Enns Vetemā

Kristīgi ļaudis

Romans

"Enna Vetemā romāns "Kristīgi |audis"rāda 14. gadsimta Igauniju kā cilvēciskās komēdijas skatuvi. Autora attieksme pret vēsturi ir ironiska."

Looming, Tallina

"Vetemā romāns gan izklaidē, gan piedāvā lieti�ķu, ironisku komentāru pasaulīgajai dzīvei. Paralēles ar mūsdienām ir pat būtiskākas nekā vēsturiskā ticamība."

Kultuurileht, Tallina

"Romāns ir komponēts kā muzikāls darbs, tajā savijas preti�ķas tonalitātes. Ikdieni�ķās eksistences nemierīgajai, saspringtajai rosībai un noskaņojumam romāna otra līnija pretnostata kosmiskas un mistiskas jutoņas un pārdomas."

Eesti Sonumid, Tallina

"Autoram padomā ir smalka tālaika politiskā spēle, tā sacīt, senlaiku slepena vieno�anās Molotova-Ribentropa garā."

Postimees, Tartu

Enna Vetemā darbi tulkoti:

angļu, armēņu, bulgāru, �ehu, �uva�u, esperanfo, gruzīnu, kazahu, kirgīzu, krievu, latvie�u, lietuvie�u, moldāvu, poju, rumāņu, slovaku, somu, ukraiņu, ungāru, uzbeku, vācu, zviedru valodā.

�o grāmatu veltu UKU MĀZINGAM, kur� mani kristīja, jo bez viņa pētījuma �1343� tā paliktu neuzrakstīta

i

Helmolds de Cage � bruņinieks, Tallinas rātskungs, Kūsiku bagātā, pa pusei prātu izkūkoju�ā mui�nieka znots � sēdēja drūma, ar bārdu noaugu�a zemnieka platajā orē, salmu mai�elis zem dibena, kājas pāri ratu malai, un pa Raplas�Merjamā lielceļu zvalstījās uz Kūsiku pusi. Viņ� bija vēl jauns vīrs, gai�iem, izspūru�iem matiem, strauj�, dro�i vien pārlieku strauj� � to viņ� zināja pats, tāpēc arī brauca pie sava sievastēva, lai apspriestos, � �is savādnieks da�kārt izrādījās neticami apķērīgs. Sievastēva runā�ana līdzībās lielākoties bija grūti uzreiz aptverama, taēu, ļaujot nedaudz nostāvēties, pēc pāris dienām nāca sapra�ana � katrā blēņu stāstā ir savs kodols.

Vedējs ar acs kaktiņu Helmoldu neuzticīgi nopētīja � tak jau mulsināja pilsētas drānas, jo vairāk tāpēc, ka lepnā paskata kungs runāja glu�i skaidrā igauņu mēlē. �īs divas lietas īsti negāja kopā. Tautas valodā runāja arī pats mui�nieks, turklāt pie katras izdevības un ar lielu labpatiku, ta�u viņa valodai, neraugoties uz visiem pūliņiem, bija sve�āda piegar�a.

Vīra neuzticība pieauga, kad jaunais de Cāge ieminējās par Kūsiku mui�kungu de Lodi un sāka izpra�ņāt, ko apkārtnē par �o domājot. Vai esot bargs vai labs kungs?

Nekādu skaidro atbildi viņ� vis nesaņēma � �kā me�ā sauc, tā atskan� � vai ko tamlīdzīgu zemnieks izmeta un nospļāvās. Ta�u �is spļāviens bija tikai parasts spļāviens, arī no tā neko nevarēja izlobīt. Ja klepera saimnieks zinātu, domāja Helmolds, ka esam vienu asiņu un ka manas saknes sniedzas līdz Sahas ciema Illelempim � vienam no Dānijas karaļa pirmajiem igauņu tautības vasaļiem � kas zin, vai tas viņa neuzticību atkausētu? Diez vai. Tautības bū�ana Kūsiku mui�kungam katrā ziņā ir svarīgāka nekā viņa zemniekiem. Ko gan var iesākt ar tādiem neaptēstiem vīriem? Tos ij ar uguni neiekvēlināt, gruzd kā satrupēju�as apses siekstas un �ūkst savā nodabā ... Jaunais bruņinieka kungs nervozi atmeta iegareno galvu, atmeta kā jauns, ugunīgs kumeļ�; jā, katrā ziņā glu�i citas iedabas �etrkājainis nekā �ī miegainā lauķa miegainais kleperis.

De Cāges domas aizklīda citur: kaut kas pavisam nesaprotams lēcies viņa agrāk labajam draugam, Dānijas karaļa vietvaldim Markvartam de Breidem. Markvarts �eit, Harju un Viru novados, vismaz formāli ir augstākais varas pārstāvis: kā nekā Harju un Viru veido tā saucamo Dānijas hercogisti. Vāci un ordenis nekādi nespēj samierināties, ka viņu likumīgā vara tik tālu nesniedz. Nemēģini pat aiztikt! Un nu pēk�ņi �is pats Markvarts ieslodzījis Tallinas bīskapa brāli � ta�u jau vācu nedraugu un pa�u dāņu amatā ieceltu � Tompea Mazajā pilī... Nekādi nav saprotams, kāpēc. Jā, protams, viņ� nesauc �o aizturē�anu par apcietinā�anu, kur nu, � tikai sniedzot savam draugam dro�u patvērumu. No kā? Vācu ordenis jau nu viņu � tomēr dāņu varas pārstāvi � iesākumā neuzdrīkstētos aizskart. Bet tas nozīmē, ka �im vīram nekāda aizsardzība nav vajadzīga. Tāda tirdī�ana vācie�iem tie�i pa prātam. Ej nu saproti...

Tiesa, bīskapa Olava brālim esot izteikta arī kāda apsūdzība, to nevar noliegt. Viņam esot pārāk cie�as un aizdomīgas attiecības ar Zviedrijas valsti. (Kādā gan mud�eklī �eit, Māras zemītē, ir visas politiskās attiecības � visu mūsu sargātāju savstarpējās attiecības!)

Tā kā Dānija un zviedru valsts savstarpēji karo, tad �ādam pamatojumam ir gan savs svars; bet kāpēc �o lietu aizsācis tie�i Markvarts Breide, viņ� ta�u Helmoldam vienmēr licis skaidri manīt, ka Dānijas valsts intereses Igaunijā pirmām kārtām apdraud Vācu ordenis; Dānijas un Zviedrijas kar� agri vai vēlu beig�oties ar kādu saprātīgu pamieru, un tad � vismaz tādus mājienus Markvarts bija devis � lai ordeņvīri piesargās!

Vai tie�ām Markvarts de Breide ir pārgājis vācu pusē? Bet kā citādi izskaidrot vācie�u naidnieka sagūstī�anu? Ja Markvarts patiesi ir nodevējs, viņ�, Helmolds, jau nu atradīs ieganstu, lai kādreizējo draugu izsauktu uz divcīņu ...

Tas klepernieks pat muti nevī�o pavērt! Vismaz par laiku un labību klātos kādu vārdu pārmīt. Aitasgalva, ne vīrs!

�Ja tas vedēju varētu interesēt, es esmu Kūsiku kunga znots,� bilda Helmolds. �Man zināms pat tas, ka viņu uzskata par savā ziņā ķertu. Nav jau arī glu�i samelots!�

Pat uz �ādu, taisni vai izaicino�u atzī�anos cieminieks neturēja par vajadzīgu tūlītēji reaģēt. Viņ� atkal � �ļakst! � caur zobiem nospļāvās, pavērās saulē, kas pamazām griezās uz dienvidiem, un noteica:

�Nonāksiet mui�ā uz pusdienām. Dabūsiet lēcu virumu un mie�u putru. Gan tak dos kvasu ar.� Tad vīra lūpas savilkās smīnā, un viņ� piebilda: �Ja kungam labpatiktu smalkākas ēdmaņas, tad jāņem pa�iem līdzi. Mūsējais vico zemnieku ēdienus.�

Ta�u ne uzslavas, ne nopēluma �ajos vārdos nevarēja samanīt.

To, no kā mui�ā pārtika, Helmolds zināja pats, un, viņaprāt, piedāvātajam ēdienam nebija nekādas vainas. Turklāt ēdiens viņu pa�laik maz interesēja.

Nupat jau laikam sāku�ās Kūsiku mui�as zemes, jo blakus mēslu ratiem, kas ar brangu un dvākojo�u vezumu no lauku ceļa uzgrieza uz lielceļa, gāja meita tādās drānās, ar ko drīzāk piedienētos iet svētdienās uz �ūpoļ-kalnu, nevis darbdienā mēslus vest: skaisti svārki dzeltenām, sarkanām un zaļām strīpām, izrakstīts sānu priek�auts lai; baltajam, �ādam darbam pagalam nepasīgi gai�ajam kreklam pa virsu uzvilkta vēl jo smalkāka īsā blūze ar sakroķētu apak�malu; acis ielīksmoja plata pasarkana josta, un � mīļā debestiņ! � meitai bija pat puķu vainadziņ� galvā...

To, ka visiem mui�as kalpotājiem jāvalkā igauņu svētku drānas un istabpuika Mihkels savu daudzām zvaigznītēm un diviem lieliem ragiem rotāto vēr�ādas ķiveri drīkstēja novilkt ja nu vienīgi naktī, Helmolds zināja it labi. Nu tad esam nonāku�i jau tiktāl, ka ij sūdus ved svētku drānās!

Meitene smiedamās viņiem pamāja.

�Re�e, Anu �odien pielikta pie acu ielīksmo�anas darba. Kas vainas vieglai peļņai?� noburk�ķēja vedējs.

Mei�a skāņi nosmējās, un rati aizļodzījās viņiem garām.

�Tāds acu ielīksmo�anas darbs ta�u samaitā drānas,� prātoja Helmolds.

�Ko t� nu, zirgus dzenot, daudz samaitās. Ek, uz lauka jau viņa tā vis neiet. Re�e, Anu ij pastalas bij tīras. Viņas darbs ir paņemt pie kūts gro�us rokā un datikt ar vezumu līdz lauka malai. Un visādā ziņā cauri mui�as pagalmam! Tas kungam patīk. Mums jau pa lielākai daļai katrā prāvākā bū�anā vienam krīt acu ielīksmo�anas darbs.�

Vēl Helmoldam nācās dzirdēt, � lai gan �āda kumēdiņu taisī�ana esot savā ziņā jancīga, tomēr visa tā padarī�ana zemniekiem glu�i pa prātam: saprot vācietis ar', ka melnākā darbā skaistas drānas var sasmērēties, bet, ja tu nēsā �igauņu drēbes�, kungs mui�ai neprasa vilnas nodevu.

�Re, te vistaisnak tikt uz mui�u!�

Vīrs apturēja savu kraķi pie zvirgzdaina kājceļa. Helmolds de Cage, draugiem Helmolds, sievastēvam pat Elmū, nolēca no ratiem. Neaizmirsa arī iespiest vīram saujā samaksu par vedumu.

Zemnieks naudu pieņēma labprāt, bet arī bez pārmēru iejūsmības. Izskatījās, ka viņ� joprojām kaut ko pārliek. Un tad, pirms uzdot zirgam ar pātagu, viņ� beidzot darīja zināmu to, ko acīmredzot krietnu brīdi bija prātojis:

�Kas attiecas uz mūsu lielskungu, veco Lodi, tad niviens nipateiks, vai viņ� maz ir tik ķerts, kā izskatās... Tādas tās lietiņas.�

Nu, kad tas bija no sirds nost, rati aizrībēja tālāk.

Helmolds palika stāvam uz zvirgzdainā celiņa un aplūkoja rādītāju, kas vēstīja:

SŪDALKSNAINES MUI�A � 2/19 JŪDZES

�ai plāksnītei bija arī sava vēsture. Pārvaldnieks tādu apkaunojo�u ceļrādi, viņaprāt, ciema zobgaļu rokudarbu, divas reizes bez liekām runām izrāva no zemes un ielin-goja krūmā. Ta�u nācās pa�am to atkal novietot, kur bijis, jo izrādījās, ka lielais, smalkais, ar baltu aprakstītais sarkanā dēļa gabals ir mui�kunga rokudarbs.

Kā gan tāda lepna mui�a pie tik traka vārda tikusi?

Nebija jau tas glu�i no gaisa grābts. Pa�reizējās kungu mājas vietā kādreiz bijusi pirts, tautas mutē saukta par Sūdalksnaines pirti; Igauņzemē lielā daudzumā ir Nabag-krusta siena pļavas, kuru vārds norāda uz to, ka panīku�ajam, no sētas sētā klīsto�ajam ciema nabadziņam �ai-pusē ciemu trūkuma dēļ ilgu laiku nav nekādu cerību uz maizes riecientiņu: tāds ceļ� nabagam ir īsts krusts... Netrūkst arī Sūdalksnaines pir�u � ta�u vārds norāda, ka te �is tas ir, nevis nav, proti, īstā vietā kuplojo�s alk�ņu krūms, kur ķerties pie jaukā, zināmā tupstam-darba.

Minētā pirts laika gaitā bija kļuvusi par itin turīgām mājām, saimnieks, kur� Sūdalksnaines saimnieka vārdu, zināms, cieņā vis neturēja, nocirta pat to nolādēto alk�ņu krūmu, ta�u nocirst māju nosaukumam pirmo daļu viņam nekādi neizdevās... Sūdalksnaine bija un palika Sūdalk-snaine, dziedi vai raudi.

Kad lielkungs de Lode, kura dzīslās plūda tīras vācu mui�nieka asinis, bija �o lietu izurķējis, viņam tas tā iepatikās, ka Kūsiku mui�a uz karstām pēdām par Sūdalk-snaini pārkrustīta tapa. Ta�u savādi gan � par Sūdalksnaines mui�kungu de Lode (starp citu, arī Helmolds) tā ij nekļuva; tagad ļaudis mui�u nez kāpēc sāka saukt par Kūsiku mui�u. Jā, pat par Alksnaini ne ...

2/19 jūdzes, nosmīkņāja Helmolds, � cik ļoti �is sare�ģītais skaitlis ar �ķērssvītru (vai tik tādi nenāca no Ēģiptes?) saskanēja ar viņa sievastēva dabu; kā likts, atstatumu no �ejienes līdz mui�ai � savus septiņus, astoņus simtus soļu � viņ� pats akurāti nomērījis.

Divi īsti, krietni igauņu kran�i bez jebkādas sugas tīrības, priecīgi vauk�ķēdami, metās Helmoldam de Cāgem pretī. Paides fogts un mui�kungs Mumme audzē sugas suņus, ta�u vietējiem biedēkļiem visādā ziņā bija manāmi saprātīgāks skatiens. Turklāt Helmoldu, cilvēku ar ērmīgo, sve�o smaku un tomēr zināmā mērā savējo, viņi pazina jau sen.

Uz mui�as kāpnēm stāvēja Mihkels � melnā garā svārkā, ne�ķiramā ādas ķivere galvā, visai biedējo�a paskata � laikam no kādas koka saknes izdrāzta � boze rokā. Viņ� stāvēja nepakustēdamies kā statuja, tomēr Helmoldu ieraugot, seja iemirdzējās smaidā un, visupirms nedaudz apdomājies, viņ� pameta savu posteni, lai kungam paziņotu par znota iera�anos. Kūsiku mui�ā valdīja vienlaikus brīva un stingra kārtība.

Helmolds, zināms, nepalika uz kāpnēm gaidīt � viņ� �ķērsoja priek�telpu un iegāja pazīstamajā bezgallielajā virtuvē. Pie tās varengarā galda nupat bija ieturēta maltīte. Divas meitas � saprotams, �igauņu drēbēs� � vāca kopā māla traukus. Kūsiku mui�ā visi ēda vienkopus, tomēr tas nenozīmēja, ka kungs da�ureiz nebūtu licis sev uzklāt atsevi�ķi, pa�a telpās.

Bet vismaz svētdienās viņ� vienmēr kā saukts bija galda galā un noturēja pirmsmaltītes lūg�anu. Ta�u viņa pātari tautas mēlē, ko ari Helmoldam pāris rei�u bijis gods noklausīties, darītu nemierīgu vai katru mācītāju: Jēzus Kristus un Jaunava Marija, zināms, apieti netika � viņus tencināja un izlūdzās svētību vēl ij nākamībai�, tomēr novārtā nepalika arī Tāra un Uku. Reizē ar ganāmpulka un labības laimi mui�ai tika lūgta arī naudas pūķa laime un aizsardzība no lietuvēna un ļaunas acs.

Helmolds atsacīja pusdienu piedāvājumam un pa vītņu kāpnēm devās aug�ā uz sievastēva istabām.

Tas bija savas darbistabas atzveltnī aizsnaudies un, Mihkela pamodināts, �āvājās it saldi. Vienam no bagātākajiem Harjumā kungiem (de Lodu dzimtai piederēja zemes Lohu, arī �aha un Keilas apkaimē; īpa�umā bija pat vairākas lielas mājas Tallinā) mugurā bija pakulu krekls, bik�u priek�ā � noteikti pa�darināta � koka kņope, kājās, pats par sevi saprotams, � pastalas. Viņu patiesi varētu noturēt par vecu zemnieku, ja nebijusi kunga seja, kas �ādu varbūtību padarīja neiespējamu.

Nudien, �īs sejas savādums mulsināja. Romie�u dievam Jānusam bija divas sejas, katra vērsta uz savu pusi, turpretim, uzlūkojot Kūsiku mui�kungu, visdrīzāk varēja runāt par citu uz citas uzvilktām maskām. Cauri pirmajai, ko iezīmēja jautras, nevainīgi �ķelmīgas bērna acis un viltīga, pat saldkaisla baudītāja mute, piepe�i izlauzās otra � apak�ējā, vīri�ķīgākā � ar spēcīgu, smailu, majestātiski kumpu degunu, no kura nāsīm nokarājās kupli, ogļmelni spalvu kum�ķi. �ajā pa�ā ansamblī iekļāvās arī uz priek�u pastiepts zods, liecinot par gribasspēku, un neiedomājami liels gāmurs, kas pastāvīgi bija nodarbināts ar neizprotamu, it kā beziemesla kustē�anos aug�up lejup. Tā kā, vērīgi ielūkojoties, atklājās, ka lielkunga de Lodes viena acs ir zilganzaļa, bet otra � brūna, kazi, būtu vēl iespējams runāt par tre�o, pa�u apak�ējo masku, ko gan pārstāvētu viena vienīga, toties ļoti noslēpumaina acs. Jā � tā bija visaugstākajā mērā prātā palieko�a, visnotaļ pla�a vēriena kunga fizionomija, kas aizvilināja domas pie karnevāliem un bruņinieku turnīriem. (Un lielkungs arī bija bruņinieks!) Katrā ziņā mui�kunga Lodes ietērps bija glu�i vai kliedzo�ā preti�ķībā ar dabas dāvātajām iezīmēm.

Jau ienākdams, Helmolds ar interesi pārlaida skatienu visai telpai, jo ik reizes te varēja atrast ko jaunu. Makten jauka vieta bija �ī sievastēva darbistaba � no grīdas līdz griestiem un no sienas līdz sienai piebāzta ar da�neda�ādiem iedomājamiem un glu�i nenoskārstu vajadzību darbarīkiem. Te nu bija mēģināts darināt gan ratiņus, pastalas, māla traukus, ar pulvera spēku darbojo�os �aujamākus, gan pa�u mantas vilci.

Pie sienām karājās tautas tērpi, klabatas, ganu taures, arīdzan kartes. Ar ko gan Lodes lielkungs pa�laik nodarbojas? Likās, ka tie�i kartes un plāni bija īstie. Uz lielā, no pārējiem krāmiem atbrīvotā galda vēl ne tik sen bija strādāts pie kādas nesaprotamas shēmas. Zilas un sarkanas, zaļas un melnas bultiņas draudīgi ielenca kādu objektu ar pils kontūrām. Tā varēja būt gan Maltas ordeņa pils, gan pa�a pāvesta mītne. Bet ej nu sazini, varbūt kādreizējā Sūdalksnaines vai Pietupienu pirts ...

Helmolds izlēma, ka gan jau to paspēs izdibināt arī vēlāk. Un diezin vai maz vajadzēs, jo glu�i bērni�ķīgā aizrautībā Kūsiku saimnieks dalās savos plānos ar ko tik pagadās. Viņ�, vīrs, sveci turēt zem pūra nedz grib, nedz arī māk.

�Dārgais sievastēv, man laikam nāksies tevi apbēdināt,� uzsāka jaunākais no abiem Helmoldiem.

�Mani ir absolūti neiespējami apbēdināt!� paziņoja de Lode.

��odien es pirmo reizi redzēju zemnieku, kas tevi nemaz neuzskata par traku. Glu�i otrādi, viņ� prātoja, ka varbūt tu esi itin gudrs vīrs...�

�Tas cilvēks maldās,� sievastēvs strupi pavēstīja.

Lielkunga brūnā, tā viszemākā slāņa acs mirklīti mīklaini nozibsnīja. Viņ� ķērās pie atrisu�ās pastalas auklas sasie�anas.

�Patīkami apavi. Es sevi lik�u tajos arī aprakt, ja vēlies zināt... Ak jā, man, starp citu, arī labu labā kapavieta jau noskatīta.�

�Gan jau kaut kur vircas bedres tuvumā,� minēja Helmolds.

�Nemaz ar' ne. Tiesa, kapsētā tā vis neatrodas. No kapsētas grūti tikt spokoties.� Lielkungs de Lode bija pagalam nopietns.

�Ak tas arī tev plānos?�

�Nākas ieplānot. Zemnieki, pagāni, nevī�o vairs īsti ticēt ne rēgiem, ne veļiem. Ja viņi vairs netic pat tiem, kam vispār vēl tic?�

Viņa gāmurs palēnām slīdēja uz leju un pazuda aiz pakulu krekla apkakles. Tā kā gāmurs tiek saukts arī par ādamābolu, tad, kazi, viņ� to norija.

�Pie tevis mēslus ved svētku drānās.�

�Tā jau nu glu�i vis nav... Pirmīt Anu brauca cauri pagalmam, un pastalas �ai bija tīras.�

�Drīzāk man būtu jāvalkā pastalas, nevis tev. Man �īs tautas asinis dzīslās,� prātoja Helmolds jaunākais.

�Es nezinu, par kādu tautu tu runā ...� brīnījās de Lode. Jā, viņ� mācēja savilkt arī visvientiesīgāko ģīmi.

�Tak jau par tavu mīļo igauņu tautu...�

�Kas tās par trakām runām! �itādas tautas vēl nemaz nav!�

�Vai tu re!� Helmolds nobrīnījās.

�Ir harjuie�i un viruie�i, ir mulgie�i un pērnavie�i, ta�u igauņu tautas gan nevaid.�

�Un tu ar savas pastalu parādes palīdzību ceri pasaulei dāvāt �itentādu jaunu tautu, ko?�

�Par tik traku vis manis neturi, znotiņ puis!� piktojās de Lode. Tad mazuliet ba�īgi taujāja, vai patiesi jau esot lauķi, kas viņu nemaz neuzskatot par pasistu. Tas esot glu�i bīstami, jo tamlīdzīgas nevalodas varot izplatīties arī tālāk.

�Bet, kas attiecas uz igauņu tautu, reiz jau tā gatava taps, tikai viena smaga un sāpīga lieta tā būs.� Nu viņa noslēpumainā brūnā acs zaudēja savu mirdzumu, kļuva gai�āka un gaudenāka un apdzisa.

�Stāsti labāk, kādus plānus tu te esi sazīmējis,� dibināja Helmolds � tautības runas nekad pie laba gala nenoveda.

Vecais kungs tūdaliņ kļuva mundrāks. Viņa kreisajā acī atkal sāka spridzēt nebēdnīgas uguntiņas, glu�i kā tāds jauneklis Helmolds de Lode pietrūkās kājās un devās pie galda.

�Pēc �ī plāna mēs studējam kara zinātnes un fortifikāciju. Tu ne krik�ķa no tā nesajēdz!�

�Pētām? Kas tie �mēs� tādi?�

�Protams, tie, kam tādas lietas jāzina. Tie, kas uzskata par vajadzīgu ierasties Sabrēcēju sanāk�anas namā.�

�Tad arī tur tu esi sācis piestaigāt?! Nu, tad jau gan vari būt dro�s � neviens tevi vēl tik drīz par saprātīgu vīru neturēs ...�

Lielo māju no neaptēstiem baļķiem Raikilā, Paka kalnā � no �ejienes varbūt tik jūdzes gājumā � Helmolds de Cāge zināja it labi. Kā gan viņam to nezināt, ja pats tur reiz, ziņkāres dzīts, pabijis. Tur pulcējās labie�i vai viņu vēstne�i gan no Viru un Veru, gan no Sakalas un salām. Tā bija jauka vieta visnotaļ Igauņ-zemes viducī un daudzmaz gan uz Dānijas hercogistes (Harju un Viru), gan uz Sāre�Lēne bīskapijas robe�as. Kālabad uz turieni mēdza iet? Nu, zināms, �sabrēkties� � pārspriest kopus jautājumus, kas skāra visus zemniekus. �Sabrēk�anās� gan nebija īstais vārds, jo, neraugoties uz vārdu apmaiņām, kas reizumis sabrieda pavisam ugunīgas, tur it labu prātu tika ievērota runas kārtība, un līdz īstai sabrēk�anai vīri gandrīz nekad nenonāca. Tā vismaz Helmoldam bija stāstīju�i ordeņa vīri (paziņas jau viņam bija visādi), un tie, protams, drīzāk būtu gribēju�i redzēt, kā da�ādu novadu igauņi saiet lielajā. Par �sabrēcieniem� tika sauktas kuplākas sanāk�anas, ta�u �ī ēka vai paspārne tikpat kā nekad tuk�ā nestāvēja � tuvāk dzīvojo�ie rosmīgākie vīri tur pulcējās sestdienu vai svētdienu vakaros, lai tāpat vien pārrunātu dienu raizes vai arī vienkār�i satiktos. Un nu turp gāja arī Hel-molda sievastēvs, jādomā gan, ka viņu piecieta. Tiesa kas tiesa, no �ī vīra varēja sagaidīt pilnīgi visu. Viņ� alla�iņ darīja to, kas citus mui�niekus kaitināja, likās tiem neiedomājams un kliedzo�i neatbilsto�s stāvoklim.

�Kas tas īsti par plānu?� dibināja Helmolds.

�Kā to ņem...� de Lode izvairījās no atbildes, un viena viņa acs atkal iekrāsojās jo viltīga. �Sacīsim, Vast-selīnas pilskalns, ko ordeņvīri cēla, lai aizsargātos no krieviem, ta�u tas vairākkārt gājis no rokas rokā. Vienreiz sākās runas par �īm aplenk�anām un aizstāvē�anām, un tad es vīriem pateicu, ka viņi ar savu lauķa prātiņu nekā liela no karazinībām vis nejēdz, tālab arī vienā laidā dabū pa krāgu. Lai tad lielmanis stāstot, kas viņam par �īm lietām zināms, visi makten vīzdegunīgām sejām nosprieda. Nākamajā sestdienā es ar saviem plāniem klāt kā likts un stāstu �iem par cietok�ņu aizstāvē�anu un ieņem�anu. Neesmu jau nekāds lielais karotājs, ta�u vēstures grāmatas nācies lasīt tiku tikām. Es daudzmaz zinu, kā jāaplenc pilis, ar kādām kāpnēm tikt pāri mūriem, kā jāaizsargājas no darvas, ko gā� uz galvas, kādas apmetnes jāceļ aplenk�anas laikā un kāda ceļamaize ik vīram līdzi jāņem. Viss, protams, atkarīgs no gadalaika un simts citām lietām. Iesākumā viņi manī klausījās neticīgi, ta�u tas drīz pārgāja.�

�Tavu traku cilvēku, patiesi! Interesanti gan, ko par tavu mācību � es pat uzdro�inos apgalvot: musinā�anu un dumpo�anu � domā ordenis?�

�To tu paprasi viņam pa�am,� ķiķināja de Lode. �Spiegi un ok�ķeri katru reizi klāt kā naglas un klausās, ausis saspicēju�i. Da�s pat pieraksta... Nu, bet es jau esmu ķerts cilvēks, ko tu trakajam daudz padarīsi.�

�Sasodīti laba doma � ievadīt igauņus kara mākslās!� prātoja Helmolds de Cāge. Jātriec tas nolādētais ordenis ārā no Igauņzemes! Un mēs iztrieksim! �Mēs� viņ� drīkst gan sacīt, jo līdz Sahas Illelempim aizplūst viņa asinis.

Agri vai vēlu! Ja desmitiem tūksto�u igauņu viena mērķa vārdā ķersies pie lietas un dabūs palīdzību arī no Zviedrijas, uzpūtīgo ordeņvīru tūkstotis tiks sasists lupatās. Ej nu zini, varbūt tad nodibināsim lielu kopus valsti ar somiem un zviedriem. Bet varbūt dzīvosim pa�i par sevi. Tas ir Helmolda de Cāges mū�a sapnis. Tā vārdā viņ� savās lielajās Padises dzirnavās vāc kopā iero�us, tā vārdā viņ� palīdz bēgt uz Somiju (Padises klosterim ta�u pieder zemes arī Somijā) tiem, pār ko nāku�as ordeņa dusmas, tomēr... tomēr, ja palūkojas no otras puses, tad viņa trakais sievastēvs visas svētās lietas padara glu�i vai apsmejamas. Tas vīrs liek svētku drānās vest sūdus, taisa naudas pūķus un draud pārtapt rēgā. Dieva dēļ! Tas nav nopietni, svēti, tā ir necieņa! Kur paliek pietāte, idejiskais svarīgums? �is sasodītais divu deviņpadsmitdaļu vīrs cīņu, kurā varbūt nāksies upurēt savu dzīvību, pataisa par karnevālu, komēdiju ...

Tā piktojās jaunais, dedzīgais vīrs, kas jau bija kļuvis par pa�u rātskungu. Kā dunduru apsēsts kumeļ� viņ� strauji purināja iegareno galvu.

Ta�u, ievērojis, ka satraukums sievastēvu tikai uzjautrina, Helmolds noliecās pār tā zilsarkani melno �edevru, un piepe�i viņu pārņēma �aubas... Kas tad tas?!

�Paklau, tas nav nekāds Vastselīnas pilskalns!� viņ� noskaldīja.

�Domā!� Un atkal sievastēvs nespēja novaldīt smieklus. �Dīvaini gan � Reimāram Mummem arī tā likās...�

Un nu Helmolds de Cāge aptvēra, ka �ajā plānā mats matā uzrasēta Paides ordeņa pils ar visiem tās torņiem un palīgēkām!

�Mumme?! Vai tad viņ� arī apmeklē Sabrēcēju pārrunu namu?�

�Gan jau kāds viņam padeva ziņu, ka notiek �aubīgas lietas.�

�Un ko viņ� par to domāja? Es ta�u redzu, tu savā kartē esi iezīmējis viņa pārvaldījumus.�

�Mumme ir sasodīti jauks vīrs. Pēc tiesas un taisnības man viņu vajadzētu uzskatīt par savu niknāko naidnieku, bet man viņ� tomēr patīk! Neko nevar padarīt... Ak, ko viņ� domāja? Viņ� sacīja, ka citādi viss esot glīti un pareizi, tikai viņa suņu kūti gan es esot aizmirsis! Un, kā cīkstiņ� ie�ot vaļā, viņ� izlaidī�ot �etrdesmit niknus suņus un rīdī�ot uzbrucējiem virsū. Viņam ir suns, kas pat lāci pievārējis... Tjā, varens vīrs tas Mumme, patie�ām ...�

�Ja tu uzbrucējus palaidīsi tautas tērpos, � kas tur sanāks par plē�anos! Lupatu lēveri vien lidos...�

Tas bija gana jokains skats, kas nozibēja gar acīm, ta�u tūlīt Helmolds jau no�ēloja pateikto: vai viņ� pats arī pievienojies apsmējējiem?

�Tu nu gan, mīļais sievastēv, māki visu pārvērst jokā...�

�Bet pat zemnieks saka: �Kamēr dzīvo, tikmēr priecājies.� Un no maniem pātariem viņi visādā ziņā tiek labu tiesu gudrāki. Esmu mācījis, ka jāuzbrūk tajā brīdī, kad ordeņa mestrs ar saviem pamatspēkiem cīkstas kaut kur citur un, jo tālāk, jo labāk. Teiksim, pie Novgorodas vai Pleskavas. Starp citu, �īm senajām krievu pilsētām pa�laik ir naidīgas attiecības. Vislabākais laiks aplenk�anai ir tad, kad gulēt jau var ārā, tātad no maija līdz septembrim. Arī da�ādus sīkumus esmu skaidrojis � sākot ar pārtikas vezumiem, beidzot, ko domājies, ar pastalu auklām... Viņi kļūst labu tiesu gudrāki. Un jāteic arī, ka lauķa prātiņ� tik tum�s nemaz nav... Vadzi, Elmū, vai tu negribi kvasu? Varbūt likt atnest kamu?�

�Ej ellē ar savu kamu!�

�Gan jau mēs visi tur reiz nonāksim,� mierīgi noteica vecais de Lode. Tad atkal turpināja risināt Igauņzemes iespējamās nākotnes jautājumus.

�Palūk, daudzmaz vienā un tajā pa�ā valodā runā netverami lielā zemes gabalā,� viņ� spriedelēja pa pusei pie sevis, �aiz Narvas ir kaut kādi voti un i�ori, kas viņus visus pēc vārda zina. Pa pusei somi ir viņi visi. Un vai mūsu igauņu un īsto somu valodai maz ir tik liela at�ķirība? ... Vācijā tak arī runā visvisādos dialektos un izloksnēs. Bet pie labas gribē�anas var cits citu saprast, un tas jau ir katras valsts pamatu pamats... Jā, mēle gan ir viena, bet vienprātības nav. Es noskatījos � tā trakā Nisi mui�kundze atkal uzlika da�us buntīgākus vīrus uz peramā beņķa � nekādu tiesību uz to jau nu nav, viņai pieder tikai zeme; un pēc likuma ta�u cilvēki tur nav klāt � nūja, es �ajā briesmu lietā noskatījos un pabrīnījos vien, re, arī sitēji ir igauņi. Un citi igauņi nolūkojās no malas; da�am pat ļauns prieks sejā manāms. Tu sevi uzskati par igauni, un tā jau arī tava nelaime, ka jums vienkār�i nav kopus pagātnes, katram tikai savējā, un, kamēr tās vienas vienīgās nebūs, nebūs ij tautas.�

�Nu tu gan maldies. Ieklausies nostāstos � tie vēsta par ļoti skaistām senajām dienām. Par to, kas notika, kad jūs � vācie�i � vēl �aizemē nebijāt.�

��ajos stāstos es gana atklausījies. Tur pagātne, patiesi, glu�i zīļoti zvīļota. Bet tas neskaitās!�

�Kāpēc tad zīļoti zvīļota pagātne neskaitās?�

�Var jau būt zīļoti zvīļota pagātne, bet ar to vien nepietiek,� paziņoja mui�kungs, un nu viņa gāmurs pavisam noteikti bija iekāpis mutē. Pat vaigi piepūtās. �Pagātnei jābūt arī melnai! Visādā ziņā jābūt,� viņ� pielika punktu.

�Akurāt melnai?�

�Tā kā darvai. Tad pietiek.�

�Tad jau laikam glu�i labi, ka Nisi mui�kundze tos lauķus sloksnē. Kazi, uzsloksnēs �iem nākotnes labad kārtīgu melno pagātni. Varbūt tev arī vajadzētu, ja vēli labu,� smīnēja Helmolds.

�Varbūt man arī vajadzētu,� sievastēvs kā atbalss atkārtoja. Labu laiku viņ� nezināja, ko atbildēt. Ta�u tad viņa blāvā acs pamodās:

�Melnai pagātnei jābūt, ta�u arī pa�lepnumam. Es atkal viņus audzinu �itā. Kopā ņemot, mēs ar Nisi kundzi darām vienu un to pa�u darbu. Diem�ēl � es nesaprotu audzinā�anu pa viņas modei, viņa atkal pa manējai ne. Bet beigu beigās � te nu jums ir gan melnā, gan zīļoti zvīļotā pagātne pa tvērienam. Un, ja reiz tās abas ir, nāks pa�lepnums ar'. Tad būs tauta gatava! Un beigu beigās būs arī valsts!�

Te piepe�i viņ� uz mirkli sadrūvējās: pat saule ta�u da�kārt mirdz it spo�i un pēk�ņi paslēpjas aiz mākoņa; de Lodes kunga garastāvokļa maiņas bija vēl straujākas nekā �im, arī zīļoti zvīļotajam dienas spīdeklim.

�Laikam ir nepiecie�amas vēl sāpīgākas rētas, nekā viena no�ēlojama milna var atstāt. Rētas ir nepiecie�amas visiem, kas grib izaugt brīvi. Bez izņēmuma... Un, palūk, Elmū, mani skumdina, ka to zinu. Ļoti, ļoti rai�pilns darbs ir tautai nākotnes labad melno pagātni gādāt.� Glu�i sa�ļucis bija Helmolda bagātais un ērmīgais sievastēvs, blenza uz lielvēderaino dūdu maisu, kas karājās pie sienas, un klusēja tāpat kā �is melnganais pūslis.

Tikai pēc krietna brī�a viņ� apjautājās, kas Tallinā jauns. Nu Helmolds � Elmū stāstīja par Markvarta de Breides nesaprotamo rīcību.

�Es bīstos, vai tik dāņu teik�anai Igauņzemē drīz nebūs skumīgs gals,� sprieda Kūsiku saimnieks. �Ordenis viņus izsvēpēs, vai dāņi pa�i pārdos Harju�Viru ordenim... Tas ir visticamākais. Un vai tik tavs kādreizējais labais draugs Markvarts de Breide, �is vietvaldis, tie�i to arī neplāno. Protams, sava labuma vārdā. No tā es patiesi bīstos. Ja zeme nonāks ordeņa rokās, pirms zviedrs būs dāni sasitis, tad gaidāmas bēdu lietas � kaut arī Harju� Viru pa�reizējie saimnieki pieprasa lielākus meslus nekā pats ordenis, viņos tomēr mājo cits gars. Un nezin vis, vai ordenis ar labu prātu raudzīsies uz igauņu izcelsmes vasaļiem � tādu tak Viru papilnam... Jā, zināms, ja vien viņi nekļūs par vācie�iem...�

Ta�u tad, atkal negaidīti, viņ� atguvās no sava gurdenuma un naskā solī steidza pāri istabai pie otras kartes, kas karājās pie sienas. Tā nu reiz bija viena īsta karte un attēloja Zviedriju, Dāniju un gabalu Norvēģijas.

�Es, protams, spēlētu uz Zviedrijas kārts!� viņ� pasludināja, un azartspēlmaņa maska glu�i vai ar brīk�ķi lauzās ārā no zemnieka maskas. Kumpā deguna nāsīm trīsot, viņ� pareģoja, ka Magnuss Eriksons, �is krietnais vīrs, kur�, daudz netrūka, būtu pieveicis pat krievus, kad bija iekārojis zemes aiz Narvas, drīz būs Skones pussalas saimnieks. De Lodes līkais bronzas krāsas rādītājpirksts ar garo nagu skrāpēja karti tik dikti un kārīgi, ka varētu domāt � zem viņa naga aizķeras pat tālās zemes smilts...

�Tad arī Lundas pilsēta atkal piederēs zviedriem, kas zin, tas var atgadīties jau rīt. Un kas tad notiks?� gribēja zināt nikni �estikulējo�ais, melnīgsnējais mui�niecības pārstāvis pakulu kreklā un pastalās. Tūlīt viņ� arī pareģoja, kas notiks! Tad var beigties pat pa�reizējā Lundas arhibīskapa godības laiks. Svarīgajā tronī it drīz var nosēsties kāds zviedru cilmes vīrs.

�Tu taisi tādu ģīmi, it kā tev būtu vis viens. Ja visviens, tad saki man jele, kāpēc tu satikies ar Zviedrijas slepeno sūtni Matiasu E�i, ko?! Es to zinu labi, jo pats ar viņu savukārt satikos Hāpsalu ... Drīz �aizemē pūtīs citi vēji!�

De Lode irgājās glu�i mefistofeliski. Ta�u viņa gai�reģa priek�nesums kulminējās tikai tagad:

�Vai zini, dārgais radiniek, ko es darītu, lai paķircinātu aizdomīgo Breidi? Protams, tu nezini! Palūk, tev Padisē ir lielas un lepnas dzirnavas, no kurām tu ij mūkiem dod daļu ienākumu. Uzdāvini dzirnavas Padises klosterim! Uzdāvini, kā tās stāv! Lai Markvarts redz, kas tu par vīru! Un nākotnē jaunais arhibīskaps pratīs �o soli novērtēt. Jo vairāk tad, ja tev dzirnavu apcirkņos �is tas paslēpts. Tā, lūk!�

Vēl pirms Helmolds de Cāge paspēja atbildēt � testamentā viņ� dzirnas pēc savas nāves tie�ām novēlējis klosterim �, atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm. Tās atvērās, un uz sliek�ņa stāvēja jauns, neveikls zemnieks.

�Kungs lūdza man ierasties īstajā laikā. Es tad nu atnācu...�

�Elmū, tagad taisies, ka tiec!� izrīkoja Lode. �Tu jau zini, kur tava istaba. Un da�ai labai Ievas meitai arī tas zināms. Man tur nav ko iebilst... Bet es tagad esmu aizņemts! Man sāksies dūku stunda. Vai tu redzējies!�

Viņ� piecēlās, paņēma no sienas brango spēles kuļķeni, pielika pie lūpām un pūta. No ādas instrumenta atskanēja tik varens, glu�i kā no pazemes nācis māviens, ka istaba nolīgojās. Helmolds bez garām runām ņēma kājas pār pleciem.

Kungs pakulu kreklā un pastalās, kur�, vaigus izspīlējis, pūta dobju dūku meldiņu, uz ilgu laiku iespiedās Helmolda de Cāges acu dzīlēs.

Vārdzino�i sutīgā jūlija rītā Padises cistercie�u klostera mūks Andreass devās ceļā. Nevalodas, ko apkārtklīsto�ie dominikāņi pēdējā laikā stāstīja par kādu zemnieku � mazā purva saliņā dzīvojo�u, vēl jaunu vīru, � jau kļuva pārlieku savādas. Zināms, melno mūku nostāstus ne vienmēr varēja ņemt glu�i par pilnu: bie�i vien tās bija ciema krogos saklausītas tuk�as pļāpas, ko viņi stāstīja tālāk, ta�u... nav dūmu bez uguns. Tā nu Andreass, tēva Mateja atbalstīts, nodomāja pats doties �o lietu izdibināt. Jo vairāk tādēļ, ka nostāsti �ķita glu�i neticami, glu�i pārdabiski; ja �ajās runās slēptos kaut jel mazumiņ� patiesības, nāktos domāt, ka spēlē piedalās ari Tā Kunga mū�vecā naidnieka roka.

Andreasa platā mūka svārka vienā kabatā atradās sainītis ar pieticīgu brokastu, otrā skaliņā jās ūdensbla�ķīte � maza gan, ta�u varbūt rāsies kāds avots, kur vajadzības gadījumā pasmelt svaigu ūdeni. Diena rādās karsta, ceļ� nav no īsajiem; labi ij tas, ka cistercie�u mūka ģērbs baltā krāsā; tomēr jāsoļo sparīgi, ja viņ� pret nakti grib nonākt atpakaļ aiz klostera sargājo�ajiem mūriem. Divi vietējo ļau�u novi�i gan piedāvājās Andreasam par pavadoņiem, ta�u viņ� ietiepīgi palika pie ie�anas vienatnē.

Jā, viņ� dosies viens pats, dosies tie�i tā, kā savulaik mūsu Pestītājs gāja savas tuksne�a takas. Viņa ceļi bija u�ņu pilni, badīgi tuksne�u iemītnieki apdraudēja Jēzu, kareivīgi beduīni klīda visapkārt, ta�u viņ� gāja, skatiens un domas vērstas pret debesīm. Tātad Andreasam ir di�ens piemērs.

Protams, neklājas �īsdienas ceļu salīdzināt ar Kristus takām: nav briesmu, nav arī jābīstas nomaldīties, jo, pirms doties ceļā, novi�i Andreasam sniedza izsmeļo�us paskaidrojumus, kur, kad un kurp nogriezties, tomēr pārlieku rūpīgi viņ� tos vis neuzklausīja, jo vai vienai cēla mērķa gaitai maz jābūt pavisam dro�ai? Andreass bija vīrs agrīnā pusmū�ā, kur� sevi kaut jel kādi alka pārbaudīt.

Tā nu viņ� �ajā jūlija mēne�a rītā soļoja. Skatiens mazu-liet naidīgi, mazuliet neapmierināti slīdēja pāri ziedo�ajai dabai � pārāk skaistai, mierpilnai un kaut kā pārlieku vienaldzīgi pa�pārliecinātai dabai. Godīgi sakot � �ie kuplie lauki un brangie lopu bari Andreasam it kā nebija pa prātam... Vai gan mūks būtu gribējis redzēt �īs tautas postu? Saprotams, nē � klostera rocība ta�u bija saistīta ar tautas dzīves līmeni �, bet jau cildenais Latvju Indriķis savos rakstudarbos rai�pilnā prātā bija atzīmējis, ka �ejienes zemnieku ticības remdenums, pat preti�ķība (kas gan pēdējā laikā mazāk sastopama) ir izaugusi no pārāk labas dzīves. Nu, zināms, bija diezgan nabago un pat ubadziņu, tomēr daudzās saimēs tika turēti se�i septiņi vēr�i, trīs �etri zirgi, par citiem, sīkākiem lopiņiem ij nerunājot. Jaunekļa gados Andreass bija dzīvojis Lietuvā; tur tauta nabadzīgāka, ticības stāds toties dzina jo spēcīgas saknes. Izsalcis cilvēks liek rokas krustām citādi nekā vīrs, kuram apak� sakrustotām rokām paprāvs vēderiņ� ... Rocīgs vīrs nosliecas būt apmierināts un garā kūtrs, ij uz mūku citureiz skatās no aug�as, un tas, protams, Andreasam nav panesams; trūkumu ciezdama cilvēka dvēsele turpretī dedzīgi un kārīgi tiecas pieprasīt augstākās gara mantas.

Grūti pateikt, vai tas no lielākas pārticības vai no kā cita, bet da�neda�ādas māņu ticības no Igauņzemes izzūd gau�i negribīgi. Iet jau ļaudis baznīcā, ij pie dievgalda nāk, tomēr no saviem vecajiem maldiem negrib galīgi atsacīties.

Nudien interesanti, kāds dīvainis tur purva salā dzīvo. Vai te darī�ana ar ķecerību un pesteļticību tīrā veidā vai, kazi, ne glu�i. Ir jau Māras zemē arī savdabji ļautiņi, ko dēvē par zintniekiem; citreiz grūti izsvērt, ko par tādiem domāt.

Andreass pa�a acīm redzējis, kā �ie vīri ar savām zālēm � un vai tad katram augam akurāt jābūt sakaros ar pa�u nelabo? � cilvēkus izdziedēju�i no smagām kaitēm. Nu jā � �ie pa�i slimie lielākoties pirms tam pie priesteriem gāju�i palīdzību lūgt, un vajadzīgās lūg�anas viņiem vienmēr arī nolasītas. Tā ka varbūt tie�i no �īm lūg�anām nāca palīdzība, tikai tā uzreiz neiedarbojās... Tomēr Andreass pilnībā nespēja apspiest mazuliet herē-tisko domu, ka no zintnieku �āvētajām augu lapām un sakneņiem ta�u cēlās arī savs labums. Pēc pa�a pieredzējumiem viņ� zināja, ka milteņu lapu tēja pū�ļa vainām palīdz pulka labāk nekā no Svētā Eistāķija ribas rīvētais pulveris vai no Ēģiptes Svētās Marijas padusēm izgrieztās un drēbes lupatiņā ie�ūtās spalviņas. (Kā zināms, Marija bija tā cildenā sieviete, kura par aizve�anu uz Svēto zemi laiviniekiem ne�aubīdamās un pat priecīgu prātu atdeva savu nevainību, jo viņai nebija ne gra�a, ar ko braucienu aizmaksāt.)

Jā... no tiesas nāksies izdibināt, kāds vīrs �is purva vientuļnieks īsti ir. Ja būtu darī�ana tikai ar ārsta palīdzības snieg�anu, tad tas nebūtu nekas. Ta�u par purvi-nieku runā, ka viņ� esot redzēts vairākās vietās vienlaicīgi; viņu saistot pat ar sumpurņiem; tiesa � �ie dīvainie zvēri gan nekad neesot darīju�i ļaunu, tikai un vienīgi labu: sniegputenī nomaldījies ubagmūks ierauga savā ceļā lapsu vai lāci un, ja uzdrīkstas tam soļot nopakaļus, drīz nonāk uz īstā ceļa. Palūk, tādas lietas jau ir aizdomīgas, jo norāda uz spējām, kas glu�i pārdabiskas. Labi darbi gan, ta�u Belcebuls ir viltīgs � lai pārvilinātu cilvēku pie sevis, viņ� var izspēlēt visviens kādus stiķus. Ja purvinieks tie�ām ir uz vienu roku ar ļaunajiem spēkiem � lai iemesli būtu kādi būdami�, viņu nāksies bargi pārliecināt par savu darbu ne�ķīstību, pretējā gadījumā viņu gaida tik�anās ar Svēto Amatu un visbeidzot ij sārts. Bet, ja vīrs kā nākas atzītos grēkos, tad Andreass pats mēģinātu vadīt noklīdu�o avitiņu atpakaļ uz īstā ceļa. Ja tas izdotos, ar Andreasu būtu pat ļoti mierā; un tādā gadījumā no �ī atgrie�anas darba var celties liels labums: tie, kas prot izdzīt ļaunos garus � eksorcēt vai kā nu tas vārds bija? � top par slaveniem vīriem. Te, protams, daudz atkarīgs arī no tēva Mateja. Ja viņ� ņems nopietni �o lietu, viss būs labi, ta�u, ja ne... tad � Andreass mierīgi apsvēra � varbūt ne sliktāk: nu, tādā gadījumā vajadzēs iekārtot tā, lai ordeņvīri pa�i sāktu interesēties par vietējo burvi. Un visādā ziņā sāktu! Viņiem tak ir izdevīgi atkal parādīt, ka Svētā Baznīca ir akla pret uzglūno�ajām briesmām un ka Vācu ordenim jāsteidz tai palīgā... To tik �ie ordeņvīri gaida � viņi gatavi darīt vienalga ko, lai tikai iegūtu savā varā arī Harju�Viru.

Lielākā daļa klostera iemītnieku, vēl vairāk � visa bīskapija, ir acīm redzami naidīga ordenim. Ar prātu tāds ir arī Andreass, ta�u sirdī līdz galam nespēj: bruņinieku dro�o izne�anos un lepno ietērpu viņ� apbrīnojis nereti. Nav bail viņiem ne no pa�a bīskapa, Tallinas Olava, kuram padots Padises klosteris. Bet ko tur daudz baidīsies � viņ� pakļauts Lundas pilsētas arhibīskapam, kuram Dānijas un Zviedrijas kara dēļ svilst zeme zem kājām: pa�laik vēl Lunda ir dāņu varā, bet, kas zin, cik ilgu laiku.

Kā viens mūks, pareizāk sakot, kantors zina �itādas lietas? Nu, viņam ir draugi gan �e, gan citur. Nemaz viņ� nav tik necils puisis... Jā � ordeņvīriem ir vara un spēks. Viņus sargā �privilegium creationis�, viņiem nav jāpakļaujas it nevienam. Un, ja Vācu ordenis gribēs, jebkur� burvis beigu beigās nonāks uz sārta. Andreasam vēl nekad nav bijusi tā laime noskatīties īstā autodafē. Sai cilvēka miesas sadedzinā�anai dvēseles pestī�anas vārdā gan jābūt di�am un svētam, un vērienīgam skatam. Cik pacilājo�i būtu tajā noraudzīties!

Nu, kaut ko tik traku Padises kantors Andreass, samērā jaunais vīrs ar ābolsarkaniem vaigiem, kur� pamazām jau sliecās uz vēderainību, protams, nevienam nevēlēja; tāpat viņ� izjuta nepatiku pret da�i abu sevi�ķi uzpūtīgu ordeņa varasvīru (tādi gan Dānijas īpa�umos nonāca reti), kas pat mūku neturēja par cilvēku. Un tomēr, tomēr � ar ordeņvīriem labi satikt ir izdevīgi, jo viņi māk būt pateicīgi; un kaut kas Andreasa sirdī teica, ka agrāk vai vēlāk vara Livonijā pilnā mērā būs viņu rokās.

Ta�u te Andreass atkal tā kā nokaunējās: �īs domas tomēr nebija labas! īstens kristietis nedrīkst rūpēties par pa�labumu. Turklāt vēl uz citu cie�anu rēķina.

Kļuva aizvien sutīgāks. Karstais gaiss trīsuļoja virs laukiem. Mūka svārka raupjā, sviedros izmirkusī apkakle noberza ādu līdz asinīm.

Andreasam vajadzēja ķerties pie ūdensbla�ķītes. Klos-terakas vēso nektāru malkojot, viņa acs izplatījumā pamanīja vanagu. Lielais putns bija nekustīgs, viņ� it kā karājās pie zilajām debesīm. Andreass vēroja vanagu un vanags dro�i vien viņu � vientuļu ceļagājēju � arī.

Andreasam netikās iztēloties vanaga skarbo, modro, katru sīkumu ievērojo�o skatienu. Zināms, vanagi medī peles un �urkas, zaķēnus un vistas, lielākam laupījumam viņiem spēka nepietiek, un tomēr �is uzglūno�ais plēsoņa likās ļaunu vēsto�s.

Cauri me�am līkumoju�ais ceļ� nonāca līdz purvājam. Arī tam pāri Andreasam vajadzēja doties, un, tie�i pārvarot purvu, viņam bija norādīts būt īpa�i vērīgam. Glu�i akacī Andreass vis nevarot noslīkt � tad būtu galīgi jāsajauc visas iemācītās zīmes�, tomēr �ai vietai bija slikta slava un reizumis par to tika sarunāti visādi �ausmu-stāsti.

Vanags vēl joprojām neatstājās no Andreasa. Ko viņ� gaidīja?

Un tie�i tad, kad Andreass tā prātoja, notika kas neparedzēts: zeme vairs negribēja atdot viņa zābaku. Andreass rāva un rāva, ta�u, to darot, īsti nevarēja atbalstīties uz otras kājas � draudēja tas pats. Visbeidzot purvainā augsne atdeva atpakaļ ij kāju, ij zābaku, bet kāds sirdīgs elles gārdziens tad atskanēja! Nu Andreass sāka virzīties uz priek�u ātrā, tip�ino�ā solī � �āda pārvieto�anās gan vairāk piedien vistai, nevis cienījamam garīdzniekam, ta�u ko tu ķezā padarīsi! Bet kur ir orientieri: vientuļ� siena �ķūnis un kūdras stirpas? Tie nekur nebija manāmi. Un pamats kļuva aizvien trakāks, vairs nepietika ar spraunu tip�inā�anu � nācās soli vēl jo paātrināt, taisni vai pāriet uz teciņiem, turklāt ļoti viegliem. Andreass nebija radis pie �āda pārvieto�anās veida � tak jau bija pasācis mērenā, cienīgā gaitā, rokas aiz muguras vai uz krūtīm sakrustojis, soļot pa klostera celiņiem. Varbūt, pa�am neapzinoties, viņ� tā mēģināja atdarināt abatu Mateju.

Andreasam uz pieres izspiedās sviedri, sirds sāka dauzīties, bailes aizvien pieauga: cik ilgi jaudās tā tecēt? Un vai viņ� maz dodas īstajā virzienā? Beigu beigās nonāks galīgā elles nostūrī?

Cilvēka iedaba ir dīvaina: no vienas puses tevi pārņēmu�as nāves bailes, bet tajā pa�ā laikā neatstāj ari kauna sajūta par savu neveiklo stāvokli. Diez, vai tā akacī pazūd pavisam? Slīksti un kaunies, ka seja kļūst dubļaina... Nu, tik traki jau nebūs. Bet vanags, biedino�i riņķodams, tik lai�as zemāk. Varbūt grasās iecirst knābi slīcēja pakausī...

Gabaliņu nostāk mūks Andreass pamanīja kādu priedes strumpuli � varbūt apak� tā ir dro�āks cinis? Uz priedes pusi viņ� stampāja, dubļu stiga aizmugurē, zem kociņa sēdēt nozvēlās.

Bija gan te pamats drusku stingrāks, ij muguru varēja atbalstīt pret nīkulīgo koku.

Andreass izņēma no kabatas mīļo, brīnummazā formāta Bībeles grāmatiņu un cirta vaļā; tie�i tā, uz labu laimi atverot Svēto grāmatu, viņ� bija nonācis pie ienesīgām patiesībām, zīmīgiem vārdiem, pat priek�rakstiem.

Vai būtu prātīgāk gaidīt palīdzību, censties kaut kādi uz laiku iekārtoties? Tas varētu izrādīties jēdzīgāk nekā pa tuk�o spriņģot visaplīk. Ko par to domā Svētie raksti?

Un Otrā Mozus grāmata arī mācīja, kā iekārtoties...

�Un par virsējo pārsegu taisi teltij segu no iesārtām aunu ādām un �o segu pārsedz ar pārklāju no āp�u ādām. Tev arī jāsagādā mājoklim dēļi no akāciju koka, kas jāsaslien stāvus. Lai katrs dēlis ir desmit olektis gar�.� Kādi jauki padomi!... Kur lai Andreass ņem aunu ādas, un turklāt vēl iesārtas? Un ko nozīmē �īs āp�u ādas un akāciju koks?

Tie�i tajā brīdī, kad Andreass �ultaini pasmaidīja, viņ� sajuta � pat ja viņam būtu akāciju koks un āp�u ādas, �eit viņ� visādā ziņā neceltu neko � ij uz smiltīm būtu gudrāk sliet savu namu. Kas tad bija noticis? Piepe�i svētais vīrs sajuta, ka preteklīgi aukstais purva ūdens viņam glu�i kā ar zobiem iecērt pakaļgalā! Kā ūdens vispār varēja būt tik auksts?! Laikam jau bija darī�ana ar kādu slepeno avotu.

Skaidrs, ka ilgāk �eit sēdēt vairs nebija iespējams. Andreass pietrūkās kājās un nolēma atsākt savu mocekļa linkā�anu. Bet uz kuru pusi?... Un tie�i tad pārsimts soļu attālumā viņ� piepe�i ieraudzīja vīru � jaunu vīru baltā tērpā, kur� aicinot māja ar roku. Paldies Dievam � nu atkal ir cerības izglābties! Ta�u dīvainais vīrs � Andreasam, proti, likās, ka tas smietos (?!) � kāda nepiedienīga izturē�anās! � lika saprast, ka Andreasam jāpamet �auriņā tekā un jālec taisni vai dubļu acī. Vai viņam varēja ticēt? Ja nu kāds purva bubulis vai akacī vilinātājs?

Beigu beigās Andreass tomēr nolēma pavēli izpildīt. Se�pudu vīrs iezvēlās dubļos līdz kaklam; ta�u tūlīt it priecīgs sajuta, ka tur, apak�ā, tomēr tā kā būtu stingrāks pamats. Elsdams pūzdams viņ� devās uz saucēja pusi. Bet kas tad tas: nule redzētā vīra nemaz vairs nebija!... Kur viņ� galu galā palicis? �eit, klajā purvainā, ta�u nebija kur paslēpties. Un tad uzreiz Andreass sajuta, ka viņa kāja tomēr radusi atbalstu: cieminieka ieteikums bijis zelta vērts. Bet kur viņ� pats?

Tomēr Andreasam nebija vaļas ilgi prātot � dubļu stiga aiz muguras, viņ� stampājās uz cietzemes pusi.

Ilgu gul�ņā�anu Andreass sev neatļāva. Saule drīz dienvidū, bet viņu vēl gaida, kas to zin, cik gar� ceļ�. Un drīz vien viņ� elsdams soļoja uz priek�u pa taciņu, kam tak kaut kur jāaizved. Kas bija viņa palīgs? Ļoti ticami, ka pats purvinieks, jānudien... Tad jau viņam izgājis tāpat kā ubagmūkiem?!... Iespējams, tak, zināms, varbūt arī nē. Bet tas gan bija savādi, ka īstā ceļa parādītājs pats nez kur nozuda � ikkatrs saprātīgs cilvēks bez vārda runas būtu pagaidījis nelaimē nokļuvu�u mūku.

Kaunēdamies par savu sadraņķēto, dubļaino, sasek�ķē-ju�o ārieni, mūks Andreass nonāca pie vecas liepu birzs. Un � palūk vien! � redzama tapa arī vientuļa sēta. Itin liela sēta. No tēstiem baļķiem, augsta akas vinda izslē-jusies pagalma vidū.

Mājas tuvumā acīs neiekrita neviena dzīva dvēsele; tad nu Andreass piesardzīgi pavēra nama durvis. Viņam pretī sitās kaltētu zā)u smar�a � tak jau daudzinātie me�a augi, kas da�ureiz var izrādīties teicami Svēto rakstu palīgi (jā, visdrīzāk sacīsim tā). Pēc tam mūku sabaidīja milzumliels, spo�i balts runcis ar vizbuļzilām acīm, kas likās lejā no krāsns un izspruka laukā pa durvīm. An-dreasa roka uzmeta krusta zīmi; ne jau nu viņ� kāds kaķu bijātājs, bet �itāds teļa lieluma neradījums nobiedēja gan.

Andreass atkal atgriezās pagalmā. Vecas liepas galotnē sēdēja zināmais vanags un, galvu pie�ķiebis, vērās viņā. Ak tu pagāns! Bet vanags cēlās spārnos un � dīvaini gan! � tūlīt arī nolaidās; tagad pie klēts, aiz kāda krūmu pudura.

Andreass lēnītēm virzījās uz to pusi. Ta�u aiz krūmu pudura no vanaga nebija ne miņas. Jauns vīrs baltā tērpā bija atlaidies uz plata palaga un patlaban modās no snaudas.

Vīrs uzslējās sēdus, cie�u skatienu uzlūkoja Andreasu un tad rimti bilda:

�Edz, iznāk, ka sapnis mani atkal nav vīlis...�

Baltvaigu vīrs bija zilām acīm un kaut kā sevi�ķi omulīgas dabas. �ķita, ka mūka parādī�anās viņu nepavisam neizbrīna.

�Sapnis? ... Vai tad tu nepalīdzēji man tikt laukā no purva?!�

�Tas nu ir... kā to lai ņem.� Ak, cik saldi jaunais zemnieks no�āvājās. �Vai par purvu te maz var runāt. Da�i akacī�i. Tur noslīkt jau ir īsta māksla ...�

�Kas tās par runām?! Paveries, pēc kā es izskatos!�

�Es nu gan neko neiz�ķiru... Ak jā � uz viena stūra tā kā būtu drusciņ dubļu. Tā nav nekāda nelaime � aka tepatās. Lielā karstumā jau nekaitē kāds nieks auksta ūdens, ko acis apskalināt.�

�Ak, neesot gau�ām dubļains... Mīcījos pa dubļiem līdz kaklam, jau domāju, ka pēdējā stundiņa klāt. Un tu saki, ka purva nemaz neesot... Bet visupirms, protams, liels paldies, ka mani no ķezas izpestīji!�

Andreass uzmeta skatienu savam ģērbam � oho! � tas patiesi nebija diez ko dubļains... Lielie dūņu klun�i bija izkūpēju�i kā pīpes dūmi. Kas tas vēl par acu apmānu?!

�Dumbrāja smar�as cilvēku apdullina. Viņ� var tā saputroties, ka netiek vairs nekādā galā!� Tas tika pateikts glu�i nevainīgi, bet vai vīra acīs tomēr neuzzibēja viltības guntiņas?

�Aizejiet jele pie akas! Lielo toveri labāk nekustiniet: jums tak bruka un senā pū�ļa vaina ar'...� Andreasam atkārās �oklis. Kā sadulbis viņ� devās uz aku. No kurienes �im vīram zināmas viņa miesas kaites?! Kur palika visi dubļi no drēbēm? Un kas tas bija par vanagu, kas viņu novēroja? Beigu beigās, kā vīrs varēja gulēt, ja viņ� nule bija purvā? ...

Andreass pagriezās. Viņu ķēra jauns izbīlis: nāsis iepletis, uz viņu blenza bezdievīgi liels buļļalops... Bet nē! Tas bija no pamatīga akmens iztēsts tēls! Vērīgi ieskatoties, kļuva skaidrs, ka �o akmeni nav bijis daudz jātē� � akmens pats jau bija radīts pēc �āda nezvēra ģīmja un līdzības. Ta�u tos da�us nepiecie�amos kaltiņa sitienus gan bija veicis meistars ar ļoti labu aci. Un vēl tur bija viens brie�a galvaskauss un sarkanas lentītes, iesietas vecās liepas zaros.

Tak tomēr! Pēc pārējiem burvestiem nu vēl �is tēls. Bullis, protams, nav nekāds zelta teļ�, kuru pielūgt liedz Svētie raksti, ta�u visa �ī padarī�ana kopumā jau ir pārmēru aizdomīga! Zināms, nav pieklājīgi savas dzīvības glābēju tincināt, bet... bet drusku vajag gan. Jo kādēļ tad viņ�, Andreass, uz �ejieni vispār nācis?

�Mīļais namatēvi Es tev, protams, esmu parādā lielu pateicību, bet to es gribētu zināt, kas tās par lentītēm un brie�u galvaskausiem, un akmens zelta teļiem pie akas

rēgojas! Vai zini � par tevi runā, ka tu esot burvis?... Tu esot uzvedis uz ceļa melnos mūkus un �odien palīdzēji ij man. Tas ir ļoti dīvaini. Kādi spēki te īsti iesaistīti? Parastam cilvēkam tak tādi pesteļi nav pa kaulam...� Andreass, atgriezies atpakaļ no akas, pajautāja.

�Vai tad mūks patiesu domā, ka Velns ir makten ieinteresēts glābt nomaldīju�os Dieva kalpus?!� jauneklis smīnēdams vaicāja. Un Andreasam netikās, ka viņa skatienā nebija ne miņas no bailēm. �Ak tad tu tici, ka tumsības un ļaunā spēki tev līdzēju�i... Tas nu gan būtu glu�i neticami, ja Nelabais nāktu mūkam palīgā. Varbūt par to kā nebūt varētu runāt tad, ja �is mūks būtu Dievu pavisam aizmirsis un grēcinieka takas tam �ķistu labākas par kristie�a ceļiem... Bet ar jums ta�u tā nav. Vai ne?�

Nu, �ī bija gau�ām zobgalīga, pat vīzdegunīga atbilde. Ta�u izteikta drīzāk smaidot nekā buntavnieciski. �Bet, kas attiecas uz manas akas apkārtni,� purvinieks turpināja, �tad viens akmens tik ļoti izskatījās pēc bullēna, ka man vienkār�i vajadzēja viņam mazuliet palīdzēt. Akmens glu�i vai uzprasījās par bulli... Sarkanās prievītes liepas zaros � kādu sliktumu tur meklēt?�

�Tās ir saistītas ar pagānu ticību, es to zinu pavisam noteikti! Un Visspēcīgā Jehovas acīs �ādām lietām nav �ēlastības!� Andreass savā balsī saklausīja metālisko toni, kas viņam pa�am ļoti patika.

�Es gan neticu, ka Debesu Tēvam un Jēzum būtu kaut kas pret skaistām, sarkanām drēbes strēmelītēm. Es nespēju iedomāties debe�ķīgos ...�, �ķiet, viņ� meklēja pienācīgu vārdu, �tik sīkumainus esam.�

Tā bija augstprātīga atbilde. Ko �itentāds purva vientuļnieks var spriest par Visspēcīgo Jehovu?!

�Nē, nespēju vis!� zemnieks atkārtoja iepriek�teikto.

Ta�u Andreasam nebija plānots ielaisties miglainos strīdos par Dieva neizdibināmo dabu. Lai sholastiķa paliek mācītāku ļau�u ziņā. Nu viņam prātā ienāca vanags, kas, Andreasam peroties pa purvu, bija riņķojis virs galvas.

�Liels vanags visulaik lidoja virs manis. It kā sekoja katram solim. Ko lai es domāju par to?� viņ� aizdomīgi pra�ņāja.

�Ak tad �oreiz bija vanags...� noteica zemnieks, un viņa balsī bija radusies ziņkārība. �Varu dot dro�u goda vārdu, ka esmu te, zem koka, gul�ņājis stundiņas divas vismaz. Tavu spiedīgu dienu... Neesmu gājis nekur. Bet sapnī es tevi redzēju. Un tā kā no augstuma. Glu�i kā baltu kukaini. Jā, nu tik skaidri redzēju, ka �eit tevi tūdaļ arī pazinu.� Andreasam likās, ka dīvainais vīrs no tiesas nemelo.

�Ļoti � ļoti neparasts sapnis...� viņ� �aubīgi novilka. �Bet mani ta�u pasauca un parādīja ceļu. Kas tad tas bija?!�

�Mjā... Ja es mācētu pareizi atbildēt... Es, protams, �o to nojau�u, jo ij agrāk �itādas lietas atgadīju�ās. Ar da�iem noklīdu�iem dominikāņiem. Kā tev jau pa�am zināms.�

�Bet ja nu pēk�ņi tu, vīrs, tomēr esi burvis?! Un tie�i tu mani nomaldināji?� �ī doma ie�āvās prātā tik spēji, ka Andreass nepaguva savu balsi metāliski uzskaņot.

�Tu, mūk, tomēr apstulbi no vaivariņu smar�as. Es skaidri redzēju, kā tu meties linkāt uz riņķi vien... Jo-kaini bija tevī noskatīties, atvaino...� Negribus arī Andreass nu iedomājās notiku�o ... Un tas viņam itin nemās nepatika... Nolāpītais purva bubulis, nolāpītais burvis!

�Taisnību sakot, tu, kazi, ij ātrāk būtu varējis sagaidīt palīdzību. Bet man � jā, zināms, ja tas viss patiesu bija atkarīgs no manis, � it kā nebija patikas...� Nē, bezkaunības vai ļauna prieka viņa skatienā nebija. Bet mazītiņ� labdabīgs pārākums gan.

�Un kāpēc tad tev nebija patikas uzreiz steigt palīgā mūkam � dieva kalpam, kas nepaguris lūdz par tādiem kā tu?� Andreass bargi vaicāja.

�Palūk, tavas domas man nepatika...� smaidot tika bilsts.

�Vai tad tu spēj ielūkoties otra cilvēka galvā? Tam nu es nekādi nevaru noticēt!�

�Bet visu pārējo tomēr spēju, ko?� Atkal smaids, �is draudzīgais, it kā pa plecu uzplīk�ķino�ais smaids. Kā gan viens lauķis � nē, vārds �lauķis� neiederas mūka vārdu krājumā, tā māca Matejs, un Andreass aprāvās � nu, kā viens neizglītots lauku vīrs var tik �ķību muti blenzt augstāk stāvo�ā garīgā cilvēkā?!

Andreass iz�ķīrās klusēt.

�Es nezinu, vai tu man tici vai ne, ta�u to, vai cilvēks nāk ar labām vai ne pārāk labām domām, to es sazīmēju pa lielu gabalu. Un laikam arī miegā. To ir grūti, pat glu�i neiespējami izskaidrot, bet tā tas ir...� �ķita, pur-vinieks arī pats nonācis grūtībās.

�Un kas vainas bija manām domām � es gan pats vairs īsti neatminos, kādas man galvā varēja būt.�

�Vai tu gadījumā nedomāji par dzelzs vīriem un pat sārtiem? Man pusmiegā tā kā vīdēja kas tamlīdzīgs...�

Nu Andreass bija satriekts. Sejā ielija kauna sārtums... Protams, viņ� domāja par ordeņvīriem. Un arī par sārtiem. Vēl ij norāja sevi pēcāk par �ādām domām. Nē, �is vīrs ir burvis!

�Bet, kad tu vēlāk tupēji pie vienas nīkulīgas priedītes un mazā melnā grāmatiņā � laikam jau nelielā Bībelē � palīdzības meklēji, man kļuva tevis �ēl. Tu biji briesmās. Redzi, citādi priede ir diezgan labdabīgs un draudzīgs koks, ta�u, ja viņas saknēm � pirkstiem � visulaik jāmirkst aukstā ūdenī, skaidrs, ka ij viņa top ļauna,� Andreasam skaidroja kā mazam bērnam. �Ja tavas kājas būtu iestrēgu�as starp viņas smalkajām, bet sīkstajām saknēm, tad tu nebūtu izglābies. Priede pati palīdzētu tev tur palikt. Es, protams, nezinu, ta�u man ir tāda nojauta, ka reiz sensenis kas tamlīdzīgs jau noticis. �ī priede ir līdzīga vienam purva augam, kas rij kukaiņus...�

�ermuļi pārskrēja mūka mugurai: viņ� iztēlojās sevi kā ģindeni rimtā dūksnāja klusumā; naktī pār purvu nolai�as biezs, pelēks miglas auts, aka�i gārdz; ausmas stundā pirmā vēja brāzma saklabina viņa izdēdēju�os kauliņus...

Ak tavu brīnumu! Vīrs zina pat to, kā viņ� Bībelē zīmju vārdus meklēja. Vai patiesi �is vanaga ādā būtu viņu novērojis?

Un nu noslēpumainais purvinieks cēlās un vaicāja, vai ciemiņam nebū�ot nekas pret to, ka viņ� atnestu mazu-liet piena un maizes.

Kas gan mūkam Andreasam varēja būt pretī? Brītiņu palicis viens, viņ� varbūt iegūs mazumiņu laika, lai ievestu kārtību savās domās.

Vīrs atvēra klētsdurvis un uz mirkli nozuda Andreasa skatienam. Atgrie�oties viņam rokās bija piena kanniņa, maize un medus trauks. Viņ� atvainojās, ka nevarot piedāvāt neko stiprāku: gāju nelietojot jau kur tie gadi.

Pienu ielēja māla krūzēs. Vīrs prasmīgi nolauza maizei divus krietnus gabalus un ar koka karoti tiem bagātīgi uzlika medu. Andreasam maize tika pasniegta uz glītas tāstiņas.

Vīrs nokoda krietnu gabalu un tad negaidīti pavaicāja:

�Klausies, mūk, kāds ir tavs vārds?�

Oho! Tā vienkār�i arī prasa... Andreass būtu sagaidījis daudz pazemīgāku vaicājumu, kurā būtu atskanējis kaut vai �mūka kungs�. Sis vīrs, lai arī viņa dzīvības glābējs, sliecas ar Andreasu runāt kā ar sev līdzīgu. Nu � savu vārdu tak lai pasaka pa priek�u!

�Un tavs kāds?�

�Tanels,� skanēja mierīga atbilde.

�Jauks vārds ... Bet nez vai tu zini, ka, pieliekot vienu burtu, proti, �i�, turklāt tie�i priek�ā burtam �e�, tavam vārdam ir arī nozīme.�

��Dievs ir mans tiesnesis� � ko tādu tas apmēram nozīmē,� Tanels bez īpa�as lepnības bilda.

�Un kā tev �ādas lietas zināmas?� nu brīnījās Andreass.

�Pirms daudziem gadiem mēs ar tēvu un vecotēvu � tagad viņi abi �o sauli atstāju�i � mūsmājās dziedinājām kādu mūku. Viņ� bija �eit ieklejojis no Francijas, no klostera pilsētas, sauktas Klinī; mūks bija mācīts vīrs, un, tā kā viņam smagas mugurkaula kaites dēļ nācās pie mums uzturēties turpat vai gadu, tad viņ� aiz gara laika mācīja valodas un Svētos rakstus. Es gan toslaikus biju tāds knēvelis vien, bet, raug, arī man kas aizķēries.�

�Ak tad tā,� noteica Andreass, jo ko tur daudz sacīsi.

�Starp citu, Jēzus manam vecamtēvam bija uzdāvājis lielas reģa spējas. Es tās no viņa mazuliet esmu mantojis, un tāpēc jau ar mani da�kārt notiek tādas lietas, kuras es pats īsti nesaprotu. Bet būtībā mēs ar tevi abi esam nedaudz burvji,� viņ� priecīgāk nobeidza; tajā pa�ā laikā liels, zaigojo�s tauriņ� nolaidās uz Tanela medotās tāsti-ņas pamieloties.

�Ko tu ar to gribi sacīt?!� Andreass satrūkās.

�Mēs pielūdzam spēkus, ko acs neredz un auss nedzird; parasts cilvēks ta�u tāds nav. Un jūs, mūki, arī mākat no cilvēka izdzīt ļaunos garus. Noteikti labāk nekā es. Jēzus Kristus darīja aklos redzīgus, ārstēja spitālīgos un varēja atdzīvināt pat mironi. Tāda spēka mums, zināms, nav, tomēr ar da�u mazāku lietu tiekam galā ij mēs...� Tanels raudzījās Andreasa kreisās kājas virzienā un sacīja: �Ja, piemēram, tā odze, kurai gandrīz uz astesgala esi atbalstījis savu kreiso kāju, tev tagad iedzeltu ...�

Kaut kādu �ņāk�anu Andreass patiesi dzirdēja; pārbīlī viņ� sastinga, neuzdrīkstējās vairs pakustināt nedz roku, nedz kāju: �ūska aug�delma resnumā, mēlītei gaisā �audoties, peilēja uz viņa pliko potīti.

�... bet nedzels jau: Jusis man paklausīgs puisis un labs peļu, �urku ķērājs lai. Ta�u, ja viņ� tie�ām iekostu, tad paklausītu man uz vārda, un savu indi pa�am nāktos no tavas kājas izsūkt. Tu gan domā, ka �ūska nevar, ka viņai nav lūpu. Bet var gan � sūc ar to pa�u iek�ienē dobo indes dzeloni.�

�Tu, Tanel, esi viens vanagskrējējs un �ūsku ķēniņ� piedevām...� Andreass pūlējās pasmaidīt, visai skābi gan tas padevās. Bet �ūska ielīkumoja apak� liela jāņogu cera.

�Kāds nu tur �ūsku ķēniņ�, bet ar dabu tik tie�ām esmu labos draugos.�

�Ja tas, ko tu stāsti, ir tiesa, teic, kā cilvēks var tā izskolot ļaunu �ūsku?�

��ūska nav ļauna. Un �ūskai ta�u dvēsele,� Tanels taustīdamies iesāka, bet nu gan Andreass juta, ka reiz ari viņam pienācis īstais brīdis iejaukties ar savu lietpratēja sakāmo:

��ūskai nav dvēseles! Dvēsele ir vienvienīgi cilvēkam!�

�Manuprāt, visa daba ir dvēseles pārpilna,� prātoja Tanels, ta�u Andreass nepadevās:

�Tava domā�ana noved līdz panteismam. Bet tas ir ķecerīgs pasaulskats. Panteismu atzinis Meistars Ekharts un vēl daudz agrāk pirms viņa Skots Erigena, bet pāvests stājies tam pretī! �ūskai nav nedz dvēseles, nedz dvēselei līdzi nāko�ā saprāta, it nemaz!�

�Interesanti,� Tanels pusbalsī sprieda. �Kāpēc tad Jusis tev neiedzēla? Viņ� par �ito Skotu nezin ne nieka, bet, redz, nedzēla vis, lai gan tu viņam astesgalā dīdījies...� Un �ķietami vientiesīgi viņ� taujāja, vai varbūt brālis mūks ir tikpat svēts vīrs kā slavenais Francisks no Asīzes, kuram dūjas slēpu�ās azotē un pat asinskāri tīģeri guldīju�i galvu klēpī un murrāju�i.

�Paskat, ko visu tas purva vientuļnieks zina,� nolāgoja Andreass, un nez kādēļ tas viņam nepatika; bija jau bija tēvs Matejs kaut ko stāstījis par Asīzes Francisku, bet ko tie�i, tas Andreasam kā par spīti nenāca prātā.

�Bet tā mācība, ko tu nosauci par panteismu, man ļoti patīk,� atzinās Tanels. �Manuprāt, daba ir dvēseles pārpilna, patie�ām, un Debesu Tēvs pats ir kā liels koka stumbrs, no kura izaug viss, kas vispār �ai pasaulē rodams.� Tas tika pateikts milzum pa�pārliecināti.

�Viss? Vai ari elki? Vai ari ļaunie gari?� Andreass nezaudēja modrību.

Ar prieku viņ� pamanīja, ka nu beidzot Tanels tomēr nonācis sprukās.

�Jā, ar tiem miroņiem, �audniekiem, mājas kungiem un saltkurpjiem ir gan sare�ģītāk,� Tanelam nācās atzīt. �Bet tie jau vienkār�i gari, kam vēl nav atvēlēta dusas vieta,� viņ� tūlīt nosprieda.

�Tādu miroņu un mājas kungu, un kā viņus tur... nemaz nav! Viņi nav iekļauti pat demonoloģijas sarakstos. To es zinu pavisam noteikti! Un turklāt viņi visi � tas ir dro�s kā kapā � ir pa�a Sātana kalpībā, tā ka tur, pie Dieva koka, viņus nepavisam neklājas piesaistīt. Kas tādā vīzē domā, ir gatavais ķeceris!� Andreass uzvaro�i paziņoja.

�Ak tad nemaz nav? Un turklāt visi vēl ir arī Sātana kalpībā... Ļoti interesanti. Vai tik savādus prātojumus gadījumā nesauc par sho-las-ti-ku?� Ar �o vārdu gan Tanelam bija grūtības.

Nu jau arī Andreass saprata, ka tas, ko viņ� ar lielu sparu bija izgrūdis, skan pastulbi. Viņ� uzlūkoja Tanelu sevi�ķi vērīgi � vai vīrs viņu atkal izsmej?! Nē. Neizsmej. Tanela seja bija glu�i nopietna, pat cieņas pilna. Bet arī tāda kā noraizējusies.

�Saule jau grie�as uz rietumiem,� izvairīgi uzsāka Tanels. (Ak tad tas viņu uztrauc, iek�ēji pukojās Andreass.) �Ja mūka kungs� � beidzot �is vārds tomēr atskanēja! � �pret vakaru grib nonākt atpakaļ Padisē, tad viņam drīz jādodas ceļā. Protams, arī �eit var dabūt naktsmājas...�

Saule patiesu bija dū�īgi pavirzījusies uz priek�u.

Andreass pavēstīja, ka to darīt tomēr negrasās. Viņu gaidot, un, ja viņ� nenāk�ot, klosterī sāk�ot vēl uztraukties.

�Es pats pavadī�u jūs pāri dumbrājam,� Tanels apsolīja. Andreasam �ķita, ka �im savā ziņā vīzdegunīgajam jauneklim kaut kas ir uz sirds. Un tā arī bija:

�Man ir viena ļoti, ļoti liela vēlē�anās... Es gan esmu iesvētīts, bet pēc tam ne reizes neesmu bijis pie dievgalda. Vairākkārt esmu noņēmies, bet... bet it kā ne-и rd rīkstē j os iet. Tak jau man tās ticības lietas vēl stipri neskaidras. Nezin, vai man maz Jaus iet pie dievgalda ... Un �eit da�s mani puspajokam uzskata par burvi; tak par augiem �o un to zinu ...�

Nu beidzot Andreass jutās kā zivs ūdenī.

�Es apsolu, ka tava vēlē�anās nonāks līdz abatam,� viņ� svarīgi teica. �Ie�ana pie dievgalda ir ļoti nozīmīga.�

�Jā. Vai dievgalds nav baltā maģija? Tur ta�u notiek brīnums � vīna pārtap�ana par asinīm; tā stāv rakstīts Bībelē.�

�Katrā ziņā!� apstiprināja Andreass. �Un pārtop arī. Bet tālabad cilvēka sirdij jābūt tīrai. Esmu pilnīgi dro�s, ka tevi sagaida visai gara saruna ar mūsu godājamo abatu Mateju. Tu ta�u vēl pārlieku esi maldu ticības nagos.�

Tanels laikam vēlējās ko iestarpināt, bet Andreass nelaida �o pie teik�anas: viņ� negribēja, lai puika atkal kaut kādā veidā sabojā omu.

�Jā, esi gan! Ta�u es redzu, ka tava labākā daļa tiecas uz patiesības gaismas pusi, un mūsu Svētās Baznīcas visaugstākais uzdevums ir to visādi atbalstīt.

Mūsu tik�anās, mans jaunais draugs, noteikti nebūs pēdējā... Jā, bet nu man patiesi laiks doties ceļā!�

Bartolomejs Honeke � triju ordeņa mestru un vairāku fogtu biktstēvs un hronists no Dieva �ēlastības (pēdēji minēto, starp dzejnieku un vēsturnieku ierindojamo amatu viņ� pat uzskatīja pārāku par priestera misiju) � Paides ordeņa pilī, viņa pa�a izraudzītā kambarī ar augstiem velvju griestiem zvilnēja lepnā inkrustētā gultā uz milzīgas dūnu spilvenu kaudzes.

Bartolomejs mīlēja ērtības: visam viņa apkārtnē bija jābūt pirmklasīgam. Tā viņ� lika �ajā istabā sastiept, skaties, vai pusi no visā pilī atrodamajiem zīda spilveniem.

Ne katrs Paides fogta Reimāra Mummes klausībā eso�s vīrs būtu uzdro�inājies nākt klajā ar �ādu vēlmi, ta�u viņ� � ordeņa varoņu lielo darbu rakstos iemū�inātājs � zināja savu vērtību un nebijās ne no kā.

Reizumis Bartolomejs pat nebija īsti dro�s, kur� kura dē] vispār ir radīts: vai viņ� ordeņa dēļ, lai tā lielos darbus un uzvaras ierakstītu mū�ībā, vai glu�i otrādi � ordenis viņa dēļ � kur citur Bartolomejs Honeke gūtu vielu savu gara dāvanu lietā lik�anai? ...

�ādu jautājuma uzstādījumu, protams, varētu uzskatīt par augstprātīgu � to viņ� pats ļoti labi zināja �, ta�u, ja drīkst vaicāt, vai viņa opusiem nebūtu ļauts izdoties daudz vērienīgākiem, ja to varoņi būtu antīkās Grieķijas vai Senās Romas varoņi? Vai tad viņ� nepaglābtos no savu dotību iz�ķērdē�anas, aprakstot visvisādas nodevas un desmitās tiesas, lauķu dzīves sīkumus un viņu stūrgalvību? Paglābtos gan!

Ordeņa mestrs Eberhards fon Monheims, kura biktstēvam būt viņam bija gods vēl ne tik sen, pats par sevi saprotams, bija impozanta persona un liels karavadonis, kas Rīgas pilsētu aplenca, notrieca uz ceļiem un piespieda padoties; Jelgavas komturs Borhards fon Drei-lēbens, kur� pēc visu paredzējuma uz karstām pēdām tiks paaugstināts par Eberharda amata mantinieku, savukārt rādījis stipru roku un dro�u prātu, karojot ar krievu vaņkām; viņ� uzcēla Vastselīnas pilskalnu un liek pat Pleskavai dzīvot nemitīgās bailēs; un tomēr � tomēr: vai tad nebūtu cēlāk radīt daiļskanīgas un elegantas vārsmas, piemēram, par Maķedonijas Aleksandru un tā varoņdarbiem vai atkal par ģeniālo un velni�ķīgo, maigo un ne�ēlīgo Neronu � dvēselē dzejnieku, kāds ir arī Bartolomejs Honeke...

�ādas domas Bartolomejs, protams, paturēja pie sevis: būt lielam nozīmējot ari māku � visnotaļ sare�ģītu māku � izlikties mazam. Miesiskā ziņā gan tas bija glu�i neiespējami, jo Bartolomejs bija galvas tiesu garāks par abiem ordeņa mestriem.

Jā, Bartolomejs Honeke bija kalsns vīrs kārts taisnumā ar kantainu galvas formu kā vairumam Romas ķeizaru un vīnsarkanu vaigu; viņa rokas turpretī bija maziņas, jutīgas, pat sievi�ķīgas � tā ka apzeltītā un īpa�i uzasinātā zoss spalva viņa smalkajiem mākslinieka pirkstiem piestāvēja taisni vai nepārspējami.

Bartolomejs pieslējās spilvenos sēdus un parāva zvana auklu. Patīkami ātri uz kambara sliek�ņa paklanījās kalps, kur� saņēma pavēli atnest no Paides pils pagraba pudeli laba vīna. Varbūt tas remdēs īdzīgo omu, kas par varītēm bojāja tīkamo pievakari: jā, �is brauciens uz Padisi, kas teju jau klāt, padarīja omu draņķīgu. Bartolomejs gan bija priesteris, ta�u klosteri, īpa�i �eit, drūmi pelēkajā Māras zemē, viņam nepatika. Arī neaptēstie mūki. Bet vienalga nāksies braukt � viņ� ta�u ir ordeņa hronists, un par Padisi ordeņa vadoņiem pēdējā laikā nez kādēļ radusies interese, lielāka par līdz�inējo.

Pudeli veca fran�u vīna, viscaur noklātu zirnekļa tīkliem, Bartolomejs nicīgi sūtīja atpakaļ, tas, protams, varēja būt labs, ta�u lai vietējais jauneklis, kuram tomēr ir saprātīgs skatiens un kuru viņ�, domājams, iecels par savu jauno istabpuisi, iegaumē, ka Honeke, Lībekas vīrs, dod priek�roku ne Gailijas, bet Vāczemes vīniem. Dzimtenes vīniem. Kamīnā zēnam jāpiemet pagales � Paides ordeņa pils dve� aukstumu, lai ārā būtu kāds laiks būdams.

Vēlējis ieliet vīnu sidraba biķeri, Bartolomejs ar acs kaktiņu sekoja jauneklim, kas krāva pagales kamīnā; puisim glīti, slaidi aug�stilbi... Arī pēcpuse nebija tumīga kā lauķim ... Varbūt paņemt �o līdzi uz Padisi. Lai apgūst manieres un redz dzīvi.

Kamīna uguns tīkami uzvirgoja. Viegli aizkustināts, hronists nolēma arī zēnam ieliet lāsi vīna. Tā arī izdarīja. Zēns pietvīka līdz matu saknēm, pa malciņam vīnu izdzēra un pēc tam noklepojās tik bērni�ķīgi un sirdi ielīksmojo�i. Lieta ir izlemta: �im būs tikt uz aug�u. Viņ� ir kautrīgs, gan jau arī paklausīgs.

�Rītu nāc tu pats man palīdzēt apģērbties! Pa�reizējais Heinrihs ir neizturams muļļa.�

�Vai priestera kungs to domā nopietni?� zēna balsī skanēja skaidrs prieks.

�Ko es saku, alla� ir domāts nopietni,� Bartolomejs bargi norādīja, tad pasmaidīja un piebilda, ka priestera kunga vietā viņu drīkst saukt arī par kara zinātnieku vai pat poētu. Priesteru ir daudz, daiļvijīgu vārdu piepratēju krietni mazāk.

�Poetae nascitur non Ht!� viņ� nobeidza.

Ko tas varētu nozīmēt, slaidstilbainajam, zināms, palika nesaprasts. Viņ� paklanījās jo dziļi un vaicāja, vai kara zinātniekam un poētam �odien ir vēl kāda vēlē�anās.

Kara zinātniekam un poētam nebija.

Zēns drīkst iet. Ja būs vajadzīgs, gan tad viņu pasauks.

Tūlīt pēc jaunā Heinriha � visus savus istabpui�us Bartolomejs aizvien sauca par Heinrihiem � aizie�anas Honekes cienīgtēva oma pasliktinājās: jā, �is pretīgais Padises brauciens... Protams, par do�anos uz turieni nerunā glu�i pavēles formā, ta�u ko citu tas varēja nozīmēt. Kā maizi ēd... un tie pārējie vārdi.

Fogts Reimārs Mumme gan pieklājīgi bija piemetinājis, ka, jādomā, hronists Padisē atradīs arī ko inspirējo�u. Tomēr ziņām jābūt visupirms: kas par putniem īsti ir turienes patgalvīgie, arvien vēl Dānijai pakļautie vasaļi � lai gan arī dāņiem viņi vairs sevi�ķi negribot paklausīt, kā uzvedas turienes jaunmui�niecība, kurā nedzirdēti liels skaits igauņu, kā viņi izturas pret ordeni, kādas nodevas zemniekiem, � jā, tas viss interesējot pa�u Rīgas ordeņa mestru. Pieklājīgi vārdi, ij inspirāciju pieminēja, ta�u Bartolomejam viss bija skaidrs: ir vajadzīgs spiegs! Jauns spiegs, jauns Egberts.

Padrūmie notikumi ar kādreizējo Egbertu norisinājās jau pirms saviem trīsdesmit �etrdesmit gadiem, ta�u ir lietas, ko mūki nedz aizmirst, nedz piedod. Bez sevi�ķām pūlēm var iztēloties, kā Padises abats � vai viņa baznīcas vārds nebija Matejs? � hronistu uzņems. Mjā.

Kamīnā blenzdams, Bartolomejs atminējās, kas viņam īsti zināms par senajām lietām... So to jau zināja arī, jo kas tad vēl, ja ne viņ�, spēja pareizajā gaismā nolasīt ziņas no nedzīvajiem papīriem.

Padises klostera priek�gājējs bija Daugavgrīvas klosteris Latvijā. Ordenis ar �iem naidīgajiem brāļiem bija galīgā ķezā. Turienes cistercie�u klosteris atradies tie�i Daugavas upes grīvā � kā korķis priek�ā pudelei, īsta pilsētas slēdzene. Un ordenim naidīgā Rīgas pilsētas rāte negribēja to pārdot ne par kādu naudu. Ordenim, siekalas rijot, nācās noskatīties, kā Rīgas tirgotāji veica lielus darījumus. Jā, kā lapsa vecā Ezopa fabulā blen� uz vīnogām... Tā nu tas bija, jo Rīgas laicīgie kungi uzcēla pāri upei tie�i tādus tiltus, apak� kuriem ordeņa lielie tirdzniecības kuģi nevarēja pabraukt...

Cik ilgi lai debesis pieļauj �ādu pārestību?! Līdz bezgalībai nepieļāva arī � visbeidzot nauda nolika visu savā vietā. Tā Kunga 1305. gadā ordenim izdevās nopirkt klostera zemes. Arī medaini vārdi tika teikti: sak, mums ir sāpīgi noraudzīties, cik liesā, smil�ainā zemē nabaga mūkiem jāveic savs laukkopības darbs. Sūros vaiga sviedros un ar cik maziem augļiem. Bet Igauņzemē, Padisē, ta�u ir daudz labākas zemes. Lai jel pārvācas uz turieni!

Tas jau nu nepatika Vatikānam, tomēr visu iespējams nokārtot.

Līdz�inējā klostera vietā nu tika radīta sava komturija. Nenovīdīgi ļautiņi gan brīdināja, ka tagad ordenis jebkurā laikā var aiz�ņaut pilsētai rīkli. Bet vai gan tāda ir godīga kristie�a vēlē�anās? Protams, nē. Baznīcas labklājība ta�u ir arī viņu, no johannītiem cēlu�os ordeņbrāļu, pirmā rūpē un sirdslieta. Un tik tie�ām � Padisē ari ieguva labākas ra�as.

Cistercie�u dzīve Padisē nudien zēla, ta�u visai drīz parādījās arī pārcel�anās indīgākie augļi: sākās brāļo�anās ar dāņiem un Tallinu � īsteno labdari, caur kura rūpestiem nu varēja apdzīvot labākas zemes, steig�us aizmirsa.

Tas nebija pacie�ams. Bija precīzi jāzina, pie kā galu galā novedīs rebes ar Dānijas karali Ēriku VI Menvedu, kur� prastiem zemniekiem dāvāja un pārdeva mui�niecības titulus. Sīs vasaļu tiesības, saprotams, tika dāļātas tālabad, lai vienkār�o tautu pārmānītu savā pusē, noskaņotu pret vāciem. Padisē kļuva par vē�a audzēju ordeņa citādi spēcīgajā un veselīgajā organismā.

Kas gan varēja būt dabiskāks un nepiecie�amāks nekā sūtīt uz Padisi kādu uzticamu cilvēku, no kura �o un to precīzāk uzzināt? �ādu cilvēku atrada: toreizējais Jervamā fogts Voldenburgs sameklēja uzticīgu, drosmīgu un viscaur godīgu vīru � ordeņkalpu Egbertu, kur� bija ar mieru cēlā mērķa vārdā uz laiku vilkt mugurā mūka tērpu. Viņ� devās ar tīru sirdi un labiem nodomiem.

Ta�u kas jāpieredz Egbertam Padisē? Abats atsakās viņu uzņemt! Spīva neuzticē�anās, ieskatī�ana par spiegu aizvaino godīgo ordeņbrāli. Viņ� savā sirdī dod solījumu: �ī apvaino�ana ok�ķerē�anā nepaliks bez soda!

Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Paiet kāds laiks, un Egberts sastopas ar savu aizvainotāju mazajā Sahas ciematiņā pie Tallinas. Ar uzticamu draugu palīdzību slīpēto abatu sasien, un prasmīgais Egberts izrauj viņam mēli no mutes... Nu, �ī izrīcība gan bija pārspīlēta, bet aizvainoto Egbertu tak arī var saprast. (Interesanti, vai viņ� tam izmantoja īpa�as, viltīgi izdomātas stangas, ko Bar-tolomejs bija redzējis, kad jaunības gados vēl strādāja par rakstvedi inkvizīcijas tiesā? Diez vai.)

Hronists atkal iedzer malku maigā, vieglā vīna, ļauj tam nokņudināt mēles maliņas � jā, bez mēles ta�u pat vīnu nevar baudīt...

Vēlāk abatam laikam nocirta ari kreiso roku, pēc tam nabaga vīrs � jā, neraugoties uz visu, pret viņu rodas pat tāda kā līdzjūtība � no zaudētā asins daudzuma izlaida garu. Tomēr �ausmīgs notikums, skarbi laiki un tikumi! Vai tā vajadzēja? Nu Bartolomejam jādodas uz klosteri, kura pa�reizējais abats, �ķiet, ir toreizējā tie�ais amata mantinieks. Nav patīkams brauciens ...

Protams, samērot savas personiskās netīksmes ar �ādām lietām varbūt ir pat ciniski, un tomēr, tomēr ...

Bet Egberta gadījums ar to vēl nebeidzas. Viņ�, vīrs, nu novelk mūka tērpu un atgrie�as savā biju�ajā amatā kādā ordeņa pilī. Zināms, arī viņam tagad nepiecie�ams atspirg�anas laiks, lai rastu dvēseles mieru. Ta�u drīz vien pie durvīm klauvē sūtņi no Kerknas klostera un pieprasa slepkavnieka izdo�anu. Viņiem pieklājīgi, ta�u stingri tiek atbildēts �nē�. Cilvēks, kas nācis ordeņa pilī meklēt patvērumu un dvēseles mieru, to arī gūs. Viņ� to ir nopelnījis: �deborat pacem habere�.

Ja Egberts būtu izdots, varbūt beigtos arī ienaids, ta�u tā nenotika. Lai gan... Bartolomejam jāatzīst � tā tomēr bija kļūda. Cistercie�u brūcē tika iekaisīta sāls.

Pudele ir tuk�a.

Vai vēlēt atnest jaunu?

Nē, �odienai laikam pietiks.

Bartolomejs Honeke krīt ceļos un skaita savu vakara lūg�anu.

Tad viņ� liekas gultā, kas augsta kā altāris.

Uz brīdi kara zinātnieka, ordeņa priestera un, visupirms, zināms, dzejnieka sejā parādās viegls, mīklains, diskrēts smaids: viņam ataust prātā, ka rīt viņu apģērbt vairs nenāks tas pūtainais līdz�inējais Heinrihs, bet �is otrais, kna�ais, slaidstilbainais, jaunais un sarksto�ais istab-puisis. Arī, protams, Heinrihs. Nevar atcerēties, jau kurais...

IV

VIENA BIK�U KŅOPE

ŅEMAS TIRDĪT TĒVU MATEJU

Kad Matejs, beidzis locīt ceļus Krustāsistā tēla priek�ā, uzslējās un stīvām, notirpu�ām kājām spēra pirmo soli, viņ� paklupa un gandrīz nokrita. Ilgi �ēlastības lūgdamies, viņ� patiesi bija sev nodarījis pāri. Vīram viņa gados gan nenāktos tik gari lūgties. Grubuļainajām kaļķakmens plātnēm izliktā grīda ij tagad, lielā vasarā, izstrāvoja aukstu dvesmu.

Ar delnas virspusi viņ� pārvilka priestera tērpam ceļgalu vietās; plauk�ķēdami uz grīdas nokrita zvirgzdi. It kā starp citu un pusnegribīgi Mateja sandales purns grūda tos atpakaļ uz lūgsnu vietas pusi. Patiesību sakot, �ie akmens krikumi vienmēr nebija atradu�ies baznīcā: Matejs pats tos bija uzlasījis parka celiņos un novietojis �eit. To darot, viņ� jutās mazliet neērti � �ādas lietas nesaderas ar viņa vecumu un amatu: miesas vārdzinā�anas kvēle, dedzīgs lūg�anu �aklums, lai tas drīzāk paliek novi�iem. Bet akmeņi viņam tomēr bija vajadzīgi: lai ieurbjas ceļgalos, lai atstāj tur mazus, baltus nospiedumus ar zilganām maliņām. Tas ir labi. Tas uztur garu modru. Tas ir kā sava veida sods, jo da�kārt Matejam �ķita, ka ikviena lūg�ana � lai cik dīvaini tas liktos � tomēr ir arī Visspēcīgā Jehovas apgrūtinā�ana un uzmanības pievēr�ana sev. Lai nu ar �o apstrīdamo domu būtu kā būdams, bet ir skaidrs, ka lūdzo�ajai dvēselei jābūt spirgtai un ka pusmiegainai tie�ās saiknes meklē�anai nevar būt nekādu panākumu.

Akmeņi klaudzēdami krīt. To ir daudz. Matejs apsē�as uz maza soliņa pie loga.

Cauri rubīnstiklam izlauzies saulesstars trīsuļo uz Padises klostera abata vaska bālajiem pirkstiem. �is lāsums ir kā savveidīga debesu �ēlastības zīme, pa�a Jēzus asins-lāse. Kad Matejs pagrie�as, saules plankums slīd viņam pa krūtīm uz aug�u, paskrubina acs kaktiņu.

Dieva kalps Matejs ir vīrs tuvu septiņdesmitiem. No viņa liesās sejas lau�as gaļīgs, līks deguns. Mateja galva savukārt ir iegarena, ar augstu pieri � tipiska garīdznieka galva; ja zemnieki un mūki kapsētā ir apglabāti blakām, tad jau pēc galvaskausa formas varot pateikt, kur� ir kur� � lūg�anas un svētu domu domā�ana laika gaitā mainot galvaskausa formu. Neticami, bet tiesa.

Acis zem smagiem plakstiņiem ir īgnas. Tās ir rudenīga ezera svina pelēkajā krāsā. Laiku pa laikam uzzibsnī to dzīļu slepenā avota biedējo�ais aukstums. Da�reiz iemaldās arī siltāki toņi, ta�u tas negadās bie�i. Abas abata acis skatās pasaulē prasīgi; tur nav apmierinātības ne ar pasauli, ne ar sevi pa�u. Nīgras iedabas vīrs ir cistercie�u priesteris Matejs. Ja viņ� dodas cauri ciemam, pieklust bērnu spēļu kņada un tie bēg no viņa ceļa, no krūmiem uzglūn vīram ar garo, līko spieķi. Arī Matejam neatliek nekas cits kā nopietni un pikti soļot garām, lai gan ne reizi vien viņ� gribējis noglāstīt kādu gai�u, sprogainu galviņu: pats Pestītājs ta�u vēlējies, lai bērniņus lai� pie viņa.

Sē�ot uz soliņa un atpūtinot pulsējo�os ceļgalus, Mateja skatiens tomēr bija maigāks nekā parasti. Viņ� domāja, ka �o gaismas staru labi varētu izmantot kādā sprediķī. Tajā ir mājiens uz Trīsvienību: saule ta�u ir kā Visspēcīgais Jehova. Gaismas stars, kas no debesu augstības mums nes viņa vēsti, �ajā gadījumā salīdzināms ar Jēzu Kristu. Trīso�ais gaismas lāsums tepat � tik netverams, bet tomēr pavisam reāls � tad attēlotu Svēto Garu. To pa�u Svēto Garu, kuru zemnieki it nekādi negrib saprast. Kas tas vēl par tre�o garu, viņi aizdomīgi jautā. Cik daudz tad to dievu pavisam sanāk? Jā, Trīsvienības jēdziens parastam cilvēkam nemaz nav tik vienkār�i izskaidrojams. Matejs zina, ka viņu smadzenēs tomēr satilpst daudz kas � tur pietiek vietas uzreiz glu�i lielai sabiedrībai: ūdensmeitām, lietuvēniem, miroņiem, veļiem, pūķiem un saltkurpjiem. Kur nu vēl visi iespējamie sumpurņi, me�a, avota, akas un pļavas gari. Zemnieki zina apvārdo�anas vārdus, māk paskatīties uz kaimiņa lopu ar �ļaunu aci� tā, ka tas paliek nevarīgāks, utu pilns, visbeidzot pavisam izlai� garu. Protams, viņu apziņā ir noteikta vieta arī Nelabajam jeb Jupim, jeb Sātanam, jeb Belcebulam. Visviens, kādu vārdu �is ragainis arī valkātu, tam tic nesatricināmi. Nūjā � vieta ir arī Debesu tēvam, ta�u viņiem tas drīzāk ir jauks ve�uks, nevis bargs un taisnīgs debesu spēku valdnieks. Jēzus Kristus jeb sievie�u mutēs �Jēzuliņ�� tiek atzīts, tomēr attieksmē pret viņu ir kas līdzjūtību atgādino�s: nabaga Jērs, ka viņ� ar' nepratās nokāpt no krusta, lai gan viņam pa�a Dieva lielā vara rokās. Tā gan ...

Doma par Nelabo un viņa nejaucībām no jauna liek atcerēties Andreasa nule pieredzēto, tas Matejam �odien ne par ko nedod mieru. Un �ajā pārpratumā vai nepatik�anās, vai kā īsti to visu lai nosauc, arī Matejam ir sava vaina. Ir! Jo Andreasu ceļā ta�u nosūtīja viņ�.

Matejs saīga. Rubīnsarkanais gaismas lāsums nez kur nozuda. Svētbijības sajūta trūka kā zirnekļa tīkls un saritēja kopā negantā melnā punktiņā.

Protams, Matejam bija arī attaisnojums: jau pārāk daudz nācies klausīties melno mūku � tā viņus dēvē tautā � dominikāņu runās � visai aizdomīgos murgojumos. Visi �ie nostāsti beigu beigās ir par vienu un to pa�u purva vientuļnieku: viņ�, lūk, savu garu varot izsūtīt ārā no ķermeņa paklejot. Par �ādām spējām gan runāts arī svēto dzīvesstāstos un apokrifu grāmatās; ne reizi vien eņģeļi un ķerubi, pūzdami sidraba bazūnēs, steigu�ies palīdzēt nelaimē nokļuvu�ajiem dievbijīgajiem vīriem un sievām. Tomēr gandrīz vienmēr iejaucas debesu, nevis laicīgie spēki, un izglābtas tiek tikai vislēnprātīgākās un viscienījamākās dvēseles. Bet �ie palīdzību guvu�ie ubag-mūki ta�u pa lielākai daļai ir mutesbajāri, plenderi un blē�i, kas ar savām viltus relikvijām apmuļķo lētticīgos zemniekus, tādējādi sarau� lielu naudu un Svētajai Baznīcai kaunu vien dara.

Matejs uzskatīja par savu pienākumu ielūkoties acīs patiesībai. Tālabad viņ� sūtīja Andreasu ceļā. Bet nu viss ir vēl neizprotamāks nekā pirms tam: Andreass apgalvo, ka purva vientuļnieks � vārdā laikam Daniels, nē, tomēr Tanels � arī viņu esot izglābis no dumbrāja aka�iem, turklāt nez kāda vanaga paskatā, kas vēlāk pārvērties par cilvēku... Vai varbūt viņa dvēsele pa to laiku atradās vanagā? Tātad vanagskrējējs vai... Un nepavisam neliekas, ka Andreass purva Tanelam dziedātu slavinājumus� tad jau drīzāk �is Tanels, savā īpatā veidā tomēr dievbijīgs vīrs, viņam it nemaz nav pa prātam. Pamēģini te tikt gudrs!

�Rauj viņu jods!� gānītos tēvs Matejs, ja tas garīdzniekam piedienētu. Viņ� turpretī bā� roku kabatā, no ādas maisiņa ar sakroķētu malu paņem vienu lakricas konfekti un iebā� mutē. �o kārumu, kura sūkā�ana (nekāds grauzējs no tēva Mateja vairs neiznāk) iedarbojas nomierino�i, viņam gatavo mūks Emanuēls. Darbu viņ� veic godam: pievieno konfektēm tīkamās riekstu drup-stalas un rozīnes.

Melnie lakricas struņķī�i tad nu ir vienīgā pasaulīgā vājība un pretimnāk�ana grēcīgajai miesai, ko Matejs sev atļauj. Bet da�kārt neatļauj ne to! Tad, kad viņ� vēlas sevi sodīt.

Tomēr abata domas, neskatoties uz saldo strumpuli, aizklīst atpakaļ pie iepriek�ējā temata.

Vanagskrējējs! Tā jau drīz ij vilka�i sāks mūkus glābt... Gan jau �eit tomēr slēpjas Belcebula pekstiņi. Kā �im naidniekam gan padodas laist miglu acīs!. Apokrifos var lasīt, ka viens no viņa drai�ķīgajiem pakalpiem � vārdā Simeons � vēlējis sev nocirst galvu, tad aizsūtījis to balbierim, kas tai noskrāpējis zodu jo tīru. Pēcāk uzaudzējis galvas pogu vietā un turpinājis dzīt savus trakos blēņu darbus. Laikam pat debesīs uzlidojis...

Ka tas Andreass drīzāk būtu purvā palicis, Matejs pieķer sevi domājam, tad nebūtu visu �o ticību sārņojo�o �aubu! Tomēr, protams, tūlīt viņ� sevi norāj par �ādu domu. Ij krustu pārmet. Andreass nav Matejam pa prātam, tie�ām nav, viņ� ir gatavais farizejs un laikam pinas ar ordeņvīriem, bet, pat to vērā ņemot, Matejs ta�u nedrīkst tik ļauni domāt.

Un ko viņ�, Matejs, pats būtu darījis Andreasa vietā? Viņ� jau nu visupirms būtu izpētījis, no kādas slakas ir �is glābējs. Un nekādiem mo�ķiem nebūtu ļāvis sevi glābt. Labāk jau nāve noslīkstot un mū�īgā dzīvo�ana nekā Nelabā palīdzīgā roka. Par tik lepnu, pa�upurējo�u izvēli Matejs iegūtu mocekļa kroni. Ta�u vai tie�ām viņ� būtu bijis tik stiprs savā ticībā?... Mateja roka atkal ieklejo kabatā un no turienes mutē. Fui! Kas, velns, tā par konfekti? Tai nav lakricas gar�as ne drusciņas, nerunājot par rozīnēm vai riekstiem. Padises klostera godājamais abats, to skrubinot, būtu varējis pazaudēt savus pēdējos zobu puļķēnus.

Tēvs Matejs iebā� mutē divus pirkstus un izņem pretīgo viltus kārumu. Paskat vien, ko Emanuēls, kur� nupat vēl tika pieminēts ar labu vārdu, savā milzu nolaidībā � vai varbūt pat ar nodomu? � ir iegrūdis starp viņa kārumiem: iegarena kaula druska! �is vīrs tiks norāts. Visbargākajā kārtā norāts.

Matejs ceļ atrasto ļaundari pie kreisās acs � tā rāda labāk � un vērīgi pēta kaula strupuli. Liekas tā kā redzēts. Oho! Tā jau Mateja pa�a bik�u kņope!

Tie�i �ī kaula gabaliņa pazu�anas dēļ viņam �odien vienā laidā nācies saraustīt bikses. Mjā... Emanuēls ir no vainas brīvs. Tak jau Matejs pats savā izklaidībā bik�u kņopi ietūcījis kārumu zutnī.

Mateja �īrīta tirdītāju vajadzēs likt pie�ūt!

Viss, kas jebkādā veidā, kaut vai pastarpināti, saistīts ar ķermeņa apak�daļu, Mateju ērcina. Un, kad tiek taisīta vanna, viņ� tur pieber īpa�u, mūkiem gatavotu pelēku pulveri. Tas padara ūdeni necaurredzamu, un ticības vīru tirdī�anai viņu miesā iebakstītais Nelabā metamais tādā vīzē neduras acīs. Neķītras domas gan tēvu Mateju neapgrūtina jau sen, tomēr pulverīti pret grēcīgām iekārēm viņ� vēl aizvien lieto. Arī zināmo nūjiņu, ar kuru vannā dro�i aizskart atsevi�ķas ķermeņa daļas.

Ari mūkam Andreasam viņ� ieteicis �ādus atturības palīglīdzekļus, ta�u, vai �is vīrs rīkojas atbilsto�i Mateja mācībai, tas ļoti un ļoti ap�aubāms. Uzlūkojot Andreasa mājkalponi, Matejs daudzkārt ba�īgi no�ūpojis galvu: ra�enā, tvīksmīgā un līksmā atraitne ņemas trallināt kā ļaudava, kura vēl ij zem mices nav tikusi.

Lai nu ar Andreasu un Lēnu būtu kā būdams (kaut abats tā nedrīkstētu domāt), pa�laik prātu nomoka daudz sare�ģītāki jautājumi; mūka izglāb�ana ir Dievam tīkams darbs, tas ir skaidrs, tomēr kādā veidā tas tika paveikts? �āda palīdzība un tās izsvēr�ana piederas dogmatikas, sholastikas un ētikas jomām � visaugstākajām jomām, kur varbūt tikai da�s Akvīnas Tomam līdzīgs vīrs jūtas brīvi. (Tiek stāstīts joks � joki Matejam īpa�i nepatīk, bet �im nav ne vainas�, ka pēc nāves Toms saticies ar pa�u Kristu un uzdrīkstējies pajautāt, kā Gans skatās uz viņa galvenajiem darbiem. Saņemta atbilde, ka ar dog-matiku viss kārtībā, ar sholastiķu var kaut kā iztikt, bet ētikas lietās Visuvarenajam � kā stāsta, �ajā vietā Jēzus esot mīklaini pasmaidījis � gan esot glu�i citāda pārliecība.)

Tie�i ar ētiku ir vislielākā neskaidrība. Andreass nāca klajā ar domu, kas visnotaļ kristīga, tomēr Matejam nez kādēļ nav pieņemama. Proti, Andreass domā, ka �o gadījumu vajadzētu paziņot inkvizīcijai. Bet tas var nozīmēt moku solu un smagas nopratinā�anas. Protams, tādējādi patiesība beidzot tiks izdibināta: Matejs ticēja un godāja Svētā Amata pētniekus un viņu smago darbu, pat ļoti. Bet par kausētu svinu un kvēlojo�i sarkanām knaiblēm viņ� tomēr negribēja ne dzirdēt. Kas tas Andreass par cilvēku? Viņu izglābj no purva rāvas, bet viņ� gatavs glābēju atdot vārdzinātāju rokās. Jā, visai �ai lietai patiesi, patiesi nepiecie�ama rūpīga pakaļmeklē�ana � tāds pretīgs gadījums. Bet kādē] tas Matejam nepatīk? KādēJ? Vai tad viņ� ap�auba Svēto Baznīcu?

Un nu vēl galvā ienāca tā visneprātīgākā, visabsurdākā lieta: purva Tanels grib saņemt eiharistijas sakramentu ... Viņ� vispār ir viens no pirmajiem zemniekiem, kas pats nācis klajā ar �ādu vēlmi. Retumrets gadījums! Vietējie jau no dievgalda glu�i neatsakās, ja viņus aicina, ta�u pa�i gan nelau�as. Ko tad ar �o Tanelu īsti iesākt? Nodot inkvizīcijas rokās vai piedāvāt mūsu Pestītāja miesu un asinis?

Matejs bija tādās sprukās, ka nelaimīgā bik�u kņope atkal gandrīz nokļuva mutē... Abats nospļāvās un lādēja gan purvinieku, gan Andreasu, kur� muļķa prātā purvā nomaldās. Lādēja visu �o neparasto, riebīgo dienu, kad meditāciju par svētajām patiesībām i ne iedomāt nespēja. Vai varbūt viņ� to darīja tie�i tagad un tie�i tādā veidā?

Sakniebtām lūpām Matejs devās pagalmā, staigāja pa parka celiņiem. Ta�u viņa solis nebija ierasti rimtais. Viņ� sliecās steigties, elsa un pūta � iespējams, tie�i tāpat kā Andreass savā nelaimīgajā gājienā.

Tad Matejs ieraudzīja lielu, greznu karieti, kas apstājās klostera vārtos. Tāda impozanta luksusa braucamā nebija pat Tallinas bīskapam Olavam. Laternas lai apzeltītas. Kas gan varēja ierasties? Kā nopietns, norūpējies namatēvs abats devās uz vārtu pusi.

Padises klostera abata svinpelēko acu aukstais skatiens neuzticīgi mēroja no greznās karietes izkāpu�o � glu�i kā sargājo�s klintsbluķis tēvs Matejs stāvēja uz savu īpa�umu robe�as. Bartolomejs Honeke, viņ� bija atbraucējs � dzīvē pieredzējis, vairākos galmos skolojies, elegants kungs�, turpretī centās pasmaidīt. Nepiespiests, brīvs, neatkarīgs un labvēlīgs smaids viņam bija tik ierasts; tikai nedaudz augstprātīgs, bet ne aizvainojo�s, daudzkārt izmēģināts smaids. Tomēr �odien tas negribēja vis uz to labāko izdoties; mutes kaktiņi dzīrās raustīties, ordeņkalps Egberts nāca prātā un traucēja.

Viņi bija divi priesteri � viens Lundas, otrs Rīgas arhibīskapa padotais, un ne viens, ne otrs nevēlējās spert pirmo tuvinā�anās soli.

Kaut kur māva govs, kaut kur �īkstēja akas vinda; klusums jau kjuva neomulīgs. Tad iesāka Honeke:

�Lai man ļauts priek�ā stādīties. Esmu ordeņa priesteris Bartolomejs Honeke. Arīdzan hronists. Vai drīkstu cerēt uz uzņem�anu...�

Ta�u viņam nejāva teikumu pabeigt.

�Jūs pazīstu gan. Reiz mūs liktenis saveda kopā Tallinas Domkapitulā,� bilda Matejs. �Mani uz turieni bija izsauku�i nomaksu lietā.�

�Protams, protams. Man �ī diena ļoti labi prātā,� meloja hronists.

�Vai patiesi?� Mateja smīns rādīja, ka tam viņ� netic vis.

Tā nebija pieklājīga, vismaz ne augstāko aprindu reakcija � vīrs gatavais lauķis, nodomāja Bartolomejs, ta�u ko labāku �ajā nostūrī varēja sagaidīt. īgnais Dieva kalps pa�austās drēbēs ne tik vien nezina, bet, domājams, nemaz negrib ievērot smalkākus uzve�anās priek�rakstus. Interesanti, cik ilgi mēs �itentā, viens uz otru bolīdamies, vēl stāvēsim?

�Esmu sev vārdu devis, ka neviena Vācu ordeņa kariete pa �iem vārtiem neiebrauks,� darīja zināmu abats. �Ta�u, tā kā jūs neesat kara, bet gan spalvas kalps, es domāju, ka pieļau�u izņēmumu.�

Matejs labu laiku ieskāja ausi un vilcinādamies turpināja: �Ja jūs �eit vēlaties dabūt īslaicīgu pajumti, tad arī dabūsiet. Skaidrs, ka ari savā maizē mēs ar jums dalīsimies. Protams, gadījumā, ja vienkār�o mūku vienkār�ie ēdieni smalkā kunga gremo�anai ir pieņemami... Nu, nāc tad tālāk!� Sī atļauja tātad izskanēja uz �tu�.

�Vismaz netrieca atpakaļ,� nodomāja Bartolomejs. �Bet neko daudz jau vis netrūka ...�

Sevi�ķi impozantu iespaidu Padises klosteris ceļiniekam, saprotams, neatstāja, tomēr nīkulīgu arī ne � tak jau dibināts ne tik sen, gadsimta sākumā; akurāt laiskoju�ies te nebija. Acīmredzot �etriem spārniem plānotā ēka vēl nebija glu�i gatava, aizsarggrāvis tāpat nepabeigts, ij apaļie nocietinājumu mūri pusratā, ta�u klētis, kūtis, kā arī palīgēkas � un tur jau tas labums ceļas � negaidītā skaitā. Un laikam neviena no tām nestāvēja tuk�a.

Mūku ēdamzāle jeb refektorijs, uz kurieni viņi devās, bija askētiski kaila, ta�u pla�a un ļoti tīra. Matejs priesteri, hronistu un gan jau arī poētu (��ī hronika ta�u jums vārsmās, vai ne?�) laipni lūdza piesēst. Titulu uzskaitī�ana, protams, bija viegli sarkastiska, tomēr Bartolomejs izlikās, it kā ironiju nemanītu. Un, beigu beigās, tā ta�u bija balta patiesība, ka viņ� nodevās visiem �iem amatiem. Manāmi vairāk grūtību hronistam sagādāja sarunu tēmas atra�ana � varētu jau sacīt, ka viņ� inspektē, bet to nedrīkst, jo �īs te nav ordeņa zemes. Arī neviens nozīmīgāks atgadījums, ko hronistam nepiecie�ams minēt savā darbā, te nav noticis un diez vai gaidāms. �Ierados pētīt jūsu nodevu un desmitās tiesas sistēmu. ..� Nu jā, bet arī tas vairāk vilktu uz spiego�anu � �tas, ar ko mēs �eit nodarbojamies, ir mūsu pa�u darī�ana!� � tāda var būt atbilde.

Nevar tak uzreiz ķerties vērsim pie ragiem (jo vairāk tādēļ, ka viņ� nezina pateikt pat to, kur īsti �ie �ragi� atrodas), tomēr Bartolomejs jau nu no likstas izkulsies; iepriek� te runāja par mūku vienkār�o barību, to pretnostatot kungu smalkajām ēdmaņām, � palūk, ar to arī sāksim!

�Abata cienīgtēvam labpatikās ieminēties par mūku barību un kungu gardumiem...� viņ� iesāka. �Pa�laik, tagadējā amatā, man, zināms, īpa�u rūpestu par ēdienu nav, ta�u, ja godājamais Matejs zinātu, kādā bada maizē man nācās dzīvot pagāju�ajos jaunības gados,� nopūtās Ho-neke. Jā, arī nopūsties � aizkustino�i un it kā kaunoties � mācēja dzīvē pieredzēju�ais vīrs; viņ� mācēja pārtapt, par ko vajadzīgs; un dīvainā kārtā viņa pārvērtības izdevās jo ticamākas, jo augstākstāvo�āks par sarunu biedru viņ� sajutās. Vai tik tas nebija Aristotelis (varbūt Sokrats?), visādā ziņā viens sens, gudrs grieķis tas bijis, kur� sevi nikni un izsmējīgi strostējis tie�i tādēļ, ka saskaities uz ēzeli, kad �is dumjais radījums aplaimojis garām soļojo�o filosofu ar pakava spērienu. Prātniekam ta�u nepiedien ķīvēties ar ēzeli par to, ka ēzelis ir ēzelis!

Jā, ēzeļa vai vistas, vai �ī fosilijveidīgā Mateja priek�ā nav ne drusciņ apkaunojo�i mazuliet pietēlot; zemo�anās ordeņa mestra priek�ā turpretī ir daudz apkaunojo�āka. Tā Bartolomejs sevī nosprieda un, atminoties pagātnes grūtumus, rādīja neizsakāmi kaunīgu seju.

�Ak tad jaunības gados arī jums da�kārt nācās sajozties cie�āk?� Abats to vaicāja vienkār�i pieklājības pēc: �ī sasmar�otā un mākslinieciski sakroķētā pseidopriestera, kā dzirdams, dedzīga ordeņvīru zābaklai�as, jaunības gadi viņu nepavisam neinteresēja.

�Jā. Toreiz, kad man bija tā laime izglītoties Ķelnes universitātē.�

�Ķelnē?� Kādēļ Matejs nu savilka kuplās uzacis? Kas viņu varēja satraukt?

�Tie�i tur,� pasmaidīja Bartolomejs, �un tie�i tad, kad lielais Meistars Ekharts bija aicināts studium generale katedrā.�

�Ekharts?! �is Dieva zaimotājs!� izgrūda abats. �Viņa ķecerīgajos �Sprediķos� arī man nācies noklausīties � proti, pie Erfurtes klostera ēdamgalda.� Mateja pirksti �ņaudza galda malu tā, ka locītavas piepūles dēļ nobālēja. Kādēļ gan �āds negaiss? No �ī tēmu loka � teoloģijas � Bartolomejs nudien nebija paredzējis sagaidīt ko sliktu.

�Vai arī jūs esat ar viņu vienos ieskatos?� Atbilde tika gandrīz pieprasīta.

�Nu, vai nu glu�i visur... Varbūt da�reiz viņ� savos drosmīgajos salīdzinājumos patiesi aizgāja pārāk tālu,� hronists atkāpās. Ta�u arī ne pārāk daudz � pa vējam skrējējs vai līdējs viņ� negribēja būt � jā, �ajā gadījumā tas arī nebija vajadzīgs. Tā nu viņ� piemetināja, ka, neskatoties uz visu, Meistars bija liels zinību vīrs un da�os gadījumos farizeji viņu noteikti apvainoja bez iemesla. Savā sirdī Ekharts neap�aubāmi bija godīgs kristietis. Pat kaismīgs kristietis. Tas tad arī daudzus tracinājis. Bet pāvests Jānis XXII tam veltītajā bullā � vai tik ne �In agro dominico�? � attiecībā pret Ekhartu esot visai vēlīgs un saproto�s.

Kas �im aizkakta garīdzniekam var būt pret Meistaru? Honeke nekādi to nespēja saprast. Gan jau piezemētais puritānis vienkār�i nav spējīgs iet soli solī ar klasiķa filosofisko ekvilibristiku � tā viņu, neldzīgo, vienkār�i apstulbina. Kas cits.

Par laimi, ēdamtelpā ienāca trīs jaunbrāļi ar ēdieniem. Divu garīdznieku netīkamais dialogs pārtrūka.

Ko �eit īsti ēd? Bartolomejs ēdiena ziņā bija varen izlepis; vainīga tur fogta Reimāra Mummes cildināmā virtuve. Ta�u viņa baiļo�anās izrādījās velta � piedāvātais azaids lika ceļojumā izsalku�ajam hronistam glu�i vai rīt siekalas. �ādi ēdieni pat it kā neiederējās visnotaļ askētiskajā interjerā. Ko tad viņiem atnesa? Uz liela �ķīvja kūpēja aitas cepetis, piedevās marinēti āboli un vārītas pupas. Kaut arī pret pupām � vienu no zemnieka pamatēdieniem � Bartolomejam iepriek� bija zināmi aizspriedumi, tomēr pa�laik tās izskatījās ēstgribu visai rosino�as. Protams, vēl tika atnests piens un maize, un medus, un pat kaut kādi recekļi vai ievārījumi ar saldu krējumu. Nē, Padisē nedzīvoja trūcīgi.

Jaunbrāļi devās prom, un telpā atkal dzīrās iestāties ļaunu vēsto�s klusums.

Ta�u Matejs spēja saņemties. Viņ� mēģināja pat pasmaidīt.

�Par Ekhartu runāsim citureiz. Ja vispār runāsim!� viņ� bilda. �Un no tā, ko es vārtos ieminējos par ordeņa karietēm, nudien neizdariet nekādus secinājumus attiecībā pret sevi. Tie notikumi, kuru dēļ es sev kādreiz devu solījumu, ir seni. Jūs toreiz bijāt vēl jauns, gau�i jauns vīrs.�

�Ari man �is tas zināms par to �au�alīgo, laimīgā kārtā ļoti netipisko gadījumu. Tam Egbertam � tāds laikam bija viņa vārds � vajadzēja būt trakam. Bet viena trakā grēkus ta�u nevar novelt uz visu institūciju, kurai viņ�, par nelaimi, piederēja.�

�Ar �o ieskatu es nevaru būt glu�i vienisprātis,� Matejs atkal sadrūma. �Katrā ziņā Egbertam bija liels pulks varenu aizstāvju.�

�Ticiet jel man � tais gados es biju ganu puikas vecumā un man ar �o baismīgo ļaundarību nav ne mazākā sakara!� Bartolomejs izgrūda tik nelaimīgi un neliekuļoti � un viņ� ta�u runāja patiesību! �, ka Matejam vienkār�i bija jāatmaigst.

�Un kas tad ceļinieku atvedis �urp apraudzīt mūs, Dānijai pakļautos?�

�Varbūt tie�i �is pats notikums. Padise, protams, nav pirmā vieta, kur kariete mani atvedusi, kādas desmit dienas esmu �eit lūkojies apkārt un veicis savas piezīmes. Un ticiet man, abat, esmu redzējis tādas lietas, ko iepriek� ij sapnī nav nācies skatīt.�

Pupas patiesi bija lieliskas � plīsa zobos ar vieglu knik�ķi, un mutē izslakājās tīkams sāļ� �ķidrums akurāt pienācīgi sāļ�.

��eit, Harju�Viru, pēdējos gados noticis daudz kas tāds, kas arī man pirms tam nenāca prātā,� abats drūmi noteica.

�Jā?� hronists kā alkatīgs skolas puika sataisījās klausīties.

�Sāciet nu labāk pats!� Matejs nosmīnēja.

�Jā,� Bartolomejs atbalstīja elkoņus pret galda malu, sakrustoja pirkstus un ļāva uz tiem noslīgt zodam. �ādi viņ� mazliet atgādināja vāveri, kas teju sāks apstrādāt �iekuru, �esmu redzējis igauņus darbojamies vai visos amatos, īpa�i Rēvelē daudz turīgu nevācie�u. Starp citu, pat mūsu ordenī ir atsevi�ķi �ejienes tautas dēli. Ta�u igauņu izcelsmes mui�nieku gan laikam nekur citur nav tik daudz kā jums �eit, Harju�Viru. Iedomājieties tikai, es divas naktis un dienas pavadīju zem godājama lielkunga jumta, kur� vēlēja sevi saukt... kā nu tas bija... Jēkabs fon Live in lingua Eslonica fon Poesantāgs... Vai kaut kā uz to pusi.�

Hronists vēroja savu vārdu iedarbību un tad pajautāja:

�Vai abats ir dzirdējis par �o vīru?�

Matejs piekrīto�i pamāja ar galvu: �Tikai nedaudz kļūdījāties vārdā, ta�u tas nav svarīgi. Labāk turpiniet!�

�Un viņa māja, ak, kas nu par māju, tas jau ir vesels pilskalns! Jā, tie�i pilskalns ar visiem vārtiem, aizsargmūriem, iek�ējo pagalmu un klētīm. Un virs vārtiem karājas vapenis lai; tur bija viena auna galva, viens rudzu kūlis un tad vēl kāds liels rīk�u sai�ķis vai pat vesels krūms, no kura ārā rēgojas zelta zobena asmens. Es, saprotams, lūdzu paskaidrojumus, ta�u viņa vācu valoda bija ļoti vāja. Starp citu, par dāņu valodu, ko atkal es nepilnīgi protu, tā gan nevarētu teikt. To viņ� tark�ķināja kā vējdzirnavas.�

�Igaunis saka �griķu dzirnas�,� nosmējās Matejs un piebilda, ka viņ� pats arī nezinot, kādas īpa�as dzirnavas ir �īs griķu dzirnas. Turklāt griķus � laikam �der Buch-weizen� � �aipusē audzējot visai maz. Auna galva un rudzu kūlis � tie, protams, ir vīra nodarbo�anās simboli, bet sevi�ķa nozīme esot krūmā redzamajam zelta zobena asmenim.

Bartolomejs ar prieku matīja, ka Padises klostera abats pieslējies viņa itin jautrajai pļāpā�anai (vai arī kā �griķu dzirnas�?), ta�u iek�ējā sajūta teica, ka ar visu hronista vēstīto viņ� nemaz nav vienisprātis un �āda mui�nieka pastāvē�anu neatzīst par labu.

�Mui�nieka tituls un tam līdzi nāko�ais lēnis, protams, ir pirkti. Un pirkti no Dānijas. Es, zināms, esmu Dānijas padotais un man nav tiesību nosodīt valdītāju darbus, ta�u �eit tomēr ir pār�auts pār strīpu!� sacīja Matejs. Bartolomejs dedzīgi māja ar galvu.

�Redziet, lai gan es, pateicoties vairākiem aizgādņiem un visupirms mūsu Lundas arhibīskapa laipnai aizbildniecībai, esmu baudījis izglītību daudzviet pasaulē, manu vecāku kauliņi atdusas Harju�Viru zemē un manās dzīslās rit �ejienes pamattautas asinis,� turpināja abats. �Tāpēc es gan būtu pēdējais, kur� sāktu nosodīt tautasbrāli, kam dzīvē paveicies tikt uz aug�u. Ta�u, manuprāt, nepiedien dalīt mui�nieku titulus par naudu, īpa�i vēl, ja nauda nav tā tīrākā.�

�Mjā... Uz �ī vīra vapeņa ir rudzu kūlis un auna galva, ta�u ar vienkār�u lauku darbu sadzīt tik daudz naudas, lai nopirktu titulu...� brīnījās hronists. �Tas mani nudien interesē, jo rakstu darbi paģēr, lai man par �ejienes lietām būtu kāda sapra�ana.�

�Ir arī tādi vīri, kas ar godīgu darbu un, saprotams, iedzimtām tirgoņu dāvanām kļuvu�i stāvus bagāti. Piemēram, kāds igaunis, vārdā Klemenss, ar savu zemju arklu skaitu � veseli trīsdesmit �etri, un teicamas zemes! � sit pu�u nevienu vien sve�zemju lielkungu. Viņ� pat no tiem zemes iepircis. Uz �ī �aizkrūmnieka�¹ � tas skanēja makten nicīgi � vapeņa ir arī zelta zobena asmens ... Dro�i vien cilvēks, kur� jums piedāvāja naktsmājas, vēstīja � noteikti ar vislielāko labpatiku, jo jūs ta�u esat Vācu ordeņa di�vīrs, � par saviem lielajiem karalauka varoņdarbiem... Par to nu esmu glu�i dro�s.�

�Gatavais lielības maiss viņ�, �ķiet, bija. Bet, starp citu, vīrs ar ļoti rosmīgu prātu,� apgalvoja hronists.

�Karalaukā viņ� tik tie�ām pastrādājis darbus. Ta�u es gan tos nevaru uzskatīt par varoņdarbiem. Tie tomēr biju�i tādi aizkrūma drosoņa veikumi...�

�Kā to lai saprot?�

Matejs iemalkoja pienu, nokoda gaļu un ar atbildi nesteidzās. Tad aplinkām iesāka:

�Nevajadzētu būt noslēpumam, ka es nepiederu jūsu ordeņa cienītājiem.�

�Un tas mūs visus ļoti skumdina,� Honeke pasteidzās iemetināt.

�Diez vai,� Matejs rāmi noteica. �Ta�u to, ka ordeņvīri mūs pasargāju�i no bīstamajiem Krievzemes apdraudiem, atzīstu arī es.�

�Mūs un mūsu ticību! Krievu pareizticība ir kā dīķis ar sasmirdu�u ūdeni. No Austrumiem dve� nekustība, pasivitāte un arī viltus.�

�Jauki, jauki, bet nu runāsim par de Līvi. Nevis �fon�, bet �de� Līvi. Tā �aipusē ierasts. Viņ� jums ir ārkārtīgi pateicīgs gadījums, un tāda iemesla dēļ, kas daudz vienkār�āks nekā �ī sasmirdu�ā dīķa biedino�ais tuvums. Salīdzinājumam, manuprāt, nav ne vainas... Jā, pagar�ojiet tak saldo ar'! Ak, jūs jau gar�ojat � ij no lūpām redzams,� pasmīnēja Matejs.

Bartolomejs pārvilka lūpām zīda nēzdodziņu � tiesa kas tiesa: mutes apkārtni viņ� bija nosmērējis ar krējumu kā na�ķīgs runcis.

�Palūk, toreiz, kad jūsu ordeņa mestrs fon Dreilēbens atkal reiz pie Vastselīnas karoja ar krieviem un, viņiem bēgot, pat vajāja tos uz Pleskavas pusi, �is vīrs ar saviem līdzbiedriem vārda tie�ākajā nozīmē izlīda no aizkrūmes un vietās, kur pāri gājusi kauja, veica savus varoņdarbus. Viņus me�a pavēnī gaidījusi vesela tuk�u ratu virtene, kas atpakaļceļā taisni vai stenējusi no sadzītās mantības � visādas ikonas un sudraba baznīcas piederumi, un, protams, daudz kas cits. Arī vaņģiniekus viņ� ņēma � tie kļuva par viņa darba vergiem, savukārt citu preci Jēkabs Dānijā pārvērtis naudā. Gan jau par �o naudu viņ� goda titulus un tiesības arī iegādājās... Da�labā krievu ciemā viņam patiesi nācās rīkoties arī ar zobenu � glu�i velti jau tas vapenī negreznojas �, ta�u vairāk gan pret gaudeniem un ievainotiem. Krievs vai ne, īsts kristietis tādas lietas nedara! Jā, �itāds nu ir mūsu jaunmui�nieks,� pabeidza Matejs.

�Skaidrs marodierisms! Kā gan tas palicis nesodīts? Ordenis tādas lietas nepieļauj!�

�Tas var būt tiesa,� abats neapstrīdēja, tomēr skatienā uzradās kas smīnam līdzīgs. �Ta�u viņ� apgalvoja, ka nodro�inājis aizmuguri... Ar savu lunkano mēli lika noticēt nevienam vien, ka krievi jau sāku�i pulcēties. Ordeņa mestram pat draudējusi nokļū�ana maisā... Un tik stulbs nākamais zilo asiņu īpa�nieks arī nebija, lai visu mantu atstātu sev. Tie, ko turēja par svarīgiem, saņēma dārgas dāvanas. Ij mums piedāvāja, ta�u mēs, saprotams, �ādā ceļā iegūtu mantu nevarējām pieņemt.�

Maltīte bija beigusies.

Hronists, citādi vīrs ar ņergas ēstgribu, pārsteigts pamanīja, ka viņi bra�i tiku�i galā ar bezgala daudz aitas gaļas.

�Ie�u un palūko�os, kur jūs pa nakti izmitināt. Ku�ieris un jūsu kalps, jādomā, samierināsies ar vietu mūku dor-mitorijā...�

�Protams! Tas viņiem būs liels gods!� Bartolomejs steidzās apliecināt un tādējādi izpelnījās Mateja kārtējo ironisko acu zibsni: pats ta�u tu nepiedāvājies pārnak�ņot tur...

�Nu, atradīsim vietu arī hronista cienīgtēvam. Varbūt ne glu�i viņam piedienīgu, bet gan jau kaut ko. Pasēdiet tikmēr �eit, es visu nokārto�u!� Tas skanēja reizē nelaipni un pavēlo�i.

�UZAUJ JEL KĀJAS SAVAS VISSKAISTĀKĀS PASTALAS!

TĀ TU, LENIT, ARI ESI ĻOTI MlĻA UN SKAISTA!�

Kad Andreass dabūja zināt, ka tik augsts kungs kā ordeņa hronists Honeke ieradīsies pavadīt nakti zem viņa jumta, viņ� jutās lepns un izbijies, makten satraukts un pa spalvai paglaudīts uzreiz.

�Lēna, viens �ausmīgi augstciltīgs vīrs būs pie mums vakarā un pa nakti, uz vietas sāc �iverēt!� viņ� grasījās uzsaukt, ta�u tad mirklīti padomāja un pavēstīja tēloti vienaldzīgā balsī:

�Dārgā Lēna, kāds diezgan svarīgs kungs �odien tiek sūtīts pie mums pārnak�ņot. Tu varētu vieglītēm �ur tur pārvilkt ar lupatu. �is hronists esot visai smalks vīrs.�

Tomēr panāktā reakcija nebija glu�i cerētā:

�Sūta ar' uz �ejieni visādus rakstītājus...� Un diezgan dzedri tika piebilsts, sak, vai tad, Andreasaprāt, viņa, Lēna, jau vairs pienācīgu tīrību nejēdzot uzturēt vai kā...

Glu�i kā apstiprinot sacīto, Lēna ar ļoti dāmisku kustību � izmantojot tikai īk�ķi un ceturto pirkstu � iz�ņauca degunu, bet pēc tam rūpīgi un eleganti noslaucīja pirkstus blūzes piedurknē. Andreass domīgi nolūkojās un juta, ka nāksies laikam, kā saka bruņinieki, apmainīt kumeļu:

�Tas nav nekāds prasts rakstītājs vai skribents. Tas ir ordeņa hronikas rakstītājs, ordeņa mestru biktstēvs un, piķis viņu zin, kas vēl. Vienvārdsakot, tas ir traki svarīgs kungs, Lēnīt. �is vīrs ir dzīvojis pat karaļu mītnēs. Ja viņ� būs mierā, tad arī par mums kādreiz var bilst labu vārdu, un tu pat iedomāties nespēj, cik vērts ir �āda vīra sacītais.�

�Vai tikpat augstciltīgs kā tas Preide, ko?� Praktiskās iedabas sievie�a cilvēks acumirklī saskatīja visu citādā gaismā un jau vērtējo�i laida skatienu pāri istabai.

�Nevis Preide, bet Markvarts de Breide! Pats Dānijas karaļa vietvaldis,� Andreass pārlaboja.

Augstā debess! Andreasu patiesi ij pa�u pārsteidz, ka pēdējā laikā notiek glu�i brīnumainas lietas: visaugsti di�vīri vienā laidā klaudzina pie Padises klostera neuzbāzīgā mūka un tik vien kā iesācēja kantora durvīm.

Pirms da�ām dienām te piestāja Dānijas visaugstākais di�vīrs Māras zemē. Viņa kariete ieradās tā uz nakti (sūtītājs atkal jau Matejs), un ar Harju�Viru vasaļu padomi trakoti saķildojies vīrs, kur� atteicies no viņu piedāvātās, stāvoklim daudz atbilsto�ākās naktsmājas un meklējis patvērumu Padises klosterī, samierinājās ar An-dreasa makantiņ �īksto�o, ta�u, pateicoties visvisādus augus zino�ās Lēnas kau� kādu saknī�u pulverītim, tomēr no kukaiņiem brīvo gultu.

Smalki tērptais, �ķielējo�ais kungs ar ugunssarkanajām ūsām, kur� tricināja �r� burtu un pirmajā brīdī radīja briesmoti barga vīra iespaidu, ta�u klostervīna � tā Andreasam bija gana � ietekmē ātri atmaiga un sāka pat bārstīt jokus, atstāja uz Lēnu satrieco�u iespaidu, kaut �irgtais meitietis, zināms, nesaprata nevienu viņa vārdu. Nu viņ� kļuvis pat par tādu kā elku.

�Hronists Honeke ir gan glu�i tās pa�as kārtas vīrs,� apstiprināja Andreass.

�Nez vai viņam arī varētu patikt mani rokdarbi?� Lēna ziņkārīgi pra�ņāja, un Andreass atminējās, ka augstais lielkungs de Breide bija no viņas dāvanā saņēmis divi pāri skaistu, rakstainu dūraiņu, tos pat rokā uzvilcis un apbrīnojis. (Kas nu zina, cik nopietni, tomēr uz galda stūra Lēna no rīta atrada vairākas zelta naudiņas, ko uz karstām pēdām noglabāja kaut kur tīnes dibenā.)

Andreass jau gribēja atcirst ko asu, ta�u tad pārdomāja � glu�i reāli zelta gabali atrodas kaut kur tīnes dibenā...

�Tādas lietas neviens nevar paredzēt,� viņ� nosacīja un piebilda: �Vadzi, Lēna, es aizie�u uz klosteri mazā izlūkgājienā, gau�ām gribētos zināt, kad tas Honeke būs klāt. Tu tik liec galdā ogas un riekstus, varbūt sēnes, tak jau pati zini, un lielo kannu ar klostervīnu nepiemirsti.�

�ogoties uz klostera pusi, Andreass jutās gandrīz kā vistu zaglis, ta�u stiprā ziņkārība trenca uz priek�u: kazi, vai vēl tikai sāk maltīti vai jau ir beigu�i un tāpat vien runājas? Refektorijam gan ir mazs, apa]� logs, pa kuru varētu ielūrēt iek�ā, bet, velns, kur augstu. Pa grumbuļaino mūri varbūt pat varētu uzrāpties, bet galu galā Padises klostera kantors nav nekāds pui�elis; turklāt viņa vecuma un miesasbūves vīrs var no mūra nozvelties un pat salauzt kauliņus. Tad Andreasam radās laba doma: gan jau ķēķa ļaudis zina, cik tālu �ie ar ē�anu tiku�i. Protams, bija arī tre�ā iespēja: dro�i doties iek�ā refekto-rijā, stādīties priek�ā un uz mājām iet jau kopā ar Hone-kes cienīgtēvu, ta�u kaut kas liedza spert tik dro�u soli. Virtuvē Andreass no jaunbrā]iem dabūja dzirdēt, ka �vēl sukā iek�ā pilnā sparā, bet beigas jau var matīt�. Andreass stingri aizrādīja par vārdu �sukā�: par abatu un augsto ciemiņu runājot, tādus vārdus nedrīkst lietot, ta�u par viņa rājienu nospurdzās vien. Andreasa slava diem�ēl nebija diez ko augsta, un, jo svarīgāks viņ� pūlējās iztaisīties, jo trakāk.

Ātrā solī Andreass devās atpakaļ uz mājām: vajadzēja uzmest aci, kā Lēnai iet ar gatavo�anos. Jāatzīst, Andreasam bija drusku kauns savu lielisko apteksni un gultas sildītāju rādīt svarīgiem kungiem: Lēniņa neprata ne vienu pa�u vārdu ne vācu, ne dāņu mēlē, un, lai gan Andreass pats arī nebija grozījies īpa�i smalkā sabiedrībā � viņ� tak galu galā bija klostera cilvēks�, bija bail, ka Lēna kau� kādā veidā viņu var apkaunot. Tiesa � sarkanūsam Breidem Lēna patika: katrā ziņā tas err-tricinātājs, saņēmis no Lēnas dāvanu, bija apcirtis viņai roku ap gū�ām un tā saspiedis, ka Andreass domās �o nokristīja par miesaskārīgo āzi. Un tomēr...

Vai tas vispār bija piedienīgi � tik lielam kungam dāvāt kaut kādus lauķu kulaiņus? Nu, Breide bija no tās slakas, kam �āda tuvo�anās nelikās netīkama, ta�u kāds vīrs ir Honeke? Ak, ar lielāko labpatiku Andreass pavēlētu Lēnai palikt dibenistabā, ta�u savas apteksnes raksturu viņ� diem�ēl zināja: par to nevar būt ne runas!

Nonācis mājās, Andreass redzēja, ka galds glīti uzklāts, pat skaists galdauts uzsegts un vāze ar me�a puķēm viducī. Protams, netrūka arī vīna kannas; Andreass bija ar visu mierā un pat gribēja Lēnu ar labu vārdu uzteikt, ta�u... kas tad tas?! Patiesi, kas tas tāds bija? � uz dibenistabas sliek�ņa gurnus �ūpoja viens biedējo�i ērmīgs radījums: mugurā Lēnai bija jauks tautastērps, ta�u pastalu vietā uzautas tik lepnas kurpes, kādas Andreass manījis klaudzam tikai pa Tallinas bruģi: zelta sprādzes un kurpju �ņores sudraba pogaļām, augsti papē�i un � tavus jocīgus purngalus, tie ar smailēm vērās debesīs tāpat kā abata Mateja ragavu gals... Galvā Lēnai bija tāda kā filca bļoda, turklāt izdaiļota ar kaut kādiem �va-dzekļiem, to laikam sauc par dāmu cepuri... Pie tautas apģērba ta�u piedien pastalas un aube, nevis �ādi brīnum-stiķi! Un cik saldi Lēnīte smaidīja, cik labi viņa jutās �ajā kumēdiņu rādītājas mundierī!... Kur un kad tādi lepni krāmi vispār sapirkti?!

Tad Andreass atminējās zelta naudu, ko bija atstājis Breide.

�Mīļā pasaulīt! Lēniņ, vai tu pati nesaproti, ka esi... esi kā apseglota cūka?� nostenēja nelaimīgais kantors.

�Cūka?! Kam tu, draņķīgais dziesmu mācītāj, tu, tu, gultā�urātāj, uzdro�inies �itentādus vārdus teikt?! Pats tu esi cūka! Gatavais kuilis, tikai ar savu darbu vairs godam galā netiec!� Ak tu pasaulīt, kādu uguni �ķīla Lēnas acis! Vārds �cūka� laikam patiesi bijis par stipru... Kā nu lai nodzē� �ito ugunsgrēku?

Kurpes un cepure pa�as par sevi jau vēl kaut kā būtu iedomājamas, ta�u ar tautastērpu tās nesader kopā, skaidrāks par skaidru! Bet Lēnai jau nav pilsētas kleitas, un pats muļķīgākais būtu to pārmest...

Nu kārta dziļi ieelpot pienāca Dānijas hercogistes Padises klostera iesācējam kantoram Andreasam... Viņ� paspēja nodomāt, ka �ī �apseglotā cūka� bija gan par daudz stipri teikts, bet ko tu padarīsi, tas tik ļoti nāca no sirds, ka saprāts nepaspēja mutei pievilkt gro�us. Ta�u vairāk spēka saprātīgām domām viņam arī nepietika, jo pārlieku, pārlieku traki savu muti bija brūķējusi Lēna, �ī lauķa atraitne, ko te turēja aiz �ēlastības un da�labu reizi nēsāja apkārt kā sūdu uz kociņa. Varbūt Andreasam reizumis patiesi korāļa meldiņ� aizgāja �ķībi � iesākuma lieta, �o apvainojumu vēl varētu kaut kā paciest, bet pasludināt Andreasu par gultā�urātāju, tas bija skaidrs apmelojums. Pū�ļa kaite jau viņam bija un nakts laikā vairākkārt nācās iet ārā, bet ka jel viena pile... nē, velns parāvis! Tāda lieta nekad nav notikusi, ko �itā bāba vispār atļaujas?! Un nosaukt svētu vīru par kuili, turklāt par kuili, kas ... Nē! Katrā ziņā viņ�, Andreass, tā neļaus ar sevi runāt!

�Ja tu uz vietas neizlūgsies piedo�anu un neņemsi atpakaļ savus derdzīgos vārdus, tad taisies, ka tiec pa durvīm ārā, un ka tavas smakas �eit vairs nejustu!� uzbrēca Andreass.

�Ak, es ārā?! Ja nu kāds ies, tad tie�i tu. Kā māja �ī īsti ir? Mana nelaiķa tēva māja! Vai ne! Un ja es ar Padises klosteri vairs nepagarinā�u tavu īres norunu, tad tu no �ejienes pazudīsi kā sūds no pakaļas!�

Sūds no pakaļas � kāda ellīga mēle bija �ai citādi tik jaukajai atraitnei, kura mācēja būt maiga un Andreasa miesas kaites dziedēja ar milteņu lapām! Bet vienu Andreasam nācās atzīt, māja patiesi bija Lēnas mantojums un īpa�ums. Dro�s, protams, bija arī tas, ka Lēna nemū�am viņu no �ejienes laukā nedzīs: krietnās īres naudas dēļ un ij cita dēļ, jo starp viņiem bija gan �is, gan tas, bez kā jauneklīgā atraitne � lai viņa savās dusmās runātu nez ko � nevēlētos palikt. Arī klostera baznīcā Lēna drīkstēja sēdēt otrajā rindā, tas tika uzskatīts par lielu godu. Un kur gan vienkār�a lauku sieva, kam bez �īs mājas pie dvēseles nav citas mantības, atrastu otru tādu apgādājamo? Vēl glu�i jaunu un jau pazīstamu vīru! Nāktos �ai vienai nodzeltēt un gaidīt nāvi.

Abi bolījās viens uz otru un tusnīja. Lēnai dāmu cepure bija no�ļukusi uz vienu sānu, tas likās dikti smieklīgi, bet ko nu tur daudz sasmiesi, jo � velns parāvis! � pavisam drīz aiz durvīm stāvēs �is Honeke ...

Ko gan darīt? Ja hronists viņus �ādus, aiz dusmām sprauslājo�us atradīs, viņ� tak uz vietas griezīsies atpakaļ... Vai gan nav sacīts, ka gudrākais piekāpjas? Andreass dziļi ieelpoja � kas zin, jau kuro reizi�, spēra soli Lēnai tuvāk un bilda lēnīgā un skumjā balsī:

�Piedod, Lēna, ka es tik trakoti pateicu ...�

Un Lēna jau no�ņauca degunu ar īk�ķi un ceturto pirkstu � ne vairs tik dāmiski kā iepriek� � un ar delnas virspusi slaucīja asaru plūdus.

�Tu, Andreas, arī man piedod! Es jau nemaz tik ļauni nedomāju, kā citureiz izsaku ...�

�Es zinu ... Labāk atkal izlīgsim, Lēna!�

�Izlīgsim gan, Andreas!� no�ņukstēja Lēna.

Nu Andreass piegāja Lēnai tuvāk un pat deva viņai vienu garu, smuku bu�u ...

�Bet kāpēc gan tu, Andreas, tik trakoti sacīji � tā kā cūka, kam...� Viņa negribēja turpināt teikumu līdz beigām. �Vai tad mana cepure un kurpes, ko es pagāju�ajā nedēļā Tallinā slepus nopirku � tajā dienā, kad mēs ar Kadri braucām uz tirgu pārdot zemenes�, tev it nemaz nepatīk?� Atkal viņai vajadzēja noslaucīt acis. �Un es ta�u tās tikai tālabad nopirku, lai tev vairāk būtu pa prātam...�

Nu Andreasam bija jāsaņem kopā visa sava viltība, lai �igli un pareizi atbildētu � vajadzēja panākt, lai Lēna neapvainotos un tomēr vismaz uz �o vakaru �ķirtos no muļķīgajām kurpēm un ērmotās cepures. Un Andreass tika ar to galā!

�Palūk, mīļā Lēna, es klosterī dabūju dzirdēt, ka �is Honeke esot viens nopietns un dzīvei muguru pagriezis vīrs. Kungs ar tik kristīgu garu, ka smalkākus kankarus ne acu galā nevarot ieredzēt. Zināms, viņ� ciemojies arī karaļu namos un da�neda�ādas smukumlietas redzējis, ta�u sirds dziļumos ļoti nelabprāt uzlūkojot sievie�a cilvēka val�ķīgumu.�

�Ak tā... Tad gan ir cita lieta. Varbūt man pavisam jāsameklē kas tum�ā krāsā, ko mugurā uzvilkt?�

�Nē, tas nu gan nav vajadzīgs,� pasmaidīja Andreass. �Sēru drānās nav vērts ietērpties. Vienkār�i uzliec galvā aubi cepures vietā un uzauj kājās savas visskaistākās pastalas!� Un viņ� piebilda: �Tā tu, Lēna, arī esi ļoti mīļa un skaista.�

Mērķis bija sasniegts: pietvīkusī Lēna steidzās diben-kambarī, lai atturīgāk, atbilsto�i �dzīvei muguru pagriezu�ā vīra� gaumei pārģērbtos. Durvīs viņa vaicāja, sak, varbūt vajadzētu arī vīna kannu novākt no galda, ta�u dabūja no Andreasa dzirdēt, ka vīns slavenam vīram bie�i esot vienīgais mierinājums ...

�Sarkanūsa Preide arī dzēra vīnu labu prātu, bet viņam tas pavisam noteikti nebija vienīgais mierinājums.� Lēna jau ķiķināja, un tas nozīmēja, ka atkal miers mājā.

*

Drīz Bartolomeja kariete patiesi bija pie kāpnēm.

Uz sliek�ņa stāvo�ais Andreass, dziļi paklanījies, laipni lūdza ciemiņu ienākt. Viņa seja staroja gatavībā pakalpot.

�urpbraucot hronists bija domājis, ka nez vai ar vietējo dziedamrīkli jeb kantoru vispār pārmīs vairāk nekā pāris neizbēgamus pieklājības teikumus, tomēr uzņēmēja visaugstā goddevība un glu�i suniskā padevība � tiesa, kantora acīs bija kaulu gaido�a suņa skatiens � lika viņam plānus mainīt: var jau nedaudz patērzēt, jo vairāk tādēļ, ka ij vīna kanna galdā. Ar vieglu, laipnu acu uzmetienu Lēnai gan bija gana, �itā bāba pie galda netiks lūgta. Aizvainotā Lēna ierāvās dibenkambarī; viņai bija gau�i �ēl, ka pat no auss piespie�anas pie durvīm nav sagaidāms nekāds labums; istabā pie galda gan saruna gāja vaļā, bet ko tu, sirds, padarīsi, ja ne vārdiņa nesaproti.

Pēc Andreasa daiļrunīgā apsveicinājuma � tavu negaidīti veiklu mēli tādam vienkār�am ķesterim�, kurā tika apstiprināts, ka �eit, Padisē, visi klosterbrāļi apbrīno un ciena ordeni, Bartolomejs paraustīja plecus. Vai nu tā tie�ām esot? Abata attieksme gan bijusi glu�i vēsa, viņ� atgādinājis kādu nelāgu notikumu no senas pagājības.

�Vai to, kas �eit reiz notika Egberta un iepriek�ējā abata laikā?� brīnījās Andreass. �Tas patiesi bija bēdīgs, ļoti bēdīgs pārpratums,� viņ� piebilda.

�Pārpratums?� Honeke saspicēja ausis. �Jūs sacījāt �pārpratums�? Ļoti... maigs novērtējums.� Bartolomejā radās preti�ķīgas izjūtas: interese, bet arī viegls, augstprātīgs nicinājums. Visādā ziņā ir vērts �o ziņģētāju vērīgāk uzlūkot un viņā ieklausīties.

�Saprotams, es kā patiess kristietis nevaru attaisnot nevienu asinsdarbu, ta�u viss pārpratums, jā, es palieku uzticīgs �im vārdam, tomēr cēlās no tās tuvredzības, ko izrādīja mūsu kādreizējais, nu jau nelaiķis, abats,� Andreass vāvuļoja.

�Gan jau abatam radās aizdomas, ka Egberta paskatā uzsūtīts spiegs,� Bartolomejs tī�ām neat vieglināja Andreasam aizstāvības runu � lai vīrs ķepurojas.

�Spiego�ana ir nejauks vārds...� Hronists matīja, kā kantora deguns noklājas mazmazītiņām sviedru lāsītēm. (Tādu vīru viņ� par savu Heinrihu � pat ja �is būtu ceturtdaļgadsimtu jaunāks � katrā ziņā neņemtu...) �No ordeņa un klostera savstarpējām cie�ākām saitēm varēja celties abpusējs labums. Vācu ordenis � tas tomēr ir reāls spēks. Varens. Taisnīgs! (Paskat vien...) �ādas institūcijas... kā gan to labāk pateikt... nu, novērotājs būtu nesis tik labumu. Kādēļ padzīt no sliek�ņa? Un vēl tik aizvainojo�ā veidā? Ordenis ta�u ir mūsu dro�ais sargs no visām iespējamām briesmām.�

Par kādām briesmām brālis kantors runā, nu gribēja dzirdēt Bartolomejs.

�Ai, tās ir da�ādas,� nopūtās Andreass. �Ja ar visām zinātu rēķināties un iepriek� paredzēt,� kantora balsī skanēja glu�i vai valstsvīra raizes.

�Precīzāk! Vai pamatiedzīvotāji apdraud klosteri? Vai joprojām ietiepīgi tiek pielūgti pagānu dievi?�

�Māņu ticības, zināms, izzūd gausi. Tomēr es �ai ziņā nākotni nesaredzu pārāk tum�ā krāsā: lēnītiņām gan, tomēr noteikti īstā ticība beidzot nonāks virspusē. Tā kā kreims virs piena, lai gan man jālūdz piedo�ana par �ādu seklu salīdzinājumu.�

�Kreims? ... Tas laikam būs saldais krējums...� pasmaidīja dzejnieks. �Tas ir ļoti tēlains salīdzinājums.� Ta�u tad viņ� atkal kļuva nopietns un interesējās, vai pirms patiesības galīgā uzvaras gājiena, par ko, protams, nav iespējams �aubīties, tomēr nevar notikt kādas sadursmes; baznīcu un klosteru, priesteru un mūku aizstāvē�ana � par to svarīgāka uzdevuma ordenim neesot.

Tā kā Andreass aptvēra, ka hronists �ādas briesmas gribēja uzskatīt par iespējamām, tad viņ� rai�pilni un domīgi pamāja ar galvu. Sirdī viņ�, protams, zināja, ka zemnieki jau nu klosteri neapdraud it nemaz; vēl vai-^r rāk, viņ� pat sevī nosmīnēja: nez, kas cits, ja ne ordeņ-nieki to Rīgas arhibīskapu Albertu Zauerbēru aiz �upra norāva no kanceles un iebāza kaut kur ordeņa pils tup-tūzī (tur viņ�, saprotams, gan bija pilnā mērā aizsargāts!). Un vēlāk notvēra arī Doma prāvestu � laikam jau tādēļ, lai bīskapam vienatnē nepaliktu garlaicīgi... Te nebija iejaukti rīdzinieki � pats ordeņa mestrs Eberhards fon Monheims vadīja visu �o pasākumu. Un kāpēc? Andreass vēstures jautājumos, un vēl ne tik senos, nebūt nebija tuk�pauris. Viņ� no Mateja par �īm lietām bija dzirdējis itin daudz. Viņ� zināja, ka Livonijas Vācu ordenis trakoti saskaities, kad toreizējais arhibīskaps sāka sev meklēt jaunu aizstāvi � grāfu Gunceli no Sverinas. Dievs necie� sev blakus citus dievus un ordeņa mestri � citus baznīcas aizstāvjus.

Katram bērnam zināms, ka bīskapi un ordeņa mestri cits citu mīl kā suņi kaķus: ordeņi kaķa nagiem bez mitas skrāpēju�i bīskapu � kucentiņu � purnus līdz asinīm. Tomēr to darīt nācās piesardzīgi: no vēstures ta�u zināms Templie�u ordeņa no�ēlojamais liktenis Francijā � sārti un rati, uz kuriem gabalos saraustīja dzīvus cilvēkus. Romā ir pāvests, un iemantot viņa dusmas nav vēlams. To nācās iegaumēt arī Vācu ordenim.

Jā, tā prātoja Padises kantors, ta�u viņa acu skats palika padevīgs un viņ� aizrautīgi apstiprināja, ka �ejienie�iem nekad nedrīkst līdz galam uzticēties. Viltīga tauta, ar viņiem tā nevarot kārtot lietas, kā, pēc nostāstiem, rīkojoties no �ejienes ne pārāk tālu, Dienvidharju, Kūsiku mui�ā dzīvojo�ais pamuļķis de Lode. Līdz viņam, Andreasam, nokļuvu�i neticami stāsti: augstas kārtas vācu mui�kungs pie ēdamgalda skaitot lūg�anas visādiem naudas pūķiem un spokiem. So māņu ticību galējai izskau�anai nebūtu par ļaunu saukt palīgā ij Svēto Inkvizīciju. Jā � viņam pa�am arī bijusi saskarsme ar tādiem ļaudīm, kas acīm redzami ar pa�u Nelabo sakaros.

�is tēmu loks cienīgtēvu Honeki neinteresēja. Priesteris Honeke savā sirdī bija lielāks materiālists nekā grieķis Dēmokrits... Tikai ne jau vienmēr arī pats to atzina. Vairāk aiz pieklājības viņ� tomēr noklausījās vēstījumu par kaut kur purvā, gatavajā ellē dzīvojo�u zemnieku, kur� vanaga izskatā nomānījis Andreasu no ceļa. Mājās �im vientuļniekam esot odze, kas saprotot cilvēku valodu.

Tādu vīru, kas ieskrejot zvēros, patie�ām nāktos rūpīgi pārbaudīt, nosprieda Bartolomejs un � Andreasam par vil�anos � no�āvājās... Vienlaikus viņ� nodomāja, ka vanagērmus redzo�ais kantors tomēr ir dumjāks, nekā vienubrīd likās. Laikam nāksies �im vīram attiecīgajā ziņā pārvilkt strīpu. Viņ� jau grasījās lūgt ierādīt guļam-telpu, kad negaidīts un neticams stāsts viņam vēlreiz lika saspicēt ausis: �is purva burvis jau aiznākamajā svētdienā tiecoties nākt pie dievgalda!... Viņā sakustējās dzejnieks un hronists � tad nu gan pikants gadījums: vilkatis negrib baudīt vis dzīvnieka, bet pa�a Pestītāja asinis.

��o skatu es gribētu redzēt,� viņ� bilda, uzreiz atdzīvodamies. �Es labprāt kristu ceļos blakus un noskatītos, kā viņ� strebj svētās asinis... Tas tik būtu jauki, ja vecais Matejs, godājamais abats Matejs, kas laikam līdz �im brīdim sapņo par Ainas Balduīna iztēloto Līvzemes pāvesta valsti, svētītu mūs abus reizē...�

�Un otrā pusē purva burvim ceļus varētu locīt, piemēram, Markvarts de Breide ...� ķiķināja Andreass. �Un tas ir pilnīgi iespējams, jo viņ� pauda tie�i tādu pa�u vēlē�anos.�

�Kas? Kas?!� Bartolomejs īsti nesaprata.

�Nu tak vietvaldis!� Tas skanēja ļoti nevērīgi. �Starp citu, jūs �odien dosieties dusēt tajā pa�ā gultā, ko ar savu miesu vēl tikai pirms da�ām dienām pagodināja pati Viņa Augstība,� Andreass lepni darīja zināmu. �Tīkams vīrs �is Breide un vīnu arī nenoniecināja.�

�Ko Dānijas hercogistes vietvaldis un karaļa sūtnis darīja pie jums?!� Smalkais kungs sāka ātri mirk�ķināt plakstiņus, it kā viņam acīs būtu iekļuvu�i smil�u graudi. Ij balss paaugstinājās � apmēram par mazo terlium, notaksēja kantors.

�Pie manis atrada naktsmītni tāpat kā jūs.�

�Arī viņ� apgrozās �aipusē?� Tas jau bija kaut kas noderīgs Paides fogtam: �ādu varbūtību Reimārs Mumme bija uzskatījis par augstākajā mērā vēlamu, tikai diezin vai iespējamu. Un, paskat, pēk�ņi viss aiziet kā smērēts. Nē, pie velna � tā gan ir laime, ka viņ� �eit, Padisē, uzgāja tādu apķērīgu vīru, kur� apgalvo, ka viņ� ar augsto di�vīru baudījis vīnu. �is cilvēks, kazi, varētu kļūt par � kā nu viņ� pats sacīja � ak, jā, par novērotāju!

Ar Bartolomeju notikusī pārvērtība Andreasu iepriecēja. Vēl pirms neilga laiciņa viņ� ar skumjām noraudzījās, ka hronists �āvājas un ka plāni (nē, viņ� tak Tanelam nevēlēja neko ļaunu, tikai gribēja nodibināt cie�ākas saites ar ordeņvīriem...) par Svētā Amata palīgā sauk�anu neizraisa īpa�u interesi. Un nu jau Andreass vairs tik ļoti nesteidzās ar saviem paskaidrojumiem: nu bija viņa kārta �āvāties...

�Iemalkojiet vēl pirms dusas kādu glāzīti, dariet godu mūsu Padises vīnam,� viņ� piedāvāja, ta�u samērā kūtri. Bartolomejs neatteicās. Viņ� skatījās Andreasam tie�i mutē un gaidīja, lai tak �is galu galā runā tālāk. Pārāk ilgi arī nevar vilcināties, citādi augstais viesis ņems ļaunā, domāja kantors. Tomēr viņ� vēl noturējās, lai prasa pats!

�Kāpēc Dānijas karaļa vietvaldim nācās pārnak�ņot pie jums? Viņam ta�u �eit, Harju�Viru, piļu atliku likām, par Tallinu un Rakveri nemaz nerunājot.�

�Nu, cik nelāgā omā bija sarkanūsa ...� (Mjā, �is vārds jau nu gan pārspruka pār lūpām nejau�i � Lēnas vaina.)

�Sarkanūsa?!�

�Es lūdzu piedo�anu. Tā viņu sauca ciema bērni, kam, protams, ne prātā nenāca, cik lielu valstsvīru viņi uz ceļa sastapu�i,� taisnojās kantors.

�Markvarts de Breide �ausmīgi sastrīdējās ar mūsu Harju�Viru vasaļiem,� Andreass, izbaudot situāciju, turpināja.

�Dānijas karaļa vasaļi uzdro�inās strīdēties ar viņa pārstāvi?�

�Tur jau tā lieta,� kantors smaidīja zinātāja smaidu. �Par Kristoferu II runā, ka viņ� esot pintiķis, nevis karalis, lai nu man tiek piedots �is vārds, un viņa valdī�anas laikā mūsu vasaļi patiesi esot kļuvu�i uzpūtīgi. Dānija ir tālu un vārga, visās frontēs dabū no Zviedrijas kāvienu, ko tad citu, kā izriez krūti un pamazītiņām pārņem visu savās rokās ...�

�Kristofers II patie�ām ir vārgs karalis. Un glu�i ticams, ka pa�a tauta viņu drīz no zemes padzīs. Saukā viņu par akmenskarali.� Bartolomejs dusmojās uz sevi � tad nu gan atradis vīru, ar ko pārspriest valstslietas.

�Kāpēc akmenskaralis? Un vārds �akmens� nemaz tik slikti neskan. Akmens tak ar' maza klints.�

�Ak, viņ� patie�ām lasījis akmeņus, pētījis tos caur izliektiem stikliņiem, rindojis kastītēs un licis klāt paskaidrojumus. Pat da�neda�ādus tauriņus sadūris uz adatām ... Jā � bet cik es sapratu, tad Dānijas karaļa pārstāvim de Breidem laikam neizrādīja pienācīgo cieņu. Vai tā bija?�

�Ak, vai nu bez cieņas izrādī�anas,� nupat jau Andreass smēja platu muti. �Vīrs tika pieklājīgi uzņemts gan Narvā, gan Rakverē, tikai pilskalnos, kam it kā gods piederēt Dānijas karalim, saimniekoja glu�i nepazīstami vīri � mūsu pa�u vietējie. Dāļāja no turienes bijā�anu un �ēlastību un sprieda tiesu; jā, nudien pēdējā laikā viņi savā uzpūtībā ij tiesu sāku�i spriest, turklāt dāņiem par to pat neieminoties...�

Glu�i jaunums tas Bartolomejam nebija: kas tāds nonācis arī viņa ausīs � tādēļ jau Mumme gribēja par visu iegūt lielāku skaidrību�, bet nu hronistam ir laime runāt ar vīru, kuram vistie�ākā informācija rokā! So svīsto�o un visai derdzīgo, bet tomēr saprātīgo vīru patiesi nāksies izmantot!

�Un ko tad viņi sacīja, sevi aizstāvot?�

�Protams, to, ka viņi biju�i spiesti pārņemt pilskalnus savās rokās � �zemes dro�ībai, karaļa un kroņa labklājībai�. Citādi esot jābaidās, ka zemnieki � un tie�i Vācu ordeņa samusināti � pa�i tos iekaros. Un, zināms, atkal zemes dro�ībai. Kā arī, sacīsim � Svētās Romas katoļu baznīcas labklājībai.�

Vai �is ķiķino�ais kantors ņirgājas, Honeke iedomājās. Vai viņ� ir vientiesis vai tikai izliekas tāds? Nevar saprast.

�Un kas cits atlika nabaga Markvartam kā sliktā spēlē noraudzīties ar labvēlīgu seju un vīriem pat pateikties ... Zem mana jumta viņ� glu�i vai sprāga no dusmām: �Labāk jau lai sasodītais ordenis paņem tās pilis nekā �iten-tādi pusdīgu�i mui�nieķeļi...� viņ� lādējās.�

�Jā-a?� novilka Honeke. �Un tā arī pateica ...�

�Mats matā viņa vārdi,� Andreass apstiprināja, ar acs kaktiņu vērīgi pētīja ciemiņu un līksmojās, kā nu prata. �Jā, ij iepriek� jau zem aizsardzības aizsega �is tas norīts ... Bet, kas attiecas uz Markvartu, tad arī pa�laik viņ� mūspusē. Tikai tagad pa lielākai daļai nak�ņo Tallinā. Nu, nav jau viņ� �eit glu�i katru dienu, ta�u, ja tas varētu jūs interesēt, visu iespējams izzināt. Tikai, kur gan man, sīkam dziesmu mūkam, uziet tādu kungu kā jūs ...� viņ� palika neziņā.

Nu Bartolomejs Honeke izklepoja balsi tīru un iesāka gau�i nopietni, cienīgi un oficiāli: �Mēs gan nevaram di�oties ar daudziem draugiem �ajā, aizvien vēl Dānijas karaļvalstij piedero�ajā zemes gabalā, ta�u da�s draugs mums tomēr ir. Es ceru, ka jūs mani nepārprotat...� Ko nu par to � vai tad �itādu iesākumu maz varēja pārprast?!

Pēc tam hronists pazemināja toņkārtu; jā, pat tad, ja Lēna uzcītīgi būtu spiedusi ausi pie durvīm, to, kas tika runāts tālāk, viņa nebūtu sadzirdējusi. Ja nu vienīgi dālderu �ķindoņu izveicīgās atraitnes auss uztvertu, ta�u Lēna jau �ņākdama gulēja. Jā � �oreiz nauda �ajā namā netika pelnīta ar lauķu dūraiņiem.

Pēc kāda laika Andreass pavadīja hronistu uz viņa guļamtelpu � tā gan bija �auriņa, ko tur darīt, tomēr tīra un smar�oja pēc nupat no svaiga gaisa istabā ienestiem palagiem.

Nākamajā rītā agri Bartolomejs Honeke kāpa karietē; strupas, gandrīz aizvainojo�i vēsas bija ardievas. To, uz kurieni ordeņa hronists dzīrās braukt, viņ� Andreasam neuzskatīja par vajadzīgu paziņot.

vn

Ilgi �ajā vakarā Padises klostera abats Matejs soļoja savā kambarī �urpu turpu; arvien no sienas līdz sienai. Kambaris nebija neko lielāks par vienkār�o mūku personiskajām dzīves telpām. Tur atradās �aura gulta, Krustā-sistais galvgalī un viens sols bez neviena spilvena, vēl arī skapītis ar da�ām grāmatām un rakstāmpults. Divi kandelabri ar vaska svecēm apgaismoja askētisko vietiņu, kurā bija nolemts patverties no pasaules niecības un kārdinājumiem.

Pēc ilgas svārstī�anās Matejs devās pie grāmatu skapī�a un paņēma � no pa�as apak�as � pāris nodzeltēju�u grāmatu. Viņ� novietoja tās uz rakstāmpults. Kas tad tās bija par grāmatām? Ungārijas karalienei Agnesei veltītā �Dievi�ķā mierinājuma grāmata�, sprediķi �Par cildenu cilvēku�, �Mulier, venit hora et nunc est�, kā arī �No�ķir�anas runas�. Zināms, Meistara Ekharta darbi.

Pie�ķiebis galvu, viņ� tās uzlūkoja; tādā veidā pa�nāvnieks varētu skatīties uz indes pudelēm. Nu, dro�i vien �is salīdzinājums ir pārlieku sakāpināts, pat naivs, jo darī�ana ta�u ar teoloģisku literatūru, ar vācu teoloģiskās domā�anas augstāko līmeni un Meistara rakstu darbi nekad nebija apdraudēju�i Mateja dzīvi; bet saindēju�i gan krietni.

Glu�i uz labu laimi viņ� at�ķīra vienu no tiem un lasīja: �Man ir diezgan, ka manī un Dievā (kāds sastatījums, dusmojās Matejs) ir patiesība. Patiesība, ko es rakstu un runāju. Kas nūju redz iedurtu ūdenī, tam nūja �ķietas līka, kaut tā ir glu�i taisna, un tas notiek tādēļ, ka ūdens ir blīvāks par gaisu. Tomēr nūja pati par sevi ir taisna, nevis līka, un arī tā acīs, kas viņu redz gaisa skaidrībā.�

Kur ir �ī cilvēka dievbijība? Kas ir pasludinājis viņu par Visspēcīgā Jehovas patiesības vienvienīgo sludinātāju? Un cik augstprātīga ir �ī Ekharta patiesība, cik pa�pārliecināta! Meistars Ekharts bā� Dieva patiesību glu�i kā nūjas ūdenī, un tikai Visspēcīgais Jehova un Ekharts divatā vien zina, kā īstenībā ir ar �īm �ķietami līkajām nūjām. Un mēs, greiza�i, nenieka no visa nesaprotam ...

Ta�u rindas no kādas citas grāmatas bija vēl trakākas: �Kas �o runu nesaprot, tas lai neapgrūtina savu sirdi. Jo, kamēr cilvēks nebūs līdzīgs patiesībai, tikām viņ� �o runu nesapratīs. Jo tā ir klajā patiesība, kas nākusi tie�i no Dieva sirds.�

Un, ak, �ēlīgais Kungs, ko �is cilvēks vēl sludina �eit � sprediķī �Mulier, venit hora et nunc est�:

�Ja Dievs novērstos no patiesības, tad es gribētu turēties pie patiesības un atstātos no Dieva!�

Trīco�ām rokām Matejs aizvēra �o nejaucību un ilgu laiku palika sē�am uz savas �auriņās gultas malas.

Cik skaidri acu priek�ā uzausa senie gadi.

Klosterdārzs. Viņi nule kā beigu�i pusdienot un sē� platlapainu di�skābar�u dzestrajā ēnā. Ekharts � tad vēl ne Meistars � viņiem pie galda runā �īsreizes monologu, kas vēlāk iznāk �No�ķir�anas runās�. Viņ� ir pa�pārliecināts un mierīgs, �is zaļknābis, ko aizvien apbrīno un atbalsta, kaut gan viņ� uzdro�inās runāt par Dieva neap�aubāmo piemājo�anu cilvēkā, lai �is cilvēks būtu vai svētais, vai slepkavnieks. Vienalga. Tā pati �liesmiņa� dzīvojot kā prieka meitā, tā pa�ā pāvestā. Iznāk, ka mēs nenonākam Dievam tuvāk � kas par to, ka tikai gaiļa soļiem � vis ar kristīgu dzīvesveidu, gavē�anu un lūg�anos, kā arī uzpurņa uzbā�anu grēcīgām iekārēm, bet ka viņ� jau sē� mūsu miesās kā nūja Ekharta ūdens kublā... Vai tādā gadījumā mēs pa�i neesam gandrīz dievi?! Vai mums vispār ir vērts, tiecoties uz pilnības pusi, sevi apgrūtināt?

�Ja Dievs jau ir mūsos pa�os,� uzdrīkstas vaicāt viens Igauņzemē dzimis puisis � pats turklāt līdz matu saknēm nosarkdams, �vai mums nemaz nevajag bīties grēku, kas Dievu varētu no mums aizbiedēt?�

�Dievu no mums nekas neaizbiedēs, tu jaunais censoņa! Matejs laikam bija tavs vārds? Vai tā?� Un Ekharts, labi ja gadus �etrus piecus vecāks jaunkungs, pieceļas no sava sēdekļa, nāk pie kaisto�ā jaunekļa un tēvi�ķīgi paglauda tam galvu. Pēc tam nosēstas mauriņā iepretī.

Un ko viņ� tagad runā, tā ta�u ir visskaidrākā Dieva zaimo�anai

�Dievs, mans jaunais draugs, pat grib, lai cilvēks grēkotu. Cilvēkam nav jāno�ēlo arī simts nāves grēki!�

�Tas ta�u nevar būt tiesa,� murmina zēns. �Pat tā domājot, mēs jau zaimojam Visaugstāko!�

�Ja tu netici man, tad papēti svēto Augustīnu, kur� tā domāja jau gandrīz pirms tūksto� gadiem. Lasi �Grēksūdzi�!�

Vārdi par Dievu kā kārdinātāju uz grēku liku�i visai sabiedrībai pierimt. Tikai di�skābar�i klusu, klusu �alc, it kā uz tiem tas neattiektos. Un neattiecas jau arī, jo tie negrēko.

�Kādēļ Dievam vajadzētu gribēt, lai cilvēks grēko?� zēns klusu jautā.

�Ikkatrs grēks cilvēkam tiek uzvelts viņa pa-ze-mo-�a-nai,� atbild Ekharts. �Patiesi, nav grēks būt grēkoju�am, ja tā dēļ sāp dvēsele. Un sāp ta�u. Un tie�i �o atsār-ņojo�o un Dievam tuvāk vedo�o sirdssāpju dēļ mums arī nenākas domāt, ka grēkiem, kuros krītam, nebūtu vajadzējis būt. �īs sāpes tevi, lai tu būtu kaut zaglis vai slep-kavnieks, pārmaina tā, ka tu augstākās patiesības vārdā labprāt paciet sodu pakarot vai uzraujot uz rata. Paaugstinā�anas augstākā virsotne ir pazemojuma lielākajā dziļumā. Jo dziļāka ir aka, jo augstāka tā ir: augstums un dziļums ir viens. Ja cilvēks pavisam izaug ārā no grēkiem, tad uzticīgais Dievs izdara tā, it kā cilvēks nekad nebūtu kritis grēkā, un ne acumirkli nevēlas pieņemt atmaksu par viņa grēkiem � lai to būtu kaut tik daudz, cik visi cilvēki kopā jelkad grēkoju�i; jā, arī tad ne. Paturi to zinā�anai, jaunais brāli iek� Kristus!�

Viņ� ietur nelielu pauzi un tad jautā:

�Vai tu saprati kaut ko?�

Ta�u atbildi nesaņem. �is jaunais brālis iek� Kristus, atnācējs no Padises, pasaules malas, saprot visu, saprot gan, ta�u jūt, ka tā domāt nedrīkst, tāda domā�ana ir pazudino�a. Un dusmīgi sakniebj lūpas. Ta�u vienu vārdu, vienu nesen mācītu vārdu viņ� tomēr izteic:

�Hybris,�

Ekharts tikai pasmaida un bilst, ka reiz varbūt uzausīs diena, kad �ī jaunā un nevainīgā dvēsele nokļūs līdz viņa stāstījuma dziļākajai domai. Jā, varbūt nokļūs... Ta�u tagad Matejs katrā ziņā rīkotos prātīgi, ja kopā ar viņu dotos izjādē.

Ta�u �jaunā, nevainīgā dvēsele� uzgrie� nākamajam Meistaram muguru un noteikti iet uz savu kambari.

Tur viņ� nostājas aiz rakstāmpults un �igli mēģina uzlikt uz papīra visas tikko dzirdētās aplamības, nē, kādas aplamības � acīmredzamu Dieva zaimo�anu un aicinājumu uz grēku!

Starp citu, viņa rakstāmpults lādē jau ir liels �ūksnis no Ekharta galda runām prātā paturēto domu. Un lielākoties tām seko nosodo�i komentāri.

Vai viņ� grasās par tām kādam ziņot, vai viņ� grasās kļūt par ok�ķeri, sūdzētāju? Ak, nē! Mateja godīgā zemnieka dvēsele vienkār�i paģēr dot prettriecienu �ai ticības maitā�anai. Jā, reiz pienāks diena, kad tas tiks izdarīts. Protams, Matejs neuzdrīkstas cerēt, ka viņam dos vārdu pie brāļu ēdamgalda. Un tur, zem visu pētīgajiem skatieniem, viņ� arī nebūtu spējīgs runāt: nav viņam runasvīra dāvanu, pat viņa vācu valoda, kur nu vēl cildenā latīņu mēle, ir negluda. Ta�u Matejs zina, ka Ekharta �No�ķir�anas runas� ir sagatavotas drukā�anai; bet vai tad ir caur un cauri neiespējams, ka reiz, protams, pēc liela un uzcītīga darba, varētu iznākt kāda cita runu grāmata, kuru lasot visi, kam acis pierē un sirds īstajā vietā, sapratīs, ar kādiem saindētiem jeb�u gardiem domas augļiem kāds Ekharts viņus iekārina uz pazu�anu. Mīļo pasaulīt! Vai �is Ekharts tādējādi nedāļā it kā grēku atlaides, kas visus tavus nākamos grēkus izpērk jau iepriek�: maukojies, zodz, kaut vai sit krustā! � tā tu pazemo sevi, un, ja tu pēc tam ciet sāpes un no�ēlo, tad �ēlīgais Dievs tevi paceļ no dziļas akas debesu augstībā un saka: �Man par tevi ir labs prāts, mans mīļais dēls...� Savus sliktos darbus jau no�ēlo vai ikviens. Un, ja neno�ēlo, tad ir garā vāj� � bet uz tādiem � pēc kādas citas Ekharta runas � krītot īpa�a Dieva mīlestība... Tā ka laid tik vaļā! Kas gan notiktu, ja Matejs reiz no kanceles savai nākamajai draudzei piedāvātu �ādus vēlējumus!?

Un reiz ir pienākusi diena, kad Matejs nolemj laist pasaulē savu rakstu darbu �Vai caur nāves grēkiem mū�īgajā svētlaimībā? (Vienkār�a kristie�a domas un komentāri par kādu pazudino�u viltus mācību)�. Uz Parīzi tiek sūtīts viens skaisti iesiets eksemplārs, uz Ķelni otrs, bet tre�ais uz vissvētāko pilsētu, kur dzīvo un strādā pats Dieva izraudzītais ...

Paiet nedēļas, paiet mēne�i. Beidzot pienāk vēstule no Ķelnes, kurā �Vienkār�ā kristie�a domas� gan atzinu�i par slavējamām un ieteiku�i arī uz priek�u domāt �ajā virzienā; tomēr diskrēti ļauts saprast, ka jaunais cilvēks, kuram nav pie�ķirtas rakstnieka dāvanas, darītu pareizāk, ja savus vēlējumus un padomus dalītu ikdienā un ņemtos apstrādāt gara lauku tie�i vienkār�ās tautas vidū, jo neesot par to pateicīgāka darba... Un �ajā pa�ā Ķelnē tiek nodrukāti Ekharta rakstu darbi! Un nākotnē viņā saskatot �īs universitātes visaugstākās katedras kandidātu. Vai aiz tā visa galu galā neslēpjas pa�a Lielā Naidnieka intrigas? Tā ta�u ir kliedzo�a netaisnība!

Bet no Parīzes universitātes vispār nepienāk nekāda atbilde.

Laikam nav jēgas garāk aprakstīt jaunā Mateja izjūtas: katrā ziņā spilvens apak� viņa galvas vairākas naktis ir slapj� no asarām, pie ēdamgalda katrai nākamā Meistara Ekharta kustībai seko nīsto�s skatiens.

Vai gan Matejs alka slavas?! Nē, Dieva dēļ, nē! Viņ� gribēja pasauli brīdināt no ķecerības viltus akām. Ne vairāk. Ta�u pasaule bija kurlai Godīgā kristie�a vienkār�ie un no sirds nāku�ie vārdi lika sholastiķiem un mācītajiem vīriem tikai nosmīnēt.

Ta�u nēl Glu�i tā viss tomēr nepalika; atradās arī tādi, kas �o, laikam jau tie�ām neveikli uzrakstīto patiesības sludinā�anas mēģinājumu ievēroja: kādā miglainā rudens dienā klosterī ierodas svarīgs viesis, kur� paziņo, ka viņa uzdevums ir sastapt brāli Mateju. Un vēl kā vārdā? Svētā Amata un pa�a Ķelnes arhibīskapa Heinriha vārdā.

Kā gan tik necils brālis izpelnījies �ādu godpilnu ievērību, brīnās Erfurtes klostera priors; uz ātrāko tiek atrasta piedienīga telpa, kur sūtnis ar mazo mūku var izrunāties zem �etrām acīm.

Un Matejs dabū dzirdēt, ka godājamais arhibīskaps Heinrihs ir noraizējies par sektām, kas izplatās Reinzemē un sludina maldu ticību. īpa�as raizes viņam �Brīvā gara brāļu� dēļ. Mācīti teologi �Dievi�ķā mierinājuma grāmatā� un da�os citos darbos, kuru autors ta�u esot tie�i �īs iestādes nesenais audzēknis, atradu�i pavisam 49 rindkopas, kas ir ļoti apstrīdamas, ja ne atzīstamas par īsti kaitīgām. Izmeklē�anas komisija savā darbā izmantoja arī stila ziņā neveiklās, ta�u garā godīgās �Vienkār�ā kristie�a domas...�, un to autoram godājamais Heinrihs atvēlējis mazu dāvanu. Nav neiespējams, ka reiz, kad iepriek�minēto, pārlieku �aubīgo rakstu gabalu autoram nāksies dot atbildi uz viņam izvirzītajām apsūdzībām � un �ī �procedūra� vairs nav aiz kalniem�, arī brālim Matejam tur būs ļauts izteikt savas domas. Vai jaunajam mūkam ir kas ziņojams par Ekharta mutiskajiem izteikumiem, viņa izturē�anos un draugiem? Katrā ziņā par to esot vērts padomāt.

�Ar jums sazināsies,� bilda augstais kungs un pirms aizie�anas ļāva Matejam pat noskūpstīt savu roku.

Protams, Mateju nekur neaicināja, protams, augsto kungu viņ� vairs mū�am neredzēja. Ta�u Matejam palika mazs Krustāsistā tēls (tas, kur� patlaban karājas virs viņa gultas) un ari ādas maisiņ� ar sakroķētu maliņu, kurā bija trīsdesmit trīs (tomēr ne trīsdesmit!) sudraba naudas gabali � honorārs par neizdoto, ta�u komisijai līdzēju�o, ar roku rakstīto sacerējumu; jā, diem�ēl neviens meistars nav bijis ar mieru to dzelt kokā pavairo�anai.

Drīz pēc �ī gadījuma brālis Matejs lūdza sevi pārcelt uz dzimteni. Viņam nelika �ķēr�ļus, jo Māras zeme ta�u bija vēl visai pavir�i kopts Vīna kalns.

Tā Kunga un arī Svētās Baznīcas dzirnas nemaļ ātri. Tikai pēc da�iem labiem gadiem līdz Matejam nonāca valodas par Meistara Ekharta spo�o uzstā�anos Ķelnes izmeklē�anas komisijas divās sanāksmēs, kur viņ� visupirms ap�aubīja pa�u inkvizīcijas procedūru, jo, pēc sava ordeņa statūtiem, viņ� nav spiests dot atbildi it nevienam, izņemot Parīzes universitāti un pa�u pāvestu. Pēc tam savukārt paziņoja, ka pēc brīvas gribas ir ar mieru runāt � tādēļ, lai viņu nevarētu apsūdzēt gļēvulībā. Kad process tomēr ieilga, Meistars vērsās pie pāvesta Aviņonā ar protesta vēstuli, kurā atzina, ka ir runājis pārdro�i, ta�u par augstām lietām varot runāt tikai augstiem vārdiem, emfātisku izteiksmes veidu un pacilātu dvēseli. Sīkumos viņ� varbūt varējis arī kļūdīties, ta�u esot absurds viņa darbos meklēt herēzi.

Pāvesta Jāņa bulla, ko nule minēja arī Bartolomejs, � jā, tie�i �ī saruna ta�u atdzīvināja atmiņā visus sen-aizgāju�os laikus � patiesi izrādījās salīdzino�i maiga kritika un atcēla vairumu no Meistaram izvirzītajām apsūdzībām. Tomēr ne visas!

Sudraba krucifikss patlaban karājas pie sienas, trīsdesmit trīs sudraba gra�us � ne jau nu mazo summu � jaunais pievīlies ideālists iemeta Reinā; zutnī, kurā nauda atradās, tagad tiek glabātas zināmās lakricas konfektes ar rozīnēm un riekstu drumstalām ...

Reimārs Mumme, Paides fogts, vīrs, kur�, būdams Bavārijas Ludviga piepalīgs, pirms septiņiem gadiem iekaroja mū�īgo pilsētu Romu, pavej, sitam te pāvestam Jānim XXII parādīja durvis un aiztrenca to uz Aviņonas pilsētu � tā vismaz bruņinieks Reimārs klāsta�, stāvēja savas ordeņpils pagalmā, rokas sānos iespiedis.

Stāvēja kā jau da�kārt īstens karavadonis. Protams, ķeizaram Ludvigam un viņa karakalpiem visā drīzumā nācās Romas putekļus nopurināt no kājām, viņu rokām Svētajā Krēslā iesēdinātais Nikolajs V savukārt pamuka uz Aviņonu pie Jāņa no�ēlot grēkus, ta�u �āds karagājiens mū�īgi paliek vēstures rakstos, un tā līdzveicējs Reimārs Mumme bija un ir varens vīrs tik un tā.

Galvu pie�ķiebis, �is stiprais vīrs stāvēja zem mū�veca ozola un aizgrābts noraudzījās pils jaunajā astoņstūru tornī, kas uzsliets pēc viņa pa�a aprādījumiem un ne par mata tiesu neatpaliek no Dancigas pilsētas Kiek in die Kok. Kādreizējais ordeni pazemoju�ais Stensbijas miera līgums viņiem Jervā uz visstingrāko noliedza aizsargtorņu cel�anu, bet vai nu viņ�, vīrs, to ņems vērā.

�Mūsu lietas neiet slikti. Nudien, neiet slikti!� viņ� domāja.

Reimārs Mumme augumā nebija visai gar� (�Sīkvīrs, gatavā spira,� par viņu bija uzdrīkstējies pateikt vietējais kalēj puika, kur� nu min plē�as Kihnu salā, un Rei-māra Mummes īpa�umos � pareizāk, suņu kūtī � rej kā maiņas prece viņa vietā iegūtais jaukais dāņu dogs.)

Suņi, krietni medību suņi bija viena no lielākajām fogta vājībām � tomēr: kāpēc vājībām? Drīzāk spēks! Uz suņu kūts pusi viņ� arī vērsa savus soļus.

Jau durvīs Mummem degunā iesitās ass smārds. Ta�u �ī sīvā un spēcīgā �uru, ādas siksnu un suņu barības smaka ir mīļa vīri�ķīga vīra nāsīm. Tā aicina sedlos � tu dzirdi mednieku ragu skaņas, krākājo�i rumaki traucas pāri laukiem, un, zariem brak�ķot, taisni cauri zemam kārklā jam, notāļus starp krūmiem cilpo lapsa, rudā aste �vangojas kā slota. Bet glābiņa viņai nav! Da�kārt bēgu-ļotājs ir pats me�a suns, ausis pieglaudis. Ta�u arī viņa dzīvei bez ilgām runām gals klāt gan.

Suņiem bija izvārīta gaļa un kauli; no liela �uguna poda dzedrajā rīta gaisā cēlās dvākojo�s garaiņu mākulis. �etrdesmit krietni medību suņi kampa tiem pamesto gaļu. Atņirgtiem zobiem viņi svaidīja galvas pa kreisi, pa labi, lai no kauliem atplēstu lielākos gabalus, elsa un ņurdēja. Suņu acis kūts krēslā kvēloja violetas un sarkanas. Tie visi bija izcili, izraudzīti dzīvnieki: dāņu �aizemē atvestie �maugie angļu kurti (jā, Dānija ta�u reiz bija varena valsts � nevis tāda mirla kā patlaban � un snaikstīja savus nagus pat līdz Anglijai), sprogspalvu krievu kurti, sīksti garā, ietiepīgi mednieki � visi īsti dzinējsuņi; arī labi putnusuņi ir Mummes kūtī: cietspalvu vācu putnu-suņi, divi gordonseteri un pointeru pāris. Uzsauc �appor-tez!�, un rubeņmātīte jau tev pie kājām. (Nez tikai, kāpēc ar angļu suni jārunā fran�u mēlē?) Bet no alu suņiem te bija foksterjeri � vēl nav redzēts āpsis, kura alu �ie līkkāji nemācētu atrakt.

�Mūsu lietas neiet slikti, vīri!� pasludināja Reimārs Mumme ... Un tum�matainie dvīņi suņu pui�i � ak, kas nu par pui�iem � lieli, spēcīgi milzeņi � kā vienā mutē atkliedza pretī:

�Nudien, neiet slikti, kungs!�

Tā vajag. Tā Mummem patīk, viņi zināja.

Bet viņiem no tiesas neklājās slikti, un arī savu kungu viņi turēja cieņā. Igauņmēli fogts iemācījās jau pirmajā gadā. Un vispār viņ� ir stiprs vīrs, kas par to, ka mazs un apaļ� kā priedes �iekurs. Bet spēka un drosmes pietiek: vai ir iepriek� redzēts kungs, kas bez pavadoņiem uzdro�inās iet uz Jāņuguni, dancina meitenes un vienam e* ciema puisim kunga prātā, kas dzīrās zobus rādīt, tos bez garām runām ietriec rīklē.

�Ellīgi varens kreisais ir sitam fogtam. Ja nonāk līdz kautiņam, paturi to labi prātā!� pui�i mējoja, bet tādas runas, zināms, vairāk bija sava svarīguma cel�anai, jo kur� tad pie pilna prāta akurāt dzīsies ar kungu plūkties.

�Esiet, vīri, gatavi! Mūspusē gaidāms Dānijas karaļa vietvaldis. Es gan nezinu, vai viņ� ir mednieks, bet piepe�i var izrādīties,� Reimārs deva pavēli.

�Tie�i tā!�

Kungs jātnieka zābakos nu soļoja uz virtuves pusi. Soļoja, krūtis izgāzis, ar ļoti taisnu muguru. �Iet tā, it kā olekti būtu norijis,� tērgāja ciema ļaudis.

Jā, arī virtuvē vajadzēja ielūkoties. Pēc hronista Ho-nekes nostāstiem �is Markvarts Breide � Marquardus Breyde � bija maktens izēdājs. Un meitu un �ņabja mī-lis arīdzan. Labu, pat smalku ēdienu cienīja ij Reimārs Mumme. Ne jau par velti bijis Francijā un pat Romai pirti sakūris � par Itāļzemes ēdieniem Mumme �o to zināja.

Pēc iera�anās Paidē � Paide, protams, nav Paduja, ta�u pēc Ludviga nāves viņ� varēja būt priecīgs, ka atsūtīts kaut uz �ejieni, � fogts iesākumā pats dāļāja virējiem pamācības. �īsdienas pusdienām viņiem ir pavēlēts uzburt kārtīgu vīnā sutinātu teļa cepeti, bet klāt lai piedāvā g nocel alia Romano jeb ceptas siera klimpas. Un olu�vīna putojums zabalone lai pieliek maltītei punktu. Tā ka būtu!

Virtuves smar�as, protams, bija glu�i citādas nekā kūts... Igauņpuisis Ilo � jauns vīrs, bet vīrs īstajā vietā � likās ar savu darbu teicami galā tiekam.

�Mjā... Mūsu lietas neiet slikti,� Mumme izteica savu lielmaņa uzskatu. Ta�u cauri pannas sprakstoņai, tauku burbuļo�anai un trauku rīboņai viņa spriedumu nedzirdēja nei Ilo, nei viņa palīgi. Tikai jaunā un ra�enā Mar-garēta, ko gan īsāk un vienkār�āk sauca par Rētu, pielika roku pie auss un miegāja acis; skaista mei�a pilnīgu muti bija �ī Rēta, acis spīd kā �igānietei, melnas spalviņas virmo virs aug�lūpas � Reimārs Mumme vienkār�i nevarēja viņai neiekniebt. Un par to viņ� beigu beigās arī izdzirdēja savu iemīļoto: �Nē un nē, kungs!� Tikai � tas netika pasludināts kareivīgā drūvīgumā, bet val�ķīgi ķiķinot viņam sejā � ķiķinot uz mata tā, kā mei�ām, kurām kniebj pēcpusē, pieņemts. Vai nu tas būtu Padujā, vai Bādenbādenē, vai Paidē. Un arī pa pirkstiem Mumme dabūja.

Ar virtuves bū�anām fogts tātad varēja būt mierā. Vienīgi ... vai �is Markvarts ar ap�aubāmo slavu maz ir tādas sagatavo�anās vērts? No vienas puses, Dānijas karaļa � kas par to, ka sasodīti vārga karaļa � viet-valdis, protams, ir svarīgs vīrs, no otras puses, viņ� laikam ir arī gatavais blēdis: tā dzird, ka viņu apvainojot kaut kādā rudzu �iep�anā vai vismaz to gau�ām nekaunīgā izspie�anā no Tallinas rātes. Pēc domina de Cāges nāves viņ� pats bez garām runām esot ievācies tās lepnajā Tallinas namā un paziņojis, ka tagad nams viņa personā piederot Dānijas karalim. Pavisam nedzirdēta lieta, jo vairāk tādēļ, ka tie�i Dānijas karaļnams par likumīgiem mantiniekiem uzskata arī radiniekus pa sievie�u līniju. Mjā... Markvarts, kā rādās, ir viens viduvējs rīkļurāvējs. Ta�u tādi vīri lielākoties ir drosmīgi un nemet krustu ne pa�a Nelabā priek�ā � �ādus vīrus Reimārs Mumme sirds dziļumos slep�us tur cieņā. Viņa pa�a dzīve jau arī nav bijusi kā nez kādam pupazī�am. Un, ja vēl ielāgo, ka Dānija ir viena akurāt brūko�a mi�u-ma�u valsts, tad draudzība ar vietvaldi visādi atmaksāsies gan ordenim, gan pa�am Mummem.

Lai gan tas nelaimīgais spēļu karalītis Kristofers svēti apzvērēja, ka Harju�Viru hercogiste mū�u mū�os mirdzēs pie Dānijas kroņa, viņ� to jau sava svētā zvēresta gadā � varbūt kādu mēnesi vēlāk, ja i tik � noandelēja kaut kādam hercogam Knutam Porsem. Bet Porse esot izlaidis garu, tas visu padara vēl juceklīgāku. Vai Markvarts vispār nojaus, ka Paides fogtam visas �īs lietas tik skaidri zināmas?,.. Nu, tad jau manīs.

Jā, bet svinīgo sagatavo�anos tomēr atmaksājas veikt. Markvarts de Breide ir nopelnījis kārtīgas pusdienas jau ar to vien, ka tirda zviedriski noskaņoto Tallinas bīskapu Olavu. Esot �ā brāli ielicis cietumā un par atlai�anu prasot brangu naudu. Tik naudas un naudas alkst �is cilvēks, bet tādiem vīriem nekas nav svēts, ar viņiem parasti bez liekas klīrē�anās visu var noskaidrot un sist saujā.

Drīz Reimārs Mumme sēdēja savas pils, palais puses sarkanajā istabā. No neskaitāmajām telpām �ī nebūt nebija tā lielākā, bet laikam gan pati iespaidīgākā. Par sarkano �o istabu sauca ar vīnsarkanu damastu noklāto sienu dēļ. Zeltīti un sudraba zobeni, kara cirvji un �ķēpi uz tām izskatījās ļoti, ļoti di�i. �eit atradās arī tādas lietas, kas stāstīja par saimnieku ne tikai kā par kara un varas vīru: visupirms liels plaukts ar rakstu ruļļiem un kali-grāfiskiem rokrakstiem daudzās pasaules mēlēs, te atradās arī mazas mājas ērģeles, kuras gan neviens nespēlēja, bet kas par to; te bija kār�u galds ar tarrocco kārtīm un beidzot arī viņa patiesais lepnums � itālie�u meistara D�oto di Bondones glezna! Glezna � iedomājieties vien! Ir ta�u vispārim zināms � ja kāds grib redzēt skaistas bildes, viņam ir jāiet uz baznīcām vai lielākām kapelām, kur tās uz griestiem un sienām uzgleznotas. Ta�u �ī te bilde bija radīta uz īpa�as rupjas nātnas drānas, kas tikai glu�i nesen nākusi izmanto�anā. �ādas bildes sauc par tāfelgleznām, un tā ir vēl pavisam jauna lieta, ko tikai Itālijā, un ij tur retumis, var sastapt. Vai tas tomēr nav nedzirdēts luksuss, ka vari bildi apskatīt mājās, kā tik rodas kāre! Jā, tie�i tad, ja �ādai dīvainai vēlmei gadās uznākt. Meistars D�oto dzīvoja Padujā, bet pārmēru iztapīgais hronikas rakstītājs Honeke, kas Mummem vienādi grib būt pa prātam, reiz bija izsaucies: �Kāpēc jādodas uz Paduju, ja var doties arī uz Paidi?!�

Reimārs Mumme piegāja pie kār�u galda. Kārtis sauc par Nelabā bībeli, ta�u visticamāk tu tās sastapsi tie�i karaļnamos un augstāko garīgo di�vīru mājās. Paides fogts izvilka vienu kārti sev � raudzīsim, ko tā pareģos ... Tas bija pakārtais. Pakārtais, lai cik dīvaini arī liktos, ir viena no labākajām kārtīm. Laba zīme. Karājas gan viens vīrelis, mēle pa muti laukā, bet, palūk, citiem nes laimi. Ta�u tā jau dzīvē vienumēr, ka viena nelaime ir otra laime.

Pēc tam viņ� izvilka kārti vietvaldim. Tam gan �ķietami rādījās daudz skaistāka kārts, bet pēc �īs gau�ām vecās spēles noteikumiem tā nav nekas di�s. Raugi, ceļavīrs kāto, nastiņa uz muguras, tik bezbēdīgi un priecīgi kalnā aug�ā uz tālumā redzamās lielās di�torņu pilsētas pusi. Pats lai� treļļus, nekādas bēdas. Bet, ja acīgi ielūkojas �ai bildē, tad aiz visskaistākā ro�u krūma rēgojas akls bezdibenis � neko ļaunu nejau�ot, vīrelis dodas tie�i turpu. Bēdīgs būs viņa gals. Nu jā, Breidem tādas beigas, vismaz iesākumā, viņ� nevēl... Reimārs Mumme sajauca kārtis un ērti atzvila savā iemīļotajā mēbelē, kas tiek saukta par kanapē². Arī �o laiska-vīra-tīksmes-vietu viņ� galdniekam vēlēja salikt pēc sve�zemju parauga. Vārds �kanapē� lauķos sacēla smieklus³ � zināms jau, kādēļ, ta�u par to ērtākas gulstavā�anas vietas būt nevar. Tie�i �eit atlaidies, viņ� arī uzņems Markvartu. Uz kāpnēm lai viņu sagaida kalps un ved vīru �urp. Kāpnēs Mumme īpa�i nevēlējās iziet, tur sevi�ķi dūrās acīs viņa ne pārāk teicamais augums. Tā visvairāk ir īso kāju vaina, �eit viņ� katrā ziņā izskatīsies di�enāks.

�Neiet mums slikti. Nudien neiet,� nomurmināja Reimārs Mumme un acumirklī aizmiga. �itāda dēkaiņa apciemojuma dēļ jau nu viņ�, vīrs, nervozēt nesāks...

Viņ� pamodās, kādam �erksto�i noklepojoties; jā, tas nudien gau�i iegrieza ausīs � �ādas skaņas savureiz dzirdamas virtuvē, kad Ilo piepalīgi tīrīdami skrāpē pannas. Tak jau Markvarts Breide bija �is kraukātājs. Kalps acīmredzot bija aizgājis, un Dānijas vietvaldis aplūkoja Mum-mes gleznu.

Garāka un svinīgāka iepazī�anās ceremonija �im vīram laikam gan nerūpēja � ar kāru skatu viņ� pētīja kādas Izraēja cilts jaunavas tīkami rozīgo stilbu, kas rēgojās ārā no garā uzmetņa. �Bēg�ana uz Ēģipti,� sliedamies sēdus, komentēja Reimārs Mumme. �D�oto di Bondone. Itālietis. Liels meistars.� Un svarīgi piebilda: �Subtilā glorifikācija...� �os vārdus reiz bija paudis Bartolomejs Honeke. Ko tam vajadzēja nozīmēt un vai �āda vārdu kombinācija vispārini iedomājama, par to Mummem nebija ne jausmas. Bet no hronikas rakstītāja tak ar� jābūt kauc kādam labumam (uz �odienējām pusdienām Reimārs Mumme spalvas dīdītāju tomēr nesauks. Ja sauks, tad vēlāk � kad nopietnākās lietas � un kur gan tās paliks? � jau būs izrunātas).

�Paskat vien,� prātoja Markvarts Breide, �ak tad hlo-rifikācija un gatavs...� Dānis uzmeta Mummem viltīgu sānskatienu � tādu skatienu, ka ij fogts pats nokaunējās par �o subtilitātes penteri.

�Bet, ja ļautiņi akurāt lai� ļekas uz Ēģiptes zemi, tad ta�u varēja paļaut kājiņai rēgoties mazuliet dāsnāk,� spriedelēja vietvaldis un likās esam viegli vīlies.

�Jūs, mans kungs, cerams, esat Marquardus Breyde?�

�Tādu vārdu man papiņ� ielika gan,� atbildēja vīrs ar sarkanajām ūsām un rūsas krāsas ķīļbārdiņu.

�Bet jūsu vācu valoda nav tāda kā vairumam dāņu,� noteica Mumme.

�Es ta�u Lībekas puika,� paziņoja sarkanūsa.

�Un Dānijas karaļa vietējais valdonis...� nobrīnījās fogts, viņam bija labs prāts, ka darī�ana ar ciltsbrāli.

�Uzcēlu jūs, Mummes lielkungs, bet kas cits man atlika.�

�Tas nav nekas. Pusdiena jau lielā gabalā. Es biju aplūkot savu kran�u stalli... Vai man vēlēt pusdienas servēt �eit?�

�Es ēdu vai celma galā, ja rumpis prasa. Vieta nav no svara.�

�Skaidrs. Tūlīt to nokārtosim.�

*

Jau drīz viņi arī ēda. Reimārs Mumme, kur� tiecās uz to, lai Paides ordeņa pilī viss būtu tā vai vismaz aptuveni tā kā karaļnamos, iepriek� bija norīkojis, lai divi kalpi stāvētu aiz augstā dāņa muguras un viņam arvien veikli piedāvātu papildinājumu; tomēr Breide deva zīmi, ka apkalpotāji drīkst aiziet. Vai varbūt viņam bija kauns par savu lielo ēstgribu? Diezin vai, jo no Reimāra Mummes � tomēr vīra ar itālie�u skolu � viņ� gan nebijās. Markvarts uzklupa brīni�ķīgajam cepetim ar tādu sirdību, it kā būtu bail, ka to nezin kādēļ drīz aiznesīs no galda.

Mumme pats arī bija dū�īgs izēdājs, ta�u pēc snaudas viņam īpa�as ēstgribas nebija. Toties bija laiks pamatīgāk aplūkot Breides lielkungu. �ī galva, kuras vidusdaļā eso�ajā caurumā sirdīgi tika bāzts ēdiens (ja darī�ana nebūtu ar mīkstiem, vīnā vārītiem cepe�a gabaliem, bet kaut ko sīkstāku, tad augstais kungs, gaļas gabalus rīdams, laikam gan svaidītu galvu pa kreisi, pa labi kā Mummes medību suņi), jā, �ī galva visādā ziņā bija neatkārtojama un prātā palieko�a � iespējams, jaunībā Markvarts bijis vīrs ar patīkamu, vīri�ķīgu seju, ta�u gadi, kuru viņam aiz muguras nemaz nevarēja būt daudz, bija �ajā sejā veiku�i savu neganto darbu ar kaltu un grebli: asas, dziļas rievas krustām �ķērsām vagoja seju, turklāt glu�i negaidītos virzienos. �īs rievas un rieviņas pirmajā acu uzmetienā �ķita ka zobena rētas, ta�u, pēc Honekes apgalvojuma, Markvarts nekad nav bijis karavīrs. Arī dedzīgs duelants ne. Savas divkaujas �is vīrs izcīnījis ar mū�a gadiem un, domājams, arī naudas grūtībām. Protams � gan jau savu tiesu bija prasīju�as un pēdas atstāju�as arī tādas padarī�anas, par kurām mūs biedina no baznīcu kancelēm. Lai būtu kā būdams � dzīvesprieka, nekaunības un pa�paļāvības �im vīram visādā ziņā netrūka. Dzīves rūpesti nebija Markvartam laupīju�i arī matus; tik vien, ka viņa sirmi sarkanās matu �ķipsnas bija ļoti izvēlīgas attiecībā pret savu aug�anas vietu � galvas ādu, tās auga ku�ķos �ur un tur, ta�u acīmredzami nelikās ne zinis par galvas vidu. Garās sarkanās roņa ūsas savukārt auga griezdamās; tās atgādināja krāsā iemērktus pakulu vīk�ķus un spraucās ēdējam glu�i mutē. Sī izspūrusī, nodeldētā, vētras un negaisus piedzīvojusī un elles priek�kambarus matījusī galvas lode varētu izpelnīties salīdzinājumu ar vezumam izkritu�u un grāvī ievēlu�os rāceni, tikai diem�ēl �ādu rāceņu nav. Jā � pa�a Reimāra Mum-mes galvas pogaļiņa blakus Markvartam �ķita visai glī-tiņa � gluda, svaiga ķegļu spēles bumba, kurai ar ogli uzzīmētas piķa melnas, kuplas uzacis un �aura, kopta Ūsiņu birstīte... Fogta acis bija zilzilas, ļoti maziņas un ļoti ziņkārīgas. Tā nu �īs divas galvas pogas mielojās ar izraudzīto ēdmaņu.

�Vecais Porse sev uzlika cilpu kaklā,� pavēstīja Markvarts un nelaiķa piemiņai norija divas siera klimpas reizē.

�Tā vismaz runā.�

�Un zemes jau ordenis no �ā lēti vis nebūtu dabūjis,� turpināja vietvaldis. �Vīrs bija parādos līdz ausīm... Nu ja, bet tas jau jums pa�am arī zināms.�

To, ka hercogs Knuts izlaida garu tūlīt pēc tam, kad no karaļa Kristofera bija ieguvis Igauņzemi, Mumme zināja gan. Toties nāves iemeslu viņ� dzirdēja pirmoreiz.

�Un tas arīdzan būtu viens tuk�ā gaisā ierakstīts līgums, jo tie harjuie�i�viruie�i ta�u vēl izspieda no viņa svētu papīru, kurā vecais apstiprina, ka viņa karsti mīļotā Igauņzeme �cum castris, civitatibus, munitionibus�... (nu Markvarts izslaucīja ūsas un, sasprindzinot atmiņu, samiedza acis. �Sasodīti laba atmiņa �im, un latīniski arī lai�,� brīnījās fogts)... nu jā, vēl arī �inibi existentibus�, paliek �in perpetuum a corona vel regno nostro Daniae�. Vēl kaut kādi apstiprinājumi tur biju�i. Un �iteno papīru tie Harju�Viru sūda vasaji ir lielīgi vicināt katrā iespējamā un neiespējamā reizē.�

�ie �sūda vasaļi� Reimāram Mummem patika ļoti. Eriks VI Menveds bija gudrs vīrs, ij tas skaidrs, kāpēc viņ� katru otro igauņu brīvzemnieku bija ar mieru iecelt par vasali � tur neslēpās nekas cits kā vācie�u, pa daļai arī zviedru un, saprotams, visupirms ordeņa kā varenas organizācijas nostum�ana pie malas. No turienes arī cēlās visi �ie Role de Herkyla, Tilo de Kirkutta, Poesan-tagk un sazin kādi mui�nieki de Hoppanurma, de Rokula un pat de Warese. Bet to, ka dāņu zeme arī ar saviem mui�niekiem vienā jaukā dienā nonāks sprukās � un igauņi, dāņi un pat pa pusei pārtautoju�ies vācie�i da�ā lietā dziedāja glu�i vienā meldiņā �, viņ� nebija mācējis nojaust. Pietika ar vienu vāju karali, zaudējumiem zviedriem, bezgalīgo stīvē�anos ar krieviem, un, palūk vien, lepnie tiep�as jau grasījās glu�i vai celt savu valsti...

�Saldo �ļuru es nevaru,� Markvarts atgrūda ar putukrējumu pagatavoto zabalone. �Piena ēdmaņas liek manām iek�ām blurk�ķēt kā dūdu maisam,� viņ� paziņoja ar atklātību, kas ir augstākās mui�niecības un va�oņu privilēģija.

Ir gan vīram vārdiņi! �ajās ar sarkanu damastu noklātajās sienās vēl neviens nav iedro�inājies runāt par savas gremo�anas īpatnībām, nobrīnījās, varbūt pat apbrīnoja Reimārs Mumme.

�Bet varbūt derēs vīns bez putukrējuma?� dibināja Pai-des fogts.

�Protams! Kāda runa?!�

Un tā kalpus no jauna sazvanīja iek�ā un nosūtīja uz vīna pagrabu. Viss noritēja raiti, un jau drīz Markvarts Breide no liela sudraba kausa klunk�ķināja vecu, labu vīnu. Arī pats Mumme pārgāja uz vīri�ķīgāku dzeramo.

�Protams, Braun�veigas mestrs Luders zināmā mērā ir ieinteresēts Harju�Viru,� Mumme diplomātiski bilda � �is �zināmā mērā�, protams, bija ļoti deminutīvs izteiciens.

�Zināmā mērā...� nosmēja Markvarts, kreiso ūsu vīnā mērcēdams.

�Nelabais par mūsu trim asins pilēm arī esot zināmā mērā ieinteresēts!� viņ� līksmojās tālāk.

Ta�u tad vietval�a uzvedībā notika negaidīta pārmaiņa. Viņ� pielēca kājās un ieņēma miera stāju.

�Mūsu cildenais karalis Kristofers ir miris!� Markvarts pasludināja svētsvinīgā diakona balsī; jā, viņa �vadzo�ais bass bija modulējies labu kvintas tiesu zemāk � tagad tas bija īstens basso prof undo.

Piecēlās arī Reimārs Mumme, viņam netikās, ka viet-valdis � aiz galda sēdēdams, ar fogtu glu�i viena auguma vīrs � nu izslējās par viņu veselu galvas tiesu augstāk.

Arī Paides zemēs izplatījās runas, ka Dānijas karalis varbūt tik pirms da�ām dienām izlaidis garu, bet par to patiesīgumu vēl līdz �im brīdim nevarēja būt pilnīgā pārliecībā. Ak tā! Tad patie�ām tādas tās lietas! Viet-valdis jau nu tuk�as baumas neizplatīs.

�Lai runā ko runādami, bet tomēr viņa dzīslās ritēja mūsu sentēvu svētās asinis!� ierēcās de Breide, kur� gan pats, starp citu, pirmo dienas gaismu bija ieraudzījis Lī-bekas pilsētā. Tā ja.

�Lai viņam vieglas smiltis!� Reimārs Mumme nopietni bilda. Skaidrs katrā ziņā ir tas, ka pēc karaļa nāves vairs nekas nav skaidrs! Dānijā ir interregnum. �Jūsu karaļa nāve rada mūsu ticībai un tās kalpiem vēl lielākas briesmas nekā līdz �im. Pagānus uz baismu darbiem var iedvesmot jebkāds negaidīts notikums. Ordenim nāksies pastiprināt savu modrību!� sacīja Reimārs Mumme un centās pie�ķirt balsij raizīgu toni.

�Ak tad jūs esat varen norūpēju�ies par baznīcām un klosteriem...� Markvarts atkal bija apsēdies. Viņ� ironiski smīnēja.

�Bet protams. Mēs ta�u esam cēlu�ies no johannītiem. Tas nozīmē, ka pats Jānis Kristītājs rāda mums ceļu,� apstiprināja Mumme.

�Viena kārtīga zemnieku sacel�anās jums noderētu gan. Varētu steigties palīgā Tā Kunga kalpiem un zemi ar glābēja tiesībām pakampt sev,� zobojās Breide. �Ta�u �āds dumpītis tāpat vien nesāksies. Igauņi jau sen vairs nav pagāni un drīzāk var gāzties virsū jūsu pilij nekā svētnamiem.�

Oho! Nu gan sarkanūsa kļuva pārāk vīzdegunīgs!

Un vispār � viņ� nepagalam neatbilda tiem aprakstiem, ko Mumme līdz �im dzirdējis. Padises klosterī viņ� par sevi esot atstājis ļoti solīdu iespaidu, pēc Honekes ap-iaksta, arī kaut kāda vietējā kantora mājā izturējies kā lieti�ķs un labi audzināts vīrs un mūku un tā izpalīdzi glu�i apbūris. Kas gan par lietu? Ta�u Mumme spēja atrast arī izskaidrojumu, un sev glu�i pa prātam: tak jau Markvarts uzskata, ka gan uz garīdzniekiem, gan uz vienkār�o tautu jāatstāj iespaids, bet �eit viņ� jūtas brīvi. Vienlīdzīgā priek�ā nav jēgas taisīt kumēdiņus. Un būt vienlīdzīgam ar Dānijas vietvaldi � tā tomēr ir zināma atzinība. Ta�u �ī brīvā izturē�anās nupat jau sāka palikt glu�i nepacie�ama.

�Attiecības ar pāvestu jums tāpat nav īsti kārtībā,� paziņoja Breide. �Vienā gabalā ordenis biedēts ar Baznīcas nolādējumu. Un ne tikai biedēts ...�

Tie bija sāpīgi un patiesībai tuvi vārdi, ta�u teikti drīzāk ar simpātijām nekā brīdinājumam. Klausīsimies tik tālāk!

�Tāpat vien es �ādas runas neuzņemtu, bet tajā laikā, kamēr snaudāt, papētīju jūsu rakstu krājumus. Un tur bija viena grāmata, ko Vatikāns tūlīt pēc iznāk�anas ielika aizliegto sarakstā: tā ir Padujas Marsīlija �Defensor pads� � �Miera aizstāvis�. Nezin, vai par pāvestu kas trakāks kādreiz ir uzrakstīts. Es neesmu nekāds skrīvē-tājs, ne arī lasītājs, ta�u par �o grēcīgo rakstu darbu, kas jums plauktā, pat man nācies dzirdēt. Visiem labi zināms, ka jūs, neskatoties uz piederību ordenim, sliecaties uz laicīgās varas pusi. Ko citu tad jūs kopā ar Ludvigu meklējāt tajā Itālijā? Ir tak tā?! Un Marsīlijs bija jūsu ķeizara galmā.� Viņ� smējās. �No manis nav ko baidīties � man Vatikāna pasaules pārvaldī�anas plāni alla� biju�i nepieņemami. Lai Vatikāns plosās ar Dieva valsti, ko bā� degunu karaļa padarī�anās! Prozit!�

Pirms ķerties pie tre�oreiz piepildītā kausa, vietvaldis tomēr uzskatīja par vajadzīgu piebilst, ka Jēzus Kristus dēļ viņ� kā jebkur� kārtīgs cilvēks, protams, ļautu sevi vai krustā sist. �Gods Dievam augstībā!� Un iepriek� sacīto �prozit!� �īs reliģiozās intermēdijas dēļ nācās atkārtot.

�Esmu pārliecināts, ka arī jaunā Oto, mūsu domicillus, plāni jums jau zināmi.� Sis Markvarts varēja dzert kā zirgs, bet viņa skatiens nezaudēja asumu.

�Vai tik tā saucamā Dānijas hercogiste nav atvēlēta pūrā viņa māsai Margarētai? Gadījumā, ja reiz tiks nosvinētas viņas kāzas ar Ludviga dēlu, jauno Brandenbur-gas markgrāfu, kur� tāpat nes Ludviga vārdu ...� Reimārs zināja spriest.

�āda notikumu gaita, protams, būtu ūdens uz ordeņa dzirnavām: kas nonāk Vācu valsts varā, tas drīz arī Vācu ordenim iegūstams. Jā � ka tik lietas tā ietu, tad Dānijas dziesma būtu nodziedāta. Un tad jau roņūsam pa�am arī vairs nebūs nekāda svara. Tikai izskatās, ka �āds pavērsiens viņam nesagādā raizes ne par mata tiesu.

�Mjā... Es redzu, ka mana laipnā namatēva seja kļūst glu�i smaidīga. Viss jau būtu jauki, tomēr vismaz iesākumā ordenim nāksies Harju�Viru izslaucīt no savām ūsām. (Starp citu, Markvarts pats akurāt bija ķēries pie �āda darba.) Pat ja ordenis būtu tik dumj�, ka jaunajam Ludvigam par pa�reizējo hercogisti tie�ām iesistu plaukstā divdesmit tūksto�us Ķelnes dālderu � �ādu kravu, starp citu, arī jūsu staļļa visspēcīgākais ērzelis neaizvestu vienā vezumā �, viss vēl ne tuvu nebūtu nokārtots. Vasaļi aizvien plivinātu miru�ā karaļa solījumvēstuli un,

kas vēl jo trakāk, nelaistu ordeņvīrus tuvumā ne Tallinas, ne Rakveres, ne arī Narvas cietok�ņiem. Ar varu ir aprasts. Un zem viņu ģerboņiem un karogiem sanāks vairāki desmiti tūksto�u harjuie�u un viruie�u, kas stāsies ordenim pretī. Bet jūsu ir tikai pāris tūksto�i vīru. Un arī tas vēl nav viss � vai jūs no tiesas ticat, ka Lun-das metropolija, zviedru valsts un Harju�Viru baznīckungi neko nedarīs? Sāks brēkt posta bazūnes, un Vatikāns saņems desmitiem sūdzības vēstuļu, jo turienes baznīckungi Vācu ordeni nemīl...�

Tā �ī lieta patiesi varēja izvērsties. Jā, bet kas Mar-kvartam Breidem tajā visā sagādā prieku, palūk, to Mumme nesaprot � pāvesta pusē ta�u �is iemetējs nav ne tik. Arī Dānijas valsts intereses, �ķiet, viņu nesaista. Tomēr par ordeni viņ� atļaujas tādas bezaplīk izteikas, pēc kurām derētu ņemt zobenu no sienas... Uz kurieni viņ� īsti stūrē?

�Manuprāt, ordenis rīkotos gudrāk, ja liktu uz spēles, piemēram, desmito daļu no Ludviga iekārotās naudas un uzticētos kādam bra�am vīram, kur� par mērenu samaksu mācētu visu nokārtot daudz smalkāk...�

Cik viltīgs nu bija Markvarta skatiens, neraugoties uz to, ka viņa kreisā acs piepe�i sāka dīvaini mirk�ķināt; nē, vēl vairāk � tā savā dobulī sāka griezties kā ratu ritenis. Tik dīvainu aci Mumme iepriek� vēl nebija redzējis.

�Un kur ordenis varētu atrast �ādu vīru?�

�Kas zin, varbūt �āds vīrs tie�i patlaban sē� man pretī...�

Nē, nupat Reimārs Mumme vairs neko nesaprata.

�Un varbūt otrs �āds vīrs savukārt sē� pretī Paides fogtam.�

Reimārs Mumme iztuk�oja kausu un blenza uz savu ērmoto biedrinieku kā uz rēgu. Viņam nācās labu laiku gaidīt, līdz vietvaldis sarunas pavedienu atkal ņēma savās rokās.

�Lieta tāda, ka Harju�Viru zemniekus viņu vasaļi apkrāvu�i ar visādām nomaksām trakāk nekā ordenis savās zemēs mīto�os.�

�Tur jums ir tīra taisnība, nudien!�

�Un neviens neteic, ka viņi savus kungus pār mēru mīlētu. F.smu to Vāku svētkos redzējis ar savu aci.�

�Un tad?�

�Mandomāt, zemnieki it nemaz nevīk�as viņu dēļ līst no ādas laukā. Un, ja zemnieki palīgā nenāks, ordenim būs varītes diezgan, lai �iem sūda vasaļu kungiem ar celi aizspiestu rīkli. Ko?�

Dānijas karaļa vietvaldis runā briesmu lietas � �ie plāni ta�u o� pēc skaidras valsts nodevības, Reimārs domāja ar izbrīnu, apbrīnu, bezmaz vai bailēm.

�Nezi, kas vēl tad notiktu, ja kāds pagāns piepe�i nostrādātu tik baismīgu stiķi, ka, piemēram, kādā baznīcas tornī uzlēktu sarkanais gailis? Tam es, protams, neticu, un tā būtu drausmīga Dieva zaimo�ana, par ko Lucifers grēcinieku bez garām runām ellē izceptu � un diēzi vai vīna mērcē �, bet ij iepriek� ta�u darīti �ausmu darbi... Ordeņa pienākums tad vis nebūtu pastarās tiesas dienas gaidī�ana, bet nāktos uz to ātrāko steigties palīgā mīļajai baznīcai...�

Nu Mummem bija skaidrs, kālabad Breide uz �ejieni atbraucis un kādā vīzē �is vīrs grasās nopelnīt nemēr lielu daudzumu zelta. �Desmitā daļa no divdesmit tūksto�iem Ķelnes dālderu,� viņ� bija teicis � par �o naudu varētu uzsliet trīs Paides pilis ...

Par godu Reimāram Mummem jābilst, ka viņa pirmā ju�ana bija neatvairāma vēlē�anās parādīt �im... �im nelietim durvis. Viņ�, Reimārs Mumme, nav vakardien piedzimis, ļaunas mēles viņu ir titulēju�as ij par laupoņu; ja laupītājs, tad laupītājs, tomēr viņ� zināmā mērā ir godīgs laupītājs. Trīsdesmit sudraba gra�i, kam vajadzēs uzvilināt dievnama jumtā sarkano gaili, � nē, tas nu ir par daudz! �ī izkurtējusī, netiklību izvagotā galvas poga gaida zobenu, kas to aizlidinās prom no pleciem ...

�Jūs uzlūkojat mani kā Jūdu, dārgais fogt. Ja jūs domājat, ka tā ir nauda, kas mani uzkūda uz da�neda�ādām domām, tad jums tik pa daļai ir taisnība. Ko jūs pats darītu, ja kaut kāda no�ēlojama jaunmui�niecība jūs izsmietu un deguna priek�ā aizsistu ciet piļu durvis?! Tai valstij piedero�o piļu durvis, kuras intereses jūs esat sūtīts aizstāvēt līdz pēdējai asins lāsei. (Nu, īpa�i pārliecino�i �is apgalvojums gan neizskanēja...) �iem nekaunīgajiem vīriem būs jāpaliek bez mantības, kas ar krāp�anu iegūta! Svētajā Baznīcā rodami kalpi, kas bez melīgas kaunības sludina, ka mērķis attaisno līdzekļus. Un es pēc saņemtajiem pazemojumiem domāju uz mata tāpat!�

Dusmas Markvartam Breidem tomēr piestāvēja itin labi. Durvis viņ� �im ārkārtīgi aizdomīgajam godavīram paspēs parādīt arī citu reizi. Reimārs pats arī pacēla vīna kausu pie lūpām un sakopoja domas. Vietvaldis, protams, nemaldījās, jo gan Braun�veigas Luders, gan arī Eberhards fon Monheims būtu gatavi uz ļoti daudz ko, lai senilgoto �terra Revaliae� beidzot tomēr dabūtu ordeņa rokās. Tas, ka �is Breide māk vērpt da�ādas intrigas, arī ir skaidrs. Bet vai viņ� savā paurī neperē vēl glu�i citādus un viltīgākus plānus? Vai negrasās arī pa�u Reimāru ievīstīt savos tīklos? Uz visu jābūt gatavam! Katrā ziņā �odien viņ� briesmoti viltīgajam Markvartam nekādu atbildi nedos. Lai vīrelis nedaudz pacie�as, jo atklājies viņ� jau ir līdz galam...

�Es domāju, ka mēs esam viens otru sapratu�i. Nekādu atbildi es �odien no jums ij negaidu,� Markvarts Breide viņu kārtējo reizi apsteidza. �Varbūt vispareizāk būtu doties laukā un ieelpot svaigu gaisu. Bet viens kalps ar vīna trauku, kazi, tomēr varētu staigāt mums nopakaļ. Es dzeru reti, bet, ja dzeru, tad nu gan pamatīgi.�

Un drīz vien viņi jau staigāja zem Māras zemes vientiesīgi zilā debess juma. Kalps ar prāvu vīna struci soļoja viņiem nopakaļ; pats par sevi saprotams, goddevīgi turoties pienācīgā atstatumā. Bet kalpa pēdās tecēja mazs,

makten raiba ciltskoka ganu krancis, kur� pret suņu kūts mūra stūri tī�i atstāja savu smar�u � par spīti, jo viņa priek�ā �īs labklājības valsts vārti uz mū�iem bija aizvērti.

Krancis pao�ņāja gaisu un savā suņa prātā izdarīja pareizu secinājumu: vecie nu gan �odien vareni pielē-ju�ies...

Saule jau slīdēja uz vakarpusi, un mū�veco koku ēnas palēnām kļuva aizvien garākas un tum�ākas. Vai tās varbūt sevī slēpa arī kādu zīmi par tās zemes nākotni, uz kuras krita?

IX

Hedviga de Lode pamodās, atvēra acis un riebumā nomanīja, ka atkal ir sākusies jauna diena � jādomā, tikpat pelēka, vienmuļa, īgnumu uzdzeno�a kā pēdējā laikā tās visas: ak, kur nu pēdējā laikā � jau sen, jau gadiem ilgi.

Viņa uzmeta skatienu naktsskapītim: viņas sulas krūzes, kurā vajadzēja iz�ķīdināt medu, pievienojot �ķipsniņu kanēļa (�āds maisījums palīdzot gan pret vēdera aizcietējumiem, gan arī uzlabojot sejas krāsu), atkal jau nebija. Kārtējo reizi nolaidīgā Matilde ir aizmirsusi to atnest. Slinkā skuķe. Nāksies triekt viņu ratā! Un to Hedviga izdarīs jau �odien, uz ātrāko!

Sī doma mazuliet uzmundrināja, tomēr tak pie�ķīra dienai saturu.

Hedviga paslējās uz elkoņiem un grasījās zvanīt. Bet tad prātā ienāca, ka Matilde ta�u slima. Vakardien viņas māte �eit bija ienākusi pazemīgi atvainoties. Viņa pat piedāvāja kundzei par īslaicīgu istabmeitu Matildes māsu, ta�u Hedviga de Lode paziņoja, ka dienu vai divas viņa arī pati tik�ot galā. Neesot jau nekāda bezpalīdzīga sirmgalve.

Hedviga de Lodes kundze ļāva galvai atkal atslīgt spilvenā � reizē rezignēti un dusmīgi: tātad dienas iesākumā kaut nelielas pārmaiņas solīju�ajam darbam bija jāpaliek nepaveiktam.

Pa �auro velvju logu iek�ā spraucās palsa, drēgnajai, nedraudzīgajai, pēc zivīm un darvas smakojo�ajai pilsētai tik tipiska gaisma.

Kaut kur atskanēja kalēju āmuru sitieni un dzelzs klaboņa, māj priek�ā uz ielas nokrācās zirgs, bija dzirdama ku�iera tprūinā�ana un lamas lejasvācu mēlē.

Hedvigu de Lodi gaida ierasti savilgusi, neldzīga diena. Ak, Kungs! � �ajā naidīgajā, pelēkajā Rēvelē gandrīz visas dienas ir tikpat vienādas kā �ejienie�u sejas...

�odien viņai jāapģērbjas pa�ai. Labi vismaz, ka no kamīna vēl kaut mazdrusciņ strāvo siltums � vismaz Hanss, ieradumiem atbilsto�i sarkanzeķotais kalps, nepiemirst savus pienākumus.

Hedviga de Lode negribīgi norāva silto nakts segu un, kājas kā dzērve augstu cilādama, pāri paklājam devās uz atzveltņa pusi, kur vakar nevī�īgi bija uzmetusi savas dienas drānas. Viņai nācās iet garām lielam trimo � vienam no nedaudzajiem priek�metiem, kuru kundze no savas dzimtās puses � mīlīgās, pēc liepziediem smar�ojo�ās Brandenburgas � bija atvedusi līdzi uz �ejieni, pretīgo Rēveli. Pēdējā laikā viņa bija sākusi izvairīties no spoguļa, kura priek�ā skuķēna gados alla�iņ mīlēja grozīties. Ta�u negaidot Hedviga de Lode sadusmojās, pat norāva naktskreklu. Ilgi lūkojās uz savu kailo, aukstumā zilējo�o novecojo�as sievietes ķermeni. Lūkojās tī�i � ar ļaunu, ne�ēlīgu prieku.

Reiz tik pievilcīgi augstu velvēju�ās krūtis bija kļuvu�as par diviem gariem, brūnganiem maisiem. Turklāt tās stāvēja izslēju�ās... Nez aiz kādas stulbas iedomības; jau sen tajās vairs nebija to atsperu, kas jaunavu krūtis padara zināmā mērā iecirtīgas. Patlaban Hedvigas ci�i atgādināja tās sēnes, kuras novecojot kļūst �ļauganas un kurām kāpj virsū bērni, lai izzvaigātos, kad melni brūns pī�ļu mākulis �ņākdams lido laukā. Kāds gan bija �o sēņu nosaukums? Laikam �der Flaschenstāubling� vai kas tamlīdzīgs. Bet rauj viņu nelabais. Kā lauķi teic.

Ceļu skriemeļi bija lieli un zilgani kā dzelzs lodes; gurni, uz kuriem no aukstuma bozās retās, dūņainās spalviņas, � dzeltenīgi un biedējo�i kārni. Kā mūmijām. Tu esi viens kaulains vraks, dārgo grāfieni Bet teic, kur gan tu esi iemantojusi �o bundulīgo, izgumu�o vēderiņu, tik naivi pienbaltu, ka tas nekādi nesader ar pārējiem tru-niem?

Skaistums ir zudis, jaunība ir zudusi, ir zudis arī grāfienes tituls, jo, apprecoties ar trako de Lodi, tu kļuvi par baronesi. Tu, Albrehta I Lā�a meitasmeitasmeitas-meitas meita! Līdz di�ajam pirmtēvam aizved gan visai gara, toties nevainojami taisna līnija.

Hedviga de Lode pārvilka pāri galvai zīda apak�kreklu un tad nikni ķērās pie asakām stiprinātas korsetes aizpogā�anas. Lai to paveiktu, nācās pamatīgi nopūlēties, raug, tie�i �ī vēdereļa dēļ. Vienmēr viņai palīdzēja laiskā Matilde, bet �odien nāksies vien Hedvigai pa�ai tikt ar �o darbu kaut kādā galā. Hansu jau viņa arī nevar saukt palīgā... Jeb�u �is pastīvais, ta�u visai gludsejainais vietējās izcelsmes jauneklīgais kalps ar pagodino�o uzdevumu teicami tiktu galā. Vispār viņ� tiek galā ar visiem uzdevumiem un vienmēr � tas pat kaitina; viņa zirga-ģīmī � uzticīgā, tas nu gan jāatzīst � ir smaids � viens un nemainīgs, bez jelkādas apķērības.

Asakas izmisīgi brak�ķēja, un uz bridi, domājot par Hansu, kundzes sejā pavīdēju�ais saldskābais smīns atkal nozuda. Viņa stīvēja un stīvēja, līdz beidzot aiztaisīties ļāvās arī pēdējā poga. Bet glu�i nesaprotamā veidā pat tas Hedvigas kundzi sadusmoja ...

Kad Hedviga, kurai gadu bija tik tāds nieks pāri piecdesmitam (kāda kuram daļa, cik liels �is nieks), nu atkal ielūkojās spogulī, pirms tam vēl ar liekās bizes palīdzību savus paplānos matus sagubojusi lepnā, augstā frizūrā, viņas oma uzlabojās: nē, tomēr nav tik traki! Kaulainums, kas, kailai esot, varbūt arī atbaidīja, tomēr, kā izrādās, bija vērtība par sevi. Viņa vismaz nav nobarota zoss kā lielākoties birģeru kundzenes. Nedaudz smāķa, nedaudz pūdera, nedaudz krāsas �ur tur, un baronesei Hedvigai de Lodei vairs patiesi nav nekādas vainas. Viņas figūra un gaita liecināja par to, ka no ciltsmātēm, kuras, cik tiek atminēts, piederēju�as galmam, kaut kas ir mantots. Viņa derētu par galma dāmu vēl i pa�reiz. Vecums ta�u to neierobe�o, piederību augstākajai sabiedrībai nosaka ciltskoks, manieres, grūti aprakstāms un vēl grūtāk apgūstams cienīgums.

Kādēļ gan viņai bija jāiekrīt barona de Lodes tīklos?! Gadu ziņā ta�u viņ� par Hedvigu du�a tiesu vecāks; tomēr reiz cauri Brandenburgas kūrzālēm izvirmoju�ais baltietis ar smalkām, lai gan nedaudz savādām manierēm, melnīgsnējs, savā ziņā pat mefistofelisks, vienlaikus tik vienkār�s un vārs, uzreiz apbūra augstās kārtas jaunavu, kura gan bija plika kā baznīcas �urka. Runāja, ka �im kungam tur, tālajā Līvzemē, pieder zemes un mui�as � vienvārdsakot, bagāts vīrs; turklāt atnācējus no Baltijas jūras piekrastes zemēm ieskāva zināms varoņu oreols. Tomēr tak krustne�u pēcnācēji, Kristus mācības sējēji, drosmīgi vīri ar zobenu un krustu. Meitenei, kuras dzīslās ritēja Albrehta I Lā�a cildenās asinis � tā vīra asinis, kur� ieviesa kārtību zemēs uz austrumiem no Elbas un ierādīja visiem �iem slāvu cilts ļuti�iem, sorbiem, bodri�iem un kormo �, nē, tomēr pomo�aniem (ak, Kungs, kādi vārdi!) viņu īsto vietu: melnstrādnieki jau jūs varat būt, bet ne vairāk! � tādai jaunavai de Lode varēja būt akurāt piemērota partija.

Ta�u kas no tā iznāca, kas izrādījās!? Traks bija �is vecais de Lode, pavisam traks! Tā vietā, lai iedibinātu pareizu, stingru kārtību, viņ�, glu�i otrādi, iemācījās vietējās tautas valodu un sāka darīties, turklāt ar lielu sajūsmu, pakaļ viņu stulbajām lauķu- iera�ām. Kas būtu varējis sagaidīt �ādas briesmu lietas? Bagāts jau viņ� bija: Lodēm piederēja zemes da�ādos Harjumā nostūros. Lohu un Kūsiku, Saha un vēl citas, pat Saha-Lo ciema nosaukums �ķiet kā izveidojies no divu senu mui�nieku dzimhi � Cages un Lodes � vārdiem (lai gan, jā, runā ari par kādu Sahas Illelempi, kuru var uziet Dānijas Vāku grāmatās). Nu, tas nu tā � katrā ziņā līdz ar zemes īpa�umiem Helmoldam de Lodēm piederēja arī divi pamatīgi akmens nami �ajā skarbajā pilsētā � vienā no tiem ta�u Hedvigas kundze patlaban dzīvo... Tomēr kāda gan tam visam nozīme, ja drīz izrādās, ka esi izgājusi pie vājprātīga vīra?!

Kad viņi Tallinā bija aizvadīju�i savu medus mēnesi, tam nebija nekādas vainas � te de Lodēm patiesu bija cienījami paziņas starp rātskungiem, pilsētas krējumam piederīgi birģeļi ar mazliet neskaidriem ciltskokiem, bet toties jo bagātāki �, tad jaunuvi aizveda uz Kūsiku un viņai pie jostas pielika simboliskas saimnieces atslēgas. Briesmīgas, smagas atslēgas, tomēr tās kā varas zīmi vēl varēja paciest; ta�u Hedvigas juku�ais dzīvesbiedrs lika manīt, ka viņ� labu prātu redzētu kundzi arī kūtī un klētīs. Viņai, kas bija ieradusi lietot trausla porcelāna traukus, priek�ā pagrūda kaut kādu māla bļodu, lai strebj!... Mui�as rūpes gribēja pa daļai uzgrūst uz viņas �auriņa-jiem pleciem. Drīz viss būtu nonācis tiktāl, ka viņai, kazi, nāktos ij govis aiz pupiem raustīt � viņai, AlbrehtaI Lā�a pēcnācējai! (�Kas būtu mēs, vācie�i, bez sava Al-brehta I Lā�a?� laiku pa laikam mīlēja izsaukties Hedvigas vecmāmuļa. �Vai maz būtu ij pati Berlīne?� Un pēdējā laikā baronese de Lode arī sevi pieķēra izdve�am �o pa�u frāzi.)

Bet tam tika pielikts punkts.

�Es vāk�os atpakaļ uz pilsētu! Tu vari �eit palikt pie saviem glupiķiem. Es esmu kambarjaunava! Es neesmu govju meita!� pasludināja Hedviga, kad viņai bija nācies veselu mēnesi nokvernēt lauku kaktā.

�Lai kambaris, kur kambaris, bet, vai tu ij piedzimstot maz biji jaunava, par to es uzdro�inos �aubīties,� bija ņirdzis kungs pastalnieks. (Vēlāk viņa savu pavieglo vīru domās sāka saukt vienkār�i par pastalveci.) �Tavai zilo asiņu sevi�ķajai savdabībai jau nav nekādas nozīmes, vistrakākais, ka tu esi klīrīga dienaszagle � jānēsājas ar tevi kā ar sūdu uz kociņa... Ka es ar neatjautu kārtīgu Harju saimniekmeitu apņemt par sievu... Vācies tik prom no �ejienes! Es prātīgo ciema ļau�u priek�ā tevis dēļ nezinu, kur acis likt aiz kauna,� bija pasludinājis �is pagrimu�ais mui�nieks. Un tā arī notika!

Saprotams, kādas pāris reizes viņi vēl izlīga, ta�u Hedvigas kundze tomēr ne par ko nebija ar mieru doties atpakaļ uz laukiem. Hū! Briesmīgā govju smaka! Trulie lauķi, kas ļurina savā nesaprotamajā, bet viņas vīram tomēr tīkamajā mēlē. Nemū�am vairs uz lauku nostūri! Vēl ij patlaban viņai da�kārt sapņos rādās tā briesmīgā pusstunda, kad viņa netika ārā no klēts. No visiem stūriem izlīda �urkas kaķa lielumā, un, ja kundzes spiedzienus nesadzirdētu, tās būtu varēju�as viņu turpat salikt ribās. Pēcāk noskaidrojās, ka klētsdurvis nemaz nav biju�as aizslēgtas, tās vienkār�i briesmoti smagi vērās, un tad mui�as ļaudis, saprotams, laida vaļā smieklus ...

Savukārt viņas trakais vīrs nespēja izturēt pilsētas dzīvi. Viņ� nelikās ne zinis pat par to, ka vai ikkatru vakaru pie viņu galda sēdēja diezgan augsti kungi: rātskungs un bruņinieks Bertrams Parenbeke (kā nekā �vices capitanei generes et iudex castrorum Revaliae�, tā rāts dokumentos rakstīts), otrs tādu pa�u titulu neso�ais zviedru tautības Stigots Andersons, tad vēl slaikais spulg-acis Johans de Mekess � pēc titula savas jaunības dēļ gan vēl iero�u nesējs, ta�u divdesmit viena gada vecumā iero�u nesēji tiek iecelti par bruņiniekiem; un arī kā iero�u nesējiem viņiem nav nekādas darī�anas ne ar sava bruņinieka kannām, ne pie�iem (uz ko �is vārds norādot iezemie�u mēlē)⁴.

/ЬэН

Tikai viens jauns vīrs pastalve�a acīs rada �ēlastību Helmolds de Cāge, kur� pat lepojās ar savu ap�aubāmo igauņu izcelsmi un savukārt Hedvigas acīs tā padarīja sevi smejamu. Vietējās tautas asinis ritēja arī da�a cita svarīga kunga dzīslās, bet, tā kā viņi pa�i to neuzsvēra, arī baronese neņēma ļaunā viņu izcelsmi � viņa nav tik sīkumainai Pat viszemākajā dumbrāja me�ā � lai gan reti � var slieties savrupi ozoli.

No izskata jau �im Helmoldam de Cāgem nebija nekādas vainas. Arī labas manieres viņ� prata un, ja vien vēlējās, varēja tās itin jauki ievērot. Sākumā arī ievēroja. Ta�u tikai par nelaimi! Tie�i par nelaimi! Jo iesākumā viņ� rada �ēlastību ari Hedvigas acīs, un baronesei nebija nekas pret to, ka Helmolds nāca pie viņiem bie�āk nekā citi un veltīja viņas meitai (jā, viņiem ar veco Lodi ir arī bērns!) ilgus skatienus. Helmolds de Cāge tomēr bija bruņinieks un rātskungs, un viņu Karolīna, kas vienādiņ tamborēja un kluknēja pie gobelēniem, turklāt baidījās no sabiedriskās dzīves un tai piederīgās koķetērijas un flirta, grasījās jau par ilgu palikt mīļ� siltumnīcas ziediņ�.

Patlaban Hedviga de Lode sēja ap brīni�ķīgajām, no Ķīnas caur Bizantiju Eiropā nokļuvu�ajām, no zīdtārpiņa pavediena gatavotajām zeķēm � tik brīnumsmalkām un kārdino�ām � karmīnsarkana samta prievīti. �īs nesen modē nāku�ās zeķes tracināja vīrie�us. Lietpratēji savām sirdsdāmām neļāva tās novilkt pat gultā; un pa�laik pēc baroneses kājām neviens nenoteiks viņas vecumu. Baronese pasmaidīja.

Tikai doma par meitu nodzēsa īslaicīgo gai�o trīsējumu mutes kaktiņos. Mjā... Kādā dienā noskaidrojās, ka trauslais siltumnīcas stādiņ� tomēr ir prasmīgi apmēslots un brangi pieņemas svarā... Kad un kādā veidā Helmoldam bija izdevies �o ziediņu tik ātri noplūkt? Ta�u sirdī Hedviga zināja � noteikti brīnumviegli. �ajā pretīgajā, miglainajā pilsētā augusī naiviķīte, kurai nebija ne jausmas par galma rafinētajām manierēm, nerunājot пеmaz par da�ām ļoti nepiecie�amām medicīnas gudrībām, blondā sproggalvja rokās izkusa kā vasks. Hedviga varēja iedomāties viņas vājuma mirkļus... It kā tur nebija nekā slikta; Helmolds izrādījās godavīrs, steig�us tika noslēgtas derības un nosvinētas kāzas.

Tās izvērtās stāvoklim atbilsto�as, un ij vecais Lode uzvilka fraku mugurā. Viņ� pat nedaudz atgādināja kādreiz Brandenburgas salonos vētru sacēlu�o �vītu. Tomēr savu miesīgo meitu Hedviga sirdī nicināja: viņas iekaro�anai nebija vajadzīgas ne asinssarkanas rozes, ne mēles lunkanība, kas nepiecie�ama mīlas roman�u izpildī�anai (un arī da�ā citā gadījumā!), viņai tik iebāz kliņģerīti mutē... tas ir... tomēr plaukstā! Stingri apsit mei�ai roku ap gurniem, nosteni � �kā tu tīc manam prāti-ņam!�, un beigta balle!

Ta�u drīz viss iegrozījās trakāk, nekā Hedviga to jelkad būtu varējusi iedomāties � Helmolds un vecais Lode kļuva par lieliem draugiem, pat idejas brāļiem, znots aizvien bie�āk viesojās Kūsiku mui�ā, un � iedomājieties vien! � viņi savstarpēji sāka pat buldurēt vietējā izloksnē. No visa tā, ko abi sazvērnieki viens ar otru runāja, kundze pat pie labākās gribas vairs it neko nesaprata.

Starp citu, �ajā pa�ā kundzes istabā beidzās divas savādas bleķa caurules, kas gāja cauri mūriem, � acīmredzot �ī nama kādreizējais cēlējs vai īpa�nieks bijis ziņkārīgs un nepaļāvīgs kungs; viena caurule veda uz virtuvi � pa to Hedvigas kundze varēja noklausīties pavāra un ķēķameitu valodās (par laimi, lielākoties runāja lejas-vācu mēlē), bet otrs noklausī�anās nodro�inātājs veda taisni uz kamīnzāli, kur bie�i jo bie�i viesojās tie�i Hel-molda draugi. Baudīja vīnu vai alu, sprieda par pasaules lietām un da�kārt spēlēja arī kārtis. Tā kā starp Helmolda paziņām bija arī visai aizdomīgi darboņi � ne tikai pilsētas birģerus, bet pat zemniekus, neskatoties uz baroneses aizliegumu, �is nekauņa uzdro�inājās �eit da�ureiz uzņemt �, kundze uzskatīja par savu svētu pienākumu noklausīties viņu valodās. Lai gan Hedvigas kundze to nevienam neizpauda, viņa, ja vien bija ļoti vajadzīgs, drusciņ saprata arī vietējo mēli. Vai vismaz tā viņai �ķita. Tomēr laikam tikai �ķita. Reiz baronese par �īm caurulēm, ko viņa, starp citu, bija atklājusi glu�i nejau�i � pateicoties pretīgajām �urkām �, pastāstīja savam kādreizējam cienītājam, Dānijas vietvaldim Mark-vartam de Breidem (par Markvartu iedomājoties, Hedvigas kundzei nācās skumji nopūsties), un �armantais kungs tūlīt izrādīja lielu interesi par tām. Tad viņa arī ielūdza spēkpilno kungu savā buduārā... Vēlāk viņ� tai lika pie sirds slepus darbu noteikti turpināt: viņus, mui�niekus, ta�u �ajā zemē apdraudot nemitīgas briesmas � tikai Dievam zināms, kad nepateicīgie vietējie ļautiņi var sadumpoties. Tam vajag aizsteigties priek�ā! Un cildenam, valstij uzticīgam pilsonim nevar būt lielāka goda kā nodarboties ar zināmiem slepus amatiem.

�Vai jums, grāfien (jā, Markvarts viņu aizvien sauca par grāfieni), labpatiktos arī mani uzlūgt uz kādu vakara sekrētseansu?� Cik smalki gan �is kungs, kur� prata daudzas pasaules valodas, lietoja sve�vārdus.

Gan jau baronese arī bez Markvarta lūguma būtu izmantojusi cauruļu pakalpojumus, ta�u nu �ai vienkār�ajai interesei bija pievienojies pienākuma elements. Ar degsmi un centību viņa klausījās, ko caurules vēstīja. Pateicoties tām (jā, Hedviga de Lode bija gudra sieviete un neradīja sev ilūzijas), reizi nedēļā, parasti ceturtdienu vakaros, Markvarts de Breide uzturējās �eit, jo Helmolds tad devās vingrināties pauko�anas mākslā. Viņi vienā mierā varēja būt divatā. Tas, ka kambarsulainis Hanss uz Markvartu blenza ar naidīgu skatienu, viņus tikai uzjautrināja.

Vai tad Lodes kundzei bija ko vēstīt Dānijas di�vīram? Reizumis bija gan. Savā ziņā dīvaina lieta: kau�u Dānijas karaļa pārvaldījumos zemnieku nodokļi un citi mesli bija manāmi lielāki nekā ordeņa īpa�umos, tomēr lamāja, un to darīja gan rātskungi, gan prasti vīri, galvenokārt ordeni. �ādām ziņām nebūtu vajadzējis interesēt Dānijas valsti pārstāvo�u vīru, ta�u, kā skaidroja Markvarts, �politika� ir tāda māksla, kur viss savstarpēji savijas. Un apķērīgā Hedviga pamanīja, ka viņu visādā ziņā aizraujo�ā kopdarba beigu periodā Breides interese par visu, kas attiecas uz ordeni, auga jo īpa�i. �Mēs, madam Hed-vig, esam visupirms vācie�i, un mūs interesē viss, kas mūsu tautas nākotni skar kaut vai aplinkus...� uzsvēra sarkanmatainais aristokrāts.

Vienā laimīgā, no otras puses atkal nelaimīgā reizē Hedvigai nācās noklausīties sarunu, kas lika saspicēt ausis: viņas znots, rātskungi Parenbeke un Konrāds Prēns patiesi runāja par zemnieku sacel�anos, ko vairs pārāk ilgi nenāk�oties gaidīt. Dumpim, vismaz tik daudz kundze saprata, jābūt vērstam tie�i pret ordeni. �ie nekauņas runāja, ka ordeņvīrus agri vai vēlu aiztrenk�ot prom. Viss esot atkarīgs no Zviedrijas un tās spēka. Zviedrija grib savu varu papla�ināt teritorijās aiz Narvas un, protams, arī Igaunijā. Ja tiks panākta kaut kāda vieno�anās ar krieviem un ja pie Skones tiks pieveikti dāņi, mums (kas tie mēs, Hedvigas kundze īsti nesaprata) palīgā nāks Turku un Vīpuri fogti. Rātei pa�ai acīmredzot būs nogaido�a attieksme. Svarīgi esot, lai ordeņa lielmestra spēkus �ajā laikā varētu aizvilināt kaut kur uz Vast-selīnas vai Pleskavas pusi... Kādi baismīgi, viltīgi plāni! Cik �ēl, ka Hedvigas kundze nav piedzimusi par vīrieti � dienu pēc dienas viņa pārliecinājās, ka �ī �politika� ir neizsakāmi aizraujo�a darbības joma. Rēveles kundzī�u savstarpējās intrigas, kuru gan nekad netrūkst � he, tās ir kā loks un bultas blakus lielgabaliem...

Ar lielāko baudu viņa dzirdēto pārstāstīja Mark var tam. Kas par to, ka tādējādi ij Helmoldam varēja celties sliktums. Pat labāk! Nodevīgais znots bie�i jo bie�i ir Kūsiku pusē, un Hedviga nebrīnītos, ja drīz tur dienas gaismu ieraudzītu arī kāds bandubērns. No viņas miesīgās meitas ta�u nebija nekāda labuma � dro�i vien �ī aitiņa ij patlaban sēd pie gobelēna. Noteikti sēd, jo bija solījusies uzdāvināt Padises mūku klosterim Jēzusbērna piedzim�anu attēlojo�u uzsegu vai paklāju. Kā gan viņai, dāmai ar galma asinīm un tradīcijām, no �ī pastai ve�a varēja piedzimt tāds bērns? Lai nu vecais Lode ir kāds būdams, vismaz courage, tās nu viņam netrūkst. Bet Padises klosteris � jā, tur noteikti ne viss bija ordnungā � jau tas, ka uz turieni tik bie�i devās Helmolds, kuram nebija īpa�as reliģiskās pārliecības, kaut ko norādīja. Gan Padise, gan Kūsiku ir bīstamas vietas; ja kādreiz kaut kur notiks kas slikts, tad tie�i tur. To baronesei sacīja sievi�ķīgā intuīcija, kas viņu gandrīz nekad nav pievīlusi.

Hedvigai atkal nācās nopūsties. Bet �o nopūtu neizsauca viņas nīkulīgā un gaudenā Karolīna, drīzāk tomēr domas par Breidi.

Markvarts Hedvigu bija ļoti slavējis. Un vēl vairāk... Ja tiek perināti neģēlīgi laupītājplāni, lai grāfienes kundze esot sevi�ķi modra. Viss, kas attiecas uz vietējo tautu, �ādā situācijā ir īpa�i lielas uzmanības vērts.

Bet ar uzmanību Hedviga, sev par nelaimi, pārspīlēja. Viņa padarīja sevi un Markvartu par ģeķiem. Un no �īs dienas beidzās arī viņas favorīta apciemojumi. Nez, vai pavisam, ta�u iesākumā gan.

Kādu sestdienas vakaru kamīnzālē sviķoja vairāk nekā parasti. Nomēģināja jaunu dzērienu, sauktu aqua vitae, kas, �ķiet, vīriem brangi sakāpa galvā un padarīja �os runātīgus.

Vairākkārt tika pieminēts kāds Uguns Juhans. Laikam no Sahas ciema. �is � vismaz tā baronese saprata � rādījās esam viens baigs dedzinātājs. Dro�i vien arī musinātājs runasvīrs un kūdītājs uz dumpo�anos, jo �ķita, ka savus nodarījumus viņ� nemaz netur noslēpumā...

Baroneses kundze gan pēdējā laikā nebija dzirdējusi par mui�u dedzinā�anām, bet kādēļ gan tādas lietas nevarētu notikt? Ja Juhans vēl nav saņemts ciet, tad dro�i vien pateicoties tam, ka dzīvo Helmolda lēņu zemē. Bet Helmolds, kā zināms, ir viens no lielākajiem ordeņa nīdējiem. To ir apstiprinājis arī Breide, kuram sākumā nekas iebilstams nebija � viņ� ta�u Dānijas karaļa kalpībā, un dāņu valsts un �ejienes ordenis jau izsenis kā naidīgās attiecībās. Tomēr visbeidzot atklājās, ka Markvarts maina pārliecību � neviens ta�u nevar līdz galam noliegt savas asinis.

Par sacel�anās sagatavotāju Uguns Juhanu � no vārda vien uzmetās zosāda � Hedviga savam cienītājam pastāstīja jau nākamajā dienā. Bīstamais vīrs uz ātrāko ir jāņem ciet un jānoklau�ina, bija Markvarta lēmums. Ta�u kundze lai nevienam, sevi�ķi jau vēl savam znotam, nesaka ne pu�plēsta vārda. Operācija esot rūpīgi jāsagatavo.

Kas no tā iznāca, Hedviga de Lode dabūja dzirdēt visai drīz un kā par spīti � tie�i no Helmolda mutes. Notiku�ais rātskungiem Parenbekam un Prēnam tika pasniegts kā izmeklēts saldais ēdiens. Un nabaga kundzei to visu nācās noklausīties pa savu slepeno cauruli...

Ordenis ap Uguns Juhana dzīvesvietu bija ierīkojis nepārtrauktu novēro�anu; novērotāji bija apbruņoju�ies līdz zobiem, jo ej nu sazini, ar ko var beigties �āda pazīstama kūdītāja sagūstī�ana, viņam noteikti ir daudz draugu.

Ielenktais nams izrādījās no�ēlojama būdele. Tautas vadonis Uguns Juhans noteikti dzīvoja kaut kur citur, �ī te dro�i vien bija tikai slepenā mītne. Jo vairāk tā bija jādomā tādēļ, ka pats Juhans da�as dienas māju tuvumā nebija manāms; viņ� ieradās kādā pilnmēness naktī.

Bezbailīgie bruņinieki varonīgi metās virsū bīstamajam vīram. Viņa rokas izgrieza uz muguras un pekeli caur-meklēja. Tā Juhanam bija piebāzta ar visādiem uguns �ķiļamajiem un krama gabaliem... Acīmredzot notverts īstais vīrs! Sapinkājusies bārda likās konspirācijas nolūkos pielīmēta, tomēr pat raustot tā negribēja nākt nost. Sagūstītais centās tēlot nevainīgu sirmgalvi un izlikās kurlmēms. Tomēr pāris stipru belzienu pārvilināja pār viņa lūpām kaut kādas skaņas. Izdzirdis troksni, no būdas izskrēja vēl puicisks jauneklis, kur� mēģināja bruņiniekus pārliecināt, ka viņa vecaistēvs patiesi ir gandrīz kurlmēms un viņa neskaidro runu citiem nākas iztulkot. Tad jau darī�ana ar kādu slepeno valodu, sprieda gūstītāji. Katram gadījumam ari zeņķim pavēlēja kāpt ratos, un tie ripoja uz zināmas tuvumā eso�as mui�as pusi, kuras pagrabā gaidīja moku sols...

Dzirdot vecūk�ņa murmulē�anu, bruņinieki ceļā sāka �aubīties, sak, vai nu �is glu�i bū�ot liels tautas vadonis un runasvīrs, ta�u Juhana kabatās atrastās �ķilstas runāja skaidru valodu: dedzinātājs viņ� ir visādā ziņā!

�Ko tu ar �iem daiktiem dari, veci? Atzīsties godīgi, ka plāno pielaist uguni kādas mui�as pa�obelei!� noklau�inātā js mui�as pagrabā tincināja. Tajā pa�ā laikā nelaimīgo ve�uku uzvilka uz sola.

Ieraugot savas mīļās, līdz �im konfiscētās �ķilstas, vecā acis sāka spīdēt.

�'uni hā ann!� viņ� svētlaimībā ķiķināja ... Likās esam nelokāms vīrs.

�Ko �ie svepsti nozīmē? Kas tā par velna mēli?!� neviens nesaprata.

�Viņ� sacīja: �Uguni klāt gan!�,� negribīgi atzinās jauneklis. Un paskaidroja, ka vecaistēvs Juhans it nemaz nevarot izteikt lielu daļu burtu. �A� un �e�, un �i� sanākot labi, �1� ari, bet tie, kam vairāk vajadzīga mēles palīdzība, nu nekādi... Viņ� tad arī esot vienīgais, kas vecātēva runas saprotot.

�'uni hā ann!� atkārtoja vecais un rādīja kustības, ar kurām no akmens tiek izmānīta dzirkstele.

Iestājās neveikls klusums. Tātad �o glupiķi, �o galīgo idiotu viņi bija gaidīju�i vairākas dienas. Apbruņoti līdz zobiem...

�Vai tu, vecais, esi nodedzinājis daudzus namus? Atzīsties, kur tu biji un ko ļaunu sastrādāji! Kam pielaidi uguni?� gūstītāji vēl neatmeta cerības.

�'uņa ūa... Ne* au a' u а...�

�Pirmais vārds gan bija �suņa būda�,� tulkoja trīco�ais zemniekpuisis. Bet otru arī viņ� labi nesaprotot: vairākas iespējas. Tad nedaudz padomāja un nolēma, ka tālākais varot nozīmēt vai nu �nedaudz �agaru ar...�, vai atkal �nedaudz Harjumā�. Tikai tam nu viņ� patiesi neticot, jo vecais Juhans alla� dedzinot �agarus un vecas vārnu ligzdas. Uguns Juhanam patīk, ta�u galīgs muļķis viņ� arī neesot.

Jauneklis krita ceļos un asarām acīs lūdza vecotēvu ap�ēlot. �Es atņem�u viņam visus tos �ķiļamos un ielin-go�u upē,� viņ� apsolīja.

Arī pats Juhans saprata, ka nu ir kaut kas nopietns. Visai �ēlīgi no viņa mutes atskanēja:

��u 'ha ais ne� a' ī.� (�Juhans vairs nedarīs�)

Un Uguns Juhans, �ausmīgais runasvīrs, tautas kūdītājs, naida cēlājs, bīstamais ATRIEBĒJS⁵, tika atbrīvots...

�is notikums � �STĀSTS PAR BAISMĪGO TAUTAS ATRIEBĒJU�, kā to drīz ar labpatiku klāstīja visā pilsētā, būtu gau�ām smieklīgs, ja vien nebūtu tik skumj�. Skumj�, protams, pa�ai kundzei: nākamajā ceturtdienā Hedviga de Lode savu Markvartu gaidīja velti. Un arī tai sekojo�ajā ceturtdienā. Gaida līdz �ai dienai.

Uz mirkli no kundzes lūpām nozuda nievājo�ais smīns un to nomainīja vīlu�ās, novecojo�as sievietes skumjas. Skaidrs, ka Markvarts viņu apciemoja tikai tādēļ, lai iegūtu informāciju. Tomēr tie bija skaisti laiki, kas par to, ka viss tik caurredzams. Lai Markvarts izturētos pret viņu kā izturēdamies � Hedvigai viņ� paliks pēdējais mīlētais vīrietis. Skaists Markvarts nebija. Arī ar glaimiem pārmēru bie�i nesvaidījās. Ta�u, ja viņ� to darīja, tie bija prātā jo palieko�āki. Arī tad, ja no tiem varēja izlobīt pat iemeslus apvainoties. Reiz Hedviga ļāva galvai noslīgt pie sava labu tiesu jaunākā mīļākā krūtīm un �ukstēja, ka viņai ir tik ļoti, ļoti �ēl: ja viņi būtu satiku�ies pirms gadiem, viņai būtu daudz vairāk, ko piedāvāt savam dārgajam. Lai saka, ko grib, bet viņa bija skaista meitene!

�No manis ta�u pāri paliku�as vien drupas,� atzinās Hedviga.

�Ja arī tā būtu, tās tomēr izrādītos pilsdrupas...� bilda Markvarts. �Tās vienmēr ir aizraujo�as. Jau zēnībā es mīlēju piķa melnās naktīs jārēties pilsdrupās ...�

�Tumsa drupām vienmēr nāk par labu,� �ukstēja Hedviga. Un nopūta savā buduārā visas sveces. Līdz pēdējai.

Ta�u Markvarts no jauna iededza uguni.

�Tumsā visas sievietes ir vienādas. Neatņemiet pikantumu,� viņ� lūdza. �āds �verfeinert� vīrs bija de Breide! Baronese tomēr bija kļūdījusies, domādama, ka no �īs dienas, kas sākās bez Matildes un sulas krūzes (ak jā! � viena viela tur bija vēl: kaut kāds mumio jeb kalnu vasks, kādreizējās karaļa zāles, kas par �ausmīgu cenu parādīju�ās uz Maizes gaņģa zālī�u tirgotāju letēm), izveidosies parasta ikdieni�ķa rutīnas diena. Nāks labāka, nesalīdzināmi labāka diena!

�Jums rozes, barones!� sacīja kambarsulainis Hanss.

�No tā dāņa,� viņ� skābi piebilda.

Rozes bija krā�ņas, ugunssarkanas. �Viņ� lūdz jums au-di-en-su-mu! Nākamajā ceturtdienā. Viņ� ierastos pulksten 6.�

�Sakiet, ka... lai gan esmu ļoti aizņemta, es tomēr atradī�u laiku pieņem�anai.� Hedvigai de Lodei nemaz nenācās ļoti piepūlēties, lai pie�ķirtu savai balsij dabisku, pat vienaldzīgu toni. Skaidrs, ka viņa Markvartam atkal nez kādēļ vajadzīga. Kādēļ gan!...

�Taps ziņots!�

Sarkanzeķu Hanss � nu, ir gan vīram vareni kāju ikri � devās prom. Viņ� pat atļāvās kaut ko līdzīgu durvju aizcir�anai...

�Pa�laik, manu mīļo, Hedvig, viss nonācis tiktāl, ka par tava dzīvesbiedra gara spējām vairs nav nekādu �aubu,� bilda Markvarts de Breide. Viņ� tīksmi atmetās atzveltnī un izstiepa savus bezgala garos kātus uz kamīna pusi, kur līksmi sprak�ķēja uguns.

Visai pa�pārliecināti, glu�i kā mājās, vietvaldis jutās baroneses buduārā; pat neprasot Hedvigai atļauju, viņ� bija nosūtījis Hansu uz pagrabu pēc pudeles mīļākā vīna. Par to, ka te nav bijis teju vai pusgadu, ka viņu acīmredzot ļoti gaidīja, de Breide, zināms, pat neieminējās.

�Man pastalve�a tā saucamās �gara spējas� sen skaidras,� pasmaidīja baronese un pārmeta kāju pāri celim. Tā bija nepiespiesta galma dāmas kustība, ko Markvarts neatstāja neievērotu. Tik ilgi viņ� lūkojās Hedvigai tie�i acīs, ka daudzpieredzējusī baronese beigu beigās, ij pa�ai negaidot, nosarka glu�i kā meitēns.

�Man jau arī. Bet tā bija par maz,� turpināja vietvaldis. �Ta�u nu mēs uz barona mui�u aizsūtījām vīru ar ieganstu izmērīt zemes, viņ� ir zvērināts eskulaps akurāt gara slimību jomā. Viņa liecības rātes tiesa ņems vērā. Arī iepriek� vairākkārt to darījusi. Un tā jau ir pavisam cita lieta, dārgumiņ.�

Markvarts de Breide glāsto�i pavirpināja savu smailo ūsu galu � tik asu, ka pat mu�ai tur būtu bīstami nolaisties. Baronese nodomāja, ka laikam ne reizi viņai nav gadījies redzēt Markvartu kārtīgi izgludinātā svārkā un biksēs � ej nu sazini, varbūt kungs pat guļ pilnā dienas ietērpā �, arī ikviens sars viņa lapsas krāsas matu �ūkslī spurojās citā virzienā, ta�u ūsturi (vai ūslieci?) � to nu gan viņ� ne vienu pa�u nakti nepiemirst iebakstīt zem sava prāvā, plēsoņputna knābi atgādino�ā deguna.

�Tiesa?!� Hedviga sasmailēja ausis � viņa bija priecīgi pārsteigta.

�Jā, es un da�i mani draugi esam nolēmu�i darīt galu �ai komēdijai. Barons de Lode nav nekāds ģeķis, bet ļoti bīstams trakais, kur� grasās cilināties pret valsti un taisnību! Viņ� jau ir nonācis tiktāl, ka Raikilā, kaut kādā Sabrēcēju namā dumpja kārīgajiem lauķiem māca kara-mākslu, fortifikāciju un piļu ieņem�anas teoriju.�

�Vai tas stulbais dūku vecis kaut ko saprot no tādām lietām?� �aubījās Hedviga. Ta�u kādēļ gan viņai būtu jā-stridas pretī? Lieliski, ja veco grasās mazuliet pa�mau-dzīt.

�Paides fogts man stāstīja, ka tava kamas grāfa lekcijas nedarītu kaunu pat karaspēku vadoņiem.�

�Jauki, bet, Markvart, kāds labums no tā man?�

Nu kājas izstiepa Hedviga. Ļāva atkal nozibēt ceļiem Bizantijas zīda zeķēs. Ta�u de Breides domas likās esam citur.

�Jauki gan,� turpināja Hedviga, �jūs pēc kaut kādiem papīriem atzīsiet baronu par traku. Kas no tā mainās? Tad es vienkār�i bū�u sieva trakajam ar papīriem. Un tai, kas iziet pie traka vīra, pa�ai arī jābūt juku�ai.�

�Bet varbūt viņai jābūt ļoti gudrai...� nosmīnēja Breide. Viņ� pielēca kājās no atzveltņa un sāka spolēt pa istabu �urpu turpu.

�Gudrai?! Dieva dēļ, es nesaprotu pilnīgi neko... Nu labi � gudrā izgājusi pie trakā par sievu viņa lielās mantas dēļ. Bet ko es ar to ieguvu? Labi, �o namu, kuru neviens nespēj piekurināt. Protams, neviens man neliegtu doties uz Kūsiku un izteikt vēlē�anos slaukt govis. Ko es iesāktu ar kūtīm un smirdo�ajiem staļļiem?!�

Ļoti viltīgs bija skatiens, ar ko Markvarts de Breide nu uzlūkoja neattapīgo sievieti.

�Tie�i lai to apspriestu, es esmu �eit ieradies ...�

�Tu mani nerro, Markvart!� Hedviga uzmeta lūpu kā gra�īgs bērns. Pirms vairākiem gadiem viņa �ādi varēja izskatīties itin kārdino�a, apcerēja vīrietis. Bet, ja lūpu uzme�ana pa�laik labi izdodas trūksto�o zobu dēļ, tad ir bēdīgi.

�Nepavisam. Tas, ko tu iesāksi ar �īm zemēm un ganāmpulkiem, tev pa�ai jāizlemj. Un, man domāt, es varētu būt labs padomdevējs. (Hedvigai vēl aizvien bija uzmesta lūpa.) Vai tev patiesi liekas, ka cilvēkam, kur� ir traks un līdz ar to nespēj atbildēt par savu rīcību, nenākas noņemt īpa�nieka tiesības? Kā likums, �īs tiesības pēc tiesas lēmuma paliek grūtdienī�a aizbildnim, par ko parasti tiek iecelta sieva. Ja viņa, protams, izsaka vēlē�anos. Kad slimais mājas kop�anai kļūst bīstams, tad viņu bez garām runām nosūta uz attiecīgo iestādi. Vai tev ir kaut kas pret to, Hedvig? ...�

O, nu tad beidzot. Aptvēra. Un kā vēl aptvēra!

�Tu domā, ka trako namā!� Dievs, kā �īs sievietes acis iekvēlojās! Tajās bija glu�i vai baudkāre. Pat tā saucamo mīlas scēnu laikā Hedvigas acīs nebija �āda velni�ķīga spīduma. Reiz tomēr Markvarts bija ko tādu redzējis. Kad?...

Jā � viņ� atminējās. Kādu nakti zem viņu gultas skrauk�ķinājās �urka, un Markvartam palaimējās �o apdullināt, svie�ot ar stulmu zābaku.

�Nenosit pavisam, Mark! Redzi, kamīnā vēl ir ogles. Svied tur!� bija dvesusi pusplikā bāba. Un, kad sakropļotā �urka centās no turienes izrāpot, Hedviga ķiķinot grūda to atpakaļ ar kvēlojo�u krāsns kruķi...

�Trakais ta�u var savu mantu atdāvināt pirmajam pretimnācējam, turklāt aizmirstot, ka viņam ir sieva, bērns un pat mazbērns, vai ne?� izsaucās Hedviga. Glu�i kā atsperes sviesta baronese spurdza pie �ī valdzino�ā, apķērīgā, mīļā un gudrā vīrie�a un apvija savas kaulainās rokas viņam ap kaklu. Tā saspieda, ka �im bija vai jāno-smok.

�Mans dievs, Markvart! Tu esi mans sargeņģelis!�

�Eņģelis? Kļūt par eņģeli man nav nekādas vēlē�anās ...� Maigi, ta�u visai noteikti viņ� atbrīvojās no ūsas apdraudo�ās mīlinā�anās. Grāfiene viegli smar�oja pēc kaut kā asa. Vai ķiploks?

�Tu domā, ja ārsts apliecinās un advokāts apstiprinās, un tiesa nospriedīs, un... nu, ka tad visa �ī manta būs mana,� elsoja Hedviga.

�Es tā nedomāju. Es esmu par to pārliecināts. Un par to visu tu esi pateicību parādā tam kronim, kuram es

kalpoju (Markvarts klīrīgi noglāstīja savu lielo zīmoggredzenu): Dānijas hercogistē manto�ana da�kārt var notikt ari pa sievie�u līniju... Atbilsto�ais vācu kodekss atzīst tikai vīrie�u līniju, un dēla ta�u jums nav.

Saki paldies, ka vecā Lodes zemes � Kūsiku mui�a, starp citu, tik tikko � iekļaujas Dānijas hercogistes robe�ās. Citādi, ja tavu garā vājo dzīvesbiedru atzītu par traku, visa viņa mantība pēc pavisam īsiem māņu gājieniem nonāktu tie�i ordeņa rokās. Un bez jebkādas kompensācijas. Tu, Hedvig, dienas laikā būtu plika kā baznīcas �urka. Glu�i kā Igauņzemē ierodoties. Un ko tad citu, kā nosarmoju�ām, plikām ciskām vicot atpakaļ uz Brandenburgas pusi.�

�Nosarmoju�ām ciskām?! Markvart, pasarg Dievs! Kā tu runā ar dāmu!?� Pat Hedvigai de Lodei �īs skumjās izredzes lika nosmīnēt; viņa norājo�i pavicināja savu līdz kātiem nodilu�o pāva spalvu vēdekli, ta�u acu mirdzums bija absolūtā pretrunā ar vārdiem.

�Vai abi Tallinas nami arī paliks uz mana vārda?�

�Protams.�

Baronesei aptrūkās gaisa.

�Bet ko es iesāk�u ar kūtīm un staļļiem, un tīrumiem, un siena pļavām? Laukos, elles nostūrī...� Viņa ļoti izteiksmīgi nodrebināja savus atsegtos, kaulainos plecus.

Markvarts malkoja Reinvīnu. Baronese piecēlās, par godu svinīgajam gadījumam � kā nekā lēmums pasludināt mīļo lauleni par pilnīgu idiotu � no naktsskapī�a izņēma ari sev glāzi ar ģerboni (Lodu ģerbonis tas katrā ziņā nebija, ievēroja Markvarts). Kad lielkungs Breide bija piepildījis baroneses mazītiņo astoņ�ķautņu pokālu, abas glāzes ar �ķindoņu tika saskandinātas. Hedviga uzskatīja par vajadzīgu aizrādīt, ka glā�u saskandinā�ana gan vairāk ir vīru iera�a, ta�u rādās, ka nu viņai arī nāksies turēties kā vīram.

�Esmu jau paspējis padomāt par tevi,� iesāka de Breide. �Viena iespēja, ka mums nāktos atrast piemērotu pārvaldnieku, kur� ir uzticams un padots tie�i tev.�

�Tā ja. Tie�i man. Vienīgi man!� O, cik rezolūti tas skanēja! �Bet es esmu pārliecināta, ka tev ir arī... kāda cita iespēja.�

Markvarts manīja, ka �ī sieviete redz cauri arī viņam. Protams, Hedviga ir pietiekami gudra, lai saprastu, ka � skumji gan! � viņas pa�as persona, diem�ēl tikpat nodilusi, tikpat nolietota kā pāva spalvu vēdeklis, nevienu vairs neiedvesmo uz sevi�ķu pa�aizliedzību.

�Palūk, Hedvig, mans draugs Paides fogts Reimārs Mumme varētu atrast pārvaldnieku. Noteikti puslīdz krietnu vīru, ta�u agri vai vēlu viņi visi sāk �maukties.�

�Tā ir. Nevienam nevar uzticēties.� Baroneses acīs bija sarkasms, kad viņa savu labdari nomērīja ar visai garu skatienu. Nē, tā Hedviga tomēr ir varena sieva, nolāgoja Markvarts, kur� cilvēkus bez ilūzijām turēja cieņā.

�Un tādēļ, mans acuraug, es domāju,� beidzot ta�u viņa roka mirklīgi nolaidās uz Hedvigas jau sen gaido�ā ceļgala, �ka �īs zemes vajadzētu pārdot. Tu pat nevari iedomāties, kādu lēveni naudas dabūsi! Pārdot tam pa�am Mummem. Es varu būt starpnieks, Hedvig. Protams, ja tu to gribēsi, ja tu atradīsi man laiku ...�

Priecīgi, ar nekaunīgu vaļsirdību �ie divi pārmija skatienus. Un tas bija liels un skaidrs jāvārds, kas no de Lodes kundzes acīm staroja pretī Markvartam.

�Vai man vajadzēs runāt tiesas priek�ā?� viņa tad jautāja.

�To var darīt arī tavs pārstāvis. Ta�u, mandomāt, tu rīkotos gudri, ja pati nāktu līdzi. Tavas liecības var celt dienas gaismā jaunas ziņas par viņa gara slimību. Tu dro�i vien jūsu kopdzīves laikā pamanīji �o to ...�

�Es pamanīju tie�i to, kas tiesai vajadzīgs!� smējās Hedviga. �Turklāt man nenāksies visu izdomāt, ko tiesas un Visuspēcīgā vaiga priek�ā apzvērēt. (�Kādēļ gan viņa nepiedzima par vīrieti?� domāja Markvarts de Breide.) Vecajam bija milzums ērmību: ja kāds par bruņinieku piedzimu�ais pū� dūku maisu kā lauķis, tad viņ� ir vienkār�i stulbenis. Bet vai pūķa taisī�ana no vecām mucām, lupatām un kauliem jau nav kas vairāk? Esmu dzirdējusi, ka pūķa atdzīvinā�anai pa�am Nelabajam tiek dotas trīs asins lāses... Varbūt tas var ieinteresēt pat Svēto Amatu? Jā � inkvizīcija, tas jau būtu kaut kas...�

Viņa piesēdās Markvartam vēl tuvāk, glu�i vai pie-plaka un �ukstēja, acīm spīdot: �Dārgais, kā būtu, ja �o trako un bīstamo vīru... uz tiesu vestu dzelzs stieņu būri?�

�Un bērni viņu bakstītu ar iesmiem?� nosmīnēja Markvarts.

�Kāpēc ne, Markvart?� sēca Hedviga. Un viņas biezi, ta�u ne nemākulīgi nosmiņķētajā sejā Markvarts atkal pamanīja to alkatīgi baudkāro tīksmes grimasi, ar kuru viņa reiz bija vērojusi nelaimīgās �urkas pirmsnāves raustī�anos. �ī sieviete jau uzdzina bailes pat daudz pieredzēju�ajam Breidem. Kādus gan skatus viņa pa�laik redz acu priek�ā?...

�Mui�nieku mēs, protams, būrī neliksim. Bet uz karietes būs tiesas ģerbonis, un arī tas ir apkaunojo�i.�

�Ko tu domā par trako kreklu?...�

�Beidz!� Markvarts bija jau tīri vai noskaities. �Beidz savus atmaksas plānus un labāk padomā, kā gudri izlietot savu nākotnes bagātību!�

�Bet vai tad mana jaunība, visa mana dzīve nav neko vērta?!�

�Jaunība, jaunība. Kas pagājis, tas pagājis! Ta�u tev ir palicis, sacīsim, zelta pusmū�s, tas arī ir ko vērts. Sevi�ķi, ja kundzei kaut kas ir pie dvēseles... Man rādās, ka tu jau visai drīz varēsi atļauties ļoti, ļoti daudz. Piemēram, �o vēdekļa atlieku, kuru tu visulaik vicini man zem deguna, vari nogādāt saslauku kastē.�

�Kur ir tavs galantums, Markvart?� nopūtās Hedviga, ta�u ne glu�i no sirds. �Vai tad tas ir tik briesmīgs?� Katram gadījumam vēdekli viņa tomēr nolika pie malas.

�No manis nav jēgas gaidīt galantumu,� de Breide bija strups. �Ta�u tevi priek�dienās var aplidot bars jaunu kungu, kas savstarpēji nikni cīkstīsies. Tu varēsi atļauties rotas, kādas vien vēlēsies. Tu varēsi katrā laikā paņemt sev jaunu kalpu. Vai pat divus!� Markvarts nosmīnēja.

�Markvart, lai gan man nepatīk tavi mājieni, esmu no sirds pateicīga.�

Tas nudien izklausījās godīgi teikts. Baronese pievēra acis, un nebija grūti nojaust, ko viņa patlaban iedomājas.

�Rātei vajadzētu savus likumus padarīt stingrākus: katra cunftes zeļļa brūte, kurai nav nekāda stāvokļa, drīkst uzkarināt sev kaklā mārciņu sudraba... Kur mēs tā nonāksim?! Un arī smalkāku audumu drānas nāktos atļaut tikai mui�niecības matrikulā ierakstītajiem. Nu varbūt vēl Svētās Miesas ģildes zeltkaļu madāmām varētu atļaut ko vairāk...�

�Tevi iepriecina ne tikai tas, kas tev ir, bet arī tas, kā citiem nav.�

�Bet man nācies izjust tik daudzus, daudzus pazemojumus. Nu tam būs beigas. Sāksies jauna dzīve. Tikai nedaudz par vēlu...�

Pa gotisko logu uz galda krita oran�s rieto�ās saules stariņ�, bet ar to pietika, lai Hedvigas de Lodes astoņ-�ķautņu kristāla glāzīte uzdzirkstītu kā maza liesmiņa.

Varēja dzirdēt, kā rātslaukumā pilsētas mūziķi uzskaņo instrumentus: skanēja viola da gamba liegi skumjais lociņa pārvilciens, nazāli, austrumnieciski, nedaudz īdo�i savu meldiņu vilka hautbois d'amour, fagots purpināja, skāņi iespiedzās pikolo flauta.

�Bet tagad pasaki man pilnīgi godīgi, kāpēc tu to visu manā vietā kārto? Tu, Markvart Breide! Es negaidu tuk�us vārdus, man tomēr gribētos zināt. Protams, tu pats nepaliksi tuk�ā. Tomēr tava kalibra vīram tas ir pārāk mazs veikals. Aiz tā visa jāslēpjas kam citam...�

Jā � kundze nepalika vis sapņojot par savām nākamības lupatām, nolāgoja vietvaldis. Nolāgoja zināmā mērā atzinīgi.

�Turklāt nav teikts, ka viss ies tik vienkār�i... Par to, ka tu tiesne�us dabūsi savā � nu, sacīsim tomēr �mūsu� � pusē, es sevi�ķi ne�aubos. Ta�u vai tev neliekas, ka laukos var sākties nemieri?... Sis ērmīgais, vietējo mēli izmācījies barons ir tautu apbūris. Viņu pat mīl. Nē, nerunā pretī! Es tomēr esmu Kūsiku mazliet dzīvojusi un to ar savu aci redzējusi. Viņi varbūt to netur glu�i pie pilna prāta esam, ta�u tam nav nekādas nozīmes. Apsmej un apbrīno reizē. Tautai tie�i tādi kungi patīk, kurus var gan izzobot, gan cienīt. Tur nu visi prastie ļautiņi ir vienādi... Un tuvumā ir Sabrēcēju nams, kurā sarodas ļaudis no visiem Igauņzemes nostūriem... Jums barons ir jāaizgādā prom nakts laikā!�

�Tie�i to mēs nedarīsim. Nekādā gadījumā!�

Nu rāts muzikanti rāva vaļā savu pirmo gabalu. Fagots � �is padzīvoju�ais instruments, tomēr ar diezgan mo�u ā�a balsi � sāka sarabandu � lēnu, svinīgu, smagnēju, lempīgu, tomēr neapstrīdami aristokrātisku deju, kas pelēkajā gotisko vaibstu akmens pilsētā iederējās savādi labi.

�Kāpēc?� baronese nesaprata. �Vai... vai varbūt tie�i tas tev ir vajadzīgs?...�

Saule bija aizslīdējusi prom no kristāla glāzītes. Istabā pēk�ņi iestājās krēsla. Kamīnā gurdensārti blāzmoja dziesto�ie nodeguļi.

Dānijas karaļa vietvaldis Markvarts de Breide neatbildēja.

Viņ� noskūpstīja kundzes kalsno roku.

�Mani gaida. Rīt es ar jūsu laipnu atļauju atnāk�u atkal. Labi vēlu, protams, ja jūs neliegsiet...�

De Breide paklanījās un aizgāja.

Bet fagots kaut kā īpa�i viltīgi mek�ķināja vien tālāk.

Visu augusta mēne�a pirmo pusi Debesu tēvs Igauņ-zemei bija dāvājis brīnumjauku laiku.

Jau rītausmā debesis ir skaidras, un saule kāpj no austrumpuses tā mierīgi un nemanāmi. Jā, kā labs bērns māmiņas dzim�anas dienas rītā: klusītiņām izslīd no gultas un staigā uz pirkstu galiem, lai neuzmodinātu vecākus.

Pēc tam debesis sāk spirgti, ta�u ne uzbāzīgi mirdzēt, līdz saule uz mirkli gremdējas spo�i balta mākonī�a apskāvienos. Ta�u ne brīdi nerodas jutoņa, ka nu viņa pazudīs un pametīs mūs. Dienvidus debesīs � siltās, rēni violetās � peld cirtaini, spo�i balti un glu�i nevainīgi mākulī�i... Vakarā saule atkal nemanot nozūd; tā nebiedē mūs nedz ar kvēlsarkanu bula laika vēsti, nedz ar palsi nespodru vētras paredzējumu. Un tad negaidīti debesis sāk satumst un samtainajā nakts apmetnī cita pēc citas spilgti iemirdzas zvaigznes � nepazīstamās pasaules, kurās lūkojoties cilvēks piepe�i saprot, cik baismi īsiņa ir mūsu dzīve �eit, virs zemes, un ka dzīves beigas vienkār�i nevar būt īstās beigas. Tāpat kā neviens sākums nav pats pirmais.

Toties Tanela noskaņojums �ajā siltajā, rāmajā sestdienā bija lai nu kāds, bet ne mierīgs: rīt, jā, rīt pat ir tā diena, kad viņ� drīkst doties pie dievgalda. Mūks Andreass, kur� �eit nesen no jauna bija atnācis un ar kuru viņi atkal neiztika glu�i bez sastrīdē�anās, katrā ziņā tā paļāva. Padises abats esot devis piekri�anu. Bet vispirms Tanelam jāizsūdz grēki, tur neko nedrīkstot slēpt. Ta�u kas gan viņam būtu slēpjams?

Jau pēcpusdienā Tanels vairs nespēja palikt pie mājas � kājas vienkār�i aiznesa uz me�u paklaiņāt. Viņ� blandījās pa pazīstamajām vietām līdz vakaram, bet tad nolēma, ka vairs nav jēgas atgriezties mājās. Tanels bija nonācis me�ājā uz maza paugura, no kā ciemaļaudis baidījās un sauca par Melno me�u. Jā, kādēļ gan nepalikt �e līdz ausmai. Klosteris ta�u tikko pusstundas gājumā, bet uz mājām nāktos vilkties daudz ilgāk.

Tanels apsēdās uz liela akmens un pārlaida roku sūnotajai virsmai. Tad atstāja rokas rimti, vāri pieskāries akmenim tikai pirkstu galiem, palika gaidot. Akmeņi ar parastajiem cilvēkiem runā vien auksts�silts valodā, viņu dziļākā balss � akmens dvēsele � dzirdama nedaudziem. Viens bija Tanela vecaistēvs. Tanels pats akmeņus sadzird tik mazuliet.

Nav liela māksla saprast kokus � ja atspied muguru pret ozolu vai liepu, vari tiem ij spēku palūgt; smil�u iekalnē saules lutināta priede var uzņemties nest tavu drūmo prātu un raizes. Pret purva vai dumbrāja priedi labāk savu muguru neatspied � ļaunumaukstais ūdens, kas gan dienas, gan naktis moka saknes, ir to nocietinājis. Tā nesniedz tev palīdzību, drīzāk mēģina daļu no savām mokām uzvelt taviem pleciem. Ne velti Tanels brīdināja mūku Andreasu... Arī o�a koks mūs necie�. Tomēr cilvēka un koku, cilvēka un puķes attiecības ir vienkār�as un skaidras. Ar akmeņiem ir sare�ģītāk, to valoda mums piemirsu�ies; Tanels nav ticies ne ar vienu cilvēku, izņemot vecotēvu, kur� ar akmeņiem prastu būt draugos. Tikai vecaistēvs vienmēr zināja pateikt, no kurienes �is vai tas akmens sen, sen, lielajā leduslaikā, pie mums atripojis.

Tanels to nemācēja.

Ij patlaban pirkstu gali jauta vien tum�u, zemu, vibrējo�u toni � akmens dvēseles pamatskaņu, un, kad pievēra acis un uz brītiņu spēja pastumt pie malas visas savas domas, viņ� guva vien tik daudz no jēgas, ka �is akmens kādreiz bijis upurakmens. Ta�u, kādam dievam �eit upurēts un kas tie biju�i par upuriem, tas Tanelam palika nezināms. Toties viņ� saprata, ka akmenim nav it nekas pret to, ja viņ� uz tā sē�. Nu, nav liela māksla sajust, kas kuram patīk; cilvēks ar jutīgu dvēseli to saprot vienmēr.

Ap akmeni auga lielas melnās papardes. Kad Tanels nolieca galvu, viņ� juta to smago, sāļo dvesmu. Tā lika galvai viegli sagriezties, tajā bija dzīves un auglības smar�a. Arī nāves smar�a, jo auglība un nāve alla� sader kopā.

Jau zēna gados Tanels pirmoreiz bija atnācis uz �ejieni, �o kalnu, no kura ciemaļaudis bijās, jo te acs varēja redzēt un auss dzirdēt lietas, ko saprāts nespēja izskaidrot. Citi ļaudis saviem bērniem neļāva �urpu nākt ij dienas laikā, kur nu vēl naktī. Arī Tanela tēvs un vecaistēvs viņam vis neieteica �o gājienu uzņemties, bet pavisam tomēr neaizliedza � tik un tā drīz teciņus vien atgriezīsies atpakaļ, viņi pareģoja. Tā arī izgāja.

Toreiz bija pilnmēness nakts, glu�i kā patlaban. Arī tajā reizē Tanels sēdēja uz kāda akmens vai celma. Viņa bērna prāts sajuta, ka nez kas dīvains ir gaisā, nez kādi spēki sanāk riņķī ap viņu, ceļoties, krītot plīvo virs viņa galvas; tūlīt, tūlīt kādam vai kaut kam jāaizskar viņa piere. Un tad pēk�ņi viņ� ieraudzīja krūmos mirdzam vairākus pārus zaļgansārtu acu. Tanels uzreiz zināja, ka tās ir vilka�u acis.

�Vilkatis nedrīkst ķerties bezvainīgam cilvēkbērnam pie rīkles. Tas, kur� tādas lietas runā, mel� tuk�us niekus,� kādreiz bija teicis vecaistēvs. �ī zinā�ana piedeva drusciņ drosmes. Bet pēc tam tie�i acu priek�ā kā sudrabains vilciņ� sāka virpuļot �audnieks, sagrieza puisēna galvu uz riņķi un beigās iepūta viņam taisni sejā ledus-auksta, pēc kapa dvesmojo�a gaisa �alti.

�Kas no �audnieka ko baidīties � tas jau tāds delveris vien, kur� no aizkapa pasaules da�kārt atnāk izklaidēties. Neņem �itādu pretī debesu valstība, ta�u arī pie melnajiem spēkiem viņ� īsti nav pieskaitāms. Riņķo virs laba un ļauna robe�as un biedē bailīgus ļautiņus. Viņ� ir viens nieka lakstītājs, un pats par to nelaimīgs,� reiz runāja vecaistēvs.

Bet tad atskanēja �ēlabainas raudas - tik �ēlabainas, ka iegrieza sirdī, kaut kur mek�ķināja, kaut kur no�alca smiekli. Kas tie bija? Puisēnam kļuva aizvien baismāk. Kad piepe�i mironis iebļāva Tanelam tie�i ausī, jā, mironis, �is nāves vēstnesis, zēns vairs neizturēja. Pa galvu, pa kaklu viņ� skrēja mājup, asie zari tvēra pēc viņa, koku saknes tī�ām izlīda no zemes, lai viņ� pakluptu un nokristu. Pāris rei�u zēns arī nolikās gar�ļaukus, ar pūlēm uzslējās un deva kājām vaļu. Drīz viņ� asiņainiem ceļiem stāvēja māju vārtos.

Sājā me�ā viņ� kāju vairs nespēra. Melnais kalns bija tabu.

Tikai kādus gadus vēlāk, kad pienāca pusaud�a vecums un ij ūdens meitas viņu sāka vārdzināt kā sapnī, tā īstenībā, ar Tanela miesu un dvēseli notika pārmaiņas. Vecaistēvs tolaik ar viņu kopā veica garas pastaigas, runāja par akmeņu un koku dvēselēm, arī par to cilvēku izmocītajām dvēselēm, kuri dzīvē nodarīju�i lielu ļaunumu un nu nekā nerod mieru. Gan jau reiz Jēzus Kristus par viņiem ap�ēlosies un Debesu Tēvs ļaus tiem no jauna piedzimt, ta�u vispirms jādod pārdomu laiks, lai tie, no jauna �ajā pasaulē ierodoties, atkal nepakluptu tajās pa�ās bedrēs, kur reiz jau klupu�i.

Vecaistēvs �ajos gados viņu modri vēroja. Viņ� gaidīja kaut ko. Un ne velti gaidīja. Sāka atvērties tas, ko sauc par tre�o aci un ko domājas pierē atrodamies, lai gan neviens to nav redzējis. Dīvainas kņudas tirdīja zēna miesu, vairāk gan garu, kad �is tum�ais zieds sāka plaukt. Sākās arī klejojumi miegā. Bet vecaistēvs mācīja:

�Visi cilvēki miegā klejo. Dvēsele pamet ķermeni un staigā savus ceļus, ko sapņi parāda. Ta�u tikai tas klejo gudri un rasmīgi, kur� savu prātu māk paņemt dvēselei līdz. Ja tu pats sevi sapnī redzi, tas var notikt arī dienas laikā vai pusmiegā, tad mēģini dot sev kādu pavēli � piemēram, kaut vai pakasīt ausi, un, ja tavs sapņu tēls to patiesi dara un tu miegā vari rīkoties pēc sava prāta, tad tev rokās ir liela vara: tu spēj savu garu aizsūtīt, kur 124

vien vēlies. Ta�u ne katram tas izdodas. Cilvēkam ir jābūt stipram ticībā, jo arī Dāvida dēls ir teicis: �Mazticīgais, kāpēc tu �aubījies?� Lai ne�aubītos, cilvēkam jābūt ar tīru dvēseli. Un jāmīl visi. Arī savi naidnieki!�

�Bet ja man nemaz nav naidnieku? Kas tad jādara?� �Gan jau radīsies arī naidnieki,� smējās vecaistēvs. Vienā no saviem īstenajiem klejojumiem Tanels atkal nonāca Melnajā kalnā, un tas bija dabiski, jo dvēsele tiecas pēc skaidrības; tas, ko cilvēks līdz galam nav sapratis, aizvien sauc un aicina atpakaļ.

Tas, kas pavērās Tanela jaunajam skatam, vairs nebija atbaido�i, drīzāk gan bēdīgi.

Melnais kalns patie�ām bija nelaimīgu cilvēku, debe�ķīgo acīs �ēlastību neradu�o mājoklis. Nez kādēļ viņi bija izvēlēju�ies tie�i �o vietu. Ubagmūks, ko tēvs un vecaistēvs paņēma zem sava jumta, bija spriedis, ka raganas un mieru neradu�as dvēseles vispār mīlot vientulīgas, augstākas vietas: Vāczemē esot kāds Bloksbergas kalns, kur Sātana kalpi noturot savus rituālus; īstu Belcebula pielūdzēju un kur nu vēl viņu svētku vai sava vadoņa pielūg�anas nak�u Melnajā kalnā nebija.

Protams, tādēļ vēl nav pamats domāt, ka sliktie gari Igauņzemē vispār neblandītos, gan jau viņiem ir kāda cita vieta � dro�i vien tālāk no klostera un Dieva vīriem.

Pirmā nelaimīgā dvēsele, kas tūlīt nāca pie Tanela sūroties, piederēja kādai jaunai sievietei. Tanels dabūja dzirdēt, ka nabadzīte, līgavaiņa atstāta, lielā izsamisā nonāvējusi savu bērniņu un pēc tam pati noslīcinājusies upē.

Tanels apglabāja bērniņa kauliņus svētītā zemē. Nākamajā naktī sievietes dvēsele Tanelam parādījās sapnī un bija ļoti pateicīga. Viņas veļa dzīve (īstenībā viņa bija velis tikai nosacīti, jo nenāca rādīties mājā, bet uz zīdainī�a kapa) nu beig�oties, un, lai arī debesu vārti viņai kā pa�nāvniecei diez vai atvērsies, varbūt viņai tiks dota iespēja no jauna piedzimt un sākt īsta kristīga cilvēka dzīvi.

Ta�u bija arī citādi veļi. Tanels domāja, ka nāve atver cilvēkam acis, parāda kļūdas un vēr� viņu iek�eji tīrāku. Bet nekā: kļūdas gan darītājam kļūst skaidras, ta�u ne katrs sevi vēr� uz labo pusi. Kāds skopulis vīrs bija savu mantību � maisu ar zelta naudu � noglabājis slepenā vietā, lai sieva to neuzietu... Citādi sievai pēc viņa nāves būtu zaļa dzīve, un, tā kā sieva bija par vīru labu tiesu jaunāka, varētu gaidīt vēl ij preciniekus. Tā �is badakāsis bija spriedis, ta�u par to, ka viņa vīra nāves stundā bijusi uz grūtām kājām � kā jau nākas, no pa�as vīra �, par to plau�u kaitē nomiru�ajam vēl itin jaunajam vīram nav bijis ne jausmas. Sieva pēc pusgada dzemdējusi bra�u puisēnu, izaudzinājusi to par krietnu jaunekli, ta�u mājā valdījusi liela nabadzība. Labu prātu nu vīrs būtu devis naudu dēlam, ta�u kā ierādīt paslēptuvi? Vairākkārt viņ� nācis kā velis, mēģinājis dēlam �ā un tā dot zīmi, ta�u, izņemot pārbiedē�anu, nekas nebija iznācis. Varbūt Tanels zēnam parādītu slēptuvi? Kas nu tur liels � Tanels bija ar mieru. Lai tik vīrs sakot, kur viņa zelta maiss apraktsl Vīrs teju jau bija sacītājs, ta�u tad sāka svārstīties, trīties: neuzdro�inājās vietu atklāt. Tak baidījās, ka Tanels zeltu izraks un atstās pats sev. �Es... es kādu citudien pateik�u,� bubināja gatavais sīkstulis.

�Ja es darītu nekrietnības, tad ta�u man nebūtu spēju dzīves laikā laisties riņķī kā garam: manas dotības tiktu uz ātrāko atņemtas,� dusmojās Tanels.

�Es nezinu, kas tu par vīru īsti esi un kas tev uzdāvājis tavas spējas. Varbūt pats Nelabais!� badakāsis nepaļāvās. �Nu jā... neļaunojies, gan es rīt teik�u. Man tikai pirms tam nedaudz jāapdomājas ...�

�Paliec vien par veli un spokojies savējiem uz priek�u ar'. Tādiem kā tu es nebū�u palīdzētājs. Beigta runa!� Jā, drīz Tanelam bija skaidrs, ka lielākā daļa Melnā kalna iemītnieku � rēgi, veļi, miroņi � bija miru�o dvēseles un nevis kaut kādi īpa�i radījumi. Tas, ka ļaudis tos redzēja da�ādos at�ķirīgos veidos, visvairāk bija atkarīgs no pa�iem redzētājiem, ta�u gan jau savu lomu

spēlēja arī igauņtautas senie nostāsti un ticējumi � kādu tu tā saukto �spoku� iedomājies, tādā izskatā viņ� arī parādās.

Protams, Melnajā kalnā bija arī citādi gari, ta�u Tanelam �ķita, ka jau pēc iedabas ļaunie zemākās dvēseļu pasaules radījumi no viņa vienkār�i baidās un turas no-tāļis.

Viens vienīgs vilkatis, asti kājstarpē, reiz uzdrīkstējās kaunīgi izlavīties no krūmiem. Ta�u arī tas nebija glu�i parasts vilkatis � proti, viņ� stāstīja, ka ļoti no�ēlo savus plēsoņas darbus. Smilkstot sūrojās, ka citādi esot laipna, devīga, garā kristīga vācu kundze � lielākoties alla� cen�oties veikt labus darbus, palīdzēt nabagiem un ij Padises klosterim sūtījusi dāvanas, ta�u pāris rei�u gadā viņā it kā iemājo kāds ļauns gars: aukslējām vienkār�i jāsajūt siltas asins sāļā, sūrstino�ā gar�a, ilkņi alkst saārdīt cīpslas gabalos; trauslo kaulu brak�ķē�ana starp zobiem � tā esot spīva un salda svētlaime ...

Tad viņa nevarot citādi kā vien atnest no bēniņu vecā �ķirsta vilka ādu un pilnmēness naktī uzvilkt to mugurā. Jau sajūta, kā āda pēc zināmu vārdu noskaitī�anas pēk�ņi savelkas apkārt ķermenim un piekļaujas, esot kas sevi�ķs � �o skārienu nepārspējot neviena jauna vīrie�a glāsti. Kad pāris aitu saplosīts un viņu asinis padzertas, kāre pārejot. Sākoties kauna un sirdssāpju laiki, kad viņa veicot vien labus darbus, ta�u kas ar to vairs līdzēts. Liels grēks uz dvēseles. Varbūt Tanels zinā�ot sniegt viņai padomu? Tanels liecināja, ka nemākot vis. Ta�u viņ� varot gudrākiem ļaudīm, kaut vai vecamtēvam noprasīt, vai pret �ādiem kārdinājumiem ir zāles. Viņ� mierināja sievieti, ka tā savās kārībās neesot vienīgā grēciniece zem saules: kāds vilkacī skrējējs ir vai katrā lielākā pagastā. Nācies dzirdēt pat par vampīrcilvēkiem � draku-lām, kas ar zvēru neapmierinās, bet iekāro cilvēka asinis. �ādiem cilvēkiem, ja viņus tā var nosaukt, nudien esot viscie�ākās saites ar ļaunajiem spēkiem. Tādā gadījumā palīdzības ra�ana dro�i vien daudz grūtāka un prasa

Helu darbu no īpa�u mācību kursu apguvu�iem garīdzniekiem ļauno garu izdzinējiem jeb eksorcistiem.

�Ta�u, lai kādam līdzētu pārvarēt viņa grēku, atbalstītājam �is grēks labi jāpazīst,� saruna pēk�ņi ieguva negaidītu pavērsienu. Ko Tanels domā par to, ja arī viņ� uz brīdi uzvilktu mugurā vilka ādu � protams, nevis gara, bet cilvēka izskatā � un viņi kādu brīsniņu divatā iepazītu tuvāk �o smago grēku? Kā būtu ar vienu mazu aitu jakti?

Ap vāctautības kundzes dvēseli tajā pa�ā laikā uzradās kvēlsarkana trīsuļojo�a plaiksna; �ādu sarkanu plaiksnu, lai gan ne tik spilgtu, Tanela reģa acs lāgiem bija manījusi arī �ūpoļkalnā virmojam apkārt da�a cilvēka ķermenim. Tā bija vēlme dzīvot ar kādu kopā, bet ne jau kristīgā laulībā.

Nu Tanelam par vilka�kundzi viss bija skaidrs. Tā kā vecaistēvs bija mācījis, ka nevienu cilvēku nedrīkst nicināt, viņ� pieklājīgi atteicās no ierosinājuma un deva solījumu runāt ar gudrākiem ļaudīm par �o lietu. Tanels saprata, ka teiktais asinskāro sievieti īpa�i neremdināja, un viņi �ķīrās ne pārmēru draudzīgi.

Kad viņ� vecam tēvam par vilkati pastāstīja, tas domāja, ka varēja būt darī�ana ar vienu Nisi puses kundzēni, par kuru visai noteikti zināms, ka viņa �ādu divēju dzīvi dzīvo. Asiņu alksto�a sieviete � ja kaut kur tiesa noturama, viņa esot klāt pirmā, un, ja lieta nonākot līdz miesas sodam, tad sievietei tūlīt prieka diena � noskatoties ar dego�ām acīm no malas un gaidot, kad varēs ieraudzīt asinis. �ādas sievas esot noņēmu�ās vilināt vīrus kārību ceļos. Viņas ir kā raugs tam sliktajam, kas slepus mīt mūsu dvēseļu dziļākajos nostūros.

Ja sieviete patiesi vēloties tikt vaļā no vilka�a indeves, lai sadedzinot vilka ādu un mēnesnīcas kārdinajumnaktīs lai meklējot patvērumu baznīcas vai klostera sienās. Bet nez vis, vai �ī tā darīs ...

�ādas domas �ķetinādams, Tanels uz brīdi bija iesnaudies. Gulēt Melnajā kalnā � tādu lietu viņ� vēl pirms 128 da�iem gadiem ij iedomāties neuzdrīkstētos. Ta�u nu viņu �eit labi pazina, un nebija gara, kas būtu iedro�inājies jaunekli traucēt.

Austrumpuse tikai sāka zaļgani balot, līdz ausmai vēl bija laiks, bet Tanels nosprieda, ka beigu beigās viņ� rītu var sagaidīt arī tuvāk klosterim: un vai maz piedien no �ādas vietas ar sliktu slavu pa taisno traukties pie dievgalda? Jēzus Kristus redz visu un varbūt neatzīst labu esam.

Jauneklis labi ātrā solī mēroja pazīstamo ceļu un piepe�i atradās me�a malā, no kurienes sāka vīdēt klostera tum�ās kontūras. Jā, cilvēks, kuram trūka augstāko reģa dāvanu, varēja tos noturēt par visparastākajiem pelēkajiem mūriem, ta�u Tanels skaidri redzēja arī tīru zilganu plaiksnu, kas ap tiem virmoja. Viņ� zināja � sarkanie toņi vairāk saistīti ar ķermeni un tā vajadzībām � ne vienmēr pa�ām tīrākajām�, turpretim zilā ir gudrības, miera un ticības krāsa. �ādās sienās dvēsele kļūst tīrāka; atturībai un dievbijīgām domām lielā skaitā nodevu�os brāļu ietekme neatstāj neskartu arī pa�u ēku � sienas iesūc sevī cildeno spēku. Ne velti klosterus un baznīcas sauc par Dieva namiem, jo ļaunumam aiz �iem mūriem nenonākt: pa�a Kristus gars kā sargs stāv ceļā.

Dro�i vien zilā garagaismas plaiksna būtu spilgtāka, ja te būtu vairāk brāļu, kas ne vien pieturētos pie ticības ārējām formām, bet stiprāk tiektos uz tās patiesā satura pusi. �is Andreass jau arī vairāk pieder it kā trulajiem, bet pareizajiem pienākuma pildītājiem, tiem, ko Jēzus Kristus sauca par farizejiem. Tā liekas. Kad Andreass kārtējo reizi biedēja grēciniekus ar dego�ām sēra jūrām un kausētu svinu, kā arī baismīgiem kustoņiem, Tanels beigu beigās �aubīgi vaicāja:

�Mūk Andreas, vai mēs tomēr neticam at�ķirīgiem dieviem?�

�Nav cita Dieva kā mūsu Radītājs. Un viņa dēls Jēzus Kristus sē� pie labās rokas,� Andreass teko�i vervelēja.

�Es baidos, Andreass, ka tu un daudzi tev līdzīgie esat pa�i sev Dievu izdomāju�i, pa�i viņam devu�i ari seju. Un �im izdomājumam jūs ticat... Lūdzaties, protams, īstajā laikā, ta�u arī ēdat īstajā laikā! Un brangi... Bet Velnam jūs ticat vēl vairāk... Ja jūs viņam neticētu, tad ta�u inkvizīcijas sārtus nāktos pasludināt par baigām ļaundarībām... Bet to jūs vis nedarāt.�

Nu, tas jau bija baismīgs, pilnā mērā ķecerīgs apvainojums! Dievu pa�i sev izdomāju�i! Bet Velnam ticam ar visu sirdi un dvēseli!

�Vai tu, vīrs, maz sajēdz, ko saki?! Tie�i par tādām runām cilvēku ari sagaida sārts! Un kā gan varētu izdomāt Dievu � viņ� ta�u pats parādījās Mozum...�

�Dievs patiesi ir, ta�u vai viņ� ir tāds, kā jūs domājat: ne�ēlīgs, atriebes kārs, Jauna tminīgs? Es gan iedomājos pavisam citādu Dievu un citādu Kristu.�

�Viss, kas at�ķiras no Baznīcas dogmām, ir pretīga maldu ticība.�

�Ja Dievs sūtīja savu miesīgo dēlu uz zemi mūsu pestī�anai un viņ� tika krustā sists (tāds bija mīlo�ā tēva svētais plāns), tad �is Dievs ir viena liela, bezgalīga mīlestība, tik liela, ka to nav iespējams pat iedomāties.� Nudien dīvaini, ka Andreass viņu beigās tomēr aicināja pie dievgalda.

Tanels apsēdās uz akmens �oga un atkal iegrima domās. Līdz rītam vēl bija laiks.

Kad viņ� tur tā sēdēja, par savu nelaiķa tēvu un vecotēvu, par ubagmūku no Klinī domādams, prāts kļuva rai-zīgs. Viņa �īsdienas ie�anu pie dievgalda noteikti neatzīs labu esam lielākā daļa pazīstamo zemnieku. Brīvprātīga ie�ana pie dievgalda, tā, viņuprāt, ir tēvutēvu ticības nodo�ana. Negrib viņi saprast, ka pa�u ticība dabiski ietek kristietībā. Glu�i kā nomaldījies līklo�u strautiņ� beidzot tomēr atrod upi un jūru.

Ta�u ij viņa pa�a miesīgā māsa Anu, kura nu jau kļuvusi par krietna vīra Jauda viņu, neatzīst Tanela plānus labus esam. Reiz viņiem bija saruna par klosteri. Anu ar savām tum�ajām, laipnajām upeņkrāsas acīm skatījās taisni viņam virsū, glu�i līdz dvēseles dzīlēm, un sacīja:

�Nekādi nesaprotu, kas tevi velk uz baznīcas pusi. Esmu tak redzējusi gan priesterus, gan arī mūkus. Lielākoties viņiem trūkst, kā nu to pateikt... neviltotības, vai. Es jau nedomāju, ka viņi būtu liekuļi, ta�u tavs acu skats ir skaidrāks un mugura taisnāka. Un me�a un zemes, gaisa un ūdens garu draugs un mīlulis arī tu esi. Pats ta�u zini. Tu, tāpat kā mūsu vecaistēvs, redzi lietas, ko man līdzīgie neredz. Ja debesu valstība no tiesas pastāv, tad es nudien nezinu otra, kas vairāk par tevi būtu cienīgs tur nokļūt. Turklāt es nezinu, vai tu maz iederētos starp citiem klosterbrāļiem, ja piepe�i grasītos tur palikt. Neņem ļaunā, ka es tā runāju, bet man bail, ka tava vaļsirdīgā izturē�anās padarīs da�u labu skaudīgu. Tu savā dvēseles skaidrībā esi par daudziem pārāks.�

�Es tak pat nedzīros iet klosterī par mūku,� Tanels bija viņai teicis.

Ta�u māsa bija skumji nospriedusi, ka tas nu nav dro�i: tie�i tāpēc, ka caur klosteri un baznīcu ved ceļ� uz izglītību, un turpu ta�u tu, brāli, tiecies.

Visbeidzot Tanela galva no�ļuka uz krūtīm, un viņ� iemiga.

Ta�u pamo�anās bija dīvaina. Kas gan tas ir, kas acu priek�ā rādās?!

No klostera izskrien liels pulks vīru melnos mūku tērpos. Kāpēc melnos? Cistercie�u tērps ta�u ir balts. Un vai tik viņiem rokās nav dū�i? Ar ko gan tā jācīkstās?

To bija grūti saprast. Turpat traucās un klaigāja arī zemnieki � it kā svētdienīgi tērpu�ies. Ta�u viņiem rokās bija vāles un mieti, dak�as un visvisādi nejau�i līdz-pagrābti sitamrīki. Tanels pat redzēja viņu mutes, atvērtas rēk�anai, kara saucieniem, ta�u nebija dzirdama ne skaņa, ne soļu dipoņa, arī krīto�o kliedzieni ne. Viss notika bez skaņas, kapa klusumā... Tā viss būs sācies.

Un pēc tam pāri mūriem sāka spīdēt sarkanīga uguns plaiksna. Liesmas izlauzās arī pa mazajiem, apaļajiem logiem un no vefektorlja. Uguns mēles auga augumā, lielā, alkatīgā, badīgā stabā, kas, ļodzīdamies un dūmus spļaudama, cēlas debesis.

^avkanaia gailis mīdīja Padises klosteri.

Vn atkal vīaa mwibv Austo�ās saules nevainīgie, rozīnē sAan v�m pāvi robgalu me�am. Sāka �ivināt putni, hVK\ļā% vaaavaa vft&

Vai Ma kādā %Uno, lai viņ� grieztos atpakaļ � mā-N�ē, hēte*. Kā gan tagad varētu griezties atpakaļ?

Tā Ш gllaXAdVba. Tte�l ar �o parādību viņu ir gribēju�i

nokrīt ar lielu blīk�ķi

Pēc dīvainās parādības Tanels vairs neiemiga; sev par prieku viņ� beidzot, tā ap pulksten astoņiem, redzēja tēvu Mateju uz mirkli parādāmies klostera pagalmā un uzreiz pēc tam dodamies baznīcā. Vēl mirklīti Tanels pagaidīja � negribēja tēvu traucēt rīta lūg�anā �, ta�u drīz arī viņ�, rai�pilnām gaidām dvēselē smeldzot, uzdrīkstējās vērt baznīcas durvis.

Viņ� redzēja tēvu Mateju, ceļos nokritu�u, un palika stāvam uz sliek�ņa.

Liela nebija Padises klosterbaznīca, kuras pelēkie akmens mūri rīta saulītes pirmajos staros maigi sārtojās,� tā bija negaidīti maza, savādi klusa.

Dzestrajā gaisā nāss uztvēra veca koka saldeno smar�u, kas iedarbojās kaut kā nomierino�i, aizgainīja pēdējo baiļu kripatiņu un radīja pēc ilgas maldī�anās mājā pārnāku�a dēla apjaudu.

Patiesi, patiesi � tas ir Dieva Nams, Tanels juta. Skaidrāk par skaidru viņ� zināja, ka te vienkār�i nākas krist ceļos � tas ir vieniespējamais stāvoklis � gaidī�anas, pakļau�anās stāvoklis.

Sājā svētajā vietā tu jūties kā Visspēcīgā Jehovas delnā; tūlīt, tūlīt viņ� pacels tevi pie savām acīm, un uz tevi kritīs viņa skatiena liegā un saproto�ā gaisma. Te ir tie�ās saiknes vieta, te nevari nekā slēpt; ta�u tu jūti, ka ne tikvien nedrīksti, bet pat negribi slēpt.

Tēvs Matejs bija dzirdējis durvju ie�īkstē�anos, pagrieza galvu un pamāja Tanelam, lai ceļas un nāk tuvāk. Arī pats piecēlās un devās uz biktskrēsla pusi.

�Tu esi Tanels, tiesa?� Kad Tanels palocīja galvu, viņ� turpināja: �Tie�i tevi es gaidīju, jo domāju, ka pirms svētā dievgalda sakramenta, ko ta�u esi alcis, tu noteikti gribi atklāt savu dvēseli un atvieglot sirdi. Nāc �urp, mans dēls!�

Viņ� atgrūda smagos aizkarus un apsēdās biktskrēslā.

�Nez vai tev uz dvēseles ir kāds patie�ām smags grēks.

Ta�u saki man, vai tevi tomēr kas nenomāc!�

�Es negribētu, tēvs, ka tu mani turētu līdzīgu farizejiem. Viņi ta�u teica, ka nezina savās dvēselēs nei kādu grēku esam. Gan jau es, kā arī citi mirstīgie, vai katrā savā solī esmu grēkojis kā ar domām, tā darbiem, ta�u bīstos, ka mans prāts ir pārlieku īss visu darbu mēro�anai.�

�Vai tu tomēr nepiederi to pulkam, kas tic dabas gariem?� abats pēc tam vaicāja. Tiesa, ko tādu varēja sagaidīt. Pēc apdomā�anās Tanels paļāvās bilst:

�Tas Kungs ir radījis mūsu pasauli visā tās brīni�ķumā. Būtu vīzīgi domāt, ka mēs kā mui�as klētnieki mācētu saskaitīt visus viņa apcirkņus un uzminēt, kas tajos slēpts. Ir lietas, ko mēs nezinām un arī neuzzināsim. Mūsu tēva namā ta�u daudz kambaru.�

�Nav slikti atbildēts,� nolāgoja abats. Pēc tam sekoja jautājums, ko Tanels tā īsti nesaprata. Tas bija par miesaskārību.

��is vārds man ir sve�s,� Tanels bija apjucis. �Ta�u man ir sajūta, ka �āda kārība taviem mūkiem ir gan

daudz lielāka nekā man. Kaut vai mūkam Andreasam, kur� mani apciemoja.�

�Andreasam?� Tanels dzirdēja, ka Mateja balss aiz biktskrēsla melnā priek�kara, kurā bija iegriezts viens ne pārāk liels caurums, it kā iedrebējās.

�Kas Jauj tev, Tanel, domāt par savu tuvāko, ko tu maz pazīsti, tik slikti, ka iedro�inies viņu apsūdzēt miesaskārībā?!� balss atkal bija dro�a un skarba.

�Viņ� jau vairāk pie manis nav bijis kā divējas reizes � tā otrā viņam, starp citu, pagāja bez misēkļiem � un abās reizēs es viņam piedāvāju arī nedaudz ieturēties. Viņ� ēda maizi un ogas, sēnes un medu, ta�u man ir tādas sajūtas, ka ar to vien viņam vēl nebija gana. Ticu, ka no viena kārtīga gaļas klin�a viņ� vis nebūtu atsacījies...�

Pēc visai ilgas klusucie�anas no biktskrēsla atskanēja Mateja jau glu�i piktā balss:

�Vai tu, Tanel, gribi bikts sakramentu pataisīt par kumēdiņu?! Es neticu, ka esi tik bērni�ķīgs, lai manu jautājumu nesaprastu. Neviena purva vai pat tuksne�a vien-rupība, kurā pravie�i meklēja patvērumu, viņus neatpestīja no miesas kāro�anas.�

Tanels vēl aizvien nesaprata, uz ko svētaistēvs mērķē. Tādu vārdu kā �miesaskārība� viņ� patiesi agrāk nebija dzirdējis, jo tautā tā nerunāja. Tanels nebija gājis ari uz lūg�anu stundām klosterī, tur abats at�ķirībā no sprediķiem lietāja igauņu mēli. Tā nu viņ� taustījās:

�Man �ķiet, katrs, kas nāk uz dievgaldu, jūt zināmu miesaskārību, ta�u, manuprāt, tādā kā garīgā nozīmē. Jo tiesa ta�u, ka altārmaize ir Dieva Jēra miesa. Pareizāk sakot, kļūst par tādu dievkalpojuma gaitā...�

Dzirdot abata pikto nokrem�ļo�anos, viņ� saprata, ka atkal nav trāpījis.

�Vai varbūt,� Tanels attapās, �tēvs domā vīrie�a dabisko kārību pēc sievietes miesas?� Tā kā klusē�ana nozīmējot piekri�anu, viņ� turpināja: ��ī kārība vai iekāre laikam nav sve�a nevienam veselam vīra cilvēkam. Pēdējoreiz ari mums ar mūku Andreasu bija par to saruna. Viņ� nelietajā vārdu �miesaskārība�, toties runāja par neķītru, nekristīgu kopādzīvo�anu, ko viņ� ļoti paļāja un sauca par maukurību ... Ta�u vai kāda kopādzīvo�ana vispār var būt kristīga?!... Vismaz �is vārds gan nav pareizs, jo Dieva dēls Kristus � tik daudz, cik man par to zināms � nedzīvoja kopā ar sievietēm. Viņ� ļāva tām tik mazgāt kājas ... Tātad Jēzum, kura tēvs ir pats Debes-tēvs, pēc laicīgām sievām nebija ne kārības, ne gribē�anas. Debesīs ta�u ir eņģeļi...�

No biktskrēsla atskanēja tēva Mateja kāsē�ana, un Tanels mudīgi turpināja: �Un debe�ķīgā mīlestība, pats par sevi saprotams, noteikti ir daudz saldāka, kā jau ikviena dvēseļu mīlestība... Mūsu sievām Jēzus atļāva mazgāt tik savas kājas.�

�Kā tu vispār iedro�inies domāt par Jēzus alkām un kārībām?!� Matejs uzkliedza, un jauna klepus lēkme aiz�ņaudza rīkli.

Klepus atbalsojās tuk�ās klosterbaznīcas sienās vēl tad, kad biktskrēslā tas jau bija pārvarēts.

No kādas ni�as uz viņiem vērās sabijies koka vīrs, viens no apustuļiem; koka vīram bija papīra vai papirusa rullis azotē un zoss spalva rokā. �ķita, ka tas plānotu viņu biktssarunas sākt pierakstīt. Tikai kā lai pieraksta kāsu?! Jā, izskatījās, ka to koka vīrs nezina, un viņa sejā bija neviltota apjukuma izteiksme.

�Tev ir taisnība, tēv Matej, � par viņa svētajām kārībām mēs ar tevi tie�ām it neko nezinām. Un arī neuzzināsim, tā ka nav vērts gudrot,� atskanēja Tanela mierīgā, pat domīgā atbilde. Viņ� palīdzīgi piebilda: �Ja tev kaut kas ieķēries rīklē, es varētu uzsist pa muguru.�

�Sanda simplicitas,� atskanēja no biktskrēsla.

�Svētā vientiesība,� abatam par lielu izbrīnu tulkoja Tanels un vēlreiz apstiprināja, ka domā�ana par Jēzus kārībām nudien esot ļoti, ļoti tuk�a un vientiesīga nodarbe. �Ta�u tam, ka viņ� pret grēcīgām sievām būtu bijis ļoti bargs, es ar' neticu � visādā ziņā ne tik bargs kā tavs skolnieks Andreass. Kristus kājas drīkstēja mazgāt tie�i grēcīgās sievas. Ne farizeju, ne saduķeju sievām tāds gods vis netika dots.�

Biktskrēsls klusēja.

�Es esmu gan jutis kārību pēc sievietēm un viņas, kā saka, ij miesīgi mīlējis. Es jau ari neesmu Dieva Dēls, būtu neprāts ticēt, ka Debestēvs mani no �īm kārībām atbrīvojis. Ta�u es, svētais tēv, nevaru sievietes brāķē�anu � nē, tā laikam nepiedien sacīt, jo �ī brāķē�ana jau tā kā būtu abpusēja lieta � uzskatīt par sazin cik lielu grēku, manuprāt, tā ir kā ie�ana uz avotu slāpēs; viena dabiska lieta nevar būt pagalam ne�ķīsta, protams, ja kāds līdz ar to netiek vilts.�

�Vai tu nekad neesi dzirdējis par svēto laulības sakramentu?�

�Protams, esmu. Ta�u arī to, labais tēv, es nekādi nemāku uzlūkot par svētu. Tas vienkār�i ir pieklājīgāks veids, kā pakļauties miesas pavēlei. Tā ir saprātīga vieno�anās, bet diez vai svēta... Ka cilvēks nestāv pāri savām kārībām, ir pa�saprotami, bet, ka viņ� pado�anos tām pasludina par svētu, tā, manuprāt, ir farizejiski blēdīga andele... Vai es drīkstu izsacīt da�u savu ieskatu �ajā lietā, tēv Matej?�

�Tie�i tālabad mēs abi esam �eit.�

�Palūk, es nezinu, vai Andreass tev kaut ko stāstīja par mūku no Klinī baznīcpilsētas, kur� pie mums ilgsto�i uzturējās.�

�Jā. Viņ� esot jūs zināmā mērā iepazīstinājis ar Svētajiem rakstiem un pat mācījis valodas. Kad tu vienu manu pateicienu uzreiz spēji pārtulkot, tad es sapratu, ka Andreass stāstījis patiesību.�

�Ari Svētos rakstus mums mācīja, tomēr vairāk runāja par Aurēliju Augustīnu, vai visas viņa �Grēksūdzes� grāmatas man ir pazīstamas... Palūk, tie�i par da�u domu, kas man ienākusi prātā, klausoties �īs grāmatas priek�ā lasī�anā, es gribētu iegūt skaidrību.�

�Arī man Augustīns ir mīļ�,� atskanēja aiz priek�kara. �Ta�u vai �īs grāmatas apcerē�ana nenovedīs sāņ� no mūsu tēmas?� Vai abata balsī neskanēja nepacietība?

�Man liekas, ka ne,� bilda Tanels un turpināja steidzīgāk:

�Palūk, tai savā septītajā grāmatā Augustīns runā par visaugstākajām lietām un lietām, kas bojājas. Cilvēks nav visaugstākais vai �ķīstums; ja viņ� būtu augstākā �ķīstība, tad nevarētu bojāties, bet viņ� ta�u bojājas. �ķīsts viņ� tomēr ir, jo citādi viņā nebūtu nekā, kas varētu bojāties ...� bēra Tanels.

�Vai tu ar bojā�anos domā pakļau�anos miesaskārībai?� abatam nācās pajautāt, jo bija grūti aptvert, kur �is dīvainais biktnieks grasās nonākt.

�Jā, tie�i to,� skanēja skaidra atbilde. �Tātad, ja bojā�anās notiktu līdz galam un tādējādi viss �ķīstums pazustu, tad lietu, kas bojājas, nemaz vairs nebūtu. Ta�u savā �ēlastībā Dievs ir tā paredzējis, ka arī pēc pakļau�anās savām dziņām � un tas man agrākajos laikos bie�i iegadījās � es neesmu vis galīgi pazudis: tie�i tad esmu jutis, ka vairāk nemaz negribu bojāties un glu�i tūlīt arī nevaru. Tādēļ es kopā ar Augustīnu domāju, ka laikam jau bojājoties esmu kļuvis pat labāks. Vai tad es esmu sacēlies pret Visuvarenā gribu? Neesmu tak. Jo viņ� mani nav radījis par visaugstāko, tas nozīmē, par mū�am nebojājamu... Visādā ziņā pēc pakļau�anās savām kārībām es labu laiku gribu palikt nebojāts.�

Otrpus aizkara atskanēja knosī�anās, un Tanels atjauta, ka nu jātiek ar savu sakāmo galā, ta�u kā tu, sirds, tik sare�ģītas lietas izrunāsi ātrāk un īsāk...

�Un tādēļ es gribu saukt kopā ar Augustīnu: �Tā kā Tu neesi visas lietas radījis vienlīdzīgas, tad viņas, katra atsevi�ķi ņemta, ir �ķīstas un savā kopābū�anā ļoti labas, jo mūsu Dievs visu ir radījis ļoti labul��

�Ko tu neteiksi,� aiz priek�sega brīnījās. �Tas, pie kā mēs nonācām, ta�u ir Pirmās Mozus grāmatas pirmās nodaļas beigas, kur tiek pasludināts: �Un Dievs pārbaudīja visu, ko Viņ� bija darījis, un, lūk, viss bija ļoti labs.��

Tēva Mateja samulsums vērta viņa balsi glu�i citādu.

Ta�u tūlīt, un jau agrākajā, nopietnajā un skarbajā balsī, kurā tomēr vēl bija sadzirdams apjukums, Tanelu apsūdzēja:

�Tu patiesi esi izrādījis lielu daiļrunību un pat Augustīnu un Mozu ņēmis par aizstāvjiem, lai savai miesaskārībai rastu attaisnojumu.�

�Nepavisam. Pēdējos gados esmu visai atturējies no sievietēm, ko Dievs laikam nemaz nepaģēr, ta�u esmu manījis, ka miesas savaldī�ana dod garam spēku klāt. Tas, kur� sācis iepazīt gara priekus, ir putnam līdzīgs, vairs nav vēlē�anās būt kā �ūslim piesaistītam pie zemes un rāpot. Tā ir ar mani, tēv Matej.�

�Vai tu vari apzvērēt, Tanel, ka runā patiesību?�

�Protams, es runāju patiesību, vēl jo vairāk tādēļ, ka tos, kam nācies ļauties savas miesas pavēlēm, it nemaz nenoniecinu. Es pat domāju, nav labi, ka starp taviem mūkiem ir daudz tādu, kas sievieti ne miesīgi, ne garīgi nekad nav mīlēju�i; esmu pārliecināts, ka viņi nemaz nezina, no kā ar savu nosolī�anos atteiku�ies. Vai nav tādējādi, ka no tā, par ko cilvēkam nav ne mazākās jausmas, viņam nemaz nav grūti atteikties?�

�Tavas runas, Tanel, ir neprātīgas un nepiedienīgas, un es nezinu, kāpēc tevī vispār klausos ...�

�Es domāju, ka tas ir tavs pienākums, mīļais garīgais tēvi� Tomēr Tanela balsī nejauda ne kripatiņas augstprātības. �Pienākums nevis pret mani, bet Jēzu Kristu, kur� patlaban dzird mūsu sarunu. Protams, arī pa�am pret savu sirdsapziņu.� Un nedaudz klusāk Mateja ausi sasniedza:

�Tu klausies manī arī tāpēc, ka, es jūtu, mani mīli.� Un atkal biktskrēsls klusēja.

�Arī to es jūtu, ka brālis Andreass mani nievā. Lai gan nezinu, kādēļ. Varbūt tāpēc, ka es redzu viņa dvēseles gaismu, kas ir lai nu kāda, tikai ne skaista. Es ieteiktu tev bīties no �ī vīra.�

�Kas tev zināms par citu cilvēku dvēseles gaismām?�

�Rādās, ka �is tas tomēr ir zināms, jo esmu ilgi centies būt stiprāks par savām iegribām. Un no gaļas ē�anas esmu atteicies, jo aiz tās alla� ir nogalē�ana. Gaļu cilvēks drīkstētu ēst tikai tad, ja viņu apdraudētu bada nāve. Andreass stāstīja, ka svētais pāvests esot teicis � dzīvniekiem nav dvēseles un cilvēks var ar tiem darīt, ko vien vēlas. Ta�u, manuprāt, pāvests maldījās.�

�Pāvests ir pilnam nemaldīgs. Cilvēks, kas tam netic, nav svētā dievmaizes sakramenta vērts.�

Labu laiku baznīcā valdīja klusums. Tikai viena, nez no kurienes iekļuvusi zemes bite sitās pret sarkano loga rūts rombiņu un izmisīgi dirbināja spārnus.

Altārpriek�as paklājs, ko brāļi vakar bija tīrīju�i no putekļiem un mitrināju�i ar ūdeni, izplatīja svaigu, sīvu un mazuliet saldskābu smar�u � pārlaicīgu un mū�īgu, kas Tanelam vienmēr paliks prātā kā īstenā baznīcas smar�a. Tā viņu padarīja svētbijīgu un skumju reizē: nez, vai viņ� maz drīkst locīt ceļus uz �ī paklāja? ...

�Nu, tad bija maldījies mūks Andreass,� viņ� noteikti bilda. �Jā, tā vajadzēja būt, jo man ir sajūta, ka tas ir Jēzus Kristus pats, kuram sāp, ja mēs darām pāri saviem mazākajiem brāļiem.�

�Vai arī tā ir tevis pa�a doma, Tanel?�

�Es nemaz nezinu, tēv Matej, ko nozīmē � �manis pa�a doma�. Man �ķiet, ka ij domas ir no Dieva.� Un pēc neilgas pauzes Tanels itin priecīgi turpināja.

�Es zinu, ka arī tu esi atteicies no gaļas ē�anas un pat zivis iebaudi vien retumis,� sacīja Tanels, jo, viņaprāt, miesaskārības tēma vēl nebija galīgi izrisināta.

Kamene bija atradusi mazu spraudziņu starp līstītēm un pratu�ies izlīst pa turieni laukā.

�Tas ir jauki! Un noteikti piedos tavam garam vēl spēku klāt,� piebilda Tanels un apklusa, jo arī pats saprata, ka �āda prieka izpausme nebija īsti piedienīga.

�Vai brālis Andreass tev par to stāstīja?� Mateja balsī skanēja izbrīns.

�Nē. Bet tas jau redzams. Es zinu itin noteikti, ka �odien tu, svēto tēv, izņemot malciņu piena, nekādu ēdienu neesi baudījis. Jā, nerēķinot tos melnā koka struņķī�us, ko ņem no kabatas un sūkā negantā bada remdē�anai. Vai tu pret sevi neesi pārmēru bargs?...�

Matejs neatbildēja.

�Vai tu ko nometi, tēvs?� vaicāja Tanels, jo skaidri dzirdēja blīk�ķi, kaut kam nokrītot � tā, starp citu, bija lielā Bībeles grāmata smagos koka vākos, ko Matejs turēja uz ceļiem.

Un pēc tam mulsa balss, kas vairs nemaz nelīdzinājās tēva Mateja agrākajai, bargajai biktstēva balsij, vaicāja visdziļākajā neizpratnē: �Mīļais Dievs, kā tu, Tanel, vari to zināt? Nāktos domāt, ka esi glūnējis iek�ā pa manu logu. Bet tas ta�u ir augstu ...�

�Nav man jāglūn, svēto tēv. Bet kā es zinu, to arī pats nemāku izskaidrot. Kad es lūkojos uz cilvēkiem, man iztēlē veidojas kaut kāda aina, un parasti tā ir pareiza. Kādēļ tā, to pats gribētu uzzināt. Varbūt tu māki sniegt atbildi?�

Tā kā biktskrēslā atkal jau valdīja klusums, Tanels atzinās, ka �āds dotums nebūt neesot patīkams, da�kārt pat traucējot un, kas pats trakākais, budinot iedomību, pret ko viņam pastāvīgi jācīnās. Ja debesis tevi ir svētīju�as ar kādu spēju, kas nav parasta (tiesa, viņ� esot dzirdējis par īstiem, lieliem pravie�iem, kas daudz skaidrāk redz pagātni un nākotni � viņ� pats spējot nākotni pareģot vien retumis), tad viegli var gadīties, ka sāc justies par citiem pārāks. Jā, tie�i iedomības grēks esot tas, no kā viņam visvairāk bail. Bet Jēzus Kristus visvairāk mīl tos, kas, grēku akā kritu�i un no turienes laukā rāpdamies, dziļās dvēseles sāpēs lūdz Viņu palīgā. Jo dziļāka bedre, jo vairāk Tas Kungs kritu�o mīl. (Atkal Tanels dzirdēja otrpus aizkaram atskanam nemierīgu knosī�anos.)

Viņ�, Tanels, esot diezgan grēkojis, ta�u nez kādēļ daudz ko nespēj uzlūkot par smagu grēku; �ajā ziņā tēvs Matejs esot par viņu daudz labākā stāvoklī, jo abats savus grēkus no visas sirds prot no�ēlot.

�Ko tu gribi teikt?�

�Vai man patiesi jārunā par to, kas tev, svēto tēv, sirdssāpes darījis? Man ir netīkami to sacīt.�

�Runā!�

�Kad mēs nesen runājām par kārībām, atturību un grēcīgu dzīvi, man acu priek�ā pavērās kāda aina,� iesāka Tanels, bet samulsa un apklusa.

�Starp mums, mirstīgajiem, Tanel, neviens nav bez grēka, un savos grēkos, ja esmu tos izdarījis, es nudien nebaidos atzīties. Vai tu gribi man pārmest iedomību?�

�Ja tu būtu iedomīgs, tad patlaban neklausītos tādā kā es, kuru da�i aiz muguras sauc par purva burvi. Nē, ne iedomību. Tā... tā ir viena izsenis notikusi lieta. Un es saku vēlreiz, ka nespēju tajā saskatīt kādu īpa�u grēku... Tā arīdzan ir kā tāda ... ie�ana uz avotu...�

Tā kā Tanels juta, ka otrpus bikts aizkaram saspringti gaida atbildi, viņ� ar pūlēm turpināja: �Tad, jā, es redzēju tevi kādā ainā, tēv Matej ...

Tu esi vēl ļoti jauns vīrs. Par mani daudz jaunāks. Un es redzu tevi mazliet vecākas sievietes... skavās.�

Nu Tanels turpināja visai steidzīgi, itin kā vēlēdamies drīzāk nonākt līdz �ī stāsta beigām:

��ajā istabā tie�i blakām jūsu gultai ir viena liela poda puķe vai palma, glu�i kā no austrumiem; bet vienīgais logs ir griestos, un tajā es redzu vēlas vasaras vai agra rudens tum�ās, zilās debesis ar spo�ām, mirguļojo�ām zvaigznēm... Sievietei ir gari, piķa melni mati un kaklā ķēdīte ar sarkanu � sirdskrāsas � dārgakmeni... Vienīgais, kas man liek brīnīties, � ka uz virspalaga skaistajām me�ģīnēm redzu viņas roku, tās vienā pirkstā it kā būtu laulības gredzenam ļoti līdzīgs riņķis...�

Ar to ir gana. Biktskrēsla smagais samta priek�kars tiek spēji atrauts, un iznāk tēvs Matejs. Viņ� skatās Ta-nelam garām un dodas tie�i pie altāra, kura priek�ā, lēni kā vecis, krīt ceļos.

�Man nudien nevajadzēja...� murmina Tanels un arī nometas ceļos blakām tēvam Matejam.

Kad Matejs ceļas, ceļas arī viņ�.

�Svēto tēv, tas ta�u bija sen, tik sen, ka jūs toreiz laikam nebijāt devis pat mūka solījumu.�

Svētais tēvs nezina, vai iet atpakaj uz biktskrēslu. Tā viņi tur stāv.

Baznīcdurvis klusītiņām paveras, pa tām ielūkojas brāļa Andreasa seja � izbrīnīta seja � un tūliņ atraujas atpakaļ.

�Tanel, es nezinu, kuram no mums �odien būtu vajadzējis atrasties biktnieka un kuram klausītāja lomā,� Matejs visbeidzot saka.

Tanela sejā sakāpj dziļ� sārtums.

�Tēvs, kas es esmu blakām jums, jūs vairāk stundu esat lūdzies, nekā es vispār dzīvojis... Un jūsu gara gaisma ir tīri zila, tiesa, ne tik spo�a un glu�i vai zeltīta kā ap vissvētāko vīru galvām, kuru arī katrs vienkār�ais cilvēks spējot ieraudzīt.�

Ta�u ari savu spriedumu par biktskrēslu kā tādu Tanels uzdro�inās izteikt:

�Biktskrēsls vispār ir dīvaina lieta... Kad es lūkojos jūsu dvēseles gaismā, tēv Matej, man ir tāda sajūta, ka tie�i man vajadzētu noslēpties aiz priek�kara un jums kā tiesātājam stāvēt tā priek�ā un klausīties manī. Bet tās jau atkal ir vieglprātīgas runas un spriedelē�ana, kurā jums nemaz nav jāklausās... Tēv Matej,� viņ� tad klusītiņām vaicā, �vai es drīkstu �odien gūt dievgalda sakramentu?�

�Vaicā labāk, vai es esmu īstais, kur� to drīkst tev piedāvāt,� skan Mateja atbilde.

Un nu dun baznīcas zvanu dobjās skaņas, kas kristīgu cilvēku sauc uz rīta dievkalpojumu. Mūks Timotejs liek tiem dimdēt.

Un klosterbaznīcā iek�ā dodas pirmie nācēji. Viņu pulkā ir brālis Andreass, arī Markvarts de Breide un hronists Bartolomejs Honeke. Vēl Helmolds de Cāge no Tallinas un daudzi citi. Arī viņi ieradu�ies klausīties sprediķi.

Kādēļ gan �odien Padises necilajā klosterbaznīcā tik daudzi svarīgi kungi reizē alkst pēc eiharistijas sakramenta?

Dīvaini, nudien ...

XII

�DZERIET VISI NO TĀ.

JO TAS IR MANAS JAUNAS DERĪBAS ASINIS�

�To latīņu mēli jau nemaz nevajag. Mūzika pārvelc vārdus alla�iņ,� domāja Lēna. �odien viņa vis nesēdēja savā parastajā vietā otrajā rindā, �odien Lēnas vieta bija uz garā sola no altāra pa kreisi � uz tā sola, kas bija domāts dievgaldnieku saimei �, jo Andreass noteikti bija gājējs pie dievgalda; viņa pati, nu, tad jau matīs.

�Breide un Honeke (tas, starp citu, skanēja ļoti nevērīgi) arī �odien saņems dievgalda sakramentu. Viņi runā, ka gribot vecajam Matejam izrādīt mazumiņu cieņas, bet es zinu gan, kāpēc viņi īstenībā iet � interesē, kā �itas purva burvis uzvedas svētā vietā...�

Tā Andreass bija runājis rīta agrumā.

�Vai tu ar' tāpēc iesi?� vaicāja Lēna.

�Vai nu glu�i tāpēc,� novilka Andreass, �bet sen nav iets ... �odien turklāt Svētā Laurencija diena.�

�Laurica, vai?�

�Laurics jau arī bija tas Svētais Laurencijs, ko virs dzel�iem uz lēnas uguns sadedzināja.�

Lēna pakavējās garākās pārdomās par �o baigo lietu, un tik pēc kāda laiciņa vaicāja, sak, kā būtu, ja viņa, Lēna, arī ietu pie dievgalda.

�Nē, tur laikam nekas nesanāks. Daudzi svarīgi kungi jau sen pierakstīju�ies uz �odienu. Pat no Tallinas. Un mēs trīs arī dabūjām no Mateja atļauju tik pēc ilgas kaulē�anās... Matejs ir dīvains cilvēks, viņ� nesaprot, ka tā nav ikdieni�ķa lieta, ja viens, turklāt stipri svarīgāks priesteris iet pie otra dievgaldā.� Bet, redzot Lēnas sejā savilku�os negaisu � viņa tak nevar palikt malā, ja Andreass kaut kur iet �, viņ� bilda, vadzi, Lēna jau varot nākt līdzi un pat sēdēt priek�ā viņam blakus; ja kāds no gaidītajiem neieradī�oties, tad varbūt vieta paliks pāri.

Ar to Lēna bija mierā. Un nu viņa sēd vietā, no kuras visi baznīcēni redzami, un ij dievgaldu viņa redz no priek�puses. Ļoti ļoti laba vieta...

Nu ja, latīņu mēli nudien nevajag pamatīgi zināt; ko nozīmē, piemēram, Krēdo un Kloorija, un Bēne ... tiktus, viņa zina skaidri; da�u citu vārdu arī, jo Andreass tos izskaidrojis. Lēnas skatiens krīt uz Andreasu, un viņa glu�i vai atmaigst � jauns, skaists vīrietis, un nemaz nav pārlieku brangs, kā ļautiņi ļaunām mēlēm mel�. Aiz baltas skaudības mel�. Un kāda nozīme tiem pāra gadiņiem, ko Lēna par Andreasu vecāka. īstam vīram taisni patīk gruntīgas sievas, nevis jaunas zivteles. Un Andreass viņu zināmos brī�os sauc pat par savu konkubīnīti (�o vārdu gan Lēna nevienam nedrīkstot sacīt, citādi bū�ot uguns pakulās...).

Kas tā konkubīne ir, to Andreass neteic, tik smaida. Slikts vārds jau nevar būt; kazi, tikai nedaudz pārgalvīgs.

Tavus skaistus krāsainus logus! Grūti pateikt, kura tā visu skaistākā krāsa... Interesanti, ka tur, kur kāda no krāsām krīt, sēdētājam seja ir maķentiņ citā tonī. Sarkana plaiksna ir tai Nisi mui�kundzei, kura skrienot vilkatī. Uz Mateju krīt bālgani zila plaiksna, skarot tikai viņa galvu; vai zilā nebija gudrības krāsa? Tāda arī Matejam piedien. Tam, ka vilka�a mui�kundze ir asins pļaukā, jau arī sava nozīme ...

Sarkanā tāpat ir uguns krāsa, un uz uguns cepināja arī cildeno Lauricu vai Laurenciju, Lēnai nāk prātā. Par sārtiem viņi ar Andreasu runāju�i; tak pat Lihulā sadedzināja kaut kādu izdzimteni, par to sarunāti tik daudzi at�ķirīgi nostāsti, ka nevienam nav zināms, kur� no tiem patiesais.

�Kā tādu �ausmīgu kļūdu pieļāva, ka svētu vīru sadedzināja?� Lēna reiz vaicājusi.

�Sadedzināja, un beigta runa,� Andreass visai vienaldzīgi bilda un tad skaidroja: �Palūk, kļūdas jau alla�iņ gadās, un nemaz nav liela bēda, ja kādu bezvainīgu cilvēku sadedzina vai sarausta gabalos uz moku rata...�

�Nu kas tad tās par runām?� satrūkās Lēna.

�Tāds vīrs ar rāvienu kļūst par mocekli un debesu vārtos tiek sagaidīts ar eņģeļu bazūņu kora himnu. Ka tā esot, to apstiprina pats svētais pāvests. Un liels gods tas varēja būt �im Laurencijam � lielam mutes brūķētājam, kas uz sārta restēm izsmējīgi klaigājis, lai tak nu beidzot pagrie�ot otru pusi, citādi samaitā�ot cepeti.� Andreasa tonī skanēja pat nosodījums: cepināmais neizrāda vajadzīgo goddevību...

�Tu saki, mutes brūķētājs, bet...�

�Protams, ka mutes brūķētājs � kas �im ļāvis līdzi runāt,� Andreass atcirta un pielika sarunai punktu.

Lēna, savā goda vietā sēdēdama, domās vēl aizvien kavējās pie bra�ā Laurencija, svētā rīta mesa viņai bija glu�i vai paskrējusi garām; raug, Andreass jau ceļas, lai kopā ar citiem ietu saņemt dievgalda sakramentu.

Breide, Honeke, Nisi mui�kundze un vairāki vīri � pat no tālienes � nostājas strīpā pie altāra. Arī jaunais Cāge, kuram pieder Padises dzirnavas un kur� pats pilsētā liels rātskungs, ir klāt. Par viņu Andreass stāsta, ka Helmolds esot dedzīgs ordeņvīru naidnieks un musinot uz dumpi. Dīvaini, kādēļ bagātam vīram ar tik trakām lietām jānoņemas. Kā viņam vēl trūkst?! Ij bagātais Klemenss � galvas pogaļa �im apaļa kā siera ritulis, no matiem ne vēsts, toties bārda glu�i kā slota iebakstīta pazodē � stāv blakus aizkrūmu Līvem. Jēkabs de Live tāpat sasodīti bagāts vīrs, ta�u Klemensam Ēstu līdzi netiek; arī viņiem atvēlēts nākt pie dievgalda. Kam nauda un vara, tam netiek atteikts. Lēnai ir labs prāts, ka Andreass arī ieskatīts par cienīgu. Viņa redz baznīcā vairākus prāvus kungus, kam daudzo piedalīties kārotāju dēļ �odien nācies palikt malā. Bībeles grāmatā esot sludināts, ka vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā; ta�u pie dievgalda, �ķiet, bagātais tomēr tiek vieglāk par citiem. Abats Matejs gan ir goda vīrs un pēc naudas netaujā, tomēr viņam jau arī da�s jālai� pa priek�u: ne sevis, bet citu dēj, jo klosterim nāk par labu katrs ziedojums. No kurienes vēl tie rastos, ja ne no bagātajiem. Tādiem kā Klemenss Ēstu, kam godīga un līdzcietīga sirds krūtīs un kura dāvana dara klosterim godu.

Dīvaini, ka pat Ubamē plencis �odien uz baznīcu atvilcies; viņa Tīna, krietna un laipna mei�a, laikam varēm līdzi atstiepusi; ak, cik dūmi Tīna izdarīja, pie �ā par sievu iziedama. Runā, ka Timotejs pārlieku Tīnu gribējis un, kad nav dabūjis, par mūku palicis. Ej nu zini, vai glu�i tā bijis, bet tauta tādas valodas no zila gaisa vis negrābs.

Lēna vēl aplūko baznīcēnu drānas un ieskata, ka pēdējā laikā ļautiņu lepno�anās ar kankariem nonākusi par tālu, lai cilvēkam skapī būtu kas būdams, bet ar katru lepnāku mantu tak nepiedien baznīcā nākt. Viņai jau ari cepure un kurpes, bet baznīcā nākas rādīt atturīgu garu.

Lēna nosmīkņā. Kad Honeke devās projām no viņiem, Andreass gribēja redzēt, kādas drānas Lēna Tallinā sapir-kusies... Da�as apak�ējās viņam patika tik ļoti, ka neļāva ne nostu vilkt; gribēja, lai Lēna pusplika visu vakaru ar tām pa istabu bizenētu... Lēnai iesākumā bija dikti kauns � viņai ir tāda iedaba, ka, gultā ejot, lai uguns būtu nopūsta � bet... bet � glu�i vai kauns atzīties: �is kumēdiņ� ij viņai pa�ai, un pavisam negaidīti, iepatikās. Ak, kādas gan brīnumu lietas ar skaistām drānām var paveikt pie sievietes miesas!

Vai, par ko gan viņa svētā vietā aizdomājusies! Lēna mudīgi saliek rokas un sāk bubināt lūgsnas vārdus.

Paskat vien, Matejs jau paņēmis dievmaizī�u plāti un sudraba vīna kausu un grasās svētīt ceļos kritu�os. Viens gan Lēnai nepatīk: tas, ka Matejs �im purva burvim, �im Tanelam atvēlējis piedalīties svētajā nodarbē. Kas par to, ka vīrs lūdzis: visupirms lai uzrāda dro�us pierādījumus, ka viņa dvēsele ir tīra!

Skat, jau �im piedāvā ...

Bet Lēnai jāatzīst, ka svēto velti purva dīvainis saņem glī�i un pienācīgi: viņa skatiens pat tā kā iemirdzas, un, vīna malku norijis, viņ� saliek rokas kopā.

Nu kārta Nisi mui�kundzei. Tās izturē�anās toties ir gau�ām dīvaina: � kundze pasmeķē kā neticēdama un tad ar abi roki tver pēc svētā kausa � laikam grib vēl... Matejam nākas to no trakā sievi�ķa rokām vai ar varu izraut. Pat vīns no�ļakstās zemē. Kas tad tie par paradumiem!

Nu Matejs nonācis līdz Andreasam. Andreass iemalko pieklājīgi, ta�u viņa seja kļūst jocīga, kā sabijies viņ� ar piedurkni slauka muti. Nisi kundzenei vīns gar�oja, Andreasam it kā neietu pie dū�as. Vai vīns palicis skābs, vai? Jā � kaut kas patie�ām ir noticis, jo pat Dānijas vietvaldis Breide ir sprukās ar dzeramā norī�anu: viņa acis izvalbās un seja pieriet tikpat sarkana kā lepnās ūsas. Godājamam kungam nākas slaucīt no pieres lielas sviedru lāses. Nudien dīvaini...

Nākamo Lēna ar lielu interesi vēro Bartolomeju Ho-neki: tam jau alla� skābs sejs � interesanti, kā viņ�, vīrs, tiks galā ar �īsdienas dzērienu, kam pavisam noteikti jābūt kādai dīvainai piegar�ai?

Bet Honekes cienīgtēvs netiek galā! Visupirms viņa seja izstiepjas gara, pēc tam hronists aizspie� muti ciet � tik cie�i, ka zods slejas vai zem deguna, rīstās un �ākstās; acis iegrie�as taisni vai pierē, ta�u tas neko nelīdz: divas sarkanas �altis atrod izeju ... pa degunu! Jēzuliņ, tas atgādina strūklaku! Bartolomejs iegārdzas, it kā gra-sitos izlaist garu, sāk me�onīgi klepot, pielec kājās un traucas uz baznīcas durvju pusi...

Matejs, kur� sapratis, ka �odien notiek kas dīvains, ar baltu lakatiņu izbijies slauka kausa malu un � nepiedienīgi gan, ta�u ko tu samulsā padarīsi � nogar�o vīnu arī pats. Viņa seja krāsojas līķa bālumā, taisni vai pelēka, tas ir skaidri redzams, un viņ� nosvie� kausu zemē.

�Ite, missa est!� nosēc Padises abats un pusskrie�us steidz uz ģērbkambari.

Neizpratnē kājās slienas arī ceļos kritu�ie. Ij viņi nezina darīt neko citu kā manīties prom no altārpriek�as.

Asi, izbiedēti zvana sitieni � glu�i kā ugunsnelaimes zvani! � pavēsta dievkalpojuma beigas. Baznīcēni, kas īsti neko nesaprot, palēnām plūst no dievnama laukā.

�Ite, missa est!� � jā, �īsdienas mesa patie�ām un pa�ā negaidītākajā veidā ir beigusies.

Tajā pa�ā vakarā, nebūdami iepriek� par to savstarpēji vienoju�ies, pie abata Mateja durvīm cits aiz cita klauvēja priesteris Bartolomejs Honeke, Dānijas karaļa vietvaldis Markvarts de Breide un vietējais kantors brālis Andreass. Sēdvietas viņi rada uz garāka koka sola. Matejs jau labu laiku pirms viesu iera�anās bija sēdējis uz gultas malas � nekustēdamies, citur būdams, vienā punktā blenzdams kā elku dievs.

Mateja kambarī sanāku�ais kvartets � par konsīliju vai konventu ta�u �etru cilvēku sabiedri nevar nosaukt � sāka ar visai ilgu klusē�anu, kuru pārtrauca Honekes cienīgtēvs, paziņodams, ka �īsdienas notikums viņā esot atstājis ārkārtīgi dziļu iespaidu. (Andreasam tūlīt ienāca prātā hronista patie�ām satrieco�ā pārvēr�anās vīna strūklakā...)

�Ja es pats kopā ar tēvu Mateju nebijis ģērbkambari un tur negar�ojis malku vīna, tad, lai godājamais abats piedod, man gribot negribot rastos visai dabiskas aizdomas �- jūs ta�u mani saprotat?�

Andreass un de Breide piekri�anas zīmei pamāja ar galvām, bet Matejs kā iepriek� sēdēja klusēdams un blenzdams zemē pie kājām.

�Arī altārmaizes oblātas es nomēģināju, jo, lai gan tās visur tiek gatavotas pēc vienas un tās pa�as receptes, gar�a katrā vietā ir mazuliet at�ķirīga,� mēļoja Bartolomejs. �Rīgas Doma oblātas nevar sajaukt ar Hāpsalu dievmaizītēm, Tallinā atkal... nu ja, bet �ie, tā sacīt, kulinārijas jautājumi, pa�laik nemaz nav svarīgi. Svarīgi gan ir tas, ka ģērbkambarī es nogar�oju abus � tā saukto Jēzus Kristus miesu, tas nozīmē, altārmaizi, un arī vīnu, ko mēs simboliski un potenciāli saucam par Viņa asinīm ...�

�Kāpēc simboliski? Kāpēc potenciāli?� abats Matejs visā nopietnībā vaicāja.

Bartolomejs pasmaidīja; tā smaida, runājot ar bērnu, vai arī tad, ja dzirdētā joka līmenis ir gaudens. Viņ� turpināja:

�... un es visiem klāteso�ajiem varu apstiprināt, ka vīns iepriek� bija kā jau vīns � turklāt vēl ar pazīstamu gar�u, jo acīmredzot �o pa�u �ķirni man nesen piedāvāja brālis Andreass savā kristīgajā un tīkamajā namā. Tāpat es varu apstiprināt, ka no ģērbkambara mēs ar godājamo abatu izgājām gandrīz kopā � es tikai da�us soļus pa priek�u �, tā nu ir pavisam dro�i, ka neviens tai laikā neko nevarēja samainīt. Tāpēc es apstiprinu, ja kāds domā...�

�Paldies!� Matejs viņu pārtrauca jau otrkārt. �Es katrā ziņā domāju, ka nevienam, izņemot jūs, cienījamo un daudzredzēju�o ceļiniek, ij prātā nenāk mani aizstāvēt! Jo nez vai kāds mani tur aizdomās krāp�anas darbos, kas ta�u būtu pati smagākā Dieva zaimo�ana.� Viņ� aizvien vēl neatrāva skatienu no zemes.

�Bet es ta�u neturu aizdomās,� aizstāvējās priesteris Bartolomejs. �Tomēr es biju vienīgais aculiecinieks, tādējādi ari vienīgais cilvēks, kas jūs varētu aizstāvēt pret ļaunvēlīgiem apvainotājiem. Un nedomājiet, ka tādi neradīsies � cilvēki pēdējā laikā vairs netic itin nekam.� Viņa aizvainotais balss tonis pēc tembra atgādināja obojas zemo reģistru.

�Arī par to nevienam nav �aubu,� atskanēja Mateja strupā, divdomīgā, nē, glu�i viendomīgā atbilde.

�Tostarp man ar �o Tanelu, kas tiek turēts aizdomās burvju mākslas zinā�anā, bija garāka saruna. Mēs runājām kaut kādā jauktā valodā, kaut kādā vietējā lingua franca, ta�u sapratām viens otru itin labi; un � iedomājieties vien! � tas purva burvis ne par ko neatzīstas! Esmu pārliecināts, ka viņ� vienkār�i tēlo vientiesīgo.�

�Bet, ja nu viņam nav, par ko atzīties, ko tad?� vaicāja Matejs.

�Es domāju, ka tomēr jābūt. Nevar ta�u galu galā ticēt, ka...� Te nu parasti tik dailmēlīgais Bartolomejs aizķērās, ta�u Markvarts de Breide, pēc iedabas tomēr taisnprātīgs vīrs, palīdzēja viņam teikumu pabeigt:

�... ka simboli pārvēr�as realitātē.� (�Tik un tā arī Breide nespēja izsacīt to, ko gribēja,� nolāgoja Andreass. �Vistie�ākais teikuma nobeigums būtu bijis: �... ka vīns pārvērtās par asinīm.��)

�Akurāt! Ļoti labi teikts!� Bartolomejs uzlielīja līdzētāju.

Hronists tūlīt pēc dievkalpojuma, kas beidzās ar negaidītajām vīna �altīm, steidzās pakaļ Tanelam un aicināja viņu savā karietē. Pēc nelielas spuro�anās Tanels � bāls, viegli trīso�s, bet ar laimīgu skatu � bija piekāpies un braucamajā ari ierāpies.

Bartolomejs Honeke, kur� laikam gan pirmais atguvās pēc satrieco�ā notikuma � jā, kaut gan viņam pa�am tas izrādījās visnepatīkamākais �, bija izteicis Tanelam savu neviltoto sajūsmu.

�Par tavām ārkārtējām spējām biju dzirdējis jau agrāk, ta�u � piedod! � kaut ko tik varenu nespēju pat iedomāties.�

Viņ� ar nagu paurķēja divu pirmo, par pārējiem nedaudz garāko priek�zobu starpu, atrada tur baltu krim-stalu un apbrīnoja to, kam pēc visiem priek�rakstiem vajadzēja būt gabaliņam Jēra miesas... Pavisam neizproto�u skatienu Tanels vērās uz vīru, kur� knosījās straujām kustībām kā vāvere.

�Kā tu domā, Tanel,� tas turpināja, �vai tu spētu to vēl atkārtot?... Nekautrējies, mans jaunais draugs! Esmu pārliecināts, ka spēj!� Vēl viņ� bija pra�ņājis, vai Tanelam (hronists būtu gribējis sava �jaunā drauga� vārdam pievienot kādu titulu, ta�u patiesi neprata) rastos māka likt Jaunavas Marijas bildei vai tēlam liet asins asaras. Lūk, tā tik būtu lieliska izrādī�ana! Pirms da�iem gadiem kādā Itālijas pilsētiņā viņ� esot tādu Dievmāti redzējis; ta�u vēlāk, papētījis to lietu tuvāk, sapratis, ka asins asaru brīnuma īsteno�anai tiek izmantots loti smalks mehānisms, kas � tā stāstījis vietējais dvēseļu gans, kad nekas vairs nav bijis noslēpjams � esot dārgs un arī ne sevi�ķi izturīgs. Vienvārdsakot � makten piņķerīga padarī�ana! Ta�u, ja cienījamais Tanels tiktu galā arī ar �ādu brīnumu, saprotams, ar gara spēku, kā nule ar �o amizanto asins atrakciju, tad ordenis būtu ieinteresēts nekavējoties viņu izmantot, Tanels kļūtu par bagātu un slavenu vīru, varbūt pat par svēto Tanelu! Viņ�, Bartolomejs Honeke, to apstiprinot ar goda vārdu un, ja vajadzīgs, var ar Tanelu slēgt arī attiecīgu līgumu. Tam visam ta�u esot cēlum cēls un cildens mērķis � radīt varenu iespaidu pagāniem un pseidokristie�iem, kas negrib ticēt Kristus brīnumiem, un ievest tos Svētās Baznīcas klēpī...�

�Bet es ta�u neko nedarīju,� viltīgais jauneklis bija izlocījies un ar neaprakstāmi nevainīgu izteiksmi apgalvojis, ka �o brīnumu, kas nemaz neesot sevi�ķs brīnums, jo vīna pārtap�ana asinīs tiek sludināta Svētajos rakstos, veikusi nesatricināma ticība Pestītāja solījumam.

Pēc tam vīrs izsprucis no karietes un atstājis Barto-lomeju, kur� viņam bija piedāvājis tik izdevīgu darījumu, pavērtu muti un garu degunu skatāmies nopakaļ. Sis tādēļ nav varējis burvi apvārdot un dot mājienus par zināmām institūcijām, kas cītīgi pēta da�ādus brīnumus, pirms tos pasludināt par patiesi notiku�iem. Tādas runas būtu varēju�as iespaidot... Bet to, ka Tanela gadījumā esot darī�ana ar sevi�ķi slidenu zuti, norāda viltīgi izvēlētais Svēto rakstu citāts, ko viņ� pāri plecam Bartolo-mejam nokliedzis, un vēl makten uzpūtīgā vīzē.

�Un tas bija?� dibināja Andreass.

�Viņ� runāja par mazticīgajiem un kalnu,� atminējās priesteris. �Ja kas �im kalnam sacīs: celies un meties jūrā � un ne�aubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņ� saka, tad viņam tas notiks.�

�Marka evaņģēlija vārdi,� nolāgoja tēvs Matejs.

�Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks.� Bartolomejs sa�ķobīja lūpas. �Tā �is pui�elis mani mācīja, it kā priesteris nebūtu vis es, bet viņ�.� Aizvainotais Honeke vaicāja Markvartam de Brei-dem, ko tas par �o lietu domājot.

Ta�u Markvarts klusēja. Viņ� izskatījās visai izmocīts. Beigās viņ� nomurmināja: �To, ka mēs visi ticējām �ai parādībai, ta�u arī jūs negribēsit noliegt?�

�Protams, visu mūsu ticība bija stipra,� Bartolomejs steidzās savu attieksmi koriģēt. �Kur� tad no mums būtu pagāns?! Bet tomēr rodas jautājums: kāpēc �ādi brīnumi nav notiku�i iepriek�?�

Risinājumu radis, viņ� atviegloti pasmaidīja.

�No kurienes jums, Honeke, zināms, ka tamlīdzīgi brīnumi iepriek� nav notiku�i?� tēvs Matejs skarbi vaicāja. Viņa balss nicinājumā iedrebējās. �Vai tad jūs, ordeņ-mestru biktstēvs, neticat Svēto rakstu vārdiem?�

�Es?! Kas drīkst par to �aubīties? Katrs Svēto rakstu vārds man ir svēts � neizsakāmi svēts un dārgs, ta�u mūsu mīļā Bībele ir uzrakstīta ļoti sen. Kaut ko tamlīdzīgu, kā mēs pieredzējām �odien � un, protams, pateicoties tam bīstamajam purva burvim, kur�, neņemot vērā visus aizliegumus, acīmredzot uz savu roku ir pētījis Svēto grāmatu �, jā, ka �itādas lietas būtu arī vēlāk notiku�as, vismaz es gan neesmu nekur lasījis. Nudien � sis notikums ir pelnījis, lai to paziņo inkvizīcijai! Tas ir vienīgais, kam es patiesi ticu, balstoties �odien pieredzētajā!�

�Kam jūs, Bartolomej, ticat, to es nezinu; ta�u jūs ne drusciņ neticat eiharistijai un tam, ko pats vai ik dienas sludināt, tas man tagad ir skaidrāks par skaidru!� noskaldīja Matejs, ne�ēlīgi uzsverot katru vārdu. Nabaga hronistam vairs netika atvēlēts laiks sevis aizstāvē�anai.

�Ja arī priesteris vairs netic, tad gan zemes sāls ir kļuvusi nederīga un Visspēcīgais Jehova tādu izspļaus.�

Viņ� bija aizelsies un slaucīja sviedrus no pieres. Bet tad turpināja:

�Es vienmēr un katrā dievgaldā esmu ticējis Bībeles vārdiem, ta�u acīmredzot �odien altāra priek�ā ceļus lieca vīrs, kura ticība bija tik liela, ka mūsu Pestītājs nolēma: lai vārds top par miesu! Un tas tapa. Tapa, mums visiem redzot. Tā arī vīns par asinīm. Ta�u nu es jūs lūdzu, atstājiet mani vienu! ... Es gribu to visu vēl pārdomāt. Un jūtu, ka man ir jālūdzas. Mums visiem vajadzētu lūgties un pateikties Jēzum Kris turn, jo mūsu grēcīgo acu priek�ā ir noticis liels, brīnumains �ēlastības darbs.�

�Pēc tiesas un taisnības!� ieteicās līdz �im glu�i klusītēm sēdēju�ais kantors Andreass un pirmais devās uz durvju pusi.

�Ar tevi, Andreas, es rīt gribētu runāt. Tu jau pats noproti, par ko,� bilda Matejs.

Viņa balss atkal bija laipna.

Andreass piekrīto�i pamāja un apstiprināja savus vārdus ar krusta zīmi.

Mirkli vēlāk Andreass �aubīdamies stāvēja klostervār-tos. Acīmredzot viņ� īsti nezināja, vai piedienas gaidīt vietvaldi un hronistu vai ne.

Jā, �ī diena nudien bija dīvaina! Brīnumu brīnumi viens pakaļ otram.

Vēl aizvien Andreass mutē juta sāļo gar�u, skaidrāks par skaidru � asins gar�u. Vai tā patiesi bija Pestītāja asins? Līdz �im Andreass domāja, ka viņam �aisaulē viss ir skaidrs, bet nu kantors saprata, ka ne par ticību, ne dzīvi vēl nezina glu�i neko.

Kad Markvarts de Breide un Honeke pienāca klāt, pēdējais vērsās pie Andreasa:

�Es ceru, brāli Andreas, ka rit, parīt tev izbrīvēsies laiks arī man...� Viņa smaids bija saldāks nekā parasti.

�Ak, tad laiks... Es ceru, ka man atradīsies nedaudz laika ari jums. Protams, ja akurāt vajadzīgs.� Tas skanēja tiktāl pa�apzinīgi, ka abi Igauņzemei visai svarīgie vīri pārmija ilgus skatienus.

Honekem sejā sakāpa sārtums: nu bija pavisam skaidrs, ka �odienas kopējais gājiens pie abata galīgi izgāzies.

Andreass paklanījās un devās uz māju pusi. �odien viņ� bija vīrs ar ļoti taisnu muguru.

�Vai jūs ievērojāt viņa toni?� dibināja Honeke.

Markvarts de Breide tikai pamāja.

�Domājot par abatu Mateju, man nāk prātā kāda gudra vīra vārdi,� nopūtās hronists. ��is vīrs apstiprināja, ka vecums un vientiesība pie mums nāk roku rokā... Arī mēs ar jums neesam no tā pasargāti.�

�Kur� no mums �odien bija vientiesīgais, tas vēl ir gau�i strīdīgi,� vēsi nolāgoja de Breide. �Kāda velna pēc jums, citādi gudram vīram, vajadzēja iztark�ķēt visu vai gandrīz visu, ko jūs ar to Tanelu savā karietē runājāt?!� viņ� piepe�i vairs nespēja savaldīties.

�Kā es varēju zināt, ka abats no �ī acu apmāna un melnās maģijas būs glu�i kā jucis?�

�Bet, es, Honeke, ticu, ka �odien notika brīnums,� bilda Markvarts de Breide. Un citāda nekā parasti bija �ī jokdara vietval�a seja, to paziņojot. Viņu, �o �ķelmi un ākstu, bija grūti pat pazīt.

�Es, priester Honeke, izrādās, savas sirds dziļumos tomēr esmu ticīgāks, nekā pats domāju...� tā viņ� atsacīja.

Un nu pirmo reizi, �odien patiesi pirmo reizi, pār ordeņpriestera muguru pārskrēja �ermuļi, viņam bija sajūta, ka visi matiņi uz miesas saslēju�ies gaisā. Mīļā debess! Bet ko tad, ja tas patiesi bija brīnums?

Honekes roka vis necēlās, kad viņ� gribēja izdarīt nenoteiktu, nievīgu kustību, kam vajadzēja izteikt viņa pārākumu pār �o neveiklo un dīvaino gadījumu.

Ta�u viņam vēl nācās noklausīties visai garu Markvarta de Breides tirādi, kuras izpildījuma paņēmienu bija tīri vai neiespējami noteikt. Vai tā būtu ironija?

�Mjā. Ordeņpriesteriem gan būs sevi�ķi savveidīgi ieskati par ticības un prāta attiecībām. Protams, arī par acīmredzamo,� Dānijas vietvaldis prātoja pa pusei pie sevis. �Es domāju un jūtu pa vienkār�u ļau�u vīzei un patiesi ticu, ka Jēzum Kristum ir lielākas spējas nekā ciema burvim... Viņ� ir apsolījis vīnu dievgalda biķeros pārvērst savās asinīs, un apustuļi apstiprina, ka tā esot gadījies. Ciema zintnieki un sālspūtēji ir manīgi zeļļi: tam, ka viņi ar savas ļaunās acs spēku nobur kaimiņve�as pienu skābu un sīvu, tam es ticu gan. Tomēr Jēzu Kristu brīnumu veik�anā sliecos uzskatīt par stiprāku. Jā � �ai ziņā esam at�ķirīgi, Honekes kungs...� Un nu vēl sekoja novērtējums: �Es domāju, ka mēs abi � un jūs, godājamais, jo īpa�i � �odien izturējāmies ārkārtīgi no�ēlojami.�

Pavisam no sliedēm izsistais Bartolomejs kampa gaisu. Jēzus Kristus un sālspūtēja salīdzinā�ana bija kronis visam! Kādiem vārdiem lai viņ� sevi aizstāv? Honeke steig�us pagriezās. Ko citu, jākopjas vien prom.

Slāba bija arī Markvarta de Breides dū�a, tomēr viņ� mēģināja saņemties. Vietvaldis papurināja galvu. Tik strauji, it kā ūdens būtu ausī iekļuvis. Pat viena viņa ekstra klases ūsa sa�ļuka.

�Kas bijis, bijis!� viņ� tad paziņoja. �Lai tas paliek. Pasaulei �odien gals vēl nav klāt. Jāsparojas tālāk!... Es pa�laik mītu pie Jēkaba de Līves. Teik�u, lai viņ� arī tev piedāvā naktsmājas. Esi klāt pēc divām stundām! Norunāts?�

Bartolomejs Honeke, klusu ciezdams, pamāja.

Nu Breide griezās apkārt un, liekot karietei braukt nopakaļ, kājām devās prom pa tumsto�o aleju. Viņ� neizrādīja nekādu vēlē�anos kāpt karietē, un ku�ieris jau arī neuzdro�inājās kungu traucēt. Drīz krēsla Markvartu aprija.

Bartolomejs Honeke labu laiku vienatnē stāvēja krustcelēs. Jau gribēja doties uz klosteri, ta�u tad, mirkli svārstījies, pārdomāja: uz turieni, zem abata acīm, viņ� patlaban gan netiecās ne drusku ...

Tonakt hronists Bartolomejs Honeke gulēja ļoti nemierīgi. Viņ� svaidījās no viena sāna uz otru, lai gan ne istabai, ne gultai nevarēja neko pārmest. Varbūt sirds dziļumos viņu satrauca tas, ka labāko telpu � to, kurā iepriek�ējoreiz bija atpūties tie�i viņ�, � �is aizkrūmu jaumnui�nieks �oreiz bija atvēlējis Markvartam de Brei-dem. Tātad Breidi uzskatīja par svarīgāku personu. Varas vīru vērtēja augstāk nekā gara vīru. Lietas nostādīja īstajās vietās!

Dienā klosterbaznīcā notiku�ajam Honeke jau bija ticis pāri. Viņ� augstsirdīgi piedeva arī Markvartam, kura izturē�anās priesteri uz mirkli tie�ām aizvainoja. Bet politikas vīrs ta�u ļāvās piemuļķoties teoloģiskas neizglīto-tības dēļ. Būtu viņ� kaut ko dzirdējis par demonoloģiju, lasījis apokrifus, kaut vai nedaudz zinājis Svētā Amata ikdienas darbus, tad viņ� nebūtu noticējis muļķīgajam miraklu kumēdiņam. Debe�ķīgajiem rāsies ir cits ko darīt, nekā rīkot izrādī�anas aizkaktu klosterī. Vatikānā un Aviņonā, Klervo un pat Svētajā zemē ekstraordinaritātes gadās reti.

Vīzdegunīgs un uzpūtīgs bija apstulbotais Markvarts, tas jau nu gan, ta�u ko citu no viņa varēja sagaidīt... Būtiski, ka Bartolomejam palaimējās uzlabot Markvarta un ordeņa attiecības, izpildīt savu misiju.

Sirdsmieru Bartolomejs ieguva, vakara lūg�anā rokas saņemot: Jēzus Kristus viņa miegu netraucēja.

Tomēr jau mazā gaismiņā, daudz agrāk nekā parasti, viņ� pamodās, pieslējās sēdus un iededza trīs sveces uz naktsgaldiņa. Un... ak, �ausmas, ko nācās skatīt: pa balto sienu gultas galvgalī vienā mierā cierēja vesela kolonna brangu blak�u! Jēkabs de Live bija teicis, ka �ajā istabā parasti guļot viņ� pats � tad nu ir skaidrs, ko par lauķu izcelsmes jaunmui�niekiem domāt...

Jā, nekavējoties Honeke ies un cels nama saimnieku aug�ā!

Ta�u, kad hronists, viebdamies no pretīguma, bija izlēcis no gultas un apsēdies pie galda � tur atradās arī viņa rakstāmlietas un piezīmes �, viņ� iztēlojās sevi rīta-svārkā bizenējam pa sve�u namu � ērmīgs un komisks skats! � par visu vairāk viņ� baidījās būt smieklīgs � un nolēma, ka paspēs arī pie brokastgalda, un visādā ziņā Markvartam de Breidem dzirdot, sākt runas par �o asinskāro �Harju karadraudzi�. Laika gana!

Jā, bet ja nu de Breides istabā blak�u nav? Pa�am tur nak�ņojot, neviens no pretīgajiem radījumiem acīs netrāpījās. �is gadījums var likt sarkanūsam zobgalīgi pasmīnēt. Nē, saruna par blaktīm lai labāk ir saruna ar saimnieku zem �etrām acīm!

Tomēr savas hronikas labad viņ� visu pierakstīs: pat bagāts igaunis neprot par tīrību gādāt un dala gultu ar blaktīm. Savā piezīmju grāmatiņā viņ� �o faktu tūlīt ierakstīs. Tā arī izdarīja.

Uz Bartolomeja galda atradās zvaniņ�, kuru paskandinot viņ� katrā laikā varēja atsaukt savu kalpu Heinrihu. Jā, bet kur viņa Heinrihs, ar ko Bartolomejs ir mierā visādā ziņā, �odien vispār guļ? Tādas kalpu istabas kā Paidē ta�u te nav.

Ja nu zēns sev atradis mīlnieci? Bartolomejs gan kalpo�anas pirmajās dienās bija licis skaidri noprast, ka tūlīt, līdzko viņa ausīs nonāks kādas runas par nepiedienīgu uzve�anos � ar to viņ� domā neķītrus mīlas sakarus ar vietējām mei�ām �, godājamajam ordeņpriestera un hronista istabpui�a amatam būs beigas! Ta�u ej tu sazini jaunu, skaistu zēnu; �eit, �ajā blak�u mui�nieka saimē, viņ� nekādi nevar paturēt Heinrihu acīs.

Tam, ka ar zēnu sāktu au�oties mājas saimniecības uzraudze, ko pa vācu vīzei sauca Muhme, Bartolomejs neticēja: tam �ī pusmū�a krūtaine sieva bija par daudz lepna; par kūts �ķeizarieni� � Molkenmaget�, kas tulkojumā gan nozīmēja tikai piena meitu, nav i ko domāt ne viņas vecuma, ne arī dīvaino, matiņiem biezi noklāto kārpiņu dēļ, ar kurām dāsnā Daba viņas seju nosējusi pārlieku devīgi. Meyersche, kura vada virtuves dzīvi un di�ojas ar atslēgu sai�ķi pie jostas, atkal glu�i noteikti ir pa�a Jēkaba, kur� dzīvo atraitnī, piegulētā ja � sacīsim pieklājīgāk! � konkubīne... Ta�u namā piemājoja vismaz trīs �etras kalpones. Kalpoņu un istabpui�u savstarpējā pievilk�anās ir vispārzināma. Tā bija jau Senās Grieķijas pagānisko komēdiju autoru iemīļotā tēma. Pretīgi iedomāties Heinrihu, kur� Bartolomeju katru rītu apģērbj un vispār palīdz... kādas lauku skuķes skavās.

Jā, ta�u skandināt zvaniņu pa�laik ir ij bezjēdzīgi, ij bezcerīgi.

Honeke uzmeta neuzticīgu skatienu baltajai sienai; sveces gaisma bija aizbiedējusi �Harju karadraudzi� uz sienas �ķirbām, ta�u, ja tagad dotos atpakaļ gultā, viņas tūlīt būtu klāt.

Visai veiksmīgais termins �Harju karadraudze� lika hronistam aizdomāties par vakarējām sarunām ar Poesan-tāgu un Breidi. Kad sāka spriest par to, vai vietējie kād-

reiz varētu pacelt roku un ieroci pret ordeni, Markvarts tam nebija ticējis. Toties saimnieks �ādu iespēju pavisam nenoliedza: ja kāds kaislīgs ordeņa naidnieks kā ap�aubāmās izcelsmes de Cāge vai arī Kornēlijs Prēns, vai Bertrams de Parenbeke no Jēlehtmes īstajā stundā izmanītos uz�ķilt dzirksteli, gan jau tad zemnieku sēnalu pakau�i uzliesmotu arī. Tādu zemnieku, kas nekurnētu pret naudas un ra�as mesliem un garīdznieku uzturē�anai nolikto �iura Christiorum� un nostātos savu mui�kungu pusē, patiesi nav daudz.

Un Tallinas rāte ... �īs institūcijas izturē�anās ir neparedzama, turklāt tā ir vienkār�o pilsētnieku pusē. Vīpuri fogts Johanness Gotesons un Turku fogts Dans Niklisons nemaz nav draudzīgi vāciem. Un lei�u pagāni, kas sirojumos reiz nonāca pat līdz Karksi...

De Līve no trijiem, kazi, bija visvairāk noba�ījies. Tas jau arī saprotams. Ja tracis patiesi ietu vaļā, tad tādiem kā viņ� uguni pa�obelei pielaistu visupirms. Tīrasiņu vācu kungu tomēr nedaudz respektē, protams, ja viņ� nav sevi�ķi negants; Breide stāstīja, ka vairākkārt manījis, kā Vāku svētkos � jā, tie�i svētku formā tika atzīmētas �īs saimnieciskajā ziņā zemniekiem ne pārāk patīkamās nodevu dienas � kungi uz sava rēķina nogādā alusvāti vāku pārraugam un nesmādē sasist kannas ar saprātīgākajiem zemniekiem un kopā iebaudīt cepeti, tādējādi varētu �ejienes dzīvi uzskatīt par glu�i ro�ainu.

Tomēr, uzsvēra Markvarts, un to uzreiz pamanīja arī saimnieks (kas savukārt nepalika neievērots Honekem), turpmāk Dānijai un Vācu ordenim nāktos meklēt punktus, kur intereses vairāk sakrīt, nekā �ķeļas. Un tādu, viņaprāt, esot diezgan. Jā, turēsimies kopā! (Hronista vērīgā acs pamanīja, ka �ādas valodas nama saimniekam nāca pavisam negaidīti un tas sāka par kaut ko saspringti domāt. Par ko gan?)

Tādas bija vakarvakara runas, ta�u tautas dumpja redzējums hronistu neatstāja. Viņ�, pa�am nemanot, bija paņēmis spalvu. Acu priek�ā pavērās iespējamā zemnieku sacel�anās visā tās �ausmīgumā. Bartolomejs Honeke rakstīja:

Sai naktī baisajā vīrs tvēra ugunslākti,

Ak, briesmas, gailis sarkanais dej kungu nama spārē, No tumsas vīri nāca tā kā spoki blāvi,

Un maz kam palaimējās izbēgt viņu vālēm.

Kas trāpījās pa rokai � lauķi nogalēja, Pat bērnu rāva mātei raudo�ai no klēpja Un, ļauni zvaigājot, to tie�i gunī meta ... Vai priesteris vai mūks � Tev �ēlastības nebij:

Vispirms ar dūci vīra godu cirta, Tad krustā sita ...

Cik skaista tomēr bija tā vācu mēle, kurā runāja viņa bērnības pusē Brēmenes zemē. Skumji, ka hronikā nevar atļauties �ādu dzejas valodas formas brīvību kā patlaban. Jā � Bartolomeju Honeki bija pārņēmusi iedvesma. Viņam vispār bija sevi�ķs, debesu dāvāts talants baismu skatu iemū�inā�anā. Dro�i vien viņ� ar tiem savu Līv-zemes rīmju hroniku būtu piedēstījis biezāk, ja sarkastiskais, bet, kazi, vienkār�i patiesību vairāk mīlo�ais Jervamā fogts Nesens kopā ar Paides fogtu Mummi viņu nebūtu atturēju�i:

�Vai tā niecīgā plūk�anās Vistas ciema �ūpoļkalnā maz tik baismīga bija?� viņi ap�aubīja. �Cik mums zināms, tad pāris mūsu vīriem sadauzīja degunus asinīs un viens vietējais kalpazēns salauza kāju. Tev tik vienā laidā �Ak, �ausmas!� un �Ak, briesmas!�. Visumā jau tu rīkojies pareizi, ka mūs cildini un mūsu naidniekus attēlo atbaido�ās krāsās. Tā pienākas un klājas! Bet no citas puses: kāds labums no hronikas, kas tik ļoti pārspīlē, ka it neviens tai netic! Bartolomeja cienīgtēv, ne�aujiet tak pār strīpu!� Da�ureiz Mumme uz savu roku pat rediģēja hroniku (spo�as atskaņas � tās viņa piezemētais gars gan nespēja atrast) un pārlieku bie�i ieteica da�as sevi�ķi krāsainas, saldas vietas ņemt no hronikas ārā un piedāvāt pasaulei kaut vai kā atsevi�ķus dzejas darbus. Līvzemes hronika neesot vieta, kurā izpaust savu, pats par sevi saprotams, apskau�amo fantāzijas lidojumu. Pegazam, nabaga lopiņam, nācās uzlikt uzpurni...

Ta�u tagad, nolādētajā blak�u rītā, Bartolomejs varēja rakstīt, kā vēlējās. Kad viņ� bija uzlicis uz papīra veselu virkni atbaido�u slaktiņa ainu, kur zemnieki plosījās tā, ka cildeno asinis �ļācās un zarnas lidoja, viņam piepe�i atkal ienāca prātā istabpuisis, kas, ej nu zini, varbūt patie�ām dala gultu ar kādu ciema daiļavu. Iedzimtā neiecietība pret viltus pilno tā saukto maigo dzimumu lika sevi manīt.

Viņ� uz laiku atbrīvoja zemniekus no asinspirts � lai dedzina baznīcas un klosterus! �un lika pie darba sievas. Tās ieradās tūlīt pēc vīriem un � ak, �ausmas! ak, Dievs! � bija taisni vai me�onīgas. Vīri tomēr varēja ap�ēlot jaunuves mātes cerībās, bet amazones... nemū�am! �īs tūdaļ metās ar sirpjiem graizīt jaunu sievie�u vēderus.

Bartolomejs strādāja un strādāja, un pamanīja rīta iestā�anos vien tad, kad pirmais au�īgais saules stars uzdrīkstējās padraiskoties uz baisā rokraksta stūra. No pagalma atskanēja slaukt ejo�o meiteņu smiekli un piena spaiņu �ķindoņa. Zvaigaļā�ana hronistam un dzejniekam traucēja nodoties amazoņu me�onībai, un viņ� darbu beidza.

Jā, kam vai kādēļ viņ� to visu rakstīja, Bartolomejam nācās sev pajautāt. Maz ticams, ka mīļais Dievs ļautu Igauņzemē notikt kaut kam tik iespaidīgam. Ta�u, ja Viņ�, kura ceļi cilvēkam paliek mū�am neizdibināmi, tomēr to darītu, tad hronistu Bartolomeju Honeki nāktos pasludināt par pravieti!

Ta�u nu pulkstenis bija tik daudz, ka viņam piedienēja iet pagalmā un meklēt, kur ir viņa Heinrihs.

Saule, kas pirmīt nebaidījās zeltīt Bartolomeja rokrakstu, bija kaut kur pazudusi. Debesis virs klētīm, vāgū�a un lopu kūts, kurās skaidrā laikā varēja saskatīt Padises klostera stūra torni, bija peļu pelēkas un nespodras. Viss �ķita blāvs, pagalmā piederējās dūmu blāķi, trepju tuvumā dirnēja izplucināta paskata gailis.

Bartolomejs klimta visaplīk pagalmam � saimnieks, domājams, vēl gulēja. Kājas hronistu aiznesa pie siena �ķūņa. Viņ� devās iek�ā, pa�am nezinot, kāpēc, un iztrūcināja laukā biedīgi lielu tītaru ar ugunssarkanu bārdu.⁶

Tītars nikni kulcināja un, galvu pie�ķiebis, vērās hronistā. Kazi, klups vēl virsū, iedomāja hronists, pagrieza bīstamajam radījumam muguru un aizvirzījās tālāk no �ķūņa vārtiem, tumsā.

Kad acis aprada ar pakrēslu, viņ� pamanīja garas redeles, kas veda �ķūņaug�ā. Vienlaikus likās, it kā sadzirdētu aug�ā klusu krāk�anu. Tak jau kāds slinkuma maiss tur nobēdzis. Ņems un �o pabiedēs: naskās ganu meitas jau sen pie darba... Viņ� uzlīda aug�ā. Uz sienā izklātā ratu deķa acs iz�ķīra pat divus augumus. Kādi grēka gabali tad te slapstās?

Tie�i tajā brīdī, kad hronists spriegoja noguru�ās acis, uz mirkli parādījās saule. Oho! � tie divi, kas tur baudīja saldu miegu, nemaz nebija vīrietis un sieviete... No gulētājiem noslīdēju�ais drēbes gabals atsedza... divus vīrie�us! Un �ie divi glu�i kaili gulēja viens otra skavās. Viens no viņiem bija maigi palicis savu roku otram zem galvas... Mans Dievs! Sis viens ta�u bija viņa Heinrihs!

Saule zeltīja gai�ās, zīdainās spalvas uz Heinriha krūtīm. Kā divi Adonīdi gulēja jaunie, skaistie vīrie�i...

Bartolomejs ij nemanīja, kā viņ� pa redelēm tika lejā. Dusmu un aizvainojuma asarām acīs, viņ� klupdams skrēja uz karieti ar sava fogta ģerboņa zīmi. Viņ� ņems pātagu! Tūlīt ņems pātagu! ... Ta�u, nonācis līdz karietei, hronists

juta, kā saļogās ceļi. Viņ� brītiņu atsēdās uz karietes kāp�ļiem atvilkt elpu. Jā, viņ� atvilks elpu un tad tūlīt, tūlīt tvers pātagu: asiņainas rētas lai ir atmaksa par piekrāpto uzticību. Piekrāpt viņu, ordeņa hronistu un priesteri! Un vēl ar ko?! Ar �ī bagātā lauķa jauno marschalk, jauno staļļa puisi... Tas ir par daudz!

Nespēja Honeke tūlīt atmaksāt par kaunu ar pātagu. Viņ� ierāpās karietē un atkrita mīkstajā ādas atzveltnī.

Honeke iztēlojās abus jaunos vīrie�us ar spēcīgo, bet vienlaicīgi trauslo miesas būvi � viņu muskuļotās, vīri�ķīgās kājas un slaidos gurnus. Un tad hronista acu priek�ā norēgojās viņa pa�a tievās un spalvainās, līkās stilbu vabiņas, veca vīra ļumīgie gurni un astmas slimnieka �aurās krūtis. Viņam piepe�i radās moko�s kauns par sevi, par visu, arī par tiem murgojumiem, kas viņu gaidīja uz darba galda. Ja kādreiz tālā nākotnē kādam igauņu Uku vai Hando gadītos lasīt viņa garabērnus, tas uzreiz saprastu, ka tā rakstīt var tikai izvirtis un asinskārs vecis.

Bartolomejs juta, kā lielas asaras rit lejup un krīt uz sakrustotajām rokām. Un vienlaikus viņ� dzirdēja, ka raud, raud pilnā balsī un �īs raudas ir satriekta, savā netiklībā piekrāpta, novecējo�a vīra gaudulīgās raudas ...

Nesanāca no Bartolomeja ne pātagas tvērējs, ne grēcinieku sodītājs. Ilgi viņ� palika �urnam karietē.

Jau vairākus mēne�us tika manīts, ka Tanels, ja atrada nedaudz brīva laika, ņēma kaltus, grebļus un āmurus un snāja uz eglaini aiz klostera. Sie darbarīki bija vai vienīgā mantība, ko viņ� no mājām paņēmis līdzi uz Padisi; nu viņ� �eit bija uz gadu, lai, kā abats Matejs vēlējis, nedaudz izglītotos grāmatu gudrībās. Kaut kas starp novici un jaunbrāli klosterī, jo noteiktu lēmumu kļūt par mūku Tanels vēl nebija pieņēmis.

Jā, viņ� snāja eglājā un kaldīja mū�dien kādu akmeni vīra lielumā.

�Kam tur jāiznāk?� dibināja brālis Timotejs.

�Tad jau vēlāk redzēs,� bilda Tanels. Bija nu gan �is par saviem plāniem nerunīgs.

�Ko ta', tu pats nezini, vai?� brīnījās Timotejs.

�Es tā kā noģiedu, ta�u akmens neļauj sev uzspiest manas gribē�anas.�

Tā bija dīvaina atbilde, un Timotejs, galvu grozīdams, staigāja vien prom.

Tanela savādais darbs ieinteresēja arī pa�u abatu.

Viņ�, galvu pie�ķiebis, pētīja akmens milzeni un, lai gan bija skaidri redzams, ka nekāds zelta teļ� te nav gaidāms, tomēr turēja par vajadzīgu pie sevis murmināt:

�Izpostiet viņu altārus un salauziet viņu piemiņas akmeņus, nocērtiet viņu svētos kokus. Un tev nebūs pielūgt citus dievus, jo Tas Kungs ir dedzīgs savu tiesību aizstāvis; tāds ir Viņa vārds ...�

Pa īstam dusmīgs Matejs, protams, nebija � pat kaut ko smaidam līdzīgu centās uzburt viņa lūpas; tikai ar Mateju nu reiz bija tā, ka, teica viņ� ko teikdams, tas vienmēr izklausījās kā rājiens. Tanelam �ķita, ka Matejs arī pats to zina un tādēļ laikam ir pat nelaimīgs: kuram tad patīk, ja ij mazi bērni no tevis baidās un sprūk krūmos slēpties. Bet Vecās Derības Jehova ir skarbs vīrs, un viņa pielūdzēji arī da�ā ziņā kļūst viņam līdzīgi.

�Otrā Mozus grāmata. Tā nodaļa, kuras beigās Mozus vaigs spīd,� Tanels priecīgi atjēma Mateja vārdus un jutās visai lepns, ka vēl ne pārāk ilgās klosterdzīves laikā glu�i labi iepazinis Bībeli. �Bet nākamajā nodaļā, tēv Matej, ir runāts par Ūrija dēlu Becaleēlu, kuru Kungs �pildījis ar Dieva Garu, ar gudrību, izmanību un zinā�anām visādiem darbiem: izdomāt mākslas darbus un tos izstrādāt zeltā, sudrabā un varā...�. Protama lieta, es neesmu tas Becaleēls un ar zeltu un sudrabu nejēgtu neko pasākt. Pats redzi, ka ij ar �o akmeni esmu visnotaļ sprukās,� viņ� nopūzdamies pabeidza.

�Kam te jāiznāk, to es vis nemāku pateikt,� lauzīja galvu Matejs.

�Es jau arī nezinu, gan akmens zinās.�

Tanels apsēdās uz celma, paliecās uz priek�u un atbalstīja zodu pret plaukstu. Kā gan viņ�, vīrs, varēja zināt, ka aptuveni pustūkstoti gadu vēlāk kāds slavens tēlnieks ņemsies no marmora izcirst tie�i tā sēdo�u vīru un pasludinās to par �Domātāju� ... Un vēl mazāk varēja noģist, ka �is vīrs paudīs ko visai līdzīgu tam, kas Tanelam tie�i patlaban kāpj pāri lūpām:

�Akmenim ir sava gribē�ana. Viņ� paģēr, lai es noskaldītu nost to, kas lieks. Visa māksla jau ari slēpjas liekā atminē�anā.�

�Ja tev, Tanel, piepe�i būtu vēlē�anās izcirst vienu sievieti, kura kaut ko � dro�i vien bērniņu � tur rokās,� galvu pie�ķiebis, prātoja Matejs, kaut ko saspringti iztēlojoties, �jā � tādus kā plecus es spēju gan saskatīt... Un roku arī. Un tas citas krāsas akmens kams, kas it kā izaug no pelēkā laukakmens un ko tu neesi noskaldījis nost, manuprāt, ir gan kā tāda nasta. Jā, bet raugi, Tanel, ja tu patiesi gribētu izcirst svētāko no svētākajām sievām, tad... es baidos, ka mūsu vienkār�ais akmens tam nav pats piedienīgākais.� Mateja seja bija rai�pilna, un Tanels saprata, ka sakāmo viņam nav viegli teikt. Tomēr abats turpināja: �Es gan daudzviet sve�zemēs esmu redzējis Jaunavas Marijas tēlus, ta�u tie darināti no cildena balta vai rozā marmora, kas labi saskan ar Svētās Mātes trauslumu un maigo iedabu ...�

�Jaunavu Mariju, tēv Matej, es patiesi negrasos darināt, esi bez bēdu! Bet to, kas te beigu beigās iznāks, gribētu zināt ij es pats... Vienubrīd gudroju, ka, nezi, tas varētu būt Dāvids, kas pacēlis rokās nocirsto Goliāta galvu, lai varētu to parādīt tautai � tu pats arī teici, ka glu�i kā tāda nasta �, tomēr tik briesmīgu tēlu es vis negribu darināt, un lai akmens ņem to vērā!� pasludināja Tanels. Viņ� bija glu�i vai dusmīgs.

�Lai Goliāts bija kas būdams, ta�u galvas nocir�ana ir un paliek slepkavnieka darbs!� Tā viņu saruna beidzās.

Tā kā Tanelam darbs vedās visai lēnām, pārējiem zuda interese par viņa klaudzinā�anos. Turklāt akmens atradās visai dziļi me�a bie�ņā, kur nevienam nebija darī�ana.

Tomēr pienāca diena, kad lielais darbs tika pabeigts. Un tie�i abats Matejs bija tas cilvēks, kuram nācās to ieraudzīt pirmajam.

Kādā skaistā vasaras rītā svētais tēvs bezmaz saskrējās ar Tanelu, kur� traucās uz me�a pusi. Rokās Tanelam bija liels lauku puķu pu�ķis.

�Uz kurieni tad tu tā traucies?�

�Tas, nu ja,� bubināja samulsu�ais Tanels, �es domāju ... vajadzētu viņam aiznest puķu pu�ķi. Viņ� ta�u visu dzīves laiku bija it kā atstumts... Netika viņam nekāds gods.�

�Kas tas viņ� ir?� abats nesaprata.

�Ta�u tas, ko es nu beidzot dabūju gatavu... Nāciet jel un skatieties!� Atkal viņ� metās teciņus. Tak jau Tanels, negaidīti pieķerts, bija glu�i apjucis.

Tēvs Matejs soļoja Tanelam nopakaļ. Viņ� domāja, ka kristīgas dievbijības piemērs tas vis nav, ja kāds nes pa�taisītam tēlam ziedus un traucas to pielūgt. Jā, zēns ir nopelnījis mazu rājienu, un to viņ� drīz arī dzirdēs, lai �ajā tēlā būtu atveidots visviens kas. Protams, Matejs negrasās brūķēt tos visbargākos vārdus, jo to, ko nozīmē radī�anas darbs, arī viņ� pats izsenis pieredzējis, lai gan... jā, par to domāt nav patīkami... Ta�u interesanti nudien, kā tēlu Tanels uzmeistarojis? Pag, kā viņ� teica: �... atstumts � netika viņam nekāds gods ...�

Un tad tēvs Matejs sastinga. Roka pat cēlās pārmest krustu. Kas tas ir? Vai ne Dieva zaimo�ana? Viens vīrs stāv, bērniņ� uz rokas. Un bērns laikam gan ir Jēzus-bērns. Bet kādēļ mūsu Pestītājs atrodas rokās tādam drū-vīgam vīram, tā kā pelēkam, tā kā laukakmens vīram (jā, bet no laukakmens jau viņ� arī ir). Kur ir mūsu Svētā Māte, cēlā Madonna? Pēc visiem ticības un arī mākslas kanoniem ta�u viņai un tikai viņai jātur Jēzus savās trauslajās rokās.

�Kas tas ir?� Matejs skarbi vaicāja. �Jā, kas tad ir �is vīrs?�

�Tas ta�u Jāzeps, galdnieks Jāzeps � mūsu Pestītāja tēvs! Jēzus jau pat Svētajos rakstos pastāvīgi tiek saukts par galdnieka dēlu,� Tanels lepni pavēstīja. Varētu sacīt, ka viņa vaigs, to paziņojot, laistījās! �Pirms pāris naktīm Jāzeps man parādījās sapnī un teica, ka viņam neesot nekas iebilstams, ja attēlo�ot tie�i viņu. Akmens arī bija mierā � jāsaka, tas bija pavisam dīvaini, tēvs, man atlika vien pieklauvēt akmenim ar āmuru, un gabali drupa pa�i no sevis. Es varētu apgalvot, nepārspīlēdams ne mata tiesu, vēl mazāk melodams: �is akmens pats sevi izveidoja par Jāzepu!...�

Tanels atsvieda acīs lieno�o salmu krāsas matu �ķieznu (laicīgajiem jeb jaunbrāļiem tonzūra � frizūra ar izcirptu laukumiņu galvvidū � netika prasīta) un ar radītāja lepnumu uzlūkoja savu rokudarbu. Tas bija tīrs, spo�s, it kā sprēgājo�s lepnums, kas no akmens Jāzepa klusā, liegā, nedaudz mulsā tēva lepnuma krietni at�ķīrās.

�Kāju Jāzeps negribēja. Viņ� teica, ka, dzīvam esot, bijis klibiķis un Jauni ļaudis viņu vienā laidā piezoboju�i ...�

�Ak tā... Ak Jāzeps pats teica,� murmināja tēvs Matejs � ko tu, cilvēks, par �ādu jaunumu bildīsi...

�Un tā nudien ir skaistāk,� turpināja Tanels. �Kājas viņu visādā ziņā būtu padarīju�as ērmīgu: bet nu viņ� tik jauki kāpj laukā no zemes dzemdētā akmens.�

Tie�i tobrīd Jāzepa tēlu atrada rīta saule un pārlēja ar mīkstu, glāsainu gaismu. Sis Jāzeps ne drusku nebija līdzīgs tālajam Kanaānas dēlam � viņam bija it kā igauņu zemnieka domīgi rimtais paskats.

�Jā ... tomēr kāpēc tie�i Jāzeps?�

�Bet viņ� ta�u bija Jēzus Kristus tēvs. Mūsu Pestītājs lūdz sevi saukt par Cilvēka dēlu! Un vai tad tēvs nedrīkst savu dēlēnu paucināt rokās?! Palūk, mazajam Jēzum pa�am arī sejā smaids!�

Un patiesi � sīciņais maigi rozā Jēzusbērniņ� laipni uzsmaidīja pasaulei. Vēl vairāk � labi ieklausoties, pat varēja sadzirdēt tādas kā gaviles ...

�Ne gleznu, ne tēlu, kur Jāzeps tur Kristu, es gan neesmu redzējis.�

�Varbūt tādu līdz �im nemaz nav bijis. Par Jāzepu pasaule vispār nav likusies daudz zinis. Raug, par Jaunavu tiek apstiprināts, ka viņa ir glu�i brīva no iedzimtā grēka un līdz Jēzus piedzim�anai bija jaunava, un, ej nu sazini, varbūt pēc radībām arī, kas liekas pavisam neiespējami. Ar saprātu tas gan nekādi nesader. īpa�i vēl tas, ka p ё c ... Vai jūs, tēv Matej, varat tam noticēt?�

�Ticēt var visam, ko apstiprina Svētie raksti. Un jātie!� Matejs nopietni bilda.

Sim spriedumam Tanelam nācās piekrist, tomēr pavisam mierā viņ� nelikās: iznākot tā, ja kāda skaista un nevainīga sieviete prot ielīksmot Visspēcīgā Jehovas acis � �o �acu ielīksmo�anas prasmi� gan viņ� tūlīt pārlaboja par �māku izpelnīties sevi�ķu �ēlastību� �, tad viņa ir tīrāka par tīru un vēlāk bez garām runām tiek iecelta debesu valstībā sēdēt zelta tronī, bet nabaga apmuļķotais vīrs (protams, Tanels atkal izpelnījās niknu abata skatienu un sliktajam vārdam �apmuļķotais� pievienoja izskaidrojumu �nesaprātīgās un neizglītotās tautas acīs�) negūst nekādu atzinību, turklāt savas sievas dubult-jaunavības dēļ tā kā tā paliek ļaunprātīgajiem par apsmieklu. Ir ta�u pavisam ₍dro�s, ka tauta tajos tālajos laikos no augstākiem garīgiem brīnumiem nenieka nesaprata ... Nē, viņ�, Tanels, saka skaidri un gai�i, godīga spēle tā visādā ziņā nav! ...

Nu Matejs pacēla balsi, ta�u Tanels to neņēma vērā � viņ� no visas sirds turpināja aizstāvēt kaunā likto Jāzepu. Viņ� pat uzdro�inājās spriedelēt, ka �ī dzim�ana vispār neesot sevi�ķi saprātīgi nokārtota: ja Visuspēcīgais Kungs � lai viņa vārds slavēts mū�īgi mū�os un āmen galā! � varēja pievērsties Jaunavas Marijas dzemdei, tad kāpēc viņ� to nevarēja darīt ar Jāzepa starpniecību!?... Kas tur sare�ģīts, Jehovam viss iespējams! Tā lieta būtu tīrāka un visādā ziņā labāka. Jēzus ta�u aizvien uzsver, ka, būdams Dieva Dēls, viņ� tomēr ir arī Cilvēka dēls. Tā nebūtu apgrēcība ne pret vienu. Jo vairāk tik tumsonīgā laikmetā.

�Vai ne?� Tanels nobeidza savu garo tirādi.

�Tanel!� nu Mateja balss bija pavisam dusmīga. �Tu runā par Visspēcīgo Jehovu tā, it kā būtu darī�ana ar tavu pu�elnieku.�

Bet taisnības cīnītājs Tanels nerimās!

�To cilvēka dēla bū�anu nāktos vairāk izcelt, jo, raugi, ja Dieva Dēls dara visvisādus brīnumus, Jauj sevi mūsu visu dēļ sist krustā un pēc tam vēl ceļas aug�ā, tad tur nav nekā sevi�ķa... jeb�u, protams, ir jau gan... Bet, raugi, tēv Matej, ja to visu izdara tie�i cilvēka dēls, ir daudz iespaidīgāk. Arī mums tad ir vairāk drosmes tiekties pretim augstiem mērķiem, jo tas, kas vienam cilvēka dēlam iespējams, nav neiespējams arī citam. Ak, kā tas mūs iekveldētu ...�

�Tanel, ar saviem neprātīgajiem vārdiem tu grēko! Lai gan es nevaru teikt, ka tavi vārdi būtu ļaundabīgi vai pavisam bez pamata. Ta�u Dieva lielā �ēlastība nav vis viņ-sētas Adū meitās ie�ana... Domājot par augstām lietām, mums savs prāts jāapvalda, neļaujot tam sākt kaita vot...�

�Kas tā vispār par domā�anu, ja nākas apvaldīt prātu!� Tanels arī tagad, jau pagalam sare�ģītā lietā, vēl aizvien uzdrīkstējās strīdēties pretī. �Vai tik jūs pats ar lielu aizrautību nerunājāt par Akvīnas Tomu, �o brango milzoni, kur� aizvien esot mielojies ar saldajām Jāņa pākstīm � tak ne tas patlaban svarīgi, bet gan tas, ka viņ� uzrakstīja gudru grāmatu �Summa Theologiae�. Un �ajā grāmatā viņ� esot salaulājis ticību ar prātu un iejūdzis vienos ratos. Pats Akvīnas Toms ļoti novērtē prātu,� bēra Tanels. �Viņ� tie�i liek domāt. Vai līdz bezspēkam!�

Nākas atzīt, ka Matejs patiesi bija grūtībās: slaveno dominikāni, doctor angelicus, viņ� ārkārtīgi cienīja un ij Tanelam par sholastikas mācību bija �o to stāstījis.

Ta�u Tanels nelikās manām klostera galvas ķibeli un runāja tik tālāk:

�Es uzdrīkstos prātot, labais tēvs, ka domā�ana ir īpa�i svarīga un pat cilvēka pienākums! Dievs ta�u pats dod par to zīmi: palūk, lai gan cilvēks ir tikai viena miesas parikte vai savveidīga ma�īna, tad tomēr ļoti, ļoti at�ķirīga � mums ir dāvāta apjēga par savu pastāvē�anu, dzīvniekiem nav, lai gan viņi izveidoti gandrīz no tādas pa�as vielas. Mēs zinām, ka mirsim. Kādēļ mums dota �āda zinā�ana, kas it kā nemaz nav vajadzīga un kuras trūkuma dēļ dzīvnieki gan nav nelaimīgi? Bet mums nepārtraukti jādomā par savu galu. Kāpēc? Tak jau tādēļ, ka Viņam ir savi plāni; viņ� grib, lai mēs pa�i par kaut ko atbildētu un nebūtu vien akli darbarīki. Tie�i tam nāktos būt par apstiprinājumu, ka Dievs ir!... Jā, saprotams, ja vien �āds apstiprinājums vispār vajadzīgs, jo redzētājs redz tā kā tā, bet aklajam nepalīdzēs pat acu stikli...�

Tad Tanels beidzot apklusa. Viņ� atvainojās par savu vareno mutes dzesē�anu, kas no nabaga Jāzepa aizvedusi pie dievs zin kā. Bet Jāzepu Tanelam vienkār�i vajadzējis aizstāvēt. Un tā viss arī sācies.

Neba dusmīgi Matejs Tanelu uzlūkoja, viņ� pat smaidīja, bilstot, paskat vien, ko Tanels izdomājis... Pat jaunu Dieva pierādījumu: ticība mums dota domā�anas spējas dēļ. Jā � Dievu esot pierādīju�i tā un �itā, bet jau vēlē�anās viņu pierādīt, starp citu, norādot uz zināmu neticību.

Matejam pa�am vismīļākā esot Augustīna patiesība, kas sludina � jau tas, ka mēs vispār mākam domāt par vispilnīgāko pilnību, parāda, ka tai ir jābūt, jo ij doma nevar rasties tuk�ā vietā.

Nu jā, ta�u pierādījumus var rast uz katra soļa: pat tas, ka Tanels �eit izcirtis skaistu tēlu, apliecina, ka ir kāds, kas viņam vēlēja bez atlīdzības darīt �o smago darbu.

Un tā viņi divatā lūkojas Igauņzemes pelēkā akmens Jāzepā un mīļajā Jēzusbērniņā no gai�āka akmens. Un, palūk! � uz akmens Jāzepa galvas nu nolai�as mazs, zaļ� zeltgalvītis ar zeltītu. cekuliņu � viņ� nolai�as tikpat uzticīgi kā putniņi uz senlaiku svētā Franciska galvas. Un vienu mazu melnbaltu �ļakstienu tur atstāj, to mēs gan nemākam sacīt par putniem, kuri salaidās uz Franciska galvas. Ta�u Tanels jūt, ka dabas valstība viņa Jāzepu ir pieņēmusi.

RĪKI, KAS LUCIFERA APDIENēSANAL UZ VIETAS SAGANDĒJAMI!

Kas attiecas uz sirdsapziņu, Honekes cienīgtēvs bija bra�s vīrs un alla� tika pāri tās smelg�anai. Savai sirdij viņ� ļāva sāpēt, jo tas ta�u apliecina, ka mēs esam Dieva draudze un Viņ� itin kā nenogurdināms sargs un nelokāms soģis mīt mūsos un tie�i tādā veidā sargā mūs no visiem kārdinājumiem. Sirdij reizumis arī jāsāp. Tā pienākas un klājas! Ta�u tad, kad mēs savus nodarījumus esam godīgi izsvēru�i un pa�i lēmu�i sev taisnu tiesu, lai tā rimst sāpēt! Jāteic: Honekem parasti arī rima.

Viens ordeņpriesterim tomēr nebija skaidrs. Reizumis viņ� sliecās domāt, ka Visuvarenā galvenajam naidniekam tomēr ir kāda atjautīga slepus pieeja mūsu sirdīm, jo bija gadījumi, kad sirds dzīrās sāpēt arī pēc tiem darbiem, ko prāts atzina par pareiziem � pēc darbiem, kam vienkār�i vajadzēja būt Dievam pa prātam.

Pēc tam kad nelaiķa pāvests Gregors IX Tā Kunga 1232. gadā ķeceru vajā�anu un tiesā�anu uzticēja dominikāņiem � vai tad Svētais tribunāls varēja iespēt nodarboties ar visiem grēcīgajiem? �, dominikāņu ordenis paģērēja atļaut ķeceru noklau�inā�anā arī spīdzinā�anu (cildenais, ta�u nedaudz svārstīgās iedabas Innocents III, piemēram, bija noliedzis nokaitētas dzelzs izmanto�anu, bet �ī neapdomība svēto darbu gau�i apgrūtināja). Viņa vēlākais pēctecis Innocents IV atcēla �o pavēli, kura norādīja uz zināmu nenoteiktību, un nepagursto�ajiem Sātana pretniekiem atkal jau bija brīvas rokas.

Priesteris Honeke pats nebija nodevies inkvizitora amatam, ta�u, jauns vīrs būdams, kādu laiku strādāja Dienvid-vācijā inkvizīcijas tiesā par tā saukto kvalifikatoru � par vīru, kura darbs bija saskaņot inkvizīcijas tiesas lēmumus ar valsts likumiem. Tas bija svarīgs darbs, jo Dieva un ķeizara tiesai jāiet vienā solī. Tie�i �ajā dzīves periodā kvalifikators Honeke pirmo reizi pavisam skaidri ievēroja, ka viņam ir ļoti neizdibināma sirds, kura reizumis neizprotamā kārtā sāk mīklaini sāpēt. Par to vērts pastāstīt sīkāk.

Proti, kāda zemākas kārtas sieva tika notiesāta par kopdzīvi ar Nelabo. Par to tiesas algotie palīgi, tā sauktie boni viri � labie vīri �, bija sniegu�i pavisam dro�as ziņas. Sievietei, �im Kunga �vīna kalna nokaltu�ajam zariņam (starp citu, pēc miesas veidola viņa nebūt nebija kalsnēja, bet pat ļoti brangai), protams, piesprieda sārtu, lai vismaz viņas dvēsele nokļūtu debesīs.

Pie aluskausa apsprie�ot �o gadījumu, Honekem galvā ienāca laba, attapīga doma � varbūt Sātana mauku nemaz nevajag sadedzināt, kazi, pietiktu, ja viņai nodarītu tā, ka �ī Sātanam kļūst mazāk iekārojama. To viņ� kā kvalifikators varētu labi saskaņot arī ar justīciju, jo ticības likums sludina: �Viss � būtu tās celtnes, upurstabi, darbarīki vai citas tamlīdzīgas lietas, kas kaut kādā veidā tiek vai tiku�as izmantotas Lucifera apdienē�anai, � nekavējoties nododamas sagandē�anai vai tādai pārtaisī�anai, kas to tālāk liedz izmantot iepriek�ējiem nolūkiem.� Arī valsts likumdo�ana � ius canonicum �, nāves spriedumu pie�ķirot, bija piesardzīga: ij otru pusi � tātad pa�u Nelabo � būtu vajadzējis aicināt stāties tiesas priek�ā, lai viņ� sniedz paskaidrojumus... Tā kā nāves spriedums par maukurību bija grūti saskaņojams ar kokainajiem valsts likumiem, tad Honeke rada vienkār�u un ģeniālu risinājumu: grēcīgajai sievietei nepiespriest kādu īpa�u sodu, vien sagandēt maukas priecasrīku. Tā arī viņa pati nākamībā taps svabada no kārdinājumiem!

�Bet kā to izdarīt?� da�s �aubījās.

�Ne citādi, kā vien �īs netiklās sievas priecasvietā �o un to saskādēt,� izprātoja Honeke.

�ajā brīdī Honekes mīļā drauga Nikolaja Eimerika, kur� ar dievbijību, bagātīgiem dotumiem un uzcītību vēlāk Spānijā kļuva par Aragonas inkvizitoru (starp citu, �ī vīra sarakstīto aptuveni �etrdesmit reliģisko traktātu vidū ir arī inkvizitoru vademēkums � �Directorium Inquisito-rum�), tum�ās acis glu�i vai iekvēlojās svētajās Kungam kalpo�anas ugunīs.

�Mēs to veiksim!� viņ� pasludināja. �Mūsu bende ir pieredzējis vīrs ar labu skolu, kur� savā smagajā darbā nemitīgi papildinās, � viņam palīdzot, tiksim ar uzdevumu galā.�

Un tā arī notika. Ar īpa�iem smalkiem na�iem un verdo�u darvu bendes prasmīgā roka paveica �o sare�ģīto darbu. Nenācās nemaz sūtīt mauku uz sārta, lai gan, uzzinājusi tiesas lēmumu, viņa ietiepīgi pieprasīja tie�i to. Darbs tika padarīts pat tik smalki, ka sieviete par prieku tiesas ārstam (kur� vienmēr ir klāt pie �āda svarīga darba veik�anas, lai grēcīgais � vismaz pārlieku ātri � neizlaistu garu) palika dzīva. Sava mū�a dienas viņa beidza klosterī, kur gan, apmierinot zināmās dabiskās vajadzības, nācās ciest sāpes (ar saviem dzīves paradumiem viņa bija nopelnījusi �o sodu), toties tagad viņa noteikti mīt starp eņģeļiem Debesu valstībā.

Ta�u dīvaināk par dīvainu: pēc labā padoma, kas atklāja augstu domas lidojumu un beigu beigās deva cēlu iznākumu, inkvizīcijas palīgam Honekem, kur� tolaik jau vingrinājās dzejas mākslā, sāka rādīties slikti sapņi. Kāpēc gan? Tā kā viņ� �ajā maukas labo�anas procedūrā ar interesi bija noraudzījies un �im darbam vienkār�i bija jābūt pa prātam Tam Kungam, tad sirdsēdas nekādi nevarēja būt no Dieva. Laikam pats Nelabais gribēja viņam atmaksāt. Honekem ta�u galu galā nevarēja būt �ēl Bel-cebula harēmsievas? Jo vairāk tādēļ, ka viņ�, starp citu, tai laikā jau sen vairs��.ne drusku neinteresējās par sievietēm � Ievas pēctecēm, kas ta�u Ādamu pavedināja grēku ceļā. Tā īsti nekad nebija interesējies: vīrie�u savstarpējā draudzība un mīlestība ir neizmērojami cildenāka un aplaimojo�āka! Jā, tomēr kaut kāda nepatīkama piegar�a pēc �ī grēku rīka labo�anas darba mutē palika.

Un nu bija gau�i līdzīgi. �Pēc brīnumainā, neticamā, Honekes nelokāmo ticību uz mirkli pat satricināju�ā dievgalda Padisē priesterim mutē da�kārt atkal bija slikta gar�a � �ajās reizēs gan glu�i konkrēta, sāļi rūgta asins gar�a. Kā tas varēja gadīties? Kā gan viens dumbrāja burvis vai vismaz viņa klātbūtne varēja izraisīt �ādu neaprakstāmu vīna pārvēr�anās brīnumu? Vai tik �ī lieta bija tīra? Bet ko tad, ja palaidņojās pats Lielais Vajātājs? Viņa kalpi ta�u ir visādi vampīri un drakulas, kas, ja vajadzīgs, māk pārtapt neredzami un apmainīt kausus; un �ai sabiedrībai netrūkst, no kurienes ņemt asinis. Protams, var apstrīdēt un apgalvot, ka no baznīcām un altāriem melnajiem spēkiem bail par visu vairāk. Tomēr ij starp garīdzniekiem biju�i Sātana kalpi. Nē, protams, viņ� nedomā �o vientiesīgo, savecēju�o abatiņu, ta�u vienu lietu viņ� nedrīkst atstāt bez ievērības � gadījumā, ja tas purva ērms � nu jau Padises klostera iemītnieks � ir ārkārtīgi varens burvis, tad nav teikts, ka viņ� baidās no eiharistijas svētumsvētā rituāla. Un kādu gan ļaunuma sēklu �is vīrs var iesēt dievbijīgo brāļu sirdīs!

Vairāk nekā �aubīgs vīrs! Ko domājies: Bartolomeja pagodino�ais lūgums � izmantot savas spējas, kalpojot Svētajai Jaunavai, � bez garām runām tika atraidīts... Vispār � �ķiet, ka mūsu Svētā Māte � viņam briesmīgi to sacīt! � it kā nebūtu tīkama; kad Tanels me�ā aiz klostera saskrabināja kaut kādu akmens monstru, viņ� atkal mēģināja neievērot Mariju: bērnu, ko pie labas gribē�anas varbūt patiesi varētu noturēt par Jēzusbērnu, viņ� ir iegrūdis klēpī vīra cilvēkam � pārvarīgā pretrunā ar visiem mākslas un ticības kanoniem! Tas ir iepriek� nedzirdēti! Tanels pats skaidrojot, ka vīrs ir Jāzeps, tomēr Bartolomejs sliecas domāt, ka tas varētu būt kāds pagānu dievs. Kā mēs varam noprast, ka vīrs ir galdnieks? Lai lieta būtu skaidra, akmens vīra otrā rokā (bērnu ta�u �is var turēt ar vienu) vajadzēja iebāzt kādu piedienīgu darbarīku. Tak jau nebūs gribējis... Jēzu ļoti labi varētu attēlot arī dievbijīgā Kristapa klēpī, jo tas ta�u bija grūtdienī�u aizstāvis. Un par to varētu vēstīt akmenī iecirsts uzraksts. Bet tā vis nav.

Neizglītotā tauta vispēdīgi esot sākusi �o tēlu pat pielūgt. Vai tad tā nav vistīrākā elku apdienē�ana?! Mātes agri, rīta rasas laikā esot klāt � vācot no tēla lāses un mazgājot ar tām maziņo acis, jo kāda māte, kuras zīdai-nītim acis pū�ņoju�as, izdziedinājusi tās ar Jēzusbērna asarās (ko tu neteiksi!) mērcētu lakatiņu, bērns tūlīt pat bijis vesels. Klausies tik tādu muldē�anu! Protams, acis varēja tapt veselas, ta�u vai tās neizdziedētu arī bez Ta-nela burvju trika vai zintēm � citādi ta�u to nenosauksi?

Vispār �o purva burvi Tanelu sāku�i godāt kā brīnumdari un glu�i vai svēto. Pie viņa sabrauc visvisādi slimie: bez kājām un ar krītamo kaiti, diloņslimnieki un mēnessērdzīgie, sifilitiķi un vienkār�i trakie. Palūk, ko runā: daudzi esot saņēmu�i palīdzību! To dziedinā�anai viņ� izmanto visādas slepenas zālītes, ej nu zini, kur lasītas � kapsētā vai krustcelēs; izskata pēc kopā ar vārdzinieku slīgstot ceļos un murminot nez kādas lūg�anas. Nez, kuram gan? Vai nu tik grūti uzminēt... Tjā, nodarbotos ar �ādām burvestībām, slepus zājo�anām un elkudievu izkal�anām kāds vienkār�s cieminieks, tam uz lauķiem būtu mazāka ietekme. Bet, tā kā darī�ana ar cilvēku, kur� savu dzīvi �ķietami nolēmis veltīt Visuvarenā pielūg�anai un dzīvo cistercie�u klostera mūros, tad Svētajam Amatam nāktos �ai lietā ieviest skaidrību. Un visādā ziņā! Mums ir dziļi jātic cilvēkiem, ta�u vienlaikus tie uz visstingrāko jākontrolē!

Vēstuli, kurā viņ� rūpīgi ierakstīja visas �aubas par Tanelu, vienkār�i vajadzēja (iezīmētu ar inkvizitora palīga zīmoggredzenu) ar ātro ziņnesi aizsūtīt uz Rīgu. Tas bija viņa kā priestera un dziļi ticīga cilvēka pienākums pret Svēto Baznīcu.

Bet nu viņ� atkal jūt rūgto gar�u mutē un nenosakāmo smeldzi sirdī. Tie�i tāda jutoņa kā reiz agrāk. Kāpēc? Ja Tanels nudien ir nevainīgs, tad tas nāks gaismā. Taisnajam neviens nepiedurs ne pirksta. Tā tas ir.

Tomēr ordeņpriesterim negar�o ne ēdiens, ne dzēriens, pat jaunais istabpuisis � mīlīgs, jūtīgs jauneklis zelta sprogām, kur� pat vismazāko sava pavēlnieka vēlē�anos prot nolasīt jau no acīm, � viņu patlaban iepriecē maz.

Vai �īs sirdsapziņas mokas būtu no Nelabā, kur� māk ielavīties mūsu sirdīs pa aplinku ceļiem? Dro�i vien! Lielais Vajātājs tirda Honeki gau�i viltīgi: �Bet ja nu Tanels tomēr ir Dāvida dēla izredzētais un viņam ir dotas spējas, bez kurām esi atstāts tu...� Jā, �īs glu�i absurdās �aubas Belcebuls laiku pa laikam �ukst priesterim ausī un sirdī. Un �ādas nepamatotas �aubas Bartolomejam ir bezgala aizvainojo�as. Raug, tu � ordeņpriesteris � uzskati sevi par labu un uzcītīgu Jēzus kalpu, ta�u par tevi viņ� nerūpējas ne lūdzams... �āda doma glu�i kā ar dzelzs arklu uzārda visu Bartolomeja ar mīlestību kopto vīnadārzu.

Bartolomejs nolika uz grīdas mīkstu zīda spilventiņu, slīga ceļos un sāka lūgties. Atkal viņam izdevās pildīt acis asarām. �is svētbijības radītais nektārs ta�u apliecina viņa dziļo ticību! Jēzus Kristus to pamanīs un sūtīs savu svētību... Tā jānotiek! Agrāk vai vēlāk vienkār�i j ā-notiek.

Liels un skaists dārzs bija Padises klosterī. Tā kā cis-tercie�u ordeņa priek�raksti liek brāļiem arī fiziski strādāt, tad kur gan �o prasību, kas vakaros kaulus pielej ar saldu sāpi un grēcīgās domas aiztramda prom, var izpildīt labāk nekā sakņu vai puķu dārzā. Ak, cik daudz da�ādu sugu un �ķirņu augu �eit bija! Kur tos ieguva? Zināms, no citos klosteros dzīvojo�ajiem brāļiem. Cister-cie�u klosteri pēc cildenā svētā Bernāra nesaskaitāmajiem brīnumdarbiem Klervo bija sāku�i vairoties visās pasaules malās glu�i kā sēnes pēc lietus. Jau trīspadsmitajā gadsimtā to bija vairāk par diviem tūksto�iem. Un �ie klosteri savstarpēji bija cie�i saistīju�ies: reizē ar svētajiem rakstu darbiem tie apmainījās arī augu un puķu sēklām. Igaunijas vecākais cistercie�u klosteris atradās Kerknā; slavens bija Lihulas klosteris un, jo sevi�ķi lauk-augu dēj, Kolgas klostermui�a. Tā kā Padises klosterim piederēja zemes arī Somijā, tad itin cie�a bija saziņa ar turienes brāļiem, tāpat ar tālāk mīto�ajiem Zviedrijas un pat Norvēģijas garabiedriem.

Ne puķes, ne koki nav bezjūtīgas skaistumlietas. Sava dvēsele ir pat visparastākajam kāpostam. Bet ne katrs cilvēks to apjēdz vai prot iedomāties, ka arī mazs, sa�er-velējies sīpola strumpuliņ� meklē sev draugu... Un par draudzību un mīlestību viņ� atmaksā ar to vienvienīgo, ko pieprot, � ar aug�anu no visa sava mazā spēka.

Kā gan mēmajām radībām � labajām, ta�u nesaprātīgajām, kā tās redz Augustīns, � izrādīt savu attieksmi? Labas sirds cilvēks uzmin to pats, bez skolotājiem: viņ� runā ar saviem aprūpējamajiem, uzliela to skaistumu un apbrīno aug�anas degsmi. Ja ne pa�i vārdi, tad to tonis, gars, iek�ējā dvesma nonāk arī līdz sīpolknauķim. Un tas nekad nepaliek bez samaksas, lai gan mums nevajadzētu nedz kārot to, nedz dzīties pēc labumiem, bet pēc tā, ka ar dalī�anos mīlestībā kļūstam par visaptvero�ā Lielā Labā daļu.

Bet reģim, un tas ta�u Tanels bija, ar augiem ir vēl sare�ģītākas attiecības. Viņam ļoti grūti tuvoties kokam ar zāģi vai cirvi � viņ� redz līdz saknēm nocirstās radības kvēlsarkano sāpju gaismas uzzibsnījumu ceļamies pret debesīm; jā, tikai ļoti veci un nāvi jau gaido�i koki nekliedz � tas ir kluss, tum�s nopūtas stars, ko viņi aizejot sūta pasaulei. Reģim, protams, ir spēja pieredzēt arī lielāku laimi � starp pazīstamiem augiem viņ� noģied dīvu jutoņu, ko varētu salīdzināt ar siltu vēja dvesmu vai klusu, maigu �ukstu; pavisam precīzu salīdzinājumu tam, zināms, cilvēkmēlē grūti rast. Tomēr augu attieksmi pret tevi var salīdzināt ar jutoņu, ko samani, ja kāds loti tuvs cilvēks � māte, tēvs vai pa�a sieva � klusi pienāk aiz muguras un liegi skatās tevī; ir ta�u redzēti arī attēli ar Jēzu, kur� svētī bērniņus ...

Pirmais Tanelam �ādas ju�anas bija mācījis vecaistēvs (iepriek� jau vēstīts, ka �is vīrs pat akmeņu sarunas sapratis), ta�u �eit, klosterdārzā, gudro vecvīru vairs ij nevajadzēja, pietika ar augu cītīgu noviedē�anu, un tie pa�i tev stāstīja � jā, īstais vārds tas, protams, nav � par sevi. īpa�i cie�as attiecības veidojās tie�i ar tiem augiem, kuru neskaitāmas paaudzes viņ� pats bija audzējis no sēklām: Tanels varēja apzvērēt, ka tie visi viņu pazina. Protams, nevarēja izrādīt savu draudzību vai labo omu, kucēnu vīzē luncinot asti, ta�u �ķita, ka tie, Tanelam dārzā parādoties, vērsa savus ziedkroņus pretī kā citkārt saulei.

Ja Tanelam būtu vaicāju�i, kāds raksturs katram augam, viņ� vis nebūtu palicis atbildi parādā. Kāposti, bietes, pupas un citi necilie dārzāji būtu salīdzināmi ar krietniem, ta�u nedaudz aprobe�otiem ļautiņiem. Laba sirds, bet ne pārlieku ass prāts. Jā � glu�i kā ciema sievas, kas upes malā mazgā veļu un kuļ niekus. Da�i, īpa�i no tālienes nāku�i skaistumaugi bija varen klīrīgi. Ta�u visērmīgākās attiecības Tanelam bija ar kādu nezāli � maigi sacīts � drīzāk ar indīgu dabas pēcnieku, ko tautas mute da�uviet bija nokristījusi par kunga pautiem, bet lielākoties gan par velnābolu. Kā �itenais sīkais derglis, kas lielākoties aug drupās, krustcelēs un kapsētu tuvumā, nokļuva klosterdārzā, tas ir glu�i neizdibināmi. Bet tur nu tas vienpavasar bija un auga starp zobenu jeb mūku puķēm gladiolām kā sazin kāds svarīgs darbinieks. Kad Tanels to pamanīja un, galvu pie�ķiebis, nolūkojās glu�i kā rēgā, velnābols lepni un bez baiļu blenza viņam pretī. Ta-nelu tas izbrīnīja, jo viņ� zināja, ka augu valsti pār�alc nobīļa drebuļi, ja tu snāj pa dārzu ar vēlmi paplucināt nezāles. Tie nez kā noģied tavus plānus. �ķiet, ka ikkatrs augs � izņemot pa�pārliecinātos un ģeķīgos kāpostus, kāļus � it kā savelkas �okurā un mēģina kļūt nemanāms. Ta�u �is radījums ar kuplajām, it kā pikti sakrunkotajām lapām, ar netīri balto, varen slikti smakojo�o ziedkroni, kur� sev vasaras laikā izaudzē augli ar asiem kara vāles dzeloņiem, nebaidījās vis. Gan jau zināja, kas to sagaida, ta�u Tanels būtu varējis apzvērēt, ka �is augs viņu uzlūko izaicino�i. Glu�i kā divkaujai gatavodamies.

Ilgu laiku viņi dzēlās viens otrā. Tanelam bija zināms, ka ar to, kur� apēdis velnābola indīgo, bet interesantā paskata augli � neviens cits, izņemot bērnus, gan to nedara �, notiek briesmu lietas: ēdēja redzuļi izple�as lieli un kļūst stiklaini, glu�i kā viņ� skatītu ko tādu � vai pa�u elles valstību �, ko parastais cilvēks neredz, Sātana vara liek nelaimīgajam trīcēt pie visām miesām, un ļaunākajā gadījumā cilvēks var pat izlaist garu.

�Kālabad Dieva pasaulē �itentādiem indes podiem vispār ir vieta?� Tanels zepera gados bija brīnījies un vaicājis skaidrojuma. Bet vecaistēvs bija klāstījis, ka Dieva un Sātana attiecības ir daudz sare�ģītākas, nekā mēs to spējam iedomāties; gan jau Visvarenajam Jehovam pietiktu spēka, lai saviem pretniekiem padarītu galu, ta�u, palūk � to viņ� vis nedara. (Ka Dievs arī Velnu radījis, kā da�iem �ķiet � jo kā gan mums varētu būt apjēga par svaru, ja tam nebūtu atsvara �, par to vecaistēvs �aubījās, lai gan patiesi grūti noticēt, ka vienkār�i ir kas tāds, ko nebūtu radījis Dievs.) Bet raugi � Dievs deva vietu zem saules pat Belcebula vistie�ākajiem sulaiņiem un rokaspui�iem, un paradīzes dārzā viņ� iestādīja koku, kas mūs noveda pie iedzimtā grēka.

Vai gan tas nav tāpēc, lai ikviens pats izdarītu savu izvēli? Tikai nesaprātīgajiem zvēriem, kas pa�i neko nespēj izlemt, viņ� ir devis tādu gudrību, ka tie indīgos augus nekad neņem mutē.

�Ja tu nez kāda brīnuma dēļ esi �ajā dārzā nokļuvis, tad tam jābūt arī kādai jēgai. Es tevi negalē�u! Ta�u to vis neceri, ka �eit tevi atstā�u augam,� Tanels dzeloņābo-lam bilda, pavisam uzmanīgi izraka to no dobes un iestādīja pabiru kaudzē dārzmalā. Jā, nevis izsvieda, bet iestādīja ...

Reizē ar dārzeņiem un puķēm mūki klosterdārzā kopa arī tādus augus, kas līdzēja pret da�ādām kaitēm: asinszāli, lielo kumelīti, baldriānu, miltenes, sirdszāles lopiem un citus arī, par ko klosteros to gadsimtu ilgajā vēsturē bija sakrāju�ās daudzas ziņas un pieraksti.

Tanels, kur� augus labi pazina un kuram ar tiem bija pat iepriek� aprakstītās savas attiecības, nekad neatteica lūdzējiem; itin bie�i ar viņa dotajām zālēm tika līdzēts. Tāpēc viņa kā laba dakterētāja slava izpaudās vēl aiz Padises, pat mui�kungi bija nāku�i pie viņa ar savām miesas kaitēm. Tos ciema bērnus, ko Tanela dotie augi � Tā Kunga mantības klēts � bija izdziedēju�i no mazākām vainām, jau sen vairs nevarēja uz pirkstiem saskaitīt.

Tak ne vienmēr gāja tik labi. Kēcu Miķelim, vēl ne pārāk vecam zemniekam, jau gadiem ilgi bija elpo�anas kaites. Da�udien � sevi�ķi vasarās, viskarstākajā darba laikā � Miķelim, citādi dzīvelīgam vīram, vajadzēja pārtraukt darbu laukā vai siena pļavā, jo uznāca briesmīgs smacētājs. Vīrs stāstīja, ka piepe�i tāds kā karātavu striķis savelkoties ap kaklu � pārgrieztām acīm viņam, na-badziņam, tad nākoties kampt gaisu; citureiz kaite padarot vīru tik nevarīgu, ka ij kājas vairs nenes; par astmu sauc �o slimību, kas da�kārt uzklūp arī par Miķeli jaunākiem vīriem un kam neviens nerod iedarbīgus pretlīdzekļus. Jau da�u labu reizi Kēcu saimnieks bija meklējis palīdzības pie Tanela, ta�u no dotajām kakla un plau�u zālēm līdz �im lielāks labums nebija cēlies.

Kādā skaistā siena mēne�a dienā, kad viss zēla un ziedēja un pat katrs zāles stiebrs dziedāja slavas dziesmu Radītājam, Kēcu Miķelim ar savu slimību bija vislielākais negals. Ierastā veidā kājas viņu atkal atnesa pie Tanela uz klosterdārzu, jo kur citur vīram ar savām likstām iet.

Tanels bija visai norūpējies un bez padoma. Viņi kopā staigāja pa dārzu, meta skatus uz dobēm gan �ur, gan tur, ta�u palīdzība nerādījās nekur. Tanelam bija gau�i �ēl skatīties uz Miķeli � �ķita, ka ziedu saldā smar�a uz viņu iedarbotos pavisam postīgi.

Pēk�ņi Tanels sajuta ko dīvainu: kāds viņam gribēja dot zīmi. Viņ� vairākkārt apgriezās uz papē�a riņķī � no kurienes gan varēja nākt �ī dīvainā zīme vai signāls? Jāteic, tas nudien nāca no visnegaidītākās vietas: no dārza stūra, pabiru kaudzes. Tanels pavisam nekļūdīgi juta, ka tie�i tā indīgā puķe, tas ap�aubāmās izcelsmes dzeloņ-ābols viņiem aicino�i uzmirdz kā bāka...

Vai tas būtu iespējams? Tak jau laikam.

Tanels steidzās uz pabiru kaudzes pusi, ko kājas nes; citādi visai neievērojamā velnapuķe bija it kā izstājusies � jā, tā stāvēja starp lielajām dad�a lapām kā mietu norijis sargzaldāts. Tomēr to varēja salīdzināt arī ar �ūsku, kas �ņākdama paceļ galvu no ciņa, lai bezrūpīgajam kā-jotājam dotu zīmi par savu klātbūtni.

Bet dzeloņābols ta�u ir baiss indesaugs, kā es drīkstu to vīram piedāvāt?! Vienlaikus viņ� zināja, ka ne tikai drīkst, viņam jāpiedāvā! Tanels piesardzīgi norāva puķei vienu pikto, krunkaino lapu un ar pirkstiem to sa-bru�āja. Izveidojusies zaļganā putra bija ar sevi�ķi riebīgu smaku...

�Miķel, nāc paosti �ito!�

Miķelis nāca arī. Viņ� alkaini ievilka nāsīs sīvo smar�u un tad, laikam ij pa�am negaidīti, putru ar lūpām saņēma un norija.

Kas nu būs? Sī viena lapa gan nevar vīram neko traku nodarīt, sprieda Tanels, tomēr nedaudz norūpējies viņ� bija. Toties Miķelis uz brīdi atsēdās, vēl nedaudz padvesa un tad atzina, ka kļūstot labāk.

�Sājā saslauku augā nudien ir kāds brīnumspēks,� viņ� divējās. Drīz smacētājs pārgāja pavisam, un priecīgu prātu vīrs devās mājās. Tanels solīja, ka savāks no sava dzeloņābola vēl lapas, kazi, pat tā maziņo kara vāli, iz�āvēs un piestā sablietēs pulverī.

�Bet rudenī, esi nu tik labs, iedod man sēklu! Es pats arī gribu sākt audzēt �ito velna vāles zāli.�

Tanels iegrima domās, un smīns parādījās viņa mutes kaktiņos: nav nemaz melots, ka Velna izdzī�anai akurāt Belcebuls ir tas īstākais vīrs.

Tā pagāja Tanela rīti klosterdārzā. Lielākoties jau priecīgā darbā. Tomēr bija jāpienāk arī tai dienai, kas atnesa līdzi negaidītas raizes.

Tikko abats Matejs parādījās dārza vārtos un gandrīz skrie�us steidzās pie Tanela, kļuva skaidrs, ka ir atgadījies kas nopietns.

�Liela bēda nākusi pār mums, Tanel,� Matejs aizelsies vēstīja. �Visupirms jau pār tevi, ta�u esmu gatavs tevi aizstāvēt, kur un kad vajadzīgs! To es varu apzvērēt visu svēto vārdā...�

�Mani? Kam gan tas būtu vajadzīgs?� brīnījās Tanels.

Un tūdaļ dabūja dzirdēt, ka ļauns cilvēks nosūtījis inkvizīcijas tiesai sūdzībrakstu par viņu. To vēstuli Matejs, protams, neesot ar savu aci redzējis, ta�u zinot, ka Tanels tajā tiekot bargi apsūdzēts vissmagākajos grēkos � necienībā pret Jaunavu Mariju, elkdievu uzstādī�anā, slepenā dakterē�anā ar Velna palīgu, dabas pielūg�anā, neatļautos trikos, pārvēr�ot vienas vielas par citām, un vēl vienā otrā.

�Man �ķiet, Tanel, ka visgudrākais būtu bēgt uz Somu-zemi. Kazi, atradīsi patvērumu pie mūsu brāļiem... Tu varētu tur mainīt arī vārdu, nāktos vien kļūt par novici, un tas būtu iespējams.�

Tanels manīja, ka godīgajam vīram nenācās viegli izsacīt tādu priek�likumu.

�No ordeņa tur varbūt var patverties. Ta�u Svētais Amats sameklēs cilvēku kaut vai otrā pasaules galā. Pat kapsētās no smilts ir izrakti ķecerībā apsūdzētie, un to līķi sadedzināti uz sārta... Kādēļ pīties melos, ja es zinu, ka man uz sirds nav neviena lielāka grēka. Uzdrīkstos domāt, ka inkvizitori ir godīgi mūsu baznīcas kalpi. Un pats galvenais � es zinu, ka Jēzus Kristus neļaus nodarīt pāri nevainīgam.�

Matejs nopūtās. �Ja tu zinātu, cik daudz ir viltuszvērē-tāju... Un visa ļaunuma sakne ir tā, ka viņi par savām sūdzībām saņem algu. Kādēļ gan �ī kārtība vēl nav mainīta?!�

Tā bija pirmā reize, kad abats Matejs nebija mierā ar Svētās Baznīcas likumdevēju darbu.

Bet Tanels ņēma grābekli un lejkannu un mierīgi turpināja līdz�inējo darbu.

�Tēv Matej, mana iek�ējā ju�ana vēl nekad nav pievīlusi. Es zinu, ja cilvēks nav mazticīgs, tad viņa lūg�ana un ticība var pacelt kalnus un iegāzt tos jūrā. Tā ir teicis VIŅ� PATS.�

�Lai debess dod!� Smagā, nospiestā gaitā abats Matejs griezās uz klostera pusi. �odien viņ� jutās vecāks nekā jebkad agrāk.

�Tad nu ķersimies kopā pie darba, mans jaunais draugs un brāli iek� Kristus,� bilda pazems, vecīgs kungs, kas glu�i kā pūpēdis �iperīgi vēlās �urpu turpu pa Padises klosterbaznīcas kaļķakmens grīdu. Viņ� valkāja garu, melnu sutanu ar baltu, spodri tīru me�ģīņu krādziņu, kas viņam pie�ķīra lelles izskatu, un īpa�u trīsstūrainu samta cepuri, kas vienā gabalā �ļuka pār acīm. Viņa tum�ās acis ienāku�os ievogu krāsā, kas no galvassegas apak�as vērās pasaulē, kvēlē ja līksmē, aizrautībā un draudzīgumā.

�Tas būs ilgs un liels darbs. Smags darbs. Ta�u Debesu gribas atminē�ana ir mūsu kopīgo pūļu vērta, mans dārgais dēls. Ko tu par to saki?�

Viņ� runāja dīvaini vijīgā latīņu mēlē, kas no Mateja runātās stipri at�ķīrās, ta�u, neskatoties uz to, Tanels viņu itin labi saprata. Jā, saprata gan, ta�u ko viņam bija atbildēt garīdznieka kungam? ...

Vakar vēlā stundā Svētā tribunāla milzīgā tum�zaļā kariete ar zelta krustu � katrā ziņā ļoti iespaidīgs braucamrīks � ieripoja Padises klostera pagalmā. Pārsteidzo�i, ka no tās saviem gadiem negaidīti �irgti iztrausās tikai viens vienīgs braucējs, tas pats slavenais inkvizitors tēvs Bonkērs.

Nopakaļ greznajai karietei atripoja otra, visai niecīga, kurā toties nācās satilpt �etriem cilvēkiem un neticamam daudzumam ceļojuma �ķirstu, futrāļu un paku. Viens no atbrauku�ajiem vīriem bija kūtrs, ducīgs klumzaks mil�a augumā ar neizteiksmīgu seju, viņa amats neradīja nekādas �aubas � tie�i tādam arī jābūt krietnam bendem, otrs, bāls jaunāks kungs ar nervozu izturē�anos, domājams, bija rakstvedis; bet, kam varēja noderēt divi pavisam jauni zēni sārtiem vaigiem, kuru tum�ais, garais apģērbs it nekādi nesaskanēja ar viņu bērni�ķīgajām sejām, to karietes sagaidīt pagalmā iznāku�ie klostera iemītnieki, starp viņiem, protams, arī Tanels, nekādi nevarēja izprātot.

Par to, ka lielajās pakās bija moku rīki, neviens ne�aubījās. Ar izbailēm uzlūkoja zaļā samtā ievīstītu milzum-lielu olu (ja nu tā ir no dzelzs, ja nu to nokaitē jo ugunīgu?) un garos futrāļus, kuros varēja būt kādi īleni vai iesmi.

Ta�u, kā atklājās, nebija vis.

Lielā ola izrādījās milzumliels globuss, uz kura jūru un kalnu vietā bija uzzīmētas debess zvaigznes. Ta�u izskatījās, ka lielajā olā iek�ā ir arī citas, mazākas, un iespaidīgais kloķis, kas rēgojās ārā no varenās bumbas, likās ietaisīts tādēļ, lai tām visām neatkarīgi citai no citas liktu griezties.

Tanels bija dzirdējis no Mateja, ka, pēc senlaiku zinību vīra Hiparha mācības, ap mūsu zemeslodi grie�oties vairākas kristāla sfēras un tie�i pie tām esot piestiprinātas zvaigznes. Kā Hiparhs to izdibinājis, nezināja arī Matejs. Un nevajadzēja nemaz zināt � svētajām dogmām nākas ticēt un viss! Kādēļ gan �is, dro�i vien bezgala dārgais, krāms �urpu atvests, brīnījās Tanels. Vai patiesi viņa � vienkār�a un vēl visai neizglītota, ķecerībā aizdomās turēta laucinieka dēļ? Pavisam dīvaini. Pat pagodino�i.

Tūliņ kļuva skaidrs, kāpēc līdzi paņemti abi pui�eļi: neticami kna�i viņi uzstādīja globusu, piekāra pie sienām kartes ar nesaprotamiem simboliem un ņēma ārā no futrāļiem arī garas, savstarpēji savienotas nūjas ar asiem galiem, tās, kā Tanels dzirdēja, sauca par cirkuļiem. To gali bija glu�i vai adatu asumā, tomēr moku rīki tie laikam nebija. Bet kas tad? Katrā ziņā zēni, cirkuļiem rokā, palika gaidot tēva Bonkēra pavēles. Tak jau bija viņa palīgi.

Ta�u tēvs lika saprast, ka iesākumā jaunekļi nebūs vajadzīgi. Un tie, kā jau alla� zēni, nelika divreiz atkārtot. Ko kājas nes, viņi izcilpoja laukā apviedēt �ejienes dzīvi.

Godājamais Bonkērs, starp citu, arī bendi bija palaidis brīvsolī. Sis sev tūdaļ atrada draugu � ordeņok�ķeri un plenci Ubamē Tītu. Tīts uzlūkoja bendi ar lielu cieņu, bailēm un apbrīnu, tam bija arī savs pamats: �im vīram mutē bija zelta zobi! Kaut kas tāds �ai pusē iepriek� nebija redzēts. Vai tie jau no dzim�anas biju�i mutē vai izaugu�i vēlāk, veicot svēto bendes darbu, to Tīts viņam neprata pajautāt. Nez kādā mēlē cienījamā amata vīrs (ja tiktu viņam par palīgu!) varētu runāt? Ta�u vienu, laikam visām tautām saprotamu zīmi � mutes atvēr�anu (ak, kā viņa zobi mirdzēja citādi aklajā ciferblatēl), iztēlotas alus kannas pacel�anu un tuk�o�anu � Ubamē Tīts saprata. Vīram kalst rīkle. Un drīz �ie divi bija no pagalma pazudu�i. Dro�i vien Tīta sirds krūtīs lēkāja aiz prieka, ka viņ� drīkstēja rādīt krogus ceļu tik svarīgam vīram. Acīmredzot �is zeltmalu bezdibenis prasa dziru stopiem vien. Kas tur ko runāt, jau katrs puscū�a kāvējs pirms sava asins darba diņģējas pēc dzeramā! Ar ķeceriem, pats par sevi saprotams, darbiņ� sare�ģītāks, te jau nedrīkst vienkār�i triekt dunci rīklē � spīdzinātāja darbs ta�u ir iz-gudrēm pievārējams!

Tēvs Matejs apņēmīgi pieprasīja būt klāt savas aviti-ņas noklau�inā�anā, ta�u tēvs Bonkērs neņēma viņa vēlmi vērā.

�Varbūt vēlāk,� viņ� prātoja � iesākumā viņi it jauki tik�ot galā divatā, jo vairāk tādēļ, ka jauneklim latīņu mēle padodoties labi.

Kad Matejs neatlaidīgi uzstāja, ka gribot bilst kādu vārdu par vienu senu dievgalda sakramentu, kuru pats sniedzis, mazais vīriņ� melnajā sutanā iepīkstējās negaidīti bargā balsī.

�Par �o dievgaldu es negribu zināt neko citu kā vien to, kas tajā piedalījās. Bet līdz tam mēs vēl nonāksim,� viņ� paziņoja.

Matejs ievēroja, ka zobu ziņā augstais dvēseļu pētnieks bija galīgs bendes antipods: to viņam vispār nebija; laikam jau tādēļ daiļā latīņu mēle viņa mutē skanēja tik savādi vijīgi.

�Es gribētu izsaukt vīru, kur� uzdrīkstas domāt, ka ir liels retums, ja dievmaizīte kļūst par Jēzus Kristus miesu un vīns � par viņa asinīm! Kad tas ir bijis citādi?!�

Viņa laipnās acis nu meta zibeņus.

Tēva Bonkēra paziņojums iedarbojās uz abatu tik nomierino�i, ka viņ� piekrita atstāt Tanelu divatā ar inkvi-zitoru.

�Mani atradīsit manā kambarī,� viņ� bilda un devās prom.

�Darbs, kas mums veicams, ir jo sevi�ķi sare�ģīts,� laipni smaidīdams, sacīja tēvs Bonkērs. Viņ� atvēra biezu grāmatu, uz kuras vāka Tanels paspēja saburtot: Bernard Guy, <(Manuel de 1'Inquisiteur�; tā kā �manus� nozīmē roku, tad �ī laikam ir kāda rokasgrāmata, viņ� sprieda.

�Lai tev par gaidāmo darbu būtu labāks priek�stats, tad cītīgi klausies!� norādīja tēvs Bonkērs un, laiku pa laikam uzmezdams Tanelam pētīgu skatienu, viegli trīco�ā balsī sāka ļoti svinīgi lasīt:

�Noklau�inā�anā inkvizitoram jācen�as neizvirzīt tie�us, neapgā�amus apvainojumus, jo jāzina, ka jebkur� cilvēks jau savas bailīgās iedabas dēļ ir gatavs sniegt tie�i tādas liecības, no kurām cer iegūt labumu. Viņa vēlē�anās ta�u ir ātrāk no�ēlot savus grēkus, lai izlīgtu ar Baznīcu un izbēgtu sārtam.�

�Vai tad ar atzī�anos grēkos un to no�ēlo�anu grēcinieks var rast piedo�anu?� jautāja Tanels. Tēvs Matejs katrā ziņā bija licis saprast, ka tas, kur� nonācis inkvizīcijas tiesas priek�ā, vai vienmēr beidz dzīvi uz sārta.

�Bet, protams. Jēzus Kristus pats par mums ir cietis, un tiem, kas labojas, jā, bet tikai tiem, vienmēr pieder Svētās Baznīcas �ēlastība.�

Tēvs atgrūda atpakaļ micīti, kas pa �o laiku bija no�ļukusi uz acīm un pie�ķīra draudzīgajam vecajam kungam reizē komisku un spocīgu izskatu, un stāstīja, ka tā vietā, lai cilvēku dzīvu liktu uz sārta, ir arī vairāki citi sodi: grēciniekam varot nākt pretī un pirms sadedzinā�anas laipni nocirst galvu... Spānijā atkal tautas iemīļota para�a esot ķecera galvas nocir�anu aizvietot ar manāmi pitoreskāko no�ņaug�anu. Vāczemē � turienie�iem jau trakoti patīkot blīk�ķinā�ana un uguņo�ana � ap grēcinieka kaklu apsienot biszālēm pildītu ādas cauruli (te viņa smalkie bērna pirksti, kas liecināja par jūtīgu dabu un mui�niecisku izcel�anos, sakārtoja balto me�ģīņu krādziņu), un galvas pogaļa ar di�u sparu ielido gavilējo�ajā ļau�u pūlī... Varbūt arī �ejienie�iem esot savi iemīļotie nogalē�anas veidi, tēvs Bonkērs interesējās un piebilda, ka ticīgo ieradumus un ieteikumus inkvizīcija kā visam jaunajam pretimnāko�a institūcija alla� esot ar mieru ievērot.

Tanels viņam diem�ēl nemācēja neko atbildēt.

Tēvs Bonkērs vēl īsi pastāstīja par salmu lelles sadedzinā�anu cilvēka vietā, par cietumsodu un mū�īgu vai īslaicīgu pienākumu valkāt āksta cepuri un dzelteno, velniem apzīmēto kauna tērpu. Meļiem pie tā vēl pie�ujot garas mēles no sarkana auduma. Ta�u no savas īstās mēles bendes rokas un īpa�u asprātīga veidola knaibļu dēļ viņiem it bie�i nākoties �ķirties.

�Tu, dēls, dro�i vien ievēroji zelta zobus mūsu godīgā bendes mutē, tos viņ� nopelnījis cītīgā darbā. Bendēm, kuri ļaudis atbrīvo no noziedzīgās mēles, kas tiem izdarījusi ļaunu pakalpojumu, mēs �ajā gadījumā atļaujam izraut arī grēcinieku zobus un atstāt sev. Prasmīgi un mācīti vīri tos var piemērot pa�a meistara mutei...� tēvs laipni skaidroja.

Laikam nav jēgas aprakstīt Tanela izjūtas, kad viņa redzes loks tapa tik būtiski papla�ināts.

�Bet, ja cilvēks ir neizglītots vai garā vāj�,� viņ� uzdro�inājās pajautāt, �vai tad ir taisnīgi viņu tik bargi sodīt?� Viņ� gribēja minēt piemērus par zemniekiem, kas da�kārt var sagrēkot vienkār�i muļķības un nezinā�anas dēļ. Ta�u tēvs Bonkērs tūlīt at�ķīra savu gudrības grāmatu citā vietā un lasīja:

�Neizglītotība un gara tumsonība ķecerim nav nekāds attaisnojums, viņ� pats tajās vainīgs, tāpēc ka nav uzcītīgi uzklausījis savu ganu � garīdznieku un draudzes vadoņu � pamācības. Muļķīgums ir Melu valdnieka miesīgais dēls!�

Viņ� pētīgi uzlūkoja Tanelu un vaicāja, vai tik ar saviem paskaidrojumiem nebūs to sabiedējis; vissvarīgākais esot savas kļūdas atzīt. Tēvs Bonkērs mierino�i uzplīk�ķināja Tanelam pa plecu; cildenā dzimuma ve�uka acis paļāvīgi, varbūt pat �ķelmīgi mirdzēja, kad viņ� atzina:

�Tu vari man ticēt, dēls. Arī es reiz esmu novirzījies no pareizā ceļa. Un pats uzņēmos sevi sodīt. Savām rokām izgatavoju salmu lelli cilvēka augumā, tai galā pie�uvu drēbes galvu. Tur mācīti mākslinieki uzzīmēja seju, ļoti, ļoti līdzīgu manējai. Lellei kaklā uzkarināju plāksnīti, uz kuras uzrakstīju savu vārdu. �o lelli pats nogādāju uz sārta un arī aizdedzināju. Es gan labprātāk būtu sadedzinājis pats sevi, ta�u augstcienīgais pāvests lūdza ar to nepārsteigties, jo man vispirms vajadzēja pabeigt kādu lielu pētniecības darbu, no kura Svētais tribunāls cerēja iegūt daudz laba.

�Nokļūt uz sārta tu paspēsi arī vēlāk, ja ļoti vēlēsies,� man laipnīgi paskaidroja kāds augsts inkvizīcijas di�vīrs. �Visai gara gan ir to rinda, kas dziras tur nonākt, ta�u mani ieteikuma vārdi lielākoties ir vērā ņemti un steidzīgajiem alla� nāk pretī.��

�Tad patiesu ir arī tādi cilvēki, kas pa�i tīko pēc sārta?!� Tanelu jaunums bija satriecis.

�Tā vien liekas, tu daudzsolo�ais cistercie�u zaļknābi, ka ticība cilvēces reliģiskās pārliecības nopietnībai tev vēl ir sve�a,� tēvs Bonkērs nedaudz pārmeto�i nolāgoja. �Par laimi, ir daudz labāk, nekā tev �ķiet. Tādu sievie�u, kas sapņos dzīvo kopā ar pa�u Belcebulu vai viņa ā�kāju galminiekiem, diem�ēl ir bez skaita. Daudzas atzinu�ās, ka baudkāres ceļos tās aizvilinājis Lucifera lielhercogistes vēstniecības darbinieku ģenitāliju neiedomājami kārdino�ais veidols un dimensijas. Tās ir aprakstītas kā penis tri-dens � trejzaru dzimumlocekļi... Ta�u grēku ceļos noklīdu�o sievie�u dvēselēs mīto�ais ticības asns jo bie�i liek tām izsūdzēt savus maldus grēksūdzē; tie�i �īs sievietes rada dzīvo rindu un glu�i vai traucas uz sārtiem... Lai uzdāvinātu Debesu valstībai vismaz savu dievi�ķo dvēseli.�

�Cik daudz jauna es uzzinu, sarunādamies ar jūsu augstību,� Tanels pateicīgi izdvesa.

�Tomēr nu gan griezīsimies atpakaļ pie tā, kas noticis ar mani pa�u ... Kur tad mēs palikām?�

�Tēvs dzīrās nogādāt uz sārta salmu lelli.�

�Akurāt. Sārtu dedzinot, es, starp citu, brīvprātīgi nēsāju ļoti garu, konisku āksta cepuri � sambenito. Tā, kā runā, esot man jauki piestāvējusi. Ak, �īs tīkamās jaunības atmiņas!� izsaucās tēvs Bonkērs un, Tanelu samulsinādams, kā bumbiņa palēcās gaisā.

�Kāds tad, labais tēvs, bija tavs grēks, par ko tu lēmi tik bargu tiesu?� taujāja tēva atzī�anās visnotaļ satriektais Tanels.

�Mans grēks bija tāds, ka es neprātīgi aizrāvos ar zvaig�ņu zinībām. �ī mīlestība, kas ta�u mērenākā izpausmē nepelnītu lielu nosodījumu, manā gadījumā sāka aizēnot neizmērojami svarīgāko ētikas, sholastikas un dogmatikas pētniecību. Ar saviem pētījumiem es nonācu tik tālu, ka vairs negribēju uzskatīt mūsu zemeslodi par visa centru.�

�Vai tas maz iespējams?� brīnījās Tanels.

�Bet, protams. Un to var arī glu�i saprotami izskaidrot. Ta�u kāds gan labums no tādām patiesībām? Ko tās dod Svētajai Baznīcai? Itin neko. Vēl vairāk: tās var mest ēnu uz cilvēka kā Dieva īpa�ā un vismīlētākā bērna pa�cieņu un radīt �aubas.� Viņ� kļuva nopietns un ļoti bargi bilda:

�Katru patiesību, kas mums nāk par ļaunu, bez �ēlastības jānosoda! Un, jo acīmredzamāka tā ir, jo ne�ēlīgāki�

Tanels uzmeta jautājo�u skatienu bezgallielajām zvaig�ņu kartēm un globusam. �is skatiens, protams, tika pamanīts:

�Zvaig�ņu zinātne pati par sevi nav nosodāma. Es vēl aizvien izmantoju savas kādreiz gūtās zinā�anas. Nu tās mums nes lielu labumu. Zini, mans dēls, ka tavs draugs un padomdevējs tēvs Bonkērs,� viņa mugura iztaisnojās un krūtis izriesās, pat me�ģīņu apkaklīte uzvilnījās, �patlaban ir... mūsu Svētajam Krēslam piederīgā Apustuliskā stig-mācijas dienesta superintendents!�

Kad Tanels neizpratnē klusēja, labais tēvs pavēstīja, ka rīt viņam �ī lieta tap�ot glu�i skaidra.

�Rīt no rīta mēs �eit satiksimies tūlīt pēc lūg�anas. Ta�u tev jāstājas man priek�ā bez neviena drēbes gabala. Tie�i tādam, kā Visuspēcīgais tevi radījis!�

Baznīcas durvis atvērās.

�Vai tad manas palīdzības nevajadzēs?� ielūrējis telpā, prasīja bende. Viņa lūpas savilkās tādā kā smaidā, turklāt mutes dobums viscēlākā metāla pārbagātībā mirdzēja vienkār�i satrieco�i.

IV (turpinājums)

�Ļoti interesanti. Un nebūt ne slikti,� bubināja tēvs Bonkērs. Cauri lielam, izliektam stiklam � to sauc par lupu � viņ� ar milzu rūpību pētīja Tā Kunga kalpa Tanela miesu, precīzāk, pēcpusi; Tanels, kā tika prasīts, stāvēja viņa priek�ā pavisam kails.

Drēgnajā baznīcā tomēr nenācās drebēt � ne aiz aukstuma, ne aiz bailēm: proti, superintendents bija bendem devis pavēli iekurināt līdzpaņemto pārnēsājamo krāsniņu ar mākslinieciskiem bareljefiem, kas attēloja visneiedomājamākās mocību ainas. �o pavēli zeltzobis izpildīja ar lielu labpatiku. Ta�u, uzzinot, ka viņa bagātīgo īlenu� stangu�iesmu komplektu, kas liecināja par to izgudrotāju asprātīgo fantāziju, iesākumā nevajadzē�ot, aizrautīgā darbavīra oma manāmi saplaka.

Arī inkvizīcijas rakstvedis neizrādīja īpa�u sajūsmību. Kaulainais �ķeista ar augsto pieri un noslieci uz plikpau-rību paredzēja vismaz iesākumā ilgu un garlaicīgu darbu, kurā viņam diezin vai izdosies parādīt savas lieliskās gara dāvanas. Darbs uz astronomiju un matemātiku ķertā Bon-kēra pakļautībā, kur�, neraugoties uz augstajiem tituliem, kā inkvizitors bija un palika neglābjams pintiķis, mūzas izraudzītajam likās glu�i kā izraidījums. Velns parāvis! � vai viņ� nebija pelnījis labāku likteni? Vai viņa precīzie, spārnotie autodafē apraksti, kas radu�i vispārīgu atzinību, nepiederēja dievbijīgās garīgās rakstniecības virsotnei?!

�is neaptēstais ķeceris, kas te patlaban kails stāv un neko daudz nebaidās, ir draņķīgs materiāls: pat ja viņ� reiz nonāks uz sārta � katrā ziņā līdz tam aiztecēs ļoti, ļoti daudz laika, jo tēva Bonkēra lēnīgums un pamatīgums bijis par ierosmi vairākām anekdotēm �, tad �āds vīrs kā likts mirs neinteresanti, savā ziņā pat cienīgi: visticamāk viņ� skatīsies uz debesīm un skaitīs lūgsnu. Svinīgā un svētā notikuma apraksts iznāks neizteiksmīgs, pelēcīgs, no�ēlojams, neko nepadarīsi...

Toties cik populāra kļuva viņa, Rafaēla, deskripcija par ķecera Benito de Memerbeka nonāvē�anu. �is vīrs bija trekns kā vepris. Cik niansēti un visnotaļ iespaidīgi viņ� bauroja! Cik pitoreski iek�pusē turpināja degt vēl i tad, kad likās, ka viss jau beidzies. Viņa vēders pārplīsa ar negaidītu un efektīgu sprādzienu, turklāt Sātana rokaspui�a iek�as, par lielu sajūsmu dziļi ticīgajiem vērotājiem, ielidoja pūlī...

�Jā, tikai vienu reizi Ursa Major iezīmētais nenokļuva uz sārta vai, kā tautā to mīļi sauc, uz �cepe�pannas�,� tēvs Bonkērs atkal uzņēma pārtrūku�o tematu. �Pēc tam kad biju izmērījis burvju zīmes laukumu, izdalīju to ar Vēr�u Dzinēju, sareizināju ar Kasiopejas perimetru un iznākumā ieguvu svētu, dievi�ķīgu skaitli, kas ļaunā zvaigznāja slikto ietekmi iznīcināja. Tas arī vīru izglāba no sārta.�

�Precīzs un laiku paģēro�s darbs,� Tanels uzdrīkstējās spriest.

�Mūsu darbā nav nekā viegla!� tēva balsī skanēja lepnums. �Ar �iem aprēķiniem � sfērisko trigonometriju, jo Vēr�u Dzinējam labpatikās tupēt uz vīra varen apaļajiem dibena mīkstumiem, � es nodarbojos trīsarpus gadus: teorija, kas aprēķinātu uz liektām virsmām eso�u figūru precīzus izmērus, vēl ir bērna autiņos. Beigās gan zināmas skumjas radīja tas, ka mans pētījumu objekts vecuma nespēkā izlaida garu. Tomēr viņa pī�ļi iegūla svētītā zemē!... Es redzu gan, mans krietnais cistercie�u zaļknābi, ka jums ir auksti. Varētu pat teikt, ka jūsu stilbi pamazām nosarmo,� viņ� nosmīnēja. �Ta�u svētie mērījumi ir veicami svētā telpā. Gan jau jūs pēcāk pratīsit sev izvārīt kādu zāļu tēju; arī par to mums ir rakstīju�i ... Un nepavisam ne slavino�i...�

�Vai tad līdzcilvēku ārstē�anā var būt kas slikts?� brīnījās Tanels.

�Es neesmu eskulaps un neko daudz par �īm lietām nezinu. Tomēr svētie tēvi ir ap�aubīju�i ārstē�anas vajadzī-gumu. Kaites ta�u ir kā Dieva sods par mūsu grēkiem � to dakterē�anā varētu saskatīt tādu kā pretdarbību Viņa gribai...� sprieda tēvs Bonkērs. �Protams, ļau�u kaislīgie centieni palīdzēt citiem da�ureiz ir gau�ām pla�a vēriena. Pat satrieco�i. Pēdējās lielās epidēmijas laikā, piemēram, klarisie�u mūķenes, neizmērojamas uzupurē�anās un bezbailības pārpilnas, rūpējās par mēra slimniekiem un spitālīgajiem. Viņas � nokļuvu�as visaugstākajā reliģiskajā ekstāzē � pat skūpstīja mēra slimnieku �ūlas un nēsāja uz kailas miesas viņu slimības glumekļiem klātās skrandas. Un bie�i vien mūķeņu cildās dvēseles pēc saslim�anas un nāves apskau�amā ātrumā pa taisno iespruka paradīzē... Bet mums vēl ilgi jāgaida uz tādu laimi. Tev, mans dēls, protams, vēl ilgāk nekā man,� līdzjūtīgi nolāgoja superintendents.

Tēva Bonkēra izteiksmīgie apraksti Tanelu satrauca. Viņ� juta, ka ir jāstridas pretī �im vīram, kur�, me�ģīņu apkaklīti piekārtodams, mierīgi klāsta briesmīgas un tajā pa�ā laikā ne glu�i neloģiskas izteikas.

�Vai pretīgā �ūlu laizī�ana nav Debesu Tēva tirdī�ana? Atrās samaksas diedelē�ana? Vai gan mums nav lēnprātīgi jāgaida, līdz mūsu pēdējā stundiņa pienāk noliktā laikā?�

�Nekur nav teikts, ka �āda doma ir nepareiza,� tēvs Bonkērs atzinīgi pasmaidīja. �Strīdē�anās tie�i tāpēc sagādā baudu, ka asina prātu un ne pie kā nenoved. Uzmundrino�a un dro�a!... Ta�u nu man �ķiet, ka �odien tā kā būtu gana. Lai tavs zaķis lec atpakaļ biksēs!� viņ� līksmi nobeidza.

�Vai es drīkstu cerēt, ka jūs... neko sevi�ķi traku neatradāt?� jautāja Tanels. Uzglūno�ās nāves briesmas viņ� bija it kā aizmirsis.

�Jūs esat brīvi!� tēvs Bonkērs visupirms paziņoja saviem palīgiem. �Taisieties, ka tiekat!� Pēc to aizie�anas viņ� vērsās pie Tanela. �Mjā... Viens sarkans plankumiņ� uz tavas kreisās kājas būdiņa manī da�ādas domas. Tie�i �ajā vietā cauri mūsu Pestītāja kājai tika sista patlaban Klervo klosterī glabātā vissvētākā nagla. Raugi, lūk, �is plankums!�

�Bet tā ta�u ir rēta!� brīnījās Tanels. �Zēnībā man tie�i tur iedzēla odze, kurai es netī�ām uzkāpu virsū.�

��ūska ir daudznozīmīgs radījums no laba un ļauna atzī�anas koka. Tādu zīmi es kā stigmācijas dienesta superintendents nevaru atstāt neievērotu... Uz zemes nenotiek nekas, kam nebūtu savs slēptais mērķis. �os mērķus pētīt ir ļoti interesanti jo īpa�i tādēļ, ka tie gandrīz nekad nenoskaidrojas.�

�Bet ko tad, ja piepe�i...� Un patiesi � nu viņ� pirmo reizi �ajā dienā sajuta bailes.

Ta�u tēva Bonkēra acis izstaroja maigumu un glāsai-numu.

�Raugi, mans dēls! Nav vairs tālu tā diena, kad dārgais Jēzus Kristus mira pie krusta un uzbrauca debesīs. �īs dienas priek�vakarā sarīkosim tev kādu pārbaudi, ko laiku pa laikam veic tie�i tad. Tā dos mums dro�u atbildi ... Nē, nebīsties, tā nebūs uguns vai ūdens pārbaude, ūdens pārbaude pati par sevi ir dro�a lieta, tomēr tās izmanto�anā ir savs �bet�: lielākā daļa taisno vīru bez garām runām noslīkst � laizdami lepnus burbuļus �, burvis toties neslīkst, tādēļ to nākas sūtīt uz sārtu. Ta�u uz sārta nonāk arī tā taisno daļa, kas apguvu�i peldētmāku. Tā kā, neskatoties uz zināmu nevainīgu upuru skaitu, �ādā vīzē tiek atsijāti visi burvji, Svētais Krēsls līdz �im atzinis ūdens pārbaudi par labu, ta�u dzirdami arī iebildumi, īpa�i no tā sauktajiem brīvdomātājiem, kuri sliecas mūsu laicīgo dzīvi zināmā mērā pārvērtēt... Nu ja, miers ar to!

Bet tev es pats savām rokām veik�u īpa�u svēto iezie-�anu, kas mums parādīs būtiskas lietas. Ta�u nebaidies � mana sirds saka, ka pēc tam visas tavas raizes būs garām! ...�

Tā kā tēva Bonkēra palīgi bija nozudu�i, dievbijīgais vīrs pats centās ielikt milzumlielo globusu īpa�ā kastē. Tanels nepaguva viņam palīdzēt, un tā nu gadījās, ka viss mūsu Universs ar savām septiņām kristāliskajām sfērām un planētu lērumu � nasta, kas nebūtu pa spēkam pat Atlantam, � uzgāzās uz stigmācijas dienesta superinten-denta kāju pirkstiem. Tam sekojo�ais viscildākā vīra rēciens un lamuvārdi, kas drīzāk būtu iederēju�ies mūļu dzinēja mutē, vedināja domāt, ka Visspēcīgais savu kalpu nez kādēļ sodījis ar var�acīm. To ārstē�anai nāktos izmantot sīpola �ķēlītes, nodomāja Tanels, bet pirms brī�a ta�u �eit tika ap�aubīta jebkādas ārstē�anas jēga.

�Belcebuls neatstājas nekad. Ij no svētnama nebīstas un teju būtu iemānījis man mutē savus ne�ķīstos vārdus. Labi, ka tā nenotika. Vai varbūt tu kaut ko dzirdēji, mans dēls?�

Atkal smieklu dzirksts uzmirdzēja tēva Bonkēra acīs.

�Protams, ka ne, labais tēvs.�

�Man rādās, Tanel, ka esam iemācīju�ies viens otru it jauki saprast. Sūti nu manus pazudu�os palīgus atkal �urp! Ar tevi tiksimies drīz � tie�i īstajā laikā...�

Neilgi pirms Lieldienām Padisē atkal piestāja kariete ar inkvizīcijas ģerboni, ta�u tēvs Bonkērs, kuru Tanels pat ar nepacietību gaidīja, �ai reizē neieradās. Likās, ka atbraucējiem darī�ana tikai ar tēvu Mateju, kuru tie lūdza par ceļa rādītāju. Viņus interesējot kaut kur klosterim tuvīnajā me�ā uzstādītais, no akmens izcirstais tēls. Tanels sirdī cerēja, ka arī viņu sauks līdzi, ta�u, kad tā nenotika, pats piedāvāties neuzdrīkstējās.

Tēlu pētīja visai pamatīgi, jo svētie tēvi me�ā jā palika aptuveni divas stundas. Tad nāca atpakaļ, sēdās karietē, un tā aizripoja.

�Ko par manu darbu teica?� Tanels centās no Mateja izdibināt. Ta�u Matejs nespēja pateikt neko būtisku � jo vairāk tādēļ, ka Vatikāna sūtņi � gan jau ar nodomu � bija sarunāju�ies itālie�u valodā, ko tēvs Matejs saprata tikai daļēji.

Esot vairākkārt citēju�i Bībeli, to gan latīniski, un Matejs domāja, ka lielākoties no apustuļa Lūkas evaņģēlija.

�Vai viņi, nu... bija nīgrām sejām? Ļoti dusmojās?� �It kā ne,� Matejs domīgi novilka, un viņa roka priestera ģērba kabatā atrada lakricas struņķīti.

�Varbūt kādam mans tēls arī nedaudz patika?� Tanels uzdrīkstējās pra�ņāt tālāk � jā, ikviens radītājs ta�u grib zināt, ko par viņa roku darbu domā.

�Arī it kā ne...� Tanelam par vieglu vil�anos teica melno puļķīti zelējo�ais Matejs. �Viņi pētīja tevis darināto tēlu apmēram tā, kā cilvēks pēta kukaini, kuru iepriek� nav redzējis. Vairāk ar interesi nekā ar skaidrām izjūtām. Nedaudz neuzticīgi. Es �os svarīgos vīrus tā arī nesapratu... It kā laipni, ta�u gau�ām noslēgtas dabas kungi. Bet savstarpēji tomēr strīdējās gan,� viņ� nobeidza.

Tie�i lielo svētku priek�vakarā ieradās pats tēvs Bonkērs. Laikam būtu dabiski, ja Tanels viņa parādī�anos gaidītu ar izbailēm un sirds trīsām, dīvainā kārtā tā vis nebija: ar laipnās iedabas zvaig�ņu pētnieku viņi bija sapratu�ies it labi, īpa�i vēl ardievojoties � Tanels nudien nezināja, no kā bīties.

Bet pa tam lāgam viņ� vakaros un arī nakts laikā bija pētījis izplatījumu: cik daudz zvaig�ņu un kādi lepni vārdi! Protams, arī igauņtauta bija devusi zvaigznēm savus vārdus, tomēr mūsu kūlēji un sietiņi tik lepni vis neskanēja kā īsteno zvaig�ņu pētnieku ursas un kasiopejas. Ta�u da�ā ziņā mūsu pa�u tēvu zvaigznēm liktie vārdi bija pierastāki un laikam arī mīļāki.

Tanels bija ievērojis, ka, vērsdams skatienu debesīs, atveldzē dvēseli. Kā lūgsnā � vienlaikus sajūties niecīgs un liels; Visspēcīgais Jehova ta�u bija sūtījis savu vien-piedzimu�o dēlu uz �ejieni mirt tie�i mūsu dēļ. Bet vai tas jau nebija pār mēru? Vai mēs esam tā vērti? Viņ�, Tanels, ta�u arī ir viens no cilvēkiem, bet jūt pavisam dro�i, ka tādu bezgalīgu upuri viņ� gan nav pelnījis. Un Tanelam bija pat tāda kā vainas apziņa par to, ka ir cilvēks.

īstenībā �ī izjūta bija vēl sare�ģītāka.

Tanels domīgi pastaigājās agrīnā pavasara klosterdārzā; viņa galva bija tik pārpilna domām, kas trītin trinās viena gar otru, ka savus draugus augus viņ� neievēroja.

�Tu esi kā mēnessērdzīgais,� bilda Timotejs, kur�, kapli rokā paņēmis, staigāja starp dobēm. �Es nesaprotu, tu priecājies vai esi skumj�. Vai Svētā Amata vīri tev dara raizes, ko?�

�Nepavisam,� atbildēja Tanels. Un viņa skatiens liecināja, ka viņ� nemelo.

�Man �ķiet, ka tev vajadzētu būt priecīgākam, jo tuvojas diena, kurā Jēzus Kristus sensenis izpirka mūsu grēkus.� Ta�u, to pateicis, Timotejs pats arī iegrima domās. �Tomēr, ja iztēlojas mūsu Pestītāja cie�anas pie krusta, tad, protams, just prieku liekas nepiedienīgi...�

�Tie�i tā,� Tanels bija ar viņu vienisprātis. Ta�u īstenībā viņu mocīja vēl trakākas domas � tik sare�ģītas un trakas, ka Timotejam i ieminēties par tām negribēja. Un nebūtu jau arī īsti pratis. Varbūt viņam dos padomu gudrais Bonkērs, kur�, kā rādās, māk lasīt pat cilvēku domas.

Domājot par Jēzus Kristus cie�anām, Tanels, protams, juta sāpes un mīlestību, ta�u arī tādu kā kaunu, jo prāts nedeva miera: vai nāve pie krusta nebija mūsu dārgā Pestītāja zvaig�ņu stunda? Varēja jau cerēt, ka cilvēku dzimumu izdosies pilnīgot vienā reizē; ja būtu izdevies, tad ta�u viņa atnāk�anai patlaban nebūtu lielas jēgas!

Dro�i vien tikai tādēļ viņ� ļāvās Jūdas nodevībai; bail iedomāties: varbūt pats to priek�laikus izprātoja � un tie�i tālab, lai iz�ķiltu dzirksteli, kas mūsu sirdīs klusītēm kvēlo līdz �obaltdienai.

Protams, Kristus zināja, ka nāve pie krusta nav īstās beigas, tās ir beigas tikai vienam vienīgam, kaut arī bezgala grūtam, darbam, ko viņ� bija uzņēmies. Kam vēl, ja ne viņam, lai būtu aug�āmcel�anās ticība? Un gan jau �ī zinā�ana deva spēku izvēlēties cie�anas.

Tomēr jāatzīst � Tanelam nepatika domāt �ādas domas. Viņam itin kā vajadzēja domāt. Viņ� ta�u zināja, ka tas, kas nāk tie�i caur sirdi, ir di�enāks un īstāks.

Ar Dievu bija vēl sare�ģītāk. Upurēt savu dēlu � vai tas nenozīmē, ka mērķis itin kā attaisno līdzekļus? Vai tomēr attaisno? Muļķīgi būtu spriedelēt, cik smags �is solis īsti bija. (Sevi�ķi vēl paredzot aug�āmcel�anos.) Dievam nekas nav nedz �smags�, nedz �viegls�. �ādiem vārdiem Dieva gadījumā nav nozīmes, jo citādi ta�u viņ� nemaz nebūtu Dievs � lielais, mūsu saprātam neaptveramais, visur-uzreiz-eso�ais, kas vienlaikus nozīmē arī tādu kā neiespējamību atrasties kādā norobe�otā un noteiktā vietā (piemēram, paradīzē) pa īstam. Lai nu paliek �ī kaut-kur-bū�ana. KRISTIE�A SIRDI VIŅ� DZĪVO MŪ�DIEN. To Tanels zināja un juta pavisam dro�i. (Ta�u viņam bija arī jādomā, ka mūsu sirds nav alla� tā visjaukākā vieta. Drīzāk gan viens derdzīgs kaujas lauks.)

Pat ar �ādu prāto�anu viss vēl netapa skaidrs. Nekādiem mēriem neizmērāms, mūsu saprātam nepieejams (ju�anām savukārt gan) � labi! Bet sava dēla upurē�ana tomēr ir rīcība. Rīcība un tās jēga var būt saprotama arī mūsu prātam. Vai tādējādi Dievs � kā lai to pasaka? � neiegūst tādu kā cilvēku mēru? Cilvēks jau arī savus darbus veic kaut kā dēļ... Rīcība un tās izpra�ana ir cilvēku daļa.

Vai Dievs, kaut ko � lai tas būtu cik liels būdams � mūsu labā darīdams, tādējādi nezaudē kādu daļu no savas visaugstākās patības � no tā, ko tik labi izsaka latīņu vārds �absolūtus�! Mēdz ta�u daudzināt, ka Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Vai Dievs, kaut ko mūsu labā darīdams, sevi nepazemina? (Sirds gan tūdaļ sacīja, ka �ī doma nevar būt pareiza. Un arī saprāts drīz apstiprināja: to, kas ir lielāks, nekā mēs vispār spējam iztēloties, ta�u nevar pazemināt vai samazināt. Tas vienmēr paliks bezgalīgs, jo kā gan citādi varētu būt lielāks, nekā mēs vispār mākam iedomāties.)

Un tomēr: vai okeānam piedien rūpēties par avotu? Avota pa�a rūpē lai ir nokļū�ana upē un no turienes tālāk � jūrā!

Nu Tanels, pa�am negribot, savās lielajās un smagajās pārdomās bija nonācis līdz punktam, kur sākas īsteno gara cīņu lauks � tas pats, kas bija skāris tēva Mateja likteni un kura dēļ inkvizīcijas tiesas priek�ā nācās staties ienīstajam Meistaram Ekhartam.

Lai tad oceanus būtu oceanus, ta�u, kad ij pats mazākais avotēns līdz tam kaut kādā veidā nonāk, tad zināmā mērā viņi ir viena liela kopība. Lai cilvēks būtu piliens � arī pile ir ūdens, un kas gan cits veido ij pa�u lielāko jūru?

Kad viņ� reiz bija �o domu izpaudis tēvam Matejam, tas sadusmojās un teica, ka, tādējādi domādams, cilvēks jau par daudz tiecas sevi pielīdzināt Dievam. Negrib vairs sevi atzīt par radītu � �creatum�, bet dzenas pēc �in-creatum�, kas nozīmējot tādu kā mū�īgu esību. Ta�u pat gudrākie sholastiķi un beigu beigās arī pats Meistars (vismaz savos pēdējos darbos) atzīst, ka Dievs mūs �pēc sava ģīmja un līdzības� tomēr ir radījis.

�No zemes tu esi ņemts, un par zemi tev jāpaliek! Tātad ņemts. Un Dievs ņēma!� tēvs Matejs uzbrēca. (Jā, tie�i uzbrēca!) Un tad, laikam sakaunējies, ka pacēlis balsi, piebilda: �Redzi, Tanel, te ir tavs grozs, ej un ņ e m mums pusdienām kājus un burkānus! Lai spriestu par tādām lietām, ir citi, par tevi gudrāki vīri � lai gan, jā, nav tur nekā ko spriest! Nu, ej, prātvēder!�

�Protams, es ie�u,� Tanels bija aizstāvējies, ta�u mēģinājis arī atvainoties: kā viņ� var kaut ko vai kādu mīlēt, ja to līdz galam nesaprot. Jā, kā izrādās, pat nedrīkst saprast!

�Tie�i to var mīlēt, ko līdz galam nesaprot!� vēl aizvien dusmīgais Matejs sludināja.

�Turklāt ar savu gribē�anu vien tu neko nevari mīlēt. Lūdz Dievu, lai viņ� tev dod �ādu spēju!� tika noskaldīts piedevām.

�Bet kādēļ viņam vajadzēja mani radīt, ja man nav atstāta nekāda daļa. Un vēl runā par brīvu izvēli un cilvēka brīvu gribu.�

Pēc Mateja sejas bija noredzams, ka �ai reizē sarunai pielikts punkts.

Pusdienu laikā Tanels ar vaininieka skatienu, bet tāda vaininieka, kas īsti neapzinās savas vainas, bija blenzis �ķīvī, tomēr viņ� pamanīja, ka abata īgnums pa �o laiku izgaisis. Tēvs Matejs viņu uzlūkoja itin laipni. Lieku spriedelē�anu viņ� ņem ļaunā � to Tanels zināja jau sen, ta�u diēzi vai par labākiem atzīst tos brāļus, kas nevī�o domāt ne par ko.

Kad maltīte bija galā, Matejs labu laiku vēroja Tanelu, un likās, ka viņa acīs ir smieklu ziba, kas bie�i vis nenotika.

�Tu, puis, piesargies, ka galva no lielas domā�anas neizstiepjas garāka nekā zirgam!� viņ� bilda.

�Tad domā�ana pataisītu galvas garākas?� Tanels īsti nesaprata tēva Mateja joku.

�Vai tu nemaz nezini, ka pēc skeletiem alla� var pateikt, kur kapsētās robe�a starp mūkiem un vienkār�iem zemniekiem? ... Mūku galvaskausi no domā�anas par svētām lietām ieguvu�i pavisam citu, garenāku veidolu. Tā ir balta patiesība, Tanel!�

Vakarpusē klostera virtuvē Tanels nevarēja paiet garām nule ar sārmu uzspo�inātajai oblātu paplātei, sevi tur sīki jo sīki neaplūkojis: viņaprāt, galvai vēl nekas nebija lēcies. Vismaz pagaidām ne.

Ar to, ka saviem spēkiem nekāda mīlestība vis neradīsies un lūgties nākas tālabad, lai �ī spēja tiktu atmodināta, Tanels, protams, bija vienisprātis, un tomēr, klaiņodams aprīli vēsto�ajā klosterdārzā, viņ� savā sirdī uzdrīkstējās cerēt, ka par visiem kreatumiem varēs apspriesties ar gudro superintendentu.

Ta�u iznāca citādi. Tanelu gaidīja pārsteigumi, kas �os plānus grūstin izgrūda no prāta.

Kad tēvs Bonkērs pēc vigīlijas � pusnakts dievkalpojuma �, kurā viņam bija labpaticis piedalīties, palika ar Tanelu zem �etrām acīm, viņ�, viltīgi smaidot, paziņoja: Kanoniskās mākslas un Svēto rekvizītu speciālā komisija ar Tanela tēlnieka prasmi būtībā esot mierā. S ī m e a n s un Jēzusbērns drīkstot klostera apkārtni izdaiļot arī turpmāk...

�Sīme ans?� brīnījās Tanels. �Kāpēc un kā Sīmeans?� �Vai tad tas nav Sīmeans?� nu savukārt brīnījās tēvs Bonkērs. �Tu ta�u nedomāsi tāpat, kā viens priesteris, vārdā Honeke, esot ieskatījis? Tas apgalvojot, ka attēlotais ir Jāzeps. Vai pat kāds vietējais Tors, Donars, Tāra vai Uku. Par tādiem Uku un Tārām, protams, Svētā Amata pārstāvji nebija pat dzirdēju�i, jo par to esību nekas nav teikts nedz apokrifos, nedz demonoloģijas katalogos; tas, ka vīrs, kur� turklāt ir ordeņa hronists, sāk atminēties sen iznīdētus un tautas aizmirstus elkdievus, jo gau�i sadusmoja svētos zinību vīrus: ir ta�u zināms, ka atliek vien par jaunu izvilkt no cilvēku atmiņas visdziļākajiem nostūriem kādu aizlaiku dievekli un tam drīz vien rodas jauni pielūdzēji. Tas ir ļoti bīstami! Sis Honeke, vai kāds nu bija viņa vārds, tiks ataicināts un saņems stingru rājienu ... Toties tu, mans draugs, esi darinājis it jauku Sīmeanu. Da�uprāt, pat daiļu. Bet lai tas tevī nebudina nekādu lepnumu, jo ir zināms, ka cilvēks bez Dieva palīga ne ar ko netiek galā.�

�Honeke?...� Tanels sasprindzināja atmiņu. Nu ja, protams, tas vīrs, kur� dievgalda laikā sev sagānīja visu krūte�u un pēc tam iesauca Tanelu karietē, lai no viņa izvilinātu jaunus brīnumdarbus, bija Honeke. Hronists Honeke. Ordeņmestru priesteris Honeke.

�Vai tad Honekem būtu kaut kas pret... ?� Tanels tomēr pievaldīja mēli.

�Es, dārgais dēls, neko par to nezinu. Negribu un arī nedrīkstu zināt. To vārdiem, kas inkvizīcijai vāc un sūta vajadzīgās ziņas, ir jāpaliek mū�īgā noslēpumā.� Viņ� sakārtoja savu samta micīti un nolāgoja; �Interesanti gan, palūk, �ī ordeņa hronista vārds man jau ir itin kā izslaucīts no galvas... Rau, cik jauki. Bet kur mēs palikām? Ak jā � pie noslēpumiem. Nedz boni viri vārdus, nedz sejas neviens nedrīkst zināt. Kad notiek lielais, priecīgais un vienprātīgais kopējais gājiens uz autodafē vietu, tad viņi drīkst nēsāt maskas un sejsegus, lai neviens viņus nepazītu. Pats lielinkvizitors ta�u ir teicis:

�Mūsu cildenais darbs nevar būt patiesi ietekmīgs, ja mēs neslēpjam savus krietnos palīgus, �īs godīgās dvēseles � nosūdzētājus ...��

Redzot Tanela mulso, mazuliet pat iecirtīgo izteiksmi, superintendents, kura vaigs, neskatoties uz akmens sienu drēgnumu, bija ābolsārts, mudīgi turpināja savu sakāmo:

�Jā, Tanel, tu esi darinājis skaistu Sīmeanu. To Sī-meanu, par kuru rakstījis apustulis Lūka.�

Augumā īsais tēvs uz brīdi cie�i aizmiedza acis, paslē-jās pirkstgalos un negaidīti smalkā balstiņā nobēra:

�Un redzi, viens cilvēks bija Jeruzalemē, vārdā Sīmeans; �is cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecinā�anu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzē�ot, iekāms nebū�ot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Dieva namā, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie viņa bauslības para�u. Tad to uz savām rokām ņēmis, viņ� Dievu teica un sacīja:

�Kungs, lai nu tavs kalps aiziet mierā, kā tu esi sacījis;

Jo manas acis ir redzēju�as tavu pestī�anu,

Ko tu esi sataisījis visiem ļaudīm.

Gaismu, apgaismot pagānus un par slavu saviem Israēla ļaudīm.��

�Ak, debes! ...� Tanels godbijīgi nodomāja, ��is augstais tēvs ir iemācījies no galvas visu Bībeli, no vāka līdz vākam.�

�Vai tev ir kaut kas iebilstams, ka Jēzus atpū�as tie�i �ī Jeruzalemes vīra rokās?�

�Protams, ne,� Tanels bija �igls atbildētājs. �Tikai... kādēļ �is akmens vīrs nevarētu būt Jāzeps?� Un katram gadījumam piemetināja:

�Kā to kļūdaini ieskata ordeņpriesteris Но..., kura vārdu dīvainā kārtā arī es piepe�i esmu aizmirsis ...�

Nu viņ� dabūja dzirdēt, ka gandrīz ikviens, par ko Bībelē drusku garāk stāstīts, mākslas darbos jāattēlo pēc stingriem kanoniem un ar noteiktiem rekvizītiem. Lai viņam rokā būtu papirusa rullis vai zoss spalva, vai kāds cits krāms. Visam jāatbilst likumiem! Bet par to, kas atbilst Jāzepam, neesot strikti noteiktu priek�rakstu, un eso�ie ir pagalam preti�ķīgi. Ta�u Jāzeps nekur, vismaz pa�os svarīgākajos garīgajos un reģistrētajos darbos, neesot attēlots ar Jēzu klēpī. Blakām silei viņ� varot stāvēt � to nu gan. Bet Svētā Bērniņa turē�ana esot Jaunavas Marijas cildenais darbs. Tiesa, Kanoniskās mākslas un svēta jo speciālās rekvizītu komisijas superintendentam radusies doma, ka varētu pieņemt attiecīgu ediktu, uz kura pamata arī Jāzeps drīkstētu turēt bērnu rokās. Pats par sevi saprotams, citi tobrīd nolēma, ka tādā gadījumā Tanela izkalto tēlu visupirms nāktos iznīcināt, jo tur stāvēt tas drīkstētu tikai pēc atbilsto�ā kanoniskā labojuma veik�anas ... Te nu tēlu augsti vērtēju�ais esot atteicies no sava priek�likuma. Bet vispār radu�ās �aubas, vai �is vīrs savā amatā īsti iederas ...

�Kāpēc gan?� tincināja Tanels, kuram vienubrīd jau radās tāds kā lepnums, ka viņa darbs kāda acīs tomēr guvis �ēlastību, un nu atkal nācās vilties.

�Viņ� sliecoties mākslas darbus mīlēt un vispār �ķie-tas esam pārāk liels lietpratējs,� pilnam nopietni skaidroja tēvs Bonkērs. �Jā, tāda vaina �im piemītot.�

�Vaina?!� Tanels nesaprata.

�Protams, vaina! Tas, kur� kaut ko pārlieku labi pazīst vai pat mīl, lielākoties nespēj būt neitrāls. Kā lai �āds vīrs iederētos amatā, kur jāatmet visas pa�a jutoņas,� tēvs Bonkērs it laipni skaidroja. �Cildenais pāvests Gregors tie�i tādē| paveica lielu darbu, ievie�ot kārtību garīgajos dziedājumos, ka viņam nebija itin nekādas muzikālās dzirdes. Ja viņ� nebūtu tik svēts, varētu teikt, ka lācis viņam jau �ūpulī bija uzminis uz auss... Gregors bija neieinteresēts un varēja brīvi kontrolēt, lai nekur neiespruktu �tritonus diabolicus� � tāds trīs toņu intervāls. Ja viņam kāda meldija būtu pārmēru iepatikusies, kas, par laimi, bija caur un cauri neiespējami, viņ� �o grēcīgo intervālu, kazi, būtu sācis aizstāvēt. Kaut vai apgalvojot, ka ir ta�u arī Svētā Trīsvienība.�

Labi piedomādams, Tanels varēja gan �o stāstījumu saprast, tomēr tēvs Bonkērs �ķita esam gau�i sare�ģītas dabas � nekad nevarēja būt dro�s, cik nopietni viņ� runā.

�Kas attiecas uz mani, tad tavs skaistais darbs � jā, arī es pa ceļam uz �ejieni devos to aplūkot � man dik-ten iekrita sirdī,� atzinās tēvs Bonkērs. �Pats Visvarenais ir turējis tavu kaltu... Bet man �is tēls drīkst patikt, jo neesmu tas vīrs, kuram par mākslas lietām spriedumi jāizteic ... Es esmu glu�i �duraks�, kā slāvi teic. Tā ka neraizējies vis par manu neprātīgo uzslavu!�

Tanels atturīgi nodūra skatienu. Vajadzēja to darīt, jo virsū plijās smiekli. Viņam �ķita, ka saprot tēvu Bon-kēru pavisam labi.

�Ak tad visādiem likumiem un rekvizītiem... vai kāds nu tas vārds bija... ir tik liela nozīme,� Tanels pēc tam pauda savu izbrīnu. �Un, ja rokā nav papirusa ruļļa, tad īstais vīrs nemaz ar� nav īstais vīrs...�

�Laicīgie mākslas mālderi un akmeņkaļi arī alla�iņ tādas lietas ievēroju�i... Palūk, piemēram, imperators Jūlijs Cēzars � kā jau visi cilvēki � da�ureiz gājis pie bārddziņa. Turklāt viņam biju�i visai maitāti zobi, un arī to izrau�ana lielākoties ir tā pa�a vīra darbs. Jā, bet vai kādam jelkad ir ienācis prātā kalt akmenī Cēzaru, kur� atplestu muti un baiļpilnu skatienu gaida, kad tiks nodarīts sāpīgais knaibļu darbs? Aleksandram Lielajam atkal bijis tīra zelta naktspods...� Viņ� uzlūkoja Tanelu, kuram, �os skatus iztēlojoties, atkal jau par varēm uzmācās smiekli, un tincināja, vai nu viss esot skaidrs.

Jā � bija jau gan.

�Ta�u nu mums laiks pievērsties savām lietām. Tas jādara tie�i tādēļ, ka tev, Tanel, rādās sīvs naidinieks esam. Mums jānonāk līdz svētajai patiesībai, lai izzustu jelkā-das �aubas,� runāja superintendents. �Varbūt tu iepriek� gribētu pastāstīt, vai tev nav uz sirds kas tāds, kas dara raizes? Vai ir vēl tādas lietas, kas tev nav līdz galam skaidras?�

�Ak, augstais tēvs,� atzinās Tanels. �Ļoti daudz.�

�Nu,� brīnījās tēvs Bonkērs. �Tad stāsti jele. Kazi, mēs, divi vīri, tiksim kaut kādā skaidrībā ... Bet apsēdies ta�u! Ko stāvi kā rājams knariņ�!�

Tā kā viņu naksnīgās pārrunas notika ēdamzālē, Tanels arī apsēdās ierastajā vietā galda kreisajā pusē, bet tēvs Bonkērs sev bija izvēlējies augstāku sēstu galda galā, tur abats Matejs sēdēja tad, ja bija visiem jāpaziņo kas svarīgs. Jāatzīst, ka �ī izvēle nebija pati veiksmīgākā, jo di�vīra kājas nesniedza līdz grīdai, bet palika karājamies gaisā. Tā kā tās ne brīdi nepalika mierā, tad kājas spārde-lējo�ais superintendents neatstāja sevi�ķi prominenta vīra iespaidu.

�Godājamais tēvs, mana sapra�ana par paradīzi at�ķiras no citu cilvēku domām,� atzinās Tanels. �Es neprotu iztēloties vietu � lai debesu valstība atrastos greizos vai taisnos ratos �, kur cilvēka iedaba kļūtu labāka. Lai leksē debesu mannu vai visviens ko, bet alla� skaudīs, ja bezmaksas ēdmaņu cits vīrs spēs apēst vairāk. Arī par labākajām vietām ap ēdamgaldu tūlīt ies vaļā plūk�anās. Tāda nu reiz ir cilvēka daba.�

Tanela sacītais darīja domīgu pat tēvu Bonkēru, viņ� izklaidīgi iebāza roku kabatā un izņēma no turienes kaut ko apaļu. Laikam jau ābols, domāja Tanels, � manas runas par debesu mannu, kazi, radīju�as svētajam tēvam ēstgribu.

Ābols tas vis nebija � mazs zvaig�ņu globuss, ko tēvs ar mīlestību paijāja.

�Varbūt manas domas ir ķecerīgas?� tincināja Tanels.

�Kā to ņem,� superintendents nenoteikti atbildēja. �Man liekas, ka nav liels grēks, ja ikvienam ir mazuliet savdabīgi ieskati. Katram cilvēkam itin kā pa�am sava paradīze vai tamlīdzīgi...�

�Pa�am sava! Tie�i tā!� priecājās Tanels. Priecājās tik ļoti, ka vārdi izlikās glu�i kā gaviles.

�Par ko tev ir tik labs prāts?� brīnījās tēvs Bonkērs.

�Es nespēju, jā, nespēju noticēt, ka nāve un pastarā tiesa varētu cilvēkus tā izmainīt uz labu, ka tie visi mācētu mierīgi dzīvot kopā. Un tāpēc man liekas, ka ... man to ir dīvaini sacīt... ka ikvienam ir viņa pa�a paradīze. Es, piemēram, jau dzīvoju paradīzē!�

Tēva Bonkēra pārsteigums bija tik liels, ka viņ� globu-siņu, nudien kā tādu ābolu, pacēla pie mutes un iekoda. Tie�i tur, kur atradās Greizie Rati, starp citu. Bet tad nepatikā nospļāvās.

�Tu uzskati mūsu grēcīgo pasauli par paradīzi? Tādu domu es patiesi agrāk neesmu dzirdējis... Ka to par elli sauku�i, to nu vēl...�

�Paradīze un elle atrodas tepat kopā!� Tanels mirdzo�ām acīm pasludināja. �Sliktajam tā ir elle, labajam � paradīze. Arī mūsu pasaulē ir gana iespēju dzīvot svētu dzīvi. Tam, kas to no visas sirds vēlas, kā svētie vīri, tas arī izdevies. Vajag tikai ļoti, ļoti censties! Vieta vien, lai tā atrastos jebkur, nepalīdzēs. Vai tad vajadzīgas divas saules? Manuprāt, mūsu zeltainā saule un zilā debess ir gana skaista. Protams, �eit darbs dzen darbu; bet vai taisni vīri tiecas būt liekē�i un grib no rīta līdz vakaram klausīties koklēs vai dūku blurk�ķos? Ne un ne! Un, ja Debesu tēvs ir visās vietās, kā sludina Augustīns, tad viņ� ir arī �eit... Patiesi es saku:

�Jehova ir mans gans, un neviena cita man nevajag!��

Lielajā akmens ēdamtelpā laiciņu valdīja klusums. Aiz loga, pārtapdams vētrā, �ņāca pavasara vēj�; vienubrīd sparīgi uzklupa pat zvanam tornī, kas sāka klusi dunēt.

�Tu, Tanel, esi gau�ām dīvains cilvēks,� domīgi nolāgoja tēvs Bonkērs. �Interesanti būtu zināt, ko tu domā par miesas aug�āmcel�anos.�

�Man ir vienkār�āk ticēt, ka aug�ām ceļas gars.� Tanels tomēr mēģināja izvairīties no tie�as atbildes. �Un arī atdzim�anai es ticu, tēv Bonkēr ...�

�Labāk netici vis!� ieteica superintendents un darīja to jau glu�i mierīgi. Svarīgais di�vīrs atkal bija atguvies.

�Vai tad jūs neticat, tēvs?�

�Nekādā gadījumā!�

Augstais garīdznieks �ūpināja plaukstā globusu un kū-ļāja kājas, kas lielā pārsteiguma dēl laiciņu bija stāvēju�as rimti.

�Kā tad es drīkstu ticēt, ja pārdzim�anas sludinā�ana ir Visuaugstākā aizliegta nu jau gandrīz astoņsimt gadus?� viņ� lādzīgi skaidroja.

�Bet pirms tam drīkstēja?�

�Mierīgi! Tik cik noģeld un sirds vēlas!�

�Bet, ja i vēl tagad drīkstētu ticēt atdzim�anai, ko tad...?�

�Tad es ne�aubīgi ticētu.� Tēvs Bonkērs itin kā ķiķināja. �Mūsu Jehova ir labs saimnieks. Viņ� neļauj nekam pazust pavisam, kā gan viņ� varētu ļaut iz�ķērdēties tik vērtīgai lietai kā gara spēkam.�

Jā, nu tēvs Bonkērs atkal bija vienubrīd neskaidrās situācijas pilnīgs saimnieks.

�Tātad, lai gan tu, Tanel, sakies jau patlaban dzīvojam paradīzē, tomēr domā, ka vēl piedzimsi arī nākotnē...�

�Jā, tēvs!� Un viņ� tik tikko dzirdami piebilda: �Man tas ticis pravietots sapnī.�

Superintendentu, daudz pieredzēju�u vīru, �ī ziņa nebūt neizbrīnīja: �Un ko tad tu gaidi no savas nākamās dzīves?�

�Man ir ļauts ticēt, ka nākamajā dzīvē izdosies iegūt daudz labāku izglītību, tēvs ...�

Nu tēvs Bonkērs rādījās aizkustināts.

�Tam arī es gribētu ticēt. Lai gan ij pa�reizējā dzīvē tu vēl paspēsi daudz gudrības iekrāt. Tu esi jauns vīrs.�

�Jā, tomēr esmu jau krietni novēlojies...�

Aprīļa vētra atkal dundināja zvanu.

�Mēs varētu vēl ilgi runāt. Un dro�i vien atradīsim iespējas arī turpmāk. Ta�u nu man jāsāk iezie�ana, jo nakts jau klāt. Vai tu no tēva Mateja pēdējā laikā esi saņēmis dievgalda sakramentu?� viņ� taujāja.

So jautājumu Tanels bija gaidījis un nedaudz baidījies.

�Viņ� to man ir sniedzis at�ķirus no citiem... Pēc viena notikuma, kas sacēla da�ādus pārpratumus. Arī �ovakar viņ� svētījis vīnu un dievmaizi. Tos ar. viņa �ēlīgo atļauju es drīkstu baudīt vienatnē savā kambarī.�

Tēvs Bonkērs pamāja un traucās lejā no sava troņa. Likās, ka viņ� vēl aizvien ir drusku aizkustināts, tomēr to skaidri negrib izrādīt.

Kamēr Augstākās stigmācijas komisijas vadonis noņēmās ap savu mazo koferīti (�o skaisto, ar zelta krustu izdaiļoto melnas ādas parikti, nē, kur nu � glu�i vai greznumlietu � Tanels iepriek� nebija pamanījis), Tanels saņēma pavēli noģērbt plikas kājas.

Itin kā kaunēdamies, viņ� uzlūkoja savu kāju pirkstus, kurus visaugstajam vīram drīz vajadzēja ieziest; viņam bija labs prāts, ka vismaz tīrības ziņā tos nevarēja nopaļāt... Traki gan, ka cildenajam tēvam Bonkēram jāveic �āds darbs ar vienkār�u lauku cilvēku, domāja Tanels. Ta�u viņam ienāca prātā, ka pat Dieva vietnieks zemes virsū � pāvests � da�ā svarīgākā gadījumā, sekojot Pestītāja piemēram, mazgājot kājas par sevi daudz zemāk stāvo�iem Tā Kunga kalpiem.

Tēva Bonkēra koferītī bija it jauki nodalījumi. Katrai burciņai ierādīta sava noteikta vieta. Ko gan viņ� no tā izņems?

Visupirms uz galda parādījās liela burka ar ziedi. Ta�u tas nebija viss. Drīz blakus stāvēja pudelīte, uz kuras Tanels, acis sasprindzinājis, varēja izlasīt vārdus �LAPIS HAEMATITES�. Vai tas gan nenozīmēja �asins akmens�? Skaidrs, ka �ādam akmenim jābūt jo sevi�ķi svētam. Pēc tam uzradās otra, nedaudz lielāka vairāk�ķautņu pudelīte no kristāla. Kad tēvs tai noņēma lielo aizbāzni, Tanels skaidri sajuta etiķa smar�u.

Etiķis? Jā, tie�i etiķī mērcētu sūkli kāds derdzīgs vīrs � vīrs, kur� nekad neradīs �ēlastības, � pacēla pie mūsu Pestītāja lūpām. Pirms Kristus izlaida garu un sacīja: �Viss piepildīts!� Etiķim nudien var būt sava nozīme.

Tēvs Bonkērs paņēma zelta karotē nedaudz ziedes, atkorķēja �lapis haematites� pudelīti un iebirdināja no tās karotē sarkanu, jā, tie�i asins pļaukas pulveri. So maisījumu ar stikla nūjiņu nedaudz paberzis, viņ� ielēja karotē lāsīti no kristāla pudeles, uz kuras bija iegravēta kāda sare�ģīta, dro�i vien astroloģiska zīme un plūda etiķim līdzīga smar�a.

Nu, kad �ķita, ka viss gatavs, tēvs Bonkērs tuvojās Tanelam un noslīga ceļos. Ar lielu rūpību viņ� pētīja tie�i to vietu, kur reiz bija iedzēlusi odze. Rēta bija skaidri saskatāma pat krēslā, jo kodums savulaik bija grasījies �ūlāt; tas atradās uz apak�stilba, mazliet augstāk par potīti.

�Tagad es uzsmērē�u ziedi uz tavas kādreizējās brūces un pēc tam arī uz otras kājas tie�i tajā pa�ā vietā. Viena no �īm vietām ir pagātnes zīme � �ūskas �kļūmīgais� darbs. �ūskai bija sava loma notikumos pie laba un ļauna atzī�anas koka. Raudzīsim, ko mūsu ziede rādīs par tavu tagadni un nākotni. Rīt no rīta uzzināsim atbildi.�

Pēc tam tēvs Bonkērs uzlika rokas Tanelam uz galvas un latīniski norunāja jauneklim vēl nezināmu lūgsnu.

Tanels juta dīvainu tirpoņu; viņ� būtu varējis apzvērēt, ka no svētītāja rokām strāvo īpa�s spēks.

Pēc lūgsnas iezie�ana notika visumā �igli.

�Ir iespējams, ka �ī vieta sāk visai nelādzīgi sūrkstēt; tomēr nekādā gadījumā tu nedrīksti smēri noslaucīt. Paciet un domā par to, ka bija reiz kāds, kas mūsu vietā cieta īstas sāpes... Tas ir viss. Rīt agri no rīta te ieradīsies kariete ar maniem palīgiem, lai aplūkotu tavas kājas un izteiktu savu viedokli. Labu nakti, mans dēls! Guli mierīgi! Un iztuk�o pirms tam kausu ar mūsu Pestītāja visu-svētākajām asinīm.�

Tanels iztuk�oja Mateja svētīto sudraba kausu, kurā vīns ar baltās maģijas palīdzību bija pārvērties mūsu Pestītāja asinīs; vīna gar�a viņam bija jau zināma, un zināma arī tā jutoņa, kas no �ēlastības dzēriena izplatījās asinīs. Tā ir īpa�a svētlaime � patiesi, pēc svētās eiharistijas tu it kā esi cits cilvēks: tava miesa un gars atdzimst, neizsakāms vieglums un miers tevi piepilda līdz malām; un, ja piepe�i izaugtu spārni, tu arī tad nebrīnītos nenieka.

Tanels noslīga ceļos pie savas gultas un nolēma skaitīt visvienkār�āko un mīļāko lūgsnu, kas sākas ar vārdiem: �Mūsu Tēvs debesīs...�

Ta�u � savādāk par savādu � viņ� netika ar to galā, kā ieradis; jā, tie�i tagad, kad viņa liktenis bija vislielākajās briesmās; �ādos gadījumos pat tiem ļaudīm, kas citādi par Visvareno Jehovu domā gau�ām reti, rokas pa�as tiecas sakļauties, pa�i no sirds uz muti kāpj �īs lūgsnas vārdi.

�Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top tavs vārds...�

Ar �o teikumu Tanels, protams, tika galā, lai gan viņ� labprātāk būtu gribējis teikt: �Svētīts i r Tavs vārds.� Jo kādas gan tiesības vienam Dūksnāju Tanelam lietot imperatīvu � pavēles izteiksmi? ... Visuvarenā vārds i r un mū�īgi mū�os paliks svētīts; vēl nepieļaujamāks �ķita vēlējums �Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!�. Kas mums te ko runāt līdzi, it kā dodot tam savu laipnu piekri�anu?! Viņa prāts notiks tik un tā. Vienīgais, ko lūdzējs drīkstētu piebilst no sevis, būtu doma, ka tas, kas notiek, ir pareizs un vajadzīgs, un labs, un ka slavēs to arī tad, ja viņu kaut vai par ķeceri atzītu un nogalētu. Tie�i �ādu lēmumu ta�u rītausmā varēja sagaidīt Tanels.

Dieni�ķās maizes izlūg�anās arī nav īsti piedienīga, bet tie�i to nācās darīt nākamajās rindās. Vai tad Svētajos rakstos nav teikts � ja prasīsiet no manis valsti, tad viss cits jums tiks dāvāts piedevām? Lai gan arī �is �prasiet� ne vienmēr izrādīsies pavisam godīgs. Vai neradīsies kāds, kur�, viltības pilns, aplinkiem prasīs debesu valstību, lai reizē ar to iegūtu arī ko citu, lietīgāku? ...

Tanels juta, ka patlaban, �ajā naktī, viņ� nespēj kārtīgi lūgties! Nespēj tik svarīgā stundā! Protams, viņ� varētu lūgsnas vārdus, ilgi nedomādams, tāpat vien nomurmināt, bet vai tad tā būtu lūgsna?!... Vien pienākuma izpilde, nekas vairāk!

Viņ� piecēlās un devās pie �auriņā loga. Atvēra to, lai gan kambara logs nemaz tik viegli nepadevās. Tam ta�u bija jāno�ķir mūki no grēcīgās pasaules.

Telpā ieplūsmoja nakts gaiss; tas bija negaidīti silts un nesa līdzi pirmās agrīnā pavasara smar�as, mū�īgo atdzim�anas un aug�āmcel�anās noslēpumu un solījumu. Debesīs mirgoja neskaitāmas zvaigznes.

Varbūt vēj� ienes pa Tanela logu tie�i tā pa�a ētera daļiņas, kuras kādā sensenā naktī Ģetzēmanes dārzā vēsināja Jēzus Kristus kaisto�o pieri... Tad, kad atskanēja sargu smagie, biedino�ie soļi un Jūda nāca visiem pa priek�u... Tas viss bija kaut kā skaudri pazīstams. Vai viņ� �o jutoņu nav piedzīvojis jau agrāk? Gaiss ta�u vienmēr ir bijis. Un �īs zvaigznes. Ja kāds reiz ir jutis tie�i tāpat, tad tā ir bijusi arī �ī pati jutoņa. Un vai persona, kas jūt, maz ir tik svarīga? Pateicoties �ai sajūtai un garam, Tanels top ar kādu par vienu veselu, lai tas būtu dzīvojis aizmū�os vai dzims vēl tikai nākamībā, top par vienu veselu un ari pats ir bez sākuma un bez gala glu�i kā �ī ju�ana. It kā viņ� būtu pa�a Dieva mū�īgā daļa.

Acu priek�ā pavērās austrumu pilsētas nomale un veca bārzdaina �īda nokūpējusī pa�ķūne; gailis ar saviem zilganajiem, līkajiem nagiem iekārtojas uz laktas; plānā, krunkainā plaksta plēve uz viņa acs lēni, lēni noblisnī. Acs uzzibsnī noslēpumaini un daudznozīmīgi: gailis ta�u bija nomodā! Drīz viņam nāksies dziedāt, lai Pēteris pirmo reizi varētu noliegt savu mīļoto Skolotāju; jā, pirmā dziesma ir tie�i �ī gaiļa pienākums. Tās dēļ viņ� ir �ajā pasaulē.

Protams, �īsdienas nakts tā īsti nesakrīt ar Ģetzēmanes nakti, jo jūdu zemē �ajā dienā � vairāk nekā pirms trīspadsmit gadsimtiem � viss jau bija atrisinājies. Atrisinājies tā, kā nolikts, un Jēzus Kristus no Nācaretes gaidīja savu likteni. Varbūt arī viņ� tobrīd lūkojās zvaigznēs.

Tanels zināja, ka �onakt viņam miegs nenāks.

Tad pēk�ņi viņ� pamanīja, ka vēl kādam nenāk miegs. Par to liecināja logs, jā, tie�i tas logs, aiz kura atradās tēva Bonkēra naktsmītne. Dīvaini, arī tas bija vaļā. Un kas tur iezibējās? Vai ārup nesniedzās kaut kāda caurule ar mirdzo�u galu?

Brīsniņu vēlāk Tanels jau atradās pagalmā.

Nebija nekādu �aubu, ka tēva Bonkēra kambara logā rēgojās caurule, caur kuru viņ� kaut ko pētīja. Tad Tanels atminējās, ka tēvs Bonkērs ta�u ir liels zvaig�ņu zinis.

Labu laiku Tanels klusi stāvēja zem godājamā di�vīra loga. Viņ� būtu gribējis likt manīt savu klātbūtni, ta�u neuzdrīkstējās. Laimīgā kārtā tad viņam uznāca klepus lēkme, ko gan tūlīt izdevās apspiest, ta�u to sadzirdēja: visādā ziņā noslēpumainā caurule uz karstām pēdām nozuda loga dobulī, un ārā izliecās pats tēvs.

Tā kā pavasara rīts vairs nebija tālu un asredzīga acs jau �o to varēja iz�ķirt, Tanelu tūlīt pazina.

Tēvs Bonkērs viņam pamāja, sak, lai nebaidās vis un nāk tik iek�ā.

�Vai arī jūs, tēvs, nomoka bezmiegs?� Tanels nedro�i vaicāja.

�Es izmantoju iespēju pētīt Māras zemes debesis. Manā dzīvesvietā ta�u debesis ir citādas nekā �eit, tālajā ziemeļzemē,� atbildēja tēvs Bonkērs. Viņ� bija noņēmis parūku un, tā kā olveida galvu klāja tikai retas pūku �ķipsnas, izskatījās pēc teiksmaina pasaku gudrā � vīra aiz trejdeviņām zemēm, trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, kur� dzīvā ūdens meklētājam parāda īsto ceļu. Bez tonzūrotās parūkas tēvs �ķita itin nokaunējies.

�Tu, mans dēls, arī, kā redzu, nespēj iemigt... Nu, tevi var saprast. Lai gan es nezinos nekāda iemesla, kādēļ tev būtu īpa�i jāraizējas.�

�Dīvaini, bet no tās augstās komisijas, kam �e drīz vien jāierodas, es nebīstos ne drusku,� atzinās Tanels. �Mans liktenis ir Dieva rokās, un par ko gan man piedienētu raizēties. Tomēr ar mani ir kaut kas noticis. Es �odien nespēju lūgties. Pat ar mūsutēvs es labi netieku galā.�

�Bet tā ta�u ir tik vienkār�a un skaidra lūgsna,� brīnījās tēvs Bonkērs.

�Ir un nav arī... Sākumu vēl varu veikt, kaut gan �ie �lai ir!� un �lai notiek!� man ne�ķiet pietiekami pazemīgi.�

�Ak tā gan...� tēvs rādījās apmulsis. Viņa rokas cēlās sakārtot parūku, ta�u tūlīt pat no�ļuka lejup: kā nebija, tā nebija.

�Arī ar dieni�ķās maizes izlūg�anos debe�ķīgos itin kā nedrīkstētu traucēt, jo pēc tiesas un taisnības jāpaļaujas uz Radītāju, kā to dara me�a putniņi; varbūt tāpēc svētais Asīzes Francisks viņus tik ļoti mīlēja. No otras puses, mums pa�iem arī sev jāpalīdz un vaiga sviedros jāstrādā � esam ta�u cilvēki, nevis bezpalīdzīgi spārnainie. Dievs apsolījis alla� būt par balstu tiem, kas nesē�, rokas klēpī saliku�i.�

�Ak tad tu esi tik atturīgs, ka negribi apgrūtināt Jēzu. Man �ķiet, ka, �ādi par viņu domādams, tu Dieva dēlu padari pārāk līdzīgu cilvēkam; no vienas puses, viņ�, protams, bija arī cilvēka dēls. Ta�u, manuprāt, debe�ķīgajiem ir debesu mērauklas, par kurām mēs nejēdzam spriest. Neticu, ka tu ar savām lūgsnām viņu varētu apgrūtināt � Jēzus ta�u nav tavs pu�elnieks!� tēvs pasmaidīja. �Un vai viņam vispār būtu jāpievēr�as tev kā atsevi�ķam cilvēkam. Viņa likumiem ir neizmērojams apjoms un sava gaita. Mjā... Ta�u �ai dieni�ķās maizes lūg�anai ir arī otra puse,� tēvs Bonkērs domīgi noteica un nobraucīja neeso�o bārdu. �Tu, Tanel, savu dieni�ķo maizi it viegli dabū pie klostera ēdamgalda; zemnieki ar desmito tiesu rūpējas, lai jaunam vīram, kuram tīk domāt par svētām lietām � un tas ir visnotaļ slavējami �, nenāktos ciest badu... Ta�u pamēģini sevi iedomāties viena ubadziņa lomā, kas sē� uz baznīcas kāpnēm. No viņa mutes un sirds �ī maizes lūgsna nāk daudz citādāk nekā pār tavām lūpām. Jā, iegaumē, mans dēls, ka par Jēzus apgrūtinā�anas delikāto pusi viņ� nedomā. Un man �ķiet, ka nosodījumu tādēļ vis nepelna...�

Tanels juta, kā sejā sakāpj kauna sārtums.

�Tēvs, es apzinos, ka manis teiktais ir neapdomīgs.�

�Tas nekas; tu runāji tā, kā juti, un tavas raizes, vai Jēzus durvju klabeklis, ja tā var sacīt, netiks bez vajadzības grabināts, ir saprātīgas.�

�Bet kā ir ar �o � lūgt piedot mūsu parādus gadījumā, ja arī mēs pa�i piedodam saviem parādniekiem? Tā ta�u ir skaidra tirgo�anās un noteikumu uzstādī�ana. Tas ir kā vienu naudu mīt pret citu, un �ādus cilvēkus Jēzus iztrieca no tempļa! Izteiksme �ja... tad�, ko laikam sauc par konjunktīvu, nepiedienas lūgsnai, kas nāk no tīras sirds. Mums arī tad vajadzētu mēģināt piedot saviem vār-dzinātājiem, ja netiek atbildēts ar to pa�u. Vēl vairāk! Jāpiedod arī tiem, kas nezina, ko viņi dara.�

Tēvs Bonkērs ilgi vērās Tanelā; viņam bija tie�i tāda sejas izteiksme kā tēvam Matejam, kad tas, par kaut ko saspringti domādams, ieslidināja roku kabatā paņemt lakricas struņķīti, it kā tie�i tur būtu rodams meklētais padoms.

�Jauki dzirdēt, ka tu esi ar mieru piedot saviem naidniekiem, un tādi, kā rādās, ir. Tev pa�am laikam nav daudz, par ko izlūgties piedo�anu no citiem. Ta�u arī �ajā jautājumā citu raizēm nebūt nav jāsakrīt ar tavējām... Jā, bet pastāsti man labāk, ko tu kā jauns vīrs domā par kārdinā�anu! Gan jau arī par to tev ir savs spriedums... Tu vēl neesi devis mūka zvērestu, �ai ziņā tev pagaidām brīvas rokas,� viņ� pasmaidīja. �Esmu pilnīgi dro�s, ka tu par to esi domājis; tie�i �ī joma ir ļoti sare�ģīta, un sholastiķi gadu simteņiem bezgalīgi strīdēju�ies par kārdinājumiem un to pārvarē�anu, kā arī par pakļau�anos tiem.�

Tanels atzinās, ka viņ� drīzāk sev izlūgtos kārdinājumus ...

�Lai tos pārvarētu?�

�Nezinu gan,� murmināja Tanels. �Da�kārt man �ķiet, ka ikkatrs grēks mūs attālina no Dieva, tomēr, no otras puses, kazi, pietuvina. Pestītājs ta�u ir teicis, ka tie�i noklīdu�o avju dēļ viņ� pie mums ieradies. Manuprāt, kad mēs esam visdziļākajā izmisuma bedrē, Dieva palīdzīgā roka mums atrodas vistuvāk... Es zinu gan, ka tēvu Mateju, ko es stipri cienu, �āda prāto�ana sadusmo. Bet kaut kas manā sirdī saka, ka pavisam es tomēr nemaldos...� �Tāda ticē�ana ne vienu vien slavenu vīru novedusi inkvizīcijas tiesas priek�ā,� domīgi bilda tēvs Bonkērs. Ko viņ� pats par to domāja, nebija iespējams nojaust.

�Tu, Tanel, esi viens dīvains jauns cilvēks,� visbeidzot novilka superintendents. �Tu spried par lietām, par kurām jau sen pieņemti skaidri viedokļi, kas iemū�ināti dogmās. Es, protams, atzīstu tavu domā�anu labu esam, lai gan mani nedaudz skumdina, ka tu ar to tik briesmīgi noņemies. Ieteiktu tev drīzāk dzīvot kā putniņam uz zara, jo tāds dzīvesveids ir mīļ� Radītājam.�

Tanels nodūra acis.

�Arī tēvs Matejs mani brīdinājis un teicis, sak, piesargies, Tanel, tava galva no tuk�as domā�anas izstiepsies gara kā zirgam... Bet es tik domāju un domāju...� Ta�u tad viņ� atļāvās pasmaidīt:

�Tomēr, ja es uzlūkoju jūsu cienījamo galvu, tēv Bon-kēr, tad es neesmu vis dro�s, vai domā�ana to izstiepj: arī visu �o ursu un opeju para-, peri- un citus metrus bez pūlēm neizskaitļot...�

Viegla vīpsna pārslīdēja superintendenta lūpām.

�Ak, �is Tanels!� viņ� nopurpināja. �Arī to viņ� jau ievērojis, ka mana galva � neskatoties uz lielo domā-sanu � spējusi saglabāt nevainojamo sfēras veidolu. Lode, mans dēls, ir ideālforma un laiku laikos saistījusi ģeo-metrus. Tās numeroloģiskais apraksts ir neizsakāmi pievilcīgs un pat uz dievbijīgām domām vedino�s. Bet, ja bie�āk nāktos saskarties ar tev līdzīgiem, kas zin, varbūt man vairs neizdotos saglabāt savas galvas līdz�inējo dievi�ķi nevainojamo veidolu.� Superintendents atkal ķiķināja � savveidīgi un neatkārtojami. Mugura uzmeta kūkumu glu�i kā kaķim; varēja vai sagaidīt, ka viņ� sāks arī murrāt...

�Ar kādiem man līdzīgiem?� Tanels gribēja zināt.

�Nu, tādiem, kuriem at�ķiras no citiem jādod dievgalda vīns, tādiem, kuri izkaļ tēlus, kas iedzen sprukās pa�us lielākos rekvizītu jomas lietpratējus.� Tēva Bonkēra vārdos nevarēja nojaust nedz uzslavu, nedz nopēlumu.

�Es ta�u stāstīju, ka �is akmens it kā pats izveidojās par tēlu,� Tanels centās sevi aizstāvēt. �Un es nudien cera, ka tam nav nekādu tīri cilvēcisku zīmju no manis, jo es zinu, ka svēts darbs nedrīkst iemantot veicēja zīmogu. Es centos kalt kristīgā garā, jo, manuprāt, ja kāds ar savu darbu grib pārmēra iekrist acīs, pat izdarīt to labāk nekā citi, tad tā ir val�ķība un pa�cildinā�ana, kas liecina par visu citu, tikai ne pazemīgu gara.�

�It jauki dzirdēt domas, ko pēdējā laikā vairs lāga negrib atzīt. Mālderi jau skricelē zem svētbildēm savus laicīgos vārdus, it kā tiem būtu kāda nozīme. Cilvēka iedabas bezgalīgo val�ķību jau var kaut kā saprast, jo vairums cilvēku domā par laicīgās dzīves galīgumu un netic gara neiznīcībai tā kā tu... Ja tu vēl atceries, tad �o tavu � aizliegto! � domā�anu, kas man, starp citu, ļoti patīk � Vous avez toujours des idees surprenantes, mon cher! �, esmu uz to bargāko nosodījis. Bet kur mēs palikām? Ak jā � pa�cildinā�anu var saprast, bet to nedrīkst attaisnot! Basta!�

Laikam nav nozīmes uzsvērt, ka no iestarpinātā teikuma guldzo�ajā sve�valodā Tanels nesaprata nenieka. Tāpat viņ� nesaprata, kādu pastu (varbūt smēri) tēvs Bonkērs domājis, tomēr paskaidrojumus prasīt neuzdro�inājās.

�Jā, tu, Tanel, esi viens ļoti dīvains jauns cilvēks.�

�Es tur nekā nevaru darīt. Varbūt vienīgais attaisnojums, ka esmu �ai pasaulē tāds radīts.�

�Iespējams, tev būtu vajadzējis piedzimt agrāk ...� prātoja garīdznieks. Jā, dīvaini gan, ka augstais tēvs runāja ar Tanelu kā sev līdzīgu.

�Man liekas, ka es �ajā pasaulē esmu dzīvojis arī agrāk. Kad �odien atvēru logu, man �ķita, ka �is gaiss un �īs zvaigznes, ak, es nemāku pateikt... man bija ju�ana, ka viss atkārtojas. Ir jau agrāk sajusts un redzēts... Ka arī es tajā kaut kādā veidā esmu piedalījies.�

�Dēja vu ...� nomurmināja tēvs Bonkērs.

�Ko tas nozīmē?� nu Tanels tomēr pajautāja.

�Tie�i to pa�u, ko tu sacīji par savām izjūtām: �agrāk redzēts�. Es to pateicu fran�u valodā.�

�So valodu es nepavisam nemāku ...�

�Tad es lūdzu piedo�anu. Tava latīņu mēle gan ir savdabīga, tomēr tik laba, ka es iedomājos tevi saprotam ari fran�u mēli. Tās abas ir diezgan tuvas valodas.�

�Jā, bet kāpēc tēvam �ķiet, ka es neesmu glu�i īstajā laikā?� Tanels atgriezās pie iepriek�ējās tēmas.

�Raugi, tu tiec apvainots dabas rokudarba pielūg�anā.�

�Jā, es to patiesi pielūdzu, kā Dievu lūgdamies.�

�Tā jau ir. Brīnumskaisti par �īm lietām ir rakstījusi D�enovas mui�niece Duslēna... Jā, bet kādu citu sievieti � viņas vārds bija Margarita Porā �, kas izteikusi itin līdzīgas domas, Parīzē sadedzināja uz sārta; manas dzīves laikā ... Viņas apokaliptiskie redzējumi tika uzskatīti par vienkār�iem ļaudīm bīstamiem. Un tādi tie nudien varēja kļūt... Ja tu pupa bērnam dod aitas cepeti, kas ta�u ir brīni�ķīgs ēdiens, tad bērniņa gremo�ana var tā sabojāties, ka viņ� pat garu izlai�, tātad �ī ēdiena sniedzējs, pa�am negribot, paveicis slepkavnieka darbu...�

�Kad man būtu vajadzējis piedzimt?� Tanels beidzot gribēja uzzināt.

�Piemēram, pāvesta Leo III laikā � toreiz viens no svarīgākajiem vīriem Eiropā bija Kārlis Lielais � tika izdots capitularia, kas pat aizliedza burvju sadedzinā�anu. Vara pār tiem bija Belcebulam (starp citu, Beelzebul ebreju valodā nozīmē �mu�u dievs�), un viņu, nevis nabaga pakalpiņu burvi, uzskatīja par īsto vaininieku. Bet Kungs savā neizmērojamajā gudrībā arī �im mu�u dievam paredzējis noteiktu vietu. Ja nebūtu ļaunā, kā tad mēs atpazītu labo?�

�Ja ap�ēloti tika burvji, tad ieblakus tam dabas un tās garu pielūg�ana ir pavisam niecīga lieta... Bet jūs gan laikam dabu nepielūdzat, svēto tēv?� Tanels bailīgi jautāja.

�Nekādā gadījumā!� tēvs Bonkērs kareivīgi kūļāja kājas. �Tas nav paredzēts! Es gan to pētu, ta�u nemīlu. Nepagalam nemīlu!�

�Vai arī zvaigznes ne?�

�Kā gan. citādi! Es tās necie�u ne acu galā,� tēvs Bonkērs taisni vai dusmīgi bilda. �Es novēroju un kontrolēju, lai tās uzvestos tie�i tā, kā paredz Vatikāna likumi. Tas man sagādā neizsakāmi daudz ļoti tīkamu rai�u. Tīrais negals ar planētām. Tās es rāju vienā laidā. Taisa tādus stiķus, itin kā neuzskatītu mūsu zemi par centru, ap kuru būtu vērts riņķot. Aristotelim tās uz�ķauda!...�

Vai �is vīrs joko vai ne? To bija neiespējami noprast.

�Un rā�ana palīdz arī?�

�Nevienu drusku! Starp citu, es nesen sastādīju ediktu, ko parakstīja arī Dieva vietnieks zemes virsū. Bezgodī-gajam Merkuram mēs piespriedām Baznīcas lāstu. Lai ne-kaitavo! Merkurs da�kārt ir tik nekaunīgs, ka virzās at-pakaļiski. Romie�i uzskatīja Merkuru par dievu ziņnesi, kur� tos it viltīgi �mauc. Un tāda iedaba viņam nudien ir.�

�Tātad viņ� neliekas ne zinis par jūsu bār�anos?�

Nu jau smaidīja arī Tanels.

�Vai tev prāts! Es pat pēc saviem aprēķiniem varu uz mata pateikt, kad viņam atkal ies vaļā atpakaļiskās staigā�anas tūres...�

�Kāds tad labums no �ī augstā edikta?�

�Kas tas par jautājumu?! Karojo�ā Baznīca ir izteikusi savu nosodījumu. Kāds vēl labums no edikta varētu būt? ... Ta�u es redzu, Tanel, ka tu skaties uz manu zvaig�ņuraugu kā lapsa uz vīnogām. So cauruli es pats esmu izgudrojis, lai gan da�as senas austrumtautas, izmantojot slīpētus kalnu kristālus, kaut ko tādu jau agrāk ir darināju�as. Tā var domāt, jo viņām padevu�ies brīnum-pareizi astronomiskie aprēķini. Ar neapbruņotu aci to vis nebūtu sasniegu�i... Jā, debesis gan sāk gai�oties, tomēr kaut ko vēl saskatīsi...�

Tēvs Bonkērs, kā vienmēr, bija nolasījis vēlē�anos Tanelam no acīm. Godbijīgi un piesardzīgi Tanels pietuvināja aci skatāmcaurules tievākajam galam; caurules resnākajam galam bija piestiprināti ieliekti stikli, kas it kā ar burvju varu vērta zvaigznes milzum lielas un glu�i vai ierāva tās tepat kambarī. Kāda dīvaina lieta �ī pa-saulstelpa! Un zvaig�ņu tur gan būs vairāk, nekā ar neapbruņotu aci redzams.

�Redzi nu, Tanel, kādi svarīgi vīri mēs abi esam! Gan tev, gan man izplatījums sniedz daudz vielas pārdomām,� smīkāja tēvs Bonkērs.

�To nu gan. Ta�u kā izpau�as mūsu svarīgums?�

�Tak jau tādējādi, ka, pateicoties mums, �absolūtus� iegūst jēgu. Tas, protams, ir jautājums, par ko klātos strīdēties daudz vārīgākiem prātniekiem... Un to viņi, turklāt ļoti nikni, arī dara.�

Tanelam atlika vienīgi klusēt.

�Ir ta�u tā, ka nekas nevar būt liels tāpat vien...� tēvs Bonkērs atkal grasījās sakārtot savu neeso�o samta cepurīti, �nu labi... jautāsim labāk tā: kā gan visresnākais koks zinātu spriest par savu lielumu, ja nebūtu tievāku koku? Tad nebūtu ari nekādu izmēru. Jā � vismaz tas prāts, kas ietilpst manā priek�zīmīgi apaļajā galvā, apgalvo, ka tādam krietnam �absolūtus� ir ķibele ar sava patiesā lieluma aprēķinā�anu. Tā gan � ja jaunbrālis Tanels, acis no brīnumiem izbolījis, ne�ūrētu �ajā caurulē, �absolūtus� būtu īstās sprukās... Vai ne?�

Tanels aizvien vēl nesaprata, vai tēvs viņu vienkār�i piezobo vai patiesi ērmotā veidā grib likt justies svarīgākam.

Visai greizsirdīgi superintendents bija Tanelam vēlējis izmantot savu svarīgo darbarīku un nu, aizbildinādamies ar skatāmā laika drīzajām beigām, pats devās pie caurules.

�Hm... Capricornus, tas nozīmē, Me�ā�a, labā aizmugurējā kāja pie jums, ziemeļzemē, mirguļo tik jocīgi. Itin kā būtu spalvaināka nekā pie mums...� brīnījās tēvs.

�Bet, Tanel! Mīļais Dievs, kas lēcies tavai kājai?� negaidīti iekliedzās tēvs Bonkērs.

Jā, tie�i iekliedzās. Viņa balsī ieskanējās tādi toņi, ko Tanels līdz �im vēl nebija dzirdējis. Vai balss pat netrīcēja?

Kas noticis? Tanels, liekdamies uz priek�u, bija atsedzis savus stilbus; augstais vīrs patlaban pētīja tie�i to vietu, ko vakar pats ar savu roku bija ieziedis.

�Pacel augstāk bik�u staru!�

Tanels paklausīja.

Arī viņ� tagad ievēroja, ka vieta, kas iepriek� viegli niezēja, sākusi asiņot � jā, tā izskatījās kā īsta, svaiga brūce! Kad Tanels atsedza otru stilbu, atklājās tas pats. Pat sensenā puikas dienu rēta... Vai viņ� būtu to kaut kur atsitis? Dro�i vien. Bet kas tur tik dīvains, ka svētā tēva balss sākusi trīcēt un līksmi pa�pārliecinātā izturē�anās pavisam pārvērtusies?

�Tanel! Brīnums ir noticis! Vai tu neatstātu tagad mani vienu, jo man kas dziļi jāpārdomā ...�

Nepiedienējās Tanelam taujāt tuvākus paskaidrojumus.

Viņ� klusēdams devās prom.

Aizgāja savā kambarī, atkrita ar visām drēbēm gultā un lūkojās logā, kas kļuva aizvien gai�āks.

Ko tas viss nozīmēja?

Mirkli Tanels tomēr bija aizsnaudies, jo viņu pamodināja klosterpagalmā dzirdamās runas latīņu mēlē. Palūkojies pa logu, viņ� ieraudzīja jau pazīstamo Svētā Amata tum�i zaļo karieti. Virs tās plivinājās inkvizīcijas karogs: drūms krusts no diviem bemberainiem kokiem ar puniem zaru vietās, zobens un nokaltis vīna koka zars. Ap tiem elipses veida uzraksts � EXURGE DOMINĒ ET JUDICA C AUS AM TU AM. PSALM 73. Tanels zināja, ka �is Asafa psalms vēsta par ļauna jo likteni.

Tēvs Matejs stāvēja uz kāpnēm un, dziļi klanīdamies, sagaidīja augstos ciemiņus. Tos, no kuriem tagad bija atkarīgs Tanela liktenis.

AUSTRUMI, RIETUMI � MĀJA VISLABĀKI

Austrumi, rietumi � mājā vislabāki. Tā vēsta sakāmvārds, un sakāmvārds vis nemelo.

Mūsu Kunga tūksto� trīs simti �etrdesmit tre�ā gada aprīļa vidū Māras zemē kādu sprīdi bija iestājies negaidīti skaists un silts laiks: glu�i kā priek�vasarā. Naktis vēl, protams, bija aukstas, ta�u dienā saule izkausēja pēdējos pelēcīgos sniega lāsumus; jautri plūda pavasara tērcītes, sniegpulkstenītes tika manītas jau marta beigās, nu elk-snājs pu�ķojās zilajām vizbulītēm, pureņi �ķīlās laukā no valgās zemes, un grāvmales bija glu�i dzeltenas no tiem.

Tēvs Matejs kārtējo reizi bija ceļā uz Somiju un kā alla� veda uz turieni sev līdzi pāris vīru, kas bija sanaidoju�ies ar mui�niekiem. Pirms tam viņi da�as dienas tvērās klosterī; mūki nolasīja abatam no acīm, ka visgudrākais ir īslaicīgos ciemiņus izlikties neredzam. Katrā ziņā uzsākt sarunas nav vēlams, un vispār izskatījās, ka abats gribētu, lai ciemaļaudis un sevi�ķi jau kantors Andreass par to klātbūtni nemaz neuzzinātu.

Pa�a Andreasa namā pēdējā laikā nak�ņoja aizdomīgi viesi. Viņ�, vīrs, savukārt centās paturēt slepenībā to

gaitas. Mūks Timotejs Tanelam zem �etrām acīm teica, ka sis dziesmu vagars, kas knapi meldiņu tur, ir vairāk nekā �aubīgs: pinas ar ordeņa draugiem un mēlne�iem. Kas tad Tīts cits ir kā viens ok�ķeris?! Un, ja tiek nodibinātas labas attiecības ar tādu kā Ubamē Tīts, tad tur jāslēpjas kam sevi�ķam: Andreass ta�u citādi ir tik lepns, nepadod ne labdienas vienkār�am mūkam � bet nu piepe�i tāds liels draugs ar �o plenci un sievas dauzītāju, ka abi ilgi runājas, uz akmens �oga sēdēdami. Rādās, ka Tītam ir ko Andreasam sacīt: viņ�, Timotejs, savām acīm redzējis, kā reiz Andreass, Tīta runātajā klausīdamies, pat izņēmis no kabatas zīmuli un kaut ko pierakstījis. Nez kādus plānus viņi abi vērpj kā.divi sazvērnieki.

�Es vakar nostrādāju vienu stiķi, kas mūkam nepiedienas,� atzinās Timotejs un uz mirkli nodūra acis. �Es to no�ēloju un reizē neno�ēloju arī...�

Nu Tanels dabūja dzirdēt, ka vakar, kad Tīts atkal bija slapstījies visapkārt klosterim un pat uzrāpies malkas grēdā, lai ielūkotos pa kambara logu, tie�i to, aiz kura slēpjamie bēgļi, Timotejs meties �im klāt un... �Samizoju �o, nolādēto, krietni.� Uzdauzījis vīram zilu aci. Nepietiek ar to, ka viņ� savu sievu Tīnu � cik skaista meitene Tīna bija jaunās dienās! � vienā laidā ar gro�iem per līdz asinīm, nu Tīts vēl ok�ķerēsies pie mums, es varu iedzert indi, ja viss, kas �e. notiek, jau nākamajā dienā nav zināms ordeņvīriem.�

Pēc tam Timotejs pēk�ņi samulsa, badīja ar pastalas purnu zvirgzdu kaudzīti un iespieda Tanelam saujā visai garu, uz pergamenta rakstītu vēstuli.

�Kas tas?� brīnījās Tanels.

�Palūk, tas, ka es situ cilvēku, lai arī neģēli, man tomēr sāpina sirdi. Tādēļ uzrakstīju � cik nu es �o mākslu protu � vienu vēstuli... Kad iegadās brīvs brītiņ�, palūko sarakstīto, un, ja tev liekas, ka der, esi tik labs...� nu Timotejs nosarka kā vārīts vēzis, �nolasi to skaļā balsī kaut kur vientuļā vietā!�

�Kam?� Tanels nesaprata.

�Kad būsi manu vēstuli palūkojis, gan tad sapratīsi.� Timotejs iz�ķīrās par nenoteiktību.

Vai tā būtu vēstule Tīnai? Tanels zināja, ka �ī meitene Timotejam bija mīļa kop� bērnu dienām. Tas, ka Tīna nelikās par Timoteju ne zinis un izgāja par sievu pie Tīta, laikam arī bija viens no iemesliem, kāpēc vīrs iestājās klosteri... Tjā, bet kāpēc Tanelam vēstule jālasa pilnā balsī vientuļā vietā?! Kāpēc ne pa�ai Tīnai? Nevar saprast.

�Tev, Tanel, ir brīnumainas spējas, tu ar debe�ķīgajiem vairāk esi savs cilvēks...� Timotejs nobubināja paskaidrojumam un ātri manījās projām.

Nu vēstule bija Tanelam kabatā. Viņ� zināja, kas tā par vēstuli, ta�u �pilnā balsī vientuļā vietā� vēl nebija paspējis Timoteja vēsti pasludināt.

Lai gan visa �ī padarī�ana raisīja smīnu, viņ� nolēma, ka tomēr izpildīs prātīgā vīra lūgumu. Bet viņam �ķita, ka visgudrāk to darīt pa�a mājās, nu �ī iespēja ir radusies, jo Tanels uz da�ām dienām no klostera ieradies apraudzīt savu purva mitekli.

Līdzko iegriezās skaists laiks, saule sāka spīdēt itin vasarīgi, plauktiņ plauka pirmās pavasara puķītes un parādījās pat da�i raibi tauriņi, tā Tanelā piepe�i pamodās ilgas pēc mājām; un, kad apdullusi, nez no kurienes izlīdusi maijvabole pirmā lidojuma reibonī kā zaļa lode ietriecās viņam starp acīm, Tanels juta, ka īstais laiks doties apraudzīt, kā viņa nams pārlaidis ziemu. Laiku pa laikam, ik pa pāris mēne�iem, Tanels aizgāja uz mājām; sevi�ķa iemesla jau tam nebija, jo pāris lauku strēmeles viņ� bija atvēlējis lieto�anai māsasvīram un vienīgā govs jau da�u labu gadu māva tēva māsas laidarā. Sēta stāvēja tuk�a.

Jā, tomēr tēva mājas cilvēks nespēj pavisam aizmirst, īsts vīrs jau nemāk dzīvot glu�i bez darba; arī Tanels negāja uz mājām, lai sustu krāsnsaug�ā; darbs viņu gaidīja: vajadzēja apgriezt augļu kokiem zarus, tam bija pienācis tie�i īstais laiks.

Bez steigas, īstā zemnieka mierā un labpatikā Tanels pārlūkoja trepes, vai kāpieni nav satrupēju�i un izļodzīju�ies no savām vietām. Pavisam traki, ja Tanelam tie�i tagad, krītot no koka, gadītos salauzt kādu kaulu � tagad, kad viņa dzīvē sagaidāmas lielas pārmaiņas. Tādas pārmaiņas, kas reizē iepriecē un baida, un naktīs neļauj mierīgi gulēt. Kādas pārmaiņas Tanelu gaidīja? Un ko tās nesīs sev līdzi?

Tēvs Bonkērs � Visaugstākās Apustuliskās ... un tā tālāk ... superintendents � bija tas vīrs, kur� Tanela mierīgo dzīvi sagrieza kājām gaisā.

Brīnumus, kas, superintendentam Padisē esot, bija atgadīju�ies, Tanels atminējās ar visnotaļ sare�ģītām izjūtām. Viņ� bija lepns un laimīgs, bet reizē juta tādu kā kaunu. Saprotams, savas izraudzītības dēļ, par ko tēvs Bonkērs vairs neļāva �aubīties.

Tie�i tajā rītā, kad tēvs, pirms komisijas iera�anās Tanela kājas pētīdams, negaidīti noslīga ceļos un sāka lūgties, aizsākās lielās pārmaiņas. Pēc tam,tēvs Bonkērs atsauca arī abatu Mateju un kaut ko ar viņu pārsprieda.

Tēvs Matejs pēc �īs apspriedes bija ar dīvaini apskaidrotu seju, un, kad Tanels raizīgi vaicāja, par ko gan tik ilgi gudroju�i un vai viņu piepe�i negaida kas slikts (tam gan viņ� sirdī neticēja), Matejs ilgu laiku neteica ne vārda. Viņ� vienkār�i raudzījās uz Tanelu ar tēvi�ķu skatienu. Tādu skatienu Tanels laikam bija notvēris kavējamies pie sevis, kad Matejs aplūkoja Jāzepa, nē, tomēr Sīmeana tēlu.

Beidzot abats bilda ko tādu, ko Tanels nepagalam nesaprata:

�Un, ja es kādu no jums esmu izraudzījis, lai parādītu savu sevi�ķo �ēlastību, tad manai mīļajai avij tāpēc nevajag sevi uzskatīt pārāku par saviem brāļiem ...� Ko gan tas nozīmēja?

Tikai pusdienlaikā Tanelu iesauca klosterbaznīcā pie komisijas. Visupirms pētīja viņa kājas potī�u augstumā. Tad tēvs lūdza, lai viņ� parāda arī savas plaukstas.

Ij tās pētīja ilgi un nopietni. Kas tad tām būtu lēcies? Tanels bija jutis kņudoņu delnās, ta�u, saprotams, nepievērsa uzmanību sīkajam nie�ķim: jo vairāk tādēļ, ka klosterī augstā komisija tomēr bija ieradusies viņa kāju rētu dēļ. Tā viņ� saprata.

Tagad, spilgtajā dienas gaismā, Tanels redzēja, ka arī viņa plaukstās bija maziņas, bet pavisam skaidri redzamas brūces. Abās plaukstās. It kā ar ko asu izsistas sarkanīgas bedrītes. Mīļo debestiņ! Kur un kam viņ� ir redzējis �ādus ievainojumus?

Atbildi nenācās ilgi meklēt: pietika vērst skatienu aug�up � uz sienu virs altāra, no kurienes mazs, necils koka Pestītājs lūkojās lejup uz viņiem ar savu skumjo, piedodo�o skatienu ... Naglas izsistas cauri svētajām delnām un kājām.

Tanels raudzījās uz Jēzu Kristu, un viņa ceļi saļodzījās.

Godājamo vīru skatienos Tanels redzēja apbrīnu un godbijību. Viņi sarunājās klusām, un tīro Vatikāna latīņu mēli Tanelam bija grūti saprast. Kādam no di�ajiem, sirmam vīram ar mirdzo�ām un dzelmīgi brūnām acīm, kādas Māras zemē reti var ieraudzīt, vēl nedaudz vecākam pat par tēvu Bonkēru, ienāca prātā kāda doma. Nevilcinoties tai piekrita arī tēvs Bonkērs.

Tanelu lūdza novilkt mūka ģērbu. Kad viņ� paklausīja, tuvojās pats superintendents un pacēla augstāk pakulu kreklu. Tanels dzirdēja, . kā vīriem aizsitas elpa, un labu laiku pats negribēja uzlūkot savu kailo miesu. Viņ� noģida, ka atkal ir uziets kas negaidīts. Un tā radītais pārsteigums bija lielāks par līdz�inējo.

Vīri vienlaikus metās ceļos. Tas ar mirdzo�ajām acīm sāka dziedāt vienu no Dāvida dziesmām. Anti fonā līdzi dziedāja arī pārējie.

Ij Tanels metās ceļos, ta�u tēvs Bonkērs deva zīmi, lai viņ� celtos.

Un tad notika kaut kas neticams, satrieco�s, pat mulsino�s: tēvs Bonkērs noskūpstīja Tanela kailo miesu labajā pusē, nedaudz virs gurna. Tie�i tur, kur aknas. Un acīs tēvam bija asaras.

Beidzot arī Tanels uzmeta skatienu savam ķermenim. Patiesi � sānos kvēloja gara, �aura, asinssarkana brūce. Dūriena brūce. Un no tās sūcās rozīgs �ķidrums.

Tad tēvs Bonkērs citēja Bībeli. Tanels zināja �o vietu tikpat kā no galvas, tā bija no Jāņa evaņģēlija:

�Bet, tā kā bija sataisāmā diena, un negribēdami, ka miesas pa sabatu paliktu pie krusta � jo �ī sabatdiena bija sevi�ķi liela �, jūdi lūdza Pilātu, lai viņ� tiem liktu satriekt lielus un tos noņemt.

Tad kareivji nāca un satrieca pirmajam lielus, tāpat otram, kas kopā ar viņu bija krustā sists. Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka viņ� ir jau miris, tie viņa lielus ne-satrieca. Bet viens no kareivjiem viņam iedūra sānos �ķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens.

Un, kas to ir redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņ� zina, ka viņ� runā patiesību, lai arī jūs ticētu.�

Un tēvs Bonkērs vēlreiz atkārtoja:

�... lai arī jūs ticētu.�

Jā, tādi notikumi bija Tanelam aiz muguras. Pa�ās beigās superintendents pasauca Tanelu parunāt zem �etrām acīm: nu vairs ne viņ�, ne arī Vatikāns nevarot palikt vienaldzīgi � tas, kas atgadījies ar Tanelu, tomēr ir brīnums, kas notiek gan, bet ļoti reti. Un, tā kā Tanels ir izteicis vēlē�anos izglītoties, tad Svētajai Baznīcai tas viņam tagad jānodro�ina.

�Mēs izspriedīsim, kur tev gūt izglītību. Varbūt Ķelnē, kas slavena kop� meistara Ekharta laikiem, varbūt Lundā vai pat pa�ā Romā.�

�Bet es jau nemāku sve�ās mēles. Vāciski es, protams, nedaudz buldurēju. Latīņu valodu laikam protu visvairāk, ta�u no zviedru mēles neko lielu vis nejēdzu.�

Tanels bija priecīgs un noraizējies vienlaikus.

�Latīņu valoda ir vissvarīgākā. Un ar to tu jau tiec galā.�

Jā, tādi notikumi bija Tanelam aiz muguras. Un par tiem viņ� domāja, kad, kārtīgs vīrs būdams, pārlūkoja trepes un zaru apgrie�anai vajadzīgos rīkus.

Tad viņam prātā ie�āvās jautra doma: pielik�u trepes pie koka, uzrāp�os ābeles galotnē un nosauk�u Timoteja vēstuli no turienes glu�i kā no baznīcas kanceles.

Un Tanels jau atradās briesto�os pumpurus raiso�ās ābeles galotnē. Viņ� pārpārēm sajuta, kā spēcino�as sulas strāvo no saknēm uz kokagalu. No �āda atdzimsto�a koka galotnes lai top dzirdams, ko tad pau�

MOKA TIMOTEJA VĒSTULE APUSTULIM JĀNIM

Man, cistercie�u ordeņa mūkam Timotejam, �ķiet, ka it nekas �ajā pasaulē nepazūd bez pēdām: putniņ� uzspurdz no zara lidojumā un nozūd tavām acīm debesu augstumos � nesaki, ka tāpēc putna vairs nav. Tāpat, manuprāt, notiek ar domu. Jo sevi�ķi vēl ar pierakstītu domu.

Un tādēļ es patlaban vīk�os rakstīt Tev, svēto un mīļo apustuli Jāni, vēstuli. Zināma lieta, mana vēstule nenonāks tie�i Tev rokās, jo Tu ta�u dzīvo paradīzē, kurpu pasta zēns ceļa neradīs, bet tam, ka manas domas nonāks pie Tevis, es nudien nesatricināmi ticu. Mans labs draugs nolasīs tās Tev priek�ā.

Dārgais Jāni, liela rūpju nasta man ir uz sirds, un to es gribu Tev godīgi izsacīt.

Bet visupirms man jāatzīstas, ka, neskatoties uz to cienību, ko pret Tevi jūtu, tomēr visās lietās nevaru būt ar Tavām domām vienisprātis. Piedod!

Savā pirmajā vēstulē, ko mēs Bībeles grāmatā varam atrast, Tu raksti, ka tas, kur� savu brāli no visas sirds nemīl, bet gan ienīst, ir �slepkava�.

Vai tomēr Tu neņem mutē pārlieku smagus vārdus? Tu esi bargāks par savu Mācītāju. Vai tajā pa�ā vēstulē Tu nerunā pretī arī pats sev, uzstādams, ka mums neklājas mīlēt laicīgo pasauli un no tās jānovēr�as. Mīļo cilvēk, saki, kā gan man pasauli nemīlēt un tajā pa�ā laikā savu tuvāko ļoti mīlēt? Vai tas nav glu�i neiespējami? Jo kas cits tad tā pasaule ir, ja ne mani brāļi un tuvākie vienuviet?

Saduķeji un farizeji, kuri dusmoja pat pa�am Pestītājam, ka tas sabatā neredzīgo darīja redzīgu (darīt neredzīgo redzīgu arī esot savā ziņā darbs, bet sabatā aizliegti visi darbi!), tāpat pie pirmās izdevības apgalvoja, ka zemesvirsū viss ir viena liela ne�ķīstība. Tevi viņu pulkam es nekādi nevaru pieskaitīt un vairāk sliecos ticēt tie�i tai Tavai domai, ka nākas mīlēt ij brāli, ij visu pasauli, kas ta�u pa�a Dieva rokudarbs. Tikai, mīļo Jāni, tā tuvākmīlestība da�ureiz ir briesmīgi grūta. Tu un citi Tavi draudziņi apustuļi, ņemieties zināt, ka nevienu muitnieku es mīlēt nevaru! Pat netaisos! Kā, piemēram, Ubamē Tītu, kuram es tā ie�ķīlu, ka vīram deguns greizs un acu apak�as kā poda dibens. Ij viņa cepure ielidoja vircas bedrē aiz sētas ...

Tas Jau mani tagad dara raizīgu, un preti�ķīgas izjūtas plē� vai pu�u. Sadot tuvākajam pa degunu, tas vis neliecina par lielu brāļa mīlestību, un tādēļ es būtu nosodāms, otrādiņ atkal, vīrs to bija pilnā mērā pelnījis ...

Ak, labo Jāni, ja vien Tu zinātu, cik pretīgs tips ir �is Tīts! Tas, ka viņ� vispār nemazgājas, līdz ar to sūdu mu�u un citu spārnaiņu acīs izpelnīdamies taisni vai zelta teļa godu, galu galā neattiecas uz mani. Tas, ka viņ� savu jauno, skaisto sievu � vārdā Tīna � vismaz reizi nedēļā ar gro�iem per līdz asinīm, turklāt Tīnai neesot ne pie kādas vainas, vienkār�i kunga prātā būdams, tas, protams, vedina mani vīkstīt dūres, tomēr nākas sevi apvaldīt un cerēt, ka �ādas riebeklības reiz pa�ā augstākajā tiesā tiks pieminētas.

Zināms jau, sievie�a cilvēkam ir jāpak/aujas savam vīram, ta�u, mandomāt, tam jānotiek pavisam citādā vīzē. Un ne uz peramā sola.

Tomēr ir lietas, kuras redzot es kļūstu vai traks un nespēju atturēties. Tās ir lietas, kas attiecas uz mūsu Svēto Baznīcu un tai uzticīgajiem ļaudīm. Proti, �is Tīts ir viens liels ziņu pienesējs un ok�ķeris: viss, kas notiek mūsu bīskapijā, klosteros un baznīcās, Jau nākamajā dienā zināms ordeņvīrlem; protams, uzzināto viņi alla� pavēr� pret mums. Un, raugi, kad nu �is Tīts gribēja ielūrēt pa mūsu klostera logiem, lai redzētu, kas pie mums patvēries, tad es vairs neizturēju � vīrs dabūja pa ādu Jo krietni un zilumus zem acīm lai. IJ cepure vircaina.

�is mans darbs vis neliecina par sevi�ķi lielu brāja mīlestību, vai ne? Tomēr es ticu, ka Tu, Jāni, mani sapratīsi, Jo pats ta�u arī biji bargs, taisnīgs un nelokāms vīrs, kas vienmēr panāca savu: Tev, prasmīgam zvejniekam un tīklu lāpītājam, netrūka apņēmības uzgriezt muguru savai dārgajai zvejas laivai un ne�aubīgu prātu atstāt likteņa varā arī savu vārgo un veco tēvu, Jo Tu gribēji kjūt par Viņa sekotāju.

Tomēr neliekas, ka atmaksa būtu Tev patie�ām sve�a: Dieva Jērs maldīgajiem alla� jūt līdzi un atgrie�anās gadījumā sola piedot visus grēkus, turpretim Tu savā Atklāsmes grāmatā biedini grēcīgos kristīgos Jaudis � un kur� no mums būtu bez grēka? � ar bruņotiem siseņiem zirga lielumā, kuriem astes vietā skorpiju dzelonis, ar ko tie spēj cilvēkus mocīt piecus mēne�us no vietas. Runā Tu arī par zirgiem ar lauvu galvām, no kuru mutēm nāk uguns, dūmi un sērs un kas ar savām astēm nes postu.

Blakus tam viena spiega iekaustī�ana ta�u ir glu�i niecīgs nodarījums, un gan jau Tu mani sapratīsi.

Tomēr, ja tā cītīgi piedomā, tad bezgalīga brāju mīlestība, protams, ir skaista lieta, un man �ķiet, ka mums abiem alla� uz to jātiecas, lai cik grūti arī būtu.

Savu vēstuli es tomēr rakstu Tev, jo ceru � Ja kāds mūsu bezgalīgi labajam Pestītājam par mani var aizliki kādu vārdu, tad tas esi tie�i Tu, mans labais, nelokāmais Jāni!

Ar bijā�anu, goddevību un mīlestību necienīgais mūks Timotejs

Sulu mēnesī Anno Domini MCCCXLIII

Padisē

So vēstuli skaidri un skaļā balsī no koka galotnes nolasījis, Tanels grasījās rāpties lejā, kad ieraudzīja kādu melnu vīk�ķīti nākam pāri purvam uz viņa māju pusi.

vni

�ķita, ka tas ir sievie�a cilvēks. Nedaudz vēlāk Tanels nācējā atpazina Ubamē Tīnu � tā pa�a Tīta nelaimīgo sieviņu.

Viņa nāca kā nabaga grēciniece. Tā laikam arī varēja izskatīties laulības dzīvē vīlusies un vienā laidā vīra iedunckāta sieviete. Bet nē! � Tīna nevarēja, pat nedrīkstēja! Nelielā, ņiprā un apķērīgā sieva līdz �im bra�i bija izturējusi visus pazemojumus; viņa staigāja taisnu muguru, mazo, spītīgo zodiņu gaisā paslējusi, un nevienam nekautrējās skatīties tie�i acīs.

Atkal Tanels sajutās nelādzīgi: �īs brūces, kas Jēzus Aug�āmcel�anās svētkos parādījās uz viņa miesas � tie�i Pestītāja krustā si�anas naglu vietās � un paglāba viņu no inkvizīcijas, atnesa līdzi arī klapatas: viņu sāka uzskatīt glu�i vai par vietējo Kristu! Bet tas ta�u ir grēks � kādu salīdzināt ar Dieva vienpiedzimu�o dēlu! Tas, ka Tīna, spridzīgā Tīna tagad tik pazemīga un sadugusi nāca �urp, pāri dumbrājam � kā no�ēlojams vīk�ķītis, kā saldams ciguzītis �, tas Tanelam nepavisam netikās: gan jau arī viņa tagad uzskata Tanelu par kaut kādu brīnumcil-vēku.

�Sveika, Tīna!� viņ� gandrīz īdzīgi bilda. �Kas tevi �urpu atvedis? Un kādas ēdmaņas tu tur stiep? ... Man pa�am visa gana.� Viņ� pikti blenza uz Tīnas lielo kurvi.

�Timotejs nolēma � ja tu arī nesēdi pie kopīgā ēdamgalda, tāpēc tev nav jāpaliek glu�i neēdu�am. Jā, Timotejs pats tā nolēma,� Tīna samulsusi un kā atvainodamās sacīja.

�Aiznes uz pagrabmuti! Ja tev akurāt tā vajag un ja Timotejs, tavuprāt, ir kāds noteicējs.� Īstenībā gan Tanelam ēdamā necik nebija.

�Un kas tie, velns, par baltiem autiem uz kurvja? Kādas lupatas viņi man sūta?!� Abi kopā iegāja istabā.

�Tās... tās nav lupatas. Es pati tos �uvu.�

�Un kālabad? Tu �uj savam vīram!� Jā, to viņam tomēr nevajadzēja teikt, jo nu Tīna bija zemāka par zāli. �Suj kaut Timotejam!� viņ� mīkstināja sacīto. Ja nu tā bija kāda mīkstinā�ana.

�Tanel, man ir viens liels, liels lūgums tev...�

�Jā?�

�Es, Tanel...� viņa vārgi dvesa � Dieva dēj! � �o meiteni nevarēja pazīt. �Es ļoti gribētu mazgāt tavas kājas! ...�

�Kas tās vēl par blēņām?!� iesaucās Tanels. �Vai tad es esmu tik netīrs, ko?�

�Viena grēcīga sieva esot mazgājusi Kristus kājas...� iesāka Tīna.

�Es tev neesmu nekāds Kristus!� noskaldīja Tanels.

�Toties es esmu grēcīga sieva. Vai tu gribi sevi nostādīt augstāk par Jēzu? Ka es nedrīkstu ...�

Sājā teikumā atkal varēja atpazīt agrāko Tīnu.

�Kāda velna pēc (�velns� gan nav labs vārds, bet tas vienkār�i ielēca mutē) tu to tik briesmīgi vēlies?�

�Ja tu vēl uzliktu rokas man uz galvas...� Tīna atkal nodūra skatienu. �Varbūt tas palīdzētu...�

�Kā tā � palīdzētu?� Tanels nesaprata.

�Ar tevi ta�u ir iespējami visādi brīnumi,� izgudrēm iesāka Tīna. �Kad tu gāji pie dievgalda, vīns kļuva par asinīm. Vēl tev ir tās Pestītāja svētās zīmes uz ķermeņa, kuras ieraugot Vatikāna baznīctēvi palika līķa bālumā...�

�Viņi vis nepalika, Tīna,� Tanelam nācās mei�u pārtraukt, �tas biju es, kur� kļuva bāls kā līķis. <. Bet saki nu jele, kādu palīdzību tu gaidi!�

�Kad jau vīns kļuva par asinīm...� atkal viņa gribēja sākt no gala.

�Runā, Tīna!� Tanels saņēma delnā Tīnas roku. Maza bija �ī roka, zemnieku meitenei pat negaidīti sīka. Ta�u raupja arī. Maza un sarkanīga, tīra un raupja. �Ko īsti tu esi lūgusi?�

�Es, Tanel, sapnī redzēju, ka mazgāju tavas kājas un tu mani svētī, un... un ka es no tā kļūstu grūta.�

Tā, tas nu bija pateikts.

�Raugi, Tanel, Jēzus tev brū�u un brīnumspēka izskatā ir devis dāvanu, ko, tavuprāt, neesi nopelnījis. Ari es ceru uz dāvanu, ko neesmu nopelnījusi.�

�Tad tu caur manu lūgsnu gribi dabūt bērnu no Jēzus? Tāpat kā Marija dabūja bērnu no pa�a Dieva?�

Tīnas sacītais bija tik dīvains, tik neticams, ka neveiklības jutoņa nemaz nevarēja rasties. Kaunam nebija vietas.

�Vai nu glu�i kā Marija,� turpināja Tīna, �bet gan jau kaut kā. Jo kur gan man viņu dabūt. Tu esi svēts vīrs, un tev pa prātam jau es laikam neesmu. Bet Tīta bērnu,� nu Tīna pretīgumā sadrebināja savus �auriņos plecus, �es zem sirds neparko nenēsā�u. Nē un viss! Labāk galu ņem�u, dzerdama augļa izdeldē�anas zāles!�

Un viņas mazā roka stipri, stipri saspieda Tanela pirkstus.

�Tīna, svēts vīrs es patiesi neesmu. Lai gan vēlos dzīvot saskaņā ar Kristus gribu.�

�Kam gan zināma viņa griba...� Tīna �ukstus bilda. Vēl aizvien viņa maidzīja Tanela pirkstus. Piepe�i istabā bija kļuvis tum�s.

Circenis aizkrāsnē klusi, klusi dziedāja. Kaut kur no āra skanēja vakarlēpja sazvērnieciskais sauciens. Vai viņiem ar circeni bija kāda slepena noruna? Vai varbūt visiem trijiem, Tīnu ieskaitot...

Tur, aiz loga, tur, kur tas reti sastopamais putns rudz-zālē veic savus izlūkgājienus, rūgst un briest zeme � mūsu īstās mājas �, radot dzīvību; kā glāss, palsens plīvurs krēsla nolai�as pār me�iem, kas vēl gurdi pēc ziemas miega, tomēr jau at�irgst. Daba mostas kā dusosa sieviete. Aprīļa vakars smar�o pēc pavasara un jaunas sāk�anās.

Kad ausma iesprauca savus rozīgos, izplestos pirkstus cauri pelēcīgajai cūkas pū�ļa loga rūtij un Tanels pavēra acis, viņ� ieraudzīja sev pāri nolieku�os Tīnu. Tīnas kraukļa melnie mati palaisti vaļā; kā tum�i aizkari tie ietvēra viņas sīciņo gai�o vaigu. Pēc skata Tīna bija drusciņ līdzīga zebiekstei.

Patlaban viņa vērīgi pētīja gareno rētu Tanela sānos. Uzmanīgi aizskāra to ar pirksta galu. �ajā pieskārienā vienuviet bija apbrīns, aizdomīgums, mazuliet bijība, ta�u tas viss sajaukumā ar līksmību. Tik uzmanīgi kaķēns aizskar lielu, zaļu vaguli, kas dip�ina pāri smil�ainam kājceliņam.

Tanels uzlūkoja Tīnu. �odien Tīna bija glu�i citāda. Pavisam neticami, ka vakardienas runas par kāju mazgā�anu un roku uzlik�anu varēja nākt no �īs viltīgās mutītes ar mazajiem, asajiem zobiņiem.

Kad Tīna pārliecās Tanelam pāri � Tanels turēja acis pusvirus �, viņas mazās un spicās, kā kaziņai atstatus stāvo�ās krūtis � visnotaļ priekpilnas krūtis � atradās tie�i Tanelam virs sejas. Tanels satvēra vienu tum�o galiņu ar lūpām.

�Ak tu negalnieks!� iespiedzās Tīna � �ī precētā sieva, kuru nudien vēl varētu noturēt par skuķi. Bet savu krūts-galiņu prom nerāva. Tīna ķiķināja. Jautri, uzvaro�i, nekaunīgi, izaicino�i.

�Vai tev, mūka zaļknābi, kauna ne drusciņ nav?� �Dīvaini gan,� bilda Tanels, �kauna nav it nemaz.� Un dīvaini tas, viņaprāt, bija.

�Bet tev pa�ai?� Tas, protams, bija dūmi jautāts. �Vakar tu, Tīna, biji citāda. Paklau...� viņā modās tādas kā aizdomas, �vai tik tas viss nebija izplānots? Ka sajauksi man galvu ar runām par zemu kritu�o sievieti un...�

�Protams. Kā citādi es būtu panākusi savu gribē�anu? Kā citādi es būtu aptinusi vienu svētu vīru ap savu mazo pirkstiņu?�

�Ap ļoti mazu mazo pirkstiņu... Bet kas tagad būs?� Tanels bija neziņā.

�Tagad nekas nebūs! Tikai pēc deviņiem mēne�iem būs.

Un tad būs noteikti!�

�Tīts tevi nositīs...�

�Viņ� nenieka nesapratīs.�

�Bet es ... Man arī tagad ... nu, ir tā kā jocīgi. Kā tad man jāizturas?�

�It nekā,� pasludināja Tīna. Bet tad kļuva domīga un turpināja negaidīti viltīgi: �Kad viens vīrs taps par lielu baznīckungu, un Romā tak tevi padarīs par svarīgu vīru, tad, jādomā, �ī vīra godīgā sirds neļaus atstāt savu miesīgo dēlu glu�i bez apgāda. Protams, kaut kā paslepus.�

Viņa vērās Tanelā vienlaikus nopietni un viltīgi un tagad iebāza svētajam jauneklim mutē otru krūti � jā, �ī bija īpa�i ziņkārīga krūts.

�Manuprāt, kreisā tā kā būtu skaistāka,� sacīja Tīna.

PAR JAUNAVĀM, KAS AR EĻĻAS LUKTURIEM IZGĀJU�AS PRETIM LĪGAVAINIM

Kad Tanels no rīta domīgi nolūkojās pakaļ pāri purvam aizzibo�ajam tum�ajam stāvam � katrā ziņā gājējai solis bija daudz vieglāks nekā nācējai �, viņ� atkal ar izbrīnu nolāgoja, sak, grēku viņ�, vīrs, gan padarījis, ta�u vainas apjaudas sirdī nav �it nemaz�. Viņ� Tīnai bija sacījis patiesību.

Tomēr � kāpēc nav? Kāpēc viņ� tagad bezrūpīgu prātu lau� vītolam zarus ar baltiem pūpoljēriem un � vēl ērmīgāk � glu�i kā ganupuika sev uzmeistarojis vītola sta-bulīti? Skan arī � pavasarīgi un priecīgi � tie�i tāpat kā pirms gadiem, kad Tanelam bija nagaiņu un ragaiņu ģenerāļa augstā goda pakāpe. Mjā � naktī jautri uzdzīvo, bet no rīta sev itin neko nepārmet...

Ta�u debesis bija tik vientiesīgi un labvēlīgi zilas, ka tajās nekādi nevarēja samanīt Debesu tēva bardzību vai vēlmi sodīt. It kā vajadzētu no�ēlot grēkus un lūgties. Bet kā tad lai lūdz: dārgais, Visspēcīgais Jehova, palūk, Tīnai bija tik trakoti mīļi pupiņi, ka ne par ko nevarēju atturēties... Tagad, Tavā priek�ā, zināms, atzīstu savu vainu. Tie�i Tavā priek�ā, jo ne pret vienu citu neesmu nogrēkojies. Tīna ta�u darīja visu, lai notiktu akurāt tā; un Tīta priek�ā es pat netaisos atzīt savu vainu � tā viņam vajag, ko moka savu sievu! Un kam citam vēl �e kāda daļa?

Nē, nē � no tādas lūgsnas nekas nesanāks, nodomāja Tanels un izvilināja no stabules treļļus, kas neizsakāmi labi saderēja ar mīlīgo pavasara rītu.

Lai Visspēcīgais Jehova ņem vērā, ka es, vīrs, neizdarīju neko citu, kā vien izpildīju Tīnas, �īs bra�ās, ņiprās mei�as, sirsnīgāko vēlē�anos. Vai tad tas, kur� piepilda cita sirds vēlmi, ir pie kā vainīgs? Nav! Varbūt tad gan, ja nepildījis.

Jā, �ajā skaistajā rītā, stabulē pūzdams, Tanels nejutās vis kā vaininieks, bet kā Debesu tēva mīļbērniņ�, uz kura blēņdarībām da�ureiz noraugās caur pirkstiem. Grēcīgi bija tā just, kazi, vēl nosodāmāk nekā nodarīt, ta�u ko tu, sirds, iesāksi, ja vienkār�i tā jūti. Tak jau arī būs debesu griba...

Tanels atminējās vienu neizdevu�os Mateja sprediķi zemniekiem � aplam neizdevies �is sprediķis �ķita tie�i �orīt � par to, ka vairot cilti vajag gan, ka sēt savu sēklu ir pēc tiesas un taisnības, bet visādā ziņā jāpatur prātā, ka, veicot nopietno, pat Bībelē atvēlēto pienākumu, nedrīkst izcelties tīksmība... Protams, klaji Matejs nevienu nebricelēja, ta�u miesaskārību nosodīja bargi, strīdos neielaizdamies, bez �ēlastības.

Tātad vairoties vajag bez miesaskārības... Bet sacīsim vaļsirdīgi: kā vispār viens kārtīgs vīra cilvēks var tikt galā ar savu svēto pienākumu, ja viņam uz to nav ne mazākās iekāres? Vai varbūt Bībeles vēlējums viņu tam spārno? Svētie raksti? Nē, tas ir pilnīgs absurdum un it nekādi nav iespējams.

Un kālab, atļaujiet vaicāt, sievie�u dzimums vispār ir radīts tik jauks un kairīgs, ja tas mūs ne drusciņ nedrīkst iekvēlināt? Vai tad, atstājot neievērotus visus tā krā�ņumus, mēs neapvainojam Dieva rokudarbu? Cik skaisti sievie�u dzimuma daiļumu uzteic pats Zālamans Dziesmu dziesmā! Un �ī dziesma ir Svētajos rakstos!

Tanels vis negrib ticēt, ka debe�ķīgie būtu kā tie vecāki, kas ievārījuma burku pieliekamajā noliek labi redzamā vietā un tad, ja bērnelis nav spējis kārdinājumam pretoties, uz karstām pēdām metas �o sloksnēt. �ādi tēvi� māmuliņas Tanelam nav pa prātam.

Mjā � �odien valda spriedelē�anas gars.

Prātā viņam nāk, ko abats stāstījis, � kāda sensena, slavena baznīctēva ieskati par to, kā paradīzes dārzā pirms grēkā kri�anas bērni radīti. Tas noritējis aptuvis tā, kā ziedi putek�ņojas. No Ādama laiku pa laikam iztecējis sēklas nektārs � līdzīgi drīz sāks tecēt no bērziem; kad viņ� gulējis kopā ar Ievu, �ī sula nokļuvusi viņai klēpī; tā pavisam nejau�i, un ne tīksme, ne prieks nav tikusi nevienam no abiem. Notiku�ais palicis neapzināts. Lai zibens nosper Tanelu tūlīt un tepat, bet viņam gan ir labs prāts, ka Ādams un Ieva nobaudīja �ūskas ieteiktos augļus. Kuri viņiem acīmredzot arī gar�oja. Tas deva brīvu izvēli. Ja viņiem nebūtu brīvas izvēles, tad ta�u nebūtu bijis iedzimtā grēka. Un tālāk? ... Jā, tad arī nevajadzētu to izpirkt. Un no �īs vietas tālāk aizdomāties laikam nav vērts... Dro�i vien tad mums nevajadzētu ij ticības, dzīvotu līdz pat �obaltdienai kā no�ēlojami garlaicīga audze � nebūtu nedz dusmības, nedz �ēlastības vērti. Un vai Debesu tēvam vispār varētu būt labs prāts par mums � tas, jādomā, atgadās loti reti? Ko nu daudz priecāsies par skudru vai mēslu vaboli un to noņem�anos?

Bet Jēzus un viņa augstais Tēvs mūs mīl! To rāda ij zīmes uz Tanela miesas, kuras nu jau sāk izzust. Vai maz nākamgad tās parādīsies, kad bijusi �āda nakts?

Tanels to, protams, nezina, tomēr viņam �ķiet, ka ar Tīnu pārgulēto nakti Jaunā viņam neņems. Arī to ne, ka viņ� nav jēdzis būt tāds aunapiere un koka klucis kā vecais Adams, kur� pats nezināja, ko dara.

Tik jauki ir tā �ķetināt domas �ai sulu mēne�a rītā, tomēr dzīve klosterī spējusi Tanelu mainīt; neskatoties uz visām izdomātajām domām � no tām viņ�, protams, neatkāpjas! � saprata, ka gan jau, �ādi spriedelēdams, bijis pārmēru pa�paļāvīgs un garā kaitavīgs. Viņ� sevi uzskata par it kā izredzētu; tie�i no tā viņu brīdināja tēvs Matejs. Jāteic, to viņ� darījis ar gudru ziņu.

Domīgs kļuva Tanels. Salasīja malkas �ķūnī pērnās bērza tāstiņas, ņēma klēpī �agaru kūli un stiepa to istabā, lai iekurtu krāsnī uguni.

Kad liesmas sāka sprēgāt, viņa domas atgriezās pie tēva Mateja un tā pamācības vārdiem.

�Ja tu, Tanel, tagad sāksi domāt, ka esi debe�ķīgo luteklis, kazi, nebūsi maldījies. Ta�u es ceru, tu pats saproti, ka �ī dāvana ir nepelnīta. Vismaz man tā liekas. Un tas, starp citu, padara dāvanu jo sevi�ķi vērtīgu, tādēļ ka nopelnītais ir tikai alga, ne vairāk.�

Tā viņi bija runāju�ies, lēnītēm staigādami �urpu turpu pa klosterdārza apsērsnoju�ajiem celiņiem, ik pa brītiņam klusi klusītēm ieskanējās klostera zvans, jo kapli�ā viens �ķirsts gaidīja guldī�anu zemes klēpī: lielu vecumu sasniegu�ais brālis Imanuēls no laicīgās dzīves tika aizgājis klusām. Tāpat kā dzīvojis, un vecuma nāve viņu aizsauca projām no �ejienes. Tā bija mierīga izdzi�ana.

Zvans, jā, skanēja klusi, dobji, un, ieklausoties un iedomājoties, ka reiz ari tev pa�am tā skanēs zvans, tas nelikās nekas biedējo�s. Zvana stāsts bija vienkār�s un mierpilns. Mū�īgs.

Tanelam �ķita, ka abats tās reizes sarunai būtu gatavojies: viņ� ta�u redzēja, kā citi brāļi izturējās pret Tanelu pēc brīnumzīmēm: laikam jau abats uzskatīja par savu pienākumu Tanelam piekodināt, lai viņ� sevi nesāk turēt par citiem augstāku. Tanels nemaz neturēja, pats bija sevi brīdinājis no �īm iespējamajām briesmām un tomēr gribēja uzklausīt tēva skaidrojumus, jo labs padoms nekad nav lieks, īpa�i jau tādās lietās kā noslēpumainais iedomības grēks, kur� nadzīgs pielipt.

Abatam rokās bija Aurēlija Augustīna �Grēksūdze� � grāmata, kuru Tanels zināja esam abatam mīļāku par visām citām.

�Tā Kunga rīcība un vēlmes, viņa izvēles ir dīvainas, Tanel,� Matejs klusi ierunājās; viņa balsī jaudās skumjas. �Vienā laidā jāatgādājas, ka nemaz nav tās jāsaprot. Cilvēkam, kura sirdī nav ticības, tās rei�u reizēm � bail teikt! � �ķiet pat netaisnas ...

Iedomājies garu virteni ar jaunavām. Viņas visas stāv lukturiem rokās un gaida līgavaini. Un viņ� nāk!

Tiek iedegts viens lukturis, viena jaunava tiek darīta laimīga. Durvis jau aizslēgtas. Un līgavainis drīz atkal aiziet. Kādēļ tika izraudzīta tie�i �ī jaunava? Gan jau viņa nebija vienīgā, kas prata sataupīt eļļu. Bija ir citas. Bet neviens nezina, kādēļ izraudzīta tika tie�i viņa. Mums var �ķist, ka bija arī cienīgākas un �ķīstākas par �o izraudzīto. Varbūt mēs nemaz nemaldāmies.

Un no tā, Tanel, es noprotu, ka izvēle ir dāvana, nevis nopelnīta alga. Raugi, ko par atalgojumu un izpelnī�anos savā trīspadsmitajā grāmatā saka Augustīns. To nav viegli uzreiz aptvert, nav viegli arī man to tulkot, bet mēģināsim tomēr �īs domas saprast! Viņ� raksta tur aptuvis tā:

�Lai garīgā un miesiskā daba, ko Tu savā gudrībā esi radījis, teic, kā viņa to izpelnījusies? ... Bezveida garīgais ir pārāks par izveidotu miesu, bet izveidots miesiskais ir pārāks par pilnīgu Neko. Kā pirmatnējais Nekas izpelnījās, ka visupirms ar veidolu, gan vēl bez gara, viņ� tika

iecelts esmē?... Tā kā viņa pa�a vēl nebija, viņ� nevarēja neko nedz izpelnīties, nedz ari tapt atalgots...��

Patiesi, tas nebija viegli, ko Tanelam nācās aptvert. Bet taisnība tā bija gan: Nekas, būdams nekas, patiesi nevarēja neko izpelnīties... Tomēr no viņa iesākumā tika radīta vismaz miesa, kas, būdama bez gara, neprata būt pateicīga, nedz arī alka gara iegū�anas. Ta�u, palūk, neskatoties uz to, Nekam � bez gara, toties ar veidu � tika dāvāts gars. Laikam mēs varam sevi uzskatīt par miesām ar garu, attīstītām miesām. Ta�u, būdami bez gara, mēs patiesi nepratām to sev lūgt.

Viņi bija nonāku�i līdz neparastai siltaudzei, ko uzmeistarojis �e uz dzīvi apmeties, dārza mākslas zino�s brālis no Klervo. Brīnumsīciņa bija �ī siltaudze, jo stikls, kas to klāja, ta�u bija dārgs. Tā augus varēja sildīt agrīnā saulīte, bet vienā siltumnīcas galā bija krāsniņa, ko brālis aukstās naktīs kurināja. Sājā siltumnīcā viņ� audzēja dīvainus sve�zemju augus, kam trūka pat nosaukuma igauņ-mēlē. Vienu dīvaina veidola zaļu, lampausīgu mu�eli ar gau�ām dumju paskatu Tanels aplūkoja tad, kad Matejs runāja par miesām ar veidolu, bet bez gara. Sis zaļais tuklis likās esam glu�i izaicino�i stulbs un bez gara.

�Jā, Tanel, kādēļ da�ai dabas daļai gars ir dāvāts, bet cita atstāta glu�i be�ā, mums ir nesaprotami. Tas varbūt �ķiet pat netaisnīgi. Ta�u ar mūsu saprātu nepietiek, lai aptvertu Radītāja izvēli. Jaunavas ar lukturiem jau bija guvu�as garu un savā attīstībā gribēja tikt tālāk, iemantot daļu no augstākā gara, Gara, ko Augustīns pagodina ar lielo burtu. Viņas gan alka un ilgojās, ta�u viņu lukturus vis neiededza. Viņas neuzskatīja par �ēlastības cienīgām � lai cik skumji tas ari būtu. Bet viena �ēlastību izpelnījās. Kāpēc?�

Tālāk tēvs Matejs apsvēra, vai mums vispār ir jēga ko lūgt, vai mēs maz drīkstam lūgt, lai tiktu iedegts tie�i mūsu lukturis. Tādā lūgsnā ta�u lūdzam sevi pacelt pāri citiem, tādēļ jau savas iedabas dēļ tā nevar būt īsti kristīga.

Vispār �ķiet, ka lūgt savu vēlē�anos piepildījumu ir lieki, jo Bībelē teikts, ka Viņ� dzird mūsu lūgsnu jau ilgi, pirms mēs to esam sāku�i izsacīt...

�Bet kā es varētu mitēties lūg�anās mūsu Kungam,� nopūtās tēvs Matejs. �Es atzīstos, ka gaidu viņa �ēlastības zīmi. Di�i baznīctēvi lūgsnu ekstāzē ir nonāku�i līdz Visumam un iemantoju�i daļu no tā. Es neesmu izraudzīts. �ēlastība ir dāvāta citiem.�

Mateja acīs bija bezgala skumjas. Un Tanels zināja, ko viņ� domāja ar �citiem�.

�Tātad, raidīdams Viņam lūgsnas, es grēkoju. Jo alkstu pēc tā, kas man nav atvēlēts. Tu noteikti esi ievērojis, ka lūdzos uz asiem akmeņiem, kas ieurbjas manos ceļgalos. Tā es sevi sodu, jo bez lūgsnām nevaru... Pats dīvainākais, glu�i neticami, ka, neskatoties uz visu atstumtību, ej nu zini, varbūt tie�i pateicoties tai, es tomēr esmu laimīgs. Vai tas, ka es ij ar neiedegto lukturi varu justies laimīgs, nav savveida brīnums? ...�

Kā nokaunējies tēvs Matejs bija pagriezies uz papē�a un atstājis Tanelu vienu. Katķisma mācībstunda bija beigusies. Cik nu tā bija tāda, jo vairāk jau runāja tēvs Matejs.

Vēl ilgi pēc tam Tanels lūkojās zvaigznēs, kas cita pēc citas iemirdzējās skaidrajās, dzestrajās vakara debesīs. Tie�i kā izraudzīto jaunavu lukturī�i.

Viņam bija Mateja �ēl. Viņ� nezināja, kādēļ Visuvarenais tik dievbijīgam vīram liedzis pa�u augstāko �ēlastību.

Viņ� domāja: �Mans Dievs, kas esi radījis mūs visus, �o debesi un citas pasaules, arī es gribu Tevi slavēt! Kas par to, ka manai slavinā�anai nav nekādas nozīmes, jo Aurēlijs Augustīns ta�u tevi sauc:

TAS, KUR� PATS IR SAVA LAIME.�

Tā asarām acīs tajā vakarā prātoja Tanels, piedzīvojis iezīmē�anu ar svētajām stigmām un vēl aizvien jaunbrāļa kārtā.

Nu viņ� raudzījās, kā sarkanās liesmu mēlītes cēlās aizvien lielākas. Labi gan �ie dzimtā pavarda dūmi. Gandrīz vai saldi.

Jā, viņreiz Padisē Tanels bija domājis vienas domas, �odien atkal pavisam citas. Varbūt ne stāvus grēcīgas, bet au�īgākas gan. Piemēram, kādēļ tie�i patlaban vajadzēja ienākt prātā, ka Matejs grēko ne tikai ar lūgsnām, bet arī ar lakricas konfektēm... Patiesi � daudz da�ādu lietu satilpst mūsu galvas podiņā.

Kā gan viņas tur nesaiet lielajā?!

�Viņi savos plānos nonāku�i krietni tālāk, nekā varēja sagaidīt,� izgrūda Markvarts de Breide. �Un jāteic, ka �is tas viņiem ir velni�ķi viltīgi izdomāts.�

Trauksmaini, nervozi viņ� staigāja pa Reimāra Mummes sarkano istabu, �odien nebija ne vaļas, ne patikas pētīt D�oto di Bondones Ēģiptes bēgļu kājiņas, pat vīna krūka palika neskarta.

Iededzies bija �is vīrs.

�Tu jau arī gudrs, lapsas ūsa. Vecā Lodes lieta visādā ziņā ir neizsakāmi smalki izdomāta. Lai gan pirkt no dāņu valsts zināmā mērā ir kā pirkt pa�am no sevis,� smīnēja Reimārs. �Nē, Kūsiku zemes jau nav peļamas; Paides puses laukiem tās īsti līdzi netiek, ta�u Harjumā nekā ra�enāka neatrast. Un Lohu, kaut liesa vieta, vērā ņemama savas upes un pilskalna mazumiņa dēļ...�

Sis, vīrs, zvilnēja uz sava slavenā kanapē un bija pavisam mierīgs: Kūsiku mui�as zemes viņ� nopirks, bet lai �is lapsa kūmiņ� Markvarts ij necer, ka Reimārs Mumme ļaus sev pārvilkt ādu pār acīm. Protams, kaut kas pienākas arī Breidem, jo viņ� ta�u izdomājis gau�i velni�ķīgo plānu pasludināt veco Lodi par juku�u. Gaidāmā prāvo-sanās jau arī paņems savu daļu laika un prasīs piepūli. Un vēl tā fūrija baronese, kura, domājams, reizē ar zemēm raudzīs iesmērēt arī pati sevi... Bail pat iedomāties!

Tomēr Reimārs uzreiz noprata, ka aiz tā visa slēpjas vēl kaut kas. Kaut kas vairāk nekā plika nauda.

�Tu tur zvilni guļvietā kā turku sultāns,� aizsvilās de Breide. �It kā tev nebūtu nekādu rai�u. Bet saki jel, vīrs, ko tu iesāksi, ja lauķi tev sakurs pirti. Ja tas reiz ies vaļā, tad � esmu pilnīgi pārliecināts � vienlaikus ies vaļā daudzviet visā zemē. Ordeņspēki ta�u ir tik nejēdzīgi mazi, bet zemnieku var sanākt savi trīsdesmit �etrdesmit tūksto�i vīru. Jā, ko tad tu teiksi?�

�Tev var būt taisnība. Bet mums vienkār�i jāpasteidzas pirmajiem. Galu galā � vai ordenis jau sen nav gaidījis, ka zemnieki aizdedzinās kādu baznīcu, ta�u �ī pagānu tauta savā ziņā ir arī ticīga. Drīzāk baznīckungu nekā mui�kunga priek�ā viņi noņems cepuri...�

Reimārs nudien staipījās uz kanapē kā tāds pa�ā, visnotaļ ar baudu, un tad izsacīja prātojumu, ka zemnieku jau var būt daudz, tak citu iero�u bez dak�ām un lāpstām viņiem nav.

Viņ� no�āvājās � iepriek�ējā nakts bija aizvadīta, �audot zaķus, kuri nāca mieloties ar sienu.

�Maldies, mīļo cilvēk,� nu Breide vērtās pavisam nopietns. �Esmu apstaigājis Padises dzirnavu pagrabus un apcirkņus. Vietējais lauķis � tāds Titus vai Tīts �, kur� ar mūkiem ienaidā, zināja man parādīt.�

�Kas tad tur bija?� Reimārs paslējās uz elkoņiem.

�Palūk, viens apcirknis bija līdz lūpai pilns ar iero�iem. Un ne jau tikai pīķiem vai zobeniem. Tur ir kāds simts Eskilstūnas dzelzs loku, visi, kā nākas, ar trejkā-jiem... Pat viena nesen izgudrota parikte, ko vēl ij Eiropā var manīt retumis, � di�gabals. Nu ja, vismaz uz to pusi... Kur tas rauts un kādā vīzē tāds gāzums tik slepus nogādāts Padisē, ka pat mans uzticamais ok�ķeris Tīts, acīgs vīrs, tikai nupat nācis uz pēdām, tas liek tīri vai brīnīties. Iero�i gaida savu stundu! Tā, lūk, fogta kungs!�

Nu Mummes lielkungs uzstutējās pavisam sēdus. Un �āvā�anās kāre arī bija viņu pametusi.

�Kam tad tie īsti pieder? Tak ne jau mūkiem? Tur pat vistai jāsmejas.�

�Pagalam smalka lieta. Dzirnavas ar apcirkņiem un palīgtelpām līdz pat beidzamajam laikam piederēja Helmol-dam de Cāgem ...�

No kanapē atskanēja gars svilpiens.

�Ta�u nesen Tallinā pie notāra noslēgts līgums, ka Helmolds visu mantību dāvina Padises klosterim. Tiesa � arī agrāk mūkiem bija zināmas tiesības uz dzirnavu ienākumiem.�

�Vai esi par to paziņojis, kur nākas?�

�Tev ta�u ziņoju.�

�Bet Tallinas rātei?�

�Vai tu esi pārliecināts, ka rāte ir īstā vieta? Helmolds ta�u arī rātskungs. Un Parenbeke, un tas Konrāds Prēns, kas man deguna galā cirta ciet Virumā cietok�ņu un piļu durvis. Turklāt Helmolda di�gabala stobrs nav pavērsts uz Dānijas pusi. Vai tev patiesi liekas, ka mūsu Tallinas rāte ir ļoti labvēlīga ordenim?�

Markvarts Breide runādams bija tā aizrāvies, ka nevil�us pārlaida roku pāri sejai. Nu viņ� no vienas ūsu puses bija bruņinieks kas bruņinieks, bet otra viņu padarīja par gatavo vezumnieku.

�Protams, visa vara Tallinas rātē nepieder tādiem kā Helmolds. Gan tiks ziņots ari tur. Tomēr iepriek� jāapsprie�as slepenībā.�

�Vai Helmolds uzdāvināja dzirnavas savu izdarību aizseg�anai?�

�Tik dumj� viņ� nav. S ā v ē j m ū к i � tas jau būtu pārmēru smieklīgi! Man liekas, ka mūkiem par to nav ne jausmas. Ja nu tēvam Matejam vienīgajam. Ai, tas ir aizdomīgs vīrs, kur� vienā gabalā dodas uz Somiju un Zviedriju. Palūk, Padises klosteris ir padots Tallinas bīskapam, kur� sirds dziļumos � to es zinu noteikti � ir uz vienu roku ar zviedriem. Arhibīskaps dzīvo Lundā, ta�u drīz vien ari �ī pilsēta var nebūt dāņu, bet gan zviedru rokās. Un tad visa manta jau piederēs Zviedrijai. Cāge liek uz Zviedrijas kārts... Jā, bet visupirms �ie loki un lielgabali tomēr tiks pavērsti pret mums. Vienā noteiktā dienā, kas laikam vairs nav nemaz tik tālu... Tādas, vadzi, tās lietiņas!... Bet �iten to Cāgi es grasos laikus piespiest pie sienas. Viņ� ta�u būtībā iero�us ir uzdāvājis ar Dāniju karojo�ai zemei, kas snaikstās pat uz Vāczemes pusi... Un uz tādām lietām cauri pirkstiem vis neskatās. Kas par daudz, tas par daudz!�

�Tu no tiesas tici, ka de Cāge un kāda daļa rātes grib uzkūdīt vietējos ordenim?�

�Un tu savā bērni�ķīgumā vēl �aubies?! Viņ� ir vienisprātis ar savu dārgo sievastēvu, kur� lauķiem � bet tas tev pa�am vislabāk zināms � māca fortifikācijas zinības. Turklāt tam izmantojot tavas pils plānu.�

Beidzot Markvarts tomēr atvilka elpu un pasniedzās pēc vīna. Ta�u viņ� iedzēra vienu vienīgu ātru malku un runāja tālāk:

�Helmolds de Cāge ir ordeņa ienaidnieks numur viens! Starp citu, arī viņa mātes, domina Cāges, Tallinas nama pagrabos bija paslēpti �aujamie. Ne glu�i iero�u noliktava, bet visādā ziņā vairāk nekā vienai dievbijīgai, vecai kundzei varētu ievājadzēties. Par to es dabūju zināt laikus, un nu, pēc kundzenes nāves, mājas atslēgas ir man kabatā. Es to rekvizēju Dānijas karaļa vārdā. Un pagrabos varēju uzrādīt nepārprotamus pierādījumus.�

�Tu esi paspējis varen daudz izdarīt, Markvart. Es te �audu zaķus un no lielās pasaules lietām nekā nezinu,� saraucis uzacis, bilda Reimārs Mumme. �Es pastāvīgi saku: �Mūsu lietas neiet slikti. Nudien neiet!� � bet izrādās, ka esmu gatavais aunapiere...�

Tad kaut kas lika Reimāram Mummem saausīties: viņa suņi bija sāku�i negaidīti nikni ārdīties.

Paides fogts devās pie loga. Tā arī bija. Pa ceļu tuvojās grezna kariete augstu pārsegu. Tajā, sprie�ot pēc ģerboņa, vajadzēja atrasties viņa tuvam draugam, ko ij Markvarts Breide labi pazina � Sāres�Lēnes bīskapam Jēkabam.

Kad visi trīs vīri sēdēja kamīnzālē, uz kuru vienā brīdī bija pārcēlusies, un uguns omulīgi lāktīja, ju�ana bija laba � viņi ta�u domubiedri, vēl vairāk, pat rīcības biedri. Tie�i ar Mummes veco draugu Jēkabu Markvarts apspriedās, pirms Tallinas bīskapa Olava brālim Mazajā pilī �piedāvāt patvērumu no naidīgiem ļaudīm� � kā viņ� to nosauca, lai gan tā bija visīstākā apcietinā�ana. Jēkabs paklau�ināja Lundā un tikai tad, kad bija skaidrs, ka baznīcas varas �ai lietā nejauksies, vērta savu domu darbos.

Proti, Mark vārtām de Breidem bija dro�i zināms, ka zviedriem labvēlīgā bīskapa Olava brālim vecajā Hanzas pilsētā Visbijā Gotlandes salā biju�as slepenas pārrunas ar Magnusa Eriksona sūtņiem.

Visnelāgākais, ka �ajā, nepārprotami pret ordeni vērstajā sanāk�anā uzradās pat krievu pārstāvis no Novgo-rodas. Protams, aicināts. Kā tas varēja notikt? Krievs un zviedrs ta�u turēja naidu, un ne tik briesmīgi sen Ore-hovā noslēgtais pamiers (i�oru zemju dalī�anas jautājumos) bija trausls, nedro�s un neapmierināja nevienu no pusēm. Bet, paskat, kā tiek uzsākta viena baiga, pret ordeni vērsta sazvērestība, kuras galamērķis ir godājamā, daudz cietu�ā, kristietības izplatī�anā smagu darbu veiku�ā ordeņa izdzī�ana no Igauņzemes, pat Zviedrijas karalis piever acis un metas kopā ar savu lielāko ienaidnieku � Krievzemi. Tā kā Markvartam dro�ā vietā noglabāti �īs sanāk�anas slepenie dokumenti, tad viņ� uzdrīkstējās Olava brāli apcietināt. Jēkabs, kā jau teikts, apklau�inājās un ieguva skaidru apstiprinājumu, ka Visbijas sanāk�anas slēp�ana tiek uzskatīta par svarīgāku nekā neievērojama Rēveles bīskapa brāļa aizstāvība.

Jēkabs, �is nopietnais vīrs ar drūmu seju un neiedomājami lielu bie�u krāsas degunu (starp citu, pilnīgs atturībnieks), kur� patlaban badīgi Iek�ēja medū saldinātu biezpienu, uzņēmās delikātās pārrunas ar Tallinas rāti. Tam, kas uz vienu roku ar dāņu valsts ienaidniekiem, jāstājas tiesas priek�ā! Bez iebildumiem! Tā kā tas viss met ēnu uz Tallinas rāti, tad pretimnāko�ais Markvarts par mērenu skaitu Rīgas sudraba dālderu ir ar mieru atdot rātei savus dokumentus. �is sudrabs, protams, nonāks Dānijas karaļa kasē, lai valsti varētu nodro�ināt ar nepiecie�amo kara pārtiku. Sapienti sat!

Ta�u pretīgā Tallinas rāte tielējas un sudrabu nedod. Ar lielām pūlēm Jēkabam izdevās izkaulēt vēlamajai summai aptuveni atbilsto�u rudzu daudzumu. Laikam Tallinā zināja, ka Dānijas karalis drīz sadabūs citu vīru sarkan-ūsas Markvarta Breides vietā, par kuru jau savākts pārmēru daudz aizdomīgu materiālu. Saki aizstāvībai, ko gribi, atzinās Markvarts, cīniņ� ar nenovīdīgajiem ir kā skrie�anās ar teļu. Nu, pavisam atgrūst viņu tomēr nevarēs � dro�i, ka piedāvās kādu padomnieka vietu, jo Dānijā nav otra vīra, kas �īs tālās provinces lietas pārzinātu labāk nekā viņ�. Ja arī jaunais amats būs zemāks, toties jo brīvākas rokas.

�Kas tad Hāpsalu pusē jauns?� Reimārs Mumme apvaicājās.

�Nekā laba vis nav, ne mazdrusciņ,� noburk�ķēja dievbijīgais vīrs ar laupītāja seju un piebārstīja pilnu krūte�u biezpiena druskām. �Visa tā Sāmsala, to es jums saku, ir kā Bābeles mauka, kas gatava jebkādam grēkam. Kad lielajā zemē kaut kur kaut kas ies vaļā, tad viņai būs situsi īstā stunda. To es jums saku ...�

�Ak tad to tu mums saki...� Markvarts atkārtoja Dieva kalpa mīļāko izteicienu.

�Saku gan!� iecirtīgi pasludināja Jēkabs. �Vīri vienā gabalā mēro ceļu uz Gotland!, ta�u kopā ar tecīlām no turienes atved arī zviedrisku noskaņojumu. Ja ordenis kļūtu kaut nedaudz vājāks, tad �ie taisnā ceļā lūgtu palīdzību un izsacītu gribu labprātīgi padoties zviedru valstij.�

Ta�u �īs raizes ne drusku nemazināja vīra me�cirtēja ēstgribu.

�Baudi vien dro�i � da�i apgalvo, ka biezpiena ē�ana esot Dievam pa prātam. Krieviem �is laikam pat gavēņa azaids,� Reimārs uzmundrināja ēdēju. Ta�u tad citādi omulīgais saimnieks kļuva skumj�.

�Es nevaru un nevaru saprast, kādā vīzē zviedrs mācējis sevi padarīt igauņiem tik mīļu. Es ar saviem vīriem sadzīvoju it labi; diezin, vai kāds no viņiem ķertos man pie rīkles, un tomēr...�

Kad Dieva kalpa pirmais izsalkums sāka pierimt, viņ�, muti līdz ausīm baltu nemūrējis, sprieda:

�Vislielākā kļūda ir tā, ka uz Igauņzemi un Līvzemi nav mācēts atvilināt vācu ieceļotājus. Manā paspārnē � no Arensburgas līdz pat Kolgai � visa jūrmala pilna ar piekrastes zviedriem. Ko tad vēl sacīt par Vīmsi pusi vai Vormsi. Un Naisāri... Viņi labi satiek ar vietējiem un savu tiesu sajaucas arī. Gan ar asinīm, gan garu. Un tas jau arī zināms, ka Somijā zviedru valsts prot nostiprināties bez jelkādas asinsizlie�anas.�

�Tev taisnība. Ta�u pa�laik ir par vēlu spriest, kam vajadzējis būt vai tagad notikt.� Markvarts iztaisnoja muguru un atmeta galvu. Viņ� nikni purināja savu rudo matu murskuli un noskaldīja, ka neatliekot nekas cits kā turēt gro�us jo stingri. Un mutes dzelk�ņiem jābūt asiem. Citādi nevar!

Neviens to neapstrīdēja. Kādu laiku valdīja klusums. Tad Jēkabs atkal uzņēma:

�Mani sasniegu�as baumas, ka tu, Markvart, esot sameties uz vienu roku ar vecā Lodes kundzēni � gribot pasludināt baronu par plānprātiņu.�

Markvarts de Breide bija nepatīkami pārsteigts... Viņ� lādēja baronesi: visu izzvana; sievie�a daba neko nepaļauj paturēt pie sevis. Pat ja sieviete pēc skata rādās saprātīga. Ja �āds plāns, kuram vajadzīga smalka sagatavo�ana un noslēpumā turē�ana, tiek izbazūnēts pa visu zemi, kazi, arī vecais Lode jau sācis sev meklēt likuma zinātājus palīgus ...

�Kur tu, Jēkab, tādas runas dzirdēji?� viņ� tūdaļ gribēja noskaidrot.

�Neraizējies tik ļoti. To man stāstīja pati baronese, mēs ta�u paziņas kop� seniem laikiem. Un viņa runāja tik pa-slepen, ka pirms tam aizvēra ne tikai durvis, bet pat vēdlodziņu,� atskanēja Jēkaba nomierino�ā atbilde. Tomēr viņ� brīdinādams piebilda:

�Piesargies! Ja jūs baronu gribēsit nogādāt kaut kādas komisijas priek�ā, Raplas zemēs būs nemieri kā likts. �ī liesma var aizsprēgāt tālu. To es jums saku...�

�Tas mani nepavisam neuztrauc... Pa�laik vēl agri runāt. Saki labāk, kad es no Tallinas rātes dabū�u man atvēlēto rudzu atliku�o daļu! Kā tik būs, tā vari uz ātrāko pārdot un vēlēt salādēt kuģī. Lai gan... (ak, cik sāpīgi saverk�ķījās viņa mute un cik maz tas saderēja kopā ar viņa nekaunīgo, �audīgo skatienu!) jā, lai gan man nācies dzirdēt, ka tu rudzus esot nosūtījis uz Visbiju, un tas ļoti grau� manu sirdi, jo no turienes ta�u rudzi var nokļūt Dānijas ienaidnieku rokās ...�

Par rudziem viņam �oreiz nebija lemts vairāk uzzināt, jo pie durvīm atskanēja bikls klauvējiens. Nākamajā mirklī uz sliek�ņa stāvēja blonds, gadus septiņpadsmit vecs jauneklis. Ar savām maigi zilajām acīm viņ� izskatījās glu�i kā ķerubs, kas nule atsūtīts no debesu valstības ar vēsti grēcīgajai zemei.

�Fogta kungs... Es gribētu, ja drīkst, jums ko pateikt.�

��is ir Bartolomeja Honekes jaunais palīgs. Viņ� tos maina vienā laidā. Skribents, kas ar savu darbu slavējami tiek galā.� Un, pagriezdamies pret viegli pietvīku�o puisi, fogts bilda:

�Te ir savi cilvēki. Starp mums nav noslēpumu, tādēļ runā dro�i!�

�Honekes cienīgtēvs atkal... ir nemierīgs.�

�Tie�i kā?�

�Uz mūsu hronistu ļoti slikti iedarbojās ziņa par kādu Padises klosterī mīto�u Tanelu, kuram esot parādīju�ās svētās brūces, ko pat Svētais Krēsls atzinis par īstām. Nu

viņ� meklē zīmes arī uz savas miesas. Bet viņa �ūlas nudien ir kļuvu�as briesmīgas un nemitīgi struto...�

�Es esmu tās pamanījis uz viņa sejas. Gau�i pretīgas vātis,� sausi bilda Reimārs Mumme un plucināja galdsegas apmali.

�Tās viņam ir jau uz visa ķermeņa,� skribents pus-�ukstus teica un atkal nosarka.

Vīri pārmija skatienus. Tas bija drūvīgs klusums. Jēkabs uzmeta jauneklim līdzjūtīgu skatu.

�No rīta mans kungs pāris rei�u apgāja apkārt pilij un atrada sniegā ā�kāju nospiedumus, kas beidzas tie�i zem viņa loga. Un dīvainā kārtā atpakaļ nemaz neved... Cienīgtēvs Bartolomejs ir pārliecināts, ka pats Lucifers stāv uz vakts un svētās brūces neparādās tie�i tādēļ.�

�Pietiks viņam ar savējām,� nopūtās Reimārs Mumme �Tu drīksti iet.� Aizejo�ā skribenta un kalpa paklaņa bija tauriņviegla un nevainojama kā pā�am.

�No Bartolomeja vairs nav nekāda labuma. Viņa darbu tagad pilnībā paveic �is jaunais palīgs. Ij labāk par Ho-neki... Ticu, ka viņ� drīz vien varēs Bartolomeju nomainīt. Vienkār�i rakstīs hroniku tālāk ar viņa vārdu... Bet ar Honeki nudien ir slikti. �īm pūtēm un �ūlām ir visai aizdomīgs un draudīgs paskats ...� Atkal Reimārs Mumme nervozi pluinīja galdauta bārksti. Tas nebija īsti viņa dabā.

�Tev nāk buki zem loga, bet tu me�ā �audi zaķēnus,� noteica Markvarts. Viņam Honekes nedienas bija pavisam vienaldzīgas.

�Velns viņu zina, kas tās par pēdām,� noburk�ķēja Reimārs. �Kazi, nudien pa�a Nelabā ...� Jēkaba roka pārmeta krustu. �Zemnieki teic, ka �itādus nospiedumus atstāj vēznieks. �is radījums ejot atmuguriski atpakaļ pa savām pēdām...� turpināja fogts. �Vispār te notiek da�ādas aizdomīgas lietas, un akurāt tad, kad pie mums apmeties hronists... �is dīvainais vēznieka mo�ķis naktīs dauza durvis. Man jāaizsien tās ar striķi, ja gribu mierīgi gulēt. Bet atliek nenostiprināt mezglus ar krusta zīmi, tūlīt ^V1P�� ne�ķīstais, atraisa tos vaļā... Un vienādiņ atskan kaut kādi soļi un �vadzoņa. Turklāt no pieslēgtām telpām.�

Nu tomēr izlauzās Reimāra Mummes karavīra gars, pāvesta gāzēja gars:

�Vīri, man makstī vienmēr ir viena svētīta bulta, un es to agrāk vai vēlāk �im joda vēzniekam ietriek�u pakaļā!�

Trok�ņains un vienlaikus melanholisks no Dieva kalpa Jēkaba prominentā deguna atskanēja �ņāciena glissando.

�Acīmredzot man jānāk un jāizdzen Sātans no tava nama,� nopietni pauda Jēkabs. ��etrdesmit dienas mums visiem, izņemot nedaudzos svētos, jāpavada �ķīstītavas ugunīs, tad top zināma mūsu vieta. Sājā laikā dvēseles var likt dzīvajiem sevi kaut kā manīt. Bet tās nelaimīgās, kurām vieta atrasta netiek, vēl ilgi paliek, mūs tirdot. Tava māja, Reimār Mumme, viņām nez kāpēc ir pa prātam.�

Tad atkal atvērās durvis. Bez pieklaudzinā�anas.

Uz sliek�ņa stāvēja hronists Bartolomejs Honeke visā savā godībā.

Viņa greznā parūka bija sa�ķiebusies, ta�u citādi hronists pirmajā acu uzmetienā �ķita visnotaļ comme 11 faut: tā kā viņ� bija biezi nopūderējis vaigus un bagātīgi lietojis smiņķi, tad sērgas izsitumi uzreiz nekrita acīs. Tomēr, tuvāk aplūkojot, varēja pamanīt mitras tecītes, kas �ur tur samiek�ķēja vaigu apmetumu.

Bartolomejs Honeke bija ietērpies gai�zila zīda rīta-svārkā ar zeltītām aizsaitēm. Acīs viņam bija prombūtnīgs skatiens. Galvu viņ� turēja augstprātīgi izslietu, ta�u tas nesaudzīgi izcēla viņa kārno ve�a kaklu � tas bija akurāt kā noplūktam gailim.

�Mani kungi! Es zinu, jūs jau krietnu laiku esat mani gaidīju�i. Diem�ēl es nevaru pagodināt �eit eso�os ar savu klātbūtni.� Viņu sagrāba stipra, ķērksto�a klepus lēkme. �Viss, ko tas ignorantais un arogantais Dante savā �Dievi�ķajā komēdijā� raksta par Elli, ir balti meli. Es nepaguris strādāju pie labojumiem, tie�i tas arī ierobe�o

manu laiku.� Jancīgā smaida sa�ķiebās ar pomādi noziestās lūpas. �Pēc nāves vispār ir grūti saprast, kur tie�i esi nokļuvis... Ellē ir tik daudz ziedu ... Tomēr man jums jāliek pie sirds, cienījamie, vēliet sev zārkā līdzi ievietot burciņu o�amā sāls!� atkal viņa balss aizlūza.

Bartolomejs pacēla pie lūpām zelta diegiem iz�ūtu me�ģīņu lakatiņu � ļoti saņurcītu un saķepu�u lakatiņu �, nez kādēļ pakniksēja kā meitene un nopluku�a un kleina pāva cienīgajā gaitā devās laukā pa durvīm.

Aiz viņa palika savāds, saldeni sastāvējies smar�u mākonis.

��ausmīgi!� noburk�ķēja Markvarts de Breide.

�Jums viņ� jātur atsevi�ķā telpā. Viņa azaida trauki jāpārmazgā ar ugunīgi stipru sārmu,� klusu sacīja Jēkabs. �Es kā daudzu mirēju aizvadītājs pēdējā gaitā varu jums pateikt, ka �im nelaimīgajam vīram ir... lues s!�

�Luess?! Ko tas nozīmē?�

�So sērgu sauc par sliktu fran�u slimību ... Viņa kaite ir ļoti tālu attīstījusies. Tās ir beigas. Eskulapi �ādā gadījumā saka ... vispārējs sabrukums ...�

�Fran�u kaite?! Viņ� ta�u var aplaist mūs visus! Vai patiesi mans vecais draugs jāiesloga pils pagrabā? Un... cik daudz viņam vēl atlicis dzīvot?� Jautātājs, protams, bija Reimārs Mumme.

�Grūti pateikt. Varbūt mēnesi, varbūt arī gadu... Mīļais Dievs, kādēļ gan tu esi lēmis tik baisu likteni arī �im jaunajam skribentam?... Jo viņ� pavisam noteikti jau ir aplaidināts.�

Tad Jēkaba balss pieņēmās, vērtās glu�i dimdo�a:

�Mozus savā Tre�ajā grāmatā ir sludinājis:

�Un, ja vīrs guļ pie vīra kā pie sievas, tie abi ir darīju�i negantību; tos būs nokaut; lai viņu asinis uz tiem paliek.�

Un vēl viņ� saka, priestera kārtā neder tie, kam kāda vaina: nedz kam plēve pār aci, nedz kam kraupis, nedz kam ēde, nedz kam kaunums maitāts!

Un sodība nāk arī pār to namatēvu, kas tādiem dod mitekli vai pajumti... Patiesi padomā par to arī tu, Paides fogt Reimār Mumme, kas tu līdz �im esi bijis mans draugs!�

Un Dieva kalps lieldegunis Jēkabs cēlās un atvadījās, un devās laukā, lai brauktu prom no �ī grēku midzeņa.

Kūsiku mui�as ļaudis bija ļoti izbrīnēti un savu tiesu arī vīlu�ies: viņi savu kungu tik bra�i aizstāvēju�i, draudēju�i nogremdēt Konuveres upē no Tallinas atbrauku�o karieti, ja tā tūlīt negriezīsies atpakaļ, no kurienes nākusi. Arī ordeņvīrus aiztrenca � viņi, mui�as kalpotāji, par savu kungu ir stāvēju�i un stāvēs arī turpmāk!

Bet kas tagad? Kādēļ kungs tā pārgrozījis prātu? Proti, devis pavēli, lai tik lai�ot karieti cauri, kad tā ieradī�oties atkal � tas esot gaidāms �odien vai rīt. Viņ� neviena nebīstoties, un, ja kādas komisijas gribot viņu pētīt, lai tik pētot, cik uziet.

Ta�u zemnieku sirdis bija nemierīgas: kungs, protams, ir pie pilnas sapra�anas, tomēr savu tiesu jocīgs arī... Ja rātes dakteri (viņu tak ved tiem rādīt) ļoti gribēs un kāds tiem vēl iesmērēs kukuli, tad var atzīt par garā vāju jebkuru. Kur gan agrāk redzēts mui�nieks, kas klimst apkārt pastalās un spēlē dūkas?!

Vai, Dievs, cik nelāga būtu, ja veco Lodi atzītu par plānprātiņu! Ir tak dzirdēts par trakonamiem. Cilvēkus tur iekaļot va�ās. Dakteri viņus aplaistot ar ledusaukstu ūdeni un spie�ot rīt visādas indes.

Lielāki zinātāji runā, ka ar augstas kārtas kungiem tā tomēr nedarot � tos piespiedu kārtā iespundējot klosteros; dzīve tur, kazi, nav tik briesmīga, toties līdz pat mūza gaitu beigām tiek atņemta brīvība, kas ta�u pats lielākais dārgums.

Vajag ar' tam kungam būt tik savdabim, galīgi ne pa mui�kungu modei. Ne viens vien zemnieks būtu ar mieru, ka reizumis tiek nosloksnēts, daudzi to uzskata pa�u par sevi saprotamu. Tā ir � pasaule labu cilvēku alla� ieskaita juku�os.

Jā, da�i Kūsiku vīri bija gatavi sava kunga dēļ iet pat tik tālu, ka vai rītdien brīvprāt gulties uz peramā beņķa. Ko tāds tesiena mazumiņ� var nedarīt, bet pēc tam kungu, kas zin, sāks ieskatīt par īstāku kungu ...

Raizīgi bija viņu skatieni pēc divām dienām, kad vecais Helmolds Lode iesēdās pie pa�ām pils durvīm piebrauku�ajā karietē, vēlīgi pamāja palicējiem un bez jebkādas stīvē�anās ļāva sevi vest uz Tallinu.

Garu svārku viņ� bija apvilcies, to nu gan, tomēr kājās atstājis pastalas. Un kas vēl trakāk: ceļa somā viņam bija dūkas. Kālabad?! Lai dakteru kungiem nospēlētu �Auzujāni�? Lode bija paņēmis līdzi arī mazu koka bun-dulīti. Kas varēja atrasties tajā, nebija zināms. Ak, un nav neviena, kas viņu varētu vest pie prāta... Rādās, ka jaunais Helmolds ir atstājis veco likteņa varā.

Kariete dārdēdama aizripoja; Kūsiku ļaudis drūvīgi lūkojās tai nopakaļ.

Bija pamanīju�i, ka līdzās pāris lepniem kungiem (viens no tiem laikam augstais di�vīrs de Breide) karietē sēdēja arī dumjā kundzene Hedviga, kura ne klētsdurvis nejēdza attaisīt un, peļu bīdamās, brēca kā Jērikas bazūne. Gan jau tie�i kundze pielikusi roku pie ļaunā plāna � pārbaudīt kunga saprātu. Ja tam patiesi atradīs kādu vainu � un tā var gadīties! �, kas notiks ar viņu labo dzīvi? Jā, nopietni un drūmi palika ļaudis Konuveres upes ielīkumā.

Markvarts de Breide raudzījās Helmoldā ar ziņkāri, pat tādu kā cieņu � tad �is vīrs ir tiktāl pārņemts no �ejienie�iem, ka māca zemniekiem kara mākslas. Negudrais � viņ� stāsies rātes dakteru priek�ā pastalās. Un dūku maiss

^arī līdzpaņemts. Sazin kas vēl tajā bundulī? Vai tad gribēs dakterus ieēdināt, vai? Ir gan viens bezgala jancīgs un dīvots vīrs; uzcirties akurāt tik ērmīgi, it kā viņa lielākā vēlē�anās būtu bez garām runām likt sevi pasludināt par juku�u.

Hedviga savu dārgo dzīvesbiedru knapi pasveicināja. Ak, cik ironisku skatienu to uzlūkoja. Bija skaidrāks par skaidru, ka viņai labs prāts gan par ākstīgā pū�amā, gan bunduliņa līdzņem�anu. Kas te maz ko pētīt: �is vācie�a augsto vārdu un piedevām savu titulu apkaunoju�ais vecis ir trakāks par traku!

Kad Rapla bija palikusi aiz muguras un ceļ� griezās uz Hagudi pusi, Helmolds de Lode urķēja vaļā savu bunduli. Hedviga bija gaidījusi, ka tur būs medus vai kāds ogu receklis. Receklis bija, trīceklis bija, bet... mans Dievs! � no pelēcīga glumekļa pretī rēgojās rozīgi balti nagi! Jā, lopa, laikam cūkas stilbi! Tam visu ne�ķīstākajam radījumam no�ņāpti kāju stumbeņi... ,

Hedvigai palika slikti. Savā galma dzīvē viņa bija iemācījusies daiļi ģībt (sievie�a cilvēks var ģībt vienmēr, ja ir dro�s, ka viņa apak�brun�i un ņieburi ir nevainojami tīri! � tā viņai mācīts). Jau ļodzīgās karietes kratī�anās pa draņķīgo ceļu �ķebināja dū�u, un tad vēl jāredz tādas �ausmas!

�Gaisu!� viņa izsaucās, un sekojo�ais ģībiens bija pats neviltotākais, dabiskākais un patiesākais no visiem, kas gadīju�ies baroneses ne jau nu pārāk īsās dzīves laikā.

Markvartam Breidem, daudzredzēju�am vīram, tas, protams, izvilināja smīniņu. Viņam bija miglainas jaunības atmiņas, ka ij Vāczemē mēdza vārīt cūku stilbus. Vietvaldis bija redzējis ne tikai lopu �no�ņāptos kāju stumbeņus�, bet arī nocirstas galvas. Viņam �āds skats bijis nebijis. Zināms, kā pieklājīgs kavalieris Markvarts tūda-liņ atvēra logu; teju jau grasījās ko niknu uzbrēkt �im ērmīgajam vecim, ta�u tā da�ādu krāsu acīs bija tāda līksme un au�ība, ka sīvie vārdi tā arī palika vietval�a mutē. Protams, stiķis ar cūkas stilbu bija iepriek� izdomāts joks un sasodīti labi izdevies turklāt: Albrehta I Lā�a pēctece, acis pārgriezusi, gulēja nemaņā.

Nez kāpēc Helmolds de Lode, Helmolda de Cāges sievastēvs, Markvartam rādījās aizvien simpātiskāks. Vai �ī ciferblate, kas kļuva aizvien neizdibināmāka, viņam pat sazvērnieciski nepiemiedza ar aci? ...

O�amo spirtu Markvarts nebija zinājies līdzi ņemt. Viņ� vienkār�i atbalstīja Hedvigas galvu, centās kundzei pazodē attaisīt nez kādas kroķētas aizsaites, vēdināja ar lakatiņu.

Tam bija panākumi. Jau Hedviga atver acis, baroneses novītu�ajā vaigā atkal sāk parādīties sārtums.

Ta�u tas diem�ēl bija īslaicīgi. Tikko Hedvigas acu gaisma bija atjaunojusies, kad viņas galva atkal � blauk�! � atslīga atpakaļ. Kas tad nu lēcies?

Lēcies nebija nekas, tik vien kā Kūsiku mui�kungs (pēc ceļa rādītāja pat Sūdalksnietis) lieti�ķi bija ķēries pie cūkas stilbu apsūkā�anas; mutes apkārtni noziedis galer-tainu un ar brīvo roku lidināja ārā pa karietes logu tīri nograuztos kauliņus. �viukt un �vaukt!

�Vai tu, Hedvig, nepaprovēsi cūkas stilbuka? Sātīgs ēdiens. Zemnieku gardums. Ar alu sader jo sevi�ķi labi, Breides kungs, bet alu es neuzdrīkstējos līdzi ņemt � tak pie dakteriem jāiet.�

Kundzenes Hedvigas otrā nemaņa ievilkās garāka par pirmo...

Lohu mui�a jau bija aiz muguras, kariete dārdināja caur Kohilu, ta�u baronese vēl aizvien plīvoja apziņas miglotajās tālēs.

Markvartam de Breidem viss bija skaidrs. Protams, ķircina, protams, piezobo savu klīrīgo kādreizējo lauleni �is Kūsiku mui�nieks! Bet vīrs, kas tik viltīgi visu izplānojis, �ķiet daudz attapīgāks, nekā varēja domāt pēc Hedvigas stāstiem. Nekur nav teikts, ka viņ� ar bunduliņu stāsies ārstu priek�ā, Dievs zin, ko viņ� nodomājis tiem.

�^Tu< Hedvig, tomēr skaties, ka tiec ar sevi galā. Tu tak nabadzīgas ģimenes bērns un dro�i vien esi ēdusi trakākas lietas nekā pirmklasīgi cūkas stilbi. Un ievēro, ja ārsti tevi redzēs tādu nelāgi izgāzīju�os, viņiem celsies raizes tie�i par tavu veselību. Tu tak, Hedvig, vairs neesi nekāda svilpaste skuķe, sievie�a cilvēkam tavos gados vairs pārmēru untumainība nepiedien!�

Jā, tik draudzīgi mierināja kādreizējo dzīvesbiedrēm.

�Ja tava sirds nepanes tādu kaulu grau�anu, tad metī�u mieru ... Labāk uzrau�u kādu meldiņu ...�

Un, Hedvigas atbildi nesagaidījis, viņ� pielika pie galer-tainajām lūpām vēderainu dūku maisu, kas tūlīt arī sāka maurot. Kas tas bija par sacerējumu, ko Helmolds de Lode cēla priek�ā savai grāfienei, to mēs nemū�am neuzzināsim; it labi būtu iederējusies dziesma par me�u, kas �alc un kur �lakstīgala dzied�, bet �is skaistais meldiņ� Tā Kunga 1343. gadā vēl nebija radīts. Varbūt vecais de Lode pūta �Gudro piedarbu�.

Ta�u dūca katrā ziņā aizrautīgi un spēcīgi, dvēseli atveldzēdams un garu pacilādams. Ciema kran�i, kas cerībā uz kaulu zibināja karietei astē glu�i kā goda eskorts, garduma vairs nedabūja, tomēr suņu sirdis ir uzņēmīgas pret skaistām skaņām, un viņi neatpalika. Glu�i otrādi � atbilsto�i spējām centās kaukt līdzi.

Ļoti dīvaina katrā ziņā izskatījās kariete, tuvojoties Tallinai, un vārtu sargiem bija liela noņem�anās, lai suņu strēķi � nez, ko �ie cilpo nopakaļ tie�i �im braucamajam � no pilsētas robe�as aizraidītu atpakaļ.

Ar jautru, kārīgu, nepiedienīgu skatienu Helmolds de Lode pa karietes logu aplūkoja pilsētas preilenes, kas, peļķēm pāri spurgdamas, plivināja lindrakus. Hedviga vēl aizvien nebija pilnam atgriezusies uz zemes, bet Markvarts de Breide jutās kā sasaistīts, kas tādam vīram kā viņ� gan atgadījās bezgala reti.

�Dakteru collegium tak neatrodas Tompeā, viņu galvenā mītne vienmēr vēl budelstrat iepretim Rātsnamam,�

И - 614 pamācīja vecais de Lode. Markvarts sāka justies arvien nedro�āk.

�Kā jūs to zināt?� viņ� brīnījās.

�Man tur viens pazīstams dakteris. Tas, kur� pats augstākais un komandē citus. Pie viņa vienādiņ jāiet visupirms. Viņam Rāsiku ir brangs ko�umdārzs. Un ne tikai par puķēm, arī par zvaig�ņu zinībām viņam interese. Es pie viņa lāgu lāgiem esmu iegriezies pārbaudīt savu gara stiprumu.�

Karietē iestājās mulss klusums.

�Jā, dārgo Volfgang, ar manu veselību pēdējā laikā nudien ir �ābiski,� barons de Lode atzinās apmēram sava vecuma dakterim. �Man bija mui�ā ie�mugulēju�i vienu viltus mērnieku; tak jau laipni ļaudis sāku�i raizēties par manu gara stiprumu... �is Lūkass � būs ta�u tev zināms cilvēks � rādās pieprotam ārsta māku, bet par mērniecības lietām nezina nenieka. Tas vīrs neat�ķir pat jūdzi no versts. Un rēķinā�anā ir dumj� kā pērnais teļ�. Bet labas miegazāles � buldurjāņus � zināja ieteikt gan.�

�Tātad Helmolds jau iepriek� ar savām nervu kaitēm ir vērsies pie jums, profesora kungs?� Hedviga neticīgi jautāja.

�Beidzamoreiz aptuveni pirms trim mēne�iem,� de Lode atbildēja daktera vietā. �Jā, buldurjāņi pataisa miegainu, tas tiesa. Tomēr pavisam mierā naudas pūķi un mājas kungi mani negrib atstāt.�

�Jā, mans kādreizējais dzīvesbiedrs vienmēr cietis no spokiem. �ī viņa... sacīsim, īpatnība (Hedvigas kundze nosmīnēja tik viennozīmīgi) arī �ķīra mūsu dzīves ceļus. Ta�u tagad dzirdu runas, ka viņ� ar pa�a taisītu blīk�ķu cauruli, kas darbojas ar biszālēm, trenkājot spokus pat naktīs... Tas ir bīstami, varbūt tomēr baronu de Lodi � viņa pa�a un tuvinieku interesēs � nāktos ievietot kādā ārstniecības vai aprūpes iestādē... Lai cik skumji mums būtu.� Hedviga nopūtās un acis lai slaucīja.

�Vienreiz gan gadījās, ka es ar savu pauk�ķeni pusnaktī gāju spoku medībās,� arī vecais de Lode atminējās; viņa sejs savilkās smaidā. �Ta�u toreiz, par laimi, nebija vis darī�ana ar spoku, bet zirgu zagli, kas beigu beigās ar ciemnieku palīdzību tika saķerts.�

�Tātad gari ne par ko neatstājas?� dakteris pra�ņāja.

�Jā. Tagad viņiem bie�i vien ... kauns teikt... manis pa�a kundzes vaibsti, tikai vēl vecāki un krunkaināki. �ie mani biedē ar kaut kādām �au�alīgām pāvu spalvu ļerpatām. Tādiem violeti un zeltā rakstītiem vēdekļiem ...�

�Violeti un zeltā? Mjā...� prātoja dakteris. ��īm krāsām hermētiskajās zinātnēs, protams, ir sava nozīme. Arī Svētā Grāla ordeņa rituālos tiem zināma loma. �is jautājums paģēr ilgāku iedziļinā�anos,� viņ� nosprieda. �Man jākonsultējas ar kolēģiem alķīmiķiem.�

�Man arī liekas, ka varētu,� de Lode atzina sava drauga domu labu esam. �Viena skaista, ta�u indīga puķe � laikam to sauc par puķozoliņu �, ko, mandomāt, ij tu savā ko�umdārzā audzē, arī da�ureiz ir zeltdzeltena, da�ureiz atkal violeta. Bet �īs puķes sula ir �au�alīga inde, un, ja cilvēks to nejau�i pabrūķē, tad viņam sāk rēgoties visādi dzeltenvioleti ērmi.�

�Puķozoliņ�? Puķu ozoliņ�? Hā � tu laikam domā aqui-legicfi Jā... tai ir abas formas, dzeltena un violeta. Es pat esmu ieguvis krustojumus. Indīgi tie ir visi.�

�Vai tik ne mēnessērdzības zāles...� de Lode lūkoja iesākt. Acīmredzot brieda garāka botāniska, medicīniska un ezoteriska domu apmaiņa, ta�u to Lodes kundzene nevarēja pieļaut:

�Akurāt! Arī mēnessērdzīgs pastalvecis ir no bērna kājas!� uzgavilēja Hedviga.

�Kāds pastalvecis?� dakteris uzreiz neaptvēra. Ta�u tad viņa seja noskaidrojās: �Ak �ādu savdabīgu mīlināmo vārdu esat izdomājusi mūsu mīļajam Helmoldam.� Nu ap doktora Volfganga, slavenā rātes mediķa, muti parādījās pat smieklu krunciņas: �Mjā... Mēs ar jūsu godājamo dzīvesbiedru, jūsu ... kā gan jums labpatika izteikties? ... ak jā � pastai veci patiesi esam nedaudz mēnessērdzīgi... Divas trīs reizes esmu ciemojies Kūsiku un kopā ar barona kungu pētījis zvaigznes. Un Mēnesi. De Lodēm, kā jūs noteikti zināt, ir pa�a rokām gatavota taisni izcili laba debess un zvaig�ņu pētī�anas parikte.�

�Markvart! Viņ� ir bijis Kūsiku! Te ir darī�ana ar uzpirk�anu!�

Dieviņ, tētīt, kā nu ķērc! Markvarts jutās nelāga. Viņ� no�ēloja, ka vispār �eit ieradies.

Pēc sauciena nekavējoties atvērās sānu durvis un tajās parādījās vīrs mil�a augumā, apbrīnojami �ķībi �etrstūrainu barrette galvā uzlicis. Viņ� atgādināja tempļa ziloni vislabākajā noskaņojumā. Zināmos svinīgos gadījumos to galvas tiekot rotātas vainagiem; pat kaut ko reibino�u lūkojot iemānīt citādi atturīgajiem karaliskajiem dzīvniekiem.

Vērā ņemami un savā ziņā jauki bija arī tas, ka uz augstā kunga (domājams, viņa uzdevumos ietilpa medicīnas un jurisprudences sasaistī�ana) barrette, spārnus trīsi-nādams, atpūtās zeltains taurenis. Gan jau �is agrīnais pavasara vēstnesis svarīgajā kroņa namā bija iesprucis pa kādu slepenu spraugu. Savukārt no kunga talāra kabatas laukā lūkojās vēderaina pudele ar sarkanu etiķeti. Jā gan, vīra apmēriem atbilsto�a varena pudele.

�Uzpirk�ana?! Jā... es dzirdēju �o vārdu. Uzpirk�ana un pārdo�ana. Da�os gadījumos �ie darījumi ietilpst manā kompetencē. Pareizāk sakot � var to skart.�

�itam vīram nu gan bija bass kā no kubla dibena.

�Volfgang! Vai tad mēs ar �o simpātisko kungu jau pirms kāda laika visu nenokārtojām?� Viņ� samiedza acis un nospriegoja atmiņu.

�Tev taisnība, Ar�ibald!� Volfgangs mierīgi atbildēja. ��odien viņ� kopā ar biedriniekiem ieradies tie�i veselības jautājumos. Var būt runa par kuratēliju.�

�Par ko?� nu arī Markvarts pēc ilgāka laika pavēra muti jautājumam.

�Curatela � tā ir aprūpe. Atbildība un palīdzība. Kā es saprotu � ja saprotu pareizi �, kundze un viņas draugs �odien ieradu�ies, lai tiktu galā ar aprūpes lietām. Nevienam nav zināms, ar kādiem pārbaudījumiem Tas Kungs mūs jau rīt var piemeklēt.�

�Zelta vārdi!� at�irgdama pasludināja Hedviga.

�Lai gan, manuprāt, pa�laik vēl pāragri raizēties,� Volfgangs tomēr uzskatīja par vajadzīgu viņu mierināt.

�Nav ne par agru, ne kā! Ja cilvēks jau redz spokus, tad viņ� var savu mantību iegrūst vienalga kam.� (Vērsim tūlīt pat jāķeras pie ragiem � lauķu pateiciens, ta�u izteiksmīgs.) Un Hedviga, palīdzību gaidīdama, skatījās uz Markvartu de Breidi.

�Nu, �ādu rai�u jau vairs nav. Arī kop�anu Padises cis-tercie�i lielumis uzņēmu�ies. Uz līguma pamata. Bija ta�u tā, Ar�ibald?�

��ie papīri ir rātes arhīvā un apstiprināti ar visiem vajadzīgajiem zīmogiem � Vivat ius canonicum, vivat lus civile!� viņ� dūca.

Svarīgā kunga roka veica kārīgu kustību kabatas virzienā, tomēr �oreiz vēl atrāvās atpakaļ.

�Kādi papīri? Un Padisē? Un apstiprināti?� izbijās Hedviga.

�Vai tad baroneses kundze nemaz nezina, ka viņa patlaban var būt glu�i bez rai�u? Kūsiku mui�a ir uzdāvināta Padises klosterim.�

Ja cilvēks, pavisam negaidot, nokļūst izmisīgā stāvoklī, tad viņ� vis neģībst... Tikai tāds īpats, zaļganīgs tonis parādījās Albrehta I Lā�a meitasmeitasmeitas... un tā tālāk sejā.

�Vivat ius canonicum!

Vivat ius civile!

Censeri aliqua re � Causa est nobile,�

tempļa zilonis Ar�ibalds visai ap�aubāmas vērtēs latīņu mēlē dūca vien tālāk; viņ�, vīrs, � tāpat kā tauriņ�, kas joprojām gozējās uz viņa galvas virsas, � vēl aizvien lāga nesaprata, kas patlaban notiek.

�Vai tur tomēr nebija kas teikts arī par tiem, qui postae creverunt? Itin kā bija...� viņ� mēģināja atminēties.

�ie vārdi Hedvigai iesākumā aizslīdēja gar ausīm. Tikai to viņa saprata, ka Kūsiku mui�a izslīdējusi no rokām. Kopā ar visu, kas no tās būtu varējis iet vairumā!

�Mans Dievs, pasaki viņiem, Markvart, ka plānprātīga cilvēka parakstītiem līgumiem ta�u nav nekāda spēka!� viņa sēca.

�Dārgo Hedvig,� skaidroja de Lode, �kad es pirms trijiem mēne�iem lielāko savas mantības daļu nolēmu uzdā-vāt cistercie�iem, kas nepagurdami lūdz par mūsu grēkiem, neskaitāmiem grēkiem, es biju vesels. Krietni veselāks nekā patlaban. Un tie�i tādēļ, lai iegūtu veselībai apstiprinājumu, apciemoju godājamo Volfgangu. Pirms tika uzrakstīti svarīgie papīri. Tā ka neraizējies, viss ir kārtībā. Īstenībā tev kā manai likumīgajai dzīvesbiedre-nei vajadzētu uzņemties kop�anu. Gadījumā, ja mans draugs, piemēram, tūlīt un tepat mani atzītu par rīcības nespējīgu.�

�Bet tas ta�u ir mūsu kopīgais īpa�ums! Smags darbs un ...� Viņa vairs nespēja. Un ka tas Markvarts arī tik vienaldzīgu ģīmi blen� ārā pa logu! It kā tas uz viņu vairs neattiektos nemaz.

�Tomēr privātīpa�ums, jo tas ir mantots un gādāts pirms mūsu svētās savieno�anās ... To, ka tu no Vāc-zemes būtu atvedusi līdzi kādu lielāku mantību, protams, izņemot da�u itin jauku kankaru, es tā kā neatminos...�

�Mjā. Barona de Lodes zemes pārvaldījumus un īpa�umus likums iztulko kā privātīpa�umu. Tas pats attiecas arī uz Lohu pārvaldījumiem, mana cienītā kundze,� pavēstīja Volfgangs.

Ar�ibalds piekrīto�i pamāja ar savu lielum lielo galvu. Ļoti laipni pamāja. Viņaprāt, tie visi bija ļoti jauki cilvēki.

Nu beidzot Markvarts tomēr ko bilda:

�Te minēja izteicienu qui postae creverunt. Jurisprudence nav mana stiprā puse ...�

�Qui postae creverunt � �tie, kas paliek aiz mums�,� Ar�ibalds laipni paskaidroja.

�Zini, Hedvig, diez vai tas tevi kā iepriecinās vai sarūgtinās, un tie�i tādēļ es tev neesmu stāstījis, ka Debesu tēvs mani vēl vecumdienās, jā, glu�i kā Noasu, aplaimojis ar bērniņu,� smaidīdams paziņoja barons. �Tas ir puika. Viņa vārds ir Matss. Drīz viņam būs trīs gadi. Mana tēva sirds ta�u neļāva viņu atstāt pavisam Tā Kunga ziņā. Kādu mazumiņu no Lohu mui�as viņ� iegūs, kad paliks pilngadīgs... Matsa māte ir krietna sieviete. Viņa mums sien sieru tā, kā tikai veruie�i to prot. Bet tur jau viņa cēlusies. Jā, viņa mums Kūsiku ir sierniece. Un uztur kārtību klētīs. Tos cūkas stilbiņus jau arī man vārīja viņa.�

�Atvainojiet, vienu mirklīti,� paklanījās Volfgangs. �Mums ar Ar�ibaldu jāpārmij pāris vārdu. Par vienu sanāk�anu, kas drīz sāksies.�

Milzis Ar�ibalds viņam mīļu prātu pievienojās. Bija redzams, ka jau pusceļā viņa roka uzmeklē talāra kabatu.

�Bet nams Tallinā? Kas būs ar to? Tā kā darī�ana ar īpa�umu, kas iegūts pirms laulībām, tad... tad es to vēlētos nopirkt!� �os vārdus sacīja Markvarts de Breide.

Hedviga izskatījās pēc līķa. Viņa vairs nespēja rast vārdus un tikai sīca.

Tomēr bija kāds, kas pamanīja viņas no�ēlojamo stāvokli un metās aizstāvēt.

�Mans kungs, par to nevar būt ne runas! Tas no manas puses būtu negodīgi. Mums ta�u ar grāfieni (jā, de Lode viņu �oreiz nosauca par grāfieni!) ir kopīga, kaut gan īsa pagātne. Un meita. Mans kungs, �is piedāvājums nebija godavīra cienīgs.�

Helmolds de Lode, pastalvecis frakā, devās pie savas kundzenes un pastiepa viņai balstītāju elkoni.

�Mandomāt, �odien mums �eit vairs nav ko darīt, Hed-vig.�

Klausīgi tad cēlās kājās

Hedviga no di�ās dzimtas, kuras pirmtēvs Albrehts Lācis ... Vīram balstījās uz rokas;

reizē gāja abi laukā.

Ejot uzkāpa tā virsū

vēdeklim, kas zemē kritis, � violeti zeltītajam,

bet jo gau�i nopluku�am.

Markvarts Breide cēla aug�ā, vērās maģiskajās krāsās un tad svieda saslaukās ...

�Nav jau nemaz tik liela �ī Marienburga,� prātoja Padises cistercie�u klostera kantors Andreass. �Tā otra Marienburga Latvijā � �o mēlē Alūksne, igauņi to sauc par Alulinnu � blakus savai �ejienes vārda māsai gan ir tikai

kre�ķains ciematelis, bet Tallina un kur nu vēl lepnā Rīga ordeņa sēdekli Marienburgu teju vai cērt pu�u...�

�āds prātojums laikam radās tādēļ, lai noslāpētu apjukumu un stingumu, kas grasījās sava�ot gan mēli, gan rokas. Liela Marienburga nudien nebija; kad viņu rati dārdināja caur Rīgu, kuras lepnā Doma tornis ar savu smaili tīri vai bikstīja debesis, Jehovas mitekli, Andreass drebuļiem krūtīs bija domājis: debestiņl � kādai tad vēl jābūt slavenajai Marienburgai, kurpu viņ� ar saviem augstajiem biedriem ir ceļā?!... Marienburga ta�u ir Vācu ordeņa visaugstāko di�vīru mītne un patvērums. Par tādu vietu varenākas vairs nevar būt! (Jā, protams, neskaitot Vatikānu.) Te dzīvoja un savus bruņiniekus vadīja Rīgas pakļāvējs, Vācu ordeņa iepriek�ējais lielmestrs Eberhards fon Monheims, te savus varenos plānus kaļ par �nāves ku�ieri� nokrustītais krievu bieds, pa�reizējais saimnieks � slavenais Borhards fon Dreilēbens.

�ī Austrumprūsijas pilsēta, kuras ielas mina gan vācie�i, lei�i, gan poļi, Andreasu neko daudz vis neizbiedēja, toties pils, kuras priek�ā viņi, naktij sākoties, apstājās, bija varena.

Jau tās priek�telpā Andreasu gandrīz ķēra trieka; rokas pilnas ceļa paunām, skatienu zemē nodūris � uz stāvām, kaut arī platām kāpnēm ta�u jāuzmanās, lai nepa-kluptu �, viņ� devās iek�ā pa augstām, velvētām durvīm, kurās iegrebtas visvisādu kustoņu galvas, un tūlīt nonāca aci pret aci ar milzum lielu lāci, kas, pakaļkājās pastājies, ilkņus atiezis, blenza viņam virsū. Andreass gaidīja briesmīgu rēcienu un tikai tad, kad tāds tomēr neatskanēja, saprata, ka darī�ana ar izbāztu me�a radījumu. Laikam jau �ādam durvju sargam vajadzēja skaidri norādīt arī vispa�pārliecinātākajam ienācējam, ka vieta, kurā tas ieradies, nav nekāda parastā, �eit mīt un pukst varenā Vācu ordeņa sirds; tie�i �eit aizsākas neskaitāmas, cauri daudzām valstīm plūsto�as dzīslas, pa kurām �ī sirds saviem uzticamajiem locekļiem piegādā ticību un spēku, un pēdējā laikā aizvien vairāk un vairāk arī zeltu (protams, lai kalpotu augstiem mērķiem).

Andreass zināja, ka viņam, visupirms tomēr garīgam cilvēkam, īsti nepieklājas pasaulīgo lepnumu un godu pārmēru apbrīnot � viņa augstākais altāris ta�u nav dālderu kaudze, bet gan pārākas vērtības. Viņa svētā pilsēta un svētais krēsls atrodas tālu Itālijā ... Ta�u saki, ko gribi � debesis augstu, Roma tālu; toties ikdieni�ķas lietas skaidri parāda, ka Igauņzemes dzīvi visstingrāk sniedzas vadīt Līvzemes Vācu ordenis un tā pēc kārtas jau 24. mestrs fon Dreilēbens.

Kā maizi ēd, tā dziesmu dzied � nē, protams, Andreass nav tādu ļau�u, bet tik neattapīgs un dumj� arī nav, lai neprastu notvert no debesīm klēpī iekritu�u laimi. Kad Paides fogts Reimārs Mumme atlaida vēsti, ka augsti godājamais Borhards fon Dreilēbens kopā ar Vīlandes kom-turu Gosvinu fon Erku, Tallinas rātskungiem bruņiniekiem Johanu Vāki, Oto fon Rozēnu, armigei (iero�u nesēju) Tilikinu de Sorseveri un Tartu kanoniķi Konrādu vēl grib redzēt kādu no Padises, ta�u nekādā gadījumā ne pa�u abatu (I), tad Andreass saprata, ka situsi laimes stunda. Kā viņu vispār uzgāja, kur� par viņu kaut ko zināja? Reimārs Mumme bija licis Andreasam saprast, ka �āda doma radusies Markvartam de Breidem: vai tas nebija Andreass, kas reiz �im vīram devis naktsmājas, runājis ar viņu gudras runas un laipni pacienājis? Pat uzdāvājis igauņu �alli vai ko tamlīdzīgu? (�Lēnas adītie cimdi!� Andreasam ie�āvās prātā. Paskat vien, no nieka reizēm var celties liels labums...)

Pats par sevi saprotams, viņ� tūlīt bija ar mieru braukt kopā ar tik augstiem kungiem. Kur vajadzīgs!

Vienīgās rūpes, lai brauciens pie ordeņa mestra paliktu noslēpumā; par laimi, tāda pati vēlme bija ari Reimāram Mummem. Tātad Andreasam nācās izdomāt sīkus melus: viņam, ko tu padarīsi, jābrauc uz Rīgu apbērēt vienu tālāku radinieku... Protams, tēvs Matejs laipni to atvēlēja, juta vēl līdzi smagajā zaudējumā.

Tā nu viņi brauca. Jāteic, tas bija viens jauks brauciens. Lielmaņi vis neturēja mūku pārāk necilu esam, īpa�i jauks bija Gosvins fon Erks (da�reiz saukts arī par Heriki). Viņ� no savas sudraba ceļojuma pudelītes pat piedāvāja Andreasam malciņu ugunīgi stipra un salda dzēriena I

�Varbūt tu nemaz nedrīksti to pieņemt,� viņ� jokoja. (Viņi ar Mummi bija vienīgie, kuri prata arī igauņmēli, kaut arī gau�ām kokaini.) �Vienu vāti �ī saldā dzēriena man uzdāvāja Normandijā; ta�u, tā kā dāvinātāji bija Svētā Benedikta klostera mūki, tad es nezinu, vai ģeld arī cistercie�iem ... Tas jāizlemj tev pa�am.�

Gosvina fon Erka piedāvātajam saldajam, ķepīgajam un dedzino�ajam dzērienam nudien vajadzēja būt ļoti stipram, jo visiem, kas to kaut nedaudz pamēģināja, tūlīt galvā sāka d�inkstēt. Tādēļ ceļinieku runas kļuva diktā-kas un jautrākas.

�Kā tev, mūk, �ķiet � kalpot mūsu Pestītājam ta�u ir labāk nekā muhamedāņu Allāham? Jo, palūk, pēc Muhameda pavēles garīdzniekiem � tos laikam sauc par mullām � bez liekām runām tiek nocirstas galvas, ja viņi nobauda kaut mazumiņu vīna. Jā ...� Komturs laida apkārt sudraba pudeli ar zelta aizbāzni. �Esmu apceļojis arī Austrumzemes, ta�u bez saldiem dzērieniem vis nepaliku. Sak, kā tas bija iespējams?� smaids atsedza viņa mazos, asos peles zobiņus; naska rozā mēle rūpīgi izlaizīja no dzēriena lipīgos mutes kaktiņus.

�Mēs vēlējām turienes dakteriem izrakstīt vīnus vājas gremo�anas ārstē�anai... Lūk, kā mēs darījām!� Jā ... Bagātāki kungi � vezīri � tie�i tādēļ piecie�ot dziedniekus savā galmā, ka tie �lielas un neatliekamas vajadzības gadījumā� � te viņ� savilka ļoti viltīgu seju � var atļaut arī vīnus. Ja reiz dakteris atļauj, tad neliedz nedz Allāhs, nedz Muhameds, nedz arī viņu islāma ticība.

�Kas attiecas uz līksmo�anos ar sievietēm, tur atkal Allāhs esot laipns dievs,� zināja stāstīt jaunais sārtvaidzis armiger Tilikins de Sorsevere (ak, kas par jauku vārdu!) ar knapi dīgsto�ām, maigām, bet ogļu melnām ūsu pūciņām. �Sultāniem tur esot lieli un grezni sievie�u staļļi � saukti par harēmiem... Vienvienīga lirinā�ana un izpriecas no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam.� Uz brangumu sliecīgais iero�u nesējs nopūtās. �Un, ja sieviete sultānam pretojas � nu, bet tā gandrīz nekad negadās �, tad viņu atdodot einuhiem palustēties. �ādiem vīriem oliņas ir pārspiestas, tādēļ �ie nevar ar sievi�ķi darīt neko citu, kā vien sultāna pretinieces sev par prieku visādiem atjautīgiem paņēmieniem vārdzināt un spīdzināt līdz nāvei. Tā ka lai sieva izvēlas, ko viņa grib...�

�āda para�a pūtainajam iero�u nesējam ar plato sē�u likās esam glu�i pa prātam; kas zin, varbūt viņu bija piemeklējusi kāda sūrsto�a sakāve mīlestības kaujaslaukā.

�Par vārdzinā�anu es nezinu, ta�u citādi sacītais ir patiess; pusplikas sievas to vien dara, kā dejo flautu skaņu un bungu rīboņas pavadībā, sultāns sēd zīda spilvenos, labpatikā noskatās un, ja grib, dziedē savu vēderu ar saldu �erbetvīnu, kas biezi pilnināts ar medu, muskatu, riekstiem un da�da�ādiem austrumu gardumiem.�

�Bet pastarā dienā �os grēka mācekļus un maukurus gaida elles ugunis un vāro�u zēveļu versmainā jūra. Tas ir dro�i!� Tartu kanoniķis Konrāds spalgi un bargi pasludināja. Sis ne pārāk vecais vīrs ar savādi sārtbaltu ādu, gandrīz bezkrāsainām acīm un izbalēju�iem matiem iepriek� ar dziļu nicinājumu bija atgrūdis arī liķiera pudelīti. Andreasu, kur� tā vis nedarīja, viņ�, savilcis skābu ģīmi, uzlūkoja nosodo�u skatienu. Tomēr kanoniķa balss palika vien saucēja balss tuksnesī.

�Mjā ...� novilka Vīlandes komturs Gosvins, kas nelikās ne dzirdējis Konrāda vēstījumu. �Sājā ziņā mūsu Dievs pret mūkiem ir ļoti bargs. Viņ� vis neņemtu vērā ārstu atļaujas.� Un Gosvins prātoja tālāk, ka �ādu atļauju da�s eskulaps tomēr varētu savureiz dot, nav labi, ja visas sulas paliek miesā; tā no pārliekas briedības varot aiz-dambēties. No rūgsto�ajām auglības sulām savukārt varot rasties visādi nejauki furunkuli; izlienot glu�i kā sēnes no zulganas komposta kaudzes.

�Jā, bet ko tu, brāli Andreas, par to domā? Vai tevi kā jauneklīgu Dieva kalpu (tas skanēja gau�i zobgalīgi) nekas tāds netramda?�

Gosvina acīs iedegās �ķelmīga uguntiņa � viņam �ķita, ka atrasts īstais upuris ķircinā�anai.

�Man klosteris devis palīdzi. Vienu krietnu atraitni, kas...�

�... kas ir krietna visādā ziņā?... Un laikam vēl arī ne pārāk veca?� līksmoja Gosvins.

�Viņa nudien vēl nav par vecu nekādiem darbiem un izrīcībām,� atbildēja Andreass un nodūra skatienu sevi�ķi slīpētā lēndabībā.

�Kādā veidā tad viņa ārstē tavas miesas kaites?�

�Viņa nemaz neļauj tām parādīties. Viņa pasteidzas priek�ā.�

�Ak, pasteidzas priek�ā lai!� nu jau Gosvins smēja pilnā kaklā: acīmredzot tas, ka mūks, lai arī gau�i izvairīgi, tomēr nepalika atbildes parādā, viņam patika. Ta�u no otras puses atkal urdināja.

�Pastāsti mums tomēr nedaudz skaidrāk!� viņ� tirdīja Andreasu.

�Nu, viņa gatavo da�ādus zāļu uzlējumus un vāra dziedino�as tējas, un ...�

Gosvins jau visai vīzdegunīgi smīnēja; bet Andreass juta, ka patlaban vienkār�i nedrīkst palikt muļķos. Un tad prātā nāca vērtīga doma!

�Visvairāk, protams, līdz tas, ka mēs kopā lūdzamies. Jā, gandrīz katru otru vakaru mēs lielā vienprātībā slīgstam ceļos...� O, cik dievbijīgu un nevainīgu, bet vienlaikus arī viltīgu smaidu mūks prata uzburt. Ko viņ� īsti grib pateikt ar �o lūg�anos ceļos?

�Ak, lūdzaties kopā... Jauki gan. Bet saki, kā tad jūs tā divatā lūdzaties?� Gosvins laikam sāka kaut ko nojaust �- katrā ziņā komtura mute atkal savilkās smaidā. �Vai viņa, ceļos nometusies, uzticīgi skatās tev acīs?�

�Ko jūs, augsti godāto komtur!... Es ta�u neesmu viņas Pestītājs... Kā mēs, ceļos kritu�i, lūdzamies? ... Nu, lielākoties viņa ir priek�pusē, ar muguru pret mani... Un mēs abi ar bijā�anu raugāmies uz Debesu tēva pusi...

�Bravo! Bravo bravissimo! Esmu ticis par tevi galīgā skaidrībā, tu krietnais vīrs!� priecājās komturs. �Arī to es saku � ja pats būtu Debesu tēvs, man būtu prieks par jums!� Viņ� sniedza pudeli Andreasam.

�Mūks Andreass visu ir izstāstījis, nepasakot itin nekā lieka! Tie�i tāds vīrs mums vajadzīgs rītdienas pārrunās. Vai tā nav?!�

Mazpamazām arī citi, kur� agrāk, kur� vēlāk, sāka iztēloties �o svēto lūgsnu rituālu.

�Dzer ta�u dro�āk, tu krietnais vīrs!� nu Andreasu jau izrīkoja arī vārdos skopais, lielmanīgais rātskungs fon Rozens, kam citādi visulaik bija tāda seja, it kā būtu grūtības ar kādu pretīgu zāļu norī�anu.

Reimārs Mumme smējās, vēderu turēdams.

Arī mui�nieciskais, aristokrātiskais Johans Vake ar smalkajām manierēm � alla� nedaudz bikls, nedaudz izklaidīgs, nedaudz garlaikots, vīrs, kuram esot liela bibliotēka un pie kura vienā laidā viesojas ciemiņi no Itālijas un Francijas, � vairs nespēja savaldīties un laida vaļā smejamo:

�Mon Dieu!... Du diable si ļe comprends... Tas ir D�ovanni Boka�o vērts! Dieva dēļ! Nesen parādījusies viņa �Filocolo�. Turklāt, starp Ģitu, asprātīgi ilustrēta. Lūg�anās uz ceļiem! ... C'est parfaitement... Fogta kungs, vai esat �o grāmatiņu jau redzējis? Viens vīrs sē� mucā, �ajā mucā ir zara caurums ... Ak, es nespēju...� Tum�ās romantiķa lokas aizsedza erudīta Johana Vakes acis.

Mjā... Diezin vai bra�ais mednieks un sugas suņu pazinējs Reimārs Mumme bija lasījis tādu �Filocolo�, ta�u, iztēlojoties dievbijīgos lūdzējus, viņ� smējās, jā, līdz pat asarām.

ikai kanoniķa Konrāda acis zvēroja; bet kādas gan dedzino�as liesmas varētu mest �ie bezkrāsainie recekļa gabaliņi? Kanoniķa sejā bija lasāms, ka viņ� labu prātu trauktos no karietes ārā. Ta�u kur? Uz mirkli viņ� atvēra logu.

Viņiem garām slīdēja klaja, palsa, itin kā burvju miegā sastingusi ziemas beigu ainava. Līdzeni lauki, klāti ledus ielāpiem, pazemīgas būdeles akliem logiem, nokrēslā glu�i vai pieplaku�as zemei.

Karietes lukturis meta uz bezlapu kokiem nīkulīgu, bāldzeltenu gaismas dūmaku. Uz mirkli tumsā biedino�i pavīdēja brūko�as pils melnās kontūras. Pavīdēja, un atkal tās aprija atnākusī nakts.

Bija Tā Kunga tūksto� trīs simti �etrdesmit un tre�ā gada aprīļa mēne�a sākums karu izvārdzinātajā Austrum-prūsijā, kur ziema vēl nebija ļāvusi sevi pilnīgi uzveikt.

�Varbūt brīnīsities, garīgo brāli � ja nemaldos, esat kantors �, ka tie�i jūs esmu �urp saucis,� bilda Borhards fon Dreilēbens un uzlūkoja Andreasu ar skatienu, kas, �ķietami draudzīgs, varēja tāds nemaz nebūt; tāpat Andreass nesaprata, vai lielmestrs raugās uz viņu vai viņam cauri; kas varētu būt dro�s par to, vai mui�nieka skatiens bija caururbjo�i pētīgs vai pavisam izklaidīgs, turklāt tajā pa�ā laikā viņ� varēja domāt par kaut ko glu�i citu.

Jā, neizdibināms bija �ī vīra, kas krievu mutē izpelnījies �nāves ku�iera� vārdu, skatiens, noskaņojums un, pats par sevi saprotams, nodomi. Bet iesauka bija rasta no tiesas trāpīga: Borhards fon Dreilēbens nebija vis vienkār�i, bet zaļgani bāls; nostieptā āda nenoslēpa nevienu galvaskausa izcilnīti � tā drīzāk izskatījās kā pienācīgs, galvai uzvilkts pārsegs: citādi ta�u nav pieklājīgi parādīties sabiedrībā...

No Andreasa jau atbildi nemaz negaidīja.

�Jūsu cienījamā abata izturē�anās � tā vismaz izriet no mani sasniegu�ajām ziņām � pēdējā laikā ir pārsteidzo�a. Jā, tas vēl ir maigi sacīts.� Ordeņmestrs runāja lēnām, �ķita, ka viņ� izbauda katru vārdu. Vārdu bumbiņas pacēlās gaisā no �aurajām, aristokrātiskajām, nievīgajām lūpām, nedaudz pa virmo ja glu�i kā varavīk�ņkrāsu ziepju burbuļi un piezemējās tie�i iepriek�paredzētajā vietā.

�Padises klosterī patvērumu rod ļaun-da-ri, no turienes viņi tiek sūtīti pāri jūrai uz Somiju, kur viņus atrast un nogādāt atpakaļ soda saņem�anai ir gandrīz neiespējami. Ar to vēl nav gana. Vai jums, mūk Andreas, ir zināms, ko slēpj Padises dzirnavu apcirkņi un pagrabi? Es lasu jūsu sejā, ka nudien nezināt. Acīmredzot lūdzaties ar tik lielu degsmi, ka neredzat, kas notiek visriņķī.�

Pēc tam lielmestra skatiens no Andreasa vērsās pie pārējiem.

�Jā, mani kungi, varbūt jums ir kāda sapra�ana, vai Padises klosteris gatavojas rīkot bruņinieku turnīrus?�

Nu Borharda sejas āda nospriegojās vēl vairāk � vai tā pēk�ņi neplīsīs? Pār �nāves ku�iera� seju nolaidās (kur gan tas tik piepe�i uzradās?)... smaids! Starojo�s miroņa smaids. Varbūt tā smaida nemirstīgā asinssūcēj radība, kad klusītēm piezagusies jums no muguras, lai iecirstu ilkņus pulsējo�ajā artērijā. Ta�u �ajā smaidā bija arī sava veida ledains, hipnotizējo�s �arms.

�Varbūt mūki plāno jaunu krusta karu? Pret ko? Kā vārdā? Manuprāt, ticību Kristum mēs Māras zemē ienesām jau vairāk nekā pirms simt piecdesmit gadiem.�

Smaids vēl mirkli kavējās, tad izzuda. Tikpat piepe�i, kā radies. Nu bija grūti noticēt, ka vispār kas tāds noticis.

�Kaut kas aizdomīgs ar tiem apcirkņiem laikam būs gan...� beidzot Andreass pārvēla vārdus pāri lūpām.

�Ak tā, būsit ievērojis? Pavej, cik mīļi.�

�Atslēgas, kas iepriek� aizvien karājās klostera porūzī pie sienas, nu laikam ir tēvam Matejam kabatā,� bubināja Andreass.

�ās ^d�^{J111338 Iiekas}� Andreas, vai klosterī būtu radu-h ^neticīgie zemnieki piepe�i varētu jums uz-

ni t �ādā gadījumā es iero�u vāk�anu varētu kaut kā saprast. Lai gan simtreiz prātīgāk būtu ar savām bailēm vērsties pie ordeņa, tas nozīmē, pie manis ... Es iesaku jums, mūk, labi apdomāties, pirms atbildat uz �o jautājumu I�

Andreass nudien domāja ... Lielmestram ta�u nevarēja būt noslēpums, ka zemniekiem nav nekādu sliktu nodomu pret klosteriem. Ja lielmestrs zina pat to, ko sevī slēpj Padises dzirnavas � Andreasam nav ne jausmas par apcirkņos nobēdzināto �, tad arī vietējo noskaņojums viņam noteikti ir visnotaļ skaidrs.

Bet kādēļ �āds jautājums?

Andreass noģida, ka no viņa gaida piekrīto�u atbildi!

�Rāms ūdens alla� dziļ�, teic igauņu sakāmvārds,� viņ� taustīdamies iesāka, ta�u tūlīt atguva pa�paļāvību. �Kas ir rāmā ūdens dziļumā, kādi slepenie avoti tur var plūst, to neviens nemāk pateikt. Tas pats ar zemnieku sirdīm. Esmu gan tajā zemē dzīvojis vairāk nekā duci gadu, ta�u nav neviena pa�a igauņa, kuram es varētu uzticēties. Ja nu vienīgi... abats, lai gan tagad, jā ...� Viņa bezpalīdzība, viņa dziļā no�ēla un izbīlis par abatu piemeklēju�ajiem apvainojumiem � tas izdevās itin labi. Un briesmu nenolieg�ana laikam arī nenāca par ļaunu. Pilnīgi noteikti. To nu viņ� domājās no fon Dreilēbena sejas nolasījis, ta�u �ī seja, kā jau teikts ...

�Un kāds vispār ir Padises klosterī valdo�ais noskaņojums?�

Tātad vēl kaut ko gribēja uzzināt.

�Vai es drīkstu būt pavisam atklāts? ...�

�Tādēļ jau tevi �urpu sauca.� Atkal �is smaids!

�Mjā... Es teiktu, ka nav īstas apmierinātības ar Tallinas bīskapu Olavu... Mēs nevaram būt dro�i, ka dāņi spēs mūs aizstāvēt, ja kaut kas atgadīsies. Dānija ta�u ir tālu un, karojot ar Zviedriju, ari novājināta.� Katram gadījumam viņ� vēl piemetināja vārdiņu �laikam�, jo garīgam cilvēkam nepiedien būt pārlieku zinīgam politikā.

Arī tas, cik noprotams, trāpīja mērķī!

�Redziet, bruņinieku kungi, �is vīrs ne tikai uzcītīgi lūdzies, bet arī turējis vaļā acis un ausis,� lielmestrs atzinīgi bilda.

Viņ� kļuva nopietns: �Vēl �is tas dara man raizes. Es zinu,� �āds teikuma sākums Dreilēbenu acīmredzot pilnībā neapmierināja, un viņ� sevi izlaboja: �Es domājos sevi visai skaidri zinām noskaņojumu, kāds valda Tallinas rātē. Daudzi turienie�i ar cerībām raugās uz Zviedru valsts pusi � viņi grib iegūt Turku un Vīpuri līdzvērtīgus atvieglojumus tirdzniecībai ar Krieviju. Ar ordeņa interesēm tas nav labākajā saskaņā. Ja kaut kas patiesi atgadītos, nevaru būt dro�s, vai pie mums kāds vispār vērstos pēc palīdzības... Un tas jau ir gau�i bēdīgi...�

Andreass piecēlās; protams, viss, kas �eit tika runāts, viņu interesēja ļoti, ta�u viņ� atjauta, ka ikvienam jāzina sava vieta. Kā rādās, �eit apspriedīs to, kas nav paredzēts viņa ausīm.

Lielmestrs pēk�ņi pārtrauca savu uzrunu ordeņa biedriem. Debess �ēlīgā � ko viņ� tagad darīja? Mestrs izņēma no sava gaumīgā, ne pārlieku greznā melnās vadmalas ģērba kabatas kādu nūjiņu, kuras galā bija stikla ripa, jā, izliekta stikla ripa, pacēla to pie acs un pētīgi nomēroja Andreasu... Oh, �is burvju stikls vērta mestra aci spokaini lielu. Ja saule spīd cauri līkam stiklam, Andreass zināja, ar to var pat aizdedzināt papīru. Fon Dreilēbena kā adata dzēlīgais skatiens laikam var paveikt to pa�u...

�Es domāju � jūs varat palikt, mūk. Arī jums nenāks par ļaunu dzirdēt, kādus plānus zināmi nodevīgi cilvēki kaļ pret mūsu Līvzemes Vācu ordeni.�

Andreass bija vai laimes kalngalos.

�Nesen mēs notvērām tirgoņu grupu, es sacītu � viltus tirgoņus. Starp viņiem bija tartuie�i, diem�ēl arī divi vīri no Visbijas. Viens no viņiem,� uz mirkli lielmestrs sabiedrībai atkal dāvāja savu smaidu, �tomēr nebija nodevējs. Vai kā nu to pateikt...�

Kandelabrā, kura starojums spēja tikai nespodri izgaismot Marienburgas ordeņpils refektorija augstās griestu velves, kas balstījās uz slaikiem pīlāriem, dikti sāka sprak�ķēt viena svece. Tūlīt, Andreass nemaz nesaprata, no kurienes, parādījās vīrs ar īpa�ām sudraba standziņām un noknieba kārtības traucētājas sveces dakti. Andreass ievēroja, ka �is vīrs bija tērpts greznāk nekā pats ordeņ-mestrs.

Pēc tam sve�u sargu atkal norija tumsa.

Tātad viņi �eit, refektorija (vienkār�āk � remteterā), nebūt nav bez sargiem. Tas jau arī saprotams. Vai tik ne iepriek�ējo lielmestru reiz gribēja nogalēt ar dūci?

�Atklājās, ka �iem pseidoandelmaņiem bija paredzēta slepena tik�anās ar Pleskavas sūtņiem ... Un kur? Tas, starp citu, ir ļoti zīmīgi: proti, Novgorodā. Kāpēc zīmīgi? Ir vispārzināms, ka starp Pleskavu un Novgorodu pastāv gandrīz vai kara attiecības. Acīmredzot ieskatīja, ka sagaidāms kaut kas tāds, kā vārdā ir saprātīgi naidu uz laiku pārtraukt.

Mums (�oreiz viņ� neteica �man�, ielāgoja Andreass) ir kļuvis zināms, ka �o satik�anos sagatavoja neviens cits kā vīrs, kas patlaban saimnieko Narvā un dara to tik uzpūtīgi, ka pat Dānijas vietvaldi Markvartu de Breidi neielaida pilsētā. Jā � Dānijas valstij piedero�ā cietoksnī. �is vīrs, protams, bija ...�

�Konrāds Prēns...� pamanījās iespraust Reimārs Mumme.

Fon Dreilēbens pamāja.

�Un es noteikti zinu, ka Tallinas capitaneus Konrāds Prēns un viņa vietnieks, patlabanējais rātes valdītājs de Parenbeke nemitīgi sūta viens pie otra ziņne�us jeb courier. Prēns un Parenbeke darbojas pilnīgā saskaņā. No tā izriet, ka daļa Tallinas rātes ir uz nodevības ceļa! Tādas lietas, mani kungi. Tas nav tikai bēdīgi. Tas ir arī aizvainojo�i.� Viņ� ieturēja pauzi, kas nebūt nelikās teatrāli. Patiesi, �is vīrs, �ķietami tik nepieejams, bezjūtīgs, augstprātīgs, �obrīd bija redzami satraukts.

�Jā � viņi spēru�i soli uz nodevības ceļa un vienoju�ies ar krieviem ... Tomēr � ordenim pat tik naidīgs vīrs kā Helmolds Cāge man licis saprast, ka viņi ir spiesti mūs paciest, jo mēs sniedzam �ai zemei, ko uzskatām un kas arī ir Vācijas un līdz ar to Eiropas neatņemama sastāvdaļa, aizsardzību no aziātiem.� Nu lielmestrs kļuva pagalam patētisks; izmeklēto vārdu bumbiņu kaskāde modulējās svētsvinīgi iegalvojo�a, smaidu vairs nebija ko gaidīt:

�No vienas puses, mūsu baznīcu augstumos tiecīgā arhitektūra, pateicību Dievam dārdino�ās varenās ērģeles, mūsu ticība, civilizācija un vēr�anās nākotnē; bet no otras, slāvu sastingums, miegainais, stagnātiskais bizantie�u gars, vīraka pannas, popu garās bārdas, lūgsnu bubinā-�ana, tum�a tauta, ko vajā kaut kādas mistiskas iedomas par savu mesijas uzdevumu; jā � es zinu, es to izjūtu, jo esmu vairākkārt ticies ar Kijevas un Maskavas di�vīriem ... Sājā slāvu miglā vēl sarit arī mongoļu-tatāru asinis, ambiciozais un viltīgais islāms ...�

Tas bija ārkārtīgi ietekmīgs, suģestējo�s īstena valstsvīra monologs; krievu baznīcu raibie sīpoltorņi, tos Andreass Pleskavā bija redzējis, patiesi uzjundīja neizskaidrojamu nepatiku un bailes. Viņ� norija siekalas. Viņ� bija sajūsmā par lielmestru.

Tie�i tad viņam tomēr parādīja īsto vietu. Ordeņmestra skatiens � vēss, kundzisks � mirklīti domīgi pakavējās pie viņa.

�Esmu pārliecināts, ka mūsu tālākā saruna jums kā garīgam cilvēkam nebūs interesanta. Man bija labs prāts jūs redzēt, mūk Andreas. Vajadzības gadījumā sazināsimies.�

ipam gan draudzīgi pamāja, tomēr viņa persona Bor-hardu vairs neinteresēja. Andreasam nācās aiziet. Vispirms dziļi paklanījies, mūks devās uz durvīm. Acumirklī līdzās atradās ordeņvīrs, kuram vajadzēja Andreasu aizvest līdz viņa istabai; jā, tas bija nepiecie�ami, jo visu �o arkā�u un vītņu kāpņu lēvenī viņ� bez pavadoņa diez vai būtu uzgājis īsto ceļu.

Tad pa vītņu kāpnēm viņam garām pagāja kāds pazīstams vīrs! Tas bija Markvarts de Breide!

Ta�u dīvainā kārtā Markvarts neizrādīja, ka viņu pazītu. Viņa sejā nepakustējās ne muskulītis. Vai patiesi Andreasu neredzēja?

Bet refektorijā sarunas, protams, turpinājās. Rātskungs fon Rozens un viņa biedri dabūja dzirdēt satrieco�u jaunumu: krievi drīzumā sāks uzbrukumu Izborskai un Vastselīnai. Sī uzbrukuma mērķis esot ordeņa galveno spēku iztriek�ana no zemes. Bet vienlaikus var gaidīt, ka Konrāds Prēns kopā ar krieviem, iespējams, pat ar Vīpuri un Turku fogtu palīgspēkiem un vietējiem dumpiniekiem dos triecienu ordenim no aizmugures. Viņiem palīgā ieradīsies sacēlu�ies no Tartu zemēm, kur fon Ikskils nemitīgi spēlējis separātisku spēlīti. Tajā pa�ā laikā dumpinieki virzīsies uz Tallinas pusi, kur no rātes, domājams, liela pretestība nemaz netiek gaidīta; pilsēta tiks atdota, neprotestēs ari dāņi, kas sirdī vairāk ir vietējo lauķu nekā Vācu ordeņa pusē.

Jā, uzliesmos vispārējs dumpis, ko būs iekveldēju�i nodevēji de Cāge, de Parenbeke, Kūsiku de Lode un citi pēc brāļu asins slāpsto�ie ...

�Vai tā patiesi var būt?� brīnījās romantiskais Johans Vake. Brīnījās citi ari. Nekā neiespējama jau tur nav; protams, zemkopji nebija mierā ar mesliem � kur gan būtu redzēti tādi zemnieki... Kas tad Māras zemē pārlieku mīlētu mui�niekus, da�ureiz uzpūtīgus un visvisādas privilēģijas baudo�us (pat līdz galīgi nekristīgajai ius primae noctis).

Mans Dievs! Lielas briesmas nāks pār ordeni, pār visiem vācie�iem. Ko gan iesākt?!

�Mums jāpasteidzas priek�ā!� pasludināja Borhards fon Dreilēbens. �Mēs jau esam veiku�i priek�sagatavo�anos. Man ir palaimējies atrast sabiedrotos starp Dānijas karalim pakļautajiem. Turklāt visai iespaidīgus un vietējos apstākļus brīni�ķīgi pārzino�us.�

�Viņ� domā Markvartu de Breidi,� nosprieda Reimārs Mumme un nekļūdījās.

�Mums ir draugi gan, Zviedrijā, gan Somijā! Ta�u, bruņinieku kungi, nebrīnieties, ja es jūs un ne tikai jūs �eit, mūsu Marienburgā, visai drīz vēlē�os redzēt atkal...�

Ta�u nu Borhards satrieco�i ātri mainīja toni. Piepe�i viņus vairs neapdraudēja lielas briesmas. Vai caurvēj� no kaut kurienes neatnesa kārdino�as cepe�u smar�as?

��odien jūs esat gaidīti svinīgās vakariņās. Arī tam vērīgajam mūkam esmu atradis krietnu, viņam atbilstīgu mielotāju. Pēc pusstundas kūrijas zālē, bruņinieku kungi! Arī Lukulls prasa savu tiesu!�

Viņ� atkal viesiem servēja savu neatkārtojamo, ledaino, draudzīgo, augstprātīgo un laipno, �oreiz pat zināmā mērā pa�puicisko smaido�o masku.

Bartolomeju Honeki pie samaņas atdabūja klusa, bezmaz vai draudzīga burzguļo�ana un gurguļo�ana. Tikai tad, kad kaut kas ledains piedūrās viņa kājām un līda aizvien augstāk, viņ� saprata, ka �is kaut kas ir dzeldīgi auksts ūdens. Jā, pa saplīsu�o karietes logu iek�ā �ļācās ar ledus gabaliņiem sajaukts aprīļa upes ūdens.

Tūlīt pēc tam Bartolomejs juta, ka nez kāds slogs smagi spie� muguru, padara gandrīz kustēties nespējīgu � hronista ķermenis bija iestrēdzis. Bet griezīgi aukstais ūdens savos stindzino�ajos apkampienos jau tvēra visu ķermeņa apak�daļu, sniedzās līdz gurniem.

Tikai tagad hronistu sagrāba izbailes; kā lamatās iekritis dzīvnieks viņ� sāka ķepuroties � izmisīgi, uz labu laimi, sāpīgi nobrāzdamies pret kāda priek�meta asajiem stūriem. Viņ� kampa gaisu tuk�ajās plau�ās, lūkoja kliegt, saukt palīgā, ta�u nespēja dzirdami izdvest ne skaņas. Tikai sauss sēciens kāpa pār viņa lūpām, laikam asiņainām, jo mutē irgoja silts un sāļgans �ķidrums.

Dīvainā kārtā viņa juceklīgā kārpī�anās nepalika bez sekām: kantainais un smagais priek�mets � tai vajadzēja būt viņa ceļojumu lādei � gan vēl vairāk spieda pakausi, tomēr nu varēja pakustēties brīvāk. Saņēmis visus spēkus, Bartolomejs Honeke iztrausās brīvībā.

Nu viņ� saprata, kas atgadījies.

Acīmredzot kariete bija no tilta iekritusi upē. Akurāt. Viņ� ta�u atceras � no nakts iznira tum�i stāvi, tie veņ-ķējās ar lāpām un auroja. Viena lākts lidoja viņu virzienā, uzkrita uz karietes jumta, tad zirgi metās auļos. Ilgsto�a me�onīga triek�anās, tad kritiens, būk�ķis, brīk�ķis. Pēc tam viss pazuda.

Bartolomejs Honeke brauca no Paides cauri Tiri, Lellei un Raikilai uz Raplu. Reimāra Mummes prombūtni izmantodams � �is nodevīgais vīrs bija pārcēlis hronistu no viņa ērtajiem apartamentiem uz �auru, mitru skabūzi pils puspagraba stāvā, gandrīz vai ieslodzījis �, aizvainotais Bartolomejs iesēdās ļodzīgajā braucamajā un pieprasīja ku�ierim, lai tas viņu aizvizina uz nemierīgo Kūsiku pusi vai vismaz uz Raplu. Viņa svēts pienākums ir iegrāmatot visu, kas notiek Māras zemē! Un de Lodes valdījumos risinās kaut kāda bunto�anās; patlaban, uz Jura dienas sliek�ņa, gaisā bija tāds īpa�s nemiers, kaut kas rūga.

Pārvaldnieks negribēja viņam, ordeņpriesterim un visā Vāczemē slavenam spalvas vīram, dot ne karieti, ne ku�ieri: tā kā tā visiem zināms, ka no vecā Bartolomeja jau sen vairs nav nekāda labuma un viņa rakstudarbus padara Heinrihs. Ta�u, kad Honeke izrieza krūtis un draudēja nekavējoties sūdzēties par to, kā ar viņu apietas, pa�am lielmestram Dreilēbenam Marienburgā, viņam ļāva doties.

�Vai kungs tevi, tu pī�ļu �upa, pēc tam maz ņems atpakaļ, tas vēl nav zināms,� purpināja pārvaldnieks.

Un kas notika tālāk?

Viņi izbrauca vakarā cerībā no rīta izsēdināt Bartolo-meju vēlamajā vietā. Arī ku�ieris negribēja doties uz Raplas galu � tur esot lielas nekārtības: pēc tam kad zemnieki mui�as alejā apturēju�i karieti, kas ieradusies, lai aizvestu veco Lodi uz pilsētu pārbaudīties (kaut kādi ārsti un advokāti, un laikam pati kundzene Hedviga ari

^Jjusi �ai braucamajā ar rātes ģerboni), un atbrauku�ajiem skaidri liku�i manīt, sak, jums te nav nekādas darī�anas, grieziet tik riņķī un pazūdiet, no kurienes nāku�i, gājis vaļā liels jandāliņ�. Ordenis esot turpu nosūtījis karavīrus, kam bijis buntavniekiem jānorāda, kuram �eit � kas par to, ka īstenībā Dānijas zemēs � tā teik�ana; bet sanāku�i zemnieki ar sākumiem un cirvjiem; �o bijis kāds simts, un ducis ordeņvīru atzinu�i par gudrāku griezties atpakaļ. Nu tā jau, zināms, vis nepaliks!

Bartolomejs bija devies visu to izpētīt. Vai viņ� jau sen nepareģoja, ka no zemniekiem var sagaidīt �ausmu lietas?! Un, palūk, nu pats pareģonis tup upē un slīkst.

Ūdens aizvien cēlās.

Vai viņ� vispār tiks no �ejienes ārā? Zināms ta�u, ka ūdenī iekritu�a braucamā durvis straume tik stingri spie� ciet, ka tās neviens nejaudā atgrūst vaļā. Nāve noslīkstot?

Palēnām Bartolomejs atjauta, ka nav vis tik traki: kariete ir nosvērusies uz vieniem sāniem, līdz ar to otras durvis atrodas virs galvas. Vai viņ� aizsniegs tik tālu?

Saņēmis visus spēkus, hronists spēja izslieties stāvus; virs galvas viņ� redzēja dūmakainas pirmsausmas debesis; karietes durvis pa�as bija atsitu�ās vaļā. Vēl Bartolomejs aptvēra, ka upe viņu nokri�anas vietā nevar būt pārlieku dziļa; protams, laime, ka tā neizrādījās arī par seklu � citādi pa�laik viņa kauliņi būtu lupatu lēveros.

Ķermenis sūrstēja, sāpes dzēla vai visās malās, tomēr rādījās, ka viņ� spēj kustēties, paldies Dievam.

Mirkli vēlāk hronists bija uzrāpies uz karietes aug�ējā sāna; kāds koka zars stiepās līdz pat viņam. Bartolomejs abi roki satvēra līpeno balstu, iezvēlās upē � ūdens sniedzās līdz krūtīm � un �ļurkstināja uz pāris soļu attālā krasta pusi.

Ta�u tā vēl nebija izglāb�anās � viņa sastīvēju�ās kājas glumajā, lipīgi valkaniem dubļiem klātajā, stāvajā krastā neatrada īsto atbalsta punktu, un ordeņpriesteris no jauna ieplanckājās upē starp �ur tur plunk�ķo�ajiem ledus gabaliņiem. Zars bija atstājis savu iz�ulgu�o mizu saujā, rokai līdzīgais koka stumbenis to bija nometis glu�i kā nonēsātu cimdu vai lūpo�u ādu. Kailais zars kaula pļaukā mēdīgi māja: pie�maucu gan!

Tikai ar tre�o mēģinājumu caurcaurēm slapjais hronists nonāca uz cietzemes.

Lielās briesmas uz mirkli bija nostūmu�as aukstuma jutoņu pie malas � Bartolomejs iespēja pat uzmest skatienu savam ietērpam. Tas bija neizsakāmi bēdīgs: no melnā samta ģērba piedurknēm laukā raudzījās dubļainas me�ģīņu man�etes. Nav nekā no�ēlojamāka par sasek�ķēju-�ām holandie�u me�ģīnēm.

Sarautās siksnas un zirgu piederumi liecināja, ka dzīvnieki laikam paglābu�ies sveikā. Tomēr diezin vai glu�i veseliem kauliem. Bet kas noticis ar ku�ieri?

Tas nebija redzams. Vai tie�ām lauķis aizbēga un atstāja Honeki nelaimē? No viņiem var sagaidīt visu.

Diem�ēl tā vis nebija.

Kad Bartolomejs, stingri turēdamies, lai atkal neieslī-dētu ūdenī, paliecās izpētīt upi, viņ� palsajā rīta dūmakā neko nemanīja. Tad pēk�ņi: ku�ieris viņam skatījās tie�i virsū! Ķermeņa apak�puse vīram bija palikusi zem karietes, bet galva pacēlās virs ūdens. Ku�iera spo�i brūnās acis bija atvērtas un viltīgi, izsmējīgi lūkojās hronistā, bet ūsu gali kā vienmēr glauni uzspicēti. Kāpēc �is vīrs nekā nedara? Kāpēc viņ� necen�as sev palīdzēt? Atbilde izrādījās vienkār�a: smailais balsta zizlis, kas slējās ārā no karietes sadauzītā jumta, bija iedūries ku�iera mugurā un rēgojās laukā tie�i no krūtīm. Ku�ieris izskatījās kā adatā uzdurts kukainis.

Kas tagad notiks? Kas turpmāk atbildēs par Bartolomeja ve�anu? Hronistam �ķita � ku�ieris viņu piekrāpis tī�ām. Ar kādām tiesībām tas bija pametis Bartolomeju Honeki vienu �ajā elles nostūrī?!

Kur viņ� īsti bija? Cik varēja būt pulkstenis?

Vienmuļā, pelēcīgā upe nāca, dievs zin, no kurienes, un plūda, dievs zin, uz kurieni; lēni, vienaldzīgi tā stum-^saviigu�_as zaru grumstalas un dzeltenīgus ledus gaba-.^^S_^{UZ nezinā}mu mērķi. Trula un gurdena upe; tikpat bezjūtīgi tā būtu ar mieru velt tālāk arī Bartolomeja uzblīdu�o, a|ģēm klāto līķi. Upe, izbālējusi kūla, akmeņi meldru krikumiem. Tāda kā pārlaicīga vieta.

Arī laiks bija itin kā pārlaicīgs. Vienādvien pelēks, nespodrs buls. Kad tā saule reiz pacentīsies uztrausties uz apvār�ņa?

Galu galā! Viņam kaut kur un no kāda jāuzzina, kur viņ� īsti atrodas un uz kurieni jādodas, lai nonāktu pie cilvēkiem. Viņam vajadzīga silta istaba, ūdens, ēdiens, palīdzība.

Pelēka, piesmirku�a paskata vārna pārlidoja hronistam pāri galvai, kūtri nokārcās un saplūda ar miglu.

Bartolomejs drebuļojās. Cerībā uz palīdzību viņ� lūkojās visapkārt un beidzot ieraudzīja, ka lielceļ� ir tepat. Tālu tas nemaz nevarēja būt � no tilta ta�u viņi nokrita.

Hronists uzsvempās uz ceļa. Viena kāja smeldza.

Beidzot viņ� ieraudzīja kādus nācējus. Tā bija ērmota ierinda, pareizāk, divas ierindas, katra savā ceļa pusē. Ko viņi tā iet zosu gājienā viens otra astē? Tas �ķita visai baisi.

Bet tas jau nebija būtiski. Būtiski ir tas, ka darī�ana tomēr ar cilvēkiem: viņ� varēs pajautāt, kur patlaban atrodas.

Ta�u, lūkojoties nācējos, hronists jutās aizvien neomulīgāk. Tie bija vīri no�ēlojamos, skrandainos zemnieku vam�os; vienam tomēr mugurā brūngans, driskains mūka ģērbs. Vīru pastalas dubļos �ļakstēja; katras ierindas vadonim saujā bija punaina nelobīta koka boze, ar ko tie neuzticīgi bakstīja ceļu. Akli, vai?

Nē, akli ne. Un kurli arī ne. Jo Bartolomeja �ēlabainos vaicājumus, kad viņ� tiem aiz�ķērsoja ceļu, itin kā saprata. Vīrs ar nospeķotu, dro�i vien visādus laikus pieredzēju�u cepuri galvā, kuru hronists uzbildināja pirmo, lēni pacēla plakstus, ilgi un truli skatījās viņam virsū, murmināja kaut ko nesaprotamu un turpināja ģeķīgo soļo�anu, ne uz mirkli neapstādamies.

Ne zinis par Bartolomeju nelikās ari otras ierindas galva � vīrs saplēstajā mūka ģērbā. Tam bija smalki sejas panti, ta�u no vīra acīm pretī vērās bezgala skumjas. Spiedzīgā balsī tas sludināja:

Moābs ir mans mazgājamais trauks, Efraims ir manas galvas bruņas. Kas mani pavadīs līdz Edomam?

Tas bija viens no Dāvida psalmiem, zināja priesteris Honeke. Ko gan ar to gribēja pateikt?

Viņam netika atvēlēts laiks jautā�anai, jo vīru ierinda aizsoļoja tālāk. Pats beidzamais strīpā, mazs kuprains zē-nelis � vienīgais, kura acīs bija nedaudz dzīvības, skatījās uz Bartolomeju un ķiķināja. Garām ejot, viņ� hronistam kaut ko iestūķēja saujā. Kas tas bija?

Saujā iespiestais izrādījās maza, sasalusi varde ar vienu noplēstu kāju... Tomēr beigta varde nebija, tā izlēca no acis izvalbīju�ā Honekes plaukstas uz dubļainā ceļa un palika tur stirinoties.

Bartolomejs riebumā nodrebināja plecus. Kāpēc varde? Kas �ie par cilvēkiem? Kur tie dodas?

Nesapra�anā viņ� lūkojās vīriem nopakaļ.

Ko tagad darīja mēmā ierinda? Tā nogriezās no lielceļa. Dīvainā kārtā lauku ceļ� veda atpakaļ gandrīz līdztekus lielceļam. Vīri klumzāja pa staigno, aprīļa slapjdraņķī mirksto�o, klajo lauku. Viņi devās uz turieni, no kurienes nāku�i. �ie vīri ta�u iet uz riņķi vien...

Aizvien vēl bija patum�s, tomēr nu hronists ieraudzīja kādu jel mērķi � virs mēļā me�u susekļa rēgojās neglīts, strups, īk�ķi atgādino�s baznīcas tornis. Kur baznīca, tur arī ciems, domāja Honeke un, slimo kāju pievilkdams, steberēja uz iedomātā ciema pusi. Jāiet ātri, neskatoties uz sāpēm, citādi viņ� sasals ragā.

^nu J�^au Honeke ieraudzīja izbaloju�u plāksnīti:

STARPCIEMS

Par tādu ciemu ordeņpriesteris neko nebija dzirdējis. Vai tāds maz kartēs atrodams?

*

Pelēks un vienmuļ� bija �is ciems ar nedzirdēto vārdu. Tā vajadzēja būt, jo pat ciema nosaukums norādīja uz tā atra�anos starp kādām būtiskākām vietām. Tomēr sev par prieku Bartolomejs manīja, ka Starpciems drīzāk bija miests nekā ciems. Acīs iekrita gara, zema kroga ēka, virs kuras durvīm mū�am nezināma māldera roka bija uzgleznojusi lempīgu un ieapaļu alus kannu, kas atgādināja naktspodu, un desas luņķi.

Bartolomejs Honeke iegāja zemā, pustum�ā telpā, kur uz noskretu�as letes dega trīs sveces. Aiz letes snauduļoja gigantiska kroģeriene, kuras tuklā, bakurētainā seja ēstgribu drīzāk aizbiedēja, nekā raisīja. Atbalstījusi galvu druknajās rokās, sieviete viegli krāca. No mutes kaktiņa uz zodu stiepās smalka slienā. Blakus letei uz maisauduma paklāja driskās, sekojot saimnieces paraugam, snauda liels, melns kaķis; laiku pa laikam iegailējās viņa zaļās acis.

Neskatoties uz agro stundu � vajadzēja ta�u būt agram �, pie garā kroga galda kvernēja pieci se�i cilvēki. Blakus logam pie mazāka galdiņa � to pat sedza kāds galdauta kankars � divi nedaudz glaunāka paskata vīri no kantainām bieza stikla glāzītēm iemeta pa mēriņam. Viens no vīriem bija rudmatains, kārns lapsasģīmis, otrs, tumīgāks un sabriedis, drīzāk atgādināja miegainu, īdzīgu lāci.

Lapsasģīmis, ieraudzījis Bartolomeju, nadzīgi pielēca kājās, uzsvērti dziļi paklanījās un ieķērcās:

�Sēdieties, o, godājamais kungs! Dariet mums tādu prieku!�

Laikam jau Bartolomejā, neraugoties uz viņa no�ēlojamo izskatu, pilo�o ģērbu un dubļainajām, saplēstajām me�ģīnēm, bija saglabājies kaut kas di�ciltīgs.

�Kungam, kā rādās, gadījusies nelaime?� sprieda lapsas-ģīmis. �Nu ja, mūspusē jau parasti citādi nemaz nenonāk.�

�Iekritām ar karieti upē... Es esmu priesteris,� īsti gan nesapratis otrā teikuma jēgu, skaidroja Honeke. Starp citu, vīra skatienā varēja izlasīt, ka viņ� jau zina, ar ko darī�ana.

�Priesteri �eit jau citkārt manīti. Bie�i vien,� vienaldzīgi ņurdēja tumīgais nospeķotā, melnā svārkā.

�Kungam pēc saldē�anās derētu kas ugunīgs,� prātoja lapsai līdzīgais. �Es atnesī�u.� �is jau bija kājās, lai dotos pie saimnieces.

�Par ļaunu vis nenāktu,� piekrita trīso�ais hronists. �Vai man maz ir nauda?� viņ� vienlaikus ba�īgi iedomāja � ceļojumu lāde ar lielo zutni ta�u palikusi upē. Tai vajadzētu aizbraukt pakaļ. Ta�u nez kāpēc hronistam �ķita, ka, �iem vīriem dzirdot, nelon runāt par kaut kur atstātu naudu. Bartolomejs iebāza roku kabatā. Tur bija trīs dālderi un glu�i brīnumainā kārtā ari �ņaucamā sāls do-zīte... Trīs dālderu būs atliku likām � kazi, iznāks arī jaunam kreklam un zeķēm; protams, ja �eit iegadīsies kāds tirgonis. Kurpes varbūt varēs kaut kur iz�āvēt.

Rudais atstaigāja ar lielu krūzi.

�Es vēlēju �ņabim pieliet karstu tēju. Inglanders tādu dzērienu sauc par groku,� viņ� paziņoja. Pēc tam lapsas-ģīmis, galvu pie�ķiebis, kādu laiku blenza uz Bartolomeju. Viņam bija �audīgas acis, bet aiz �ķietamās goddevības vīdēja velni�ķa blēdība.

�Lai kungs nedomā, ka mēs �eit, Starpciemā, nekā nezinām no pasaules bū�anām,� viņ� bilda, mutes kaktiņā smīkņādams. �Mums te satek visas ziņas. Un kas tad ne-

pazīst cienīgtēvu Bartolomeju Honeki?! Kungs un visas viņa smalko-aprindu-para�as mums sen jau zināmas.� Viņ� bija pārgājis uz bezpersonisku izteiksmes veidu. Ta�u arī tajā saglabājās kripatiņa zobgalības.

�Es jau pateicu, lai saimniece virtuvē vēlē uzlikt uz pannas kaut ko sātīgāku, kaut ko kunga cienīgāku. Gan viņas meita drīz atnesīs ...� Nez kādēļ viņ� atkal smīnēja. �Protams, es nevaru apzvērēt, ka viņa uzies ko priestera kungam īsti piepasīgu, Honekes cienīgtēvam ta�u smalka fran�u gaume...�

Bartolomejs iedzēra malku ugunīgā un stiprā dzēriena. Tas dedzināja lūpas. Jo vairāk tādēļ, ka tās bija jēlas un asiņainas. Stiprajai dzirai bija tāda kā zivju smaka, ta�u tagad, kad apdraudēta dārgā veselība, par to nedrīkstēja satraukties.

�Kunga seja prasās pēc nelielas atsvaidzinā�anas,� noteica rudais. Viņ� jau turēja rokā lakatiņu, no zīda un visai tīru, un rūpīgi notaksēja Bartolomeja fizionomiju.

�Prasās. Aiz ko lai neprasītos? Prasīties prasās,� apstiprināja arī ducīgais biedrs.

�Ne-e-dau-au-dz pacietības...� Lapsasģīmja zīda lakats nozibēja hronistam gar acīm. �Un... hopsā!!!�

Bartolomejs Honeke ierēcās. Sāpes bija trulas, tomēr uz brīdi elpa aizrāvās gan.

�Tīri nostrādāts! Tip-top!�

Mans Dievs! �im vīram pirkstos atradās Bartolomeja Honekes personīgais deguns!

�Tas ta�u mans ... deguns!� stostījās ordeņpriesteris.

�Jānudien, zināmā mērā. Ta�u agrāk vai vēlāk tas būtu atdalījies no jūsu godājamās sejas.�

Rudais pasvieda dzeltensarkano miesas gabaliņu pie letes snaudo�ajam kaķim. Pasvieda ar ļoti elegantu loku.

Kaķis, gatavais bemberis, to nievīgi apo�ņāja, tad aizvainoti pagrieza galvu un, asti kā slotu izslējis, aizsoļoja virtuves virzienā. Brangais vīrs smējās aizvilkdamies, ta�u viņa biedrs uzmeta tam norājo�u skatu.

�Tas mums izdevās teicami. Es gan pēc aroda esmu audējs, punktīgāk � zīda audējs, mūsu amatā jābūt izveicīgām rokām... Varbūt kungs tagad vēlas sevi aplūkot spogulī? Mandomāt, patlaban mēs izskatāmies �ikāki un amizantāki.� Viņ� vērsās pie sava kuplā biedra: �Kazi, palīdzēsim priestera kungam. Viņ� noteikti vēlas ieskatīties spogulī.�

Piecēlās arī otrs vīrs. Negaidīti spēcīgi Honeki satvēra aug�pus elkoņiem, glu�i vai norāva no krēsla un tikpat kā aizvilka uz kroga kaktu, kur tie�ām noslēpumaini uzzibsnīja nosūbējis spogulis.

Bartolomejs Honeke paskatījās uz sevi un pārakmeņojās: jā, protams, viņ� bija bezdegunis � bezdegunis visskaidrākajā un tie�ākajā nozīmē. Divi nā�u caurumi kā iegarenas, tum�as alas melnoja viņa vā�u izvagotajā sejā. Priesteris Honeke jau sen bija licis iznest spoguļus no savas Paides istabas � tā nu �eit, Starpciemā, pēc ilgāka laika atkal nācās ieraudzīt savu patieso seju.

Kļuva �ķērmi ap dū�u. Viņ� sagrīļojās.

�Mans Dievs!� Honeke iekunkstējās. Vai �ī ģībiena varbūtību vīri bija paredzēju�i, stīvējot viņu �urp kā spīlēs ie�miegtu?

Visbeidzot priesteri nogādāja atpakaļ pie galda.

Atģidies Bartolomejs pieķēra sevi dzeram. Viņ� aizrijās ar dedzino�o �ķidrumu; un tas �ļācās ārā � jā, nu viņ� zināja! � tie�i pa deguna dobumu. �Debestiņ baltā, kas gan notiks? Ko es iesāk�u �eit, Starpciemā, bez deguna?!� Sis bezpalīdzīgais, mēmais, sirds dziļumos milzu�ais dvēseles kliedziens varēja būt arī komisks: gan jau Starpciemā bez deguna nāksies iesākt to pa�u, ko citur...

�Jūs, visu godājamais,� iesāka lapsasģīmis, �par laimi, esat sastapies tie�i ar īstajiem vīriem. Proti, mans draugs Karls Roberts Vaguliņ� ir lietpratīgs degunu meistars. Varētu teikt � degunu dreijātājs. Vēl ar piebildi �mākslas� ...�

Resnais glaimots pamāja. Taukā seja izplūda smieklos. Meistars ieurk�ķējās.

�Viņi mani izsmej, ļauni izsmej,� domāja Bartolomejs Honeke. Ta�u viņam nebija jaudas celties un skriet no �ejienes projām. Un kur gan viņ� būtu aizbēdzis?

�Tas es nudien esmu,� apstiprināja brangais Karls Roberts Vaguliņ�. �Saprotams, es māku uzmeistarot arī citas ķermeņa daļas, ta�u degunu jomā esmu pla�i pazīstams. Es pat teiktu: deguni ir mans aicinājums.� Tas skanēja nopietni un svinīgi.

�Kāris Roberts patiesi var izgatavot visus cilvēka orgānus. Viņ� ir augsti diplomēts Zviedrijā, Lundā,� papildināja rudais.

�Vai tad iespējams uztaisīt cilvēkam jaunu degunu?� jautāja Honeke. Viņ� neticēja �iem vīriem � tie vienkār�i ņirgājas par viņu.

�Bet kā gan citādi? Zināms, ar to netiek galā kur� katrs, ta�u �ādu darbu veica jau ķeizara Vespasiāna laikā. Patlaban, mūsu modernajos laikos, tas jau ir varen tālu attīstījies. Kari Robert, kādus deguna tipus tu vari piedāvāt?�

�O visvisādus! Katrai, arī vispiekasīgākajai gaumei atbilsto�us. Mans ievērojamais skolotājs Dr. Nāzeveiss degunus iedalīja taisnos, kumpainos, izskatīgos, nolaidenos, ar spicu un noapaļotu galu. Bet es viņa mācību nomenclature! un reģistram daļā esmu izkopis tālāk. Mana Sys-tembedinglheit ir vairāk, vairāk variable!� �is tumīgais tēvainis, iesēdies sava jājamzirdziņa seglos, vērtās glu�i citā vīrā.

�Es savā darbistabā esmu komponējis strampal-, strem-pel-, strumpul-, strebekļ-, strēļ-, strīķ-, spund-, ērgļ-, trīs-stūr-, gurķ-, skursteņ- un trompe�degunus. Pēc tipa var runāt par grieķu, armēņu, bizantie�u, jūdu, tatāru, senbrē-menie�u un kalmiku deguniem...� Vī, tas tika izrunāts glu�i vai vienā elpas vilcienā! �Protams, varētu izgatavot arī da�neda�ādus �ķībus un greizus degunus, ta�u diem�ēl pēc tiem līdz �im nav sevi�ķa pieprasījuma ... Lai gan man �ķiet, ka ...�

Līdz nepazī�anai pārvērties, degunmeistars tā arī būtu runājis par savu iemīļoto tēmu līdz bezgalībai, ja Bartolomejs viņu nepārtrauktu: �Bet kā, cienījamo meistar, vienu tādu, sacīsim, klasisku grieķu degunu var piestiprināt tā dabiskajā vietā?�

�Hā, ir vairākas iespējas,� lieti�ķi skaidroja mākslas degunu dreijātājs � vai, rasi, degunu mākslas dreijātājs. �Vispār par labāku uzskatām nostiprināt degunu ar osām aiz ausīm. �īm osām var piemeistarot arī rāmjus un stiklus; tādus ierāmētus stiklus, kas turklāt vēl uzlabo redzē�anu, mēs saucam �die Brille�, tie�i beidzamajā laikā tās no Venēcijas nonāku�as Vācijā; tiesa gan, lielākoties bez liekajiem deguniem. Starp smalkākiem ļaudīm tās ir ļoti, ļoti modīgas... Un, prasmīgi izgatavots, tā saucamais osu-briļļu-deguns neļauj arī visvērīgākajam pētītājam pamanīt, ka darī�ana ar smalku mehānikas daiktu, nevis vienkār�o ikdienas degunu, ar ko lielīties var katrs sprukstiņ�. Tādas lietas, mans godājamais Bezdeguņa kungs!� Garā runa tumīgo vīru bija nogurdinājusi, un viņ� ar vienu klunk�ķi izdzēra savu glāzi tuk�u. Turklāt ne reizi, Bartolomejs nobrīnījās, nepakustējās viņa rīkles mezgls.

�Karlam Robertam Vaguliņam, starp citu, ir sudraba rīkle,� lapsasģīmis uzskatīja par vajadzīgu godbijīgi piemetināt.

�Iznāk, ka mums visiem trijiem ir kāda...� viņ� meklēja pa�u piemērotāko vārdu, �savdabība. Es varu iederēties mūsu savienībā kā vīrs ar stikla aci. Patiesībā gan mana kreisā acs ir no dārga austrumu akmens � tirkīza.� Viņi tomēr mani piezobo � �im lapsasģīmim noteikti nav nekādas mākslīgās acs. Viena stikla acs bija ordeņa lielmestram fon Monheimam, un, tā kā Honeke savos ziedu laikos rezidēja Līvzemes Vācu ordeņa galvenajā mītnē (tur arī uzsāka savu hroniku), tad stikla acu jomā viņ� bija lietpratējs. Stikla acs aizvien raugās ar vienādu skatienu, bet �ī rudgalvja acis � abas patiesi tirkīza krāsā � mainīja izteiksmes glu�i ārkārtējā �iglumā.

арёс viņi mani piezobo? Rast atbildi uz �o �ēlabaino jautājumu bija neiespējami. Vai, kazi, no otras puses, ļoti vienkār�i: viņi izbauda otra nelaimi. Tas sagādā varenu labpatiku.

�Kokdeguns, Stikla Acs un Sudrabrīklei... Mjā � tas ta�u skan ļoti jauki, ļoti līksmi, ļoti... hm... dzīvi apliecino�i,� nopriecājās tas, kur� uzdevās par Stikla Aci. �Mums �eit, Starpciemā, katru gadu tā ap Jāņiem ir prieks uzņemt ceļojo�us skatuves māksliniekus. Viņiem līdzi ir lelles, kuras, raustītas aiz drātīm, krā�ņi dejo.�

Lapsasģīmis rūpīgi izurbināja degunu � viņam ta�u tāds bija! � un uz kādu laiku pievērsa uzmanību materiālam, kas bija sakrājies aiz vidējā pirksta garā naga. Tad viņ� turpināja:

�Kokdeguns, Stikla Acs un Sudrabrīkle � mandomāt, �āds trio varētu artistus iedvesmot. Sājos vārdos ir vēriens! Labs vecais svaigums!... Kaut kas ...� Bartolomejs neticēja savām ausīm, �es sacītu � bukolisks.�

�Es varu darināt degunus ne tikai no koka, bet arī no dedzināta māla. Kaut no zelta. Kā tik pasūtītāju kungi vēlas,� Sudrabrīkle neparko nespēja beigt iesākto tēmu. �Un ir vēl viena savāda, mīksta, staipīga viela, ko mums atved ar kuģiem no tālas dienvidu zemes. Arī no tās var izveidot ļoti skunstīgus degunus. �īs vielas nosaukums ir,� viņ� sasprindzināja atmiņu, ��kūtspļeka�. Nē � �kūts-per�a�. Akurāt!�

�Kokdeguns skan labāk nekā Gutaper�deguns,� rudais apcerēja. �Pagāju�ajā vasarā artisti cēla priek�ā ļoti jautrus, atjautīgus, skaisti saklabinātus domugraudus. Arī par mūsu trijotni ko tādu varētu sarīmēt. Dzirdēto dziesmu salicējs esot sensenis dzīvojis grieķu zemē; viņa vārds bija... kāds nu tas bija? Jā, viņa vārds bija Ezopis!�

�Ezi, pis? Ezi, pis!� ierēcās Sudrabrīkle. Viņ� vairs nespēja novaldīt smieklus; no Karla Roberta Vaguliņa acīm gāzās asaru straumes, viņ� raustījās pie visām savām mu-cīgajām miesām. �Ka tevi trejdeviņi!... Ak, ezi, pis!�

Stikla Acs pārmeto�i uzlūkoja savu aizrautīgo biedru. Iestājās neliela pauze.

�Man vajadzētu nopirkt jaunu kreklu,� murmināja Bartolomejs, kur� sēdēja kā uz oglēm.

�Jā, kreklu nudien vajag. Labu, izturīgu kreklu,� uzreiz pievienojās sev stikla aci klāt piemeloju�ais. �Tavu Atelier Honekes cienīgtēvs apmeklēs vēlāk, visupirms aizvadīsim viņu pie Hermaņa, kura krekli ir labi, izturīgi un ūdensnecaurlaidīgi.�

�Vai nu taisni ūdensnecaurlaidība...� �aubījās Bartolomejs, kur� īsti nesaprata �ādas īpa�ības sevi�ķo nozīmi.

�Hermaņa kreklu noliktava,� lapsasģīmis vērsās pie Honekes un norādīja ārā pa logu, �ir tā garā, zemā, brūnā māja me�malā. Jūs ta�u redzat? Jūs, priestera kungs, tur gaida prātā palieko�i iekreklo�anas piedzīvojumi.�

Stikla Acs un Sudrabrīkle sazvērnieciski sasmaidījās.

�Hermaņa krekliem piederas arī vismākslinieciskākās me�ģīnes.� Likās, ka arī �is apstāklis Stikla Aci nez kādē| uzjautrināja.

Un nu beidzot pienācis laiks, kad uz skatuves iznāk jauna darbojo�ās persona. Gan tikai uz mirklīti. Aiz virtuves priek�karamā parādās mei�a ar melnu bizi un maigām spalvu pūciņām virs aug�lūpas, skaista kā bilde. Viņa atgādina svēto Cecīliju no reliģiskajiem gleznojumiem.

Mei�a nāk pie trijotnes, izdara dziļu reveransu un novieto uz galda milzum lielu cepe�a �ķīvi. Tūlīt pēc tam viņa nozūd. Bet ne pavisam � paliek, �ķelmīgi nolūkodamās, aiz priek�karamā.

Kas tad tā par ēdmaņu?

Viena liela, rozīga desa lepni gozējas �ķērsu �ķīvim. Tā ir ļoti iedomīga desa. Tā it kā di�ojas starp gar�as zaļumiem.

Riebumā rīstīdamies, priesteris Bartolomejs Honeke pielec kājās: viņam ir servēti... pauti! Jā, augstākā labuma, lielgabarīta, laikam auna pauti � divas zilganas olas.

�Kas mūsu draugam lēcies?� ar smiekliem cīnīdamies, brīnās mucīgais.

�Neko nesaprotu!� ari Stikla Acs rādās glu�i apjucis. �Bet, hronista kungs, mēs ta�u vēlējāmies priek�laikus noģist jūsu vēlē�anās. Tas varenais daikts ir kārtīgi iztīrīts un mērcēts vīna etiķī. Pat prastie ļautiņi, vietējie zemnieki, protas �o ēdmaņu, kas, starp citu, ceļot arī ēdēja vīri�ķību, augstu novērtēt... Tas ir līgavaiņa ēdiens kāzu mielastā! Tāda vismaz ir mū�sena para�a pie mums, Starp-ciemā.�

�Teķa pauti ir laba manta. Dod duku. Ed un paliec tik aurīgs kā viens...� ar pusē aprautu teikumu draugu atbalsta arī Sudrabrīkle.

�Sī delikatese turklāt ir augstākajā mērā pikant un appetitlich... Bet kurp gan jūs brā�aties?!�

Bartolomejs Honeke patiesi brāzās ārā pa kroga durvīm. Viņ� skrēja � skrēja, zināms, tā, kā ļāva sagandētais celis un vecūk�ņa plau�as. Ta�u kurp, kurp viņam skriet?

Elsdams viņ� nonāk līdz garai, brūnai mājai pie me�a. Kreklu Hermaņa mājai.

Bartolomeju jau gaida.

Mājas priek�ā uz kāpnēm stāv vīrs melnā, garā svārkā un sveic elsojo�o hronistu ar dziļu jo dziļu paklaņu.

�Priesteris un ordeņhronists, ja nemaldos... Esam jau dzirdēju�i, ka jūs izrādīju�i mūsu pieticīgajam Starpcie-mam tādu godu...�

Nu vīrs � Hermanis Laube � labu brīdi nespēj atliekt muguru taisnu. Ļoti slimi ir �ī vīra krusti; viņ� kunkst. Bet tad � Bartolomejam �ķiet, ka viņ� pat dzird savādu knak�ķi (tas atgādina skaņu, kāda rodas, atvā�ot kabatas nazi), � viss atkal ir kārtībā. Iztapīgs un vainīgs smaids izgaismo siera ritulim līdzīgo Hermaņa seju.

Vēl aizvien ir puskrēsla. �odien ta�u nebūs saules aptumsums? Tie�i �ādu jautājumu Bartolomejs Honeke arī uzdod.

�Honekes kungs acīmredzot pie mums ieradies pavisam nesen.� Vīrs paliek tie�u atbildi parādā.

Bartolomejs, kuram gan tostarp nācies zaudēt degunu, domājas sajūtam, ka no vīra vēdī �ķebeni salda smar�a. Kas tā par smar�u? Katrā ziņā ļoti pazīstama, visnotaļ netīkama smar�a. Bartolomejs atzīst par pareizu skubīgi izmantot savu o�amā sāls kārbiņu.

�Kungam noteikti nav ne jausmas, ka esmu viņam jau �o to noskatījis. Laba prece, nepārspējama. Augstākā izturība. Mēs varam noņemt mērus, ta�u esmu dro�s, ka viss saskan.�

�Kā gan jūs varējāt paredzēt?� brīnās Bartolomejs. No tirgoņa staro gatavība pakalpot un labvēlība. Viņa acīs nav samanāmi neaprēķināmi slazdi.

�Dabūjām dzirdēt, ka jūs no mums tik drīz vis neaiziesit,� skaidro andelmanis. �Un zināmu higēnisku apsvērumu dēļ dro�a prece jums tuvākajā nākotnē būs glu�i nenovēr�ama.�

�Kā tā? Neaizie�u? Uz kurieni... tad es neaizie�u?� �ķiet, ka Hermanim sagādā grūtības rast atbildi.

�Nu... ne uz ziemeļiem, ne dienvidiem,� visbeidzot viņ� nenoteikti bilst. Un, atkal paklanīdamies, aicina hronistu sekot.

�This way, please,� viņ� pieklājīgi teic. Tad piemetina, ka viņam esot angļu skola.

Bartolomejs tiek ievests pa zemām, melnām durvīm. Viņi iet pa vairākiem koridoriem; sald�ķebīgā smaka kļūst aizvien jūtamāka. Beidzot viņi nokļūst kādā noliktavu atgādino�ā telpā.

Te Bartolomeju sagaida augsta, līdz griestiem sakrauta �ķirstu kaudze. Koka zārki. Koka krekli...

Vienam mū�ības namiņam gulbja baltumā vīrs norauj tum�o zīda apsegu. Tas patiesi ir skaists zārks: ar lielu sudraba krustu, samta pu�ķī�iem un smaidīgām eņģeļu galviņām. Arī me�ģīnes, lieliskas me�ģīnes � līķautam, kas izspraucies no vākapak�as.

Bet �ķirsta galvgalī ir sudraba plāksnīte, uz kuras Bar-o omejs var izlasīt savu vārdu un kaligrāfiski uzvilktus titulus �Pr tester� un �Chronist�.

�Tad tas ir... man?� Kas nu te vairs ko jautāt.

�Ja kungam labpatīk, varam izmēģināt tūdaļ. Palisandrs, ser...�

Ar lepnumu Hermanis deklamē:

Kā ierauga kāds tārpiņ� Laubes mārku, tā tūlīt diebļ, ko māk, uz citu zārku ...

Bartolomejs Honeke ir nokļuvis baznīcā. Zem tā dievnama jumta, kura tornis atgādina īk�ķa stumbeni. Kur citur viņam iet?

Starpciemā baznīca ir pustum�a. Ka gan tai būt citādai miestā, kur nekad nespīd saule, kur to ij nepazīst.

Viņ� krīt ceļos Marijas priek�ā. �ejienes Dievmāte ar bērniņu ir drukna, noraido�a, no viņas dve� sarūgtinājums kā no meitas ar bērnu. Madonna skatās priesterim pāri, dara to itin kā tī�ām. Turklāt �ķiet, ka viņa ari �ķielē. Madonnas mutes kaktiņos gan ir kas smaidam līdzīgs, bet tas nav glāsto�s, piedodo�s, mierino�s; Dievmātes smaids ta�u nevar būt ne�ķīsts, tomēr bezdeguna priesteris domājas tajā saskatām kaut kādu slēptu ļaunprātību.

Arī bērns mātes klēpī liekas slimīgs. �ķiet, ka viņam �eit nepatiktu, viņ� dzītos izrauties.

Uz altāra deg pāris dūmojo�u sve�u. To tauku smārds ir glu�i uzbāzīgs.

Tad Bartolomejs ierauga, ka iek�ā un ārā pa koka Jē-zusbērna ausīm ņirbina sīciņas, sarkanas skudras ...

Ave Maria, gratia plena, Dominus tecum, Benedicta tu in mulieribus ...

Bartolomejs Honeke skaita lūgsnu. Viņ� cen�as lūgties no visas sirds, bet Marijas prom vērstais skatiens un skudras, mazītiņās sarkanās skudras neļauj sakopot domas. Ta�u tās patiesi ir asaras, kas rit lejup pa hronista izpostīto seju; viņa neeso�ā deguna miklās malas sajūt asaru kodīgo sāļumu.

... Be nedieta tu in mulieribus

et benedictus f rudus ventis tui, Jesus.

Bartolomejam sāp ceļi. Vai viņ� maz spēs pieslieties kājās? Te viņ� virs galvas izdzird �vīkstoņu. Kas tas tāds?

Beidzot viņa skatiens iz�ķir kaut ko melnai, lidojo�ai lupatai līdzīgu; viņ� saprot, ka sikspārnis, liels sikspārnis zem jumta kupola �audās no sienas līdz sienai, no viena loga līdz otram.

Nu sikspārnis lai�as zemāk, viņ� bezmaz skar hronista galvu. Lidoņa spārni plauk�ķ.

... et benedictus frudus ventis tui, Jesus, bubina Bartolomejs Honeke un ierauj galvu plecos: viņ� baidās no �ī pārmēru lielā, vampīriskā sikspārņa.

Piepe�i hronists mana, ka nez kas slapj� skar viņa ceļus, silts un slapj�. Neizpratnē viņ� palūkojas aug�up. Bartolomejs varētu apzvērēt, ka nupat Svētās Jaunavas mutē nozuda īsa gai�rozā mēlīte. Vai patiesi Dievmāte viņam rādīja mēli?! Tad, kad viņ� lūdzās, vismaz centās lūgties.

Tas siltais, kas mitrina priestera ceļus � �ķebīgi smakojo�ais plankums, kas aizvien izple�as; no tā jau radusies gai�dzeltena peļķe � jā, tās ir �uras!

Kaut kur atskan smiekli, ļoti gai�i, glu�i eņģeliski smiekli. Pāri luktas malai lejup raugās �mulīgi pui�eļi izspūru�iem matiem. Viņiem ir samaitātu ķerubu izskats, un viņi smejas kā traki.

Priesteris Honeke stāv baznīcas priek�ā.

Automātiski viņ� noplūc nepazīstamu puķi ar gaļas krāsas ziedu. No kāta uz pirkstu notek sīvi smirdo�a oran�a pile.

Kur, kur gan viņam, atstumtajam, doties?

Atbildi nenākas ilgi gaidīt.

N� koku pudura uz miesta galvenās ielas uzgrie�as to pasu vīru ierindas, ko Honeke sastapa jau upmalā. Tie pasi vīri, tas pats ģeķīgais solis. Arī tie pa�i vadoņi ar bozēm ierindu priek�galā. Vienas rindas beigās viņ� pamana zēnu, kas viņam saujā iespieda kroplo, sasalu�o vardi ar norauto kāju.

Beidzot ordeņhronists un lielmestru personīgais priesteris zina, kur viņa vieta.

Viņ� stājas kreisās puses ierindas galā.

To, ka viņiem kāds piebiedrojies, neviens neliekas manām. Katram ir savas domas, un viņiem, riņķī iet nolemtajiem, ir laiks domāt. Bezgalīgs laiks.

Kroga priek�ā uz kāpnēm stāv Stikla Acs un Sudrabrīkle. Viņi blen� uz Bartolomeju un nez kādēļ rāda dūres. Kāpēc? Vai tādēļ, ka Sudrabrīkle un Stikla Acs paliku�i bez Kokdeguņa?

Viss ir vienalga. Liels vienalga.

Kad viņi nonāk līdz upei, Honeke ierauga, ka zemnieki velk karieti ārā no ūdens. Jauns zemniekpuisis gariem stilbiem slapstīdamies zogas uz alk�ņu briksnāju. Līdzi viņ� stīvē Bartolomeja kasti.

Bartolomejs ierauga arī, ka sērsnas un dubļu mistrotajā upes krastā blakus ku�ierim dus hronista Bartolomeja Ho-nekes mirstīgās atliekas.

Vai mū�īgi vajadzēs tā brist? Viņi nezina. Vai gan Viņ�, kas tos atstājis bez Laika un Vietas, kādreiz ap�ēlosies? Viņa, Krustāsistā, �ēlastība ta�u ir bezgalīga.

Bet mēs tik ejam un ejam.

Un, Kungs, slavēts lai top Tavs vārds!

Moābs ir mans mazgājamais trauks, Efraims ir manas galvas bruņas. Kas mani pavadīs līdz Edomam?

�ēlīgi sauc mūks skrandainā ģērbā.

Zemnieki ne redz, ne dzird.

XIV

TIMOTEJS ATKAL IR ĶERIES

PIE ZĪMUĻA

Kop� Tīnas apciemojuma � hm, ja to var tā nosaukt � bija jau pagājis pāris dienu, kad Tanelam, nesot no pagraba Timoteja sūtītos ēdamos, pa tvērienam trāpījās kāds lielāks papirusa tīstoklis; oho, tik dārgā rakstāmma-teriālā ta�u neviens nebūs tinis sviestu?

Tā arī nebija noticis; darī�ana bija ar Timoteja vēstuli, par kuru meitene bija aizmirsusi Tanelam pateikt. Kā tad � viņai ta�u galvā maisījās pa�as viltīgie plāni.

Tanelu nudien pārsteidza, ka Timotejs vērties par tik �aklu rakstītāju un zīmuļa deldētāju. Nez, vai nu viņ� sūta savu vēstījumu kādam citam apustulim?

Ta�u sirdī Tanels tā nedomāja. Vairākas dienas viņ� dvēselē bija jutis tādu kā nemieru; ij sapņi runāja skaidru valodu, ka tur, Padisē, viss nav kārtībā.

Tanels sēdās pagalmā zem liepas un ķērās pie Timoteja vēstules lasī�anas... Jo tālāk viņ� lasīja, jo raizīgāks kļuva...

Dārgo brāli iek� Kristus!

Negribu Tevi ar savu vēstuli apgrūtināt, bet nekā nerodu īstu sirdsmieru.

Tā nu rakstī�u Tev kādu vārdu par �ejienes dzīvi. Pirms da�ām dienām mūsu klostera pagalmā ienāca bars dominikāņu ubag mūku. Mani tas izbrīnā ja. Savs ducis vīru. Tas �ķita glu�i nesaprotami, jo �iem brājiem ir paradums mērot savus ceļus pāros vai trijatā. Mūki skaidroja, ka pēc da�ām dienām viņiem jānokļūst Tallinā, kur gaidāma lielāka ordeņa apsprie�anās. Tā kā līdz tam vēl esot cik necik laika un viņi savu ceļu uzsāku�i Latvijā, turpat vai pie Rīgas, tad viņu duka ejot uz galu.

Ja nu man jāteic taisnība, tad vīri itin nemaz neizskatījās noguru�i. Citām reizēm dominikāņu ubagmūki aiz-^v^ⁿ ir izbadēju�ies un no�ņurku�i � da�kārt pat smird pēc alus ��_t bet tik ra�enus puisie�us starp �iem klaidoņiem mana acs iepriek� nebija matījusi!

Tas nu tā � vai gan kādreiz viens mūks otra lūgumam sacījis �nē� �, lai tad arī paliek pie mums!

Tūlīt pirmās maltītes laikā izbrīnījos: lai izrādītu cienī�anu, lūdzu vienu no viņējiem teikt galda lūg�anu. Tas izraisīja tādu kā apjukumu, un viņi steig�us atteicās: esot ta�u vecs paradums, ka saimnieks pats aizvien svētī dieni�ķo maizīti un lau� pirmo kumosu. Tā Jau gan ir, tad nu es nolasīju lūg�anu. Ta�u man palika ērmīgi ap dū�u, ka vīri no teiktā nenieka nesaprata. Savāda lieta � nav iepriek� redzēti mūki, kuriem latīņu mēle pavisam sve�a!

Tā kā vīru bija daudz, nolēmām, ka ikviens no mūsu brāļiem naktī kambarī ņems biedru. Tā ij es.

Kad bijām nopūtu�i guni un vilkām nost ģērbus, mana auss uztvēra tādu kā dzelzs �vadzoņu.

�Ar kādiem zvārguļiem, tu, brāli, esi apkāries?� es Jautāju. Mans viesis izvairīgi bilda, ka tas bijis krusts viņa kaklā, kas noklindzējis.

Kad es ar tādu skaidrojumu nekādi nebiju mierā, vīrs atzinās, ka zem ģērba nēsājot dūci vai mazu zobenu � viens no viņam tuvākajiem brāļiem esot miris vardarbīgā nāvē no lielceļa laupītāju rokas. Es paudu izbrīnu un vaicāju, vai viņa roka tie�ām celtos veikt asins darbus. Mūks drīzāk ļaus notikt Dieva gribai un mirs, nekā, izlejot asinis, pārkāps bauslību... Viņ� jau nevienu ne-galē�ot, nēsājot tāpat, dro�ībai, lai nakts laikā varētu bez bailēm staigāt nomaļus ceļus. Tas gadoties jo bie�i.

Nu, es neesmu citu tiesātājs. Zini jau arī Tu, Tanel, ka manis pa�a roka, kaut arī bez ģel�a, da�ureiz pārlieku strauja...

Ta�u rītā dabūju no Kristolera un Toma dzirdēt, ka arī viņu kambaru biedriem līdzi biju�i iero�i. Tas lika domāt: varbūt pēdējā laikā dominikāņiem tāds ieradums, ej nu sazini.,. Glu�i par lielceļa laupītājiem mūkus arī nevarēju ieskatīt, jo ko laupītājs meklētu klosterī ... Tiesa � klosteros viņi da�ureiz parādīju�ies gan, tad aizvien lūgu�ies �ēlastības un atzinu�ies grēkos laupītāji savas ļaunās sirds dzīlēs lielākoties tomēr ir dievbijīgi, lai cik dīvaini tas arī liktos. Un, cik man zināms, viņiem, tāpat kā zaglēniem, ir savs svētais aizbildnis.

Tomēr priek�pusdienā atkal nācās brīnīties. Mūsu kantors Andreass uzradās klosterī, un mani pārņēma tāda nojauta, ka viņ� vairākus viesus labi pazīst jau no agrākiem laikiem. Akurāt ap kaklu viens otram, protams, nekrita, ta�u no viņu skatieniem es noģidu, ka sve�u ļau�u vis nav. Kā Andreass varēja pazīt tālumniekus, turklāt vēl cita ordeņa mūkus? Ļoti dīvaini.

Ar Andreasu gan notiek ij citas dīvainas lietas. Beidzamajās dienās pie viņa vienā laidā ierodas ciemiņi. Manīti jau tādi arī iepriek�, bet tagad nudien ir vairāk nekā agrāk. Viena grezna kariete aptuveni veselu dienu un pusi nakts stāvēja viņa māj priek�ā. No ku�iera uzzināju, ka �ā saimnieks esot slavenais Paides fogts Reimārs Mumme, liels mednieks un suņu audzētājs. Kāda darī�ana tik lielam kungam pie mūsu neveikuļa dziesmu An-dreasa?

Piepe�i mūspusē apgrozās arī gau�ām daudz citu ļau�u. Pie tā rīkļu rāvēja pusmui�nieka Poesantaga patvērumu radis vesels pulks gan zemāku, gan augstāku ciemiņu. Es no Ubamē Tīnas dzirdēju � viņa atkal no sava Tīta �, ka �ie visi esot ieradu�ies tādēļ, lai noskatītos mūsu Jura dienas svētkos. Saki nu viens! Svētais Juris, tas, kur� ar pīķi pienagloja pūķi pie zemes, visādā ziņā bija brangs vīrs, viņ� ta�u Rīgā pat uz naudas gabaliem iekalts, ta�u to, ka Svētā Jura diena kādreiz būtu izvērtusies sazin cik krā�ņa un lepna, es nu gan neatminos. Sanāk, jau sanāk pie �ūpolēm, ja laiks atļauj (�oreiz laikam atļaus), iedzer pa alus malkam, un gājēji pārsprie� Jura dienai pienācīgas lietas. Bet tas arī viss. Būtu darī�ana ar Jāņiem, tad es vēl saprastu, ka ij sve�am ko redzēt. Man tas viss sirdī būdiņa neomulīgas ju�anas, Tanel. Jā, ka visas �īs da�ādās lietas tie�i tā sakrīt...

Man �ēl, ka �eit nav mūsu mīļā tēva Mateja. Varbūt viņ� prastu izskaidrot... Iespējams, es �eit pa tuk�o vien baiļojos, tā ka Tu manu aizdomu dēļ nesāc steigties �urpu. Kazi, gudrāk patlaban ir turēties nostu no �ejienes.

Esi sveiks!

Lai Dieva �ēlastība ar Tevi! Tavs draugs Timotejs.

Trīs dienas pirms Juriem.

Tanels kļuva gau�ām raizīgs; Timotejs iesaka � patlaban esot gudrāk turēties nostu no Padises. Kā gan viņ� to varētu?! Nav ta�u gļēvulis.

Mans Dievs, domāja Tanels, galvu plaukstā atspiedis. Vai tik beigu beigās nepiepildīsies tas redzējums, kas vīdēja pirms do�anās pie dievgalda?

Nē, viņ� vairs ne brīdi nevarēja palikt �eit, aizpurvu patvērumā!

Jau pēc pusstundas Tanels bija ceļā uz Padises klosteri.

XV

UN ANNO 1343 HARJUMĀ TIKA VEIKTS

viens �au�alīgs asinsdarbs

Kad abata Mateja kariete agrajā, miglainajā pēcjurģu rītā tuvojās Harju�Madisei (Lodenrodei), viņ� uzreiz noģida, ka atgadījies kas nelāgs, ļoti nelāgs; ko tur vairs domāt, ja virs Padises klostera debesīs kāpa dūmu vērpetes � tādā piķa melnumā, tādā darvas pļaukā, ka �ēlā un bālā rītausma nespēja izlauzties cauri.

Ugunsgrēks, kas cits!

Par to nebija ne mazāko �aubu; tam, ka tas būtu izcelies mūku nolaidības dēļ un, vēl mazāk, zemnieku ļaunprātības dēļ, Matejs neticēja ne mazdrusciņ.

Viņa nams un patvērums, Pestītāja miteklis ir aizdedzināts! Kam tas varēja būt izdevīgi? Nenācās di�i gudrot, lai to atminētu.

�Vajadzēja man arī braukt uz Somiju, kazi, būtu iespējis �eit ko novērst?� viņ� sev pārmeta.

Ta�u brauciens bija neatliekams, pārpārēm nepiecie�ams, un, kad viņ� to uzsāka, sirds jau nojauta ko sliktu. Tomēr nācās doties. Gau�ām bija vajadzīgs satikties ar Vīpuri un Turku vīriem. Tātad ordenis patiesi sācis īstenot sennojaustos plānus? Tā izskatās. Un tās ir lielas briesmas. Tās ir sagatavo�anās laika beigas. Ta�u-var kļūt arī par visas Igauņzemes galu.

Pa ceju tuvojās bariņ� zemnieku. Varbūt no tiem ko uzzinās? Ta�u zemnieki, ieraudzīju�i karieti, uz ātrāko metās no ceļa nost. Pazuda aiz krūmiem.

�Apturi!� abats izrīkoja ku�ieri. �Gaidi mani �eit!�

So pavēli nevajadzēja atkārtot, jo �ķūtnieka skatiens vēstīja, ka viņam ij pa�am nebija ne vismazākās vēlē�anās doties tālāk. Tēvs Matejs izlēca no karietes un steidzās pakaļ me�a ceļu uzņēmu�ajiem vīriem. Protams, kariete tos izbiedēja: kā gan viņi varēja zināt, kas tajā brauc. Ta�u bija nomanāms, ka no kaut kā viņiem ļoti bail.

�Vīri! Nebīstieties manis! Es esmu Padises klostera abats...� viņ� sauca. Ak, �o veca cilvēka vārgo balsi, kas tālu nesniedz, ak, �īs vecās, stīvās kājas, kas skrējienu vēr� kuslā steberē�anā.

Bija redzams, ka zemnieki viņa aicinājumu neņem vērā un steidzas tālāk. Vēl naskāk nekā iepriek�. Tomēr nē, viens it kā atpaliek. Un �im mugurā ir mūka ģērbs, cis-tercie�a ģērbs, kas gan vairs nav balts, jo sodrējos un dubļos pilnīgi zaudējis savu sākotnējo krāsu.

Rādās esam jauns vīrs. No Mateja acu gaismas arī nekā liela vairs nav, tomēr nedro�ajā stāvētājā viņ� atpazīst ^Jani, kas tikai nesen no Kerknas klostera pārnācis pie viņiem.

�Jāni! Tu tas esi? Kur tu tā bēdz? Kas jums Padisē atgadījies?� Muļķīgs jautājums: redzams ta�u, kas atgadījies.

Tagad abats pamana, ka Jānis trīs pie visām miesām, jaunekļa pieri �ķērso asiņojo�a brūce � par laimi, �ķiet, tā nav dziļa �, bet nekāda sakarīgā runa vēl nesanāk.

�Tie mūki, ubagmūki, tie dominikāņi, kas laikam nemaz nebija mūki...� viņ� svepstēdams iesāk, un abats pamana, ka Jānis palicis arī bez da�iem aug�ējiem zobiem.

�Kas par mūkiem, kas nemaz nebija mūki? Par ko tu runā?�

�Tak tie, kas uz pāris dienām lūdza naktsmājas. Sacījās esam ceļā uz Tallinu ...�

�Zini, Jāni, nāc man līdzi uz karieti un tur visu mierīgi izstāstīsi!�

Viņi griezās uz lielceļa pusi, bet karietes, kurai ta�u vajadzēja viņus gaidīt, vairs nebija. Tā triecās atpakaļ, no kurienes braukusi, tā, ka dzirksteles �ķīda. Varēja saskatīt, kā jūrmalciemā nolīgtais vīrs zvetēja zirgam ar pātagu. Negribēja ku�ieris vairs vest tādus aizdomīgus vīrus. Turklāt vēl uz Padisi, līdz kurienei labi ja ceturtdaļstundas brauciens. Palika gan naudu par vedumu nedabūjis, bet laikam jau dzīvību turēja dārgāku esam.

�Re nu, Jāni, esam atstāti kājniekos... Klau, ieiesim tajā vecajā pa�ķūnē. Apsēdīsimies sienā, un tu man izstāstīsi visu no pa�a sākuma.�

Tā arī izdarīja. Siens no �ķūņa gan bija jau izvests, tomēr sēdē�anai vēl pietika.

Aizelsies, apjuku�u skatienu, laiku pa laikam tuk�ās zobu vietas aptaustīdams, Jānis mazpamazām izstāstīja visu Padisē notiku�o ...

... �ie naktsmājas lūgu�ie mūki tūlīt liku�ies aizdomīgi. Zem ģērba vīriem biju�i paslēpti iero�i, bet no latīņu mēles neko nav sapratu�i.

Tomēr ne pirmajās divās dienās, ne tre�ās rīta puse nekas traks nav noticis. Sve�ie vīri aizvien sēdēju�i kopā sabāztām galvām un nikni strīdēju�ies. Vairāk pa latviskam, tādēj viņi, Jāni ieskaitot, neko nav sapratu�i.

Kad pienācis Jura dienas vakars, ciemaļaudis sapulcēju�ies �ūpoļkalnā; iekūru�i guni, pūtu�i dūkas, kā jau sensenis ierasts. Tik tūlīt iekritis acīs, ka ap uguni saradu�ies daudzi sve�inieki, vīri no tālienes, un ka atvests negaidīti daudz alus: dāņu dāvana, pa�a de Breides sūtījums.

Markvarta de Breides vārdu izdzirdējis, Matejs sarauca uzacis. Tas, ka patiesi lielos svētkos � Jāņos � da�s mui�nieks vai vienkār�i bagātāks vīrs tautai izsauc kādu alus vāti, bija jau pieredzēts, ta�u ka Jura dienā � tā vis vēl nebija gadījies. Tak jau kādam bijusi vēlē�anās sadzīt vīriem dullumu galvās.

Tie�i tajā laikā, kad no �ūpoļkalna atskanēju�as dziesmu un dūku skaņas, atnācēji sapulcēju�ies kloster-baznīcā � iepriek� pieklājīgi lūgu�i atļauju �, jo viņiem esot iera�a ar lūgsnu pieminēt pūķa veicēju Juri. Dominikāņiem pūķa veicējs esot ļoti mīļ� � viņu aizstāvis. Atļauja dota.

Ta�u visai drīz pie Timoteja pienāca dominikāņu iespējamais vadonis � drukns vīri�ķis ar laupītāja ģīmi � un sūdzējās, ka pagānu bezdievīgais troksnis traucējot viņu svētstundu; nē, ar to nevarot samierināties! Viņ� ar pāris biedriem do�oties pie vīriem un pieprasī�ot, lai vismaz tā briesmīgā dūku pū�ana tūdaļ tiktu izbeigta! Kā �ejienes mūki tādu kliedzo�u Dieva zaimo�anu līdz �im vispār pacietu�i?!

Timotejs centās vadoni � vārdā laikam Gregoru � nomierināt un stāstīja, ka mūki un zemnieki līdz �im aizvien draudzīgi sapratu�ies. Dejas un dziesmas jau vēl nav tā pati redzamākā nelabā apdienē�ana. Pat abats Matejs ar to samierinājies. Ta�u viņa vārdi ielēja eļļu ugunī. Gregors jau meta ar roku �etriem pieciem dedzīgākajiem vīriem, un viņi devās uz �ūpoļkalna pusi. Timotejs un novicis Pauls katram gadījumam soļoja viņiem nopakaļ, lai būtu par samierinātājiem; ja zemnieks ietaisījis dū�u, viņ� vis neņem vērā mūku, turklāt sve�u mūku, runas � ilgi nedomādams, triec �os pie velna. Nebūtu lāga, ja mūku un padisie�u līdz�inējās jaukās attiecības sagandētos.

Jāņa brūce pierē vairs neasiņoja, pamazām arī jauneklis pats nomierinājās. Vismaz trīsas bija pārgāju�as. Kazi, te palīdzēja arī pērnā siena mīļā un maigā, nāsis glāsto�ā smar�a, ko vēl atminējās �ķūņa sienas; pļavpuķu un vasaras medainā atbalss, kas mierināja un deva paļāvību: vēl tomēr pasaules gals nav klāt, jau pēc mēne�a atkal jauns pavasaris... Jā, pavasaris gan, ta�u kāds?

Pie uguns viss noticis tā, kā Timotejs baiļojies, un vēl ļaunāk, daudz, daudz ļaunāk. Kā tie�i, to Jānis var tikai iztēloties, jo novicis Pauls drīz joņiem atgriezies klosterī un aizelsies vēstījis, ka nelaime klāt: kad zemnieki par dominikāņu teikto nav liku�ies ne zinis, bet Pajusi Otss ķircinot iebāzis savu niedru stabuli bendesģīmim Gregoram, eku, taisni vai ausī un palaidis treļļi, melnie mūki klupu�i ugunskuram klāt un metu�ies to ārdīt. Viens darvots koka bluķis ķēris Ubamē Tīnu, un tik nelaimīgi, ka mei�ai liela deguma brūce uz kakla. Cik nu tur bīstama, bet tomēr ... Un svētku drēbes saķērnātas ar sodrējiem un darvu.

To Timotejs, kas gan pats ieradies kā miera nesējs, vairs nav izturējis un tā ie�ķīlis Gregoram, ka �is uz viena sāna iekritis ugunskurā. Tad no mūka ģērba apak�as tūlīt parādījies vizo�s duramais ... Timotejam savainota roka, un sācies me�onīgs cīkstiņ�.

Tā vai uz to pusi viss noticis. Novicis Pauls tūdaļ meties skriet uz klosteri, jo nu bijis jābaidās no zemnieku uzbrukuma.

�Ak, �itiem liekuļiem dū�i azotē! Pa�i vēl mālējas par Dieva kalpiem. Iesim un sadosim �iem!� tā viņi bļāvu�i.

Atskanēju�i laikam arī brīdino�i saucieni, ka mūsu mūki jau neesot vainīgi, ta�u vai kāds vairs ko sapratis. Melnie mūki bēgu�i uz klosteri, un zemnieki lielā atmaksas kārē viņiem pakaļ.

�Vīri, slēpieties, kur katrs māk!� saucis novicis Pauls, troksnis un skrējiena dunoņa nākusi aizvien tuvāk.

�Es nepratu iesprukt nekur citur kā mūra iedobumā, kur tiek karināti mazgā�anai domātie mūku ģērbi. Aizslēpos aiz tiem � to bija daudz � un paliku tur �urnam,� runāja Jānis. �Bet tas, kas notika virtuvē un dro�i vien arī citur, bija baisi un nekādi neizskaidrojami... �au�alīga asinspirts, turklāt slaktiņ� acīmredzot jau iepriek� izplānots.�

Un atkal Jānis sāka drebēt.

�Kādēļ tu tā domā?� dibināja Matejs.

�Palūk, tādēļ, ka klosterī neiebrāzās neviens mūspuses vīrs. Tikai sve�as, nepazīstamas sejas. Jā, izņemot Ubamē Tītu un pārīti viņa pudeles brāļu. Neviens cits neiedrīk-stējās nākt apgānīt dievnamu. Piepe�i ubagmūkiem rokās bija briesmīgi duramie, un kā sarunāju�i viņi klupa virsū mūsu brāļiem. Tādu pavērsienu nebija gaidījis neviens ... Kā avitiņas stāvēja Miķelis un Pēteris, Efraims un Lūka. Līdz tika caurdurti... Krita kā nopļauti.�

Tēvs Matejs delnām aizklāja acis. Viņ� vaidēja. Ta�u, kad rokas atkal nolaida, skatienā bija Vecās Derības varoņu apņēmība.

�Sīs asinis brēks pret viņiem. Viss vēl nebūt nav beidzies. Viss tikai sāksies. �ēl, ka tik agri, tik neparedzēti agri... Kungs, kādēļ tu mūs piemeklēji ar aklumu?!... Bet Timotejs, kas notika ar viņu?�

�Timotejs bija viens no pirmajiem, kas visu aptvēra. Kā viņ� cīnījās! Aizsargājās, mētādams solus un galdus, beigās izlēca pa logu un, lai gan tas augstu, izglābās, �ķiet, veseliem kauliem. Kur viņ� patvērās, par to man nav ne jausmas... Bet ubagmūku palīgi pagalmā un klētīs turpināja savu ļauno darbu. Jau aizdegās klēts jumts. Jau bija uzrāpu�ies ari klostera bēniņos, kur dēļi, �ķirsti un vecas drānas. Ari tur palaida sarkano gaili. Ak, Dievs!... Viss notika tik neticami ātri...�

�Un neviens no Padises vīriem nenāca mums palīgā?�

�Neviens īsti nesaprata, kas notiek ... Arī to ne, kur tie sve�ie dedzinātāji piepe�i pazuda ... Kur mēs tagad dosimies, tēv Matej? Mūsu mājas kritu�as par upuri liesmām. Vai mēs vispār drīkstam rādīties tajā pusē?� Jānis jautāja.

�Es visādā ziņā do�os uz turieni,� Mateja atbildē nebija ne miņas no �aubām. �Tur ir mana vieta. Bet tev, Jāni, gan sākumā vajadzētu kaut kur meklēt palīdzību. Tavām brūcēm nepiecie�ami pārsēji, bet to, ka mēs klosterī vēl varētu atrast sienamos vai citas ārstē�anas lietas, es pat neceru ... Kā tu vispār izglābies?�

�Virtuve bija pieplūdusi dūmiem un sutas. To aizsegā es nolavījos pagrabā. Un no turienes jau pa logu laukā. Sie Kaukakilas vīri, ko tu redzēji, bija iztālēm saskatīju�i uguns blāzmu un steigu�ies dzēst; ta�u tur vairs nebija daudz glābjama... Tēv Matej, ja dosities uz klosteri, es nāk�u jums līdzi. Nav ar mani tik traki. Kauli veseli.�

�Bet tava brūce pierē? Rādās, ka esi palicis arī bez da�iem zobiem?�

�Tas mūsu niknā buļļa nedarbs.� �ķita, ka Jānim kauns par to, ka viņ� nav paveicis nekādu varoņdarbu. �Kūts arī dega, un, kad biju pārvarējis pirmās izbailes un sve�ie vairs nebija manāmi, bet da�i vīri, tie, ar kuriem kopā es nācu, gribēja uguni noslāpēt, devos talkā. Mūsu bullis Tibērijs bailēs no uguns bija tā satrakojies, ka nodarīja man to, kad gribēju viņam noņemt ķēdi no kakla.�

Viņi, divi bezpajumtnieki, sāka virzīties uz klostera pusi. Gāja, acis nodūru�i.

Bet daba, tā vis nedalās ar cilvēkiem bēdās, lai gan esot Dieva līdzjūtīgās dva�as pārpilna. Jau agrīns cīrulis treļ-ļoja debesu velvē. Jau ezis steidzās pāri ceļam savās nopietnajās, viņam vien zināmajās gaitās. Tik suņi gandrīz visur rēja satrauktāk un citādi nekā parasti. Bet melnais dūmu blāķis pamazām izklīda.

�Labi, ka vismaz Tanels bija savā purva mājoklī un palika sveiks un vesels,� Matejs pa daļai pie sevis bilda. Ta�u varēja saklausīt, ka viņ� par to no sirds priecājas.

�Ak, Dievs, kur nul... Jā, par viņu ta�u es vēl nepateicu ne vārda. Man bail, ka viņa liktenis izrādījies tas briesmīgākais... Viņ� ieradās klosteri tie�i tad, kad virtuvē gāja vaļā slaktiņ�. Jā, viņ� parādījās uz sliek�ņa glu�i kā spoks.�

Matejs apstājās. Trīco�u roku viņ� atdarīja savu apkakles pogu.

�Un tālāk!...�

�Tad viņu pamanīja Ubamē Tīts un ar saviem drauģeļiem nekavējoties klupa virsū: �Paskat, te viņ� ir, tas Padises Jēzuliņ�!� viņ� irgojās. �Sito paipuisīti �odien kā likts gaida Golgatas ceļ�. Pie krusta, ko citu!�

Tanela rokas tika izgrieztas aiz muguras, un tie viņu kaut kur aizvilka. Kur, to es nezinu, man ir kauns atzīties, jo nepietika drosmes līst ārā no drēbju kaudzes...� Matejs apsēdās, vairāk sabruka uz akmens �oga.

�Bet vienu briesmīgu lietu es tomēr vēl dzirdēju... Ak, negribu pat pieminēt...�

�Runā, runā, Jāni! Tātad tie teicās... sist viņu krustā?�

�Tīts aizejot sauca: �Vīri, tas tak viens jauks un viegls darbiņ�! Debe�ķīgie pa�i jau parādīju�i naglu vietas... Caurumi ir, ko tad citu kā jaunas naglas iek�ā!�

�Ja vien viņ� nav kritis par upuri liesmām... Iesim, Jāni! Skriesim!�

Cik nedro�s un grīļīgs bija �is Padises abata skrējiens ...

�ajā sulu mēne�a rītā netrūka ari citu skrējēju. Bet viņu rokas vis nebija bezpalīdzīgi nolaistas kā elsojo�ajam abatam; gaisu kareivīgi �ķēla cirvji un sākumi, ta�u ne vienam vien vīram saujā bija īsts zobens vai lā�u galējamais �ķēps.

Harjuie�iem nevajadzēja daudz laika, lai saprastu, kas ir viņu īstenie ienaidnieki un ka Padises dedzinā�anā savu roku, bez �aubām, pieliku�i ordeņvīri un mui�nieki. Vāci, ir visa ļaunuma sakne. Protams, viņu dienderi arī.

Keilas un Kernu, Nisi un Nevas vīri, galvās vēl vakarējais �vingulis, auroja mui�u pagalmos; nē, ne pie kalpu durvīm, bet taisni uz ērbēģa kāpnēm. Tika vicinātas lāk-tis, un dūmu mākuļi virs Padises klostera nepalika vienīgie � sarkanais gailis plivināja spārnus gandrīz visur Harjumā ziemeļu un rītu pusē.

Nisi mui�kundzi izrāva taisni no gultas, un tagad arī viņa pati, �ķībeniski sagriezu�os naktsmici galvā, varēja izmēģināt savu slaveno peramo beņķi. Ar �o darbiņu, kas tā veicējiem sagādāja lielu jautrību, vislabāk galā tika tie�i tās sievas, kurām kādreiz bija nācies dakterēt savu vīru sasloksnētās muguras. Tā ka Bartolomejs Honeke nebūt nebija maldījies, virknējot uz papīra savus pravietiskos redzējumus: rīkstes �vīkstēja sievu rokās, un, ak de-bestiņ, cik spalgā, tīri vai vilka�a balsī gaudoja vecā mui�kundze!

Vīriem jau bija gatavs plāns � pulcēties un doties uz Hāpsalu pusi. Tallina? Nē, uz turieni tik piepe�i bez pulka iero�u nav vērts iet, bet Hāpsalu, to nu gan �ķirsies sagrābt, cik tad tur to pils aizstāvju būs. Un tad jau manīs, kas notiks tālāk. Visai miglains plāns par pavisam savu valsti, turklāt lielāku nekā Harjumā un Lēnemā kopā, jauca vīriem prātus.

Zemniekos gadiem krājies naids meklēja izejas. Un ne jau vienmēr tas izlauzās tie�i īstākajās vietās. Puspliki vācie�i, tostarp arī sievas un bērni, aklās izbailēs bēga. Kur, kur gan patverties? Jo niecīgāku vai nedaudz lielāku vainu nospie�am sirdi juta vai katrs. Lielākā daļa bēgļu nosprieda, ka varbūt pie Paides fogta izdosies rast glābiņu. Ta�u nepareizi darīja tie, kas izvēlējās nevis Jūru vai Kuimetsas ceļu, bet devās cauri Raplai. �ī puse ta�u arī bija dumpinieku rokās. Tie pa�i �acu ielīksmotāji�, kuri par veco de Lodi līdz �im bija tik pavīpsnāju�i, tagad spīvi un vienprātīgi cēlās aizstāvēt savu trako, jauko, ērmīgo pastalu un dūku kungu! Kas to būtu domājis?! Di�ām Tallinas karietēm uz ātrāko tika vēlēts griezt riņķī, un, ja raplie�u biedinājuma vārdus kāds neņēma nopietni, varēja sagaidīt, ka bez lielām runām kariete tiks iestumta grāvī un apvelta aug�pēdus.

Ak, jā � baisa, bet savā ziņā arī jauka bija �ī agrā pavasara diena.

Tomēr daudziem vairāk baisa, tik baisa, ka dzīslās stingst asins.

Ausmas laikā Jēkaba de Līves pagalmā iesteberēja vienīgais dzīvs paliku�ais ubagmūks � caurcaurēm asiņainais Gregors. Kaut kas bija nogājis greizi, aplam greizi, kā gan gadījās, ka visi viņa biedri ņēmu�i galu. Padises cistercie�i, ja nu izņemot vienu � Timotejs laikam bija viņa vārds �, ta�u nebija nekādi cīnītāji. Draugu dzīvības neatņēma arī Padises zemnieki, bet gan tie, kurus ordeņvīri bija iemānīju�i starp svinētājiem. Tie, kuriem vajadzēja tikt galā ar Padises mūkiem un jaunbrāļiem. Ta�u kādā brīdī viņi bija negaidīti vērsu�ies ari pret dominikāņiem. Te jāslēpjas �au�alīgam viltum. Un to viņ� liks paskaidrot.

Redzot Reimāra Mummes karieti aizvien vēl stāvam Jēkaba pagalmā, Gregorā modās cerība, ka tas būs viņa glābiņ�. Ku�ieris gan jau cilāja zirglietas, bet tik daudz laika vēl būs, lai paspētu arī viņu paņemt: �eit paliekot, sagaida dro�a nāve.

Uz kāpnēm saimnieks un Mumme kaut ko pārsprieda. Ieraudzīju�i Gregoru, viņi izskatījās tādi kā izbrīnēti.

�Tu, bra�ais vīrs, kā izrādās, izglābies no pagāniem sveikā!� bilda Jēkabs. Apjukumu, kas mirklīti bija atspoguļojies viņa sejā, nomainīja laipnīgs, glu�i medussalds smaids. �Nu, savu algu tu esi godam nopelnījis...�

�Lai paliek alga,� stenēja Gregors, �ja tikai no �ejienes kungu karietē kaut kā tieku projām... Un � varbūt saimniekam atradīsies kāds auts manām brūcēm?�

�Nu, kā gan citādi, kā citādi. Vai nu neatradīsim. Apsēdies, krietnais vīrs, uz mirklīti tur, dārzā, zem ābeles! Es vēlē�u kalpotājiem savīk�īt tev ceļam ari ēdamā tarbu.�

Un lādzīgais Jēkabs aizvadīja Gregoru zem vecas ābeles. Tur bija sols un pat mazs galdiņ�.

Gregors apsēdās.

Saule spīdēja tik mīļi. Un, rau, pirmās �aklās bitītes veica vēl neveiklus lidojumus, pulcējās uz vecā koka sa-�ervelēju�ās mizas, kur vietumis tecēja sulu urdziņas.

Tiktu no �ejienes proml Gregors cerēja, ka veselība drīz atgriezīsies: viņam uz ķermeņa gan nerast nevienas pa�as veselas vietiņas, tomēr, vecs karavīrs būdams, viņ� zināja, ka nāvīgu ievainojumu nav guvis.

Jā, par vienu lielu grēku vairāk kop� �īs nakts ir viņa dvēselē. Sis slaktiņ� Gregoram nepatika it nemaz, bet or-deņpriesteri bija skaidroju�i, ka cēlu mērķu vārdā mēs nedrīkstam izvairīties no darbiem, kas pirmajā mirklī �ķiet baisi. Tas esot Radītāja goda un slavas daudzinā�anai un viņa naidnieku satriek�anai. Mēs esam karojo�a Baznīca, sludināja priesteri.

Patiesi, vecajam Gregoram vēl nebija nāvīga ievainojuma, kad viņ� tā piesaulē snauduļoja.

Ta�u drīz viņ� �o ievainojumu guva. No aizmugures. Ar dūci. Un tie�i sirdī. Jēkabs de Līve, �is aizkrūmu slep-kavnieks, bija vīrs ar nemaldīgu roku.

�Kārtībā!� mirkli vēlāk Jēkabs pavēstīja Paides fog-tam. �Mandomāt, �ī lieta ir pabeigta. No lieciniekiem ne smakas! Bet, ko atnesīs rītdiena, ja ordeņmestrs nepaspēs atsteigties palīgā, to gan neviens nezina,� viņ� raizīgi nopūtās.

Reimārs Mumme jutās sasodīti pretīgi. �Bet vīra līķis? Ko ar to iesākt?�

�Pa�i tiksim galā. Tajā mazajā namiņā, pavej, tur, �ogmalē, es audzēju lapsas,� pasmaidīja Jēkabs.

�Es ceru, ka vismaz kanibālisms �ajā pusē netiek piekopts ...� nievīgi izgrūda Reimārs. Un nospļāvās.

�Kur tad mums ar vareno Hanibālu sacensties, bet savā ziņā karavīri, ar dievpalīgu, esam arī mēs ...� Jēkabs lēnprātīgi bilda.

Lidojuma sajūta Tanelam nebija sve�a. Apmēram tāpat, ari kā no aug�as, viņ� reiz bija lūkojies uz Andreasa kār-pī�anos purvā. Andreass pēc tam stāstīja, ka liels putns, laikam vanags, lidinājies un riņķojis virs viņa. Nē, sve�a �ī sajūta nebija. Un tomēr citāda.

Varbūt, ka pati lido�ana arī nebija īpa�i at�ķirīga, bet tas, kā viņ� tagad lūkojās uz visu lejā eso�o, gan bija glu�i at�ķirīgi. Nebija ierastās, ikdieni�ķās attieksmes � viss, ko viņ� redzēja, notika it kā p a jokam. Tas bija savā ziņā skaisti, varbūt pat ļoti skaisti. Tikai īsti nopietni nekādi nevarēja uztvert: tas �ķita kas īslaicīgs, kaut kā lielāka un dziļāka atspulgs vai atbalss.

Tur, piemēram, ir viņsaimnieks Pārpurvu Miķelis _

nez kādēļ Tanels gribētu sacīt viens Pārpurvu Miķelis, kuram aiz siena �ķūņa, pusmastā nolaistām biksēm, patlaban �darī�anas�. Skaistas, tīras pakulu apak�bikses �im vienam Pārpurvu Miķelim, un, kā pieklājīgam cilvēkam klājas, viņ� lūr pāri plecam un, ausis saspicējis, klausās, vai tik kāds viņu neuzies �ajā nodarbē, kas ta�u glu�i dabīga.

Bet tie�i �ajā �ķūnī pērnajā sienā zem veca ragavu deķa guļ pārpurvu Miķeļa kalps Jiri un kalpone Māri � viens Jiri un viena Māri � cik saskanīgi vārdi! �, un Māri grib zināt, vai kāzas ar Jiri Jāņos patiesu būs vai ne. Un, ja nebūs, tad viņa, �ī viena Māri, ies slīcināties ... Kā gan Māri pēc Jiri izturē�anās nesaprot, ka, protams, kāzas būs. Tikai Jiri nedaudz raizējas par to, ka viņam vēl pietrūkst tāds mazumiņ� naudas, lai no saimnieka Miķeļa nopirktu pirtsvietu un zemespleķīti. Kā gan savukārt Jiri nesaprot, ka tepat netālu tupsto�ais Miķelis kaut ritu un par glu�i niecīgu naudu atdotu viņiem pirti un zemi, ja zinātos būt dro�s, ka vismaz līdz �ī gada siena pļaujai Jiri un Māri paliks Pārpurvos. Kur viņ� tik piepe�i atradīs saimei jaunas darba rokas?

Jā, patlaban visi trīs savās lielajās rūpēs vēl ir visai bezrūpīgi � pie Jurģu ugunskura viņi nav bijusi, vēl nezina, kādas �ausmu lietas notiek un ka virs Padises klostera drīz pacelsies melns dūmu stabs, ka viss notiks tā, kā Tanels redzēja parādībā pirms ie�anas pie dievgalda.

Tātad Tanels lidoja.

Ta�u viņ� atskārta, ka tāds kā vanagam vai ērglim �is lidojums vis nebija � lielie putni gan lai�as tā, it kā nemaz nelidotu, tomēr spārni viņiem kaut nedaudz jāpielāgo, lai gaisa strāvas plandētājus noturētu un nestu tālāk. Bet Tanelam nevajadzēja nekādas pielāgo�anas. Vai to maz varētu? Viņ� ta�u ir krustā sists. Un krustā sistais rokas pakustināt nevar. Pat ne deguna noslaucī�anai vai mu�u aizgainī�anai. Ij to viņ� nezināja, vai patlaban lido kopā ar krustu vai bez tā. Tik mari-jiri-miķeļiem tas būtu traks pārbīlis, ja viņi ieraudzītu �ādu krusta lidoni. Vai viņu vispār kāds redz, vai var ieraudzīt? Protams, vēl �is vienkār�ākais iemesls � tiem ļautiņiem, kas dzīvo Laikā tur, lejā, ta�u patlaban ir tikpat kā nakts.

Starp citu, krustā si�ana nemaz nebija tik sāpīga: viens Tīta draugs teica, ka viņ� pat teļu nekaujot, to iepriek� ar vāli neapdullinājis. Un iezvēla Tanelam pa galvu ar kaut kādu koka gabalu. Ubamē Tīts jau nu gan nebūtu gribējis tādu vieglinā�anu, tas ir dro�i. Bet, vai no zvēliena bija kāds labums, to Tanels nezina. Neatceras pat, vai �is kāds Tanels maz turējās pretī un kliedza. Varētu domāt, ka kliedza gan, kad viņi to ar naglām piesita pie vecajām, no eņģēm izņemtajām �ķūņa durvīm. Bet sāpju it kā nebija; vai tik tas vecais fran�u mūks, ko viņi dziedēja, reiz nebija stāstījis, ka mocekļus, kuriem nevainīgiem jādodas nāvē, Debesu tēvs savā �ēlastībā atsvabinot no sāpēm pat uz sārta? Tā esot vairākkārt noticis; un par ķeceriem pasludinātie cauri liesmām laipni uzsmaidīju�i vērotājiem un svētīju�i tos.

�Tēvs, piedodi tiem, jo tie nezina, ko tie dara,� ta�u teica arī Jēzus, kur� bija nolēmis izciest visas sāpes un mocības, atvieglinā�anas nelūgdamies.

Tomēr vienas �au�alīgas atmiņas no �īs krustā si�anas Tanelam bija � tās saistītas ar Ubamē Tīta acīm, viņa skatienu. Tanels bija raudzījies sejā �audniekiem un miroņiem, pat tai vilkacī skrējējai Nisi mui�kundzei, kuru laikam gan trenca kaut kāda netiklība � tomēr vēl saprotama lieta, bet tik skaidru ļaunumu, ļaunumu pa�a ļaunuma dēļ, kāds viņam dzēlās pretī no Tīta melnajām acīm, Tanels patiesi iepriek� nebija redzējis. Tas bija biedējo�s! Kā gan Dieva radītas būtnes acu dzīlēs iemājojis tāds nebeidzams ļaunums? Neviena plēsoņas acīs nav tādu tumsības bezdibeņu � nedz laupījumu ploso�a vilka, nedz arī peli spīdzino�a kaķa skatienā. Tīta acīs Tanels pārliecinājās, ka Sātans patiesi ir � viņ� ir liels un baiss spēks, un sārti, kas mūsu kristīgajām sirdīm ir nepieņemami un biedējo�i, � jā, arī tie diem�ēl vajadzīgi Sātana kalpu iznīcinā�anai. Tie domāti viņiem, kas jūt lielu līksmību, ja var sist kādu krustā. Tikai � vai tie�i sārtam jābūt bezcerīgi neceļos noklīdu�o soda vietai? Nederīgu cilvēku, nokaltu�u vīna koka zaru ta�u varētu izdeldēt arī bez lielas mocī�anas, kas tie�i Ubamē Tītam līdzīgajiem kā gardums uz kārā zoba. Jo ne vienmēr uz sārta garu izlai�, pateicoties ap�ēlojo�ajam tvanam, pirms vēl uguns aizsniedz nelaimīgo miesu. (Paldies Dievam, tā tomēr bie�i notiekot.)

Bet Tanels lidoja un lidoja. Viņ� nezināja, vai ir miris vai aizvien vēl dzīvs. Laikam jau kaut kur pa vidu, ja viņu tikai sita krustā, nāve nebūt neierastos tik ātri. Viņ� dzirdējis, ka nāvi tad atnesot tikai brūces iekaisums, asins saindē�anās un slāpes. Bet, ja krustā sistajiem sadragājot ceļus, tad gan ātrāk, jo līdz ar to viņi vairs nevar drusku atgrūsties no krusta, tādēļ elpo�ana drīz kļūst neiespējama. Tad jānosmok.

Cik gan briesmīgas lietas cilvēki ir izdomāju�i! �ajā skaistajā pasaules rotaļlaukumā, kur sliktas domas i ne rasties nedrīkstētu. Ta�u Tanels ir paglābts no sāpēm. Par to viņam, protams, jāpateicas Visuvarenajam.

Kādēļ gan viņ� izraudzīts tādai neparastai bojāejai? Vip� nav izcēlies ne ar ko īpa�u. Viņ� nav mērdējis savu miesu. Viņ� ir brāķējis sievietes, alla�iņ labu prātu. Turklāt daudzi māk Kristu mīlēt vairāk nekā viņ�. Viņu lielo mīlestību, aiz kuras slēpjas cerība �ķīstīties no grēkiem, viņus, kuriem mūsu dēļ izlietās asinis �ķiet glu�i vai laime, Tanels, protams, sevi�ķā vērtē netur � varbūt tā ir viņa kļūda. Tanels zina un jūt, ka ar viņu ir Tā Kunga stiprā pils un ka augstais gars viņā patiesi mīt, bet, neskatoties uz to visu, viņ� līdz pat �ai dienai nav pratis ar savu būti iemājot Viņā, saplūst par vienu. Tā, kā ir pratis Meistars Ekharts un varbūt arī tēvs Matejs.

Tomēr: vai �is kāds Tanels ir dzīvs vai miris? Ja viņ� būtu pavisam miris � kur gan ir tā maigā gaisma un brīni�ķās mūzikas skaņas, un miers, un kur ir pats Kristus, vienalga, miesīgā vai garīgā veidolā?

Ja viņ� varēja skatīties uz Jiri un Māri, tad ta�u viņam vajadzētu redzēt arī to vien u, par purva burvi uzskatīto Dūksnāju Tanelu � pa�am sevi. Kur ir �is vīrs? Viņ� atminējās, ka durvis ar viņa ķermeni ar lielu blīk�ķi iesvieda pagrabā.

�Lai pūst, sprāgoņa!� bija pasludinājis Tīts. Da�ā ziņā pagrabs nebija tā sliktākā vieta, jo, raugi, Padises klosteris jau ir liesmās, bet akmens pagrabā uguns tik drīz varbūt neielauzīsies. Ja nu vienīgi tvans?

Jā, bet Igauņzeme, kur sāk risināties un jau risinās visi briesmīgie notikumi, no aug�as skatoties, ir tik skaista un vienkār�a, tik mājīga un mīļa. Par Jiri un Māri zem ragavu deķa un pakulbik�u Miķeļa darī�anām jau pausts, bet blakus visam lieti�ķajam � cik gan daudz jaukuma! Palēnītēm sazaļos palienes � pirmā ganu diena ta�u aizvadīta �, tad nāks mei�as vizbuļos. Un dziedās.

Savās gultiņās patlaban guļ daudzum daudz bērnu � miegā viņi turpina savus darbus un gaitas, kas vēl svarīgāki nekā lielajiem. Jo mazi bērni saprot labi, vienalga, cik lielā mērā pa j о к a m tas arī nebūtu � dzīvē pret visu jāizturas ļoti nopietni. Jā, tā patiesi ir viņu bērni�ķā gudrība.

Bet viņ�, Tanels, patlaban laikam ir savā pēdējā lidojumā. Atvadu lidojumā, krusta lidojumā, un visam pierastajam drīz nāksies teikt ardievas. Uz mū�iem vai neilgu laiku? Protams, uz neilgu laiku! T о viņ� tagad zina.

Tas, ko tu patiesi gribi redzēt, nepaliks neredzēts.

Nu lidojo�ais Tanels redz to otru Tanelu pagrabā, pie sagrabēju�ajām durvīm pienagloto Tanelu. Kārtīgs darbiņ�, par to varētu sacīt Tīts � naglas tie�i tajās vietās, kur Jēzum Kristum ...

Lidojo�ais Tanels jau atkal jūtas nelādzīgi: vai tā tomēr nav Pestītāja izsmie�ana?! It kā pielīdzinā�anās Viņam? Bet Viņ� ta�u nāca ar saviem uzdevumiem, Viņ� nāca mūs pestīt. Kādus gan kumēdiņus te izspēlē ar vienu parastu cilvēku?! Protams, tas ir arī baisi un �ausmīgi, varbūt pat vienādā mērā: re, zirnekļi un kaut kādas piķa melnas vabolītes uzlīdu�as Tanelam uz sejas, un projām aizdzīt viņ� tos nespēj... Bet aiz vecas, puspuvu�as mucas savu kārtu � iesākumā vēl pacietīgi � gaida trekna �urka � viņas laupījums ta�u ir tik dro�s un darbs tik viegls, ka nav kur steigties. Viņa gaida it kā aiz pieklājības, �ī uzvedīgā, atturīgā �urka � par labi audzinātu �urku laikam nevar runāt...

Tad Tanels jūt, ka nu gan sāks kas notikt. Piepe�i viss ir skaidrs, ak, Kungs, cik skaidrs. Jautājumu vairs nav. Tie jau ir atbildēti. Tā ir augstākā Sapra�ana, pēc kā mēs tieku�ies visu dzīves laiku, bet aizvien tā izslīdējusi no pirkstiem.

Viņ� sadzird kaut kādu klusu dimdoņu � klabeklis tas nav, skaņa ir citāda un tum�āka � kā lielām bungām. Un �ī brīni�ķā, neaprakstāmā siltuma un labvēlības jutoņa: kāds pret viņu, Tanelu, ir labs, mīl viņu. Tie�i tādu, kāds viņ� ir. Mēs gan nezinām, neatceramies maza bērna izjūtas, bet kaut ko tādu varētu sajust zīdainītis, kad māte to ceļ pie krūts. Viss vērtīsies uz labu, viss būs kārtībā, jūt Tanels.

Ta�u tā vis nenotiek. Pagraba durvis ar blīk�ķi tiek atgrūstas. Spo�s gaismas kūlis krīt uz mitrajām, apskapstēju�ajām akmens kāpnēm. Kas tie ir? Kas nāku�i traucēt viņa nokļū�anu Tur?

Protams, tēvs Matejs � elsdams viņ� kluburo lejup pa kāpnēm. Un tas jaunais, no Kerknas nāku�ais mūks.

Viņu sacīto Tanels nedzird, nemaz negrib dzirdēt. Bet tēvs Matejs noliecas pār krustā sisto Tanelu, atbīda plakstus. Mūks saņem zibenīgu pavēli. Viņ� skrien ārā un atgrie�as knaiblēm rokā. Tanels jūt auksto dzelzi. Un nu jau jūt arī sāpes. Vienu pēc otras izvelk naglas. Izjauc kaut ko skaistu, dabisku, to, kas jau atradās mums visiem nenovēr�amo beigu tuvumā ...

Ja kāds patlaban redzētu lidojo�o Tanelu, putnu, tas pamanītu, ka līdz�inējais līganais lidojums kļūst saraustīts, bezpalīdzīgs, grīļīgs. Zūd cildais miers un līdzsvars.

Mans Dievs! Kādēļ viņiem vajadzēja mani atrast?!

�Ūdeni!� sauc tēvs Matejs.

Tanels jūt, kā tiek pārliets ar ledusaukstu �alti.

Un tagad, atkal cilvēks kā visi citi, viņ� zaudē atmaņu.

SAI nakti baisaja VIRS TVĒRA UGUNSLAKTI

Helmolds de Cāge atkal ir Kūsiku. Atgriezies arī viņa sievastēvs. Zināms, viņiem tiktos patērzēt kaut vai par to, kāds izvērtās brauciens ar kundzēni Hedvigu un de Breidi pie Tallinas rātes daktera un kuratēlijas jomas advokāta � tā tempļa ziloņa. Bet �odien, sulu mēne�a divdesmit ceturtajā dienā, ir pārrunājamas svarīgākas lietas. Taisnību sakot � Kūsiku mui�as lielajā zālē neviens daudz nerunā, vairāk domā un klusē, ta�u klusē�ana ir saspringta. Pat ar klusumu pirms negaisa, kad jūti, tūlīt, tūlīt no-grandīs pērkons un uzmirdzēs pirmā zibens �autra, pa�reizējo klusē�anu salīdzināt nevar. Jo zibeņi jau ir cirtu�ies. Sākās tie Harju, ta�u nu negaisa mākuļi savilku�ies arī virs Lēnemā. Sūtņi, kā dzird, ieradu�ies ari no Sāmsalas, no Pemumā. Un no Mulgimā.

Helmolds de Cāge zina, ka Tallinas rāte ir apjukusi. Lē�, ka tuvākajās dienās dumpīgie zemnieki nonāks līdz Tallinai. Uzrodas arī tādi, kas bez �aubī�anās atdarītu vārtus, ta�u kas notiks, ja no Dienvidigaunijas atsteigsies ordeņmestrs?! No tā baidās citi, un viņu ir vairāk.

Ir zināms, ka ziņne�i traucas uz priek�u un atpakaļ; cie�a saziņa ir Jēlehtmes Parenbekam ar Narvas Konrādu Prēnu. Viruie�iem ir plāns uzsākt kauju ar ordeņa galvenajiem spēkiem iespējami tālu no Tallinas, lai aizturētu Dreilēbena pamatpulkus.

Ta�u sazinās arī Vīlandes komturs Gosvins fon Herike, Jervas Nesens un Paide. Saziņā ir arī Turku un Vīpuri. Un laikam gan ar abām pusēm ...

�Ja būtu sācies kaut piecas dienas vēlāk. Tad palīgi būtu Tallinas ostā. Bet � sasper jods! � Marienburga mūsu plānus izok�ķerēja! Mūs ir apsteigu�i. Kas būtu varējis iepriek� paredzēt �o Padisei uzsūtīto Trojas zirgu ...� Helmolds de Cāge soļo no viena zāles kakta līdz otram un, kā alla� sapīkumā, purina savu iegareno kara zirga galvu.

Vecais Lode ir �ķietami mierīgāks.

�Nu ir par vēlu gausties... Vismuļķīgākais būtu pa�iem kļūt par uguns apslāpētājiem. Jādarbojas! Jāsauc vīri kopā!�

Viņ� parausta zvana auklu.

Uz sliek�ņa parādās Jiri vikinga galvassegā.

�Zini, Jiri, kādu darbiņu es tev uzdo�u? Tev tagad nakts aizsegā jādodas uz Raikilu. Tev ir jāaizdedzina Sa-brēcēju nams!�

Lode nopū�as.

Nu tas ir pateikts.

Helmolds de Cāge paliek istabas vidū kā iemīts. Dedzināt to māju? Debess �ēlīgā, kādēļ gan?!

Ta�u Jiri ir apķērīgāks.

�Es saprotu, tāds sprak�ķis sasauks vīrus. Un viņi nāks trakās dusmās...�

�Jā, dod debess, kaut tev tas izdotos un tu pats tiktu sveikā cauri,� de Lode bilst klusāk nekā citkārt.

Nepaiet ne stunda, kad Jiri ir atpakaļ. No viņa ķiveres ragiem nokarājas sakaltu�as pērnējās ozollapas. Viņ� izskatās glu�i kā Pāns. Ta�u �ādi salīdzinājumi patlaban nepiedienas.

Pēc divām stundām pie loga stāvo�ie vārdabrāļi � vīratēvs un znots Helmoldi � redz, ka Raikilā virs Lipas ciema kāpj sarkana blāzma.

Protams, tā nepaliek pēdējā �ajā naktī.

Tajā laikā Paidi sasniedz pirmie pārbiedētie, pusplikie vācu bēgļi. Viņu �ēlabas pamodina jauno, zeltsprogaino Heinrihu, kur� ir ievācies nelaiķa Honekes luksusistabā. Ar fogta atļauju. Viņ� tagad ir Bartolomeja Honekes darba turpinātājs.

Viņ� atver atvilktni iepriek�ējā hronista galdā un lasa:

�ai naktī baisajā vīrs tvēra ugunslākti,

Ak, briesmas, gailis sarkanais dej kungu nama spārē.

No tumsas vīri nāca tā kā spoki blāvi,

Un maz kam palaimējās izbēgt viņu vālēm.

Kas trāpījās pa rokai � lauķi nogalēja,

Pat bērnu rāva mātei raudo�ai no klēpja

Un, /auni zvaigājot, to tie�i gunī meta . ..

Jā, Bartolomejs bijis vīrs ar varenu iedvesmu un, izrādās, savā ziņā arī pravietis, domā jaunais Heinrihs, kuram sākumā hronika jāturpina ar Anonymus vārdu.

Viņ� gan negrasās ieslīgt �ādos pabanālos pārspīlējumos. Vēsture stāv augstāk par tīksmīgām rīmju virtenēm, kuru saturs ir sevis apbrīno�ana.

Piepe�i viņam rodas ideja. Viņ� iziet koridorā un vēlē kalpam uznest no pagraba pudeli laba vīna; vācu vīna, protams.

Rīkojums neizraisa nekādu izbrīnu � jauns, bālūksnējs igauņpuisis, kur� ar savu smalko tērpu vēl īsti nav apradis, dziļi paklanās. Jo drīz viņ� ir klāt ar pudeli.

Zēna miesasbūvei nav nekādas vainas, pārliek Heinrihs. Nākotnē viņ� grasās dot jauneklim pagodino�o atļauju palīdzēt no rītiem ietērpties.

Heinrihs ielien gultā. Gan jau �odien miegs nāks labi. Jura nakts jandāliņ� viņa nākotni, cerams, neskars. Ja arī skars, tad drīzāk labvēlīgi: katrā ziņā ne�ķiet, ka ap-trūksies, par ko rakstīt.

Jaunā Heinriha acis jau krīt ciet.

Pa miegam viņ� mana vieglu kņudoņu starp kājām. Blak�u �ajā namā nav, jods viņu zina, kāda pūte tur, cirk�ņos, uzmetusies. Pasmērēs rīt ar kādu ziedi.

Miegu tas vis netraucē.

Sapnī viņ� brauc lepnā karietē ar ģerboni.

Zemnieki steig�us kāpjas nost no ceļa un sveic ordeņa hronistu, cepures noņēmu�i.

Bet mēs tikai braucam tā, ka dzirksteles �ķīst. Zirgi krākā, muguras putās ...

Juhei!

1993. gada pavasaris�1994. gada Jurģi

Tallina�Raikila

�Poesantagk> � vāciskots igauņu �poosatagune� (aizkrūmu).

(Tulk, plez.)

Kanapē (fr. canapē) � mēbeli, kas pazīstama ar �ādu nosaukumu, Francijā sāka izmantot tikai 17. gadsimtā. Autoram būtu vajadzējis tā vietā lietot vārdus �sofa�, �lāva� vai ko tamlīdzīgu. Acīmredzot viņ� no�ēlojamā kārtā ļāvis sevi sakārdināt �ī vārda visai frivolajam skanējumam igauņu valodā. (Autora piez.)

Ig. капа p .. ,=latv. vistas d ... (Tulk, plez.)

Iero�u nesējs � ig. konnupoiss; ig. kann � kanna; ig. kannus piesis; ig. poiss � zēns. (Tulk, piez.)

Atriebējs. Ironiska reminiscence, atgādinot par Eduarda Bomhēhes vēsturisko stāstu �Atriebējs� (�Tasuja�, 1880), kurā arī vēstīts par 1343. gada Jura nakts sacel�anos. (Tulk, plez.)

Tītars � fakts, ka hronists �o Amerikas kontinenta putnu (Meleagris qallopavo) patiesi sastapa Igauņzemē, apstiprina hipotēzi, ka Ameriku atklāja normanis Eriks Sarkanais un viņa pēcte�i. Tītars būs �eit nonācis no Skandināvijas, jo Viduseiropā tas varēja parādīties tikai pēc Kolumba. (Red. piez.)