Es nezināju, ka jums ir arī necilas domas, mister Selkērk,� Megija iestarpināja.

�.. . ka viņi pievienosies kaimiņiem. Bet varbūt tu domā aizdrīvēt sūci?

Gilons papurināja galvu. Viņ� uzskatīja, ka beidzot ir iemācījies pazīt patiesību, ja viņam gadās to dzirdēt.

� Manas necilās domas, mister Selkērk, ir tādas, ka jūs esat īsts mēsls.� Sems teica.

� Jā gan, patie�ām,� Endrjū dedzīgi piebalsoja.

Viņi domāja, ka misters Selkērks pārskaitīsies, ta�u dusmu izvirduma nebija. Viņ� glu�i vienkār�i stāvēja durvīs un smaidīja.

Jau pirmajā nedē|ā Trūkumcietēju komitejā ieradās pāri par simt ģimeņu tēvu, un pirmdienas rītā vairāk nekā trīssimt ogļra�u � visi nolaistām acīm un augstu uzceltām apkaklēm, kas gandrīz pilnīgi aizsedza sejas,� stāvēja pie �ahtu ieejām, gaidīdami celtni, kas viņus novedīs lejā. Neviens viņiem neteica neviena vārda � ne pirms nolai�anās pazemē, ne arī tad, kad viņi, notraipīju�ies melni, iznāca virszemē. Viņu sievas centās gatavot ēdienu slepus, lai kaimiņi nemanītu, ta�u no badacietējiem ēdiena smar�a nav noslēpjama. Ar katru dienu aizvien vairāk ogļra�u parakstīja papīru un atsāka darbu, un ar katru dienu no raktuvju dzīlēm izcēla aizvien vairāk og|u, un uz Sentendrjū ostu atkal sāka ripot oglēm piekrautas vagonetes. Olrās nedēļas beigās viss bija beidzies, ta�u nc pilnīgi. Divdesmit viens ogļracis � galvenokārt tie bija ģimeņu tēvi � joprojām atteicās parakstīt Roklai�u lapu un doties uz raktuvēm, un Gilons saprata, ko tas viņiem nozīmē. Vai nu viņam tas patika, vai ne, viņ� bija kļuvis par divdesmit vienas ģimenes apgādnieku.

� Kā viņi izliks? Kā viņi izdzīvos?� Sems jautāja.

� Mēs gādāsim par to, lai viņi izdzīvotu,� Gilons atbildēja.

Megija tūliņ saprata, kas viņam padomā.

� Tikai ne par manu naudu!� viņa kliedza.

� Nē, par mūsu naudu.

Megija raudzījās Gilonā ar tik briesmīgu, draudīgu niknumu, kas jau robe�ojās ar neprātu.

� Ogles prasīja savu tiesu, un mēs to maksājām,� Gilons beidzot sacīja. Viņa balss bija ļoti klusa un mierīga.� D�ems prasīja savu tiesu, un mēs to maksājām. Lepnums prasa savu tiesu, un tagad mēs sāksim maksāt arī to.

� Lepnums}� Megija iesaucās. Viņas balss griezās ausīs kā na�a asmens.� Ak dievs, nu kur gan tas tevi ir novedis � tavs lepnums, tavs di�ais romantiķa lepnums! Tā dēļ mēs esam zaudēju�i darbu, tā dēļ mēs esam zaudēju�i māju, un nu tu gribi vēl sagandēt mūsu nākotni. Kā dēļ? Tavas idiotiskās cilvēka cieņas, tava Kamerona lepnuma dēļ.

Megija nospļāvās.

� Tu pati man iemācīji �o vārdu,� Gilons sacīja.� Agrāk es nemaz nezināju, kas tas ir � lepnums.

Megija ieskrēja blakusistabā, un, kad atgriezās, lādes atslēga karājās viņai kaklā.

� Ja lu pieskarsies lādei, lai dievs ir tev �ēlīgs,� viņa teica un, visiem par �ausmām un pārsteigumu, jo nekas tāds vēl nekad nebija pieredzēts, nokrita uz grīdas un raudāja bez asarām.

Visa dzīve ciemā bija apstājusies, ciems bija tikpat nedzīvs kā D�ems savā kapā. Uz �Koled�u� ogļra�i vairījās iet, jo tas nozīmētu atklāti atzīt, ka viņi kļuvu�i, kā ciemā teica, par pielī�ņām, tādēļ viņi slēpās aiz ogļu putekļu maskas, uz krodziņu pēc alus sūtīja bērnus un dzēra to savu mājokļu tumsā un klusumā.

Rītos uz darbu viņi devās paslcpus, bez bravūrīgajiem izsaucieniem, jo nespēja paciest, ka Divdesmitvieninieks, �ie taisnības pravie�i, dziļi iekritu�ām acīm no saviem lieveņiem raugās viņos, lā ka da�s labs apstājās un pagriezās atpakaļ, lai pāri �ogiem, pa apkārtceļiem aizlavītos līdz �ahtu ieejām un tad nozustu pazemes tumsā, kur varēja paglābties no cilu skatieniem, vienīgi pats no sevis ne.

Viens oirs no Taisnības pravie�iem devās lejā nolūkoties, kā ogļra�i rindā gaida, kad tiks novesti �ahtā.

� Labu veiksmi, strādājot lorda Faifa labā,� viņi teica saviem vecajiem draugiem, un tie bija gatavi vai zemē ielīst. Bet neviens no tiem, kas bija devu�i parakstu, no lā vairs nevarēja atsacīties, jo cilvēks, kur� pārtraucis bado�anos, nemaz nav spējīgs atkal lo atsākt. Beigu beigās Gilons bija spiests doties lejā uz raktuvēm, lai Divdesmilvieninicku atvēsinātu.

� Viņiem ir tiesības izvēlēties. Bel mums ir tiesības paliki pie saviem ieskatiem.

� Jā gan, pie saviem ieskatiem. Lai viņi locītu iek�ā, cik lien, bel mēs galīgi nomērēlu. Lai viņu bērni staigātu ziedo�iem vaigiem, bet no mūsējiem paliktu tikai kauli un āda.

� Bet kādē| tad tu negribi atgriezties darbā?� Gilons tādās reizēs jautāja.

� To es nevaru pateikt. Tu man nelasi morāli, Kameron. Tu zini, ka es nespēju doties uz �ahtu. Ar tevi, redz, viss ir pilnīgi skaidrs: tu esi liels varonis, Pilmangas svētais. Bel es nespēju nolaisties lejā, jo tad vairs nevarētu uzskatīt sevi par cilvēku.

�āds ideālisms mulsināja ļaudis, lomēr viņi nespēja pārvarēt sevi.

� Nu labi, lad klausieties, ko es jums teik�u,� Gilons sacīja.� Nevienam nebūs jāmirst badā un jāzaudē sava cilvēka cieņa, kamēr man mājās turēsies nauda.

Tajā naktī Gilons noņēma lādes atslēgu Megijai no kakla. Viņa nesacīja neviena vārda.

Ar lo arī viss sākās.

Līdz tiesas prāvai �iem vīriem bija vajadzīgs kāds materiāls pabalsts, kas neizskatītos pēc �ēlastības dāvanas, bet pēc prāvas, kā misters Makdonalds Gilonam apgalvoja, visi lik�ot pieņemti atpakaļ darbā, jo tiesnesim gribot negribot vajadzē�ot atzīt, ka Roklai�u lapa nav likumīgs dokuments. Sapulcēju�ies pie Voltera Bouna, tālāk no Megijas acīm, viņi nodibināja organizāciju � Sporta pla�a aizsardzības biedrību, kas turpmāk varētu aizstāvēt pitmangie�u intereses apvienības priek�ā.

Divdesmitvieninieks, kā viņus dēvēja, bija �īs biedrības vadītāji un organizatori, un tas �ķita pilnīgi saprotami, jo viņi bija izturēju�i ilgāk par citiem un ar savu bado�anos un atteik�anos ieguvu�i cietēja oreolu.

Par organizācijas devīzi � lai gan neviens viņai to netika sacījis � kļuva Megijas Kameronas teiciens:

�Pieveiktais ne vienmēr ir uzvarētais.�

Tie, kas bija parakstīju�i Roklai�u lapu, atkal varēja pacelt galvu un kaut cik atgūt savu cilvēka cieņu, ja pievienojās Sporta pla�a aizsardzības biedrībai, riskēdami atklāti nostāties prel saimniekiem.

Organizācijas biedru skaits pieauga. Algu tās vadītājiem � kā Megija tikai vēlāk uzzināja � avansā maksāja Gilons Kamerons, ar norunu, ka biedrība, kļuvusi maksātspējīga, viņam �os līdzekļus atmaksās. Biedrības rindas auga, bet nauda izsīka.

Nauda izsīka. Kameronu mājā �is fakts nomāca visu pārējo. Naudas izmaksas nenotika regulāri vai kādā iepriek� noteiktā kārtībā. Kad cilvēkiem vairs nebija ne gra�a pie dvēseles un vēders rāvās �okurā, viņi nāca uz To�mangas Ierasi, dibenistabā tika atvērta lāde un viņiem saujā iespiesta nauda. Tikai tik daudz, lai ģimene nemirtu badā, bet pavisam bija divdesmit viena �āda ģimene, un tām visām vajadzēja paēst, un naudas izmaksām nebija paredzams gals.

Nauda izsīka. Agrāko kling, kling, kling, �o metālisko, dzidri glāsto�o skaņu, ar kādu katru nedēļu monētas krita lādē, bija nomainījusi apslēpta �vadzoņa, sidrabam ieslīdot pastieptās plaukstās. Megija centās neko neiebilst. Viņa visu lo redzēja un dzirdēja, ta�u turēja mēli aiz zobiem, kaut arī sirds sitās kā negudra un asinis dobji dunēja deniņos, kad dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas lādes sidrabs kusa kā sniegs un visa viņu bagātība izkūpēja vējā. Agrāk viņai sapņos bija skanējusi sidraba klinkstē�ana un rādīju�ās naudas lādes � lik smagas, ka pat nebija paceļamas, bet nu tās �ķila pārtapu�as par zārkiem un rēgojās pretim atvērtiem vākiem � melnas, sarūsēju�as un lūk�as. Da�kārt, pēk�ņi iedomājusies, ka lāde ir pazudusi, viņa nakts vidū trūkās aug�ā no miega, pārbīdīja gultu un pacēla akmeni, lai pārliecinātos, vai nauda ir savā vietā.

Tiesas prāva �Kamerons pret Fail'as grāfu Fārkvaru� divreiz lika atlikta uz vēlāku laiku, un misteram Makdonal-dam bija aizdomas, ka izdarīts politisks spiediens no aug�as. Bel naudas lāde ar katru nedēļu kļuva vieglāka: vīri nāca ar izstieptām, izģindu�ām rokām � nemiera cēlāji, stūrgalvji, sarkano lakatiņu nēsātāji, vīzdeguņi un sapņotāji, runādami par cilvēka cieņu un tiesībām, un sidrabs izsīka, straumēm plūda prom � nemitīgi, neglābjami, neatturami, un līdzi tam izgaisa Megijas sapņi un cerības. Viņa saprata, ka maksājumi misteram Ogilvijam būs jāpārtrauc.

Bet neviens Kamerons neredzēja � kaul gan viņiem tas būlu bijis jāparedz un jāsaprot �, ka viņu māte iet pretim sabrukumam.

Lords Faifs neko nezināja par tiem, kuri strādāja raktuvēs, jo viņam nebija nekādas vajadzības to zināt. Tas bija raktuvju pārvaldnieku pienākums. Bel viņ� zināja, ka pastāv tāds Divdesinitvieninicks, un bija tik gudrs, lai saprastu, ka nāvējo�ais audzējs sākas no vienas pa�as ļaundabīgas �ūnas, kas nav lielāka par kniepadatas galviņu. Viņ� nolēma no�ņaugt �o slimību iedīglī, pirms tā vēl nav vērsusies pla�umā, un tādēļ, atmezdams lepnumu, nosūtīja Gilonam Kamcro-nam vēl vienu ielūgumu ierasties Brambijholā uz tēju, lai kā kulturāls cilvēks apspriestu ar viņu ļaundabīgā audzēja problēmu.

Ielūgums bija rakstīts uz bieza papīra, kam aug�ējā stūri bija iespiests Faifa ģerbonis, un �o ielūgumu Gilonam nodeva pats misters Brolkoks, jo grāfam nebija ienācis prātā, ka pārvaldniekam las ir ārkārtīgi pazemojo�i.

Kameron. Atnāciet rītdien uz lēju. Domājams, ka tagad mēs sapratīsimies labāk.

Uz redzē�anos. Faifs.

Varai ierasties parastā apģērbā.

Tas oda pēc uzpirk�anas, pēc cen�anās iedot Gilonam kukuli skaistā iesaiņojumā. Viņam piedāvās slepenu darījumu, kuram viņ� nespētu pretoties, viņam pie�ķirs naudu un nelielas privilēģijas tikai tādēļ, lai viņ� būlu saprātīgs, un Gilons zināja, ka �ādu vieno�anos nekad nevarēs sev piedot.

� Jābūt puspiecos,�Brolkoks sacīja.

� Kur tad?� Gilons jautāja.

� Uz tēju, Kameron, uz tēju.� Varēja just, ka pārvaldniekam lā vien niez mēle vēl piebilst: �Idiots.> Ta�u pēdējā laikā misters Brotkoks ļoti centās valdīties.

� Tā jau es domāju,� Gilons sacīja.� Diem�ēl jums vajadzēs pasacīt grāfam, ka uz tēju es neieradī�os.

Brotkoks, izmezdams pēdējos vārdus, jau devās prom, bet tad apstājās.

� Ja lords Faifs aicina, neviens nedrīkst atteikt.� Viņ� panācās atpakaļ līdz pa�am lievenim. Pārvaldniekam nebija nekādas vēlē�anās doties pie grāfa ar paziņojumu, ka ogļracis atsakās ierasties pie viņa uz tēju.� Ja lords Faifs sauc, lad ir jānāk.

� Neviens nevar piespiest mani lo darīt. Vismaz mūsu zemē ne.� Gilons centās pārvarēt bailes no pārvaldnieka, ta�u veltīgi. Viņam bija jāsaņem visi spēki un drosme, lai tādā pa�ā garā runātu tālāk.

� Ja es pastāstī�u grāfam, ko lu nupat teici, tev būs pamatīgas nepatik�anas.

� Man jau tagad to ir papilnam.

� Tie visi ir biju�i tikai sīkumi.� Brolkoks pieliecās Gilonam pie pa�as sejas.� Nu, vai lu nāksi?

� Nē.

Brolkoks pagriezās uz ie�anu.

� Tad tev te vairs nebūs dzīves,� viņ� teica un aizgāja.

Megija aizsvilās dusmās.

� Stulbenis!�viņa Gilonam uzkliedza.� Lielmanīgais stulbenis! Ko lu iedomājies? Tu esi dulns. Tu esi zaudējis sajēgu. Kapā gribi mūs iedzīt, vai?

Viņa raudzījās Gilonā ar tik neprātīgu niknumu, ka viņam kļuva neomulīgi.

� Vai tu maz apjēdz, ko viņi izdarīs? Viņi mūs izdzīs no mājas, viņi mūs izsvēpēs, viņi mūs dzīvus sadedzinās. Es zinu, uz ko �ie cilvēki spējīgi.

� Saņemies!� Gilons skarbi apsauca viņu.� Nekļūsti histēriska!

� Tu redzēsi, ka viņi mūs sadedzinās. Tā viņi dara. Tev vajadzēja tikai aiziet uz Brambijholu, bel lu gribi iedzīt mūs kapā.

Gilons centās viņu satvert, bel sāpes plecā bija pārāk stipras. Megija izrāvās.

� Kas tu beigu beigās tāds esi? Dieva dēļ, ko lu iedomājies!� viņa no�ņācās, iegāja dibenistabā un aizcirta durvis. Gilons nodrebēja, iedomājoties, ka viņa atkal dro�i vien raud bez asarām.

Gilons pats vairs īsti nesaprata, kas tas bija un kā viņ� varējis nonākt tik tālu. Viņ� zināja vienīgi to, ka atpaka|ce|a vairs nav. Pitmangie�icm �ķita pilnīgi neticami, ka viens no viņiem atteicies doties pie lorda. Pat misters Selkērks uzskatīja, ka Gilons ir �āvis pār strīpu.

� Es būtu gājis pie viņa. Tu esi rīkojies bezjēdzīgi. �oreiz tavs lepnums nelika aizskarts. �oreiz viņ� bija tas, kur� piekāpās.

� Es nespēju doties uz turieni.

� Ak nespēj,� misters Selkērks novilka.� Tu, draugs, esi romantiķis. Tev vajadzēja doties uz turieni.

Gilons papurināja galvu.

� Es zinu vienīgi to, ka man ir pienācis laiks sacīt �nē�, un vairs nespēju rīkoties citādi.

Nu misters Selkērks papurināja galvu.

� Bet es zinu vienīgi to, ka tev nav ne mazākā priek�stata, ko viņi var tev nodarīt. Es zinu, ka zemes virsū nav tāda grāfa, kas at|aulu vienrocim ogļracim izturēties nepiedienīgi pret savu kungu.

Misteram Selkērkam bija taisnība, un Megijai Kameronai arī bija taisnība. Oirā dienā pret vakaru viņi bija klāt � Brotkoks ar Islmangas strādnieku brigādi un vagoneti, kurā atradās instrumenti mājas nojauk�anai.

� Ei, jūs tur!� Brotkoks sauca.� Stundas laikā jums jāizvācas no �ejienes! �ī māja liks nojaukta. Tā pieder lordam Failam, un viņ� licis �odien to nojaukt.

Bet Sems jau bija to paredzējis un sagatavojies viņus saņemt. Gan iek�ā, gan ārpus mājas Brolkoku gaidīja Divdes-milvicninieks ar saviem darbarīkiem � cērtēm, urbjiem, se�u pēdu gariem dzelzs svārpstiem, ķēdēm, lauvām, lau�ņiem un veseriem, no rīta salasītu akmeņu groziem un pat da�iem nosmādētiem �ahtas griestu balstiem. Bez �iem vīriem bija ieradu�ies arī vēl cili. Par Gilona naudu Divdesmilvieninieks bija krietni pastrādājis: no astoņsimt Pitmangas ielejas ogļra�iem tikai ap piecdesmit � galvenokārt ve�uki, tik |oli nobaidīti, ka vispār vairs neuzdrīkstējās nekur parakstīties,� nebija pievienoju�ies Sporta pla�a aizsardzības biedrībai. Tā bija mistera Brotkoka kļūda, ka viņ� ieradās kalnā pēc dienas maiņas beigām. Lai nu kuram, bet viņam to bija vajadzējis zināt. Viņu gaidīja vairāk nekā simt vīru og|u putekļu masku aizklātām sejām.

Gilons izgāja misteram Brotkokam pretim.

� Es gribu jūs brīdināt, ka �ī ir mana māja,� Gilons sacīja.� Nomu es esmu samaksājis uz priek�u. Man ir likumīgi noslēgts nomas līgums uz diviem gadiem. Mūsu zemē māja ir cilvēka pils, un bez atļaujas tajā neviens nedrīkst ieiet. To var darīl vienīgi tad, ja ir liesas izdots kratī�anas orderis.

Ogļra�i sāka klaudzināt darbarīkus pret mājas sienām un ielas bruģi � dzelzs un tērauds �vadzēdams sitās pret akmeni, kad simt � vai varbūt pat divsimt � vīru sāka viegli �ķindināt savus daiktus. Atvestie strādnieki, juzdami, ka te o� pēc skandāla, un negribēdami iekulties nepatik�anās, cils pēc cita sāka manīties prom, un beigu beigās Brotkoks palika glu�i viens.

� Mums nav vajadzīgs liesas orderis,� Brotkoks atcirta.

� Lorda Faila pavēles pie mums ir likums.

� Ser!� Sems iesaucās, cenzdamies pārkliegt ogļra�u radīlo troksni.� Piedodiet, ka es jūs pārtraucu, ser, bet jūsu vagonete aizripo!

Darbarīku �ķinda bija tik stipra, ka pārmāca vagonetes riteņu klabē�anu, bet pēc brī�a jau skaidri varēja saklausīt, ka vagonete, uzņemot arvien lielāku ātrumu, dārdēdama drā�as lejup pa To�mangas terasi, pa Monkrīla aleju un tālāk lejup no kalna, pie katras grambas palēkdamās, tā ka instrumenti lidoja uz visām pusēm, un beidzot visiem par lielu apmierinājumu ar drausmīgu dārdoņu iztriecās cauri Sporla pla�a �ogam un iestrēga �Lorda Faila № 1� drupinā-tavas sienā.

� Kameron!� Brotkoks sauca.� Nelieli, par to lu dabūsi samaksāt.

Neviens nekad vēl nebija ap�aubījis mistera Brolkoka dro�sirdību, ta�u viņa veselo saprātu gan. Astoņi vai desmit ogļra�i ar melnām, ogļu putekļiem notrieptām sejām pacēla pārvaldnieku uz rokām un nesa lejup pa To�mangas terasi un tālāk pa Raktuvju gāli . . . Tie, kam to gadījās redzēt, stāstīja, ka tas bijis komisks skals. Caur �ogu, pa vagonetes izsisto robu viņi aiznesa misteru Brolkoku līdz �Lorda Faila № 1� ieejai, iesēdināja celtņa kabīnē un vienā rāvienā nolaida līdz pa�am �ahtas dibenam. Uz To�mangas terases misters Brol-koks vairs nerādījās.

Kādudien Megija saprala, ka doma par mistera Ogilvija uzņēmumu jāalmet: ja arī viņ� nomirtu un viņi lo iegūlu, neviens Veslfaifas raktuvju īpa�nieks nepirktu iekārtas no Kameroniem, nepieņemtu no viņiem pal lad, ja lās atdotu par baltu velti.

Viss bija zaudēts, itin viss � nauda, uzņēmums, iespēja izrauties, sapnis. Lai glābtu savu lepnumu, Gilons bija nokāvis viņas sapni. Jo vairāk Megija domāja, jo skaidrāk saprata, ka sapņa zaudējums viņai ir sāpīgāks nekā zaudētā nauda. Kā viņi bija strādāju�i un krāju�i, likdami lielā visu savu izmanību! Kā viņi bija taupīju�i un knapināju�ies, ierobe�odamies līdz pēdējai iespējai, kamēr citi atļāvās paēst, cik grib. Kā viņi bija liegu�i sev saldumus, izlikdamies, ka viņiem tie negar�o, kā viņi bija liegu�i sev cukuru, izlikdamies, ka tēju labāk dzer rūgtu un ka sviests uz maizes nav viņu gaumē,� un tikai tādēļ, ka viņi bija Kameroni.

Megija gandrīz nemaz nenāca ārā no istabas, bet sēdēja tumsā un prātoja par saviem zaudējumiem.

Pirms kāda laika viņa bija uzdomājusi nogalināt misteru Ogilviju, dienām ilgi gudrodama, kā labāk lo izdarīt, pati �ausminādamās par to, bet tagad naktīs � visa vienos sviedros, trūkdamās aug�ā no murgainiem sapņiem, kuros rēgojās melnas, tuk�as lādes,� viņa vēlējās, kaul Gilons būtu miris, un arī las viesa viņā �ausmas. Viņa negribēja nevienu nogalināt, ta�u �ī doma viņai nedeva miera. Kur vien Megija pagrieza galvu, visur viņa redzēja Gilonu miru�u � bez dzīvības viņ� bija saļimis krēslā, bez dzīvības sakņupis pie galda pār zupas �ķīvi, bet visbie�āk gulēja gultā miris. Viņa saprala, ka ir jārīkojas, citādi varēja noliki kaut kas briesmīgs. Tik daudz viņa vēl apzinājās � kaul kas jādara, lai nesajuktu prātā.

Izmanīties ārā viņai nebija grūti. Viņa prata kustēties pavisam klusi � tik nedzirdami kā Pilmangas kaķi. Viņai izdevās apģērbties un izslīdēt pa durvīm, nevienu neiztraucējot no miega. Pie debesīm nebija ne mēness, ne zvaig�ņu, un sākumā ie�ana nepavisam nevedās, ta�u tumsa viņai bija tie�i pa prātam un acis pamazām pierada pie tās.

Grūtāk bija likt pāri Sporta placim, jo, kā jau raktuvju teritorijās, tur kaudzēs bija sasviestas raktuvju ierīces, bet tālāk, kur darbojās celtnis, bija gai�s. �ķita neticami, ka tik vēlā stundā pa�ā nakts melnumā cilvēki strādā virsstundu darbu, sagatavodami �ahtas tiem, kas rītausmā laidīsies lejā.

� Kas tur ir?�kāds noprasīja.� Tālāk ne soli!

Megija no �ī cilvēka nebaidījās.

� Bērna māte. Mans mazais ir slims, un es eju pēc ārsta.

Runātājs neredzēja Megijas seju, ko apņēma Bounu dāvātā skaistā Peislijas �alle, viņu interesēja vienīgi las, vai �ī sieviete nenāk zagt ogles, kā to darīja ļoti vecas vai ļoti trūcīgas ve�iņas.

Cik viegli ir melot, Megija nodomāja. Tas viņai vienmēr bija labi padevies.

Viņa gāja tālāk cauri raktuvju teritorijai, tikai reizi satrūkdamās, kad virs galvas sāka griezties milzīgs vin�as rats. Viņa bija darījusi pareizi, sākdama rīkoties. Visas neprātīgās domas bija izgaisu�as, un, iedama pa melno tumsu, Megija jutās atkal atguvusies. Viņa �ķērsoja Lejgalu, pagāja garām no�ēlojamajām Plan�ku un Dubļu skrīnēm un viņu vecajai mājai Ogļra�u skrīnē. Cik sen las bija, kad viņi dzīvoja �eil! Cik tālu viņi bija izrāvu�ies uz priek�u un cik tālu atkal kritu�i atpakaļ! Bet viņa bija cie�i nolēmusi, ka pirms aizbrauk�anas no �ī ciema viņi atgriezīsies darbā un naudas aizplū�ana, kura � kā viņa saprala � bija gandrīz laupījusi viņai prātu, �onakt tiks pārtraukta.

Viņa priecājās, redzēdama, ka �Koled�a� ir slēgta, bel strādnieku lasītavā vēl dega gaisma. Selkērks lur dro�i vien lasīja savas komunistiskās grāmateles vai izgulēja dzēruma dullumu, atstājis lampu nenodzēstu. Vēl sadegs, bet lā viņam vajadzētu, Megija nodomāja. Varbūt ar lo arī viss bija sācies, ar to dienu, kad viņ� ienāca viņu dzīvē ar savām idejām, �grāmatām un teorijām, ko klāstīja ciliem, lai tie tās īsteno viņa vietā. Kādēļ neviens pats nesaprata, ka viņ� cen�as apmuļķot un izmantot cilus, gļēvulīgi slēpdamies aiz viņu mugurām!

Kad viņa nonāca līdz Lej ienes ceļam, kas veda uz Brambijholu, caur mākoņiem izspraucās mēness, gaismas lāsumi mijās ar tum�u ēnu laukumiem un priek�ā vīdēja melni koki. Viņa pateicās dievam. Dievs stāvēja nomodā par vientuļām sievietēm uz ceļa.

Vientuļas sievietes uz ceļa. Viņas mālē bija vājprātīga, bet tēvs lo nezināja. Un tā arī nomira neuzzinājis. Varbūl tādēļ Megijai bija bailes no nakts. Mālē da�kārt naktīs alslāja māju, lai pārrastos tikai prel rītu, un Megija nekad nevaicāja, kur viņa bijusi. Pārnākusi mājās, māte oda pēc eļļas un dūmiem, un da�uviet viņas drēbes bija notraipītas ar asinīm, to Megija zināja pilnīgi skaidri. Māti pirms apbedī�anas mazgājot, atklājās, ka viss viņas ķermenis ir vienās rētās, bet neviens nespēja izskaidrot, kā tās radu�ās.

Brambijholā dega gaisma. Viņi varēja atļauties naktī dedzināt uguni. Kaut kur ārā bija piesieti suņi, kas vienmēr aprēja sve�iniekus. �onakt tā lapsa, ko ries, būs viņa.

Mazi, asi lapsas zobiņi. Megijai vienmēr bija paticis, ka Gilons tā saka. Viņ� jau nav slikts, viņa nodomāja, tikai rīkojās citādi, nekā bija solījies, un par lo viņam vajadzēs samaksāt. Viņa bija ziedojusi ģimenei visu savu dzīvi, bet nu viņi grasījās visam tam uzspļaut un viņas pūliņus nolīdzināt ar zemi. Par to viņiem vajadzēs samaksāt.

Pāri ceļam slīdēja miglas vāli, kas cēlās aug�up no melnās upes un viegli �ūpojās mainīgajā mēness gaismā zem ceļmalas kokiem, un tad priek�ā iznira Brotkoka māja. Megija ne mirkli nevilcinājās. Viņa sataustīja klauvekli un skaļi pieklaudzināja. Troksnis dobji atbalsojās mājas iek�ienē, kā arī uz ceļa, un sāka riet suņi. Neviens neatbildēja, un viņa pieklauvēja vēlreiz, līdz beidzot pie loga pienāca kāda sieviete.

� Ko jums vajag? Ko jūs te darāt?

� Man vajag tūliņ satikt misteru Brotkoku.

� Misters Brolkoks guļ. Jūs esat zaudējusi prātu. Kur� naktī nāk �urpu? Ejiet mājās un nāciet no rīta!

� Pasakiet viņam, ka atnākusi misis Kamerona ļoti steidzamā jautājumā. Pasakiet, citādi es klaudzinā�u tik ilgi, kamēr viņ� pats mani ielaidīs.

Kad viņa atkal ķērās pie klauvekļa, misters Brotkoks pienāca pie loga.

� Dieva dēļ, ko tu gribi?

� Es gribu parakstīt Roklai�u lapu.

Pat no lejas Megija redzēja, ka viņas teiktais Brotkoku apstulbinājis un, kā jau varēja gaidīt, arī ieinteresējis, kaut gan viņ� nebija vēl īsti atmodies.

� Kā tas ir � parakstīt? Kas tie par jokiem?

� Tie nav joki. Es gribu lo parakstīt savu dēlu vietā. Es esmu viņu māte un likumīga aizbildne. Viņi nav tiesīgi parakstīt līgumu, kamēr nav sasniegu�i divdesmit viena gada vecumu. Bel es varu parakstīties viņu vietā.

� Mums viņi nav vajadzīgi. �ie nelie�i mūsu �ahtās nav vajadzīgi.

� Ir gan � un pat loti vajadzīgi. No visicin Pitmangas ogļra�u vārdiem tie�i viņu vārdus jūs vairāk par visu vēlētos redzēt savos sarakstos.

� Pagaidi,� Brotkoks teica, un Megija dzirdēja, ka viņ� kaul ko murmina un sarosās, istabā bija manāma rosība, tad iedegās gaisma, pēc brī�a atvērās durvis un pārvaldnieks aicināja viņu ienākt.

� Bet tagad pastāsti lo visu vēlreiz,� viņ� teica, un Megija tā arī darīja. Nu jau viņa runāja glu�i sakarīgi. Divdesmitvieninieks būs pilnīgi satriekts, uzzinot, ka Robs Rojs Kamerons, ka Sems Kamerons, ka visi Kameroni, izņemot Gilonu, ir parakstīju�i Roklai�u lapu.

Parakstīju�i, protams, ar cila roku, bet las ir sīkums, ko daudzi pat nepamanītu vai arī nemaz negribētu pamanīt. Galvenais bija tas, ka Kameronu vārdi tad būlu lasāmi Savstarpējās vieno�anās līgumā un līdz ar to visu �o �cēlo mērķi� varēlu uzskatīt par tīro blefu, krāp�anos un nodevību, un ļoti daudzi tam arī noticētu, kaut vai tādēļ, lai atvieglotu savu sirdsapziņu.

Māja oda pēc laukiem. Pavards, liekas, nekad netika tīrīts, un arī Brolkoka' halāts bija vienos lauku traipos. Zem tā nebija neviena apģērba gabala, un Megijas skatienam atklājās spalvainas krūtis, bet, apak�malai paveroties, arī viņa kaunums.

� Es gribu, lai viņi strādātu,� Megija sacīja.� Es negribu, ka viņi slaistās pa māju, kamēr citi rok ogles. Viņi sūknē naudu no manas lādes un asinis no manām dzīslām.

Brolkoks nesaprata, par ko Megija runā, un ar visu lampu iegāja blakusistabā, atstādams viņu tumsā. Māja bija pilna ar pelēm un �urkām. Megija dzirdēja, kā tās skribina taukus no pavarda ķieģeļiem. �ie cilvēki ta�u ir gatavie cūkas, viņa nosprieda un sarāvās, kad kaul kas pārskrēja viņai pār kāju.

Ar �iem cūkām man jāielai�as darījumā, viņa domāja, ta�u tas viņu neuztrauca. Galu galā � vai nav vienalga? Brolkoks ir cūka, bel kāda tam nozīme, ja viņ� kārto visus papīrus? Brotkoks nāca atpakaļ, un �urkas pazuda tikpat pēk�ņi, kā bija uzradu�ās.

� Mēs lo* saucam nevis par Roklai�u lapu, bet par Savstarpējās vieno�anās līgumu, misis Kamerona.

Kad viņ� smagi atzvila krēslā, halāts pavērās vairāk nekā līdz �im.

� Tu esi traka, nakts laikā nākdama �urpu, bet dieva ceļi ir neizdibināmi.

Kaut kāda iemesla dēļ pārvaldniekam tas �ķita ārkārtīgi uzjautrino�i, un viņ� re�ņi iesmējās.

� Vai rakstīt tu proti?

� Jā, protu.

� Daudzi no viņiem neprot.� Un viņ� atkal smējās, atcerēdamies tējas vakaru Brambijholā.

� Un ko tavs vīrs par visu to saka?

� Viņ� neko nezina. Vai citādi es naktī būtu skrējusi �urp?!� Pa melnu tumsu kā jūsu �urkas, viņa klusībā piemetināja, bet tūdaļ pat izmeta �o domu no galvas.

� Kilti viņam ļoti piestāvēja,� Brotkoks ironiski noteica.� Jā, viņ� atstāja lielisku iespaidu un padarīja sevi par jauku apsmiekla objektu. Par kurpēm tu, protams, jau zini. Nu labi, nosauc visus pēc kārtas.

� Robs Rojs Kamerons.

Viņ� ļoti rūpīgi pierakstīja �o vārdu.

� Pārāk skaists vārds priek� ogļra�a! Jūs esat smalki ļaudis, misis Kamerona, ļoti smalki.

� Endrjū Drams Kamerons.

�irkstēja spalva. Tauku smakas pievilinātas, atkal parādījās �urkas.

� Semjuels Sazerlends Kamerons.

� Ak tas, kur� gatavs, tā sacīt, ar pieri skriet sienā, lai panāktu sauu. Slīpēts zellis � tāpat kā viņa jaunākais brālis.

Kāda �urka, atdzisu�ajos pavarda pelnos pacēlusies uz pakaļkājām, skribināja netīrās pannas dibenu. Kāda gudriniece, Megija nodomāja, skribina taukus un vienlaikus izmanto mēli līdzsvara noturē�anai.

� Viņ� ir miris,� viņa sacīja.

Brotkoks nesaprata.

� D�emijs Kamerons ir miris.

� Tagad nākamo. Kā sauc nākamo?

� D�emijs.

� Tas nav pilns vārds. Man ir vajadzīgs pilns cilvēka vārds.� Pārvaldnieks kļuva nepacietīgs.

� D�eimss Drams Kamerons.� Megija bija piecēlusies kājās un staigāja pa naksnīgo istabu tik izklaidīgi, ka Brotkoks sapīka.

� Viņ�, redzat, ir miris. Es nevaru parakstīties viņa vietā jo viņ� ir miris,� Megija sacīja.

Misis Brolkoka, nākdama lejā, bija palikusi slāvam uz kāpņu laukumiņa.

� Ar viņu kaul kas nav kārtībā,� misis Brolkoka uzsauca savam vīram.� Turies tālāk no viņas! Viņa ir jukusi.

� Ko gan cs meklēju �ai smirdo�ajā ūķī? Megija piegāja Brolkokam tie�i klāt.� Vai atceraties, ka viens no maniem dēliem ieteica jums sargāt savu galvu?� Viņa vērīgi skatījās apkārt, cenzdamās ieraudzīt krāsns kruķi vai liek�ķeri, ar ko gāzt viņam pa galvu, bet, kad atrada, bija par vēlu. Misters Brolkoks sagrāba Megijas roku un sagrieza to tā, ka viņa bija spiesta nomest krāsns kruķi zemē. Sāpe rokā un �ķindoņa, ar kādu dzelzs atsitās pret akmens klonu, izrāva viņu no transa, un viņa atjēdzas. Apmātības brīdis bija pāri, un istabā viss atkal nostājās savā īstajā vietā.

� Vai cs grasījos jums sist?

� Tas tev tikpat nebūtu izdevies.

� Es negribēju jums sist. Es gribēju jums pateikties. Jūs man atvērāt acis.

Misis Brolkoka bija nonākusi lejā un, cenzdamās turēties tālāk no Megijas, aizmanījusies viņai garām un atvērusi durvis.

� Durvis,� viņa teica.� Durvis ir �eit.

� Jā, cs redzu. Vai jūs zināt, kāda ir nekur nederīga māte?� Megija jautāja misis Brotkokai.� Vai jums kādreiz ir biju�i bērni?

Misis Brolkoka neatbildēja. Visi pitmangie�i pazina viņas bērnus.

� Ak jā, nu tad klausieties, ko es jums teik�u. Jūs viņiem esat bijusi labāka māte nekā es savējiem, kaut arī dzīvojat smirdo�ā ūķī kopā ar �urkām un tādu cūku kā jūsu vīrs.

� Tu esi jukusi, saproti, jukusi,� misters Brolkoks sacīja. Tas lika pateikts bez kāda ļaunuma, kā glu�i vienkār�s secinājums. Megija prata to novērtēt.� Tu esi galīgi slima, tu esi bīstama. Es pateik�u dakterim Gaurijam, lai viņ� tevi kaut kur ievieto.

� Nē, tas pāries,� viņa sacīja.� Tagad viss pāries.

Megija saprata, ka viņas prāls vai gars ir bijis aizklīdis kaut kur ļoti tālu un vēl nav pilnībā atgriezies atpakaļ. Viņa nebija gribējusi būt nepieklājīga un sacīt �cūka�, bet tas neviļus izlauzās viņai pār lūpām. Ta�u pārsist viņam galvu kā olas �aumalu� to viņa tie�ām bija gribējusi, bet nu tas viss bija pāri. Rēgainās ainas bija izgaisu�as, istaba atkal nostājusies savā vielā, un viņas prāls pamazām noskaidrojās.

� Es gribēju pārsist jums galvu kā olu, bet nu man pa�ai ir kauns par to, un es lūdzu jums piedo�anu.

Misters Brolkoks neatbildēja, un misis Brolkoka vēl arvien baidījās no Megijas, un tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka viņas skatiens atkal ir k|uvis draudīgs. Misters Brolkoks pa�auksli-nāja papīrus, ko turēja rokā.

� Jā, es jau eju.

Un tad Megija izdzirda sava tēva balsi lik skaidri, il kā viņ� atrastos līdzās,� sava nelaiķa tēva pēdējos vārdus, ko tas viņai bija teicis, kad viņa devās uz Siretnernu meklēt Gilonu. Nekas tamlīdzīgs ar viņu vēl nekad nebija algadījics.

�Nekad nenoliedz savējos, jo galu galā nekā cila lev nav.� Cik skaidri un vienkār�i, un nu viņa lo saprala.

� Tu ta�u gribēsi tos parakstīt?

Megija paskatījās uz papīriem pārvaldnieka rokā, il kā redzētu tos pirmo reizi, un tikai ar pūlēm atcerējās, kas lie tādi ir. Misters Brotkoks lā�u ir pēdējais stulbenis, ja uzskata, ka es vēl tagad gribu tos parakstīt, viņa nodomāja.

� Vai jūs visu laiku bijāt �ai istabā? Es brī�iem le biju, bel brī�iem ne. Ak kungs, nu kā gan jūs varai domāt, ka es gribu parakstīt �ādus papīrus? Nē, �ādus papīrus mēs neparakstīsim.

� Viņa ir jukusi,� misis Brolkoka teica.� Uzmanies, Hei-mi�.

� Tu esi jukusi,� viņ� sacīja.

� Biju,� Megija teica.� Es biju jukusi.

Viņas domas vēl arvien kavējās kaut kur citur, tomēr, par spīti visam, viņa to saprata. Tas viņu satrauca, bet ne tik ļoti, jo viņa juta, ka ļaunākais ir pāri. Gilons beidzot varēs mierīgi gulēt. Viņas dulnums būs pārgājis uz visiem laikiem. Misis Brolkoka bija atbalstījusi durvis, un tās stāvēja vaļā, bel pali atvirzījusies tālāk no Megijas. Pitmangie�i uzskatīja, ka ārprāts var pielipt.

� Jūs esat māte,� Megija sacīja.� Padomājiet par tādām mātēm kā es. Es gandrīz parakstīju �o papīru un nodevu savu miru�o dēlu, lai tikai iegūtu mazliet naudas. Nē, lai atriebtos viņam par to, ka viņ� reiz mani aizvainoja. Tad nu es būtu galīgi jukusi.

Līdzko Megija izgāja pa durvīm, misis Brolkoka steidza tās aizdarīt, bet tad Megija atgriezās atpakaļ, un misis Brolkoka bija spiesta paslēpties diz sava vīra iespaidīgās muguras.

� Mana �alle. Da�s labs mēdz aizmirst savu platmali, bet es gan neaizmirsī�u savu �alli.

� Zini, tu tomēr neesi pie pilna prāta, vai saproti?

� Nekas, viss atkal būs kārtībā. Starp citu, mister Brotkok, priek� tik būdīga vīra jums ir ļoti mazs daikts. Te nu mans vīrs sit jūs pu�u.

Un lad misters Brotkoks vairs nespēja valdīties.

Visa ģimene meklēja Megiju liesi lāpai, kā pirms da�ām nedējām bija meklējusi D�emiju. Reizēm cilvēkus vada dīvaina nojausma. Viņi devās nevis aug�ā uz tīreli, bet instinktīvi nogriezās lejā uz upi. Ja viņa bija sev kaut ko nodarījusi, tad tam varēja būt sakars vienīgi ar ūdeni. Viņu atrada Robs Rojs, aizgājis līdz pa�am Lejgalam un vēl labu gabalu pa Lej ienes ceju, pa kuru viņa nāca atpakaļ no Brambijholas.

� Лк, māt. kā mēs raizējāmies par tevi!

� Jā, jums bija iemesls to darīt. Kā liekas, man jau ir labāk.

� Tu izskaties labāk.

� Man tie�ām ir labāk. Es laikam biju slima.

- Slima? Nē, drīzāk las bija kas cils.

- Vai prāta aptumsums?

� Jā, kaul kas tamlīdzīgs. Īslaicīgs saprāta zudums.

Megija gribēja viņam to pateikt, kaul vienam cilvēkam visu lo atklāt, jo cerēja, ka lad las lik ļoti vairs nenomāks viņas sirdi un prātu un viņa būs atbrīvota no �ī briesmīgā smaguma. �Es ne reizes neliku noskūpstījusi D�emiju, ne reizes neliku viņu apskāvusi.� Bet viņa nespēja sevi piespiest izteikt �os vārdus. Man jāatrod kāds cilvēks, viņa nodomāja, kāds glu�i sve�s cilvēks, kam visu to izstāstīt, lai noveltu �o drausmīgo smagumu no sirds.

� Tie�i tādēļ es toreiz aizgāju no mājām,� Robs teica.

� Es baidījos, ka tur var notiki kaul kas briesmīgs.

� Jā, es saprotu. Nu las ir garām.

� D�ema nāve un viss pārējais. Tas izsmēla lavus spēkus.

Robs bija aizskāris otru viņas vārīgo vielu. D�ema nāve bija devusi Megijai lielāku triecienu, nekā viņai likās, un viņa priecājās, ka, par spīli visam nolieko�ajam, viņas sirds vēl tomēr ir spējīga just. Ta�u Megija skaidri apzinājās, ka nevis D�emi ja nāve, bet sidraba aizplū�ana bija novedusi viņu līdz galējam izmisumam, kas viņai gandrīz atņēma saprātu.

Arī to viņa gribēja pateikt. Viņ� būtu lo sapratis. Robs Rojs bija vienīgais no viņas dēliem, kur�, kā �ķila, visu zināja un saprala, stāvēdams malā un noskatīdamies. Tie�i tādēļ viņa reizēm tik ļoti dusmojās uz Robu. Viņ� vienmēr visu zināja.

Viņi devās garām �Lēdijai D�einai�, un Megija bija pārsteigta, ka tur viss ir lik netīrs un melns. Saule bija tikko parādījusies virs apvār�ņa, zemi apņēma rītausmas dūmaka, un viss �ķila nespodrs, nomelnējis un mikls.

Vairāk, nekā divdesmit gadus viņa bija sūtījusi savu vīru lejā �ai �ahtā, lai sakrātu naudu, ko viņ� tagad izdāļāja. Galu galā � tā ta�u bija viņa nauda.

� Es gribu, lai tu atgrieztos mājās,� viņa sacīja.� Tas nav labi, ka tu dzīvo viens pats.

� Man ir �ādas tādas mantas.

� Mēs aizsūtīsim tām pakal pajūgu.

Robs Rojs apsvēra �o priek�likumu. Viņ� paskatījās uz māti. Jā, viņa bija pārvērtusies. Un viņ� saprata, ka nekas briesmīgs vairs nenotiks.

� Labi, es atgriezī�os.

� �odien pat. Vai tu lo apsoli, Rob?

� Jā, �odien pat. Tev laikam ir auksti,� viņ� teica, jo Megija drebēja. Bet viņai nepavisam nebija auksti, un viņa nesaprata, kādē| dreb.

� Vienu dēlu es esmu zaudējusi, tādēļ lā vielā gribu atgūt otru. Vai tu vari to saprast? Vai las nozīmē, ka es esmu |oli savtīga, Rob?

Robs viņai uzsmaidīja.

� Nu protams. Visām mātēm ir jābūl savtīgām.� Viņ� nebija pārliecināts, ka māte lo dzird.

� Jo tagad mums visiem jāluras kopā.

� Arī es domāju tie�i tāpat.

� Jo nekā cita mums nav. Nekā cila bez mums pa�iem mums nav.� Viņa saņēma Roba roku savējā. Kaut ko tādu viņa nekad nebija darījusi.

Viņa gāja pa Raktuvju gāli uz māju. Migla cēlās aug�up, un ciems sāka pamazām atdzīvoties.

Robs Rojs jutās mātei tik tuvs kā nekad. Viņa gan vēl it kā kavējās tālumā, tomēr dēla vārdi jau rada viņā atbalsi. Robs saprata, ka ar māti kaut kas ir nolicis un acīmredzot viss vēr�as uz labu. Iesāņus palūkojies mālē, viņ� redzēja viņas seju � pirmo reizi pēc ilgiem laikiem pilnīgi mierīgu. Robs juta, ka tagad viņa varēs aizmigt � kur las laiks, kop� viņa nebija gulējusi!� aizmigl un nogulēt kaul vai veselu diennakti, lai atmozdamās justos vēl labāk. Viņiem pievienojās pārējie ģimenes locekļi, un neviens mātei neko nejautāja. Viņas domas vēl aizvien bija kaut kur ļoli tālu, lā�u viņi saprata, ka vairs nav jāraizējas un visļaunākais nu ir pāri.

Viņa bija nolēmusi nevienam nestāstīt ne par D�emiju, ne par naudas lādi, viņa gribēja �os noslēpumus paturēt pie sevis kā padevības un samierinā�anās zīmi, lai pie tiem meklētu spēku un atbalstu, ja viņu vēl kādreiz pārņemtu neprāts, viņa gribēja �os noslēpumus vienmēr nēsāl sev līdzi ka atslēgu, ко Gilons norāva viņai no kakla, gandrīz laupīdams prālu un salauzdams sirdi. Bet nu viss bija kārlībā, viņa zināja, ka sirds un prāts drīz vien atlabs, un beigu beigās varbūt vēl izrādīsies, ka tas viss viņai ir nācis par labu. Gan laiks rādīs.

Diez cik patīkami nebija tas, ka viņiem, visai ģimenei ejot pret kalnu, pretim nāca tie, kuri devās uz darbu,, jo �iem cilvēkiem bija kauns raudzīties Kameroniem acīs.

� Sasveicinieties, pamājiet viņiem ar galvu, nelieciet viņiem lā mocīties,� Megija sacīja.�Viņi ir krietni vīri, kaul arī parakstīju�i Roklai�u lapu. Katrs jau nevar būt Kamerons.

Tiesas prāva �Kamerons pret Fārkvaru� nepavisam nenotika tā, kā Kameroni un visi pitmangie�i bija cerēju�i.

Grāfs Faifs nelika aizvilkts tiesas priek�ā kā parasts kriminālnoziedznieks. Viņa vietā tiesā ieradās kāds sīks ierēdnis. D�eimss Ridls, Ogļrūpniecības apvienības jurists, kur� pat neuzskatīja par vajadzīgu īsti iepazīties ar �o lielu un pār�ķirstīja to tikai tiesas dienas rītā.

� Vai to nevarētu nokārtot bez tiesas starpniecības, lai mums tiktu aiztaupītas visas �īs klapatas?� misters Ridls Gilonam jautāja.� Mēs jums maksāsim piecdesmit mārciņas plus visu tiesas izdevumu summu, un es varu galvot, ka tas ir vairāk, nekā jums pie�ķirs �erifs Finielers.

� Es gribu, lai manu lielu izskata liesā,� Gilons sacīja.� Es gribu, lai tiktu radīts precedents un spriesta taisnīga tiesa.

� Jums vajadzēja kļūt par juristu, nevis par ogļraci,� misters Ridls teica.

�erifs Finlcters bija iedzēris. Tiesas zālē oda pēc alkohola, bel viņ� vēl arvien iemeta. Ko viņ� dzēra, lo varēja vienīgi minēt, jo ūdens karafe un glāze bija no tum�a stikla. Tiesas zāle oda tie�i tāpat kā �Koled�a� algas dienas vakarā. Gilons jutās nomākts, un lad vēl atklājās, ka nav ieradies misters Makdonalds.

� Mans advokāts. Ak dievs, kur gan palicis misters Makdonalds? Nevar būt, ka viņ� pametis mani likteņa varā,� Gilons iesaucās tiesas nama gaitenī. Viņ� pajautāja, kur ir advokāts, tiesas klerkam, pēc tam misteram Ridlam, kur� vienīgi pasmaidīja, un tad līdz ar ciliem pilmangie�iem izskrēja ārā uz ielas, lai meklētu misteru Makdonaldu tur.

� Bet vai lu maz cerēji, ka viņ� ieradīsies?� misters Selkērks jautāja.

� Jā, cerēju gan.

� Viņam nospļauties par lavu kompensāciju. Tev būtu laiks beidzot sākt �o to saprast,� misters Selkērks teica. Gilons bija satriekts.� Kad strādnieku solidaritāte lika salauzta, tu viņiem vairs nebiji vajadzīgs.

Kad Gilons atgriezās tiesas namā, viņu aicināja uz sēdi.

� Ser, man nav aizstāvja.

� Vai jūs protat runāt angliski?

� Jā, ser.

� Tad jūs pats būsiet savs aizstāvis. Nu, sākam. Kā tas viss notika?

� Es pa�laik atrados savā kambari,� Gilons iesāka.

� Man �ķila, ka jūs esat ogļracis?

� To vietu, kur rok ogles, mēs saucam par kambari jeb cirtni, ser.

� Sacīsim �cirtne�. Lai nerastos neskaidrības. Ūdeni!

Gilons sīki un smalki aprakstīja visu nolikumu, kā cērte izlidojusi cauri sienai un likusi ietriekta viņam plecā.

� Vai zināt, izklausās diezgan briesmīgi,� leica �erifs, kuru �ī lieta sāka interesēt. Viņ� nojauta, ka �is nav parastais gadījums, kas saistīts ar �ahtas griestu nogruvumu.

Tad tika iztaujāts misters Brolkoks, kur� centās pierādīt, ka nolikuma brīdī Gilonam �ai cirtnē vispār nav vajadzējis atrasties.

� Vai jums ir kādi pierādījumi?

� Nē, ser, par pierādījumiem tos īsti nevarētu saukt. Kā �ahtas pārvaldnieks es to glu�i vienkār�i zinu.

Visi, kas atradās liesas zālē, skaļi iesmējās � Kameroni, misters Selkērks un Divdesmitvieninieka pārstāvji, kas bija ieradu�ies Kaudenbītā, lai redzētu, kā viņu lords dabū trūkties. �ādos smieklos, īstos, spontānos smieklos, ko nav iespējams ne aizturēt, ne atdarināt, vienmēr atklājas patiesība.

- Ja neņem vērā �o minēto dienu, kad jūs pēdējo reizi bijāt lejā �ahtā?� �erifs Finlelers jautāja.

Cik lielisks jautājums, Gilons nodomāja. Trāpīts tie�i naglai uz galvas! Viņu uzmundrināja tas, ka �ai zālē kāds spēja spriest taisnu tiesu.

� Es ...� Brolkoks nomurmināja.� Tā sakot, es ...

� Atcerieties, ser, un neaizmirstiet, ka par nepareizas liecības do�anu draud sods. Ja vēlaties zināt, klerks jums to nolasīs.

Viņam to nolasīja. Pieci gadi cietumsoda vai pieci simti sterliņu mārciņu soda naudas.

� Tas nav mans pienākums � katru dienu nolaisties �ahtā, jūsu lab . ..

Atkal no�alca smiekli.

� Man vajadzētu aizliegt viņiem smieties,� �erifs teica, it kā vērsdamies pie visiem klāteso�ajiem,� bet �ie smiekli runā pa�i par sevi. Nu, kad tas bija?

Brolkoks aiz dusmām nosarka. Viņ� pacēla roku pie deniņiem un domīgi raudzījās griestos.

� Manuprāt, jūs esat mazliet par resnu �ahtas pārvaldnieka amatam,� Finlelers teica.

� Jūsu labdzimtība,� misters Ridls ierunājās,� vai tādēļ, ka cilvēks pēc savas miesas būves ir tāds kā . .. tāds kā ...

� Kā vepris,� Selkērks iestarpināja.

� Es protestēju, jūsu labdzimtība.

� Protestu pieņemam. Kā jūs ieteiktu sacīt? Vai jums ir kāds trāpīgāks apzīmējums?

Viņi vienojās par vārdu �pilnīgs�.

� Nu tā, pirms gadiem divdesmit,� Brotkoks sacīja.

� Un cik ogļra�u strādā pie jums?

� Apmēram astoņi simti, ser.

� Un jūs zināt, kur kurā brīdī katrs pazemē atrodas?

� Jā, ser.

� Ūdeni!��erifs pavēlo�i uzsauca klerkam.

Da�u minū�u laikā tika noskaidrots, kā cauri sienai noliek pārie�ana uz blakus cirtni. Ogļracis vispirms ieiet �ai cirinē, lai pārbaudītu, vai tur kāds nav, tad atstāj zīmi tai vietā, kur nolēmis izlauzt sienu, atgrie�as atpakaļ un cērtas cauri.

� Vai jūs pārbaudījāt blakus cirtni?�Tagad tika izvaicāts Elfinstouns.

� Nē, ser, nekā tamlīdzīga, nekas tāds, ser, netika darīts.

� Pilnīgi pieliek, ja jūs pasakāt �nē�. Un jūs sākāt cirsties sienai cauri?

� Nē, nepavisam. Mums teica, lai mēģinot iegāzi pa sienu � ak dievs, cik tas bija �ausmīgi!�un es biju tas, kuram iedeva cērti, un tā izlidoja cauri sienai un ietriecās �im nabaga cilvēkam plecā. Es, protams, tūliņ pat.. .

� Vai jūs gribat dzirdēt, kas notika tālāk?� Finlcters jautāja Gilonam.

� Nē, ser. Es labāk gribētu visu lo aizmirsi.

� Jūs, ser, varat kāpt zemē.

� Kāpt zemē? Vai tie�ām? Un tas būtu viss, kādēļ esmu atbraucis no pa�as Edinburgas?

� Jūs esat izdarījis pietiekami daudz.

� Man ļoti �ēl, ka tā iznāca,� Elfinstouns sacīja Gilonam, iedams garām uz savu vielu.� Es pal nespēju izteikt, cik ļoti �ēl. �ahtā es nekad vairs nesper�u kāju. �ausmīgs atgadījums!

� Cik jūs prasāt?� �erifs Gilonam jautāja.

� �etri simti mārciņu, ser.

� Tīrais izsmiekls!�Ridls iesaucās.

� Un cik viņi sola?

� �etrdesmit mārciņu, ser.

� Tīrais izsmiekls,� �erifs noteica.

� Vēl �orīt, jūsu labdzimtība, mēs piedāvājām viņam piecdesmit,� Ridls teica.

� Tātad jūs atzīstat, ka esat vainīgi? Pāriesim uz apsprie�u istabu.

Viņi lika Gilonam novilkt kreklu un apskatīja rētu un atrofēju�os roku.

� Nauda man, protams, ir ļoti svarīga, ser, lomēr pals galvenais, ko es gribu panākt, ir � lai ogļracim būtu tiesības vainīgo iesūdzēt tiesā un saņemt likumīgo kompensāciju, nevis gaidīt no saimnieka �ēlastības dāvanu.

� Hm . .. Jūs runājat tie�i kā jurists. Bel rēta ir briesmīga. Kādēļ tā ir melna?

� Pie mums brūces pieber ar ogļu putekļiem, lai apturētu asiņo�anu, ser.

� Ai, ai, ai! Ūdeni! Kādēļ cilvēki vispār dodas strādāt uz raktuvēm?

� Bads daudz ko iemāca, jūsu labdzimtība,� Gilons atbildēja.

�is teiciens �erifam patika, un viņi devās atpakaļ uz liesas zāli.

� Labi teikts,� Finielers sacīja.� Jūs visu ļoti labi izklāstījāt. Ogļra�i parasti neko nespēj pateikt. Es nevaru saprast, kādēļ las lā. Bel jūs visu izklāstījāt, kā nākas.

� Un lad vēl �is līgums jeb Roklai�u lapa, scr.

�erifs izskatījās paguris un nomākts. Viņ� paaicināja pie sevis Brotkoku, un visi redzēja, ka pārvaldnieks pamāj ar galvu, pasaka: �Jā, ser,>�un tad atstāj tiesas zāli.

� Tā, tas nu ir nodarīts. Jūsu Roklai�u lapai ir pārvilkta svītra. No kurienes jūs esat?� �erifs jautāja.

� No Pilmangas, ser.

� Nekad neesmu tur bijis. Tas dro�i vien ir vismelnākais Skotijas nostūris. Simt �etrdesmit mārciņu kompensācijas.

Aiz pārsteiguma visiem aizrāvās elpa. Neviens nebija cerējis uz tik lielu summu.

� Esmu spiests jūs brīdināt, jūsu labdzimtība, ka es iesnieg�u apelāciju,� Ridls sacīja.

� Apelāciju? Kur? Vai tie�ām jūs vairs negribat strādāt �ajā tiesā?

� Gribu gan, jūsu labdzimtība.

� Tādā gadījumā es jums ieteiktu izrakstīt �eku un aizmirst domu par apelāciju. Man nepatīk apelācijas.� Un viņ� pasmaidīja neparasti sirsnīgu smaidu, kāds nav raksturīgs cilvēkam ar lik sarkanu seju.� Man gribas dzert. Ūdeni!� Klerks steig�us izpildīja �o pavēli.

Cilvēki sāka atstāt tiesas zāli.

� Pilmanga. Man netīk �is vārds,� �erifs pats sev teica.� Tā dro�i vien ir drausmīga viela. Nāko�ais!

Pēc liesas sēdes viņiem nekas cits neatlika kā aizbraukt. Citas izejas nebija. Precedents bija radīts, un par lo viņiem vajadzēja samaksāt. Likums varēja nodro�ināt viņiem iespēju atgriezties �ahtā, bet nevarēja nodro�ināt normālu dzīvi. Tā varēja kļūt pilnīgi nepanesama. Bija pienācis laiks doties prom.

Endrjū lika nosūtīts uz Glāzgovu pēc biļetēm. �āds uzdevums viņam bija tie�i kā radīts: viņ� visu darīja prātīgi un pamatīgi, un nebija ne vismazāko �aubu, ka viņ� par pieņemamu cenu dabūs vislabākās vielas uz vislabākā kuģa, un tad � ardievu, Skotija! Kameroniem �eit vairs nebija, ko darīt.

Bija pienācis laiks gatavoties aizbrauk�anai. Viņiem vēl piederēja rati un zirgs � kad viņi nok|ūs Glāzgovā, Endrjū tos pārdos. Vākdami kopā visu savu mantību, viņi varēja vienīgi pabrīnīties, cik maz pa �iem gadiem ir ieguvu�i. Vai tas vien nebija iemesls aizbrauk�anai? Ko gan beigu beigās viņi varēja zaudēt?

Un ko viņi varēja te atstāt? Galdu, bufeti un da�as sagrabēju�as gultas. Māju, kas viņiem nepiederēja, un mazu kapa kopiņu kapsētā, kur māla zemē kails gulēja D�emijs, arī pats pamazām kļūdams par zemi. Vairāk nekā viņiem nebija, kaut gan Endrjū bija aprēķinājis, ka visi Kameronu ģimenes vīrie�i pazemē pavadīju�i turpat simt gadu un izcirtusi lik garu tuneli, kas stieptos no Pitmangas līdz Kalkutai, un ieguvu�i tik daudz ogļu, ka ar tām varētu trīs dienas un trīs naktis apgaismot visu Londonu.

Nebija ko no�ēlot, ne arī ko apraudāt, ja nu vienīgi zaudētu jaunību un zaudētu dzīvi. Vai arī � zaudētu mīlestību.

Vislielākās raizes visiem darīja Sems, un viņi centās neizlaist viņu no acīm. Semu nomāca dotais solījums, un, kā likās, viņu bija pārņēmusi agrākā drūmā noslēgtība. Bet, kamēr viņ� klusībā kala savus plānus, Endrjū iegrima grūtsirdībā. Pēc atgrie�anās no Glāzgovas ar biļetēm braucienam uz Ameriku viņ� arvien skaudrāk izjuta gaidāmā zaudējuma smagumu. Viņ� skaidrāk par citiem apzinājās, ko las nozīmē � pamest �o vielu, jo bija jau paguvis apskatīt kuģi, kas uz visiem laikiem aizvedīs viņus no Skotijas. Citiem ģimenes locekļiem las viss �ķita kaul kas nereāls, bet Endrjū apziņā �ī aizbrauk�ana bija kļuvusi par visīstāko realitāti ar visām no tās izrieto�ajām sekām. Svētdien, kad, paēdu�i kāpostu viru ar maizi, viņi grasījās kraut visu mantību ratos, Endrjū � apzinādamies, ka rīkojas muļķīgi, un pirmo reizi mū�ā neraizēdamies par lo � nogāja lejup pa To�mangas terasi un lūdza Volleram Bounam atļauju parunāties ar viņa meitu.

� Kā vēlies,� misters Bouns teica.� Man nav nekas iebilstams, bel diez vai viņā gribēs runāt ar tevi.

Ta�u Elisona bija ar mieru, un viņi gāja pa To�mangas terasi, kamēr nonāca augļudārza malā, no kurienes varēja pārredzēt visu Pitmangu. Viņi bija gāju�i klusēdami, bel, kad apstājās, Endrjū vēl arvien nezināja, kā iesākt sarunu. Meitene gaidīja. Viņas pacietības iedro�ināts, viņ� beidzot atrada vārdus, kā netie�i varētu izteikt savu domu. Viņ� norādīja lejup uz tum�ajām nogāzēm un pelēkajām Pilman-gas ieliņām un jautāja:

� Vai lev ar to pietiek?� Viņa māte bija bie�i lā vaicājusi.

� Jā, protams, pilnīgi pieliek.� Bel �is jautājums bija meileni apmulsinājis.

� �eit izaugt, nodzīvot mū�u un nomirt? Un nekad neredzēt it neko labāku?

� Varbūt man gribētos gan kaul ko labāku, bet es nezinu, es neesmu par lo domājusi. Kādēļ lu tā jautā? Ko las viss nozīmē?

� Tas nozīmē . .. tūlīt es tev parādī�u. Vai redzi . ..� Viņ� atpogāja jakas kabatu un izņēma no turienes biļeti, kas izskatījās tik vilino�a ar attēloto okeāna laineri un sarkaniem burtiem aug�malā iespiesto ŅUJORKA. Elisona ilgi pētīja biļeti.

� Ļoti interesanti.� Viņa pasniedza biļeti atpakaļ, bel Endrjū lo atkal iespieda viņai rokā.

� Tā ir lava,� viņ� teica. Un, juzdams, ka vēl būtu kas jāsaka, piemetināja:� Ja tu to vēlies.

� Ko tas nozīmē: �Ja lu lo vēlies�?

� To, ko es teicu.

� Bet ko tad lu teici?

� � Es teicu, ka lu vari to ņemt. Ka tā ir lava, ja tu to vēlies!

� Bel kādēļ?� Viņa bija galīgi apmulsusi.� Kuram būlu vajadzīgs atdot lo man?

Endrjū apsvēra, kā vislabāk atbildēt.

� Kāds cilvēks vēlas, lai tu brauc viņam līdzi uz Ameriku.

� Kur� tad?

� Ak, Elison! Tas esmu es.

Meitene sāka smieties. Viņa bija maigas dabas un nepavisam negribēja viņu aizvainot, ta�u nespēja savaldīties. Endrjū stāvēja nosarku�u seju, nezinādams, ko sacīt vai darīt.

� Bel kādēļ?

Viņ� mēģināja izteikt �os vārdus, ta�u tie �ķita tik bezjēdzīgi.� Tādēļ, ka es tevi mīlu.� Beidzot tos izdabūjis pār lūpām, Endrjū saprata, ka tie izklausās muļķīgi, kā jau viņ� bija paredzējis. Visbriesmīgākais bija tas, ka arī viņa lo juta un glu�i negribot alkal sāka smieties.

� Nē, Endrjū, lu nemīli mani. Tā nav nekāda mīlestība. Tu negribēji man atklāt jūsu noslēpumu � lava ģimene tev ir pirmajā vietā. Ja lu mani mīlētu, tu būlu lo pastāstījis, ta�u tu nemīli mani tik stipri. Ja mīlētu, lu nebūtu lūdzis manam tēvam atļauju pateikt, ka mani mīli. Tu man to glu�i vienkār�i pasacītu.

Es mīlu tevi, tikai lu lo nezini, Endrjū teica pats sev, kā bija paradis darīt.

� Ar �o biļeti, Endrjū, lu gribi mani nopirkt. Tu būtu varējis mani nopirki ar savu mīlestību, bet ne ar biļeti, ar ko var aizbraukt uz Ameriku.

� Es nepavisam negribu tevi nopirkt!� Endrjū tik skaļi iekliedzās, ka viņa apklusa, kamēr viņ� nomierinājās. Ielejā iedegās ugunis. Da�reiz tās izskatījās siltas un jautras, bet tagad dūmu pilnajā ielejā �ķita kā eļļaini, oran�i traipi.

Virs �Lorda Faifa № 1� griezās vin�as rats, laizdams lejā celtņa kabīni. Tas nevar būt, �odien ta�u ir svētdiena, Endrjū nodomāja. Tātad kāds slepeni devās uz �ahtu. Rats griezās ļoti lēni, bez vismazākā trok�ņa, un celtnis gandrīz nemanāmi nolaidās pazemē. Tikai ļoti vērīgi ieskatoties, varēja redzēt, ka vin�as rats grie�as. Endrjū pārņēma bailes, ta�u viņa spēkos nebija tur kaut ko grozīt.

Viņi pagājās vēl mazliet dziļāk dārzā, un Endrjū baidījās, ka nesāk raudāl aiz bailēm par to, ko dara Sems, vai arī par Elisonas zaudējumu, ta�u asaru nebija.

� Bet es patie�ām ...� viņ� ierunājās zem biezajām ābeļu lapotnēm, kas aizēnoja viņa seju.

� Ko � patie�ām?

�... mīlu tevi.

� Redzi nu, Endrjū! Tu pat nevari to izteikt. Es nedomāju, ka tu nespēj mīlēt. Tu mīli savus vecākus un dro�i vien Sāni. Un tu, protams, mīlēji D�emiju. Bet zini, ko es tev teik�u?� Viņa atlaida Endrjū roku.� Manuprāt, lu spēj mīlēt vienīgi Kameronus.� Viņi bija apsēdu�ies, ta�u Elisona tagad piecēlās kājās.� Nē, �āds cilvēks nekad nebūs mans vīrs,� Endrjū dzirdēja viņas balsi, jo meitenes seja koku ēnā nebija redzama. Viņa to pateica kā vienkār�u secinājumu, nepavisam negribēdama aizvainot.� Tad nu es ie�u. Vai 4u gribi mani noskūpstīt?

� Vai zini, ko D�emijs mirdams man teica? Ka viņ� nekad neesot noskūpstījis meiteni un nomir�ot, neuzzinājis, kā tas ir.

� Ja negribi, tad arī nevajag.

� Nē, laikam negribu. Tas vairs nebūtu piedienīgi.

Meitene bija iznākusi klajumā, un Endrjū atkal redzēja, cik skaista viņa ir. Dro�i vien viņai taisnība, viņ� nodomāja, es esmu uzcerējis �o meiteni vienīgi tāpēc, ka viņa ir visskaistākā visā Pilmangā.

� Nu tad ardievu, Endrjū. Lai tev labi klājas Amerikā,� viņa teica un devās pa taciņu lejup.

� Es tevi nekad neaizmirsī�u, Elison.

� Es tevi ari ne,� viņa sacīja, un viņ� palika sē�am tik ilgi, kamēr viņa bija pazudusi skatienam.

Sēdēdams zem ābeles, viņ� ieprālojās, ka gribētu mainīties vielām ar D�emiju, kur� gulēja kapā, un tad beidzot viņ� piecēlās kājās un, nejau�i pielicis roku pie kabatas, atviegloti uzelpoja, jo bi|ele atradās pie viņa. Tas būtu pazemojo�i � iet pie Bouniein un lūgt, lai Elisona atdod to atpakaļ.

Tikai labu laiku pēc pusnakts viņ� iznāca no dārza un devās mājup. Ļoti klusi viņ� atvēra durvis un, tūliņ uzgājis aug�ā, juta, ka sa�ņaudzas sirds. Sema gulta bija tuk�a. Uz tās atradās �ī bīstamā grāmata ��Kalnienes zemnieku padzī�ana�, kas bija novedusi Semu līdz neprātam. Tā bija atvērta, un Endrjū, to paņēmis, nogāja lejā, kur varēja lasīt, neuzmodinot citus. Kāda vieta bija pasvītrota ar sarkanu un melnu tinti, ķeburainām, nervozi uz�ņāptām svītrām:

�Mēs gandrīz neko nezinām par Skotijas Kalnienes ķeltu raksturu. Kalnie�i var būt ārkārtīgi pakļāvīgi, pacietīgi un miermīlīgi, bet, ja viņu pacietības mērs reiz ir pilns, paklausīgie jēri pārvēr�as saniknotos lauvās. Ja pret viņiem vēr�as ar kailu ieroci rokā, tas var viņus tā satracināt, ka viņi metas virsū ienaidniekam, tā ka nekāds spēks vairs nespēj viņus savaldīt. Kalnienes apspiedējiem būtu vēlams to iegaumēt.�

Zem �īs rindkopas grāmatas malā ar tik stipru spalvas uzspiedienu, ka no tā bija pārplīsis papīrs, Sems bija uzrakstījis:

�Dari tā, kā liek tava asiņu balss.�

Sems pārradās tikai pret ritu darba drēbēs, viscaur notriepies ar ogļu putekļiem.

� Kur tu biji?� Endrjū jautāja.

Sems �ķita pilnīgi mierīgs, bet Endrjū nebija par to pārliecināts. Melnajā sejā �ilbino�i spīdēja zobi.

� Atvadījos no raktuvēm.

� Un ko lu tur darīji?

� Neko.

� Mums ir tiesības zināt. Ja lu esi darījis to, ko biji iecerējis, tad kādam no mums draud bojāeja.

Bet tas Semu, kā likās, neuztrauca. Viņ� atkal bija tas pats vecais bravūrīgais Sems, mazliet nekaunīgs, mazliet draiskulīgs, ta�u Endrjū juta, ka zem ārējās bezrūpības jau�ams dziļi slēpts pārdzīvojums.

Sems sāka a�i rosīties pa virtuvi, liedams kublā ūdeni, lai nomazgātos un izmazgātu savas darba drēbes.

� Paklau, es gribu tev kaut ko teikt, un vari man ticēt, ka tas tie�ām tā ir,� viņ� sacīja.� Neviens no mums neliks aizturēts, atstājot �o ciemu, neviens no mums neliks saņemts ciet Glāzgovā. Es nezinu, kas tev ir lēcies, bel tu izskaties galīgi slims, tādēļ tev derētu mazliet nosnausties.

Laikam patie�ām vajadzēs pagulēt, Endrjū nodomāja un jau gribēja doties aug�ā pa kāpnēm, kad Sems uzlika viņam roku uz pleca.

� Endrjū!

� Jā?

� Vai tu gribētu pirms iemig�anas palasīt labu grāmatu?

Atkal tas pats vecais Sems! Vai varbūl ne? Endrjū nespēja to īsti pateikt. Ielīdis gultā, viņ� nodomāja, ka nu būtu īstais laiks asarām. Viņ� mēģināja raudāt par Semu un par savu dzīvi, kas bijusi tik ne�ēlīga, mēģināja raudāt par D�emiju un par to, ka jāatstāj Pilmanga, kurā bija risināju�ies tik drūmi notikumi, bet kura lomēr bija viņa dzimtais ciems.

Un lad viņ� mēģināja raudāt par Elisonu Bounu un savu zaudēto mīlestību, viņ� mēģināja raudāt, kamēr uzlēca saule un varēja dzirdēt, kā uz ielas pulcējas vīri, lai ielu uz darbu. Endrjū atcerējās, ka �ī ir tā diena, kad Divdesmilvieninieks atkal atgrie�as raktuvēs. Viņu cīņa bija beigusies, viņi bija uzvarēju�i, bet ārpus visa paliku�i vienīgi Kameroni. Cik tas ir skumji, viņ� nodomāja un pirms aizmig�anas lomēr izspieda da�as asaras.

Nepilnas stundas laikā viņi sakrāva visu mantību ratos un varēja doties ceļā. Aizbrauk�anai no ogļra�u ciema ir kāds trūkums vai priek�rocība � atkarībā no lā, kā uz lo raugās,� nav gandrīz neviena, kas pavadītu, jo vīrie�i atrodas tūksto�iem pēdu dziļi pazemē, bet sievietes aizņemtas pie saviem pavardiem. Pirms astoņiem rītā viņi aizdarīja durvis To�mangas terases pirmajā namā, uz�āva zirģelim Brotkokam ar pātagu, un pajūgs, visai Kameronu ģimenei sekojot nopakaļ devās pa To�mangas terasi lejup. Viens otrs bija iznācis viņus pavadīt, ta�u bez parastā �Laimīgu ceļu!� un �Labu veiksmi!� reti kādam bija ko uz atvadām sacīt. Patiesību sakot, pitmangie�i priecājās, ka viņi aizbrauc. Kameroni bija kļuvu�i par asiņojo�u brūci cieminieku apziņā, un nu varēja cerēt, ka laiks to sadziedēs.

Nevienam neskauda las, ka viņi aizbrauc, jo neviens nekad nebija domājis nekur braukt. Viņi bija uz visiem laikiem ieslēgti Pitmangā tikpat cie�i kā ogļu slāņi dziļi pazemē. Ja arī Sems bija ko izstrādājis, neviens lo nelikās atklājis, un varbūl vispār nekas nebija izstrādāts. Ta�u pie Raktuvju gates viņus gaidīja pārsteigums. Tur stāvēja Sāra ar Sendiju Bounu.

� Mēs gribam braukt jums līdzi,� Sendijs sacīja.� Mēs negribam visu mūzu nonīki �ai ciemā. Vai jums būtu lik daudz naudas, lai mūs paņemtu līdzi? Ar laiku mēs jums to varēsim atdot.

Endrjū aptaustīja lieko biļeti jakas kabatā. Kāda likteņa ironija, ka beigu beigās lā lomēr tiks Bounu ģimenes loceklim, kaut gan brauks nevis viņa mīļotā meitene, bet viņa māsas mīļotais vīrs.

� Vai mēs varam paņemt viņus līdzi?� Megija viņam vaicāja, un Endrjū brīdi apsvēra �o jautājumu, padomāja, vai pietiks naudas, Sendija vietā it kā redzēdams Elisonu, un tad piekrīto�i pamāja ar galvu.

� Palīdzi jauneklim iekāpt ratos,� Megija sacīja, un �ai brīdī visiem kļuva pilnīgi skaidrs, ka pārmaiņa, kas ar māli tonakt nolikusi, ir pārvērtusi viņu līdz nepazī�anai. Viņi izmaksās Vollera Bouna dēlam biļeti braucienam uz Ameriku.

� Kādēļ lu agrāk to nesacīji?� Sems jautāja.

� Es nezinu. Laikam baidījos,� Sendijs sacīja un paskatījās uz sievasmāti.

� Tev vairs nav iemesla baidīties,� Endrjū sacīja, un viņi devās pa Raktuvju gāli uz priek�u. Uz ielas nebija gandrīz neviena cilvēka, un neviens arī neiznāca pavadīt viņus. Kameroniem būtu bijis jāpriecājas, ka viņi var aizbrauki no Pilmangas un beidzot piepildās las, par ko viņi, strādādami pazemē, gadiem ilgi ir sapņoju�i. Viņi brauca uz Ameriku! Bel viņus māca neizprotamas skumjas. �ai melnajā pasaules nostūrī viņi atstāja tik daudz ko no sevis.

� Es biju domājis doties projām pa kapsētas ceļu, ta�u ar vezumu tur nevarēs izbraukt,� Gilons sacīja. Pie D�ema kapa viņi bija iestādīju�i mazu priedīti, un lai nu bija jāpasaka ardievas viņu vietā. D�ems būtu priecājies par �ādu kociņu. Viņi devās lejup pa ierasto ceļu pāri Sporta placim, kur pacēlās jaunā �ahtas celtņa būda, lejup pa vecajām Lcjgala ieliņām, pa Ogļra�u skrīni, no kurienes Megija pirms lik daudziem gadiem bija devusies uz ziemeļiem, uz Slrel-nernu, un kur viņi abi bija dzīvoju�i kopā ar Dramiem, kur bija piedzimu�i viņu bērni un kur bērniem bija aizritējusi viņu bērnība, kas ogļra�u ciemos ir lik skopa un īsa.

� Mūsu aizie�ana ir mazliet citāda nekā iera�anās,� Gi-f lons Megijai sacīja.� �oreiz pie vārtiem neviens mūs neaiz

tur.

__Vai atceries, ka lu toreiz, nākot pa tīreli lejup, saņēmi manu roku savējā?

� Jā, atceros.

� Tu varētu saņemt lo arī tagad.

� Vai tu baidies tāpat kā toreiz?

� Jā. Baidos gan.

� Es arī,� Gilons sacīja.

Pitmangie�i nekad nestaigāja, sadevu�ies rokās, bet Gilons ar Megiju gāja rokrokā pa Dubļu skrīni un Plan�ku skrīni, garām �Koled�ai�, kur vairāki otrās maiņas vīri, kas kop� pa�a rīta dzēra alu, pamāja viņiem ar galvu, rokrokā viņi gāja garām lasītavai, kur misters Selkērks vēl gulēja,� viņa labākie audzēkņi ceļā uz jaunu zemi, jaunu dzīvi,� un tālāk, garām �Lēdijai D�einai № 2�, kur Gilons pirms veselas mū�ības bija pirmo reizi nolaidies melnajā pazemē.

� Vai tas viss būlu bijis veltīgi?� Megija jautāja.

� Vai uz lo maz ir iespējams atbildēt? Tāda ir dzīve. Bel vai var sacīt, ka cilvēks lo nodzīvojis veltīgi?

� Es nezinu,� Megija sacīja.

Kad viņi nonāca līdz Lejienes ceļam, pa labi aug�ā skatienam atklājās Brambijholā, bel Gilons negribēja to redzēt, tāpat kā Megija negribēja pacelt acis uz Brolkoka māju. Viņiem abiem �o namu apmeklē�ana galu galā bija nākusi tikai par labu, ta�u viss tur pārdzīvotais vēl arvien bija tik sāpīgs, ka negribējās to atcerēties. Viņi tikai gāja uz priek�u, ne reizes neskatīdamies atpakaļ, un, kad Gilons beidzot tomēr pagrieza galvu, lai pēdējo reizi paraudzītos uz Pilmangu, lā vairs nebija redzama.

� Vai jūs zināt, ko �is stabs norāda?� no pajūga viņam uzsauca Sendijs Bouns.� Tas norāda, ka te sākas Kaudenbī-tas novads. Vai saprotat, ko las nozīmē, cilvēki mīļie? Brīvi! Mēs esam brīuil� Sendijs bija vislaimīgākais no viņiem visiem.

Ceļ� līdz Glāzgovai nebija viegls. Katru dienu lija lietus, viņu apģērbs nekad īsti neiz�uva, un reiz viņi pat bija spiesti palīst zem ratiem, jo sākās vētra ar dzeļo�u krusu, kas visus izsaldēja līdz kaulam. Ar katru dienu vairāk viņi līdzinājās �igāniem, bel beigu beigās tomēr nokļuva galā, divas dienas pirms kuģa atie�anas nonāca Klaidbenkā, kur viņiem tika atļauts jau uzkāpt uz kuģa ar noteikumu, ka par pārliku jārūpējas pa�iem. Tas bija liels kuģis Clunie Castle, kas pārvadāja labību un uzņēma tikai da�us pasa�ierus, kā piesviezdams kravai da�us mie�u maisus.

Gilons. atkal ticis pie ūdeņiem, bija it kā no jauna piedzimis un saprata, ka jūra ir viņa aicinājums. Visus �os gadus viņ� bija juties kā sve�inieks, bel nu �ķila atgriezies īstajā vielā. Viņ� alkal bija kļuvis par ģimenes galvu, jo �ī bija viņa pasaule, kur viss ir tik pazīstams.

� Vai uz Ameriku?� kāds jūrnieks vaicāja.� Jūsu vielā es vis nelēktu gaisā aiz prieka. Kā jums �ķiet � kāpēc es atrodos �eit? Tāpēc, ka lur, Amerikā, nav mazāk izsalku�o kā Skotijā.

Bel Kameroni neļāvās iespaidoties. Visus bija pārņēmis jūsmīgs satraukums, ko gan mazliet apslāpēja doma, ka tie�i las, kur� vairāk par visiem bija ilgojies doties �ajā ceļojumā, ir palicis guļam Pitmangas zemē, Pilmangas mālos un ogļu putekļos.

Kāda netaisnība, Endrjū nodomāja. Dievs bija briesmīgi netaisns. Viņ� sāka �aubīties, vai tam vispār vairs tic. Ba�īdamies, ka viņus nemeklē policija, viņ� vēroja Semu un ostas apkaimes ielas. Bet, par spīli bailēm, arī viņu pārņēma pacilātība. Par zirgu un ratiem viņ� bija dabūjis krietnu summu, kas bija pilnīgi pietiekama, lai varētu samaksāt par divām liekām biļetēm, un arī mātei tas �ķita zināms atvieglojums, kaut gan viņa par naudu vairs neba�ījās.

Pēc paisuma līmeņa un ostas straumju virziena maiņas Gilons noteica, kad viņi dosies ceļā.

� Pēc stundas pacels enkuru un kuģis atstās krastu,� viņ� sacīja, un, kad pēc noteiktā laika milzīgais enkurs tik tie�ām cēlās ārā no ostas duļķainajiem ūdeņiem, visi bija pārsteigti par tēva zinā�anām. Kad enkurs bija pacelts, kuģis, ar dobju sirēnu pavēstījis pilsētai par savu atie�anu, atpakaļgaitā izgāja Klaidas eļļainajos ūdeņos un sāka lēni slīdēt gar krastu uz jūras pusi.

Nu viņi visi, arī Megija, sajūsmas pārņemti, saspiedu�ies uz �aurā, pasa�ieriem atvēlētā klāja, māja ar rokām glu�i sve�iem cilvēkiem, kurus nemū�am vairs nesastaps, un vēroja upmalas ciemus parādāmies un atkal izgaistam tālumā. Kuģis tika kurināts ar lētām oglēm, un visus apņēma kodīgi dūmi, kas vēlās lejup no skursteņa.

� Kā jūs varat te izturēt?�kāds jūrnieks vaicāja.

� Parasti neviens nestāv uz klāja, kamēr kuģis nav izgājis atklātā jūrā.

� Mēs �o draņķi esam raku�i ārā no zemes, draugs. Mēs esam to ēdu�i kopā ar maizi,� Sems paskaidroja.

� Tāds ir mūsu liktenis,� Robs Rojs piebilda.� Pat aizbraukdami mēs netiekam vaļā no Pitinangas.

Ap pusdienas laiku viņi iebrauca Klaidas līcī un sāka just, ko nozīmē atklāta jūra. Tā iepriecināja un mazliet arī biedēja. Krasts rei�u reizēm jau pazuda skatienam. Vēj� �eit bija stiprāks un dūmus nesa atpakaļ, tā ka elpot kļuva vieglāk.

� Tagad skatieties abām acīm,� Gilons sacīja savējiem

� jo Skotiju turpmāk vairs neredzēsiet.

Viņi vēl īsti nespēja aptvert, ka pilnīgi sarauj saites ar pagātni. Kamēr vēl bija redzami Skotijas ciemi un ļaudis, ar kuriem viņus vienoja kopēja valoda, �īs saites vēl nebija pārcirstas. Uz kādu laiku zeme pilnīgi pazuda � kā viņiem �ķita, uz neatgrie�anos �, un visi jutās apbēdināti ka �ķir�anās pienākusi tik ātri. Bet, kad pēcpusdienā iznira Arenas sala ar virsājiem, me�iem un pla�ām ganībām, virs kurām peldēja uzblīdu�i, grūsnām govīm līdzīgi mākoņi, Kameroni to sveica ar skaļiem sajūsmas saucieniem, jo tā atkal bija viņu Skotija.

� Otra �āda novada nekur vairs nav,� Gilons ar lepnumu sacīja.� �ī zeme ir Kalniene.

� Vai tava dzimtā puse bija līlzīga �ai salai?�Scndijs Bouns jautāja, un Gilons pamāja ar galvu.

� Kādēļ tu to atstāji?� Robs Rojs vaicāja.� Kas tev lika kaut ko tādu mainīt pret Pitmangu?

Gilons nogaidīja, kamēr viņi atkal pievērsās salai, un tad paskatījās uz Megiju. Viņa smaidīja. Uz brīdi mākoņi aizsedza sauli un jūra kļuva tum�i zaļa, kāda tā bie�i bija Slrelnernas piekrastē.

� Skotiju mēs vairs neredzēsim,� Gilons sacīja Emīlijai.

� Man tas vienalga,� viņa attrauca.

� Vai tev nav �ēl �ķirties no tās?� Emīlija viesa viņā ba�as.

� Es ceru, ka tur, kur mēs braucam, būs labāk. Man gribas mācīties. Vai Amerikā es varē�u iet skolā?

Gilons nebija īsti pārliecināts par to, ko bērni dara Amerikā, ta�u teica:

� Jā, Emīlij, lu varēsi iet skolā.

Paēdu�i jēragaļas sautējumu (visdraņķīgāko jēragaļas sautējumu, kāds, pēc �ī jautājuma lietpratēja Roba Roja domām, jelkad pasniegts uz kuģa), viņi izgāja uz klāja. Arenas sala vairs nebija redzama.

� Nu labi, Skotija ir palikusi aiz muguras,� Endrjū teica Semam.� Bet tagad pasaki � ko tu �Lordā Faifā� īsti darīji?

� Es jau tev teicu.

� Neticu. Es redzēju, kāds tu pārradies mājās. Vai gribēji sarīkot ugunsgrēku? Varbūt atstāji �ahtā kaut kādu ierīci?

Sems neatbildēja.

� Kādu skābi, kas ar laiku izēdas cauri un savienojas ar melno pulveri? Varbūt �ahtā pa�laik plosās ugunsgrēks?� Sems vēl arvien neatbildēja.� Es ta�u redzēju grāmatas, ko tu lasīji, draugs.

Beidzot Sems pagriezās uz Endrjū pusi.

� Jā, es gribēju sarīkot ugunsgrēku. Bet nespēju, vai saproti � nespēju to izdarīt. Es esmu nodevis visus mūs. Es esmu nodevis D�emu. Ak dievs, tas ir tik no�ēlojami!

Nu arī Endrjū pārņēma satraukums.

� Tātad tu neatstāji tur pulvera kastīti?� Sems papurināja galvu. Endrjū vēl nekad nebija redzējis brāli tik noskumu�u, pat pēc D�ema nāves ne.

� Es gribēju atstāt. Bet kaut kas mani atturēja.

� Bet tas ta�u ir pilnīgi saprotami, Sem. Kamerons nespēj aizdedzināt �ahtu. Vai tu būtu varējis nogalināt ogļra�us, kuri strādā pazemē, Sem? Un simtiem cilvēku atstāt bez darba? Iedzīt postā un nelaimē neskaitāmas ģimenes? To tu nespēji izdarīt, Sem.

� D�ems gan būtu to izdarījis,� Sems teica.� Viņ� būtu nolaidies lejā un spriedis taisnīgu tiesu.� Ta�u Endrjū vēl arvien purināja galvu, līdz beidzot Sems saprata, ka brālim ir taisnība.

� Bet vai tu zini, ko es teik�u? Man ir apriebies līdz kaklam � būt Kameronam. Vai tu vari to saprast?

� Jā, bet vai zini, ko es atbildē�u? Tā nu tas ir, un tur nav nekas līdzams.

Gilons zināja � ja laiks turēsies skaidrs, viņi vēl vienu reizi ieraudzīs Skotiju, un tie�ām vēlīnās vakara saules gaismā kā milzīgi, pretim peldo�i kuģi pēk�ņi iznira Kintairas pussalas kraujie, klin�ainie krasti.

� Pēdējās ardievas Skotijai!� Gilons skaļi pavēstīja, un visa ģimene atkal sapulcējās uz klāja. Nekas īpa�s tur nebija redzams, bet tā bija pēdējā, pali pēdējā pēda Skotijas zemes. un tādē| �is Dridis �ķila lik nozīmīgs. Zem augstajām klintīm gūzmējās zvejnieku mājas, un kapleinis iedarbināja sirēnu. Acīmredzot bija lāds rituāls�salutēt pēdējam Skotijas nostūrim. Gilonam pār muguru pārskrēja skudriņas.

� Vai zināt, ka mūsu dzimtai ir bijusi kāda devīze?� Gilons ieteicās. Visi klausījās viņā, vērodami, kā Skotija pamazām izgaist skatienam.

Vispirms Gilons pasacīja lo geliski. priecīgs, ka lā vēl palikusi viņam atmiņā, atcerēdamies savu cīņu ar tēvu, kur� bija licis viņam to ielāgot. Neviens viņam nebija paskaidrojis, ko nozīmē katrs vārds, viņam bija vajadzējis iemācīties �o teicienu no galvas kā papagailim.

i � Chlanna nan con thigibh a so's ghcibh sibh fēoil.

ļ Un visi atkal apbrīnoja Gilonu.

: � Suņu bērni, nāciet un apaudz iet ar miesu.

�ie vārdi viņiem il neko neizteica un tomēr �ķila |oli nozīmīgi. So miesu viņi bija ieguvu�i un atkal zaudēju�i un nu devās ce|ā uz sve�u malu, lai sāktu visu no jauna.

� Kādēļ tu nekad agrāk to nesacīji?�Megija jautāja.

� Nebija nekādas vajadzības.

�is teiciens Megiju �ķila aizkustinājis, un viņa atkal un atkal lo atkārtoja, bet Sendijs Bouns bija saviļņots vairāk par visiem.

� Es gribu kļūt par Kameronu,� viņ� teica. Neviens nesaprata, ko viņ� ar lo domā.� Es gribu mainīt savu uzvārdu. Mani bērni ta�u būs pa pusei Kameroni.

Visi bija samulsu�i, bet reizē arī glaimoti. Kā gan cilvēks lai atsaka tam, kur� grib pieņemt viņa vārdu?

� Tātad lu gribi būt �āds suņu bērns?� Sems jautāja.

� Jā, gribu.

� Nu, lad uzskati, ka lu las esi,� Gilons sacīja.

Kinlaira jau bija gandrīz izzudusi skatienam, atstādama tikai melnu ēnu auslrumu pamalē. Viņi izgāja atklātā jūrā, kur aiz Kinlairas zemesraga plosījās vētra. Gilons juta, kā zem kuģa priek�gala bangojas ūdens un graudu krava viegli pārslīd no vienas puses uz olru, izraisīdama kuģa zvalstī�anos.

� Vai lev nek|ūsl nelaba dū�a?� Gilons jautāja Megijai.� Jūra ir tikpat vētraina kā toreiz Slrelnernā.

Gan zēni, gan meitenes � visi pēc kārtas jau bija izslimoju�i jūras slimību. Aiens kop� pa�a rīta gulēja, kā zvērēns savilcies kamolā.

� Nelaba dū�a metas tikai jauniem un drosmīgiem. Tiem, kuriem iek�ā viss deg un kaist. Es esmu pārāk veca. Man tas viss jau ir pagājis.

Sākumā Gilons viņai klusībā piekrita, bet tad glu�i izbrīnīts atskārta, ka �ie vārdi vie� viņā dusmas. Viņ� pavilka Megiju sāņus no pārējiem.

� Nekas tev nav pagājis,� Gilons sacīja.� Pārāk agri tu gribi sevi aprakt. Jau pirms laika aiziet no dzīves. Tev ir tikai nepilni �etrdesmit gadi. Tev паи tiesību lā runāt. Tu esi man parādā vēl daudzus gadus.

Zemesraga galā dega bāka, un, kaut arī Skotija bija izgaisusi skatienam, līdz viņiem atplūda bākas mirgojums.

� Kā es tonakt pārbijos,� Megija pēk�ņi sacīja.� Kad mums slīdēja pāri Draisdeila pro�ektora slaru kūlis.

Gilons bija pārsteigts.

� Pārbijies? Tie�ām? Tu man neesi to teikusi.

� Man �ķita, ka es noslīk�u.

� To tu nekad vēl neesi man teikusi.

� Nē, neesmu.

Viņi juta, ka pieskāru�ies kaut kam ļoti dārgam, sirds dziļumos slēptam, kas vārdos laikam pal nebija izsakāms.

� Man vajadzēja tev lo pateikt,� Megija sacīja.� Tagad es zinu, ka vajadzēja. Bel toreiz es laikam lo nesapratu.

� Arī es biju pārbijies.

� Es zinu.

� Mēs būtu varēju�i viens otram palīdzēt.

� Es zinu.

Bāka bija daudz spēcīgāka, nekā varēja domāt, un lēja kuģim pāri liegu fantastisku, il kā caur tauriņa spārniem plūsto�u gaismu. Pēc tam visu pasauii apņēma tumsa.

� Tas nav liesa, ka tev viss jau ir pagājis. Tev vēl jādzīvo ļoti ilgi,� Gilons teica.

� Kā dēļ?

Gilons norādīja uz viņu bērniem, kas, sastāju�i rindā gar klāja margām, raudzījās atpakaļ uz dziesto�ās gaismas pusi.

� Viņi jau pa�i spēj gādāt par sevi.

Gilonu atkal pārņēma dusmas, ka Megija liek viņam pilnībā atklāt savas jūtas. Viņ� sāpīgi satvēra viņas roku.

� Ak, Megij . . . Manis, nu manis dēļ.

Viens otrs no viņu bērniem pameta acis uz tēvu un tad atkal sāka vērot jūru, bet Robs Rojs pienāca viņiem klāt.

� Tā, nu mēs lo vairs neredzēsim,� Robs teica.� Ardievu, Skotija, nabadzības un auzu putras zeme! Labāk dzīvot tālāk no tevis.� Viņ� izvilka no kabatas pudeli.� Un ardievu ari, viskija pudele.� Viņ� pārmeta lo pār bortu un paskatījās uz vecākiem.

� Tas ir jauki, Rob, tas ir skaists �ests.

� Tas nav tikai �ests.

� Gan laiks rādīs,� māte sacīja.

� Jā, laiks vienmēr visu parāda īstajā gaismā.

Pie viņiem pienāca arī visi pārējie. Kuģa priek�ā ūdens �ķila melns, bija nakts, un vajadzēja doties pie miera. Sī viņiem bija bijusi gara diena. Viņi novēlēja cils cilam labunakti. Sāra raudāja, bet pārējie īpa�i nepārdzīvoja �ķir�anos no dzimtās zemes un pirms do�anās uz savām guļvietām nogāja ēdamtelpā paspēlēt kārtis. Gilons gribēja saņemt Megijas plaukstu, bel, pastiepis roku, nespēja lo sataustīt. Pagriezis galvu, viņ� redzēja, ka Megija viņu atstājusi vienu, un noskuma, juzdamies pal mazliet aizskarts. Doties lejā Gilonam negribējās, un viņ� palika slāvam pie margām un vēroja, kā fosforescējo�i viļņi sitas pret bortu, mezdami gaisā spo�as �ļakatu zvaigznes. Tad viņ� izdzirda Megijas soļus uz kāpnēm � tā kā nebija iedegtas laternas, saskatīt neko īsti nevarēja �, pēc tam pamanīja, ka tumsā kāds atvēzējas, un lad skaidri redzēja, ka kaut kas noplunk�ķ, gaisā uz�ļācas putu vērpele, ūdeņi paveras un alkal sakļaujas ciet.

� Ko lu izdarīji?� Gilons jaulāja.� Ko lu iemeti ūdenī?

� Tu jau zini.

Viņ� mēģināja uzminēt, ta�u veltīgi.

� Лк dievs, Gilon. Nu lādi. Naudas lādi.

Un, tāpat kā tai dienā, kad Gilons saslapa Megiju, arī �oreiz viņ� nezināja, ko teikt. Viņas upuris �ķila tik liels, ka viņ� bija it kā zaudējis valodu.

� Vai zini, ko cs domāju?� Megija beidzot ierunājās.

Gilons raudzījās uz jūru. Viņ� bija pārliecinājies, ka labāk ir neskatīties uz cilvēku, kur� vēlas kaul ko īpa�u pasacīt.

� Es esmu daudz par lo domājusi,� Megija teica.� Man �ķiet, ka es varbūt varēlu kļūt laimīga. Es nekad neesmu mēģinājusi tāda būt.

Gilons zināja, ka priek�ā ir Hebridu salas, ta�u tumsā tās nebija saskatāmas. Tas viņu ļoti apbēdināja, jo viņ� vienmēr bija ilgojies tās kādreiz ieraudzīt.

-Tad pamēģini.

� Jā, cs tā arī domāju darīt.� Ar gribasspēku viņa piespieda Gilonu paraudzīties uz sevi.� Bel man nebūs viegli tik ļoti pārvērsties. Vai lu saproti, Gilon?

� Jā, saprotu.

Kinlairas pussala viņus vairs neaizsargāja, un priek�ā pletās tikai bezgalīgais Atlantijas okeāns, kura viņā krastā atradās Amerika. Skotija palika aiz muguras. Visas saites ar viņu dzimteni bija pārrautas.

� Bet es tomēr mēģinā�u,� Megija sacīja, viegli noglāstīja Gilona roku un gāja lejup, lai dotos pie miera.

Līdz ar romānu �Kameroni� latvie�u lasītājiem pirmo reizi ir iespēja iepazīties ar mūsdienu amerikāņu rakstnieka Roberta Krai-tona (Robert Crichton) daiļradi. Lai nerastos izbrīns, ka amerikānis raksta par Skotijas ogļra�iem, tūdaļ pat jāpaskaidro, ka Roberta Krailona sen�i ir biju�i skoti, kas gadsimtu mijā izceļoju�i uz Ameriku, un �ajā darbā ir izmantoti no paaudzes uz paaudzi saglabāju�ies nostāsti un citi materiāli. Starp cilu, rakstnieks pat nolaidies �ahtā, kur viņa vectēvs reiz racis ogles, bet, kad no Skotijas nosūtījis uz mājām ogļu gabalu, muitas ierēdņi to reģistrēju�i kā �modemo skulptūru� ...

Roberta Krailona tēvs Kails Kraitons ir bijis pazīstams publicists, kur� īpa�i trīsdesmitajos gados aktīvi darbojies kreisi noskaņotos �urnālos, ta�u savu lilerāro veikumu vērtējis ļoti pa�kritiski un nekad nav dēvējis sevi par rakstnieku, uzskatīdams, ka �is vārds piedienas vienīgi di�gariem, tādiem kā Tolstojs, Dostojevskis, Gēte.

Roberts Kraitons dzimis 1925. gadā Albukerkē, no 1943. gada līdz 1946. gadam dienējis ASV armijā, pēc tam beidzis Hārvarda universitāti, kur izvēlējies arī rakstniecības kursu, ta�u panākumus �ajā jomā nav guvis. Kādu laiku viņ� pat vada cāļu fermu, bet 1950. gadā, kad saimniecība izput, tēvs iekārto viņu darbā par �urnāla *Argosy� jaunāko redaktoru.

Rakstniekam kop� laika gala ir piemitis izcils stāstītāja talants. �ai sakarā kritiķis Vebslers Sols raksta: �Ja Roberts Kraitons dodas uz kiosku nopirkt cigāru, tad �is gājiens vēlāk pēc viņa stāstījuma atgādina Homēra �Odiseju�.�

Tie�i �īs spējas arī rosināju�as R. Krailonu nodoties rakstniecībai, ta�u viņ� pats ar sev raksturīgo humoru profesijas izvēli izskaidro �ādi: �Strādādams л Argosy� redakcijā, es nodarbojos ar cilu autoru darbu pārrakstī�anu, un tas bija tik neinteresanti, ka kolēģi man ieteica rakstīt pa�am. Varbūt tādēļ es kļuvu par rakstnieku, ka neko cilu darīt ncpralu. �etras reizes tiku atlaists no darba un atkal pieņemts atpakaļ. Priek�niecība gribēja, lai es ierastos redakcijā katru rītu deviņos trīsdesmit. Divu gadu laikā, kā liekas, vienu reizi cs izpildīju �o norādījumu. Turklāt uz mani nekad nevarēja paļauties. Reiz es paņēmu līdzi kāda autora manuskriptu, lai mājās izrediģētu, un aizmirsu to Tre�ās avēnijas krodziņā. Lai seglu radu�os zaudējumus, es ņēmu un uzrakstīju stāstu pats. Tas bija labāks par nozaudēto, un es centos panākt tā publicē�anu, par ko īstajam autoram bija pamatots iemesls uztraukties.�

Piecdesmitajos gados Roberts Kraitons sāk strādāt par �urnālu ār�tata korespondentu. Par �o laika posmu viņ� stāsta: <Es rakstīju, jo man vajadzēja pelnīt sev maizi, ta�u tie bija nenozīmīgi stāstiņi da�ādiem �urnāliem. Mani mērķi bija tik pieticīgi tādēļ, lai neviens man nevarētu pārmest, ka es grasos sacensties ar lielajiem meistariem .�

Augstie, kop� bērnības ieaudzinātie rakstnieka darba kritēriji ir par iemeslu tam, ka Roberts Kraitons it kā baidās īsti izmēģināt roku un lielajai prozai pievēr�as samērā vēlu. �ajā ziņā sevi�ķi rosino�a ir viņa iepazī�anās ar Ļeva Tolstoja daiļradi, kas, R.Krai-lona vārdiem runājot, ar savu vienkār�ību, cilvēcību un patiesīgumu atraisījusi viņa rado�os spēkus un iedro�inājusi lielākiem uzdevumiem. Sakarā ar di�ā rakstnieka simt piecdesmito dzim�anas dienu, viņ�, slarp cilu, saka: �Iepazī�anās ar Tolstoja daiļradi pilnībā nostiprināja manu pārliecību, ka tādā gadījumā, ja es centī�os raudzīties uz dzīvi un cilvēkiem tik godprātīgi, cik vien spēju, un centī�os visu to atveidot tik patiesīgi, cik vien spēju, manis radītais darbs varbūl nebūs �edevrs, ta�u lajā atspoguļosies viss labākais, kas manī ir, un neko vairāk es pasaulei nevaru dot. Un, ja reizēm mana pārliecība sa�ķobās un man uzmācas vēlē�anās rakstīt tāpat, kā raksta cili � atdarinot un akli sekojot modes strāvojumiem, es atgrie�os pie Tolstoja un ciliem vārda mākslas meistariem un atkal smeļos spēku un iedvesmu rakstnieka daiļrades galvenajā avotā � cilvēka dzīvē un cilvēka sirdī.�

Roberta Krailona ienāk�ana lielajā literatūrā sakrīt ar amerikāņu progresīvās literatūras pacēlumu piecdesmito un se�desmito gadu mijā, kad nāk klajā aktuāli nozīmīgas, ar darba lēmu saistītas, strādnieku dzīvei veltītas grāmatas, kurām ir raksturīga izvērsta sociālā analīze un sabiedrisko konfliktu atseg�ana.

Rakstnieka darbu klāstā ir divas mākslinieciskās biogrāfijas � �Lielais krāpnieks� (The Great Impostor, 19G0.g.), �Blēdis un ceļ�� (The Rascal and the Road, 1961.g.), divi romāni��Sanlavilorijas noslēpums� (The Secret of Santa Vittoria, 196G.g.), �Kameroni� (The Camerons, 1972.g.) un publicistisks darbs par Otro pasaules karu��Slikta karavīra memuāri� (Memoirs of a Bad Soldier, 1975.g.).

Jau pirmā R.Kraitona grāmata �Lielais krāpnieks��dēkaiņa un pārgalvnieka Ferdinando Demaras dzīvesstāsts � kļūst par bestselleru gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan arī daudzās Eiropas zemēs un Āzijā, bet abi krasi demokrātiskā virziena romāni � �San tavi tori j as noslēpums� un �Kameroni��nodro�ina viņam palieko�u vietu amerikāņu mūsdienu literatūrā un vairākkārt izdoti arī krievu valodā.

�Sanlavitorijas noslēpums� ir bijusi viena no sava laika populārākajām grāmatām, un, tā kā latvie�u valodā tā nav tulkota, lasītājiem, liekas, būlu interesanti iepazīties ar �o darbu mazliet tuvāk.

Romāna darbība noris 1943. gada vasarā Itālijā, kaul kur dienvidos no Romas, kur, at�ķirta no pārējās pasaules, kaujas trok�ņiem, cīņām un sadursmēm, tālu prom no lielajiem satiksmes ceļiem kalnu nogāzes piesaulē snau� vientuļa vīndaru pilsētiņa Sanlavitorija. Kāds bojāts ASV bumbvedējs ērtības labad nomet uz to savu nāves kravu. Uz bumbvedēja apkalpes locekli, itālie�u izcelsmes amerikāni Roberlo Abruciu las atstāj tik satrieco�u iespaidu, ka viņ� dezertē, ar izpletni izlēkdams no lidma�īnas, un nonāk Santavitorijā, kur kā amerikāņu karavīrs un itālie�u valodas pratējs tiek sagaidīts atplestām rokām un kļūst par pilsētiņas mēra Bombolīni padomdevēju un turpmāko nolikumu hronistu.

Romāna pamatā ir paliess nolikums, proti, kara pēdējās dienās kāda ASV karaspēka daļa nelielā Itālijas ciemā ir atklājusi milzīgus vīna krājumus, ko vietējiem iedzīvotājiem, slepeni sadarbojoties, izdevies noslēpt no hitleriskajiem okupantiem. Rakstnieks izmanto �o vēsturisko faktu, lai radīlu savdabīgu, aizraujo�u romānu, kas veidols kā Roberlo Abrucias atmiņu stāstījums par sare�ģīto laika posmu pēc Musolīni gā�anas, kad okupanti pirms atkāp�anās iecerēju�i konfiscēt Sanlavitorijas vīna krājumus. Lai novērtētu turpmākos nolikumus, ir jāsaprot, ko īsti vīns �iem zemniekiem nozīmē. Kad sākas ra�as novāk�ana, viņu domas aizņem vienīgi vīnogulāji. Nav vairs ne kara, ne apkārtējās pasaules. Visi, kas vien ir spējīgi kustēties, dodas strādāt uz vīnadārziem. Sanlavitorijas iemītniekiem nav nekā svētāka un dārgāka par vīnu, jo tajā ir ieguldīts sūrs un grūts darbs, ieliktas cerības un paļāvība � visu �o cilvēku dzīve. Vīns � las nav tikai viņu darbs vien. Tas ir ari viņu sen�u darbs, tas ir mantojums, kas jāalslāj bērniem un mazbērniem. Kā Roberlo Abrucia savā hronikā vēstī: �Cilās zemēs cilvēki pārmet krustu, iekams bā� mutē maizes garoziņu, bet mēs lo darām, pirms dzeram vīnu. Vīna tuvumā mēs netrok�ņojam un skaļi nerunājam, un nedod dievs kādam izteikt kaul ko rupju vai piedauzīgu ...�

Kad pilsētiņas mērs uzzina par gaidāmo vācu karaspēka vienības iera�anos, viņ� pieņem lēmumu, ka vīna krājumi � pusotra miljona pudeļu � jānoslēpj, un kopīgiem spēkiem drud�ainā steigā �ī bagātība liek nogādāta kādā senā alā ārpus pilsētas. Līdz ar to okupantiem ir pieteikts labi pārdomāts slepenais kar�, jo vīndari ir cie�i apņēmu�ies, liekot lietā viltību un atjautību, saglabāt savu noslēpumu. Savukārt kapteinim Zepam fon Prumam, filozofiski noskaņotam nacistam, ko nodarbina varas un morāles problēmas, ir sava īpa�a teorija, kā pakļaut �os itālie�us, kurus viņ� uzskata par vientie�iem. Kapteinis ir nolēmis iekarot naivo zemnieku dvēseles, un, balstoties uz Sanlavilorijā gūto pieredzi, sarakstīt zinātnisku darbu �Uzvara bez asinsizlie�anas�. Pilsētas mērs savukārt uzmin �o vācie�u plānu un tam attiecīgi �piemērojas�. Sākas cīņa bez iero�iem rokās, dubulta spēle jeb � pareizāk � dramatiska, groteska komēdija, kur atklājas itālie�u dienvidnieciskais dzirksto�ais temperaments un nepārspējamā izlik�anās māka. Kapteinis fon Prums ir pārrēķinājies. Par spīli mēra Bombolīni �draudzīgumam� un zemnieku �godpilnajai� attieksmei, par spīti viņa neatlaidīgajiem, sistemātiskajiem meklējumiem vīna krājumu uziet neizdodas,� itālie�i prot saglabāt savu noslēpumu arī visgrūtākajos pārbaudījumu brī�os, kad pilsētiņā ierodas esesie�i. Romāns beidzas ar bakhanālijai līdzīgiem ra�as svētkiem un kapteiņa fon Pruma morālo sakāvi. Vācie�i no tiesas notic, ka nekāda vīna krājuma pilsētiņā nav. Bet, viņiem aizbraucot, liek izspēlēts vēl pēdējais joks. Pie pilsētas vārtiem vīndari pasniedz okupantiem grozu ar 12 pudelēm vislabākā vīna, zem kurām atrodas zīmīte: �Par �o vīnu jums nevajag pateikties. �ī dāvana � las mums ir tīrais nieks. Miljons pudeļu vēl paliek tajā vielā, no kurienes ņemtas �īs divpadsmit. Sanlavitorijas iedzīvotāji.�

Ar savu oriģinalitāti un spilgtajiem raksturiem �ī grāmata saistījusi arī kinematogrāfistu uzmanību. Pēc �ī romāna veidola ievērojamā amerikāņu re�isora Slcnlija Krāmera filma ar izcilo itālie�u aktrisi Annu Manjāni galvenajā sievie�u lomā.

�Kameroni� sākotnēji biju�i iecerēti kā rakstnieka sen�u ģimenes hronika, ta�u pēdējā variantā visas reālās personas aizstāj rakstnieka iztēles radīls. personā�s.

Romānā attēlotie nolikumi noris pagāju�ā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kad Anglijai ir raksturīgas ilgsto�as ekonomiskās krīzes un asi sociālie konflikti sakarā ar to, ka tā zaudē savu rūpniecisko varenību. Saasinās �ķiru cīņa, visu zemi pār�alc streiku vilnis. �o vētraino nolikumu atbalsis jūtamas arī tālajā Anglijas nostūri R.Kraitona atveidotajā Pitmangas ciemā. Gan ne tik asi kā rūpniecības centros, ta�u arī �eit izpau�as tā laika

konflikti un to raksturīgās īpatnības, piemēram, valdo�ās �ķiras cinisms, liekulība un cen�anās pārvarēt krīzi ar ogļra�u pastiprinātu ekspluatāciju un pirmie strādnieku centieni nodibināt arodorganizāciju un cīnīties par savām tiesībām.

Stāstījuma ietvari stipri vien pārsniedz 19. gs. pēdējās divdcsmil-gades robe�as, un reizēm rodas iespaids, ka romāna darbība noris daudz agrāk. Tas tādēļ, ka Roberts Kraitons ir izmantojis vēsturiskas atkāpes, savā darbā iekļaudams materiālu arī no agrākiem laika posmiem. Tā, piemēram, Dzeltenā lapa patie�ām ir vēsturisks fakts, ta�u atliecas nevis uz deviņdesmitajiem, bet uz piecdesmitajiem gadiem un vēl senākiem laikiem. Kalnienes zemnieku padzī�ana nolikusi galvenokārt 19. gs. pirmajā pusē. Arī daudzi cieminieku tikumi un paradumi attiecas uz agrāku vēstures posmu. Ta�u kopumā �is pagātnes materiāls palīdz spilgti un reljefi atklāt arhaisko, kop� gadsimtiem saglabāju�os ogļra�u dzīvesveidu savrupajā Pilmangas ciemā, kur lielās pasaules strāvas nonāk ar lielu novēlo�anos. �ādā veidā aulors ir papla�inājis romānā aptverto laika posmu un, izkliedēdams daudzkārt saslapto, maldīgo uzskatu, it kā �ie gadi biju�i īsts �zelta laikmets� Anglijas vēsturē, radījis vispārinātu, mākslinieciski pārliecino�u 19. gs. ainu.

Vēsturiski paliesa ir arī ārkārtīgi populārā, leģendām apvītā Keira Hārdija (1S5G�1915) personība, kur� bijis viens no leiboristu partijas dibinātājiem un savu sabiedrisko darbību sācis kā vienkār�s ogļracis un skolu strādnieku cīņas vadītājs un iedvesmotājs. �ai sakarā varēlu rasties iebilde pret autora minētajiem Pilmangas �piecsimt tumsas un klusē�anas gadiem�, pal ja �o skaitli pieņem kā hiperbolu, jo, kā zināms, skolu ogļra�i alla� biju�i aktīva Anglijas strādnieku �ķiras daļa, tie�i Skotijā radu�ās pirmās ogļra�u apvienības un 19. gs. pēdējā ceturksnī viņiem jau ir izveidoju�ās savas cīņas tradīcijas, ta�u laika gailā daudzkārt ir pieredzēts, ka nomaļās, no visas pasaules no�ķirtās vietās sabiedrības attīstība aizkavējas.

īpa�i jāalzīmē rakstnieka cieņpihiā attieksme pret vienkār�ā cilvēka darbu. Pilmangie�i gan strādā savu saimnieku labā, ta�u darbs raktuvēs ir kļuvis par ogļra�u dzīves neatņemamu sastāvdaļu un, lai vai cik grūts un nomāco�s, ir arī viņu lepnums un vērtības mēraukla. �ķietami apnicīgo ogļu cir�anas procesu rakstnieks parāda caur savu varoni Gilonu Kameronu, kur� beidzot pal iemīl ogļra�a darbu, kas prasa ne vien muskuļu spēku, bet arī prātu un izdomu un ar laiku kļūst par viņa pa�apziņas apliecinātāju.

Kaul arī �is romāns ir zināmā mērā autobiogrāfisks, kaut arī las ir pārsteidzo�i patiess un ticams, lasītāju savaldzina un pakļauj savai varai nevis uz papīra pārnests reāliju patiesīgums, bel dziļā sāpe, ar kādu Roberts Kraitons raksta par cilvēkiem, kuru mokas un cie�anas, uzvaras un sakāves atbalsojas viņa sirdī. Skotijas kalniene, vir�u tīreļi, izrobotie jūras lī�i, dzidri zilās upes ar nārstojo�ajiem la�iem, vēsturiskās leģendas, neizdzē�amās atmiņas par atbrīvo�anās cīņām, vēl arvien pastāvo�ās klanu sistēmas atliekas ar senajiem aizspriedumiem un visa ciema ogļra�u dzīve lik spilgti nostājas mūsu acu priek�ā, ka �ķiet pal sajūtama un taustāma. Spilgtie raksturi, tikumi un paradumi � mazgā�anās procedūra, mencu Ziemsvētki, �tupeņi ar piebikstī�anu pie krāģī�a�, iedzer�ana, sporta spēles, miru�o apbedī�ana, savrupība un augstprātība, veco ļau�u runas veids, kā arī viegla ironija, humors un meistarīgi veidols si�ets � lā ir autora veiksme un panākums, kas sagādājis viņam milzīgu popularitāti.

Ta�u ar visu vēsturiski patieso, asi sociālo laikmeta atveidojumu �ī grāmata būtu varējusi paliki laba ģimenes romāna līmenī, ja lajā nebūtu divu tik savdabīgu un spēcīgu tēlu kā Megija un Gilons.

Verga mazmeitai nav pieņemama verdziska samierinā�anās. Ar visu sev raksturīgo stūrgalvību �ī apņēmīgā, jaunā sieviete iet uz nosprausto mērķi, savā apmātībā paceldamās līdz traģiskam patosam. Sievi�ķīgs daiļums un valdzinājums viņā apvienojas ar merkan-tilistisku, saltu aprēķinu, dvēseles smalkums ar aprobe�otību, sadzīvisku cietsirdību un moko�u nespēju iziet ārpus nospraustajām robe�ām. Kad Megija, jūtot sava sapņa sabrukumu, ir gatava izdarīt nodevību � savu pieaugu�o dēlu vielā parakstīt Dzelteno lapu, lai izsistu Gilonam pamalu zem kājām, pār viņu beidzot nāk apskaidrība, ka neviens cilvēks nepastāv pats par sevi, bet ir daļa no ģimenes, lautas un pasaules. Apbedījusi savu sapni, Megija iegūst ilgoto brīvību, ta�u citādu nekā iecerētā, jo īstā brīvība mīl cilvēkā pa�ā. Pēc vissmagākās dvēseles krīzes, kad viņa izlau�as no sīkmanī-bas �ņaugiem, no vienkār�otajiem laimes izpratnes priek�statiem un atbrīvojas no savas sirds akluma un kurluma, Megija dzimst jauns cilvēks � spējīgs izjust un at�ķirt dzīves īstās vērtības un patiesības.

Dro�i vien daudziem būs kļuvis tuvs �ī romāna galvenais varonis � Gilons Kamerons. Liekas tie�ām apbrīnojami, kā nesteidzīgajā, vienkār�ajā vēstījuma gailā �is morāli skaidrais jauneklis no kautra, naiva, sievas gribai pakļauta �piekrastes ubaga� pārlop par garīgi stipru, ar dziļu iek�ēju cieņu apveltītu varoni, kas neatzīst nekādu kompromisu. Tikumiskā pārliecība dod viņam spēku, grāmatu pasaule veido viņa apziņu. Megija tomēr neviļas savā izredzētajā � Gilons beigu beigās attaisno viņas cerības, ta�u nevis kā pacietīgs sīkmanis, krājot grasi pie gra�a, lai izpirktos no nebrīves, bet gan kā vīri�ķīgs, izturīgs cīnītājs. Ja mēs katrs paņemtu sevī kādu staru no �ī pa�aizliedzīgā cilvēka, no viņa lepnās spīts, sīkstuma, neatlaidības un uzticības savam pienākumam, mūsu dzīve neap�aubāmi kļūtu tīrāka, gai�āka un bagātāka. Tie�i tagad vairāk nekā jebkad mums ir nepiecie�ami �ādi varoņi gan dzīvē, gan literatūrā, un gribas cerēt, ka �ī grāmata būs ne vien devusi interesantu ieskatu skotu tautas vēsturē, bet kā vispārcilvēcisku ētikas un morāles vērtību apliecinātāja rosinās domāt un meklēt atbildes arī uz daudzām mūsdienu problēmām.

Inese Veido

Pirmā daļa � Megija Drama 7

Otrā daļa � Gilons Kamerons 107

Tre�ā daļa � Kameroni 297

Veide Inese. Pēcvārds 446

КРАЙТОН РОБЕРТ

КАМЕРОНЫ

Рига �Лнссма� 19S9

На латышском языке

Перевела с английского Инесс Вейде Художник Дайпис Брейкше

ИБ .Nu 4657

ROBERTS KRAITONS

KAMERONI

Redaktors C. Janwnt Mākslinieciskā redaktore .If. Drag tine Tehniskā redaktore .1/ Juunzeme Korektore 5. Liniņa

Nodota salik�anai 21.06.88. Parakstīta iespie�anai 20.09.88. Formāls 8 IX 108/32. Tipogrāfijas papīrs .Nu 2. Bodoni garnitūra. Augstspiedums. 24.36 uz.sk. iespiedi.: 21.78 uzsk. krāsu nov.t 28.42 izdevn I. Metiens 30 000 cks. Pasūt. № 1092-5. Cena 3 rb|. Izdevniecība �Liesma*. 226256 Rīgā. Padomju bulv.

21 Izdevn. .Nu 37/33040/D-1054.

Izdevums sagatavots dialoga sistēmā, piedaloties Nozares kolektīvās lieto�anas skaitļo�anas centram.

Programmētājs: V Rudzītis.

Iespiesta tipogrāfijā �Ciņa�. 226011 Rīgā. Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā. 22600 I Rigā. Vienības gatve 11

1989. gada iznāks mūsdienu �ehu rakstnieka

Zdeņeka Pluhar�a romāna �Se�os vakarā �zVstorijā>� galvenais varonis ir �ehu valodas skolotājs Franli-�eks Kr�ma, kur�, būdams principiāls un godīgs, cen�as garīgi bagātināt savus audzēkņus, cen�as ieaudzināt viņos goda jūtas un cēlsirdību. Apcerot savu audzēkņu dzīves, viņ� risina problēmu, vai �īs īpa�ības var saglabāt lielu vēsturisku satricinājumu apstākļos, vai to spēj cilvēks, kas, pusmū�u sasniedzot, jau pieredzējis savas dzimtenes neatkarību, okupāciju, atbrīvo�anu un sabiedriskās iekārtas maiņu, personības kultu un to, ko tagad dēvē par stagnāciju.

Kr�ma savā kabinetā veltīgi meklēja noklīdu�u lapu ar aizsāktas literāras apceres uzmetumu. Viņ� darīja to rāmi, tāpēc ka atkal bija melnā sēru diena, kā jau katrā Hineka nāves gadskārtā. �arlotei pēcpusdienā uznāca migrēnas lēkme, tas bija paredzams. un lagad viņa miroņa izskatā nekustīgi guļ aptum�otā istabā, kur abās pusēs lielam Hi nekā attēlam deg divas sveces. Mājās viņu gaidīja vienīgi traģisks pārmetums sievas sejā . ..

Vajadzīgais papīrs neatradās arī rakstāmgalda atvilktnes pa�ā apak�ā, toties viņ� izcēla no turienes pārfotografētu sava �etrdesmit otrā gada izlaidumu. Kura klase lā jau ir. kuru es esmu izvadījis cauri ģimnāzijai? Krēma ielūkojās viņam lik tuvajās sejās un ļāvās vieglai melanholijai. Ir lādas neveiksmīgas klases, ne �ķiltas, ne perētas, kam trūkst kopības gara un spo�u indivīdu, topo�o personību, kuras viņ� jau laikus pūlas atklāt ar savu jaunie�a dvēseles pazinēja aci un nojautu, ko lepni uzskata par nemaldīgu. Un ir cilas klases, kas paceļas pāri vidusmēram, iegravējas atmiņā, bel atsevi�ķi skolēni � arī sirdī. Pirmajā vielā to vidū neap�aubāmi bija �etrdesmit otrā gada absolventi.

Viņ� laida skatienu pār bērni�ķīgajām sejām. Tikai trīs gadi pagāju�i, bet kāds negaidīts liktenis da�us no viņiem jau piemeklējis! Nabaga Cirda ar pa�puikas �ķipsnu uz pieres, pirmais un lik bezjēdzīgi agri miru�ais zēns. Esot gājis bojā Dortmundā. pēc uzlidojuma novācot bumbas ar laika degli. Tad jau Marianain ir negudri laimējies, ka viņ� divarpus gadus izcietis Oranienburgas nomelnē ... Ta�u visvairāk Krēmu vilka tie septiņi nesen izraudzītie un viņu bariņā � profesors, mazliet nokaunējies, bija spiests lo atzīt � tas skuķēns Lā�uks. Meitene kā dzīva atausa viņa iztēlē. Veselus astoņus gadus ta�u no pirmā sola, kas vistuvāk katedrai,� vai tas būtu simboliski?� Lā�uks vērās viņā nopietnām, skumju iezīmētām acīm, kurās, laikam ejot, auga savādi klusa un (lai man piedod iedomību) apbrīnas pilna vēlība. Cik dīvaini viņas puiciskās un reizēm lī�prālīgās izdarības kontrastēja ar sievi�ķīgu maigumu! Lā�uks ir mīlīgs nc tikai no skata, bet arī pēc dabas, un nevil�us rodas pārliecība, ka viņa paliks tikpat meitenīga arī septiņdesmit gados. Jau no ģimnāzijas pirmās klases Lā�uks mēdza kaitēties ar �o un lo, un, ja pārējos Kr�ma bija spiests palaikam sabārt par neuzmanību, jo cils nekas vairs neatlika, lad uz Lā�uku pacelt balsi viņam nebija drosmes. No jebkura materiāla, kas gadījās pa rokai, meitene prala pagatavot glu�i necerētas lielas. Bet talantu nojaust, tur Kr�ma ieskatīja, ka viņam ir velni�ķīgi smalks deguns. Varbūl lā bija fantāzijas pasaule, kur Lā�uks aizklīda savās domās, toties, ja viņa kādam bija vajadzīga, tūlīt atgriezās uz zemes līdzcietīga un gatava palīdzēt.

Divas ģīmetnes tālāk �ajā rindā ir bruņinieka Mariana Navaras portrets. Meiteņu interesei il kā pāri stāvo�s, vienaldzīgs un augstprātīgi laipns, tomēr iecietīgs pret visiem. Spēcīga personība, tādēļ nekronēts klases karalis, cienījams jauns vīrietis (jā, jau ģimnāzijas septītajā un astotajā klasē jauns vīrietis) un kopīgajā Talru izbraucienā vēl varoņa oreola vainagots. Matu ezītis pēc atgrie�anās no koncentrācijas nometnes bija pastīdzis labi ja trīs centimetrus. Da�ā ziņā Marians atgādina Lā�uku � arī viņ� nereli mājo cilā pasaulē, tikai lur nav ne zīmes no sapņiem, jo Marians ir pali konkrētība. Visuzskatāmāk viņ� lo apliecināja, kad karalaika liktenis ar viņu izspēlēja stipri ne�ēlīgu joku. Navaras vecāki trīsdesmit devītajā emigrēja uz Londonu, kādam radiniekam vajadzēja aizvest uz turieni arī Marianu, ta�u las neizdevās. Veselu gadu zēns pats sev pelnīja izliku (visu cieņu ģimnāzijas pieklās klases audzēknim!), pēc tam viņa draugs Pirks izkārtoja, ka Marianu formāli adoptē, lomēr, kā bie�i mēdz gadīties, no vilka bēgot, uz lāci krīt. Mariana aud�utēvs bija komunists, gestapo viņu apcietināja un saņēma ciet arī Marianu, kas tikko bija beidzis ģimnāziju.

Olrajā rindā tre�ais no kreisās ir Kamils Herolds ar savām mazajām actiņām (ne tikai iegarenā pārinte-lektuālā seja, arī pats uzvārds viņam liek jāt uz Pegaza). Sevī gremdējies klases dzejnieks un apsveikumu teicējs... Uz Franli�ekiem viņi ar Lā-�uku nāca ar neļķu pu�ķi, lai Krēma savā vārdadienā nevienu neizsauktu. Kaut jel glītā āriene viņu nesamaitātu! (So sc/ion and so blod.) �im vecumam Kamils ir patiesi izglītots un inteliģents, ar juteklīgu domā�anas ievirzi. Viņam lādas bezpalīdzīgas acis, kurās nepārprotami var lasīt, ka brī�iem viņ� sevi iztēlojas par skumjā izskata bruņinieku. Patiesību sakot, sirdī Kamils mū�am ir sērīgs, las ir viņa pamatstāvoklis, ko viņ� nesekmīgi pūlas maskēt ar labāko aprindu cilvēka manierēm. Tās ir tikai priek�luramās bruņas, lai slēptu, cik viņ� viegli ievainojams . ..

Pa flīzēm izlikto gaiteni tuvojās soļi, nācējs piekliboja tikko jau�amās sinkopēs � lika sevi manīt Pirmajā pasaules karā gūtais ievainojums. Durvīs parādījās skolas kalpotājs pans Pirmdienis.

� Kāpēc es jūs te traucēju ...� viņ� sāka skaidrot.

� Drīz ir jābūl klāt tai Mandjouskovai no jūsu biju�ās klases. Un, tā kā es zinu, ka jūs viņu labprāt saliktu, bet viņai atkal, kazi, nebūs laika, viņa jau vienmēr skrējienā, lad es pieteicu sievai, lai ved viņu taisnā ceļā �urp.

Uzvārds Krēmam izklausījās sve�āds, jo klasē viņam no laika gala bija tikai Ivona un Cirda, Marians, Kamils, Rū�enka un tā joprojām. Divus no viņiem Krēma bija saucis vārdā pal lad, kad viņi, melni ģērbu�ies, stāvēja vācu skolas inspektora vadītās eksāmenu komisijas priek�ā. Vienīgais izņēmums no pa�a sākuma nez kāpēc bija Pirks, kuru Krēma pagodināja, uzrunājot uzvārdā, un las skanēja visai sirsnīgi.

� Ja esat ienācis, lad piesē�at, onkul. Kas Ivonai ar jums par �eflēm?

Krēmam pār plecu pans Pirmdienis uzmeta skeptisku skatienu izlaiduma plāksnes reprodukcijai.

Redziet nu, es neesmu maldījies. Jūs vēl tagad nevarat aizmirst lo savu slaveno astoto bē.

No visiem ģimnāzijas skolotājiem tikai Krēmam pans Pirmdienis nepiemetina pie uzvārda salto, atsve�ino�o �pan profesor�, un Krēma prol lo novērtēt.

-Jūs ta�u arī ne, pan Pirmdieni, citādi nebūtu atvēlējis tai izlaiduma ballītei savu dzīvokli un ziedojis visu vīnu, kas bija mājās.

Cilām klasēm arī atlika. Jā, �eftes,� pans Pirmdienis pēk�ņi atcerējās un sapīka.� �eftes ir lad, ja labums tiek abām pusēm, bel man no tās skuķes Ivonas tikai kreņķi. Tagad �ai nez kāpēc ievajadzē-jusies gatavības apliecības kopija, un es biju tik labiņ�, ka viņai to izklapaļoju ar visu notāra zīmogu.

� Jā, cilus ņemt savā kalpībā Ivonai bija talants.�

Krēma sameklēja viņas skaistās, ideāli fotogēnis-kās, zeltainu malu plūdu ieskautās sejiņas attēlu.

� Jūs vienmēr izsakāties tik cildeni. Es teiktu lā �

Ivona bija izdresējusi sev varzu sanbernāru, kas viņu apkalpoja. Pēc piena un veģa garajā starpbrīdī tie ta�u viņai trencās kā plēsti! Un, kad beidzās stundas, nesa portfeli līdz pa�ām mājām.

� Un Ivona vis�ēlīgi kā princese atļāva, lai zēni viņai

rēķina arī matemātikas uzdevumus. Skolas kontroldarbus viņa norakstīja no Lā�uka, bet sacerējumus �ehu valodā � visā pilnībā no Kamila. Tikai uz sve�valodām viņai bija ķēriens. Vācu mēli, kaut arī nelabprāt, tomēr apguva labi, un angļu, cik man zināms, pat lieliski. Vienīgi ar krievu valodu viņa kara laika slepenībā tālāk par ābeci netika.

� Tā skuķene neņems labu galu, pieminiet manus

vārdus! Un tas zellis Herolds�jūs domājat, es nezinu, ka jaunāko kla�u meitenes brīvstundā bija gatavas visas acis izskatīt uz viņu? Nemēģiniet man neko iestāstīt! Glīts un turklāt bagāts, tas dzīvē labi nesader kopā.

� Nevajag visu mālēt tik tum�ās krāsās, pan Pirm

dien!. Jūs pazīstat �os zēnus un meitenes tādus, kādi viņi no jums pirka par piecdesmit lielleriem pienu, jums viņi saistās ar cigare�u dūmiem alejā un solos iegrieztiem zīmējumiem, arī bezkaunīgiem, bet es lūkojos viņu sirdīs, vai saprotat? Ja jūs gribat viņiem tikai pārmest, kāpēc tad pirms gala eksāmeniem ielauzāties ar mūķīzeri skolotāju istabas skapī, lai uzzinātu rakstu darbu tematus vācu valodā? Vai jūs maz apjau�at, kādas pūles tas man toreiz prasīja � atrunāt satracināto vācu valodas profesoru, lai neziņo oberlandrālam?

� Tas ir pavisam kas cils, las bija patriotisks pienākums. ta�u tagad tā skuķene Ivona palaisa mani par izsūtāmo, un es, muļķis, pusi dienas maisos apkārt pa iestādēm to viņas grēcīgo, au�īgo acu dēļ! To es saku, lai alkal jūs saprastu, velns parāvis!

Noklakslēja durvju rokturis. Nez kādu ģīmi Pirmdienis. rādīs. Ivona ārpusē ta�u būs dzirdējusi, kā viņu raksturo! Bet lā nebija Ivona, kas ienāca. Nē, nu ir vēl lielāks prieks nekā tad, ja būlu parādījusies klases skaistulīte, zellmalīle!

� Sveiks, Lā�uk! Jauki, ka jūs abas esat norunāju�as randiņu le. pie manis.

__Es esmu tikai viņas aizstājēja, pan profesor. Ivona gatavojās nākt pati, pan Pirmdieni,� Lā�uks pavērsās pret skolas kalpotāju,� bet viņu aizkavēja absolūti neatliekamas darī�anas.

� Traks var paliki ar jums, meitēni!� Pans Pirmdie-nis uz�āva sev pa cisku.� Te būs tas Ivonas jaunkundzes papīrs. Pasveiciniet viņu no manis un atdodiet atpakaļ �ilās amerikāņu cigaretes, lai dāma izkūpina uz manu veselību, man labāk gar�o �Partizāns�. Jūsu pazemīgs kalps!�Un Pirmdie-nis, jau uz sliek�ņa stāvēdams, izsmalcināti paklanījās.

Tā skoti un īri sauc ang|us.(Tulk.)

Vārdu spēle��drum� angliski cbungas�.

īpa�a skolu armijas vienība, nosaukla Ri�arda Kamerona vārdā.

Izdaudzināts skotu nacionālais varonis, kas cēlies cīņai pret apspiedējiem.

Ļoti populārs skotu dzejnieks, dumpinieks.

Sie uzvārdi acīmredzot radu�ies no iesaukām: Pavārs, Vepris, Jokupēteris, Ubags, Naudinieks, Diedelnieks, Cirtējs.

Pikti liek uzskatīti par vissenākajiem Skotijas iedzīvotājiem.

Senais Skotijas nosaukums.

Kaujā pie Flodcnas (1515.g.) angļi smagi sakāva skotu karapulkus.

Vārdu spēle: kouled�a (coalcdge)�ogļu �ķautne; koled�a (college) angl.� augstākā mācību iestāde.

Parafrāze no V. �ekspīra traģēdijas <Makbcls>.

V. �ekspīrs. cMakbels�, l.cēl., 7. aina.

�ādas vilnas �alles līdzīgas ka�mira �allēm agrāk darināja Peislijas pilsētā, Skotijā.

¹ V. �ekspīrs. �Karalis Līrs�, l.cēl., 1. aina.

V. �ekspīrs. �Makbcls>, 2. cēl., 1. aina.

Turpat, 3. aina.

V. �ekspīrs. �Karalis Līrs�, 4. cēl., 7. aina.

V. �ekspīrs. �Makbels*, l.cēl., l.aina.

C. Dikenss. �Stāsts par divām pilsētām�.

�eit un turpmāk Viktora Kalniņa atdzejojumi.

Domāta skotu leģenda par Tamu O��anteru, kur�, naktī atgriezies mājās no tirgus, nok|ūsl raganu sabatā.

D�ons Nokss (1505�1572)� reformators un Skotijas prczbilcrāņu baznī cas dibinātājs, kur� vērsās pret Marijas Stjuartes veicināto kalo|u baznīcas pārmērīgo greznību.

Endrjū Kārnegijs (1835�1919)�amerikāņu rūpnieks, pēc izcelsmes skots, kur� 1901. gadā pameta biznesa pasauli un sāka nodarboties ar filantropiju. Par viņa pie�ķirtajiem līdzekļiem atvērtas bibliotēkas un kultūras iestādes.

Zirgu audzē�anas viela Skotijā.

Roberts Bērnss. �Krietnā nabadzība�.

Mons mcgs � piecas tonnas smags piecpadsmitā gadsimta lielgabals ar 19,5 collu kalibru, novietots Edinburgas cietoksnī.

Zvērādas somiņa � Skotijas kalnie�a nacionālā apģērba piederums.