Pirmā daļa 1840

IERA�ANAS

Kādā aukstā 1840. gada novembra pēcpusdienā svēto rakstu kandidāts un vilnas austuves īpa�nieka Lodevika Kornfelta dēls Hendriks Kornfelts cauri savas dzimtās pilsētas Leidcnas tuk�ajām un vējainajām, mitri netīrajām ielām so|oja uz Vite-Portu, lai viesnīcas �Wapen van Amsterdam� priek�ā sagaidītu pus�etros pienāko�os pasta ratus, �os ar savu ātrumu tuvu un tālu izdaudzinātos Genta un Losa firmas ratus, kas attālumu no galvaspilsētas līdz zinātnieku rezidencei spēja pārvarēt neticami īsā laikā � stundā un trīs ceturk�ņos.

Jaunais mācītāja amata kandidāts virs �aurajiem cie�i aizpogātajiem melnas drēbes svārkiem valkāja ļoti spo�u un ļoti augstu cepuri, un platu melnu kaklasaiti, kas tikai pa daļai spēja savaldīt viņa uz abām pusēm trauco�os asos apkakles stūrus; melni cimdotajās rokās viņ� turēja ar apaļu ziloņkaula pogu rotātu spieķi, vīri�ķas cieņas simbolu, bez kā neviens labas ģimenes jauneklis nemēdza iziet uz ielas.

Lai gan no ziemeļaustrumiem pūta nodevīgs vēj� un viņ� pirms da�ām nedēļām bija pārcietis nepatīkamu labās auss iekaisumu, kandidāts bija iznācis bez mēteļa. Aizejot viņ� tikai ar pūlēm bija izvairījies no mātes rūpēm un māsu zobgalībām � tās viņam bija gribēju�as uzspiest biezo nipjo �alli. Lai gan Hendriks Kornfelts zināja, ka tam kā draudzes vadonim un dvēseļu ganam vajadzēja pacelties pāri pasaulīgajai āri�ķībai, �odien pusdienā viņ� tomēr daudz ilgāk bija kavējies savā guļamistabā pie spoguļa nekā tas, stingri ņemot, bija savienojams ar viņa taisnīgo sirdsapziņu.

Viņa gājienam uz vējaino Vite-Portu bija nopietns nolūks � sagaidīt kādu jaunu dāmu: māsīcu, ko tas vēl nepazina, tēva miru�ās māsas vienīgo bērnu, kas bija devusies tālajā ceļojumā no Parīzes uz Hāgu kāda ģimenes drauga pavadībā un apsardzībā, iepriek� mēne�iem ilgi gaidījusi �o izdevību. Ejot pa Plato ielu un apvaldītā elegancē vicinot pastaigas spieķi, viņ� ne bez smaida domāja par bērni�ķi satraukto vēstuli, ko �ī pati māsīca pirms diviem mēne�iem bija atrakstījusi viņa tēvam un kur tā jaunavīgā neapdomībā un pārgalvībā bija klāstījusi plānu � ceļot uz Holandi viena pati un bez pavadoņa.

Kāds nejēdzīgs vēj� tomēr vilka caur Nordeindu! Viņ� sarāva plecus kā drud�a kratīts. Pēk�ņi viņa acu priek�ā draudīgi nostājās jaunas saaukstē�anās iespējamība, kas būtu taisnīgs sods par viņa lepnību, un viņ� vainas apziņā mitējās vicināt spieķi, kad tas kādā lielā namā aiz spo�ā loga stikla pamanīja pavīdam kādas sievietes sejas bālo spīdumu: ko gan nodomātu Kobetje, viņa skolotāja un vadītāja Domīnus Dermouta meita, viņu tik pasaulīgā izskatā ieraudzījusi!

Bet �Beurs van Amsterdam� viesnīcas staltā saimniece, kas pazina savus ļaudis un godbijīgiem vārdiem �mācītāja kungam būs vēsi� lika apsēsties viesistabā pie siltā kamīna, apbēra to ar pilsētas jaunākajām ziņām, ko tā pārzināja vēl labāk nekā bārddzinis un �ūdens un uguns sieva� � tā viņam palīdzēja pārvarēt nomākto omu. Muguru pret patīkamo siltumu pagriezis, viņ� lielajā nolietotajā spogulī apmierināts redzēja savu slaiko, pēc priek�raksta tum�ās drēbēs ģērbto stāvu, savu nopietno, gandrīz drūmo seju, un pamazām atguva mierīgo pa�apziņu un patīkamo pārliecību, ka viņ� bija krietns jauneklis no labas ģimenes, krietns jauneklis, kuru visi uzlūkoja ar padevīgu godbijību, un kur� bija aicināts savus cie�anu biedrus zemes posta lejā vest uz tikumības un debesu ceļa.

Un lūk, tie�i tai mirklī, kad viņ� ļāva mutē ieslīdēt pēdējam kafijas malkam, pār Vite-Portas apa|ajiem akmeņiem nodārdēja lielie pasta rati, pastnieks iepūta ragā tā, ka skaņas atbalsojās namu klusajās cienīgajās ģēvelēs, viesnīcas |audis metās ārā un resnā saimniece nostājās durvīs. Suņi rēja, ielas puikas sacēla brēku, nabaga pui�i koka tupelēs izskrēja no mazajām �ķērsielām un aklajām ieliņām cerībā, ka drīkstēs kādam ce|otājam ar smagām mantām panest ce|a somu. Ubagi iznira gaismā no vārtu tum�ajiem kaktiem, sulainis nostājās gaidītāja pozā uz sliek�ņa, kamēr visos logos, kas nupat vēl bija mēmi lūkoju�ies ielā, parādījās saimnie�u un kalpoņu ziņkārās sejas. Viss dzīvoja tikai tam lielajam mirklim, kad iela atmodās no miegainā stinguma jautrā burzmā un iebrauca �rati� � tie rati, kas uzturēja satiksmi ar pla�o pasauli, rati, kas izskatījās pelēki no galvaspilsētas putekļiem vai brūni no manevru laukuma treknās zemes, un kas savā tum�ajā iek�ienē bez vēstuļu pasta un �Hāgas avīzes� varēja slēpt diezin kādas dīvainas un nepazīstamas sejas.

�oreiz ziņkārīgie � sulainis, ielas puikas, kalpones un saimnieces � nebija vīlu�ies. Visos Bretstratas un Rapenburgas namos vēl tai pa�ā vakarā izplatījās ziņa: vecā Komfelta pirmdzimtais bija pasta stacijā sagaidījis jaunu dāmu, glu�i sve�u būtni, bāreni, tēva māsas bērnu. Pie visiem tējas galdiem uzsildīja apputēju�o, bet ne aizmirsto stāstu: kā minētās meitenes māte, vecā godājamā Komfelta jaunākā meita pirms divdesmit diviem gadiem bija ļāvusies pavedējam fran�u mūzikas skolotājam, kā tā tālajā un netiklajā Parīzē bija dzīvojusi grēcīgā vainas apziņā un kā tā pēmziem tur bija mirusi kā nabaga atraitne. Un jaunavas, kas pietvīku�iem vaigiem pār adīkļiem nolieku�ās klausījās � jo tā nebūt nebija ikdieni�ķa lieta, ka Leidenas viesistabās runāja par pave�anu un tēva lāstiem, � �is briesmīgais stāsts deva naksnīgām pārdomām līdzi divkār�u pamācību, pirmkārt, ka fran�u mūzikas skolotāji ir netikli un negodīgi cilvēki, un, otrkārt, ka jaunavas, kas līdzīgi Annai Komfeltei iedro�inās spītēt tēva valdonībai, nolemtas kaunam, nabadzībai un sirdsapziņas mokām.

Bet ne mazāk par Annas Kornfeltes traģisko romānu jaunajām dāmām rūpēja fakts, ka viņas meita sagaidāmā un bārenei pieskanīgā sēru ģērba vietā ce|ojumā no Parīzes acīm redzami bija devusies platos skolu zīda brun�os, un ka tā � vienkār�a mūzikas skolotāja meita � valkāja nevien smalku puķainu �alli, bet arī ka�okādas uzroci, kas tai �īda saitē karājās kaklā.

Dro�i vien tā bija augstāk pieminēto skotu zīda svārku vaina, ka sagaidī�ana un apsveicinā�anās iznāca pavisam citāda nekā Hendriks Komfelts bija iedomājies. Viņ� ar acīm meklēja jaunu dāmu sēru plīvuros un glu�i melnā ģērbā, sagatavojies tai sniegt roku, palīdzēt pa stāvajiem pakāpiem izkāpt no ratiem, pie kam labi būtu noderēju�i da�i rūpīgi izraudzīti teikumi par kristīgu pado�anos Dieva gribai.

Viņ� gandrīz nepaskatījās uz mazo �iglo skuķi spilgtas krāsas svārkos un izrakstītajā �allē ar lielo zvērādas uzroci, �ajā skuķē, kas veikli un ātri izleca no ratiem, nevērodama kāda līdzbraucēja izpalīdzīgi sniegto roku, un ar burbu|oju�u vārdu straumi uzticēja kādam pasta vīram somas un kārbas. K|ūdū viņ� saprata tikai tad, kad tas aiz viņas za|ā samta izliektās cepures malas pēk�ņi izdzirda �Komfelta� vārdu, ko tā skaidri un pavēlnieciski izteica savā dziedātājas balsī ar sve�u pieskaņu.

�Silvēnas jaunkundze?�

Tagad za|ā izliektā platmale tūliņ pagriezās pret viņu un tuvu viņa acīm parādījās maza tum�a meitenes sejiņa ar spilgti sarkanu smejo�u muti un lielām mirdzo�i melnām acīm: �Ah! mon cousin, enchantee de vous voirl�

Jaunais vīrietis bija noņēmis cepuri un turēja to pie krūtīm; paklanīdamies viņ� teica: �Hendriks Komfelts, jūsu kalps.� Uz Fran�u māsīcu �īs sasveicinā�anās svinīgā noskaņa darīja lielu iespaidu: viņas smaido�ā sejiņa k|uva nopietna, abas rokas za|ajos cimdos mazliet pacēla skotu svārkus un iznāca �reveranss�, tik graciozs un dzi|�, kādu viņ� vēl nekad nebija redzējis. īsts savas zemes un sava laika dēls būdams, viņ� tūliņ domāja par pasta kalpiem, saimnieci, sulaini un kaimiņiem, kas redzēja �o neholandisko ceremoniju un kas nekādā ziņā neaizmirsīs to pastāstīt visai Leidenai. Samulsis viņ� mēģināja glābt stāvokli un skarbi uzsauca vecajam vīram, kas turpat gaidīja ar rokas ratiņiem: �Sakraujiet ātrāk somas un kārbas, es diezgan ilgi jau slāvu te aukstumā!�

Tad viņ� sniedza elkoni jaunavai, kas, saltuma bīdamās, slēpa rokas uzro�a dziļumā. Bet, viņa �estu nevērodama, tā paķēra lielu �etrstūrainu rupjā zaļā drēbē ietītu priek�metu, ko pasta kalps patlaban gribēja pasniegt vecajam ratiņu stūmējam. �To mēs nesīsim pa�i,� viņa steigu�us iesaucās, un iekams viņ� aljēdzās, kas ar to notika, viņa jau bija iespiedusi saini Hendrikam Komfeltam rokās.

�Tas ir mans putniņ�,� viņa paskaidroja savā maigajā dziedātājas balsī. Viņas gracioza smaida apgaismotā seja atkal bija tuvu Hen-drika Kornfelta sejai.

�Paldies, mīļo brālēn: cik jauki, ka tu gribi man to panest.�

Un tā kandidāts Hendriks Komfelts māsīcai blakus kājām aiz-soļoja pa vējaino un mālaini mitro Nordeindu. Viņa mulsumā pietvīku�ajā galvā ieurbās pārliecība, ka aiz logu pusnolaistajiem aizkariem viņā noraudzījās daudzas zobgalīgas sievie�u acis. Jo nākamais mācītājs, kas gāja pa ielu ar ļoti pasaulīgi ģērbu�os dāmu un turklāt vēl rokā nesa rupjā zaļā drēbē ietītu putnu būri, vāji atbilda sava amata cieņai.

�Iedomājies, �o tiltu es jau pazīstu! Tas ir Pētera baznīcas tornis un tas tur stūri dro�i ir maiznieka veikals.�

Marija Elizabete Silvēna aiz prieka sasita rokas tā, ka uzrocis zīda saitē sāka dejot. �Mātei bija albums ar akvareļiem, ko tā jaunībā gleznojusi, un viņa man simtām rei�u tika stāstījusi par Leidenu!�

Kandidāts, kuram gribot negribot vajadzēja apstāties uz Rapenbur-gas tilta ar putnu būri rokā, atcerējās skaistos vārdus par kristīgo padevību, ko tas vēl arvienu nebija licis lietā. Nu atkal likās pienācis izdevīgs mirklis, jo viņas balss pēk�ņi ieskanējās skumjāk un klusāk. Bet kur palika viņa parastā drosme, kad tas sastapās ar viņas acīm, lielajām tum�ajām acīm, kas mirdzēja aiz neizraudātām asarām un tomēr vērsās pret viņu vaļsirdīgā mierā! Pēk�ņi viņam saskrēja karstas asinis sejā. Vai viņ� bija skolas puika, ka skaistu acu pāris to varēja izsist no sliedēm? Vai viņam kā tā Kunga kalpam nevajadzēja kaunēties, ka miesas vilinājumi sāka iegūt tik lielu varu pār viņu?

Jaunai dāmai nebūt neklājās tā skatīties acīs jaunam vīrietim, ko tā tikko pazina. Cienīgi pieri savilcis, viņ� skubināja: �Mēs nevaram te stāvēt, ir pārāk auksts.�

Bet tie�i lai brīdī, kad viņi gāja pāri tiltam, no Bretstralas, ar traku troksni pār akmens bruģi dārdot, izdrāzās va|ējs �etrjūgs, pilns ar jauniem cilvēkiem, kas pa daļai bija izķēru�ies pāri ratu malai vai ari sēdēja uz bukas un kliedza, dziedāja, vicināja cepures, spieķus un pudeles. Riteņu rīboņu pēk�ņi pārkliedza me�onīgs �urrā�, � viņi bija ieraudzīju�i meiteni, kas, pie tilta margām stāvot, smaido�ā izbrīnā ļāva trakajam pulkam aizbrāzties garām, un Hen-drikam par neizsakāmām �ausmām viņa māsīca �im urrā saucienam atbildēja ar sveicienam līdzīgu rokas mājienu!

�Kas tie bija?� apjautājās meitene. Lielā ziņkārē tā noskatījās pajūgam pakaļ. Brālēna atbilde �studenti� skanēja tik īgni, ka viņa izbijusies atturējās no tālākiem jautājumiem. Bet kandidāts savā sirdī apsvēra, viņa pirmais uzdevums māsai būs � ieskaidrot �im sve�ajam bērnam, ka jauna meitene �ai zemē un �ai pilsētā nedrīkst iet pa ielu citādi, kā tikai nolaistām acīm. Kad tie gāja garām Universitātes ēkai, viņam vairs nebija īsta prieka paskaidrot pavadonei �īs ēkas svarīgo nozīmi � kā tas iepriek� bija stingri apņēmies. Da�us soļus tālāk viņ� tai jau varēja parādīt namu ar platajām spo�ajām kāpnēm, kur ari viņai turpmāk vajadzēs dzīvot: lielu platu namu, pēc tālaika gaumes krāsotu baltā un dzeltenā krāsā, ar nevainojami tīrām sienām un logiem, spo�ām zaļajām durvīm un logu slēģiem. Tā bija solīda, cienīga �kunga māja� ar diviem augstiem �auriem logiem abpus galvenās ieejas un divreiz pieciem zemiem un platākiem logiem virs tās; melni lakotas ķēdes un stabi, kuru smailie gali atgādināja moku rīkus, ietvēra smil�akmens kāpnes, uz kurām nevarēja saskatīt ne puteklī�a.

Hendriks Kornfelts pavilka resno metāla lauvas galvu blakus durvīm un tuk�ajā mājas iek�ienē sāka trakot vesela skaņu jūra. Likās, pagāja mū�ība, kamēr no�vadzēja ķēde un apgriezās durvju rokturis, mū�ība, kuras laikā tas ievēroja, ka par spīti asajam vējam un mājā atstātajam mētelim viņ� bija nosvīdis � kamēr viņa pamanīja, ka tas mazais drosmes kapitāls, ko tā ce|ojuma laikā tik rūpīgi bija glabājusi savā vientu|ajā sirsniņā, ejot cauri �ai pelēkajai klusajai pilsētai blakus �im stīvajam un cienīgajam vīrietim, nu bija galīgi paslēpies viņas mitrajās un netīrajās kurpēs.

��Ejiet vien iek�ā, māsīca.� Hendriks Kornfelts atkāpās sānis; klusa un samulsusi meitene kāpa pāri slieksnim. Pārlieku garais taisnais gaitenis ar blāvi baltajām sienām un zilām un baltām plāksnēm izliktu grīdu, daudzās slēgtās brūnās durvis abās pusēs, vēsā mitrā ka|ķu smaka un par visām lietām svinīgais klusums smagi nospieda viņas sirdi. Protams, māte gan bija viņai bērnībā stāstījusi par skaistajām, lielajām, pilīm līdzīgajām mājām Holandē... bet tas tomēr bija pavisam citādi nekā viņa bija iedomājusies, �ī māja līdzinājās baznīcai, iestādei., nē, tagad viņa zināja: klosterim!

�Tā ir jaunā Silvēnas jaunkundze,� kandidāts ska|i un vēlīgi paziņoja sievietei, kas bija atvērusi durvis un tagad pilnīgi pazuda aiz tām; tikai pamazām jaunava saskatīja mazu neievērojamu sievietes stāvu pelēki baltā nedalītā ģērbā, ko gandrīz pilnīgi aizklāja liels melns priek�auts. Balta stingri krokota cepure ietvēra bāli dzeltenu vecas sievas seju, kas ziņkāri noliecās uz priek�u. Tā bija krunkaina kā sakaltis ābols, ar mazām asām acīm. Marija Elīzabete pēk�ņi sajuta, kaut kas satvēra viņas roku un kāda balss, neskanīga un spalga kā kakadū klaigas, kliedza viņai gandrīz pie pa�as auss:

�Dieva ce|i ir neizdibināmi, māsas meita, bet ari maldīgie un atstumtie stāv viņa rokās!�

Nenozīmīgs �pateicos� bija vienīgais, ko jaunava prata atbildēt �ai neievērojamai būtnei, ko Hendriks tai pavir�i stādīja priek�ā kā �krustmāti Pītji�. Bet kad viņa apjukusi gribēja atbrīvot pirkstus no vecās sievas tvēriena, otra cietā krunkainā roka sāka taustīt tās seju: �Ak bērns! Tavu nabaga māti es tik labi pazinu! Dievs zina, ka cilvēki jau no dabas tiecas pēc visiem grēkiem un ir apkrauti ar Ādama lāstu!�

Bet tad iejaucās Hendriks ar savu amata cieņu: �Savu ticību tu vari apliecināt vakara lūg�anās, bet ne �eit!� viņ� pavēlnieciski kliedza kur-

lajā ausi, un tai pa�ā mirklī tas jau bija novietojis putna būri vecās sievas rokās. �Labāk paskaties, vai nav atbraucis Barends ar somu.�

. Padevīgi galvu palocījusi, vecā savās koka tupelēs aizsteidzās nepielūdzamajās darba gaitās, un pēc da�ām sekundēm varēja dzirdēt viņas papagaiļa balsi spalgi sasaucoties ar mantu vedēju.

It kā rādīdams, ka �im starpgadījumam nebija nekādas nozīmes, Hendriks ātri uzlika roku tuvāko istabas durvju rokturim un ļāva atbraucējai ieiet pirmajai.

Ieejot meitenes ziņkārais skatiens aptvēra pla�u, augstu, bet tikai krēslaini apgaismotu istabu. Tapetes rādīja ķīnie�u ainavas un jūras skatus raibā da�ādībā. Olas apaļais galds bija spoguļgluds, augstprātīgi stīvi krēsli stāvēja rindā pie sienas. Pirmo reizi jaunā sve�iniece ieelpoja noslēgtas bezsaules holandie�u dzīvojamās telpas smar�u, �o smar�u, kurā jaucās cilvēku, kampara, tabakas un izdegu�u kūdras gabalu izgarojumi. Tad viņa otrā galā, gai�ajā stūrī pie logiem ieraudzīja �etras sejas, kas pagriezās pret viņu, �etras smalkas citu citai ļoti līdzīgas sievie�u sejas, vienādi veidotas un vienādi, gandrīz caurredzami bezkrāsainas. Vienai, kas ar tuklajiem vaigiem un smago pazodi izskatījās platāka un rupjāka, bija sirmi mati zem varenas me�ģīņu un lentu celtnes, kurai vajadzēja izteikt laulības kārtas cieņu, kamēr trīs pārējās ietvēra �pēc angļu modes� sagrieztas matu sprogas, tās graciozās un slavenās sprogas, kas likās kā radītas, lai noslēptu alabastra balto vaigu samulsu�u pietvīkumu, vai arī lai trīcētu līdzi, kad prieks vai sāpes aizkustināja sniegbaltās krūtis!

Viņas sēdēja puslokā kreisajā pusē pie loga, māte un trīs meitas, līdzīgi tauriņiem izpletu�as savus platos vienkār�os bezkrāsainos ģērbus. Katrai bija �uvekļa rāmis priek�ā, pie kā tās �aklā pacietībā bija nolieku�ās. Caur augsto logu aug�galiem ar mazajām sārti violetajām rūtīm spiedās klusa pelēka pusdienas gaisma.

Visas trīs meitas reizē piecēlās, lēnām graciozām kustībām, ko gadiem ilga �pieklājības mācība� tām bija darījusi par otro dabu; aug�pus nekustīgi uz grīdas atbalstīto svārku krokām viņu ie�ņaugtie ķermeņi ar stīvajiem plecu laktiem un garajām piedurknēm izskatījās pēc leļļu figūrām.

Māte, lai gan vēl tikai �etrdesmit astoņus gadus veca, pēc �etrpadsmit bērnu gultām vairs nebija īsti vesela. Viņa palika krēslā sēdot, bet izstiepa abas rokas pretī meitenei, kas pēc mirk|a vilcinā�anās tās satvēra un godbijīgi noskūpstīja.

Krustmātes Agjes dzidrās gai�i brūnās acis bija pilnas ar asarām:

�Paldies tam Kungam, ka tu beidzot esi dro�ā ostā, mans bērns.

Kaut tava dzīve mūsu vidū būtu laimīga un tavs ce|� svētīts!�

Jaunā mājas iemītniece aizkustinātajā balsī varēja saklausīt simpātijas, pat mīlestību, bet vārdi skanēja nopietni, gandrīz kā draugs. Tai pa�ā mulsumā, ko bija sajutusi ienākot un dzirdot vecās krustmātes spalgo sveicienu, viņa uzspieda skūpstu �īs jaunākās krustmātes mīkstajam un gļēvajam vaigam.

Tikai tagad pienāca tuvāk visas trīs meitas; pret klēpi saliktām rokām viņas zemu paklanījās un pieliecās tuvāk za|ajai cepurei, lai saskūpstītos ar māsīcu. Kamēr viņas dedzīgi palīdzēja sve�ajai vie�ņai, Kējelje meklēja adatas, ar ko bija sasprausta lielā �alle, Kosje noņēma samta cepuri un Zārtje uz mirkli slepenā priekā iegremdēja rokas mīksti siltajā, neizdibināmajā uzro�a dziļumā, viņu ziņkārei nepagāja garām neviens nabadzīgās radinieces neparastā un greznā ģērba sīkums. Viņas gan bija vienkār�as un dievbijīgas meitenes no labas ģimenes, viņas gan bija no bērna dienām mācīju�ās, ka rotas un greznība ir viltīgi velna slazdi, ta�u reizē tās bija arī bērni, jaunas un dzīvespriecīgas, ilgu pilnas pēc visa, kas varētu atnest pārmaiņu viņu dzīves vienmuļībā. Tā viņas nepacietīgā ziņkārē bija gaidīju�as Parīzes bāra bērnu, par ko tēvs un māte runāja ar tādu savādu līdzjūtību.

Marijai Elīzabetei apkārt stāvēdamas, viņas runāja klusās smalkās bērnu balsīs, jo bija mācīju�ās, ka jaunu meiteņu balsīm jāsaglabā klusā, smalkā bērna balss noskaņa. Tas viņas nekavēja pa starpām iemest da�us fran�u vārdus, jo tās ne velti trīs gadus bija mācīju�ās fran�u valodu pie Trokē madamas, kas dzīvoja Leidsendamā. Viņas sauca vie�ņu par māsīcu, bet uzrunāja to ar jūs; ar savu plato svārku svaru viņas pa�as stāvēja cita citai ceļā; sprogas dejoja pār viņu gludajiem vaigiem, kas satraukumā pat saņēma neparasta sārtuma dāvanu. Un viņas runāja vienīgi mazos apsvērtos un pieklājīgos teikumos, .jo viņas bija labi audzinātas jaunas dāmas, ne par kādu maksu pasaulē tās nebūtu vēlēju�ās ar neapvaldītu vaļsirdību vai nevietā izrādītu sirsnību darīt jaunajai radiniece ļaunu iespaidu.

Hendriks Komfelts bija atstājis istabu, jo viņa vīrie�a cieņas apziņa tam tagad tāpat kā vienmēr liedza iz�ķiest dārgo laiku sievie�u tērzē�anā. Viņ� uzkāpa pa kāpnēm mazajā istabā mājas otrā pusē, ko vecāki tam bija ierādīju�i par darba kabinetu, kop� tas bija pabeidzis studijas un tagad gaidīja iecel�anu mācītāja amatā. Ta�u �odien viņ� nelasīja sinodes sē�u aklus. Negribot sapīcis, viņ� ļāva domās slīdēt garām nupat pārdzīvotajai pēcpusdienai un nevarēja atsvabināties no iespaida, ka viņ� pret sve�o radinieci nebūt nebija izturējies kā pa�apzinīgs un labvēlīgs Dieva kalps, bet gandrīz kā zaļ� jauneklis. Viņa priek�ā atkal iznira meitenes lielās tum�ās acis, tik dro�as un nesamulsu�as, ar kādām viņa māsu draudzenes nekad nebūtu iedro�ināju�ās uzlūkot jaunu vīrieti, bet atceroties, kā viņa bija uzsmaidījusi trakajam studentu baram, viņam sejā no jauna iesitās kauna sārtuma vilnis.

�Nepieklājīgi!� Viņ� uzsila ar dūri uz galdi. Tas bija īstais vārds. Vienkār�ība, pieklājība ta�u bija sievie�u cildenākais tikums... Bet kaut ko aizkustino�u, kas modināja sirsnīgu līdzjūtību, viņ� bija sajutis tai mirklī, kad viņa bija runājusi par savu māti; par mīlestību, ar kādu viņas māte bija glabājusi vecās dzimtenes pilsētas piemiņu, un kad viņas sārtās lūpas bija nodrebēju�as tik bērni�ķā nevarībā.

�Ļaunais ienaidnieks visur prot izlikt savas cilpas!� viņ� savā nodabā noteica. Nemierīgās pētnieka acis lūkojās baltajā sienā, kas pacēlās pretī viņa logam. Jo pēk�ņi viņ� spējās izbailēs atcerējās, ka viņa māte ta�u �orīt bija nolēmusi istabu otrā pagalma pusē, tie�i pretī viņa logam, ierādīt jaunajai mājas iedzīvotājai. Nebija �aubu, tie�i no sava darba krēsla pie zaļas drēbes pārvilktā galda, pāri pultij, uz kuras stāvēja lielā bībele, viņ� aiz pretējā loga varēja redzēt, kā vielu vietām drīz parādījās, drīz nozuda sievie�u drēbes un iznira kādas sejas vai divu �iglu roku silti mirdzo�ais gai�ums.

Hendriks Komfelts atstūma matus no bailēs nosvīdu�ās pieres un saprata, ka ar �īs pārdro�ās un izlaidīgās fran�u meitenes iera�anos tas Kungs viņam viņa pa�a tēva mājās bija uzlicis grūtu miesīga kārdinājuma pārbaudījumu...

�etrpadsmit reizes Agje Spīgele, Rapenburgas vilnas austuves īpa�nieka Lodevika Komfelta namamāte bija savu kungu un pavēlnieku apveltījusi ar savas laulātas draudzenes mīlestības ķīlu; �etrpadsmit reizes Lodeviks ar stingrajiem un cienīgajiem burtiem, kas plūda no viņa spalvas, bija ierakstījis lielajā mājas bībelē: ��odien pateicībā saņēmu no mūsu Kunga sirsnīgi mī|otu bērnu.� Bet se�as reizes viņam zem dzim�anas dienas un apdomīgi izraudzītu vārdu virknes bija nācies atzīmēt: ��odien dzīvības un nāves Kungam patika �o manu sirsnīgi mī|oto bērnu aizsaukt savas mū�īgās godības valstī.� Ne bēdas, ne prieks nebija varēju�i sa�ķobīt viņa burtu vienādo formu, jo Lodeviks Komfelts bija dievbijīgs vīrs un zināja, ka cilvēka uzkavē�anās zemes virsū ir tikai svētceļojums uz labāku dzīvi.

Un Agje, viņa laulātā draudzene, bija apraudājusi un apsērojusi atrautos lolojumus � trīs no tiem mira ar kuņģa iekaisumu, citi ar bakām�, bet arī viņa pazemībā bija padevusies Dieva lēmumam un dzemdējusi un audzinājusi jaunus bērnus, sekojot sievietes augstākajam un skaistākajam pienākumam, kamēr viņas mali bija paliku�i sirmi un viņas ķermenis plats un smags, un viņa, agrāk tik �aklā un rosīgā sieva, tik vien vairs rādījās ielās kā, svētdienā uz baznīcu ejot vai kaimiņos kādu slimnieku apciemojot.

Protams, meitas pēc skolas laika beig�anās tai atņēma rūpes par ikdieni�ķajiem mājas darbiem. Bet no sava atzveltnes krēsla pie loga, kur tā cienīgi sēdēja, kājas uz kvēlo�u ogļu sildītā kājsoliņa uzlikusi, ar adīkli nepagursto�ajās rokās, viņa pārvaldīja visu daudzveidīgo un pla�o mājas dzīvi. Neviena nolaidība, neviens �ķībi salocīts drēbes gabals, neberzts spainis, putekļaina grīda nepagāja garām viņas asajām acīm pārbaudes gājienos, ko tā, elsdama un vaidēdama, divreiz dienā pagrabā iesāka un tikai bēniņos nobeidza.

Abas vecākās meitas, Kējetje un Kostje, kā tas lielas ģimenes meitām pieklājas, līdzīgi mātei bija darba jūgā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Bet kad tās rīta agrumā nokāpa lejā, viņas vienmēr jau atrada priek�ā veco ietiepīgo krustmāti Pītji, kas �akli un klusu darīja savu darbu. Tā kā viņas jau kop� bērnības nekā cita nebija redzēju�as, tām likās glu�i dabiski, ka krustmāte, lai gan gadi to bija darīju�i līku aiz reimatisma un gandrīz pilnīgi kurlu, mazgāja grīdu, kamēr viņas pa�as tikai nosaucīja putekļus, un grieza smago ve|as rulli, kamēr jaunās dāmas salocīja spo�i baltos veļas gabalus un lika tos spiedē.

Lielajā sētas mājā, cietumam līdzīgajā tum�ajā un aukstajā virtuvē no pieciem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā nopūlējās vēl kāda būtne sarkanā blūzē un melnos svārkos, ko mājnieki sauca par Kātji un visi citi ļaudis vienkār�i par �meitu�: bet nevienam laikam gan nebūtu prātā nācis �im radījumam dot citu darbu kā tikai priek�namu mazgā�anu un trauku ber�anu. Protams, visa dzīves iekārta būtu sabrukusi, ja Kātje ikdieni�ķajās, namatēva vadītajās lūg�anās būtu iedro�inājusies apsēsties citā sēdeklī un ne viņai ierādītajā pītajā virtuves krēslā!

Un tomēr krustmāte Pītje bija derīga un nepiecie�ama locekle mājas dzīvē. Viņa strādāja desmitreiz �aklāk un apzinīgāk nekā kalpone un nemaz neprasīja vairāk kā tāda � jo viņa bija vecmeita, bez naudas, bez aizstāvja un atbalsta, kas tēva radinieka austuves īpa�nieka dzimtā ar savu roku darbu pelnīja dieni�ķo maizi.

Tā kā viņa par spīti savām vecajām acīm vēl prata izlabot vissmalkāko damastu un � par spīti mācītam miesniekam � gatavot gaļas desas un galertus viņu lielajā namā uzskatīja par labprāt lietojamu, bet neievērojamu mēbeli, kurai vērību piegrieza tikai tad, kad tā tie�i bija vajadzīga, un kuras trūkumu sajustu tikai tad, kad tās kādu dienu vairs nebūtu.

Agri sāktas, dienas Komfeltu mājā vēlu beidzās, un tomēr tās vēl likās par īsām tam lielajam darbam, kas sievietēm bija darāms. Laime, ka tre�ā meita Zārtje septiņpadsmit gadu vecumā bija beigusi iet skolā un tās jaunajiem pleciem varēja uzvelt daļu mājsaimniecības uzdevumu. Lai gan arī uz viņu savu iespaidu bija atstāju�as Trokē madamas pārbaudītās audzinā�anas metodes, ta�u viņai vēl bija pārāk daudz jaunības gaisīguma: ne daudzveidīgajā veļas mazgā�anas ceremoniālā, ne sudraba spodrinā�anā vai cepuru kroko�anā viņa neielika to nopietnību un bijību, kas �iem uzdevumiem īstenībā pienāks. Jaunā mei�a izrādīja tikpat nesaprotamu, cik no�ēlojamu tieksmi pēc grāmatām. Un, proti, nevis pēc Boezera kopotiem sprediķiem, ko māte pēcpusdienas stundās labprāt mēdza lasīt priek�ā, vai �pamācīgiem aizrādījumiem jaunām meitenēm�, ko lasīja viņas iknedē|as pulciņā, bet pēc diezgan nepiemērotām grāmatām, ko tā paņēma no tēva grāmatu skapja vai � kās vēl |aunāk � sameklēja tai istabā, kur brīvlaikā mēdza dzīvot dzimtas tre�ais dēls Dāvids.

Jau vairākas reizes Kējetje to bija atradusi Dāvida istabā ar putekļu lupatu vai spodrināmo ādu dīkās rokās, pietvīku�iem vaigiem nolieku�os pār tādu grāmatu; un ar visu divdesmit piecu gadu pārākumu vecākā māsa nolasīja jaunākajai pērkonīgi kristīgu sprediķi. Bet pēdējo reizi, kad Kējetje to notvēra, ne ļauni vārdi, ne spēcīga sapurinā�ana nespēja apklusināt Zārtjes nevaldāmos smieklus. Kad māsa noskaitusies beidzot gribēja aiziet, Zārtje to pieturēja aiz priek�auta saites: �Tas tev jādzird, Keje, tādas lietas tu vēl nekad neesi lasījusi!� Un, joka vislabāko daļu paturēdama sevī, viņa lasīja:

��ajā ievērojamajā mirklī cienījamais Petrus Statokiuss jaunākais izgrūda lielā Simsona nopūtu, cēlā sa�utumā satvēra laivas airi, atspieda to pret grāvja malu un ar tik dedzīgu un varenu piepū-lē�anos traucās ar sava ķermeņa smagumu pret to, ka laiva atrāvās no malas un aizdrāzās lejup, kamēr cēlais �ā notikuma ierosinātājs uz galvas iekrita ūdenī. Tā nu viņ� tur gulēja, laivā bija paliku�as tikai viņa kurpes, viņa virssvārku stērbeles �ūpojās viļņos, un cienījamais Petrus Statokiuss jaunākais, abām rokām uz grāvja dibena atspiedies, ar briesmīgām pūlēm turēja dubļu ierāmēto, bet arvien vēl briļļu greznoto seju virs ūdens. Viņa cepure jautri dejoja viļņos.�

Kējetjei neviļus vajadzēja pasmieties līdzi, viņa pat nenoturējās preti kārdinājumu izlasīt līdz beigām �o jocīgo stāstu, kas tik ļoti at�ķīrās no visa, ko tā bija lasījusi, bet beigās viņa māsai tomēr gudrā pārākumā aizrādīja, ka Dievs cilvēkiem devis grāmatas, lai modinātu cēlas un dievbijīgas domas, un ka neesot labi grāmatā zoboties par līdzcilvēku trūkumiem un ārieni, kā to atļāvies �is rakstnieks.

Tad Zārtje izspēlēja savu lielāko �trumpi�: �Vai nezini, kas to sarakstījis? Kas ir �is Hildebrands, kas izliekas, ka pats būtu piedzīvojis visus �os notikumus? Neviens cits kā Nikolāss Bētss, ar ko Dāvids iepazinies Literatūras biedrībā, un kas pērnziem Vispār-derigajā biedrībā turēja priek�lasījumus.�

Kējetjes glīto seju pārklāja sa�utuma sārtums. Tas nevarēja būt tiesa! Klāss Bētss ta�u bija nopietns un dievbijīgs jauneklis, arī mācītāja amata kandidāts, viņ� nekad neiedro�anātos rakstīt grāmatā tādus sliktus jokus!

Vai Zārtje zināja māsas rūpīgi glabāto jaunavas noslēpumu? Klāss Bētss, neatvairāmais gai�matis, tik jauns un jau tik slavens un visu cienīts, savās spo�ajās studenta dienās bija pamanījis Kējetjes glīto sejiņu kādā no pusaizklātajiem Kornfeltu nama logiem. Vai nebija glu�i dabiski, ka viņ� sava laikmeta gaumē apdziedāja savas apbrīno�anas priek�metu ugunīgos un jūtu bagātos pantos? Studentu almanahā bija parādījies dzejolis ar noslēpumainiem sākuma burtiem, un Dāvids pēc ilgākas ķircinā�anās bija Kējetjei pateicis, ka tas veltīts viņai. Viņa to bija slep�us norakstījusi, nedēļām ilgi nēsājusi starp kaklauta krokām un naktī slacinājusi karstām un tomēr svētlaimīgām asarām, kamēr māsa Kosje mierīgi, nekā nenojauzdama bija gulējusi tai blakus. Jā, tajās dienās mīlestība vēl bija lieta, ko varēja pārdzīvot ērti un vienkār�i, un Kējetje Komfelte bez vārda runas būtu bijusi ar mieru laicīgi un mū�īgi atdāvināt savu jaunavīgo sirdi gai�matim studentam, ja vien tas būtu vēlējies �o dāvanu saņemt.

Bet Klāss Bētss bija ar �o mīlestības dziesmu izsmēlis savas apbrīno�anas jūtas. Viņ� atstāja Leidenu un pieņēma mācītāja vietu Hēmstedē, un nākamajā pavasarī Leidenas jaunavas stāstīja cita citai, ka viņ� saderinājies ar kādu jaunu di�ciltīgu dāmu.

Tad Kējetjes vaigi palika vēl bālāki nekā līdz tam. Viņas galviņa vēl sērīgāk nokārās lejup un ap viņas skaisto muti apvijās klusas ironiskas neticības vaibsts, kad tā �Tēvijas dzejas sētā� vai �Mākslas un rakstniecības avīzē� lasīja daudzās jūsmīgās dzejas, kurās bija sumināta mīlestība un sievietes salīdzinātas ar klusi smar�īgiem ro�u pumpuriem vai biklām brie�u mātēm me�a biezoknī. Bet kad viņa uzstiepa audeklu vai kapāja desas vai gludināja savus krokām bagātos apak�svārkus, tās jūtās pret viņas pa�as gribu arvien no jauna atskanēja saldā dziesma, kur kāds jauneklis sauca sevi par laimīgāko cilvēku pasaulē, kamēr tam esot |auts godbijīgā attālumā vērot viņas �gai�o eņģeļa seju dievbijīga un �ķīsta miera mirdzumā�.

Par spīti visiem Dāvida un Zārtjes apgalvojumiem Kējetje liedzās ticēt, ka gai�matainais un mī|ais dzejnieks, kam tā bija ziedojusi pirmo jaunavas mīlestību, varētu būt tas pats zobgalis Hildebrands, kas bija darījis smieklīgus un licis ļau�u apsmieklā krietnus, cienījamus un dievbijīgus cilvēkus, ļaudis, kas tik ļoti līdzinājās viņas pa�as vecākiem, tēvo�iem un krustmātēm, draugiem un paziņām.

Jakoba, otra vecākā ģimenes meita, bija no mātes saņēmusi uzdevumu fran�u radiniecei ierādīt istabu un palīdzēt tai izkravāt un novietot lietas.

Priek�nama saltajā, baltajā gaismā atbraucēja redzēja to, ko tā dzīvojamās istabas krēslā nebija ievērojusi: Kosje Kornfelte bija baku upuris. Viņas smalkās un pareizi veidotās sejas āda līdzinājās gļēvai caurumainai drēbei, tum�i pelēkās acis dīvaini lielas un drūmas spīdēja starp kailajiem plakstiem, kuriem trūka skropstu. Un, kāpdama māsīcai līdzi pa platajām ozola kāpnēm, Marija Elizabete biklās bailēs domāja par neizdibināmo Dieva padomu, kam ar ne�ēlīgām slimībām patika daiļāko seju pārvērst neglītā un atbaido�ā.

Jaunavas izgāja cauri lielai gai�ai priek�telpai, no kuras zarojās neskaitāms kāpnes un pakāpieni, ielodzes un durvis. Tad Kosje pirmā iegāja mazākā un tum�ākā sānu ejā.

�Tā ir brāļa Dāvida istaba, viņ� studē jurisprudenci.� Viņa rādīja lielu istabu, kuras durvis stāvēja vaļā. �Pērngad viņam vajadzēja dzīvot mājās, jo tas nebija diezgan �akli strādājis, bet tagad, pēc starpeksāmena, viņ� atkal drīkstēja noīrēt istabu.�

Students! �is vārds Marijas Elizabetes ausīs bija ieguvis maģisku skaņu, kop� tā uz Rapenburgas tilta bija redzējusi garām aizjoņojam pajūgu ar Izlaidīgajiem jaunekļiem, vienīgo jautrības un dzīvesprieka izpaudumu, ko tā bija varējusi novērot kop� izkāp�anas no pasta ratiem.

�Vai tu ari negribētu būt jauna vīrie�a un studenta lomā?� viņa va|sirdīgi vaicāja.

�Tāda studenta kā Hendrika � labprāt,� Kosje nopietni atbildēja, �pieklājīgi Jautrs būdams, viņ� vienmēr ir ari krietns un dievbijīgs, bet Dāvidam un viņa draugiem, vai tiem rūp augstākā dzīve un dvēseles pestī�ana?�

Marija Elīzabete juta, ka tas laikam bija bīstams sarunas temats; tādēļ viņa klusēdama iegāja Kosjei līdzi istabā, kur antīkās gudrības dievietes krū�tēls vēl rotāja pustuk�o grāmatu skapi un pār kamīnu karājās lepni izkārtots rapieru krājums.

�Protams, tev jau atkal Jāsēd �eit!� Kosje iesaucās dusmīgā balsī. Marija Elīzabete ieraudzīja gadus divpadsmit vecu zēnu zilos svārkos, kas, galvu rokai piespiedis, niknā dedzībā atradās pie stāvpultes.

�Bram, vai tu neproti pieklājīgi padot labdienu? Ko tu tur dari? Varu saderēt, ka tev atkal uzdots soda darbs!�

Ar īdzīgu, ļaunu skatienu, kas bija domāts māsai, zēns nolika spalvu sānis un caur zobiem nomurminājis �jūsu kalps, māsīca�, viņ� skolnieciski paklanījās, tad atkal nemierīgā dedzībā uzbruka savam darbam. �Vai tēvs jau mājās?� viņ� jautāja balsī, kurā varēja saklausīt slepenas bailes.

Marija Elīzabete bija paskatījusies viņam pār plecu. �Ovīdijs?� viņa pārsteigta lasīja grāmatā, �vai tu jau tik labi proti latīniski?� Kad viņ� atbildes vietā paskatījās tajā puiciski atplēstu muti, viņa pielika pirkstu kādai vietai grāmatā un tad rādīja viņa pelēko sīko vārnas kājas līdzīgo rakstu: � Fecerat exiguas iam sol ultissimus umbras: saule jau bija mazinājusi ēnas � tas ta�u nepareizi, ja tu raksti: pusdienas saule meta mazas ēnas!�

Pēc izbrīnās mirkļa puika sāka skarbi, nerātni smieties, un tad, it kā �ī rotaļa tam būtu iepatikusies, viņ� tai ar tintes aptraipītu pirkstu rādīja veselu rindu vārdu. �Varbūt jūs zināt, ko tas nozīmē?

Un te: fidissima Corpora, to es nekā nevaru izprast...!� Un viņ� atkal laida va|ā nejautru, skarbu smieklu lēkmi, tā ka viņa lielās galvas nekoptie izspūru�ie mati mētājās �urp un turp.

�Par ko tu tā smejies, zēn?� Kosje, kas bija nolaidusi aizskaru pretī vājajiem pēcpusdienas saules stariem, vecākās māsas pārākumā pienāca klāt.

�Ak, tāpat vien, es tikai mēģināju pareizi uzrakstīt kādu latīņu vārdu,� Marija Elīzabete ātri iesaucās. Viņai ienāca prātā, ka tā gandrīz bija sevi nodevusi radiniecei Kosjei. Jo pat mājās, Parīzē, viņa bija mācījusies bailīgi slēpt savas zinā�anas, kas (au�u acīs sievietei nebūt nepiederēja. Pat viņas labā māte ta�u bija sa�utusi, kad dabūja zināt, ka mesjē Mi�els bērnam, kas visu tik neparasti viegli iemācījās, joka dēļ bija pasniedzis ari grieķu un latīņu valodas stundas! Kā viņa bija �ēlojusies, � viņas meita ta�u nepalik�ot par zilzeķi un kaunu visam savam dzimumam! Par laimi māsīca Kosje neko nebija dzirdējusi � kaut tikai puika neizpļāpātu brāļiem un māsām! Bet tas atkal bija pilnīgi iegrimis savā soda darbā un dzina spalvu pār papīru tādā dedzībā, it kā no tā atkarātos viņa dvēseles pestī�ana. �Viņ� dabūs pērienu, ja tēvs pamanīs, ka tam atkal uzlikts soda darbs,� māsa aizejot paskaidroja.

Milzīga gulta, kur starp zaļajiem smagās krokās krīto�ajiem aizkariem bija redzama sniegbaltu spilvenu kaudze, zem kuriem gludā klājumā izplētās mākslas auduma sega, aizņēma visu dibensienu ne visai dziļajā, bet platajā istabā ar balti kaļķotajām sienām un tīri nokrāsotu koka grīdu. Te vajadzēja dzīvot Marijai Elizabetei ar Zārtji, jaunāko pieaugu�o meitu. Citas mēbeles varenajai �guļam-karietei� līdzās izskatījās sīkas kā leļļu namiņa priek�meti: mazs riekstu koka mazgājamais galds, uz kura bija tikai viena vienīga spilgti zila stiklam līdzīga porcelāna mazgājamā kanna, drēbju skapītis pie otrās sienas, mazs apaļ� galds ar bībeli un alvas lukturi starp abiem logiem, un trīs melni ādas krēsli.

Uz kumodes zem melni ierāmētas krāsainas gleznas reprodukcijas, kur gai�mate meitene klints kraujā bangu apdraudēta turējās pie krusta, Marija Elizabete pēk�ņi ieraudzīja savu putniņu. Būris stāvēja tīrs un uzposts, bija ieliktas svaigas smiltis un ieliets svaigs ūdens, pat barības trauciņ� bija piepildīts. Zem būra bija paklāta �Hāgas dienas lapa�, lai sargātu spogulim līdzīgo mahagoni koku no traipiem. Un kad viņa pamanīja putniņa �ivinā�anu, viņa satraukto lēkā�anu �urp un turp, tai pēk�ņi saskrēja acīs asaras. Lai Jakoba to neredzētu, viņa piespieda seju pie būrī�a, �ukstēja mīļus vārdus un taustījās ar pirkstiem gar metāla līstēm. It kā nemaz nevarēdama �ķirties no mazās būtnes, kas tik izlaidīgi izrādīja prieku par viņas klātbūtni, viņa, kailās rokas uz kumodes uzlikusi, palika tik ilgi kā apmāta stāvot, kamēr izdzirda vedējas jautājumu, ko tā pēc, noskaņas sprie�ot, atkārtoja dro�i vien jau otru reizi: pie kādas baznīcas viņa piederot?

Marija Elizabete lēni pagriezās atpakaļ, viņas rokas mulsi pārslīdēja skotu zīda svārkiem. Viņa nebija glu�i sagatavojusies �im jautājumam, jo māte bie�i bija runājusi par savu holandie�u radu stingro noskaņojumu baznīcas lietās, ta�u viņa nebija iedomājusies, ka tai vajadzēs uz �o jautājumu atbildēt, iekams vēl nebija somas izkravātas un tā bija paguvusi nomazgāt rokas.

�Pie mums bija tikai viena protestantu baznīca,� viņa izvairīdamās teica: �Francijā ļau�u lielākā tiesa ir katoļi. Agrāk es ar māti bie�i gāju mūsu baznīcā.�

Jakoba sēdēja atzveltnes krēslā pie loga. Viņas seja ar briesmīgajām baku rētām bija blāvi pelēka nedzīvajā gaismā, kas ieplūda no pagalma caur mazajiem logiem.

Viņa ar stingru un caurspīdīgu skatienu uzlūkoja jauno radinieci: �Vai tu tici iepriek�ējam likteņa nolēmumam?�

Marija Elizabete acumirklī nezināja, ko �ie savādie vārdi nozīmēja. Pietvīkusi un pazemīga viņa teica: �Es ticu, ka Kristus miris par mūsu grēkiem.�

Kosje rūgti saknieba bezkrāsainās lūpas. �Tādu gļēvu izvairī�anos bie�i var dzirdēt no remdenajiem un maldīgajiem.� Viņas balss pēk�ņi skanēja savādi, it kā deklamējot, un viņas acis ar stingu�u fanātisku skatienu ieurbās otrās jaunavas acīs.

�Ticības lietās es nesaprotu pārāk daudz,� atzinās Marija Elizabete, �māte tik ilgi bija slima, un tad man bija maz laika iet baznīcā.�

�Pestī�ana neslēpjas baznīcā,� Jakoba atteica tai pa�ā dīvainajā balsī. �Tas Kungs ir izraudzījies un at�ķīris mazu ticīgo pulciņu.�

Marijas Elizabetes pirksti nedro�i rota|ājās ar krāsu bagātajām cepures puķēm. Mulsi, apkaunotajā nezinātājas apziņā viņa jautāja, �Kā cilvēks var zināt, vai viņ� pieder pie izraudzītajiem?�

�Tā jau ir tā lieta!� Kosjes balsī skanēja drūms pārākums. �Neviens nevar zināt, vai tas pieder pie nolādētājiem. Cilvēka dzim�anas stundā Dievs jau nolēmis, vai viņ� to darīs svētlaimīgu vai arī nogremdēs ellē.�

Smagajā un drūmajā klusumā, kas sekoja �im paskaidrojumam, Marija Elizabete velti pūlējās savā gurdajā galvā apstrādāt �os savādos vārdus. Un acumirklī viņai likās, ka �is neizbēgamais liktenis tie�ām varētu būt patiess, ka viņai vajadzētu ticēt to visu par elli un nolādē�anu, par lāstu, kas cilvēkam no Dieva uzkrauts kop� dzim�anas stundas, par strupceļu, no kura mū�ībā nav izejas...

Viņa atcerējās kā tās māte, ar trīsām, kādas cilvēkam paliek no sen pārdzīvotām �ausmām, bija varējusi runāt par �o briesmīgo un ne�ēlīgo ticību kā par lāstu, kas nospiedis viņas pa�as un viņas mazā brāļa jaunību. Nemitīgi tiesas un soda draudi, kas guļ smagi kā pelēkās mākoņu debesis pār lēzeno pelēko zemi, pār cilvēkiem namos, pār lielajām stingu�ajām baznīcām un klusajām ielām. Katra bauda, katrs prieks bija izdzīts no viņas jaunās dzīves kā grēks un kārdinājums.

�Tu dro�i vien iesi tēvam un mātei līdzi galvenajā baznīcā,� Kosje teica atkal savā ikdieni�ķīgajā balsī. �Tēvs tur ir vecākais, un mēs ari visi esam apliecināju�i ticību pie mācītāja Dermouta. Bet īsto ticību tu neatradīsi baznīcā, tā ir tikai lūg�anu stundās, kur mēs ar krustmāti Pītji ejam, tur dzīvais vārds pacilā dvēseli un...�

Par laimi sve�ajai �oreiz Kosjes vaļsirdības izplūdums pagaidām palika aiztaupīts, jo tie�i �ajā mirklī Zārtje iebāza durvju spraugā savu ziņkāro, par pa�as pārdrosmi nosarku�o seju. Tūliņ aiz viņas parādījās Kējetje, kas pakalpīgi piedāvājās palīdzēt pie izkrau�anas. Abas pārsteigtas noskatījās somā, kas vēl nebija pat attaisīta, un tūliņ, it kā sapratu�as ka vaina tā bija, viņas uzmeta sa�utuma skatienu Kosjei, kas samulsusi izgāja no istabas. Kosje nespēja atmest paradumu par spīti tēva aizliegumam runāt par savām �farizeju lietām�, par �o bargo un ne�ēlīgo ticību, kas to bija apmājusi un kurā ne viņas vecāki ne pareizticīgā mācītāja amata kandidāts Hendriks neredzēja neko citu kā reliģiskus maldus.

Tāpat nepagāja ne piecas minūtes, un ledus bija salauzts. Ar godbijīgu saudzību Kējetje aiznesa sienas skapī ne mazāk kā �etrus �auksto�us zīdautus un Zārtje vislielākajā sajūsmā pielaikoja savām gai�ajām cirtām vispirms sarkanu, tad brūnu un beidzot melnu cepuri pārdro�i izliektām malām. Bet kad sve�ā radiniece atraisīja savu skotu zīda ģērbu, lai apmainītu to ar vienkār�ākiem za|a ripsa svārkiem, viņas izplēta acis kā �ķīvjus izbrīnā par mākslīgo tilla un �fi�beina� veidojumu, kas līdzīgi putnu būrim ietvēra fran�u māsīcas gurnus un atklāja noslēpumu, kādē| viņas svārki bija, tik apbrīnojami kupli un tomēr neizskatījās neveikli.

To saucot par krinolīnu, paskaidroja Marija Elīzabete ar piedzīvoju�a lielpilsētnieces jautru pārākumu: jau kop� ziemas jaunākā mode Parīzē bija ievedusi �o atradumu. Viņas majestāte karaliene kādās skrie�anas sacīkstēs bija ievedusi galmā krinolīna eksemplāru piecu metru apkārtmērā, un Bēri hercogiene operas ballē pat bija parādījusies ro�u krāsas tarlatāna krinolīnu ar divdesmit se�ām ri�u svītrām.

Abas jaunavas kaisto�ām acīm un dūco�ām ausīm klausījās kā māsīca, kas bez kādas godbijības pret grezno segu sēdēja mirdzo�i baltās gultas galā, neatturamā vārdu plūsmā, kur līdzi peldēja daudzi fran�u izteicieni, stāstīja par ballēm un viesībām, par operas uzvedumiem, kā kad viņa �os lielos sabiedrības notikumus būtu pati savām acīm redzējusi.

Kaut ari Kējetje ne mirkli neaizmirsa, ka tās bija vieglprātīgas un tuk�as valodas, un ka vēlāk lai nāksies savas sirdsapziņas priek�ā taisnoties, viņa tāpat kā jaunākā māsa nevarēja vien nobrīnīties par krinolīnu. Izgudrojums, kas darīja lieku triju stērķelētu balta audekla, vienu mokona drēbes un vienu astru drēbes apak�svārku smago nastu un bez tam vēl pie�ķīra gaitai brīni�ķīgu vieglumu! Vai �is modes jaunums iespiedīsies ari Holandē un Leidenes cienīgajā vienkār�ībā? Vai tēvs to kādreiz atzīs par piemērotu savām meitām? Zārtjes rokas aizsistā somas vāka klaudziens pamodināja viņu no pārdomām.

�Mums jāiet lejā!� jaunākā izbiedēja abas pārējās jaunavas. �Nosita pusse�i, un mums jābūt istabā, kad nāks spuldze.�

Kējetje pakalpīgi palīdzēja māsīcai aiztaisīt cie�i piek|āvīgā ņiebura daudzos āķī�us un podziņas, kamēr Zārtje gandrīz bailīgā apbrīnā noskatījās radinieces sejiņā, jo Marijas Elīzabetes soma nebija līdz malām pildīta brun�iem, krekliem, lakatiem, taljām vien, kā Zārtje bija iedomājusies. Blakus mazam veļas sainītim viņa bija atradusi veselu kaudzi grāmatu.

Zārtje ar pūlēm apspieda sajūsmas kliedzienu. Viņa, kas sākumā bija kurnējusi pret vecāku lēmumu, kad māte to bija izraudzījusies par jaunās radinieces istabas biedreni! Viņa nedomāja par savu sirdsapziņu kā Kējetje; viņa domāja par visiem tiem vakariem un naktīm, kad �is jaunais grāmatu krājums tām abām sniegs slepenus priekus. Kaut tikai būtu kāds līdzeklis un ceļ� kā iegādāties pa�ām savas sveces. Zārtjes dzīve pēk�ņi bija pilna nezināmu, neviena nejaustu brīnumu.

Aizejot viņas skatiens vēl krita uz veselu kaudzi zīda un samta lupatiņu, spalvu un mākslīgu puķu krājumu, kas līdz malām pildīja vienu no lielajām cepuru kārbām. �Ko tu ar tām darīsi?� viņa pārsteigti jautāja.

Marijai Elīzabetei iesitās viegls sārtums sejā. �Domāju, varbūt vēl varē�u...� Viņa pārvarēja samulsumu, augstprātīgi paraustīdama plecus, ko labi ievēroja abas māsas: �Māte mani iemācīja no zīda un samta pagatavot puķes, es protu ari veidot un izrotāt cepures.�

Abas māsas apmainījās zīmīgiem skatieniem. Viņas bija pareizi uzminēju�as: tā tomēr bija savāda lieta ar �īs māsīcas māti. Ar cepuru taisī�anu un izrotā�anu �eit nenodarbojās neviena labas ģimenes dāma. Zārtje skaidri nojauta grēcīgas, romantiskas mīlestības stāstu, un tūliņ apņēmās �o lielu neatstāt sīki neizdibinātu.

II TĒVS

Ātriem so|iem pa kāpnēm lejup steidzoties, jaunavas redzēja, ka krustmāte Pītje tie�i �ai mirklī ar spuldzi nozuda istabas durvīs. Iek�ā krustmāte Agje ar pūlēm bīdīja savu smago ķermeni no parastās vietas loga tuvumā pie galda, kamēr vecā radiniece pienesa kājsoliņu un dziļā sienas skapī aiz krāsotām tapetēm noglabāja �uvekļa rāmjus, ko drīkstēja lietot tikai pēcpusdienas atpūtas stundās.

Pievelkot krēslus pie galda un apsē�oties savās vietās, meitas vēlēja mātei labu vakaru.

Apaļa puķaina porcelāna zvana greznotās stāvlampas zeltainā gaisma krita uz spoguļa gludās galda virsmas, pār kuru noliecās klusās gai�ās meiteņu sejas. Atnesa �ujamos un lāpāmos piederumus, un nemitīgi nodarbinātā vecā Pītje atlocīja saliekamos koka slēģus un ar klaudzo�ām dzelzs bultām aizkrustoja ceļu naktij.

Marijai Elizabetei par brīnumu �ī istaba vakara noslēgtībā, ar ēnaini tum�ajiem kaktiem visapkārt, ar lielā apaļā galda silto gai�umu, likās daudz patīkamāka un mājīgāka nekā pusdienā, kad viņa to bija redzējusi stingu�ā greznībā. Brīvā kūdras uguns aukstajā kamīnā, kas līdz �im bija taupīgi kurināts, tagad Pītjes kruķa atsvaidzināta, gai�i uzliesmoja, kamēr vecā sieva pievilka klāt ērtu, ar melnu ādu pārvilktu atzveltnes krēslu, vienīgo �āda veida mēbeli, ar ko istaba varēja lepoties.

Marija Elīzabete lūdza savu tiesu �uvekļa, un �is jautājums krustmātei Agjei acīm redzami darīja prieku, jo viņa piekrītot palocīja galvu un izmeklēja kunga kreklu, kam ar uzmanīgiem dūrieniem vajadzēja ie�ūt vissmalkākās krokas.

�Tas ir liels gods!� Zārtje smiedamās iesaucās gaida otrajā pusē. �Dāvids piegrie� ārkārtīgi lielu vērību savas veļas labumam!�

Kamēr vecīgā kundze izdalīja darbu, meitenei bija izdevība novērot visā stingrībā tomēr labsirdīgo seju ar uzpūstajiem bālajiem tuklajiem vaigiem, gudrajām acīm un divkār�ā zoda puslokiem, kas gulās uz saktas, kur glabājās matu sproga. Baiļu pilnā godbijībā viņa atcerējās pasakainos stāsus par krustmātes Agjes Komfeltes kārtības mīlestību un sievi�ķo darba dedzību, ko māte tai bija stāstījusi.

Bet kas tā par cepuri! Meitenei, kas bija audzināta Francijā, �ī lepnā me�ģīņu, tilla un zilgani sārto lentu celtne iedvesa gandrīz vai bailes.

Viņa apdomājās: vai viņa, da�as dienas mājā nodzīvojusi, drīkstētu nākt ar piedāvājumu �o bezcerīgi vecmodīgo priek�metu pārstrādāt pēc Parīzes jaunākās gaumes? Vēstulē, ko tēvocis Komfelts tai pēc nātes nāves bija atrakstījis un kur tas viņai bija solījis drīzumā izgādāt ceļojuma iespēju uz Holandi, viņa bija lasījusi kādu savādu un drusku aizskaro�u teikumu: �Mīļā māsas meita, ar stingru un nopietnu uzsvaru man jūs jālūdz manā mājā ne manām meitām, ne kādam citam nepieminēt faktu, ko �eit neviens nezina, ka jums un jūsu mātei kādreiz nācies pelnīt maizi ar jūsu roku darbu.� Vai tas nozīmēja, ka pēc tēvo�a domām viņai vajadzēja no tā kaunēties? Vai viņam būtu labāk paticis, ja māte un viņa pati būtu lūgusi viņa pabalstu tai vietā, kur viņas �ajos grūtajos gados bija centu�ās iztikt pa�as saviem spēkiem?

Bet krustmāte un māsīcas ta�u drīkstēja zināt, ka viņa prata pagatavot cepures un platmales? Kā viņas ieplēstu acis, kad tā neglīto un tūļīgo cepuri, ko valkāja krustmāte, pārvērstu glītā un patīkamā galvas rotā. Protams, viņas lūgs māsīcu visas cepures pārtaisīt pēc jaunākās Parīzes gaumes... Marija Elīzabete garā sevi jau redzēja pie darba... ta�u neskaidra nojauta tai teica, ka krustmāte Agje un jaunākā Parīzes mode ne visai labi saderētu kopā...

Kāds pagrabināja durvju rokturi, un caur �auru durvju spraugu iespraucās jaunākais dzimtas loceklis. Pieaugu�o māsu pamudinājuma saucienu apsveikta, ienāca maza samulsusi meitene, nedro�i likdama pēdu pie pēdiņas. Viņa zem īsiem plati krokotiem ro�sārtiem svārciņiem un stingri savilkta ņiebura valkāja balta nātna auduma bikses, kas sniedzās līdz potītēm. Katru soli sperot, viņa, kā kārtīgam un labi audzinātam bērnam pieklājās, raudzījās, lai nesa�ķobītu lieliskās caurulēm līdzīgās krokas, kas sniedzās gandrīz līdz viņas zemajām kurpēm.

Pie mātes platā un dro�ā klēpja nonākusi, viņa bailīgi paslēpa galviņu no sve�ās jaunās dāmas, kas sēdēja pie galda. Pēc krustmātes rājiena vārdiem: �Nātje, kas tā dara!� viņa tūlīt saslējās, ar abām rociņām mazliet pacēla svārkus un nevainojami paklanījās.

�Cik jauki!� apbrīnojot iesaucās Marija Elizabete. Kējetje �ukstot apstiprināja: �Vai viņa nav brīni�ķīga? Un turklāt vēl tik gudrs bērns!� Un, ro�sārtās lentītes gai�ajos linu matos kārtodama, viņa skaļākā balsī piebilda: �Vai ne, māt, neviena vienīga no mums se�u gadu vecumā neprata uzteikt tik daudz psalmu un bībeles pantu kā Nātje!�

Komfelta kundze ar lepnu galvas mājienu piekrita. Kā visas mātes, viņa mīlēja un lutināja savu jaunāko atvasi; pret mīļo gai�mataino Nātji viņa bija vēlīgāka nekā pret visiem citiem saviem bērniem. Mazā pat drīkstēja ik vakarus sēdēt pie galda, kamēr citām, kā tas bija pats par sevi saprotams, līdz iesvētī�anas dienai vajadzēja strādāt vakara rokdarbu pie galda kājās stāvot.

�Es �odien iemācījos jaunu pantiņu!� Nātje paziņoja savā augstajā un spalgajā balsī.

�Tad tu vari glīti mums to noskaitīt,� māte teica un mazliet pavilka aug�up apkaklīti, kas nevainojamās krokās klāja vājo bērna kakliņu.

Nātje atkal abām rokām satvēra svārciņus un atkal, bet �oreiz pārspīlētā dedzībā paklanījās. Seju nopietni mātei pievērsusi, viņa ska|ī un bez aizķer�anās noskaitīja:

Vēlu labu ritu

Bēma rātnībā!

Mī|ais tēvs un māte,

Dzijā cienībā

Man jāliecina:

Jūsu maigā gādība, Ko ik dienas jūtu, Mani gau�i priecina.

(Jauks pantiņ�,� apmierināta pamāja krustmāte Agje. �Jaunkundze seko laika garam. Viņa bērniem māca ne vien ticības locekļus un bībeles pantus, bet pārmaiņai ari pa kādam jaukam dzejolim.�

�Bet Nātje,� ķircināja Zārtje galda otrā pusē, ��o pantiņu tu ta�u vari skaitīt tikai no rita un tad, kad ari tēvs ir klāt!�

Nātjes acis izbailēs meklēja glābiņu pie mātes, kas nomierinot papurināja galvu.

�Tēvam dzirdot, viņa to nemaz nedrīkst skaitīt!� iejaucās krustmātes Pītjes papagai|a balss, �viņas tēvam nepatīk, ka mazi bērni mācās ko citu bez reliģiskām dziesmām un bībeles pantiem.�

Komfeltu māte saknieba lūpas. Piedzīvojumi tai bija mācīju�i labāk nesacensties ar Pītjes aso mēli: nelaime bija tā, ka �ai vecajai sievai ar skābo prātu gandrīz vienmēr bija taisnība.

�Nātje ta�u var mums noskaitīt ari kādu jauku psalmu, vai ne, mīlulīt?� Viņa pieliecās bērnam tuvāk.

Dedzīgi, tomēr drusku nedro�i Nātje atbildēja: �Vai to no pagāju�ās nedē|as?�

�Nāc vien �urp, gan es tev palīdzē�u.� Kējetje pamudinot izstiepa roku un bērns atspiedās pie viņas klēpja. Vecākās māsas tum�ās matu cirtas sajaucās ar jaunākās gai�ajām zīda sprogām, kamēr Kējetje izpalīdzīgi �ukstēja iesākuma vārdus.

�Es glu�i labi varu pati,� mazā nepacietīgi atvairīja.

�Ne mums, ak Kungs, tik Tev lai cēlā slava dota. Kādēļ, ak Kungs, arvien vēl zaimo neticīgo pulks: Kur ir, kur jūsu Dievs, ko augstu ceļat...?�

�Ne tik ātri,� brīdināja Kējetje, kamēr krustmātes Pītjes bezzobu mute �akli murmināji līdzi vārdus.

�Nevajag palīdzēt!� bērns atkal vairījās. �Un tomēr Viņ� vien mūsu Kungs, kas mū�am mūsu sirdīs valda, kas augstu debess ielā dzīvo...�

�Nātje!� No trim pusēm reizē cēlās izbaiļu pilni protesti.

Bērns dedzīgā apjukumā pielika rociņu pie mutes, kamēr viņas bālā sejiņa pārklājās ar kvēlo�u pietvīkumu. �Debess gaismā,� Kējetje �ukstot ātri izlaboja.

Karstām kauna asarām porcelāna zilajās acīs māsiņa atkārtoja vārdus, kamēr Zārtje, kas bija iedro�inājusies par bērna pārteik�anos smieties, no mātes saņēma rājienu.

�Cik briesmīgi mu|ķīgi!� nosodot teica māsa Kosje un mēģināja jaunās radinieces priek�ā attaisnot nepatīkamo k|ūdu: par Debessiehi sauca mazo ieliņu blakus mazbērnu skolai, ko Nātje ik dienas apmeklēja; �āda pārteik�anās gadoties arī citiem bērniem, bet no �aklās un gudrās māsiņas tik muļķīgu kļūdu neesot sagaidījusi..

Nātje paņēma no skapja zeķes adīkli un vainas apziņas nomākta iedzi|inājās darbā. Viņas godkārā bērna sirds, kas vienmēr slāpa uzslavas un cildinājuma, dziļi cieta apzinoties, ka tā jaunās radinieces priek�ā izdarījusi tik apkaunojo�u kļūdu. Jo tā ta�u bija jaunkundze, kas tikko bija atbraukusi no Parīzes un par kuru vecāki � Nātjes smalkajām ausīm nekas nepagāja garām � vienmēr mēdza runāt tik savādā noslēpumainā tonī.

Kamēr Marija Elizabete nepagursto�i strādājo�o sievie�u vidū jau sēdēja kā mājas cilvēs un pēc bargās krustmātes pavēles pirms katra dūriena skaitīja pavedienus, viņa tikko varēja nociesties nesākusi jaunajiem radiem stāstīt par brīni�ķīgo, nesen izgudroto satiksmes līdzekli, par neomulīgo un tomēr tik patīkami satrauco�o pārdzīvojumu � braucienu tvaika vilcienā, kas viņu un tās ceļojumu pavadoni bija atvedis no Parīzes Sen-Kantenā. Un tomēr viņai trūka drosmes pa�ai iesākt stāstīt par savu ceļojumu. Jo saruna grozījās vienīgi ap mājsaimniecības lietām, ap cūku kau�anu, kas veselu nedēļu bija visu māju apgriezusi otrādi, ap ēdamistabas aizkariem, kas bija mazgājami, un Zārtjes labākajiem baltajiem apak�svārkiem, kuros bija parādīju�ies grūti izskaidrojami rūsas plankumi. Tad iestājās ilgs vispārējs klusums, un �is klusums bija tik jūtams, ka jaunava varēja dzirdēt Kosjes adatas dūrienus drēbē. Un tas pats varenais klusums valdīja lielajā, tik daudzu cilvēku apdzīvotajā mājā; arī no pilsētas, kas gulēja aiz aizvērtajiem logu slēģiem, neiespiedās ne visklusākais troksnis.

Beidzot kaimiņu baznīcas tornī nodimdēja septiņi sitieni; tie�i �ai brīdī mājas aug�stāvā atvērās un atkal aizvērās durvis, kamēr sievietes, kas sēdēja ap galdu, pārņēma satrauktas gaidas un nemiers.

Māte norūpējo�os seju paskatījās zem spuldzes kupola, jo liesma nedega tik gai�i kā parasti. Kējetje bija piecēlusies atnest no rakstāmgalda avīzi un brilles zaļā futrālī, un Kosje piestūma tabakas maku un svaigām oglēm pildītu trauku tuvāk atzveltnes krēslam, kas gaidīja savu kungu. Kamēr Nātje vēl arvien slēpa baiļu pilno seju aiz zeķes adīkļa, vieglprātīgā Zārtje noslaucīja no galda sev klēpī pļaukas, kas bija sabiru�as uz spo�ās galda virsmas no viņas rokdarbu rupjās vilnas dzijas.

Lēni un smagi soļi kāpa lejup pa kāpnēm. Kad atvērās durvis, visas meitas reizē piecēlās un īsi paklanīdamās teica: �Labvakar, tēvs.� Marija Elīzabete gandrīz neapzinīgi bija darījusi to pa�u. No tum�ā kakta pie istabas durvīm dziļa, skanīga balss atbildēja: �Labvakar, sieva un bērni.� Baltās priek�nama sienas atspīdumā jaunās mājas iedzīvotājas biklais skatiens ieraudzīja ļoti augstu un ļoti resnu vīrie�a stāvu.

Pavisanm citādā balsī, nekā ar saviem bērniem runājot un tiem ātras pavēles izdalot, kmstmāte Agje paziņoja savam laulātajam draugam: �Komfelt, te ir mūsu radiniece Silvēna.� Mirkļi, kamēr mājas kungs cienīgiem soļiem izgāja cauri lielajai tum�ajai istabai līdz spuldzes gaismas lokam, Marijai Elīzabetei likās vesela mū�ība. Līdz divpadsmitajam gadam viņa bija varējusi saukt par tēvu kustīgu maza auguma vīni, ko tā ar māti mēdza uzrunāt vārdiem �petit papa� (mazo tētiņ). Spēlējot vai dziedot sēdēdams pie klavierēm, viņ� to bie�i bija ņēmis uz ceļiem un viņa to vienmēr atcerējās kā jautru un uz jokiem noskaņotu cilvēku. Kad māte ar viņu runāja⁴, viņa to darīja tai pa�ā draudzīga rājiena noskaņā, kādā tā savai meitiņai aizrādīja sīkos bērna grēciņus.

Kāds pavisam cita veida tēvs tagad bija ienācis istabā! Jau viņa soļu tuvo�anās viesa visapkārt godbijīgas bailes. Viņ� izskatījās pārsteidzo�i liels, plecīgs, tik briesmīgi lielu vēderu, ka īpa�nieks to nesa viegli atpakaļ atliecies kā smagu nastu. Viņa izskata majestātisko cienību vēl vairoja garie ugunssarkanie mājas svārki, kuros zelta un zaļiem pavedieniem bija ieausti fantastiski puķu un pūķu motīvi; viņa kaklu aptvēra balts vaļīgi sasiets lakats, un viņa varenās kājas baltajās zeķēs grima mājas kurpēs, uz kurām mīlētājas rokas bija iz�uvu�as ro�u pumpurus un neaizmirstules.

Lodeviks Komfelts jaunībā bija bijis skaists un stalts vīrs, un par tādu viņu vēl tagad turēja pilsētā, kur to pazina un cienīja, un laikmetā, kad resnumu uzskatīja par tikumu, proti, turības un veselības pierādījumu. Kaut ari zilām dzīsliņām tīklotā vaigu daļa darīja maigākas viņa sejas asās un gandrīz skarbās līnijas, tomēr mutei ar smago, mazliet uz priek�u izbīdīto zodu bija gandrīz ne�ēlīga izteiksme, un sarenēm līdzīgu uza�u aizēnotās tērauda pelēkās acis vēl nebija nekā zaudēju�as no sava jaunības asuma. Biezi sirmi mati cirtām līda ārā no melnās mājas cepures, kuras garais pu�ķis �ūpojās �urp un turp gar seju. �etrstūrainais spītīgais zods un platā taisnā virslūpa, kas sedza īsos un spēcīgos, no smēķē�anas iedzeltēju�os zobus, bija noskūti gludi un zili. Gandrīz par ķermeņa daļu bija kļuvusi garā baltā pīpe, ko viņ�, tikai ēdot un dievu lūdzot, izņēma no mutes; pīpes kāts bija iespiedis dobumu viņa biezajā apak�lūpā.

�Tad tā ir mana māsas meita Silvēna?� Viņ� spuldzes gaismā aplūkoja jauno mājas iemītnieci, un tai pa�ā laikā Marija Elīzabete sajuta uz savas pieliektās galvas uzliktas rokas smago spiedienu. Kā pravie�a vārdi viņas ausis atbalsojās nama tēva skanīgā balss: �Esiet sveicināta �ajā namā, lai tas jums būtu dro�a un laimīga mājvieta, mana meita! Tas Kungs lai jūs �eit ieved cieņā un tikumā!� �Āmen,� �ukstēja krustmāte Pītje. Tad nodārdēja nedaiļskanīgs �īksto�u un kraksto�u atsperu masu koncerts: tēvocis Komfelts bija apsēdies atzveltnes krēslā. Vispirms viņ� noņēma cepuri un lēni, ar baudu pakasīja kailo pakausi, tad viņa lielā baltā roka sniedzās pēc plē�ām, kas stāvēja blakus līdz augstākajam spo�umam nospodrinātajam kamīnam. Kamēr viņ� lika kamīna ugunij uzliesmot un sprēgāt, gaismas un ēnu kustīgā rotaļa krita viņa lielajā sejā. Atpakaļ nepaskatījies, viņ� smagā bargā balsī jautāja: �Nu, Nātje, manu meitiņ, vai esat izpildījusi savu pienākumu?�

�Es... domāju gan, tēvs.� Bērna rokas tā drebēja, ka tā pameta adatas. Meitenes acis bailīgi vēroja visas sejas ap galdu.

�Tātad jūs esat �odien nopelnījusi grasi savai krājkasītei?�

�N... nē..., tēvs...� 4

Galva ugunīgās krāsns priek�ā lēni pagriezās pret bērnu.

�Nātje pārteicās, psalmu skaitot.� Māte vismaigākajā balsī mēģināja attaisnot pārkāpumu.

Par laimi jaunās radinieces iera�anās tēvam acīmredzami bija radījusi labvēlīgu noskaņojumu; tādēļ viņ�, par �pārkāpumu� neko vairāk nejautājis, tikai papurināja galvu, pie kam cepures pu�ķis dejoja viņa sejas priek�ā no vienas puses uz otru, un, bargi meitenē noskatīdamies, teica: �Nātje, kad es biju tik vecs kā jūs tagad, tad tēvs mani būtu dro�i sūtījis bez vakariņām gulēt, ja es tā būtu apgrēkojies, psalmu vai bībeles pantu skaitot.� Komfelta tēvs bija vecā rauga vīrs, kam nebūt nepatika draudzīgi tuvās vecāku un bērnu attiecības, kas nesen sāka nākt modē, tādēļ viņ� savus bērnus vienmēr uzrunāja ar �jūs�, kā jaunībā bija paradis dzirdēt no sava tēva.

Nu katrs pie galda sēdētājs dzimtas loceklis dabūja savu tiesu vispārējā jautājumu un atbil�u izmaiņā, pie kam krustmāte Pītje �oreiz drīkstēja gozēties sevi�ķā labvēlībā. Proti, viņa �odien bija pildījusi gaļas desu, un mājas kungam, kas ē�anu un vēdera pildī�anu uzskatīja par savas darbiem bagātās dzīves gandrīz vai pa�u svarīgāko uzdevumu, tas bija mīļākais ēdiens. Kējelje rātni nosarka pie jautājuma, vai jaunieceltais mācītājs Immerzēls jau atnācis apsolītajā vizītē, kamēr Komfeltu māte vainas apziņā nodūra galvu, kad viņas kungs un pavēlnieks �ēlojās par paklāju izdauzī�anas un sukā�anas troksni, kas, atskanot turpat viņam virs galvas, bija tam sabojājis pusdienas miegu. Tikai Kosje klusa un nomākta sēdēja un slēpa bālo, drūmo seju darbā, kad tēvs viņas klātbūtni neievēroja ne ar vārdu, ne ar skatienu. Kāds vecā Komfelta paziņa pagāju�o svētdienu bija novērojis, ka viņa vakara dievkalpojuma vietā slepeni bija aizgājusi savas draudzes �lūg�anu stundā�; par sodu viņai bija uzlikts pienākums tēva klātbūtnē astoņas dienas klusēt.

Da�ādos tēvi�ķas rūpības un līdzdalības pierādījumus izdalīdams, Lodeviks bija atlocījis avīzi un uzlicis uz deguna brilles liesmainā bruņurupu�a kaula ietverē. Viņa lasī�anas laikā māte un meitas tikko iedro�inājās sa�ukstēties. Tāpat viņas nebūtu iedro�ināju�ās

jautāt, ko nozīmēja viņa vairākkārtējie dusmīgie rūcieni, izsaucieni, nikni zobgalīgā iesmie�anās. Jo avīze nebija sievietēm rakstīta. �aklai namamātei nekas nebija jāzina par valsts labklājību vai likstām, un ja avīzē kaut kas bija par galma notikumiem vai �nelaimes gadījumiem un noziegumiem�, tad viņas to dabūs zināt, kad vēlāk, vakariņas ēdot, tēvs ar dēliem pārrunās dienas notikumus.

Marijas Elizabetes adata lēnāk un gurdenāk dūrās cauri krekla smalkajām krokām; lielā zeltītā pulksteņa rādītājs inoco�ā gausumā vilkās uz priek�u. Viņas noguru�ā daudzu iespaidu samulsinātā galvā radās moco�s sasprindzinājums, vai vispārējā jautājumu virknē pienāks ari viņas kārta. Tad beidzot tēvocis Kornfelts salocīja avīzi, atbīdīja atzveltnes krēslu no kamīna, piestūma to pie galda un pavēlēja vecākajai meitai: �Padod manu �ķirstiņu!�

Kējetje nolika tēva priek�ā misiņa apkalumiem rotātu spo�a mahagoni koka �ķirstiņu. Tad blakus viņa novietoja smalku grāmatu plauktiņu, kurā bija tikai �etri sējumi. Diviem uz biezās muguras zelta burtiem bija iepiests vārds �Bilderdijk�, tre�ais izrādījās par �Tēvijas dzejas dārza� 1836. gada gājumu, un ceturtais bija Vitsena Geijsbeka atskaņu vārdnīca.

Lodeviks Kornfelts atvēra �ķirstiņu, nolika jau pusē aprakstītu lapu uz zaļas ādas pārvilktās rakstāmās plāksnes, nogrieza garai zoss spalvai jaunu smaili un sāka rakstīt. Kāds bija viņa darbs, to bez pūlēm redzēja pat jaunās meitenes nepiedzīvoju�ās acis. Uzrakstīto rindu mainīgais garums, domīgais skatiens, reizēm paceltā, krunkās savilktā piere un �uksto�ās lūpas liecināja, ka viņas tēvocis dzejoja. Tas viņai iedvesa milzīgu respektu. Ar kādu godbijību viņas tēvs tai pirms vairākiem gadiem kādā solā Monso parkā bija rādījis slaiku jaunekli ar gariem cirtainiem matiem un teicis, ka tas esot Viktors Igo, Dieva svētītais dzejnieks!

Viņu pārņēma nemierīga, bet silta jūsma, kad dzejnieka skatiens da�as reizes domīgi pakavējās pie viņas. Mulsa aizgrābtība tai sejā sadzina karstu asiņu straumi, kad tēvocis, noteikti pavilcis apak�ā beigu svītru un savu meistardarbu smiltīm apkaisījis, ar svinīgu �estu tai pasniedza aprakstīto lapu.

Ill DĒLI UN MEITAS

Ģēvelē virs durvīm, kas veda Komfelta veikala telpā un �vcltuvē�, bija lasāms 1632. gada skaitlis. Zem simboliska tēlojuma, kas rādīja divus audējus, vīrieti platās biksēs un sievieti nepieklājigi resniem gurniem, kas dejoja savas rokas turēdama, varēja redzēt neskaitāmas reizes aizkrāsotus un tādēļ gandrīz nesalasāmus vārdus �Sar�s. Bajets. Kamelots.� Un zemāk: �Leiputrijas.�

Lodeviks Komfelts nebija skaidrībā par vieglprātīgā attēla un sve�ādo uzrakstu dziļāko nozīmi. Arī viņa tēvs to vairs nebija zinājis, kad tas nemierīgajā 17 89. gadā uzņēmumu bija pārņēmis no sava tēva, kas ielu nemieros bija kritis par upuri nodevīgai no muguras puses �autai lodei. Bie�i viņi savā stingri kristīgajā ticībā bija sev vaicāju�i, vai tādi vieglprātigi sienas izrotājumi nevarēja kaitēt viņu labajam vārdam. Tikai gada skaitļa dēļ, kas viņu austuvei nodro�ināja vecākā vietējā uzņēmuma slavu, tie samierinājās ar nepatīkamajām rotājuma figūrām. Bet kop� Lodevika Komfelta vecākais dēls tuvojās svēto rakstu mācītāja amatam, viņam minēto akmens figūru nepie-klājība dūrās acīs vairāk nekā agrākajos laikos. Deja bija velna darbs, nevienam savam strādniekam austuves īpa�nieks nekad nebūtu piedevis dejas grēku, vai tad nevajadzēja noplēst veco ģēveli, kas kairināja jutekļus un modināja jaunu iekāri?

Hendrika centība bija panākusi to, ka neviens no agrākajiem mājas kungiem nebija varēju�i. Un tā nu �ajā 1840. gada novembra rītā Lodeviks sava dēla, kandidāta pavadībā noskatījās kā akmeņkaļi ar lau�ņiem un urbjiem izlauza gadsimtiem veco akmens sienu. Viņi abi �ajā miglainajā un saltajā rītā bija uzvilku�i mēteļus, smagus platus biezas drēbes virssvārkus ar apkaklēm, kas nokarājas tālu pār muguru un aubu aizsargiem, ko varēja pēc vajadzības pacelt. Zem mēteļa tēvs pie vienkār�iem tum�i brūniem svārkiem valkāja īsas smalkas melnas drēbes bikses, apģērba gabalu, ar ko tas pirms divdesmit septiņiem gadiem bija lepojies savās kāzās un ko tas taupības lepnumā un augstprātīgā nicībā pret jauno modi, kas jau kop� gadiem bija' ievedusi garas, gai�as, apak�galos sasienamas bikses, valkāja darbdienās.

Lai cik cēls viņ� jutās kā visu cienīts tirgonis, rātes loceklis un baznīcas vecākais, vecais Komfelts tomēr glu�i sava laika garā sajuta bezgalīgu cieņu pret �studēto vīru�. Viņ� lepojās ar to, ka no viņa �etriem dēliem tikai viens piedalījās austuves vadībā, kamēr pārējie trīs ienesīs Kornfellu vārdu teologu un juristu aprindās. Un tirāniskā savas mājas sievie�u un bērnu valdītāja vīra mū�a bēdas bija tās, ka viņa jaunākais dēls Ābrams, kas līdzīgi Hendrikam bija lemts mācītāja amatam, it nebūt nepriecājās par �o lēmumu. Ne bads, ne sitieni nespēja spītīgo puiku piesaistīt grāmatām, toties viņ� to katrā izdevīgā gadījumā pieķēra austuvē, kur tas darbojās ar veciem virvju galiem un nodevās da�ādām au�ībām, ko tas sauca par �izgudrojumiem�.

Lodeviks Komfelts pats sevi turēja par izglītotu vīru, kas nepretojas savam laikam, kaut ari, kā tas tajās dienās piederēja pie labā toņa, viņam �is un tas bija uz sirds pret �gadsimta garu�. Viņ� savā mājā bija licis sve�u vietā uzstādīt regulatorspuldzes, un pat fabrikā kūpo�o, uz mietiem ierīkoto eļļas liesmu vietā ievedis jaunlaiku apgaismojumu. Viņ� piederēja pie �Labdarības biedrības� dibinātājiem, kaut arī neatkāpās no pārliecības, ka nabadzība ir Dieva radīts iestādījums. Viņ� pat bija ļāvis sevi iecelt par nesen nodibinātas vecu vīru un vecu sievu patversmes pārraugu, � ne tik daudz aiz iek�ējas līdzjūtības pret nabadzīgo un trūkumcietēju likteņiem, cik dēļ patīkamās izdevības �ādā kārtā ērti novietot savus vecos atlaistos strādniekus.

Viņam likās, ar visiem �iem darbiem tas bija diezgan skaidri pierādījis, ka saprata laika prasības. Bet jaunievedumu drudzim, neprātīgajai jūsmo�anai par da�ādiem velna izgudrojumiem, kas turklāt vēl nāca no citām lautām, viņ� pretojās ar īsta holandie�a veselīgo spītu. Sevi�ķi viņ� ņēma uz grauda to velna dzeguzes olu, ko pēdējā laikā tik bie�i sāka izmēģināt vecajā labajā Holandē � tvaiku. Pat Leidenā, pilsētā, kas bija slavena ar savu gudrību, tie�ām atradās citādi diezgan gai�as galvas, kas tomēr �ajā Belcebula uzticīgajā pavadonī gribēja saskatīt ko vairāk nekā bīstamu un nedro�u rotaļlietu.

Vai Dievs cilvēkam, ko tas radījis pēc sava ģīmja un līdzības, nebija devis divas rokas, lai tas strādātu, un divas kājas, lai tas varētu kustēties pa zemes virsu? Tā nu ari Lodeviks Kornfelts piederēja pie tiem cienījamiem vīriem, kuri 1837. gadā iesniedza valdībai brīdinājumu par toreiz apsprie�amākajiem au�īgajiem plāniem celt dzelzceļu no Hārlemas uz Amsterdamu. Lai gan �ādi lūgumraksti plūda no visām provincēm, nekrietnie valdības padomnieki diem�ēl bija izvedu�i savu gribu, un karalis, uz kura gudrības un saprāta Lodeviks bija dibinājis namus, jā, karalis, laikam vecumā kritis bērna prātā, bija atbalstījis �os karstgalvjus un jaunievedumu ākstus, un tā nu dzelzceļ� visai zemei par kaunu bija kļuvis par notiku�u faktu.

Elli�ķīgā izgudrojuma iesvētī�anas dienā, pagāju�ā gada 19. septembri Lodeviks Kornfelts gan bija devis svinīgu solījumu pats to nekad neizlietot, un kamēr tēva vārdam vēl bija kāds svars bērnu dzīvē, ari saviem piederīgajiem neatļaut to darīt.

Bet tā vien likās, ka tvaika spēks gribētu kur vien iespējams kļūt par mocību un sodu Komfeltu tēva darbīgajā un dievbijīgajā dzīvē. Viņ� vienmēr bija neticīgi purinājis galvu, dzirdot stāstam par tvaika spēka dzītām austuvēm, kamēr viņa dēls Nikolāss, kas pirms diviem gadiem bija devies ceļojumā uz Londonu un Glāzgovu, nebija jūsmīgiem vārdiem aprakstījis jauno izgudrojumu un apgalvojis, ka Anglijā tvaiks jau sākot izspiest roku austuves. Kop� �ā ceļojuma Nikolāss kala neapdomīgus plānus par austuves pilnīgu pārveido�anu un atjauno�anu, ta�u tēvs tiem pretojās ar visu valdītāja varu un spēku. Nekad viņ� neatļau�ot savu tēvu lepno mantojumu tādiem bezdievīgiem izgudrojumiem � viņam ari būtu jākaunās no saviemm strādniekiem, kuru ilggadīgie piedzīvojumi un iestrādāto roku veiklība esot labākā ķīla audumu augstākai kvalitātei!

Bet nu tie�ām viņa kaimiņ� un konkurents Duverens, turklāt vēl menomīts, kas neklausīja ne Dievam, ne Dieva bau�ļiem, bija izmēģinājis divējas tvaika austuves � un Nikolāss tēvam sausā balsī pastāstīja � pasūtījis nākamajam gadam vēl �etras. Turpat pie pilsētas uz kāda no nesen nojauktajiem vaļņiem Duverens cēla jaunu fabriku. Likās, ka par spīti gandrīz visu ra�o�anas nozaru bezcerīgajam panīkumam, viņam nebūt neklājās ļauni. Vai viņ� nelielījās, ka tagad tas varot ra�ot trīsreiz tik daudz sar�a un bajeta kā agrāk un tam jāturot tikai puse no agrākā strādnieku skaita?

Ja Lodeviks Kornfelts līdz �im bija par tvaiku zobojies, tad tagad viņ� sāka to nīst. Un te nu vēl vakar vakarā, jau tre�ajā dienā, ko tā pavadīja viņa mājā, māsas meita Mībetje ar acīm redzamu lepnumu bija pastāstījusi, ka tā no Parīzes uz Leidenu, ceļojot no Parīzes līdz Sen-Kantenai, braukusi pa dzelzceļu. Visi Agjes mātes un viņas meitu izbaiļu pilnie skatieni nebija varēju�i apturēt reiz vaļā palaisto meitenes valodas straumi. Viņa nemanīja kā pietūka dzīslas tēvo�a platajā pierē un kā viņ� ar lūpām tik stipri saknieba pīpes kātu, ka pīpe salūza. Kamēr beidzot viņa sarūgtinātā balss to padzina no atmiņu paradīzes: �Klusu bērns! Dzelzceļa vilciens ir pa�a nelabā izgudrojums un to dzen viņa elpa. Nevienam, kas dzīvo �eit mājā un sē� pie �ī galda, nav atļauts to izmantot, kur nu vēl iedomīgi lielīties, ka tas iepazinies ar �o velna izdomājumu!�

Un jau otro reizi �o triju dienu laikā noticis neticamais: �ī jaunā, au�īgā skuķe tam runāja pretī, bez kādas bijības izteica pati savas domas un pat smiedamās apgalvoja, ka tēvocis jau pēc da�iem gadiem dro�i vien mainī�ot ieskatus! Tie�i tagad, vērojot akmeņkaļus, kas ar sijām atbalstīja izlauzto ģēveles akmeni, lai tas nenogāztos zemē, viņam tas atkal ienāca prātā, un tai pa�ā laikā viņ� atcerējās kādu citu nemiera garu, savu māsu, ko tas bija mīlējis visā savā brāļa maigumā, māsu, kas viņu kopīgās bērnības laikā bie�i bija sacēlusies pret tēva valdītāju gribu un kas par to vēlāk dzīvē bija tik grūti cietusi.

Bet ja viņa tēva bardzība ar Annu nekā nebija panākusi, ko viņ� nu lai dara ar nelaiķes bērnu, pieaugu�u jaunavu, kuras sirdī tik kupli likās sazēlis augstprātības stāds. Kā viņ� varēja sēt kristīgās padevības sēklu tur, kur zeme acīmredzami bija tik vāji sagatavota?

Tad viņa skatiens krita uz vecāko dēlu, kas savos mācītāja svārkos tik slaiks un gar� stāvēja turpat blakus un tik dziļā nopietnībā nolūkojās amatnieku darbā. Cik lielam tomēr vajadzēja būt mācītāja iespaidam uz sievietēm! Kur� gan varēja labāk kā Hendriks, kas ta�u tagad gaidīja vietu un pagaidām dzīvoja vecāku mājā, kur� gan varēja labāk parūpēties par Mībcljcs dvēseles pestī�anu un ar pamācīgām sarunām paskaidrot tai dzīves nopietnību, kas meitenei vēl likās glu�i sve�a!

Gadījās ka tie�i tai pa�ā mirklī Hendrika Komfelta domas no savādā un vieglprātīgā sievietes ģērba ģēveles reljefā bija aizklīdu�as pie sievie�u apģērba vispār un fran�u māsīcas tērpa atsevi�ķi. Arvien no jauna viņam bija jādomā par brūni un sidrabaini svītroto tafta kleitiņu, kas |āva redzēt apbrīnojami daudz no viņas baltā un maigā kakla, un kuras garās un platās piedurknes pie katras kustības atklāja divas apa|as un stingras rokas. Viņa māsas un to draudzenes ta�u vienmēr valkāja krokotas nātnas drēbes apkakles, kas bija ie�ūtas viņu ģērbos. Viņ� tie�ām vēl nekas nebija redzējis tik bezkaunīgu sievietes apģērbu! Augstākā mērā neapmierināts pats ar sevi, viņ� centās atgainīt domas par meitenes spīdīgi gludo ādu, jo tas ta�u bija kārdinājums, Dieva uzlikts pārbaudījums viņa tikumiskajam spēkam un izturībai... bet arvien no jauna Mībetjes seja ar smaido�o sārto muti un tum�i dzirksto�o skatienu virs zī�aini kailā kakla dzēlīgā skaidrībā atmirdzēja viņa acīs.

�Heini!� Tēva pavēles signāls iztraucēja jauno mācītāju pārdomās. �Vai esat jau runājis ar savu māsīcu Mībetji par to, pie kāda mācītāja viņa ies baznīcā?�

�Es?... Nē, tēvs... es domāju...�

Lodeviks Komfelts neticēja savām acīm. Viņ� nebija paradis redzēt, ka vecākais dēls stostījās un bailīgi meklēja vārdus. Dēla seja viņa acu priek�ā pietvīka tum�i sarkana, tā apjuka kā zēnam, kas pieķerts nedarbos, un sev par vislielāko nepatiku viņam likās, ka tas pareizi uzminējis �ī apjukuma iemeslu. Lodeviks Komfelts ikdieni�ķā dzīvē uz mīlestību, ko tas kā dzejnieks mēdza apdziedāt jūsmīgos vārdos, skatījās drīzāk ar neuzticību nekā ar sajūsmu. Tā tik vēl trūka, ka Hendriks, kuram kā mācītājam vēl tikai vajadzēja iekarot slavu un stāvokli, un kas mācītāju pārpilnības dē| nu jau

vairāk kā gadu gaidīja vietu, būtu atdevis sirdi radiniecei, kas bija plika kā baznīcas �urka. Patiesi, viņ� ar �o bāra bēmu bija sev uzkrāvis plecos jauku nastu! � �

Tas likās glu�i kā debesu lēmums, ka tie�i �ajā mirklī Nikolāss iznāca no kantora paskatīties vai strādnieki jau beigu�i, un likt tiem veco akmeni ienest pagrabā. Lodevika Komfelta otrais dēls tre�ajā mū�a gadā gandrīz bija kritis par upuri �arlakam. Mazs un it kā nepieaugu�a izskata, viņ�, savas slimās un ātri nogursto�ās acis sargājot, vienmēr valkāja za|u atgaismi virs sejas. Kamēr abi vecākie dēli brīdi stāvēja blakus, tēvs salīdzināja viņu abu izskatu. Pēk�ņi veikalnieka smadzenēs atplaiksnīja it kā zibens: ja viņ� varētu Ni-kolāsu apprecināt ar Mībetji! Kā jau vairākkārt bija izrādījies, Ni-kolāsam sievu atrast nebija pārāk viegli. Pēdējā laikā viņ� sāka palikt īgns un sarūgtināts, sevi�ķi pēc tā nolādētā Anglijas ceļojuma. Fabrikas vadībā viņ� tam slepeni strādāja pretī, un bie�i vien, kad Lodeviks savukārt pretojās dēla jaunievedumu plāniem, tas pārmeto�i iesaucās, kādē| viņ� tam nejāvis studēt, viņam ta�u esot labāka galvā kā Heinim un Dāvidam! Rūpes par savu pa�u ģimeni dro�i vien visas �īs au�ības ievirzītu pareizā gultnē. Tie�i to viņam vajadzēja, lai tas aizmirstu savas tuk�ās iedomas, un ja arī viņa āriene nebija tāda, kas varētu pamodināt jaunās sievietes mīlestības jūtas, viņ� tomēr bija krietns zēns, tam bija arī diezgan gribasspēka un rakstura stingrības, lai būtu Mībetjei par gudru un stingru vadoni.

Komfelta apmierināts ar lielo, balto roku noglāstīja zilo, noskūto zodu. �Klās,� viņ� jautrā omā iesaucās, �pasauciet meitenes, lai tās vēlreiz apskata akmeni, iekams tas pazūd pagrabā. Jūsu māsīca dro�i vien nebūs redzējusi tik vecu holandie�u akmeņkaļu darbu.�

Bet Klāss, kuru ļauni piedzīvojumi satiksmē ar sievietēm bija darīju�i biklu, sarāvās un nomurmināja kaut ko nesaprotamu.

To pa�u vakaru, tie�i desmitos, kad tēvocis Komfelts bija piecēlies no atzveltnes krēsla un kājsoliņu nesēju sievie�u procesijas pavadībā iegāja ēdamistabā vakariņās, pie kamīna, ko vēl nekurināja, jo bija tikai novembris, stāvēja kāds jauns vīrietis, kura seja Mībetjei vēl bija sve�a.

�Dāvids!� krustmāte Agje priecīgi pārsteigta iesaucās. Viņai glu�i neparastā ātrumā tā pietecēja jaunajam vīrietim, satvēra rokās viņa smaidīgo, glīto, pēc jaunākās fran�u modes apgrieztās vaigu bārdas ierāmēto seju un to skanīgi noskūpstīja. Ari tēvocis Kornfelts likās iepriecināts, viņ� omulīgi uzsita dēlam � studentam uz pleca un aizsūtīja Kosji pēc vīna pudeles.

�Es ta�u nevarēju sagaidīt izdevību iepazīties ar savu jauno radinieci,� iesaucās Dāvids, kas jau mātes glāstu laikā bija ziņkārīgi skatījies Mībetjē. Ātri palocīdamies, viņ� satvēra tās roku: �Eh bien, ma chere cousine, est-ce qu'on peut s'accoulume a notre petite ville de province?�(Nu, mīļā māsīca, vai var pierast pie mūsu provinces mazpilsētas?)

Meitene, kas tēvo�a mājās pirmo reizi dzirdēja tik laipnu uzrunu, turklāt vēl fran�u valodā, izbrīnījusies pacēla acis. �Ce n'est pas facile de Ss�accoutumer 'a un pays qu'on ne connail point,� (Nav viegli iedzīvoties zemē, ko nepazīst), viņa atbildēja, graciozi papu-rihādama matu cirtas. Bet redzot smaido�o apbrīno�anu, kas mirdzēja viņa skatienā, tai vajadzēja mulsi nolaist acis.

Bet namatēvs jau pārtrauca iemīļoto nodarbo�anos � pēc visiem mākslas likumiem sagriezt gaļas desu ovālās �ķēlēs � un pērkonīgā balsī uzsauca dēlam: �Jūsu jaunā māsīca lieliski prot holandiski; kārtīgam holandietim nepavisam neklājās lielīties ar sve�valodu druskām!�

Mībetjei par lielum lielu izbrīnu tēva rājiens Dāvidu Komfeltu, kā likās, ne vismazākajā mērā neiespaidoja. Viņ� atpogājis zilos svārkus ar zelta pogām un augstu samta apkakli, un kreiso roku iebāzis savās dzeltena brokāta mākslinieka vestes piedurknes izgriezumā. Glāsto�iem pirkstiem viņ� saglauda viļņainos, zeltaini brūnos matus, ko tas valkāja pēc jaunākās modes zemu pār pieri noskūtus, un smejoties rādīja savu zobu krā�ņo baltumu. �Mīļais tēvs, bez sve�valodām mums trūktu labas tiesas ļoti derīgu lietu, kā jūs, par savu jauno spuldzi runājot, teiktu regulatora vietā, un, par vakariņām runājot, jūs bie�i vien nelietojat vārdu "souper"; vai jūs savai godājamai kundzei vienkār�a mēteļa vietā neesat dāvinājis fran�u �pelisse"?

Viss tas izplūda tik jautrā raitumā, ka notika neticamākais: tēvocis Kornfelts vis nenoskaitās vēl vairāk, bet papurināja lielo galvu un piebalsoja vispārējai jautrībai. Klepojot un smejoties, viņ� beidzot atrada vārdus: �Te nu jūs redzat, māsas meita, kā iet, kad tāds vienkār�s tirgotājs kā es izaudzina mācītu dēlu.�

Ar gai�o, maigo zoda bārdiņu rota|ādamies, Dāvids paskaidrojot griezās pie māsīcas: �Agrāk mēs, holandie�i, tā bijām piebārstīju�i savu valodu fran�u vārdiem, ka no holandie�u valodas daudz vairs neatlika, bet, kop� esam padzinu�i "tirānu", mēs vairs nejaujam sev pārmest patriotisma trūkumu.�

�Tie�i pazemojuma gados mēs mācījāmies mīlēt savu tēviju!� svinīgi apstiprināja Lodeviks Kornfelts.

Dāvids, kas bija paņēmis no Kosjes rokas atkorķēto pudeli, pacēla savu glāzi pretī jaunajai radiniecei: �Uz tautu brālību!�

Kamēr Hendriks skaitīja garo vakara lūg�anu, ko Mībetje vēl lāga nesaprata, viņa iedro�inājās caur pievērtiem plakstiem tuvāk aplūkot jauno brālēnu. Pēk�ņi tā izbijusies ievēroja, ka viņ� darīja tie�i to pa�u. Viņas uzmanību ievērojis, students tai zīmīgi pamirk�ķināja ar acīm, kas viņai lika vēl vairāk nosarkt, bet reizē radīja arī kopīgas sazvērestības patīkami satrauco�u sajūtu. Tēvocis Kornfelts ska|i un dimdo�i noteica �āmen�. Kamēr �ķīvis ar sviestmaizēm staigāja apkārt un vīrie�i ar pazinēju sejām nogar�oja vīnu, viņ� dēlam vaicāja, vai tas jau esot lasījis Hāgas avīzes vakardienas numuru.

Dāvids smiedamies kratīja galvu: �Vakar ta�u bija van der Hu-vena doktora dzīres, mēs tikai �orīt pusastoņos pārnācām no "Deila" un tad vēl kopā ar trako Andrīsu aizbraucām uz "Mācīto vīru" pie Hillegoma, tā ka es tikai pustrijos tiku uz lekcijām. Ne|aunojies, mīļā māt, bet �īs vakariņas ir ari mans �īsdienas azaids.�

Lai gan Hendriks pārākuma apziņā un nicinājumā saknieba lūpas un māte noraizējusies papurināja galvu, likās tomēr, ka veco Komfeltu �ie jauneklīgā pārspīlējumā atstāstītie izlaidīgie studentu piedzīvojumi nebūt neaizskāra nepatīkamā kārtā, viņ� pat starp diviem kumosiem apjautājās, kādi biju�i ēdieni un dzērieni.

�Noteikti katram no mums �etras pudeles kantmerla uz sirdsapziņas, par �ampanieti nemaz nerunājot,� di�ojās students, bet visus �os varoņdarbus viņ� prata tik jauki atstāstīt, ar tik labu humoru attēlot rīta sveicienu, ko tie ar draugiem dziedāju�i skaistajai viesnīcnieka meitiņai, un viņas �vecā� sprediķi, kas tam tūliņ sekoja, ka pat Kējct-je aizmirsa savu aristokrātisko atturību un smejas līdzi, kamēr Zārlje arvien apjautājas par jauniem sīkumiem. Un jaunā radiniece kaisto�u galvu sēdēja un klausījās. Tad tāds bija �is students, par kuru Kosje bija teikusi, ka tam nerūpot ne augstākā dzīve, ne dvēseles pestī�ana, bet par kuru Zārtje ar lepnumu prata stāstīt, ka viņ� esot literatūras biedrības biedrs un jau tagad paspējis laikrakstos un kabatas grāmatās iespiest vairāk dzeju nekā tēvs visā savā mū�ā.

Ja bargais tēvs mierīgi noskatījās �ā dēla va|ībā � tas ātri bija k|uvis par sarunu viduspunktu �, tad tam bija savs iemesls. Dāvids bija spo�a parādība studentu pasaulē. Viņ� bija lu-draugs ar daudzām universitātes slavenībām, viņ� bija profesora Gēla mī|ākais skolnieks, un kādā disputā tas pat bija ar pretjautājumu iedzinis strupceļā pa�u vareno Zīgenbēku. Kā dzejnieks viņ� nesekoja di�ciltīgajam Bilderdikam vai cildinātājam Tollensam kā viņa tēvs, bet tam par lieliem sirdsdēstiem piederēja pie kāda jaunāka pulciņa, kas bija salasījies ap karstgalvi Potgīteru, un kas jaunajā laikrakstā ar nekaunīgu nosaukumu �Vadonis� iedro�inājās ap�aubīt gadsimta pirmā cetuk�ņa cēlās dzejnieku cilts slavu un nopelnus.

Lodevika Komfelta jaunības sapņi, no kā tam revolūcijas gadu jukās bija nācies atteikties � viņ� bija gribējis kā studēts vīrs pacelties aug�up no tirgoņiem mācītu vīru aprindās�, Dāvids tagad varēja piepildīt tēvam par slavu un apmierinājumu. Dāvidam jau tagad bija labi sakari, kas tam vēlāk tiesne�a karjerā varēja lieliski noderēt. Turklāt viņam bija seja, kurā varēja iemīlēties visbagātākā jaunava no di�ciltīgākās dzimtas... Tā vecais samierinājās ar faktu, ka �ā viena dēla studijas tam maksāja dārgāk nekā visu citu bērnu audzinā�ana kopā.

�Jūs nupat runājat par jaunākajiem notikumiem, tēvs,� students, gurdi ar zelta pulksteņa ķēdes karu|iem rota|ādamies, ievadīja sarunu nopietnākā gultnē. �Van der Huvens aizvakar bija audiencē pie kara|a pasniegt savu doktora darbu. Jaunā majestāte esot lielisks cilvēks, laipns un tomēr īsts valdnieks. Viņam esot padomā lielas lietas.�

�To es varu apliecināt,� sarunā iejaucās Nikolāss, kas bija klusējis, kamēr Dāvids klāstīja savus studenta varoņdarbus. Ar nemierīgu, viņam par paradumu kļuvu�u �estu tas runājot bīdīja �urp un turp zaļo acu algaismi. �Par visām lietām ievērojami uzlabo�ot pasta satiksmi. Drīz vien mums nebūs pa�iem jāiet pakaļ vēstulēm, tās divas vai pat trīs reizes dienā pienesīs mājās.�

Vecais Komfelts kratīja galvu. �Cilvēkiem vairs nebūs laika mierīgi apdomāt veikallietas, ja tie augu dienu mājās stieps vēstules. Mūsu laikā jau tā pārāk daudz steigas. Vienmēr esam biju�i apmierināti ar vēstuļu piene�anu reizi dienā, kam gan vajadzīgi �ie liekie jaunievedumi?�

�Parīzē�,� Marija Elīzabete iebilda par nepatiku tēvocim, kas labprāt necieta, ka sievietes iejaucās vīrie�u sarunās, �Parīzē jau tagad var sūtīt ziņas pa gaisu. Stundas laikā var saņemt atbildi uz jautājumu, kas sūtīts uz Strasburgu vai Lionu, tas esot ļoti savāds un ievērojams izgudrojums, un to sauc par telegrāfu.�

Dāvids Komfelts smiedamies aizspieda ausis: �Bet, jaukā māsīca, cik neglīti tik gudrs vārds izklausās jūsu skaistajā mutē!�

Glu�i pretstatā savai parastajai kautrībai Nikolāss ar ātri pamodinātu interesi pagriezās pret radinieci: �Par to arī es jau dzirdēju Anglijā. Jā, pēdējā gadsimta ceturksnī radu�ies vairāk un svarīgāki izgudrojumu nekā visā iepriek�ējā gadsimtā.�

Tēvs nemierīgi pastūma �ķīvi sānis un sāka tīt mutautu, ko tas bija iespraudis starp kakla lakata krokām. Viņa bailes, ka Nikolāss nu izmantos izdevību, lai dziedātu slavas dziesmu savai tvaika ma�īnai, un sāks stāstīt savus angļu brīnumstāstus, kuriem te neviens neticēja. � �īs bailes izkliedēja Dāvida iejauk�anās � tas reti kad pieļāva kādam cilam pārņemt vadību viņa iesāktajā sarunā. �Neklausieties viņā, mīļā māsīc,� viņ� Mībetjei jokojot pavēlēja, �jūs ta�u zināt, ka jums iemetīsies riebīgas krunkas pierē, ja sāksiet nodarboties ar gudrām lietām!�

Bet nu Mībetje palaida tādus smieklus, kādi pie cienīgā Kornfeltu dzimtas vakariņu galda sen nebija dzirdēti.. �Jūs nu gan esat no vecās skolas!� viņa zobojās. �Francijā neviens vairs netic, ka valdzino�as var būt tikai dumjas sievietes!�

Krustmātei Agjei piekrīto�i mājot ar galvu, ģimenes vecākais dēls mācītāja amata kanmdidāta stingrībā meta svaru kausā savus ieskatus: �Ārējais valdzinājums lemts iznīcībai. Galvenais ir sirds prāts, un tas ciestu, ja sieviete ar savu vājo un maigo garu gribētu iedziļināties lietās, kas nav lemtas viņas dzimumam.�

�Es palieku pie mūsu labā vecā van der Palma gudrā izteiciena,� piebilda māte, rokas salikusi pateicības lūg�anai: �Sieviete ir gudra diezgan, ja tā prot izvairīties no siena vezuma, kas tai brauc pretī.�

Bet Nikolāss atkal pārliecās pār galdu jaunajai radiniecei pretī, atkal viņa roka satraukti stumdīja �urp un turp za|o acu aizsargu. �Anglijā,� viņ� iesaucās ātri un par spīti komiskajam Dāvida izmisuma �estam, kas Marijai Elīzabetei nepagāja garām nepamanīts. �Anglijā sievietes tagad prasa da�ādas tiesības, kas līdz �im bija tikai vīrie�iem. Viņas prasa iestāju brīvību augstajās skolās, da�as mācās latīniski un grieķiski, un man pat stāstīja par kādu sievieti, kas gribot izglītoties par ārstu.�

Ap galdu izplatījās neomulīga noskaņa. Komfelta kundze uzmeta slepenu skatienu vīram, kas �ajās au�īgajās runās klausoties, zaudēja pacietību, jo viņ� jau kop� minūtēm rokas salicis gaidīja pateicības lūg�anu. Dāvids savilktām uzacīm skatījās griestos, un māsas, kurām vēl vajadzēja noridāt galdu, nomazgāt traukus un rīt agri celties, nolādēja �ang|u� brāļa p|āpā�anu, kurā ta�u neviens nopietni neklausījās. �ajā mirklī Abrams, kas kā parasti bija nostājies savā stāvvietā starp Kosji un Zārtji, laida va|ā savus nepieklājīgos skarbos smieklus, � no kā to velti mēģināja atradināt, � reizē ar vārdiem: �Viņa ta�u prot latīniski!�

�Kas prot latīniski?� Aiz ļoti da�ādām sajūtām �is jautājums paspruka reizē tiklab Dāvidam, kā Nikolāsam. Tā kā Marija Elizabete bija pietvīkusi kā uguns, tas maz ko līdzēja, ka Zārtje zem galda deva labi tēmētu spērienu nodevēja kājām.

Pietūku�ās dusmu dzīslas tēva pierē laupīja zēnam drosmi. �Protams, viņa,� viņ� vilcinādamies paskaidroja, �viņa ta�u nesen man palīdzēja Ovīdiju...�

�Bet nu diezgan kladzināts,� vecais Komfelts saņēmās tēva cieņā, �Jaujiet beidzot Heinim noskaitīt pateicības lūg�anu.� Iekams Abrams saskaņā ar priek�rakstu paspēja nodurt acis, viņ� saņēma stingri norājo�u mātes skatienu.

Bet Dāvids bija ātri uzlicis roku uz Mībetjes kailā elkoņa. �Saki ta�u, lūdzu, ka tas nav tiesa!� viņ� steig�us �ukstēja. �Mīļa jauka meitene, kas prot latīniski � tā ta�u būtu ziedo�a roze, kas smar�otu pēc etiķa...!�

Tā kā Marijai Elizabetei vēl nebija divdesmit gadu un tā nu ne par kādu naudu pasaulē nebūtu gribējusi redzēt izdziestam apbrīnu jaunek|a acīs, kas kavējās pie tās, viņa �ukstēja, reizē savu vaigu ugunīgo piesarkumu aizsegdama ar matu cirtām: �Ai, par to nevar būt ne runas, es ar viņu tikai pajokojos.�

Krustmāte Agje ar �ukstu �cst!� lika visiem apklust, jo klusajā telpā jau sāka vi|ņot kandidāta skanīgā un svētsvinīgā balss. �oreiz arī Nikolāsa acis bija paliku�as neaizvērtas. Tās aiz za|ā atgaismja uzmanīgi vēroja abus jaunie�us, kas sēdēja galda otrā galā. Viņ� bija vērīgi klausījies un neviens �ukstēts vārds nebija pazudis viņa dzirdei. Viņa smalki veidotās bālās lūpas sakniebās sāpīgā nicinājumā. Vai tie�ām viņ� vienu mirkli bija ticējis, ka �ajā galviņā varēja mājot kas cits kā tikai au�īga patiktkāre? īstenībā viņas visas ir vienādas, viņ� sarūgtināts domāja. Un kad tas piecēlās, lai dotos pēdējā kontroles gājienā pa austuvi, viņ�, kā jau tik bie�i bija darījis, arī �oreiz mierināja sevi ar senm zināmiem un rūgtiem vārdiem: Tādam vīram kā viņam vismaz nebija jābaidās aiziet bojā tīklos, ko sievietes savā melīgajā viltībā izmeta.

IV ROMANTISKS PIEDZĪVOJUMS

Zārtje ar Mībetji sēdēja blakus varenās gultasvietas malā. Aukstos ce|us viņas bija apsegu�as ar vienu no adītajām segām, un otru apņēmu�as saltumā drebo�iem pleciem. īsas un pārlieku ātri kūsto�as tauku sveces gaismā viņas puksto�u sirdu lasīja biezo sīka iespieduma grāmatu, ko viņu sastingu�ie pirksti tikai ar pūlēm varēja noturēt. Parīzes Dievmātes Katedrāle! Augstu pār pagalma laukumu spīdēja mēness, kura stari ar asu saltu spo�umu spiedās cauri nolaistajam baltajam loga aizskaram un meta spocīgus rakstus uz ka|ķa baltajām sienām un tum�ās koka grīdas. Neparastā skaidrībā istabā iezīmējās divi pakārti jaunavu apģērba gabali.

�Pēc piecām minūtēm viņa būs izdegusi,� Zārtje vaimanāja, ar sve�u tīrāmām dzirklēm izdarīdama pēdējo glāb�anas mēģinājumu. �Es nemaz nevaru beigt, tas ir tik brīni�ķīgi!�

Pirms �o dārgumu atra�anas Mībetjes somā viņa nebija pat sapņojusi, ka varēja būt tādas grāmatas. Tas ta�u bija kas cits nekā Bilderdika vai Reinvisa Heita dzeju sējumi un pat Hildebranda vai Hazebruka jautrie stāsti! Viņas ausis dega zem glītām caurulī�u krokām rotātās naktscepures lentas. Kvazimodo, Esmeralda, Fēbus de �atopers tēlojās viņas acu priek�ā kā dzīvas būtnes. Dieni�ķajos mājas darbos viņa vērpa tālāk grāmatas kvēlo�o romantiku un ilgojās pēc vakara, pēc aukstās istabas ar tauku sveci alvas sve�turī. �īs satrauktās ilgu pilnās baudas stundas, kuru svētie bija �atobrians un Valters Skots, Viktors Igo un Aleksandrs Dimā, drīz bija nodibināju�ās ģimenes tre�ās meitas un Marijas Elizabetes Silvēnas sirsnīgo draudzību. Tēvam dro�i vien mati būtu saslēju�ies stāvus, ja tas būtu zinājis kādiem noslēpumiem �ajos vakaros apmainījās abas meitenes, kas sapratās ar skatieniem, pusvārdiem! Mībetje bija vienīgais cilvēks, kas zināja, ka Zārtje sirdī glabāja slepenu kaislību pret jauno Kāsu van Duverenu, viņas tēva ienīstā konkurenta dēlu, ar kuru tā kādreiz, no Leisendamas skolas mājā braucot, liellaivā bija pavadījusi da�as neaizmirstamas stundas. Vienīgi Mībetje ta�u 48

bija spējīga saprast �īs mīlestības romantisko traģiku un palīdzēt kalt vispārdro�ākos slepenas sarakstī�anās vai pat slepenas satik�anās plānus.

Nereti, kad meitnes sēdēja ap lielo spogulim līdzīgi mirdzo�o apa|o galdu pie �uvekļa, Zārtjes gai�i brūnās acis zem garajām zīda mīkstajām skropstām aizklīda pie māsīcas uzticībā noliektās sejas. Ar slepenu prieku viņas domāja par īsto Mībetji, kas bija pavisam citāda nekā tā, kas tagad te redzama nodurtu skatienu un rātni sakniebtām lūpām. Jo tikai ar Zārtji vēlu vakarā lielajā gultasvietā, kad duso�ā pilsēta vareni un smagi ap viņām klusēja un regulāri retumā atskanēja tikai torņa sarga signāls vai naktsarga dziesma, viņa dalījās atmiņās par lielo, gai�o un gavilējo�o Parīzi. Visas sievietes tur bija skaistas un gribēja patikt, bija elegantas un krā�ņi ģērbtas, visi vīrie�i lika savas sirdis �īm sievietēm pie kājām � un tā kā Marizes tēvs bija spēlējis Lielās operas orķestrī, Leidenas māsīca, kas teātri pazina tikai no gadatirgus leļļu skatuves niecīgajām izrādēm, no savas fran�u radinieces ieguva skaidru jēdzienu, kā dāmas un kungi uzstājās, izskatījās un tēloja �Ernani� un �Robertā velnā�.

Mībetjei pa�ai �ie stāsti pirmajā tum�ajā un saltajā ziemā, ko tā pavadīja tēvo�a Komfelta namā, bija vienīgā izklaidē�anās garajās dienās, ko aizpildīja gludinā�ana un lāpī�ana, spodrinā�ana un putekļu slaucī�ana. Viņa pati pierunāja sev drosmi, apgalvodama Zār-tjei, ka tā tikai pagaidām palik�ot Holandē. Viņa brauk�ot atpakaļ uz Parīzi, tiklīdz viņa kā audzinātāja bū�ot nopelnījusi diezgan daudz naudas, lai samaksātu atpakaļceļu.

Ka viņai jākļūst par audzinātāju, to viņas māte bija nolēmusi, ilgi gulēdama slimnīcas gultā. Viņa nedrīkstēja ilgu laiku apgrūtināt tēvoci Kornfeltu, kas bija uzņēmies tās aizbildnību. Ar tēvo�a ienākumu viņai nebūs grūti atras vietu kādā bagātā di�ciltīgā namā. Viņa ta�u vienādi labi runāja kā franciski, tā holandiski, kam vēl bija pieskaitāma viņas veiklība visos sievie�u rokdarbos, prasme spēlēt da�ādus mūzikas instrumentus un lieliskās skolas liecības, ko tai bija izdevis viņas vecāku draugs un kādas slavenas audzinā�anas iestādes vadītājs Mi�ela kungs.

Kad radiniece Zārtjei pastāstīja savu plānu, tā gan pasteidzās viņas cerības apslāpēt. �Neticu, ka tēvs tev �ai ziņā kādreiz palīdzēs. Viņ� gādā par tevi tāpat kā par mums, un tas ta�u būtu kauns Komfeltu vārdam, ja tev vajadzētu iet pie sve�iem ļaudīm maizi pelnīt.�

Ar to viņa gan Mībetjē darīja glu�i pretējo iespaidu tam, kādu bija vēlējusies. �Mani nesauc par Komfeltu, mans vārds ir Silvēna. Ari māte to neuzskatīja par kaunu.� Mībeljes lepnie vārdi un liesmainais skatiens apklusināja Zārtjes iebildumus. �Vai visi Dimā un Igo varoņi ari nedarīja, ko tie turēja par labu un pareizu, un vai tie beidzot neuzvarēja visus �ķēr�ļus un spaidus?�

Ziemas naktīs aukstajā guļamistabā ari Mībetjei bija romantikas un krāsainu pārdro�u plānu stundas. Cik sausa un vienmuļa viņai tomēr likās dzīve Holandē, kur gandrīz vienīgā izklaidē�anās bija svētdienas pastaigas gājiens uz Zuterverdas vārtiem un iknedēļas jauna sievie�u pulciņa sanāksme, kurā �uva svārciņus un biksiņas mīļajiem nēģeru bērniņiem, � ja viņa to salīdzināja ar bagāto dzīvi vienkār�ajā Parīzes ārpilsētas modes veikalā. Katrs omnibusa brauciens pilsētā, kur Pālē Rojālā varēja noskatīties lielo veikalu visjaunākajos modes izgudrojumos, katra ienākusi pasūtītāja, kas prata tērzēt par galma sīkajiem un lielajiem skandalozajiem nolikumiem un politikas manevriem, viņai tur bija biju�i īsti svētki!

Vareno iespaidu, ko, viņai ierodoties, bija darījusi Komfeltu nama bagātība, ar laiku stipri satricināja viņas pa�as novērojumus, kā no bezgalīgi daudzajām grezni iekārtotajām istabām gandrīz tikai vienu vienīgo apkurināja, un arī tad visai taupīgi, ar kūdru. Spuldzi nekad nedrīkstēja ienest agrāk kā tad, kad bija nozudusi pēdējā dienas gaismas dzirkstele, un ģimenes meitām gan bija veseli skapji pilni smagu un nevainojamu apak�drēbju, bet krietni vecmodīgos ģērbus tām vajadzēja tik ilgi izlabot un pārtaisīt, kamēr visur varēja cauri redzēt kailus metus.

Mībetje nezināja, ka tēvocis un krustmāte Kornfelli, kas māju ar mēbeļu bagātību bija mantoju�i no vecākiem, savā jaunībā tik pamatīgi bija iepazinu�ies ar fran�u laikiem un visām �o laiku nabadzības, aukstuma un bada �ausmām, ka tagadējais dzīves veids tiem par spīti vairāk kā neapmierino�ai austuves veikala gaitai rādījās gandrīz iz�ķērdīgas pārpilnības spo�umā. Turklāt reizē ar valsts patstāvības atjauno�anu holandietim augstā cieņā atkal bija cēlu�ies senie nacionālie vienkār�ības un taupības tikumi. Tā kā vārdi �francisks� un �vieglprātīgs� nozīmēja apmēram vienu un to pa�u, krustmāte Agje ar savām asajām un kustīgajām acīm modri raudzījās, lai Parīzes māsīca ar savu vairāk kā raito izturē�anos un savu krāsaino ģērbu greznību nesagrozītu galvu viņas meitām.

Lai gan viņa nereti, kad tēvocis Kornfelts ar pārāk bargiem soda rīkojumiem sāka īstenot savu tēvi�ķo pavēlnieka gribu, ar savu maigo izlīdzinātāju mātes prātu bija iestājusies par starpnieci, viņa pati vēl nesen bija izteikusi Kējctjei asu rājienu, kad tā Mībetjes pārtaisītā un pēc jaunākās Parīzes gaumes izrotātā cepurē bija gribējusi iet pie tā Kunga galda. Tā nu Mībetje, krustugunīs noklausījusies �ajā sakarībā izteiktos vārdus par kristīgu vientiesību un jaunavīgu atturību, nopūzdamās Zārtjes galvas segu, pie kuras tā bija iesākusi to pa�u skaistuma darbu, atkal pārtaisīja tai pa�ā vecajā pieklājīgās bezgaumības izskatā.

Pārlieku daudz laika, cepures izrotājot, (auties savai mākslinieces patva|ai �fran�u� meitenei gan neatlika. Par to gādāja jau Komfeltu tēva ievestais un viņa laulātās draudzenes pārāk labi saprastais audzinā�anas princips � bērniem iekalt pienākuma apziņu un pa�valdību, pastāvīgi tiem uzliekot tie�i to darbu, pret kuru tic sajuta vismazāko simpātiju. Tā nu jaunajā māsasmeitā krustmātes Pītjes bargajā uzraudzībā vajadzēja lāpīt un izlabot visus tos noplīsu�os adītos apģērba gabalus, kādi vien mājās atradās. Viņa izlēja rūgtas asaras pār tēvo�a Kornfella smalkāko melno zeķu papē�iem, un (aunus lāstus tā ieadīja brālēna Hendrika naktscepurē, kuras adījuma savādos mezgliņos un caurumiņos mainīgais raksts tai uzdeva grūti atmināmas mīklas.

Un tā nu �ī jaunava, kas mācēja izvilināt no arfas saldas un harmoniskas skaņas un veco grēcinieku OvTdiju tulkot divās dzīvās valodās, kādu pēcpusdienu kopā ar citām sēdēja Komfeltu mājas dzīvojamā istabā pie acu uzņem�anas. Caur zilo logu aizsegu viņa ēnu veidā redzēja laimīgās, brīvās, patstāvīgās būtnes, kam Dievs bija licis pasaulē nākt kā vīrie�iem, kamēr viņai līdz pat dibenam vajadzēja izbaudīt bēdīgo likteni � �būt tikai meitenei�.

Svece nodzisa, iepriek� ne bez smakas da�as reizes gai�āk uzliesmojusi. Zārtje nepaguva izlasīt līdz galam Kvazimodo visvarenāko dēku. Par spīti niknajam salam viņa izlēca no gultas, pavilka aizkarus aug�up un veltīgi mēģināja lasīt tālāk mīļajā mēness gaismā, kas tomēr nebija diezgan stipra, lai ļautu saskatīt �auro un sīko iespiedumu. Pēk�ņi viņai pār lūpām izlauzās apspiests gaviļu kliedziens. �Es zinu kā varēsim dabūt jaunu sveci. Es ta�u pati Hendrika istabā �orīt to iespraudu sve�turī uz rakstāmgalda!�

Mībetje uzmeta skatienu Hendrika darbistabas sen jau tum�ajiem logiem. Tā kā naktssargs tikko bija nodziedājis �pusvienu�, brālēnam jau sen vajadzēja būt gultā. Tomēr viņa vilcinādamās iebilda: �Bet ja nu viņ� rīt pamanīs...?�

�Es jau reiz izmēģināju,� Zārtje smiedamās atzinās. �Viņam istabā ir trīs sveces un rit viņ� dro�i nodomās, ka tas vienu aiz pārskatī�anās atstājis degot.�

Viņa jau bija izņēmusi no skapja Mībetjes garo lakatu un, satraukumā iesmiedamās, pārmeta to savām apak�drēbēm. Uzmanīgi un klusu viņa atslēdza durvis. Ceļ� nebija tāls, da�i soļi priek�namā, kas tāpat kā istaba izgāja uz vaļējo pagalmu, tad divi pakāpieni lejup un stūrim apkārt līdz pirmajām durvīm pa labi. Bet kad viņa nedzirdamiem soļiem zagās cauri priek�namam un pa logu iemeta skatienu tum�ajā, bet savādā mēnesnīcas spo�uma pārlietajā brāļa istabas logā, viņai pēk�ņi bija tāda sajūta, kā kad tai pāri muguru nolītu auksta straume. Viņa zināja, ka sānis aiz loga tā bija redzējusi kaut ko sakustamies. Tā kā �Parīzes Dievmātes katedrāle� bija satraukusi viegli iekairināmo Zārtjes fantāziju, un viņa �ajā noskaņā bija gatava noticēt visneiespējamākajām lietām tā jau pēc trim sekundēm bija atpakaļ guļamistabā. �Hendrika istabā kaut kas nav kārtībā,� viņa aizelsusies �ukstēja. �Es skaidri redzēju caur priek�nama logu. Tur ir kāds gars vai spoks... vismaz tur kaut kas savādi kustējās!�

Mībetje vienā lēcienā bija pie loga, līdzīgi Zārtjei tā viņai blakus lūkojās caur aizkariem, seju pie aukstās rūts piespiedusi � bet pretējais logs bija melns un kluss, tikai mēness nedro�ā gaisma lija tam pāri.

�Ko nu, tu tikai būsi kaut ko iedomājusies,� viņa zobojās.

�Es nekā neiedomājos!� pretojās Zārtje gandrīz asarām acīs, �ej ta�u pati turp, ja man netici!�

Tā kā Viktors Igo arī Mībetji bija iespaidojis, viņa mirkli vilcinājās. Bet te vajadzēja pierādīt drosmi �īs mazās zaķpastalas Zārtjes priek�ā.

�Labi, es ie�u turp,� viņa varonīgi nolēma, �paliec tik ilgi pie loga un skaties vai vēl kaut kas kustēsies, kad bū�u Hendrika istabā.�

Viņa apmeta ap nosalu�ajiem pleciem lakatu, ko Zārtje bija iesviedusi gultā, ātri izzagās no istabas un devās caur priek�namam. Ātrs skatiens caur logu viņu pārliecināja, ka Zārtje tikai kritusi par upuri pati savai iekairinātajai fantāzijai. Un tomēr viņas sirds pukstēja ātri un sparīgi, kad tā atgrūda pievērtās durvis un . iegāja nākamā mācītāja svētnīcā, ko tā pazina tikai no spodrinā�anas dienām un mazgā�anas reizēm.

Mībetje nejuta sevi�ķu simpātiju pret godājamo mācītāja amata kandidātu, lai gan visi mājinieki, valdonīgo tēvu ieskaitot, viņu uzlūkoja ar cieņu un godbijību. Visas labvēlīgās dvēse|u gana pūles, ko Hendriks jau vairākkārt bija viņai veltījis, nebija spēju�as grozīt viņas izvairīgo izturē�anos. Savādi domīgais viņa tum�o acu skatiens, bālā seja, kuru tam labpatika, svinīgas garīgas apmācības izteicot, tik mulsino�i tuvu pielikt viņas sejai, viss tai iedvesa pretīgu sajūtu, par kuras īsto iemeslu viņa pati vēl nebija īsti skaidrībā. Neviļus viņā iznira �ī sajūta arī tagad, kad tā paspēra da�us soļus uz galda pusi un taustīja to vietu, kur vajadzēja būt sve�turiem. Asajām acumirkļa sirdapziņas trīsām, ko tā sajuta �īs mazās zādzības laikā, viņa tika pāri ar smīnu. Mācītāja kungam jau nevajadzēja skopoties ar katru sveces gabaliņu, kā abām meitenēm, � māte tam labprāt deva tik daudz sve�u, cik tam vajadzēja vakara darbam.

Bet tai mirklī, kad tā vilka sveci ārā no sve�tura, viņas roku sastindzināja kāds troksnis kaktā pie loga. Tai pa�ā laikā viņa spraigajā nakts klusumā izdzirda kādu �ukstam savu vārdu. Vienu bridi viņas izbiedētajā prātā ie�āvās doma par Zārtjes bailēm no spokiem, bet tūliņ viņa neizbēgamā briesmīgā pārliecībā zināja: tā bija Hendrika balss, Hendriks bija tajā pa�ā istabā, kur viņa, jauna meitene, tumsā, zādzības nolūkā un nakts drēbēs bija iezagusies.

Svece viņai izkrita no rokām, vienā lēcienā viņa bija pie durvīm, bet, iekams tā paspēja izsteigties ārā, viņa sajuta sev kādu aiz muguras; viņas nikno bai|u kliedzienu apslāpēja viņa roka, kas drebo�a un kvēlo�i karsta uzgūlās tās mutei.

Acumirklis, kas ilga veselu mū�ību... tad viņa balss, kurā vairs nebija nekā no svētsvinīgās pa�pieticības: �Klusu, tikai nekliedz, es nevienam nekā neteik�u!� Viņa rokas glāstīja tās ķermeni, viņa seja spiedās klāt tās sejai. Viņa skaidri dzirdēja katni viņa trauksmaino elpas vilcienu. Izbai|u nevarībā viņa neiedro�inājās ne pakustēties.

Tikai tad viņa saprata riebīgo negantību, kas �eit notika. Visjaunākais viņai bija viņas pa�as neapdomība, bailes, ka Zārtje nu to visu zinās � bet skaidrā atziņa, ka �is nopietnais stingrais dievvārdu kalps, kura pārliecības nelieku|otai īstenībai un dievbijībai tā bija ticējusi kā klintij, izrādījās par liekuli, ka viņ� bija tie�i tāds pats grēcinieks un pavedējs, kā tik daudzi citi vieglprātīgi un izlaidīgi jauni vīrie�i, no kuriem māte viņu tik bie�i bija brīdinājusi.

Viņa dzirdēja Hendrika karstos kaislīgos �ukstus: �Sātans tur mūs savos nagos, Dieva griba |auj kārdinājumam piepildīties...� Viņa sausās lūpas pāri pierei un vaigiem meklēja viņas muti. Tai pa�ā mirklī viņa atkal atguva varu pār saviem jutek|iem. Viņa ar savām maigajām vājajām rokām spēja atgrūst Hendrika smago stāvu, viņas uzliesmoju�ais sa�utums nomāca izbailes un apjukumu. Tad tā viņ�, �is mācītājs ar savām stingrajām svinīgajām pamācībām tumsā uz baltā aizkara bija vērojis viņas un Zārtjes ķermeņu ēnu rota|u, un pat pie tā, ko tas tagad darīja, viņ� vēl iedro�inājās ņemt mutē Dieva vārdu.

�Ja tu mani tūliņ nelaidīsi vaļā,� viņa draudēja, �es pasauk�u Zārtji, lai tad viņi visi mājā zina...�

�Ko lai viņi zina?� Par spīli draudīgajai balss noskaņai viņa roku me�onīgais spiediens atlaidās. �Varbūt tu gribi, lai tevi �eit atrod tādā apģērbā �ajā nakts stundā?�

Viņ� bija to palaidis vaļā. Tum�ajā istabā, kur mēness lēja vāju miglainu vizmu, viņi stāvēja viens otram pretī.

�Mībetje!� � viņa aizsmaku�ā balss ieskanējās lūdzo�i � �neviens nekā nezinās, tu esi tik skaista un mīļa. Miesa ir vāja un mēs cilvēki nu reiz nespējam turēties grēkam pretī. Es tevi precē�u. To es tev apsolu... Tiklīdz man būs mācītāja viela...�

Viņas dusmu pilnie smiekli skarbi atbalsojās dziedo�ajā klusumā. Bet viņas sirds skaļi ievaidējās posta un vientulības apziņā.

�Tev nav iemesla smieties!� Likās, kandidāts bija atguvis pa�apziņu. �Tik viegli tu vīra neatradīsi. Tev nav naudas un lava māte nodarījusi kaunu visai ģimenei.�

�aurais meitenes stāvs saslējās. �Es tevi nicinu!� apzinātā ļaunprātībā viņa ar baudu sajuta, ka viņa stāvs salīgst zem �iem griezīgi saltajiem vārdiem. �Tagad zinu, kāds tu patiesībā esi aiz savas pie spoguļa iestudētās mācītāja sejas, un ja tu kaut reizi iedro�ināsies man likt vismazāko �ķērsli ceļā, tad es to pateik�u arī ciliem.�

PAKLAUSĪBA � KRISTĪGA CILVĒKA GREZNUMS

1841. gada bargā aukstā ziema vēl maijā ar atsevi�ķām sniega vētrām mēģināja paturēt varu pār zemi. Tomēr tēvocis Kornfelts, kas visās lietās mīlēja kārtību, laika nelabvēlībai nepadodamies, jau ar pirmo aprīli bija iesācis vasaras pusgadu. Viņam tas nozīmēja, ka viņ� ik dienas no pus�etriem līdz pieciem gāja pastaigāties ar kādu savu meitu. Tās pārmaiņus dalījās �ajā bērnu pienākumā, tāpat kā viņas bija radu�as dalīties visos pienākumos savā pēc pulksteņa iedalītajā dzīves ritmā. Pulkstenim sitot, viena no tām savā lielaja izliektajā cepurē, kas rātni slēpa seju un matu cirtas, un atkarībā no laika ar lakatu vai mēteli plecos stāvēja sagatavojusies izie�anai. Taisni piecos tā atkal bija mājās, līdz nāvei nogurusi, aizelsusies, ar sirdsklauvi un dūrējiem sānos. Proti, Kornfelta tēvs nemīlēja lēni �āpot, viņ� gāja raitiem vīra so|iem. Tā kā viņ� jutis sievie�u stīvo un krokaino svārku smagumu, viņam ne prātā neienāca, ko viņa glezni veidotajām meitām cie�i savilktajos ņieburos un zem apak�svārku milzīgā svara vajadzēja izciest viņa gājiena straujumā. Tā kā turklāt vēl viņ� bija tēvs un meitas tikai bērni, viņām vajadzēja soļot pa rupjajiem bruģa akmeņiem, kamēr viņ� pats gāja pa gludo kājceliņu.

Pretēji Kornfelta meitām, kas visu ziemu izgāja tikai baznīcā vai, uz jaunavu pulciņa �ū�anas vakariem ejot, vai arī kādu slimnieku apmeklējot, un kuru vaigu un roku liliju baltums pārāk dārgs, lai tās savu maigo ādu atļautu asā ziemas gaisa skarbajam iespaidam, Marija Elīzabete Silvēna ar savu krinolīnu, kas tai bija piecu apak�svārku vietā, un ar savām augstajām spo�ajām ādas kurpēm, kurās tā agrāk ar tēvu bija devusies tālos pastaigas gājienos Parīzes apkārtnē, bija daudz labāk apbruņota pamatīgai soļo�anai. Tā nu arī pirmie un laikam vienīgie vārdi, ko tā dzirdēja no tēvo�a Kornfelta, skanēja �ādi: �Jūs vismaz protat spert kārtīgu soli un neliekat tik bailīgi kājiņu pie kājiņas.� Tā kā Kējetje un Kosje juta svētas bailes no �iem ikdienas pastaigu gājieniem, viņas turpmāk tēva pavadī�anas uzdevumu pēc iespējas atstāja fran�u māsīcai.

Kādā saulainā, bet vēl diezgan vēsā pēcpusdienā tēvocis bija izvēlējies ceļu uz Kūportu, jo viņ� gribēja paskatīties kā nojauca vecos pilsētas vaļņus, Mībetje, gribēdama izmantot vecā vīra acīmredzami labvēlīgo noskaņojumu, iesāka uzbrukumu aplinkus vārdiem: �Tēvoci, es negribu jums un krustmātei ilgāk būt par nastu, tādēļ turpmāk gribu lūgt pati sev nopelnīt maizi.�

Lodeviks Kornfelts bija mirkli apstājies un, rokas uz spieķa zelta pogas atbalstījis, noskatījās sīkstajā cīņā, kādu nojaucēji strādnieki izcīnīja ar gadsimtu vecajiem pelēkajiem mūriem. Viņa galvā sanēja jauna dzejoļa iesākuma rindas: �Sēru dziesma uz manas tēva pilsētas nojauktajiem vaļņiem�. Patlaban viņ� meklēja kādu grūtu atskaņas vārdu un tādēļ ne visai laipni atbildēja māsas meitas balsij, kas to traucēja iemīļotajā laika kavēklī. �Es biju iegrimis domās, bērns, ko jūs teicāt?�

Mībetje atkārtoja izteiktos vārdus, sev nebūt neslēpdama, ka viņas pa�apziņa jau sāk �ķobīties. Tēvocis Komfelts saīdzis novērsa domas no �Sēru dziesmas�. �Bērns, jūs neesat mums par nastu,� viņ� atteica tajā īsumā un noteiktībā, kas pie viņa parasti nozīmēja, ka pieminētais jautājums pilnīgi un uz visiem laikiem izsmelts.

Jaunava drud�aini saknieba rokas zem �alles krokām. Savā vismaigākajā balsī, gandrīz �ukstus, viņa turpināja: �Tēvoci, tas vairāk kā mīļi no jums, ka jūs tā sakāt: bet arī man nav palicis noslēpts, cik ļoti jūs nomāc grūtie laiki un klusums tirdzniecībā. Es runāju vienādi labi franciski un holandiski, protu spēlēt arfu un klavieres un zinu diezgan daudz, lai varētu izpildīt audzinātājas vietu kādā di�ciltīgā ģimenē.�

Tēvocis Komfelts pagriezās atpakaļ un no galvas līdz kājām noskatījās gleznajā meitenes stāvā. Grūtu sirdi ļaudams aizpeldēt nebūtībā da�ām svinīgi sacerētām dzejas rindām, viņ� nepacietīgi jautāja: �Par ko jūs īsti pļāpājat, mans bērns?�

Mībetje bailīgi paskatījās bargajā sejā, kas augstās cepures rotājumā izskatījās vēl daudz majestātiskāka nekā mājas cepurē. Turklāt asais vēj� biezos vaigus bija krāsojis zilgani sarkanus un smagais divkār�ais zods vareni gūlās uz cienīgās pītās kakla saites, kurai pāri tum�i za|ā uzpletņa apkakle bija aizpogāta tik augstu, cik vispār bija iespējams.

�Tēvoci, ar jūsu aizgādību es gribētu mēģināt kaut kur atrast audzinātājas vietu.�

�Kādēļ jūs to visu gribai?� Tēvo�a l>alss atkal bija pieņēmusi pamācību un rājienu runu ska|o dimdo�o nokrāsu. �Vai tie�ām jūs ģimenei, kas jūs ar mīlestību uzņēmusi, gribat nodarīt lādu kaunu un to atstāt kā dienas algādze?�

Meitenes tum�ajās acīs saskrēja lielas bēma asaras, un tā skaidri sajuta, ka partiju bija zaudējusi. Tomēr viņa vēl gribēja izspēlēt pēdējo kārti. �Tēvoci, tā bija manas mātes pēdējā vēlē�anās. Pirms nāves viņa ar mani visu pārrunāja. Viņa teica, lai es cen�oties jūs apgrūtināt, cik maz vien iespējams, un tiklīdz varot, meklējot darbu kādā labā ģimenē par audz...�

�Es vairs negribu dzirdēt �o sasodīto vārdu!� pērkona balsī iesaucās tēvocis Komfelts. Strādnieki uz pusē nojauktā vaļņa ziņkārīgi paskatījās tajos. �Jūsu māte mani lūdza parūpēties par neapgādāto bārabērnu. Jūsu māte � jūsu nepieklājīgā uzmācība mani spie� �os vārdus izteikt � jūsu nabaga māte pati dabūja izjust Dieva smago roku. Vieglprātīgajai laulībai par sodu viņa pazaudēja savu kārtu un lai vajadzēja ar savu roku darbu pelnīt dieni�ķo maizi.�

Mībetje ar pūlēm nomāca niknā sa�utuma vārdus, kas viņai jau bija uz drebo�ajām lūpām. Jo viņas asajam skatienam nepalika nemanīts, ka tēvo�a tuklie vaigi savādi raustījās un ka viņa asās pelēkas acis bija asarām pieplūdu�as. Neskaidri viņai pirmo reizi iznira atziņa, ka cilvēki cits cilu moka un kļūsi cits citam ienaidnieki vairāk uzskatu nekā darbu dēļ. Viņa būtu varējusi runāt eņģeļu mēlē un tomēr tā nekad nebūtu spējusi tēvoci pārliecināt, ka viņas māte un viņa pati mazajā, labi ievestajā modes pre�u veikalā nekādā ziņā nebija jutu�ās pazemotas vai apkaunotas, un ka �ēlastības maize sve�o radu mājā tai bija daudz rūgtāka nekā tai jebkad varētu būt sūri pelnīta maize pie sve�iem ļaudīm.

Spēcīgs vēj� vilka caur pusnojauktiem mūriem. Tēvocis Komfelts uzmeta cepuri ar platajām malām cie�āk uz pieres un ātriem so|iem devās uz priek�u. Viņa spieķis īsiem sparīgiem sitieniem pavadīja katru soli. Biezais dusmu mākonis, kurā tas bija ietinies, viņam gandrīz vairs neļāva redzēt jaunavu, kas tikai ar mokām turējās tam līdzi. Tomēr viņ� neaizmirsa ar sīki apsvērtu pēc vajadzības lielāku vai mazāku laipnību atņemt godbijīgos sveicienus, ar kādiem to pagodināja gandrīz visi pretimnācēji. Par spīti visam sarūgtinājumam un skumjām Mībetje tomēr paguva novērot, ka strādniekiem, kas iecirta lau�ņus zemē un norāva cepures, viņ� atbildēja ar spieķa pacel�anu līdz cepures malai. Vārtsargus viņ� sveicināja, piesizdams spieķa pogu pie cepures, bet veikalu īpa�niekiem, kas, zem nojumēm stāvēdami, to sveicināja, viņ� parādīja tik lielu godu, ka pats ar saviem personīgajiem pirkstiem mirkli pieskārās zīda galvassegas malai.

Bet kad viņi bija sasniegu�i tirgus laukumu, austuves īpa�nieks, spartiski spītēdams apsaldē�anās briesmām, noņēma cepuri un godbijīgi apstājās pie kāda nama. ��eit,� viņ� teica ar svinīgi pazemīgu noskaņu balsī, ��eit dzīvojis, strādājis un cietis Nīderlandes lielākais dzejnieks,� un viņ� skanīgā balsī nodeklamēja da�as tā dzejoļa rindas, ko viņ� pats pirms deviņiem gadiem meistara nāves gadījumā bija izveidojis savai mūzai.

Fran�u māsas meita noklausījās pacilātajās skaņās ar visu godbijīgo uzmanību, kādu vien tā �ai brīdī varēja koncentrēt. Ar to viņa �ķita izpelnījusies tiesības tai mirklī, kad tēvocis uzlika cepuri un viņa ķermeņa varenība sāka kustēties, bikli �ukstot atkal iesākt: �Tēvoci, kad bū�u pilngadīga, tad ta�u jūs vairs nebūsit mans aizbildnis. Vai jūs tad man nepalīdzēsiet dabūt vietu par audzin...�

Bīstamo vārdu viņa nepaguva izteikt līdz galam. Tēvo�a acis dusmās satumsa, viņ� atkal bija iztraucēts jūsmīgajās atmiņās par dzejnieku karali. Ar pūlēm savaldījies līdz skarbiem �ukstiem, viņ� tai uzsauca: �Jūs esat nepaklausīgs, iedomības velna apmāts bērns!�

Drebo�ā satraukumā Mībetje zem lakata ar nagiem līdz asinīm saknieba rokas. Glu�i pret savu gribu viņa iesaucās: �Kad bū�u pilngadīga, tad varē�u iet par audzinātāju arī bez jūsu piekri�anas...�

Pagāja vairākas minūtes, iekams tēvocis Komfelts paguva atjēgties mēmajā izbrīnā. Tad viņ� �o jautājumu nokārtoja ar nicīgu smīnu. �Vai tie�ām jūs domājat, ka jūs kaut kur pieņems par audzinātāju, ja es |audīm, kas ta�u katrā ziņā par jums apjautāsies, � ja es �iem |audīm aizrakstī�u, ka jūs esat nekaunīga un pārgalvīga skuķe un ka jūs nepavisam neesat piemērota bērnu audzinā�anai!�

Viņi bija atkal pie mājas. Tēvocis Komfelts ar lielu, mirdzo�i nospodrinātu atslēgu atslēdza durvis un pirmais iegāja iek�ā. Mībetje redzēja garo, auksti balto gaileni, daudzās brūnās slēgtās durvis, dzirdēja, kā viņas so|i klaudzēja uz zilām un baltām plāksnēm izliktās grīdas un ieelpoja mitri smago kaļķu smaku... Asaru aizmiglotām acīm viņa tikko varēja saskatīt koka kāpņu pakāpes, kas veda aug�up viņas istabā. Tur aug�ā, uz spogu|gludā mahagoni koka skapja skumj� un nosalis, savās dzeltenajās spalvās tinies, tupēja viņas vienīgais draugs, viņas putniņ�.

Kad nākamajā naktī divguļamās gultas biedrene Zārtje jau bija aizmigusi cietā miegā, Marija Elīzabete nometās ceļos pie savas somas. Ilgi viņa rakņājās lielajā kārbā, kas ar savu zīda un samta lupatiņu daudzumu viņas atbrauciena dienā bija pamodinājusi Lei-denas māsīcu izbrīnu. Tad viņa ar �ujamiem piederumiem apsēdās pie galda. Svece bija izdegusi, un naktssargs vēstīja tre�o rīta stundu. Viņas raitie pirksti kā glāstot izveidoja veselu virkni smalku mākslīgu puķu, ro�u, neļķu un ko�i mirdzo�u atraitnī�u. Ap viņas muti, kas varēja būt tik bērni�ķīgi maiga, iezīmējās stingras apņēmības vaibsts.

�Parīt,� viņa pati sev teica, �parit, kad iesim katķisma stundā un būsim jau tuvu baznīcai, es teik�u, ka esmu aizmirsusi mājās bībeli; tad ātri skrie�u atpakaļ līdz Mārsmana ielai. Puķes varē�u ērti paslēpt mazajā kārbiņā zem lakata.�

Pat Zārtje nekā nedrīkst zināt, lai gan Mībetje bija pārliecināta, ka tā viņu nenodotu tēvocim Kornfeltam. Jo arī māsīcas acīs tas būtu kauna darbs, ja cienījamās Komfeltu dzimtas radiniece gribētu pārdot savu roku darbu!

Bet ja viss izdodas, ja tā rīkotos ļoti uzmanīgi, viņa ar laiku varētu iekrāt zināmu naudas summu. Protams, paietu laiks, varbūt divi gadi, bet tad viņai beidzot būtu tik daudz naudas, lai samaksātu ceļu līdz Parīzei, kur labais un izpalīdzīgais Mi�ela kungs tai dro�i vien pagādātu vietu.

Meitenes sirds iepukstējās straujāk iedomājoties, ka viņa varēs pati savu, pa�as pelnītu naudu glabāt dro�ā somas stūrītī. Jo bija pats par sevi saprotams, ka viņa līdzīgi Bramam un ģimenes meitenēm nekad neredzēja ne gra�a naudas savās rokās. Nekad viņa savu atkarību nesajuta tik sāpīgi kā svētdienas rītā, kad katrs mājas iedzīvotājs priek�namā uz mazā galda atrada noskaitītu vienu veselu grasi un trīs hellerus krājkasītei.

Paklausīdams pienākumam, Mi�ela kungs nelielo summiņu, kas tam pēc ārsta un apbedī�anas izdevumu atvilk�anas bija atlikusi no naudas, kas bija saņemta, pārdodot mātes modes veikalu, bija nosūtījis tēvocim un aizbildnim. �o naudu, ko tēvocis tāpat kā iknedēļas krājkasītes grasi � arī �ai ziņā viņ� jauno radinieci nestādīja zemāk par pa�a meitām � glabāja ieslēgtu rakstāmgaldā, viņa dro�i vien nedabūtu, ja tā pirms pilngadības sasnieg�anas kaut ko iesāktu pret viņa gribu.

Arī pēc tam, kad Marija Elīzabete slepeno nakts darbu bija ieslēgusi somā, viņa vēl ilgi nemierīgi gulēja nomodā. Viņai tikko pietika drosmes vēlreiz noskaitīt vakara lūg�anu. Viņa zināja, �odien tā bija spērusi pirmo soli krāp�anas ceļā un rupji noziegusies pret cienījamākiem bērna pienākumiem � paklausību un pateicību.

Bet pēdējos mēne�os viņa bija mācījusies, ka visi cilvēki, un pat tie, kuru tieksmes �ķietami tiecās tikai uz tikumību, bija sapinu�ies da�ādos grēkos. Blakus bērni�ķai pazemībai viņas sirdī bija atradu�as mājokli kādas citas, sarūgtinātas sacel�anās jūtas, pret to, ko tā sajuta kā netaisnas varmācības slogu; drosmīgs �kāpēc?� bija nogāzis no troņa to pieticīgo padevību, kas viņai tāpat kā visām citām viņas kārtas piederīgajām bija mācīta kā sievietes augstākais tikums...

Mazā zemā namā ar platu jumta paspārni Mārsmana ielā bija Lebrena kundzes modes pre�u veikals. Par spīti pēc visiem dai|-rakstibas likumiem uzkrāsotajam fran�u uzrakstam �Madame Lebrun�, skaudīgi |audis apgalvoja, ka Lebrena kundzei neesot ne uz �o vārdu tiesības, ne arī tā savas preces izrakstot no Parīzes. Viņai bija diezgan pasūtījumu garnitūrām un pārstrādājumiem, bet ja Lei-denas dāmas gribēja iegādāties jaunas cepures, tās mēdza pagaidīt līdz baznīcas svētkiem, jo tad pilsētā atbrauca īsta Briseles modiste, kurai kop� gadiem Leidenas labākajās aprindās bija savas noteiktas un uzticīgas pircējas.

Modes veikalā jau bija krēslaini tum�s, kad Mībetje Silvēna tur iegāja, ar pūlēm slēpdama skaidri redzamu samulsumu. Uz laipno jautājumu, ko cienīgā un korpulentā veikala īpa�niece tai izteica, viņa atbildēja izvairīdamās, ka labāk gribot pagaidīt, kamēr bū�ot apkalpotas abas pircējas, kas tobrīd izmeklēja cepuru lentas. Laba cilvēku pazinēja būdama, Lebrena kundze tūliņ zināja, ka veikalā nebija ienākusi pircēja. Tādē| pieklājība, ar kādu tā gleznajai būtnei raibajā lakatā un za|ā samta cepurē parādīja krēslu, iznāca drusku vēsāka.

Modiste bija ar glaimiem izvadījusi pircējas un labvēlīgā pārākumā jautāja: �Ar ko varu jaunkundzei pakalpot? Vai jaunkundze vēlas apskatīt tikko no Parīzes pienāku�os vasaras jaunumus?�

Mībetje Silvēna norija kaut ko, kas tai bija iespiedies kaklā, un savā vispazemīgākajā un mī|ākajā balsī sacīja: �Kundze, tās cepures, kas jums logā, nekādā ziņā nav nāku�as no Parīzes. Parīzē tādas cepures ar augstām garnitūrām jau pērnruden bija izgāju�as no modes. Ari smagās len�u rozetes tur neviens vairs nenēsā. Tagad lieto tikai samta un spalvu puķes.�

Iekams pilnīgi apmulsinātā Lebrena kundze atrada īstos sa�utuma vārdus, lai aizsargātu sava veikala labo slavu, maigā kautrā meitenes balss turpināja: �Redzat, es esmu no Parīzes, un esmu tur gadiem ilgi strādājusi modes veikalā. Te man ir da�as puķes un garnitūras, kuras jūs, ja vēlaties, varat nopirkt.�

Viņa izvilka no lakata krokām glītu, ar audeklu pārvilktu kārbu, un modistes pārsteigtās acis tūliņ redzēja, ka �eit tai bija darī�ana ar īstiem sava aroda mākslas darbiem. Liela roze no bāli sārta atlasa,, kamēlijas un spīdzenītes no dzeltenām un baltām spalvām, atraitnītes, kas bija tik iecienītas vecu dāmu cepurēm, no vijolī�u krāsas zīda un silta tum�sarkani violeta samta. Veiklā tirgotāja vienā mirklī saprata, ka tai bija darī�ana ar kādu slepenību. Jaunava, kas tik lieliski pazina Parīzes modes lietas un reizē nevainojami runāja holandiski, bija kaut kas vairāk nekā ikdieni�ķa modiste. Dro�i vien viņai bija kāds sevi�ķs iemesls pārdot savu veiklo roku darbu. Tādē| viņa iesāka runu vienaldzīgas laipnības noskaņā. �Jā, mī|ā jaunkundze, jūsu lietiņas ir ļoti glītas, bet holandie�u gaumei pārāk brīvas un spilgtas. Jūs gan pati vislabāk zināsit, ka �ejienas dāmas vairāk cen�as pēc pieklājības nekā pēc modernās gaumes.� Bet te meitenes nupat vēl tik samulsu�ās acis iezibējās asi un noteikti. �Kundze, jūs dro�i vien vairāk nopelnītu, ja jūsu cepures būtu modernākas, tad dāmām nevajadzētu gaidīt Briseles modisti, kas baznīcas svētku laikā atbrauc �urp!�

Pēc ilgas piedāvā�anas un kaulē�anās pirkums noslēdzās par vienu valsts dālderi un diviem �iliņiem. Mībetjes sirds draudēja izlēkt no krūtīm, kad tā caur cimdu rokā sajuta smagos sudraba gabalus un varēja tos dro�i un dziļi paslēpt savā kabatā. Nākamajā nedēļā viņa gribēja atnest jaunu puķu virtni un līgavas vainagu, bet par visām lietām kādu pēc jaunākā modeļa veidotu cepuri, priek�ā lēzenu un pakausī sīki krokotām platām lentām, kas dro�i vien būs glu�i Lebrena kundzes gaumē.

�Vai nevēlaties, lai aizsūtu pie jums pēc �īm lietām?� veikala īpa�niece laipni piedāvājās. Viņa nezināja, ko domāt par to, kad jaunava spēji pietvīka un ar ātru, bet stostoties izteiktu apgalvojumu, ka tas nekādā ziņā neesot vajadzīgs, steig�us atstāja veikalu, lai visus tālākos jautājumus padarītu neiespējamus.

PAR DĒLĒM UN MĪLESTĪBU

Bija pagājis gads, kad 1842. gada agrā pavasarī vecais Komfelts, ko vecuma likstas līdz �im bija saudzēju�as, pēk�ņi saslima. Vai tur bija vainīgs ilgais asais austrumu vēj�, korintēm aizdarītie skābeņu salāti, ko tas bija ēdis vairāk nekā bija tie�i nepiecie�ams, vai ari niknā dusmu lēkme, kurai tas bija padevies, kad atklājās, ka viņa meita Kosje ar krustmāti Pītji bija piedalīju�ās Cveindrehtas atgriezto, kādas dziļi nomaldīju�ās murgotāju sektas sapulcē? Lai nu kā, naktī slimība sākās ar stipriem saltuma drebu|iem, ar kuņģa krampjiem un |aunām klepus lēkmēm, pret ko krustmātes Agjes daudzkārt pārbaudītie mājas līdzeklī�i izrādījās nespēcīgi. Pēc tre�ās bezmiega nakts, ko tā pavadīja pie nepacietīgā, ne visai mierīgā slimnieka, viņa mazo Ābramu rīta agrumā, pirms astoņiem, kad tam vajadzēja iet latīņu skolā, aizsūtīja pie ārsta.

Namatēva slimība visai mājas dzīvei uzspieda rūpju zīmogu. Mātes krēsls pie dzīvojamās istabas loga palika tuk�s, jo krustmātes Agje ar divu sasildītu kājsoliņu un vilnas segas palīdzību visu dienu pavadīja nekurinātajā slimnieka istabā un arī ēdienu lika uznest aug�ā.

Spiedīgā ceriņu, kumelī�u un piparmētru smar�a, kas drīz izplatījās visā mājā, nebija spējusi veļas istabā aizkavēt Kējetjes nikno uzbrukumu Kosjei par tās sektantisko iespītību. Bet bakurētainā prata aizstāvēties ar tik varenām bībeles pantiņu un teoloģisku atjautību bruņām, ka Kējetje pēc piecām minūtēm atteicās no cīņas.

Kamēr skanēja moco�ais, visā mājā dzirdamais slimnieka klepus, Mībetje Silvēna no jauna sajuta viņa tik daiļrunīgi apdziedāto sirdsapziņu, ko tā pirmajās slepenā darba un naudas pelnī�anas nedēļās bija nospiedusi dziļi slēptā sirds kaktiņā. Tēvocis Komfelts tik neap�aubāmi bija visas ģimenes viduspunkts, viss mājas sievie�u darbs un visas rūpes tik nemitīgi grozījās ap viņa labklājību, ka arī viņai, pa�ai par brīnumu, ēdiens vairs negribēja lāgā gar�ot, kad tā viņa vietu pie galda redzēja tuk�u, un kad krustmātei Pītjei slimnieka vietā vajadzēja skaitīt pateicības lūg�anu.

Par spīti da�ai labai neliekuļotai asarai, ko tai izvilināja tēvo�a un aizbildņa cie�anas, viņa tomēr jau tre�ajā dienā iedro�inājās izvest to, ko tā agrāk nekad nebija drīkstējusi darīt. Viņa izzagās klusajā pusdienas stundā no mājas, lai Lebrena kundzes veikalā palīdzētu darināt jaunās vasaras cepures. Jo par puķēm un vainadziņiem resnā veikala īpa�niece maksāja arvien mazāk, aizbildinādamās ar to, ka viņas krietni pieaugu�ajam krājumam nerodoties noņēmējas. Krājums vairojās ļoti gausi, ar to vēl ne tuvu nepietika, lai segtu ce|a izdevumus līdz Parīzei.

Slimniekam radās arvien jaunas un grūti izpildāmas vēlē�anās. Neapmierināts ar sievas pastāvīgo gādīgo klātbūtni un ar pakalpīgo Kosji, kas uz viņa pavēli savā pārākuma apziņā tam stundām ilgi lasīja priek�ā bībcli ar viņa iemīļotā autora van der Palma sprediķu kopojumu, viņ�, īdzīgi uzkliegdams, izdzina no istabas veco Pītji, kas tam rūpīgi gatavoja arvien jaunus mīļākos ēdienus, un prasīja, lai nākot mazā Nātje, ko māte lipīgo izgarojumu dēļ labprāt negribēja slimnieka istabā laist, un par visām lietām � viņa slepenais lepnums, viņa mīlule, skaistākā un piemīlīgākā no viņa meitām: Kējetje.

Meita klausīja saucienam. Viņa bija ļoti bāla, un viņas lielajās stirnas acīs spīdēja nemiers un bailes. Virs violetā ģērba viņa valkāja melna zīda priek�autu, kura kabatā bija ar stipru vīna pildīta o�amā pudelīte, ko tā katrā izdevīgā brīdī, kad viņu neviens nenovēroja, pacēla pie deguntiņa. Atskaitot māti, neviens nezināja, kādas nepārvaramas bailes tai iedvesa slimības un slimi cilvēki, bailes, ko tā bija mantojusi bērnības gados, kad viņa, pati slima būdama, bija gulējusi vienā gultā ar kuņģa drud�a slimu brālīti. Jaunava mocījās rūgtos pārmetumos, ka tā arī pie mīļotā un cienītā tēva slimības gultas nespēja pārvarēt lielo riebumu un bailes. Bet viņa bija tuvu ģībonim, kad tai vajadzēja klepus lēkmes laikā atbalstīt smago drud�a karsēto tēva ķermeni vai arī apmainīt slimnieka skābi smar�ojo�os galvas apliekamos.

Pēcpusdienā, tie�i tai brīdī, kad māte Kosjes gultā gribēja atgūt drusku zaudētā nakts miega, mājas priek�ā apstājās mazie daktera Veismaņa rati. Ta�u no tiem vis neizkāpa vecais ārsts, kura jautri parupjajam uzaicinājumam paklausot, Kējetje tāpat kā brālis un māsas bērnībā tik bie�i bija rādīju�as mēli, bet gan viņa vienīgais dēls, kas tikai nesen Utrehtā bija nolicis ārsta un aku�iera pārbaudījumus un kā vietnieks pārņēmis tēva praksi, jo viņa tēvs kādā operācijā bija dabūjis vārīgu rokas iekaisumu.

Spēcīgs, drusku neveikli veidots jauneklis ar labsirdīgu parupji sarkanu seju un sariem līdzīgiem dzelteni blondiem matiem, viņ� bija piesavinājies ne vien tēva sirsnīgo un ska|o valodu, bet ari viņa nolaidību apģērba ziņā, kas jau bija k|uvusi par parunu. Viņa apkaklīte bija vienā pusē daudz augstāka nekā otrā, un visāda, tikai ne ziedu balta. Tāpat viņa taukaini spīdīgie svārki bija rotāti daudziem lieliem traipiem, kas Kējetjei likās neizteicami riebīgi.

Tādē| Kējetje tūliņ pēc sasveicinā�anās, kurā Villems rotaļu skolas biedreni, ko tas gadiem nebija saticis, glu�i vienkār�i sauca vārdā, izmantoja pirmo izdevību, lai izbēgtu no istabas. Bet jau pēc nedaudzām minūtēm skaļi un spalgi sāka zvanīt sudraba galda zvaniņ�, kas bija nolikts tēvam pie gultas. Tikko viņa bija pavērusi durvis, tai pretī skanēja tēva pavēlnieciskā balss:

�Pasteidzies, bērns. Dakteris grib man pieliki dēles, un tev jāpalīdz.�

Meitenei pārskrēja saltas tirpas. �Es palūg�u Kosji...� viņa mēģināja atrast kādu izeju, bet tad jaunais ārsts jautrā omā, ta�u tādā noskaņā, kas necieta iebildumus sauca viņu atpakaļ. �Nē jel, Kējetje, jūsu tēvam dro�i vien patiks, ja jūs pati paliksiet te, un dro�i vien jūs �os mazos mīļos asinssūcējus vēl neesat redzējusi, tie tie�ām ir vērtīgs ārstniecības ieguvums!�

Ārsta rokas pie gultas pievilkta, jaunava it kā caur plīvuru redzēja tēva bāli sarkano seju. �Attaisi manu labo piedurkni un paņem no skapja kārbu ar saplucinātu audeklu.�

Kējetje paklausīja kā sapnī, ejot īso ceļu no gultas līdz sienas skapim, viņa juta zem sevis kājas kā lūzto�us spieķus. Kārbu uz naktsgaldiņa nolikusi, viņa ievēroja, ka jaunais vīrietis no savu melno svārku kabatas izvilka platu un plānu pudelīti, un ar saviem resnajiem apaļajiem pirkstiem, kas lai likās tik derdzīgi, sāka zvejot kādu no mazajiem melnajiem priek�metiem, kas pudelē kustējās. Pēc mirk|a mazais priek�mets, kas, tuvāk ieskatoties, izrādījās tum�i brūns ar pelēki dzeltenām svītrām, jau bija pieķēries tēva kailajai rokai. �Tā, pareizi,� doktors Veismanis ska|i un priecīgi iesaucās, �nu varam mierīgi nogaidīt, vai mazais gardēdis arī pildīs savu pienākumu.�

Acīm redzami ārstam �is izteiciens likās ļoti atjautīgs, jo viņ�, trok�ņaini smiedamies, uzaicināja Kējetji apsēsties sēdeklī pie gultas un pats sev pievilka otru krēslu. Uz Komfelta jautājumu viņ� pastāstīja, ka drīzā laikā pilnīgi pārņem�ot tēva praksi. Trekna prakse, abi smalkie iecirkņi, kur dzīvoja gandrīz visi labāko aprindu (audis, bez tam tirgus dienās vesels bars zemnieku kā gadījuma pacienti. Viņa tēvs �ajās dienās esot nopircis glītu lauku māju Leidse Shou tuvumā un gribot vecuma dienas turēt vistas un nodarboties ar dārzniecību; viņ� pats reizē ar praksi dabū�ot arī lielo ārsta māju Hongeverdā.

Bet tur viņ� nevarot viens iekārtoties..., viņ� teica ar zīmīgu skatienu Kējetjei. Neprecējies ārsts � to tēvs viņam jau zēna dienās bija teicis, � neprecējies ārsts nekam lāga nederot. Ārstam vajadzīga sieva, kas, āderes lai�ot, patur mazgājamo b|odu, kas nedē|niecēm vāra labu viru, un, protams, ari pa�am ārstam dara māju patīkamu, kad tas pēc grūta dienas darba noguris pārnāk mājās.

Bet Kējetje nebija redzējusi izteiksmīgo skatienu un arī vārdus nebija lāga dzirdējusi. Kā apmātas viņas acis kavējās pie mazā tum�ā priek�meta, kas bija piesūcies tēva rokai... kas iesākumā bija kā zirnis, tad kā uzpirkstenis, un kas tagad jau gandrīz tik liels kā valrieksts.

�Paskat* vien!� teica ārsts, saviem platajiem un tomēr veiklajiem pirkstiem izzvejojis no pudeles otru dēli, kas tagd vēl bija mazs nedzīvs sīkums. �Ar savu sīko snuķi �is iecērt ādā mazu glītu zvaigznīti, tik mazu, ka to gandrīz nejūt. Vai negribat pamēģināt?�

Ar apslāpētu kliedzienu Kējetje iebēga istabas vistālākajā kaktā un palika tur stāvot, svārkus bailīgi aug�up savilkusi. Dzīvnieciņ� tai brīdī, kad Villems to gribēja viņai pielikt, bija izslīdējis viņam no plaukstas un nokritis uz tum�ās grīdas. Jaunais ārsts smējās, sānus turēdams. �Ak jā, �ie sievie�u nervi,� viņ� teica savam pacientam, �tā ta�u nav pele, kas varētu viņai paskriet zem svārkiem!� Ievingrinātiem pirkstiem viņ� atņēma otru piesūku�os eksemplāru no vecā vīra rokas un sāka pārsiet mazo brūci, kas stipri asiņoja.

Bet kad viņ� pagriezās alpaka| un lūdza Kējctjei linu audekla saiti, istaba bija tuk�a. �Pārspīlēta skuķe!� Kornfelts sa�utis iesaucās. Ilgi un sparīgi skanēja sudraba galda zvans. Ta�u �oreiz tā bija Zārtje, kas izbaiļu pilnu seju ienāca un paziņoja, ka Kējetje, kas nupat gribējusi pie mazgājamā galdiņa ieliet glāzi ūdens, esot kritusi nemaņā.

Lodeviks Kornfelts slimoja ilgi. Ne dēles, ko jaunais dakteris slavēja kā brīnumlīdzekli, ne karstas rudzu miltu mīklas sutināmie apliekamie, ko krustmāte Agjc rūpīgi lika slimniekam pie vidus un pret aknām, nebija spēju�i padzīt sāpes un bailes. Dnid�a dēļ seja tā izkrita, ka āda savilkās savādās gļēvās krunkās. Bet viņa acis satrauktā ziņkārē vēroja visu, kas notika slimnieka istabā; spraigā uzmanībā viņ� uztvēra katru �ukstu savā tuvumā, un viņa nemierīgais gars, kam bija uzspiesta necie�ama bezdarbība, pētīja visu, kas notika mājā, fabrikā un pilsētā.

Ik pēcpusdienu ap puspieciem Nikolāss atnāca no kantora pastāstīt dienas nolikumus. Tā kā māte parasti apsēdās vietā pie gultas galvgaļa, viņ� ieņēma krāslu pie loga un sēdēja tur sveces tuvumā, rokas pār iekritu�ajām krūtīm sakrustojis, un ar stingru noslēgtu sejas izteiksmi asi uzsvērtā balsī stāstīja gandrīz ik dienas vienu un to pa�u.

Kop� Beļģijas atdalī�anās rūpniecība vēl nebija varējusi atgūt spēkus. Visā zemē valdīja nospiedo�a nabadzība. Sar�s un bajels bija �mazo ļau�u� apģērba materiāls, un mazajiem ļaudīm nebija naudas pirk�anai. Turklāt Komfeltu fabrika bija iepirkusi dārgas izejvielas, tā kā par peļņu nevarēja būt ne runas.

Vienkār�ā, �ķietami vienaldzīgā balss noskaņā Nikolāss stāstīja par vecajiem strādniekiem, kam jāgaida sabiedrības labdarība, par audēju bērniem, kas ielās ubagojot, par atsauktiem pirkumu līgumiem, par maksātnespējīgiem parādniekiem, par kādu izsoli, kur �Leiputrijas nams� atkal nevarēja piedalīties. Un gandrīz ikreiz stāsta beigās nāca nolādētais vārds, kuru dzirdot, vecais Kornfelts savilka dūres: �Van Duverens �onedēļ ar kuģi nosūtījis uz Ķelni piecdesmit ķīpas preces; van Duverens dro�i vien arī �odien dabūs armijas pasūtījumus. Jaunais Kēss vakar bija audiencē pie ministra.�

Tad tēvs saknieba drudzī un sāpēs lūpas un izsmiekla un pārākuma pilnā balsī izteica savu spriedumu. Gan jau armijas vadība diezgan drīz novēro�ot, ka ar ma�īnām savārstītie audumi nekam neder, un lauta, ko tagad ap�ilbināju�as lētās cenas, gan jau no piedzīvojumiem un zaudējumiem palik�ot gudrāka.

Bet, tā runājot, viņ� nemierīgi un neuzticīgi skatījās dēlā, kas noslēgtiem un neizdibināmiem vaibstiem sēdēja un klusēja. Vēl nesen Nikolāss, �ādus tēva vārdus dzirdot, bija kaislīgi trūcies kājās un piesaucis debesis un elli, lai izvestu savus trakos plānus, � lai gan beigās tomēr ar slēptu niknumu sirdī vajadzēja padoties tēva gribai... Lodeviks labi zināja: Viņa griba vairs tā nevaldīja kā agrāk; nu, kad viņ� nespēcīgs un vārgs gulēja gultā, notika da�ādas lietas, ko viņa acu priek�ā neviens nebūtu iedro�inājies darīt.

Paklausot pienākumam, Nikolāss Kornfelts stundu palika smacīgajā krēslainajā slimnieka istabā, �ķietami godbijīgā uzmanībā noklausīdamies tēva pavēles � jo arī tagad vēl viņ� gribēja visu iz�ķirt un rīkot, vēl tagad neļāva dēlam sprieduma un rīcības, katra līguma, katra pārdevuma lietā gari un pla�i klāstīdams savas vēlē�anās un rīkojumus.

Tēva pla�o paskaidrojumu laikā Nikolāss nereti ļāva savām slimīgajām acīm aizklīst pāri klusajam kanālam, kur pumpuri kokos jau piebrieda un raisījās, pāri klusajam kūtrajam ūdenim un klusi cienīgajām mājām otrā krastā. Un tad viņa domas devās ceļojumā uz tālo zemi, kur viņ� reiz bija pavadījis se�us mēne�us kā laimīgā sapnī: uz Angliju, uz dūmu, miglas un lielo fabriku zemi, kurās brāzās un �ņāca jaunais tvaika spēks, kur ma�īnas me�onīgā ātrumā darīja savu darbu. Tur viņ� bija iepazinies ar cilvēkiem, kas ar

abām kājām stāvēja savā laikmetā. Āng|u austuvju īpa�nieki tam bija apgalvoju�i, ka pēc divdesmit gadiem nedarbo�oties vairs nevienas vienīgas roku stelles, pasta ratu vietā satiksmi uzturē�ot tikai dzelzs vilcieni, buru kuģu vietā brauk�ot tikai tvaikoņi. Tagad tikai esot no svara pareizi saprast nākotnes vārdus.

Tā mazais īsti neizaugu�ais cilvēks bija pārbraucis savā zemē pilns jūsmīgas, bet reizē arī biklas godbijības pret vareno, spēcīgo, gadsimtiem ilgi nepareizi novērtēto elementu, plāniem pilnu galvu un zīmējumiem pilnu ce|a somu. Par naudu, ko tas atrāva savai mutei no ce|ojuma kases, bija Glāzgovā nopircis mazu, bet pilnīgu tvaika ma�īnas modeli. Viņ� ta�u zināja, ka neviena no viņa tēva pilsētas austuvēm, kas savā starpā apkarojās uz dzīvi un nāvi, vēl neprata pareizi novērtēt tvaika spēka milzīgo nozīmi. Komfeltu austuve varēja uzņemties vadību un aizsteigties priek�ā visiem citiem uzņēmumiem.

Bet tēvs, �is lielais varenais noteicējs vīrs, pret kuru tas vienmēr bija jutis dzi|u, savādi no bailēm un godbijības saaustu mīlestību, tēvs bija nepacietīgi atstūmis sānis viņa zīmējumus un nosaucis tvaiku par velna ieroci, par pa�a Belcebula elpu. �Kā tagad ir, tā vienmēr bijis labi un pareizi,� pret �o varas principu salūza visa angliskā sajūsma.

Nevērojot ce|ojuma laika īsumu, tas jaunekli bija darījis par sve�inieku. Nikolāss vairs neredzēja savu zemi un savu tautu tajā bezkritikas sajūsmā, ar kādu tēvs to apdziedāja savās dzejās. Skaidri un asi viņ� redzēja, ka tā iedomīgi pa�tīksmīgi un miegaini barojās ar savas pagātnes slavu.

Kaut ta�u viņ� tiem varētu pierādīt, �iem holandie�iem, kam tā trūka pla�āka vēriena un kas tik ietiepīgi turējās pie visa vecā, � kaut ta�u viņ� varētu tiem pieradīt, ka viņu bailes bija veltīgas, ja tie bijās, ka jaunie mehāniskie darbarīki strādniekus darīs liekus un tikai vēl pavairos nabadzību! Viņam ta�u bija tam vajadzīgie pierādījumi, ka Anglijā rūpniecības uzplaukums fabrikās, kas arvien papla�inājās, apgādāja darbu un maizi tūksto�iem jaunu strādnieku, nevien tiem, kas iestrādāju�ies, gadiem ilgā darbā skolotiem strādniekiem, kā līdz �im, nē, visiem. Sievietes un bērni varēja strādāt un pelnīt līdzi � maizes trūkums nabaga (au�u būdiņās k|uva par tuk�u spoku.

Tā kā tas bija tēvs, kas stingri paturēja savās rokas virspavēlnieka tiesības un aizkavēja visus dēla plānus, viņ� pamazām bija mācījies uzlūkot godājamo vīru citādām acīm. Viņ� redzēja pa�apmierinātu vecu rīmju kalēju, kas pieticīgi turējās pie novecoju�ā tēvu tēva mantojuma, jo vecais ari agrāk vienmēr bija bijis labs. Viņ� redzēja tā tirānisko gribu, kas nekad nebija sastapusies ar nopietnu pretestību, un kas vienu dēlu piespieda studēt, kaut tas studijām nederēja, otru meitu dzina laulībā ar cilvēku pret kuru tā juta riebumu.

Kad tas atkal sēdēja savā kantori, viņ� bie�i nolika spalvu, lai noklausītos viņam tagad tik mīļajā tvaika ma�īnas �ņākoņā, kas reizēm bija sadzirdama tuvajā ienaidnieku van Duverenu fabrikā. Bet kādā sestdienas pēcpusdienā, kad aprīļa saule to bija pamudinājusi atstāt logu vaļā, kaut kas ilgāku laiku saistīja viņa uzmanību. Viņa ievingrinātā dzirde, kas zināmā mērā izlīdzināja acu vājumu, pēk�ņi tam atklāja, ka pazīstamais troksnis ar savu ātrāko grūdienu un pūtienu ritmu nāca no kādas ļoti tuvas vietas... Izbijies viņ� pēk�ņi uzlēca kājās un iegāja garajā gaitenī, kas veda veltuvē. Atkal viņ� uzmanīgi ieklausījās. Troksnis nāca no apak�as un ne-nolīdzināmi liecināja, ka tur darbojās tvaika ma�īna... Vai van Du-vereni jau būtu uzstādīju�i ma�īnu tik tuvu pie viņu pagrabiem? Nevērojot klibo kāju, viņ� steig�us noskrēja pa kāpnēm lejā. Krēslainajā telpā, kur bija sakrautas tikai vecas virves, viņ� vēl daudz skaidrāk dzirdēja tvaika pūtienus un svilpienus. Viņa smadzenēs uzliesmoja it kā zibens: Te ta�u strādāja mazā ma�īna, ko tas pirms diviem gadiem bija pārvedis no Anglijas, � tēvs to bija te nometis pie veciem dzel�iem. Vai kāds darbinieks bija izmantojis kunga prombūtni, lai izmēģinātu roku pie nonicinātā darbarīka?

Nikolāss pieliecās zem zemajiem liektajiem griestiem un atvēra mazās durvis, kas veda dibena telpā. Pa�ā galā viņ� pie aizrestotā loga kvēlo�ās uguns gaismā ieraudzīja kādu figūru, nolieku�os pār melno dzelzs priek�metu, kas ar savu dīvaino el�anu un kustībām atgādināja draudīgu plēsīgu zvēru... Viņ� saskatīja melnu melnu nokvēpu�u zēna seju, kas kaislīgā interesē sekoja melnā brīnumzvēra elpas vilcieniem, ar to pa�u lepno un pa da|ai vēl �aubu mākto sajūsmu, ko viņ� tik labi pazina no saviem piedzīvojumiem... Zēns bija tik pilnīgi brīnumainās ma�īnas savaldzināts, ka tas ne dzirdēja ne redzēja Nikolāsa tuvo�anos.

�Bram!� � Zēns traucās aug�up kā pieķerts noziedznieks, sajutis uz pleca purinālāju roku. Bet tūliņ viņ� vājajā uguns gaismā pazina Nikolāsa zaļo acu aizsargu un brāļa augstu uzsieto balto kaklasaiti. Viņa lielo rupjo muti iekaroja triumfa smaids, un noslēpumaini, kā līdzzinātājam, viņ� �ukstēja vecākajam brālim: �Es izdibinā�u, Klās, es noteikti izdibinā�u kā mums jāieriko tvaika austuve, tādas tvaika austuves, kas strādātu vēl desmitreiz ātrāk nekā van Duvcrena ma�īnas! Kad tu dabūsi austuvi, es iestā�os pie tevis par palīgu. Tad mēs to izveidosim par lielāko un ziedo�āko fabriku visā pilsētā!�

�Tu?� Nikolāss ar pūlēm noslēpa lielo iespaidu, ko tam bija darījusi zēna sajūsma, un rūgtā izsmieklā teica: �Tev ta�u jākļūst par Dieva vārdu sludinātāju, neaizmirsti to!�

�Es negribu būt tāds sasodīts niekalbis!� bērns niknumā iesaucās, �labāk es aizie�u par kuģa puiku nekā universitātē! Gribu būt audējs, tāpat kā mans tēvs, mans vectēvs un vecvectēvs... Gribu tikt pie tevis fabrikā, Klās, un es tik�u fabrikā... kad... nu jā, kad viņ� būs miris.�

�Kaunies, Bram!� vecākais brālis to purinot svaidīja �urp un turp, �tu esi ļauns dēls. Tavs tēvs atrauj savai mutei kumosu, lai trīs viņa dēli varētu studēt!�

Bet tai pa�ā mirklī viņ� sajuta slepenu dūrienu sirdī, kā tas iek�ēji jau bija sajutis to pa�u, ko brālis tagad neapdomīgi izteica vārdos... Ka arī viņa sava�otā griba nevarībā un triumfā paredzēja �o vienīgo izeju: �Kad viņ� būs miris... Tad pienāks mana kārta.�

VII TO DARA PAVASARIS

Lai gan Komfelta tēvam ar laiku palika labāk, drudzis un zarnu sāpes mazinājās, jaunais dakteris Veismanis ārkārtīgi nopietni turpināja ārstē�anu, vēl arvien lika tam palikt gultā un ik dienas atkārtoja savus apmeklējumus. Tā kā Kējetjei �o apmeklējumu laikā uz tēva rīkojumiem vienmēr vajadzēja būt istabā, jaunā ārsta īpa�ā centība deva Klāsam un Dāvidam vielu da�ādām piezīmēm, kas ar laiku palika par pastāvīgu humoristisku sarunas sastāvdaļu vakariņu laikā, jo krustmāte Pītje ta�u nevarēja izsekot visiem pavir�i teiktiem vārdiem.

Visas jaunavas bija ievēroju�as, ka Kējetje pēc ilgajiem ārsta apmeklējumiem lielāko tiesu bija sevi�ķi viegli aizkaitināma un satraukta, bet tikai Kosje zināja, ka vecākā māsa, ar kuru tā kopā gulēja, bie�i naktīs nevarēja aizmigt, ka tā da�u labu reizi cēlās aug�ā un lasīja bībeli. Viņas skaistā, ar smalkajām me�ģīnēm rotātā lasāmā zīme bija ielikta pie nodaļas par Jeftas meitu.

Tomēr dienu, kad mājā atkal bija sāku�ies tēva slimības uz laiku pārtrauktie ģenerāltīrī�anas darbi, Kējetje bie�i vien bija �aklāka un rosīgāka par visām. Kopā ar Zārtji un Mībetji viņas zoboja Kosji par viņas sektas dvēseļu ganu, atraitni, kam bez kropla deguna bija vēl sve�i bērni. Viņa sirsnīgi smējās par vecās Pītjes īdzību � nevarēdama tikt galā ar meiteņu pavasarīgo jautrību, tā visu dienu vilka gaudu dziesmas par kādu puteklīti, ko tai bija laimējies atrast kādā vietā, vai arī par svītru, ko tā bija pamanījusi nesen lakotās durvīs.

Bija skaidri jūtams, ka ar tēva slimības labvēlīgu pārmaiņu visiem mājā bija noņemta smaga nasta no sirds. Tā kā tai pa�ā laikā vēl trūka agrākās mātes stingrības, jo krustmāte Agje vēl arvien visu dienu pavadīja istabā, tik ilgi aizturēja jaunības pārgalvība izlauzās uz āru. Ābrams bie�i kavēja skolu, Nātje aizmirsa ik dienas noadīt savu zeķes daļu, Zārtje stundām pazuda no tīrī�anas darba, un Dāvids, kas tagad bija dabūjis se�u mēne�u termiņu savam doktora pārbaudījumam, izlietoja ikdienas apciemojumu, kura laikā tas apjautājās par tēva labsajūtu, lai pie vakariņu galda meiteņu pulciņam pakavētu laiku ar visjaunākajiem studentu jokiem.

Tādās reizēs viņ� vienmēr sēdēja blakus no Francijas atbrauku�ajai māsīcai, kas tāpat kā agrāk labprāt klausījās viņa stāstus par studentu izlaidību un brīvību un ari no savas puses prata izteikt da�u labu jautājumu, kas pēc Kosjes un Kējetjes domām nebūt nepiederējās jaunai meitenei. Vērīgam skatītājam būtu dūries acīs, cik bie�i viņa |āva savai servjetei nokrist zemē, tā ka viņam vajadzēja to pacelt un izklāt meitenes klēpī. Ari Dāvidam pastāvīgi bija kaut kas meklējams istabā tai laikā, kad Mībetje noridāja galdu, � darbs, ko Komfeltu taupība lika veikt mēnesnīcas gaismā, kas bagātīgi ieplūda pa lielo dārza logu.

�Viņ� jau sen pie tā turējies, �is Villems Veismanis,� teica Dāvids, kad Nikolāss pie galda atkal sāka runāt par jauno ārstu, kas �ajā laikā bija konstatējis, ka tam katrā ziņā jāsāk ārstēt Kējetjes hroniskā bāluma kaite, un tādā| viņa rate|i kavējās pie mājas durvīm divreiz tik ilgi kā pirms tam.

�Jau kā mazs zēns viņ�, sekciju izdarot, tēvam pasniedza instrumentus; ari latīņu skolā viņ� jau nesa līdzi da�ādus preparātus, suņu un kaķu aknas spirtā. Divadsmit gadu vecumā viņ� joka dēļ nolika anatomijas sulaiņa pārbaudījumu.�

�Riebīgs cilvēks!� Zārtje izbāza garu sarkanu mēli un parādīja savas riebuma jūtas ar tādu paņēmienu, kas vecāku klātbūtnē dro�i būtu izpelnījies visasāko rājienu. Zag�us viņa paskatījās Kējetjē, kas nobāla un ar visām riebuma pazīmēm aizstūma projām ārsta parakstīto sulīgas un pusza|as vēr�a ga|as porciju.

�Viņ� dro�i vien dabūs spo�u praksi,� nopietni noteica Nikolāss, �viņ� jau tagad parādījis laimīgu roku da�os grūtu iekaisumu un augoņu gadījumos.� Ar pēto�u skatienu māsā lūkodamies, Dāvids zīmīgi piebilda: �Bet lai iesāktu praksi, viņam vispirms jāprecas. Precētās sievietes �eit labprāt negrib iet pie neprecēta ārsta.�

�Bet Kēje ta�u nevar redzēt asinis!� Brams izsita mucai dibenu, �kad kauj cūkas, viņa vienmēr ieslēdzas savā istabā.�

�Beidz savas nekaunības!� Kējetje velti pūlējās apvaldīt satraukumu, kas lika viņas bālajai sejai pietvīkt kā ugunī. �Un tu vari paturēt savus sliktos jokus, Dāvid. Ja Villemam Veismanim vajadzīga sieva, tad lai viņ� nedomā, ka jau pirmā labākā to ņems.�

�Kējetje Komfelte nav ne pirmā, ne labākā,� jokoja Nikolāss, bet tādā tonī, kas skanēja savādi noteikti. �Tev tomēr jau ir divdesmit se�i gadi, laiki ir grūti un tēvam diezgan rūpju; jūs, meitenes, pamazām varētu sākt precēties.�

Kamēr Kējetje atbildes vietā nokāra galvu un paslēpa asarām apslacīto seju lielajā kabatas lakatā, ko tā stingri turēja rokās, Zārtje skaļā sa�utumā pārtrauca nepatīkamo klusumu. Viņas vārdi steidzās cits citam pāri:

�Cik riebīgi jūs izturaties, tā runājot. Vai Kējetje vainīga, ka veikalam klājas ļauni? Vai tādēļ viņai jāprecas ar vīru, ko tā nevar ciest? �

�Mū�īgi �ī iedomība!� Nikolāss sa�utumā nepalika māsai iepakaļ: �Nevar ciest! Tagad katra skuķe iedomājās, ka viņas nākamajam jābūt nezin kādam Apolonam vai romāna varonim...�

�Āriene ir tikai māns un maita tārpiem!� teica Kosje, kas to varēja zināt, kamēr viņas lielās, ilgās kaisto�ās acis zem kailajiem plakstiem klejoja krēslaini tum�ajā dārzā. Bet Zārtje un Mībetje pie Nikolāsa vārdiem saskatījās un tikko manāmi pasmaidīja, atcerēdamās patīkamu noslēpumu, kas tikai viņām abām bija zināms. Dāvids, kuram tas nebija palicis nemanīts, izteica nepatīkamu jautājumu: �Vai jūs arī varbūt jau kaut ko zināt par �o bīstamo un noslēpumaino lietu, ko sauc par mīlestību?�

Kamēr Zārtje, kas tagad novāca �ķīvjus un bļodas, no jauna laida vaļā pārgalvīgus smieklus, Nikolāss, kas tagad piecēlās un gāja pie loga, varēja turpat blakus dzirdēt fran�u māsīcas straujo balsi: �Kāpēc jūs, vīrie�i, mūs vienmēr vērtējat zemāk par sevi? Vai jūs precētu kādu jaunavu tikai tādēļ vien, ka jūsu tēvs to gribētu? Vai jūs vēl ņemtu mutē tādus vārdus kā svētās laulības saites, ja kāda sieviete jūs ņemtu tikai tādēļ, lai tai nevajadzētu ilgāk apgrūtināt savu ģimeni?�

Mazais, īsti nepieaugu�ais vīrs bija piesarcis kā tītars. Viņa pirksti nemierīgi bīdīja �urp un turp za|o acu aizsargu. �Mums, vīrie�iem, patstāvīgi jāveido spriedumi,� viņ�, ar pūlēm vārdus meklēdams, iesāka, �kamēr jūs, sievietes, nu reiz esat pieradu�as pie vadības un palīdzības.�

Viņ� ievēroja, ka tobrīd tie bija istabā paliku�i vieni. Cilas jaunavas bija iegāju�as virtuvē un Dāvids izveda savu dzejisko dabu dārzā pastaigāties. Steig�us viņ� piebilda savā asajā nemierīgajā balsī, ik vārdam pie�ķirdams cik vien iespējams lielāku nozīmi: �Un tie�i gudrākās un veiklākās starp jums, jaunavām, |auj sevi tik viegli tīt ap pirkstu! Jūs pavisam aizmirstat, ka ugunīgs aplidotājs vēl ne tuvu nav laulāts vīrs un ka mīlestības dzejolis ir viss cits, tikai ne laulības gredzens...� Varītēm pierunādams, viņ� savu karsto, mitro roku uzlika uz Mībetjes kailā elkoņa. Bet tai pa�ā mirklī visi dzirdēja Mībetjes kliedzienu, kas Dāvidam lika pārtraukt pastaigas gājienu un Zārtjei steig�us mesties istabā. Nikolāss bija ātri atlecis sānis, ta�u tas nespēja aizkavēt, ka Mībetjes kafijas kanna, jaunavas rokās pēk�ņi līdzsvaru zaudējusi, izlēja da|u sava satura uz viņa glu�i jaunajām pe|u pelēkajām biksēm.

�Man tie�ām briesmīgi �ēl!� nomurmināja Francijas meitene savā visklusākajā balsī, kamēr Zārtje glu�i nevainīgi iejautājās: �Bet kā tas varēja gadīties, ka tu stāvēji viņai tik tuvu, Klās?�

Juzdamies neglābjami smieklīgs, Nikolāss ne|āva māsai izdarīt labi domāto glāb�anas darbu un ar siltu ūdeni izmazgāt traipus, viņ� aizbēga, aiz durvīm dzirdēdams no jauna paspruku�os Zārtjes izlaidīgos smieklus un Dāvida balss dziedātu ārijas rindu: �Ai, cik posto�as ir reizēm mīlas saites!� Aklā, nevarīgā niknumā viņ� mētājās rokām �urp un turp.

Kad tai pa�ā vakarā galds sen jau bija noridāts un Mībetje ar lielu spodrināmo sudraba lietu grozu apsēdās uz lielās, zemās dārza istabas loga palodzes, viņa drīz vien izdzirda, ka kāds klusi ar pirkstu pieklauvēja rūtij. Viņa tūlīt pazina studenta glīti veidoto seju.

�Meitenes jau aiztaisīju�as dārza durvis,� viņ� aizbildinājās, �es sēdēju palievenī un kalu dzejoli; lasī�anai jau par tum�u. Vai drīkstu jums to noskaitīt?� Mībetje attaisīja logu un viņ�, uz nedaudz zemākās terases stāvēdams, ari atbalstījās uz palodzes. Viņa seja ar valdzinātāju zeltaini brūno zoda bārdiņu un mirdzo�ām pieres sprogām bija tuvu viņas sejai. Situācijai piemērotie klusie �uksti viņu kopbūtnei pie�ķīra aplaimojo�u sirsnības un tuvuma izjūtu. Viņ� gan arī jau agrāk bija to pagodinājis ar savas dzejas mākslas paraugiem, bet līdz �im tie bija tikai jauki suminājumi, kas nesaistīja un neuzlika nekādus pienākumus. Bet tagad, kaut arī labi nesaprazdama pantu nozīmi, viņa to cildināja kā mūzu un sir�u lauzēju, kā dzejnieka nemiera un greizsirdības priek�metu:

Kaut tu mīlas dārzu slēdzi,

Ķēra tevi mīlas dieva �autra:

Dzejnieks gaidīs tevi, lai cik kautra

Tu no viņa skaujām bēdzi.

Un pēc bērnu gadu spēlēm

Tevi vedīs viņ� uz tāliem mērķiem: Tā pēc ziedoņdienu sapņiem Sirdis mū�am savienosies kvēlē.

Mībetje sajuta savas sirds straujos pukstus. Klusais remdeni siltais pavasara vakars, mēnesnīca, kas lija pār dārzu, jaunekļa svaigā simpātiskā seja, kas viņai bija tik tuvu, siltā balss, kas lai �ukstēja ausī dzejas pantus... Bet it kā atskabargas dūrienu viņa sajuta atceroties vārdus, ko Klāss tai greizsirdībā bija teicis: �Mīlestības dzejolis vēl nav laulības gredzens,� un arī savas mātes vārdus par glaimīgām, mānīgām vīrie�u balsīm viņa nevi|us atcerējās �ai brīdī...

Jauneklis salocīja papīra lapu un |āva tai iekrist sidrablietu groziņā. Mēness izplatīja vēl tie�i tikdaudz gaismas, lai varētu saskatīt, ka gai�a sievietes roka ātri saķēra papīra lapu un |āva tai nozust slepenā kabatā. �Vakars ir tik silts un jauks, un dārzā smar�o ceriņi.� Bet viņa papurina matu cirtas, tas gan pēc krustmātes Agjes noteicēja sprieduma sniegtos pāri pieļaujamām robe�ām. Bez tam, nevarēja zināt, vai Kosje un krustmāte Pītje nestāvēja aiz virtuves loga un neskatījās!

Pēk�ņi viņa palika nopietna: �Saki, vai tu arvien esi savam tēvam tik paklausīgs kā prasi no Kējetjes?�

Students iesmējās: �Tā ta�u pavisam cila lieta...! Protams, kamēr man vēl tēvam jāizlūdzas katrs guldenis, esmu no viņa atkarīgs... Bet kad reiz pienāks mūsu kārta! Skaistā māsīca, kaut tu zinātu, kā mūsu, jaunāko, sirdīs rūgst un vārās... Protams, mēs tāpat mīlam savu tēviju kā mūsu vecāki, bet mēs glu�i labi redzam tās trūkumus � mēs zinātu kaut ko labāku nekā to mū�īgi pantos apdziedāt un nejaut nekā grozīt vecajā sapelēju�ajā kārtībā!�

�Pastāsti man par jums!� lūdzās jaunava, kuras vienīgā vēlē�anās bija paildzināt �o laimīgās sirsnības stundu. Viņa |āva rokām slinki iekrist klēpī un izliecās pa logu ārā. Dāvids vingrotāja veiklībā uzleca aug�ā un apsēdās viņai blakus uz palodzes. Viņa cirtainie mati pieskārās viņas pierei.

�Ai, jūs, meitenes, jau nekā nezināt,� viņ� iesaucās pārākumā, kas tam tik lieliski piederējās: �Nekā par lielo brīvības cīņu, kas saista visas Eiropas uzmanību; bet nepaies ne desmit gadi, un tu redzēsi, cik daudz kas tad jau būs mainījies! Kā visus, ko tagad dēvē par karstgalvjiem un au�ām, tad godinās kā pravie�us! Vai tas nav smieklīgi, ka pilsonība pie mums nedrīkst līdzrunāt valdības lietās? Ka mūs valda miegainu parūku valkātāju bars, kas sara�o un apspie� tirdzniecību un pa�mīlīgā tuvredzībā tautu tur nabadzībā un neizglītībā! Vai zini kā sauc mūs, kas cīnāmies par brīvību un progresu, kas gribam mūsu mī|o Holandi atkal redzēt lielu un varenu kā priek� diviem gadsimtiem? Mēs esam liberāļi... Vai tas nav skaists vārds? Mūsu vadonis ir Torbeke un mēs gribam iet pie jaunā karaļa un prasīt brīvību un cilvēcīgus dzīves apstākļus katram radījumam zem Dieva debess!�

Meitene klausījās mirdzo�ām acīm, labi veidotās, mēness gaismā vēl cēlākās un jūsmīgākās sejas, kaislīgo un ar dro�ām runātāja dāvanām teikto vārdu burvības savaldzināta. Kad viņ� apklusa, viņa dro�i noliecās uz priek�u un teica pusē jokojot, pusē mulsā nopietnībā: �Un kad jūs, liberāļi, būsit iekaroju�i brīvību visiem radījumiem, vai tad mēs, sievietes, varbūt arī drīkstēsim darīt, ko pa�as gribēsim?�

Atbilde nenāca tūliņ. Jautājums jauneklim nelikās īstajā vietā izteikts. Pēk�ņi viņ� satvēra Mībetjes rokas un pārliecino�i �ukstēja: �Tu ta�u tā nedomā nopietni... Sievietes ta�u pa�as nevar to vēlēties � brīvas un neatkarīgas būt... Katras sievietes lielākā laime ta�u ir mīlestībā pak|auties vīrie�a varai! Mīlestība ta�u zaudētu savu cēlāko jēgu, ja sieviete vairs nevarīga un atkarīga nebalstītos uz vīrie�a dzel�aino spēku! Kā dzejnieks tik skaistiem vārdiem saka: Efeja, kas vijas ap vareno ozolu! Saki man godīgi, mī|ā lieliskā meitene: vai tu vēl ilgojies brīvības, kad es tevi tā stipri un dro�i turu savās rokās... Vai �āda gūstniecība nav daudz jaukāka par brīvību? �

Viņ� to pievilka sev klāt. Viņa krūtīm piek|āvusies, Mībetje pie kaisto�ā vaiga sajuta viņa mākslinieka vestes mīksto samtu. Paļāvības lieglaimē pati sevi aizmirsusi, viņa sajuta gandrīz smacējo�u laimi, būt tā ieslēgtai divās stiprās rokās, ar maigu pierunātāju balsi pie auss, ar lūdzo�u, smejo�u sārtu muti pie savām lūpām. �Saki man...�, viņ� vedināja jokojot un tomēr ar tādu kaislīgu straujumu, ka viņa nodrebēja; viņa nomurmināja kādu nesaprotamu vārdu un juta, ka, visiem apsvērumiem un gudrai piesardzībai dūmos izkūpot, tai lūpas klāja viņa dego�ie skūpsti.

Anglis Nikolāss savās ar kafijas traipiem sabojātajās biksēs bija devies uz kantori, kur tam vēl bija rakstāmas da�as vēstules. Viņ� varēja savu darba vietu ērti sasniegt caur dārza sētas puses vārtiņiem. Tie veda ieliņā, kuras vienā galā bija "Leiputrijas nama" ieeja, kamēr otrā pusē zemas koka durvis veda ienaidnieka galvenajā nometnē, van Duverenu austuvē un veltuvē. Lai gan jaunais vīrietis bija sapinies da�ādās drūmās domās par ciesto neveiksmi, viņam tūliņ dūrās acīs, ka durvis uz van Duverenu namu stāvēja vaļā, kas parasti nekad nebija redzams. Tie�i tai mirklī, kad viņ� gribēja atslēgt biroju, tas vakara klusumā izdzirda kādu troksni. Atskatījies, viņ� tikko vēl paguva ievērot, ka glezns jaunavas slāvs ar nolūku baltā plīvurā slēptu seju izzagās pa dārza vārtiņiem un � ak brīnums! � nozuda konkurences vaļējās durvīs.

Tātad tā bija kāda no viņa pa�a mājas! Bet kas? Tā noteikti nebija stūrainā kalpones figūra... Kāda no viņa tikli padevīgajām, klusajām, savā nodabā dzīvojo�ām māsām?...

Neiespējami. Kas gan cits kā nekaunīgā, pārdro�ā māsīca no Francijas! Un kas gan cils varēja būt mīļākais kā �is iedomīgais zeņķis ar savām klīrīgajām matu sprogām un ilgu pilnām acīm!... Viņu ienaidnieks, �is pērtiķis Kāss van Duverens! Niknumā un tikumiskā sa�utumā drebēdams, Nikolāss iegāja savā pamestajā nakts tum�ajā kantorī; viņ� iedarbināja kabatas �ķiltavas, aizdedzināja sveci un apsēdās pie savas dzeltenās pulētās pults, lai visu apdomātu. Zagties viņai pakaļ, pieķert to uz karstām pēdām, nepadoties ne asaru, ne lūgumu iespaidam un nodot pārkāpumu tēva bardzībai? Viņa deniņi baudā iepukstējās, �o ainu iedomājoties; bet tai pa�ā laikā pārsvaru guva viņa vēsais saprāts. Vai viņam bija tiesības būt greizsirdīgam? Kāda viņam daļa, ja Fran�u māsīca neuzvedās tā, kā vajadzēja?...

Viņam vajadzēja modri sargāt savu māsu godu un vārda labo slavu, bet kāda viņam daļa gar �o vieglprātīgo meiteni? Lai ta�u viņa ar to ielai�as cik grib, ar �o sīkpilsoņu puiku van Duverenu! Viņ� pats ta�u to glu�i noteikti negribēja precēt, tie�i par spīti tēva vairāk kā skaidrajiem mājieniem... Viņam nebija ne mazākās vēlē�anās, paklausot tēva komandai, ņemt sievu, kur nu vēl tik karstasinīgu trauksmīgu skuķi, tik pārgudru bērnu ar tādiem uzskatiem, kas nepiederējās nevienai pieklājīgai meitenei.

īstais velna cepetis �ādiem slepeniem satik�anās gājieniem: vajadzēja tikai ieskatīties viņas acīs, novērot, kā viņas patiktkāre slēpās zem �ķietami tiklajām matu cirtām, dzirdēt viņas smieklus par Dāvida seklajiem jokiem!. Viņ� tik sparīgi spieda zoss spalvu papīrā, ka tinte izsprāga visapkārt... Un tomēr... Viņa bija vienīgā �eit mājā, kas ar uzmanību, jā, pat ar interesi lielajās izlaidīgajās acīs klausījās viņa angļu stāstos. Viņai pat bija kaut kāda sajēga par tvaika spēku, kaut arī viņa bija tikai meitene un viņas galviņā, protams, neslēpās nekas cits kā tikai au�ības un nieki.

Un tomēr viņam nepavisam nepatika, ka viņa tik slepenā un nepieklājīgā veidā ielaidās ar �o tuk�galvi van Duverenu... Te viņam prātā ie�āvās atbrīvotāja doma, ka līdz �im viss, par ko viņ� uztraucās, bija tikai iedomas, ka viņ� �ajā īsajā izbai|u mirklī jaunavu bija tikai ļoti pavir�i redzējis, un viņas mīļāko � nemaz.

Uzmanīgi viņ� atkal izzagās no kantora. Bez trok�ņa nospiedis durvju rokturi, viņ� atradās tagad pilnīgi tum�ajā ieliņā. Aizturētu elpu viņ� zagās gar mitro nosvīdu�o bezlogu sienu un brī�iem ziņkāri ieklausīdamies apstājās. Sākumā nekas cils nebija dzirdams kā tikai romantiskā dūju dūdo�ana, tad klusums kļuva tik jūtams, ka viņ� dzirdēja asinis ausīs zvanām... Pēk�ņi viņ� moco�ā skaidrībā turpat tuvumā izdzirda skūpstus un �uksto�u vīrie�a balsi, ko tas pārāk labi pazina... Atkal viņ� sajuta smeldzo�ās greizsirdības sāpes. Viņā izvirda neprātīgs niknums: Ko �is puika iedro�inājās, un kā Mībetje, kas ta�u jau diezgan ilgi dzīvoja �eit, lai abu dzimtu naids tai vairs nebūtu sve�s, kā viņa varēja...?

Ātri, satraukti meitenes balss �uksti: �Nē, nē, tagad vairs nē... Man jāiet mājās, citādi mani meklēs...� sacēla me�onīgu laimes vētru Nikolāsa Kornfelta dzīslās: Tā nebija Mībetje... Tā nepārprotami bija viņa māsas Zārtjes balss.

Tikai, kad tas atkal bija kantorī ar zoss spalvu rokā, dego�u sveci cie�i blakus rakstāmpapīram nolicis, viņ� skaidri saprata, ko tas nupat bija atklājis: Viņa miesīgā māsa slepeni satikās ar jaunekli, ar ko tā nemū�am nevarēs apprecēties... Atbildības sajūta sagrāba viņa pakausi. Bez tēva slimības viņa to nekad nebūtu iedro�inājusies! Vai viņam tūliņ iet pie vecākiem vai vispirms mēģināt izlietot Zārtjes labo�anai savu vecākā brāļa pārākumu? Ļaunākais bija tas, ka viņam vajadzēja piespiesties, lai vispār par Zārtji domātu. Viņa sirds bija tik gaviļu pilna par pēk�ņi iegūto pārliecību, ka viņ� nabaga bāra bērnu, savu māsīcu bija tikai turējis kauna pilnās nepatiesās aizdomās!

Pēc pusstundas viņ� ar vēstuli rokās dziļās domās iegrimis ienāca dzīvojamā istabā. Spuldzes gaismas lokā, kas atspulgojās mirdzo�ajā galda plāksnē, Mībetje sēdēja pie �uvekļa: viņai blakus maza Nātje klusu un rātni adīja savu garo zeķi; kā lepni kungi visapkārt galdam stāvēja citu mājas ļau�u tuk�ie krēsli. Klāss Komfelts atkal sajuta sirdī nevaldāmo laimes reiboni, kad jaunava paskatījās aug�up, cie�āk ieskatījās pakrēslī, lai redzētu, kas ienācis, un laipni pasmaidīja, izdzirdusi viņa labvakaru.

Pārdro�i lauzdams veco tradīciju, viņ� apsēdās tēva lielajā atzveltnes krēslā.

�Es jums atnesī�u pīpi.� Viņa piecēlās. Viņ� redzēja slaidā stāva maigās kustības, kad tā pagāja viņam garām un atvēra skapja pīpju reģistru; viņ� dzirdēja tās svārku �aukstē�anu; viņas platā piedurkne aizsniedza viņa plecu, kad tā piecēlās, lai viņam pasniegtu tabakas kārbu un ogļu vācelīti.

�Vai negribat to ari piebāzt?� viņ� jokojot vaicāja sultāna tonī, kas tam ne visai piederējās.

Viņa savilka sārtas lūpiņas, un viņas smalkie pirksti tvēra vācelē, ko viņ� tai pasniedza. Kad viņa tam pasniedza garo balto pīpi, viņ� vienu mirkli sajuta viņas rokas mīksto siltumu. Atkal viņu pārņēma traki pārgalvīgā laimes sajūta, ka tā nebija bijusi viņa, viņa nē, kuras skūpstus un mīlas �ukstus tas bija ieliņā dzirdējis � ka viņa nebija izturējusies kā netikle...

Mībetje gribēja kaut kā novērst viņa kluso vērīgo skatienu. �Cik klusu �ovakar. Kosje un krustmāte Pītje vakara dievkalpojumā, Kējetje sē� aug�ā pie tēvo�a...�

�Un Zārtje?� viņ� negaidot jautāja gandrīz pavēles noskaņā. Viņam likās, ka meitenes seja spēji pietvīka, kad tā steig�us pacēla no pagaldes �uvekli, kas tai bija izkritis no klēpja.

�Zārtjei sāpēja galva, viņa jau aizgāja gulēt,� viņa teica, ātri apbruņojusies ar savu laipno bērna smaidu. Zem viņas lielo tum�o un dro�o acu skatiena viņam par spīti lielajam acu aizsargam vajadzēja nolaist skatienu.

Viss blēdība, meli... ko gan viņa nesamelo ar savām lielajām nevainīgajām acīm..., viņ� nodomāja dusmu uzliesmojumā, melu un netaisnības vācele tāpat kā visas citas, kam gari mati pakausī...

Bet tad atkal atmirdzēja glābējs domu zibens: Varbūt viņa tie�ām nekā nezina par Zārtjes dēkām; protams, Zārtje nebūs iedro�inājusies tai stāstīt savu kauna pilno noslēpumu...

�Man tik ļoti �ēl nelaimīgā nolikuma ar kafijas traipiem...� Mībetje glaimīgā noskaņā teica. Bija mirkļi, kad viņa vārdiem mēdza uzlikt fran�u akcentu kā vieglu smiņķi.

Mazais neglītais vīrietis, kas sēdēja tai pretī, tik jauneklīgi iesmējās, tik bezrūpīgi, kā viņa to nekad nebija dzirdējusi smejamies. Noslēpumaini un nozīmīgi viņ� teica: �Katrai nelaimei ikreiz ir ari kāda labā puse. Kas zina, vai mēs abi kādreiz vēlāk vēl nebūsim pateicīgi par �o kafijas traipu!�

Pagāja da�as dienas. Tad Nikolāss vakarā klusi zagās cauri dārzam. Viņ� uzmanīgi vairījās no visām vietām, kur krita gaisma. Savu lukturi viņ� bija ietinis melnā drēbē. Svārku kabatā viņ� nesa smagu piekaramo atslēgu, un viņa nodomātais darbs bija pamatīgi aizslēgt dārza durvis. Viņ� bija redzējis, kā Kosje un Kējetje strādā virtuvē, kamēr Francijas māsīca atkal pie vaļējā ēdamistabas loga spodrināja sudrablietas. Tātad viss norādīja, ka Zārtje, savu godu aizmirsusī māsa, atkal pa liegtu ceļu bija atstājusi māju.

Ja viņ� tās rīcību būtu aukstasinīgi un vaļsirdīgi izstāstījis tēvam, tad ar to viņ� dro�i vien būtu izpelnījies nicinājuma skatienu divās tum�ās acīs, pie kurām bija saistīti viņa sapņi. Tādēļ viņ� atrada par labāku vīt cilpu, kurā Zārtje pali iekristu. Atpakaļ nākot, viņa atradīs durvis slēgtas un lai neatliks nekas cits kā zvanīt pie namdurvīm � tad krustmāte Pītje viņu ielaidīs, un tā nu nekādā ziņā neaizmirsīs par �o nedzirdēti vēlo un ne ar ko neaizbildināmo pārnāk�anu darīt zināmu tēvam.

Bet kad viņ� nāca atpakaļ un uzmanīgi no ēdamistabas loga zagās gar sienu, viņ� tikko pieminētajā logā izdzirda kādu troksni, kas tam gandrīz lika sastingt kā sālsstabam. Tas bija nepārprotams un moco�i skaidrs. Lukturis gandrīz izkrita no viņa drebo�ajām rokām. Pusē paģībis, svina smagām kājām viņ� pieķērās pie vīna stīgām, kas vijās ap māju.

Viņ� izdzirda brāļa Dāvida aicinātāju balsi: �Pag... Tu esi mana gūsteknei� Un tad Mībetjes balsi, kas skanēja baiļu pilnā maigumā: �Nē, tagad ilgāk vairs nevaru... Man jāiet, citādi mani sāks meklēt...�

Mībetje bija aizbildinājusies ar toreiz tik iecienītajām galvas sāpēm un aizgājusi drusku agrāk nekā citas. Viņa stāvēja pie guļamistabas loga un arvienu no jauna mēģināja atrast kādu jaunu vietu vēsajā stiklā, lai piespiestu tai savu kaisto�o pieri. Puksto�u sirdi viņa domāja par visiem tiem slepenajiem priekiem, ko tā �ajās pēdējās dienās bija pārdzīvojusi. Par satik�anos kāpnēs vai priek�namā, kas parasti beidzās ar to, ka viņ� to ievilka kādā tum�ā kaktā un uzspieda savas dego�ās sārtās lūpas uz viņas mutes, kad viņ� to pārsteidza, sudrabu spodrinot, un, palodzei pārliecies, lai nolasīja kādu jaunu dzejoli, ko viņa noglabāja sava kaklauta krokās, lai vēlāk varētu ieslēgt pie tik daudziem citiem somā, pie medaljona ar mātes matu sprogu, pie institūta priek�nieka Mi�ela kunga izdotās liecības un grūlā modistes darbā pelnītajiem dālderiem un �iliņiem.

Cik bie�i �ajās dienās Mībetjes domas aizklīda pie mātes, kas �ai pa�ā mājā un varbūt pat �ai pa�ā istabā bija varējusi sapņot neviena nejaustus sapņus, un kas arī bija pret bargā tēva gribu aizstāvējusi savas tiesības uz laimi, aizstāvējusi un uzvarējusi. Diezgan ilgi viņa nu jau piederēja pie Kornfellu ģimenes, lai zinātu, cik godkārus plānus tēvocis kala sava staltā dēla nākotnei, plānus, kuriem, protams, nevarēja būt nekā kopēja ar viņas pa�as mīlestības laimi! Viņa gribēja pacietīgi gaidīt, kamēr viņas iecerētais būs iekarojis dro�u stāvokli, kas nodro�inātu viņa neatkarību. Kāda pasaules vara tad vēl spētu stāties ceļā viņu laulības noslēg�anai? Gaidī�anas laikā viņa gribēja joprojām darināt mākslīgās puķes un krāt naudu, lai varētu sev nopirkt līgavas ietērpu, un lai ari �ai ziņā tā nebūtu atkarīga no tēvo�a vai krustmātes... Gandrīz kā lūg�anā viņa salika rokas uz krūtīm. Viņam bija taisnība, viņas sapņu priecīgajam mirdzo�ajam varonim: Lielākā laime sievietei nebija brīvai un neatkarīgai būt... Nē, padoties mīlamam vīrietim, varēt padoties, tādēļ, ka mīlestība tā pavēlēja.

Steidzīgi so|i, kas priek�namā tuvojās viņas istabai, iztraucēja to no sapņiem. Pēk�ņi viņa sāka apjaust faktu, ka dro�i vien jau bija ļoti vēls, kad visi jau sen bija gultā, Zārtje vēl nebija pārnākusi. Tai pa�ā mirklī atsprāga durvis, Zārtje nedro�iem so|iem ienāca istabā un raudādama atkrita krēslā.

�Viss pagalamI� viņa teatrālā patosā iesaucās. �Durvis bija aizslēgtas, es nezināju ko iesākt! Divas stundas es nostāvēju cerēdama, ka tu iedomāsies un nonāksi lejā...Beidzot man vajadzēja nākt mājās no ielas puses, un naktssargs mani pavadīja...Rīt to zinās visa pilsēta!�

Pēk�ņi nobālējusi, Mībetje pagriezās pret draudzeni: �Durvis aizslēgtas... kur� gan varēja izdarīt �ādu nekrietnību...?� Un pēk�ņi viņa zināja: To bija darījis neviens cils kā Klāss. Vai viņai pie ēdamistabas loga vienu mirkli nebija licies, ka tā redzētu viņa mazo neizaugu�o stāvu cauri tum�ajam dārzam uz durvju pusi līkņājam? Viņas sarkanās lūpas sakniebās rūgtā nicinājumā... Tā jau bībelē bija rakstīts: Sargieties no tiem, ko Dievs apzīmējis!... Un viņa vēl pēdējās dienās bija cerējusi viņā iegūt draugu un sabiedroto cīņā pret tēva tirāniju!

Steidzīgā izpalīdzībā viņa nometās ce|os blakus Zārtjei, kas bija sākusi nevaldāmi raudāt. �Pītje, �ī vecā lācene, mani ielaida...Uz ce|iem es viņu lūdzos, lai tā nekā nesaka tēvam, bet viņa noteikti pateiks, viņa nevarot man |aut turpmāk staigāt nolādē�anas ce|us... Rīt tēvs visu zinās, un visam būs beigas!�

�Beigas?� atkārtoja Marija Elīzabele Silvēna. Kaislīgajā sa�utumā viņa kļuva par plīvojo�u karogu. �Vai tad tu to vēl nezini? Vai mēs nelasījām savās grāmatās: mīlestība stiprāka par nāvi!�

VIII ĻAUNA DZĪVES ĪSTENĪBA

Veļas kambari, lielā zemā aug�stāva istabā, kuru da�as gravīras, �ujamais galdiņ�, kas piederēja Kosjei un �uvekļa kurvis, kas piederēja Kējetjei, gandrīz pacēla jaunavas istabas kārtā, un kur mājas jaunavas nevien vēla, gludināja un izlaboja veļu, bet ari no sirds izpļāpājās, izsmējās un izkaroja savas sīkās ķildas, otrā rītā Zārtje Komfelte sēdēja pie vaļējā dārza loga un izraudājās. Viņas uztūku�ās acis, sarkanie plankumi, kas darīja neglītus viņas vaigus un drosmīgi aug�up pacelto deguntiņu, ļāva spriest, ka viņa tā sēdēja un raudāja vairākas stundas. Jau rīta agrumā tai uz tēva slingni pavēli vajadzēja ierasties slimnieka istabā. Tūliņ no gultas pār viņu bija noliju�i nikni draudīgu jautājumu krusa: Vai viņa varot noliegt, ka tai pēdējā laikā biju�as slepenas satik�anās ar ienaidnieku ģimenes van Duverenu dēlu, vai viņa iedro�inoties ap�aubīt, ka tā ar �o godu aizmirsu�o un nekrietno puiku paslep�us, turklāt vēl visnepiederi-gākās vietās un visnepieklājīgākā laikā gājusi uz salik�anos; vai viņa saprotot, cik lielā mērā viņa, godājamas dzimtas labi audzināta meitene, ar �ādu izturē�anos dubļiem aptraipījusi visas ģimenes vārdu. Ta�u tēvs neļāva tai laika ne noliegt, ne izteikt kādu paskaidrojuma vai atvaino�anās vārdu, � viņa runas vētra nerima, kamēr beidzot grūta klepus lēkme to piespieda apklust.

Tad no ielodzes bija iejaukusies mātes maigā balss ar rājiena vārdiem: �Kā gan tu varēji to nodarīt savam nabaga slimajam tēvam!� Tad Zārtje, nevaldāmi �ņukstot, bija nometusies pie gultas ceļos, un bērna maigumā sākusi lūgties:

�Ai, saki ta�u jā... Saki ta�u jā, mīļais tēvs, ļauj ta�u mums precēties! Es ta�u zinu, jūs ar Klā�u arvien esat turēju�i ļaunu prātu uz van Duvereniem, jo viņi ir konkurenti un nopelna vairāk naudas...Bet mēs ar Kēsu ta�u tur nekā nevaram darīt, ka mēs viens otru tik ļoti mīlam... Viņ� ir godīgs un krietns jauneklis, mēs ar viņu iepazināmies jau pirms diviem gadiem Leidsendamas liellaivā, es viņu tie�ām nemīlētu, ja viņ� nebūtu krietns un labs cilvēks, 86

mēs mīlam viens otru no visas sirds, un ko Dievs savedis kopā, tos cilvēkam nebūs �ķirt!�

Bet vēl iekams tā pārtrauca savu vārdu kaislīgo straumi, viņa jau zināja, ka viss, ko tikai tā teica, Jauno gultā gulētāju vīru darīja tikai vēl niknāku. Kā viņa varot pie tik kauna pilniem darbiem vēl ņemt mutē Dieva vārdu? Viņa ta�u esot uzvedusies kā ielasmeita! Un kas attiecoties uz to nekrietno puiku � viņ� savā mājā negribot dzirdēt viņa nolādēto vārdu. Nekad viņ� savu meitu neuzticē�ot vīrietim, kas tai tik viltīgā un blēdīgā kārtā tuvojies.

�Bet viņ� ta�u nekādā citā veidā nevarēja tuvoties!� bērns iesaucās izmisuma asarām acīs, �jūs ta�u viņu būtu izdzinu�i pa durvīm ārā, ja viņam būtu ienācis prātā mani �eit apciemot!�

�Protams, es viņu būtu izdzinis pa durvīm ārā,� teica vecais Kornfelts, un viņa mīkstais smagais divkār�ais zods bargā cienībā ieguldās baltajā kaklautā. �Un tā kā jūs to jau iepriek� zinājāt, tam arī vajadzēja būt pietieko�am iemeslam, nekādā gadījumā ar viņu neielaisties.�

Zārtje vairs skaidri neatcerējās, kādus asarainus lūgumus tā vien nebija izteikusi, kamēr māte �ukstot tai beidzot nebija atgādinājusi, lai ta�u viņa beidzot lūdzot tēvam piedo�anu un apsoloties, ka tā vairs nekad... Nekad visā ilgajā mū�ā, kas lai bija priek�ā...

�Jūs man vairs viena nespersit kāju ārā no mājas,� nolēma vecais Kornfelts, kad sagaidītais bērna padevības pierādījums nebija tik drīz sagaidāms, �kamēr nebūsit man svinīgi apsolīju�ies, ka nekad vairs nemēģināsit satikties ar �o godu aizmirsu�o puiku... Katķisma stundā līdzi ies Kosje, baznīcā jūs pavadīs Klāss vai Pītje! Un tagad varat iet. Izlūdzieties klusās lūg�anās spēku un lūdziet tam Kungam piedo�anu, jo jūs esat apkaunoju�i savu vecāku galvas!�

Bet klusums un vientulība Zārtjei drīz vien bija kļuvu�i necie�ami, tādēļ viņa meklēja patvērumu veļas kambarī un pie Mībetjes. Viņa bezdarbībā sēdēja uz platās palodzes un gandrīz neredzīgām izraudātām acīm cauri svaigajam krūmu zaļumam lūkojās uz dārza durtiņām, kuras tā tik bie�i bija slepeni atslēgusi, uz ienaidnieku austuves vārtiņiem, kur tā kādā tum�ā, sve�ām acīm slēptā kaktiņā bija drīkstējusi sēdēt klēpī savam Kēsam un kur tie bija varēju�i klausīties viens otra sirds pukstos un jutu�ies pacilāti kopīgi pārdzīvotās dēkas varonīgajā nāves drosmē.

Otra loga priek�ā pie gludināmā dē|a stāvēja Mībetje, lieti�ķi apstrādādama nepaklausīgu, lentām izrotātu Nātjes svārciņu. Rei�u reizēm viņa pacēla savas tum�ās acis no darba un uzmeta skatienu savai nelaimes kaudzītei līdzīgajai radiniecei, skatienu, kurā mainījās līdzjūtība ar īgnumu.

�Ja tikai iedomājos, ka �ovakar viņ� mani atkal gaidīs,� Zārtje iesaucās nevaldāmā izmisuma izplūdumā, �un ka es nevarē�u aiziet, pat nevarē�u viņam nosūtīt ziņu, kas ar mani nolicis, vai esmu vēl dzīva vai arī esmu aiz apvainojumiem un bēdām mirusi!�

�Viņ� nekādā ziņā nedrīkstēja tevi vakar pamest vienu,� Mībetje teica rūgtā noteiktībā, �viņam vajadzēja kāpt pāri sētai... Protams, mūra sēta ir augsta, un virsū lai stikla lauskas, bet īstu mīlētāju briesmas būtu tikai iedro�ināju�as.�

Zārtjes acis nemierīgi �audījās �urp un turp. �Viņa tēvs ir tikpat stingrs kā mūsējais,� viņa vāji atvairīdamās iebilda.

Mībetje, ironiski smiedamās, sparīgi spieda gludekli uz sārtās nātnās drānas. �Ja jūs tie�ām mīlat viens otru, tad neviens tēva liegums jums nekā nevar padarīt,� viņa iespaidīgā noteiktībā sacīja. �Es tev jau vakar teicu: īsta mīlestība ir stiprāka par nāvi...�

�Vai tu domā...� Zārtje stomīdamās jautāja, izbailēs ieplestām acīm, �vai man vajadzētu pārkāpt... ceturto bausli...?�

�Otrais bauslis aizliedz zvērēt par visām lietām, un tavs tēvs prasa, lai tu ar zvērestu atsakies no savas mīlestības,� iejaucās Mībetje. �Zārtje Kornfelle nebūtu pirmā meitene, kas apprecas pret tēva gribu.�

Zārtje mokās sakoda mitro saraudāto kabatas lakatiņu gabalos. �Tu ta�u nedomā, ka man... ka Kēsam...ka mums...�

�Ka viņam tevi jānolaupa,� Mībetje, ne mirkli nevilcinājusies, izteica briesmīgos vārdus. �Tu saki, ka viņ� nevarot bez tevis dzīvot, tāpat kā tu bez viņa... Ko tad jūs cilu varat darīt kā kopīgi aizbēgt no vecāku tirānijas? Izskaidro viņam visu vēstulē un saki tam, ka tā vienīgā izeja, kas jums vēl atliek. Jums jāsatiekas dziļā naktī, kad nav mēness gaismas. Rati ar ugunīgiem zirgiem zināmā vietā gaidīs, un iekams kāds pagūs ievērot, jūs jau būsit jūdzēm tālu...�

�Un tad?� jautāja Zārtje, aizturētu elpu noklausījusies, bet tik neticīgā, nejūsmīgā balsī, ka Mībetje galīgi apmulsa.

�Un tad, tu zostiņa� � viņas balss bija zaudējusi daudz no savas dro�ās pārliecības � �nu, tad tu atsūti ziņu no Hāgas vai Amsterdamas, ka jūs abi kopā atgriezīsities, kad viss būs piedots un aizmirsts. Tad tavam tēvam vienkār�i vajadzēs samierināties ar jūsu laulību, jo citādi būtu pagalam tavs gods un labā slava...�

�Bet ļaudis...� nedro�i iebilda Komfelta meita, tad visi ļaudis zinās �o lietu, katrs cilvēks �eit Leidenā..."

�Brīni�ķīgi,� otra uztraucās; �ļaudis, protams, tas jums te Holandē ir un paliek galvenais! Vispirms � ko ļaudis par jums teiks, un tikai pēc tam � drusku dzīves laimes... Ja tu tik vien esi ar mieru ziedot, tad tu neesi lielās mīlas pelnījusi...�

�Tici man, esmu ar mieru visu ziedot!� gai�matainā jaunava dedzīgi iesaucās. �Es ta�u zinu, es nevaru dzīvot bez Kāsa, tāpat kā viņ� nevar dzīvot bez manis. Mēs nevaram nevienu dienu nodzīvot �ķirti, citādi mēs dabūtu diloni un nomirtu. Bet ja nu es viņam tagad rakstītu... Klau, Mībetje... kā lai zinu, ka viņ� ari tie�ām saņems manu vēstuli, un kā dabū�u viņa atbildi? Tagad jau viņi mani uzmana visās vietās un lietās!�

�Par to es parūpē�os.� Mībetjes solījumā izskanēja tik svinīga nopietnība, ka Zārtje pēk�ņi atkal nodrebēja priecīgā satraukumā. �Tava vēstule nokļūs tava mīļākā rokās, lai viņ� varētu visu sagatavot jūsu bēg�anai. Uzticies tikai man un tici jūsu mīlestības spēkam... Tēvu labāk atstāj pārliecībā, ka esi viņam pazemībā un no�ēlā padevusies.�

Mazā Nātje ar savām rotaļlietām sēdēja uz plato ozola kāpņu apak�ējā pakāpiena un klusu nodarbojās ar metamajiem kauliņiem uz baltajām un zilajām priek�nama grīdas plāksnēm. Savas mazās sirds dzijumā viņa juta spiedīgu vainas apziņu, jo tā ne �odien, ne vakar, nedz aizvakar nebija iemācījusies bībeles pantiņu, par uzteik�anu nemaz nerunājot.

Savādā kārtā neviens no mājiniekiem, pat bībeles pantiņu lielās daudz piedzīvojusī un nepielūdzamā stingrā krustmāte Pītje tomēr nekā nemanīja. Arī pie tēva slimības gultas Nātje kop� divām dienām nebija bijusi, jo Kējetje, gulēt ejot, tai bija stāstījusi, ka tēva klepus palicis Jaunāks un dakteris Veismanis pats teicis, ka bērnu vārīgā vecumā bez sevi�ķas vajadzības nedrīkstot vest slimnieka izgarojumu tie�ā tuvumā.

No dārza istabas iznāca Dāvids puķainos zīda mājas svārkos un ar apbrīnojami garu pīpi apbruņojies. Nupat viņ� bija lēcieniem noskrējis pa kāpnēm lejā un gandrīz būtu paslīdējis uz bērna rotaļlietām; ar �o atgadījumu viņam pār lūpām izvēlās tik riebīgs lamu vārds, kādu tas tēva vai mātes klātbūtnē nekad nebūtu iedro�inājies izteikt. �Kur māsīca Mībetje?� viņ� jautāja bērnam, kas izbijies spiedās pie kāpņu malas.

�Mībetje?� Nātje apdomājoties stiepa smailo deguntiņu pret debesīm. �Pagaidi, �odien tre�diena... Tad viņa būs aug�ā, ve|as kambarī, pie gludinā�anas.� �Tad uzskrej aug�ā,� Dāvids teica, pie viņas noliekdamies, ��igli, �igli uzskrej ve|as kambarī un aiznes viņai �o vēstuli. Iebāz to �eit, priek�auta kabatiņā. Un zini, nevienam, nevienam tu to nedrīksti rādīt, vai saproti?�

Nātje neizrādīja nekādu prieku uznest aug�ā pa kāpnēm �o mākslīgā trijstūrī salocīto un ar lielu, spo�u oblati aizlipināto ro�u krāsas papīra gabalu. Pēc stundas ceturk�ņa viņai vajadzēja iet pēcpusdienas skolā, un nupat viņa bija tik jauki rota|ājusies. �Kad atnāksi atpakaj, dabūsi sudraba grasi,� vilināja lielais brālis, �veselu sudraba grasi, un to tev nevajadzēs mest krājkasītē, par to tu varēsi nopirkt sūkājamās konfektes un saldos stiebriņus...� Nātje padevās kārdinājumam.

Vēstuli dro�i priek�auta kabatā paslēpusi un no ārpuses ar rociņu pie krūtīm piespiedusi, viņa sāka gājienu caur lielo, augsto kāpņu telpu uz veļas kambari, kas atradās aug�ā, pa�os ziemejos. Priecīgā cerībā uz apsolīto naudas gabalu viņa priecīgiem lēcieniem izskrēja cauri priek�namam, savā asajā aizlūzu�ajā bērna balstiņā skandinādama kādu dziesmiņu, ko tā bija skolā mācījusies.

Pēk�ņi viņa izbijās, pievērtajām slimnieka durvīm garām ejot, izdzirdusi tēva aizsmaku�o un dīvaini pārvērsto baisi: �Vai tā mana meita Nātje, kas tur priek�namā dziedādama pastaigājas un savam slimajam tēvam pat neienāk pateikt labdienu?�

Bērns puksto�u sirdi apstājās. Viņa dzirdēja māti klusinātā balsī kaut ko iebilstam, bet vecais Komfelts atkārtoja vēl skaļāk un pavēles tonī: �Tēvs vēlas Nātji redzēt pie savas gultas!�

�Mīļais tēvs, es tūliņ ie�u!� Nātje, domādama par grasi, kas vēl bija nopelnāms, iebāza bailīgo sejiņu durvju spraugā. �Man tikai vēl mazu brītiņu jāuzkāpj aug�ā!�

�No kura laika �� tēva balss pēk�ņi atskanēja agrākajā pērkonīgajā bardzībā, �no kura laika bērni liek vecākiem gaidīt un vispirms dara to, kas tiem pa�iem iepatīkas?�

Nātje bezgribas paklausībā jau stāvēja istabā, krampjaini stīviem pirkstiem spiezdama rociņu uz priek�auta kabatas, viņa pacēlās pirkstgalos un noskūpstīja lielo seju zem lielās spalvām greznotās naktscepures.

Vecais Komfelts neskaitāmiem spilveniem atbalstīts sēdēja gultā. Viņam priek�ā uz raibās segas bija nolikta viņa uzticamā, daudz lietotā rakstāmā lādīte.

Kop� da�ām dienām viņ� vairākas stundas dienā nodarbojās ar dzejo�anu.

Kad sieva tam nupat bija pienesusi pie gultas rakstāmos piederumus, viņas skatiens izbailēs un aizkustinājumā bija ievērojis vīra gara ra�ojumu ar sekojo�o virsrakstu:

MANA PĒDĒJA DZIESMA

manai laulātai draudzenei un bērniem

Pirmais pants, pagaidām tikai uzmetumā, ar daudziem svītrojumiem un labojumiem skanēja:

Saules rietā nodziest zefirliesmas, Lakstīgala ceļniekiem bez mērķa Skandina vēl pēd'jās sēru dziesmas Un ko es? par ilgu skan jau kokle, Rudens drīz būs klāt un sirmos mati, Nāciet �urp vēl pēd'jo reizi, mīļie, � Stīgas kā caur miglu vēro mani skati, � Nāciet pēd'jo dziesmu klausīties, Dziedātājs uz mū�u projām ies.

Tēvs pastūma papīrus sānis, kamēr bērns uzrāpās augstajā atzveltnes krēslā, kas stāvēja pie gultas un neskanīgā balsī atbildēja jautājumiem par skolas sekmēm un uzve�anos. Bailes no iedomām, ka tēvs varētu jautāt kādu bībeles pantiņu, nomāca atmiņas par Dāvidu, kas apak�ā pie kāpnēm gaidīja. Ja viņa sāktu skaitīt, tēvs tūliņ ievērotu... Kātje ta�u viņai bija mācījusi, ka Dieva visuredzo�ā acs visur pasaulē sadzenot ļaundariem pēdas... Un nupat viņa vēl bija domājusi, ka Dievs dro�i vien uz viņu ļaunojas un ka viņ� to sodīs...

�Kas tad tev tur kabatā, bērns?� Lodeviks Komfelts pēk�ņi iejautājās; �vai tev tur pele vai varde, ja tā baidies, ka tā neizlec ārā?� Māte pasmējās par �o joku, priecādamās, ka tēvs vairs nerunāja bargajā rājēja balss noskaņā. Bet Nātje, it kā tēva joka nedzirdējusi, skatījās vēl bailīgāk un klusēdama vēl cie�āk piespieda rociņu pie priek�auta.

�Kas tev tur kabatā?� slimais nepacietīgi atkārtoja. Viņa aizdomas jau bija pamodu�ās.

Nātjei kaut kas iespiedās kaklā. �To es.nevienam nedrīkstu rādīt.� �Nedrīksti?� Kas tad tev te var tā teikt, bez tēva un mātes?" �Dāvids teica, lai es to uznesot māsīcai Mībetjei veļas kambarī, un kad bū�u nokāpusi atpakaļ lejā, es par to dabū�u sidraba grasi.� Māte jutās tā, kā viņa būtu pati pieķerta mīlas dēkās, jo viņas kungs un pavēlnieks tai uzmeta niknu, zīmīgu skatienu un triumfējot ierūcās, � �im rūcienam vajadzēja attēlot smieklus. �Vēstulīti tu vari mierīgi atdot man, meitiņ, un pēc tam ej vien uz skolu.�

�Bet... bet tā ta�u nevar...� Bērnam acīs saskrēja lielas asaras, un tas vēl arvien it kā sargājot turēja roku virs kabatas, lai gan tēva pierē jau draudīgi pietūka dzīslas.

�Kornfelt,� lūdzās māte, �ārsts tev stingri aizliedza uztraukties.�

�Dod �urp vēstuli!� atkārtoja tēvs. Kad bērns paklausīja un divkār�ā vainas apziņā smagi nomākts izzagās no istabas, viņ� aizsmaku�ā balsī uzkliedza sievai: �Vai tu man gribi stāties ce|ā, kad esmu nolēmis darīt galu �īm nelietībām, kas te mājā tagad notiek? Vai ar to vēl nepietiek, ka tava meita nepieklājīgi uzvedusies? Vai domā, es nezinu, ka te vēl darās da�ādas citas lietas, ko nevar dienas gaismā rādīt?�

Viņ� nevilcinādamies atplēsa spīdīgo oblati un atlocīja vēstulīti, kurai nebija adreses. Māte no palodzes bailīgām acīm vēroja vīru. Viņa vēl pieķērās vieglprātīgajai cerībai, ka vēstules saturā būs tikai kāds nevainīgs joks, bet drīz viņa gultā izdzirda niknu ņurdē�anu un rūgtus smieklus, kas nesolīja nekā laba.

��e, izlasi tu arī,� viņ� beidzot teica pēc ilga mokpilna klusuma. Kamēr viņa steig�us uzlika brilles, viņa sārtās lapas priek�pusē ieraudzīja ar spalvu uzzīmētu dūju, kas ar vēstuli knābī tupēja kādai jaunai meitenei uz rokas. Tā kā daudzpusīgais Dāvids skolā bija parādījis arī diezgan ievērojamu zīmētāja talantu, Kornfelta māte konstatēja, ka meitenei bija zināma līdzība ar Mībetji Silvēnu.

MĪLAS VĒSTS

Kādēļ, ak fran�u roze, bēdas �īs Kam asaras, kam acis sāpju smeldzē? Varbūt it drīz mums dienas atausīs, Kad skumjas gaisīs laimes veldzē!

Tev māte nevar ceļu rādīt, Tu esi viena grūtā izvēlē, � Tad |auj �iem vārdiem tevi vadīt Un mokās laiku velti nekavē.

Ai, saki vārdu, kas uz visu mū�u Tās dvēs'les saista, kurās ilgas mīt, Un sirdī, kas pēc tevis tiecas Jel svētlaimīgu dari, meitenīt!

��ēlīgais Dievs debesīs!� aizkustināta teica Dāvida māte, un asara noritēja uz balo�a � mīlas vēstne�a attēla. �Komfelt, ja nu viņi abi tie�ām viens otru mīl... protams, tā ir pārsteig�anās no Dāvida puses, jau tagad lūgt jāvārdu, bet ja nu viņ� �o meiteni tie�ām sirsnīgi mīl...�

�Deviņi jodi � sirsnīgi mīl!� viņu pārtrauca slimnieka dusmas. Izbailēs viņa ievēroja, cik strauji viņ� elpoja, it kā aizelsies. �Cik meitenēm Dāvids savā mū�ā jau nav paka| skrējis? Es labprāt novēlu kādu dēku viņa jaunībai... Tā dro�i vien nebūs pirmā viņa mīlestības dzeja, bet te, vecāku pajumtē... Un ar jaunavu, kas uzticēta manai aizbildniecībai... Tu saki, sirsnīgi mīl? Labā sieva: Cilvēks kam sirdī gods, to dara tikai tad, kad tas zina, ka varēs savas mīlestības priek�metu apprecēt... Bet par precē�anos Dāvids vēl gadiem nevarēs ne domāt. Pagaidām viņ� vēl ir students, kas dzīvo no sava tēva kabatas, un ja viņ� dzīvē grib tikt uz priek�u, tad nauda un sakari augstākās aprindās viņam tikpat nepiecie�ami kā dieni�ķā maize!�

��ēlīgais dievs debesīs,� krustmāte Agje vēlreiz atkārtoja, atkal mākslīgi salocīdama nelaimīgo mīlas vēsti. �Kā Dāvids var būt tik neapdomīgs; turklāt vēl �ajās rai�u pilnajās slimības dienās... Un Mībetje, �is vieglprātīgais bērns...�

�Mībetje...� Lodeviks nicīgi atkārtoja, �viņa visai mājai rāda |aunu priek�zīmi... es sen jau zinu, ka viņai ir dumpīgs un augstprātīgs gars. Vai tu domā, ka Dāvids kādreiz būtu iedro�inājies tik tālu iet, ja viņa to nebūtu atļāvusi, pat � Dievs lai man piedod grēku � ja viņa to nebūtu pamudinājusi tā darīt? Viņā valda ļaunais gars, kas pazudināja viņas māti, � un es pret to diem�ēl esmu izturējies pārāk saudzīgi. Ej tu tagad lejā,� viņa pavēlēja raudo�ai sievai, �un tūliņ uz pēdām atsūti Dāvidu �urp.�

Studentu krā�ņums bija atspiedies pie kamīna, viņa parasti tik pārgalvīgā, glītā seja bija nopietna un ļoti bāla, kamēr viņam pār galvu kā krusa bira tēva vārdi.

Sirds dzijumā viņ� nolādēja mazo māsiņu, kas neapzinīgi bija kļuvusi par viņa nodevēju, un vēl vairāk pats savu vieglprātību � tik bīstamu vēsti nodot bērna rokās.

Lai gan viņ� jau kop� da�ām nedēļām tie�ām bija līdz ausīm iemīlējies �ai jaunavā, tas tomēr vairāk bija prieks par izdevu�os, no sirds plūdu�u dzejoli, kas viņu bija pamudinājis spert �o soli... Bet tēvs tagad �o lietu nostādīja kā vieglu mīlas dēku, joku, kādi studentiem parasti, bet kas tomēr pārsniedza pieklājības un pieļaujamās robe�as, jo tas attiecās uz pa�u mājas iedzīvotāju un viņa tēva aizbildināmo, tad jauneklis vispirms sparīgi pretojās. Viņam bija visnopietnākie precības nolūki, kaut arī tas atzina, ka pirmajā laikā par īstu saderinā�anos vēl nevarēja būt runa.

Vecais Kornfclts viņu pārtrauca pērkona balsī, ko tas ļoti bie�i lietoja pret ciliem bērniem, lai tos iebaidītu, bet pret Dāvidu nekad: �Tad izmetiet �os nopietnos nolūkus tūliņ no galvas, saku jums to reizi par visām reizēm. Jūs ta�u negribēsit aizmest savu nākotni, visu savu karjeru, jūs zināt, ka esmu jums daudz vairāk ziedojis nekā citam savam bērnam. Jūs zināt arī, ka mani veikali nesokas labi, ka jūs nedrīkstat cerēt nekādu kapitālu, un ka tajā arodā, ko esat sev izraudzīju�ies, jūs bez kapitāla nevarat uz priek�u tikt... Tādēļ �o meiteni, kurai līdz nenāk ne grasis naudas, bet toties apkaunots vārds, jūs neprecēsiet, un man �eit uz vielas zvērēsit, ka nekad vairs tai neteiksit un nerakstīsit ne vārda par mīlestību!�

Tas jauneklim bija par daudz. Viņ� pazaudēja pa�savaldību, ko māte tam nupat asarām acīs bija piekodinājusi, un savilktām dūrēm stāvēja pie slimnieka gultas.

�To es nevaru,� viņ� iesaucās, tuvu asaru izplūdumam un veltīgi pūlēdamies pret �o pelēko acu tērauda mirdzumu nezaudēt balss stingrību. �Gribu jums apsolīt, tēvs, ka ne vārda viņai vairs neteik�u un nerakstī�u par savām jūtām... kamēr vēl bū�u students un atkarīgs no jums.�

Vecais Komfelts nebija radis ar bērniem slēgt līgumus, arī ar savu mīluli ne. �Jūs man zvērēsit, ka nekad un ne mū�am neprecēsit �o jaunavu,� viņ� nesatricināts atkārtoja.

�Un ja nu es to nedaru?� Izteiksmīgā �estā Dāvids atmeta galvu atpakaļ. Viņ� pilnīgi apzinājās sava stāvokļa traģisko elementu, un dziļā līdzjūtība, ko viņ� juta sev un savai mīlestības nelaimei, sadzina asaras viņa skaistajās, brūnajās acīs.

�Ja jūs to nedarāt?� Tēvs izliecās no gultas uz priek�u, viņa apak�lūpa draudīgi izspiedās uz āru tum�i sarkanajā pietvīku�ajā sejā. �Tad jūs rītdien vairs nebūtu students, tad jūs iestātos veikalā un varētu Nikolāsa uzraudzībā kantorī strādāt savu darbu.�

Jauneklis sakoda asiņainu sarkano lūpu zem glītajām Ūsiņām. �Tēvs,� viņ� tagad sāka lūgties, �kādēļ gan jūs esat tik nelokāms un ne�ēlīgs? Kējetjei jāprecas ar vīru, ko tā nevar ieredzēt, Zārtje nedrīkst satikties ar jaunu cilvēku, ko tā mīl, un man uz visu mū�u jāatsakās no Mībetjes...�

�Es esot ne�ēlīgs?� tēvs viņu tagad pārtrauca, un Dāvids redzēja, ko tas vēl nekad savā mū�ā nebija redzējis, divas asaras, kas no pelēkajām acīm noritēja pāri ķir�u sarkanajiem, bārdas rugājiem klātajiem vaigiem. �Jūs man pārmetat ne�ēlību, un es esmu jums devis iespēju tēlot studenta kungu un dzīvot kā princim? Es esmu ne�ēlīgs tādēļ, ka dzīvē kaut ko zinu un negribu, lai jūs un jūsu māsas liekat uz spēles savu nākotni un vēlāk to no�ēlojat? Vai esmu kādreiz par kaut ko citu domājis, kā tikai par jūsu labumu, jūsu labklājību debesīs un virs zemes? Vai domājat, ka mans tēvs kaut vai desmito tiesu tā nomocījās manis dēļ, kā esmu jūsu labā darījis? Vai domājat, ka varēju viņam kaut vienu vārdu pretī runāt, kad viņ� man teica: �Tu precēsies ar �o jaunavu! Vai tā ir jūsu mīlestība, ka jūs tagad, kad esmu slims un, ja Dievs gribēs, varbūt drīz ie�u labākā dzīvē, man izteicat pārmetumus, ka es neesot izpildījis savus tēva pienākumus pret jums un jūsu māsām?�

�Nē, tēvs... Tā es tie�ām negribēju teikt!� Arī dēls, kuru pārņēma savāds mulsuma un aizkustinājuma sajaukums, ļāva asarām ritēt pār vaigiem. Un glu�i tāpat kā priek� da�ām dienām viņa māsa, viņ� arī nometās ce|os pie gultas un ņēma palīgā visas savas runas dāvanas, vai vismaz vēlāk, kad viņ� būtu vīrs ar vietu un cienījamu stāvokli... Bet viņ� dzirdēja tikai savu labi izraudzīto, sirsnīgo un sāpju pilno vārdu atbalsi lielās klusās istabas sienās. Viņ� zināja, ka partija bija zaudēta. Vienalga, vai runa bija par ābolu vai par laulību, ja vecais Komfelts kaut ko reiz bija nolēmis, tad viņ� to arī izveda... Un, lai cik iemīlējies Dāvids bija, ar kaunu pārtraukt savu spo�o, rosīgo studenta dzīvi, kā �mājās atsauktam� studentam kļūt biedriem par izsmieklu un tiesne�a goda sēdek|a vielā pavadīt dzīvi tēva austuves kantora krēslā... Tik daudz arī viņ� nevarēja ziedot Francijas radinieces skaisto acu un maigo sarkano lūpu dēļ...

�Ļaujiet man vēlreiz ar viņu izrunāties,� viņ� beidzot lūdza, �lai varu viņai paskaidrot, ka tā jūsu griba un ne manējā.�

Bet tēvs atkal papurināja smago galvu. Ne bez maiguma balsī viņ� nobeidza: �Vispirms zvēriet, tad aizrakstiet viņai. Aizrakstiet tai laipnu un cienīgu vēstuli, un nenāciet nāko�ajās nedējās �urp, jo jums abiem būtu sāpīgi tik drīz atkal salikties, un ļaujiet, lai dodu jums vienu padomu visai dzīvei: Nekad neiclaidieties ar sievietēm sarunās! Paskaidrojiet sievietei faktu stāvokli, un ar to diezgan. �o labo padomu man deva jaunībā, un tas man vienmēr labi noderējis, jo tiklīdz mēs, vīrie�i, iesākam ar sievietēm sarunas, mūsu mieram uz visiem laikiem beigas.�

�Beidzot tev vēstule!� Mībetje, lai gan pati nomāktu sirdi, skrie�us ieskrēja virtuvē, kur Zārtje sagatavoja jauno rapunculu salātus, ko tēvs labprāt ēda un ko ārsts tam bija parakstījis kā sevi�ķi spēcino�u barības līdzekli. Plato svārku krokās viņa sameklēja pieciem zīmogiem aizzicģelēlu svarīga izskata vēstuli, kurai bija Zārtjes vārds un uzvārds.

�Vaļsirdīgi runājot�� viņa aizelsusies iesaucās un atkrita virtuves krēslā, �man jau likās aizdomīga viņa ilgā klusē�ana! Lebrena kundze man gan svēli un svinīgi apzvērēja, ka pati savām rokām esot viņam vēstuli nodevusi, bet vēstuli tomēr varēja notvert, un tad viņa tēvs vēl pēdējā brīdī varēja aizkavēt jūsu plāna izve�anu!�

Zārtje noslaucīja drebo�ās rokas zili baltajā virtuves priek�autā, iekams tā kārojot sniedzās pēc cie�i salocītā papīra; tad viņa aizkustināta piespieda mīļākā rakstu pie krūtīm. Kas te vairs bija Mībetjes nemiers pret necie�amo sasprindzinājumu, kādā pali bija dzīvojusi pēdējās dienās, pēc tam, kad līdz pat i-punklam izstrādātais aizvilinā�anas plāns ar māsīcas palīdzību un starpniecību bija uzticēts Lebrena kundzes gādībai! Dienas vienmuļajā glieme�a gailā viņai �ķila neticami, ka viņa tik briesmīgu lietu tie�ām izdarīs, ka tie�ām taisni pusnaktī pie Vile-Porlas stūra stāvēs pajūgs, kas viņu ar Kāsu van Duverenu aizvedīs uz Hāgu, no kurienes viņa tēvam ar faktu smagumu, bet tomēr bērni�ķi godbijīgā noskaņā rakstiski lūgs atļauju laulībai. Kā tad būs vēlāk, kad viņa ar Kāsu pārbrauks atpakaļ pilsētā, kur katrs zinās viņu dēku, kā viņa jelkad varēs ieskatīties acīs savam tēvam vai ne mazāk stingrajam vecajam van Duvcrena kungam, par to Zārtje nemaz neiedro�inājās domāt. Ja Mībetje nebūtu pratusi sparīgiem uzmudinājumiem iekarsēt viņas saplaku�o drosmi un nebūtu viņu no�ēlojusi kā tirāniska tēva upuri, viņa �o nolaupī�anas plānu sen būtu atmetusi kā neprātīgu un neizvedamu. Bet nu viņa turēja rokās kaislīgi gaidīto mīļākā vēstuli, briesmīgā patiesība bija taustāma tuvumā. Viņa lasīja savu vārdu stīvā, svinīgā rokrakstā, un viņai acīs saskrēja aizgrābtības un saviļņojuma asaras.

Godājamai jaunkundzei Zārai Kornfcltei, Rapenburgā, pie Zvanu ieliņas.

Ļoti godājamā jaunkundze un draudzene!

Sakarā ar to, ka esmu ar Jūsu māsīcas Silvēnas jaunkundzes starpniecību saņēmis Jūsu Godības rakstu un esmu no tā sev par sirsnīgu prieku sapratis, ka Jūsu Godībai lemta laba veselība, es iedro�inos Jūsu Godībai nosūtīt �īs rindas.

Lai gan ar asiņojo�u sirdi un dziļi aizgrābts no sāpīgiem pārbaudījumiem, kas uzlikti cilvēka sirdij, proti, mīlestības pārbaudījumiem, es tomēr nevaru pievienoties Jūsu Godības vēstulē aprakstītajam plānam, jo tajā pieminētā rīcība būtu pārlieku asā nesaskaņā ar manām labas pieklājības un bērna pienākumu sajūtām. Protams, Jūsu Godības priek�ā celtais plāns ir daudzējādā ziņā vilino�s, ta�u es to izskaidroju ar Jūsu Godības jaunīlias un piedzīvojumu trūkumu, ka Jūsu Godība nav pārdomājusi plāna izve�anas tālu ejo�ās sekas. Es piekrītu Jūsu Godībai, ka, izvedot �o plānu, mēs varētu Jūsu Godības tēva kungu piespiest dot savu god. piekri�anu Jūsu Godības laulībai, kamēr man kā pilngadīgam dēlam mana tēva kunga faktiski pierādītā piekri�ana vairs nav vajadzīga. Bet kas noliktu, ja mans tēva kungs caur manu rīcību iedegtos taisnīgās un saprotamās dusmās un man atrautu to atbalstu, ko es tagad ar savu darbu nopelnu viņa god. fabrikā? Tā kā man ar Jūsu Godību kā laulātu draudzeni vajadzētu dzīvi pavadīt nabadzībā un rūpēs, caur ko tad mēs būtu pazaudēju�i visu cilvēku cieņu un par mums dro�i vien visur smietos!

Ak, Mī|ā draudzene! Lai pazemībā vienoti nesam pārbaudījumu, ko tas visuvarenais Kungs uzlicis mūsu jaunajām galvām. Lai cerībās un lūg�anās nerimstas cerēt, ka mūsu ugunīgās ilgas un vēlē�anās vēl taps uzklausītas un Jūsu Godības tēva kungs mīkstinās savas god. dusmas un tomēr vēl dos piekri�anu, lai Jūsu Godība varētu ar mani vienoties laulības kārtā, ka mēs patīkami un dievbijīgā pienākumu izpildī�anā varam pavadīt savas mū�a dienas. Turpretī lai nenodarām nekādu bērni�ķīgu pārkāpumu, caur ko mēs savas dvēseles labklājībai uzkrautu nevien mūsu vecāku, bet arī tā Visvarenā Kunga dusmas, caur ko mēs varētu pazaudēt cerību uz savieno�anos labākajā un mū�īgajā dzīvē, kas sekos �ai bēdīgajai un grūtajai gaudu ielejai.

Tādē| no sirds esmu pie Jums lūg�anās un atmiņās un palieku Jūsu Godības vienmēr uzticīgais kalps.

Korneliuss van Duverens.

Dots Leidenā, 1842. gada zāles mēne�a 23. dienā.

Pagāja ilgs laiks, kamēr Zārtje izlasīja līdz galam �o jūtām bagāto vēstuli. Lielajā virtuvē valdīja necie�ami spiedīgs klusums. Tad viņa pasvieda papīra lapu Mībetjei ar smiekliem, kas skanēja kā aprauti kliedzieni, un ar galvu atsitās pret nospodrināto galdu. Ļaudamās me�onīgam asaru plūdumam, viņa iesaucās: �Simtām rei�u �is puika man zvērēja, ka tas dabū�ot diloni un aizie�ot bojā, ja tam vajadzē�ot dzīvot bez manis! Tūksto�ām rei�u viņ� zvērēja, ka mūsu mīlestības dēj viņ� spītē�ot visām briesmām!�

Mībetje ātri pārlasīja svinīgos teikumus. Viņa piecēlās un aplika roku trīco�ajiem draudzenes pleciem. Viņas sejā bija iezīmējies ass apņēmības vaibsts.

�Viņi visi vienādi...� viņa beidzot drūmā pravietes balsī teica. �Visi vīrie�i! Saldie glaimi, dārgie zvēresti un svinīgie solījumi tiem birst pār lūpām, bet sirdī viņi ir g|ēvi un neuzticīgi. Lūk, �e!� Pēk�ņi, ska|i ie�ņukstēdamās, viņa no kaklauta izvilka saburzītu ro�sārtu vēstulīti. �Te tu vari lasīt kā beidzās mana mīlestība!�

Mībetjei Silvēnas jaunkundzei

personīgi rokās.

�Māsīca, mīļā māsīca, mana sirds asiņo un manas asaras līst pār �īm drebo�ām rokām rakstītām rindām. Mūsu saldajam noslēpumam, mūsu skaistajam, pārāk gaisīgajam mīlestības sapnim jābeidzas. Mans tēva kungs visu zina. Būtu velti Jums stāstīt, kādi nelaimīgi sagadījumi novedu�i līdz tam, ka Viņa Cienība atklājusi mūsu saldo noslēpumu. Mana mī|ā meitene, mums jā�ķiras. Mums nav nekādu izred�u savienoties laulībā, jo mans tēva kungs ar savu gribu nostājas pret �ādu savienību. Pēc ilgas un sāpju pilnas sarunas, kurā es veltīgi cīnījos Viņa Cienības prātu mīkstināt un vest pie citādiem ieskatiem par Jums, es beidzot padevos Viņa gribai, jo bērnu pienākums ir vecākiem paklausīt. Bez tam, es nekā nevaru iesākt bez tēva atbalsta, lai nobeigtu savas studijas un iegūlu sevis cienīgu vietu sabiedrībā! Dzīvo sveika, mī|ā meitene! Saņemiet �o rakstu kā pēdējo sveicienu no Jūsu mīļākā, ko dzijās cie�anas pagalam salauzu�as! Topiet laimīga! Atrodiet citu Jūsu cienīgu dzīves biedru un aizmirstiet pārgalvīgo grēcinieku, kas ar savām dziesmām satrauca Jūsu sirdi un ar saviem skūpstiem Jūsu asinis. Ziedo vēl kādu asaru viņa piemiņai un centies tad viņu aizmirst. Lai tas Kungs Jūs svētī un pasargā, Mībetje, un lai mēs, vēlākos laikos satiekoties, varētu bez sāpēm un dusmām skatīties viens otram acīs.

�

To no visas sirds lūdzas un cer Jūsu padevīgais un noskumu�ais kalps

Dāvids C. J. Komfelts.

Viņas, cie�i kopā saspiedu�ās, sēdēja pie virtuves galda ar ra-punculu salātiem un izraudājās, ilgi un veldzējo�ām asarām, par vīrie�u neuzticību, pamestas un pieviltas mīlestības sāpēs. Un ne viena, ne otra neaizmirsa bez savām sāpēm apraudāt arī draudzenes cie�anas.

Kamēr beidzot Mībetje saslējās, noslaucīja Zārtjes ballzili rūtainajā priek�autā asaras un atklāja pārdro�u, bet visos sīkumos pārdomātu plānu: viņa laidī�oties lapās, viņa nepalik�ot pie �ī tirāna, kas minot kājām savu bērnu laimi, nevienu dienu ilgāk kā tie�i nepiecie�ami. Tiklīdz viņa saņem�ot no Parīzes sava drauga Mi�ela kunga atbildi, viņa tūliņ slepeni atstā�ot māju un iestā�oties kaut kur par audzinātāju. Un kas Zārtjci liedzot līdzi ce|ol? Kādu laimi viņa vēl gaidot �eit, vecāku mājā? No mī|ākā viņa esot rupji atrauta, un dro�i vien tēvs viņu tāpat kā Kējclji piespiedī�ot precēt vīru, ko tā nevarot ciest. Mībetjes nakts darba ienākumi dro�i vien atjau�ot samaksāt ce|u viņām abām, un kad viņas reiz bū�ot tur, tad dro�i vien arī Zārtjei atradī�oties kāda vieta. Tas ta�u esot skaistākais, ko viņas ar savu salauzto dzīves laimi vēl varot sasniegt: triumfējot atriebties cietsirdīgajam tēvocim un tēvam. Viņa dusmu kauss? Protams, bet tas jau viņām arī tagad negāja secen. Vai viņ� pēdējās dienās bija teicis Zārtjei kaut vienu labu vārdu? Vai viņ� Mībetji nebija sausiem vārdiem norājis, ka tā ar savu izaicino�o paliktkāri iekārdinājusi Dāvidu un pavedusi to uz da�ādām au�ībām? Mībetje sajuta, kādu iespaidu viņas vārdi darīja Zārtjei. Viņa piesūcās ar savu plānu un neredzēja ne briesmu, ne grūtību. Zārtje klausījās kvēlo�iem vaigiem un dego�ām acīm, tāpat kā viņa tik bie�i kopējā gultas vietā bija klausījusies draudzenes saisto�os un aizraujo�os stāstus. Ari viņu reibināja �is pārdro�ais plāns, izredzes uz dzīvi, kas sevī slēpa neskaitāmas iespējas. Redzēt Parīzi, viņas krā�ņumu nospiedīgo pārpilnību, un tad palikt par audzinātāju kādā lielā di�ciltīgā pilī... cik daudzos romānos viņa nebija lasījusi, ka jaunais grāfs iemīlējies savas mazās māsiņas audzinātājā un pacēla to par savu laulātu draudzeni! Bet sirds dzijumos kāda balss Zārtjei Komfeltei teica, ka iz�ķirīgā mirklī tai tomēr pietrūks spēka īstenot �o pārdro�o un nedzirdēto bēg�anas plānu, un atstāt vecāku māju. Ar Kēsu gan... Ja tikai tas būtu bijis viņas sapņu pārdro�ais, aizraujo�ais varonis!... Bet ar Mībetji... Ar domām par mātes klusi plūsto�ām asarām un tēva dusmām, kas ilgtu līdz viņa pēdējam elpas vilcienam...

Kā sapnī viņa dzirdēja Mībetjes vārdus: �Mums jāliek vakarā projām un naktī jāsē�as laivā uz Ulrehlu. Otrā rītā tad varam ar pasta ratiem doties uz Hertogenbousu.�

IX MĪBETJES HED�RA

Klusa un bāla, ar drūmu domīgu skatienu, ko viņas bakurētainā seja bija pieņēmusi, Kosje Kornfelte sēdēja veļas kambarī uz palodzes pie grūta darba, kuru viņas pirksti tomēr strādāja ar neparastu veiklību. �is darbs bija sīki, smalki balta papīra izgriezumi. Viņai bija talants apbrīnojami pareizi izgriezt visu mājinieku ēnu tēlus. Agrāk Nātje bija varējusi priecāties par viņas spēlētajiem muzikantiem vai pajūgiem ar me�onīgiem auļotajiem zirgiem, un novērot māsu �aklajā darbā. Bet pēdējā laikā Kosje �o izgriezumu veidu bija atmetusi kā pārāk pasaulīgu un vieglprātīgu, tagad viņa-pacietīgā rūpībā neskaitāmas stundas ziedoja bībeles stāstu attēlojumu izgrie�anai.

Mībetje Silvēna sēdēja pie otra loga un adīja zeķes, kamēr Zārtje apspiestām asarām acīs lieca galvu pār gludināmo dēli.

Arā iz�ķērdīgā pārgalvībā ziedēja pavasaris, caur vaļējo logu istabā ieplūda pļāpīgu strazdu balsis un balo�u maigās dūdas, un apak�ā starp glīti iclogolām dobēm Komfelta tēvs lēni lika pēdu pie pēdas. Uz spieķa atbalstījies, viņ� valkāja zaļu mēteļa apkakli pāri istabas svārkiem un zem zīda augstās cepures biezu sarkanas vilnas ausu sildītāju. Arvien no jauna tīkami līksmajā pavasara gaisā izskanēja viņa skarbais, gandrīz niknais klepus. Un pie �īm skaņām Zārtje arvien saknieba lūpas, kamēr Mībetje noraudzījās lielajā smagajā stāvā ar skatienu, kurā bija jau�amas visas viņas slepeni raudātās asaras.

Pēk�ņi atsprāga veļas kambara durvis, un ieskrēja Kējetje, aizelsusies, roku pie sāpīgajiem sāniem piespiedusi. Viņa satrūkās, ieraudzījusi trīs pret viņu pagrieztās sejas; acīm redzami viņa bija cerējusi istabu atrast tuk�u, tādēļ viņa taisījās no tās atkal aizbēgt. Bet tad viņa pakrita pirmajā krēslā, kas gadījās ceļā, uz kaudzē sakrautiem drēbju gabaliem, ko pati vēl �orīt bija locījusi, un ļāva galvai atsisties pret smago ruļļa rokturi. Viņas gandrīz nedzirdamās raudas, ko pavadīja moco�a viņas maigā ķermeņa svaidī�anās, savā bezcerību rūgtumā lika abām pārējām jaunavām uz mirkli aizmirst pa�ām savas cie�anas.

Zārtje, Kosje un Mībetje saproto�i saskatījās. Bija pienākusi jaunā ārsta apmeklējuma stunda. Vēl vakar viņi ar tēvu bija staigāju�i �urp un turp pa dārzu, pie kam jaunais ārsts bija dedzīgi un sirsnīgi tēvam kaut ko stāstījis... Dakteris Veismanis neatlaidās savā mīlētāja dedzībā, lai gan Kējetje tam jau diezgan skaidri bija pierādījusi, ka viņ� ar savām asins dēlēm un operāciju stāstiem varēja viņā pamodināt visu citu, tikai ne sajūsmu.

Beidzot Kosje nolika savu pusgatavo mākslas darbu un sāka klusu, sirsnīgi un neliekuļoti � jo par spīti visām domstarpībām un sīkām sadursmēm abas māsas ļoti mīlēja viena otm � runāt ar raudo�o Kējetji. Un pēk�ņi Kējetje, kas parasti tā prata valdīties, izplūda bezgribas dusmās, atgrūda matu cirtas no sejas un |āva izmisuma skatienam maldīties istabā. �Ko lai es daru!� viņa, rokas lauzīdama, iesaucās. �Es negribu tēvam sagādāt sāpes! Viņam jau tik daudz bērnu dēļ nācies ciest... zinu, ka tēvs man vēl vislabāko... un tomēr es to nevaru, nevaru!... Esmu cie�i apņēmusies tagad, kad atnāks Veismanis, dot viņam jāvārdu... protams, viņ� to gaida... viņ� tāpat kā tēvs domā, ka tie tikai meitenes niķi, kas man tik ilgi lika vilcināties... Bet kad es tad viņu atkal redzu, kad viņ�, tik skaļi smiedamies, stāsta par nogrieztām rokām un kājām, un par nabaga trusī�iem, ko tas dzīvus uz�ķēr�, tad man ir tāda sajūta, ka labāk man vajadzētu iet slīcināties...�

�Kējetje!!!� Trīs sievie�u balsis atskanēja spalgās izbailēs. It kā kliedziens tai būtu palīdzējis atģisties, viņa atkal pacēla galvu un lielām izbiedētām acīm uzlūkoja māsas. �Jūs ta�u to nesaprotat,� viņa noslēpumaini �ukstēja, �es viena pati to zinu, man ta�u jābūt vienmēr pie viņa un jāpalīdz tam pielikt dēles... Viņ� smird pēc asinīm un līķiem, viņa apģērbs un viņa rokas... Viņa rokas ir tik lielas un sarkanas...�

Zārtje paslēpa seju rokās. Bet tagad Mībetjes dzijas kamols aizripoja pa grīdu projām un Mībetje pati purināja raudo�o meiteni �urp un turp, it kā gribēdama to pamodināt no grūtajiem murgiem.

�Tu glu�i vienkār�i ar viņu neprecēsies, ja jūti pret viņu tādu riebumu!� viņa iesaucās. �Precēties... pamēģini ta�u iedomāties! Precēties nozīmē visu mū�u kopā pavadīt... ar miesu un dvēseli otram cilvēkam piederēt! Tu ta�u arī viņu darītu nelaimīgu! Tu ta�u nevari ziedot visu savu dzīvi tikai tādēļ vien, ka tavam tēvam tā patīk!�

Kējetje pacēla galvu un lielām tum�ām acīm paskatījās apkārt. Bet tad Kosje saslējās visā savā �aurajā augumā un ar sparīgu �estu atgrūda māsīcu sānis. �Neklausies viņā!� viņa fanātiskā pa-vēlnieces balsī iesaucās. �Viņas sirds pieķērusies �īs pasaules priekiem, viņa nezina, kādas svētlaime ir miesu krustā sist garam par svētību. Vai tas Kungs nesaka: Kas dzīvi grib iegūt, tam dzīve jāatdod? �

�Tu neesi mūsu tēva meita, �Kējetje pagriezās pret sve�o radinieci, it kā gribēdama aizstāvēties. �Tev tik sen vairs nav tēva, tu nezini, cik briesmīgi ir saslieties pret tēva gribu! Tu nezini ari, ko sievietei nozīmē divdesmit se�u gadu vecums... Jaunavai ta�u jāprecas, tāds mūsu liktenis. Ja es neņem�u Villemu, es dro�i vien palik�u vecmeitās un bū�u tēvam par nastu.�

�Bet tad nenāc �urp un nesūdzies,� Zārtje �a�utusi attrauca. �Un nemēģini pati sev iestāstīt, ka tu dod jāvārdu, lai izpatiktu tēvam un Dievam, � jo tu to dari tikai tādēļ, lai tev nebūtu jāpaliek vecmeitās. Ai, kāda nelaime pasaulē piedzimt par sievieti! Nedrīkst būt savas gribas, nevar darīt ar savu dzīvi, ko pats grib!�

�It kā katrs cilvēks nebūtu tikai rīks Dieva rokās!� Kosje strauji pretojās. �It kā mēs būtu nāku�i pasaulē tikai tādēļ, lai dzītos pakaļ savam priekam un laimei!�

Viņa paņēma papīra izgriezumus no palodzes un uzmanīgi tos nolika klusējo�ajai māsai priek�ā.

�To es strādāju tev,� viņa iesaucās, �vēl gan nav glu�i gatavs, bet tu tomēr varēsi saprast. Tā ir Jeftas meita.� Izsmiekla pilnas �ķavas atskanēja no otra loga stūra, kur atkal sēdēja Mībetje ar adīkli. Bet Kējetje dziļā aizkustinājumā aplūkoja smalko darbu, kuram pat bailes bija pieskarties. Pamazām viņas acīs nozuda nemierīgā dumpības uguns un pāri viņas bālajai sejai klājās klusas padevības vaibsts. Viņas slaidā kakla un viegli uz priek�u noliekto plecu stāvoklī iezīmējās pazemīga gatavība visam, sievietes skaistākais Likums. Mībetje redzēja �īs pārvērtības brīnumu un pirmo reizi sajuta tās nepielūdzamās ticības vareno spēku, ko tā pati nekad nebija varējusi saprast.

Kējetjes ķermenis nodrebēja. Apak�ā dārzā oļi ie�irkstējās zem raitiem vīrie�a so|iem. Jaunā ārsta ska|ā balss sveicināja tēvu, un jau pēc mirkļa vecais Komfelts lika Kējetjes vārdam atskanēt aug�up līdz logam.

�Nāc!� Kosje palīdzēja māsai piecelties. �Ie�u tev līdzi.�

Mībetje ar Zārtji blakus stāvēja pie loga, puksto�u sirdi viņas ieraudzīja, ka Kējetje iegāja dārzā un, galvu ar curulī�u sprogām zemu noliekusi, sniedza roku jaunajam ārstam, kas jautrā apmierinājumā skaļi iesmējās. Un tad viņas redzēja svinīgo �estu, ar kādu vecais Komfelts, debesīs skatīdamies, deva jaunajam pārim savu svētību.

Zārtje krita Mībetjei pie krūtīm un, sirdij lūztol, raudāja par savu zudu�o mīlestību, par Kējetjes uzupurē�anos un par visām mīlestības sāpēm, kas pasaulē ciestas.

Bet Mībetje izrāvās, paņēma tintnīcu ar zoss spalvu, aiznesa to pie ruļļa dēļa, kur gulēja papīra mākslas darbs, un zem Kosjes smalkā izstrādājuma parakstīja lieliem burtiem, kam dusmas pie�ķīra vārnas kājām līdzīgu formu: �184 2. gada maija mēne�a ceturtajā dienā Kējetje Kornfelte pēc Jeftes meitas parauga atdeva sevi par upuri tēva gribai�.

Vai tie�ām tā bija pēdējā reize? Puksto�u sirdi un līdz �im nepazīstamu trīsu sajūtu ceļos Mībetje kādā pelēkā rudens dienā iegāja Mārsmana ieliņas mazajā modes pre�u veikalā. �odien viņa pēdējo reizi nesa Lebrena kundzei savas puķes un vainagus. Iepriek�ējā nedēļā, pēc �etru ilgu un baigu mēne�u gaidī�anas, uz modistes adresi beidzot bija pienākusi labā Mi�ela kunga atbilde. Skolas direktors tie�ām kādā lauku dzimtā bija atradis Mībetjei audzinātājas vietu, lai gan viņa tam ar gudru ziņu nebija pieminējusi, ka tā pret tēvo�a un aizbildņa gribu vēlējās atgriezties Francijā, ne arī to, ka garajā ceļojumā tā domāja doties bez pavadoņa, ko �ejienes morāle uzskatīja par nepiecie�amu. Ja tikai viņa reiz tiktu ārā no �īs zemes, ko tā bija mācījusies no visas sirds ienīst, ja tikai viņa varētu ieelpot mīļās Parīzes gaisu, gan tad izdotos visu vērst par labu. Francis, kaut arī padzīvojis vīrs un stingrs audzinā�anas iestādes vadītājs, dro�i vien noticētu sievietes stāstam, ko tās vēl iespaidīgi papildinātu asarām un nopūtām.

Mībetjei veikalā ieejot, tirgotāja to iesūtīja mazā zemā jumtis-labiņā, kur tā bija sakrājusi viņai da�ādu darbu, puķes un vainagus, ko vajadzēja pie�ūt cepurēm. Tā kā istabā jau valdīja pēcpusdienas krēsla, jaunava apsēdās cik vien iespējams tuvu logam. Viņa nebaidījās, ka �eit aug�ā kāds to varētu no ielas ieraudzīt, jo nebija domājams, ka kāds no retajiem �aurās ieliņas gājējiem gribēs staipīt kaklu un skatīties tik neievērojamā jumta lodziņā. Bet tie�i tai brīdī, kad tā nodarbojās ar garu zīda atraitnī�u zaru, kuru lai vajadzēja izvilkt caur apvītajām zaļajām cepures lentām, kad viņa iesākumā tikko jau�ami, tad arvien skaidrāk sajuta traucējumu savās pārdomās par to, vai ar tādām pūlēm pelnītajiem valsts dālderiem un �iliņiem tie�ām pietiks kuģa braucienam un pasta ratiem, ēdienam un dze-ramnaudām, � nepatīkamu traucējumu, tādu sajūtu, it kā viņa vairs neatrastos dro�ā vietā, kur neviens to nenovērotu. No kādas nezināmas vietas � viņa nespēja �o nojautu aizraidīt � uz viņu vērsās spiega skatiena zibeņi.

Viņa uzmanīgi paskatījās tuk�ajā ielā. Neviens no retajiem garāmgājējiem neskatījās aug�up viņas logā. Asais rudens vēj� tiem, kas atradās ielā, deva pietieko�u iemeslu acis un degunu paslēpt mēteļa apkaklē. Viņa apņēmās domāt tikai par savu darbu, bet jau pēc da�ām minūtēm viņai atkal bija necie�amā sajūta, ka kāds ass skatiens vērsts pret viņu. Viņa atkal paskatījās ārā, un nu tai pēk�ņi likās, ka aiz �auro un tum�o lodziņu rūtīm Pētersa vilnas tirgotavas aug�stāvā, ielas otrā pusē, viņu novērotu kāda bāla seja! Spējās izbailēs viņa sagrāba savu darbu kopā un nobēga lejā pie kundzes, mazajā veikala dibenistabā. Modiste smiedamās izkliedēja viņas ba�as. Vecais Pēterss bija tik tuvredzīgs, ka pat savu sievu nepazina olekts atstatumā; jaunkundze dro�i vien sirdsapziņas mocīta redzot spokus, � zobojās Lebrena kundze. Zīmīgais smaids, kas pavadīja madamas mierinātājus vārdus, jaunavai sadzina asinis vaigos. Straujā valodas brāzmā viņa uzticamajai kundzei apgalvoja, ka te nevarot būt ne runas par slepenu mīlas sakaru, viņai tikai tādēļ jāpelnol nauda, ka tā gribot aizbēgt no tēvo�a mājas, un viņa nekā negribot dzirdēt par vīrie�iem un mīlestību pēc tam, kad esot pietieko�i iepazinusies ar stiprā dzimuma liekulību, gļēvumu un nepastāvību...

Bija tās pa�as dienas vakars. Tēvocis ar krustmāti bija aizgāju�i bībeles stundā un Mībetje atkal sēdēja uz dārza istabas palodzes, kā parasti nodarbodamās ar sudraba spodrinā�anu, kad tā izdzirda klusus klauvējienus pie loga, pazīstamas skaņas, kas viņas sirdī vispirms meta stindzinātājas bailes, tad iededzināja neprātīgu cerību. Cik sen tas bija, kad Dāvids siltos krēslainos pavasara vakaros bija stāvējis pie �ā pa�a loga, viņai tik tuvu, ka tā pie vaiga sajutusi viņa pieres cirtas zīda mīkstumu! Kad viņ� tai bija dziedājis savas mīlestības dziesmas, ko viņa au�īgā neziņā bija noturējusi par svētiem solījumiem...!

Bet Dāvids ta�u bija tālu, viņ� Ulrehtā strādāja savam doktora pārbaudījumam un dro�i vien jau sen mierinājās ar kādu citu mīlestības dēku. Klauvētājs varēja būt tikai Nikolāss. Viņa to arī nupat bija redzējusi ar lukturi caur dārzu aizejam uz fabrikas pusi. Aukstā laika dēļ viņai netikās atvērt logu. Viņa paņēma no galda lukturi un atslēdza jau aizbultētās dārza durvis. Viņa jau grubēja ar īsu �labvakar� sēsties atkal pie sava darba, kad sajuta, ka kāds pēk�ņi satvēra viņas elkoni, un dzirdēja kroplā jaunekļa �oreiz asā, gandrīz pavēlnieciskā balsī teiktus vārdus: �Man ar jums jārunā.� Sapīkusi par pavēles noskaņu viņa balsī, tā strauji pagriezās, lai ietu projām: �Man nav laika, man vēl jāspodrina sudrabs un pēc tam vēl jāpalīdz Kosjei pie spiedes.� �Man ar jums jārunā,� viņ� nepiekāpīgi atkārtoja un ar tādu pa�u �estu pavilka krēslu nost no sienas un piebīdīja to pie galda. Kad viņ� tai izņēma sveci no rokas un nolika uz galda, viņa �īs sveces gaismā ieraudzīja savādas krampjainas trīsas viņa asi veidotajā bālajā sejā, un par spīti pavēlnieciskajai drosmei biklu nemieru viņa acīs.

Kamēr viņa apsēdās ierādītajā krēslā, aiz matu cirtām paslēpdama seju, un sāka rotājāties ar piedurkņu ap�uvumiem, viņ� kā sastindzis palika tās priek�ā stāvot.

�Ko jūs ik ceturtdienu darāt Lebrena kundzes cepuru veikalā?� viņ� to pārsteidza, pie kam viņa slimās acis pieliecās cik tuvu vien iespējams Mībetjes sejai, un viņa, vairāk �īs gribētās pieskar�anās nekā viņa vārdu samulsināta, atrāvās cik tālu vien iespējams atpakaļ. �Es zinu, jūs iknedēļas katķisma stundas laikā ejat �ajā veikalā, esmu to redzējis no Pētersa loga!�

Viņa redzēja kā triumfējot nodrebēja un it kā iemirdzējās viss viņa slāvs, kā viņ� novēroja viņas nevil�o sarau�anos izbaiļu mirklī, un kā viņ� tīksminājās ar savu pārākumu, vīrie�a pārspēku pār vāju un, kā viņ� domāja, grēkā pieķertu sievieti... �Lieg�anās nelīdzēs, es gribu zināt ar kādu mīļāko jūs tur saliekaties?�

Bet nu viņa skaļi iesmējās, un nu viņai bija neprātīgs prieks par to, kā viņ� �os smieklus dzirdot ierāvās sevī... Tagad viņai ienāca prātā tas, ko tā vienmēr bija gainījusi no savām domām: �is nelaimīgais vīrietis, kas izlikās par sievie�u ienaidnieku un nicinātāju, ta�u bija viņā iemīlējies, viņ� to iekāroja... Viņ� tāpat kā Hendriks un Dāvids... Viss viņas sa�utums par viņas grēkiem, viņa mudinājums atzīties nebija nekas cils kā vienkār�a neveikla greizsirdība. Viņas sārtā, mazliet uzrautā virslūpa atklāja mazos asos zobus. �It kā es vēl gribētu kaut ko zināt par tādiem mīļākiem!� viņa lepni atteica, �it kā man vēl varētu būt kas kopējs ar vīrie�iem � es ta�u zinu, kādi no�ēlojami nelgas un krāpnieki tie ir!�

Viņ� meklēja vārdus atbildei. Viņa redzēja, kā zem zaļā atgaismja, ko viņ� steig�us pavilka lejup pāri pierei, nemierīgi �urp un turp �audījās slimīgās acis.

�Es jūs brīdināju no Dāvida,� viņ� teica, atkal spiests aizstāvēties, �bet tādēļ ta�u visi vīrie�i nav neuzticīgi un nepastāvīgi... Mībetje!�

Bikli taustīdamies, viņ� uzlika roku lai uz pleca. Atkal viņa tā tuvumu sajuta kā kaut ko necie�amu, kā neizbēgamas briesmas, atkal viņa zināja, ka tagad tam uz lūpām dega mīlestībā un iekārē kvēlo�i vārdi, � vārdi, ko viņa nevarēja noklausīties... Viņa ta�u bija mācījusies ienīst mīlestību un vīrie�us! �iem vārdiem vajadzēja būt smieklīgiem viņa mutē, jo viņ� bija neglīts un sīks, visā augumā neizdevies, cilvēks, kurā neviena meitene nekad neiemīlēsies...

Vienīgā izeja bija teikt patiesību, viņa to arī pateica steigā aizelsusies, lai aizsteigtos priek�ā viņa mīlestības atklājumam. �Eju pie Lebrenas tādēļ, ka tur pelnu naudu ar puķēm, ko gatavoju, un cepurēm, kuras pārtaisu, un nauda man vajadzīga, lai varētu ce|ot atpakaļ uz Franciju. Negribu ilgāk ēst jūsu tēva �ēlsirdības maizi, un negribu kļūt par tādu vecu izkaltu�u virtuves slotu kā Pītje... Gribu būt brīva un pati pelnīt sev maizi. Es nu reiz neesmu tāda padevīga būtne kā jūsu māsas, gribu braukt uz Parīzi un stāties vietā.�

Viņa redzēja kā �ī atzī�anās Klā�u pilnīgi satrieca. Viņa bālajā sejā izspiedās sviedru lāses, viņ� trīco�iem pirkstiem nevarīgi kasīja zaļo acu aizsargu. Tikai pēc ilga spiedīga klusuma brī�a viņ� atrada neveiklus aprautus vārdus, pie kam, viņ� nenoteikti sakustēdamies, satvēra to aiz piedurknes, it kā viņa tai pa�ā mirklī gribētu aizbēgt. �Jūs pati nezināt, ko gribat! Ko gan jauna nepiedzīvojusi sieviete zina par pasaules ļaunprātību? Jūs nemaz nevarat iedomāties, kādi ļaunumi, kādas nelaimes jums var notikt, ja jūs tie�ām gribat mēģināt... vāja meitene būdama... bez sarga un atbalsta... un vēl tur, �ajā grēku zemē...�

�Vai tie�ām jūs domājat,� viņa to noraidīja, ne�ēlīgi smiedamās, �ka ļaudis tur daudz ļaunāki un grēcīgāki? Man bijusi iespēja ieskatīties aiz jūsu brāļa Hendrika krietnās un gudrās sejas, es tagad zinu, kāda ir viņa tikumība! Esmu iepazinusies ar pasaules ļaunumu, man ir vairāk piedzīvojumu nekā jūs domājat, Klās!�

�Neej prom! Paliec tepat, lūdzu tevi!�

Iekams viņa paspēja to aizkavēt, viņ� nometās tās priek�ā ceļos, viņ� atkal sievietes tuvumā pazaudēja visu savu pa�paļāvību. Savas neglītuma apziņas kā adatām durstīts, viņ� apskāva tās ce|us un savu sāpēs saviebto seju paslēpa viņas klēpī. �Ja tu negribi palikt mana tēva mājā, tad precies ta�u ar mani! Es tevi negribu mocīt, negribu uz tevi skatīties kā uz zemāku radījumu, gribu tev kalpot, tu būsi mana karaliene! Saki man, ka tu to darīsi, saki, ka tu atmetīsi �o neprātīgo plānu!�

Jaunava sakrustoja rokas un krūtīm; ar krampjainu pretsparu viņa gribēja pati sevi aizkavēt tās izstiepi pret bālo seju, kas tagad asarām pārplūdusi lūkojās viņā. Ar neatvairāmu spēku viņ� tai bija pavērsis vilino�u ainu: Viņa � valdniece, un viņ�, iedomīgais sievie�u nīdējs, kā vergs viņai pie kājām! Līdzjūtība to gandrīz pievilka viņa neglītumam, viņas acu priek�ā tēlojās Kējetjes ziedo�anās un reizē, neskaidrā jausmu juceklī, viņas sievi�ķīgā valdzinājuma vilino�ā uzvara.

Bet tad svece uzliesmoja augstāk, un pēk�ņi viņa atbaido�ā skaidrībā redzēja to, ko tā vienu mirkli bija aizmirsusi, viņa līkos plecus, slimās iesarkanās acis... Sāpīgā skaidrībā viņa ieraudzīja pati sevi to mīlas glāstu mokās, kas tai būtu jāizcie� kā viņa sirds karalienei un viņa sievai. Un mēnessērdzīgās drosmē viņai pār lūpām izvēlās vārdi, kas viņu pa�u dziļi aizkustināja: �Es nekad neprecē�os, es negribu un nevaru pa|auties nevienam vīrietim pasaulē, ne jums, Klās, ne kādam citam. Ceļaties,� viņa gandrīz pavēles tonī laupīja tam iespēju atbildēt, �jums ta�u pa�am nebūtu patīkami, ja kāda māsa jūs tā ieraudzītu.�

Kamēr viņ� ar pūlēm piecēlās, viņa apziņai, ka tas kļuvis neglābjami smieklīgs, arvienu vairāk piejaucās kādas citas valdonīgas jūtas: neremdināms naids pret sievieti, kurai tas bija ziedojis savu nabadzīgo lepnuma mazumiņu, un kas bija viltīga un liekulīga kā visas citas.

�Jūs netiksit no �ejienes projām!� viņ� iekliedzās dusmu izvirdumā. �Es tūliņ pastāstī�u tēvam visu jūsu nodomu...�

�To jūs nedarīsit!� Ari viņa bija piecēlusies, un tagad viņa bija tā, kas to satvēra aiz rokas un kas draudīgi pieliecās tuvāk viņa sejai: �Ja jūs to darīsit, es jūs visu mū�u nicinā�u kā no�ēlojamu spiegu...�

Bet viņ� nicīgi pasmējās par Mībetjes satraukumu. �Viltus un melu vācele, kā visas sievietes,� viņ� �ults rūgtumā iesaucās.

Drud�aini savilktām dūrēm viņ� savaldījās, lai mierīgi ar nicīgu smīnu varētu noskatīties, kā viņa savāca sudrablietas un, platajiem svārkiem gar sienu no�vīkstot, izbēga no istabas.

�Viņa nedrīkst tikt projām no mājas, viņ� dusmu uzliesmojumā apņēmās, viņai jāredz, ka sievietei nedrīkst būt sava griba. Un tad, kāds piemērs tas būtu Zārtjei un Kējetjei... un visām citām!� Viņ� piegāja pie sienas spoguļa, atglaudīja izjuku�os matus no sejas, sakārtoja acu aizsargu un apdomāja vārdus, kādiem tas gribēja tēvam, tiklīdz tas būs pārnācis no baznīcas, atstāstīt Mībetjes noziedzīgo plānu.

Bet vēl iekams vecais Komfelts, sava cienījamā drauga mācītāja Dennouta pacilājo�ās svētrunas aizkustināts un sirdī iesildīts, paguva durvīs apgriezt mirdzo�i nospodrināto atslēgu, Marija Elīzabete Sil-vēna bija atstājusi māju. Tūliņ, tikko tā bija Zārtjei pastāstījusi moku pilno sarunu ar Nikolāsu, draudzene un māsīca to pārtrauca pusvārdā: �To viņ� tūliņ atstāstīs tēvam; viņ� ta�u mani ari nodeva!� Viņu trauca drud�ainas bailes no varenā vīra, kuru bargo prātu pēc atklājuma nekāda lūg�anās vairs nespētu mīkstināt � un kam bija varas diezgan, lai savā tuvumā katra cilvēka likteni locītu pēc sava prāta. Steigā drebo�ām rokām viņa sakravāja visnepiecie�amāko savā linu audekla ceļa somā un salika iekrātos naudas gabalus samta kulītē, ko tā ar mātes matu medaljonu un Dāvida atvadī�anās vēstuli nēsāja uz krūtīm. Zārtje tai palīdzēja tikt ārā pa sētas durvīm. Bija pēdējās laiks, lai Utrehtas pārbrauktuvē tiktu nakts laivā uz Alfenu.

Ar ceļa somu vienā un kādu no savām lielajām cepuru kārbām otrā rokā jaunava, satraukumā un bailēs elsodama, stāvēja mazajā tuk�ajā ieliņā. Viņa dzirdēja kā Zārtje no iek�puses atkal noslēdza sarūsēju�o aizbīdni, kā pa glieme�vākiem nokaisīto celiņu attālinājās meitenes klusie soļi un kā ar troksni, ko tā tik labi pazina, aizvērās dārza istabas durvis. Viņa aizgāja pa ieliņu līdz galam un tagad stāvēja tum�ajā Ra-penburgā zem rudens vējā salti �alco�ajiem kokiem. Nu viņai vajadzēja paiet garām mājas priek�pusei. Māja stāvēja klusa, naidīgi sevī noslēgusies. Aizvērtiem slēģiem, it kā tā �o meiteni negribētu pazīt, it kā tā nekad nebūtu viņai vērusi savas durvis.

Viņa pūlējās satvert neizmērojamo laimes sajūtu: ka viņa bija brīva, ka visgrūtākais, bēg�ana no mājas, bija izdevusies bez kādiem traucējumiem, un ka pēc pusstundas viņa jau būs uz glābēja kuģa. Bet viņa nesajuta nekāda prieka. Viņu nospieda dīvaina sapņa sajūta, it kā māja tai aiz muguras sekotu viņai ar savām klusajām, aizvērtajām acīm. Cik tālu bija iespējams, viņa gāja pa Rapenburgu, gar pa�u ūdens malu, lai vairītos virs ielas pakārtas laternas gaismas, un tad iegriezās kādā klusā �ķērsielā, kurai vajadzēja to novest līdz nomaļajai Utrehtas pārbrauktuvei. Viņa savilka cie�āk lakatu. Kau tikai viņa būtu laivā, viņa trīcot domāja, kaut kuģinieks ar vareno sviru jau būtu atstūmies no krasta... tad dro�i vien �ī riebīgā bai|u sajūta viņai nokristu kā slikti pa�ūts mētelis, tad viņa gavi|u pilnā dro�ībā apzinātos savu tik ilgi sapņos iztēloto brīvību.Un tomēr viņa sevi pieķēra, ka arvien no jauna lai acīs spiedās muļķīgas asaras, ka viņa nevarēja beigt domāt par �o māju, no kuras tā bija aizbēgusi kā zagle... Par māju, ko viņa tā ienīda, un kas tomēr tagad ar savādu magnētisku spēku pievilka viņas domas. Viņa domāja par Kējetji, kas pret to vienmēr bija bijusi tik maigi uzmanīga, un kurai viņa tagad pat nebija varējusi sniegt atvadu skūpstu, par Zārtji, kas raudādama bija apķērusies tai ap kaklu, kas tik labprāt būtu gribējusi doties tai līdzi zelta brīvībā, bet kurai bija pietrūcis drosmes, un kas �onakt dro�i vien savā lielajā, vientuļajā gultā rūgti raudās. Viņa domāja arī par savu putniņu � to viņa nebija varējusi līdzi paņemt, ta�u Zārtje bija apsolījusies uzticīgi par to gādāt.

Arvien ātrāk siltās, vājās asaras ritēja pār viņas nosalu�o seju � un viņai pat nebija brīvas rokas, lai tās noslaucītu.

Kad viņa, steigā aizelsusies, sasniedza pārbrauktuves vietu, tā redzēja, ka atnākusi par agru. Tikko bija pienākusi laiva no Utrehtas. Pa tiltiņu lejup nāca ceļotāji no Alfenas un ciemiem Reinas krastos, lielāko tiesu zemnieki, kas brauca uz rītdienas tirgu pilsētā. Moco�ā nemierā viņa apsvēra, ka paies vēl krietna stunda, kamēr kuģis apgriezīsies un uzņems kravu jaunam braucienam. Tādē| viņa atkāpās sānis, lai palaistu garām ce|otāju reto straumi. Turpat blakus laukumam, kur viņa stāvēja, staba galā dega e||as spuldze un apgaismoja cilvēkus, kas, īgni galvas nodūru�i un salā trīcēdami, aizsteidzās projām, no siltās kajītes izdzīti rudens nakts aukstumā.

Bet pēk�ņi pār viņu krita plata ēna. Izbailēs sastingusi, viņa izdzirda izbrīnīju�os balsi, kas sauca viņas vārdu: �Vai jūs tā esat? Ko jūs te darāt, Mībetje?�

Vēl iekams viņa saņēma drosmi paskatīties pienācēja sejā, viņai bija skaidrs, kas teica �os vārdus, kā roka smagi uzgūlās viņas plecam. Pēc svinīgās balss viņa pazina brālēnu Hendriku, jauncepto mācītāju, grezni svinīgā izskatā ar melno, smailo cepuri un uzlocīto balto apkaklīti.

Me�onīgas dusmas sakāpa tai kaklā: Viņā tā redzēja visas nelaimes cēloni un |auno garu, nelaimes, ko tā bija tēvo�a mājā izcietusi! Kā viņ� nu gadījās �eit, kā viņ� nu nostājās tai ce|ā �ajā pēdējā mirklī, kas to vēl �ķīra no brīvības! Tad viņa atcerējās: Viņa draudze ta�u atradās Alfenas apkārtnē, un tas bija glu�i dabiski sagaidāms, ka viņ� kādā no �īm dienām atbrauks mājās. Kornīeltu namā ta�u pēdējās nedējās bija dzirdēti da�ādi noslēpumaini mājieni un minējumi, ka nesen vietā ieceltajam dvēseļu ganam kaut kas esot ar Dermouta jaunkundzi, cienījamā profesora un slavenā spre-diķotāja vecāko meitu. Varbūt tas jau bija centīgā radinieka svinīgais saderinā�anās apciemojums!

�Kā jūs te gadījāties? Jūs ta�u nedomājat doties ceļojumā? Tagad, nakts vidū, un bez pavadoņa?� Kur viņa �ai mirklī būtu ņēmusi kādu atrunu, kādus melus? Nejau�ais uzbrukums bija pilnīgi izdevies. *

Jaunais Dieva kalps pēto�i paskatījās apkārt. Dieva dēļ, neviens pazīstams cilvēks to nedrīkstēja redzēt �ajā vietā, sarunājoties ar jaunu sievieti, kas glu�i pati uz savu roku un turklāt vēl nakts laikā gribēja doties ceļojumā! Tikai tagad viņ� saprata, ka noteikti mājās par Mībetjes nakts izbraucienu neviens nekā nezina, jo � ja viņa kāptu uz kuģa ar tēva atjauju, tad ceļā to glu�i dabiski būtu pavadījis kāds no mājas ļaudīm.

Par pieklājību un savu labo slavu norūpējies, viņ� to aizvilka sānis no laternas gaismas aploka. Vēl asākā pavēlnieka balsī kā līdz �im viņ� taujāja: �Kā jūs te gadījāties? No kura laika jaunai dāmai pieklājas nakts miera laikā vienai staigāt pa pilsētu?� Tomēr tiesne�a pavēles tonis skanēja kā vecā Komfelta atdarinājums. Pēk�ņi apsūdzētā, dusmām krājoties, atguva stingras apņēmības spēku. Vai tagad, kad gandrīz visi �ķēr�ļi bija pārvarēti, �is ap�aubāmais svēto rakstu kalps drīkstēja izjaukt viņas plānu?

Viņa atbrīvoja roku. �Brālēn, man nav jums jāsniedz nekādi paskaidrojumi,� viņa ar nolūku teica pārākuma tonī. �Jūs redzat, ka dodos ceļojumā, un man ir laiks kāpt uz kuģa�

Viņ� atkal no jauna un vēl stingrāk satvēra tās roku. �Jūs esat izbēgusi, jūs slepeni esat atnākusi �urp, kas zina kādā nolūkā!� Viņa otra roka jau tvēra ceļa somu, ko Mībetje turēja izmisuma spēkiem. �Tagad jūs nāksit man līdzi!� viņ� tai uzsauca. �Mājās dro�i vien visi jau raizējas un uztraucas par jums. Vēl nesen tēvs man rūgti �ēlojās par jūsu vieglprātīgo un spītīgo dabu. Tā ir jūsu pateicība par visu, kas jums laba darīts!�

Bet nu maigais ķermenis, ko viņ� ar savu vārdu veseriem un savas rokas spēku mēģināja aizstumt projām, saslējās kā tērauda atspere. Viņa pacēlās pirkstgalos un taisni un stingri ieskatījās viņa bargajā sejā. Viņa ķērās pie vienīgā izmisuma līdzekļa, kas tai, vājai sievietei, deva varu pār stipro dvēseļu valdoni: �Ja tu mani tagad nelaidīsi vaļā, ja tu iedro�ināsies mani piespiest! Vai esi aizmirsis, ko tev teicu? Ja tu �odien mani piespiedīsi iet tev līdzi mājās, tad rīt viņi visi to zinās: tavs tēvs, tava māte un tā dievbijīgā jaunā dāma, ar kuru tu gribi saderināties... Tad es sīki pastāstī�u visai pilsētai, kas tonakt mēness gaismā notika tavā istabā...�

Klusumā, kas sekoja �iem skarbi �ukstētajiem vārdiem, viņa dzirdēja Hendrika straujos, satrauktos elpas vilcienus. �īs skaņas mainījās ar ūdens dobjajām, noslēpumainajām �alām pret kuģi. Un tad viņa savas dzīvības cīņas �ņaudzo�ajā spraigumā sajuta, ka spiediens, kas saistīja viņas rokas, pēk�ņi atlaidās. Kad tā beidzot iedro�inājās pacelt acis, viņa redzēja, ka tas viņā noskatījās tādās bailēs un nicinājumā, kādas tā nekad nebija vīrie�a acīs redzējusi. Un tad viņ� izteica kādu vārdu, kas nāca no viņa sirds dzijuma, kamēr viņa skatiens drūmā niknumā urbās viņas acīs: �Sātans!�

Tikai tagad, kad viņ� to palaida vaļā un steidzīgiem, bet lieliem un cienīgiem soļiem aizgāja uz pilsētas pusi, viņa izdzirda pati savus reizē gavilējo�os un �ultaini rūgtos smieklus.

Bet kad pēc stundas ceturk�ņa kuģis atstāja no malas un klusu aizslīdēja pār melno ūdeni, kad viņa stāvēja priek�klājā un noskatījās, kā ugunis abpus kanālam lēni virzījās atpakaļ, griezīgi asais vārds vēl arvien atbalsojās viņas ausīs. Ar klusām ilgām, ko tā nebija saukusi, bet ko tā veltīgi pūlējās atvairīt, viņa atcerējās māju, ko tā tik lepni bija atstājusi, vakarīgo istabu ar klusajām sievie�u sejām ap spoguļgludo galdu zeltaini mirdzo�ajā, rāmajā spuldzes gaismā... Viņai likās, ka tā sajuta istabas smar�u, cilvēku, tabakas un izdzisu�u ogļu smar�u, viņa dzirdēja kā Kosjes adata lauza ceļu rupjajā audumā, un kā �irkstēja dzejnieka spalva tēvo�a Kornfelta rokā. Viņas deniņos dimdēja panti, ko tā savas iera�anās vakarā no viņa bija saņēmusi kā dāvanu.

Sirdsapziņa? No�ēla?... Nē, nē, viņa bija pareizi darījusi, viņai derēja tikai brīvība. Viņa nevarēja līdzīgi mīļajām, labajām meitenēm lielajā klusajā mājā visu mū�u padoties sve�ai gribai. Viņa negribēja kļūt par �urp un turp grūstītu mājas mēbeli, kāda bija krustmāte Pītje...

Tomēr dro�ās, pasargātās mājas aina, rāmo, mierīgo seju vainags vēl arvien to ietvēra sāpīgā skaidrībā. Tagad viņai nebija nekā cita kā tikai pla�ā, pla�ā pasaule, kas bija tum�a un naidīga, nekur nebija uzticama pleca, kam piesliet galvu, nekur roku pāra, kas būtu gatavas maigi un sargājot to apskaut.

Viņa bija brīva... brīva kā putns. Kur bija viņas cīņas drosme?

MĀTE UN MEITAS

Zāra Berkhouta kundze stāvēja savā salonā. Lielā, bagātīgiem zeltītiem lapu griezumiem greznotā spoguļa priek�ā pie kamīna stāvēdama, viņa pacēlās pirkstu galos, lai cik iespējams labi varētu apskatīt savu jauno Bismarka brūnās krāsas tualeti. Tā kā viņa bija pieņēmusies vairāk platumā nekā garumā, tā ļoti pukojās par kamīna dzegas augstumu, kas liedza spogulī redzēt vairāk kā svētku ģērba aug�daļu vien. Protams, viņa varēja apskatīt un pārbaudīt platās, vaļēji krīto�ās piedurknes ar ap�uvumiem, cie�i pieguļo�o talju ar stikla pogu pulku un krokoto ri�u augstajā kakla izgriezumā, ko saturēja no mātes mantota piemiņas sakta. Turpretī visai plato, daudzām svītrām greznoto svārku un ievērojamo �tumiru� novērtējumā viņai vajadzēja paļauties uz roku taustes spējām. �o pētījumu rezultāts bija da�as pavir�as krunkas viņas vēl gludajā pierē. Viņas vecākā meita Kāto, kuras veiklajām rokām tā varēja pateikties par �ā ne visai vienkār�ā apģērba gabala ra�anos, tai bija zvērējusi, ka �īs lielās �tumiras� pilnīgi atbilstot modes likumam, un ka galmā tās valkājot vēl varenākos apmēros. Bet cienīgajā, ta�u visai stīvajā Leidenā apģērba izvēlē nevarēja vien diezgan uzmanīties. Zārtjes kundze zināja, ka tagad tūliņ, viņai izejot, liels skaits paziņu tiesne�u acīm aplūkos viņai jauno ieguvumu un sevi�ķi aizmugures balkona apmērus. Tāpat viņa necentās sev slēpt to, ko runāja par viņu un tās meitām, ka viņas dzīvojot pāri ITdzek|iem, un vēl mazāk, ka ar katru jaunieguvumu neizbēgami bija saistīta maz iepriecino�a saruna ar viņas vīru, pensionēto virsleitnantu Berkhoutu.

Virsnieka kundze nopūtās. Viņas dzidrās brūnās acis, kurās arvien varēja uzliesmot bērnības gadu ziņkārais dzīvesprieks, pazaudēja spo�umu, kad tās novērsās no iepriecino�ā tēla spogulī un pievērsās grīdai, kas bija nodilusi, un mēbe|u drēbēm, kas draudēja aiz vecuma izirt. Jā, tā nebija nieka liela, �ajos dārgajos laikos izlaist tautās �etras pieaugu�as meitas! Kaut ari Koba un Kāto pa�as bija �uvējas, un ne vājākās, tad tomēr neskaitāmo drēbes, zīda un me�ģīņu metru iegāde vien izmaksāja daudz vairāk nekā atļāva tā adatu nauda, ko viņas vīrs varēja atlicināt savas ģimenes piecām sievietēm.

Uzmanīgā rūpībā uzvilkdama �auros glazē cimdus, Berkhouta kundze atkal nopūtās. Bija ta�u tāda bauda drusku labāk ģērbties, lai vismaz �ai vienā ziņā nebūtu jāpaliek iepakaļ bagātajiem radiem! Ai, un cik jauki bija arī cienījamai piecdesmit gadu vecai dāmai rei�u reizēm vēl slep�us darīt �o to, par ko tā pati zināja, ka tas nebija pareizi. Da�ās lietās cilvēks ta�u vienmēr palika bērns. Vai ari tas pa daļai bija tādēļ, ka nu viņa kop� da�iem gadiem atkal dzīvoja savu jaunības dienu mājā, ko Berkhouts pēc tam, kad viņas māte 1867. gadā bija mirusi, par lētu naudu bija nopircis?

Tomēr ikreiz, kad tā uzvilka jaunu ģērbu, kura drēbe vēl nebija samaksāta, vai ari kad tā izgāja no mājas tādā laikā, kas īstenībā piederēja mājsaimniecībai, Zāra Berkhoute vēl arvienu sajuta tos pa�us patīkami straujos sirds pukstus, kas viņas bērnības gados tik bie�i bija pavadīju�i katru sīku nepaklausību, katru bargo vecāku gribas pārkāpumu. Un kad viņa tagad skaistā, saulainā dienā izgāja pastaigāties, nokratīja visas ikdienas rūpes un lāva savai mazajai, glīti izpostai figūrai spoguļoties lepnās Rapenburgas mirdzo�ajos apak�stāva logos, tad viņai bija vēl glu�i tādi pa�i sapņi kā astoņpadsmit gadu vecai jaunavai: Vajadzēja notikt kaut kam brīni�ķīgam, dzīve bija liels saisto�s romāns; tikai tādas kā pārskatī�anās dēļ viņa bija kļuvusi par krietnā, bet mazliet trulā Berkhouta sievu, un dro�i vien to vēl sagaidīja kāds varens piedzīvojums.

Viņa piestiprināja mazo, lēzeno cepurīti pie augsti sasukātajiem matiem, par kuru krāsas dabisko īstumu pēc viņas domām neviens nevarēja �aubīties, ja to salīdzināja ar viņas jauno, ziedo�o seju. Pēc pēdējā pārbaudītāja skatiena spogulī viņa pēc visiem mākslas likumiem paņēma ��lepi� kreisajā rokā un ar labo atvēra namdurvis.

Pa akmens kāpnēm viņai pretī skrēja glezna kustīga jaunava.

�Labdien, Zāras krustmāl, vai meitenes aug�ā, savā istabā? Vai Betsija un Kāto drīkst �ovakar atnākt uz �Vispārderigo biedrību�? Mums ir vēl divas brīvkartes, jo lektora kungs dzīvo pie papa un mammas. Kāto ta�u nesen teica, ka tēvocis �ogad izstājies, un viņai esot tik �ēl, ka tā nevarē�ot noklausīties Bētsa priek�lasījumu...�

Vie�ņa � tā bija Klāra Komfelte � pieklājīgi atkāpās sānis, lai atbrīvotu krustmātei ce|u. Kaut tikai �is bērns neredzētu, kā viņai nupat asinis sakāpa sejā, nodomāja Berkhouta kundze. Un �ai au�īgajai Kāto vēl vajadzēja Dāvida meitām izpļāpāt, ka viņ� vairs nebija �Vispārderīgajā biedrībā�! Skatiens, kādu tā uzmeta gai�matainās jaunavas dārgajam zvērādas greznotajam zila samta ģērbam, skaidri liecināja par indīgu skaudību. Tātad �Vispārderīgās biedrības� runātājs un �oreiz turklāt vēl slavenais mācītājs Bētss atkal bija Dāvida un viņa sievas viesis, atkal pēc priek�lasījuma viņu lielajā un greznajā dzīvoklī būs spo�as vakariņas, un Berkhouta kungs ar kundzi nebūs lūgti!

Vienā mirklī bija izgaisis Zāras kundzes omulīgais un jautrais noskaņojums. �Ej vien aug�ā un pajautā bērniem pa�iem,� viņa īsi atteica, ātri nokāpdama lejup un atplezdama glīto saulessargu, lai gan bija vēl tikai marts. Viņa skaidri zināja, ka Klāras acis kavējās pie viņas muguras, un ka lieliskās svītras un Bismarka brūnā atlasa krokas tai darīja vajadzīgo iespaidu. Bet lai vietā, kur vajadzētu par �o panākumu priecāties, viņa iedomājās kā �ī meitene mājās stāstīs, ka krustmātei Zārai atkal bija jauns ģērbs, un kā tad viņas svaine Aleida sakniebs plānās lūpas un pieklājīgi klusu, bet nicīgi iesmiesies...

�Kaut tikai es būtu iedro�inājusies, kaut tikai man būtu pieticis drosmes,� viņa neprātīgā izmisumā iesaucās, �toreiz priek� trīsdesmit gadiem aizbēgt līdzi Mībetjei Silvēnai! Kas viss man toreiz nebūtu pavēries... Cik lepni es būtu varējusi apprecēties, ko visu es nebūtu redzējusi un piedzīvojusi... Un lai vietā nu esmu nonīkusi �ajā kaklā un apprecējusies ar vecu sakāmi vīru, kas pat nevar dzīvot tā, kā viņa kārtai pieklājas...!� Savā arvien vēl rosīgajā fantāzijā tā sevi jau redzēja kā di�ciltīga mui�u īpa�nieka cienījamu atraitni pārbraucam dzimtenē, kur visi radi un paziņas viņu apbrīnotu un apskaustu neizmērojamas bagātības dēļ; viņa iztēlojās savu viesību spo�umu, un cik izdevīgi tad varētu apprecēties viņas meitas, bet pēk�ņi tā iztrūkās no pārdomām, kad maiznieks, kas bija sava veikala nojumē iznācis ieelpot svaigu gaisu, viņu sveicināja ar sevi�ķu uzmācību. Lieta tā, ka Berkhoula kundze iepriek�ējā mēnesī viņa samaksai nolemto naudu bija izdevusi jaunmodes puķu galda iegādei, kādu tā bija redzējusi un apbrīnojusi pie savas māsas Veismanes, un arī teko�ā mēnesī neredzēja ne mazākās iespējas nokavēto rēķinu samaksāt.

Viņa atkal pa da|ai bija aizmirsusi savas rūpes un raizes, kad tā pavilka zvanu Hogeverdā pie savas māsas mājas durvīm. Tā kā tagad iecienītajā pastaigā�anās stundā pār sauso pelēko ielas bruģi bagātīgi lija pavasara saule, Zārtje bija varējusi ievērot krietnu skaitu apbrīnotāju skatienu, kas bija veltīti viņas jaunajam modes ģērbam. Viņa koķeti pacēla �lepi drusku augstāk un domāja par savas �aurās dzīves loka sīkajiem atgadījumiem: Immerzēla kundze, kuras vīrs ta�u bija īsts pulkvedis, nupat to bija sveicinājis � un ko gan Kējetje teiks par to, ka Luī Komfelts, Dāvida vienīgais dēls, no jauna atlicis sava pārbaudījuma termiņu!

Lietpratīgā atzinībā viņa vēroja slieksni, uz kura tā stāvēja. Kē-jelje tie�ām pelnīja visrūpīgākās namamātes slavu visā Leidenā. Lai gan ārsta runas stundas tikai nupat bija beigu�ās, durvis un slieksnis no jauna bija nospodrināti un durvju rokturi mirdzēja tā, it kā visu dienu tam nebūtu pieskārusies neviena roka. Priek�namā kāda strādniece, grīdu ber�ot, tupēja uz ceļiem, un visi uzgaidāmās istabas krēsli stāvēja koridorā, jo �ajā istabā ik pēcpusdienu, tiklīdz runas stundas bija beigu�ās, izdarīja pamatīgu tīrī�anu.

Кеа Veismane pati uzraudzīja berz�anas darbus; viņa pagrieza māsai pretī savu kluso bālo seju, ko ietvēra sniegbalti mati zem vissmalkāko melno me�ģīņu cepurītes, un gurdi, ta�u mazliet satraukti smaidīdama, to sveicināja; lai gan abas māsas �ķīra tikai nedaudzu gadu starpība, blakus Zārtjes apa|umam un kustībai tā atgādināja vecu sievu. Abas dāmas iegāja pa kreisi ielas puses priek�istabā, kuras krēslainā gaisma bija patīkams izlīdzinājums spilgtajai pavasara saulei. Lielās augstās telpas izmeklēti dārgā iekārta Zārtjei iedvesa cienību. Visas mēbeles, ducis krēslu, dīvāns, ķeblī�i un palodzes spilveni gadu gaitā no nerimsto�i darbīgajām namamātes rokām bija saņēmu�i krusta dūrienos izstrādātu ģērbu. Tas bija darbs, kam nekad nevarēja pienākt beigas, jo vecākie krēsli jau sen nodila, kamēr jaunākie vēl nebija saņēmu�i savu rotu.

Ģimenes jaunākā meita Līze ar grāmatu rokā sēdēja uz palodzes un tagad, kad māsas apsēdās atzveltnes krēslos loga abās pusēs, pakalpīgi piecēlās, lai piestumtu kājsoliņus un pienestu kristāla pudeli ar madeiru un paplāti ar glāzēm.

�Jūs māti iztraucējāt svarīgā darbā,� viņa smiedamās uzsauca krustmātei, �lieta tā, ka runas stundā bija atnācis kāds zemnieks ar ka�ķi, un nu viņa raudzījās, vai kalpones visu kārtīgi nomazgāju�as!�

Viņas māte viegli pietvīka, paņemot no �ujamā galdiņa rokdarbu.

�Tavai mātei pilnīgi taisnība,� Zara Berkhoute atvairot teica; protams, klusībā arī viņa bija tajās domās, ka Kējetje savās pārmērīgajās bailēs mazliet pārspīlē mājas spodrinā�anu un tīrībā turē�anu.

�Ārsta mājā nedrīkst no visa tā baidīties,� atbildēja ārsta meita, un viņas sārtā mute, ap kuru bija iezīmējies sevi�ķs gribasspēka vaibsts, mazliet saviebās. Viņa bija liela izskatīga spēcīgi veidota jaunava, kas tomēr izskatījās vecāka par saviem divdesmit gadiem. Viņas sejā apvienojās mātes maigās līnijas ar tēva dzīvības spēku. Zem tum�i blondu matu me�a, ko tā nēsāja tālu atsukātu no sejas, pēto�i un drusku izaicino�i spīdēja pelēki zilas acis. Kaut arī tā pārvaldīja visas paklausīgas, labi audzinātas un pieklājīgas jaunavas manieres, viņas balss noskaņā un vārdu izvēlē tomēr bie�i bija apslēpta ironija, kas viņas mātes māsām un draudzenēm deva iemeslu aizdomīgi purināt galvu.

�Krustmāt, pastāstiet ta�u...� viņa satvēra sarunas pavedienu, kad māte savā klusajā, drusku dziedo�ajā balsī bija pastāstījusi par savas vecākās meitas Konstances, kas dzīvo Indijā, gaidāmajām dzemdībām, un par savas otrās meitas bērna, mazās Dorotejas skaistumu un jaukajām īpa�ībām. �Pastāstiet, kuras no jūsu meitām �ovakar būs "Vispārderigajā biedrībā�. Būs ta�u briesmīgi interesanti, mācītājs Bēlss runās par sievie�u emancipāciju, tas ta�u ir īstais temats Betsijai un Kāto; bet sakiet, vai tie�ām jūs ar tēvoci vairs neesat biedrībā? Man tie�ām briesmīgi �ēl. "Vispārderigā" tagad īsti ir savu uzdevumu augstumos un mums, meitenēm, jaukākā izie�anas vieta visai ziemai...�

�Ja tur runās par sievie�u emancipāciju, tad man liekas, Kāto un Betsijai tur tie�ām nav ko meklēt,� krustmāte Zāra, saslējusies visā cienībā, mēģināja paglābties no bīstamu jautājumu tīkla. ��obrīd par �o riebīgo tematu runā un raksta jau vairāk nekā vajadzīgs: Jo mazāk jūs, meitenes, par to dzirdat, jo labāk.�

�Bet mācītājs Bētss ta�u katrā ziņā runās pret to,� Kējetje iejaucās ar acīm redzamu steigu; �tie�i tādēļ es domāju... mēs ar Veismani domājām, ka Līzei... un ari da�ai citai jaunavai ļoti derētu �o priek�lasījumu noklausīties... Ja ir kāds, kas spēj jaunajām sievietēm rādīt ceļu uz īsto sievi�ķību, tad tas dro�i ir mūsu Bētss...�

Tā kā māte runājot nebija pacēlusi acis no �uvekļa, viņa neievēroja, ka Līzes lūpas atkal bija drusku vīzdegunīgi savilku�ās, � toties to ievēroja krustmāte.

�Un tas tie�ām būtu ļoti vietā,� iejaucās Zārtje. �Jums, jaunavām, ta�u tagad ir desmitkārt tik interesanta un pārmaiņām bagāta dzīve kā agrāk mums, un kur jums vajadzētu būt par to pateicīgām, jūs tikai radāt arvien vairāk nemiera. Bēms, vai tu domā, ka mēs ar tavu māti savos jaunības gados kādreiz drīkstējām ar grāmatu rokā apsēsties, drīkstējām iet uz kafijas vakaru vai teātri, kad pa�as gribējām, vai ari vienas pa�as iet stundiņu pastaigāties, ja mums tā iepatikās? Tavos gados es nebiju no Leidenas tikusi tālāk kā ar laivu uz Hāgu, kamēr tu ar saviem vecākiem jau esi bijusi Reinas ceļojumā un Dāvids tavu māsīcu Klārtji pat paņēmis līdzi uz Briseli! Kad mēs bijām jaunas, mēs visu dienu nepazinām nekā cita kā tikai rūpes un pienākumus, un tomēr man liekas... Kā tu domā, Kēja? Ka mēs bijām daudz priecīgākas un apmierinātākas nekā mūsu meitas!�

Līze Veismane savilka smalki iezīmētās uzacis un ar gurdenu �estu atstūma no pieres smagos gai�os matus. �Varbūt jums taisnība,� viņa domīgi teica, un viņas parasti tik asās acis pieņēma skumji sapņainu izteiksmi.

�Varbūt labāk bija tā kā agrāk jums un mātei, visa diena aizpildīta ar rūpēm un pienākumiem, nekā mums tagad � mums ir bezgala daudz brīva laika, un mēs nezinām, ko ar to iesākt.�

Keas Veismanes bālajiem cienīgajiem vaibstiem atkal pārlidoja viegla sārtuma ēna. �Meita savas mātes mājā vienmēr var atrast diezgan darba,� viņa teica, �kaut arī tas vairs nav rupjais darbs, ar ko mums agrāk vajadzēja nomocīties � vēl arvien atliek kalpotāju uzraudzī�ana, �ujamie un lāpāmie darbi. Piemēram, kādēļ tu nekad nemēģini pati sev pagatavot drēbes, ko tik lieliski prot Ko un Kāto?�

�Kādēļ man ar to jānopūlas, ja tēvs man dod diezgan naudas, lai es varētu drēbes dot �uvējai?� Līze atteica, spēji paraustīdama plecus. Bet tai pa�ā brīdī viņai ienāca prātā, ka ar �iem vārdiem tā sāpināja krustmāti Zāru. Tādēļ viņa ar visvaļsirdīgāko jaunas meitenes smaidu ātri piebilda: �Bez tam> man nekas prātīgs neiznāktu, ar adatu un diegu rokā es esmu �ausmīgi neveikla; es protu rīkoties tikai ar pārsienamiem piederumiem un vati. Ai, kaut es būtu zēns.;. Ja es būtu Villema vietā un viņ� manā, es tūliņ izmācītos par ārstu... Tur man būtu īstās dāvanas. Es paliktu par tēva palīgu un vēlāk par viņa pēcteci, tāpat kā viņ� ir sava tēva pēctecis... Kop� piecām paaudzēm Veismaņi biju�i ārsti un dziedniecības pratēji, tikai �is pintiķis Villems grib apgriezt debesis un zemi, lai tam nebūtu jāstudē un lai tas varētu kļūt par gleznotāju.�

Viņas māte, kas bija piecēlusies pieliet glāzes un piedāvāt biskvītus sudraba traukā, tūliņ sāka aizstāvēt jaunāko no saviem bērniem, savu vienīgo dēlu: �Villems nu reiz nejūt simpātijas pret �o arodu, viņ� nevar redzēt asinis un slimības, un postu, un viņ� sevi diezgan labi pazīst, lai zinātu, ka no tā nekad neiznāks labs ārsts.�

�Toties jo nejēdzīgāk, ka es esmu tikai meitene!� meita iesaucās nesavaldīgā straujumā. �Visu savu dzīvi pavadīt, mazgājot traukus, slaukot putekļus un vēlāk mainot bērnu autiņus...�

�Bet tagad tu beigsi!� pavēlēja Kea Veismane, pēk�ņi pārvērstā, pavēlnieciskā izteiksmē. �Tu zini, mums ar tēvu tādas dumpja runas nebūt nepatīk. Ar Dieva padomu tu esi nākusi pasaulē kā vāja sieviete, un ja Dievs gribēs, tu apprecēsies un tev būs bērni. Es tie�ām nesaprotu, kas jums, meitenēm, pēdējā laikā ieperinājies galvā. Jūs sacenzdamās �ēlojaties, ka esat �tikai meitenes�. Dro�i vien tas nāk no visām �īm grāmatām, ko jūs lasāt, un gar kurām jums, jaunām meitenēm, nebūtu nekāda daļa.�

Mātes un meitas vārdu izmaiņas laikā Zāra Berkhoute ar baudu maziem malkiem dzēra savu madeiru. Saruna viņu vairs tā neinteresēja. Protams, viņai nebija palicis nezināms, ka ari viņas pa�as bērni rei�u reizēm pieķērās �ādiem muļķīgiem uzskatiem, bet viņa turēja par labāku to tik ļoti neievērot kā viņas māsa. Tikko pie apvār�ņa uzpeldēja kāds nopietns precinieks, visas �īs muļķības pa�as beidzās. Vai viņas vecākā meita Sofija sākumā nebija gribējusi kļūt par skolotāju � un tagad tā ne par ko citu nedomāja, kā par savu Evertu Immerzēlu un pūru, un mēbelēm.

Glāzi noliekot, viņa brīnīdamās aplūkoja dārgo sudraba paplāksni; viņa varēja likt savu galvu ķīlā, ka tas atkal bija jauns pirkums! Cik lieliski tas tomēr bija, ja tā varēja kā viņas māsa � vienmēr pirkt skaistas lietas un nekad nebija jādomā par �o riebīgo naudu; kad bija vīrs, kam patika, ka sieva labi ģērbās un greznojās ar vērtīgām rotām, un kas visas �īs labās lietas varēja samaksāt!

Sirds dziļumos Zāra nekad nebija īsti sapratusi, kādēļ Kējetje savā laikā tik ļoti bija pretojusies �ai laulībai. Kad jaunava tuvojās tre�ajam gadu desmitam, tai vajadzēja ņemt, ko tā varēja dabūt. Tie�i �āds apsvērums viņu bija vadījis, kad tā da�us gadus pēc nelaimīgā mīlas sakara ar Kāsu van Duverenu jau bija atradusies taisnā ce|ā uz vecmeitu kārtu un kad virsnieks Berkhouts glu�i negaidot tai bija tuvojies ar nopietniem nolūkiem. Viņ� gan bija pilnīgs pretstats sir�u lauzējam, bet viņ� vairāk kā vienreiz lika noprast, ka viņa rīcībā bija pla�āki līdzekļi nekā virsnieka alga vien. Tikai gadu pēc laulības noslēg�anas viņai atklājās, ka vīrs nelaimīgās spekulācijās bija pazaudējis lielu daļu savu īpa�umu, un ka arī viņ� bija maldījies, atraitni Kornfeltu lepnās lielās mājas dēļ turēdams par bagātu vecu dāmu. Lai gan Zārtje, laulībā stājoties, nebija lolojusi pārlieku ro�ainus sapņus, ta�u īstenība to bija vēl pievīlusi. Bagātīgā bērnu svētība, kas pirmajos gados tai bija sagādājusi gai�u prieku, vecīgajam vīram ātri vien likās drīzāk neērta nekā patīkama. Tā kā viņam bija tieksmes visas rūpes vēl pavairot, tas nebeidza gausties par daudzajām mutēm, kuras tam ar saviem mazajiem ienākumiem jābarojot. Un kad viņu �etras meitas paaugās, viņ� drīzāk atgādināja to vectēvu nekā tēvu.

Īstenībā Zārai jau sen bija laiks iet mājās. Viņas sirdsapziņa bija nemierīga, viņa bija aizmirsusi pusdienai izdalīt sviestu un taukus. Tie�i tai brīdī, kad viņa atraidīja māsas piedāvāto otro dienvidu vīna glāzi, nama priek�ā apstājās daktera rati.

�Urrā, tēvs,� Līze spēji iesaucās un steidzās koridorā tam pretī. Arī Kējetje, lai gan tā atkal bija paņēmusi rokdarbu, uzmanīgi ieklausījās smagajā un rupjajā vīrie�a balsī, kas ārā jaucās ar meitenes jautro tērzē�anu.

Gandrīz se�desmit gadu vecs, Villems Veismanis neko daudz neat�ķīrās no jaunizceptā daktera, kas līdz pat mū�a galam bija ārstējis veco Kornfeltu, un kas ar savām dēlēm skaistajai pacienta meitai bija iedvesis tik lielas bailes. Viņam bija tā pati sarkanā omulīgā seja, tās pa�as straujās kustības, kurām pilnīgi trūka grācijas un nosvērtības. Arī viņa mati saru veidā pacēlās pāri pierei � tikai gai�i dzeltenās krāsas vietā tie bija kļuvu�i dzelteni pelēki. Savā skaistajā, rūpīgā kārtībā turētā mājā viņ� vēl tāpat kā agrāk skraidīja apkārt neizteicami notraipītos svārkos un vecmodīgā augstā apkaklē, kas bija stipri no�ķiebusies un skaidri liecināja, ka tā valkāta ilgāku laiku. Un vēl arvien Kējetjei vajadzēja klusu samierināties ar to, ka viņ� tās mājā ienesa līdzi nenoteicamus slimību un slimu cilvēku izgarojumus.

�Nu Zāra, Ābrama namamāte,� viņ� trok�ņaini sveicināja apa|o un glīto svaineni, ar ko tā ļoti labi satika. �Vai nav tiesa, jūs tagad manai sievai stāstāt, ka tik jaukā laikā nedrīkst visu dienu sēdēt mājās? Varu derēt uz desmit gul�iem, ka viņa atkal sākusi tīrīt kādu istabu vai pat visu māju? Vai viņai nav kauns blakus jūsu ro�ainajām krāsām izskatīties tik bālai? Svaigs gaiss, glāze laba vīna un rei�u reizēm kāda derīga injekcija, tās ir labākās zāles.�

Viņ� jau otru reizi sev pielēja glāzi un ar saviem resnajiem pirkstiem rakņājās cepumos, kamēr viņa sieva ātri pacēla acis no darba un tūliņ tās atkal nodūra. �Vai jūs jau zināt,� viņ� jautrā omā turpināja, viltīgi mirk�ķinādams ar acīm meitai, kas sēdēja uz palodzes, �Kējetje �ovakar ielūgta viesībās, kur būs ari kāds vecs viņas pielūdzējs? Neviens cits kā mūsu slavenais Bētss � proti, tas viņai studiju laikā veltījis kādu mīlestības dzejoli, ko viņa, protams, savam bargajam laulātam draugam nekad nav rādījusi! Es vēl �odien to nezinātu, ja svainis Dāvids �o lietu nebūtu izpļāpājis savai meitai Klārai un tā atkal mūsu Līzei! Tā nu gan viņiem abiem būs savāda satik�anās!�

�Kaunies, Veismani!� Kējetje pietvīkusi un tomēr sa�utusi iesaucās, kas ārstu nekavēja laist vaļā nerātna zēna smieklus un no jauna piebāzt muti ar biskvītiem.

�Jūs ta�u ari iesit?� viņ� jautāja svainei, kad tā pret savu paradumu �oreiz nemaz nepiebalsoja viņa jokam. Ka viņ� bija izdarījis neveiklību uz divām pusēm, to Veismanis pamanīja tikai pēc viņas asās atbildes: �Nē, mēs neesam ielūgti, acīmredzot mēs esam Dāvida lepnajiem draugiem pārāk nabadzīgi ļaudis�.

�Mēs jau ari tikai tādēļ esam ielūgti, ka Veismanis agrāk bija valdē,� Kējetje mēģināja griezt par labu nodarīto kļūdu; �Aleida man teica, viņa esot ielūgusi tikai oficiālas personas, jo viņas ēdamistabā nav vietas vairāk kā se�padsmit cilvēkiem...�

Bet Zāra bija steig�us piecēlusies. Viņai kaklu atkal aiz�ņaudza nevarīgā niknā greizsirdība, kas tai tik bie�i sabojāja katru dzīvesprieku. Rīt visa Leidena zinās, ka viņa nav bijusi vakariņās, ko Kornfelti rīkoju�i par godu Nikolāsam Bētsam, un visi viņas paziņas to saldskābi no�ēlos vai arī slep�us par to zobosies...

�Ja viss notiktu pēc mana prāta,� dakteris norūca ar pilnu muti, �tad viņi mūs arī neredzētu �ajā pērtiķu komēdijā.� Bet Līze sa�utusi iesaucās: �Nav tiesa, tēvs pats ilgojas iepazīties ar slaveno Bētsu, viņ� pat solījās to palūgt ierakstīt dzejoli manā albumā.�

�Ja jūs tomēr gribat iet mājās, Zāra, tad es jūs aizvedī�u savā pajūgā,� Veismanis labsirdīgi piedāvājās, lai izlabotu savas neveiklās piezīmes iespaidu. �Līze, meit', uzmet ātri plīvuru un uzliec galvā kādu cepuri. Es labprāt gribētu, ka tu atbrauktu man līdzi uz Zulervudu, tur man kādam zemniekam jāpārgrie� augonis...�

�Veismani!� Viņa laulātā draudzene nosvieda rokdarbu ar straujumu, kas bija dīvainā pretstatā viņas parastajām apvaldītām kustībām. �Es nevaru Līzi laist tev līdzi, man tā vajadzīga mājas darbos, un bez tam viņai vēl jāpie�uj jauna garnitūra �āvakara tērpam... Tas ta�u nav jaunas meitenes darbs, ko tu no viņas prasi, Veismani!�

Bet Līze jau sen bija ārā no istabas un visā mājā skanēja viņas augstais un spēcīgais soprāns, kamēr tā dziedādama ātri uzskrēja pa kāpnēm savā istabā. Ārsts, sievas dusmīgā skatiena vairīdamies, ielēja tre�o madeiras glāzi, izdzēra to vienā malkā un griezās pie svaines pēc palīga: �It kā meitenei tas nebūtu glu�i veselīgi, ja tā pirms apprecē�anās kaut ko zina par slimībām un nelaimes gadījumiem! Tad viņa nestāvēs, muti atpletusi, ja kādreiz tie�ām notiks nelaime, un viņai nebūs jāģībst redzot, ka kāds iegriezis pirkstā.�

�Keja pati vienmēr tik briesmīgi baidījusies no asinīm,� māsa, Kējetjes izbai|u bālumu ievērojusi, mēģināja samierināt. �Es tur nekāda sevi�ķa Jaunuma neredzu. Līze ta�u nupat �ēlojās, ka tai neesot darba, un ietiepīgi apgalvoja, ka pati gribētu mācīties par ārstu, ja vien tā būtu zēns....�

�Tā jau ir tā lieta...�, brīdināja Kējetje, kas jau sen kaunējās par savu jūtu izplūdumu un, krēslā pie loga sēdēdama, atkal iedziļinājās rokdarbā. �Veismanim pa�am tas jāzina, viņ� te mājā

noteicējs... Bet es tur neredzu nekāda labuma, drīzāk briesmas, un daudz lielākas briesmas nekā jūs visi domājat!�

Kad mazais pajūgs ar dakteri un Zārtji pakaļējā sēdeklī un Līzi uz �aurā priek�puses soliņa aizripoja pa bruģi, Kea Veismane atkal nolika darbu sānis. Bailīgi apkārt lūkodamās, it kā darītu ko aizliegtu, viņa paņēma tīrāmo lupatu un rūpīgi noberza krēsla atzveltnes un galda virsmu, visas vietas, kur ārsts ar saviem resnajiem sarkanajiem pirkstiem bija piedūries. Tad viņa piegāja ar sudraba paplāksni pie kamīna un iebēra ugunī visus cepumus, kuros viņ� bija rakņājies. Redzot kā mīkla uzpūtās un sagruzdēja, viņas gandrīz vienmēr tik maigi rāmajai sejai pārlidoja nevaldāmu smieklu izteiksme. Tad viņa piezvanīja, lika atnest lāpstiņu un putekļu slauķi. Bargi un uzmanīgi viņa noskatījās kā strādniece, uz ceļiem nometusies, pamatīgi un rūpīgi notīrīja grīdu no durvīm līdz galdam.

Kad Zāra Berkhoute, no ārsta ratiem izkāpusi, devās aug�ā pa savu namdurvju akmens pakāpēm, viņa ieraudzīja vīru, kas tuvojās no Ra-penburgas otras puses. Viņ� gāja uz priek�u saliecies, �ļūco�iem soļiem. Vēl vairāk nekā viņa kustību no�ēlojamā nevarība to izbiedēja nolaidība, kas izpaudās viņa pārāk platajā izvalkātajā uniformā, un skumjais domīgums, ko pauda viņa kalsenā seja ar bezzobaino muti un gandrīz izdzisu�ajām acīm. Vecis... viņ� varētu būt mans tēvs..., viņa sarūgtināta sevī noteica, un atcerējās pati savu atspoguļojumu, ko tā pirms da�ām stundām bija redzējusi savā salonā. Viņ� to pamanīja tikai tai mirklī, kad ar pūlēm un uz nūjas atbalstījies kāpa pāri slieksnim. �Kur tu biji?� viņ� jautāja ar aizdomību, kas tam bija kļuvusi par otru dabu. �Visu pēcpusdienu te oda pēc piedegu�iem ēdieniem, kalpotāji gulēja logos un stāstīja anekdotes kaimiņu dārzniekam, savu darbu pametu�i... Sieviete ta�u nevar māju uzturēt kārtībā, ik dienas staigādama apkārt savās darī�anās!�

Ar nolūku kavēdamies, viņ� izvilka atslēgu saini un atslēdza durvis. Tā kā viņa sieva no jaunības laikiem laulībā bija paņēmusi līdzi gudro dzīves mācību, ka laba namamāte tikai domās drīkst vīram runāt pretī, viņa uzbrukumam nesekoja atbilde. Zāra pirmā ātri iegāja iek�ā un salonā ar sarkanajām damasta mēbelēm noņēma cepuri.

�Tur no Amsterdamas pārbrauktuves nupat pienāca kāda kaste,� vecais atkal iesāka savā �ēli izmocītajā balsī. �Meitenes sacēla visu māju kājās, kad to uznesa aug�ā. Ceru, ka tu nebūsi atkal pirkusi lietas, ko mēs nevaram samaksāt!�

Zārtje pietvīkusi nolieca galvu pār puķu galdiņu, jauno greznuma priek�metu, par kuru bija atdota maiznieka rēķina samaksai domātā nauda... Kādē| gan Berkhoutam tie�i tai brīdī vajadzēja būt klāt, kad kasti atnesa... Ja nu viņ� vēl izzinātu, ka tā atkal bija pirkusi uz parāda...!

��ovakar lielas svētku vakariņas pie Dāvida un Aleidas,� viņa stāstīja, lai kaut kā novirzītu sānis viņa uzmanību. �Mūs viņi atkal nav ielūgu�i, bet Kējetje un Veismanis, protams, būs.�

�Paldies Dievam,� noteica Berkhouts, kas vēl arvien savos vecajos novalkātajos uniformas svārkos stāvēja durvīs. �Ja viņi mūs būtu ielūgu�i, tev un meitenēm atkal vajadzētu da�ādus jaunus apģērba gabalus, lai gan jums jau karājas pilni skapji... Un ja lītu lietus, man bez tam vēl vajadzētu maksāt par karieti...�

Zāra spēji sakoda lūpas. �Apbrīnojams vīrs!� viņa, kā jau tik bie�i pēc vīra rūgtajiem pārmetumiem, klusībā noteica. �Nepārtraukta brīni�ķīgu pārsteigumu virkne! Kaut ta�u es toreiz būtu aizbēgusi līdzi Mībetjei!� Bet tad viņa tajā pakalpībā, kas tai jaunībā bija iekalta, rūpīgi novilka virssvārkus, pakāra tos drēbju vadzī un uzlika mājas cepuri vīram uz �ķidrajiem matiem.

Kad viņa pēc da�ām minūtēm, ātri kāpjot aizkususi un elsdama, iegāja meitu istabā, tur skanēja savāda dūkoņa. Lielais �ujamais galds istabas vidū bija pamests, bet pie loga gai�as un tum�as meiteņu galvas drūzmējās ap Jakobu, kas sēdēja noliekusies pār savāda veida priek�metu un, ātri kustinādama labo roku, radīja �īs sve�ādās skaņas.

�Māmiņ, nāc ātrāk! Tā ir �ujma�īna, nu tā ir klāt. Tā ir tīrā burvība, glu�i neticami!� vecākā meita, satraukumā aizraudamās, iesaucās, un visām meitenēm paspruka vienbalsīgs prieka kliedziens, kad Koba beidza griezt un triumfējot pacēla metru garu citrondzeltenu drēbes strēmeli.

Zārtjes māte steig�us tipināja klāt un savukārt noliecās pār savādo ierīci, kas ar savām no ritenī�iem un ripām saliktajām iek�ām līdzinājās noslēpumainai dzīvai būtnei; Kobas roka atkal sāka griezt ratu, otrā pusē �urp un turp dejoja adata un citrondzeltenajā strēmelē dūrieni virknējās tik trakā ātrumā, ka tiem pat nebija iespējams izsekot ar acīm.

Zāra aizturēja elpu... Jā, tas tie�ām bija brīnums. Iesākumā viņa nebija ticējusi Kāto jūsmīgi satrauktajiem stāstiem par �ujma�īnas brīnumu, un meitenēm bija nācies izlielot visu pierunā�anas mākslu, kamēr tā beidzot Amsterdamā pie Sinke|a bija pasūtījusi vienu tādu brinumzvēru...

Ja Koba visā savā daiļrunībā nebūtu lai aplēsusi, cik daudz darba ar to ietaupītu, un ka, par Sofijas pūru domājot, ma�īna bija tie�i nepiecie�ama... Bet tagad viņa pati tīksmināja apburtās acis; aizmirsās, ka dārgā lieta vēl nebija samaksāta, aizmirsās izmisīgie jautājumi, kur ņemt naudu samaksai... Viņa priecājās kā bērns par jaunu rota|lietu. Visas viņas paziņas un viņas bērnu draudzenes ta�u aiz skaudības pārsprāgs, visas nāks jauno ieguvumu apskatīt, visā Lei-denā runās: �Berkhoutiem ir �ujma�īna!� Viņa sajūsmināta piebalsoja, kad Kāto gavilēja: �Tagad mēs varam �ūt ģērbus ar trīsdesmit piecām kroku ieda|ām, kādus karaliene nēsā galma ballēs, un Fija varēs �ūt palagus ar ie�uvēm un ielaidumiem, kādi Agatei Veismanei bija Briseles pūrā...�

�Un kad mums nemaz vairs nebūs naudas,� Koba asā zobgalīgā balsī noteica, �mēs varēsim ar ma�īnu iet pie citiem �ūt un pa�as sev pelnīt maizi...�

Māte nepatīkami aizskarta uzmeta ātru skatienu brāļameitai Kornfellei, kas sēdēja iepretī viņas jaunākajai meitai Betsijai uz platās palodzes. Koba nekad neiemācīsies sajēgt, ko tā drīkstēja un ko nedrīkstēja teikt! Bet Klārtje Kornfelte sapņaini |āva drēbes strēmelei slīdēt caur rokām un, domīgi smaidīdama, teica: �Tagad mums būs milzums brīva laika citām lietām, kad �ujma�īna tik ātri padarīs mūsu darbu, mēs varēsim pēc sirds patikas lasīt grāmatas un mums nebūs jānomocās ar svārku un ve|as �ū�anu...�

Zāras kundze savilka uzacis. Neviļus viņai ienāca prātā māsas Veismanes saruna ar lepno Līzi. Kējetjei bija taisnība, �o jaunām meitenēm nepiemēroto grāmatu lasī�ana tās beidzot novedīs tik tālu, ka tām nebūs nekāda prieka strādāt sievie�u mājas darbus... Vai skaistā, jau no bērnības izlutinātā Dāvida meitiņa arī jau bija nokļuvusi uz �ī ce|a? Viņai par nepatiku viņas pa�as meita Betsija, kas vēl gāja fran�u skolā, pasteidzās atbildēt: �Kāds pēk�ņi izgudro ma�īnu un padara brīvas mūsu rokas!�

Kāto |āva dūco�ajam ratam apstāties. Viņas smailā seja, kurā asi iezīmējās sarkans vaiga plankums, ieguva nopietnu pārdomu sasprindzināto izteiksmi.

�Tā nav nejau�ība,� viņa pamācīja. �Luī Komfelts man nesen sīki paskaidroja, ka tādas lielas nekad nenoliekot nejau�i: tā ir evolūcija, tas nozīmē, ka lietas izaug no apstākļiem...�

Sofija un Koba, kas jau �ā priek�lasījuma sākumā bija saskatīju�ās, tagad ska|i iesmējās. �Lai dzīvo ma�īna, kas mūs atpestīs no verdzības!� Koba iekliedzās trakā izlaidībā. �Klārlje, kop� Kāto tuvāk iedraudzējusies ar tavu brāli, mēs te mācāmies emancipāciju!�

Berkhouta kundze smējās līdzi un priecājās, ka meitenes pa�as darīja �o lietu smieklīgu. īstenībā viņai ikreiz palika neomulīgi, kad viņas meitas, kas ta�u vēl bija gandrīz bērni, tik nopietni sarunājās par lielām, kas nemaz nebija piemērotas meiteņu smadzenēm. Ak Dievs, ja �ī meitene būtu bijusi drusku ikdieni�ķāka un nemēģinātu visur klāstīt savas muļķīgās idejas, tā jau sen būtu saderinājusies un viņas dzīve būtu nokārtota.

�Māt, es �ovakar ar Evertu ie�u uz "Vispārderīgo biedrību"�, Sofija paziņoja, it kā tam nevajadzētu nekāda īpa�a attaisnojuma, it kā viņa tā vienkār�i bez pavadoņiem varētu iet ar savu līgavaini uz izrīkojumu. Berkhouta kundze, kas pati sevi uzskatīja par ļoti progresīvu dāmu, tikai ar grūtu sirdi samierinājās ar �īm modernajām para�ām. Bet tagadējās jaunavas diem�ēl nebūt nebija vairs tik padevīgas kā Zārtjes jaunības gados, un bez tam visā Leidenā dro�i vien nebija korektāka jaunekļa par �o daudzsolo�o leitnantu Im-merzēlu, kura vienīgais trūkums bija viņa citādi ļoti cienījamo vecāku �aurie apstākļi.

Zāra Berkhoute bija piegājusi pie loga; dārzā pirmais pavasara zaļums krāsoja mauru un krūmus...

Istaba, ko tagad sauca par meiteņu istabu, bija tā pati, kur viņa ar māsām kādreiz bija strādājusi veļas gludinā�anas darbus, tā pati, kur viņa kādreiz bija raudājusi par savu aizliegto mīlestības sakaru ar Kēsu van Duverenu un ar Mībetji kalusi nolaupī�anas plānu, par ko �is gļēvulis nekā nebija gribējis dzirdēt... Viņa tam nekad nebija piedevusi, kaut arī mierinājās, ka viņas Berkhouts mazākais kārtas ziņā nepalika iepakaļ viņas brālim Dāvidam vai viņas svainim Veismanim, kamēr van Duverena sievu par spīti spo�ajai veikala gaitai nevienam ne prātā nenāca godināt par �Mev-ruow�! Bet pamatīgs naids pret visu vīrie�u kārtu viņai bija radies �ajās dienās, kad tai bija ataususi rūgtā patiesība, ka radības valdnieki visi nebūt nebija bruņinieki bez bailēm un vainas, ka vājo sievie�u drosme tos bie�i pārspēja.

Lai cik jauna un rosīga �ī piecdesmit gadus vecā sieviete jutās, viņai tomēr uzmācās vecuma jausmas, kad tā no savu meitu istabas noraudzījās lejup uz vecajiem dārza vārtiem, aiz kuriem tā pirms viena cilvēka mū�a bija pārdzīvojusi savas dzīves vienīgo mīlestības dēku. Dzīves prieki, tā viņa domāja, tai bija pie�ķirti visais skopā mērā, un ar skumju skaudību viņa noklausījās kā tērzēja un kala plānus viņas meitas, kurām viss vēl bija priek�ā. Un turklāt viņu dzīve bija jautrāka, pārmaiņām bagātāka nekā tā jelkad viņai un tās māsām bijusi. Bet kāds nemiers, kādas tieksmes pēc vēl lielākas brīvības, pēc patstāvīgas izglītības mita �ajās modernajās jaunavās; cik nesaprotamas tās bija mātei, kad viņas �ēlojās par savas dzīves tuk�umu un nevērtību!

Mevrouw (izr. mcfrou) � holandiski kundze (apm. fran�u Madame), kā uzrunā augstakas kārtas dāmas, kamēr vienkār�u pilsoņu sievu uzruna ir � juffrouvv.

XI LIELAIS VAKARS

�Vispārderīgās biedrības� zāle bija pārpildīta līdz pēdējai vietai. Lai dzirdētu slaveno �Camera obscura� dzejnieku, profesoru un iecienīto kanceles runātāju Bētsu, biedri labprāt samierinājās ar lietu, kas pievakarē sāka līt nepārtrauktā gāzē. Visas �etrvietu karietes un mazie rati, kas vien pilsētā bija sadabūjami, braukāja �urp un turp starp Brētslrātas un Rapenburgas vecajām kungu mājām, pārvadājot Leidenes daiļo dzimumu uz notikuma vietu.

Nikolāss Bētss bija sava vecā drauga un studiju biedra profesora Dāvida Komfelta mājā tuvāko draugu vidū paēdis launagu, jo tikai pēc priek�lasījuma vēlu vakarā bija paredzēts spo�ais svētku mielasts, kurā bija lūgta vecās pilsētas izmeklētā sabiedrība.

Viesu saraksts bija Aleidas Kornfeltes darbs, un pēc piedzīvojumiem, ko tas bija sakrājis divdesmit astoņos savas laulības gados, viņ� tur nebija mēģinājis nekā grozīt. Māsas viņam bija �ēl, bet ari viņ� vecā Berkhouta iznēsātajā un nodilu�ajā uniformā nesaskatīja nekādu ko�umu, ar ko varētu lepoties. Bez tam Aleida nu reiz nevarēja Zārtji ciest, un gudrākais bija �ādā dienā saudzēt Aleidās labo omu, kas nebūt nebija tik nesatricināma.

Citādi profesoram Kornfeltam arī �odien bija dibināts iemesls būt apmierinātam ar savas mājas dzīves vadītāju. Aleidai bija pa�ai sava galva un tā bija viegli aizkaitināma, bet kā saimniecei viņai līdzīgu varēja meklēt, un tā nu cienījamais viesis vairākas reizes izteica godīgu atzinību par vienkār�ajām, bet ļoti izmeklētajām pusdienām. Un pie mājīgā galda, savas staltās, cienīgi laipnās sievas, savas glītās meitiņas un izskatīgā, kaut ari drusku klusā dēla sabiedrībā Dāvids Komfelts, kā agrāk tik bie�i, atkal bija juties pilnā tāda vīra spo�umā, kura burās vienmēr bija vēj� un kas tagad piederēja pie savas pilsētas pirmajiem vīriem � viņ�, kas kā jauns tieslietu kandidāts reiz bija iesācis bez kapitāla un bez iespaidīgiem radiem. Ar visu sirdi viņ� varēja piebalsot īsajam tostam, kurā tagad slavenais studiju draugs kā �īs viņam tik mīļās ģimenes acīm redzamās laimes pamatu blakus Dieva svētībai minēja namamātes sirsnīgo gādību.

Svaiņa Veismaņa ārsta rati Dāvidu un lektoru īstā laikā aizveda uz �Vispārderīgās biedrības� namu, kamēr Aleida un Klārlje brauca īrētā �etrvietu pajūgā kopā ar Kējelji un Līzi. �ajā goda dienā profesors sāpīgi sajuta pa�a ratu trūkumu. Viņa vienmēr modrā godkāre neizlaida no acīm gaidāmās vēlē�anas � ne bez iemesla viņ� cerēja uz ministra vietu, un tad jau ekipā�as turē�ana būtu patīkama nepiecie�amība...

�O, viņ� ir tik valdzino�s, tik laipns!� Klārlje Komfelle jūsmīgi stāstīja māsīcai Līzei, kad tās ar mokām bija novietoju�as savus kuplos tarlatana ģērbus �aurajā ratu sēdeklī. �Viņ� man piedraudēja, viņ� sīki novēro�ot, vai es arī labi uzmanīgi klausoties, un tikai tad, kad tas bū�ot ar mani apmierināts, es dabū�ot albuma pantiņu.�

Aleida, kas savā za|ajā muarē ģērbā aizņēma tikpat daudz vietas kā viņas svaine, kas bija izraudzījusies melnu mozambiku, savā valkanā, drusku caur degunu skano�ā balsī uzvilka vecu veco gaudu dziesmu par mājkalpotājiem.

Aleidai kā priek�sē�a kundzei 'dāmu noda|as' pirmajā rindā bija rezervēti divi krēsli. Klārtje un Līze ar Kāto Berkhouti, kas tās bija gaidījusi priek�telpā, meklēja vietas jau biezi aizņemtajos solos. Viņām vajadzēja dabūt vietu, no kuras tās varētu labi redzēt iecienīto kanceles runātāju.

Viņas tikko bija apsēdu�ās un pūlējās �aurajās vietās novietot kuplos svārkus, tos pārāk nesaburzot, kad jau atvērās valdes istabas durvis un profesors Kornfelts kā priek�sēdis ieveda runātāju, ko publika tūliņ apsveica ar labi domātiem ska|iem aplausiem. Vairāki cienīga izskata kungi, kas savos �aurajos melnajos svārkos un ar baltajām kaklasaitēm zem svinīgi apkaklēs nogremdētiem zodiem darīja sevi�ķi svinīgu iespaidu, ieņēma pienācīgās vietas pie valdes galda turpat blakus runātāja pultij.

Priek�sēdim blakus sulainis piebīdīja krēslu runātājam. Tūliņ pēc tam profesors Komfelts ar savu veseri lika zālei klusēt un atklāja sēdi.

Liels, pa�apzinīgs, pilnā dzīves krā�ņumā, ar saviem tikai mazliet iesirmajiem matiem un rūpīgi kopto zelta brūno vaigu bārdu izskatā daudz jaunāks par saviem piecdesmit pieciem gadiem, profesors atbalstīja baltās rokas uz zaļās galda segas un pārlaida skatienu pilnajai zālei, lai tad ar savu skanīgo balsi apklusinātu vēl pēdējos �ukstus publikā. Viņa meita Klārlje, kas viņu cienīja kā skaistāko, spo�āko un laipnāko vīrieti, ko tā pazina, sajuta sirdī ieplūstam lepnu laimes sajūtu, ka �is vīrs, ko visi cienīja un godāja, bija viņas pa�as tēvs. Viņa uztvēra tā skatienu, gandrīz nemanāmu zīmi, ko tai deva viņa smaido�ās acis, un kurai tā, priekā nosarkstot, atbildēja.

Dāvids Komfelts vispirms sveicināja visus atnāku�os un tad savu veco studiju biedru. Mācītājs Bētss, kā jau tas godājamiem klausītājiem bija zināms, tagad tikai ļoti reti uzstājās publiskos sarīkojumos. Ja nu viņ� tomēr bija apsolījies runu, ko tas pirms da�iem mēne�iem bija teicis �Utrehtas zinātņu biedrībā� �ovakar atkārtot �eit Leidenā, tad par to klāteso�ie varēja pateikties gan visiem zināmajām dzejnieka simpātijām pret veco mūzu pilsētu, gan arī vēl sevi�ķi � viņ� izlūdzās piedo�anu, ka pieminot �o punktu � tām sirsnīgas draudzības saitēm, kas viņu saistot pie Leidenas �Vis-pārderīgās biedrības� priek�sēdi, draudzībai, kas slēgta skaistākajā dzīves pavasarī, neaizmirstamajos studiju gados.

Labi veidotos un teko�os teikumos profesors Komfelts klausītājiem atgādināja, kā viņ� ar toreiz par spīti savai jaunībai tomēr jau slavas vainagoto Bētsu biju�i �Literārās biedrības� biedri, tās pa�as biedrības, no kuras nācis da�s labs rakstnieks, kas vēlāk kļuvis par nīderlandie�u daiļliteratūras lepnumu. Viņ� pats, tā viņ� iespaidīgā vienkār�ībā piebilda, jau sen esot liru pakāris naglā un savu spalvu lietojot tikai zinātnes un tēvijas labā. �Bet jūs, mīļo Būts,� viņ� griezās pie cienījamā viesa, jūs esat no jautra un daudzsolo�a studenta kļuvu�i par slavenu dzejnieku un... kas vēl vairāk... par daiļrunīgu un visu cienītu svēto rakstu kalpu. Mūsu ceļi vairs neiet vienā virzienā, bet mēs abi turam augstu to devīzi, ko mēs neaizmirstamajos jaunības gados bijām rakstīju�i savā karogā, ko nesavaldīgs un posto�s gars, kas tagad zem modemā progresa vārda pārvalda jaunos |audis, labprāt gribētu noraut: �Viss no mūsu tēvijas, viss no Dieva!�

Reizē ar dedzīgiem aplausiem atskanēja arī uzkrīto�s krēslu bīdī�anas troksnis un aizdomīga ieklepo�anās. Divi valdes locek|i zīmīgi saskatījās. Priek�sē�a kungs, kam tik ļoti patika runāt, gan bija drusku pārkāpis sava uzdevuma robe�as... Lieta tā, ka �Vis-pārderigā� bija neitrāla biedrība un pilnībi norobe�ojās no politiskām ķildām. Pēdējais uzbrukums acīm redzami bija vērsts pret radikāļiem, kuriem bija daudz piekritēju klāteso�o studentu vidū, un pie kuriem, kā runāja, piederot arī profesora vienīgais dēls.

Tad piecēlās mācītājs Bētss, lēni un ar savam stāvoklim pielāgotu cieņu viņ� kāpa katedrā. Viņa gludā un gai�ā, kuplas baltas bārdas ietvertā se�desmit gadus vecā vīra seja pārlaida laipnu skatienu jau viņu ieraugot iesildītai un apmierinātai publikai, kuras vidū tas ieraudzīja da�u labu pazīstamu seju. Pēk�ņi likās, ka viņ� kaut ko atcerētos. Viņa laipnais skatiens meklējot slīdēja pār rindām � un tagad viņ� ar jautru smaidu pamāja ar galvu skaistajai sava saimnieka meitai, kas tum�i pietvīkusi atņēma sveicienu. Mirkli pēc tam viņa skanīgā, labi skolotā balss piepildīja zāli.

Runas priek�metam viņ� tuvojās ar da�iem jautriem dāmām teiktiem vārdiem. Protams, ne pāri viņu skaistajām galvām, viņ� �ovakar runā�ot par kaut ko tādu, kas tās ļoti interesē�ot. Iesākumā viņ� esot �aubījies, vai izraudzītais priek�mets būtu piemērots priek�lasījumam �Vispārderigajā biedrībā�, ta�u viņa draugs, godājamais priek�sēdis, ar savu pazīstamo neatvairāmo dai|runību esot viņam �īs �aubas izklīdinājis... Tad sekoja pirmie teikumi par nemieru, par bailēm, kas visā zemē izplatīju�ās sakarā ar savādajām un mums, vīrie�iem, grūti saprotamajām tieksmēm pēc zinātniskas izglītības, kas pēdējā laikā vērojamas zināmās sievie�u pasaules aprindās...

�Un tomēr, mani godājamie klausītāji, �mācītās sievietes" pie mums ir komēdija, kas vēl nav ieguvusi publikas piekri�anu. Mūsu zemē vēl nav notiku�as tādas lietas kā Cīrihē, kur jau nosvinēta sievie�u kārtas doktora promocija, un par laimi pa mūsu kanāliem dro�i vien aiztecēs vēl daudz ūdens, iekams likums paspēs ievest raibas rindas mūsu augstskolu vecajos, cienīgajos klausītavu solos.�

Zālē jau atskanēja klusas �alkas, kas liecināja par pamodināto labo omu; runātājam pretī vērsās smaido�as un jautras sejas. Tie�ām brīni�ķīgi, kā �is Bētss arvienu no jauna prot saņemt publiku savās rokās, nodomāja Dāvids Komfelts, ar �estu kas tam bija kļuvis par paradumu, ļaudams slīdēt caur pirkstiem savai zīda mīkstajai vaigu bārdai. Viņ� bija izteicis tikko trīs teikumus, un klausītāji jau bija ievadīti noteikti ne visai ērtajā un pēc da�u valdes locekļu ieskatiem pat īsti kutelīgajā problēmā. Profesors pilnā mērā izbaudīja gandarījumu, ka tas valdē bija izdabūjis cauri tāda temata apsprie�anu, kas da�am labam no viņa kolēģiem piederēja pie zināmajiem sociālajiem ļaunumiem, par kuriem labprāt nemēdz runāt.

�Mēs varam novērot ne vienu vien pazīmi,� viņ� izdzirda, kad tas savas uz mirkli sānis aizklīdu�ās domas atkal pievērsa runātājam, �ka cilvēces skaistajā daļā saklausāms zināms 'aicinājums', ka atrod atbalstu tieksmes, kas cen�as iekarot līdz �im tikai vīrie�u kārtai piedero�o mācīto studiju, vai kā tagad mēdz teikt � zinātnes lauku.�

�Bet mani kungi� � runātājs ar laipnu �estu griezās pie klausītāju vīrie�u daļas � �vai jūs visi nedomājat, ka tas jums būtu zaudējums, ja sieviete vairs negaidītu jūs pie darba istabas durvīm, bet gribētu kāpt pāri slieksnim, lai kļūtu tur par jūsu līdzstrādnieci? Mūsu sievietes, ar da�iem stipri sānis atvirzītiem izņēmumiem, nepārspējamā skaidrībā pau� sievi�ķības un mātes garu. Ja no tām izveidotu politiķus, zinātniekus, māksliniekus � ja �ajās jaukajās galviņās ļautu iespiesties visam, kas rakstīts grāmatās un par ko raksta avīzēs � tad valoda, kas plūst no daiļajām lūpām, pret sievietes labāko dabu un neizlabojamu kaitējumu mūsu labajai gaumei un veselam saprātam, vairs nelabotu mūsu izteiksmes veidu kā mū�īgi svaigs avots, bet tā reizē ar mātes pienu pārnestu mūsu bērnos zinātnisko grāmatu pedantismu un mākslotību.�

Klausītāju sejas bija savilku�ās spraigā un nopietnā izteiksmē; tagad "sievie�u nodaļā" daudzas lentām bagātās cepures sakustējās.

Tas, ko mācītājs tagad teica, lielākai tiesai īsti labi gāja pie sirds. Kea Veismane mēģināja uztvert savas Līzes skatienu, un Aleida Komfelte plānās lūpas izstiepusi cienīgi iespieda tuklo divkār�o zodu ar me�ģīnēm ap�ūtajā apkaklē. Vēl �orīt viņa savai meitiņai Klārai bija izteikusi rājienu, jo bija atradusi brāļa istabā iegrimu�u svarīgā sarunā ar Luī un viņa draugu Dēlmani, kamēr azaida galds bija palicis pusē nenoridāts. Tā bija laba mācība viņas vīram, kas tā lepojās ar savas meitas ātras uztveres spējām... It kā garīgas dāvanas piederētu pie sievietes tikumiem!

Tikai tagad runātājs pieminēja �emancipācijas� vārdu. Viņ� to paņēma rokās kā bīstamu priek�metu, no kura klausītājiem tomēr nebija iemesla baidīties.

�Ja �is vārds,� viņ� teica, �ja �is vārds nenozīmē nekā cita kā tikai dabisko, vienkār�o, vispārējo attīstību uz aug�u, to, kas vienmēr bijis prātīgu cilvēces draugu mērķis nevien attieksmē uz sievietēm, bet visu cilvēku dzimumu, vienmēr un visos laikos, � kādē| tad nu pēk�ņi to izrunā ar tik pilnu muti? Kādē| runā par sievietes dzīves pārveidību, par beidzot sasniegto sievietes pilngadības apliecinājumu, par visu sabiedrisko pamatu apvērsumu? Kādē| pareģo veselu revolūciju?�

Kamēr sapulces sasprindzinātā uzmanība mazliet atslāba, jo runātājs gan dro�iem soļiem, bet pēc daudzu klausītāju domām drusku par lēnu ķērās klāt aizkustinātajam strīdus jautājumam, Dāvids Komfelts no jauna ļāva savām domām aizklīst sānis. Viņam ienāca prātā neiepriecino�ā galda saruna, kas Aleidai par lielu nepatiku pirms vairākiem mēne�iem viņa mājā bija izcēlusies par �o daudzināto vārdu. Luī bija stāstījis par jauno dāmu, kas Groningenā gribēja turēt ārsta pārbaudījumu, un pieminējis baumas, ka arī ministru prezidents Torbeke uz viņas nodomu skatoties labvēlīgi, un ka pat runājot par kādu sagaidāmu rīkojumu, ar kuru Groningenas universitātes durvis vispār atvēr�ot arī sievietēm. Kad viņ�, Dāvids, ar izsmieklu bija atbildējis, ka Torbeke gan sargā�oties savu ne visai stipro vairākumu vēl iesēdināt nātrās ar rīkojumu, ko pla�ās tautas aprindas uzskatītu par piedauzīgu un kas tajās dro�i modinātu sa-Sutumu � tad pēk�ņi Klārtje, viņa maigā pieglaudīgā meitiņa, bija uztrūkusies ar tādu straujumu, kādu tas no viņas nekad nebija piedzīvojis. Kādēļ gan ne, vai ministrs Torbeke nebija savai liberālajai pārliecībai �ādu mēģinājumu parādā? Vai tas nebija glu�i viņa dabā, nostāties pretī sabiedriskās domas kūtrajai straumei un ļaut jaunajai dāmai Groningenā reiz pierādīt, vai tai bija taisnība? Ja viņai neizdotos, ja sievietes smadzenes tie�ām izrādītos par mazām, vai tad tas nebūtu labākais, graujo�ākais pierādījums pret emancipāciju, kādu vien varēja vēlēties?

Emancipācija... Cik sāpīgi �is vārds viņu bija aizskāris no skaistās sārtās meitenes mutes. Vai tie�ām viņa Klārtjei, viņa maigajam bērnam bija pielipis tas riebīgais gars, kas spokojās da�u sievu un jaunavu galvās? Vai tie�ām viena vai otra no�ēlojama zilzeķe bija paspējusi naivajās ausīs ieliet jaunmodes �augstākās attīstības� un �personīgas brīvības� mācību indi?

�ajā mirklī viņ� pirmo reizi bija sapratis, ka viņa priek�ā vairs nebija bērns, ka Klāra pēc pansijas laika bija kļuvusi daudz klusāka un nopietnāka un tikai pa daļai ielaidās viņa jokos, ko tas nemitīgā atjautībā izdomāja, lai to uzjautrinātu... Un viņ� bija sajutis vajadzību izrunāties; kādā no garajiem kopīgajiem pastaigas gājieniem viņ� bija gribējis tās vaļsirdību. Bet drīz vien viņ� bija pārliecinājies, ka par �īm lietām tas nevarēja ar savu bērnu runāt, ka visas viņu tuvās un draudzīgās attiecības bija dibinātas uz maziem jokiem un glaimiem, un ka viņ� baidījās sava bērna nopietnības, tās nopietnības, kas mazo būtni, ko tas vēl arvien pateicīgā priekā rotaļājoties mēdza ņemt klēpī, darīja par pieaugu�u cilvēku.

Profesora acis no jauna meklēja gai�mataino galviņu ar mākslīgo len�u veidojumu, kāds toreiz bija modē; viņ� redzēja, ka viņa meita klausījās uzmanīgi, ta�u ar nepatikā savilktu pieri un gandrīz tādu kā protesta izteiksmi lielajās zilajās acīs. Cik nespēcīga un remdena viņam pēk�ņi izlikās izslavētā vīra runa! Likās, viņ� nekur savos secinājumos negāja drosmīgi līdz galam... Dieva vārds, viņ� pie �īs lietas ķertos citādi, ja tam tagad būtu jārunā par sievie�u emancipāciju. Viņa vārdi būtu kā vāles sitieni, ar liesmainiem argumentiem viņ� visus, vīrie�us un sievietes, aicinātu cīņā ar tiem murgotājiem, kas apdraudēja sievietes skaistāko mantu, viņas nevainību, viņas mī|o piek|āvību...

Bet vai viņ� nemaldījās, vai ari mācītājs savā runā nepalika karstāks un noteiktāks? Jā, viņ� pārliecās pār katedru, ass pārliecino�s uzsvērums, izteiksmīgi �esti pastiprināja viņa vārdus, un tagad zālē radās atkal jūtams sasprindzinājums, piesaistīta interese.

�Tikai pavir�s vērotājs var �o kustību uzskatīt par nevainīgu. Es saskatu ātri pieaugo�u neapmierināto sievie�u kara pulku, kuru prasības nepazīst robe�u. Avangards Cīrihē vij akadēmiskus laurus ap galvu un Londonā prasa parlamenta vēlē�anu tiesības, bet ar-jergards sē� Amerikā krustiem saliktām kājām un nekaunas savos sievie�u klubos � es to teik�u īstajos vārdos: smēķēt cigārus!�

Runātāja labi tēmēto zibeni vīrie�u solos atalgoja �alco�i smiekli. Dāmu valstī neticīgi izbrīnīju�ās sejas meklēja cita citu. Sākās vispārēja sacensība degunu sarau�anā. Vecā Dermouta kundze, godājamā mācītāja atraitne, pat bija atļāvusies sa�utuma kliedzienu un tā piesaistījusi Klāras Berkhoutes un Līzes Veismanes uzmanību, kuras kā profesors ar no�ēlu ievēroja, tikai ar pūlēm valdīja nicīgus smieklus, slēpdamas sejas aiz cimdotām rokām. Tā nu gan nav nekāda piemērotā sabiedrība manai meitiņai, Dāvids, bailēm pieaugot, nodomāja. Par laimi Klārtje nebija piedalījusies nepieklājīgajā smieklu izvirdumā, bet arī svētlaimīgās padevības izteiksme, ar kādu tā priek�jasījuma iesākumā lūkojās mīļajā dvēseļu ganā, bija pazudusi no viņa sejas, kurā tagad atspoguļojās tikai mierīga uzmanība.

Di�ais vīrs tagad bija nonācis līdz savu slēdzienu kodolam. �Vai mums ir iemesls,� viņ� paceltā balsī vaicāja, �vai mums ir iemesls baidīties cīņas, kuras pirmās pazīmes tik daudzi jau saskata apvār�ņa malā, cīņas, kas pēc da�u izteicieniem atsevi�ķos tālākos priek�posteņos lau esot uzliesmojusi, vai sievietei trūkst pienācīgās cieņas, vai tai liedz viņas tiesības, vai neatzīst tās vērtību, vai viņa ir verdzene mūsu brīvajā, uz savu gadsimtiem veco izglītību ne bez pamata lepnajā dzimtenē, kuras sirsnīgā un saskaņotā ģimenes dzīve izslavēta visā pasaulē? Nē, godājamie klausītāji, tam es iedro�inos visā nopietnībā un vaļsirdībā pretoties. Ari pie mums dzimtenes tiesības ieguvu�i �illera vārdi:

Cienījat sievietes: debesu rozes Ievij un iepin tās �īszemes dzīvē.

Sievietes cieņa? Pietiek ar holandie�u krietno dabu, lai to skaidri saprastu un atzītu katrs mūsu tautas vīrietis. Viņas tiesības..? Jā, kad nerunājam par jaunajām izdomātajām prasībām, kurām nav nekāda pamata sievietes dziļākajā dabā, viņas tiesības, tās ir vājākā svētās tiesības, un tas, kas mūsu vidū iedro�inās tās aizskart vai nonicināt, par algu saņem pienācīgo visas sabiedrības nosodījumu! Holandie�u sieviete esot vardzene? Jā... Glu�i tāpat kā ikviens īsts vīrs mūsu zemē labprāt uzņems verga va�as, tā taisnīgā un visumīlētā kunga va�as, kura vārds ir � pienākums!�

Dāvids Kornfelts tagad sēdēja savā krēslā atspiedies; ar vienu roku viņ� vēl arvien glāstīja savas vaigu bārdas zīda mīkstos viļņus. Pēk�ņi viņ� sevi pieķēra, ka tas ar otru roku nepacietīgi bungoja uz galda. Protams, tas bija veikla runātāja veikls izteiciens, tie�i tas, kas bija vajadzīgs auditorijai, kurā uz brīdi bija modies nemiers, lai tā atkal varētu apmierināti smaidīt un piebalsot, bet kā cietok�ņa vilnis pret emancipācijas briesmām �is agruments tomēr likās par plānu. Kā Dāvids ne bez ironijas slepeni konstatēja, �ro�u pinējām�, precētajām sievām gan lielas briesmas nedraudēja. Bet glu�i citādi bija ar jaunajām meitenēm, kas bērni�ķā piedzīvojumu trūkumā pārāk viegli ļāvās sajūsmināties ar skanīgiem lozungiem � un tad bija ta�u vēl tre�ā �ķira, kas līdz �im nemaz nebija līdzi skaitīta un kas īstenībā bija tikai smieklīga, � vecmeitas!

Tagad mācītājs acīm redzami bija iekļuvis savā īstajā elementā. Ar siltu mīlīgu smaida viņ� sāka pla�āk runāt par savu iemīļoto tematu, laulības svētumu, ģimenes dzīves �ķīstajiem priekiem... Un pareizi, viņ� izteica salīdzinājumu, ko tas tik bie�i mēdza lietot: vīrs un sieva ir kā roku pāris, vīrs labā, sieva kreisā... Katra atsevi�ķi gandrīz bez spēka, un vienotas � visa skaistā radītājas zemes virsū! Dāvids Komfelts, ārēji arvien vēl tas pats bijīgais klausītājs, apspieda slepenu nopūtu. �ajā ce|ā viņ� savam draugam un dzejniekam labāk nesekoja. Tā bija jūsmo�ana, kurā tas labprāt nepiedalījās. Pēc viņa sajūtas mīlestība ne�ķirami saderēja kopā ar jaunību un skaistumu, tikai kā jauna pāra mīlestība tā bija pelnījusi cildinājumu cēlos vārdos... Laulība... protams, krietns,nepiecie�ams,derīgs iestādījums, bet īstenībā tā tomēr bija lieta, ar kuru katram pēc iespējas jāmēģina pa�am tikt galā, un jo mazāk par to runā jo labāk...

Visas pazīmes liecināja, ka runātājs tagal tuvojās beigām, viņa balss skanēja pilnos ērģe|u toņos, viņa vārdi tuvojās pēdējam iz�ķiro�ajam mājienam un aizrādījumam ar visu neatvairāmo tāda liela kanceles runātāja pārliecinātāja spēku, kas zina, ka klausītāju pulks kāri uztver katru tā vārdu.

�Lai tagadējās sievietes izglītība nevēr�as uz cīņu pēc varas, uz noteicējas tiesībām blakus vīram, uz mērķiem, ko dziļākais dabas likums sievietei liedzis, nē, lai tā cen�as vairot un stiprināt savu labdarīgo ietekmi uz vīru, glabāt un izplatīt �īs savas dabiskās tiesība un priek�rocības. Cienīsim vīrie�us un sievietes, kas taisnā prātā tiecas pēc tā, kas sievietei nāk par labu, bet lai viņi to cen�as sasniegt Dieva iezīmētajā ce|ā, lajā ce|ā, kas ir arī dabas svētais ce|� un kuram blakus var būt tikai � kaut arī uz īsu mirkli vilino�i, tomēr beidzot postā vedēji � maldu ce|i.�

Nikolāss Bētss nokāpa no katedras paaugstinājuma. Atskanēja dzīvi atzinības izpaudumi,kas aizmugurē, studentu rindā izvērtās skalos bravo saucienos.

Starp ātri kustīgajām cepurēm greznotajām viņa priek�ā sēdo�o dāmu galvām Dāvids ievēroja, ka viņa meita ar savām abām māsīcām dedzīgi sa�ukstēdamās kritizēja runu. �is aizkustinājuma trūkums viņu tā aizvainoja, ka viņ� pat aizmirsa izpildīt savu priek�sē�a pienākumu un piecelties. Iekams viņ� atskārta �o mazo kļūdu, cienījamais runātājs vēlreiz stājās publikas priek�ā, lai ar savu pazīstamo simpātisko smaidu pateiktos par tik iz�ķērdīgi dāvāto atzinību: tad viņ� tuvojās valdes galdam, kur kāds no kungiem jau bija uzlecis kājās un pacēla tam krēslu.

�ajā mirklī notika kaut kas tāds, kas atstāja pērkona spēriena iespaidu.

Dāmu nodaļas piektās vai sestās rindas stūra vietā kāds bija piecēlies, un pēk�ņi atskanēja sievietes balss, kas skaļi, skaidri un labi skolotā noteiktībā pacēlās pāri simtu pusbalsī �ukstētu sarunu juceklim.

�Vienu acumirkli, mani kungi un dāmas, acumirkli, cienījamo runātāj! Tā kā visu vakaru esat turēju�i tiesu par sievietes likteni, atļaujiet kādai sievietei no savas puses izteikt kādu jautājumu!�

Mācītājs Bētss strauji uzleca no krēsla, kurā tas tas paguris, pēc miera iztvīcis bija atlaidies. Rokā kabatas lakatiņu turēdams, ar kuru tas bija noslaucījis sviedru pērles no pieres, viņ� apjucis meklēja priek�sē�a skatienu. Debates būtu kaut kas nedzirdēts... �Vispārderigajā biedrībā� pēc priek�lasījuma nekad nemēdza noturēt diskusijas... Tā bija augstākā nepieklājība, skaļā balsī izteikt piezīmes vai pat iebildumus runai, kas nupat bija pabeigta... Bet kas tagat nolika, tas, ka kāda sieviete piecēlās un pacēla balsi, �ajā mirklī, pēc visa, ko viņ� nupat bija teicis par viņas pienācīgo vietu, par tās pienākumu � atturību, tas viņam gandrīz likās kā pārkairinātas fantāzijas māņu tēls...

Runātāja bija pratusi veikli izmantot apjukuma mirkli. Pēk�ņajā klusumā, kas izbrīnā bija radies, viņas balss ieguva tādu pārliecinātāju spēku, tādu kaislīgu svaru, ka visi uzmanīgi klausījās viņas vārdos.

�Mēs dzirdējām no jums zelta vārdus par precēto sievu, par debesu ro�u pinēju, par vienotā roku pārī nepiecie�amo kreiso roku... Bet, mācītāja kungs, ir vēl citas sievietes, �ajā zemē vien sievie�u ir par simts tūksto�iem vairāk nekā vīrie�u... Simts tūksto�i sievie�u, kurām jāpaliek neprecētām, kreisās rokas, kurām labā roka nesniedzas pretī. Visu �o sievie�u vārdā es jums jautāju: Ar kādām tiesībām jūs viņām liedzat iespēju pa�ām par sevi gādāt, ar kādām tiesībām jūs tās piespie�at palikt atkarībā no viņu tēviem un brāļiem? Ar kādām tiesībām jūs �īm sievietēm runājat par mātes svētību, par nama mātes pienākumiem? Ar kādām tiesībām jūs atņemat jaunavām izdevību nodoties zinātniskām studijām, augstākai arodizglītībai, kad jums ta�u noteikti jāparedz iespējamība, ka ari tās nākotnē sagaida neprecētās sievietes pazemojo�ā atkarība?�

Pēc �ausmu sastinguma mirk|a aizmugurē studentu rindās sākās troksnis. Vēl to valdīja spēcīgi �ņācieni pēc miera, kamēr beidzot kāda sa�utusi jaunek|a balss ar vārdiem: �Svie�at ta�u to zilzeķi ārā!� klausītāju baiļu pilnajā sasprindzinājumā atraisīja atbrīvotājus smieklus. Smalkām sievie�u balsīm burbuļojot un vīrie�iem dobji smejoties, neskaitāmas glīti rotātas dāmu galvas ar sa�utuma zibeņiem vērsās pret to savas kārtas piederīgo, kas tik rupjā kārtā bija noziegusies pret sievi�ķās pieklājības likumiem...

�Vai tev nav vesera rokā?� kāds no rakstve�iem, jau nekaunīgās runātājas pirmajam teikumam atskanot, bija �ukstējis priek�sēdim. Dāvids bija paklausīgi piecēlies ar veseri paceltajā rokā. Bet pēk�ņi viņa augstais spēcīgais stāvs it kā paralizēts sastinga. Uz priek�u paliecies, drebo�iem ceļiem, viņ� kā apburts klausījās. �ī gai�ā pārāk skaidrā balss, vārdi, skaņas, rei�u reizēm tikko jūtams, ļoti viegls akcents... Vienā sekundē viņa domām cauri izbrāzās juceklīgu atmiņu viesulis. Viņa jaunības vasaras vakars viņa vecāku mājā. Mēness spīdēja pār krūmiem dārzā un viņ� pats sniedzās pretī vaļējam logam. Puksto�u sirdi viņ� klausījās kādu balsi, kādu skaidru, neatvairāmi pārliecino�u balsi, kas viņā bija atraisījusi jūtas, ilgu pilnu tieksmi pēc laimes un reizē ari stingru gribu kļūt par labu, di�enu un stipru cilvēku... Tādu centību, tādu apņēmību, kādu tas nekad vairs savā garajā darba un panākumu bagātajā mū�ā nebija sajutis.

�Dieva dēļ! ņem ta�u veseri, Komfelt!� Kāda spēcīga roka rāva viņa roku lejup, ar sudrabu apkaltais Tora ierocis dimdot nokrita uz galda un pēk�ņi, it kā no stindzinātāja apkampiena atbrīvojies, Dāvids atkal atgriezās apkārtējā īstenībā. Ātri un ar pārliecinātāju spēku viņ� atkārtoja vesera sitienus, kamēr miers zālē atkal bija pilnā mērā. Un ari viņ� tagad nesajuta nekā cita, kā tikai nevaldāmas dusmas par traucējumu, kādu �ī sve�ā, muļķīgi pārspīlētā sieviete bija iedro�inājusies celt �ajās izmeklētajās aprindās, par apvainojumu, kāds bija mesls sejā tiklab cienītajam runātājam, kā biedrības valdei un arī klausītājiem.

Tūliņ viņ� arī veikla un pa�apzinīga sapul�u runātāja aukstasinībā prata izraudzīties vārdus, kas varēja vēl pēc iespējas labot nepatīkamo situāciju:

�Mī|o Bētss, kāds tikpat nedzirdēts, cik no�ēlojams starpgadījums mani da�us mirkļus aizkavēja būt par tulku tam pateicīgajam saviļņojumam, kas pārņēmis visu sapulci... Cik ļoti vajadzīgs, ka jums līdzīgi vīri maldu gariem atkal parāda īsto pienākuma pildī�anas ceļu, to mums visskaidrāk rāda �is neapdomātais un nepieklājīgais traucējums...�

Bet visi skaistie vārdi, kuros viņ� cildināja runātāju un viņa aizstāvētos uzskatus, nespēja izklīdināt dusmu mākoni dzejnieka ganrīz vienmēr tik laipnajā sejā. Lcidenas �Vispārderīgā biedrība� bija pamatīgi izblamējusies slavenā vīra priek�ā. Priek�sēdis vienu mirkli vienkār�i nebija atradies savu uzdevumu augstumā, un runātājs pilnīgi dibināti tam būtu varējis pārmest, ka viņ� pārlieku vēlu bija pārtraucis �īs sievietes nepieklājīgo pļāpību...

Viņ� nobeidza ar siltiem cieņas un pateicības vārdiem, viņ� dzirdēja publikas aplausus, kas nenāca īsti no sirds, un juta kā Bētss pateikdamies tam pārāk vāji paspieda roku... Atstumjot krēslu, lai atstātu zāli, viņ� redzēja, ka viņa meita ar māsīcu Līzi ne visai pieklājīgā steigā spiedās cauri vēl pilnajām sēdētāju rindām un pazuda tajās pa�ās durvīs, pie kurām nupat bija stāvējusi sve�ā runātāja.

Līze Veismane bija satvērusi Klārtjes roku. �Kas tā tāda, kas iedro�inājās to izdarīt?� viņa bija �ukstējusi spējā satraukumā. Uz Kāto pleca atbalstījusies, viņa pāri augstu sasukātajiem dāmu matu veidojumiem mēģināja saskatīt sve�inieci. Tā kā viņa bija liela auguma, viņai tas izdevās. Pie kādām sāndurvīm viņa ieraudzīja maigu sievietes stāvu melnā rata mētelī un tādas pa�as krāsas cepurē. Sejas vaibstus viņai bija grūti saskatīt; viņai atmiņā iespiedās tikai divas lielas tum�as acis ar asu un dusmīgu skatienu. Viņa izjuta neprātīgu vēlē�anos kliegt, gavilēt par neticamo, kas bija noticis, par izaicinājumu, ko �ī vienlu|ā vājā sieviete bija metusi sejā visai zālei! Vai �ie vārdi nebija kritu�i kā labi tēmēti cirtieni pēc visām vecajām un cienījamajām patiesībās, ko mācītājs bija nosaucis par jaunlaiku idejām! Viņas rokas sāka kaislīgi aplaudēt, bet Kāto viņu tūliņ savaldīja: �Vai tu esi prātu zaudējusi... tā ta�u tu nevari darīt! Ja tēvocis ieraudzītu...!� Līze paskatījās Klārtjē, kas rokas klēpī salikusi sapņainā aizrautībā skatījās uz to pusi, no kuras bija atskanējusi �ī savādā vēsts.

Tagad Līze zināja, ko tā gribēja. �Nāc līdzi!� viņa pavēlnieces balsī uzsauca gai�matei māsīcai. �Viņa izgāja pa tām durvīm... mums viņa jāpanāk! Man viņai jāsaka, cik tas brīni�ķīgi, cik lieliski, ka viņa to visu ska|ā balsī pateica �iem ļaudīm.�

Viņa bija saķērusi Klāru aiz rokas un ātri vilka to līdzi. Ejas vēl bija tuk�as, bet ari tur sve�iniece vairs nebija redzama. Mitri salto vēju nevērodama, Līze apmeta lakatu maigās drēbes klātajiem pleciem un izskrēja ārā. Klāra Komfelte vilcinājās tai sekot, jo priek�telpa jau pildījās ļaudīm un viņas māte dro�i vien būtu brīnījusies, redzot to bez mēteļa un cepures izskrējām ārā.

�Jūs viena pati, Kornfeltes jaunkundze? Vai drīkstu jums palīdzēt, varbūt pasaukt jūsu ratus?�

Jaunava izbijusies pagriezās atpakaļ un nosarka līdz matu saknēm. Samulsusi viņa meklēja kādu atrunu. �Pateicos, nē... es... es te gaidu māti un māsīcu Veismani; rati dro�i vien tūliņ būs klāt.�

�Tad atļaujiet man vismaz atnest jūsu mēteli,� viņ� atkal piedāvājās pakalpot, �garderobē vajadzīgas stipras rokas, lai tiklu cauri drūzmai!�

Viņa noskatījās pakaļ pakalpīgajam jauneklim, kas spēcīgiem soļiem atbrīvoja sev ceļu. Jonkhērs van Shagens bija uzkrīto�i liela auguma, un kā viņa bija dzirdējusi no brāļa Luī nostāstiem par dzīvi, viņu daudzināja herkulesa spēka dēļ. Pēc minūtes viņ� jau bija atpakaļ un triumfējot tai pasniedza viņas mēteli ar pelēku ka�okādas apkakli. Viņ� padevīgā godbijībā palīdzēja tai uzvilkt mēteli. Tad viņ� tai draudzīgi �ukstēja: �Vai tas nav kauns, ka �ī nekaunīgā sieviete tā sabojāja mūsu Bētsa runas iespaidu? Klāras jaunkundze, vai jūs vispār varat saprast, kā sieviete � es nemaz nedrīkstu teikt: dāma � varēja iedro�ināties tā darīt? Viņa jau met kauna traipu visam savam kārtas godam!�

Nu bija pienācis acumirklis, kad Klārtjei Kornfeltei vajadzēja pierādīt savu drosmi. Nu viņai vajadzēja būt apbrīnotās sve�inieces cienīgai un pamācīt �o jaunekli, kādi a�gārni un �auri uzskati to bija novedu�i līdz �ādam slēdzienam... ka sve�ā dāma nebūt nedarīja kaunu savai kārtai, bet � glu�i otrādi � pelnīja visu saprātīgu jaunavu un sievu pateicību... Bet kad Klārtje ieskatījās spirgtajā sejā ar gai�ajām Ūsiņām un zilajām acīm, kas ar lādu godbijību noraudzījās viņā, viņai negribēja nākt pār lūpām �ādai pārliecībai atbilsto�i vārdi... Varbūt vēlāk, viņa centās sev iestāstīt. Vēlāk, dzejnieka banketā, viņ� dro�i vien būs tās galda kaimiņ�... Tad viņa gribēja ar to nopietni izrunāties un mēģināt tam pierādīt, ka viņam pilnīgi jāgroza uzskati par sievietes uzdevumiem, ja tas kādreiz cer...

Bet sirdī viņa zināja, ka tā pati sevi mānīja. Pie svinību galda viņi nemaz nesāks runāt par nopietnām lietām. Tāds skaists dzīvespriecīgs jauneklis kā viņ� nemaz nevēlējās ar jaunu meiteni runāt par tik nopietnām lietām... Viņ� tai pateiks da�us laipnus vārdus par viņas tualeti, par viņas frizūru, viņ� būs sadomājis da�us jokus, un vienmēr viņa acīs atspogu|osies cieņas pilnā un reizē neatlaidīgā vēlē�anās tuvoties, ko tā viņa tuvumā tik bie�i mulsumā un bailēs bija sajutusi...

Tai pa�ā mirklī viņa ieraudzīja, ka Līze ienāca atpakaļ. Viņa atbrīvoja sev ce|u caur ļau�u pārpilno priek�telpu, un Klārtje pēc viņas acu midzuma, pēc triumfa smaida, kas rotājās ap viņas skaisto, bet patvaļīgi stingro muti, saprata, ka māsīca bija sasniegusi savu mērķi.

�Vai drīkstu jums kaut ko izpaust?� �ukstēja Klārtjes pavadonis. �Vai zināt, kas tas bija, kas sauca "zilzeķe"? Neviens cils kā Gerils van Duverens, kas vienmēr tik cītīgi lakstojas ap jūsu māsīcu.�

Līze pie ēkas stūra bija panākusi noslēpumaino sve�inieci tie�i lai mirklī, kad tā bija gribējusi iegriezties Langlebrugā. Ar neatvairāmu lūgumu viņa pieskārās steidzīgās gājējas smagajam mētelim: �Ak, lūdzu... vai jums ir mirklis laika... Vai drīkstu jums teikt da�us vārdus...?�

Sve�iniece bija satrūkusies, jūtot pēk�ņo pieskārienu. Tikai ieraugot sasarku�o jaunavas seju, satraukumā mirdzo�ās acis, un plāno gai�o vakara ģērbu, kurā tā tik drosmīgi spīlēja marta vēsumam, viņas sejai pārlaidās smaids, kas uz mirkli darīja maigākus viņas noteiktos un stingros vaibstus un pamudināja Līzi steidzīgos �ukstos izteikt vārdus: �Man jāzina, kas jūs esat... Gribu ar jums iepazīties, lūgt jums padomu. Es jūs tā apbrīnoju, ka jums bija drosme... Es gribu palīdzēt, lai sievietes beidzot nāk pie apziņas...�

Līze sve�iniecē skaidri redzēja vilcinā�anos, juta, kā tā pārākuma apziņā viņu pētot vēroja ar savām tum�ajām acīm. �Labi,� viņa beidzot teica, ar pūlēm iz�ķīrusies. �Es runā�u ar jums un palūko�os tuvāk, kas jūsu straujumā un sajūsmā īsts vai neīsts. Ja jums nav grūti rit agri atnākt pie manis Levedagas viesnīcā...�

�Noteikti man tas nebūs grūti!� Līze apsolījās, �es noteikti aizie�u!�

Viņa dedzīgi spieda sve�inieces sniegto roku; viņa meklēja vārdus, ar ko tā varētu vēl mirkli aizturēt sve�o pravieti, kas jau dzīrās aiziet.

Pēk�ņi �aurā tum�ā seja zem melnās kapuces, kas apēnoja viņas acis, pagriezās atpaka) pret Līzi: �Kā jūs sauc?�

�Esmu Līze Veismane... Hogeverdas ārsta meita.�

�Vai jūsu māte nebija Kornfelte?�

�Kea Komfelte... Varbūt jūs to pazīstat?�

Sve�iniece papurināja galvu un gāja tālāk savu ce|u. Ta�u Līzes roka tre�o reizi pieskārās melnajam rata mētelim. �Un vai drīkstu lūgt jūsu vārdu? Man ta�u rīt viesnīcā būs jāsaka jūsu vārds.�

Uzrunātā klusēja. Likās, ka atbilde tai atkal maksāja pūles. �Jautājiet pēc Silvijas,� viņa īsi atteica. �Tas ir mans rakstnieces vārds.�

XII ĢIMENES KLĒPI

Kad Dāvidu Kornfeltu 1865. gadā iecēla par Leidenas universitātes profesoru un tas galvaspilsētu, kas viņam kop� apprecē�anās bija kļuvusi par otru dzimteni, atkal apmainīja ar tēvu pilsētu, viņ� vislabāk būtu savu jau pussakritu�o vecāku māju pārvērtis mājoklī, kāds piederējās viņa tagadējam stāvoklim un līdzek|iem. Bet toreiz viņa māte ar māsām Nālji un Kosji, kas abas nebija apprecēju�ās, vēl dzīvoja aiz sienas gleznām rotātās priek�istabas spoguļu logiem. Viņu ne�ķiramie pavadoņi vēl arvien bija adīklis un sildāmais kāj-soliņ�. Vēl arvien māte bija gan vāja uz kājām, tomēr garā un valodā rosīga un īstenībā tāda pati kā lajos gados, kad viņas cienījamais augsti mācītais dēls vēl bija pārgalvīgs studenliņ�.

Lielais 184 8. gads, kas pat apdomīgajā Holandē nepagāja bez straujām pārmaiņām, bija pieredzējis pirmos soļus, ko tikko trīsdesmit gadus vecais vēl nepazīstamais jurists spēra ceļā uz slavu un panākumiem. Tas bija arī Torbekes lielais gods, un tā kā viņ� studenta laikā bija piederējis pie liberālā vadoņa labākajiem un jūsmīgākajiem skolniekiem, viņ� pateicoties Torbekem dabūja vietu satversmes reformas komisijā, kas drīz guva dziļu iespaidu visās sabiedriskās dzīves nozarēs. �ādā kārtā viņ� saskārās ar gandrīz visām savas zemes politiskajām personībām, nevien ar ievērojamā vīra piekritējiem, bet arī tā pretiniekiem. Jaunais godkārais advokāts izrādījās satiksmē veikls, viņ� izvairījās no nevēlamiem asumiem un visās partijās sev nodro�ināja vērtīgus sakarus. Nebija brīnums, ka pēc diviem gadiem doktors Dāvids Komfelts dabūja svarīgu amatu tieslietu ministrijā un da�us gadus vēlāk jau bija savas dzimtās pilsētas pārstāvis otrajā vietnieku namā.

Tikai tad viņ� visu ļau�u priek�ā bildināja jaunavu, uz kuru tas jau pirms vairākiem gadiem bija metis acis, kad tas kā jauns un vēl glu�i nepazīstams advokāts bija apmeklējis ministra Forstera van Valsema viesības. Ģimenes vecākā meita pieklājīgā atturībā, tomēr diezgan skaidri bija ļāvusi noprast, ka �is jauneklis, par kuru kā nopietnu precinieku gan nevarēja būt runa, tai nekādā ziņā nebija nepatīkams. Tagad viņam no �kurvī�a� vairs nevajadzēja bīties. �ajā laikā Aleidai jau bija trīsdesmit �etri gadi, un viņas tēvs, kas piederēja pie labējiem, vairs nesēdēja pie valdības galda. Alcida nebija skaista, nebija piemīlīga un ari ne sevi�ķi laipna, bet viņa atnesa līdzi kaut ko, kas Leidenas vilnas austuves īpa�nieka dēlam atsvēra da�u labu citu priek�rocību: iedzimtu izturē�anās cieņu un aristokrātisku vieglumu sabiedriskajā satiksmē. Bez tam viņu sagaidīja puse tās bagātības, ko vectēvs van Valsems, kādreiz savas vieglprātīgās dzīves dēļ no ģimenes vidus aizsūtīts uz koloniju, bija sakrājis Tālo auslrumu cukura plantācijās.

Kop� �īm spo�ajām un daudzu apskaustajām precībām Dāvids bija ātri ticis uz priek�u. Kas varēja skaidri noteikt, cik tam bija jāpateicas savām pa�a spējām, cik sievas iespaidīgajiem sakariem? Aleida bija pārāk labi audzināta, lai kādreiz di�otos ar savu līdzdalību vīra panākumos... Un tomēr viņa tam lika to sajust simts sīkumos, tajā pretrunu necietējā pa�apziņā, ar kādu tā paturēja savās rokās lepnās mājsaimniecības gro�us, tajās priek�rocībās, ko tā pie�ķīra saviem radiem, un augstprātīgajā laipnībā, ar kādu tā izturējās pret vīra ģimeni: �Bez manis tu, pat ne visai turīga Leidenas audēja dēls, tik tālu nebūtu ticis!�

Ar sievas pla�ajiem līdzek|iem Dāvids bija ieguvis arī lielo du-bultnamu Brētstrātā, ko Aleida, kas bija mazliet iedomīga uz savu labo un moderno gaumi, pārveidoja laika garā. Vecajam sienu apsitumam un gleznojumiem vajadzēja atkāpties spo�u papīra tape�u priek�ā, astoņpadsmitā gadsimta maigi pelēkos zīmējumus padzina lieli spogu|i un konsolas ar biezi apzeltītiem izgriezumiem. Augstos ar bagātīgiem tēlnieciskiem veidojumiem rotātos kamīnus uz Aleidas pavēli apmainīja ar modernām podiņu krāsnīm, un jaunās greznās melnkoka mēbeles ar spo�o samtu un bagātām zeltā iz�ūtām ietverēm un pu�ķiem lieliski izskatījās zem kristāla kroņlukturiem, kas katrā svinīgā gadījumā modināja Leidenas labākās sabiedrības apbrīnu un skaudību. Vecā Komfelta sieva, kas tikai ar pūlēm iejutās �cienīgās kundzes� lomā, gan domīgi purināja galvu par �o jaunmodes greznību, un māsas Nātje un Kosje mēdza visus ielūgumus atraidīt, jo viņas nejutās labi Hāgas lepno radu vidū, bet uz Zāru Berkhouti, kas par spīli vīra sparīgajam protestam arī salonā sienu izklāju lika apmainīt ar papīra tapetēm, un dakteri Veismani, kas arī ievilka gāzi, Aleidas jaunā dzīvokļa kultūra darīja lielu iespaidu.

Veco vel tuvi aiz Rapenburgas nama piecdesmitajos gados izlietoja kā noliktavu un tad noplēsa; tālu ārpilsētā uz nolīdzinātajiem vaļņiem pie Hēreportas Nikolāss ar Ābramu bija uzcēlu�i jaunu fabriku, virs kuras ieejas mācītājam Hendrikam un profesoram Dāvidam par lielu nepatiku atkal rotājās vecais nepieklājīgais sienas reljefs ar dejotāju audēju pāri, kas vairāk kā divdesmit gadus bija gulējis zem zemes un tagad atkal cēlās godā. �Leiputrijas nams� bija viena no pēdējām austuvēm, kas ieveda tvaika dzinējspēku. Tā kā Nikolāss par spīti savai godkārei arī pēc tēva nāves neprata panīku�ajai fabrikai iedvest īstu dzīvību, īstenībā Abrams, kas ar mokām bija ticis līdz mācītāja vietai, ko tas diezgan vāji apkopa, bija tas, kas fabrikai atnesa jaunus ziedu laikus. Tiklīdz bija pakāris naglā �dvēseļu gana� melnos svārkus, Abrams, kreklos izmeties, ķērās pie darba un par spīti daudzo neveiksmju iebiedētā un tagad pārāk uzmanīgā brāļa atrunā�anai izrakstīja nevien angļu ma�īnas, bet pat da�us angļu priek�strādniekus. Tiem vajadzēja viņa ļaudīm iemācīt glu�i jaunu darba nozari, proti � segu au�anu pēc jaunākajiem paņēmieniem. Tā kā ser�u, bajetu un kamelotu citi smalkāki un lētāki audumi pamazām izspieda no tirgus. Kornfellu austuves arvien vairāk pievērsās segu ra�o�anai no izturīgās, īstās Leidenas vilnas un jau pirmajos desmit gados pēc Ābrama iestā�anās izcīnīja �ajā nozarē pirmo vielu.

Kornfellu māte ar savām abām neprecētajām meitām ilgus gadus bija dzīvojusi ļoti trūcīgu atraitnes dzīvi; tikai mū�a beigās viņa atkal varēja priecāties par ģimenes atgūto labklājību un ar sava visneievērojamākā dēla atbalstu atļauties dārgu vielu baznīcā un jaunmodes krāsni guļamistabā. Bet tie�i tagad Abrams bija nodarījis jaunu kaunu ģimenei un jaunas raizes vecajai mātei, apprecēdams kādu fabrikas strādnieci un likumīgi pieņemdams sava gadiem ilgā grēcīgā sakara augļus � triju bērnu veidā. Kop� �ā nolikuma viņ� bija pilnīgi sagājis naidā ar saviem brāļiem un māsām, viņa satiksme ar Nikolāsu, kura veikala līdzīpa�nieks tas nu reiz bija, aprobe�ojās ar veikala sarunām, un tikai Zārtje, ko tas rei�u reizēm paglāba no draudīgo kreditoru uzmācības, �ad un tad to apciemoja viņa mājā. Savā raksturā viņ� sievas ietekmē � kas turēja gro�us savās rokās un ar veselīgu naidu vērsās pret viņa ģimenes iedomīgo pieklājības garu � bija kļuvis rupjāks un skarbāks; bet pilsētā resnais, lielais fabrikas īpa�nieks, kas reizēm varēja būt jautrs un labsirdīgs kā bērns, bija diezgan iecienīts. Kaut arī tas nebija tāds cienījams vīrs kā viņa brālis profesors, tomēr � da�u gul�u viņam nekad nepietrūka � to ievēlēja par da�ādu iestā�u pārraugu, tāpat ari pilsētas padomē, kur prata novērtēt viņa gai�o prātu un lielo enerģiju.

Kop� māte 1867. gadā bija beigusi laicīgo dzīvi, pie viņa dzīvoja ari māsa Nātje. Tā kā kādreiz tik klusais un mīļais bērns bija izvērties par mū�īgi neapmierinātu un lielāko tiesu sapīku�u vecmeitu, neviens cits brālis negribēja uzņemties tādu slogu un to ilgāku laiku turēt pie sevis. Pie Ābrama, kā tas nu reiz bija nerakstīts likums nabadzīgām vecmeitām, viņa bija no�ēlojama būtne, kaut kas vidējs starp labāku kalponi un nenozīmīgu ģimenes locekli.

Kosje, kuras dievbijība tagad bija pilnīgi pievērsusies viņas iek�ējai dzīvei, pēc nāves vadīja sava brāļa Hendrika lielo saimniecību; viņ� bija kļuvis Hāgā par iecienītu kanceles runātāju, bet jau 1866. gadā pazaudējis sievu.

Nākamajā dienā pēc ievērojamā un, pateicoties atstāstītam starpgadījumam, beigās vēl tik uztrauco�ā lielā Bētsa priek�lasījuma Dāvids Kornfelts rīta pusē sēdēja savā lielajā darba istabā, kas atradās aug�stāvā, dārza pusē, un tā bija pasargāta no visiem nepatīkamajiem trok�ņiem.

Jautrā marta saule, zem uzvilktajiem aizkariem uz rakstāmgalda gai�i mirdzo�ā riekstkoka krītot, apgaismoja rūpju nomāktu un ar pasauli ļoti neapmierinātu vīru, kas, sēdeklī atlaidies, ļāva vaigu bārdai slīdēt caur pirkstiem. Viņa sejā pirmajā acu uzmetienā bija grūti pazīt pa�apzinīgo, laipno, rosīgo augstskolas skolotāju, kas vakar bija vadījis �Vispārderīgās biedrības� sapulci.

Kā visas mājas istabas, arī �ī telpa bija ar smagiem aizkariem, grieztām mēbelēm un samta krēsliem, kas bija rotāti pu�ķiem un iz�ūtām lentām. Tikai da�i no vecāku mājas mantotie priek�meti Aleidai par bēdām �eit bija atradu�i goda vietu: vienkār�ais dzeltenais un ar zaļu drēbi izklātais grāmatu skapis, uz kura stāvēja Cicerona un Homēra krū�utēli, vecais melnas ādas atzveltnes krēsls, kurā viņa tēvs vienmēr bija sēdējis, un rakstāmā kasete ar misiņa apkalumiem, uz kuras vecais Kornfelts bija rakstījis savas dzejas, par kurām mazdēls, profesora dēls Luī, kas līdzīgi tēvam un vectēvam bija apbalvots dzejnieka dāvanām, gan prata tikai nicīgi pasmīnēt.

Tā kā profesors Kornfelts pēc vakarējām smagiem vīniem aplaistītām vakariņām pieceļoties sajuta vieglas galvas sāpes, viņ� bija novilcis svinīgos garos svārkus un ietinies vecmodīgā fantastiskiem ziedu un pūķu rakstiem rotātā mājas ģērbā, ko viņa tēvs, kas to sevi�ķi mīlēja valkāt, viņam bija nepārprotami savā testamentā novēlējis. Galvu rokā atbalstījis, viņ� dziļā sa�utumā kavējās pie vakar izdarītās kļūdas, ko tagad grūti bija labot. Slavenais viesis, ko tas nupat bija pavadījis uz staciju, nevērojot visus pateicības un draudzības apliecinājumus savos atvadī�anās vārdos tomēr bija nepārprotami licis manīt zināmu vēsumu; tā nu viņam bija jo vairāk iemeslu apdomāt �o notikumu, kas bija mazinājis priek�lasījuma iespaidu un metis ēnu arī uz lielā stilā rīkoto svētku mielastu. Protams, ārēji visi �im nepatīkamajam intermeco klusējot pagāja garām, tāpat netrūka arī cildinājuma un pateicības vārdu slavenajam viesim. Viņu nemitīgi aplidoja sajūsminātas dāmas, kas tam izlūdzās pantiņus vai mazus zīmējumus saviem albumiem.

No kāda valdes kolēģa Dāvids uzzināja, ka �ī miera traucētāja bijusi kāda rakstniece, kurai esot ievērojama loma emancipācijas kustībā, kas nesen nodibinājusi sievie�u laikrakstu �Nākotnes balss�, un kas tagad nekā cita nedarot kā tikai visos piemērotos un diem�ēl ari nepiemērotos gadījumos cen�oties sevi izcelt kā savas kārtas brīvības un augstākās attīstības cīnītāju. Kā tas bija gadījies, ka, viņas balsij atskanot, tas neviļus bija atcerējies Mariju Elīzabeti Silvēnu, un ka pagātnes lēli tik spēji bija tam uzbruku�i, ka viņ� vienu mirkli nebija varējis izpildīt savu sapulces vadoņa pienākumu! , Ilgus, ilgus gadus Dāvids Komfelts gandrīz nemaz vairs nebija domājis par Mībetji Silvēnu. Pirms ilga laika viņ� no Zārtjes bija dzirdējis, ka Mībetje esot aizceļojusi par audzinātāju kolonijās, un māsas vienmēr rosīgā fantāzija bija dro�ā pārliecībā iztēlojusi, ka viņa tur drīz vien apprecē�oties ar vienu vai otru miljonāru nabobu. Ar varu profesoram vajadzēja iztēloties, ka Mībetjei Silvēnai tagad vajadzēja būt padzīvoju�ai sievietei, jo tā bija tikai da�us gadus jaunāka par viņu, un arī viņ�, kaut arī reizēm tas likās glu�i neticami, vairs nebija nekāds jauneklis, bet gan pieaugu�u bērnu tēvs... Rīta skaidrībā spokainā iedoma, ka vakarējā miera traucētāja varētu būt Mībetje Silvēna, likās vairāk kā neticama. Pretējā gadījumā fran�u māsīcai vajadzētu steig�us aizrādīt cik nepieklājīga bija viņas izturē�anās un likt tai saprast, ka viņa darītu labāk, ja savas teltis neuzceltu Leidenā, jo Kornfeltu dzimta nebūt nevēlējās ar viņu atjaunot vecos sakarus. Nekādā ziņā viņas au�īgās mācības nedrīkstēja iegūt varu pār viņa meitiņu vai Kāto un Līzi, kurām jau tā galvā bija ieperināju�ies da�ādi putni. Profesoram jau līdz kaklam bija apriebies emancipācijas vārds, un viņam likās, ka vecais Berk-houts bija ļoti prātīgi rīkojies, savā mājā stingri aizliegdams lietot �o riebīgo izteicienu.

Dāvids Komfelts iemērca spalvu, lai beidzot ķertos pie sava �īsdienas darba. Apdomādams piemērotu ievadu svarīgai vēstulei, viņ� paskatījās dārzā un ieraudzīja tur savu dēlu, kas, rokas kabatās sabāzis, pastaigājās un veltīja uzmanību pirmajiem krokusu ziediem un starp efeju vītnēm pie nama sienas piestiprinātam būrim.

Tēva sejā iesitās dusmu sārtums, un viņ� gandrīz neviļus ar zīmoga gredzenu sparīgi pieklauvēja pie loga. Gaidīdams ar �o pavēlniecisko mājienu atsaukto jaunekli ienākam istabā, viņ� ar vienu skatienu lekciju sarakstā pārliecinājās, ka nebija maldījies. �is sliņķis, kas vēl nesen bija uz pusgadu atlicis pārbaudījumu, tie�ām atkal kavēja kādu no vissvarīgākajām pandektu lekcijām.

Bet kad dēls ar jautriem vārdiem �Labrīt, tēvs�, nostājās viņa priek�ā, īsos brūnos samta svārkus ar nupat plūktu krokusu izrotājis, zilām un skaidrām acīm, kurās nebija ne vēsts no sirdsapziņas ēdām, tēva spējais satraukums jau atkal bija norimis. Dāvids turējās pie principa savam dēlam ļaut tikpat bagātu un jautru studenta dzīvi, kādu tas pats bija baudījis; kā tēvs viņ� gribēja būt pacietīgs un piekāpīgs, bez liekiem pārmetumiem samaksāt neparedzētus parādus un redzot da�as izlaidības, piemiegt acis! īsta studentu dzīve zēnu darīja par vīni, un tie�i Luī, �im klusajam domīgajam zēnam pēc tēva domām ļoti būtu derējis kādreiz krietni cirst pār ilksi.

Tomēr Luī neizrādīja nekādas īstas tieksmes uz parastajiem studentu varoņdarbiem, ko tēvs tam tik labprāt būtu piedevis. Nekad viņ� nebija izlējis alus pudeles virs mierīgu garāmgājēju pilsoņu galvām, ne ari kopā ar trakulīgu biedru baru ielauzies meiteņu pansionātā; viņ� nelielījās ar piezobotu krustdēlu skaitu, vīna pudelēm, kam tas nolauzis kaklu, vai meitenēm, kam nolaupījis skūpstus. Divus gadus ārpus mājas nodzīvojis, viņ� pats bija nācis ar lūgumu atļaut tam atkal palikt vecāku mājā.

Diem�ēl viņ� neattaisnoja arī cerības, ko Dāvids bija saistījis ar dēla lielajām uztveres spējām. Pēc �etriem studiju gadiem viņ� bija ticis galā tikai ar starpeksāmenu un arvien no jauna atlika pieteik�anos doktora pārbaudījumam. Protams, profesors ļoti labi zināja, ka dēls laiku nepavadīja dīkā: Luī pats ar savu ierosmi dedzīgi nodarbojās ar sociāliem un politiskiem jautājumiem. Bet tā kā Luī savā noslēgtībā, kas tam bija kļuvusi par otru dabu, izvairījās no visām sarunām par �o iemīļoto laika kavēkli, Dāvids nojauta, ka virziens, kādā dēls gāja savās socioloģijas studijās, nebūt nebija tēvam patīkams.

�Es gribēju apjautāties �� profesors gandrīz neviļus iesāka saltā pārākuma tonī, kas tam vēl tik labi skanēja ausīs no sarunām ar tēvu, � �gribēju apjautāties, kādēļ mēs nerādījāmies vakar profesoram Bētsam par godu rīkotajā banketā? Pirmkārt, tas nesaskanēja ar pieklājību, ko tu esi parādā savu vecāku viesim, un, otrkārt � vairāk kā nesaprotami jaunam cilvēkam, kas tikko sāk spert pirmos so|us sabiedriskās dzīves gaitās. Mūsu dzejnieks kādreiz agrāk bija tik laipns un izrādīja interesi par tavām dzejām... Bet kad viņ� vakar pie pusdienu galda apjautājās par taviem jaunākajiem sasniegumiem �ajā laukā, tu viņam veltīji tikai nenozīmīgu un izvairīgu atbildi.�

�Bet mīļais tēvs!� Sāpīgs vaibsts apvijās studenta uzacīm un viņa pierē parādījās pietvīkums. �Tu ta�u zini, kādās domās es pats esmu par �īm rīmju rotaļām un it sevi�ķi par mācītāja Bēlsa un viņa piedēkļu per�u kal�anas mākslu, ko mūsu skaistajā zemē parasts saukt par poēziju!�

Jauneklim nepalika apslēpts satraukums, ko tas modināja ar �iem necienības pilnajiem vārdiem. Viņ� redzēja kā spalva tēva labi koptajā lielajā rokā izdarīja straujas un acīm redzami ne visai nozīmīgas kustības uz svaigās dzē�lapas. It kā gribēdams radīt stingrāku atbalsta punktu, viņ� sabāza rokas bik�u kabatās, pie kam to ļoti kaitināja skaidri dzirdamā sirds klauvē�ana.

Profesors ļāva paiet acumirklim, iekams tas atbildēja. Viņa balss skanēja mierīgāk nekā dēls bija sagaidījis, jā, ap viņa bargo muti ** pat rotājās smaids.

�Tas nu reiz tā iekārtots, ka jaunā paaudze neatstāj vecajiem ne mata uz galvas, lai gan pati vēl nekā nav radījusi. Par laimi atceros, ka mēs ari tāpat darījām. Arī mēs visiem spēkiem nopēlām toreizējos rīmju kalējus, kas Tēvijas dzejas dārzā toreiz iespieda savas pantos saliktās dzīves gudrības...�

�Diem�ēl jūs neesat nekā daudz labāka liku�i to vietā!� nicīgi iejaucās dēls. �Kas gan tagad vēl atlicis no visa ideālu maisa, ar kādiem Potgilers toreiz dibināja "Gidsu�! Tēvs, vai tu man vari �odien minēt kaut vienu vienīgu dzejnieku, kas ar īstu uguni iedro�inātos tuvoties kādam lielam priek�metam? Vai zini kādu mūsu rakstnieku, kas būtu kaut ko teicis par to lielo vareno cīņu, ap ko tagad viss grie�as? Protams, es nedomāju mūsu miegainajā zemītē, bet Anglijā, Vācijā par Fabriku darba vergu cīņu ar apspie* dējiem... Vai tu zini kaut vienu vienīgu, atskaitot Mullatuli...�

�Tā jau man likās!� profesors aizsargājās ar visiem nicīga pārākuma iero�iem. ��is lielībnieks, kuram nav nekā, atskaitot revolucionāras frāzes � tas ir vienīgais, kas tavās acīs atrod �ēlastību! Brīni�ķīgi! Pats nekā nedara, visu pastāvo�o noliedz un Multatuli vainago par pravieti! Vīru, kas Dievu un tēviju min dub|os, uzpūtīgu komediantu, kas citiem teicis sprediķus par augstākajiem morālajiem pienākumiem un pats savā dzīvē ir īsts netikumības personificējums!�

�Un ko savā laikā darījis jūsu dievbijīgais un cēlais Bilderdīks? Tas tikai bija diezgan uzmanīgs, lai visu ��nodarītu slepenībā; vai neesi lasījis, ko Buskens Huets vēl nesen cēlis gaismā no Bilderdīka biogrāfijas, kā viņ� katrā vēstulē savai sievai sūtījis svētus uzticības zvērestus, un turklāt Londonā glu�i jautri dzīvojis kopā ar sava labdara meitu?�

�Man pietiek �īs mu|ķīgās runā�anas,� profesors dusmīgi teica. Lai rādītu, ka sarunu uzskata par nobeigtu, viņ� atkal ķērās pie spalvas. �Gribu tev dot labu padomu: iekams nes tirgū �ādus spriedumus par savu zemi un tās literatūru, vispirms pats kaut ko padari. Nezinu, kas tie par draugiem, ar ko tu tagad satiecies. Tavām aprindām tie dro�i vien nepieder, jo tur vēl neuzskata par varonību nonicināt un apsmiet visu ko pie mums dara. Ja tu gribi savā arodā tikt uz priek�u un būt kas vairāk par tuk�u frā�u kūlēju, tad tev vajadzēs pamatīgi grozīt savus uzskatus.�

Students izturēja tēva aso skatienu un pēc ilgas klusē�anas iesāka no jauna: �Man nav ne mazākās vēlē�anās pamatīgi grozīt savus uzskatus, kā tu nupat teici. Glu�i pretēji, būs labi, ja tev to tagad pateik�u. Tēvs, nevaru tev ilgāk slēpt savu iek�ējo pārliecību. Kop� da�ām nedēļām �eit Leidenā nodibinājusies "Rīta blāzmas" nodaļa. �is vārds tev nebūs sve�s, zem tā pulcējas jaunu cilvēku grupa, kas vēlas īsto, patieso progresu un brīvi un atklāti saucas "sociālistu" vārdā... Un pie viņiem...�

�Tu ta�u negribēsi man to pastāstīt tik vienkār�i kā jaunāko pilsētas nolikumu!� Dāvids bija visā augumā saslējies rakstāmgalda priek�ā, bet ar pūlēm meklēja vārdus. �Slinks students, kam pagaidām vēl katrs grasis jālūdz no tēva... Tas grib ar �iem nelie�iem un tēvijas nodevējiem... Tu valkā Komfeltu vārdu... Tav ir tēvs, kas ar Dieva palīgu pēc da�ām nedējām būs aicināts piedalīties �īs zemes likteņu lem�anā...�

�Neuztraucies tā, tēt!� Jaunajam vīrietim pa�am palika �ēl izteikto vārdu iespaida; viņ� redzēja, ka nebija izraudzījies ne īsto laiku, ne veidu. �Acīm redzami tu par mūsu savienības īsto raksturu nezini vairāk kā to, ko mēdz iestāstīt lielajai publikai...�

�Es zinu diezgan, lai tev aizliegtu... glu�i vienkār�i aizliegtu kaut kādā veidā iejaukties $ajā lietā. Es jau zināju, ka tu līdzīgi daudziem taviem draugiem uz savu roku nodarbojies ar politiku, ka jums skaitās par labo toni nostāties pēc iespējas radikālajā pusē. Bet vai man varēja ienākt prātā, ka tu varētu iedomāties tā samīt dubļos savu labo vārdu un visu savu nākotni...�

Tēva nevaldāmais dusmu izverdums Luī ietekmēja tikai tai ziņā, ka tas vēl vairāk nostiprināja viņa apņēmību, kas jau bija sākusi �ķobīties. Viņu pārņēma savāds nicinājuma un līdzjūtības sajaukums, kad tas redzēja, ka tēvs, ar pūlēm savaldīdamies, tvēra spalvu un izgāza savas dusmas pār nevainīgo sūcekļa papīru. Pārtraukdams rūgtus smieklus, viņ� lēni un ar uzsvaru teica: �Tu nemaz nevari man aizliegt pa�am savu pārliecību.�

�is miers tēvam laupīja pēdējo pa�savaldī�anās atlikumu.

�Par laimi varu tev aizliegt tavu tā saucamo pārliecību kaut kādā veidā izrādīt atklātībā,� viņ� iesaucās, asi uzsvērdams katru vārdu, �kamēr tu savās studijās un savas karjeras sākumā vēl esi no manis atkarīgs.�

Jaunekļa drosme atkal draudēja saplakt. Viņa balss skanēja daudz maigāk, kad tas pēc klusuma brī�a izteica jautājumu: �Tu gribi ar to teikt...�

�Ar to es gribu teikt, ka jau rit tev jāpārtrauc studijas, ja tu man neapsoli... ja tu man ar goda vārdu neapsoli...�

Profesors pārvilka roku pār pieri. Pēk�ņi viņa apziņas priek�ā bija nostājusies kāda pagāju�u laiku aina. Istabas kontūras saplūda viņa acu priek�ā. Tā jau bija tā pati briesmīgā cīņa, ko viņ� pats pirms trim gadu desmitiem bija izcīnījis. Tāpat kā zēns tagad stāvēja viņa priek�ā, viņ� nevarīgā cīņā bija stāvējis sava tēva priek�ā; tāpat kā viņ� tagad gribēja lauzt sava dēla gribu, viņa tēvs ar draudiem kādreiz tam bija licis padoties. Un gandrīz kā mierinātāja apziņa tam Ienāca prātā, cik pilnīgi viņ� pats toreiz bija pak|āvies nepiecie�amībai; viņ� pacēla skatienu un meklēja jaunekļa acis, kamēr tas stāvēja pie loga un spieda pieri pie rūts. Viņa līdzjūtība iedegās gai�ās liesmās... Nē, viņ� negribēja būt tāds ne�ēlīgs, nepielūdzams tēvs, kāda valdonību viņ� pats tā bija cietis. Viņ� visu gribēja griezt par labu, gribēja ar karstu sirdi izlīgt ar �o kluso noslēgto zēnu, ja vajadzētu, izcīnīt viņa draudzību...

Kad Luī pagriezās atpakaļ, viņa acis bija pilnas ar asarām, bet viņa bālajā sejā atspoguļojās rūgta apņēmība.

�Tātad es nevarē�u studijas pabeigt, tēvs,� viņ� teica. �Varbūt tev tas būs vēl sāpīgāk nekā man. Tad es nestā�os lajā darbā, ko tu man esi izraudzījis, un neturpinā�u tava slavenā vārda tradīcijas. Jo tas viss man nav tik daudz vērts kā mana pārliecība.�

Viņ� bija runājis klusu, bet aiz iek�ēja satraukuma drebo�ā balsī; tad viņ� pagriezās, un mrkli vēlāk profesoru atkal apņēma viņa tik bie�i slavētais, neviena trok�ņa netraucētais darbistabas klusums. Gandrīz neapzinīgi Dāvids iemērca spalvu tintē un sēdās pie darba; tad viņ� pēk�ņi aizmeta spalvaskātu, asinis karsti sakāpa tam galvā un viņ� smagi ar dūri uzsita uz galda. �Mana pa�a vaina,� viņ� zobus sakodis �ņāca, �esmu bijis pārāk gļēvs... Mēs, vecāki, tagad esam pārāk piekāpīgi.�

Kad pēc stundas pieklauvēja viņa meitiņa, lai ienestu parasto kafijas lasi, viņ� lielajā papīra loksnē bija ierakstījis tikai da�as rindas. Klāra izbijās no noguru�ā un rūpju pilnā skatiena, ar kādu tas uz mirkli nolika pie malas savu darbu.

Un tomēr viņa sejā iezagās viegls smaids, kad tā paļāvīgi pieglaudās viņa krēslam un ar roku noglāstīja viņa kuplos, drusku iesirmos matus. �Man tev vēl jāparāda, ko mācītājs Bētss ierakstīja

manā albumā,� viņa iesaucās, �bet es labi nezinu, ko ar to lai iesāku.�

Viņ� aplika roku meitiņai un juta viņas slaidā auguma briesto�o spēku, viņas plecu maigo apa|umu zem gai�i pelēkā, mazām rozītēm iz�ūtā muslīna ģērba, viņas vaiga zīda mīkstumu, viņas kakla līniju slaidumu, un sildītāju prieku; no kura tas dro�i būtu kaunējies, ja būtu varējis zinātniski analizēt �īs sajūtas cēloņus. �Ja Luī arī būtu tikai meitene...� viņ� nodomāja, ar varu nomākdams atmiņas par moku pilno sarunu, kas par spīli visai spēku piepūlei arvien no jauna nāca tam prātā, �tāda mī|a piek|āvīga būtne... tāds saulsta-riņ�...�

SIEVIETES VALSTS

Skaistais dzimums izglītību vēlas?

Jā, patiesi, labi tā �

Jo kad vīri aizmirst jūtas cēlās, Mātes, meitiņas tās patur atmiņā.

Vīrs kad klubā vētras dienās

Rūpēs cīnās dzimtās zemes labā � Sieva mājas tīkamajās sienās

Viņu gaidot maigumu un dzeju glabā!

Tā bija rakstīts sarkanā samtā iesietajā grāmatiņā, ko viņ� tik labi pazina. Profesoram bija diezgan grūti te atrast kādu dziļāku saturu: nevi|us viņam ienāca prātā dēla necienīgie vārdi par �per�u kal�anu�.

�Un kādēļ �is dzejolis neatrod cienīgās jaunkundzes piekri�anu?� viņ� mēģināja �ai lietai likt pāri ar joku. �Vakar tu vēl biji glu�i kā iemlējusies slavenajā dvēseļu ganā.� Viņam vajadzēja redzēt kā viņas maigās gai�ās uzacis savilkās un viņas sejā nozuda viss bērni�ķais prieks. �Tādēļ, ka �is dzejolis tāpat kā visa viņa runa nedod to, ko no viņa sagaida, tādēļ, ka viņ� runā par visu, tikai ne par galveno; protams, tas, ko darīja sve�ā dāma, bija rupja nepieklājība, un es ļoti labi saprotu, ka tu par to pukojies; bet tas, ko viņa teica, tēvs, par visām tām sievietēm, kas nevar rozes vīt, par visām tām kreisajām rokām, kurām labā nesniedzas pretī... tas ta�u taisnība. Tām ta�u vajadzētu palīdzēt, lai tās varētu pa�as par sevi gādāt, lai tām nevajadzētu palikt atkarīgām no tēviem un brā|iem un visu mū�u pavadīt bez nopietna darba. Ja katrai jaunavai būtu iespēja darīt derīgu darbu, tad nebūtu tik daudz sievie�u, kas tikai tādēļ ņem vīru, lai nodro�inātu savu dzīvi. Tad dro�i vien vairs nebūtu tik daudz nelaimīgu laulību.�

Profesors klausījās pieaugo�ā sa�utumā. Viņ� cīnījās ar vēlē�anos likt meitai apklust un ar dusmīgiem pavēles vārdiem izsūtīt to ārā. Vakar vakarā viņ� ļoti labi bija redzējis, kā viņa meitiņa pēc priek�lasījuma bija sa�ukstējusies ar Līzi un Kāto. Varbūt labāk bija ļaut tai reiz izteikt visas nenobriedu�ās domas, kas pārspīlēto māsīcu ietekmē bija sakrāju�ās viņas galviņā, un tad uzmanīgi novirzīt �īs bīstamās lietas sānis.

�Mīļais bērns,� viņ� teica satverdams savā lielajā rokā viņas pirkstus, kas nemierīgi rotaļājās ar smalki krokotā priek�auta saitēm. �Katrs cilvēks jaunības gados sajūt tieksmi pasauli ierīkot citādi un, ja iespējams, drusku labāk. Un sevi�ķi katra jauna meitene izjūt nenoteicamas ilgas, nemieru un neapmierinātību, jo viņas dzīve vēl nav atradusi īsto mērķi... Jo vēl nav nācis īstais, kuram jākļūst par �o dzīves mērķi... Tā vienmēr bijis, to esmu redzējis pie savām māsām, un tāpat būs klājies arī tavai mātei, kad tā bija tik jauna kā tu... Bet agrāk ta�u neviens nedomāja, ka tādēļ jaunavām vajadzētu ķerties pie amatiem un studēt, ka tām vajadzētu ar varu iekarot vietas, kas ta�u nu reiz lemtas vīrie�iem...�

Viņa lēni atvilka roku; kustībā, ar kādu tā atstūma matus no sejas, izpaudās nemiers, kādu tas pie viņas nekad nebija novērojis. �Tu arī runā apkārt galvenajam jautājumam!� viņa satraukta iesaucās. �Tu nezini par ko �eit runa, vai arī negribi to saprast! Var ta�u arī gadīties, ka jaunava neapprecas, ka viņa neatrod vīru, kas piepilda viņas dzīvi...�

Vēlreiz viņ� mēģināja �ai lietai pieiet no humoristiskās puses. �Cik man zināms, tad mūsu meitiņai �ai ziņā gan naktis nav jāpavada bezmiegā!�

Viņas roka ātri mēģināja aizsegi tēva muti. �Neninā par to,� viņa lūdzās, �mī|ais tēvs, lūdzu, nerunā... Zinu, mātei tas ļoti patiktu, ari tu viņu labi ieredzi, jo viņ� ir bra�a izskata un nekad nekavē lekcijas, jo viņ� ir jonkhers un bez tam arī bagāts... Bet vakar vakarā es atkal redzēju, ka pilnīgi neiespējami ar viņu runāt par nopietnām lietām. Es jau zinu, tēvs... Kungiem visiem labāk patīk ar meitenēm pajokoties, drusciņ tās pakaitināt, teikt tām glaimus... Jauna sieviete viņiem tikai tad patīk, ja tā glīta un mī|a, un no sievas viņi prasa tikai to, lai tā gādā par ēdienu un māju, un par bērniem. Un tādēļ varbūt vislabāk būs, ja es tev to tūliņ vaļsirdīgi pateik�u... Es noteikti domāju, ka nekad neapprecē�os...�

Skaļie smiekli, ar kuriem tas pēc �īs atzī�anās meitu atvilka no krēsla atzveltnes un kā tiesnesis to nostādīja taisni sev priek�ā, skanēja drusku māksloti, piespiesti. �Vai tu man to nepateiktu vēlreiz!� viņ� jokojot pavēlēja, �vai tu negribētu vēlreiz paskatīties man acīs un atkārtot visas �īs muļķības?�

Bet tā vietā, lai skatītos tēvam acīs, viņa nodūra skatienu grīdā un sāka klusu, neskanīgi raudāt. Tā kā profesoram trūka dro�a līdzekļa pret sievie�u asarām, viņ� svārstījās starp tieksmi uzbrukt tai ar skarbu pavēli, un maigu vēlē�anos paņemt to kā bērnu klēpī un mierināt.

Bet viņa jau bija tam izslīdējusi no rokām un stāvēja pie loga, tie�i tai pa�ā vietā, kur priek� stundas viņa dēls bija krājis drosmi, lai izteiktu savu briesmīgo atzī�anos. Viņ� skaidri redzēja kā tā pali varītēm savaldījās un, sparīgi ar kabatas lakatiņu seju berzēdama, noslaucīja asaras, bet aizkustinājumā, kas dega dziļi viņa sirdī, viņ� bija ievērojis, ka viņa tomēr vēl bija tikai maigs bērns. Ko gan tāda maza maiga būtne varēja zināt par dzīvi, par mīlestību un pat par laulību! Cik daudz viņ� tagad būtu devis, lai tas ar kādu ziedojumu varētu novākt no viņas ceļa visas vil�anās un rūgtās mīlestības sāpes!

�Redzi, tēvs,� viņas balss atkal skanēja glu�i mierīgi un lieti�ķi, �tādēļ, ka nekad neceru apprecēties, tie�i tādēļ gribu strādāt, lai es būtu kam derīga un lai man dzīvi nevajadzētu aizpildīt ar da�ādiem nenozīmīgiem laika kavēkļiem. Tā man nav tuk�a iedoma, tā nav man tikai �odien ienākusi prātā � jau sen un daudz esmu par to domājusi, un sevi�ķi, kop� Multatuli...�

Tēva dūre ar pērkona troksni nokrita uz rakstāmgalda malas. Vienā lēcienā viņ� atradās tās priek�ā pie loga un, maigo būtni aiz pleciem sagrābis, svaidīja to �urp un turp. �Tu ta�u negribēsi teikt, ka esi �o Dieva liedzēju... ka esi lasījusi �īs riebīgās nejēdzīgās netikumīgās grāmatas... ka tavs brālis tik tālu aizmirsies un devis tev lasīt �īs nekrietnības?�

Viņa bija tikpat bāla kā viņ�, bet neatkāpās ne soli. �Tēvs, ja tu tā domā par Multatuli, tad tu nepazīsti viņa darbus. Viņ� cīnās par nabadzīgajiem un apspiestajiem, viņ� cīnās ar visu to briesmīgo netaisnību, kas ir pasaulē un kas tikai tādēļ pastāv un atlīstās, ka cilvēki ir pārāk pa�mīlīgi un gļēvi, lai atvērtu acis. Tikai pateicoties viņam esmu sapratusi, ka katram cilvēkam jādara sava tiesa, lai pasaulē mazinātu postu... Ka arī man kaut kas jādara, kaut arī esmu tikai vāja sieviete...�

Kā atpestīts profesors atvilka elpu. Protams, tā bija pārspīlēta, neskaidra jūsmo�ana, ta�u tas vēl nebija tik liels ļaunums, kāda tas bija baidījies Multatuli vārdu dzirdot. �Ja tu to gribi,� viņ� teica, �īstenībā tu gan vēl esi daudz par jaunu, bet varētu tomēr padomāt par Dorkas sabiedrību, tur mūsu aprindu dāmas un jaunavas gatavo drēbes nabaga ļaudīm... Bez tam vēl ir pilsētas labdarības biedrība...�

Tomēr meita papurināja galvu ar skarbiem smiekliem, kas bija kā radīti, lai viņu no jauna aizkustinātu. �Tas, ko es gribu, ir pavisam kas cits; gribu darīt to, ko dara tās sievietes Anglijā, kas iet pie notiesātiem cietumos, palīdz tiem lūgt un bībeli lasīt, kas atrod ceļu pie nabaga jaunavām fabrikās, māca tām apģērbus �ūt un iepazīstina tās ar mūziku, Arī viņu dzīvē ta�u jābūt kādam priekam.� Augo�ā nemierā viņ� redzēja kā uzliesmoja viņas acis. �Tēvs!� viņa iesaucās, abām rokām pieķerdamās viņa elkonim. �Skaistāko un di�enāko darbu ta�u darījusi Florense Naitingela, kas gājusi līdzi Krimas karā kopt ievainotos, un kas vēlāk gājusi visriebīgākajās Londonas slimnīcās, lai visiem neaptēstajiem sargiem un kopējām rādītu, ka pret nabaga slimniekiem jāizturas mī|i un saudzīgi. Lūk, tēvs, ko es gribētu darīt, tā es gribētu palīdzēt nabadzīgajiem un nelaimīgajiem... es gribētu...�

Viņ� atgrūda tās roku, un atkal viņ� to satvēra aiz pleca, bet �oreiz lai to purinot pamodinātu no riebīga sapņa. �Bērns...� viņ� iekliedzās, bet viņam vajadzēja �ausmās aizvērt acis, lai atvairītu iedomas, ko viņas vārdi tam bija pamodināju�i. �Tu ta�u nezini, par ko tu runā... Paldies Dievam, ka tu to nezini... Visās �ajās grāmatās, ko tu esi lasījusi, ta�u nav neviena patiesa vārda: Tās ir pārspīlētas, pusē juku�as sievietes, kas nepareizi saprot bībeli, un pavisam citā zemē... Jo �eit ar Dieva palīgu nekad tik tālu netiks. Iedomājies tikai, tāda meitene kā tu, tīra nevainīga jaunava starp netīrām fabrikas sievām, starp slimniekiem un cietumniekiem... Tu ta�u nemaz nezini, kas ir cietums, kas ir slimnīca, kas tur jāredz un jādzird!�

�Tēvs kā izpriecu es to ari neiedomājos, bet gan kā darbu, kuram Dievs mani aicinājis... Tām sievietēm Anglijā arī vajadzēja cīnīties ar pretestību, ar nicinājumu un da�ādām aizdomām, cīnīties un to visu pārspēt... Bet viņas nav Jāvu�ās maldināties... un cik daudz laba tās jau sasniegu�as!�

�Man tikai gribētos reiz skaidri zināt, kas tev iepotējis galvā �īs trakās iedomas?� jautāja tēvs, skaidri sajuzdams, ka viņa pa�savaldī�anās pēdējās atliekas tuvojās beigām.

Viņas plaksti nemierīgi cilājās aug�up un lejup; būtu g|ēvulība nodot Luī. �Tēvs, vari man ticēt, es nebūt neesmu vienīgā jaunava, kas nokjuvusi līdz �ādām domām un kam līdz kaklam apnicis klēpī saliktām rokām sēdēt un gaidīt kamēr viens vai otrs jauns vīrietis ie�ēlosies un lūgs mūsu roku...�

Viņa dusmas, kas meklēja kādu priek�metu, pievērsās sievai, īstenībā tā bija vienkār�i mātes vaina, ja meita nejutās labi pie mājas pavarda un gudroja �ādas au�ības! Aleida vienmēr bija pārmetusi viņa māsām piekāpību, tās savām meitām ļaujot pārāk lielu brīvību. Nu bija redzami viņas pa�as stingrās un pedantiskās audzinā�anas augļi! Un viņ� smēlās rūgtu gandarījumu domājot, kā tas pirmajā izdevīgā gadījumā savai vēsi pieklājīgajai sievai pārmetīs viņas neveiksmi un norādīs tai viņas vainu...

Bet jau tai pa�ā mirklī viņ� domās dzirdēja viņas taisno�anos: vai tad puika, kura audzinā�ana bija viņa pa�a darbs, piepildīja cerības, kas uz to bija liktas?

Vismaz viena doma tam beidzot sniedza mierinājumu: mazākais, to viņa meita nedarīs, viņa nesacelsies, viņa negribēs ar varu īstenot savas muļķīgās iedomas... Viņa lūdzās, diedelēja, mēģināja to pierunāt... Viņai tas varēja stāties pretī ar dzel�ainu pavēli, un tā kā viņa piederēja sievie�u kārtai, viņ� to varēja locīt pēc savas gribas... Vēlāk viņ� gribēja visu griezt par labu, dziedināt brūces, ko tas bija spiests tai sist viņas pa�as labā...

�Klāra...� viņa balss tagad skanēja stingri un apvaldīti, kā viņ� ar to nekad nebija runājis. �Es nekad... saproti pareizi, nekad vairs negribu dzirdēt ne vārda par �ī au�īgajām un pārspīlētajām lielām. Tu nupat pieminēji Dieva vārdu; Dieva bauslis meitai liek paklausīt vecākiem... liek tai būt par palīgu un atbalstu mātei, kamēr viņas dzīve atrod savu mērķi un piepildījumu laulībā...�

Pusē izbrīnījusies, pusē izbijusies viņa iesānis uzlūkoja tēvu. �o toni viņa nesaprata... Bet kad viņ� lielā izlīguma �estā gribēja sniegt tai roku, viņa izvairījās. Viņas bālajos vaibstos atspulgojās kāda izteiksme, kas viņam kļuva necie�ama, tā pali pilnīgas at�ve�ības un naida zīme, ko viņ� �odien jau bija lasījis dēla acīs... Bet viņa teica: �Labi tēvs,� un viņas balss tonis bija pazemīgas, paklausīgas mazas meitenes tonis. Tā kā viņa bija labi skolota visos mājas pienākumos, tā neaizmirsa klusu no istabas izejot paņemt līdzi arī izdzerto kafijas tasi.

Profesors Dāvids Kornfelts skaidri nezināja, kuru reizi tas jau velti iemērca spalvu tintē. Viņam bija jārunā ar sievu par �ārīta notikumiem. Pār viņa labi veidoto lepno seju klājās dziļi iegriezies rūgts smīns. Viņa ausīs atbalsojās dzejotāja garīdznieka cildenie vārdi par sievu � vīra prieku un palīgu... Pamācīgais salīdzinājums ar kreiso un labo roku, kas viena bez otras nebija nekas, un kas vienotas varēja veikt tik daudz skaista un laba!

XIII SVE�Ā PRAVIETE

Cie�i pie mājām turēdamās, Līze Veismane ātriem soļiem gāja pa Hogeverdu un Brētslrātu. Viņa juta, ka to no visiem logiem novēroja. Kura jaunava gan drīkstēja viena pati, bez pavadoņa pusvienpadsmitos rītā iet pa dzīvākajām ielām, kas bija pilnas ar studentiem!

Radības valdnieki, protams, varēja pēc sirds patikas pastaigāties, bet viņai, kas pasaulē bija nākusi kā meitene, pastāvīgi vajadzēja jautāt: vai tā varēja, vai tā pieklājās?

Līze nopurinājās un savilka smalki veidoto muti. Kaut tikai mums visām būtu drusku vairāk drosmes! Varbūt mēs tomēr vēl panāksim to, ka mēs, sievietes, tikpat brīvi un bezrūpīgi kā vīrie�i drīkstēsim iziet ielā, un tādā laikā, kad mums pa�ām patiks!

Un tomēr viņa jutās nomākta un samulsusi, kad tā mirkli vēlāk stāvēja uz viesnīcas sliek�ņa.

Ielas otrā pusē visur bija istabas, kuras īrēja studenti. Bija vairāk nekā ticami, ka kāds no jaunekļiem, kas tur dzīvoja, būs ievērojis viņas patvaļīgo gājienu un nekavēsies �o jauno ziņu glu�i siltu pastāstīt viņas brālim; protams, �is derglis izlietos izdevību un sāks par to runāt, mātei klātesot...

Viņa bija pavilkusi zvana misiņa rokturi un jautāja mājas kalpam, kas tai atvēra durvis, vai varot runāt ar Silvijas jaunkundzi.

Omulīgais durvju sargs pakasīja pakausi un, acis piemiedzis, domīgi paskatījās viņā. �To jūs gribējāt satikt?� viņ� neticīgi vaicāja; protams, viņ� pazina ārsta Veismaņa meitu.

�Silvijas jaunkundze gribēja mani pusvienpadsmitos pieņemt.�

�Tai vajadzēja pārcelties citur,� viņ� to pārsteidza ar platu smīnu. �Kungs negribēja viņu paturēt, jo studentu kungi vakar vakarā cēla tik varenu troksni.�

�Studenti?� jaunavas locekļus stindzināja izbailes, viņa redzēja glezno sievieti melnajā rata mētelī, kā tā bez pavadoņa bija aizgājusi naksnīgi tum�ajās ielās. Protams, viņa bija dzirdējusi, ka studenti bija uztrauku�ies par Bētsa priek�lasījuma traucējumu, nevien zālē, bet arī vēlāk priek�telpās. Pat ielā vēl bija atskanējis sauciens �ārā zilzeķes�, bet viņai ne sapnī nebūtu ienācis prātā, ka aiz tā varētu slēpties kaut kas vairāk par parasto studentu mutes varonību.

�Viņi bija atnāku�i mājas priek�ā ar da�ādiem skārda traukiem,� viņ� stāstīja, sapņaini kavēdamies atmiņās, �vesels pulciņ� no kluba, ja nemaldos, tur bija arī brā|a kungs, un kā viņi kliedza! Nost vīrietes! � un: Mums nevajag zilzeķu! � un kungs teica: viņ� lik�ot atsaukt policiju, bet tas viss neko nelīdzēja.�

�Un tad?�

�Tad kungs viņai uz vietas pateicis, lai ta�u tā pameklējot mājvietu citur. Tad nu es jau �orīt agri aizvedu viņas somu uz Mārsmanste-gu, tur viņai ir paziņas Lebrūna madamas cepuru veikalā.�

Jaunavu nomāca moco�a pazemojuma sajūta, kad tā bija iegriezusies klusajā �ķērsieliņā, kas veda uz mazo cepuru veikalu. Ka studenti, pat visi vīrie�i zobojās par �brīvo sievieti� un par �zilze-ķēm�... tā viņai jau bija zināma lieta, tam nu reiz tā vajadzēja būt. Bet ka viņi bija tik no�ēlojami un vientuļai neaizsargātai sievietei rīkoja kaķu koncertu, ka �ie varonīgie viesnīcas īpa�nieki to bija padzinu�i kā ka�ķainu dzīvnieku... Viņa dusmās saknieba dūres. Ja man izdotos izzināt, kas to darījis � tai pa�ā mirklī viņa atcerējās me�onīgo tum�mataino jaunekļa galvu, to jaunekli, kas visos trakajos studentu nedarbos spēlēja pirmo vijoli un kas tie�i �īs pārdro�ās varonības dēļ viņai tik neizteicami palika. Viņa atcerējās Gerilu van Duverenu, austuves īpa�nieka jaunāko dēlu, kas pilnīgi attaisnoja veco Leidenas parunu, ka dievvārdu zinātnes kandidāti bie�i bija vistrakākie nedarbnieki un kau�ļi. Ja viņ� arī bijis tur klāt, viņa ar dusmu asarām acīs domāja, tad es vairs nekā negribu par viņu zināt... tad viņ� gan redzēs, vai tas vēl kādreiz drīkstēs man tik dziļi ieskatīties acīs un tik ilgi, tik zīmīgi turēt manu roku...

�Ejat vien aug�ā, jaunkundze,� elsa mū�vecā aizdusas slimā modiste, kas jau kop� seniem laikiem piederēja pie daktera Veismaņa pacientiem. �Aug�ā pa kāpnēm un tad pa kreisi līdz koridora galam.�

Līzes sirds strauji pukstēja, kad tā pieklauvēja pie �ķībajām un nodilu�ajām durvīm. Tikai kad skaidra, dro�a balss viņai atbildēja �Nāciet vien iek�ā!� viņai ienāca prātā, ka īstenībā tā bija cerējusi atrast Silviju iebiedētu, varbūt pat asarās izplūdu�u. �aurajā zemajā istabā pie loga stāvēja smalks trausls sievietes tēls. Vispirms viņa ievēroja nedzirdēto dīvainību, ka �ī dāma nebija līdzīga citām sievietēm, ko tā pazina, izrotājusies ar kupliem svārkiem un augstām turnīram. Tā ta�u viņa izskatījās bezgala no�ēlojama, īstenībā tā nemaz neizskatījās pēc sievietes! Un, tuvāk pieejot, viņa vēl lielākā izbrīnā konstatēja, ka sve�iniece bija nevien atteikusies no parastā matu ielikuma un augstā sprogu veidojuma, bet pat bija savus kuplos, vi|ņainos un iesirmos matus īsi apgriezusi un alsukājusi atpakaļ. Un lai gan Līze Veismane savā raksturā bija moderna un progresīva jaunava, viņa tomēr nepatikā un izbrīnā nodomāja: Kā gan var staigāt tik nesievi�ķīgā izskatā!

Bet jau pēc minūtes, kad sve�iniece bija satvērusi viņas abas rokas un sirsnīgā balss, ko tā no vakarvakara tik labi pazina, izteica viņas vārdu reizē ar prieku, ka tomēr iedro�inājās atnākt, jaunava tūliņ atkal bija sve�ās dāmas neatvairāmās burvības varā.

�Es dzirdēju, ko viņi iedro�ināju�ies,� Līze mulsumā pietvīkusi teica, ��ie gļēvie krogusbrāļi studenti... man tie�ām par to jākaunas. Bet es jums apsolu, pirmajā izdevīgajā gadījumā...�

�Mīļais bērns,� viņu mierināja, likdama vie�ņai apsēsties melnajā ādas solā, kas stāvēja kaktā pie loga. �Nav vērts par to uztraukties. �iem kungiem ta�u jāaizstāv sava vīrie�u varenība tik ilgi, cik vien tas iespējams! Vai tas nav labākais pierādījums, ka viņi jūtas savā stāvoklī apdraudēti, ja tie jau pēc neievērojamas sievietes pirmā uzbrukuma tur par vajadzīgu celt tādu troksni?�

�is viedoklis Līzi Veismani pārsteidza. Viņa vēl nekad nebija dzirdējusi kādu tādā tonī par vīrie�iem runājam.

�Vai man tas jums jāsaka?� Silvija smiedamās iesaucās. �Viņi mums tik ilgi pūlēju�ies iestāstīt, ka mēs esam dumjas un vājas un no viņiem atkarīgas, kamēr mēs pa�as esam sāku�as tam ticēt. Ja nu viņi mums dotu kaut vismazāko iespēju pierādīt pretējo, tad varbūt tie ātri pazaudētu savu patvaldnieku varu... Un kur� gan gribēs, lai to iespie� istabas kaktā, kad tas vienmēr varējis valdīt visā mājā?�

Meitenei vajadzēja smieties līdzi, lai gan tā jutās drusku samulsusi. Likās, ka �ī mazā rosīgā dāma gandrīz zobotos par lielo vīrie�u pasauli, kas iedvesa tādu godbijību. �Viņi� � tātad viņas tēvs, mācītājs Bētss, tēvocis profesors un Gerits van Duverens... vai tas varēja būt, ka tie visi sirds dzijumos baidījās �īs �vājās sievietes� varas?

�Vai tie�ām jūs domājat, ka tas ir visa sa�utuma iemesls?� viņa apjukusi un vilcinādamās vaicāja. �Tātad, nevis aiz bailēm, ka mēs varētu zaudēt savas sievi�ķīgās priek�rocības, savu patieso burvību, kā viņi mēdz teikt � ka mēs, kā profesors Bētss to tik briesmīgi attēloja, varētu sākt smēķēt un sēdēt krustā saliktām kājām un runāt par vēlē�anu tiesībām un politiku... bet gan vienīgi aiz bailēm, ka mēs varētu tos padzīt no labākajām vietām, aiz bailēm, ka mēs arī varētu sagrābt kādu stūrīti viņu varas?�

Silvija rūgti iesmējās. �Pagaidiet vien, kad pati būsit drusku labāk ieskatījusies pasaulē, kad būsit piedzīvojusi pirmo nopietno konfliktu ar tādu viru, kādu mācītājs tik skaisti tēloja, tādu sievie�u cienītāju un aizstāvi! Pamēģiniet vien kaut ko nopietnu uzsākt, kaut ko tādu, kas labi nesaskan ar "tīrās sievi�ķības" likumiem, ko vīrie�i radīju�i!�

Līze Veismane lielām acīm, kurās atspulgojās bikla godbijība, raudzījās �ajā trauslajā, sirmajā sievietē. īsu bridi klusējusi, viņa teica: �Man liekas, tagad ir daudz sievu un jaunavu, kas domā tāpat kā jūs, bet līdz �im neesmu satikusi nevienu, kas to iedro�inātos tik dro�i un skaidri pateikt, kas katram, kas vien par to interesējas, stāstītu, ka viņa� � aizliegto vārdu izrunājot, viņa atkal samulsusi pietvīka � �cīnās par emancipāciju.�

�Glu�i pareizi,� otra apstiprināja un atglauda īsos matus. �Es ticu sievie�u emancipācijai, esmu lepna uz tām sievām, ar ko ik dienas sastopos, jo tās man pierāda, ka cīņa jau iedegusies... Arī �eit, �ajā miegainajā pieklājības un �ķietamā krietnuma zemē. Un tā ir varena cīņa, cīņa ar sievietes verdzību. Anglijā un Amerikā jau dro�i �auj, tur sievietes jau nokratīju�as jūgu, tur tās vairs neapmierinās ar "uzlabotām audzinā�anas metodēm", tur viņas jau prasa vienlīdzīgu darba iespēju zēniem un meitenēm, tur ir pionieres, kas jau sasniegu�as ārstu, advokātu, garīdznieku tiesības un stāvokli un skaidri pierāda, ka sievietēm nav ne vājākas domā�anas spējas ne vājāki nervi kā vīrie�iem!�

Jaunās meitenes vaigi kvēloja, viņā ieplūda savādais me�onīgi aizraujo�ais dzīvesprieks, ko tā reiz bija sajutusi, kad tai vecāku sudrabkāzās pirmo reizi bija gadījies izdzert da�as glāzes �ampanie�a. Tagad � to viņa zināja � tagad bija pienācis lielais iz�ķiro�ais mirklis viņas dzīvē, no �ī brī�a viss viņā pēk�ņi bija pārvērties, viņas domas par pienākumu un tiesībām, viņas ieskati par laimi, mīlestību un laulību!

�Mums vajadzīgas cīnītājas,� Silvija teica un lūdzot uzlika savu trauslo, bet dro�o roku meitenei uz pleca. �Jaunavas un sievas, kam netrūkst drosmes un kas nebīstas pasaules sprieduma. Jo tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi ar vīrie�u tirāniju, un tajā jādodas, ja sievietes tie�ām grib iekarot savu brīvību un neatkarību!�

�Es piedalos!� Līze iesaucās liesmainā sajūsmas izvirdumā. �Cīņas priecīga esmu vienmēr bijusi, nekad neesmu varējusi samierināties ar to, ka meitenei vienmēr jābūl mī|ai un maigai un padevīgai un tā nekad nedrīkst skaidri pateikt ko tā domā, nekad nedrīkst darīt to, ko tā spēj un grib. Jau sen zinu, ka es mācos tikpat labi un varbūt vēl labāk kā zēni; jau kā maza meitene es dusmojos, ka nekad nevarē�u kļūt par ārstu un palīdzēt tēvam darbā!�

�Un kādē| gan to nevarētu? Kādē| jūs nevarat kļūt par ārsti, ja jūtat, ka esat �im arodam piemērota? Vienai vienmēr jāiesāk pirmajai, Groningemā jums jau ir biedrene; kādēļ jūs nevarat pierādīt �eit Leidenas studentiem, ka sieviete tikpat labi var ārstēt slimniekus un pārsiet brūces kā vīrietis?�

Līze Veismane neticīgi purināja galvu un varēja tikai mulsi pasmaidīt.

�Kā lai to iesāku? Tēvs un māte nu reiz par to negrib ne dzirdēt. Vispirms man vajadzētu prast latīniski un izturēt da�ādus pārbaudījumus, kas pieejami tikai zēniem... Nē, es neticu, ka to varētu izdarīt.�

Vecīgā dāma atkal klusi un ironiski pasmējās. �Mī|ais bēms, vai domājat, ka kaut viena vienīga mūsu pioniere sasniegusi savu mērķi bez grūtas cīņas, bez izsmiekla un aizdomām? Vai domājat, ka vecāki līdzina bērniem ce|u un tos pamudina, kad tie rīkojas pretī viņu lolotai gribai? Jūs sakāt, jums jāmācoties latīņu valoda. Labi, nopērciet grāmatas un mācieties pati. Jums vajadzīga nauda, lai samaksātu lekcijas... Nu, kaut kādā veidā jūs ta�u varēsit naudu nopelnīt. Vai tas ir neiespējami un neizpildāmi?�

�Es gribu mēģināt!� solījās Līze, atkal jaunās draudzenes sajūsmas aizrauta. Un tagad viņa iedro�inājās izteikt jautājumu, kas tai jau sen bija uz lūpām. �Kā jūs pati iesākāt, ja tagad esat tik brīva un neatkarīga... Kas jūs esat? Kāds ir jūsu īstais vārds?�

Vājā iesirmā sieviete sakrustoja rokas uz krūtīm un ierunājās tā, kā kad tā svinīgi atklātu noslēpumu. �Gribu jums pateikt to, ko iesākumā biju nodomājusi �eit visiem slēpt. Par visām lietām jūs to nedrīkstat teikt saviem vecākiem... Esmu Marija Elīzabete Silvēna...�

Viņas tum�ās caurspīdīgās acis asi vēroja pretim sēdētājas seju. Acīm redzami viņa nepacietīgi gaidīja �o vārdu iespaidu. Bet Līzes sejā nebija saskatāms nekas, atskaitot izbrīnu un samulsumu...

�Marija Elīzabete Silvēna... Mībetje Silvēna...� viņa atkārtoja. ��o vārdu jūs dro�i vien būsit dzirdējusi no savas mātes?�

Līze Veismane vilcinādamās papurināja galvu ar neomulīgu sajūtu, ka tai jāpieviļ zināmas cerības. �Apdomājiet labi,� vecīgā dāma neatlaidās. �Es biju radiniece, kas no Francijas atbrauca jūsu vectēva un vecāsmātes mājā un pēc tam aizbēga, jo gribēja pati pelnīt sev maizi...�

Līze vēl nebija pārvarējusi samulsumu. �Man liekas, māte un krustmātes nebūs gribēju�as mums, meitenēm, dzirdot par to runāt � bet tagad atceros, vai neesmu redzējusi mātes albumā fran�u dzejoli ar �ādu parakstu? Un tad � pareizi! � krustmāte Zāra man reiz rādīja sārtu papīru ar mazu zīmējumu, kas izskatījās jums līdzīgs... virsraksts bija "Mīlas vēsts", un to esot studenta gados sadzejojis tēvocis Dāvids.�

Slaidā iesirmā sieviete smaidīdama māja ar galvu. Viņas balss kļuva siltāka un mīkstāka. �Jums jāpastāsla par viņiem visiem! Kas ar viņiem visiem noticis, ar Zārtji un Kosji, Nikolāsu un Ābramu... un Dāvidu, lielo sir�u lauzēju? Ar cienījamo dievbijīgo Hendriku un mazo Nātji, kas tik labi prata bībeles pantiņus un psalmus?�

Un Līze Veismane, priecādamās, ka tikusi pāri nepatīkamajam neveiklības mirklim, sāka dedzīgi stāstīt: krustmāte Zārtje bija apprecējusies ar vecu, trulu un izkaltu�u vīru un viņas meitas nejutās laimīgas dzīvē, kas galvenokārt sastāvēja no mājās sēdē�anas un mū�īgām naudas rūpēm. Krustmātes Kosje un Nātje abas paliku�as neprecētas, ļoti dievbijīgas, un pastāvīgi darīju�as sev dzīvi grūtu ar teoloģiskām ķildām, kamēr pirms da�iem gadiem tēvocis Hendriks, kam mirusi sieva, krustmāti Kosji neaizsaucis pie sevis. Tēvocis Hendriks, to ta�u Silvēnas jaunkundze zinā�ot, esot Hāgā kļuvis par karalienes iecienīto kanceles runātāju, un viņam vienmēr esot liels pulks bijīgu klausītāju. Ari tēvocis Dāvids kā profesors, tautas vietnieks un nākamais ministrs, esot kļuvis par lielu vīru; viņa vienīgā meitiņa vakar reizē ar Līzi bijusi priek�lasījumā. �Bet viņai nebija tik daudz drosmes kā man!� jaunā meitene lepnā pa�apziņā iesaucās. �Viņa baidījās nākt līdzi, kad es izskrēju ārā jums pakaļ, lai gan ari viņai ļoti gribējās to darīt.�

�Jums viņa jāatved pie manis,� kalsenā iesirmā dāma ar sirsnīgu uzsvaru lūdza. �Atvediet Dāvida meitu un Zārtjes meitenes. Ja esmu jūs pareizi sapratusi, tās visas ilgojas pēc kaut kā labāka par trulo mājās sēdē�anu un vīra gaidī�anu! Es meklēju Leidenā dzīvokli. Hāgā dzīve pārāk izpriecu kāra un raiba... Ar �o veco pilsētu man vēl saistās daudzas atmiņas... Un kad nākam gados, tad pa^ nepatīkamas atmiņas mums kļūst par vērtīgu īpa�umu. Man liekas, es varētu jums, bērniem, būt derīga jūsu cīņā ar muļķīgiem aizspriedumiem un ierobe�otu pieķer�anos visam vecajam. Mīļais bērns, jūsu māte un jūsu krustmātes gan ari agrāk sacēlās pret vecāku gribu, bet toreiz meitenēm bija daudz grūtāk īstenot savus nodomus.�

Kad Līze Veismane beidzot kaisto�iem vaigiem un mirdzo�ām acīm uzleca kājās, jo tagad lai tie�ām jāalvadolies, citādi māte nesapratī�ot, ko tā visu ritu darījusi, Silvija viņai par pārsteigumu piedāvājās tai pasniegt latīņu stundas. Jaunā meitene pateicās ar vētrainiem prieka vārdiem un norādīja uz grūtībām aizbildināties vecākiem par ilgo un bie�o prombūtni, kas bija nepiecie�ama mācības stundām. Durvīs Silvija viņai teica ar savu smalko smaidu:

�Te man vēl ienāk prātā kāds labs joks. Tas notika pirms kādiem trīsdesmit pieciem gadiem. Mēs sēdējām jūsu vectēva namā pie vakariņām un jūsu tēvocis Abrams � viņ� toreiz bija īsts nerātņa puika � visiem pastāstīja, ka es esot tam palīdzējusi izpildīt latīņu uzdevumu. Un tad jūsu tēvocis Dāvids � vēl tagad, it kā tas būtu �odien noticis, redzu to savā priek�ā ar gai�o pieres sprogu un vaigu bārdiņu � manī raudzīdamies, iesaucās: Fū! Meitene, kas prot latīniski... Tā līdzinās tikko izplauku�ai rozei, kas o� pēc etiķa.�

Jaunavai bija jāsmejas. �Tas īsti izklausās pēc mana* iedomīgā tēvo�a Dāvida!� Bet tad, nicīgi lūpas savilkusi, viņa piebilda: �Ja mūsu dienās kāds jauneklis izteiktu tik vecmodīgus uzskatus!�

�Labais bērns, es neticu, ka vīrie�u uzskati par mums jau būtu ļoti mainīju�ies,� Marija Elizabete Silvēna domīgi noteica. Bet Līze atmeta galvu: �Tad viņiem pēdējais laiks to darīt; saviem paziņām es gan pratī�u iedvest pienācīgo respektu pret jaunavām, kas savu galvu grib lietot tā, kā pa�as vēlas!�

�Dieva dēļ, Līzes jaunkundze, vai tad jaunai meitenei jāskrej tādiem septiņjūd�u so|iem? Jūsu �lepe dabūjusi jauku dub|u garnitūru... Un jūsu uzpletnis lido kā putns! Vai jūsu necienīgais vergs drīkst jūs pavadīt pa Bretslrātu un Hogeverdu?�

Līze gausināja ātros soļus; �īs labi pazīstamās balss zobgalīgie un tomēr glaimīgie vārdi tai sadzina asinis vaigos. īstenībā tas runāja pretī visiem pieklājības likumiem � jauns vīrietis, kaut arī jau kop� ilgāka laika pazīstams, ta�u nevarēja viņu vienkār�i uz ielas aizturēt un uzmākties tai par pavadoni, � bet vai viņa vispār varēja ļaunoties vai izlikties sa�utusi, kad Gents van Duverens ar savu spirgto pārgalvīgo seju un smaido�ajām tum�ajām acīm stāvēja tās priek�ā! Viņ� bija studentu cepuri uzlicis mazliet �ķībi un starp pirkstiem vicināja elegantu niedres spieķīti; viņa kaklasaites gali lepni plīvoja vējā, un viņa bikses pēc jaunākās modes bija tik piegulo�as, ka viņam tajās nebija viegli apsēsties. Vai visā Leidenas studentu pulkā bija otrs puisis, kas reizē varēja būt tik jautrs un izlaidīgs un tomēr viņai glaimīgs, padevīgs kalps? Līze labi zināja, ka �ajā mirklī aiz visiem pusaizklātajiem Bretstrātas logiem viņu un viņas pielūdzēju novēroja skaudīgas acis. Ļaunas mēles prata viņam �o un to pārmest. Nākamajam mācītājam, kas turklāt vēl bija cēlies no van Duverenu ģimenes, kuras stingrais baznīcas gars visiem bija zināms, nebūt neklājās universitātē tā dzīvot vienīgi savān izpriecām, bet viņa to diezgan labi pazina, lai zinātu, ka zem viņa trok�ņainās pārgalvības slēpās krietna sirds.

�Vakar pēc priek�lasījuma es acis izskatīju no pieres, jūs meklējot,� viņ� teica, pielāgodams savus soļus viņas gaitai. Līze bija diezgan sievi�ķīga, lai klusībā novērotu, ka tie abi bija augsta un slaida auguma un viņa interesantie tum�ie mati lieliski saderēja kopā ar viņas blondo galvu... �Es labprāt gribēju jūs pavadīt mājup un noklausīties jūsu ieskatus, vai mūsu lielais Bētss ari jūs aizrāvis � bez tam, vai jūs ari nekaunējāties par visu savu kārtu, tās zilzeķes nejēdzīgajā pļāpā�anā klausoties?�

Līze Veismane juta, ka nobālēja. Viņas kājas, kas nupat atsperu vieglumā bija pieņēmu�as jaunā vīrie�a soli, pēk�ņi kā nespēcīgi spieķi sāka iet pa�as savu ceļu. Students viņai aiztaupīja atbildi. �Mēs�, viņ� turpināja, savās smalki cimdotajās rokās spieķīti ņirbinādams, �mēs �ai trakajai sievietei uzmetām krietnu garu, lai tā �eit vairs neiedomājas tādas muļķības atkārtot. Mēs viņai noskandinājām dārdo�u kastroļu serenādi un turklāt dziedājām zem viņas loga:

Jaunavas kad paliek vecmeitās, Zilas zeķes uzvelk tās!

�orīt agri,, kad vēl gulēju gultā, kluba sulainis man pastāstīja, ka Levedaga viesnīcas saimnieks to, jau saulītei lecot, ar viņas somiņu izlicis uz ielas.

Līze bija atguvusi gara līdzvaru. Viņa iesaucās: �Vai ar to gribat teikt, ka jūs ari bijāt tur klāt, ka jūs ari palīdzējāt viņu apmētāt dub|iem un apvainot... Nevarīgu sievieti, � un to jūs vēl iztēlojat par varoņdarbu?�

Liesmainā sa�utumā viņa bija palikusi stāvot Bretstrātes vidū un pavisam aizmirsa, ka no Immerzēlu logiem to dro�i vien novēroja divi ziņkāri acu pāri. Un tomēr viņa priecājās, ka tās vārdi nebija paliku�i bez iespaida un vismaz necie�amais pa�apmierinātais smīns bija pazudis no viņa sejas. �Nevarīgu sievieti?� viņ� atkārtoja. �Nē, mīļā jaunkundze, tā jūs nevarat �eit teikt. Ja sieviete tik pārdro�i samin kājām visus sievi�ķīgas atturības likumus, tad tā no vīrie�a vairs nevar prasīt, lai tas pret viņu jūt cienību.�

�Un kādā ziņā tad viņa bijusi tik nesievi�ķīga?� jautāja Līze Veismane, roku cie�i piespiedusi pie strauji puksto�ās sirds. �Vai lādē), ka viņa iedro�inājās atklāti runāt pretī mācītājam Bētsam? Piekrītu, ka tā darīt nav parasts, bet vai tad viņa teica kaut ko nepieklājīgu vai piedauzīgu? Varbūt tas nav tiesa, ka mūs jaunavas ar nolūku tur nezinā�anā un neizglītībā, un ka tās no mums, kas neapprecas, paliek atkarīgas no mūsu tēvu un brā|u �ēlastības?�

�Līze, jūs ta�u negribat teikt...� Viņ� to bija dedzīgi satvēris aiz rokas, tā ka viņi varēja viens otram skatīties acīs. �Jūs ta�u negribat teikt, ka esat vienās domās ar �o pārspīlēto sievieti? Tāda mī|a, lieliska meitene kā jūs... Meitene, kurai nekādā ziņā nav jābīstas, ka tā varētu palikt neprecēta!�

Līze būtu varējusi aiz niknuma ska|i raudāt. �It kā tas būtu galvenais!� viņa iesaucās, piesperdama kāju pie zemes. �Tā jūs visi domājat, ka jaunavai tikai tad rodas patika strādāt un studēt, kad tā paredz, ka nedabūs vīra un aizies kapā kā vecmeita!� Viņas acis dzirkstīja, kad tā paskatījās viņā, ta�u iespaids diem�ēl bija tikai tas, ka viņa skatienā nopietnu pārdomu vietā atspulgojās vienīgi jūsmīgs prieks par viņas kaislīgo dabu. Pirmo reizi mū�ā viņa �o panākumu izjuta kā nejēdzīgu pazemojumu.

�Jūsu acis liesmo un met zibeņus!� viņ� smiedamies iesaucās. �Kā tādas dusmas var mājot jūsu mazajā galviņā! Kas jūs kādreiz apprecēs, tam vajadzēs būt labam jātniekam, kas prot tik strauju zirgu noturēt pavadā!�

Izbrīna pilnais pārākums, kas skanēja viņa balsī, viņa pa�apzinīgā nevērība pret visu, ko tā nopietni teica, jaunavā pamodināja neprātīgu vēlē�anos jauno vīrieti kaitināt līdz asinīm.

�Par to jums tie�ām nav jāraizējas,� viņa murmināja, ar pūlēm izteikdama vārdus. �Es neprecē�os. Vismaz ne ar vīrieti, kas manī redz tikai dresējamu dzīvnieku... Es negribu, ka mani dresē... Neesmu radīta, lai k|ūtu par paklausīgu, padevīgu sievu, un vīram, kas mani grib par sievu, jau iepriek� jāzina, ka es tam nekādā ziņā nepalik�u iepakaļ... Es gribu mācīties un studēt, jo es to varu tikpat labi kā kur� katrs zēns...�

Jauneklis acīm redzami nezināja, ko lai tas ceļ pretī �im izvirdumam. Da�as minūtes viņ� klusēdams soļoja tai blakus un glītais spieķītis, ko tas vēl nesen bija vicinājis tik kundziskā pārgalvībā, aizmirts karājās viņa pirkstos. Viņa skaidri sajuta, lai gan tā dego�ām acīm lūkojās lejup, ka viņ� to rei�u reizēm iesānis uzlūkoja. Viņas dusmas saplaka, sajūsma, kas tai vēl nupat pie Silvijas bija devusi drosmi vareniem plāniem un svinīgiem solījumiem, viņai pēk�ņi izlikās sve�a un bezveidīga. Bet moco�a spītība paturēja varu pār viņu: padoties viņa nedrīkstēja � reizi par visām reizēm viņam vajadzēja zināt, ka tā nebija paklausīga un pazemīga meitene; ja viņ� to tie�ām sirsnīgi mīlēja, tam vajadzēja viņu ņemt tādu, kāda tā bija, citādu, stiprāku un dro�sirdīgāku par lielo pulku.

Kad jaunais vīrietis atkal iesāka runāt, viņa balss nelaimīgā kārtā bija pieņēmusi tēvi�ķas aizbildnības noskaņu; ja viņa nebūtu bijusi tik sa�utusi un aizkaitināta, viņa būtu varējusi smieties. �Bet, mīļais bērns, ja nu jūs par katru cenu gribat izlietot savas labi attīstītās smadzenes, mācīties un studēt, kā nupat tik svinīgi teicāt, ja gribat dabūt krunkas pierē un, da�ādas riebīgas grāmatas lasot, sabojāt savas skaistās acis... Jūs ta�u pati vislabāk zināt, kāds galā būs jūsu uzdevums: rūpēties par vīru, par mājturību un vēlāk par bērniem! Tad ta�u visām studijām vairs nebūs nekādas nozīmes � kādēļ jūs tādā gadījumā gribat ar visām �īm lietām izpostīt savus skaistos jaunavas gadus?�

�Es nebūt nezinu, vai kādreiz apprecē�os!� viņa izaicino�i atbildēja. �Vismaz... tas man tagad vēl nav jāizlemj... Esmu vēl diezgan jauna un gadiem ilgi varu to pārdomāt, bet �ajā laikā negribu veltīgi sēdēt mājā ar nenozīmīgiem rokdarbiem vai jaunāko romānu klēpī... Tas, ko jums teicu, ir mana dzi|ākā nopietnība... Gribu studēt, gribu iegūt visas tās zinā�anas, ko zēni iegūst latīņu skolā...�

�Latīņu skolā!� Viņam negribējās ticēt, ka tas bija dzirdējis �o vārdu; tad viņ� sāka ņirdzīgi smieties. �Mācīties latīniski � tas ir vissmieklīgākais, ko vien sieviete var darīt! Glu�i kā slavenā � kā ta�u viņu sauca � Anna Marija �nūrmane, tā arī prata latīniski un bez tam ēda zirnek|us... Līze, meitenīt, esi ta�u prātīga, tās ta�u ir tīrās mu|ķības... Tu ta�u nevari nopietni domāt... Meitene, jauka, mī|a meitene, kas runā latīniski, tas būtu tā, kā kad...�

�Kā kad?� viņa elpu aizturējusi atkārtoja. Viņa atkal |āva noslīdēt rokai, kas jau sniedzās pēc mājas namdurvju zvana roktura. Pēk�ņi viņa zināja, ka no viņa atbildes atkarājas visa viņas turpmākā dzīve.

�Kā kad?� viņas skatiens, kas urbās jaunekļa acīs, bija to padarījis nedro�u. Viņ� drud�aini meklēja kādu noderīgu salīdzinājumu. �Kā kad... kā kad dūja... maiga, jauka dūja... gribētu ķērkt pāva balsī...�

�is izteiciens viņam likās lieliski izdomāts, un viņ� to apstiprināja enerģiski, galvu palocīdams. Tad viņ� pacēla cepuri un sniedza viņai roku. �Ātri � saki man vēl,� viņ� lūgdamies jautāja, un �oreiz maigā, sirsnīgā balsī: �Tās ta�u bija tikai mu|ķības... tu ta�u vēl arvien esi mana mī|ā maigā dūja... Līze, es nevarētu paciest domu, ka tu tie�ām gribi piederēt pie tās otras sugas...�

Viņ� karsti un cie�i turēja tās roku un neizlaida viņas acis no savējām. Viņa apmulsusi skatījās lejup. Domās viņa sajuta stindzino�u tuk�umu. Bija tā, kā kad kāda vara ārpus viņas gribas lai gribētu uzspiest skatienu un vieglu smaidu, kas reizē izteic sievietes triumfu un kautrību, smaidu, ar kuru sieviete var izteikt daudz vairāk nekā ar vārdiem. Bet nākamajā mirklī viņa atkal bija atradusi sevi un ar vēsu skatienu taisni kā svece stāvēja tā priek�ā. �To pantiņu par zilzeķēm, ar ko tu nupat tā lepojies,� viņa teica kā no aug�as lejup, �to tu turpmāk vari dziedāt arī zem mana loga.�

XIV AIZBILDNĪBA

Zāra Berkhaute bija likusi savas labākās istabas vecmodīgajā kamīnā iekurt kūdras uguni. Viņa modri raudzījās, lai �ajā reti lietojamā telpā nekur nebūtu putck|u, lai krēsli pareizā puslokā stāvētu ap spo�o galdu, un lai arī kristāla pudelītes ar madeiru un �enēvieli, mazi cepumi, cigāru kārba un sērkociņu turētājs starp abiem logiem stāvētu savā vietā.

�īs sagatavo�anās iemesls bija tas, ka Zāra tagad, 187 3. gada janvāri, kop� trim nedējām bija atraitne. Plau�u karsonis bija vecā virsnieka mū�am atnesis ātru galu. Slimības straujā gaiļa viņu, tāpat kā meitas, bija pārsteigusi un skumdinājusi; bet daudzās lietas, kas norisa sakarā ar ģimenes galvas nāvi, sniedza tai pienācīgu un reizē vēlamu izklaidē�anos. Daudzas vijņaina krepa olektis vajadzēja sēru tērpos viņai pa�ai un meitām, kārtai atbilsto�ās svinīgās bēres prasīja pamatīgu sagatavo�anos, un pa�as ģimeni, tāpat arī vīra piederīgos, vajadzēja ielūgt, uzņemt un pēc svinībām pacienāt. Un tad nāca apmeklētāji, svinīgi formālās kandolences, ko tā diendienā pieņēma savā salonā, kur slēģi bija pievērti līdz �aurai spraugai, gleznas pagriestas pret sienu un spogulis aizklāts ar melnu floru. Pati savās acīs Zāra Berkhoute tagad bija daudz ievērojamāka persona nekā mū�am neapmierinātā un īgnā majora dzīves laikā! Tagad uz viņu vienu pa�u gūlās rūpes par �etru meitu audzinā�anu un sagatavo�anos Sofijas kāzām, kurām aprīlī vajadzēja notikt klusībā, bet tomēr pienācīgā formā.

Reizē ar iestā�anos atraitnes kārtā Zārai likās arī pienācis īstais brīdis savu zelta brūno matu krāsu mainīt pret labi noskaņotu iesirmi pelēku. Kop� bēru dienas viņa zem glītās atraitnes cepures valkāja mākslīgi frizētus pelēkus matus, kas gan nebija augu�i tie�i uz viņas pa�as galvas.

Tagad kop� nāves dienas jau bija pagāju�as trīs nedējas un Zārai nenācās grūti kristīgā padevībā samierināties ar Visaugstākā lēmumu. Protams, viņa sēroja par savu Berkhoutu un cildināja viņa 178 labos tikumus, bet slepeni viņa jutās kā atpestīta, kop� tai vairs nebija jāredz viņa īdzība un neapmierinātība, jādzird viņa �ēlabas. Tā kā turklāt vēl bija laiks, kad ik dienas ienāca gada lēses, viņa diezgan bie�i pieminēja, ka �ajā gadalaikā tā agrāk vienmēr bija dzirdējusi rājienus par savu iz�ķērdību, kamēr tagad dienas pagāja vislielākajā mierā. �odien pēc pusdienas trīs viņas brāļi bija dzīru�ies sapulcēties viņas mājā apspriesties par atraitnes un viņas ģimenes �finansiālo stāvokli�. �o svinīgo izteicienu bija izgudrojis Nikolāss, ko nelaiķis bija iecēlis par savu nepilngadīgo meitu aizbildni. �ie vārdi Zārtjē bija modināju�i rūpju tuvuma jausmu, bet viņa to ar savu ierasto vieglumu bija diezgan ātri atvairījusi � gan viņa brāļiem pratīs paskaidrot, ka viņa bija tikai vāja nezinātāja sieviete un naudas lietās nekā nesaprata. Iera�as, kurām sērotāja atraitne pedantiski sekoja, tai atļāva �odien pirmo reizi atkal atvērt logu slēģus; tikai baltie aizkari nelūgtām acīm liedza ieskatu. Tagad Zāra, starp aizkariem un loga krustu lūkodamās uz kluso vientuļo Grahtu, ieraudzīja Dāvidu un Nikolāsu, kas abi smalkos sēru ģērbos ar nespīdīgām augstām cepurēm un melnkoka spieķiem nāca no Klok-slēgas pāri tiltam. Arī Abrams tuvojās no otras puses. Visā viņ� bija savu brāļu pretstats, smags resns vīrs, apaļu sarkanu seju, kas spīdēja aiz dzīvesprieka un veselības. Zārai par lielu nepatiku viņ� bija liedzies ar savu ģimeni ģērbties sēru drēbēs par svaiņa nāvi. Bet tā kā viņ� māsai da�ā grūtā mirklī bija palīdzējis ar mazām naudas summām un turklāt vēl bēru dienā uz viņas asaraino lūgumu atkal izlīdzis ar Dāvidu, atraitne atrada izeju viņa �labās audzinā�anas trūkumu� izskaidrot kā tās neizglītotās sievietes iespaidu, ko viņ� diem�ēl bija apprecējis, un mēmi to paciest.

Kad pēc da�iem mirkļiem visi trīs vīrie�i bija apsēdu�ies un viņa kā namamāte viesmīlīgi ielēja dienvidu vīnu un piedāvāja cigārus, Dāvids to pavēlnieciskā un nepacietīgā balsī sauca pie lielas. Profesors izskatījās par daudziem gadiem vecāks, viņa pleci bija viegli salīku�i un viņa acīs par spīti pieņemtai stingrībai bija �audīgs nemiers, ko tā jau apsveicinoties bija paguvusi ievērot. Kad viņa apsēdās un izgludināja sēni ģērba platās krepa lentas, tai ienāca prātā, ko viņas nākamais znots, leitnants Immerzēls bija stāstījis tās meitai Sofijai. Luī esot pēk�ņi atstājis pilsētu un pat sanaidojies ar vecākiem, jo tas esot pievienojies kādai slepenai biedrībai ar visaugstākā mērā nodevīgiem mērķiem.

Dāvids vēsi un lieti�ķi iesāka runāt, kamēr Nikolāss nemierīgā rosībā �urp un turp stumdīja za|ās brilles, kuras tas kop� da�iem gadiem valkāja no modes izgāju�ā acu aizsarga vielā, un Abrams, kas diezgan necienīgi skatījās griestos, pārvērta cigāru biezos dūmu mākoņos.

Viņa mījajai māsai gan nebū�ot nezināms, tā iesāka profesors, ka viņas un viņas ģimenes saimnieciskais stāvoklis neesot nekāds ro�ainais. Bet varbūt viņa vēl pilnīgi neapzinoties faktu, ka majors Berkhouts kopā ar viņu esot gandrīz pilnīgi iz�ķiedu�i savu nelielo kapitālu. �is bēdīgais apstāklis, protams, neesot pierakstāms viņai, Zārai vien, jo katrā ģimenē mantas pārvaldī�ana esot vīra pienākums. Un tomēr, kā viņ� to redzējis lēses caurskatot, viņa esot sagādājusi daudzus izdevumus, par kuriem jābrinoties ari no saprātīgas sievietes viedok|a. Piemēram, kāda puķu galda un � klausies un brīnies! � pat �ujma�īnas iegāde. Kam gan vajadzīga �ujma�īna ģimenē ar �etrām pieaugu�ām meitām, kas ta�u visu varēja padarīt pa�as ar savām rokām! Notiku�ais vairs neesot grozāms, bet esot pēdējais laiks, ka Zāra un viņas meitas pilnīgi apzinoties savu stāvokli. Pēc daudzo parādu un bēru izdevumu atvilk�anas viņām atliekot tikai maza gada rente, ienākumi se�i simti gul�u apmērā. Protams viņ� saprotot, ka augstāka virsnieka atraitne ar �etrām meitām ar to nevarot iztikt.

Kā viņ�, tā arī viņa brāļi tādēļ esot gatavi tai palīdzēt, lai tā vismaz ārēji varētu dzīvot saskaņā ar savu kārtu un lai viņas meitām galīgi nezustu cerība vēl apprecēties.

īsi sakot, Nikolāss, Ābrams un viņ� pats esot kopīgi nolēmu�i par visiem kopā viņai dot tūksto� gul�us gadā. Ar to pēc viņu aplēses ģimene, vislielāko taupību ievērojot, varē�ot eksistēt. Tā kā tomēr esot skaidri pierādījies, ka viņa māsa pārāk maz ko saprotot naudas lielās, tad naudu pārzinā�ot Nikolāss, viņam tā do�ot par visu norēķinus un viņ� pie katra pirkuma nolem�ot, vai tas tie�ām nepiecie�ami vajadzīgs.

Klausoties �o labi pārdomāto runu, atraitni pārņēma arvien lielāks nemiers.

Kad Dāvids minēja skait|us, viņa jau iesākumā vairākkārt bija ar sāpīgu kustību iespiedusi galvu rokās. Ak, viņa ta�u bija sieviete un nekā nesaprata naudas lielās! bet kad brālis tagad tai priek�ā nostādīja skaidrus faktus, viņas uzmanība k|uva asāka. Viņa bija cerējusi un sagaidījusi, ka brāļi lai palīdzēs... bet ka viņai vajadzēs padoties �ā gaudeņa tirāniskajai aizbildnībai... ka Klāsam nāksies iz�ķirt, vai viņai un meitām vajadzīgi jauni ģērbi...

�Man pa�am vēl jāpievieno sevi�ķs noteikums,� atskanēja Brama balss. �Proti, tas, ka Nātjei turpmāk jādzīvo pie Zāras. Māsai viņa ta�u tuvāka nekā brālim, bez tam Zīntje un bēmi tie�ām nevar ar viņu vairs labi sadzīvot.�

�To es vienkār�i nedarī�u!� iesaucās Zāra. �Meitenes ari viņu nevar ciest! Es negribu, ka viņa nāk manā mājā!�

�Mī|ā māsa, diem�ēl te vairs nav galvenais, ko tu gribi vai negribi, � Dāvids teica un it kā mierinot uzlika savu roku uz viņas rokas. Klusībā viņ� negribēja sev atzīties, ka par spīti viņas muļķīgajai iz�ķērdībai tā viņā modināja zināmu līdzjūtību. Te nu viņa nevarīgi sēdēja ar saviem dīvainajiem pelēkajiem matiem savā greznajā istabā, kuras iekārta bija viņas lielākais lepnums. Maz kas vairs bija atlicis no bezrūpīgā dzīvesprieka �ajā nabaga vecajā sievā, kāda tā pēk�ņi bija kļuvusi...

�Varbūt vislabākais būs,� iesāka Nikolāss, �ka tagad iesauksim meitenes un tām tūliņ paziņosim mūsu lēmumu. Viņas gan vēl ir ļoti jaunas, bet tomēr vēlams, ka arī tās skaidri apzinās stāvokli.�

Kad visas �etras meitas pievienojās svinīgajai sapulcei, istaba pēk�ņi likās pilna �alco�ām un �auksto�ām drēbēm. Klusas un iebiedētas viņas bija viegli paklanīju�ās un sniegu�as tēvo�iem roku; tad tās apsēdās sarkanā damasta krēslos, izmeklēja piemērotu vietu savām tumīrām un bailīgu skatienu lūkojās vīrie�u nopietnajās sejās un mātes bēdīgajos vaibstos.

�Lieliski!� Nikolāss klusībā zobojās, �kā sievietes prot samierināties ar bēdām!� Caur savu zaļo briļļu stikliem viņ� aplūkoja Kāto auskarus, Sofijas kabatas lakatiņu ar melnajām malām, un Jakobas melnām pērlēm ap�ūtās zīda aproces. �iem vieglprātīgajiem bērniem nāks tikai par labu, ja tām turpmāk vajadzēs drusku uzmanīgāk skaitīt izdodamo naudul

Dāvids Komfelts atkal ņēma vārdu. Kaut arī īstais aizbildnis bija Nikolāss, profesors tomēr arī �ajā gadījumā jutās kā ģimenes galva. Viņ� mēģināja uzrunai pie�ķirt labvēlīgas saudzības toni, kā jau tas bija labākais iepretīm sievietēm, kas ta�u nevarēja saprast tīri lieti�ķus paskaidrojumus. Kaut arī viņam likās piedauzīga sēru tērpu dārgā drēbe un modernais piegriezums, viņ� juta līdzi �īm jaunajām būtnēm, kuras sagaidīja rūpju un nabadzības mākta dzīve.

Viņ� paziņoja jaunavām savas un brāļu pla�ās palīdzības lēmumu, kā ari ar to saistītos noteikumus. Viņam esot glu�i skaidrs, tā viņ� piebilda, ka �ie nākotnes plāni tām neizlik�oties visai smaido�i. Bet viņas visas �etras vēl esot jaunas, un tā kā tās esot baudīju�as labu izglītību un varot lepoties ar tīkamu ārējo izskatu, tad vienkār�i, bet tomēr pieklājīgi, savai kārtai piemēroti dzīvojot tās vēl ar pilnu tiesību varot cerēt diezgan labi apprecēties...

�ajā brīdī Jakoba piecēlās. Drusku nedro�i, kā izsaukta skolniece, viņa saburzīja sēru mutautiņu ar melnajām apmalēm, kamēr tās lūpas pieklājīgi un godbijīgi, bet tomēr lielā noteiktībā izteica �ādus vārdus: �Mīļo tēvoci, protams, mēs sirsnīgi pateicamies tev un tēvocim Klāsam un tēvocim Bramam, ja jūs kaut ko gribat darīt mūsu mātes labā. Bet mēs, meitenes, gribam atsacīties no jūsu palīdzības. Mēs, tas ir, Kāto, Betsija un es, esam nolēmu�as pa�as sev nopelnīt maizi.�

Tēvocis Dāvids ar lādu sparu nolika madeiras glāzi, ko tas nupat bija paņēmis no spoguļgludā galda, ka vīns izlija, tēvocis Nikolāss atstūma zaļās brilles pierē, bet tēvocis Ābrams izņēma no mutes cigāru un strauji saslējās.

�Jūs esat nolēmu�as pa�as... pelnīt sev maizi?� profesors atkārtoja pieri krunkās savilcis, pie kam viņam bija ārkārtīgi nepatīkami, ka slaidā un taisnā jaunava savās kuplajās sēru drēbēs tik stalta, stāvēja tam priek�ā, kamēr viņam vajadzēja no zemā krēsla skatīties aug�up tai sejā. �Bērns, vai tie�ām tu nesaproti, ka tādā veidā jūs visai pasaulei darītu zināmu, ka jūsu māte pēc jūsu tēva nāves palikusi nabadzībā un trūkumā?�

�Maizi pelnīt...� tēvocis Klāss iesaucās asā zobgalīgā tonī, �it kā tas būtu tik vienkār�i, it kā tas atkarātos vienīgi no jūsu labās gribas!�

�Mēs ar Kāto gribam atvērt modes pre�u veikalu,� paskaidroja Jakoba. �Mēs ta�u vienmēr esam pa�as gatavoju�as drēbes sev, mātei un māsām. Visas mūsu paziņas apbrīno mūsu darbu un saka, ka mēs to lieliski protam. Mēs iesim pie visām mūsu draudzenēm un visām mātes paziņām un lūgsim, lai tās turpmāk nes mums gatavot savas drēbes. Mēs esam aplēsu�as, ka ļoti labi varam ņemt astoņus gul�us par ģērbu un trīs gul�us par cepuri, tādā kārtā mēs nopelnīsim divdesmit līdz �etrdesmit gul�us nedē|ā.�

�Un es,� piebilda parasti tik klusā un nedro�ā Betsija, �es ta�u tagad vairs nevaru ilgāk palikt pansionātā, tādēļ vispirms mēģinā�u tikt kādā skolā par palīgskolotāju, un tad vēlāk turē�u pārbaudījumus. Esmu vienmēr bijusi pirmā skolniece klasē, un man ir ļoti labas liecības.�

�Bet vai tad jūs nesaprotat,� teica profesors, kuram nācās grūti runāt mierīgā balsī, �ka tas vienkār�i nav iespējams, ka augstāka virsnieka meitas vienkār�i nevar tā rīkoties... ka ar to jūs pa�as sevi uz visiem laikiem izslēdzat no aprindām, pie kurām pieder Komfeltu... un, protams, arī Berkhoutu ģimene?�

�Un ko tava māte par visu �o lietu domā?� iejaucās tēvocis Abrams ar savu ska|o un skarbo balsi. �Kādēļ tu mums līdz �im par to ne vārda nebildi, Zāra?�

Zāra nevarīgā satraukumā sāka raudāt. �Tādēļ, ka es par to nekā nezināju. Viņas man arī nekā nav teiku�as. Mūslaiku meitas vairs netur par vajadzīgu savai mātei...�

�Ko nu, māt!� Kāto ar augstsirdīgu aizstāves �estu aplika roku Zārai ap kaklu. �Mēs ar nolūku tev iepriek� nekā neteicām, jo domājām, ka tu vismaz iesākumā par to nekā negribēsi zināt. Mēs pa�as to visu nebūt neiedomājamies kā patīkamu izpriecu; mēs ļoti labi zinām, ka mūsu dzīve nākotnē būs citāda nekā līdz �im. Bet mēs domājam, tā būs labāk, nekā nomocīties bēdām, nekā ņemt pie sevis krustmāti Nālji un kā nabagi... piedodiet, lūdzu, ka saucu lietas īstajā vārdā... dzīvojam no bagāto radu �ēlastības dāvanām!�

�Bet es jums saku, tur nekas neiznāks!� tēvocis Dāvids bija tā uztraucies, ka viņ�, varbūt pirmo reizi kop� studenta gadiem, trieca dūri uz galda. �Kāds nelaimes gars jūs, jaunavas, tagad apsēdis! Jūs visas domājat, ka varat darīt tā, kā jums pa�ām iepatīkas. Vai jums nav ne mazākās cieņas pret jūsu nelaiķa tēva piemiņu, vai esat jau aizmirsu�as, ka jūsu māsa grib precēties ar virsnieku?�

Tagad ierunājās Sofija, kas tik ilgi bija klusējusi. �Tēvoci, ja mēs esam tik nabadzīgas, kā tagad izrādās, tad mēs ar Evertu Immerzēlu tā kā tā pagaidām nevaram precēties. Viņam ir tikai virsnieka alga. Kā lai iegādājam mēbeles un drēbes? Tādē| esmu nolēmusi pamazām iekrāt vajadzīgo naudu, pasniedzot mūzikas stundas. Esmu jau runājusi ar savu agrāko skolotāju, kuram ir daudz vairāk darba, nekā tas var padarīt, un viņ� solījās mani ieteikt, lai es varētu dabūt stundas.�

�o atklājumu noklausoties, visi trīs vīrie�i saskatījās, un viņu sejas par spīti lielajai vaibstu da�ādībai pārsteidzo�i līdzinājās viņu tēva sejai. Visi trīs bija izstiepu�i spītīgo apak�lūpu, visi bija aizvainotā pa�mīlībā atspiedu�i zodu pret apkakles malu.

Beidzot Abrams pārtrauca klusumu. �Ja jūs pa�as nesaprotat, kas jūsu kārtai pieklājas, tad tēvocis Nikolāss kā aizbildnis teiks savu vārdu.�

�Mēs esam pilngadīgas!� triumfējot reizē iesaucās Sofija un Kāto.

�Es bū�u pēc pusgada!� piebilda Jakoba, smieklus valdīdama.

�Acīm redzami,� zobgalīgi iesāka tēvocis Nikolāss pēc bīstamā klusuma brī�a, kas sekoja �im nepārprotamajam kara pieteikumam, �acīm redzami, jūs ne mirkli ne�aubāties, ka arī izdarīsiet to, ko esat nodomāju�as. Līdz �im jūs gan vienmēr esat atradu�as galdu klātu un gultu saklātu, un jūsu vienīgais darbs ir bijis � mest pa logu ārā naudu, ko vīrietis jums nopelnījis... Un tagad jūs domājat, ka tik vienkār�i varēsit pa�as par sevi gādāt?�

Kāto, kas līdz �im vēl arvien bija turējusi roku ap raudo�ās mātes pleciem, pēk�ņi uzlēca kājās; viņas asās līnijās veidotā sejiņa ar sārtiem vaigu plankumiem uztraukumā saviebās.

�Tā ir īsta vīrie�u pļāpā�ana!� viņa strauji iesāka. �Tie�i par to jāuztraucas mūslaiku sievietēm, kam beidzot apnicis dzīvot kalpībā! Nekad vīrie�i mums neļauj izdevību pierādīt mūsu spējas, un tad tie mums vēl pārmest, ka mēs esot muļķes un nekā prātīga nevarot izdarīt!�

�Tagad vismaz zinām, no kuras puses vēj� pū�,� nicīgi iesmējās tēvocis Dāvids, kas jau bija paguvis savaldīties. Un viņ� griezās pie raudo�ās māsas: �Tādi ir tās gļēvās audzinā�anas augļi, kādu jūs, mātes, tagad veltījat savām meitām!�

�Mēs nu esam diezgan ilgi klausīju�ies jūsu jēlās valodas,� viņ� turpināja, asi skatīdamies meitenēs. �Es tie�ām nedomāju, ka jūs tā uzņemsit mūsu augstsirdīgo piedāvājumu. Tikai jūsu nabaga mātei par prieku, tikai viņas dēļ gribu vēlreiz pieņemt, ka esat runāju�as neapdomīgi, ka esat ļāvu�as sevi uzkūdīt nezin kādām pārspīlētām un pustrakām emancipētām sievietēm. Esmu ar mieru visu to aizmirst, ja Kāto un Koba atvainojas man un tēvocim Klāsam. Bet ja jūs gribētu � ko es neceru � palikt pie sava neprātīgā plāna pa�as sev maizi pelnīt... Tad mēs, jūsu tēvo�i, atņemam no jums savas rokas, tad mēs jums nedosim ne centa, tad jums jālūko, kā jūs pa�as varat uzturēt māti ar savu darbu, uz ko liekat tik lielas cerības.�

�Nē jel, Dāvid, Dāvid!� vaimanāja atraitne un pazemīgā lūgumā saķēra saniknotā brāļa roku. Bet tas sparīgi izrāvās. �Pierādi, ka tev ir vara pār taviem bērniem!� viņ� iesaucās un uzmeta lai stingru skatienu, �domā par to stingrību un pienākumapziņu, kādā tu pati esi audzināta.�

Uz tilta brāļi atvadījās. Mirkli viņi klusēdami stāvēja kopā, abi vecākie nevainojamā sēru elegancē, jaunākais savā nolaidīgajā omulībā. Lai gan Dāvids tagad atkal bija izlīdzis ar Ābramu, viņam bija grūti nomākt kaunu un riebuma jūtas, redzot savā tuvumā �o nekopto un baiamutīgo pilsoni, ar ko tas saucās vienā vārdā.

�Nepatīkama lieta, bet gan jau viņas sāks dziedāt citā meldijā, kad mājās vairs nebūs maizes,� Abrams ar skarbiem smiekliem iz�ķīra nepatīkamo jautājumu, kas viņus visus trīs nomāca. �Lai nu kā, Nātjei es lik�u jaunnedēļ pārvākties, Zīntje un meitenes pateiksies Radītājam, ka beidzot tiku�as va|ā no viņas mū�īgās �īkstē�anas.� Viņ� laida va|ā rupjus, dimdo�us smieklus, kas tik labi piederējās viņa smagajam augumam... Visi, kas vēl bija pazinu�i viņa tēvu, apgalvoja, ka no visiem Kornfelliem Abrams visvairāk līdzinoties vecajam Lodevikam... Tad viņ� omulīgi pavicināja rupjo, saraino platmali un aizgāja savu ce|u.

Dāvids ar Nikolāsu blakus so|oja pāri zivju tirgus laukumam. Divi labi ģērbu�ies, pa�apzinīgi kungi, kuru priek�ā gandrīz katrs pretimnācējs ar cieņu pacēla cepuri.

�Savādi laiki,� Nikolāss beidzot teica, kad tie bija nonāku�i pie �aurā nama Oude Reinā, kur viņ� ar savu saimnieci dzīvoja. �Gandrīz tā izskatās, it kā viss pasaulē grozītos tikai ap sievietēm.�

�Man tagad bie�i nāk prātā tēva vārdi,� drūmi noteica profesors. Viņ� apdomīgi noņēma cepuri un ar melni apmaloto kabatas lakatiņu noslaucīja pieri, kas bija nosvīdusi par spīti ziemas aukstumam. �Viņ� man reiz deva sava tēva atstātu padomu: Nekad neielaidies ar sievieti sarunās un iztirzājumos. Tiklīdz mēs, vīrie�i, sākam ar sievietēm sarunas par savas rīcības iemesliem, mēs zaudējam savu mieru un iespaidu.�

XV KLAJĀ DUMPI

Drusku vairāk kā stundu pēc nepatīkamās apspriedes un izskaidro�anās kalpone ieveda kādu vie�ņu atraitnes Berkhoutes krā�ņajā istabā. Viņa pati zvanam atskanot steig�us bija iegājusi gu|amistabā izmazgāt saraudātās acis un pareizi piestiprināt matiem no�ķiebto mājas cepurīti. Cik mu|ķīgi, ka tā nebija likusi �odien viesus neielaist.

Viņa tie�ām nebija tādā noskaņā, lai pieņemtu apmeklētājus. Bet kas gan no viņas paziņām vēl varētu pie tās nākt � viss vairums jau bija līdzjūtību izteiku�i!

Ta�u durvis atverot viņa atkal bija pieņēmusi sērojo�as labāko aprindu atraitnes izskatu. Par laimi, pagaidām vēl nevienam nebija jāzina briesmīgās rūpes par kailo dzīvi, kas draudēja viņas galvai. Vēl viņa bija cienījamā atraitne, majora kundze, kuras sēru ģērbam pat visbargākais kritiķis nekā nebūtu varējis pārmest.

No dīvāna piecēlās kalsena iesirma sieviete vienkār�ā, neizskatīgā ģērbā bez tumīras. Zārtjes sejā laipnā sēru izteiksme pārvērtās pārsteigumā un izbailēs. Sve�iniece? Vai tā gribēja labdarības dāvanas lūgt?

�Nabaga mī|ā Zārtje,� teica balss, kuras tikko jūtamais sve�ais akcents atraitnē pamodināja nenoteicamas atmiņas, �cik daudzi gadi pagāju�i...?�

�Atvainojiet... jūs esat... tu ta�u nebūsi �? �ēlīgais Dievs... Vai tas var būt! Mībetje! Mībetje Silvēna!�

Viņas apskāvās. Nu Zārtjei uzbruka pagātne, tālā jaunības valsts pēk�ņi neatvairāmā skaidrībā nostājās tai priek�ā. Visas lieliskās cerības, ko tā bija likusi uz dzīvi, visi plāni, ko tā ar Mībetji bija kalusi, visas kopā ar Mībetji izraudātās mīlestības bēdas... Un tad viņa savā priek�ā ieraudzīja ikdienas postu: viņas dzīve bija garām, nekas vairs nebija gaidāms kā tikai nabadzība un pazemojumi. Vēl nesen viņa bija drud�aini gribējusi ticēt savai jaunībai, un tagad tā līdzīgi savai radiniecei bija sirma sieva.

Viņas sēdēja blakus dīvānā un loga spogulī Mībetje Silvēna redzēja klusi cienīgo Grahnas namu, tos pa�us kokus un to pa�u jumta galu, kur tā astoņpadsmit gadu vecumā bija lūkojusies, krustmātes Pītjes uzraudzībā zeķes adīdama un nolādēdama savu likteni, kas tai bija licis piedzimt kā meitenei.

Istaba bija pārvērtusies gandrīz nepazīstama, un tomēr senie laiki baigā skaidrībā nostājās viņas priek�ā, kad tā ienāca un ieelpoja �īs tum�ās, reti vēdinātās telpas gaisu un cilvēku, kampara, tabakas un izplēnēju�as kūdras smar�u. Kā viņai tagad likās, tā nu reiz bija smar�a, kas pielipa holandie�u mājas dzīvei, un kas viņai pēc tik daudziem gadiem atkal radīja to pa�u baigo reibonim līdzīgo sajūtu.

Viņa atkal redzēja sevi vakaru pēc vakara sē�am pie spoguļgludā, apa|ā galda... Viņa dzirdēja �īkstam tēvo�a Kornfelta atzveltnes krēsla atsperes, dzirdēja viņa pavēlniecisko, skanīgo balsi, kas vēl tik ilgi pēc viņas bēg�anas bija skanējusi sapņos.

Par �o bēg�anu viņa tagad stāstīja Zārtjei un par pārmaiņām bagāto dzīvi, kādu viņa pēc tās bija dzīvojusi, un kas nebūt nebija tik bagāta brīni�ķiem piedzīvojumiem kā resnā jūsmīgā atraitne bija iztēlojusies. Piecus gadus pēc Holandes atstā�anas, pēc ilga grūta darba, pēc neskaitāmām rūpēm un pazemojumiem viņai Parīzē bija laimējies tuvoties kādai holandie�u dzimtai, kas pastāvīgi dzīvoja kolonijās. �ie ļaudis viņu bija paņēmu�i līdzi uz Surabaju saviem bērniem par audzinātāju, un drīz to uzskatīja par savu meitu. Tikai pēc astoņpadsmit gadiem viņa ar divām holandie�u ģimenes meitām bija atgriezusies Eiropā. Kopā ar viņām tā bija dzīvojusi Parīzē, kamēr 1870. gada kar�, nedro�ība, ko sacel�anās ienesa Parīzes dzīvē, dāmām lika pārcelties uz Hāgu. Tur no tropiem ievazāts lēns drudzis bija pērngad ātri vienu pēc otras aizrāvis nāvē abas Mībetjes draudzenes.

�Tātad tu neesi precējusies?� atraitne jautāja ar tik skaidri redzamu vil�anos, ka Mībetje nespēja valdīt smieklus. �Es ta�u nopietni domāju, ka tu Indijā būsi iekarojusi kāda naboba sirdi ar visiem viņa zelta maisiem.�

�Es negribēju precēties,� Mībetje rūgtā noteiktībā sacīja. �Tas, ko piedzīvoju Leidenā, man uz visiem laikiem laupīja ticību mīlestībai un vīrie�u zvērestiem.�

�Mīlestība...� domīgi iesaucās apaļā atraitne, �jā, tai tic tikai tās sievietes, kas ir vēl jaunas un skaistas, bet kad skaistākie gadi garām un vecāki nav nekādi bagātie, tad abām rokām jātver katra izdevība, lai varētu vēl saskaņā ar savu kārtu apprecēties.�

�Man bija vieta un tādēļ nebiju spiesta precēties,� Mībetje lepni atbildēja, �un savādā kārtā es tomēr esmu tikusi pie kapitāla; abas manas draudzenes mani iecēla par savu mantinieci.�

�Tātad tomēr! Es jau vienmēr tā domāju,� nopūtās Zārtje, un slaidā pavecā sieviete pārāk vienkār�ajā ģērbā viņai pēk�ņi likās savāda spo�uma apstarota. �Ai, cik rei�u es no�ēloju, ka neaizbēgu tev līdzi!�

�Nauda, ko es mantoju, man uzticēta tikai pārvaldībai,� otra stāstīja bargā nopietnībā, kas Zārtji gandrīz biedēja. �Abas manas draudzenes tāpat kā es domāja par necienīgo stāvokli, kādā �eit dzīvo sievietes. Mēs vispirms Parīzē un tad �eit Hāgā kopīgi iesākām cīņu par sievietes tiesībām. Kapitāla procenti nolemti palīdzības snieg�anai sievietēm, kas vēlas kļūt patstāvīgas, lai pēc iespējas daudzas atbrīvotu no verdzības va�ām.�

Berkhouta atraitnei neviļus vajadzēja norīt kaut ko, kas tai bija iespriedies kaklā.

Viņa jautāja balsī, kas liecināja par atsve�inātību un rūgtu vil�anos: �Vai ar to tu gribi teikt, ka tu arī seko �ai neglītajai modei, kas sievietes grib pataisīt par vīrie�iem, un ka tu izdod savu naudu �īs kauna pilnās emancipācijas kustības labā?�

Mībetje Silvēna viegli noglāstīja draudzenes sēru ģērbu. Pēc ilga klusuma brī�a viņa vaicāja siltā maigā balsī, tomēr stingri uzlūkodama mazo atraitni ar savām skaidrajām acīm: �Vai vīrie�i tev vienmēr darīju�i tik daudz laba, vai esi tik apmierināta ar savu dzīvi, ka tu sievietes stāvoklī nevēlies nekādas, it nekādas pārmaiņas? Vai tu savu brāļu aizbildniecībā esi tik laimīga, ka gribi savas meitas audzināt tādam pa�am liktenim?�

Berkhouta atraitnei nebija viegli iejusties �ajās domās, bet pamazām, it kā burvju zizlim pieskaroties, Mībetjes vārdi viņas dvēselē atmodināja atmiņas: viņas tēvs, kas neiecietīgā bardzībā tai bija liedzis precēties ar van Duverenu, brālis Klāss, kas bija k|uvis par viņas slepenās mīlestības nodevēju, viņas mīļākais Kāss, kas gļēvi bija noliedzis visus svētos zvērestus, un pēdīgi Berkhouts, kas to bija pievīlis ar aizrādījumiem par savu mantas stāvokli... Tagad viņa bija veca un nabaga, brāļi lēma par viņu, it kā tā būtu mēbeļu gabals, un viņai ar viņas bērniem atmeta �ēlastības dāvanas... �Sieviete ir no�ēlojamākais radījums pasaulē!� viņa, asarām plūstot, iesaucās, �un vīrie�i... Mībetje, kaut tu zinātu, ko tie man liku�i izciest!�

Mībetje Silvēna ļāva mētelim noslīdēt no pleciem un nolika vienkār�o lēzeno cepuri sev blakus uz dīvāna. Tad viņa izņēma kabatas lakatiņu un noslaucīja Zārai asaras no uztūku�ajiem plankumaini sarkanajiem vaigiem. Atraitne neredzēja, kā gandrīz nemanāmi, zobgalīgi uzliesmoja viņas acis, neredzēja arī smalko smaidu, kas apvijās tās lūpām, viņa juta tikai mierinājuma maigumu un siltumu, mīļo, sen aizmirsto balss skaņu: �Galvu aug�ā, Zāra! Mums tagad nopietni jāizrunājas.�

Berkhouta kundze vēlāk vairs nevarēja labi atcerēties, ko tās ar pārbrauku�o māsīcu �ajā iz�ķirīgajā pēcpusdienā bija pārrunāju�as. Ta�u tikai pēc �īs sarunas viņa bija sapratusi, ka bija tie�ām muļķīgi izdot vairāk naudas nekā apstākļi atļāva, un ar lepniem apģērbiem tēlot bagātību, kuras patiesībā nebija. Bet reizē ar to viņa saprata, ka iz�ķērdības un mū�īgā naudas trūkuma īstais iemesls bija meklējams pie viņas vīra, kas pret to vienmēr bija izturējies kā pret nepilngadīgu un nekad nebija ļāvis tai ieskatīties savās naudas lietās. Viņa pareizi izprata arī savu brāļu rīcību, kad tie ar viņu apstākļos niecīgu artavu gribēja nopirkt noteicēju tiesības par viņas un meitu likteni, bet iepriek� nemaz nebija papūlēju�ies ievākt sīkas ziņas par Berkhouta finansiālo stāvokli, � tie drīzāk vēl bija priecāju�ies, ka vismaz viena no trim �drusku ieskābu�ajām meitām� izgāja pie vīra.

Vēl tai pa�ā pēcpusdienā, kad ienāca viņas �etras meitas, Zāra atradās dzīvu tērzētāju pulciņa vidū. Kā izrādījās, Mībetje jau zināja meiteņu plānu, jo māsīca Līze Veismane tās jau kop� vairākiem mēne�iem bija iepazīstinājusi ar drosmīgo cīnītāju un rakstnieci. �Rakstnieces� vārds Berkhouta atraitnei lāgā negribēja nākt pār lūpām. Grāmatas rakstīt un apceres, un sūtīt laikrakstiem uzskatu izpaudumus � tas ta�u tie�ām nebija nekāds sievietei piemērotais darbs; viņa neskaidri atcerējās arī nepatīkamo notikumu �Vispārde-rīgās biedrības� priek�lasījumā, par ko Leidenas dāmas vēl nedējām ilgi bija runāju�as. Bet bie�i viņa aiz asajiem vaibstiem atkal pazina savu veco Mībetji un tāpat kā kopīgi pavadītos jaunības gados |āvās �ai balsij, kas tik neatvairāmā burvībā prata stāstīt par Silvijas ceļojumiem Anglijā, Austrijā, Vācijā. Tur visur viņa bija sievietēs novērojusi to pa�u tieksmi pēc neatkarības, pēc kaut kā labāka par mu|ķīgo �sagatavo�anu laulībai�.

Kaut arī rosīgā apa|ā atraitne vēl arvien nevarēja piekrist atkal atrastās draudzenes tādā noteiktībā izsacītām domām, kaut arī viņas sirdi grūti nospieda doma, ka kāda no viņas cienījamām paziņām varētu Mībetji ieraudzīt, tā sē�ot viņas zālē un pau�ot savas dumpīgās domas, tad tomēr visas �īs �aubas pārspēja atbrīvotāja sajūta, ka posts, ko tā vēl pirms da�ām stundām bija redzējusi tik draudīgi tuvu, nu viņai vairs nedraudēja.

Un, proti, māsīcas kara plāns jau bija gatavs. Jau kop� mēne�iem viņa meklēja piemērotu dzīvokli � tādēļ tagad tā gribēja nākt dzīvot Berkhoutu ģimenē. Kāto un Jakoba tad varētu ar viņas palīdzību atvērt savu modes pre�u veikalu; viņa gribēja ari maksāt par Betsijas stundām un Zārtji tik ilgi atbalstīt, kamēr meitas pa�as diezgan nopelnītu, lai varētu māti uzturēt. Viņas vienīgais noteikums bija: nekautrēties un bailīgi neglabāt �ārējo izskatu�! Ļaudīm vajadzēja saprast, ka tas nebūt nebija kauns, ka jaunavas, ko tēvs bija atstājis bez līdzekļiem, pa�as saviem spēkiem pelnīja maizi.

�Jā, jā, protams,� Berkhouta kundze piebalsoja vairāk aiz dedzības nekā aiz pārliecības; slepenībā viņa bailēs pārdomāja, vai tad pie vecās un cienījamās Kornfeltu mājas nevajadzēs pielikt arī

veikala izkārtni, un ko gan viņas tēvs par to būtu teicis. �ajā mirklī viņa aiz loga ieraudzīja tuvojamies likteņa atriebību Immerzēla kundzes personā, kas tai brīdi aiztaisīja savu mazo saulessargu un lēniem cienīgiem soļiem kāpa aug�up pa kāpnēm. Arī Sofija izbijās no negaidītā nākamās vīramātes apmeklējuma un norūpējusies uzmeta skatienu Mībetjes kalsenajai figūrai, kas nebija izrotāta ne ar modernām tumīrām, ne ar mākslīgu matu veidojumu. Bet Iin-merzēla kundze jau bija pavilkusi zvanu un līganiem soļiem iestūma savu vīna sarkanā atlasā tērpto vareno stāvu istabā. Savu bagātīgi lentām greznoto svārku un spo�a �arābu� uzplelņa �auksto�ā krā�ņumā godbijību modinādama, viņa tuvojās mazajai sabiedrībai, ko tā pieklājīgi saldskābi sveicināja.

Zārtje noskūpstīja bālo seju ar stingrajiem vaibstiem, ievērojamo degunu un zodu, kas ietvēra veselu pasauli pa�apziņas, meitenes paklanījās � un tad Sofijai vajadzēja iepazīstināt: �Mūsu radiniece Silvēnas jaunkundze.�

Cienīgā kundzes seja runāja skaidru valodu, kamēr tā ļoti vēsi atbildēja sveicienam un pēc visiem mākslas likumiem ar savu svārku greznību un svaru apsēdās Betsijas paceltā krēslā. Viņa tūlīt bija uzminējusi, ka �ī dīvainā būtne ar nogrieztajiem matiem nebija neviena cita kā zilzeķe, kas tik apkaunojo�i bija izturējusies pret cienījamo mācītāju Bētsu. Jā, par �o Silvēnas dāmu viņa zināja vēl daudz vairāk, jo nesen tā bija savu meitu istabā atradusi kādu laikrakstu ar nosaukumu �Sievie�u nākotne� un kur tā, aiz caurskatāmā Silvijas vārda slēpdamās, aicināja jaunās sievietes nopietni nodarboties ar politiskiem jautājumiem.

Minētā Silvija neļāva sevi samulsināt ne ledus aukstajai straumei, kas plūda no jaunās vie�ņas, ne arī nedro�ībai, kāda bija pārņēmusi Zartji un Sofiju. Viņa stāstīja tālāk par divām pazīstamām Amsterdamas dāmām, kas piederēju�as pie cienījamām ģimenēm, bet tas viņas nekavējis iegūtās zinā�anas slimnieku kop�anā izlietot tikpat derīgām, cik vajadzīgām studijām pilsētas slimnīcās, kuru stāvoklis steidzīgi prasot pamatīgas reformas. Viņas stāsts darīja tādu iespaidu uz piecpadsmit gadus veco Belsiju, ka meitene sasita rokas un sajūsmā iesaucās: �Tas jau būtu vēl skaistāk nekā par skolotāju! Tas būtu lielisks uzdevums.�

�Tu runā kā da�dien bērns.� Berkhouta kundze apmulsusi un sa�utusi apsauca jaunāko meitu, bet Mībetje viņu tūliņ norāja, vismaigākajā balsī vaicādama: �Kādē| tas nevarētu būt labs uzdevums meitenei, kurai tā kā tā jāizvēlas kāds arods?�

Immerzēla kundze nolika Sofijas pakalpīgi piedāvāto madeiras glāzi un salika savas adītiem pusgariem cimdiem rotātās rokas klēpī. �Mūsu aprindās,� viņa teica ar visu Nīderlandes karaliskās armijas pulkve�a kundzes pārākumu, �mūsu aprindās jaunām meitenēm, paldies Dievam, nav jāmeklē algots darbs. Pat lādos gadījumos, kā tas diem�ēl ir ar manas nabaga draudzenes meitām, kad tās nok|ūst spiedīgos apstākļos, ģimene tur par savu pienākumu gādāt, lai viņām �is pazemojums paliek aiztaupīts.�

Nabaga Sofijai asinis sakāpa galvā. Viņa redzēja, kā nemierīgi raustījās vaibsti mātes sejā un kā ledaini pārakmeņojās tās cienīgās dāmas seja, ko viņa uzskatīja par savu nākamo vīramāti... Un viņas jaukais plāns, kas tai nupat bija licies tik viegli īstenojams, tai pēk�ņi �ķita riebīgs un gandrīz pazemojo�s. Bet tad Mībetje iejaucās ar to pa�u maigumu, bet noteiktākā tonī: �Sofija, man liekas, tev vajadzētu cienījamo kundzi tūliņ iepazīstināt ar saviem nolūkiem.�

Atzī�anās, ko viņa tēvo�iem bija izteikusi ar lādu drosmi un uzvaras apziņu, Sofijai tagad tikai ar pūlēm nāca pār lūpām: �Jā, viņa gribot pasniegt klavieru stundas un tādā kārtā pamazām iekrāt naudu pūram un mēbelēm. Drusku bailīgi lejup skatīdamās, viņa piebilda: ar Everlu viņa par �o lietu gan vēl neesot runājusi, bet, lai cik nepatīkama �ī lieta nebūtu, viņ� ta�u sapratī�ot viņas labos nolūkus. Viņ� ta�u redzē�ot, ka tā viņiem esot vienīgā izeja, un viņi ta�u pārāk mīlot viens otru, lai kāda aizsprieduma dēļ...

�Aizsprieduma?� bargā dāma �o vārdu uztvēra savā miegainajā, par spīli niknumam tomēr neskanīgajā balsī. �Mīļais bērns, vai tu esi pavisam aizmirsusi, ka Everts valkā karaļa uniformu? Ka �is apģērbs uzliek pienākumus... un ka virsnieka līgavai, nākamai sievai tā ir neiespējama lieta, pasniegt klavieru stundas? Ja tas būtu laika kavēkļa, izpriecas dēļ, tad varbūt to vēl varētu attaisnot. Bet par naudu...�

�Bet mums ta�u vajadzīga nauda! Mēs ta�u nevaram precēties bez ve|as un mēbelēm! Un jūs ar pulkvedi mums ari nevarat to dot!�

�Jau tad, kad Everts vēl gāja skolā, mēs viņam bie�i teicām, ka tam jāprec bagāta jaunava!� viņu pārtrauca Immerzēla kundze, sa�utumā galīgi aizmirsusi savu paradumu cienīgi un lēni runāt. �Viņ� nekā negribēja dzirdēt. Vai bērni tagad vispār vairs klausās, ko vecāki tiem saka? Agrāk mēs domājām, ka Sofija, kaut ari ne bagāta, tomēr nebūs glu�i bez līdzekļiem. Tagad, kad atklājās... ievērojot �os bēdīgos apstākļus... jā, mīļais bērns, tu neesi pirmā, kurai jāredz kā izkūp nākotnes sapnis. Ja Everta laime un viņa karjera tev tie�ām nav vienaldzīga, tad tu pati sapratīsi...�

�Es no viņa neatteik�os!� Sofija strauji iesaucās. �Mēs cie�i turēsimies kopā, un tie laiki par laimi pagāju�i, kad vecāki bērniem izraudzījās dzīvesbiedrus! Drīz pienāks arī laiks, kad nevienai jaunavai nebūs jākaunas par savu darbu. Ja tas �odien vēl nesader kopā ar virsnieka svārkiem, tad Everlam �ie svārki jānovelk un jākļūst par grāmatvedi. Tad mums vismaz nabadzība nebūs jāslēpj zem zeltīta mētelī�a!�

�Pareizi!� krustmāte Silvēna, priecīgi pamudinot, pamāja meitenei ar galvu un maigi ar roku pieskārās Zārtjei, kas atkal bija tuvu asarām.

Bet tagad Immerzēla kundze iztuk�oja savu dusmu kausu pār Mībetjes vainīgo galvu: �Tādas sievietes kā jūs � vārds dāmas man nenāk pār lūpām! � tādas sievietes kā jūs vajadzētu ieslodzīt! Cik nevainīgu meiteņu jūs jau neesat ar saviem au�īgajiem rakstiem pavedināju�as un uzkūdīju�as! Cik ģimenēs jūs jau neesat sēju�as nemieru, sanaidoju�as bērnus ar vecākiem, un atsve�ināju�as no viņu pirmajam pienākumam! Jo bērna pirmais un svētākais pienākums ta�u ir padoties to gribai, kam tas var pateikties par savu dzīvību. Mūsu Evertu es diezgan labi pazīstu, un viņ� neaizmirsīs, ko tas saviem vecākiem parādā...�

Bet tagad, satraukumā drebēdama, piecēlās atraitne Berkhoute. Viņai pa�ai metās bailes, ko tā bija iedro�inājusies, draudīgās, gandrīz pravietiskās noskaņas, kāda pret viņas gribu atbalsojās viņas vārdos, �ajos vārdos � to viņa skaidri zināja � kādus tā vakar vēl nebūtu izteikusi. �Nē, Klarina,� viņa teica, apdomīgi un nopietni purinādama savu sirmo galvu melnajā atraitnes cepurē. �Tas, ka mēs bērniem esam devu�i dzīvību un tos izaudzināju�i, mums vēl nedod tiesības uzspiest tiem savu gribu. Tas ir veclaiku uzskats, un tie�i tā ir lielā starpība starp mums un mūsu vecākiem. Viņi domāja, ka bērnam tiem jāpateicas par dzīvības dāvanu, viņi domāja, ka bērnu dzīve ir lieta, ar ko vecāki var rīkoties pēc saviem ieskatiem, bet es zinu, no kāda bēdīga jaunības gadu piedzīvojuma esmu mācījusies, ka tas nav pareizi... ka bērniem pa�iem jāzina, kurp ved to ce|�, un ka cilvēks nedrīkst �ķirt to, ko Dievs savienojis!�

Immerzēla kundze piecēlās un redzamā satraukumā sakārtoja savus melnos zīda cimdus. �Jā, Zāra, tie�ām �ēl,� viņa pēc ilga klusuma brī�a teica, katru vārdu kā mārciņām svērdama, �tie�ām �ēl, ka tavs tēvs toreiz tev neļāva apprecēties ar �o audēja dēlu van Duverenu, lai gan visa pilsēta zināja, ka tev ar viņu bija slepens mīlestības sakars. Tad tu vismaz būtu palikusi lajā �ķirā, pie kuras tu piederi, un Evertam nebūtu ienācis prātā nopietni domāt par tavu meitu. Bet vienu lietu es varu zvērēt tev un lavai zilzeķei meitai: Mūsu dēlam būs jāizvēlas. Ja viņ� gribēs skriet savā nelaimē un precēt jaunavu, kas strādā par naudu, tad vecāku māja tam nākotnē būs slēgta!�

Karaliski svārkus �urp un turp �ūpodama, viņa tuvojās durvīm, ko Betsija tomēr drusku izbijusies tai atvēra.

Mirkli vēlāk viņas majestātiskais stāvs ar smieklīgi mazo cepuri un bērna rotaļlietiņai līdzīgo saulessargu aizslīdēja gar logu.

Kamēr māsas ar sa�utuma vārdiem un nicīgiem smiekliem vēroja kā tā nozuda, Sofija iegāja meiteņu istabā izraudāties. Viņa nebūt nebija tik pārliecināta par Everta uzticību, kā bija tēlojusi saniknotajai pulkve�a kundzei, un skaistais naudas pelnī�anas plāns ar klavieru stundu pasnieg�anu, kas, Mībetjes pamudinājuma vārdos klausoties, bija izlicies tik vilino�s, sāka zaudēt daudz ko no savas burvības. �Zilzeķes�, viņa �ņukstēja, �mūs lamās par zilzeķēm..., un zilzeķe ir vecmeita, neviens vīrietis ta�u negrib precēt vecmeitu!�

Da�as dienas pēc �īs nolikumiem bagātās pēcpusdienas, kad atraitne Berkhoute par spīti aukstajam un miglainajam laikam dziļi ietinusies melnā plīvurā, devās pirmajās pretvizītēs pie līdzjūtības izteicējiem, mājas priek�ā apstājās kāds pajūgs. Tas bija piekrauts ar divām somām, cepuru kārbu un misiņā kallu ceļojuma grozu. Par lielu izbrīnu Sofijai un Kāto, kas sēdēja pie �uvekļa loga tuvumā, no pajūga izkāpa viņu krustmāte Nātje Komfelte. Tieva un vāja, viņa vienā rokā turēja putna re�ģi, otrā nepiecie�amo cepuru kārbu. �Dieva dēļ, ko tā te meklē?� jautāja vecākā meita, kas labi zināja, ka mātes un neapmierinātās, bie�i visai skarbās krustmātes radniecīgās attiecības nebija nekādas sirsnīgās. Bet kad vedējs sāka izkraut somas un likt tās pie sliek�ņa, Kāto baltās �ausmās saķēra māsu aiz rokas: �Tēvocis Abrams ta�u viņnedēļ teica, ka krustmāte Nātje nāk�ot pie mums, jo viņa sieva un meitas vairs nevarot paciest viņas mū�īgo ļauno omu!�

Iekams Sofija paspēja kaut ko atbildēt, atvērās dzīvojamās istabas durvis, un iek�ā ienāca Lodevika Komfelta jaunākā meita, �ēlīgiem vārdiem �Labdien, bērni�, sveicinādama māsas meitas. Kamēr tā apsēdās sarkanā damasta solā, putna būri klēpī un cepuru kārbu bailīgi rokā turēdama, viņa uzsauca Sofijai savā aizvainotas un iedomīgas vecmeitas balsī: �Būtu labi, ja jūs palūkotos, kā izkrauj somas, bez tam vedējam jāiedod trīs �iliņi un dzeramnauda.�

Abas māsas apjuku�as skatījās. �Mīļā kruslmāt, mēs labi nesaprotam...� vecākā pārtrauca klusumu. �Mēs nemaz nezinājām, ka tu brauksi pie mums ciemos.�

�Es nebraucu ciemos,� iesaucās Nātje Kornfelte, atraisīdama savas apnēsātās vecmodīgās cepures saites. �Jūsu māte ta�u norunāja ar tēvoci Bramu, ka turpmāk es dzīvo�u �eit. Pateicos Radītājam,� viņa teica, novilkdama melnos dzijas cimdus, �pateicos Radītājam, ka esmu projām no �īs nekristīgās mājas, kur cilvēki neatturas no lamā�anās grēka un neciena Dieva bau�ļus, un ka beidzot varu apmesties tai mājā, kur esmu dzimusi un augusi.�

Kāto un Sofija atkal saskatījās. Tas bija smalks joks, ko tēvocis Brams bija izspēlējis viņu mātei! Viņ� vienkār�i bija apņēmies tikt vaļā no Nātjes, un bez liekas runā�anas uzkrāva to māsai! Sofija moku pilnā nemierā pameta skatienu uz ielu, kur vedējs jau bija izlicis somas. Ja krustmāte Nātje pagūtu ar visām savām mantām iekravāties viņu mājā, tad viss cils būtu vieglāk nekā to atkal dabūt ārā...! Labākais bija teikt viņai tūliņ patiesību un paskaidrot, ka māte ar tēvoci Bramu nebūt nebija tā norunājusi. Tas tik būtu jauki, ja viņas tagad, tēvo�a Brama �ēlastības dāvanas atraidīju�as, tomēr vēl dabūtu uz kakla �o ne visai patīkamo krustmāti! Gandrīz tikpat satraukta kā Sofija, Kāto strauji pamāja māsai. Viņai kā vecākajai vajadzēja runāt par abām... Un tad, kamēr Sofija izmisusi burzīja priek�autu un meklēja piemērotus vārdus, notika, ka viņa pēk�ņi ieraudzīja krustmāti citā gaismā. Viņa izkaltu�ajā vecmeitā vairs neredzēja apgrūtino�u, citiem nepatīkamu priek�metu, kas visai ģimenei bija par slogu, bet � nabaga no�ēlojamu radījumu. Viņa redzēja nopluku�o, nepiegulo�o ģērbu, par kuru tā ar māsām bie�i bija smējusies, un tikai tagad saprata, ka krustmāte gadu pēc gada valkāja savas svaines aizmestās drēbes, jo tai nekad nebija naudas, lai iegādātu jaunas. Viņa redzēja abas vecās somas, cepuru kārbu un ceļojuma grozu, �o no�ēlojamo mantības kaudzīti, kas mētājās uz sliek�ņa, viņa redzēja nopluku�o ķivuli re�ģī, vienīgo dzīvo būtni, kurai krustmāte Nātje drīkstēja ar visu sirdi pieķerties, un viņai ienāca prātā, ka Nātje ta�u nebija vienmēr bijusi tik no�ēlojama un neglīta. Arī viņai kādreiz bija bijusi jaunība ar cerībām un kvēlām ilgām. Cik netaisni gan bija līdzi visiem ļaudīm smieties par �īm vecmeitām! Bet ja Silvija cīnījās par sievietes brīvības un darba tiesībām, vai tad tas nenotika pirmām kārtām vecmeitu labā? Tie�i �o nelaimīgo būtņu labā, kas bija tādas nepatīkamas ģimenes piedēkles, ko viens ģimenes loceklis apnicis �nosūtīja� otram kā lieku mēbeli?

Un tā kā �ajās dienās Mībetjes ietekmē Berkhoutu dzimtas jaunavās bija radies cīņas gars, sacel�anās gars pret �aursirdīgajiem aizspriedumiem, pret novecoju�o varaskāri un pazemojo�o tirāniju, Sofijā reizē ar sa�utumu pret tēvoci, kas vīrie�a patvarībā gribēja māsai uzmākt savu gribu, izauga cie�a apņēmība būt par palīdzi un aizstāvi vecajai krustmātei, lai cik nesimpātiska tā bija. Viņu pildīja lepna laimes sajūta reizē ar apziņu, ka viņām visām tagad bija pienākums uzņemt krustmāti Nālji pie sevis, jo tas bija pilnīgi skaidrs, ka tā, jau kop� tik ilgiem gadiem bijusi atkarīga no ģimenes �ēlastības un palva|as, un pārcietusi lādu pazemojumu virkni, liesmainā sajūsmā nostāsies aiz emancipācijas karoga un kļūs par viņu sabiedroto.

Tādēļ Sofija apsēdās knistmātei blakus damasta dīvānā un sāka stāstīt par paredzamajiem lielajiem notikumiem. Jau jaunnedēļ pie durvīm pielik�ot izkārtni �Māsas Berkhoutes, Mēteļi un kostīmi�, Kāto un Jakoba izsūtī�ot viņu mazā modes veikala ielūgumus. Tai pa�ā laikā viņa pali Leidenā un Hāgā pasnieg�ot pirmās klavieru stundas, tāpat ari Belsija jau esot atradusi palīgskolotājas vietu Hārlemā. Par visu to viņas varot pateikties izpalīdzīgajai krustmātei Silvēnai, kas viņai, tās māsām un mātei pavērusi ceļu uz jaunu, no turīgo radu palīdzības neatkarīgu dzīvi.

Sofija atrada skaistus un bagātus cerību un sajūsmas vārdus, ar kuriem tā pati sev iedvesa drosmi. Valodas straumei plūstot, viņa neievēroja izbrīnu, kas atspulgojās vecmeitas sejā, un kas drīz pārvērtās riebumā un sa�utumā. Krustmāte Nātje varot mierīgi palikt te, meitene sirsnīgā dedzībā iesaucās.

Viņa noteikti tām palīdzē�ot lielajā darbā, ko viņas visas tagad tik lielā sajūsmā esot iesāku�as. Krustmāte Nātje ta�u no pa�as piedzīvojumiem zinot, cik bēdīgs lādas sievietes liktenis, kas dzīvojot atkarībā no radu labās gribas!

�ajā mirklī notika kaut kas briesmīgs. Krustmāte Nātje kā svece uz�āvās stāvus no dīvāna, putna re�ģi vienā un rokdarbu groziņu otrā rokā. Un tā kā dedzībā un satraukumā tā bija aizmirsusi sasiet cepures zoda saites, abi gali plīvoja gaisā ap galvu, ko tā sparīgi kratīja uz vienu un otru pusi, kamēr tā aizraudamās un vārdus jaukdama paziņoja: Labāk tad atpaka| pie Ābrama, par spīti visam, ko tai liekot ciest Zīntjes ietiepība un bērnu mū�īgais izsmiekls, un zobgalības, nekā dzīvot mājā, kur kājām minot sievietes pirmos pienākumus, tiklību, sievi�ķīgu atturību un padevību Dieva padomam! Labāk pie Ābrama aukstajā jumta kambarītī nekā ik dienas redzēt kā krietno godājamo vecāku māju apkauno un izķēmo ar izkārtni �Mētc|i un kostīmi�. Viņas nabaga māsa esot no�ēlojama, ka tā nespējot pretoties ļaunajam garam, kas tagad esot pārņēmis jaunās meitenes � bet viņa, Nātje, vismaz zinot, kādus pienākumus tai uzliekot vecāku piemiņa un Kornfeltu vārda gods!

Vecās meitas kaulainie pirksti sparīgi klauvēja pie loga, un viņa ar fantastiskām roku kustībām lika vedējam saprast, ka tam vēl jāpagaida.

�Bet klausies ta�u, krustmāt, tie�i tādēļ ka mēs negribam ciest tādu dzīvi, kādu tu esi cietusi, tie�i tādēļ...�

�Jūs esat sava vārda necienīgas,� asarās izplūzdama, iesaucās Nātje Kornfelle. �Mēteļi un kostīmi! Visa pilsēta zinās, ka Kornfeltu dzimtas meitām ar savu roku darbu jāpelna maize...� Vienā rokā viņa ar pūlēm turēja putna būri, ar otru sāpīgā sa�utumā slaucīja asaras, kas tai pildīja izbālēju�ās, apsarku�ās acis.

�Dieva dēļ, ļauj ta�u viņai iet!� Kāto steig�us �ukstēja māsai, kas patlaban gatavojās pēdējam pierunā�anas mēģinājumam. �Mēs to gribējām paturēt �eit, un viņa pati atteicās palikt. Tagad mums neviens neko vairs nevar pārmest.�

Krustmāte Nātje neatvadījusies iztraucās no istabas, cik nu ātri varēja ar re�ģi un cepuru kārbu rokā. Abas jaunavas, pie loga stāvot, redzēja kā vedējs īgni un ar nepaliku sakrāva viņas mantas atkal vezumā, pēc tam sākās klusa, bet nikna ķilda starp viņu un iespītīgo vecmeitu.

Pēk�ņi tā atkal atradās istabā pie meitenēm. �Viņ� grib, lai tam vispirms samaksā,� viņa iesaucās, neveikli mēģinādama tēlot aizvainotu pa�cieņu, ��is nekaunīgais vīrs ātrāk negrib mani vest atpakaļ, kamēr nav saņēmis savus trīs �iliņus.�

�Jā � un...?� Kato vēsā izbrīnā atbildēja. Bet Sofija saprata stāvokļa bēdīgo komiku. Krustmātei Nātjei, kas uzskatīja par lielāko kaunu, ka sievietes pa�as gribēja pelnīt naudu, un kas tādēļ Zārtjes meitās neredzēja nekā citā kā Dieva atstumtas grēcinieces, krustmātei Nātjei nebija �o triju �iliņu. Viņa ātri izvilka maku, jo tā nesen bija no kādas draudzenes saņēmusi pirmo pa�as pelnīto naudu par tai pagatavotiem svārkiem. Viņa izsteidzās priek�namā un samaksāja nepieklājīgajam vedējam.

�Es lik�u naudu rīt tev atnest,� krustmāte vīzdegunīgi paziņoja. Kad Sofija izstiepa roku, lai palīdzētu lai iekāpt ratos, viņa to nesatvēra. Abas meitenes stāvēja uz sliek�ņa un noskatījās kā pajūgs ar abām somām, cepuru kārbu un ceļojuma grozu lēni un gāzelēdamies aizbrauca atpakaļ pa kluso un lepno Rapenburgu.

XVI LIZES UN KLARAS CĪŅA

Svētdienas pēcpusdienās pēc neatliekamajiem slimnieku apmeklējumiem dakteris Veismanis rei�u reizēm at|āvās pastaigas gājienu ārpus pilsētas, un par spīti savai sievai, kas turējās pie ieskata, ka kristīgai ģimenei svētdienas priek�pusdiena jāpavada baznīcā, viņ� sevi�ķi vēlējās, lai meita Līze to �ajos pastaigas gājienos pavadītu. Tā nu arī notika, ka kādā jaukā pavasara rītā 187 3. gada aprīlī Līze noteica, lai sprediķis kur sprediķis, un, iekams māte savā melnajā muarē mētelītī un svētdienas cepurē bija ienākusi dzīvojamā istabā, ātri novāca traukus un aizgāja ārstam līdzi.

�ajos gājienos vecais ārsts sevi�ķi bija iecienījis to nojaukto vaļņu daļu, kur kop� kādiem trīsdesmit gadiem bija ierīkota kapsēta. Gandrīz visi vārdi, ko tas lasīja kapu akmeņos, bija labi pazīstami. Viņam bija tāda sajūta, kā kad tas savā priek�ā redzētu izvilkumu no savas gadu desmitiem ilgi, rūpīgi un kārtīgi vestās pacientu grāmatas. Viņa atmiņa gandrīz nekad nekļūdījās, un kad tas, omulīgi klaiņājot, staigāja starp kapu kopām un lasīja akmeņos iekaltos vārdus, viņ� par katru, kas tur gulēja, varēja pastāstīt, kāda un cik ilga bijusi pacienta nāves slimība. Viņ� labprāt un a�i runāja par �īm lietām vienmēr modrajā interesē, kādu tas veltīja visam, kam bija sakars ar viņa amatu. Un vienmēr viņ� ar savādu prieku, ko kairināja viegli pa�pārmetumi, �ādos pastaigas gājienos mēdza meitai stāstīt visriebīgākos un neglītākos sīkumus, pie kam tas ar lepnumu vēroja, ka tā nebūt negra�ojās, nesarka kā citas jaunavas, un pat nedomāja ģībt, bet visus viņa stāstus noklausījās ar nopietnu ziņkārību un paturēja tos atmiņā.

Tā viņi abi staigāja starp saules apspīdētajiem kapiem zem vēl jaunajiem tikko salapoju�ajiem kokiem, lielais staltais tēvs ar savu omulīgo sarkano seju, ko aizēnoja augsta pret veldri sukāta cepure, un viņa slaidā meita gai�i pelēkā vasaras ģērbā ar vilnas jaku un cepurīti, kuras gai�i pelēkais plīvurs maigi krita pār viņas gai�ajām matu sprogām. Viņa bija paļāvīgi ieķērusies tēvam elkonī. Viņ� omulīgi un pamatīgi attēloja lielo augoni, kur� gadiem ilgi bija tam devis darbu un mocījis veco van Duverenu, kas iepriek�ējā nedē|ā bija aizgājis mū�ībā. Un nemanīja, ka meitene bija klusāka nekā parasti, ka viņa nemierīgi ko�|āja lūpas, un ka viņas uzmanība rei�u reizēm novirzījās no tēva drīzāk pamācīgajiem nekā patīkamajiem nostāstiem.

Beidzot viņa pārtrauca bagāti plūsto�o tēva valodas straumi un teica ātri, neskatīdamās, bet stingrāk pieķerdamās viņa rokai: �Tēt, man tev kas nopietni jājautā.�

�Tā jau domāju: bildinājums!� viņ� ar īgnumu nodomāja. �Kādē| man vajadzēja sākt runāt tie�i par �o Duverenu. �is varenais dēla kungs nu jau piecus gadus tēlo studenta lomu un vēl nav nolicis nevienu pārbaudījumu.�

�Tēvs, vai tev neliekas,� viņ� izdzirda pusē jocīgu, pusē bailīgu siltās meitenes balss jautājumu, �vai tev neliekas, ka no manis iznāktu labs ārsts...?�

�Labs ārsts?� viņ�, atviegloti pasmiedamies, atkārtoja. �Tam es gribu ticēt!� viņ� jautrā omā apstiprināja un jokojot uzsita meitenes rokai, kas pelēkā cimdā turējās pie viņa elkoņa. �Tie�ām �ēl, ka tu neesi nākusi pasaulē kā zēns.�

Sekoja īss klusuma brīdis. Pāri viņiem abiem putnu koris izkliedza gaisā savu dzīves prieku, pār kapsētu un visu pavasarīgi saulaino pasauli dusēja dziļ� miers. Jaunava juta, ka tai gandrīz aiz�ņaudzās kakls: vai tagad tai bija izteikt to, kas viņai tik ilgi jau dega uz lūpām, un tā varbūt uz visiem laikiem izjaukt labo saskaņu, kas valdīja starp viņu un viņas tēvu? Bet viņa bija stingri apņēmusies, �odien vajadzēja notikt sarunai, ko tā jau tik bie�i bija atlikusi! Puksto�u sirdi tā uztvēra tēva vārdus: �Protams, ja es būtu zēns, tas būtu vieglāk, bet, arī meitene būdama, es ta�u varu studēt medicīnu...�

�Tā ir mana nopietnība, tēvs. Gribu kļūt par ārsti...� viņa atkārtoja pēc da�iem mirkļiem, kad tas spītīgā klusumā, it kā nekā nebūtu dzirdējis, ar savām mazliet piesarku�ajām acīm raudzījās kapa akmenī, pie kura tie stāvēja; tagad viņa lēni pieskārās tēva rokai.

Viņ� bija tūliņ sapratis, ka tā runāja nopietni. Viņas balsī nebija ne vēsts no pārgalvīga joka, un no neskaitāmiem piedzīvojumiem �ajos gados, kuni laikā tā bija no nerātnes resnas skuķes izaugusi par mī|o gai�mataino meitiņu, viņ� labi zināja, ja tā reiz ko bija ieņēmusi savā galviņā, tad viņas prātu vairs nevarēja locīt ne ar labiem vārdiem, ne sodiem.

Bet ko viņa tagad teica, tas bija kaut kas briesmīgs. Un tomēr bija ta�u sievietes, paklīdu�as nesievi�ķīgas būtnes, kurām piemita �ādi centieni. Viņa nebija pirmā, ja tā gribēja, viņa tam varēja minēt piemērus, priek�teces... un visjaunākais bija tas, ka tā bija viņa pa�a vaina. Viņ� pats tai jau kop� pirmajiem bērna gadiem bija iepotējis mīlestību pret savu amatu! Viņ� nebija klausījies nekādus brīdinājumus, jo viņa vienīgais dēls par �o amatu nekā negribēja zināt. �is izlutinātais zaķpastala acīm redzami bija mantojis Kējetjes riebumu pret asinīm un slimībām. Kējetje... Atceroties viņas izbaiļu pilnās, dziļi noskumu�ās acis, kaut kas it kā ledainiem pirkstiem sagrāba viņa sirdi. Vārdos viņa tam nekā nepārmetīs � viņa ta�u nekad nebija izteikusi, kas notika tās klusajā noslēgtajā sirdī! Bet viņ� to redzēs no viņas sejas, no viņas vēsās atturības, kas tam laulības pirmajos gados bija likusi tik rūgti ciest un par kuru tas vēlāk tik labprāt bija atriebies, iepazīstinādams meitu ar visu, pret ko sieva izrādīja tik nepārvaramu riebumu.

�Tēt,� meitene lūdzās, viņam blakus soļodama, �saki ta�u kaut ko! Mēs ta�u varam to kopīgi pārrunāt. Es domāju, ka tu to sapratīsi � māte, protams...�

Viņ� pieķērās vienīgajai izejai: viņ� sāka smieties. �Es domāju, ka tu būsi gudrāka,� viņ� kā no aug�as izmeta un reizē noņēma cepuri, kas tam pēk�ņi likās necie�ami smaga. �Par ārstu kļūt! Tu ta�u zini tikpat labi kā es, ka tad jau no bērna dienām jāmācās. Jau tas fakts vien, ka tu neproti latīniski, ka tu neesi gājusi ģimnāzijā...�

�Es protu latīniski,� viņa iesaucās. �Es mācos jau veselu gadu. Es zinu diezgan daudz, lai varētu izturēt universitātes iestāju pārbaudījumu. Ļauj man pamēģināt, tēvs. Es visu iemācos ātrāk nekā zēnu lielākā tiesa. Ja tikai dabūtu ministrijas atjauju � to ta�u Aleta Jakoba ari dabūja...�

Asi un skaidri viņ� atkal acu priek�ā redzēja savu pa�a studiju laiku, daudzus sīkus notikumus, kas tam sen likās piemirsu�ies. Sekcijas zāli, rupjos jokus, kādus viņi tur bija plēsu�i, priek�lasījumus un praktiskos darbus, kur rādīja pacientus ar ādas slimībām, un kur ar skarbiem un rupjiem jokiem runāja par lietām, ko sieviete īstenībā nemaz nedrīkstēja zināt. Tā ta�u bija neiespējama liela, ka meitenei, viņa mīļajam, nevainīgajam bērnam būtu jādzird un jāzina tādas lietasl

�Izmet �īs domas reizi par visām reizēm no prāta!� viņ� iesaucās strupi un tik vienaldzīgi, cik vien varēja. �Varu iedomāties kā tu esi nākusi pie �ādām iedomām � ja es tev da�reiz atjāvu darbā palīdzēt, tu tūliņ iedomājies, ka esi jau pusē ārsts! Nē, mīļais bērns, ja ir kāds sievietēm tie�ām nepiemērots arods, ko sieviete tie�ām nekad nevar izpildīt, tad tas ir ārsta darbs, kas cilvēkam ik dienas liek pieskarties dzīves vislielākajam postam un netīrumiem.�

�To zinu jau iepriek�,� viņa mierīgi piekrita, �bet zinu arī, ka jau sen studētu medicīnu, ja būtu zēns, jo man ir iedzimtas dāvanas �im arodam. Tu ta�u pats to atzini. Tas ir mujķīgs aizspriedums, it kā sieviete nevarētu sasniegt to pa�u ko vīrietis, un es pasaulei pierādī�u...�

�Tu pasaulei nepierādīsi nekā cita,� dusmīgi iejaucās tēvs, �kā tikai to, ka meitenes vieta ir mājā, kamēr tā apprecas � un tad, ja tai ir kādas zinā�anas mūsu arodā, viņa var tās izlietot mājas dzīvē un pie saviem bērniem! Tagad redzu, ka tev sakāpusi galvā Berkhoutu meiteņu pļāpā�ana, un tu esi ļāvusi nezin ko iestāstīt tai trakajai zilzeķei, kas tagad dzīvo pie viņām un diem�ēl ir tavas mātes māsīca.�

Viņa juta, ka zaudē mieru. Cik daudz savādāku viņa �o sarunu bija iedomājusies! Viņa nekad nebija domājusi, ka tēvs tūlīt piekritīs, ta�u bija cerējusi, ka viņ� sapratīs tās vēlē�anos un prātīgi to pārrunās.

�Man ir tiesības izmēģināt,� viņa iesaucās tikpat strauji kā tēvs. �Man ir tiesības sevi pārbaudīt! Ja redzē�u, ka to nevaru...�

�Tiesības!� viņ� dziļi sa�utis pārtrauca. �No kura laika bērni ar vecākiem runā par savām tiesībām? Skuķi, pagaidām tev ir tikai pienākumi, un tavs pirmais un galvenais pienākums ir paklausība un godbijība.�

Viņ� atkal uzlika cepuri un sāka soļot tik ātri, ka viņa tikai ar pūlēm varēja tam tikt līdzi. �Vienkār�i vairāk nekā neteikt,� viņ� apņēmās, �...un uzskatīt �o lietu par nokārtotu uz visiem laikiem.�

Pagāja minūtes. Tad viņ� atkal izdzirda tās balsi, kas skanēja līdz �im nedzirdētā vēsā pa�apziņā. �Tēvs, rudenī es bū�u pilngadīga, un esmu nolēmusi tad studēt medicīnu arī bez tavas piekri�anas.�

Viņ� strauji pagriezās tai pretī. �To mēs vēl redzēsim!� viņ� īsi un apsvērti iesaucās, �ar ko tad tu samaksāsi studijas, ja es tev nedo�u ne centa... vai saproti, ne centa tādiem nolūkiem?�

�Silvēnas jaunkundze,� teica Līze, kas, iek�ēji visu savaldību zaudējusi, ārēji palika arvien mierīgāka, �Silvēnas jaunkundze, kas diem�ēl ir mātes māsīca un ko tu nupat nosauci par trako zilzeķi, man aizdos vajadzīgo summu.�

Ārstam bija tāda sajūta, kā kad viņa sarkanā un karstā galva draudētu saplīst gabalos. Viņ� atrāva roku un tik strauji aizgāja tālāk, ka meita tam vairs nevarēja tikt līdzi. �To mēs vēl redzēsim...� viņ� pastāvīgi atkārtoja un ar saviem rupjajiem zābakiem aizspēra oļus no ceļa: �Velns lai parauj, to mēs vēl redzēsim...�

Tuvu pie ieejas bija Kornfeltu dzimtas kapi. Godbijīgi cepuri rokā turēdams, kapracis pienāca viņam klāt un stāstīja, ka bargajā ziemas salā nosalu�as efejas ap kapa sētu. Viņ� ļāva vīram runāt un vienaldzīgi pamāja ar galvu. Viņa skatiens slīdēja pār granīta plāksni, kur bija iekalti vārdi: �Lodeviks Kornēlijs Komfelts, 1786. � 184 9. Dievbijība ir visas gudrības iesākums... un Agate Sofija Spīgele, 17 94. � 1867., viņa uzticīgā un paklausīgā sieva�.

Villeins Veismanis reti kad bija sirsnīgi sapraties ar savu iedomīgo sievastēvu, bet tagad viņ� svinīgi un gandrīz dziļā aizkustinājumā noņēma cepuri tā priek�ā. �Dievs debesīs,� viņ� noteica savā nodabā, �viņ� zināja, kas jādara, lai bērnus izaudzinātu un ieradinātu paklausībā. Pret viņa gribu neviens nevarēja sacelties! Kad viņa būs pilngadīga... Vai no Lodevika meitām es kādreiz būtu tādus vārdus dzirdējis?�

Klāra Komfelle iznāca no lielās lepnās mājas durvīm Bretstrātā tie�i tai mirklī, kad tēvs pārnāca un jau turēja atslēgu rokā. Viņa ievēroja, ka tēva seja bija dvēseles sāpēs saviebusies, un kā viņ� pūlējās tai gai�i pasmaidīt. �Vai gribi draudzenēm parādīt savu jauno vasaras ģērbu?� viņ� vaicāja vecajā zobgalīgi sirsnīgajā noskaņā, kas rei�u reizēm it kā nejau�i pārtrauca vēso pieklājību, kādā tie tagad mēdza sarunāties. Tai pa�ā mirklī viņ� redzēja, cik muļķīgs bija viņa jautājums. Viņa meita atkal bija ģērbusies vienkār�ajā tum�i pelēkajā ģērbā ar cieto melno salmu cepuri, par ko Aleida vēl vakar bija zobojusies un �ēlojusies.

�Es... es tie�ām nespēju greznās drēbēs rādīties ļaudīs, kamēr pilsētā vēl valda tāds posts un nabadzība,� viņa atbildēja sāpēs pietvīkusi un tajā klusajā, drusku pa�mīlīgajā noskaņā, ko tā viņam par neizteicamu sa�utumu pēdējā laikā bija pieņēmusi. Viņa tam vēl pamāja ar bālo nopietno seju, un jau bija ātri noskrējusi lejā pa kāpnēm un nozudusi tuvākajā �ķērsielā.

Profesors Komfelts iegāja savā mājā, savā bagātajā, rūpīgi kārtībā turētajā mājā, kuras klusā, stīvi svinīgā noskaņa tam pēdējās nedēļās gandrīz aiz�ņaudza elpu. Sulainis � Aleida bija prasījusi, lai pieņem vēl vienu apkalpotāju, vīrieti � bez trok�ņa spodrināja lielo metāla zvanu un pakalpīgi pienāca klāt saņemt sava pavēlnieka augsto cepuri un pastaigas spieķi. Tad viņ� ātri kungam pa priek�u uzskrēja aug�ā pa platajām kāpnēm darbistabā atvērt slēģus un aiztaisīt logus. Dāvids Komfelts brīdi palika stāvot pie loga un domīgi noskatījās ar kapli un lāpstu rūpīgi koptajā vientuļajā dārzā ar augstajiem kokiem, biezajiem krūmiem un plāno zāli, kas lāgā negribēja augt. Dārzs bez saules, kur puķēm bija grūti � bez saules tāpat kā viņa māja, kā viņa tagadējā dzīve...

Skaistais Dāvids Komfelts pēdējos mēne�os bija stipri nosirmojis, un tagad, viegli saliecies pie loga stāvēdams, viņ� atgādināja vecu noguru�u vīru. Kur viņa atkal aizgāja? �ajā jaukajā pēcpusdienā, kad visas viņas draudzenes savos jaunākajos ģērbos pastaigājās apstādījumos vai ari kopā ar mātēm Zomerzorga kafejnīcā noklausījās strēlnieku pulka orķestra koncertu! Dro�i vien atkal pie kādas strādnieku ģimenes, kur tā ar savām maigajām rokām darīja rupju un netīru darbu, kur tā iepazinās ar vārdiem un apstākļiem, ko jauna meitene īstenībā nemaz nedrīkstēja zināt.

Kad Klāra apmēram pirms gada pēc moku pilnās sarunas, kas tam pirmo reizi atklāja viņas pārspīlētās iedomas, bija izteikusi lūgumu turpmāk pavadīt māti viņas parastajos trūkumcietēju apmeklējumos, viņ� ar sievu, kaut arī bez kādas sajūsmas, tomēr bija labprāt piekritu�i. Bet drīz vien izrādījās, ka Klāra �os apmeklējumus uztvēra pavisam citādi nekā viņas māte, kura �ādos gadījumos vienmēr ņēma līdzi kādu kalpotāju, kas nesa dāvanu groziņu. Klārtje nekautrējās mazgāt slimas sievas, rotaļāties ar savā vaļā pamestajiem bērniem un ilgi sarunāties ar neaptēstiem vīrie�iem, lai tos atrunātu no �ūpības ieraduma. Mājās viņa nekad nelūdza naudu apģērba gabaliem, pārtikas precēm un zālēm, acīm redzami, viņa to visu samaksāja ar savu kabatas naudu.

Nesen Nikolāss brālim bija aizrādījis, ka pilsētā jau sākot runāt par profesora meitas pārspīlētajām labdarības tieksmēm. Sevi�ķi Nikolāss norādīja uz briesmām, ka strādnieki, kuru nekaunīgās prasības jau tā arvien pieaugot, turīgo ģimeņu locekļu pamudināti sākot �ādu palīdzību un gādību uzskatīt par pienācīgu lielu. Bet kad Dāvids, varbūt skarbāk nekā pats vēlējās, sāka Klāru iztaujāt un mēģināja tai rādīt viņas pārspīlētās labdarības un palīdzības iespējamās ļaunās sekas, viņam vajadzēja iepazīties ar glu�i citu meitu, kādu tas savā mīļajā bērnā nemaz nebija nojautis.

Jaunava diezgan asi paskaidroja, ka viņa nevarot piekopt labdarību tādā veidā, kā to saprotot viņas aprindu dāmu lielākā tiesa, kas par saviem galda atkritumiem no nabaga ļaudīm prasot vēl pateicību. Viņa tagad esot iepazinusies ar nabadzību, fabriku strādnieku un sevi�ķi audēju briesmīgo nabadzību, audēju, kas ar visu ģimeni strādāja se�padsmit, pat astoņpadsmit stundas dienā un tomēr vēl cieta badu, salu un trūkumu. Viņai tagad esot skaidrs, ka Kornfeltu dzimtas turība galu galā esot sasniegta izmantojot �o nabagu darba tautu. Un kop� �īs atziņas viņai ne stundu vairs neesot miera, kad tā neizlietojot savu laiku un spēkus, lai mazinātu kaut nelielu �ā posta daļu. Tre�ajai personai tur neesot nekāda da|a, ja viņa negribot dzīvot tā, kā cilas bagātās jaunās dāmas. Viņa neliedzoties tēvam klausīt, viņa palīdzot mājsaimniecībā, viņa nekad neesot atrāvusies no sabiedriskajiem pienākumiem, un viņa padevusies, kad tas viņai aizliedzis piepildīt savas dzīves skaistāko sapni.

�o nopietno sarunu atceroties, Dāvids Komfelts dziļi nopūtās un tvēra ar roku pie pieres. Viņ� nevarēja �īs lietas uzņemt tik viegli kā Nikolāss, kas smiedamies bija runājis par jauno lipīgo slimību, nepaie�ot ne gads un meitenes redzē�ot, ka �darbīgā cilvēku mīlestība� neesot nekāda tīrā izprieca, un tad tās aizlauztiem spārniem atgriezī�oties pie saviem rokdarbiem un puķu glezno�anas.

Dāvida Komfelta bērni tik viegli neatgriezās. Arī Luī to nebija darījis, lai gan tas mēne�iem ilgi cieta vislielāko nabadzību un tagad kā sociālistisku laikrakstu līdzstrādnieks nenopelnīja pat ne tik daudz, lai varētu dzīvot vienkār�a strādnieka dzīvi. Tagad Dāvids pirmo reizi cīnījās ar domu, ko viņa viegli iejūsmināmais, bet pavir�ais gars tik ilgi bija atvairījis. Vai viņa tēvam toreiz bija tiesības liegt precēt Mībetji, vai tēvam vispār ir tiesības bērnu dzīvi veidot pēc savas gribas? Tagad ta�u viņ� bija tas, kas asi nostājās pretī dēla un meitiņas gribai!

Bet tad viņ� steig�us atspēkoja pamodu�ās �aubas: �Es ta�u no bērniem prasu tikai saprātīgo, es viņu piedzīvojumu trūkumam pretī ce|u savus nobriedu�os uzskatus, es mēģinu pārliecināt, kamēr mūsu tēvs izteica tikai pavēles.�

Viņ� nekad nebūtu uzspiedis meitai, ko tā pati nebūtu izvēlējusies, bet viņa tēvs to bija darījis. Viņi ar Aleidu bija klusi samierināju�ies, kad Klārtje bija iedevusi kurvīti glītajam, pieklājīgajam Jonkheram van Shagenam. Bet ja nu viņa � �ī doma tam bija moco�a, briesmīga � ja nu viņa pati gribētu precēties pret viņa vēlējumiem un plāniem? Tie�i savās labdarības gaitās viņa ta�u satikās ar cilvēkiem, kas nepavisam nepiederējās viņas kārtai! Viņ� ta�u zināja, cik palva|īga un spītīga �ī maigā meitene varēja būt. Ja nu viņam kādreiz būtu jāizvēlas � padoties vai to zaudēt?

Klārtje bija vienīgais saulstariņ� viņa dzīvē, tagad, kad dēls tēvam nopietni kaitēja sabiedriskajā dzīvē un karjerā. Jaunais sociālistu vadonis rakstīja ar tādu sirsnību un aizraujo�u sparu, kādu Dāvids viņa mierīgajā dabā nekad nebija nojautis, un tie�i tādēļ viņa pārliecība kļuva visiem zināma. Ministrs, kura dēls atklāti strādāja valsts autoritātes grau�anas darbu, bija neiespējama lieta. Dāvids, kura izredzes nākamā kabineta pārkārto�anā līdz �im bija ļoti labas, tagad no augstākas puses bija saņēmis skaidru un nepārprotamu mājienu. Bet vai viņ� ar savu iespaidu vēl varēja kaut ko panākt pie ietiepīgā dēla?

Vientuļ�, tik vientuļ� kā vēl nekad savā mū�ā jutās profesors, kad tas mājas smagajā, spiedīgajā klusumā apsēdās pie papīriem apkrautā rakstāmgalda. Kaut kur tai pa�ā mājā, to viņ� zināja, kādā pēc jaunākās gaumes iekārtotā istabā sēdēja Aleida. Un bija tikpat vientuļa kā viņ�. Laulātos draugus nekas nesaistīja kopā. Pat kopējās bēdas, ko bērni tiem sagādāja, viņus drīzāk atsve�ināja un pamudināja izteikt pārmetumus, ko tie agrāk viens otram bija noklusēju�i.

Viņa skatiens aizklīda pie tēva lielās ģīmetnes, kas tam taisni pretī karājās pie sienas. Tā bija no Lodevika pēdējiem gadiem, varenā seja kalsenumā izskatījās vēl bargāka un pavēlnieciskāka virs baltās kaklasaites un augstajiem apkakles stūriem; melnie svārki stingri piekļāvās smagajam ķermenim un lielā baltā roka svinīgi gulēja uz at�ķirtās bībeles. Viņ� nebija bijis nekāds maigais tēvs, nekad tas nebija, mēģinājis savus bērnus saprast, un tomēr tie visi neliekuļotās sērās bija stāvēju�i pie viņa nāves gultas, un viņos visos vēl bija dzīva godbijība pret viņa priek�zīmi, stingro pienākuma pildī�anas un cieņas priek�zīmi.

Tikmēr Klāra vistaisnākajā ceļā bija aizsteigusies pa vāji bruģētajām ieliņām uz jauno lielo Kornfeltu fabriku Hēreportā. Rei�u reizēm viņu gandrīz padevīgā pieklājībā sveicināja sievietes, kas stāvēja savu namiņu durvīs, vai bērni, kas uz ielas rotaļājās. Tad viņas gandrīz drūmi nopietnajai sejai pārslīdēja samulsis smaids.

Vairāk kā simts melnis pusizbūvēlajā ielā aizņēma segu austuve. Tai blakus bija vecā vilnas austuve ar kantoriem, virs kuru durvīm vēl rēgojās vecais ģēveles akmens ar dejotāju audēju pāri no 1632. gada. Klārai Komfellēi ienāca prātā pavisam citas domas nekā tās, kas pirms viena cilvēka mū�a bija modināju�as viņas vectēva un tēvo�a sa�utumu, raugoties �ajā līksmajā attēlā. �is audēju pāris dejoja. Jā, bet vai �o nabaga apspiesto un izsalku�o būtņu dzīvē vispār bija kāds bezrūpīga prieka mirklis?

Tikai, kad vārtu sargs iznāca no savas būdas un jautāja viņas iera�anās nolūku, viņa atrāvās no bēdīgajām domām un gandrīz pavēlnieciskā balsī, par kuru tā tūliņ sakaunējās, vaicāja pēc darbu vadītāja Ferbēka. Vīrs viņu pieklājīgi aizveda pāri visam fabrikas laukumam līdz kādai darba zālei un lika tur pagaidīt priek�telpā ar stikla durvīm, kur tā varēja pārredzēt visu pla�o telpu, kuru pildīja neskaitāmu rūco�u un �īksto�u ma�īnu troksnis.

Sēdēdama soliņā, ko sargs tai bija piebīdījis, viņa ziņkāri noraudzījās audējos. Neapstādamies, acis nepaceldami, tie darīja savu darbu. Viņu stāvi bija zemi, bie�i līki vai greizi izaugu�i, viņu sejas bālas un neveselīgas. Bērni stāvēja lielajiem blakus un ma�īnas noteiktībā izdarīja vienas un tās pa�as darbā nepiecie�amās kustības. Vājas, nepaēdu�as, nabadzīgi ģērbtas būtnes, da�i tikai desmit vai divpadsmit gadus veci, bet gandrīz visi jau ar vecu cilvēku paguru�iem rūpju nomāktiem vaibstiem un izdzisu�ām acīm.

Ikreiz, kad Klāra ienāca savas dzimtas fabrikā, viņai sa�ņaudzās sirds, redzot to nedzirdēto negantību, kurai te, tāpat kā visās citās fabrikās, aukstasinīgi ļāva notikt. Protams, par �o ne�ēlību sāka runāt, progresīvākie to pat gribēja ar likumu ierobe�ot, bet lielākā tiesa, un pat cēli, godprātīgi cilvēki, kā viņas pa�as tēvs, to sauca par sociālu nepiecie�amību, ka bērni, kam vajadzēja mācīties, rotaļāties un priecāties saskaņā ar visu bērnu tiesībām, tur pastāvīgi trok�ņainās telpās strādāja, mocījās no pieciem rītā līdz astoņiem vai deviņiem vakarā.

Viņa labi zināja, ļaudis to turēja par slimīgi jūtelīgu un izsmēja. Tā ta�u bija nabaga audējiem īstā laime, ka bērni palīdzēja pelnīt � tas viņus arī aizkavēja klejot ielās, kur tie būtu mācīju�ies tikai ļaunas un bezdievīgas lietas. Tēvocis Nikolāss bija mēģinājis to pamācīt, kad viņa reiz bija ļāvusi sirdij vaļu. Tā jau bija liela svētība, ko atnesu�as tvaika ma�īnas � agrāk strādniekam vajadzēja gadiem mācīties un ievingrināties, kamēr tagad iesācējs varēja padarīt gandrīz tikpat daudz, cik vecais strādnieks, kas bija fabrikā jau gadu desmitiem. Bez tam bērnu darbs vecākiem bija vienīgais glābiņ�, jo tas apdraudētajām Holandes austuvēm ļāva, kaut arī ar pūlēm, izturēt angļu un vācu konkurenci. Nemiera cēlāji un fanātiķi, kas gribēja noliegt bērnu nodarbinā�anu, gribot apgriezt kaklu rūpniecībai, un esot bēdīgi, ka tāda labi audzināta jaunava kā Dāvida Komfelta meita ļaujot neprātīgām valodām sev sagrozīt galvu! �o sarunu atceroties, jaunavai sakāpa acīs nevarīgu dusmu asaras. Ko viņa varēja celt pretī �iem argumentiem, viņa, dumja sieviete, kas nebija mācījusies loģiski domāt?

Klāra pazina da�us no tiem vīriem, ko tā tagad redzēja darbā, zināja viņu mājas rūpes, slimības, nesaskaņas, viņu �ūpību, lietuvēna slogam līdzīgās bailes no augļotāja namsaimnieka un ķīlu' nama posta. Agrāk viņa bija �o un to panākusi ar darbu vadītājam Fer-bēkam vai vēl labāk � abiem tēvo�iem pa�iem teiktu vārdu. Komfelti nebija ļaunākie starp darba devējiem, ne vienu reizi vien tie bija ar naudu atbalstīju�i �aklu strādnieku, kas kādas nelaimes dēļ ar savu ģimeni bija nonācis trūkumā un iekritis parādos, un da�u vecu veterāni, kas vairs nevarēja izpelnīt akorda algu, ievietoju�i sirmgalvju namā vai diakonijas patversmē.

Pēdējā laikā Klāra �ādās lietās gan parasti bija griezusies pie Heiņa Komfelta, tēvo�a Ābrama vecākā dēla. Viņa pali sev negribēja atzīties, kāda iemesla dēļ tā tagad bija vaicājusi pēc meistara Ferbēka, jo Heinis dro�i vien bija fabrikā.

Viņa sameklēja svārku krokās somiņu un izvilka piezīmju bur-tnīciņu. Jā, viņai vajadzēja runāt par Korfera bērniem, kas pēc mātes izteicieniem jau divas reizes �spļāvu�i asinis�, par Janu Smētu, kas, sestdienas vakarā mājās pārnācis, atkal sīki un smalki dzērumā sadauzījis visus traukus, par... Skrejo�o siksnu nemitīgajā troksnī viņa nedzirdēja, kā atvērās durvis. Pēk�ņi tā uz pleca sajuta roku, lielu stipru roku. Viņai izspruka izbaiļu kliedziens, bet lai pa�ā laikā tā sajuta uzplūstam siltu prieka straumi un asinis strauji iesitamies vaigos.

�Labdien, Klārtje,� viņa izdzirda pazīstamo vīri�ķīgi dobjo balsi, �vai nenāksi man līdzi kantorī? Te jau pats savus vārdus nevar dzirdēt.�

Mazajā istabā, ko tas bija sev iekārtojis fabrikas vecākajā daļā, pie veltuves, nebija daudz vairāk mēbeļu kā vecs prie�u koka rakstāmgalds un otrs liels galds ar da�ādiem zīmējumiem un plāniem. Tikai ar spēcīgo stāvu un veselīgo sejas krāsu viņ�, tāpat darba drēbēs ģērbies kā citi, at�ķīrās no saviem strādniekiem. Viņa vaibsti bija rupji, rokas rādīja darba pēdas, un Leidenas tautas izloksne, ko tas bija mantojis no savas mātes, bija dzirdama katrā viņa izteiktā teikumā. Lai gan arī viņ� piederēja pie tiem trim Zīnljes Potas bērniem, ko Ābrams Komfelts pēc gadiem ilgā �nelikumīgā sakara�, kas deva vielu ģimenes sarunām un sa�utumam, 1854. gadā atzina par saviem, ta�u tas bija visiem zināms noslēpums, ka Heinim tāpat kā viņa māsai Dortjei nebija nekādu tiesību uz �o cienījamo vārdu, ko vecā Lodevika laikā lāda �lautas vazaņķe� ar savām atvasēm nekādā ziņā nebūtu drīkstējusi valkāt.

Uz �ā vienkār�ā, satiksmē ar ciliem ļaudīm bie�i stūrainā un neveiklā jaunā vīrie�a pleciem pēdējā laikā gūlās liela daļa fabrikas vadības, lai gan abi vecie kungi to negribēja atzīt. Kaut arī viņ� bija pavisam cits cilvēks nekā tie elegantie visās sabiedrības un viesību sarunās veiklie jaunek|i, ar kādiem Klāra līdz �im bija satikusies, tomēr divu gadu studiju laiks, ko tas bija pavadījis kādā lielā ang|u austuvē, viņam bija pie�ķīris vaļsirdību un zināmu izturē�anās vieglumu, kura trūka viņa mātes ciliem bērniem.

Klārai viņ� dro�i vēl ilgu laiku būtu palicis sve�s kā citas pasaules būtne, ja kādu pēcpusdienu � no tā laika bija pagājis tie�i pusgads � kad viņa fabrikā bija ievākusi ziņas par kādu vairākkārt paģību�u bērnu, alva|inājumā aizgāju�ā darbu vadītāja Ferbēka vietā viņu nebūtu pieņēmis un sniedzis tai vajadzīgās ziņas �is jaunais cilvēks. Jau no pirmajiem viņa teiktajiem vārdiem tā bija sapratusi, ka �is jauneklis strādnieka drēbēs lai bija gandrīz tuvāks nekā labi ģērbtie jaunie kungi, kas mēdza nākt viņas mātes mājā. Viņ� juta līdzi trūkumcietējiem un tāpat kā Klāra redzēja netaisnību, ko tas savā vēl atkarīgajā stāvoklī tikai niecīgā mērā varēja novērst. Daudz nerunādams, viņ�, kur vien varēdams, bija palīdzējis ar naudu vai personīgu iejauk�anos; tikai vēlāk viņ� pārvarēja kautrību jaunās sabiedrības dāmas tuvumā un arvien lielākā kvēlē runāja par sociālās dzīves uzlabojumiem un pārmaiņām, kas neizbēgami bija sagaidāmas arī kūtrajā un iepaka| paliku�ajā Holandē.

Jaunava arvien bie�āk un ilgāk pakavējās Heiņa kantorī; arvien skaidrāk jaunais vīrietis savai uzmanīgajai klausītājai attēloja lielās lietas, ko tas gribēja darīt, tiklīdz tēvs tam dotu direktora vietu un iespītīgais tēvocis Nikolāss beidzot aizietu sen pelnītajā atpūtā. Kaut arī sākumā vēl nevarētu iekārtot koncertzāli fabrikas darbiniekiem, kādu tas bija redzējis Glāzgovā, tad viņa vadībā fabrika vismaz maksātu atsevi�ķi par katru virsstundu, bērnu darbu ierobe�otu vairāk kā par pusi, un par visām lielām ierīkotu rotaļu laukumu zem brīvas debess, kur pusaud�i strādnieki varētu baudīt gaisu, brīvību un drusku dzīvesprieka!

�o rotaļu laukumu viņa gribot ņemt savā ziņā, bija teikusi jaunava, kas labi redzēja maz izglītotā jaunekļa garīgo cēlumu un sirsnību viņa gādībā par bērniem; viņa gribēja bērniem lasīt labas grāmatas, mācīt mīlēt puķes un stādus un par visām lielām jaunajās sirdīs darīt dzīvu Dieva vārdu. Pirmajās reizēs viņi bija atvadīju�ies pieņemtā vēsumā, bet ikreiz, kad Klāra pēc �ādām sarunām devās mājup, debesis viņai likās augstākas, dzīve cēlāka un sirds laimes pilna: ziedoties un strādāt kopā ar cilvēku, kas saprata viņas jūtas, kas gribēja būt viņas vadonis un palīgs!

Ta�u pamazām jaunajā vīrietī bija notikusi pārmaiņa, ko tā sākumā negribēja ievērot, bet par kuru tā tagad domāja ar samulsumu un kaunu. Uzrunu �māsīca� viņ� bija apmainījis ar viņas vārdu, un tagad viņ� to sauca kā labu draudzeni par Klārtji; arvien bie�āk viņ� sarunas dedzībā pieskārās tās rokai, reizēm viņ� to uzlūkoja ar tik dedzīgu, neizteiktu jautājumu acīs, ka viņas sirds sāka straujāk pukstēt.

Vistālākā trimdā Viņa sūtīja domu, ka starp viņiem varētu būt iespējams kaut kas tāds kā mīlestība, kurai sekotu saderinā�anās un laulība. Viņa skaidri atcerējās, ar kādiem sa�utuma un izsmiekla vārdiem tēvs bija runājis par tēvo�a Ābrama laulību! Un pret vecāku gribu precēties, to viņa nevarēja nodarīt savam tēvam, kas jau tā raizēs par bērniem bija kļuvis tik vecs, tik bēdīgs un nopietns.

Protams, viņa bija apņēmusies labāk nekad neprecēties. Brīva no mājsaimniecības va�ām, viņa gribēja savu dzīvi veltīt trūkuma mazinā�anas darba augstajam mērķim. Bet viņa bija skaidri sapratusi neizteikto nolūku, kad Heinis tai bija iedevis lasīt kādu no savām no Anglijas atvestajām grāmatām, jūsmīgi rakstītu stāstu par diviem cilvēkiem, kas bija viens otru atradu�i, kopīgi cenzdamies palīdzēt apspiestiem ļaudīm. No viņa neatlaidīgajiem jautājumiem, ko tā par lasīto domāja, Klāra, grāmatu atdodot, bija izvairījusies ar da�iem nenozīmīgiem vārdiem. Kad viņa tagad atstāja kantori un viņ� to pavadīja pāri fabrikas laukumam, Klāra viņa klātbūtnē jutās tik nemierīga un nedro�a kā vēl nekad. Viņa derdzās pati sev, jo izklaidībā un neuzmanībā tā nemaz nebija pieminējusi da�as lietas, par ko bija gribējusi jautāt, lai gan te iz�ķīrās viņas nabaga ļau�u labklājība vai nelaime. Ari jauneklis bija kluss; viņa skaidri sajuta, cik vīlies tas bija, vērojot lieti�ķo steigu, kādā tā �odien bija runājusi un pēc vissvarīgākā nokārto�anas piecēlusies, ne ar vārdu nepieskaroties viņa lielajiem nākotnes plāniem.

Un tie�i �odien, kad tie gāja garām kantora ēkai un pie vārtiem gribēja atvadīties, tēvocis Nikolāss savā istabā pienāca pie loga. Nekustēdamies, bet visu sīki novērodams, viņ� stāvēja savā iemīļotajā pozā, smailo zodu kreisajā rokā atbalstījis, zaļās brilles pierē atstūmis, kamēr labā roka turējās melnajos cie�i aizpogātajos svārkos. Kalsenais vecais vīrs stāvēja taisns kā svece, viņa pelēko matu pēdējās atliekas bija saslēju�ās aug�up kā satīram, un ap viņa bālajām, plānajām lūpām rotājās ļauns smīns. Izsmiekla pilnais galvas mājiens, ar ko tas atbildēja Klārtjes laipnajam, godbijīgajam sveicienam un zīmīgā slimo acu mirk�ķinā�ana viņai runāja skaidru valodu. Viņa zināja, ko tēvocis Nikolāss sevī domāja � vai viņa savās attiecībās ar Heini nebija gājusi par tālu, vai viņa nebija pārkāpusi likumus, kuriem neviena jaunava nedrīkstēja spītēt? Ja nu tēvocis Kiāss, kas kungu klubā ik dienas satika viņas tēvu, tam pastāstītu �o lietu savā uztvērumā...!

Viņa bailīgi izstiepa roku, gandrīz neiedro�inādamās pacelt jauneklim pretī asaru pilnās acis. Vienaldzīgajos vārdos, ko tas viņai izteica, slēpās tik sirsnīgs lūgums, kādu tā viņa balsī nekad nebija sajutusi: �Tātad parit, � parit tu man pastāstīsi, ko dara Harmena Smēla zēns!�

Viņa nezināja, ko bija nomurminājusi atbildei, neredzēja ceļu, pa kuru, acis nepacēlusi, aizsteidzās. Viņas sirdī bailes cīnījās ar apziņu, ka nenovēr�ami tuvojās kaut kas brīni�ķīgs, vainas sajūta ar gavilējo�o pārliecību, ka tas, kas notika starp Heini un viņu, bija labs un tīrs.

Izmisumā viņa tai pa�ā vakarā nometās ceļos pie gultas. Viņas domas nespēja atraisīties no skumjā, rai�u pilnā skatiena, ko tā bija redzējusi tēva acīs. Pēc vakariņām, aizbildinādamās ar galvas sāpēm, viņa bija aizbēgusi no galda. Vai viņa nekad vairs nedrīkstēja Heini redzēt, vai viņai dzel�ainā apņēmībā vajadzēja izvairīties no katras satik�anās? Viņa ta�u nevarēja būt bez tā, bez siltuma, kas spīdēja viņa acīs, bez viņa rokas spēcīgā spiediena, rokas, kas bie�i tik zīmīgi pieskārās viņas rokai. Un tomēr... savam tēvam, ko tā visu bērnības laiku bija apbrīnojusi un dievinājusi, viņa nevarēja darīt tādas sāpes. Viņa nevarēja iedomāties kā tā kādreiz ielu pie viņa un tam teiktu: �Tēvs, mēs ar tēvo�a Brauna dēlu gribam precēties.� �Tev būs savu tēvu un māti godāt,� viņai skanēja ausīs. Bet tai pa�ā bībelē stāvēja rakstīts, ka sievietei būs pieķerties tam vīram, ko tā mīl.

�Kungs, es esmu tava zemā kalpone,� viņa izmisusi lūdzās, �rādi man ceļu, lai noliek tavs prāts...�

Pagāja vairāk kā nedē|a, kamēr Klāra Kornfelte atkal iegriezās �Leiputrijā�, kur tā tūliņ devās uz Heiņa kantori. Viņa gribēja tam teikt, ka tā uz ilgāku laiku atstā�ot Leidenu. Viņas māsīca, Kējetjes Veismanes otrā meita, kas ar māsu Līzi labi nesalika, aicināja viņu kopt jaundzimu�o meitiņu. Tā kā Agate dzīvoja viņpus Zuiderzeja, Vinsotenā kā vietējā birģermeistara kundze, tad viņiem, Klārai un Heinim, bija jā�ķiras uz ilgāku laiku. Lai viņ� saprotot tās stāvokli, samierinoties ar nenovēr�amo, un kad tā pēc gada ceturk�ņa pārbrauk�ot, viņ� varbūt to jau bū�ot aizmirsis.

Viņa jau gribēja pieklauvēt un atvērt kantora durvis, kad tā cauri koka sienai izdzirda satrauktu dimdo�u balsi. Viņa apjukusi apstājās.

Tas bija tēvocis Abrams, un tagad Heinis dedzīgi atbildēja... Viņa apzinājās, ka nedrīkstēja palikt stāvot un klausīties tēva un dēla sarunu... Bet tie�i tai mirklī, kad viņa pagriezās un atkal paņēma rokā ��lepi�, tā izdzirda asāko, smalkāko tēvo�a Nikolāsa balsi, kas pieminēja viņas pa�as vārdu! Pārsteigumā un izbailēs, kas tai lika atspiesties pie �aurās ejas ka|ķiem balsinātās sienas, viņa pret savu gribu dzirdēja �ādus vārdus:

�Vai nu Klāra dara tevi traku vai tu viņu, tam nav liela nozīme. Man svarīgi tikai tas, lai �ī pieglaimo�anās tautai reizi par visām reizēm beigtos. Te mums kas sakāms, tavam tēvam un man, un mēs negribam, ka mūsu veikala lietās iejaucas zaļi zēni un pārspīlētas jaunas skuķes.�

Vecā vīra asos, noteiktos un runātāja miera dēļ tik griezīgos vārdus aizskaloja viņa jauneklīgā brālēna pārgalvīgā runas straume. �Es vairs neesmu nekāds zaļais zēns un man nav nekādas patikas vēl ilgāk mētāties par mācekli �ai fabrikā, kur man nav tiesības pat izsniegt da�us centus bērnam, kas mūsu darba nomocīts aiziet bojā. Ja jūsu jaunībā tā bija, ka tēvs pieaugu�u dēlu varēja vadīt pavadā kā muļķa zēnu, tad tagad, paldies Dievam, pienāku�i citi laiki. Es padaru desmitreiz vairāk darba nekā jūs par abiem kopā, turklāt nesaņemu pat ne likdaudz kā darbu vadītāja palīgs, pat ne tikdaudz, lai varētu...�

�Ko varētu?� iejaucās Ābrama varenā, skarbā balss. �Vai tu. varbūt gribi? Jaunais kungs varbūt staigā uz līgavaiņa kājām? Vai tu iedomājies, ka tēvocis Dāvids tev uz �ķīvja pasniegs savu meitu? Vai arī, ka cienīgā jaunkundze precēs tādu puiku kā tevi... Tikai tādēļ, ka viņai tagad labpatīk netīrām sievām kreklus mazgāt un tur klāt piederīgos bērnus turēt uz zināma trauka, � tāda jau tagad ir labāko aprindu jauno dāmu mode!�

Pērkona balsī smiedamies, viņ� baudīja pats savu joku, kamēr tēvocis Nikolāss savā spalgajā balsī smējās līdzi. Tad iestājās dīvaini draudīgs klusums, kas Klāru piespieda bailēs atkal atbalstīties pie sienas... Jo arī aizvērtām acīm viņa zināja, glu�i kā kad tā skatītos caur durvju spraugu, ka Heiņa lielā spalvainā roka tagad drud�aini spieda smagu dzelzs gabalu, nolauztu ma�īnas da|u, ko tas mēdza uzlikt uz sava zīmējamā galda papīra lapām!

Viņa atviegloti uzelpoja, kad izdzirda vismaz tā vārdus; viņa balss gan skanēja grūti, ar pūlēm apvaldīta.

�Atstāj Klāru Kornfelti labāk mierā, tēvoci! Par viņu te nav runa. Mēs te runājam par jauno Ferstoru, ko tas nekrietnais �ūpa Smēts sasitis zilu, un kas vakar bija tik vāj�, ka nevarēja kājās noturēties.�

�Tik vāj�...,� Nikolāss zobojās, �ak, visa �ī Ferstoru dzimta, tēvs un dēlu kungi. Vislabāk viņiem patīk sabāzt rokas kabatās un staigāt apkārt. Un Smēts, protams, viņ� reizēm mīl iemest, bet viņ� ir viens no labākajiem audējiem visā fabrikā.�

�Un tagad tu prasi,� iejaucās Ābrams � jaunava varēja dzirdēt, kā tas neveikliem, smagiem soļiem staigāja pa istabu � �lai mēs tāda pērtiķa, trīspadsmit gadus veca puikas dēļ jaucam visu fabrikas reglamentu... no viena puna pakausī un da�iem zilumiem tas vēl kājas neatstieps. Tādus es arī zēna gados dabūju, kad tēvs mani ņēma nagos, un galu galā es tomēr vēl izaugu par kārtīgu cilvēku.

�Jans Ferstors,� Heinis atkal iesāka, un Klāra varēja dzirdēt, ka viņa balss drebēja, ��is zēns jau trīs reizes spļāvis asinis, tēvs, �is bērns ir slimīgs. Un vakar, kad Smēts to atkal tā piekāva, viņ� tikai pēc pusstundas varēja piecelties kājās. Un tagad tēvocis Ni-kolāss grib viņu atlaist tikai tādēļ, ka tas da�as reizes nav bijis darbā un ka Smēts nevarot ar viņu strādāt...�

�Vai mums te ir fabrika vai labdarības iestāde?� Nikolāss ar klusu izsmieklu vaicāja. �Es gribētu redzēt, kā mums pēc gada klātos, ja mēs rēķinātos ar lavu mu|ķīgo jūtelību.�

�Jūs ar to rēķināsieties. Jūs darīsiet, ko es prasu, un zēnu, kad tas atkal varēs strādāt, liksiet pie cita priek�strādnieka, un maksāsiet tam algu, kamēr viņ� slims gulēs mājās.�

�Jods un pērkons, nē,� tēvs nikni iesaucās, �Ferstora zēns �orīt atlaists, un tā paliek. Mēs gribam redzēt, kam te noteik�anai�

�Un jūs domājat, ka es tik vienkār�i apmierinā�os?� Ari Heinis tagad vairs nevarēja savaldīties. �Ja tāda ir jūsu � noteik�ana! Labi, tad varat noteikt vieni, bet tad es tai būdai atmetu ar roku... Tad lūkojat pa�i, kā tiekat galā bez manis...�

Iestājās īss klusuma bridis, ko pārtrauca ņirdzīgi vecā tēvo�a smiekli. Abrams aizsmacis un nedro�s jautāja: �Tu atmet ar roku? Ko tas nozīmē?�

�Tas nozīmē, ka es aizeju no �ejienes, no pilsētas, no visas mūsu zemes. Es jau zinu, ja reiz bū�u projām, tad es vairs atpaka| nenāk�u �ajā miegainajā zemē, kur viss grozās ap liekulīgu pieklājību, ģimenes labo slavu un to, cik kuram nolikts bankā.�

�Tā jūs visi domājat, kamēr esat divdesmit piecus gadus veci...� Tēvo�a Nikolāsa balss pēk�ņi skanēja daudz lēnāk, gandrīz kā mierinot. �Es arī toreiz tā domāju, ka �eit Holandē nekas nav iesākams, ka te dzīvo tikai miegaini un aprobe�oti ļaudis. Bet kad paliek vecāks, tad redz, ka mūsu cieņai un mūsu mērenībai ari ir savas labās puses.�

�Manis dēļ jūs varat peldēties savā cieņā un savā mērenībā,� jauneklis iesaucās. �Es negribu palikt bagāts no sviedru darba, es sevi neturu par cienījamu vīru tādēļ, ka tēva vectēvs un vecvectēvs tie�i tāpat izsūku�i savus audējus kā jūs to tagad darāt. Es arī piederu pie �iem nabaga ļaudīm, tāpat kā mana māte, ko bagātie radi viņas zemās kārtas dēļ atstūmu�i pie malas. Es dzīvo�u, lai palīdzētu tautai, es gribu cīnīties ar nabadzību un postu... un tā kā �eit es to nevaru, tā kā �eit neviens nesaprot, ka arī nabadzīgajiem ir tiesības cilvēcīgi dzīvot... tad do�os atkal uz Angliju, un jūsu austuvē savā mū�ā vairs nesper�u kāju.�

Klārtje Kornfelte pacēla saliktās rokas pret debesīm: viņas acis bija pla�i ieplestas un pilnas asarām. Viņai �is vienkār�ais puisis ar savām rupjajām kustībām un vienkār�ās tautas valodu bija kļuvis par varoni, par starojo�u svēto Miķeli. Tagad viņa zināja, ka tās vieta bija pie viņa.

Atsprāga kantora durvis, un iekams tā attapās, iekams paguva apslēpt aizkustinājumu, viņ� stāvēja tās priek�ā. �Klāra!�

Viņa dzirdēja apjukumu, bet tad arī prieka gaviles viņa balsī. Pēk�ņi viņa aizmirsa sievi�ķīgo atturību, kas tai visu jaunas meitenes mū�u bija mācīta. It kā neredzamas varas pavēlei paklausot, viņa izstiepa rokas tam pretī.

�Nāc projām no �ejienes,� viņ� asi uzsauca, �viņi nedrīkst tevi �eit redzēt!�

Viņ� to ne�ēlīgā steigā aizrāva līdzi, tā ka �lepe tai izslīdēja no rokas un vilkās gar zemi, un viņas garais melnais plīvurs sapinās ģērba pogās.

Viņ� to vilka cauri �auram tum�am koridoram, aug�up pa kāpnēm, tad apkārt stūrim, nomaļā aug�ieņu istabā, kur nopulējis mētājās vecais, pirms vesela mū�a Nikolāsa no Anglijas atvestais tvaika ma�īnas modelis.

Kad viņa aizelsusies atkrita pussalūzu�ā koka solā, viņ� nometās ceļos tās priek�ā un ielika savu spītīgo gai�mataino galvu viņas klēpī.

�Kopā ar tevi,� viņ� aizsmacis �ukstēja, �ar tevi gribu doties turp... �eit tu nekad ar mani nevarētu būt īsti laimīga, �eit tu slepenībā tomēr uz mani skatītos kā no aug�as lejup, tāpat kā tēvs slepeni skalās uz manu māti... Tas nu reiz ieaudzināts, tas paliek asinīs... bet tur tālumā cilvēki nedomā tik �auri, tur viss negrozās tikai ap liekulīgu pieklājību, ģimenes labo slavu un to, cik kuram nolikts bankā. Tur mēs kopā celsim savu lielo darbu... Saki man, ka tu ari tā gribi, Klārtje, apsoli, ka tu nāksi man līdzi...!�

XVII JAKOBA KORNFELTE � 1842. GADĀ

Profesora Komfelta lielajā, ar sarkanu damastu tapsētajā ēdamistabā pusdienas pagāja gandrīz mēmā klusumā. Trīs cilvēki sēdēja, it kā tiem �eit pie lielā �etrstūrainā galda nebūtu īstā vieta: meitiņa savos vienkār�ajos melnajos svārciņos �aurajā pusē, māte lepnā vīna sarkanā muarē ģērbā, plato cienīgi vēlīgo seju atspiedusi uz krokotas apkakles, ko saturēja dārga dimanta adata, un tēvs, kam rei�u reizēm slep�us pievērsās abu sievie�u skatieni, jo viņ� pret paradumu sēdēja salīcis, kā salauzts, kamēr viņa roka slimīgā nemierā burzīja vaigu bārdu vai rola|ājās ar sudraba na�a pastatni.

Aleida pirms pusdienas sākuma meitai �ukstot vēl bija ātri devusi mājienu, kad viņas abas caur priek�namu bija gāju�as ēdamistabā: tēvu �odien pēc pusdienas negaidīti esot apmeklējis Luī, kādē| viņ� acīm redzami esot |oti nelabā omā; jāizliekoties, it kā nekas nebūtu noticis, un jāsākot jautra saruna. Pēdējā laikā, kad kabineta krīze arvien ieilga, tēvs jau tā bija |oti saīdzis...

Sakarā ar �o apņem�anos tad nu arī Komfelta kundze, it kā par nelaimi vai raizēm nevarētu būt ne runa, rei�u reizēm bija izmetusi kādu piezīmi par laiku vai ēdienu, bet ne vīrs, ne meita lai pat pieklājības dēļ nebija atbildēju�i. Tā viņai nekas cits neatlika, kā aizvainotai arvien dzi|āk iespiest divkār�o zodu apkakles me�ģīnēs un arī klusēt. Viņa apņēmās tūliņ pēc ē�anas Klārtji nopietni norāt, bet tā tūliņ pēc ē�anas aizbēga, kamēr Aleida uzraudzīja darbā nesen pieņemto otru kalponi, kurai bija uzdots turpat uz ēdamgalda ar ziepju sārmu pildītā vara b|odā nomazgāt nupat lietotās sudraba lietas un kristālu. Savā istabā, nemīlīgi drūmā telpā mājas pagalma pusē, Klāra apsēdās pie loga ar melnu ādu apvilktā krēslā un mēmi raudzījās pelēkajā sienā, kas pacēlās pretī logam.

Velti viņa mēģināja apvaldīt domu vētru. �īs pusdienas vecāku klātbūtnē tai bija liku�ās necie�amas. Vai tie ko bija saklausīju�i viņas aizsmaku�ajā balsī, vai Heiņa skūpsti bija atstāju�i pēdas viņas sejā... vai katra viņas kustība nenodeva viņas noslēpumu?

Nē, nē, viņa ta�u nebija devusi zvērestu, ko viņas mī|ākais tā bija lūdzies. �Mīlu tevi...� viņa bija atzinusies, �nevaru dzīvot bez tevis.� Bet kad viņ� neatlaidās un prasīja solījumu iet līdzi arī tad, ja tēvs liegtu piekri�anu, viņa bija skumji, bet noteikti purinājusi galvu. Par spīti dedzīgā bildinātāja aizrādījumam, ka viņa jau sen vairs nepiederot pie vecāku greznās un tuk�ās pasaules, bet gan pie viņa un lielā darba, ko tie kopīgi gribēja celt.

Viņam bija taisnība. Tie�i tagad, pie galda, viņa bija jutusi, ka sēdēja starp vecākiem kā sve�iniece. Viņas sirds bija pie viņa, pla�ajās tālēs, ko tas viņai pavēra. Viņai vajadzēja parādīt drosmi un patstāvību, ko tas no viņas sagaidīja � citādi tā bija un palika tikai vāja, jūtelīga, bezrakstura būtne.

Tagad bija pienācis mirklis, nu viņai vajadzēja iet tēva istabā un runāt ar to ne vairs kā padevīgai meitiņai, nē, kā cilvēkam, kas spēja celt savu gribu citu gribai pretī. Viņai ausīs skanēja drauga dzi|ā un siltā balss: �Ja tavs tēvs tevi tā mīl, kā tu vienmēr stāsti, tad viņ� nepretosies tavai laimei... Un ja viņ� tev negrib |aut laimi, kas nesaskan ar viņa pa�a plāniem un cerībām, tad viņa sirdī nemīt īstā pa�aizliedzīgā mīlestība.�

Kad Klāra pie mazā mazgājamā galdiņa atvēsināja saraudāto seju un saglauda matus, viņa sve�u gaismā, ko tā bija aizdedzinājusi spogulim abās pusēs, izbijās no saviem .dego�ajiem vaigiem, no savādajām liesmām savās acīs. Tik satrauktu, tik nesavaldīgu viņa pati sevi nekad nebija redzējusi. Lūk, kādu viņu bija padarījusi kaislība, mīlestība un iekāre, no�ēla un grēks, visas varas, no kurām to brīdināja skolas gadu dievticība!

Māju nospieda drūms klusums, kad viņa caur priek�telpu tuvojās tēva istabai.

Caur priek�istabas logu viņa redzēja dārzu, kur tā ar Luī bija rola|ājusies bērna gados, gandrīz vienmēr audzinātājas vai mātes pa�as uzraudzībā, lai zēns viņai, meitenei, neiemācītu nerātnības vai sliktas manieres. Ar dego�ām sāpēm viņai prātā ienāca doma: �Ja es aizietu, ja darītu, ko Heinis vēlas, tad visu to es nekad, nekad vairs neredzētu...�

Viņa pagrieza durvju rokturi, viņas saltā, gandrīz nespēcīgā roka atstūma smago aizkaru, un viņa ieelpoja tās istabas pazīstamo smar�u, kas viņai visā mājā bija vismī|ākā un dro�ākā vieta: tabakas, grāmatu un sprēgājo�as kūdras uguns smar�u.

Bet tad viņa apstājās, cīnīdamās ar vēlē�anos aiziet, būt tālu no briesmīgā skata, ko tā redzēja. Pie lielā, varenam tronim līdzīgā rakstāmgalda viņa redzēja tēvu, kura stāvs asās līnijās iezīmējās pret logu � viņ� negaidīja to kā parasti, taisni lielajā krēslā atspiedies, ar siltu smaidu un izstieptu roku! Viņa galva lielo, balto roku aptverta, bija noliekta pār galda za|o pārklāju.

Viņ� nedzirdēja tās tuvo�anos pār biezo grīdsegu. Viņai trūka drosmes to uzrunāt. �ajā mirklī, kad tā �o stipro pa�apzinīgo vīru, savu jautro, apbrīnoto tēvu pirmo reizi mū�ā redzēja salīku�u, salauztu, viņa juta, cik ļoti tā viņu mīlēja par spīti visām uzskatu prete�ķībām.

Viņu, kas to bija sargājis un lutinājis, kas bija līdzi pārdzīvojis viņas bērni�ķos priekus, bērni�ķās sāpes, kas, pēc grūta, svarīga darba mājās pārnākot, vispirms bija apjautājies par viņu � kas nekad neļāva dienai beigties, viņu nenoskūpstījis un kopā ar viņu nenoskaitījis vakara lūg�anu. Un kas � tagad viņa to baigā skaidrībā saprata � viņas mīlestībā bija meklējis un atradis atvielojumu tam, ko viņam liedza vēsā, pa�mīlīgā sieva.

Vai viņa bija tēva dziļo bēdu iemesls? Vai tēvocis Nikolāss bija atklājis viņas noslēpumu? Bat māte ta�u nupat bija stāstījusi par Luī un viņa apciemojumu...

�Tēt,� viņa beidzot teica, klāt piegājusi. Kad viņ� satrūcies pagrieza seju, viņa redzēja, ka tas bija raudājis. Sakaunējies, apjucis viņ� novērsās un melno svārku kabatā meklēja mutautiņu. Bet viņa jau nometās ceļos tam blakus un ar savu lakatiņu maigi glāstīja viņa acis un vaigus, tik maigi, it kā viņ� būtu bērns, ko tā gribētu mierināt. Viņa �ukstot iesāka: �Saki ta�u man to, tēvs... varbūt tas līdzēs, ja mēs kopā to pārrunāsim...�

Viņa drebo�ajām lūpām apvijās sāpīgs smaids; pēk�ņi viņ� dedzīgi saspieda rokās tās seju. �Tu!� viņ� spēji iesaucās, �tu esi pēdējais, kas man atlicis, tu ta�u neiesi projām no manis... Vai ne, mana mazā meitene... manu saulstariņ?�

�ajos kvēlajos vārdos klausoties, viņa apmulsusi nolaida acis. Viņ� nebija radis izteikt tādus vārdus, viņi abi nebija radu�i tā runāt par mīlestību, ko tie viens pret otru juta.

Bet tad viņ� atkal savaldījās, saslējās krēslā taisni un pastāstīja, ka �odien glu�i negaidot atnācis Luī, lai gan tie jau vairāk kā gadu neesot runāju�i. No viņa bālās, pārvērstās sejas tas tūliņ sapratis, ka noticis kas nopietns, un tūliņ to saistījis ar mājienu, ko tam �orīt agri bija devis kāds draugs, kas strādāja tieslietu ministrijā. Luī bija savā sociālistu avīzītē uzbrucis armijai, un �ajā rakstā bija minēts ari karaļa vārds. Raksts bija parādījies jau pirms da�ām nedēļām; acīm redzami, viņa ienaidnieki tikai vēlāk bija to pamanīju�i, un �orīt tam bija paziņots, ka pret viņu celta apsūdzība un ka sagaidāma viņa apcietinā�ana.

Tēvs saprata ātrāk nekā dēls, ka aiz �īs rīcības slēpās kāds slepens politisks nolūks. Tas bija paņēmiens, ar kuru gribēja uz visiem laikiem iznīcināt viņa izredzes uz ministra vietu. Jo īstenībā bija vairāk kā ap�aubāmi, vai attiecīgajā rakstā tie�ām varēja saskatīt majestātes apvainojumu. Bet jau tas vien, ja visi zinātu, ka profesora Komfelta dēls ar pilnu vārdu publicējis tādu rakstu... Bet dēlam bailes no cietuma bija pēk�ņi laupīju�as visu spītīgo lepnumu. Viņ� tēvam izlūdzās kādu naudas summu, lai visātrākā ceļā varētu atstāt Holandi!

Dāvids bija ar pirmo vilcienu aizbraucis uz Hāgu pats runāt ar prokuroru un, ja iespējams, novērst briesmīgo sitienu savai dzimtai un savam vārdam... �Un kad Luī gāja projām, tēt, varbūt jūs �ķīrāties uz daudziem gadiem � tad ta�u jūs beidzot izlīgāt?�

Profesors skumji purināja galvu. �Viņ� teica, ja justīcija tādā veidā kļūstot par politisku intrigu riku, tad korupcija pie mums esot daudz lielāka nekā viņ� ar saviem partijas biedriem domājis!�

Viņ� redzēja Klāras izbaiļu un nesapra�anas pilno skatienu. Viņ� jau gandrīz sev pārmeta, ka par visām �īm lietām runāja ar meiteni... bet viņ� nevarēja sev liegt runāt; arvien no jauna viņ� iesāka par

�o notikumu, arvien citos, ar pūlēm meklētos vārdos. Jo viņ� skaidri zināja: tiklīdz tas beigtu runāt par Luī, viņam vajadzētu klausīties tās vārdos, un viņa runātu par to briesmīgo lietu, no kuras Nikolāss to �ai pa�ā nelaimes dienā ar da�ām sarūgtinātām rindām bija brīdinājis...

Viņas pa�as mīļās lūpas tam teiks, ka viņa mīl Ābrama ārlaulības dēlu, tās kalpones bērnu, kurai bija aizmetis savu dzīvi �is au�a, viņa jaunākais brālis. Tad viņa tam jautās, viņam, kas cerību pilnos sapņos savai meitai bija iztēlojis spo�u, laimīgu nākotni, vai viņa var precēties ar �o jauno cilvēku, kas izskatījās pēc vienkār�a strādnieka, cilvēku bez audzinā�anas un manierēm, kas tāpat kā Luī piederēja pie dumpiniekiem, pie sociālistiem. Un ja viņ� �o neprātīgo lūgumu noraidītu, jo viņ� tai pretī celtu savu tēva gribu, tad viņa tie�i tāpat kā Zārtjes meitas un Līze Veismane saslietos pret vecāku gribu un teiktu, ka tā neļaus sev atņemt tiesības uz dzīves laimi.

Klāra vēl arvien tupēja ceļos pie viņa krēsla un glāstīja lielo roku, kas bez spēka gulēja uz rakstāmgalda malas. Kā vesera sitieni viņai ausīs dunēja tēva rūgtuma pilnie vārdi par �iem cilvēkiem, kas grāva katru autoritāti, par sociālistiem, kas gan bija lieli uzbrukumos un grau�anā, bet sargājās uzņemties savas nekaunīgās kūdī�anas sekas. Un arvien viņai tad bija jādomā, ka arī Heinis piederēja pie sociālistiem... Un Heinis bija tas, kas to mīlēja, kas to gribēja darīt par savu sievu.

Beidzot lielajā istabā viss palika klusu; varēja dzirdēt gāzes sīk�anu. Ārā naktssargs, mājai garām ejot, it kā no liela tāluma skandināja savas klabatas. Kad Dāvids Komfelts atkal sāka runāt, viņa balsī trīcēja bailes: �Tagad man vairs nav neviena, tikai tu, Klārtje, neviena un nekā visā pasaulē...�

Viņa gribēja aizsargāties, pretoties mīlestībai, kas prasīja no viņas visgrūtāko, viņa gribēja minēt mātes vārdu, gribēja runāt par Dievu, par pārbaudījumiem, ko tas sūtīja par kristīgas padevības pienākumu. Bet viņa juta tikai to, ka viņa rokas to satvēra arvien cie�āk, ka viņ� to vilka aug�up, kamēr tā sēdēja viņam klēpī un pieglauda galvu viņam pie pleca... tāpat kā viņa neskaitāmas reizes bija darījusi bērna gados.

Un lai pa�ā mirklī viņa kā griezīgu pretrunu atcerējās, ka pirms da�ām stundām Heinis tāpat viņu bija apskāvis, un ka tagad viņa atmiņas par �o mirkli, par �īs aldevības reibino�o laimi sajuta tikai kā grēku pret tēvu, ko tā bija sev uzkrāvusi... jo lādas sāpes viņa tēvam nevarēja darīt.

Tagad, pēc bargā sitiena, kas to bija ķēris dēla vainas dē|... Tagad, kad viņa bēdas bija tik grūtas un lielas, un kad viņa bija vienīgā, kas to varēja mierināt. Tagad, kad viņa pirmo reizi saprata, ko tā meitenes biklumā gandrīz neapzinīgi bija centusies atvairīt no savām domām: ka tēvs un māte nebija atradu�i to laimi, par ko rakstīja grāmatās, ka tie nebija divas rokas, kas papildināja viena otru, kā lielais Bētss tik jauki mēdza teikt.

Viņa gribēja pati sevi pierunāt. Gan vēlāk viņai būs drosme par to runāt � viņa ta�u vēl bija tik jauna... arī Heinis bija tikko pāri zēna gadiem! Viņi varēja gaidīt, viņiem visa dzīve vēl bija priek�ā.

Bet sirds dzi|umā viņa saprata �o pa�apmānu. Ja Heinis reiz būs projām un sve�umā sāks savu jauno dzīvi, kad viņa griba to vairs nevadīs, viņa ietekme to vairs neierosinās... kur tad viņa ņems spēku saslieties pret tēva gribu! Protams, jau tagad bija jaunavas, kurām netrūka drosmes vecākiem spītēt, un kas savas tieksmes pēc laimes stādīja kā tiesības pretī bērna pienākumiem. Bet viņa nepiederēja pie �īm stiprajām un drosmīgajām sievietēm. Viņa zināja, ka laime, kas jāpērk par tēva mū�īgām bēdām, �ī laime neziedēja Klārai Kornfeltei.

Lēni, pamazām viņas bezcerību �aubas atdeva vietu sudrabgai�am, nesaprotamam priekam, ziedo�anās priekam, kurā sievietes pirms brīvības dziņu atmo�anās veseliem gadsimtiem bija atradu�as savas dzīves augstāko piepildījumu.

Tā viņa atkal |āvās tēva rokām, kas to sargāja, glāstīja kā bērnu. Un glu�i kā zvaigzne viņas krūtīs nolaidās apziņa, ka tagad tā zināja ce|u, ko Dievs lai bija rādījis.

�Princips, pēc kura noteiktas pastāvo�ās sociālās attiecības starp abiem dzimumiem un kas noteic viena dzimuma likumīgu pakārtojumu otram, jau kā tāds nozīmē netaisnību un tagad ir viens no galvenajiem �ķēr�ļiem, kas stājas ceļā cilvēces progresam; tā ir morāla prasība, likt tā vietā principu, kas noteic pilnīgu vienlīdzību, kas vienai pusei nedod nekādu pārsvaru un privilēģijas un otrai pusei neuzliek nekādus ierobe�ojumus.�

Tas bija D�ons Stjuarts Mills, ko Betsija Berkhoute savā vēl ne visai ievingrinātajā skolotājas balsī lasīja mazajai sievie�u sapulcei Lodevika Komfelta namā.

�Sievietes verdzība� ari Holandē kop� neilga laika sāka satraukt prātus. Jaunavas un sievas �o grāmatu bailīgi glabāja zem spilveniem, un nikni tēvi, ja gadījās atrast, meta to ugunī. � Protams, klausītājas ap spoguļgludo galdu nesēdēja dīkā. Atraitnes Berkhoules domas svārstījās starp ne visai vienkār�o, bagātīgi lentām greznoto ģērbu, ko viņas meitām līdz nedēļas beigām vajadzēja pabeigt, un par spīti viņas uzmanībai diezgan nesaprotamajiem angļu teikumiem. Pusē sāpīgā, pusē tīkami satrauco�ā vainas apziņā viņa domāja, ka �ie vārdi, ko tā klausījās, dro�i būtu modināju�i viņas mū�ībā aizgāju�ā vīra dziļāko sa�utumu.

Un tad vēl viņas tēvs. Ja viņ� būtu zinājis, ka viņa mājā reiz notiks tādas lietas! Viņa sēdēja vecajā svētajā vietā pie kamīna, un drusku nerātns bija smaids, kas apvijās tās lūpām, kad Betsija lasīja teikumu: �Jo parasti glu�i dabiski pieņem, ka sieviete pilnīgi brīvā prātā izraudzījusies vīru, kuram jābūt tās kungam un pavēlniekam līdz savam vai viņas mū�a galam.�

Tādas lietas tagad izteica glu�i atklāti. Jaunām sievietēm, viņas meitām, tā bija iemīļota lasāmviela, māsīca Silvēna to tulkoja un gabaliem ievietoja laikrakstā, ko sievietes sarakstīja sievietēm. Un viņas namā, vecajā cienīgajā Kornfeltu namā tagad kārtējās sapulcēs salasījās sievietes, kas apspriedās glu�i pēc vīrie�u parauga, ar Mībetji kā priek�sēdi un sekretāri, kas katru priek�likumu ierakstīja protokolā. Dāmas bija dibināju�as arī savienību ar nosaukumu �Darbs dara cēlu.� Tās mērķis bija izdevīgi pārdot labāko aprindu trūcīgo sievie�u smalkos rokdarbus un iz�uvumus un tā mazināt �o sievie�u pieaugo�o postu.

Ne bez slepenas apbrīno�anas Zārtjes kundzes skatiens slep�us aizklīda pie Marijas Elizabetes, kas, ar lielām brillēm bruņojusies �uva dārgā sēru ģērba piedurkņu vīles, � tas bija viens no �Māsu Komfel-tu� steidzamajiem pasūtījumiem. Cik nesalau�ama bija viņas darba dedzība, kā viņa prata paturēt savu mieru, savu spirgto drosmi par spīti naidam un nepatik�anām, ar kurām tai vēl arvien nācās visur sadurties! Protams, viņā modās zināms greizsirdīgs nemiers, redzot, kā jaunās meitenes dievināja �o trauslo un tomēr gandrīz fanātiski enerģisko sievieti. Silvija savas biedrenes bie�i aizrāva tālāk nekā tās pa�as gribēja; uzmanīgas dāmas, kas neslēpa savas bailes no sabiedrības sprieduma, viņa izsmēja, un tikai zobojās par saniknotajiem tēviem un mātēm, kas to apsūdzēja kā savu meitu pavedēju uz ļaunu.

Tas, ka liela tiesa agrāko draudzeņu viņas mājai bija pagriezu�as muguru, Zārai Berkhoutei bija darījis sāpes, bet ar laiku viņa tās bija pārvarējusi. Viņas prāts bēdīgos piedzīvojumos bija tik tālu nobriedis, ka viņa saprata, viņai no patīkamās intrigu spēles virsnieku sievu vidū būtu jāatsakās arī tad, ja tā būtu padevusies brāļu gribai un sākusi pieklājīgi apkaunotas nabadzības pilno dzīvi. Viņas pateicība Mībetjei, kas lai bija aiztaupījusi grūtas atkarības likteni, kļuva liela un sirsnīga.

Grūtāk tai nācās paciest gandrīz pilnīgo sanaido�anos ar pa�as ģimeni. Ne Dāvids, ko tā vēl arvien cienīja un apbrīnoja, ne Nikolāss negribēja nekā dzirdēt par izlīgumu, kamēr māsīca Silvēna kavējās viņas mājā. Klārtjei Kornfeltei tas bija stingri aizliegts, kā viņa skumjā, bet padevīgā vēstulē bija paziņojusi savām māsīcām. Vienīgi Līze Veismane, kaut gan ari viņas vecāki bija dusmās novērsu�ies no Berkhoutu ģimenes un Veismanis pat kā ārsts vairs negribēja apmeklēt Rapenburgas namu, gandrīz tī�ā vaļsirdībā izrādīja draudzību un apbrīno�anu, ko tā sajuta pret �o pravieti. Tie�i Līzes uzmudinātas, daudzas neapmierinātas jaunavas nāca pie Silvijas pēc palīdzības un padoma. Iznākot priek�istabā, Zārtje ap lielo galdu bie�i redzēja satrauktu jaunavu pulciņu, kas uzmanīgi klausījās viņas māsīcas vārdus un stāstus, un, nevērojot visas aizdomas, kas pret viņu vērsās, tā sajuta savādu gandarījumu domājot, ka visas �īs viņas agrāko draudzeņu meitas �eit, viņas mājā, iepazinās ar nākamā laika domām un uzskatiem.

�īs jaunās, jūsmīgās meitenes pildīja svēta pārliecība: viņas bija atradu�as īstās laimes atslēgu. Lielā sievietes cie�anu, sievietes neapmierinātības problēma nu reiz bija atrisināta! Sievietei, kas pati bija spējīga darīt katru darbu, vairs nevajadzēja laulības kā nodro�inājumu � it kā miglā pazuda spoks � nelaimīgā, bez mīlestības slēgtā laulība, kas bija radusies tikai aiz bailēm palikt vecmeitās. Jaunava, kas savu prātu varēja izglītot ar visiem zinātnei pieejamiem līdzek|iem, kas vairs neapmierinājās ar pavir�o pansionātu izglītību, glu�i dabiski bija sava izraudzītā vīra līdztiesīga biedrene un ne kalpone, un tā varēja pierādīt, ka arī mājsaimniecībā modernā izglītotā sieva bija pārāka par savas kārtas biedreni, kas ar nolūku bija turēta zemā prāta attīstības līmenī.

Studējot, mērot visas garīgas izglītības iespējas, strādāt sabiedrības labā � �ī kaislība, kā Nikolāss sarūgtināts bija Dāvidam teicis, pamazām starp jaunavām izplatījās kā lipīga slimība. Dīvainā kārtā nicinā�ana, ko radības kungi tik skaidri izrādīja �zilajām zeķēm�, panāca tie�i pretējo iespaidu. Atjautīgi un neatjautīgi izsmiekla dzejoļi par emancipētajām sievietēm iz�āvās kā sēnes no zemes. Sevi�ķi dedzīgi tos deklamēja studenti, ejot garām Rapenburgas namam. Gērits van Duverens, kas savu mīlestības vil�anos mēģināja aizmirst sevi�ķi trakos nedarbos, kādu nakti ar iereibu�u draugu pulku mājai garām ejot, sevi�ķā atjautībā ar biljarda krita gabalu, kas kādam biedram nejau�i atradās kabatā, lieliem burtiem uz sienas uzrakstīja vārdus �Silvijas forts�.

Mībetje, uz kuru tas tie�i attiecās, sirsnīgi pasmējās par neveiklo joku, bet Zārtje atkal pārdzīvoja vienu no tiem mirk|iem, kad tā vainas apziņā mēdza atcerēties savus vecākus. Un Sofija slepeni nobirdināja asaras, jo Evertam Immerzēlam, kas par spīti vecāku dusmām tomēr bija palicis līgavai uzticīgs, �is van Duverena ģeniālais darbs kungu klubā nevarēja palikt nezināms. Bet Līze Veismane �o zobgalību pārgalvīgi izlietoja, kur vien varēja un jau nākamajā dienā krustmātei Silvēnai sūtītai vēstulei uzrakstīja �ādu adresi: �Silvijas fortā, Rapenburgā pie Zvanu ieliņas�.

Kad Betsija bija beigusi lasīt angļu grāmatas nodaļu un ārā pulkstenis nosita desmit, jaunavas pēc Kāto priek�likuma nolika �uvekļus, kurus Koba aiznesa meiteņu istabā, kas jau kop� gada izpildīja �uvēju darbnīcas vietu. Sofija dārza istabā bija sagatavojusi vakariņu sviestmaizes, mazā, resnā māte, kas vēlu, bet pamatīgi iemācītā taupībā nesa rokā savu sildāmo kājsoliņu ar vēl neizdzi-su�ajām oglēm, gāja pirmā, un viņai līdzi viss sievie�u pulciņ� devās cauri garajam vēsi klusajam un spodrajam koridoram.

�ajā mirklī Mībetje, kas mirkli vēl bija aizkavējusies istabā, lai noslaucītu galdu, izdzirda steidzīgu klauvē�anu pie loga slēģa. Viņas piere savilkās krunkās, viņa nepatikā savilka uzacis un ieklausījās. Vai studenti atkal bija klāt, vai bija izdomāts jauns uzbrukums Silvijas fortam? Bet klaudzieni atskanēja no jauna un arvien stiprāk; viņai likās, tā pat dzirdēja balsi, kas bciodzot sauca viņas vārdu. Dro�sirdīga kā arvien, viņa pavilka logu aug�ā un, uzmanīgi ar roku pieturēdama, attaisīja slēģi.

�Kas ir?� Viņas jautājums skanēja gandrīz draudīgi, jo tā arvien vēl sagaidīja kādu muļķīgu joku. Kad viņa izliecās ārā, tai sejā iesitās rudens lietus, un lai pa�ā mirklī viņa pazina Līzes balsi, kas gandrīz izmisusi sauca:

�Laid ta�u mani beidzot iek�ā, krustmāt, es negribēju zvanīt, neviens nedrīkst zināt, ka esmu atnākusi �urp!�

Pēc mirkļa jaunava stāvēja istabā, bāla, noraudājusies, pagurusi, aizelsusies un galīgi pazaudējusi savu parasto jautro pa�apziņu. Acīmredzot viņa bija lielā steigā lietū skrējusi pa pieliju�ām ielām, jo viņas plānais lakats izmircis lipa tai pie pleciem un mitrums pilēja no svārku lentām; cepures plīvurs kā saburzīta lupata nokarājās viņai pār muguru. Viņai drebēja lūpas kā izbiedētam bērnam, kad tā �uksto�ā balsī sāka stāstīt:

�Tagad tur nekas vairs nav grozāms, tagad esmu uz visiem laikiem projām no tēva... es nekad vairs neie�u atpakaļ mājās. Viņ� man lika izvēlēties, vai nu es gribot padoties un atteikties no visa mana plāna � vai ari viņ� mani ieslēg�ot aiz atslēgas, kamēr es palik�ot prātīga!

Viņ� bija ārkārtīgi uztraucies; ja māte nebūtu iejaukusies, viņ� būtu mani sitis... tad es aizskrēju... protams, viņi domāja, ka eju savā istabā izraudāties � bet es pa sētas durvīm un dārza vārtiem aizbēgu no mājas. Nu viņi gan sapratīs, ka tā mana nopietnība, un ka divdesmit trīs gadus veca jaunava nav piespie�ama!�

Pavecā sieva satraukta klausījās. Drebēdama, ieplestām acīm viņa vēroja Līzi, kas tagad nometa lakatu un ar stingām, neapzinīgām kustībām norāva cepuri no mitrajiem matiem. �Nē, bērns,� viņa teica pēk�ņās izbailēs, �tā tev nevajadzēja darīt... tik pēk�ņi, tik neapdomīgi! Tu esi bijusi pārāk strauja, ar pacietību un laiku tu būtu varējusi locīt tēva prātu.�

Līze bija sabrukusi pie galda un paslēpusi rokās glīto, gai�mataino galvu.

�Tā es arī jau tik ilgi domāju,� viņa sāpēs iesaucās. �Mēs ar tēvu ta�u vienmēr bijām tik labi draugi... Viņ� bija lepns, ka es saprotu viņa arodu, ka tik daudz biju no viņa mācījusies! Kad biju izturējusi universitātes pārbaudījumu, es domāju, ka nu man izdosies to pierunāt � bet tie�i toreiz viņ� bija briesmīgi noskaities. Man liekas, tad viņ� pirmo reizi saprata, ka es gribu īstenot savu gribu par spīti visiem �ķēr�|iem. Pēdējās nedēļās mēs visi trīs dzīvojām kā ienaidnieki un tomēr... tomēr es tā mīlu savu labo tēvu... Cik briesmīgi, ka man jādara viņam lādas sāpes.�

Nevaldāmās raudās viņa ļāva galvai nokrist uz galda. Sirmā sieva klusēdama uzlika roku uz meitenes kuplajiem matiem. Pla�i acis iepletusi, viņa skatījās tālās atmiņās. �eit, �ai pa�ā mājā tas bija noticis, pirms trīsdesmit gadiem... vai tas nebija �ai pa�ā istabā? Nē, aug�ā kambari, kur toreiz stāvēja veļas veltnis... Viņa vēl redzēja Kējetjes gai�mataino galvu uz tum�ā ozola koka, redzēja, kā viņas trauslais augums trīcēja raudās... Viņa skaidri dzirdēja tos pa�us izmisuma vārdus: �Cik briesmīgi, ka man jāsagādā tādas bēdas nabaga mīļajam tēvam...�

Kējetje toreiz bija padevusies nepielūdzamai gribai. Viņa bija atradusi spēku atsacīties... Bet vai no �ī upura tai bija izaudzis tīrs sirdsprieks? Laiki bija citi, jaunavām toreiz nebija savas gribas...

Tas, ko Līze Veismane �ovakar bija iedro�inājusies, tas bija Mībet-jes pa�as darbs. Bez viņas atbalsta pat �ī dro�ā, stiprā jaunava nebūtu iedro�inājusies spītēt vecākiem un |au�u aizspriedumam. Viņa mīlēja Līzi �ā dro�ā lepnuma dēļ... un tomēr, tagad, iz�ķirīgajā stundā viņu nomāca neskaidra vainas apziņa... Viņas domas arvien aizklīda pie klusās vecās sievietes lielajā skaistajā ārsta namā, kur viņa to bie�i bija redzējusi ar �uvekli rokā pie loga sē�am... un �īs klusās, it kā izdzisu�ās, sēru pilnās sejas izteiksme to bija dziļi aizkustinājusi.

Beidzot viņa iedro�inājās izteikt jautājumu, kuram nevarēja paiet garām. �Ko tava māte teica, ko viņa darīja, kad tavs tēvs bija dusmīgs un gribēja tevi piespiest?�

�Nezinu,� Līze neziņā iesaucās. �Māte klusēja. Viņa vienmēr klusē, kad tēvs uztraucas un sāk kliegt. Viņa klusēja ari toreiz, kad Konstance gribēja precēt Fegēru un aizbraukt uz koloniju, un kad tēvs teica, viņ� nekad to neatļau�ot. Viņa neteica nekā, kad Villems gribēja kļūt par gleznotāju... Arī vēl agrāk, kad bijām bērni; kad tēvs saskaitās un kaut ko aizliedza, māte vienmēr klusēja � bet tad mēs, bērni, zinājām, ka viņa klusībā bija mūsu pusē, un beigās arvien notika tā, kā viņa gribēja...�

�Bet �oreiz,� Mībetje vilcinādamās teica, ��oreiz ta�u māte nevar būt lavā pusē. Tu ta�u zini, kā viņa bīstas no lipīgām slimībām!�

�Es negribu, nevaru domāt par māti, par to, kas viņai jāizcie�!� Līze bija izmisumā uzlēkusi kājās. �Ja par to domā�u, tad zinu, ka ne soli savā darbā netik�u uz priek�u. Es nekā vairs negribu redzēt, nekā negribu dzirdēt. Es vairs nevaru iet atpakaļ... Esmu sadedzinājusi savus kuģus � man vairs nav neviena, kas man varētu palīdzēt, kā tikai tu...�

Mībetje ieskatījās acīs savai garīgajai meitai. Viņai bija jādomā par to vakaru, kad tā pirms trīsdesmit gadiem bija atkarojusi brīvību un tum�ajā naktī stāvējusi uz Utrehtas kuģa priek�ējā klāja. Un vienu mirkli �aubas un bailes draudēja satricināt viņas pārliecības stipro celtni. Vai tie�ām sievietes bija radītas brīvībai un neatkarībai, jo pat stiprākajām un dro�ākajām starp tām tik ļoti vajadzēja pamudinājuma un mierinājuma, un ja viņas slepeni ilgojās pēc roku pāra, kas tās sargājot un mīlot apskautu?

Bet tai pa�ā mirklī viņa, bargi sevi norājot, nomāca visas �aubas. Nākamās cilts sievietes būs citas, stiprākas un dro�sirdīgākas būtnes, tiklīdz būs lauzta aizbildnība, tirānija, kas saistīja viņu dzīvi. Un tad viņas brīvībā, nekavētā gara spēku atraisījumā jutīs tādu dzīves prieku un laimi, par kādu viņu apspiestās mātes nevarēja pat sapņot.

Un tā viņa atkal meklēja vārdus, ar kuriem tā jaunajām meitenēm bija sniegusi jūsmīga cīņas prieka liesmu. Bet Līze noslīdēja viņas priek�ā ce|os un paslēpa galvu viņas klēpī kā pamests bērns.

�Būs tik grūti,� viņa �ņukstēja, �ne darbs, ne pienākumi, ne cīņas... Bet tik tālu būt, tik bezgala tālu no visiem...�

Mī|ā meita!

Rakstu Tev �īs rindas ar drebo�u roku. Tikko pirms mirkļa Tavs tēvs aizgāja pie miera, pēc tam, kad tas visu vakaru bija pavadījis briesmīgā uztraukumā par Tevi. Tikai ar lielām pūlēm viņu atturēju, kad tas gribēja steigties pie Tavas krustmātes Zāras, kur, kā noteikti domājam, Tu tagad atrodies. Viņ� gribēja Tevi vest alpaka|, lai Tevi pak|aulu savai tēvi�ķai gribai. Mī|ā meita! Apdomā labi, ko gribi darīt, nepārsteidzies tēva dusmu un straujuma dē|. Apdomā, kādas bēdas Tu nodarīsi saviem vecākiem, kā visi mierīgi domājo�ie (audis Tevi nosodīs, ka Tu pati sev nogriezīsi ce|u uz laimīgu laulību, kas ta�u ir mūsu, sievie�u, īstais mērķis. Daudzus mēne�us esmu lūgusi to Kungu, lai Viņ� loka Tavu prātu: kaut arī Tu man nekā neteici un neuzticēji savus plānus, es tomēr tos jau sen nojautu. Es zināju, ka Tu mācījies no latīņu grāmatām, kuras vairākkārt atradu Tavā istabā, un ka patika, ko tēvs Tevī jau kop� bērna gadiem modinājis pret savu arodu, Tevī radīja tieksmi, ko es jau sen bailēs un rūpēs paredzēju. Mīļā Līze, man �ī doma liekas tik briesmīga, ka slimības un viss cilvēku posts Tevi valdzina, ka cilvēku cie�anas Tevi nebiedē un nemodina Tevī sievi�ķīgu riebumu, ko es visu mū�u esmu pret �īm lielām sajutusi. Man liekas briesmīgi, ka tu gribi pieslieties emancipētajām sievietēm, kas samin kājām tik daudzus īstās sievi�ķības likumus.

Un tomēr, mīļā meita, sirds man liek Tev rakstīt turpmāko. Es nepreto�os Tavam lēmumam, es pat visiem spēkiem pūlos mīkstināt tēva dusmas. Jo tā ir mana dzi|ākā pārliecība, ka mums, vecākiem, nav tiesību mūsu bērniem uzspiest savu gribu vēl tad, kad tie jau pieaugu�i. Nevaru Tev aprakstīt visu, kas mani novedis līdz �im slēdzienam. Tas manī nobriedis daudzos garos klusu pārdomu gados. Zinu, ka laiki kop� manas jaunības ļoti mainīju�ies, un ka jaunā paaudze vairs nevar liekties paklausības jūgā, kurā mēs redzējām savu cēlāko pienākumu pret vecākiem.

Ja tu esi savu apņem�anos labi pārdomājusi, mīļā Līze, un esi pārliecināta, ka Tavs izraudzītais ce|� ir Tev pareizais, tad gribu Tev dot savu svētību un lūgt Dievu, lai Viņ� Tevi vada godā un tiklībā. Domāju, ka mana māsīca Silvēna Tev palīdzēs piepildīt Tavu plānu. Tu esot tēvam teikusi, ka viņa Tev apgādā�ot līdzekļus, lai Tu varētu iet universitātē. Nu, viņa sapratīs, kādē| Tev tagad rakstu �o vēstuli. Bet ja viņa būtu aizmirsusi tālās jaunības dienas, tad papīra griezums, ko pielieku klāt �ai vēstulei, viņai tās atkal atgādinās. Tas vairāk kā trīsdesmit gadus gulējis mana drēbju skapja slēgtā atvilktnē, bet kad tagad atkal lajā skatos, es kā �odien redzu to brīdi, kad �o lapu saņēmu.

Tev, mans bērns, neklāsies tā kā Jeftas meitai. Un ja ceļ�, ko esi izraudzījusies, Tev dos iek�ēju mieru un tikumisku apmierinājumu, tad es nebū�u savas dzīves upuri velti nesusi.

To cer un Tev izlūdzas

Tava mīlo�ā māte Kornēlija Henrieta Veismane.

Kad Līze nākamajā rītā pēc bēg�anas drebo�ām rokām atplēsa �o vēstuli, no tās izkrita plāna, spo�a papīra lapa. Mībetje to ātri pacēla, bet meitene, kas drud�ainā satraukumā un aizkustinājumā bija noliekusies pār mātes smalko, sīko rokrakstu, to daudz nevēroja. Tad saraudātām, aizmiglotām acīm viņa meklēja piemiņas lapu, ko māte vēstulē bija minējusi. Kruestmāte Silvēna to bija nolikusi sev priek�ā uz galda un klusu skatījās tajā. Maigas sēras bija pilnīgi pārvērtu�as viņas parasti tik stingro un gudro seju.

Tas bija ārkārtīgi smalks izgriezuma darbs, apbrīnojamā rūpībā un pacietībā izpildīts balta papīra loksnē, un attēloja stāstu par Jeftas meitu, ko Līze atcerējās no vectēva vara grebumiem ilustrētās bībeles. Jefta pilnā ietērpā, bruņu cepurēm, �ķēpiem un vairogiem bruņotu kara kalpu pavadībā un viņa meita ar savu meiteņu pulku, kas ar stabulēm, cimbolēm un puķēm devās pretī varonim. �īsts mūka darbs,� jaunava izbrīnā nomurmināja. Viņa vēl nesaprata, kādē| māte tai �o savādo vecmodīgo rokdarbu bija atsūtījusi tie�i viņas dzīves iz�ķirīgajā mirklī. Bet tad Marija Elīzabete Silvēna apgrieza spo�o papīra lapu, un otrā pusē Līze ieraudzīja uzrakstu stāviem, vārnu kājām līdzīgiem burtiem:

�1842. gada maija mēne�a ceturtajā dienā Kējetje Kornfelte līdzīgi Jeftas meitai sevi ziedoja tēva gribai.�

XVIII VECAIS NAMS

Dr. Elīze Veismane nogurusi atlaidās lielajā pelēkajā limuzīnā, ko brā|adēls, doktors Stefens Komfelts van �erpenzēls bija atsūtījis braucienam no Amsterdamas uz Leidenu. Lielāko tiesu viņa sēdēja taisni un tādēļ neērti; tai sāpēja mugura, un kāds muskulis kakla kreisajā pusē moco�ā neatlaidībā vilka galvu �ķībi. Velti viņa mēģināja ar savām tagad drusku tuvredzīgajām acīm caur logu novērot, cik tālu tā jau bija tikusi �ajā braucienā, kas tai likās bezgalīgs.

Vispār viņa nebija nekāda automobiļu cienītāja un ilgi bija turējusies pie principa nesēsties �ajos satiksmes līdzekļos, kuru briesmīgais ātrums un pagriezieni varēja nest da�ādas nejau�ības. Bet, plānās lūpas sāpīgā smaidā savilkdama, viņa laikam nodomāja, ka reizē ar ķermeņa spēku vājāki bija paliku�i arī tās principi.

Auto bija piekrauts daudzām somām un saiņiem un par visām lietām ar bezgalīgu puķu daudzumu, un smar�a � sākumā gandrīz nemanāma, pamazām �auro telpu ietina biezā, iemidzino�ā izgarojumu plīvurā.

Elīze Veismane nekad nemēdza ārēji izrādīt savas sirds sajūtas. Dzel�ainas pa�audzinā�anas gados viņa bija mācījusies katru satraukumu, katru jūtu uzplūdumu paslēpt aiz jautri mierigas ārienes. Bet pēdējās dienas valsts slimnīcā, kuras priek�galā tā tik ilgus gadus bija stāvējusi, un par visām lietām �īsdienas atvadī�anās pārāk daudz bija prasījusi no viņas spēkiem. Dzijas pateicības sajūtai, kas to pildīja, atceroties visas tās cieņas un apbrīno�anas zīmes, ko tā no visām pusēm bija saņēmusi, piejaucās grūti noteicamas skumjas. Labi vien bija, viņa domāja, ar melni cimdoto roku pārvilkdama loga rūtij, ka agrāk tai tik skaļos vārdos nebija stāstīts, cik ievērojama sieviete bija ārste Elīze Veismane, ka viņas vārds uz mū�īgiem laikiem zelta burtiem ierakstīts sievie�u kustības vēsturē, un ka viņas pa�aizliedzīgā darbā un apzinīgā pienākuma izpildī�anā pavadītā dzīve esot neaizmirstams paraugs jaunajai paaudzei! Laime, ka savā garajā mū�ā tā bija daudz labāk iepazinusies ar aizdomām, izsmieklu un neizpratni nekā ar apbrīno�anu un cienību, jo citādi viņa, kas sevi labi pazina, dro�i vien būtu kļuvusi necie�ami pa�lepna, tik pa�lepna, kā pārgalvīgajos jaunības gados, iekams dzīve tai bija mācījusi pazīt sevi un apzināties savu nepilnību.

Un tomēr sirds dziļumos vispārējā atzinība tai sagādāja lepnu prieku. Nevien tādēļ, ka tas bija sievie�u kustības panākums, kurai tā agrāk bija veltījusi lielu daļu savu domu, bet ari Stefena, Dorotejas, visu bērnu dēļ, kas rīt avīzēs atradīs garus rakstus par atvadī�anās svinībām slimnīcā un par ministra runu; jā, ari fotogrāfs bija izpildījis savu pienākumu tai mirklī, kad augstā amatpersona tai bija piespraudusi karalienes pie�ķirto goda zīmi. Viņas asā nojauta ta�u pēdējā laikā par spīti sirsnībai un cienībai, ko ģimene tai izrādīja, reizēm bija novērojusi tādu kā labsirdīgu pārākumu, kas ta�u viņu pazemoja! Vecākus cilvēkus, kas vairs nevarēja skrie�us uzskriet pa kāpnēm un bez nopūtas piecelties no �iem nepatīkami jaunmodīgajiem �sliņķu sēdekļiem�, tādēļ vien vēl nevajadzēja uzskatīt par vājām, nevarīgām būtnēm. Pat viņas brāļadēls Stefens ar viņu reizēm runāja tādā tonī, kā kad tas runātu ar bērnu! Laime, ka ministrs, fakultāte, kopēju biedrības valde, pilsoņu savienība un citi nopietni ļaudis Dr. Veismani vēl neuzskatīja par vecu nevarīgu sievieti.

Da�as reizes vecā dāma mēģināja atvērt kādu no automobiļa logiem, jo stiprā puķu smar�a vairs nebija pacie�ama, bet viņa neprata apieties ar savādo mehāniku un tādēļ, par savām veltīgajām pūlēm pukodamās, aizelsusies atlaidās mīkstajā sēdeklī slepen s dusmās par �o pārāk moderno satiksmes līdzekli un nekustīgo �ofei i muguru, kas nemitīgi drāzās tālāk, nejēdzīgi taurēja, bet ne reizes nepagriezās atpakaļ pajautāt, vai viņa jūtas ērti, kā vienmēr mēdza darīt viņas ārsta ratu vecais ku�ieris.

Viņa vēl nevarēja apmierināties, ka �odien tā bija beigusi savu ilgo ārsta darbu, labprātīgi pavilkusi svītru zem tā. Ka to nekad vairs netraucēs telefons, kas stāvēja blakus gultai, ka ai pat ēdiena laikā nebūs jādomā par kādu grūtu gadījumu, ka urpmāk viņa varēs iziet no mājas, neatstādama to vielu sarakstu, I- ur tā atrodama... ka tai nebūs jāvalkā baltās operācijas drēbes un ka rītos tā varēs gulēt cik ilgi pa�ai paliks.

Kamēr viņa to visu apdomāja un priecājās par mierīgo un brīvo nākotni... cik bie�i tā �ajās dienās nebija dzirdējusi ne�ķiramos vārdus �pelnītā atpūta� � viņa pēk�ņi sajuta, ka tai pār vaigiem ritēja asaras. Asaras Elīzes Veismanes acīs, � viņa tikko vairs atcerējās, kad tā pēdējo reizi bija raudājusi, viņa gandrīz bija iedomājusies, ka tās organisms aizmirsis asaras producēt! Viņa nebija raudājusi, klausoties visas runas, kas gribēja atklāt viņas būtnes visdziļāko būtību, viņa bija smaidījusi, kad ministrs bija ziņojis par augstā ordeņa pie�ķir�anu, smaidījusi, kad slimnīcas personāla koris galerijā bija dziedājis �Tā Kunga svētība lai nolai�as pār tevi�, smaidījusi, kad tā pēdējās atvadās ar smagu puķu klēpi bija gājusi cauri divām izstieptu roku rindām.

Un tagad, kad viss bija beidzies, viņa sāka �pink�ķēt�, kā mēdza teikt viņas tēvs un kā arī viņa pati bija ieradusi runāt. Tā bija vājība, kas patstāvīgai zinātniski izglītotai sievietei nepiederējās, tāds pats paradums kā au�īga smie�anās un ģīb�ana, lietas, ko jaunās brīvās sievietes vairs nedrīkstēja pazīt. Viņa noskaitusies klēpī meklēja somiņu. Dieva dēļ, kur tā bija palikusi? Dro�i vien, atsperēm �ūpojoties, nokritusi, dro�i vien tā gulēja kaut kur uz tum�ās grīdas, un nu viņai nebija lakatiņa, ar ko noslaucīt asaras. Viņa pieliecās, bet ar roku sataustīja kāda puķu kurvja mitrās smiltis... Viņa pārvilka cimdoto roku pār vaigu, atkal pukojās par sevi, atkal pieliecās un meklēja tālāk. Tas ari bija tāds jaunievedums, pie kura tā nekad nevarēs pierast, tādas brīvi apkārt mētājamas somiņas ērto un dro�o, svārku krokās paslēpto kulī�u vietā, ar kurām bija apmierināju�ās visas' agrākās sievie�u paaudzes.

Vai pieklauvēt pie loga, un palūgt �oferim, lai tas palīdz meklēt? � Vai �is auto vēl arvien neprāta steigā drāzās pa tum�o ce|u? Viņai likās, ka būtu pagāju�as jau vairākas stundas, kop� tā bija iznākusi slimnīcas vārtos un ieraudzījusi �o bīstamo pelēko ma�īnu ar tādās pa�ās pelēkās drēbēs ģērbto vāģa vadītāju. Protams, viņa bija cerējusi, ka Stefens pats vai kāds no bērniem būs atbraucis tai pretī. Tai vietā bija atsūtīts tikai �oferis, kas izskatījās pēc grāfa. Vai tādu augstu personu varēja lūgt, lai tā palīdz meklēt viņas somiņu? Laiki ta�u bija tā mainīju�ies! Arī viņa, savas slimnīcas vienīgā valdniece, bija mācījusies ievērot savus padotos un samierināties ar sociālām pārmaiņām, kādas agrāk likās neiespējamas.

Auto, nupat vēl reibino�ā ātrumā braucis, nobremzēja un vienā mirklī apstājās. Elīze Veismane, ar pūlēm atguvusi līdzsvaru pēc trieciena, stipri izbijās... Vai viņi bija kādu sabrauku�i? Acumirklī viņa atguva varu pār sevi. Viņa atcerējās pārsienamos piederumus rokas somā, ko �oferis bija paņēmis pie sevis. Bet tad tum�ajā kaktā, kur viņa sēdēja, ielija �ilbino�a gaismas straume, viņa ieraudzīja grie�amas stikla durvis un svinīgi apgaismotu viesnīcas priek�telpu... Tai pa�ā mirklī kāds atrāva auto durvis, spilgtajā gaismā viņa nekā nevarēja saredzēt, bet izdzirda pazīstamu balsi: �Hallo! Doktora krustmāte!� Un tūliņ pēc tam sve�u sievietes balsi: ��ēlīgais Dievs, Pim, kāds briesmīgs gaiss.� Tad atkal jaunekja balss: �Krust-māt, vai nebūs labāk, ja attaisīsim logu? Tā ir Glorija van Mānena � mana krustmāte, Dr. Veismane.�

�Van Galen, paņemiet da�us saiņus un somas priek�ā, citādi mums nav vietas.� Jauneklis bija uzgriezis vāģī gaismu; ārste pazina brā|adēlu Villemu, slaidu septiņpadsmit gadus vecu jaunekli pelēkā mīkstā platmalē un gai�ā jaunmodes lietusmētelī; viņam līdzi ielēca slaids jaunavas stāvs � seja sudrabotā vakara mēte|a pūkainajā apkaklē tikko bija saskatāma. Pims Komfelts ar �oferi kravāja kurvjus un pu�ķus, mitri vēsā rudens migla spiedās vaļējās durvīs un padzina puķu smar�u.

�Nolādēts,� jauneklis nepacietīgās dusmās iesaucās, �te es kaut ko saminu, laikam somiņu... Jums, sievietēm, nudien nevajadzētu tā mētāt apkārt lietas! Neļaunojies, Glorij, ka nu tavs spogulis būs tūksto� lauskās un lūpu krāsulis saspiests biezputrā...�

�Tā ir mana somiņa,� ārste izbijusies iesaucās � gandrīz izklausījās, kā kad tā gribētu �ā puikas priek�ā atvainoties. No augstās ka�oka apkakles atskanēja nomākti smiekli un glu�i vaļsirdīga meitenes balss iesaucās: �Kaunies, Pim, tu esi noslepkavojis savas krustmātes lūpu krāsuli!�

Vecā ārste berzēja acis. Laikam viņa bija iemigusi, par spīti savām pūlēm sekot abu jaunie�u sarunai, kas sēdēja priek�ā, atvā�amos sēdekļos un bija tai atstāju�i visu vāģa aizmuguri. Likās, runa bija par kādas jaunās sievietes draudzenes saderinā�anās svinībām. Viņa labprāt būtu dzirdējusi ko tuvāku, jo tā vienmēr interesējās par jaunie�iem un par tagadējām jauno sievie�u un vīrie�u attiecībām. Bet drīz viņa pagura, klausoties ātro, aprauto, bie�i smieklu pārtraukto tērzē�anu par paziņām, par da�ādām izpriecām, par tualetēm, viņa zobgalības, viņas jautro aizstāvē�anos, � pie kam abi jaunie�i ārstei par nepaliku tā bija aizņemti ar sevi, ka likās pavisam aizmirsu�i tre�ās personas klātbūtni. Jaunā sieviete pēc nesaprotama apsveicinā�anās vārda viņai vispār vairāk nekā nebija teikusi... Pieklājība pret vecākiem cilvēkiem, kas agrāk jaunie�iem bija ieaudzināta par otro dabu, �iem abiem bērniem likās pilnīgi sve�a lieta. Elīze izstiepa noguru�o, sāpīgo muguru; laikam Leidena bija tuvāk, jo ceļ� vairs nebija tum�s. Gaismā, ko ielas spuldzes reizēm meta vāģī, viņa redzēja, ka abi jaunie�i viņas priek�ā sabāza galvas kopā un nebūt nesēdēja klusu, bet dedzīgi sa�ukstējās. Tā ta�u neklājas darīt! Vai Slefens ar sievu, kas ta�u savā jaunībā bija varēju�i mācīties labas manieres, tik slikti audzināja savus bērnus? Vacajai dāmai atkal ienāca prātā, ko viņas draugs profesors Spitmanis tai bija teicis, kad tā atvadoties bija stāstījusi par sava radinieka, Leidenas austuves īpa�nieka Komfelta lielo ziedo�o ģimeni, kurā tā gribēja pavadīt vecuma dienas: �Esmu ziņkārīgs kā jums paliks tagadējā jaunatne,� � un kad viņa smiedamās atbildēja, ka tā vienmēr gājusi kopā ar jaunatni un tai līdzi cīnījusies ar savas paaudzes novecoju�iem uzskatiem, profesors ar viltīgu smaidu bija piebildis: �Ak, mīļā kolēģe, mūslaiku jaunā paaudze jau sen vairs necīnās, un, kas vēl Jaunāk, tā jau sen aizmirsusi, kā jums un jūsu laikabiedriem ar asiņainām asarām vajadzēja izcīnīt brīvību, ko tā tagad bauda pilniem malkiem. Nezinu, vai būsit sevi�ķi sajūsmināta par tagadējo jaunatni. Mī|ā draudzene, jūs tik ilgi esat dzīvojusi aiz savas slimnīcas sienām, ka nemaz nezināt, par kādu nelgu koncertu tagad kjuvusi dzīve ārpasaulē!�

Ko nu, vecais profesors dro�i vien pārliecīgās bailēs visu pārspīlēja. Pēc nelgu koncerta vecā labā Leidena tie�ām neizskatījās. Vecās ielas gulēja klusas un rūpīgi nomazgātas, svētdienas vakara publika mierīgi un apdomīgi pastaigājās pa stacijas ceļu, Stēnstrātā un pie kūdras tirgus stāvēja mazās bodītes ar �āvētiem zu�iem un ietaisītām siļķēm, glu�i tāpat kā viņas bērnības dienās, kad ķēk�a to bija kādreiz paņēmusi līdzi, ejot iepirkties. Vietām gan pārbūves un apstādījumi bija pilnīgi pārveidoju�i pilsētas ainu, tur viss bija pla�āks un lieliskāks, tā kā viņa gandrīz vairs nepazina veco pilsētu; bet tad auto iegriezās Rapenburgā, un pēk�ņi viņa atkal bija savas bērnības un jaunības klusajā, sevī noslēgtajā pasaulē... Gandrīz neviena māja �eit nebija pārvērtusies. Gandrīz skumji viņa klusībā atkārtoja to ģimeņu vārdus, kas tur agrāk bija dzīvoju�as un kur viņa bērnībā tik bie�i bija pacienāta ar �okolādi un cepumiem. Gandrīz katrā mājā viņa pazina lielo, augsto priek�namu, mirdzo�i spodrās istabas un pla�ās augstenes, kur bērniem ļāva rotaļāties.

Un tagad viņa ieraudzīja plato, dzelteni balto namu, kas nu jau pusotru gadsimtu piederēja Kornfeltu ģimenei, kur viņas māte bija dzimusi un kur viņa pati bija atradusi patvērumu, kad tur dzīvoja krustmāte Zārtje ar savu māsīcu Mībetji, �Silvijas fortu�, kā to bija nosauku�i saniknotie leidcnie�i, un kur viņa bija atbēgusi pēc lielās ķildas ar tēvu.

�Krustmāt, nu esam galā, man liekas, tu bija drusku iesnaudusies,� viņa izdzirda Pima saucienu, kas �oreiz skanēja tik sirsnīgi, ka viņa aizmirsa pukoties par jaunekļa nepieklājīgo izturē�anos: �Ievedī�u tevi iek�ā, un tad tūliņ nāk�u atpakaļ, Glorij, � aizvedī�u tevi uz Nordviku.�

Elīze Veismane paspieda �auro, niecīgo meitenes roku, kas tai sniedzās pretī no mirdzo�ā vakara mēteļa, un nemierīgi meklēja atkal no klēpja izslīdēju�o somiņu... vai Pims, �is zēns, un jaunava, kas likās krietni vecāka par viņu, vai viņi abi tagad gribēja tum�ajā automobilī... �ajā vēlajā stundā...

Uz platajām, pelēkajām kāpnēm atskanēja urrā saucieni; no mājas bija iznācis jautru un trok�ņainu jaunu kungu un dāmu pulciņ�. �Lai dzīvo mūsu slavenā krustmāte!� izdzirda sirmgalve, kamēr Pims lai rosīgi palīdzēja izkāpt. Tai pa�ā mirklī viņas kakls sajuta divas mīkstas, glāsto�as, kailas rokas; viņas ausī paliesā sirsnībā atskanēja viņas krustmeitas Elīzabeles, ģimenes vecākās meitas balss: �Mīļā, mīļā krustmāl, esi sveicināta mūsu mājā... Mēs visi esam ļoti lepni, ka tu gribi pie mums dzīvot, un mēs visi pūlēsimies, lai tev �ī apņem�anās nebūtu jāno�ēlo!�

Nē, viņa negribēja un nedrīkstēja vairs raudāt... Vecā dāma spēcīgi iekoda lūpā un, jaunavas atbalstīta, iegāja vecajā namā, kur tai pulkiem uzmācās atmiņas par priekiem un bēdām, ko tā tik bagātīgi bija pārdzīvojusi �ajās sienās. Iek�pusē daudz kas bija pārvērties. Priek�nams, baltais, svinīgas noskaņas devējs priek�nams vairs nebija pazīstams zem jautri krāsainajām lapelēm, kas bija izlipinātas gar sienām, aiz stādiem un mēbelēm, kas stāvēja visapkārt, un savādajā, blāvajā gaismā, ko izlēja divi milzīgi ķīnie�u lukturi. Ārste ar pūlēm nomāca vil�anās sajūtu. Tā ta�u bija liela negantība �o skaisto priek�namu, vienu no lepnākajiem, kādi Leidenā bija, izķēmot ar da�ādām piekārtām raibām lupatām...!" Neviļus viņa tuvojās lielajai istabai, kur tā agrāk tik bie�i bija nākusi izsūdzēt Silvijai savas rūpes un raizes. Te viņas ar Klāru, Kāto un Belsiju bija sēdēju�as pie krustmātes Mībetjes, klausīju�ās un teiku�as lielas runas par sievietes atbrīvo�anu un cilvēces nākotni. Te viņa pēc bēg�anas bija lasījusi mātes vēstuli, ko tā vēl tagad glabāja kā svētumu. No �īs mājas viņa bija devusies uz Amsterdamu studēt un sākt senilgoto �brīvas sievietes� dzīvi.

�Ej nu iek�ā,� viņas mazmeita smiedamās iesaucās, �tikai bīstos, ka tu tur visu atradīsi lielā nekārtībā. Mums te mazi svētki, lai izklaidētu Totu Immerzēlu. Viņai nelaimējās starpeksāmenā. Tādē| pui�i sabīdīja krēslus pie sienas, lai varētu dejot!�

Ārste jau bija pagriezusi balto porcelāna rokturi, kas viņai likās tik savādi pazīstams. Durvīs viņa apstājās; istaba izskatījās tāda pati kā senajos, aizgāju�os laikos, jo vecais sienas izklājums no Komfeltu vecmātes un veco krustmā�u Nātjes un Kosjes laikiem, kas reiz bija kritis par upuri krustmātes Berkhoutes modernajai gaumei, bija atkal atjaunots.

Elīzes Veismanes atmiņā uzpeldēja kāds brīdis, kad viņa meitenes gados tur kādreiz bija aplūkojusi attēlu ar ķīnie�u bērniem rota|ā, un krustmāte Kosje, cepurē un krinolīnā, lai bija dedzīgi stāstījusi, ka kāds dievbijīgs misionārs ar savām svētrunām pagānu bērnus atgriezis kristīgā ticībā, un tādēļ tie varot tik priecīgi rota|āties.

Pat da|a veco mēbeļu acīm redzami bija novietotas �ajā istabā. Vai tas nebija vectēva Kornfelta rakstāmgalds, un vai tur krustmātes Zārtjes krēslā nesēdēja kāda skuķe, nekaunīgi līdz ceļiem atsegusi savas kājas zīda zeķēs?

Bet istabas vidū, kur visas mēbeles bija novāktas... Protams, ārste bija �ur un tur lasījusi par jauno, netikumīgo dejo�anas modi, ko bija atnesu�i pēdējie gadi... bet �īs lēnās kustības, kādām �etri vai pieci pāri, tā saķēru�ies, kā kad tie gribētu kopā slīcināties, lēni soļoja uz priek�u un atpakaļ... To ta�u nekādā ziņā nevarēja saukt par deju. Kādā istabas kaktā skanēja ļoti klusa radio mūzika, uz dīvāna atzveltnes sēdēja kāds puisis un strink�ķināja ģitāru. Elīzabetei līdzi istabā spiedās trok�ņainais pulks, kas brīdi iepriek� bija stāvējis uz sliek�ņa, un jaunava iepazīstināja krustmāti ar saviem draugiem. Tie visi izrādījās par jautriem un pieklājīgiem jaunie�iem, un katrs prata pateikt da�us izmeklētus un laipnus, tikai drusku uzkrīto�i familjārus vārdus par cildinātās ārstes goda dienu, par ko tie jau bija lasīju�i vakara avīzē, un par savu prieku iepazīties ar Komfeltu meiteņu slaveno krustmāti.

Glu�i nepareizs profesora pareģojums tomēr nav bijis, nodomāja vecā dāma, kad jaunava to atkal izveda no istabas, nebūs pārāk viegli �ajā jaunajā paaudzē justies kā mājās... Kas veselus trīsdesmit piecus gadus vadījis slimnīcu � protams, vēstules uzturēja sakarus ar ārpasauli, bet jaunā dzīve tai tomēr bija drusku sve�a... Protams, viņa ne mirkli ne�aubījās, ka visi �ie jaunie kungi un dāmas bija kārtīgi un krietni cilvēki, citādi Elīzabete tos nebūtu izraudzījusies par saviem draugiem un draudzenēm, un Stefens ar Doroteju tos neuzņemtu savā namā... Bet viņai tomēr labāk būtu paticis, ja tā mei�a būtu svārkus pavilkusi zemāk un jauneklis dīvāna atzveltnes vietā būtu par sēdekli izraudzījies pa�u dīvānu...

�Ai,� viņa pēk�ņi kaut ko atcerējās, �es nemaz labi neatvadījos no tās jaunavas, kas sēdēja automobilī... Tā bija Pima draudzene... esmu aizmirsusi viņas vārdu...�

�Pima draudzene?� Elīzabete iesaucās un izbrīnā savilka �aurās uzacis. �Ak tā, nu es zinu, tā dro�i vien bija Glorija van Mānena, � van Mānena kundze. Pirns ar to uzstājās viņas māsas kāzās, dineja bija Hārlemā. Viņa ir dzimusi van Duverena, tu ta�u zini, no tiem Duvereniem, kam agrāk bija austuve blakus mūsu fabrikai; bērnībā mēs vienmēr kopā rotaļājāmies.�

�Es arī esmu jūsu mazmeita,� pēk�ņi iesaucās meitene ar piedauzīgajām kājām. Viņa bija piecēlusies un pienākusi vecajai dāmai klāt. �Esmu Tota Immerzēla, mana vecmāmiņa bija Sofija Berkhoute. Māte teica, lai es jūs sveicinot, kad jūs satiekot pie krustmātes Dorotejas.�

�Sofijas mazbērns,� v.ecā dāma aizkustināta teica, �cik bezgala sen, kop� pēdējo reizi redzēju tavu vecmāti. Kā tu teici, kā tevi sauc?�

�Tota,� Elīzabete palīdzēja un ātri apspieda necienīgus smieklus, jo krustmāte Līze savilka tādu seju, kā kad justu riebīgu gar�u, �viņa ir ļoti apdāvināta, vairāk gan dejā nekā zinībās. Viņa jau trīs reizes dabūja pirmo godalgu deju sacensībās... dro�i vien viņa kādreiz būs slavenākā visā mūsu ģimenē.�

XIX PUKA UN KITIJA

Ģimenes vecāko meitu nekad citādi nesauca kā par Puķu; vienīgi Elīze Veismane, kurai �ī jaunmodīgā vārdu sakrop|o�ana derdzās, to svinīgi uzrunāja Elīzabeles vārdā. Pēc vecās dāmas domām �Pūka� nebija nekāds piemērotais vārds divdesmit trīs gadus vecai jaunavai, kas jau bija izturējusi juristes valsts eksāmenu un bez tam ar saviem zīmējumiem laikrakstos un bērnu grāmatās ieguvusi zināmu slavu. Krustmāte arvien skaitās, kad tā zem jaunavas tie�ām mākslinieciskajiem zīmējumiem ieraudzīja �o nejēdzīgo burtu kopu.

Pūka Kornfelle uzveda veco dāmu pa platajām kāpnēm aug�stāvā. Viņa bija gara, nervozi slaida auguma; viņas mazajā, bet smalki veidotajā sejā nebija nekā no jaunības apaļuma. Bie�i tā ar nemiera un neapmierinātības vaibstiem ieguva pat atbaido�u asumu, � bet kad tā smējās un rādīja savu skaisto zobu rindas un jautras krunciņas ap mirdzo�i brūnajām acīm, tad lai piemita burvība, ko viņa par spīli savai nevērībai pret ārieni ļoti labi apzinājās.

Viņa bija sava tēva lepnums. Doktors Stefens varēja kļūt par lielībnieku, kad tas stāstīja, cik daudz naudas jau nopelnot viņa vecākā meita. Viņai bija lieliska viela kā lielas Hāgas bankas direkcijas sekretārei, bez tam tā labi nopelnīja blakus ar saviem zīmējumiem un ilustrācijām. Bet tēvs noklusēja, ka viņ� ar visiem saviem bērniem no tās gandrīz bijās, sevi�ķi viņas zobgalību, kas tai bija k|uvusi par otru dabu, un ka viņa reizēm ļoti cienījamas personas ar vienu pa�u ārēji it kā nevainīgu teikumu varēja likt visu klāteso�o apsmieklā. Ļoti attīstīto prātu apzinādamies, jaunava ar savu spriedumu mēdza iz�ķirt visas citu bērnu ķildas un domu izmaiņas. Ar savām neparastajām gara dāvanām, darba spējām, godkāri, ko tā apzinīgā pa�savaldībā mēdza slēpt, viņa vecajai ārstei �ķita īsta �jaunās sievie�u cilts� pārstāve.

�Bērns,� viņa teica, aug�up kāpjot tomēr vairāk piekususi nekā pali sev gribēja atzīties, �es domāju, ka tu dzīvosi Hāgā mēbelētā istabā. Vai tev atkal patīk kā kārtīgai ģimenes meitai sēdēt mājās pie tēva un mātes?�

Pūka pasmējās. �Es tik pilnīgi biju aizmirsusi �ejienes dzīvi, ka tā mani atkal vilināja kā kaut kas jauns; bez tam �eit mājā tik daudz telpas un ērtību, ka Hāgas visskaistākās mēbelētās istabas nav ar to salīdzināmas. Jā, ja te vēl pēc veclaiku parauga vajadzētu ik dienas noteiktā laikā būt pie galda un desmitos vakarā iet gulēt, tad, protams, par dzīvi �eit nebūtu ko domāt, bet par laimi te katrs var dzīvi iekārtot kā pats vēlas.�

�Un tad tu ik dienas ar vilcienu brauc turp un atpakaļ?�

�Man ir motocikls � Pinis gan briesmīgi lādas, ka sievietes tehniskās lietās nekā nesajēdzot un es trijos mēne�os motoru jau esot gandrīz nobraukusi. Tiesa, man netīk notraipīt rokas un es lāgā nezinu ko iesākt, kad rats Hāgas �osejas vidū apstājas. Varbūt es ļoti drīz nopirk�u mazu auto un nākamgad ar to do�os ceļojumā pa mūsu Indiju, varbūt arī pa Ameriku. Brauc līdzi, krustmāt, es tev bū�u labs �oferis. Ceļo�ana vispār ir skaistākais, varbūt vienīgais no tā saucamiem "dzīves priekiem", kas man vēl nav līdz kaklam apnicis.�

�Un lava viela? Tev ta�u lā jāatstāj, ja gribi mēne�iem ilgi ceļot?�

�Ak, varbūt viņi man to vēl paturēs. Tēvs nesen runājis ar kādu no direktoriem, un tie ļoti augstu vērtējot manas darbaspējas. Bet vispār... tā vieta vai kāda cila... Pēc maniem uzskatiem vispatīkamāk dzīvot, ja nekas nesaista. Es labprāt pāris gadus pastrādātu kādā kantorī Amerikā � un ja gribu palikt kolonijās, Heinis van Duverens man solās apgādāt ļoti labu vielu pie kāda liela ilustrēta laikraksta.�

�Jums, modernajām jaunavām, tagad tie�ām visa pasaule vaļā,� vecā ārste smaidīdama teica, mirkli apstājusies durvīs, kur uz glītas emaljētas plāksnītes bija lasāms jaunās radinieces vārds. �Man liekas, jūs pat neapzināties, cik neticami pēdējos piecdesmit gados pārvērtusies sievie�u dzīve.�

Pūka ar slaido, balto roku saglauda īsos iesarkani blondos matus, kas bija apgriezti taisnā līnijā virs pieres, kā dēļ viņas seja izskatījās vēl stūraināka. �Visa pasaule,� viņa atkārtoja, un vecā dāma pamanīja rūgtu vaibstu ap jaunavas lūpām, �visa pasaule... un kāds no tā labums?...�

�Varbūt tu vēlāk ienāksi mātes istabā.� Ar �iem vārdiem tum�a, melnu, kuplu matu ietverta seja ielūkojās vecajai ārstei ierādītajā istabā. �Viņa ir briesmīgi nogurusi � sēde ilga vairāk kā se�as stundas, un, mājās pārnākusi, viņa tūliņ aizgāja gulēt.�

�Nāc ta�u iek�ā, Kilij,� vecā dāma atbildēja no ērtā atzveltnes krēsla, kur tā jauno iespaidu nomākta bija atkritusi. Viņa vēl nebija novilkusi ielas ģērbu, tikai atraisījusi platās cepures saites. Viņa klēpī izgludināja melnos glazē cimdus, kamēr tās skatiens pārsteigumā un izbrīnā klejoja pa lielo, sijām klāto istabu, kas no �īs dienas bija viņas valsts �ai vecajā namā. Istaba gan atradās aug�stāvā, bet vecā ārste vēl bija stingra uz kājām un pieradusi kāpt pa kāpnēm; kad Doroteja bija apjautājusies ko tā labāk vēloties, viņa tūliņ bija atcerējusies māsīcu Berkhoutu veco, saulaino meiteņu istabu, kur atklājās skats uz jauko, vecmodīgo dārzu, kur vēl bija senais, pelēkais sienu krāsojums, platās palodzes un mazās iesarkanās logu rūtis. Bez tam, pateicoties mājinieku laipnai gādībai, tur bija savāktas dzimtas vecās, cienījamās mantas.

Lielais nams, kur Stefens tikai pirms da�iem mēne�iem bija apmeties, bija jau pilns senlietām, kas reiz bija piederēju�as da�ādām Kornfellu paaudzēm. Ap 1 878. gadu Stefena vectēvs Ābrams Komfelts namu bija atpircis no Berkhoutu meitām, kad tās pēc mātes nāves gribēja apmesties mazākā dzīvoklī. Tad Ābrama vecākā meita, Stefena neprecētā krustmāte Dorlje, kas pēc tēva nāves viena apdzīvoja lielo namu, kaislīgi bija sākusi krāt dzimtas senlietas. Savos pēdējos gados tā savāca visu, kam bija kāds sakars ar Kornfeltu ģimeni un kas, mantojumu dalot vai pārvadājoties, nāca pārdo�anā.

Astoņdesmit se�us gadus vecā vecmeita Nātje, kas kop� vairākiem gadiem bija ievietota vecu sievie�u patversmē, gan mēdza zoboties par �o Dortjes Kornfelles au�ību. Pēc viņas apgalvojuma Dorljei nemaz nebija tiesību uz Kornfeltu vārdu un ģimenes vecajām mantām, jo viņas tēvs �o veco vārdu bija aptraipījis, apprecot algād�a meitu Zīntji Polu. Bet nebija daudz tādu leidenie�u, kas klausījās, ko, pār adīkli noliekusies, murmināja vecā jaunkundze Nātje. Ābrama mazbērni Kornfellu vārdam bija atkal atnesu�i nejaustus ziedu laikus, pēc tam, kad Stefens 1898. gadā no sava tēva, Ābrama otrā dēla, bija mantojis lielo fabriku. Lielos pirmo kara gadu zaudējumus, kuru laikā Dorotejai vajadzēja atteikties no automobi|a un strādnieku skaits samazinājās par pusi, bagātīgi atlīdzināja vēlākā peļņa, un tagad fabrika bija ziedo�s, veselīgs saimniecisks ķermenis.

Tikai vecajai krustmātei Dortjei mirstot, Stefens Komfelts bija ieguvis veco dzimtas māju Rapenburgā un, naudu ne�ēlojot, licis to atjaunot pirmatnējā izskatā. Par milzu summu viņ� atpirka veco sienas izklājumu ar ķīnie�u zīmējumiem, ko Zārtje Berkhoute kādreiz bija aizmetusi Leidenas senlietu tirgonim un kas atkal parādījās pie kāda Amsterdamas ūtrupnieka; gai�i pelēko krāsojumu, ar ko Berk-houla kundze tā lepojās, atkal nokasīja no griezumiem rotātajām ozola durvīm un kāpņu margām; bezgaumīgā melna marmora kamīna vietā ielika augstus antīkā stila pavardus, � un tā kā Dorotejas kundze bie�i cieta galvassāpes un nevarēja pierast pie centrālās apkures, vecās gāzes apgaismo�anas vielā visur bija ierīkota elektriskā apkure un apgaismo�ana.

Savā jaunajā valstī ieejot, vecā ārste pazina da�ādas mēbeles no savu vecāku mājas un arī no vecmāmuļas Kornfeltes istabām. Pie sienas karājās vectēva Lodevika ģīmetne, �oreiz ar laipnu smaidu platajā sejā, no kuras raudzījās asas valdonīgas acis, un zem tās da�ādas pirmās fotogrāfijas. Viņas griezumiem greznotais lielais rakstāmgalds jau bija atvests no Amsterdamas slimnīcas jaunajā mītnē; uz tā �aurā, melnā rāmī stāvēja kāds zīmējums uz sārta papīra, kur bija redzama jauna meitene, kurai uz rokas tupēja balodis ar vēstulīti knābī. Aug�pusē mākslīgiem burtiem bija rakstīts �Mīlestības vēsts�, bet apak�ā, stūri, tā atrada �ādus vārdus: �Marijai Elīzabetei Silvēnas jaunkundzei no viņas sirsnīgā, padevīgā kalpa un drauga Dāvida Komfelta.�

Elīze smaidīdama un aizkustināta paņēma rokā �o ģimenes dokumentu, jo viņa zināja bēdīgo krustmātes Mībetjes pirmās un vienīgās mīlestības stāstu un ne visai varonīgo lomu, kādu tajā bija spēlējis viņas cienījamais tēvocis Dāvids savos jaunības gados. Viņa zināja, ka �is pārdzīvojums krustmāti Mībetji bija darījis par sievietes tiesību cīnītāju. �Bez �īs mīlestības vēsts es dro�i vien nekad nebūtu sasniegusi medicīnas doktora grādu,� viņa nodomāja, un smaids viņas iekritu�o seju pēk�ņi darīja par daudziem gadiem jaunāku.

�Nezinu, vai drīkstu tā pie tevis ienākt,� mazmeitas balss to pēk�ņi iztraucēja no pārdomām.

�Bet, mīļais bērns,� vecā dāma gandrīz apvainota iesaucās. Viņa nevarēja ciest visas �īs formalitātes un para�as, kas lai jaunībā bija sabojāju�as da�u labu dienu. Bet kad tā ieraudzīja gaismas lokā ienāku�o maigo slāvu, viņa negribot apjukumā pamirk�ķināja acis. Kitija Kornfelte, skaistākā un jaunākā no Stefena trim meitām, stāvēja vecās dāmas priek�ā melna zīda pid�amā ar gai�i zaļām apmalēm, spoguļa priek�ā iestudētā nevērīgā pozā, rokas kabatās sabāzusi un ar pusē izaicino�u, pusē samulsu�u smaidu skaistajā, iedomīgajā, tum�u zēna matu ietvertajā sejā.

Ārste bija svinīgi apņēmusies neuztraukties par lietām, kas tai Komfeltu jaunākajā paaudzē likās neparastas un pārāk brīvas. Viņa zināja, ka Doroteja savus bērnus bija audzinājusi pēc visjaunākās metodes, un pati savā jaunībā viņa tik daudz bija cīnījusies ar aizspriedumiem, ka �ķita labi saprotam tagadējās jaunatnes naidu pret vecajām iera�ām. Tādēļ viņa tikai apmierināta pasmaidīja, kad jaunava to neapskāva kā brīdi iepriek� Pūka, bet� tikai iesaucās: �Lieliska ideja, ka tu esi atbraukusi pie mums, te mājā īsts bezcerības stāvoklis, � varēs vismaz ar tevi prātīgi parunātis.�

Viņas slaidais un lokanais ķermenis graciozi iemetās dīvānā blakus rakstāmgaldam, un viņa salika kājas krustiem. Viņas seja ar svaigo, fir-ziķa mīksto ādu bija mazliet bāla, kamēr mazās jutekliskās mutes sulīgās lūpas at�ķīrās ar spilgti sarkanu krāsu... krāsu, kas ārstei iesākumā modināja ba�as par jaunās radinieces veselību, kamēr tā vēlāk izzināja, ka moderni audzinātajām labo un godīgo holandie�u ģimeņu meitām lūpu krāsulis un pūderis vairs nebija sve�as un aizliegtas lietas.

�Bezcerības stāvoklis � tas neizklausās iepriecino�i,� viņa smiedamās teica mazmeitai, �pēc maniem līdz�inējiem novērojumiem te, mājā notiek da�ādas interesantas lietas. Apak�ā redzēju pat mazas deju svinības.�

�Tā dro�i vien Pūka ar savu bandu!� nicīgi degunliņu savilkusi teica Kitija, �prāta cilvēku bars, kas nezin ko iesākt ar sevi un savu brīvo laiku. Vai esi jau bijusi Lodija istabā, kur tas notur sapulces ar saviem draugiem komunistiem, vai pie Pima, kas nodarbojas ar vismodernākā stila sporta zīmējumiem... Vai arī redzēji, ka tēvs priek�namā ar savu skolotāju nododas cēlajai boksa mākslai?�

�Man tur nekas nav pretī,� ārste pamāja ar galvu, pret savu gribu iesmiedamās, �jums piemīt veselīgs spēks, kas grib izplūst darbā. �ēlīgā debess, manas jaunības laikā jaunavas sēdēja mājā pie rokdarbiem, kafijas un cepumiem, un jaunie kungi nīka krogos pie alus un kārtīm...�

Kitija Kornfelte nometa rītakurpes un |āva redzēt savas brīni�ķi veidotās kājas ar sārti lakotajiem, gandrīz pērlenēm līdzīgajiem nagiem. �Bet, mīļais bērns,� vecā dāma taujāja tālāk, brīnīdamās par klusumu, kādā mazmeita noklausījās viņas pamudinājuma vārdus. �Tu ta�u nedzīvo mājā, tavs tēvs man pirms da�iem mēne�iem stāstīja, ka tu tehniskajā augstskolā studējot ķīmiju.�

Kitija papurināja melnās cirtas.

�Tam jau beigas,� viņa vienaldzīgi atteica. �Es domāju, ka ķīmija būs kas sevi�ķs, kaut kas mistisks, jaunu dabas brīnumu pētī�ana, bet izrādījās � tikai vienmuļīga mocī�anās, mērot un sverot, rokas Vajadzēja sabojāt ar da�ādām netīrām skābēm... Bez tam, Delftā vienkār�i nav iespējams dzīvot. Kaut kas tur mū�īgi smird, vai nu kanāls vai spirta fabrika, un tur nav pat pirmklasīga kino.�

�Un ko tu tagad iesāksi? Tu ta�u vienmēr tik labi varēji mācīties. Vai esi izraudzījusies citu nozari?�

�Nē, mīļā krustmāt,� meitene salika rokas zem galvas. �Īstenībā es tagad nekā nedaru; �ī nevajadzīgā spēku iz�ķie�ana man apnikusi. Vai tur kāda jēga, ka mēs, jaunavas, studējam, kur ta�u pat vīrie�iem trūkst darba un jaunajiem in�enieriem, jaunajiem juristiem divi, trīs gadi jāgaida, kamēr tie dabū kādu vietu, kas tiem neļauj ne dzīvot, ne mirt? Vai mums viņiem vēl �īs no�ēlojamās druskas jāatņem, ja tas mums nav nepiecie�ami vajadzīgs un ja mums nav jāstrādā, lai nopelnītu maizi? Bez tam... es arvien skaidrāk sajūtu, ka neesmu radīta studijām. Manas estētiskās jūtas neat|auj diendienā sēdēt vāji vēdinātās telpās neērtā krēslā pie tintes traipiem un zīmējumiem klāta galda, turklāt vēl starp jaunavām ar no�ķiebtiem papē�iem, kurām nav ne jausmas par nagu kop�anu un ilgviļņiem, vai jauniem vīrie�iem, kas o� pēc sliktām ziepēm, valkā krāmu tirgū pirktus uzvalkus un turklāt vēl atļaujas da�ādas vaļības, jo uzskata sevi par � komiltoņiem!�

�Ja cilvēks ir jauns un tie�ām mīl studijas, ja gars prasa spēcīgu barību,� vecā dāma atbildēja savā agrāko gadu dedzībā, �tad visas �īs sīkās neērtības var paciest.�

�Jā, ārstes krustmāt, bet es ta�u nemīlu savas studijas. Ak Dievs, cik ir to meiteņu, kas tagad tie�ām vēl studē aiz mīlestības pret zinātni vai izglītības slāpēm? Lielākā tiesa studē tādēļ, ka tā nu reiz parasts, un ka tas viņām ļauj brīvāk un neatkarīgāk dzīvot; un, protams, labāk studēt nekā mājās pie mātes traukus mazgāt un zeķes lāpīt. Es nejūsmoju par studijām, krustmāt, jūsmoju tikai par vienu lietu pasaulē, un tas ir mans ķermenis. Zinu, ka tas ir reti pilnīgs un skaisti veidots, ka tam ir slaida kustības līnija un da�ādas citas burvības. Un tā kā nu reiz ir �is skaistais augums un citu sevi�ķu dāvanu nav, tad gribu to ari pareizi izlietot, novest to līdz pilnībai... Bet tas nu ir viedoklis, ar kuru mans tēva kungs nepavisam nevar samierināties.�

�Vai tu gribi teikt...� ārste vilcinādamās jautāja, rokām nemierīgi taustīdama krēsla atzveltni, �ka tavs tēvs ceļ iebildumus pret vingro�anu... vai viņ� tev aizliedz nodarboties ar sportu? Patiesību sakot, neesmu vēl dzirdējusi, ka kāda jaunava par savu studiju mērķi būtu spraudusi ķermeņa izveido�anu līdz pilnībai, bet kā zini, es interesējos par visu, kas jauns, un labprāt gribu, lai mani pamāca.�

�Protams, es runāju par deju,� Kitija mazliet nepacietīgi iesaucās. �Deju kā mākslu, kur pirmām kārtām vajadzīgs talants un tālāk � bezgalīgi vingrinājumi. Tu ta�u būsi kādreiz redzējusi Edīti fon �venku vai Mēriju Vigmani, vai Paluku?�

�Nē, tādām lietām man neatlika laika,� vecā dāma drusku zobgalīgi atbildēja, �bet apak�ā zālē redzēju jaunie�us dejojam un iepazinos ar kādu Sofijas Immerzēles mazmeitu, kura �ai ziņā esot liela māksliniece, vismaz Pūka man tā stāstīja,�

�Bet krustmāt!� Jaunava bija sa�utumā uzlēkusi uz dīvāna un savām garajām, graciozajām rokām atraisīja drusku teatrālu �estu. �Saproti ta�u reiz, ka �ai danco�anai nav nekāda sakara ar to, ko es gribu. Es runāju par mākslu, lielu, nopietnu mākslu, kas varbūt ir augstākā cilvēka gara izpausme! Bet tēvam, lai cik moderns viņ� neizliekas, ir da�ādi aprobe�oti aizspriedumi, un tādēļ viņ� negrib mani laist uz Vīni vai Minheni izglītoties.�

�Man liekas, tagad jau drusku labāk saprotu, ko tu gribi teikt,� Elīze Veismane teica, sāpīgi savilkusi pieri. Pēk�ņi viņa jutās nogurusi, tik nogurusi, ka ilgojās miera, lai sakārtotu domas. �Laikrakstos, ko dabūju no lasītavas, esmu redzējusi da�us tādus attēlus. Tu laikam domā tādas dejas, kur dejotājai ir tikai plīvurs vai �aura gurnu sega un viss pārējais, kājas un rokas un tā tālāk ... atklāts skatītāju acīm?�

�Mīļā ārstes krustmāt,� Kitija Kornfelle zobgalīgi un pārmeto�i iesaucās; viņas uzacu izliekumā bija vērojams pieaugo�s sāpīgums. �Tagad tu izteic tādus pa�us nodrāztus un aprobe�otus iebildumus kā tēvs, un es noteikti cerēju, ka tu būsi manā pusē, tu ta�u vienmēr esi aizstāvējusi sievietes brīvību un visu mū�u cīnījusies par to, lai sievietes tāpat kā vīrie�i varētu sekot savam iek�ējam aicinājumam.�

Ārstei asinis sakāpa deniņos. Viņai atkal ienāca prātā vecā drauga vārdi par nelgu komēdiju, kāda tagad esot dzīve. �is au�īgais bērns cerēja, ka viņa tai palīdzēs izvest �o trako plānu...?

�Tā lieta mums vēl pamatīgi jāpārrunā, Kitij,� viņa, brīdi apdomājusies, teica. �Ja tu varēsi mani pārliecināt, ka tam, ko tu gribi, ir augsta garīga un morāla vērtība, tad es labprāt mēģinā�u tavu tēvu pierunāt...�

Ar sve�ādu, biklu skatienu viņa vēroja meiteni, kas tagad stāvēja pie spoguļa un tīksmīgi noskatījās sava slaidā ķermeņa kustībās.

�Bet krustmāt!� Kitija noraizējusies un sa�utusi iesaucās; �augsta garīga un morāla vērtība... tie ta�u briesmīgi vecmodīgi jēdzieni...�

XX VECĀKU PĀRIS

Doroteja Komfelle taisni salējusies sēdēja savā �aurajā angļu gultā, kuras galvgals bija piebīdīts pie krēslaini tum�ās aug�stāva istabas di-bensienas. Uz ce|iem tā turēja rakstāmma�īnu. Pār viņas kuplajiem, iesirmajiem matiem, kas agrāk bija lepoju�ies ar tādu pa�u melnu spīdumu kā tagad viņas jaunākās meitas mati, nokarājās elektriska spuldze ar sarkanu atgaismi, kas meta asas ēnas viņas vēl skaistajā, bet paguru�ajā sejā. Ap pleciem viņa bija apmetusi spo�u, gai�i sarkanu lakatu. Blakus gultai uz zema galdiņa gulēja laikrakstu un avī�u kaudze. Ma�īnas steidzīgā klaboņa pārtrūka tikai tad, kad ārste jau bija ienākusi un aizvēra gu|amistabas durvis. Smaids, kas tagad kā jaunības jausma pārlidoja gurdajai sejai, darīja to ļoti līdzīgu ienācējas sejai, līdzīgi skanēja arī viņas balss un zobgalības, tāpat viņai bija paradums mulsumā vai nemierā bie�i mirk�ķināt acis.

Doroteja Vīzdoma, Vinsotenas birģermeistara un vecā daktera Veismaņa mazmeitas meita, jau jaunībā bija bijusi krustmātes Līzes �akla skolniece. Pateicoties jauneklīgi dedzīgās emancipācijas cīnītājas ārstes ietekmei, viņa tai laikā, kad meitenes ģimnāzijas solos vēl bija diezgan neparasta parādība, bija izcīnījusi vecāku atjauju apmeklēt latīņu skolu un vēlāk Groningemas universitātē studēt tieslietas. Ziemeļu universitātes doktora diplomu ieguvusi, viņa pamazām bija izveidojusies par krustmātes palīdzi. Vecumam tuvojoties, Līze Veismane vairāk pievērsās zinātniskam darbam un pienākumiem, ko tai uzlika lielās Amsterdamas slimnīcas priek�nieces vieta, kamēr viņas jaunā radiniece pamazām stājās tās atstātajās vietās biedrību valdēs un drīz sasniedza ļoti cienījamu vietu sievie�u tiesību un sievie�u brīvības cīnītāju priek�pulkos.

Visiem draugiem un draudzenēm par lielu pārsteigumu, Doroteja divdesmit piecu gadu vecumā saderinājās. Un savādā kārtā � nevis ar kādu ideju biedru, bet gan ar savu dzīvespriecīgo un sabiedriski veiklo radinieku Stefenu Kornfeltu, kas bija ieguvis ķīmijas doktora diplomu, bet pēc tēva nāves uzņēmās pla�o Kornfeltu rūpniecības 252

uzņēmumu vadību. Protams, lielajam, savas labās omas dēļ visur labi ieredzētajam rūpniekam klubā nācās paciest da�u labu zobgalību, kad tas pārāk dedzīgi sāka paust savu sajūsmu par sievas spo�ajām, garīgajām īpa�ībām un varenajām darbaspējām.

Viņ� visur sludināja kaut ko līdzīgu dzīves programmai, ka viņi ar Dorlji gribot realizēt modernos uzskatus. Viņu laulībai vajadzēja pierādīt, ka sievietē glu�i labi bija savienojams garīgais pārākums ar namamātes tikumiem. Viņu ceramie pēcnācēji pasaulei rādī�ot, ka arī akadēmiski izglītota sieviete varot saviem bērniem dāvāt laimīgu jaunību un labu audzinā�anu.

Pirmajos desmit gados likās, ka �ī programma spīdo�i piepildīsies. Gaidītie bērni nāca un modināja izbrīnu ar savu veselību un dabiskajām, labajām manierēm, un tā kā viesmīlīgajā namā bie�i nāca un gāja arī ārzemnieki, sievie�u vēlē�anu tiesību aizstāvji, Kornfeltu ģimene drīz arī ārpus Holandes robe�ām bija pazīstama kā paraugs pēc divdesmitā gadsimta principiem dibinātai laulībai un to cildino�i pieminēja sievie�u kustības piekritēji daudzās vēlē�anu runās.

Tomēr pēc sestā bērna Pima dzim�anas Doroteja ilgu laiku nevarēja īsti atspirgt; viņai vajadzēja ierobe�ot to sapul�u skaitu, kur lai bija jārunā, un neveselības dēļ ļoti jūtelīgās namamātes pastāvīgā klātbūtne noveda pie bie�ām sadursmēm ar daudzajiem kalpotājiem, kas bija radu�i cienīgo kundzi mājās redzēt tikai nedaudzas stundas dienā. Vecā aukle, kas divu paaud�u laikā bija kopusi visus mazos Kornfellus, pagrieza muguru; tāpat saimniecības vadītāja un bērnu istabas uzraudze atrada, ka viņas pūles цп rūpes pienācīgi nenovērtē, un uzteica vietu. Jaunie Kornfelli �ajā laikā bija izaugu�i par trok�ņainiem skolēniem, nevarēja labi satikt ar jaunajām jaunkundzēm un bērnu meitām, un, audzinā�anas stingrībai atslābstot, uz ciliem bērniem sen vairs nedarīja to aizraujo�o iespaidu, par kuru tie agrāk bija varēju�i pateikties saviem glītajiem un labi izraudzītiem apģērbiem. Viņi bija k|uvu�i par ļoti patstāvīgiem un pa�apzinīgiem cilvēkiem, kas jau divpadsmit gadu vecumā interesējās par jaunajiem dienas nolikumiem un skaidri zināja, kas tie reiz lielajā pasaulē gribēja būt; vecākiem tie izrādīja tikai biedriskas simpātijas, kas varēja izvērsties asā, spītīgā pretrunas garā, tiklīdz gadījās kāda ieskatu vai vēlē�anos nesaskaņa.

Vecajai ārstei par lepnumu tie tomēr visi bija kļuvu�i par �rakstura cilvēkiem�, kā viņa mēdza teikt. Krustmāte priecājās par viņu kaislīgajām uzskatu cīņām, kuru lieciniece tā bija ikreiz, kad viesojās vasarnīcā pie Vīte Singelas. Kop� laulības sākuma Stefens ar sievu labprāt bija izmantoju�i �ārstes krustmātes� nekad neliegto palīdzību. Viņu sauca pie garā klepus un masalām, bet arī, lai ierunātu prātu Lodijam, kas �etrpadsmit gadu vecumā gribēja iestāties klosterī, un pamudinātu Kitiju �aklāk strādāt, kad to trīs reizes pēc kārtas atsūtīja mājās no skolas.

Bet pēdējos kara gados Dorotejas veselība tik tālu uzlabojās, ka viņa atkal varēja uzņemties sabiedriskos goda amatus. Ļoti drīz viņu ievēlēja par locekli daudzās starptautiskās kara gūstekņu palīdzības komitejās, tā kā beidzot viņa vēl retāk bija mājās nekā pirms saslim�anas. Tādēļ Ellija, viņas otrā meita, uzņēmās saimnieces lomu un panīku�o mājsaimniecību nemanot ievadīja gludā un klusā gaitā.

Ellija arī tagad mātes guļamistabas kaktā gatavoja abām dāmām tēju; tāpat viņa pēc da�ām minūtēm no lielā veļas skapja izņēma palagus un spilvenu pārvelkamos un pie�uva pogas Villema tenisa biksēm.

�Ārstes krustmāt, es biju ne�ēlīgi nogurusi,� aizbildinājās Doroteja, �un �ovakar man vēl vajadzēja nosūtīt kādu darbu, citādi noteikti būtu braukusi uz Amsterdamu un piedalījusies tavos svētkos... Vai vismaz būtu tevi sagaidījusi ienākot mūsu mājā.�

�Tu tie�ām izskaties nogurusi,� apliecināja vecā dāma.

�Jūtu, ka palieku veca,� ar skumju smaidu atbildēja Doroteja, �agrāk varēju vadīt divas sēdes dienā un vakarā vēl uzrakstīt da�us rakstus, bet tagad mani spēki galā, lai gan kabinetā tikai da�as stundas noklausījos apspriedes par precēto sievie�u atlai�anu no valsts dienesta.�

�Bet to ta�u bija vērts noklausīties?� krustmāte jautāja, tūliņ ziņkārē iedegusies. �Tu sapratīsi, ka abas pēdējās dienas es nevarēju lasīt avīzes; man tas viss vēl jāpanāk. Nesaprotu, kādēļ nodarbināto sievie�u protests nav daudz stiprāks. Mēs ta�u esam gadu desmitiem ilgi cī-ņīju�ās, kamēr esam tik tālu tiku�as, un tagad, kad mums �īs tiesības grib atņemt, �ķiet, lielākais vairums par to nemaz neuztraucas.

Doroteja nomāca redzamas noguruma zīmes, izvilkdama no ma�īnas tikai pusē aprakstītu lapu un nolikdama to blakus uz galda. �Esmu pārāk nogurusi, lai vēl �odien to nobeigtu,� viņa iesaucās, it kā taisnodamās vecās dāmas priek�ā, ka tā vienmēr bija uzskatījusi kā spo�u pienākuma pildītājas paraugu. �Labāk drusku patērzēsim, tikai Dieva dēļ ne par politiku un sievie�u kustību! Pastāsti man, kas notika lavās atvadī�anās svinībās, un vai tu nejūties desmitreiz vieglāk, kad beidzot esi likusi vaļā no visām �īm muļķībām un vari mierīgi dzīvot pati sev.�

Ārste sāka savā mierīgajā balsī sīki attēlot savus pēdējos piedzīvojumus; likās, ka Doroteja, saviem slaidajiem jūtīgajiem pirkstiem ar lakata bārkstīm rotaļādamās, vērīgi klausījās. Un tomēr vecā dāma stāstot ar acīm bailīgi pētīja kaut ko, kas tai likās apslēpts klausītājas sejā. Dorotejas sarūgtinātā oma to sāpīgi aizskāra. Viņas radiniece vienmēr mēdza būt tik pārpilna ar dzīvības spēku un pāri plūsto�u enerģiju, par katru sievie�u kustības jautājumu tā vienmēr bija tik dzīvi interesējusies, un tagad tā pat negribēja ielaisties sarunā par tik svarīgu punktu kā precēto darbinie�u atlai�ana. Kad tā runāja par piemiņas grāmatu, ko tās draugi gribēja izdot, lai atzīmētu viņas lielos nopelnus slimnīcas vadībā, Doroteja palaida garām vienu izdevību pēc otras.

Vai bērni lai darīja raizes, Kitijas dīvainais sava ķermeņa skaistuma kults, Lodija dīvainības, kas kop� viņa Krievijas ceļojuma izpaudās da�ādos komunistiskos pasaules aplaimo�anas plānos, vai Pima tieksme uz mīlestības dēkām, kurām tas vēl bija daudz par jaunu? Viņas skatiens klejoja pa lielo istabu. Tā ta�u Dorotejas guļamistaba, bet kur te bija Slefena gulta? Agrākajā mītnē pic Vile Singelas laulātie draugi bija dzīvoju�i vienā istabā, kā tas arī bija sagaidāms un saprotams. Vai tagadējai pārmaiņai bija kāds sakars ar Dorotejas sapīku�o omu, rūpēm un pagurumu, kas atspulgojās viņas sejā? Vecā ārste izbijās un juta, ka viņas sirdi pārņēma sāpīgs nemiers; viņa vienmēr bija dzīvojusi līdzi �ā pāra priekiem un bēdām, lai nebija paliku�as apslēptas nesaskaņas un pārejo�a atsve�inā�anās

� vai divas tik spilglas personības no tādām vispār varēja izbēgt? Bet viņa pazina ari cie�ās saites, ko bija kalusi Stefcna un Dorotejas savstarpējā mīlestība un cieņa, un viņa bie�i bija lepojusies ar �o divu da�ādu kārtu garīgi līdzvērtīgo cilvēku jauko sapra�anos.

Viņai bija grūti izteikt jautājumu, bet viņa nebija ari radusi griezt grūtībām ceļu. Tādēļ, kad Ellija aiznesa dejotājiem limonādi, viņa ātri uzlika roku uz radinieces rokas. �Mīļā, es jūtu, ka te kaut kas nav kārtībā... Negribu iespiesties tavos noslēpumos � bet vai tev pa�ai nepaliktu vieglāk, ja tu vaļsirdīgi izrunātos?�

Tomēr Doroteja lēni atvilka roku no viņas glāsto�ajiem pirkstiem; viņas sejai atkal pārslīdēja skumjās atziņas smaids, kas tik daudz gribēja izteikt: �Kas gan lai būtu?� viņa, mazdū�īgi plecus paraustīdama, vaicāja, �vienkār�i, es palieku veca un mani met kaktā; jūtu, ka man no dzīves nekas vairs nav gaidāms.�

�Veca!� ārste sa�utusi iesaucās. �Nekas nav sagaidāms no dzīves? Tu esi �etrdesmit astoņus gadus veca sieviete... Nu jā, tev drīz būs �etrdesmit deviņi, tu esi spēka briedumā, sava mū�a bagātākajos gados, tu esi pārdzīvojusi bezgala daudz di�ena un skaista, esi tikusi tik tālu kā reti kāda cita...! Tā varbūt tikai pārejo�a vājuma un drosmes trūkuma lēkme... Un beidzot, Stefenam vajadzētu...�

�Stefens nejūtas vecs!� Doroteja viņu pārtrauca un rūgti iesmējās; viņa savilka lakatu cie�āk ap pleciem. �Stefens jūtas jaunāks kā jebkad, kop� tas atkal spēlē tenisu, apmeklē deju klubus un ņem boksa stundas. �etrdesmit astoņu gadu vecumā vīrietis vēl ir jauns, ja tikai tas drusku papūlas tāds būt, un sieviete �etrdesmit astoņu gadu vecumā var būt tikai veca sieva, kas pūlas izlikties jauna...�

�Es tevi nesaprotu,� Elīze Veismane noskumusi teica, �nekad neesmu tevi dzirdējusi tā runājam. Katrs cilvēks ir tik vecs, cik vecs tas jūtas, un man liekas, sievietei ar tavu izglītību un tavu stāvokli gan nebūtu iemesla noskumt par da�iem sirmiem matiem un da�ām krunkām sejā, kamēr gars tai vēl rosīgs un elastīgs.�

�Mīļā, labā krustmāt!� Pēk�ņā aizkustinājumā Doroteja satvēra un spieda vecās dāmas roku, kas lai enerģiski atbildēja. Bet �o balss noskaņu vecā ārste nevarēja ciest, tas atkal bija tas pats gandrīz līdzjūtīgais maigums, kas to pēdējā laikā varēja novest izmisumā. �Tev nav jāiedomājas, ka esmu veca krustmāte, kas vairs nevar saprast jūs, jaunlaiku cilvēkus,� viņa aizskarta iesaucās. �Jo vecāks cilvēks paliek, jo dziļāks kļūst ieskats dzīvē, un tu vari man ticēt, ka savos �etrdesmit ārstes darba gados esmu paguvusi iepazīties ar visiem cilvēka dzīves jautājumiem.�

Bet tagad Doroteja pati uztraucās; pirmo reizi viņa uztrūkās no gurdās un vienaldzīgās pozas. Viņas acīs, viņas balsī pamodās vecā dedzība. �Nē,� viņa strauji teica, ��o problēmu tu nevari saprast, tu ar savām biedrenēm to nepazīsti, jo jums visām tā bija neapgā�ama patiesība, ka darbs kā garīgās attīstības brīvība sievietes dvēselē izdzēsīs visas neapmierinātās tieksmes, visas slepenās raizes... Saki man vaļsirdīgi, vai tev nebija stingra, svēta pārliecība, ka jaunā, brīvā sieviete būs bezgala laimīgāka nekā tās sievietes, ar kurām tu kopā uzaugi?�

�Protams, un tā es domāju vēl tagad,� vecā ārste drebo�ām lūpām teica, �es ta�u ik dienas esmu runājusi ar sievām un jaunavām, kas pateicās par izcīnīto neatkarību.�

�Bet vai pēdējā laikā bie�i esi runājusi ar sievietēm, kas darbā atradu�as visu savu laimi? vai tagad vēl kur redzi kādu modernu jaunavu strādājam ar to sirsnīgo, neliekuļoto prieku, ar kādu tu un tavas biedrenes, un arī es pali jaunības gados ķēros pie darba? Vai vēl ir sievietes, kas savu garīgo līdzsvaru, laimi, apmierinājumu atrod dzīvē, ko pilda vienīgi darbs... Vai tās visas nedzenas pēc baudas, pēc izpriecām, vai tām nevajag arvien vairāk izklaidē�anās, vai tās pastāvīgā nemierā nemeklē kaut ko, kā tām trūkst, lai iegūtu mieru... Vai arī tu neredzi, ka tās bez domām un pavir�i velkas līdzi dzīvei, kas ir tikpat tuk�a un nenozīmīga kā pirms septiņdesmit pieciem gadiem, tikai pavisam citos apstākļos?�

�Bet mīļais bērns!� vecā dāma �ūpoja sirmo galvu. �Agrāk tu ta�u par visām lietām spriedi tik skaidri un pareizi, un tagad tu visu bezgalīgi pārspīlē... Vai aiz visas �īs mazdū�ības neslēpjas kāda personīga vil�anās, ko esi piedzīvojusi? Kādēļ tu man neuzticies, Doroteja? Vai ir... vai tur ir kāds sevi�ķs iemesls, ka jūs ar Stefenu vairs neguļat vienā istabā...?�

�Nē jel, krustmāti� Doroteja nosarka un atstūma sajuku�ās malu cirtas no sejas. �Mēs ar Stefenu vienmēr esam sekoju�i vienam principam: Mēs nekad neesam gribēju�i ierobe�ot otra personīgo brīvību, viņ� tagad bie�i agri ceļas, tenisu spēlēt vai vingrot, un es reizēm strādāju līdz vēlai naktij... Bez tam, cilvēki mūsu gados ta�u vairs nejūtas kā medus mēnesī...�

�Mums vēl vajadzēs par to izrunāties,� ārste teica, jo ieskatīja, ka tagad lai bija laiks atvadīties. Vīna jutās dziļi sāpināta, bet ko līdzēja �o sarūgtinājumu izrādīt! Vai Doroteja sausos vārdos lai nebija pateikusi, ka viņa esot par vecu, lai saprastu modernās problēmas? Un vai tas ari nebija pareizi, ka vecmeita, kaut arī ar tik lielu ārsta praksi, nevarēja dot padomu laulības likstās, kādas �im agrāk tik laimīgajam pārim acīm redzami bija radu�ās? Atkal viņai ausīs ieskanējās vecā drauga skumjā meldija: �Jums nav ne jausmas, par kādu nelgu komēdiju cilvēku dzīve tagad kļuvusi.�

�Hallo, krustmāti Vai es vairs neskaitos? Jau pirms stundas klauvēju pie tavas istabas durvīm, bet Ellija man pastāstīja, ka tu esot iesākusi bezgalīgu un ārkārtīgi svarīgu apspriedi ar Doroteju...�

Tā bija Stefena spēcīgā, vīri�ķīgā balss, viņ� stāvēja savas istabas durvīs, kur viņa augstais plecīgais stāvs asi iezīmējās pret pārlieku spilgti apgaismoto telpu. Ar savām lielajām, spēcīgajām rokām viņ� pievilka veco dāmu pie sevis. Pēc miglainās krēslas Dorotejas istabā viņai �ī �ilbino�ā, acīm nepatīkamā gaisma izlikās gandrīz kā simbols. Viņa rosīgais kustīgums, viņa skaļie bezrūpīgie smiekli lai radīja neskaidru neomulības sajūtu. Viņ� pavilka krustmātei vienu no saviem lielajiem ādas sēdekļiem, kuros vārēja nogrimt, istabas vidū, kur stāvēja viņa lielais, da�ādiem nesakārtotiem papīriem apkrautais rakstāmgalds, kājas kā puika nerātni �ūpodams, apsēdās.

�Krustmāl, tu izskaties lieliski,� viņ� iesaucās pēc pamatīgas aplūko�anas, �nav brīnums, ka ministri un cili augstie kungi tevi tā cildina; tu vēl vari vecuma dienās kaut ko iekarot.�

�Lai nu paliek, Stefen!� vairījās vecā dāma, kurai �ādi joki nekad nebija paliku�i. Bet radinieks nemanīja viņas sapīkumu un pasteidzās no zelta etvijas izņemt cigareti. Pretēji sievai, viņ� kop� bērnības gadiem nebija atradinājies no tieksmes pēc dārgiem, drusku acīs krīto�iem priek�metiem. Viņa sejā, kas bie�i ārā uzturoties bija iedegusi iesarkana, gai�i pelēkās nemitīgi kustīgās acis izskatījās kā sve�ķermeņi; aiz pabiezajām lūpām smaidīja labi uzturētu, kaut arī no smēķē�anas iedzeltēju�u zobu rinda. Vecās dāmas nemieru vairoja doma: �Dorotejai taisnība, viņ� ir jaunāks par to...�

Savādi, agrāk viņi bija saderīgs pāris, un tagad pēk�ņi izskatījās, it kā tie ārēji vairs nederētu kopā.

�Man liekas, tu zēģelē ar sevi�ķi labu vēju,� viņa drusku nomākta iesaucās, kad tas viņai bija pastāstījis par pārbūvēm, lielajiem zemes gabaliem, ko tas piepircis klāt savai fabrikai, un par nesen nopirkto buru jahtu, kas agrāk piederējusi kādam vācu lielhercogam. �Tu laikam brauc ar labi eļļotiem riteņiem.�

Viņ� viegli savilka pieri un uzmeta apak�lūpu, tā ka viņa sejā iezīmējās pa�mīlīgais vaibsts, kas tam pie�ķīra pārsteidzo�u līdzību ar vecā Lodevika portretu un tāpat ar tēva fotogrāfiju, kas lielā, dārgā sudraba rāmī karājās pie sienas.

�Kādē| lai nemēģinām no dzīves izņemt visu baudu, kas lajā slēpjas?... Tāda tagad jaunatnes devīze, un es arī pamazām esmu pieņēmis �o dzīves gudrību. Mūsu laikos cilvēki vismaz prot dzīvot... Dievs debesīs, kā mēs agrāk bijām pienagloti pie da�ādiem morāliem aizspriedumiem un tikumiskiem viedokļiem, kā mēs aizsietām acīm gājām cauri dzīvei un ne�aubīgi ticējām, ka precētam vīram nekas cits nedrīkst būt prātā, kā tikai pienākums, darbs un rūpes par ģimeni! Pat mans tēvs, kas ta�u jaunībā arī nebija nekāds jēriņ�... kā viņ� vēlākos gados nomocījās ar darbu un gādāja sev tikai rūpes! Vai viņ� pazina kādu citu izpriecu, atskaitot iknedēļas diskusiju vakaru ar draugiem un divreiz vasarā pa brīvai dienai, ko tas pavadīja, Kāgas ezerā zvejojot zivis!�

�Un ar savu dzīvi tu esi pilnīgi apmierināts?� Vecās ārstes mierīgajā sejā atkal spīdēja asās caurspīdīgās acis. Viss skumjais pagurums bija nozudis. Tā viņa simtām rei�u bija mierīgi, bet spraigā uzmanībā sēdējusi pretī pacientei un tikai retiem vārdiem pamudinājusi to runāt, tie�i tik ilgi, kamēr tā zināja visu, ko paciente bija klusībā zvērējusi paturēt sevī.

�Protams,� Stcfens atbildēja un iemeta cigaretes galu kamīnā, �pat �ajā mazpilsētā dzīve tagad kļūst cie�ama, ja ir auto, ar kuru pusstundas laikā var sasniegt Hāgu, un stundā � Amsterdamu. Un ja ik dienas ar sportu var uzturēt kaulus lokanus.�

�Un man liekas, daudz ko nozīmē arī tas, ka tu vari dzīvot kopā ar saviem dēliem un meitām; tagad ta�u gandrīz visi tavi bērni atkal mājās.�

Stefens iesmējās. �Ak, ārstes krustmāt, vecāku un bērnu attiecības tagad ļoti mainīju�ās, kad mani bērni bija mazi, es arī to iedomājos citādi. Toreiz apņēmos tiem vēlāk būt labs draugs un domāju, ka mēs sevi�ķi labi un sirsnīgi sapratīsimies, kad tie būs pieaugu�i. Bet vai bērni tagad vairs interesējas par saviem vecākiem? Varu tev zvērēt, man bija ļoti sāpīgi, kad vajadzēja Tedu sūtīt uz Man�estru izglītoties. Domāju, ka tas būs tikai uz kādu gadu. Viņam biju daudz vairāk pieķēries kā citiem, biju jau visu sagatavojis, lai tas atgrie�oties varētu iestāties uzņēmumā par līdzdalībnieku. Gribējām kā divi labi draugi strādāt fabriku labā, par kurām viņ� jau bērna gados tā jūsmoja. Tagad viņ� tur vēl nav nodzīvojis �etrus mēne�us, bet jau raksta, Holande viņa atmiņās tēlojoties kā briesmīgi sapelējusi un �aura zeme, kur tas nekad nevarē�ot labi justies. Viņ� namaz negribot nākt atpakaļ, viņ� arī tur kaut kā izlauzī�ot sev ceļu, un viņam paliekot nelabi iedomājoties, ka tam kādreiz atkal vajadzētu dzīvot Leidenā...�

�Gan viņ� pēc gada vai drusku vēlāk apdomāsies drusku citādi,� mierināja ārste, ar smaidu atcerēdamās mazā puisēna pārgalvīgo iespīlību, ko vecāki bija lepni sauku�i par �raksturu�. �Par laimi tev ir vēl cili dēli,� viņa mierināja radinieku, jo tā par spīti sarunas vieglajai noskaņai labi zināja, cik dziļi viņu skumdināja doma, ka vecākais dēls varētu pagriezt muguru uzņēmumam, ko ģimene bija mantojusi no tik daudzām paaudzēm.

Stefens paraustīja plecus. �Tu domā Lodiju; tas ir taisni tik sapņains un nepraktisks, cik Teds bija spirgts un enerģisks... bez tam viņ� tagad koķetē ar vistrakākajiem uzskatiem, grib pasaulei dot jaunu seju, bet aizmirst, ka pats bija par dumju vai par slinku, lai kārtīgi pabeigtu skolu...�

�Un Pims,� Stefens domīgi atzinās, �to es īstenībā pazīstu vājāk par visiem ciliem saviem bērniem. Kad tas bija mazs, viņ� nenāca ārā no bērnu istabas, un no divpadsmitā gada tas dzīvoja pansijā. Liekas. Doroteja domā, ka viņ� vairāk piemērots mākslinieka nekā veikalnieka darbam... Gan viņ� �ajās dienās mani nostatīs noliku�a fakta priek�ā un atklās savas nākotnes plānus.�

�Man liekas, tu �īs lietas uzņem pārāk viegli, protams, vecāki tagad vairs nenoteic bērnu dzīvi un amatu, ta�u tev kā tēvam pienākums vismaz tiem dot padomu saskaņā ar saviem piedzīvojumiem...�

Brā|adēls ar roku saglauda viegli iesirmos matus. �Bērni tagad drīzāk ir nejau�ības nekā programmas punkti, � tā saka kāds moderns amerikāņu rakstnieks. Izklausās drusku pārdro�i, bet īstenībā tas glu�i pareizi. Mūsu vectēva Kornfelta vecajos labajos laikos bērniem vajadzēja visu mū�u pateikties vecākiem par dzīvības dāvanu, tad nāca laiks, kad (audis bērna audzinā�anu uzskatīja par briesmīgi atbildīgu uzdevumu un visu savu dzīvi ziedoja bērna labklājībai un attīstībai. Tagad atkal iestājusies veselīga reakcija, un mēs priecājamies, ja jaunie�i pēc iespējas drīzāk nostājas pa�i uz savām kājām, jo ar visiem audzinā�anas principiem un morālu priek�zīmi mēs tomēr nevaram grozīt iedzimtās tieksmes un rakstura īpa�ības.�

�Man liekas,� ārste noteica ar smalku zobgalīgu smaidu uz lūpām, �man liekas, tu esi izņēmis cauri vismodernākās dzīves gudrības kursu �ajā laikā... jā, �ajās se�ās nedēļās, kop� ar tevi pēdējo reizi runāju.�

Viņa izbrīnījusies ievēroja, ka Stefens nosarka; tur, kur āda zem deniņu matiem nebija iedegusi, viņa redzēja spēji saplūstam asinis.

�Jā,� viņ� teica, brīdi klusējis, �reizēm nevajag ilgu laiku, lai cilvēks pilnīgi pārvērstos. Pirms gada man vēl bija nomāco�a sajūta, ka palieku vecs � galu galā es ta�u esmu pieaugu�u bērnu tēvs � ka man no dzīves vairs nekas nav sagaidāms... Un tagad pēk�ņi man ir brīni�ķīga pārliecība, ka īstenībā vēl esmu jauns, stiprs vīrs, un ka varu dzīvē vēl iegūt liesi tikpat daudz prieka kā jaunie�i ap mani... Un es to arī iegū�u, jo katram cilvēkam ir tiesības dzīvi iekārtot pēc savas gaumes... Par laimi, �o brīvību mums arī atnesu�i jaunie laiki!�

�Savādi,� teica krustmāte, �tie�i tās pa�as domas nupat dzirdēju no tavas meitas Kitijas.�

Stefena seja sapīka, viņ� dusmās savilka kuplās tum�ās uzacis.

�Vai viņa tev arī stāstīja par savu trako nodomu, ka tā aiz kaut kādas, cēlas mākslas aizsega grib izglītoties par lādu kā kaildcjolāju?�

�Man likās, tu gribēji, lai bērni pēc iespējas drīzāk sāk iet pa�i savus ceļus?,�

�Visam ir robe�as. Diem�ēl Kitija pārāk labi zina, ka viņa ir skaista, bez tam viņa ir iedomīga un patiktkāra un ļoti jutekliska...�

�Tu nupat teici, ka audzinā�ana nevarot grozīt iedzimtās īpa�ības.�

�Vai ar to gribi teikt, ka tas Kitijai no manis? Var jau būt, galu galā es tam pats ticu... viņa vienmēr vairāk pieķērusies man nekā citiem. Jā... Gribu atzīties, agrāk biju ļoti iedomīgs uz viņu, un jau pirms da�iem gadiem biju ar mieru piekaut katru zeņķi, kas iedro�inājās �o lielisko meiteni nekautrīgāk uzlūkot. Pūka tagad nodarbojas ar psihoanalīzi, viņa noteikti apgalvo, ka es esot "fiksēts" pie savas jaunākās meitas. Tas ir jauks sports, �ī psihoanalīze. Dabū zināt tādas lielas par sevi, ko agrāk ar lielāko sa�utumu būtu noliedzis. Tu esi vecās skolas ārste, krustmāt, un dro�i vien par to nezināsi, bet es esmu noteikti pārliecināts, ka tā kļūs par nākotnes zinātni.�

Ārste drusku pieliecās uz priek�u, lai apskatītu kādu fotogrāfiju, kas stāvēja uz Stefena rakstāmgalda un ko tas sarunas laikā vairākkārt bija paņēmis rokā un atkal nolicis. �Vai drīkstu to drusku tuvāk aplūkot?� viņa lūdza, �manas vecās acis vairs tik tālu neredz.�

�Ko, fotogrāfiju? Nē, tā nav Kitijas fotogrāfija. Nu, protams... tu vari to apskatīt, man liekas, tu �o meiteni nepazīsti... Tā ir attāla radiniece, no Kornfeltu ang|u nozarojuma, mana tēvo�a Heiņa mazmeita, zini, tā sociālista, kas negribēja strādāt sava tēva fabrikā un izceļoja uz Angliju. Viņas māte bija dedzīga sievie�u tiesību aizstāve, viņu sauca Ivlina Dosēna. Laulība ilga tikai pāris gadus, tad viņa �ķīrās, jo laulības dzīve esot pazemojums un nebrīvība. Tādē| meita izaugusi drusku me-�.onīga, bet viņa ir krietna meitene; karā viņa pat strādāja frontes aizmugurē. Holandē viņa atbrauca līdzi apmaiņas gūstekņiem, un nejau�i satika Doroteju; toreiz viņa strādāja sarkanajā krustā un tagad tā ir kāda liela angļu laikraksta Holandes korespondente.�

Elīzes Vcismanes pēto�ais skatiens ieraudzīja spilgtā saules gaismā izdarītu uzņēmumu, ļoti slaidu meiteni baltā sporta kostīmā, skaistu, bet izaicino�u seju un triumfa �estu, ar kuru jaunava pacēla pāri galvai tenisa raketi.

��o meiteni tomēr esmu jau kādreiz redzējusi...� Vecās dāmas piere savilkās krunkās. �ī lielā jutekliskā mute, ar nolūku rādītais smaids, kas atklāja visu zobu rindu, � tas viss viņai jau kādreiz bija darījis pavir�u, bet nepatīkamu iespaidu... _t

�Varbūt esi to kādreiz �eit satikusi,� Stefens mazliet samulsis atjokoja. �Iesākumā, kad �ī jaunava tikko bija atbraukusi uz Holandi, Doroteja tajā bija glu�i kā iemīlējusies, viņa to uz pāris mēne�iem ielūdza pie sevis. Viņa toreiz domāja, ka jaunavas garīgā rosība, personīgā drosme un apbrīnojamās darba spējas varētu audzino�i ietekmēt bērnus... bet tu jau zini, kādas ir sievietes. Doroteja pieradusi, ka jaunie |audis godina un kaisa tai vīraku, bet Milisenta �ajā kultā nepiedalās...�

�Milisenta...� vecā dāma atkārtoja un apklusa; viņas drusku tuvredzīgās acis kā neprātā raudzījās tuk�umā. Bet viņas galvā domu un slēdzienu mehānisms darīja savu darbu. Tagad viņa zināja, ko nozīmē Stefena drusku mākslotā jautrība un Dorotejas skumji gurdenā sejas izteiksme. Savā parastajā straujumā brāļadēls lai izņēma attēlu no rokas, tā ka sudraba rāmja asā mala lai iegrieza pirkstā.

�Par psihoanalīzi es gan nekā daudz nezinu,� vecā dāma ironiski piezīmēja, �bet esmu kādreiz dzirdējusi, ka Freids zināmas kustības aprakstot kā simptomātisku darbību.� Viņas skatiens atkal redzēja lielo roku, kas rāmi aptvēra kā kādu dārgumu, kamēr pirksti glāstot slīdēja pār stiklu. Tad viņ� ātri nolika attēlu, un viņa seja no jauna vainas apziņā spēji pietvīka.

�Mu|ķības, krustmāt,� viņ� saīdzis teica. �Man nu reiz �ī meitene patīk, viņa ir jautra, drosmīga, dzīvespriecīga... Un es ar viņu lieliski varu dejot un spēlēt tenisu...�

XXI PAR VAKARDIENU UN RĪTDIENU

�Vai tu nedomā, zēn, ka vecākā paaudze arvien saduras ar jaunāko? Tavs tēvs ta�u nebūt nav iedomīgāks un konservatīvāks par ciliem... Drīzāk gan...�

Stefena un Dorotejas otrais dēls Lodijs Komfelts ar rūgtiem smiekliem pārtrauca vecās ārstes mierinājuma vārdus. �O, jā,� viņ� nicīgi iesaucās, ar savu sīko stāvu arvien dzi|āk iegrimdams vecajā atzveltnes krēslā; �ārēji mans tēvs ir ļoti progresīvs, viņ� pat mazliet lepojas, ka tas deviņdesmit astotā gada streikā nostājies strādnieku pusē un kādā sapulcē pat runājis par bada algām, kādas maksājot viņa tēva austuve. Viņ� tie�ām arī ieveda da�us uzlabojumus kauna pilnajos apstāk|os... pensiju fondu un slimo kasi... Bet, krustmāl, tas bija pirms divdesmit pieciem gadiem, un pret visām tām milzīgajām pārmaiņām, kas kop� tā laika pasaulē notiku�as, viņ� ir vienkār�i akls un kurls.

Ārstes mierīgās skaidrās acis pacēlās aug�up no adīk|a un aizklīda pie sienas, pie lielā tirāna, vecā Lodevika portreta, un mazās stikla fotogrāfijas, kurā bija redzams viņa dēls Nikolāss ar augsto pīto kaklasaiti un aso slimīgi smailo seju; tas bija desmit gadus runājis un cīnījies, un tomēr nebija varējis tēvu pārliecināt par tvaika dzinējspēka derīgumu. Un zemāk kādā izbālēju�ā fotogrāfijā bija redzams Ābrama dēls Hcinis, kuram tēvs tikai tādē| bija |āvis aiziet no mājas un no fabrikas, ka tas iedro�inājās �aubīties par bērnu nodarbinā�anas morālajām tiesībām.

Un tagad viņas priek�ā sēdēja Stefena dēls, īsts sava laikmeta bērns ar vecīgi nopietnu seju un nemierīgām meklētājām acīm, un pasludināja savu dzi|āko pārliecību, ka arī viņa tēvs dzīvojot novecoju�os un aprobe�otos uzskatos.

Iesākumā vecajai ārstei |oti gribējās visus �os lielos dzīves un pasaules uzskatu jautājumus, ko Kornfellu bērni cēla tās priek�ā, ar joku darīt smieklīgus un tiem pa�iem mācīt �o lietu uztveri no humoristiskās puses. Tiem bija tik liela brīvība, cik vien viņi varēja 264

vēlēties, viņu rīcībā bija visas garīgās attīstības iespējas un visas izpriecas, kādas vien varēja iedomāties... un tomēr, cik reti tie bija jautri un apmierināti! Katrs staigāja apkārt necie�ama sloga nomākts, un cits pēc cila tai cēla priek�ā savus neatrisināmos dzīves jautājumus. Turklāt viņa juta, ka bērniem �ie dzīves jautājumi bija svēta nopietnība, un tā viņiem pateicās, ka tie nāca pie viņas, vecās sievas, lai atrastu ja ne palīdzību un padomu, tad vismaz uzmanību un klusu līdzjūtību, ko grūtā darbā aizkavētie vecāki tiem nevarēja veltīt.

Lodijs Komfelts iesākumā pret viņu bija izturējies diezgan atturīgi; vēlāk viņ� smiedamies atzinās, viņ� esot baidījies, ka viņa pret to izturē�oties kā pret bērnu. Vecāki cilvēki parasti bija tajās domās, ka cilvēks zem divdesmit pieciem gadiem vēl nemaz neskaitās līdzi...

�Ja tu pēc pieciem gadiem vēl domāsi glu�i tāpat, tad bū�u ar mieru ielaisties ar tevi nopietnā sarunā,� tā bija teicis viņa tēvs, kad zēns pirmo reizi tam bija cēlis priek�ā fabriku socializē�anas plānu.

No ārstes krustmātes viņ� īstenībā nemaz nesagaidīja citādu atbildi, bet viņa tam bija sagādājusi patīkamu vil�anos. Spraigā uzmanībā viņa bija nokalusījusies visu, ko tas bija stāstījis par savu Krievijas ce|ojumu un Padomju valsts studijām, par lielo sajūsmu un nesatricināmo ticību nākotnes valsts dziedinātājam spēkam, kas tur cīņā un darbā apgarojot cilvēkus un liekot tiem pilnīgi aizmirst pa�labumu. Viņa to nebija rupji izsmējusi kā tēvs, nebija arī zobojusies kā māsas, un grāmatas, ko tas viņai ar siltu ieteikumu atnesa, viņa pēc da�ām dienām tie�ām bija izlasījusi. Vispār Lodijs Komfelts nevērtēja augstu sievietes un viņu spējas, un sevi�ķi savu aprindu jaunās sievietes. Viņ� labprāt atkārtoja, tās ik dienas pierādot, ka modernā cilvēce velti likusi cerības uz viņu garīgo attīstību � bet savu krustmāti Līzi Veismani viņ� labprāt uzskatīja par izņēmumu. Ar viņu tas varēja sarunāties kā vīrs, jo tai piemita retā īpa�ība redzēt lietas atraisītas no visām personīgajām interesēm.

Viņ� noskatījās, kā tā, taisni saslējusies, mierīgi sēdēja pie loga vecmodīgajā atzveltnes krēslā, kura iz�uvumi, ko viņa tā apbrīnoja, bet kas viņa gaumei likās neglābjami riebīgi, vēl bija viņas mātes roku darbs. Viņ� redzēja krustmātes nemitīgi kustīgās rokas un mieru, kas dusēja viņas klusajā bālajā vecās sievas sejā, �o nesatricināmo mieru, kas ietekmēja arī viņu tās klātbūtnē. Un kamēr viņ� drusku pavilka aug�up savas nevainojami izgludinātās bikses, salika kājas krustiem un tad saņēma ceļus rokās, viņam prātā ienāca doma, ka tā nebija rosīgākā un steidzīgākā dzīve vien, kas tagadnes cilvēkiem laupīja visu mieru un dro�ību. Ārstes krustmāte ta�u arī bija dzīvojusi modernā garā, strādājusi grūtu un bezgala atbildīgu darbu un turklāt vēl līdz pat pēdējam laikam atradusies politiskās cīņas vidus punktā.

Un tomēr viņ� to vienmēr pazina kā mierīgu pa�savaldīgu cilvēku, vienmēr tā labprāt noklausījās viņa bērni�ķos stāstus, skaidri atcerējās viņa dzīves sīkās lietas, ko māte ar tēvu viņam par rūgtu vil�anos parasti tik ātri aizmirsa. Viņ� nevarēja iedomāties, ka viņa māte kādreiz varētu kļūt �veca sieva� �ajā nozīmē, viņa māte, kas vēl tagad valkāja gai�us un moderni darinātus ģērbus, labprāt jāja un peldējās, kad ģimene vasarā dzīvoja savā lauku īpa�umā pie Hatumas, un jautros brī�os vēl varēja [auties neprātīgi jauneklīgai izlaidībai. Vai viņa māte kādreiz līdzīgi krustmātei Veismanei apmierināties ar tādu neizskatīgu vienkār�u melnu ģērbu un klusu vietu pie loga ar skalu uz zaļu dārzu... vai tā kādreiz būs spējīga viņā noklausīties, ar strauju savu nemierīgo roku �estu nepārtraukdama viņa runu: �Labo zēn, nejāj ta�u tik ilgi vienu un to pa�u koka zirdziņu!� Jā, starp viņu un māli pēdējās nedēļās bija iestājies jūtams vēsums. Viņam pret to bija lādas lielas uz sirds, kuras tas pats negribēja alzīt.Viņai, ko tas zēna gados vareno darba spēju un asā prāta dēļ bija apbrīnojis vairāk par visām citām sievietēm, vienīgajā nopietnajā sarunā, kas tiem kop� viņa ceļojuma bija iznākusi, viņai par komunistiskajām idejām atradās tikai da�i viegli izsmiekla vārdi; ar savu deba�u prasmi, ko tā, gadu desmitiem vingrinoties, bija ieguvusi, viņa bija apgāzusi visus tā argumentus un padarījusi smieklīgu viņa svētāko pārliecību. Tā kā viņ� nebija -izglītots runātājs, tas savas sirds domas nevarēja vienmēr ietvert skaidros un noapaļotos teikumos, tādēļ beidzot viņ� bija apmierinājies ar iebildumu: �Māt, kad tu pati bija jauna, tu ari ticēji cēliem garīgiem mērķiem, uz kuriem (audis toreiz neskatījās nopietni, kādēļ tu tagad negribi vismaz mēģināt iedziļināties jaunajās idejās? �

Bet viņa ar nepacietīgu kustību, ko tas tik labi pazina, bija atbīdījusi sajuku�ās cirtas no sejas: �Es vislielākajā sajūsmā tomēr vēl stāvēju ar abām kājām uz zemes un tiecos tikai pēc tā, kas man likās sasniedzams, kamēr tu savai fantāzijai ļauj aizklīst zilā gaisā un, pateicoties savam zināmajam cilvēku pazī�anas un kritiska sprieduma spēju trūkumam, vienkār�i notici �o krievu blē�u muļķīgajiem jokiem.�

Vai ārstes krustmāte tagad viņu aizstāvēs mātes vietā, kas bija pievīlusi viņa cerības? Galu galā vecāku un bērnu attiecības ta�u vairs nebija tādas, ka tēvs varēja vienkār�i neklausīties dēla domās un nokārtot �o lielu ar tuk�u solījumu par to parunāties kādreiz pēc pieciem gadiem! Viņ� tik strauji saknieba vājos pirkstus, ka locītavas noknik�ķēja; ja viņ� visur atduroties tikai pret neizpratni un atraidījumu, tad tas gribot pierādīt, ka viņ� vairs neesot gaisīgais sapņotājs zēns... viņam tikai trīs mēne�i jāgaidot līdz pilngadībai... No nemierīgajām domām viņu pamodināja vecās dāmas balss: �Vai tie�ām nebūtu prātīgāk, ka tu visām �īm domām, ko tu glu�i siltas esi pārnesis no Krievijas, vispirms ļautu sevī drusku nobriest, ja tu pagaidītu � gan ne piecus gadus, kā tavs tēvs varbūt satraukumā izteicis, bet vismaz kādus piecus mēne�us?�

Ap jaunekļa plānajām mīkstajām lūpām apvijās rūgts vaibsts, �īsts holandie�u paradums,� viņ� iesaucās, �visu tik ilgi atlikt, kamēr enerģija un sajūsma atkal laimīgi iesnaudusies un atkal patīk vilkties tālāk vecajos suņa rik�os. Kamēr atkal nokļūst agrākajā luksus dzīvē un atzīst, ka lietas, ko uz brīdi mācījies nicināt, tomēr dzīvē nepiecie�amas... Tie�i tik ilgi, kamēr sāk pats savas karstās domas uzskatīt par smieklīgu pārspīlējumu un cilvēks beidzot kaunās, ka bijis spējīgs uz kaut ko citu nekā �o bezkaunīgo pa�mīlību, kas tagad ir mūsu bagāto jaunie�u labais tonis.�

�Ja tava pa�pārliecība tik vāja,� vecā dāma atbildēja ar tādu skarbumu, kādu tas viņā vēl nebija novērojis, �tad tavi ideāli arī nav ne gra�a vērts; vai tu domā, ka revolucionārs, lai kādas tā tieksmes, kādreiz sasniedzis savu mērķi bez cīņas, bez aizdomām, bez izsmiekla?�

�Es nemaz neprasu, lai tēvs savas fabrikas iekārto uz sociālistiskiem pamatiem, lai gan tas būtu tikai viņa pienākums. �etru paaud�u laikā visi Komfelti krāju�i bagātību no savu strādnieku sviedriem, un tēvam ir vairāk skaidras naudas nekā cilvēks godīgi var izlietot. Gribu tikai pats savu fabriku pārveidot pēc komunistiskiem uzskatiem: mazo vilnas vērptuvi, ko vectēvs novēlējis pirmajam mazdēlam, kas iestāsies uzņēmumā. Tur gribu strādniekiem dot līdznoleicēju tiesības un visu pe|ņu sadalīt pēc padarītā darba samēra � es pats negribu būt nekas vairāk kā viens no viņiem.�

Ārste nomāca klusus smieklus, kamēr viņas skatiens pāri zelta brillēm aizklīda vecajā dārzā ar apgrieztajiem �ogiem un sudrabaini mirdzo�o stikla lodi. �Tavs tēvs,� viņa iesāka, �tavs tēvs glu�i dibināti baidīsies, ka tad arī citu jūsu fabriku darbinieki prasīs to pa�u.�

�Un kaut arī tā!� viņ� bija uzlecis kājās un pienācis tai tuvu klāt. Viņa �aurā kustīgā seja bija tum�i pietvīkusi un sievi�ķīgi maigās rokas mētājās �urp un turp. �Tēvam mantas vairāk nekā diezgan, kaut arī tam vēl jāuzlur gandrīz visi bērni.�

�Tu nupat teici, viņam vienmēr esot biju�i moderni uzskati, viņ� esot dibinājis strādniekiem atpūtas namu un izlicis studiju naudu apdāvinātākiem strādnieku bērniem. Kādē| viņ� arī tālāk nerāda labu priek�zīmi un nedod strādniekiem eksistenci, kādu tie sen pelnīju�i? Kādē| viņ� nedara galu viņu nabadzībai, viņu slimībām, mu|ķībai, kuras iemesls ir tikai nevarība, kādē| viņ� nedara galu visām �īm lietām, kas mūs apkauno? Mums nav tiesību dzīvot luksā un pārpilnībā, kamēr tie dzīvo nabadzīgās būdās, kamēr viņu bērni aiziet bojā ar rahītu un diloni, sievas līdz nāvei nopūlās mājas darbos un vīrie�i nepazīst augstākas baudas par krogu! Kādē| tēvs negrib |aul man izēģināt? Pats sev es ta�u nekā negribu � negribu naudu pelnīt, negribu kļūt par varas vīru un vēlāk apprecēt bagātu sievu... Es nu reiz esmu tāds savādnieks un atrodu laimi lietās, ko jūs saucat par smieklīgām au�ībām!�

Ārste bija ļāvusi rokdarbam iekrist klēpī; viņa spodrināja brilles un skatījās tajās savilktām uzacīm, ar tādu skatienu, kā kad tā minētu mīklas. Pēk�ņi viņu bija pārņēmusi kāda doma: kad es gribēju studēt medicīnu, kad Klāra Kornfelte nodarbojās ar slimnieku kop�anu, kad mans brālēns Luī pieslējās sociāldemokrātiem un kad Hcinis bērnu nodarbinā�anu sauca par necilvēcību... tad mēs savu vecāku acīs vienmēr bijām lādi pa�i trakuļi, kāds man tagad liekas �is zēns. Laiks rādīja, ka mums bija taisnība... Vai tādēļ man nav jātic, ka varbūt arī tagad uz pareizā ceļa atrodas jaunatne � un ne es pati?

Viņa lēni uzlika brilles un domīgi lūkojās Lodija vecīgajos un rai�u izmocītajos vaibstos. �Mīļo zēn,� viņa beidzot noteica, �man vēl nopietni jāapdomā tavi grūtie jautājumi. Ja atradī�u, ka tev taisnība, ja varē�u nostāties tavā viedoklī, tad, protams, aizstāvē�u tevi tēva priek�ā.�

Elīze Veismane bija apņēmusies arī brāļadēla namā nepalikt bez darba, un izdomāja da�ādus patīkamus uzdevumus, ar kuriem tā gribēja aizpildīt savu mū�a vakaru. Tā kā Dorotejai kā otrās kameras loceklei tagad bija vairā darba kā jebkad, viņa gribēja pēc iespējas pilnīgi saņemt mājsaimniecības vadību savās rokās un sava laika atlikumu veltīt maziem, bet grūtiem darbiem, ko tā kā lielās slimnīcas vadītāja bija atlikusi, cerēdama, ka varēs tos izvest vēl pēc vietas un prakses atstā�anas.

Darbu mājsaimniecībā Rapenburgas nams tai tomēr nedeva, lai cik liels tas nebija. Izbrīnījusies un mazliet �aubīdamās, viņa noklausījās Dorotejas noteikto paskaidrojumu, ka �mājsaimniecība� tagad esot nenoteikts jēdziens, par ko īstenībā interesējoties tikai mājturības skolotājas un da�as vecmodīgas dāmas, un ka jaunlaiku sievietei tas nozīmējot tikai ēdiena pasūtī�anu, rēķinu ve�anu un kalpotāju iedalī�anu. Bija jau tik sen, kop� Elīze Veismane jaunības gados bija strādājusi līdzi savai mātei, un tā viņa bie�i izbrīnījusies atcerējās neskaitāmās dienas, kad vajadzēja ķerties pie kādas istabas kārto�anas, ievārī�anas, lielās tīrī�anas, veļas mazgā�anas un visiem tiem lielajiem, svarīgajiem uzdevumiem, kas aizpildīja toreizējo sievie�u dzīvi. Rūpīgu mājas mīlestību izrādīja vienīgi Ellija; citi bērni māju uzskatīja gandrīz par viesnīcu, kur tie palika tie�i tik ilgi, cik pa�iem patika. Ellija, lai gan bija beigusi ģimnāziju un izturējusi arī slimnieku kopēju pārbaudījumu, �ai ziņā bija no vecās skolas un atrada apmierinājumu dienu dienā nodarbojoties ar mājturības sīkumiem. Stundām ilgi viņa varēja kārtot Pūkas istabu, slaucīt Lodija grāmatas un pat brā|u un māsu lētajām zobgalībām par spīti salāpīt tēva zīda zeķes. Kā pati smiedamās atzinās, viņa bija tikai vienkār�a meitene, ne tik skaista kā Kitija un ne tik daudzpusīgi apdāvināta kā Pūka, un tas pēc viņas radu ieskata arī bija iemesls, kādē| tā bija izdarījusi muļķību un astoņpadsmit gadu vecumā saderinājusies ar jaunu mazturīgu cilvēku, kuram kā medicīnas studentam vēl bija ilgi jāstudē un kur� bez tam vēl bija tik slimīgi pa�lepns, ka negribēja būt atkarīgs no sava nākamā sievas tēva pabalstiem. Viņas vecākā māsa �ai ziņā bija rīkojusies daudz apdomīgāk. Pūka nebija devusi nekādu saisto�u solījumu, kad viņas jaunības draugs Hanss van Duverens pirms pieciem gadiem bija aizbraucis uz kolonijām, lai tur radītu sev stāvokli. Kad viņas krustmāte kādreiz uzmanīgi apjautājās par vecajām mīlestības lietām, viņa paskaidroja, ka tik ilgs saderinā�anās laiks esot pretdabiska mocī�anās. Viņa pati esot kop� meitenes gadiem kļuvusi pavisam citāda un ari Hansam dro�i vien bū�ot tāpat klājies; ja viņ� atbrauk�ot lielajā atvaļinājumā vai arī, ja no viņas Indijas ceļojuma kas iznāktu un viņa to apciemotu, tikai tad viņi abi redzētu, vai tie vēl jūtot to pa�u ko pusaud�u gados.

Vecā ārste sākumā bija piebalsojusi, kad citi zobojās par Ellijas labprātīgi pieņemto pelnru�ķītes lomu; bet da�us mēne�us radinieka mājā pavadījusi, viņa mācījās novērtēt �īs meitenes kluso �aklumu, kas necentās pēc pateicības vai algas, � sevi�ķi, kad tā iedomājās, kā gan klātos lielajai saimniecībai, ja Dorotejas otrā meita kādreiz tai vairs neziedotu visus savus darba spēkus.

Bet kad pēc vakariņām lielais limuzīns ar namatēvu vai Doroteju, mazais silroens ar Puķu, un Lodija un Pima motocikli bija aiz�āvu�ies da�ādos virzienos, bet Ellija kavēja vecajai dāmai laiku viņas istabā, tai tomēr likās gandrīz pretdabiski, ka �ajos laikos, kad dzīve jaunām sievietēm sniedza tik daudz brīni�ķu pārmaiņu, tāda jauna meitene varēja apmierināties ar rokdarbu, romānu un septiņdesmit gadus vecas sievas sabiedrību.

Viņas abas sēdēja pie lielā olas apa|ā galda, kas tāpat kā apkārt saliktie krēsli ar augstajām atzveltnēm, vēl bija palicis no vectēva Komfelta laikiem. Krēslainā gaisma, kas spiedās cauri spuldzes zelta krāsas atgaismim, apgaismoja vecās sievas plānos baltos matus un jaunavas smagās gai�ās matu pīnes. Jo Ellija Kornfelte bija starp Stefena meitām vienīgā, kas nebija apgriezusi matus un ik dienas sev uzkrāva grūto matu sukā�anas un frizē�anas darbu.

Arī �ovakar Elīze Veismane bija ķērusies pie grūta darba, kas prasīja daudz pacietības. Viņa kārtoja Marijas Elīzabetes Silvēnas atstātos papīrus, vēstu|u, rokrakstu un iespiestu apcerējumu kaudzes, kas nekārtībā bija samestas da�ās kastēs un skārda kārbās � to visu kopā ar visu savu mantu Silvija bija novēlējusi savai mīļajai radiniecei Līzei.

Astoņdesmit septiņu gadu vecumā vecā jaunkundze Silvēna 1908. gada rudenī bija mirusi sievie�u mītnē, kur tā pēdējos desmit gadus bija pavadījusi paralizēta, bet garā mo�a. Par dienas notikumiem, kuru atbalss reti iespiedās viņas �etrās sienās, tā pēdējos mū�a gados maz interesējās.

�Sievietes savu mērķi sasniegu�as,� viņa reizēm noteica ar veco, drusku sarūgtināto lepnumu, kas visu mū�u bija bijis tās vairogs. �Mēs esam vīrie�iem pierādīju�as, ka mūsu mazvērtība un nepiecie�amība mūs turēt atkarībā eksistēja tikai to cilvēku iedomās, kam vīrie�u ērtību kāre un valdī�anas tieksmes bija �īs pasakas iestāstīju�as.� Lielie sociālās dzīves jautājumi, kas bija sakustināti reizē ar sievie�u tiesību iegū�anu, veco cīnītāju vairs tā neinteresēja, un ārste reizēm klusībā atzinās, ka Silvija bija mirusi vēl īstajā laikā. Viņa vēl bija piedzīvojusi, ka pirmās cīnītājas bija saņēmu�as gandarījumu par ilgajā cīņas laikā ciestajiem pazemojumiem un apsmieklu... Neizbēgamo reakciju, liesmainās sajūsmas atplūdus, izpriecu kāri un vienaldzību, kas pamazām pārņēma uzvarētājas, viņa vairs neredzēja...

Vecā ārste labprāt aizmirsa grūtos jautājumus, ko tai uzstādīja jaunais laikmets, iedziļinādamās vecajos papīros, kuros tā atkal skaidri saskatīja pirmo gadu lielās un kaislīgās cīņas. Tur viņa atrada jūsmīgas vēstules, rakstītas toreiz iemīļotajā svinīgajā un tagad tik sve�ādi skanīgā tonī. Rakstītājas bija daudzas sievas un jaunavas, kas Silvijai izteica dedzīgu piekri�anu, izlūdzās Silvijas padomu aroda izvēles grūtībās, viņas palīdzību cīņā ar spītīgajiem vecākiem. Līze Veismane vēl labi atcerējās, ar kādu rūpīgu dedzību krustmāte Mībetje savā mazliet franciskajā teikumu uzbūvē mēdza atbildēt visām �īm vēstulēm. Bet tur bija ari sadusmotu vecāku, sa�utu�u brāļu, sarūgtinātu līgavaiņu vēstules. Starp citu, vesels sainis no barona Beudeta, vēlāk tik slavenās dziedātājas Ei�enijas Beudetas tēva, kur bija lasāms �āds izteiciens: �Labāk es savu nabaga bērnu gribētu redzēt zārkā nekā uz skatuves dēļiem.�

Tur atradās ari īss, augstprātīgs pulkve�a Immerzēla raksts, tas esot kauns viņa dēlam un reizē ar to visam majestātes virsnieku korpusam, ka Sofija Berkhoute pēc Silvijas ierosinājuma pasniedzot klavieru klavieru stundas un ņemot par to naudu.

Visas �īs lietas bija svinīgas, lielas dedzības pilnas un tomēr arī mazliet smieklīgas. Cik daudz rūgtas nopietnības nemeklēja vārdus �ajās vēstulēs, cik daudz asaru par tām nebija liets... Un tagad tas viss bija sakusis par nenozīmīgu vārdu ķildu! Ārste gan bija rei�u reizēm kādu no �īm vēstulēm parādījusi Pūkai vai Kitijai, un rezultāts bija izbrīns un ironija jaunavu acīs; ja kāda jaunava skaļi lasīja �os rūpīgi veidotos teikumus, viņa deklamēja, kā kad tās būtu veclaiku dzejnieku dzejas. Jaunatne vairs nesaprata rūgtās cie�anas, kas bija �os vārdus ierosināju�as, viņa tās lasīja tā, kā apskata sen pagāju�u laiku karikatūras.

īpa�ā un ar lielāku rūpību sasietā sainītī vecā dāma atrada arī savas vēstules, ko tā pirmajos studiju gados no Amsterdamas bija rakstījusi krustmātei. Pārlasot viņa sajuta patīkamu vieglu interesi, kā ar kādas attālas paziņas biogrāfiju tuvāk iepazīstoties. Vai viņa kādreiz tik pa�apzinīgi bija paļāvusies saviem spēkiem un vai aiz jūsmīgā sava aicinājuma apliecinājuma reizēm neslēpās tā pati jauneklīgā savu spēku pārvērtē�ana, ko tā reizēm vēroja pie mazmeitas Pūkas un kas lai pie sievietes likās sevi�ķi nepatīkama? �Vakar profesors van Dougcns praktiskajos darbos atkal izteica da�us zobgalīgus jautājumus un es redzēju, kā tas lai brīdī viltīgi pasmīnēja savam asistentam. Bet es dro�sirdīgi izlauzos cauri, tā kā jaunajiem kungiem, kas sēdēja visapkārt un kas labprāt būtu mani izsmēju�i, �oreiz nekāda prieka nebija. Mī|ā krustmāte Silvija, esmu laimīgi tikusi pāri pirmajiem pārbaudījumiem, un lai gan profesoru kungi man �o uzdevumu darīja tik grūtu cik vien iespējams, es tomēr pierādīju, ka manas smadzenes strādā tikpat labi un varbūt vēl labāk nekā vīrie�u lielākai liesai.� Protams vēslu|u tonis vienmēr nebija tik jautrs un pa�apzinīgs. �Kad �orīt iegāju sekciju zālē, varonīgie kolēģi kājai, ar kuru man vajadzēja nodarboties, bija uzvilku�i zilu zeķi, un kad es pēcpusdienā ierados noklausīties filozofijas lekciju, uz tāfeles bija uzrakstīts vecais muļķīgais pantiņ�:

Jaunavas kad paliek vecmeitas, zilas zeķes uzvelk tās.

Es glu�i mierīgi piegāju pie tāfeles un nodzēsu �o poēzijas mākslas darbu, bet man drebēja ceļi un asaras saskrēja acīs, jo Gērits van Duverens sēdēja kādā no pirmajiem soliem un smējās par mani.�

Agrākos gados ārste bija stingri apņēmusies vecumā uzrakstīt savas mū�a atmiņas. Viņas piedzīvojumi varēja sniegt ievērojamu un pareizu tā pusgadsimta attēlu, kura laikā sievietes stāvoklis bija pilnīgi mainījies.

Tādēļ viņa jau pirms desmit gadiem kādreiz vasaras atpūtas laikā bija �o un to uzrakstījusi par savu studiju laiku un grūto stāvokli, kādā bija atradu�ās pirmās studentes. Viņa vienmēr bija centusies neuzkrīto�i turēties savā vielā starp radības kungiem un pēc iespējas izvairīties no izsmiekla, kas lai vienmēr uzglūnēja. Ārpus lekciju stundām viņa lielajā pilsētā gadiem ilgi bija jutusies vientuļa un atstāta; ik dienas tā sastapās ar vēsu izvairību vai nosodījuma izbrīnu. Cik daudzas sievietes lai nebija izrādīju�as nepielūdzamu naidu un sauku�as to par savas kārtas kaunu! Gadiem ilgi viņa bija valkājusi pārspīlēti vienkār�o ģērbu, kurā tā bija zīmēta daudzās laikrakstu un joku lapu karikatūrās; ar to viņa bija gribējusi arī ārēji pasludināt, ka tā vairs nepiederēja pie iedomīgajām un palikt kārajām savas kārtas biedrenēm, kas nesaprata tos milzīgos labumus, par kuriem bija iedegusies gadsimta cīņa.

Vērtīgākā viņas atmiņu da|a būtu bijusi tā, kur viņa gribēja apskatīt savas ārsta prakses pirmos gadus. Visas tās aizdomas, kas vērsās pret viņu, vīrie�u kolēģu sīkstā pasīvā pretestība � tie negribēja atzīt sievieti par līdztiesīgu darba biedreni, � pirmo slimnie�u neuzticība, kas tai bija atsūtītas asistentes laikā, skarbais tonis, kādā daudzas sievietess atraidīja viņas ārstniecisko palīdzību un neslēptais izsmiekls, ar kādu vīrie�i viņu novēroja darbā, kas pēc viņu dziļi iesakņotiem uzskatiem bija sievietei apkaunojo�s! Glu�i lēni, gandrīz nemanāmi bija nākusi pārmaiņa. Auga to sievie�u skaits, kas nāca viņas runas stundās un uzticēja tai miesīgas un garīgas mokas, par kurām tās ne ar vienu vīrieti nebūtu varēju�as runāt, tāpat viņai pieslējās arvien lielāks sajūsminātu jaunu sievie�u pulks, tā kā beidzot izsmiekla un nicinā�anas vietā stājās atzinība un apbrīno�ana.

Kad viņu iecēla par lielās Amsterdamas slimnīcas priek�nieci, viņa savu cīņu par garīgajiem mērķiem vēl bija turpinājusi ar tādu sparu un garīgu rosību, ko tā pati tikai ar pūlēm būtu varējusi iedomāties. �ajos gados dienas presē un laikrakstos bija parādīju�ies neskaitāmi viņas rakstīti apcerējumi par sievie�u kustību. Toreiz pār visas pasaules sievietēm bija vēlies sajūsmas vilnis, un kaut arī Holandē bija palikusi ļau�u grupa, kas emancipācijas cīnītājas joprojām sauca par �zilze-ķēm� un �vīrietēm�, tomēr �is izsmiekls bija zaudējis spēju ievainot, tas drīzāk bija kļuvis par dzenuli, kas neļāva cīņai atslābt.

Ta�u savādā kārtā, jo ilgāk tā no amata pienākumiem brīva dzīvoja radinieku namā, jo mazāk prieka tai bija turpināt kop� gadiem iesākto atmiņu tēlojumu. Vai iemesls bija jautrie, nevaldāmie smiekli, kuriem Pūka bija |āvusi va|u, kad vecā ārste tai bija parādījusi savu uzņēmumu doktora pārbaudījuma laikā, kad tā bija valkājusi stīvu kungu apkakli un vienkār�u melnu ģērbu, kurā viņas augums bija iebāzts kā krāsns caurulē? Vai arī dedzība, ar kādu Kitija visiem saviem draugiem kā sevi�ķi labi izdevu�os joku stāstīja atgadījumu ar zilo zeķi, ko studenti bija uzvilku�i līķim uz sekcijas galda? Vai arī jautrā ziņkārē, ar kādu visi Kornfeltu bērni apjautājās pēc jauniem sīkumiem no krustmātes �kara ar vīrie�iem,� pie kam tiem ne mirkli nenāca prātā, ka savā laikā tas bija bijis viss cits, tikai ne �jautrs kar�.�

Vai jaunās sievas un meitenes vispār vairs nopietni interesējās par tik grūti izcīnītās uzvaras notikumiem? Viņas savu brīvību uzskatīja kā pa�saprotamu, faktu un pavisam aizmirsa, ka viņu pa�u mātes un vecmāmiņas savā jaunībā vēl bija nebrīvas, tūksto� neredzamām saitēm saistītas būtnes; ja tās pa�as kaut ko strādāja, tad tikai tādēļ, ka tas vispār bija tā parasts un vairs neuzskatīja to par brīvības dāvanu.

Viņa tagad skaidri saprata, ka jaunajai paaudzei �ī cīņa par sievie�u tiesībām bija sen aizmirsta, pa�saprotama lieta. Un viņa gandrīz gribēja piekrist Lodijam un Pimam, kad tie ar zināmu īgnumu apgalvoja, ka sievietes visās nozarēs sākot izspiest vīrie�us un ka mīlestībā tāpat kā tās attēlā � literatūrā viss tagad grozoties tikai ap sievie�u domā�anu, sievie�u tieksmēm un kaislībām.

Ak, varbūt sievietēm viņas dzīves cīņas un grūti izcīnītās uzvaras stāsts nemaz vairs neliksies saisto�s. Kad Pūka vai Kitija sarunājās ar saviem draugiem un draudzenēm, runa parasti bija par pavisam citiem priek�metiem, par budismu un teosofiju, par psihoanalīzi, dzimstības ierobe�o�anu, Kuē ārstniecības metodi un spiritismu, pēc tam bez kādas jūtamas pārejas saruna turpinājās par jaunāko amerikāņu modes deju, gaidāmajām tenisa sacīkstēm un svarīgo jautājumu, vai nākamā sezonā sievie�u mati un svārki būs vēl īsāki...

Vecā ārste nopūtās un atkal sakravāja vēstules un papīrus, kas aizņēma pusgaldu; pati savus papīrus � cienīgi vecajā vectēva Komfelta rakstāinkasetē, uz kuras tas gandrīz priek� vesela gadsimta bija rakstījis savas dzejas, un citus � Mībetjes lielajā ugunsdro�ajā kastē. Skumji galvu purinot, viņai nācās atzīties, ka arī Doroteja vāji interesējās par �iem trauksmainā laika dokumentiem; kad tā izvilka se�desmito gadu vidū iznāku�ās krustmātes Mībetjes bro�ūras, kas toreiz bija sacēlu�as lādas ķildas, Doroteja nebija varējusi apspiest gandrīz līdzjūtīgu smaidu. �Ārstes krustmāl, cik savādi, ka cilvēki toreiz uztrauku�ies par tādām lietām; vai tev arī neliekas, ka dabiskā attīstība ietu savu gailu arī bez mūsu dedzības un iedomības, un ka mēs tik vareni cīnāmies galvenokārt aiz patmīlības motīviem, arī tad, ja iedomājamies, ka cīnāmies cēlāko un nesavtīgāko lietu labā?�

Vecā sieva nevarēja nomāki dziļu nemieru un skumjas, domājot par Dorotejas neparasto mazdū�ību, sāpīgo pa�izsmieklu, kas izpaudās da�ā labā viņas piezīmē. Bet vai viņa drīkstēja izlūgties va|sirdību, ko tai negribēja labprātīgi dāvāt? Tas, ka Stefens drusku par daudz nodevās �ai sve�ajai jaunavai, ka viņ� ar Milisentu ik dienas spēlēja lenisu, tas ta�u nevarēja būt viņas dzi|ās neapmierinātības patiesais iemesls? Galu galā Stefens ta�u bija pieaugu�u bērnu tēvs, kaut arī viņa simpātijas pret jauno meiteni sniedzās drusku pāri tēvi�ķām draudzības jūtām. Doroteja ta�u vienmēr bija izteikusies par to, ka laulāti ļaudis nedrīkst ierobe�ot viens otra brīvību. No ilgās prakses ārste labi zināja, ka laiks starp �etrdesmit piekto un piecdesmito gadu sievietei bija sevi�ķi grūts; bet pastāvīgs darbs bija labākais līdzeklis pret enerģijas atslābumu un pesimisma lēkmēm.

�Mī|ā labā krustmāti� Ellijas mīkstā, drusku miegainā balss to pamodināja no pārdomām. �Tagad vecās vēstules tevī atkal atmodināju�as bēdīgas atmiņas. Redzu to lavās acīs.� Meitene bija piecēlusies un pieglaudās viņas krēsla atzveltnei. Viņas siltās jaunās rokas glāstīja krustmātes vecās krunkainās, - klēpī saliktās rokas. Ārste sarāvās un saslējās taisni. �Slinko�ana nav laba, tā cilvēku dara vāju un jūtelīgu,� viņa it kā taisnodamās iesaucās. �Vislabāk mums klājas, kad darba tik daudz, ka neatliek ne mirklis laika urbties domās.�

�Arī māte vienmēr tā teica,� jaunava domīgi noteica, �grūts darbs, kas prasa visus cilvēka spēkus, tā esot lielākā svētība. Darba mātei tagad vairāk kā vajag, un tomēr... Varbūt ir labi, ka mēs par to sākām runāt, ārstes krustmāl... Māte nav laimīga...�

�Kas tad nolicis, kāds tam varētu būt iemesls?� Vecajai dāmai nebija viegli izteikt �o jautājumu, jo lai bija grūti pārspēt kaunu un runāt par tādām lietām ar Dorotejas meitu, jaunu meiteni.

Bet Ellija neievēroja �o bailīgo vilcinā�anos. Viņas balss skanēja lieti�ķi, gandrīz sausi. �Protams, tas tēva dēļ, jo viņam atkal jauns mīlestības sakars, un �oreiz, liekas, nopietnāks kā parasti.�

Vecā sieva sajuta it kā dūrienu. Pirmajā mirklī viņa gribēja mazmeitai aizliegt tālāk runāt.

�Bet bērns,� viņa tad norājot iesaucās. Ar pūlēm tā meklēja vārdus. �Kas tev nāk prātā... Tavs tēvs ir mierīgs un nobriedis vīrs... Apdomā ta�u viņa gadus!�

Ellija sāpīgi savilka gai�ās uzacis. �Tā jau ir tā liela,� viņa noteica. �Mēs ar Puķu par to nesen izrunājāmies. Viņa saka, vīrie�iem viņa gados tas bie�i gadoties, un tad iznākums varot būt ļoti ļauns... Man liekas, viņa teica, vīrietis tad meklējot jaunībā nomākto ilgu tēlu.�

��ēlīgais Dievs,� Elīze Veismane sevī nomurmināja, Stefens ar saviem sirmajiem matiem, tik daudzu pieaugu�u bērnu tēvs... atkal iemīlējies un �oreiz nopietnāk nekā parasti... Doroteja, kas klusēdama cieta un panesa, un ļāva visam notikt... bērni, kas �o lietu pārrunāja gandrīz no zinātniskā viedokļa, kā to pārmaiņu zīmi, kas neizbēgami saistītas ar vecuma tuvo�anos... Viņas ausīs un smadzenēs atkal ieskanējās profesora Spitmaņa skumīgā dziesmiņa par nelgu komēdiju ar mūziku, kādā dzīve tagad izvērtusies.

XXII ROBS APLĒSĒ

Ārste bija pavadījusi Doroteju uz otrās kameras sēdi. Viņa bija priecājusies, ka varēs noklausīties tās runu par precēto valsts darbinie�u atlai�anas prasību. Kamēr viņa pastaigājās pagalmā un gaidīja Doroteju, kurai pēc sēdes beigām vēl bija kas pārrunājams ar uzskatu biedriem, vecā dāma pret savu gribu atzinās, ka runa tai bija sagādājusi rūgtu vil�anos. Protams, tā bija dibināta uz pla�iem faktu pamatiem, viņa to bija izteikusi skaidrā un labi skolotā balsī, bet velti viņa bija cerējusi dzirdēt nesatricināmas pārliecības siltumu, tfcda cilvēka dedzību, kas aizsargā dārgu mantu no laupītāju rokām. Ar �o runu nevarēja grozīt neviena politiķa iesakņoju�os pārliecību! Tādēļ arī kameras noskaņa bija palikusi vienaldzīga, un kad tūliņ pēc Dorotejas sāka runāt pretrevolucionāru runātājs un niknā dedzībā gari un pla�i iztirzāja vecos uzskatus, ka sieviete esot radīta ģimenei, un tur tai esot Dieva ierādīta vieta, vecā ārste juta, ka Dorotejai bija gandrīz taisnība, kad tā kādā mazdū�ības brīdī savu politisko darbību nosauca par pilnīgu neveiksmi, un apgalvoja, ka nākamās vēlē�anās vairs neļau�ot izvirzīt savu kandidatūru. �Ja grib kādu lietu aizstāvēt, tad ta�u jābūt par to nesatricināmi pārliecinātam,� viņa toreiz bija iesaukusies! �Un es tagad atrodos tādā stāvoklī, ka vispār nekam vairs nevaru ticēt, un vismazāk savai misijai politiskās cīņās. Arvien vairāk esmu pārliecinājusies, ka sociālo reformu cienītāji ar savu dedzību nebūt tik ļoti nesekmē pasaules lielās pārmaiņas, drīzāk tās pa�as izaug no dzīves, kad laiks nobriedis. Mēs tik labprāt sev iestāstām, ka visa mūsu pārliecības drosme un atgrie�anās dedzība kalpo tikai svētajai lietai, kamēr zemapziņā mēs lielāko tiesu rīkojamies aiz pa�mīlības un aiz tieksmes pēc lielāka iespaida, katrā ziņā aiz citiem iemesliem nekā pa�i sev iztēlojamies!�

�Zemapziņā.� �is vārds Elīzei Veismanei bija daudz ko atklājis. Te nu viņa atkal bija, �ī laikmeta slimība, �ī rakņā�anās cilvēka dvēseles pazemē, ko Pūka, Lodijs un viņu uzskatu biedri sauca par 278

�pa�analīzi�. �Psihoanalīze ir nākotnes cilvēka reliģija,� tā Pūka vēl vakar bija pasludinājusi kā no katedras.

Vai arī Doroteja bija kritusi par upuri �ai izplatītajai sērgai, kas cilvēkā sagrauza ticību savai personībai? Agrāk viņas radiniece bija dro�i un taisni gājusi savu ceļu; savu darbību lielo mērķu labā tā bez apdomā�anās bija stādījusi pāri sīkajai privātai dzīvei ģimenē. Bet pēdējā laikā da�i Dorotejas izteicieni krustmātei pamodināja domas, ka līdz �im tik pa�apzinīgā sieviete pastāvīgi mocījās, pētīdama iemeslus, kādē| bija samazinājies viņas iespaids uz bērniem. �Ja es tos agrāk būtu pieradinājusi bie�āk un vaļsirdīgāk izrunāties, tad Kitija varbūt grieztos pie manis pēc padoma un palīdzības un neietu tik spītīgi noslēgusies savu ceļu... Mēs pa�i bērniem mācījām mūs uzlūkot tikai par saviem biedriem... Ja mēs pēc vecajām iera�ām būtu prasīju�i cieņu un paklausību, tad Lodijam varbūt nenāktu prātā tik naidīgi uzstāties pret tēvu...�

Protams, vecā krustmāte viņu bija izsmējusi. It kā bērnu griba kādreiz nebūtu bijusi pretēja vecāku gribai, it kā vaļsirdība starp mātēm un meitām būtu bijusi lielāka tajos laikos, kad tās visu dienu sēdēja vienā istabā! Pamazām radās tāds iespaids, it kā viena jaunās paaudzes daļa pēc reakcijas likuma pēk�ņi gribētu meklēt glābiņu veco, labo laiku iera�ās. Tādēļ varbūt būtu labi, ja viņa sēstos un uzrakstītu savas atmiņas?...

�ādās moco�ās pārdomās ārste pastaigājās saulainajā laukumā un drusku nogurusi raudzījās durvīs, pa kurām Dorotejai vajadzēja iznākt. Tagad viņa to pēk�ņi ieraudzīja ātriem, vingriem soļiem tuvojoties; viņai blakus soļoja stalts, gar� vīrs, ar kuru tā turpināja jautru un dedzīgu sarunu. Tagad viņa atkal izskatījās glu�i jauna, vecā ārste pārsteigta nodomāja, tātad viņa tomēr vēl prot valdzināt katru vīrieti, kura spriedums tai liekas svarīgs... Steidzīgi atvainojusies, Doroteja satvēra krustmātes roku un iepazīstināja viņu ar savu pavadoni. Līze Veismane dzirdēja vārdu, kuram politiskajās aprindās bija vislabākā skaņa, un glaimota juta, ka arī viņ� bija patīkami pārsteigts; partijas vadonis aicināja trijatā dzert tēju. Amsterdamas vilciens, ar kuru tam vajadzēja braukt atpakaļ, gāja tikai se�os.

Ceļā un vēlāk mājīgajā Korte Potenas tējas zālē Komfelta kundze turpināja dedzīgo sarunu ar deputātu; vecā ārste ar baudu noklausījās, un atkal pamodās viņas senais deba�u gars. Cik ļoti labprāt viņa būtu piedalījusies saisto�ajā sarunā, viņai dega uz lūpām daudzi vārdi un iebildumi, ko Doroteja tikai ar pūlēm atrada! Bet viņa ta�u bija veca sieva, un, kā Pims laipni bija paskaidrojis, vecie cilvēki vairs neskaitījās; bez tam arī slavenais politiķis, kas iepazīstoties bija izrādījis tik glaimīgu interesi, tagad laikam vairs neiedomājās, ka arī vecā ārste Veismane varētu izteikt ievērības cienīgas domas. Vai tā bija pa�mīlība?... Nu jā, no �ā grēka neviens nebija glu�i brīvs...

Ārste, vajadzības spiesta, meklēja citu laika kavēkli. Viņa pastūma zelta brilles aug�up un sāka vērot publiku, grezni ģērbtās, pa�apzinīgās sievietes, smaido�os bērnus, iemīlēju�os pārus. Visapkārt sēdēja cilvēki, kam netrūka laika da�ādām vieglām izpriecām, pavisam cita cilvēku �ķira, nekā tie, ar kuriem viņa savā darba un pienākumu aizpildītajā dzīvē bija satikusies. Pat vecāki, iesirmi kungi te �ķieda laiku un naudu pie saldējumiem un cepumiem. Acīm redzot, sen bija pagāju�i laiki, kad saldumu sūkā�anu uzskatīja par vīrie�u necienīgu lietu...

Kāds kungs bija ļoti līdzīgs Stefenam � �ī doma tai neviļus ienāca prātā, redzot spēcīgo, iesirmo galvu un pēc jaunākās angļu modes �ūtu jātnieka apģērbu. Tai pa�ā mirklī viņa sajuta it kā triecienu, reizē kaunu un riebumu, tā kā viņai gribējās uzlekt kājās un aizsteigties � tas b i j a Stefens, pa pusei viņai muguru pagriezis, viņ� liecās tuvāk jaunai, smaido�ai meitenei, ar kuru tas bija iegrimis vairāk nekā sirsnīgā sarunā. Ātri paskatījusies, viņa pārliecinājās, ka Doroteja vēl nekā neredzēja; viņa, mierīgi smaidīdama, sarunājās ar partijas draugu... Bet pēc da�ām minūtēm deputātam vajadzēja atvadīties, un tad Stefena sievai gandrīz nenovēr�ami vajadzēja ieraudzīt briesmīgo skatu... Ārste �ausmās zaudēja savaldī�anos. Vīrietis viņa gados, kas, visiem redzot, mīļi tērzēja ar jaunu sievieti! Jo tas, ka viņ� bija līdz ausīm iemīlējies un nespēja savas jūtas slēpt � tas bija skaidri redzams, kad viņ� arvien no jauna satvēra tās roku un mēģināja dziļi ieskatīties tai acīs. Viņ� neredzēja nekā savā apkārtnē, tikai �o skaisto, smaido�o bērnu. Acīm redzami, viņam ne prātā nenāca, ka paziņas to varēja �eit ieraudzīt. Tad jaunava drusku pagrieza seju, un vecā dāma tūliņ zināja, ka tā bija Milisenta. Viņa atcerējās, ka tā reiz Kornfeltu namā bija sēdējusi pie galda �ai jaunavai pretī; viņa atcerējās glīto, asās līnijās veidoto seju ar pelēkajām, vēsi dzidrajām acīm, kas �ķita visu redzam, un sevi�ķi skaidri tās balsi, kas savā mākslotajā jautrībā tai neap�aubāmi bija atklājusi, ka �ī meitene visas pasaules un sevi�ķi savā priek�ā spēlēja komēdiju. Jau toreiz viņai bija radies tāds iespaids, ka �ai elegantajā radījumā nebija vairs nekā īsta un nelieku|ota. Līdz �ķietamam dabiskumam iestudēti �esti, runas veida un vārdu izvēles gribētā jauneklīgā nevērība, viss tas bija smalkākā, modernākā sievietes izturē�anās māksla. Lai kā Stefens un Doroteja toreiz apbrīnoja jaunās draudzenes nepagursto�o garīgo enerģiju, viņa bija nodomājusi, ka pret �o jaunavu �ķiru tā nekad nevarēs sajust nekā cila kā tikai riebumu.

Arī Milisenta bija ģērbusies jātnieces apģērbā pēc vīrie�u parauga; tādā pa�ā izlaidībā kā viņ�, tā izstiepa lakotos zābakos aulās kājas tālu uz priek�u. Cepuri viņa bija nolikusi un reizēm glu�i kā vīrietis saglauda diezgan īsi apgrieztos un ap kaklu pat noskūtos matus. Tā kā ari pirksti tai bija glu�i kā zēnam, sievi�ķīga bija tikai viņas baltā, slaidā roka, kurā mirdzēja liels smaragds zelta ietverē. Pats par sevi �is jaunavas tips � viņa tagad ar nekautrīgu �estu pie pavadoņa dego�ās cigaretes aizkūpināja savējo � vecajai dāmai likās smieklīgs. Un �ajā... pussievielē varēja iemīlēties tāds piedzīvojis vīrs kā Stefens, kam mati jau metās sirmi? Bet tad tā redzēja, kā viņas seja tuvojās viņa galvai, kā viņa to, pusē vilinot, pusē mocot, uzlūkoja maigām acīm, kamēr viņa saulē iedegu�ajā sejā sakāpa karsta kvēle, un kā viņa zibeņa ātrumā piespieda pirkstus vispirms pie viņa lūpām, tad pie savas asinssārli krāsotās mutes. Vecajā dāmā uzvirda kauna un riebuma sajaukums, kas tai lika novērst skatienu... Bija nenovēr�ami, ka Dorotejas daudz jaunākās acis nākamajā mirklī ieraudzīs to, ko pat viņa ar savām vecajām acīm bija pamanījusi... Protams, Doroteja prata savaldīties, un tie laiki sen bija pagāju�i, kad sievas publikas klātbūtnē uztraucās vai ģība, bet kā viņa pacietīs �o triecienu!

�Vislabākais būs, ja mēs ceturtā panta otrajam punktam pievienosim jaunu labojumu.� Miers, kādā Doroteja izteica �o lieti�ķo slēdzienu savam pavadonim, kas lai brīdī piecēlās, vecajai dāmai nespēja apslēpt to, ka viņas acis tagad kā apburtas kavējās pie kaktā sēdo�ā pāra. Tātad Doroteja redzēja, kā Stefens mīlētāja dedzībā maigi sarunājās ar meiteni un kā viņa nerātni glāstīja viņa iesirmos matus.

Atvadoties deputāts ilgi turēja Komfelta kundzes roku savējā, viņa balss pauda sirsnīgas simpātijas, un viņa to uzlūkoja mierīgām, pat drusku zobgalīgām acīm... Bet tiklīdz partijas biedrs bija pagriezis muguru, viņa steigā paķēra cimdus un aktu mapi un skubināja veco pavadoni: �Iesim tūliņ projām, man liekas, �ajā gaisā var noslāpt.�

�Doroteja... vai nebūtu labāk, vai nebūtu prātīgāk, ja tu pagaidītu, kamēr arī viņ� tevi ierauga, lai viņi abi redz... lai tu būtu skaidrībā...�

Doroteja nobālēja līdz lūpām, bet viņas seja savilkās pārākumapzi-ņas maskā. �Vai tu domā,� viņa, cimdus uzvilkdama, teica un neizsakāmi rūgti iesmējās, �vai tu domā, ka tā ir pirmā reize, kad varu parādīt, ka "esmu skaidrībā"? Viņ� ta�u to nedara slepeni, viņi neredz, kādē| tiem vajadzētu kaunēties. Kaislība mūsu laikos ir augstākais, katrs ir to savai personībai parādā � izdzīvot savas kaislības.�

Tai vakarā abas sievietes beidzot va|sirdīgi izrunājās. Doroteja aizbildinājās un negāja vakariņās, lai gan bija divi viesi, Ellijas līgavainis, kas, nekā nepaziņojot, uz da�ām stundām bija atbraucis Leidenā, un cirtains, ārienē drusku nevī�īgs Lodija domubiedrs, kas nicināja galda iera�as, bet toties acīm redzami apbrīnoja Kitijas jaunavīgo burvību. Stefens pie galda ar nolūku bija |oti jautrs un jokojot jautāja, kur� no deputātu kungiem nolaupījis ārstes krustmātes sirdi, ka viņa esot tik domīga un izklaidīga. Vecā dāma sapīkumā turēja par labāku klusēt, bet Pūka dzēlīgi iebilda, ka iemīlēju�ies cilvēki parasti vārdos un izteicienos mēdzot kavēties pie priek�meta, no kā nevarot atraut domas, � un par �o joku kā Stefens, tā Pims sāka skaļi smieties. Elīze bija laimīga, kad varēja atstāt ēdamistabu, kur agrākās Kornfeltu paaudzes bija ēdu�as pusdiena un vakariņas. Pirmajās nedē|ās viņa �o brīvo sarunas toni, paradumu grūtākos dzīves jautājumus iztirzāt veikaliskā lieti�ķībā vai apiet ar vieglu joku, bija Uzskatījusi par labas sapra�anās un ģimenē valdo�ā skaidrā gara pazīmi; tagad viņa �o iek�ējo nepieklājību, �o nevērību pret līdzcilvēka jūtām sajuta kā kaut ko necie�amu. Vai Ellijas līgavainis Tons Vegerifs nebija ska|i un dedzīgi piedalījies Pūkas un Lodija drauga sarunā par to, ka jaunavām tāpat kā jaunam vīrietim pirms laulības esot nepiecie�ams �iepazīties ar dzīvi�... Un vai Ellijas pēk�ņais bālums tai nerādīja, cik nepatīkams klusajai meitenei bija �is sarunas virziens?

Kad ārste iegāja Dorotejas istabā, tur nedega gaisma. Abi logi bija va|ā un |āva ieplūst vasaras vakara krēslai, ta�u �aurā gulta pie sienas bija gandrīz tumsā. Vecā ārste apsēdās pie galvgaļa un ar ierastu kustību meklēja Dorotejas pulsu. Bet tad viņas vēsie pirksti stingri un maigi aptvēra smago, nekustīgi uz segas gulo�o roku, un Doroteja pamazām sajuta, ka no �ā sirsnīgā, klusā pieskāriena viņas paguru�ajā ķermenī ieplūda it kā dzīva strāva un pamazām atslāba spiediens viņas izmocītajā galvā, kur rūgtas domas un nicinājums sīvi cīnījās ar tuviem izmisuma viļņiem.

Glu�i lēni viņai radās sajūta, ka stāvoklis tomēr nebija vairs tik bezcerīgs un bēdīgs, sajūta, ko izdvesa tikai klusā, melnā stāva klātbūtne, tā sieviete, kas bija miera un pacietības iemiesojums, kas ar gudrās smaidu sen bija atsacījusies no sacīkstes skrējiena pēc mīlestības, laimes, slavas un panākumiem. No moco�u jautājumu jucekļa Dorotejai beidzot izlauzās vārdi: �Ai, krustmāt, kaut es arī jau būtu tik veca... Dieva dēļ, kaut tas notiktu pēk�ņi! Palikt vecai, būt atstumtai � labi, bet vai tam jāsagatavojas daudzu gadu mokās? Vai man ik dienas no jauna jājūt, ka arvien mazāk skaitos līdzi, ka jaunība un skaistums arvien tālāk aizsteidzas priek�ā, un visas lietas, par kurām esam cīnīju�ās un lēju�as sirdsasinis, ar kurām esam gribēju�as aizpildīt dzīvi, mūs izslēdz, jo mums trūkst drosmes ticēt savam spēkam, trūkst pārliecības, ka ietais ceļ� bijis pareizais.

�Vai tu nekad neesi pazinusi �o briesmīgo iek�ējo cīņu, krustmāt... tu ta�u vienmēr esi tik mierīga un savaldīga, vai nekad neesi izmisumā stiepusi rokas paka| aizejo�ai jaunībai, vai nekad neesi jutusi bailes no vecuma vientulības, kad nav vairs nekā, kā tikai nabadzīgs atmiņu sainītis?�

�Nē,� Elīze Veismane atbildēja, domīgi galvu purinādama, �tādā izmisumā un pret savu gribu es neesmu veca palikusi, varbūt tādēļ, ka par spīti savam progresa garam tomēr vēl piederēju pie vecās paaudzes un sirds dziļumos vienmēr domāju, ka ilgsto�u laimi cilvēks var atrast tikai garīgās vērtībās. Tagadnes cilvēki aizmirsu�i mākslu palikt veciem, atsacī�anās gudrību, atziņu, ka arī mūsu dzīvē jābūt ziedu un vī�anas laikam.�

�Varbūt mēs, tagadnes cilvēki, iz�ķie�am visu savu dzīves gudrību, lai pa�i pret savu labāko zinā�anu paliktu jauni...�

�Reizēm man ir tāds iespaids,� piebilda ārste, �ka tagad jaunie ļaudis ir briesmīgi veci, un vecie drud�aini pūlas izlikties jauni. Vai Lodijs, salīdzinot ar tēvu, nav vecs, briesmīgi prātīgs un garā noskaidrots cilvēks? Vai Pūkai nav daudz stingrāki uzskati kā tev? Vai jaunie�iem nav jau apniku�as visas tās izpriecas, ko agrāk uzskatīja par jaunības priek�rocību, un vai vecākie tām pa�ām izpriecām nedzenas pakaļ tādā neatlaidībā, par kuru var smieties?�

�Vai tie ir vispārēji vērojumi,� rūgti iesmiedamās, vaicāja Doroteja, �vai ari tu domā par Stefenu, kad tu runā par bērni�ķajām izpriecām, pēc kurām vecāki cilvēki tik smieklīgā dedzībā dzenas?�

�Protams, es domāju Stefenu. Paklau', Doroteja, tev ta�u ir tik pla�s skatiens par cilvēkiem un lietām, tev jāmēģina uz �o lietu skatīties no liela viedokļa. Es labprāt piekrītu, kad redzēju viņu sē�am kopā ar meiteni, es arī biju bezgalīgi uztraukta un sa�utusi, bet ja �o lietu aplūkojam skaidri un lieti�ķi, tad mēs abas ta�u skaidri zinām, ka gandrīz visiem vīrie�iem uznāk tādas... nu, teiksim, tādas lēkmes � un tie�i mūsu dienās, kad gandrīz katra jaunava var darīt, kas tai tīk, tad ta�u vīrietim jābūt sevi�ķi cie�i saaugu�am ar saviem principiem...�

�Mīļā labā krustmāt...� � Atkal Dorotejas balsī ieskanējās līdzjūtīgais pārākums, kas vecajai dāmai tā derdzās. �Lietas nav tik vienkār�as, kā tu iedomājies... Protams, Slefenam jau vairākas reizes biju�as �ādas "lēkmes", un, protams, esmu par tām dabūjusi zināt. Jo viņ� nu reiz ir drīzāk liels bērns nekā visu suņu dzīts uzdzīvotājs... Un es esmu arī mēģinājusi �o lietu uzlūkot �no liela viedokļa� un kā moderna sieviete pali sev sprediķojusi, ka greizsirdība laulībā ir pazcmolājs elements, kas man visiem spēkiem jāalvaira no savas mājas. Kad �ī lieta sākās, es arī to gribēju uzskatīt par tādu lēkmi. Milisenla dzīvoja mūsu mājās un mani ļoti apbrīnoja, viņas jūtas varbūt bija pārspīlētas, bet tādēļ tās nebija neīstas. Toreiz man ne mirkli neienāca prātā, ka jautrais flirts, ko tā iesāka ar Stefenu, varētu kļūt par rūgtu nopietnību. Pēk�ņi viņa ar visu varu gribēja likt projām no mūsu mājas un drīz pēc tam pamanīju, ka Stefens regulāri ar viņu salikās Hāgā. Nu jau pagāju�i pāris mēne�i, pāris nedēļas pirms lavas atbrauk�anas viņ� man glu�i mierīgi, it kā tā būtu visikdieni�ķākā lieta... man lika priek�ā �ķirties. Viņ� �o meiteni jau uzskatīja par savu sievu, kura es esot vairs tikai vārda pēc; tātad mūsu laulībai esot vairs tikai ārējas formas nozīme, un tā kā es ta�u visā savā dzīvē tuk�as formas esot vērtējusi vēl zemāk nekā viņ� pats... Viņ� ir tāds optimists. Kā viņam gribētos, to tas jau redz savā priek�ā, un tādēļ viņ� ari nemaz ne�aubījās, ka es bez lielām grūtībām pado�os �nepiecie�amajai pārmaiņai�. Protams, mēs arī turpmāk paliktu labi draugi un informētu viens otru par visu, kas attiektos uz bērniem...

Un tad, ārstes krustmāt, tad man pirmo reizi vajadzēja piedzīvot, cik vāji mēs tomēr sevi pazīstam, kā zem plānās prāta atziņu segas, zem visiem uzskatiem, ko biju piesavinājusies kā izglītota, moderna sieviete, manī mīt vēl kas cils, daudz spēcīgāks... Pirmatnējās dziņas, no gadsimtiem mantotas jūtas, kas spējīgas kā kār�u namiņus sagāzt mūsu gara lepnās celtnes. Es nevarēju apņemties to izdarīt, es, kas vienmēr esmu saukusi, ka morāla vērtība ir tikai labprātīgām saitēm, vienmēr aizstāvējusi brīvību, kāda vienam otrā jāciena un jāglabā... Es glu�i vienkār�i nevarēju pamest visu, kam tik paļāvīgi biju ticējusi, kur sakņojās mana dzīve, mūsu kopbūli, māju, kas pieder mums un mūsu bērniem, labo un solīdo draudzību, kāda vienmēr starp mums bijusi, es nevarēju vienkār�i atkāpties sānis, �ests jau būtu bijis ļoti skaists, bet es to nevarēju izdarīt... Nu man pēk�ņi jāatdod sava vieta �ai otrai...�

Viņas balss, kas līdz �im bija skanējusi apvaldītā mierā, pēk�ņi pārvērtās nevaldāmās raudās, viņa pagriezās uz otru gultas pusi; viņas roka dedzīgi atvairīja vecās sievas mierinātāju glāstu.

Vecajai ārstei uzbruka pretrunīgas jūtas; apjukums, sa�utums, nevarīga līdzjūtība. Bet tad kādā aizmirstā viņas sirds kaktā modās senu laiku sajūta: rūgts naids pret vīrieti-valdnieku, kas domāja tikai par sevi, pēc patikas salauza sievietes dzīvi un turklāt vēl nebūt nezaudēja savu varu, lai cik brīvas un patstāvīgas sievietes arī bija kļuvu�as! Un spējās dusmās, kas viņai parasti bija tik sve�as, tā iesaucās: �Bet kādēļ gan ne? Ļauj ta�u viņam iet, Doroteja, ļauj viņam skriet nelaimē, ja viņ� tik ļoti grib! Ja viņ� tev pierāda, ka viņ� nav tevis vērts, ka caur un cauri neīsta, pavir�a meitene tam nozīmē vairāk nekā tu! Tu ta�u neesi tāda sieviete, kas �ādas lielas...�

Bet Doroteja bija pēk�ņi saslējusies; iespīdēju�ā mēness gaismā vecā dāma redzēja viņas sāpēs saviebto seju un izbijās saltā izmisuma, kas atspulgojās viņas lielajās, pelēkajās acīs. �Es zināju, ka tu tā teiksi, zinu, tā saka katrs, kas par to dzird, un Stefens arī dzied to pa�u dziesmu: mana dzīve ta�u esot tik bagāta, tik pilna vērtīga darba, man nevajagot pieķerties viņam vien... un mūsu bērni esot tik patstāvīgi, ka mēs tiem tikpat kā neesot vairs vajadzīgi...�

�Vai tu nevarētu mēģināt lūkoties no �ā viedokja? Galu galā, vai �ķir�anās nav labāka par dzīvi, kur tev pastāvīgi jāpiedzīvo tādi pazemojumi kā �odien pēc pusdienas? Jo acīm redzami ne Stefens, ne viņa neraizējas par tavu preto�anos...�

Viņa atkal satraukta purināja galvu, tā kā sajauktās cirtas tai aizsedza acis. �Nevaru! Nespēju atvairīt domas, ka viņ� pats, pirmajam reibonim beidzoties, sapratīs savu mu|ķīgo neprātu. Ja varētu iedomāties, ka tā viņam tie�ām īsta laime, un ne izmisuma mēģinājums vēlreiz būt jaunam...�

�Pēdējā laikā man bie�i prātā ienāk doma,� vecā dāma vilcinādamās atzinās, �vai tāds vīrietis kā viņ�, lai kā tas lepojas ar tādiem sasniegumiem, sirds dzijumos tomēr vairāk nemīl pavisam cilu sievie�u �ķiru, pieglaudīgo kaķēnu, kas instinktīvi tūliņ zina, ko darīt, lai apburtu vīrieti, būtne, kas vīrietim netuvojas no darba, bet no mīlestības rota|u, deju, sporta, luksus, modes puses... tās sievietes, no kurām mēs noteikti gribējām norobe�oties, bet kas vēl nebūt nav zaudēju�as pievilcību vīrie�u acīs...�

�Vai tu domā, ka ar to tu man saki kaut ko jaunu?� Doroteja sarūgtināta iesaucās. �Es to jau sen zinu, zināju jau savas laulības sākumā... Tikai negribēju atzīties. О jā, mēs gribējām būt modems laulāts pāris, gribējām pasaulei rādīt labāku vīra un sievas attiecību piemēru, bet sirds dziļumā es sajutu tuk�umu, kas radās viņā, kad es aizgāju uz sapulcēm vai visu vakaru kavējos savā istabā pie darba. Ar to esmu atdevusi vislabāko, kas mums bija, kaut ko, ko nevarēja atvietot ne ar kādu garīgu triumfu, nekādiem panākumiem. Gadiem ilgi es sevi turēju par apbrīnojamu izņēmumu, jo spēju panākt tik daudz vairāk nekā citas sievietes, neziedojot visu savu dzīvi vīram un bērniem; labprāt biju ar mieru ticēt tiem cilvēkiem, kas man kaisīja vīraku, jo tik daudz biju darījusi sievie�u labā.

Bet sievie�u brīvība būtu nākusi arī bez manām pūlēm, kar� sievietēm īsā laikā deva desmitreiz lielāku brīvību nekā vispārdro�ākās no mums bija iedro�ināju�ās prasīt... Un kas man atliek tagad, kad palieku veca un dzīve man noliek aplēsi priek�ā, kad redzu, cik maza nozīme politiskiem panākumiem, kad viss, ar ko tā lepojos, man kā sausas smiltis izslīd caur pirkstiem? Pirms da�iem gadiem es smējos par tavu draugu profesoru, kad tas man teica: �Jūs, sievietes, domājat, ka esat jau pie mērķa, bet jūsu grūtības tagad tikai sākas...�

Viņa nedrīkst pastāvīgi tā uztraukties, viņas spēki jau sen izsīku�i, nodomāja vecā ārste, neuzkrīto�i taustīdama Dorotejas pulsu; viņa apņēmās tai pasniegt nekaitīgas miega zāles no savas zā|u somiņas.

�Es skaidri zinu,� jaunākā sieviete savaldīdamās turpināja, �ka tu man pārmetīsi īsti sievi�ķīgu loģikas trūkumu, ja es savas sabojātās dzīves dē| nosodu visu sievie�u emancipācijas lielu. Bet tu �ajā lietā neesi iejaukta, tu apsolīto zemi redzi kā Mozus no kalna,

� vai ari tev neliekas, ka iznācis citādi nekā jūs visas domājāt, ka mēs vairs nespējam savaldīt garus, ko pa�as esam izsauku�as... ka nebūt nav izaugusi cēlāka un augstāka sievie�u cilts, un ka jaunā laulība ar abu laulāto brīvību nebūt nav labāka par veco, kurā cilvēki vismaz zināja, ka tie piederēja viens otram un saviem bērniem? �

�Pie �iem ieskatiem tu mani nekad neatgriezīsi.� Vecā ārste tagad, kad viņas skolniece sacēlās pret viņas svētāko pārliecību, aizmirsa savu apņem�anos palikt mierīga. �Neviens tik labi nepazina, kā mēs, ārsti, kāds bezgalīgs posts bija jācie�, kad vēl bija kauns �ķirties, kad neskaitāmām sievietēm, kas nespēja pa�as sevi uzturēt, klusu vajadzēja paciest vīra neuzticību...�

Doroteja atkal pasmējās, un �ie smiekli vecajai dāmai atkal radīja sāpīgu mierinājuma sajūtu. �Un tagad apstāk|i daudz labāki, tagad, kad �ķir�anās ir gandrīz tikpat vienkār�a lieta kā dzīvok|a vai kalpotāju maiņa? Tagad, kad mums par "neuzticību" daudz pla�āki un ērtāki uzskati un kad runājam par dabisku nepiecie�amību, par vīrie�a dabu, kas prasa pārmaiņas, par tāda līguma nemorālo pusi, kas slēgts uz visu mū�u! Vai tu domā, ka tām neskaitāmajām sievietēm, kas tagad pie pirmajām nesaskaņām "atprasa savu brīvību", ar to jau laimes atslēga rokā? Vai domā, ka daudzas to atkārtotu, ja tām vecuma vientulības gados vēlreiz būtu (auts izvēlēties? Vai ari, kad tās redzētu, ka ari otrā laulība, kuras dēļ tās lauzu�as pirmo, viņām neatnes paradīzi zemes virsū?�

�Tu nupat pati teici, ka es tev pārmetī�u sievi�ķīgu loģikas trūkumu, Doroteja. Tagad tu tie�ām visu redzi no savu personīgo pārdzīvojumu viedok|a...�

Vienu mirkli Dorotejas acīs pazibēja senais, au�īgais smaids. �Ārstes krustmāt, tu arvien vēl proti meistariski debatēt, bet es tomēr �o lietu neredzu no sava personīgā viedok|a vien. Neaizmirsti, ka es kā advokāte jau da�ai labai sievai esmu palīdzējusi "tikt va|ā no vīra". Tie�i pēdējos gados pie manis nāca arvien vairāk sievie�u, kas jau ilgu laiku bija dzīvoju�as laulībā. Sākumā tās vienmēr runāja par nepilnīgu garīgu saskaņu, atmodinātām brīvības tieksmēm, � bet īstais iemesls parasti bija tas, ka vīra kungs uzskatīja par savām tiesībām vēlreiz sākt jaunu dzīvi ar jaunāku sievieti � ka mīļais vīrs, kā kāda apmeklētāja diezgan atjautīgi izteicās, turpmāk labāk gribot dzīvot ar divām divdesmit gadus vecām sievietēm nekā ar vienu �etrdesmit gadus vecu...�

�Dieva dēļ, Doroteja, nepadari ta�u �o lietu par muļķīgu joku! Nevaru iedomāties, ka Stefens piederētu pie �īs vīrie�u �ķīrās, ka viņ� tādēļ būtu spējīgs visu izpostīt, jūsu kopdzīvi, jūsu ziedo�o ģimeni. Varbūt prātīgākais būs, ja tu teiksi: Es vēlreiz pacietī�u. Mēdz ta�u vienmēr teikt, ka vīrietim esot citāda daba nekā sievietei. Viņ� varot reizēm aizmirst laulības uzticību un tomēr sirds dziļumā mīlēt savu sievu...�

�Ak, viņ�...� Ar �estu, kas pauda bezgalīgu mazdū�ību, Doroteja ļāva savām skaistajām, slaidajām rokām, kas nupat satrauktām kustībām bija pavadīju�as viņas vārdus, noslīdēt blakus nekustīgajam ķermenim. �Viņ� īstenībā vēl arvien ir liels bērns... un kad tas iemīlējies, viņ� izturas kā skolas puika.�

�Vai tu domā, ka īstais ierosinājums meklējams nevis pie viņa, bet pie viņas? Bet viņa ta�u vēl tik jauna, tikko pāri bērna gadiem! Cik varu par viņu spriest, tad tā ir patikt kāra jauna skuķe, kas rotaļājas ar uguni un kurai liekas briesmīgi interesanti redzēt daudz vecāku vīrieti kā padevīgu kalpu sev pie kājām... �is bērns varbūt nemaz nesaprot savas rīcības tālākās sekas, un ja ar to aprunātos kāds nopietns, prātīgs cilvēks...�

�Varbūt tu domā, ka tu pie Mi�li�sen�tas kaut ko varētu panākt?� Doroteja vārdu izrunāja dzēlīgāk, ik burtu atsevi�ķi uzsvērdama; viņas rokas savilkās kā drudzī. �Kādām nevainīgām acīm tu vēl lūkojies pasaulē! Vispirms iepazīsties ar �o moderno jaunavu �ķiru! Se�padsmit gadu vecumā tās jau jūtas kā sievietes. Paklausības � vecāku brīdinātājas balss �vairs nav... Visa pasaule grozās ap viņām, un viņām ir tikai viena vēlē�anās, izņemot no dzīves to, kas no tās izņemams. Viņas vienkār�i prasa sev tās pa�as tiesības, kas vīrie�iem gadsimtiem ilgi biju�as. Mēs pa�as esam tās uzvedu�as uz �ā ceļa, mācot, ka atkarībai, padevībai nu jābeidzas...

Redzu to pati pie savām meitām. Vai tu domā, ja Pūka iemīlētos kādā precētā vīrā, viņa tādēļ no tā atsacītos, � vai Kitija kaut mirkli domātu par mums, ja tai ienāktu prātā sākt kādu mīlestības dēku?

Un kur nu vēl Milisenta, � tai galvā vēl pavisam citas domas nekā manām meitām. Viņa augusi Anglijā kara laikā, kad sievietēm gadiem ilgi vajadzēja pildīt karā aizgāju�o vīrie�u vietas un kad katrs vīrietis, atvaļinājumā pārnācis, steidzās paņemt no dzīves līdzi visu, ko varēja, jo zināja, ka pēc da�ām dienām to varēja ķert lode... Milisentai tikai tad atmaksājas ar kādu vīrieti iesākt, ja viņai tas vispirms jāatņem citai sievietei, viņai tas ir lielākais vilinājums, ka es aizstāvos, mēģinu Stefenu aizturēt, jo nevaru bez viņas dzīvot... Ak, es ta�u zinu. Mierīgā prātā skatoties, mēs abas izcīnām veco, parasto divu sievie�u cīņu par vienu vīrieti... Gandrīz jāsmejas! Protams, tu domā, ka tu esi laikmeta augstumā un vari pārredzēt visas tagadnes problēmas, bet es tev teik�u, tev nav ne jausmas, ar kādiem iero�iem modernās jaunavas dodas tādā cīņā!�

�Nē...� vecā dāma atbildēja pēc ilga klusuma brī�a. �Es vairs nedomāju, ka atrodos sava laikmeta augstumā... Un es arī nemēģinā�u �o laikmetu saprast un palīdzēt jums jūsu problēmās...�

Viņu pārņēma bezgalīga noguruma sajūta. �Bet man labāk paliktu,� viņa klusībā piebilda, �ja �īs problēmas man ik dienas neceltu priek�ā.�

Doroteja bija iedzērusi vecās ārstes pasniegtās miegazāles. Savā istabā iegājusi, sirmgalve ieraudzīja Elliju sē�am pie vaļējā loga. Lai gan viņa juta neatvairāmu tieksmi pēc vientulības un miera un labprāt būtu savā gurdajā galvā sakārtojusi mulsino�o iespaidu pārpilnību, viņa tomēr nespēja vaļsirdīgi atbildēt, kad jaunava bailīgi vaicāja, vai tā netraucējot. Viņa uzgrieza nakts spuldzes gaismu un, atzveltnes krēslā allaizdamās, jautāja: �Vai Tons jau aizgāja? Es domāju, ka viņ� paliks līdz rītam.�

Ellija bija piecēlusies un piestūma krēslu blakus krustmātes sēdeklim. Viņa adīja d�emperi, un viņas rokas nemitējās strādāt, kad tā neskanīgā balsī atbildēja: �Ai, labāk jau arī bija, ka viņ� aizgāja; mēs visu vakaru plēsāmies.�

Ārste savilka uzacis un klusēja, �o atzī�anos noklausoties; viņa zināja, ka jaunā paaudze bija atradinājusies no kautrības, ar kādu agrākā paaudze slēpa sevī jūtas un pārdzīvojumus. Protams, tik ilgs saderinā�anās laiks nebija laba lieta. �ī gadiem ilgā gaidī�ana abām pusēm bija neveselīgs stāvoklis, un Ellija varēja nokavēt labākos jaunības gadus, kamēr drusku gausais Tons gatavojās laulības dzīves sāk�anai.

It kā vecās krustmātes domu gaitai sekojusi, jaunava turpināja: �Tons grib jau nāko�ajā mēnesī precēties, viņ� man izstāstīja savu plānu un mēs visu vakaru par to runājām.�

Ārste juta, ka viņas interese atdzīvojās, un apņēmās vērīgi klausīties. Te vismaz bija taustāms fakts un ne bezcerīgā rakņā�anās da�ādos kaislību jautājumos, kuros viņa kā vecmeita nevarēja īsti iedzi|ināties. �Man tie�ām prieks par to,� viņa sirsnīgi iesaucās, �no tevis iznāks lieliska ārsta sieva, un labākais būs, ja tu pasteigsies, cik vien iespējams.�

�Tie�i par to jau mēs ķildojāmies,� jaunava atsaucās ar bālu smaidu. �Tons grib mani darīt par citādu ārsta sievu, nekā es biju iedomājusies. Viņ� saka, tā bū�ot daudz skaistāka un bagātāka dzīve nekā tad, ja mēs iekūņotos kādā ciemā vai kādā miegainā mazpilsētā... Kāds kolēģis, kas izbeidz praksi, viņam piedāvājis savu privāto klīniku Amsterdamā; viņ� saka, tā esot reti lieliska izdevība, kādas jauniem ārstiem ārkārtīgi reti gadoties.�

�Un tu, liekas, par to nemaz neesi sajūsmināta,� smējās vecā dāma, �varu iedomāties, ka Tonam �ī aukstā ūdens strūkla ne visai patikai Vai tev tik ļoti patīk dzīvot laukos, vai ari tev ir kādi sevi�ķi iebildumi pret Amsterdamu?�

�Nē jel, krustmāt,� iesaucās meitene, kuras balsī vecā ārste atkal dzirdēja mazliet nepacietīgo līdzjūtību, kas viņu tā aizskāra. �Ar �o vil�anos es vēl būtu varējusi samierināties. Bet ja Tons uzņemas klīnikas vadību, tad man, vismaz tā teica, jāpaliek par viņa palīdzi, jāuzrauga kopējas un bez tam jāuzņemas visa saimnieciskā puse... Tagadējais īpa�nieks ari gadiem ilgi strādājis kopā ar sievu, pacienti esot pie tā pieradu�i un klīnikas labā slava nodibinājusies galvenokārt tādēļ, ka tur vīrs un sieva tik lieliski sapratu�ies kopīgā darbā...�

Elīze Veismane klusēdama raudzījās spuldzē. Gandrīz svinīgi viņa beidzot teica: �Man tas liekas brīni�ķīgi; ja es vēl būtu jauna, un tikai sāktu dzīvi, tad man tā būtu lielākā laime: dalīties darbā ar vīrieti, ko es mīlētu!�

Bet Ellija, kurai parasti nevajadzēja mācīt mieru un pa�savaldību, strauji nometa adīkli uz grīdas un saķēra veco krustmāti aiz pleciem. �Kā tu zini, ka tas tie�ām tik skaisti un lieliski? Tu ta�u �ādas laulības esi redzējusi tikai no ārpuses, starp saviem kolēģiem, vai arī �eit, pie mūsu vecākiem. Kā tu zini, ka sievietes, kas uzņemas tādu dzīvi, tie�ām lajā arī atrod laimi un apmierinājumu... Un pat ja viņas personīgi būtu apmierinātas, kā klājas viņu bērniem, vai tiem vienmēr netrūkst kaut kā tāda, ko tiem nekas nevar atvietot?�

�Bērns,� vecā dāma apjukusi atzinās, �esmu nogurusi, es tevi sākumā pārpratu. Tātad tu biji apņēmusies pēc apprecē�anās nestrādāt nekādā arodā, un nu apslāk|i ir tādi, tava vīra nākotne prasa, lai tu viņam palīdzi darbā. Tas gan ir kas cits, nekā tu biji iedomājusies; bet ja nu viņ� tā grib...�

�Tas jau ir visjaunākais, ka viņ� grib,� Ellija iesaucās un asaras tai sāka ritēt pār bālajiem vaigiem. �Viņ� nesaprot, ka mani nomāc, viņ� mani izsmej un saka, es esot vecmodīga un aprobe�ota... Viņ� tie�ām domā, ka mūsu dzīve būs daudz bagātāka un brīvāka bez lielā mājsaimniecības un kalpotāju balasta � jo mēs tad dzīvotu klīnikā un mums tur būtu tikai gu|a mista ba un dzīvojamā istaba... Un visbriesmīgākais bija tas, ka viņ� glu�i vienkār�i pateica � labāk būtu, ja mums pirmajos gados nemaz nebūtu bērnu. Tu zini, viņ� nu rei� negrib no tēva nekā pieņemt, un man arī vajadzētu visus spēkus ziedot klīnikas izveido�anas darbam...�

�Vai tu neskaties no pārāk savtīga viedokļa? Es savā praksē pazinu daudzas jaunas sievas, kas pa�as, un turklāt bez kāda redzama iemesla pirmajos gados negribēja bērnus.�

�Bet, ārstes krustmāt, es ta�u to zinu labāk, es nu reiz neesmu tāda moderna jaunava kā Pūka vai Kitija, mani uzskati par mājas laimi varbūt ir pārāk parasti, bet es nevaru iedomāties nekā skaistāka kā � rūpēties par vīru un bērniem... Es gribu būt tikai klusa, vienkār�a ārsta sieva.�

�Bet bērns, tas nu tie�ām izklausās drusku vecmodīgi un aprobe�oti. Sieviete ta�u var rūpēties par vīru un bērniem, un bez tam strādāt kādā arodā. Viss laiks ta�u nav jāziedo pogu pie�ū�anai, tupēju sildī�anai un gardu kumosu gatavo�anai, ld var redzēt no simts piemēriem, arī no lavas mātes.�

�Un ja nu mēs ņemtu tie�i �o piemēru?� Tagad jaunavas balss skanēja mazliet aizsmakusi un satraukti. �Nekad neesmu gribējusi par to runāt, arī ar Toņu ne; tas izklausās tik necienīgi un nepateicīgi. Es zinu, cik bezgala daudz māte vienmēr darījusi, un kādu mīlestību tā veltījusi mums visiem, nevērojot grūto darbu un intereses, kas to sauca ārpus mājas. Bet ņemt viņu par paraugu savai dzīvei? Jau bērnības dienās es rotaļājos ar lellēm, tēloju kafijas vakaru, visas lelles nosēdināju ap galdu un pati sēdos starp tām pie leļļu traukiem. Tā es, vēl skaidri to neapzinādamās, jutu: ja reiz precē�os, tad bū�u krietna namamāte, kas vienmēr ir mājās, kad bērni pārnāk, kas tiem dod līdzi uz skolu sviestmaizes, kas tos apgulda un apsedz, un kurai ir dzirdīgas ausis visam, ko bērni lai stāsta par savām raizēm...�

Vecā sieva klusēja; jaunavas vaļsirdīgie vārdi to bija aizkustināju�i dziļāk nekā tā gribēja izrādīt. Priek� stundas Doroteja sarūgtinājumā sievietes darbu, par ko tā tik ilgus gadus bija cīnījusies, nosauca par savas nelaimīgās laulības cēloni. Sākumā viņa �ajā pa�apsūdzībā bija saskatījusi tikai saprotamu pārspīlējumu, bet vai Ellijas vārdi skumjā noteiktībā neapstiprināja visu, ko viņas māte neauglīgā pa�-mocībā sev pārmeta kā saves dzīves kļūdu?

Ārstes atmiņās iznira lielās ģimenes ainas, kuras uzplaukumu tā tik ilgus gadus ar prieku bija vērojusi... Lielā bērnu istaba, kur jaunkundze, kas bija ieguvusi jaunie�u uzticību, tik lieliski rūpējās par mazajiem, kad Doroteja priek�lasījumu braucienu un sapul�u dēļ bie�i visu dienu nevarēja mājās būt... Vasarnīcas �etrstūrainais galds, pie kura gandrīz vienmēr bija viesi, reizēm ievērojamas personas, kuru vārdus bērni krustmātei vēlāk atkārtoja ar komisku lepnumu... Bet visskaidrāk viņa atcerējās kādu pēcpusdienu, kad tā bija telegrāfiski atsaukta, jo Kitija bija izkritusi no �ūpuļa un cietusi smadzeņu satricinājumu. Par nelaimi Doroteja tie�i tai dienā, uz vilcienu steigdamās, bija aizmirsusi pateikt, kur tā atrodama...

Bet tad viņa gandrīz sirdīgi sāka cīņu ar savām �aubām. Doroteja nebija pametusi novārtā savus mātes pienākumus, glu�i pretēji, viņa uz tiem bija skatījusies daudz nopietnāk, nekā da�a sabiedrības dāma, kas dzīvoja tikai savām izpriecām. Pārskatī�anās �ajā nelaimes dienā, kad Stefens veltīgi zvanīja un telegrafēja uz visām pusēm un krustmātei par sa�utumu karsti sūdzējās par Dorotejas nolaidību, � �ī viena kļūda bija ieguvusi nozīmi, tikai pateicoties vienreizējai nelaimīgu apstākļu sakritībai. Viņa ta�u zināja no sava garā mū�a piedzīvojumiem: jaunā paaudze vienmēr kaut ko pārmeta vecajai, un bērni vienmēr visu zināja labāk par vecākiem...

Acis paceļot, viņa ar nepatiku ievēroja, ka Ellijas �aklās rokas gandrīz neapzinīgi atkal bija satvēru�as adīkli. Viņa meklēja izeju vājā jokā. �Tu varbūt pārāk daudz domā par saviem vēl nedzimu�ajiem pēcnācējiem. Kad tev būs bērni, tad, protams, tev būs tiesības ziedot tiem tik daudz laika un rūpju, cik vien tu pati vēlēsies, bet tagad ir runa par nākotnes plānu, kas jums liek strādāt kopīgu darbu... Bērns, vai tu ari nedomā, ka laulībā ir skaistāka, augstāka dzīve, ja vīrs ar sievu tiecas pēc viena garīgā mērķa un viens nepaceļas torņa augstumā pāri otram? Vai tev arī neliekas, ka �āda saderīga kopdarbība tev varētu bagātīgi atlīdzināt... nu jā, to lielāko mājību, to vecmodīgo omulību, kurai tava sirds tik ļoti pieķērusies? �

�Kādēļ...� Ellija pēc ilga klusuma atbildēja ironiskā tonī, kādā krustmāte to nekad nebija dzirdējusi runājam, �kādēļ arī tagad nemini manu vecāku piemēru? �ajā laulībā neviens nepacēlās torņa augstumā pāri otram, abi bija garīgi vienlīdzīgi... Un kas iznāca? Viņi brīvo sievietes darbu, mātes ievērojamo sabiedrisko darbību stādīja augstāk par mājas dzīvi, tēvs ar to samierinājās, pat vēl lepojās... Un tomēr, tie�i pēdējā laikā man tik daudz par to jādomā... ja māte būtu vairāk dzīvojusi viņam, ja tā vairāk būtu ziedojusies viņa dzīvei un interesēm... Vai tad arī viņā būtu radu�ās tik stipras tieksmes pēc da�ādām ārpusmājas izpriecām... tieksmes pēc Milisenlas... Vai tev neliekas, ka tēvs ar visu savu dzīvesprieku un saviem vieglprātīgajiem uzskatiem ir nelaimīgs, neapmierināts cilvēks, kas pastāvīgi meklē kaut ko, kā tam trūkst?�

Vecā dāma pārvilka roku pār pieri un nespēja atvairīt sajūtu, ka viņas domā�anas spējām priek�ā aizstājās it kā melna siena. Viņas smadzenes aiz pa�uzturē�anās instinkta liedzās vēl ilgāk nodarboties ar moderno, iek�ēju līdzsvaru zaudēju�o cilvēku bezcerīgajiem dzīves jautājumiem.

Pastāvīgi meklēt kaut ko, kā tam trūkst... Mīļais Dievs, to ta�u katrs darīja. Cik daudzas Kornfellu paaudzes �ajā namā karstās ilgās nebija meklēju�as un cie�i ticēju�as, ka tās visu zināja labāk nekā vecāki. Priek� piecdesmit gadiem sievietes vēl bija smaku�as dzīves sausumā un ar visu sirdi ticēju�as, ka sievietes garīgā attīstība, abu dzimumu vienlīdzība tām atnesīs laimi un bagātāku dzīvi... Un tagad bija atnākusi jauna paaudze, kas nosodīja tādām pūlēm iegūto un tiecās atpakaļ pēc vecajiem pazemīgas pakļau�anās laikiem, jo bija sapratusi ne�ēlīgo likumu, ka laime nav saistāma nekādiem burvju vārdiem, nekādiem domā�anas principiem.

Jo tagad viņa dzirdēja, kā Ellija atkal mierīgi teica savā parastajā, bezkrāsainajā balsī: �Krustmāl, tu nemaz nevari iedomāties, kā es, starp �īm vecajām lietām un vecajām atmiņām kavējoties, vēlos, kaut būtu dzīvojusi simts gadus agrāk, uzsprausto sprogu un apaļo svārku laikos, kad meitenēm vēl nebija jāiz�ķir problēmas un tās dzīvē ilgojās tikai pilnīgi ziedoties vīram, ģimenei, rūpēties par vīru un bērniem...�

Elīze Veismane zināja, ka tagad viņas uzdevums bija ar daudzajiem piemēriem � viņas pa�as mātes, Zārtjes Berkhoules, Mībetjes Silvēnas � pierādīt, ka tas viss bija muļķīgs neprāts, ka vecie laiki nebūt nebija labāki vai laimīgāki, un ka meitenēm toreiz vajadzēja cīnīties ar tikpat daudzām, pat vēl grūtākām problēmām. Bet pēk�ņi viņai likās glu�i veltīgi atkal iz�ķiest vārdus; nebija nozīmes vēlreiz apliecināt cīņu un uzvaru, kam viņas pa�as dzīvē bija tik milzīga nozīme un par ko jaunā paaudze vairs pat neinteresējās.

�Mīļais bērns...� viņa beidzot teica un rūgtā izsmieklā sev atzinās, ka jau bija no galvas iemācījusies �o jau tik daudzas reizes atkārtoto teikumu, �mums par to vēl kādreiz pla�āk jārunā... Bet ne tagad, mēs tagad abas esam noguru�as. Rīt, dienas gaismā, varbūt varē�u skaidrāk pārredzēt tavas lietas.�

Pēc da�iem mirkļiem vecā dāma vēlreiz kāpa pa augstajām kāpnēm lejā. Pirms gulētie�anas viņa vēl gribēja ieiet pie Dorotejas; viņa to gan atrada aizmigu�u, bet ar smagiem, tum�iem lokiem zem acīm un slimīgi bālu. Lai gan �ī doma viņai ļoti derdzās, viņa saprata, ka tai bija pienākums drīzumā runāt ar Stefenu. Doroteja nedrīkstēja aiziet bojā viņa maldī�anās, viņa nevērīgās pa�mīlības dēļ, un ja izrādītos, ka ari mierīga, garīgi skaidra cilvēka vārdi to nespētu labvēlīgi ietekmēt... tad viņa sievai vajadzēja atcerēties savu lepnumu, pa�cieņu, ko tā bija sev parādā kā garīgi attīstīta un neatkarīga sieviete, un pēc iespējas drīz ievadīt �ķir�anos. Ar Doroteju runājot, viņas vēso roku savējā turot, viņa bija jutusi līdzi un sapratusi nelaimīgās izmisumu, bet tagad viņai �īs bezmēra bēdas tomēr likās negudras un pārspīlētas...

Viņa nokāpa arī apak�stāvā un caur krēslaino priek�namu iegāja ielas puses dzīvojamā istabā. Ja Stefens būtu mājās, viņa varētu tam izlūgties sarunu rītdienai, jo pa�laik tā vairs nebija spējīga ar viņu runāt. Bet dzīvojamā istabā gleznoto tape�u jautrās ķīnie�u grupas vāji spīdēja sarkanās spuldzes gaismā, un vienīgais iemītnieks tur bija Pims, kas īgni un garlaikodamies staipījās dziļā ādas sēdeklī un blakus uz galdiņa bija nolicis karafi ar viskiju un glāzi. Nē, tēvs nebija mājās, viņ� atbildēja uz krustmātes jautājumu; viņ� deviņos ar auto bija aizbraucis uz Nordvikas kazino dejot. Kādēļ tad viņ� negājis līdzi? Dieva dēļ, tik karstā vasaras vakarā grūstīties un spaidīties karstā putekļainā zālē? Tur, � viņ� piebilda ar pārākuma smaidu, kas viņa mutes kakliņiem un jauneklīgajiem vaibstiem pie�ķīra savādu vecīgu izteiksmi � tur esot vajadzīga tāda bērni�ķīga izpriecu kāre kā tēvam. Un ar gļēvu �estu viņ� sniedzās pēc romāna dzeltenos vākos, kas tam bija nokritis no ceļiem, saglauda pamatīgi ietaukotos matus un no�āvājās. Nedro�i, it kā būtu apmaldījusies, vecā ārste stāvēja lielajā telpā ar silto mierīgo gaismu un dārgajām vecajām mēbelēm. Visapkārt mētājās avīzes un ilustrētas lapas, Stefena tuk�ā tējas tase stāvēja uz galdiņa pie kamīna blakus pelnu traukam, kur izdegu�i cigare�u gali izplatīja nepatīkamu smaku. Uz kamīna blakus vecajam bronzas pulkstenim, kas balstījās uz nēģeru zēna figūras, sēdēja lellē atņirgtiem zobiem, viens no �iem modernajiem me�oņu mākslas darbiem, ko kāds Kitija draugs tai nesen bija pārvedis no Parīzes. No ielodzes Stefena jaunākais jūsmu bērns � radioaparāts sūtīja duno�as, kvieco�as mūzikas svētību, kura veselas pasaules daļas iedzīvotājus no Edinburgas līdz Madridei vienā laikā spēja pārvērst dejotājos dervi�os. Pims iesmējās un nogrieza aparātu, kad krustmāte izbailēs un riebumā neviļus pielika rokas pie ausīm. Savā kopainā �ī istaba, kur tikai viens lielās ģimenes loceklis garlaikodamies pavadīja vakaru, vecajai sievietei darīja tik drūmu iespaidu, ka viņa savā pārkairinātajā noskaņā ne mirkli ilgāk nevarēja izciest �ajā iek�ēji saltajā telpā. Viņa steig�us novēlēja labu nakti un pagriezās projām.

Smagiem, gurdiem soļiem iedama cauri garajam koridoram, viņa garā redzēja �o istabu lādu, kādu to bija pazinusi vecmāmiņas un vēlāk krustmātes Zārtjes laikā. Toreiz zeltainā lampas gaisma bija atspulgojusies olas apaļā galda mirdzo�ajā virsmā, ap kuru ik vakarus, kā nepārkāpjamam likumam paklausot, pulcējusies visa ģimene... Vecāki un bērni, kā tie kopā saderēja, dienu pēc dienas katrs savā ierādītā vietā. Arī toreiz � viņa to pārāk labi zināja � klusu noliektajās galvās bija mājoju�as da�ādas domas, sacel�anās un pretestība, rūgtas cie�anas un rūpes; protams, noskaņa ne vienmēr bija tik jautra un apmierināta, kā varēja spriest no mierīgā sarunas toņa... Bet kur viņa bija lasījusi �o rūgto teikumu, kas tai vairs neizgāja no prāta: �Dzīvojamā istaba, kas agrāk bija ģimenes sapulcē�anās punkts, tagad ir tikai tās izejas punkts.�

XXIII KITIJAS SPRIEDUMS

Kitija Komfelte stāvēja dārzā, maura laukumā starp rozēm un petūnijām un meta mazus akmentiņus tēva logā. Viņa bija ģērbusies elegantā baltas plānas vilnas drēbes kleitiņā, kas lieliski izcēla viņas kailās rokas un brīni�ķīgi veidotās kājas. Zem mazās, zemu uz acīm uzspiestās spilgti sarkanās salmu cepurītes viņas tum�ā sejiņa smaido�ā izaicinājumā, bet arī biklā sasprindzinājumā lūkojās aug�up logā, kura aizkars vēl nekustējās. Tēvam picce|oties nekad nebija sevi�ķi laba oma, bet viņa nu reiz bija nolēmusi �orīt agri ar viņu nopietni izrunāties.

Kad Stefens beidzot pid�amā ar miegainu seju parādījās logā, viņa to, spēcīgi mājot slaidajām brūnajām rokām, smaidīdama skubināja: �Tūliņ saģērbies un nāc līdzi pastaigāties, �odien ir brīni�ķīgs laiks!�

Stefens priecīgi atsaucās, ka pēc pusstundas viņ� bū�ot saģērbies, īgno garastāvokli, kādā tas pirms da�ām minūtēm bija pamodies, viņ� mēģināja kliedēt, iztēlodamies pastaigas gājienu Kitijas jautrajā un interesantajā sabiedrībā. Uz �ādiem idilliskiem pasākumiem viņa bērni parasti bija grūti iekustināmi, un viņ� pats, kā tas, du�as krānu atgrie�ot, smaidīdams atzinās, pavisam bija aizmirsis �antīko� vietas maiņas līdzekli.

Tas bija Pima izteiciens, un tas pēk�ņi viņam lika atkal domāt par zēnu. Viņam ienāca prātā, ka tas vēl pusmiegā bija domājis par Pimu, un ka viņa neomulīgā rīta noskaņa pa daļai bija izskaidrojama ar to, ko tas vakar bija dzirdējis par savu zēnu. Protams, gan izrādīsies, ka tas bija pārspīlējums, no visa, ko mū�vecā krustmāte Nātje teicās noteikti zinām, dro�i varēja pusi atņemt nost. Bet ari tas jau bija ļauni diezgan, ka pilsētā viņa dēla vārdu saistīja ar �īs gan precētās, bet ļoti dzīvespriecīgās mazās Glorijas van Mānena kundzes vārdu. Kā �ī cienījamā antīkā senlieta savā veceņu patversmē � tā viņ� zobgalīgi mēdza saukt vecu dāmu mītni, kur tā dzīvoja � kā viņa vienmēr dabūja visjaunākās ziņas par viņu 298

un ģimeni, tā Stefenam bija neatminama mīkla. Viņam tas vienmēr bija grūts gājiens, kad tas reizi mēnesī aiz pienākuma to apciemoja, reizē ari aiznesdams viņas da�u vērtspapīru procentus. Viņ� zināja, ka ikreiz dzirdēs �o un to, kas viņa ausīs neskanēs patīkami. Vai viņa nebija zinājusi Lodija komunistiskās tieksmes jau tad, kad zēns tikko bija pārbraucis no cc|ojuma, vai viņ� nebija dzirdējis daudzas dzēlīgas piezīmes par Milisentu jau tad, kad viņa tikko bija atbraukusi uz Holandi un kad to attiecības vēl bija tikai draudzīgas? Vecā krustmāte ļoti labprāt izkratīja sirdi dusmās par moderno jaunatni un sevi�ķi jaunajām sievietēm, kas no patstāvīga darba tiesībām atsavināja arī tiesības brīvi baudīt dzīvi. Tādu dzīvi, kādu veda Kitija, Milisenta un daudzas citas modernas meitenes, kas vakaros izgāja ar jauniem vīrie�iem un nebūt nekautrējās viesus, savus draugus pieņemt vienatnē savā istabā, �ādu dzīvi vecā sieva, kas vārdos nebija visai kautrīga, sauca vienkār�i par netikumīgu; tādēļ viņa nekad nepalaida garām izdevību Stefenu brīdināt no baumām, kas deva sarunas vielu viņas paziņām pilsētā, un �ēloties par kaunu, kādu pēc viņas domām jaunie�i darīja vecajam, godīgajam Kornfeltu vārdam. Ak, labāk nemaz nedomāt par �o veco ņurdētāju, viņ� apņēmās, aizmezdams lielo peldu dvieli; viņam vajadzēja izmest no galvas nejēdzīgās tenkas par Pimu un atmiņas par nepatīkamo sarunu ar Lodiju, �o sarunu, kas tos nebija tuvinājusi, bet gan izvērtusies abpusējos dusmu izvirdumos.

Savādi: mēne�iem ilgi viņ� pret bērnu nākotnes jautājumiem bija izturējies ar zināmu jautru vieglprātību. Viņ� bija juties apmierināts pārliecībā, ka tie bija spējīgi pa�i izraudzīties sev ce|u un orientēties dzīvē. Un tagad viņ� atkal sevi pieķēra pārdomās par Pimu, Lodiju un par Ellijas bālo izskatu, lai gan par viņas grūtībām ar līgavaini nebija vērts pat runāt. Reizēm viņu nodarbināja arī Pūkas nekautrā izsmiekla kāre vai vieglprātība, ar kādu tā drāzās uz priek�u savā mazajā automobilī... Jau vairākas reizes bija gadījies, ka Milisenta to bija nosaukusi par garlaicīgu un sausu tipu; viņa taisno�anās, ka vīrietis ar viņa stāvokli nevarot domāt par sportu un izpriecām vien, acīm redzami nedarīja vēlamo iespaidu.

Stefens atkal strauji atmeta ar roku. Viņ� nu reiz negribēja domāt par �īm lietām, viņ� gribēja pilnīgi (auties retajam priekam, ka varēja ar savu jaunāko meitu pastaigāties. Cik valdzino�a viņa atkal bija izskatījusies, viņa ta�u bija vienīgā no viņa meitām, kas prata drusku pārspīlēti, bet tomēr ar dro�u gaumi ģērbties, un tas jaunai sievietei bija nepiecie�ams! Pēc da�ām minūtēm viņ� smaidīdams ievēroja, ka tas pie sava jaunā pelēkā uzvalka bija izvēlējies sevi�ķi jauneklīgu kaklasaiti un gai�o mīksto platmali uzlicis mazliet �uzņēmīgāk� nekā parasti.

Draudzīgi rokās saķēru�ies, viņi izgāja cauri mazajām �ķērsieliņām apstādījumos ūdens malā; tur, kur agrāk bija stāvējusi Kornfeltu fabrika ar veltuvi un kantori, tagad atradās garā�a. �oferis, kas tobrīd noskaloja lielo Linkolnu, prata veikli tā ierīkoties, ka tas atradās ar muguru pret savu maizes tēvu. Stefens vakar ar viņu bija saķildojies, �is tips tam bija sācis uzmākties, � viņ� esot tris vakarus pāri pusnaktij gaidījis Nordvikas kazino priek�ā. Nepatīkama cilvēku suga, �ie �oferi... Un Kitijai par klusu prieku viņ� prātoja, ko gan viņa vectēvs vai vecvectēvs teiktu un darītu, ja cilvēks, kam tie deva darbu un maizi, būtu iedro�inājies tos nesveicināt.

��ai ziņā,� viņ� izkratīja sirdi, kad tie bija nokjuvu�i mazajā parkā pilsētas va|ņu vietā, kur pirms astoņdesmit gadiem Lodeviks Komfelts kādreiz bija izteicis audzino�as pamācības Mībetjei Silvē-nai, ��ai ziņā mēs tie�ām nevaram lepoties ar progresu. Tagad darba devējam puse sava laika jāpavada, aplē�ot algas paaugstinājumus, pensiju piemaksas un atvajinājuma naudas. Strādnieku kungi dzīvo kā grāfi ar savu astoņstundu darba dienu un me�onīgi augstajām algām, kamēr darba devējs ir un paliek izmantotājs un nāvīgākais ienaidnieks, kas barojas ar savu padoto sviedriem.� Un vairāk sev nekā viņai par prieku tas gari un pla�i stāstīja par senajiem laikiem, ko jaunībā bija dzirdējis no sava tēva. Kā viņa vecvectēvs nekā nebija gribējis zināt par tvaiku, ko tas saucis par Belcebula dva�u, kā vecais tēvocis Nikolāss kopā ar vectēvu Ābramu slepeni pagrabā iedarbināju�i mazu tvaika ma�īnas modeli, kā viena no vecā valdonīgā Lodevika meitām labprāt būtu precējusi kādu van Duverenu un kā tēvs �o lietu izjaucis tikai tādēļ, ka van Duvereni biju�i viņa konkurenti un savā fabrikā jau ievedu�i tvaika ma�īnas.

Apstādījumu celiņos dusēja svētdienas miers. Vietu vietām krūmos rota|ājās bērni vai kāda veca sieva, solā sēdot, gozējās saulē; pārgalvīgi putni zaros rīkoja nedai|skanīgu koncertu un tālumā klusi un vienmuļi skanēja baznīcu zvani.

�Cik nejēdzīga ligzda tomēr ir un paliek �ī Leidena,� nopūtās Stefens, kuram �is rāmais, no�ķirtais miers pēk�ņi kļuva necie�ams. �Ja iedomājamies, ka vecos laikos tā izslavēta par di�ciltīgi cienījamu pilsētu, � tā laika ļaudis tikai pāris reizes gadā aizbrauca ar kuģi uz Hāgu vai Hārlemu!�

Klusu un gandrīz bailīgi Kitijas balss pārtrauca viņa skaļās pārdomas. �Tēt, beidz ta�u reiz savus veclaiku stāstus, man tev kas jāsaka, ko sen jau gribēju teikt.�

Stefens gausināja soļus. �Vai tādēļ tev mani rīta agrumā vajadzēja celt no gultas!� viņ� negribot iesaucās nerātna zēna balsī. �Man pēdējā laikā tie�ām jau tā diezgan rūpju un nepatik�anu. Vai atkal gribi sākt par to pa�u veco lietu un sabojāt �o jauko pastaigas gājienu?�

Bet meitene neklausījās viņa pārmetumos; viņa to paņēma zem rokas un viegliem soļiem to piespieda iet tālāk. �Tagad esmu apņēmusies,� viņa teica, un viņas plaksti zem sarkanās vasaras cepures nemierīgi cilājās, �nāko�ajā mēnesī brauk�u uz Drēzdeni un pie Mērijas Vīgmanes izglīto�os modernajā dejas mākslā. Tā tie�ām ir mana nopietnākā apņem�anās un es gribētu, lai mēs tomēr paliktu labi draugi, � lai tu pret to neceltu savus muļķīgos un aprobe�otos iebildumus.�

�Jods un pērkons!� viņ� izlamājās brīvajā dabā, �vai tu vēl arvien jāj to pa�u koka zirgu? Tu zini, ka es jums, meitenēm, ļauju pilnīgu brīvību, jūs katra varat izvēlēties, par ko gribat kļūt; bet tās nav pieklājīgai meitenei piemērotas studijas un piemērots darba lauks. Manis dēļ tu vari kļūt par aktrisi, rakstīt vai gleznot, ja tev ir mākslinieces tieksmes, bet ka mana meita puskaila lēkās publikas priek�ā glu�i viena un bez uzraudzības �ajā Vācijā, kur viņi jau laimīgā kārtā ari morāli atmetu�i, un diezin kādā lupatu sabiedrībā...�

�Kad būsi beidzis,� meitene aizvainota iesaucās, �varbūt at|ausi ari man kādu vārdu teikt. Vispirms, tu nemaz nezini, par ko tu runā, tēt; tu pazīsti baletus, kas bija modē pirms divdesmit gadiem un kabaretu dejotājas, bet nopietnu dejas mākslu tu laikam vēl neesi redzējis. Es neko tā nevēlos, kā grozīt tavus uzskatus. Atbrauc rit vai parit līdzi uz Hāgu, tur būs Edītes fon �renkas deju vakars, vai vismaz izlasi da�as grāmatas, kas man ir par moderno deju mākslu.�

�Sirsnīgi pateicos; man pietiek ar to, ko zinu, lai turētu tevi tālu no visām �īm neveselīgām, pārspīlētām au�ībām. Kamēr vien man būs par tevi kas sakāms, no tā nekas neiznāks; kad būsi pilngadīga, es tev vairs nevarē�u aizliegt. Bet saku tev reizi par visām reizēm, ka no manas kabatas tu �īm au�ībām nesaņemsi ne centa.�

�Es jau varēju iedomāties, ka tu nostāsies tādā viedoklī,� Kitija sarūgtināta iesaucās. Viņas skaistajā smalkajā sejā savilkās vaibsts, kas pauda Komfeltu spītību un neatlaidību. Viņa bija atvilkusi roku, un tagad tie dusmās kvēlodami soļoja blakus. �Līdz manai pilngadībai paies vēl krietni divi gadi. Tu, protams, ceri, ka līdz tam dro�i bū�u apprecējusies vai mainījusi ieskatus, bet varu tev apgalvot, tā ir mana svētākā nopietnība, es gribu to izvest, un nekas � dzirdi � nekas mani neatturēs.�

�Tev nemaz nav man jāsaka, ka gribēsi izvest to, ko esi galvā ieņēmusi,� tēvs atbildēja drūmā ironijā. �Ne tu, ne kāds cits no jums nav klausījis labam padomam vai vecāku piedzīvojumiem. Teds man paziņo, ka nebrauk�ot atpakaļ uz Holandi, Pūka atsakās no labas vietas tādēļ, ka iedomājusies apceļot Indiju un Ameriku, Lodijs vienkār�i paskaidro, ka nesper�ot vairs kāju fabrikā, kamēr es neatdo�ot vērptuvi viņa komunistiskajām muļķībām,... un tagad nāc tu, kas vienmēr esi bijusi tik mīļa un draudzīga... tu, ko mīlēju vairāk nekā visus citus savus bērnus...�

Viņas sārtās, vēl bērni�ķi mīkstās lūpas drebēja. Viņa balss skumjā noskaņa to aizkustināja, viņai bija grūti palikt pie savas apņēmības. Pret strauju uzbrukumu viņa būtu varējusi aizsargāties ar vārdiem, bet kad viņ� sāka runāt par seno draudzību, par ilgo sapra�anos... �Esi ta�u prātīgs, tēt,� viņa lūdzās vismaigākajā balsī, �|auj ta�u man vismaz pamēģināt! Ja tā būs tikai neveselīga au�ība, kā tu saki, tad tā man pa�ai drīz apniks.�

�Ja tu tagad neskriesi ar galvu sienā, ja būsi prātīga un pagaidīsi līdz pilngadībai, tad es pēc pustre�a gada vairs necel�u iebildumus, viņ� pēc ilgāka klusuma brī�a gandrīz pret savu gribu noteica.

�Tik vēlu!� viņa rūgti pievīlusies gandrīz sāka raudāt. �Man ta�u gadiem jāvingrinās, iekams ko spēju. Esmu jau tā aizkavējusies, cilas iesāk jau bērna gados, kad ķermenis vēl nav pilnīgi attīstījies...�

Viņ� sabāza rokas bik�u kabatās. �Es tev teicu pēdējo vārdu...

Esmu piekāpies vairāk nekā sidsapziņa man at|auj...�

�Nu, tad es tavu pēdējo vārdu nepieņemu...� Meitene saslējās un arī sabāza rokas kabatās, sava glītā mēte|a kabatās ar sarkanām apmalēm, tā pa�a mēte|a, ko tēvs pirms brī�a kā lietpratējs bija apbrīnojis. �Tad man atliek tikai atklāta cīņa, kamēr tu paliksi prātīgs un sapratīsi, ka mani nevar piespiest. Es brauk�u uz Drēzdeni un pati pelnī�u naudu studijām. Dienā strādā�u kādā lielā modes veikalā par manekeni un vakaros vingrinā�os. Esmu nevainojami noaugusi un zinu, kā jāvalkā apģērbi, un par to labi maksā.�

Viņ� no balss noskaņas dzirdēja, ka tā runāja nopietni. Viņa bija diezgan pa�mīlīga un patiktkāra, un no Milisentas viņ� nejau�i bija dzirdējis, ka arī Anglijā izglītotas, pat di�ciltīgas jaunavas ejot lielos modes namos par manekenēm. Viņam tas likās viens no necienīgākajiem, riebīgākajiem arodiem, kādu sieviete varēja izvēlēties... Un starp Angliju un pēckara Vāciju bija liela starpība!

Viņā vārījās niknums... Tā bērni tagad izturējās pret tēvu! Viņam gribējās �o spītīgo bērnu krietni sapurināt, jo kā viņa tagad taisni saslējusies so|oja tam līdzās, viņ� skaidri zināja, ka tā arī izvedīs, ko bija solījusies. Kaut viņ� ari draudīgi aizliegtu, tas nekā nelīdzētu. Protams, kā nepilngadīga tā vārda pēc atradās viņa uzraudzībā, bet kādā jaukā dienā putns būtu aizlaidies. Naudu viņa aizņemtos no Pūkas vai no kāda drauga... Vai tad viņam vajadzētu to vest atpaka| un ieslēgt pie ūdens un maizes, kā vecos laikos tēvi bija darīju�i.

Viņam ienāca prātā kāda doma, kurai tas pieķērās kā pēdējam glābiņam. �Kādē| tev jāceļo tik tālu, lai piekoptu savu cēlo mākslu? Laikam ta�u ari �eit ir tādas sugas dejotājas. Vai tu nevarētu vispirms ņemt da�as stundas Hāgā vai Amsterdamā?�

Viņam par brīnumu atbilde nesekoja tūlīt. Kad viņ� slep�us paskatījās sānis, tas redzēja, ka viņas bērni�ķās lūpas drebēja. Viņa strauji novērsās, lai viņ� nevarētu tai ieskatīies acīs.

�Nu, Kitij?� viņ� izbrīnījies klusākā balsī skubināja.

Viņa strauji pagriezās, un viņ� redzēja, kā tās parasti tik bālā seja mulsumā pietvīka. �Vai tu domāji, ka es uz to ielaidī�os, kur ta�u Hāgā es viņu ik dienas varu satikt uz ielas... Vai Amsterdamā, kurp tu ar viņu brauc gandrīz ik svētdienas? Vai nesaproti, ka tādē| gribu braukt tik tālu... Tādēļ, ka nevaru vairs to paciest, es kaunos, mani nomāc �ī kauna sajūta! Esmu vienmēr ar tevi tā lepojusies, tēvs... kad mēs roku rokā pastaigājāmies un tu izskatījies tik gar� un jauns... Un tagad katrs to redz, katrs par to runā, ka tu esi mātei neuzticīgs un paliec vienkār�i smieklīgs! Jo tev drīz būs piecdesmit gadi, kaut arī izskaties jaunāks... un viņa ir jaunāka par Puķu, viņai ir... divdesmit divi gadi.�

�Bet nu diezgan!� viņ� aizsmacis iekliedzās un purināja to aiz pleciem. Bet, �os vārdus izkliedzot, viņa sirds sa�ņaudzās. Bai|u pilnā skaidrībā viņ� atskārta, ka tas bija Jaunākais, no kā viņ� bija baidījies vairāk kā no Dorotejas cie�anām un prātīgo draugu nicinā�anas: ka bērni, ka viņa mīļākā meita par to spriedīs tiesu... Jautrā vieglprātībā viņ� bija �o nojautu atvairījis, cerējis, ka bērni nekā nezinās vai ari par to neinteresēsies � tiem ta�u bija pa�iem savas mīlas dēkas un dzīves raizes! Vēlāk, kad viss būtu nokārtots, viņ� ar tiem būtu nopietni runājis un mēģinājis tos pārliecināt, ka viņam bija tiesības uz �o pēdējo laimi.

�Kitij...� viņ� baidzot iesāka pēc ilgas apdomā�anās, �tu vēl esi par jaunu, lai to visu saprastu. Tavos gados parasti domā, ka tikai jauniem cilvēkiem ir tiesības uz mīlestību. Tādē| tu nevari saprast, ka vīrieti manos gados, kas vēl nejūtas kā sirmgalvis... ka to var pārņemt tieksmes, ilgas, daudz lielākas par tām, ko viņ� pārdzīvojis jaunībā!�

�Lūdzu, ne vārda vairs par to!� lūdzās meitene, kurai tēva atzī�anās darīja gandrīz fiziskas sāpes. �Un kur paliek māte? Tās vieta ta�u pie tevis... Tu ta�u to visus �os gadus mīlēji? Vai arī tas viss bija tikai liekulība... Vai tev vienmēr bija savas tieksmes, par kurām tu runā... Un vai mēs, bērni, tikai iedomājāmies, ka jūs kopā bijāt laimīgi, ka pie mums nebija iespējamas lādas lietas kā citās ģimenēs, nesaskaņas, naids, neuzticība, viss �is posts...?�

�Starp lavu māti un mani nav nekādu nesaskaņu, nekāda naida...� viņ� atkal nevarīgi iesāka. �Savā ziņā es to vēl mīlu; es vienmēr par to domā�u mīlestībā. Tev ta�u tas jāsaprot, Kitij, ja vien gribi papūlēties. Bet ar to man nepieliek. Prasu no dzīves vairāk... Un to esmu atradis pie Milisenlas, reiboni, liesmas, kaislību...�

�Tu varētu būt viņas tēvs,� tas bija viss, ko viņa meita pēc klusuma brī�a atbildēja. �Kad viņa dzīvoja pie mums, jūs ar māti to vienmēr saucāt par meitiņu. Kā viņa to var � iemīlēties precētā vīrā! Viņa ta�u vienmēr bija kopā ar mums, viņa sāka ar Pūkas draugiem, viņa meta acis uz Tedu... Vēlāk viņa to nevarēja ciest, jo viņ� to neievēroja. Man viņa vienmēr likusies nedabisks, pārspīlēts radījums. Mums, meitenēm, viņa likās briesmīgi mākslota un iedomīga, mēs neviena nevarējām saprast, kas jums ar māli viņā palika!�

Bērni�ķais dusmu izvirdums viņam atkal atdeva mieru. Īstenībā tā bija lielākā mu|ķība � mēģināt viņu pārliecināt. Meitene viņas gados nevarēja saprast sare�ģītos un neskaidros kaislības ceļus. Viņas uzbrukumi Milisentai... īstenībā tā bija tikai greizsirdība. Viņa pieminēja, kā tā ar viņu lepojusies. Arī viņam, tai blakus ejot, reizēm bija ienācis prātā, ka ļaudis tos drīzāk varēja noturēt par brāli un māsu vai pat par mīlas pāri. Nē, nē, viņ� negribēja iekustināt dvēseles analīzes aparātu. �ī rotaļa viņam pēdējā laikā bija apnikusi. Vai Milisenta tie�ām bija Tedu kādreiz mīlējusi? Viņa vismaz bija apgalvojusi, Teds visvairāk līdzinoties... savam tēvam.

�Nedomāt vairs par to,� viņ� apņēmās; viņ� bija sev solījies ņemt no dzīves to, ko dzīve tam deva. Laiks, kad tam vajadzēja tēlot gādīgu ģimenes tēvu, viņam bija pagājis. �ī astoņpadsmit gadus vecā meitiņa tam pierādīja, ka viņa bērniem vecāki vairs nebija vajadzīgi.

Un ja viņ� uzupurētos un atteiktos no Milisentas savu abu jaunāko bērnu labā? Kas tam galvoja, ka tie tomēr neizvedīs savus trakos plānus, vai arī drīz neapprecēsies, pametot viņu vienu. Tad viņ� būtu zaudējis savu pēdējo saulaino laimi, tos da�us gadus, kas tam vēl atlika...

�Mēs runājām par tevi un ne par Milisentu,� viņ� īsi noteica. �Vai esi jau apdomājusi, kādām briesmām jauna, skaista meitene padota tādā dzīvē? Būs vīrie�u diezgan, kurus sirdsapziņa nemocīs, jo meitene, kas ved tādu dzīvi... Vai saproti, ko domāju, vai neredzi, no kādām briesmām gribu tevi pasargāt?�

Viņa atvilka roku, ko tas runājot bija satvēris, un saslējusies nostājās tam pretī; viņas mazā tum�ā seja bija nāves bāla, dusmu un sāpju aizmiglotās acis meklēja viņa skatienu. �Un ja nu es nokļūtu tik tālu?� viņa, ik balsienu uzsverot, iesaucās, �tad es arī nebūtu sliktāka par Milisentu. Sieviete, kurai drosme izdzīvot savas kaislības, un kas neatkāpjas aizspriedumu priek�ā. Tāda es ta�u tev patik�u, vai ne, tēvs?�

Pēdējos vārdus izteikusi, viņa pagriezās un ātri aizskrēja. Viņ� palika viens un atstāts apstādījumu svētdienas klusumā stāvot. Viņ� nezināja, ka tas līdz asinīm sakoda lūpas un dziļi ieknieba nagus miesā. Viņ� vairs nespēja mierīgi domāt. Viņ� bija pazaudējis pārliecību, ar kuru tas kop� jaunās mīlestības sākuma līdzīgi karogam bija pacēlis savas tiesības uz jauno laimi...

Pirmo reizi viņ� sevi redzēja meitas attēlojumā, sevi, sirmgalvi, blakus meitenei, kas nebija vecāka par viņa meitām. Un moco�ā skaidrībā viņ� redzēja Kitiju kā apģērbtu lelli visā savā izaicino�ā, valdzino�ā skaistumā, un vecos vīrus, kas to uzlūkoja iekaisu�ām acīm; bagātus rafinētus vīrie�us, kas tai varēja nopirkt visu, ko viņas mazā iedomīgā sirds vēlējās, kas lai varēja sagādāt panākumus un triumfu, ko tā savā iespīlīgajā prātā bija spraudusi sev par mērķi...

Viņ� ievaidējās un aizklāja seju ar rokām. Vai tā būtu viņa vaina, viņa nepiedodamais grēks, ja Kitija aizietu �o ce|u?

Bet viņam vairs neeksistēja veco laiku morāle, vecāku pienākums, laulības pienākums. Tam nebija nozīmes, ka tēvs ar savu ietekmi, ar savu priek�zīmi gribēja uzmesties par tiesnesi sen jau pieaugu�iem bērniem. �iem izbālēju�iem agrāko paaud�u pienākumu jēdzieniem viņ� kā moderns cilvēks, ko �auri aizspriedumi vairs nebiedēja, pretī nostādīja savas gavilējo�ās tiesības uz laimi.

�Milisenta!� �ukstēja viņa lūpas. Viņ� sevi piespieda domāt tikai par savas pēdējās mīlestības laimi, par to maigi izaicino�o skatienu, to balsi, kurai piemita tik liela vara: �Tev tas jāpārvar, Stefen... hepa|aujies vājumam, bālai jūtelībai! Tu mīli mani un es mīlu tevi... Un nav augstāku tiesību par mīlestības tiesībām!�

XXIV VECĀ UN MŪ�AM JAUNĀ DZIESMA

�Es tam neticu,� iesaucās Pūka Komfelte savā parastajā noteiktībā, pieceldamās pirkstgalos, lai tuvāk ieskatītos sava sentēva Lo-devika ģīmetnē. �Neticu, ka veco laiku vīrie�i tie�ām bija �tikumīgāki" nekā tagadējie... Pamatos cilvēka daba paliek tā pati un �tikumība� ir jēdziens, kas pastāvīgi mainās pēc laika prasībām. Kas zina, kādas ļaunas un netikumīgas domas mājoju�as aiz �īs iestudēti cienīgās sejas... Kas zina, vai viņ� arī slepeni nepadevās kaislībām un kaislībiņām, kā tik daudzi no �iem cienīgajiem kungiem smailajās apkaklēs, ar roku uz bībeles!�

�Par laimi mēs to nekad nedabūsim zināt,� atvairīja vecā ārste. Viņa runāja vieglā tonī, jo negribēja meitenei izrādīt, cik nepatīkami to aizskāra �is izsmiekls. �Es viņu nepazinu, bet gan mana vecmāmiņa, kas to pieminēja lielā mīlestībā un vienmēr man par to stāstīja, kad es meitenes gados pie viņas aizgāju. Zinu arī, kā māte tam pieķērās, kā viņa to cienīja un apbrīnoja, lai gan viņ� to bija piespiedis apprecēties ar sākumā nemīlamu vīrieti. Vai tu domā, ja viņ� par spīli savai valdonībai nebūtu bijis labs cilvēks, bet gan glums liekulis, vai tad viņam būtu bijusi tik liela vara pār bērniem?... Tie�i pēdējā laikā esmu atskārtusi, ka �ajā nevainojamā priek�zīmē meklējams senās vecāku morālās varas noslēpums.�

Meitene bija beigusi kluso sarunu ar ģīmetni un tuvojās logam, kur vecā dāma sēdēja un adīja. �Un tava māte to vienkār�i darīja...?� viņa vaicāja; viņas dzidrās, zaļgani zilās acis gandrīz bailīgā izbrīnā vērās krustmātē: �Tādas lielas gan lasa grāmatās, bet es nekad neesmu varējusi tam ticēt, ka jaunavas tie�ām ļāvu�ās saprecināties ar nemīlamu vīrieti, tikai tādēļ, ka tēvs tā gribēja! Varbūt mīlestība toreiz bija daudz vienkār�āka lieta nekā tagad, un tāda jaunkundzīte apaļos svārkos, kas pretējo dzimumu dabūja redzēt tikai iztālēm caur aizklātu logu, pārāk ātri iedomājās, ka tā jau uz mū�u zaudējusi sirdi...�

�Dro�i vien ātrāk nekā jūs,� vecā dāma smaidot piekrita. �Bet es pārāk labi zinu, ka māte vēl nekā nebija iedomājusies, kad 308

mans vectēvs tai teica, ka esot laiks precēties. Viņai bija divdesmit astoņi gadi, viņam vēl bija trīs citas neprecētas meitas, un dakteris Veismanis nebija tāda partija, ko drīkstēja atraidīt. Turklāt meitai kop� bērnības bija nepārvaramas bailes no visa, kam sakars ar slimībām, īsts komplekss, kā tagad sakām, un mans tēvs, kas pilnīgi ziedojās savam amatam un man jau bērnības dienās iepotēja mīlestību pret medicīnu, ar lielu prieku tai tēloja augoņus, izsitumus un operācijas.�

�Un viņa nekā neteica,� Pūka iesaucās, riebumā lūpas savilkusi, �viņai trūka drosmes pretoties �im izlaidīgajam cilvēkam, kas domāja tikai par sevi vien? Protams, viņa nekad nemēģināja �ķirties vai ari pie cita vīrie�a meklēt gandarījumu par �o verdzību...�

�Agrāk es gan vēlējos, kaut tai būtu bijis vairāk drosmes... Es vienmēr paturēju acu priek�ā viņas dzīvi, kad cīnījos par abu dzimumu tiesisko vienlīdzību. Un tomēr pēdējā laikā man nācies jautāt, vai galu galā tomēr nebija cēlāk un varonīgāk izvest līdz galam to, ko viņa reiz, kaut arī ar sāpēm, bija iesākusi, nekā prasīt savas dzīves tiesības un aizskriet projām, kā bez �aubām būtu darījusi katra mūslaiku sieviete! Bija tomēr spēks �ajos vārdos "kamēr nāve mūs �ķirs". Laime ir grūti aprakstāma lieta. Vai mana māte bija nelaimīgāka par tām sievietēm, kas vienmēr jutās vīram līdzīgas un laulību uzskatīja par saiti, kurai spēku pie�ķir tikai abpusēja brīva griba?�

�Tu meklē kļūdu tur, kur tās nav,� jaunava viņu pamācīja ar pārākuma apziņu balsī, �tā neslēpjas veidā, kā laulību uzņem, bet gan pati laulība ir galvenais ļaunums, jo tā no cilvēkiem prasa solījumu, ko tiem nemaz nav iespējams turēt. Bet es tev labprāt piekrītu, ka mums tagadnes sievietēm �ī problēma nav kļuvusi vienkār�āka un ka mēs esam vēl tālāk no atrisinājuma. Manam vecvectēvam, kas skaidri zināja, ka laulājas uz mū�u, un kas varbūt tikai slepenībā atļāvās kādu izlēcienu, tam vēl bija labāk nekā manam nabaga tēvam, kas tik labprāt vēl gribētu būt jauns, un ko tik daudzas jaunas meitenes grib ievest kārdinājumā. Viņam tie�ām nebija viegli izvēlēties: viņam vajadzēja vai nu sevi pa�u ziedot vecmodīgajam uzticības jēdzienam vai ari savu sievu � jaunajām brīvības dziņām.�

�Tu pārāk viegli skaties uz �o lietu!� ārste neviļus iesaucās asākā tonī. �Man liekas... man vienmēr sāpīgi ar jums runāt par jūsu vecāku attiecībām... Man likās, tu kā dzi|a dvēse|u pētniece prasīsi vairāk atbildības sajūtas no garīgi attīstīta vīrie�a un pieaugu�u bērnu tēva!�

Komfelta vecākā meita atkal paraustīja plecus. �Dvēseļu pētniecība man par visām lietām saka, ka cilvēka daba pamatos nav mainījusies un ka, dziļāk ieskaloties, at�ķirība starp ārējo pieklājīgo un acīm redzami ļauno cilvēku nemaz nav tik liela. Cik daudzi kungi tēva gados nemīl lūkoties baletdejotāju skaistajās kājās, cik daudzi tumsā nezogas aizdomīgos pilsētas iecirkņos, lai neviens nezinātu, ka tiem blakus laulībai ir vēl kāds maigs sakars? Vai tā tikumīgāk, salīdzinot ar mana tēva vaļsirdību? Vai nu mēs �ā fakta priek�ā acis aizveram vai ne, vīrie�i nu reiz nav piemēroti vienlaulībai. Un laulība ir lieta, kas nevar ne dzīvot ne mirt, jo tā no diviem cilvēkiem prasa, lai tie visu mū�u paliek viens otram uzticīgi, kamēr daba jau pēc da�iem gadiem liek sajust nepārvaramu pārmaiņas vajadzību.�

Ārste dziļi aizvainota klusēja. Protams, viņa bija apņēmusies bez aizspriedumiem censties saprast mazbērnu jaunmodes uzskatus, bet visam ta�u bija robe�as... Kā gan laulība vispār bija iespējama, ja jaunās sievietes tajā devās ar tādiem uzskatiem! Kāda vērtība vēl bija uzticības vārdam, ja abas puses jau iepriek� zināja, ka nav novēr�ams pretējais? Viņa atkal noliecās pār adīkli un asā tonī, kādā tā nekad ar Kornfeltu jaunavām nebija runājusi, secināja: �Elīzabete, ja tu tā domā par laulību, tad man �ēl tā vīrie�a, kas kādreiz domās, ka nevar bez tevis dzīvot.�

Iestājās ilgs klusums. Elīze Veismane nenovērsa acis no darba. Viņa labi varēja iedomāties jaunavas seju. �o noslēgto, līdz augstprātībai pa�apzinīgo seju ar biezāko apak�lūpu, kas to darīja līdzīgu Kornfeltu vīrie�iem. Elīzabete viņai �ai mirklī bija nesimpātiskāka starp bērniem, un cik ļoti tai agrāk bija patikusi �ī mazā gai�mate meitene, kurai bija tik dedzīga griba un kas ar savu prāta asumu visus pārsteidza!

Nenoteicamas skaņas lika tai pacelt skatienu. Viņa ieraudzīja mazmeitu pie otra loga, galvu pie mazajām, iesarkanajām rūtīm piespiedu�u, acis nolaidu�u � smagās, zeltainās skropstas drebēja virs bālajiem vaigiem, pār kuriem vecā ārste nevarīgās izbailēs redzēja lēni ritam divas lielas asaras.

�Atkal sieviete ar neatrisinātu dzīves problēmu,� viņa izmisusi nodomāja. Tātad arī viņas, kas ārēji tik mierīgi un pa�apzinīgi gāja savu ceļu. Atkal jautājums, kas viņu ar tās vecmodīgajiem uzskatiem nostādīja da�ādu nesaprotamu slēdzienu priek�ā... Kur viņas piedzīvojumi to pameta neziņā un viņa, vecā sieva, blakus �o bērnu dzīves gudrībai bija kā nepiedzīvojis bērns...

Stostīdamās viņa meklēja vārdus. �Mī|ais bērns... varbūt būs labāk, ja es tagad ar tevi vairs nerunā�u par laulības jēdzienu. Esmu veca sieva un pamazām pati atskārstu, ka mani uzskati vecmodīgi. No visām jūsu grūtajām problēmām esmu tā pagurusi, tik briesmīgi pagurusi... Es vēlētos bridi palikt viena...�

Jaunava lēni nokāpa pa kāpnēm, cauri klusajai, pamestajai mājai. Viņu bija pārņēmu�as maigas, dzijas skumjas, bēdīgā atziņa, cik maza vērtība bija prāto�anai un zinā�anām. Cik nejēdzīga dzīve, kas virknēja vienu neauglīgu dienu pie otras! Kādē| ārsts krustmāte bija pārtraukusi sarunu ar viņu, kamēr pret Kitiju, Lodiju un Elliju tā bija daudz pacietīgāka? Sirds dziļumos viņai gribējās kādu, kas to neuzskatītu par apdāvinātu un asprātīgu, kas par viņas pārdro�ajiem spriedumiem tikai pasmietos; viņa ilgojās, lai tai beidzot vairs nevajadzētu rakņāties savā izslavētajā prātā, nebūtu jāmeklē katru jūtu slepenie iemesli, nebūtu pēc katra pacilātības mirkļa jāredz pelnu pelēkā vil�anās puse. Kaut viņa varētu kā vienkār�a meitene nogrimt dzīvē un �domāt ar sirdi�! Viņa pagāja garām savai istabai, negribējās ieiet �ajā svētnīcā, ko tā pirms da�iem mēne�iem kaprīzes dēļ bija pārvērtusi it kā muzejā, nedēļām pacietīgi sēdēdama izsoļu namos... Viņa sajuta gandrīz fizisku riebumu, domājot par �o istabu ar mazajām krāsainajām rūtīm alvas rāmjos, kas aizsedza pretējo sienu neglītumu, par greznajām misiņa lietām, Delftas zilajiem �ķīvjiem, pussalūzu�ajām veclaiku mēbelēm, persie�u paklāju, kas klusināja so)us, par neskaitāmajām figūrām un daudzajiem spilveniem. Kur nu vēl grāmatas uz viņas rakstāmgalda, Fran�u, holandie�u un ang|u spalvu rakstīti romāni, kas ne�ēlīgi un mākslīgi analizēja mīlestību un neuzticību, kaislības un naidu, tad grāmatas par pasaules uzskatu un psihoanalīzi, �ie spo�ie starumetēji cilvēces neprātā un cilvēces sapņos! Iek�ēja nemiera sajūta viņai teica, ka tai jābēg no �īs valsts, ka tā vairs nevarēja elpot �ajā līdz pēdējam sakāpinātā intelektuālisma gaisā, kādā tā pati sevi bija audzinājusi. Un kā viņa bija ar to visu lepojusies, viņa, kas bija ņēmusi no dzīves visu, ko tā deva, un jau divdesmit trīs gadu vecumā visu apnikusi.

Man jātiek projām no �ejienes, viņa domāja, brīdi apstādamās priek�telpā pie loga, _y kur atklājās skats uz sānieliņu. Gribu atkal ce|ot... �ī māja, �ī pilsēta vasaras vakarā... necie�ami. Mirkli viņa vieglā priekā iztēlojās, kā tā nedēļām, mēne�iem savā mazajā ātrajā automobilī joņos caur pasauli, ik rītus mostoties ar apziņu, ka diena vismaz nebūs pelēks vakardienas atkārtojums...

�Īstenībā man vajadzētu ņemt māti līdzi,� viņa apdomājās; �būtu labi, viņa vismaz tik daudz vairs nedomātu par tēvu.� Pasaulē, jaunu iespaidu valdzinājumā �ķir�anās tai vairs neliktos tik briesmīga, viņa to uzskatītu par dabisku stāvokļa atrisinājumu. Bet viņas pa�mīlība �o iedomu tūliņ atmeta. Māte ta�u netiktu vaļā no domām par �mājām�, vienmēr tā gribētu runāt par mājas lietām un savu likteni... Nē, viņa gribēja būt brīva, dzīvi un pasaules skaistumu uzņemt ar visām porām, neviena nesaistīta...

Apak�stāvā zvanīja tālrunis; īss klusuma brīdis, tad atkal zvans. Vai atkal neviena no lielās ģimenes nebija mājās, vai kalpones atkal nezin kuru reizi bija aizmirsu�as �o tark�ķi pārslēgt uz virtuvi?

Sapīkusi par traucējumu, viņa steidzās lejā, tomēr bērni�ķi priecādamās par zvana regulāro atkārto�anos. Lēni viņa noņēma klausuli. �Te Kornfeltu nams!...�

�Lūdzu, pajautājiet, vai Elīzabetes jaunkundze mājās?...�

Pagāja mirklis, iekams tā atbildēja; viņa juta, ka sirds tai apjukumā un priekā strauji pukstēja.

�Jūs runājat ar Elizabeti Kornfelti.� Tūliņ viņas ausī atskanēja kaislīgi satraukti vārdi: �Pūka... vai tie�ām tu pati? nevaru ticēt, tava balss skan tik sve�ādi... esmu atkal mājās... atbraucu caur D�enovu... tu ta�u zini, kas runā, Hanss... Henrijs van Duverensl Pieci ilgi gadi... un man liekas, ka es nemaz nebūtu projām bijis. Pat bruģa akmeņi stacijā tikpat slikti kā agrāk, un nesējs, cepuri norāvis, iesaucās: �Zinu, zinu... Rapenburgā 76..., lai gan vēl nekā nebiju teicis. Pūka... es ta�u drīkstu iet pie tevis? Nesu tev rokas somā kaut ko jauku; ce|a somas pienāks tikai pēc da�ām dienām... Bērns, kā es ilgojos pēc �ā mirkļa!... Vai tev nav nekas pretī... jā, pēc stundas ceturk�ņa pie tevis...�

Viņa palika pie aparāta stāvot; viņas rokas dīkā noslīdēja lejup, sirdī trakoja pretrunīgu jūtu vētra. Vai priecīgais satraukums, ko pauda �ī balss, bija īsts? Ak, no kolonijām pārbrauku�ie pirmajās dienās arvien bija tik jūsmīgi. Jā, pieci gadi bija pagāju�i, viņ� bija arī rakstījis, ka brauk�ot atpakaļ � bet tas bija iekritis tie�i tai laikā, kad ap viņu bija lakstojies Glorijas vīrs, kapteinis Mānen?. Pieci gadi... kad viņ� aizbrauca, tam bija divdesmit un viņai astoņpadsmit gadi; jau toreiz viņa bija prāta un piedzīvojumu ziņā jutusies par to pārāka. Viņ� to bija skūpstījis un atvadoties teicis: �Tu redzēsi, cik ātri �ie pieci gadi paies!� Viņ� tai bija uzticīgi rakstījis un sūtījis dzejas � diezin cik labas tās nebija, ta�u viņa tajās bie�i bija atradusi tīras jūtas. Un viņa labprāt bija atbildējusi, apzinādamās, ka rakstīja lielisku vēstuli, un ka visi viņas draugi apbrīnoja tās tēlo�anas talantu...

Viņas balss, viņa satrauktie vārdi tai vēl atbalsojās ausīs. Un bija vasaras vakars, neviena nebija mājās, dārzs sidrabainā mēness gaismā... �ēlīgais Dievs... kur viņa ielaidās? Viņa maigajā noskaņā, ko vēl stiprināja vil�anās un neremdinātas ilgas... un viņ�, jaunības draugs prieka satraukumā, nepacietībā, it kā visus �os gadus būtu domājis tikai par atkalredzē�anās mirkli. Bet viņa vairs nebija tā meitene, ko tas vecās mājas dārzā zem bumbieres bija skūpstījis, viņa tagad bija piedzīvojusi sieviete, kas skaidri zināja, kā cilvēki vīlās ticēdami savām jūtām, un pievīla citus...

�Man vajadzēja izdomāt kādu atrunu...� viņa nemierīgi sev pārmeta; �pēc da�ām dienām viņa gaidu drudzis būtu aprimis, un tad mēs varētu mierīgi tērzēt kā veci draugi...� Bet tai pa�ā laikā viņa steig�us bija uzskrējusi aug�ā pa kāpnēm. Viņu mocīja apziņa, ka tā valkāja vecu, drusku apdilu�u adītu jaku, un ka tā vēl nebija apmainījusi braucot noputēju�ās kurpes. Rūpēs viņa saglauda īsos matus. Vai tādi tie viņam patiks?

Tad tie sēdēja blakus dārza istabā uz platās palodzes, pie va|ēja loga. Elīzabete bija ģērbusies gai�i za|a mīksta zīda ģērbā, kas kā par laimi �orīt bija atnests no tīrītavas, ar spilgti za|u lentu matos, � tā mazliet mīkstināja viņas parastās frizūras asās līnijas. Kājas tai rotāja sudrabādas kurpes ar filigrāniem iz�uvumiem, ko viņ� tai bija atvedis...

�Es zināju tavu kurpju numuru,� viņ� triumfējot bija iesaucies, kad tās pielaikojot bija piegulēju�as kā uzlietas; protams, viņ� pats tās bija uzvilcis un gribējis tai skūpstīt kājas � pārspīlēts cildinājums, kas tai likās tikpat neprātīgs, cik aizkustino�s.

�Nejēdzīga situācija,� jaunava domāja, atspiezdamās pret loga rāmi un pirkstiem glāstīdama rozi, ko viņ� tai bija dārzā noplūcis. Glu�i kā vectēvu laiku romānā: staltais, jaunais mīlētājs, kas pēc uzticībā pavadītiem gadiem pāmāk pie līgavas, un visapkārt mēnesnīca, ro�u smar�a, silta vasaras nakts. Neatbildīgi mu|ķīgi, ka viņa to nebija pieņēmusi savā istabā. Tur viņa tam varētu vismaz ierādīt krēslu pieklājīgā atstatumā no sevis; bet kad viņa tur bija uzgriezusi gaismu, tā bija sakaunējusies par pa�tīksmīgo luksu un pārlieku izcelto mākslas gaumi. Tur viņa nevarēja apsveicināt jaunības draugu. Dzīvojamā istaba bija smacīga un karsta, sienas gleznojums ar �ķielētājiem ķīnie�iem to vienmēr kaitināja, bez tam tur katru brīdi varēja ienākt kāds no mājiniekiem. Tādēļ viņa pieņem�anai bija izraudzījusies dārza istabu un piestūmusi tējas galdu pie palodzes, protams, klusībā zobodamās par sevi namamātes lomā un nepatīkami pārsteigta, savas sirds nemierā klausīdamās.

Bet kad viņ� bija klāt, kad pēc pirmā, moco�ā mirk|a viņ� uzlika rokas tai uz pleciem un tuvu pielieca savu jauneklīgi labsirdīgo, va|sirdīgo, tomēr tagad daudz vīri�ķīgāko seju, � tad nemiers un neziņa tai nokrita kā �ūskas āda. Bezgribas paļāvībā viņa baudīja tā tuvumu, baudīja mirkli, kas bija vasaras vakarā sapnis un vientiesīgi bērni�ķas sirds neprāts.

Viņ� bija pārlēcis palodzei, lai vidējā dobē tai noplūktu rozi. Tagad viņ� palika stāvot drusku augstākajā terasē .un atbalstīja rokas uz loga malas. Tā viņa saulē iedegusī seja ar spītīgajām matu cirtām bija tuvu viņas sejai. Viņ� visu laiku dedzīgi stāstīja par sve�o malu, kur tas tik īsā laikā, jau bija paguvis iekarot jauku un apmierino�u darba lauku. Indija bija daudz labāka zeme nekā vēl arvien drusku miegainā un �aurā Holande, � zeme, kur bija telpa jaunai enerģijai, drosmei un uzņēmības garam, � kur pirmām kārtām neprasīja izturētus pārbaudījumus, labus sakarus un tēva kārtu... O. mazā Holandes pilsētā viņ� vairs neizciestu. Viņ� varot iedomāties, ka arī viņa te nejutusies laimīga! Protams, vīrie�iem dzīve Indijā bija grūta, bet sievietēm � tā sakot, visi viņa precētie draugi � tā bija īsta paradīze, jo tur nevajadzēja nomocīties ar saimniecības sīkumiem un mū�īgajām nepatik�anām ar kalpotājiem, kas Holandē sarūgtināja dzīvi visām jaunām ģimenēm. Indijā dzīvei bija pla�āks, bagātāks vēriens. Katrā laikā tur varēja baudīt tropu dabas krā�ņumu, ātrie automobi|i dzīvi bija pilnīgi pārvērtu�i, sports uzturēja veselību un enerģiju, darīja lieku �ūpību, seklu dzīves baudu un tuk�as izpriecas.

Nekustēdamās, saliktām rokām jaunava sēdēja un klausījās; viņa spirgtā seja tai bija tik tuvu, ka tā ieelpoja viņa matūdens vājo smar�u un dzirdēja viņa mierīgās elpas vilcienus. Viņai bija tāda sajūta, kā kad tās mū�am sasprindzinātie jutekļi lēni un neatvairāmi, skanot �ai mīļajai, siltajai balsij, ieslīgtu miegā, kā kad tā kop� ilgiem laikiem pirmo reizi nestāvētu dzīvei pretī cīnītājas pozā, bet bez gribas padotos savādai, gandrīz sāpīgai laimei. Katrs vārds, ko viņ� izteica, saistījās ar to pagāju�o laiku atmiņām, kad viņ� vēl nebija aizceļojis. Tā nu viņ� bija pārnācis, �is agrāko spo�umu pazaudēju�ās van Duverenu dzimtas jaunākais dēls, kas, paļaudamies ua savu gai�o prātu un veselīgajiem locekļiem, bija aizgājis pasaulē!

Toreiz viņa vēl bija jauna nepiedzīvojusi, bet ļoti gudra meitene, diezgan prātīga, lai nejustos saistīta ar pirmo jaunības gadu mīlu, atvadu skūpstu un neizteiktu jautājumu asaru pilnās acīs.

Gadu pēc viņa atvadī�anās tā bija iestājusies universitātē ar cie�u apņem�anos iepazīties ar dzīvi un izraut no tās visu, kas ņemams. Viņa bija dzīvojusi kā sieviete, kas nepalika pakaļ laika garam. Viņu lutināja un apbrīnoja, viņa pazina tikai tos pienākumus, ko pati sev uzlika, tikai pati savu mū�am mainīgo vēlē�anos likumus. Jauni un padzīvoju�i vīrie�i kļuva par viņas biedriem, draugiem un cienītājiem; drīz tā apzinājās savu varu pār tiem, no�ēloja un nicināja tos, gan priecājās, gan kaunējās par savu kundzību pār tiem... Pamazām visu viņas cēlo ticību bija nomākusi bezkaunīgi skaidra dzīves izpratne. Kā gan �ajos laikos vēl varēja nopietni runāt par uzticību laulībā, par mīlestību uz visu mū�u? Vai viņa visur starp draudzenēm un draugiem, kas saderinā�anās laikā kusa mīlestībā un lieglaimē, juta ievie�amies atsve�ību; vai viņa neredzēja cilvēkus, kas lika laulību �ķirt, jaunus pārus, kas tikko bija tuvāk iepazinu�ies, un vecākus, kurus pat ilga un �ķietami saskaņota kopdzīve iek�ēji nespēja saistīt... Vai arī pie saviem vecākiem, kas pēc viņas domām vienmēr bija mīlēju�i un cienīju�i viens otru, viņa nebija līdzi pārdzīvojusi to pa�u dzīves straumju �ķir�anos un beigās � neuzticību?

Un tagad viņai pretī sēdēja viņas jaunības gadu draugs ar savu ticības pilno sirdi, savu nesalauzto paļāvību dzīvei, savu neprātīgo cerību viņu atrast tādu pa�u, kādu viņ� to pirms gadiem bija atstājis... Un nu viņai vajadzēja atzīties, teikt, ka viņa kļuvusi pavisam citāda, ka viņa vairs nevarēja ticēt mīlestībai, ka piedzīvojumi tai bija mācīju�i, ka tā nederēja laulībai, padevībai un uzticībai vienam vīrietim... Nupat vēl tā bija krustmātei teikusi, ka laulība bija tikai necienīgs spaids, solījums, ko neviens cilvēks nevarēja izpildīt.

Bet kad nu viņa mēģināja �os teikumus veidot, lai viņam to tūliņ pateiktu, lai nogrieztu ceļu jautājumam; ko tā nojauta uz viņa lūpām... tad viņa pēk�ņi saprata, ka tai nekad, nekad vairs nebūs drosmes salauzt viņa ticību.

Jo tie�i lai ziņā viņ� at�ķīrās no visiem citiem: tie bija viņas īpatnības savaldzināti, viņas apburti, slepeni varbūt pa�i par to brīnīdamies... kamēr viņ� neinteresējās par viņas talantiem, viņas spējām, � viņ� tajā redzēja piekļāvīgu, maigi jūtīgu meiteni, ko tam tikai vajadzēja satvert rokās, lai no tās dzirdētu to, ko viņ� cerēja: ka viņa to arvien vēl mīlēja un tagad būs tam mū�īgi un ne�aubīgi uzticīga.

Un tad viņa skaidri saprata, ka tai būs �ī griba, viņa būs tāda meitene, par kādu viņ� to turēja... un ja nu viņa pati no sevis to prasīja ar visu savu ilgu pilno sirdi, kādē| tad tas nevarēja kļūt par patiesību? Viss, ar ko tā līdz �im bija mēģinājusi pildīt dzīvi, brīvība, gara attīstība, slava un panākumi, viss tas sievietei neatnesa ilgsto�u laimi. To viņa zināja jau no saviem piedzīvojumiem un no neskaitāmām grāmatām, kurās �jaunā sieviete� bija izlējusi savu dvēseli � visas sievietes beidzot iepazinās ar vecajām, neiznīcināmajām ilgām pēc divām spēcīgām rokām, kurās varēja aizmirst nemieru un prāto�anu, pēc uzvaro�ā jautājuma, kas apklusināja visas �aubas. Ko ārstes krustmāte nupat bija teikusi? �Man �ēl tā vīrie�a, kas kādreiz domās, ka nevar bez tevis dzīvot... � Bet ja viņai bija stipra griba darīt to laimīgu � un viņa gribēja pret to būt godīga, netēlot tikumus, kuru tai trūka � vai tad arī viņa pati nevarēja kļūt laimīga tajā tālajā zemē, kur cilvēku jūtas vēl bija vienkār�ākas un svaigākas, kur dzīvei bija pla�āks un bagātāks vēriens?

Veltīgs pa�apmāns... noskaņa, ko radīja vasaras vakars, mēnesnīcas pieliets dārzs, silta, lūdzo�a balss, kas tik glaimīgi tuvu bija viņas ausij? Bet kur gan mīlestība bija kas cits? Mirdzo�s sapņu tēls � un tomēr vienīgais, kādēļ bija vērts dzīvot! Varbūt � savādā skaidrībā iznira �ī doma � varbūt tā bija vienīgā at�ķirība starp tagadnes sievieti un viņas senāko laiku māsu, varbūt te slēpās tik daudzo neveiksmju un �ķir�anos cēlonis, ka sievietēm vairs nebija agrāko laiku ticības, nemācītas ticības tā elementa nesalau�amajam spēkam, kas bija viņu dzīves viduspunkts � ka tā vairs neticēja mīlestības dievi�ķajai varai.

Viņa to uzveda līdzi aug�ējā stāvā. Kādam ta�u vajadzēja parādīt �o starojo�o laimi, � viņa bija iesaukusies, laimi, kurai viņa pati tikko vairs bija drīkstējusi ticēt, viņai vajadzēja redzēt izbrīnu, pat izbailes citu acīs, kad tā pastāstīs: �Esmu saderinājusies, pēc pusgada brauk�u viņam līdzi uz kolonijām!� Viņai vajadzēja dzirdēt apjukuma saucienus: �Pūka? Tu?�

Bet neviena nebija mājās, tikai mātes auto tā bija dzirdējusi desmitos piebraucam, bet māte dro�i vien bija tūliņ aizgājusi gulēt; vienīgi par veco krustmāti viņa zināja, ka tā sēdēja aug�ā savā istabā... Un sākumā viņa bija sajutusi nepārvaramu kaunu un mulsumu iedomājoties, kā tā nostāsies viņas priek�ā ar priekā starojo�o, nākotnei paļāvīgo līgavaiņa seju blakus.

Bet viņ� pats bija vēlējies apsveicināties ar ārstes krustmāti. Viņ� to vēl labi atcerējās no zēna gadiem, kad tas vienmēr bija jutis lielu bijību pret viņas gudrību, un reizē ari jauneklīgu neuzticību, jo viņa vienmēr bija staigājusi tik vienkār�ās melnās drēbēs, interesējusies vienīgi par zinātni un sievie�u brīvības cīņu... un ka viņa bija atsacījusies no visas greznības, pat matus nēsādama vienkār�ā mezglā sasietus. �Laime, ka tu neesi tāda kā viņa...� viņ� iesaucās, raudzīdamies viņas zīda kleitiņā un spo�ajā lentā, kas rotāja viņa līgavas skaistos matus. Viņ� vēl nezināja, ka viņa tos bija nogriezusi! Pūka pati zoboja sevi to izbaiļu dēļ, ko tā pie �īs domas sajuta. Vai viņa tam neizliksies pārāk nesievi�ķīga, kad tas rīt atklās briesmīgo patiesību?

Viņi apstājās pie ārstes istabas durvīm; viņ� bija aplicis roku tai ap pleciem, un, kamēr Pūka pieklauvēja, viņi saskatījās kā nerātni bērni... Bet, ari otrreiz pieklauvējot, neatskanēja atbilde. Tad viņ� ātri noskūpstīja viņas siltās lūpas un neatlaida to tik ilgi, ka viņai vajadzēja klusu iekliegties un izrauties, atspie�ot roku tam pie krūtīm.

�Viņa ta�u nebūs aizmigusi?� meitene iejautājās pēk�ņā nemierā un uzmanīgi pavēra durvis.

Mēness gaisma spīdēja caur mazajām, iesarkanajām rūtīm, un vecā krustmāte sēdēja atzveltnes krēslā loga kreisajā pusē taisni tāpat, kā Pūka to pirms da�ām stundām bija atstājusi. Sve�ādās līnijās, gandrīz nereālās, visapkārt stāvēja vecās mēbeles... galds un daudzie krēsli ap to... un ģīmetnes pie sienas saltajā gaismā likās izkāpu�as no rāmjiem un savā nekustībā slēptas dzīvības pilnas.

Bija tā, it kā viss istabā elpu aizturot gaidītu; it kā istaba būtu zinājusi, ka drīz nāks �is jaunais vīrietis un jaunā sieviete, kas tagad sve�ādās bailēs stāvēja uz sliek�ņa un gaidīja... Pūka saprata tā acumirk|a nemināmo, netveramo nozīmi, kas tai liedza iet tālāk; un kad viņa beidzot atraisīja roku no līgavaiņa apskāviena un uz pirkstgaliem tuvojās logam, tad tā zināja, ka �īs sekundes tai neizdzē�ami iespiedīsies atmiņā.

�Krustmāt...� viņa klusu teica. Vēlreiz, drusku skaļāk tā atkārtoja saucienu, zemāk noliekdamās pie vecās sievas sejas. Tā bija drusku noslīdējusi sānis un, likās, nerimsto�ā interesē raudzījās dārzā, kur nupat vēl � bija pagāju�i tikai da�i mirkļi � Hanss viņu bija satvēris rokās un skūpstījis...

�Krustmāt...� Pūka vēlreiz iesaucās ar baiļu pilnu lūgumu. Bet nu viņa jau zināja... jau pirms tam, kad to sajuta no rokas, kas nevarīgi gulēja uz adīkļa, no augstās, kninkainās pieres ledus saltuma.

Viņa cie�i pieglaudās jaunajam vīrietim. Dro�sirdīgā, pa�apzinīgā meitene liegi padevās tieksmei pēc aizsardzības un mierinājuma. Vīna �ukstēja: �Nu es viņai to vairs nevaru pateikt... nu es tai vairs nevaru sagādāt �o prieku, Hans...�

�Ko tu gribēji viņai teikt, mīļā? Ka mēs piederam viens otram?�

�Ka ar mūsu dzīves problēmām tomēr nav tik ļauni kā viņa baidījās, un ka sirds dziļumā sievietes nav daudz savādākas kā agrāk...�