Janīna Babre

Mīlestības derība

Vecās derības stāsti

MĪLESTĪBAS DERĪBA Ir brīvs, literārs un, cik vien iespējams, laika secības kārtībā sakārtots stāstījums par vislielākām Vecās Derības personībām: par viņu izcelsmi, bērnību, jaunību, nobriedumu un dzīves nobeigumu, par viņu raksturu, temperamentu, labām un sliktām īpa�ībām un kaislībām, par viņu cīņām, uzvarām vai sakāvēm, par Dieva aicinājumu veikt zināmu uzdevumu un sūtību, par Dieva klātesamību un gādību vai dievi�ķā atbalsta atņem�anu.

Citētie teksti ir tulkoti labi izkoptas literatūras valodā, sevi�ķi psalmi, sakāmvārdi un prātulas.

Autores dziļā ticība, pazemība un mīlestība apvij stāstījumu ar gai�u garīgu gaisotni, sniedz lasītājam garīgu veldzi un kāpina tā vērību līdz pat pēdējai lapas pusei.

Mīlestības Derība ir palieko�s un vērtīgs pienesums latvie�u garīgās literatūras laukam un ietekmīgs līdzeklis 20- gs- gara patstāvības un Dieva nolieg�anas atvairī�anai.

Dr. P. Grieniņ�

Vecā Derība ir Dieva iedvesmoti stāsti un atklāsmes. Labākais pierādījums tam ir, ka cilvēks �ajos stāstos nekad netiek idealizēts. Glu�i otrādi, Vecajā Derībā viscaur tiek parādīts, ka vienīgi Dievs ir svēts un pilnīgs. Cilvēks savu svētumu var iegūt vienīgi Dieva svētdarītājas �ēlastības dē|, pildot Dieva nolikumus.

Vecajā Derībā tiek daudzkārt nepārprotami rādīts, ka pa|āvībā uz Dievu cilvēks var visu veikt, pat apturēt saules un mēness gaitu, kā to izdarīja Jozua¹, cīnoties pret izraēlie�u niknāko ienaidnieku. Turpretim, tiklīdz cilvēka pa|āvība ir balstīta vienīgi sevī, viņ� vienmēr ir zaudētājs.

Bībele rāda, ka visi cilvēki ir grēcīgi, pat tādi, kas bija Dieva sevi�ķi izvēlēti, kā Dāvids un Zālamans. Dievs arī viņus nav saudzējis no pārmācītājas rīkstes.

Radītājs noslēdza derību ar cilvēku, ko viņ� ir radījis pēc savas līdzības. Sī mīlestības derība ir glābēja �ēlastība, kas vadījusi cilvēku cauri paaud�u paaudzēm. Nojautu savai derībai ar cilvēku, respektīvi viņa pestī�anai, Dievs deva jau pirmajam cilvēkam Ādamam, visbezcerīgākajā brīdī, kad pēc nepaklausības paradīzes dārzā Adams un Ieva slēpās no Dieva skata; Noass bija nākamais, kam Dievs piedāvāja derību un to apstiprināja ar varavīksnes loku. Vēl skaidrāk izteikta un saisto�i slēgta bija derība ar Dieva uzticamo kalpu Ābrahamu, kā arī vēlāk ar Mozu � dodot Desmit Dieva bau�|us, tad ar Dāvidu � solījumā uzturēt viņa troni uz mū�īgiem laikiem.

Dieva mīlestība � Viņa pestī�anas plāns � kulminējas Mesijas atnāk�anā, sūtot dzīvei virs zemes Dieva Dēlu, kas mācīja: �Es esmu ceļ� un dzīvība ...� Cilvēka pestī�anas plāns noslēgsies ar otrreizējo Kristus � tiesne�a atnāk�anu.

Dievs, radīdams cilvēku, deva tam brīvo gribu. Viņ� mīlēja cilvēku, nenosvērtu, svaidīgu, kam �sirds un prāts tiecas pēc ļauna�, ar tēva mīlestību, vezdams viņu soli pa solim cauri gadu tūksto�iem arvien tuvāk sev, atklādams sevi arvien pilnīgākā veidā. Tāpat kā Izraē|a bērni, kas stūrgalvībā atkal un atkal novērsās no Dieva, nepildīja viņa bau�ļus, pieķerdamies elkiem, tā arī mēs pat tad, kad Dieva Dēls nonāca zemes virsū un atdeva par mums savu dzīvību, mēs vēl arvien dzenamies pēc elkiem. Ja �odien Dievs pārbaudītu mūs tāpat, kā Viņ� pārbaudīja savu uzticamo kalpu Ābrahamu, prasot no viņa vislielāko mīlestības upuri, vai mēs pārbaudījumu izturētu?

Rakstot �os Vecās Derības stāstus, ir tikai viens nolūks: rādīt, ka Dievs ir Mīlestība, ka Viņ� mūs ir mīlējis ar tēvi�ķīgu nesavtību kop� radī�anas brī�a, lai mēs būtu cik nepilnīgi un grēcīgi. Viņ� mūs vienmēr sauc un gaida mūsu atsauk�anos.

Sie stāsti lai ir par ierosmi lasītājam meklēt pirmavotu � Veco Derību: tur atklājas neizsmeļama bagātība, gudrība un gara veldze ikvienam meklētājam. Kaut arī rakstot izmantoti da�ādi materiāli, galvenais avots ir Svētie Raksti.

Pateicība pienākas prāvestam Dr. P. Grieniņam, māksliniekam Albertam Vasilam, Latvie�u katoļu biedrības Austrālijā Grāmatu fondam, kas �b grāmatu izdod, Grāmatu fonda vadītājam Heronimam Uljanam, Maigai V. Aserītei, Minjonai Plūmei, Pēterim Babrim, Vladislavam Vi�telim, Elvīrai un Eduardam Smugajiem un ikvienam, kas �o darbu ir atbalstījis.

Vislielākā pateicība pienākam Dievam, no kā mēs visu saņemam. Tāpēc: �Viss, kas elpo, lai slavē Kungu!� (150. ps.)

Autore

VIRSZEMES PARADĪZE

Radī�anas stāsts sākas kā dzeja:

Iesākumā Dievs radija debesis un zemi.

Zeme bija tum�a un tuk�a.

Dieva gars lidinājās virs ūdeņiem.

Dievs sacīja: lai top gaisma!

Un tapa gaisma.

Dievs redzēja, ka gaisma ir laba.

Dievs nosauca gaismu par dienu un tumsu par nakti.

Tapa vakars un rīts: pirmā diena.

�Dievs radīja debesis un zemi...� Kas ir debesis? Vai telpa, izplatījums, atmosfēra, saskaņa un kārtība? Debesis bija radītas vispirms, tā ka tām jābūt kaut kam, kas eksistē, kaut mūsu prātam grūti izdomājams.

Ja debesis ir vieta, zeme ir viela. Viela bija bez formas, un Dievs sacīja: �Lai top izplatījums ūdeņu starpā, kas �ķirtu ūdeņus aug�ā no ūdeņiem apak�ā!� Dievs nosauca izplatījumu par debesi.

Tapa vakars, un tapa rīts: otrā diena. Dieva gars lidinājās pāri ūdeņiem un pāri zemes tum�ajai sejai. Dievs redzēja gaismu un sacīja: �Tas ir labi!�

Kā mākslinieks, kad ainu uzskicējis, glezno to krāsās, tā arī Dievs deva zemei krāsu: za|u zāli, krūmus, kokus, krāsainas puķes, piesacīdams tiem augt un vairoties katram pēc savas kārtas.

�Un tā notika. Dievs redzēja, ka tas bija labi.� Tā bija tre�ā diena.

Ceturtajā radī�anas dienā Dievs radīja spīdekļus debess izplatījumā. Tie bija zīme, pēc kā noteikt laikus, jo visi spīdekļi griezās ap asi un riņķoja viens otram apkārt. Tie spīdēja izplatījumā un deva gaismu zemei. Dievs re-: dzeja to skaistumu un lielumu. Viņ� priecādamies sacīja: �Tas ir labi!�

Kad viss bija nostādīts un viss radītais griezās katrs ap savu asi un riņķoja lielajā izplatījumā pilnīgā kārtībā un noteiktībā, kad zeme deva bagātus aug|us, Dievs pavēlēja ūdeņiem izdot zivis un lai spārnoti putni lido virs zemes.

�Un Dievs tos svētīja, sacīdams: Esiet auglīgi un vairojieties un piepildiet ūdeņus un jūras, un lai putni vairojas vīrs zemes.�

Tā bija radī�anas piektā diena. Dievs redzēja savu vārdu piepildījumu un priecājās, jo tas, ko Viņ� radīja, bija labs.

Sestajā radī�anas dienā Dievs sacīja: �Lai zeme izdod dzīvas būtnes, katru pēc sava veida, visu, kas zemes virsū rāpo un staigā.� Un tā tas bija.

Sekojot Radī�anas grāmatai, mēs redzam, ka Dievs pavēlēja zemei izdot augus, kokus un dzīvniekus; ūdeņiem viņ� pavēlēja izdot zivis. Viss, kas ūdenī vai virs zemes, ir radīts tādā veidā ar vienu vienīgu Dieva vēlmi: �Lai top!� Stāstījums mainās, kad ir runa par cilvēka radī�anu. Dievs pēk�ņi tiek uzrunāts pirmajā personā un nevis tre�ajā, kā iepriek�: �Viņ��. Bez tam, attiecinot uz sevi, Dievs saka: �Mēs�.

�Lai Mēs taisām cilvēku pēc mūsu vaiga un līdzības, lai tam ir vara pār zivīm ūdenī, pār putniem gaisā, pār dzīvniekiem un pāri visam zemes virsū.� Dievs pirmo reizi parādās kā vienība � Trīsvienība.

Dievs rādīja personīgu interesi, radot jaunu būtni � cilvēku. Būtni, kas būs pārāka par visām būtnēm, un pat vēi vairāk, kas atspoguļos Dieva līdzību.

Radot cilvēku, Dievs veica darbu kā mākslinieks, kā pirmais skulptors, kas ne tikai rada veidolus,� bet dod tiem arī dzīvību.

Zemes putekļus sajaucis ar ūdeni, Dievs izveidoja elastīgu māla masu. No tās viņ� izveidoja jaunu veidolu, garu un slaidu. Bet mālā nebija dzīvības. Jaunais tēls gulēja zemē nedzīvs, tāpat kā kura katra statuja, mākslinieku izveidota līdz pat mūsu dienām.

Pārliecies pāri jaunajam radījumam, Dievs tā nāsīs iepūta dva�u. Tajā radās dzīvība, māls pārvērtās: asinis plūda tā dzīslās, sirds pukstēja, krūtis cilājās elpā � jaunā radība tapa miesa un dvēsele.

Koka pavēnī gulēja jaunveidotais cilvēks. Tas bija viņa

dzīvības pirmais rīts, un viņ� vēl nebija pamodies. Putnu vid�inā�ana zaros un zaru kustē�anās lika viņam apzināties sevi. Viņa acis vēl bija aizvērtas, bet viņ� zināja, ka elpo. Viņ� sajuta savu sirdi vienmērīgi sitam un asinis

plūstam cauri katrai �ūnai un atkal atgrie�amies uz sirdi un riņķojam visā ķermenī. Viņ� sajuta sevi dzīvul

Mazliet pakustinājis roku pirkstus, tad kājas, viņ� pavēra acu plakstus un bija pilnīgi atmodies.

Atvēris acis, cilvēks skatījās nevainīgā skaidrībā un apbrīnā tie�i savā Radītājā. Dieva sejā viņ� redzēja patiku, Dievs priecīgā balsī teica: �Tas ir labi! Tu sauksies Ādams! Es tev dodu �o zemi!>

Prieks un pateicība pildīja Ādama krūtis, skatoties Dieva labvēlīgajā smaidā. Viņ� uzslējās kājās, kas vēl mazliet līgojās nedro�ībā. Tomēr viņ� uz tām stāvēja, stalts, skaisti veidots sava Radītāja klātienē. Prieks un pateicība bija pirmās jūtas, kas pildīja visu viņa būtni. Pametis skatu visapkārt, atklājuma pārsteigumā un apbrīnā, no viņa krūtīm nāca pirmā prieka skaņa: �Aa!�

Dieva dro�inātājs spēks plūda pirmajā cilvēkā, un ar lielāku pa�apziņu viņ� nostājās stingrāk uz savām kājām. Viņ� zināja, ka ir labi būt dzīvam. Sī zeme dota viņam, vēl gan nezināma un neatklāta, pilna brīnumu un pārsteigumu, bet tā ir viņa, Dievs to viņam deva pirmajā dzīves mirklī.

Radītājs veda Ādamu pa Ēdenes dārzu un rādīja viņam paradīzes skaistumu, plūsto�ās upes un ziedo�os krastus, kur Adams dzīvos. Dārza pa�ā vidū, it kā uz atsevi�ķas saliņas, uz neliela pakalniņa auga koks lielām zilganzaļām lapām. Tā leknās lapas lieca koka zarus lejup. Starp lapām bija �emuraini ziedi, kas izplatīja reibino�i saldu smar�u. Radītājs pieveda Ādamu pie koka un sacīja:

�No visiem kokiem tu drīksti ēst augļus, bet tu nedrīksti ēst no �ī koka, kas ir labā un ļaunā atzī�anas koks. Dienā, kad tu tos ēdīsi, tu mirsi.�

Netālu no atzī�anas koka auga dzīvības koks. Tā smalkās skujas sniedzās aug�up pret zilajām debesīm.

Pārbaudījums Ādamam nelikās grūts. Paradīzes dārzā bija tāda augļu pārpilnība, ka viņ� nejuta nekādas vajadzības ēst tie�i no aizliegtā koka.

Savas dienas Ādams pavadīja, atklādams jaunus augus un dzīvniekus un dodams tiem jaunus vārdus. Tā bija viņa spēle, un viņ� priecājās savās jaunatklāsmēs. Kungs Dievs pastaigājās ar Ādamu, un staigājot viņi draudzīgi runājās kā tēvs ar dēlu.

Ādams bija laimīgs. Bija daudz kas atklājams, un Dievs nāca viņam palīgā ar iedvesmi jaunu vārdu radī�anā. Bie�i pirmais cilvēks, staigādams pa dārzu, atdarināja putnu svilpienus, da�ādas skaņas, kas pamazām izveidojās melodijās. Adams dziedāja prieka un gavi|u dziesmas, izsacīdams savu apbrīnu un sajūsmu par brīni�ķīgo �emi, ko Dievs bija viņam devis.

Ar laiku Ādama dziesmās ieviesās jaunas noskaņas, jo viņ� vienmēr kaut ko pārveidoja vai radīja no jauna, tādā veidā it kā atstarodams savu Radītāju. Da�as notis Ādams sāka vilkt garāk, un viņa balss locījās aug�up un lejup, augstākos un zemākos toņos, vienmēr pagarinot skaņas ilgumu. Viņ� ievilka dzi|u elpu un vilka arvien garāku skaņu, arvien smeldzo�āku melodiju. Viņa dziesmā skanēja ilgo�anās. Viņ� bija piemirsis savu priecīgo dziesmu, un pastaigā pa dārzu Radītājs dzirdēja tās vietā Ādama gari vilktos ūjienus, it kā gaidot atbalsi. Klaiņojot viens, viņ� arvien bie�āk sāka skatīties tālumā, it kā vēlēdamies kaut ko saskatīt, pats nezinādams ko.

Dievs vēroja Ādamu līdzcietīgi un pie sevis sacīja: �Nav labi, ja cilvēks ir viens.�

Vakaros, pēc pastaigas ar Radītāju, Ādams gulēja zālē zem koka un ilgu laiku nespēja iemigt. Kaut kādas jaunas jūtas bija viņa krūtīs, kurām nebija vārda. Viņā bija nemiers, un viņ� nesaprata, kādē| nespēja iemigt, kaut jau bija satumsis un koku galotņu starpās zvaigznes lēni slīdēja pāri. Salicis abas roku delnas zem pakau�a, Ādams ilgi vēroja zvaig�ņoto debesi, līdz Kungs Dievs uzpūta viņa sejai vēsmu, un Ādams iegrima dzi|ā miegā.

Dievs zināja, ka laiks bija pienācis rast Ādamam otri-nieku, kas būtu viņam palīgs un līdzinieks. Tai naktī Dievs izdarīja pirmo operāciju: Viņ� atvēra Ādama sanu un no tā izņēma ribu. Tad, pārvilcis miesas audus un ādu pāri �ķēlumam, viņ� to atkal aizvēra ciet.

No zemes māliem Dievs izveidoja otru būtni līdzīgu Ādamam. Tajā Viņ� ielika Ādama ribu un deva tai dzīvību. Jaunā būtne izskatījās līdzīga Ādamam, bet tomēr citāda.

No Ādama krūtīm lauzās nopūta, un viņ� miegā klusi stenēja, kad Dievs, pie rokas turēdams, pieveda jauno būtni pie viņa. Dievs paskatījās uz Ādamu, un Ādams vienā mirklī bija pilnīgi atmodies. Atvēris acis un redzēdams būtni līdzīgu sev, viņ� strauji uzslējās kājās. Viņi skatījās viens otrā pārsteigti. Drīz tomēr pārsteigums pārvērtās apbrīnā un apliecinājumā: �Tas ir labi!�

Viņa redzēja Ādamu slaidu un spēcīgu ar tum�brūni cirtainiem matiem, brūnām acīm un tum�iem uzacu lokiem. Viņa āda bija rūsgani sārta un spīdēja austo�ās saules pirmajos staros.

Ādams redzēja viņu mazāka auguma, smalkai? veidotu un skaistu. Garie mati zeltainos viļņos krita pāri viņas pleciem. Viņas āda bija gai�a un acis zaļgani zilas, pār kurām garās skropstas meta ēnas kā me�ā. Viņas stāvs pauda maigumu un trauslumu, un Adams jutās tā priecīgi valdzināts. Skatoties vienam otrā, viņu sirdīs auga prieks un lika viņu sejām mirdzēt laimīgā vizmojumā.

Dievs, abus vērodams, priecājās līdz. Pirmais vīrietis un viņa līdziniece sniedza viens otram rokas, un Dievs svētīja viņu vienību. Ar �o svētību viņu sirdīs plūda Dieva mīlestība ar vēl nepazītu prieka un gaviļu izjūtu. Dieva mīlestība viņus ietvēra sevī, un viņi bija svētlaimē vienoti Dievā. __

Adams attapies teica:

�Viņa ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas. Viņa tiks saukta sieviete, jo no vīrie�a viņa ir ņemta.�

Tai pa�ā laikā Adams pravietoja pirmo nosacījumu:

�Tāpēc cilvēks atstās savu tēvu un māti un būs uzticīgs savai sievai, un viņi būs viena miesa.�

Pilnīgs vīrietis, Dieva rokas veidots, un pilnīga sieviete dzīvoja pilnīgā savstarpīgā saskaņā. Viņu domas bija atklātas, no dienas dienā viņu mīlestība padziļinājās, un viņi jutās arvien vairāk saistīti viens pie otra.

Bailes, izņemot Dieva bijā�anu, viņi nepazina. Nebija arī no kā baidīties, zvēri bija draudzīgi, daba saudzīga, laiks vienmēr silts un saulains.

Adams apbrīnoja sievietes daiļumu, bet viņa mīlēja Ādamu tā maiguma un stipruma dēļ.

Tajā laikā dārza vidū atzī�anas koks zēla ātrāk par citiem kokiem un augiem. Tā stumbrs bija spēcīgs, tā zari kā mil�a izplestās rokas stiepās nevis aug�up, bet gan līmeniski no koka stumbra. Lapas bija spīdīgu virsu un tum�i zaļas. Pusdienas laikā, kad saule bija tie�i virs galvas, koks deva vilino�u ēnu.

Daudzas reizes Adams gāja kokam garām, noskatīdamies uz to ar ziņkāri. Da�kārt viņ� pat palēnināja gaitu, bet bijība viņam vienmēr teica no �īs vietas sargāties, un viņ� gāja garām. Vienreiz viņ� pat apgāja kokam apkārt. Savai sievai Adams izstāstīja visu, ko viņ� par �o koku zināja, piekodinādams nekad to neaiztikt, jo nāve tad se-

kolu kā briesmīgs sods. Sieviete apsolījās kokam netuvoties.

Kādu dienu viņa klaiņoja pa dārzu. Bija pusdienas laiks un, juzdama slāpes, viņa gribēja iet uz upi padzer-

ties. Pēk�ņi viņa dzirdēja �abē�anu krūmāja lapās un sāka skatīties uz to pusi. Starp lapām un ziediem pacēlās seja ar divām melni gailējo�ām acīm. Sieviete pazina �o skaisto dzīvnieku, izrotātu da�da�ādās krāsās. Tā bija �ūska.

�Vai tas tiesa, ka jūs nedrīkstat ēst no �iem kokiem?� jautāja smaidīga seja no krūmāja.

Sieviete skatījās pārsteigta ar skaidru un atklātu skatu.

�Mēs patie�ām drīkstam,� viņa sacīja. �Mēs drīkstam ēst no katra koka, izņemot no viena, tā � dārza vidū. Dievs sacīja: jums nebūs no tā ēst, jums nebūs to pat skart, citādi jūs mirsit.�

�ūska smējās. Sie smiekli lika sievietei mazliet nodrebināties, bet, nepazīdama |aunuma, viņa nesaprata, kas lika viņai nodrebēt. �ūskas ķermenis izlocījās no krūmāja, mezdams cilpas un ap|us sievietes priek�ā, it kā dejā, �vadzinot astes va�iņas un klak�ķinot mēli. Smiedamās un lokus mezdama, �ūska metās uz priek�u. Sieviete tās izdarībai pārsteigta sekoja. �ūskas deja un magnētiskās acis vilktin vilka sievieti sev līdz dārza iek�ienē.

Tur, dārza vidū, �ūska ar lielu izveicību un veiklību aptinās ap koku, vīdamās arvien augstāk, kamēr no zemākā zara, pārliekusies tam pāri, zinīgi sacīja:

�Lūk, es esmu uz �ī koka! Jūs nemirsit, ja no tā ēdīsit. Dievs labi zina, ja jūs baudīsit, jums tiks atvērtas acis, un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas ir labs, kas Jauns.�

Sieviete skatījās uz atzī�anas koku. Viņai bija mazliet bailes un tai pa�ā laikā kokam un �ūskai bija valdzinātājs spēks pār viņu. Viņai slāpa. Koka zaros starp leknajām lapām karājās gatavs auglis. Viņa redzēja, ka tas bija sārts, sulīgs un spīdēja saulē, kas jau bija pavirzījusies uz vakara pusi.

�ūska ar visu ķermeni atspiedās uz zara, un zars noliecās vēl zemāk, tā ka auglis atradās vieglā rokas snie-dzienā. Bet sieviete vēl vilcinājās.

�Jums būs zinā�anas,� sacīja �ūska ar gudru smīnu it sevi�ķi laipni.

Zinā�anas! Viņa gribēja būt zinātāja. Varbūt vienīgi skart un paost augli neradītu nekādas briesmas. Sieviete pacēla roku virs galvas un aizsniedza augli. Viņas pirksti apskāva tā apajo un vēso formu. Auglis bija mīksts, bet tomēr stingrs. Ar nelielu pirkstu pagriezienu tas atdalījās no koka un atradās sievietes rokā. Viņa to pacēla pret seju. Auglim bija sve�āda rūgteni salda smar�a un, pielikusi to pie mutes, viņa tajā iekoda.

Tiklīdz zobi iegrima augļa sulīgā mīkstumā, viņu pārņēma bailes. Augļa sula, kas skāra viņas mēli, nelīdzinājās itin nekam, ko viņa iepriek� bija baudījusi. Tā saldums stindzināja muti un rūgtenums ieviesa asaras acīs. Bet viņa sako�ļāja stingri sulīgo �ķiedru un to norija. Tad nokoda vēl vienu gabalu.

Sai brīdī Adams tuvojās kokam un, ieraudzījis ko sieviete darīja, pārsteigts palika slāvam.

�Sievieti� viņ£ sauca, un viņa balsī bija liels satraukums. Pienācis klāt,.viņ� redzēja �ūsku steidzīgi aizlokāmies pa koka zariem unj^azūdam lapu biezoknī.

Sieviete stāvēja, skatīdamās Ādamā ar savām lielajām zilganzaļajām acīm, pildītām asarām. Viņ� redzēja viņu samulsu�u un nevarīgu. Ādama prātu pārņēma bailes. Si sieviete, dota viņam, bija ēdusi no atzī�anas koka! Vai tā būs zinīgāka un gudrāka par viņu? Vai varbūt pat pārāka? Kop� viņa zināja, kas labs, kas ļauns, viņa katrā ziņā būs pārāka!

Ar miklām acīm, pilnām tum�u ēnu, kas Ādamam bija sve�as un nepazīstamas, viņa likās valdzino�i skaista. Adams apzinājās, cik ļoti viņ� �o būti mīlēja. Viņ� gribēja būt tāds pats kā viņa, gudrs un zinīgs. Viņa, izprazdama sava vīra domas, pacēla roku, augli turēdama pirkstos Sula no iekostā augļa sīkā straumītē tecēja pāri viņas pirkstam uz rokas locītavu. Viņa mazliet pacēla roku, it kā piedāvādama augli Ādamam. Skatīdamies viņā, Ādams paņēma augli no sievietes rokas, pielika to pie savas mutes un ēda.

Kā �ūska bija to -pravietojusi � viņu acis tika atvērtas. Viņi turpināja skatīties viens otrā, redzēdami viens otru ar citādāku skatu. Pirmo reizi viņi saprata, ka bija kaili, un kaunējās viens no otra. Viņus pārņēma nekad vēl nepazīta vainas apziņa, un viņi aizslēpās katrs aiz sava krūma. Tur viņi noplūca koka lapas un, tās savīdami, apsedza savus gurnus.

Dārzā valdīja pilnīgs klusums. Neviens putns nedziedāja, neviena lapa nekustējās, visa daba sastinga un aizturētu elpu gaidīja. Pievakares vēsumā, kad viņi mēdza pastaigāties kopā ar savu Radītāju, kas bija viņu dienas laimīgākā daļa, viņi dzirdēja Dieva soļus dārzā. Vīrietis un viņa sieva baidījās nākt ārā no savas paslēptuves.

�Ādam!� sauca Kungs Dievs. Neviens neatsaucās.

�Ādam, kur tu esi?� Atbildes nebija.

�Kur tu esi, Ādam?� Kungs sauca jau tre�o reizi, un viņa balsī skanēja stingrība.

�Es dzirdēju Tavu balsi dārzā,� drebo�ā balsī atsaucās Ādams, �bet man bija bailes, jo es esmu kails, un es pa* slēpos.�

�Kas tev ir sacījis, ka tu esi kails?� jautāja viņam Kungs. �Vai tu ēdi no koka, no kura Es pavēlēju tev neēst?�

Ādams zināja, ka bija pazaudējis sava Radītāja draudzību, ko viņ� tik |oti mīlēja, kura priek�ā viņ� tagad drebēja. Atzīties un no�ēlot viņ� nespēja, jo bija zaudējis drosmi.

�Sieviete,� viņ� nomurmināja, �deva man augli no koka, un es to ēdu.� Viņa vaina nemaz nebija tik lielai Dievs pats viņam �o sievieti devis, kas viņu bija samulsinājusi, sevī taisnojās Ādams.

�Kāpēc tu to darīji?� Dievs prasīja sievietei. Un viņa, līdzīgi Ādamam, aizstāvējās, vainodama �ūsku.

��ūska mani vedināja, un es ēdu,� atbildēja sieviete.

Tā gan, vecā �ūska�velns ir tas, kas viņus piemānīja, domāja Dievs. Un tai brīdī Dievs nolādēja �ūsku par tās pirmo uzvaru paradīzē. Kop� tā brī�a �ūska no skaistā radījuma pārvērtās par to, kas visu citu radību nīsts.

�Uz sava vēdera tu rāposi!� sacīja Dievs Kungs. �Un netīrumus tu ēdīsi visu savu mū�u! Es cel�u ienaidu starp tevi un sievieti, starp tavu dzimumu un sievietes dzimumu.�

Sieviete klausījās pārsteigta un brīnījās par to, ko Dievs Kungs sacīja: �Tas samīs tavu galvu, bet tu dzelsi viņam papēdī.�

�ūska nokrita no koka tā, ka zeme nodunēja, un lielā ātrumā aizlocījās me�a biezoknī.

Nākotnes pravietojumu sieviete nesaprata: par Pestītāju, kas dzims no sievietes, par pasaules pestī�anu, kas nāks caur sievieti, kuras pilnīgā paklausība labos pirmās sievietes nepaklausību. Viņa vienīgi saprata to, ka Dievs viņiem deva cerību nākotnei.

Pa �o laiku Ādams kaut cik atguva drosmi.

�Tu sauksies Ieva, visu dzīvo māte,� viņ� tai teica.

Kur Ādamā radās drosme �ai brīdī runāt? Vai viņ� Juta, ka sievietei vajadzēja atbalsta? Vai Dievs pats bija atklājis �o patiesību Ādamam? Notiesā�anas brīdī, kad viņ� zināja, ka nāve bija viņu grēka sekas, būtu dabiskāk, ja viņ� sacītu, ka Ieva būs visu mirsto�o māte. Bet viņ� sauca savu sievu �ai brīdī �visu dzīvo māte�. Jādomā, ka tā bija Dieva �ēlastība, kas viņam tika �ai brīdī atklāta, kā arī ideja par Pestītāju, kas kādreiz nāks.

Bet spriedums vēl nebija galā. Dievs paredzēja Ievas likteni: bailēs un sāpēs viņa dzemdēs bērnus, un viņas vīrs valdīs pār viņu. Un Ādamam Dievs Kungs sacīja:

�Vaiga sviedros tu ēdīsi maizi, līdz tu atgriezīsies atpakaļ pie zemes, jo no putek|iem tu esi ņemts un par putekļiem tu pārvērtīsies.�

Sods bija bargs, bet arī cerība viņiem tika dota. Dievs Kungs rīkojās kā īsts tēvs pret saviem bērniem. No zvērādām Viņ� pagatavoja viņiem drānas un tos ietērpa. Pasaucis eņģc|us, Dievs lika tiem izdzīt abus grēciniekus no paradīzes dārza, lai viņi netiktu klāt pie dzīvības koka.

Ķerubs un liesmojo�s zobens aizvēra aiz viņiem vārtus un nostājās to priek�ā.

Divi eņģe|i sekoja abiem izdzīteņiem ļoti tuvu. Tomēr nedz Ādams, nedz Ieva tos neredzēja. Paradīzes vārtiem aizveroties, aizplīvurojās arī viņu skati. Viņi vairs neredzēja Dievu, kā to bija iepriek� skatīju�i vaigu vaigā, viņi neredzēja arī eņģe|us.

Dzīve paradīzes pievārtē bija nesalīdzināmi citāda nekā paradīzē. Zeme likās tāda pati, bet daba bija me�onīga. Bie�i draudēja lieti, vēji, zibeņi un pērkoni. Vētras un negaisi radīja abos cilvēkos bailes. Da�kārt uznāca lieli sausuma periodi un zeme nedeva aug|us. Cilvēkiem vajadzēja pūlēties un strādāt, lai iztiktu. Laika maiņu dē| un arī lai glābtos no zvēriem, kas tos apdraudēja, bija jāgādā pajumte. Draudzīgās attieksmes dzīvās radības vidū, kas bija paradīzē, izzuda. Zvēri un cilvēki vairs neuzticējās viens otram.

Ādams un Ieva bija atkarīgi viens no otra, kādēļ viņiem bija jāpaļaujas vienam uz otru, lai varētu savu dzīvi turpināt. Reizēm viņiem uzmācās skumjas un nospiestības sajūta, reizēm viņi strīdējās, pārmezdami viens otram, jo saskaņa, kas valdīja paradīzē, pazuda. Visvairāk viņi cieta tādē|, ka vairs neredzēja Dievu, kā bija redzēju�i Ēdenē, pastāvīgi juzdami Viņa klātieni.

Svētie Raksti saka: �... un vīrs pazina Ievu, un viņa ieņēma.� Vai Adam$ Ievu iepriek� nepazina? Tas ir jauns pazī�anas noslēpums, ko Ādams saņēma. Viņu pirmā savieno�anās kā vīram ar sievu deva viņiem sevi�ķu zinā�anu vienam par otru. Adams un Ieva k|uva līdzdarboņi radī�anas attīstībā. Ieva bija dzīvo pēcnācēju māte, saņemot dzīvību no Dieva, ar Dieva gribu un svētību.

Kādu dienu, kad Adam$ atgriezās no tīruma, Ieva stāstīja priecīgu notikumu: �Ar Kunga palīdzību es dabūju cilvēku.� Pirmie vecāki priecājās par pirmā cilvēka piedzim�anu. Jauns prieks� un laime plūda Ādama sirdī, kaid Ieva ielika viņa rokās pirmdzimto dēlu. Bērns bija liecība, ka Dievs nebija viņus pilnīgi pametis. Sis bērns, kā ikviens, kas dzimst pasaulē, bija labākais pierādījums, ka Dievs cilvēku mīl un nav viņā zaudējis cerības.

Adams un Ieva nosauca pirmo dēlu Kains, kas nozīmēja: �Es viņu dabūju.� Viņi mīlēja mazo nevarīgo cilvēciņu. Pirmie vecāki bija radīti jau pieaugu�i, un viņiem bija jāiemācās kopt un pasargāt jauno dzīvību. Gadu vēlāk viņiem piedzima otrs dēls, un viņi to nosauca par Ābelu.

Kā ģimenēs bie�i gadās, abi zēni jau no pa�as mazotnes bija glu�i da�ādi. Kains lielāka auguma, spēcīgāks un straujāku dabu. Turpretim Abels smalkāks, lēnāks kustībās un maigākas dabas.

Vecāki mīlēja abus dēlus, bet, tā ka Abels bija piemīlīgāks un klusāks un vairāk turējās mātes tuvumā, mātei bija vairāk prieka no viņa.

Kains izauga plecīgs un stiprs. Viņ� bija labs palīgs tēvam gan medībās, gan lauku darbos.

Kad zēni izauga, tiem bija katram savs uzdevums. Kains, kā jau stiprākais, apstrādāja zemi, bet Abels ganīja lopus. Vakaros, kad ģimene sanāca kopā, viņi sēdēja zem zvaig�ņotās debess un dalījās dienas notikumos. Ādams un Ieva bie�i stāstīja dēliem, kā viņi tiku�i radīti, par dzīvi paradīzē, kā viņi tur redzēju�i Dievu un dzirdēju�i viņa balsi un kā viss pazudis pēc pirmās nepaklausības Radītājam. So stāstu zēni zināja no galvas, jo tas bija viņu mīļākais stāsts. Bie�i viņi ilgojās dzirdēt Dieva balsi un jautāja pa�i sev vai viens otram, vai viņi to kādreiz vēl dzirdēs? Bet kop� paradīzes vārti aizvērās, Balss klusēja.

Kļuvu�i pilngadīgi, Kains un Abels nolēma katrs celt altāri, lai uz tā upurētu Dievam. No tīruma viņi sanesa akmeņus un sakrāva tos divās grēdās vienu blakus otrai. Uz tām viņi gribēja ziedot Dievam izlīdzinājumam par vecāku nepaklausību. Kains atnesa aug|us no sava tīruma un sakrāva tos uz altāra. �ķirojot augļus, ko ziedot un ko paturēt, Kains domāja: upuris sadegs uz altāra � kāpēo lai dedzinātu labāko? Abels atnesa no sava ganāmpulka 'skaistāko jēriņu, lai to ziedotu uz Kunga altāra. Kad abi brāļi sāka dedzināt upurus, dūmi no Ābela altāra cēlās tie�i uz debesīm, turpretim dūmi no Kaina altāra plaka pie zemes.

Zīme Kainam bija skaidra. Dievs viņa upuri nepieņēma. Kāda gan starpība, ko uz �iem akmeņiem sadedzināja, domāja Kains. Vai tāpēc, ka viņ� nededzināja labākos augļus, Dievs viņa upuri noraidīja? Ābels stāvēja pie sava sakrautā akmeņa altāra, dziļi iegrimis lūg�anā. Pacēlis rokas pret debesīm, viņ� dziedāja Kungam dziesmu, un viņa balss kopā ar upura dūmiem cēlās aug�up. Dievam Ābela upuris bija patīkams. Plūstot no priecīgas sirds, lūgsna drīz pārvērtās slavas un pateicības dziesmā.

Vērodams savu brāli, Kains iedegās dusmās. Kā viņ� ienīda Ābelu, redzēdams, ka tas bija atradis labvēlību Dieva acīs! Nomurminājis dusmu vārdus, Kains atstāja upuri.

�Vai nepietiek ar to, ka māte pievēr� visu vērību �im vārgulim?� dusmodamies domāja Kains. �Tagad pats Kungs dod viņam priek�roku.�

Dievs Kungs dzirdēja Kainu un tēvi�ķā gādībā brīdināja:

�Kāpēc tu esi nospiests? Ja tu dari labu, vai tu netiec tad pieņemts? Un ja tu labu nedari, tad grēks glūn tavu durvju priek�ā un tīko pēc tevis. Tev jāvalda pār kārdinājumu!�

Dodams cilvēkam brīvo gribu pa�am izvēlēties, Dievs Kainu tomēr brīdināja, rādīdams dusmu sakni: �ja tu dari labu...�, tu tiksi pieņemts. Kains pazina �o Balsi. Viņam nebija nekādu �aubu, kas runātājs bija. Par �o Balsi viņ� bija daudzkārt dzirdējis no saviem vecākiem. Tā vietā, lai savu rīcību no�ēlotu un labotos, viņ� kļuva vēl niknāks. Prātā pazibsnīja slepkavības doma, un viņ� nolēma iz�ķirt lietu pats � ātri un uz visiem laikiem!

Saulrietā Kains pienāca pie Ābela un sacīja: �Ilgs laiks Jau pagājis, kop� tu, brāl, neesi redzējis tīrumus. Iesim pastaigāt, lai es varu parādīt tev, ko es esmu paveicis.�

Ābels bija priecīgs, jo reti Kains ar viņu laipni runāja. Viņ� bija priecīgs par vecākā brāļa pēk�ņo labvēlību. Kad viņi nonāca uz lauka, Kains, ļaudams Ābelam iet pa priek�u, pats palika iepakaļ. Pacēlis smagu akmeni, Kains

meta to no aizmugures Ābelam uz galvas. Ābels nokrita un palika guļam pie zemes. Kad Kains redzēja, ka dzīvība atstāj Ābelu, viņ� ļoti izbijās. Nometies ceļos, viņ� pacēla sava brāļa plecus no zemes un purināja, it kā gribēdams viņu pamodināt no miega. �Ābel, Ābel!� viņ� izmisis

sauca,�bet Ābela ķermenis bija smags un |engans; sastindzis skats raudzījās Kainā.

Pirmā nāve virs zemes bija tie�as grēka sekas. Kains saprata, ka tas, ko viņ� izdarījis, bija ļoti |anns. Viņ� bija izbijies par notiku�o, un viss, ko viņ� vēlējās, bija tikt projām, projām no nozieguma vietas. Piecēlies viņ� sāka skriet. Viņ� skrēja nakts tumsā, kamēr vien jaudāja. Beidzot paklupa un, galīgi aizelsies un izsmēlis spēkus, palika gu|am pie zemes.

�Kain, kur ir tavs brālis?� sauca pirmītējā Balss.

�Kā lai es zinu,� aizelsies dvesa bēgulis. �Vai es esmu sava brāļa sargs?�

Kaina aizbildinājuma jautājums ar laiku kļuva gandrīz par parunu visiem tiem, kas negribēja uzņemties atbildību par savu brāli. Dievs tomēr acīmredzot vēlas, lai mēs būtu savu brāļu �sargi�, jo Viņa atbilde tumsā bija tiesne�a balss: �Ko tu esi izdarījis! Tava brāļa asinis sauc no zemes uz debesīm.�

Un Dievs Kungs nolādēja to zemi, kas pieņēma Ābela asinis. Viņ� arī pateica, ka no tā brī�a zeme Kainam nedos augļus un ka viņ� būs bēgulis un tekulis virs zemes.

Kaina sirdsapziņa jau teica, ka viņa grēks bija smags. Padzītam no mājām un no tuviniekiem, viņām būs jāklīst pa sve�o pasauli. Baiļu un satraukuma pilns viņ� �ēlojās Dievam: �Mans sods ir pārāk smags. Tu mani �odien padzen no mājām un no sava vaiga un, kas vien mani sastaps, tas mani nonāvēs.�

Austrumos jau sārtojās debess, bet Kains savā bezcerībā neredzēja jaunu dienu austam. Pasaule likās naidīga, nekā nesolīja, un ikviens, ko viņ� sastaps, būs viņa ienaidnieks.

�Ne glu�i,� sacīja Dievs tēvi�ķā balsī. �Ne glu�i! Kas nonāvēs Kainu, tas saņems septiņkārtīgu sodu.�

Un Dievs uzspieda Kainam zīmi uz pieres, tā ka lai neviens, kas to satiktu, to nenonāvētu.

Kains kļuva par pirmo bēguli, aizklīzdams arvien tālāk no zemes, kur dzimis, un tālāk no Ēdenes. Viņ� vienmēr devās austrumu virzienā, it kā dzīdams jaunai dienai pēdas un bēgdams no nakts tumsas.

Kains nonāca Noda zemē. Ar Dieva iespiesto zīmi pierē viņ� bija savādāks par citiem. Cilvēki no viņa baidījās vai labākā gadījumā vairījās. Zeme viņam nedeva augļus un bija jārod cita nodarbība. Kains kļuva par cēlāju.

Noda zemē, kur Kains apmetās, jo Nod nozīmē �klejotājs�, viņ� sastapa sievieti, kas bija ar mieru kļūt par viņa sievu. Mīlestība vienmēr ir bijusi mīkla, vai tā ir cilvēku vai Radītāja mīlestība. Tā mums vienmēr liek brīnīties. Cilvēku, kas nebija pelnījis mīlestību, no kā citi bēga, bija iemīlējusi sieviete. Kaina sieva spēja mīlēt slepkavu ar� zīmi pierē.

Kains uzcēla vairākus mājokļus, tādā veidā kļūdams par pirmās pilsētas dibinātāju. Iespējams, ka tas bija tikai puduris mājokļu. Cilvēki dzīvoja viens otram tuvumā, strādāja kopēji vai atsevi�ķi un bija atkarīgi cits no cita darba augļiem.

Kainam piedzima dēls. Dievs viņam deva jaunu cerību dēlā. Lepns un laimīgs par savu pirmdzimto, Kains pirmo pilsētu nosauca sava dēla Enoha vārdā.

Dieva bezgalīgā �ēlastība atkal svētīja Kainu, un viņam bija daudz dēlu un meitu. Da�i no viņa pēcnācējiem kļuva par slaveniem ļaudīm, sevi�ķi mūzikā un citās mākslās No Kaina cilts nāca izcili arpas un flautas spēlmaņi, dziedātāji un teicēji. Da�i Kaina cilts pēcte�i iemācījās liet dzelzi un apstrādāt bronzu, izveidojot rīkus vai pat kuģus. Tā Dieva �ēlastība bija ar viņiem, kaut arī Dieva ��^dzamā klātiene viņiem bija atņemta.

Kaina noziegums Ādamam un Ievai bija liels trieciens. Pirmo reizi viņi redzēja nāvi kā grēka tie�ās sekas. Sava mīļotā dēla līķi viņi ieraka zemē. Kains bija viņus atstājis. Vecāki sēroja par abiem dēliem.

Pagāja gadi, bet tie nespēja izdzēst atmiņas par slepkavību. Pirmie divi cilvēki dzīvoja nozieguma ēnā, vienmēr domādami par aizvērto paradīzi un ilgodamies pēc Dieva tuvuma. Pēc Kaina nozieguma Ādams jutās nospiests un vairījās no Ievas. Viņ� pavadīja garus laika sprī�us viens pats laukos vai me�ā. Saskaņa, kas starp viņiem valdīja paradīzē, pazuda. Viņu garastāvokļi bija mainīgi, un Ādams reizēm pārmeta Ievai, ka viņa paradīzē bija noticējusi �ūskai. �Bet, Ādam,� aizstāvējās Ieva, �tu vienmēr pats brīnījies par atzī�anas koku un to uzlūkoji.�

�Jā gan,� sūdzējās Ādams. �Ja tu nebūtu augli ēdusi, arī es to nebūtu ēdis, un mēs vēl �odien dzīvotu paradīzes pilnīgajā laimē un dro�ībā. Tagad mēs esam nodzīvoju�i simt trīsdesmit gadu ārpus tās, gaidīdami savu nāvi.�

Ieva tik viegli nepadevās bezcerībai un izmisumam. Kaut arī simt trīsdesmit gadu bija aizritēju�i, kop� noslēdzās Ēdenes vārti, Ieva nebija novecojusi pa �o laiku. Viņa neaizmirsa arī to, ka Adams viņai bija iedevis vārdu Ieva, kas nozīmē �dzīvā� vai �dzīvo māte�. Viņa ticēja, ka Dievam bija kaut kas vairāk padomā, ja jau Viņ� tik ilgi viņus bija uzturējis. Lai labotu stāvokli, pirmā sieviete intuitīvi darīja to, ko sievietes dara līdz �ai dienai, kad laulība sāk grīļoties ...

� Kādu vakaru viņa sagatavoja labāko maltīti, kādu viņa prata gatavot, un, sevi izgreznojusi, gaidīja Ādamu. Sē�ot pie ugunskura un baudot gar�īgo maltīti, Ādams skatījās Ievā ar apbrīnu. Bija pagājis ilgs laiks, kop� viņ� bija to uzlūkojis vai pat ievērojis. Viņ� redzēja, ka viņa sieva bija skaista.

Kop� tā vakara pirmās ģimenes dzīvē atkal atgriezās prieks un cerība. Kādu dienu, kad Ādams atgriezās no apstrādājamā lauka, Ieva viņam priecīgi ziņoja:

�Dievs mani atkal ir svētījis. Mums būs vajadzīgs jauns �ūpulis.�

Ādamam un Ievai piedzima tre�ais dēls. Tas bija līdzīgs Ādamam, un viņi to nosauca par Setu. Pēc Seta viņiem bija vēl daudz dēlu un meitu viņu deviņi simti trīsdesmit gadu ilgajā mū�ā. Bērni, kas viņiem vēlāk dzima, bija tādi pa�i kā pirmie divi: gan labi, gan ]auni. Setam bija dēls Henohs, kas tāpat kā viņa tēvs un vectēvs, godinot Dievu, staigāja Viņa pēdās. Dievs Henohu svētīja, to paņemdams pie sevis.

Daudzas paaudzes sekoja Henoham, un zeme pildījās ar cilvēkiem. Lielais vairums ļau�u novērsās no Dieva un gāja pa�i savus ceļus. Dievs vēroja cilvēku nelabos darbus un laiku pa laikam tos brīdināja. Ta�u lielākais vairums nepievērsās Dieva taisnības ceļiem un gāja savu gaitu. Cilvēki kļuva patmīlīgi, ļauni un patvarīgi.

Kaut arī Kains bija aizklīdis tālu uz austrumiem no Tigras un Eifratas, pēc vairākām paaudzēm viņa cilts savairojās un plētās uz visām debess pusēm, līdz kādā vietā Kaina un Seta ciltis sastapās. Seta pēcnācēji saucās par Dieva dēliem, turpretim Kaina pēcnācēji saucās par cilvēku dēliem. Kad Dieva dēli ieraudzīja skaistās cilvēku dēlu meitas, viņi ņēma tās par sievām. Tā ka cilvēku dēliem bija daudz meitu un tās visas bija ra�eni noaugu�as, tad Dieva dēli sāka ņemt sev vairākas sievas. Divu da�ādu cil�u savienojumā dzima cilvēki � mil�i. Da�ās no �īm paaudzēm bija slaveni (audis, kas dziļi ietekmēja laika biedrus un pēcte�us. Dzimstība bija tik liela, ka cilvēki vairojās gaismas uzliesmojuma ātrumā. Viņi bija lieli un stipri, un viņu mū�s ilga vairākus gadsimtus. Daudzi no viņiem dzīvoja tāpat kā Ādams un Ieva, pāri par deviņi simti gadu.

Dievs Kungs redzēja lielo (au�u pieaugumu un pie sevis domāja: �Mans gars nemājos cilvēkā mū�īgi, jo pats cilvēks ir tikai miesa. Viņa dzīves laiks būs simt divdesmit gadu.�

Dievs ir dzīvības un nāves noteicējs. Viņ� dod dzīvību un to var ņemt, kā Viņam tīk. Tikmēr, kamēr cilvēks dzīvo, viņā mājo Dieva gars, bet tiklīdz Dievs savu garu atvelk, cilvēks pārvēr�as pī�|os.

Labie un (aunie dzīvoja kopā kā zāle un nezāle vienā p|avā. Nezāle zēla spēcīgāk un nomāca labo zāli. Labie cilvēki kļuva retums, jo ļaunums vairojās kā sērga. Vairums cilvēku bija netaisni un ne�ēlīgi, jo viņu domās un sirdīs bija ļaunas- tieksmes. Viņi aizmirsa Dievu, kas tos radīja, kas tos uzturēja un kas bija runājis ar viņu tēvu-Ādamu Ēdenē. Viņi izveidoja elkus, tos pielūdza un darījās, kā pa�iem patika. Stāsti par paradīzi un pirmajiem ; cilvēkiem tika uzticīgi stāstīti no paaudzes uz paaudzi, bet laika tecējumā tie pārvērtās cienītās teikās. Dzīve bija citāda, un tikai retais vēl gāja savas gaitas ar Dievu. Pārējie dzīvoja tā, it kā viņi Dievu nekad nebūtu ne pazinu�i, nedz par Viņu zināju�i

Dievs skuma, redzēdams cilvēku samaitātību. Svētie raksti saka: �Viņ� no�ēloja, ka bija radījis cilvēku virs zemes, un Viņa sirds bija skumju pilna.� Dieva pacietības mērs pildījās pāri malām, un Viņ� sacīja: �Es izdeldē�u no zemes cilvēkus, kurus Es esmu radījis � cilvēkus, lopus un putnus.�

Ne visi bija novērsu�ies no Dieva. Noass dzīvoja pēc Dieva gribas, un viņ� atrada �ēlastību Kunga acīs. Kad Noasam bija piecsimt gadu, viņ� kļuva par tēvu trīs dēliem: Semam, Hamam un Jafetam. Būdams vienkār�s un dievbijīgs vīrs, Noass mācīja tādu pa�u paklausību arī saviem dēliem. Kādu dienu, pabeidzis darbu tīrumā, Noass devās uz māju. Diena bija skaidra, un saule slīdēja uz rietu. Pēk�ņi mākonis viņu apēnoja. Noass pārsteigts apstājās. No mākoņa atskanēja balss, un Noass uzreiz zināja, kas �ī majestātiskā Balss bija. Viņ� nokrita pie zemes, apzinādamies savu necienīgumu un niecīgumu. Balss dis, kļuvu�i turīgi, bija lepni uz savu civilizāciju. Viņi pielūdza elkus, darinātus akmeni un marmorā. Savus dievus viņi varēja veidot, kā vien tiem tikās, un pielūgt tos, kā vien tie iedomājās. Elku dievi viņu dzīvē neiejaucās, tie stāvēja mēmi un nedzīvi, un katrs to priek�ā varēja darīties, kā vien gribēja.

�ķirsta būve prasīja vairāku gadu darbu. Pa starpām Noasam un viņa dēliem bija jākopj arī lauki, lai sagādātu uzturu savām ģimenēm. Tika zāģēti lieli koki, apstrādāti dēļi, vilkti, stiepti un uz pleciem nesti materiāli �ķirsta būvei.

Noasa kaimiņi nevarēja saprast, ko viņ� darīja. Kad viņ� stāstīja par gaidāmiem plūdiem, kā Dieva sodu par ļau�u grēkiem, cilvēki par viņu smējās. Tie izsmēja Noasu un viņa dēlus, sacīdami, ka viņ� pats un visi viņa piederīgie esot sajuku�i prātā. Noass mēģināja nepievērst �īm runām vērības un darīt tikai to, ko Dievs viņam bija pavēlējis, bet tas nebija viegli, jo cilvēki traucēja viņa darbu ne tikai ar pastāvīgu izsmieklu, bet arī, zagdami viņa materiālus. Kad Noass atgādināja cilvēkiem gaidāmo Dieva sodu, tie viņu nosauca par �pazudinā�anas� pravieti, pa�i pat nedomādami atgriezties no pazu�anas ce|a.

Kad �ķirsta ietvars bija uzcelts, ar noapaļotu jumtu un lūku jumtā, Noass strādāja daudzas dienas �ķirsta iek�pusē, sadalīdams kambarus, taisīdams plauktus zvēriem un putniem, kā arī atsevi�ķas noliktavas uzturam. Aug�ējo stāvu viņ� sadalīja dēlu ģimenēm; �ķirsta vidū uzcēla altāri, lielu koka galdu, ap kuru ģimenes locekļiem pulcēties lūg�anās.

Kad koka darbi bija pabeigti, Noass pārklāja �ķirsta iek�pusi un ārpusi ar biezu piķa kārtu. Iek�pusē darbs veicās vieglāk, jo, strādājot �ķirsta iek�pusē, viņ� bija pasargāts no ziņkārīgo nemitīgās pra�ņā�anas un izsmiekla. Ziņa par Noasa �ķirstu izplatījās tālā apkārtnē, un ļaudis plūda no visām malām, lai to redzētu un uzjautrinātos par kāda vientie�a apsēstību. Viņi prasīja, uz kādu jūru viņ� brauk�ot ar savu kuģi, jo apvidus, kurā to cēla, bija simtiem jūd�u projām no jūras.

Kad �ķirsts bija nopiķots, tas mirdzēja dienvidu saulē kā milzīgs zilganmelns dimants. Netālu no �ķirsta Noass sakūra uguni, un visa ģimene, trīs dēli, dēlu sievas un bērni pulcējās, lai pateiktos Dievam. Kad satumsa un saime devās pie miera, Noass palika viens pie dziesto�ā gunkura, dziļi nogrimis lūg�anā. Viņa seja mirdzēja kvēlojo�o og|u gaismā, kad viņ�, pacēlis rokas pret debesīm, pielūgsmē pateicās Dievam. Viņa sirmā bārda sniedzās līdz ce|iem. Savā ļoti lielajā vecumā viņ� izskatījās stalts un cēls, stāvēdams kalna virsotnē pie upuru altāra.

Dievs viņu redzēja un uzrunāja: �Es redzu, ka tu manā priek�ā esi taisnīgs vīrs. Ej tagad �ķirstā, ņemdams līdz visu savu saimi un pa pārim no katra dzīvnieka.�

�Kungs, es kļūstu vecs,� sacīja Noass, paguris no �ķirsta cel�anas. �Kā lai es notveru me�onīgos zvērus un kā lai noķeru putnus gaisā un rāpu|us virs zemes?�

�Iztaisi stabuli un, kad tu to pūtīsi, zvēri, ko es izvēlē�os, pa�i nāks pie tevis. Pēc septiņām dienām es sūtī�u lietu, un katra dzīva būte virs zemes būs izdeldēta.�

Noass darīja, kā Dievs pavēlēja. Jo tuvāk nāca soda diena, jo tum�ākas k|uva debesis. Biezi mākoņi savilkās pie apvār�ņa, līdz tie apsedza visu debess jumu, un saule vairs nebija redzama. Sākumā pērkons dūcināja pamalēs, tad dūcieni k|uva stiprāki, līdz tie pārvērtās par draudīgiem grāvieniem. Zibeņi �vīkstēja kā pātagas vai �ķēla kā zobeni, un cilvēki drebēja no bailēm. Viņi domāja, ka tuvojas liels negaiss, varbūt vētra, kas pāries, lietum nolīstot.

Vienīgi Noass zināja, ka Dieva sods bija sācies, kaut arī viņ� pats nespēja aptvert, cik tas būs briesmīgs.

Viņ� izgāja uz lauka un pūta savu stabuli. Zvēri pulcējās ap viņu no visām malām, no katras radības pa kārtai. Daudzus no tiem viņ� nekad savā mū�ā nebija redzējis. Iedams ar savu stabuli pa priek�u, Noass bez grūtībām ieveda visus zvērus �ķirstā, kur tie novietojās katrs savā vietā. Tikai tad debess logi atvērās un sāka līt lietus � vispirms lielām, retām pilēm, tad lāses kļuva smalkākas un bie�ākas. Iegājis teltī, Noass paziņoja saimei, ka plūdi bija sāku�ies un viņiem jādodas uz �ķirstu. Kad viss bija sanests �ķirstā un visi sīkie un lielākie bērni bija iek�ā, kopā ar saimi, Dievs pats aizslēdza aiz viņiem �ķirsta durvis.

�etrdesmit dienu lietus nepārstāja līt. Ūdens vispirms krājās peļķēs, pārklāja zemienes, tad kāpa arvien augstāk. Pazuda iestrādātie tīrumi, dārzi, upes piepildījās līdz malām un plūda tām pāri, apslīcinot ciemus un pilsētas. Viss, kas nebija piesiets, peldēja pa ūdeni, sākot ar sīkiem mājas piederumiem, līdz arī pa�as mājas, izskalotas no pamatiem, peldēja kā lielas laivas nezināmā virzienā. Ūdens cēlās arvien augstāk, līdz tas apklāja koku galotnes un pat kalnus. Visa zeme izskatījās kā bezgalīga jūra. Cilvēki mēģināja glābties, kā vien varēdami, kāpdami uz māju jumtiem, kokiem un vaļņiem, bet arī no turienes ūdens viņus ievilka dzi|umā. Daudzi no�ēloja savus grēkus, daudzi izmisa, da�i lādējās un lamājās. No�ēlnieku

� dvēseles bija glābtas, bet neno�ēlotāji tika pazudināti.

Lija bez apstājas �etrdesmit dienu, kā to Dievs bija noteicis. Cilvēkiem �ķirstā pa to laiku bija darba pilnas rokas. Lopiem, putniem un zvēriem bija jāpienes barība; tie bija jāaptīra un jāapkopj. Tas viss prasīja daudz darba.

Noass sadalīja pienākumus lieliem un maziem. Ikviens �ķirstā strādāja, kamēr vēj� un viļņi nesa �ķirstu, kur pagadījās, nezināmā virzienā. Kad lietus piestājās, �ķirsts peldēja atklātā jūrā. Pagāja simt piecdesmit dienu pēc lietus nostā�anās, kad Noasa �ķirsts beidzot uzgrūdās zemei. Tā bija augsta kalna galotne, uz kuras �ķirsts palika stāvot. Katra dzīva būtne bija iznīcināta zemes virsū, vienīgi Noass un tie, kas atrada patvērumu �ķirstā, bija dzīvi.

Noass ticēja dziļā paļāvībā, pielūdza Dievu pazemīgā godbijībā kopā ar visu savu saimi un gaidīja, kad Dievs atkal atvērs �ķirstu. Beidzot pa mazo lūku viņi redzēja, ka ūdens krītas un parādās zeme.

Noasa dēli un mazdēli bie�i prasīja: �Kur mēs atrodamies?� Bet arī Noass to nezināja. Viņam nebija nekādas jausmas, cik tālu.viņi bija no mājām, vietas, kur sākās lietus periods. Un vai tas bija svarīgi? Dievs par viņiem

* gādāja pagātnē, Viņ� gādās arī nākotnē.

Viņu osta bija Ararata kalns tagadējā Armēnijā, apmēram piecsimt jūd�u no vietas, kur viņi bija sāku�i savu ceļojumu. Daudzi arheologi ir pētīju�i atrasto milzu kuģi uz Ararata kalna virsotnes, kop� kāds zemnieks to netī�ām uzgājis. No tā laika leģenda un mīts pēk�ņi kļuva par vēsturi � zināmu faktu, par ko sarakstītas grāmatas un daudzi raksti iespiesti �urnālos. Pārakmeņoju�ās koka atliekas Ararata kalnā pārsteidzo�i saskan samēros un aprakstā ar Noasa �ķirstu, attēlotu Radī�anas grāmatā. Zinātnieki arī atrada pierādījumus, ka visa Armēnija un Mezopotā-mija reiz biju�as applūdinātas. Ne tikai bībelē, bet arī citu tautu mitoloģijā ir stāsti par pasaules plūdiem un tajos izglābu�os vienu ģimeni.

Pēc �ķirsta nosē�anās Noass gaidīja vēl �etrdesmit dienu, pirms viņ� atvēra lūku un pa to izlaida kraukli. Putns lidinājās apkārt �ķirstam, bet, nekur neredzēdams apme�anās vietas, atgriezās atpakaļ. Nedēļu vēlāk Noass izlaida balodi, bet arī balodis drīz atgriezās. Tā Noass zināja, ka ūdens vēl nebija no�uvis. Pēc septiņām dienām viņ� atkal izlaida balodi. Balodis atgriezās ar olīvu zaru knābī, kādē| Noass zināja, ka zeme bija no�uvusi.

Dievs sacīja Noasam: �Izej no �ķirsta tu, tava sieva, tavi dēli un tavu dēlu sievas. Izved arī visus �zvērus, lai tie vairotos virs zemes.�

Izvedot visus�no kuģa, Noasam pagāja septiņas dienas. Tiklīdz viss bija nonests sauszemē, viņ� vispirms uzcēla altāri, lai pateiktos Dievam par tēvi�ķīgo gādību. Uz altāra viņ� dedzināja zvēru un putnu upurus. Dūmi smar�odami cēlās uz debesīm, Dievs Kungs priecājās par upuri, pie sevis sacīdams: �Nekad vairs es nenolādē�u zemi cilvēka dēļ.� Dievs svētīja Noasu un>viņa dēlus, un par liecību savai derībai ar cilvēku Dievs meta debesīs varavīksnes loku, teikdams, ka Viņ� nekad vairs zemi nesodīs ar ūdens plūdiem, kaut arī �cilvēka sirdsprāts ir ļauns no mazām dienām.�

Uz sauszemes Noass atkal k|uva par zemkopi. Viņ� apsēja laukus un ganīja lopus. Kalnu nogāzēs viņ� sastādīja vīnogas un iemanījās no tām taisīt reibinātāju dziru.

Kādu dienu, atceroties laimīgo izglāb�anos no plūdiem, viņ� nolēma rīkot lielus svētkus. Tā bija priecīga diena visai saimei. Viņj ēda, dzēra un līksmojās. Vispriecīgākais bija Noass. Juzdamies dro�ībā uz sauszemes, atbrīvots no visām raizēm un briesmām, viņ� patiesi varēja būt priecīgs. Svinēdams viņ� iedzēra vairāk vīna nekā to spēja panest. �Bet, dzerdams vīnu, viņ� noreiba un gulēja atsedzies savā teltī.� Būt piedzēru�am se�simt gadu vecam patriarham bija negods un gulēt kailam, kaut vai savā teltī, bija kauns un pazemojums. Kamēr viņ� tā gulēja uz savas lāvas, viņa dēls Hams ienāca teltī. Hamam tas likās bezgala jocīgi. Smiedamies viņ� izskrēja no telts un, pasaukdams savus brāļus, izstāstīja par vecā vīra muļķību.

Bet Jafetam un Semam tas nemaz nelikās jocīgi. Cienīdami savu veco tēvu, viņi iegāja teltī atmuguriski un uzmeta viņam apmetni, apsegdami tēva kailumu, pa�i uz to neskatīdamies.

Nākamajā dienā notikums tika atstāstīts Noasam. Viņ� nekad neaizmirsa savu kaunu uņ vēl pēc gadiem to Hamam atmaksāja.

Daudzas ziemas mainījās ar vasarām. Noasa pēcnācēji vairojās, un tiem vajadzēja lielākus laukus un labākas ganības, lai uzturētu strauji pieaugo�ās saimes. Pirms viņi �ķirās, lai katrs dotos uz savu pusi, Noass sasauca dēlus, lai viņus svētītu. Trīs dēli nometās cc|os sirmā tēva priek�ā, lai saņemtu svētību. Viņ� iesāka ar jaunāko dēlu Наши:

�Nolādēts lai ir Hams kanaānietis un viņa pēcnācēji. Tam būs -būt savu brāļu kalpam.� Dzirdēdams lāstu, Hams, kas sen bija aizmirsis atgadījumu teltī, uzlēca kājās.

�Kāpēc? Kāpēc nolādēt mani?� viņ� sauca pārsteigts un saniknots.

�Kunga svētīts lai ir Sems,� turpināja Noass, uzlicis abas rokas uz Sema galvas.

Tad, uzlikdams vienu roku uz Jafeta pieres, viņ� svētīja vidējo dēlu:

�Dievs lai dod daudz telpas Jafetam, bet kanaāns lai ir viņa kalps.�

Tā Sems, vecākais no brā(iem, k|uva par izredzētās tautas priek�teci. Jafets bija goju dzimtu priek�tecis, bet Hams � Āfrikas melno cilvēku priek�tecis. Līdz �ai dienai Āfriku sauc par Наша zemi.

Noass dzīvoja ilgu mū�u. Pēc plūdiem viņ� vēl nodzīvoja trīssimt piecdesmit gadu un aizgāja Dieva mierā deviņi simti piecdesmit gadu vecumā.

Tā kā Noass ar piederīgiem bija pa�a Dieva izvēlētā ģimene, tad varētu domāt, ka viņa pēcnācēji būs taisnīgi cilvēki un paklausīgi sekos Dieva pēdās. Tomēr tā nebija. Pēcplūdu laikmetā cilvēki vairojās ļoti strauji un tikpat strauji vairojās arī viņu pārkāpumi.

Tigras un Eifratas auglīgajā līdzenumā, Sineāras zemē, kur tagad atrodas Sīrija, dzīvoja gudri un iznesīgi cilvēki. Viņi ātri iemanījās da�ādās mākās, kādēļ viņu pilsētu attīstība strauji cēlās. Viņi prata dedzināt ķieģeļus un tos savienot kopā, lai celtu lielas celtnes. Viņi zināja, kā apstrādāt akmeņus, lai no tiem veidotu cilvēku un zvēru tēlus. Sie veidoli bija tik skaisti, gandrīz kā dzīvi, ka cilvēki tos ar laiku sāka pielūgt par dieviem.

Viņi uzcēla lielu pilsētu un nolēma pilsētas vidū uz kalna uzcelt visaugstāko lomi, kāds jebkad celts. Torņa pa�ā aug�ā, virs mākoņiem, būtu templis viņu galvenajam dievam Mardukam. Tornis saucās par zikurātu, jo tas bija veidots terasveidīgi, kā kāpnes. Uz kolonnām turīgie ierakstīja savus vārdus, lai tādējādi viņu vārdi dzīvotu mū�īgi.

Tā ka viņi pilnīgi aizmirsa vienīgo Dievu, viņi pielūdza elkus un zvaigznes. Viņi ticēja, ka zvaigznēs bija rakstīti cilvēku likteņi un, tās pētot, viņi pareģoja nākotni, it kā zvaigznes iespaidotu cilvēku laimi vai nelaimi. Lai varētu saņemt no dieviem labvēlību, viņi domāja, ka jākāpj pie dieviem aiz mākoņiem. ¹ �

Kāpņu tornis tika plānots un celts ar lielu gudrību. Tie, kas daudz ziedoja, vārdus ierakstīja zelta burtiem, lai vārdi nekad netiktu izdzēsti. Tornim bija daudz stāvu, un katru stāvu saturēja kolonnas. Viss tika darīts ar lielu meistarību un veiksmi, kamēr ...

�Kungs nokāpa zemē apskatīt pilsētu un torni, ko cēla cilvēku bērni. Viņ� sacīja: Tie ir viena tauta un tiem visiem ir viena valoda, un ias ir tikai viņu darbu iesākums. Nekas tiem vairs nebūs neizpildāms, ko tie apņemtos darīt. Nokāpsim zemē un sajauksim viņu vārdus, lai neviens vairs nesaprot otra valodu.�

Ja zikurāts būtu celts Dieva godam un nevis cilvēku iedomībai, tas dro�i vien būtu ticis pabeigts. Bet templis zvaig�ņu un elku pielūdzējiem nebija Dieva plānots.

Atziņas koka sēkla, kas liek cilvēkiem tiekties pēc vairāk un vairāk zinā�anām un neatkarības no Dieva, bija dziļi iesakņojusies cilvēku sirdīs. Tā sēkla zēla un plauka, aizēnodama cilvēka tieksmi pēc Dieva. Ar vienu vienīgu vārdu vai �estu Dievs varēja torni sadrupināt sīkās druskās, bet arī tas nebija Dieva plānā. Viņ� vienīgi sajauca cēlāju valodu.

Cilvēku tūksto�i strādāja uz kāpņu torņa da�ādos stā-. vos. Cilvēka balss bija vienīgā sapra�anās zīme. Viens izsauca rīkojumu un to nodeva tālāk stāvo�am, kas savukārt to izsauca citam. Pēk�ņi rīkojums nebija saprasts, priek�strādnieks kliedza, bet strādnieks nesaprata. Radās sajukums, kurā visi runāja, kaut ko kliedza viens uz otru, bet viens otru nesaprata. Rīkojumi gan tika izsaukti, bet neviens tos neievēroja, jo nesaprata. Bija neiespējami tādā veidā turpināt celtnes darbus, kas apstājās, lai nekad vairs netiktu atsākti. Dusmās cilvēki pameta darbarīkus un kāpņu torni.

�Kungs izklīdināja viņus pa visu zemi. Tiem bija jāpārtrauc pilsētas cel�ana. Tāpēc to sauc par Bābeli, sajukumu, jo Kungs tur sajauca visu zemes iedzīvotāju valodu un izklīdināja tos no turienes pa visu zemi.�

Cilvēki izklīda,� lai sāktu celt pilsētas citur. Viņi izvel-'doia jaunas ciltis, tautas, valstis, katrai runājot citu valodu un vienai otru nesaprotot. Tas radīja daudzas nesapra�anās, bie�i novedot tautas līdz kariem un varmācībām. Pirmais mēģinājums uzcelt kopēju torni visām nācijām nerealizējās, un tas palika nepabeigts.

Paliku�as tikai drupas no torņa pamata senajā Babilonijā, kas reiz bija slavena ar savām bagātībām, varenību un arī apgrēcību.

(apmēram 2100.�1500. g. priek� Kristus dzim�anas)

dieva aicinātais sentēvs

Pēc izklī�anas no Bābeles tautas sazarojās un izpletās pa visu Eiropu, Āziju un Āfriku, Par ilgu laikmetu Svētajos rakstos trūkst jebkādu ziņu. Daudzas ciltis aizmirsa par Vienīgo Dievu, kas radījis zemi, debesi un pirmos cilvēkus. Daudzi pielūdza sauli, mēnesi, jūru vai pa�u roku darinātus veidolus � elkus. Viņu jaunie dievi tika darināti pēc viņu līdzības, pēc viņu grēcīgās un ne�ēlīgās dabas, un, tos pielūdzot, viņiem nebija morāli jāatbild tā Dieva priek�ā, kas viņus bija radījis pēc savas līdzības.

Un tomēr no paaudzes uz paaudzi stāsts par paradīzi, par vienīgo Dievu, par plūdiem un postu tika uzticīgi atstāstīts.

Bija arī tādi, kas glabāja savās sirdīs bijību pret īsto Dievu un to apzinīgi mācīja arī saviem bērniem. _

Oras zemē starp kaldējiem, uz Eifratas upes krasta, dzīvoja sencis Tera ar dēliem: Ābramu un Haranu. Harans nomira, atstādams mazgadīgo dēlu Latu. Tera pieņēma Latu pie sevis. Kad Abrams apprecēja Sāraju un viņiem nebija bērnu, Abrams paņēma brāļa dēlu pie sevis un to audzināja kā savu dēlu.

Tera valdīja ģimeni ar stingru roku. Kā cilts vecākais viņ� noteica visu. Viņ� bija Noasa pēctecis un bie�i stāstīja saviem dēliem stāstus par briesmīgajiem plūdiem. Viņ� bija lepns par to, ka viņ� piederēja pie izredzētās dzimtas ar priek�te�iem Noasu un Eberu, no kura vārda tika atvasināts vārds: ebreji.

Tera, kā savas nomadiskās cilts vecākais, kādu dienu nolēma meklēt zaļākas ganības saviem aitu bariem. No karavānu tirgotājiem viņ� bija dzirdējis, ka Kanaānā esot zaļojo�as ganības, zeme skaista un auglīga. Uz Kanaānu viņ� arī nolēma doties.

Visa radu cilts devās tālā nepazīstamā ceļā: Tera, Abrams, dēlu sievas, bērni, mazbērni un kalpotāji, visi virzījās uz ziemeļaustrumiem no Oras zemes Vidusjūras vir-fclenā. Pēc apmēram piecsimt jūd�u garā un grūtā ceļojuma, kas prasīja ilgu laiku, jo kustēties uz priek�u ar visiem dzīvniekiem varēja tikai ļoti lēni, visi nonāca Haranā un tur apmetās.

Tera, paguris no vecuma un grūtā ceļojuma, tālāk vairs netika. Viņ� nomira divi simti piecus gadus vecs.

Haranā ļaudis dzīvoja tādā pa�ā veidā kā Oras zemē; pielūdza elkus, būdami tālu no Dieva. Kad viņi redzēja, ка jaunatnācējs Ābrams nepielūdza viņu elkus un pilnīgi atteicās piedalīties cilvēku upuros, kā viņi to praktizēja Haranā, viņi Ābramu izsmēja. Kad tas nelīdzēja, jo Ābrams bija taisnīgs un dievbijīgs vīrs, kas ticēja vienam Radītājam, patiesības un taisnības Dievam, viņa kaimiņi sāka to ienīst. No dienas dienā Ābrama dzīve kļuva grūtāka.

Dievs redzēja Ābrama pārbaudījumus un priecājās par viņa nelokāmo uzticību. Lopus uzraugot, kādā pēcpusdienā Ābrams dzirdēja Ēdenes balsi: �Izej no �īs zemes, no savas dzimtas un no sava tēva nama uz to zemi, ko Es tev rādī�u. Es tevi darī�u par lielu tautu un tevi svētī�u.�

Būdams vienkār�s un pazemīgs Dieva kalps, Ābrams paklausīja bez ierunas un uz vietas. Atnācis no lauka, viņ� tūlīt pieteica Sārajai nojaukt teltis un sagatavoties ceļam. Pirmās gaismas svīdumā Ābrams ar savu sievu Sāraju, brāļa dēlu Latu, kalpotājiem un lopiem devās ceļā. Kamieļi nesa viņu iedzīvi, bet viņi pa�i gāja kājām Kanaānas virzienā. Vai tā nebija zeme, kurp jau Tera gribēja doties?

Pagāja mēne�i, varbūt pat gadi, kamēr viņi, izejot cauri Damaskai, visvecākai pilsētai, kas vēl �odien dzīvo, nonāca Sihemā, kanaānie�u zemē. Pauguri un ielejas te bija noklāti ar biezu, sulīgu zāli, lielie ozoli deva patīkamu ēnu no dienvidu saules. Kalni bija noaugu�i ar staltiem ciedru kokiem, kuru sveķi izgaroja patīkamu smar�u. Sāraja bija laimīga. Viņai �ī zeme patika, kaut arī viņa neiedro�inājās Ābramam pat pieminēt, ka �eit viņa gribētu arī palikt. Ābrams vilcinājās un gaidīja kādu zīmi no aug�as. Uz pakalna Sihemā viņ� uzcēla altāri, lai ziedotu Dievam upuri. Kamēr upuris dega un Ābrams lūdzās, stāvēdams pie altāra, Dievs Kungs viņu atkal uzrunāja: �Taviem pēcnācējiem Es �o zemi gribu dot.�

Ābramam nebija saprotams, kā Dievs var dot zemi pēcnācējiem, kuru viņam nebija. Viņam jau bija septiņdesmit pieci gadi, un arī Sāraja vairs nebija jauna, bet bērnu viņiem nebija. Ticībā Abrams paļāvās Dieva vārdiem. Dievs tā teica, un tā tas notiks.

Būdams pusnomads, Abrams virzījās lēnām uz priek�u. Bētelē viņ� uzcēla teltis un sakrāva no akmeņiem altāri. Pa to laiku Lats jau bija pieaudzis un apprecējis strauju un nepacietīgu sievu. Viņi abi bija paguru�i no klejo�anas un vēlējās apmesties vienā vietā uz ilgāku laiku. Bet arī �ī vieta nebija viņiem lemta. Uznāca ilgs sausuma periods, un zemē iestājās bada posts.

Atkal kamieļi bija sacelti kājās un apkrauti ar mājas nedaudzajiem piederumiem, teltis nojauktas, un Abrams veda visu savu saimi, Latu un viņa sievu, kalpotājus un lopus dienvidu virzienā. Ceļojums bija ilgs un grūts, jo viņi �ķērsoja tuksnesi. Beidzot tie nonāca pie Ēģiptes robe�as.

Kaut arī visā apkārtnē klejojo�as ciltis bija primitīvi nomadi, Ēģipte jau bija valsts, pie tam liela un stipra. Kad pie robe�as pienāca Ābrams ar garu rindu kamieļu, lopu baru un daudz cilvēkiem, ēģiptie�i gribēja zināt, kādi nodomi ir �im nomadu �virsaitim� viņu zemē. Runājoties ar pirmajiem ēģiptie�iem, ko satika, Abrams ievēroja, ka ēģiptie�u sargi ar patiku noraudzījās uz Sāraju, viņa sievu. Ābramam kļuva bailes par savu dzīvību. Viņ� ātri apsvēra stāvokli un nolēma sievu izmantot par vairogu, lai pasargātu sevi.

�Tu esi skaista sieva. Ja ēģiptie�i zinās, ka es esmu tavs vīrs, viņi mani nokaus. Tāpēc saki, ka tu esi mana māsa, lai tevis dēļ man klājas labi.� Būdama paklausīga sieva, Sāraja nekā neiebilda.

Ābrama karavāna bija iespaidīga vienība ēģiptie�u virsnieku acīs, un viņi, paņēmu�i Ābramu un Sāraju, aizveda tos pie faraona, lai valdnieks iz�ķirtu, vai dot tiem patvērumu, vai ne.

Kad faraons ieraudzīja Sāraju, kuras skaistumu jau bija ievēroju�i sardzes virsnieki un izslavēju�i valdniekam, faraona acis iedegās. Sāraja stāvēja faraona priek�ā slaida, ar ovālu seju, lielām zilām acīm, kuras ēnoja tum�as, garas skropstas. Viņas brūnie mati, sapīti pīnēs un sagriezti ap galvu, veidoja kā kroni. Viņa bija karaliski stalta un patika faraonam. �Kam �ī sieviete pieder?� jautāja faraons, acis no Sārajas nenovērsdams.

�Es esmu viņa māsa,� sacīja Sāraja, rādīdama uz Ābramu.

Sāraja palika faraona namā. Apmaiņai pret Sāraju faraons deva Ābramam bagātīgas dāvanas: jērus un aunus, vēr�us, kamieļus, ēzeļus un daudzus kalpotājus. Abrams, atstādams faraona namu un Sāraju tajā, bija pēk�ņi kļuvis bagāts vīrs.

Bet Dievs Kungs nebija mierā ar darījumu. Kamēr Sāraja dzīvoja kā princese faraona pilī, tikmēr Dievs sūtīja vienu postu pēc otra pār Ēģipti. Kad arī tas nelīdzēja, Dievs brīdināja faraonu sapnī. Faraons pasauca Ābramu un jautāja: �Kāpēc tu man neteici, ka tā ir tava sieva? Kāpēc tu teici, ka tā ir tava māsa, un es to esmu ņēmis par sievu.�

Faraons atdeva Sāraju atpakaļ Ābramam kopā ar visām bagātībām, kādas viņ� bija ieguvis Ēģiptē. Abrams savāca visu mantu, sievu, Latu un tā sievu un aizgāja no Ēģiptes. Viņi devās atpakaļ uz Bēteli, kur viņ� bija atstājis vienu telti un altāri. Tajos laikos tas nozīmēja, ka viņ� to zemi bija paturējis sev.

Kādu laiku dzīve Bētelē tecēja mierīgu gaitu. Kad lopi savairojās kā Ābramam, tā Latam, viņiem pietrūka ganību. Lata gani strīdējās ar Ābrama ganiem par zālāju laukumiem. Abrams nevēlējās naidu radu vidū. Viņ� mierīgi un tēvi�ķīgi izrunājās ar Latu.

�Lūk, visa zeme ir tavā priek�ā,� sacīja Abrams cēlsirdīgi. �At�ķiries no manis. Ja tu iesi pa kreisi, es ie�u pa labi, ja tu iesi pa labi, es do�os pa kreisi.� Lats paņēma sev auglīgo Jordānas ieleju, labi apūdeņotu kā Dieva dārzu. Viņ� uzcēla savas teltis Sodomā, Zoaras apgabalā.

Kad Lats aizgāja, Ābrams nojauca savas teltis un devās uz Hebronu. Tur skaistā ozolu birzī Ābrams apmetās uz dzīvi un kādu laiku mierīgi ganīja savus lopus. Likās, ka dzīves miers būs ilgsto�s, izņemot viņa raizes par to, ka viņa radinieks Lats dzīvoja attālajā Sodomā. Garām ejo�ās karavānas pienesa baumas par Sodomas lielo apgrēcību, kādēļ Ābramam bija bie�i jādomā par Latu un viņa ģimeni. Kādu dienu karavānas tirgotāji pastāstīja, ka sodomie�iem uzbruku�i ienaidnieki. Lats bija saņemts gūstā un ieslēgts cietumā. Abrams nebija karotājs, viņ� bija miernesis visur, kur vien gāja, ta�u Lata liktenis viņam ļoti rūpēja. Salasījis savus pui�us, cirvjus un sirpjus, kapļus un dak�as, Ābrams devās ceļā atbrīvot savu brāļa dēlu. Visu ceļu viņ� lūdza Dievu. Negaidītais uzbrukumi pārsteidza ienaidniekus, un Lats bija atbrīvots. Laimīgi, būdams atkal brīvībā, Lats sirsnīgi pateicās savatft tēvocim.

Abrams griezās atpakaļ uz �Hebronu, neņemdams itin nekāda kara laupījuma. Viņa pui�i par to bija neapmierināti un kurnēja. Abrams to zināja, bet Dieva balss viņu mierināja: �Nebīsties, Ābram, Es esmu tavs vairogs. Tava atmaksa būs ļoti liela, jo Es vairo�u tavus pēcnācējus.� To dzirdēdams, Abrams brīnīdamies jautāja: �Ak, Kungs Dievs, ko Tu man dosi, jo es turpinu dzīvot bez bērniem un, kā redzu, tad Elizers, mans pārvaldnieks no Damaskas, būs mans mantinieks.�

�Viņ� nebūs tavs mantinieks,� sacīja Kunga balss. �Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes. Tik daudz būs tavu pēcnācēju.�

Tai dienā Kungs noslēdza derību ar Ābramu: �Taviem pēcnācējiem Es do�u �o zemi, no Ēģiptes upes līdz lielajai Eifratas upei.�

Atgrie�oties no kara gājiena, ceļ� uz Bēteli gāja cauri apdzīvotai vietai Salemai vai Joru-Salemai, kas nozīmē �Miera vieta�. Vēlāk tā tika saukta Jerusalem vai Jeruzā-leme. Pienākot pie pilsētiņas, karavāna apstājās. Pie Sa-lemas vārtiem iznāca pilsētiņas valdnieks un priesteris Melhizedeks, lai sveiktu un svētītu ceļiniekus. Melhizedeks pielūdza vienīgo Dievu un to godināja. Būdams svēts cilvēks, viņ� uzreiz redzēja, ka Abrams bija Dieva izredzētais, kādē| Melhizedeks svētīja Ābramu ar vārdiem:

�Lai svētī tevi, Ābram, visaugstais Dievs, kas nodevis tavā rokā tavus ienaidniekus.�

Uz altāra tika ziedots jauna veida upuris, ne dedzināmais, kā'tas bija Ābramam un viņa priek�te�iem pieņemts, bet gan maizes un vīna upuris, par zīmi vēlākajam Jaunās derības upurim, kas sāksies ar Pēdējo vakarēdienu.

Ābrams deva desmito tiesu Melhizedekam no visa, kas tam bija, teikdams viņam: �Tu esi priesteris uz mū�īgiem laikiem.� Zīmīgi, ka �o gadījumu piemin Sv. Pāvils savā vēstulē ebrejiem.

�Melhizedeks, Salemas ķēniņ�, visaugstā Dieva priesteris, izgāja pretim Ābramam, kad tas atgriezās pēc savas uzvaras. Viņ� to svēlija, un Ābrams deva viņam desmito tiesu no visa. Melhizedeks vispirms nozīmē: taisnības ķēniņ�, bet arī Salemas ķēniņ�, tas ir: miera ķēniņ�. Viņ� Ir bez tēva, bez mātes, bez cilts koka. Viņam nav ne dienu sākuma, ne dzīves gala. Tā viņ� ir līdzīgs Dieva Dēlam un paliek priesteris mū�īgi.� (Ebr. 7, 1�3)

Patriarhs Abrams un priesteris, pravietis Melhizedeks, atvadoties apkampa viens otru. Viņi nekad vairs nesatikās.

Atgriezies mājās, Abrams izstāstīja Sārajai par Dieva balsi ce|ā un par derību, ko Dievs Kungs grib slēgt ar viņu un viņa pēcnācējiem. Sara ja uztraucās, jo kur gan bija tie pēcnācēji? Viņa jau sen bija pāri tam vecumam, kad sievām varētu būt bērni, un Sāraja pārmeta sev, ka viņa bija nespējīga dot Ābramam pēcnācējus. Sī apziņa viņai dūrās dziji sirdī un padarīja viņu nospiestu un neapmierinātu. Viņa nolēma pasteidzināt Dieva solījuma piepildī�anos pēc sava prāta.

Sārajai bija kalpone ēģiptiete Hagara. Tā bija jauna un spēcīga; par tās neauglību nebija ko baidīties.

�Ņem manu kalponi Hagaru,� izmisumā ieteica Sāraja Ābramam.

�Hagaru?� pārsteigts jautāja Abrams. Līdz �im viņ� tikpat kā nebija ievērojis Hagaru.

Kad pēc brī�a Hagara gāja garām teltij, pie kuras sēdēja Ābrams, viņ� pētot uzlūkoja ēģiptie�u verdzeni. Tās acis bija lielas, brūnas un ovālas kā kokosa rieksti no Nīlas ielejas. Tās bronzas krāsas ādai bija veselīgs spīdums un, kad viņa smaidīja, tās balto zobu rinda spīdēja starp sārtām pavērtām lūpām. Tās stāvs bija apsegts vienīgi ap gurniem, un viss viņas ķermenis ritmiski �ūpojās, katru soli sperot. Tajās dienās nebija netikums, ja vīram bija vairākas sievas. Hagaras jaunības un dzīvības pulsējums bija pievilcīgs pat citādi ļoti apzinīgajam Ābramam.

Kādā vakarā, kad visi bija jau devu�ies pie miera, Ābrams klusi iegāja Hagaras teltī.

Pēc neilga laika mājas ļaudis ievēroja ēģiptietē pārmaiņu: Hagara gaidīja bērnu. Kopā ar Hagaras vidukļa briedumu brieda arī viņas lepnums un pa�apziņa. Kaut kalpone būdama, viņa sāka justies pārāka par Sāraju, jo nēsāja sevī cilts vecākā Ābrama bērnu. Savu nozīmīgumu un lepnumu viņa neslēpa arī Sārajai. Tie�i viņai Hagara

rādīja savu iedomību un pārākumu. Tāda kalpones uzvedība kaitināja Sāraju, un viņa sūdzējās Ābramam. Būdams miermīlīgas dabas, viņ� mēģināja sievu mierināt, sacīdams: �Esi ar viņu pacietīga!�

Sārajas pacietība tomēr bija galā, un dzīve abām sle-

vietēm k|uva nepanesama pastāvīgos strīdos un spītībā. Sāraja, būdama greizsirdīga, kļuva pret kalponi asa uh neiecietīga. Neizturēdama savas .kundzes bardzību, На-gara bēga uz tuksnesi. Pagalam nogurusi no tuksne�a saules karstuma un savas miesas smaguma, Hagara gan sasniedza avotu, bet turpat arī paģība. Tālāk iet viņai nebija spēka. Kad viņa atkal atvēra acis, viņa redzēja savā priek�ā jaunekli. Hagara tūlīt noprata, ka tas nebija parastais cilvēks, bet gan sūtnis no citas pasaules.

�Hagar, Sārajas kalpone, kurp tu ej?� jautāja eņģelis.

�Es bēgu no savas valdnieces Sārajas,� sūdzējās Hagara.

�Atgriezies pie savas kundzes,� sacīja eņģelis. �Un esi viņai paklausīga. Es vairo�u tavus pēcnācējus tā, ka tos nevarēs ar skaitu saskaitīt. Tu dzemdēsi dēlu un sauksi to par I�maelu². Viņ� būs savvaļas cilvēks un vērsīsies pret katru cilvēku!�

Hagara bija pārsteigta un sakustināta dvēseles pamatos. Viņa zināja, ka Dievs bija runājis ar Ābramu, viņas bērna tēvu, bet ka Dievs atradis viņu par pietiekami cienīgu, lai uzrunātu, tas pārsniedza viņas sapra�anu. Nometusies ceļos karstajās s�miltīs_ļ sakrustojusi rokas uz savām piebriedu�ajām krūtīm, asaram ritot pār vaigiem, Hagara sauca: �Tu esi manas parādības Dievs!�

Pagāja laiciņ�, kamēr Hagara attapās no pārdzīvotā. Daudzas reizes viņa pie sevis atkārtoja: �Vai es patiesi redzēju Dievu un paliku dzīva?�

Tikai viens ceļ� viņai atlika: iet atpakaļ pie Sārajas un Ābrama. Saule jau bija vakara pusē, kad Hagara cēlās un, lēni basās kājas vilkdama pa smiltīm, devās atpakaļ, no kurienes bija bēgusi.

Viņa atgriezās nākamajā rītā, nogurusi, izsalkusi, drebēdama no tuksne�a nakts dzestruma, grūtniecības smag-mes pielieta.

Hagara padevās savas noteicējas rīkojumiem un pavēlēm, jo Dieva balss, ko viņa tuksnesī bija dzirdējusi, deva viņai spēku un izturību panest un pazemoties. Viņa glabāja savu noslēpumu, nevienam par to nekā neteikdama.

Kad laiks pienāca, Hagara dzemdēja Ābramam dēlu, tie�i tā, kā tas bija pravietots. Astoņdesmit gadu vecais Ābrams bija priecīgs un lepns par savu dēlu. Dieva iedvesmots, viņ� tam deva vārdu I�maels. Tagad Hagara laimīga zināja, ka tā bija patie�ām Dieva balss, kas viņu uzrunāja tuksnesī.

I�maelam bija �etri gadi, kad Dievs atkal uzrunāja Ābramu.

�Es esmu Dievs Visuvarens, staigā manā priek�ā un esi taisns, un Es slēg�u derību starp tevi un Mani, un Es vairo�u tavu dzimumu daudzkārtīgi.�

Dzirdēdams Kunga balsi, Ābrams nokrita pie zemes un paslēpa savu vaigu.

�Mana derība ar tevi ir �āda: tu būsi par tēvu daudzām tautām,� turpināja Dieva balss. �Tavu vārdu turpmāk sauks Ābrahams, jo par daudzu tautu tēvu Es esmu tevi izredzējis. No tavām miesām nāks daudzi ķēniņi.�

�Arī Sāraja tagad sauksies Sāra,� turpināja Kungs. �Es viņu svētī�u un viņai piedzims dēls. Viņa būs māte daudzām tautām.�

Ābrahams, vēl arvien gulēdams pie zemes, seju apsedzis, pie sevis domāja: �Vai tad bērns vēl piedzims viņam, kam gandrīz jau simts gadu? Un vai Sāra, kam jau gadu deviņdesmit, varētu vēl ieņemt un dzemdēt bērnu?�

Tad, atcerēdamies I�maelu, Abrahams izsaucās: �Lai I�maels vienmēr staigā Tava vaiga priek�ā!�

Ābrahams varēja aizsegt seju, bet viņ� nevarēja noslēpt savas domas no Dieva.

�Nē, Sāra, tava sieva, dzemdēs tev dēlu un tu viņu sauksi par Izāku.�

Būdams vienmēr paklausīgs un paļāvīgs Dievam, Ābrahams vairs nekā nejautāja.

Par redzamu zīmi derībai starp Dievu un Ābrahamu būs katra jaundzimu�ā zēna apgraizī�ana astotā dienā pēc dzim�anas. Tas jādara ar katru vīrie�u kārtas locekli Ābrahama dzimtā. Noteikums bija pavēle Ābrahamam, un viņ� nekavējoties stājās pie darba. Vispirms viņ� apgraizīja savu dēlu I�maelu, tad viņ� izdarīja to pa�u sāpīgo operāciju pats sev un katram vīrietim viņa dzimtā.

Karstajā dienas vidū Ābrahams sēdēja ēnā zem Mamres ozoliem. Viņ� bija viens, jo visi bija kaut kur noliku�ies diendusā. Ābrahamam snauda nenāca, kaut arī viņ� jutās saguris. Raizes un skumjas viņam nedeva miera.

Daudzas karavānas bija gāju�as garām viņa teltīm, un daudzi stāstīja viņam par cilvēku atkri�anu no Dieva un par viņu grēcīgo dzīvi. Domādams par to, Ābrahams pievēra acis un nogrima lūg�anā. Kad viņ� pacēla plakstus, viņ� redzēja pāri debess jumam saules staru kūli, kas izskatījās pēc varavīksnes. Viņ� atcerējās Dieva pirmo derību ar cilvēku � viņa priek�teci. Noasu, un Ābrahams sāka lūgties vēl dedzīgāk par cilvēces glāb�anu no garīgās bojā ejas.

Vēl lūdzoties, viņ� manīja trīs vīrus ejam pa ceļu. Visiem trijiem bija baltas tunikas ar jostu ap vidu. Kaut kādas iek�ējas jutoņas mudināts, Ābrahams piecēlās un steidzās nācējiem pretim. Zemu palocīdamies viņu priek�ā, Ābrahams lūdza, lai tie neietu viņa teltīm garām, bet lai iegrieztos pie viņa atpūsties un atspirdzināties. Sve�inieki pieņēma uzaicinājumu. Nosēdinājis trīs ceļiniekus ozolu ēnā, Abrahams iesteidzās teltī un deva rīkojumu Sārai sagatavot ciemiņiem maltīti: nokaut vismīkstāko teļu un sa- -cept kara�as no vissmalkākiem miltiem. Kamēr vairāki saimes locekļi steidzās sagatavot goda maltīti, tikmēr Ābrahams, nomazgājis sve�iniekiem kājas un rokas, tērzēja ar tiem ozolu ēnā. Kad ēdiens bija galdā, Ābrahams pats nesēdās pie galda, bet apkalpoja viesus. Kamēr tie ēda, viņ� stāvēja viņiem aiz muguras un uzmanīja, kādā veidā viņ� varētu tiem labāk pakalpot.

Sve�inieki teica, ka Ābrahams tiks apveltīts ar dēlu Izāku. Sāra, būdama ziņkārīga, stāvēja paslēpusies telts iek�pusē un, sarunu dzirdēdama, sāka pie sevis smieties. Bet sve�inieki to dzirdēja, un viens no viņiem jautāja: �Kāpēc Sāra smejas un pie sevis domā: Vai es patie�ām dzemdē�u bērnu tagad, kad esmu jau veca? �- Vai ir kaut kas, kas Dievam nebūtu iespējams?�

To dzirdēdama, Sāra izbijās un sauca no iek�puses: �Es nesmējos!�

Bet teicējs sacīja: �Nē, tu smējies gani�

Trīs vīri taisījās iet projām. Ābrahams, apjucis Sāras neuzvedības dēļ, bet arvien paļaudamies uz Dieva solījumu, gāja sve�iniekiem līdz, lai tos pavadītu ceļā. Sve�inieki viņam stāstīja, ka viņi dodoties uz Sodomu un Go-moru un prasīja, lai Ābrahams viņiem parādot ceļu. Atvadoties no Ābrahama, viņi vēl izstāstīja, ka grēku, pārkāpumu un Dieva zaimu dēļ Dievs esot nolēmis iznīcināt abas pilsētas. Vīri atvadījās un aizgāja pa norādīto ceļu uz ieleju, bet Ābrahams, ziņas satriekts, nespēja pakustē-ties no vietas. Vai viņa brāļa dēls Lats un citi viņa radi nedzīvoja Sodomā? Kas ar tiem notiks?

Tikai vienu viņ� zināja: griezties lūg�anā pie Dieva.

�Vai Tu patiesi iznīcināsi taisnīgos kopā ar ļaunajiem? Tas patie�ām neizskatītos pēc Tevis. Ja tur būtu piecdesmit taisnīgo, vai tad Tu pilsētu saudzētu?�

�Ja Es atradī�u piecdesmit taisnīgo,� sacīja Kungs, �tad Es viņu dēļ saudzē�u visu pilsētu.�

Brīdi padomājis un atcerējies nostāstus, ko viņ� par �īm pilsētām bija dzirdējis, Abrahams sāka �aubīties un baiļoties. Ja nu pilsētā nebūtu piecdesmit taisnīgo, ko tad? Un viņ� prasīja Kungam, vai Viņ� saudzētu pilsētu �etrdesmit piecu dēļ? Un Kungs bija ar mieru to saudzēt �etrdesmit piecu dēļ. Tā Ābrahams kaulējās ar Kungu par �etrdesmit, trīsdesmit, divdesmit, kamēr nonāca līdz desmit.

�Ja tur būtu desmit taisnīgo un dievbijīgo, vai Tu tad pilsētu saudzēsi?�

Kungs sacīja, jā, pat desmit taisnīgo dēļ Viņ� pilsētu saudzēs.

Kad divi eņģeļi nonāca Sodomas pilsētā, viņi atrada tikai vienu taisnīgu vīru, un tas bija Lats. Dievs atcerējās Ābrahama lūg�anu, ja pilsētā nebūtu pat desmit taisnīgo, tad vismaz lai saudzētu tos, kas ir taisnīgi. Eņģelis pateica Latam, lai ņem sievu, meitas un meitu līgavaiņus un lai bēg no pilsētas. Latam bija grūti dabūt sievu projām no turīgi iekārtotās mājas. Līgavaiņi neticēja, ka kaut kādas briesmas draudētu, un nemaz netaisījās iet prom. Eņģelis pieteica, lai nekavējoties, bet gan lai skrienot cik ātri vien varot, un lai neskatoties atpakaļ. Lats, vilkdams sievu pie rokas, ar abām meitām steidzās ārā no pilsētas. Nakts bija neparasti tum�a. Kad viņi bija pārskrēju�i ielejai un uzkāpu�i pirmajā pakalnā, viņi dzirdēja grāvienu troksni. Dievs no debesīm bēra uz Sodomu un Gomoru sēru un uguni. Nakts tumsa piepe�i bija pielieta ar �au�alīgu asins sarkanu gaismu. Zeme trīcēja no eksplozijām. Lats ar meitām steidzās uz priek�u, bet Lata sieva, nespēdama pārvarēt kārdinātāju ziņkāri, pagrieza galvu, lai paskatītos uz ieleju, kur bija Sodoma. Tajā brīdī, ar galvu pagrieztu pār plecu, viņa pārvērtās par sālsstabu. Abas pilsētas ar visiem iedzīvotājiem tika iznīcinātas. Sālsstabi, netālu no Nāves jūras, ir tiku�i atrasti un aizvesti uz da�ādiem muzejiem Anglijā un Amerikā. Varbūt kāds to vidū ir bijis Lata sieva.

Abrahams redzēja Sodomas un Gomoras iznīcinā�anu no kalna augstienes. Viņ� dzirdēja sprādzienus un redzēja debesi pārlejamies ar asinssarkanu blāzmu. Viņ� zināja tomēr, ka Lats un tā ģimene bija glābti.

Drīz pēc divu pilsētu iznīcinā�anas Sāra teica priecīgu vēsti savam vīram: viņa gaidīja bērnu! Kad zēns piedzima, Ābrahams viņu nosauca par Izāku, kas nozīmē �prieks�, tie�i tā, kā to Kungs bija viņam noteicis.

Pa to laiku I�maels bija jau k|uvis pusaudzis, slaida auguma un glīta paskata. Kad Sāra redzēja, ka I�maels spēlējās ar Izāku un viņam pieķērās, viņa k|uva greizsirdīga. Viņa paļāja Hagaru un I�maelu un pieprasīja, lai Ābrahams padzītu Hagaru ar dēlu no mājām.

�Sīs verdzenes dēls nebūs līdzmantinieks kopā ar manu dēlu Izāku!� viņa pārmeta Ābrahamam.

Nabaga miermīlīgais vīrs nezināja ko darīt. Miers no mājas atkal pazuda. Viņ� mīlēja I�maelu un viņam bija �ēl Hagaras. Noskumis viņ� griezās lūg�anā pie Dieva. �Arī no verdzenes Es vairo�u tautu, jo tas ir tavs dzimums,� viņu mierināja Kungs.

Hagarai bija jāiet. Ābrahams, atvadoties no dēla, iedeva viņiem līdz da�as maizes kara�as un ādas maisu, piepildītu ar ūdeni. Nesdama nelielo saini vienā rokā un pie otras rokas turēdama savu pusaudzi dēlu, Hagara devās uz tuksnesi otru reizi. Kad maize bija apēsta un ūdens pēdējā pile izspiesta no ādas maisa, pagurumā un slāpēs tuksne�a kailajā karstumā zēns paģība. Hagara mēģināja viņu atkal piecelt, pat viņu nest un vilkt uz priek�u, bet arī viņas spēki izsīka. Kādu laiciņu Hagara raudāja, pārliekusies pār savu dēlu, lai vismaz no viņas ķermeņa uz tā galvas kristu ēna. Redzēdama, ka dēla spēki galīgi izsīku�i un nespēdama noskatīties, kā viņ� mirst no slāpēm un karstuma, viņa pameta zēnu un, aizgājusi da�as pēdas tālāk, pati nokrita pie zemes. Pēc brī�a viņa dzirdēja, ka zēns vaidēja un sāka vājā balsī raudāt. Tas Hagarai sāpēja vēl vairāk. Pēk�ņi viņa dzirdēja atkal jau reiz dzirdēto Balsi. Tā bija tā pati Balss, kas toreiz skubināja viņu atgriezties pie Sāras, kad viņa nēsāja bērnu zem sirds.

�Kas tevi nospie�, Hagara?� Balss jautāja. �Nebīsties, Dievs ir dzirdējis zēna balsi. Celies! Un, piecēlusi savu dēlu, turi viņu cie�i savās rokās. No viņa Es vairo�u lielu tautu.�

Pacēlusi galvu no zemes, Hagara redzēja tuvumā ūdens aku. Viņa piepildīja ādas maisu ar ūdeni un padzirdīja I�maelu. Dievs par viņiem bija brīnumaini gādājis. Ar atjaunotiem spēkiem viņi turpināja ce|u. Hagara un I�maels �īs gādības dēļ zināja, ka Dievs bija ar viņiem. Viņi nonāca Paranas ciemā. Tur māte un dēls dzīvoja, kamēr I�maels pieauga. Viņ� kļuva slavens loka �āvējs. I�maels apprecēja kādu ēģiptie�u meiteni, tādu kā viņa māte. Viņ� turēja Ābrahama, sava tēva, ticību, apgraizīdams visus vīrie�u kārtas locekļus.

Abrahams ilgojās pēc sava dēla I�maela un bie�i par viņu domāja. Viņa vienīgais mierinājums bija Dieva solījums gādāt par viņa dēlu, un Ābrahams nekad ne�aubījās par Dieva dotiem solījumiem.

Gadi gāja, un īzāks stiepās garumā.Viņ� bija līdzsvarotas dabas zēns, maigs un piemīlīgs. Abrahams mīlēja savu dēlu ar dziļu mīlestību, jo Izāks bija viņa vecumdienu prieks. Tēvs un dēls bija pastāvīgi kopā. Ābrahamam bija jau vairāk par simts gadiem, simt vienpadsmit, un īzāks, būdams vienmēr pie tēva sāniem, bija viņa balsts un palīgs.

īzākā Ābrahams redzēja visu savu ilgu un savas dzīves piepildījumu, visu, ko Dievs bija viņam daudzos mū�a gados solījis. Solītais bija ticis piepildīts. Likās, ka visi grūtumi un pārbaudījumi Ābrahamam bija jau aiz muguras un viņ� varēs mierīgi nodzīvot mū�a pēdējo daļu, audzinot ilgi gaidīto dēlu, no kura pēcnācējiem Dievs derībā apsolīja lielu tautu. Katrreiz, kad Ābrahams uzskatīja savu mīļoto dēlu, viņa sirds pildījās ar prieka un pateicības jūtām. Tik ļoti viņ� mīlēja īzāku, vairāk par jebko citul

īzākam bija vienpadsmit gadu un, būdams vienmēr kopā ar Ābrahamu, viņ� darīja visus darbus kopā ar tēvu un mācījās patriaha pienākumus, jo Abrahams bija savas dzimtas priesteris. Dievs redzēja Ābrahama pieķer�anos īzākam un nolēma viņu pārbaudīt.

�Ābraham,� sauca Kungs vienā dienvidus atelpas brīdī, kad visi saimes ļaudis bija pie miera.

�Te es esmul� atsaucās sirmais patriarhs.

�Ņem savu dēlu Izāku, ko tu mīli, un ej uz Morija³ zemi. Tur ziedo viņu kā dedzināmo upuri.�

Ābrahams nespēja ticēt savām ausīm. īzāks, apsolītais dēls, ko viņ� mīlēja par visu vairāk, jāupurē kā jērs uz altāra! Kā tas iespējams? Kā to var izdarīt? Bet kļūdījies viņ� nebija, viņ� skaidri dzirdēja tik labi pazīstamo Kunga balsi, ko jau daudzkārt bija dzirdējis. Dievs Visuvarenais, kam Abrahams visu mū�u bijis paklausīgs un uzticīgs, bija runājis. �aubu viņam nebija.

Pirms saime sāka rosīties pēcpusdienas nodarbēm, Abrahams pameta telti un devās -viens pats uz tīrumu. Tur viņ� palika līdz vēlam vakaram, cīnoties ar sevi.

Vakarā, kad bija jau satumsis un saime devusies pie miera, Ābrahams atgriezās savā teltī. Ta�u iemigt viņ� nespēja. Piecēlies viņ� staigāja pa telti turp un atpakaļ, mēģinādams rast kādu izskaidrojumu vai pamatojumu Kunga prasībai. Bet tāda nebija, vismaz viņ� pats to nespēja atrast. Dievs prasīja no viņa visaugstāko upuri. Vai viņ� negaidīja uz solīto dēlu simt gadu, kamēr viņa mīļotā sieva Sara bija neauglīga? Vai Dievs pats nebija viņas klēpi svētījis brīnumainā veidā? Vai Dievs pats nebija teicis, ka no �ī dēla izaugs liela tauta? Vai Dievs nezināja, cik ]oti Ābrahams mīlēja savu dēlu? Jā, to Viņ� patiesi zināja, jo bija teicis: �Ņem savu dēlu Izāku, ko tu mīli.� Kungs, ļauj man mirt viņa vietāl Es esmu vecs vīrs... lūdzās Ābrahams.

Bet Dieva balss klusēja. Dievs mērīja Ābrahama mīlestību starp sevi un dēlu.

Kad pirmā ausma sārtojās rīta debess pamalē, Abrahams vēl arvien cīnījās pats ar sevi. Svaru kausos bija likta mīlestība un Ābrahamam bija jāizsver, kura puse bija svarīgāka.

Ko es mīlu vairāk, viņ� sev jautāja jau kuro reizi: Dievu vai Izāku? Vai tas nebija Dievs, kas man deva Izāku? Vai Visuaugstākajam nav tiesību to ņemt atpakaļ, kad viņ� pats vēlas?

Pārbaudījums bija pāri. Ābrahama sirdī vētra pierimās, kaut arī sāpes nemazinājās. Viņ� atkal, bija uzticīgais Dieva kalps. Skaļā balsī viņ� modināja sav^s pui�us ar patriarha pavēli:

�Celieties! Mēs ejam uz Moriju pielūgt Visaugstāko!�

Dzirdot tēva balsi, arī Izāks uzslējās kājās no savas lāvas un, acis berzēdams, jautāja, vai arī viņ� ie�ot līdz?

�Jā, dēls, jā,� smagi nopūzdamies, dvesa Ābrahams.

Divi pui�i bija norīkoti posties līdz. Sara lielā steigā aavī�ķīja ceļa kules � siera gabalus un uz uguns ātri iz-

ceptos plāceņus, da�us aug|us, un vīri no Bēr�ebas devās cejā uz ziemeļiem, Morija kalna virzienā.

Visu garo ce|u Ābrahams nerunāja. Izāks soļoja viņam blakus, tas ir, ja viņ� spēja noturēties blakus, jo Ābrahams gāja ātri un visu laiku atradās soli vai divus savam dēlam priek�ā. Tā kā viņi bija ce|ā pielūgt Dievu, tad kalpotājiem nelikās savāda Ābrahama klusucie�ana. Viņi domāja, ka sirmais patriarhs garā runājas ar Dievu, un aiz dzi|as cienības viņn netraucēja. īzākam tas tomēr likās neparasti, jo viņiem ar tēvu vienmēr bija tik daudz ko runāt, un Ābrahams daudz ko zēnam stāstīja un izskaidroja, it sevi�ķi, ja viņi devās tālākā ce|ā. Bet arī Izāks cienīja tēva klusē�anu un netraucēja viņu ar jautājumiem.

Trīs dienas viņi bija so|oju�i. Tre�ajā dienā Ābrahams tālumā redzēja Morija kalna augstienes un pateica kalpotājiem, lai viņi paliek tai vietā un gaida, kamēr viņ� pats ar Izāku ies upurēt Dievam. Noņēmis malkas sai�ķi no ēze|a muguras, Ābrahams to uzlika uz Izāka pleciem, un tā viņi turpināja kāpt Morija kalna augstienē. _z

Palikdams ar tēvu vienatnē, Izāks saņēma drosmi, lai jautātu to, kas viņa prātu visu ce|a gabalu nodarbinājis:

�Lūk, tēt, mums ir malka un aizdedzi, bet kur ir upura jērs?�

�Dievs pats par to gādās,� bija īsa atbilde.

Tēvs un dēls atkal klusēdami turpināja kāpt kalnā, sā₇ pīgāko kāpienu, kādu cilvēka sirds pazinusi pirms kāpiena Golgātā. Izāks ar malkas nastu uz pleciem, lai tiktu upurēts kā jērs ... gadsimtus vēlāk Kristus, nesdams krustu...

Kalna aug�ienē atradās liels akmens. Uz tā Ābrahams sakrāva malku ugunskuram. Izāks atkal jautāja: �Bet kur ir upura jērs?�

Pirmo reizi, kop� viņi atstāja Bēr�ebu, Ābrahams paskatījās uz Izāku, un no tēva skata Izāks saprata.⁴

Būdams vienmēr paklausīgs tēvam, Izāks nepretojās. Viņ� pats izstiepa rokas, lai tēvs tās sasietu. Ābrahams sasēja arī dēla kājas un uzcēla to uz malkas grēdas. Tad, izvilcis dunci no savas jostas, viņ� to pacēla gaisā, lai pirms dedzinā�anas Izāku nokautu. Tai brīdī viņ� atkal dzirdēja pazīstamo Balsi, un viņa roka apstājās, pacelta gaisā. Dievs Kungs, kas vēlākajās dienās nesaudzēja savu Dēlu kā upuri, saudzēja cilvēka dēlu.

�Ābrahami Ābrahami� sauca Kunga balss.

�Neizstiep roku pret savu dēlu un nedari tam pāri. Tāpēc, ka tu neesi taupījis vienīgo dēlu Manis labad, Es tevi bagātīgi svētī�u.>

Izāks vēl nebija glu�i atraisīts, kad viņi dzirdēja jēru blējam tuvējos krūmos. Nolēcis no lielā akmens, viņ� steidzās to satvert. Tas bija jauns jēriņ�, un Izāks to atnesa tēvam, kas drebo�ām rokām upurēja to Kungam uz altāra.

Kamēr nokautais jērs dega un smar�īgie dūmi cēlās pret debesīm, tēvs un dēls stāvēja pie lielā akmens altāra, lūg�anā paceltām sirdīm un rokām. Kad upura devums bija pabeigts, viņi roku rokā, Dievu slavēdami, kāpa no kalna lejā. Tur, kalnu pakājē, viņus gaidīja divi pui�i ar ēzeli, un viņi visi �etri, priecīgi tērzēdami un Dievu slavēdami, atgriezās Bēr�ebā.

Sāra ir vienīgā sieviete bībelē, kuras gadu skaits ir uzdots. Vienīgā dēla � īzāka māte �ķīrās no dzīves simt divdesmit septiņu gadu vecumā.

Ābrahams sēroja pēc savas mīļotās sievas. Netālu no Mamres uz austrumiem viņ� nopirka zemes gabalu ar kalna alu. Tur viņ� guldīja Sāru, paredzēdams vietu arī sev. Ar laiku Makcpelas ala izveidojās par Ābrahama dzimtas kapu.

Palicis viens, Abrahams arvien vairāk balstījās uz Izāku Kaut arī Izāks bija jau sen sasniedzis pilngadību, viņ� vienmēr turējās tēva tuvumā. Saradu�i būt kopā jau no īzāka mazotnes, viņi iegrima kopējās valodās. Arī viņu raksturi bija ļoti līdzīgi; abi bija miermīlīgas dabas, abi dzīvoja saskanīgi un dziļā ticībā.

Viss likās labi esam, līdz kādu dienu Ābrahams sāka domāt, ka lietas tomēr nebija, kā vajadzētu būt. Pasaucis Izāku, viņ� tam noteica, ka laiks precēties. Kaut arī viņ� labi apzinoties, ka Izāks mīlot tēvu, tomēr neviens nevarot prasīt, lai dēls nodzīvotu visu mū�u tikai tēvam vien. Vai viņam jau neesot �etrdesmit gadu un viņ� vēl arvien neesot precējies? Vienīgā problēma esot atrast īsto sievieti. Kanaānietes Ābrahamam nepatika, viņ� gribēja atrast dēlam sievu no savu ļau�u vidus. Bet viņ� bija atnācis uz sve�u zemi ar sievu vien, visi viņa tuvinieki palika Mezo-potāmijā. Ja tam tā jābūt, domāja Ābrahams, viņ� dabūs dēlam sievu no tālās Mezopotāmijas.

Abrahams, pasaucis savu pārvaldnieku Elizeru, to nozvērināja, ka Elizeram jāatved īzākam sieva no Nahoras pilsētas Mezopotāmijā, kur vēl dzīvoja viņa attāli radi.

Elizers devās tālā ce|ā veikt sare�ģītu uzdevumu. Tikmēr Ābrahams mājās lūdzās Dievu, lai Kungs pats nāktu palīgā uzticīgajam kalpam Elizeram. Ar Kunga palīdzību Elizers atveda īzākam līgavu, vārdā Rebeku.

īzāks bija izgājis uz ce|a sagaidīt karavānu. Kad jau pa lielu gabalu Rebeka redzēja vientuļu cilvēku uz cc|a, viņa prasīja Elizeram, kas esot tas nācējs. Elizers pateica, ka tās esot īzāks, viņas līgavainis. Rebeka nekavējoties nolaidās no kamieļa zemē un steidzās īzākam pretim. Redzot viens otru, īzāks un Rebeka bija laimīgi pārsteigti. Viņi apkampās, un viņu mīlestība ilga no pirmā redzējuma līdz pēdējam elpas vilcienam.

Rebeka ātri iemīļoja arī savu vīra tēvu Ābrahamu, un viņi visi trīs dzīvoja laimīgā saskaņā. Bet Abrahams izdomāja, ka Rebeka un īzāks viņam veltīja par daudz uzmanības, tādēļ kādu dienu viņ� tiem paziņoja, ka viņ� ņem�ot sev sievu, lai būtu neatkarīgs no dēla un vedeklas.

Abrahams apprecēja Keturu. Viņa otrā sieva Ketura bija auglīga kā laba zeme, viņai dzima viens bērns pēc otra, kaut arī Ābrahams jau bija sasniedzis cienījamu vecumu. Turpretim Rebekai bērnu nebija. Viņa bie�i nopūtās un sūdzēja savas bēdas vīra tēvam, un Abrahams mierināja jauno vedeklu kā mācēdams. Bet kas var nomierināt neauglīgas sievietes sarūgtināto sirdi? Kamēr Keturai bērns dzima katru gadu, Rebekai gadi pagāja tuk�i, un viņa sadrūma arvien vairāk.

Keturas bērni pieklaigāja pilnu māju � kāpēc tie nevarētu būt viņas bērni, viņa jautāja sev jau kuro reizi.

Bija mierīgs silts vakars. Ābrahams un Rebeka sēdēja telts priek�ā, pārrunādami dienas darbus. Pēk�ņi Abrahams apklusa un, pacēlis acis uz zvaig�ņoto debesi, atcerējās Dieva solījumu vairot viņa dzimtu tik lielu, cik zvaig�ņu ir debesīs. Klusā pateicībā viņ� salika rokas: Dievs bija svētījis viņu, viņa dzīvi, viņa dzimtu! Tad ar priecīgu satraukumu viņ� atklāja jaunumu Rebekai: Ketura gaidīja viņa sesto bērnu!

Asarām ritot pār vaigiem, Rebeka raudāja par savu nespēju iepriecināt Izāku.

Kops Sāras nāves arī.I�maels ar savu ģimeni dzīvoja Die_ viņiem; arī I�maela sievai bija bērnu pulks: brūnām ādām, sārtiem vaigiem, nevaldāmi resgaļi, tie�i tādi, kāds viņu tēvs. Rebeka bija vienīgā visā saimē, ko Dievs atteicās svētīt un darīt auglīgu.

Abrahams saprata jaunās sievietes sāpes, vil�anos un rūgtumu. Viņ� atcerējās savu Sāru un, mēli klak�ķinot, ar smaidu mierināja vedeklu:

�Rebeka, atceries Sāru! Viņa ieņēma Izāku, kad tai bija deviņdesmit pieci gadi, bet tev ir tikai �etrdesmit!� Abrahams smējās par salīdzinājumu, bet Rebekai tas nelikās jocīgi. Viņa gribēja bērnu, un viņai nebija pacietības gaidīt vēl piecdesmit gadu.

Abrahams bija jau vecs vīrs. Visu, kas viņam piederēja, viņ� atdeva īzākam, jo īzāks bija viņa vienīgais mantinieks. Citus bērnus viņ� apdāvināja un aizlaida tos ?asaulē. Abrahams svētīja Izāku, un Dieva svētība apēnoja zāku. Abrahams zināja, ka no Tzāka dzimtas izaugs izredzētā tauta, kas savukārt dos pasaulei Glābēju.

Kādu rītu Abrahams, simt septiņdesmit piecu gadu vecumā, vairs nepamodās. Viņ� iemiga Dievā tāpat kā viņ� staigāja Dievā. īzāks un I�maels stāvēja viens otram blakus, sērodami pēc sava tēva. Viņi noguldīja Ābrahamu blakus Sārai Makepelas alā, Hebrona kalna pakājē. Heb-rona un Makepelas ala ir svētceļnieku vieta līdz �ai dienai.

Lielas bija Rebekas sēras pēc viņas iemīļotā vīratēva, īzāks vēroja savu sievu ar līdzjūtību, jo viņ� mīlēja Re-beku. Kop� Ābrahama bērni izklīda, māja likās tuk�a, ar nāves klusumu tajā. Nekas Rebekai nesagādāja prieku, un viņa gribēja tikt projām no zemes, kas viņu nebija svētījusi. Ik dienas viņa sāka par to vien runāt īzākam.

īzāks mīlēja sava tēva zemi. Viņ� jutās �ai vietai piederīgs. Te bija viņa draugi, viņa radi. �eit bija apglabāts viņa tēvs un māte. Kurp lai viņ� ietu?

Izāku nospieda drūmas domas. Viņam bija �ēl Rebekas, bet no otras puses, viņ� jutās kā ar saknēm ieaudzis koks �ai zemē. Gribēdams būt viens, īzāks aizgāja uz tīrumu. Tur klusā vientulībā viņ� ilgi lūdzās. Nogrimis lūg�anā, viņ� dzirdēja Balsi savā sirdī viņam sakām:

�Ej uz Rebekas dzimto zemi, un Es svētī�u tevi un viņu.�

Viņi pārcēlās uz Nahoru. Jauna vide, Jauna telts ar daudziem jauniem iekārtojumiem atņēma Rebekai citas rO-pes un lika aizmirst pa�ai sevi. Būdama pēc tik daudz gadiem atkal ar savējiem kopā, Rebeka it kā atplauka un bija priecīgi satraukta. Viņā radās jauns dzīves spars. Arī firet Izāku viņa k|uva maigāka, tāda, kāda bija bijusi viņu aulības pirmajos gados.

Kādu vakaru, kad Izāks atgriezās no lauka, viņ� ieraudzīja Rebekā vēl lielāku pārmaiņu.

<Viņa ir tik skaista kā tai dienā, kad es viņu kā līgavu ieraudzīju pirmo reizi,� domāja Izāks.

Rebeka steidzās apsveikt Izāku. Viņas acis no prieka bija miklas un spīdo�as. Apskaujot savu vīru, viņa priecīgi vēstīja: �Izāk, Dievs mani svētījis. Mums būs bērnsl�

Patiesi liels bija viņu prieks, un viņi slavēja Kungu, Ābrahama Dievu, Noasa Dievu un Radītāju Dievu, kas radījis pirmo cilvēku Ādamu. Rebeka atcerējās Ābrahama dziļo ticību, viņa mierinātājus vārdus, kā viņ� bija salīdzinājis viņu ar Sāru. No�ēlodama savas �aubas, viņa vēl lielākā pateicībā slavēja Dievu, kas viņu svētījis.

Vairākus mēne�us Rebeka staigāja prieka ekstāzē, bet, Izāka sēklai sakustoties viņas ķermenī, miers pazuda. Re-bekas klēpī bija liela rosme, kas palielinājās ar katru dienu. Tika atsauktas vecmātes, kas nosprieda, ka Rebekai gaidāmi dvīņi. Nedzimu�ie bērni grozījās un valstījās pa Rebekas ķermeni ar tādu sparu, ka tie nedeva viņai mieru ne dienu, ne nakti. Nespēdama naktīs gulēt, viņa sāka savārgt. Acis viņai iekrita, vaigi k|uva bāli, spēki zuda. Bet dvīņi spārdījās, grūstījās un it kā kūleņoja vai cīnījās viens ar-otru. Rebeka uztraucās. Tik ilgi viņa ilgojās pēc bērna, bet, kas notika, bija vairāk nekā viņa spēja panest.

�Ja tas tā manī notiek, kāpēc es vispār dzīvoju?� viņa savās bēdās jautāja.

Pagāja nedēļas, bet dvīņu rosme nemitējās. Pastāvīgais nemiers dzina māti izmisumā. Kaut arī tika atvestas vecmātes no tuvas un tālas apkārtnes, neviena no viņām nezināja līdzekli, kā Rebekai palīdzēt. Sāpēs Rebeka lūg�anā piesauca Dievu. Un Dievs dzirdēja viņas vaimanas.

�Divas tautas ;?r tavā klēpī,� sacīja tai Kunga balss. �Vecākais kalpos ļaunākajam.�

Kad dvīņi piedzima, pirmais bija krokains sarkanmatis, ar sarkanu ādu, un viņ� tika nosaukts Ezavs, kas tajā valodā nozīmēja �sarkans�. Viņam sekoja tā brālis, ar rociņu turēdamies pie Ezava pēdas. Viņ� dabūja vārdu Jēkabs, ar nozīmi �tas, kas aizstāj�.

No pa�a sākuma abi brāļi bija katrs citāda rakstura. Ezavs uzauga, vairāk dzīvodams pa me�u, kādēļ no viņa izveidojās izveicīgs mednieks. Viņ� bija spēcīgs, veikls kustībās un ātrs pēc dabas. Viņ� bija tie�i tāds, kāds viņa tēvocis I�maels. Turpretim Jēkabs bija maigas dabas, ar sapņainām acīm, lēnāks un apdomīgāks, bet prāta ziņā daudz apķērīgāks nekā viņa vecākais brālis.

Izāks bija vairāk pieķēries Ezavam nekā Jēkabam, jo Ezavs tēva acīs bija vīri�ķības iemiesojums. Nesdams mājās da�ādus medījumus, Ezavs pagatavoja no tiem gar�īgus ēdienus, gar kuriem Izāks labprāt mielojās. Kamēr tēvs ēda, Ezavs stāstīja savus pārdro�os medību piedzīvojumus, tādā veidā patīkami uzjautrinot veco tēvu.

Māte deva priek�roku Jēkabam. Rebeka bija apņēmīga rakstura sieviete. Viņa izvēlējās Jēkabu, un neviens viņas apņem�anos nespēja locīt. Vai Dieva balss jau grūtniecības laikā viņai nepateica, kur� valdīs pār kuru, viņa sev jautāja. Bija tiesa, viņa sprieda, Ezavam piederēja pirmdzimtība, bet vai Jēkabs toties nebija nosvērtāks, apdomīgāks un gudrāks? Viņam piemita visas īpa�ības, kas bija nepiecie�amas, lai vadītu cilti taisnīgi un gudri.

Reiz, kad Jēkabs, ganībās sakūris uguni, vārīja sev ēdienu, no me�a pēc medībām nāca Ezavs. Visu dienu, no pa�a rīta, viņ� bija klejojis, nekā nevarēdams nomedīt, un viņ� bija pārguris un izsalcis. Slaucīdams sviedrus ar savu spalvaino roku no sasarku�ās sejas, viņ� saoda ēdiena smar�u. Siekalas saskrēja viņa mutē, kad viņ� paskatījās podā, no kura cēlās vircotie garaiņi.

�Dod man ēst no �īs sarkanās viras, jo es esmu līdz nāvei izbadējies!�

Jēkabs paskatījās uz savu sarkanmataino brāli un, kā brāļi dara � viņam gribējās to pakaitināt.

�Ja es tev atdo�u savu pusdienu, man pa�am nekas nepaliks.�

�Bet, brālīt, es tev atdo�u visu, ko vien tu vēlies, par �o gaļas un pupiņu virumu,� lūdzās Ezavs.

Jēkabs noprata, ka brīdis bija izdevīgs, un viltīgi jautāja Ezavam: �Visu? Pat savu pirmdzimtību?�

�Ko man palīdz pirmdzimtība, ja es mirstu badā,� sacīja Ezavs izlutināta zēna balsī. Jēkabs nesteidzās, viņ�, kā jau visu, arī �o darījumu gribēja noslēgt kā pienākas, lai Ezavs paēdis norunu nevarētu atsaukt, teikdams, ka viss bijis tikai joks.

�Zvēri man, ka tu to nopietni domā,� sacīja Jēkabs.

Ezavs nesaprata, kādē] tas viss bija vajadzīgs, tāda nieka lieta un tik svarīga izdarība!

�Taisi to ātri,� viņ� steidzināja Jēkabu, �lai es varu ēst un glābt savu dzīvību!� Steigā Ezavs zvērēja, skatīdamies uz lēcu virumu podā.

Ceremonijai beidzoties, Jēkabs apkalpoja savu vecāko brāli, laimīgi smaidīdams. Viņ� atdeva tam ne tikai visu lēcu viru, bet arī savu maizi un vīnu. Paēdis Ezavs turpat nolikās gar zemi un iemiga cietā miegā.

Jēkabs tikmēr steidzās uz māju, lai pastāstītu mātei, kas bija noticis. Māte un dēls bija tik priecīgi par notiku�o, ka viņi abi saķērās rokās un lēkāja kā dejā.

Nākamajā dienā pārnāca Ezavs, bet nedz māte, nedz brālis nepieminēja notiku�o. Vienīgi Rebekas soļi kļuva pa�apzinīgāki un viņas seja vēl gai�āka no noslēpumainā smaida.

Izāks bija vecs vīrs. Viņa acu gaisma bija gandrīz izdzisusi. Viss, ko viņ� redzēja, bija neskaidras ēnas. Arī viņa spēki zuda, un no dienas dienā viņ� jutās vārgāks. Bija laiks nodot cilts svētību dēliem. Rebeka viņu cie�i uzmanīja, lai itin nekas viņai nepaietu garām nepamanīts. Daudzas reizes viņi �o brīdi bija pārrunāju�i un pat strīdēju�ies. Rebeka pastāvēja, ka svētību jāsaņem Jēkabam, bet Izāks palika nelokāms: svētība pieder pirmdzimtajam, un viņ� to saņems.

Domādams, ka viņi bija vienatnē, Izāks reiz piesauca Ezavu sev klāt un sacīja: �Mans dēls, ņem savus iero�us, bultas un loku, ej un nomedī kādu medījumu. No tā pagatavo man ēdienu, kāds man tīk, un es tevi svētī�u.�

Rebeka sarunu noklausījās un, tiklīdz Ezavs aizgāja, arī viņa nezaudēja laiku. Pasaukusi Jēkabu, viņa sacīja: �Dari tie�i tā, kā es tev saku: aizej uz ganībām un nokauj divus brangus kazlēnus. No tiem es pagatavo�u gar�īgu ēdienu, kādu mīl tavs tēvs. Kad viņ� būs paēdis, viņ� tevi svētīs Ezava vietā.�

Brīdis bija svarīgs un uzbudino�s. Rebeka drebēja no nervu saspīlējuma. Tik daudz gadu viņa bija gaidījusi �o brīdi. Nu viss bija likts uz vienas kārts.

�Bet māt,� pretojās Jēkabs, kas bija godīgs pēc dabas un kam trūka pārdro�ības tādai viltībai. �Ezavs ir matains, bet mana āda ir gluda. Ja tēvs sataustīs, ka tas esmu es, viņ� zinās, ka es viņu krāpju, un mani nolādēs.�

�Pār mani tad nāks �is lāsts, bet tagad nekavējies un dari, ko es saku.�

Stum�us viņa aizsūtīja Jēkabu, pirms viņ� vēl paspēja pajautāt, ko darīs Ezavs, kad par to uzzinās? Bet, meklējot īstos kazlēnus, viņ� domāja: vai tad Ezavs man nepārdeva savu pirmdzimtību par lēcu virumu? Nolīgums bija neatsaucams, jo Ezavs zvērēja pie savas dzīvības. Jēkabs nolēma par Ezavu neuztraukties.

Sameklējis divus kazlēnus, Jēkabs atnesa tos mātei. Kad ēdiens bija sagatavots ar smar�īgām gar�vielām un saknēm, Rebeka izvilka no tīnes Ezava tērpu un uzvilka to Jēkabam. Tad viņa aptina kazlēnu ādas ap Jēkaba rokām un vienu ādiņu uzlika uz Jēkaba krūtīm, jo tērpa priek�pusē no kakla līdz krūtīm bija �ķēlums.

Jēkabs ar karsta ēdiena b|odu trīco�ās rokās iegāja tēva teltī. Pienākdams tuvāk īzāka gultai, viņ� mēģināja atdarināt Ezava balsi.

�Mans tēvs!� uzrunāja Jēkabs, viss trīcēdams no satraukuma.

�Kas tu esi, mans dēls?� jautāja gandrīz aklais Izāks.

�Es esmu tavs dēls Ezavs. Es izdarīju, ko tu man liki. Apsēdies un paēd, lai tu vari mani svētīt.�

Izāks, kaut arī nespēdams redzēt, bija pilnīgi paturējis prāta skaidrību. Viņ� tūlīt noprata, ka kaut kas nebija kārtībā.

�Kā tu dabūji medījumu tik �igli?� viņ� �aubīgs jautāja.

�Nāc tuvāk, lai es varu tevi aptaustīt,� sacīja Izāks, jo viņa �aubas vairojās.

Jēkabs, pienācis tēvam klāt, nometās pie viņa gultas ceļos. Izāks aptaustīja dēla izstieptās rokas, kas bija noklātas ar kazlēna vilnu. Tad viņ� aptaustīja Jēkaba krūtis. Arī tās bija spalvainas. Vēl arvien nedro�s būdams, Izāks pie sevis runāja: �Balss ir Jēkaba, bet rokas ir Ezava. Vai tu patiesi esi mans dēls Ezavs?�

�Es esmu,� sacīja Jēkabs, uztraukumā aizmirsdams atdarināt brāļa balsi.

�aubu pārņemts un pārdomādams, Izāks lēni ēda savu �maltīti. Jēkabs atnesa viņam vīnu. Padzēris Izāks vēl reizi pārbaudīja savu dēlu.

�Nāc man tuvāk un noskūpsti mani, dēls!�

Jēkabs pārliecās tēvam pāri un noskūpstīja viņu uz pieres un abiem vaigiem. Izāks saoda mednieka drēbju smar�u un bija apmierināts, jo zināja, ka tās tie�ām bija Ezava drēbes. Tad viņ� svētīja savu dēlu ar vislielāko un vissvarīgāko svētību: �Lai Dievs tev dod no debess rasas un zemes pilnības. Lai tev kalpo tautas. Lai ir nolādēts, kas tevi lād, un lai ir svētīts, kas tevi svētī.>

Devis svētību, īzāks paguris un vāj� atlaidās atpakaļ spilvenos. Pirms Jēkabs izslīdēja no telts, īzāks jau snauda veca vīra vieglo snaudu.

Ejot pāri pagalmam uz savas mātes telti, Jēkabs, dzirdēja pazīstamo svilpo�anu. Bezbēdīgs un jautrs Ezavs atgriezās no medībām, no�autu kalnu kazu pārmetis pār plecu. Arī viņ� sagatavoja mīkstu cepeti ar vislabākajām gar�vielām un saknēm.

Dzirdēdams Ezava balsi, īzāks iztrūkās no miega. Drebēdams pie visas miesas, viņ� jautāja: �Kas bija tas, kuru es svētīju pirms tevis? Viņu es svētīju un viņam jāpaliek svētītam.�

�Svētī arī mani, tēvs!� lūdzās satriektais Ezavs.

�Tavs brālis atnāca ar viltu,� noskumis sacīja patriarhs, �un paņēma manu svētību.�

�Vai tad tev nav nevienas svētības man?�

Svētības vietā īzākam bija vienīgi pravietojums, ko viņ� varēja dot savam dēlam:

�Tava mājvieta būs tālu no auglīgas zemes un debess rasas. Tev būs jādzīvo no �ķēpa un jākalpo brālim. Bet, kad tu raustīsi, tu norausi viņa jūgu no sava kakla.�

Saniknots Ezavs atstāja tēva telti. Kā viņ� ienīda Jēkabu! Ejot garām kalpam, viņ� tam teica: �Mans tēvs ilgi nedzīvos. Kad sēru laiks būs pāri, es nokau�u Jēkabu.�

Sekojot visam ar vērīgām acīm un ausīm, arī tas Rebekai nepagāja garām. Pasaukusi Jēkabu, viņa tam ieteica doties pie viņas brāļa Labana.

�Paliec tur, kamēr tava brāļa dusmas norimst.�

Tā bija pēdējā reize, kad Jēkabs redzēja savu mīļoto māti. Nākamajā dienā, ļoti agri no rīta, Jēkabs devās ceļā. Somā viņam bija tikai tik daudz, cik viņ� varēja panest.

Jēkabs devās kājām no Bēr�ebas uz tālo Haranu, pie sava tēvo�a Labana. Atvadoties īzāks bija pieteicis Jēkabam neņemt sievu no kanaānietēm, jo kanaānie�i pielūdza rokām darinātus elkus.

Visu garo dienu Jēkabs cītīgi soļoja, baidīdamies apstāties, pat lai atpūstos. Kad saule jau bija zemu rietā, viņ� uzkāpa kalnā un atsēdās uz akmens, lai atpūstos. Viņ� bija pārāk noguris, lai turpinātu ce|u un, nolicis savu nastu zemē � da�us klaipus maizes un nelielu vīna tvertni, viņ� raudzījās pāri apkārtnei. No kalna bija skaists skats uz ielejām. Saule nogrima, un drīz parādījās zvaigznes. Jēkabs apgāza akmeni, uz kura sēdēja, un, nolicis uz tā galvu, pieblīvētu da�ādām domām par nezināmo nākotni, viņ� drīz vien iemiga.

Sai naktī Jēkabam bija dīvains sapnis. Viņ� redzēja garas kāpnes, kas no zemes sniedzās līdz debesīm. Eņģeji kāpa aug�up un lejup. Pa�ā kāpņu aug�ienē bija Kungs Dievs. Jēkabs dzirdēja Dieva balss dziļo tembru, kas daudzkārt uzrunājis Ābrahamu, viņa vectēvu.

�Es esmu Kungs, tava tēva Ābrahama un īzāka Dievs. Zemi, kur tu guli, Es do�u tev un taviem pēcnācējiem. Lūk, Es esmu ar tevi, lai tu ietu kurp iedams, Es tevi sargā�u un atvedī�u tevi atpaka) uz �o zemi.�

Kad Jēkabs pamodās, viņ� bija lielas mīklas priek�ā. Kungs, kas zina visu, redz visu, dro�i zināja arī to, kā viņ� izkrāpa no sava brāļa pirmdzimtību un no tēva svētību. Kā Dievs varēja viņam piedot un pat viņu svētīt?

��inī vietā ir Kungs, un es to nezināju,� viņ� pie sevis runāja. �Cik bijājama ir �ī vieta! Tie�ām �eit ir Dieva nams un debesu vārti!�

Dieva atklāsme bie�i ir sāpīga, un tā vienmēr beidzas ar cilvēka pa�vērtības satricinājumu un vainu no�ēlu. Kad Dievs sevi atklāj, mūsu dabīgā atbilde parasti ir tā, ko romie�u centūrijs ir teicis: �Kungs, es neesmu cienīgs!� vai apustulis Pēteris: �Aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks!� vai arī neticīgā Toma atzī�anās: �Mans Kungs, mans Dievs!�

Dieva atklāsme Jēkabam bija kaut kas pagalam neizskaidrojams. Nokritis pie zemes, viņ� lūdza Dievam piedo�anu, apzinādamies savu nevērtību Dieva vaiga priek�ā. Tad viņ� atvēlēja visu sevi Dievam un Dieva rīcībai.

�Ja es patiesi esmu izvēlēts, Kungs, no �ī brī�a es sevi novēlu Tavai kalpībai,� viņ� nopietni solīja.

Piecēlies viņ� paņēma akmeni, kas viņam bija palikts zem gaivas, un nolika to stateniski. Uz akmens viņ� uzlēja eļļu un vietu nosauca par Bēteli, kas nozīmē �esi svētīta�. Tur viņ� svēti solījās; �Ja Dievs tā vēlas, �im akmenim, ko es nolieku par pieminekli, būs tapt par Dieva namu.�

Jēkabs turpināja ce]u uz Haranu. Pēc vairāku dienu gājuma viņ� pievienojās ganiem, kas dzina lopus. Viņā prasīja, vai tie pazina Labanu Nahora dēlu. Kā tad, viņi labi zināja. Pat vēl vairāk, tur, lūk, nākot Rahele, Labana meita, ar savām aitām.

Jēkabs ieraudzīja Raheli, savas mātes brāļa meitu, un jau pa gabalu redzēja viņas skaistumu. Steigdamies pie viņas, Jēkabs viņu apkampa un noskūpstīja. Rahele stāvēja pārsteigta, skatīdamās stalti noaugu�ā sve�iniekā, kas kā no zemes uzaudzis viņas priek�ā. Jēkabs pastāstīja, ka viņ� bija tās brālēns no tālās Kanaānas. Sai brīdī viņu sirdis iedegās mīlestībā vienam pret otru ar paliekamu liesmu visai viņu dzīvei.

Labans saņēma Jēkabu ar atvērtām rokām, kā tas radiniekam pienākas. Bet Labans bija viltīgs. Dzīvodams aramie�u vidū, viņ� blakus īstajam Dievam paklusām pielūdza arī elkus. Redzēdams, ka Jēkaba ciemo�anās ieilga, jo viņ� netaisījās atpakaļ, Labans da�ādi minēja, kādi nodomi varētu Jēkabam būt. Tikmēr Jēkabs palīdzēja Laba-nam visos lauku darbos, un Labans redzēja Jēkaba noderību.

�Kaut arī mēs esam radi, tev tomēr nav man jāstrādā par neko, saki, kāda lai ir tava alga?� viltīgi iejautājās Labans.

�Es kalpo�u tev septiņus gadus par tavu meitu Raheli,� izsaucās Jēkabs augstsirdīgi. Pateicībā par Dieva atklāsmi Jēkabs bija gatavs gandarīt.

Labans pieņēma Jēkaba piedāvājumu ar īsu viltīgu smieklu un acu piemieg�anu sarkanā grumbainā sejā. La-banam bija divas meitas. Vecākā Lija bija tuvredzīga, ar iesarkanu seju, kā viņas tēvam. Viņas acis bie�i asaroja, un viņa tās pastāvīgi mirk�ķināja, kas padarīja viņu vēl neglītāku. Lijai nebija neviena precinieka.

Kad septiņi gadi pagāja, Jēkabs prasīja, lai dod Raheli par sievu.

Labans sarīkoja lielas kāzas un salūdza visus radus un kaimiņus. Kad visi bija ēdu�i un dzēru�i, pēc aramie�u tradīcijas vakara tumsā tika atvesta līgava, nosegta ar daudziem plīvuriem no galvas līdz kāju pēdām.

No rīta, kad pirmie gaismas stari ieplūda jaunlaulāto teltī, Jēkabs pamodās. Palicis vienu roku zem līgavas galvas un ar otru viņu apkampis, viņ� maigi lūkojās savā līgavā. Bet, ieraudzījis tās seju, viņ� iekliedzās kā odzes dzelts. Blakus viņam nebija viņa mīļotā Rahele, bet gan neglītā Lija.

Uzlēcis kājās, Jēkabs skrēja tāpat pusapģērbies pie Labana.

�Ko tu man esi nodarījis?� viņ� kliedza savam sievas tēvam sejā. �Vai es tev godīgi nekalpoju septiņus gadus par Raheli? Kāpēc tu esi mani piekrāpis?�

Vecais Labans blēdīgi krek�ķināja: �Vai tu nezini mūsu para�u, ka vecākā meita jāizprecina vispirms un tikai tad jaunākā? Kalpo man vēl septiņus gadus, tad es tev do�u Raheli par sievu.�

Rahele bija vienīgā, ko Jēkabs gribēja par sievu. Mīlestība pret viņu bija lielāka nekā septiņu gadu darbs un sviedri. Jēkabs pieņēma Labana priek�likumu.

Lijai, kaut arī ne visai glītai paskatā, bija jūtīga sirds. Viņa mīlēja Jēkabu un gribēja pretim saņemt arī viņa mīlestību. Viņa ļoti labi redzēja, ka Jēkaba acis sekoja tikai Rahelei, ka viņa maigums un jūtas bija veltītas vienīgi viņas māsai, ne viņai, un Lija kļuva greizsirdīga.

Dieva ceļi mums ir bie�i neizprotami. Lija tika dota Jēkabam par gandarījumu un reizē arī par svētību. Kad septiņi gadi pagāja un Rahele kļuva par Jēkaba sievu, Lijas sūdzības un vaimanas bija neapturamas, jo Jēkabs mīlēja vienīgi Raheli. Lijas jau tā ūdeņainās acis tecēja vienās asarās. Kaut arī Jēkabs bija nedzirdīgs pret viņas �ēlabām, Dievs tās dzirdēja un svētīja Liju ar vienu dēlu pēc otra, kamēr Raheles klēpis palika tuk�s. Pienāca kārta Raheles greizsirdībai.

�Dod man bērnus vai es labāk mirstu!� kliedza Rahele.

Jēkabs bija satriekts par tādu prasību. Viņ� to uzskatīja par Dieva zaimo�anu un dusmīgi norāja Raheli: �Vai es esmu Dieva vietnieks, kas tavam klēpim ir aizturējis augļus!�

Dvēseles mokās Rahele ķērās pie savas sences Sāras līdzekļa. Viņa atvēlēja Jēkabam savu kalponi Bilu, un Bilai bija divi dēli no Jēkaba.

Lija, būdama pastāvīgā sacensībā ar Raheli, to redzēdama, sūtīja savu kalponi pie Jēkaba. Tā arī kalponei Zilpai piedzima divi dēli. Lija domāja, ka, dodot vīram daudzus dēlus, viņa iekaros arī viņa sirdi. Ar katru bērnu, ko viņa ieņēma, viņa cerēja, ka tas būs dzīva saite starp viņu un vīru, ka Jēkaba sirds reiz novērsīsies no ienīstās māsas un griezīsies mīlestībā uz viņu un viņas dēliem. Viņa deva Jēkabam se�us dēlus un meitu Dīnu.

Ar diviem Bilas dēliem klēpī Rahele mazliet nomierinājās, viņas satraukums atslāba, un arī viņa ieņēma. Cik liels bija Jēkaba un Raheles prieks! Kad zēns piedzima, viņi to nosauca par Jāzepu, kas ebreju valodā nozīmē �Dievs dod klāt�, Rahele sacīja: �Lai Dievs man dod klāt vēl otru dēlu!�

Jēkabs bija laimīgs, laimīgs mī|otās Raheles dē| un pateicīgs Dievam par dēlu Jāzepu. Kop� ieņem�anas brī�a viņ� mīlēja �o dēlu vairāk par citiem dēliem, jo viņ� mīlēja Raheli vairāk par visu citu.

Dievs svētīja Jēkabu daudzējādā ziņā. Viņ� bija daudzu bērnu tēvs, un arī viņa manta bija vairojusies. Neskatoties uz visu. Jēkabu mocīja ilgas pēc tēva mājām. Gadiem ejot, vairojās arī viņa ilgo�anās redzēt tēvu, māti, brā|us, būt atkal savā zemē. Viņam sen jau bija apnikusi Labana viltība, viņa sīkās un lielākās krāp�anas. Daudzas reizes viņ� bija noblēdījis arī Jēkaba algu. Jēkaba mērs bija pilns, un viņ� gribēja tikt prom, nostāties pats uz savām kājām un būt neatkarīgs. Bet kā lai tiek prom ar vienpadsmit dēliem, meitām, kuru skaits netika minēts, divām sievām un divām blakus sievām. Klāt nāca pulks avju, govju un citu mājlopu. Iz�ķir�anās nebija viegla. Un kas notiktu, ja Labana meitas atteiktos atstāt tēvu, lai dotos uz nezināmu vietu, bez garantijām par iztiku?

Sai grūtajā brīdī Jēkabam iz�ķirties palīgā atkal nāca sentēvu Dievs.

�Jēkab,� sauca Balss._

�Te es esmu,� atsaucās Jēkabs.

�Es redzēju visu, ko Labans tev ir darījis,� Balss sacīja. �Es esmu Bēteles Dievs, kur tu svētīji akmeni un devi man solījumu. Tagad celies un ej uz zemi, kur tu esi dzimis.�

Jēkabs sasauca savas ģimenes �padomi�: abas sievas, Liju un Raheli, un izstāstīja viņām, ko Dieva balss teica. Nopietnais tonis un svarīgums, ar kādu viņ� runāja, ietekmēja abas sievietes, un viņas abas nolēma paklausīt Dieva gribai.

�Ko Dievs tev ir sacījis darīt, to dari,� ieteica abas sievas.

Tā kā Labans bija Jēkabu jau daudzas reizes piekrāpis, Jēkabs nolēma uz sievastēvu vairs nepaļauties. Kad La-bans uz da�ām dienām aizgāja tālākās ganībās, lai apcirptu aitas, Jēkabs deva rīkojumu sākt saiņoties.

Nakts tumsā un steigā viss tika savī�ķīts kopā, un rīta gaismas svīdumā karavāna bija gatava doties ce|ā. Vienīgi Rahele vēl kavējās. Viņa uztraukta skraidīja no telts teltī, īsti nezinādama, ko ņemt, ko atstāt. Jāzeps bija mazs zēns, bet vai Kungs svētīs viņu atkal? Vai jaunā vieta būs viņai auglīga? Viņas tēva Labana mājās atradās neliels elks � auglības Dievs, ko Rahele klusībā rei�u reizēm pielūdza. Iegājusi tēva teltī, viņa brīdi �aubījās, ņemt to vai atstāt, bet māņticība uzvarēja, un Rahele paņēma kokā grebto statuju, paslēpa to savās drēbēs. Josta ap vidu to turēja klāt pie viņas miesas.

Kad Labans atgriezās un redzēja, ka Jēkabs bija no viņa aizgājis ar abām viņa meitām, mazbērniem un savu da|и ganāmpulka, viņ� tūlīt sajozās ar visiem saviem pui�iem dzīties bēgļiem pakaļ. Seotiņas dienas viņ� dzina pēdas, līdz kalnainā apvidū pie Gileadas Labans panāca lēno karavānu. Viņ� nolēma nogaidīt līdz rītam, lai tad ar znotu sāktu izrēķinā�anos. Bet tajā naktī viņ� redzēja savādu sapni. Pats Kungs viņu uzrunāja.

�Uzmanies, ka tu nesaki ne vārda Jēkabam, nedz laba, nedz ļauna.�

Kaut arī brīdinājums bija ietekmīgs, Labanu tas nespēja pilnīgi nomierināt. Uz Gileadas kalna viņ� notvēra Jēkabu. Zinādams, ka viņ� nedrīkstēja znotam kaitēt, jo Dievs nepārprotami bija Jēkaba pusē, Labans izvēlējās citu taktiku � li�ķību. Tuvodamies Jēkabam, viņ� jau pa lielu gabalu, rokas ieplētis, sauca:

�Kāpēc tu man neteici, ka tev tik lielas ilgas pēc savām tēva mājām, es būtu tevi izvadījis ar mirrēm un dziesmām, ar tamburīniem un lirām? Kāpēc tu man liedzi atvadu skūpstu manām meitām un maniem mazdēliem? Tu esi muļķīgi izdarījies! Un kāpēc tu nozagi manus dievekļus?�

Jēkabs pietiekami ilgi bija kalpojis Labanam, lai labi pazītu viņa dabu.

�Man bija bailes, ka tu man atņemsi savas meitas,� sacīja Jēkabs. �Bet kas attiecas uz taviem dieviem, ja tu pie kāda tos atradīsi, tam nebūs dzīvot.�

Jēkabs pat iedomāties nevarēja, ka viņa mīļotā Rahele slepeni iebāzusi elku sava kamieļa seglos. Labans pārmeklēja katru telti, katru personu un paunu. Pa to laiku Rahele sēdēja uz sava kamieļa un, kad Labans pie viņas pienāca, viņa sacīja: �Lai mans valdnieks neļaunojas, ka es nespēju no kamieļa nolaisties, jo pār mani ir sievie�u reize.�

Kad Labans nevarēja atrast dievekļus, Jēkabs kļuva uz viņu nikns.

�Saki, ko es esmu nogrēkojies, ka tu ar tādu karstumu esi dzinies man pakaļ?� aizvainots jautāja Jēkabs. ��etrpadsmit gadu es tev kalpoju par tavām abām meitām un se�us gadus par ganāmpulku. Sai laikā tu esi mainījis manu algu desmit reizes. Ja Ābrahama un īzāka Dievs nebūtu manā pusē, tu dro�i būtu aizsūtījis mani projām ar tuk�ām rokām. Dievs redzējis manu grūtumu un tevi sarāja pagāju�o nakti.�

Ta�u Labans nebija tas cilvēks, kas viegli uzdotu. Ja nebija iespējams atņemt Jēkabam mantu, viņ� gribēja vismaz kļūt par labdari, rādīdams, cik pla�sirdīgs un mīlo�s tēvs viņ� bija.

�Meitas ir manas un viss, ko tu redzi, ir mans,� sacīja Labans piekāpīgā balsī. Tad, ieplētis rokas apkampienam, viņ� medaini turpināja: �Bet ko es ar visu to darī�u? Nāc, slēgsim derību, tu un es!�

L�z Gileadas kalna virsotnes viņi sakrāva akmeņu kaudzi kā lielu altāri un pie reizes arī galdu. Jēkabs uz tā ziedoja upuri, slavēdams Ābrahama un īzāka Dievu. Visi Jēkaba un Labana radi un kalpotāji stāvēja ap altāri kā upura līdzdalībnieki. Kad upurē�ana bija pabeigta, Jēkabs rīkoja dzīres, aicinādams pie galda visus radus. Viņi sēdēja ap galdu, uz kura vēl kūpēja dūmi un kvēloja ogles, ēda. runāja un dziedāja visu nakti. Tā bija noslēgts miers starp Labanu un Jēkabu.

Nākamajā rītā Labans atvadījās no savām meitām un mazbērniem, tos visus skūpstīdams. Devis savu tēva svētību, viņ� atgriezās uz Nahoru Mezopotāmijā.

Atbrīvojies no Labana, Jēkabs mazliet uzelpoja, bet tikai uz neilgu laiku. Priek�ā viņam bija vēl grūtāka cīņa: tik�anās ar Ezavu un veco parādu nokārto�ana. Raizes par to satrauca Jēkaba prātu, kad viņ� atkal segloja kamieļus, lai turpinātu ceļu uz Kanaānu. Jādams uz kamieļa karavānas priek�galā kā cilts vecākais, viņ� redzēja vīziju: tālumā eņģeļu armija virzījās viņam pa priek�u. Viņ� nosauca �o vietu Mahanajim, tas ir �Dieva karapulku ar-mija�.

Noraizējies Jēkabs turpināja ce|u. Tuvojoties Kanaānai, viņ� sūtīja ziņne�us pie Ezava, lūgdams aizmirst pagāju�o, jo viņ� nākot uz �o zemi gatavs kalpot. Ziņne�i atgriezās, teikdami, ka Ezavs steidzoties Jēkabam pretim ar �etri simt vīriem. Tas Jēkabu pagalam nobiedēja. Viņam bija bars bērnu, sievas un lopu gani, bet cīnītāju viņam nebija. Bīdamies no Ezava atriebības, Jēkabs sūtīja savam dvīņu brālim un viņa tuksne�a laupītāju bandai bagātīgas dāvanas: divi simti kazu, divdesmit ā�u, divi simti avju, lielu skaitu kamieļu, govju, vēr�u un ēzeļu. �āda dāvana būtu iespaidojusi jebkuru tuksne�a karali. Jēkabs sadalīja savu pulku divās daļās ar nodomu, ja Ezavs uzbruktu vienam pulkam, tad otrs varētu mesties bēgt, un rūpēs pavadīja bezmiega stundas.

Nakts tumsā viņ� soļoja turp un atpakaļ pa kalna virsotni. Piepe�i kaut kas pie viņa piestājās, ko viņ� tumsā nespēja saredzēt, un uzsāka ar viņu lauzties. Nezināmais sve�inieks neatlaidās, un viņi cīnījās visu nakti līdz rītausmai. Jēkaba gū�a bija izme�ģīta, bet, neskatoties uz to, viņ� nosvīdis un sēkdams turpināja lauzties. Beidzot sve�inieks teica: �Laid mani, jo rīts jau ir klāt!�

�Es tevi neatlaidī�u, kamēr tu mani nesvētīsi!� sacīja Jēkabs, juzdams, ka cīnītājs nebija no mirstīgajiem.

�Kā tevi sauc?� jautāja sve�ais.

�Jēkabs.�

�No �ī brī�a tu sauksies Izraēlis, jo tu esi cīnījies ar Dievu un cilvēkiem un esi uzvarējis.�

�Un kāds ir tavs vārds?� sauca Jēkabs.

Bet sve�ais viņu svētīja un pazuda. Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu � �Dieva vaigs� un, pie sevis brīnīdamies, sacīja: �Es redzēju Dievu vaigu vaigā un esmu iz-' glābis savu dzīvību!�

Kop� tās nakts Jēkabs bija pavisam cits cilvēks. No viņa dvesa citiem neizprotams iek�ējs miers. Pārvērtība notika naktī, kad Dievs viņam atklājās otru reizi.

Saullēktā Jēkabs, dodamies uz nometni, redzēja tālumā Ezavu ar �etri simt vīriem. Klibodams izme�ģītā gurna dēļ, Jēkabs nāca savam brālim pretim. Arī Ezavs steidzās, atstājis savus �miesassargus� aizmugurē. Jēkabs, tuvodamies Ezavam, dziļi palocījās septiņas reizes. Bet to viņ� nedarīja vairs baiļu dēļ, bet gan godbijīgā pazemībā, apzinādamies savas vainas. Abi brāļi apkampās, un Ezavs

tūlīt paziņoja, ka viņ� esot visu piedevis. Arī dāvanas viņ� pieņēma tikai tad, kad Jēkabs nepiekāpās un lūdza, lai tās pieņemtu par izlīguma liecību. Bija tik daudz ko pārrunāt, kas �ajos divdesmit gados bija noticis. Jēkabs gribēja zināt, kā klājoties mātei un tēvam. Ezavs pastāstīja, ka māte nomirusi jau priek� da�iem gadiem, bet Izāks, kaut pilnīgi akls un vāj�, vēl esot dzīvs un vienmēr runājot par Rebeku un Jēkabu.

DINA

Izlīgu�i, dvīņu brāļi līksmoja vairākas dienas. Tad Jēkaba, mainītajā vārdā Izraēla, karavāna sāka virzīties uz priek�u. Ie�ana uz priek�u ar mājlopiem, mājputniem un bērniem, maziem un lieliem, bija ļoti gausa. Pagāju�iem nelielu gabalu, viņiem atkal vajadzēja apstāties, lai atpūtinātu lopiņus un ļaudis. Pēc vairākām ceļojuma dienām bija nepiecie�ama garāka atpūta, jāuzccļ teltis, jāatrod ūdens un pārtika.

Vienā no �īm ilgākas atpūtas vietām atgadījās kaut kas, ko Jēkabs nespēja ne aizmirst, nedz piedot saviem dēliem. Miers ar Ezavu bija kā tikko sadzijusi rēta, un bija nepiecie�ama liela uzmanība, lai vecās brūces atkal neuzplēstu. Karavāna gāja cauri apvidiem, ko apdzīvoja da�ādas ciltis, kas varēja uzbrukt un viņus iznīcināt. Iz-raēls ļoti labi saprata, cik uzmanīgiem viņiem jābūt. Ta�u to nesaprata viņa karstasinīgie dēli.

Lijas meita Dīna bija izaugusi par skaistu se�padsmitgadīgu jaunavu. Kamēr karavānas ļaudis un kustoņi apstājās vienā vietā uz ilgāku laiku, Dīna, paņēmusi līdz pāris kalpoņu, aizgāja apmeklēt radus. Pastaigādamās ar māsīcām pa ciemu, viņa sastapa jaunu cilvēku, vārdā Se-hemu, hivitie�u princi. Viņam patika Dīna, un viņ� to ievilināja sava tēva Hamora namā.

Kad Jēkaba dēli, kas bija jau pieaugu�i jaunekļi, par to dzirdēja, viņi ļoti noskaitās. Sanāku�i kopā, viņi nosprieda atriebt savu māsu, kam nodarīts negods. Sehems un viņa tēvs mēģināja brāļus nomierināt, sacīdami, ka viņu nolūki nav biju�i ļauni, jo Sehems Dīnu patiesi mīlot un gribot viņu precēt. Jēkabs ar Hamoru izlīga mieru.

Sehems gribēja izlīgt arī ar Dīnas brāļiem.

�Es vēlos atrast labvēlību jūsu acīs,� ^sacīja Sehems Dīnas brā|iem. �Ko vien jūs no manis prasīsit par savu māsu, to es jums do�u.�

Jēkaba dēli apspriedās. Pēc tam viņi viltīgi sacīja Se-hemam: �Mēs nevaram tev dot māsu par sievu, kamēr tu un visi jūsu vīrie�u kārtas locekļi netiksit apgraizīti � tādā pa�ā veidā, kā mēs esam.�

Sehemam nebija nekas pretim tapt apgraizītam, bet bija pavisam cita lieta to izdarīt visiem cilts vīrie�iem, kas neredzēja tam nekādas jēgas. Kā lai viņ� pārliecinātu citus vīrie�us pakļauties �āda veida sāpīgai un pēc viņu uzskata bezjēdzīgai operācijai. Ta�u mīlestība pret Dīnu viņam bija tik liela, ka, ar lielu degsmi runādams, viņ� pārliecināja visus savas cilts vīrie�us tapt apgraizītiem.

Tre�ajā dienā pēc griezienu izdarī�anas, kad visiem vīriem bija augstas temperatūras un lielas sāpes, Jēkaba dēli uzbruka hivitie�iem. Viņi nogalināja vispirms Ha-moru, viņa dēlu Sehemu un ikvienu vīrieti viņu ciltī. Ar varu viņi aizveda raudo�o Dīnu no Sehema mājas, izlaupīdami visu ciemu.

Dīna vēl ilgi sēroja pēc sava līgavaiņa, ko viņa bija iemīlējusi tā maiguma un augstsirdības dēļ.

Kad Jēkabs dzirdēja par savu dēlu patva|īgo atriebību, viņ� |oti noskuma.

�Vai mums vajadzēja pie|aut, lai ar mūsu māsu apietas kā ar staiguli?� viņi pa�taisnīgi atcirta tēvam.

Jēkabs, būdams taisnīgs pēc dabas, nekad nespēja to piedot. Pat uz savas nāves gultas gulēdams, viņ� atcerējās �o ne�ēlīgo pārkāpumu, sevi�ķi pārmezdams Simeonam un Levijam, kas �o slepkavo�anu bija vadīju�i.

Bailēs no Dieva dusmām un no kaimiņu atriebības Jēkabs cēlās ar visu saimi, lai dotos uz Bēteli � vietu, kur mājoja Dievs. Nonācis tur, viņ� uzcēla altāri un nodevās lūg�anām, lai gandarītu par dēlu noziedzību. Tur viņ� atkal apzinājās, ka Dievs bija ar viņu.

Rahele iai laikā bija stāvoklī ar otru bērnu. Būdama jau labi gados, kad jaunības spēks un ķermeņa spraigums bija izsīcis, Rahele visu grūtniecības laiku jutās slima. Ceļa neērtības un nemiers padarīja viņas stāvokli vēl daudz grūtāku. Tiklīdz viņi sāka virzīties uz priek�u no Bētcles Efratas virzienā, Rahelei sākās dzemdību sāpes. Nekas un neviens viņai nespēja palīdzēt. Neviena vecmāte nespēja atvieglināt sāpes, nedz tās novērst varēja Jēkaba maigums un mīlestība. Beidzot bērns piedzima, un tiklīdz vecmāte paziņoja cie�anās un vājumā mirsto�ajai Rahe-lei, ka bērns bija zēns, viņa vēl ar pēdējo elpas vilcienu izdvesa: �Viņa vārds ir Benoni,� kas nozīmē �mans sāpju dēls.�

Kad Jēkabs to dzirdēja, kaut arī būdams pilnīgi satriekts par mīļotās sievas Raheles zaudējumu, viņ� pretojās sievas pēdējam untumam. Vai viņ� nebija bērna tēvs, kas deva vārdu savam dēlam? Un viņ� nosauca jaundzimu�o par Benjamiņu, kas nozīmē �labās rokas dēls� vai �laimes dēls�.

Jēkabs nekad nobeidza skumt un sērot pēc Raheles. Viņ� to apbedīja Efratā, vēlāk sauktā Betlēmē. Tur viņ� uzcēla pieminekli uz mīļotās sievas kapa, kas pastāv līdz mūsu dienām, un kuru apmeklē ceļotāji un svētceļnieki no visām zemēm.

Rahelei mirstot, Jēkabs zaudēja tik daudz, ka dzīve likās tuk�a bez tuva, uzticama un mīļota drauga. Noskumis un nospiests viņ� nonāca Mamrē, Hebronas tuvumā, sava tēva īzāka namā. Izākam jau bija simt astoņdesmit gadu, un likās, ka viņ� dzīvību vilka vienīgi, lai justu sava dēla klātieni, jo ne redzēt, nedz dzirdēt viņ� vairs nespēja, un lai zinātu, ka abi dēli izlīgu�i. Izāks zināja, ka tā bija Dieva griba, ka nākamajam patriarham jābūt Jēkabam. Ar rokas paspiedienu, ar pēdējiem spēkiem viņ� to vēlreiz svētīja un nodeva savu uzdevumu Jēkabam. Ezavs un Jēkabs, abi jau sirmi vīri, stāvēja plecu pie pleca pie tēva nāves gultas. Izāks iemiga Dieva mierā, un dēli viņu noguldīja ģimenes kapā līdzās Ābrahamam un Sārai Make-pelas alā.

Kad sēru laiks beidzās, Ezavs, paņēmis savas sievas, bērnus un visus savus piederumus, pārcēlās uz kalnainu apvidu Scirā. Jēkabs palika īzāka vietā, mantojot visu, kas piederēja tēvam.

Bez Raheles un bez tēva dzīve Kanaānā Jēkabam būtu skumju pilna, ja viņa sirdi nepildītu mīlestība pret Jāzepu � viņa un Raheles dēlu. Benjamiņ� bija tikai mazulis, nodots zīdītājas kop�anā, kamēr Jāzeps jau bija pusaudzis. Sis dēls bija viņa dzīves mīlestības kalngals, tādēļ viņ� mīlēja Jāzepu vairāk par citiem dēliem.

Jēkabam bija divpadsmit dēlu: Rubens, Simeons, Le-vijs, Jūda, Iza�ars un Zebulons bija dēli no Lijas. Dans un Naftālijs bija Raheles kalpones Bilas dēli. Azers un Gads bija Lijas kalpones Zilpas dēli. Jaunākie bija Jāzeps un Benjamiņ�, dzimu�i no Raheles.

Jāzeps pēc dabas un rakstura bija līdzīgs savam vectēvam 1 zākām: vienmēr miermīlīgs, pacietīgs, patiess un godīgs. Viņ� bija sirsnīgs un mīlēja ne vien tēvu, bet arī citus. Kamēr viņ� bija zēns, Jāzepu visi mīlēja un lutināja. Kad viņ� paaugās, brāļi redzēja, ka Jāzeps bija apķērīgs zēns, ka viņ� ātri aptvēra situācijas, prazdams izdomāt un izskaidrot lietas daudz ātrāk par viņiem. Juzdami viņu pārāku par sevi, brāļi sāka Jāzepu ienīst.

Jāzepa klātienē Jēkabs atplauka. Skatoties savā dēlā, viņ� redzēja Raheles zilās acis un smalki veidoto ovālo seju, viņas smaidu un pat vijīgo augumu. Jāzeps iemiesoja viņa mīlas simbolu, un Jēkabs lutināja dēlu ne tikai ar uzmanību un mīlestību, bet arī viņu vienmēr apdāvināja. Tas dabīgi izraisīja skaudību brāļos. Jāzepam pieaugot par jaunekli, pieauga arī brāļu greizsirdība un naids.

Kad Jāzeps kļuva septiņpadsmit gadu vecs, Izraēlis uzdāvāja viņam jaunus svārkus, austus da�ādu krāsu svītrās, ar garām platām piedurknēm, kādus tai laikā valkāja augstmaņi. Kad brāļi to redzēja, viņi sāka zēnu ienīst vēl vairāk. Vai viņi nestrādāja pietiekami smagi, lai saņemtu labāku atalgojumu? Kāpēc tik liela vērība pievērsta puikam, kas nebija ne arājs, ne gans? Viss, ko viņ� darīja savā slinkumā � slaistījās apkārt, tēvam kavēdams laiku, lai tikai nebūtu jāstrādā, sūdzējās viens otram sarūgtinātie brāļi.

Kamēr brāļi rūca savā vidū, Jāzeps tiem tuvojās līksmā nevainībā. Viņ� bija redzējis neparastu sapni un gribēja tajā dalīties ar saviem brāļiem.

�Lūk,� viņ� priecīgi sauca, �man bija sapnis. Mēs laukā sējām kvie�u kūļus. Mans kūlis stāvēja taisns un jūsu kūļi salasījās manam visapkārt un palocījās mana kūļa priek�ā.�

�Vai tu domā valdīt pār mums?� brāļi dusmīgi jautāja.

Bet tas vēl nebija viss. Viņam bija vēl cits sapnis un arī to viņ� izstāstīja brā|iem: saule, mēness un vienpadsmit zvaigznes zemu palocīju�ies viņa priek�ā. Kad Jēkabs to dzirdēja, viņ� norāja Jāzepu: <Vai tad es, tavi māte un tavi brāļi patiesi zemosimies tavā priek�ā?�

Brāļi bija aaniknoti, bet Jēkabs �o sarunu paturēja savā prātā.

Kādu dienu, kad Izraēļa dēli bija izdzinu�i lopus uz tālajām ganībām Dotamā, tēvs lūdza Jāzepu iet tos apraudzīt un aiznest viņiem da�as nepiecie�amas lietas uzturam.

�Apskaties, vai taviem brāļiem klājas labi un vai ganāmpulks ir dro�ībā,� sacīja Jēkabs. �Un tad atnes man ziņu.�

Priecīgi svilpodams jaunības bezbēdībā, Jāzeps gāja pie saviem brāļiem, nekā ļauna nenojauzdams. Viņa ko�ais mētelis plandījās vējā, kad viņ�, ātri soļodams, kāpa no kalna ielejā, kur brāļi ganīja lopus. Kad brāļi ieraudzīja viņu nākam, apģērbtu kā princi, viņi ātri norunāja viņu nomaitāt.

�Darīsim reiz galu visai �ai nejēdzībai,� viens sacīja.

�Nositīsim viņu! Tā ir vienīgā izeja, kā darīt galu tām netaisnībām, ko mēs no tēva viņa dēļ cie�am.� Rubens, vecākais no brāļiem, kam autoritāte lietas iz�ķirt, pretojās tādam plānam.

�Neizlejiet asinis!� viņ� sacīja. �Iemetiet viņu �ai bedrē!� Bedre bija iz�uvusi tuksne�a aka, dziļa un tum�a. Rubens, negribēdams redzēt brāļu ne�ēlību, aizdzina savu ganāmpulku uz tālāku vietu. �Vakarā, kad rietēs saule, es atnāk�u un savu brāli izglāb�u,� domāja Rubens, dzīdams savus lopus uz citām ganībām.

Kad Jāzeps atnāca pie saviem brāļiem, viņi jau pa gabalu tam sauca: �Te nāk sapņotājs, kas grib pār mums valdīt. Redzēsim, cik patiesi ir viņa sapņi!�

Uzbrūkot viņam, tie noplēsa viņa jaunos svārkus un pa�u iemeta iz�uvu�ajā akā.

Jāzeps kliedza un lūdzās, lai par viņu ap�ēlojas, bet brāļi viņu tikai izsmēja. Padarīju�i nedarbu, viņi turpat tuvumā atsēdās un sāka ieturēt azaidu, vilkdami no somas gardumus, ko Jāzeps viņiem bija atnesis.

Pēcpusdienā brāļi redzēja karavānu, kas nāca no Damaskas. Tie bija izmaelie�i ceļā uz Ēģipti. Jūda ieminējās, kāpēc viņi nevarētu pārdot Jāzepu karavānas tirgotājiem par vergu un kaut ko nopelnīt. Ja Jāzeps nomirtu bedrē, viņiem nebūtp nekādas peļņas. Citi tam pievienojās. Nopelnīt Heku �ekeli tuksnesī bija reta izdevība. Viņi ātri sadabūja virves un nolaida tās akā.

�Mēs tikai gribējām tevi pabaidīt,� viņi sauca. �Turies stingri pie virves, un mēs izvilksim tevi laukā.�

Bet, izvilku�i Jāzepu no tumsas, viņi to tūlīt sasēja ar tām pa�ām auklām un pārdeva viņu par divdesmit sudraba �ekeļiem karavānas tirgotājiem. Izmaelie�i Jāzepu piesēja saitē pie kamieļa, baidīdamies, ka viņ� citādi varētu aizbēgt. Kājām ejot pāri tuksnesim, ar asinīs noberztām kāju pēdām, Jāzeps kopā ar karavānu nonāca Ēģiptē.

īsi priek� saulrieta atgriezās Rubens, lai izvilktu no akas savu jaunāko brāli. Aka bija tuk�a, un apkārtne tuk�a. Brāļi bija aizgāju�i uz citu vietu ar visiem lopiem. Rubens sauca un sauca, bet no akas neviens neatsaucās. Atsēdies uz akmens turpat tuvumā, Rubens apraudāja savu brāli.

Aizgāju�i uz tālākām ganībām, brāļi nokāva jēru un samērcēja asinīs Jāzepa skaisto mēteli, saplē�ot to driskās. Kad viņi parādīja Izraēlim Jāzepa drēbes, viņ� uzreiz tās pazina. Domādams, ka Jāzepu saplēsis kāds tuksne�a zvērs, viņ� nerimdamies raudāja par savu mīļoto dēlu. Jēkabs saplēsa savas drēbes, kaisīja pelnus uz galvas, uzvilka maisu un sēroja pēc Jāzepa. Viņa sēras ieilga, neviens nespēja viņu mierināt, jo viņ� atsacījās no katra mierinājuma.

Kad izmaelie�i nonāca Ēģiptē, viņi pārdeva Jāzepu izsolē uz tirgus laukuma Potivaram, faraona augstākas kārtas virsniekam. Potivars bija izglītots un di�ciltīgs, kam bija ietekme sabiedrībā un arī pie faraona. Viņ� drīz vien atskārta, ka Jāzeps bija spējīgs jauneklis, ka viņam varēja uzticēties. Pārbaudījis savu vergu, Potivars viņam uzticēja arvien atbildīgākus uzdevumus savā namā.

Būdams armijas kapteinis, Potivars daudz laika pavadīja ārpus mājas, gan komandējumos, gan citos izbraukumos. Būdams prom, viņ� bija iecēlis Jāzepu par visa sava nama pārvaldnieku. Tas bija augsts un atbildīgs amats sve�iniekam.

Kamēr Potivars pavadīja mēne�us karaspēka manevros, viņa sieva jutās viena un garlaikota. Viņa vēroja J*. zepu, viņa jauneklīgo pievilcību, viņa inteliģenci sarunās, viņa labās manieres un viņai Jāzeps patika. Kad Jāzeps kārtoja mājas uzdevumus, viņa izgreznojusies turējās tuvuma. Ta�u Jāzeps nepievērsa viņai vērības. Kad viņ� sāka manīt, ka Potivara sieva arvien vairāk mēģināja viņam. tuvoties, viņ� sāka no tās izvairīties. Kādu dienu tā noķēra Jāzepu aiz tērpa piedurknes un sauca: �Guli pie manis!�

Jāzeps, pārsteigts par viņas rīcību, sacīja: �Kā es varu darīt tik lielu ļaunumu un grēkot pret Dievu? Mans kungs ir uzticējis man itin visu �ai namā, izņemot tevi. Kā es drīkstu viņu piekrāpt?�

�Guli ar mani!� pieprasīja Potivara sieva, kuras kaislība bija ņēmusi virsroku pār viņu. Bet Jāzeps, ātri apgriezies, atstāja telpu. Apmetnis noslīdēja no viņa pleca un palika Potivara sievas sa�ņaugtajos pirkstos.

No kaislības līdz ienaidam ir tikai viens solis. Ar lielu kaisli Potivara sieva iekāroja Jāzepu, bet ar vēl dziļāku kaisli viņa to ienīda, kad tika atraidīta. Izmisumā un sievietes pazemojumā viņa sāka nevaldāmi kliegt, tā ka saskrēja visi kalpotāji. Tikai vienu viņa gribēja: atriebt savu pazemojumu.

Kad Potivars atgriezās mājās, sieva, rādīdama Jāzepa apmetni, asarās un sa�utumā sūdzējās vīram: �Tavs ebreju kalps mani apvainojis, man tuvodamies, bet, kad es kliedzu pēc palīdzības, viņ� pameta apmetni un aizbēga.�

Potivars iedegās dusmās. Ta�u drīz viņa dusmas pārvērtās skumjās, jo viņ� bija ne tikai pieķēries Jāzepam viņa lojalitātes un saprāta dēļ, bet arī tāpēc, ka Jāzepa pārvaldī�anā Potivara nams uzplauka, viņa labklājība un bagātība bija redzami vairojusies. Un tomēr viņam nekas cits neatlika, kā likt Jāzepu apcietināt.

Cietumā, kurā Jāzeps atradās, bija cietumnieki, kas noziegu�ies pret faraonu. Tur bija noziedznieki, laupītāji un kau�ļi. Cietuma sardzes priek�nieks drīz vien ievēroja, ka Jāzeps bija citādāks nekā pārējie. Viņ� bija vienmēr pieklājīgs, neatbildēja uz rupjībām un, viņa ietekmēti, arī citi cietumnieki kļuva mierīgāki un pieklājīgāki. Viņi labprāt klausījās, ko Jāzeps sacīja, un viņam paklausīja, jo pat rupjie cietumnieki viņu cienīja. Cietuma priek�nieks sāka Jāzepam uzticēties, un Jāzeps arī cietumā bija kā apcietināto pārraugs.

Kādu rītu divi apcietinātie, kas bija apvainoti par mēģinājumu noindēt faraonu, atstāstīja līdzīgus sapņus. Viens bija faraona galvenais vīna devējs, otrs maizes cepējs. Vīna devējs izstāstīja savu sapni un lūdza Jāzepu iztulkot tā nozīmi. Viņ� redzējis vīna koku ar trīs zariem, kas salapoju�i un tūlīt nogatavināju�i vīnogu ķekarus. �Faraona kauss bija manās rokās,� turpināja stāstīt kalps. �Vīns lija no ķekariem kausā, un es to devu dzert faraonam.�

�Dievam piederas izskaidrot sapņus,� sacīja Jāzeps. �Sis sapnis nozīmē, ka trijās dienās faraons tevi atbrīvos, un tu būsi savā vecajā vietā. Piemini mani faraonam, kad tev klājas labi!� Kalpotājs to svēti apsolījās, bet, kad viņu pēc trīs dienām atbrīvoja, viņ� savus solījumus tikpat ātri aizmirsa.

Galvenais cepējs, dzirdēdams tik labu sapņu izskaidrojumu, steidzās izstāstīt arī savējo:,

�Es nesu trīs maizes grozus uz savas galvas, bet putni saskrēja un knābāja maizi no maniem groziem.�

�Trijās dienās,� tulkoja Jāzeps, �faraons tevi pakārs, un putni knābās tavas miesas.�

Notika tie�i tā, kā Jāzeps to bija iztulkojis, bet viņ� pats cietumā pavadīja vēl divus gadus aizmirsts, kamēr pats faraons redzēja pravietiskus sapņus, kam neviens no viņa galma priesteriem vai pareģiem nespēja dot izskaidrojumu. Tikai tad galvenais vīna devējs atcerējās Jāzepu un par to ieminējās faraonam, izstāstīdams, kā Jāzeps izskaidrojis viņa un maiznieka sapņus un kā tie piepildīju�ies. Faraons pavēlēja atvest Jāzepu pie viņa.

Nomazgātu, noskūtu un ietērptu tīrās drēbēs, Jāzepu atveda p.ie faraona.

�Nav neviena, kas spētu iztulkot manus sapņus,� sacīja noraizējies faraons. �Izskaidro man to nozīmi, un es tevi atalgo�u par to.�

�Manī nav zinā�anu izskaidrot sapņus,� sacīja Jāzeps, kas nepaļāvās uz sevi, bet vienīgi uz Dievu. �Dievs dos faraonam labvēlīgu atbildi.�

Faraons izstāstīja Jāzepam sapņus, kas viņam atkārtoju�ies vairākas naktis no vietas. Sapnī viņ� redzējis, ka stāvējis Nīlas upes krastā. No ūdens izkāpu�as septiņas treknas govis un septiņas liesas. Liesās govis apēdu�as septiņas treknās. Citā sapnī viņ� redzējis septiņas lielas piebriedu�as vārpas, kas izaugu�as uz viena stiebra, bet uz otra stiebra izaugu�as septiņas nīkuļojo�as vārpas. Neizdevu�ās vārpas apēdu�as veselīgās.

�Dievs ir faraonam atklājis,� sacīja Jāzeps, �ka zemē būs septiņi ra�īgi gadi, kam sekos septiņi nera�as un posta_ gadi. Dievs devis zīmi faraonam, kas ir jādara.�

Jāzeps izskaidroja faraonam, kādā veidā Jāsakrāj un Jāuzglabā labība septiņos pārpilnības gados, lai būtu pietiekami barības nera�as gadiem. Faraons bija tik Joti iepriecināts par sapņu iztulko�anu, kas viņam likās vienīgais loģiskais izskaidrojums, ka viņ� iedeva Jāzepam namu, kalpotājus, zirgus un goda divri�us. Lai parādītu, ka Jāzepam ir augsts uzdevums un vara, viņ� noņēma pats no sava pirksta zīmoggredzenu un uzmauca to uz Jāzepa pirksta. Ar �o valsts zīmogu Jāzepam bija tiesības pieprasīt paklausību un sadarbību no visiem Ēģiptes iedzīvotājiem. Faraons ietērpa Jāzepu augstmaņa drēbēs un nosauca viņu par �pasaules glābēju�.

Pirms Jāzepu atveda pie faraona, ziņne�i bija visu noskaidroju�i par viņa pagātni, un faraons zināja par notikumiem Potivara namā. Jāzepam jau bija turpat trīsdesmit gadu, un faraons gribēja, lai jaunā pārvaldnieka dzīve būtu pilnīga un laimīga. Viņ� tam izvēlējās par sievu templī audzinātu jaunavu Asnātu, priestera Onas meitu. Visa Ēģiptes zeme bija nodota Jāzepa pārvaldī�anā. Viņ� pats personīgi to visu pārstaigāja, iepazīdamies ar cilvēkiem un viņu dzīves veidu.

Pirmie septiņi Jāzepa pārvaldnieka gadi bija bagātas ra�as gadi. Labība auga ar tādu briedumu, ka cilvēki nezināja, ko iesākt ar pārpalikumu. Jāzeps lika uzcelt milzīgas labības klētis un tvertnes. Tajās viņ� sakrāja no zemniekiem iepirkto labību. Daudzi par viņu smējās kā par vientiesi, jo neviens nespēja ticēt, ka bagātā Nīlas upe, kas katru gadu pārplūdināja krastus ar auglīgo nogulsni. varētu kādreiz ra�u atraut.

Pēc septiņiem auglīgiem gadiem tas tomēr notika. Nīla nepārplūda, lietus nelija, un pat visauglīgākās ielejas tika saules izdedzinātas un pārvērtās par tuksnesi. Nepagāja ilgi, ka nesagatavotiem zemniekiem pietrūka maizes. Izsalku�i cilvēki sāka plūst straumēm uz faraona labības klētīm un noliktavām. Jāzepam bija pietiekami labības, lai pārdotu to visiem, kas vien gribēja. Tad sausuma periods iestājās arī citās zemēs. Tam sekoja bads un posta�a. Cilvēki, dzirdēdami, ka Ēģiptē bija dabūjama labība, plūda no visām malām uz faraona noliktavām, lai pirktu labību sev un lopiem.

Bada piemeklēta bija arī Kanaāna. Arī tur cilvēki bija izsalku�i, un daudzi lopi nobeigu�ies no ūdens un barības trūkuma. Garām ejo�ās karavānas ar labību atnesa arī baumas, ka Go�enes apvidū, Ēģiptē, burvji taisot labību un lahnrāf to pārdodot visiem kam e^cot nauda to pirkt.

Liecība tam.bija viņu pietūku�ie labības maisi un paēdu�ie vēderi.

�Ko jūs gaidāt?� jautāja kādu dienu Jēkabs saviem dēliem: �Dodieties uz Ēģipti, pirms mēs pa�i nomirstam badā un mūsu ganāmpulki nobeidzas.�

Viņ� aizsūtīja.visus dēlus uz Ēģipti pēc maizes, izņemot visjaunāko, Benjāmiņu.

Kad Jāzeps, pārraudzīdams labības izdo�anu, redzēja kanaānie�us, viņ� tūlīt pazina savus brāļus. Viņ� tos saskaitīja. Desmit bija klāt. Bet kur bija Benjāmiņ�?

�Benjāmiņam tagad jābūt tajos pa�os gados, kā es biju, kad mani iemeta sausajā akā un pēc tam pārdeva izmaelie�iem,� domāja Jāzeps. �Vai viņi izdarījās ar Benjāmiņu tāpat kā ar mani?� Un Jāzeps nolēma savus brāļus pārbaudīt.

Kad pienāca brāļu kārta iepirkt labību, Jāzeps lika tos aizturēt un pats sāka izpra�ņāt.

�No kurienes jūs nākat?� viņ� stingri jautāja.

Jāzepa desmit brāļi, zemu palocīdamies viņa priek�ā, . atbildēja: �Mēs nākam no Kanaānas, kungs, lai pirktu labību.�

Sājā brīdī Jāzeps atcerējās sapni, ko viņ�, zēns būdams, bija redzējis, kā kvie�u kūļi palocījās viņa kūļa priek�ā, un viņa sirds sāpēs nocietinājās.

�Jūs esat izlūki, jūs nācāt, lai izspiegotu mūsu zemes neapsargātās vietas.�

�Nē, kungs, tavi kalpi nāk, lai pirktu labību,� viņi taisnojās. �Mēs esam viena tēva dēli un godīgi ļaudis. Mēs esam divpadsmit brāļi no viena tēva. Visjaunākais palika pie tēva, bet viena vairs nav.�

�Tagad es redzu, ka jūs esat izlūki,� sacīja Jāzeps. �Jūs tiksit pārbaudīti. Lai viens no jums dodas atpakaļ un atved visjaunāko brāli, kamēr citus es paturē�u �eit.�

Jāzeps lika brāļus apcietināt un iemest cietumā. Pēc trijām dienām brāļi atkal tika atvesti Jāzepa priek�ā.

�Es esmu dievbijīgs cilvēks,� teica tiem Jāzeps. �Lai viens no jums paliek �eit, bet pārējie dodas mājās ar labību. Ja jūs esat godīgi ļaudis, tad atgriezieties �eit kopā ar jaunāko brāli!�

Brāļu vidū izcēlās murmoņa un nesaskaņas. Domādami, ka Jāzeps bija ēģiptie�u augstmanis, ķas nesaprata ebreju valodu, viņi apsprieda savas likstas tie�i viņa klātienē: �Vai es jums neteicu, neaptraipiet rokas pie tā zēna?* sacīja Rubens. �Tagad nāk atmaksa par viņa asinīm.�

To dzirdot, Jāzeps aizgriezās projām no saviem brāļiem un raudāja. Tad viņ� pateica sargam sasiet Simeonu un ielikt viņu cietumā. Pārējiem viņ� lika piebērt maisus pilnus ar labību. Naudu, ko viņi samaksāja, sargs uz Jāzepa pavēli slepeni atlika atpakaļ maisos.

Jau vairākas dienas sirmais Jēkabs kopā ar pusaudzi Benjāmiņu sēdēja ce|a malā, gaidīdami brāļus atgrie�amies no Ēģiptes. Kad karavāna tuvojās, Jēkabs tūlīt redzēja, ka Simeona nav viņu vidū, un prasīja, kas ar to bija noticis? Brāļi izstāstīja no sākuma līdz beigām, teikdami, ka stingrais Ēģiptes pārvaldnieks gribot redzēt Benjāmiņu, tikmēr paturot Simeonu par gūstekni. Kad Jēkabs to dzirdēja, viņ� sāka vaimanāt, sacīdams, ka viņ� nekad neļau�ot Benjāmiņam aiziet no viņa klātienes. Vai nepietiekot jau ar to, ka Jāzeps viņam ticis atņemts? Un tagad Benjamiņ�, viņa vecumdienu vienīgais prieks � nekad viņ� to nepieļau�ot!

Kad brāļi tuk�oja maisus, viņi atrada naudu, ko tie bija maksāju�i par labību.

�Kas tas ir, ko Dievs ar mums tagad dara?� viņi nobiju�ies viens otram jautāja.

Kad labība bija apēsta, bet sausums vēl pieņēmās, nekas cits neatlika kā atkal domāt par do�anos uz Ēģipti pēc pārtikas. Jēkabs vēl arvien negribēja pat dzirdēt par Benjāmiņa ņem�anu līdz. Viņ� bija pārāk jauns, lai mērotu tuksnesi, baiļojās Jēkabs.

�Vai lai mēs visi mirstam badā?� jautāja brāļi. Jūda, saņēmis drosmi, gāja viens pats pie tēva, lai to pārliecinātu.

�Sūti zēnu ar mani,� viņ� sacīja, �lai mēs varam dzīvot. Es bū�u ķīlnieks par viņu. Ja es viņu neatvedī�u tev sveiku un veselu, tad es bū�u vainīgs tavā priek�ā visu savu mū�u.�

Sāpju pilnu sirdi tēvs Izraēlis laida dēlus otrreizējā ceļā. �oreiz arī Benjamiņ� gāja līdz, lai izpatiktu bargajam Ēģiptes zemes kungam. Jēkabs sūtīja bagātīgas dāvanas: vislabākos augļus, mandeļu riekstus, balzamu, mirres un medu �ūnās.

�Ņemiet līdz divkārt naudas,� sacīja Izraēlis saviem dēliem. �Un dodiet atpakaļ to, kas bija maisos. Varbūt tā bija pārskatī�anās. Lai Visuvarenais Dievs parāda Jums �ēlastību tā vīra priek�ā un jūs atgrie�aties ar brāli, ko viņ� paturējis, un ar Benjāmiņu.�

Kad Jāzeps redzēja savu īsto brāli Benjāmiņu, viņa sirds pildījās ar mīlestību un maigumu pret zēnu. Viņ� pavēlēja savam nama pārvaldniekam vest brāļus uz viņa namu, kur tie tika laipni uzņemti un sēdināti pie bagātīgi klāta galda. Brāļi, nepazīdami Jāzepu, mēģināja izskaidrot, ka nauda, kas atradusies maisos, bijis kāds pārpratums, bet neviens viņos neklausījās.

Vakariņu laikā mājās ieradās Jāzeps. Arī Simeons bija atbrīvots un atradās Jāzepa namā. Jāzeps apjautājās par viņu tēvu un, redzot Benjāmiņu, viņa sirds ilgojās to apkampt.

�Dievs lai parāda tev �ēlastību, dēlsl� sacīja Jāzeps, un viņa acis pildījās ar asarām.

Brāļi steidzās nolikt dāvanas viņa priek�ā, bet Jāzeps bija pārāk aizkustināts, redzot savu jaunāko brāli, ko viņ� bija redzējis tikai autiņos. Negribēdams savas jūtas rādīt brāļiem, viņ� izgāja citā telpā, lai izraudātos. Noskalojis seju ar aukstu ūdeni, viņ� atgriezās pie brāļiem. Tika pasniegtas vakariņas pēc ēģiptie�u tradīcijas: brāļi sēdēja pie viena liela galda, bet Jāzeps sēdēja viens uz paaugstinājuma, jo tā bija apgrēcība ēģiptietim ēst pie viena galda ar ebrejiem.

Pēc maltītes Jāzeps pateica kalpotājiem piepildīt brāļu maisus ar labību un atlikt visu viņu naudu maisu virspusē. Benjāmiņa maisā viņ� lika ielikt pats savu vīna kausu, kas bija rets mākslas darbs.

Agri no rīta brāļi sacīja ardievas neizprotamajam pārvaldniekam un devās ceļā. Bet, tiklīdz viņi pameta aiz sevis pilsētas vārtus, tiem dzinās pakaļ faraona sardze. Viņi tika apsūdzēti zag�anā. Brāļi bija sa�utu�i.

�Kāpēc jūs atmaksājat labu ar ļaunu?� prasīja tiem grupas kapteinis, izpildīdams Jāzepa rīkojumu. �Kāpēc jūs nozagāt mana kunga sudraba kausu?�

Brāļi zvērēja, ka viņi nebija zagļi. Vai tad viņi neatgrieza naudu, ko atrada maisos?

�Ja tu kausu atradīsi pie kāda no mums, tas lai mirst, un mēs pārējie būsim tev par vergiem.�

Sargi pārmeklēja maisus, sākot ar vecāko brāli Rubeņu. Izkrita nauda, bet no Benjāmiņa maisa sargs izvilka sudraba kausu. Nekas cits neatlika kā aizsiet maisus un atgriezties uz pilsētu.

Jāzeps sagaidīja brāļus savā namā. Tiklīdz brāļi ieraudzīja Jāzepu, viņi visi nokrita zemē pie viņa kājām.

�Ko jūs esat izdarīju�i?, Vai tad jūs nevarējāt iedomāties, ka es to paredzē�u?� jautāja Jāzeps stingra valdnieka balsī.

�Ko lai mēs sakām savam kungam?� atbildēja Jūda par visiem brāļiem. �Dievs ir atklājis tavu kalpu grēku. Tagad mēs esam tavi vergi.�

�Vienīgi tas, pie kura kauss ir atrasts, lai paliek man par vergu, pārējie varat atgriezties pie sava tēva.�

�Ņem mani par savu vergu,� sacīja Jūda, �bet ļauj zēnam atgriezties pie tēva.�

Kad Jāzeps to dzirdēja, viņ� nespēja ilgāk valdīties. Nokāpis lejā no paaugstinājuma, viņ�, ieplētis rokas, sauca brāļiem ebreju valodā: �Es esmu jūsu brālis Jāzeps, ko jūs pārdevāt uz Ēģipti! Vai mans tēvs vēl ir dzīvs?� '

Brāļi kā no zibens spēriena atkāpās atpakaļ. Nekustīgi viņi stāvēja un skatījās Jāzepā, kas pirms mirkļa bija bargs tiesnesis un pārvaldnieks, bet kura seja pēk�ņi pārvērtās, un viņi pazina Jāzepa vaibstus.

�Nāciet pie manis,� sacīja Jāzeps lūdzo�ā balsī. �Neskumstiet vairs un nepārmetiet sevi Dievs mani atsūtījis �eit, lai glābtu jūsu un citu ļau�u dzīvības. Ejiet atpakaļ pie mana tēva un atvediet arī viņu �eit, lai jūs visi varētu dzīvot Go�enes zemē, un es par jums gādā�u.�

Jāzeps apkampa Benjāmiņu, un viņi abi raudāja, uzliku�i galvas viens otram uz pleca.

Pagātnē nodarītais bija piedots un izlīguma miers nesa saskaņu un mieru sirdīs. Prieka pilni vienpadsmit brāļi atgriezās pie tēva Izraēļa.

�Jāzeps ir dzīvs un valda pār Ēģiptes zemi,� stāstīja brāļi savam sirmajam tēvam.

To dzirdot, Jēkaba sirds pamira. Viņ� nespēja ticēt, ka tas varētu būt patiesība, bet kad dēli atkārtoja Jāzepa vārdus un iedeva karaliskās dāvanas, ko Jāzeps sūtīja tēvam, Izraēlis ticēja.

�Pietiek!� sauca sirmais patriarhs ar jauneklīgu sparu. �Mans dēls Jāzeps ir dzīvs! Es ie�u, lai viņu redzētu, pirms es mirstu.�

Izraēlis, vienpadsmit dēli, dēlu sievas, bērni, mazbērni, kalpi un kalpones skraidīja kā skudras pa pagalmiem, no telts uz telti, priecīgā satraukumā po�oties uz Ēģiptes Bemi; Kad karavāna bija sakārtota, sievas un.bērni sasēdināti uz kamieļiem, vīri kājām, kalpi aizmugurē dzīdami pulku lopu, mazos un lielos, visi sāka virzīties uz priek�u. Sastādīta ierindā, Izraēļa cilts bija turpat jūdzi garumā.

Jēkabs pieprasīja, ka viņiem jāapstājas Bēr�ebā. Tur uz vecā akmens altāra Jēkabs dedzināja upuri Ābrahama un Izāka Dievam. �ķērsot tuksnesi tik lielai saimei ar maziem bērniem, veciem un slimiem, jo neviens netika atstāts Kanaānā, nebija viegls pasākums. Vienīgi ar Dieva svētību to varēja veikt, pilnīgā paļāvībā uz Dieva gādību. Tas bija, ko visu nakti lūdzās Izraēlis. Dievs viņu dzirdēja un tajā naktī uzrunāja Jēkabu pārdabiskā vīzijā.

�Nebīsties doties uz Ēģipti,� sacīja viņam pazīstamā Balss no aug�as. �Tur es izveido�u no tevis lielu tautu. Es ie�u jums līdz uz Ēģipti un jūs atkal no turienes izvedī�u, un Jāzepa roka slēgs tavas acis.�

Jāzepam labvēlīgais faraons priecājās kopā ar viņu, dodams Jāzepam brīvas rokas savu brāļu uzņem�anā un izvieto�anā. Kad ziņne�i Jāzepam paziņoja, ka tuvojas капа-ānie�u karavāna, viņ� izbrauca goda ratos tiem pretim uz Ēģiptes robe�ām tos sagaidīt. Tēvs un dēls apkampās un ilgi raudāja priekā un dziļā saviļņojumā.

�Tagad ļauj man nomirt, kop� es esmu redzējis tavu vaigu un zinu, ka tu esi vēl dzīvs,� sauca Izraēlis tik�anās prieka ekstāzē savam mīļotajam dēlam.

Jēkabs dzīvoja Ēģiptē vēl daudzus gadus. Viņa divpadsmit dēli izveidoja Izraēļa divpadsmit ciltis. Viņu pēcnācēji un bagātība Ēģiptē strauji vairojās. Kad Izraēlis bija simt �etrdesmit septiņus gadus vecs, viņ� zināja, ka viņam nebija vairs palicis daudz dienu. Viņ� atsauca pie sevis Jāzepu. Gulēdams gultā vāj�, viņ� lika Jāzepam zvērēt, ka viņ� to apbedīs kopā ar sen�u tēviem Ābrahamu un Izāku Makepelas alā. Tad Jēkabs svētīja Jāzepa abus dēlus Efraimu un Manasi. Efraims bija jaunākais, bet Jēkabs to svētīja pirmo. Kad Jāzeps to pateica Jēkabam, domādams, ka tēvs tuvredzības dēļ bija pārskatījies) Jēkabs palika pie sava: Efraims saņēma cilts svētību un nevis vecākais dēls Manase.

Pēdējā dienā Jēkabs sasauca visus savus dēlus, lai viņus svētītu un pravietotu katra likteni:

Rubens, kaut arī vecākais dēls, nebūs pārāks par citiem, jo viņ� bija apgrēkojies ar Jēkaba blakussievu Bilu! Simeona un Levija kaislās dusmas Izraēlis nolādēja... Jūdam, sauktam par lauvu, scepteris nezudīs no viņa rokas, nedz valdnieka zizlis, līdz Silo⁵ nāks.

�Jāzeps ir augļukoks pie avota... Benjamiņ� ir vilks, kas no rīta sagūsta laupījumu un to dala līdz vakaram...�

Jēkabs nomira pēc Ēģiptē nodzīvotiem septiņpadsmit gadiem mierā un labklājībā. Jāzeps slēdza viņa acis un pavēlēja iebalzamēt Izraēla ķermeni pēc ēģiptie�u parauga. Tad garā procesijā, ar lielu godu, patriarha atliekas aizveda uz Kanaānas zemi un apglabāja tai pa�ā alā, kurā atdusējās Ābrahams, Izāks, Sāra, Rebeka un viņa pirmā sieva Lija.

Jāzeps sasniedza simt desmit gadu vecumu. Pirms viņ� nomira, viņ� pateica saviem brāļiem: �Es drīz mir�u. Dievs jūs apmeklēs un izvedīs jūs no �īs zemes.�

Ēģiptie�i ilgi apraudāja Jāzepu. Viņa ķermeni iebalzamēja, kā to darīja ar ēģiptie�u augstmaņiem, un novietoja to vienā no piramīdām.

Bībelē teikts, kad ebreji izgāja no Ēģiptes, viņi nesa sev līdz Jāzepa mūmiju. Ir iespējams, ka kādu dienu kaut kur tiks uzietas Jāzepa atliekas.

MOZUS - DIEVA AICINĀTAIS

Ēģiptie�u zemes labklājībā ebreji strauji vairojās. Trīs gadu simtus pēc Jāzepa nāves faraons nekā daudz nezināja par zemes pārvaldnieku, kas tik uzticīgi kalpojis Ēģiptei, tās saimniecību nostabilizējis un darījis to bagātu. Viss, ko faraons Sets I redzēja, bija nepārredzamas ebreju masas, kas, dzīvodami Ēģiptē, paturēja savu īpato identitāti, runāja savu valodu, kopa savas tradīcijas un nesajaucās ar ēģiptie�iem. Sie ebreji, būdami ārzemnieki, jau tuvu pie �etri simt gadu apdzīvoja auglīgāko Go�enes apgabalu. Viņu lielās dzimstības dēļ viņi vairojās straujāk par ēģiptie�iem. Faraons bija nopietni noraizējies.

�Lūk, �ie izraēlie�i kļūst lielāka un varenāka tauta par mums.� Faraons baidījās, ja gadījumā uzbruktu ienaidnieks no ārpuses, izraēlie�i, uzskatīdami sevi par sve�iniekiem, pievienotos ienaidniekiem un varētu iznīcināt ēģiptie�us no iek�puses. Izraēlie�i bija drauds valstij, un faraons nolēma tos apspiest, lai tie vairs tā nevairotos un varbūt dabiskā veidā to skaits saruktu.

Faraona raizes tauta izprata kā nepatiku pret ebrejiem un sāka pret tiem izturēties ar nicinājumu.

Vispirms izraēlie�i, kas Ēģiptē skaitījās brīvi ļaudis, ar faraona dekrētu kļuva par vergiem. Tiem bija jāstrādā smagos darbos, ceļot faraonam pilsētas. Bet, jo smagāk tie strādāja, jo izturīgāki tie kļuva; jo nabadzīgāki tie bija, jo straujāk tie vairojās. Faraons, to redzēdams, ķērās pie cita līdzekļa.

�Visi zēni, kas ebrejiem piedzimst, iemetami upē,� viņ� pasludināja. �Bet meitenes lai dzīvo.�

Kādā nabadzīgā Levija cilts ģimenē piedzima zēns. Likums bija tikko pasludināts, bet jaundzimu�ais zēns izskatījās tik sārts un veselīgs, ka māte nespēja viņu iznīcināt un to slepeni turēja trīs mēne�us. Kad ilgāk vairs to nevarēja noslēpt, viņa sapina no niedrēm groziņu, pārklāja to ar piķi un asfaltu un, Ielikusi bērnu tajā, aiznesa uz upi un paslēpa to niedrēs. Tuvumā viņa novietoja savu meitu Miriamu, lai tā skatītos, kas notiks.

No rīta faraona meita Bitija gāja uz upi peldēties. Kad viņa ieraudzīja groziņu niedrēs, viņa lika to savai auklei izvilkt laukā. Atverot vāku, viņas ieraudzīja bērnu, kas tūlīt sāka raudāt. Faraona meitai k|uva �ēl mazā zēna, kas izskatījās tik skaists bērns. Viņa zināja, ka tam jābūt ebreju bērnam, nolemtam slīcinā�anai. Tai brīdī Miriama pienāca princesei klāt un sacīja: �Vai tu gribi, lai es pasaucu zīdītāju �im zēnam?�

�Ej un atved viņu,� atbildēja ēģiptie�u princese.

Miriama pasauca savu māti, un ēģiptie�u princese viņai iedeva bērnu, sacīdama: �Ņem �o bērnu un zīdi, un es tev par to maksā�u.�

Māte paņēma savu dēlu un to zīdīja. Kad viņ� bija paaudzies, faraona meita pieprasīja, lai Mozu atved pie viņas. No tā laika Mozus auga faraona pilī.

Mozus tika audzināts kopā ar citiem ēģiptie�u prin�iem un augstmaņu bērniem. Viņ� tika apmācīts ēģiptie�u templī priesteru uzraudzībā hieroglifu rakstu zīmēs, astronomijā, celtniecībā un, pats galvenais, ēģiptie�u mitoloģijā � elku daudzdievībā. Neskatoties uz sistemātisko izglītību, Mozus nekad neaizmirsa savas agrās bērnības mācību, ko viņ� saņēma no savas īstās mātes pirmajos dzīvības gados. Viņ� atcerējās mātes mācību, ka ir tikai viens Dievs, Izraē|a Dievs, kas viņam bija dziļi iespiedies atmiņā.

Mozus izauga par lielu un spēcīgu jaunekli. Ikviens viņu uzskatīja par ēģiptieti, princeses aud�udēlu. Tai laikā ebreji cēla lielu piramīdu faraonam, un Mozum bija uzdevums pārraudzīt darbus. Kādu dienu, izdarot inspekciju, Mozus redzēja, ka ēģiptietis sita izraēlieti. Mozus iedegās dusmās. Sentēva Levija asinis verda viņa dzīslās. Uzbudinājumā viņ� nosita ēģiptie�u priek�strādnieku un, apskatījies, ka neviens to neredzēja, aprausa to turpat ar smiltīm.

Nākamajā dienā, kad viņ� atkal pārstaigāja būvdarbu vietu, viņ� redzēja, ka divi ebreju vergi savā starpā strīdējās un viens otram sita.

�Vai nepietiek ar to, ka apspiedēji dara pāri maniem ļaudīm?� viņ� domāja. �Vai viņiem būtu jākaujas vēl savā starpā?�

�Kāpēc tu sit savu biedru?� viņ�, piegājis klāt, jautāja stiprākajam.

Redzēdams ēģiptie�u augstmani iejaucamies viņu lietās, sitējs bija vēl vairāk saniknots.

�Kas tevi iecēlis mums par princi un tiesnesi?� viņ� jautāja Mozum. �Vai tu domā arī mani nokaut tāpat kā to ēģiptieti?�

Mozus saprata, ka viņa noziegums bija atklāts. Arī faraonu ziņa bija sasniegusi, jo faraons meklēja Mozu, lai to tiesātu. Ar savas ēģiptie�u aud�umātes Bitijas palīdzību Mozus plānoja bēgt. Bet kurp? Vienā pusē bija jūra, otrā tuksnesis. Mozus izvēlējās tuksnesi.

Daudzas dienas viņ� gāja cauri tuksne�a sausajai jūrai. Izsalcis un izslāpis, ar pēdējiem spēkiem viņ� sasniedza aku medie�u tuksnesī. Padzēries vēsā ūdens, viņ� turpat atgūlās akas ēnā un aizmiga.

Viņu pamodināja sievie�u balsis un jēru blējieni. Pirms ganes sasniedza aku, no kalna otras puses nāca citi gani, trok�ņaini un strīdīgi pui�i. Viņi, lamādamies un grūstīdami meitenes, mēģināja piekļūt pie akas pirmie. Mozps redzēja sadursmi, un viņam kļuva meiteņu �ēl. Uzlēcis kājās, viņ� atgrūda pui�us no akas nost un palīdzēja meitenēm piepildīt siles ar ūdeni, lai padzirdītu lopus. Meitenes priecīgas atgriezās mājās.

�Kā tas izgadījies, ka jūs �odien esat atpakaļ tik ātri?� jautāja viņu tēvs, medie�u priesteris.

Viņa septiņas meitas izstāstīja par notikumiem pie akas, kā ēģiptietis pieveicis naidīgos kaimiņus un palīdzējis viņām sasmelt ūdeni.

�Kur viņ� ir?� jautāja tēvs Jetrus. �Kāpēc jūs viņu pametāt? Aiciniet viņu �urp, lai viņ�-var pie mums paēst.�

Mozu atveda pie medie�u priestera, un viņ� apmetās pie viņiem uz dzīvi. Jetrus deva Mozum savu vecāko meitu Ziporu par sievu, un viņiem piedzima dēls, vārdā Ger�oms^

Pagāja �etrdesmit gadu. Mozus dzīvoja pieticīgo dzīvi pie sava sievastēva, ganīdams viņa lopus. Apkārtnes skaistums, kalnu miers un ģimenes mīlestība ar laiku dziedēja Mozus ilgas pēc saviem cilvēkiem. Tā viņ� pamazām aizmirsa sāpes un grūtumus, J<o cieta izraēlie�i Ēģiptē.

Tikmēr ēģiptie�u jūgs kļuva izraēlie�iem arvien grūtāk panesams. Tuvojās laiks atbrīvot izraēlie�us no verdzības. Bija vienīgi vajadzīgs stiprs vadonis, kas tiem palīdzētu nokratīt jūgu.

Mozus, ganīdams lopus Sinaja kalna pakājē, kādu dienu ievēroja, ka kalns bija savādi nemierīgs. Mozus pacēla galvu un skatījās uz tā galotni, kas it kā vibrēja. Kas tas varētu būt, viņ� domāja, � negaisa tuvo�anās vai varbūt zemestrīces gatavo�anās? Viena no avīm aizklīda augstāk kalnā. Mozus to atdzina pie citām. Tad likās, it kā kaza blētu kaut kur kalna vidū. Mozus pakāpās augstāk. Tur kalna malā viņ� redzēja krūmu degam gai�ās liesmās. Viņ� nebija redzējis zibeni, kā gan krūms varēja degt? Uguns izkaltu�ā, me�onīgā tuksnesī bija posts, kas katru varēja nobiedēt. Uguns tur vienmēr nozīmēja lielu nelaimi un postījumus. Pirmā doma Mozum bija, kā nodzēst uguni ūn saglābt dzīvību uzturētājus stādus, lai tie neizdegtu?

Kad viņ� apskatījās tuvāk, viņ� redzēja, ka krūms nesadega, kaut arī liesmas bija |oti spo�as. Krūms palika tāds pats, kā bijis, ar visiem zariem un lapām uz tā. Pārsteigts viņ� gribēja redzēt, kas tur notiek. Tikko spēris pirmo soli, viņ� dzirdēja Balsi saucam no krūma. Mozus palika stāvam kā zibens caurstrāvots.

�Mozu! Mozu!� sauca Balss no krūma.

�Te es esmu!� atsaucās Mozus.

�Neej tuvāk!� runāja atkal Balss. �Novelc kurpes no kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta! Es esmu tava tēva Ābrahama, Tzāka un Jēkaba Dievs.�

Nobijies Mozus nokrita pie zemes un apklāja vaigu, jo viņ� bijās uzskatīt Dievu.

Dievs teica Mozum par viņa tautas cie�anām Ēģiptē un par gribu tos izvest brīvībā.

�etrdesmit gadu bija pietiekami ilgs laiks, lai cilvēks daudz ko aizmirstu un mainītos. Mozus bija pametis novārtā savu ēģiptisko audzinā�anu un smalkās galma manieres. Viņ� tajā laikā bija vienkār�s gans. Bez tam viņam bija bailes no faraona, kas viņam piespriedis nāvessodu. Vai to visu Kungs nezināja?

�Kas esmu es, lai ietu pie faraona un izvestu izraēlie�us no Ēģiptes?� jautāja Mozus pazemīgi un pagalam noraizējies. Domas viņa galvā �audījās kā zibeņi. Vai tad Dievs nevarēja izvēlēties kādu citu? Kāpēc tas jādara viņam, kas bija pilnīgi nepiemērots un necienīgs tik lielam uzdevumam?

Dievs, kas lasa katru domu, redzēja Mozus uztraukumu. �Es bū�u ar tevi,� viņu mierināja Dieva balss.

Būdams lēns valodā, Mozus bija ātrs domā�anā. Viņ� atcerējās divu ebreju kautiņu un kā abi atraidīja viņu, kad viņ� iejaucās kā �ķīrējs, sacīdami: �Kas tevi iecēlis par princi un tiesnesi?� Vai arī turpmāk izraēlie�i neatraidīs viņu ar tiem pa�iem vārdiem?

�Ja es ietu pie izraēlie�iem un teiktu: Jūsu tēvu Dievs mani sūta, � tie man prasīs: Kā Viņu sauc? � Ko tad lai es atbildu?�

�Es Esmu, Kas Es Esmu⁶,� sacīja Kungs. cSakl viņiem: Es Esmu.�

�Viņi tomēr man neticēs un teiks: Kungs nav tev parādījies.�

�Kas ir tas, ko tu turi rokās?� jautāja Balss.

�Gana nūja.�

�Met to zemē,� sacīja Balss.

Alozus nometa zemē savu lielo gana nūju, kas bija garāka par viņu pa�u. Nūja sāka locīties, un Mozus redzēja, ka tā bija �ūska. Panikā viņ� sāka bēgt no tās projām, bet Balss viņam sauca: �Saņem to aiz astes.�

Kad Mozus noķēra �ūsku aiz astes, tā atkal pārvērtās par nūju.

�Uzliec savu roku uz krūtīm un to atkal izstiep,� sacīja Kungs.

Mozus darīja, kā likts, bet, izvilcis roku, viņ� izbijies redzēja, ka tā bija visa balta, noklāta ar lepru.'

�Pieliec savu roku atkal pie krūtīm,� Balss teica.

Mozus pielika roku pie krūtīm, un izvilcis to no svārka, redzēja, ka roka bija tikpat vesela kā iepriek�.

�Ja viņi neticēs pirmajai zīmei, tad otrai viņi noteikti ticēs,� sacīja Kungs.

�Ak, mans Kungs!� vaimanāja Mozus. �Es esmu lēns valodā, un manā runā trūkst daiļrunības, es Tevi lūdzu, sūti kādu citu!�

�Vai Es neesmu valodas Kungs?� teica Balss pārmezdama. �Es sūtī�u tavu brāli Aronu tevi sastapt. Viņam ir veikla runa.�

Ar smagu nesamo sirdī Mozus gāja pie sievastēva.

�Ļauj man iet pie saviem tuviniekiem Ēģiptē un redzēt, vai tie vēl ir dzīvi.�

Jetrus, būdams vecs medie�u priesteris, kas bija paradis cilvēkus uzklausīt un palīdzēt tiem dzīves grūtākos brī�os, uzreiz redzēja Mozus sejā lietas nopietnību.

�Ej!� viņ� to atlaida.

Mozus gatavojās lielam ceļojumam. Dievs redzēja, ka viņa sūtnis bija ļoti nospiests un skumju pilns.

�Atgriezies uz Ēģipti, jo visi, kas meklēja tavu dzīvību, ir miru�i,� viņu mierināja Kungs.

Ar gana zizli rokā, pie otras rokas vezdams ēzeli, uz kura sēdēja viņa sieva Zipora, sekojot vēl diviem ēzeļiem ar vienu dēlu uz katra, Mozus veda savu ģimeni uz Ēģiptes zemi.

Kungs parādījās Aronam sapnī, sacīdams tam doties uz tuksnesi, lai sagaidītu savu jaunāko brāli Mozu. Kad brāļi sastapās pēc �etrdesmit gadu �ķir�anās, viņi apkampās, dodami viens otram miera skūpstu. Mozus izstāstīja Aronam, ko Dievs viņam bija teicis.

Ieradu�ies Go�enē, viņi sasauca savus ļaudis uz sapulci. Mozus iepazīstināja ļaudis ar Aronu, un Arons uzrunāja sapulcēju�os. Kad izraēlie�i redzēja nūjas un lepras brīnumus, ko Mozus tiem izrādīja, viņi ticēja. Zemu liekdami galvas, viņi pateicās Dievam par glābēja sūtī�anu.

Nākamajā dienā Mozus un Arons gāja pie faraona. �Tā saka Kungs, Izraēļa Dievs, ļauj maniem ļaudīm iet!� viņi prasīja.

�Es tādu Izraēļa Dievu nepazīstu; kāpēc lai es ļautu jūsu ļaudīm iet?� bija faraona atbilde.

Mozus rādīja nūjas un lepras brīnumus faraonam, bet faraons tā nebija ietekmējams. Viņa sirds bija nocietināta, kā to jau Dievs bija Mozum iepriek� pareģojis. Dievs sūtīja vienu mocību pēc otras pār ēģiptie�iem, bet faraona sirds kļuva vēl cietāka. Viņ� neuzklausīja Mozu un Aronu, vienīgi vēl palielināja vergu darba normas, samazināja pārtiku, padarīdams viņu dzīvi neiespējami grūtu. Izraēlie�i stenēja un vaidēja zem smagā jūga un kurnēja pret Mozu, kas it kā kūdīdams tautu uz sacel�anos pret valdnieku, padarījis viņu nastu vēl daudz grūtāku.

Daudzas reizes Mozus gāja pie faraona, pieprasīdams izraēlie�u izlai�anu no Ēģiptes zemes, bet faraons palika ciets un nedzirdīgs pret Mozus prasībām. Redzēdams, ka viņa uzdevums ieilgst un kļūst arvienu grūtāks, Mozus aizsūtīja Ziporu un dēlus atpakaļ pie tēva.

�Faraons tevi neuzklausīs,� sacīja Kungs. �Lai vairojas mani brīnumi Ēģiptē!�

Desmit briesmīgas mocības ēģiptie�i izcieta sava valdnieka stūrgalvības dēļ. Arī Mozus nepiekāpās. Pēc katras mocības viņ� atkal ieradās pie faraona ar to pa�u prasību. Tad nāca pēdējā un vislielākā pārbaude.

�Tā saka Kungs,� sacīja Mozus faraonam. �Pusnaktī Es pārstaigā�u Ēģipti, un mirs ikviens pirmdzimtais Ēģiptes zemē, sākot ar faraona pirmdzimto līdz kalpones pirmdzimtajam. No liellopa līdz sīklopam.�

Bet faraons, kaut arī pieredzējis citu mocību piepildījumu, arvien vēl neticēja Mozum un atteicās izraēlie�us izlaist. Mozus sagatavoja ebrejus Kunga pārejai tā, kā to Dievs viņam atklāja:

�Lai �is mēnesis jums ir pirmais. Mēne�a �etrpadsmitajā dienā katrā mājā lai tiek nokauts jērs, kam nav nekādas vainas. Jērs ir cepams uz uguns un jāēd, kājās stāvot, apjoztiem svārkiem, kurpēm kājās un spieķiem rokās. Paņemiet asinis un notriepiet ar tām durvju stenderes un slieksni. Kur es redzē�u asinis, tur es ie�u garām. Sī diena lai jums būtu par piemiņu, un jums to būs svētīt kā mū�īgu likumu!�

Tas bija Pashas sākums. Kad viss notika, kā Kungs bija teicis, Ēģiptes zemē bija tādas raudas, kādas vēl nekad nebija biju�as, jo Kunga eņģelis sita visus pirmdzi-mu�os visā zemē. Faraona pirmdzimtais dēls un troņa mantinieks gulēja miris. Naktī faraons atsauca Mozu pie sevis un teica: �Ejiet prom no manas tautas vidus! Ņemiet visu, kas jums pieder. Ejiet un kalpojiet Kungam!�

Izraēlie�i bija dzīvoju�i Ēģiptē �etrisimt trīsdesmit gadu. Kad viņi atstāja Ēģipti, viņi bija liela tauta: se�simt tūksto�u vīru gāja kājām, tiem vēl jāpieskaita sievas un bērni.

Dievs neveda izraēlie�us pa taisnāko ce|u caur filistie�u zemi, bet pa aplinku ce|u caur tuksnesi, gar Sarkano jūru. Lielā gājiena priek�galā tika nests �ķirsts ar Jāzepa mumificēto ķermeni. Pats Kungs gāja viņiem pa priek�u, rādīdams ceļu dienā kā mākoņu stabs, bet naktī kā uguns kolonna, rādīdams gaismu.

Pēc gara gājiena viņi apmetās atpūsties starp Migdalu un jūras krastu. Kad faraons dzirdēja, ka izraēlie�i nomet-ņojot starp tuksnesi un jūru, viņ� zināja, ka tie atrodas slazdā. Nekavējoties viņ� deva pavēli sekot izraēlie�iem, tos panākt, tiem uzbrukt, lai viņus iznīcinātu. Viss tas bija Dieva plānā, lai tādā veidā Dievs parādītu savu varenību un majestātiskumu.

Kad ēģiptie�u rik�otāji un jātnieki tuvojās, izraēlie�os izcēlās panika.

�Pacel savu spieķi!� sacīja Kungs Mozum. �Izstiep savu roku pār jūru un pār�ķir to. Sausām kājām Izraēlis Izies caur jūru!�

Mozus darīja, kā Kungs pavēlējis. Uz klints stāvēdams, viņ� izstiepa roku pār jūru. Sāka pūst rītenis un pārdalīja Jūru divās da|ās ar platu lielceju vidū. Izraēlie�i gāja pa ļūras vidu sausām kājām. Ēģiptie�i dzinās tiem paka). Kad pēdējais izraēlietis sasniedza otru krastu, jūra aizvērās, un visi ēģiptie�i apslīka.

Izraēlie�i turpināja ce|u, slavēdami Dievu par viņu izglāb�anu ar varenu roku. Viņi dziedāja jaunu dziesmu Kungam, kas tiem devis tik spo�u uzvaru pār ienaidniekiem. Gājiena priek�galā Mozus iesāka dziedāt slavas dziesmu, un citas balsis tam piebiedrojās:

<Es dziedā�u Kungam, jo viņ� liels un varens!

Zirgus un jātniekus viņ� ir iegāzis jūrā.

Kungs ir mans stiprums un mana dziesma, Viņ� ir mana pestī�ana.

Mans Dievs, es Tevi slavē�u,

Manu tēvu Dievu es vienmēr godinā�u!�

Kamēr dziesma turpinājās ar Mozu par vārdu teicēju, Miriama, Mozus un Arona māsa, paņēmusi tamburīnu rokā, to skandināja un dejoja. Citas sievietes viņai pievienojās, un visi izraēlie�i dziedādami un dejodami gavilēja par savu izie�anu no Ēģiptes.

�Ar �ēlastību Tu vadi

savu tautu, ko Tu esi atpestījis.

Spēkā un varenībā Tu ved to uz savu mājokli.�

Augstā slavas dziesma nobeidzās ar gavi|u vārdiem, ko izraēlie�i atkārtoja neskaitāmas reizes da�da�ādās balsu modulācijās:

�Kungs Dievs valdīs mū�īgi mū�os!�

Izraēlie�i so|oja cauri Sūras tuksnesim. Trīs dienas viņi bija cepināju�ies karstajā saulē bez ūdens lāses. Beidzot viņi ieraudzīja ezeru un priecājās, ka varēs dzesēt slāpes. Pienāku�i klāt, viņi pārliecinājās, ka ūdens bija nelietojams, jo tas bija tik rūgts, ka to nespēja iedzert ne cil-vāki, nedz lopi. Noguru�i, izslāpu�i, ar raudo�iem bērniem, smiltīs noberztām asiņainām kājām, izraēlie�i kurnēja pret Mozu: �Ko mēs dzersim?� Mozus lūdzās, un Kungs parādīja viņam uz tuvumā augo�u koku. Nolauzis zaru, Mozus to iemērca ūdenī, un ūdens bija svaigs un patīkams dzer�anai. Viņi nosauca to vietu Mara⁷ ūdens rūgtuma dēļ.

Pēc divu mēne�u gājiena viņi nonāca Sinaja tuksnesī, kas atrodas starp Elinu un Sinaja kalnu. Uztura krājumi, kas bija paņemti līdz no Ēģiptes, bija pilnīgi izbeigu�ies. Izsalku�i cilvēki kurnēja atkal pret Mozu un Aronu, kas tos izvedu�i tuksnesī.

�Ēģiptē mēs sēdējām pie pilniem ga|as podiem un ēdām, cik gribējām,� viņi sūdzējās Mozum. �Vai tu izvedi mūs uz �o me�onīgo apgabalu, lai mūs visus badā nomērdētu?�

Dievs dzirdēja viņu kurnē�anu un teica Mozum: �Lūk, ar lietu Es lie�u maizi no debesīm, un vakarā jūs ēdīsit gaļu. Jums būs zināt, ka Es esmu jūsu Dievs.�

Kad nākamajā rītā ļaudis pamodās, viņi redzēja rasu, kas klāja zāli un katru stādu. Kad rīta saule no�āvēja rasu, uz stādiem bija smalkas pārsliņas. Ļaudis brīnījās, kas gan tas varētu būt? Mozus paskaidroja, ka tā esot debesu maize, manna, kas viņiem esot jāsalasa tikai vienas dienas iztikai, izņemot sestajā dienā, pirms sabata, viņiem jāievācot divām dienām. Lielais vairums ļau�u to arī darīja, bet da�i pievāca vairāku dienu porcijas no �dieni�ķās maizes�, vairāk nekā viņi spēja tūlīt patērēt. Da]a, kas palika pāri, tūlīt sabojājās un tajā iemetās tārpi.

Cilvēkiem tuksnesī no rītiem bija maize ko ēst, un vakarā, pirms satumsa, Dievs sūtīja paipalas tik lielos baros, ka tās pārklāja nometni. Vakaros viņi ēda putnu ga|u.

Mozus pateica Āronam, lai viņ� krūzē ieliek sauju mannas un noliek to Kunga priek�ā par zīmi visām paaudzēm. Sī �Debesu maize� ir kā prototips tai, kas dzīvo līdz mūsu dienām kristīgajās baznīcās kā Dievmaize tabernākulos.

Izraēlie�i ēda mannu �etrdesmit gadu, kamēr vien viņi klejoja pa tuksnesi, līdz viņi nonāca pie apsolītās zemes robe�ām.

Dodamies dienvidu virzienā, izraēlie�i nonāca Refi-dimā. Kad cilvēki bija sacēlu�i teltis, viņi gāja meklēt kādu ūdens avotu, bet, neatradu�i, viņi griezās pie Mozus. Viņu ādas ūdenstvertnes bija sausas, visas mucas iztuk�otas.

�Dod mums ūdeni!> viņi uzstājās, pārmezdami Mozum. <Vai tu atvedi mūs �eit nomocīt slāpēs?�

Mozus bija sa�utis. Kad cilvēki reiz iemācīsies uzticēties Dievam un pa|auties vienīgi uz Kungu?

�Kāpēc jūs vienmēr vainas meklējat manī?� viņ� Jautāja ļaudīm. �Kāpēc jūs pārbaudāt Kungu?�

Mozus griezās pie Dieva: �Ko lai es daru ar �iem ļaudīm? Drīz viņi nomētās mani ar akmeņiem.�

Kungs pieteica Mozum sasaukt cil�u vecajos pie Ho-reba kalna un tad skart kalna sānus ar savu gana zizli. Mozus tā darīja un, lūk, ūdens sāka tecēt no kalna sāna ar lielu strūklu, tā ka dzeramā pietika pa�iem un lopiem.

Refidimā izraēlie�iem uzbruka amalekie�i. Pārguru�i ceļā, sievas, bērni, vecie ļaudis un kustoņi bija izkliedēti pa visu nometni. Kad Amaleks ar saviem vīriem uzbruka, izraēlie�i bija vismazāk piemēroti cīņai. Saņēmis no Dieva vēsti, Mozus sacīja Jozuam, jaunam, dro�sirdīgam izraēlietim, ar ticības degsmi un paļāvību uz Kungu, lai tās izvēlas sev vīrus cīņai.

�Rīt no rīta es stāvē�u kalna virsotnē ar paceltu Dieva zizli,� sacīja /Mozus. Cīņa sākās agrā rītā. Kamēr Mozus turēja rokās pacelto zizli, tikmēr izraēlie�iem cīņa veicās, tiklīdz viņ� to nolaida, Amalekam vedās labi. Vecā vīra rokas pagura, turot zizli uz aug�u, bet cīņa turpinājās neiz�ķirti. Tad Arons un Miriamas vīrs Hūrs turēja Mozus rokas uz aug�u tik ilgi, kamēr Jozua vīri pieveica visus Amaleka vīrus.

Atpūtu�ies Refidimā, izraēlie�i turpināja ceļu Sinaja kalna virzienā.

Viņi apmetās nākamajā nometnē Sinaja kalna pakājē. Tad Jetrus, medie�u priesteris un Mozus sievastēvs, dzirdējis par Mozus iera�anos un paņēmis līdz Ziporu un viņas dēlus, ieradās pie Mozus. Tā bija priecīga atkalredzē�anās. Mozus izstāstīja sievastēvam par faraonu, mocībām un par izie�anu no Ēģiptes. Jetrus slavēja Dievu par izraēlie�u glāb�anu no faraona jūga. Viņ� upurēja dedzināmo upuri par pateicību pēc savu sentēvu Ābrahama un I�maela parauga.

�Tagad es zinu, ka Kungs lielāks par visiem dieviem,� sacīja Jetrus. �Slavēts lai ir Kungs!�

Nākamajā dienā Jetrus vēroja, kā Mozus sprieda liesu par da�ādām ļau�u sūdzībām. Ļaudis spiedās ap Mozu no rīta līdz vēlam vakaram, prasīdami Mozum iz�ķirt viņu nesaskaņas vai savstarpējos strīdus. Vakarā, kad Mozus pārguris atgriezās savā teltī, Jetrus ar viņu izrunājās divatā, dodams viņam padomu izmeklēt spējīgus un nosvērtus vīrus no katras cilts, kas iz�ķirtu sīkas nesapra�anās. Vienīgi svarīgās lietas lai iz�ķirtu Mozus pats. Mozus sievastēva padomam paklausīja. Jaunā kārtība deva Mozum vairāk laika personīgai dzīvei. Viņam bija iespēja �ad tad atdalīties no pūļa un pielūgt Dievu vienatnē.

4

Izraēlis atpūtās Sinaja kalna pakājē. Ieleja bija zaļa, stādu un ūdens bagātības dēļ. No rītiem debess manna sakrita kā sniegs, vakariņās bija gaļa, un ļaudis jutās apmierināti. Viņiem tur patika, tādēļ viņi nedomāja iet tālāk.

Mozus, sēdēdams pie savas telts, pacēla acis uz majestātisko Sinaja kalnu, atcerēdamies savu pirmo saskarsmi ar Dievu. Viņ� domāja par dego�o krūmu un Kunga balsi. Cik daudz gan kop� tā laika bija noticis un kā dzīve bija mainījusies! Dieva gādība izveda izraēlie�us no Ēģiptes, tos sargāja un pavadīja ar nesatricināmas mīlestības neatlaidību. Cik nesatricināma un pastāvīga bijusi Dieva mīlestība! Un Mozus domāja par daudzajiem brīnumiem, ko Dievs izraēlie�iem bija rādījis, viņus vadījis un uzturējis.

Turēdams rokā savu gana zizli, sirmais patriarhs juta sirdī plūstam mīlestības strāvu. Kalns atkal likās vibrējam un trīcam tie�i tā, kā toreiz, kad viņ� redzēja dego�o krūmu. Tikai �ajā reizē kalna galotni sedza mākonis, kas savādā veidā nemaz nekustējās, bet palika kā cepure uz kalna galvas.

�ai mākonī kalna galotne it kā pulsēja, it kā viss kalns elpotu. Ja pirmo reizi tā bija ziņkāre, redzot dego�o krūmu, tad �ajā reizē Mozus sirdī bija pavisam cita veida skubinājums � kalns viņu vilktin pievilka sev klāt ar neizprotamu spēku. Mozus cēlās un, atspiedies uz sava spieķa, sāka iet kalna virzienā. Kaut kāda neredzama roka viņu veda, un viņ� kāpa uz mīklaino kalnu. Uzkāpis līdz kalna vidum, Mozus atdūrās pret ērgli, kas, it kā mazuļus ligzdā sargādams, me�onīgi vicināja spārnus. Tad viss notika lielā ātrumā, pirms viņ� spēja attapties, viņ� jau bija kalna virsotnē, mākoņu apsegā.

�Tu redzēji, ko Es izdarīju ar ēģiptie�iem,� viņam pazīstamā Balss sacīja. �Un kā Es tevi uz ērgļa spārniem uznesu pie sevis. Tagad lai tauta klausās Manu balsi un tur Manu derību. Jūs būsit Mans īpa�ums, at�ķirti no visām tautām, jo Man pieder visa zeme. Bet jūs Man būsit priesteru valstība, svēta tauta. Sie ir vārdi, ko tu saki Iz-raēlim.�

Piepildīts ar Dieva garu, laimīgs un iedvesmots, pat nejūtot savu vecumu, Mozus gandrīz jauneklīgā veiklībā kāpa no kalna lejā, lai nodotu zinu |audīm.

Kad sapulcēju�ies ļaudis plecu pie pleca stāvēja kalna pakājē kā viļņojo�a kvie�u druva, Mozus atkārtoja Kunga vārdus, un Izraēļa bērni kā vienā balsī atbildēja:

�Visu, ko Kungs no mums vēlas, mēs pildīsim!�

Atpakaļ uz kalna aug�ieni kāpa Mozus, lai nodotu tautas solījumu Dievam. Bet Kungs, kas pazina, cik mainīgi bija cilvēku prāti, sagatavoja iespaidīgāku zīmogu viņu atmiņai. Viņ� pats nāks mākonī, lai cilvēki redzētu un ticētu Mozum kā pravietim.

Dievs pieteica Mozum nokāpt pie cilvēkiem un tos sagatavot lielajai konsekrācijai vai iesvētei. Viņiem jāmazgājas un jāietērpjas tīrās drēbēs, trīs dienas viņiem jāatturas no jebkuras jutekļu baudas, lai būtu �ķīstīti.

Tre�ajā dienā majestātiskais Sinaja kalns bija dzīvības un spēka pilns. No mākoņa, kas to sedza, �ķīlās zibeņi un grāva pērkons, bazūnes skaņas trīcināja gaisu ar milzu troksni. Izraēlie�i, salasīju�ies pie kalna, drebēja izbailēs. Vai tās bija viņu beigas jeb vai visam bija beigas? Bailēs viņi spiedās viens pie otra, kā stiprumu meklēdami viens otrā, jo saskar�anās ar Dieva varenību bija acīmredzami baiga. Arons un Hūrs nosprauda robe�u, cik tuvu cilvēki drīkstēja pieiet kalnam, lai nenomirtu uz vietas. Bet neviens pat neiedro�inājās tuvoties robe�ai.

Sinaja kalns kūpēja kā ceplis un viss drebēja, it kā satricināts pa�os pamatos. Daudzi krita pie zemes un paslēpa savu seju. Daudzi sita sev pa krūtīm un no�ēloja grēkus. Visā tauta bailēs drebēja, jo tagad viņi ne tikai ticēja, bet zināja, ka Dievs mita �ajā kalnā Tad Dievs sauca Mozu pie sevis kalnā. Mozum līdz gāja Ārons, bet viņ� palika gaidot uz Mozu kalna vidū, jo viņ� neiedrīk-stējās kāpt līdz virsotnei.

Dievs Kungs runāja uz Mozu lielā spēkā un varenībā:

�Es esmu Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības. Tev nebūs citus dievus turēt līdzās Manimf Tev nebūs sev pagatavot tēlus no tā, kas aug�ā debesis, ne no tā, kas apak�ā virs zemes vai jūrā zem zemesi Tev nebūs mesties to priek�ā zemē, jo Es esmu Kungs, tavs Dievsl Tev nebūs

Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi valkāti Tev būs sabatu svētīti Se�as dienas tev būs strādāt, bet sep-tītajā dienā atdusēties, tev un visam tavam namam ... Tev būs godāt savu tēvu un māti, lai tu ilgi dzīvotu tai zemē, ko Kungs, tavs Dievs, tev dosi Tev nebūs nokauti

Tev nebūs laulību pārkāpti

Tev nebūs zagt!

Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku!

Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, viņa kalpu,... un nevienu lietu, kas pieder tavam tuvākam!�

Kad Mozus nokāpa pie cilvēkiem, tie, drebēdami no bailēm, lūdza: �Runā tu uz mums, un mēs tevi klausīsim! Ja Dievs uz mums runās, mēs visi mirsim.�

�Nebīstieties!� sacīja Mozus ļaudīm. �Dievs nonāca, lai parādītu, ka Dieva bailēm jābūt acu priek�ā, lai jūs negrēkotu.�

Tad Mozus uzkāpa atkal kalnā un iegāja tum�ajā padebesī, kur mājoja Dievs. Tur Dievs darīja zināmus vēl citus noteikumus Izraēlim. Mozus palika Sinaja kalnā �etrdesmit dienas un naktis.

Vislielākais bauslis, kas tika dots Izraēlim, bija pirmais � mīlēt Dievu un nepielūgt elkus. Mīlēt neredzamu, nezināmu un nesasniedzamu Dievu, kamēr citas tautas pielūdza rokām darinātus elkus, bija ļoti grūti. Daudzi ebreji, atstādami Ēģipti, paņēma līdz da�ādus ēģiptie�u veidotus mājas dievekļus, pie kā viņi �ad tad griezās, meklējot labāku laimi. Tie bija veidojumi, ko viņi varēja skart, turēt rokās, berzēt gar savām drēbēm un pieskart savām miesām. Daudzas māņticības pastāvēja ļau�u vidū, kam bija viegli pakļauties. Bet Dievs nepiekāpās un prasīja visu bez kompromisa. Izraēļa Dievs prasīja, lai viņu mīl ar visu sirdi, ar tīru sirdi, ar pilnīgu piederību Dievam.

Sinaja kalnā Dievs iegravēja akmens plāksnēs Desmit bau�ļus. �etrdesmit dienas un naktis Dievs skoloja Mozu, dodams tam dzīvesziņas mācību.

Cilvēki ielejā kļuva nemierīgi. Kāpēc Mozus palika prom tik ilgi? Pulks ļau�u bija bez gana, bez neviena, kas tos varētu vadīt, un �avis� sāka paklīst. Ārons bija viņu vidū, bet Aronam trūka Mozus autoritātes. Bez tam cilvēki zināja, ka Ārons nebija izredzētais, kas tos vedīs uz apsolīto zemi. Viņiem vajadzēja kādu, kas tos vadītu, kurā viņi justu spēku.

�Taisi mums dievus, kas mums ies pa priek�u,� ebreji prasīja Aronam. �Un kas ar to Mozu notika, kas mūs izveda no Ēģiptes, mēs to nezinām.�

Viņi salasīja zelta rotaslietas un pārkausēja tās, izveidojot zelta te|u.

Ārons, Mozus brālis un vistuvākais līdzdarbinieks Dieva plānā, redzēja zelta teļu, uzcēla tam altāri un izsludināja |audīm lielus svētkus.

�Rītā,� viņ� pasludināja, �mēs svinēsim lielus svētkus Kungam.�

Nākamajā dienā viņi upurēja tēlam upurus, ēda, dzēra, dejoja un līksmojās. Svētki pārvērtās par izlaidības or-£iju-

Kungs Dievs redzēja cilvēku samaitātību un k|uva dusmīgs. Viņ� sacīja Mozum: �Viņi izlēju�i sev zelta teļu un to pielūdz. Tā ir stūrgalvīga tauta. Laid Mani, lai pret to iedegas Manas dusmas un Es to iznīcinu!�

�Ak, Kungs,� lūdzās Mozus, �kāpēc Tavas dusmas tā iekvēlojas pret savu tautu, ko Tu ar lielu spēku un stipru roku izvedi no Ēģiptes? Atceries savu derību ar Ābrahamu, Izāku un Jēkabu, Taviem kalpiem!�

Un Mozus lūdzās Kungu saudzēt izraēlie�us, lai ēģiptie�i nevarētu teikt, ka Izraēla Dievs izvedis viņus tuksnesī nokaut.

Tad Kungs no�ēloja Jaunumu, ko Viņ� bija savai tautai piedraudējis.

Kad Mozus kāpa no kalna lejā, viņ� redzēja, kas notika. Viņ� nespēja ticēt pats savām acīm. Kā viņa ļaudis varēja tik ātri novērsties no Dieva? No kalna malas viņ� redzēja un dzirdēja cilvēkus spēlējam un dejojam ap zelta te|u. Viņ� bija tik ļoti satriekts un saniknots, ka viņ� darīja to, ko Kristus savā dzīves laikā Jeruzālemes templī, kad redzēja, ka svētums bija apgānīts.

Mozus rīkojās līdzīgi. -Iededzies dusmās, viņ� nosvieda akmens plāksnes ar iegravētajiem bau�|iem, ko viņ� bija nesis par derību tautai no Dieva, kalna pakājē tā, ka tās saplīsa. Viņ� apgāza altāri, uz kura bija uzcelts zelta te|�, un, to sadauzījis, sadedzināja ar uguni, putekļus izkaisīdams ūdenī. Sos ūdenī iejauktos putek|us viņ� lika dzert Izraēļa bērniem.

Nostājies nometnes vārtos, Mozus sauca izraēlie�iem: �Kas ir Dieva pusē, tie lai nāk pie manis!� Visi Levija dēli salasījās ap Mozu. Tiem viņ� pavēlēja apjozt zobenus un pārstaigāt fiometni no vārtiem līdz vārtiem, nokaujot katru vīrieti, pat savu brāli vai draugu. Tai dienā trīs tūksto�i vīru tika nokauti. Caur �o asins pirti Levija dēli sevi iesvētīja priesteru kārtā kalpot Dievam un Izraēļa bērniem.

Nākamajā dienā Mozus atkal kāpa Sinaja kalnā. Viņ� lūdza Dievu, lai izdzē�ot viņu no Kunga grāmatas, jo viņa tauta bija grēkojusi.

�To, kas grēkojis pret Mani, Es izdzēsī�u no grāmatas,� sacīja Kungs. �Tagad ej un vadi savus ļaudis uz vietu, par kuru Es esmu runājis. Mans eņģelis ies jums pa priek�u. Bet, kad Mana piemeklē�anas diena nāks, Es piemeklē�u viņu grēkus.�

Kad ļaudis dzirdēja �o vēsti, viņi sēroja. Viņi novilka labās drēbes un gandarīja. Mozus ņēma savu telti un pārcēla to ārpus nometnes. Cilvēki nāca uz viņa telti, lai kopā ar savu pravieti lūgtos. Vai Dievs viņus bija atstājis? Viņi sev jautāja. Bet, kad kādu dienu viņi redzēja mākoni virs Mozus telts, viņi zināja, ka Dievs bija ar viņiem.

Dievs pieteica Mozum iztaisīt citas akmens plāksnes, tādas, kādas biju�as pirmās, un uznest tās kalna virsotnē. Tajās Dievs par jaunu ierakstīja desmit bau�ļus. Atkal Mozus pavadīja �etrdesmit dienu kalna virsotnē, un Dievs gāja Mozum garām, bet Mozus tie�i neredzēja Dieva vaigu, vienīgi no aizmugures. Tur Dievs atklāja Mozum savu vārdu: �Tas Kungs, ap�ēlo�anas un �ēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts �ēlastībā, pastāvīgs mīlestībā un vienmēr uzticīgs.�

Kad Mozus kāpa lejā ar divām akmens plāksnēm rokās, uz kurām bija rakstīti Dieva likumi, ļaudis viņu sagaidīja, salasīju�ies kalna pakājē. Jau no tālienes cilvēki redzēja pārmaiņu visā Mozus stājā un it sevi�ķi viņa sejā. Mozus vaigs mirdzēja ar spo�u vizmu, jo viņ� bija redzējis Dievu un ar to runājis.

Kad Ārons, stāvēdams priek�galā, un visa ebreju tautas masa aiz viņa redzēja Mozu tuvāk pienākam, viņi visi sāka kāpties .atpakaļ. Viņiem bija bailes Mozum tuvoties, jo tādu parādību viņi nekad vēl nebija redzēju�i: Mozus seja spīdēja pārdabiskā spo�umā, un viņiem bija bail.

. Mozus, nezinādams par pārmaiņu sevī, sauca ļaudis, lai viņi nākot tam tuvāk. Lielā piesardzībā viņi spēra soli pa solim tuvāk. Nespēdami izturēt viņa sejas spilgto spo-zumu, viņi lūdza, lai tas aizsedzot savu seju. No tā laika Mozus staigāja ar aizplīvurotu seju un vienīgi, kad viņ� bija Kunga priek�ā, viņ� to atklāja.⁸

Tajā dienā Mozus atlaida ļaudis, pieteikdams sapulcēties nākamajā dienā. Kad sanāku�ie cilvēki gaidīja Dieva ziņojumu, Mozus tos atkal uzrunāja: �Tas ir, ko Dievs jums pavēl: se�as dienas jūs strādāsiet, bet septītajā dienā jūs svētīsit Sabatu, jo tā ir Kungam svētīta diena, un jums lai tā ir svēta atpūtas diena!>

Mozus izskaidroja, ka Dievs gribot, lai viņam ziedotu zeltu, sudrabu, bronzu, akācijas koku, smalkos linu audumus un zīdu, lai celtu Viņam Derības �ķirstu, kurā Kungs dzīvos mū�īgi. To dzirdēdami, cilvēki bija prieka pilni. Dievs bija vēlreiz piedevis viņu trūkumus, un viņi devīgā garā nesa rotas un dārglietas, lai upurētu Kungam.

Tāpat kā pirms lielajiem pasaules plūdiem Dievs deva Noasam plānu visās sīkajās detaļās, kā būvēt �ķirstu� arku, tā arī �oreiz Dievs nodeva Mozum sīkas instrukcijas, kā celt Derības �ķirstu�tabernākulu, kurā Kungam būtu pastāvīgs mājoklis un pie kura izraēlie�iem jāpielūdz viņu Dievs. Viņu patriarhi upurēja Dievam da�ādās vietās, un ģimenes galvas parasti veica priesteru pienākumus. Sarunā ar Dievu Sinaja kalnā Mozus saņēma norādījumus, kādā veidā pielūgt Dievu.

Vislabākie amatnieki tika izlasīti celt Derības �ķirstu. Tas bija pārnesams, piemērots ļaudīm, kas gāja no vietas uz vietu. Tas tika taisīts no vērtīgā akācijas koka. �ķirsts sastāvēja no daļām, atsevi�ķiem rāmjiem, kurus viegli varēja izjaukt un atkal salikt kopā. Katrā pusē �ķirstam bija rokturi ar zelta gredzeniem. Visa iek�puse bija apklāta ar tīru zeltu. /

�ķirstu novietoja sevi�ķi celtā teltī pēc Dieva norādījumiem. Teltī bija kvēpināmais altāris, arī pārklāts ar īstu zeltu. Teltij bija desmit aizkaru no vissmalkākā linu auduma zilā, sarkanā un purpura krāsā. Ar zelta diegiem bija iz�ūti ķerubi priek�kara katrā pusē. Telts bija sadalīta divās daļās: priek�daļa, kas bija lielāka, saucās par

svētnīcu, mazākā da|a bija visusvētā vieta. Katra da|a bija atdalīta no otras ar priek�karu.

Telts priek�pagalmā tika uzstādīts vara dedzināmo upuru altāris un mazgājamais trauks priesteriem. Svētnīcā vai svētajā vietā bija uzcelts ar-zeltu pārvilktais akācijas koka kvēpināmā upuru altāris, maizes galds, uz kura atradās divpadsmit smalkas, baltas maizes, kas katru sabatu tika atjaunotas. Tam blakus stāvēja zelta kauss ar vīnu un septiņ�uburains sve�turis. Vissvētākajā vietā bija novietots Derības �ķirsts, kurā Mozus bija ielicis abas akmens plāksnes � Dieva bau�]us. Tur tika arī uzglabāta zelta krūze ar mannu, ko Arons savāca tuksnesī. Uz �ķirsta zelta vāka stāvēja viens otram pretī divi ķerubi ar izplestiem spārniem.

Vienīgi priesteriem bija at|auts ieiet svētnīcā, bet vissvētākajā vietā vienīgi augstajam priesterim vai virspriesterim un tikai vienu reizi gadā, lielajā pārlūguma dienā.

Kad viss bija pabeigts, kā to Dievs bija noteicis, Mozus svinīgi iesvētīja �ķirstu un visus piederumus, svaidot tos ar e||u. Kad Mozus pabeidza upuri ar iesvēti, ap telti sapulcēju�ies |audis redzēja nolai�amies mākoni un paliekam stāvot virs telts. Tā viņi zināja, ka Dieva gars bija piepildījis Derības �ķirstu. Tā bija zīme, dota Izraēla bērniem: kad mākonis pacēlās no telts, viņiem bija jādodas tālāk ce|ā; kamēr mākonis karājās pār telti, tikmēr viņi palika tajā vietā. �Dienā Kunga mākonis uzturējās virs �ķirsta, bet naktī bija uguns atspīdums visa Izraē|a skatā.>

Tiklīdz svētnīca un Derības �ķirsts bija pabeigti un iesvētīti, Kungs deva Mozum jaunu uzdevumu: Izraē|a tautas skaitī�anu. Skaitīti tika visi vīrie�i, sākot ar divdesmit gadu vecumu. Uzdevums nebija viegls, jo tie bija jāsadala divpadsmit Izraēla ciltīs. Levija cilts vīrie�i bija iedalīti par svētnīcas sargiem un Ārona dēli par priesteriem. Tas radīja ļau�u vidū rūg�anu un neapmierinātību. Kāpēc viena cilts tiekot izcelta? Kāpēc tāda izvēle? Vai viņi biju�i labāki Jēkaba dēli nekā pārējie?

�Tas ir, kā to Kungs vēlas,� bija Mozus atbilde.

Drīz vien Kungs uzdeva Mozum iet vēl tālāk: �Saki Aronam un viņa dēliem: Tā jūs svētīsit Izraē|a ļaudis, tiem sacīdami: Kungs lai jūs svētī un uztur!

Kungs lai liek atmirdzēt savam vaigam pār jums un ir jums �ēlīgs!

Kungs lai vēr� savu vaigu uz jums un dod jums mieru!�

Mozus ar svaidāmo eļļu iesvētīja Aronu par augsto priesteri. Visi Arona dēli tika ietērpti un svētīti par priesteriem. Visi Levija cilts vīrie�i kop� tā laika skaitījās par priesteriem, kam jākalpo svētnīcā. ;

Vecs, sirms un miermīlīgs pēc dabas, kāds bija Mozus, arī tomēr nebija saudzēts no ģimenes nesaskaņām. Viņa uzdevums bija liels un svarīgs, un arī �ķēr�ļi bija lieli. lzraē|a dēli bija dumpīga tauta, kas sacēlās, pretodamies Dieva likumiem. Grūtumos viņi bie�i vainoja Mozu un pret viņu sacēlās Tā vietā, lai pa�i pak|autos Dieva likumiem, lai dzīvotu pilnīgā paļāvībā uz Dieva gādību un �ēlastību, viņi visu sagaidīja no Mozus. Ta�u grūtākie pārbaudījumi nāca Mozum no pa�a ģimenes vidus. Piemēram, kā lai saprastu, ka Arons piejāva taisīt zelta te|u un pats tam upurēja?

Mozus vecumdienās, iespējams, ka tas bija pēc Ziporas nāves, kaut arī Svētie Raksti to nemin, �Mozus taisīja laulības kontraktu� ar tum�ādaino etiopieti. Viņa bija �ārzemniece� vai sve�iniece baltādaino izraēlie�u vidū, un Mozus radi atteicās viņu pieņemt par ģimenes locekli.

Miriama, Mozus māsa un praviete, bija pirmā, kas sacēlās pret �o laulību. Arī viņai bija pravietiskas dāvanas un, neiedomādamās, ka tās bija Dieva dāvanas un nevis viņas pa�as nopelns, viņa iedomībā nopēla Mozu, kas viņas acīs bija degradējies, saistīdamies ar �o jauno tum�-ādi.

�Vai Kungs patie�ām ir runājis vienīgi caur Mozu?� viņa jautāja ar zināmu sa�utumu. �Vai viņ� nav runājis arī caur mums?� Viņas sirds bija pildīta ar nenovīdību un greizsirdību, kad viņa to izteica vecākajam brālim Aronam. Arons pievienojās � Dievs bija runājis arī caur viņu. Galu galā, viņ� domāja, kāpēc Mozum tādā vecumā, starpniekam starp Kungu un Izraēla bērniem, būtu bijis jājaucas ar �o sve�inieci? Jau paskatoties vien, viņa bija negods visai ciltij.

Kungs Dievs dzirdēja viņu kurnē�anu un pēk�ņi nāca Mozum palīgā, viņu aizstāvēdams.

�Nāciet visi trīs uz sapulcē�anās telti,� sauca Kungs.

Kungs nonāca mākoņa staba veidā un stāvēja telts durvīs. �Ar viņu Es runāju no mutes mutē, skaidru un neapsegtu valodu,� runāja Balss no mākoņa staba. �Un viņ� skata Kunga veidu. Kāpēc jums nav bijības runāt pret manu kalpu Mozu.�

Kungs aizgāja, un mākonis izgaisa. Abi brāļi un māsa stāvēja mēmi. Arons paskatījās uz Minamu. Pēk�ņi viņa seja sastinga satriektā izteiksmē. Viņ� redzēja Miriamu � viņas seju, rokas, kaklu baltus kā sniegu, kas bija skaidra zīme lepras slimībai, visbriesmīgākajai, kas varēja cilvēku piemeklēt.

�Ak, mans Kungs, nesodi mūs par mūsu muļķīgo rīcību,� Arons lūdzās Mozu. Arī Mozus bija tikpat pārsteigts kā Arons, redzot Miriama pārvērtību. Tik bargu sodu viņ� nebija ne vēlējies, ne gaidījis. Tikai viens līdzeklis bija, ko viņ� zināja, kas varētu māsu glābt, tā bija lūg�ana. Visā savā sirdsdegsmē un mīlestībā uz māsu, kas, maza būdama, trīcēdama bailēs bija stāvējusi niedrēs, kamēr viņ�, zīdainītis būdams, bija peldējis groziņā Nīlas ūdeņos, viņ� lūdzās Kungu Dievu darīt māsu atkal veselu.

Kungs, kā vienmēr, paklausīja Mozus lūg�anas, bet, pirms Viņ� padarīja Miriamu tīru, viņai bija jāiziet cauri �ķīstī�anas procesam, kādu izgāja cauri tie, kas saslima ar lepru.

�Lai viņa ir izslēgta no nometnes uz septiņām dienām ...�

Pēc septiņām dienām Miriama atgriezās nometnē un bija pilnīgi vesela. Tajā dienā mākonis virs svētnīcas telts pacēlās, un Izraēļa bērni zināja, ka bija laiks nojaukt teltis un doties uz priek�u.

Dodoties ziemeļu virzienā, ar Derības �ķirstu pa priek�u, izraēlie�i �ķērsoja Parānas tuksnesi un apmetās skaistajā �Kade�as oāzē. Tur bija vairāki avoti ar dzidru, vēsu ūdeni, palmas, augļi un zaļas ganības lopiem. Ļaudis bija priecīgi. Pirmā tautas skaitī�ana, ko Mozus izdarīja, rādīja, ka bija 603 550 vīrie�u, kas bija divdesmit gadu veci vai vecāki. Tā būtu iespaidīga armija pat tagad. Kanaāna, apsolītā zeme, vairs nebija tālu, un cilvēki jutās pacilāti. Viņi domāja, ka apsolītā zeme, kur tek piens un medus, viņiem bija sagatavota, ka tā viņus gaidīja. Atlika tikai aiziet uz turieni un apmesties uz pastāvīgu dzīvi.

Kamēr (audis, par jaunu sacēlu�i teltis, atpūtās, Mozus izvēlējās divpadsmit jaunekļu, pa vienam no katras cilts, to vidū arī varonīgo Jozuu, un sūtīja viņus kā izlūkus izpētīt apsolīto zemi. Jaunek|i atgriezās no sava izlūko�anas pasākuma pēc �etrdesmit dienām. Salasīju�ies (audis ar lielu ziņkāri gaidīja, ko izlūki teiks. Zeme patie�ām plūstot pāri no piena un medus, viņi stāstīja. Par pierādījumu tam viņi atnesa vīnogu ķekarus, tik lielus un smagus, ka vienu ogu ķekaru, pakārtu uz kārts, bija jānes diviem vīriem uz pleciem. Viņi atnesa arī citus augļus, piemēram, vīģes un granātābolus.

Bet vai, viņi �ēlojās, zeme esot Anakina dēlu � īstu mil�u apdzīvota! Visi iedzīvotāji esot liela auguma un spēcīgi. Viņu pilsētas esot nocietinātas līdz pat debesīm. Vienīgi Jozua un viņa draugs Kalebs nezaudēja drosmi. Viņi pa|āvās uz Kungu un neļāvās iebaidīties.

�Nebaidieties no viņiem!� mierināja Mozus. �Kungs, jūsu Dievs, kas iet jums pa priek�u, pats cīnīsies jūsu labā.�

Bet ļaudis zaudēja drosmi. Tie kļuva bailīgi, jo nepaļāvās uz Kunga palīdzību. Raudādami un vaimanādami viņi vēlējās, kaut nekad nebūtu pametu�i Ēģipti, kur viņi sēdēja pie pilniem gaļas podiem, ēda kāpostus, sīpolus un ķiplokus. Būtu labāk, ja viņi nomirtu tuksnesī vai Ēģiptē nekā asiņainās kaujās ar �iem mil�iem. Da�i pat ieteica izvēlēt jaunu barvedi, kas viņus vestu atpakaļ uz Ēģipti.

Kungs noskatījās uz savu dumpīgo un stūrgalvīgo tautu. Viņ� bija noskaities un nolēma to pārmācīt.

�Neviens no �iem vīriem, no �īs ļaunās paaudzes, neredzēs labo zemi, ko Es zvērēju dot jūsu tēviem, izņemot Kalebu un Jozuu,� Dieva balss grāva kā nikni pērkona grāvieni sakustinātos padebe�os.

�Un vēl kas: jūsu zīdaiņi un bērni, par kuriem jūs teicāt, ka tie kļūs mil�iem par ēsmu, kas �odien nezina labu vai ļaunu, būs tie, kas ieies �ai zemē. Viņiem Es do�u apsolīto zemi un viņiem tā piederēs. Bet kas attiecas uz Jums, griezieties atpakaļ uz tuksnesi un klīstiet pa to...�

Mozus un Ārons, kas arī bija �aubīju�ies kopā ar tautu, nokrita pie zemes un, paslēpdami savas sejas, lūdzās...

Kamēr viņi uzturējās auglīgajā Kade�as oāzē, nomira Miriama. Viņu turpat apglabāja.

No Kade�as viņi pagriezās Нога kalna virzienā. Kad viņi sasniedza Нога virsotni, Dievs pavēlēja noģērbt Aro-nam virspriestera tērpu un to uzģērbt Eleazāram, Jozuas⁹ dēlam.

Arons nomira uz Нога kalna virsotnes. Mozus un Eleazars nonāca no kalna lejā un pateica tautai par Ārona nāvi. Izraēlie�i sēroja par Arona nāvi trīsdesmit dienu.

��etrdesmit gadu�, kas senebreju izpratnē nozīmē ļoti garu laika posmu, Izraēļa bērni klīda pa me�onīgo tuksnesi. Kad kurnē�ana un sacel�anās pret Dievu pieņēmās, Dievs tiem uzsūtīja kādu pārmācību mocības veidā. Tā Dievs uzsūtīja viņiem �ūskas, kad tie kļuva mazdū�īgi. Daudzi nomira no �ūsku kodieniem. Bēdās ļaudis griezās pie Mozus.

�Mēs esam grēkoju�i, runāju�i pret Dievu un pret tevi! Lūdz Kungu, lai Viņ� novēr� no mums �ūskas.�

Mozus aizlūdza par tautu, un Dievs viņam pavēlēja uztaisīt vara �ūsku un piekārt to pie kārts. Katrs sakostais, kas to uzskatīja, palika dzīvs.

�No�ēlojiet grēkus!� sauca Mozus izmocītajai tautai. �ūska, pakārta uz koka kārts, vēlāk kļuva par pestī�anas simbolu, ko Jēzus atgādināja Nikodēmam: �Tāpat kā Mozus pacēla �ūsku tuksnesī, tā arī cilvēka Dēlam jātop paceltam, lai ikviens, kas tic, viņā iemantotu mū�īgo dzīvību.�

Vadot dumpīgo un stūrgalvīgo tautu pagarinātā klejojumā, arī Mozus pagura. Reiz viņ� sūdzējās Kungam: �Kāpēc Tu apbēdini savu kalpu? Kāpēc es nerodu �ēlastības Tavās acīs, ka Tu man uzkrauj visas tautas nastu? Vai es visus �os ļaudis esmu nesis savās miesās, ka Tu man saki: nes tos kā aukle nes zīdaini uz to zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis viņu tēviem. Viņi ir man par smagu!�

Kungs, kas zina visu un saprot visu, labi zināja arī Mozus nastu. Da�kārt Viņ� gaida, lai mēs no Viņa lūdzam.

�Atved septiņdesmit Izraēļa vecajos, sapulcini tos pie svētās telts. Es ņem�u no tā gara, kas dus uz tevis, un do�u viņiem. Viņiem būs dalīties ar tevi rūpju nastā par �o tautu!�

Tā ebrejiem bija izveidots pirmais �parlaments�, pirmā padome un tiesne�u kārta.

Beidzot �etrdesmitajā klī�anas gadā Jēkaba nams nonāca pie Jordānas upes krasta.

�Sī ir zeme, ko Es zvērēju Ābrahamam, Tzākam un Jēkabam dot viņu pēcnācējiem,� sacīja Kungs Mozum, rādīdams no kalna virsotnes za|ojo�o apsolītās zemes ieleju. Pat Mozum bija liegts tajā spert savu kāju. Viņ� to zināja. Viņa uzdevums tuvojās noslēgumam?Pirms aizie�anas Mozus svētīja divpadsmit Jēkaba ciltis, tās uzrunādams un dodams garu pamācību.

�Klausies, Izraēl,� runāja sirmais Dieva izredzētais starpnieks. �Kungs Dievs ir viens vienīgs Kungs; un jums būs mīlēt savu Kungu Dievu no visas sirds, no visas dvēseles un ar visu savu spēku... Kungs Dievs sūtīs jums pravieti tāpat kā mani. Viņu jūs klausiet!�

Mozus pravietoja, ka kādu dienu nāks cits pravietis no viņu vidus, viņ� nostiprinās derību, pestī�anas derību, Jauno testamentu. Tāpat kā Mozus nodibināja Veco derību, tā Mesija iesāks Jauno derību.

Savā pēdējā uzrunā Mozus atgādināja |audīm visus Kunga brīnumus. Viņ� tiem apsolīja, ja vien viņi būs uzticīgi Kunga bau�|iem, viņi tiks svētīti miesas un aug|u ra�ā. Bet ja viņi neklausīsies Kunga balsī un nepildīs bau�|us, tad lāsti un sods nāks pār viņiem un pār visu, kas tiem pieder.

Pēc aizlūguma par saviem ļaudīm: �Lai mana mācība līst kā lietus,� viņ� svētīja katru cilti ar sevi�ķu svētību. Tad Mozus �ķīrās no ļaudīm ar slavas dziesmu uz lūpām:

�Es teik�u Ķunga vārdu, daudzinā�u Dieva lielumu un �ēlastību! ��

Mozus aizgāja no Moabas līdzenuma Ncbo kalna virzienā, iepretim Jērikai. Kā viņ� vēlējās ieiet apsolītajā zemē! Vēlreiz viņ� to mēģināja izlūgties no Kunga.

�Mans Kungs,� Mozus ce|ā lūdzās. �Lūdzu, ļauj man ieiet tai labajā zemē, kas ir viņpus Jordānas!�

Bet Kungs pavisam klusā balsī, kā savu mī|oto dēlu glāstīdams, �ukstēja: �Uzkāp uz Nebo kalna, pacel savas acis pret ziemeļiem, dienvidiem, rītiem un vakariem un skaties! Bet tev nebūs pāriet Jordānu. Pasauc Jozuu un stiprini viņu, lai viņ� iet ļaudīm pa priek�u.�

Mozum bija simt divdesmit gadu, kad Dievs Kungs parādīja viņam apsolīto zemi. Mati un garā bārda viņam bija balti kā izbalināti lini, viņa seja arvien mirdzēja ar spo�u fosforisku spīdumu, viņa mugura bija taisna. Vecums un pārcilvēcīgās dzīves nastas viņu nesalieca. Un raksti saka: �Viņa acis nebija aptum�otas, un viņa zobi nebija izkustināti.� Mozus uzkāpa Ncbo kalna virsotnē, bet lejā vairs nenokāpa. Neviens nekad nav atradis viņa kaulus, un neviens nezina, kur tie atdusas. Vai Kungs paņēma savu uzticīgo kalpu pie sevis tādu, kāds tas bija? Nav bijis lielāka pravie�a par Mozu, kam ticība būtu dziļāka, kam būtu tik liela degsme godāt vienīgo Dievu un kam būtu tik liela mīlestība un pacietība pret savu tautu.

Dieva Dēls ebrejiem reiz teica: �Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzē�u Tēvam. Jūs apsūdzēs Mozus, uz kuru jūs likāt savu cerību. Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņ� ir rakstījis. Bet tā kā jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit Maniem vārdiem?�

JOZUA

Kad tautai sēru laiks bija pāri, drosmīgais Jozua, gudrības un Dieva gara piepildīts, ar dziļu nesatricināmu ticību, Mozus izvēlēts, pārņēma Izraēla bērnu vadību. Viņa uzdevums bija �ķērsot Jordānas upi un vest tautu uz zemi, kur piens un medus plūst.

Svētība, uzliekot rokas, bija ļoti iecienīta izraēlie�iem. Pirms aizie�anas pie Dieva Mozus, rokas uzlicis Jozuam, svētīja viņu sapulces priek�ā, lai cilvēki zinātu un cienītu jauno vadoni.

Jozuas uzdevums nebija vieglais. Viņam bija ne tikai jāvada �etrdesmit gados novājinātā un pa tuksnesi klīsto�ā tauta, ne tikai jāiz�ķir visas viņu lietas, bet viņam bija jābūt arī karavadonim. Izraēļa tautai bija vajadzīgs stiprs karavadonis, kas to varētu vest cīņā pret ļaudīm, kas dzīvoja apsolītajā zemē.

Izraēlie�i bija apmetu�ies Nāves jūras austrumu piekrastē, kalnos un dziļās ielejās, kur kādreiz Ābrahama laikā piķis un akmeņi krita no debesīm, aprakdami divas pilsētas kopā ar to iedzīvotājiem, kas bija no Dieva atkritu�i. Iespējams, ka �īs pilsētas ir apklātas ar Nāves jūras sālīto ūdeni. Apkārtējos kalnos un pļavās vēl �odien ir izbārstīti akmeņi un sālsstabi.

Jaunais izraēlie�u komandieris Jozua bija uzticīgs Dieva balsij un sekoja tai dziļā paļāvībā.

�Mozus, Mans kalps, ir miris,� sacīja viņam Dieva balss. �Tagad tu celies, ej pāri Jordānai, tu un visa tauta, zemē, kuru Es viņiem dodul Kā Es biju ar Mozu, tā Es bū�u ar tevi: Es tevi neuzdo�u un neatstā�u. Esi dro�sirdīgs!�

Dziļi ticīgam, kāds bija Jozua, tāds uzmudinājums bija pietiekams. Nekavējoties viņ� deva virsniekiem pavēli paziņot visiem ļaudīm sagatavoties Jordānas pārejai-uz ka-naānie�u zemi, ko Dievs viņiem ir devis.

Kā piesardzības soli Jozua sūtīja divus jaunekļus pāri Jordānai, lai tie slepenībā ieietu Jērikas pilsētā un izpētītu iedzīvotāju stiprumu. Divi viri iegāja pilsētā caur pilsētas vārtiem un, Dieva providences vadīti, piestājās ielas meitas Rahabas namā, kuras dzīvoklis atradās pilsētas mūrī Rahaba, apskatījusi abus sve�iniekus, uzreiz saprata viņu nāciena nolūku. Viņa nolēma izmantot apstākļus sev par labu. Viņa pastāstīja diviem spiegiem, cik ļoti izbiju�ies esot pilsētas iedzīvotāji par baumām, kā Dievs izraēlie�us glābis un pasargājis no ēģiptie�iem, kā viņi pārgāju�i Sarkano jūru sausām kājām un kā viņi klīdu�i tuksnesī milzu masās. Par visu to Jērikas iedzīvotāji esot tā noraizēju�ies, ka viņi esot zaudēju�i visu drosmi. Spiegi bija priecīgi, to dzirdot.

Tiklīdz divi sve�inieki ienāca pilsētā laikā, kad katrs sve�ais tiek turēts aizdomās, ziņne�i to tūlīt paziņoja Jērikas ķēniņam. �Lūk, divi izraēlie�i �ovakar ienāca pilsētā, lai izlūkotu mūsu zemi.�

Karalis nekavējoties izsūtīja savu gvardi apcietināt spiegus un atvest tos pie viņa.

Rahaba, būdama skaista jau no dabas, vēl papildināja savu izskatu, izkrāsojot seju, acis un uzacu lokus. Viņas ausīs �vadzēja auskari, ap roku stilbiem bija zelta greznuma sprādzes un pati tā bija tinusies veselā ziedu smar�u mākonī, tērpusies spilgtās drānās, tā bija kā parādība jaunajiem izraēlie�iem. Viņi bija pieradu�i redzēt neizgrez-notas, ceļa putekjos pelēki noputēju�as ebrejietes, bez jebkāda greznuma. Rahaba bija kā spilgta glezna.

�Tas, ko viņa saka, ir labs,� domāja izraēlie�i, �bet vēl patīkamāk ir viņā lūkoties.�

Tas bija kā sapnis, ta�u ļoti īss, jo skaļ� un nepacietīgs klauvējiens pie durvīm tos atgrieza īstenībā. Nebija �aubu, viņi bija atklāti.

�Paslēp mūs,� viņi prasīja Rahabai.

�Ja jūs apsolāt mani un manus piederīgos izglābt tad, kad jūsu vīri ieņems pilsētu, es jūs izglāb�u,� atbildēja Rahaba.

�Mēs apsolāmi Mūsu dzīvību pret tavu dzīvību!�

Rahaba steigā uzveda abus vīrus uz bēniņiem un lika tiem noslēpties linu kūļos.

Pa to laiku dauzī�ana pa durvīm kļuva arvien skaļāka un nepacietīgāka. Rahaba atvēra durvis. �Uzrādi mums vīrus, kas te pie tevis ienāca, jo viņi atnāku�i, lai izlūkotu visu mūsu zemi.�

�Patiesi, divi vīri atnāca pie manis, bet es nezinu, no kurienes viņi nāku�i. Pirms vārti tika aizslēgti, viņi vakara tumsā aizgāja. Sekojiet viņiem ātri, lai tos notvertu!�

Kara vīri ātrumā atstāja dzīvokli, lai dzītos paka] sve�iniekiem. Rahaba uzkāpa uz bēniņiem. Savādi bija Dieva ceļi � �ai ielas meitai tika atklāta patiesība, kā to viņas liecība pierāda.

�Es zinu, ka Kungs ir devis jums �o zemi un ka bailes no jums tagad ir pār mums. Jūsu dēļ mūsu vīri ir zaudēju�i drosmi. Tagad zvēriet man pie Dieva: tāpat kā es laipni apgājos ar jums, arī jūs saudzēsit manu tēva namu. Es redzu, ka Kungs, jūsu Dievs, ir patiesais Dievs kā debesīs, tā arī �eit zemes lejā.�

�Ja tu mūs nenodosi, mēs parādīsim laipnību arī tavam tēva namam tad, kad Dievs mums dos �o zemi,� solīja abi vīri.

Rahaba nolaida abus vīrie�us sarkanā virvē pa logu zemē, jo viņas dzīvoklis bija augstu valnī.

�Lūk,� sacīja viens no bēg|iem, �kad mēs atgriezīsimies, piesien �o sarkano virvi pie sava loga. Lai visi tavi radi un saimes locekli salasās tavā dzīvoklī. Ja kāds izies uz ielas, viņa asinis būs pāri viņa galvai, bet ikviens, kas paliks dzīvoklī, tiks izglābts!�

�Ejiet kalnos,� sacīja Rahaba, �slēpieties tur trīs dienas, līdz jūsu tvarstītāji būs atgriezu�ies.�

Un Rahaba vēl piebilda vārdus, kas atbalsojās Dieva izredzētās jaunavas balsī Kristus ieņem�anas brīdī: �Lai notiek pēc jūsu vārdiem!�

Pēc triju dienu pavadī�anas kalnos divi izraēlie�i, pārpeldot Jordānu, atgriezās ar ziņojumu pie Jozuas.

�Patiesi Dievs mums ir devis �o zemi! Visi iedzīvotāji tajā ir iebaidīti mūsu dē|.�

Jozua priecājās, agri no rīta izraēlie�i sakārtojās, lai dotos ce|ā. Prieks un pacilātība valdīja tautā, jo viņi atkal soļoja uz priek�u, �oreiz tie�i uz apsolīto zemi, par ko viņi bija domāju�i, ka Dievs tiem to dos bez kavēk|iem.

Vīri sasniedza Jordānas upi. Jordānas ūdeņi �ai gadalaikā bija augsti un virpuļojo�i, ar pārplūdinātiem krastiem. Pēc triju dienu gājiena laiks bija apstāties, lai atpūstos. Kamēr ļaudis atvilka elpu, Jozuas virsnieki apstaigāja nometni, dodami jaunu rīkojumu.

�Kad jūs redzēsit Dieva Derības �ķirstu levītie�u priesteru nestu, tad celieties no savām vietām un sekojiet tam. Neejiet tam pārāk tuvu klāt, starp jums un �ķirstu jābūt vismaz divitūksto� olektīm.�

�Svētdariet sevi!� pasludināja Jozua. �Rītdien Kungs darīs brīnumus jūsu vidū.� Cilvēki bija pacilāti. Beidzot, tie domāja, viņu klejo�ana reiz izbeigsies.

Nākamajā rītā Derības �ķirsts svinīgā priesteru gājienā tika iznests |au�u priek�ā. Cilvēki sekoja �ķirstam nosacītajā attālumā. Kad �ķirsta nesēji pienāca pie Jordānas upes un priesteru kājas aizsniedza upes ūdeni, kas bija pārplūdinājis krastus, Sarkanās jūras brīnums atkal atkārtojās. Odeņi, kas nāca no aug�zemes, apstājās, izveidojot it kā augstu ūdens valni. Tie ūdeņi, kas plūda uz zemieni, aizplūda, atstādami sausu zemi. Cilvēki gāja pāri upei ar sausām kājām, kamēr priesteri stāvēja upes vidū uz sausas zemes, gaidīdami, kamēr visi pāries pāri.

Kad pēdējais gājējs bija pāri, Jozua pasauca divpadsmit vīru, pa vienam no katras Izraē|a cilts, un pavēlēja iznest no upes vidus divpadsmit akmeņus, lai tos nonestu uz nāko�ās nometnes vietu. Divpadsmit citi akmeņi tika sakrauti upes vidū, kur bija stāvēju�i priesteri, par pieminekli nākamajām paaudzēm, kur Jordānā ūdens bija apstājies, lai izraēlie�i tiktu pāri.

Dziedādami slavu Kungam, izraēlie�i sasniedza Gil-galu, kur viņi apstājās. Kungs sacīja Jozuam: ��odien Es esmu novēlis no jums Ēģiptes sodību.� Tāpēc to vietu izraēlie�i arī nosauca Gilgala � novel�ana.

Svētie Raksti saka: �Nākamajā dienā pēc pārejas viņi ēda no zemes ra�as, neraudzētu maizi un grauzdētu labību. Tai dienā manna vairs nebira no debesīm, jo viņi ēda no apsolītās zemes aug|iem. No tā laika izraēlie�iem vairs nebija mannas, bet gan barība no Kanaānas zemes.�

Klejo�anas gadi bija pāri, bet iegūt zemi vēl bija viņu uzdevums nākotnē, ta�u cilvēki to neapzinājās. Vienīgi Jozua zināja, ka cīņas būs grūtas, bet viņa dziļā ticība un paļāvība Dievam neļāva tam svārstīties.

Jērikas ielejā Jozua pacēla acis uz labi nocietināto pilsētu ar biezu mūri visapkārt. Kop� viņi pārcēlās pāri Jor-dānai, visi Jērikas vārti tika noslēgti. Piepe�i viņ� redzēja jaunekli stāvam savā priek�ā ar zobenu izstieptā rokā.

�Vai tu esi viens no mūsējiem, vai no ienaidnieka puses?� jautāja Jozua sve�iniekam.

�Nē,� tas sacīja. �Es nāku kā Dieva armijas komandieris.�

Jozua nometās ceļos, zemu palocīdamies parādības priek�ā.

�Noaun savas kājas, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta!�

Jozua novilka savus zābakus, apzinādamies: tā, kā Dievs Kungs bijis ar Mozu, tā Viņ� tagad bija ar viņu.

Dieva vēstnesis ieteica savādu kara stratēģiju Jērikas pilsētas iekaro�anai. Stratēģiju, kas ikvienam armijas ģenerālim liktos mujķība. Bet Jozua nejautāja. Dievs bija runājis, un viņ� darīs uz mata tā, kā tas bija pavēlēts. Viņiem bija jāiet apkārt pilsētai se�as dienas no vietas, se�as reizes dienā. Septiņiem priesteriem jānes aunu ragu bazūnes Dieva �ķirsta priek�ā. Septītajā dienā-viņiem jāiet septiņas reizes apkārt pilsētai, pū�ot bazūnes. Tas bija pirmais psiholoģiskais kar�, ko Dievs karoja pret izmisu�iem un panikas pārņemtiem jērikie�iem.

Kad izraēlie�i mar�ēja septītajā dienā septīto reizi apkārt pilsētai, priesteriem pū�ot ragos, Jozua pavēlēja tautai sākt kliegt. Izraēlie�i kliedza, cik jaudas, un, lūk, Jērikas mūri sāka drupt, �ķobīties un sabirt druskās. Izraēlie�i tūlīt devās pilsētā iek�ā un ieņēma to, iznīcinot tās iedzīvotājus, izņemot vienīgi Rahabu un tās piederīgos, kā tas bija apsolīts. Izraēlie�i necieta nekādus zaudējumus.

Pilsētu ieņēmu�i, uzvaras skurbumā izraēlie�i bija gatavi tūlīt uzbrukt otrai pilsētai. Jozua tos brīdināja, bet iekarsu�ie karotāji sauca, kāpēc gaidīt? Uz priek�u un uzvarēt nāko�o pilsētu, kas bija daudz mazāka par Jēriku un daudz vājāk aizsargāta. Tā viņi devās uzbrukumā uz Ajas pilsētiņu. Bet viņiem par pārsteigumu viņi atdūrās uz stipru pretestību. Se�desmit izraēlie�u, kas atradās pirmajās līnijās, krita. Pārējie bēga, atstādami upurus uz cīņas lauka.

Vēlreiz Dievs Kungs parādīja saviem ļaudīm, ka vienīgi paļāvībā uz Viņu un nevis uz pa�u spēkiem viņi varēs iet uz priek�u.

Jozua jutās satriekts. Viņ� saplēsa savas drēbes un krita pie zemes pielūgt Dievu. Kopā ar viņu lūdzās Izraēļa vecajie. Tā viņi pavadīja visu dienu lūg�anā un no�ēlā.

�Ak, Kungs,� lūdzās Jozua, �ko lai es saku, kad Izraēlis pagrieza muguru kanaānie�iem? Kanaānie�i tagad mūs ielenks un izdzēsīs Tavu vārdu no zemes virsas. Ko Tu darīsi, lai Tavs visvarenais vārds paliktu virs zemes?�

Bet tas nebija Dieva plānos. Kungs tikai deva mācību.

�Celies,� sauca Dieva balss. �Kāpēc tu esi tā uz sejas kritis? Izraēlis ir grēkojis ...�

Bez tam, kad izraēlie�i noreiba savā pirmajā uzvarā, da�i no viņiem bija ņēmu�i kara laupījumu, kas bija stingri noliegts. Vienu vainīgo atradu�i, (audis to tūlīt noak-meņoja kopā ar visu viņa saimi. Pēc �ī ne�ēlīgā darba izraēlie�i jutās atviegloti, jo viņi uzskatīja, ka caur �o upuri citu grēki bija izpirkti.

Nākamajā dienā Jozua izvēlējās dro�sirdīgākos vīrus, lai atkal uzbruktu Ajai. Viņ� sadalīja vīrus trijās grupās: viena grupa uzbruks pilsētai un izliksies, ka viņi bēg no kanaānie�iem, tāpat kā tas notika pirmo reizi. Divas grupas būs paslēptuvē.

Kad Ajas aizstāvji redzēja izraēlie�us bēgam, viņi dzinās tiem paka], atstādami pilsētu neaizsargātu. Sai brīdī karavīri, kas gulēja noslēpu�ies, ienāca pilsētā un to nodedzināja līdz pamatiem.

Izraēlie�i, vismaz uz laiku, bija dabūju�i mācību � nepaļauties uz saviem spēkiem vien. Jozuas vadībā viņi ieņēma vienu pilsētu pēc otras. Ieņemtā zeme tika tūlīt sadalīta Izraē|a ciltīm.

Pieci mazāku cil�u kanaāniesu ķēniņi, izraēlie�u apdraudēti, apvienojās, lai kopēji cīnītos pret Jozuu. Kauja notika pie Gibeonas. Kanaānie�u pārspēks bija tik liels, ka Kungs nāca izraēlie�iem palīgā, mezdams uz kanaānie�iem no debesīm akmeņus. Ta�u ienaidnieks turējās un cīņu neuzdeva. Jozua zināja, ja saule norietēs un ienaidniekam būs iespēja atvilkt elpu, tad cīņa būs vēl grūtāka. Pacēlis rokas pret debesīm, Jozua lūdzās visa karaspēka priek�ā: �Saule, apstājies pār Gibeonu un tu, mēnesi, pār Ajalonas ieleju!�

Saule stāvēja uz vietas, un arī mēness apstājās � līdz izraēlie�i sakāva ienaidniekus. Tik spēcīga bija Jozuas balss, tik dzija viņa ticība, ka tā varēja ne tikai pārvietot kalnus, kā to Kristus sacīja, bet viņa ticības spēks spēja apturēt pat sauli un mēnesi to gaitās.

Pagāja gadi, un Jozua k|uva vecs vīrs. Laiks pienāca arī viņa atpūtai. To zinādams, viņ� sapulcināja visus izraēlie�us Sihemā, viņu vecajos un pārvaldniekus, tiesne�us un virsniekus, tie�i tā, kā to bija darījis Mozus priek� savas aizie�anas. Jozua paskaidroja saaicinātajiem izraēlie�iem Kunga brīnumdarbus, sākot ar Ābrahamu līdz ieie�anai Kanaānas zemē.

��odien izvēlieties,� viņ� sacīja sapulcei, �kam jūs gribat kalpot, � vienīgajam Dievam vai tiem dieviem, kam kalpo pagānu ciltis?� � �Kungam mēs gribam kalpot,� vienprātīgi atbildēja tauta, �jo Viņ� ir mūsu Dievs. Viņa balsij mēs gribam klausīt.�

�Esiet pastāvīgi un turiet Mozus likumus. Ja jūs pārkāpsit derību ar Dievu un kalposit citiem dieviem, tad Dieva dusmas iedegsies pret jums, un jūs ātri pazudīsit no labās zemes, ko jums Kungs ir devis. Bīstieties Dievu un uzticīgi kalpojiet 'Viņam!�

Kad Jozua pabeidza tautu pamācīt, viņ� to svētīja un sūtīja atpakaļ katru uz sava mantojuma zemi. Jozua, Nuna

dēls, uzticīgais Dieva kalps, nomira simt desmit gadu vecumā. Viņu apglabāja kalnainajā Efraīma apvidū. Jāzepa kaulus, ko bija atnesu�i no Ēģiptes, apglabāja Sihemā, Jēkaba kapā.

Pamazām izraēlie�i spiedās uz rietumiem, zieme|iem un dienvidiem pretim Lielajai Jūrai � Vidusjūrai. Ne visa zeme tika ieņemta kaujās, iznīcinot vietējos iedzīvotājus. Da�i apgabali padevās bez pretestības, un to iedzīvotāji bija ar mieru dzīvot mierīgā sadzīvē. Vismaz kādu laiku. Vēlāk, kā to nākotne rādīja, tie�i �ī miermīlīgā sadzīvo�ana kļuva izraēlie�iem par lielāku postu nekā kari un bads.

Kaut arī Kungs viņus brīdināja nesajaukties ar pagāniem, �is Mozus likums netika ievērots. Daudzi izraēlie�i ņēma sev kanaānie�u sievas, un arī izraēlietes tika izprecinātas kanaānie�iem. Sīs laulības vājināja izraēlie�u ticību vienīgajam Dievam. Mājās, kur bija jauktas laulības, bie�i atradās divi altāri: viens Izraēļa Dievam un otrs pagānu dieviem. Daļēji tas notika arī izraēlie�u ticības dēļ, ka vienīgais patiesais Dievs ir tikai Izraēļa Dievs, ka Viņam- nav nekādas intereses par citām tautām. Tāpēc arī viņi nemaz nemēģināja pagānus piegriezt savai ticībai, bet gan ļāva saviem pagānu vīriem vai sievām pielūgt viņu dievus.

Pēc Jozuas un viņa paaudzes nāca citas paaudzes, kas attālinājās no patiesā Dieva un sāka pielūgt elkus. Elkus pielūgdami, viņi krita arī citos grēkos. Dieva dusmas iedegās pret izraēlie�iem, un Viņ� tos sodīja. Nospiesti grūtumos, izraēlie�i griezās pie sava vienīgā Dieva, saukdami pēc viņa palīdzības. Tādā veidā vēsture atkārtojās vairākas reizes. Lai cilvēkus atkal vestu uz pareizā ceļa, Dievs sūtīja savus izredzētos soģus. Tāds Dieva aicinātais bija Ģideons, dro�sirdīgs jauneklis, jaunākais ģimenē, kas ar lielu sa�utumu sirdī iznīcināja pagānu altāri un dievu Baālu.

Dieva balss, kas bija klusējusi ilgu laiku, atkal runāja caur Ģideonu. Tai laikā izraēlie�i bija midiānie�u apspiesti. Paklausīdams Dieva balsij, Ģideons savāca trīsdesmit divi tūksto�i lielu armiju no apkārtējo kalnu vīriem.

Dienā pirms kaujas Dieva balss atkal uzrunāja Ģi-deonu:

�Tavs karaspēks ir par lielu, lai Es dotu midiānie�us tavā rokā. Jo tad izraēlie�i lielīsies un teiks: Mēs tos uzveicām pa�u spēkiem.�

Un Kungs pavēlēja samazināt karotāju skaitu uz trīssimt vīriem, bet pārējos atbruņot un atlaist mājās. Ģide-ons darīja, kā to Kungs pavēlēja, kamēr izraēlie�u vecajie satraukti domāja, ka Ģideons patiesi bija zaudējis prātu.

Izvēlēties no trīsdesmit diviem tūksto�iem trīs simtus nav tik viegli, kā tas varētu likties. Bet Dievs pats parādīja Ģideonam veidu, kā to darīt: tos, kas laks no upes ūdeni ar mēli kā suņi, lai ņemot, tos, kas iesmels ūdeni saujās un dzers, lai atlai�ot mājās.

Kad trīssimt dro�sirdīgo bija izvēlēti, Ģideons.iedeva katram vara tauri un krūzi ar tajā iespraustu lāpu. Naktī, kad visi gulēja dziļā miegā, Ģideons deva pavēli trīssimt varoņiem pūst taures, cik stipri vien iespējams, un pa starpām kliegt: �Kungs un Ģideona zobens!� Trīssimt vīru skrie�us laidās no kalna lejā, ar uguns lāpām un milzu troksni �ķeldami gaisu.

Skaļie kliedzieni un bazūņu pūtieni pamodināja gulo�os midiānie�us. Kad viņi redzēja tumsā uguns jūru skrējām tiem virsū, viņi, domādami, ka ienaidnieks nāca �ausmīgā pārspēkā, apjuku�i sāka cīnīties pa�i savā starpā un mukt, kur kurais varēdams. Simt divdesmit tūksto�i bija kritu�i, piecpadsmit tūksto�i aizbēga.

Uzvara bija panākta bez kaujas. Divi ienaidnieku valdnieki bija nonāvēti, un izraēlie�i gavilēja uzvaras priekā.

�Valdi pār mums!� viņi lūdzās Ģideonu. �Tu un tavi dēli.� � �Ne es, nedz arī mani dēli pār jums nevaldīsim,� nosvērti atbildēja Ģideons. �Kungs pār jums valdīs. Dievs ir jūsu Kungs un ķēniņ�!�

Kamēr Ģideons dzīvoja, ļaudis jutās dro�ībā, jo viņiem bija stingrs vadonis, vīrs ar autoritāti, kura pusē bija pats Kungs.

Ģideons bija �etrdesmit gadu izraēlie�iem par soģi. Kad viņ� nomira, atkal radās strīdi, kas valdīs pār Izraēļa bērniem? Ģideonam bija septiņdesmit dēlu. Kamēr se�desmit deviņi apspriedās, strīdēdamies, kuram pienācās valdīt, tikmēr septiņdesmitais, vārdā Abimeleks, viņus atstājis, aizgāja pie savas mātes radiem Sihemā. Tur viņ� sakūdīja savas mātes radus pret pārējiem brājiem, nāca ar pārspēku un nonāvēja visus Ģideona dēlus, izņemot jaunāko Jotanu, kam izdevās paslēpties.

Abimeleks bija ne�ēlīgs un asinskārs tirāns, kas vienmēr cīnījās pats pret saviem cilvēkiem, sākot ar saviem padomniekiem līdz vienkār�ai tautai. Tā vienā cīņā, mēģinādams iznīcināt pretestības spēkus, viņ�, ieņēmis pilsētu, ieslēdza tornī tūkstoti sievie�u un bērnu un tos visus sadedzināja dzīvus. Tūlīt pēc �īs me�onīgās slepkavības viņ� uzbruka otrai pilsētai un arī to aizdedzināja. Sājā pilsētā viņ� atrada pats savu galu un pie tam no sievietes rokas. Kāda sieviete, kuras vārds nav Rakstos minēts, uzkāpa uz vienas mājas jumta ar dzirnakmeni rokās. Kad Abimeleks jāja tai mājai garām, viņa svieda akmeni un pār�ķēla tirāna galvu. Būdams vēl pie samaņas un redzēdams uz jumta sievieti ar nicino�o skatu vērstu uz viņu, viņ� sacīja savam iero�u nesējam: �Izvelc savu zobenu un nodur mani, lai neviens nevarētu teikt: sieviete to nokāva.�

Jauneklis izvilka zobenu un nodūra savu despotisko valdnieku. Pēc Abimeleka nāca rinda soģu, kas pārvaldīja un tiesāja izraēlie�us. Divpadsmit Izraēla ciltis dzīvoja izkaisīti pa ciemiem visā Kanaānā. Viņu spēki nebija apvienoti, un vienīgi briesmu gadījumos viņi sanāca kopā, izvēlējās kādu vadoni, kas viņus vadītu cīņās. Pārējā laikā viņi dzīvoja miermīlīgi, iztiekot vienīgi ar apgabala tiesne�iem vai soģiem. Sajaucoties ar kanaānie�iem un citām tautībām, izraēlie�i k|uva vāji savā ticībā un darīja darbus, kas Kungam bija netīkami. Noskaities uz stūrgalvīgo un nepaklausīgo tautu, Dievs viņus nodeva filistie�u rokās uz �etrdesmit gadiem (ilgu laika posmu pēc ebreju tā laika izpratnes).

Ko mēs tagad saucam par �koeksistenci� un �toleranci�, to jau praktizēja ebreji tajās dienās, ejot pa�i savai bojāejai pretim. Jo vairāk viņi mēģināja pielāgoties un sadzīvot ar filistie�iem, jo vairāk filistie�i pārņēma varu pār izraēlie�iem. Tā kā jūdi nebija apvienoti, tad katrs darīja tā, kā tas viņa acīs izlikās pareizi. Izraēlie�u vidū dzīvoja kāds vīrs, vārdā Mika, kas sakrāja lielu bagātību. Viņ� uzcēla templi, kurā uz tā pa�a altāra tika pielūgts Kungs un arī cilvēka roku veidotais Baāls. Mika gāja pat tik tālu, ka viņ� salīga priesteri no Ievītu dzimtas, kas vadīja greznas ceremonijas, pielūdzot un upurējot vienam patiesajam Dievam, kā arī Baālam.

Filistiē�i, kas nāca no grieķu salām, vitāla un augsti attīstīta tauta, ieņēma sev vielu gar Vidusjūras piekrasti, izveidojot jaunas progresīvas pilsētas. Filistie�u pilsētas bija Gaza, Askalona, Asdaba, Ekrona un Gata. Grieķi sauca filistie�u ieņemto zemi par Palestīnu. Filistiē�i brauca dzelzs ratos, viņu rīcībā bija tērauda lietuves un kara ma�īnas, par ko izraēlie�iem nebija nekādu zinā�anu. Filistiē�i bija kareivīga tauta, un viņi stūma izraēlie�us ārā no viņu mājasvietām. Dana cilts bija izspiesta no viņiem pie�ķirtā apgabala un apmetās apsolītās zemes ziemeļu da|ā. Daudzas sīkas cīņas uzliesmoja starp filistie-�iem un izraēlie�iem. Filistiē�i uzkundzējās vietējiem iedzīvotājiem visā auglīgajā Jordānas rietumu da|ā.

(Laiks bija apmēram 12. gadsimts priek� Kristus)

Laikā, kad Dana cilts bija filistie�u apspiesta, kādam pārim piedzima dēls. Tēvs Manua to nosauca vārdā Sim-sons. Bērna māte, kas tāpat kā Sāra bija neauglīga līdz vecumam, novēlēja dēlu Kungam, jo Kunga eņģelis tai bija parādījies, pirms viņa ieņēma.

�Lūk, tu kļūsi grūta un dzemdēsi dēlu. Nazim nebūs skart viņa galvu, jo zēns būs nazīrietis¹⁰. Viņ� uzsāks glābt Izraēlu no filistie�u rokas.�

Sieva izstāstīja vīram par parādību, bet Manua, |oti noraizējies par svarīgo uzdevumu audzināt Dievam veltītu dēlu, lūdza Kungu, lai tas vēlreiz sūtītu savu sūtni. Dievs uzklausīja Manua lūgsnas un eņģelis cilvēka izskatā atkal atnāca pie viņiem.

�Vai tu esi tas vīrs, kas ar �o sievu runājis?� jautāja Manna.

�Es tas esmu,� atbildēja atnācējs. Manua viņam jautāja, kā izturēties un ko darīt, lai izaudzinātu dēlu kā pienāktos. Beigās, kad sve�ais bija atbildējis, Manua vēl jautāja:

�Kā tevi sauc? Ja tavs vārds piepildīsies, mēs gribētu tevi godināt.�

�Kāpēc tu to prasi,� atbildēja Dieva sūtnis, �ja tu redzi, ka tas ir brīni�ķīgs?� Tai brīdī sve�ais pazuda.

Apzinādamies pienākuma nopietnību, Manna un viņa sieva audzināja dēlu askētiskā stingrībā. Viņi mācīja Sim-sonu mīlēt Dievu un viņam vien kalpot.

Simsons uzauga liels un stiprs. Viņa spēks bija tik liels, ka nebija neviena jaunekļa visā pla�ā apkārtnē, kas varētu ar viņu spēkos mēroties. Viņ� izauga par milzi, kam bija viena vienīga vājība: viņ� bija nespējīgs pretoties skaistas sievietes burvībai.

Simsona vecāki ļoti raizējās, noskatīdamies sava dēla jaunības pārgalvībās, bet jo sevi�ķi par to, ka viņ� bija pārāk sadraudzējies ar sava vecuma filistie�u jaunie�iem, pavadot lielu da]u sava laika viņu sabiedrībā, vairāk nekā tas viņa reliģiskai audzinā�anai piederētos. Labsirdīgas un priecīgas dabas būdams, Simsons nesaredzēja �ajā apstāklī nekāda ļaunuma un nepievērsa daudz vērības eņģeļa pareģojumam par viņa sūtību.

Kādu.dienu, kad Simsons atgriezās mājās vēla vakara tumsā, viņ� atrada savus vecākus sē�am mājas priek�ā, dziļi noraizēju�os. Pilns jaunības reibuma, viņ� to pat neievēroja un paziņoja, ka viņ� esot iemīlējies kādā filistie�u meitenē no Timnas un gribot viņu precēt. Nabaga vecāki jutās sa�utu�i un sāpēs satriekti. Tas bija pāri viņu sapra�anai: kā viņu stingri reliģiozi audzinātais dēls, kas ticēja vienam Dievam, atvēlēts Kungam, varēja izvēlēties sev līgavu no pagānu ļaudīm? �Vai tad izraēlie�u vidū nav skaistu meiteņu?� viņi tam jautāja jau kuro reizi. Bet Simsons jaunības karstumā un aizrautībā tikai noteica saviem vecākiem: �Nevienas! Dabūniet man viņu, jo vienīgi viņa man tīk!�

Rūpju pilni, kādu iespaidu �ī pagānu meitene atstās uz viņu sirdsvienkār�o dēlu, audzinātu ticības stingrībā, vecāki kopā ar Simsonu devās uz Timnu, lai salīgtu negribētu vedeklu un dēlam līgavu. Nonākot Timnas tuvumā, viņi gāja garām vīnogu laukiem. Pēk�ņi viņi dzirdēja kalnos lauvu rūcam. Dieva gara mudināts, Simsons nogriezās no ceļa un kalna pakājē sastapās ar lauvu � aci pret aci. Laika nebija ne pārdomām, ne apsvērumiem � Simsons saķēra lauvu aiz krēpēm un pārplēsa to pu�u kā kazlēnu. Nometis beigto dzīvnieku zemē, viņ� atgriezās pie vecākiem, par gadījumu neminēdams ne vārda.

Līgavas vecāki bija apmierināti ar derībām un pat daudzinājās kaimiņiem, ka viņu znots bū�ot stiprākais vīrs

visā pla�ā apkārtnē. Arī Simsonam līgava patika, patika pārlieku, un noslēgtās derības darīja viņu laimīgu. Tika norunāta kāzu diena, un Simsons ar vecākiem atgriezās mājās.

Kad pēc lauku ra�as ievāk�anas Simsons un viņa vecāki mēroja atkal to pa�u ce|u uz Timnu, ejot uz kāzām,

caur vīnogu lauku iedams, Simsons pēk�ņi atcerējās lauvu un nogriezās no ceļa, lai'apskatītu, vai dzīvnieka kauli vēl atradās turpat. Tie�pm, lauvas ģindenis bija vēl turpat un, sev par lielu pārsteigumu, viņ� redzēja, ka lauvas ģindenī bija iespietoju�as bites un jau savāku�as medu. Viņ� izņēma da�as medus kāres un, pievienojies vecākiem, deva medu viņiem un ēda pats.

Timnas filistiete bija turīga tēva meita, un kāzas tika rīkotas ar lielu greznību pēc filistie�u tradīcijām. Visi pilsētiņas iedzīvotāji bija ielūgti. Kāzās, kā tas filistie�iem bija parasts, bija arī trīsdesmit kāzu godavīri, bez kuriem Simsons būtu glu�i labi izticis. Tomēr tās bija filistie�u kāzas, un viņam nebija par izdarībām noteik�anas. Trīsdesmit �godaviesi� uzskatīja sevi par svarīgu sastāvdaļu visās izdarībās, ko visur uzsvēra. Viņiem nepatika, ka skaistākā filistie�u meitene apprecējās ar izraēlieti, kādēļ viņi nolēma līgavaini padarīt smieklīgu vismaz kāzu viesu priek�ā.

Visvieglākais veids, kā cilvēku pazemot, ir, to piedzirdot, bet visiem par lielu pārsteigumu Simsons vīnam neskārās klāt pat ne savā kāzu mielastā. Trīsdesmit �godavīri* mēģināja izprovocēt Simsonu katrā iespējamā veidā, bet labsirdīgais un naivais Simsons ne par ko neapvainojās. Viņi tam uzdeva grūtas mīklas, bet arī mīklas nebija Simsonam problēma. Viņ� jau zināja atbildes, pirms viņi beidza skandēt savu mīklu. Tomēr arī viņam likās, ka bija diezgan paciests.. Piecēlies stāvu pie mielasta galda, viņ� stāvēja liels kā milzis un stiprs kā ozols starp krūmājiem.

�Tagad ļaujat man uzdot mīklu jums,� viņ� sacīja nosvērtā balsī, ta�u skaņas dziļais tembrs un spēks, kas no tā plūda, lika apklust pat pēdējam piedzēru�am resgalim.

�Ja jūs uzminēsit manu mīklu �ajās septiņās kāzu dienās, es jums do�u trīsdesmit linu svētku tērpu, bet, ja jūs neuzminēsit, tad jums būs man jādod trīsdesmit svētku tērpi.�

Trīsdesmit galvām, pieskaitot klāt vēl kāzu viesus un septiņas dienas laika, priek�likums likās smieklīgi vientiesīgs.

�Pasaki savu mīklu tā, lai mēs to dzirdam,� viņi atbildēja, domādami, ka �is joks vēl pavairos kāzu jautrību.

�No ēdāja nāca barība, no stiprā izplūda medus,� bija Simsona mīkla.

Kāzu viesi kļuva klusi. Katrs meklēja savā prātā atbildi, bet, kad tā neradās, tad galvas sabīdījās tuvāk, �uksti bija klusi, bet satraukti. Trīs dienas pagāja, bet atbildi neviens nespēja atrast. Ceturtā kāzu dienā trīsdesmit pui�i apstāja līgavu ar prasību:

�Izvilini no sava vīra,mīklas atbildi, ja nē, tad mēs sadedzināsim tevi, tavu tēvu un visu jūsu namu. Vai tu mūs �eit aicināji, lai padarītu nabagus?�

Simsona sieva birdināja lielas asaras, tiklīdz viņi bija vienatnē. Katru nakti viņa mēģināja dabūt atbildi no Simsona, bet viņ� to neteica. Viņa sacīja, ka Simsons- viņu ienīstot un nemaz nemīlot, turēdams tādu noslēpumu sirdī. Septītajā dienā arī stiprais Simsons vairs neizturēja un atklāja noslēpumu savai sievai ticībā, ka viņa to glabās. No rīta jaunā sieva pateica atbildi vedējiem.

Kad kāzu viesi sēdās pie pēdējās kāzu maltītes, vedējs piecēlās kājās un paziņoja sasprindzinātiem klausītājiem:

�Kas ir saldāks par medu?

Kas ir stiprāks par lauvu?�

Ar pārmetumu un niknumu Simsons paskatījās savā sievā, kas viņu bija nodevusi.

�Ja jūs nebūtu aru�i ar manu teli,� viņ� sacīja kāzu viesiem, �jūs nebūtu atminēju�i manu mīklu!�

To teikdams, viņ� piecēlās, atstāja kāzu namu un devās tie�ā ce|ā uz Askalonu. Tur tika svinētas līdzīgas kāzas. Iegājis kāzu namā, Simsons nosita trīsdesmit vedējus un, noņēmis viņu goda tērpus, atgriezās uz Timnu, nomezdams tērpus mīklas atrisinātāja priek�ā. Tad, paņēmis savus vecākus, viņ� atstāja sievastēva namu un savu sievu un devās mājās.

Tas bija liels negods toreiz, ja līgavainis atstāja līgavu vai jauno sievu vēl pats savās kāzās. Noraizējies sievastēvs tūlīt izprecināja savu meitu kāzu viesu vedējam.

Bet Simsons nespēja aizmirst savu skaisto līgavu. Viņ� to mīlēja un pēc tās ilgojās. Kad kvie�i no laukiem bija savākti apcirkņos, Simsons, paņēmis jēru par izlīguma maksu, devās uz Timnu, lai pārvestu savu sievu mājās. Ienācis sievastēva namā, viņ� nesaņēma nekādu laipnību, tikai redzēja pārsteigumu un apmulsumu. Sievastēvs izstāstīja, kas noticis � viņa meita tagad bija cita vīra sieva.

�No �īs dienas,� zvērēja Simsons, �mani nevainojiet, kad es vērsī�os pret filistie�iem!�

Viņa atriebība bija savāda un vienreizēja. Viņ� noķēra trīsdesmit lapsu, nostādīja tās asti pret asti un nostiprināja lāpu starp ik divām astēm. Tad viņ� pielaida uguni lāpām un palaida lapsas filistie�u vēl nenokoptajos labības laukos, vīna un olīvu dārzos, nodedzinot itin visu, kas timnie�iem piederēja. Saniknotie filistiē�i savukārt sadedzināja Simsona sievastēvu un viņa meitu par to, ka caur viņiem ciemam noticis tāds posts.

Simsona pirmā mīlestības dēka beidzās nelaimīgi. Viņ� pat neatgriezās mājās, bet gan, apkāvis daudzus filistie-�us, uzkāpa Etama kalnā, kur klintī bija aiza.

Filistiē�i nespēja Simsonam piedot, tādēļ Simsona nāvīgākie ienaidnieki kļuva filistiē�i. Kalna augstienē būdams viens pats, viņ� skuma un sēroja. Tikmēr filistiē�i uzbruka miermīlīgajiem Izraē|a iedzīvotājiem, atmaksājot par Simsona nedarbiem. Viņi uzbruka ebreju ciemiem, postīja to laukus, līdz izraēlie�i padevās. Trīs tūksto�i izraēlie�u salasījās Etama kalna pakājē. Kalna virsotnē stāvēja milzis Simsons viens pats.

�Vai tu biji aizmirsis, ka filistiē�i valda pār mums?� sauca Jūdas dēli no ielejas.

Kad Simsons dabūja solījumu, ka viņa pa�a tautie�i viņu nenonāvēs, bet vienīgi sasies un nodos filistie�iem, viņ� nokāpa no kalna pie viņiem. Simsonu sasēja ar pilnīgi jaunām virvēm un veda pie filistie�iem.

Kad filistiē�i ieraudzīja savu nicināto ienaidnieku sasietu, viņi sāka kliegt no liela prieka un da�ādi izsmiet viņu. Simsona dusmas iedegās. Viņ� pēk�ņi juta sevī strāvojam noslēpumainu spēku, katrā ķermeņa muskulī, katrā loceklī. Viņ� sarāva visas virves, ar kurām bija sasiets, un, paķēris turpat zemē gulo�u ēzeļa galvaskausa kaulu, to mētādams pa labi un pa kreisi, nolika tūkstots filistie�u beigtus sev pie kājām. Filistiē�i pajuka un bēga kā izpostīts lapseņu pūznis.

Simsons atgriezās mājās un kļuva par izraēlie�u soģī uz divdesmit gadiem. Ta�u filistiē�i no viņa ne tikai baidījās, bet arī visu laiku prātoja, kādā veidā �o milzi iznīcināt. Viņ� tika pastāvīgi izsekots un uzmanīts, bet Simsons par to nebēdāja, viņa fiziskais spēks bija tāds, ka neviens vīrs vai vīru pulks tam neiedrīkstējās stāties pretim.

Tad filistiē�i izlika Simsonam jaunas lamatas. Sorekas ielejā dzīvoja ļoti skaista un izveicīga filistiete Delīla. Kad Simsons to ieraudzīja, viņ� Delīlā iemīlējās ar visu savu mil�a sirdi un spēka kaisli. Viņ� to apprecēja.

Filistie�u vecajie sapulcējās un drīz vien atcerējās Simsona pirmās kāzas ar filistie�u meiteni no Timnas. Viens no viņiem pat zināja stāstīt, ka lielais un neuzvaramais milzis esot kā bi�u vasks sievietes rokās. Kad Delīlai filistie�u vecajie piedāvāja milzu naudas summu par Simsona spēka noslēpuma izvilinā�anu, viņa .izvēlējās naudu, nevis vīra mīlestību.

Dienu no dienas Delīla tagad plijās Simsonam virsū: kā rodoties viņa tik nesalīdzināmais, pārcilvēciskais spēks?

Simsons viņu atvairīja, sacīdams, ka neesot nekāda noslēpuma, ka viņ� esot jau no dzim�anas stiprs, tāpat kā viņa esot jau no dabas skaista.

�O, bet skaistumam ir savi noslēpumi!� nerimās Delīla un turpināja tincināt Simsonu arvien vairāk. Viņ� tai deva gan da�ādas atbildes, piemēram, ja viņu sasietu septiņām jaunām telts virvēm vai ratu siksnām, vai ieaustu viņa matu �ķipsnu audumā, vai tamlīdzīgi. Tas izvērtās starp viņiem par spēli. Tiklīdz Simsons ieteica jaunu veidu, tā Delīla to tūlīt izmēģināja, bet Simsons vienmēr atkal atraisījās, pirms filistiē�i to varēja sagrābt. Delīla saprata, ka viņ� tikai niekojās ar viņu un ķērās pie asarām.

Arī filistie�u vecajie draudēja viņai arvien bargāk: �Vai nu tu izvilini mums viņa noslēpumu, vai arī mēs tevi nogalināsim!�

Tā Delīla, lietojot sievi�ķīgo asaru metodi, raudāja ik vakaru un maigi pārmeta Simsonam: �Kā tu saki, ka tu mani mīli un tomēr man neatklāj savu prātu? Trīs reizes tu man esi melojis un neesi atklājis, kur pastāv tavs spēks.�

Simsons bija noskumis. Viņa dvēsele bija apbēdināta. Tik ļoti viņ� mīlēja Delīlu, ka ļoti labprāt gribēja ar viņu dalīties visā, uzticot viņai itin visu. Kaut arī viņ� nekad neaizmirsa bēdīgo piedzīvojumu ar timnieti, viņ� domāja, ka skaistā Delīla bija citāda.

�Skujamais nazis nekad nav pieskāries manai galvai, jo es no dzim�anas dienas esmu veltīts Dievam. Ja man nocirptu matus, es kļūtu bezspēcīgs kā visi citi.�

Tad tas bija �is noslēpums, domāja Delīla uzvaras priekā. Nākamajā rītā viņa aizgāja pie filistie�u padomniekiem. �Man noslēpums ir zināms,� viņa sacīja visdziļākajā nopietnībā. �Maksājiet man apsolīto naudu, un Simsons kā jērs būs jūsu rokās!>

Bet vecajie viņai neuzticējās.

�Tad nāciet �ovakar un noslēpieties,� sacīja Delīla. Spēle kļuva bīstama *� uz spēles bija likta viņas pa�as dzīvība vai nāve.

�Tikai paņemiet līdz naudu,� viņa noteica un atgriezās mājās.

Vakarā Delīla izgreznojās kā pagānu dieviete. Viņa bija tik maiga un mīlo�a pret Simsonu, ka viņ� sevi uzskatīja par laimīgāko vīru pasaulē. Maigi glāstot Simsonu, viņa to iemidzināja, noliekot tā galvu savā klēpī. Bet, kad Simsons bija pilnīgi iemidzis, viņa deva norunāto zīmi. No paslēptuves izsteidzās miesta matu griezējs, nogrieza Sim-sona septiņas sapītās bizes un ātri pazuda.

�Simson, filistie�i tevi ielenc!� Delīla sauca, kratīdama Simsonu pie pleciem un grūzdama no sevis projām. Simsons pamodās. Viņ� nespēja uzreiz aptvert, kas ap viņu notika. Sieva sauca atkal: �Filistie�i! Filistie�i!� Viņas balss bija cieta un auksta. Simsons nespēja ticēt, ka tā bija tā pati balss, kas viņu vēl neilgi atpakaļ maigumā ie�ū�ojusi miegā. Dūjas ūo�ana pēk�ņi bija pārvērtusies par hiēnas brēcienu. Simsons to aizbildināja, domādams, ka viņa patiesi bija nobijusies.

�Es ie�u tāpat kā citās reizēs un viņus pievāk�u,� pa�apzinīgi viņ� mierināja savu sievu.

Nekad neizjusts vēsums pēk�ņi skāra viņa galvu. Ar pierasto rokas atvēzienu viņ� pieskārās savai galvai, it kā gribēdams atbīdīt matus. Bet galva bija kaila. Viņa garās matu pīnes bija nocirptas, visi viņa mati no galvas bija nozudu�i, un viņ� jutās kails. Pārdabiskais spēks to bija atstājis.

A�u skatu pametis uz sievu, viņ� redzēja to stāvam bālu un nobiju�os, ar vainas apziņu sejā, rokās �ņaudzot naudas gabalus. Simsons saprata � viņ� atkal bija nodots. Pirms viņ� vēl paspēja viņai izteikt: �Kāpēc tu to man nodarīji?� filistie�i viņu sagrāba, un �oreiz viņ� nespēja sevi atbrīvot. Ar nokvēlinātu dzelzs stieni, glu�i baltu no lielā karstuma, filistie�i izdedzināja Simsona acis. Simsons k|uva uz mū�u akls.

Filistie�i, priecīgi par guvumu, vairs negribēja pielaist kļūdas. Vilji iekala Simsonu bronzas un dzelzs va�ās un aizveda to par gūstekni uz Gāzu. Griezdams lielo dzirnu akmeni Gazas cietumā, akls un bezspēcīgs, Simsons lūdzās D�3vu un no�ēloja, bet Dieva balss klusēja. Vai mana dzīve jau galā? Simsons bie�i sev domās jautāja. Viņa mati cietumā atauga, aizsniegdami viņa plecus, bet neviens ak-, lam vergam vairs vērības neveltīja.

Pagāja vairāki mēne�i, filistie�i taisījās svinēt lielus svētkus. Tie sākās pagānu templī, nesot upurus viņu dievam Dagonam. Visi filistie�i �ajos svētkos piedalījās, ēzdami, dzerdami, dejodami, trakodami orģijās, ko vien viņu prāti spēja izdomāt. Kad zemes kungiem apnika viss ierastais, viņi sāka just garlaicību. Kāds atcerējās ienīsto ienaidnieku un iesaucās: �Atvediet Simsonu, lai viņ� mums -parāda kādus trikus!� _z

Tas izklausījās pēc laba joka un garantēja kaut ko citādāku. Vai tad viņu dievs Dagons nebija tas, kas nodeva Simsonu viņu rokās, uzvarētu un salauztu?

Simsons tika atvests no cietuma uz lielo pagānu templi. Tur viņu svētku viesi izsmēja, sita sejā, raustīja un grūstīja. Vīna un uzvaras skurbumā viņi izsauca da�ādus apvainojumus pret Simsonu trīs tūksto�u svētku viesu klātienē. Viņi ne tikai izsmēja Simsonu, viņi izsmēja arī Izraēla Dievu.

�Ak, Kungs!� �ukstēja Simsons. �Atceries mani, es Tevi lūdzu! Stiprini mani tikai �o reizi, lai es varētu atmaksāt filistie�iem par savām acīm.�

Viņ� pasauca zēnu, kas viņu vadāja. �Ļauj man atpūsties,� viņ� tam sacīja. �Aizved mani pie stabiem, uz kuriem nams ir uzcelts, lai es pie tiem atslienos.�

Zēns noveda lielo, lempīgo Simsonu starp divām milzu kolonnām, galvenajām temp|a saturētājām. �Ļauj man mirt kopā ar filistie�iem,� lūdzās Kungu Simsons ar lielu dvēseles intensitāti.

Filistie�i svētku troksnī nesadzirdēja vārdus, ko Simsons izteica, lai gan da�i redzēja, ka viņa lūpas kustējās.

�Lūk, viņ� lūdzas savu Dievu!� viens ņirgājās.

Simsons juta spēku atgrie�amies. Jauna dzīvības strāva plūda atkal visā ķermenī, katrā miesas �ūnā. Uzlicis savas lielās rokas katju uz viena staba, viņ� tos stūma un locīja no visa spēka, kamēr stabi gāzās, un viss nams iegruva, nosizdams svētku viesus. Tā Simsons nonāvēja vairāk filis-tie�u mirdams nekā dzīvs būdams.^

Simsona brāļi izraka viņu no pagānu tempļa drupām un apglabāja līdzās viņa tēvam Manuam.

Soģu laikos Kanaānā izcēlās bads. Vienu gadu bija sausums, kas izdedzināja ra�u, nākamajā vasarā uzbruka siseņu bari. Kāds vīrs no Betlēmes, vārdā Elimeleks, devās no posta piemeklētā apgabala uz zaļākām pļavām moabie�u zemē. Viņam līdz gāja arī viņa ģimene: sieva Na-ome un divi dēli. Kaut arī moabie�i pret izraēlie�iem nebija sevi�ķi draudzīgi, viņi laipni uzņēma pazemīgos zemniekus, (audami tiem ne tikai apmesties viņu zemē, bet arī iepirkt tur zemi tīrumiem.

Pagāja daudzi gadi � kā Raksti saka, desmit. Elime-leka dēli pieauga un apprecēja moabie�u meitas: Orfu un Rutu.

Elimeleks nomira moabie�u zemē. Drīz pēc viņa nomira abi dēli. Naome kļuva par atraitni ar divām vedeklām, arī atraitnēm.

Tā ka Naomei vairs nebija dēlu, kam pēc viņu tradīcijām tās būtu izprecināmas, viņa ieteica vedeklām atgriezties atpakaļ pie tēviem.

�Ejiet un atgriezieties tēva mājās,� sacīja Naome, �lai Kungs ir vēlīgs jums un atmaksā jums visu jūsu laipnību pret mani. Lai Dievs dod, ka katra no jums atrastu sev vīru un mājvietu!�

Jaunās atraitnes negribēja �ķirties no Naomes un raudādamas lūdzās, lai nesūta viņas projām.

�Nē, manas meitas,� sacīja vīramāte. �Man jau tā ir grūti, ka Kunga roka tik smagi ir gūlusies uz mani.�

Orfa, ar asarām acīs, atvadījās no savas vīramātes un atgriezās pie tēva. Turpretim Ruta negribēja no Naomes �ķirties.

�Atļauj man palikt pie tevis,� nerimās Ruta. �Kur tu iesi, tur ie�u arī es, kur tu apmetīsies, tur apmetī�os arī es. Tavi ļaudis būs arī mani, tavs Dievs būs arī mans Dievs.�

Naome, redzēdama, ka Rutas apņem�anās bija stipra, jo viņa bija noteikta rakstura, vairs to prom neraidīja.

Abas sievietes devās ceļā uz Betlēmi, Naomes senāko dzīvesvietu. Kad betlēmie�i ieraudzīja Naomi, da�i no viņas vecajiem tuviniekiem un kaimiņiem to pazina. Viņi vaicāja viens otram: �Vai tā varētu būt Naome?�

�Nesauciet mani par Naomi [Jauko � Red.ļ,� atbildēja viņiem vecā sieva. �Sauciet mani Mara (Rūgta), jo Visuvarenais ir padarījis manu likteni rūgtu.�

Bija ra�as ievāk�anas laiks, kad abas sievietes apmetās uz dzīvi Betlēme. Ruta prasīja savai vīramātei: �Ļauj man iet uz lauka un salasīt vārpas, kas nobiru�as vācējiem.�

�Ej, mana meita,� atbildēja Naome. Tā Ruta lasīja atbiru�ās vārpas, iedama labi atstatu labības vācējiem iepaka|. Lauks piederēja Elimeleķa radiniekam, vārdā Bo-azs, kas bija turīgs saimnieks.

Pusdienas laikā Boazs atnāca uz tīrumu, kur novāca ra�u. Viņ� tūlīt ieraudzīja Rutu. Kaut viņa bija tērpusies gandrīz skrandās, Boaza acij nepagāja garām, ka viņa bija skaista sieviete.

�Kā meitene viņa ir?� jautāja lauku īpa�nieks. *

�Viņa lūdza atjauju uzlasīt atbiru�ās vārpas. Tā ir kāda moabiete, kas atnāca no Moaba zemes kopā ar Naomi. Jau no agra rīta līdz �im laikam viņa ir locījusies �inī laukā bez atpūtas.�

Boazs piegāja Rutai klāt, sacīdams: �Lasi dro�i, manu meit, vārpas manā tīrumā un neej uz citiem tīrumiem. Esmu pieteicis saviem pui�iem tevi neaiztikt. Ja tu esi izsalkusi vai izslāpusi, tad atspirdzinies kopā ar maniem kalpotājiem.�

Pateicībā Ruta dziļi palocījās Boaza priek�ā.

�Kā es varēju atrast tādu labvēlību tavās acīs, būdama sve�iniece?� viņa jautāja saimniekam.

Boazs izstāstīja, ka viņ� bija dzirdējis no ļaudīm par visu labestību, ko viņa parādījusi savai vīramātei Naomei. Viņ� zināja arī to, ka viņa pametusi savu tēvu un māti, gājusi Naomei līdz uz sve�u zemi, pieņemdama Naomes Dievu.

�Lai Kungs tevi par to atalgo!� sacīja Boazs. �Lai Izraēļa Dievs tevi pasargā, zem kura spārniem tu esi meklējusi patvērumu!�

Pēcpusdienā Ruta atkal lasīja vārpas. Vakarā, kad viņa izkūla vārpas, viņai bija trīs bu�eļi labības.

Ieraudzījusi tik daudz labības, Naome bija ļoti pārsteigta, bet, kad Ruta pateica, ka viņa lasījusi vārpas Boaza tīrumā, Naome tūlīt saprata, jo Boazs bija viņai tuvs radinieks.

Kādu dienu Boazs sacīja Rutai: �Manu meit, visi ļaudis, kas dzīvo �ai pilsētā, zina, ka tu esi tikumīga sieviete.�

Boazs pēc kāda laika apprecēja Rutu, rīkodams lielas kāzas. Kad Ruta iegāja Boaza namā, par viņu tika izsacīts pravietojums:

�Lai Kungs rāda �o sievieti, kas ienāk tavā namā, par piemēru tikumiem Efratā* un lai viņas vārds ir slavens Betlēmē!�

Sis pravietojums piepildījās visā pilnībā. Viņas vārds un tikumība tiks daudzināti, kamēr vien cilvēki lasīs Svētos Rakstus.

Boazs, izraēlietis no Jūdas dzimtas, savienojās laulībā ar pagānu tautas sievieti, kas pieņēma viņa Dievu par savu Dievu. Viņiem piedzima dēls Obeds, kas kļuva par tēvu Jesem, bet Jese Dāvidam. Gadsimtus vēlāk no Jeses dzimtas piedzima Kristus, kas sevi sauca par Dāvida Dēlu.

Silo svētnīcas priek�ā starp divām kolonnām bija ceļos nometusies kāda sieviete. Viņas garie, gandrīz melnie mati, izrisu�i no pīnēm, plūda pāri viņas kalsnējiem pleciem, viduklim un gurniem, līdz tie skāra zemi. Sievietes lūpas kustējās, bet no tām nenāca neviena skaņa. Brī�iem viņa lauzīja saliktās rokas, cēla tās aug�up, un viss viņas augums līgojās un locījās, ka likās � viņa tūlīt pakritīs pie zemes. Viņas lielās brūnās acis dega kā neprātīgai.

Sēdēdams aiz kolonnas, to novēroja vecais priesteris Elis**, ko sieviete neredzēja. Ilgu laiku viņ� bija skatījies viņā ar savām tuvredzīgajām acīm, līdz beidzot, zaudējis pacietību, sacīja:

�Cik ilgi tu piedzērusies tā mētāsies? Atstāj savu vīnu un savu skurbumu.�

�Ak nē, mans kungs, es neesmu vīnu baudījusi,� atbildēja sieviete izmisu�ā balsī. �Es esmu dziļi apbēdināta, tādēļ klāstu savas dvēseles sāpes Dieva priek�ā.�

Un viņa izstāstīja vecajam priesterim Elim, ka viņa esot Hanna no Rāmas, Elkana sieva. Katru gadu visa viņu mājas saime nākot no Rāmas uz Silo svētnīcu upurēt Dievam. Elkans viņai esot labs vīrs, tomēr otrā sieva Penīna, kurai esot daudz bērnu, katrreiz, kad viņi dodoties uz templi, izsmejot viņu tās neauglības dēļ, jo Hannai neesot bērnu. To Penīna darot aiz greizsirdības, jo vīrs mīlot Hannu vairāk par Penīnu. Elkans gan mierinot. Hannu,

♦ Efrata � vēlāk saukta tikai Bellēme.

�� �eit autore paralēli lieto lokāmo un nelokāmo formu. � Red. piezīme.

sacīdams: �Vai es tev nenozīmēju vairāk nekā desmit dēlu?� Bet Hannas sirdi tas nesamierinot. Viņa esot izmisusi par to, ka Dievs esot slēdzis viņas klēpi.

Elis klausījās nabaga sievietes �ēlabās, un viņam kļuva tās �ēl. Kad viņa savu stāstu pabeidza, Elis piecēlās no sola, uz kura bija sēdējis, atspiedies pret kolonnu, un viņi abi sāka lūgties kopīgi.

�Ak, karapulku Dievs!� sauca dedzīgi Hanna. �Ja Tu paliesi uzlūkosi savas kalpones bēdas un atcerēsies mani, dodams man dēlu, es to novēlē�u Tev uz visu viņa mū�a laiku.�

�Ej mierā!� svētīdams atlaida Hannu vecais priesteris. �Lai Izraēla Dievs piepilda tavas lūg�anas!�

Ar to Hannai pietika. Dziļā ticībā un paļāvībā uz Dieva gādību viņa atgriezās pie pārējiem ģimenes locekļiem. Tie patlaban gatavojās pēdējai maltītei pirms do�anās ceļā uz mājām. Viņa notupās zemē pie izklātās drānas, uz kuras bija salikts ēdiens. Elkans skatījās savā mīļotajā sievā, priecīgi pārsteigts. Vairākas dienas Hanna savās bēdās nebija ēdienam pieskārusies, viņas vaigi bija bāli un iekritu�i, kalsenais ķermenis izskatījās stūrains. Bet tagad viņas acīs nemiers bija izzudis, un tajās spēlējās priecīgs mirdzums. Kad viņa bija ieturējusi maltīti, viņas vaigos atgriezās sārtums. Jauns miers un dzīvesprieks mājoja skaistajā Hannā.

Rāmā, kur viņi dzīvoja teltīs, Elkans un Hanna piedzīvoja savu otro medusmēnesi.

Gads nebija apkārt, kad Hannai piedzima dēls. Viņa to nosauca par Zāmueļu, kas nozīmē �Dievs uzklausījis� vai �Izlūgts no Dieva�.

�Es viņu izlūdzu no Dieva,� Hanna sacīja.

Kad bērns bija atradināts no krūts un jau triju gadu vecs, Elkans un Hanna gatavojās viņu vest uz Silo, lai upurētu Kungam, nododot viņu audzināt svētnīcā. Viņi ņēma līdz trīs gadu vecu vērsi, maisu kvie�u miltu un ādas tvertni ar vīnu. Iecēlu�i trīsgadīgo dēlu ratos, viņi devās kalnos uz Visaugstākā templi.

Nonāku�i templī, kur glabājās Izraēļa vislielākais svētums � Dieva �ķirsts, viņi sameklēja virspriesteri Eli.

�Lūk, mans kungs!� sauca laimīgā māte. �Tā kā tu dzīvo, mans kungs, es esmu tā pati sieviete, kas stāvēja tavā priek�ā, lūgdama Dievu. Par �o es lūdzos, un Dievs man viņu devis, tāpēc es viņu atdodu Dievam, kamēr vien viņ� dzīvos.�

Priesteris Elis, Elkans un Hanna, kopīgi godinādami Dievu, slavēja Viņa labvēlību un pateicās par cilvēka bērnu, kas viņiem ticis dots. Pateicības lūgsnu laikā Dieva gars nāca pār Hannu, un viņa, par lielu pārsteigumu priesterim un savam vīram, sāka pravietot. Viņas balsī izskanēja pirmais Magnificat no pateicīgas sievietes sirds:

�Mana sirds gavilē Kungā,

Mans gars līksmojas Dievā!

Mana mute smejas par ienaidniekiem,

Jo es priecājos Tavā pestī�anā.

Nav neviena, kas ir svēts, kā vienīgi Kungs,

Nav neviena, kas Tev līdzinātos.

Nav cilas klints, kā mūsu Dievs...

Visi Kunga ienaidnieki

Tiks salauzti druskās.

Pret viņiem Viņ� dārdēs

Debesu pērkona dārdiem.

Kamēr tiesās zemi no malas līdz malai.

Viņ� dos spēku savam karalim,

Nostiprinās sava svaidītā varu!�

Kad Hanna nobeidza savu gavi|u dziesmu, Elis viņu un viņas vīru svētīja ar priestera svētību:

�Lai Dievs dod tev pēcnācējus tā vietā, ko tu no Kunga esi izlūgusi!�

Hanna noskūpstīja savu pirmdzimto zēnu un ielika viņu svētā vīra rokās. Abi vecāki atgriezās Rāmā, bet zēns palika svētnīcā, lai kalpotu Kungam, priestera uzraudzībā.

Nākamajos gados Hannai dzima vairāki bērni, dēli un meitas, bet Zāmuels uzauga templī un viņus nepazina.

Silo svētnīcā kalpoja divi necienīgi priesteri, abi virspriestera dēli Hofnus un Finehas. Viņu grēks Dieva priek�ā bija liels, jo viņi negodīgi un krāpdami apgājās ar upura dāvanām, ko ticīgie sanesa templī. Elis to zināja un ne vienu vien reizi savus dēlus norāja, bet jaunekli viņu neklausīja, jo viņiem nebija bijības ne pret savu tēvu, ne arī Kungu Dievu. Elis jutās par nevarīgu, lai savus dēlus savaldītu ar stingru tēva roku, tāpēc ļāva lietām ritēt savu gaitu.

Zāmuelam bija piecpadsmit gadu. Kādu nakti, gulēdams uz lāvas pie temp|a durvīm, kur vienmēr dega maza e]ļas lampiņa par zīmi, ka tur mājoja Visusvētākais, viņ� miegā dzirdēja, ka viņu kāds sauca. Domādams, ka tas bija Elis, jo viņi tikai divi vien templī dzīvoja, viņ� ātri uzrausās kājās un aizsteidzās uz vecā priestera kambari. Tur viņ� atrada veco vīru guļam. Zāmuels viņu pamodināja. '

�Te es esmu, tu mani sauci,� viņ� sacīja, vienmēr gatavs pakalpot savam mācītājam.

�Es tevi nesaucu, mans dēls, ej atpakaļ un guli,� sacīja Elis, domādams, ka puika būs laikam sasapņojies.

Zāmuels atgriezās uz savu kaktu un atgūlās. Miegs viņam tomēr nenāca un likās savādi, jo viņ� skaidri zirnāja, ka kāds viņu bija saucis. Balss, ko viņ� bija dzirdējis, izgāja cauri visam ķermenim. To viņ� nespēja aizmirst.

Tikko Zāmuels sāka laisties snaudā, tā pati balss viņu atkal sauca:

�Zāmueli Zāmueli�

�oreiz viņ� bija pilnīgi dro�s, ka viņu sauca, un viņ� steidzīgi skrēja uz telpu, kur mājoja Elis. Bet Elis jau miegā krāca. Zāmuels, viņu raustīdams aiz kājas, sauca: �Te es esmu, jo tu mani sauci!�

�Es tevi nesaucu, dēls, atgriezies savā gultā un guli,� atbildēja sirmais priesteris, domādams, ka zēns būs pārpūlējies, templī strādādams, un ka viņu māca murgi.

Zāmuels atgriezās savā guļas vietā. Ilgi viņ� gulēja domādams, kas gan tas varētu būt bijis, jo viņ� zināja, ka tas nebija ne sapnis, ne murgs, bet gan balss, kas izgāja caur viņu kā- iziet zibens caur nakts tumsu.

Pēc kāda brī�a Zāmuels sāka grimt miegā. Bet, tikko iemidzis, viņ� atkal dzirdēja to pa�u balsi saucam viņu vārdā. Aizsteidzies pie vecā priestera, viņ� tam teica: ��oreiz gan tu mani sauci, es nemaz vairs ne�aubos.�

Tad Elis saprata, ka tā bijusi Kunga balss. Tā bijusi apklususi Izraēļa tautai uz ilgu laiku, bet nu gribēja atkal runāt.

�Ej un atgulies,� sacīja Elis, �un, ja Balss sauc tevi atkal, tad atbildi: Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!�

Zāmuels darīja, kā viņam pieteikts. Pēc kāda laika viņ� atkal dzirdēja to pa�u Balsi saucam:

�Zāmueli Zāmueli�

�Runā, Kungs, jo Tavs kalps klausās!� atsaucās Zāmuels, viss drebēdams.

�Lūk,� sacīja Balss ar tādu spēku, it kā iegravēdama katru vārdu Zāmueļa apziņā. �Es esmu gatavs Izraēlā darīt lielas lietas, par kurām katram, kam ir divas ausis, tās dzirdot, sāks svilt. Saki Elim, ka Es gatavs sodīt viņa�uz mū�īgiem laikiem par netaisnībām, par kurām viņ� zināja, jo viņa dēli zaimoja Dievu, bet viņ� tos neatturēja. Tāpēc es zvēru pie Eli nama, ka viņa nama nelikumības netiks gandarītas ne ar kādiem upuriem.�

Plati atvērtām acīm, nespēdams pakustēties, Zāmuels gulēja līdz rīta gaismai. Kad saules stari jau spiedās tempļa priek�telpā, viņ�, saņēmis visus spēkus, piecēlās, lai atvērtu lielās tempļa durvis.

Piecēlies Elis sameklēja zēnu un prasīja, ko Balss naktī viņam teikusi. Zāmuelam bija bailes stāstīt. Tikai, kad Elis pieprasīja, ka Zāmuelam jāizstāstot viņam itin viss, Zāmuels atklāja visu, ko naktī bija dzirdējis.

�Tas bija Kungs,� sacīja Elis, galvu dziļi noliecis. �Lai Viņ� dara, kas Viņam liekas pareizi.�

Elis pieņēma vēstījumu pazemīgā padevībā. Ta�u nekas nenotika uzreiz. Glu�i otrādi, viss turpinājās uz priek�u, kā līdz tam. Dieva laiks nav cilvēkam mērījams. Varbūt Dievs pieļāva vēl laiku Eli namam visu vērst par labu, gandarīt un atgriezties pie Dieva.

Pa to laiku Zāmuels izauga no pusaud�a par jaunekli. No vienas Izraēļa cil�u malas līdz otrai, no Danas līdz Bēr�ebai, visi zināja, ka Zāmuels bija Dieva izvēlēts pravietis. Viņ� gāja pa Dieva ceļu, un Dievs atklājās Zāmuelam. Gadiem ejot, filistie�u apspie�anas pieņēmās tādā mērā, ka Izraēlis izgāja cīņā pret savu ienaidnieku. Izraēlie�i tika sakauti, zaudējot �etri tūksto�i vīru. Kad cīnītāji atgriezās mājās, izraēlie�u vecajie sanāca kopā un nosprieda iet otrreiz cīņā pret filistie�iem.

�Iznesīsim no Silo tempļa Derības �ķirstu uz cīņas lauka, lai Kungs ir mūsu vidū un pasarga mūs no ienaidnieka varas,� nolēma Izraēļa cil�u noteicēji.

Derības �ķirsts tika svinīgi iznests uz karalauka. Kad karavīri redzēja, ka tabernākuls bija iznests no tempļa, viņi lielā sajūsmā sāka kliegt, tā ka visi kalni skanēja no viņu prieka un kara saucieniem. Divi Eli dēli, necienīgie priesteri, nesa �ķirstu kopā ar citiem priesteriem svinīgā gājienā.

Kad filistie�i dzirdēja kliedzienu troksni kalnos un uzzināja, ka Derības �ķirsts atradās cīņas laukā, viņi ļoti izbijās. Viņu vadoņi sacīja saviem karavīriem:

�Saņemiet drosmi, izturieties kā vīri un cīnietiesl�

Tas filistie�u karavīriem deva jaunu cīņas sparu, un viņi kauju uzvarēja. Trīsdesmit tūksto�i vīru tik.i nokauti, un izraēlie�i panikā bēga kur kurais. Nebija vairs neviena, kas spētu aizsargāt Derības �ķirstu ar Vissvētāko. Pamests karalaukā, tas pārgāja ienaidnieka rokās.

Vecais priesteris Elis sēdēja ceļa malā uz akmens netālu no temp|a, gaidīdams ziņas no cīņas lauka. Viņam bija deviņdesmit astoņi gadi, viņa fiziskie un garīgie spēki izsīku�i pastāvīgos karos un viņa pa�a dēlu un ļau�u izlaidību dēļ.

Kara vēstnesis, elsodams no lielā skrējiena, atsteidzās pie Eli.

�Tavi dēli Hofnus un Finehas ir miru�i,� ziņoja vēstnesis, ar pārplēstām drēbēm un smiltīm uz galvas. �Dieva Derības �ķirsts atrodas ienaidnieka rokā.�

Dzirdot pēdējo ziņu, Elis nokrita zemē atmuguriski un, lauzdams kakla skriemeļus, uz vietas nomira.

Elis bija tiesājis Izraēlu �etrdesmit gadu. Viņa pēcnācējs bija Zāmuels. Stāvoklis, kādā Zāmuels saņēma Izraēla ciltis, bija gau�ām bēdīgs. Ļaudis bija apspiesti, karaspēks izklīdināts, Vissvētākais ienaidnieka rokās. Izraēlim bija vajadzīgs jauns, stiprs karavadonis, vismaz, cilvēcīgi sprie�ot, tā liktos. Bet Zāmuelā nebija nekā no karavīra. Viņ� bija lūgsnu cilvēks, kas gremdējās Dieva apcerē, meditēja un lūdzās. Kluss un noslēgts viņ� pavadīja savas dienas templī, vislielākās skumjās apraudot tuk�o vietu, kur bija stāvējis Dieva Derības �ķirsts.

Vīri, kas bija paliku�i dzīvi, atgriezās pie arkliem. Izraēla gars bija nogrimis līdz viszemākajam līmenim. Derības �ķirsts, viņu brīvības simbols, svētuma mājoklis un viņu tie�ā saskarsme ar Dievu, bija tiem atņemta; Jēkaba ciltis pilnīgi dezorganizētas. Ikviens raudzījās Zāmuelā pēc atbildes. Bet vienīgā atbilde, ko viņ� zināja dot, bija paļau�anās uz Dievu un lūg�anās. Kad jautājumi sāka uz viņu birt no visām pusēm ko iesākt un kas notiks �, viņ� paziņoja Izraēļa dēliem:

�Lai sanāk viss Izraēlis Mizpā, un es lūg�u Dievu par jums.�

Ļaudis saplūda Mizpā no visas Kanaānas, vīri, sievas, bērni, visi, kas vien spēja pakustēties uz priek�u.

Izraēlis lūdzās Mizpā, gavēja, �ķīstījās ar ūdeni, vīri atturējās no sievām, un visi no�ēloja grēkus.

�Mēs esam grēkoju�i pret Dievu Kungu!� Viņi sita sev pie krūtīm un vaimanāja.

Filistiē�i, dzirdēdami, ka izraēlie�i sapulcēju�ies Mizpā, devās tiem uzbrukt.

Neapbruņoti, neaizsargāti Izraē|a bērni spiedās ap Zāmueļu.

�Nemities piesaukt Kungu!� viņi lūdza savu pravieti, un Zāmuels lūdzās ar visu savu dvēseles spēku un upurēja jaunu jēru uz Kunga altāra.

Kamēr upuris dega un Zāmuels lūdzās, izraēlie�i viņam visapkārt vaimanāja un sauca pēc Dieva palīdzības. Fi-listie�i tos ielenca un bija gatavi viņu iznicinā�anai. Dievs bija uzklausījis Zāmueļa lūgsnas un ap�ēlojās par tautu, sūtīdams pērkona negaisu. Kungs Dievs visspēcīgā balsī lika pērkonam graut pār filistie�iem tā, ka tie izbijās, un viņu pulki pajuka. Redzēdami, ka filistiē�i bēga, izraēlie�i pārgāja cīņā, dzīdamies bēgo�ajiem filistie�iem pakaļ.

Derības �ķirsts vēl arvien atradās filistie�u rokās. Kā kara laupījumu pēc kaujas viņi to atveda uz Dagona templi par ziedojumu savam elkam, jo viņi bija pārliecināti, ka Dagons bijis tas, kas devis viņiem uzvaru pār ebrejiem. Viņi novietoja Derības �ķirstu blakus Dagona tēlam.

Nākamajā rītā, kad filistiē�i iegāja templī, viņi atrada savu elku guļam ar seju uz zemi �ķirsta priek�ā Kamēr vien Derības �ķirsts atradās filistie�u rokās, tiem neklājās viegli. Dievs viņiem uzsūtīja daudzas nelaimes �ķirsta dēļ. Daudzi cilvēki mira, no laukiem nāca peles milzīgos daudzumos, kas radīja iedzīvotājos bailes un paniku.

Kad Derības �ķirsts bija filistie�u rokās atradies septiņus mēne�us, bet viņu nelaimes arvien vairojās, viņi, sasauku�i padomniekus, nolēma Derības �ķirstu atdot izraēlie�iem. Negribēdami pa�i to vest atpakaļ, viņi uzlika �ķirstu uz ratiem, iejūdza divas jaunas govis un uzlaida tās uz ceļa, kas veda uz Bet�eme�u. Govis, nekur nenogriezdamās ne pa labi, ne pa kreisi, pa�as atrada ceļu pie izraēlie�iem. Tā Dieva �ķirsts atkal nonāca ebreju rokās un levītie�i to pārņēma savā uzraudzībā.

_�Ja jūs atgrie�aties pie Dieva ar visu savu sirdi un kalpojat vienīgi viņam, viņ� jūs atbrīvos no filistie�iem,� mācīja Zāmuels stūrgalvīgos Izraēļa dēlus.

Izraēlie�i paklausīja, zemojās Dieva priek�ā, un Dievs Kungs ap�ēlojās par viņiem, dodams viņiem vēl nepieredzētu uzvaru, tā ka viņi ilgus gadus varēja dzīvot mierā un baudīt zemes ra�ību.

DOD MUMS ĶĒNIŅU!

Divdesmit gadu jau Zāmuels apstaigāja savu tiesas iecirkni, katru gadu apmeklēdams Bēteli, Gilgalu un Mizpu, sniegdams padomus, pasludinādams spriedumus, izlīdzinādams pārpratumus vai strīdu jautājumus. Apgājis savu iecirkni, viņ� atkal atgriezās Rāmā, jo kop� Silo kri�anas filistie�u rokās Derības �ķirsts atradās Rāmā.

Zāmuels jau bija k|uvis par sirmgalvi, kādēļ par tiesne�iem viņ� iecēla savus divus dēlus. Viņi, diem�ēl, nesekoja tēva pēdās. Viņi |āvās piekukuļoties, tāpēc netiesāja (audis taisnīgi. Izraēla vecajie bija noba�īju�ies: tauta vairojās, ciltis bija izkaisītas pa visu Kanaānu bez kaut kādas organizācijas. Viņi nebija apvienoti vienā tautā, kādēļ varēja kļūt par ēsmu katram ienaidniekam. Izraēļa vecajie sapulcējās un visas savas ba�as izteica Zāmuelam.

�Lūk, tu kļūsti vecs, tavi dēli neiet tavās pēdās,� viņi sacīja Zāmuelam. �Izraugi mums ķēniņu, kas mūs valdītu tā, kā tas ir citām tautām.�

Tāda runa Zāmuelam ne tikai nepatika, bet padarīja viņu ļoti bēdīgu. Viņ� sacīja ļaudīm, ka viņu vienīgais ķēniņ� ir Kungs, uz kuru vien viņiem jāpaļaujas. Bet vecajo padome neatlaidās.

�Dod mums ķēniņul� viņi pieprasīja.

Nobēdājies Zāmuels izlūdzās Kunga padomu.

�Paklausi viņu balsīm!� sacīja Kungs Zāmuelam. �Vienīgi nopietni viņus brīdini, kādā veidā ķēniņi ar viņiem apiesies.�

Zāmuels atkal sasauca vecajo padomi un paskaidroja viņiem, ka ķēniņ� tautai būs par sodību, jo valdīs pār viņiem ar dzelzs roku, aplikdams viņus ar nodokļiem. Viņi tad raudās un vaidēs zem ķēniņa jūga, bet Kungs viņus neuzklausīs, jo viņi pa�i gribēju�i ķēniņu.

Visu uzmanīgi noklausīju�ies, vecajie vēl arvien prasīja to pa�u, sacīdami: �Dod mums ķēniņu!�

Zāmuels atlaida cil�u vecajos katru uz savu pilsētu.

Benjamiņa ciltī bija kāds bagāts vīrs, vārdā Kī�s. Svētie raksti saka:

�Un viņam bija dēls, vārdā Zauls, viņa pirmdzimtais, skaists jauneklis, un visā Izraēlā nebija neviena vīrie�a, kas būtu bijis labāka izskata par viņu: veselu galvas tiesu viņ� bija lielāks par visiem citiem tautā!�

Jauneklis bija gan skaists, bet izlutināts. Dienās, kad viss veicās labi, Zauls bija priecīgs un draudzīgs, bet, kad lietas nevedās pēc viņa prāta, viņ� saduga, ievilkās savā teltī un ne ar vienu nerunāja. Kad viņ� iznāca no savas paslēptuves, viņ� atkal bija laimīgais zēns. Viņa draugi un kalpotāji pieņēma �os untumus, jo Zauls bija bagāta tēva dēls, kas tādu uzvedību varēja atļauties. Bet tas, kas zēna un jaunekļa gados bija tikai untums, vēlākā mū�a daļā kļuva par nopietnu garīgu traucējumu.

Zāmuels raudzījās pēc īstā vīra, ko iesvētīt par ķēniņu. Kad viņ� sastapa Zaulu, kas ar savu, kalpu meklēja noklīdu�us ēzeļus, Zāmuels juta, ka tas būs īstais vīrs. Viņ� instinktīvi zināja, ka bija atradis ķēniņu izraēlie�iem. Sis skaistais jauneklis, slaids un iznesīgs, būs labs valdnieks, domāja vecais Zāmuels. Nekavēdamies viņ� svaidīja Zaulu ar eļļu un pasludināja tautai par ķēniņu. Cilvēki bija iepriecināti.

�Dievs, svētī mūsu karali!� ļaudis sauca, priecīgi pacilāti.

Kad Zauls �ķīrās no Zāmueļa, viņ� bija tapis citāds cilvēks, jo Dievs pārvērta viņa sirdi. Dieva svētība pavadīja Zaulu, un viņ� uzvarēja vairākās kaujās, cīnoties pret lielāko ienaidnieku � filistie�iem.

Uzvaras nodro�ināja Zaulam uzticību tautā. Viņa dro�sirdība un kareiviskums patika ļaudīm, un izraēlie�i priecājās, ka beidzot viņiem bija valdnieks, kas tos vadīja un pār viņiem lēma.

Zaula vecākais dēls Jonatāns gāja tēvam līdz visās kaujās. Tēvs ar dēlu bie�i cīnījās plecu pie pleca. Ķēniņ� Zauls atvēlēja savam dēlam vienu tūkstoti apbruņotu vīru, un Jonatāns tos apmācīja ar jauneklīgu sparu un sajūsmu. Kad viņam apnika kara mācī�ana vien, jo dienas likās vienmuļas, viņ� nolēma izmēģināt spēkus ar ienaidnieku. Nekā nesakot tēvam, Jonatāns uzbruka filistie�iem. Filistie�i tomēr bija ne vien labi apbruņoti, bet arī sagatavoti uzbrukumam, tā ka Zaulam bija jāsteidzas palīgā, lai izglābtu savu dēlu.

Zauls gatavojās lieluzbrukumam pret filistie�iem. Ari filistie�i nesnauda, bet gan cītīgi trenējās lielajai kaujai. Viss bija sagatavots iz�ķīrējai kaujai, izņemot to, ka Zāmuels kaut kur kavējās. Neviens viņu nespēja atrast, bet Zauls neiedro�inājās iet cīņā, iepriek� neizlūgdams Dieva svētību un neupurēdams dedzināmo upuri.

Zauls gaidīja septiņas dienas Gilgalā, un tad viņa pacietības mērs bija galā. No kalna virsotnes viņ� redzēja, kā filistie�i ar katru dienu tika labāk sagatavoti. Ar katru stundu viņu iero�i, �ķēpi un zobeni spīdēja spo�āk dienvidu saulē. Bet Zāmuels slēpās vienā no neskaitāmām alām, ko neviens nespēja atklāt.

Gaidīt vēl ilgāk, sprieda Zauls, apdraudētu visu karaspēku. Izmisis un sarūgtināts par �ādu Zāmueļa rīcību, ķēniņ� Zauls pats stājās pie altāra, lai upurētu dedzināmo upuri, labi zinādams, ka to darīt drīkstēja tikai iesvētīts priesteris.

Tikko upurē�ana bija pabeigta, Zāmuels stāvēja Zaula priek�ā.

�Tu esi aplami darījis!� sauca sadusmotais pravietis. �Tagad tava karaļvalsts nepastāvēs. Kungs ir izmeklējis vīru, kas ir pēc Viņa sirdsprāta, jo tu neizdarīji, ko Kungs tev bija pavēlējis.�

Zaulam vairs nebija drosmes uzbrukt filistie�iem. Viņa drosme bija dziļi iedragāta. Bija nepiecie�ams laiks, lai dziedinātu to, kas bija dziļi ievainots. Ar smagu sirdi un drūmu prātu Zauls atstāja karalauku un atgriezās uz Gi-beu, kur mita Benjāmiņa cilts. Karaļvalsts bija briesmās. Zaulam un Jonatānam līdz gāja tikai se�isimt vīru. Pārējie izklīda kur kurais.

Gibeā Zauls uzcēla telti sev un savam dēlam Jonatānam. Kaut arī ķēniņ� būdams, Zauls dzīvoja vislielākajā vienkār�ībā, tāpat kā jebkur� pilsonis viņa valstī. Viņam nebija pils, un viņ� nemēģināja arī to celt. Visu dzīvi Zauls bija tikai armijas ģenerālis, kam bija jāizcīna daudzas cīņas. Viņa dzīve bija viens vienīgs karagājiens, un viņ� pieredzēja daudz grūtumu savā valdī�anas laikā.

Ilgu laiku Zauls nebija redzējis Zāmueļu, līdz kādu dienu tuvredzīgais pravietis pats atrada ceļu uz Zaula telti.

�Kungs mani sūtīja, lai es tevi iesvētu par karali,� vecais vīrs paziņoja.

Zauls bija priecīgsl Tas nozīmēja, ka viņ� bija ne tikai ķēniņ�, bet ka Dievs Kungs bija atkal viņa pusē.

Zāmuels atnesa Zaulam svarīgu vēsti: uzbrukt Amaleka ciltīm, kas tik daudz bija pāri darīju�as izraēlie�iem, jo sevi�ķi tad, kad izraēlie�i bija ce|ā no Ēģiptes.

�Netaupi viņus,� brīdināja Zāmuels. �Nonāvē itin visu: visus vīrie�us, sievietes, bērnus un zīdaiņus. Nokauj viņu vēr�us, aitas, kamieļus un ēzeļus.�

Ar atjaunotu drosmi un sparu Zauls savāca savus vīrus un uzbruka amalekie�iem. Kara laupījums bija tik milzīgs, ka Zauls nespēja atvairīt kārdinājumu. Viņ� nonāvēja sagūstītos ļaudis, bet paturēja par gūstekni viņu karali Agagu. Bez tam viņ� paturēja nenokāvis vislabākās aitas, vēr�us un citu, kas likās pa�am noderīgs.

Bet Zāmuels atkal saņēma vēsti no aug�ienes.

�Es no�ēloju, ka iecēlu Zaulu par ķēniņu, jo viņ� man nepaklausa,� sacīja Balss.

Zāmuels bija saniknots. Vai tie�ām tas cilvēks nekad neiemācīsies, ka Dievam nedrīkst nepaklausīt? Vai tad viņ� neredzēja pats savu bojāeju? Visu nakti Zāmuels lūdzās un raudāja. Agri no rīta vecais vīrs devās ceļā, lai uzmeklētu Zaulu.

Kamieļa kalnu augstienēs ar dzidri zilo Vidusjūru pakājē, Zauls svinēja uzvaru pār ienaidnieku. Viņ� vēlējās, lai viņam tur uzceļ pieminekli. Kad uzvaras svētki beidzās, Zauls atgriezās Gilgalā.

Tur Dieva sūtnis un ķēniņ� sastapās. Kad Zauls redzēja Zāmueļu, viņ� steidzās tam pretim, jau no tālienes saukdams: �Esi Kunga svētīts! Es esmu izpildījis Kunga pavēlēsi�

�Un kas tās ir par aitām, kuru blējieni aizsniedz manas ausis, un kur rodas vēr�u māvieni?� jautāja Zāmuels.

Zauls mēģināja sevi attaisnot, ka viņ� esot pilnīgi iznīcinājis visus amalekie�us, bet viņu ķēniņu paņēmis gūstā. Bet ļaudis esot paņēmu�i labākās aitas un vēr�us, lai visu to upurētu Gilgalā Kungam. Viņ� tikai gribējis iztapt ļaudīm.

�Klausies, Zaull� stingrā balsī viņu pārtrauca vecais pravietis, �paklausība Kungam ir labāka nekā upuris, un padevība ir labāka nekā auna tauki. Nepaklausība ir kā burvības grēks un stūrgalvība ir līdzīga elku kalpo�anai un dievekļu turē�anai mājās. Tādēļ, ka tu esi atmetis Kunga vārdu, Viņ� ir atmetis tevi kā ķēniņu.�

Zauls bija |oti nelaimīgs. Viņ� loti labi saprata, ka bija grēkojis un pārkāpis Dieva nosacījumu.

�Es tie�ām esmu grēkojis,� viņ� sacīja sirmgalvim. �Lūdzu, piedod man manus grēkus un pievērsies man, lai es varu Dievu pielūgt kopā ar tevi.�

Bet viņa lūgums bija veltīgs. Zāmuels pavēlēja atvest amalekie�u ķēniņu Agagu. Redzot ienaidnieku, spēks atgriezās vecā Zāmueļa locekļos, un viņ� izdarīja to, ko nekad savā dzīvē nebija darījis: viņ� paņēma zobenu un sacirta Agagu gabalos.

Zāmuels atgriezās Rāmā, un Zauls, pagalam nospiests un drūms, devās uz Gibeu.

Neskatoties uz bardzību, ar kādu Zāmuels apgājās ar Zaulu, viņ� mīlēja valdnieku kā tēvs var vienīgi mīlēt savu miesīgo dēlu. Pagāja dienas, nedē|as un mēne�i, bet Zāmuels nenāca ārā no temp|a un nepieskārās ēdienam. No bie�ās raudā�anas viņa jau tā īsredzīgās acis k|uva vēl tum�ākas. Tās dega kā divi sarkani iedobumi viņa iekritu�ajos vaigos.

�Cik ilgi tu sērosi par Zaulu,� viņam jautāja Dieva balss, �redzēdams, ka Es viņu atmetu kā ķēniņu. Piepildi savu ragu ar eļļu un dodies ce|ā. Es tevi sūtī�u pie Jeses, betlēmie�a, jo Es esmu izraudzījis ķēniņu no viņa dēliem.�

Svaidīt ar e||u jaunu ķēniņu, kamēr vēl pastāvo�ais valdīja, būtu liels pārkāpums un nodevība. Zāmuels to labi zināja.

�Kā lai es to uzdrīkstētos?� viņ� jautāja Kungam. �Ja Zauls par to dzirdēs, viņ� mani nonāvēs.�

�Ņem jaunu teli un saki, ka tu nāci upurēt kaujamo upuri,� pamācīja Dieva balss.

Agri no rīta Zāmuels devās ce|ā. No Rāmas līdz Bet-lēmei ir vismaz divdesmit jūd�u taisnā līnijā, bet, ejot pāri kalniem pa to sānmalu vijīgajām stigām, attālums ir daudz lielāks. Zāmuelam, vedot teli saitē, bija jāiet vairākas dienas, līdz viņ� nonāca Betlēmē.

Ienācis Jeses mājā, viņ� zemu palocījās un pateica ierasto sveicienu: �Salomi� � �miers lai ir ar jumsi� Tik liela pravie�a ienāk�ana namā bija liels gods, jo sevi�ķi tāpēc, ka viņ� bija pazīstams visā Izraēli.

Zāmuels sagatavoja upuri, lūgdams Jesi, viņa dēlus un visus pilsētas padomniekus piedalīties upurē�anā. Kad upurē�ana bija pabeigta, Zāmuels atlaida visus, palikdams ar Jesi vienatnē. Jese noprata, ka Zāmuelam bija kaut kas svarīgs padomā, it sevi�ķi tad, kad pravietis pateica, lai Jese viņu iepazīstinātu ar saviem dēliem.

Nekā nejautādams aiz dzijas cienības pret svēto vīru, Jese uzsāka savu dēlu parādi. Pirmais, viņa vecākais dēls Eliabs, bija stalta auguma, iznesīgs un pa�paļāvīgs. Viņa staltumu ievēroja pat Zāmueļa tum�otās acis.

�Neskaties uz viņa ārieni, augumu vai staltumu,� sacīja Dieva balss Zāmuelam. �Viņu Es esmu atraidījis, jo Kungs redz cilvēku ne tā, kā to redz cilvēku acis. Cilvēks raugās uz ārējo izskatu, bet Kungs redz cilvēka sirdi.�

Septiņi Jeses dēli nosoļoja viens pēc otra Zāmueļa priek�ā, bet Zāmuels tos visus noraidīja.

�Vai tie ir visi tavi dēli?� jautāja sirmais pravietis.

�Atliek tikai jaunākais, kas gana aitas.�

�Sūti pēc viņa un atved viņu �urpu, tik tie�ām mēs nesēdīsimies pie galda, kamēr viņ� netiks atvests.�

�Neiespējami!� domāja pie sevis Jese, tāpat kā viņa septiņi dēli, jo pastarītis bija savāds zēns, kas pūta savu gana stabuli, svilpoja arvien jaunas melodijas, dziedāja dziesmas, kas nekad nebija dzirdētas. Viņ� bija sapņotājs, tādē| viņu neviens neņēma nopietni. Tēvs un dēli bija piemirsu�i stāstu par Jāzepu, kas arī bija sapņotājs, kādēj viņa brā|i viņu niecināja. Viņi neredzēja �o sakarību starp �iem diviem jaunekļiem.

�Ved viņu �urp!� sacīja Zāmuels, redzēdams apjuku�ās sejas un it kā lasīdams viņu domas.

Kalpotāji tika aizsūtīti uz ganībām atvest jaunāko brāli. Kad pastarītis, ar brūniem, cirtainiem matiem, saulē iedegu�u ādu, sārtiem vaigiem un lielām mirdzo�ām acīm, stāvēja pravie�a priek�ā, Kunga balss atkal ierunājās Zāmueļa sirdī:

�Celies un svaidi viņu!�

Zāmuels nevilcinājās, Jeses un viņa septiņu dēlu klātienē, viņ� svaidīja ar e||u astoto dēlu, visjaunāko Jeses dēlu vidū.

�Kāds ir tavs vārds, dēls?� jautāja vecais vīrs aizkustinātā balsī, vēl arvienu turēdams savu svētītāju roku uz zēna galvas, kas bija nometies ceļos Zāmueļa priek�ā.

Dieva gars nāca pār Dāvidu un palika ar viņu. Zāmuels ar vislielāko uzmanību pamācīja Dāvidu, nobrīdinādams Jesi un viņa dēlus neizpaust notiku�o, jo tas paturams par lielu noslēpumu. Visi saprata notikuma lielumu un klusē�anas svarīgumu. Savu misiju pabeidzis, Zāmuels atgriezās Rāmā un Dāvids � pie savām aitām.

Betlēmes kalnmalē jaunais Dāvids, uzmanīdams aitas, izteica savu prieku un gaviles, sacerēdams arvien jaunas dziesmas. Ja viņ� jau pirms svaidī�anas bija sacerējis dziesmas, tad tagad, kad viņ� juta Dieva garu sevī, viņa dzejas radī�ana k|uva vēl spontānāka, doma dzi|āka, izteiksme skaistāka. Viņ� no koka izgreba sev mūzikas instrumentu, piestiprināja pie tā stīgas, izveidodams kaut ko lirai līdzīgu, jo tādā veidā viņ� varēja spēlēt un reizē ari dziedāt. Tālu atbalsojās Dāvida dziesmas, nesdamas viņa balsi no kalna uz kalnu.

Pilnīgā pa|āvībā uz Dievu, kāda var būt tikai bērna tīrajai sirdij, viņ� dziedāja no sirds:

�Kungs ir mans gans, man netrūkst nenieka;

Viņ� mani gana zāļainās ganībās.

Viņ� mani ved pie dzivā ūdens un atspirdzina manu dvēseli. Viņ� mani vada pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ.

Ja arī es staigātu nāves ielejā,

es ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis.

Tu svaidīji mani ar eļļu.

Mans biķeris ir pārpilnām pieliets.

Labvēlība un �ēlastība pavada mani visu manu mū�u, un es drīkstu dzīvot Kunga namā vienmēr un uz visiem laikiem.� (23. ps.)'

Pavadīdams dienas dedzino�ā saulē un drebinādamies naktī no aukstuma klajos laukos, Dāvids vēroja dabu, debess dziļumu un pasaules lielumu. Viņ� pārdomāja, kā Dievs radījis pasauli no pirmās radī�anas dienas līdz pēdējai � kurā Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības, un Dāvida apbrīns izplūda dziesmā:

�Kungs, mu�u Kungs, cik brīnumains ir Tavs vārds � pār visu zemi, pār debesim Tu esi cēlis savu godību.

No bērnu un zīdaiņu mutes Tu esi sagādājis sev slavu savu ienaidnieku priek�ā, lai apklusinātu tos, kas sacejas pret Tevi.

Kad es redzu debesi, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis: kas gan tad ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, kas cilvēku bērns, ka Tu viņu uzlūko, un tomēr Tu esi viņu radijis tikai mazliet zemāku par eņģeļiem,

esi viņu vainagojis ar godu un krā�ņumu.

Tu esi viņam devis varu pār savu roku darbiem, visu nolicis pie viņa kājām.

Kungs, mūsu Kungs,

cik brīnumains ir Tavs vārds pār visu zemi!� (8. ps.)

Kamēr Dāvids pavadīja saulainas dienas un vientu|as naktis Betlēmes laukos, sargādams savu noslēpumu, gaidīdams un domādams, kad nāks Kunga aicinājums, tikmēr ķēniņu Zaulu pārņēma galīga melanholija. Dieva gars viņu bija atstājis, un viņ� krita dzijā depresijā. Ķēniņ� ieslēdzās savos kambaros, nevienu nepielaizdams sev klāt. Kamēr viņ� tā sēroja, visas valsts lietas bija apstāju�ās. Ķēniņam padotie bija noraizēju�ies kā par ķēniņu pa�u, tā arī par valsts stāvokli. Viņi izmēģinājās visu iespējamo, lai Zaulu iepriecinātu, bet nekas nelīdzēja. Ķēniņ� skatījās it kā nedzīvām acīm vienā punktā un ne uz ko nereaģēja.

Kad kādu dienu Zauls jutās mazliet labāk, viens no viņa pavadoņiem ieminējās, ka jāatved pie ķēniņa kāds dziedātājs, kas spēlētu uz liras un ar savām dziesmām aizbaidītu |auno garu, kas bija apsēdis ķēniņu. Skaistā mūzika ķēniņu iepriecinātu, un viņ� kļūtu vesels.

�Sagādā man kādu, kas labi spēlē,� pievienojās noskumu�ais ķēniņ�, �un atved viņu pie manis.� Viens no ķēniņa kalpotājiem ieteica Jeses dēlu Dāvidu, betlēmieti, kas protot skaisti dziedāt un spēlēt.

�Bez tam viņ� ir dro�sirdīgs un gudrs valodā,� kalpotājs lielīja Dāvidu. �Viņ� ir labs cīnītājs, laba izskata, un Kungs ir ar viņu.�

_ Zauls nosūtīja karavīrus atvest Dāvidu pie viņa. Kad Dāvids redzēja ķēniņa ziņne�us nākam pāri tēva ganībām, viņa prātā sāka drūzmēties da�ādi jautājumi: kas ar viņu notiks? Vai Kungs viņu jau aicinātu? Vai viņa laiks jau būtu klāt? Kādā veidā dzīve tagad mainīsies?

Kad Zauls ieraudzīja Dāvidu, viņam patika spo�acal-nais, saulē iedegu�ais sārtvaidzis ganuzēns. Dāvida dziesmas liras pavadījumā bija liels remdinājums Zaula nemiera pārņemtajam prātam. Mūzika un dziesmas atdeva mieru Zaula izmisīgi nospiestajam garam.

Zauls pieķērās Dāvidam un, ja kāds atrada labvēlību Zaula acīs, to viņ� prata karaliski apdāvināt. Ķēniņ� gribēja, lai Dāvids pastāvīgi būtu viņa tuvumā, tāpēc viņ� to iecēla par savu iero�u nesēju, amatā, kas ir goda un uzticības pilns.

�Ļauj, lai Dāvids paliek manā kalpībā, jo man viņ� labi tīk,� Zauls nosūtīja ziņu Jesem uz Betlēmi.

Daudzi galminieki rauca pieres par tof ka Dāvids, vēl zēns būdams, jau bija iecelts par ķēniņa iero�u nesēju. Bet Zauls viņu īgnumam nepievērsa vērības. Tikko viņam sāka uzmākties drūmums, viņ� tūlīt lika Dāvidam spēlēt un dziedāt, un Jaunais gars, kas mocīja ķēniņu, no viņa atstājās, kādē| ķēniņ� atkal kļuva priecīgs.

Zaula valdī�anas laikā nebija daudz mierīgu dienu. Filistie�i uzbruka izraēlie�iem ar atjaunotiem spēkiem. Viņi bija savāku�i milzu armiju uz viena kalna, uz otra kalna atradās Zaula armija, bet plakana zemiene stiepās starp abiem kalniem.

No filistie�u armijas katru dienu, reizēm pat vairākas reizes dienā, ielejā nonāca briesmonis � milzis, kas lādēdamies un lamādamies izaicināja izraēlie�us uz cīņu pret viņu. Raksti saka, ka Goliāts bijis desmit pēdu gar�, galvā viņam bijusi vara bruņene, viņ� bijis ietērpies zvīņainā bruņukreklā, ar vara bruņām ap lieliem. Viņa �ķēpa kāts līdzinājies riestavai.

�Dodiet man vīru!� sauca Goliāts dārdo�ā balsī, ka visi kalni drebēja. �Lai viņ� cīnās ar mani krūti pret krūti. Ja viņ� mani nokaus, mēs būsim jums padoti, bet, ja es nokau�u viņu, tad jūs kalposit mums.�

Izraēlie�i trīcēja no bailēm. �etrdesmit dienu Goliāts viņus izaicināja. Izraēlie�u vidū nebija neviena, kas iedro�inātos tam stāties pretim. Pats Zauls, atlaidis Dāvidu atpakaļ pie tēva, devās uz karalauku. Ta�u ari viņ�, kas bija daudzkārt cinījies viens pats pret vairākiem ienaidniekiem, neuzdro�inājās stāties Goliātam pretim.

Dāvids atkal bija aitu gans. Viņa trīs vecākie brāļi bija Zaula armija. Vecais Jcse, raizēdamies par saviem dēliem, pajauca Dāvidu un lika viņam iet uz cīņu lauku, lai aiznestu brāļiem maizi un sieru, bet tēvam atnestu ziņu, kā tiem klājas.

Kad Dāvids nonāca nometnē, pa�laik atkal nāca Goliāts, nievādams un izsmiedams izraēlie�us. Dāvids klausījās. Dzirdot negantos apvainojumus, asins sakāpa Dāvida galvā, viņa sirds sita strauji, kad viņ� sacīja apkārtstāvo-�iem karavīriem:

�Viņ� tie�ām ir nācis izaicināt izraēlie�us!�

�Tam, kas viņu nositis, ķēniņ� dos savu meitu par sievu un to bagātīgi apbalvos,� stāstīja karavīri.

�Kas ir �is neapgraizītais filistietis,� dusmās iekaisis, sauca Dāvids, �kas iedro�inās izaicināt dzīvā Dieva armiju!�

Kad Dāvida vecākais brālis Eliabs dzirdēja tādu valodu no pusaud�a brāļa lūpām, viņ� ļoti apskaitās. Sis karstgalvis, nodomāja Eliabs, padarīs kaunu ne tikai saviem brāļiem, bet gan visai dzimtai.

�Kāpēc tu te nāci?� jautāja Eliabs ar pārmetumu balsī.

�Un par ko tu pameti tās nedaudzās aitas, kas tev jāgana? Es pazīstu tavu iedomību un tavu iekāru pilno sirdi! Tu esi nācis, lai redzētu kauju!�

Kaut arī Dāvids jau gandrīz karavīra vecumā, tomēr, kā jaunākajam ģimenē, viņam bija jāpaliek pie aitām. To viņam Eliabs atgādināja. Bet Dāvida vārdi jau bija aizsniegu�i Zaula ausis. Zauls, citkārt dro�ais cīnītājs, tagad būdams bezizejas stāvoklī, bija gatavs pārbaudīt katru izeju. Viņ� sūtīja pēc Dāvida.

Stāvēdams Zaula priek�ā, Dāvids dro�sirdīgi teica:

�Lai nevienam nesaplok drosme viņa dēļ!�

Dāvids bija gatavs ar �o briesmīgo milzi cīnīties. Zauls noskatījās uz zēnu no galvas līdz kājām. Daudzajos pārdzīvojumos Zauls jau bija aizmirsis liras spēlmani.

�Bet tu esi tikai zēns, un viņ� ir bijis karavīrs jau no jaunības,� brīnījās Zauls.

Dāvida drosme nesaplaka. Viņ� pastāstīja Zaulam, ka viņ� esot saplēsis lauvu un lāci, kad tie uzbruku�i viņa tēva aitām.

�Kungs, kas mani paglāba no lauvas un lā�a nagiem, paglābs mani arī no �ī filistie�a rokas!�

�Ej, un Kungs lai ir ar tevi!� bija izmisu�ā ķēniņa svētība dedzīgajam jauneklim.

Zauls deva Dāvidam savas bruņas, ietērpa viņu bronzas bruņenē un apjoza tam pats savu zobenu. Smagajās bruņās Dāvids spēja tikko pakustēties.

�Tā es nevaru cīņā iet,� Dāvids sacīja. �Es neesmu pieradis pie smagām bruņām.�

Dāvids novilka bruņas un paņēma līdz tikai savu gana spieķi. Turpat strautā viņ� sameklēja piecus gludenus akmentiņus, ielika tos savā gana kulē, kas tam bija pakārta uz pleca, un paņēma savu lingu. Viņ� gāja sastapt fill�s-tieti.

Kad Goliāts, nākdams tuvāk, redzēja, ka Dāvids devās viņam pretim, glīta izskata zēns ar sārtiem vaigiem, milzis izkliedza lielu rēcienu.

�Vai es esmu suns, ka tu nāc man pretim ar rungu!� Goliāts sauca jau no attāluma.

Izraēlie�i grib apvainot filistie�u karavīru, domāja Goliāts, sūtīdami viņam pretim ganuzēnu. Viņ� lādēja Dāvidu pie visiem saviem dieviem, to nicinādams ar lielu naidu.

�Nāc vien man klāt, un es atdo�u tavu miesu putniem ko knābāt un zvēriem ko plosīt!� sauca Goliāts, griezdams zobus.

�Tu nāc pret mani ar zobenu un �ķēpu,� sauca Dāvids Goliātam, �bet es eju pret tevi karapulku Kunga, Izraēla kaujaspulku Dieva vārdā, ko tu esi nonievājis. �odien es tev norau�u galvu, tā ka visa zeme zinās, ka Dievs glābj nevis ar zobenu vai �ķēpu, jo �ī kauja ir Kunga un Viņ� nodos tevi manās rokās!�

Goliāts tuvojās un bija gatavs uzsākt cīnu. Arī Dāvids ātriem so|iem pietuvojās cīņas vietai, acīm nomērīdams atstatumu starp sevi un ienaidnieku, kas tuvumā �ķita vēl lielāks. Dāvids ielika akmentiņu lingā un to iz�āva pret savu ienaidnieku. Akmens ieurbās Goliāta pierē starp acīm, vietā, ko bruņas neaizsedza. Milzenis salīgojās un pēk�ņi nokrita ar seju pie zemes. Zeme nodrebēja no viņa smagā kritiena.

Dāvids piesteidzās Goliātam un, izvilcis zobenu no viņa maksts, nocirta mil�a galvu.

�Abner, kā dēls �is ir?� jautāja Zauls savam karavadonim.

�Kā tava dvēsele dzīvo, es viņu nepazīstu,� atbildēja Abners.

�Tad izpēti, kā zaļoksnis jaunietis viņ� ir.�

Redzēdami savu lielāko ienaidnieku pieveiktu, izraēlie�i pēk�ņi atguva drosmi un dzinās pakaļ panikā bēgo�ajiem filistie�iem.

Noteiktu gaitu, so|us nosvērti sperdams, Dāvids kāpa kalnā. Padusē, aptvēris visas rokas garumā, viņ� nesa Goliāta galvu, no kuras pilēja asinis. Otrā viņam bija mil�a lielais zobens. No attāluma Zauls un viņa dēls Jonatāns bija vēroju�i nevienādo cīņu. Tagad viņi skatījās jaunekļa pa�apzinīgajā gaitā, kas iedvesa cienību un atzinību.

Kad Dāvids uzkāpa kalnā, Zauls piesauca viņu pie sevis. Kā redzams, Zauls pa �o laiku bija galīgi aizmirsis zēnu, kas bija viņam spēlējis un dziedājis viņa gara nomāktības brī�os.

�Jaunais cilvēk, no kādas ģimenes tu nāc?�

�Es esmu tava Jeses dēls, betlēmietis.�

Princis Jonatāns, stāvēdams blakus tēvam, vēroja Dāvidu ar lielu apbrīnu. Jauneklīgā aizgrābtībā viņ� redzēja Dāvidā īstu varoni, un �Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi, un tie viens otru iemīlēja. Jonatānam viņ� bija tikpat kā pa�a dzīvība. Un Zauls ņēma Dāvidu pie sevis un neļāva tam atgriezties pie tēva.�

Jonatāns, Zaula vecākais un mīļākais dēls, bija karavīru labi ieredzēts un mīlēts. Tikai nedaudz vecāks par Dāvidu, viņ� jau bija pierādījis savu dro�sirdību cīņu laukā un savu augstsirdību pret sev padotajiem. Jonatāns nepazina ne skaudību, nedz greizsirdību, kā to dabīgi varētu sagaidīt. Viņ� spēja apbrīnot cita panākumus, nemaz nejuzdamies pats to apēnots. Dāvids un Jonatāns abi bija atjautīgi un inteliģenti jaunekļi, dzīvi un dro�sirdīgi. Viņu draudzība radās spontāni, bija pilnīga un ilga, un to nekad neaptum�oja kaut mazākā nenovīdība.

Jonatāns gribēja, lai Dāvids būtu viņa draugs uz mū�īgiem laikiem, un viņi zvērēja viens otram uzticības solījumu. Kā to tādos gadījumos para�a prasīja, draugi izmainīja savus svārkus. Jonatāns noņēma savu grezno prin�a apmetni un aplika to Dāvidam. Viņ� atdeva arī savu zobenu, loku un jostu. Apģērbts prin�a drēbēs un apjozies ar zobenu, jau tā izskatīgais Dāvids stāvēja cēls un karalisks. Kamēr Jonatāns jūsmoja par savu draugu, Zaula acīs iedegās aizdomu liesma, jo viņ� minēja, kāda gan sūtība no Kunga bija Dāvidam.

Kauja bija uzvarēta un karaliskā kavalkāde ar Zaulu, Jonatānu un Dāvidu priek�galā devās mājup. Cilvēki pulcējās uz ielām, lai izteiktu savu prieku par negaidīto uzvaru un lai sveiktu varoņus. Sievietes spēlēja flautas un cimbolcs, dziedāja un dejoja. Jauna dziesma, uz vietas sacerēta, atbalsojās no vienas zemes malas līdz otrai, pārsviezdamas uz priek�u kā vēja pūsma. Dziesma atkārtojās atkal un atkal priecīgā ritmā:

�Zauls ir nositis tūkstoti, bet Dāvids desmit tūksto�us!� .

Zauls to dzirdēja. Viņ� klausījās atkal un atkal, vai bija pareizi dzirdējis, bet dziesma atkārtojās visu nobraukto ce|a gabalu. Tātad sievietes priecīgi slavēja Dāvidu vairāk par viņu, ķēniņu!

Ko viņas varētu vēl vairāk darīt, kā iecelt to par ķēniņu, domāja Zauls. Vai tad viņ� nebija valdnieks, kuram piederējās slava un gods. Zaulā pamodās skaudība pret Dāvidu, un no �ī brī�a viņ� to uzskatīja par savu ienaidnieku.

Atgrie�oties uz karalisko nometni, jo Zaulam nebija ne ķēniņa pils, nedz galma, viņ� nolēma no Dāvida tikt va|ā uz visiem laikiem un pie tam vismazāk aizdomīgā veidā. Iedevis Dāvidam nelielu pulciņu karavīru, Zauls sūtīja viņu cīņā pret lielu ienaidnieka pārspēku. Ta�u pēc katras kaujas Dāvids atgriezās atpakaļ, guvis vēl spo�āku uzvaru, un saņēma vēl lielāku apbrīnu no tautas. Dāvida popularitāte auga, kamēr tā pārsniedza ķēniņa slavu. Zauls arī zināja, ka Dieva svētība viņu bija atstājusi. Jo slavenāks kļuva Dāvids, jo lielākā gara nospiestībā nonāca ķēniņ�.

Kādu dienu, kad Zauls atkal bija nogrimis melanholijā, viņ� pasauca Dāvidu, lai tas viņam spēlētu arpu un dziedātu. Dāvids spēlēja un dziedāja, bet ķēniņu tas nenomierināja. Viņ� pretojās mūzikas spēkam un sūdzējās, ka dziesmas viņu garlaikojot. Dāvids spēlēja visskaistākās melodijas, bet tās nenesa ķēniņam prieku. Pēk�ņi Zauls izvilka savu zobenu un svieda to uz Dāvidu, gribēdams viņu nodurt. Dāvids palēcās sānis un izvairījās no zobena, kamēr zobens dziļi ieurbās sienā.

Pēc tam vairāk kā jebkad Zauls zināja, ka Kungs bija Dāvida pusē un ka Dieva gars viņu pa�u bija pilnīgi atstājis. Viņ� baidījās no Dāvida un meklēja izdevību viņu iznīcināt Dodams Dāvidam tūkstoti karavīru, Zauls iecēla viņu par kapteini un aizsūtīja cīņā pret filistie�iem, kur.u skaits vairākkārt pārsniedza Dāvida vīru skaitu. Zauls pat apsolīja savu skaisto meitu Mihalu viņam par sievu, ja Dāvids pats nogalinātu simtu filistie�u. Zaulam par lielu vil�anos, Dāvids nogalināja divi simti filistie�u un atgriezās kā varonis no karalauka. Visi ļaudis daudzināja Dāvidu, viņu izslavēdami par Dieva sūtītu glābēju. Tas Zaulu vēl vairāk kaitināja, un viņ� ienīda Dāvidu ar vēl lielāku ienaidu.

Mihala paliesi mīlēja izskatīgo un varonīgo Dāvidu. Viņa skubināja tēvu rīkot kāzas, kā to Zauls bija solījis. Beidzot Zauls bija ar mieru, plānodams, ka viņ� varēs savu meitu Mihalu izmantot par spiedzi pret Dāvidu.

Dāvida vārds bija augsti cienīts ne tikai izraēlie�u karavīru vidū un tautā, bet arī ienaidnieku pusē, kas bija redzēju�i viņa dro�sirdību. Vienīgi Zauls, savas gara slimības vajāts, neredzēja Dāvidā nekā laba. Pat tad, kad viņa mīļākais dēls Jonatāns mēģināja aizstāvēt Dāvidu, Zauls negribēja klausīties. Jonatānam tā bija grūta pārbaude, jo viņ� mīlēja tēvu un arī savu draugu.

Būdams uzticīgs savam draudzības zvērestam, Jonatāns kādu dienu brīdināja Dāvidu: �Mans tēvs meklē izdevību tevi nogalināt. Paslēpies kādā slepenā vietā, un es naktī pie tevis aizie�u un visu izstāstī�u.�

Dāvids paklausīja un bēga. Viņ� slēpās kalnu alās un me�os. Kaut arī bēglis būdams, Dāvids nezaudēja paļāvību uz Dieva gādību. Daudzi skaisti psalmi jeb slavas un pateicības dziesmas ir uzglabāju�ās līdz mūsu dienām, ko Dāvids savās bēgļa dienās sacerējis.

�Uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli.

Mans Dievs, uz Tevi es ceru,

nepamet mani kaunā,

lai mani ienaidnieki par mani nepriecājas.> � (25. ps.) �Kungs, mans Dievs, pie Tevis es tveros!

Izglāb mani no maniem vajātājiem

un palīdzi man,

ka viņi nesaplosa mani kā lauva,

tādēļ ka es esmu bez pailga!� (7. ps.\

Domādams par Jonatāna uzticīgo draudzību, Dāvids dziedāja:

c/r uzticīgas dvēseles Kunga zemē, viņu draudzība nes man lielu prieku.�

Kādu dienu, kad Zauls bija labākā omā, Jonatāns atkal mēģināja samierināt ķēniņu ar Dāvidu.

�Negrēko, ak ķēniņ, pret savu kalpu Dāvidu, jo viņ� nav grēkojis pret tevi,�'lūdza Jonatāns savu tēvu, pieminēdams viņam daudzus labos darbus, ko Dāvids darījis Zaula labad.

�Kāpēc tad lai tu grēkotu pret nevainīgām asinīm?� prasīja Jonatāns ar lielu dedzību.

Sie vārdi nomierināja Zaulu, un viņ� zvērēja Jonatānam, ka Dāvids nedrīkst tikt nogalināts. Priecīgs par iznākumu, Jonatāns atveda Dāvidu atkal pie tēva. Zauls bija labvēlīgs Dāvidam tāpat kā sākumā. Sai laikā kar� ar filistie�iem atkal atjaunojās. Dāvids izgāja ar savu mazo pulku tiem pretim un tos sakāva varenā uzvarā.

Kad Zauls atkal redzēja, ka Dāvida slava pieauga ar katru jaunu uzvaru, viņu no jauna pārņēma izmisīga depresija, un viņ� otrreiz mēģināja Dāvidu nonāvēt, mezdams uz viņu savu �ķēpu, kamēr Dāvids viņam spēlēja uz arpas. Arī �oreiz Dāvids no iero�a izvairījās. Ar savas sievas Mihalas palīdzību viņ� izbēga pa guļamistabas logu un atkal uzsāka bēgļa gaitas.

Zaula dusmas iedegās vairāk kā jebkad. Redzēdams, ka Dāvids izbēdzis, viņ� pasauca Jonatānu un pavēlēja viņam atrast savu draugu un to nonāvēt.

�Tikmēr, kamēr Jeses dēls dzīvos virs zemes,� kliedza saniknotais ķēniņ�, �nedz tu, nedz tava valstība netiks nostiprināta. Tāpēc sūti pēc viņa un atved viņu �urp, jo tam būs mirt!�

�Kāpēc lai viņ� mirtu? Ko tad viņ� ir nodarījis?� jautāja apbēdinātais Jonatāns.

Par atbildi Zauls izvilka savu zobenu un meta to uz Jonatānu. Ar jauneklīgu spraigumu Jonatāns atlēca sānis un pasargāja savu tēvu no slepkavības. Izskrējis ārā no tēva kambara, Jonatāns devās tie�i uz Dāvida slēptuvi.

Nakts tumsā, neziņā un vientulībā Dāvids gaidīja Jonatānu pa�u vai kādu ziņu no viņa. Kad abi draugi satikās, Dāvids izmisis jautāja: �Ko es esmu, izdarījis? Kādas ir manas vainas? Starp mani un nāvi ir tikai viens solis.�

<Es darī�u itin visu, ko tu vēlēsies,� apsolīja Jonatāns. Viņ� ļoti labi zināja, ka Dāvidam vairs atgrie�anās ce|a nebija.

�Ej mierā,� sacīja Jonatāns, �jo mēs abi esam zvērēju�i, Kunga vārdā sacīdami: Kungs būs starp tevi un mani, starp taviem pēcte�iem un maniem uz mū�īgiem laikiem.�

Draugi apkampa viens otru pēdējo reizi. �ķir�anās abiem bija |oti sāpīga, jo viņi mīlēja viens otru un bija tuvāki viens otram kā īstie brā|i. Viņu draudzība, visā tās skaistumā un cēlsirdībā, nekad netiks aizmirsta cilvēces vēsturē. Tā būs par piemēru daudzām sirdīm, kas meklē patiesu un lojālu draudzību. Patiesa draudzība ir bagātākā dāvana, tāpēc Svētajos rakstos teikts: �Nekas nevar līdzināties uzticīgam draugam, un tie, kas bīstas Kungu, to atradīs.�

Noskumis par savu nezināmo nākotni, būdams bēglis, Dāvids bija pateicīgs Dievam par Jonatānu. Abi draugi atjaunoja viens otram savus draudzības solījumus, piesaucot Dievu par liecinieku, un �ķīrās, abi raudādami rūgtas asaras.

Dāvids palika viens. Viņ� bija at�ķirts no visa un no visiem, kas viņam bija tuvs un mī|�. Savās sāpēs viņ� griezās pie Dieva:

�Kungs ir mans gai�ums un mana pestī�ana, no kā man bīties?

Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?

Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki lau�as uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs.� �Uzklausi mani, Kungs, no ļauna un viltīga cilvēka izglāb mani!�

Bet Dāvids vis netika ātri izglābts no <|auna un viltīga cilvēka.� Zauls meklējās pēc Dāvida dzīvības, tādēļ Dāvids nekur nejutās dro�s. Viņ� bēga uz Jūdas kalniem, jo, būdams no Jūdas cilts, viņ� jutās lielākā dro�ībā savējo vidū. Bet arī tur nāve uzglūnēja viņam no visām pusēm. Jūdejas kalnos bija lielas kaļķakmens alas. Tās bija apmēram desmit jūd�u attālumā no Betlēmes, un Dāvids tās labi pazina. Gans būdams, viņ� vienu otru reizi bija atradis tur patvērumu. Slepeni un zag�us ejot uz priek�u vienīgi naktīs, Dāvids sasniedza Adulēna alu.

Kad Dāvida tēvs un brāļi dabūja zināt, kur viņ� atradās. arī viņi tam pievienojās. Daudzi tajās dienās bija ķēniņa varas vajāti. Da�i no tiem pievienojās Dāvidam. Nepagāja ilgs laiks, kad Dāvidam jau bija ap �etrisimt vīru pulks, visi brīvprātīgie.

Lai pasargātu savus vecākus no ķēniņa atriebības, viņ� tos nosūtīja uz moabie�u zemi. Tur Jese tika laipni uzņemts savas vecāsmātes Rutas dē|, kas bija bijusi moa-biete.

Tiklīdz Zauls dabūja zināt, kur Dāvids slēpās, viņ� paņēma trīs tūksto�i vīru un apmetās nometnē tuvējā kalnā. Dāvids izsūtīja spiegus, lai tie noskaidrotu, kur bija uzcelta ķēniņa telts. Kad spiegi atgriezās ar ziņu, Dāvids cēlās, lai slepeni ietu uz ienaidnieka nometni.

�Kas nāks man līdz uz Zaula nometni?� Dāvids jautāja saviem vīriem.

�Es ie�u tev līdz,� sacīja kāds jauns puisis, Abi�a vārdā.

Dāvids un Abi�a klusītiņām iegāja teltī un atrada Zaulu gu|am uz savas lāvas. Viņa �ķēps nolikts zemē pie viņa galvas. Visa sardze un karavīri bija iemigu�i.

�Es nodur�u tavu ienaidnieku ar viņa pa�a �ķēpu,� sacīja Abi�a.

�Nenokauj viņu,� brīdināja Dāvids. �Kas iedrīkstētos pacelt roku pret Dieva svaidīto un palikt bez vainas? Paņem �ķēpu un ķēniņa ūdenskrūzi un iesim.�

Neviens viņus nedzirdēja un neredzēja, kad viņi atstāja nometni. �ķērsoju�i ieleju, viņi uzkāpa pretējā kalnā. No turienes Dāvids sauca ska|ā balsī Abneram, Zaula armijas ģenerālim:

�Vai tu, Abner, neatsauksies? Vai tu neesi vīrs? Kāpēc tu neapsargāji savu ķēniņu?�

Zauls, dzirdēdams Dāvida balsi, pamodās.

�Vai tas ir mans Dāvids?� sauca ķēniņ�.

�Es tas esmu,� atsaucās Dāvids no pretējā kalna. �Kādā] tu savu kalpu vajā? Ko es esmu izdarījis? Tāpēc lai Kungs ir tiesnesis starp tevi un mani!�

�inī brīdī Zaula gars atkal bija apskaidrots, un viņ� sauca Dāvidam: �Labu par ļaunu tu man darīji. Lai Kungs tev atmaksā! Tagad es zinu, ka tu valdīsi Izraēlā. Zvēri tāpēc, ka tu neiznīcināsi manu dzimumu pēc manas nāves^ un ka tu neizdeldēsi manu vārdu manā dzimtā!�

Dāvids zvērēja, ko Zauls prasīja. Tomēr zinādams, cik mainīgi bija ķēniņa garastāvokļi, viņ� negāja Zaulam līdz, bet gan palika kalnos kopā ar saviem vīriem. Dāvids un Zauls �ķīrās, noslēgu�i mieru.

Tai laikā nomira pravietis Zāmuels. Visa Izraēla sēroja par pravie�a nāvi pēc sentēvu para�ām. Dāvidam tad bija jau se�i simti dro�sirdīgu vīru, kas bija gatavi viņu katrā laikā aizstāvēt. Se�simt vīriem vajadzēja kaut ko ēst, bet Dāvids, negribēdams ļaudis vērst pret sevi, neļāva saviem vīriem laupīt no apkārtnes zemniekiem, vienīgi ņemt to, ko tiem labprātīgi deva.

Karmela kalnu augstienē dzīvoja kāds ļoti bagāts vīrs, vārdā Nabals. Dāvids sūtīja savus pui�us pie Nabala, kas pa�reiz cirpa aitas, lai Nabals kaut ko atlicinātu viņu uzturam, jo viņi daudzreiz bija pasargāju�i Nabala ganāmpulkus no da�ādiem uzbrukumiem. Nabals, būdams skopulis, noraidīja Dāvida lūgumu. Par to Dāvids ļoti noskaitās un, paņēmis �etrsimt vīru, devās ceļā izrēķināties ar neganto skopuli.

Gabaliņu pagāju�i, viņi sastapa Nabala sievu Abigailu, kas, uzzinājusi par sava vīra muļķīgo rīcību, bija ņēmusi lietas savās rokās. Piekrāvusi vezumu ar pārtiku, viņa devās uz Dāvida nometni-. Sastapusi Dāvidu pusceļā, Abigail a, kas bija skaista sieviete pa�ā dzīves briedumā, krita pie zemes un lūdza Dāvidu pieņemt viņas atvaino�anos un dāvanas. Dāvids pieņēma dāvanas un pateicās Abigailai par tās gudrību, kas pasargājusi viņus no asinsizlie�anas.

Kad Nabals uzzināja, ko Abigaila izdarījusi, viņ� kļuva tik nikns, ka viņu ķēra trieka un viņ� bija uz vietas beigts, nokrizdams pie Abigailas kājām.

Desmit dienas pēc Abigailas vīra apglabā�anas Dāvids sūtīja savus pui�us Abigailu bildināt sev par sievu. Viņa pirmo sievu Mihalu, lai atriebtos Dāvidam, Zauls bija izprecinājis citam vīram. Ar labprātīgu sirdi Abigaila pieņēma bildinājumu. Drīz pēc tam Dāvids apprecēja vēl vienu sievu � Ahionānu. Tā Mihalas vietā viņam tagad bija divas sievas.

Pēc īsa pamiera filistiē�i atkal sapulcināja savus spēkus, lai uzbruktu izraēlie�iem. Nezinādams ko iesākt, Zauls

izpra�ņāja pravie�us. Daudzus priesterus un pravie�us viņ� bija nonāvējis, tāpēc ka tie vai nu slēpa, vai nenodeva Dāvidu. Vienā dienā viņ� lika nonāvēt astoņdesmit priesteru. Tie, kas bija paglābu�i savas dzīvības, tagad klusēja. Pa�am viņam nebija pravietisku sapņu, un Dieva balss viņam klusēja. Redzēdams filistie�u lielo armiju un ' labo apbruņojumu, Zauls izsamisa. Viņ� jautāja saviem apak�niekiem pēc pareģa, bet arī tos viņ� bija iznīcinājis. Tomēr, viena veca sieva esot palikusi dzīva, kas protot izsaukt garus, kāds stāstīja Zaulam. Zauls nekavējās. Pārģērbies tā, lai viņu nepazītu, viņ� devās pie pareģes, lai no tās dabūtu padomu.

Vecā sieva, ieraugot vairākus vīrus pie durvīm, |oti nobijās. Zauls viņu dro�ināja un prasīja, lai izsaucot Zāmueļa garu. Pareģe izdarīja savu burvību, un Zāmueļa gars patie�ām arī atnāca. Zauls drebēja no bailēm. Viņa asinis gandrīz apstājās ritēt, kad viņ� izdzirda Zāmueļa balsi.

�Kāpēc tu mani traucē?� jautāja gars.

�Es esmu lielās bailēs,� sacīja Zauls. �Filistie�i ar lielu spēku nāk pret mani, bet Dievs mani ir atstājis.�

�Kāpēc tad tu man vēl ko prasi,� jautāja gars, �ja Kungs no tevis novērsies? Tu neesi klausījis Dieva balsij, tāpēc Dievs no tevis atņēmis valstību un nodevis to Dāvidam. Rīt tu un tavi dēli būsit ar mani. Kungs atdos Izraēlas armiju filistie�u rokās.�

Dzirdēdams tik liktenīgu pareģojumu, Zauls nokrita visā augumā ar seju uz zemi. Tikai tad, kad pareģe tam iedeva dzert un ēst, viņ� mazliet at�irga.

Nākamajā dienā notika kauja starp izraēlie�iem un filistie�iem Gilboas kalnājos.

Zauls cīnījās plecu pie pleca ar saviem trīs dēliem. Neskatoties uz nakts baigajiem pārdzīvojumiem, Zauls cīnījās kā īsts karavīrs. Izraēlie�i tomēr redzami zaudēja. Liela da|a bija jau kritu�i, daudzi bēga, redzēdami filistie�u lielo pārspēku. Kalna galā palika Zauls ar Jonatānu. Zauls vairs nevairījās no ienaidnieka, bet dīvainā veidā ienaidnieka �ķēpi un zobeni gāja viņam vienmēr garām. Viņ� redzēja savu mī|oto dēlu Jonatānu krītam no filis-tie�a rokas. Zauls redzēja, ka bija ienaidnieka ielenkts, un viņ� labi zināja, ka, viņam gūstā krītot, viņu apsmies un mocīs.

�Izvelc savu zobenu un nodur mani, lai neapgraizītie nevarētu mani paņemt apsmieklam.� viņ� sacīja savam iero�u nesējam. Ta�u iero�u nesējs, kas bija kalpojis ķēniņam jau daudz gadu, viņu mīlēja un nespēja nonāvēt. Tad Zauls paņēma �ķēpu un pats metās uz tā. Redzēdams savu kungu beigtu, arī iero�u nesējs sekoja viņam tādā pa�ā veidā.

Liktos, ka tagad Dāvids, ticis va|ā no sava lielākā ienaidnieka, varētu priecāties. Notika glu�i otrādi. Kad Dāvids uzzināja traģisko vēsti, viņ� saplēsa savas drēbes un ilgi apraudāja Zaulu un savu draugu Jonatānu. Viņ� vaimanāja un sēroja, ka neviens viņu nespēja mierināt.

Dāvida sēras par Zaulu un Jonatānu ir izteiktas viņa dziesmā:

�Tavs gods, ak Izraēla, ir kritis

tavos kalnos.

Ak, kā ir kritu�i varoņi!

Nepaudiet to Gūtā,

nesludiniet to Askalonas ielās,

lai ļilistie�u meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilēt

Jūs, Gilboas virsotnes,

lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus,

lai uz jums nav tīrumu,

no kurienes nāk augju upuru dāvanas, jo tur guļ nomesti varoņu vairogi. Arī Zaula vairogs, ko neviens vairs nesvaidīs ar eļļu.

Zauls un Jonatāns � tik mīlami un dārgi, � dzīvībā un nāvē tie netika �ķirti;

viņi bija ātrāki kā ērgļi un

stiprāki kā lauvas!

Ak, Izraēļa meitas! Raudiet par Zaulu, kas jūs tērpa dārgā purpurā un greznoja ar mirdzo�u zeltu.

Ak, kā �ie varoņi ir kritu�i cīņas karstumā!

Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns!

Man tevis �ēl, mans brāli Jonatān!

Tu biji man ļoti mīļ�!

Tava mīlestība man bija daudz dārgāka nekā sievu mīlestība! Ak, kā �ie varoņi ir kritu�i un kā iero�i ir cīņā gāju�i bojā!*

(apmēram 1000. g. priek� Kristus)

Pēc Zaula nāves Dāvids tika izsludināts par ķēniņu, ta�u ne bez pretestības. Viens no Zaula dēliem � I�bo-�als � palika dzīvs, un Abners, Zaula armijas virspavēlnieks, izsludināja to par ķēniņu visam Izraēlim. Dāvida pusē palika tikai Jūdas cilts. Pārējās ciltis valdīja I�bo-�ats.

Dāvids pacietīgi gaidīja septiņus gadus, kamēr I�bo-�ata spēks pats no sevis sabruka. Abners, redzēdams, ka ziemeļdaļas karaļvalsts sabrūk, pievienojās Dāvidam. Ta�u ne uz ilgu laiku, jo Abneru nonāvēja viņa ienaidnieki, Dāvidam par to nekā nezinot.

Ari I�bo�atam miegā tika nocirsta galva un atnesta Dāvidam. Dāvids lika saviem sargiem nogalināt I�bo�ata slepkavas.

Dāvids bija ķēniņ�, kādu Dievs pats bija vēlējies, �pēc Dieva sirds un prāta.� Viņ� apzinājās, ka ķēniņa autoritāte nāk nevis no cilvēkiem, bet gan no Dieva. Būdams ilgus gadus bēgulis no Zaula dusmām, viņ� mācījās augsti cienīt Dieva draudzību. Godbijībā viņ� saudzēja Zaula dzīvību, apdraudēdams pats savējo tikai tāpēc, ka Zauls bija Kunga svaidīts.

Savā valdī�anas laikā Dāvids palielināja un apvienoja valsti, padzina no Jeruzālemes jezubie�us, iecēla priesteru kārtu no Ievītiem, noorganizēja korus, rakstīja psalmus dievkalpojumiem un pāri visam dziļi cienīja Derības �ķirstu. Dāvids bija liels ķēniņ�, liels mistiķis un dzejnieks. Viņa psalmi, kaut arī 3000 gadu veci, vēl arvien tiek uzskatīti par labāko dzeju, kas kādreiz rakstīta.

Savas valdī�anas sākumā Dāvids vispirms pārcēla savu un arī valdības mitekli no Hebronas uz Jeruzālemi. Jeruzaleme vai Jerusalem nozīmē �Miera nams�.-Agrāk vieta tika saukta par Salem, no turienes nāca Melhizedeks, augstais priesteris, sveikt Ābrahamu. Kad Dāvids uzkāpa tronī, pilsēta bija sadalīta divās daļās: pilsētas lejasdaļa piederēja izraēlie�iem, bet pilsētas augstiene, Ciānas kalns, bija stipri nocietināts cietoksnis, un tas jau no laika gala piederēja jezubie�iem. Vispārdro�ākajā kaujā Dāvids ieņēma Ciānas kalnu un nostiprināja to vēl vairāk. Ar piespiedu darbaspēku, pirmo reizi lietotu Izraēļa vēsturē, Dā-vids uzbūvēja sev pili un nosauca to par Dāvida pilsētu. No tā laika Jeruzaleme kļuva par ebreju galvaspilsētu Hebronas vietā, un arī par reliģisko centru.

Uz Ciānas kalna Dāvids uzcēla Derības �ķirstam jaunu tabernākulu. Kad tabernākuls bija pabeigts, Derības �ķirsts svinīgā procc. ijā tika pārvests no Hebronas uz Dāvida pilsētu. Dāvids svinēja uzvaras svētkus ar mūziku, dziesmām un dejām. Viņ� tā aizrāvās no svētku sajūsmas, ka ļāva pilnīgu vaļu savām pateicības jūtām. Slavējot Kungu, viņ� gāja Derības �ķirstam pa priek�u, dejodams un dziedādams gaviļu dziesmas:

�Jūs, vārli, paceliet savas palodas, topiet augstākas, mū�īgās durvis, lai godības ķēniņ� ieiet!

Kas ir �is godības ķēniņ�?

Tas Kungs, stiprs un spēcīgs!

Tas Kungs varens cīņā! (24. ps.)

�Mostieties, arpas un cītaras, es modi�os ar ausekli!

Es Tevi slavē�u, ak Kungs, tautu starpā, tautību vidū! Jo līdz debesīm liela ir Tava �ēlastība un līdz padebe�iem Tava uzticība.

Kas aizvedīs mani stiprā pilsētā?

Kas pavadīs mani līdz E domai?

Pacelies, Dievs, pār debesīm un parādi savu godību pār visu zemi!� (108. ps.)

No aug�ējā pils loga svinīgajā gājienā noskatījās Dāvida sievas un bērni. To vidū bija arī Mihala, Zaula meita, ko Zauls bija atdevis citam vīram, bet pēc Zaula nāves Dāvids viņu bija atprasījis atkal atpakaļ. Skatīdamās uz Dāvida jūsmās aizrautīgo dziedā�anu un dejo�anu Derības �ķirsta priek�ā, viņa sa�uta. Kā viņ�, ķēniņ� būdams, domāja Mihala, lēkāja kā gans visu cilvēku priek�ā. Tādu rīcību viņa nesaprata un nosodīja, jo viņai tas likās būt pazemojums karaliskai stājai.

Kad procesija nonāca galapunktā, Dāvids upurēja dedzināmās dāvanas par miera upuri pie jaunā tabernākula. Viņ� svētīja tautu Kunga vārdā un izdalīja |audīm maizi, cepumus un gaļu. Visa pilsēta bija pacilāta no svētku gavilēm.

Kad Dāvids pacilātā garastāvoklī atgriezās mājās; lai svētītu mājas ļaudis, Mihala nāca viņam pretim ar pārmetumu, ka Dāvids esot zaudējis savu karalisko cienību, lēkādams un dejodams kā vientiesis pūļa priek�ā. Sis pārmetums kā lapsenes dzēliens iedzēla Dāvidam. Jūtīgs pēc dabas, Dāvids jutās dziļi apvainots un savas pirmās sievas nesaprasts.

�Es biju Kunga priek�ā,� bija viņa sāpīgā atbilde. �Un es priecā�os Kunga priek�ā un pazemo�os vēl vairāk, ta�u ļau�u acīs par to es bū�u vēl vairāk godāts.�

Dāvids un Mihala tai dienā kļuva divi sve�inieki. Nekad viņ� vairs neienāca viņas kambaros, un Mihalai no tā laika vairs nebija bērnu.

No Libānas ciedru kokiem Dāvids lika izbūvēt sev pili ar daudziem nodalījumiem viņa daudzajām sievām un konkubīnēm. Kādu dienu vienmēr darbīgajam Dāvidam radās iedvesmojo�a ideja.

�Skat, es dzīvoju skaistā namā,� viņ� sacīja sev it kā no�ēlā, �kamēr Kungs dzīvo tikai teltī. Es uzbūvē�u viņam visskaistāko namu, kādu cilvēka acs vēl nav skatījusi!�

Viņ� savāca ap sevi visslavenākos arhitektus un amatniekus no tuvienes un tālienes. Tika plānots un zīmēts templis, kas būtu vislielākais gods Dievam. Viņ� bija nepacietīgs uzsākt lielo projektu, ta�u viena neparedzēta aizture sekoja citai. Dāvids nervozēja nepacietībā. Viss likās ejam pret viņu, kaut arī viņ� apzinājās, ka bija absolūtais monarhs savā valstī.

Sai laikā uz pili atnāca vecs vīrs noputēju�ā svārkā, kas sniedzās līdz zemei. Viņa sirmā bārda un mati bija gandrīz sniega baltumā, bet viņa stājā manāma di�ciltība un autoritāte. Drīz Dāvids noskaidroja, ka atnācēja vārds bija Nātans, kas nozīmē �Dievs dod.� Viņ� atnācis, lai būtu padomdevējs Dāvidam � pārdro�s priek�likums tik absolūtam valdniekam, kāds bija Dāvids. Bet Dāvids bija pazemīgs Kunga priek�ā, un viņ� iek�ēji juta, ka �ajā pravietī uz viņu runā pats Kungs. Nepagāja ilgi, un Dāvids sāka paļauties Nātana padomiem un vadībai.

Kādu dienu Nātans pieteica Dāvidam uzdot tempļa cel�anu. Uzdot? Vecais vīrs zaudējis prātu, domāja Dāvids. Ja bija kaut kas, ko Dāvids bija karsti vēlējies,*tā bija temp|a cel�ana Kungam, par pateicību daudzo �ēlastību un labvēlību dēļ, ko viņ� bija saņēmis. Kāpēc lai viņ� atteiktos celt �o brīni�ķīgo pieminekli Dievam? Nātana tie�ā valoda pārsteidza Dāvidu:

�Tā saka Kungs: Man tu gribi celt namu par mājas vietu? Nē, Es tev cel�u namu: kad tavs laiks būs pagājis, Es tavā vietā iecel�u tavu dēlu. Tam būs celt Man namu. Bet Es uzcel�u tavu ķēniņa troni uz mū�īgiem laikiem.�

Sis pravietojums vēl nebija viss. Dāvids to labi izlasīja vecā vīra vaibstos. Ar mazliet atjautības viņ� drīz vien dabūja dzirdēt pareģojuma otru pu^i: �Kas gan ir Dāvids, lai celtu templi Kungaml Viņ�, kura rokas aptraipītas ar tik daudz asinīm cīņu laukos, kas nonāvējis simtus un simtus pats savām rokām, kas ir viņ�, kas grib celt namu Kungam?�

Dāvids nolieca galvu. Ja tas bija, ko Kungs vēlējās, lai notiek! Solījums, ko Kungs deva, ka Dāvida dēls uzcels Viņam namu, viņu mierināja.

Dāvids pieņēma stāvokli, kāds tas bija, ar karalisku �estu, pilnīgā padevībā Dieva gribai. Ja jau viņa dēls cels �o brīnuma Templi, tad Dāvids vismaz sagādās plānus un materiālus, lai darbs ātrāk veiktos. Viņ� ne tikai sagādāja ciedru kokus, marmoru un zeltu, bet viņ� arī uzrakstīja vārdus un mūziku tempļa dziesmām. Dāvids arī izveidoja kori ar tūkstots dziedātājiem un divsimt astoņdesmit mūzikas skolotājiem.

Starp Dāvidu un Jahvi bija ļoti tuvas attiecības: kā starp tēvu un dēlu. Ja dēls kaut ko darīja nepareizi, tad tēvs to sodīja, bet arī pārmācībā bija mīlestība:

�Es bū�u viņa tēvs, un viņ� būs mans dēls. Es viņu pārmācī�u, kad viņ� noziegsies, bet Es neatrau�u no viņa savu roku; tavs nams un tava ķēniņa vara paliks mū�īgi.�

Mīlestības pilnā padevībā Dāvids pateicās Kungam. Tajā dienā viņā nobrieda apņem�anās darīt tikai to, kas bija tīkams viņa mīļotā Kunga acīs.

Kad Dāvids bija oficiāli izsludināts par ķēniņu, viņam bija trīsdesmit gadu. Desmit gadu bija pagāju�i no tā laika, un dzīve bija iegājusi ikdienas sliedēs. Dāvida pirmās mīlestības kvēle sen jau bija apdzisu�i. Kādu laiku viņam sāpēja Mihalas nicinājums, bet ar laiku arī tas kļuva vienaldzīgs. Kaut ari Dāvidam bija daudz sievu, bija vara un bagātība, viņa sirds jutās tuk�a. Karali � dzejnieku mocīja pusmū�a garlaicība. Visa slava un panākumi, kas bija nesenajā pagātne iegūti, nedeva pietiekami uzbudinājuma. Karalis jutās nemiera tirdīts.

Vakaros, pēc dienas karstuma, viņ� mēdza uzkāpt uz nama plakanā jumta, kur pāri plūda patīkama vēsma, un �urpu turpu staigāt. Viņ� bija ne tikai viens, bet arī vientulis, ar bezmērķīgi klīsto�ām domām.

Kādu vakaru, sojojot turp un atpakaļ, viņ� redzēja no sava jumta augstienes kaimiņu pagalmā sievieti mazgājamies. Dāvids apstājās pārsteigumā, nespēdams no tās novērst acis, jo sievietes augums bija skaisti veidots. Sieviete, viņu neredzēdama, turpināja mazgāties. Skatoties uz sievietes graciozajām kustībām, Dāvida sirds piepildījās jūtām, ko viņ� jau gadiem ilgi nebija izjutis. Vēl neredzēdams sievietes seju, viņ� jau zināja, ka bija iemīlējies tās augumā, un karaļa sirds un prāts vēlējās tikai viņu. Pasaucis savu kalpotāju, Dāvids prasīja, kas �ī sieviete esot. Bet arī kalpotājs to nezināja.

�Tad ej un dabū to zināt!� sacīja ķēniņ�.

Drīz kalpotājs atgriezās un pastāstīja, ka tā esot Bat-seba, hetie�a Orija sieva.

�Atved viņu pie manis!� pavēlēja Dāvids.

Divi ķēniņa kalpi klauvēja pie Batsebas durvīm. Pēk�ņa pavēle ierasties pie ķēniņa varēja daudz ko nozīmēt. Batsebai netika dots laiks pat sapīt pīnēs viņas vēl mitros, garos matus un tos saspraust ar vizuļojo�ām matadatām. Uztraukusies, kāpēc viņa tika saukta, viņa uzmeta sev uz galvas garu �ķidrautu, apvīdama ar to visu augumu, un sekoja diviem karaliskās sardzes vīriem uz pili.

Karalis Dāvids, kas plosījās kā lauva karalaukā, varēja būt glāstu un maiguma pilns mīlestībā. Nepacietīgi viņ� gaidīja Batsebu. Kad viņu ieveda karaļa kambarī, viņ� redzēja, ka tās skaistums sniedzās pāri visam, ko viņ� līdz tam bija redzējis. Trīcēdama varenā ķēniņa priek�ā, Batseba nokrita ceļos. Dāvids pieliecās un viņu piecēla

pats ar savām rokām, un, pirms viņa spēja izteikt kādu jautājumu, viņ� to apkampa un noslēdza viņas lūpas ar savam. ' .4

Tre�ajā dienā Batseba atstāja kara|a kambarus un atgriezās mājās. Nepagāja ilgi, kad Batseba sūtīja karalim Dāvidam vēsti: �Es esmu grūta.� Sī jaunā vēsts tajā laikā varēja darīt laimīgu ikkuru sievieti, bet Batsebas stāvoklī tas pildīja viņu ar raizēm un neziņu.

Urijs, viņas vīrs, bija karalaukā, tālu prom no mājām, Joāba, Dāvida uzticamā virspavēlnieka, rīcībā. Dāvids deva ziņu Joābam, lai sūtot Oriju mājās � atvaļinājumā, cerēdajns, ka Orijs pavadīs brīvdienas pie sievas un vēlāk pieņems bērnu par savu. Bet jau ce|ā Ūriju aizsniedza baumas par viņa sievu, pirms viņ� sasniedza mājas. Orijs nemaz negāja mājās, bet gan uzturējās barakās kopā ar citiem karavīriem. Dāvids da�ādi izmēģinājās viņu piedabūt pie sievas, gan ar vīnu, gan dāvanām, bet Orijs atteicās segt karaliskā mīlnieka dēku.

Karalis Dāvids mīlēja Batsebu. Viņa aizrau�anās bija tik dziļa un traģiska, ka viņ� nolēma iznīcināt stūrgalvīgo hetieti. Atpakaļ uz karalauku viņ� sūtīja Oriju, līdzdodams vēstuli Joābam, slēgtu ar karalisko zīmogu: �Liec Oriju pirmajās cīnītāju rindās, tā ka lai viņ� top sadragāts un krīt.�

Pavēle tika izpildīta. Orijs krita cīņā un, tiklīdz nepiecie�amais sēru laiks bija pāri, tika rīkotas lieliskas kāzas, pēc kurām Batseba bija ne tikai ķēniņa Dāvida sieva, bet arī ķēniņiene.

Baumas izplatījās ne tikai Jeruzālemē, bet arī pāri tās robe�ām visā Izraēlā: Batseba bija stāvoklī jau priek� laulībām, jo dēls piedzimis neilgi pēc kāzām. Ķēniņ� ļoti mīlēja zēnu un dziļi apbrīnoja savu sievu. Ļaudis, sākot ar greizsirdīgajām Dāvida sievām, līdz pircējām un pārdevējām tirgus laukumos �ukstēja un �ausminājās: cik ilgi Kungs to pieļaus?

No savas kalnu alas rāpās ārā vecais Nātans. Ar spieķi rokā, kas bija daudz garāks par viņa salīku�o augumu, viņ� mēroja ceļu uz Jeruzālemi. Nodriskātos svārkos, basām, putekļu klātām kājām, viņ� kāpa pa akmeņaino ceļu uz Ciānas kalnu. Nevienam nekā neprasot, pat neliekot sevi pieteikt, viņ� gāja tie�i uz ķēniņa Dāvida pili.

Sākumā likās, ka viņ� būtu atnācis tikai patīkami patērzēt ar lielo ķēniņu. Viņ� nekā tie�i nepieminēja � viņ� vienkār�i izlika ķēniņam slazdus, stāstot tam par kādu gadījumu: kāds bagāts vīrs, kam bija liels aitu bars, taisīja savā namā lielas dzīres. Neņemdams aitu dzīrēm no sava ganāmpulka, viņ� paņēma aitiņu no sava kaimiņa, kuram tā bija vienīgā, un pagatavoja to svētkiem.

Dzirdot par tādu netaisnību, nodarītu nabaga vīram, Dāvids )oti apskaitās. �Tas vīrs ir pelnījis nāvi!� viņ� sacīja. �Un viņam jāatlīdzina nabagam �etrkārtīgi tāpēc, ka viņam nebija �ēlastības!�

�Tu esi tas vīrs,� stingri noteica Nālans. �Tu esi nonāvējis Oriju ar zobenu, lai paņemtu viņa sievu!�

�Es esmu grēkojis pret Kungu,� zemojās Dāvids.

Dāvida atbilde Nātanam atklāja viņa dvēseles lielumu. Dāvids atzina, ka viņa grēks bija liels, un nodarījumu patiesi no�ēloja.

�Kungs ir noņēmis no tevis tavu grēku! Tev nebūs jāmirst, bet mirs tavs dēls, kas tev piedzimis no Batse-bas.�

Nātans aizgāja. Tai pa�ā naktī bērns sāka miegā svaidīties. Temperatūra strauji cēlās, bērns bija slims. Dāvids gandarīja Dieva priek�ā un lūdzās par bērna dzīvību. Septiņas dienas un naktis bērns cīnījās nāves agonijā, kamēr Dāvids pārdzīvoja savas dvēseles agoniju. Viņ� gavēja un lūdzās, gulēja uz zemes, raudāja un vaimanāja. Sājā laikā radās viens no Dāvida skaistākajiem un dziļākajiem

^psalmiem:

<� Ap�ēlojies par mani, Dievs,

pēc savas lielās �ēlastības

un pēc savas ap�ēlo�anas pilnības

deldē manu pārkāpumu.

Mazgā mani tīru no mana nozieguma

un �ķisti mani no maniem grēkiem!

Jo es atzīstu savu vainu,

un mani grēki ir vienmēr manu, acu priek�ā.

Pret Tevi vienu es esmu grēkojis

un ļaunu darījis Tavā priek�ā.

Tu palieci taisns savos vārdos

un uzvari, kad ar Tevi iet tiesā.

Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts un grēkā māte mani ir ieņēmusi.

Bet Tu mīli patiesu sirdi

un sirds dziļumos māci man gudrību.

Apslacini mani ar izapu, un es kļū�u tīrs.

Mazgā mani, un es tap�u baltāks par sniegu.

Dod man atkal dzirdēt prieku un līksmi, lai gavilē mani satriektie kauli.

Novērs savu vaigu no maniem grēkiem un dzēs visus manus pārkāpumus.

Radi manī �ķīstu sirdi, Dievs,

un atjauno manī pastāvīgu garu.

Neraidi mani prom no sava vaiga

un savu Svēto Garu neatņem no manis.

Dod man atkal pestī�anas prieku

un stiprini mani ar paklausības garu!

Tad es netaisnajiem mācī�u Tavus ceļus, un grēcinieki atgriezīsies pie Tevis.

Atbrīvo mani no asinsgrēka, Dievs, mans Pestītājs, tad gavilējot mana mēle slavēs Tavu taisnību.

Kungs, atver manas lūpas,

un mana mēle teiks Tavu slavu.

Tev nepatīk kaujamais upuris.

un dedzināmo upuri Tu nepieņem.

Mans upuris Dievam ir satriekts gars.

Satriektu un pazemotu sirdi Tu, Dievs, nenicināsi!�

(51. ps.)

Katru dienu Dāvida un Batsebas dēls tapa vājāks. Septītās dienas vakarā Dāvids ievēroja kalpotājus sa�ukstamies. Viņiem bija bailes pateikt ķēniņam patiesību, ka viņ� sev nenodarītu ko ļaunu. Bet Dāvids bija saprātīgāks, kā viņi domāja.

�Vai bērns ir miris?� jautāja ķēniņ�.

�Viņ� ir miris.�

Dāvids piecēlās, nomazgājās, svaidīja sevi ar smar�īgām eļļām un aizgāja uz Kunga namu, lai lūgtu Dievu. Kad pārsteigtie kalpotāji prasīja viņam, kā viņ� tā pēk�ņi pārvērties, Dāvids atbildēja: �Vai es varu viņu atsaukt atpakaļ? Es ie�u�pie viņa, bet viņ� pie manis vairs neatgriezīsies.� Dāvids lūdzās par dēla dzīvību, bet, kad bērns bija miris, viņ� veltīgi nekavēja laiku. Viņ� notiku�o uzskatīja par Dieva taisnību.

Dāvids mierināja Batsebu. Lielās cie�anas, ko viņi abi izcieta, viņus tuvināja vienu otram -vēl vairāk un padziļināja viņu mīlestību. Kad Batseba zināja, ka Dievs viņas klēpi bija atkal svētījis, viņas sirdī atgriezās prieks un paļāvība uz Dieva �ēlastību. Viņiem piedzima dēls, un viņi to nosauca par Zālamanu, kas nozīmē �Miers�. Jau no pa�as piedzim�anas bērns bija neparasti modrs. Dāvids mīlēja bērnu un viņa skaisto māti ar tādu aizgrābtību, ka viņ� solīja Batsebai, noliecies pār bērna �ūpuli:

�Zālamāns būs karalis!� Kaut arī Dāvidam bija daudz dēlu pirms Zālamana, kas varētu pieprasīt savas tiesības uz troni, Dāvids jau kop� Batsebas dēla piedzim�anas novēlēja to viņam.

Kad Dāvids atzinās savā pārkāpumā, Dievs caur Nā-tanu teica, ka viņa grēks bija piedots. Tas tomēr nenozīmēja, ka viņ� būtu brīvs no gandarījuma vai soda. Sodu Dāvids saņēma da�us gadus vēlāk sava dēla Absaloma rīcības veidā.

Absaloms bija ļoti iznesīgs un skaists jauneklis, ar karaliskām asinīm ne tikai no tēva puses vien, bet arī no mātes. Viņa māte bija Ge�ūnas ķēniņa meita. Absalomam bija māsa Tamāra. Kad viens no Tamāras pusbrāļiem � Amnons � ar viņu necienīgi apgājās, tad Absaloms nolēma atriebt savas māsas negodu. Viņ� sarīkoja dzīres, kurās Amnonu uz Absaloma pieprasījumu nogalināja. Absaloms bēga pie sava vectēva Ge�ūnas karaļa, ta�u pēc trīs gadiem Dāvids Absalomam piedeva, un viņ� atgriezās uz Jcruzālemi.

Dāvids mīlēja Absalomu un viņu lutināja. Viņa rīcībā bija zirgi, sacīk�u rati un jaunekļu sardze, kas viņu visur pavadīja. Absalomam bija skaisti, gari mati, ko viņ� nēsāja ar lepnumu.

No rītiem Absaloms agri cēlās un, pirms diena sākas, viņ� jau bija pie pilsētas vārtiem. Ja gadījās kāds atnācējs, kas gribēja meklēt taisnību pie ķēniņa, tad Absaloms to uzmanīgi izklau�ināja un vienmēr atbildēja: <Tavi vārdi liekas labi un taisnīgi, bet ķēniņ� nav nevienu nozīmējis, kas sūdzības uzklausītu.� Tādā veidā viņ� ieguva sekotājus sev, bet tautā radīja neapmierinātību pret ķēniņu.

Vienotrreiz, kad lielāks cilvēku pulciņ� bija salasījies, Absaloms izsaucās tik skaļi, lai visi dzirdētu: �Ak, ja mani ieceltu par zemes soģi, tad ikviens, kam būtu kāda sūdzība, nāktu pie manis, un es tam spriestu taisnību.�

Un, ja kāds pie viņa nāca, zemu palocīdamies, tad viņ�, tam pretim sniedzis rokas, apkampa to un skūpstīja. Tādā veidā, gan glaimodams ļaudīm, gan kūdīdams pret tēvu, viņ� musināja |audis, lai tie saceltos pret ķēniņu Dāvidu. Tad, kad viņ� domājās ieguvis pietiekamu skaitu sekotāju un k|uvis diezgan populārs tautā, viņ� lūdza tēvu, lai ļaujot viņam iet uz Hebronu piepildīt kādu reliģisku solījumu. Dāvids, neturēdams ļaunas aizdomas pret dēlu, viņu atlaida.

Nonācis Hebronā, Absaloms izsūtīja ziņne�us pie visām Izraēļa ciltīm, sacīdams viņiem, kad tie dzirdot bazūnes skaņas, tad lai saucot: �Absaloms ir ķēniņ� Hebronā!� Daudzi cilvēki, nezinādami par viņa sazvērestību, viņam sekoja. Pat Dāvida padomnieks un uzticības persona bija Absaloma pusē.

Kad Dāvids dzirdēja par Absaloma sacel�anos, kaut arī tas viņam bija sāpīgs pārsteigums, viņa mīlestība pret dēlu nepārvērtās dusmās, kā to varētu sagaidīt. Dāvids nolēma atstāt pilsētu, lai nebūtu jācīnās pa�am pret savu dēlu, kas varētu izvērsties par pilsoņu karu un asinsizlie�anu tautas vidū.

Skumjā gājiena priek�galā gāja Dāvida sievas un bērni, tiem sekoja ļaudis, kas labprātīgi gāja Dāvidam līdz. Ķēniņ� stāvēja Dāvida pilsētas vārtos, gaidīdams, kamēr visi izgāja. Levīti nāca pēdējie, nesdami Derības �ķirstu. Dāvids apturēja virspriesteri Cadoku un sacīja: �Nes Dieva �ķirstu pilsētā atpakaļ. Ja es atradī�u �ēlastību Kunga acīs, tad Viņ� mani atvedīs atpakaļ.�

Basām kājām, ar maisu apklātu galvu, tāpat kā viņa tauta, kā pazemīgs svētceļnieks Dāvids �ķērsoja Kedrona ielejā strautu un nonāca Olīvu kalnā. Tauta gāja viņam pa priek�u, skaļā balsī vaimanādama un raudādama. Arī Dāvids raudāja. Viņ� ar asarām lūdzās Kungu piedot viņa dēla pārkāpumus un viņa pa�a grēkus. Olīvu kalns pieredzēja ne tikai nodevību pret Dāvidu un viņa cie�anas, bet arī Kristus asinssviedrus. Olīvu kalns tad saucās par Ģet-zemanes dārzu.

Ejot pāri Olīvu kalnam, Dāvidam pretim nāca benjā-miņietis Simejs, Zaula radinieks. Viņ�, redzot ķēniņu izdzītu no pilsētas, sāka mest uz viņu dubļus un akmeņus un viņu neganti paļāt. Abi�ajs, ķēniņa pavadonis, sacīja Dāvidam: �Kāpēc tas sprāgoņa suns lād ķēniņu? Ļauj man iet viņam klāt un noraut tam galvu!�

�Mans pa�a dēls,� atbildēja ķēniņ�, �tīko pēc manas dzīvības; ko tad lai vēl nedara �is benjāmiņietis? Ļaujiet viņam lādēties! Laikam viņ� lād tādēļ, ka Kungs viņam to pieļāvis. Varbūt, ka Kungs mani uzlūkos manā postā un �odien jau pārvērtīs viņa lāstus par svētību.�

Dāvids redzēja Dieva pirkstu �ajos pārbaudījumos un, paturēdams sirdsmieru, turpināja ceļu uz Jordānas pusi.

Absaloma mērķis bija acīm redzams � iegūt troni sev. Lai to sasniegtu, bija tikai viens ceļ�: iznīcināt pa�reizējo ķēniņu, sa\u tēvu. Ar saviem vīriem viņ� sekoja ķēniņa karavānai uz Jordānas upi.

Pēc īsas atpūtas Jordānas krastos Dāvids sakārtoja savus vīrus, lai varētu atsist uzbrucējus. Viņ� pats gribēja piedalīties cīņā, bet viņa karaspēka vadītāji viņu no tā atrunāja. Tad Dāvids nodeva vadību Joābam, savam galvenajam karavadonim. Pirms karaspēks devās cīņā atvairīt uzbrucējus, Dāvids viņus svētīja un lūdza Joābu un virsniekus: �Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absa-lomu!�

Kauja tika izcīnīta liela me�a vidū. Absaloma armija tika uzvarēta un izklīdināta. Absaloms jāja uz mūļa un, redzēdams, ka viņa armija cieta zaudējumus un tika izkaisīta, viņ�, sizdams mūli, metās bēgt. Aulek�ojot viņa garie mati aizķērās aiz zemiem ozola zariem, mūlis aizskrēja tālāk, bet Absaloms palika karājoties koka zarā, jo viņa mati bija satinu�ies ap koka zariem. Dāvida karavīri, redzēdami, ka Absaloms aiz matiem bezpalīdzīgi karājas zaros, nosūtīja ziņu Joābam.

�Kāpēc jūs viņu nenogalinājāt turpat uz vietas!� kliedza noskaities Joābs.

Virsnieki, kas bija dzirdēju�i Dāvida lūgumu dēlu saudzēt, baidījās to darīt.

�Es neie�u zaudēt laiku -jūsu dēļ,� sacīja Joābs un devās pats uz vietu, kur karājās Absaloms. Nonācis pie Absaloma, viņ� iz�āva trīs bultas, kas ieurbās Absaloma sirdī. Absaloms vēl bija dzīvs, kad salasīju�ies karavīri nocirta viņu no koka un sadūra ar saviem zobeniem. Tad viņi iemeta mirsto�o Absalomu dziļā bedrē un apkrāva viņu ar akmeņiem.

Ziņnesis steidzās pie Dāvida, lai paziņotu, ka kauja bija uzvarēta.

�Vai manam dēlam Absalomam klājas labi?> jautāja ķēniņ�.

Uzzinājis, kas noticis, ķēniņ� vairs nepriecājās par uzvaru. Viņ� pameta savu vielu pilsētas vārtu priek�ā un, uzkāpis kambarī virs vārtiem, aizvēra aiz sevis durvis un ļāva va|u asarām.

�Mans dēls Absaloml Manu dēliņi Mans dēls Absalom! Kaut jel es būtu labāk miris tavā vietā! Mans mīļais dēls Absalom!�

Neviens nespēja ķēniņu nomierināt. Dienām ilgi viņ� vaimanāja un raudāja. Neviens pārbaudījums, daudzie bēgļa gadi, bīstamās kaujas nespēja līdzināties sāpēm, ko viņ� izcieta Absaloma dēļ.

Beidzot Joābs, Dāvida māsas dēls un armijas komandieris, kļuva nepacietīgs. Vai tad �is jaunais sazvērnieks ķēniņam nozīmēja vairāk nekā visi karavīri, kas par viņu cīnīju�ies? Cik ilgi viņ� atstās savus pavalstniekus bez gādības par tiem!

Joābs sasparojies gāja pie ķēniņa, lai to vestu pie saprāta.

�Celies, ej un runā laipnu valodu uz savu tautu!� skubināja Joābs. �Ja tu to nedarīsi, tad neviens vīrs nepaliks pie tevis, un tā tev būs vislielākā no visām nelaimēm.�

Būdams ne tikai jūtīgs dzejnieks, bet arī cilvēks, kura saprāts ņem virsroku, kad dzīve to prasa, Dāvids zināja laiku, kad jāsaņem sevi gro�os. Apmainījis savu sēru tērpu pret karalisko, viņ� nosēdās pie pilsētas vārtiem uz uzcelta paaugstinājuma. Ziņa, ka ķēniņ� atkal parādījies, izplatījās ātrāk par vēju. Ļaudis no visām malām steidzās uz pilsētas vārtiem, lai sveiktu savu valdnieku.

Dāvids sacīja īsu uzrunu savai tautai. Kad viņ� bija beidzis, viens no pūļa sauca: �Kādēļ mēs nevedam savu ķēniņu atpakaļ?� Dzirdot to, ļaudis sauca: �Atpakaļ uz

Jeruzalemi! Atgriezies, ķēniņ, uz savu pilsētu!� Gavilē-, daml un dziedādami, Jūdas cilts viri nesa Dāvidu, Izraēļa ķēniņu, atpakaļ uz Jeruzālemi. Procesija izvērtās par triumfa gājienu uz Ciānas kalnu Dāvida pilsētā.

Dāvids valdīja un lēma pār Izraēlu �etrdesmit gadu. Daudzus karus viņ� bija izkarojis, nezaudēdams nevienu kauju, jo karapulku Dievs bija vienmēr viņa pusē. Pat tad, kad viņ� atgriezās no savas pēdējās trimdas, pēc triju gadu miera viņam atkal bija jākaro ar filistie�iem. Kad kar� beidzās un karavīri atgriezās mājās, Dāvids atkal rakstīja savas dziesmas:

�Mans Kungs ir mana klints, mans cietoksnis un mans glābējs. Es piesauk�u savu Dievu, Viņ� ir slavināms,

Viņ� mani izglāba no ienaidniekiem,

Kungs mani ir atalgojis, redzēdams manu taisnību, Viņ� mani izglāba no varmācīgiem ļaudīm. Kungs Dievs ir dzīvs � slavēts lai ir mans patvērums!

Kunga Gars runā ar

manu muti, un viņa vārds

ir uz manas mēles.�

Dievs svētīja Dāvidu visos viņa pasākumos. Viņam bija apsolīts, ka viens no viņa pēcnācējiem valdīs pār visu pasauli un sēdēs uz mū�īgā troņa. Dāvidam bija pravietiskas dāvanas, ar kurām viņ� izteica attieksmes starp Tēvu un Dēlu:

�Tu esi mans Dēls, �odien

Es esmu tevi ieņēmis.�

Dāvids iepriek� paredzēja notikumus nākamā valdnieka, viņa dēla, laikā: kā valdnieki no da�ādām zemēm nāks pie ķēniņa, nesdami viņam dāvanas, un ka viņ� tiks saukts par Miera Princi. Viņ� paredzēja notikumus tālā nākotnē, aprakstīdams tos, it kā viņ� tos skatītu pats savām acīm.

<Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis!� bija sauciens, ko Kristus sauca no krusta, citēdams Dāvida 22. psalma vārdus. Iespējams, ka Kristus savā prātā lūdzās ar psalmista vārdiem, kamēr viņ� karājās pie krusta.

�Skaļā balsī es saucu Tevi dienā, bet Tu mani nedzirdi;

es saucu Tevi naktī, bet Tu mani neklausies.�

Kristus pēdējie vārdi, krustā karājoties, ir ņemti no Dāvida 22. psalma, kad ar pēdējo elpas vilcienu Kristus izdvesa lūg�anu.

Divdesmit otrais psalms apraksta Kristus cie�anas tādā veidā, it kā Dāvids tās skatītu pats savām acīm.

Dāvids, Kristus priek�tecis un tēvs, jo Jēzus pats sevi sauca par Dāvida Dēlu, ir ļoti tuvi saistīts radniecībā ar Kristu: Dāvids tāpat kā Jēzus piedzima Betlēmē vienkār�iem vecākiem, arī viņa bērnība bija zināmā veidā nezināma, būdams ķēniņ�, viņ� nostiprināja Izraēļa troni, un viņ� bija pravietis.

Pēc da�iem mierīgiem gadiem Jeruzālemē, zemē atkal izplatījās posts, un nāve stiepa savus pirkstus pār visu Izraēlu. Parastā ļau�u ticība bija, ka kāds kaut kur bija grēkojis un posts nerimsies tik ilgi, kamēr ļaunums nebūs atklāts un izravēts no tautas druvas. Lai Dievu �samierinātu� un rūco�o tautu, tika nolemts, ka visi pārpaliku�ie Zaula pēcte�i būtu iznīcināmi. Sākās atkal asins izlie�ana. Visi �sazvērnieki� tika pakārti aiz Jeruzālemes vārtiem uz atklāta kalna.

Dāvids, kamēr vien cilvēces vēsture tiks rakstīta un lasīta, būs pieminēts kā liels Izraēļa ķēniņ�. Izraēlas slava nekad vairs nesasniedza tādu pakāpi kā Dāvida laikos. Viņ� saliedēja stipru un zeļo�u nāciju. Bet arī Dāvids kļuva vecs.

Naktis Jeruzālemē vienmēr biju�as vēsas, un ķēniņ� sala. Viņu sasedza ar vissiltākajām segām, bet ķēniņa dzīslās asinis ritēja smagi, un viņ� drebēja no aukstuma. Tad ķēniņa kalpotāji nolēma atrast jaunu meiteni, kas apkalpotu ķēniņu un tādā veidā liktu viņa asinīm ritēt straujāk. Viņi atrada ļoti skaistu sunamie�u jaunavu, vārdā Abi�agu, un atveda to pie ķēniņa. Skaistā sunamiete apkalpoja Dāvidu, bet par sievu Dāvids to neņēma.

Kamēr Dāvids sildīja savu arvien lēnāk puksto�o sirdi pie sunamietes, viņu uzlūkodams un pats domās kavēdamies pie savas dēkainās un slavenās pagātnes, tikmēr valsts lietas palika pilnīgā novārtā. Viens no Dāvida dēliem nolēma, ka tēvs kļuvis pārāk vecs, lai pārvaldītu valsti. Salasījis savus draugus, divri�us un zirgus, viņ� atstāja pilsētu, lai gatavotu lielus svētkus uz laukiem. Tur, kad svētku viesi bija iereibu�i un pacilātā garastāvoklī, viņ� pēk�ņi paziņoja: �Es bū�u ķēniņ�!�

Tā kā viesu vidū bija Dāvida karavadonis Joābs un priesteris Abiatāns, divas personības valstī, kam bija liels presti�s, lieta likās nokārtota. Priecīgā, no vīna noreibusī sabiedrība apsveica jauno ķēniņu Adoniju.

Tajā pa�ā laikā no savas alas iznāca vecais pravietis Nātans, kas nebija viesībās ieaicināts. Vecs, bet garā mo�s, Nātans devās tie�i uz Dāvida pilsētu � uz ķēniņa pili. Labi zinādams, ka ar senīlo Dāvidu, kas lielāko tiesu dzīvoja savas pagātnes sapņos, nebūtu nozīmes runāt, viņ� devās vispirms pie Batsebas, Zālamana mātes. Nātans bija gan vecs, pat ļoti vecs, bet viņ� apzinājās savu uzdevumu un ar nelokāmu gribu un stingru rīcību zināja, kā panākt savu, respektīvi, to, ko Dievs gribēja. Tas bija viņa pēdējais uzdevums, viņa pēdējā garīgā vadība Dāvidam, pēc �ī uzdevuma veik�anas arī viņ� varēs atdusēties kopā ar sentēviem.

�Vai tu dzirdēji, ka Adonijs, Hagitas dēls, sevi izsludinājis par ķēniņu un mūsu pa�u kungs Dāvids to nezina?� viņ� jautāja Batsebai.

Nātana pamācīta, Batseba iegāja ķēniņa telpā. Pārsteigts par viņas parādī�anos, Dāvids jautāja: �Ko tu vēlies?�

Batseba atgādināja ķēniņam, ka viņ� priek� daudz gadiem zvērējis viņai, ka viņas dēls Zālamāns reiz valdīs pār Izraēlu, un ka Adonijs bez ķēniņa svētības sevi izsludinājis par karali. Tie�i �ajā brīdī telpā ienāca Nātans. Dāvids vienmēr dziļi cienīja Nātanu un, redzot pravieti �inī brīdī, viņ� to uzskatīja par Dieva sūtītu.

�Zālamāns, tavs dēls, valdīs pēc manis, un viņ� būs tas, kas sēdēs uz mana troņa!� pasludināja ķēniņ� Dāvids. Viņ� tūlīt lika atsaukt virspriesteri Cadoku un lika tam kopā ar Nātanu svaidīt ar eļļu Zālamānu, izsludinot viņu par ķēniņu.

Tiklīdz Zālamāns bija iesvētīts par jauno ķēniņu, tā tūlīt sāka pūst bazūnes, paziņodamas tautai jaunumu.

�Lai dzīvo ķēniņ� Zālamans!� tauta sauca uz ielām,

no namu logiem, uz ceļiem un uz ēku jumtiem. Troksnis sasniedza arī Adonija jautro sabiedrību.

�Kas tā ir par trauksmi, kas nāk no pilsētas? Un kas tie ir par gaviļu saucieniem?� viņi jautāja viens otram. Drīz pie viņiem ieradās ļaudis no pilsētas, nesdami jauno ziņu. Jautrā un trok�ņainā sabiedrība pēk�ņi apklusa un, kad Adonijs attapās, viņ� redzēja, ka palicis glu�i viensj visi pārējie izklīda kur kurais. Baiļu pārņemts, Adonijs bēga uz templi un, paķēris no altāra auna ragu, sāka to pūst par zīmi, ka viņ� meklē Dieva aizsardzību. Pirmais Zālamāna valdī�anas lēmums bija �ēlsirdība: viņ� pateica Adonijam iet mājās!

Katru dienu Dāvids kļuva nespēcīgāks. Uz nāves gultas gulēdams, viņ� pamācīja savu dēlu, jauno ķēniņu Zāla-mānu: �Es tagad eju visas radības ceļu, esi stiprs un parādi sevi par vīru. Ievēro visus Kunga nolikumus, lai tu staigātu pa Viņa ceļiem.�

Pirms Dāvids nomira, viņ� atcerējās visus savus ienaidniekus, ar kuriem nebija izrēķinājies savā dzīves laikā. Atmaksu viņ� atstāja savam dēlam Zālamānam, Zā-lamāns, kas mantoja troni, ļoti jauns būdams, �pierādīja� sevi par vīru, vispirms novākdams sava tēva Dāvida ienaidniekus. Arī Adonijs krita no zobena, jo viņ� gribēja sunamieti Abi�agu sev par sievu.

Dāvids valdīja Izraēlu �etrdesmit gadu. Viņu uzskata par lielāko jūdu ķēniņu, kāds jelkad ir dzīvojis. Kad viņ� slēdza savas acis uz mū�u, visa tauta viņu apraudāja. Viņ� tika apbedīts Dāvida pilsētā uz Ciānas kalna. Viņa �ķirsta atdusas vieta līdz mūsu dienām jūdiem ir svētākā vieta.

Reiz Dāvids teica Zālamānam: �Kalpo Dievam ar tīru un patiesu sirdi, jo Kungs pārmeklē visas sirdis un dvēseļu domas.�

Sos vārdus Zālamāns atcerējās, kad viņ� kāpa tronī. Viņ� tos bie�i pārdomāja savā sirdī. Viņ� ļoti labi apzinājās, ka bija pārāk jauns un nepiedzīvojis, lai valdītu tik pretrunīgu un spītīgu tautu. Tāpat kā viņa tēvs Dāvids, Zālamāns mīlēja Dievu un, lai izlūgtos Dieva sevi�ķu �ēlastību, drīz pēc Dāvida nāves jaunais ķēniņ� ar pavadoņiem devās uz Gibeonu, sen�u iecienīto upuru kalnu. Tur viņ� upurēja dedzināmos upurus uz Kunga altāra.

Kad upurē�ana bija pabeigta un vienīgi ogles vēl kvēloja uz akmeņu krāvuma altāra, Zālamāns, tāpat kā reiz Jēkabs, redzēja pravietisku sapni. Kungs Dievs skatījās no zvaig�ņotās debess ar līdzcietību uz iemigu�o jauneklīgo ķēniņu.� Ar maigumu un mīlestību Kungs uzrunāja Zāla-mānu:

�Saki man, ko lai Es tev dodu?>

Tāda negaidīta Dieva labvēlība bija liels pārsteigums jauneklīgajam ķēniņam. Kaut arī tas bija vienīgi sapnis, Zālamāns uzmanīgi apsvēra katru vārdu, ko Kungam teikt. Pazemīgi, ar sava tēva Dāvida mācīto godbijību, viņ� lēni, katru vārdu uzsvērdams, atbildēja: �Tu esi parādījis savam kalpam Dāvidam lielu un nesatricināmu mīlestību, jo viņ� ar uzticību, ar patiesu un taisnīgu sirdi staigāja Tavā priek�ā. Tu esi paturējis �o lielo un nesatricināmo mīlestību, ļaudams viņa dēlam sēdēt uz viņa troņa. Tagad, Kungs mans Dievs, Tu esi iecēlis mani par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā, kaut arī es esmu vēl tikai bērns. Es nezinu, kā lai eju vai nāku. Tavs kalps ir lielas tautas ļau�u vidū, ko Tu esi izvēlējies, kuru skaitu nevar saskaitīt. Tādēļ dod savam kalpam vērīgu sirdi tiesāt Tavus ļaudis, lai es iz�ķiru, kas labs un kas ļauns. Jo kas gan spēj �o tautu valdīt?�

Par tādu lūgumu Kungs Dievs bija ļoti apmierināts. Vai tā bija Zālamāna apņem�anās uzticīgi kalpot Kungam, viņa pazemība, skaidrā bērna sirds vai viss kopā � Kungam atbilde patika.

�Tāpēc, ka tu sev nelūdzi garu mū�u,� skanēja Kunga balss, �nedz bagātību, nedz uzvaru pār saviem ienaidniekiem, Es tev do�u gudru un sapratīgu sirdi, kādas nebija priek� tevis un nebūs pēc tevis. Bez tam Es tev do�u arī, ko tu neesi no Manis prasījis: bagātību un godu, tā ka neviens cits ķēniņ� nevarēs tev līdzināties. Ja tu staigāsi Manus ceļus, turēdams Manu likumu un Manu bauslību tā, kā tavs tēvs Dāvids to darīja, tad Es pagarinā�u tava mū�a dienas.�

Zālamāns atmodās. Kaut arī tas bija bijis sapnis, viņam �aubu nebija, ka pats Kungs viņu bija uzrunājis, dodams divdesmitgadīgam ķēniņam jaunu pa�apziņu. Tajā naktī no iemigu�a zēna pamodās nobriedis vīrs. Gara auguma, glīta paskata, ar pa�apzinīgu stāju, Zālamāns atgriezās Jeruzālemē, pārsteigdams savus padotos ar savu pārvērtību.

Nonācis Jeruzālemē, Zālamāns pavēlēja rīkot lielas svi-

nības. Svētkus sākot, Zālamans pats stāvēja pie Derības �ķirsta, upurēdams dedzināmo upuri un miera upuri Kungam, kas mīlestībā bija viņu uzrunājis.

Tikko svinības beidzās, Zālamānam bija jāatrisina problēma, kuras iz�ķir�anā viņ� pierādīja savu gudrību.

Divas netikles nāca pie ķēniņa ar prasību iz�ķirt viņu lietu. Abām biju�i bērni, un viņas dzīvoju�as vienā telpā. Viena no sievietēm savu bērnu naktī nogulējusi. Kad viņa redzējusi, ka bērns bijis beigts, viņa miru�o bērnu apmainījusi pret savas kaimiņienes dzīvo. No rīta pamodusies, otra sieviete ieraudzījusi, ka miru�ais nav bijis viņas bērns, bet pirmā sieviete paturējusi dzīvo bērnu pie sevis, neatdodama to īstajai mātei.

�Tas nav taisnība!� kliedza sieva, turēdama bērnu sev cie�i klāt. �Tavs bērns ir miris, bet nevis mans.�

Tā viņas abas strīdējās savā starpā. Zālamans, noklausījies sūdzību, lika atnest zobenu.

�Pārcērt dzīvo bērnu uz pusēm!� sacīja ķēniņ�. �Dod vienu pusi vienai un otru otrai.�

Tādu spriedumu dzirdēdama, sieva, kuras bērns bija dzīvs, izbailēs sauca: �Es tevi lūdzu, Kungs, dod viņai dzīvo bērnu, tikai nenokauj to!�

Tikmēr otra sacīja: �Cērt vien, lai bērns nebūtu ne man, ne viņai!�

�Dodiet bērnu tai sievietei,� sprieda ķēniņ�, �kas negribēja, lai bērnu nokautu. Tā ir bērna māte.�

Visi, kas dzirdēja Zālamāna spriedumu, saprata, ka Kunga dotā gudrība mita viņa sirdī. Vēl citos gadījumos ķēniņ� parādīja savu lielo gudrību, un viņa slava izplatījās pa visu zemi. Visos pakalnos un ielejās, mājās un būdās runāja par Zālamāna gudro prātu.

Zālamāns ebreju valodā nozīmē �Mierpilns�, un ari vēsture viņu pazīst par miera ķēniņu. Viņ� necēla karus; tā vietā viņ� apņēma kaimiņu princeses par sievām, tādā veidā izveidodams draudzīgas un radniecīgas attieksmes ar kaimiņu valstīm.

Viņa pirmais laulības kontrakts tika noslēgts ar faraona meitu, Ēģiptes princesi. Sis darījums bija ļoti izdevīgs, jo Ēģipte bija liela un stipra kaimiņvalsts, ar milzu armiju, augsti attīstītu kultūru, lielu arhitektonisku un zinātnisku progresu.

Ēģiptie�u princeses vārds bībelē netiek minēts, iespējami tāpēc, ka viņa bija sve�iniece, bet, saskaņā ar Mozus likumu, sve�inieces netika atzītas. Princese bija ļoti skaista un dziļi izglītota persona. Viņa bija mācīta faraona galmā un templī ne tikai ēģiptie�u bagātajā mitoloģijā, bet arī mākslā, literatūrā un smalkās manierēs. Tas viss trūka vienkār�ajai ebreju tautai.

Zālamāns mīlēja ēģiptie�u skaistuli. Ierazdamies Ēģiptē kā karaliskais precinieks, viņ� ap�ilba no tās spo�uma, ievērojamās celtniecības, ēģiptie�u reliģijas ceremonijām un greznuma. Viņu dziji iespaidoja ēģiptie�u māksla un zinības. Jauneklīgais ķēniņ� nolēma, ka viņa valstība reiz pārspēs visus zemes ķēniņus un faraonus spo�umā un greznumā. Viņ� gribēja dot savai mīļotai līgavai visu, pie kā viņa bija pieradusi, dzīvojot tēva galmā, un vēl daudz vairāk. Sai līgavai, �tum�ai un skaistai�, kas, gadiem paejot, izrādījās par viņa mīļāko sievu daudzo vidū, ko viņ� bija ar laiku savācis, viņ� uzcēla Jeruzālemē atsevi�ķu pili. Ēģiptie�u princese sev līdz veda lielu pūru, kas Zā-lamāna valsti ievērojami bagātināja. Tas ķēniņam labi iepatikās, kādēļ viņ� tādu pa�u gājienu izmēģināja vēl un vēl. Viņ� precēja kaimiņu ķēniņu meitas un, katrai princesei ienākot Zālamāna pilī, vairojās valsts bagātības. Katrām laulībām sekoja lielas kāzu dzīres visas valsts mērogā, ar brīvdienām strādniekiem un cienastiem tautai uz valsts rēķina. Visas ebreju tautas bagātība strauji vairojās, un Zālamāna slava izplatījās tālu pāri viņa zemes robe�ām.

Ķēniņ� Zālamāns bija vislabākais organizators ar ģeniālu prātu. Viņ� sadalīja zemi divpadsmit novados un katram novadam izvēlējās pārvaldnieku. Ļaudis, izņemot Jūdas cilts piederīgos, jo Zālamāns pats bija cēlies no Jūdas cilts, tika smagi apkrauti ar nodokļiem. Ikvienam pārvaldniekam vajadzēja gādāt par ķēniņa galmu vienu mēnesi gadā. Viņiem bija jāsagādā ēdiens, drēbes un viss cits, kas Zālamāna pla�ajam galmam bija vajadzīgs. Pa�a vajadzībām Zālamāns turēja �etrsimt greznu divri�u, divpadsmit tūksto�us jātnieku un �etrdesmit tūksto�u zirgu staļļu.

Ceturtajā valdī�anas gadā Zālamāns iesāka būvēt Kunga templi uz Morija kalna, kur reiz Ābrahams uz liela akmens gatavojās upurēt savu dēlu Izāku. Morija kalns atrodas dienvidaustrumu virzienā no Ciānas kalna, ar ieleju to starpā. Lai darbus veiktu, viņ� nodarbināja desmit tūksto�u vīru, kas cirta ciedru kokus Libānas kalnos, septiņdesmit tūksto�i vilka būvmateriālus uz tempļa vietu. Astoņdesmti tūksto�i kala akmeņus akmens lauztuvēs, kamēr trīs tūksto�i trīs simt vīru bija iecelti par darbu pārraudzītājiem. Galvenais arhitekts bija karalis Hirams no Tīras, feniķietis, ko jau ķēniņ� Dāvids bija �im darbam salīdzis.

Temp|a cel�ana bija milzu pasākums un, lai dabūtu darbaspēku, Zālamāns noteica darba klau�as saviem pavalstniekiem. Templis tika celts pēc svētās telts parauga, no nekaltiem akmeņiem. Akmeņi tika apstrādāti turpat lauztuvēs, lai, ce|ot templi, neatskanētu neviens āmura klaudziens. Templi uzcēla mazliet ilgāk kā septiņos gados. Tā bija �etrstūraina celtne, apmēram simt �etras pēdas garumā un trīsdesmit pēdu platumā. Iek�pusē sienas un griesti bija izklāti ar dārgajiem ciedru koka dēļiem, izgreznoti ornamentiem un apzeltīti. Templī bija trīs daļas: priek�telpa, svētnīca un vissvētākā vieta, kas bija kuba veidā. Vissvētāko vietu no svētās atdalīja priek�kars, jo tur atradās Derības �ķirsts, kurā glabājās bauslības plāksnes un manna, ko Arons salasījis tuksnesī. Virs �ķirsta bija divi zelta ķerubi, ar izplestiem spārniem sargādami Derības �ķirstu. Ap templi bija uzcelti divi pagalmi: iek�ējais, ar dedzināmo upuru altāri, bija priesteriem, bet ārējais � tautai.

Zālamāns un Hīrams strādāja lielā sajūsmā un saskaņā. Divu ģēniju prāti apvienojās, lai uzceltu vienu no pasaules brīnumiem. Pabeigtais templis bija patiesi apbrīno�anas vērts. Pat visas mēbeles un trauki tur bija no tīra zelta.

Templi pabeidza 970. g. priek� Kristus. Tas bija Izraēļa-gods un slava. No visām zemēm plūda cilvēki, lai to redzētu, un Izraēlas slava un labklājība vairojās. Pirmo reizi vēsturē izraēlie�i varēja art savu zemi bez bailēm no ienaidniekiem, mierīgi gulēt zem saviem olīvu un apelsīnu kokiem un mierīgu prātu plānot savu nākotni. Apmierināju�i savas dzīves pamateksistences vajadzības, viņi pievērsa prātus kultūrai, literatūrai, mākslai un mūzikai.

�Dievs deva Zālamanam gudrību un izpratni līdz vis-augstākai pakāpei un atziņu, cik smil�u jūrmalā. Zālamāna gudrība pārsniedza visu austrumu gudrību un bija pat lielāka par Ēģiptes gudrību, jo viņ� bija gudrākais cilvēks, kas jebkad ir dzīvojis. Viņa slava izplatījās pa visām apkārtējām tautām. Zālamāns sacerēja un lietoja trīsdesmit tūksto�u sakāmvārdu, un viņa sacerēto dziesmu skaits bija tūkstotis un piecas. Ļaudis nāca no visām tautām klausīties Zālamāna gudrības. No visiem ķēniņiem, kas nāca klausīties viņa gudrības, Zālamāns saņēma dāvanas.�

Zālamana valdī�anas laikā tika savākti nostāsti un teikas un ierakstīti pirmajās piecās Bībeles grāmatās. Tas bija pirmais mēģinājums uzrakstīt Izraēla vēsturi. Vienmēr nomodā, lai nezaudētu savu ticību, �jahvisti� jeb �J�, kā viņi pa�i sevi sauca, savāca senās tradīcijas vienā lielā, dramatiski rakstītā dokumentā, kas nepārprotami rādīja Dieva nesatricināmo mīlestību izraēlie�iem. Sis dokuments ir pārdzīvojis visus tempļus un pilis, kļūdams arvien populārāks cilvēkos.

Kad Dieva templis bija nobeigts, kaut gan teikas stāsta, ka tas nekad neesot ticis galīgi pabeigts, tas stāvēja kā dārgakmens uz Morija kalna zem zilajām Jeruzalemes debesīm. Ne tikai visa Jeruzalemes pilsēta, bet visas Izraē|a ciltis gatavojās tempļa iesvētei. Tempļa iesvētes vārdi ir uzglabāju�ies cauri visām paaudzēm līdz pat mūsu dienām, kaut arī pats templis sen vairs neeksistē.

Tcmp|a iesvētes dienā, kas notika ebreju Jaunā gada svētkos, cil�u vecajie, ģērbu�ies purpura svārkos, priesteru pavadībā, kas nesa Derības �ķirstu, svinīgā procesijā devās no Dāvida pilsētas � Ciānas kalna uz Morija kalnu. Cilvēku masas drūzmējās gājiena abās pusēs, ce|u malās un uz pilsētu ielām.

Kad Derības �ķirsts bija novietots vissvētākajā vietā, mākonis vai migla piepildīja tempļa iek�pusi. Tauta sauca Kungam slavu, jo Viņ� ne tikai pieņēma jauno dzīvesvietu, bet Kungs pats bija nonācis cilvēkiem redzamā veidā, lai te dzīvotu. Zālamāns vēroja notikumu ar godbijīgu prieku un satraukumu. Dieva gara piepildīts, viņ� piecēlās, lai uzrunātu tautu:

�Kungs ir radījis sauli debesīs, bet teicis, ka Viņ� pats dzīvos biezā tumsā. Tā es esmu Tev uzcēlis

dzīvojamo namu, Tev mājokli, kurā dzīvot mū�īgi.�

Svētījis visu draudzi un arī visus izraēlie�us, Zālamāns, pacēlis rokas pret debesīm, turpināja:

�Ak Kungs, Izraēla Dievs, neviens nav tāds kā Tu, ne aug�ā debesīs, ne apak�ā virs zemesi Tu turi savu derību un parādi nesatricināmu mīlestību saviem kalpiem, kas staigā Tavā priek�ā.

Bet vai patiesi Dievs dzīvos pie cilvēkiem? Debesis un debesu debesis nespēj Tevi aptvert, kur nu vēl �is nams, ko es Tev esmu uzcēlis. Pievērsies sava kalpa lūg�anām. Lai Tavas acis ir nomodā pār �o namu dienu un nakti. Uzklausi, kad Tavs kalps un Tava tauta, Izraēlis, Tevi piesauc. Uzklausi viņu lūgsnas �ajā vietā.�

Tempļa iesvētī�ana bija krā�ņa ceremonija. Milzu upuri' tika upurēti uz jaunajiem altāriem: divdesmit divi tūksto�i vēr�u un simt divdesmit tūksto�i aitu tika nokauti шт sadedzināti septiņās svinamās dienās. Izraēlie�u gaviles pārvērtās ekstāzē. Sis Dieva templis bija konkrēts pierādījums dzīvā Dieva klātienei cilvēku vidū.

Zālamāns, kā arī izraēlie�i labi zināja, ka Dievu nevar ieslēgt kubikveida kastē, tāpēc Zālamāns prasīja: �Vai Dievs patiesi dzīvos virs zemes?�

Atbilde viņam nāca, kad viņ�, noslīdējis uz ceļiem Visuvarenā priek�ā, lūdzās:

�Lai Tavas acis būtu atvērtas pār �o namu dienu un nakti, pār �o vietu, par kuru Tu sacīji: Lai Mans vārds, tanī mīt.�

Svētkiem beidzoties, cilvēki, lai gan noguru�i, tomēr laimīgi pacilāti, atgriezās mājās. Zālamana lūgsna bija tīkama Dievam, un Viņ� to uzrunāja otru reizi:

�Es uzklausīju tavu lūg�anu. Sis nams Man ir svēts. Manas acis ir nomodā pār to, un Manas ausis uzklausa lūg�anu �inī vietā. Ja tu staigāsi Manos ce|os tāpat kā tavs tēvs Dāvids, ar sirds skaidrību un taisnu prātu, tad Es uzcel�u tavas valdības krēslu pār Izraēlu uz mū�īgiem laikiem. Bet, ja tu Man nesekosi, tu vai tavi bērni, tad Es izdeldē�u Izraēli no tās zemes, kuru Es tiem esmu de vis, un namu, ko Es savam vārdam esmu svētījis, un I? raēlis būs par palamu un apsmieklu visām tautām��

Ko vairāk Dievs varēja Zālamana labā darīt? Viņ� deva savam kalpam lielas �ēlastības, zinā�anas, gudrību, saprātu, bagātību un varu. Bez tam viņ� brīdināja kas notiks, ja viņ� novērsīsies no Dieva ceļiem. Neskatoties uz visu, arī pēdējais Dieva brīdinājums piepildījās visā pilnībā.

�Sis nams, kas bija tik augsts, būs, par ko garāmgājēji vīpsnās: kādēļ Kungs tā darījis �ai zemei un �im namam? Un atbilde būs: tāpēc, ka viņi atstāja savu Dievu >

Nav �aubu par to, ka Zālamānam tajā dienā bija visnopietnākā apņem�anās kalpot Dievam ar visu sirdi, ta�u nākotne rādīja pavisam ko citu. Viņ� bija cilvēks, kam bija dota vislielākā gudrības dāvana, viņ� atradās savas dzīves un visa Izraēļa slavas kalngalā. No sava tēva Dāvida viņ� bija mantojis dzejnieka talantu, uzrakstīdams daudzas dziesmas, neskaitāmus sakāmvārdus, pasakas un gudrus izteicienus. Kamēr Dāvida dziesmas un psalmi izteica viņa mistisko dabu, tikmēr Zālamāna intereses pievērsās cilvēku raksturiem, sociālai taisnībai vai arī netaisnībām, labestībai vai ļaunprātībai, nenovīdībai, skaudībai, tikumiem un atalgojumam par visu. Kaut arī daudzi sakāmvārdi, kas tiek pierakstīti Zālamānam, eksistēju�i jau agrāk kā tautas garamantas, tad tomēr daudzi gan ir Zālamana pa�a sacerēti. Viņ� bija arī tas, kas tos pirmais uzrakstījis:

�Bijība Kunga priek�ā ir atziņas sākums. Bez jēgas nievā gudrību un pamācības.

Kungs pie�ķir zinā�anu un no

Viņa mutes nāk atziņa un izpratne.

Neliecies sev pārmērīgi gudrs esam, bet bīsties Kungu un vairies no jauna.

Nelolo ļaunu nodomu pret savu tuvāku, kas uzticībā pret tevi pie tevis dzīvo.

Nesacenties ne ar vienu jaunu cilvēku un neizraugies par savējo nevienu no viņa ceļiem!

Bezdievīgo ceļ� ir akla tumsa, viņi nezina, pār ko tie kritis.

Vairi projām no sevis ne�ķistās mutes, un paļātāju mutes lai ir tālu no tevis.

Au�īga sieviete ir skaļa; tā ir netikla un nepazīst kauna. Nepārnāci ņirgu, jo viņ� tevi ienīdīs; pamāci gudro, un viņ� tevi mīlēs.

Gudrība ceļ namu, bet muļķība pati savām rokām to noplē�.

Maiga atbilde novēr� ienaidu, bet ass vārds iededzina dusmas.

Dieva gods ir lietu apslēpt, bet karalisks gods ir meklēt un atrast.�

Uzcēlis Dieva templi, Zālamāns tūlīt stājās pie sava galma izbūves: viņa pa�a pils bija pievienota temp|a pagalmiem, bija vēl valdības ēkas un atsevi�ķa pils viņa ēģiptie�u sievai. Ja tempļa būve paņēma septiņus gadus, tad apkārtējo galma ēku izbūve � veselus trīsdesmit. Reti koki un krūmi, savesti no da�da�ādām malām, tika sastādīti galma greznuma parkos. Ziedu masas klāja kalna nogāzes un ieleju. Galma izbūve daudzreiz pārsniedza tem� p|a cel�anas izdevumus, un Zālamāns, iekritis parādos, Tīras ķēniņam Hīramam atdeva divdesmit Galilejas pilsētas. Vēlāk izrādījās, ka pilsētas bija tik noplicinātas un nabadzīgas, ka Tīras ķēniņ� bija nelaimīgs par darījumu.

Toties ķēniņa galma spo�ums bija vienreizējs. Zālamāna tronis bija celts no ziloņkaula un pārklāts ar tīru zeltu. Tam bija se�as pakāpes un uz katra kāpiena stāvēja lauva: se�as vienā pusē un se�as otrā pusē. Troņa virspuse bija apaļa, ar milzu lauvu labajā un kreisajā pusē. Divisimt vairogu no vistīrākā zelta karājās pie troņa telpas sienām.

Zālamāns neapstājās, izveidojis galmu. Viņ� uzlaboja pastāvo�ās pilsētas, dibināja jaunas un tās izbūvēja, nostiprināja un izdaiļoja Jeruzālemi, tā ka ar nelieliem Izņēmumiem Jeruzāleme pārsniedza skaistumā un greznumā kuru katru pilsētu.

Zālamāns nocietināja Jeruzālemi, uzceļot biezu mūri visapkārt pilsētai. Visiem ļaudīm vajadzēja pildīt būvdarbu klau�as, bet ļaudis daudz nekurnēja, jo zemē valdīja miers un labklājība. Cilvēki plūda no visām pusēm pie Zālamāna, lai klausītos viņa gudrībās, ikviens nesdams viņam dāvanas. Jeruzālemē bija sudraba kā akmeņu un zelta neaprēķināmos daudzumos. Bagātībā un gudrībā neviens pasaules ķēniņ� nav pārsniedzis Zālamānu.

Viņa valdība izplētās no Eifratas upes līdz Ēģiptei. Ar rūdīta praktiķa pieeju viņ� uzbūvēja nocietinātas pilsētas, lai kontrolētu galvenos tirdzniecības ceļus starp Eifratu un Nīlu. Karavānas, virzoties cauri �īm pilsētām, maksāja lielas nodevas. Palestīnas dienvidu daļā viņam piederēja vara raktuves, apsaimniekotas kopēji ar Tīras ķēniņu, jo feniķie�iem bija spēcīga jūras flote, ko Zālamāns prata izmantot savā labā. Sarkanās jūras krastā uzcēla jaunu ostas pilsētu Eceon-Gebera. Tur feniķie�u uzraudzībā un ar viņu zinībām Zālamāns gatavoja kuģus, muitoja tuksne�a karavānas, atņemdams ienākumus austrumu ķēniņiem.

Arābijas dienvidu daļā, pie Sarkanās jūras, valdīja Sābas karaliene. Viņas valsts bija bagāta un labi nostādīta. Bagātu to darīja karavānu tirgotāji, kam, �ķērsojot Arābijas tuksnesi, bija jāiet cauri Sābai. Netālu no Sābas valsts robe�ām Zālamāns uzbūvēja Ostas pilsētu. Vai Sābas karaliene jutās Zālamāna flotes apdraudēta? Lai iemesls būtu bijis kāds būdams viņas vienreizējam apciemojumam Zālamāna galmā, tas bija teiksmains un nepārspējams.

Karavānas, kas apstājās Sābas pilsētās, stāstīja fantastiskus stāstus par Zālamāna galma spo�umu, di�umu, bagātībām un par pa�a ķēniņa nepārspējamo gudrību. Ilgu laiku karaliene vienīgi klausījās stāstos. Sākumā viņa tiem neticēja; tad tai likās, ka tiem vajadzētu būt pārspīlētiem. Bet stāsti nerimās, un karalienē auga ziņkāre pārbaudīt pa�ai stāstu patiesīgumu. Viņa nolēma ce|ot tūk-stots pieci simti jūd�u uz Jeruzālemi, lai apmierinātu savu ziņkāri. Etiopijas bronzas karaliene, ar tum�u skropstu apēnotām ovālām gazeles acīm un mistisku smaidu uz lūpām, kādu rītu samtainā balsī sacīja savām galma dāmām: �Dosimies uz ziemeļiem, lai pārbaudītu, kādā veidā ķēniņa Zālamāna karaļvalsts līdzinās mūsējai. Pārbaudīsim viņa gudrību ar mīklām un asprātībām.�

Tika sagatavota karavāna, kādu cilvēka acs nekad nav skatījusi. Ar iz�ķērdīgām dāvanām Sābas karaliene gribēja pārspēt Zālamāna bagātību un pa�u ķēniņu iegūt sev par sabiedroto. Pati būdama gudra un skaista, viņa izgreznojās dimantu un dārgakmeņu diadēmām, tērpdamās visdārgākos, caurspīdīgos zīdos, un apbruņojās ar mīklām un asprātībām, kā tas toreiz bija sabiedrībā pieņemts.

Par Sābas karalienes vizīti ir daudz teiku un nostāstu, bet �eit ņemsim vērā tikai to, kas ir Svētajos rakstos teikts. Viņa nāca, lai pārbaudītu Zālamāna gudrību ar iepriek� izraudzītiem grūtiem jautājumiem ...

�Viņa nonāca Jeruzālemē ar lielu skaitu pavadoņu un kamieļu, kas nesa balzamu un |oti daudz zelta un dārgakmeņu.�

Jeruzāleme bija sagatavota, lai godam sagaidītu burvīgo karalieni. Tauta, salasījusies uz ielām, viņu jūsmīgi sveica. Tā bija vislielākā parāde, kāda jebkad redzēta: liels daudzums ziloņu un da�ādu citu tuksne�a dzīvnieku, kalpones un kalpotāji da�ādās ādas krāsās un augumos. Tas bija skats, ko Jeruzāleme nekad neaizmirsa.

Kad dāvanas bija nodotas, sākās lielā pieņem�ana. Galds, greznojumi un veids, kādā visi bija sasēdināti, lika Sābas karalienei pārsteigumā brīnīties. Kad viesības beidzās, Zālamāns un Sābas karaliene palika vienatnē. Bija īstais laiks pārbaudīt ķēniņa daudzināto gudrību:

�Viņa sacīja viņam itin visu, kas viņai bija uz sirds.

_ Un Zālamāns atbildēja viņai visu, kas attiecās uz jautājumiem. Ķēniņam nebija nekā tāda, kas nebūtu atrisināms.�

Sābas karaliene apskatīja Zālamāna galmu, viņa pilis, Dieva templi, lielo daudzumu kalpotāju, dārgos traukus un drēbes, ziloņkaula izstrādājumus, zeltu un dārgo koku. Viņa noskatījās, kā ķēniņ� upurēja templī, un �viņā vairs nebija gara.�

�Patiess bijis viss, ko es savā zemē par tevi dzirdēju,* sacīja pārsteigtā un apmulsusī karaliene.

Ķēniņa gudrība un labvēlība pārsniedza visu to, ko viņa bija sagaidījusi. Sābas karaliene, galvu liecot, atzinās ķēniņam:

�Svētīgi ir tavi karavīri, apskau�ami tavi valsts darbinieki un kalpotāji, īpa�i tie, kas ik dienas ir tavā tuvumā, kas dzird tavu gudrību. Svētīts lai ir tavs Dievs, kas tevi uzcēlis uz troņa savas mū�īgās mīlestības dēļ pret Izraēlu.� �

Sābas karaliene deva Zālamānam simt divdesmit talantus zelta, lielā vairumā balzamu un dārgakmeņus. Ar kuģiem viņa lika atvest visretāko sarkankoku, no kura Zālamāns lika pagatavot tempja margas.

Pirms Sābas karaliene atstāja Jeruzālemi, Zālamāns ar karalisku �estu apdāvināja arī viņu. Viņ� deva �visu, kas tai patika, ko viņa no tā izlūdzās, neskaitot to, kas pa�a Zālamāna rokas tai jau bija dots.� Saņemtās dāvanas bija karaliskas.

Sābas karalienes garā un krāsainā karavāna devās ceļā atpakaļ uz mājām, atstājot aiz sevis putekļu mākoni. Zālamāns, kaut arī bagātināts un iepriecināts par Sābas ķēniņienes apciemojumu, jutās atstāts un vientulis, neskatoties uz viņa daudzajām sievām.

No pils augstākā loga viņ� ilgi skatījās dienvidu virzienā, kur tālumā skatam izzuda karavāna, līdz aizvezdama skaisto un atjautīgo Sābas karalieni. Beidzot arī saceltais putekļu mākonis pieplaka zemei, un skaistais sapnis kļuva tikpat kā nebijis.

Grūtsirdībā Zālamāns, raudzīdamies tālumā, pie sevis teica:

cNiecība, niecība, viss ir niecība!

Saule uzlec un noriet, steigdamās uz to pa�u vietu � Vēj� iet uz dienvidiem un atkal grie�as uz ziemeļiem. Visas straumes satek jūrā, bet jūra netiek pilnāka.

Acs neapmierinās ar redzē�anu, nedz auss tiek piepildīta ar dzirdē�anu. Nav nekā jauna zem saules...

Es gulēju, bet mana sirds bija nomodā.

Daudzie ūdeņi nespēj dzesēt mīlestību, ¹ nedz pali to pārpludināt.�

Trīs reizes gadā Zālamāns upurēja dedzināmos upurus, kā viņ� to bija vienmēr darījis. Viņ� gāja uz Dieva templi pielūgt Kungu, bet visu to darīja ieraduma pēc, bez dziļākas apziņas. No jaunības dienām viņ� mīlēja ārzemnieces un tās precēja. Aizrau�anās un pieķer�anās �īm ārzemniecēm, kas bija pagānu izcelsmes, pamazām attālināja viņa sirdi no vienīgā patiesā Dieva.

�Zālamāns viņa sievām pieķērās ar sevi�ķu mīlestību. Viņam bija septiņi simti sievu � princeses � un trīssimt blakussievu. Un viņa sievas locīja viņa sirdi.�

Sve�u cil�u meitas pielūdza elkus, bet Zālamāns, būdams miermīlīgs pēc dabas, likās neredzam. Viņ� raudzījās uz lietām ar �pla�āku skatu�, ar toleranci arī pret pagānismu. Lai izpatiktu savām sievām, viņ� pieļāva celt templi pagānu dievam Molokam, tie�i blakus Dieva templim, uz Morija kalna Jeruzālemē. Kad pagānu templis bija pabeigts, viņ� pats gāja sievām līdz un uz altāra kvēpināja vīraku un dedzināja elkiem upurus. Jo vecāks Zālamāns kļuva, jo piekāpīgāks viņ� bija ticības lietās. Viņ� nekalpoja vienīgajam Dievam � Jahvem, kā to bija darījis viņa tēvs Dāvids.

Dieva acīs tāda �tolerance� un kalpo�ana sve�iem dieviem bija liels grēks. Kungs uzrunāja Zālamanu tre�o reizi, visgudrāko cilvēku, kāds jebkad ir dzīvojis, norādams:

�Tā kā tu rīkojies pēc sava prāta,� skanēja Kunga balss, �un neturēji Manu derību un Manus brau�ļus, ko Es tev esmu devis, Es tev atņem�u tavu ķēniņvaru un do�u to tavam kalpam. Bet Dāvida, tava tēva, dēļ Es to nedarī�u tavas dzīves laikā. Es to atņem�u tavam dēlam. Tomēr jums netiks atņemta visa ķēniņvara. Vienu cilti Es do�u tavam dēlam Dāvida, tava tēva, un Jeruzālemes dēļ, ko Es esmu izredzējis.�

Ja �os vārdus būtu dzirdējis Dāvids, viņ� kristu pie zemes un grēkus no�ēlotu, jo viņ� zināja, ka �satriektu un pazemotu sirdi Tu, Kungs, nenicināsi.� Zālamānam trūka tēva no�ēlo�anas spēju. Jau Zālamāna vecumdienās tauta sākās nemieri un nelielas sacel�anās. Izraēlie�i bija paguru�i maksāt lielos nodok|us un pildīt klau�as. Karaļvalsts gan bija bagāta, bet tauta bija apspiesta un nabadzīga. Tagad, kad Dieva templis sen bija nobeigts, visas ķēniņa pilis un galmi uzcelti, pilsētas nocietinātas, cilvēki sagaidīja, ka tiem būs kādi atvieglojumi. Vienīgi Jūdas cilts nemaksāja valsts nodevas, kas radīja citās ciltīs neapmierinātību.

Zālamāns bija iestidzis kaut kādā apātijā. Pat Ēdenes balss viņu nespēja no tās izraut. Godinot elkus, gudrības dāvana, kas viņam bija Dieva dota, lēni izdzisa, kā gaisma izdziest pēc saules rieta. Vecuma vājumā, miesas un gara nespēkā, Zālamāns gaidīja savas dzīves noslēgumu. Viņa valdī�anas pazemīgais sākums, slavas, godības un bagātības kalngali slīdēja uz mū�īgo nakti. Nav zināms, vai Zālamāns ir zemojies, no�ēlojis pārkāpumus un izlīdzis ar JahvT pirms savas nāves. Raksti par to klusē. Miru�o ķēniņu apglabāja Dāvida pilsētā. Viņa dēls Rehabeāms tika izsludināts par jauno ķēniņu 922. gadā priek� Kristus.

Zālamāns valdīja �etrdesmit gadu. Viņ� bija ģeniāls valdnieks, ar ģeniālām spējām. Viņ� ne tikai uzcēla Dieva templi, bet arī nostabilizēja dievkalpojumu rituālu, sarakstīja vairākas grāmatas, kas saucās Ebreju gudrības grāmatas. Zālamāna pamācības, sakāmvārdi, parunas un mācītāja padomi ir literatūras meistardarbi. Viņ� rakstīja arī visskaistāko dzeju. Zālamāna Augstā dziesma ir mīlestības dzeja, attiecināta uz Dieva mīlestību izredzētai tautai:

�Steidzies, mans mīļotais, un esi kā gazele vai jauns briedis uz nardis smar�īgā kalnā,�

nobeidzas Augstā dziesma. Tai atbalss ir Jaunā testamenta , nobeigumā, ar tām pa�ām dvēseles ilgām, ko izteicis apustulis Jānis: �Nāc, mans Jēzu, nāci�

Pats Zālamāns apzinājās, ka viss paiet, visa godība, slava, bagātība, itin viss V iznīcīgs. Paliek vienīgi Dievs, viņa mīlestība.

�Es sacīju sev: man tiks dota gudrība vairāk kā jeb-

kuram Jeruzalemē... Es apņēmos izzināt, � kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka tā ir skrie�ana pēc vēja. Kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatik�anas, un, atziņai pieaugot, vairojas arī vil�anās!�

Cik tuvu �ie vārdi līdzinās Kristus vārdiem, sacītiem tūkstots gadu vēlāk: �Skatieties uz lilijām p|avā, kā tās aug; ne tās au�, ne vērpj, un tomēr, es jums saku, ka pat Zālamāns visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām.�

SADALĪTA ĶĒNIŅVALSTS UN TAS PRAVIE�I

Drīz pēc Zālamāna nāves Izraēlas ķēniņvalsts tika sadalīta divās da|ās. Gados jaunam ķēniņam pilnīgi trūka viņa tēva Zālamāna gudrības un diplomātijas spēju. Tā kā Izraēla sastāvēja no divām monarhijām: ziemeļu un dienvidu, tad jaunieceltajam ķēniņam vajadzēja iet uz valsts zieme]da|u, lai viņu apstiprinātu par valdnieku arī tur.

Ziemeļvalsts ļaudis sapulcējās pie senās svētnīcas Si-hemā. Cilvēku masas bija sastāju�ās kalnam visapkārt un kalna nogāzē sagaidīja Rehabeāma iera�anos. Ļaudīs bija manāms nemiers. Viņi bija paguru�i no Zālamāna klau�ām, lielajiem nodokļiem un tirānijas. Izraē|a cil�u pārvaldnieki griezās pie Rehabeāma ar priek�likumu: viņi zvērēs uzticību ķēniņam, ja viņ� apsolīs tautai atvieglināt sava tēva viņiem uzlikto nastu. Tagad, kad karaliskās celtnes bija pabeigtas, viņi gaidīja arī pa�i sava stāvok|a uzlabo�anos. Rehabeāms, noklausījies pārvaldnieku priek�likumu. viņu padomus un iebildumus, atbildēja, ka viņam nepiecie�amas trīs dienas, lai visu pārdomātu.

Kamēr ļaudis kavējās pie svētnīcas, izsalku�i un noguru�i Rehabeāms prasīja padomu saviem draugiem, tikpat jauniem kā viņ� pats, viņa bērnības spēļu biedriem, pilnīgi nepiedzīvoju�iem valsts lietās.

Padoms, ko viņi deva, bija pilnīgi pretējs pārvaldnieku padomam. Viņi ieteica jaunajam ķēniņam nepadoties, bet gan parādīt no pa�a sākuma, kam ir vara un kas ir valdnieks. Jaunās varas noreibis, ķēniņ� Rehabeāms visā savā spo�umā pēc trīs dienām atkal stāvēja kalna virsotnē, tautas priek�ā. Skaļā, bet jauneklīgi tenoriskā balsī, viņ� pasludināja: �Mans tēvs darīja jūsu jūgu smagu, es to darī�u vēl smagāku. Mans tēvs jūs p_tēra ar rīkstēm, bet es jus nēf�u ar skorpijiem.�

Tauta uz brīdi sastinga neticībā, ka no tik zaļoksnēja jaunekļa mutes varētu nākt tik skarbi vārdi. Tad visā cilvēku masā atbalsojās pārsteiguma �Ak!� So brīdi izmantoja jauns revolucionārs Jerobeāms. Ar saucienu: �Kas mums da|as gar Dāvidu!� viņ� pārņēma apjuku�ās un saniknotās ļau�u masas vadību. Sis viņa sauciens kļuva par tautas sacel�anās revolucionāro dziesmu, ko izsauca viens un kam sekoja daudzi:

�Kas mums daļas gar Dāvidu!

Mēs neesam Jeses mantojums!

Uz savām teltīm, Izraēl!

Ej prom uz savām mājām, Dāvid!�

Ar dziesmu uz lūpām un ar jaunu patriotismu sirdīs Izraēļa bērni atgriezās savās teltīs. Desmit ziemeļu ciltis iecēla Jerobeāmu par savu ķēniņu un to svinīgi iesvētīja. Viņi nosauca savu valsti par Izraēlu. Vienīgi Jūdas un Benjāmiņa ciltis palika uzticīgas Rehabeāmam. No tā laika dienvidu daļas karaļvalsts pieņēma vārdu Jūdeja.

Kamēr vien Rehabeāms dzīvoja, viņ� ķaroja ar Jerobeāmu. Pagāja piecdesmit kara gadu, kamēr ziemeļu un dienvidu daļas atzina viena otru par atsevi�ķām valstīm.

Morālā pagrim�ana ziemeļu valstīs nāca pārsteidzo�i ātri. Tā kā Jerobeāms negribēja, lai viņa ļaudis ietu uz Jeruzālemi izpildīt savus reliģiskos pienākumus, viņ� atjaunoja divas senas svētnīcas: vienu Bētelē, otru Danā. Tajās viņ� novietoja zelta teļus un sacīja saviem ļaudīm: �Lūk, Izraēl, tavi dievi, kas tevi izvedu�i no Ēģiptes zemes!�

�āda ķēniņa rīcība bija ļoti pa prātam kanaānie�iem, kam dieva Baāla simbols bija vērsis. Arī izraēlie�iem, kam vienmēr bijusi tieksme uz elkdievību, tas likās pieņemami. Tā izraēlie�i kopā ar kanaānie�iem pielūdza zelta bullīti un aizmirsa Jahvi, Ābrahāma, īzāka un Mozus Dievu.

Laiku pa laikam Dievs sūtīja pravie�us, lai brīdinātu ķēniņus un ļaudis, aicinādams tos atgriezties pie viena fiatiesā Dieva. Amoss brīdināja Jerobeāmu un Samarijas audis. Osijs pravietoja Asīrijas gūstniecību un Elija, lielākais pravietis pēc Mozus, ar degsmi un sparu aicināja izraēlie�us atmest Baāla dievinā�anu un atgriezties uz pareizajiem Dieva ceļiem.

Apmēram se�desmit gadu pēc Zālamāna nāves pār Izraēļa ziemeļvalsti valdīja Ahabs (875�854). Ahabs bija grēkojis Kunga priek�ā, pielūgdams Baālu. Viņa sieva, Sidonas ķēniņa meita Izebele, bija fanātiska pagāniete. Viņai pieprasot, Ahabs uzcēla templi Samarijā saules dievam Baālam. Blakus te|a pielūg�anai ieviesās arī dzīvu bērnu upurē�ana Baālam. Tā netaisnības un pāridarījumi krājās Izraēlā, kamēr kādu dienu, it kā no nekurienes nācis, parādījās Elija. Viņ� bija ģērbies jērādas apģērbā, ar gana zizli rokā. Tanī laikā Izraēlā valdīja sausuma periods, kā tas laiku pa laikam Mazāzijā notiek. Elija to attiecināja uz Kunga sodību par Izraēlas atkri�anu no patiesā Dieva.

�Es zvēru pie dzīvā Dieva,� sauca pravietis Elija Aha-bam, �tik tie�ām kā es stāvu viņa vaiga priek�ā, �inīs gados nebūs nedz rasas, nedz lietus tik ilgi, kamēr es sacī�u!� �<

To pateicis, Elija tikpat pēk�ņi pazuda kā bija atnācis, atstādams saniknoto Ahabu vienu. Ahabs izsūtīja izlūkus pa visu zemi notvert Eliju, lai ķēniņ� to varētu nonāvēt, kā viņ� jau bija nonāvējis daudz citu Izraēla priesteru un pravie�u. Bet Eliju nekur neatrada. Pagāja trīs gadi bez lāses ūdens no debesīm. Zeme no sausuma saplaisāja, lopi un cilvēki mira no bada un slāpēm. Tad kādu dienu Ahabs saņēma ziņu, ka Elija bija atkal pilsētā. Ķēniņ� steidzās to sastapt

Kad Ahabs ieraudzīja Eliju, viņ� tam sacīja: �Vai tu esi tas, kas Izraēlu ievedis nelaimē?�

�Es Izraēlu neievedu nelaimē,� atbildēja Elija, �bet gan tu un tava tēva nams, kas esat atmetu�i Kunga bau�ļus un sekojat Baālam. Tagad sūti ziņne�us, lai viss Izraēlis salasās Karmela kalnā un lai atnāk arī �etrisimt piecdesmit Baāla pravie�u, kas ēd pie Izebeles galda.�

Elija balsī bija tāda autoritāte, tāda dedzīga aizrautība visā viņa izteiksmē, ka pat ķēniņ� Ahabs neiedro�inājās viņam runāt pretim. Kaut kādas neizskaidrojamas varas vadīts, viņ� paklausīja pravietim, kas sevi sauca par Dieva kalpu un par Jahves pravieti.

Mēs esam paradu�i par pravieti uzskatīt cilvēku, kas paredz nākotnes notikumus. Izraēlas pravie�u uzdevums bija galvenokārt aicināt uz atgrie�anos no grēku ce|iem atkritējus, derības un bau�ļu lauzējus pievērst atkal vienīgajam, neredzamajam Dievam. Da�iem no tiem bija arī spējas paredzēt nākotni, kā, piemēram, nāko�o Mesiju un viņa valstību.

Uz Ahaba pavēli izraēlie�i un Baāla priesteri sapulcējās Karmela kalnā.

�Cik ilgi Jūs sēdēsit uz diviem sēdekļiem?� uzrunāja tautu Elija. �Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam, bet Ja Baāls ir dievs, tad sekojiet taml�

Ar tādu pārdabīgu spēku neviens uz tautu nebija runājis. Elijas balss lika ļaudīm drebēt, un visa tauta, it kā mēmuma sista, klusēja. Visi apzinājās, ka bija tikai viens ce|�, pa kuru tālāk iet: pieņemot Dievu vai viņu noraidot. Vidusceļa nebija.

Redzēdams, cik dziļu iespaidu viņa vārdi bija atstājusi uz tautu, Elija nolēma pārbaudīt Baāla pravie�us.

�Es esmu vienīgais Kunga pravietis, kas vēl ir atlicis,� Elija uzrunāja Baāla pravie�us. �Bet jūs esat �etrsimt piecdesmit. Atvediet divus vēr�us upurim! Piesauciet vārdā savu dievu, bet es piesauk�u Kunga vārdul Dievs, kas atbildēs ar uguni, ir patiesais Dievs.�

Ar atvieglojuma nopūtu tauta pievienojās. Ļaudīm patika, ka nebija pa�iem jāiz�ķiras. Lai Dievs pats parāda pārdabi.-kā veidā, pa kuru ceļu viņiem jāiet.

Baāla priesteri, ģērbu�ies purpurā, ar lauru vainagiem galvās, nokāva'vērsi. Viņi uzcēla altāri un uz tā uzlika savu upuri. Tad viņi iesāka savu ceremoniālo deju, iedami apkārt altārim un saukdami: �Baāl, uzklausi mūsl� Viņi sauca no rīta līdz pusdienai, bet nekas nertotika. Elija, gribēdams viņus padarīt vēl smieklīgākus tautas acīs, sacīja: �Sauciet, varbūt jūsu dievs ir aizceļojis! Vai varbūt viņ� guļ? Varbūt viņ� dziļi domā? Sauciet skaļāk, lai viņ� pamostas!�

Baāla pravie�i sauca skaļāk un skaļāk līdz pa�am vakaram, bet Baāls viņiem neatbildēja.

Tad Elija pieteica ļaudīm salasīties ap viņa altāri, ko viņ� uzcēla no divpadsmit akmeņiem, Izraēļa divpadsmit ciltīm. Uz altāra viņ� uzlika malku un nokauto vērsi. Tad viņ� lēja tik daudz ūdens uz upuri, ka ūdens tecēja pāri, un viss altāris bija ūdens pārplūdis. Visi ļaudis un Baāla priesteri gaidīja, kas notiks. Pienācis altārim klāt, Elija pacēla rokas pret debesīm un skaļā balsī sauca: �Kungs, Ābrahāma, īzāka un Jēkaba Dievs, parādi �odien, ka Tu esi Izraēļa Dievs un ka Tu pats atgriez savas tautas sirdi pie sevis!�

Uguns krita no debess, un vienā mirklī viss upuris bija pilnīgi sadedzis. Ļaudis, to redzēdami, krita ar sejām pie zemes, saukdami: �Jahve ir Dievs, Jahve ir Dievs!�

Visa tauta bija tagad viņa pusē. Elijam vajadzēja tikai

pavēlēt: �Satveriet Baāla pravie�us, neļaujiet nevienam no tiem izbēgt!�

Tautai tas bija ļoti pa prātam, ka par visu citu grēkiem ar savām asinīm samaksās �etrisimt piecdesmit priesteru,

bet tautas grēki tiks mazgāti balti. Uz Kedronas ieleju tika dzīti Baāla pravie�i, kur viņi visi tika nokauti.

Kamēr tauta izrēķinājās ar elku pravie�iem, tikmēr Elija zemojās Dieva priek�ā, pateicībā par notiku�o brīnumu. Viņ� lūdza Dievu, lai Dievs atsvaidzina zemes ar lietu. Un, Iffk, no Karmela kalna virsotnes Elija redzēja pie Vidusjūras horizonta ceļamies mazu baltu mākoni plaukstas lielumā. Mākonis tuvodamies auga lielumā un izpletās pāri visai Izraē|a debesij. Veldzējo�s lietus lija no mākoņa un atjaunoja dzīvību uz zemes.

Pagāja trīs gadi, un Ahabs krita no ienaidnieka zobena karā pret asīrie�iem. Neilgi pēc viņa nāves jaunā ķēniņiene Izebele, ienaidniekam ieņemot pilsētu, tika izmesta pa logu uz ielas, kur to ienaidnieku zirgi samina. Tās miesu, kā to Elija bija paredzējis, plosīja suņi.

Elija palika patiess pravietis līdz mū�a beigām. Viņ� nekad nerunāja, lai izpatiktu ļaudīm, nedz arī lai pats justos dro�s, bet gan vienmēr un visur bezbailīgi sludināja Dieva prātu.

Par savu pēcteci viņ� izvēlējās Elizu.

�Elijas gars mājo Elizā,� sacīja tie, kas pazina abus pravie�us.

Elijas dzīves laikā notika daudz brīnumu. Bez uguns kri�anas no debess, eņģelis reiz kalpoja Elijam, kad viņ� bija novājējis; viņ� redzēja vētru, zemestrīci un uguni � vienmēr jautādams, vai Kungs ir tajos elementos. Bet Kungs nebija nevienā no tiem. Tad nāca lēna un maiga vēsma, un Kungs runāja no vēsmas. Beigās nāca Elijas leģendārais brauciens uz debesīm uguns ratos. Elijas dzīve bija teiksmaina. Par to vairāk uzzināt var vienīgi Vecās derības rakstos.

Gadsimtiem ilgi Dievs ir atkārtoti pierādījis savu pastāvīgo mīlestību izvēlētai tautai. Tikai pamazām cilvēkos nobrieda Dieva pazī�anas ideja. Tomēr tas tā nebija Ādamam. Ādamam bija pilnīgas zinā�anas par Dievu no pirmā radī�anas brī�a. Viņ� varēja skatīt Dievu, ar Viņu runāties, tikko viņ� pirmo reizi atvēra acis. Viss mainījās pēc pirmo cilvēku kri�anas grēkā. Jo vairāk cilvēki grēkoja, jo vairāk tie sevi attālināja no Dieva.

Lai pasargātu vienu cilti no elkdievības un lai uzturētu mesiānisko cerību dzīvu, Dievs izvēlējās izraēlie�us un vadīja viņus, sūtīdams viņiem pravie�us. Pravie�u uzdevums bija paturēt Izraēlā dzīvu apziņu par viņu likteņa nolikumu. Pravie�i vai, pareizāk izsakoties, Dievs caur pravie�iem mācīja pareizās attieksmes starp Radītāju un izvēlēto tautu. Mozus sludināja Taisnīgo Dievu, Dievu, kas soda vai apbalvo. Attieksmes starp Ābrahamu un Kungu bija pamatotas dzijā ticībā un uzticībā; Dāvidam ar Dievu bija tēva un dēla attieksmes. Gadiem paejot, Dievs caur katru pravieti mācīja kaut ko jaunu, tā arvien tuvāk likdams cilvēkiem iepazīties ar dievi�ķo dabu.

Ozeja mācīja jaunu Dieva mīlestības izpratni. Dieva mīlestību viņ� simbolizē ar mīlestību starp vīru un sievu. Ozeja bija pirmais, kas �o salīdzinājumu lietoja. Vēlāk Jānis Kristītājs sauca Kungu par līgavaini. Arī pats Jēzus sevi tā apzīmēja, Kristus draudzi simbolizējot par līgavu.

Pilnīgi jauna ideja izraēlie�u domā�anā un Dieva uztverē atklājās caur pravieti Jonu. Tajās dienās tā bija glu�i revolucionāra doma, kas apvērsa iepriek�ējos uzskatus. Jona tika aicināts pravietot tūlīt pēc Elīzas. Līdz tam laikam izraēlie�i bija tādos uzskatos, ka Jahve bija vienīgi izraēlie�u Dievs un ka Viņam nebija nekā kopēja ar pagāniem; vismaz Viņam nebija nekādas intereses par pagānu labklājību.

Pravie�a Jonas laikā izraēlie�i vēl dzīvoja bagātībā un pārpilnībā. Viņu meitas valkāja smalkas drānas un zelta sprādzes ap savām rokām un kājām. Arī viņu mājas bija greznotas ar dārgām mēbelēm, ar ziloņkaulu un zeltu. Vieni svētki sekoja otriem, ar jautriem uzvedumiem un nemorālām izpriecām.

Jona, Amita dēls, taisnīgs pēc dabas, kādu dienu dzirdēja Paradīzes balsi. Kungs sūtīja viņu speciālā uzdevumā uz Ninivi, pagānu galvaspilsētu Asīrijā, lai aicinātu pagānus no�ēlot grēkus.

�Celies!� skanēja Jahves balss. �Ej uz Ninivi un sludini tur Manu vārdu, jo viņu ļaunums ir nonācis Mana vaiga priek�ā!�

Kā Jona varēja ticēt pats savām ausīm? Ninive � visvarenākā pilsēta, ar tik biezu mūri tai apkārt, ka trīs iejūgi pa to varēja skrieties viens blakus otram; ar saviem simt divdesmit tūksto�iem iedzīvotāju, kas pielūdza elkus un darīja visus iespējamos ļaunumus. Kā gan Jona, vienkār�s vīrs būdams, varētu tiem mācīt par patieso Dievu? Un kāpēc? Un ja viņi pārkāpumus patiesi no�ēlotu un Dievs viņiem parādītu �ēlsirdību? Pazīdams Dievu, Jona zināja, ka tas varētu notikt. Vai tad viņi no laika sākuma jau nebija biju�i izraēlie�u lielākie ienaidnieki, kas vienmēr gatavi Izraēlu aprīt? Kādēļ viņus saudzēt? Lai viņi iznīcina pa�i sevi, jo to viņi bija pelnīju�il Kā viņ� varētu būt pagāniem par pravieti? Un ko teiktu viņa pa�a ļaudis, ja viņ� ietu uz Ninivi tos glābt? Izraēlie�u acīs viņ� būtu viltus pravietis un varētu pat tikt noakmeņots.

Nobijies Jona nolēma bēgt uz tālo Spānijas pilsētu . Tarsu. Nonācis Jafā, viņ� nopirka zīmi vislētākai vietai uz feniķie�u kuģa, nokāpa visdziļākajā kuģa dibena telpā un mēģināja tur paslēpties no Kunga vaiga. Tiklīdz kuģis atstāja ostu, sacēlās liela vētra. Viļņi vēlās blāķu blāķiem, vēj� svaidīja kuģi kā skaidu, draudēdams to nogremdēt. Nobiju�ies jūrnieki iesvieda jūrā visu vedamo kravu, lai atvieglotu kuģi, bet arī tas nekā nelīdzēja. Kuģis svaidījās no vieniem sāniem uz otriem, viļņi vēlās tam pāri, un gals bija skaidri redzams. Nezinādami cita padoma, jūrnieki sāka pielūgt katrs savu dievu. Kuģa dibentelpā, paguris no lielas domā�anas, Jona bija dziļi iemidzis. Viņ� pat nezināja, kas notika ar kuģi jūrā.

Jūrnieki nosprieda, ka uz kuģa jābūt kādam, kas kaut ko noziedzies un kam ir slikta sirdsapziņa. Tā ka neviens neatzinās, viņi nolēma vilkt lozes, lai izzinātu, kādēļ tāds ļaunums bija nācis pār viņiem. Arī Jona tika pamodināts, lai vilktu lozi � un loze krita viņam. Viņ� atzinās savā rīcībā, sacīdams jūrniekiem: �Metiet mani jūrā, un tā kļūs rāma! Es zinu, ka manis dēļ tā vētra sacēlusies.�

Negribēdami Jonu izmest jūrā bojāejai, jūrnieki mēģināja airēt, cik spēdami, lai sasniegtu krastu un tur izsēdinātu Dieva gribai pretoju�os pasa�ieri. Bet jūra cēlās un bangoja, un bija spēcīgāka par viņiem. Tā cits nekas neatlika, kā iemest Jonu vētras sakultajos viļņos. Nobijies Jona lūdzās, bet, tiklīdz viņ� saskārās ar ūdeni, tā viņu aprija milzīga valzivs, un ūdens norima. Jona bija dzīvs pla�ajā valzivs vēdera telpā. Grēkus no�ēlodams, viņ� turpināja lūgties, prasīdams no Dieva palīdzību un �ēlastību.

�Es atcerējos Tevi,� lūdzās Jona, �kad mana dvēsele bija pagurusi bailēs, es atcerējos Tevi, Kungs, un mana lūg�ana nonāca pie Tevis Tavā svētajā namā.� Tumsā �ūpodamies un valstīdamies, Jona trīs dienas turpināja lūgties, kamēr viņa mētā�anās sagādāja zivij sliktu dū�u, un tā vemdama izmeta viņu krastā.

Pirms Jona varēja apjēgt, kas ar viņu notika, Kunga balss to uzrunāja atkal:

�Celies! Ej uz Ninivi!� Jona saprata, ka Kungs tie�ām to gribēja, ko teica. Tikai viens ceļ� viņam tagad bija atlicis � paklausības ce|�. Viņ� cēlās un bez kavē�anās

gāja uz pilsētu, kas nolemta bojāejai. Nonācis Ninivē, viņ� staigāja pa ielām, saukdams, ko Kungs bija pavēlējis.

�Pēc �etrdesmit dienām Ninive tiks izpostītal>

Cilvēki sāka pulcēties uz ielām, uz ielu stūriem, uz laukumiem, visur, kur pravietis apstājās. Viņi klausījās ziņu, nesmiedamies par sve�inieku kā par vientiesi. Nini-vie�i uzklausīja viņiem sve�ā Dieva vēstījumu nopietni. Pats ķēniņ� dzirdēja pravie�a saucienus un ticēja. Viņ� novilka karaliskos greznumus un, uzvilcis maisu, sēdēja pelnos un gandarīja. Viņ� izdeva rīkojumu visiem pavalstniekiem no�ēlot grēkus un gandarīt, lai nomierinātu Dieva dusmas pret viņiem. Pagāniskajā Ninivē notika tas, kas nebija noticis izvēlētās tautas pilsētās ...

Uzdevumu veicis, Jona atstāja pilsētu. Nogājis labu gabalu, viņ� atsēdās uz pakalna, lai redzētu, kas notiks. Ar aizspriedumu sirdī, kas izraēlie�u tautā bija iegravēts daudzās paaudzēs, viņ� nespēja saprast, kāpēc Visuvarenais Dievs lai raizētos par �iem elku dievinātājiem, kamēr tajā pa�ā laikā izraēlie�i arvien vairāk liecās zelta teļu un citu dievu priek�ā, novērsdamies no īstā Dieva. Kāpēc Ābrahama, īzāka un Mozus Dievs nesūtīja kādu varenu pravieti viņiem?

Pagāja �etrdesmit dienu, un Jona redzēja, ka Ninive bija tikusi saudzēta. Tas viņā radīja dusmas. Noraizējies, ka viņu dēvēs par viltus pravieti, viņ� baidījās atgriezties Izraēlā. Nolicis galvu uz akmens, viņ� vēlējās tur nomirt. .

Dievs, redzēdams Jonas dusmas, visu nokārtoja ar humoru. Naktī, kamēr Jona gulēja, Dievs izaudzēja ricīnus koku, kura platās lapas meta ēnu uz Jonas galvu un seju. Jona gulēja ilgu un cietu miegu. Kad viņ� pamodās, saule jau bija gabalā, un viņ� priecājās par ērtumu koka lapu ēnā. Nākamajā naktī Dievs uzsūtīja tārpus, kas nomaitāja koka saknes. Jona pamodās ar galvassāpēm, jo saule dedzināja viņa galvu, un lūpas tam bija izkaltu�as no sausā austrumvēja. Uzslējies sēdu, viņ� dusmīgi rāja nokaltu�o koku, kas viņam vairs nedeva patīkamo ēnu. Viņa dusmas arvien pieauga, kad viņ� sāka domāt par visām netaisnībām, kādas Dievs viņam nodarījis. Bet Dievs, vienmēr pacietīgs sapratējs, Jonu tēvi�ķīgi pamācīja:

�Tu domā, ka tu pamatoti dusmojies uz ricīnus stādu, ko tu neesi nedz stādījis, nedz kopis, ko tu pats nebiji Izaudzējis? Kā lai Man nebūtu �ēl Ninives?�

Jona saprata, ka Jahve nebija vienīgi Izraēļa Dievs, bet gan visas cilvēces labdaris, ieskaitot arī pagānus. Pats Pestītājs pieminēja Jonu par piemēru, runādams par Izraēla tautas nocietinātām sirdīm: �Ninives vīri ies tiesā pret �o cilti un notiesās to, jo viņi, Jonam sludinot, atgriezās no grēkiem.� Vai ari: �Cita zīme tai netiks dota kā vienīgi pravie�a Jonas zīme.�

Ziemeļdaļas valsts Izraēla, atkrītot no Dieva un pielūdzot Baālu un citus elkus, strauji demoralizējās. Bez Dieva palīdzības izraēlie�i bija vāji un neaizsargāti. Viņu lielais kaimiņ� � Asīrija pak|āva Izraēlu savai varai. Asī-rie�u ķēniņ� Salmanasars, padarot ebrejus par saviem vasaļiem, pieprasīja dot augstas nodevas. Kad izraēlie�i tās atsacījās maksāt, Salmanasars uzsūtīja tiem karaspēku, kas apspieda sacel�anos un visus vadītājus un nozīmīgos izraēlie�us 722. gadā priek� Kristus aizveda gūstā uz Asīriju. Gūstniecībā izraēlie�i sajaucās ar asīrie�iem un it kā pazuda no vēstures. Tā piepildījās Izraē|a valstī Kunga vārdi: �Kungs aizrāva tos no viņu zemes ar Asīrijas ķēniņa roku.�

Nabadzīgie (audis palika Izraēlā, bet arī viņi sajaucās ar arābiem un citām tautām. Vēlāk viņi nosauca sevi par samarie�iem un zemi par Palestīnu, vārdos, kas bija labi pazīstami Kristus laikā. Samarie�i vairāk vai mazāk se-Koja Mozus mācībai, izveidojot pa�i savus rakstus.

Dienvidu valsts Jūdeja, kas sastāvēja no lielās Jūdas cilts un daudz mazākās Benjāmiņa cilts, �saskaņā ar Dieva apsolījumu Dāvidam, vairāk ievēroja Mozus likumus, pielūdzot patieso Dievu. Viņu valsts pastāvēja ilgāk. Tā kā viņi bija |oti bagāti ar lieliem zelta krājumiem un auglīgu zemi, tad viņu zemi vienmēr iekāroja lielākie kaimiņi. Arī Jūdas cilts grēki auga un krājās, kādē| Dievs viņus nodeva Babilonijas gūstniecībā 605. gadā priek� Kristus. Otrā lielā deportācija notika 597. gadā, un beidzot Nebukadne-zars, saniknots par to, ka jūdi nepakļāvās viņa likumiem, iznīcināja Zālamāna celto templi un visu Jer�uzālemi 586. gadā priek� Kristus.

�Jūs visi, kas ejat garām, apstājieties un raugiet, vai ir vēl lielākas sāpes par sāpēm, kas nodarītas mani� vaimanāja Jeremija.

Kamēr pravie�i Hozeja un Amoss sludināja ziemeļvalsts karalistē, tai pa�ā laikā liels pravietis cēlās Jūdejā. Pravietis Siraks sauca Jesaju par lielo pravieti: �Liels garā, viņ� redzēja lietas, kas nāks un kas notiks vispēdīgi... Viņ� rādīja, kam jānotiek aizlaicīgi, apslēptas lietas, pirms tās nāks.�

Jesajam skaidrāk kā jebkuram citam pravietim bija dots Mesijas � Pestītāja skatījums. Viņ� sludināja Dieva valstību. Dzimis un uzaudzis Jeruzālemē, Jcsaja, Amosa dēls, bija augstmaņu kārtas, ļoti izglītots un turīgs. Tāpat kā citi viņa laikabiedri, viņ� baudīja sava laika mieru un labklājību, kas Jūdejā valdīja astotā gadsimta vidū priek� Kristus. Aicinājums kalpot Kungam nāca pēk�ņi un negaidīti, viņam godinot Dievu Jeruzālemes templī. Tajā laikā Jūdejas ķēniņ� Uzija, saslimis ar lepru, atradās uz nāves gultas. Jūdejā valdīja vispārēja reliģiska apātija. Novērsu�ies no īstā Dieva, Jūdas un Benjamiņa dēli savās mā jās pielūdza rokām darinātus elkus.

Kamēr Jesaja svētnīcā upurēja vienīgajam Dievam, viņ� pēk�ņi atradās transa stāvoklī. Viss apkārtējais it kā pazuda, debesis pār viņu atvērās, un viņ� raudzījās Dieva �ilbino�ajā godībā. Viņa liecība par pārdzīvoto ir �āda

�Es redzēju savu Kungu sē�am augstā un ceļu troni; Viņa drēbju viles piepildīja templi. Ap Viņu stāvēja serafi, kam katram bija se�i spārni. Ar diviem katrs apsedza savu vaigu, ar diviem kājas, ar diviem lidoja. Cits cilam tie sauca:

Svēts, svēts, svēts ir karapulku Kungs!

Visa zeme ir pilna Viņa godības!

Tempļa pamati trīcēja no saucēju balsīm, un nams pildījās dūmiem.� Jesaja drebēja no bailēm, dzirdot serafu varenās balsis. Tad viņ� dzirdēja Balsi no debesīm:

�Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?�

Jauneklīgā aizrautībā Jesaja atsaucās: �Te es esmu! Sūti mani!�

Bet �inī brīdī viņ� apzinājās savu nepilnību un grēcīgumu, un drosme viņam saplaka.

�Vai man!� viņ� izmisis sauca. �Man ir jāiet bojā! Es esmu cilvēks ar ne�ķīstām lūpām, un manas acis skatīju�as Ķēniņu, karapulku Kungu.�

Jesajas grēku no�ēla bija dzija un patiesa. Par atbildi viņam, viens no serafiem nolaidās pie viņa. Rokā eņģelim bija kvēlojo�ā ogle, ko viņ� paņēma no altāra. Ar to viņ� aizskāra Jesajas lūpas.

�Redzi,� sacīja serafs, stiprinot Jesaju, �tavs noziegums ir atņemts, tavs grēks ir izdeldēts!�

�Ko lai Es sūtu?� atkal jautāja Kunga balss.

�Te es esmu, sūti mani!� atsaucās Jesaja.

�Ej un saki �iem ļaudīm,� sacīja Kunga balss. �Dzirdēt jūs dzirdat, bet nesaprotat! Redzēt jūs redzat, bet neatskārstat! Viņu saprāts ir truls, viņu ausis ir kurlas, un aklas ir viņu acis.�

Jesaja saprata pavēli. Viņam būs jāsludina, necerot uz atsaucību, negaidot cilvēku atgrie�anos vai arī to, ka viņi mainīs savu dzīvesveidu. Jādara tāpēc, ka ir pareizi to darīt, neņemot vērā uzdevuma bezcerīgumu. So domu nodarbināts, Jesaja jautāja Kungam: �Cik ilgi, Kungs?�

�Kamēr pilsētas būs izpostītas,� atbildēja Balss no troņa, �paliku�as bez iedzīvotājiem, nami tuk�i no cilvēkiem, tīrumi pārvērtu�ies tuksnesī. Ja desmitā daļa tur dzīvos, arī tā taps izdeldēta. Bet kā ozolam, kad to nocērt, paliek sakne � svēta sēkla būs tās sakne.�

Jauns un apņem�anās pilns, Jesaja sāka sludināt savas tautas bojāeju. Būdams labi izglītots, viņ� izmantoja savu daiļrunību. Cilvēki to noklausījās uz ielu stūriem, uz tirgus laukumiem un nodomāja, ka jauns dzejnieks grib sevi izteikt. Da�i par viņu pasmējās un neiztrūcināti-atgriezās mājās, kur tos gaidīja pilnie gaļas podi un dzīves greznība. Vai tad nav biju�i nelaimju pravie�i jau agrāk, viņi sprieda. Tikai vientie�i var tādiem ielu sludinātājiem ticēt.

Jesaja turpināja sludināt atgrie�anos un gandarī�anu �kurliem un akliem� jeruzālemie�iem, par �ausmīgo iznīcību un postu, kas velsies pār pilsētu, ja viņi nelabosies.

�Klausieties Dieva vārdu!� sauca Jesaja. �Mazgājiet sevi tīrus, atmetiet savus ļaunos ceļus! Ja jūsu grēki ir sarkani kā �arlaks, tie būs balti kā sniegs.�

Ļaudis gāja savu ceļu un nepievērsa Jesajam vērības. Viņi dzīvoja ērtībās. Kāpēc gan raizēties par rītdienu, ja �odiena bija tik daudzsolo�a. Bet tie�i tai laikā ap Jeruzā-lēmi sāka savilkties draudīgi mākoņi.

Pēc Uzijas nāves tronī nāca viņa dēls Ahāzs. Asīrie�i savilka lielus spēkus apkārt Jūdejai un gaidīja izdevīgu brīdi tai uzbrukt. Tā kā ķēniņ� un Jeruzālemes ļaudis atsacījās kļūt par Sīrijas sabiedrotiem, tad asīrie�i 733. gadā priek� Kristus ieņēma Jūdeju. Ķēniņ� un ļaudis bija satricināti �kā me�ņ koki vētrā.� Vienīgā izeja, ko Ahāzs redzēja, bija labprātīgi kļūt par Asīrijas vasali. Sai kritiskajā brīdī Jesaja gāja pie ķēniņa ar brīdinājumu neslēgt nekādu nolīgumu ar Asīriju, bet paļauties vienīgi uz Dievu. Ahāzs tomēr neticēja, ka Dievs viņus varētu izglābt no posta, kaut arī Jesaja piedāvāja dot zīmi no Dieva.

�{Es neie�u kārdināt Kungu, prasīdams no viņa zīmi,� atcirta ķēniņ� pravietim.

Neskatoties uz ķēniņa iebildumiem, Jesaja, iededzies dusmās, norāja ķēniņu:

�Klausieties, jūs no Dāvida nama, vai ļums- nepietiek kaitināt cilvēku, ka jūs kaitināt arī Dievul Tāpēc Kungs dos jums zīmi:

Jaunava ieņems un dzemdēs dēlu. Viņa vārds būs Emanuels] Dievs ar mums.�

Sājā pravietojumā Jesaja paredzēja Kristus dzim�anu septiņus gadsimtus uz priek�u.

Ahāzs neklausījās uz Jesaju un noslēdza līgumu ar Asīriju. Nolīgums izraēlie�iem izmaksāja ļoti dārgi. No Dieva tempļa uz Asīriju aizgāja zelta vairogi un citi dārgumi, Jūdeja kļuva par Asīrijas vasali. Jeruzālemes templī asīrie�i lika uzcelt altārus saviem dievekļiem.

Dziļās bēdās un pazemojuma kaunā Jesaja atstāja Jeruzalemi un sludinā�anu, pats paslēpdamies alā, lai dzīvotu gandarītāja dzīvi.

715. gadā priek� Kristus Ahāzs mira un tronī nāca Ezehija, kas tāpat kā sentēvs Dāvids, staigāja Dieva ceļus. Pirmais, ko viņ� darīja, nācis uz troņa, bija nojaukt visus asīrie�u elku dievu altārus jūdu svētnīcā. Asīrie�i par to nogrieza ūdeni Jeruzālemei. Ezehija nepadevās. Viņ� tūlīt sāka būvēt apak�zemes tuneļus, kas piegādāja skaidru kalnavotu ūdeni pilsētai. Tunelis bija 1777 pēdu gar�, izcirsts kalnu klintīs.

Nezinādams, kā rīkoties ar asīrie�iem, viņ� sūtīja pēo Jesajas, lai prasītu padomu.

�Nebīsties!� atbildēja Jesaja. �Asīrijas ķēniņ� neienāks pilsētā; neviena bulta nepārlidos mūriem.�

Tas bija neparasts padoms ienaidnieka ielenktai pilsētai.

Nakti Kunga eņģelis pārstaigāja asīrie�u nometni un sita karavīrus ar nezināmu kaiti, no kuras mira astoņdesmit tūksto�u piecsimt karavīru. Kad Senahēribs, asīrie�u ķēniņ�, to redzēja, viņ� panikā bēga un viņam līdz arī pārējie dzīvi paliku�ie karavīri.

Jeruzālemie�i priecājās. Dziedādami slavasdziesmas, viņi godināja savu vienīgo Dievu. Bet cik ilgi? D z viņi to atkal aizmirsa un sāka paļauties uz politiskiem nolīgumiem vairāk nekā uz Dievu. Jesajas brīdinājumus neviens vairs neuzklausīja, kad viņ� sauca: �Ak, Asīrija, tu Kunga rīkste un dusmu zizlis!�

Jesaja zināja, ka Jeruzālemes izpostī�ana bija ļoti tuvu. Tāpēc ka viņ� sludināja tās bojāeju, ļaudis viņu sāka nicināt. Arī Ezehija viņā vairs neklausījās un bija apmierināts par mieru, kas valdīja viņa zemē. Pēc Ezehijas nāves par ķēniņu izsludināja divpadsmit gadu veco Mana-siju. Vēl zēns būdams, viņ� bija ļaunas un atriebīgas dabas. Būdams ķēniņ�, viņ� kļuva par tirānu. Savā ilgajā valdī�anas laikā, jo mira 64 gadu vecumā, viņ� vajāja un nonāvēja priesterus un pravie�us,-netaupīdams neviena, ko viņ� turēja aizdomās. Daudz nevainīgu asiņu lija viņa valdī�anas laikā. Stāsta, ka arī pravieti Jesaju viņ� esot piesējis pie baļķa un to pārzāģējis uz pusēm.

Jesaja bija tas, kam tika tuvāk atklāta pestī�anas cerība. Viņa pravietojumi ir skaidri un tie�i, it kā viņ� pats būtu dzīvojis Kristus laikā, kaut arī tie rakstīti septiņus gadsimtus priek� Kristus dzīves. Da�i no Jesajas pravietojumiem kļuva par liturģiskiem tekstiem:

�Tauta, kas staigā tumsībā, redz lielu gaismu.

Jo Bērns mums ir piedzimis,

Dēls mums ir dāvināts, uz Viņa kamie�iem dusēs valstība. Viņa vārds top saukts: �Padomdevējs�, �Stiprais Dievs�, �Mū�īgais Tēvs,� �Miera Valdnieks.� Liela būs Viņa vara, un Viņa mieram nebūs gala. _t Viņ� valdīs Dāvida tronī, nostiprinās viņa valstību, balstīs to ar taisnību un taisnīgumu tagad un mū�īgi mū�am.�

Jesaja arī teica par Emanuēlu:

�Atvase izaugs no Jeses celma, zars uzplauks no viņa saknes.�

Jesaja pravietoja Kristus cie�anas, ka viņ� tiks vests kā jērs uz nokau�anu. Bet pestī�anas cerība uzvarēs drūmās dienas, pagāni viņu pielūgs, un viņa kapa vieta būs godājama visās tautās.

Kā apustulis Jānis Atklāsmes grāmatā apraksta pasaules beigas, tā līdzība ir atrodama Jesajas grāmatas noslēgumā:

�Kungs nāks ar uguni un Viņa rati būs kā viesuļa vēj�, lai izlietu Savas dusmas postījumos un norātu ar uguns liesmām.

Jo Kungs tiesās ar uguni visu zemi un ar Savu zobenu visu cilvēci.�

�Jo Es zinu viņu darbus un domas, Es sapulcinā�u visas tautas un mēles, un tās nāks un redzēs Manu godību.�

�Kā jaunās debesis un jaunā zeme, ko Es esmu radījis, pastāvēs Manā priek�ā, tā pastāvēs ari jūsu dzimums un jūsu vārds � saka Kungs.�

JERUZALEMES IZNĪCINĀ�ANA UN PRAVIETIS JEREMIJA

Daudzi pravie�i tika sūtīti izredzētai tautai, lai to vestu atpakaļ uz pareizā ceļa. Pēc Jesajas Dievs sūtīja Jeremiju brīdināt �o nedzirdīgo tautu. Bet cilvēki arī Jeremijam nepievērsa vērības, un viņ� veltīgi sauca pēc no�ēlo�anas un gandarī�anas. Ļaudis nonāca tik tālu, ka kopā ar pagāniem sāka upurēt pa�i savus bērnus elku dievam Molo-kam. Kunga pacietība bija galā, Viņ� nodeva savus Ciānas bērnus ienaidniekam. 587. gadā, Cedekijas valdī�anas laikā, Nebukadnezars, Babilonijas ķēniņ�, ar joni ielauzās Jeruzālemē, kas atradās jau ilgu laiku ielenkumā, badā un postā. Ķēniņ� Cedekija kopā ar saviem karavīriem bēga, bet babilonie�i tos panāca, izdūra viņam acis un, saslēgtu va�ās, aizveda par gūstekni uz Babiloniju. Jeruzālemi iebrucēji pilnīgi nopostīja, ieskaitot Dieva templi un ķēniņa skaistās pilis. Lai no temp|a nekas nepaliktu pari, tad to vēl nodedzināja. Kādreiz skaistā Jeruzaleme bija pārvērtusies par pelnu un drupu kaudzi. Visi cilvēki, kas bija spējīgi paiet, tika aizvesti gūstā. Dārgie tempļa trauki bija izlaupīti un aizvesti uz Babiloniju. Palika tika da�i cilvēki � zemnieki un vīnkopji.

Jeremiju viņa tautas valdnieki vajāja, iekala va�ās un lika iemest dub|u bedrē, it kā viņ� būtu viņu nelaimes cēlonis. Nebukadnezars, Babilonijas ķēniņ�, atzīdams Jeremiju par pravieti, viņu atbrīvoja. Tā Jeremija palika izpostītajā Jeruzālemē ar nelielu tautas saujiņu. Tur, sēdēdams uz akmens drupām, Jeremija apraudāja mīļotās pilsētas likteni:

�Cik vientuļa ir kļuvusi pilsēta, kas bija ļau�u pilna.

Kā atraitne tā ir, kas bija reiz liela starp tautām. Pavēlniece pār valstīm ir kļuvusi nu kalpone.

Jūs visi, kas ejat garām, apstājieties un raugiet, vai ir vēl lielākas sāpes par sāpēm, kas nodarītas man, ar ko Kungs mani sitis Savas bardzības dienā!

Jūdas cilts ir sve�niecības gūstā, tā mīt pagānu starpā un nerod sev miera ...

Zudis ir viss Ciānas meitas greznums; viņas di�ciltīgie ir kā brie�i, kas neatrod ganības un gurdeni kustas vajātāja priek�ā,

Jeruzāleme ir smagi grēkojusi, tāpēc tā kļuva netīra.

Visi, kas to agrāk cienīja, tagad to nicina, jo redz tās kailumu; ari pati tā vaid un grie� prom savu vaigu.

Tu, Kungs, valdi mū�īgi, Tavs tronis paliek uz radu radiem? Kādēļ Tu gribi mūs pavisam aizmirst, mūs atstāt uz visu mū�u?

Atgriez, Kungs, mūs pie Sevis, lai mēs varētu atkal atgriezties. Atjauno mūsu dienas kā vecos laikosi Vai Tu mūs pametīsi, vai Tavas dusmas ir tik bargas?�

Skaistas un izjustas ir Raudu dziesmas, ko Jeremija ir skandējis lielās sāpēs par Jeruz-ālemi. Dievs neatstāja viņu bez mierinājuma.

Jeremijam tika atklāts, ka Izraēlis tiks atjaunots un ka Dievs slēgs jaunu mīlestības derību ar saviem ļaudīm.

�Nāks dienas,� sacīja Kungs, �un Es slēg�u jaunu derību ar Izraēļa namu un ar Jūdas namu. Ne tādu derību, kādu slēdzu ar viņu tēviem un ko tie iznīcināja. Es viņiem do�u likumu, un Es to ierakstī�u viņu sirdīs, un Es bū�u viņu sirdīs, un Es bū�u viņu Dievs un viņi Mana tauta. Es piedo�u viņu pārkāpumus un tos vairs nepieminē�u.�

Skatīdamies savas mīļotās Jeruzālemes drupās, pārpaliku�ie ebreji vaimanāja dienās un naktīs: �Ko lai mēs darām?�

Jeremija stiprināja tautu, sacīdams, lai ļaudis paliekot tur, kur esot, bet tas bija pretēji tam, ko viņi domāja. Viņi gribēja meklēt patvērumu, būt kaut kur dro�ībā, un tā vēl tā nelielā daļiņa, kas bija palikusi Jeruzālemē, devās labprātīgā trimdā uz Ēģipti. Jeremija pravietoja, ka Ēģiptē tos sagaidot daudz lielāks posts, jo asīrie�i ieņem�ot ari Ēģipti, tāpat kā tie bija uzvarēju�i Jūdeju. Ļaudis viņu tomēr neklausīja. Tie gāja uz Ēģipti un ņēma sev līdz Jeremiju pret viņa pa�a gribu, jo �Izraēļa namam ir ķieza piere un cieta sirds,� kā to Kungs teica.

Ēģiptē viņi novērsās no sava sentēvu Dieva un sāka pielūgt ēģiptie�u dievekļus. Jeremija viņus brīdināja, sacīdams: �Visi Jūdejas vīri, kas ir Ēģiptē, tiks iznīcināti ar zobenu un postu, kamēr neviens no tiem nepaliks pāri.�

Tādi pravietojumi, kas pēc laika piepildījās, jūdiem nepatika, un tā viņi kādā dienā noakmeņoja Jeremiju. Jeremija mira no savas tautas rokas Ēģiptē.

CIĀNAS BĒRNI BABILONIJAS GOSTĀ

Tiem, kas bija aizvesti Babilonijas gūstā, klājās labāk. Babilonija tajā laikā bija skaista pilsēta, labi būvēta. Ļaudis bija turīgi, dzīve spo�a. Babilonie�iem nebija aizspriedumu pret ārzemniekiem un arī pret gūstekņiem viņi izturējās labi. Ebrejiem tika at|auts praktizēt savu reliģiju, viņi varēja runāt savā valodā un pat sanākt saie�anās. Gūstekņiem bija dota zināma brīvība. Viņi varēja meklēt darbu pēc savām spējām un dzīvot veidā, kā viņi pa�i iekārtojās. Tā viņi drīz vien piemērojās jaunajiem apstākļiem un kļuva pat turīgi. Neskatoties uz labklājību, kādā viņi dzīvoja, ilgas pēc dzimtenes viņos nenorima. Viņi nespēja aizmirst savu skaisto Jeruzālemi un pastāvīgi jautāja: �Cik ilgi, ak Kungs, cik ilgi?�

Kamēr Jeremija bija Jeruzālemē, viņ� bija rakstījis vēstuli gūstekņiem Babilonijā. Tā iesākas �ādiem vārdiem:

�Grēku dēļ, ko jūs darījāt pret Dievu, Nebukadnezars jūs aizveda uz Babiloniju. Jūs nonāksit Bābelē un paliksit tur ilgus gadus � septiņas paaudzes. Pēc tam Kungs jūs atvedīs no turienes atpakaļ.� Jeremija savā vēstulē brīdina savus tautasbrāļus nepadoties elkdievībai, bet gan turēt svētu savu ticību. �Domājiet tad savā prātā: tikai Tev vienīgajam, Kungs, pienākas pielūgsme!�

Babilonijā jūdi dzīvoja da�ādās vietās, un babilonie�i viņus sauca par �jūdiem�. Samērā maza daļa no viņiem sajaucās ar babilonie�iem, kamēr ziemeļvalsts izraēlie�i bija jau iejuku�i babilonie�os un vairs kā atsevi�ķa tautas vienība nepastāvēja.

Trimdā jūdi cie�i turējās kopā, kopdami savus tikumus un pielūgdami Jahvi. Lai jūdus stiprinātu garā, Dievs sūtīja viņiem pravieti Ezekiēlu. Viņ� stiprināja savus tautie�us ticības jautājumos un sludināja atgrie�anos mājās. Pēc Ezekiēla nāca pravietis Dāniels, kas līdzīgi Jāzepam prata izskaidrot ķēniņa sapņus, par to iegūdams viņa labvēlību.

Simt piecdesmit gadu Izraēlis palika gūstniecībā, kamēr Jūdejas (audis bija trimdā septiņdesmit gadu, kā to Jeremija bija pravietojis. Dāniels paredzēja, ka no dienas, kad tiks dots rīkojums atjaunot Jeruzālemi, līdz Mesijas nāvei paliks tikai septiņpadsmit nedē|u gadi, tas ir 490 gadu. Tādā veidā ebreji zināja ne tikai, no kādas ģimenes nāks Pestītājs � no Jeses saknes, Dāvida nama � bet arī, kādā pilsētā viņ� piedzims. Pravietis Mika, Jesajas laikabiedrs, sacīja:

�Bet tu, Betlēme-Efrata, mazākā starp Jūdas novadiem, no tevis celsies Izraē|a valdnieks.

Tā izcelsme sniedzas sensenos

laikos, dienās pirms mū�ības.>

Gūstniecības laika cie�anas ir jūdu tautai atdevu�as pienākuma apziņu pret savu Dievu. Tur viņi bija cie�āk vienoti nekā savā zemē, kur dzīvoja greznībā un pārpilnībā. Sve�niecībā viņi pielūdza Jahvi ar daudz lielāku sirdsdegsmi, kā bija darīju�i savā zemē.

Babilonijas gūstniecības laikā divi pravie�i stiprināja savu tautu: Ezekiēls un Dāniels. Abi iesāka savu sūtību kā jaunekli divdesmitos gados, abiem bija pravietiski sapņi un atklāsmes ne tikai par Mesiju, bet arī par cilvēces mū�a izbeig�anos, par pēdējo tiesu un par nebeidzamo Cilvēka dēla valstību.

Ezekiēls cēlies no cienījamas priesteru ģimenes. Dzīve, kā lielākai daļai jūdu, viņam bija ērta. Viņ� iesāka pries-teribas amatu, kad viņam bija trīsdesmit gadu, un drīz viņ� redzēja vīziju:

�Trīsdesmitā gada ceturtā mēne�a piektajā dienā, kad es biju aizvests gūstekņu vidū pie Ķebaras upes, atvērās debesis, un es redzēju dievi�ķas parādības.

Piepe�i nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spo�ums visapkārt, un pa�ā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzo�s metāls. Tam vidū bija �etri dzīviem radījumiem līdzīgi tēli. Ikvienam bija �etri spārni. Priek�pusē cilvēka seja, labā pusē lauvas, kreisā vēr�a un iek�pusē ērg|a ...�

Parādība gāja uz priek�u, neatskatīdamās, kurp gars to veda.

�Un augstu pāri pār izplatījumu virs viņu galvām bija kā safīrakmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz troņa sēdēja tēls cilvēka izskatā. Tāda bija Kunga godības parādība. Kad es nokritu uz vaiga, es dzirdēju kādu runājam: Cilvēka dēls, nostājies uz kājām, Es gribu ar tevi runāt.�

Tēli, ko Ezekiēls redzējis, tiek izskaidroti par �etriem evaņģēlistiem: Matejs, Marks, Lūkass un Jānis. Apzīmējums �Cilvēka dēls� Vecā Derībā tiek lietots pirmo reizi.

Redzot parādību, Ezekiēls krita pie zemes, bet Kunga balss viņam deva spēku. Septiņas dienas viņ� pavadīja transā, kamēr viņ� atkal dzirdēja Dieva balsi.

�Cilvēka dēls, Es tevi darī�u par sargu Kunga'namā!�

Vairākas parādības un vairākas atklāsmes biju�as Ezekiēlam, kurās viņam ticis uzdots mācīt saviem ]audīm jaunu mācību. Līdz tam ebreji ticēja, ka grēks ir komūna lieta: visi cie�, ja viens ir nogrēkojies, pārkāpdams Dieva likumus. Jūdiem bija populārs sakāmvārds: Tēvi ēda skābas ogas, bet bērnu zobi vēl ir nomizoti.

Ne tā, paskaidroja Kungs Ezekiēlam: grēks ir individuāls un arī no�ēlai jābūt individuālai, jo arī pestī�ana ir individuāla.

�Es jums do�u jaunu sirdi un jaunu garu. Es izņem�u akmens sirdi no jūsu miesām un do�u jums miesīgu sirdi.�

Cita svarīga atklāsme, ko Dievs Ezekiēlam atklāja, bija Di_eva __ gana ideja. Varbūt Dāvidam �ī ideja jau bija diezgan skaidra, kad viņ� dziedāja: �Mans Kungs ir mans gans,� ta�u vairumam �ī ideja bija sve�a. Vienā vīzijā Kungs mācīja, ka Jahve būs kā zemes gans cēlies no Dāvida, kas būs ne tikai kā varens ķēniņ�, bet arī Dieva Kalps un mū�am uzticīgs. �Tā saka Kungs: Es pats klau�inā�u pēc savām avīm un tās meklē�u, kā gans meklē savu ganāmpulku... Un Es, Kungs, bū�u viņu Dievs, un Mans kalps Dāvids būs princis starp viņiem ...�

Sis pravietojums tika saprasts burtiski. Ļaudis toreiz domāja, ka Mesija nāks, lai ar stipru, roku viņus izvestu no gūsta un vestu atpakaļ uz Jeruzālemi, un viņi atkal sēdēs pie pilniem gaļas podiem un kā Kunga avis ganīsies zaļās ganībās.

Pravietojums piepildījās Mesijas laikos, kad Ciānas bērni bija atkal salasīju�ies Jeruzālemē un kad bija atjaunots Jeruzalemes templis.

Agrāk izraēlie�i domāja, ka Dievu var pielūgt tikai templī Jeruzalemē.¹¹ Babilonijas sve�niecībā viņi mācījās no Ezekiēla jaunu atklāsmi, ka Dievu pielūgt un godināt var katrā vietā. Tā viņi sāka pulcēties mazākās grupās, lai noklausītos priestera mācību un lai kopīgi godinātu Dievu. Sanāksmes vietas sāka saukt par sinagogām, no grieķu vārda ar nozīmi �salasīties� vai �savākt kopā�. Kop� Izraēla vairs nebija politiska valsts, viņi atklāja jaunas, daudz cie�ākas saites, kas tos turēja kopā � garīgās: viņu reliģija, valoda un kopīgās tradīcijas. Sve�atnē viņi stingrāk ievēroja Sabata un citu svinamo dienu svētumu. Viņi at�ķīrās no babilonie�iem.arī ar to, ka ebreji ieturēja savai tautai īpatnēju diētu. Kad viņi sāka kļūt mazdū�īgi vai skumju nomākti, Dievs tos atkal stiprināja caur pravie�iem.

�Nebīsties, jo Es tevi atpestīju,� sacīja Balss Ezekiēlam. �Es saucu tevi vārdā. Tu esi Mans... Es esmu pirmais un pēdējais, bez Manis cita Dieva nav.�

Daniels, vēl jauns zēns, kopā ar trīs citiem ebreju zēniem bija izvēlēti, lai tiktu apmācīti Babilonijas Nebukad-nezara galmā. Viņi tika baroti ar labākiem ēdieniem, kā jau visi galma (audis. Dāniels un viņa draugi atteicās ēst treknos ēdienus un tā vietā lūdza, lai viņiem dodot tikai augļus un dārzeņus, jo viņi gribēja ievērot Mozus bauslību. Pēc triju gadu apmācības zēni tika vesti ķēniņa priek�ā. Zēni, kas bija uzticīgi ebreju diētai, bija desmitreiz stiprāki par visiem citiem zitniekiem. Ķēniņ� uzņēma zēnus savā dienestā.

Drīz pēc tam ķēniņa Nebukadnezara miegu traucēja sapņi, ko no rītiem viņ� vairs nevarēja atcerēties. Visi babilonie�u gudrie tika sasaukti, lai uzminētu ķēniņa sapni, bet neviens pareģis to nespēja izdarīt. Ķēniņ� noskaitās uz savas zemes gudrajiem un lika tos nonāvēt. Tad ķēniņ� prasīja, lai Dāniels tos izskaidrotu. Dāniels lūdza no ķēniņa laiku pārdomām. Ieslēgu�ies telpā, Dā-niels un viņa draugi lūdza Dievu, lai viņ� iztulkotu ķēniņa sapni. Dievs viņus uzklausīja un atklāja Dānielam, ko ķēniņ� sapnī redzējis.

Aizgājis pie ķēniņa, Daniels izstāstīja ķēniņa sapni: briesmīga paskata tēls ar zelta galvu, kam krūtis un rokas no sudraba, vara vēders, dzelzs kājas un pēdas daļēji no dzelzs un daļēji no māla. Akmens kritis un sasitis vienu tēla kāju, kas sabrukusi gabalos. Tēla drupas vēj� aizpūtis projām, bet akmens kļuvis par kalnu un piepildījis visu zemi.

Ķēniņ� jutās atvieglots, jo tas bija viņa sapnis, ko viņ� katru nakti redzēja, bet pamodies nespeja to atcerēties.

�Ir viens Dievs debesīs, kas atklāj noslēpumus,� sacīja Daniels ķēniņam. �Tu pats, ķēniņ, esi tā zelta galva. Pēc tevis celsies cita valsts, mazāka par tavējo, tad nāks tre�ā, vara valsts, kas valdīs pār zemi. Tad nāks ceturtā, kas būs stiprākā dzelzs, bet tiks sadalīta. Tanīs dienās debesu Dievs liks celties valstij, kas paliks mū�am neiznīcināma. Tā satrieks un iznīcinās visas valstis, bet pati pastāvēs mū�īgi.�

Nebukadnezars aizklāja savu vaigu un slavēja �Dā-niela Dievu.� Dāniels no tā laika bija lielā godā. Tas, ka Babilonijas ķēniņ� atzina �Dāniela Dievu� un viņu godāja, vēl nenozīmēja, kā viņa sirds būtu pilnīgi atgriezta un uzticīga patiesajam Dievam. To pierāda tas, ka ķēniņ� lika uzcelt milzīgu statuju savā izskatā, deviņdesmit pēdu augstu, un pavēlēja tās atklā�anas dienā visiem tēlu pielūgt. Kas to nepielūgs, tas tiks iemests dego�ā ceplī.

Kad atskanēja bazūņu skaņas, visi cilvēki metās ceļos un pielūdza tēlu, izņemot Dāniela draugus, kas bija ķēniņa dienestā. Viņus atveda pie ķēniņa. Dāniels ceremonijā nepiedalījās.

�Ja jūs nepielūgsit tēlu,� sacīja ķēniņ�, �jūs liksit iemesti dego�ā ceplī. Tad redzēsim, kur ir tas Dievs, kas jūs spētu izglābt no manām rokām?�

Jaunekļus sasietus iemeta sevi�ķi karsti sakurinātā krāsnī, bet sadega tikai saites, ar kurām tie bija sasieti. Trīs jaunekļi pastaigājās pa krāsns liesmām ar kaut kādu ceturto, dziedādami slavas dziesmas Dievam.

�Un pats Kungs bija viņu vidū,� saka Raksti.

�Vai mēs neiemetām ugunī trīs sasietus?� kliedza Nebukadnezars.

�Tā ir, ķēniņ,� atbildēja sardzes virsnieks.

�Lūk, es redzu �etrus staigājam uguns vidū neievainotus, un ceturtais ir Dieva dēls,� pārsteigumā teica ķēniņ�.

Jaunekļi tika atbrīvoti. Ķēniņ� slavēja viņu Dievu, ka Viņ� bija sūtījis eņģeli, kas izglābis savus kalpus.

�Nav cita tāda Dieva, kas tā varētu atpestīt,� atzina ķēniņ�.

Tā bija Dieva griba, ka gūstekņi kļuva patiesā Dieva liecinieki pagāniem. Vienīgā Dieva ideja izgāja no Izraēļa cil�u noslēgtajām robe�ām un sāka izplatīties citu tautu vidū.

Ķēniņ� Nebukadnezars pēc vairākiem pārbaudījumiem atzina vienu patiesu Dievu. Dzīves beigās viņ� deklarēja saviem pavalstniekiem pārsteidzo�u atklāsmi.

�Es, Nebukadnezars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība: Viņ� var pazemot tos, kas lepnībā staigā.�

Tie bija pēdējie Babilonijas ķēniņa vārdi, pirmā pagānu ķēniņa ticības apliecība, jo viņ� atgriezās pie viena, patiesa Dieva.

Pēc Nebukadnezara nāves tronī nāca Belzacars. Sis pagānu valdnieks, kas apgānīja jūdu svētumu, valdīja neilgu laiku.

Belzacars rīkoja lielas svinības. Tajās viņ� pasniedza vīnu Jeruzālemes tempļa sudraba un zelta kausos, ko viņa tēvs. Nebukadnezars bija atvedis uz Bābeli. Kamēr viņa sievas un augstmaņi no tiem dzēra, uz sienas parādījās roka un rakstīja vārdus, ko neviens nesaprata: cMene Tekel Peres.�

Ķēniņa priek�ā atveda Dānieļu.

�Tu neesi zemojies,� teica Dāniels, �bet sevi paaugstinājis pār debesu un zemes Dievu. Jūs dzērāt no traukiem, ko tavs tēvs paņēma no tempļa. Tu godināji zelta, sudraba, vara un dzelzs dievus, bet negodināji to, kura rokās ir tava dzīvība. Sie vārdi nozīmē: Merie � Dievs tavu valsti uzskatījis un darīs tai galu; Tekel � tu esi svaru kausā svērts un par vieglu atrasts; Peres � tava valsts tiks sadalīta un atdota persie�iem.�

Belzacars pavēlēja Dānieļu atalgot, bet jau tai pa�ā naktī Babilonijas ķēniņu nonāvēja, un Darijs, medietis, k|uva par valdnieku.

Vecumdienās Dāniels redzēja vairākas atklāsmes � vīzijas. Da�ās no viņa vīzijām ir līdzība ar Jāņa Apustu|a atklāsmes grāmatā aprakstītajiem nākotnes redzējumiem.

Pirmā vīzija bija par �etriem vējiem, kas sakustina lielo jūru; par lauvu ar ērg|a spārniem, lāci ar trīs ribām zobos, tīģeri ar putna spārniem un �etrām galvām, un ceturtais dzīvnieks, visbriesmīgākais un visstiprākais, ar dzelzs zobiem, lai plosītu, un ar desmit ragiem uz galvas.

Nāko�ā atklāsme Dānielam Svētajos Rakstos aprakstīta �ādā veidā:

�Es redzēju, ka nolika troņus un tajos apsēdās cienīgs sirmgalvis; tam bija drēbes baltas kā sniegs un galvas mati kā vilna; viņa tronis bija no uguns liesmām, un tam bija riteņi, kas gailējās kvēlojo�ās ugunīs.

No viņa izplūda liesmas un tūksto�u tūksto�i kalpoja viņam un desmit tūksto� reizes desmit tūksto�i stāvēja gatavi pakalpot viņa priek�ā. Iesākās tiesa, tiesas locekļi nosēdās un atvēra grāmatas.�

So vīziju Dānielam izskaidroja eņģelis Gabriels, kas stāvēja Dieva troņa tuvumā. �Cienīgais sirmgalvis* ir Dievs, kas valda visās paaudzēs. Vīzijā, kas seko tikko minētai, Dāniels dod skaidru ideju par Mesiju � Pestītāju un par Dieva valstību. Da�i vēsturnieki nevar vienoties, kad īsti Dāniela grāmata ir tikusi uzrakstīta. Lai kādā laikā tā tapusi, tā bija zināma jau ilgu laiku priek� Kristus nāk�anas. Vīzijas turpinājums ir ļoti zīmīgs Jaunajam testamentam:

�Kamēr es biju nogrimis nakts parādību apskatē, es redzēju, ka debess padebe�os nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā, tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja un nostājās viņa priek�ā.

Viņam tika pie�ķirta vara, godība un valdī�ana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodu vienības; viņa vara ir mū�īga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt.�

Dānielam bija arī atklāsme par pasaules beigām, kā cilvēki celsies no pī�ļiem � citi mū�īgai dzīvei un citi mū�īgam negodam un kaunam. Ar �o atklāsmi Dāniels saprata elles eksistenci un mū�īgo dzīvi svētlaimīgiem vienībā ar Dievu. Kā apustu|i jautāja Jēzum, kad visas �īs lietas notiks, tā arī Dāniels jautāja parādības cilvēkam virs ūdens, tērptam baltā linu audeklā: �Kad būs �iem brīnumiem gals?� Cilvēks viņam atbildēja: �Ej, Dānieļi Jo atklāsmēm jāpaliek apslēptām un aizzīmogotām līdz pa�am laiku galam. Tagad tu drīksti dusēt, un pēc tam tu atkal celsies saņemt savu tiesu pastarā galā visu dienu beigās.�

JERUZALEMES TEMPĻA ATJAUNO�ANA

Gūstniecības grūtumi, ilgas pēc savas tēvu zemes ne tikai vienoja Izraē|a bērnus, bet arī pamodināja viņos vēlmi turēties pie savas ticības. Septiņdesmit gadu bija pagāju�i, kop� viņi atstāja Jeruzalemi. 538. gadā Babiloniju iekaroja persie�i.

Dāniels turpināja pravietot. Viņam bija liels iespaids ne tikai uz saviem ticības brāļiem, bet arī uz persie�iem, sākot ar Persijas ķēniņu, iekarotāju Ķīru. Būdams pēc dabas patiesības un Dieva meklētājs, viņ� ātri ietekmējās no Dāniela mācības un �jaunās� ebreju ticības. Kīrs bija tas, uz ko pravietis Jesaja zīmēja �Kunga svaidītais�. Kīrs bija tik dziļi ietekmēts un aizkustināts par Jeruzalemes izpostī�anu un jūdu ilgo Babilonijas jūgu, ka viņ� proklamēja jūdiem brīvību atgriezties pa�iem savā zemē un atjaunot Jeruzalemes templi.

Lai pierādītu, ka viņ� patiesi vēlas, lai templi atjaunotu, viņ� atdeva jūdiem tempļa zelta un sudraba kausus, kurus Nebukadnezars bija atvedis uz Babiloniju. 5400 cēlmetāla kausi tika nesti līdz, kad tauta uzsāka atgrie�anās ceļu. Pirmais gājiens sastāvēja no �etrdesmit tūksto�iem izraēlie�u, prin�a Zambabela un augstā priestera Je�uas vadībā. Gājiena priek�galā gāja divisimt cilvēku lielais koris. Dziedādami slava�dziesmas un skandēdami Dāvida psalmus, lielā sajūsmā viņi soļoja atpakaļ pie savas mātes � Jeruzālemes.

Ienākot Jeruzālemē, viņus sagaidīja vil�anās un sla-vasdziesmas atkal pārvērtās vaimanās. Kādreizējā zelta Jeruzāleme bija vēl arvienu tikai drupu kaudze. Viņu tēvus un mātes aizdzina gūstā pirms skaistās pilsētas izpostī�anas, un arī tie, kas vēl bija dzīvi, tās postu nebija redzēju�i. Kaut arī zināja no nostāstiem, ka pilsēta tikusi izpostīta, ta�u redzēt to savām pa�u acīm bija pavisam cita lieta. Tā pārnācēju garastāvoklis bija ļoti krities. Neviens viņus Jeruzāleme nesagaidīja un neapsveica. Tie ne-

daudzie ļautiņi, kas tur dzīvoja, tik tikko vilka dzīvību, un jaunatnācējus uzskatīja par nastu, kas nāku�i viņiem atņemt vēl pēdējo.

Priesteri mierināja un mudināja tautu nezaudēt drosmi. Tūlīt pēc atgrie�anās viņi uzcēla altāri, kur atradās Visu-svētākais, un sāka nest upurus rītos un vakaros. Gadu vēlāk tika likti pamati jaunam templim. Lielākais grūtums bija pārvarēts, un tauta, dziedot dziesmas un spēlējot cimbalas, pateicās Dievam. Kad pēc vairākiem gadiem templis bija pabeigts, to iesvētīja ar lielām svinībām. Daudzi no vecajiem |audīm atcerējās pirmā tempļa krā�ņumu. Viņi raudāja, redzot jauno templi daudz vienkār�āku. Bet pravietis Agejs stiprināja cilvēkus, sacīdams, lai neskumstot par Zālamāna tempļa greznību, jo jaunais templis piedzīvos vēl lielāku godību: pats Mesija to pagodinās ar savu klātieni.

�Tā saka Kungs:

Ar godību Es piepildī�u �o namu, jo Mans ir sudrabs un Mans ir zelts,� pravietoja Agejs. �Daudz lielāka būs �ī otrā tempļa godība nekā pirmā. Sai vietā Es dāvā�u mieru.�

Līdzīgu pravietojumu izteica arī Zaharijs:

�Priecājies, Ciānas meita, gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs Karalis nāk pie tevis kā taisnais un glābējs.

Pazemīgs Viris ir

un jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.

Viņ� nesis mieru tautām.

No jūras līdz jūrai sniegsies Viņa valstība, no Eifratas līdz pasaules galam.�

Zaharijs arī pravietoja, ka Mesija tiks pārdots par verga cenu:

�Un viņi izmaksāja man par algu trīsdesmit sudraba �ekeļus.�

Apmēram astoņdesmit gadu pēc savas atgrie�anās no gūsta, jūdi, saskaņā ar Persijas ķēniņa rīkojumu, iesāka atjaunot Jeruzālemes mūrus. Samarie�i piedāvājās palīdzēt, bet jūdi viņus noraidīja. Tas sakaitināja samarie�us, un viņi cēlās pret jūdiem. Bet jūdi griezās pēc palīga pie sava karapulku Dieva, un Viņ� tiem palīdzēja.

Par pēdējo ebreju pravieti uzskata Malahiju. Viņ� dzīvojis apmēram ap 450. gadu priek� Kristus. Viņa pravietojumi, līdzīgi Jesajas vārdiem, dod skaidru ideju un apsolījumu par gaidāmo Mesiju un arī par Jāni Kristītāju, kā ce|a sagatavotāju:

�Redzi, Es sūtu Savu vēstnesi, lai tas Manā priek�ā sataisa ceļu.

Piepe�i nāks Kungs, kura jūs ilgojaties, uz Savu templi.

Derības vēstnesis, kuru jūs gaidāt, nāks drīz, saka karapulku Dievs.�

Malahija pravietojumam ir līdzība ar Jesajas: �Saucēja balss tuksnesī: sagatavojiet Kungam ceļus, dariet taisnas viņa takas,� tā arī Malahijs nāca vēl tuvāk patiesībai, sludinot Pestītāja nāk�anu: �Redzi, Es sūtī�u pravieti Eliju pirms Kunga lielās un pirms briesmīgās dienas.� Liekas, ka Malahijs paredzēja arī otrreizējo Elijas nāk�anu pirms pēdējās tiesas.

� Malahijs arī pravietojis par upura pārmaiņu, Jaunajai derībai sākoties:

�Man ir sve�a jebkāda patika pret jums, saka Kungs Cebaots, un upuru devas no jūsu rokām man nav pieņemamas!

No saullēkta līdz saulrietam

Mans vārds tiks godināts starp tautām, un ikvienā vietā liks upurēts kvēpināmais upuris un �ķistais ēdamais upuris, jo Manam vārdam jākļūst varenam pagānu vidū.�

Sis pravietojums piepildījās, sākot ar Svēto vakar< ēdienu � no tā brī�a tīrs upuris tiek nests no saules lēkta līdz saules rietam, visapkārt zemeslodei. To upuri

priesteri no Melhizedeka kārtas, kas kā Kristus priek�tecis upurējis uz altāra maizi un vīnu, nevis dedzināmos upurus.

Sīs atklāsmes par pasaules Glābēju piepildījās pēc �etrisimt gadiem. Tai laikā ebreji bija novājināti savās pastāvīgajās ķildās un nesaskaņās. Nespēdami pa�i savas problēmas atrisināt, viņi griezās pie romie�iem, tolaik stip-

rakās valsts. Romie�i atrisināja viņu strīdus, ieņemdami Jūdeju un uzsēdinādami uz troņa sve�inieku Herodu, kas prata sastrādāties ar Cēzaru. Tā piepildījās Jēkaba pravietojums: �Valdnieka zizlis netiks atņemts no Jūdas, kamēr Viņ� nāks, kam jābūt sūtītam, un Viņ� būs visu nāciju gaidītais.�

Herods valdīja Jūdejā, kad Kristus, ilgi gaidītais un ilgotais, nāca kā cilvēks virs zemes, dzimis Betlēmē no Jeses saknes.

�Lieciet mirgot, jūs debesis, svētībai no aug�as, lai no padebe�iem taisnība līst straumēm!

Lai zeme atver savu klēpi

un lai izdod mums Pestītāju!�

sauca reiz pravietis Jesaja. Debess un zeme vienojās, lai nāktu Dieva Dēls, caur kura upuri zeme izlīgst ar debesīm.

Aizvēru�i grāmatas pēdējo lappusi, jūtamies gandarīti, ka esam iepazinu�i jaunu, līdz �im mums nezināmu rakstnieci ar īpatnēju rokrakstu un nozīmīgu tematiku, rakst-. nieci, kura, balstoties uz Vecās un Jaunās Derības tekstiem, savos darbos atklāj cilvēces pirmsākumus un tās morālo vērtību veido�anos. Dabiski, ka lasītājam gribas uzzināt par viņu ko vairāk.

Janīnai Babrei, dz. Skrastiņai (1919�1983), pedagoģei, �urnālistei, dzejniecei, rakstniecei, �ūpulis kārts Daugavpilī. Viņas vecāki ir dievbijīgi kātoji. Viņi runā latgaliski, un sava dzimtā novada izloksni Janīna, līdzās latvie�u literārajai valodai, saglabā visu mū�u. Tā, piemēram, viņas pasaka ��etri akmiņi� publicēta Minhenē 1972. gadā izloksnē izdotajā latgalie�u autoru kopkrājumā �Tāvu zeme�.

Jauno censoni interesē latvie�u valoda un literatūra, tāpēc, pabeigusi vidusskolu, viņa sāk filoloģijas studijas Latvijas Universitātē. Ta�u liktenis nav lēmis mierīgu dzīvi. Jau pēc diviem pirmajiem mācību semestriem viņai jādodas tālajā trimdā. Neatlaidīgā jauniete nespēj samierināties ar mācību pārtrauk�anu un, nokļuvusi Minhenē, ver Ludviga Maksimiliāna Universitātes Psiholoģijas fakultātes durvis. Vēlāk viņa nonāk Kanādā, kur no 1948. līdz 1952. gadam strādā par skolotāju. Gribēdama pilnveidot zinā�anas pedagoģijā, Janīna dodas uz Amerikas Savienotajām Valstīm un 1956. gadā Ilinoisā iegūst В. A. grādu. Vienlaikus ar studijām un darbu skolā viņa aktīvi piedalās trimdas latvie�u preses izdevumu veido�anā � ir literatūras un mākslas �urnāla �Treji Vārti� redkolēģijas locekle un viena no latvie�u kātoju �urnāla �Gaisma� redaktorēm. Sājos �urnālos, kā arī atsevi�ķos krājumos un antoloģijās parādās Janīnas Babres dzejoji un esejas. Bet 1968. gadā �ikāgā iznāk viņas pirmā dzejoļu grāmata �Meditācijas�. Drīz pēc tam, 1972. gadā, klajā nāk dzejoju krājums �Cejā uz Loreto� un 1978. gadā � �Meditācijas naktī�. Janīnas Babres dzejai raksturīga īpa�a iejūtība, �urnāla �Gaisma� atbildīgais redaktors Dr. Pēteris Cirsis, ļoti atzinīgi vērtējot Janīnas Babres liriku, uzsver, ka viņa �... laikam pirmā latviete, kas savas dvēseles meditācijas ir izteikusi dzejā, kur apvienots latviskais ar vispārcilvēcīgo, vispārcilvēcīgals ar kristīgo un kristīgais � ar tīri katolisko � dzejā, kas reliģiski pareiza, psiholoģiski patiesa un filozofiski dziļa, negaidīti dziļa, un izteiksmē moderna, skaista.�

Ta�u Janīnas Babres dai|rade neaprobe�ojas ar dzeju vien. Viņas rado�ajam veikumam ir pla�s diapazons, tas aptver arī stāstus bērniem un liela apjoma prozas darbus � reliģiskas esejas un apcerējumus.

Tā kā Janīnai Babrei tuvas ir skolas problēmas, viņa pievēr�as bērnu literatūrai: top aizkustino�s stāsts par cilvēku un putnu � �Draudzība uz spārna� (1975),Ziemassvētku stāsti un pasakas � �Brīni�ķā zvaigzne� (1980).

No reliģiska satura prozas darbiem var minēt grāmatu �Gaisma no Austrumiem� (1970) un �Svētums nav greznība� (1973). Pēdējā veltīta svētā tēva Maksimiliāna Kolbes cildenajai dzīvei un varonīgajai nāvei. Au�vicas koncentrācijas nometnē viņ� iet nāvē, lai glābtu kādu ģimenes tēvu, kuru mājās gaida sieva un bērni. Par �6 pa�aizliedzīgo rīcību Romas kato|u baznīca Maksimiliānu Kolbi pasludina par svēto.

Visaugstāko daiļrades virsotni Janīna Babre sasniedz triloģijā �Mīlestības derība� (1976�1979), kuras pirmo grāmatu nododam lasītāju vērtējumam.

Te jāpiebilst, ka 1965. gadā rakstniecei radās izdevība divus mēne�us pavadīt Vidusjūras piekrastē: Izraēlā, Jor-dānijā, Sīrijā, Lībijā, Grieķijā, Ēģiptē. Un 1973. gada Lieldienās atkal tur atgriezties. Tas deva spilgtus iespaidus, jo, kā viņa pati izsakās, �kaut arī pasaules seja divi tūksto�os gadu ir daudzkārt mainījusies, Svētajā zemē apbrīnojamā veidā ir saglabājies daudz no ta, kā tas bijis Kristus laikā.�

Janīnas Babres daiļrade, bez �aubām, ir reliģiska. Ta�u tā nav domāta tikai ticīgajiem. Tajā, kā atzīst rakstnieks Jānis Klīdzējs, �...nav misionārisku kliedzienu, ne nosodījumu, ne arī aicinājumu ticēt vai �atgriezties��. Mīlestība un labestība caurstrāvo viņas darbus. Būdama sieviete ar bagātīgu jūtu pasauli, ar tīru dvēseli un cēlu sirdi, viņa iejūtas visdziļākajos cilvēka pārdzīvojumos, cen�as apjaust tā būtības noslēpumus. Viņas spalva iedve� dzīvības liesmu un padara reālus, ikvienam tuvus un saprotamus Bībeles tēlus.

Sis Janīnas Babres darbs palīdzēs rast ceļu uz Bībeles tekstu izpratni, atklāt tajā apkopotās milzīgās mākslinieciskās, estētiskās, morālās un ētiskās vērtības, kas nepiecie�amas mums visiem.

Priek�vārds. Dr. P. Gricniņ� .... Ievadījums ......... RADĪ�ANAS STĀSTS .....

Virszemes paradīze ...... Izdzītie....... .

Cilvēku plūdi un pasaules plūdi . Visu nāciju tornis......

PATRIARHI........

Dieva aicinātais sentēvs .... Melhizedeks � Visaugstā priesteris . Sārajas pārsteidzība ..... Divu pilsētu iznicinā�ana . . I�maels un Hagara . . . . ^.

Mīlestības upuris . .- . . . .

Tzāks � izredzētais dēls .... Viena māte � divas tautas . . Jēkaba sapnis ....... Jēkabs pie Labana . . . .

Jēkabs atgrie�as Kanaānā . Dina.........

īzāka pēdējā svētība......

Jāzepa sapņi

Jāzeps Ēģiptē ....... MOZUS LAIKMETS ..... Mozus � Dieva aicinātais ... Dieva bau�ļi.......

Derības �ķirsts......

Mozus un radu nesaskaņas . � Apsolītā zeme......

SOĢU LAIKMETS.....

Jozua .........

Kungs un Ģideona zobens . ■ Abimeleka ne�ēlība . . . . �

Simsona spēks un vājības . . ■ Naome un Ruta ....�� Izlūgts no Dieva......

Eli necienīgie dēli . . ■ � �

ĶĒNIŅU LAIKMETS . ......

Dod mums ķēniņuI.......

Zauls............

Ganuzēns � Dieva svaidītais ..... �anis un Dāvida dziesmas......

Milzis Goliāts.........

Cēlsirdīga draudzība........

Zaula pēdējā ciņa un Dāvida sēras , ,

Dāvids � jūdu ķēniņ�.......

Batseba...........

Dēls pret tēvu.........

Dāvida saulrieta gadi ........ Zālamans � miera karalis ...... Jenizālemes templis ........ Sābas karalienes valsts vizīte ..... Zālamana gudrības noriets ...... PRAVIE�I..........

Sadalītā Ķēniņvalsts un tās pravie�i Pravietis Elija....... .

Jona � pravietis bezdievjiem .....

Izraēla ziemeļvalsts un dienvidvalsls bojāejas , Pravietis Jesaja.........

Jeruzālemes iznīcinā�ana un pravietis Jeremija

Babilonijas gūstniecība.....

Ciānas bērni Babilonijas gūstā.....

Cilvēka dēls........ ■

Daniels un viņa pravietojumi.....

ATGRIE�ANAS UZ JŪDEJU.....

Jeruzālemes tempļa atjauno�ana .... Pēdējais pravietis pirms Mesijas .... Redakcijas pēcvārds . . � . . . ...

Janīna Babre

THE TESTAMENT OF LOVE

The Stories of the Old Testament

�Zinātne� Publishing House

Riga 1992

In Latvian Illustrator Alberts Vasils

Janīna Babre

MĪLESTĪBAS DERĪBA

Vecās Derības stāsti

Redaktore I. Rozen�trauha

Mākslinieciskā redaktore I. Jēgere

Tehniskā redaktore G. Slepkava

Korektores B. Vārpa, E. U�ane

Nodota salik�anai 30.01.92. Parakstīta Iespie�anai 01 06.92. Formāts 84X108/32. Tipogr. papīrs. Nr. I. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 12.6 uzsk. Iespiedi.; 11.88 Izdēvn. 1. Pasūt Nr. 68-5. Izdevniecība �Zinātne�, 226530 PDP Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Izdevniecības reģistrācija� apliecība Nr. 20250. Iespiesta tipogrāfijā �Rota�, 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.

Bībeles īpa�vārdi doti autores redakcijā. � Red. piezīme.

Dievs dzird.

Morija kalns ir Jeruzalemē.

Kanaānle�i, kas ticēja elkiem, upurēja bērnus. Izāks to tīņāja.

Silo nozīmē �miers�.

Vārds KUNGS ebreju valodā rakstīts lieliem burtiem � pirmie burti veido vārdu JAHVE.

Mara � rūgts.

Līdzība �im gadījumam ir Jaunajā testamentā: Kristus pārvērtība Tabora kalnā, kad viņ� lūdzās Pētera, Jāņa un Jēkaba klātienē un kad tiem parādījās Mozus un Elija.

Sājā vietā Bībelē: Eleāzars, Arona dēls. � Red. piezīme.

Dievam veltīts.

�Mūsu tēvi lūdza Dievu �inī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzaleme Ir tā vieta, kur Dievu vajaga pielūgt.� (Jņ. 4, 20) Samārietes saruna ar Jēzu.